EGĪLS LUKJANSKIS

BEZ �ĒLASTĪBAS

���� Es klavieres nepārdodu, � sieviete teica, noraido�i pakratot galvu. � Tas ir viss, kas man pieder.

����� Jūs pārspīlējat, � vīrietis atteica, vē�rīgi nopētot daudzās gleznas apzeltītos ietvaros. Bet viņu interesēja vienīgi firmas <rBechstein� baltais flīģelis. Vīrietis uzma�nīgi pacēla vāku un vairākas reizes ar pirkstu galiem viegli uzsita pa melnbalta�jiem taustiņiem.

���� Es jums do�u astoņus tūksto�us.

���� Nē, nē, � sieviete atkal pakratīja galvu. � Nemaz nepūlieties!

Vīrietis, neatraujot roku no flīģeļa baltās virsmas, apgāja tam apkārt un nedaudz drebo�ā balsi teica: � Es jums do�u desmit tūksto�us � Tā ir liela � ļoti liela nauda. Daudz vairāk nekā maksā jaunā �Volga�.

Ari sieviete piegāja pie gai�ā mūzikas instrumenta, noglāstīja tā balto virsmu, un ari viņai nedaudz trīcēja balss: � Es jau jums teicu � ne par kādu naudu �

����� Bet jūs ta�u pati nekad �o flīģeli ne�lietojat! � Vīrieti dusmas jaucās ar izbrīnu. � Tad kāda velna pēc tas jums vajadzīgs?

Sieviete ilgi klusēja.

���� Jūs to nekad nesapratīsiet, � viņa beidzot atbildēja.

� lapas kļūst dzeltenas, sarkanas, brūnas, no ko�kiem krīt lapas, krīt pirmās dzeltenās, sarkanās, brū�nās lapas, tās nokrīt uz slapjā asfalta, uz melna, ru�dens lietus nomazgāta asfalta, un tās samin steidzīgi cilvēku soļi; klusi, kā negribot līst pelēks rudens lie�tus, un vēj� pamazām kokus izģērbj kailus, smagi, kā cilvēka nodzīvotie gadi krīt samirku�ās koku lapas, un es dzirdu mūziku � to aiz mana istabas loga aiz�rautīgi spēlē vēj�, bet, kad diena paiet un iestājas vakars, vēj� negaidot norimst, melnie mākoņi izklīst, sāk spīdēt saule, pie debesīm spo�i mirdz gaismas nokaitēta mū�ības acs, kļūst silti, es atveru logu, un istabā ieplūst reibino�ā zemes un asfalta smar�a; at�kal dzirdu mūziku, tas ir Edvards Grīgs, atkal Grīgs, atkal dzirdu viņa klavierkoncertu, to blakus dzīvoklī atskaņo kaimiņu desmitgadīgā meita, viņa to atskaņo katru vakaru, viņa to atskaņo man, un es katru va�karu klausos �īs mazās meitenītes jaukajā spēlē, es klausos Edvardu Grīgu; tagad viņa mūzika mani ne��ēlīgi satrauc, tā vairs nedara laimīgu, bet sit, sit taisni sejā, un es jūtu, kā pagāju�ās dienas, pagāju�ie gadi, visa pagāju�ā dzīve smagi uzguļas uz pleciem, uz krūtīm un acīm un sāk glāstīt kā mīļota sieviete, kā tuvākais, labākais draugs � un sāk �ņaugt kā nik�nākais ienaidnieks � Un atkal gribot negribot viss jāatceras, bet negribas, tie�i �ovakar negribas, jo tas viss būs jāatceras arī rīt; diena beigusies, pamazām noriet saule, istabā joprojām ieplūst silts, smar�īgs gaiss, un kaut kur dro�i vien uz satik�anos steidzas kāds zēns, varbūt �is ir pēdējais siltais vakars �ajā gadā, un viņ� grib ātrāk satikt savu meiteni, viņam patīk dejot un trink�ķināt ģitāru, viņam patīk satikt un skūpstīt meitenes, un tas ir labi, ka viņ� visu to var darīt. Skrej, zēni Un tava meitene atskries. �o�vakar ir pārāk skaists vakars, lai sēdētu mājās. Bet kāds jau mājās paliks. Paliks precētie ļaudis, kuriem drīz būs jāliek gulēt bērni, paliks jaunie zēni un mei�tenes, kuri viens otru vēl nav atradu�i, un paliks cil�vēki, kuri viens otru jau pazaudēju�i, un kāda veca, sirma ve�iņa pa�laik kaut kur noteikti ada siltus, rak�stainus cimdus. Pēc da�iem mēne�iem atnāks ziema un cimdi būs vajadzīgi, jo ziemā cilvēkiem salst. Dī�vaini, pavisam dīvaini� Es vairs neatceros, kā tas ir, kad salst rokas. Jau divdesmit piecas ziemas stai�gāju bez cimdiem � Un man nesalst. Es varu savas rokas dziļi iegremdēt sniegā, bet man nesalst. Es varu plaukstās paņemt lielu ledus gabalu un turēt tik ilgi, kamēr tas izkūst, bet rokas man nesalst. Tikai pa�am auksti.

Rīt mani tiesās. Rīt ir mana tiesas diena un mani var attaisnot, kā teica advokāts, un mani var notiesāt, kā teica izmeklētājs. Rīt� tas viss būs tikai rīt, �ova�kar vēl da�as minūtes spīdēs saule, istabā silti, un kai�miņu desmitgadīgā meitenīte joprojām atskaņo Grīgu, un es jau kuro reizi klausos �o skaisto, skaisto, skais�to � nolādēto mūziku �

Tovakar, ejot uz filharmonijas koncertzāli, es pa ceļam vismaz desmit vietās varēju izlasīt lielu, spilgti krāsainu afi�u:

Programmā: Rahmaņinovs, Skrjabins, Debisī, Grīgs.

Zāli pamazām pildīja eleganta, ļoti sasmar�ojusies publika. Vīrie�i uzmanīgi aizvadīja savas dāmas līdz ierādītajām vietām, uzmanīgi, lai nesaburzītu tērpus, viņas apsēdās un ar sasprindzinātu uzmanību skatījās, kad beidzot parādīsies slavenais pianists. Eduards Baranovskis Rīgā nebija koncertējis apmēram desmit gadus un pa�laik sasniedzis savas meistarības un sla�vas kalngalus. Es pirmo reizi ierados uz viņa kon�certu, jo agrāk, pēckara gados, pārāk bie�i un pārāk ilgi laiku pavadīju da�ādās slimnīcās. Tagad nu bei�dzot radusies izdevība � beidzot radusies �

Kad viņ� uznāca uz skatuves, majestātiski paklanī�jās, apsēdās pie klavierēm un sāka atskaņot Rahmaņi- novu, Skrjabinu, Debisī un beidzot Grīgu, mans sa�traukums sasniedza kulmināciju. Jutu, kā pa muguru skrien aukstas tirpas, man nosvīda piere, un jutu, ka esmu kļuvis pavisam bāls, mūziku vairs nedzirdēju un redzēju tikai Eduarda Baranovska virtuozās rokas, viņa pirkstu apskau�amo veiklību, un zāle ar brīni�ķī�gās mūzikas hipnotizētajiem klausītājiem kaut kur pazuda, un pazuda klavieres un pats atskaņotājs, es redzēju tikai Baranovska rokas un pirkstus, un balti putojo�u jūru, un baltas kāpas, un baltas smiltis, un baltu vasarnīcu, un baltus krustus baltu bērzu ieskautā kapsētā, un baltas zvaigznes, un baltu gultu, un baltas cilvēku sejas, baltus bumbas sprādzienus, kādu baltā kleitā tērptu meitenīti, un pēc tam baltu sniegu, ļoti baltu sniegu, ļoti baltu, aukstu sniegu �

Eduards Baranovskis, ilgsto�u ovāciju pavadīts, tur�pināja atturīgi pateikties publikai par uzmanību. Kā milzīgas, sarkanas lietus lāses uz skatuves pie pia�nista kājām krita sarkanas rozes. Es lēni piecēlos, mani visu bija pārņēmis naids, skaudība, kaut kāds dīvains �ēlums un atmiņa, un es lēni izgāju cauri ska�tītāju zālei, ļoti lēni uzkāpu uz skatuves un pavisam tuvu ieraudzīju Baranovska pārsteigumā ieplestās acis, tad tajās pavīdēja bailes, viņ� cie�i saknieba lū�pas, pēc tam mēģināja nevainīgi pasmaidīt un sniedza man roku.

��� Regnār� tu, tu � arī atnāci mani apsveikt?

��� Nē, godājamais maestro Eduard Baranovski, diem�ēl nē, � es viņam dobji atbildēju. � Es neat�nesu jums rozes un neuzkāpu uz �īs ziediem piemētā�tās skatuves, lai pateiktos par lielisko izpildījumu, bet es atnācu� Tu �ovakar, Eduard, biji lielisks, tu biji nepārspējams, tu patie�ām esi kļuvis labs un slavens pianists, tu savu beidzot esi panācis, Eduard, bet es sēdēju zālē, skatījos uz tevi, uz tavām rokām, uz ta�viem virtuozajiem pirkstiem � Nē, nē, maestro, ro�u man nav � Man ir tikai divas gandrīz jau nomiru�as dūres�

Un manī atkal uzmutuļoja naids, es pagāju soli uz priek�u un viņam vairākas reizes spēcīgi iesitu. Sais sitienos mēģināju ielikt daļu no sava naida un skau�dības, daļu no savas mīlestības, izpostītās dzīves un savas sāpes.

Eduards Baranovskis, ar abām rokām aizklājis seju, grīļodamies kaut kur pazuda. Zālē sacēlās neaprak�stāms troksnis. Kā lo�u �āvieni pār manu galvu skaļi lidoja sa�utuma pilni saucieni, sievie�u izbaiļu klie�dzieni, lāsti un saucieni pēc milicijas. Vairāki cilvēki uzskrēja uz skatuves, saķēra mani aiz rokām, grūs�tīja un kaut kur veda, un man ienāca prātā, ka �ī sa�trakotā un apvainotā publika mani saplosīs gabalos. Un kādēļ gan ne? Es ta�u biju aizskāris kādu no viņu dieviem �

Milicijas nodaļas de�uranta telpā sēdēju jau vairā�kas stundas. Pa �o laiku manu sabiedrību baudīja divi sīkie huligāni, kāda uzmācīga nedaudz iedzērusi sieviete un ļoti jauks, garmatains puisis ar ģitāru.

Viņ� bezbēdīgā balsī nodziedāja da�as jautras angļu dziesmiņas, es viņam pateicībā uzsmaidīju, jo pēc visa notiku�ā tas bija kā patīkams papildkoncerts.

Beidzot ieradās jauns milicijas leitnants, paņēma atslēgas un, pārmijis da�us vārdus ar de�urantu, pa�māja uz manu pusi.

��� Ievediet aizturēto!

Kad iegāju kabinetā, viņ� nevērīgi norādīja uz krēslu.

��� Sēdieties!

��� Pateicos!

Viņ� vairākas minūtes rakņājās aprakstītu papīru kaudzītē, tad ātri pacēla galvu un, nedaudz pievēris acis, ilgi skatījās manā apjuku�ajā sejā. Man �is ska�tiens nepatika, un es nodūru galvu.

�� Jūsu vārds?

��� Regnārs.

��� Uzvārds?

�� Ādamsons.

��� Dzim�anas gads?

�� Tūksto� deviņi simti divdesmitais.

��� Dzīves vieta?

��� Roņu ielā simt deviņdesmit se�i, dzīvoklis trīs.

�� Ar ko jūs nodarbojaties?

��� Esmu skolotājs. Dziedā�anas skolotājs.

������� Tātad skolotājs, � izmeklētājs domīgi novilka. � Skolotājs � huligāns �

Viņ� piecēlās, apgāja apkārt lielajam galdam un no�stājās man priek�ā.

�� Jūs esat dzēris?

��� Nē, � es pakratīju galvu. � Nē.

��� Jūs esat piekāvis cilvēku!

Viņ� to pateica tādā balsī, it kā es �o cilvēku būtu nogalinājis.

������� Nē, � es turpināju kratīt galvu. � Nē. Es viņam tikai iesitu.

Izmeklētājs atgriezās pie galda.

������� Ar to pilnīgi pietiek, lai jūs pabūtu vismaz divas nedēļas arestā, � viņ� turpināja, cie�i skatīdamies man acīs. � Bet ņemot vērā, ka cietu�ais ir viens no mūsu ievērojamākajiem māksliniekiem un noziegums noticis koncerta laikā �

�������� Koncerts jau bija beidzies, � es izmeklētāju pār�traucu.� Viņ� spēlēja pārāk labi, lai viņu un publiku traucētu izpildījuma laikā.

������� Tas neko nemaina, � jaunais leitnants teica. � Kādēļ jūs to darījāt?

������� Kādēļ tas jums būtu jāzina? � es, juridiskos likumus labi nepazīdams, viņam atjautāju. � Cik sa�protu, tas neko nemainīs, ja jūs to arī uzzināsiet.

������� Paklausieties, Regnār Adamson! � leitnants iesaucās, manu jautājumu dro�i vien uzskatīdams par nekaunīgu izlēcienu. � Vai jūs zināt, ka es jūs nodo�u tiesai un pēc tam jums nāksies vismaz trīs gadus pa�vadīt labo�anas darbu kolonijā? Vai jūs to apjēdzat?

��� Nē, � es biju nedaudz apmulsis.

������� Varbūt tādā gadījumā domājat, ka man jums jāizsaka pateicība?

������� Nē, � es klusi nomurmināju. � Tā nu gan es nedomāju.

��� Es jums vēlreiz prasu � kādēļ jūs viņam iesitāt?

������� Tādēļ, ka viņ� lieliski atskaņoja Rahmaņinovu un Grīgu. It sevi�ķi Grīgu, � es, nedaudz nomierinā�jies, paskaidroju.

������� Vai tā būtu sava veida greizsirdība? � viņ� do�mīgs, it kā sarunājoties pats ar sevi, pajautāja.

������� Nē, pilsoni izmeklētāj, � es paskaidroju. � Tā bija skaudība, kas man lika piecelties, uzkāpt uz ska�tuves un viņam iesist. Tikai skaudība.

������� Tātad mākslinieks un mūzika jūs bija tā satrau�ku�i �

��� Jā, jā, pilsoni izmeklētāj! � es iesaucos. � Tie�i

tā! Ja jūs to uzskatāt par noziegumu, tad tas tika pa�strādāts spēcīga emocionāla saviļņojuma brīdī, ko izraisīja atskaņotā mūzika un � lieliskais pianists.

Izmeklētājs kļuva pavisam domīgs.

��� Mjā, � viņ� gari novilka, ar kreiso roku vairā�kas reizes pārbraukdams pāri zodam. � Tas katrā ziņā varētu būt vainu mīkstino�s apstāklis� bet no�zieguma būtību tas, protams, nemaina. Tas ir noticis fakts, un jums par to nāksies atbildēt. Savas emocijas jāizrāda savādāk, aizturētais Regnār Ādamson! Jūs varējāt skajī aplaudēt, jūs varējāt pasniegt ziedus �

Es skumji pasmaidīju.

��� Tas jau būtu ļoti skaisti, � biju gatavs gandrīz vai piekrist, � bet, kā jūs redzat, aplaudēt es nevaru, un ziedus viņ� nebija pelnījis, vismaz no manis ne. Es viņam varēju tikai iesist. Man patiesi �ēl, jo viņ� katrā ziņā bija pelnījis kaut ko vairāk.

��� Jūs bie�i apmeklējat �āda veida koncertus? � jaunais leitnants maigā, nedaudz sievi�ķīgā balsī pa�interesējās.

��� Jā. Bet Eduarda Baranovska solokoncertu gai�dīju ar sevi�ķu nepacietību. Atklāti sakot, es to gaidīju divdesmit piecus gadus. Es visu �o garo, bezgala garo laiku gaidīju, lai viņam varētu �

��� Pagaidiet! � leitnants, nedaudz piesarcis, mani pārtrauca, un viņa balss skanēja visai draudīgi. � Ja es tagad pareizi saprotu, jūs atnācāt uz Baranovska koncertu ne tādēļ, lai viņa izpildījumā klausītos mū�ziku, bet galvenokārt tādēļ, lai fiziski un morāli viņu pazemotu, lai sagādātu viņam cie�anas, lai aukstasi�nīgi, ar iepriek�ēju nodomu sajūsminātās publikas priek�ā pastrādātu būtībā zemisku noziegumu! Atbil�diet� tā bija vai ne? Neliedzieties!

Es atkal pasmaidīju un nodomāju, ka arī leitnants dro�i vien ir liels klasiskās mūzikas cienītājs. Un, lai gan viņa balss pēk�ņi bija stipri pārvērtusies un acīs zibeņoja dusmas, man pret �o jauno cilvēku sāka rasties simpātijas.

��� Kādē] man būtu jāliedzas, pilsoni izmeklētāj? � es nesapra�anā paraustīju plecus. � Ko tas man dotu? Jums ta�u ir astoņi simti liecinieku! Es vienīgi nepie�krītu �ā ne sevi�ķi iepriecino�ā notikuma kvalifikā�cijai �

Mirkli klusēju. Paskatījos uz jauno leitnantu, uz viņa papīriem apkrauto rakstāmgaldu, uz logu,� pie kura stikliem klusi klauvēja zvaigznes, uz Dzer�inska portretu pie pretējās sienas, un man kļuva neomulīgi.

��� Lai gan juridiski. .. varbūt, � es klusi piebildu.

Leitnants atkal apgāja apkārt galdam, atkal nostā�jās man priek�ā un atkal ilgi, ilgi skatījās acīs. �o�reiz es skatienu izturēju.

��� Un tagad atbildiet, Regnār Ādamson! Beidzot atbildiet � kādēļ jūs to darījāt?

Pēk�ņi sajutu milzīgu nogurumu. Sāka sāpēt gal�vas labā puse, �ķita, it kā tur skrāpētos vairāki kaķi, un stipri sāka sāpēt roku" locītavas. Tas viss no ner�viem, es nodomāju, tas viss no uztraukuma, no Grīga mūzikas, no visa notiku�ā un no �īs nejauki skano�ās leitnanta balss.

��� Kāda tam nozīme, pilsoni izmeklētāj? � es no�guru�ā balsī viņam uzprasīju. � Nekāda. Kā jau jūs teicāt � no soda man tik un tā neizbēgt. Tad kāda gan jēga manai atbildei?

Izmeklētājs klusi ievaidējās un izskatījās ļoti nelai�mīgs. Man viņa kļuva pat �ēl.

��� Es jau jums teicu, kas mani pamudināja tā rīko�ties,� klusā, mierīgā balsī turpināju skaidrot. � Tā bija skaistā, saviļņojo�ā Grīga mūzika �

�� Jūs melojat! � leitnants iekliedzās un aizskrēja atpakaļ aiz galda. � Jūs melojat, Regnār Ādamson!

��� Nē, pilsoni izmeklētāj, � es skumji pa�ūpoju galvu, � un, lūdzu, nekliedziet tik skaļi. Tā patie�ām bija mūzika, tā man lika atcerēties savu bērnību un jaunību, savu mīlestību un savu labāko draugu, un, skatoties uz apbrīnojami veiklajiem Eduarda Bara�novska pirkstiem, man vajadzēja domāt par savām rokām� redziet, par savām gandrīz nedzīvajām rokām �

Un tā jau pienācis vēls vakars. Pasauli un manu istabu pārklāj lipīga tumsa. Kaimiņu meitenīte dro�i vien iet gulēt, mūzika vairs neskan, un tagad visā mājā ilgi valdīs klusums. Gulēs bērni, gulēs pieaugu��ie, gulēs mūzika, un Trolhaugenas klints pakājē, aizmidzis uz mū�īgiem laikiem, guļ laimīgais Eduards Grīgs, tikai zvaigznes neaizmieg, un �ajā naktī neaiz- migs mīlētāji. Sis ir pēdējais siltais vakars �ajā gadā, un tik grūti aiziet, kad tavu seju glāsta sievietes mati un vari skūpstīt viņas lūpas, vari pieskarties krūtīm, un viņa to atļauj, un vari viņai pateikt visus labos vārdus, kādus vien zini, un vari klusēt. Un tava mei�tene nedusmosies, nebaidies, zēn! Lielākā daļa cilvēku mīlestībā atzīstas klusēdami.

��� Jūs smēķējat? � beidzot leitnants pārtrauca ne�patīkami ieilgu�o klusumu. � Es varu jums piedāvāt.

��� Nē, paldies, pilsoni izmeklētāj, � es, pateicīgi smaidīdams, atteicos. � Jūs esat ļoti laipns. Es ne�smēķēju.

�� Jūs patie�ām neesat dzēris? � leitnants joprojām neticēja.

��� Es jau jums teicu. Bet pa�laik gan labprāt iedzertu.

��� Jūs bie�i lietojat alkoholu?

��� Nē, ne visai bie�i, bet pa�laik labprāt iedzertu.

��� Baidos, ka jums vairākus gadus nenāksies neko�tādu iebaudīt, � leitnants, kā man �ķita, ar patiesu no�ēlu balsī teica.

��� Nekas, pilsoni izmeklētāj, � es centos viņu drau�dzīgi nomierināt. � Es to kaut kā mēģinā�u paciest.

��� Jūs runājat tā, � izmeklētājs tik strauji pagrie�zās pret mani, ka no viņa cigaretes uz spo�i nopulētā rakstāmgalda nobira pelni,� it kā jūsu liktenis jums būtu pilnīgi vienaldzīgs! �

��� Jūs maldāties! Tie�i otrādi, � es viņa aizdomām nekādi nevarēju piekrist. � Tas mani ir ļoti ieinte�resējis, un tagad ar lielu nepacietību gaidī�u, kas no�tiks tālāk.

Vēlreiz uzmanīgi pārlaidu skatienu telpai, un man atkal kļuva neomulīgi.

�� Vai es pa�laik skaitos arestēts?

��� Nē. Jūs pagaidām esat tikai aizturēts. Kad jūs man izstāstīsiet, kādēļ tik ne�ēlīgi piekāvāt Eduardu Baranovski, iespējams, ka jūs atlaidī�u. Tikai nedo�mājiet, ka līdz ar to jūs tiksiet atbrīvots arī no atbil�dības. Nē, nē! Pēc liecinieku nopratinā�anas es jūsu lietu nodo�u tiesai.

Atkal sajutu nogurumu; sāpes roku locītavās un galvā pastiprinājās, tagad �ķita, ka kaķu skaits tur noteikti pavairojies un nupat, nupat viņi savā starpā sāks plēsties.

��� Es jau jums visu izstāstīju. Ko jūs vēl gribat? � gurdā balsī pavaicāju.

��� Mani jūsu atbildes neapmierina, � leitnants ner: ' vozēdams aizsmēķēja nodzisu�o cigareti, un man ienāca prātā, vai tikai jaunajam kārtības sargātājam es neesmu viens no pirmajām �lietām�. � Jūs kaut ko slēpjat vai arī melojat!

��� Nemeloju, pilsoni izmeklētāj, � es nezaudēju cerības viņu tomēr pārliecināt. � Un ticiet � Eduards Baranovskis �os sitienus bija pelnījis, viņ� bija pel�nījis �

Mute izkalta, jutu, ka esmu atkal uztraucies un vairs nespēju pateikt ne vārda.

��� Pagaidiet! � leitnants pietrūkās kājās. � Jūs cietu�o pazināt tikai kā mākslinieku vai ari bijāt pa�zīstami personiski?

Man ļoti slāpa, es palūdzu ūdeni un, ar neizsakāmu baudu izdzēris divas glāzes, nedaudz nomierinājos.

��� Jā, pilsoni izmeklētāj, � klusi teicu un pats ne�pazinu savu balsi.� Jā. Es viņu pazīstu personiski. Viņ� kādreiz bija mans labākais draugs �

Vēj� klusi �alca jūrmalas priedēs, un jūra kā ne�gribot vēla baltus viļņus. Es sēdēju baltajās kāpās, lēni tuvojās vakars, un klausījos, kā vēj� ar jūru par kaut ko ļoti priecājas. Dro�i vien tie kārtējo reizi svi�nēja kāzas.

��� Ieklausies, Eduard! � es teicu. � Panāc tuvāk un ieklausies! Tu dzirdi, kā jūra dzied? Tu dzirdi, ko dzied vēj�, �īs priedes un baltās smiltis?

��� Jā, Regnār, es to dzirdu, un es to saprotu, � teica Eduards, nostādamies man blakus. � Es vienīgi nevaru saklausīt vārdus.

��� Jūra vienmēr dzied un runā bez vārdiem. Un kam gan pa�laik vajadzīgi tās vārdi? Tā ta�u ir mū�zika! Jūra vienmēr bijusi visģeniālākais komponists. Sēdies!

��� Nē, es palik�u stāvot, � Eduards pakratīja galvu. � Jūras krastā vienmēr jāstāv, nevis jāsē� vai jāvārtās smiltis.

Es paskatījos uz eleganti ģērbu�os Eduardu, uz viņa pārspīlēti nopietno seju un iesmējos.

��� Man gan �ķiet, ka tu vairāk baidies nosmērēt savu jauno uzvalku.

Viņ� klusēja.

��� Nebaidies, Eduard, smiltis ir baltas. Tu redzi?

Lai viss uz pasaules būtu tik tīrs kā �īs jūrmalas smiltis.

��� Bet vai tad tā nav? � Eduards uzprasīja, tomēr apsēstoties man blakus, un viņa seja kļuva vēl no�pietnāka. � Regnār, ja mēs gribam kādreiz būt labi pianisti, gribam būt izcili mākslinieki, tad mums gan�drīz visa dzīve jāveltī tikai mūzikai, �im mūsu dzīves mērķim, un pa�laik mēs ne par ko citu nedrīkstam do�māt. Vienīgi par mūziku.

Es atcerējos balto vasarnīcu un baltas rozes baltās vasarnīcas dārzā, un baltās klavieres, un balto krāsu kasti, un vēl neuzgleznotās gleznas, un kādas sievietes balto smaidu un baltos matus.

�� Arī par Betiju � nē?

Eduards satrūkās, pēc tam pasmaidīja un raudzījās kaut kur tālu jūrā.

�� Par viņu nedomāt nav iespējams, � viņ� klusi sacīja, � un varbūt tādēļ, ka arī viņa ir mūzika.

��� Iespējams, Eduard, tas ir ļoti iespējams, jo katra sieviete, ko mēs mīlam �

Eduards strauji pagriezās, tā dīvaini, ļoti dziļi un ilgi ieskatījās man acīs, apmulsa un nedaudz drebo�ā balsī pajautāja:

��� Tu arī, Regnār? �

Lai gan tas bija pateikts ļoti nopietni, es apvaldī- jos, lai skaļi neiesmietos. Tātad Eduardam bez mūzi�kas tomēr ir vēl Betija un dro�i vien arī mīlestība, un varbūt vēl kaut kas.

Es pagriezu galvu un ilgi skatījos uz jūru, kurā lēni ieripoja sarkana saule un aiz apvār�ņa pazuda kāds kuģis, un visa debess kļuva sarkana, un iedo�mājos, ka tās dro�i vien ir asinis, jo bija ta�u �etr�desmit pirmā gada vasara un Eiropā plosījās kar�.

��� Domāt tikai par mūziku, domāt tikai par sie�vieti, aiziet un aizmirsties tikai mākslā es nevaru, Eduard, � teicu, skatīdamies, kā jūra iet gulēt, apseg- dāmās ar viļņu balto segu. � Kad atbraucu pie jūras, sē�u un klausos tās dziesmās, es vienmēr atceros tos drosmīgos vīrus, kuri pirmie devās tai pāri, un viņiem nebija bail to darīt; un redzu romantikas apdvestos cilvēkus, kuri visu mū�u sapņoju�i atklāt jaunas ze�mes vai salas un tā arī nomiru�i, neko jaunu neatklā�ju�i, un man acu priek�ā nostājas bārdainie, līdz ār�prātam bezbailīgie jūras pirāti un �Titānika� sirmais, apjuku�ais kapteinis, un kāds kuģis ar sārtām, sār�tām burām, un kāda vientuļa zvejnieka laiva, un kāda meitene, kura vētras laikā vienmēr atnāk jūras krastā un kaut ko gaida, gaida � Es visu to redzu un par to nedomāt nevaru. Un vēl man jādomā par to, ka varbūt tie�i �ajā brīdī Norvēģijā uz Grīga kapa sē� kāds vācu iekarotājs un arī raugās jūrā, kā noriet saule� Un es baidos, es drausmīgi baidos, ka �is pats vācu iekarotājs neatnāk arī �eit, uz mūsu Latviju, un neapsē�as uz tava vai mana tēva kapa vai � kas vēl sliktāk � uz tava vai mana kapa � Mēs uz pa�saules neesam vieni, Eduard, un tādēļ ārkārtīgi grūti domāt tikai par sevi un mūziku.

��� Muļķības, Regnār, tās ir muļķības! � Eduards iesaucās un atkal pielēca kājās. � Un, ja tas tomēr ir iespējams, tad tik un tā par to domāt nevajag. Tikai lieki uztraukumi. Mums pa�laik visa uzmanība, do�mas un spēki jāveltī vienīgi konservatorijas beig�a�nai, mums tā �ovasar noteikti jāpabeidz un jau tagad ar vislielāko nopietnību jāsāk gatavoties pirmajam koncertam.

Eduards lēni aizgāja līdz jūrai, vēj� pamazām no�rima, un saule bija jau nogrimusi, un jūra atkal kļu�vusi zila, pavisam zila, tik zila kā Betijas acis un Grīga mūzika.

��� Tu jau esi sagatavojis savu koncerta pro�grammu? � Eduards atgriezies uzprasīja. � Ko tu spēlēsi?

��� Jā, jau sen, � es atbildēju. � Es spēlē�u Ed- varda Grīga klavierkoncertu �

Zila jūra un klusums, un vētras laikā balti viļņi, un balti bērzi, un melnās Norvēģijas klintis, un Solveiga vientuļā me�a būdā, un skumja, skumja dziesma, un dzīvē reti sastopama mīlestība, un vīrs ar baltu bārdu, un mūzika, un klints pakājē izcirsts kaps, un mū�īgs miers, un klusums, un tam visam pāri nemirstīga mū�zika, un vācu karavīrs, kas pazīst tikai mar�us un klavieru vietā spēlē uz automāta �

��� Un tagad varbūt, lielo domātāj, tu beidzot pie�celsies, lai mēs varētu aiziet pie Betijas, � mani iz�traucēja skaļā Eduarda balss. � Viņa būs pārgaidī- jusies.

��� Dro�i vien, Edij, � es piekritu. � Viņa nedrīkst gaidīt. Patiesību sakot, mums būtu jāgaida viņa.

��� Pilnīgi pareizi, maestro! Ejam!

��� Bet varbūt viņa atnāks �eit? � man ienāca prātā. � Seit ta�u ir daudz labāk nekā viņas grezni iekārtotajā vasarnīcā.

��� Ja tev būtu nauda, tu arī sev labprāt iekārtotu tādus apartamentus, � Eduards pasmīnēja.

��� Iespējams, Edij. Bet es baidos, ka man naudas nekad nebūs. Labākajā gadījumā es kādreiz varē�u jūras krastā vienīgi uzcelt zaru būdu � un ej nu sa�zini, vai tas būtu kas sliktāks.

��� Nu, celies beidzot, un ejam! � Eduards kļuva ne�pacietīgs. � Tas ir nepieklājīgi likt sievietei tik ilgi gaidīt.

��� Bet vai tu, Edij, vari būt pārliecināts, ka viņa mūs patie�ām gaida?

��� Dro�i, Regnār! � Eduards pa�pārliecināti smai�dīja.� Mēs ta�u esam draugi, un mūsu priek�ā brīni��ķīga nākotne. Vīrietis bez nākotnes sievietes acīs ir nulle. Tikpat kā uzplēsta zeķe vai izdzerta pudele. Ejam!

Es piecēlos, no biksēm nokratīju pielipu�ās smiltis, un mēs gājām pa baltajām jūrmalas smiltīm kā pa baltu, piesnigu�u lauku. Labajā pusē atradās kapsēta, jauka atpūtas vieta nāves pieveiktajiem cilvēkiem, tur viņiem patie�ām ir jauki, jo turpat blakus pie kājām mū�īgi skalojas jūra, bet dienā sauļojas atpūtnieki; viņi �ai kapsētā nekad nejūtas vieni vai pamesti, jo visapkārt �alc priedes, vēj� kāpu galotnēs dzied va�kara dziesmu, un jūra veļ viļņus. Tie klusi saplīst lie�daga mitrajās smiltīs un uz mū�īgiem laikiem paliek ar jums � mū�īgie �

Mēs klusēdami nogriezāmies uz Kāpu ielas un, pa�gāju�i simt metrus uz priek�u, jau atradāmies pie Betijas mājas.

Arī tagad es vēl bie�i, Rīgas stacijā nopircis divas biļetes, aizbraucu līdz Mellu�iem, un nekad neesmu ticis skaidrībā, kam pērku to otro biļeti � Eduardam vai Betijai, dro�i vien Betijai, un tad vienmēr iegrie�os arī �ai kapsētā, izeju tai cauri, dziļi krūtīs ieelpodams mieru un mū�ības nemainīgo smar�u, un pastaigājos pa liedagu, vērodams bērnus, aizeju līdz Betijas biju��ajai vasarnīcai � tagad balto krāsu nomainījusi pe�lēkā � un kā toreiz, nedaudz uztraucies, stāvu tās priek�ā, redzu sve�us, nepazīstamus cilvēkus, un tad, atmiņu sarūgtināts, eju prom.

Eduards pieklauvēja, un tai pa�ā mirklī mēs izdzir�dām pazīstamo Betijas balsi.

��� Lūdzu, ienāciet!

�� Tie esam mēs, Betij! � Eduards skaļi paziņoja. � Piedod, ka nedaudz aizkavējāmies, bet tas notika tikai tādēļ, ka Regnārs �

Betija iznāca mūs sagaidīt, viņa bija tērpusies baltā kleitā, gai�ie mati brīvi krita uz �aurajiem pleciem, un, viņas smaida savaldzināti, uz brīdi apmulsām. Es Betiju vēl nekad tik sievi�ķīgu nebiju redzējis.

��� Mēs sēdējām jūras krastā un klausījāmies mū�ziku, � es viņai neveikli paskaidroju, � un jūra mums pastāstīja �

��� Pasaku? � Betija iesmējās.

��� Nē. Jūra diem�ēl neprot izdomāt. Tā stāsta tikai patiesību.

���� Un ko tad viņa jums pastāstīja? � Betija tomēr vēlējās uzzināt, un viņas smiekli skanēja kā mūzika. Un tā arī bija mūzika.

Eduards aizgāja pie Betijas, noskūpstīja viņas roku un, to neatlai�ot, noslēpumaini �ukstēja:

���� Jūra stāstīja par kādu skaistu princesi, kas stāv uz savas pils kāpnēm un ar nepacietību gaida divus bruņiniekus �

��� Un tie, protams, esat jūs, vai ne, d�entlmeņi? � Betija smējās.

��� Tik tie�ām, Betij, � Eduards piekrita. � Un tā biji tu. Mēs ļoti atvainojamies.

���� Nekas, nekas, bruņinieki! � Betija mums pie�deva aizkavē�anos. � Bet tagad, lūdzu, sēdieties pie galda. �ovakar nedaudz iedzersim.

Mēs iegājām istabā, tā man bija jau pazīstama un baltās klavieres, uz kurām es vēl pavisam nesen Be�tijai spēlēju Grīgu.

��� Kam par godu? � Eduards lieti�ķi apjautājās.

���� Vai vienmēr jādzer tikai par godiem? � Betija apsēdās pie galda, un viņas acīs varēja saskatīt vieg�las skumjas. � Es �ovakar gribēju būt kopā ar jums. Nez kādēļ man pēk�ņi kļuva bail vienai. Mani pēdējā laikā vajā kaut kāda dīvaina nelaimes priek�nojauta. Kaut kas notiks, zēni. Jūs redzēsiet!

Arī Eduards apsēdās, viņ� apsēdās blakus Betijai, viņ� bija labā garastāvoklī, nu, protams, atrasties Be�tijai tik tuvu vienmēr bija patīkami, es paliku stāvot un vēroju Betijas skumjās, ļoti dzīvās acis.

�������� Protams! � Eduards iesaucās, pagriezies pret Betiju. � Mēs tūlīt dzersim vīnu un zini � tādu vecu, vecu, simtgadīgu. Un, lūdzu, tikai nenoslauki no pu�deles tos sapelēju�os zirnekļu tīklus! Lai paliek!

������� Neāksties, Edij! � Betija teica. � Tādu vīnu tu vari dzert vienīgi sapņos. Man tāda nav.

Pēc tam viņa pagriezās pret mani.

��� Regnār, kādēļ tu nesēdi?

��� Es skatos uz tevi.

��� Tev manī kaut kas nepatīk?

��� Patīk, Betij, � es atbildēju. � Viss patīk.

������� Paldies, Regnār, � Betija teica, man uzsmaidī�dama.

Eduards piecēlās, rokā turēja piepildītu glāzi, un viņa balss skanēja ļoti svinīgi.

�������� Izdzersim pirmo glāzi par mūsu panākumiem! Lai mans un Regnāra pirmais koncerts kļūtu par ievērības cienīgu notikumu latvie�u mūzikas dzīvē!

�������� Iedzersim, lai mēs vienmēr paliktu draugi! � teica Betija.

�������� Iedzersim, lai kar� nekad neatnāktu līdz Latvi�jai, � teicu es.

��� Vispār par slavu! � Eduards uzsauca.

������� Pacelsim glāzes par mīlestību! � Betija teica, paskatīdamās uz mani.

������� Lai nekad mums nevajadzētu ņemt rokās �au�teni, � sacīju es.

��� Par panākumiem, Betij un Regnār!

��� Par draudzību, Regnār un Eduard!

�������� Par uzticību mākslai un zemei, un lai mēs vien�mēr spētu palikt cilvēki, Eduard un Betij!

Beidzot iestājusies nakts. Visapkārt tumsa un klu�sums, kas rada nemieru. Un kā gan varu būt mierīgs, ja rīt mani tiesās! Un varbūt pat notiesās.

� Pie debesim spo�i mirdz sakarsētu putekļu bumbas, kuras cilvēki nosauku�i par zvaigznēm. Ari zvaigznes atdziest un mirst. Glu�i tāpat kā cil�vēku draudzība un mīlestība. Atdziest un pēc tam � mirst� Tie bija skaisti vārdi, kurus mēs tovakar tei�cām. Un tas bija labs vīns, ko mēs tovakar dzērām. Bet mēs to izdzērām, un vārdi palika tikai vārdi� Es mīlēju Betiju, bet to viņai pateicu vēlāk, divas nedē�ļas vēlāk, kad mūsu mīlestības piepildī�anai bija atli�cis pārāk maz laika � tikai viena nakts. Un es patei�cos �ai sievietei un liktenim, ka mums kaut viena �āda nakts tomēr bija. Tomēr bija, Betij, un es to nekad neaizmirsī�u � Tovakar Eduards nenovērsa acis no tevis, viņ� centās būt asprātīgs un nepārtraukti ru�nāja par slavu un panākumiem-, kas viņu gaida nā�kotnē, par ārzemju ceļojumiem un naudu, arī viņ� tevi mīlēja, Betij, viņ� to pateica arī man, viņ� to pateica jau daudz agrāk, un nebija ne mazākā iemesla viņam neticēt. Tovakar Eduards runāja nepārtraukti, nepār�traukti raudzīdamies tev acīs un uz savām rokām � Izgāju no istabas un apsēdos uz verandas kāpnēm. Bija silta �etrdesmit pirmā gada jūnija nakts, netālu �alca jūra, smar�oja ziedi, koki un zeme, un debesīs spo�i mirdzēja zvaigznes. Un tad es iedomājos, cik tas tomēr dīvaini: iet bojā galaktikas, mainās zvaig��ņu sistēmas, zemeslode ir sakarsusi un atdzisusi, viena paaudze nomaina otru, cilvēki piedzimst un mirst, un mazais smil�u graudiņ�, ko saucam par Zemi, varbūt atkal sakarsīs un izkusīs, un atkal viss mainīsies un sāksies no jauna, vienīgi debesis nemai�nās un nekad nemainīsies, tās vienmēr paliks tādas, kādas tās ir � dienā zilas, bet naktī � melnas �

Tad es dzirdēju kaut kur netālu noklaudzam dur�vis, dzirdēju soļus, tie nāca arvien tuvāk, tuvāk, tie apstājās man blakus, es pagriezu galvu un ieraudzīju Betiju.

������� Tu aizbēgi, Regnār?�viņa klusi uzprasīja, un viņas balsī varēja saklausīt neizpratni un satraukumu.

������� Nē, Betij, � es strauji pakratīju galvu. � Nē, nē! Es aizgāju, lai jūs netraucētu, un, kā redzi, esmu ticis ne sevi�ķi tālu. Es nekad nebēgu, Betij, un centī��os arī turpmāk to nekad nedarīt. Nekad, Betij.

��� Ko tu �eit dari?

��� Domāju un sapņoju.

������� Dro�i vien par kādu sievieti? � Betijas balss tikko manāmi iedrebējās.

��� Jā, Betij, es domāju arī par sievieti.

������� Nevajag, Regnār, es tevi lūdzu � nedomā, � Be�tija �ukstēja un viegli uzlika savu roku uz mana pleca.

��� Tā biji tu, Betij.

� Paldies, Regnār! Tas man bija vajadzīgs. Var�būt pat ļoti vajadzīgs.

��� Tevi istabā gaida Eduards, � es teicu.

��� Lai pagaida.

��� Ej, Betij! Viņ� tevi gaida.

������� Eduards man nupat atzinās mīlestībā, � viņa pavēstīja.

������� Nu redzi, Betij, tad tev patie�ām jāiet, � es no�ņēmu viņas roku no sava pleca.

�������� Apsēdī�os tev blakus, � viņa sacīja. � Klausī�simies, kā mums �ūpļa dziesmu dzied jūra, un da�as minūtes nerunāsim ne vārda.

�������� Ej, Betij! Ej un noskūpsti Eduardu. Tā ir patie�sība, ko viņ� tev pateica.

������� Es nemaz par to ne�aubos, � viņa atbildēja un tagad rokas vietā man uz pleca uzlika savu mazo, jū�ras putās mazgāto galvu. � Mīlestība vienmēr ir patiesa un īsta, ja tā patie�ām ir, vienīgi vārdi da�reiz var izrādīties neīsti.

Viņa uz brīdi apklusa, es krūtīs dzirdēju tik stipri sitam sirdi, it kā tur kāds dauzītu klavieres. Es nekad vēl līdz tam nebiju sajutis, kā smar�o Betijas mati.

��� Istabā ir pārāk karsti, � viņa tcica. � Un daudz patīkamāk, ja kāds atnāk pie tevis nekā iet pa�ai. Un Eduards ta�u noteikti atnāks. Bet, kamēr tas vēl nav noticis, klausīsimies jūru.

�� Lai notiek, Betij! Tā patie�ām ir mūzika, un to ir vērts klausīties.

��� Regnār, � viņa pacēla galvu, skatījās man acīs, un es tur ieraudzīju � mīlestību. � Regnār, es no�teikti aizie�u uz tavu koncertu, sēdē�u pirmajā rindā vai kaut kur balkonā stāvē�u kājās, vienalga, es no�teikti aizie�u uz tavu koncertu un priecā�os ne mazāk par tevi.

��� Tu man tici, Betij? � Es Joti gribēju, tā bija mana lielākā vēlē�anās, lai tie�i viņa, tie�i Betija man ticētu. � Tu tici, ka es patie�ām kādreiz varētu kļūt labs, varbūt pat izcils pianists?

�� Ticu, Regnār. Tu tāds noteikti kļūsi. Varbūt tu tāds jau esi.

Pasmaidīju, jo tāds es, protams, vēl nebiju, bet ļoti, ļoti gribēju būt.

��� Bie�i esmu domājis par savām rokām, � es teicu un tās parādīju Betijai. � Tās vienmēr ir ļoti tīras, un man ir gari, slaidi pirksti. īstas pianista rokas. Esmu jau ar tādām piedzimis. Bet �īs rokas tomēr varētu arī pļaut sienu, art zemi, me�ā gāzt kokus, varētu bruģēt ielas un celt mājas, pludināt kokus un darīt daudz ko citu. Es par to ne�aubos. Bet esmu izvēlējies vienu � gribu kļūt labs pianists, gribu ar savu ta�lantu cilvēkiem sagādāt prieku un kaut nedaudz viņus darīt laimīgus. Tas ir mans mērķis, mans dzīves sap�nis, Betij, un es bū�u patiesi laimīgs, ja tas kādreiz piepildīsies.

�� Tu to paveiksi, Regnār, � viņa teica. � Tu pa�veiksi ļoti daudz.

��� Paldies, Betij! Tikai tagad, lūdzu, neej pie

Eduarda. Palicc pie manis! Tagad es gribu, lai tu ne�kur neaizietu, Betij.

Betija pacēla galvu, un viņas acīs mirdzēja jūras dzirkstis, gai�ā nakts un blāvo zvaig�ņu gaisma, sa�traukums un kaut kas līdz galam nepiepildīts.

Izmeklētājs piecēlās, nevērīgi pār�ķirstīja da�us pa�pīrus, it kā kaut ko meklēdams, tad, vairākas reizes �ķērsojis kabinetu, nostājās man priek�ā.

�� Tā, tā � aizturētais Regnār Ādamson! Tātad jūs cietu�o pazīstat jau trīsdesmit gadus?

��� Jā, pilsoni izmeklētāj, tā apmēram būs, � es ap�stiprināju, � lai gan patiesībā viņu pazīstu ļoti maz. Pēckara gados esam tiku�ies tikai vienu reizi.

��� Un �odien bija otrā reize?

�� Jā, pilsoni izmeklētāj. Eduardu Baranovski es nebiju redzējis divdesmit gadus. Viņ� kļuvis vecs, pa�reizāk sakot, viņ� izskatās vecs, tikai rokas tās pa��as � jaunas, kā toreiz � jaunībā. Rokas viņam vēl ļoti stipras un ļoti veiklas. Viņ� kļuvis virtuozs. Viņ� savu sasniedzis.

��� Paklausieties, Regnār Ādamson! � izmeklētājs aizdomīgi, ilgi un ļoti cie�i skatījās man acīs. � Vai tie�ām jūs viņam iesitāt tikai tādēļ, ka jūs pārņēma skaudība?

��� Nē, ne tikai tādēļ, pilsoni izmeklētāj, � es ar izkaltu�ām lūpām skaidroju, � lai gan mums abiem kādreiz bija viens mērķis un viņ� �o mērķi sasniedzis pirmais un vienīgais. Viņam tas izdevās, bet man ne�paveicās. Man velni�ķīgi nepaveicās.

Ieraudzīju savas slimās rokas un pēk�ņi jutu, ka tās ir dzīvas, tās ir pavisam dzīvas, jutu, kā tajās kustas katrs pirksts, katrs muskulis, katra nervu �ķiedra un tagad vajag piecelties, noteikti vajag pie�celties, piesēsties pie klavierēm, kaut kur �eit ta�u jābūt klavierēm, un jāspēlē, jāspēlē, es �im jaukajam zēnam, �im jaunajam izmeklētājam tūlīt atskaņo�u Grīgu, Grīga klavierkoncerta beigu daļu, es to spēlē�u tā, kā pat tad � tad � nespēlēju, pēc tam sāk�u no sākuma, es atkārto�u otrreiz, tre�o reizi un tad atkal sāk�u no sākuma, un tad vairākas reizes atkal atkār�to�u beigas, nē, lai beigas paliek, es spēlē�u tikai sā�kumu, lai ir tikai sākums, lai paliek tikai sākums, beigu nevajag, nē, nē, tikai ne beigas, un manu spēli klausīties atnāks arī tas drūmais de�urants un tas jautrais puisis ar ģitāru, un tad �eit ieradīsies arī Betija, mana Betija, sve�ā Betija, kaut kur dzīves jūrā noslīkusi Betija, bet mīļais Grīgs un mana spēle tevi uzmodinās, tu atnāksi, tu �eit noteikti atnāksi, un tu man atkal kļūsi tuva, tu atkal kļūsi mana, tikai mana, tu kļūsi tik tuva kā �īs tomēr nedzīvās rokas�

Mute bija izkaltusi, atkal slāpa, un viegli, viegli reiba galva �

�� Man velni�ķīgi nepaveicās, � es �ukstus atkār�toju, lai gan gribējās kliegt� skaļi, skaļi kliegt.

Izmeklētājs apgāja apkārt rakstāmgaldam, apsēdās un kļuva pavisam domīgs.

��� Varbūt tā bija greizsirdība, kas jums lika viņam iesist? � viņ� jautāja. � Jūs ta�u abi kādreiz mīlējāt vienu sievieti?

��� Lieciet �o sievieti mierā, pilsoni izmeklētāj! � es nodrebot iesaucos. � Viņu �is notikums neskar! Bez tam tas viss bija pārāk sen �

Un tas patie�ām bija par daudz, par daudz sen. Laiks kā cietsirdīgs, profesionāls bokseris visus �os gadus mūs ir pamatīgi dauzījis un daudz ko arī iz�dauzījis no mūsu galvām un stipri sasitis sejas, tās tagad izskatās vecas, kā jau pēc trīsdesmit raundu cīņas, mēs esam nedaudz noguru�i, bet spēka vēl pie�tiek, vēl ir palicis neliels enerģijas krājumiņ�, jo mums vēl krūtīs pukst sirds, mēs esam vēl saglabāju�i at�miņas un kaut kādas jūtas, un tādēļ mēs vēl pacīnī�simies, varbūt vēl izturēsim da�us raundus.

��� Bet kas tad? � izmeklētājs nepacietībā ieklie�dzās. Acīm redzot, viņam �ī spēlīte sāka jau apnikt.

��� Kas? Atbildiet! Jūs saprotiet � man tas jāzina! Man noteikti jāzina, kādēļ jūs uzbrukāt Eduardam Baranovskim! Jūs to saprotat?

��� Redziet, jūs atkal sākāt kliegt, � es pasmai�dīju.

Man par lielu pārsteigumu, arī izmeklētājs pasmai�dīja un ierunājās pavisam mierīgā, patīkamā balsī:

��� Tādā gadījumā sāksim visu no gala.

Atkal stipri sāka sāpēt locītavas, galvā atkal ielija svins, atkal dzirdēju kaut kādas dīvainas balsis un skaņas, un atkal � baltās jūrmalas kāpas, balto viļņu muguras, baltā vasarnīca, baltās klavieres un baltais sniega lauks �

��� Nevajag, pilsoni izmeklētāj, � es klusi palūdzu.

�� Es jau jums visu izstāstīju. Dariet ar mani, ko gri�bat. Esmu ļoti noguris.

��� Labi, Regnār Adainson! Varat iet mājās � un gaidiet, kad jūs atkal izsauk�u.

��� Es jums ļoti pateicos, pilsoni izmeklētāj.

Labais izmeklētājs � Viņ� mani atlaida mājās, un pārnācis es varēju sākt plēst traukus, sist lo�gus, lauzt mēbeles, raudāt vai smieties, vai apgulties gultā un mierīgi gulēt. Es varēju darīt, ko gribu, jo biju atkal kļuvis brīvs. Pavisam brīvs� Ne velna, Regnār Ādamson! Tu visu laiku esi bijis savas dzīves vergs. Un tāds vēl esi pa�laik, jo visu laiku jādomā un jāatceras. Jādomā par savu pagātni un nākotni. Jā�domā par visu, kas bijis, un par to, kas vēl varēja būt. Bet kaut kas jau vēl varēja, Eduard � Arī es varēju būt pianists, kā kādreiz sapņoju, arī es varēju sniegt cilvēkiem prieku un pārdzīvojumu un par to saņemt aplausus un ziedus, un es varēju mīlēt un va�rēju cerēt uz pretmīlu. Tik daudz, tik daudz tu man izpostīji, Eduard � Kādēļ, Eduard Baranovski, jūs tā darījāt? Ko es biju noziedzies? Es vēl varētu sa�prast, ja jūs to būtu darījis Betijas dēļ, bet tu, Eduard, toreiz par Betiju nedomāji. Tu domāji tikai par sevi, sa'vām rokām, savu dzīvi un savu dzīvību. Tu kļuvi no�ēlojami gļēvs, Eduard, un kā gļēvulis tu kļuvi no�devējs �

Tas bija kaut kas pavisam negaidīts. Es tikko biju pabeigusi sen iecerēto gleznu �Mīlestība�, kad pie durvīm pieklauvēja un pastnieks man pasniedza mili�cijas izsaukumu. Samulsu, nodrebēju, apsēdos, rau�dāju. Uzreiz sapratu, ka tas ir sakarā ar Regnāru � Es dzirdēju, par �o gadījumu pēc Baranovska kon�certa runāja visa Rīga � Brīnums, ka Regnārs Ba�ranovski vēl nenosita �

Ilgi sēdēju dziļajā atzveltnes krēslā un raudzījos pabeigtajā darbā. Es pie tā strādāju vairākus mēne�us, daudzas, daudzas dienas, bet cik jau pagāju�i gadi? � Regnār� �Mīlestība�. Jā, Regnār, tā ir mūsu nelai�mīgā mīlestība � Ar to laikam ir tāpat kā ar dzīvību. Tā neizplēn, nepazūd, neizbalo kā krāsas uz pelēkā audekla, bet, ja izgaist, tad tikai kopā ar tevi. Mīles�tību neviens nevar atņemt, pat laiks ne. Tā piedzimst un nomirst glu�i kā mēs � cilvēki, jo mīlestība ta�u ir cilvēka kodols, tā būtība, tātad arī dzīvības pamats.

� Es visu to, Regnār, mēģināju attēlot �ai gleznā, ne viss tur izdevies, kā iecerēju, un tas patiesībā lai�kam nemaz nav iespējams. Vai tad mīlestību var ap�rakstīt, vai tad to var uzzīmēt? Mīlestību laikam var vienīgi izraudāt, Regnār �

Lēni piecēlos, satraukta pārģērbos, izgāju uz ielas, apturēju taksometru un aizbraucu uz miliciju. Es biju ļoti uztraukusies, jo cerēju, ka ieraudzī�u tevi, Reg�nār �

Gāju pa garu, diezgan drūmu gaiteni, visapkārt bija durvis, pie vienām no tām apstājos, pieklauvēju, kāda balss atsaucās, atvēru, aiz rakstāmgalda sēdēja jauns virsnieks, un es klusi viņam pavaicāju:

��� Mani izsauca � tas ir �eit, jā? Pie jums?

Regnāra �ai telpā nebija.

�������� Vai jūs esat Betija Baranovska? � virsnieks skaļā balsī uzprasīja.

��� Jā.

��� Ludzu, sēdieties, � viņ� laipni piedāvāja.

��� Paldies � es tikai nesaprotu �

�������� Es jums tūlīt visu paskaidro�u, � virsnieks pa�smaidīja. � Es gribētu jums uzdot tikai da�us jautā�jumus.

��� Lūdzu, varat jautāt.

��� Kur jūs strādājat?

��� Esmu māksliniece.

������� Vai jūs bie�i apmeklējat simfoniskās vai kamer�mūzikas koncertus?

�������� Jā, � es nedaudz drebo�ā balsī viņam atbildēju, � varētu pat teikt, ka nepalai�u garām nevienu daudz�maz ievērības cienīgu notikumu mūsu mūzikas dzīvē.

������� Tātad jūs bijāt arī svētdien, divdesmit otrajā augustā, uz Eduarda Baranovska koncertu?

Es nodrebēju.

��� Nē.

��� Kādēļ?

��� Vai tas tik svarīgi?

��� Jā.

������� Es nekad neeju ne uz vienu Baranovska kon�certu.

������� Viņ� jums nepatīk? Jūs uzskatāt, ka viņ� ir vi�duvējs vai pat vāj� pianists?

��� Nē, pianists viņ� ir labs.

�������� Tad kādēļ jūs neapmeklējat viņa priek�nesu�mus? � milicijas virsnieks pavaicāja un piedāvāja uzsmēķēt.

Es atteicos.

��� Vai tas jums noteikti jāzina?

������� Labi, varat arī neatbildēt, � virsnieks piecēlās un sāka staigāt pa kabinetu. � Cik ilgi jūs pazīstat Eduardu Baranovski?

��� Apmēram trīsdesmit gadus.

��� Kad tikāties pēdējo reizi?

��� Pirms divdesmit gadiem.

��� Tik sen?

������� Jā, � es atkal nodrebēju, kļuva vēsi un tomēr pa�lūdzu izmeklētājam cigareti. � Jā, lai gan man �ķiet, ka tas noticis pirms nedēļas � varbūt pirms mē�ne�a �

Un es gaidīju, ka tūlīt atvērsies biezās, ar melno dermantīnu apsistās durvis un ienāks skaistais, lep�nais, vienmēr tik pa�pārliecinātais Eduards Baranov�skis, nostāsies man priek�ā, neteiks nevienu vārdu, bet tikai smaidīs, visu laiku tikai augstprātīgi, maz�liet ironiski smaidīs �

�������� Kādas jums ar viņu pa�laik ir attiecības? � virsnieks, atkal apsēdies aiz rakstāmgalda, pēc iespē�jas maigākā balsī pavaicāja.

������� Nekādas, � strauji krūtīs ievelkot cigaretes dū�mus, atbildēju. � Mēs esam pilnīgi sve�i cilvēki.

������� Jūs dro�i vien zināt, kas notika pēc Eduarda Ba�ranovska koncerta?

��� Jā, esmu dzirdējusi.

��� Un ko jūs par to sakāt?

�� Vai manām domām ir kāda nozīme?

��� Es tās tomēr vēlētos zināt.

Nodzēsu cigareti un mēģināju sevī apspiest arvien pieaugo�o uztraukumu. Paskatījos uz Dzer�inska por�tretu pie pretējās sienas, tad atkal uz melnajām dur�vīm, un man �ķita, ka tās tūlīt, tūlīt atvērsies un �ai telpā ienāks Regnārs, viņ� man tuvosies ļoti lēni, viņ� aiz muguras centīsies noslēpt savas rokas, viņ� no�stāsies manā priek�ā, viņ� neteiks nevienu vārdu, viņ� tikai skatīsies sejā, un viņa lielajās, skumjajās acīs atmirdzēs jūra un balto viļņu putas, un baltās jūrma�las smiltis, un baltie gubu mākoņi, un balts sniega lauks, un man veltīts pārmetums, man veltīts nosodī�jums, un vientulība, un sāpes, bezgalīgi daudz sāpju � kā aka, kuru nevar izsmelt, un pagātne, kura negribot jāpārdzīvo vēlreiz �

��� Man grūti uzreiz pateikt, � es virsniekam gan�drīz �ukstus paskaidroju, � lai gan visas �īs dienas par to vien esmu domājusi� bet es ļoti labi varu sa�prast Regnāru � Ādamsonu.

��� Viņ� Baranovskim uzbruka greizsirdības dēļ, jā? � izmeklētājs uzprasīja.

�� O nē! � es skumji pakratīju galvu. � Ko jūs! Kāda var būt greizsirdība, ja nav vairs mīlestības?

�� Vecās rētas arī var vēl sāpēt, � virsnieks atgā�dināja.

��� Dro�i vien, � es domīga piekritu. � Dro�i vien � ka sāp. Un varbūt pat ļoti sāp.

Atkal paskatījos uz Dzer�inski, un melnajām dur�vīm un uz laipno izmeklētāja seju.

�� Vai Regnāram Ādamsonam par to draud sods? � es nedaudz drebo�ā balsī pavaicāju.

��� Jā, � virsnieks nopietni paskaidroja. � Viņu var notiesāt vismaz uz trīs gadiem.

��� Par ko? � es biju patiesi izbrīnījusies.

��� Jūs ta�u zināt.

��� Viņ� nav vainīgs! � es iekliedzos. � Ticiet, viņ� nav vainīgs! Viņu nedrīkst notiesāt!

Izmeklētājs ilgi klusēja, kaut ko meklēja pa rak�stāmgaldu izsvaidītajos papīros, piecēlās, nostājās pie loga un ilgi raudzījās, kā pa Daugavu lēni aiz�brauc kāds mazs, noputējis kuģis.

��� Jūs kādreiz ar apsūdzēto bijāt draugi, � bei�dzot viņ� ierunājās, un es nevarēju saprast, vai tas bija jautājums vai konstatējums.

��� Jā, mēs bijām� � es atkal �ukstēju, � kād�reiz � Bijām pat vairāk nekā draugi.

Tālā, sen aizbēgusi jaunība � Tālā, jau izgaisto�ā mīlestība � Nodziest zvaigznes, aiziet gadi, un novī�tu�i visi ziedi, kurus man kādreiz pasniedzi, un pama�zām aizmirstas vārdi, kurus man sacīji, un cilvēki aiziet, un pamazām novīstām arī mēs. Laiks paņēmis visu mūsu dzīvi, un �ēl, ka tas atpakaļ atdod tik maz� Mums paliek vienīgi atmiņas un no�ēla par tik daudziem velti nodzīvotiem gadiem un par tik dau�dzām izdarītām kļūdām. Tagad man da�reiz �ķiet, ka visa dzīve bijusi kaut kāds liels pārpratums, varbūt tā bijusi mūsu vecāku mīlestības kļūda� Lai gan mīlestībā cilvēks nekad nekļūdās, mēs parasti viļa- mies vienīgi cilvēkā � Mīlestība paliek � Un to ne�var atņemt pat cilvēks, kuru tagad nicini un kur� kļu�vis sve�s un nevajadzīgs. Mīlestība paliek, varbūt kā vienīgais pierādījums, ka esi dzīvojusi� Piedod, Regnār. Es to saku jau simtiem rei�u, labi sapraz�dama, ka tava piedo�ana man neko nedos. Un neko es arī vairāk negribu saņemt. Viss. Koncerts, ko lie�lais komponists Dzīve bija nosaucis par jaunību, draudzību un mīlestību, beidzies. Tikai neviens neap- laudē. Klusums. Un par ko gan lai aplaudētu? Par meliem un neuzticību ta�u neviens nepriecājas, jo tie nekad nevienu nav darīju�i laimīgu. Un tomēr, Reg�nār, es vēlreiz saku � piedod �

Es tev toreiz piezvanīju. Es tevi saucu pirmā, Reg�nār. Toreiz, kad es tev tajā nolādētajā �etrdesmit pirmā gada jūnija sestdienā piezvanīju, es ļoti spēcīgi sajutu bailes, vientulību un alkas pēc tevis, Regnār. Tu man biji vajadzīgs kā draugs un kā vīrietis. Es toreiz ļoti spēcīgi sajutu mīlestību, Regnār, es gribēju tevi tai naktī un visu dzīvi. Es mīlestību sajutu tik stipri, ka �ķita, es to pat redzu �

Tu ieskrēji manas vasarnīcas verandā nedaudz aiz�elsies, uzģērbis gai�o uzvalku, tas darīja tevi jau�nāku, tu izskatījies kā ģimnāzists, kas pirmo reizi at�nācis uz satik�anos.

��� Betij, vai kas noticis?

������� Nē, Regnār, nē! Pagaidām vēl nekas. Bet es baidos. Mani joprojām neatstāj �ī dīvainā nelaimes priek�nojauta. Un tādēļ es vēlējos � Labi, ka tu at�brauci. Lūdzu, nomierini mani!

��� Es to neprotu, Betij. Diem�ēl � neprotu.

��� Tad noskūpsti mani.

�������� Tu esi ļoti jauka, Betij. Es tev to jau esmu tei�cis. Bet es nezinu citus vārdus.

��� Zini, Regnār.

��� Tu esi ļoti jauka, Betij.

��� Cik rei�u tu man to teiksi?

������� Vienmēr, kad bū�u pie tevis. Bet būt pie tevis es gribē�u vienmēr.

��� Tas ir nopietni, Regnār?

��� Jā, pavisam nopietni.

������� Tad kādēļ tu tik reti pie manis atbrauc? Un kā�dēļ tikai tad, kad es tevi saucu?

�������� Es baidos, Betij. Es baidos būt uzbāzīgs, baidos tevi traucēt un baidos �eit sastapt Eduardu �

������� Ja tu tā vēlies, Regnār� Eduards �eit vairs nekad nenāks � viens.

��� Tas jāvēlas tev, Betij.

�������� Es jau esmu � tikusi skaidrībā ar sevi. Labi, ka tu atbrauci, Regnār. Tas bija ļoti labi.

��� Es tevi mīlu, Betij.

�������� Es tev ticu, Regnār, un ticu �iem vārdiem � tik bie�i dzirdētiem meliem.

�������� Man dro�i vien tos nevajadzēja teikt. Vārdi pa�i par sevi, protams, vēl neko nenozīmē. Es tevi ļoti gribu, Betij.

��� Nu redzi, Betij, tas beidzot ir noticis.

������� Tas varēja notikt arī daudz agrāk, un varbūt tā būtu bijis pat labāk, jo �ī dīvainā priek�nojauta � Man ir tāda sajūta � ka mums drīz nāksies �ķirties. Man �ķiet, ka mums atlicis pavisam maz laika. Tu ne�zini, Regnār, mēs ilgi dzīvosim?

������� Dro�i vien, Betij. Kādēļ gan mēs nevarētu no�dzīvot līdz simt gadiem?

��� Tu nezini, Regnār, mēs ilgi mīlēsim viens otru?

�������� Dro�i vien, Betij. Kādēļ gan mēs nevarētu viens otru mīlēt tik ilgi, kamēr dzīvosim?

�� Man ir bailes no �ķir�anās.

������� Es tevi nekad neatstā�u. Tu varēsi vienīgi at�stāt vai pamest mani.

��� Man ir drausmīgas bailes no nāves, Regnār.

�������� Tu nekad nemirsi, Betij. Tu dzīvosi vienmēr. Vienmēr, Betij, kamēr tavā sirdī atradīsies vieta mī�lestībai. Vienalga, pret mani vai kādu citu, bet, kamēr mīlēsi, tu nekad nemirsi.

��� Paldies, Regnār. Tu tomēr proti nomierināt.

������� Tu biji aizmigusi, Betij, un gulēji ļoti ilgi. Re�dzi, ir jau atnācis rīts.

��� Un tu neesi aizgājis. Pirmo reizi man pamo�a�nās sagādā prieku. Tu guli man blakus, es neesmu viena, es esmu laimīga un pavisam dro�i varu sagai�dīt �o jauno dienu. Sī būs pirmā diena, kuru nodzīvo�sim kopā. Un tā dro�i vien būs visskaistākā, jo tādas jau vairs nekad nebūs� Regnār, lūdzu, piecelies un ieslēdz radiouztvērēju. Es gribu, lai mūsu istabā ta�gad skanētu mūzika. Dro�i vien tagad pārraida kaut ko no Edvarda Grīga � Es gribu dzirdēt Edvardu Grīgu �

��� Labi, Betij, es to tūlīt izdarī�u.

Regnārs strauji izlēca no gultas, nedaudz pavin- groja un ieslēdza radioaparātu. Un tad notika kaut kas pilnīgi negaidīts. Grīga mūzikas vietā mēs dzirdē�jām � Vēlāk es sevi nolādēju, ka biju lūgusi ieslēgt radioaparātu, lai gan tam nebūtu nekāda nozīme. Kar� jau bija sācies. Un Grīga mūzika jau bija noga�lināta � Un jūra, izkāpusi no krastiem, savus viļņus vēla mūsu istabā� Tie plīsa ar milzīgu troksni, kļuva neparasti auksti, man �ķita, es tūlīt, tūlīt no�slīk�u vai nosal�u, cie�i savu ķermeni ietinu segā, Regnārs vismaz ārēji izskatījās ļoti mierīgs, un es, joprojām drebēdama, viņam klusi pavaicāju:

��� Regnār, kas tagad ar mums notiks?

��� Es nezinu, Betij, � tu paraustīji plecus un cie�i, cie�i sakniebi lūpas. � Bet jācer, ka nekas slikts. Jā�cer, ka vācie�i līdz �ejienei neatnāks, ka viņi tik tālu netiks.

��� Regnār, kas tagad notiks ar mūsu mīlestību?

��� Nekas, Betij, � tu atbildēji un, piegājis pie loga, ilgi skatījies zilajās debesīs, zilajā jūrā un dro�i vien centies ieskatīties ari nākotnē. Bet tā nebija re�dzama. Mēs to dzirdējām.

Tad ātri, mazliet nervozi sāki ģērbties. Tikai tagad tu pēc ģimnāzista vairs neizskatījies. Man �ķita, ka tagad tu esi kļuvis daudz, daudz vecāks. Ap lūpām asi iezīmējās vairākas rievas, un acīs mirdzēja naids. Es nobijos. Es nekad agrāk vēl nebiju sajutusi tādas bailes.

�� Ko tu tagad dari? � es klusi, varbūt pat izbrī�nījusies pavaicāju.

��� Es ģērbjos, � tu ātri atbildēji, bet es jutu, ka tu savās domās esi jau ļoti tālu no manis.

Tu stāvēji istabas vidū, un tu biji pavisam no�pietns un patiesi izbrīnījies, un jau pilnīgi saģērbies. Tu biji jau gatavs aiziet. Es to sapratu. Un mani vēl vairāk pārņēma bailes, izmisums un aukstums. Dro�i vien tajā karstajā svētdienas rītā bija aizsalusi jūra � Un varbūt pat dārzā uzkritis sniegs. Es neko citu neredzēju kā vienīgi tevi.

��� Es nezinu, ko kar� nozīmē valstij un ko tas no�zīmē katram atsevi�ķam cilvēkam, bet tas laikam ir kaut kas drausmīgs, un es to negribu, negribu, Reg�nār, es gribu atkal palīst zem segas, just blakus tavus plecus un rokas, un tevi un nedomāt, kas ar mums notiks �odien vai rīt, es negribu, ka tu aizej, es ne�gribu, ka tu mani �eit atstāj vienu, es negribu �o karu, es neko negribu dzirdēt par �ķir�anos vai nāvi, es negribu neko citu dzirdēt vai redzēt kā vienīgi tavu balsi un tevi, Regnār.

��� Tu esi ļoti jauka, Betij, un es tevi ļoti mīlu, � tu sacīji. � Redzi, tie pa�i vecie, labie, pierastie vārdi� Bet tagad laikam tomēr būs jāizdomā kaut kādi citi.

��� Nē! � es atkal iekliedzos. � Citu vārdu nemaz nav!

Tu mani viegli atstūmi no sevis.

��� Tu aiziesi, tie�i tagad, Regnār, tu aiziesi? � es vēl joprojām neticēju.

��� Jā, Betij, � tu atkal kļuvi mierīgs, kā jau cilvēks, kas ar sevi ir pilnīgā skaidrībā. � Es aizbrauk�u uz mājām un pēc tam ieskrie�u pie Eduarda.

��� Regnār, tu esi ne�ēlīgs!

��� Nē, Betij, � tu atkal ļoti nosvērti man atbildēji. � Kā redzi, ne�ēlīga k|uvusi dzīve un kar�, un cil�vēki, kas �o karu izgudroju�i. Un vari man ticēt, ka es neko citu pa�laik nevēlētos kā glāstīt tavus matus un skūpstīt tavas lūpas. Tas viss ir pārāk jauki, lai no tā atteiktos, bet tagad būs jādara kaut kas cits.

��� Kas? Ko tu domā darīt, Regnār?

�� Es jau teicu. Aizbrauk�u mājās un ieskrie�u pie Eduarda. Bet pēc tam .. pēc tam laikam būs jāiet karot�

��� Nē! � es atkal kliedzu. � Es tevi lūdzu � neej!

��� Laikam tomēr būs jāiet, Betij�

�� Tu patie�ām esi ne�ēlīgs.

�� Redzi, Betij, � tu teici, mani atkal cie�i pievilk�dams pie sevis. � Es jau to kādreiz teicu Eduar�dam � mēs nekad nedrīkstam domāt tikai par sevi. Mums jādomā arī par citiem un jādomā par zemi, uz kuras esam piedzimu�i un uzaugu�i. Par zemi, uz ku�ras esam sastapu�ies un kuru mēs dēvējam par savu dzimteni, par savām mājām. Un es negribu, ka ma�nās mājās ienāk apbruņots vācu iebrucējs, kur� grib iznīcināt �o māju, mani, tevi un varbūt pat visu mūsu tautu.

Es apsēdos uz gultas un skatījos uz tavām cie�i sa�kniebtajām lūpām, uz tavu nedaudz nobālu�o seju. Es centos novaldīt asaras, arī es gribēju būt vīri�ķīga, bet nespēju. Asaras strauji ritēja pār vaigiem, un tu man pamazām izplēnēji, pazudi un izgaisi sājajā asaru miglā �

��� Varbūt tev taisnība, Regnār. Dro�i vien, ka tais�nība. Tev vienmēr ir taisnība, Regnār. Es tevi mīlu, Regnār. Tu tikai atgriezies, Regnār. Es tevi ļoti lū�dzu � atgriezies, Regnār. Es tevi gaidī�u, Regnār. Es tevi gaidī�u atgrie�amies jau rīt, gaidī�u pēc nedējas, pēc gada, pēc simt gadiem, es tevi ļoti gaidī�u, Reg�nār.

Rīgas ielās jau bija sprāgu�as pirmās bumbas. Pil�sēta strauji kļuva pelēka. Un �ķita, ka arī cilvēki kļuvu�i pelēki. Un varbūt pat saule bija pelēka. To aizsedza pelēku putekļu un pelēku dūmu sega. Pār pil�sētu iestājās krēsla. Drausmīgi, ka dienas laikā var uznākt tāda tumsa �

Atslēdzu durvis, krustmāte kaut kur bija izgājusi, dro�i vien sēdēja pagrabā, pāri Daugavai jau kauk�dami lidoja vācu artilērijas �āviņi, viņa noteikti lūdz dievu, nu, protams, kas gan cits izglābs Rīgu, �o māju un tevi, krustmāt, ja ne mīļais, labais, visu zi�no�ais un visu piedodo�ais dieviņ�, viņ� ta�u redz, kas notiek, viņ� ta�u redz, kā deg pilsēta un ielu as�falts, kā Daugavas krastmalā mirst krievu karavīri, kā cilvēkus ir pārņēmusi panika un bailes, jo tuvojas kaut kas tāds, kas cilvēkiem vienmēr bijis ļoti pazīs�tams un tai pa�ā laikā tik pretīgi sve�s � Nu, mīļo dieviņ, pakrati ta�u savu lielo pirkstu � un viss beig�sies. Vācu armijas atkāpsies, tu ta�u esi kopā ar vi�ņiem, un viņi tev paklausīs, viņi tūlīt drāzīsies atpa�kaļ pie savām freilenēm un kundzēm, pie saviem alus pagrabiem un sava fīrera; nu pakrati ta�u savu lielo pirkstu � dievs!

Atri pārlaidis skatienu istabai, grāmatplauktam, atvēru skapi, kur karājās mani uzvalki un baltie krekli, un nodomāju, kam gan tie tagad vairs vaja�dzīgi � Iegāju viesistabā, ilgi, ilgi raudzījos uz krustmātes klavierēm, atcerējos vecākus, kuri jau sen gulēja Me�a kapos, un no�ēloju, ka nevaru aizskriet no viņiem atvadīties, un tā arī būs, ka neiznāca dzīvē visiem būt kopā un neiznāks arī pēc tam� Es gu�lē�u noteikti kaut kur citur � Man kapu izraks kaut kur citur, un mēs pat tad� nekad vairs nesatiksi- mies. Pacēlu klavieru vāku un nospēlēju Dārziņa �Melanholisko valsi�. Nevajadzēja, jo kļuva draus�mīgi skumji. Tas bija pēdējais, ko savā dzīvē esmu atskaņojis � tas bija mans pēdējais pieskāriens mū�zikai �

Atri uzrakstīju krustmātei zīmīti, ka aizeju karot, un liels paldies jums par visu, ko esat manā labā da�rījusi, bet darījusi jūs esat ļoti daudz, audzinādama un skolodama nabadzīgās māsas dēlu, dro�i vien klu�sībā cerēdama, ka no manis kādreiz iznāks otrs Lists vai Rahmaņinovs � Bet neiznāks, krustmāt. Nekas neiznāks. Es aizeju, un piedodiet� Es nezinu, kad at�griezī�os un vai vispār atgriezī�os � Lūdziet arī par mani dievu, krustmāt�

Spēji atrāvu durvis un pārsteigumā apstājos. Edu�ards, uzģērbis savu jauno, eleganto uzvalku, sēdēja pie klavierēm un, �ķiet, visu aizmirsis, kas notiek ār�pus viņa dzīvokļa sienām, īsta mākslinieka ekstāzē atskaņoja Sopēna etīdes �

��� Eduard, ko tu dari? � es iekliedzos.

��� Kā redzi, � viņ�, uz mani nepaskatījies, at�bildēja.

��� Kur tu �īs dienas biji pazudis? Es tevi visur meklēju.

Viņ� pēk�ņi pārtrauca spēlēt un strauji pagriezās pret mani.

��� Es biju jūrmalā pie Betijas, � viņ� pavēstīja.

��� Visas �īs dienas? � Man uz krūtīm uzgūlās kaut kāds dīvains aukstums.

��� Nē, RegnārL neuztraucies! Viņa mani padzina, tikko es tur parādījos. � Un viņ� rūgti iesmējās.

�� Tu �ai tik pierastajā sacensībā, kādas vienmēr no�tiek starp vīrie�iem sievietes dēļ, esi uzvarējis. Tu pie mērķa esi nonācis pirmais. Un tomēr viņai pa�laik ir ļoti grūti.

��� Iespējams, � es atbildēju, � bet kuram pa�laik nav grūti? Visiem, Edij, un ar katru dienu būs vēl grūtāk. Vācie�i esot jau pavisam tuvu. Tu esi izdomā�jis, ko darīsi?

��� Nē, � Eduards pakratīja galvu, un viņ� izska�tījās galīgi apmulsis. � Es to visu vēl pilnībā neesmu aptvēris. Man �ķiet, ka tas ir kaut kas ļoti nereāls. Regnār, tā nevar būt īstenība!

��� Par to nu ne�aubies, Edij. Mēs vispār pa�reiz nedrīkstam ne par ko �aubīties. Mums viss jāzina pil�nīgi skaidri.

��� Un tu jau zini?

��� Jā. Pastāv tikai divi varianti � vai nu atkāpties un vēlāk pievienoties kādai padomju karaspēka daļai, vai arī palikt �eit.

��� Un ko tu esi izlēmis?

Mani pēk�ņi pārņēma vēl nekad nepārdzīvotas bai�les, gar acīm pazibēja bērnībā redzētā mātes seja, viņa nez kādēļ raudāja un mani mierināja, un jūra, un mazā kapsēta jūras krastā, un baltie bērzi Betijas vasarnīcas priek�ā, un ziedo�i ceriņi, un krustmāte, kuru es dro�i vien nekad vairs neredzē�u, un skanēja mūzika, un gar acīm ātri pazibēja, kaut kur tālu prom no manis, kaut kur ļoti tālā pagātnē kā nepabeigtā gleznā uz ilgiem, ilgiem gadiem sastinga Betijas kai�lais, gaidās saspringtais ķermenis �

�� Es aizeju, es atkāpjos, es bēgu, Edij! � kliedzu.

�� Jā, jā! Es bēgu, bet �eit es palikt negribu!

Piegāju pie loga � Eduards dzīvoja sestajā

stāvā � un redzēju, kā mana mīļā, pazīstamā Rīga, �āvienu un dūmu apdullināta, mēģināja iemigt. Un, kad tā atmodīsies, pa tās vecajām ielām, uzvarētāju mar�a pavadīts, solos vācu karaspēks �

��� Nu, bet tu, Edij?

��� Es nezinu, es vēl neko neesmu izlēmis, � Edu�ards paraustīja plecus, piecēlās un nemierīgs sāka skraidīt pa istabu.

�� Tad ejam kopā, � es aicināju. � Mūsu rīcībā ir tikai da�as stundas.

Eduards apstājās un kļuva vēl domīgāks.

��� Es nezinu, Regnār� Vai mums patie�ām jā�karo? Man �ķiet, ka mēs tam nemaz neesam piemē�roti. Mēs pa�i� mūsu rokas � mūsu pirksti� tiem jāatskaņo mūzika, bet tagad pēk�ņi� rokās turēt �auteni un ar pirkstiem nospiest slēdzi, lai nogali�nātu � Tas ir drausmīgi, un es patie�ām nezinu � Kur paliks mūzika, kur paliks mūsu pirmais tik ilgi gaidītais koncerts?

Pēk�ņi sajutu milzīgu nogurumu, krūtīs iedūra smeldzīga sāpe, gribējās pievērt acis un sajust, ka visapkārt notieko�ais ir tikai sapnis, melna nereali�tāte, kaut kāds Jauns, neizdevies joks un tas tūlīt beigsies, un viss būs atkal tāpat kā pirms nedēļas, mēne�a, gada �

��� Tas jāaizmirst, � es ar sakostiem zobiem teicu. � Vismaz pagaidām, Edij. To visu mēs atliksim uz vēlāku laiku.

��� Es nezinu� � Eduards vēl joprojām nespēja iz�ķirties. � Man �ķiet, Regnār, ka es uz to neesmu spējīgs, un bez tam es ļoti baidos. Mans dzīves aici�nājums ir mūzika, nevis ierakumi.

Arī man, Edij, arī man, es nodomāju, atkal sajuz�dams milzīgu nogurumu, bet tagad baiļu vietā mani pamazām pārņēma naids.

������ Jāiet, Edij, � es teicu. � Jo citādi� pēc kāda laika � kad tas viss būs beidzies, Edij � mēs varam izrādīties sve�inieki pa�i savās mājās �

Eduards stāvēja kā sasalis, un viņa sejā atspogu�ļojās samulsums, neizpratne un bailes.

� Es tomēr palik�u, Regnār, � Eduards klusi teica. � Es nespēju aiziet, nē, nē, mēģini mani sa�prast, Regnār.

Strauji aizcirtu durvis, un es aizgāju viens �

Mēs atkal satikāmies tikai kara pēdējā ziemā tepat mūsu Kurzemē � Viņ� mūsu pulkā nokļuva pēc mo�bilizācijas.

Atri noskrēju pa kāpnēm, un aiz manis palika sāpēs vaido�ā Rīga, sagrautie nami un kodīgie dūmi, jau daudzu cilvēku izdzēstās dzīvības, aiz manis palika jūra un mūzika, bērnība un saplosītā jaunība un pa�lika mīlestība, pirmie sapņi un cilvēks, kas sevi dē�vēja par draugu, un nekad koncertzālē neatskaņots Edvarda Grīga klavierkoncerts �

Kā man toreiz reiba galva! No pretējās sienas uz mani līdzjūtīgi noraudzījās Dzer�inskis, beidzot at�tapās arī jaunais milicijas virsnieks.

������� Lūdzu, Betija Baranovska, iedzeriet glāzi ūdens! � viņ� laipni piedāvāja.

��� Pateicos, man patie�ām slāpst.

�� Jūs jūtaties nogurusi?

������� Jā, � izdzērusi glāzi, es viņam uzsmaidīju. � Rakņā�anās pa pagātni vienmēr nogurdina, glu�i tāpat kā ilgsto�a raudzī�anās nākotnē.

Kļuva labāk. �ķita, ka pat �ī diezgan drūmā, nepa�tīkamā telpa kļuvusi nedaudz gai�āka. Un tomēr es gribēju pēc iespējas ātrāk tikt no �ejienes laukā.

�� Jūs vēl kaut ko vēlējāties uzzināt?

�� Jā, pavisam nedaudz � Mani interesē �

Milicijas virsnieks atkal atgriezās savā vietā aiz

lielā, papīru kaudzēm apkrautā galda.

������� Jūs apsūdzēto Regnāru Ādamsonu satikāt tūlīt pēc kara?

Es nodrebēju. Kļuva auksti. Un nebija kas sasilda. Un nebija ar ko sasildīties. Vienīgi pagātnes plānā sega, kuru var uzmest uz pleciem, sajūtot vēl lielāku aukstumu.

�������� Nē, � es virsniekam atbildēju, un mani arvien vēl kratīja auksti drebuļi. � Es viņu satiku da�us gadus vēlāk, tas notika �etrdesmit septītajā vai �etr�desmit astotajā gadā, kad jau biju �

Apklusu un pēk�ņi vairs nevarēju izrunāt ne vārda. Pagātne tik smagi nospieda plecus, ka sajutu gandrīz vai fiziskas sāpes, klusi ievaidējos un nodūru galvu. Bet jaunais milicijas virsnieks bija ne�ēlīgs.

��� Lūdzu, lūdzu, turpiniet! � viņ� skaļi aicināja.

������� � es jau biju precējusies ar Eduardu Baranov- ski, � klusi no�ukstēju.

������� Un kā Regnārs Ādamsons uz to reaģēja? Vai viņ� nedraudēja Eduardam Baranovskim par to kād�reiz atriebties?

Es lēni pacēlu galvu un, patiesi izbrīnījusies, pa�skatījos uz virsnieku.

������� Nē. Un, ja Regnāram tāds nodoms būtu bijis, tad katrā ziņā viņam vajadzētu atriebties man.

������� Kādēļ Regnārs Adamsons pie jums neieradās tūlīt pēc kara?

Kad tas viss beigsies? Cik ilgi viņ� mani tincinās? Tas dro�i vien nebeigsies nekad. Varbūt tas viss var tomēr nākt par labu Regnāram. Par vēlu. Man neva�jadzēja � nevajadzēja � ticēt� toreiz.

��� Redziet� man grūti par to runāt� Viņ� jau kaut kādā veidā bija uzzinājis, ka es dzīvoju ar Ba- ranovski� un bez tam � Regnārs Ādamsons kara pēdējā ziemā � tepat Kurzemē .:. bija stipri ap�saldējis rokas �

Es tevi gaidīju, Regnār. Laikam nekad neviens tā nav gaidījis kā es tevi, Regnār. Bet tu nepārnāci. Tu neatgriezies. Viss. Pagātne pazuda. Es tevi neaiz�mir�u, bet� tagadne izrādījās spēcīgāka. Tik spē�cīga, ka nedomāju arī par nākotni. Biju laimīga, ja varēju nodzīvot �odienu. Un tad � nudien vairs ne�atceros, kurā gadā tas īsti bija. �ķiet, laikam tomēr �etrdesmit astotajā. Braucu ar tramvaju un pēk�ņi pilsētas centrā uz kādas ielas stūra es ieraudzīju tevi, Regnār. Tas bija kā zibens spēriens. Es kā ārprātīga, neko īsti nesaprotot, tikai skaidri apzinoties, ka tu tomēr esi, tu esi kaut kur tepat tuvumā un man tevi jāsatiek, noteikti jāsatiek, nāko�ajā pieturā izmetos ārā un drāzos atpakaļ. Bet tu vairs nebiji. Un tad, drebinādamās no drēgna rudens lietus un vēja, es gāju pie tevis, Regnār. Es gāju � Varbūt tā ticīgais iet pielūgt kādu no saviem dieviem. Es gāju, Regnār � Tā dro�i vien iet arī noziedznieks, kuru sagaida draus�mīgs sods�

Līdzko piezvanīju pie dzīvokļa durvīm, tūlīt iz�dzirdu tavu skaļo, dobjo balsi:

��� Varat ienākt! Durvis ir vaļā!

Es tās atvēru � un tūlīt ieraudzīju tevi, Regnār. Tu stāvēji istabā pie loga, pagriezis man muguru, tu stāvēji kā stingri zemē ieaudzis koks, un, acīm redzot, tev bija vienalga, kas atver durvis.

��� Tā esmu es, Regnār �

Tu tik strauji pagriezies, ka pat sagrīļojies. Tu ar plati ieplestām acīm skatījies manī kā brīnumā. Tu biji pārsteigts. Tu dro�i vien neticēji.

��� Tā esmu es, Regnār �

�������� Tu? Tā esi tu � Betija � Jā, es redzu � bet tomēr panāc tuvāk � jā, patie�ām tu � Betija.

Un tu pasmaidīji.

��� Esi sveicināta, Betij! Es nekad necerēju �

Arī es, Regnār, necerēju. Mani pārņēma vārdos

neizsakāms saviļņojums, prieks, tā bija laime atkal redzēt tevi, tavu seju un acis, dzirdēt tavu balsi� Es pārāk ilgi biju gaidījusi �o mirkli un tad vispār pārstājusi ticēt, ka mēs tā kādreiz stāvēsim viens ot�ram pretim un �

��� Regnār.. manu mīļo Regnār!

Es vairs nespēju novaldīt asaras.

��� Izrādās, tu tomēr esi dzīvs!

Tava seja pēk�ņi pārvērtās. Tā kļuva cieta un skarba. �ķita, tā izcirsta no akmens, tik pelēka un auksta kļuva tava seja, Regnār. Un manu prieku no�mainīja bailes. Tu asā, pavēlo�ā balsī teici:

��� Apsēdies, Betij!

Un ilgi, ilgi raudzījies man acīs. Tāda sajūta lai�kam ir karā, kad pret tevi pavērsts ierocis.

������� Vai tad tev bija kāds pamats domāt, ka esmu kritis?

��� Jā, man �

��� Tev to dro�i vien iestāstīja Eduards, jā?

������� Jā, viņ� man teica, ka tu esot ievainots noasiņo�jis un nomiris uz viņa rokām �

Tu rūgti iesmējies.

������� Vai viņ� tev nestāstīja, ka mani arī apracis? Un pie mana kapa skaļi raudājis?

�������� Nē, to viņ� nestāstīja � � galīgi apmulsu. � Viņ� tikai pateica, ka tu esot bijis smagi ievainots un miris. Bet izrādās, tu tomēr esi dzīvs�

��� Kādēļ, Betij, tu neticēji, ka tā arī būs?

������� Es ticēju, es ticēju visu kara laiku, es ticēju līdz tam brīdim �

�� kad pie tevis sveiks un vesels ieradās Eduards, jā?

�� Jā, Regnār, � es klusi no�ukstēju, un man bija kauns par sevi. Bet tagad jau viss par vēlu. Uz ma�nas labākās gleznas dzīve, man pa�ai piepalīdzot, uz�gāzusi melno krāsu � Un vai es kādreiz spē�u ra�dīt kaut ko līdzīgu? Protams, nē. Mēs nekad nespē�jam atkārtot to, kas bijis. Varam radīt tikai kaut kā�das ilūzijas par biju�o.

�� Kādēļ tu noticēji viņam, kādēļ tu noticēji visam, ko viņ� tev stāstīja, kādēļ tu negribēji vai nespēji ticēt man? � tu jau vairs ne bargi, bet ļoti skumji pavaicāji.

�� Kā es varēju Eduardam neticēt, Regnār? To ta�u stāstīja draugs �

Tu kļuvi pavisam, pavisam domīgs, tad atkal rūgti iesmējies.

��� Nu, protams, viņ� ta�u bija draugs � Un drau�giem jau uzticas. Kam tad lai vēl varētu uzticēties ja ne draugiem? Es tevi saprotu, Betij. Mani patie��ām no nāves daudzreiz izglāba brīnums, varbūt tā�dēļ, ka es ticēju brīnumam � es atkal varē�u atvērt tavas vasarnīcas durvis un atkal redzē�u tavas acis, un tajās nebūs ne mazākā pārsteiguma, jo tu mani būsi gaidījusi, Betij �

�� Tu neatnāci, Regnār �

�� Tādēļ ka tam vairs nebūtu bijusi nekāda no�zīme.

Regnārs pagriezās un, aizgājis līdz logam, ilgi raudzījās, kā rūtīs sitas aukstais, pelēkais rudens lietus.

��� Es tikai pirms pusgada iznācu no hospitāļa, � tu klusi, ar dziļu no�ēlu balsī turpināji, � bet jau tū�līt pēc kara man kāds frontes biedrs pateica� Eduards pie tevis palika jau pirmajā dienā� Es sa�

protu, Betij� Mēs visi bijām izslāpu�i pēc miera, pēc maiguma, pēc skūpstiem, pēc siltas, tīras gultas, kurā varētu gulēt divatā un runāt par tādām lietām, par kurām jau bijām aizmirsu�i runāt. Es tevi sa�protu, Betij� lai gan � es tā vēlējos �

��� Regnār, lūdzu, piedod man! � Un es vēlreiz nespēju novaldīt asaras. Tās ritēja pār maniem vai�giem karstas, rūgtas un sāļas, es nespēju tās notu�rēt, un tās ritēja pār maniem vaigiem rūgtas un sā�ļas kā nodzīvotie gadi un mana mīlestība.

��� Ko tas tev dotu? � Regnārs, ironiski iesmejo- ties, pavaicāja. � Uz īsu brīdi mierinājumu?

��� Eduards mani ir nekrietni apmānījis.

Un tu atkal pārvērties. Tu atkal biji izkalts no pe�lēka, drūma akmens. Un tava balss atkal bija cieta un auksta.

��� Tavs vīrs � Eduards Baranovskis ir nelietis, Betij. Pēdējais nelietis.

��� Viņ� mani apmānījis, ne�ēlīgi pievīlis, � es ta�gad to sapratu un sajutu naidu pret Eduardu, � bet tici, Regnār, man bija ļoti grūti� Viņ� jau okupā�cijas laikā bija vairākas reizes atnācis. Vienmēr pa�dzinu. Bet tad � Eduards izskatījās tik no�ēlojams, nosalis, vientuļ� � un arī es � un viņ� tik patiesi to visu stāstīja � Piedod, Regnār!

�� Ko viņ� pa�laik dara?

�� Viņam jau notiku�i divi koncerti.

�� Un, protams, ar lieliem panākumiem?

�� Jā, publika viņa spēli uzņēma ļoti atsaucīgi.

Pārpildīta zāle, viens no pirmajiem koncertiem pēc�kara gados, Eduards melnā uzvalkā, viņ� spēlēja lie�liski, Sostakovi�s un �aikovskis, aplausu vētra, Eduards bija laimīgs, pirmie ziedi, � kur viņi tai ziemā dabūja ziedus? Es sēdēju lo�ā un domāju par tevi, Regnār. Es domāju par tevi, tikai par tevi,

Eduards mani skūpstīja, pēc tam vakariņas restorānā un pēc tam nakts �

�� Es viņu atstā�u, Regnār.

�� Nedari muļķības, � tu teici.

�� Bet tu?

�� Ko � es?

�� Kā tu dzīvosi?

������� Kaut kā jau kul�os, � tu diezgan vienaldzīgi at�bildēji. � Ja varēju tos �etrus gadus � visu pārdzī�vot � un izdzīvot� Tagad jau būs viegli�

Man tevis kļuva �ēl. Un �ēl kļuva visu to gadu, ku�rus man nācās nodzīvdt bez tevis. Un kā gan vispār tos varēju nodzīvot?

�������� Regnār� � mana balss drebēja no satrau�kuma, � es palik�u pie tevis. Es vairs negribu tur atgriezties. Es tevi mīlu, esmu tevi mīlējusi visu laiku. Lūdzu, atļauj man palikt pie tevis! Es gribu tikai tevi, Regnār. Tas, kas noticis, ir kaut kāds baigs pārpra�tums.

������ Nē, Betij, � tu pakratīji galvu, � tagad jau viss par vēlu. Tagad viss cauri. Ej vien atpakaļ pie sava Eduarda.

�� Es viņu atstā�u.

������� Nu, tā ir tava darī�ana, � tu �ķietami vienal�dzīgi teici. � Tu ar savu mīlestību, ja tev tāda ir, vari darīt, ko gribi.

������� Es mīlu tevi un gribu palikt tikai pie tevis, Regnār.

�������� Ej projām! � tu pēk�ņi pārvērstā balsī ieklie�dzies. � Ej pie Eduarda!

Kā par brīnumu, mans satraukums kaut kur pa�zuda, un mani pārņēma sen nepazīts miers un skaid�rība. Fā laikam ir vienmēr, kad zini, kas jādara.

������� Viņ� nav mans, Regnār, � es teicu. � No tā mirkļa, kad atkal ieraudzīju tevi, viņ� man kļuvis pil�nīgi sve�s. Es viņu vairs nevēlos pazīt. Es viņu ienīstu.

��� Es tevi lūdzu, Betij, � tu noguru�ā balsī sa�cīji, � ej prom un atstāj mani vienu.

�� Tu ta�u mani mīli, Regnār � Kādēļ tev jāizlie�kas, kādēļ tu man nevari piedot, un kādēļ mēs abi nevaram būt laimīgi?

Tu strauji pagriezies, atgāji no loga un, nostājies da�u soļu atstatumā no manis, ilgi un ļoti maigi ska�tījies man acīs, un tavā sejā asi iezīmējās viss �etros kara gados pārdzīvotais � vientulība, sāpes.

��� Labi, Betij, � tu klusi sacīji, un tikai tad es ievēroju, ka tu esi galīgi sirms. � Es tev piedodu, ja tev �ī piedo�ana tik ļoti vajadzīga. Es tev tūlīt pa�teik�u. Es tevi patie�ām mīlu, man �ķiet, mīlu vēl vai�rāk nekā toreiz � pirms kara. Un es ļoti gribētu pa�laik pieiet pie tevis un noglāstīt tavus matus un seju, un noskūpstīt tavas acis un lūpas �

Tu lēni, negribot no bik�u kabatām izvilki rokas un tās tuvināji manai sejai. Es nodrebēju. Bija tāda sa�jūta, it kā manās smadzenēs kāds dzītu garas, ne�ē�līgi asas naglas �

��� Redzi, Betij, paskaties uz manām rokām � tās ir aukstas. Ļoti, ļoti aukstas � Un tu ta�u negribēsi, tev būs ļoti nepatīkami, ja taviem matiem, tavai se�jai, tavām krūtīm pieskarsies �ādas rokas �

�� Izbeidz, Regnār!

��� Tūlīt izbeig�u, � tu sacīji, un tava balss atkal skanēja auksti un cieti. Tā nebija tava balss, Reg�nār. Un to nesacīji tu, Regnār. Tās bija sāpes un ap�vainojums. � Tev tomēr būs jāaiziet, un tu �eit vairs nekad nedrīkstēsi ienākt � un ne tikai tādēļ, ka ta�gad esmu kļuvis invalīds, bet tādēļ, ka par visu vai�rāk uz pasaules es ienīstu nodevību. Bet tagad, lūdzu, ej! Viss. Es vairs nevēlos ar tevi runāt.

Es piecēlos, un man bija bezgala grūti no tevis aiziet. Un tev dro�i vien tikpat grūti bija mani padzīt.

� Un tomēr, Regnār, � es sacīju, stāvēdama jau atvērtajās durvīs, � es tevi ļoti mīlu. PiedodI Ja tu kādreiz mani pasauksi� ja tikai pasauksi� Es tū�līt nāk�u. Es visu laiku, kamēr dzīvo�u, gaidī�u, kad tu mani pasauksi. Uz redzē�anos, Regnār!

Un es aizgāju. Tu mani aizdzini. Tu paliki viens. Un es paliku viena. Un viena palika mūsu mīlestība. Glu�i kā bārenīte tā joprojām stāv dzīves maliņā un gaida� Ko, ko gan tā vēl varētu gaidīt? Brīnumu? Kad mīlestība pati jau ir brīnums.

Turot rokās milicijas izsaukumu, es jau kuro reizi atvēru pazīstamās durvis, gāju pa garo, puskrēslā tīto gaiteni un pieklauvēju pie melnajām durvīm.

������� Jā, jā, Regnār Ādamson, nāciet dro�i! � atkal dzirdēju pazīstamo, jau nedaudz apniku�o balsi. � Es jūs jau gaidu.

�� Piedodiet, es nedaudz nokavēju �

��� Nekas, nekas. Lūdzu, sēdieties!

�� Pateicos, pilsoni izmeklētāj!

������� Rīt es jūsu lietu nododu tiesai, � jaunais leit�nants teica un �ķita visai apmierināts.

Man noraustījās acu plakstiņi un stipri sāka sā�pēt galvas labā puse. Tā man ir vienmēr, kad jūtos pārsteigts vai stipri uztraucies.

� Jau tik ātri?

������� Jā, � izmeklētājs pakratīja rokās paplānu pa�pīru kaudzīti, � un, atklāti sakot, man jūsu, Regnār Ādamson, ir pat nedaudz �ēl. Nu, kādēļ jums to va�jadzēja darīt? Vecas, sen aizmirstas mīlestības dēļ�

��� Piedodiet, pilsoni izmeklētāj, � es viņu uzru�nāju,�bet jūs vēl esat ļoti jauns un varbūt nezināt, lai gan jums to vajadzēja zināt, ka cilvēki mīlestības dēļ izdara daudz smagākus noziegumus, jo bie�i dzīve un mīlestība ir viens un tas pats, un, ja tiek iz�postīta mīlestība, tiek izpostīta ari dzīve. Un jūs ta�u nenoliegsiet, ka cilvēkam, kas to izdarījis, kaut kāds sods tomēr jāsaņem?

Jaunā virsnieka seja kļuva nopietni oficiāla, un viņ� skaldīt noskaldīja:

�� Sodīt var tikai tiesa, stingri balstoties uz likumu.

Neviļus pasmaidīju.

��� Es saprotu, pilsoni izmeklētāj. Ja likums pār�kāpts, par to jāsaņem sods, un esmu gatavs to sa�ņemt, tikai jūs maldāties, domājot, ka es Eduardam Baranovskim iesitu mīlestības dēļ� Nē, pilsoni iz�meklētāj, es to darīju tādēļ, ka pret Baranovski sa�jutu naidu, asu, dedzino�u naidu, kur�, tāpat kā mī�lestība, manā sirdī nenorimst nu jau divdesmit pie�cus gadus� Es viņam iesitu ne tādēļ, ka viņ� kād�reiz apprecēja sievieti, kuru es mīlēju, bet gan tādēļ, ka Eduards Baranovskis izpostīja manu dzīvi, tādēļ, pilsoni izmeklētāj, ka Eduards Baranovskis ir node�vējs �

Februāris gāja uz beigām, tikko kā uzlēkusi saule, skaidra, ļoti skaista ziemas diena, un visapkārt balts sniegs un ne�ēlīgs aukstums, kā jau no rītiem, un drausmīgi sāpēja kāja, vācu lode trāpīja da�us centi�metrus virs ceļgala, un baltajā sniegā kā pirmās ze�meņu ogas mirdzēja asins lāses, un aiz muguras, klusi �alcot, palika me�s, bet priek�ā balts sniega lauks, tik balts, ka �ķita, tā ir krustmātes uzklātā gulta, un gribējās tajā atkrist un gulēt, gulēt, un nesajust smago, sāpju dedzino�o kāju, bet gulēt, mierīgi gulēt, |oti reiba galva, tas laikam no asiņu zaudējuma, un arī Eduardam būtu vieglāk, viņ� jau mani apmē�ram stundu stiepa uz savas muguras, bet, kad pa�gura, paņēma mani aiz padusēm un vilka kā vecu kar�tupeļu maisu, mana kāja kļuva arvien nejūtīgāka, sā�pes pamazām norima, un, kad iznācām no me�a, baltā lauka malā Eduards mani nolaida zemē un pats vairākas minūtes smagi elsoja. Viņ� ilgi raudzījās pāri baltajai gultai, pāri baltajai sniega segai, un es pēk�ņi Eduarda sejā atkal ieraudzīju bailes, drausmīgas bailes.

�� Regnār, tās ir beigas, � viņ� elsodams teica. � Mēs nekad neaizkļūsim līdz savējiem.

��� Beidz muldēt, Edij! � es viņam izmocīti sa�cīju. � Mums noteikti jāaizkļūst.

Mēģināju pakustināt kāju, bet nekā. Bija tāda sa�jūta, it kā tās vispār man jau vairs nebūtu.

�� Nolādēts!

�� Tu nemaz vairs nevari paiet? � Eduards jau kuro reizi taujāja.

�� Nē.

�� Tad mums ir beigas, � viņ� mierīgi konstatēja. Bet pēc mirkļa Eduards pār sevi vairs nevaldīja. Viņa acīs un sejā sprāga dusmu bumbas. � Un tev arī tie�i mani vajadzēja ņemt līdzi �ajā izlūkgājienā! Tie�i mani!

Es Eduardu nebiju redzējis trīs gadus, viņ� iera�dās mūsu pulkā, pēc tam mūsu rotā saīdzis un dus�mīgs uz visu pasauli un mani, un mēs sasveicinājā�mies gandrīz vai kā sve�inieki. Par Betiju nerunājām ne vārda.

��� Edij, ko tu muldi!? � Es biju pārsteigts un mē�ģināju piecelties. � Vai tu saproti, ko tu muldi?

��� Es saprotu, ka tās ir beigas, � Eduards sacīja un smagi sakņupa. � Man nav vairs spēka � Būtu bijis kaut siltāks! Salst rokas � Regnār.

��� Ēdij, palīdzi man atkal uzstutēties uz kājām, un ejam, � es teicu. � Tā mēs �eit patie�ām varam nosalt.

�� Mēs neaiziesim, � Eduards atkārtoja, uz rokām pūzdams savu karsto elpu. � Mēs �o lauku nepār�iesim.

�� Es pavēlu, Eduard Baranovski, � aiz aukstuma, sāpēm un niknuma �ukstēju. � Palīdzi man piecel�ties � un ejam! Līdz mūsējiem sevi�ķi tālu vairs ne�var būt!

��� Jā, bet visapkārt ir vācie�i, � Eduards jopro�jām nepakustēdamies sacīja. � Mēs nevaram skriet. Tu vispār nevari paiet. Un man �ķiet, ka viņi jau uz�gāju�i uz mūsu pēdām.

��� Edij!

��� Tās ir beigas, Regnār, � Eduards sāka gan�drīz vai raudāt. � Bet es vēl gribu dzīvot! Dzirdi, Regnār? Es gribu dzīvot! Es gribu atkal piesēsties pie klavierēm, gribu redzēt skatītāju pārpildītu zāli, ziedus� Es gribu dzīvot! Bet tevi nest man nav vairs spēka � Es ie�u viens� Tu par daudz esi zaudējis asiņu � divatā mēs neaiziesim � Ja es no�kļū�u līdz mūsējiem, pēc tevis atnāks� es pa�teik�u �

Mani pēk�ņi pārņēma drausmīgs aukstums. Gar acīm zibēja sarkani apļi, balti apļi, melni, zili un rozā apļi, reiba galva, un aukstums ielīda krūtīs, es do�māju, ka Eduardam tomēr var uzticēties� es jau simtiem rei�u biju redzējis nāvi, pavisam, pavisam tuvu biju redzējis nāvi, da�reiz tā kā putns bija uz�sēdusies uz pleca un dziedājusi savu skumjo dziesmu, un arī tagad tā sē� uz manām krūtīm, un tādēļ tik auksti, tik ļoti salst� Es skaidri apzinājos, ka ta�gad mana dzīvība atkarīga tikai no Eduarda, tikai no viņa, un tādēļ jau vairs nepavēlēju, bet gan lūdzos:

�� Edij� neatstāj mani� es nosal�u �

Eduards sakārtoja auseni, nosalu�ajās rokās cie��āk satvēra automātu un, uz mani neskatīdamies, teica:

��� Es aizeju, Regnār � Pēc tevis atnāks � Man nav vairs spēka � Ja mēs �eit paliksim divatā � tad lai vismaz viens no mums� Būtu ļoti muļķīgi aiziet bojā � Es pateik�u � Viņi atnāks �

Un Eduards, nedaudz saliecies uz priek�u, sāka skriet�

Es gandrīz zaudēju samaņu. Eduards skrēja � Viņ� skrēja pretim dzīvībai� Viņ� skrēja pretim vē�lākajiem panākumiem un slavai� Viņ� skrēja pre�tim Betijai � bet es paliku � Es nevarēju paskriet. Es varēju tikai rāpot un pat ne rāpot, bet tikai līst. Tā parasti lien zvēri. Manas rokas grima pūkainajā sniegā, man �ķita, tie ir tavi mati, Betij, tavs bal�tais, pūkainais spilvens vai jūras putas, un es ar �ausmām skatījos, kā manas rokas kļuva sarkanas, pēc tam baltas, pavisam baltas� kā sniegs.

Mani atrada tās pa�as dienas vakarā, bet tie vīri bija no citas daļas, savā rotā vairs neatgrie�os � hospitāļi, hospitāļi� Un tā toreiz Eduards izkļuva sveikā �

Un tagad jau atausis rīts. Nakts pagājusi tik ātri kā dzīve. Nodziest pēdējās zvaigznes, un tūlīt sāksies jauna diena. Kaimiņu meitenīte kā parasti pirms do��anās uz skolu spēlēs Grīgu. Un cilvēki dosies uz darbu. Un man būs jādodas uz tiesu. �odien mani tiesās. Eduarda Baranovska tur nebūs. Viņ� atkal, slavas apvīts, devies kārtējā koncertceļojumā. Bet Betija dro�i vien atnāks. Viņa sēdēs zālē un raudās. Betij, Betij � Kur gan pazudusi mūsu jaunība, mūsu sapņi un mūsu mīlestība? Jaunība pārvērtusies sāpī�gās atmiņās un sapņi � baltā sniega laukā, kurā iesalu�as manas rokas, bet mīlestība � nekādi no tās nevar tikt vaļā. Nāk un aiziet gadi, mati jau sen sirmi, bet mīlestība paliek. Tā sē� kaut kur dziļi krū�tīs, un pats nezini � par to priecāties vai raudāt. Es tevi pasauk�u, Betij. Tu tomēr esi apbrīnojama sie�viete. Tu visus �os gadus pacietīgi gaidi, kad es tevi sauk�u, un tu beidzot to sagaidīsi. Tas notiks �odien, Betij, tie�i �odien. Pēc tiesas es pieie�u pie tevis un klusi pateik�u: �Nāc, Betij, iesim mājās.� Un mēs aiziesim, ja mani arī notiesās. Mēs vienmēr būsim savās mājās, Betij, lai kas ar mums notiktu. Bet kad un kas tiesās Eduardu Baranovski? Kas?

�� Izģērbies, � viņ� ātri sacīja, no lie�las, gai�i iebrūnas somas izņemdams vai�rākus fotoaparātus.

Meitene pat nepakustējās.

�� Lūdzu, izģērbies, � viņ� maigi atkār�toja, izvēlēdamies piemērotāko fotoobjek�tīvu. � Nekautrējies! Mēģini iedomāties, ka esi viena.

��� Es pamēģinā�u, � meitene gandrīz �ukstus atbildēja. � Tikai, lūdzu, neska�ties!

� Labi jau, labi! � viņ� iesmējās. � Kad būsi kaila, nostājies pie �īs melnās sienas blakus logam, lai saule tev apgaismotu seju un krūtis. Jā, un izsukā matus! Tiem brīvi jākrīt uz pleciem!

��� Tas būs �Akts�, vai ne? � meitene pavaicāja.

��� Nē, tas nebūs �Akts�, � viņ� nopietni teica, ieraudzījis meitenes skaisto, vingro ķermeni. � Melnā siena � viss sliktais un ļaunais, negodīgais, nezināmais un pēcnā�ves tuk�ums. Bet priek�plānā tu � kā visa skaistā un labā, kā dzīvības simbols. Mū��īga kā pavasaris vai kā mīlestība.

��� Un varbūt vēl kā patiesība, � mei�tene teica, nostājusies pie melnās sienas un pagriezusi seju pret sauli.

�� Es �o darbu nosauk�u par �Mū�ības mirkli�, � viņ� sacīja, nospie�ot fotoapa�rāta slēdzi.

Tūksto�iem kilometru no Rīgas ļoti augsta un grūti pieejama kalna pakājē atrodas vientuļ� kaps. Tas ap�klāts ar nelielu, iesārtu akmeņu kaudzi, un katrs, kas tur ierodas, zina, ka tai vietā apglabāts cilvēks, kas kādreiz mēģinājis iekarot �ā kalna virsotni.

Man kādreiz noteikti uz turieni būs jāaizbrauc, jāaizved sauja brūno Iļģuciema smil�u, no Spilves pļavām � dzeltenās gundegas un kādas sievietes asaras.

Tagad uz �ā kapa paretam pēc strauja lidojuma atpū�as noguris ērglis, nosē�as balts mākonis un no�krīt kāda nomaldījusies zvaigzne.

Viktors sēdēja blakus Hedvigai un skaļi smējās.

��� Nē, nopietni, � es teicu. � Vēl ta�u pavisam nesen es nezināju, kas bija noticis pasaulē pirms ma�nis. Tagad es labprāt gribētu zināt, kas notiks pa�saulē � pēc manis.

�� Tu to nekad neuzzināsi, � Viktors atkārtoja.

�� Es centī�os.

Viktors atkal iesmējās.

��� Paklausies, Ri�, � viņ� teica. � Sporta repor�tā�as, protams, ir laba lieta, bet tev tādā gadījumā to�mēr vajadzētu uzrakstīt kaut ko nopietnāku. Romānu vai lugu. Pārsteidz visus ar jaunu formu! Izdomā lugu � monologu! Viena aktiera teātri. Bez tam par lugu kolosāli daudz maksājot, Ri�. Es nemaz neru�nāju par slavu, ko tu varētu iegūt.

Es ieskatījos Viktora kalsnajā sejā, viņa acis, ku�ras joprojām atstaroja �ķelmīgu smaidu, un sapratu, ka viņ� runā nenopietni; paskatījos arī uz Hedvigu, un, lai gan es viņu pazinu jau no bērnības, man viņa bie�i �ķita nedaudz noslēpumaina un ne vienmēr iz�protama; Hedviga bija aktrise, viņa vēl reti saņēma lomas, bet mēs ar Viktoru ne�aubīgi ticējām, ka tās viņu gaida un viņa vēl spēlēs vislabākās, vissare�ģī�tākās lomas visos pasaules dramaturģijas �edevros; Viktors mīlēja Hedvigu, �o aktrisi bez lielajām lo�mām, �o nedaudz skumjo sievieti; mēs tovakar sēdē�jām manā lielajā . istabā, Viktors atnācis, lai man pastāstītu par savu pirmo lielo panākumu � viņam nupat kādā starptautiskā fotoizstādē par darbiem �Satik�anās�, �Prieks�, �Akts�, �Mīlestība� tika pie��ķirta zelta meda|a, un visās �ais fotogrāfijās viņ� kā modeli bija izmantojis Hedvigu; es pārlaidu ska�tienu pāri lielajam grāmatu plauktam, zem kura atra�dās mazā, portatīvā vācu rakstāmma�īna, dīvānam, visai istabai, līdz skatiens atkal apstājās pie trīsstu- rainā galdiņa, kur sēdēja cilvēks, kas jau bija izjutis panākumu smago slogu, .un cilvēks, kam tas viss vēl priek�ā.

��� Ir, Viktor, � es teicu. � Tas viss jau ir izdo�māts. Tas viss ir bijis kaut kur, kaut kad � �is viena aktiera teātris. Un radīt kaut ko pilnīgi jaunu, Viktor, es nekad nespē�u. Un tādēļ arī nekad to nemēģinā�u darīt.

Viktors, uzmanīgi ar to pa�u �ķelmīgo, mazliet ironisko smaidu paskatījies uz Hedvigu, pēc tam uz mani, teica:

�� Tu esi pietiekami spēcīgs, lai skaidri apzinātos savu vājumu � Un neraksti, ja negribi. Gan to iz�darīs kāds cits. Gan jau kāds uzrakstīs lugu, kurā mūsu mazais beidzot nospēlēs galveno lomu. Būt māksliniekam ir pasakaini grūti, Ri�.

�� Dro�i vien, � es atbildēju. � Un tādēļ nevē�los aiziet no tās vides, kas man ir pierasta. Man pa�tīk būt tur, kur notiek atklāta, godīga cīņa un valda kaislības. Man patīk skatīties, kā uzvar vai zaudē, kā trako publika, un patīk pabūt klusumā, kad tas viss beidzies. Man patīk strādāt �Sporta Dzīves� redak�cijā un rakstīt reportā�as. �Mūsu Jānis Lūsis atkal uzvar!� � �Mūsu hokejistu kārtējā uzvara.� � �Mūsu futbolisti atkal zaudē.� � �VEF atkal augstākajā līgā!� Atkal un atkal� Saproti, tā ir nepārtraukta kustība, tā ir cīņa � godīgums un gļēvums, griba un apņem�anās, spēks un pado�anās. Vienmēr, katru dienu. Tas man neļauj aizmirst neseno pagātni un ļauj iepazīt cilvēkus, ļauj kaut nedaudz ieskatīties arī nākotnē. Un ko tad vēl vairāk, Viktor? Esmu apmieri�nāts, lai gan pēdējā laikā jūtu, ka kaut kā tomēr pie�trūkst. Varbūt pietrūkst ļoti daudz. Nezinu.

�� Varbūt, Ri�ard, pietrūkst� mīlestības? � Hedviga domīga pajautāja.

Es viņai pasniedzu cigareti un arī pats kļuvu do�mīgs.

��� Varbūt, Hed. Lai gan � Kur gan tās nav? Mī�lestību ta�u var atrast visur. Uz ielas, slimnīcās, teāt�ros, kapsētās, grāmatās, sporta laukumos un tram�vajos. Visur, Hed! Bet cilvēki visapkārt tomēr raud, kliedz un lūdzas � dodiet man mīlestību! Rakstiet par mīlestību! Runājiet vairāk par mīlestību!

Es uz mirkli apklusu un, ieskatījies Hedvigas liela�jās acīs, tur ieraudzīju dīvainu gaismu. Tā da�reiz dro�i vien mirdz piepildījums, es nodomāju. Pēc tam paskatījos uz grāmatām, kurās tik daudzi rakstnieki bija centu�ies cilvēkiem sniegt mierinājumu, tos iedro�ināt un uzmundrināt, izraisīt cerības un iedvest ticību savai un citu cilvēku laimei. Bet tikai retajam tas bija izdevies.

��� Runāt jau var, � es turpināju. � Un var arī rakstīt, bet kāda garantija, ka atkal kāds nepaliek tuk�ā?

��� Pareizi, � Viktors teica. � Lai pateiktu, ka mī�lestība ir ne tikai �uksti, klusas naktis un nopūtas, zvaigznes, glāsti un piepildījums, bet arī sitiens, iz�misums, aborti, sāpes un tuk�ums, tik tie�ām romāns nav jāraksta. To jau visi zina tāpat.

�� Tā nerunā, � Hedviga teica.

��� Tā ir patiesība.

��� Sī patiesība ir drausmīga, Viktor. Un tā cilvē�kiem nav vajadzīga. Tad jau labāk meli vai arī to visu nezināt.

��� Tas kļūst zināms neatkarīgi no mūsu gribas, Hed. Melot spējīgs vienīgi cilvēks, bet dzīve nekad.

��� Esi mierīgs, Viktor! Es nekad nerakstī�u ne lugu, ne romānu.

��� Tev nekas nav arī jāraksta, � Viktors grozīja pirkstos izdzerto glāzi. � Tev tikai jāuzdod jautā�jumi, Ri�. Un, ja tu spēsi uzdot tie�i tos, kādi pa�laik interesē visus vai vismaz lielāko daļu cilvēku, tad tā, vecīt, būs māksla, kas turpinās dzīvot vēl ilgi pēc � varbūt pat pēc tevis.

��� Bet tu? � es uzprasīju. � Tu ta�u nejautā.

��� Kā nu to ņem, � Viktors atbildēja. � Es tveru mirkli un to pārvēr�u mū�ībā. Debesis un darbu, kara atbalsis un nāvi, darbu un sievieti. Tie ir tie pa�i jautājumi, tikai citādā formā.

�� Mīļie zēni, � Hedviga demonstratīvi no�āvā�jās, � man sāk apnikt!

�� Piedod, Hed, � Viktors teica. � Iedzer!

�� Negribu. Es vairs neko negribu. Pietiek! Tas, ko jūs runājat, nekad nav izrunājams. Velti.

Viktors piecēlās, uzlika rokas uz Hedvigas pleciem un paskatījās uz mani.

��� Pie tevis, kā vienmēr, bija labi, un mēs vēl pie �īs sarunas atgriezīsimies, Ri�ard, bet tagad man jāatvadās un jāskrien prom. Vienpadsmitos piecdes�mit atiet vilciens.

��� Uz kurieni tev atkal jādrā�as?

������� Uz Maskavu, Ri�. Mēs tur iekārtojam Baltijas republiku fotoizstādi. Bū�u atpakaļ tikai pēc nedēļas. Tu mani pavadīsi, Hed?

Hedviga pakratīja galvu.

�������� Nē, Viktor. Katra pavadī�ana un �ķir�anās, kaut arī īslaicīga, vienmēr ir skumja. Bet tagad ir jauki. Es vēl palik�u.

Un tad, strauji pagriezusies pret Viktoru, lūdzo�i teica:

��� Un paliec ari tu.

������� Mīļo Hed, .� Viktors cie�i saspieda meitenes plecus. � Tu ta�u zini, ka �oreiz braucienu nevaru atlikt. Man tur noteikti jābūt.

������� Tikko tu pārbrauc, lūdzu, piezvani! Man tevi sagaidīt katrā ziņā būs daudz patīkamāk nekā pa�vadīt.

��� Uz redzi, Hed!

Viktors viegli, kā rotaļādamies sajauca Hedvigas matus, pēc tam pienāca pie manis un cie�i paspieda roku.

������� Nu, �au, veco zēn! � viņ� teica, pagriezās un straujiem soļiem izgāja no istabas.

Tajā brīdī Viktors izskatījās ļoti noguris un daudz vecāks, nekā patiesībā bija.

Es stāvēju istabas vidū, galda stūrī dega krāsaina svece, un logus aizsedza krāsaini aizkari, un dau�dzās grāmatās daudzas krāsainas bildes, un vāzē krāsaini ziedi, un Hedvigai spilgti krāsains svīteris, un man �ķita, ka no mazā radiouztvērēja skan arī krāsaina mūzika, un, kad pēc stundas aizmig�u, es noteikti redzē�u krāsainus sapņus.

� Arī tev, Hed, vajadzēja iet, � es teicu.

Hedviga lēni pacēla galvu.

��� Tu mani padzen?

��� Nu, ko tu, Hed!

��� Ri�ard �

��� Jā?

Hedviga leni piecēlās, piegāja pie loga un, pavē�rusi aizkarus, ilgi raudzījās tumsā; spīdēja zvaig�znes, spīdēja tālas, nekad nesasniedzamas pasaules, kādas lidma�īnas signālugunis � sarkans, zaļ�, zaļ�, sarkans, varbūt tas ir sveiciens dzimtajai pilsētai un kādam tuvam cilvēkam; kuģa komandieris atgriezīsies mājās, un otrais pilots atgriezīsies mājās, un mājās atgriezīsies stūrmanis, radists un bortmehāniķis, un simpātiskā stjuarte, un visi lidma�īnaspasa�ieri at�griezīsies mājās� pavisam drīz� tūlīt.

�������� Ri�ard � � Hedviga, joprojām raudzīdamās tumsā, klusi ierunājās. � Es palik�u pie tevis� �o�nakt.

��� Tu to nopietni?

������� Vai tad tas izklausījās pēc anekdotes? � Viņa strauji pagriezās.

Es apmulsu. Pagāju da�us soļus uz priek�u, tad at�pakaļ. Uz priek�u, atpakaļ� Gribējās skaļāk uz�griezt mūziku un ļoti gribējās iedzert.

��� Kādēļ, Hed?

Viņa neko neatbildēja.

�������� Es saprotu, ka tā jautāt var tikai stulbenis, � es turpināju, � bet mēs viens otru pietiekami labi un ilgi pazīstam �

��� Tie�i tādēļ, Ri�.

Hedviga nesteidzoties �ķērsoja istabu un nostājās ar seju pret mani.

�������� Ko tu, Ri�ard Janovski, teiktu, ja es tev atzītos mīlestībā?

Es gribēju smieties un ātri nodomāju, kādēļ gan re��isori viņai tomēr neuztic lielākas lomas. Viņa patie��am ir laba aktrise.

��� Neko, � es atbildēju. � Es zinātu, ka tas nav tiesa. Es zinātu, ka tu melo. Es tikai nezinātu un ne�kādi nevarētu saprast, kādēļ tev �ie meli ir vajadzīgi.

��� Es mīlu Viktoru, � Hedviga atgriezās pie galda.

��� Nu, protams, Hed, � teicu es. � Esmu gandrīz vai pārliecināts, ka viņ� tevi lejā gaida.

��� Negaida, Ri�. Viņ� nekad negaida. Mēs esam kopā vienīgi tad, kad pagaidu es. Bet es jau sāku pie�rast pie viņa dīvainībām, pie viņa mū�īgās steigas un aizņemtības. Nē, nē, Ri�, viņam patie�ām �odien bija jāaizbrauc. Un tu ta�u zini, kā tagad pie manis ir mājās.

��� Ie�u uzvārīt kafiju, � es teicu. � No tās tev noteikti kļūs labāk, siltāk.

�� Ai nē, Ri�ard! � Hedviga papurināja galvu, un pār viņas skaisto seju pārkrita da�as matu cirtas, da�i spilgti saules stari. � Labāk un siltāk var kļūt vienīgi no cilvēkiem. No mīlestības, draudzības, smaida � Bet tas notiek tik reti� Visi vienmēr kaut kur steidzas, skrien, visi ar kaut ko ļoti aizņemti, ka �ķiet � nevienam nav laika kaut uz brīdi apstā�ties un tev uzsmaidīt, ieskatīties acīs, iemīlēt. Vai var�būt tas vairs nav vajadzīgs? Mūsu jūtas, sirds un mīlestība ir tikai dārgas rotas lietas, ar kurām grez�noties un parādīt vienīgi svētkos?

��� Izbeidz, Hed! Tu nupat runāji kā aktrise, kas tēlo viduvēju lomu visai vājā lugā. Tic bija tikai vārdi.

��� Bet vai tad tā nav, Ri�ard? Vai tad mēs patie��ām vienmēr esam laimīgi, ko? Tu, Ri�ard, tu esi bei�dzot atradis savu laimi, savu mīlestību? Mēs esam vienīgi sasniegu�i to, par ko kādreiz sapņojām, un tas, protams, nav maz. Mums ta�u abiem tik ļoti bie�i iznāk būt vienatnē ar sevi. Bet būt vienam ir slikti, tas ir nepanesami, un tad nu nekādi nevari jus�ties sevi�ķi apmierināts.

Hedviga uz bridi apklusa un tikko manāmi ar lū�pām pieskārās piepildītajai glāzei.

��� Es tev, Ri�ard, pateik�u � Tas noteikti ir kaut kas Joti slikts � māte man kjūst arvien sve�āka un tālāka � pavisam tāla un sve�a. Mēs nemaz nedzī�vojām slikti savā mazajā istabiņā, bet tad ieradās � Viņ�. Tagad mammai un Viņam ir medusmēnesis, bet es mētājos no vienas draudzenes pie otras, no krust�mātes pie krusttēva. Cilvēki alkst laimi un mīles�tību � visi. Mātes un meitas, veci un jauni � Un ko tu tur darīsi, Ri�ard?

�� Tev vajag sameklēt kaut kur istabu, � es teicu.

��� Kur?

��� Nezinu.

��� Nu, lūk, es arī nezinu, � Hedviga nodūra galvu.

Mūs apņēma ilgs, nospiedo�s un ļoti nepatīkams

klusums.

��� Paliec pie manis, Hed, � es teicu. � Abi gu�lēsim uz dīvāna. Tu �ai galā, es � tajā. Kā redzi, arī es neesmu sevi�ķi bagāts. Es tūlīt atnesī�u segu un spilvenus.

Kad atgriezos, Hedviga neizģērbusies kā mazs, sa�miegojies bērns, pierāvusi ceļgalus pie zoda, jau gu�lēja vienā dīvāna galā. Es viņai zem galvas paliku spilvenu un, uzklājis segu, arī pats apgūlos.

�� Daudzi cilvēki domā, o, cik daudzi, Ri�, domā, ka tā jau ir vesela bagātība � sava istaba, savs dī�vāns, � Hedviga klusi, mazliet sapņaini ierunā�jās. � Bet man� man rīt piederēs pils. Jā, jā, Ri�, veca, milzīga viduslaiku pils. Rīt es bū�u princese, ļoti skaista un ļoti kaprīza troņmantniece. Mani ap�kalpos desmitiem sulaiņu un istabeņu, un es varē�u no bra�o bruņinieku pulka sev izvēlēties visskaistāko precinieku un �

�� Tev, Hed, vajag turēties pie Viktora, � es viņu partraucu. � Viņ� tevi mīl.

��� Es to zinu, Ri�, es zinu � Bet arī Viktoram nav kur palikt � tikai gultas vieta pie vecas un ne�iecietīgas saimnieces. Varbūt tie�i tādēļ viņ� arī tik bie�i ceļo, vienmēr kaut kur brauc un aizbrauc � un tad noteikti mani aizmirst un par mani nedomā. Tu nemaz nezini, cik tas ir riebīgi � vienmēr gaidīt.

��� Guli, Hed, un beidz pļāpāt! Tāds ir Viktora darbs. Un gan jau agrāk vai vēlāk kādu istabu sa�meklēsiet vai ari iestājieties kooperatīvā. Viktors bez tevis nevar. Es zinu.

��� O, Ri�ard, tas skan kā pasakā! � Hedviga iesaucās. � Bez tevis nevar� glu�i kā rītdienas iz�rādē � tavā priek�ā uz ceļgaliem nometies bruņi�nieks � �Bez tevis nevaru, ak, skaistā lēdij!� Bet dzīve nav pasaka, un Viktors diem�ēl nav ne mar�ķīzs, ne grāfs.. .

' � Guli, Hed!

��� Tev ir aukstas kajas.

��� Guli!

�� Ja tu patie�am, Ri�ard, kādreiz rakstīsi romānu vai lugu, es tevi lūdzu � uzraksti tur kaut ko līdzīgu tam, kas ir pa�laik. Bet pa�laik� pa�laik ir ļoti, ļoti labi. Un silti.

Es nodzēsu gaismu, pievēru acis un mēģināju aiz�migt. Neizdevās. Caur logu istabā ienāca da�ādi trok�ņi, blakus mājā kāds dziedāja �Skaista bij jau�nība�; jā, jā, tā patie�ām ir skaista un, paldies die�vam, nav vēl pagājusi, man ir tikai divdesmit pieci gadi un Hedvigai ir divdesmit pieci, un Viktoram ir divdesmit pieci, un esmu vesels kā vērsis, man ir labs darbs, un labi nopelnu, un principā ne par ko nav jāsūdzas � ne par dzīvi, ne par radītājiem.

�Viss kārtībā, muterīt, redzi, es kā vienmēr esmu sveiks un vesels, esmu paēdis un nevienam neko neesmu nodarījis sliktu, tie�i otrādi � vienam pazi�ņam �odien aizdevu naudu, labi zinādams, ka viņ� man to nekad neatdos, un, lai atbrīvotu vietu vienmēr pārpildītajā trolejbusā, no pilsētas mājās nācu kā�jām, tas bija labs treniņ�, muterīt, un, atkal ar Andu aiziedams uz bāru, man pat prātā neienāca viņu no�skūpstīt vai runāt divdomības, es biju godīgs, mu�terīt, es biju pavisam godīgs, es vispār esmu tev ļoti labs dēls, muterīt; viss kārtībā, Viktor, tici, veco zēn, viss kārtībā, un nedomā neko sliktu, tu ta�u mani pa�zīsti, vai ne, Viktor, tu mani pazīsti, un es tev pats izstāstī�u, kā mēs ar Hedvigu pavadījām �o nakti, tu vari pavisam mierīgs kratīties savā vagonā un redzēt vispatīkamākos sapņus, jo vai tad tu, ēzeli, ne�jūti, ka arī viņa vēl neguļ, bet noteikti domā par tevi, tikai par tevi, Viktor, jo cita, par ko domāt, viņai nav; viss kārtībā, Hedvig, tagad tev ir silti un labi, var�būt vienīgi traucē manas- aukstās kājas, bet tūlīt tu aizmigsi un tās vairs nejutīsi; tu atceries, Hedvig, kā mēs, mācīdamies piektajā klasītē, �eit, �ai pa�ā is�tabā, da�iem apmulsu�iem mūsu pagalma bērniem pa�rādījām �grandiozo� �Zvejnieka dēla� uzvedumu? Mēs pat uzzīmējām milzīgu afi�u � �Uzmanību, uz�manību! Visi pagalma, Iļģuciema, Rīgas un Latvijas iedzīvotāji tiek laipni ielūgti Ri�arda Janovska dzī�voklī uz �Zvejnieka dēla� pirmizrādi! Grāmatas par- taisītājs par teātri � Ri�ards Janovskis! Zvejnieka dēls Oskars � Ri�ards Janovskis! Anita � Oskara brūte, vēlāk viņa sieva � Hedviga Vēvere! Laipni lū�dzam! Ieejas maksa � par velti!�.

Atnāca da�i �sīkie�, bet tos, kuri nevēlējās redzēt mūsu izrādi, es ar varu sadzinu iek�ā, un viņi, maz�liet nobiju�ies, klusi sēdēja istabas kaktā un uzma�nīgi klausījās, kā Oskars Anitai stāstīja par jūru un jūras murdiem un par to, ka viņ� vairs nevēlas at�griezties tēva mājās, bet dzīvos pie māsas un Anitu tomēr neaizmirsīs, un, kad Anita Oskaru noskūpstija, bērni uzreiz atdzīvojās, kļuva priecīgi un viens pat aplaudēja; tu atceries, Hedvig, mēs pēc tam norunā�jām, ka tu noteikti mēģināsi kļūt aktrise, un tev tas izdevās, Hedvig, tu dzīvē jau esi atradusi savu Oskaru, savu lielo lamzaku, un es ne�aubos, ka tu savu Anitas lomu kādreiz nospēlēsi arī uz skatuves, bet tagad guli, guli pavisam mierīga.�

Pēc tam atcerējos, kā es tās dienas pēcpusdienā aizbraucu uz sporta manē�u, kur sacentās Latvijas un Zviedrijas bokseru izlases. �is ma�s izraisīja mil�zīgu interesi, zviedri pie mums viesojās pirmo reizi, bet boksa lietpratēji zināja, ka viņi ir ļoti labi trenēti, fiziski spēcīgi un lieliski tehniķi, ar viņiem būs grūti cīnīties, un tikai vislielākie optimisti cerēja, ka mū�sējiem izdosies tos uzvarēt.

Es sēdēju netālu no ringa un jau apmēram stundu skatījos cīņas un klausījos skatītāju saceltajā trok�snī. Viņi nepārtraukti svilpa, kaut ko sauca, atska�nēja atsevi�ķi izsaucieni, pamācības, uzmundrinā�jumi, tad viss apklusa un pēk�ņi iestājās ilgs klu�sums.

Uz rezultātu tablo iedegās burti un skaitļi � Lat�vija � Zviedrija 5 : 5.

Tagad visu vajadzēja iz�ķirt smagsvaru cīņai. De�viņas minūtes. Trīs raundi. Tikai piecsimt �etrdesmit sekundes � Latviju �ai svaru kategorijā pārstāvēja ne sevi�ķi pieredzēju�ais, bet ar izcilām dotībām ap�veltītais �anis Lapsiņ�, un viņam �ais trīs raundos, �ais deviņās minūtēs, �ais bezgala garajās piecsimt �etrdesmit sekundēs būs jāpārvar savas bailes un neziņa, kā dūrē jāsa�ņaudz viss spēks, viss ātrums, visa uzņēmība, visa drosme un visa griba. Boksā ne�iz�ķirtu nav. Vienam noteikti jāzaudē.

Es redzēju, kā pirms cīņas �anis nervozēja, viņ� centās smaidīt un izskatīties mierīgs, bet es redzēju, es zināju, ka viņ� ir uztraucies, bet tas tev, Zani, jā�pārvar, tev nav jādomā, tev nav jāpieļauj doma vai varbūtība, ka vari zaudēt, tev jāuzvar, �ani, un tu uz�varēsi, ja �īs da�as minūtes pirms cīņas pastaigā�sies pa aizmigu�ajām Spilves pļavām, paskatīsies debesīs un tur ieraudzīsi tikko piedzimu�u mākoni, un iebridīsi rāmi teko�ajā Rātsupītē, un nopeldies, Zani, nopeldies, tas viss tevi nomierinās, atsvaidzinās, pie�dos spēkus, un tu uzvarēsi, Zani.

Pirmais raunds pagāja diezgan līdzvērtīgā cīņā. Zviedrs bija divdesmit kilogramus smagāks, viņ� maz kustējās, un �anis ar vairākiem precīziem sitieniem ieguva nelielu pārsvaru.

Otrajā raundā zviedrs it kā atdzīvojās, viņ� kļuva ātrāks, izlūko�ana beigusies, un tagad viņ� nemitīgi uzbruka, viņa sitieni bija asi un spēcīgi, tie bie�i ķēra Zaņa galvu un ķermeni,- un, tikai pateicoties Zaņa ātrajai reakcijai un labi izkoptajai aizsardzības teh�nikai, viņ� spēja izturēt līdz raunda beigām.

Kad sākās tre�ais raunds, zviedrs smaidīja. Viņ� jau pārliecināts par savu uzvaru. Viņa komandas biedri �au�alīgās balsīs izkliedza uzmundrinājumus, it kā �eit atkārtotos Ingemāra Juhansona triumfs pār Floidu Patersonu, kad zviedrs izcīnīja absolūtā pa�saules �empiona titulu.

Pēdējās trīs minūtes, tikai trīs minūtes � Raunda beigās pēc ilgsto�as zviedru kalēja sitienu krusas �a�nis it kā sagrīļojās, zviedrs, turpinot smaidīt, uz mirkli nolaida rokas, bet �ī �ķietamā_ uzvaras bauda viņam kļuva liktenīga. �anis eksplodēja. Ar neticamu ātrumu un spēku viņ� pēk�ņi izdarīja drausmīgu si�tienu, tas ķēra zviedra atsegto pazodi, un viņ�, ap�griezies par simt astoņdesmit grādiem, lēni sabruka uz ringa deļiem. Tiesnesis monotona balsī noskaitīja līdz desmit un pacēla laimīgā Zaņa Lapsiņa roku.

Uz elektriskā tablo atkal spo�i iedegās burti un skaitji � Latvija � Zviedrija 6 : 5.

Zālē valdīja neiedomājama sajūsma un troksnis. Es piecēlos un ātri aizgāju uz preses centru. Pacēlu melnā telefona klausuli, uzgriezu redakcijas numuru un tai pa�ā mirklī, it kā viņa �o zvanu būtu ļoti gai�dījusi, izdzirdu maigo, tik pazīstamo Andas balsi.

� Tā esi tu, Andiņ? Jā, jā, �eit Ri�ards. Pagaidi, pagaidi, to visu pēc tam, bet tagad vispirms veikli sameklē papīru, pildeni un pieraksti. Ir? Es sāku dik�tēt. �Mūsu republikas bokseru spo�a uzvara. Nē, �spo�a� svītro. Mūsu republikas bokseru uzvara. Re�zultāts se�i pret pieci. Mūsu komandai uzvaru nodro��ināja talantīgais, ar ārkārtīgi spēcīgu kreisās rokas sitienu apveltītais �anis Lapsiņ�. Pirmo reizi star�tēdams kā Latvijas izlases dalībnieks, viņ� ļoti grūtā, smagā cīņā ar efektīgu sitienu pēdējā raunda pēdējā minūtē guva savu pirmo uzvaru starptautiskajā arēnā. Jā, jā! Tehniskais nokauts! Ko? Nē! Tas iet zem rub�rikas � �Pēdējā brīdī�. Rīt atnesī�u visu sacensību atreferējumu. Nu, uz� Ko, aiziet atkal uz bāru? Nē, Andiņ, �ovakar nē. Lai gan man vienmēr ļoti patī�kami ar tevi tur pasēdēt un izdzert glāzi �ampanie�a, �ovakar nudien negribas. Pareizāk sakot, es nevaru. Pie manis atbrauks Viktors ar Hedvigu. Gan jau � citu reizi. Uz redzi, bērniņ!�

Es noliku klausuli un, lai gan gribējās vēl satikt Zani, draudzīgi paspiest ķepu un viņu uzslavēt, iekāpu dārdo�ajā tramvajā un aizbraucu līdz cen�tram. Pēc tam pārsēdos devītajā trolejbusā un braucu uz mājām. Un pēc tam� Hedviga, it kā viņai ļoti saltu, sarāvusies gulēja pretējā dīvāna galā un vien�mērīgi elpoja.

Tagad viņa dro�i vien redz duno�as sliedes, divus sudraba diegus, un ceļu, un Viktoru, savu Viktoru, vie�nīgo, labo un īsto, es nodomāju. Un redz skatuvi, ska�tītāju pilnu zāli, un viņa kļūst Anna Kareņina brīdi pirms atdo�anās Vronskim un brīdi pirms nāves; tai pa�ā mirklī viņa jau piedzimst kā lepnā Margarita Gotjē, lai dziļās cie�anās un sāpēs nodzīvotu savu ne visai garo dzīvi, un tad pārvēr�as D�uljetā, maigā, baltā bērnā, lai varētu izstāstīt Romeo un pasaulei visskaistāko pasaku par mīlestību, un pēc tam viņa atkal ir Anita, mūsu Anita, latvie�u sku�ķis, kas pirms piecpadsmit gadiem, baidoties zau�dēt Oskaru, viņu pirmo reizi noskūpstīja. Tie�i �eit, zem �iem griestiem, �ai istabā� sapņo, Anit, tie ir skaisti sapņi, tie tev piepildīsies, tu re�dzēsi, Anit, jūs ar Oskaru vēl uzcelsiet savu māju, un lai tad brā� tās divpadsmit balles stiprās vētras! Lai, Anit!

�� Ri�ard � � es pēk�ņi izdzirdu Hedvigas balsi un satrūkos. Biju pārliecināts, ka viņa sen jau aiz�migusi. � Ri�ard � paklausies � es gribu zināt� tu savu Mariku mīlēji? Dzirdi, Ri�? Tu savu Mariku mīlēji?

�� Guli, Hed, � es teicu. � Ir jau pāri pusnaktij. Un bez tam tu jau to zini. Guli!

Istabā atkal iestājās klusums, arī ielas trok�ņi bija norimu�i, un kaimiņu mājas dziedātājs, gana izprie�cājies par skaisto jaunību, beidzot apklusis, un tagad varētu gulēt, gulēt cie�ā un veselīgā miegā un neko vairs nedomāt, neko vairs neatcerēties, bet tā mūsu pēdējā diena vienmēr kā nelūgta vie�ņa atgrie�as, nāk un paliek, un patiesībā tā nekur nav aizgājusi, nav pazudusi, nav aizmirsta; aiziet un pazust var vienīgi cilvēks, bet katra nodzīvotā diena, katrs no�dzīvotais gads tevī kaut kur noslēpjas, un vajag tikai vienu nejau�u pieskārienu, lai pagātne un viss, ko tik rūpīgi esi slēpis, tevi atkal neliktu mierā un atgā�dinātu, atgādinātu skaistākos vai sāpīgākos tavas dzīves mirk|us.

�Dzirdi, Ri�? Tu savu Mariku mīlēji?� Nu, pro�tams, Hed, kā tad citādi? Es viņu mīlēju un tādēļ ne�kad nespē�u aizmirst to dienu, to nolādēto dienu �

Marika stāvēja istabas vidū, viņa bija uzģērbusi zilo kostīmu, kuru es pirms da�iem mēne�iem uzdā�vināju, un tas viņai ļoti piestāvēja, tas izcēla Marikas lieliski izveidoto augumu un krūtis, un viņa toreiz par �o dāvanu priecājās kā bērns, viņai tā ļoti patika, vi�ņai vispār patika labi, varbūt pat grezni, ekstra�vaganti ģērbties, un arī man tas sagādāja prieku, es viņai vienmēr atdevu visu naudu, man patika, es biju pat lepns, ka mana Marika vienmēr ir skaista un pievilcīga, un viņa zilā kostīma svārkus noīsināja vēl īsākus, un, it kā tī�i kaitinot vīrie�us, varēja pil�nībā demonstrēt arī savas kājas, kuras tai kā mākslas vingrotājai bija slaidas un spēcīgas�

�� Nu, Ri�ard � � Marika klusi ierunājās.

Es lēni pacēlu galvu, sev priek�ā ieraudzīju Ma�riku, bet viņai blakus � lielo ceļojuma somu, un, lai gan zināju, kas tūlīt notiks, un zināju visu, ko Ma�rika man teiks, es vēl īsti to nespēju aptvert, es tam neticēju.

��� Kas ir, Marik?

�� Nu tad es ie�u, � viņa diezgan vienaldzīgā balsī noteica.

��� Kur? Kur tu iesi, Marik?

��� Tu ta�u zini�

��� Es neko nezinu.

��� Es aizeju.

��� Kādēļ?

Marika paraustīja plecus.

��� Es tevi nemīlu, Ri�ard.

��� Kādē|?

��� Tu man esi k|uvis vienaldzīgs.

��� KādēJ?

������� Pietiek, Ri�ard, � Marika teica. � �etri gadi ir pilnīgi pietiekams laika posms. Daudzi kopā neno�dzīvo pat mēnesi.

������� Kādēļ? � es glu�i kā ietiepīgs auns jau kuro reizi atkārtoju �o jautājumu.

��� Vai nu vienkār�i apnīk, vai kaut kā pietrūkst.

��� Kā Marik?

Viņa atkal paraustīja plecus.

��� Nezinu.

��� Un mums? Kā pietrūka mums, Marik?

��� Tagad man �ķiet, ka mums vispār nekā nebija.

Tie bija meli. Un Marika skaidri zināja, ka melo,

ka pēdējo reizi ar �iem vārdiem man grib sagādāt sā�pes, bet man nesāpēs, Marik, tu velti centies, nē, nē, man tikai būs ļoti, ļoti �ēl�

�������� Mums, Marik, pietrūka mīlestības, � teicu un jutu, ka tagad meloju es. Mīlestība bija. Vismaz par sevi es biju pārliecināts. Un dro�i vien nekad vairs dzīvē nespē�u tik stipri un patiesi mīlēt. Nekad. Un var būt, ka tas arī būs ļoti labi. Lai viss biju�ais sa�glabājas tie�i tāds, kāds bijis, un man vienalga, vai tas sagādās sāpes vai prieku.

��� Varbūt, Ri�ard, � Marika atbildēja.

������� Nē! � es iekliedzos. � Nē, Marik! Vai tad tie��ām tu neko vairs neatceries?

Istabā pēk�ņi un strauji ieskrēja klusums un mums abiem iesita. Mēs samulsām. Nedaudz reiba galva. Pirmā attapās Marika.

������� Nu es ie�u, � viņa atkārtoja un noliecās pēc somas.

������� Marik! � es atkal iekliedzos. Es jutu, es skaidri zināju, ka tūlīt, tūlīt dzīvē kaut ko zaudē�u, ko nekad

vairs nespē�u atgūt. Un �o mirkli es gribēju atlikt kaut uz da�ām minūtēm, lai gan tam nebija nekādas nozīmes. � Panāc �urp!

Marika brīdi padomāja, tad pārgāja pāri istabai un apsēdās man blakus uz dīvāna.

�� Nu? � viņa uzprasīja. � Ko tu vēl gribi?

��� Pasēdēsim tāpat� viens otram blakus.

�������� Vai tev vēl nav apnicis? Pēdējās dienās mēs to vien darām kā sē�am blakus. Tikai par vēlu, Ri�ard.

������� Es domāju, ka tas nevienam� nekad nevar apnikt.

�������� Nu, protams, � Marika atbildēja. � Tas jau arī neapnīk. Ne sēdēt blakus, ne kopā gulēt. Apnīk ne jau tas, ko dari, bet gan tas, ar ko to dari.

Es nodrebēju, lēni pagriezos un jutu, ka man pret �o sievieti pamostas naids.

��� Zini, Marik, man tev vajadzētu �

������� Lūdzu, Ri�ard, � viņa mierīgi teica. � Vari man sist. Tu ta�u esi stiprs.

������� Es esmu vāj�, tik vāj�, ka drīz sāk�u pats sev riebties. Man tevi vajadzētu padzīt, bet es � Man tevi patie�ām tagad vajadzētu piekaut.

��� Nek|ūsti smieklīgs! Tas ta�u neko nemainītu.

��� Vispār � jā. Neko.

������� Nu labi, Ri�ard, es tagad ie�u, � Marika atkal teica un piecēlās.

��� Paliec!

��� Nevajag. Viss jau izlemts.

�������� Paliec, Marik, � es turpināju lūgties, un tagad mani pārņēma jau dusmas pa�am pret sevi, bet es ne�varēju nelūgties. Marika man nozīmēja pārāk daudz, lai es viņu tik vienkār�i varētu atlaist. Es mēģināju atgūt to, ko biju jau zaudējis, kas man vairs nepiede�rēja un uz ko man vairs nebija nekādu tiesību. Viņa jau atradās pārāk tālu no manis, es to sapratu, viņa bija kļuvusi sve�a un nepazīstama, viņa vairs nebija mana, viņa vismaz domās jau sēdēja blakus kādam ci�tam. Un, lai Marika varētu aiziet pie tā otra, viņai vis�pirms vajadzēja aiziet no manis. Es visu to zināju, sapratu, ka viss velti, nevienam vārdam nav vairs nekādas nozīmes, nekas viņu nespēs no �ā soļa attu�rēt, bet es vēl mēģināju, es vēl cerēju � naivs kā bērns, kas ar da�ām ūdens lāsēm mēģina salīmēt sa�plēstu lelli.

�� Man �ķiet, Marik, ka mēs kaut ko darām nepa�reizi.

��� Nē, Ri�ard. Es vairs negribu. Piedod, ja pirmīt biju rupja. Lai gan tu esi biju�ais bokseris un tev vēl joprojām tā patīk iet uz sacīkstēm �

�� Es strādāju, Marik.

��� Nu, kas tas par darbu, Ri�ard! Un, ja tas patie��ām ari ir darbs un tu bez tā nevari, tad kādēļ tev vajadzīga sieva? Es ta�u tev neesmu vajadzīga. Pē�dējā pusgadā tu gandrīz nevienu vakaru, nevienu svētdienu neesi bijis mājās. Mēs varējām arī ne�precēties. Draudzēties tāpat vai es varēju but tikai tava mīļākā. Katrā ziņā tā būtu bijis daudz roman�tiskāk.

��� Tu ta�u zini, ka paņēmu papildus slodzi tikai tā�dēļ, lai varētu vairāk nopelnīt, lai tu varētu labāk ģērbties, lai tu varētu �

��� Ak, izbeidz, Ri�ard, � Marika mani pārtrauca.

��� Mums vajadzīgs bērns, � es klusi pateicu.

��� Bija � Mums daudz kas bija vajadzīgs. Tagad viss par vēlu. Tagad nav vajadzīgs nekas.

��� Es tevi mīlu, Marik.

To pateicu klusi, klusi un vēlējos, kaut viņa �os vār�dus nedzirdētu, bet nepateikt tos nevarēju.

Marika, kļuvusi domīga, lēni sajauca man matus un noglāstīja seju.

��� Es jau teicu � nevajag, Ri�ard!

��� Es tevi lūdzu � paliec, Marik!

Viņa atkal �ķērsoja istabu, noliecās un paņēma somu.

��� Es tevi nemīlu. Un man pat grūti pateikt � kā�dēļ. Tu man neko sliktu neesi izdarījis. Tu strādāji kā traks un labi nopelnīji. Tas ir daudz. Jā, un vēl tava mīlestība. Tas jau ir ļoti daudz. Tu esi lāga zēns, Ri�ard � bet tas arī viss. Katrā ziņā tas nav maz, bet man ar to nepietiek. Es eju pie cilvēka, kas man dos kaut ko vairāk. Dzīvo laimīgs, Ri�ard! Man faktiski tev neko nevajadzēja pārmest. Esmu iemīlē�jusi citu, un to neviens nevar ne nosodīt, ne aizliegt. Paldies dievam, ka mums nav bērnu!

Marika strauji paķēra somu un aizskrēja. Pazuda. Un es paliku viens.

�Esmu iemīlējusi citu �� Nu, protams, Marik. To patie�ām neviens nevar nosodīt, ne aizliegt� Un tā mans kuģis aizbrauca. Tālu, tālu, pāri jūrām un okeā�niem uz kādu klusu salu, kur nekad neiestājas ziema, kur aug banāni un palmas un kur var dzīvot mierīgi, bez rūpēm un raizēm, un uztraukumiem, un kur ne�viens nav jāgaida, jo jūs jau tur esat divatā un varat gulēt baltās smiltīs un skatīties zilā jūrā, unjoti zilās debesīs. Tu mani aplaupīji kā vecs, pieredzējis jūras pirāts un kuģa tilpnēs iemeti manus sapņus un cerī�bas, vakardienu un rītdienu, un manas jūtas, un manu mīlestību. Es gribēju, lai kuģis cie� avāriju, lai to no�gremdē vētra, lai tas uzskrien uz melnām zemūdens klintīm un nogrimst kilometriem dziļi jūras dzelmē. Bet tu dro�i stāvēji savā zilajā kapteiņa formā uz ko�mandtiltiņa un nemaldīgi kuģi vadīji arvien tālāk, tā�lāk � Prom no visa tā, kas bijis, un no tā, kas vēl varēja būt. Bet kaut kas jau vēl varēja � Dzirdi, Marik?

Kamēr es visu to atcerējos, Hedviga jau bija aizmi�gusi, pēc brī�a dzirdēju, kā noklaudz durvis un mā�jās pārnāk māte, pēc tam iestājās klusums, ilgs, patī�kams miers.

��� Ri�ard!

Es lēni atvēru acis un ieraudzīju māti.

��� Vai tad tev, dēls, nav jau jāceļas?

Es ar baudu izstaipījos un priecīgs pakratīju galvu.

������� Nē, nē, muterīt, varu vēl gulēt ilgi. Man redak�cijā jābūt tikai pēc pusdienas.

Māte atvēra logu, un istabā kā draisks bērns ieskrēja saulains rīts. Pēc tam viņa nostājās istabas vidū un, nedaudz apmulsusi, pajautāja:

��� Kas tev tur vēl ir uz dīvāna?

�������� Hedviga, muterīt. Tā ir Hedviga. Tu ta�u zini � viņai nav kur palikt.

Māte kļuva domīga, un man pat �ķita, ka viņa ne�daudz noskuma.

������� Jā� � viņa gari novilka. � Bet es domāju, ka tā ir Anda.

�������� Nu, ko tu � � es iesmējos. � Anda sevi atļauj vienīgi aizvest uz bāru. Un tikai, muterīt. Jo man ir nauda. Lai cik tas arī nebūtu dīvaini, man pēdējā laikā vienmēr ir nauda. Hedvig, aug�ā!

Hedviga sakustējās, atvēra acis, bet, ieraudzījusi manu māti, atkal tās strauji aizvēra un klusi nomur�mināja:

��� Labrīt�

������� Labrīt, labrīt, � māte atbildēja. � Es tagad, Ri�ard, skrie�u. Man �odien atkal sare�ģīta operācija.

��� Sirds? � es painteresējos.

������� Nē. Sirds operācijas, dēls, ne vienmēr ir grūtā�kās vai bīstamākās.

��� Sieviete vai vīrietis?

�� Jauna sieviete.

��� Un tu viņu izglābsi?

Māte kļuva domīga, ap viņas lūpām asi iezīmējās da�as dziļas rievas, seja kļuva vecāka, un es jau kuro reizi nodomāju, ka māte arvien bie�āk izskatās ļoti nogurusi, viņai nevajag tik daudz strādāt, nevajag sevi pārpūlēt, viņai noteikti vajag kaut kur aizbraukt un vajag atpūsties.

�������� Nezinu, � viņa atbildēja. Pēc tam, it kā no se�vis nokratījusi priek�ā stāvo�o dienu un visu, ko �ī diena var dot un atņemt, mīļi mums uzsmaidīja un pa�māja ar roku. � Brokastis es jums atstāju uz galda.

Kad māte aizgāja, Hedviga piecēlās, sakārtoja ap�ģērbu un sāka sukāt matus.

��� Nu kā, Hed? � es pavaicāju. � Kā tu gulēji?

������� O, Ri�ard! � viņa iesaucās. � Paldies tev! Bija jauki. Un galvenais � ļoti silti. Un es redzēju brīni��ķīgu sapni. Es biju Anna Kareņina, Margarita Gotjē, D�uljeta, Anita � Ko tas var nozīmēt, Ri�ard?

������� Nezinu, � es paraustīju plecus. � Bet katrā ziņā kaut ko labu. Tagad mums jāaiziet uz virtuvi paēst brokastis.

������� Nē, nē, Ri�ard! Es neesmu pieradusi ēst no rī�tiem. Es tūlīt ie�u.

�� Vakarā tu vari atkal atnākt, Hed. Es bū�u mājās.

Hedviga skumji pasmaidīja un, izvairoties skatīties

man acīs, teica:

������� Vai tu, Ri�ard, nezini kādu pavecāku vīru, vis�labāk kādu atraitni, kuram būtu dzīvoklis un kur� ļautos sevi noprecēt? Esmu jauna, skaista un, kā dau�dzi apgalvo, aktrise ar lielu nākotni!

Es pa�ūpoju galvu, tad strauji pagriezos un mani pārņēma dusmas, kaut kāda vēl nepazīta sajūta pret Hedvigu un visu, ko viņa teica.

�������� Es zinu, ka tie atkal bija tikai vārdi, bet cik ilgi mēs runāsim to, ko nedomājam? Cik ilgi, Hed?

Hedviga klusēja.

�������� Diem�ēl vai arī ļoti labi, � es turpināju, � bet dzīve nav teātris, un, ja arī ir, tad tomēr nevajag par katru cenu censties spēlēt lomas, kas nav iedalītas mums. Mums nevajag, Hed, izpostīt vai aptraipīt to vienīgo un labāko, kas mums pieder � savu dzīvi. Un es domāju, ka nevajag, Hed, it nekad nevajag ne par citu, ne savu mīlestību kaut nedaudz pasmieties.

Hedviga jau bija sasukājusies, uzkrāsojusi lūpas un, kļuvusi nopietna, sniedza man roku.

������� Es ie�u, Ri�ard. Un par visu tev paldies. Varbūt tev vajadzēja man iesist.

��� Nu, ko tu, Hed!

��� Uz redzi, Ri�!

��� Vakarā atnāc!

��� Nē. Es pārgulē�u pie Vitas.

������� Nemuļķojies! Nāc pie manis! Galu galā es varu gulēt arī uz grīdas.

��� Būs jau labi, Ri�ard! Tu redzēsi, viss būs labi.

��� Nu, protams, Hed. Kā gan citādi?

Pēc brokastīm paņēmu rakstāmma�īnu un ātri uz�rakstīju nāko�ajam �Sporta Dzīves� numuram repor�tā�u par Latvijas � Zviedrijas boksa ma�u un aiz�nesu to uz redakciju.

��� Kā ar materiālu?

��� Ir, �ef. Simt astoņdesmit rindas.

��� Lieliski! Tūlīt dod man izlasīt.

�� Lūdzu, �ef!

��� Nu, kādi tad tie zviedri bija?

������� Tā nekas, �ef. Neviens jau tā īsti neticēja, ka viņus varam uzvarēt.

�������� Rīt pēcpusdien tev noteikti jābūt �Daugavas� stadionā uz Rīgas kausa izcīņas sacensībām vieglat�lētikā.

��� Labi, �ef. Es bū�u.

��� Pēc iespējas pla�āku materiālu!

��� Tas tiks izdarīts, �ef.

��� Hello, Andin!

��� Hello, Ri�!

��� Kā iet, bērniņ?

��� Skumstu. Materiālu atnesi?

��� Jā, priek�niecīt, jā! Tūlīt varēsi pārrakstīt.

��� Ko mēs �ovakar darām?

������� Neko, Andiņ, itin neko. �ovakar gribas paslin�kot. Tas ta�u ir tik jauki � neko nedarīt.

�� Slinkosim kopā, Ri�!

������� Tu, Andiņ, esi lieliska! Bet to mēs atliksim uz kādu citu vakaru, labi?

Tu esi nejauks, Ri�.

�� Tik tie�ām, bērniņ, pavisam nejauks.

Un tā gandrīz katru dienu. No rīta darbs redakcijā, savstarpēja ap�audī�anās ar vieglām, nenozīmīgām frāzēm, bet vakaros visda�ādākās sporta sacensības. Tāda nu bija mana dzīve. Un �ī dzīve nebija ne slik�tāka, ne arī labāka par daudzu citu manas paaudzes jaunie�u ikdienu. Varbūt man tā bija vienīgi nedaudz interesantāka, saisto�āka, un es varēju būt pilnīgi apmierināts. Labs darbs, laba alga, pa�am sava is�taba un laba, ļoti mīļa māte, un labi draugi. Ko vēl, Ri�ard? Un tomēr kaut kā pietrūkst, veco zēn. Es zinu, zinu � pietrūkst Marikas, �īs skaistās, meln�matainās lelles. Pietrūkst bērna. Man jau ir divdesmit pieci gadi, gadsimta ceturksnis, un es nevaru zināt, vai nodzīvo�u vēl otro, tre�o. Patie�ām, pēdējais laiks sākt nopietni domāt � kas pasaulē paliks pēc manis? Vai tie�ām tikai da�i avī�u komplekti, kuros kaut kāds

Ri�ards Janovskis savā laikā būs informējis lasītājus par da�ādu sacensību rezultātiem? Un tikai? Vairāk nekas? Varbūt vairāk neko arī nevajag? Varbūt pie�tiek ar apziņu, ka tu tomēr esi darījis daudziem cilvē�kiem vajadzīgu darbu? Un tomēr ne. Es gribēju kaut ko vairāk. Es gribēju Mariku, varbūt ne tie�i Mariku, bet gribēju mīlestību, ko tāda Marika varētu sevī iemiesot. Es dzīvē biju pietiekami daudz saņēmis si�tienu un vēlējos da�reiz arī glāstus un izjust sievie�tes maigumu; es gribēju bērnu, puiku vai meiteni, vienalga, bet es gribēju bērnu, dzirdēt viņa smieklus un redzēt viņa smaidus, un zināt, ka tas ir tavs, tā ir daļa no tevis un tā nodzīvos ilgāk par tevi, un var�būt būs labāka par tevi, un cilvēkiem spēs dot kaut ko vairāk par tevi; es negribēju būt tikai sabiedrības in�formators, es gribēju �o sabiedrību ietekmēt, es gri�bēju, lai cilvēki kļūtu labāki un laimīgāki, lai nekad viens otru neatstātu, lai cilvēki tikai satiktos un ne�kad ne�ķirtos, lai nekad neviens nejustos vientuļ� un pamests, lai cilvēkos izzustu skaudība un liekulība, un egoisms, un gļēvulība, un neticība �

Bet kā? Tie atkal ir tikai sapņi� Tā ir tikai Lielā Vēlē�anās � kura nekad nepiepildīsies. Viens tu ne�vari neko. Varbūt vienīgi� godīgi nodzīvot to laiku, kas tev atvēlēts. Un viss. Un viss?

Var būt, ka tas ir ļoti daudz, jo nemaz nav tik viegli, var būt, ka tas vispār ir neiespējami � nodzī�vot dzīvi godīgi, nekad nemelot, vienmēr būt atklā�tam, vienmēr būt drosmīgam un patiesam, un la�bam �

Kāds tu esi cilvēks, un kāda tu esi, dzīve? Es labprāt to tagad gribētu zināt, tie�i tagad, bet to uzzinā�u dro�i vien tikai tad, kad bū�u jau vecs un kad bū�u dzīvi jau nodzīvojis, un kad �ai uzzinātai atbildei vairs nebūs nekādas nozīmes, nekādas jēgas, tā mani vairs neinteresēs, tā nebūs vairs vajadzīga.

Pie velna, Ri�ard, beidz lauzīt galvu un labāk ar Andu aizej uz bāru! Izdzer savu glāzi �ampanie�a un beidzot noskūpsti, noskūpsti �o meiteni, Ri�ard, un nefilozofē, jo tik un tā neko jaunu neizdomāsi, dzīves jēgu un mīlestību meklē ikviens, un katrs cilvēks āt�rāk vai vēlāk to arī atrod, un tad ir vai nu ļoti labi, vai arī ļoti slikti.

Gai�i pelēks pavasara vakars mani lēni ietina savā apmetnī, man kļuva it kā siltāk, man patīk �is gada�laiks, man patīk �ie klusie pavasara vakari, piesātināti ar daudzu cilvēku ilgām un sapņiem, un mīlestības gaidām, un kaut kādu dīvainu nemieru, tas tevi izdzi�nis no istabas, tas liek vērīgāk ieskatīties cilvēku se�jās un vakara zvaigznēs, un tu visus � cilvēkus, zvaigznes, zemes smar�u, silto vēju un mitro asfaltu sveicini kā tuvus draugus. Ziema pagājusi, sen aiz�mirsts stindzino�ais sals un negantās sniega vētras, un pēdējais cīruļu putenis, tas viss jau pieder pagāt�nei, tas viss jau aizgājis, pazudis; tagad atkal ir pa�vasaris, zeme atdzimst, un �ķiet, ka tu pats arī esi kļuvis jaunāks un cits, bet tas tikai tā �ķiet, savādāks tu neesi kļuvis, tas nenotiek tik ātri, ja vispār notiek, tu esi tas pats vecais, sev tik labi pazīstamais Ri�ards Janovskis, un nekas sevi�ķs tavā dzīvē nav mainī�jies, tu tikai jūti, kā mainās gadalaiki, ar katru gadu arvien ātrāk un ātrāk, bet tu turpini strādāt sporta redakcijā, raksti reportā�as, kā vienmēr strīdies ar Viktoru, itin bie�i ar Andu aizstaigā uz bāru, satie�cies ar Hedvigu, tagad viņa atkal dzīvo savā vienista�bas dzīvoklī, māte pēc apprecē�anās aizgāja pie vīra, Hedviga ir laimīga, un es nojau�u, ka agrāk vai vē�lāk arī viņa apprecēsies, un tas laimīgi izredzētais būs Viktors, un tā paiet tās dienas un gadi, tie gadi un tās dienas � aizejo�ās � neatkārtojamās �

nekad vairs neatgrie�amās� Bet tu joprojām kaut ko gaidi, gaidi brīnumu, gaidi savu Mariku� �ai klusaja, zilajā pavasara naktī�

Pagrie�oties ap ielas stūri, es saskrējos ar kādu sievieti. Viņai mugurā bija jauns, spilgti sarkans māksi mētelis, pāri pleciem brīvi krīto�i melni mati, melni zābaciņi, viņa izskatījās ļoti jauka.

��� Piedodiet, � es teicu.

������� Ko jūs! � sieviete iesmējās. � Tas bija pat pa�tīkami.

Viņa brīdi klusēja.

��� Vai jūs mani neuzcienātu ar kādu cigareti?

Es vainīgi pasmaidīju un noplātīju rokas.

��� Diem�ēl�

Un tad pēk�ņi sev pavisam tuvu ieraudzīju spilgti sarkanas lūpas un zilas acis, un kādreiz pazīstamu seju, un ausīs klusu ie�alcās me�s, un zem kājām sa�jutu rasas pieraudātu pļavu, un kāda meitene baltā kleitā, un valsis uzleco�ās saules staros � sen aiz�mirsta sentimentāla pasaciņa, kas tomēr kādreiz bija īstenība, pat pārāk nopietna īstenība.

��� Ivet, � es teicu.

��� Jā, Ri�ard, tā esmu es.

������� Nu tu redzi, cik sen neesam tiku�ies! Pagājusi vesela mū�ība!

�� Nē, Ri�ard, � Iveta domīga pakratīja galvu.

�� Tikai septiņi gadi.

��� Tu kaut kur steidzies? � es pajautāju.

������� Nē. Kur gan lai es steigtos? Tāpat vien pastai�gājos pa ielu �

��� Mums vajadzētu kaut kur ieiet, � es teicu.

��� Varbūt kādā kafejnīcā parunāties. Kā tu vispār dzīvo, mazā?

������� Jauki, � Iveta atbildēja. Tad, da�us mirkļus pa�domājusi, turpināja: � Varbūt uziesim pie manis?

��� Nu, vienalga, � es piekritu.

��� Es dzīvoju viena.

Mēs pagājām da�us kvartālus uz priek�u, nogrie�zāmies kādā �ķērsielā, uzkāpām otrajā stāvā un jau pēc da�ām minūtēm atradāmies gaumīgi iekārtotā divistabu dzīvoklī.

������� Nu, lūk, � Iveta, noģērbusi mēteli, teica. � Te es arī dzīvoju. Piesēdi!

Visu pretējo sienu aizņēma tum�i brūna lietuvie�u sekcija, pilna grāmatām, mazs, moderns �urnālu gal�diņ�, uz tā � Buņina �Mīlestības gramatika�, divi apaļi atpūtas krēsli, spilgti sarkans dīvāns, paklājs, vāzē ziedi, divas pazīstamu mākslinieku grafikas �

Viņa dro�i vien ir balerīna, es nodomāju. Tas kād�reiz bija Ivetas sapnis.

��� Tu dzīvo viena?

�������� Es jau tev teicu. Tēvs ar māti nomira tajā va�sarā � tūlīt pēc vidusskolas beig�anas. Pirms septi�ņiem gadiem.

�������� Kā tad tā? � es biju pārsteigts. � Cik atceros, viņi ta�u bija vēl jauni.

������� Jā. Tēvs noslīka, bet māte� Es nemaz īsti ne�zinu. Runāja, ka esot izdarījusi pa�nāvību.

�� Nu, bet tu?

��� Ko es?

��� Nu, kā tu dzīvo?

�������� Tu ta�u redzi, � Iveta apsēdās. Viņas ķermeņa apak�daļu sedza superīsi mini svārciņi, un pilnībā varēju nopriecāties par viņas slaidajām kājām un ze�ķēm, kas beidzās tur, kur sākās svārki. � Tev patie��ām nav nevienas cigaretes?

��� Patie�ām, Ivet. Es nesmēķēju.

Iveta iesmējās.

��� Un, protams, arī nedzer?

������� Nē, iedzeru, ja gadās. Es iedzeru arī tad, ja man ir skumji vai jūtos nelaimīgs.

��� Un tas notiek bie�i?

�������� Nē, Ivet, tas notiek ļoti reti. Parasti esmu prie�cīgs un ar visu apmierināts. Kā, piemēram, �odien. Esmu pilnīgi nejau�i, pavisam negaidīti saticis tevi � savu kādreizējo skolas biedreni un savu pirmo mīles�tību.

������� Tu patie�ām mani mīlēji? � Iveta pajautāja un nopietna ieskatījās man acīs.

��� Vai tad tu to neatceries?

��� Nē, � viņa pakratīja galvu. � Tas bija ļoti sen.

��� Tikai pirms septiņiem gadiem.

��� Tā jau ir vesela mū�ība, � Iveta nodūra galvu.

Es iesmējos.

�� Nu, un ko tu esi darījusi pa �o mū�ību?

��� Dzīvojusi� kaut kā.

��� Kā?

������� Jauki. Un tomēr pēdējā laikā man arvien bie�āk �ķiet, ka dzīve tomēr ir slikta. Slikts teātris, Ri�ard.

������� Nu, nu � � es pasmīnēju. � Es tev tūlīt, Ivet, pateik�u kādu aforismu. Klausies! �Dzīve ir tik laba vai slikta, cik slikti vai labi esam mēs pa�i.� Es tam varu tikai piekrist.

��� Kas to teicis?

��� Es � Ri�ards Janovskis.

������� Ā � � Iveta it kā vīlusies gari novilka, piecē�lās un sāka staigāt pa istabu.

Viņa patie�ām bija skaista, pat ellīgi skaista, bet es redzēju, es nojautu, ka viņai �is skaistums pa�laik nesagādā nekādu apmierinājumu, nekādu prieku un viņa ir nelaimīga � tēvs, māte � Man viņas kļuva �ēl.

�������� Es tevi saprotu, Ivet. Tev dro�i vien gājis ļoti grūti, tikai dzīvei gan neko nevajag pārmest. Ja kaut kas notiek ne tā, kā mēs gribam, tad tomēr vienmēr būsim vainīgi vai nu pa�i, vai kāds cits. Kādēļ dus�moties uz dzīvi?

��� Es nedusmojos, � Iveta pasmaidīja. � Nē, nē, Ri�ard! Es saprotu, ka tas neko nedotu un neko ne�mainītu. Tādēļ es sevi�ķi necen�os domāt, bet gan pēc iespējas jautrāk pavadīt lāiku. Man ir desmit mīļāko! Tikai �ēl, ka tev nav nevienas cigaretes.

��� Ko tu vispār dari?

�� Vai tad tu to neredzi?

��� Nē.

��� Es mekleju vīrie�us, � Iveta skaļi iesmējās, un tai pa�ā laikā viņas acīs iezibējās dusmas, � kas mani varētu uzcienāt ar cigareti� un vēl kaut ko.

��� Tātad tu �

Un atkal manu acu priek�ā pavīdēja saulains rīts un me�s, un pļava un dzirdēju mūziku, un redzēju meiteni baltā kleitā, un tad tika teikti kaut kādi vārdi, vārdi, vārdi, un pēc tam �ī meitene man gulēja blakus, un atkal tika teikti vārdi, vārdi, vārdi� Kā viss tomēr mainās, es nodomāju, un da�reiz cilvēks ātrāk nekā gadalaiki, varbūt pats to nejūti, bet to skaidri redz citi, un septiņi gadi vienam �ķiet gari kā mū�ība, bet otram tie ir tikai septiņi laimes vai nelai�mes mirkļi, kuri cilvēku var pārvērst līdz nepazī�anai.

�� Nē, nē, Ri�ard! � Iveta atkal smējās, un viņas acīs dusmu vairs nebija. � Es zinu, ko tu nodomāji. Nē, Ri�ard, tik tālu es vēl neesmu nonākusi! Man �o�vakar vienkār�i bija ļoti drūms garastāvoklis.

��� Tevi kāds apvainoja?

��� Būs jau labi, Ri�ard! � Iveta atmeta ar roku. � Kas pagājis, pagājis, bet vissliktāk, ka ari rīt�

��� Kas rīt? � Es Ivetu joprojām vēl nesapratu.

��� Nekas, Ri�ard, itin nekas, � Iveta teica, nostā�jās iepretim vienai no grafikām, uz kuras bija attē�lota jauna sieviete ar bērnu, un ilgi klusēdama skatī�jās uz �o jauno sievieti un uz �o bērnu. Pēc tam tur�pināja. � Vai, pareizāk sakot, būs atkal tas pats, kas ir �odien un bija vakar.

�� Nu, ko tu, Ivet�

��� Es zinu, � viņa teica un atkal apsēdās man blakus. � Es pilnīgi skaidri zinu, kas būs rīt, parīt, aizparīt, pēc nedēļas, mēne�a, gada. Man nav jāiet ne pie vienas zīlnieces un nav jāizliek kārtis. Es savu nākotni zinu tikpat labi kā savu pagātni. Brīnumi ta�u nenotiek, vai ne?

��� Nu, ko tu vari zināt, mazā? � es centos Ivetu nomierināt.

��� Visu � galvenajās līnijās, � viņa atbildēja. � Un vai tas tev ne�ķiet mazliet baigi? Tie�i �odien es par to domāju, kļuva skumji, izgāju laukā un, glu�i kā ielasmeita, apstādināju vairākus vīrie�us un pa�lūdzu uzsmēķēt. Neviens man neiedeva, un es dzirdēju tikai rupjības.

Es pilnīgi neapzināti iebāzu roku kabatā un pa�am par lielu pārsteigumu tur sataustīju cigare�u paciņu. Tad atcerējos, ka vakar biju ieskrējis pie Hedvigas un tur tad arī tās nejau�i iebāzis kabatā.

��� Ir, Ivet! � es iesaucos. � Re, kur ir cigaretes! Ņem un pīpē!

Iveta skumji pasmaidīja un noraido�i pakratīja galvu.

��� Paldies, Ri�ard! Es nesmēķēju �

Pirmajā mirklī apmulsu. Bet pēc tam mani atkal pārņēma tā dīvainā, neparastā sajūta, kāda bija to�reiz, tajā rītā pēc sarunas ar Hedvigu. Man draus�mīgi nepatika, es nevarēju ciest �o it kā nevainīgo ro�taļā�anos ar vārdiem �

��� Kādēļ, mazā, tu melo? Kādēļ tu man stāsti to, kā nav? Kādēļ tu gribi sevi parādīt tādu, kāda tu neesi?

��� Nezinu � � Iveta klusi teica un paraustīja plecus. Man �ķita, ka viņa nav tālu no asarām. � Kā�dēļ cilvēkiem jāzina, ka man dzīvē iet sliktāk par ci�tiem? Vai kādam tas jāstāsta, un, ja arī pateiktu, var�būt neviens tik un tā tam neticētu? Varbūt tu pirmīt runāji pareizi. Varbūt patie�ām dzīvi nav ko vainot. Man vienkār�i, Ri�ard, nav paveicies. Un ko tu tur izdarīsi? Neko. Un kas tev palīdzēs? Neviens. Un tā- dē| labāk apkārtējo acīs būt jautrai un dzīvespriecīgai, un stāstīt, ka viss ir kārtībā nekā � Da�reiz parau- dāt var arī vienatnē.

��� Bet man � man ta�u tu vari pateikt visu?

��� Tev? � Iveta pārjautāja, un atkal viņas zilajās acīs uzliesmoja dusmas. � Tev, Ri�ard? Kādēļ? Un vai vispār ir iespējams izstāstīt visu?

��� Varbūt es tev varu palīdzēt?

�� Ai nē, Ri�ard! Man neviens vairs nevar palī�dzēt.

��� Bet tu ta�u pirmīt teici�

��� Es neko neteicu, � Iveta runāja, gandrīz vai pēc katra vārda cie�i sakniebjot lūpas. � Viss kār�tībā, Ri�ard! Man neko nevajag. Kā redzi, man ir jauks dzīvoklis, un man ir diezgan interesants darbs fabrikā �Juglas manufaktūra�, es tur au�u skaistus, krāsainus un dārgus audumus un pilnīgi pietiekami nopelnu. Ko vēl, Ri�ard? Var ta�u ļoti labi dzīvot arī bez tēva un mātes, bez vīra un bērniem �

Iveta ar abām rokām aizklāja seju un nolieca galvu.

�� Nevajag, Ivet, � es sapurināju viņu aiz ple�ciem. � Es negribēju �

�� Bet es gribēju! � Iveta iesaucās, strauji piecē�lās un atkal sāka staigāt pa istabu. Acis kļuva tum��as, un es sajutu, pilnīgi skaidri zināju, ka �īs dus�mas ir vērstas uz mani, ka viņa izjūt nepatiku pret mani, varbūt tas bija pat naids. � Es tik daudz ko dzīvē gribēju sasniegt un iegūt! Tu atceries, es katru otro vakaru gāju mācīties dejot, deja bija mans sap�nis, tā bija visa mana dzīve, bet man vajadzēja sāld strādāt fabrikā. Tu to nekad nespētu iedomāties, ko toreiz pārdzīvoju un kā jutos, kad pēk�ņi paliku viena. Manas sapņu pilis sagruva. Vēl nupat, nupat viss bija tik skaisti un saprotami, un cik tad sen, kā mēs abi pēc vidusskolas beig�anas staigājām pa rasainu pļavu; mēs toreiz aizgājām ļoti tālu, bet mums nemaz nebija bail, un tu mani pirmo reizi tā pa īstam no�skūpstīji, un es nosarku, man nez kādēļ kļuva kauns, bet tu to neredzēji, un tu pateici, ka tagad mēs jau esam lieli un pieaugu�i un tādēļ varam pilnīgi dro�i skūpstīties, un tu mani noskūpstīji vēlreiz, tu mani skūpstīji visu nakti, un tad, kad pienāca rīts un aiz�migu�o zemi glu�i kā mazu bērnu sāka modināt pir�mie saules stari, mēs abi dejojām valsi, mūsu pēdējo valsi, mēs dejojām ilgiL ilgi, un neviens mūs nere�dzēja, varbūt vienīgi sārtās debesis, zaļā zeme un koki. Tie �alcot dziedāja kādu senu, senu dziesmu � Un tad tu� tu kaut kur pazudi, Ri�ard. Es tevi gai�dīju visu vasaru. Bet rudenī� rudenī paliku viena un tevi gaidīju vēl stiprāk, vēl nepacietīgāk, lai gan jau dro�i zināju, ka tu nekad, nekad, Ri�ard, pie ma�nis vairs neatgriezīsies � Vajadzēja pamest mācī�bas un aiziet uz fabriku. Tu tūlit sāksi smieties, jo mēs jau neesam pieradu�i pie �ādiem vārdiem, bet tici � es fabrika iegāju ar tādu sajutu, it ka ieietu templī. Jo, saproti, tur bija cilvēki. Un tur ar draus�mīgu troksni strādāja simtiem ma�īnu, un man �ķita, ka arī tās ir dzīvas un kaut ko stāsta, varbūt par kaut ko baras, priecājas, kliedz, sauc un aicina, un es tur paliku. Gāja visādi, un tad es pirms diviem gadiem apprecējos, bet pirms da�iem mēne�iem viņ� mani piekrāpa, un es atkal esmu viena. Viss. Ko tu vēl gribi zināt?

Klusēju. Ko es varēju teikt? Ko es vēl varētu jau�tāt? Un ko es galu galā varētu atbildēt?

� Tagad ej, Ri�ard, � Iveta klusā, noguru�ā balsī teica. � Es gribu vēl da�as stundas nosnaust. Man

�onedēļ jāstrādā nakts maiņā. Ja tev da�reiz iznāk kāds brīvs brīdis, uzskrien pie manis. Es tevi gaidī�u. Pie manis tik reti kāds �

�� Labi, Ivet, � es pieceldamies sacīju un pagāju da�us soļus tuvāk durvīm. � Es atnāk�u.

��� Pagaidi, Ri�ard!

Iveta nostājās man tie�i iepretim, mūsu acis atkal sastapās, dusmu vairs nebija, viņas seja drīzāk at�spoguļoja kaut kādas ilgas, kaut kādu nepiepildītu vēlē�anos, sapni.

��� Lūdzu, Ri�ard, pasaki man � tu ta�u atceries, ko tu man teici, kad toreiz �ķīrāmies � Tu ta�u atce�ries, Ri�ard?

Viņai vēlreiz man izdevās iesist, es nodomāju, un vēlreiz izdevās manā atmiņā atsaukt to dienu, to va�karu, to nakti un to rītu �

�� Nē, Ivet, � es viņai pēc ilgas klusē�anas at�bildēju. � Ja man atmiņa neviļ, tev toreiz teicu � �es tevi mīlu�. Nezinu, vai tā patie�ām arī bija. Katrā ziņā es tev vairs negribu melot. Tagad es zinu, ka �ie vārdi jāsaka tikai tad, ja par tiem esi pilnīgi pār�liecināts.

Un tad es aizgāju. No pilsētas centra mājup gāju kājām, man pretim nāca iemīlēju�ies pārī�i, man pre�tim brauca pēdējie tramvaji un pēdējie autobusi, un aiz mākoņiem pazuda pēdējās zvaigznes, un man sejā sitās pavasara vēj�, un kaut kur me�malās vēl kusa pēdējie sniegi, un turpat dro�i vien jau ziedēja pirmās vizbulītes, un pēc da�ām nedēļām dro�i vien atkal kāds zēns turpat aizvedīs kādu meiteni un teiks tos pa�us vārdus, kādus toreiz teicu es, un darls to pa�u, ko darīju es� Un tas viss tajā mirklī, tajās da�ās nekad neatkārtojamās stundās būs ļoti patiess, ļoti īsts. Varbūt tikai pēc vairākiem gadiem tas zēns un ta meitene sapratīs � Bet lai jums veicas, bērni! Es ļoti

7 � 3481

gribētu, lai tā nakts jums nekad nesagādātu no�ēlu vai sāpes. Saldu dusu, nepazīstamie, un esiet stipri, jo jums būs ilgi, ilgi jāmīl.

Jutu, ka mani kāds rausta aiz pleciem, un es lēni atvēru acis.

��� Nu, dēls, mosties vien aug�ā! Ir jau vēls.

������� A, � es gari novilku un izstaipījos. � Labrīt, muterīt! Tu esi precīza kā pulkstenis, bet da�reiz tu ta�u varētu man atjaut pagulēt ilgāk? Man �odien darbā atkal jābūt tikai pēc pusdienas.

������� Un tev nav kauns? � māte pa�ūpoja galvu. � Biju�ais sportists �

������� Zini ko, muterīt? Kā būtu, ja es atkal atsāktu treniņus? Atkal stingrais, dzel�ainais dienas re�īms, ne grama alkohola � un tev mani vairs nevajadzētu modināt. Ko?

������� Nu, pagūli, vēl pagūli, dēls, � māte teica, at�vērdama logu. � Par �empionu tu tik un tā vairs ne�spēsi kļūt.

Pēc tam viņa apsēdās blakus un cie�i saņēma manu roku.

��� Vakar tev vairākas reizes zvanīja Anda.

��� Un ko viņa gribēja?

��� Nezinu. Neko neteica, tikai prasīja pēc tevis.

��� Nekas, � es iesmējos. � Gan piezvanīs vēlreiz.

������� Un ja nepiezvanīs? � māte klusi pajautāja, un man �ķita, ka viņa par to ir ļoti norūpējusies.

������� Vēl labāk, � es atteicu. � Mēs ta�u katru dienu satiekamies darbā.

��� Tu, Ri�ard, �o meiteni mīli?

Es skaļi iesmējos. Man tas nebija ienācis pat prātā.

������� Nu ko tu, muterīt? Tādas sievietes kā Anda ne�viens nemīl. Viņa ir pārāk skaista un laba. Andu var vienīgi dievināt un �ad tad aizvest uz bāru, lai citi vīrie�i mani apskaustu.

Māte vēl cie�āk saspieda manu roku un pagrieza galvu sāņus.

�� Vakar, nākot no darba, es uz ielas redzēju Ma�riku, � māte klusi sacīja. � Viņa gāja kopā ar garu, gai�matainu puisi�

��� Jā, jā, es zinu. Tas ir garais Ēriks, basketbolists. Atceries, viņ� reiz bija pie manis atnācis. Es pats viņu ar Mariku iepazīstināju.

�� Un vai tu zini, dēls, � māte sāka runāt vēl klu�sāk, � ka tagad viņai ir bērns?

Es kā dzelts uztrūkos sēdus un neizpratnē paskatī�jos uz māti, uz dīvānu, uz grāmatām, grīdu, galdu, logu � saulaino rītu.

��� Nē, to es vēl nezināju, � nomurmināju, un bija tāda sajūta, it kā pēc spēcīga sitiena būtu notriekts no kājām un tagad gulētu uz ringa dēļiem. �Viens � divi� trīs � �etri �� tiesnesis lēni skaita mūsu kopā nodzīvotos gadus, mūsu pagātni, es mēģinu pie�celties, bet saprotu, tikai tagad saprotu un skaidri zinu, ka nav vērts cīņu turpināt, tā tagad ir neglāb�jami zaudēta. Tīrs tehniskais nokauts!

��� Tad tās ir beigas, muterīt�

�� Kam, Ri�ard? � māte bija satraukta. � Vai tad tu vēl uz kaut ko cerēji?

�� Jā. Es domāju� es gribēju � es visu laiku gaidīju, ka viņa varbūt tomēr� atgriezīsies.

�� Tas tādēļ, ka jums nebija bērnu, � māte teica. � Būtu bijis, nekur viņa neaizietu.

�� Bet ja tomēr � aizietu?

Es ātri izlēcu no gultas, izdarīju da�us vieglus vin�grojumus un, nostājies pie atvērtā loga, ar baudu ieelpoju silto rīta gaisu, un tas mani nedaudz nomie�rināja.

��� Nu neko, muterīt. Tagad kaut kas ir beidzies, beidzies� neliela un vāji uzrakstīta nodaļa kādā romānā� Tā nu ir izlasīta. Romāns �Dzīve�.

Gandrīz vai Gijs de Mopasans. Ka tas tev viss pa�tīk, muterīt?

��� Es negribu tiesāt ne tevi, ne viņu, � māte at�bildēja. � Jūs abi esat vainīgi, ka nepratāt paturēt to, kas jums tika iedots.

��� O nē! � es iesaucos. � To mēs paņēmām pa�i!

��� Un tādēļ vēl jo vairāk bija jācen�as to nezaudēt, bet Marikai un tev mīlestība ir tikai kaut kāda nodaļa, neliela epizode romānā, ko tu sauc par dzīvi, nezinot vai pat nemēģinot uzzināt un saprast, ka tas tā nav, ka mīlestība pa lielākajai daļai� tā ir visa dzīve, Ri�ard. Viss tavs romāns.

��� Es rīt aizie�u pie Marikas, � apņēmīgi teicu un sāku ģērbties.

��� Kādēļ tu to darīsi, Ri�ard? � māte piecēlās un atkal mani saņēma aiz rokas. � Nevajag. Tagad jau viņai sava � cita dzīve, un tu tai vairs nedrīksti ne pieskarties, ne to aiztikt. Tagad tev, dēls, savs romāns tālāk jāraksta vienam vai arī� jāmeklē cits palīgs. Varbūt Anda?

��� Nezinu, � es atbrīvoju roku, atkal nostājos at�vērtā loga priek�ā un jutu, ka man pēk�ņi viss kļuvis vienaldzīgs. � Es nupat sāku domāt� vai vispār tas vajadzīgs? Jo � Vai cilvēks pats un viss, ko viņ� nepārtraukti meklē un cen�as iegūt, vispār ir iegūs�tams un vai tas ir kaut kas pastāvīgs? Cilvēka dzīve, laime, apmierinājums un mīlestība? Varbūt mēs skrie�nam velti, varbūt mēs varam skriet visu mū�u, tā arī nekad fini�u nesasniedzot? Varbūt mēs cīnāmies vel�tīgi? Varbūt da�reiz mēs varam vienīgi uzvarēt atse�vi�ķus raundus, bet nekad visu cīņu? Jo vai tad tā nav, ka kaut kā pārāk bie�i, notriecot mūs smagā nok- daunā, uzvar dzīve vai nejau�ība? Un tādēļ sāku do�māt, vai vispār dzīvei ir kāda jēga. Un vai ir kaut mazākā jēga censties iegūt laimi un mīlestību, otra cilvēka draudzību un tuvību, ja to pavisam negaidīta nejau�ība var atņemt un neatdot? Mēs no �īs nejau��ības nekur nevaram aizbēgt un nevaram izvairīties. Mums nekad nevar būt pilnīga garantija vai pilnīga pārliecība, ka sastaptā vai iegūtā laime un mīles�tība � paliks. Jo atkal var notikt kaut kāda nejau�a iepazī�anās, satik�anās, un no tavas laimes vai mī�lestības paliks pāri tikai atmiņas. Vakar es nejau�i satiku Ivetu � Tu dro�i vien viņu atceries, mēs mācī�jāmies kopā vidusskolā. Es viņu biju pavisam aizmir�sis. Institūts � sports � daudz jaunu iepazī�anos un pēc tam Marika � Bet Iveta, cik sapratu, mani nebija aizmirsusi. Un tam, ko es toreiz izlaiduma va�karā un naktī pateicu it kā jokojot, viņa bija pavisam nopietni noticējusi. Es viņai nemeloju, kaut arī ne�teicu patiesību. Es vienkār�i kaut ko runāju, stāstīju, es rotaļājos ar vārdiem, ko tagad tā nosodu, nepado�mājot, kādu iespaidu �ie vārdi var atstāt un kas no�tiks pēc tam. Un tagad es domāju � Marika, Anda, Iveta � Es neko nesaprotu. Esmu kādreiz pievīlis un pats ticis pievilts, un kāda garantija, ka tas kādreiz atkal neatkārtosies? Vai es varu kādam ticēt pilnīgi dro�i, un vai citi var ticēt man? Varbūt mums vajag tikai mēģināt notvert mirkli? Tā, kā to dara Viktors savā mākslā, bet mums to vajadzētu darīt dzīvē? Jo mirklis � tas, kas notiek pa�reiz, nekad nevar būt nepatiess, bet, līdzko sākam runāt par nākotni, kaut ko apsolīt un gaidīt, viss var izrādīties � viss var sa�brukt, nebūt. Un tādēļ� Es domāju, ka nevajag. Ne�vajag ne Ivetas, ne Andas, ne Marikas. Nevajag ne laimes, ne mīlestības. Varbūt vienīgi � censties pēc iespējas ilgāk un godīgāk nodzīvot �odienu.

Māte pienāca klāt un ar abām rokām saņēma ma�nus plecus. Tas bija silts, maigs pieskāriens.

� Es nezinu, Ri�ard. Varbūt tev kaut kur ir tais�nība, bet ne vienmēr visu iz�ķir nejau�ība. Tu ta�u to zini tikpat labi kā es. Un cilvēks nevar, man �ķiet, ka neviens nevar dzīvot, nedomājot, ko viņ� gribēs un ko viņ� darīs rīt. Kaut kādai nākotnes perspektīvai jābūt, jo tie�i tad, ja tās nebūs, nekam nebūs ne mazākās jēgas. Kādēļ dzīvot, ja tik un tā nomirsi? Kādēļ mācī�ties, strādāt, kādēļ mīlēt un ticēt, ja to visu var zaudēt un vari tikt pievilts? Bet redzi � cilvēki dzīvo, mācās un strādā, mīl, tic un ir laimīgi.

��� Ne visi.

��� Jā, diem�ēl ne visi. Bet man �ķiet, ka cilvēkiem visiem vajadzētu būt laimīgiem, kaut vai tādēļ, ka viņi ir dzīvi un viņiem dota iespēja �o dzīvi nodzīvot. Miljoni nemaz nepiedzimst, un miljoni, kas piedzi�mu�i, karā ir kritu�i, un viņi daudz ko dotu, lai tikai varētu pārdzīvot kaut vai to, no kā tik daudzi dzīvie baidās � izjust mīlestības sāpes un mīlestības dēļ � ciest. Arī tavs tēvs, Ri�ard.

Māte atlaida rokas noskumusi, neveikli sakārtoja matus un �ķērsoja istabu.

�� Es ie�u, dēls. Brokastis kā parasti uz galda. Man atkal �odien operācija.

Māte aizgāja. Es lēni atlaidos uz dīvāna un pievēru acis. �Arī tavs tēvs, Ri�ard.� Mans tēvs � Tik bie�i dzirdēts vārds. Mans � Bet kur viņ� ir? Kur viņ� apglabāts? Kāds viņ� izskatījās? Tikai neliela foto�grāfija � Un viss. Es viņu nekad neesmu redzējis dzīvu. Un viņ� mani nekad nav redzējis dzīvu. Tad, kad es piedzimu, viņ� jau dro�i vien bija kritis. Un viņ� pat nezina, kā mani sauc.

Es lēni pievēru acis, un man �ķita, ka dzirdu tēva balsi.

��� Kā tevi sauc?

��� Ri�ards.

�� Ri�ards .. . Mēs ar māti runājām � tas bija �etrdesmit pirmā gada pavasarī� ja piedzims meita, sauksim viņu par Mārīti, bet, ja dēls, par Jāni. Ri��ards � Kādēļ māte �

��� Nedusmojies, tēv! Tādēļ, ka tevi sauc Ri�ards.

��� Pareizi, pareizi� Es biju pavisam aizmirsis. Tik sen, tik sen � Divdesmit piecus gadus mani ne�viens nav saucis �

��� Sauca, tēv. Māte tevi sauca ļoti bie�i un da�reiz sauc vēl tagad. Vienmēr, kad viņai ir ļoti grūti vai no kaut kā bail, vai da�reiz pirms sare�ģītām operāci�jām viņa atnāk pie manis, apsēstas blakus un stāsta par tevi vai piemin tavu vārdu. Bet tu jau to laikam nedzirdi�

��� Nē, dēls. Es tikai dzirdu, kā klusē klusums. Bet da�reiz �is klusums atdzīvojas, un tad es kaut kur tālu, tālu dzirdu, kā virs manis �alc koki, kā smejas bērni un cilvēki� kaut kur tālu, tālu � un vienreiz es pat dzirdēju, kā virs manis kāds puisis ar savu meiteni dejoja valsi�

�� Tā dro�i vien bija mūsu aizejo�ā bērnība � Var būt, ka tas zēns biju es.

��� Un ko tu tai meitenei teici?

��� Es viņai teicu, ka mīlu� ka mīlē�u ilgi, visu mū�u. Un vēl es viņai teicu, ka visu vasaru pavadī�sim kopā, kopā iesim peldēties un kopā aizbrauksim uz laukiem, un rudenī kopā iestāsimies institūtā �

��� Un tā arī notika?

��� Nē. Vai tad vienmēr notiek tā, kā mēs iedomā�jamies? Vasarā man vajadzēja piedalīties vairākās sacensībās, pastāvīgie treniņi, jauni draugi, jaunas iepazī�anās � rudenī iestājos fizkultūras institūtā, tad, būdams otrā kursa students, izcīnīju republikas �empiona nosaukumu boksā.

��� Un ko tu darīji pēc tam?

��� Pēc tam man bija ļoti daudz draugu. Mani sla�vēja, apbrīnoja un � mīlēja. Meitenēm patika mans spēks un drosme� un mans augums. No tam dau�dzajām, kas man pievērsa uzmanību, es izvēlējos Ma�riku. Un izvēlējos tikai tādēļ, ka patie�ām viņu

mīlēju� Tagad jau pagājis gads, kop� viņa no manis aizgājusi, un visu �o gadu es viņu mīlēju vēl stiprāk, vēl patiesāk.

��� Tu, dēls, institūtu pabeidzi?

�� Jā, tēv. Pusgadu nostrādāju par treneri, bet tad man palaimējās un es dabūju vietu sporta laikrakstā. Vēl mācoties vidusskolā, es sāku sūtīt avīzēm savas pirmās korespondences. Tā arī visa mana dzīve, tēv.

��� Un ko tu darīsi tālāk?

��� Nezinu.

��� Tas tev, dēls, jāzina.

��� Strādā�u, varbūt pat atsāk�u treniņus, kaut kad dro�i vien atkal iemīlē�u kādu meiteni, pēc tam būs bērni� un viss.

��� Un ar to pietiks?

��� Es domāju � jā. Tas nav maz � strādāt, mīlēt un audzināt bērnus. Patiesību sakot, tā laikam arī ir visa cilvēka dzīve.

��� Var jau būt, dēls. Es tev diem�ēl nevaru dot ne�kādus padomus, es tevi nevaru pamācīt un nevaru neko aizrādīt vai tevi nosodīt. Lai gan es pa�laik iz�skatos vecs un salauzts un man jau ir sirmi mati � esmu tikpat jauns, cik tu, dēls. Divdesmit pieci gadi, un tas �ķiet gandrīz vai neticami, ka mēs iznākam vienaud�i� Bet tu, dēls, vēl paspēsi visu � strādāt un izjust to pilnības sajūtu, ko dod labs un citiem vajadzīgs darbs, un paspēsi vēl iemīlēties un atkal iz�ķirties, un atkal iemīlēties un radīt bērnus. Tev viss vēl priek�ā, dēls. Bet es � lai gan man ir tikai div�desmit pieci gadi, es neko vairs nevarē�u. Paliks vie�nīgi tas, ko esmu paspējis. Paliksi tu, dēls, un es gribu, lai tu būtu kārtīgs un uzticams zēns un lai tu nekad neatteiktos no savas pārliecības, un lai tev nebūtu bail no nāves, lai tev nekad nebūtu bail no�mirt, ja tas būs vajadzīgs, kā mums tajā baigajā �etr�desmit pirmā gada vasarā � un lai tu savu zemi mī�lētu vēl stiprāk nekā sievieti, kura kļūs tev tuva, un lai tu nekad bez vajadzības nelietotu vārdu �mīles�tība�, jo tas pēc dzimtenes ir otrs svētākais vārds �

Labi, tēv, labi, es �ukstēju un lēni pavēru acis. Caur atvērto logu istabā bija ienākusi saule, vāzē spēcīgi smar�oja ziedi, un skaļi zvanīja telefons.

Es nesteigdamies �ķērsoju ielu, visapkārt smar�oja liepas, traka ātrumā brauca ma�īnas kaut kur prom, laukā no pilsētas, varbūt pie jūras, pie kādas upes vai ezera brauca �īs ma�īnas, visi kaut kur steidzās, gāja, blakus celtnieki cēla viesnīcu, cilvēki strādāja, bet daudzi atpūtās, daudziem jau sākās atvaļinājums; es klīdu pa Rīgas ielām un bulvāriem, uzsmaidīju mei�tenēm, un da�as man atsmaidīja pretim, skumji vē�roju, kā mainījusies sievie�u mode, un domāju: �Muļ- ķītes, muļķītes � ko gan jūs darāt? Uz ko lai mēs ta�gad skatāmies? Uz jūsu garajiem lindrakiem?�

Apstājos iepretim Zinību namam, uz tā stiklotajām durvīm rēgojās melns uzraksts �Slēgts�, un es sāku lasīt blakus izlīmētās afi�as. Lekcija par starptautisko stāvokli, dokumentāla kinofilma �Apkārt Francijai�, disputs �Kas ir mīlestība?�. Skaisti, es nodomāju. Ļoti skaisti. Gandrīz vai vajadzētu atnākt. Mēs jau tā mēdzam darīt. Kad mūsu dzīvē kaut kas salūst, kad pārstājam ticēt, kad esam piekrāpti vai krāpu�i pa�i, kad sastopam neuzticību un melus, mums bie�i pēc tam gribas palasīt romānu par skaistu, tīru un uzticīgu mīlestību, aiziet uz teātri un paskatīties lugu ar laimīgām beigām. Vai arī� atnākt kaut uz �ādu disputu. Tur da�kārt var dzirdēt ļoti pamāco�as ru�nas. O, Ivet, kādēļ mēs neapmeklējām �ādus disputus pirms tās � pirms tās mūsu tālās un skaistās nakts? Tad mēs nekad nebūtu pļavā dejoju�i valsi un es tev neko nebūtu stāstījis un nebūtu solījis, un mēs nekad nebūtu � nekad, nekad, Ivet� Mēs būtu biju�i mo�rāli ļoti izturēti jaunie�i. Būtu � Kas gan mēs būtu, ia visu darītu tikai pareizi! Tā jau ir, tā jau ir, cie�nītie kultūras pasākumu organizētāji! Zeme, lai cik arī neattālinās, vienmēr tomēr atgrie�as pie saules. Un cilvēki � pie mīlestības� kuru mēs tik bie�i viens otram mēģinām nozagt� Nu, kas tad galu galā tā mīlestība tāda ir? Un kādēļ gan domāt, ka tā kādreiz var beigties? Ir tikai sākums. Vienmēr būs tikai sākums. Beigas uzrakstīs kāds cits. Vienmēr bū�sim tikai tu un es. Mūsu istaba. Mūsu mazais radio�uztvērējs. Mūsu grāmatplaukts. Mūsu dīvāns. Un mūsu mīlestība. Marika, Marika � Tas viss kādreiz bija. Un arī beigas bija. Bija � Bija bērnība. Bija jaunība. Biji tu. Un bija mīlestība. Bet tu aizgāji, Marik, un istabā pēk�ņi kļuva auksti. Manā mājā, manā pilī, manā templī kļuva ļoti auksti. Svētā uguns nekuras. Neviens vairs nesmejas, neviens vairs ne�glāsta un neviens vairs� Vakar tomēr aizgāju pie tevis. Lūdzos. To nevajadzēja. Laikam tomēr pazemo�jos. Es lūdzu atgriezties. Es lūdzu dāvanu. Kā kād�reiz pēc kara pie stacijas ubagi. Mēģināju izlūgties laimes, siltuma un mīlestības druskas. Bet Marika smējās. Trauks jau bija saplēsts, un man pat neļāva uzlasīt izkaisītās lauskas. Marika smējās. �Tagad man ir viss,� viņa teica. Gāju prom. Man tomēr ne�vajadzēja tur iet. Var jau būt, Marik� Es tikai jo�projām vēl īsti nespēju saprast, ko nozīmē �ie vārdi � �man ir viss�? Ko tie izsaka? Un, ja kādam arī pie�der �viss�, tad esmu pārliecināts, ka viņ� ir visnaba�dzīgākais cilvēks pasaulē. �Tu nekad pie manis vairs nenāc,� Marika teica. Neie�u. Es nekad tevi vairs ne- centī�os redzēt. Varbūt meloju. Varbūt, Marik, gri�bē�u. Varbūt ļoti gribē�u. Tikai nekad to nedarī�u. Apsolu. Tu mani nekad vairs neredzēsi.

��� Ri�ard! � pēk�ņi izdzirdu pazīstamu balsi.

�� Par ko tu te sapņo?

Apgriezos un sev priek�ā ieraudzīju plati smaido�o Zani Lapsiņu.

������� Sveiks, veco zēn! Redzi, es te apstājos un sāku domāt�

������� Tikai ne to, vecīt! � �anis atgaiņājās ar abām rokām. � Vai tad tie�ām kādreiz nevar ari bez do�mā�anas?

������� Nezinu. Bet katrā ziņā tas būtu ļoti labi, ja va�rētu � kaut dienu. Nu, bet kur tu tā nesies?

������� Neliels pēcpusdienas krosiņ�. Man vakarā ma�s, � �anis teica.

��� Zinu, zinu.

��� Tu ta�u arī būsi? � �anis painteresējās.

�������� Nu, bet kā gan citādi? Kas tad aprakstīs mūsu uzleco�ās boksa zvaigznes otro uzvaru starptautis�kajā ringā pār olimpisko �empionu poli And�eju Ko- vaļski! Tā būs Eiropas mēroga sporta sensācija! Es tevi, Zanīt, padarī�u slavenu!

��� Jā, � �anis norūca, kļūdams pavisam nopietns.

��� Bet laikam tikai tad, ja es viņu patie�ām arī uz- varē�ts.

�������� Diem�ēl, veco zēn, � es teicu. � Vispirms tev viņ� patie�ām jāuzvar.

������� Būs �vaki, Ri�ard, � teica �anis un nervozi sāka burzīt treniņsomas siksnu.

������� Ja tu spēsi izvairīties no tuvcīņas un noturēt viņu distancē � tu uzvarēsi.

��� Domā?

��� Esmu pārliecināts. Nu, bet kā pats?

��� Man bail, Ri�ard, � �anis godīgi atzinās.

��� Tad tu jau esi zaudējis, Zani.

������� Tu ta�u, Ri�, atceries Kovaļska fināla cīņu Min- henes olimpiādē ar kubieti Enriko Harveju?

��� Nu, protams.

��� Tam polim ir drausmīgs sitiens.

��� Es jau tev teicu � mēģini viņu noturēt distancē.

��� Teikt jau ir viegli.

��� Vispār � jā, � es piekritu.

������� Pasaki, Ri�ard, pavisam nopietni � tu tici, ka es varētu uzvarēt?

������� Ticu, Zani, � es sacīju un uzliku roku uz viņa muskuļotā pleca. � Tu uzvarēsi jebkuru pasaules �empionu, ja vien pārvarēsi savas bailes. Es to saku pavisam nopietni. Es zinu, Zani. Pēc tam kad spēsi atsaukt drosmi un atkal sajutīsi savu spēku, tu ringā varēsi arī zaudēt. Mēdz jau gadīties visādi. Bet tu vispirms būsi uzvarējis sevi, un katrs pats sev ir daudz spēcīgāks pretinieks par jebkuru olimpisko �empionu. Tas viss izklausās ļoti gudri, bet esmu pār�liecināts, ka tā tas ir. Tu jau arī pats to zini.

������� Jā, bet tu pirms cīņas vēl pie manis ienāc, jā? � 2anis gandrīz vai lūdzās.

������� Noteikti, � es apsolīju. � Līdz cīņas sākumam arī es bū�u ģērbtuvēs.

������� Nu, bet kā citādi? � �anis nomierinājies pajau�tāja.

������� Tā nekas, veco zēn, � es atbildēju. � Kaut kā kūļos.

��� Kā tev ar Andu?

��� Viss labākajā kārtībā.

��� Tu jau ar viņu?� � �anis �ķelmīgi smaidīja.

Es sapratu, ko viņ� ar to domā.

������� Jā, jā! � es piekrīto�i pamāju ar galvu un arī sāku smaidīt. � To vien darām kā vārtāmies pa gultu!

�������� Ri�ard, Ri�ard, � �anis atkal kļuva nopietns. � Tevi varētu pat apskaust. Tevi vairs neviens ne- triec uz dēļiem, neviens neko nepārmet, ja gadās zau�dēt, bet vari mierīgi gulēt ar skaistāko sievieti Rīgā! Tu, Ri�ard, esi laimes bērns.

Pēc tam viņ� man pasniedza savu vareno plaukstu. ,

�� Nu, �au, Ri�! Vakarā gaidu. Tu ta�u tos poļus kaut nedaudz pazīsti.

�� Nu staigā vien, vecīt, un tikai ar vēsām asinīm! Un nemaz ne�aubies � tu �ovakar noteikti uzvarēsi!

Bet es Zani piemānīju. Es neaizgāju uz to ma�u, lai gan man noteikti vajadzēja iet. Mēs ar Mariku (padomāt tikai, atkal arMariku!) aizgājām uz �Lunu�, visu vakaru sūcām kokteiļus un dejojām �eiku un tvistu �

Kad �anis ienira gājēju straumē, es vēl brīdi pa�stāvēju, vēlreiz ātri pārlaidu skatienu afi�ām, vēlreiz acu priek�ā uzliesmoja spilgti sarkanais �Kas ir mī�lestība?� un skaļi iesmējos. It kā to kāds zinātu un it kā to varētu �eit noskaidrot! Vēlreiz iesmējos un gribēju jau iet, kad netālu no Zinību nama aizslēgta�jām durvīm ieraudzīju slaidu sportiska tipa sievieti.

Sieviete apgriezās un, neveikli smaidot, pagāja da��us soļus uz priek�u.

��� Piedodiet, � vina mani uzrunāja.

��� Jā?

��� Jus nezināt� vai drīz atvērs?

Viņa bija skaista. Un man ienāca prātā, ka dau�dzām sievietēm �āds pārāk uzkrīto�s skaistums ne�maz nepiestāv, ka tas dro�i vien ātri apnīk vai arī pēc kāda laika sāk kaitināt.

��� Vispār neatvērs, � es laipni paskaidroju. � �o�dien ir pirmdiena. Pirmdienās, kā izrādās, planetā�rijs slēgts. Redziet, Visums aiz atslēgas!

Sieviete atkal pasmaidīja, viņas spilgti dzeltenie mati pilnīgi apsedza apaļos plecus, un acīs ieraudzīju zilus ziedus, un lūpas � un seja, kaut kur redzēta seja, varbūt kāda vecmeistara gleznā � un krūtis, un �is zilais, pazīstamais kostīms � Vispār viņa bija

Joti jauka, ļoti skaista un dro�i vien ari ļoti maiga un mīļa, un laba � bet sve�a, pavisam sve�a, neiepazīs- tama un nekad neiegūstāmā. Un tomēr, viņas smaida iedro�ināts un saprazdams, ka neko nevaru iegūt un vēl mazāk varu kaut ko zaudēt, turpināju runāt:

��� Jūs gribējāt redzēt Betelgeizi, Veģu, Orionu? Jūs gribējāt pabradāt pa Piena Ceļu? Jūs gribējāt mazliet pasapņot?

��� Nē, � sieviete pakratīja galvu. � Es tikai gri�bēju izdzert tasīti kafijas.

��� Uz kādas no planētām?

��� Nē, �Dieva ausī�.

��� Nāciet man līdzi! � es viņai teicu. � Es jūs aizvedī�u citur. Aiziesim uz �Lunu� vai mazo �Rīgu�.

��� Jūs esat ļoti laipns, � sieviete pieklājīgi atbil�dēja. � Zēl, bet es nevaru. Man ir pārāk maz laika. Man pēc piecpadsmit minūtēm jābūt atpakaļ.

��� Kur? Protams, ja tas nav valsts noslēpums.

��� Līdz Vētru ielai.

Es sarāvu pieri dziļdomīgās grumbās un gandrīz kā skolotājs bargi uzprasīju:

��� Kur tāda atrodas?

�� Ja gribat, es jums parādī�u, � sieviete nez kā�dēļ vēlējās mani redzēt vēl kādu laiku.

��� Ar lielāko prieku! � es piekritu un nodomāju, ka tā laikam arī ir, ka sievietes smaids un aicinā�jums � pasaules spēcīgākais ierocis. Un visdīvainā�kais, ka neviens �o ieroci nevēlas iznīcināt, tie�i ot�rādi � ar baudu ļaujamies sevi ap�audīt, jo tas mūs vienmēr dara bagātus un laimīgākus. �Kas ir mīles�tība?� Uz neredzē�anos, mūsu centīgie kultūras ģē- ģeri! Lai to uzzinātu, es negribu sēdēt starp ve�iņām un ve�iem, kuri aizkustino�ā naivumā atcerēsies savu pirms piecdesmit gadiem nodzīvoto medusmēnesi un brīdinās jaunie�us no nejau�iem sakariem, vispār no tikumiskās izlaidības. Tas viss principā jau ir pareizi, pareizi, bet� lai uzzinātu, kas ir mīlestība, nevajag runāt, nevajag diskutēt� vajag sekot smaidam un paklausīt aicinājumam. Viss. Un tad jau manīs, kas notiks tālāk.

Mums aiz muguras palika Zinību nams ar savām raibajām afi�ām, nepabeigtā augstceltne, �Dāmu pa�radīze� un antikvariāts, mēs nogriezāmies daudzās �ķērsielās, �is pilsētas rajons man bija maz pazīs�tams, un es ar pieaugo�u interesi sekoju sievietei un jau kuro reizi ar dīvainu satraukumu konstatēju, ka viņa ir skaista. Apmēram ap divdesmit pieci. Glu�i kā pasakā. Atnāca, ieraudzīja, un es jau eju līdzi. Pa�visam vienkār�i. Bet varbūt viņa ir kā tāla, nekad vēl nedzirdēta, bet tomēr pazīstama dziesma? Tu esi� varbūt tu nemaz neesi. Varbūt tu esi tikai mirklis, ko pat Viktors ar visu savu lielisko tehniku un pieredzi nespētu pārvērst mū�ībā. Tagad tu mani ved parādīt kaut kādu tur Vētru ielu, kur dzīvo vai strādā, un man jāmin un jāzīlē � kādēļ tie�i mani? A, nu, protams, tādēļ, ka es to nezinu. Es patie�ām tādu ielu dzirdu pirmo reizi. Tas ir ļoti aizkustino�i no tavas puses, daiļā sve�iniece, tikai tagad diem�ēl man kaut kā ļoti grūti ticēt skaistām sievietēm. Jo esmu uzzinājis, ka tie�i skaistumā bie�i slēpjas vislielākie meli. Nu, kur tad beidzot ir tā Vētru iela? Mēs jau ejam pietiekami ilgi. Vai varbūt uz tās tagad patie�ām plosās vētra un grie�as putenis un būtu labāk, daudz dro�āk ap�stāties un neiet? Varbūt vajadzētu palikt uz vietas, jo ej nu sazini, kas mani sagaida uz tās Vētru ielas? Varbūt tur patie�ām puteņo? Dro�i vien. Kad tad dzīve neputeņo? Cilvēki joprojām piedzimst un mirst. Atnāk un aiziet. Kļūst tuvi un sve�i. Dzīve puteņos. Cilvēki sastapsies un �ķirsies. Dzīve atkal piespiedīs mīlēt vai nīst. Es labprāt to negribētu. Es gribētu tikai � mīlēt.

Sieviete apstājās. Ielas pretējā pusē pretim zilajām debesim sniedzās jauna, stipri moderna, vēl nepa�beigta celtne.

��� Paldies, ka jūs mani pavadījāt, � viņa teica.

������� Nu, ko jūs, � sacīju es. � Par to paldies nav jāsaka. Jūs �eit kaut kur dzīvojat?

������� Nē, � sieviete noraido�i papurināja uz galvas sakritu�os saules starus. � Es �eit strādāju.

��� Tur? � ar roku parādīju uz jaunceltni.

�� Jā.

Es nedaudz apmulsu. Nevar būt, ka viņa tur strādā par krāsotāju, nodomāju. Bet ko gan citu viņa uz bū�vēm varētu darīt?

������� Un kas tur vispār tiek celts? � es ietrenēta eks�kursanta balsī pajautāju.

��� Laulību pils.

������� Ā, tagad atceros! Stāsta, ka tas bū�ot brīnums, tā bū�ot skaistākā ēka pilsētā.

�� Var jau būt. Man par to grūti spriest.

������� Nē, noteikti, � es nez kādēļ mēģināju viņu pār�liecināt. � Es par to lasīju avīzēs.

������� Man tagad jāiet, � sieviete negaidot sacīja. � Vēlreiz paldies.

Un atkal es redzēju �o seju un acis, un lūpas, un krūtis, un �o zilo, pazīstamo kostīmu, un tūlīt tas viss atkal pazudīs, kā kādreiz kaut kas tamlīdzīgs jau pa�zuda, un vai man tie�ām vienmēr tikai jāzaudē? Es gribu arī iegūt un iegūto paturēt.

������� Bet ja jūs paliktu? Es jums kaut ko pastāstītu par �o laulību pili� � neveikli mēģināju viņu aiz�kavēt. � Es lasīju �

Sieviete iesmējās, un es nodomāju, ka viņa katrā ziņā skaidri apzinās sava smaida varenību.

������� Tas būtu ļoti jauki, � viņa teica, � bet man tagad patie�ām jāiet. Bez tam � es jau �o to zinu. Esmu arhitekte, un pili ceļ pēc mana projekta �

Es nosarku, apmulsu un jutos ļoti neērti.

��� Piedodiet�

Sieviete apgriezās un gāja prom. Bet es negribēju, es nekādi negribēju, ka viņa aiziet, es vēl gribu, var�būt vienmēr gribē�u, lai �īs acis raugās manā sejā un tur, kur raudzī�os es, un gribēju pirkstos sajust viņas matus un noskūpstīt lūpas; es viņu panācu, saņēmu aiz rokas, sieviete pārsteigta apstājās. Es jutu savā plaukstā viņas roku, jutu, kā pamazām man zem kā�jām pārstāj griezties zemeslode, ka atkal esmu atra�dis to, ko man kādreiz kāds nozaga, un ka atkal at�rodos tur, kur ilgi neesmu bijis, � boksa ringā, un tagad vajag cīnīties, atkal cīnīties, un, lai gan uz pa�nākumiem maz izred�u, tomēr jācen�as �o cīņu uzva�rēt. Tomēr uzvarēt�

Es vēl joprojām turēju sievietes roku, viņa to ne�centās atbrīvot, un es tad pirmo reizi sajutu, kā Laiks vienmērīgi sāka skaitīt mūsu nākotnes pirmās sekun�des �

��� Lūdzu, neaizejiet, � es klusi teicu. � Neaizejiet pavisam! Es jūs �eit pagaidī�u. Varbūt vēlāk kaut kur aiziesim �

��� Kā nu gribat, � sieviete piekrita, un �ķita, ka mana vēlē�anās un uzaicinājums viņai tomēr patika, varbūt pat sagādāja mazu prieku. � Bet es īsti ne�zinu, kad atbrīvo�os.

�� Tas nekas, � es nopriecājos un sapratu, ka pirmo raundu esmu jau uzvarējis. � Pasakiet, kā jūs sauc, un, ja tik drīz neatgriezīsieties, ie�u jūs meklēt.

��� Marika, � sieviete pateica.

��� Ko?? � es iesaucos un nevarēju noslēpt pār�steigumu. Jo tas bija spēcīgs, negaidīts āķa sitiens, kas mani pamatīgi apdullināja.

��� Mani sauc Marika! � sieviete, mazliet izbrīnījusies par manu apmulsu�o ģīmi, atkārtoja, pamāja ar roku un ātri �ķērsoja ielu.

Marika, es klusi, vēl joprojām nespēdams attap�ties no pārsteiguma, �ukstēju. Atkal Marika �

Un es atcerējos Mariku � to Mariku � savu bi�ju�o sievu � savu mīlestību � mūsu �etrus kopā nodzīvotos gadus � un viņas smieklus un to vakaru, kad viņa pirmo reizi atnāca pie manis, un visu, ko mēs toreiz runājām �

��� Kādēļ tu neiededz gaismu?

��� Es tevi gribu noskūpstīt, Marik.

��� Tu to vari darīt arī pie gaismas.

��� Labi. Es tūlīt aizdeg�u sveces!

��� Lieliski!

Kad istabas tumsā kā tālas, neaizsniedzamas zvaigznes iemirdzējās sve�u liesmas, Marika apgūlās uz dīvāna, apvija rokas man ap kaklu un smējās.

��� Nu, Ri�, vai tagad nav jauki?

��� Tu esi jauka.

��� Bet vēlāk?

��� Arī vēlāk.

��� Vienmēr?

������� Vienmēr, Marik. Es tevi mīlē�u vienmēr, kāda tu arī nebūtu.

������� Tu to saki tikai tagad � mūsu mīlestības sā�kumā. Ko tu teiksi tās beigās?

�������� Beigu nebūs, Marik. Nekad. Mums tam jātic. Mīlestība, tāpat kā dzīvība, pastāvēs mū�īgi. Es ne�zinu, cik ilgi pastāvēsim mēs, bet gribu � kamēr bū�sim mēs, � lai būtu arī mūsu mīlestība. Un, ja tā pa�tie�ām kādreiz beigsies, es neteik�u neko. Es vai nu klusē�u, vai klieg�u.

��� 0, Ri�ard! Tikai bez skandāliem! Labāk par visu pasmiesimies!

��� Var jau, Marik, ja dzīvi un mīlestību uzņem kā joku.

��� Bet vai tad tas, Ri�ard, ka mēs esam dzīvi, ka tie�i mēs satikāmies, mīlam viens otru, nav vislielā�kais joks?

��� Nē, Marik. Tā laikam tomēr ir vislielākā nopiet�nība, bet joks vienīgi ir tas, ka tagad, kad man tevi vajadzētu skūpstīt, es mēģinu gudri runāt.

��� Tu, Ri�ard, mani nekad neatstāj, labi? Tu esi pie manis vienmēr un vienmēr saki tādus labus un patīkamus vārdus, jā?

��� Nu, protams, Marik.

��� Un es tevi nekad neatstā�u. Nekad, nekad� Es varu to pat apzvērēt.

��� Nevajag. Es tev ticu tāpat.

��� Es tev patīku?

_� Tu esi skaista. Viss tevī ir skaists, Marik, pat vārds.

Tā tas sākās un tagad jau sen beidzies. Vārdi tā ari palika tikai vārdi. Cilvēkiem nekad nevajadzētu atzī�ties mīlestībā un nekad neko nevajadzētu solīt un zvērēt, vajadzētu tikai mīlēt un censties �o mīlestību nezaudēt.

Un tagad atkal Marika, un jutu � atkal mīles�tība � Vārdam nav nozīmes. Un, lai gan tavs vārds varbūt man vienmēr atgādinās biju�o, es centī�os par to nedomāt, es domā�u tikai par tevi un par to, kas mūs sagaida nākotnē, un, kad �ī nākotne kļūs par pagātni, lai mums nekas nebūtu jāno�ēlo, lai atmiņas vienmēr sagādātu tikai prieku un lai mums skumjas uznāk tikai tad, kad Laiks, �is Mū�ības sprinteris, at�kal kā vienmēr pie mērķa būs nonācis pirmais �

Kad nāko�ajā rītā pamodos, es vispirms atcerējos .Mariku, viņas spilgti sarkano kleitu un to, kā vakar sūcām kokteiļus un dejojām un kā es viņu pavadīju uz mājām, un visu, ko mēs runājām, un atcerējos, kā es viņu noskūpstīju un pēc tam vairs negribēju iet prom, es gribēju viņu noskūpstīt vēlreiz, bet Marika to neatļāva. Un pēc tam atcerējos, ka vakar man ta�u noteikti vajadzēja būt uz Polijas � Latvijas ma�u boksā, ātri paķēru klausuli un piezvanīju redak�cijai.

��� Tā esi tu, Andiņ? Nu, sveiks, sveiks! Es tev tū�līt� Nē, patie�ām, Andiņ! Tā nu iznāca, ka vakar sporta manē�ā nevarēju būt� Tu ta�u mani pa�zīsti � nu redzi! Pasaki �efam � Vai tad tu domā, ka es pats negribēju redzēt �īs sacīkstes? Nu, bet kā �anis? Ko? Nevar būt! Nē, patie�ām? �anis ir malacis! Es jau viņam teicu. Jā, jā, viņ� noteikti kād�reiz kļūs Eiropas �empions! Tu, Andiņ, pasaki �efam, ka es informāciju par �īm sacensībām palūg�u kādam no tiesne�iem � jā, jā, pavisam mierīgi, bet es, An�diņ, uzrakstī�u aprakstu par Zani Lapsiņu. Sūtu tev skūpstu, un pasveicini �efu! Uz redzi! Līdz pirm�dienai!

Noliku klausuli un neapģērbies paņēmu rakstām�ma�īnu un sāku rakstīt. Pēc da�ām minūtēm istabā ienāca māte.

��� Vai tad �odien uz darbu neiesi? � viņa uzpra�sīja un kā parasti atvēra logu un sāka slaucīt pu�tekļus.

�� Nē. Strādā�u mājās. Zini, muterīt, �anis vakar uzvarējis And�eju Kovaļski!

��� Nu, un tad? � māte turpināja uzkopt istabu.

��� Nu, kā tu vari tā runāt? � es neizpratnē pa�skatījos uz māti.

Viņa pasmaidīja.

��� Bet pasaki, dēls, � kam no tā kāds labums? Man �ķiet, cilvēku lielākai daļai glu�i vienalga, kur� kuru tai ringā piekauj.

��� Bet es? Kad es piedalījos sacīkstēs, tev arī bija vienalga, vai uzvaru es vai mans pretinieks?

��� Jā, dēls � � māte pārtrauca strādāt un ap�sēdās man blakus. � Lai gan � da�reiz es vēlējos, lai tu zaudētu.

Es biju pārsteigts un nemaz nemēģināju to slēpt.

��� Kādēļ? Ne es, bet tu ta�u izteici vēlē�anos, lai nodarbojos ar boksu.

��� Jā. Es gribēju, lai tu kļūsti stiprs un lai tu pēc iespējas mazāk sajustu bailes, un lai tu pierastu pie zaudējumiem � Uzvaras un panākumi apreibina, bet neveiksmes cilvēkam liek daudz rūpīgāk ieskatīties sevī un citos un palīdz tiekties pēc panākumiem. Es, dēls, esmu gandrīz pārliecināta, ka galvenokārt tikai zaudējumi liek cilvēkiem kaut ko iegūt. Ja mums nekā netrūktu � ja viss būtu �

��� Bet kā tad mums, muterīt, trūkst?

Māte ilgi klusēja.

��� Mums? Varbūt mums, dēls, nekā arī netrūkst, bet� mums katram atsevi�ķi? Tev jau pirms pie�ciem gadiem, varbūt pat ātrāk sāka veidoties un izvei�dojās sava � tikai tava dzīve, un, gribēdama vienīgi labu, es tai pieskāros pēc iespējas retāk. Katram ar savu dzīvi jāmēģina tikt galā pa�am. Un es ne�au�bos, ka tu, Ri�ard� Zaudējot kādu cilvēku, lai cik tas dārgs un tuvs arī nebūtu, vēl nenozīmē, ka mēs zaudējam arī dzīvi vai dzīve mūs. Lai gan� da��reiz �ķiet, ka tas cilvēks, ka tie�i viņ� ir visa mūsu dzīve� Un tas ir baigi� Un neko labāku mēs vairs nespējam vēlēties. Bet patiesībā jau tā nav. Viens cilvēks nekad nevar atsvērt to, ko spēj dot visa dzīve, lai gan bez �ā cilvēka mums da�reiz var būt ļoti grūti.

Māte atkal apklusa, nodūra galvu un ar pirkstu ga�liem nervozi plucināja lupatu, ar kuru nupat bija slaucījusi manu grāmatplauktu.

������� Pēdējā laikā, � māte, nepaceldama galvu, tur�pināja, � es arvien bie�āk sāku domāt par to, ka cil�vēki varbūt būtu daudz laimīgāki, ja viņi spētu � neiemīlēties.

�� Tu pa�laik runā par mani?

������� Par tevi, par citiem � un par sevi. Par mums abiem, Ri�ard.

��� Par mani nevajag, � es asi teicu.

Māte beidzot pacēla galvu un, it kā juzdamās par kaut ko vainīga, vairījās man ieskatīties acīs.

������� Mēs, Ri�ard, pēdējā laikā ļoti reti esam tā no sirds izrunāju�ies. Jau tad, kad tu mācījies vidus�skolā, es tev sāku atļaut rīkoties patstāvīgi, jo biju un esmu pārliecināta, ka tava izvēle vienmēr būs pareiza un tu vienmēr būsi godīgs. Es tev ļāvu rīkoties ar sevi un savu dzīvi, kā tev pa�am patīk un kā tu at�rodi par labāku.

������� Un tagad tu pēk�ņi manī esi vīlusies? � es, ne�daudz satraukts, uzprasīju.

������� Nē, nē, es ta�u to neesmu teikusi. Es dro�i vien tevī nekad, dēls, nevil�os, jo esmu ta�u tava māte. Iespējams, ka tevī kādreiz vilsies vai jau ir vīlu�ies vienīgi citi cilvēki. Es to nedrīkstu.

Man atkal kļuva labi un silti, un es viegli uzliku rokas uz mātes pleciem.

������� Paldies tev, muterīt. Arī man da�reiz �ķiet, ka nelietis es nekad neesmu bijis.

������� Ko tu vakar vakarā darīji? � māte paintere�sējās.

��� Biju �Lunā�. Dzēru kokteiļus un dejoju.

��� Viens?

�� Nē, � es iesmējos. � Tur jau parasti viens neiet.

��� Tur parasti iet ar Andu, vai ne?

��� Nē, � es atbildēju. � Ne vienmēr.

�� Vai tu �ai meitenei, Ri�ard, nenodari pāri? � māte atkal �ķita norūpējusies.

�� Nē, � es viņu nomierināju. � Par to tu vari būt pilnīgi dro�a. Es viņai laikam neko nevaru dot un tādēļ neko nevaru arī atņemt. Es viņu ne reizi neesmu pat noskūpstījis. Mēs esam tikai darba biedri un labi draugi. Un mums �ad tad patīk pasēdēt �Lunā� vai �bāriņā�. Es īsti nezinu, kādēļ, bet man �ķiet, ka mēs abi apzināti vai neapzināti mēģinām kaut kam vai arī pa�i sev pierādīt, ka vīrietis un sie�viete var satikties, var aiziet uz krogu, var iedzert un dejot, var kopā pavadīt nakti, nedomājot par gultu. Varbūt tādēļ, ka neviens netic, ka tas iespējams, un, ja mēs to kādam pateiktu, mūs noturētu par slimiem vai vienkār�i muļķiem. Pat lāga zēns �anis. Varbūt patie�ām mēs arī esam muļķi, bet tādi nu mēs esam.

��� Paklausies, dēls, � māte atkal neveikli ieru�nājās. � Es te pirmīt sāku � mēs runājām par mī�lestību, par satiktu un zaudētu cilvēku � par tevi� bet tagad es gribētu parunāties � aprunāties � kā tu domā?

��� Par ko, muterīt?

��� Par mani.

��� Par tevi? � es izbrīnījies pārvaicāju.

�� Nu jā, Ri�ard� � māte joprojām nespēja neko sakarīgu pateikt. � Jo� ko tu par mani zini?

��� Bet pagaidi! � es iesaucos. � Man �ķiet, ka to, kas man jāzina, es arī zinu.

��� Bet tas nav viss, � māte teica.

��� Iespējams, � es viņai piekritu. � Bet vai tad man � Tev ir kādi noslēpumi?

� Nē, � māte noteikti atbildēja. � Bet es tomēr gribētu � Tagad tu jau esi pieaudzis, Ri�ard. Bet kādreiz� tu nebiji. Tas nemaz nav tik sen. Pirms tevis bija tavs tēvs. Es par viņu tev esmu daudz stās�tījusi, lai gan � varbūt es visu to, Ri�ard, izdomāju. Es viņu nemaz tā īsti nepaspēju iepazīt. Mēs kopā no�dzīvojām tikai pusgadu. Tikai� bet tas bija pietie�kami, lai mēs viens otru iemīlētu un būtu laimīgi, un tādi mēs dro�i vien būtu vēl ilgi, ja ne tas nolādē�tais kar�� Kad tu piedzimi, Ri�ard, es pati patie�sībā biju vēl bērns. Sāpes, izmisumu, vientulību, bai�les un pat mīlestību nomainīja rūpes. Visa dzīve pār�vērtās vienīgās un nepārtrauktās rūpēs par tevi. Un tikai naktīs, kad tu biji aizmidzis, man bija laiks at�cerēties sevi un citus. Es tevi nosaucu par Ri�ardu, lai �o vārdu nekad neaizmirstu, lai man to vajadzētu izrunāt vienmēr, katru dienu un stundu, kamēr vien dzīvo�u, kaut kā naivi ticēdama, ka tavs tēvs mūs dzirdēs, ka viņ� uzzinās, kā mums abiem iet, ko mēs darām, vai esam priecīgi vai abi rau�dam. Gadu pēc karā pie manis atnāca kāds cilvēks un pateica, ka mūsu tēvs, Ri�ard, ar savu grupu kaut kur Igaunijā nokļuvis aplenkumā un pēc tam neviens no viņiem dzīvs nav redzēts. Man palī�dzēja tevi iekārtot bērnudārzā, bet pati iestājos medi�cīnas institūtā. Es sev zvērēju, ka visu savu tur�pmāko dzīvi veltī�u cīņai pret nāvi. Un tā mēs abi, Ri�ard, mācījāmies. Un es vienmēr priecājos, redzē�dama, ka tu audz lielāks, nodarbojies ar sportu un neesi nekāds vārgulis. Arī es biju laimīga, kad biji laimīgs tu. Kad satiki Mariku, kad mīlējāt viens otru, kad smējāties, es priecājos jums līdzi. Un tikai tavās kāzās, Ri�ard, es pēk�ņi sapratu, ka tu esi izaudzis jau pavisam liels un kļuvis patstāvīgs, bet es � Man kļuva skumji. Es pirmo reizi sāku domāt� Es visu savu dzīvi esmu dzīvojusi tikai tev, Ri�ard, savām atmiņām un citiem. Bet es ta�u � Tev es esmu tikai māte un citiem � dakterlte, bet� es ta�u esmu arī sieviete�

��� Un tu to man gribēji pateikt?

�� Jā, lai tu, dēls, saprastu.

��� Essaprotu. Es jau to visu laiku sapratu. Tu mūsu mājā gribi ievest kādu cilvēku?

Beidzot māte ilgi un uzmanīgi ieskatījās man acīs un, it kā jūtoties par kaut ko vainīga, pakratīja galvu.

�� Ne jau mājās, dēls, bet savā dzīvē. Un var būt, ka viņ� tur jau ir ienācis.

Es jau to nojautu. Pēdējā laikā māte bija stipri pārvērtusies, viņa vairs neizskatījās tik nogurusi, viņa vēl bija jauna, viņa pēc darba bie�i kaut kur gāja, ar kādu dro�i vien satikās, bet ko viņa domāja, ko juta, ko vēlējās? Es neko nezināju. Nu esmu kaut ko tomēr uzzinājis� Bet kādēļ māte jutās tik neērti, kādēļ viņa par to visu pat nedaudz kaunējās? Vai tie�ām tikai tādēļ, ka esmu jau liels un viņas ve�cumā parasti nemēdz � Muļķības! Kas gan tas par vecumu! Mātei ir tikai �etrdesmit septiņi gadi.

��� Es tevi saprotu, muterīt. Esmu jau patie�ām pieaudzis un maz pamazām sāku apjēgt, ko dzīve un mīlestība spēj ar mums izdarīt. Piedod man, bet es tikai pēdējā laikā tā nopietni sāku domāt par tevi. Es vēlos, lai tev, man, mums visiem būtu ļoti labi, es gribu, es vienmēr gribē�u, lai starp cilvēkiem viss būtu skaists un tīrs. Es nevaru to izskaidrot, bet man ļoti patīk, kad cilvēki smaida. Tā-tad viņiem viss kār�tībā. Bet tu, muterīt, smaidi tik reti� Dro�i vien tā�dēļ, ka bie�i sastopies ar nāvi un cilvēku sāpēm un cie�anām. Es tevi apbrīnoju, jo pats to nekad nespētu. Un tādēļ gribu, es ļoti gribu, lai arī tu beidzot būtu laimīga, jo tas ir baigi, ja tavā dzīvē esmu tikai es, slimnīcas palāta un morgs � Un es pa�laik neko citu nevēlos kā to, lai tu kādu dienu, jau rīt, ienāktu pie manis, pasmaidītu un pateiktu: �Viss kārtībā, veco zēn.�

Māte pasmaidīja, ļoti jauki un mīļi pasmaidīja, no�glāstīja man galvu un pateica: � Mans mazais, labais puika �

Sekundes, minūtes, un minūtes veidoja dienas, un dienas veidoja nedēļas, nedēļas � mēne�us, un Laiks turpināja skriet, tas skrēja ātrā, vienmērīgā tempā, tā jau tas nepagurdams skrien miljardiem gadu un tur�pinās skriet, un neviens to nekad nav apsteidzis un uzvarējis, lai gan mēģināju�i daudzi, bet vienmēr nā�cies zaudēt, un cilvēki to saprot un tomēr turpina cī�nīties, jo patiesībā mēs neko nevaram zaudēt, zaudē�jot mū�īgajā sacensībā ar Laiku, mēs iegūstam � Dzīvi un visu to, ko Dzīve mums dod un ko mēs no tās varam un spējam paņemt.

Es paņēmu bērnību un skolas gadus, jaunību un pirmo prieku, un pirmo meiteni, un pirmo mīlestību; es paņēmu treniņus un boksa ringu, un pirmās uzva�ras, un pēdējos zaudējumus, un Mariku, un atkal Ma�riku � Mēs sākumā satikāmies gandrīz vai katru dienu, pareizāk sakot, gandrīz vai katru vakaru, gā�jām uz kino un teātri, viņa nāca man līdzi arī uz sporta sacensībām, bokss viņai nepatika, Marika lab�prāt skatījās basketbolu un futbolu, mākslas vingro��anu, un kādās sacensībās Marika, mana biju�ā sieva, ieguva pirmo vietu, viņa pēc meitas piedzim�anas at�kal bija atguvusi lielisku sportisko formu, bet es Ma�rikai neteicu, ka tā ir sieviete, kuru kādreiz esmu mī�lējis un kopā nodzīvojis �etrus gadus, es viņai neko neteicu un nestāstīju, un viņa arī neko neprasīja, un es Marikai neko nejautāju par viņas pagātni, mani ta neinteresēja, un arī viņa neko nestāstīja, un tas bija labi; mums svarīga likās tikai �odiena, tas vakars, ko pavadījām kopā, vasarā mēs vairākas nedēļas nodzī�vojām uz laukiem pie maniem radiniekiem, dzērām pienu, sauļojāmies, vedām sienu, ķērām foreles, aiz�gājām ciema klubā uz balli un uz laukiem nosvinējām arī Līgo svētkus, un tajā naktī, tajā visīsākajā naktī mēs pirmo reizi gulējām kopā, viņa no manis nepra�sīja nekādus solījumus, es Mariku ieguvu tāds, kāds es biju, un tādu, kāda bija viņa. Pagalmā vēl liesmoja ugunskurs, kaut kur vēl skanēja dziesmas, bet mēs gulējām nesen nopļautā sienā, tas smar�oja pēc zie�diem, zemes un saules, un vasaras, un pēc visa tā, kas cilvēkiem liek tiekties vienam pie otra; un tas, kad mēs uz pasaules palikām vieni, kad viss pazuda, kad nebija vairs ne pagātnes, ne nākotnes, ne �odienas, ne vakara, ne nakts, tikai tu un es, tikai mēs, man vienmēr paliks atmiņā kā mirklis, ko nekad Laiks ne�varēs savā skrējienā uz Mū�ību paņemt līdzi, jo tas pieder tikai mums un tā arī vienmēr paliks tikai mūsu � tavs un mans.

Vasara aizgāja ātri, un pavisam nemanot pienāca rudens. No debesīm vienmuļi krita pelēkas asaras, un raudāja māju jumti, un raudāja koki. Vēj� pamazām tos izģērba kailus, un, kad pienāks ziema, tiem no�teikti sals. Bet �is sals būs jāpārcie�, arī cilvēki gai�dīs pavasari, kā vienmēr gaida viens otru.

Kad ar Mariku atgriezāmies pilsētā, mēs satikā�mies retāk. Es to uzreiz pat nepamanīju, tikai vēlāk ievēroju, ka viņa sāk apzināti no manis izvairīties, kaut kas viņu mulsināja, kaut kas traucēja, viņa dro�i vien man gribēja kaut ko pateikt, bet neko nepateica. Viņa, kā vie�nmēr, bija mīļa un maiga, mēs gājām uz kino, sporta zālēm vai teātri, tikai viņa nekad vēl ne�bija atnākusi pie manis un viņa vēl ne reizi mani ne�bija uzaicinājusi pie sevis. Marika vienmēr atļāva pa�vadīt tikai līdz durvīm, un tās man nekad neatvērās.

Un tad es iedomājos, ka viņa dro�i vien ir precē�jusies, tādēļ fi^ko ari nestāsta, nekad neuzaicina pie sevis un pēdējā laikā vispār vēlas mani redzēt pēc iespējas retāk� Un tā nakts, tā vienīgā nakts tagad varbūt viņai �ķiet kā nejau�ība, kā neliels solis sānis no pierastā ceļa, ko tagad jācen�as aizmirst vai no�ē�lot� Tam bija grūti ticēt, jo viss toreiz bija pārāk patiess, lai būtu neīsts un negribēts. Nē, nē, Marika grib būt kopā ar mani un pie manis, citādi nemaz ne�var būt, viņa tikai no kaut kā baidās, kaut ko grib pateikt, bet nepasaka, grib palikt, bet aiziet� Grib atnākt, bet paliek �

Tovakar mēs norunājām satikties �Lunā�, man bija da�as stundas laika, un es pelēkajā rudens lietū ne�steigdamies bridu pa lapu noausto rudens segu, cil�vēki steidzās, cilvēki bēga no vēja, lietus un drēg�numa, cilvēki steidzās pie siltuma, pie savām krās�nīm, kamīniem un centrālapkures caurulēm; cilvēki gāja uz mājām.

Nejau�i biju nonācis uz ielas, kur dzīvoja Hedviga. Ātri uzskrēju pa kāpnēm līdz ceturtajam stāvam un nepieklauvējis atvēru durvis. Istabā skanēja Hedvi�gas balss. Nostājos koridorā un ieklausījos.

�Nāves nav. Ir tikai mū�īgais, nepārtrauktais un nekad neapturamais dzīvības skrējiens. Nāvi, tāpat kā jebkura veida iznīcību, izdomā cilvēki pa�i. Un tikai mēs pa�i sev sagādājam sāpes un pārdzīvoju�mus, nelaimes un bēdas. Pa�i raudam un pa�i pārdzī�vojam sev sagādātās cie�anas. Nāves nav. Cilvēks, kuru es mīlu, nekad nevar nomirt, nevar aiziet bojā, tu vienmēr būsi mans, jo tevi vienmēr sargā�u es un mana mīlestība. Tu dzīvosi tik ilgi, kamēr uz �īs pa�saules dzīvo�u es.�

Hedviga apklusa. Pēc tam es dzirdēju viņas soļus, viņas vienmērīgos, nesteidzīgos soļus, un atkal balsi,

tikai tagad viņa vārdus izrunāja citādā intonācijā, klusāk un pārliecino�āk.

�Tu dzīvosi tik ilgi, kamēr uz �īs pasaules dzīvo�u es.�

Atvēru durvis un skaļi iesaucos:

��� Cau, Hed!

Hedviga no negaidītā traucējuma satrūkās, bet tū�līt sāka smaidīt.

��� Cau, Ri�! Es �orīt tie�i par tevi domāju!

��� Arī es par tevi domāju, Hed.

������� Ceru, ka neko sliktu? � Hedviga uzprasīja un uz mazā galdiņa nolika prāvu papīru kaudzīti.

��� Nu, protams, Hed!

�������� Un ko tu domāji? � Hedviga ātri sakārtoja ma�tus un apsēdās uz dīvāna malas. Viņas kājas gandrīz pilnīgi nosedza modernā māksi kleita. Es apsēdos vi�ņai iepretim uz veca, pavisam nemoderna atzveltnes krēsla un iztaisīju drausmīgi nopietnu ģīmi.

������� Es domāju, kādēļ jūs ar Viktoru joprojām vēl neesat apprecēju�ies.

Hedviga sāka smieties.

��� Un tas tev �ķiet svarīgi?

�������� Jā. Es nez kādēļ gribu, Hed, lai jūs abi būtu lai�mīgi. Tik laimīgi, lai jūs apskaustu visa pasaule. Es gribu �

�������� Un arī es gribu, Ri�. Un Viktors grib. To grib visi, tikai diem�ēl ne visiem tas izdodas. Bet mums ar Viktoru � Mēs jau esam, Ri�. Bet ar kāzām gan vēl jāpagaida. Tās notiks pēc tam, kad Viktors atgrie�zīsies �

�������� Kur tad viņ� atkal brauks? Varbūt �oreiz uz ār�zemēm?

�������� Nē, nē, Ri�ard, viņ� tuvākajās dienās brauks līdzi kādai ekspedīcijai fotografēt kalnus. Viņ� tur būs vairākas nedēļas. Nu, bet kā tev, Ri�ard? Tu tik sen nebiji ienācis.

��� Tu neticēsi, bet es esmu iemīlējies, un man pa��am tas �ķiet ļoti dīvaini, jo biju pārliecināts, ka spē�u mīlēt tikai vienreiz, glu�i tāpat, kā spē�u nodzī�vot tikai vienu dzīvi. Bet es tomēr atkal iemīlējos, vēl�reiz � Marikā �

Hedviga no pārsteiguma pat pielēca kājās.

�� Viņa atgriezās?

��� Nē, � es atbildēju. � Tā, Hed, ir cita Marika. Pie manis atgriezās vienīgi uz laiku pazudusī ticība sievietēm un viņu vārdiem. Tagad es, Hedvig, jūtu, ka atkal rokās turu gabaliņu dzīves, un tas man ir dārgs, un to es negribu zaudēt.

��� Nu, redzi, Ri�ard! � Hedviga atkal apsēdās. � Arī es jūtu apmēram to pa�u. Tas liekas neticami, bet esmu saņēmusi jaunā oriģināllugā galveno lomu! Tu dzirdi, Ri�ard!?

��� Dzirdu, Hed. Es tevi apsveicu! Tavs sapnis bei�dzot piepildījies. Bet tomēr mums jāapzinās, ka sapņi, katra vēlē�anās un alkas pēc piepildījuma vienmēr saistās ar risku. Tu vari �o jauno lugu izgāzt, Viktors kalnos var aiziet bojā, un es �

��� Tā nerunā, Ri�ard! � Hedviga iekliedzās, un viņas lielajās acīs pazibēja bailes. Un �ķita, ka �is kliedziens izlauzās no mazā dzīvoklī�a un pārskanēja pāri visai pilsētai, varbūt pāri visai pasaulei� � Tā nerunā, Ri�ard, � Hedviga �ukstus atkārtoja. � Tā nevajag, Ri�.

Hedviga, dziji noliekusi galvu uz krūtīm, apklusa. Es piecēlos un sāku staigāt pa istabu. Skapis, grā�matplaukts, mazs, apaļ� galdiņ�, pie sienas tās pa�as fotogrāfijas un tas pats dīvāns, uz kura nosviestas zeķes, tas pats vecais, ļodzīgais krēsls, �eit nekas nav mainījies. Un tas galu galā nav arī svarīgi. Varbūt daudziem cilvēkiem vecas lietas atgādina viņu bēr�nību. Svarīgi vienīgi, lai nepārtraukti mainītos pats cilvēks. Mantas var palikt. Tikai cilvēkam vienmēr kaut kur jāiet un pie kaut kā jānonāk.

Es piegāju pie galda un pār�ķirstīju tur noliktās papīru lapas.

��� Vai �ī ir tā jaunā luga?

��� Jā, � Hedviga beidzot pacēla galvu.

��� Un kas tai lugā īsti notiek, un ko tu tur spē�lēsi? � es painteresējos.

Hedviga uzreiz atdzīvojās un strauji piecēlās kājās.

��� Es tajā spēlē�u sievieti, kura netic nāvei, � Hedviga teica. � Viņa spēj ticēt vienīgi dzīvībai un mīlestībai.

Hedviga paķēra lugas manuskriptu un ātri pa�ķīra da�as lapas.

��� Paklausies, Ri�ard! Es tev tūlīt nolasī�u viņas pēdējo monologu!

Hedviga nostājās istabas vidū, pacēla aug�up sa�vas slaidās, baltās rokas, seja pārvērtās, tā pēk�ņi sa�stinga un kļuva nekustīga, tikai acīs bija dzīvība, tās ar dīvainu, neparastu gaismu izstaroja izmisumu, sā�pes un savādu, uzreiz nesaprotamu pārliecību.

�� Nāves nav. Ir tikai mū�īgais, nepārtrauktais un nekad neapturamais dzīvības skrējiens ��

Un es uzreiz atcerējos tēvu, kuru redzu tikai sap�ņos un savā iztēlē un kur� kara sākumā bija kritis kaut kur Igaunijā, varbūt sa�auts kā siets, varbūt kāda �āviņa saplosīts, saārdīts, un atcerējos, ka pirms da�ām dienām mātei bija nomiris kāds pacients, ko nespēja glābt ne operācija, ne zāles, pat ne brīnums, un kā māte to pārdzīvoja, un atcerējos, kā pirms ne�dēļas biju aizgājis mātei līdzi uz slimnīcas morgu un tur gulēja kāds bārdains vīrs, un viņ� bija miris, un tur vēl gulēja kāda pusmū�a sieviete, un arī viņa bija mirusi, un tur vēl gulēja jauna, ļoti skaista meitene, man viņa �ķita dzīva, bet arī viņa bija mirusi, un tur vēl gulēja plecīgs puisis, kuram uz kakla rēgojās svaiga, ļoti dziļa rēta, un arī viņ� bija miris. �Hro�nisks alkoholiķis,� māte ar galvu parādīja uz bār�daini. �Galīgi sabeigtas aknas. Sieviete slimoja ar vēzi, meitenei izdarīts kriminālaborts, viņa noasiņoja, mēs ne ar ko nevarējām līdzēt, bet puisis bija jūr�nieks, dzērumā kāvu�ies ar na�iem ��

��� Tas viss ir muļķības, Hed! � es viņu pārtraucu. � Nāve ir. Tā pastāv, un tā kuru katru dienu var skart jebkuru no mums. Cilvēks var aiziet bojā arī�

Hedviga lēni nolaida rokas, viņas seja atdzīvojās, tajā atspoguļojās dusmas, un viņa nikni pateica:

��� Ej prom, Ri�ard! Lūdzu, piecelies un aizej!

Un es aizgāju. Lēni aiz sevis aizvēru durvis, tre��ais, otrais, pirmais stāvs, un atkal es stāvēju uz ielas, un atkal man sejā sitās lietus, zem kājām krita koku lapas � dzeltenas, brūnas, sarkanas� Liela�jam māksliniekam Dabai apgāzusies krāsu kaste� Cilvēki steidzās, joprojām kaut kur steidzās, dro�i vien, lai kādu satiktu

Marik, es nodomāju, arī es eju tev pretim, es eju pie tevis, Marik �

�Lunas� �japāņu zālē� iepretim mūsu galdiņam sē�dēja vairākas jaunas sievietes, garlaikodamās sūca kokteiļus, smējās un pārējiem apmeklētājiem uzkrī�to�i demonstrēja savas kājas, zeķes un daļu no apak��veļas; mēs ar Mariku sēdējām pie loga, nelielais or�ķestris skaļi atskaņoja blūzu, un izkaltu�ais trompe�tists velti un ļoti nesekmīgi centās atdarināt Luisu Armstrongu, es vēlreiz paskatījos uz jautrajām sie�vietēm un skaidri zināju, ka viņas mājās vienas neies �

� Kaut kāda dīvaina smeldze ir visos �ais blū�zos, � Marika sacīja, � kaut kādas ilgas un nepie�

pildītas cerības. Sī mūzika mani vienmēr padara maz�liet skumju.

Pagaidi, � sacīju es. � Mūziķi dro�i vien tūlīt saks spēlēt tvistu vai �eiku, bezrūpīgo �arlstonu vai kvistepu. Mēs varēsim dejot un dejojot aizmirst tos nelaimīgos nēģerus. Lai viņi dzied savus blūzus, mēs klausīsimies kaut ko jautrāku un, ja ar to vēl nepie�tiks, palūgsim, lai orķestris atskaņo kaut ko no Rai�monda Paula. Tas mūs lieliski uzjautrinātu un iedvestu milzīgu pa�paļāvību saviem spēkiem. Mums, Marik, nebūtu ne mazākā iemesla būt skumjiem.

��� Tas jau ir pāri, Ri�ard, � Marika pasmaidīja. � Vīns nomierina. Man �ķiet, ka tagad mēs esam iebridu�i kādā sarkanā dārzā vai ļoti sarkanā jūrā un virs mums peld sarkani mākoņi un sarkans miers. Sarkani putni un sarkana mūzika.

�� Tas tev dro�i vien no vīna, � es teicu. � Tas satrauc un rada cilvēkā nemieru.

��� Pa�laik ir tie�i tā, kā vajadzīgs, kā varbūt bija vajadzīgs jau sen. �ādus mirkļus vai �ādas stundas man nācies piedzīvot pavisam reti. Ne jau vīns, Ri�ard.

��� Kas tad, Marik? � es ātri pajautāju.

Viņa paskatījās caur plato logu, Rīga mirdzēja krā�sainās ugunis, �ķita, ka pilsēta deg, ka tā liesmo lielā ugunsgrēkā, pēc tam viņa paskatījās zālē, un arī tur pie griestiem dega ugunis, un tās mirdzēja daudzajās vīna glāzēs, cigare�u galos un sievie�u acīs. Mirdzēja Marikas mati un viņas sarkanā brokāta kleita. Marika ilgi, ilgi, kā hipnotizējot, kā skaitot lūg�anu, kā kaut ko ļoti, ļoti vēloties, kā gaidot piepildījumu vai kādu atrisinājumu, raudzījās manā nedaudz apmulsu�ajā sejā un acīs, es �o skatu izturēju un nodomāju, ka tā varbūt da�i cilvēki skatās da�us mirkļus pirms nāves vai arī tad, kad negribot jāizģērbjas kailiem.

��� Tu, � Alarika klusi pateica, lai gan tas atkal skanēja kā �āviens.

Es to cerēju, es zināju, ka viņa agrāk vai vēlāk to pateiks, un tomēr es neko vēl nesapratu.

��� Tad kādēļ tu no manis izvairies? Kādēļ mēs pē�dējā laikā tik reti satiekamies, bet tik bie�i esam vieni?

��� Es neesmu viena, � Marika atbildēja.

��� Un tā jau ir pienācis rudens.

��� Es nekad neesmu viena, � Marika atkārtoja.

Tātad viņa tomēr ir precējusies, es nodomāju.

Bet tagad tas jau vienalga. Es viņu gribu, un viņai vienmēr jābūt pie manis vai man pie viņas. Es nekad to nespē�u izskaidrot, kādēļ man Marika patika, kā�dēļ es viņu mīlēju, kādēļ viņu gribēju redzēt arvien bie�āk un līdz sāpēm sajust. Un nekad to necentī�os uzzināt, jo vienmēr būs bail, ka var pazust, ka tad no�teikti pazudīs �ī dīvainā, neparastā, neizprotamā tiek�sme vienam pret otru. Un vēl es tad atcerējos savu biju�o sievu, atcerējos mūsu pēdējo dienu un visu, ko mēs toreiz runājām, un kā man toreiz sāpēja un kā es viņu lūdzos, un kā viņa tomēr aizgāja, un iedomā�jos, ka varbūt pat �ovakar sieviete, kas sē� man bla�kus, arī aizies no kāda pui�a, aizies no vīra, un viņ� tāpat varbūt lūgsies, jo arī viņam sāpēs, un nolādēs Mariku un to vīrieti, pie kā viņa aizies� Pasaule tomēr iekārtota ļoti dīvaini. Gandrīz vienmēr zem cil�vēku mīlestības un laimes smeldz kāda cita ne�laime �

��� Mēs, Marik, satiekamies vidēji reizi mēnesī, � es sacīju. � Tagad rudenī un ziemā tas dro�i vien noliks vēl relak.

��� Kādēļ tu skaiti? � Marika nopietni pavaicāja. � Kāda tam nozīme?

�� Varbūt tie�ām nekāda. Varbūt patie�ām svarīgi

ir vienīgi tas, ka mēs vispār satiekamies. Bet es gribu, Marik �

Marika saņēma manu roku un to cie�i saspieda.

��� Nevajag, Ri�ard �

��� Vajag. Tu pati zini, ka vajag.

������� Seit? � Marikas acis kļuva lielas un tum�as. Pavisam tum�as. Kā jūra naktī, es nodomāju.

�������� Vai tie�ām �eit piederas runāt tikai par konjaku, vīniem un cigaretēm? Bet, kamēr cilvēki tempļus pa�gaidām ceļ vienīgi dieviem, mēs par mīlestību varam runāt un to pielūgt visur. Lai tikai tā būtu. Kāda tam nozīme, kur pa�laik atrodamies un kas notiek ap mums? Mēs, Marik, esam vieni. Sis mirklis atkal ir mūsu.

Marika domīga pa�ūpoja galvu.

������� Varbūt, Ri�ard. Par to mēs gandrīz varam ne��aubīties � �is mirklis patie�ām ir mūsu. Un varbūt mēs klāt varam paņemt vēl stundu, varbūt visu �o va�karu un visu nakti. Bet rit? Kas ar mums notiks rīt? Vai mēs varam notvert un iegūt arī kaut ko pastāvī�gāku?

��� Jā, � es atbildēju.

��� Tu to zini dro�i?

������� Jā. Es nekad nesāktu runāt, ja par to nebūtu pārliecināts.

��� Par ko?

�� Par sevi. Un par to, ko jūtu un gribu.

Marika nez kādēļ kļuva skumja.

��� Nevajag, Ri�ard. Tu neko nezini.

������� Tu man esi vajadzīga, Marik. Un neko vairāk zināt es negribu. Varbūt vienīgi�

������� Nevajag, Ri�ard, � Marika jau kuro reizi at�kārtoja.

��� Pasaki man kaut ko, � es viņai palūdzu.

��� Ko?

��� Kaut ko tadu, kam tu netici.

Marika atkal manī paskatījās ar to dīvaini neiz�protamo skatienu, un grūti bija pateikt, vai viņa pa��laik sevi kaut ko pieņem vai atraida. Marikas garie mati spuld�u gaismā liesmoja kā aizdedzināti un ari acis, seja un sarkanā kleita, un Marika pati. Viņas lū�pas un vārdi.

��� Tu! � Marika pēk�ņi pateica. � Tikai tu, Ri�ard. Piecus gadus es nevienam nebiju teikusi �o vārdu � tu. Visīsāko un tomēr visietilpīgāko. Es gribu to atkārtot vēlreiz, Ri�ard � tu. Piecus gadus es zināju tikai divus vārdus � mācības un darbs. Ta�gad esmu atkal uzzinājusi jau aizmirsto � mīles�tība �

Zālē nodzisa gaisma, uz paaugstinājuma uznāca kalsnais trompetists, un orķestris sāka spēlēt tango.

��� Bet tagad, Ri�ard, uzlūdz mani uz deju! � Ma�rika pasniedza roku, un viņa izskatījās, it kā nupat būtu iekarojusi kalna virsotni vai no pleciem novēlusi milzīgu smagumu, vai arī da�us vieglus un tuk�us dzīves gadus, vai kā jauna, tikko iemīlējusies mei�tene. � Es gribu dejot!

Es cie�i satvēru Marikas augumu, viegli ar lūpām pieskāros viņas kaklam un atkal sajutu Marikas ķer�meni, Marikas stingro, balto ādu un Marikas pirmo skūpstu, un visapkārt atkal smar�oja zeme, koki un siens, kaut kur tālumā rēja suns, kaut kur tālumā ska�nēja dziesmas, kaut kur tālumā ausa rīts, un Marika gulēja man blakus nedaudz nogurusi un laimīga, un es no viņas krūtīm nopūtu da�us zā|u stiebrus, un Marika teica: �Mēs esam lieli grēcinieki, Ri�ard.� Var jau būt, Marik. Var jau būt, ka mēs tādi arī bijām. Bet tu �ovakar pirmo reizi runāji par mīlestību, tas viss tomēr bijis ļoti nopietni, un tādēļ mēs nedrīk�stam �ķirties, lai nāk pelēkais rudens un baltā ziema, lai nāk garie vakari un īsās dienas, mums jābūt kopā, es �ais vakaros gribu dzirdēt tavu balsi un smieklus, gribu dzirdēt, kā tu stāsti par savu darbu un nākotnes iecerēm, gribu redzēt, kā tu atnāc mājās, kā tu vāzēs ieliec ziedus un uzklāj galdu, gribu redzēt, kā tu pirms gulētie�anas izģērbies un, apgūlusies man bla�kus, atkal saki: �Mēs esam lieli grēcinieki, Ri�ard.� Un es tev atbildētu, ka tas nav tiesa, ka mēs patiesībā esam vislaimīgākie, visskaistākie cilvēki uz �īs lielās zemeslodes, darām tikai to, ko cilvēki, kas mīl viens otru, parasti dara � ceļam sev jaunu pasauli�

��� Tu ta�u tam tici, Marik? Lūdzu, pasaki, ka tu tam tici!

��� Ticu, Ri�ard. Sev par nelaimi, es dzīvē nekad vēl neesmu melojusi.

Orķestris apklusa, un mēs atgriezāmies pie galda.

��� Iedzer, Marik, � es piepildīju glāzes. � Iedzer�sim �o dzelteno pasaku, �o mazo brīnumdari un nedo�māsim, ko darīsim pēc tam.

��� Varbūt patie�ām, Ri�ard � � Marika pacēla glāzi un kļuva domīga. � Labāk nedomāt� Varbūt patie�ām svarīgs un nozīmīgs ir tikai tas, ko cilvēks izjūt un dara pa�laik, �ajā mirklī, �ajā dienā. Jo ej nu sazini, kas ar tevi var notikt rit�

��� Vispār � jā, Marik, � es piekritu. � Kaut kur jau tik bie�i runāti, dzirdēti vai lasīti vārdi. Mēs tikai tos atkārtojam, kā atkārtojam daudz ko tādu, ko citi darīju�i pirms mums. Bet nekas briesmīgs jau neno�tiks. Ne rīt, ne pēc gada. Vismaz tam jātic. Un kas gan ir vissliktākais, kas cilvēku var piemeklēt? Nāve? Varbūt�

��� Nē, Ri�ard, ne tā, � Marika teica. � Vissliktā�kais � būt vienam vai da�reiz � bezcerīgi iemīlē�ties � Cilvēki ļoti bie�i nāvi izvēlas kā labāko va�riantu.

�� Vājie, Marik, tikai vājie.

Marika ātri izdzēra glāzi un tikpat ātri nodūra galvu.

������� Vai tev, Ri�ard, kāds ir� iespļāvis sejā? � viņa klusi, gandrīz �ukstus pavaicāja.

�� Nē. Man ir tikai situ�i, � es apmulsis atbildēju.

������� Un vai tu, Ri�ard � Vai tu zini, ko nozīmē būt vienam, kad nepiecie�ams būt divatā?

������� Varbūt, Marik, tikai par to es pa�laik negribētu runāt.

�������� Un vai tu esi kādreiz padomājis, kādēļ mēs tikai vienam vai da�iem esarn atzinu�ies mīlestībā, � Ma�rika, pacēlusi galvu, turpināja, � bet tik daudzus ne�ieredzam vai vienkār�i nicinām?

������� Paklausies, Marik, � es teicu. � Man �ķiet, ka tagad mums par to nevajadzētu runāt.

��� Bet par ko tad, Ri�ard?

������� Par kaut ko citu. Mēs jau pirmīt sākām. Paru�nāsim par tevi un mani. Padomāsim par rītdienu. Kā�dēļ runāt par vientulību, ja esam divatā? Kādēļ atce�rēties pagātni, ja mums ir nākotne?

�������� Un ko tu iesaki rītdienai? � Marika uzprasīja. Viņas tum�ajās acīs atkal iedegās cerības un bailes.

�� Es aizie�u pie tevis un palik�u.

��� Kur � Ri�ard?

Marika uz mirkli ar abām rokām aizklāja seju, lai neko neredzētu. Bet es redzēju, es redzēju viņas sejā, acīs un lūpās pavīdam pārsteigumu un prieku, un sā�pes � Viņa dro�i vien atcerējās savu vīru, es nodo�māju, un to, ka es pie viņas nekādi nevaru aiziet un nevaru palikt. Un, ja tas tā patie�ām ir, tad tev, Ma�rik, būs jānāk pie manis. Bet kaut kādas agrāk izdarī�tas kļūdas dēļ mēs nedrīkstam palaist garām izdevību atkal būt laimīgiem. Mums ta�u, Marik, tā māja, tā pils, tā pasaule, tas vecais siena �ķūnis kaut kad ir tomēr jāuzceļ�

��� Mums jāpaliek kopā, Marik.

�� Cik ilgi?

��� Visu laiku. Vienmēr. Ļoti iespējams, ka tas nav sevi�ķi ilgi�

��� Nevajag, Ri�ard. Es jau tev pirmīt teicu � ne�vajag,� Marika lūdzās, un tai pa�ā laikā jutu, ka viņa vēlas, lai vēl kaut ko saku.

��� Ja tu man netici, Marik� To pierādīt es varu, vienīgi paliekot kopā ar tevi.

��� Jā, Ri�ard. Es neticu, � Marika sacīja un pa�skatījās zālē, kur kārtējo reizi atskanēja mūzika un dejotāju pāri viens otram kaut ko �ukstēja, teica un aicināja. Tur ritēja pierastā un tomēr nekad neatkār�tojamā mīlestības teātra kārtējā izrāde� � Es ticu �ai gaismai, mūzikai, es ticu konjaka reibumam un ticu �im mirklim. Es ticu �im vakaram, es varu pat noticēt tev un taviem vārdiem, bet es neticu, Ri�ard � Es vairs nevienam neticu. Un neticu mīlestībai. Var�būt tā vienkār�i ir tikai nepiecie�amība, kas liek ci�tiem un mums būt kopā. Bet kādēļ tad jāsaka vārdi, kādēļ jāsola, kādēļ vispār jārunā?

Man Marikas kļuva �ēl. Viss atkārtojas, es nodo�māju. Nekas cilvēkos nemainās. Pirmā vil�anās, dzīve savedusi kopā vienā mājā, vienā istabā, vienā gultā divus cilvēkus, kuri nevar saprasties, un mēs jau vairs neticam � nevienam un nekam. Skumji. Bet ne jau dzīve, Marik. Mēs ta�u pa�i izvēlamies sev partneri. Un turpmāk neticēt nav ne mazākā iemesla, lai arī tas otrs izrādītos pēdējais nelietis. �Viens cilvēks ne�kad nevar atsvērt visu dzīvi,� es atcerējos mātes vārdus.

��� Es zinu, ka tas ir vissliktākais un visnevajadzī�gākais, ko cilvēks var darīt � neticēt mīlestībai, � es teicu. � Tas ir visbaigākais bezcerīgums. Tā vairs nav dzīve. Iespējams, ka pa�laik runāju kā visu zi�no�s astoņdesmitgadīgs sirmgalvis, bet� Es zinu, ko nozīmē būt vienam. Es esmu redzējis, kā aiziet mans cilvēks. Es esmu dzirdējis � �tu man vairs neesi vajadzīgs�. Man ir biju�i tādi brī�i, kad domas par mīlu pārvērtu�ās izsmieklā par cilvēku un viņa jūtām. Un varbūt tie�i no tevis man vajadzētu izvai�rīties vai pat bēgt. Tie�i no tevis.

��� Kādēj?

��� Tādēļ, ka arī tevi sauc Marika �

��� Kāda nozīme vārdam?

��� Sis vārds man tagad atgādina �

��� Un tu gribi, lai es �

������� Nē, Marik, nē, ne to. Es gribu, lai tu un es � lai mēs vairāk ticētu nekā neticētu. Es gribu, lai mēs spētu vairāk izjust to, kas mūs vieno, nekā to, kas mūs �ķir.

Orķestris vairs nespēlēja, pie pretējā galdiņa bla�kus sievietēm bija apsēdu�ies divi pui�i, sievietes smē�jās, oficiantes vienaldzīgām sejām pieņēma pasūtīju�mus, un pār Rīgu jau bija nolaidusies nakts.

��� Kas, Ri�ard?

������� Mūsu pagātnes, Marik. Es gribu, lai mēs spētu pārvarēt to, kas ir bijis. �

������� Un kas mūs varētu vienot? � Marika pavaicāja, un viņas balss joprojām skanēja skumji. Viņa jopro�jām man neticēja. Bet kādēļ, Marik, kādēļ?

������� Tikai mīlestība un varbūt vēl nākotne, � es teicu.

������� Ai nē, Ri�ard! � Marika neticīgi pa�ūpoja galvu. � Man �ķiet, ka tie�i tā mūs iz�ķirs.

��� Nerunā muļķības, � es skarbi pateicu.

������� Es nevaru, Ri�ard, � Marika atkal nolieca galvu, un man �ķita, ka viņa nav tālu no asarām. � Es nevaru lūpas, uz kurām kāds � es tev tās ne�varu pasniegt skūpstam.

�������� Izbeidz, Marik! � es skaļi teicu, un man bija vienalga, vai to apkārtējie dzird vai ne. � Tu to jau esi darījusi. Un tev pirms manis vispār nekas nav bijis! Dzirdi? It nekas! Mums viss sākās tikai no tā brī�a, kad satikāmies. Kad es gāju tev līdzi un kad tu nāci līdzi man. Tas bija sākums, bet turpinājums ir �odien, un turpinājums būs rīt, pēc desmit, trīsdes�mit gadiem. Turpinājums būs visa mūsu turpmākā dzīve. Bet tai ir jābūt mūsu, Marik! Dzirdi? Tikai mūsu! Mēs nedrīkstam tajā ielaist nevienu, it ne�vienu no mūsu pagātnēm, lai cik tas arī nebūtu grūti.

��� Tas nav iespējams, Ri�ard, � Marika teica, un tagad viņas klusajā balsī skanēja no�ēla. � Par vēlu. Mums vajadzēja satikties pirms pieciem gadiem. Es vairs nevaru dzīvi sākt tikai no �odienas. Es vairs ne�varu pilnīgi atteikties no savas pagātnes. Man no tās kaut kas tomēr jāpaņem līdzi.

��� Nevajag, Marik, � tagad lūdzos es.

��� Vajag, Ri�ard, � Marika nopietna teica, palie�cās uz priek�u un ilgi, ilgi skatījās manā sejā un acīs, acīs un sejā, viņa skatījās manī, un tad, no sevis no�metot pēdējo smagumu un it kā jau paredzot manu atbildi un visu, kas sekos pēc tam, Marika iek�ēji at�brīvojās un mierīgi pateica:

��� Man ir bērns, Ri�ard. Nekur, it nekur mēs no sa�vām pagātnēm nevarēsim aizbēgt. Un nevajag.

Zālē nodzisa gaisma. Orķestris spēlēja atvadu valsi. Noguru�ās oficiantes nokopa brīvos galdiņus. Da�i pāri dejoja pēdējo deju. Trompete izkliedza pēdējo prieku � atvadu sveicienu aizejo�ai dienai� Viss.

�� Nu redzi, Ri�ard, � Marika teica, un es blāvajā puskrēslā nevarēju saskatīt ne viņas acis, ne seju. � Piedod, ka to nepateicu agrāk, tu būtu ieguvis mil�zīgi daudz laika un �ai laikā dro�i vien arī jaunu draugu, bet man to pateikt bija ļoti grūti�

Es gulēju savā istabā uz sava vecā dīvāna un ilgi nevarēju aizmigt. Mātei bija nakts de�ūra, viņa var�būt pa�laik veic kādu neparedzētu operāciju vai sē� blakus kāda smaga slimnieka gultai un mēģina to no�mierināt, mēģina atvieglot viņa sāpes un cie�anas, bet man ar savām jāmēģina tikt galā pa�am, tikai pa��am; kaut kur pilsētas ielās uz depo aizbrauc pēdējais tramvajs un pēdējais autobuss un uz mājām steidz puisis, pavadījis savu meiteni, un viņam uz lūpām vēl deg pēdējie vārdi un pēdējais skūpsts; ļoti skaisti ir būt laimīgam, bet es tonakt jutos kā sasists un dus�mojos uz dzīvi, lai gan to nemaz nevajadzēja, dzīve nekur nebija vainīga, neviens nebija vainīgs. Man at�kal vienkār�i nepaveicās, un viss. Un Marikai kādreiz nav veicies. Un atkal viss? Bet tā nedrīkst, tā nedrīkst būt. Ja es viņu atstā�u, viņai būs ļoti grūti. Un man būs ļoti grūti. Bet tagad aiziet pie Marikas ir gandrīz neiespējami. Protams, es nevienu mirkli nebiju tik naivs, ka būtu iedomājies Mariku kā nevainīgu mei�teni, jo viņai jau bija divdesmit pieci gadi, un Marika bija pārāk skaista, lai ne reizi viņu kāds nebūtu mī�lējis. Es visu to zināju, es pat pieļāvu, ka viņa ir pre�cējusies, bet nevarēju pieņemt, ka viņai ir bērns, tas jau bija ļoti nopietni, par daudz nopietni, lai, pakļau�joties tikai jūtām, sāktu būvēt sev nākotni. Es līdz �im domāju � katrs cilvēks spēj aizmirst pagātni, ka da�reiz pat vajag aizmirst, lai tā netraucētu rītdienu, bet tagad sapratu, ka tas nav iespējams. Laikam pa�tie�ām mums katram no tās kaut kas jāpaņem līdzi � da�reiz to darām ar prieku, da�reiz jānes līdzi kā ne�vajadzīgs smagums, bet tomēr jānes. Kur gan citur to liksi? Da�reiz mēs varbūt varam aizbēgt no nākotnes, bet, acīm redzot, no pagātnes nekad. Es Mariku mī�lēju, viņai varētu būt arī desmit bērnu, tas neko ne�mainītu, bet vai es spē�u mīlēt ari viņas bērnu? Vai spē�u? Un vai bērns mani gribēs un pieņems kā tēvu? Un vai vispār tas iespējams? Katram bērnam jābūt savam tēvam, un katram tēvam jābūt savam bērnam. Sai gadījumā nekas tamlīdzīgs nenotiks. Un tādēļ es dusmojos uz gadījumu, kas mūs ar Mariku saveda kopā, dusmojos uz sevi, uz Marikas pagātni, uz dzīvi. Un pats uz sevi.

Nāko�ajā dienā aizgāju pie Viktora un visu izstās�tīju. Saimniece, pie kuras Viktors dzīvoja, viņa rīcībā bija nodevusi arī verandu, un tur Viktors iekārtoja darbnīcu.

Viktors nervozi pārcilāja aparātus un kaut ko ilgi meklēja galda atvilktnēs. Viņ� bija ģērbies siltā tre�niņtērpā, uz grīdas gulēja piepildīta mugursoma, bet pie vienas no verandas sienām karājās vairākas foto�grāfijas, kuras kopumā attēloja cilvēka dzīvi � mazs, smejo�s bērns, dabas ainava, divu iemīlēju�os skūpsts, kailas sievietes siluets, Hedvigas portrets, kara inva�līds ar kruķiem, divi ļoti veci cilvēki, kapi, atkal mazs, smejo�s bērns.

Viktors ilgi klusēja, un ari es klusēju.

��� Ko tu tagad darīsi? � viņ� beidzot ierunājās.

��� Nezinu. Es gribu vēl padomāt.

�������� Domā vien, vecīt, domā! � Viktors iesaucās. � Lielisks smadzeņu treniņ�! Bet domājot tu nekad nespēsi pieņemt pareizo lēmumu. Vismaz �ai gadī�jumā. Ja visi iemīlēju�ies domātu, tad tici � neviens nekad nebūtu apprecējies.

��� Beidz muldēt! � es atmetu ar roku.

������� Varbūt man labāk kaut ko uzdziedāt? � un Viktors sāka svilpot kādu pazīstamu melodiju.

��� Tev ir kaut kas ko iedzert? � es uzprasīju.

������� Nav. Tu ta�u zini, ka dzeru tikai tad, ja mani kāds uzcienā, � Viktors smējās.

�� �ēl.

������� Nu, nu, veco zēn! � Viktors turpināja ironiski smaidīt. � Es ceru, ka tu par pa�nāvību vēl nedomā?

������� Nē, cienījamo meistar! � es iekliedzos un pie�cēlos kājās. Atkal jau kuro reizi atcerējos savu biju�o sievu un to, kā viņa no manis aizgāja, un atcerējos

Mariku, viņas bērnu un viņas vīru, kas bija pametis �o ģimeni, un atcerējos mātes stāstītos traģiskos ga�dījumus, kas notiku�i un notiek mīlestības dēļ, un zi�nāju, ka tik daudzas laulības izjūk un tiek �ķirtas, un mani pārņēma dusmas un naids pret visu to. � Es domāju par mūsu vētraino gadsimtu, kurā cilvēki, trakā ātrumā skriedami pēc savas skaistās un laimī�gās nākotnes, bie�i aizmirst viens otru noglāstīt, bet nekad neaizmirst iesist. Vai tu esi ievērojis, ka cilvēki bie�i baidās paņemt kādu sev līdzi, jo daudz vieglāk ta�u ir atgrūst! Un arī es to gribu darīt! Mēs tik bie�i jūtamies neveikli, kad jāpasaka mīļi vārdi, visbie�āk mēs tos nemaz nezinām, bet lamāties protam visi. Mēs bie�i mēdzam pasmieties vai pat paņirgāties par cilvēku intīmajām jūtām, bet reti kad tās apbrīnot. Kas būtu jādara, lai dzīvē un cilvēkos visu to iz�skaustu? Kas būtu jādara, Viktor, lai cilvēks cilvē�kam beidzot sāktu ticēt un mēs spētu viens otru darīt tikai laimīgus? Es nezinu, un arī tu to nezini, lai gan esi pārliecināts, ka to spēj māksla. Tu maldies, Vik�tor! Ko cilvēkiem dod tas, ko tu dari? Ko cilvēkiem dod jauna luga vai jauns romāns? Neko! Vai tie spē�ju�i cilvēkos kaut ko izmainīt? Nē! Viņi tāpat turpina melot, nīst, ir egoisti un liekuļi, un daudzi izjūt vien�tulību un sāpes un viens otram netic, un viens otru piekrāpj. Tad kam ir vajadzīgas tavas bildes, Viktor, kam vajadzīgs nokrāsots audekls vai aprakstīts pa�pīrs?

Viktors stāvēja, atspiedies pret verandas sienu, un turpināja ironiski smaidīt.

� Tas ir aizkustino�i, ka tu pēdējā laikā tik inten�sīvi nododies pārdomām, bet māksla, Ri�ard, tāpat kā mīlestība, ir jūtas, un prāts tur neder. Protams, vecīt, cilvēki neatkarīgi no manis un mana darba turpinās melot, būs neuzticīgi un liekuļos, un, skatoties uz �o aktu un vispār uz kailu sievieti, ņirgs un kaut vai sa�vās domās to aptraipīs, bet cik tādu būs? Un velns ar viņiem, Ri�ard! Lai viņi ņirdz! Tu kā biju�ais bok�seris tiem varēsi iegāzt pa zobiem! Bet mums ne�au�bīgi jātic, ka tas, ko darām vai darīsim, ir vajadzīgs, varbūt pat nepiecie�ams. Bez tā nevar, veco zēn.

� Da�reiz domāju, ka divdesmit pieci gadi nemaz nav tāds sevi�ķi cienījams vecums, � es turpināju. � Mēs patie�ām kaut kur vēl esam zēni. Pieaugu�i bērni, bet cik maz ir tādu, kas jau nebūtu pievilti vai kādu pievīlu�i pa�i! Divdesmit piecu gadu vecumā tu vairs nesastapsi nevienu meiteni, bet tikai jau daudz ko piedzīvoju�as sievietes. Tev tikpat kā neizdosies atrast tīru, vēl neievainotu dvēseli, bet gandrīz vai ik uz soļa tev pretī nāks jaunas �ķirtenes un jaunas vientuļās mātes. Kādēļ, Viktor? Es gribu zināt, kādēļ tik daudzi cilvēki tā alkst mīlestības un kādēļ tik dau�dzi to nolād? Kādēļ mīlestībā bie�i pretīgais ir pār�svarā pār skaisto? Kādēļ mīlestība cilvēkā ierosina tik daudz kā cēla un laba, un kādēļ �ī pati mīlestība varbūt jau nāko�ajā dienā spēj visu to nokaut? Kādēļ tik reti mīlestība aiz sevis atstāj laimi, bet tik bie�i � sāpes, neticību un bērnus, kuriem visu mū�u jādzīvo bez tēviem? Labākajā gadījumā viņus mīlēs un no�glāstīs vienīgi kaut kādi onkuļi. Un �ie onkuļi varbūt varēs viņu mātēm būt vīri, bet nekad nebūs �iem bēr�niem tēvi.

Es atkal apsēdos un, visu to pateicis, jutos vēl vai�rāk noguris, vēl vairāk sadauzīts. Paskatījos vēlreiz uz smejo�o bērnu, Hedvigu, uz kailās sievietes siluetu, kas dro�i vien arī bija Hedviga, uz abiem vecī�iem, uz kapiem, uz bērnu, bērnu, bērnu, viņ� smējās un, pats sevi vēl neapzinādamies, jau vēlējās, lai viņam vien�mēr blakus būtu māte un tēvs, māte un tēvs� Bet tev jau būs. Tev jau ir, un tādēļ vari smieties. Bet man nebija tēva, un es zinu, ko tas nozīmē. Pat ta�gad, jau izaudzis liels un kļuvis patstāvīgs, es bie�i izjūtu viņa trūkumu. Es zinu, ko nozīmē augt bez teva. Un cik daudziem bērniem vēl būs jāizaug vie�niem! Es Marikai pat neuzprasīju, kas viņai ir � puika vai meitene. Un vai man tagad pret Mariku ir kaut kāds pienākums vai ne? Un vai tādu vienmēr uz�liek kopā pārgulēta nakts? Bet kad cilvēkam īsti jāsāk uzņemties atbildība par saviem vārdiem, rīcību un vienam par otru? Un vai vispār �ādai atbildībai jāpa�stāv? Varbūt mums jāatbild tikai katram par sevi? Es ta�u neesmu vainīgs par Marikas neizdevu�os dzīvi, par viņas pagātni. Bet pagaidi, Ri�ard! Nupat tu mē�ģini apmānīt pats sevi. Pagātni liec mierā, tu viņai varbūt esi izpostījis �odienu un varbūt kaut ko arī no nākotnes. Protams, vienai naktij nav iz�ķīrējas nozī�mes, svarīgas un nozīmīgas ir visas tās dienas, ko esi pavadījis kopā ar viņu, un viss, ko tu �ais dienās esi teicis. Bet kaut ko tu esi teicis� tu esi atzinies mī�lestībā .. Un, lūk, tie�i tas, Ri�ard, uzliek vislielāko pienākumu, jo līdz ar �o atzī�anos Marikā izraisīji cerības, kaut kādus sapņus un ticību nākotnei, lai gan viņa teica, ka tai neticot, teica tikai tādēļ, ka visu jau paredzēja � Bet to viņa varbūt tikai teica, varbūt pa�tiesībā Marika ticēja, noteikti vēlējās ticēt man un mīlestībai, ko mēs viens otrā izraisījām, un man nav tiesību � Atkal �īs tiesības! Galu galā tā es varu vēl sajukt prātā!

Viktors pienāca pie manis un ar roku uzsita pa plecu.

�� Tā es arī īsti nesapratu, Ri�, ko tu galu galā gribi?

��� Arī es to nesaprotu, es nezinu, Viktor! Es tikai zinu, ka man dzīvē nevajag slavas. Es to necentos iegūt pat tad, kad cīnījos ringā. Man nevajag mieri�nājuma. Man nevajag skaistas sievietes. Man neva�jag arī naudas. Es vēl joprojām, Viktor, nezinu, ko man vajag. Mariku? Rakstīt reportā�as par sporta spēlēm? Varbūt vēlāk uzrakstīt, kādu es iedomājos īstu, cilvēku cienīgu mīlestību? Varbūt ne vienu, ne otru, ne tre�o. Varbūt es vienkār�i gribu sajust, ka esmu kaut vienam vajadzīgs. Un zināt, ka no tā, ka esmu, vismaz vienam kļūst labi. Un tagad man �ķiet, ka es to zinu.

Viktors kādam fotoaparātam nomontēja objektīvu un, to rūpīgi ietinis vilnas drānā, iebāza lielajā mu�gursomā.

�� Tu atkal kaut kur brauksi?

�� Jā, jau rīt, � Viktors cie�i aizsprādzēja somu.

��� Kur?

������� Uz kalniem, vecīt! Apmēram tapat, kā citi brauc uz pīlēm! � Viktors smaidīja.

�� Viens?

������� Nē. Kopā ar grupu no politehniskā institūta. Un �ai grupā būs arī tavs draugs �anis Lapsiņ�.

�� Kādēļ tev tur jābrauc?

������� Vai tu esi kādreiz bijis Tjan�ana kalnos? � Viktors, pagriezies pret mani, uzprasīja. Viņa acīs jau mirdzēja tālo kalnu sniegs.

�� Nē.

�� Nu, lūk, vecīt! Arī es neesmu bijis!

Un man pēk�ņi nez kādēļ kļuva bail par Viktoru. Es nevaru izskaidrot �o baiļu cēloni, bet man �ķita, ka redzu Viktoru pēdējo reizi.

�������� Paklausies, Vik� Vai tev nekad nav ienācis prātā, ka tas ir milzīgs risks, ka tu vari aiziet bojā � tajos Tjan�ana kalnos? Tu ta�u neesi alpīnists. Tu esi mākslinieks.

�������� Nē, vecīt, nekad! � Viktora seju joprojām grez�noja �is pārlieku optimistiskais smaids. � Tu ta�u vari aiziet bojā, arī �ķērsojot ielu vai miegā izkrītot no gultas. Un, ja vispār runājam par risku� risks patiesībā ir visa dzīve. Risks ir mīlestība, bērnu radī��ana, katra iecere un apņem�anās, salik�anās un atsacī�anās, viss ir risks. Bet cilvēks par to nedomā, cilvēks tomēr dzīvo, mīl, rada bērnus, kādu satiek un no kāda aiziet, kaut ko pieņem un no kaut kā atsakās, un kādēļ es gan nevarētu aizbraukt uz kalniem? Man tas ir nepiecie�ami.

��� Un ko Hedviga?

��� Kad pārbrauk�u, mēs apprecēsimies.

��� Kādēļ tu to neizdarīji agrāk?

Viktors teatrāli noplātīja rokas.

��� Nebija naudas!

��� Bet varbūt nebija �

��� Bija! � Viktors mani pārtrauca. � Ja tā ne�būtu, es nekad viņu neiedro�inātos atvest pie sevis. Redzi, veco zēn, es pārāk labi pazīstu to, ko mēs sau�cam par mīlestību, un zinu, ko tā spēj ar mums izda�rīt. Es zinu, vecīt, ka mīlestība ir ne tikai laime, bet arī pienākums. Mīlestība nav apmātība, bet gan skaidrība.

��� Jūs dro�i vien abi būsiet ļoti laimīgi, � juzdams skaudību, es teicu. � Jums viss ir skaidrs. Jūs visu zināt. Tu pat zini vai vismaz esi pārliecināts, ka zini, kādēļ tev jākāpj tajos kalnos un kādēļ tu nevari ne�kāpt. Jūs visu varēsiet sākt no jauna vai arī turpināt jau iesākto. Un tad, kad jums piedzims mazais, jūs skaidri zināsiet pat to, ka �is bērns ir jūsu � Tikai jūsu�

Viktors kaut ko gribēja teikt, bet tai brīdī atvērās durvis un pie mums ienāca Hedviga. Viņai mugurā bija jauns, spilgti krāsains svīteris, garās bikses un pie rokas melna somiņa.

��� Hello, māksliniece! � es viņu sveicināju.

��� Hello, Ri�ard! � Hedviga pasniedza man roku. � Kur tu atkal biji pazudis?

��� Mēģināju aizmirst pagātni un jau �odien nodzī�vot arī rītdienu. Nu, bet ko tu? Vai drīz būs pirm�izrāde?

��� Jā, pēc divām nedēļām, � Hedviga paziņoja un sasita plaukstas. � Ja jūs, zēni, zinātu, kā es uz�traucos!

��� Būs jau labi, mazā! � es teicu un paskatījos uz bārdaino fotogrāfu, kur� kā iemīlējies vidusskolnieks priecājās par Hedvigas atnāk�anu. � Tikai �ēl, ka tie�i tai laikā Viktors kāpelēs pa kalniem.

��� Tu pat nevari iedomāties, kas tie būs par uzņē�mumiem!� Viktors atbrīvojās no flegmātiskā prieka, kļuva nopietns un izmeta savas garās rokas pret ve�randas baltajiem griestiem. � Kalni un virs tiem � cilvēks!

��� Kādēļ? � es izbrīnījos. � Tas jau ir bijis.

�� Ej ellē ar savu mū�īgo �kādēļ�! � Viktors ierē�cās un pievilka sev klāt Hedvigu.

��� Eju, � es teicu un satvēru durvju rokturi. � Ti�kai kalni, Viktor, nav mirklis. Tie jau ir mū�ība.

�� Jā, � Viktors iekarsis vēl cie�āk piekļāva trauslo Hedvigu, un viņa acīs atkal vizuļoja sniegs. � Bet es mū�ībā pārvērtī�u cilvēku, kur� �os kalnus uzvarēs un kur� uzvarēs sevi un briesmas. Es notver�u to mirkli, kad cilvēks kļūst varens, kad viņ� kļūst lielāks par kalniem un skaidrāks par gaismu. Es gribu no�tvert to mirkli, kad cilvēks kļūst kaut kas vairāk par patiesību.

�� Tas viss skan ļoti jauki, � es viņam atbildēju, � un var būt, ka tā arī būs, tikai �ēl, ka pēc tā visa jābrauc tik tālu.

��� Tu jau aizej? � Hedviga, redzot mani pie dur�vīm, pajautāja.

�� Jā. Es pirmizrādē sēdē�u pirmajā rindā. Lai tev veicas, mazā, un arī tev, meistar!

Pagaja divas nedeļas. Pagāja �etrpadsmit pārdomu pilnas dienas. Un �ajās dienās es ne reizi nesatiku Mariku, es viņai pat ne reizi nepiezvanīju, un viņa ne reizi nepiezvanīja man. Iespējams, ka rīkojos nepa�reizi, varbūt pat negodīgi un mani varēja noturēt par vāju vai gļēvuli, bet es jutu, apzinājos un skaidri sa�pratu, ka man pirmo reizi dzīvē jāpieņem iz�ķīrējs lē�mums, kas noteikti ietekmēs visu manu turpmāko dzīvi un Marikas dzīvi, un viņas bērna dzīvi. Tas viss bija pārāk nopietni, un par to nopietni vajadzēja pa�domāt. �Mīlestība ir jūtas, un prāts tur neder,� Vik�tors teica. Bet, kā redzi, veco zēn, da�reiz tomēr jāpa�domā, jo mīlestība ir ne tikai pienākums un skaidrība, bet arī milzīga atbildība, un es pilnīgi fiziski �o atbildību sajutu un sapratu, ka ar cilvēku jūtām un nākotnēm nedrīkst spēlēties, kā mēs kādreiz bērnībā spēlējāmies ar rotaļlietām; ja kāda no tām mums sa�plīsa, vecāki vienmēr nopirka jaunu, bet vai ir tāda vieta, kur varētu nopirkt jaunu dzīvi? Un vai kaut kur ir tāda vieta, kur mēs saplēsto dzīvi varētu nodot re�montā? Un kas to izlabos? Es zinu, Ri�ard. Tomēr ir viens tāds vecs, vecs meistars, vienīgais uz visas pa�saules, un viņa vārds ir � Mīlestība �

Es pacēlu klausuli, nepacietīgi uzgriezu numuru un jau pēc da�iem mirkļiem izdzirdu priecīgi pārsteigto Marikas balsi. �Ri�ards?� � �Jā, Marik,� es sacīju, ��eit runā Ri�ards Janovskis, un �is pilsonis ļoti vē�las �odien pēcpusdienā tevi satikt, viņ� tevi nav saticis ļoti ilgi, un viņ� ir noilgojies pēc tevis, viņam visu laiku ir pietrūcis tavs tuvums un tava balss, un tu pati, un viņ� atkal tevi vēlas satikt, un zini � tai pa�ā vietā, kur viņ� tevi vasaras sākumā ieraudzīja un sa�tika pirmo reizi un kur viņam pirmo reizi radās vēlē��anās iet tev līdzi ��

Es noliku klausuli un sāku smaidīt kā nesekmīgs skolnieks, kur� nupat dabūjis pirmo piecnieku �

Es sēdēju aiz sava redakcijas galda, blakus istabā Anda klabināja rakstāmma�īnu, un man pirmo reizi

radās vēlē�anās viņu noskūpstīt; gar atvērtajām dur�vīm sabozusies pagāja mūsu māksliniece, un es viņai skaļi uzsaucu: �Cau, Vizmiņ!� Viņa apstājās, sirdīgi uz mani paskatījās un konstatējo�i noteica: �Bai�gais!� � un tas no viņas mutes skanēja gandrīz vai kā uzslava; man pretim sēdēja mūsu vecā kurjere, ar lielu interesi �ķirstīja jaunākos poļu modes �urnālus un apmierināta smaidīja. Un kā gan ne! Tur uzska�tāmi bija redzama viņas tālā, sen pagājusī jaunība � Istabā ienāca Pēteris, nervozi noņēma savas zeltītās acenes un pagalam neapmierināts sāka stāstīt par mūsu basketbolistu vakardienas neveiksmi un ka ko�mandu beidzot vajadzētu reorganizēt� Vajadzētu, nu, protams, Pēter, vajadzētu, tik daudz ko vajadzētu, �odien ta�u ir tāda diena, bet istabā ieskrēja druknais Ēriks, ātri izstāstīja da�as anekdotes, un viņ� gribēja mums vēl pastāstīt� bet skaļi, pārāk skaļi zvanīja telefons, es pacēlu klausuli un izdzirdu Zaņa Lapsiņa tālo uztraukto balsi. �Ri�ards? Paklausies, Ri�, es tev zvanu no� Tu mani dzirdi? Pavisam riebīgi, Ri�. Viktors nositās. Dienu pirms kāda piectūksto�nieka sturmē�anas mēs kopā palikām pēdējā bāzē. Uz vir�sotni gāja tikai pieci ve�i. Viktoram atļāva viņus ne�daudz pavadīt, lai varētu uzņemt �turma sākumu. Viņ� aizgāja pārāk tālu, tas bija pret visiem noteiku�miem, viņ� pārāk aizrāvās un nepamanīja kādu plaisu� Tu klausies, Ri�? Ri�ard? Tu klausies?� �anis klausulē bļāva, bet es to nometu uz galda. Vēl viens sitiens. Dzīve noteikti ir pasaules absolūtais �empions, es nodomāju, un no viņas sitieniem izvai�rīties ir daudz grūtāk nekā ringā. Un arī Viktors to nespēja. Izvairīties varētu vienīgi tad, ja necīnītos, bet arī to Viktors nespēja. Tāds nu viņ� bija. Un tāds viņ� tagad arī paliks � nemainīgs �

Vēj� un rudens kokiem jau sen bija notriecis pēdējās lapas, un tagad tie stāvēja vientuļi un kaili. Un �ķita, ka tie izkalti no akmens. Gribējās tiem pieiet klāt un sajust, ka tur tomēr vēl elpo dzīvība.

Es apstājos netālu no Zinību nama stiklotajām dur�vīm, man garām brauca ma�īnas, trolejbusi, autobusi un garām padrāzās ugunsdzēsēji, kaut kur dega vai arī notika mācības, un garām steidzās cilvēki, pūta auksts vēj�, un virs galvas kā putni riņķoja mākoņi, melni, ļoti melni mākoņi, �ķita, ka tos kāds aplējis ar darvu, un tad notika brīnums � no �iem melnajiem mākoņiem sāka krist balts, balts, neparasti balts sniegs �

����� Labdien, Ri�ard!

Manā priek�ā stāvēja Marika, viņas matus sedza maza, balta cepurīte, gai�s mētelis ar baltu apkaklīti, balti zābaki un balti cimdi. Un gai�a, priecīga cilvēka seja. Viņa ir kā sniegavīrs, es nodomāju, tikpat balta un tīra. Un varbūt mums jāpaliek �ai aukstumā, lai tas tik ātri neizkustu �

����� Ļoti labi, Marik, �,es teicu.

����� Tu esi labs, � teica Marika un ar roku pieķērās manam elkonim. � Es tevi ilgi gaidīju.

Mēs nogriezāmies uz Komunāru laukuma, un man vajadzēja priecāties par Marikas atnāk�anu un par vi�ņas vārdiem, bet vārdi kaut kur iestrēga pakrūtē, un es klusēju.

����� Tu esi ļoti nopietns, Ri�ard � Vasarā �eit vien�mēr sē� pārī�i� �eit strādā kāds vecs fotogrāfs, un viņ� fotografē tikai bērnus � Skaties, �im kokam vēl ir tik daudz lapu � Tev nepatīk, Ri�ard, ka es �

����� Patīk, Marik, � es apstājos un viņu cie�i pievilku pie sevis. � Tas viss ir ļoti jauki, Marik, tikai �o�dien �

���� Mēs varam klusēt, Ri�ard. Tā dro�i vien būs labāk.

������������ Piedod, � es sacīju. � Man tevi vajadzētu pa�ņemt uz rokām un iznest cauri visai pilsētai, bet diem��ēl es to �odien nevaru.

����� Vai kas noticis?

����� Es to izdarī�u kaut kad citreiz, Marik.

����� Kas ir noticis, Ri�ard?

������������ Varbūt tu pati nemaz nezini, manu mazo sniega- vīr, kā tevi vajadzētu mīlēt! Un nekad neprasot � kādēļ un par ko.

������������ Dzirdi, Ri�ard? Tu esi pavisam bāls. Nu, pasaki, kas ir noticis!

������������ Tu, Marik, man esi iedevusi tādu bagātību, kuru es nekad nespē�u iztērēt. Tu esi pasaules vislielākais baņķieris. Tu esi�

Marika pacēlās uz pirkstgaliem un mani noskūp�stīja.

������������ Es esmu laimīga, � viņa klusi pateica. � Bet tagad iesim.

������������� Jā, Marik, � es piekritu un pēk�ņi nepazinu pats savu balsi. � Mēs iesim � tikai ne tur, Marik � mums jāiet� mēs aiziesim � Vēlreiz piedod, ka tevi nesagaidīju ar smaidu, bet saproti, Marik� �odien �

������������ Kas ir noticis, Ri�ard? � Marika izbijusies pie�ķērās mana mēteļa atlokiem. � Nu, beidzot pasaki, lūdzu, � kas ir noticis?

������������ Nekas, Marik, nekas, � mēģināju sevi nomieri�nāt un velti kaut uz brīdi aizmirst to, ko es zināju. � Mēs tagad katrs aiziesim uz savām mājām, es uz�ģērb�u labāko uzvalku, tu uzģērbsi savu greznāko kleitu, un mēs vakarā aiziesim uz teātri. Tur notiks kādas lugas pirmizrāde, man ir divas biļetes pirmajā rindā, mēs būsim skaists pāris, Marik, visi uz mums skatīsies un varbūt pat apskaudīs.

����� Ri�ard �

������������ Un pēc tam es tevi uz da�ām minūtēm atstā�u, aizie�u pie Hedvigas un viņu apsveik�u ar pirmo

lielo lomu, un novēlē�u panākumus, novēlē�u laimi un veiksmi un pēc tam pateik�u � man viņai jāpasaka �

����� Kas, Ri�ard? Kas tev viņai jāpasaka?

����� Viktors ir aizgājis bojā � Dzirdi, Marik? Aiz�gājis bojā ir cilvēks� Mēģinot mirkli pārvērst mū��ībā, pats kļuvis par mū�ību �

Teātrī mēs ieradāmies apmēram pusstundu pirms izrādes sākuma. Es biju ļoti uztraucies, luga mani sevi�ķi neinteresēja, es tikai visu laiku domāju, es ne�pārtraukti domāju, kā saudzīgāk Hedvigai pateikt� Mīļais dievs, kā gan es viņai to pateik�u? Bet pateikt vajadzēja. Lai Hedviga to labāk uzzina no manis nekā no sve�iem.

����� Lūdzu, pagaidi, � es Marikai teicu un aizgāju uz aktieru istabām. Tur visur bija jūtams pirmizrādes uztraukums, visi kaut kur skrēja, kaut kas bija pazu�dis, cits citu skaļi sauca, da�i kaut ko klusi pie sevis murmināja, kāds puisis spēlēja ģitāru, direktors izmi�sis meklēja re�isoru, re�isors lādēdamies meklēja de�koratoru, viss te gāja juku jukām, es kādai jaunai ak�trisei pajautāju, kur varu sastapt Hedvigu, viņa nez kādēļ nobijās vēl vairāk un pazuda, un tad atvērās blakus eso�ās durvis un man pretim iznāca Hedviga. Viņa bija tērpusies baltā vidusskolas izlaiduma kleitā, viņa smaidīja, un varēja redzēt, ka viņa ir laimīga. Man noreiba galva.

����� Ļoti labi, Ri�, ka tu atnāci, � Hedviga teica. � Es tomēr mazliet uztraucos.

����� Būs jau labi, Hed, � es sevi saņēmu rokās un, redzot apgaroto Hedvigas seju, viņas acis, kurās dega visi teātra starme�i un skatītāju pārpildītā zāle, un tik ilgi gaidītā loma, un �ī izrāde un mērķa piepildī�jums, es da�os mirkļos sev iestāstīju, ka tas viss ir muļķības, ko man �odien pateica 2anis Lapsiņ�, ka tas viss ir nepatiesība, ka tas tā nevar būt. � Būs jau labi, Hed, � es pavisam mierīgā balsī atkārtoju. � Es par tevi turē�u īk�ķi. Mēs abi ar Viktoru turēsim par tevi īk�ķi.

���� Ko? � Hedviga pārsteigta iesaucās. � Viņ� jau ir atgriezies?.

����� Nē, Hed, nē, � es pakratīju galvu. � Bet viņ� ta�u vienmēr ir ar mums, vai ne?

���� Tu, Ri�ard, esi labs, labs, labs. Ja nebūtu Viktora, varbūt es būtu iemīlējusies tevī.

����� Nerunā tā, Hed. Tā nevajag.

���� Lūdzu, Ri�ard, ātri pārspļauj trīs reizes pār plecu! Man jāskrien.

Es to izdarīju, un Hedviga smiedamās aizskrēja.

���� Tagad viss būs kārtībā, Ri�! � viņa vēl nosauca un pazuda.

Es atgriezos pie Marikas, un mēs iegājām teātra zālē. Sākās izrāde.

Smieklīgi, bet tagad es neko no �īs izrādes vairs ne�atceros. Tikpat kā neko. Man atmiņā palicis vienīgi lugas galvenās varones pēdējais monologs, kuru Hed�viga norunāja tik spēcīgi un emocionāli, ka gribējās kliegt.

�Nāves nav. Ir tikai mū�īgais, nepārtrauktais un nekad neapturamais dzīvības skrējiens. Nāvi, tāpat kā jebkura veida iznīcību, izdomā cilvēki pa�i. Un tikai mēs pa�i sev sagādājam sāpes un rūpes, nelaimes un bēdas. Pa�i raudam un pa�i pārdzīvojam sev sagādā�tās cie�anas. Nē! Nāves nav! Cilvēks, ko es milu, ne�kad nevar nomirt, nevar aiziet bojā, tu vienmēr būsi mans, jo tevi vienmēr sargā�u es un mana mīlestība. Tu dzīvosi tik ilgi, kamēr uz �īs pasaules dzīvo�u es.�

Kad mēs ar Mariku iznācām no teātra, sniegs tur�pināja snigt, mēs apsnigām glu�i balti, un pilsēta bija apsnigusi glu�i balta, un mums zem kājām gulēja balts, balts ceļ�.

� Mēs tā iesim tālu? � viņa pavaicāja, viegli pieskaroties vīrie�a plecam. � Tālu?

������� Kamēr tev nekļūs bail, � viņ� atbil�dēja, uzsmaidot sievietes lielajām acīm, skaistajai sejai un lūpām. � Kamēr nepie�nāks nakts.

������� Man ar tevi nekad nav bail, � viņa atbildēja. � Mēs varam staigāt līdz ritam. Tikai �ēl, ka priek�ā jūra.

Viņi apstājās, un vīrietis ilgi un cie�i raudzījās, kā sadusmojies vēj� nikni plosīja milzīgo ūdens klajumu. �Tā da�reiz dzīve saplosa cilvēkus,� viņ� nodomāja.

������ Zēl, � sieviete teica. � Mums vaja�dzēs iet atpakaļ.

������ Nekur mēs vairs nevaram atgriez�ties, � teica vīrietis. � Tagad mums nekas cits neatliek kā vienīgi iet uz priek�u.

������ Bet priek�ā ir jūra, � sieviete atkār�toja.

������� Tad tā būs jāpārpeld, � vīrietis teica, un viņ� izskatījās skaists un ne�ēlīgs.

������� Vai tad to var? � sieviete neticīgi pa�jautāja.

������� Var, � vīrietis atbildēja. � Es jau kādreiz to pārpeldēju. � Tagad mums tas jāpamēģina divatā.

������� Tas ir neprāts, � sieviete teica un at�kāpās da�us soļus atpakaļ.

������� Bet vai tad milēt nav neprāts? � vī�rietis atkal cie�i viņu pievilka pie sevis. � Vai tas mūsu vecumā ir prātīgi darīts?

Sieviete neko neatbildēja, viņ� tikai juta, kā viegli dreb viņas augums.

Tad, lūk, kāda tu esi, nāve, Filips Grantovskis no�domā. Es jau biju to aizmirsis.

Melnais, ogļu putekļiem pārklātais jūras tvaikonis, ko untumainais kuģa īpa�nieks nosaucis par �Balto Vēju�, jau otro nedēļu stāvēja Rīgas ostā, gaidīdams, kad krāvēji iztuk�os tilpnes.

Jūrnieki bezdarbībā slaistījās pa klāju un ostas ap�kārtni. Viss, ko varēja mainīt pret degvīnu, jau sen bija nodzerts. Un tagad mutes sausas. Varētu izdzert jūru.

Viņi skaudīgi vēroja citu kuģu iereibu�os matro�us un stipri izkrāsoju�ās sievietes. Tās stāvēja turpat ne�tālu no ostas, ostā un pie kuģiem. Tās stāvēja un aicināja. Citas skaļi, uzbāzīgi, citas ar smaidu, bet citas tikai stāvēja un klusēja. Nopietnas un nevienam nevajadzīgas lietas. Un tomēr � aicināja. Un tomēr � gaidīja. Un tomēr cerēja � kāds viņas pasauks, iedos paēst, iedzert, tad varēs pabūt siltumā, uzsmēķēt un vīrietis par katru glāstu samaksās. Un tad būs nauda. Un rīt varbūt varēs uz �ejieni nenākt.

Cik?

Piedodiet! Bija tūksto� deviņi simti divdesmit ce�turtā gada agrs pavasaris.

Tu lādies, ka jāmaksā, un tu savukārt lādies, ka nemaksā. Sāda sieviete vienmēr bijusi laba un ejo�a prece, un viņa savu zina. Nebaidies! Katrā ziņā tu savu naudu nebūtu iz�ķiedis velti. Bet mute ir sausa un kabata tuk�a. Un lamājies spāņu, angļu un ķīnie�u valodās. Bet tā nu tas ir. Dzīvē jāmaksā nepārtraukti. Jāmaksā par visu. Par lielu un mazu. Par skaistu un pretīgu. Un katrs agrāk vai vēlāk arī samaksā, jo maksāt spējīgi ir visi.

Tu dzīvo, un tādēļ vien dzīvei kaut kas jādod pretī. No tevis prasa, tev pavēl un neviens nejautā, vēlies to vai ne. Maksā! Un tu nevari nemaksāt, ja vien gribi dzīvot.

Jāmaksā par to, ka esi mīlējis. Jāmaksā par to, ka esi melojis. Par to, ka esi teicis patiesību, un par to, ka esi dzīvojis.

Dzīve daudz bie�āk mēdz sist nekā dāvāt glāstus. Lai gan runā, ka sit tikai vārgos. Mīlē stipros. Bet cik tad ir stipro? Cik tad ir skaisto, patieso? Cik cilvēku prot skaļi un patiesi smieties? Varbūt vienīgi bērni. Cik ir to, kas prot klusēt, ja jāklusē? Varbūt vienīgi miru�ie. Un arī tad ne vienmēr. Protams, es pārspīlēju. Cilvēki ir labi. Tikai viņi ir vāji. Cilvēki ir skaisti, to�mēr neglīto ir vairāk. Cilvēki savā būtībā nav ļauni, jūs to zināt, lai gan bie�i varat sastapt nelieti. Cilvēki ir drosmīgi, bet lielākā daļa � gļēvi. Mēs vēl jopro�jām runājam �ukstus.

Viens no �Baltā Vēja� kurinātājiem, acis nenolai�dis, skatījās uz ielas sievieti. Viņa gar kuģi staigāja jau apmēram stundu. Turp un atpakaļ. Turp un at�pakaļ. Kā pulksteņa svārsts � vienmērīgi, nesteidzo�ties. Rit sekundes. Rit minūtes. Bet kurinātājs �āvājās.

� Ej, paklau, � viņ� uzrunāja uz klāja strādājo�o bocmani. � Aizdod da�us latus!

Bocmanis bija labā omā, un kurinātājs �os da�us latus dabūja.

Viņ� ātri pa trapu noskrēja lejā un piegāja pie sie�vietes. Pūta auksts ziemeļu vēj�.

Kurinātājs paņēma sievieti aiz rnkas un apstādi�nāja. Bet pulkstenis turpināja iet. Tikai tagad minū�tes sāka ritēt daudz ātrāk. Nevienam vairs nebija jā�gaida. Bija sagaidīts.

�� Vispirms vajadzētu paēst, � sieviete teica un sakoda lūpas.

��� Labi, � kurinātājs piekrita.

Viņi ātri aizgāja līdz ostas krodziņam un apsēdās pa�ā attālākajā zāles stūrī.

Kurinātājs klusēdams skatījās, kā sieviete kāri ēda. Viņ� paskatījās arī uz viņas melnajiem matiem, bālo seju un tievajiem pirkstiem. Un paskatījās uz liela�jām acīm un lūpām.

Visur jūs esat vienādas, kurinātājs nodomāja. Jau�nas meitenes, kurām var dot �etrdesmit gadu. Vienmēr izsalku�as, vienmēr tramīgas, vienmēr slimas, vien�mēr bez naudas, vienmēr smejaties bez smiekliem, vienmēr esat rupjas, vienmēr, vienmēr� Nekad jūs neesat sievietes.

Kurinātājs juta, ka blakussēdētāja viņu nicina. Sie�vietes acīs kaut kas uzliesmoja un sāka degt. Jūrnieks saprata, ka tās ir vēl nenomiru�ā lepnuma drumslas, kuras iemirdzas, kad nākas pazemoties. Bet pazemo�ties vajag bie�i. Draņķīgs arods � nekad neizslieties stāvus. Mēs, draudziņ, esam vienādi. Es � vēl slik�tāks, jo es bez �tā� varu, bet tev �tas� ir nepiecie�ams. Tev gribas ēst, bet mani baro kuģis. Man tā būs iz- pricca, tev � kārtējais sitiens, kas nolieks vēl zemāk.

Kurinātājam tomēr nebija taisnība.

Cilvēkā vienmēr kaut kur dzīvo cilvēks, un ļoti grūti to pilnīgi iznīcināt. Da�reiz pat neiespējami. Un sie�viete nenicināja jūrnieku, lai gan tas viņu nopirka, bet nicināja dzīvi.

Viņi dzēra sarkanu vīnu. Tas negar�oja, bet viņi tomēr dzēra. Viņi visu dzīvi bija darīju�i tikai to, ko negribēja, bet ko dzīve piespieda darīt.

�� Mēs varam iet uz kuģa, � kurinātājs teica.

������� Nē, nē, � sieviete nepiekrita. � Iedod cigareti! Iesim pie manis. Uguni arī. Man ir atsevi�ķa istaba. Pieci lati tev ta�u būs?

������� Nē, � kurinātājs pakratīja galvu. � Tik daudz man nebūs.

������� Tad iedod vismaz trīs, � sieviete izstiepa roku, ar otru atvērdama somiņu.

������� Kad es samaksā�u rēķinu, man paliks tikai lats, � kurinātājs teica.

Sieviete jutās vīlusies.

�� Tu neesi īstais,� viņa nopūtās.

������� Varbūt, � kurinātājs pasmaidīja. � Lai gan īstiem jūrniekiem nekad nav naudas. Tev to vajadzēja zināt.

������� Nu, protams, protams, � sieviete atbildēja. � Ejam!

Viņi smagi piecēlās. Vīns nedaudz sildīja, un, kad viņi izgāja uz ielas, vēj� nelikās tik auksts.

Draņķīgi, jūrnieks nodomāja. Un ļoti jauki. Saule cilvēkus nekad nesilda. Muļķības. Arī vasarā. Tas nav tas siltums, ko cilvēks pastāvīgi meklē. Arī dzīve mūs nemēdz sildīt. Esmu bijis Āfrikā un tomēr � salis. Esmu bijis paēdis, man bijusi nauda, man piederējusi sieviete, un tomēr � esmu salis. Vienīgi vīns. Vienīgi krogs mani sildījis, un tas ir jauki, un tas ir draņķīgi.

Vecrīgas �aurās ieliņas viņus aizveda pie kādas div�stāvu celtnes. Pa �aurām koka kāpnēm abi uzkāpa otrā stāvā, un sieviete ar dūri divas reizes ātri piesita pie durvīm.

�Hofmaņa kundze,� jūrnieks izlasīja.

Pagāja da�as minūtes, un atvērtajās durvīs parā�dījās Hofmaņa kundze. Viņa uzmeta vērtējo�u skatu jūrnieka augumam un drēbēm un nicīgi novērsās.

Tam skuķim sāk veikties arvien sliktāk, kundze re�zumēja. Ja tā turpināsies, būs viņa jāpadzen. Pēdējā

laikā mūsu uzņēmums nenes nekādu peļņu. Plikais nāk pie plikā! Nu, tad arī laiki!

Laiki patie�ām bija slikti. Jūrniekam nekur nebija jāsteidzas, un viņ� rūpīgi apskatīja istabas aplupu�ās tapetes, mazo galdiņu, spoguli ar nosistu aug�ējo stūri un gultu.

Sieviete jau bija noģērbusies un gaidīja.

Jūrnieks smagi apgūlās blakus.

Viņi nerunāja ne vārda. Kādēļ runāt? Ko gan no�zīmē vārdi? Mēs zinām, ko nozīmē. Arī viņi zināja. Un tādēļ baidījās runāt. Sievietes arods prasīja, lai viņa vienmēr būtu jautra un smietos. Viņai noteikti bija jāsmejas. Bet viņa nesmējās. Viņa neprata smieties.

Sieviete izskatījās trausla un vāja. Viņai vajadzētu dejot baletu, jūrnieks nodomāja. Vajadzētu būt tikpat slavenai kā Anna Pavlova. Viņa varētu tirgoties ar ziediem. Viņai tas piestāvētu. Viņai nekad nepaliktu nepārdoti ziedi. Vai arī strādāt par �ēlsirdīgo māsu. Vai demonstrēt skaistus tērpus. Vai strādāt par fri�zieri. Būtu ļoti patīkami pie viņas skūt bārdu. Garas, slaidas rokas. Nē, viņai tomēr vajadzētu dejot baletu. Arī kājas ir garas un slaidas. Ļoti iespējams, ka viņai nav talanta. Ne jau katra var dejot. Bet viņa varētu strādāt par ma�īnrakstītāju. Kādam rakstniekam pār�rakstīt biezu romānu, kurā patiesi attēlota dzīve, cil�vēku attiecības un mazliet mīlas un mazliet humora. Tas būtu labs romāns. Bet kādēļ gan viņa nevarētu spēlēt vijoli? Viņa ar saviem slaidajiem pirkstiem to noteikti varētu. Varbūt tikpat labi kā tas aklais mat�rozis Amsterdamas krodziņā. Kad viņ� spēlēja, neviens kuģinieks nepacēla glāzi. Neviens nedzēra. Bet, kad beidza spēlēt, piedzērās visi. Pēc tādas spēles neva�rēja nepiedzerties. Tas bija kaut kas tāds, ko cilvēks nekad nespēj aizmirst. Kaut kur kaut kas cilvēkā pa�liek uz visiem laikiem. Bet kas ir mūzika? Un kas vis�pār ir dzīve? Un kas ir mīla? Un kas ir patiesība? Un kas ir sapņi? Un kas vispār ir cilvēks? Kas viņ� tāds ir? Kas?

Jūrnieks apvēlās uz muguras un brīdi smagi elsoja. Sieviete klusēja.

�������� Paklau, draudziņ, � jūrnieks pagriezās uz sā�niem un ar plaukstu sapurināja sievietes seju. � Kā�dēļ esi tik nopietna?

��� Par ko gan lai priecājos? Par tevi?

��� Nezinu. Bet varētu arī par mani.

��� Es priecā�os par to latu, ko man iedosi.

�������� Bet varbūt es nedo�u. Tā ir mana pēdējā nauda. Mūsu laikos maksa vienmēr jāņem uz priek�u. To tev arī vajadzēja zināt.

������� Jūrnieki tā nedara, � sieviete mazliet izbijusies sacīja. � Pie manis jau trīs dienas neviens nav bijis. Es tev uzticējos.

�������� Nu, un muļķīgi darīji. Es gribu vēl iedzert. Tā�tad tu esi no tām, kas cilvēkiem uzticas? To tev vēl nav izsitu�i?

�������� Kā redzi. Bet vispār � jā. Jau sen. Tu ta�u man to latu iedosi?

Jūrnieks iesmējās.

��� Paklau, draudziņ, � viņ� sacīja.

������� Tu ta�u man to latu iedosi? � sieviete pārvai�cāja.

Jūrnieks atkal iesmējās.

��� Paklau, draudziņ, � viņ� sacīja. � Kā tevi sauc?

��� Anna, � sieviete atbildēja.

��� Un tu sen jau kā nāc uz ostu?

��� Kas tev par daļu? � Anna atcirta.

��� Nekāda. Ja negribi � nesaki.

�������� Jau otrais gads. Pats redzi, cik esmu neglīta. Man gau�ām neveicas. Neviens mani negrib.

��� Es gribēju.

��� Tu � jā. Bet tev nav naudas.

��� Tu to, Anna, tie�ām dari tikai naudas dēļ?

Anna strauji piecēlās sēdus, un viņas acīs atkal kaut kas uzliesmoja un sāka degt.

�������� Un tu kaut mirkli spēji iedomāties, ka tas man sagādā prieku? Ka esmu laimīga, atrazdamās ar tevi gultā?

������� Jā, � jūrnieks atbildēja. � Es tā iedomājos, lai gan zināju, ka tas tā nav. Bet man likās, ka tam tā vajadzētu būt.

Anna lēni atlaidās gu|us.

��� Kā tas tev varēja ienākt prātā?

��� Es to esmu lasījis grāmatās.

��� A, � Anna gari novilka.

�������� Esmu lasījis daudz grāmatu, un gandrīz visās cilvēki bija labi un laimīgi. Nelie�us vienmēr beigās nosita, un viss bija kārtībā. Tikai dzīvē notiek kaut kā savādāk.

Anna sadrūma vēl vairāk. Viņas mazās krūtis sāka ātri cilāties, un rokas aizklāja seju. Anna raudāja.

Kurinātājs uzlika savu lielo galvu uz sievietes pleca un juta to drebam. Tas viņam sagādāja dīvainu baudu. Jau daudzus gadus viņ� bija saticies tikai ar tādām sievietēm, kas nepārtraukti smējās, un viņ� bija klau�sījies �os smieklus, kas patiesībā nebija smiekli, un klausījies vārdos, kas bija meli, bet kuriem vajadzēja ticēt. Nekas viņa apkārtējā dzīvē nebija īsts. Vienīgi vētras Biskaja līcī un tagad, lūk, �īs sievietes asaras.

�������� Par ko tu domāji? � viņ� uzprasīja, kad plecs beidza drebēt, krūtis sāka cilāties vienmērīgāk un Anna izslaucīja acis.

��� Par savu bērnu, � viņa atbildēja.

��� Tev ir bērns? � jūrnieks uzrāva uzacis.

��� Jā. Man ir dēls.

��� Paklau, draudziņ, cik tev pa�ai gadu?

��� Divdesmit. Bet Filipam jau otrais.

��� Viņu sauc Filips?

��� Jā. Filips Grantovskis.

��� Tu esi poliete?

�������� Nē. Bet tā sauca cilvēku, ko es mīlēju. Viņ� bija polis. Mans uzvārds ir Lapa.

������� Anna Lapa. Nemaz neskan slikti. Tas polis tevi pievīla? Pameta?

�������� Nē. Ja viņ� būtu mana bērna tēvs, man nekad nevajadzētu nākt uz ostu. Un, lai gan esmu neglīta, kad man tuvotos, es tev iespļautu sejā. Bet tagad es pati skrienu jums klāt un esmu priecīga, ja kāds iespļauj man.

Brīdi istabā valdīja klusums.

Tad, luk, kāda tu izskaties, nave, Filips Grantov�skis nodomā. Sen, sen es nebiju ar tevi ticies.

��� Es negribēju tev nodarīt pāri, � kurinātājs teica.

�� Es, protams, varēju pie tevis nenākt.

�������� Tev vajadzēja nākt, � Anna atbildēja. � Tas bija labi. Tikai tev varēja būt vairāk naudas.

Jūrnieks noplātīja rokas.

������� Tev vajadzēja atnākt divas nedēļas agrāk. Tad bija.

��� 2ēl, �Anna teica. � Man rīt jāiet maksāt.

��� Tu esi kādam parādā?

��� Jā.

��� Saimniecei?

������� Arī viņai. Man jāmaksā Vinkleriem par bērna uzturu. Sie Vinkleri ir labi cilvēki, tikai, ja es katra mēne�a piecpadsmitajā datumā nesamaksā�u, viņi bērnu solās izmest uz ielas.

��� Viņi patie�ām ir labi, � jūrnieks pasmīnēja.

��� Katrs cilvēks ir labs, ja viņam par to samaksā.

�������� Un par katru klientu man arī saimniecei jā�maksā lats. Viņa izīrē man �o istabiņu, un lats no katra nemaz nav tik daudz. Citas no manām paziņām plē� vēl vairāk.

�������� Protams, draudziņ, � kurinātājs atkal pasmī�nēja.� Katrs rauj, ko māk. Un cik var. Un katrs uz�skata sevi par godīgu. Hofmaņa kundze dro�i vien nekad nav atdevusies par naudu. Vismaz ne uz ielas, un viņa tevi nicina. Un nicina mani. Es redzēju, kā viņa uz mums paskatījās, bet �īs augstās tikumiskās jūtas, acīm redzot, viņai netraucē �o to nopelnīt uz netikumības rēķina. Vinkleri tev ir radinieki?

��� Nē, � Anna atteica.

Sieviete atkal piecēlās sēdus un cie�i ieskatījās jūr�nieka sejā.

��� Un kā sauc tevi?

��� Freds.

�� Tu neesi tāds kā citi. Tu esi pavisam savādāks.

��� Kāds?

�� Tu ļoti daudz runā.

��� Es varu klusēt.

��� Tu esi precējies?

��� Nē. Bet biju. Es nemēdzu krāpt.

��� Kas tu tāds esi?

��� Strādāju par kurinātāju uz �Baltā Vēja�.

��� Tu melo.

��� Ko man dotu �ie meli?

��� Neko.

��� Nu, redzi!

�� Tu par daudz gudri runā.

�������� Esmu daudz vecāks par tevi. Un jau astoņus ga�dus braucu uz jūras. Kar�, jūra un dzīve ostā daudz ko iemāca. 1

�������� Ko tas līdz? � Anna uzprasīja. � Ja viss paliek pa vecam? Ja mums arī turpmāk būs jādzīvo tāpat?

������� Tā nebūs jādzīvo, � Freds teica. � Tā nebūs. Tikai nekad nevajag noliekties par daudz zemu. Lai kā arī mēs netiktu sisti. Un vienmēr vajag sapņot.

Sapņi� Balti mākoņi zilās debesīs. Tie kļūst bie�zāki, tum�āki, un debess kļūst tum�āka, tad melna, un mākoņi kļūst melni, un tad sākas lietus, sākas negaiss un visapkārt �ķeļ zibeņi, rūc pērkons, un ir jābēg, un, kad tas viss beidzas un tu iz�āvē drēbes, un debess atkal ir zila, un atkal ir balti mākoņi, tev jau ir grūti vēlreiz pacelt galvu aug�up un raudzīties zilgmē, un tu vairs netici. Tu vienkār�i netici �iem baltajiem mā�koņiem, jo esi jau reiz salijusi, esi izjutusi bailes un esi bēgusi. Un zini, ka tik reti ir skaidras dienas, jo pastāvīgi pū� vēj�, vienus mākoņus aizdzen un atdzen citus. Zini, ka sapņi nepiepildās, jo dzīve, tā nolādētā dzīve � Bet ko gan dzīve � Tie cilvēki, tie nolādētie cilvēki�

� Viņ� bija pirmais un vienīgais cilvēks, ko es mī�lēju. �Tu esi vēl bērns,� viņ� parasti teica. Bet man togad palika astoņpadsmit gadu. Tu saki � par ātru? Nē? Nu protams. .Bet es tie�ām biju vēl bērns. Es neko nezināju. Neko. Es pat nebiju vēl redzējusi, kā cilvēki skūpstās. Es vispār vēl nebiju redzējusi, kā cilvēki mīl viens otru. Es tikai biju redzējusi, kā cil�vēki viens otru neieredz un kā viņi viens otru nonāvē. Cilvēki nogalināja cilvēkus. Kā zvērus, kā trakus su�ņus. Jā, vācie�us tagad neieredzu un neieredzu arī lat�vie�us tādēļ, ka viņi nogalināja cilvēku, kuru es mī�lēju. Un nekad man vairs nebūs iespējas mīlēt. Nekad. Es tagad neieredzu nevienu cilvēku. Neieredzu tevi, saimnieci, Vinklerus, paziņas, neieredzu visu pasauli. Neieredzu pati sevi, jo nepietika drosmes nogalināt saimnieku pēc tam, kad viņ� mani izvaroja. Lopi! Kādi gan cilvēki ir lopi! Un tu arī. Jā, jā! Vīrietis ir no�ē�lojams, kad viņ� nāk pie pērkamas sievietes. Un tādēļ jūs neieredzu. Un savu miesu, kura iznēsāja Filipu. Fi�lips nav mīlas bērns. Filips ir naida bērns. Nolādētā pasaule! Es savu bērnu neieredzu visvairāk no visiem. Es viņu ienīstu, ienīstu tik stipri, cik vien stipri var kādu ienīst. Tagad man jāguļ ar piedzēru�iem jūr�niekiem, lai viņam nopelnītu maizi, apģērbu, siltumu. Es būtu ar mieru darīt vēl ko sliktāku. Ko? Nekā slik�tāka vairs nav? Dro�i vien. Bet es tomēr būtu ar mieru darīt. Tas ta�u ir mans bērns, saproti? Neko tu nevari saprast, jo nekad ta�u neesi dzemdējis. Es lēni aiz�vilkos līdz aptiekai, bija nakts, es jutu, ka tūlīt, tūlīt man sāksies, un no bailēm kā ārprātīga dauzīju pa aptieķnieka mājas durvīm. Pagāja ilgs laiks, kamēr durvis atvērās un aptieķnieks apjautājās, ko es gribot. Es parādīju uz savu vēderu un lūdzu palīdzēt. �Vai jums, jaunkundz, ir ar ko samaksāt?� Viņ� smējās, rā�dīdams savus zelta zobus. Neko, neko mūsu pasaulē cilvēks nedara Par velti. Neko. Tikai nauda, nauda, nauda, nauda, nauda, nauda, nauda. Ko? Apnika? Riebjas? Arī man, jo es pati tagad katru dienu to vien runāju un par to vien domāju. Tikai par naudu, naudu, naudu, naudu, naudu. Ko? Nu labi. Izbeig�u. Nauda � vispretīgākais vārds. Es lēnām gāju atpakaļ uz mā�jām. Dzīvoju Kaugurciema �Putekļos� pie vecas, vecas saimnieces. Taisni brīnums, cik da�i cilvēki spēj ilgi nodzīvot. Visi viņas dēli no�auti piektajā gadā, un ciema saimnieki viņu nesauca citādi kā tikai par �sar�kano�. Deviņpadsmitajā gadā viņu neno�āva tādēļ, ka bija pārāk veca. �Gan nomirs pati,� teica gan vācie�i, gan latvie�i. Arī mani sauca par �sarkano�, jo pie viņas dzīvoju un biju mīlējusi cilvēku, kas arī bija �sarkanais�. Pusceļā pakritu, sāpes kļuva arvien spē�cīgākas, un es kliedzu, es saucu palīgā cilvēkus, tad dievu, bet nevienam es nebiju vajadzīga. Es tikai varēju kaukt. O, ja tu kaut mazliet spētu iedomāties, ko es toreiz izcietu! Kā toreiz kliedzu, kā lūdzos, kā visu nolādēju! Un tad es ieraudzīju sev starp kājām glumu, sārtu dzīvības kamolu; viņ� sāka brēkt, un tad mēs kliedzām abi, bet cilvēki, dievi un pasaule klusēja. Varbūt tie smējās, jo vai tad tiem bija vajadzīgs �is dzīvais gaļas gabals? Un es? Viņi, protams, smējās, bet mēs to nedzirdējām. Mums nekas cits neatlika kā vienīgi kliegt. Jutu izzūdam spēkus, jutu, kā izzūd sā�pes un iestājas nespēks, nogurums, un jutu, kā no- plūstu asinīm. Tad sapratu � dzīvība mani atstāj un es mirstu. Vairs nebūs jāatceras cilvēks, ko es mīlēju. Uz visiem laikiem no atmiņas izzudīs tā diena, kad viņ� mani pirmo reizi noskūpstīja un mēs iegājām me�ā, viņ� mani apskāva un noskūpstīja vēlreiz, un es gaidīju, ko viņ� darīs tālāk, bet viņ� klusēja, jo viņam bija jādodas prom. Viņ� bija �sarkanais�. Muļ�ķības. Viņ� bija cilvēks, ko es mīlēju. Viņ� bija mans. Un viņ� man teica, ka noteikti atgriezī�oties un man vairs nebū�ot jākalpo pie Stumbru saimnieka, bet es varē�ot mācīties un pēc tam pati mācīt citus. Tu sa�proti? Tam bija grūti ticēt. Bet to man pateica cilvēks, ko mīlēju, un es tam visam noticēju. Starp citu, es tam ticu vēl tagad. Tikai tad, kad esmu aizmigusi un sapņoju. Protams, tā nekad nebū�u es, kas mācīs bēr�niem burtus. Ar mani ir cauri. Bet tā varbūt būs pa��reizējā Stumbru kalpone vai arī kāda cita. Un tad es viņam teicu, ka labprāt dejotu baletu, bet viņ� atbil�dēja, ka es tam jau esmu par vecu. �Bet tu nupat teici, ka esmu vēl bērns.� Viņ� smējās. Un tad es viņam pateicu, ka gribētu strādāt par dārznieci un audzēt skaistus ziedus. Visskaistākos ziedus pasaulē. Es tos nevienam nepārdotu. Es visus savus ziedus, visas sa�vas rozes atdotu par velti, bet tikai tiem, kuri būtu to pelnīju�i. Kuri? Nezinu. Bet tie būtu labi cilvēki. Sa�proti? Ļoti, ļoti labi. Un tad es viņam pateicu, ka es labprāt gribētu spēlēt vijoli, man patīk mūzika, un viņ� teica, kad atgriezī�oties, noteikti mani iemācī�ot, jo arī pats spēlējot. Un tad es viņam pateicu, ka var�būt ir labi � nedarīt neko, bet tikai tā ar viņu divatā staigāt pa me�u un skūpstīties. Viņ� smējās un atkal teica, ka esmu bērns. Tad mūsu priek�ā pēk�ņi parādī�jās vairāki kareivji, tie bija latvie�i, un vēlāk runāja, ka tie esot biju�i nacionālisti. Viņi manu cilvēku, kuru es mīlēju, ieveda me�ā un no�āva. Es tev nevaru izstāstīt, ko toreiz izjutu un pārdzīvoju, un tas tev nav arī jāzina. Lai tas paliek man. Tikai man. Saproti? Tad ir labi, ka saproti. Un tā es savu dēlu nosaucu viņa vārdā � Filips. Un tagad es domāju, kas Filips būs par cilvēku. Labs, skaists? Kas no viņa iznāks? Un tādēļ neieredzu un tādēļ mīlu. Vēl viens Stumbris? Vēl viens no tiem, kas spēj no�aut cilvēku tikai tādēļ, ka domā citādi nekā pārējie? Tādēļ, ka no dzīves grib kaut ko vairāk nekā pārējie? Tikai tādēļ, ka centies piepildīt cilvēku sapņus? Kas no viņa iznāks, jūrniek? Ak tā! Frcd. Kas no viņa iznāks? Es nezinu. Varbūt būs dzērājs un nemīlēs cilvēkus, nemīlēs nevienu sie�vieti, mīlēs tikai pats sevi? To vajag? Nu protams. Arī sevi ir jāmīl. Varbūt kādreiz tā arī būs, kā man to�reiz teica cilvēks, kuru es mīlēju. Kādreiz cilvēki kļūs citi un būs vērts viņus cienīt un vērts mīlēt. Varbūt. Varbūt Filips būs gudrs, skaists � lai gan vīrietim tas nav nepiecie�ams, � viņ� darīs kaut ko labu, un nauda viņa dzīvē nebūs galvenais? Ko? Jā, to tev vēl nepa�teicu. Stumbris. Resns, pretīgs vīrietis. �Aug�malu� saimnieks. Mani vecāki pie viņa bija kalpoju�i jau ilgi, un, kad viņi kara laikā nomira, es pārgāju Stumbra rīcībā gandrīz mantojuma kārtībā. Viņ� bija ne�ēlīgs. Sieva viņam bija slima, un viņ� man sāka uzmākties arvien bie�āk. Pēc tam kad cilvēku, ko es mīlēju, tie nelie�i no�āva, Stumbris kļuva arvien nekaunīgāks, sauca mani par �sarkano brūti�, un tad kādu vakaru, kad virtuvē mizoju kartupeļus, viņ� mani nogāza zemē un sāka plēst drēbes. Kā es viņam situ, kā skrāpēju, kā bļāvu! Tad viņ� mani paņēma aiz matiem un vai�rākas reizes trieca galvu pret klonu. Protams, tas prc- tīgais vecis savu panāca. Tā es pirmo reizi iepazinos ar � Ak, lai jau paliek! Es piecēlos, kļuva tik slikti, tik pretīgi, izgāju laukā un izvēmos. Bet labāk ne�kļuva. Tāpat bija slikti un pretīgi. Man vajadzēja no�sist viņu, nosist Filipu, pa�ai sevi. Bet man ta�u bija tikai divdesmit gadi. Es ar pāris mēne�u veco dēlu devos uz Rīgu. Es ne�aubījos, ka varē�u noīrēt istabu, varē�u strādāt un bērnu pieskatīs saimniece. Nekas neiznāca. Lai gan kaut kas tomēr iznāca. Bērnu ar lielām grūtībām nodevu Vinkleriem, bet pati, kā redzi, strādāju. Tikai es nekad neiestādī�u nevienu puķi. Es nespēlē�u vijoli. Es nestrādā�u frizētavā, es pat ne�strādā�u fabrikā par vienkār�u strādnieci. Es nevie�nam neesmu vajadzīga. Ne dārzam, ne mūzikai, ne cilvēkiem. Esmu vajadzīga piedzēru�iem jūrniekiem.

Tad, lūk, vecā nāve, Filips Grantovskis nodomā. Mēs atkal satiekamies.

Lielais, komfortablais okeāna laineris �Gruzija� lēni attālinās no Rīgas ostas. Pasa�ieri iekārtojas ka�jītēs, apskata kuģi, iepazīstas. Ar �o peldo�o pili vai�rāku zemju tūristi dodas ceļojumā apkārt Eiropai.

Stokholma.

Oslo.

Kopenhāgena.

Havra.

Londona.

Atēnas.

Stambula.

Odesa.

Bezrūpīgs vasaras ceļojums. Eiropas skaistakas galvaspilsētas. Viņi no Havras vēl aizbrauks uz Pa�rīzi. Viņiem jāredz Parīze, kaut nedaudz jāiepazīst

tajās pusotra dienās, kas viņiem atvēlētas �ai pilsētai. Bet Parīzi pilnībā var iepazīt, dzīvojot tur ilgus ga�dus, redzēt naktī, un viņi to vienīgo nakti negulēs, bet klīdīs pa Elizejas laukiem, dzers �Mārtiņi� pazīsta�majā kafejnīcā �La Paris�, sēdēs Sēnas krastmalā un skatīsies, kā garām slīd bar�as un turpat blakus skūp�stās mīlētāji.

Viņi daudz ko redzēs, �ie vairāku zemju tūristi. Tā�dēļ arī brauc, lai par savu naudu kaut ko iegūtu.

Pēc pirmajām pusdienām vairāki pasa�ieri nesteig�damies ieiet restorāna bārā.

Filips pasūta bārmenim viskiju un paskatās apkārt.

Viņam blakus atsēstas skaista japāniete.

������� Varu palūgt uguni? � viņa pagrie�as pret Filipu un ieskatās acīs.

��� Lūdzu! Kur jūs iemācījāties runāt krieviski?

�������� Skolā, � japāniete atbild un ar baudu ievelk krū�tīs cigaretes dūmus. � Pēc tam Tokijas universitātē, pēc tam� vēl kaut kur. Es runāju labi?

��� O jā! Gandrīz bez akcenta.

��� Jūs esat krievs? � viņa uzprasa.

������� Nē. Esmu latvietis. Varbūt iepazīsimies? Filips Grantovskis � rakstnieks.

������� Ļoti patīkami, � japāniete pasniedz Filipam pie�cus greznus pirkstiņus. � Keiko Okava � aktrise.

��� Ļoti priecājos. Ko jūs dzersiet'

��� Kaut ko vieglu.

��� Kokteili?

��� Jā.

��� Barmen, vienu kokteili!

��� Acumirkli.

Filips paskatās japānietes sejā, tā ir skaista, tā ir pat ļoti skaista, un viņam nez kādēļ gribas pieskar�ties �ai sejai, �īm neparastajām acīm un lūpām. Viņ� atceras, ka viņam jau �etrdesmit pieci gadi, iesirma galva, ka dzīves otrais puslaiks tuvojas beigām. Vēl apmēram desmit gadi, un spēle beigsies. Tiesnesis nosvilpsies, pacels abas rokas un apstādinās pulksteni. Viss. Pēc tam tiks sastādīts spēles protokols. Tajā un tajā minūtē tika gūti pirmie vārti. Tajā � zaudēti. No tās minūtes līdz tai bija uzbrukums, no tās līdz tai � aizsargājās. Tiks ieprotokolēti visi tiesne�a aizrādī�jumi, brīdinājumi. Visi spēles noteikumu pārkāpumi. Pēc tam ar �o protokolu iepazīstinās treneru padomi, augstāko tiesne�u kolēģiju un pasludinās spriedumu � spēles rezultātu atzīt vai anulēt. Spēlētāju diskvali�ficēt vai tomēr atstāt komandas goda sarakstos.

Filips pasmaida. Tas viss ir muļķības. Kad spēle beigsies, viņi gan varēs atzīt vai nosodīt cīņas paņē�mienus, atzīt vai neatzīt rezultātu, bet nespēs to anu�lēt. Rezultāts paliks. To neviens nemainīs. Vēl desmit minūtes. Spēli es bū�u uzvarējis. Sliktākajā gadījumā tā var beigties neiz�ķirti. Vienīgi vēl varētu mēģināt piekukuļot tiesnesi, lai tas kaut nedaudz paildzina spē�les laiku. Tikai jā�aubās � Tas laikam ir vienīgais tiesnesis, ko nevar uzpirkt.

��� Jūs esat kinoaktrise? � Filips uzprasa.

��� Jā, � Keiko atbild un turpina lēni sūkt kok�teili. � Par ko jūs domājat?

��� Par Lielo Spēli, � Filips atbild. � Un par lo�mām, ko mums neuztic re�isors, bet uztic dzīve. Un vēl es domāju par to, kā mēs �īs lomas nospēlējam.

��� Jūs esat dramaturgs? � Keiko uzprasa.

��� Arī jūs esat dramaturgs, � Filips saka. � Tāds pats kā es. Mēs katrs esam dramaturgs un katrs uz�rakstām savu lugu. Da�i to sauc par dzīvi.

��� Es esmu aktrise, � Keiko saka.

Filips smaida.

Bārs pamazām pildās ar cilvēkiem un tabakas dū�miem. Bārmenis nepārtraukti jauc kokteiļus un vis�kiju ar sodu.

�� Vēl vienu, � Filips saka. � Neat�ķaidītu.

��� Acumirkli.

�� Jūs pats sev rakstāt lomas? � skaistā japāniete uzprasa un no gai�zila portsigāra izņem cigareti.

�� Jā, � Filips atbild. � Rakstu. Manuprāt, nav svarīgi, ko un kādu lomu uzrakstu. Svarīgi vienīgi to labi nospēlēt, lai kāda tā arī būtu iznākusi. Nospēlēt tā, lai vismaz vienam cilvēkam no tavas spēles būtu kāds labums. Un censties visu laiku nepalikt statistos.

��� Jā, � Keiko pasmaida. � Tas ir skumji. Es �et�rus gadus nedabūju lomas. Es vai nu stāvēju, vai gāju, kaut ko pasniedzu, vai arī aiznesu. Es nedrīkstēju runāt. Man viņi neatļāva runāt. Man bija jāklusē. Skumji, vai ne?

��� Nē, � Filips atbild. � Lai gan � Loma uz ska�tuves � Kāda tam nozīme � liela vai maza? Protams, patīkamāk spēlēt pirmo, lielo. Un tomēr � �īs skatu�ves lomas� Daudz svarīgāk � kādu lomu mēs spēlējam dzīvē, kā mēs to nospēlējam un vai vispār vajadzēja spēlēt. Ja bija � vai mēs par to esam sa�ņēmu�i pateicību, cieņu, un vai �ai spēlei bija kāda palieko�a jēga? Ja nebija�vai esam saņēmu�i pār�metumus, nopēlumu, sodu, ka tomēr spēlējām to, kas nebija paredzēts mums? Varbūt kāds cits, daudz ta�lantīgāks tika nostumts malā? Būt par statistu uz skatuves nemaz nav tik slikti. Jūs tomēr esat uz ska�tuves. Daudz sliktāk būt par statistu dzīvē. Vēl bēdī�gāk � būt izstumtam no dzīves.

��� Esmu apreibusi, � Keiko saka. � Ir jauki. Es spēlēju tikai pirmās lomas.

Filips pieceļas.

��� Iziesim uz klāja?

��� Labprāt. Esmu apreibusi.

��� Kādēļ mēs dzeram?

�� Lai aizmirstu, � Keik'o pieceļas un skumji pa�smaida,� Lai visu aizmirstu.

Viņas seja uz mirkli pavīd sāpes, un tā Izskatās vēl skaistāka.

Viņa dro�i vien spēlē traģēdijas, Filips nodomā un, pieturot aktrises elkoni, lēni virzās uz bāra izeju.

��� Bet neko nevar aizmirst, � Keiko �ukst.

Viņa ir �ņaugta, sista, viņa ir nodurta un noindēta, un tomēr viņa ir dzīva. Keiko Okava dzīvo. Sīs skatu�ves lomas � Varbūt cilvēki, kad tevi no�ņaudza, no�sita, nodūra un noindēja, noticēja tavai nāvei un to pārdzīvoja. Kāds varbūt pat raudāja.

�� Tas ir slikti, � Keiko saka. � Slikti, ka nevar �

Tu dro�i vien esi laba aktrise. Sliktām, lai arī skais�tām, galvenās lomas nedod.

��� Bet es mēģinu, � Keiko saka. � Varbūt izdosies.

Kad nomirst cilvēks, grūti noticēt, lai gan neticēt

nāvei nav ne mazākā iemesla. Un tomēr� tas ir velni�ķīgi grūti. Cilvēks vienmēr ir labāks aktieris nekā aktieris � cilvēks.

Viņi iziet uz klāja. Ir saulaina vasaras pēcpusdiena. Vēja nav. Zila, mierīga jūra. Zilas, mierīgas debesis. Balts, nemierīgs kuģis.

������� Jūs nebaidāties no jūras slimības? � Keiko uz�prasa. Viņa atspie�as pret klāja margām un skatās jūrā. Saule spīd sievietes sejā, un viņa nedaudz pie�miedz jau tā �aurās acis.

Kaut kāds neparasts skaistums ir �o austrumnie�u sejās. Varbūt acīs? Varbūt matos? Lūpās? Japānie�tes � skaistākās sievietes pasaulē. Un Keiko � skais�tākā no skaistākām. Kādēļ viņa ar mani sarunājas? Tie�i ar mani? Kur ir japāņi? Kaut kur noteikti jābūt japāņiem.

�������� Nē, � Filips atbild. � Nebaidos. Es baidos no jūras. Kur jūsu ceļa biedri?

Keiko iesmejas. Virs kuģa lido kaijas. Tās vēl kādu gabalu viņus pavadīs, tad lidos atpakaļ. Kādēļ tās nevarētu lidot līdzi? Kādēļ tikai pavada?

������� Es ceļoju viena, � Keiko atbild. � Bez pava�doņiem. Jauki.

��� Ari es ceļoju viens.

������� Jūs baidāties nomirt? � Keiko pēk�ņi uzprasa. � Kādēļ jums bail no jūras?

�������� Nezinu. To grūti izskaidrot. Varbūt tās ir bailes no dziļuma. Jūru es nepazīstu. Tas man ir kaut kas nezināms, bet nezināmais vienmēr iedve� satraukumu un bie�i arī bailes.

��� Tātad jums bail no nāves?

������� Jūs esat sastapusi kādu cilvēku, kas no tās ne�baidās?

��� Jā, � Keiko atbild. � Japāņi nebaidās.

������� Varbūt. Bet tad viņi baidās no kaut kā cita, kas ir briesmīgāks par nāvi.

Keiko seja kļūst bāla, un viņa cie�i ar abām rokām pieķeras klāja margām. Uzpū� vēj�, Keiko acis aizklāj viņas biezie, samtainie mati, un skaistās sejas vairs nav. Filipam japāniete �ķiet tik trausla, tik viegla, ka viņ� neviļus pieskaras Keiko plecam. Viņam ienāk prātā, ka vēj� Keiko varētu aizpūst prom. Kā kaijas spalvu.

������� Uzrakstīt to varbūt var, � Filips saka, � bet pateikt � nē.

��� Var.

��� Jus to esat izjutusi?

��� Jā.

��� Un bie�i? � Filips pajautā.

��� Jā. Katru dienu.

�������� Neticu. Ja tas atkārtojas katru dienu, tad bailes vai �ī neizsakāmā sajūta notrulinās. Un mēs �īs bailes vairs nejūtam. Mēs pie tām pierodam, kā pierodam dzīvot.

��� Hirosima.

��� Ko?

��� Hirosima. Luk, kas ir baismaks par nāvi.

�� Atkārtojiet �o vārdu, � Keiko palūdz.

Filips klusē.

��� KādēJ jūs klusējat? Atkārtojiet � Hirosima.

������� Nē. Es to atkārtotu, ja �is vārds jums sagādātu prieku.

��� Pasakiet skaļi � Hirosima.

��� Sis vārds jums sagādās sāpes.

��� Un jums?

�������� Nē. Manī tas izsauc naidu, bet jums � Nezinu. Varbūt to, ko nevar pateikt. Ko cilvēks var tikai no�jaust.

Keiko piekrīto�i pamāj ar galvu.

Tāla, mazliet noslēpumaina zeme � Japāna. Uz�leco�ās saules zeme. Kur pirms divdesmit diviem ga�diem uzlēca divas saules. Kur uzlēca trīs saules. Vai kāds mēģinājis �os saules lēktus aprakstīt? Tā, kā bija īstenībā? Ir. Un ļoti daudzi. Un ne reizi nekas nav iznācis. Tie nebija meli un nebija arī patiesība. Un nevajag. Nevajag rakstīt to, kas ir neiespējami. Var�būt pilnīgi pietiek ar to, ko iesaka �ī japāņu kinoak�trise. Pietiek tikai pateikt: �Hirosima,� � un tu esi uz�rakstījis visbiezāko un pilnīgāko romānu epopeju. Vispatiesāko. Visne�ēlīgāko. Vishumānāko.

��� Hirosima.

Kaijas kliedz.

Tās kliegdamas atvadās no cilvēkiem, no kuģa un lido atpakaļ uz krastu.

Bet Filips un Keiko klusē. Viņi ir pateiku�i ļoti daudz.

�������� Uz redzē�anos, � Keiko saka. Viņa ieskatās Fi�lipa vīri�ķīgajā sejā un pasmaida. Tas ir skumj�, skaists smaids.

������� Ar jums bija jauki, � Filips saka. � Varbūt pēc vakariņām atkal satiksimies bārā?

������� Uz redzē�anos, � Keiko saka un pasniedz Fili�pam savu slaido roku. Roka ir auksta, un Filips no�

dreb. �Mans kajītes numurs ir 218. Ļoti iespējams, ka vakariņās neie�u. Jūs pieklauvējiet.

��� Uz redzē�anos, � Filips saka.

Viņ� noskatās, kā japāniete aiziet un pazūd. Tikai vēj� atnes viņas matu neparasto smar�u. Varbūt tā smar�o Japānas ķir�i.

��� Naktī būs vētra.

Netālu no Filipa apstājas divi matro�i. Viens no vi�ņiem skatās jūrā un pagrie� seju pret vēju.

��� Naktī būs vētra.

Būs vētra, Filips nodomā un dodas uz kuģa priek��galu. Vētra naktī. Būs tum�s, jūrā sacelsies viļņi, un kuģi pamatīgi �ūpos. Un liksies, ka nakts iestājusies visā pasaulē un �ūpojas visa pasaule, un tad dro�i vien būs bailes. Bet bailes būs veltas. Tu zini � kuģis ir liels un izturīgs, un nekas nevar notikt. Uz saus�zemes savādāk. Tur pat bezvēja laikā nevari būt pil�nīgi dro�s. Vētras cilvēku dzīvē� Un tu tiec kaut kur nests, tu mēģini aiz kaut kā aizķerties, kaut kam pie�ķerties, bet tevi tomēr vēj� dzen, tu tiec triekts, dzīts, tu gribi apstāties, bet nevari, un atkal tiec dzīts, un tev jāskrien, un skrien, pats nezinādams, kur tevi �is vēj� aizdzīs, un tev ir bail, un tu gribi kādam to pa�teikt, tu kliedz, tu lūdzies palīdzību, bet neviens tev nepalīdz. Visapkārt trako vētra, un neviens nedzird tavu balsi. Un nevienam nav laika apstāties, jo arī tie citi tiek dzīti, un neatliek laika iegaumēt sejas. Ne�atliek laika iegaumēt vārdus, jo tev virsū jau grū� ci�tus � nāko�os, nāko�os, nāko�os � Tu tikai dzirdi kliedzienus. Tu cilvēkus nicini par viņu bailēm, neap�jēgdams, ka arī pats baidies. Varbūt no visiem vis�vairāk. Tev ir bail; mums visiem ir bail, ka tikai vēj� mūs neaiznes pārāk tālu. Par daudz, par daudz tālu. Mēs vairs nevarēsim atgriezties.

��� Jūs nezināt, kad mēs iebrauksim Stokholmā? � kāds pavecāks pasa�ieris pajautā.

��� Nē, � Filips atbild. � Vai nav vienalga?

��� Kas par muļķībām. Bez tam cilvēkiem vienmēr ir labāk, ja viņi skaidri zini, kur un kad �

Filips neklausās. Viņ�, domās nogrimis, vēro, kā kuģa priek�gals �ķeļ viļņus. Vēj� kļūst stiprāks un jūrā viļņi � lielāki. Kuģis �ūpojas.

Lai gan Filips uz jūras atrodas pirmo reizi, pagai�dām viņ� vēl nejūt slimības tuvo�anos. Ja kļūs slikti, Filips nodomā, būs jāpiedzeras.

�Kur un kad �� Cilvēks nekad to nevar zināt. Un labi, ka arī nezina. Ne vienmēr viss jāzina. Būtu pa�visam skumji. Būtu pavisam drausmīgi. Lai gan es, bez �aubām, to varēju zināt � kad mēs iebrauksim Stokholmā? Principā � vienalga. Bet zināt varēju. Vienalga. Galvenais � mēs tur būsim. Nu un tad? Nekas. Es nemaz tur negribu būt. Un tādēļ man vien�alga. Pēc tam � Oslo. Pēc tam � Dānija. Pēc tam � Havra un Parīze. Skaisti. Pēc tam � Stambulas zilās mo�ejas. Es nevienā no �īm vietām negribu būt. Tas skan smieklīgi, bet es tie�ām negribu. Ne Londonā, ne Atēnās. Es uznācu uz �ī kuģa, lai nokļūtu uz jūras. Es gribu vienīgi redzēt un izjust jūru, jo man visu laiku no tās ir bail, kā kādreiz bija bail no dzīves. Laika at�licis pavisam maz. Bet, kas palicis, tas viss būs mans, un to es gribu aizvadīt nedaudz savādāk. Es ceru, ka �is brauciens man palīdzēs. Lai tad, kad tiesnesis no�svilpsies un pacels rokas, es varētu par visu un sevi būt pilnīgi pārliecināts.

�� Atvainojiet, jūs patie�ām nezināt, kad mēs iebrauksim Stokholmā?

Ejiet pie velna, Filips nodomā un pasmaida.

��� Stokholmā mēs ieiesim ap pulksten diviem naktī.

��� Zēl. Es domāju � no rīta.

��� Dro�i vien tā arī būs. Naktī gaidāma vētra.

��� Ko? Vai tad nevarēja būt bezvēj�?

Filips atkal pasmaida.

��� Jūs baidāties?

�� Nē. Bet kādēļ nevarēja būt bezvēj�? Bezvēj� ir labāks.

Iespējams, Filips nodomā. Ļoti iespējams.

Bezvēj� dzīvē� Mierīgs dīķis. Balti gulbji un ba�lo�i. Dzied putni. Balta būda. �aura upīte. Sēdi, mak��ķerē, un, lai gan skaidri zini, ka neko citu �eit nevari izvilkt kā vienīgi mailītes, tu tomēr sēdi un ceri noķert foreli. Esi tik naivs, ka neienāk pat prātā smieties pa��am par sevi. Bet kas gan spēj smieties par sevi? Un tā tu sēdi. Un tad tev apnīk. Lielāku zivi neesi dabūjis, un tev beidzot apnīk ķert tikai mailītes. Tu uzbūvē vai nopērc laivu. Pieliec tai buru, jo kāds teica, ka ar burām uz priek�u tiksi ātrāk. Tu iekāp savā mazajā kuģī un gaidi vēju. Bet vēja nav. Un tā tu atkal sēdi un gaidi. Tālumā redzi, kā upe kļūst platāka, un skaidri zini, ka tur labi ķeras lielās zivis, un redzi cilvēkus, jūti ritam dzīvi. Bet tu sēdi un gaidi. Tev ir sapņi par lieliem lomiem, tu gribi skaistu sievieti, tu gribi izdarīt kaut ko tādu, lai par tevi runātu un tevi cienītu. Bet tu sēdi un gaidi. Vēja nav. Brīnies, kādēļ tā nav. Tu tik daudz laba gribētu cilvēkiem iz�darīt, tik daudz paveikt, lai tad, kad � Bet tu sēdi un gaidi. Ķer mazās zivis un sapņo. Pa�am jau pietiek, bet nepietiek, ko iedot arī citiem. Tu nezini, ka līdz jū�rai vari aiziet kājām? Melo. Zini. Tev ir bail. Tev vienkār�i bail piecelties un iet. Un tādēļ sēdi laivā un gaidi vēju. Jo jāiet cauri purvam. Un ej nu sa�zini � Ko tu, cilvēk, vari zināt? Gan jau vēj� būs. Bet nebūs. Visapkārt tavai baltajai būdai ir me�s. Un gadi iet � uz neatgrie�anos, uz neatgrie�anos, uz neat�grie�anos ,.. Tev gan uz mirkli ienāk prātā, ka laivai varētu pierīkot airus. Bet tad būs jāairē. Tu sēdi un gaidi.

Un gadi aiziet.

Un gadi aiziet.

Un gadi aiziet.

Gongs.

Tu pacel galvu un paskaties uz buru. Tā saulē iz�kaltusi pavisam plāna. Ja ari tagad vēj� iepūstu bu�rās, tās saplīstu, un tu tik un tā paliktu uz vietas. To saproti tikai tagad � pavisam īsi pirms beigām. Un tu pēk�ņi vēlies, lai saceltos vētra, kas izrautu kokus, sakustinātu rāmo upes ūdeni un tevi pa�u paceltu gaisā un nestu, un sviestu, un no visa spēka triektu pret zemi, pret cilvēku kājām, krūtīm, sejām, sirdīm. Tu gribi būt tur. Tu vairs nevari aiziet kājām. Tu vairs nevari aizbraukt. Vienīgā cerība � viesuļvētra.

Filips lēni �ķērso klāju, aiziet uz savu kajīti un ap�guļas. īsi pirms vakariņām viņ� nesteigdamies pār�ģērbjas un izsmēķē cigareti. Pēc tam pieceļas un tāpat nesteigdamies aiziet uz pla�o restorāna zāli. Tā ir pus�tuk�a. Acīm redzot, krietna daļa tūristu jau jūt jūras slimību. Kuģi pamatīgi �ūpo. Filips paskatās apkārt un atņem da�us sveicienus.

Keiko vakariņās nav ieradusies. Tomēr.

Blakus apsēstas pazīstams ārsts un pasniedz Fili�pam da�us baltus graudiņus.

������� Ņemiet, � ārsts saka. � Pēc tām pat desmit balles stiprā vētrā jums būs lieliska ēstgriba.

��� Paldies, profesor! Es ceru, ka būs labi tāpat.

��� Iedzeriet, iedzeriet! Vētra tagad tikai sākas.

��� Nu labi, profesor.

Filips norij vienu graudiņu, un mutē paliek rūgtums.

��� Paldies!

��� Nav par ko.

Iestājas krēsla.

Filips iziet uz klāja. Pavisam zemu virs galvas skrien tum�i mākoņi. Kuģis te paceļas, te atkal krīt lejup, un tomēr tā nav vētra. īsta vētra. Ir tikai ne�liela �ūpo�anās. Ir tikai solis aug�up un solis lejup.

Kā bērni savas bērnības �ūpolēs, Filips nodomā un aiziet līdz 218. kajītei. Viņ� mirkli pastāv, tad pie�klauvē.

������� Pagaidiet, � aiz durvīm atskan Keiko balss. � Es tūlīt.

�Tūlīt� ilgst vairakas minūtes.

Filips paiet sāņus un smēķē. Viņ� vēl joprojām jūt mutē rūgtumu.

Beidzot parādās Keiko. Filips paskatās un nedaudz samulst. Japāniete ģērbusies spilgti baltā, caurspīdīgā kleitā. Garie, melnie mati brīvi krīt lejup, aizsedzot pusi sejas un kreiso plecu. Ap slaido kaklu mirdzo�a pērļu virtene. Un, lai gan Keiko, ieraugot Filipu, pa�smaida, viņas acīs ir skumjas. Smaida tikai mazā mute. Lielajās acīs ir krēsla. Varbūt gai�a nakts. Var�būt tur uzlec mēness un iemirdzas zvaigznes, tikai, lai tās ieraudzītu, �īs acis jānoskūpsta. Vai arī jāaiziet tālu prom. Varbūt jāaiziet pavisam prom. Bet aiziet nevar. Keiko pienāk pie Filipa un nedaudz noliec galvu.

��� Pateicos, � viņa saka. � Es jūtos ļoti viena.

��� Iesim uz bāru?�Filips vaicā.

������� Vēl ne, � Keiko atbild. � Vēl nedaudz pastai�gāsimies pa klāju.

��� Labi.

Viņi klusēdami �ķērso kuģi, nesatiekot gandrīz ne�vienu pasa�ieri. Arvien straujāk tuvojas nakts.

������� Skaisti, � Keiko saka. � Naktis visur ir vie�nādas.

��� Jā, � Filips atbild. � Visas tum�as.

Filips jūt japānietes vēso roku un jūt, kā tā sarau�jas un nodreb.

�� Jums kļūst auksti? � viņ� uzprasa.

��� Nē, nē, � Keiko saka, � bet iesim uz bāru.

Bārs ir pustuk�s.

Spēlē mūzikas automāts, un telpu piepilda bezgala skumīga sievietes balss un melodija. Viņa laikam ir bezcerīgi iemīlējusies vai arī visu zaudējusi. Vai arī iet naktī, un viņai bail, jo ir viena. Un tomēr � Ja bail, tad kliedz. Ja esi viena, tad meklē. Ja skumji, tad klusē. Tikai nevajag raudāt un nevajag �ēloties citiem. Tu to vari pateikt, bet nemēģini izsaukt līdzjūtību. Tas pazemo.

�� Vai jūs nevarētu �o plati apmainīt? � Filips pa�lūdz bārmeni. � Gribas raudāt līdzi.

�� Vienu acumirkli.

Tvistu nomaina �eiks. Pēc tam atskan letkiss un kāda neapolitānie�u dziesma. Kad tā beidzas, bāra telpu piepilda skanīgas japāņu meiteņu balsis. Plūst skaistā �Alīlas brīvdienu� melodija.

�� Palūdziet, lai �o plati nespēlē, � Keiko ieskatās Filipa acīs. � Palūdziet, lai atkārto neapolitānie�u dziesmu.

��� Labi.

Dzied Mario Lanca.

�� Jums nepatīk, ka arī mīlai ir brīvdienas? � Fi�lips uzprasa. � Jums nepatīk, ka arī mīla nogurst un tai vajag atpūtu? Kaut da�as dienas. Tas nav daudz. Mīla ta�u sākusi strādāt tik sen.

��� Nepatīk, � Keiko atbild. � Pasaule nogurst. Cil�vēki nogurst. Cilvēki pavisam nogurst. Jūlija naktīs salst. Vai varam dot mīlai kaut vienu brīvdienu? Jūs dro�i vien zināt daudz labāk par mani, kas tad notiktu. Cilvēkam jābūt pret mīlu ne�ēlīgam. Tā jāekspluatē kā vergs. No tās jāizspie� viss, ko cilvēks spēj izspiest. Mū�s ir pavisam īss. Mēs paspējam nobaudīt tikai da��us pilienus, lai gan spie�am no visa spēka. Mīla ne�drīkst atpūsties. Cilvēki kļūtu zvēri. Cilvēki nomirtu.

��� Cilvēki nomirst tāpat,� Filips saka.

Keiko strauji izdzer glāzi. Roka viegli trīc. Viņa iz�ņem no somiņas gai�zilo portsigāru un aizsmēķē ci�gareti.

��� Kopā ar mīlu tas ir daudz vieglāk, � Keiko saka.

��� Nē, � Filips cie�i ieskatās japānietes neparasti tum�ajās acīs. � Ar mīlu tas ir desmit reizes grūtāk. Velni�ķīgi grūti �ķirties no dzīves, bet nesalīdzināmi grūtāk �ķirties no mīlas. Ja esi viens � nospļaujies, kad tiesnesis svilps. Tev atvēlētais laiks būs beidzies. Bet, ja mīli, tu aizbāzīsi ausis, naivi cerēdams, ka �ī mazā viltība palīdzēs. Tu it kā neko nebūsi dzirdējis un mēģināsi spēli turpināt. Bet nē! Tiesnesis paliek tiesnesis, un viņu ap stūri neapvedīsi. Viņ� ir pieredzē�jis un tādēļ vienmēr paceļ arī rokas � Pēdējais � vari aizklāt acis, bet tad būs tumsa. Un tie�i no tās mēs ta�u bēgam.

Keiko smēķē un skatās kādā neredzamā punktā. Viņa nodreb, un, kad Keiko pagrie�as pret Filipu, viņ� japānietes acīs ierauga asaras.

�� Jūs esat ne�ēlīgs, � viņa negaidot saka.

��� Piedodiet, � Filips samulst.

��� Esmu par daudz dzērusi.

��� Piedodiet, � Filips atkārto. � Es negribēju ru�nāt par nāvi. Labāk vēlreiz paklausīsimies Mario Lancu.

��� Nē, � Keiko saka. � Pasakiet bārmenim, lai uz�liek �Mīlas brīvdienas�.

��� Labi.

Dzied japāņu meitenes.

Keiko klusi dzied līdzi.

��� Skumja dziesma, � viņa saka. � Visa dzīve � skumja dziesma.

��� Un to sakāt jūs? � Filips pavīpsnā. � Būt skais�tai, bagātai, slavenai un laimīgai ir skumji? Ceļot, mī�lēt, būt dzīvai ir skumji? Muļķības, Keiko. Mums vaja�dzēja runāt par kaut ko citu. Kad vīrietis ar sievieti dzer labu konjaku, viņiem nav jārunā par nāvi. Bez

tam mūziku mēs ta�u varam izvēlēties. Klausīsimies tvistu un �eiku. Un, kad apniks, pateiksim, lai to kasti izslēdz.

��� Un kas mainīsies?

��� Vai mēs nevarētu runāt par kaut ko citu?

������� Par ko? Par ko tad jārunā vīrietim un sievietei, kad viņi dzer labu konjaku?

������� Par to, ko viņi darīs pēc tam, kad būs beigu�i dzert.

��� Un ko jūs gribētu darīt?

��� Jūs noskūpstīt.

Keiko lēni paceļ galvu un cie�i un nopietni ieskatās Filipa sejā. Japānietes acis kļūst lielākas un izstaro aukstumu.

��� Jūs mani mīlat? � viņa uzprasa.

Filipam ļoti gribas samelot. Kādēļ to nepateikt? Vi�ņai tas dro�i vien atgādinās tikai pierasto vārdu spēli. Un Keiko acis ir pavisam tuvu, un tās izstaro auk�stumu.

��� Jā, � Filips atbild. '

� Tas ir nopietni?

��� Jā.

��� Mēs esam kopā divas stundas, � Keiko saka.

��� Ilgi.

��� Jūs patie�ām domājat, ka tas ir pietieko�i?

�������� Kādēļ lai es jokotu? Lai cilvēks piedzimtu, lai cilvēks nomirtu, ir vajadzīgas tikai da�as minūtes. Da�reiz sekundes. Lai cilvēks sajustu naidu, ir vaja�dzīgs tikai mirklis. Vai tad tie�ām divas stundas ir par maz, lai cilvēki viens otru iemīlētu?

Keiko iesmejas. Smejas arī acis. Caur plāno me��ģīņu kārtu, kas sedz viņas ķermeni, asi iezīmējas apa�ļās krūtis un tievais viduklis.

�Viņa ir par daudz skaista, par daudz labi veidota un par daudz pikanti ģērbusies,� Filips nodomā. Pa��laik es redzu gleznu. Japāņu vecmeistaru gravīru. Plauksto�u ķir�u ziedu.

�� Jūs esat labs rakstnieks?

Filips sarauc uzacis un mirkli padomā.

��� Nezinu, � viņ� atbild. � Līdz �im neesmu par to domājis. Kamēr apbrauksim apkārt Eiropai, es bū�u ticis skaidrībā. Man būs pietieko�i daudz laika par to padomāt.

�� Jūs vēlaties dzert? � Keiko pasmaida. Smaids ir skaists, ļoti vilino�s. � Man pietiek.

Filips ātri ieskatās Keiko sejā. Biezie mati, acis un lūpas gaida. Filips turpina skatīties un pēk�ņi sajūt, saprot un pilnīgi skaidri apzinās, ka viņu pa�laik gaida ne tikai noslēpumainās japānietes melnie mati, lielās acis un lūpas, bet ka viņu gaida Keiko Okava, vēl nedzirdēta, neredzēta Japānas aktrise. Viņa gaida, kad Filips beidzot izdzers savu brendiju un noskūpstīs.

Filips izdzer un samaksā rēķinu.

Mūzikas automāts klusē. Nav ne jautri, ne skumji. Ir neliels satraukums.

Uz klāja dejo vēj�. Bet jūrā viļņi nav lieli. Kuģis turpina �ūpoties.

Mēs kā bērni bērnības �ūpolēs. Es sāku atkārtoties, Filips nodomā. Mēs esam pieaugu�i. Mūs tagad �ūpo dzīve. Jā, un, protams, protams, arī �is kuģis. Patie�sību sakot, esmu jau vecs. Vienīgi tad, kad iedzer un runā ar sievieti, to da�reiz aizmirsti. Kā pa�laik. No sākuma mēs spēlējāmies ar lellēm un koka klucī�iem. Pēc tam mēs spēlējām klases, paslēpes un gājām ro�taļās. Pēc tam � Un pēc tam mēs sākām spēlēties ar cilvēku jūtām, ar cilvēku sirdīm un cilvēku dzīvībām.

Keiko un Filips apstājas. Pa labi kajītes durvis ar 218. numuru.

��� Vai es jūs nevarētu ielūgt pie sevis? � Keiko nedaudz noliec galvu, gaidīdama atbildi.

��� Varat, � Filips pasmaida. � Jūs man sagādātu lielu prieku.

Keiko atslēdz durvis, un viņi ieiet Kajītē.

Keiko nostājas Filipa priek�ā.

��� Tagad jūs mani varat skūpstīt.

�� Mīlēt, � Keiko saka un atliec galvu. � Mīlēt � tas nozīmē dzīvot.

Filips cie�i tur vijīgo aktrises augumu.

���� Mīlēt, � Keiko atkal ierunājas un izraisās no Filipa rokām. � Mīlēt � tās ir atvadas no dzīves. Jauki, ka jūs man pakavējāt laiku un noskūpstījāt. Tas vienmēr ir jauki. Jūs tūlīt apgriezīsieties un iesiet prom. Bet pirms jūs aizejat� Protams, divas stundas da�reiz ir pietieko�i ilgs laiks. Mēs dro�i va�rētu gulēt kopā. Es jums patīku. Arī jūs man kā vī�rietis patīkat. Kādēļ gan mēs nevarētu gulēt kopā? Vēl da�i aizmirstības mirkļi. No �ādiem mirkļiem vei�dojas skaisti gadi. Kādēļ gan ne, Filip? Es tūlīt iz�ģērb�os. Es ta�u izskatos skaista? Kaila esmu vēl skaistāka. Un mati ta�u arī. Zēl, ka tie nav manējie. Tie kādreiz piederēja jaunai aktrisei. Viņa vairākus gadus nedabūja lomas. Un tad viņa man pārdeva sa�vus matus. Brīni�ķīgi, vai ne? Man tie piestāv. Maska, kas vilina. īstenība, kas nav patiesība. Redziet, es no�ņemu savu dārgo parūku. Ko jūs, Filip? Kādēļ jūs no- bijāties un bēgat? Jūs mani vairs nepazīstat? Redziet, man jau ir gandrīz kaila galva. Mani mati izkrīt daudz ātrāk nekā izkrīt no dzīves nodzīvotās dienas un gadi. Man atlicis dzīvot pavisam nedaudz. Es gribu nomirt Parīzē. Kādēļ � tas jums nav jāzina. Jūs ta�u negribat mīlēt un gulēt ar dzīvu mironi? Protams. Ta�gad es izskatos pretīga. Jūs esat slikts rakstnieks, dārgo Filip. Jūs nepamanījāt masku, un, ja arī būtu pamanījis, jūs dro�i vien nebūtu padomājis, kādēļ tā likta. Jūs domājāt par kaut ko citu. Jūs domājāt, kā iegūt, nevis kā atdot. Jūsu acis nodod. Es jums pa�teik�u. Tādēļ, ka piedzimu Hirosimā. Tūksto� deviņi simti �etrdesmit piektā gada sestā augusta rītā. Tādēļ, ka man ir baltas asinis. Tādēļ, ka man jā�mirst. Tādēļ, ka ļoti mīlu dzīvi. Jūs patie�ām esat slikts rakstnieks. Jūs visu to nepamanījāt. Bet jums ta�u jāpazīst cilvēki. Jūs domājat tikai par sevi. Un, pirms jūs aizejat, � kad vīrietis un sieviete dzer konjaku, viņiem �odien jādomā ne tikai par to, ko da�rīs, kad būs beigu�i dzert. Viņiem jāpadomā arī par Hirosimu. Jādomā par cilvēkiem, kuri nomirs, dzīvi nenodzīvoju�i līdz galam. Jūs to uzrakstiet. Tiem cil�vēkiem, kuri �odien viens otru mīl, jāpadomā arī par tiem, kuriem mīla jāatlai� brīvdienās. Tagad ejiet!

Filips lēni pagrie�as un iziet uz klāja. Palikt un vēl kaut ko teikt būtu muļķīgi. Viņ� �ķērso klāju, aiziet līdz borta margām un skatās jūrā. Viņam kļūst bail. Viļņi plīst kaut kur pavisam tuvu pie kājām, un �ajā milzīgajā ūdens masā tomēr ir kaut kāds neatvairāms skaistums. Filips neapzinīgi pārliecas pār margām un pēk�ņi jūt, ka kāds neredzams spēks viņu paceļ gaisā un iemet jūrā. Tur � naktī, tumsā un zaļajos viļņos.

Tad, lūk, kāda tu esi, nāve, Filips Grantovskis no�domā. Un mums atkal vajadzēs cīnīties.

Neviens neko nepamanīja. Cilvēks salīdzinājumā ar lielo kuģi un milzīgo jūru bija gau�ām mazs. Tikai no rīta apkalpojo�ais personāls un Filipa paziņas ievē�roja, ka viņ� ir pazudis. Bet bija jau par vēlu.

Filipam aizraujas elpa. Viņ� nejūt ne vēju, ne viļ�ņojo�o jūru, ne nakts tumsu. Viņ� nejūt arī bailes. Viņ� jūt, viņ� skaidri apzinās, ka tā ir nāve, ka tā at�nākusi daudz agrāk, nekā bija ieplānots. Bet, acīm re�dzot, to nevar paredzēt, nevar nojaust, nevar zināt. Tā pienāk tad, kad vismazāk gaidi.

Filips iekrīt jūrā un pazūd viļņos. Viņu neredz ne nakts, ne zvaigznes, ne tālumā eso�ie cilvēki, ne kuģis. Filips ir pazudis dzelmē.

Pazudis gaiss. Pazudu�as domas un bailes. Pazu�du�i sakari ar zemi un cilvēkiem. Pārrauti visi vadi. Signāli tiek raidīti, bet netiek uztverti. Pazūd kontrole pār domām, jūtām un apziņu. Sāk strādāt instinkti. Tie ir spēcīgāki. Vienmēr uzvar spēcīgākais, lai gan � Da�reiz uzvar viltīgākais� Instinkti neprot izlik�ties. Tie neprot arī piemēroties. Tie guļ. Tikai vien�reiz � Spēkus tie uzkrāju�i. Un, kad pienāk �ī vie�nīgā reize, tie cīnās kā īsti cīnītāji. Citas izejas jau arī nav. Ir jācīnās. Dzīvība cīnās ar Nāvi. Miljongadu pieredze rāda, ka cīnīties nebūtu vērts. Vēl ne reizi (to da�reiz grūti saprast), vēl ne reizi Dzīvība nav uzva�rējusi. Tā da�reiz spējīga uzvarēt atsevi�ķus raundus. Cīņu vienmēr nākas zaudēt. Bet Dzīvība, �ī lielā muļķe, tomēr cīnās �

Dzīvību var saprast. Tikai bie�i, pat pārāk bie�i mēs nesaprotam cilvēku. Aiziet bojā cīņā katrā ziņā ta�u ir labāk un skaistāk nekā padoties bez kaujas. Dzīvība to saprot. Cilvēks � ne vienmēr. Cīņa � tas ir pēdē�jais, kas Cilvēkam un Dzīvībai atliek. Pat gļēvulis, kas visu mū�u baidījies pateikt skaļāku vārdu, no visa stāvējis sāņus, nekad neko nav aizstāvējis un neko nav centies iegūt, pat tas dzīves pēdējos mirkļos savelk pirkstus dūrē. Un pat tad, kad vaigu vaigā sastapsies ar savu nāvi, viņ� tomēr atkal nobaidīsies un nemē�ģinās cīnīties, to viņa vietā izdarīs Dzīvība. Cik daudz�reiz mums jābūt pateicīgiem, ka tā izrādījusies gud�rāka, dro�sirdīgāka un stiprāka par mums pa�iem. Tādēļ arī Cilvēks un Dzīvība vienmēr ir tik labi draugi. Viņi nedrīkst viens otru pievilt. Viņi viens otram uz�ticas, kā uzticas vistuvākajam draugam. Neuzticība � izslēgta. Nekad tie viens otru nenodos, neapvainos, ne- apmelos, kā to bie�i dara cilvēks ar cilvēku. Kas iz�gudros tās cie�ās saites, kas vienotu cilvēkus tikpat cie�i, kā Cilvēks savienots ar Dzīvību?

Filips iznirst ūdens virspusē. Spēcīgs vilnis viņu uz�sēdina savos seglos, un Filips kā uz trakojo�a zirga, turēdamies balto putu krēpēs, joņo prom no kuģa un cilvēkiem uz nezināmo. Filips vēl īsti nav aptvēris notiku�o. Viņ� to vienkār�i nespēj. Viņ� tikai jūt, kā vilnis pēc viļņa viņu paceļ un nes, un nes, un aiz�nes kaut kur prom naktī, un viņam �ķiet, ka nokļuvis milzīga atvara vidū un viļņi viņu noslāpēs, nositīs un ieraus atkal dzelmē, un viņam vairs nebūs spēka iznirt un peldēt. Viņ� vairākas reizes iekliedzas, bet vēj� un viļņi kliedzienu noslāpē. Peldēt, peldēt, peldēt, peldēt, peldēt. Peldēt visu nakti un dienu, un atkal nakti, un atkal dienu, un atkal� Es sajuk�u prātā. Es nevarē�u noturēties uz ūdens visu nakti un dienu, un atkal nakti, un atkal dienu, un atkal� Bet vajadzētu. Esmu ta�u visu mū�u peldējis. Visu mū�u trenējies. Peldējis no viena notikuma uz otru, no vienas dienas otrā. Bet tā bija dzīve. Es varu nopeldēt kilometru, divus un var�būt pat trīs. Nu, pieņemsim, ka piecus. Nu, pieņem�sim, ka desmit. Nu, pieņemsim, ka piecpadsmit, div�desmit, divdesmit piecus. Vēl divdesmit pieci paliks. Es palik�u jūrā. Kas un kāds es īsti esmu bijis? Un kāda bijusi dzīve? Kādi biju�i cilvēki? Un vai vienmēr esmu rīkojies pareizi? Tagad es varu nemelot. Nav nekādas nozīmes da�as stundas pirms nāves melot pa�am sev. Vai vispār ir vērts? Dzīve pagājusi. To es varu paildzināt vienīgi par da�ām minūtēm vai da��ām stundām. Bet ko man dos �īs da�as minūtes un �īs da�as stundas? Mēģināt noturēties virs ūdens tikai tādēļ, lai atcerētos savu dzīvi? Ja to varētu uzrakstīt. Bet varbūt� mani ieraudzīs no kāda kuģa, laivas vai lidma�īnas. Varbūt mani kāds izglābs, un nekas tomēr nebūs zaudēts. Tie�i otrādi. Varbūt tikai iegū�u. Un tad es uzrakstī�u vēl vienu romānu. Uzrakstī�u savu labāko grāmatu. Un tādēļ jāpeld. Jāpeld, jo es vēl to varu. Varbūt tomēr būs kaut kāda jēga. Bet tagad � Tagad, dzīve, lai mūsu pēdējais cīņas raunds, kā vien�mēr, noris godīgi un atklāti. Es zinu, uzvarēsi tu, dzīve, un uzvarēsi tu, nāve, un tomēr� Da�reiz visā mū�ā nevar paveikt tik daudz, cik da�ās stundās. Vismaz savā prātā uzrakstī�u da�as rindas, da�us teikumus, da�as nodaļas no savas nāko�ās grāmatas. Ja man palaimēsies � tas būs mans labākais darbs � ne�bū�u melojis � bijis patiess un atklāts �

Zēns ātri pārgāja pār pagalmu un apstājās pusat�vērto logu priek�ā. Aiz tiem bija dzirdamas skaļas bērnu balsis. Viņi par kaut ko strīdējās, tad atskanēja pazīstama dziesma un smiekli. Tā bija ne visai pie�klājīga dziesma. Un patiesībā tās nemaz nebija bērnu balsis. Aiz loga līksmoja pusaud�i. Zigrīdai palika piecpadsmit gadi. Zigrīda � mājas un visas apkārtnes skaistule. Uz dzim�anas dienas svinībām tika aicināti visi meitenes draugi, kaimiņu bērni, da�i pat no pilsē�tas, un da�i pat no kaimiņu � Filipa mājas. Vienīgi Filipu neuzaicināja, un tādēļ viņam vajadzēja stāvēt aiz loga. Filipam dziesma nepatika, un viņ� to neklau�sītos, ja kopā ar citiem nedziedātu Zigrīda.

Dziesma apklusa.

Meitene nenāca. Atnāca smiekli.

Filips joprojām gaidīja. Kabatā smagi gulēja skaists zaļgansarkans akmens, kuru viņ� pēc ilgiem meklējumiem atrada upes krastā. Viņ� to glabāja jau ilgu laiku. Katru vakaru viņ� akmeni paņēma rokā un nezin kādēļ domāja par Zigrīdu. Viņ� gribēja meite�nei sagādāt prieku. Varbūt tādēļ, ka Zigrīda viņam pa�tika, bet, iespējams, ka vienkār�i tāpat � lai kādam sagādātu prieku. Nevienu citu, kam to uzdāvināt, viņ� nezināja. Neviens pieaugu�ais, neviens zēns vai

meitene nebija pietieko�i labi. Ari Zigrīda ne, toties meitene bija ļoti skaista. Bet Zigrīda Filipu neuzlūdza, un tādēļ viņam vajadzēja stāvēt pagalmā un gaidīt, kad meitene pienāks pie loga.

Meitene nenāca.

��� Zigrīd! � Filips iesaucās.

Logu priek�ā ziedēja puķes. Smiekli apklusa.

��� Zigrīd! � Filips vēlreiz pasauca.

Logu priek�ā ziedēja puķes. Ziedu smar�a bija tik spēcīga, ka Filipam noreiba galva, un viņ� atkāpās soli atpakaļ.

Beidzot baltie aizkari pavērās un Filips ieraudzīja Zigrīdu. Viņam aizrāvās elpa. Pirmajā mirklī viņ� meiteni nepazina. Zigrīda bija nogriezusi garās bizes un nedaudz uzkrāsojusi lūpas. Augumu un jau izvei�doju�ās krūtis sedza balta, mirdzo�a kleita.

��� Zigrīd, � Filips no�ukstēja un gribēja bēgt.

������� Ko tev vajag? � meitene neapmierināta uzpra�sīja un nikni paskatījās uz netīri apģērbto Filipu.

Logu priek�ā ziedēja flok�i.

Filips brīdi klusēja, bet, pamanījis, ka Zigrīda tai�sās atkal pazust aiz baltā priek�kara, paspēra soli uz priek�u.

��� Es gribu tev kaut ko uzdāvināt, � Filips teica.

Zigrīda pirmajā mirklī teikto nesaprata.

Logu priek�ā ziedēja flok�i un neļķes.

������� Tu teici, ka gribot man kaut ko uzdāvināt? � Zigrīda pārjautāja.

��� Jā.

��� Tie�ām?

��� Pavisam nopietni.

������� Un ko tad tu gribētu man uzdāvināt? � Zigrīda pavaicāja un izliecās caur logu virs flok�iem, neļķēm un īrisiem.

������� Dārgakmeni, � Filips teica un iebāza roku bik�u kabatā.

� Nu, nu? � Zigrīda neticēja

�������� Pavisam nopietni, � Filips sacīja un, pārlēcis pāri dobēm, kurās spilgtās krāsās ziedēja flok�i un neļķes, un īrisi, un vijolītes, nostājās zem loga.

������� Ņem, � Filips pasniedza Zigrīdai savu dāvanu. � Un daudz laimes dzim�anas dienā.

Zigrīda paņēma akmeni un iesmējās.

Filips nosarka.

Zigrīda sāka smieties arvien skaļāk un skaļāk. Ar�vien skaļāk un skaļāk.

Filips lēni nodūra galvu un skatījās uz flok�iem un neļķēm, un īrisiem, un vijolītēm, un lilijām.

Smiekli, tikpat negaidot kā sāku�ies, apklusa.

��� Ienāc iek�ā, � Zigrīda teica.

Filips nekustējās. Zēnam ļoti gribējās ieiet un pa�būt pie Zigrīdas, bet viņam pēk�ņi kļuva bail. Kļuva bail no smiekliem.

�������� Nāc dro�i, � Zigrīda vēlreiz aicināja. � Es tev kaut ko parādī�u. Ienāc!

Filips uzmanīgi pagāja garām flok�iem un neļķēm, un īrisiem, un vijolītēm, un lilijām, un asterēm un at�vēra melnās, smagās durvis. Viņu laipni sagaidīja pa�veca mājkalpotāja.

Viņi izgāja cauri garam gaitenim, pagriezās pa labi un �ķērsoja zāli, pēc tam vēl vienu grezni iekārtotu istabu un iegāja telpā, kur notika svinības.

������� Labdien, � Filips sveicināja, paliecot galvu un pievelkot vienu kāju pie otras.

Par atbildi atskanēja smiekli.

Un Filips pēk�ņi ieraudzīja, ka viņa kailās, netīrās kājas iegrimu�as mīkstā paklājā un melnos uzvalkos apģērbtie Zigrīdas radinieki ar nicinā�anu skatās uz viņa kailajām kājām un apdriskātajiem bik�u galiem, un zēni sniegbaltos kreklos, neslēpdami smīnus, rau�gās uz viņa netīro, saplēsto sporta krekliņu, un safri�zētās meitenes, valdīdamas smieklus, nenovēr� acis no viņa saskrāpētās sejas un izspūru�ajiem matiem.

Filips visu to redzēja. Filips saprata, cik muļķīgi bija domāt un cerēt, ka varēs sēdēt ar visiem �iem cil�vēkiem pie viena galda. Filips nosarka, un viņ� vēlējās apgriezties un iet prom. Viņ� negribēja bēgt. Nē. Viņ� tikai gribēja apgriezties un iet prom.

��� Panāc �urp un paskaties, � Zigrīda aicināja Fi�lipu tuvāk un ar roku rādīja uz mazu, savrup noliktu galdiņu. Tas bija domāts dāvanām. Zēns piegāja pie galda un mazliet apmulsis skatījās.

Zelta pulkstenis, gredzens ar mirdzo�u pērli, aus�karu pāris, smar�as, veļa, augstpapē�u kurpes, grāma�tas, ziedi, ļoti daudz ziedu un pa�ā galda malā � viņa zaļgansarkanais akmens.

��� Redzi? � Zigrīda uzprasīja un, būdama laimīga un apmierināta, iesmējās. � To visu man uzdāvināja vecāki un mani draugi. Un to tu, � viņa parādīja uz akmeni.

Istabu atkal piepildīja smieklu �alts, un smiekli tur�pināja līt un līt, un Filipam �ķita, ka viņ� tūlīt, tūlīt noslīks.

��� Tas nav dārgakmens, � Zigrīda dusmīgi teica. � Tas ir parasts ceļmalas akmens, ar ko atgaiņā suņus.

Filips cie�i sakoda lūpas un, pacēlis aug�up galvu, ieskatījās Zigrīdas acīs.

Līdz �ai dienai, Filips atceras, es no cilvēkiem bai�dījos, bet pēc Zigrīdas dzim�anas dienas viņus sāku nicināt. Un vajadzēja paiet ilgiem, ļoti ilgiem un bez�gala gariem gadiem, kamēr sāku tos mīlēt.

Es sāku dzīvot, un pirmās sajūtas, pirmās jūtas bija bailes. Pēc tam � naids. Un tikai pēc tam � mīlestība.

Bet vajadzēja būt otrādi. Mīlestība � naids � bailes. Un nevajadzēja būt arī tā. Vajadzēja būt � tikai mīlestība.

�� Tas ir dārgakmens, � Filips teica. � Es nokāpu pa stāvo krauju pie Velna atvara un tur to atradu. Neviens no jūsu mājas zēniem tur vēl nav iedro�inā�jies nokāpt.

Filips piegāja pie galda, paņēma akmeni un, galvu nodūris, gāja prom.

Viņu pavadīja smiekli.

Kad zēns nokļuva gaitenī, viņ� dzirdēja, kā Zigrī�das tēvs teica pārējiem viesiem:

��� Tas bija tās ielasmeitas dēls.

Filips atrāva durvis un iebrida flok�u un neļķu, un īrisu, un vijolī�u, un liliju, un asteru, un ro�u laukā. Viņ� ieraudzīja, ka vesela dobe pilna izplauku�iem ro�u ziediem, un visi �ie ziedi bija skaisti, un smar�oja viss pagalms. Filipam .atkal noreiba galva. Viņ� iz�brida cauri puķēm un gāja prom. Aiz pusatvērtajiem logiem joprojām skanēja smiekli.

Filips apstājās, pacēla roku un no visa spēka svieda akmeni Zigrīdas logā.

Smiekli apklusa.

Sasistie loga stikli skanēdami iebira skaistajās puķu dobēs.

Vecais Vinklers sila Filipu ilgi un pamatīgi. Puika gulēja uz gultas nolaistām biksēm un zobiem iekodies kulakā.

� Piecpadsmit� astoņpadsmit� divdesmit di�vi� divdesmit pieci� tā, � Vinklers nosēcās un pārtrauca pēr�anu. � Tas bija par izsisto logu. Tagad uzvelc bikses un tepat pagaidi, kamēr atpūtī�os.

Filips ātri uzrausās kājās un paskatījās uz biezo, smago ādas siksnu. Viņ� noslaucīja asaras un, sakār�tojis bikses, nostājās kaktā.

Vinklers atsēdās uz gultas un elsa.

�������� Nu i puika! �viņ� pakratīja sirmo galvu un ar roku sāka braucīt krūts kreiso pusi. � Kapā tu mani iedzīsi! Nu dzen, dzen, resgali. Kā tad bez manis dzī�vosi? Ko ēdīsi? Tu, kuces bērns, visu mū�u pa cietu�miem vien dzīvosi, ja es tevi neizmācī�u par cilvēku! Saproti?

Filips klusēja.

Vinklers sāka elpot vienmērīgāk. Viņ� ilgi, neteicis ne vārda, skatījās uz kaktā trīco�o Filipu, līdz dusmas izgaisa pavisam.

��� Panāc �urp! � Vinklers pavēlēja.

Filips bailīgi panāca da�us soļus uz priek�u un no�stājās patēva priek�ā.

�������� Bet vispār, � Vinklers kļuva domīgs un skatījās sāņus. � Bet vispār nemaz nebija slikti, ka tu izdau�zīji to logu. Tie Lapsas neko labāku nav pelnīju�i. Bet to nedrīkst! � Vinklers iebļāvās. � Saproti? Tādēļ tu dabūji pērienu un dabūsi vienmēr � un ar katru reizi ne�ēlīgāku. Līdz simtam! Bet, tā kā tomēr esi iz�darījis labu darbu, es tev par to iedo�u divdesmit santīmus.

Vinklers izvilka no kabatas vecu, nosmērētu nau�das maku un nesteigdamies sameklēja monētu.

������� Ņem, � viņ� pasniedza naudu. � Tā vienmēr jā�nopelna godīgi, ne tā kā Lapsas. Saproti?

Filips piekrīto�i pamāja ar galvu.

�� Tad labi. Bet tagad panāc vēl tuvāk.

Filips piegāja patēvam pavisam cie�i klāt, un Vin�klers uzlika savas smagās, sastrādātās rokas uz zēna pleciem.

��� Tu ļoti gribēji būt tur � pie Lapsām?

Filips nedaudz sastomījās, tad klusi, it ka sev pa�teica:

��� Jā.

��� Tev patīk Zigrīda?

Filips atkal sāka mīņāties no vienas kājas uz olru.

��� Nu?

��� Ja, patēv.

Filipa ausi ķēra spēcīga pļauka.

������� Paklausies, kavalier, � Vinklers teica un sapu�rināja zēna plecus. � Tu nekad vairs neiesi ne Lapsu, ne kāda cita bagātnieka mājā, saproti? Tu nekad ne�centīsies iemīlēt bagātu, skaistu sievieti, jo tādiem kā es un kā tu ir un būs sievietes, kas strādā fabrikās un par kalponēm, un sliktākajā gadījumā aiziesi uz Ma�rijas ielu, saproti? Tev jādzīvo starp saviem cilvēkiem. Un tava vide būs fabrikas, netīri pagalmi, īrētas ista�bas un krogs. Saproti?

��� Jā, patēv.

������� Melo, kucēn! Tu nesaproti neko. Tu nedrīksti, un es tev aizliedzu turpmāk iet pie Lapsām un viņiem līdzīgiem tādēļ, ka neko citu pie viņiem neiegūsi kā vienīgi apsmieklu un pazemojumus. Saproti?

�� Jā, patēv.

Istabā atskanēja vēl viena pļauka.

������� Nu i puika! � Vinklers noteica. � Muļķis tāds. Ja tu kaut mirkli samierināsies ar savu stāvokli un ja tu kādreiz kaut uz vienu minūti necentīsies no �īs dzī�ves izrauties, es tevi nositī�u, jo tā, kā dzīvojam mēs, nav cilvēka cienīgi. Saproti?

�� Jā, patēv.

������� Neko tu neesi sapratis, � Vinklers ar no�ēlu pateica un, noplātījis rokas, sāka staigāt pa istabu. Viņa skats pārslīdēja vecajai koka gultai, uz kuras kādreiz bija gulējis viņa tēvs, pēc tam viņ� pats ar Mildu. Sai gultā viņiem abiem bija pagājusi krietna daļa dzīves, bet tā diem�ēl nebija labāka par to laiku, kuru abi pavadīja darbā. Jo viņi tā arī nespēja radīt sev bērnus. Bet ļoti gribēja. Un tādēļ tagad �ai gultā zem salāpītās segas guļ Filips, vienmēr cie�i pierāvis ceļgalus pie zoda, dro�i vien domādams par Zigrīdu. Un �is Filips tagad bija kļuvis viņa dēls un tomēr ne�bija dēls. Jāmīl, jo tas ir no tavas cilts. Un neieredzi tādēļ, ka viņ� neizskatās pēc tevis un skaidri zini � tas nav tavs. Bet, kas nav tavs, to nekad nevarēsi mīlēt kā savu. Vinklers paskatījās uz veco, ķirmju sa�grauzto kumodi un pasmaidīja. Tā piederēja viņam, tā piederēja Vinkleram, un nekad neviens to nevarēs atņemt. Tā bija pirkta par viņa nopelnīto, sakrāto naudu. Pirms trīsdesmit deviņiem gadiem. Da�as die�nas pirms kāzām. Viņ� mīlēja �o kumodi, kā mīlēja visu, kas atradās gan �ai, gan otrajā istabā. Jo visu to viņi ar Mildu bija nopelnīju�i. Nekas nekad netika uzdāvināts vai iedots par velti. Viss bija jānopērk pa��iem. Varbūt vienīgi Filips. To ar savu svētību neatsū- tīja dievs, kā viņi bija cerēju�i, bet kādā draņķīgā ru�dens vakarā piedāvāja noskrandusi meitene no lau�kiem. Pēc gada viņi uzzināja, ka tā ir ielasmeita. Kad viņa kārtējā piecpadsmitajā datumā atnesa naudu par bērna uzturu un uzraudzī�anu, Vinklers Annas acu priek�ā mazo ar kāju iespēra istabas kaktā.

Pēc tam piegāja pie Annas un spēcīgi vairākas rei�zes iesita pa seju.

� Kuce! � viņ� bļāva. � Ja tu esi netikle un tev tik ļoti gribas vīrie�us, tad pārdodies, bet kādēļ tev bija vajadzīgs �is nelaimīgais bērns? Tā jau visapkārt tik daudz nelie�u! Vai tu viņam spēsi dot un sagādāt visu to, kas cilvēkam, ja tas reiz piedzimis, jāsaņem? Un arī mēs nespēsim dot. Un mēs visi kopā arī ne. Tad kādēļ, Anna? Un, ja tu tirgojies ar sevi tādēļ, ka dzīve vai cilvēki, vai apstākļi piespieda to darīt, tad vēl jo vairāk nedrīkstēji dzemdēt. Bērni ir jārada prie�kam, bet ne sev, viņiem un citiem par bēdām vai postu.

Anna raudāja. Pareizāk sakot, viņa kauca. Kauca skaļi, kaut kā gari, stiepti, un vecajam Vinkleram no�drebēja platie pleci. Anna gaudoja, kā gaudo izsal�cis suns aukstās ziemas naktīs, kad būdā ir salti un saimnieks aizmirsis izmest vakariņām kaulu un kad pat dzīvnieks saprot, ka ir viens un ka tā arī visu savu suņa dzīvi būs jānodzīvo vienam, un jāsalst ziemas naktīs, un jāgaida, kad kāds pametīs kaulu vai maizi, bet cilvēki tik bie�i to aizmirst, un tādēļ nekas cits ne�atliek kā gaudot un savas bēdas stāstīt mēnesim; tas klausās, piemiedz aci, varbūt jūt līdzi, bet nekad nepa�līdz. Tu to saproti, bet turpini kaukt. Jo nekas cits jau neatliek. Skaļ�, nepārtraukts kliedziens.

Anna lēni noslīga ceļos, aizrāpoja līdz istabas kak�tam, paņēma uz rokām Filipu, un tad viņi brēca abi. Filips, gandrīz jau zils, netīrs un slikti apģērbts, rau�dāja aizgūtnēm, viņam bie�i trūka elpas, un viņ� krampjaini ieķērās mātes kaklā, viņ� māti nepazina, bet �ī sve�ā sieviete arī raudāja, un tādēļ zēns tai uz�ticējās un meklēja patvērumu.

Anna Vinkleram ātri, it kā baidīdamās kaut ko ne�pateikt vai aizmirst, tāpat kā toreiz tam savādajam kuģa kurinātājam, izstāstīja savu dzīvi.

Vinklers pīpēja un klausījās. Mazo virtuvīti pildīja tabakas dūmi, lāsti cilvēkiem un dzīvei, nepiepildīti sapņi, izgaisu�as cerības un ilgas pēc normālas dzī�ves, un bērna raudas, un vēl vienas dzīves beigas, un sāpes, un prieks, ka var kādam visu to izstāstīt, un bailes, ka tagad būs sliktāk, bet sliktāks nekas vairs nevar būt, un vārdi, un vārdi, un vārdi, un vārdi vei�doja teikumus, un teikumi veidoja stāstu, jau kaut kur dzirdētu, pierastu un diezgan parastu, un niknums par cilvēkiem, un naids, un kaut kāda dīvaina smeldze, ka tādi mēs esam, tik slikti un ne�ēlīgi, un �ēlums, un naids, ka neviens neko nevar grozīt un tā tas paliks mū�īgi, un, ja tomēr kaut kas tiks mainīts, tad viņi tie nebūs, kas mainīs, jo ir jau veci un Filips pārāk jauns, un Anna salauzta un slima, un atmiņas, kuras nevaja�dzētu atcerēties, jo tās neko nedod, vienīgi sāpes; un sāpes, ka viss ir iznācis ne tā, kā kādreiz sapņots un cerēts, un tikai tādēļ, ka cilvēkiem patika vai arī viņi bija pārliecināti, ka citādi domājo�i cilvēki ir jāizkauj, ka slepkavot nozīmē darīt labu, un viņi to dara cilvēku, visas tautas labā; un sasmaku�ais, piesmēķētais gaiss, un visas nodzīvotās dienas, pelēkas un aukstas kā pa�vasaros sniegs, un tikai da�as ir gai�as un tikai da�as ir tādas, kādas cilvēkam vienmēr patīkami atcerēties, bet to bijis tik niecīgi maz, ka, ataustot atmiņā, ne�spēj darīt cilvēku ne priecīgu, ne laimīgu, tie�i otrādi, jo sāp, ļoti sāp, zinot, ka tās arī paliks vienīgās un nekad nekas līdzīgs nenotiks; visu laiku būs vēss pa�vasaris ar nekad nenokūsto�u sniegu; un dienas, kuras vajadzēs dzīvot, un tu tās negribi dzīvot, tu vispār vairs negribi dzīvot, bet dzīve un Dzīvība piespiedīs, un atkal vajadzēs rāpot, vajadzēs saņemt sitienus, salt un kaukt, un tad būs nāve, un tā vienīgā tev izrādī�sies labs draugs, jo aizvedīs prom no �īs lielās elles, kur tik daudz naida, viltus, liekulības un netaisnības un kur ir tik maz mīlestības; un nāve tevi aizvedīs prom no cilvēkiem un no visa tā, kas ir cilvēkos; aiz�vedīs no zemes zemē, kur būs miers un klusums, kur nekad vairs nevajadzēs censties neko iegūt, kur ne�kad vairs nebūs jābaidās kaut ko pazaudēt, kur cil�vēks atkal varēs būt tāds, kāds jau bijis miljoniem gadu � nebijis �

Vinklers, smagi nopūzdamies, piecēlās, izkratīja pīpi masīvā metāla pelnu traukā un nostājās pret Annu un Filipu.

� Nekauc, meit, � viņ� teica un uzlika roku uz Annas galvas. � Tev to vajadzēja pateikt uzreiz. Tad es �odien tā nebūtu runājis un tā darījis arī nebūtu. Bet kādreiz da�i sitieni nemaz nenāk par ļaunu. Lai gan esi jau sista pietieko�i. Bet cilvēki un dzīve tevi vēl kaus. Tādēļ ka mūsu dzīve un cilvēki ir ļauni. Un tad pienāks kārta tavam dēlam. Viņ� būs vīrietis un tādēļ sitienus saņems daudz vairāk. Sitī�u es, jo arī mani sita, un Filips atkal savukārt sitīs citus, un pa�reizi vien būs, meit, jo bez pamatīga kāviena neviens bērns vēl par labu cilvēku nav izaudzis. Filipam jā�kļūst labam, viņam jāuzkāpj augstāk par visiem Lap�sām, lai tad viņ�, tavs dēls, Anna, varētu smieties un nicināt tos, kas tagad smejas un nicina viņu. Saproti, meit? Lai viņ� paliek pie mums. Kad Filips paaugsies, atdosim viņam to mazāko istabu, bet tagad � Tu varēsi nākt, kad vien gribēsi, tu mums viņu varēsi atņemt, kad vien gribēsi un kad būsi iekārtojusies darbā, un iekārtojusi savu dzīvi. Tu, meit, esi jauna, un tev varbūt vēl paveiksies. Bet tu, Anna, nekad mums vairs nenesīsi nevienu latu. Nevienu santīmu. Ja katlā zupa vārīta diviem, iznāks arī tre�ajam. Gan jau kaut kā kulsimies. Bet tu mēģini tikt kādā fabrikā.

Anna pārstāja raudat, noglauda Filipam galviņu, sakārtoja apģērbu un pacēla aug�up acis. Tie�i virs viņas stāvēja Vinklers, liels, milzīga auguma vecis biezā vadmalas uzvalkā, neveikli nolaidis savas sma�gās, garās rokas gar saburzīto svārku sāniem, un kaut kā neparasti labsirdīgi skatījās uz Annu un viņas dēlu, un Anna izslaucīja acis, un viņai pēk�ņi kļuva labi un silti, un viņai gribējās savelties mazā kamolā, ielist vēl dziļāk kaktā, pieglaust sev cie�i, cie�i dēlu; Vinklers viņus apsegtu ar biezu segu, nekur nebūtu jāiet un nekas nebūtu jādara, varētu visu laiku tā tikai just pie krūtīm bērna galvu un siltumu un redzēt skaistus, neparastus sapņus.

Vinklera skats vēlreiz parslidēja gultai, kumodei, galdam, kam viena kāja nez kādēļ bija kļuvusi īsāka, un tas stipri ļodzījās, un arī abi krēsli stipri ļodzījās, un grīdas dēļi stipri ļodzījās, un, kad garām pabrauca kāda ma�īna, stipri ļodzījās un drebēja arī mājas sie�nas. Vinklers paskatījās uz Filipu, kas bija kļuvis div�padsmit gadus vecāks, un tagad viņam bija trīspa�dsmit ar pusi, un arī pats Vinklers bija kļuvis vecāks par divpadsmit gadiem, un tagad viņam bija se��desmit deviņi. Visapkārt viss drebēja un ļodzījās, un viņi arī drebēja un ļodzījās, jaunais un vecais, tikai dzīve �ķita stingra un neicdragājama: tā bija tik kus�tīga, ātra, ka likās stāvam uz vietas un to nekad ne�varēs nolikt vai pagriezt tā, kā tev gribētos, to nekad nevarēs izkustināt, to varēs varbūt vienīgi uzspri�dzināt.

Milda Vinklerc jau se�us gadus gulēja Lācara ka�pos, arī Anna pēc tās pēdējās reizes nebija rādījusies un arī laikam bija mirusi.

� Panāc �urp, � Vinklers pasauca Filipu. � �o�dien mums atkal būs jāatkārto �uzvarētājs�.

Filips neko neteica, tikai cie�i sakoda lūpas.

Vinklers nesteigdamies iznesa no virtuves plato ķebli un nolika savā istabā skapja priek�ā. Pēc tam atkal lēni atgriezās virtuvē, plauktā sameklēja maizi, nogrieza pamatīgu riecienu, uzsmērēja sviestu, iegāja istabā, pakāpās uz ķebļa un, pastiepjoties uz pirkst�galiem, uzlika maizi uz skapja. Griestus no plānās sviesta kārtas atdalīja tikai nepilns sprī�a platums. Tad Vinklers iegāja Filipa istabā un, paņēmis abus ļodzīgos krēslus, atgriezās pie skapja un uzlika uz ķebļa vispirms vienu, tad uz tā � otru krēslu. Tās bija �kāpnes�. Kāpnes uz griestiem, kāpnes, kas veda aug��up, un, ja tu uzrāpsies un spēsi tur aug�ā noturēties kaut da�us mirkļus, tu tiksi atalgots � varēsi paņemt maizi, tavu vienīgo �odienas ēdiena porciju. Ja to ne�spēsi un nokritīsi, un tu zini, ka nokritīsi noteikti, tu paliksi bez pusdienām. Un tad Vinklers smagi, nestei- dzolies aizies uz virtuvi un lasīs avīzi. Viņ� tev vairs neko nepavēlēs, neliks, nedzīs. Viņ� mierīgi lasīs avīzi. Paies da�as minūtes, varbūt stunda, un sāpes no pir�majiem kritieniem būs pierimu�as, un tu kāpsi atkal, atkal krēslu piramīda sabruks, tu kritīsi un jutīsi sā�pes, bet tomēr celsies, kāpsi un atkal kritīsi, un atkal kāpsi, jo tagad tevi tur aug�ā trieks izsalkums.

Kad Filips nokrita sesto reizi, viņ� nekustīgs palika guļot uz grīdas. Blakus mētājās krēsli, viņ� sajuta pretīgu smaku, kas nāca no ilgi nemazgātās grīdas, sāpes pakrūtē un locītavās un pēc tam sajuta dusmas un naidu pret patēvu; viņ� cie�i sakoda zobus, iestenē�jās un netālu no savas sejas ieraudzīja Vinklera zā�bakus, un viņ� gribēja piecelties un iesist vecajā, krun�kainajā sejā, kas bija klāta ar ballu, ballu bārdu, bet nebija spēka, viņ� vairs nevarēja piecelties, viņ� va�rēja tikai pateikt:

��� Kaut tu ātrāk nosprāgtu, vecais!

Vinklers pieliecās un Filipu saudzīgi pacēla uz sa�vām vecajām, vēl joprojām stiprajām rokām un, aiz�nesis uz gultu, apguldīja.

��� Atpūties, zēn, � Vinklers teica. � Pēc stundas tev vajadzēs kāpt atkal. Lamā mani. Tev tomēr vaja�dzēs uzkāpt. Nicini mani. Es ticu, ka beidzot iemanī�sies un iegūsi tādu veiklību, lai uzkāptu un paņemtu to, kas tev tur nolikts. Es pret tevi esmu ne�ēlīgs, dēls, es to zinu, un piedod man. Es nomir�u, jā, es nosprāg�u pavisam drīz, un tu mani apbedīsi Lācara kapos blakus Mildai. Bet nepriecājies, jo prieka būs maz. Man jābūt tādam, jo es daru tev labu. Būt slik�tam ne vienmēr ir slikti. Tāpat kā būt ne�ēlīgam da��reiz ir labi un vajadzīgi, jo dzīve, dēls, ir simt rei�u ne�ēlīgāka, un, ja tu neiemācīsies kāpt un nokļūt tu�vāk pie griestiem, kur varēsi paēst, tu vienmēr izsalcis gulēsi uz grīdas. Un dzīve tevi beidzot samals, nositīs un aizmetīs prom kā nevajadzīgu lietu. Bet kas ir dzīve, dēls, tu zini? Nu, protams, tu nezini. Dzīve, dēls, ir cilvēki. Tev jāiemācās sasniegt mērķi. �odien, pa�laik tavs mērķis ir uz skapja noliktā maize. Tas ir mazs un pieticīgs mērķis. Tikai �odien tas �ķiet liels. Ja neiemācīsies sasniegt mazo, tu nekad nesasniegsi lielo. Bet tagad celies atkal aug�ā, dēls. Pamēģini vēlreiz. Nokrist no divu krēslu un ķebļa augstuma ne�maz nav tik sāpīgi, ne arī bīstami. Daudz sliktāk, sāpī�gāk un bīstamāk būs tad, kad tevi metīs lejup dzīve. Bet tagad � mar�! Aug�ā, Filip!

Lejup, Filip! Aug�ā! Lejup! Aug�ā! Viļņi Filipu pa�ceļ un met. Met spēcīgi un tālu uz priek�u. Un tad kāds neredzams spēks viņu atkal rauj atpakaļ, un Filipam �ķiet, ka viņ� nav nopeldējis ne metru. Bet katrs metrs � tas būtu mazs posms, atkarots nāves ceļam. Atkarots nāvei. Arī nāve ta�u ir dzīve. Un var�būt nāve ir dzīves pati nozīmīgākā daļa. Tad vēl viens metrs, tad vēl, vēl, vēl viens metrs, un ir jau nopeldēts kilometrs, un �is kilometrs pārvēr�as atkarotā laikā, tas savukārt minūtēs, stundās, gados. Bet gads cil�vēka dzīvē jau kaut ko nozīmē, lai gan bie�i, kad esam �o gadu nodzīvoju�i, mēs to neatceramies. Atmiņā pa�liek tikai da�as minūtes, da�as stundas, un tās tomēr atsver pagāju�o laiku, jo deva iespēju dzīvot tālāk. Cilvēku dzīvē bie�i, pat pārāk bie�i nozīmīgi nav gadi, bet atsevi�ķas dienas. Cilvēks nekad nav laimīgs ilgi, visu mū�u. Laimīgs tu vari būt tikai pavisam īsu laiku. Gadi tiek aizmirsti. Cilvēks atceras vai nu lielo, vai mazo. Pat lielākās sāpes nekad nesmeldz ilgi. Mēs varam tās atcerēties visu mū�u, bet sāpēt tās sāp tikai minūtes, stundas, dienas. Laimei un sāpēm � mirkļi, bet pārējais laiks � vairāk vai mazāk izdevu�sies dzīve.

Atkal kāds vilnis Filipu paceļ aug�up, viņ� paska�tās nakti un uz zvaigznēm. Filips nedaudz nomierinās, un viņam vairs nav bail. Filips saprot, ka nakts beig�sies un pārstās spīdēt zvaigznes. Kaut kad norims vēj�, jūra kļūs mierīga, spīdēs saule, un viņu atradīs kāda zvejnieku laiva. Galvenais � noturēties. Ja ne�vari pārpeldēt jūru, un tu to nevari, tad vismaz jāno�turas uz �īs jūras. Jācīnās. Jāsako� zobi un jācīnās par da�ām liekām dzīves minūtēm un stundām, jo tev vēl ir cerība. Un tie�i �ī cerība, ka tevi kāds ieraudzīs, tevi kāds izglābs, liek ievilkt dziļāk elpu un izdarīt ritmiskas roku kustības. Viens tu nevari neko. Vien�mēr jācer uz citiem. Patiesību sakot, tas ir diezgan skumji. Lai cik spēcīgs, lepns un iedomīgs cilvēks arī nebūtu, vienmēr dzīvē pienāks tāds moments, kad tev būs nepiecie�ama citu palīdzība. Tādēļ nekad nevajag smieties par tiem, kas to lūdz. Nekad nevajag atteikt tiem, kam tā nepiecie�ama, jo kāds cits var atteikt arī tev.

Vilnis pēc viļņa Filipu paceļ un met lejup, bet pel�dēt ir viegli. Nogurumu vēl nejūt, vasaras naktis ir īsas, un, kad Filips jau peldējis apmēram stundu, viņ� saprot, ka spēs noturēties līdz rītam. Vismaz nomir�u gaismā, viņ� nodomā. Filips no nāves nebaidījās. Tā pārāk bie�i, it sevi�ķi kara laikā, bija pienākusi cie�i klat un aicinājusi sev līdzi. Tā pavisam viegli, nema�not un draudzīgi, pat neprasot pārāk augstu cenu. Da�reiz Filips no tās bija ticis vaļā, vienkār�i ar smaidu aizbildinoties, ka kaulainās nav viņa gaumē. Tad nāve kļuva viltīgāka, kļuva skaistāka un pilnī�gāka, un tad vajadzēja cīnīties, cīnīties, līdz zuda spēki un visas cerības, un tomēr vienmēr kaut kā lai�mējās no tās aizbēgt vai to uzvarēt. �Muļķis,� nāve viņam bie�i �ukstēja. �Tik un tā nekur ta�u neaiz�bēgsi. Tik un tā zaudēsi. Un tad, kad tevi iegū�u, tici, tev būs vienalga � būsi dzīvojis tikai gadu, piec�desmit vai simt. Tad tev viss būs vienalga. Tu pat ne�varēsi no�ēlot, ka esi miris jauns, un nevarēsi prie�cāties, ja nomirsi vecs. Es pieņemu visus. Jā, jā! Man patīk visi. Tu peldi, labi zinādams, ka nekur nevari aizpeldēt, zvejnieki tik tālu ar laivām jūrā nebrauc, un nāko�ais kuģis pa �o ceļu brauks tikai pēc nedēļas. Starp citu, tu esi aizpeldējis no �ī ceļa krietni sāņus. Tev nav nekādu izred�u. Tu pat nevari cerēt uz nejau��ību. Tev vienkār�i nelaimējās, Filip. Tu nebiji slikts cilvēks. Citi ir desmit rei�u sliktāki, bet nodzīvos ilgāk par tevi. Arī man nepatīk nelie�i, un tādēļ viņi vienmēr dzīvo ilgāk par labajiem un vainīgie ilgāk par nevai�nīgajiem, un bendes ilgāk par upuriem. Nāc, Filip! Es nemaz neesmu tik ļauna. Es gribu tev labu. Nav vērts paildzināt dzīvi tikai par stundu. Patiesību sakot, nav vērts to paildzināt arī par desmit gadiem. Tev nemaz nav gājis tik labi, lai, mēģinot pārpeldēt jūru, atgriez�tos pie cilvēkiem.�

Pārnācis no Lācara kapiem, Filips ilgi baidījās ieiet dzīvoklī. Tagad viņ� bija palicis viens. Pilnīgi viens astoņpadsmit gadu vecumā. Un Filips jau tad nojauta, ka tā nav pēdējā reize, kad būs jāstāv nekus�tīgi uz vietas un jāmēģina apspiest sevī bailes, �ņau�dzo�o vientulības sajūtu un neziņu, ko darīt tālāk, jo nezināsi, ko iesākt ar savām rokām, ar savu sirdi, un nezināsi, ko iesākt ar dzīvi.

Filipam negribējās atslēgt durvis. Aiz durvīm � tuk�ums un �ai tuk�umā sasmacis gaiss, putekļi, vecas mēbeles un atmiņas. Aiz aizslēgtajām durvīm � Fi�lipa bērnība un vēl nepagājusi jaunība. Lai cik tā ari nebūtu bijusi pelēka un grūta, Filipam patika atcerē�ties, un viņ� jau tad saprata, ka uz pasaules ir lietas, notikumi un dzīves posmi, kas ilgst tikai mirkli, ka tie atnāk un aiziet, un pazūd un ka nekas dzīvē neat�kārtojas, ka nevar atkārtoties pati dzīve. Katrs brīdis, katra minūte ir dārga un tuva, jo tā ir vienreizēja, un, ja tu tajā nepaspēsi kaut ko izdarīt vai izjust, satvert un mēģināt saprast laika nozīmīgumu, tu būsi to zau�dējis.

Spīdēja saule, un bija karsta vasaras diena. Filips sameklēja kabatā atslēgu un ielika to slēdzī. Pirmo reizi viņ� atslēgs durvis, un neviens viņu nesagaidīs, neviens viņam neuzkliegs, ja to būtu pelnījis, neviens neiesitīs, ja to būtu pelnījis, neviens neuzliks uz pleca roku un neaicinās apsēsties pie galda, un neviens ne�piedāvās ēst, neviens vairs nemācīs, kā labāk veikt darbu, cik svarīgi būt godīgam, lai cilvēki tevi cienītu; neviens vairs nestāstīs garus stāstus par pagātni, par piekto gadu, par to, kā se�padsmitajā gadā sasita vā�cie�us un kā viņus sasita deviņpadsmitajā, un kā vi�ņus sasitīs vienmēr, ja tie iedro�ināsies atnākt vēlreiz; neviens vairs neko nestāstīs par dzīvi, un neviens vairs to nenolādēs, jo tā sagādā tik daudz cie�anu un rūgtu brī�u, un neviens vairs nemācīs mīlēt dzīvi. Cil�vēks reti spēj īsti aptvert, ko tas nozīmē � būt dzīvam un dzīvot. Tas ir tik vienkār�i un saprotami, ka cil�vēki nedomā par to, kā un kādēļ viņi ir piedzimu�i, un nedomā par to, ka viņi agrāk vai vēlāk nomirs, paies miljardiem gadu, un nekad vairs otra tāda ne�jau�ība negadīsies, un nekad un nekur tu vairs ne�kļūsi par Dzīvību.

Filips lēni pagrieza atslēgu. Slēdzis bija vecs, ierū�sējis, un, pagrie�ot atslēgu, tas izdvesa skaļu, metā�lisku vaidu. Filips satrūkās, un viņam �ķita, ka slē�dzis ir dzīvs un dzīvas ir durvis, un dzīvs ir gaiss, un dzīva ir māja un abas istabas, un vecās mēbeles, un visi putekļi uz �īm vecajām mēbelēm, un, kad viņ� ieies dzīvoklī, viss tur vaidēs un kliegs, un pārmetīs, ka tagad viņ� dzīvos telpās, kas kādreiz piederēja citiem.

Filips atcerējās vecā Vinklera nāvi un nupat noti�ku�ās bēres, un kļuva skumji, ka vīram, kas visu mū�u bija strādājis, bija cēlis skaistas, izturīgas mājas, kur tagad dzīvo tik daudz cilvēku, tam, kas bija nodzīvojis garu un grūtu mū�u un kas mācīja, kā nu prata un izprata, citus dzīvot un cīnīties par labāku dzīvi, ne�atradās neviens, kas izvadītu pēdējā gaitā. Kapra�i vienaldzīgi izraka bedri, un Filips kopā ar viņiem da��as minūtes pastāvēja pie atvērtā kapa, neviens neko neteica, jo kapra�iem bija vienalga, ko �is vecais vīrs dzīvē paveicis, bijis labs vai slikts. Viņiem bija jā�izrok un jāaizber bedre. Viss. Jāizrok un jāaizber bedre. Viss. Filips nodrebēja. Tikai trīs vārdi. Jāizrok un jāaizber. Bet �ie vārdi slēpj sevī septiņdesmit �et�rus gadus garu cilvēka dzīvi. Bet katrs gads � trīs simti se�desmit piecas dienas. Bet katrā dienā � mil�zum daudz minū�u, un katra minūte bija no cilvēka kaut ko prasījusi un paņēmusi.

Smiltis smagi krita uz lēto zārku. Pēc pusstundas blakus jau agrāk apglabātajai Vinklera sievai izauga svaigs smil�u kalniņ�. Viens no kapra�iem ar lāpstas kātu uz tā uzspieda krustu, pārējie savāca dēļus, dvie�ļus un lāpstas un aizgāja.

Filips vēl brīdi pastāvēja, viņam kļuva �ēl abu ve�cī�u, viņ� viņiem bija pateicīgs, ka tie viņu audzināja, mācīja: patēvs iemācīja amatu, tagad arī Filips ir gan mūrnieks, gan podnieks, strādā uz būvēm un vasarās diezgan labi nopelna.

Filips atvēra durvis un iegāja dzīvoklī. Sienas, mē�beles, putekļi klusēja. Neviens nevaidēja, nekliedza. Kādēļ gan? Ja to nedarīja cilvēki?

Filips piegāja pie loga, atvēra, un istabās ieplūda svaigs gaiss.

Pagāja vairākas dienas.

Filips jau sāka pierast pie pastāvīgā klusuma un miera. Viņ� pats gatavoja sev ēst, to viņ� bija sācis jau agrāk, kad patēvs slims gulēja uz gultas. Pa va�kariem viņ� lasīja un no grāmatām ļoti daudz ko uz�zināja par cilvēku dzīvi un par to savstarpējām attie�cībām. Un tad viņam radās sapnis sākt rakstīt pa�am. Viņ� gribēja aprakstīt patēva bēres, jo Filipu kaitināja un viņ� nevarēja saprast, kā cilvēki var būt tik vien�aldzīgi cits pret citu, pret savu līdzcilvēku, un, ja cil�vēki spēj būt vienaldzīgi pret dzīvi, kā viņi spēj būt vienaldzīgi arī pret nāvi?

Filips nebija glu�i viens. Viņ� strādāja kopā ar vienkār�iem, labiem cilvēkiem, kuri bija arī labi amat�nieki. Tie bija pavecāki vīri, kam pusdienas pārtrau�kumos patika triekt par sievietēm un kaitināt jau�nos � Filipu un Janku. Sestdienās viņi krietni iemeta sīvo, �ad tad piekāva sievas, svētdienās izgulēja pa�ģiras, atpūtās, bet pirmdienās, kā to bija darīju�i ga�diem ilgi, atkal kāpa uz sastatnēm un lika ķieģeli pie ķieģeļa, līdz tapa siena, līdz tapa māja. Tad viņi gāja pie būvuzņēmēja runāt par darbu, par jaunu līgumu, vasarā tas nebija grūti,.parasti darbu viņi arī dabūja, un atkal viss sākās no jauna.

Filips ļoti bie�i domāja par meitenēm. Nevienas mei�tenes viņam vēl nebija. Viņ� ļoti bie�i domāja par Zig�rīdu. Zigrīda jau bija pieaugusi, kļuvusi skaista, tik skaista, ka Filipam da�reiz kļuva pat neērti, kauns un bailes viņu atcerēties un uz meiteni paskatīties. Viņi satikās gandrīz katru dienu. Filips sveicināja, Zigrīda smiedamās atņēma, kādreiz pārmija da�us vārdus, un viss. Bet ko tad vēl? Ko tad vēl tu, Filip, gribēji?

Filips gribēja mīlēt. Viņ� nezināja, ko tas nozīmē un ko mīla spēj izdarīt ar cilvēku, un kā tas ir, kad cil�vēks īsti mīl, un vēl mazāk viņ� zināja, kā tas ir, kad mīlu saņem.

Sestdienas vakarā viņi darbu beidza ātrāk, da�i no vecajiem aizgāja uz krogu, Janka aizdrāzās uz māju pārģērbties, lai pēc tam ietu uz satik�anos ar savu

meiteni. Tikai Filipam nekur nebija jāsteidzas, un viņ� lēni pa �aurajām Iļģuciema ieliņām devās mājup.

Filips juta, viņ� to skaidri saprata, ka vissliktāk ir tad, kad neviens tevi negaida un tu nevienam ne�esi sevi�ķi vajadzīgs. Tu nevienam netraucē dzīvot, nevienu neapgrūtini, bet bez tevis varētu arī iztikt. Un Filips apzinājās, ka tas laikam ir vēl sliktāk � dzīvot tikai tādēļ, ka esi dzīvs. Daba būtu bijusi liela muļķe, ja, radot dzīvību, tai neuzstādītu augstākas prasības. Viņ� vēl nezināja, ka uz pasaules un starp cilvēkiem notiek daudz kas sliktāks un ļaunāks. Filips bija jauns un negribēja būt lieks, negribēja būt viens, viņ� gri�bēja mīlēt un būt kādam vajadzīgs, un vēlējās mei�teni, kurai varētu izstāstīt visu, ko domā, ko jūt, ko sapņo. Ja cilvēks to nevar � tā ir lēna un nepatīkama nāve.

Filips Zigrīdu, kā parasti, satika netālu no mājas. Viņ� pasveicināja un gāja tālāk.

��� Pagaidi, Filip, � Zigrīda teica.

Filips apstājās un paskatījās uz jauno sievieti. Blondie mali lielās cirtās krita uz pleciem; pleci bija �auri, apsegti ar plānu zīda blūzīti, un spilgti sarka�nās lūpas slēpa baltus zobus.

��� Tu steidzies, Filip?

��� Nē,� Filips pasmaidīja. � Man lā�u nav kur.

�� Ar ko īsti tavs patēvs nomira?

������� Nezinu. Ārsts teica, ka kaut kas nav bijis kār�tībā ar nierēm, bet dro�i vien no vecuma.

��� Un kā tu tagad dzīvo?

��� Strādāju.

��� Un viss?

��� Tas ir ļoti daudz, � Filips atbildēja.

Zigrīda uzmanīgi paskatījās uz Filipa apģērbu, rokām un seju. Apģērbs bija netīrs, nosmērēts un salāpīts, plaukstas sasprēgāju�as, bet seja vēja ap�pūsta, iedegusi, kalsna.

��� Un tas tev patīk? � Zigrīda uzprasīja.

��� Da�reiz � ne sevi�ķi. Bet ko lai citu dara?

��� Nezinu.

Filips nedaudz nosarka. Viņ� ar Zigrīdu nekad vēl nebija tik ilgi runājis. Filipu nebaidīja meitenes pārā�kais sabiedriskais stāvoklis, bet mulsināja Zigrīdas neparastais skaistums. Liels skaistums vienmēr izsauc bijību un cieņu. Un viņ� bija lasījis grāmatās, ka ļoti skaistas sievietes reti kad tiekot īsti mīlētas. Vi�ņas parasti tikai apbrīno.

��� Ko tu �ovakar dari? � Zigrīda painteresējās.

������� Neko, � Filips nedaudz samulsa. � Pagatavo�u vakariņas, palasī�u grāmatu un � � Filips negribēja teikt, ka vakarā, kad kļūs pavisam tum�s un visa pa�saule gulēs, viņ� rakstīs stāstu. Neviens to nedrīkstēja zināt. Neviens nedrīkstēja pat nojaust.

Filips nodūra galvu, tā kļuva smaga, smaga. Viņ� lēni iebāza rokas bik�u kabatās un pagriezās sāņus.

Klusums. Tad no kāda atvērta loga sāka plūst smel�dzo�a tango melodija.

������� Vai es tev nevaru iet palīgā? � Zigrīda �ķelmīgi uzprasīja. � Es protu labi pagatavot.

�� Tu? � Filips pacēla galvu.

�� Tu netici?

��� Nē, nē. Dro�i vien.

��� Pavisam noteikti. Nu tad, kā?

Filips cie�i ieskatījās Zigrīdas tum�i zilajās acīs un nevarēja saprast, vai tie�ām meitene runā nopietni. Acis bija lielas un patiesas. Bet vārdi? Ko nozīmēja �ie vārdi? Vai tie�ām Zigrīda vēlas viņam pagatavot vakariņas? Bet, ja kāda sieviete to tie�ām vēlas un tas viņai sagādā prieku, un viņa grib ienākt vīrie�a mājā, tad tas nozīmē kaut ko ļoti nopietnu.

Filipam nosvīda piere.

Bet Zigrīda ar tikko manāmu smaidu vēroja Filipa samulsu�o seju un platos plecus, muskuļainās krūtis un spēcīgās rokas.

��� Nu tad, kā? � Zigrīda vēlreiz pajautāja. Viņa kļuva nepacietīga. Viņa nebija pieradusi gaidīt. Ko gan �is Filips vilcinās? Viņiem jau vajadzētu būt dzī�voklī. Zigrīda vēlreiz domās pārbaudīja savu apak��veļu un jutās pilnīgi dro�a. Tā bija atsūtīta no Brise�les. Filips joprojām klusēja, un Zigrīda nodomāja, ka tā varēja būt arī vietējā. Tik un tā viņ� to nepratīs novērtēt. Kā joprojām vēl nespēj aptvert Zigrīdas teikto. Iespējams, ka viņ� mēģina atcerēties, kas at�rodas pieliekamā plauktos. Un tur dro�i vien neatro�das nekas.

��� Nu tad, kā, Filip? � Zigrīda kļuva nepacietīga.

��� Tu to nopietni? � Filips nenolaida skatienu no Zigrīdas acīm. Bet acis bija mierīgas un dziļas.

��� Jā, � Zigrīda atbildēja un nodomāja, ka laikam tomēr velti tērē laiku.

��� Es nezinu, � Filips sastomījās. � Man mājās tāda nekārtība �

��� Man apriebusies kārtība, � Zigrīda gandrīz nikni teica. � Man apriebu�ās visas etiķetes un pie�klājība. Man apriebu�ies glaimi un komplimenti. Man viss ir apriebies.

Filips panāca soli tuvāk. Viņ� gribēja saņemt Zig�rīdas roku, klusēdams meiteni aizvest pie sevis, viņi virtuvē nomizotu kartupeļus, saceptu tos ar sīpoliem un olām, uzvārītu tēju, paēstu un ieietu Filipa istabā, apsēstos pie loga, neko nerunātu, tikai sēdētu un ska�tītos, kā beidzas diena, kā iestājas nakts un kā iemir�dzas zvaigznes, un tad viņi varētu sapņot un Filips pastāstītu, ka rudenī abi ar Janku turpinās mācīties vakara vidusskolā, ka viņa darbs nemaz nav tik slikts. Vai vispār kāds darbs var būt slikts, ja tas dod cil�vēkiem kaut kādu labumu? Slikti ir nedarīt neko, jo

tad tu nevari ne ko dot, ne atņemt. Nevari izdarīt neko labu, ne arī sliktu. Neko nedarīt nozīmē nedzīvot. Un Filips teiktu, ka viņi ta�u ir jauni un abi grib dzī�vot, abi grib mīlēt (vai tad citādi tu, Zigrīd, �eit at�rastos?), un abi grib būt laimīgi un kaut ko �ai dzīvē izdarīt. Uzcelt māju nemaz nav tik viegli, tā paliks vēl ilgi pēc manis, un, ja es kādreiz spē�u uzrakstīt labu grāmatu, arī tā paliks vēl ilgi pēc manis, un, ja mēs radīsim bērnus, arī tie paliks pēc mums, un mēs nebūsim velti �ai pasaulē dzīvoju�i, kaut nebūsim izdarīju�i neko sevi�ķu, bet tas, ko paveiksim, būs bijis vajadzīgs. Un tad istabā arvien biezāka ienāks tumsa un mūs pārņems savāds un vēl nepierasts miers un iek�ēja dro�ība, kā tas ir vienmēr, kad cilvēks ticis skaidrībā pats ar sevi un savu dzīvi. Un tad tu jutīsies nogurusi, varbūt tevi mazliet baidīs tumsa, tālās zvaigznes, kuras līdz ar gaismu izstaro noslē�pumainību, un zvaig�ņu noslēpumi vienmēr vilina, kā vilina viss nesasniedzamais, viss sve�ais un nezinā�mais; un tad es tevi pievilk�u cie�i pie sevis un mēģi�nā�u aizdzīt tavas bailes, un teik�u, ka tev blakus at- radī�os vienmēr, vienmēr sargā�u un mīlē�u, neviens tev nekad nenodarīs pāri, un es tev nekad nenodarī�u pāri, un tu nekad nenodarīsi pāri man, labi? Mēs ne�kad nevienam nedarīsim neko sliktu, darīsim un domāsim tikai labu, jo darīt labu ir vienīgā dzīves jēga, un kas gan var but vēl palieko�āks un priecīgāks, un pilnīgāks, un īstāks, un patiesāks par kaut viena cilvēka pateicību? Labais vienmēr izraisa uzticību, un apziņa, ka tev kāds ļoti tic, palīdz dzīvot. Tātad tu esi vajadzīgs, un tad, kad to sapratīsi, tev vienmēr būs spēks un būs prieks nodzīvot dzīvi, lai cik tā ari būtu grūta. Es noskūpstī�u tavus matus, kas atgā�dina izkausētu zellu, kuru nekad neesmu redzējis, kas man nekad nav piederējis un nekad nepiederēs, un es to negribu, es gribu tavus matus, es tos gribu laist

caur pirkstiem un dro�i zināt, ka tie ir mani, un es gribu noskūpstīt ari acis, un gribu noskūpstīt lūpas aiz pateicības, ka tu nebaidījies atnākt pie manis un ēst kopīgi pagatavotās vakariņas, nebaidījies tumsā sēdēt pie loga un atļaut sevi skūpstīt, un tad es tevi pacel�u uz rokām, noguldī�u savā vecajā koka gultā, apseg�u ar veco segu, bet tu nebaidies. Tev auksti nebūs. Tie�i tādēļ, ka sega ir veca, tā ir ļoti silta. Tu gulēsi, un tevi sildīs gadu desmiti un to cilvēku sapņi un cerības, kuri tagad jau miru�i. Vecā sega tev stāstīs pasakas un patiesību; visu, ko zina un redzē�jusi, bet redzējusi tā ir ļoti daudz. Zem tās cilvēkiem pagājusi puse mū�a. Un zem tās tagad paiet daļa arī manas dzīves. Tu aizmigsi un gulēsi kā bērns. Es sēdē�u blakus, paretam sakārto�u segu un klausī�os, kā tu elpo. Varbūt tā būs skaistākā mūzika, kādu jeb�kad esmu dzirdējis. Un tad pienāks rīts, logā iespīdēs saule, tu atvērsi acis un pateiksi: �Ir ļoti labi, Filip.�

Zigrīda apgriezās un gāja prom. Katrs augstpapē�u kurpju atsitiens pret ielas asfaltu atbalsojās Filipa deniņos, un kļuva pavisam karsti.

��� Ziga! � Filips iekliedzās.

Zigrīda apstājās.

��� Es bū�u mājās, � meitene teica. � Atnāc! Es tevi gaidī�u. Esmu viena. Vecāki dzīvo pa jūrmalu. Man ir ļoti garlaicīgi.

Zigrīda sāka skriet, pārskrēja pār pagalmu un pa�zuda.

Filips lēni aizgāja līdz mājai, lēni atslēdza durvis, slēdzis joprojām �īkstēja, un Filips nodomāja, ka bei�dzot to vajadzēs izjaukt un ieeļļot. Viņ� apstājās vir�tuves vidū, pa labi kaktā gulēja kartupeļi, bet ēst ne�gribējās, un Filips iegāja istabā. Vecā koka gulta bija pārsegta ar veco segu, un Filips uz tās brīdi pasēdēja, tad piecēlās, atvēra skapi un izņēma tum�o uzvalku.

��� Tev �eit patīk? � Zigrīda pavaicāja.

�������� Jā, � Filips atbildēja un vēlreiz paraudzījās ap�kārt. Istabā stāvēja plaukti ar grāmatām, kas Filipam �ķita vesela bagātība, un pie sienām karājās vairākas gleznas. No vienas raudzījās novājējis, ievainots vilks. Tam apkārt sarkans sniegs, un vilks, izslējis galvu, gaudoja uz tum�ajām debesīm. Mednieks nebija re�dzams.

��� Tad kādēļ tu neatnāci agrāk?

��� Kas �o darbu gleznojis? � Filips uzprasīja.

��� Kuru?

��� So � �Nāve�.

������� Nezinu, � Zigrīda paraustīja plecus. � Vai nav vienalga?

Filips paskatījās uz meiteni īsā, gai�ā kleitā un mirdzo�u rotu matos.

��� Tas ir ļoti svarīgi, � Filips atbildēja.

Zigrīda iesmējās.

��� Svarīgi ir tas, ka tu atnāci.

��� Nopietni?

��� Pavisam nopietni. Tu man to jautā jau otro reizi.

��� Es tev jautā�u vēl bie�i.

��� Tu man netici? � Zigrīda �ķelmīgi iesmējās.

��� Ticu. Bet tas ir ļoti grūti.

Istabas kreisajā pusē stāvēja plats dīvāns. Uz grī�das� paklājs. Pie griestiem � lustra ar divpadsmit spuldzēm. Uz galda � ziedi. Uz naktsgaldiņa � �ur�nāli. Plats logs. Balti aizkari. Mazs sienas plaukts. Uz tā � balta marmora dejotāja. Virs dīvāna � D�onija Veismillera fotouzņēmums. Olimpiskais �empions, pa�saules rekordists un slavenais kinoaktieris stāvēja, demonstrēdams savu vareno augumu, un mazliet ne�vērīgi skatījās lejup. Viņ� bija pieradis, ka pie kājām kāds guļ. Un varbūt tādēļ tos nicināja.

��� Tu gribi ēst? � Zigrīda painteresējās.

��� Nē, paldies! Es paēdu mājās, � Filips sameloja.

�� Tad iedzersim.

Zigrīda aizgāja uz otru istabu un pēc brī�a atgrie�zās ar pudeli vīna.

��� Tu ta�u dzersi?

�� Ar tevi labprāt.

�� Vai tad tu nedzer? � Zigrīda bija izbrīnījusies.

��� Nē.

��� Man gan patīk.

�������� Kas tev vēl patīk? � Filips pajautāja, vērodams, kā meitene uzlika uz galda glāzes un augļus.

��� O, man daudz kas patīk! � Zigrīda iesmējās.

�� Un tev?

�� Man daudz kas nepatīk, � Filips atbildēja.

�� Varbūt arī es tev nepatīku? � meitene uzprasīja. Filips samulsa.

������� Nu, ko tu klusē? � Zigrīda gandrīz vai uz�kliedza.

�������� To nemaz tā nevar pateikt, � Filips nezināja, kur likt rokas un kur palikt pa�am. � Tie nav īstie vārdi� patīk vai nepatīk. Tas ir pavisam kas cits.

Zigrīda glāzēs ielēja vīnu.

��� Ņem, � viņa teica. � Un uzsauc tostu.

��� Es neprotu, � Filips teica, paceldams glāzi.

��� Izdomā! Tikai, lūdzu, ātrāk! Man slāpst.

������� Lai cilvēki vienmēr viens otram varētu uzticē�ties, � Filips pateica un mēģināja ieskatīties Zigrīdas acīs.

��� Pasaki kaut ko par mums.

�� Tas ir par mums.

Zigrīda nolieca galvu un strauji izdzēra glāzi. Fi�lips neredzēja meitenes acis.

������� Viss, kas notiek uz pasaules, attiecas ari uz tevi un mani, � Filips teica.

��� Nu nē, � Zigrīda smiedamās atkrita uz dīvāna.

�� Uz mani attiecas tikai tas, ar ko es nonāku saskar�smē personiski. Piemēram, dīvāns un tas, ka mani vecāki ir aizbrauku�i. Vīns. Tu. Ielej vēl!

Filips atkal piepildīja glāzes un vienu no tām pa�sniedza Zigrīdai.

������� Zini, par ko mēs tagad iedzersim? � meitene uzprasīja.

��� Nezinu.

�������� Lai es bie�āk varētu būt viena! Pie velna ve- cākusl

Filips pasmaidīja.

��� Kādēļ?

������� Viņi mani apspie�. Viņi ne vienmēr ļauj darīt to, ko gribu un kas man patīk.

Filips atkal kļuva nopietns.

������� Ne tikai tevi vien un ne tikai tev, � viņ� klusi teica. � Bet tas vispār pareizi � pie velna viņus!

Zigrīda nopietni un tā savādi ātri paskatījās uz Fi�lipu, bet neko neteica. Tikai pēc da�ām minūtēm:

��� Tev gar�o �is vīns?

��� Jā.

��� Es tevi varu uzcienāt ar kaut ko vēl labāku.

��� Nevajag, Zigrīd. Ir labi tāpat.

��� Kādēļ tu neatsēdies man blakus?

Filips apsēdās.

������� Nu? � Zigrīda uzprasīja. � Vai tagad nav vēl labāk?

��� Dro�i vien.

��� Tas tev jāzina noteikti.

��� Ir labāk. Tagad ir pavisam labi.

������� Nē, nē. Pavisam labi nemaz nevar būt. Nekad. Bet vienmēr jācen�as, lai tā būtu. Saproti? Nāc vēl tuvāk. Tu varbūt baidies?

��� Tās nav bailes, Zigrīd.

��� Varbūt es tev nepatiku?

��� Patīc. Tikai tas nav īstais vārds.

������� Vēl tuvāk, Filip. Pavisam cie�i klāt. Tā, lai es tevi varu sajust.

Un Zigrīda nepacietīgi ar abām rokām saņēma Fi�lipa plecus.

��� Nu esi ta�u vīrietis!

Filips gribēja vispirms noskūpstīt meitenes matus un acis, kas gan negaidot bija kļuvu�as citas, bet Zigrīda sniedza lūpas, un Filips maigi un uzmanīgi, it kā baidīdamies nodarīt sāpes, tās noskūpstīja.

��� Ne tā, Filip, ne tā, � Zigrīda teica. � Stiprāk!

Pēc tam Zigrīda strauji nolēca uz grīdas, noģērba

kleitu, un Filips ieraudzīja gai�i sarkanus me�ģīņu apak�svārkus, tad Zigrīda, mirkli vilcinājusies, no�ģērba arī tos un, sadusmojusies, ka tas jādara viņai, norāva arī pārējo, kas sedza ķermeni, un visu iesvieda istabas kaktā. Tad nostājās Filipa priek�ā un klusi, mierīgi pateica:

��� Es gribu, lai tu mani paņem.

Zigrīda atkal apģērbās un salēja glāzēs atliku�o vīnu.

������� Tu tomēr vēl esi zēns, � viņa mazliet vīlusies teica.

Filips klusēja. Viņam bija kauns.

������� Tev jau bijusi kāda sieviete? � Zigrīda pavai�cāja.

Sieviete? Man varēja būt tikai kāda meitene, Filips nodomāja. Un es gribēju, lai �ī meitene būtu tu.

������� Iedzer, � Zigrīda teica un pasniedza glāzi. � Tev tūlīt vajadzēs iet prom.

Filips paskatījās uz Zigrīdu, kas sen jau vairs ne�bija meitene un, kā viņam �ķita, nebija arī īsta sie�viete.

������� Tu man par to samaksā? � Filips uzprasīja, tu�rēdams rokā vīna glāzi.

������� Ko tu, � Zigrīda teica. � Tu vienkār�i vēl ne�spēj visu saprast. Un neesi spējīgs saprast mani.

��� Tas tā vienmēr notiek?

������� Ak, izbeidz, � Zigrīda atmeta ar roku. � Tev nepatika?

Filips klusēja. Viņam vēl joprojām bija kauns.

������� Tu mani mīli? � viņ� pilnīgi nevajadzīgi pa�jautāja.

������� Ko? � Zigrīda strauji pagrieza galvu. � Ne�runā muļķības!

Zigrīda sakārtoja zeķes, matus un uzkrāsoja lūpas. Un, lai gan viņa pa�laik izskatījās vēl skaistāka nekā pirmīt, Filipam tā �ķita pretīga.

�������� Un tagad, Filip, tev jāiet prom, � Zigrīda teica. � Vīnu mēs esam izdzēru�i, es tevi esmu iepazinusi kā vīrieti un �

��� Es vēl neesmu �

��� Tad izdzer!

��� Es gribu palikt.

��� Nemuļķojies, � Zigrīda teica.

��� Es gribu palikt.

������� Nu, izbeidz, � Zigrīda kļuva nepacietīga. � Un neiedomājies nezin ko!

Filips stāvēja savas istabas vidū, un viņam kļuva baigi. Vakara krēslā viņ� pēk�ņi ieraudzīja, ka no gultas lēni, smagi nopūzdamies, pieceļas vecais Vin�klers un ar sastingu�u skatienu nāk tuvāk, pienāk pa�visam klāt un ar savām nedzīvajām acīm skatās Fi�lipa sejā, un Filips gribēja kliegt, viņ� gaidīja sitienu, viņ� gaidīja daudz sitienu, viņ� gaidīja ne�ēlīgu kā�vienu, viņ� saprata, ka ir to pelnījis, un gaidīja, kad patēvs sāks kliegt un lamāties, un gaidīja, kad vecais

Vinklers viņu izdzīs laukā, izdzīs tumsā un naktī, un Filips saprata, ka ir to pelnījis, un viņ� bija ar mieru iet tumsā un naktī, bet patēvs klusēja. Tas bija vis- baigāk. Tas bija vissliktāk. Tas bija neizturami.

Filips izberzēja acis, un Vinklers pazuda. Pēc tam Filips piegāja pie gultas, norāva veco segu un aiz�meta prom.

�Un tā es �odien aizmetu arī savu pirmo lielo sapni,� Filips nodomāja. Bet es ta�u to neaizmetu. Man to izrāva no sirds un sabradāja. Un es bradāju līdzi. Es palīdzēju. Un tā būs vienmēr? Sapņi pieviļ. Sapņi pieviļ vienmēr. Bet tas tikai tā �ķiet. Pieviļ cil�vēks. Jebkur� sapnis kaut kādā veidā saistās ar cil�vēku. Sapnis vai dzīve � tie ir cilvēki, un, tā kā cil�vēki ir da�ādi, ir labi un slikti, sīki un lieli, arī sapņi ir da�ādi, un dzīve iznāk da�āda � vai nu laba, vai slikta, sīka un neievērojama vai arī piepildīta līdz ga�lam. Un ir pretīgi, ka cilvēka vērtību nosaka maka biezums, skolā pavadītie gadi, uzvalka cena un tas, vai viņ� sē� kantori vai mūrē krāsni. Siltums ta�u va�jadzīgs visiem. Aktrisei vajadzīga �uvēja, grimētāja un pat sufliere. Bez tām viņai gandrīz neiztikt. Un kas gan būtu gleznotājs, ja nebūtu, kas izgatavo krā�sas? Un kas gan ir rakstnieks bez burtli�a? Un kas gan mēs katrs būtu, ja neviens neprastu pa�ūt drēbes? Un nebūtu neviena, kas uzceļ māju? Kails dzīvnieku bars, kas dzīvo alās.

Filips ar abām rokām ieķērās spilvenā un izjuta gandrīz vai fiziskas sāpes. Kas gan ir tā visu slavētā un nolādētā mīlestība? Un kādēļ cilvēks parasti iemīl un mīl tie�i to, kas nav nekādas mīlas vērts? Varbūt �eit arī slēpjas mīlestības pievilcība un burvība? Un varbūt pat tās uzdevums? Varbūt tā ir visa mīlestības būtība � mēģināt nevērtīgo padarīt vērtīgu? Mazo pārvērst lielā? Slikto � labā? Neglīto padarīt skaistu? Un nedzīvo pārvērst dzīvībā?

Pie durvīm pieklauvēja.

�� Jāl � Filips iekliedzās. � Nāciet iek�ā!

Durvis nebija aizslēgtas, un viņam vienalga, kas

ienāk.

Filips dzirdēja lēnus, �ļūco�us soļus un dzirdēja, ka tie apstājas netālu no gultas, un dzirdēja ātru, sa�trauktu elpu. Filips iedomājās, ka tā varbūt ir Zig�rīda, ka viņa atnākusi lūgt piedo�anu, nezinot, ka ir notikumi, kurus neaizmirst un nepiedod. Varbūt Zig�rīda sapratusi, ka ir lietas, ar kurām nedrīkst spēlē�ties, lai gan cilvēks cilvēkam vienmēr bijusi patīka�mākā rotaļlieta. Bet var būt, ka tā ir nāve un tā viņu paņems sev līdzi, ātri un vienkār�i atraisot dzīves sa�sieto mezglu; nebūs vairs jāizjūt kauns un alkas pēc laimes, neviens vairs tevi nekomandēs un nepavēlēs, nebūs jāredz cilvēku smīni, kad darba drēbēs nāc mā�jās, un nebūs jākaunas no savām rokām, un neviens vairs nevarēs tevi pazemot, un nekad vairs nebūs jā�pārdzīvo vil�anās, un nekad, nekad� Viss. Es esmu gatavs. Ja tu, nāve, būtu atnākusi vakar, es pret tevi cīnītos vai arī bēgtu. �odien eju tev pretim un sniedzu roku. Varbūt nāve ir vienīgā, kam vērts atdoties, tikai cilvēki to nezina un baidās.

��� Kādēļ �eit tik tum�s? � jautāja dobja balss.

Filips satrūkās. Viņ� piecēlās sēdus un ieraudzīja

netālu no sevis stāvam kalsnu sievieti.

��� Kādēļ tu dzīvo tumsā?

Filips vienaldzīgi pārgāja pāri istabai un iededza gaismu.

Sievietei varēja dot gadus piecdesmit, piecdesmit piecus. Bet viņai vēl nebija �etrdesmit.

��� Tumsā ir labāk, � Filips atbildēja, rūpīgi nopē�tīdams sievieti no galvas līdz kājām. � Tumsā nekad nevar redzēt, kas notiek apkārt.

Sieviete pienāca pie Filipa un saņēma viņu aiz rokas.

��� Tu esi Filips? � viņa pavaicāja.

��� Jā. Ko jums vajag? _

��� Es gribēju tevi redzēt.

��� Skatieties!

������� Tu esi izaudzis liels, � sieviete teica, un viņas vecā, savītusi seja noraustījās. � Pavisam liels. Pa�gāju�i tik daudzi gadi.

������� Es gribētu būt vēl bērns, � Filips teica. � Ap�sēdieties!

Sieviete apsēdās un nenovērsa skatu no Filipa sejas un auguma.

��� Tu esi skaists, � viņa teica.

�������� Ko tas līdz? � Filips paraustīja plecus un aiz�vilka priek�ā logiem biezus, necaurspīdīgus aizkarus.

Sieviete piecēlās un mēģināja satvert Filipa ple�cus. Viņ� izvairījās un pārgāja pāri istabai. Sievietei smagi nolaidās rokas, un sejā pavīdēja tāls, skumj� smaids.

��� Tu mīli, Filip?

������� Nē! � Filips dusmās iekliedzās. � Nemīlu! Es neieredzu!

Sieviete atkal tuvojās Filipam, un viņ� apgāja ap�kārt galdam.

��� Ko jums vajag? � Filips uzkliedza.

������� Arī es, � sieviete teica, un viņai nodrebēja vājie pleci, � astoņpadsmit gadu vecumā mīlas vietā iepa�zinu naidu. Tātad nekas nemainās, Filip? Un, ja tā, tad ir drausmīgi. Bet nevajag nevienu nīst. Nevajag, Filip! Ar naidu neko nepanāksi, neko neizmainīsi. Vis�mazāk � cilvēku vājības.

�������� Tās nav vājības, � Filips sacīja. � Jūs nupat pateicāt muļķības, lai gan esat veca un nodzīvojusi garu dzīvi. Vēl pavisam nesen arī es domāju, ka cil�vēka vienīgais uzdevums � mīlēt un darīt labu. Bet tas nav iespējams. Katrā gadījumā sitiens ir daudz

iedarbīgāks par glāstu. Un naids ne vienmēr ir slik�tāks par mīlu. Un varbūt bez naida cilvēks nekad ne�uzzinātu, kas ir mīlestība. Naids aktivizē, pavēl un palīdz rīkoties un pret kaut ko cīnīties.

Brīdi istabā valdīja klusums.

��� Bet kādēļ tad tu esi tik nikns? � sieviete uzpra�sīja. � Kādēļ tu dusmojies? Kādēļ neesi apmierināts, ka nevari mīlēt un mīlestības vietā atnācis naids?

Filips klusēja.

��� Tu esi vēl jauns, � sieviete ar no�ēlu teica. � Vēl neko nezini. Neko vēl neesi paspējis piedzīvot, bet gudri runāt jau proti. Tas dro�i vien no grāma�tām. Bet es zinu � ja tavā vecumā par naidu var ru�nāt tāpat kā par mīlestību un naids tev ir vajadzīgs, tas ir slikti. Tas ir pavisam slikti, Filip. Tev vajag mīlēt, Filipi Un tev vajag panākt, lai citi mīlētu tevi! Tu nemaz nezini, cik tas ir drausmīgi � nodzīvot dzīvi bez mīlestības. Vissliktākais, kas ar cilvēku var notikt. Nesāksi domāt citādi, arī tu visu laiku būsi nelaimīgs.

�� Jā, � Filips teica. � Un tādēļ man nevajadzēja piedzimt. Kāda jēga dzīvot, ja apziņa, ka esi dzīvs, nedod nekādu prieku? Ja jūti, ka nevienam neesi va�jadzīgs? Nevienam. Es pat savai mātei biju lieks un nevajadzīgs. Neviens mani dzīvē nav noglāstījis. Ne�viens nav teicis mīļus vārdus. Es neesmu maiga mei�tene, bet katram bērnam, arī zēnam, arī vīrietim tie ir nepiecie�ami. Un �odien, kad gribēju, lai viens cil�vēks ir laimīgs, un gribēju būt laimīgs pats, es tiku aizdzīts. Es pieņemu, ka cilvēks var laimi un apmie�rinājumu atrast bez manis, kaut kur citur un ar kādu citu, bet tas ir ne�ēlīgi, kad tiec apsmiets.

Sieviete atkal apsēdās uz gultas un ar abām ro�kām saņēma galvu. Mati viņai jau sirmi, un viņa iz�skatījās ļoti slima.

Filips apgāja apkārt galdam un nostājās sievietes

priek�ā. Viņ� �o sievieti nekad nebija redzējis. Ko viņai īsti vajadzēja?

��� Jūs pie Vinklera?

Sieviete neko neatbildēja, tikai ar abām plaukstām aizklāja seju. r

������� Vecais Vinklers pirms nedēļas nomira, � Filips teica. � Bet pamāte jau daudz agrāk.

' Sieviete raudāja.

������� Neraudiet, � Filips teica. � Tur neko vairs ne�var darīt.

Sieviete sēdēja sakņupusi uz gultas malas un tur�pināja raudāt. Filips nezināja, ko iesākt. Viņam tas viss bija nepatīkami.

��� Vai varu jums kaut kā palīdzēt?

Sieviete pakratīja galvu.

��� Vinkleri apglabāti Lācara kapos, � Filips teica.

�������� Kā tu tagad viens dzīvosi? � sieviete atklāja seju un saraudatām acīm paskatījās uz Filipu.

������� Vai nav vienalga? � viņ� atbildēja. � Man vienalga. Un domāju, ka arī pārējiem, kurus pazīstu un kurus nepazīstu. Es ne ar ko jums nevaru palīdzēt.

Sieviete nedaudz nomierinājās, pārstāja raudāt un piecēlās. Viņai viegli drebēja rokas.

��� Es gribu, Filip, tevi noskūpstīt.

Filips atkāpās soli atpakaļ.

������� Arī pirms jums viena to gribēja. Pie velna! Ejiet prom! Ejiet ātrāk prom! Pazūdiet! Vai es jūs izmetī�u laukā! Ja ar mani varēja tā darīt, tad kādēļ es to nevaru darīt ar citiem?

������� Filip! � sieviete pārvērstā balsī iekliedzās. � Filip!

��� Ejiet, � Filips teica. � Ejiet raudāt kapsētā!

�������� Filip, � sieviete teica. � Tie�ām visapkārt ļauni un slikti cilvēki, bet tādēļ arī pa�am nav jāpaliek par nelieti. Esi labs, Filip. Es tevi lūdzu � esi labs! Un piedod! Piedod visiem, kas tev nodarīju�i pāri! Spējā

piedot slēpjas viss cilvēka spēks. Tev, Filip, jābūt la�bākam un stiprākam par citiem. Es gribu. Tev jābūt laimīgam. Tas, kam mīt sirdī jaunums � kas grib kādam atriebties� tāds nespēs būt. Es tevi lūdzu, Filip! Mani vari aizdzīt� Tev tiesības padzīt sve��us cilvēkus no savas mājas. Tikai nekad, Filip, es tevi lūdzu, nemēģini iegūt tiesības izraidīt cilvēkus arī no savas sirds. Būsi visnabagākais cilvēks. Jābūt bagātam, bet bagāts var būt tikai tas, kas mīl.

��� Kas jūs esat?

��� Esmu nelaimīga sieviete.

��� Jūs varat palikt, � Filips teica.

��� Esmu tava māte.

Drīz kļūs pavisam gai�s. Viļņi vēl lieli, bet tie neplīst tik skaļi kā pirms da�ām stundām. Arī vēj� norimis. Filipa kustības kļuvu�as lēnas, tikko sama�nāmas. Viņ� taupa spēkus. Tagad viļņi vairs nepa�līdzēs. Nejūt arī straumi. Tagad jāpaļaujas tikai uz sevi. Bēgums un paisums. Vētra un klusums.

Filips pagrie�as un peld uz muguras. Tā ir vieglāk, bet lēnāk tiek uz priek�u. Vienalga. Galvenais � notu�rēties. Krasts nav saredzams. Krasts ir tālu. Sārtojas debesis. Nodziest pēdējās zvaigznes. Sākas diena. Cil�vēki parasti mirst rītos. Auksti. Stingst locekļi. Va�jadzēja apstāties tūlīt, tikko iekritu jūrā. Es būtu jau miris. Man tagad nevajadzētu salt. Varbūt aizsals jūra. Tā pārklāsies ar biezu ledus kārtu, un es varē�u iet kājām. Es varē�u aiziet. Es varē�u atnākt. Varē�u atgriezties. Es nevarē�u pazust. Bet varbūt neko la�bāku neesmu pelnījis? Es dzīvē darīju ne tikai labu. Es negribu taisnoties, bet tas nav iespējams � darīt tikai labu. Lai dzīvotu, vajadzīga drosme. Ir jābūt bezbailīgam, lai varētu dzīvot blakus sliktajam un pret to cīnīties. Kas cīnās, tam jābūt ne�ēlīgam. Bet

ne�ēlīgais nekad nevar būt labs. Cilvēks vienmēr pie�dzimst tikai aiz nejau�ības. Un arī nāve bie�i, ļoti bie�i atnāk negaidīta un neparedzēta. Kaut kāda ne�jau�ība � un tevis vairs nav. Tu neko neesi zaudējis. Neraudi. Bija ta�u tik vienkār�i nebūt. Tas cilvēks, kuru māte mīlēja, varēja palikt dzīvs, un manis ne�būtu. Māte varēja dzīvot citur, un manis nebūtu. Stum�bris varēja būt slims vai arī mājā atrasties viņa sieva, un es � nebūtu. Stumbris varēja nesist māti pret virtuves klonu, un es � nebūtu. Cilvēks varēja būt cilvēks, un manis nebūtu.

Kad māte to izstāstīja, man noreiba galva. Tātad cilvēku var radīt arī necilvēcība?

Kļūst arvien aukstāk. Arvien grūtāk. Apstāties vai peldēt? Padoties vai cīņu turpināt? Tagad tas jāiz�lemj. Dzīvē bie�i nākas daudz ko svarīgu izlemt vie�nam, bet reti � mirt vai mēģināt dzīvot. Dzīvot vai mēģināt mirt? Viens pret simtu, ka mani pamanīs kāda lidma�īna, kuģis vai zvejnieku laiva. Viens pret tūkstoti, ka aizpeldē�u līdz krastam. Tātad � Pado�ties var vienmēr. Tas nav grūti. Tas ir vieglākais, ko cilvēks var izdarīt. Jāpaceļ rokas. Un viss. Bet tas nes sev līdzi pazemojumu, kaut arī neviens to neredz un tu padosies pats sev. Visgrūtāk ir uzvarēt sevi. Bet man nevajag sevi uzvarēt, man nevajag padoties. Man jāizlemj. Nu tad kā, Filip? Tā toreiz prasīja arī Zig�rīda. Un es atbildēju. Tev, patēv, izrādījās taisnība. Tā bija skola. Ne�ēlīga, bet vajadzīga. Un, ja es pēc Zigrīdas un pēc tam, kad mana slimā māte visu iz�stāstīja par sevi un mani, varēju dzīvot.. Toreiz man palīdzēja naids. Es gribēju pārveidot dzīvi. Es gri�bēju pārveidot cilvēkus. Un tad, kad tas bija vaja�dzīgs un bija pienācis laiks, es ņēmu rokās �auteni. Un vēlāk paņēmu rokā spalvu. Nu tad kā, Filip! Ta�gad man palīdz mīlestība. Nē, vēl ne. Bet tai jāpalīdz. Mīlestības pret sievieti jau sen vairs nav. Tādēļ arī ar japānieti� To nevajadzēja. Esi laimīga, Keiko! Tu vēl pārdzīvosi mani. Redzi, kā dzīvē gadās. Tu ne�mirsi. Nomir�u es.

Nē!

Nē!

Nē!

Es gribu dzīvot!

�Nāc, Filip!� Nāve atkal aicina. �Es tevi gaidu. Es peldu tev blakus. Jūti? Jūti. To nevar nejust. Es uz�lieku roku uz tavām krūtīm. Es noskūpstu pieri. Nāc! Es gribu tevi. Tu to neno�ēlosi. Viss velti. Atkārtoju. Stunda vai desmit gadi. Viss viens. Es tevi gaidu, mī|ais.�

Cik tu vari būt pretīga! Nav viss viens. Nav viss velti. Nav bijis viegli. Ir biju�as sāpes un cie�anas. Ir bijusi vil�anās. Ne vienreiz vien. Protams, labāk, ja visa tā nav, bet tad nevarētu pilnībā izjust dzīvi. Esmu vajadzīgs. To, ko jaunībā sapņoju, tagad apzi�nos. Esmu uzrakstījis -vairākas grāmatas un domāju, ka cilvēkiem tās patika un kaut ko deva. Tātad esmu bijis vajadzīgs. Un bū�u. Cilvēki gaida. Gaida mani un citus. Arī es gaidu. Cilvēki vienmēr viens otru gaida.

Filips sāk peldēt ātrāk.

Jūra ir zaļa. Ūdens ir zaļ�. Kā pļava agrā pavasarī pēc pirmā lietus. Kā tava kleita. Kā karavīra �inelis. Kā kokiem lapas. Kā vasaras vidū āboli. Kā manas pēdējās grāmatas vāki. Lūk, tā gandrīz visa dzīve.

Labi, māt, ka man to izstāstīji. Es nebiju nelietis. Tu nomiri, varbūt vēl ne sevi�ķi pārliecināta, bet stipri cerēdama, ka tavs dēls nebūs tāds, kāds bija mans tēvs. Es nebiju pats labākais, bet nebiju arī sliktā�kais. Es pats tā domāju. Lai par manu dzīvi un darbu sprie� citi. Tie, kuriem darīju labu, un tie, ku�riem darīju sliktu. Tie, kuriem biju vajadzīgs, un tie, kuriem biju lieks. Bet tu, dzīve? Es biju tev vajadzīgs?

Nu atbildi, dzīve! Biju? Tu klusē. Nu, klusē vien. To�ties tu biji vajadzīga man. Tu, dzīve, man biji ļoti vajadzīga. Es neno�ēloju, ka dzīvoju. Ka esmu dzīvs. Kaut salst, kaut sāk jau trūkt elpas un nav vairs spēka, un nav nekādu cerību. Vēl tomēr elpoju, vēl dzī�voju. Vēl varu domāt, un tad, kad domāju, es rakstu. Katram mirklim ir jēga.

Es gulēju pusaizbērtā bedrē, un kaut kur vēl sprāga �āviņi, virs galvas pārlidoja vairākas lidma�īnas, bet kauja jau bija beigusies. Tuvojās vakars, pie apvār��ņa iemirdzējās Venēra, iestājās klusums, sāka pūst vēj�, tas nedaudz atspirdzināja, es mēģināju izrāpties no bedres, jutu kājās sāpes, kļuva slikti, un noreiba galva, un es pamēģināju vēlreiz izkļūt no bedres; tas neizdevās, un sapratu, ka esmu ievainots un varbūt būs jānomirst �ajā bedrē, un �is ir mans pēdējais va�kars, pēdējo reizi jutu, kā seju glāsta vēj�, es vēl jutu, kā to darīji tu, bet tas bija tik sen, tas bija pirms trim gadiem, pirms trijiem gadsimtiem, pirms trijiem gadu tūksto�iem; tas bija tik sen. Varbūt esmu to izdomā�jis un mani neviens nekad nav glāstījis, tikai vēj� un dūmi, un nāve, un da�reiz bailes, un eksploziju radītie gaisa viļņi, un dego�o māju pelni, un baltas smiltis, un melni dubļi, un pavisam īss, lūpu dedzino�s cigaretes gals, un zeme, mūsu zeme, par kuru cīnā�mies un par kuru tagad būs jāmirst, un vēl daudz kas cits, tikai ne tu, jo esmu tevi varbūt izdomājis; tas bija tik sen, kad es kara priek�vakarā iegāju pie tevis un tu man noglāstīji seju. Man tagad jāmēģina piecelties. Man tagad jāmēģina izkļūt no �ī �aurā, nepatīkamā kapa. Man jāpieceļas no �īs bedres un jā- aizlien piecdesmit metrus uz priek�u. Tur vajadzētu

atrasties Jankam. Varbūt tu vēl esi dzīvs. Es redzēju, kā tu nokriti, bet varbūt tu vēl esi dzīvs. Man tikai jāpieceļas un jāaizlien. Asinis neredzu. Varbūt esmu tikai kontuzēts. Vācie�i var atkal nākt uzbrukumā, lai gan tagad jau vakars un viņi baidīsies nākt. Klu�sums. Tā, kreisā kāja ir vesela. Stīva, bet gan ielocī�sies. Varbūt tu, Janka, vēl esi dzīvs. Es aizkļū�u pie tevis. Man jāaizkļūst pie tevis. Esmu tomēr palicis viens. Blakus ar pārvērstām sejām guļ Andris un Jē�kabs. Pēcpusdienā pirms pēdējā uzbrukuma mēs bijām paliku�i tikai pieci vīri. Kaut kur tepat jābūt arī Ar�noldam. Bet Janka guļ piecdesmit metrus tālāk, un varbūt viņ� vēl ir dzīvs. Piesaistot pretinieka uzma�nību un spēkus, mums vajadzēja �īs mājas noturēt līdz vakaram. Kaut kur tālāk notika liela kauja. Esmu no bedres izlīdis. Apveļos uz muguras; tagad blakus Venērai mirdz vēl da�as zvaigznes, kurām nezinu no�saukumus. Arī zvaigznes mirstot. Tam grūti ticēt, bet tā esot. Cilvēki mirst bie�āk. Es sāku līst. Bedre pie bedres. Un tad es ieraudzīju Arnoldu. Es ieraudzīju viņu guļam netālu no mājas pagraba�viņam arti�lērijas �āviņa �ķemba bija ietriekusies krūtīs, un viņ� bija miris. Es noslaucīju no sejas smiltis, brīdi atpū�tos, man kļuva �ēl kritu�o biedru; mēs trīs gadus ka�rojām kopā, viņi bija mani labākie draugi, un tagad viņi ir kritu�i, un es viens esmu palicis dzīvs. Es līdu tālāk. Man vajadzēja aizkļūt līdz Jankam, jo viņ� vēl varēja būt dzīvs. Mēs kopā mūrējām krāsnis. Mēs kopā nesām ķieģeļus un kopā jaucām javu. Mēs kopā sapņojām. Mēs kopā cīnījāmies. Tev vajag būt vēl dzīvam, dzirdi, Janka? Es lienu pie tevis. Es aizrāpo�u. Tu biji pārgalvīgs. Tur, pļavā, guļ vesela kaudze kri�tu�o vācie�u, un mums vairs nebija patronu. Tu no�skrēji lejā, lai atnestu iero�us. Tur nebija tikai kri�tu�ie. Tur bija arī ievainotie. Tev vajag būt vēl dzī�vam, lai gan redzēju, kā tu nokriti. Es tūlīt bū�u pie

tevis, es tikai nespēju skriet, es nespēju iet; man kājas nelocās, es nezinu, vai tās ir sa�autas vai lauztas. Asinis neredzu, bet viss ķermenis sāp, reibst galva, un ir slikta dū�a. Es varu tikai rāpot, un es aizrā�po�u, jo iespējams, ka esi vēl dzīvs. Visa zeme bija kā uzarta. Bedre pie bedres. Arī zeme ir ievainota. Es dzirdu, kā tā ievaidas, tai ir smagi, arī zemei sāp, un dzirdu, kā zeme apsūdz, kā zeme kliedz. Es apstājos un brīdi atpūtos. Zobos �irkstēja smiltis, bija kļuvis gandrīz tum�s, un tumsa pielipa pie drēbēm un sejas, pie lūpām, matiem un acīm; kļuva vēsāk, kļuva ne�daudz vieglāk, un es noliecu galvu, zeme bija pavi�sam tuvu, un es gribēju �o zemi noskūpstīt, jo tā bija tik tuva un dārga; to aizstāvot, bija kritu�i mūsu la�bākie cilvēki, bet jāaizstāv bijis vienmēr; tik daudzi to centu�ies iekarot. Vēj� sejā iepūta deguma smar�u un iepūta līķa smaku, man kļuva vēl sliktāk, un es izvēmos. Rāpoju tālāk, biju jau nolīdis apmēram div�desmit metrus. Pār pieri tecēja sviedri, bet pa�am bija auksti, un es atkal sajutu nāvi, jutu, ka spēki mani atstāj, un zināju, ka būs jāmirst, un man nebija bail nomirt. Es biju palicis viens, visapkārt gulēja kritu��ie, un tie, kuri krita no rīta, jau sāka trūdēt, jo visu dienu spīdēja saule, un gaiss tvanēja pēc kaut kā ļoti sve�a, cilvēkam nepierasta, un manas rokas nosmērē�jās ar asinīm. Spīdēja zvaigznes, spīdēja ļoti daudz zvaig�ņu, debess bija tum�a, pūta vēj�, un nedaudz tā�lāk �alca priedes. Daba dzīvoja un turpinās dzīvot. Tas ir vienīgais, ko neviens nevar nogalināt. Var tikai ievainot. Varbūt zvaigznes, nakts un �alco�ās priedes smīnēja un nevarēja saprast cilvēkus, kādēļ viņi ne�dzīvo mierā, bet cits citu apkauj un sagādā cits citam tik lielas cie�anas? Spīdēja zvaigznes, pūta spirgts vasaras vēj�, netālu �alca priedes, un tu iznāci man pretī tum�i zaļā kleitā, un tu man atgādināji jūru pēc vētras vai arī jūru pirms vētras, un tu visa smar�oji

pēc ūdens, pēc putām, pēc gaisa. Un es iedomājos, ka tevi ir ne tikai �īs dabas smar�as. Es iedomājos, es gribēju, lai tevi būtu arī jūras pla�ums un dzijums. Jū�ras tuvums un tālums. Jūras tie�ums un skaidrība. Var�būt tādēļ, ka jūru nekad nebiju redzējis. Bet es to gri�bēju. Es daudz ko gribēju, lai tu man iznāc pretī naktī, un tu iznāci. Es gribēju, lai varētu tev neko neteikt, un mēs nerunājām. Mēs gājām klusēdami pa nomaļā�kajām Iļģuciema ieliņām, bija silta jūnija nakts, un mēs izgājām cauri me�am, pārgājām dzelzceļu, un tad pagājām garām aerodromam un aizgājām līdz Spilves pļavām, un mums �ķita, ka esam paliku�i uz pasaules vieni, visapkārt tikai miers un klusums, un tāds neaptverams pla�ums, ka aizrāvās elpa un gribē�jās kliegt, un gribējās klusēt. Bija tik skaisti un labi, ka gribējās nokrist pie zaļās zemes un ieelpot tās silto smar�u un pateikties, ka tā radījusi �o mū�īgo, vienmēr mainīgo un nemainīgo skaistumu un radījusi cilvēku, lai viņ� varētu būt laimīgs un laimīgs stai�gāt pa �o zemi, elpot �o.gaisu un nebaidīties no nakts. Mēs noāvām kājas un smiedamies gājām pa rasaino zāli. Ja es palik�u dzīvs, tūlīt pēc kara aizie�u uz Spil�ves pļavām un viens vai atkal ar Veltu, ja arī viņa būs palikusi dzīva un būs mani gaidījusi, bridī�u pa rasainu zāli, un viss pagāju�ais liksies nereāls un tāls, un brist pa rasainu zāli, un brist ilgi, ilgi, līdz ataust rīts, ir labākais, ko daba un cilvēks izdomājis. Nakts beidzās, un mēs gājām pa pirmajiem saules stariem, un tava zaļā kleita saplūda kopā ar rasu, ar zāli, ar zemi un mani. Mēs gulējām un domājām, ka ir jauki mīlēt vienam otru tik agri no rīta, ka �eit mēs nāksim bie�i un �eit gulēt ir daudz labāk nekā gultā; mēs redzam pasauli, un pasaule redz mūs, un mums nav jākaunas. Mēs mīlam viens otru un mīlēsim ilgi, jo esam viens otram vajadzīgi, un mums patīk gulēt vējos un puķu smar�ās, kad rīta dzestrums nomazgā

kājas un saule noskūpsta seju. Ir tik skaisti un labi, ka grūti tam ticēt. Velta mācījās vidusskolas pēdējā klasē, viņai sākās eksāmeni un drīz būs izlaiduma balle. Viņa uzģērbs baltu kleitu un izskatīsies ļoti skaista. Vēlāk Velta iestāsies Mākslas akadēmijā un būs māksliniece. Atkal uzlidoja raķete. Zvaigznes pazuda. Atskanēja da�i vientuļi �āvieni. Es apvēlos uz vēdera un turpināju līst. Es biju nolīdis apmēram pusceļu. Ieklausījos. Nekur nedzirdēju nevienu klie�dzam, nevienu vaidu, nevienu vārdu. Runāja tikai miru�ie. Kliedza tikai kritu�ie. Man jāatrod Janka. Es nevaru līst atpakaļ, lai gan tāda ir pavēle. Tikko iestā�sies tumsa � atiet. Es varu iet tikai uz priek�u. Var�būt tu esi vēl dzīvs, Janka? Nu protams. Vēl mazliet. Vēl mazliet pacieties. Es tūlīt bū�u pie tevis. Man jābūt. Es nevaru nebūt. Tumsa ir lipīga. Tā pielīp pie acīm, sejas un lūpām un neko neredzu. Reibst. Uz mirkli apstājos; es paņemu tavu zaļo kleitu, un mēs turpinām iet pa zaļu zāli un nonākam pie Rātsupītes, ūdens ir auksts, bet mēs peldam. Mēs peldam tālu, mēs peldam pret straumi, un ir patīkami just rokās spēku, ūdens ir auksts, bet mēs peldam pret straumi, un es domāju, ka ir ļoti labi, ka mēs abi nebaidāmies iebrist aukstā ūdenī un aizpeldēt uz otru krastu, un, ja būs vajadzīgs, mēs pārpeldēsim arī jūru, tikai mums vienmēr jābūt kopā, jo vienam palikt ir riebīgi, un viens neko nevar izdarīt, varbūt vienīgi nomirt, bet tagad esmu viens, esmu pilnīgi viens, visapkārt tikai kritu�ie draugi un kritu�ie ienaidnieki. Viņi guļ man kaut kur priek�ā, un tur jābūt arī Jankam, un viņ� varbūt ir vēl dzīvs. Viņ� gaida, viņ� skaidri zina, ka es atnāk�u, un, ja neatnāk�u es, atnāks kāds cits, bet neviens cits nevar atnākt. Visi ir kritu�i, tas ir drausmīgi, Janka, bet es tūlīt bū�u. Es jau saskatu za�ļās uniformas, viņi tur guļ � vesela kaudze, un arī mēs esam cīnīju�ies labi, tu redzi, Janka? Tu redzi,

Andri, Jēkab, Arnold? Jūs redzat, pārējie?_Mēs esam cīnīju�ies godam. Mēs esam kāvu�ies tā, kā prot tikai Iļģuciema zēni. Mēs � Iļģuciema puikas, kas mūrējām krāsnis un cēlām mājas, un strādājām stikla fabrikā, un bruģējām ceļus. Tu, Velta, ievedi mani savā dzī�vokli, tu sāki gatavot brokastis, tur bija daudz grā�matu un pie sienām gleznas, un es gribēju bēgt, jo vienreiz jau biju dzīvoklī, kur plauktos stāvēja daudz grāmatu, tikai neviens tās nelasīja un pie sienām ka�rājās gleznas, kurām neviens nezināja autorus, un man �ķita, ka es tevi apvainoju, ka situ ar dūri tavā trauslajā sejā, jo man tur nevajadzēja būt, man tur nevajadzēja iet: es to zināju, man jau patēvs to pa�teica un aizliedza pirms astoņiem gadiem, bet es mī�lēju un nevarēju neiet, tāpat kā es nevarēju neatnākt tagad pie tevis. Ar tevi ir īstāk. Ar tevi ir patiesāk. Es tevi pazīstu jau divus gadus. Un mēs bie�i esam gā�ju�i naktī un bridu�i pa rasas pieraudātu pļavu, un mēs tā bridīsim vienmēr, visu mū�u. Kad pienāks ziema, mēs iesim pa sniegu un gulēsim kupenās. Tu pienāci man klāt un ar plaukstu noglāstīji seju. Ne�vajadzēja neko runāt, neko solīt vai pārmest, vai zvē�rēt un skūpstīt. Vajadzēja pienākt man klāt un no�glāstīt seju. Tu to izdarīji. Tu biji labākā meitene uz pasaules. Un esi. Tev jābūt. Tu nekad nedrīksti būt cita, vienīgi .tāda, kāda biji tai rītā, kad abi gulējām pļavā un tu aizmeti savu zaļo kleitu, un abi peldē�jām pa upi, un tu man noglāstīji seju. Es pārlīdu pār vācu formās tērptiem latvie�iem, es paskatījos apkārt, tumsa ne�ēlīgi koda acīs, un es redzēju tikai esesie�us. Es turpināju līst, es līdu pāri ienaidnieku līķiem, un tad starp viņiem ieraudzīju Janku, viņ� gu�lēja, ceļgalus pievilcis pie zoda, es viņu apvēlu uz muguras, un manī raudzījās Jankas lielās, mazliet izbrīnīju�ās acis un neredzēja mani, un acis raudzījās tumsā un zvaigznēs; acis raudzījās dzīvē, bet tās ne�bija dzīvas. Es gulēju tev blakus, Janka, un nevarēju pateikt nevienu vārdu, nejutu sāpes, nespēju kliegt un nespēju raudāt, un man �ķita, ka arī es esmu beigts. Ar nāvi pastāvīgi jārēķinās, varbūt ne katrs to gaida un par to domā, bet katrs zina, ka agrāk vai vēlāk tā atnāks. Un tomēr tas ir baigi � tikt nogalinātam. Pel�nīti vai nepelnīti � tas tomēr ir baigi. Ir. Un vairs nav. Un atkal ir. Akmeņaina iela. Kar� beidzies. Gara, tuk�a iela. Akmeņi. Līst lietus. Tuk�a iela. Māja. Vienstāva koka māja. Tum�i logi. Logi ir pavisam tum�i. Tava meitene, Janka, nak un gaida. Meitene skatās logos, bet tie ir tum�i. Logi ir pavisam tum�i. Māja tuk�a. Mājā neviens nedzīvo. Meitene to zina. Bet meitene nāk un gaida. Viņa skatās logos un gaida. Snieg sniegs. Viegls un sauss. Ziemas ir garākas par vasa�rām. Naktis ir garākas par dienām. Sniegs turpina snigt. Biezs, slapj� sniegs. Meitene gaida. Un tad atkal līst lietus. Ielas akmeņus apsedz asfalts. Mājā deg gai�a uguns. Tur tagad dzīvo cilvēki. Citi cilvēki. Bet tava meitene turpina nākt. Viņa gaida. Viņa gaida jau ilgi. Viņa netic. Lietus. Sniegs. Lietus. Sniegs. Lie�tus. Sniegs. Vienmērīgi, pierasti sitieni. Sieviete jo�projām vēl nāk. Viņa pacie� �os sitienus. Viņa stāv iepretim vienstāva koka mājiņai, logi ir gai�i, un aiz tiem dzīvo cilvēki. Bet sieviete atnāk, skatās logos un gaida tevi, Janka. Lietus. Sniegs. Lietus. Sniegs. Lie�tus. Sniegs. Gadi turpina sist. Vajadzēja papla�ināt ielu, un mājiņu nojauca. Spīd asfalts. Brauc ma�īnas. Iet laimīgi cilvēki. Aug koki. Bet sirmgalve joprojām nāk. Tagad viņa neierodas bie�i. Slimas kājas, un streiko sirds. Dzīve pagājusi. Bet sirmgalve joprojām tevi gaida. Viņa turpinās gaidīt, kamēr būs dzīva. Nu pasaki, cilvēk! Kādēļ tu esi tik ne�ēlīgs un kādēļ esi tik labs?

Saule jau uzlēkusi. Filips turpina peldēt. Lūpas kļuvu�as zilas, seja bāla, visā ķermenī sasalis auk�stums un izlijis svins. Katra roku kustiba prasa mil�zīgu piepūli. Filips arvien bie�āk apgrie�as uz mugu�ras, mēģina atpūsties un kaut nedaudz sakrāt spēkus. Krasts nav redzams. Krasts vēl ļoti tālu. Kaut kur pa�visam tālu aiz �ī bezgalīgā, aukstā un vienaldzīgā ūdens klajuma. Bet kaut kur tas tomēr ir. Un tas jā�sasniedz. Krasts � dzīvība. Kaut smil�ains, pamests un neapdzīvots � tā tomēr būs dzīvība. Krasts � dzīve. Kaut neizdevusies, grūta un da�reiz vientuļa � tā tomēr būs dzīve. Krasts � cilvēki. Sliktie un labie, patiesie un liekuļi, drosmīgie un gļēvie, uzticīgie un neuzticīgie, pieviltie un laimīgie �tie tomēr būs cil�vēki, un tev ir jābūt starp viņiem. Tev jāpriecājas un jāraud kopā ar viņiem. Tev jānicina bailīgais un jā�apbrīno dro�ais. Tev jāsaprot pieviltā sāpes un jā�redz laimīgā smaids. Tev jāizjūt vientulības skaļais klusums, naida dedzino�ā elpa, liekulības zemiskums un mīlestība � tās vājums un spēks. Mīlestības skais�tums un tās neglītais kailums. Mīlestības nepiecie�a�mība un tās nevajadzība. Mīlestība, kas rada, un mī�lestība, kas nonāvē.

Filips izceļ virs ūdens galvu un skaļi iekliedzas. Tas nav izmisums. Tās nav bailes. Tā nav vēl nāve. Tā nav vēl pado�anās. Filipa kliedziens � Filipa dzīvības apliecinājums. Griba cīnīties un uzvarēt pat tad, kad esi zaudējis.

Ieraugot Iļģuciema pazīstamās ielas, es mirkli ap�stājos, ieelpoju tuvējo koku, brūno smil�u un pelēko akmeņu smar�u; es biju atgriezies mājās. Es elpoju gaisu, kas smar�oja pēc zivīm un dūmiem, gaisu, ko vēj� pāri Zundai nesa no Ķīpsalas, un gribējās aiziet līdz Daugavas attekai, redzēt kuģus un zvejnieku lai�vas un satikt veco pārcēlāju, kuru mēs, puikas, ne�pārtraukti kaitinājām un kur� tomēr mūs vienmēr veda pāri upei bez maksas. Vecais, labais vīrs � Sirmais cilvēks, kas uz mums dusmojās un kas mūs mīlēja. Es vēlāk aizie�u pie tevis. Es ta�u tagad esmu atgrie�zies mājās, esmu palicis dzīvs, un es tev stāstī�u par karu, tu smēķēsi veco pīpi un mani neatcerēsies un nepazīsi, jo esmu kļuvis daudz vecāks, varbūt jau pa�visam, pavisam vecs, un man �ķiet, ka vispār nekad neesmu bijis jauns, es vienkār�i nepaspēju būt jauns; manu jaunību saārdīja bumbu un �āviņu sprādzieni, ceļu putekļi, slāpes un bailes, un pulvera kodīgie dūmi, un ievainoto vaidi, un cilvēku pirmsnāves kliedzieni, un pirmsnāves klusums, un tik maz iznāca mīlēt; tas ir brīnums, ka esmu palicis dzīvs, esmu atgriezies mājās; mēs skūpstījām zemi, jo tā kļuva daudz tu�vāka, svētāka un nepiecie�amāka par sievieti un to�mēr � Zeme neļāva aizmirst, tā neļāva mierīgi gulēt un izjust mīlu un glāstus, un apmierinājumu, un laimi un kaut da�us mirkļus ne par ko nedomāt, un neļāva izjust bailes par neuzticību un visu, uz ko spē�jīga sieviete un ko var dot vienīgi sieviete; mēs gulē�jām kopā ar zemi, uz zemes un zem zemes, uzliku�i galvas uz tās ievainotajām krūtīm, klausījāmies tās elpā un saucienos pēc palīdzības, pēc atriebības, un mīla pret zemi sajaucās kopā ar naidu pret fa�ismu, un mēs ātri pieradām nogalināt, mēs pieradām rakt tran�ejas un kapus, un pieradām pie nāves un vēl daudz kā sliktāka. Mums to nevajadzēja. Tas viss bija kaut kas pretdabisks. Mums vajadzēja pavisam ko citu, jo tik daudziem no mums bija tikai astoņpadsmit, deviņpadsmit, divdesmit gadu. Drausmīgi, ja laiks un notikumi piespie� aizmirst, ka esi jauns, un �ai laikā cilvēkam jāmīl, jāsmejas un jābūt laimīgam. Draus�mīgi, ja nezini, kas ir jaunība, un vēl drausmīgāk, kad tomēr zini un apzinies, ka nekad to nespēsi sajust un izbaudīt, un tā paies pelēka un melna, piesātināta ar sviedru, asiņu un dūmu gar�u; un mēs gājām pa ■melnu, izdedzinātu zemi, uz kuras sadegu�i ziedi, sadegu�i sapņi, sadegu�i smaidi, sadegusi mīla, un �ais dzīves gados mēs negulējām ar meitenēm, kuras mīlējām, bet blakus mums vienmēr gulēja nāve, un mēs gājām ar nāvi uz satik�anos, un tā, paņēmusi mūs zem rokas, veda un aicināja pie sevis, un tik daudzi gāja un aizgāja, un nevarēja neiet, un tas bija drausmīgi, un tagad viņi guļ lielos un mazos brāļu kapos un atsevi�ķās bedrēs, tā arī neuzzināju�i, kas ir mīla, meitenes skūpsts un kas ir jaunība.

Da�i nami bija sagrauti, vēl rēgojās bumbu izrau�tas bedres, un, tuvojoties savai mājai, es sajutu arvien pieaugo�āku nemieru. Vai tā būs palikusi vesela, ne�skarta? Un, ja būs, kādi cilvēki tagad tur dzīvo? Var�būt nedzīvo? Varbūt neviens cilvēks vispār nav palicis dzīvs? Un, ja ir, tad kādi viņi būs?

Viss bija kā agrāk. .Māja stāvēja, kur stāvējusi, veca kā vecenīte, nedaudz saliekusi muguru, ar sirmu galvu un neredzīgām acīm. Logi bija izsisti. Logi � kā kritu�o acis. Durvis aizslēgtas. Es lēni, neveikli sāku meklēties pa kabatām. Es biju aizmirsis. Es vēl nebiju pieradis atkal rokā turēt slēdzeni, atslēgt dur�vis, ieiet istabā, un es vēl joprojām neticēju, ka vairs negulē�u tran�ejā, �āviņu izraktā bedrē, zemnīcā un man vairs nebūs jāapsedzas ar nakti un aukstumu, bet gulē�u gultā, beidzot gulē�u gultā, gulē�u savā gultā un blakus �autenes vietā es nolik�u rītdienas sapņus un mieru, mieru, mieru, un gulē�u savā vecajā gultā desmit, divdesmit, �etrdesmit stundas. Atslēgas ne�bija. Nu protams. Un tikai tad es atcerējos, ka pirms pieciem gadiem, atstājot Rīgu, to biju ielicis spraugā starp lieveni un sienu. Jā. Es pasmaidīju. Plaukstā atkal gulēja tum�i brūna sarūsējusi atslēga, un man �ķila, ka tā �os gadus nav mirkusi lietū, bet visu no�galināto asinīs, un var būt, ka tā arī bija. Bet nebija. Muļķības. Atslēgu mazgāja lietus un sniegs. Tikai man dro�i vien vēl ilgi un bie�i visur rēgosies asinis, dzirdē�u �āvienus, biedēs klusums, jo pēc klusuma vienmēr vajadzēja iet uzbrukumā vai arī atvairīt uz�brukumu, un ilgi, vēl ļoti ilgi es neko nevarē�u aiz�mirst. Tas būs labi un slikti. Tas palīdzēs un traucēs. Tas virzīs un kavēs. Tas � Tās atmiņas � Nekur no tām nevarēsi aiziet. Nevarēsi aizbēgt. Un neviens ne�var aiziet. Nekur nevar aizbēgt. Neviens. Gribi vai ne�gribi. Atjniņa^^ia^s^slikl^^ miņas � vienīgaisL ķo nekad un neviens nevar atņemt. Vērtīgākais cilvēka īpa�umsTkas"dāral^agatu ūn ap�grūtina kā jebkur� kapitāls.

Slēdzis padevās, es atvēru durvis un iegāju istabā. Vecā gulta joprojām stāvēja istabas kreisajā pusē un tai blakus vēl viena gulta, sve�a un nepazīstama, un galds bija sve�s un nepazīstams, un masīvais plaukts, un skapis, un krēsli, bet otra istaba bija pilnīgi tuk�a, tikai uz grīdas mētājās da�as avīzes, kāds netīrs drēbju gabals un salauzta koka lelle.

Es stāvēju ilgi, pēc tam ilgi staigāju pa dzīvokli un tagad pat neatceros, ko tobrīd domāju. Pagāju�i tik daudzi gadi, un cilvēks reti kad atceras, ko domājis. Viņ� tikai atceras, ko redzējis, dzirdējis un izjutis. Ļoti iespējams, ka toreiz domāju par cilvēkiem, kas bija dzīvoju�i manās istabās. Viņi būs aizbēgu�i, aiz�vesti vai arī bombardē�anas laikā nogalināti. Mūsu kvartāls ir bombardēts pamatīgi, jo blakus atrodas Spilves aerodroms, un tagad �ie nepazīstamie cilvēki, kuri kā radinieki vai labi draugi bija ienāku�i manā mājā, par atmiņu no sevis atstāju�i tikai kādreiz la�sītu avīzi, kādreiz valkātu drēbes gabalu un mazu lelli, ar kuru kādreiz iepriecināts bērns. �ādas rotaļ�lietas no koka izgrieza mūsu karagūstekņi maiņai pret pārtiku. Seit dzīvojo�ie ļaudis, acīm redzot, ir biju�i labi, ja viņi cilvēkiem, kad to nedrīkst, tomēr devu�i maizi. Varbūt viņi nemaz nav spēju�i saprast, un nekad neviens normāls cilvēks arī nesapratīs, kā var izsalku�am nedot ēst.

Es apgūlos gultā, vecās segas vairs nebija, apse�dzos ar �ineli, kas vēl joprojām smar�oja pēc zemes, deguma un tabakas, un, aizverot acis, mani apņēma tālu aizbēgusī bērnība, pirmās ilgas un pirmie sapņi, un pirmie skūpsti, un pirmā vil�anās, un pirmā īstā mīlestība, un pirmo reizi izjustā vientulība, un es dzirdēju, kā virtuvē pamāte gatavo vakariņas, un dzirdēju patēva smagos, �ļūco�os soļus un kā viņ� pret galda stūri izdauza pīpi, un dzirdēju mātes balsi, vi�ņas elsas un lūg�anos, un izteiktās cerības, padomus, tad sejā iesitās rīta dzestrums un zemes valgums, un tavas miesas siltums, man vairs nebija drēgni, ne�jutu aukstumu, un es gulēju ļoti ilgi.

Māja, kur pirms kara dzīvoja Velta, bija nodegusi. Pamati apaugu�i ar zāli, bet blakus kuploja jauni bērziņi. Es lēni apgriezos un devos prom. Es biju nā�cis, lai satiktu savas skaidrās dienas. Biju nācis, lai atcerētos gai�ās naktis. Es atnācu, lai paceltu da�as lauskas no saplēstās jaunības. Es atnācu, lai satiktu cilvēku. Nācu, lai varētu mīlēt. Bet diena bija apmā�kusies, un es varēju pacelt tikai pelnus un apdegu�us akmeņus, apdegu�u zemi, un atkal kaut kur paliks tuk�ums, paliks rūgtums, melna zeme un kaut kas nenodzīvots, nepiedzīvots, un būs atkal pārdzīvots kaut kas ne�ēlīgs.

Neviens neko nezināja.

Dzīva?

Mirusi?

Aizbraukusi?

Pazudusi?

Kas to lai zina, Filip? Tik daudzi cilvēki pa �iem gadiem ir miru�i, aizbēgu�i un pazudu�i. Mājas vis�apkārt dega kā sveces ziemsvētku eglītēs, un nāve bija visu gaidīts viesis. Kas to lai zina, Filip? Un ko gan nozīmē viens cilvēks miljonu miru�o jūrā? Neko, Filip. Itin neko. Pat tad, ja �is cilvēks tev bijis vis�tuvākais un dārgākais, jo tie citi ta�u arī kādu mī�lēja un kādu gaidīja un saviem tuviniekiem bija vie�nīgie un dārgākie. Mēs varam raudāt, varam kliegt, varam klusēt, varam savilkt pirkstus dūrē � tik un tā neko nespēsim atgriezt. Neko.

Dzīva?

Mirusi?

Aizbraukusi?

Pazudusi?

Kur tu esi, Velta?

Restorāna �Astorija� zāle tās dienas pēcpusdienā bija pustuk�a. Orķestris vēl nespēlēja. Pie smagajiem vecmodīgajiem galdiņiem sēdēja vairāki virsnieki, da��as universālveikala pārdevējas, kāds vecāks pāris ar aristokrātiski vienaldzīgām sejām, kāds stipri iereibis jauns vīrietis bez kaklasaites, muļķīgi smaidīdams, visu laiku ar nodrāztām asprātībām centās iemantot blondās oficiantes labvēlību. Tas nebija sevi�ķi grūti, un viņ� to ātri panāca. Jaunais cilvēks bija pasūtījis pudeli konjaka �KV�, un �ī pudele maksāja dārgi, var�būt pat ļoti dārgi. Ne katrs varēja atļauties nopirkt �o dzērienu, un tādēļ skaistā blondīne jaunajam cilvē�kam bie�i atsmaidīja un vienreiz pat atļāva pieskar�ties savām gū�ām.

Filips ar Ringoldu sēdēja zāles kreisajā stūrī un ar interesi vēroja vēlīgās apkalpotājas un nepacietīgā viesa izturē�anos un tālāko notikumu norisi.

� Viņ� viņu dabūs, � Ringolds teica.

�� Nē, � Filips pakratīja galvu. �Viņ� viņu ne�dabūs.

��� Viņam ir nauda, � Ringolds teica. � Dro�i.

��� Viņ� piedzersies un neka nespēs izdarīt. Bet vienalga vajadzēs samaksāt.

�� Jā, � Ringolds domīgs lēni pacēla glāzi. � Un maksāts būs velti. Nelaimīgais.

��� Cilvēki ļoti bie�i par kaut ko samaksā veltīgi,� Filips teica un arī pacēla glāzi. � Sis te vēl cauri tiks viegli. Viņ� zaudēs tikai naudu, bet nauda ir vismaz�vērtīgākais, ko cilvēks vispār var zaudēt. Laimīgais.

Ringolds ieskatījās Filipa sejā un acīs un tur re�dzēja smaidu.

��� Tu esi varen jautrs, � Ringolds teica. � Tevi laikam apmierina pustuk�ais naudas maks un �is pre�tīgais degvīns mūsu glāzēs.

��� Iedzeram, � Filips teica. � Tas nemaz nav tik slikts. Dzīvē bie�i nākas norīt daudz ko pretīgāku. Es neesmu jautrs, un mani, Ringo, nemaz arī tā neapmie�rina bie�ais naudas trūkums. Es labprāt mainītu uz�valkus un priecātos, ja varētu aiziet no darba celtnie�cības pārvaldē. Man vairs nebūtu jāsalst, strādājot zem klajas debess, un jāsauļojas, mūrējot māju sie�nas, bet es to varētu darīt jūrmalā vai kaut kur pie upes vai vientuļa ezera, kur būtu klusums un miers un neviens netraucētu.

Viņi ātri izdzēra, uzkoda un paraudzījās apkārt. Pārdevējas bija aizgāju�as, virsnieki iekarsu�i par kaut ko strīdējās, bet jaunais cilvēks bez kaklasaites klusi, neviena netraucēts, smējās. Blondā oficiante nebija redzama.

��� Tu ļoti gari runā, � Ringolds teica.

��� Iespējams. Es tā arī mēģinu rakstīt � garus, ga�rus teikumus, un tas varbūt ir slikti. Bet es tā domāju. Ko domāju � uzrakstu.

Ringolds no karafes ielēja glāzēs degvīnu un paska-

tljās uz Filipu. Filips sēdēja ļoti nopietns, par kaut ko domāja, un Ringoldam �ķita, ka draugs tagad izska�tās daudz vecāks, nekā patiesībā ir.

��� Par ko tu domā? � Ringolds uzprasīja.

��� Nē, neko, � Filips atbildēja. � Iedzeram, veco zēn! Iedzert ir labi, un labi sajust, ka glāze ir tīra un tai pieskāries esi tikai pats. Ir patīkami dzert no tīra trauka.

�� Ko tu darīsi turpmāk? � Ringolds pajautāja. � Sāksi nopietni rakstīt?

��� Nē. Es jūtu, ka tā lieta vēl neiet. Es pagaidī�u, � Filips cie�i saspieda pirkstos glāzi un, acis piemiedzis, paskatījās uz blondīni, kura atkal bija pienākusi pie pretējā galdiņa un kaut ko klusi atbildēja jauneklim bez kaklasaites. Ļoti iespējams, ka viņa tikai pieņēma jaunu pasūtījumu. � Es pagaidī�u, Ringo. Es neko ne�zaudēju un, ja zaudēju, tad arī iegūstu kaut ko daudz vairāk. Es iegū�u laiku, un tas man palīdzēs kaut kad vēlāk visu to, ko esmu redzējis, izjutis un pārdzīvojis, uzrakstīt daudz labāk un patiesāk, nekā to varētu ta�gad. Attālums dos iespēju saskatīt tikai galveno, bū�tisko. Un tas man tie�i ir vajadzīgs.

Iedegās lustra. Restorāna viesi kļuva skaļāki, pie pretējā galdiņa blakus jaunajam cilvēkam apsēdās divi atlētiska auguma vīrie�i un trausla, slimīga iz�skata sieviete. Viņa bija ļoti izkrāsojusies, un viņas acis drud�aini spīdēja. Sieviete dro�i vien slimoja ar tuberkulozi.

�Vēl pēdējie mēģinājumi nezaudēt to, kas jau zaudēts,� Filips nodomāja, klausoties sievietes smiek�los. Vēl pēdējie mēģinājumi atgūt to, kas kādreiz pie�derējis. Un nekad vairs nepiederēs. Pēc mēne�a viņa jau būs mirusi. Varbūt pēc diviem trim. To visu vēl dara kar�. Kar� vēl nebeidzas. Pat tagad, kad pagāju�i jau vairāk nekā pieci gadi, tas turpina nonāvēt. Cilvēki mirst no seniem ievainojumiem, kontūziju izsauktajām sekām un karalaikā iegūtajām slimībām. Cilvēki mirst un turpinās mirt, lai gan vairs neviens ne�auj un ne�skan trauksmju sirēnas, un daudzi varbūt pat nezina, ka viņus vēl joprojām iznīcina pagāju�ais kar�. Un cik nekrita kaujās! Krita daudzi, tik daudzi krita un aizgāja bojā, ka tagad, kad no tā jau nedaudz atrasts, kļūst pavisam baigi. Bet tie�i tādēļ uzvara ir vēl no�zīmīgāka, vēl vērtigāka, vēl svētāka, jo tās pamaļu be- tonēja tūksto�u un tūksto�u kritu�o asinis. Un starp viņiem � arī Janka. Es Inesei to pateicu, un tas bija ne�ēlīgi. Vārdi kā �āvieni. Arī vārdi var nogalināt, un man laikam Inesei to nevajadzēja teikt.

Mūziķi nolika instrumentus, noslaucīja nosvīdu�ās pieres, un Filips nodomāja, ka viņi laikam spēlēju�i ļoti ilgi un cītīgi, bet viņ� neko nebija dzirdējis.Tango, rumba, lēnais valsis? Kāda mūzika skanējusi, un kā�das dejas dejotas? Filips bija dzirdējis tikai �āvienus. Dzirdējis Ineses klusās raudas.

�� Ko tu tagad domā darīt? � Ringolds vēlreiz uz�prasīja.

��� Es pagaidī�u, � Filips atbildēja. � Es pagai�dī�u, Ringo. Es vēl paspē�u sagrauto māju vietā uz�celt jaunas; es vēl cel�u ilgi, es to protu pamatīgi, katrā ziņā daudz labāk nekā rakstīt romānus; lai tas paliek nākotnei. Tu pabeigsi institūtu un pēc kāda laika varbūt vadīsi kādu celtniecības pārvaldi, un tavā vietā ar mani strādās cits puisis, un mēs turpināsim darīt to, kas jādara un ko esam pieradu�i darīt.

��� Tu zaudēsi daudz laika, Filip, � Ringolds teica.

�� Varbūt, � Filips atbildēja un, sameklējis ciga�reti, aizsmēķēja. � Varbūt, Ringo.

�� Tu zaudēsi visdārgāko, kas cilvēkam pieder, � Ringolds teica. � Tev nevajadzētu runāt tik mierīgi. Tu zaudēsi laiku, dzirdi, Filip? Zaudēsi labākos un vērtīgākos gadus. Bet laiks un gadi ta�u ir tava dzī�vība. Vai ir vērts, Filip?

� Ir vērts. Jo ne lai ks, ne dzīv ība vienmēr ir pats dārgākais, kasjņlv ēkam pieder un ko vī ns va r" izman�tot savā labā. Manuprāt, cilvēkam pieder kaut kas vēl verrīgaRsTun to viņ� var izmantot arī citu labā. Griba nekur un nekad un, galvenais, nekam nepadoties. Pār�liecība par savu taisnīgumu, savi principi, kurus ne�kad un nekur nedrīkst izmainīt, un atbildības sajūta par to, ko dari, un atbildība par cilvēkiem un sevi. Tās, Ringo, ir labas īpa�ības, tās ir nenovērtējamas vērtī�bas, tikai diem�ēl tās kā jebkuras bagātības pieder tikai nedaudziem.

Orķestris atkal sāka spēlēt. Muzikanti bija iedzē�ru�i, jutās daudz brīvāki, varbūt arī dro�āki un sāka spēlēt svingu. Uz mazās estrādītes parādījās sarkan�mataina dziedātāja garā, melnā kleitā bez izgriezuma un neparasti dzidrā, patīkamā balsī sāka dziedāt jautru angļu jūrnieku dziesmiņu.

Filips lēni pagrieza galvu pret durvīm un nodre�bēja. Zālē eleganta vīrie�a pavadībā ienāca Velta. Viņa, pagriezusi galvu, smiedamās kaut ko pateica otrajam pārim, kas sekoja da�us soļus aiz viņiem. Pie jaunajiem viesiem ātri piesteidzās sirmais zāles pār�zinis, un �ie viesi laikam bija pazīstami; baltā galva cienībā dziļi noliecās, un pārzinis, ienāku�os aizvedis pāri visai zālei pie mazliet savrup stāvo�ā galdiņa, vēlreiz dziļi paklanījās. Galdiņam aizmugurē kuploja milzīga palma.

Filips caur zilgano dūmu miglu neskaidri redzēja Veltas skaisto seju, smaidā mirdzo�ās lūpas un acis, balsi nedzirdēja, atkal skanēja mūzika, un Filips re�dzēja, ka Velta kļuvusi vecāka, tā vairs nebija mei�tene; Velta tagad bija skaista, eleganta sieviete, dzēra �ampanieti un pēc tam dejoja, un viņa vairs nebija Filipa meitene un nevarēja arī tāda būt; bija pagāju�i vienpadsmit gadi un �is garais, ne�ēlīgais laiks �

Caur pagāju�o laiku pie Filipa atskrēja viegls rokas

pieskāriens, satraukti, bailes izkliegti vardi, un taba�kas dūmi pārvērtās vieglā rīta miglā, un Filips sa�juta zemes patīkamo vēsumu, un visi iedzēru�ie cilvēki kaut kur pazuda, pazuda visi galdiņi un pudeles, un oficiantes, un sirmais zāles pārzinis; viņi pēk�ņi atkal paliku�i divi vien un atkal brien pa mitru, slapju zāli, un tad uzlec saule, atnāk rīts, un viņi atkal guļ uz valgās zemes, un Filips klusi, vienkār�i, mazliet iz�brīnījies saka: �Nu, lūk, Velta, es esmu atgrie�zies.� � �Tas ir labi,� Velta atbild. �Tagad ir tie�i tā, kā vajag. Tie�i tā, kā vajadzētu būt visu laiku.�

�� Mēs pasūtīsim vēl kaut ko? � Ringolds uzpra�sīja. � Karafe tuk�a.

Filips satrūkās, noskurināja galvu un izbrīnījies pa�skatījās uz draugu.

Sarkanmate dziedāja kādu pazīstamu dziesmu, bet Filips vārdus nesaprata.

��� Jā, Ringo, � viņ� pēc laba brī�a atbildēja. � Mēs vēl iedzersim.

Istabas centrā bija nolikta milzīga glezna. Darbs saucās �Uzvara�. Pie sienām karājās vēl citi darbi, bet tie maz at�ķīrās cits no cita. Dominēja sarkanā krāsa, un Veltai �ķita, ka viņa ienākusi dego�ā istabā un ka tagad jābēg, jo �ī viltotā uguns var tomēr no�darīt sāpes.

��� Nu, ko tu saki? � Zigurds uzprasīja, ar pirkstu parādīdams uz lielo audeklu. � Man �ķiet grandiozi.

Velta vērīgi paskatījās uz gleznu, pēc tam uz smai�do�o Zigurdu.

��� Patie�ām grandiozi, � Velta atbildēja, un Zi�gurds nevarēja saprast, vai darbs Veltai paticis vai ne. Bet tas galu galā Zigurdam bija diezgan vienal�dzīgi. Veltai varēja arī nepatikt. Viņ� �o darbu ta�u nebija gleznojis Veltai. Jaunajai sievietei viņ� �ad un tad veltīja da�us aktus, da�as klusās dabas, da��as ainavas. Tikai da�as. Un arī tad tas bija zemē nosviests laiks. Protams, viņ� bija ieguvis Veltas tu�vību, bet pats skaidri nojauta, ka to nebija panāku�as �īs mazās dāvanas.

��� Patie�ām grandiozi, � Velta atkārtoja.

�Uzvara� bija Zigurda diplomdarbs.

��� Kādu atzīmi tu dotu? � viņ� pajautāja, pienākot Veltai pavisam cie�i klāt un ar abām rokām saņemot sievietes plecus. � Es gribētu, lai ne tikai Akadēmijas ve�i, bet arī tu gleznu novērtētu � �teicami�.

��� Es novērtēju � �divnieks�, � Velta iesmieda�mās pateica.

��� Kādēļ? � Zigurds bija pārsteigts.

��� Tādēļ, ka tu tā nedomā. Tā, Zigi, nav tava pārlie�cība.

Velta paraudzījās Zigurda apaļīgajā sejā, tum�a�jās, caururbjo�ajās acīs, un Zigurda lūpas, kuras ro�tāja melnas, �auras ūsiņas, savilkās tikko jau�amā smaidā.

Velta līdz �im brīdim vēl nevarēja saprast, kas viņu saista pie Zigurda, un, patiesību sakot, viņa arī ne�centās to saprast, jo baidījās, ka, to uzzinot, Zigurds pēk�ņi kļūs sve�s vai arī tik pazīstams, ka zudīs visa interese viņu iepazīt vēl tuvāk. Vai tas bija noslēpu�mainais smīns, kas nekad neizzuda no viņa sejas? Vai viņa optimisms, enerģija un neizsīksto�ā tieksme dzīvē sasniegt kaut ko vairāk par citiem? Katrā situā�cijā rast piemērotu izeju un vispār piemēroties dzīvei? Ar Zigurdu nekad nebija skumji, nebija bail ne no cil�vēkiem, ne dzīves, un Velta juta, ka Zigurds dro�i iet pretī panākumiem. Bet Veltai sapņi jau bija izsap�ņoti. Sākās dzīve, un dzīve turpināsies vēl ilgi. Tā būs jānodzīvo. Un viņa dzīvoja. Kara sākumā, vācie�iem bombardējot aerodromu, blakus mājai sprāga bumba, māja sagruva un nodega. Zem drupām aizgāja bojā tēvs. Viņa izglābās. Velta varēja būt laimīga, bet bija nelaimīga. Viņa dzīvoja pie krustmātes un tomēr ju�tās viena. Velta �ad tad atcerējās Filipu, atcerējās savu pirmo mīlestību � tas bija tik sen, tas bija tik ļoti sen; un �ķita, ka nekas tamlīdzīgs nav bijis, ka viņa to visu ir tikai sapņojusi. Tiesa, tūlīt pēc kara viņa aizgāja uz Iļģuciemu � Filipa mājā dzīvoja kāda nepazīstama ģimene, tie bija sve�i cilvēki, un viņi pateica, ka esot bēgļi, un tad Velta aizgāja līdz vietai, kur kādreiz atradās tēva mājiņa; viņa brīdi pastāvēja, tad ausīs asi iesitās ilgs, arvien skaļāks un plēsīgāks zvēra rēciens, kaut kas uzliesmoja, viņa nokļuva zvēra ķetnās, un tas viņu aizmeta tālu prom, un Veltas acu priek�ā nostājās līdz nepazī�anai izkropļotā tēva seja, un viņa bēga, skrēja, līdz aptrūka elpas, viņa turpināja skriet, neskatīdamās ne pa labi, ne kreisi, ne atpakaļ. Velta aizgāja, saprazdama, ka aiziet uz neatgrie�a�nos projām no visa, kas bijis, projām no bērnības un atmiņām, jo tās sagādās vienīgi sāpes, bet sāpju jau tā bijis pietieko�i daudz. Dzīvē ta�u kaut kur jābūt arī priekam. Arī laimei. Aizmirstot pagātni, jāsāk domāt par nākotni. Un tad nāca vēl viens trieciens, un Vel�tai �ķita, ka arī no nākotnes būs jābēg vai, pareizāk sakot, nākotne aizbēgs no viņas. Velta neiekļuva Māk�slas akadēmijā, un tas viņai bija spēcīgs trieciens. Palīdzēja nejau�a iepazī�anās, un viņa sāka strādāt kādā ministrijā par vienu no daudzajām sekretārēm. Ar Zigurdu viņa iepazinās iestāju pārbaudījumu laikā, un �ī draudzība ilga jau se�us gadus. Zigurds bija daļa no viņas sapņa. Un, atrodoties kopā ar Zigurdu, Veltai �ķita, ka viņa �o sapni tomēr pilnībā nav zau�dējusi. Tas turpina dzīvot, un tas palīdz dzīvot arī viņai.

� Ja manu darbu novērtēs ar �teicami�, mēs aiz�iesim uz �Astoriju� un pavadīsim jautru vakaru, labi? � Zigurds, noskūpstot Veltu, uzprasīja.

��� Labprāt, � Velta atbildēja. � Es ie�u tev līdzi visur un vienmēr. Ja vien tu to gribēsi.

��� Nu protams, � Zigurds teica. � Tad, kad mēs ieiesim �Astorijas� pla�ajā zālē, man Akadēmija būs jau aiz muguras, bet zem kājām ciets pamats. Par nā�kotni vairs nebūs jāuztraucas. Mans diplomdarbs at�vērs visas durvis, pa kurām es gribē�u ieiet. Un tad mēs pavisam drīz apprecēsimies.

��� Noskūpsti mani vēlreiz, � Velta teica.

��� Atkārtojiet, � Filips teica pienāku�ajai ofician�tei un pasniedza karafi. � Pilnu.

��� Un viss?

��� Paldies! Pagaidām pietiks. Varat vēl atnest da��as maizītes un paciņu cigare�u.

Filips turpināja raudzīties pāri zālei Veltas tālajā, tabakas dūmu apmiglotajā sejā, un viņ� gribēja pie�celties un aiziet līdz tam galdiņam, ieskatīties Veltas acīs, redzēt viņas rokas un dzirdēt balsi, jo varbūt tā nemaz nav Velta, tā ir tikai degvīna un ilgu iz�raisīta halucinācija vai mirā�a, vai fatamorgāna. Varbūt viņa nemaz nav tā sieviete, kuru viņ� mīlējis? Sī mīlestība palīdzēja izdzīvot un palikt dzīvam, jo viņ� bija apsolījis pārnākt, un arī viņa kaut ko bija solījusi, bet kas gan ir solījums? It sevi�ķi pēc vien�padsmit gadiem? Bie�i, pārāk bie�i tikai vārdi, kurus viens atceras, bet otrs aizmirst, un reti, pārāk reti � pienākums.

��� Lūdzu, � oficiante nepasmaidot nolika uz galda karafi, maizītes un cigare�u paciņu.

��� Paldies, � Filips palocīja galvu un ieskatījās oficiantes sejā. � Jums Joti piestāv smaids.

Blondīne apmainīja piesmēķēto pelnu trauku un, jau ejot prom, atteica:

��� Par manu smaidī�anu neviens nemaksa.

��� Zel.

Pavisam �ēl, ja cilvēks visu dara tikai par maksu. Un joti bie�i � ne visai augstu. Parasti cilvēki �ādu rīcību pieņem kā saprotamu un varbūt pat vajadzīgu, tikai tā nekad neizraisa cieņu, tāpat kā neizraisa sa��utumu. Bet vienīgais, kam cilvēks varētu sevi pārdot un no kā būtu jācen�as noplēst pēc iespējas vairāk, tā ir � dzīve. Un tas ir to vērts, jo dzīve � mūsu turī�gākais baņķieris, kas nekad nebankrotēs. Bankrotē tikai cilvēki, viņu jūtas un uzskati, un tās seifos gan neglabājas sudraba vai zelta monētas, ne arī valūtas �ūk�ņi, kas savu vērtību maina pēc ejo�ā kursa, bet dzīve maksā ar nemainīgām, vienmēr augstā cenā eso��ām vērtībām � dzīvību, mīlestību, naidu un nāvi.

Ringolds redzēja Filipa nopietno seju, viņa acis, kas visu laiku raudzījās kaut kur pāri zālei, un arī viņ� paskatījās uz kuplo palmu, zem tās sēdo�ajiem cilvē�kiem un pasmaidīja.

�� Tevi ieinteresējusi kāda no tām sievietēm? � Ringolds uzprasīja.

�� Jā, � Filips atbildēja. � Bet vēl vairāk viens no vīrie�iem.

�� Kādē] tu vēl joprojām neesi apprecējies? � Rin�golds pavaicāja.

�� Tie�i par to es nupat domāju, � Filips teica un paņēma glāzi. � Iedzersim! Tagad ir tie�i īstais laiks.

��� Kam?

�� Visam, Ringo. Tagad tikai viss sāksies, tie�i ta�gad, kad redzu beigas. Bet par tām man vēl jāpārlie�cinās. Varbūt tie�ām tā ir tikai ilūzija. Ja es kaut ko zaudēju, man tas ne tikai jājūt, bet arī pilnīgi skaidri jāzina. Un vēl � kādēļ es zaudēju.

Filips mirkli pagaidīja, tad piecēlās un devās pāri zālei pie galdiņa, kur sēdēja Velta.

Ir atnākusi diena. Saule pacēlusies augstu virs jū�ras, un tās stari spīd Filipam tie�i sejā. Filips atkal apgrie�as uz muguras, spēki jau izsīku�i, un viņ� kār�tējo reizi �ādā veidā mēģina kaut nedaudz tos atgūt. Krasts joprojām nav saredzams. Ir tikai skaidras, zi�las debesis, saules stari, kas rotaļādamies dejo ap Fi�lipu, un zaļganais jūras pla�ums.

Filips turpina peldēt. Filips turpina dzīvot. Viņ� to darījis �etrdesmit septiņus gadus. Tagad �ie gadi lie�kas viens mirklis. Tā laikam ir vienmēr, kad jūti, ka dzīve pagājusi un atlicis dzīvot pavisam maz vai ne�maz. Tagad Filipam nāve �ķiet nesalīdzināmi ilgāka un garāka par �iem nodzīvotajiem gadiem.

Visu mū�u, Filips atceras, man vajadzēja domāt, kā labāk, godīgāk un ar cieņu nodzīvot man atvēlētos gadus, bet tagad � kā labāk un ar godu nomirt. Daba nav muļķe. Mums un visam, kas mūs aptver un kas ap mums pastāv, ir kaut kāda nozīme. Ja cilvēkam dota un viņam vajadzīga dzīvība, tātad viņam vaja�dzīga arī nāve. Cilvēks to nepieņem, ar to nekad ne�samierinās, bet, ja ir jēga cilvēka dzīvei, kaut kādai jēgai jābūt arī cilvēka nāvē. Tātad no nāves jāizsit kaut kāds labums. Tas ir pēdējais, ko vari. Karā tas bija vienkār�i. Skaidri zināji, ka nāve nebūs veltīga. Kaut vai tādēļ, ka ienaidnieks iztērēs vienu patronu vairāk un pēc tam viņam par vienu būs mazāk. Nāve cilvēkam ir tikpat nozīmīga kā dzīvība, un tā jācen�as izmantot, kā centāmies pēc iespējas pilnīgāk izmantot dzīvi.

Bet ko gan tagad es no tās varu iegūt un ko var iegūt citi? Neko. Un tomēr �

Filips ir nedaudz atpūties, viņ� atkal apgrie�as uz krūtīm un turpina peldēt. Arī tad, kad esi piedzimis, nekas cits neatliek kā vienīgi � dzīvot.

Es lēni �ķērsoju zāli, viens otrs no dejotājiem mani pagrūda, tad atvainojās, man nedaudz reiba galva, es biju uztraucies un, aizgājis līdz Veltas un viņas biedru galdiņam, apstājos un, noliecis galvu, palūdzu sim�pātiskajam cilvēkam ar mazām, melnām Osiņām uz virslūpas atļauju uzlūgt uz deju viņa dāmu.

�� Lūdzu,� viņ� teica. � Ja tikai viņa pati to vē�lēsies.

�� Nē, � Velta pakratīja galvu un pasmaidīja. � Piedodiet!

Es cie�i sakodu zobus un vēl da�us mirkļus ne�kustīgi stāvēju Veltas priek�ā, un tā bija patie�ām viņa, un es redzēju, kā Velta, man vairs nepievērs�dama nekādu uzmanību, turpināja sarunu ar blakus�sēdētāju, un es vēlreiz paskatījos uz Osiņām un no�domāju: �Kas gan viņ� ir? Vīrs, draugs, mīļākais?�

Es joprojām stāvēju un jutu, cik tas ir muļķīgi un varbūt nevajadzīgi; viņi uz mani vairs nepaskatījās, es viņiem nebiju vajadzīgs, es viņiem traucēju, bet es nevarēju tā aiziet, nepateikdams nevienu vārdu un vēl�reiz nedzirdējis Veltu. Es pārāk ilgi biju gaidījis �o mirkli. Vienpadsmit gadus es biju gaidījis mirkli, kad atkal dzirdē�u Veltas � savas tālās meitenes, savas mīlestības balsi, un ar diviem vārdiem man nepietika. Tas bija pārāk maz, lai gan zināju, ka da�reiz pilnīgi pietiek ar vienu vārdu, lai pagrieztos un ietu prom. Klusēdams vai kliegdams, noskumis vai priecīgs, bet projām jāiet. Cik tālu � tas nav vairs atkarīgs no tevis. Bet dro�i vien ļoti tālu. Es to nespēju. Man ne�bija spēka, lai gan tagad saprotu, ka tie�i spēks, kaut kāds drausmīgs spēks bija tas, kas mani toreiz tu�rēja uz vietas un neļāva aiziet. Vai tie�ām esmu tā pārvērties un kļuvis tik vecs, ka viņa mani nepazīst? Nav vairs iespējams pazīt? Bet acis? Acis ta�u nemai�nās. Viņa nemaz neieskatījās manā sejā un tādēļ ne�pazina. Nevarēja pazīt. Es biju tikai viens no tiem daudzajiem vīrie�iem, kas restorānā, ieraugot skaistu sievieti, par katru cenu cen�as ar viņu padejot. Pa�nākt vismaz to. Bet es gribēju panākt, lai viņa ieska�tās man acīs. Man ar to pilnīgi pietiktu. Un ar savu ilgo stāvē�anu es to arī panācu.

��� Ko jūs vēl gribat? � vīrietis ar ūsiņām uz�prasīja.

Es redzēju, ka Velta ieinteresēta pagrieza pret mani galvu, mūsu skati sastapās, un es redzēju, kā viņai no�drebēja acu plakstiņi, tie strauji parāvās uz aug�u, ko�i krāsotās, pilnīgās lūpas atsedza baltu zobu rindu, it kā viņa gribētu kaut ko teikt vai kliegt, un es re�dzēju � viņai noraustījās seja, kā tas ir tad, kad sa�ņem nepelnītu pļauku, un no cigaretes, ko viņa turēja labajā rokā, uz kaviāra maizītēm nobira pelni.

Apgriezos un devos prom.

��� Es aizeju, � pateicu Ringoldam.

��� Es eju tev līdzi, � pieceldamies teica Ringolds.

��� Nē, Ringo. Tu paliec. Man jāiet vienam.

Izgājis no zāles, paņēmu garderobē lietusmēteli un

nostājos pie lifta. �veicars laipni aicināja ieiet.

��� Nē, vēl ne, � es teicu, paskatīdamies uz zāles durvīm. � Man jāpagaida viens cilvēks.

Un es pie sevis rūgti pasmaidīju. �Viens cilvēks.� Bet �is �viens cilvēks� bija vesels posms manā dzīvē, daļa no manas pagātnes un varbūt visa mana nā�kotne. Cik tas ir labi un cik tas ir no�ēlojami, ja viens cilvēks var būt visa dzīve un, ja ne visa, tad vismaz krietna tās daļa, un tā parasti ir vai nu pati labākā, vai arī pati sliktākā.

Tagad es nezinu, kādēļ gaidīju. Un to cilvēks reti kad skaidri zina. Viņ� vienkār�i, pat necen�oties rast izskaidrojumu, vienmēr kaut ko gaida. Tas ir da�biski, un to var saprast, jo katrs cilvēks grib būt lai�mīgs. Tas ir vienīgais, ko grib visi. Da�reiz mēs laimi gaidām visu mū�u un tā arī nesagaidām, un tad ir

Joti sāpīgi. Tas ir neizturami, bet cilvēks to parasti iz�tur. Da�reiz mums jāpagaida tikai da�as minūtes, un arī tad, ja nesagaidām, tas nav mazāk sāpīgi. Varbūt vēl sāpīgāk, jo mēs laimi redzējām, to jutām, tepat, tepat tā bija blakus � un tomēr nav.

Es cerēju, ka Velta man sekos, ka viņa atnāks un pateiks kaut da�us vārdus. Tas ta�u ir tik vienkār�i � pateikt tikai da�us vārdus. Bet es jau tad zināju, ka ir brī�i, kad cilvēks to nespēj. Un to var piedot.

Velta izsteidzās pa zāles durvīm un, turpat netālu ieraudzījusi mani, sastinga. Pēc tam atviegloti uzel�poja, pasmaidīja un pienāca klāt.

��� Filip, � viņa teica.

Es pasmaidīju. Tātad tomēr �

��� Kādēļ tu gāji prom?

Es nezināju, ko atbildēt. Patie�ām � kādēļ?

���� Nezinu, � es paraustīju plecus. � Tu biji ļoti tālu.

Veltas seja pēk�ņi kļuva ļoti maiga, un viņas bie�zie mati, viņas acis un lūpas izstaroja siltumu.

���� Es biju tev blakus, � viņa teica. � Mūs �ķīra tikai galds.

���� Nē, � es pakratīju galvu. � Mūs �ķīra vienpa�dsmit gadi un vēl kaut kas. Pa �iem gadiem mēs esam kļuvu�i sve�i. Tu mani pat nepazini.

��� Piedod, � Velta maigi paņēma mani aiz rokas.

��� To jau tu vienreiz teici.

Es sapratu, ka man jāatvadās un vēlreiz jāiet prom. Man nav tiesību tā runāt, es neko viņai nevaru pār�mest. Viņa nav vainīga, ka nesē� pie viena galda ar mani, bet ar kādu citu. Vainīgs ir laiks. Vainīgs ir kar�. Protams, es viņai daudz ko varēju pārmest, jo mēs kādreiz viens otru mīlējām un solījāmies būt uzti�cīgi, bet ko dotu mani pārmetumi? Neko. Cilvēks bēg no vientulības un meklē savu laimi, kā prot. Un tas nekas, ka manā sirdī uz visiem laikiem paliks rūg�tums. Es viņas rīcību varu tikai no�ēlot, bet nevaru nosodīt.

��� Man tagad jāiet, � es teicu un cie�i saspiedu Veltas pirkstus. � Tas ir labi, ka esi dzīva un esi lai�mīga. Cilvēks neko labāku vairs nevar vēlēties.

Veltai dīvaini noraustījās lūpas, un man �ķita, ka viņa tūlīt sāks raudāt.

Atsvabināju roku un iekāpu liftā. �veicars jau vēra durvis, kad tajās parādījās Velta.

��� Pagaidi! � viņa iesaucās. � Es tev drīkstu iet līdzi?

Es klusēju. Viņa staveja man iepretim, ar savām lielajām, tum�ajām acīm atklāti un tie�i raugoties manā sejā, un viņas melnie mati asi kontrastēja ar spilgti sarkano kleitu, un vaigi bija sasarku�i, un es skatījos uz Veltu un pēk�ņi sapratu, ka �ī sve�ā sie�viete man ir ļoti tuva, un tad es atcerējos mūsu pirmo nakti un visu, kas bija pēc tam un pirms tam, un es gribēju pieiet pie Veltas un atkal noskūpstīt viņas ma�tus, viņas acis un lūpas, bet �eit to nevarēja darīt, es jutu, ka esmu uztraucies, un klusi pateicu:

��� Nāc, ja tev nav bail. Bet tu dro�i vien daudz ko zaudēsi.

Velta ienāca liftā un, kamēr �veicars aizvēra dur�vis, ātri mani noskūpstīja.

��� Nē, nē, � viņa �ukstēja. � Es varu tikai atgūt.

Es pasmaidīju.

��� Nē, Veltiņ. Ne tu, ne es � mēs no biju�ā neko vairs nevarēsim atgūt. Itin neko. Viss, ja gribēsim, būs jāsāk no jauna.

Velta, nekautrēdamās no �veicara, mani vēlreiz no�skūpstīja. Vecais vīrs vienaldzīgi noskatījās, un viņa sejā nepakustējās ne vaibsts. Vai nu bija pierasts, vai arī tas ietilpa viņa dienesta pienākumos.

Man kļuva labi. Es jutos kā izslāpis ceļinieks, kas �ķērsojis tuksnesi un tagad atradis aku ar dzidru ūdeni. Tūlīt, tūlīt sāk�u dzert un dzer�u bezgalīgi ilgi, jo mani moka stipras slāpes, un tuksnesis bija tik milzīgi liels, ka neticas � esmu to spējis pāriet un tagad varē�u atpūsties.

Velta smējās.

Mēs bijām divi laimīgi bērni.

Bet lifts slīdēja lejup, un man �ķita, ka mēs krītam melnā bezdibenī, un tā mēs kritīsim ilgi, ilgi, un tad kaste, kurā atradāmies, ar skaļu troksni atsitīsies pret kaut ko cietu, sa�ķīdīs, mēs varbūt paliksim dzīvi, bet būsim smagi ievainoti.

Man kļuva bail.

Es pastiepu roku, lai nospiestu pogu. Par vēlu. Kri�tiens jau bija sācies, un, apturot liftu, es to nevarēju pārtraukt.

Mēs gājām kājām, un vakara krēsla mūs tina savā siltajā vasaras apmetnī. Iemirdzējās da�as zvaigznes, un seju patīkami atvēsināja garām skrejo�ais gaiss.

Mēs pārgājām pāri koka tiltam un pa Daugavgrī- vas ielu devāmies taisnā ceļā uz Iļģuciemu.

Mēs gājām atpakaļ uz pagātni.

Mēs gājām meklēt kaut kur dzīvē pazaudētos vien�padsmit gadus. Naivi kā bērni, kas cen�as vēja griez�tās smiltīs atrast nozaudētu rotaļlietu.

Klusējām. Mēs nerunājām nevienu vārdu, es ne�zinu� kādēļ, bet gājām klusēdami, pa�i īsti nezinā�dami, kurp � uz priek�u vai atpakaļ? Un kur būtu la�bāk? Mums toreiz neienāca prātā, ka labāk būtu bijis vispār neiet.

Mēs pagājām garām Dzegu�kalnam, mēs nerunā�jām, lai gan būtu tik daudz ko teikt; visu mēs atstā�jām uz vēlāku laiku. Mēs mēģinājām atkārtot biju�o. Mēģinājām vēlreiz pārdzīvot jau pārdzīvoto. Atgriezt neatgrie�amo. Tas mums neizdevās, lai gan viss bija tāpat kā toreiz. Viss. Gan siltā jūlija nakts, zvaigznes un klusums, gan satraukums un mēs vieni Spilves pļa�vās, rasa, �i patīkamā, neizsakāmā sajūta, ka esam, ka esam tie�i mēs, un tie�i mums vajadzēja satikties un būt kopā. Un tomēr jutām � kaut kā pietrūkst un kaut kas ir lieks, un tas ir smagums, kuru nav iespē�jams aizmest prom. Mēs piemirsām, ka esam zaudē�ju�i un ieguvu�i vienpadsmit dzīves gadus. Un tos mēs vairs nevaram atgūt vai kādam atdot. Zaudējot mēs esam ieguvu�i, bet �is ieguvums traucēja un neļāva būt tādiem, kādi gribējām būt � justies kā bērni, visu izjust pirmo reizi un domāt, ka dzīvē neko nevar zau�dēt. Var tikai iegūt.

��� Zini, Filip, � Velta teica, � es noau�u kājas.

Pirms vienpadsmit gadiem tas bija pats par sevi

saprotams, bet tagad �ķita gandrīz kā varoņdarbs.

Velta noāva baltās augstpapē�u kurpes, novilka ze�ķes, un mēs atkal abi basām kājām bridām pa valgu, mitru zāli, visapkārt lielās gubās smar�oja nesen no�pļautais siens, kaut kur iedziedājās putns, mirdzēja zvaigznes, un mēs sajūtām zemi, tā bija silta kā ne�sen izcepta rudzu maize, un mēs jutām viens otru, ju�tām tik cie�i un tuvu, ka uz brīdi aizrāvās elpa, mēs apstājāmies un sākām viens otru skūpstīt, aizvien ilgāk un cie�āk, es nometu zemē savu lietusmēteli, un mēs apgūlāmies.

��� Pagaidi, Filip, � Velta �ukstēja. � Vai tie�ām tas mums jādara �eit?

��� Patiesību sakot, Velta, es gribēju radīt ilūziju, it kā nekas nebūtu noticis. It kā nebūtu pagāju�i vien�padsmit gadi, it kā nebūtu pagājusi neviena diena, it kā laiks būtu apstājies un mēs neesam kļuvu�i citi. Protams, to nevajadzēja. Manā vecumā vairs nepie�stāv tik naivi sapņi. Bet es atcerējos �etrus karā pa�vadītos gadus un visu, ko tur pārdzīvoju. Bie�i pēc uzbrukuma, ievainots es domāju par tevi un par �īm pļavām; tās ta�u ir mūsu pļavas, un, pārnācis mājās, es ne reizi neatnācu uz �ejieni, es to nevarēju, es ne�varēju nākt viens, jo viens nekad te neesmu bijis, bet tikai kopā ar tevi.

��� Mīļais, � Velta no�ukstēja un ar abām rokām saņēma manu galvu.

��� Ja mēs gribam palikt kopā, ja mēs gribam sākt visu no jauna, mums jāsāk tie�i no �īs vietas. Lai gan tas jau vairs nebūs sākums. Tas būs tikai turpinājums. Sākums bija tad, kad tu man sekoji.

��� Mums visu laiku būs tikai sākums, labi, Filip? � Velta smaidot teica. � Tikai sākums.

��� Labi, � skūpstot Veltu, es piekritu. � Rakstīsim grāmatu bez beigām.

��� Tā būs labākā grāmata pasaulē, � Velta teica. � Un pati biezākā.

��� Nevajag, � es atbildēju. � Nevajag ne labāko, ne arī biezāko. Vajag vienīgi patiesāko. Un, ja mēs to spēsim un tā iznāks patiesa, godīga un atklāta, tā arī būs vislabākā.

��� Kā gan es varēju tevi pazaudēt, Filip? Tas ta�u nekad vairs neatkārtosies, vai ne?

��� Dro�i vien, Veltiņ, dro�i vien. Tagad mums jābūt kopā visu laiku.

�� Jā, Filip.

��� Tikai vienu, Velta. Es nekad neprasī�u, ko tu da�rīji visus �os gadus. Es to negribu zināt. Un to tu nekad nestāstīsi pati, labi? Arī tad, kad ļoti gribēsi. Bet, sākot ar �o nakti, viss, ko mēs domāsim un darī�sim, lai ir pilnīgi tīrs un atklāts.

��� Nu, protams, mīļais. Viss, viss.

Pēc tam mēs pārvācāmies uz vienu no daudzajām siena kaudzēm, dziļi ierakāmies nopļautajā zālē, un tā bija mūsu garākā un īsākā nakts.

�� Viens!

��� Divi!

��� Trīs!

��� Aiziet!

Un aizgāja. Sabruka. Pacēlās putekļu mākonis, un, kad tas izklīda, kļuva redzama lū�ņu un gruve�u kau�dze. Un vairāk nekas. Tā aizgāja bojā māja. Ar strād�nieku kliedzieniem un buldozera rēkoņu. Tā bie�i iz�gaist sapņi un cerības � sprādziens � un jūties iztuk��ots. Kaut tikai uz mirkli, bet �ī sajūta ir drausmīga. Bet citreiz tie pazūd klusi un nemanot, un vēlāk pats brīnies, kā tas varējis notikt. Bet laiks smejas.

Inese stāvēja ielas pretējā pusē un skatījās, kā strādnieki kravas automa�īnās sāka mest to, kas kād�reiz bija tik ļoti tuvs un pazīstams, bet tagad saplēsts un salauzts, un Inesei �ķita, ka aizmests tiek kaut kas arī no viņas, no viņas domām un jūtām, kaut kas ļoti nozīmīgs no pagātnes un kaut kas no nākotnes, un tas bija neizturami; Inese tikai ar lielām pūlēm piespieda sevi neraudāt, bet jau da�us mirkļus vēlāk nodo�māja � kādēļ gan viņai būtu jākaunas? Un no kā? Vai tad asaras ir kaut kas pazemojo�s? Savas sāpes nekad nevajag rādīt citiem? Bet varbūt da�reiz tie�i vajag? Varbūt vajag vienmēr? Kādēļ mēs nekad ne- kaunamies skaļi smieties un būt jautri, bet jūtamies neērti, kad jākliedz sāpēs? Kādēļ jāraud vienatnē? Cilvēki ta�u sāpes vienmēr spēj saprast daudz labāk nekā to, kas izsauc smieklus. Jo par ko gan cilvēks nesmejas! Viņ� spēj smieties par visu, tikai diem�ēl ne vienmēr par visu spēj raudāt.

Inese stāvēja vēl ļoti ilgi; viņa redzēja, kā pamazām dēļu un gruve�u kaudze kļuva aizvien mazāka, līdz beidzot no Jankas mazās vienstāva koka mājiņas ne�kas vairs nebija palicis pāri.

Tikai melna zeme.

Tikai atmiņas.

Inese apgriezās un gāja prom. Inesei �ķita, ka nu�pat kāds no daudzajiem viņas dzīves satiksmes regu�lētājiem noņēmis pēdējo pieturu, kur vienmēr varēja atpūsties un tik daudz ko atcerēties, kur varēja uzkrāt spēkus un gaidīt, un gaidot cerēt, ka viss varbūt nav vēl zaudēts un notiks brīnums, bet tagad viņai vaja�dzēs iet bez apstājas, iet bezgalīgi ilgi, līdz izsīks visa enerģija un viņa nokritīs un nekad vairs nespēs piecel�ties. Bet neko negaidīt, nekur neiet vai ari saprast, ka nav kur iet, ka nav ko gaidīt, vienīgi pa�a nāvi � tas nozīmē, ka esi jau miris.

Inese nokļuva līdz mājai, nesteidzoties atslēdza dur�vis un, iegājusi dzīvoklī, gurdi atkrita uz dīvāna. Pie�vēra acis. Kaut mirkli centās nedomāt. Neizdevās. Un tas nekad arī neizdosies. Un nevajag. Domā, Inese! Nedomāt � tas ir tas pats, tikai cita variantā. Tā pati nāve, tikai citādā veidā.

Nāve ar savu daudzveidību atgādina krā�ņu, zie�do�u krūmu, turpretim vienveidīgā, visiem zināmā un diezgan vienmuļā, bez jebkādām emocijām saistītā dzīvības ra�anās �ķiet kā visneievērojamākais, tomēr visvajadzīgākais stāds cilvēku dārzā.

Inese atvēra acis un pavisam tuvu ieraudzīja Jan�kas skaidro, tie�o skatienu. Pie pretējās sienas karājās palielināts Jankas fotouzņēmums. Uz tā viņ� izskatī�jās gandrīz vēl zēns. Un tā ari bija. Tikai septiņpa�dsmit gadi.

Nu ko, Janka? Tu mani redzi? Es guļu, skatos tev sejā un domāju. Un ko gan es neesmu pa �iem gadiem izdomājusi! Visu un par visu. Un neko. Man da�brīd �ķiet, ka vispār nespēju domāt, ka nespēju vairs gai�dīt un nekad tevi nesagaidī�u, jo vienkār�i man var pietrūkt spēka. Tas ir tik grūti � zināt un tomēr ne�ticēt. Tas ir tik grūti � jau septiņus gadus katru dienu un katru nakti censties apmānīt sevi. Censties apmānīt dzīvi. Bet da�reiz tas izdodas, tas da�reiz tomēr izdo�das, un tad nav vairs auksti, nav bail, es varu būt priecīga un varu smieties, un varu pati sev iestāstīt, ka esmu laimīga, jo ļoti ticu, ka pienāks diena, kad tu atgriezīsies, kad tu ienāksi manā mājā un nekad no tās neaiziesi, nekad nepazudīsi, tu vienmēr būsi pie manis un es bū�u pie tevis, un tad es noņem�u no sienas tavu fotouzņēmumu, saplēsī�u sīkos, sīkos ga�balos un aizmetī�u prom. Tas man vairs nebūs vaja�dzīgs. Tu man esi vajadzīgs dzīvs, saproti, Janka? Es gribu raudzīties tavās acīs, bet tām jābūt dzīvām. Gribu dzirdēt tavu balsi, bet tavas lūpas klusē. Nu runā, Janka! Nu pasaki kaut da�us vārdus! Klusi, klusi � es tik un tā sadzirdē�u. Es dzirdē�u visu, tikai, lūdzu, runā, Janka! Pastāsti, ka esi dzīvs, esi dzīvs, dzīvs, dzīvs, dzīvs, ka esi dzīvs, tu tikai nevari atnākt, tu kaut kur esi nomaldījies, tu biji aizgājis tālu prom, tik ļoti tālu; un �odien nojauca tavu māju, jo jāpapla��ina iela, un tavu mājiņu nojauca; tava māte nomira tūlīt pēc kara, un arī viņa neticēja tam, ko mums par tevi pateica Filips, un vai tad tam vispār var ticēt? Piedod, Filip! Es tev ticu. Es noticēju katram tavam vārdam, un tas bija drausmīgi, un tomēr es neticu, ka cilvēks tā pēk�ņi var pazust. Es neticu, ka cilvēks var nomirt. Tas manu dzīvi padara gandrīz vai neiztu�ramu, jo katru dienu gaidu zvanu, gaidu tavus soļus, Janka, gaidu visu laiku un gaidī�u vēl ļoti ilgi; naktīs es nevaru aizmigt, man jādomā, un es domāju, kādēļ tik daudzi cilvēki vēl joprojām ir nelaimīgi un kādēļ tā iznāca, ka mēs nevaram būt laimīgi un nevaram būt kopā? Kādēļ, Janka? Tikai cilvēki, tikai kaut kādi sve�i, ļauni cilvēki ir vainīgi mūsu nelaimēs un ne tikai mūsu, un tikai cilvēki spēj viens otram darīt labu un viens otru iedzīt nāvē, viens otru paceļ un pazemo, aplaimo un apsmej, mīl un neieredz, saka patiesību un melo, gaida un negaida, atceras un aizmirst. Bet kādēļ? Kādēļ cilvēkam vajadzīgs naids, ja pastāv mī�lestība? Bet varbūt tas ir nepiecie�ams � līdzsvaram? Tāpat, ja nebūtu melu, mēs nekad nespētu zināt, kas ir patiesība. Un da�reiz es domāju, vai tomēr nav la�bāk neko negaidīt. Negaidīt neko. Mēs ta�u spējām ilgus gadus iztikt un pieradām dzīvot vieni. Ko? Ko es nupat domāju?

� Pieradām? � Piera � Vai vispār pie tā kādreiz varēs pierast? Varēs? Ja varēs, tad nāvinieku ka�merā � Cietumā. Mani tur iemetīs dzīve, bet vārtus tomēr neaizslēgs. Tie paliks atvērti. Ja samierinā�os ar domu, ka viss, ko daru un jūtu, ir veltīgi, ja pie�ļau�u, ka kādreiz man var aptrūkt spēka un visu mū�u vajadzēs nodzīvot vienai, ja kaut mirkli iedomā��os, ka �odien gaidīt un mīlēt Janku ir muļķīgi, es �os cietuma vārtus aizslēg�u pati. Un nekad vairs neva�rē�u atslēgt. Nekad no tā nevarē�u iziet, aizbēgt. Man būs jāsē� nāvinieku kamerā un jāgaida beigas.

Inese piecēlās, nostājās.ar skatienu pret Janku un mirkli stāvēja, domīgi raudzīdamās viņa bērni�ķīgajā sejā.

Nu, kur tu esi, Janka? Kur lai eju tevi meklēt? Kur lai atrodu? Vai tie�ām tevi jāmeklē tikai atmiņās, tikai pagātnē? Tikai savās domās, savā sirdī? Un vienmēr tikai runā�u es, bet tu klusēsi? Es klieg�u, bet tu ne�dzirdēsi? Es sauk�u, bet tu neatsauksies? Es skatī�os uz tevi katru dienu, bet tu mani neredzēsi? Es raudā�u, es gaidī�u, es mīlē�u, bet tu to nejutīsi?

Inese ātri saposās, sakārtoja matus un, aizslēgusi durvis, izskrēja uz ielas.

Bija jūnija sestdienas vakars.

Inese gāja pa pazīstamo ielu, nogriezās pa kreisi, tad pa labi, tad vēlreiz pa labi; tās bija �aurās, akme�ņainās un smil�ainās Iļģuciema ieliņas, pa kurām bie�i tika skraidīts basām kājām, iets uz satik�anos un pa kurām tik daudzi bija nāku�i un aizgāju�i; tās bija Ineses un Jankas, Filipa un Veltas, un daudzu, daudzu citu ielas; uz tām viņi bija izaugu�i, spēlēju�ies un darīju�i palaidnības, mīlēju�i un zēni kāvu�ies; tas viss bija kādreiz, jo kādreiz bija bērnība un jaunība. Bija � Daudz kas bija � Da�reiz pat �ķita, ka viss. Un neko vairāk nevajag. Bet tagad izrādās, ka bijis smieklīgi maz.

Inese aizgāja līdz Filipa mājai un pieklauvēja pie durvīm. Pēc brī�a tās atvērās, un Inese ieraudzīja uz sliek�ņa Veltu.

Velta bija kļuvusi ļoti skaista; kop� Filips appre�cējās, Inese nu jau otro gadu ne reizi nebija klau�vējusi pie �īm durvīm un Veltu redzējusi tikai iztālēm.

��� Nu, ienāc, � Velta teica.

Inese klusēdama pārkāpa slieksni.

�� Vai Filips mājās? � viņa uzprasīja.

�� Jā, nupat kā pārnāca no darba.

��� A, � Filips iesaucās. � Mazais Incis�

Inese, iegājusi istabā un ieraudzījusi Filipu, pēk�ņi

sāka raudāt. Filips viņu viegli piekļāva un centās no�mierināt.

��� Filip, � Inese elsodama teica. � Paklausies, Fi�lip! Man da�reiz �ķiet, ka es sajuku prātā, ka esmu jau sajukusi, ka esmu kļuvusi nenormāla un tādai man būs jānodzīvo visa dzīve, bet kas gan tā par dzīvi? Es nevaru, joprojām vēl nevaru, nezinu, vai tu to spēj vai nespēj saprast, bet es nevaru, tas ir drausmīgi, bet es nevaru aprast ar domu, ka Jankas vairs nav, ka viņ� tā arī nekad vairs nebūs, un tagad tu, Filip, pa�saki, es tevi lūdzu, Filip, pasaki man, ka tas nav tais�nība, ka to tu visu izdomāji, visu, visu, un pasaki, Fi�lip, nu, lūdzu, lūdzu, pasaki, ka Janka ir dzīvs, ka viņ� nav nogalināts, ka viņ� kaut kur dzīvo, varbūt tepat blakus, un ka viņ� bija ievainots un tagad ir kroplis � bez rokas vai kājas, vienalga, viņam var būt arī sakropļota seja, es ta�u tik un tā viņu pazī�u, un lai seja mainās, lai tā mainās tūksto� rei�u, sirds ta�u būs tā pati vecā, tā nebūs mainījusies, un tu viņam, Filip, pasaki, lai viņ� nebaidās, lai nekaunas, tu vi�ņam, Filip, pasaki, ka es viņu gaidu un lai viņ� ātrāk nāk mājās, lai viņ� nāk ātri, ātri, es viņu gaidu, tā gaidu, ka da�reiz liekas � vēl viena diena, un es to neizturē�u.

Klusums. Tas bija tik smags un tik ļoti jūtams, ne�patīkams, ka �ķita � to var paņemt plaukstā, cie�i sa�spiest dūrē un izmest ārā pa logu. Un tad �

� Nu, runā, Filip! � Inese iekliedzās. � Nu saki, Filip, ka viņ� ir dzīvs!

�Nu saki, Filip �� Filips domās atkārtoja. Pateikt jau var. Ko gan visu nevar pateikt! Un tu tam noti�cēsi. Tu labprāt noticēsi meliem, bet patiesībai � ne. Pa�laik patiesība tev nozīmētu garīgo nāvi. Es atkal esmu nokļuvis slepkavas lomā, un �oreiz varbūt es, nē, ne es, bet mani vārdi, ne�ēlīga patiesība, nē, tomēr es tevi varbūt patie�ām arī-nogalinātu. Kā dreb tavi vājie pleci! Tu esi kā vientuļ� koks, kuram jau nokal�tu�as gandrīz visas lapas, un tagad mani vārdi uzpū�tīs saltu vēju � un nobirs arī atliku�ās, un tu kļūsi neapsegta, pilnīgi kaila. Tad Hāks ziema un tu no�salsi. Tikai da�i vārdi, un es tevi kā mazu bērnu varu ietīt siltā melu ka�okā, un tev nekad nebūs auksti; tu varēsi gulēt, gulēt pavisam mierīgi un redzēt brīni��ķīgus sapņus. Un �ie sapņi tevi nomierinās. Tu varbūt pat varēsi justies laimīga. Bet tas vis � Tā būs tikai ilūzija. Un tikai. Vairāk nekas. Da�reiz mēs ar me�liem varam apmānīt citus, varam apmānīt sevi, bet dzīvi � nekad. Bet cilvēks nevar ilgi dzīvot tikai sap�ņos. Cilvēks nevar ilgi dzīvot ilūziju varā. Lai cik miegs būtu cie�s un ilgs, cilvēks tik un tā pēc kāda laika pamodīsies. Un tad viņam būs jāizkāpj no mīk�stās gultas. Viņam būs jānomazgā seja un jāizmazgā acis. Viņam būs jāpaskatās apkārt, un viņ� ierau�dzīs savu uzposto vai neuzkopto dzīvokli, savas jau�nās vai vecās drēbes un, pieejot pie loga, redzēs ielu, redzēs cilvēkus. Viņ� redzēs dzīvi. Sapņi paliks gultā. Viņam vajadzēs iziet ārā un iet pie cilvēkiem. Sapņot var viens, bet dzīvot viens nevar. Sapņi un ilūzijas palīdz vienīgi iemigt un iemigu�ajiem neļauj aizmirst un atgādina, ka mēs vēl esam, bet dzīvot var palīdzēt tikai cilvēki. Un, ja kāds mums to neļauj, ja kāds traucē, pret to jācīnās. Un tie�i meli traucē visvairāk un ne tikai traucē. Tie aizkavē un bremzē dzīvi un neļauj cilvēkiem uzticēties. Un viens no paņēmieniem, ko sliktais izmanto cīņā pret labo, ir � meli. Es ne�varu pacelt �o ieroci. To lieto tikai gļēvie. Es negribu tevi uzvarēt � es gribu tevi glābt. Gribu, lai tu dzī�votu. Tūlīt uz tavām atvērtajām, vēl nesadziju�ajām brūcēm vēlreiz uzlie�u aukstu, ledaini dedzino�u pa�tiesību, un tev atkal sāpēs, bet to vajadzēs paciest. Ja nevarēsi � kliedz! Kliedz pilnā balsī, kliedz skaļi un ilgi, un neviens tevi neapsauks, neviens tev neko ne�pārmetīs. Beidzot izkliedz visas sāpes un naidu, bet tikai atmosties! Tu dzīvo nereālā pasaulē un gribi, lai �o pasauli padaru vēl neskaidrāku, vēl �aurāku. Tu gribi, lai tevi iekaļu va�ās. Tu gribi, lai tevi pārvēr�u par tavas pa�as iedomu vergu.

� Nu, Filip? � Inese vēlreiz uzprasīja. � Nu runā beidzot! Nu pasaki ta�u, ka viņ� ir dzīvs!

�Jā, Inese, viņ� ir dzīvs. Tavs Janka ir dzīvs. Ne�kas nav noticis. Laiks visu laiku stāvējis uz vietas, un uz vietas stāvējusi arī dzīve, un tūlīt atvērsies dur�vis un pie mums istabā ienāks Janka, viņam līdzi būs pudele vīna, un tad mēs apsēdīsimies pie galda, iedzer�sim un dziedāsim; mēs ta�u vēl būsim pavisam jauni, tikko pārkāpu�i bērnības slieksni, tie pa�i agrākie, pa�zīstamie Iļģuciema zēni un jūs ar Veltu � mūsu mei�tenes, un mēs turpināsim dziedāt, pēc tam skūpstīsi�mies un, kad tuvosies nakts, mēģināsim jūs pirmo reizi iegūt, un tas būs labs, skaists vakars. Nekas ta�u nav noticis, nekas nav izmainījies ne cilvēkos, ne dzīvē. Kar� nav bijis, nav nokauti miljoniem cilvēku un �o miljonu vidū arī tavs Janka. Nav dedzinātas pil�sētas un zeme, neviens nav kjuvis kroplis, neviens neko nav zaudējis, neviens nav raudājis, un nav iz�rakts neviens kaps. Ne liels, ne mazs. Visu �o laiku cilvēki biju�i lielā svētku ballē, kur tikai līksmoju�i un dejoju�i, ēdu�i un smēju�ies.�

�� Nē, Inese! � Filips gandrīz vai kliedza. � Nē! Tas viss bija! Gan piecus gadus ilgais kar�, gan miljo�niem nenodzīvotas dzīves un tagad katrs desmitais � kroplis, un sagrautas pilsētas, un melna zeme, un asaru jūrās nenoslīcināmas sāpes, pazemojumi un bēdas, un kapi � bezgalīgu kapu rindas. Bija un ir! Tās nekur nepazudīs. Un vienā no �īm dziļajām bed�rēm guļ arī vecākais ser�ants Jānis Grauds� Viņ� tika nogalināts, tu dzirdi, Inese? Es atkārtoju vēl�reiz� viņu nogalināja! Tagad vari kliegt, vari plēst matus, ja to neesi darījusi jau tad, kad to pateicu pirmo reizi! Mēs nevaram pagātni un visu, kas tajā noticis, aizmest vai izlikties, ka nekas nav bijis! Dzīvē uz notikumiem un lietām jāskatās skaidrām acīm! Tās nedrīkst apmiglot mūsu iedomas, mūsu cerības vai mūsu viskarstākās vēlē�anās. Cilvēks patie�ām stiprs kļūst tikai tad, kad spēj noturēties pretī velni��ķīgajam kārdinājumam sev vēlamo jau pieņemt par īstenību. Un tad, kad viņ� domā, ne tikai iedomājas!

Uz Ineses un Filipa pleciem atkal lēnām uzgūlās smags un samtains klusums. Bet jau pēc da�iem mir�kļiem tas eksplodēja. Sadega.

�� Tu melo! � Inese ar rokām aizsedza seju un at�kāpās da�us soļus atpakaļ. � Tu melo, Filip!

Viss atkārtojas, Filips nodomāja. Tu kliedzi un teici to pa�u arī pēc kara. Kāda jēga, kāds labums man melot un tev man neticēt? Cilvēki viens otram tic pat tad, kad atzīstas mīlestībā. To var saprast. Mīlestība ta�u ir dzīvības pirmsākums, lai gan ne vienmēr un ne katrreiz, bet, ja tici mīlestībai, ja tici dzīvībai, kā�dēļ tu negribi ticēt nāvei? Tai ir jātic, jo varbūt tikai nāve mūs piespie� dzīvot, un varbūt tie�i tādēļ, ka tā pastāv, mēs cen�amies nodzīvot pēc iespējas ilgāk.

��� Paklausies, Inese, � Filips teica. � Tūlīt es pār�ģērb�os, un mēs aizbrauksim līdz Tukumam; pēc tam nogriezīsimies pa kreisi un, kad būsim nogāju�i devi�ņus kilometrus, nonāksim pie mājām, kuras kādreiz sauca par �Kalnājiem�. Divsimt metrus tālāk ir grava. Uz to ved �aura taka, visapkārt aug me�ābeles un ļoti zaļa zāle, un pa�ā gravas malā, nedaudz sasvēries uz sāniem, stāv milzīgs, apdedzis ozols. Un zem tā guļ se�padsmit kritu�ie. Un varbūt �is bojā aizgāju�ais koks viņiem pagaidām ir vienīgais redzamais piemi�neklis.

Inese neko neatbildēja. Filips iegāja otrā istabā.

�� Tu kaut kur taisies iet? � Velta pavaicāja.

��� Jā. Es aizbrauk�u uz Tukumu. Atgriezī�os dro�i vien tikai rīt.

��� Ar Inesi?

�� Jā.

Velta pasmīnēja.

�� Tu taisies ar �o histērisko mei�u kopā pavadīt nakti?

Pagāju�i tikai divpadsmit gadi, Filips ģērbjoties no�domāja, un kā gan cilvēki izmainīju�ies! Da�i kļuvu�i lepni un iedomīgi, draugi � sve�i, viens cen�as visu aizmirst, bet cits atkal baidās pazaudēt no atmiņas kaut stundu nodzīvotās dienas.

�� Jā, � Filips atbildēja. � Es gribu ar �o mei�u, starp citu, viņu sauc Inese, nakti pavadīt laukos.

��� Tev cits nekas nevarēja ienākt prātā?

�� Pa�laik � ne. Mums ar Inesi to vajadzēja izda�rīt jau daudz agrāk.

��� Nu, ko, � Velta paraustīja plecus. � Brauc!

��� Es viņai parādī�u, kur mēs apglabājām Janku un pārējos. Un, ja �odien neviena vilciena vairs ne�būs, mēs aiziesim kājām. Tā vieta man viņai �odien jāparāda, tie�i �odien. Lai tas viņu kaut nedaudz no�mierina vai arī satrauc vēl vairāk � vienalga. Es ne�gribu melot pat ienaidniekam, kur nu vēl draugam un negribu radīt nekādas ilūzijas, nekādus sapņus. Viss, ko cilvēks izdarījis, ir patiesība. Lai kādas sāpes arī nesagādātu � jāsaka patiesība, jo patiesība � tā ta�u ir dzīves un dzīvības pamatā. Kas melo � tas �o pa�matu ārda.

��� Tu, Filip, � Velta, pagriezusi muguru, teica, � tu vienmēr proti gudri un gari runāt. Un viss. Nē, ne viss. Tu vēl lieliski proti cilvēkiem sagādāt sāpes. Ar aprobe�oto domā�anu, ko dēvē par saviem princi�piem, tu esi ne�ēlīgs, Filip.

��� Arī pret tevi? � Filips uzprasīja.

��� Nu protams. Kāda man daļa gar citiem? Tāpat kā citiem nav nekādas daļas par mani. Bet tev � jā. Tu tikai domā par sevi, tu domā par kaut kādu Inesi, bet par mani nekad.

��� Izbeidz, Velta, � Filips skarbi pateica.

�� Ja es tev kaut ko nozīmētu, tu domātu un rīko�tos citādi. Tu vari būt rakstnieks, bet esi � mūrnieks!

�� Parunāsim vēlāk, � Filips teica un ātri izgāja no istabas.

��� Man bail, � Inese teica.

��� Ejam!

�īksto�ās durvis nodziedāja savu ierasto dziesmu, un iestājās klusums.

Pēc stundas, nedaudz pārdomājusi, arī Velta uzpo* susies izgāja no mājas un aizbrauca pie Zigurda,

Jura � jūra � jūra �

Varbūt jūra ir zemeslodes lielākais vīna trauks, kas līdz malām piepildīts ar dzirksto�u, bet sāļu un rūgtu �ampanieti? Cilvēkus vienmēr vilina tā mainīgās krā�sas un nokrāsas, tā nemiers un vieglais reibums, bet bie�i atbaida milzīgās glāzes dziļums. Cilvēks tai iedro�inās pieskarties tikai ar lūpām un nekad pat ne�mēģina izdzert tuk�u. Bet ja tomēr pamēģinātu? Un, lai arī neizdodas, mēs vismaz būsim dzēru�i pilniem malkiem, un reibuma vietā prieku sagādātu apziņa, ka esam kaut mēģināju�i darīt to, ko izdarīt nav iespē�jams un kas pirmajā mirklī �ķiet pat nevajadzīgs. Dzīvē, bie�i vēloties darīt tikai iespējamo un vaja�dzīgo, palai�am garām izdevību izjust nepiepildāmā skaistumu. Cilvēks patiesi laimīgs var būt vienīgi ar savu neprātu.

Filips turpina peldēt, lai gan arvien vairāk uzmācas doma, ka peldēt nav nozīmes. Jā, viņ� kaut ko ir atce�rējies, kaut ko paspējis uzrakstīt, bet vai spēs to kād�reiz pateikt arī citiem? Un vai vispār tas kādu inte�resēs, kaut vienam būs vajadzīgs? Dzīvē mēs bie�i cen�amies un izdarām citiem kaut ko labu, nepiecie��amu un vērtīgu, bet paiet laiks, da�reiz paiet tikai da�i mirkļi � un izrādās, ka viss, ko esi darījis, do�mājis, jutis un ar tādām pūlēm sasniedzis, bijis vel�tīgs, nevienam nevajadzīgs un lieks. Un cie�a rokas spiediena vietā tev iespļauj sejā.

��� Ko tu dzersi? � Zigurds uzprasīja.

��� Vienalga, � Velta atbildēja. � Kaut vai deg�vīnu.

��� Man mājās ir vīns, konjaks, �Mokka� liķieris un spirts. Mēs varam uztaisīt kokteili.

��� Vienalga, Zigi.

��� Tad dzersim konjaku.

Zigurds nesteidzoties izņēma no bufetes pudeli un divas mazas kristāla glāzes.

Velta ar interesi paskatījās apkārt. Visas istabas sienas bija nokārtas gleznām.

�� Tu laikam daudz strādā? � viņa uzprasīja.

�� Jā, � Zigurds atbildēja, ieliedams glāzēs dzel�teno �ķidrumu. � Drīz būs liela izstāde, un es ceru piedalīties ar vairākiem darbiem. Varbūt ievēroji � pirms da�iem mēne�iem par mani prese jau ļoti atzi�nīgi rakstīja. Pēc gaidāmās izstādes es dro�i�

��� Tu izstādīsi arī �o gleznu? � Velta pavaicāja, ar roku parādīdama uz audeklu, kur vidēja vecuma traktorists netīrā karavīra blūzē, izliecies caur kabī�nes durvīm, skatījās uz uzarto lauku. Veltai �ķita, ka tūlīt traktors rēkdams izbrauks no gleznas ietvariem un samals visu, kas gadīsies cejā, un paliks tikai melna zeme.

��� Jā, � Zigurds atbildēja. � Tas ir labs darbs,� un viņ� pasmaidīja. � Iedzersim.

��� Uz ko?

��� Protams, uz panakumiem, � Zigurds teica un pacēla glāzi. � Ko gan vēl labāku var vēlēties? Uz ko gan citu vēl varētu dzert? Tu zini?

��� Jā, � Velta domīga teica. � Mēs varētu dzert par mīlestību. Tu varētu dzert par mani.

Zigurds cie�i paskatījās Veltas acīs, un tās bija tās pa�as senās, agrākās, tik ļoti pazīstamās.

��� Arī mīlestība ta�u ir panākums, � Zigurds teica un pieliecās pavisam tuvu Veltas skaistajai sejai. � Un es varbūt arī gribu dzert tie�i par to, jo ar �ā�dām bildēm iemantot slavu nav grūti, bet bez tās gan�drīz neiespējami iegūt skaistu sievie�u mīlestību.

��� Tu ta�u tagad neglezno tikai tādēļ?

��� Nu, protams, ne. Es gleznoju tādēļ, ka tas ne�piecie�ami. Arī tā ir mīlestība. Es nevaru nemīlēt visu to, kas man sagādā prieku � un sāpes. Man nav vairs iespējas gleznot tevi. Es tevi vairs neredzu. Es tevi vairs nejūtu. Tu aizbēgi.

Velta piecēlās un, nolikusi neizdzerto glāzi uz galda, piegāja pie Zigurda. Viņa ar abām rokām sa�ņēma Zigurda galvu un sāka skūpstīt tā seju.

� Kāda gan es biju muļķe, � Velta teica.

� Tu redzi? � Filips uzprasīja.

Inese piekrīto�i pamāja ar galvu.

Miru�ais ozols vakara zilganajā krēslā ar savu sa�degu�o stumbru un zariem Inesei atgādināja rēgu, bet Filipam � vēlreiz to, ka cilvēkam ne dzīvība, ne nāve ir pats svarīgākais, pats nozīmīgākais ieguvums vai zaudējums, bet gan tas, kas notiek starp tām. Un, ja esi paspējis izdarīt kaut ko labu, vajadzīgu, izdarīt kaut ko tādu, kas ietekmēs notikumu tālāko norisi vai cilvēku savstarpējās attiecības, tad tev vienalga � uz�cels vai neuzcels pieminekli no granīta. Kaut vislie�lāko un dārgāko, tas vienmēr būs tikai akmens � auksts un nejūtīgs. Cilvēki cilvēkiem, kas aiziet, skais�tākos pieminekļus vienmēr uzceļ no atmiņām. Un pē�dējais, ko mēs varam vēlēties, � lai akmens bluķu vietā atnāktu dzīvība. Mūsu lielākais piemineklis � maza, puksto�a cilvēka sirds.

� Es esmu mīlējusi tikai tevi, � Velta teica. � Ti�kai tevi, Zigurd. Un man nav svarīgi � tu pa�laik tam tici vai ne. Es atnācu to pateikt vēlreiz, lai gan man �ķiet, ka tu pie tā esi jau pieradis un �ie vārdi nav vairs tik nozīmīgi kā tad, kad tos pasaka pirmo reizi un kad tos dzird pirmo reizi. Man bail, ka tu jau esi pieradis arī pie mīlestības, un vakar manā vietā �eit bija kāda cita un varbūt teica to pa�u, un rīt, iespē�jams, to atkārtos vēl kāda.

��� Pie tā, Veltiņ, ko cilvēks kaut reizi var zaudēt, viņ� nekad nespēs pierast. Izslēgts. Bet zaudēt mī�lestību ir ļoti viegli, da�reiz tik vienkār�i, ka zaudē�jumu mēs vēl ilgi pat neizjūtam. Cilvēks ir iemācījies ne tikai ātri, veikli un nemanot nozagt da�ādas lietas, bet arī jūtas. Un, ja cilvēks jau sen iemācījies viltot naudu un daudz ko citu, tad kādēļ gan viņam neviltot mīlestību? Tas ta�u izdarāms daudz vienkār�āk, ar mazāku risku, bet iegūt var vairāk.

�� Tu man vairs netici, Zigurd?

Klusums.

��� Es tevi mīlu, Zigi. Sievietei to pateikt daudz grū�tāk nekā vīrietim.

��� Sievietei, ja viņa mīl, arī aiziet daudz grūtāk nekā vīrietim, � Zigurds teica. � Tu pierādīji pretējo.

Velta gurdi atsēdās mīkstajā atzveltnes krēslā un sāka klusi raudāt.

Zigurds piepildīja tuk�ās glāzes.

��� Neraudi, � Filips teica. � Asaras nepalīdzēs un neko nespēs atgriezt.

Viņ� ar abām rokām saņēma Ineses trīco�os plecus un tos cie�i saspieda.

��� Brīdi pastāvēsim pavisam klusi, � Filips teica. � Lai viņi guļ, netraucēsim.

Inese piekrīto�i pamāja ar galvu.

Inese noslāpēja raudas, acis kļuva skaidras, un viņa atkal savā priek�ā redzēja lielgabala dzelzs aizsegu, uz kura neveikliem, nevienādiem burtiem bija iegra�vēti se�padsmit vārdi un uzvārdi un starp tiem arī � Jānis Grauds.

Se�padsmit dzīvības. Se�padsmit jauni latvie�u pui�i. Steigā laikam bija aizmirsies pie katra uzvārda pielikt klāt dzim�anas gadu, bet vai tagad tam bija kāda nozīme? Dzīvība vienmēr ir jauna, lai cik vecs arī nebūtu cilvēks. Un paies vēl da�i gadi, lietus un laiks izdzēsīs no sarūsēju�ā dzelzs gabala visus bur�tus un skaitļus, un kas tad paliks?

Paliks. Kaut kas jau paliks. Sī zeme, kurā jūs gu�ļat, un zāle, un �alco�ie koki jums katru vakaru stās�tīs stāstus par cilvēkiem un dzīvi, un svelmainajās vasaras dienās lietus atvēsinās karsto zemi, un ziema jūs kā bērnus vienmēr apsegs ar baltu, pūkainu segu, un pavasaris pasniegs pirmos ziedus, un zvaig�ņotās naktīs pie jums ciemos nāks mīlētāji, un jūs varbūt dzirdēsiet, kā viņi runā par laimi, un tad pēc da�iem gadiem viņi atnāks jau trijatā un lielo gravu piepildīs bērnu smiekli, un tas, ko nepaspējāt jūs, turpinās dzī�vot citos, un tādēļ būs neiespējami jūs aizmirst � lai saplaisā un sagrūst akmeņi, lai sarūs un sadrūp dzelzs, lai izzūd un izgaist burti un vārdi � cilvēks paliks. Ticiet � cilvēks paliks, un tādēļ paliks arī at�miņa un piemiņa. Neviens jūs neaizmirsīs. Ne cilvēks, ne daba.

��� Man �ķita, � Zigurds teica, � ka esi mani pa�visam aizmirsusi.

��� Par tevi es domāju visu laiku, � Velta teica un pasmaidīja. � Visu laiku, Zigi. Katru dienu, varbūt izņemot to vakaru, kad aizgāju.

��� Protams, � Zigurds teica. � Es to varu saprast. Cilvēks no kaut kā var aiziet tikai nedomājot, vai arī tas, no kā viņ� aiziet, nav bijis sevi�ķi nozīmīgs. Ja cilvēks vienmēr sīki pārdomātu katru savu soli, viņ� vispār nekur nevarētu aiziet, kā arī pats par sevi sa�protams � nevarētu atnākt.

��� Toreiz viss vienā mirklī sagriezās gar acīm, tu kaut kur pazudi, un es redzēju tikai savu bērnību un jaunību, un visu, kas saistījās ar vārdiem �pirmais� un �pirmo reizi�. Tas bija kaut kas ļoti skaists, bet, kā tagad saprotu, � nevajadzīgs. Viss, kas kādreiz noticis, viss pagāju�ais jāaizmirst. Atmiņas tikai traucē, sagroza galvu kā jaunai meitenei neatlaidīgs pielūdzējs, un tad mēs bie�i izdarām muļķības.

��� Da�reiz, pateicoties tie�i savai muļķībai, cilvēks kļūst ievērojams, un kādēļ gan viņ� nevarētu kļūt arī laimīgs? Bie�i izdarīta muļķība ir tikai nejau�ība, bet vai tad negaidīta laime ir kaut kas likumsakarīgs? � Zigurds iesmiedamies uzprasīja.

Velta domīgi klusēja, tad, paskatījusies Zigurda sejā, kas bija kļuvusi apaļāka un sārtāka, turpināja;

��� Filips mani veda atpakaļ uz jaunību, uz pagātni, un es paklausīga sekoju. Viņam tas izdevās. Viņam tas izdevās lieliski, bet jau pēc da�ām dienām es visu no�ēloju. Nevajadzēja. Nevajadzēja iet atpakaļ. Es izdarīju kļūdu. Vajadzēja iet ar tevi, Zigurd, jo tu ta�u mani vedi uz nākotni.

��� Redzi, Veltiņ, � Zigurds teica un atkal pasmai�dīja, � vienmēr jāzina skaidri � uz kurieni? Da�reiz doties pagātnē un tur palikt nemaz nav slikti, jo pa�gātne� tā ir jau pabeigta glezna. Laba vai slikta, tas atkarīgs vienīgi no tā, kādi mākslinieki esam bi�ju�i. Bet nākotne � tā ir tikai iecere, un nekad nezini, kas no tās vēl iznāks un vai vispār kas iznāks.

��� Es tev ticu, � Velta teica un maigi noglāstīja Zigurda matus. � Ar tevi es esmu dro�a.

��� Paldies, � Zigurds pacēla glāzi. � Sieviete vien�mēr meklē vīrieti tikai tādēļ, lai justos dro�āka. Viņa saka to katram, ar kuru grib gulēt kopā. Iedzeram.

Veltas slaidie pirksti pacēla piepildīto glāzi, un viņa uzmanīgi ieskatījās Zigurda acīs.

��� Bet vīrietis?

��� Vīrietim sieviete vajadzīga galvenokārt tādēļ, lai varētu atpūsties, � Zigurds atbildēja. � Un kura �o atpūtu nespēj sniegt, nekad netiek mīlēta,

������� Bet es? Ar mani tev būtu labi? Es censtos, lai tas tā būtu. Tu mani vēl mīli?

������� Nezinu, Veltiņ, � Zigurds atbildēja. � Katra diena, katrs gads mūsu dzīvē un jūtās ienes tik daudz ko jaunu �

��� Tev ir cita? � Velta ātri uzprasīja.

Zigurds neatbildēja.

�������� Es gribu atgriezties, � Velta nenovērsa skatu no Zigurda sejas. � Es gribu atgriezties pie tevis.

��� Kādēļ?

������� Tādēļ, ka tevi mīlu. Tu to man liec atkārtot jau vairākas reizes.

������� Tie ir vienīgie vārdi, kurus cilvēkiem nekad ne�apniks ne teikt, ne dzirdēt. Pasaki vēlreiz!

�������� Es tevi mīlu, Zigurd, un es gribu atgriezties pie tevis un �ai ierastajā pasaulē, kur visapkārt tik daudz krāsu, vīri�ķības un spēka un tik daudz skaistuma, un mūzika, un brīni�ķīgs klusums, un kaut kādas ilgas, kaut kāda smeldze un laime.

Zigurds strauji izdzēra glāzi, pēc tam piegāja pie Veltas un, saņēmis viņas plecus, cie�i tos saspieda.

�������� Pasaki, kad tu biji patiesāka � toreiz, kad aiz�gāji, vai tagad, kad gribi atgriezties?

Velta mirkli padomāja.

������� Tev to nevajadzēja prasīt, � viņa teica. � Jūtas ta�u nevar nosvērt, ne izmērīt. Es biju vienādi patiesa tad un tagad. Tikai toreiz es jutu pavisam ko citu.

Zigurds ļoti tuvu redzēja Veltas lielās, samtainās acis un viļņojo�os matus, un sarkanās, gaidās sastin�gu�ās lūpas, un pilnīgās krūtis un juta tuvā ķermeņa siltumu, un atcerējās, ka viņ� �o sievieti ir mīlējis un mīl vēl tagad un neskaitāmas reizes to redzējis kailu, un ka to visu var atkārtot un turpināt.

������� Tu tikai nekad vairs nedrīksti bēgt, � Zigurds teica.

Velta apvija savas rokas ap Zigurda kaklu un, pie�liekusies viņam pie auss, �ukstēja: � Un tagad tu mani izģērb.

��� Tev ir vēsi? � Filips pajautāja.

��� Nē, � Inese pakratīja galvu. � Auksti�

Filips novilka svārkus un apsedza Ineses trīco�os

plecus.

��� Tagad siltāk?

��� Jā.

Viņi sēdēja Tukuma stacijas uzgaidāmajā telpā un gaidīja rīta vilcienu.

Klusums un nakts.

Viņi neko vairs nerunāja. Viņi �odien vispār bija maz runāju�i. Un nebija arī nekādas vajadzības. Da��reiz ar vārdiem tik maz var pateikt, ka labāk klusēt. Ar vārdiem nekad nevar pateikt visu, ko jūti.

�Es tevi mīlu� � bet vai tā ir mīlestība?

�Es tevi neieredzu� � bet vai tas ir naids?

Garām stacijai dārdēdams padrāzās gar� pre�u vilciens, un pēc tam vēl ilgi drebēja zeme.

Jau tuvojās rīts, bet ne Inesei, ne Filipam miegs nenāca. Viņi juta tikai milzīgu nogurumu un vēl kaut ko, ko vārdos nevar pateikt. Inese sēdēja, galvu no�dūrusi, klusēja un par kaut ko domāja vai arī bija no�grimusi atmiņās un ne reizi uz Filipu pat nepaskatī�jās. Viņa nepaskatījās ne uz vienu un nevienu nere�dzēja. Viņa redzēja pagātni � katru nodzīvoto dienu, stundu un nākotni � neskaidru un izplūdu�u kā neno�teiktas formas audeklu, uz kura mākslinieks pagai�dām uzlicis tikai vienu krāsu � pelēko �

Piecos no rīta pienāca vilciens, ar kuru Inese un Filips brauca atpakaļ uz Rīgu.

Brauca klusēdami.

Filips juta, ka starp viņiem nostājies kaut kas salts

un nevajadzīgs un tas arvien uzbāzīgāk piekļaujas krūtīm un kaklam, kļūst vēsi un nepatīkami, un gribas runāt, varbūt kliegt; �is klusums ir neizturams, un gribas piecelties, kaut kur iet vai aiziet, vai vismaz atraut vaļā vagona logu un ieelpot spirgto rīta gaisu, un neko nedomāt, nedomāt, nedomāt, bet nedomāt nevar, jo �is pretīgais klusums, �ie vārdi, kurus ne�viens nesaka un nerunā, un viss izdarītais smagi uz�sēdies uz pleciem un galvas, uz krūtīm, un elpot ļoti grūti, un jādomā � esi rīkojies pareizi vai nepareizi.

��� Paklausies, Inese, � Filips teica.

��� Liec mani mierā, � Inese pavirzījās sāņus.

Protams, to var, Filips nodomāja. Mēs ta�u katrs

dzīvojam savu dzīvi, un ne es tevi uzmeklēju, bet tu mani. Cilvēkam jānāk pie cilvēka uzzināt patiesību. Melus mēs varam izdomāt pa�i. Meliem reti kad vaja�dzīgi pierādījumi, bet patiesībai � vienmēr.

Kad vilciens iebrauca Rīgā, Filips un Inese izkāpa no vagona un lēni devās uz stacijas izeju.

Bija saulains svētdienas rīts.

������� Tu tagad brauksi uz mājām? � Filips painte�resējās.

������� Nu protams, � Inese atbildēja. � Kur gan citur es varētu braukt?

������� To es nezinu, � Filips paraustīja plecus. � Bet zinu, ka ir ļoti slikti, ja braukt vai iet var tikai uz vienu vietu. Tāpat ļoti slikti, ja cilvēks spēj domāt tikai par vienu un to pa�u.

��� Nesmejies, Filip, � Inese skarbi pateica.

��� Es nesmejos.

������� Filip, � Inese pakratīja galvu un apstājās. � Tu esi ne�ēlīgs.

�� To jau man teica.

������� Jā, jā, tu esi ne�ēlīgs, tu esi pat ļauns, jo tu no- siti visu, kas manī vēl bija palicis dzīvs. Vakar va�karā aukstasinīgi, ar'dīvainu mieru un man nesapro�

tamu pienākuma apziņu tu nonāvēji visdārgāko, tu�vāko un vienīgo, kas man vēl palīdzēja dzīvot. Tu no�nāvēji cerības. Tas ir vissliktākais, ko cilvēks var izda�rīt. Nebaidies, Filip. Es neesmu nenormāla, neesmu vēl jukusi. Es visu zinu un saprotu pilnīgi skaidri. Un jūtu, ka tagad esmu pilnīgi tuk�a, tuk�a kā izdzerta pudele, nevienam nevajadzīga un lieka un kuru tagad var aizmest prom un aizmetot saplēst. Protams, es vi�sam ticēju, es noticēju Jankas nāvei jau tad, kad tu to pateici pirmo reizi, un tomēr � neticēju. Man bija tie�sības, man bija vajadzība, man bija nepiecie�ami tai neticēt, un �ī neticība palīdzēja dzīvot. Es domāju, ka ta palīdzēs vēl Joti ilgi, un tu varbūt to nesaprati un nekad nesapratīsi, ka es neticēju ne jau taviem vār�diem,bet nespēju ticēt tuva cilvēka nāvei. Tas ir vis�vienkār�ākais � aizvest pie kapa un pateikt � �te viņ� guļ�. Bet simtreiz grūtāk ir nevis iznīcināt, bet palīdzēt un iedvest cerības, jo cilvēks var dzīvot tikai ar tām. Tu maldies, Filip, domādams, ka cilvēkiem va�jadzīga tikai patiesība: Nē, Filip! Arī meli ir nepie�cie�ami, un, lai tos pateiktu, vajadzīga ne mazāka drosme. Un tagad ir cauri. Tu savu patiesību pierādīji, tu iznīcināji visu, kas man piederēja. Tagad es zinu skaidri � man nav ko gaidīt, un viņ� patie�ām vairs nekad neatnāks. Un tādēļ es tevi neieredzu, Filip. Tā draugi nerīkojas. Tu mani varēji glābt, bet pazudināji. Vai tad tas tevi traucētu, ja es neticētu kāda cilvēka bojā ejai? Ko tagad ieguvi? Ko tu panāci? Tu tikai nogalināji manī visas labās jūtas, nogalināji mīles�tību un cerības, un dzīves saturu, tās jēgu, jo es va�rēju dzīvot, vienīgi gaidot, bet tagad ir cauri, viss aiz�gājis un pagājis, un nekā vairs nav. Tikai izraktas un aizraktas bedres, kurās guļ nogalināti cilvēki un iznī�cināti sapņi. Tu man esi kļuvis sve�s, Filip. Pilnīgi sve�s. Es vēl nezinu, ko ar sevi izdarī�u. Es dzīvo�u nedzīvodama, un varbūt tā ir pat labāk. Es tevi nicinu,

Filip. Tev, acīm redzot, nekas nav svēts, un gribi, lai arī citiem tas nebūtu. Tev izdevās. Tu mani aplaupīji, pats sev neko neiegūstot. Tu esi uzvarējis! Patiesība ta�u vienmēr uzvar � Tikai man tā nebija vajadzīga! Dzirdi, Filip? Nebija vajadzīga, kā neesi vairs vaja�dzīgs tu un dzīve. Neseko man!

Un Inese aizskrēja, iejuka plūsto�ajā ļau�u straumē un pazuda. Un Filips viņu atkal satika tikai pēc ilgiem, ilgiem gadiem.

Kad Filips pārbrauca mājās, viņu sagaidīja auksts un nepatīkams klusums. Viņ� izstaigāja dzīvokli, mirkli pastāvēja virtuvē, pavards nekurējās, un ne�viens negatavoja brokastis, un pēc tam viņ� iegāja guļamistabā, apsēdās uz dīvāna, bet tas bija auksts, tas bija ļoti auksts, jo neviens uz tā pagāju�o nakti nebija gulējis, un Filipam �ķita, ka viņ� �ais istabās nav dzīvojis jau daudzus gadus, viss likās sve�s un nepazīstams, un bija tāda sajūta, it kā viņ� atgrie�zies no gara, grūta un nepatīkama ceļojuma, bet var�būt vēlreiz no kara, tikai tagad tas bija tāds dīvains un savāds kar�, kur ne�auj lodes, bet viens otru mēģina nogalināt ar vārdiem, un pie �ādām kaujām būs jāpie�rod, jo tās vienmēr tiek izcīnītas par cilvēku sevī un citos un par dzīvi, tikai nekad neviens nespēs pierast pie drausmīgā klusuma, kad ievainots pārnāc mājas un tev vajadzīga palīdzība, un vajadzīgs draugs, kam varētu uzticēties, pie kā varētu atpūsties un uzkrāt spē�kus, bet neviena nav, tikai biezs un lipīgs klusums, un tev �ķiet, ka esi iemests un atstāts atklātā jūra, un, lai nokļūtu līdz krastam, lai tiktu pie cilvēkiem, jāuz�var savas bailes, �ī �ņaudzo�ā vientulības sajūta un no sevis jāizmet viss, kas var traucēt, jo jāpeld būs ilgi, un, ja līdz krastam nokļūsi, būsi ne tikai uzvarē�jis jūru � tu būsi uzvarējis dzīvi. Bet, ja pietrūks spēka, ja pārāk ilgi ļausies baiļu un pamestības sa�jūtai, nomirs griba, viļņu sitieni ātri apdullinās, un aiziesi bojā. Dzīve būs uzvarējusi tevi. Tu neko neie�gūsi, jo nebūsi spējis pietieko�i ilgi cīnīties. Dzīve ap�mierināta smiesies, jo galu galā tā būs izdarījusi labu darbu. Ne dzīvei, ne cilvēkiem nav vajadzīgi vājie.

Filips dzirdēja, ka pēc kāda laika atveras durvis un koridorā noklaudz soļi. Istabā ienāca Velta.

��� Es biju pie Zigurda, � viņa uzreiz pateica.

Filips satrūkās un lēni pacēla galvu.

Kādēļ � viņ� gribēja uzprasīt, bet tomēr neuzpra- sīja. Kļuva bail. Ja Velta arī atbildētu, labāk �o at�bildi nedzirdēt. Ir drausmīgi uzzināt, ka esi kļuvis nevajadzīgs. It sevi�ķi, ja tas nāk pēk�ņi un negai�dīti. Filips nojauta � viņa var pateikt, ka �o Zigurdu mīl. Un tas būtu sitiens. Nokauts. Filips nebija saga�tavojies �ādai cīņai un tādēļ vēlējās, lai Velta labāk klusē. Lai nesaka nevienu vārdu.

��� Es viņu mīlu, � Velta pateica.

Mēs visi tomēr kaut kur esam ne�ēlīgi, Filips nodo�māja, un atkal pacēla galvu. Sit, dzīve sit. Sit taisni sejā. Bet ne jau dzīve to dara. Sit cilvēks. Mīļ�, tuvs un skaists. Cilvēks, ar kuru esi bijis atklāts līdz pē�dējam.

��� Es no tevis aizeju, � Velta turpināja. � Piedod, bet es citādi nevaru.

Filips ātri paskatījās uz Veltu un pirmajā mirklī neko nesaprata. Kādēļ � viņ� vēlreiz gribēja uzprasīt un atkal noklusēja. Vai tad ir vērts kaut ko prasīt, jautāt? Viss ta�u pateikts tie�i un skaidri. Varbūt pat pārāk tie�i. �Es aizeju!� Taisni jābrīnās, cik daudz var izteikt tikai da�i vārdi!

�� Tu piedosi? � Velta apsēdās viņam blakus. � Nedomā, ka arī man tagad ir viegli.

��� Es neesmu tavs biktstēvs, kuram jāpiedod tavi grēki, � Filips atbildēja, � ja mīlestība vispār ir grēks. Un tā jau laikam ir iekārtots, ka tās vārdā vien�mēr kāds tiek atstāts vai pamests. Un nekad neviens nepiedod un nepiedos, jo tas vienmēr ir pazemojums. Cilvēkiem grūti pieņemt un apzināties, ka kāds cits izrādījies labāks. Bet to jau vēl var. Daudz grūtāk samierināties tad, ja tiec atstāts kāda sliktāka dēļ. Labu cilvēku ir maz, un es dro�i vien neesmu starp tiem, bet tomēr � ar ko �is Zigurds ir labāks par mani? Es to prasu vienkār�i ziņkāres pēc. Vari neat�bildēt, jo ne tava atbilde, ne mani jautājumi jau lai�kam neko vairs nespēs izmainīt. To tu, acīm redzot, neizdomāji tikai pagāju�ajā naktī, jo par �ādu dzīves pagriezienu nevar iz�ķirties vienā mirklī. Da�reiz tam vajadzīgi pat gadi. Protams, tikai tad, ja dzīvi un cilvēkus ņem nopietni.

�� Tu mani uzskati par vieglprātīgu? Varbūt � pat izlaidīgu? � Velta pavaicāja un cie�i saknieba lūpas.

��� Nē. Un tas galu galā nemaz nav tik svarīgi.

��� Nē, tas ir ļoti svarīgi. Es to daru mīlestības dēļ.

��� To jau tu teici.

Velta strauji piecēlās.

��� Es paņem�u vienīgi drēbes un veļu.

��� Un viss?

��� Jā.

��� Bet ja es tevi nekur nelaidī�u?

�� Tas nav iespējams, Filip. Vienīgi vecāki savus bērnus var kaut kur nelaist un viņiem kaut ko aiz�liegt. Esmu pieaugusi sieviete un skaidri zinu, uz ko es eju. Kurp eju. Kādēļ eju. Un galvenais � pie kā es eju. Tu pats zini, ka to nav iespējams aizliegt. Es ne�gribu stāvēt uz vietas, bet mēs abi to darām. Zigurds mani vedīs uz priek�u. Kaut kāda starpība ta�u ir, vai ne? Bet tas nav galvenais. Galvenais, ka Zigurds mani atgriezīs un atkal ievedīs vidē, kura bija tik pie�rasta un tuva un bez kuras es nevaru iztikt. Zigurds ir mākslinieks; es vēl nezinu � liels vai mazs, bet viņ� joti daudz strādā, piedalās izstādēs, un par viņu raksta prese. Viņ� neatlaidīgi cen�as izsisties uz aug�u, kaut ko dzīvē sasniegt, un tādēļ es viņu apbrīnoju. Viņ� dara to, kas jādara katram cilvēkam. Zigurds mēģina sasniegt dzīves virsotni, un viņ� to arī sasniegs. Es ne�aubos. Bet tu visu mū�u paliksi tur, kur esi. Tu paliksi apak�ā. Es nevēlos visu laiku klausīties saru�nas tikai par ķieģeļiem un javu. Es gribu pēc iespējas pilnīgāk izjust skaistumu un dzīvi. Tu nevari to sagā�dāt, un neviens mani nenosodīs, jo tā ir dabiska cil�vēka vēlē�anās. Es gribu atrasties starp ļaudīm, kuri dzīvo citā � mākslas pasaulē. Pieliek, Filip! Es ne�gribu vairs redzēt nevienu mūrnieku, krāsotāju vai ķieģeļu pienesēju. Bet tu ta�u vari būt rakstnieks. Vari, bet nekad par to nekļūsi. Tu neko nedari, lai kaut da�us soļus pakāptos augstāk un sabiedrībā ieņemtu dro�u un atzīstamu stāvokli. Lai tevi cienītu. Lai kļūtu slavens un ievērojams. Lai tu visu laiku ne�atrastos kopā tikai ar z-emes racējiem, bet gan ar cil�vēkiem, kurus ciena, mīl un apbrīno. Es tevī esmu ļoti vīlusies, Filip. Es neticu, ka tu kādreiz uzrakstīsi kaut vienu grāmatu. Tev to vajadzēja sākt darīt jau vakar, �odien. Tu manās acīs, Filip, esi zaudējis visu, ar ko kādreiz saistīji. Tu pats esi vainīgs, Filip. Tu neproti izvēlēties un no dzīves paņemt labāko. Es aizeju. Man ļoti �ēl, Filip.

Velta atvēra skapi un sāka pārcilāt drēbes.

Filips piecēlās un klusēdams vairākas reizes pār�staigāja istabu. Viņam bija smagi. Sitiens pēc sitiena. Viņ� jutās apdullis. Atvēra logu.

��� Redzi, Velta, � Filips lēni, it kā negribot un klusi ierunājās. � Man tas viss ir ļoti nepatīkami. Man patiesi �ēl, ka esmu tev sagādājis vil�anos, katrā ziņā es vēlējos pavisam ko citu.

��� Ko tad, Filip?

Skapja labā puse, kurā atradās Veltas drēbes, jau bija tuk�a.

�� To pa�u, ko visi, kas sastopas, lai paliktu kopā, � būt laimīgiem. �ēl, ka mums tas neizdevās.

��� Tu nezini, Filip, kur ir mana sarkanā kleita?

��� To tu aiznesi pie �uvējas pār�ūt.

�� Ak, pareizi! Tā ir tur.

��� Būsim atklāti, Velta, � Filips turpināja, � un iz�ķirsimies ar cieņu. Es negribu scēnas. Ļoti bie�i, kad beidzas mīlestība, sākas naids. Mēģināsim iz�tikt bez tā. Es nezinu, vai mēs vēl esam draugi, bet ceru, ka neesam viens otram kļuvu�i jau pilnīgi sve�i. �aubos, vai viena nakts mūs tā spētu atsve�ināt.

��� Nē, nē, Filip, ne jau pagāju�ā nakts. Viss pa�gāju�ais gads un laiks.

Un varbūt tikai tagad Filips skaidri saprata un ap�zinājās, ka patie�ām viss ir cauri un viņa dzīvē bei�dzies kaut kas ļoti nozīmīgs, ko nekad vairs nespēs ne atgūt, ne pārdzīvot. Viņ� tikai vēl nevarēja ap�tvert, cik liels ir �is zaudējums un vai vispār tas ir liels. Varbūt tagad ir tāpat kā ar dienām un gadiem, kurus nodzīvojot mēs pakāpeniski zaudējam dzīvi, un tomēr �is zaudējums pārvēr�as vislielākajā ieguvumā? Man jau no agras bērnības, Filips, nostājies istabas vidū, atcerējās, ar si�anu, ar pamatīgiem kāvieniem mēģināja iedzīt galvā domu un vēlē�anos dzīvē izsis�ties uz aug�u. Kļūt labākam par citiem. To es arī mē�ģinu, jo domāju � būt labākam nozīmē būt patiesā�kam. Un to daru ne tādēļ, lai kaut tikai sev pierādītu, ka sliktiem vecākiem var būt arī labs dēls. Nē! Un man nekad nebūtu pretim dzīvē sasniegt arī slavu un ievērību, tikai diem�ēl man pa�laik nav sevi�ķi pla�a līdzekļu izvēle, un es nevaru un negribu izmainīt savu pārliecību, uzskatus un principus, kuri izveido�ju�ies ilgā laika posmā, da�ādu pārdomu un pārdzīvo�jumu rezultātā. Es nevaru sevī izmainīt sevi. Lai tas

ir mans lāsts, mana nelaime vai laime, bet par to esmu tikai priecīgs. Jo arī tas, ka tu vari tik viegli un ātri aiziet, liecina tikai par cilvēku jūtu un uzskatu nepa�stāvību.

Velta ieskatījās Filipa sejā un pasmaidīja.

������� Tas nu būtu viss, � viņa teica un panāca soli tuvāk. � Drēbes un veļa ir sapakotas, bet neko citu man vairāk nevajag.

��� Tu esi aizmirsusi smar�as.

��� O, Filip! Labi, ka atcerējies.

��� Es atceros visu.

��� Nevajag, Filip, nevajag! Viss jāaizmirst.

������� Varbūt iedzersim, Velta? Mums bufetē vēl vaja�dzētu būt pudelei �artrēzes.

��� Labprāt, Filip.

Filips nesteidzoties sameklēja pudeli un glāzes.

������� Mēs ta�u paliksim draugi, vai ne?�Velta pa�jautāja.

������� �aubos, � Filips atbildēja. � Kam tas vairs va�jadzīgs? Bet domāju, ka nekļūsim arī ienaidnieki. Mēs būsim vienkār�i sve�i cilvēki, kādi ir miljoniem.

Viņi ātri klusēdami izdzēra glāzes, un Filips tās atkal piepildīja.

��� Zini, Velta, kā sauc tavu pagāju�ās nakts rīcību?

������� Jā, � Velta pacēla glāzi un pasmaidīja. � Jā, Filip. To sauc par mīlestību.

Filipam notrīcēja roka, un uz baltās galdsegas pa�rādījās da�i zaļgani traipi.

������� To sauc par sitienu zem jostas vietas, un tas ir aizliegts sitiens. So paņēmienu pielieto tikai vāji un negodīgi cīnītāji. Viņi par to, protams, tiek sodīti. Viņi vienmēr saņem sodu, Velta. Un vēl da�reiz to sauc par uzbrukumu no aizmugures. Bet visbie�āk � tā ir nodevība, Velta. Un tu zini, kādu sodu nodevēji saņem. Un nevar ta�u nepiekrist, ka sods katru reizi ir ļoti taisnīgs, vai ne, Veltiņ?

Velta pēk�ņi k|uva bāla un nolika neizdzerto glāzi atpakaļ uz galda.

������� Ko tu tagad gribi darīt? � Veltas balss nedaudz drebēja.

Filips nesteidzoties izdzēra savu glāzi un sameklēja cigaretes.

��� Neko, Velta, � viņ� atbildēja. � Itin neko.

��� Tu mani nesitīsi?

�������� Nē, Velta, nē, lai gan to esi pelnījusi. Es vien�mēr esmu nicinājis sievietes, kuras savu cen�anos pēc labām drēbēm, dārgām smar�ām, vieglas un bezrūpī�gas dzīves aizslāj ar vārdu �mīlestība�. Un nicinu par to arī tevi un vēl � ka spēji vakar gulēt ar kādu citu, kad tev uz to vēl nebija tiesību. Tu to varēji darīt tikai �onakt. Un tagad vari iet.

Velta klusēdama paņēma �emodānu un somu un nostājās pie durvīm.

��� Uz redzē�anos, Filip, � viņa pateica.

Filips neatbildēja.

Kad durvis aizvērās un soļi apklusa, Filips piegāja pie loga un redzēja, kā Velta, galvu nodūrusi, nestei�dzoties �ķērsoja ielu.

Da�reiz apbrīnojami viegli un vienkār�i cilvēki pa�i sagrauj to, ko tik rūpīgi un ar lielu mīlestību cēlu�i gadiem ilgi, Filips nodomāja un atgriezās pie galda.

Filips jūt � kāds liels un neredzams smagums viņu -^arvien neatlaidīgāk rauj lejup, un nav vairs spēka cīnīties, un viņ� tūlīt, tūlīt noslīks, un jūra, kā to da�rījusi jau miljoniem gadu, mierīga turpinās velt viļņus uz krastu, kur tie pirms savas bojā ejas uzziedēs ko�i baltiem ziediem, sa�ķīdīs un saplīsīs.

Un viss sāksies no jauna. Atkal kaut kur okeāna malā jūra ar vēju dzemdēs vilni, un vētra to atkal pa�cels un metīs lejup un dzenās pa bezgalīgajiem ūdens

pla�umiem, kamēr aizdzīs līdz kaut kādiem krastiem, pie melnām klintīm vai baltām smiltīm, un tās būs tālā ceļa beigas. Citas varbūtības vai iespējas nav.

Filips jau kuro reizi augstu izceļ galvu virs ūdens un pirmajā brīdī pat netic � taisni priek�ā, kaut vēl ļoti tālu, saredzams balts, smil�ains krasts. Filips dziļi ievelk elpu un jūt � nogurusī sirds pēk�ņi krū�tīs sāk mētāties kā būrī iesprostots putns, un Filips, baidīdamies, ka tā būs bijusi tikai mirā�a vai ilgu un sapņu izraisīta halucinācija, vēlreiz paceļ galvu. Nē. Krasts nekur nav pazudis. Tas mirdz, kur beidzas jūra, un neatlaidīgi aicina pie sevis. Ne jau krastam jāmeklē cilvēki, bet gan cilvēkiem krasts. Laimīgie, kam tas izdodas. Pareizāk sakot, ne laimīgie, bet spēcīgie �

Sirds iztrakojusies pamazām norimst, bet katrs no�peldētais, katrs pieveiktais metrs ir paņēmis visu, kas cilvēkam bija un piederēja. Un tagad, kad mērķis ir tuvu, kad to jau var redzēt, nekas vairs nav palicis pāri. Cilvēks ir izsūkts un izspiests līdz pēdējai iespē�jai. Viļņi no viņa ir izsitu�i visu.

Tas būtu drausmīgi, Filips nodomā. Nē, nē! Tie�i tagad, kad ir vissmagāk un grūtāk, man jāiztur. Jāiz�tur par katru cenu, jo citādi vispār nebija nekādas no�zīmes peldēt un cīnīties.

Bet vai pietiks spēka, cilvēk?

Dzīve vēlreiz . Atbildība . . . Tev atvēlētais laiks

Egils Zigfrīda dēls Lukjanskls

BEZ �ĒLASTĪBAS

I^Jirtore L. Bībere. Māksi, redaktors A. Galeviuss. Tehn. redaktore L. Engere. Korektore K- Rumbēna.

Nodota salik�anai 1972. g. 16. novembri. Pa�rakstīta iespie�anai 1973. g. 26. martā. Ti�pogrāfijas papīrs Nr. 2, formāts 70x100/32. 9 fiz. iespiedi.; 11,71 uzskaites iespiedi.; 12,58 izdevn. i. Metiens 31)000 cks. JT 06083. Maksā -19 kap. Izdevniecība �Liesma� Rīgā, Padomju bulv. 24. Izdevn. Nr. 25087-Do783. Iespiesta Latvijas PSR Ministru Padomes Valsts izdevniecību, poligrāfijas un grāmatu tirdzniecības lietu komitejas tipogrāfijā �Sovetskaja Latvija� Rīgā, Dzirnavu ielā 57. Pa�ūt. Nr. 3481.