Egils Lukjanskis

CILVĒKS, KUR� NEGRIBĒJA MIRT

Karstā 2002. gada 20. jūlija rītā Galvenās policijas pārval�des de�ūrtelpā spalgi ieskanējās kārtējais telefona zvans. De��urante ierasti, bez īpa�as steigas pacēla klausuli.

�Policija klausās!

����� Liela nelaime! � klausulē atskanēja satraukta sievietes balss. � Ir nogalināts mana dzīvokļa kaimiņ�!

����� Lūdzu, nomierinieties! � de�urante aicināja un glu�i auto�mātiski paskatījās uz lielo sienas pulksteni. I as rādīja divas minūtes pāri desmitiem. -Kur tas noticis?

�Mūsu mājā! � sieviete joprojām kliedza.

����� Lūdzu, konkrētāk! � de�urante aicināja. - Ku r jusu rnaja atrodas?

����� Rīgā, Saules ielā piecdesmit viens! Nu, ziniet, tas ir rajons, kur kādreiz lielu partijnieku, da�ādu priek�nieku un sabiedrībā pazīstamu cilvēku vajadzībām tika uzceltas vairākas m od ernas spec mājas!

De�urante �o rajonu zināja.

��������� Dzīvokļa numurs? � viņa turpināja interesēties.

����� Septiņi! Viņ� vienmēr teica, ka tas esot laimīgs skaitlis. Bet paskat tik�

�Kā cietu�o sauc?

����� Vitolds Prancāns! � sieviete vai nu aiz pārlieka uztrau�kuma, vai aiz bailēm turpināja kliegt. � Vai tad jūs viņu nepa�zīstat? Prancāns ta�u bija prokurors! Man �ķiet, viņ� kādu laiku strādāja pat Ģenerālprokuratūrā! Kundzīt, vai jūs maz. apjēdzat, kas pa�laik pasaulē notiek? Pagāj�gad uz ielas tika no�auts augsta ranga tiesnesis! Tagad viņi ķēru�ies klāt arī prokuroriem! Vai tie�ām�

������ Lūdzu, ātri! Jūsu vārds, uzvārds, adrese? � de�urante arī nedaudz pacēla balsi.

�Mani sauc Riza Stepānova! - sieviete pēk�ņi sāka runāt pavisam mierīgi. � Dzīvoju Saules ielā piecdesmit viens, dzī�voklis astoņi. Vai telefons arī vajadzīgs?

De�urante, neko vairs nejautādama, nolika klausuli un tūlīt par notiku�o paziņoja tajā rajonā kursējo�as policijas patruļma��īnas ekipā�ai. Vēl pēc divdesmit piecām minūtēm notikuma vietā ieradās viņu izsauktā operatīvā grupa � Slepkavību izmek�lē�anas nodaļas vecākais izmeklētājs, eksperts, fotogrāfs un pilsētas de�urējo�ais prokurors.

Aina, kāda pavērās viņu da�ādus drausmīgus noziegumus re�dzēju�ajām acīm, �oreiz, kā par brīnumu, ne ar ko ījja�u nepār�steidza. Pie liela, da�ādu grāmatu un papīru nokrauta rakstām�galda sēdēja astoņdesmitgadīgais dzīvokļa īpa�nieks Vitolds Prancāns.

Viņ� bija pakritis uz priek�u, sirmā galva atradās uz galda virsmas, bet tās labajā pusē deniņu rajonā bija skaidri saska�tāma �āviena ra dīta b rūce. 1 urpat bija izveidojusies neliela asins peļķīte, bet nelaiķa labā roka joprojām turēja Makarova sistēmas pistoli.

Vecākais izmeklētājs Ivars Stū ris pārlaida vērīgu skatienu pla�ajam un ar labu gaumi iekārtotajam kabi rietam. Nekas neliecināja, ka te kāds būtu ko meklējis vai jaucis.

Ilgi �aubīties nevajadzēja � vai nu kāds biju�o prokuroru �ādu vai tādu iemeslu dēļ ir nogalinājis, imitēdams �ā cilvēka pa�nā�vību, vai arī Vitolds Prancāns patie�ām ir izdarījis pa�nāvību.

Rūpīgāk apskatījis rakstāmgalda virsmu un tur eso�os pa�pīrus un grāmatas, izmeklētājs pirmsnāves vēstuli neatrada.

kas, protams, neizslēdza pa�nāvības iespējamību. Cilvēki, kuri labprātīgi izvēlas aiziet no �īs pasaules, ne vienmēr tuvi�niekiem rakstiski izskaidro �ā drūmā nodoma iemeslus�un pali�cējiem sūta sirdi aizkustino�us atvadu sveicienus. Vai arī bargus lāstus kā viņiem, tā neveiksmīgajai dzīvei.

Pec pusstundas notikuma vieta ieradās nelaiķa meita Una Banga, ku ru bija sameklējusi policija. Vi ņa bija apmēram piec�desmitgadīga glīta, labi kopta un eleganti ģērbusies dāma, kurai sirmā tēva iespējami vardarbīgā nāve vismaz ārēji nekādas �ādos gadījumos visai raksturīgas emocijas neizsauca.

Una Banga, ilgi vērojot pie rakstāmgalda malas sastingu�o tēva augumu, tikai skumji pa�ūpoja galvu.

-Kā jusu tēvs jutas pēdēja laikā? � izmeklētājs jautaja. -Vai viņam tika atklāta kāda neārstējama slimība?

-Par vesel ību viņ� neko daudz nesūdzējās, � Una atbildēja un jūtami nervozi aizsmēķēja cigareti. � Pēdējos gados mēs gan pārāk bie�i netikāmies.

�Kāpēc?

� tas jums nav jāzina, - Una sacīja. � tas skar tikai mūs.

Izmeklētājs neapmierināti savilka uzacis, da�us brī�us klu�sēja, tad turpināja:

-Vai jūsu tēvam piederēja personīgais ierocis?

-Jā.

�Kāds?

-M an �ķiet, Makarova pistole. I o, tēvam aizejot pensijā, pasniedza priek�niecība kā balvu par teicamu darbu.

����� Vai tēvs jums kādreiz ir stāstījis par agrāk vai pēdējā laikā viņam izteiktiem draudiem? � izmeklētājs turpināja interesēties.

����� Nē. � Una noraido�i pakratīja galvu. � Kādi draudi?! Viņ� jau piecpadsmit gadus bija pensionārs!

����� Un tomēr tie�i pēdējos desnnt gados viņ� izrādīja apskau��amu aktivitāti�

������� I as tiesa, � apliecināja de�urējo�ais prokurors, kuram vienmēr vajadzēja būt klāt, kad pilsētā tika izdarīta slepkavība vai kāds cits smags noziegums. - Vitolds Prancāns muins daudz palīdzēja, būdams arī pelnītā atpūtā. Tā � neoficiāli. Ar padomiem. 1 a�u Ģenerālprokuratūrā viņ� nekad nav strādājis. Un arī par prokuroru� Kur tie gadi!

Eksperts, pagaidījis, kamēr fotogrāfs notikuma vietu vairāk�kārt nofotografē, no nelaiķa plaukstas uzmanīgi izņēma Maka�rova pistoli, noņēma pirkstu nospiedumus, tos vērīgi apskatīja, pec tam ieroci ielika speciālā polietilēna maisiņā. Tad turpināja meklēt un fiksēt pirkstu nospiedumus citur.

Una Banga, ar muguru atspiedusies pret istabas durvju sten�deri, atkal aizsmēķēja cigareti un skumji noraudzījās, kā svesi cilvēki, savstarpēji klusi sarunājoties, rīkojas viņas tēva kabinetā.

� Cienītā Bangas kundze! � pie viņas atkal vērsās izmek�lētājs. � Lūdzu, rūpīgi apskatiet, vai no dzīvokļa nav pazudu�as kādas vērtīgas mantas! Vai arī nauda, dārglietas�

Una lēnām izstaigāja pla�o trīsistabu dzīvokli, ieskatījās skapī, da�os plauktos un sekcijā, tad smagi apsēdās vienā 110 lielajiem kabineta klubkrēsliem un noraido�i pakratīja galvu.

� Izskatās, ka nekas nav pazudis. Mēbeles, televizors ir uz vietas, bet, vai tēvam bija kāda lielāka nauda 1111 dārglietas, to nezinu.

������ Vai jusu tevs bija �ķirtenis vai atraitnis?

� Māte nomira pirms divdesmit gadiem. Vi ņa bija vel jauna � nepilni piecdesmit gadi.

� Divdesmit gadi� - izmeklētājs domīgi novilka. � Vai otr�reiz neapprecējās?

������ Nē.

� Bangas kundze! � Izmeklētājs uz viņu cie�i paskatījās. � Vai nezināt � jūsu tēvam bija vairāk vai mazāk zināmi ienaid�nieki?

Brīdi padomājusi, Bangas kundze smagi pa�ūpoja galvu.

� Dro�i vien, � viņa klusi pateica. � Galu galā viņ� tomēr kādreiz strādāja par izmeklētāju! Domāju, ka atradīsies cilvēki, kuriem bija pamats vinu neieredzēt.

� Viņ� strādāja par prokuratūras izmeklētāju padomju laikā, - Ivars Stūris sacīja. � Kādās krimināllietās viņ� galvenokārt uzturēja valsts apsūdzību?

� Tās bija da�ādas lietas, � Una atbildēja. � Bet nekādas lielās vai sare�ģītās tās nebija. 1 ēvs strādāja rajona prokuratūrā, un smagas lietas gadījās reti. 1 ās izmeklēja Iek�lietu ministrijas vai Galvenās prokuratūras darbinieki. Lai gan� Atceros, se��desmito gadu vidū viņ� kaut kādā veidā bija saistīts ar da�ām politiskām paraugprāvām, par kurām toreiz rakstīja visas avīzes.

Visskaļākā laikam bija tā, kacl atkārtoti tiesāja cilvēkus, kas vācu okupācijas laikā bija piedalīju�ies Audriņu ciema civiliedzīvo�tāju no�au�anā Rēzeknes tirgus laukumā.

� 1 o mēs noskaidrosim, � izmeklētājs, kā iedro�inādams viņu, teica. � Vai jūsu dzimta nāk no tās puses?

������� Jā, � Una apstiprināja. � Tēvs ir dzimis Audriņu ap�kārtnē.

�Ko viņ� darīja Atmodas laikā? � izmeklētājs turpināja inte�resēties.

������� Viņ� jutās ļoti nobijies. Bet ne pārāk ilgi.

�Kas notika tālāk?

�Deviņdesmito gadu sākumā, varbūt to pa�u baiļu pamu�dināts, viņ� kā konsultants un palīgs sāka darboties Okupācijas laiku noziegumu izmeklē�anas prokuratūrā.

Izmeklētājs da�us brī�us drūmi klusēja. Varbūt viņ� domāja par to, kā �is cilvēks � Vitolds Prancāns �, padomju laikā iz�meklējis un apsūdzējis tos, kuri vācu laikā sadarbojās ar vācie��iem, tagad, brīvās Latvijas laikā, savukārt palīdzēja atmaskot tos, kuri bija sadarboju�ies ar padomju represīvajiem orgāniem�

�Lūdzu, pamēģiniet atcerēties, - Ivars Stūris atkal vērsās pie nelaiķa meitas. -Vai viņ� pēdējā laika nekādas profesio�nālas aktivitātes vairs neizrādīja?

�Kā nu ne! � Una iesaucās. � Viņ� ta�u nespēja mierā no�sēdēt ne dienu!

������� Ja iespējams, mazliet konkrētāk�

� Es neko daudz nezinu, � Una atkārtoja. � Pēc tam kad otrreiz apprecējos, mēs dzīvojām atsevi�ķi. I ad man radās da�ādas problēmas. Vīrs darbojās celtniecībā, viņam neveicās, lielās un pazīstamās būvfirmas viņu noveda līdz bankrotam, un viņ� sāka dzert. Pirms mēne�a nomira. Bēres, kreditori� Galva griezās rinkī. Dzīvoju vienās bailēs. Bet kas attiecas uz tēvu� V. ņam bija kads noslēpums. Kaut kas viņa biogrāfijā bija tāds� Ne māku pateikt. Kaut kas baigs un traģisks. Man �ķiet, viņ� ļoti baidījās, ka kāds to varētu uzzināt. Atceros, pēdējo reizi viņ� kā sabiedriskais apsūdzētājs piedalījās procesā, kad pirms gada tiesāja pazīstamo �urnālistu Leonu Navarski.

����� Kas tas bija par tiesas procesu? � izmeklētājs jautāja, lai gan par to bija lasījis vairākos laikrakstos.

����� �urnālists Navarskis tika apsūdzēts par to, ka kādā no sa�viem rakstiem cilvēkus, kuri pēckara gados, slēpjoties me�os, aplau�pīja un slepkavoja civiliedzīvotājus, bija nosaucis par bandītiem.

����� Bet vai tad tā nebija? � izmeklētājs jautāja. � Par to vien viņu tiesāt nevarēja.

������ 1 o lietu attiecīgais prokurors milzīgi uzpūta un mēģināja pārvērst skaļā politiskā izrādē, � Una paskaidroja. � Tēvs nez kāpēc sparīgi palīdzēja, un tagad es sāku domāt, vai tie�i ar �o lietu kaut kā nav saistīta tēva skumjā nāve � vai nu pa�a gribēta, vai vardarbīga.

Izmeklētājs Ivars Stūris domīgi pa�ūpoja galvu, it kā ari viņam būtu radu�ās lādas pa�as aizdomas.

���������� Lūdzu, turpiniet! � viņ� atkal vērsās pie Unas.

����� �urnālistu apsūdzēja par to, ka viņ�, da�us toreizējos me�a�brāļus nosaukdams bar bandītiem, it kā esot aizskāris un dziļi apvainojis visus nacionālos partizānus, lai gan daudzi, �urnā�listu Navarski ieskaitot, nekādi nespēja un joprojām nespēj saprast, kā, pēc �o cilvēku apgalvojumiem, viņi miera laikā ar iero�iem rokās varēja cīnīties par Latvijas brīvi bu, nevienu ne�nogalinot.

�Kā tiesa beidzās? � Stūris vaicāja.

����� Navarski notiesāja, � Una atbildēja. � Cietumā neielika, lai gan daudz netrūka. Man �ķiet, viņam iedeva da�us gadus nosacīta soda.

���������� Jūs Leonu Navarski pazīstat personiski?

���������� Mazliet.

�Kādā sakarā?

-Tas jums navjazina.

����� Labi! Varbūt tomēr, lūdzu, pastāstiet nedaudz sīkāk, kā Navarskis jutās pēc tiesas.

����� Viņ� jutās slikti, � Una sacīja. � Navarskim ļoti ķērās pie sirds, ka tiesa varbūt tie�i mana tēva emocionālās un ārkārtīgi pārspīlēti patriotiski ieturētās apsūdzības runas dēļ viņu tomēr atzina par vainīgu.

� Sprie�ot pcc Navarska publikācijām, viņ� ir ass un dziļi emocionāls cilvēks, � izmeklētājs teica. � Viegli uzbudināms. Atri iekarst. Varbūt toreiz viņ� bija naida pārņemts un jūsu tēvam tomēr draudēja?

� 1 as ir maz ticams, � Una minēja, � lai gan, protams, iz�slēgt to nevar.

�Bet tagad, Una, vēlreiz� - Izmeklētājs Stūris lūdzo�i pa�skatījās uz sievieti, kura, nedaudz atlaidusies pret lielā klub- krēsla atzveltni, smēķēja jau kuro cigareti pēc kārtas. � Jūs pir�mīt ieminējāties vai vismaz pieļāvāt, ka jūsu tēvs sevī glabājis kādu lielu, viņam ļoti svarīgu noslēpumu. Vai jūs tomēr par to nezināt ko vairāk?

� Nē, tikpat kā neko. - Una vairākkārt pakratīja galvu. - Vie�nīgi� Da�reiz, nedaudz iedzēris, tēvs izteicās, ka baidoties no kaut kādiem skaļiem atmaskojumiem. Baidījās, ka atklāsies tādi viņa pagātnes notikumi, kas �odienas vērtējumā var izrādīties ļoti apkaunojo�i, varbūt pat krimināli sodāmi. 1 āpēc viņ� arī tik aktīvi palīdzēja atmaskot biju�os �ekistus, stuka�us un citus, kas dro�ības komitejai savulaik bija palīdzēju�i cīnīties pret neapmierinātajiem ar padomju varu. Bet kas �odien no cilvēku pagātnes var kaut ko izraķt? 1 le galvenokārt ir attiecīgās prokuratūras izmeklētāji un �urnālisti.

�� i ā ir, � Stūris piekrita. � Paldies jums, Bangas kundze! Jūs mums ļoti palīdzējāt. Ja radīsies nepiecie�amība parunāt vēlreiz, mēs jūs izsauksim oficiāli.

No Unas Bangas skumjās sejas izteiksmes tūlīt varēja manīt, ka �āda perspektīva viņu īpa�i nesajūsmina, ta�u, atkal aizsmē�ķējusi cigareti, sieviete samierinājās ar �ādos gadījumos nejjie- ctc�amajām procedūrām.

������ Vai jūs tēvu vedīsiet prom? � viņa painteresējās.

Jā, � izmeklētājs apstiprināja. - Vietas apskate ir pabeigta, sākotnējie pierādījumi savākti, transports izsaukts.

������ Vai līķa sekcija tiesu medicīnas morgā� � Una nedaudz samulsa. � Kā tas tur notiek? 1 as velkas ilgi?

� Domāju, pēc divām dienām jūs viņu varēsiet saņemt, � Stūris atbildēja. Pēc tam viņ� aizgāja uz virtuvi, kur starp gāzes

plīti un logu uz paaugsta ķeblī�a nobijusies serleja nelaiķa Vitolda Prancāna tuvākā kainnnicne E1 za Stepānova. Vecā sieviete baismā notikuma iespaidā jutās acīmredzami satriekta.

����� Es atvainojos� � Stūris uzmanīgi sāka. � Vai tā bijāt jūs, kas policijai darīja zināmu�

-Jā, izmeklētāja kungs, - Elza apstiprināja. -Tā sanaca.

�Lūdzu, mazliet pla�āk � kā sanāca?

������ �odien no rīta, tas varēja būt ap pulksten deviņiem, izgāju no dzīvokļa, lai kā parasti dotos uz veikalu pec piena 1111 jogurta paciņas. Ziniet, tā ar zemeņu piejaukumu. Dikti gar�īgs un ne�maz nav dārgs. Es to varu atļauties. Jā! Slēdzot durvis, dzir�dēju, kā man aiz muguras atveras Prancāna kunga dzīvokļa durvis. Es jau nopriecājos, ka ar Vitoldu uz bodi varē�u iet kopā. Būs īsāks ceļ� un laiks. Ta�u tas diem�ēl nebija Vitolds. Jutos vīlusies. No Prancāna dzīvokļa iznāca apmēram �etrdes�mitgadīgs vīrietis, ģērbies baltā kreklā, melnās d�insa biksēs, ļoti sportisks, un bez sevi�ķas steigas devās prom. Pārsteigta neju�tos, vienīgi nodomāju, ko tas �urnālists lik agri 110 rīta ir nācis ar Vitoldu runāt.

Ivars Stūris pārsteigts paskatījās uz veco dāinu.

����������������������������������������������������������������������������������������������������������������������������� Jūs viņu pazināt?! �

����� Bet kāpēc ne? � Elza iesaucās. � 1 as bija �urnālists Leons Navarskis!

����� Kā jūs viņu pazīstat? � Stūris ātri jautāja. � Vai viņ� pie Prancāna nāca bie�i?

�Nezinu. Es viņu redzēju pirmo reizi!

����� Kā jūs tādā gadījumā zināt, ka tas bija Leons Navarskis? - Stūris bargi prasīja.

����� Bet kā tad to nezināt?! - Elza izskatījās gandrīz vai ap vainojusies. - Vai jūs neesat ievērojis? 1 agad ta�u visās avīzēs pie katra raksta ir autora bilde!

����� �urnālistu ir vesels bars, � Stūris sacīja, � tātad arī bil�u daudz. Kādā sakarā tie�i Leona Navarska seja jums ir palikusi atmiņā?

����� Man loti patīk vīna raksli, � sirmā kundze atbildēja, tad, tā kā nedaudz nokaunējusies, piebilda: � Viņ� ir arī smuks vīrietis.

�Labi! � Stūris nepacietīgi pārtrauca. - Kas notika tālāk?

������� Atgriezos no veikala. Starp citu, tur zemeņu jogurta nemaz nebija! Nācās ņemt ar avenēm. Bet es neko nesaku. Tas tāpat ir gar�īgs un veselīgs.

�Stepānovas kundze! � Stūris pacēla balsi. � Lai jogurti pa�laik paliek gan veikala plauktos, gari jūsu ledusskapī! Ko jūs redzējāt, atgriezusies tnājās?

� Kā � ko? � Elza dusmīgi paskatījās uz nepacietīgo izm ek- lētāju. � 1 ūlīt pamanīju, ka Navarskis, aizejot no Prancāna dzīvokļa, aiz sevis līdz galam nav aizvēris durvis! 1 ūlīt ie�āvās prātā, kāpēc tad Vitolds pats tās nav aiztaisījis ciet. Gāju iek�ā. Vēl atcerējos, ka vakar biju aizmirsusi viņam palūgt izlasī�anai jauno �urnālu Mājas Viesis. Es jau ar savu pensiju nevaru atl au�ties to ne pirkt, ne abonēt! Nekādi nevaru saprast, par ko tā mūsu valdība galu galā domā. �urnāls ir interesants, bet� Vai jūs zināt, cik man jāmaksā par dzīvokli?!

�Nezinu, � Stūris strupi atbildēja. � Ko jūs ieraudzījāt, ienākusi Prancāna dzīvoklī?

� I o, ko jūs tagad redzat pats! � Elza dusmīgi sacīja. � Es no pārbīļa gandrīz vai noģību! Sitās �ausmas! Atklāti sakot, tas Prancāns gan nekāds labais cilvēks nebija, ta�u tomēr� Tik baiga nāve.

������� Vai jūs pirms tam, kad gatavojaties iet uz veikalu, �āviena troksni dzirdējāt?

� Troksni dzirdēju, � Elza atbildēja. � I ādu klusu. Sī jau ir bijusī specmāja, sienas ir biezas, tajās ielikti īpa�i trok�ņu slā- pētājmateriāli. Tomēr � izdzirdot vājo blīk�ķi, vai man varēja ienākt prātā, ka tas smukais Navarskis �auj nost Prancāna kungu?!

�Kāpēc jūs domājat, ka to darīja tie�i Navarskis?

������� A kas tad cits? � Elz.iis acīs atkal uz brīdi pazibēja bai�les. � Viņ� ta�u tur bija!

�Tas vēl nav nekāds pierādījums, � Stūris sacīja. � Pēc Na- varska aizie�anas, kamēr jūs ve ikalā meklējat tik ļoti iepatiku�os zemeņu jogurtu, Prancāna dzīvoklī varēja ienākt arī cits. Jā, cik ilgu laiku aizņēma jūsu veikala apmeklējums?

�Kā lai es to zinu? � Elza prasīja. -Vai jūs, ejot uz bodi, skatāties pulkstenī?

� Labi, Stepānovas kundze, � Ivars Stūris beidza pierakstīt sievietes liecību, iedeva to parakstīt un viegli pamāja ar roku. � Varat būt brīva un atgriezties savā dzīvoklī. Es jums pateicos.

-Bet vai man pa�ai tagad nekādas briesmas nedraudēs? � Elza drebo�ā balsī jautāja.

�Nekādā gadījumā! � Stūris atbildēja. � Mēs Navarski uz aizdomu pamata aizturēsim jau �ovakar, tā ka tagad mierīgi varat atgriezties mājās, lēnā garā uzvāriet baldriānu tēju, labi izgulieties, un �is smagais notikums jums vairs ne�ķitīs tik baigs.

El za Stepānova, grūti nopūtusies, smagnēji piecēlās un aiz�gāja.

Ivars Stūris atgriezās lielajā viesistabā un piegāja pie ek- sperta.

-Vai ir kas jauns?

�Uz pistoles spala, skaloties ar aci, ir tikai viena cilvēka pirkslu nospiedumi, un tie var piederēt kā nelaiķim, tā kādam citam. Bet uz galda virsmas, krēsla atzveltnes un durvju roktu�riem nospiedumus atstāju�i vairāki cilvēki. Nav izslēgts, ka tie pieder iespējamajam slepkavam vai arī tai tantiņai, kas te bija ienākusi pirmā.

������� Vai izskatās, ka Prancāns ir nogalināts?

�Pagaidām neko precīzi pateikt vēl nevaru, � eksperts atbil�dēja. � Viens gan ir skaidrs. �āviens izdarīts, pistoles stobru cie�i pieliekot pie deniņiem. Tagad, Ivar, tas būs arī tavs darbiņ� � pēc iespējas ātrāk atklāt, kas to ir izdarījis � vai nu nelaiķis, vai kāds cits.

������� Viens aizdomās turamais man jau ir, - Ivars sacīja un pie�gāja pie atvērtā loga. Saule bija pakāpusies augstu, pūta neliels vējiņ�, pie debesīm neredzēja neviena mākonī�a, un Ivars nodo�māja, ka �odien atkal būs ellīgi karsta diena.

Saule spīdēja tie�i sejā. Nedaudz piemiedzis acis, pagriezos sāņus, ar muguru atspiedos pret radiomājas pelēkā granīta sienu un da�us brī�us vēroju ļau�u pilno Doma laukumu. Gar acīm, kā jau ne pirmo reizi, pazibēja vīzija no astoņsimt gadu tālas pagātnes: līvu apdzīvots mazs ciematiņ�, da�as koka būdiņas, vecas laivas, mazi bērni un, iespējams, laimīgi cilvēki.

I oreiz nekas no mūsdienīgā �eit vēl nepastāvēja. Nebija ne granītā cirstās Daugavmalas, ne Van�u tilta, ne no tālajām aiz�jūras zemēm sabrauku�u kuģu, ne sve�ā mēlē runājo�u cilvēku, ne bruģakmeņu, ne baznīcu, ne soda vietu, ne sārtu, ne tiesu namu, ne cietumu, ne Bībeles, un nebija pat pa�a Dieva.

1 oreiz te bija tikai vienkār�u cilvēku īsi nodzīvoti mū�i.

Vai mes � gadsimtu gaita da�adu tautību �īs vietas iekarotāju sajaukuma rezultātā radu�ies � tagad esam laimīgāki par na�badzīgajiem līvu zvejniekiem?

Ja daudz nedomājam� varbūt.

Ja tomēr domājam un sākam analizēt� tad ne sevi�ķi.

Bet lai nu paliek, nospriedu. Dzīve ir skaista! Spīd saule, ir karsta vasaras diena, 21. jūlijs, svētdiena, esmu vesels un stiprs. Doma laukumā ierīkotajā kafejnīcā gai�os koka krēslos pie gai�iem koka galdiem sē� da�ādu tautību cilvēki, lēni sūc alu, kaut ko ieēd, sarunājas. Neliekas, ka kāds būtu pārlieku dzīves nogurdināts, nelaimīgs vai tik ļoti grēku pārpilns, ka tūlīt celtos kājās un, zemu noliecis galvu, dotos baznīcas virzienā�

Nē! Visi izskatās ja arī ne glu�i laimīgi, tad vismaz apmie�rināti, nekādas bēdas negaida un nekādus grēkus sūdzēt ne�taisās.

Vajadzētu arī man izdzert kādu glāzi alus, nodomāju, lau�kuma labajā pusē pamanīdams da�us brīvus galdiņus.

Vēl līdz tiem neticis, izdzirdu skaļu vīrie�a balsi:

�Hei! Leon, piebremzē!

Apstājos un paskatījos sauciena virzienā. Pie viena no gal�diņiem sēdēja mans sens paziņa, Nacionālā teātra aktieris Rai�monds Kalniņ� un divas apmēram trīsdesmitgadīgas skaistas sievietes. Viņām tuvojoties, tūlīt ievēroju, ka abas ir blondīnes, apģērbu�as pārspīlēti īsus svārciņus, baltas, dziļi dekoltētas blū�zītes, bet kājās � nnesaskrāsas zeķbikses un augstpapē�u kur�pītes.

Tie�i tādas, kādas man patīk, nodomāju un apmierināts ap�stājos pie viņu galdiņa.

�Sveiks, Raimond! � es sveicināju.

��������� Cau! � viņ� atbildēja. � 1 u mums tī�ām gāji garām?

����� Ja būtu vērīgāk skatījies apkārt, tad noteikti pamanītu vismaz �īs apburo�ās dāmas.

����� Apsēdies! � Raimonds uzaicināja. Tad ar roku pamāja vispirms uz blakussēdētājām, pēc tam uz mani. � Iepazīstieties! Sīs jaukās lēdijas ir manas draudzenes. Inga ir bijusī Operas balerīna, bet Arita � māksliniece un dzejniece. Bet �is kungs ir Leons Navarskis � populārs �urnālists. Strādā inēne�izdevumā Likumības Vārdā un par slepkavām un bandītiem vien raksta!

Kad apsēdos, pie manis pienāca viesmīle un es pasūtīju kausu Zelta alus un sāļos riekstiņus.

����� Kāpēc jūs savam darbam esat izvēlējies tik sliktu tēmu un ļaunus cilvēkus? - pēk�ņi Anta jautāja un nopietni skatījās man tie�i sejā. Arī es uz viņu vērtējo�i paskatījos. Sievietei bija lielas, zilas acis, skaista, nedau dz iegarena seja, normāls, taisns deguns un biezas, spilgti uzkrāsotas lūpas.

����� Kāpēc jūs nerakstāt par mīlestību? � viņa maigā, ļoti patīkamā balsī turpināja.

Diez. vai tu pati vari daudz �ēloties par mīlestības trukumu, nodomāju un viņai mīļi uzsmaidīju.

����� Vai tad mīlestība �ai pasaulē vispār pastāv? � provocējo�i vaicāju. � Kāpēc rakstīt par to, kā nav? Bet slepkavas, bandīti,

zagļi, izvarotāji, ubagi, prostitūtas, narkomāni, dzērāji, bom�i, negodīgi muitnieki un morāli netīri politiķi � lūdzu! Uz katra soļa!

Arita skumji pasmaidīja.

�Vai jūs neko citu mūsu dzīvē nesaskatāt? � viņa jautāja.

�Esat dzīves un visa skaistā noliedzējs?

-Ko jūs, cienītā! � īesmejos. - Esmu dzīves bauditajs un visa skaistā, it sevi�ķi jaunu sievie�u skaistuma, liels pielū�dzējs.

������ Kā jau teicu, Arita ir māksliniece un dzejniece, � Rai�monds atgādināja. � Viņa vairāk dzīvo pa�as izdomātā pasaulē, tā diezgan veiksmīgi aizbēgot no dzīves tum�ajām pusēm.

�� Vai tas vispār iespējams? � nedaudz pārsteigts, jautāju.

�� Aizbēgt no dzīves?

��� Protams! � Raimonds sacīja. � Kāpēc ne? Alkohols, nar- J kotikas, sekss� Starp citu, arī māksla un literatūra. Tie ir

■Ttf līdzekļi, lai mēs �o pasauli tomēr ieraudzītu kaut nedaudz citādu. Varbūt gai�āku.

����� Man gan �ķiet tie�i pretēji, � es iebildu. � Izņemot seksu, mākslu un literatūru, pārējie tevis nosauktie pasaules gai�uma līdzekļi to lietotāja dzīvi padara simtkārt tum�āku, nekā tā viņam bijusi pirms tam! Bez tam bauda, ko cilvēki no tā gūst, ir ļoti īslaicīga.

����� Leon, viss �ai dzīvē ir īslaicīgs! � Raimonds, smagi nopū�ties, secināja. � Sī brīni�ķīgā vasaras diena, dzērieni mūsu glā�zēs un pat �o mums blakus sēdo�o sievie�u apbrīnojamais skaistums, un viss mūsu mū�s! Glāzes iztuk�osim, sauli aizklās mākoņi, vakarā sāks līt, mūsu daiļās dāmas kādreiz kļūs par sa�grabēju�ām vecenītēm, bet mēs ar tevi, Leon, no dzīves prie�kiem sen jau atpūtīsimies Beberbeķu kapos!

������ 1 ā tas viss patie�ām arī būs, � es domīgi piekritu. � Nu un tad?

����� Nē, nekas, � Raimonds atbildēja. - Svarīgi, kā mēs �ai īslaicīgajā dzīves teātrī spēsim nospēlēt mums paredzētās lomas.

����� Starp citu, vai tu vairs nestrādā Nacionālajā teātrī? � es painteresējos. � Kaut kā tevi tur vairs nemanu. .. .

� 1 ā ir, � Raimonds piekrīto�i pamāja. � I agad man pa�am ir savs teātris!

�Patie�ām? � iesaucos. � Varbūt esi nopircis Kabatu?

�Nē, nē! � Raimonds iesmējās. � Kabata mani neinteresē! Viņi tur mirst, dzimst, te atkal atjaunojas, te atkal bankrotē� Man ir kaut kas dro�āks.

�Par to neko vēl neesmu dzirdējis.

�Drīz dzirdēsi! - Raimonds jutās visai pārliecino�s. - Par mums sāks runāt visa Latvija!

�Iestudēsi tikai �ekspīru vai Blaumani? � painteresējos.

�Mums būs satīriski politiskais teātris, � Raimonds skaid�roja. � Kaut kas līdzīgs televīzijas Savādi gan.

�Ņirgāsieties par politiķiem?

�Nē, � Raimonds pakratīja galvu. � Tikai tā labsirdīgi pa- smiesimies!

������� Tādā gadījumā jums tur nebūs nekas no mākslas, � es iebildu.

Raimonds ātrā tempā, varbūt tā kā mazliet pat apskaities, iztuk�oja savu alus kausu un nopietni paskatījās uz mani.

� Leon! Mīļais! Kam �odien vajadzīga māksla?! � viņ� skaļi iesaucās. � Ir vajadzīgs lirgus! Andele! Peļņa! Vai tu neredzi, kas �odien notiek mūsu kultūrā? Nekad tik dziļ� garīgais pagrimums vēl nav bijis! Pat padomju laika kultūra da�os tās izpausmes veidos bija nesalīdzināmi jēdzīgāka, saprotamāka un cilvēkiem vajadzīgāka! Tolaik vismaz nevienam neļāva rādīt vai rakstīt neko par perversijām, cilvēka miesas vai gara pato�loģijām, par pretīgo un ļauno, tēlotājā mākslā at�ķirībā no mūs�dienām nevienam netika atļauts kāda muzeja zāles stūrī nosviest sūd�upu, novietot sarūsēju�u vannu ar smirdo�u ūdeni vai die�dziņā sakārt tikko nokautas vistas! No mākslas tur nav ne sma�kas! Tā ir vistīrākā �izofrēnija! 1 u saproti? Vai esi ievērojis, ka, izņemot Poli, Anmani un Zemzari, gandrīz neviens cits no tā saucamajiem māksliniekiem neprot uzgleznot pat normālu cil�vēka portretu?!

Un kas notiek teātros? Ja vienreiz aiziesi, pēc tam tur vairs negribēsi sjDcrt kāju simts gadus! Un kas darās ar ķinīti? Kas ar televīziju? Kas ar �urnālistiku? Gandrīz vai visi ir nopirkti! Un kāda izskatās mūsu di�ā latvie�u literatūra? Protams, sprie�ot pēc publicētajām recenzijām Dienā, ļoti slikta. Nelasāma! Ne�baudāma! Bet īstenībā tas ir tikai tāpēc, ka viens ārkārtīgi pārgudrs kritiķis, saudzējot tikai savus draugus, pārējos latvie�u rakstniekus ar neslēptu baudu iemet mēslu bedrē! Sī viņa dar�bība, bez �aubām, arī ir viena no spilgtākajām, ja ne pati spilg�tākā, mūsdienu kultūras un garīgās pasaules totālā pagrimuma zīmēm!

Uz brīdi iestājās neveikls klusums. Ps tūlīt sapratu, ka Rai�mondam sirds ir pilna un to visu vajadzēja izkliegt. Kaut vai �ādi uz mirkli atvieglojot dvēseli un prātu.

Pamatā tam visam gandrīz vai piekrītot, man tomēr radās da�i iebildumi. I a�u strīdēties negribējās. Pirmkārt, jau tāpēc, ka tas, kas notika kultūrā, mākslā un literatūrā, mani maz interesēja. 1 obrīd vairāk par visām mākslas un literatūras nori�sēm mani daudz spēcīgāk saistīja blakus sēdo�ā sieviete.

������� Vai jūs, Anta, arī nespējat vai negribat uzgleznot normālu cilvēka portretu? � es, vēl vair āk pagriezies pret viņu, jautaju.

Arita da�us brī�us domīgi skatījās uz mani, un viņas acīs mirdzēja skumju apdvests valdzinājums.

������� Jūs es uzgleznotu, � viņa beidzot pateica. - Jūs esat skaists vīrietis.

� Pateicos, kundze, � nedaudz apmulsis, palocīju galvu. � Sievietes �ādu atzinumu izsaka ārkārtīgi retos gadījumos.

� 1 olies tas ir patiess, � viņa apgalvoja.

� Skaistums, tāpat kā d audzkas cits �ai pasaulē, ir relatīvs jēdziens. Subjektīvu izjūtu rezultāts, � es teicu.

�Labi, ka to atgādināji! � Raimonds iesaucās. � Pa runāsim par nedaudz konkrētākām lietām!

� 1 ādā gadījumā, protams, vispirms ir jārunā par seksu! � kok eti smaidot, lika priek�a Inga. � Neka realaka uz �is zemītes nav.

������� Jūs patie�ām esat balerīna? � es jautāju, jo viņa pēc lādas tā kā neizskatījās. 1 a�u, iespējams, varēju arī maldīties, iedo�mādamies, ka visam balerīnām jābūt ļoti tievam un vieglām.

����� Pagāj�gad bija mana pēdējā sezona Operā, � Inga, ma�nāmi skumīga, sacīja. � Tagad dejoju nelielā varietē trupā vienā no Rīgas naktsklubiem.

�� 1 ur vairāk maksā?

�Nesalīd zmami!

�Darbs tikai pa naktīm� Vai tas nenogurdina?

����� Un kā vēl! � Inga atzinās. � Ta�u dzīve da�reiz mūs pie�spie� rīkoties tā, kā pa�i to ne vienmēr vēlamies.

����� Jūs pirmīt ieminējāties par seksu, � es atgādināju. � Tas, bez �aubām, ir temats, par ko var runāt vienmēr. Tādā sakarā arī vēr�os pie jums. Es gan jaunībā, gan tagad �ad tad aizeju uz Operu un nekad neesmu sapratis vienu lietu. Ko jūs, balerīnas, gan treniņos, gan izrādēs jūtat, kad vīrie�i jūs ceļ gaisā, visādi loka, mētā un savas stiprās rokas nepārtraukti slidina pa jūsu kājām, bie�i pat pieskaroties tai vietai� Jūs pati zināt. Ko jūs �ais brī�os izjūtat? Vai jūs seksuāli uzbudināties?

Inga pārsteigta uz mani paskatījās.

�Nē, es neuzbudinos, � viņa teica.

�Esat auksta sieviete?

����� Nē, ne tāpēc, - Inga atbildēja. - Vienkār�i man uz ska�tuves neviens vīrietis nepieskaras!

����� Ko tad viņ� dara? � izbrīnījies prasīju. � Mēs ta�u to visu redzam!

����� Tas ir pavisam kas cits, � Inga paskaidroja. � Es nekad nevienu 110 viņiem neesmu spējusi uztvert kā vīrieti. Viņi visi ir tikai mani partneri. Dejas partneri.

��������� Arī pēc izrādēm?

-Pēc izrādēm ir mazliet citādi, � Inga atbildēja, � bet ne pārak.

������� i ātad vīrie�us jūs meklējat citur, � es secināju. -Vai esmu jūs pareizi sapratis?

Inga neko neatbildēja, bet lēnām pielika stikla alus kausu pie savām kairino�ajām lūpām.

������ Kas ar jums notiek? � visus vērīgi noskatījis, painteresē�jos. � Vai jums �odien ir baigās paģiras?

����� Patie�ām, � Raimonds apliecināja. � Vakar Ingai bija dzim�anas diena.

����� Kur tad ir viņas draugs? � diezgan nekaunīgi prasīju. -Vai tas esi tu?

����� Mēs esam tikai paziņas, � Raimonds paskaidroja. � Ingas intīmais jeb, kā tagad mēdz teikt, liriskais draugs� Tāda viņai vispār nav!

����� Atvainojos par ielau�anos jūsu privātajā dzīvē, � es smai�dot teicu, - ta�u kāpēc nav?

����� Vai maz ir vientuļu sievie�u? � Inga man vēlreiz uzmeta vērtējo�u, ta�u siltu skatienu. � Puspasaules!

����� Nezinu! � Paraustīju plecus. � Neesmu skaitījis. Bet visai iespējams.

����� �āgada agrā pavasarī Ingas vīrs noslīka, - Raimonds pēk��ņi pateica.

����� Neprata peldēt? -Jutos pārsteigts. - Agros pavasaros ta�u neviens vēl tī�u prātu ūd eni nelien!

����� Gunārs bija kaislīgs mak�ķernieks, � Raimonds paskaid�roja. � Bļitkotājs. Un uz pēdējā Daugavas ledus�

�Lūdzu, Raimi, nevajag! � Inga mazliet drebo�ā balsī sacīja.

����� Piedod! � Raimonds klusi teica un ar roku viegli pieskārās Ingas plecam. � Biju pārliecināts, ka nu jau tev tas vairs tik ļoti nesāp.

����� Tas nevar nesāpēt, � Inga atgādināja. � Pēdējos gados esam pieradu�i par daudzko smieties, ņirgt vai būt pilnīgi vie�naldzīgi. Ta�u jebkura, vienalga, tuva vai sve�a cilvēka nāve� 1 as tomēr kaut ko nozīmē. Varbūt nozīmē pat tik daudz, ka mēs to īstenībā nemaz nespējam apjēgt.

����� Ļoti iespējams, � Raimonds piekrita, tad nopietni pievēr�sās man: � Ko par to saki tu, Leon? 1 ev gandrīz vai katru dienu iznāk saskarties ar kāda cilvēka varmācīgi pārtrauktu dzīvi. Ko tu par visu to domā?

����� Neko īpa�u, � atbildēju. - Kāpēc man vispār būtu jālauza galva par tik dabiskām norisēm?

Sievietes un Raimonds uz mani pārsteigti skatījās. Vislielākā neizpratne bija lasāma Antas sejā.

-Vai jus patie�am domājāt, ka cilvēka varmaciga nāve var būt normāla un dabiska? � viņa jautāja.

-��� Dabiska tā, protams, jau pēc definīcijas nekādi nevar būt, � es teicu. - I a�u normāla� Viss atkarīgs no mūsu uztveres, arī iio tā, ko esam lasīju�i, kā esam audzināti, kāda ii' mūsu politiskā pārliecība un kā spējam saprast un vērtēt pasaulē notieko�o. Kad jjēc Otrā pasaules kara Nirnbergā saskaņā ar Starptautiskā kara tribunāla spriedumu kāra daļu no nacistiskās Vācijas vadoņiem, karā cietu�ie to uzskatīja par pilnīgi normālu notikumu. Un kad pasaules bīstamāko teroristu Osamu biri 1 -adenu kādreiz raus pie kāķa vai sēdinās uz elektriskā krēsla� I as ta�u arī būs tikai normāli, vai ne? Un kad �ekisti �āva biju��os Viktora Arāja vīrus� Arī tas bija normāli. Un �odien, kad jau esam cietumos sasēdināju�i vairākus vecus, slimus un pa�galam sagrabēju�us biju�os Valsts dro�ības komitejas darbinie- kus, ta viņus nolemdami diezgan moko�ai nāvei� Kā visu to vērtēt? Mokas pret mokām? Sods pret sodu? I aisnīga atrie�bība? Bet varbūt viss tomēr ir mazliet citādi? Varbūt tie�i �āda cilvēku un sabiedrības rīcība atsevi�ķos gadījumos ir ļoti pa�reiza, saprotama, vajadzīga un pilnīgi normāla?

-Ar tevi ir grūti strīdēties, - Raimonds teica. - Tu uz to visu esi mazliet jucis un uz daudziem vēstures notikumiem rau�gies nedaudz at�ķirīgi no �odien vispārpieņemtā viedokļa.

-�� Pilnīgi pareizi! - es piekritu. - Man �ķiet, ka gari mūsu valsts oficiālā ideoloģija, gan atsevi�ķu ļau�u grupas, glu�i kā kādreiz padomju propaganda, mums mēģina iestāstīt un radīt jaunus mītus. Visspilgtākā ir pasaciņa, ka nacistu karaspēkā iesauktie latvie�u leģionāri biju�i visīstākie cīnītāji par Latvijas valsts brīvību un neatkarību, lai gan īstenībā viss notika tie�i pretēji ! Vi ņi, protams, ne sava apziņā, ta�u objektīvi, tīri fiziski piespiedu kārtā tomēr karoja, lai Latvija paliktu okupēta vēl ļoti ilgus gadus! Varbūt pat gadsimtus! Atceries kaut vai 1 Iitlera pasludināto tūksto�gadu reibu!

Otrs mīts, tiesa, nedaudz klusāks, ir tāds, ka �odien tiek sla�vēti, protams, arī kā di�i brīvības cīnītāji, pēckara me�abrāļi, kuru lielumlielā daļa ar sirdi un dvēseli pirms tam bija kalpoju�i vācu okupācijas re�īmam un savā nespējā kaut cik nopietni kaitēt padomju varai visu naidu 1111 ļauno cietsirdību galvenokārt izgāza pret atsevi�ķiem padomju varas pārstāvjiem un latvie�u zemniekiem�

Un kur nu vēl tik bie�i pieminētais Baigais gads! Ar to do�māts pirmais padomju okupācijas laiks no 1940. gada I 7. jūnija līdz 1941. gada 1. jūlijam. Nenoliedzami, tas patie��ām bija baigs gads. Bet �odien neviens pat ar pu�plēstu vār�diņu neieminas par vēl baigāku laika posmu � no 1941. gada 1. jūlija līdz 1945. gada 8. maijam �, kas latvie�u tautai nesa nesalīdzināmi sāpīgākas cie�anas, skaitliski nesalīdzināmi daudz lielākus cilvēku upurus, nesalīdzināmi lielākus materiālos zaudējumus un, ja ne Sarkanās armijas un sabiedroto uzvara, mums visiem solīja vēl nesalīdzināmi baigāku nākotni!

Un vēl viens mākslīgi radīts mīts. Visi padomju valsts dro��ības iestādēs, galvenokārt �ekā, strādājo�ie ir biju�i sadisti, me�oņi un ārkārtīgi cietsirdīgi cilvēki. Ne mirkli ne�aubos, ka viņu lielākā daļa tāda arī bija, it sevi�ķi pēckara laikā. Bet �o�dien neviens pat �ukstus jaunajai paaudzei neatgādina par tiem daudzajiem latvie�u tautības izmeklētājiem, kuri lielā skaitā sa�vukārt centīgi strādāja gan vācu SD, gan gestapo un kuru uz�vēdī ba un cietsirdība pratinā�anas laikā tālu pārsniedza tās necilvēcības robe�as, kādas demonstrēja �ekisti.

Gribi vēl vienu rūpīgi radītu mītu? Lūdzu! Daudzi �odienas politiķi, sabiedriskie un kultūras darbinieki pat nenosar kd ami apgalvo, ka visu padomju lai ku atradu�ies opozīcija un drosmīgi cīnīju�ies un pretoju�ies re�īmam tik sirdīgi, ka nekad nav stā�ju�ies komjaunatnē, pat ne pionieros, par komunistisko partiju nemaz nerunājot! 1 ev tas patīk?

�Nepatīk, � Raimonds atbildēja. � 1 a�u es at�ķirībā no tevis par to ne rakstu, ne skaļi bļaustos! Tu par katru vārīti gribi būt tāds kā mūsdienu disidents?

�Nē, Raimond, � es sacīju. � Viss ir daudz vienkār�āk. Es gribu būt pats � tāds, kāds esmu! Un, ja man tas izdosies, ar to tikai lepo�os!

Anta aizsmēķēja cigareti un man mīļi uzsmaidīja. 1 ā parasti smaida sievietes, kuras vēlas kļūt tuvas.

������ Jūs esat interesants cilvēks, � viņa teica. � Savdabīgs.

�Paklausies, Leon! � Raimonds atkal vērsās pie manis.

��������� Viena lieta ir savus uzskatus klāstīt �auram draugu pulciņam, bet pavisam cits iespaids varētu būt�

��������� Ja kļūtu Saeimas opozīcijas deputāts? � es iesmējos.

����� Varētu arī tā, - Raimonds piekrita, � ta�u vislabāk� Ņem un uzraksti romānu! Lai būtu interesantāk, sāc ar kādu kriminālnoziegumu, paķer klāt kaut ko arī no mūsu drūmās pagātnes, da�ādi traktētās vēstures, tad vēl savas pārdomas un emocijas�

�Un noteikti kaut ko par mīlestību! - Arita atgādināja.

�Lūdzu! Ja esat labs �urnālists, jūs varat būt arī labs rakstnieks!

����� Stipri �aubos, � nedaudz apmulsis, teicu. � 1 ās tomēr ir visai at�ķirīgas lietas.

�Ko zaudēsi, ja vismaz pamēģināsi? � Raimonds vaicāja.

�Zaudēt varbūt neko arī nezaudē�u, - domīgi novilku.

� Bet esmu pieradis savus uzskatus neslēpt. Esmu radis būt atklāts. Es vienmēr saku to, ko domāju. Tāpēc atkal varu iekul�ties nepatik�anās.

�� 1 u domā tiesu?

-Tā ir, Raimond, � grūtsirdīgi apliecināju. � Otrreiz man vairs negribētos tur nokļūt.

Anta pārsteigta uz mani paskatījās.

��������� Jūs esat tiesāts? - viņa nesapratnē jautāja.

�� 1 ā ir iznācis, � es atbildēju.

�Kad?

-Pi rms gada. -Par ko?!

����� Es vienā no savām publikācijām aizskāru kāda biju�ā me�abrāļa cieņu un godu.

�Kādā veidā jūs viņu aizskārāt?

�Es viņu nosaucu par bandītu.

�Un par to jūs tiesāja?! Mūsdienās?!

����� Par to vien ne, � es teicu. � Es viņu apsūdzēju kāda ne�cilvēciska nozieguma izdarī�anā, kurā viņ�, iespējams, tomēr nebija piedalījies. Vismaz es to tiesai pārliecino�i pierādīt ne�spēju.

Arila mani strauji satvēra aiz rokas un jutās acīmredzami sa�traukta.

�Un tagad jums jāiet cietumā?!

�Nu, ko jūs, cienītā! � es pasmaidīju. � Man piesprieda no�sacītu sodu. I ā ka es joprojām varu būt brīvs mūsu demokrā�tiskās valsts pilsonis un, ja jums nav iebildumu, dienas atliku�o daļu labprāt pavadītu kopā ar jums.

�Arī man tas būtu patīkami, � Arita pateica un piecēlās. - Uz redzi, Inga! Raimi! Kaut kad jau atkal saskriesimies! �oreiz negribu laist garām izdevību kādu garāku laika sprīdi pavadīt kopā ar �o kungu. Viņ� tik bie�i raksta par tiesām un da�ādiem noziegumiem, tomēr, izrādās, arī pats ir klausījies tiesas spriedumu attiecībā uz sevi!

�Laimīgi! � Raimonds teica. � Lai jums izdodas, ko esat nodomāju�i! Bet tu, Leon, neaizmirsti par romānu! Varbūt kaut kas tomēr sanāk!

� Ls pamēģinā�u, � sacīju, arī piecēlos un, viegli paņēmis Aritu pie rokas, devos prom.

Sī sieviete ir brīni�ķīga, nodomāju. Viņu dro�i varu vest pie sevis uz majam. Un viņa nāks. Manās rokās un gultā iekritīs ka negaidīta dzīves dāvana. Un arī ideja par romānu nav slikta. Varu pamēģināt. Vienīgi jāiz�ķiras � si�etu izdomāt vai rakstīt to, ko zinu?

1941. gada saulainā pavasara dienā astoņpadsmitgadīgais Latvijas Universitātes jurisprudences pirmā kursa students Vitolds Prancāns, nokāpis pa augstskolas malējām kāpnēm, ne�steidzīgi pārgāja kanāla tiltiņam un Operas apstādījumos ap�sēdās uz viena no soliņiem iepretim skaistākajai Rīgas strūkl�akai.

Rū pīgi koptajas dobes jau bija uzziedēju�as pirmās pavasara puķes, Romas viesnīca greznojās, gandrīz viscaur izraibināta sirpāmurainiem sarkaniem karogiem, pie Operas fasādes bal�tajām kolonnām stingri piesiets, rēgojās milzīgs darbaļau�u va�doņa Staļina portrets, bet varā kaltā apaļīgā latvie�u Nāra, nez kāda iemesla dēļ nespēdama strādāt ar pilnu jaudu, no sevis spēja izspiest vienīgi sīku ūdens straumīti, tā radīdama iespaidu, ka viņa klusi raud. Varbūt par tobrīd Latvijā notie�ko�o. Varbūt par cilvēkiem. Varbūt vispār par visu pasauli.

Vitolds vērīgi paskatījās uz grantēto parka celiņu un, ne�daudz vīlies, atkal pavērsa skatienu pret tikko elpojo�o Nāru. Ņems vēl un nomirs, viņ�, nedaudz satraukts, nodomāja. Un Valērija arī vēl nenāk.

Vitolds pievēra acis un ar smeldzīgām skumjām atcerējās ve�cāku lauku mājas Audriņu sād�as nomalē, upi, kur vasarās pel�dējās un mak�ķerēja, me�u, kur gāja sēņot un ar kaimiņu puikām spēlēja karu, nelielo kūtiņu, kur māte apkopa divas ne pārāk j)ienīgas govis un vairākas aitas, astoņus hektārus mālainu, maz- auglīgu Prancāniem piedero�u zemes gabalu, kuru viņam kopā ar tēvu, no blakus mājā dzīvojo�ajiem Loginiem aizņemoties no�vājēju�u zirgu, nācās, sviedriem līstot, smagi apstrādāt.

Prancāni bija vieni no nabadzīgākajām ģimenēm Audriņu pagastā.

Tēvs Kazimirs, māte Vai entīna, māsa Aldona un brāļi � Aloizs un Vitolds. Īsti latgalie�i. Katoļticīgi. Strādīgi. Saticīgi un dievbijīgi.

Padomju varas atjauno�anu Latvijā tie�i tādā veidā, kādā tas tika izdarīts, Prancāni apsveica un par to priecājās. Vi niem ne�bija ko zaudēt, bet ieguvumu juta uzreiz. Vitolds, nabadzīga latgalie�u zemnieka dēls, 1940. gada rudenī varēja iestāties uni�versitātes Juridiskajā fakultātē, kur agrāk augstās mācību maksas dēļ to varēja atļauties tikai turīgu vecāku bērni.

Vitolds bija laimīgs. Pēc neilga laika vēl laimīgāku viņu darīja iepazī�anās ar Dabaszinātņu fakultātes studenti, tāpat no I.atgalēs uz Rīgu mācīties atbrauku�o Valēriju Gabrāni. Viņa bija ne tikai glīta, sportiska un apskau�ami enerģiska, bet arī gudra un pa�pārliecināta meitene. Viņai gan piemita ļoti bū�tisks trūkums, skatoties 110 padomju varas dogmatiskajiem po�stulātiem un marksistiskā pasaules uzskata par ekspluatatoru sabiedrībā valdo�o �ķiru antagonismu. Valērija bija Rēzeknes pilsētas divu veikalu, frizētavas un divstāvu mājas īpa�nieku Jev- gēņija un 1 eklas Gabrānu vienīgā meita.

1 a�u tad, kad Vitolds �o meiteni ieraudzīja, iepazinās ar viņu, sāka draudzēties un beidzot viņā iemīlējās, viņ� par Va- lēnjas krasi at�ķirīgo sociālo stāvokli pilnīgi aizmirsa. 1 as viņiem nekādi netraucēja bie�i būt kopā, justies pacilātiem un cerīgi raudzīties nākotnē.

Pagāja apmēram vel piecpadsmit minūtes, kad beidzot Va�lērija steig�us pienāca pie Vitolda, sasveicinājās, apsēdās bla�kus, paņēma viņa roku savējā, nedaudz pievēra acis un, pagrie�zusi seju pret sauli, apmierināta nopūtās.

������ Cik labi, Vitold! Ls būtu gandrīz vai laimīga�

Vitolds uz viņu vērīgi paskatījās un arī tagad nejutās slikti.

�Kā tev vēl trūkst? � viņ� klusi painteresējās.

�Daudzkā, - Valērija atbildēja. - Un ne tikai man vienai.

�Ko tu ar to domā?

�Mūsu pa�reizējo stāvokli padomju Latvijā.

- Tavs stāvoklis ir slikts?

����� Pa�laik tas ir brīni�ķīgs� Kad sē�u tev blakus un tuvumā nav neviena krievu zaldāta.

� I ev no viņiem bail?

����� Man viņi riebjas! � Valērija atklāti atbildēja. � 1 u to zini. Un riebjas visa �ī ārkārtīgi stulbā, primitīvā, tikai uz ļau�u bai�lēm balstītā lautas vara. Bet tauta no varas ir tikpat tālu kā mēs, Vitold, no laimīgas nākotnes.

-Tā nevajag runāt, � Vitolds nopietni sacīja. � 1 as, kas pa�laik noliek Latvijā, tev nepatīk tikai tāpēc, ka padomju vara taviem vecākiem ir atņēmusi, tas ir, nacionalizējusi veikalus, frizētavu un māju. 1 u nevari būt objektīva, f evī runā �ķiru naids.

����� Bet tu esi objektīvs, ja? � Valērijas balsī pazibēja tikko jau��ams izsmiekls.

����� Varu apgalvot, ka jā, � Vitolds atbildēja. - Vismaz man padomju vara neko nav atsavinājusi, tāpēc uz visu notieko�o raugos, kā saka, pilnīgi neieinteresēts.

������ Tas, protams, ir labi, ka ne tu, ne tavi vecāki jaunās varas dēļ nav kļuvu�i nabadzīgāki. Bet tūksto�iem citu?! Kas slikts, ja cilvēkam pieder māja, veikals, frizētava, fabrika vai kurpnieka darbnīca? Vai patie�ām no tā � privātīpa�uma � rodas visas �is pasaules lielākās nelaimes un sociālais ļaunums?

������ Domāju, ka ne no tā, � Vitolds lēnīgi atbildēja. � Iespē�jams, ka vairāk no cilvēkiem, kuriem �ie privātīpa�umi pieder.

������ Ps klausos, Vitold, ka tev tie boļ�eviki jau ir galīgi sagro�zīju�i galvu! - Vai erija smagi nopūtās. - Vai es esmu slikta? Vai maniem vecākiem piedero�ā manta mani ir darījusi ļaunu?

����� Nu ko tu runā! � Vitolds pārmeto�i sacīja. � Tu esi vis�brīni�ķīgākais radījums pasaulē!

� 1 u to saki patiesi? � Valērija neticīgi vaicāja.

��������� Patiesāk vairs nevar, � Vitolds apliecināja. � Nopietni.

Valērija lēnām pagriezās pret blakus sēdo�o puisi, bez kura

viņai jau bija visai grūti iedomāties savu turpmāko dzīvi, un lūdzo�i ieskatījās Vitolda atklātajā sejā.

� I u esi mans draugs? - viņa klusi vaicāja.

����� Protams! - Vitolds atbildēja. - Labi zini, ka nevienas citas meitenes man nav.

�Un negribi?

� Nē, Valērija, negribu.

�Pavisam noteikti? � meitene neatlaidās.

�Es ta�u teicu.

�� I ad, lūdzu, saki tālāk! - Valērija aicināja. - I u mani mīli?

�Domāju, ka jā. - Vitolds nedaudz samulsa.

����� Tikai domā vai patiesi tā ir? � Valērija kļuva neatlaidī�gāka, un tas Vitoldu mazliet pārsteidza. Par mīlestību viņi tā atklāti nekad vēl nebija runāju�i.

����� Patiesi, � viņ� pēc ilgāka klusuma brī�a pateica. - Ja vispār mīlestība ir, tad tā nekad nevar būt citāda kā vienīgi patiesa.

Valērija, nedaudz pārsteigta, atkal dziļi ieskatījās pui�a acīs.

� 1 u to izlasīji kādā grāmatā vai izdomāji pats?

�Nē, Valērija, - Vitolds sacīja. - Es tā vienkār�i jūtu.

Pēc tam abi klusēja. Gar Kolonādes paviljonu, skaļi rībē�dams, aizbrauca tramvajs, kanālmalas zaļajā zālītē apsēdās divi krievu armijas virsnieki, bet no Oto Svarca kafejnīcas, kas arī tagad bija nacionalizēta, atskanēja tolaik ļoti populārā padomju dziesma � "Un es nezinu starp zemēm simtām, kur vēl citur cil�vēks ir tik brīvs�"

����� Vitold� � meitene tramīgi paskatījās apkārt, tad vēl cie�āk saspieda pui�a roku. � Vai proti glabāt noslēpumu?

����� Nezinu. � Vitolds paraustīja plecus. � Līdz �im man ne�kādi noslēpumi nav uzticēti.

����� Bet ja es tev uzticē�u? � Valērijai pat nedaudz iedrebējās balss. - Tu nevienam neteiksi?

����� Neteik�u, � Vitolds apsolīja. � Bet, ja tu baidies� tad labāk klusē!

����� Ja Lu man būtu sve�āks, es neko neteiktu, � Valērija sacīja. � Ta�u tu inan esi kļuvis tuvs. Es tevi uzskatu par savu labāko draugu! Vēl vairāk! Arī es tevi mīlu un gribu vienmēr būt kopā ar tevi!

������ Tad tā arī darīsim! � Vitolds aicināja. � Vienmēr būsim kopā! Bet tagad, ja tev nekas nav iebilstams, aizbrauksim uz

Me�aparku, noslēpsimies no �is pasaules Ķī�ezera biezajos kru- mos, izģērbsimies un sauļosimies, un�

Vitolds apravas.

Valērijas sejā atplauka smai ds.

��������� Saki vien tālāk! - viņa aicināja. � Kas tev vēl ir padomā?

������� I u pati to zini, � Vitolds atbildēja. � Mums jau sen to va�jadzēja izdarīt.

����� Gan jau� � Valērija mazliet sapņaini novilka. � Pa�laik mums jādara kas svarīgāks.

����� Varbūt es maldos, � Vitolds sacīja, � ta�u man �ķiet, ka tas, ko mēs tur darītu� Diez vai kas svarīgāks uz �īs pasaules vēl ir.

Valērija dzidri iesmējās. Varbūt arī viņai uz brīdi tā �ķita, ta�u tūlīt meitenes prātu atkal nomāca daudz nopietnākas domas.

����� Vitold� � viņa klusi sacīja. � Es ne velti pirmīt ieminējos par noslēpumu. Gribu, lai tu man palīdzi.

�oreiz Valērijas noteiktajā balsī varēja saklausīt ne tikai mīļu lūgumu, bet arī stingru prasību.

�Labprāt, � Vitolds tūlīt piekrita. � Kas tev rūp?

Valērija krietnu laiciņu klusēja, it kā baidoties teikt patiesību,

tad tomēr sadū�ojās, atkal cie�i satvēra pui�a roku.

�Man rūp 1 .atvijas nākotne, � meitene negaidīti pateica.

Vitolds pirmajā mirklī dzirdēto nemaz tā īsti nesaprata. Vis�maz ne tā, kā to bija domājusi Valerija. Nevienam nebija no�slēpums, ka toreiz jebkur� Latvijas iedzīvotājs, tiesa, katrs savā veidā un atbilsto�i personīgajām interesēm, bija norūpējies ne tikai par savu un ģimenes likteni, bet arī par turpmāko Latvijas nākotni. Vieni to redzēja un izjuta kā neatkarīgās Latvijas Re- publikas totālu bojāeju un neatgriezenisku skaistās pagātnes pa�zu�anu, savukārt citi uz nesen sagrautās valsts drupām saskatīja to veidojamies kā jaunu un stipru PSRS sastāvdaļu, kas tagad būs dro�i pasargāta no visai reālas iespējamības, ka to atkal varētu okupēt mū�senā ienaidniece Vācija.

����� Es arī bie�i domāju ne tikai par mums, � Vitolds pie�krita.

� Tas ir labi, � Valērija apmierināta teica. � I aci mēs būsun ne tikai mīlētāji, bet arī cīnītāji.

Vitolds nelielā izbrīnā sarauca uzacis un nesapratnes pilns paskatījās uz blakus sēdo�o meiteni. Viņa bija vidēja auguma, slaida, ģērbusies gai�i zilā pavasara mētelī, bet garos, ogļmelnos inatus daļēji noslēpusi zem tādas pa�as zilas krāsas be retes.

������� Vai abi jau rīt stāsimies komjaunatnē un roku rokā cīnīsi�mies par sociālisma uzvaru visā pasaulē? � Vitolds mazliet iro�niski vaicāja.

�Nē! � Valērija strauji papurināja galvu. - Es gribu, lai mes roku rokā, ar sirdi pie sirds kopā ar citiem sāktu cīnīties j)ar Latvijas brīvību. Par tādas Latvijas valsts atjauno�anu, kāda tā bija, pirms �eit ienāca krievi.

�Kāpēc? - Vitolds, kļuvis nopietns, dobjā balsī prasīja. � Vai tāpēc, lai tavi vecāki atkal atgūtu īpa�umā abas bodes un frizētavu?

�Nē, ne tāpēc! � Valērija dusmīgi iesaucās. � Vai tev mūsu valsts nemaz nav �ēl?

�Nē, � Vitolds atzinās. � 1 ā nebija laba valsts. Vismaz tā nebija laba visiem.

�Neviena valsts nevar būt laba visiem, � Valērija atgādi�nāja. � Vienmēr būs neapmierinātie un būs slavas dziesmu dziedātāji. Bet ne par to ir runa. Ir tomēr milzīga at�ķirība � vai valsts ir neatkarīga un tajā vara pieder pamatnācijai, vai arī tā ar sve�as armijas palīdzību un represiju draudiem ir pievienota citai valstij, tas ir, patiesībā okupēta un te visu nosaka krievi un Maskava!

�Protams, at�ķirība ir milzīga, � Vitolds piekrita. � 1 a�u tas jau ir noticis fakts. Ko mēs un citi vairs te var mainīt?

�Nezinu, - Valērija godīgi atzinās. - 1 a�u ir cilvēki, jau�nie�i� Es jau �etras reizes esmu aizgājusi. Es jau tur esmu iek�ā�

�Kur? � Vitolds pārsteigts iesaucās. � I u kaut ko dari sle�pus no manis?!

������� Tā iznāk, � Valērija pamāja ar galvu. � 1 āpēc tagad gribu, lai turpmāk mēs darbotos kopā.

�Kur? � Vitolds vēlreiz uztraucies jautāja, juzdams, ka viņu pamazām sāk pārņemt arvien pieaugo�ākas bailes.

� Ir radīta jaunie�u apvienība� I ā saucas "Cīņas grupa Latvijas atbrīvo�anai". I ās sastāvā ir gan studenti, strādnieki, skolēni, gan arī da�i biju�ie policisti un armijas virsnieki.

�Kas tālāk? � Vitolds ieinteresēts prasīja.

� Pēc stundas mums ir kārtējā pulcē�anās reize kāda cil�vēka dzīvoklī. 1 as ir tepat netālu, Ģertrūdes ielā. Mums ne�piecie�ami jauni dalībnieki. Jo vairāk, jo labāk! Būs lielāks spēks.

Vitolds uz meiteni paskatījās gandrīz vai ar no�ēlu.

� Mīļā Valērija! � viņ� klusi sacīja. � Vai nu tu esi bezgala naiva, vai arī galīgi apmuļķota! Vai tu maz esi padomājusi, kāds ārprātīgi milzīgs spēks būtu vajadzīgs, lai pa�reizēja situācijā Latvija atkal atgrieztos biju�ajā stāvoklī?! Kā jūs to do�mājat panākt? Vai tie�ām tikai izplatot da�as proklamācijas un uzsau ku inus.J Ko jus vel varat, ja pirms gada neko nespēja izdarīt ne mūsu valdība, ne Ulmanis, ne tik ārkārtīgi pārslavētā Latvijas armija?! Valērija! Es tevi lūdzu � bēdz no viņiem! 1 as viss ir absolūti bezcerīgi! Naivi un muļķīgi! Jūs varat vienīgi stulbi aiziet bojā, bet iepriek�ējās Latvijas labā izdarīt jau neko vairs nav iespējams! I as ir velti! Pati vēsture un �eka jūs samals sīksīkos putekļos! Vai tu to nesaproti? Neapjēdz? 1 u ta�u esi gudra meitene. I urklāt� Esmu pārliecināts, ka jūs visi tur esat tādi, kas savu maizīti nekad nav pelnīju�i ar sviedriem klātu mu�guru! 1 o jums saldu vienmēr ir pienesu�i turīgie vecāki! Tāpēc arī tik ļoti gribat, lai atkal pie varas nāktu bur�uji un jūs no jauna kļūtu bagāti.

Valērija cie�i saknieba lūpas un dusmīgi paskatījās uz Vitoldu.

� Bet tu visu turpmāko dzīvi gribi dzīvot nabadzībā un ap�spiestībā?

-Ne es, ne mani vecāki diez. vai vel trūcīgāki kļūs, � Vitolds sacīja. � Bet tagad arī tādiem kā mēs vismaz ir radu�ās kaut kā�das cerības.

Valērija strauji atlaida roku un piecēlās.

�Līdz �im biju domājusi, ka mēs tomēr esam draugi, � viņa skumīgi teica. � Mums vajadzētu domāt un �o pasauli izjust vienādi. Bet� Esmu tevī ļoti vīlusies.

�Bet es tevī vēl ne, - Vitolds sacīja, uzlēca kājās un ar abām rokām stingri satvēra meitenes plecus. � Es tevi lūdzu, Va- lērij� Pal iee kopa ar mani un ne uz kādām slepenām sapulcēm neej! Bet ja nepaklausīsi un tomēr iesi� Tas būs ne tikai muļ�ķīgi un velti. 1 u taisnā ceļā dosies pretī savai bojāejai�

Valērija spītīgi vairākkārt paraustīja plecus, skaidri demon�strēdama, ka grib pēc iespējas ātrāk tikt vaļā no Vitolda roku tvēriena.

������� Laid! � viņa pavēlēja.

�Nē! � Vitolds noteikti noskaldīja. - Es tevi nekur nelai�dī�u! 1 u dzirdi? Es negribu tevi zaudēt!

�Laid! � Valērijas balss kļuva vēl uzstājīgāka. � Atlaid, vai arī tūlīt sāk�u skaļi kliegt un sauk�u palīgā cilvēkus!

Vitolds paklausīja. Viņ� lēnām atlaida rokas un jau pēc brī�a redzēja, kā meitene, ar katru soli paātrinot gaitu, drīz pazūd aiz kanālmalas apstādījumu lielajiem krūmiem.

Vitolds, smagu skumju nomākts, vēl ilgi skatījās uz parka ce�liņa galu, kur tik negaidīti ātri bija pazudusi Valērija, un intuitīvi nojauta, ka meiteni, kas jau bija paspējusi viņa dvēselē atstāt palieko�u vietu, nekad vairs neredzēs. Nekad vairs�

Bet tā glu�i nebija. Pienāks laiks, kad viņi atkal satiksies�

Apmēram pēc nedēļas, kad viņ� Valēriju nekādi nespēja sa�stapt universitātē, Vitolds, nelāgu priek�nojautu pārņemts, no�lēma vīnu me klēt mājās. Meitene Miera ielas galā netālu 110 Brasas stacijas pie kādas pavecākas biju�ās piecstāvu nama īpa�nieces īrēja mazu kalpones istabiņu un parasti pēc pulksten deviņiem vakarā, kā to bija stingri noteikusi saimniece, atradās mājās.

Kad Vitolds jau gāja laukā 110 istabas, kur viņ� kop� studiju sākuma dzīvoja kāda Ciekurkalna dzelzceļnieka koka namelī, negaidīti atvērās ieejas durvis un mājā ienāca divi nepazīstami vīrie�i. Nekādus dokumentus neuzrādīju�i, viņi Vitoldu brutāli iegrūda atpakaļ istabā, ātri to apskatīja, tad viens no viņiem,

baiļu parņemtajam puisim ar dūri viegli iesilis pa krūtīm, pain�teresējās:

��������� Vitolds P rancans.J

��������� Jā, � viņ� tikko dzirdami apliecināja.

��������� Students?

Vitolds piekrīto�i pamāja.

�Ko tu studē?

�Jurisprudenci.

��������� Gribi būt advokāts, prokurors, tiesnesis?

�Es to vēl nezinu, � Vitolds atbildēja.

����� Bel ko tu zini par "Cīņas grupu Latvijas atbrīvo�anai"? � vīrietis negaidīti jautāja. � Vai pazīsti tās dalībniekus, mērķus, uzdevumus, sakarus, cīņas metodes, tās pa�reizējo darbību un atra�anās vietu?

Vitold s nobāla, viņa apziņu spēji ajjdedzināja ārprātīgās bai�les. 1 ās ir beigas, viņ� satriekts nodomāja. 1 ik vienkār�i un ātri.

����� Es par tādu cīņas grupu dzirdu pirmo reizi, � viņ� ar sausu muti atbildēja. � Un, dabiski, nezinu ne tās dalībniekus, ne atra�anās vietu.

����� Ļoti �ēl, � vīrietis sacīja, un izklausījās, ka Vitolda patiesā vai tēlotā nezinā�ana viņā tie�ām izraisa līdzjūtību. � Mēs gan par viņiem un tevi zinām pietiekami daudz. 1 a�u visa lielā runasana mums vēl ir priek�ā! Paņem kaut kadas drēbes, varbūt arī dvieli un ziepes, jo �eit tu jau nekad vairs neatgriezīsies. 1 ū- līt ieradīsies vēl da�i mūsu cilvēki un veiks dzīvokļa kratī�anu. Bet mēs brauksim uz Ick�I ietu tautas komisarialu Stabu iela.

Valērija! Vitoldam kā spēcīgs elektriskās strāvas siliens ātri izskrēja caur smadzenēm. Acīmredzot viņa un pārējie naivie vai kāda fanātiska nacionālista sakūdītie Latvijas atbrīvotāji pa�laik ir arestēti, un Valērija tur ir pateikusi, ka par grupas pastāvē��anu ir darījusi zināmu arī man� 1 ās ir beigas! Ja �ekisti mani nespēs apsūdzēt kā �īs grupas līdzdalībnieku, tad bargi sodīs par neziņo�anu�

Pēc pusstundas Vitolds jau atradās �ekas pagrabos � nelielā kamerā, kur lielā saspiestībā bija ieslodzīti divpadsmit cilvēki.

1 ur bija �ausmīgi karsts. Gaiss saspiests un smags. Grūti elpot. Ārkārtīgi slāpa. No rītiem iedeva tikai vienu bleķa krūzīti ar tējai līdzīgu �ķidrumu. Katru nakti kādu izsauca uz pratinā�anu, un tikai retais no tās atgriezās, (i/.iski neiespaidots.

Gāja dienas un naktis, bet Vitoldu neviens neaiztika. �ķita, viņ� ir pilnīgi aizmirsts. Bet Vitolds pats ne mirkli nespēja aiz�mirst, kur un kāpēc atrodas. Un, jo ilgāk tur atradās, jo spē�cīgāk viņu pārņēma stindzino�as bailes ne tikai par savu vese�lību, bet ari dzīvību. Katru dienu redzēdams ne�ēlīgi sasistus cilvēkus, dzirdot skaļus kliedzienus un �ēlus vaidus, viņu pār�ņēma pat atklātas �ausmas. Vitolds skaidri zināja, ka ari vīnam būs jāiziet tam visam cauri un labākajā gadījumā tas būs tikai pirmais solis viņa turpmākajā moku ceļā gan �eit Latvijā, gan vēlāk kaut kur tālu aiz polārā loka vai kādā no Sibīrijas draus�mīgajam soda nometnēm.

Bet par ko? Par ko?! Vitolds jau kuro reizi iek�ēji kliedza, ta�u neviens uz �o vienkār�o jautājumu atbildi nesniedza.

Pēc desmit dienām apmēram divos naktī uz pratinā�anu bei�dzot izsauca arī Vitoldu. Divi krieviski runājo�i sargi viņu ar liftu uzveda sestajā stāvā. Pēc tam ieveda vienā no gara gaiteņa abās pusēs eso�ajiem kabinetiem, uz kura durvīm rēgojās lieliem cipariem uzzīmēts skaitlis 623. 1 ā bija samērā pla�a telpa, ta�u vienkār�i iekārtota. Rakstāmgalds, da�i krēsli, galda lampa. Pie vienas sienas Staļina, pie otras � Benjas portrets. Aiz rakstām�galda sēdēja pajauns, privātās drēbēs ģērbies vīrietis, bet pie durvīm palika stāvot viens no pavado�ajiem sargiem.

�Sēdies! � Cilvēks aiz galda pamāja uz blakus rakstāmgal�dam novietoto krēslu.

Vil olds apsēdas un, bailēs pat arēji manāmi drebot, nodo�māja: es būtu laimīgs, ja tagad pēk�ņi varētu nomirt�

������� Vai krieviski saproti? � vīrietis painteresējās.

�Ļoti vāji, � Vitolds klusi atbildēja.

�Nekas, mēs varam runāt arī latviski, � vīrietis teica. -M aru sauc Jakovs Surnskis. Esmu Iek�lietu tautas komisariāta Valsts dro�ības pārvaldes vecākais izmeklētājs, un man tevi jānopratina sakarā ar apsūdzību apzinātā pretvalstiskā darbībā. Uz maniem jautājumiem Iūd 7.u atbildēt skaidri un patiesi! Ja mēģināsi melot vai citādi slēpt patiesību, mēs to tāpat no tevis dabūsim laukā, ta�u tādā gadījumā nāksies tevi izlaist cauri gaļas maļamajai ma�īnai�

Vitolds asi nodrebēja, zemu nolieca galvu un atkal nodo�māja: kaut es vairs nebūtu dzīvs�

Vitolds bija liela, spēcīga auguma īpa�nieks, jau no visagrā�kajām jaunības dienām fiziski norūdījies smagos lauku darbos un vēlāk nekādi nespēja ne saprast, ne pats sev izskaidrot, kāpēc viņu toreiz bija pārņēmu�as tik baigas, gandrīz vai paralizējo�as bailes. Pirmajā mirklī atbilde varētu �ķist gau�i vienkār�a � vai pasaulē maz atrastos kaut viens cilvēks, kas neizjustu bailes no me�onīgas spīdzinā�anas?! Bet te vēl jaucās klāt domas par Va�lēriju, vecākiem un māsu, par savu nevainīgumu, par pēk�ņo atra�anos no ierastās, mierīgās un savā ziņā pat skaistās vides absolūti sve�ā un naidīgā pasaulē, par to, ka atrodies brutālu un ļoti cietsirdīgu cilvēku varā un tev nav ne mazāko izred�u �o situāciju mainīt. Iespējams, tu ar savām atbildēm un izturē�anos varēsi kaut nedaudz atvieglot vienīgi savu �ābrī�a stāvokli.

Kad izmeklētājs Jakovs Sumskis bija noskaidrojis Vitolda personību, dzīvesvietu, nodarbo�anos un sociālo stāvokli, viņ� taujāja tālāk:

-Vai pazīsti Valēriju Gabrani?

Vitolds, uzreiz saprazdams, ka to noliegt būtu muļķīgi, atbil�dēja:

���������� Jā, es viņu pazīstu.

�Kādā sakarā tu viņu pazīsti?

���������� Mēs iepazināmies pagāju�ā gada rudenī universitātē.

� 1 u zināji, ka viņa nāk no Rēzeknes bur�uju ģimenes?

���������� Nē. Es tikai zināju, ka viņa nāk no Dabaszinātņu fakultātes.

�Bet vēlāk?

-Es par viņas vecākiem neinteresējos.

���������� Vajadzēja gan.

���������� Varbūt. Ta�u mīlestība� I ā skāra tikai mūs.

� 1 u vīnu mīlēji?

-Jā.

���������� Satikālics bie�i?

���������� Vispār � jā.

���������� Vai naktis arī pavadījāt kopā?

-Nē.

����� Ko tev Valērija stāstīja par "Cīņas grupas Latvijas atbrī�vo�anai" mērķiem un darbību?

�Neko.

����� Vai viņa tev darīja zināmu, ka arī pati ir aktīva �īs pretval- stiskās organizācijas dalībniece?

���������� Nē. "

���������� 1 u to nezināji?

-Nē.

�Patie�ām?

����� Es jums saku taisnību. Valērija nav tā meitene, kura ļoti gribētu nodarboties ar kaut ko aizliegtu. Viņu interesēja gal�venokārt bioloģija. Pa�u, ja viņa kādā veidā tomēr ir saistīta ar �o grupu, tad tas dro�i vien ir iznācis nejau�i vai arī kāds viņu to ir piespiedis darīt.

Jakovs Sumskis lēnām piecēlās, apgāja apkārt rakstāmgaldam un draudīgi nostājās Vitolda priek�ā.

����� Bet es tevi tūlīt piespiedī�u pateikt visu patiesību! � viņ� izkliedza un no visa spēka trieca dūri Vitolda sejā. Sitiens bija tik spēcīgs, ka Vitolds ar visu krēslu tūlīt nokrita uz grīdas. Nā�kamajā mirklī pie viņa pienāca līdz tam pie durvīm mierīgi stā�vo�ais sargs un sāka uz grīdas gulo�o pratināmo ne�ēlīgi spār dīt kājām. Vitolds vairāk instinktīvi nekā ajjzināti mēģināja no sma�gajiem sitieniem kaut kā izvairīties. Viņ� visādi locījās, sarāvās �okurā, ar rokām centās pasargāt galvu, ta�u tas maz līdzēja. Spērieni sāpīgi trāpīja gan muguru, gan kājas, krūtis, kaklu un seju. No deguna un pārsistās pieres plūda asinis, tās noklāja visu viņa seju, un Vitolds izskatījās gan stipri atbaido�s, gan tajā pa�ā laikā arī līdzcietību izraiso�s. I a�u diez vai tikai tāpēc izmeklētājs lika pārtraukt spārdī�anu, iedeva netīru lupatu, ai ko noslaucīt seju, un a tkal pavēlēja apsēsties uz krēsla.

����� Redzi, Prancān, tā bija tikai tāda neliela iesildī�anās, � Sumskis sacīja. � Ja arī tagad negribēsi teikt patiesību un visā atzīties, tūlīt brauksim lejā uz pagrabu, un speciālajā noprati�nā�anas kamerā tu raudādams no�ēlosi, ka vispār esi piedzimis!

Savādā kārtā bailes bija pazudu�as. I oties tagad visu Vi- tolda ķermeni un prātu piepildīja vienīgi milzīga, svelo�a sāpe�

����� Nu tad sākam no jauna! � Sumskis uzaicināja. -Vai zi�nāji, ka Valērija Gabrāne darbojas nelegālās "Cīņas grupas Latvijas atbrīvo�anai" sastāvā?

����� Jā, zināju, � Vitolds apliecināja, labi saprazdams, ka līdz ar �o atzī�anos viņ� paraksta nāves spriedumu gan sev, gan Valērijai. Ta�u viņ� vairs nevēlējās, lai atkal tiktu spārdīts vai atrastos speciālajā spīdzinā�anas kamerā, par kuru jau ne reizi vien bija dzirdējis vis�ausmīgākos stāstus�

Piedod, Valērija, viņ� domās lūdza. Es tevi centos glābt, bet viņi ir stiprāki. Un galu galā es tagad �eit atrodos un sāpēs smilkstu tikai tevis dēl�

�Kā tu to zināji?

��������� Valērija pateica.

��������� Vai viņa nosauca arī citus grupas dalībniekus?

��������� Nē, nevienu.

��������� Vai vina tev darīja zināmu grupas pulcē�anās vietu?

��������� Tikai aptuveni. Kaut kur Gertrūdes ielā.

����� Vai Vai ērija Gabrāne grupas darb ībā mēģināja iesaistīt ari tevi?

-Jā. Mēģināja�

� 1 u piekriti?

-Nē.

�Kāpēc?

����� īsti nezinu, � Vitolds tikko manāmi paraustīja sāpo�os ple�cus un vēlreiz ar netīro lupatu, uz kuras bija labi saskatāmi iepriek�ējo pratināmo asins traipi, noslaucīja no pieres 1111 de�guna joprojām teko�o dzīvības sulu�

����� Bet tagad, Smurguli, atbildi vel patiesāk nekā pirmīt! � Sumskis uzsauca. � Ja tu zināji par �ādas bīstamas pretval- stiskas organizācijas pastāvē�anu� Ja zināji, ka tajā darbojas arī Valērija Gabrāne, kāpēc to tūlīt nedarīji zināmu valsts dro��ības orgāniem?

Vitolds ilgi klusēja. Tātad tā arī notiks - mani tiesās un dro�i vien arī no�aus par neziņo�anu� Bet kā es par Valēriju varēju ziņot, ja viņu mīlēju?!

������� Atbildi! � Sumskis uzsauca.

������� Jums to vajadzētu saprast� - Vitolds kl usi sacīja. - Va- Ierija galu galā bija mana meitene�

Sumskis indīgi iesmējās.

�Ak, tad mīlestība, ko? Kā divi nevainīgi balodī�i parkā uz soliņa vai mīkstā gultiņā! Bet pa�laik, kad notiek tik krasi vēs�turiski pagriezieni, kad katru dienu valstī risinās kard ināli re�volucionāri pārkārtojumi, mīlestībai nav vietas! Mums visiem �odien ir jādzīvo ar naidu pret strādnieku un zemnieku apspie�dējiem, pret mūsu �ķiras nāvīgākajiem ienaidniekiem - bur�u�jiem un kapitālistiem! Bet ko dari tu? I ā vietā, lai ar visu jau�nības degsmi un revolucionārās pārliecības spēku cīnītos pret tautas ienaidniekiem, tu kaut kādai tur bur�uju mamzelei spaidi pupus!

Nez kā �ī pratinā�ana turpinātos un kā vispār izveidotos Vitolda Prancāna turpmākais liktenis, ja pēk�ņi skaļi neatvērtos kabineta dun'is un tajās neparādītos pats varenais NKVD ko�misārs Alfons Noviks�

>

Mēs ar Aritu nesteidzoties �ķērsojām Doma laukumu un pa �auro �ķūņu ielu devāmies Vecrīgas virzienā. Ik uz soļa kļuva redzami lieli greznu veikalu skatlogi, ar bieziem aizkariem aiz�klātas kazino stikla sienas, dārgu marku automa�īnas un da�ādās valodās runājo�i raibi ģērbti ļaudis.

Diez vai ko tādu toreiz varēja paredzēt tie kvēlie revolucio�nāri, savām vājprātīgajām pasaules pārveido�anas idejām ap�mātie boļ�eviki, Maskavas varasvīri un to vietējie pielīdēji, kad 1940. gada vasarā uz mū�īgiem laidiem �eit nodibināja pa�domju varu. Un dro�i vien arī ne pat pirmie 1988. gada mūsu Atmodas aizsācēji. Diez vai�

-Vai jums patīk �odienas Rīga? � Anta painteresējās.

�Pat ļoti. Nezinu, vai tā atgādina Parīzi, bet �ī vietiņa mūsu pasaules maliņā patie�ām ir jauka.

������� Jūs esat rīdzinieks?

������� Jā, � es atbildēju. � At�ķirībā no citiem, kuri lepni apgalvo, ka viņu saknes, tāpat kā gandrīz vai katram latvietim, ir laukos, es nāku tepat no Pārdaugavas, no kādreizējā Iļģuciema smil��ainajām ieliņām, kuras kā krāsainas bērnu bil�u grāmatas bija izraibinātas nelieliem vienstāva koka namiņiem, 110 tuvējā lid�ostā bie�i dzirdamas lidma�īnu rūkoņas, no Spilves pļavu vēja smar�ām, no Rātsupītes lēni plūsto�ā ūdens, no Kleistu me�a, no vecās Baltās ielas skolas, no Nordeķu mui�as lielā parka, no biju�ā kinoteātra Dzinlarpils tuvākās apkārtnes un pirmo ran�diņu vietas Buļļu un Dzirciema ielas krustojumā. 1 ur blakus varenam ozolam, it kā paslēpies zem tā kuplajiem zariem, stāvēja vecs avī�u kiosks, ielas pretējā pusē līdz vēlai naktij

trok�ņoja Iļģuciema slavenākais krogs Amcriķanķa, bet netālu no tā vasarās tika novietots saldējuma pārdo�anas galds. Mēs, Iļģuciema puikas, tur pirmo reizi mū�ā sarunājām satikties ar savām pirmajām mīlestībām�

����� Ļoti romantiski, � Arita teica. � Tagad jāsarunā satik�a�nās dārgos restorānos, vai ne?

����� Nē, kāpēc? � es iesmējos. -Tur visretāk. Man joprojām ar sievietēm tīk iepazīties draugu ballītēs un norunāt satik�anos uz kāda ielas stūra.

� I ā, kā �odien iepazināmies mēs? � Anta jautāja.

�������� Apmēram. Vai tad nebija jauki?

�Protams, � Arita piekrita. � 1 ik negaidīti.

����� Viss sliktais, labais, traģiskais un skaistais mūsu dzīvē vien�mēr atnāk negaidīti, � es prātoju. � Vienīgi nezinu, kāpēc tie�i tā.

����� Vai no mūsu iepazī�anās lakta varētu izrietēt arī kas ne�patīkams? � Anta nopietni prasīja.

�Nezinu. � Paraustīju plecus. � Visticamāk, ka ne.

�������� Un tomēr kaut kādas �aubas jums paliek?

����� Es par to nedomāju, � sacīju. � Pa�laik jūtos labi. Spīd saule, ir jauka vasaras diena, un man blakus iet skaista sieviete! Ko viens nabaga vīrietis varētu vēl labāku vēlēties?

Arita dzidri iesmējās.

����� Es gan nedomāju, ka sieviete vīrietim vienmēr ir tas labā�kais, ko dzīve var piedāvāt! - viņa negaidīti sacīja.

����� Patie�ām, ne vienmēr, � es piekritu. � Tur jums ir taisnība. Parasti viss saiet grīstē pēc tam, kad sieviete un vīrietis kļūst tuvi. Bet mēs pagaidām viens no otra vēl atrodamies ļoti tālu.

� 1 as jūs iepriecina?

�������� Nē, Arita! Tas vairāk apbēdina.

���� Jebkuras attiecības vienā mirklī var kļūt gan sliktākas, gan labākas, � Arita atgādināja.

�Dro�i vien, � es piekritu. � Kādi ir jūsu �odienas plāni?

�������� Nekas vēl nav izdomāts.

�������� Varbūt aizlai�am uz Jūrmalu?

������ Ko mēs tur darīsim? Ja sagribēsim sauļoties vai peldēties� Jums peldbikses ir līdzi? � Arita jautāja. � Nu, redziet! Man

arī nav. 1 āpēc �o dienu mums acīmredzot tomēr nāksies pava�dīt tik pierastajos Rīgas putekļos.

������ Mēs jau varētu nolīst kaut kur dziļāk kāļjās un sauļoties kaili, � es liku priek�ā.

������ Nu nē! � Arita smaidot pakratīja galvu. � Es skalos, jūs esat labi īeskrējies, neko teikt! I a�u �ādam atpūtas variantam tas tomēr būtu tā kā nedaudz par agru.

������ Iespējams, � piekrīto�i pamāju ar galvu. � Tad izdomāsim ko citu!

Pārgāju�i pāri Līvu laukumam, mēs iegājām kafejnīcā Nos�talģija un izdzērām divas glāzes sausā Mārtiņi. I ad, �ķērsoju�i Vai nu iel u un Aspazijas bulvāri, iegājām Kolonādes restorāna, kur viss bija ellīgi dārgs, ātri izdzērām pa glāzītei Camus kon�jaka un pa Brīvības ielu turpinājām iet uz priek�u.

Kurp mēs gājām, es nezinu. Vienkār�i, gvelzdami visādus niekus, turpinājām iet uz priek�u, nedomādami, kurp mūs aiz�vedīs �is ceļ�. I as nemaz nebija slikti. Kāpēc lieki lauzīt galvu par to, ko nezinām?

Kad nonācām līdz Brīvības un Stabu ielas krustojumam, es apstājos un paraudzījos uz biju�o stūra māju. 1 agad tā izska�tījās nopluku�i, netīra un vairāk līdzinājās pamestam bezsaim�nieka namam, nevis ietekmīgai valsts dro�ības iestādei.

������ Savādi, � es domīgi sacīju. � Rīgas Centrālcietums, pre�fektūra, Reimersa ielas ēka un �ī te� Lai kādas varas Latvijā ir pastāvēju�as, visi �īs celtnes izmantoju�i vieniem un tiem pa��iem mērķiem� Cilvēku ieslodzī�anai, da�ādu veidu pratinā��anai, spīdzinā�anai un sodī�anai.

�� I ikai daļēji, � Arita iebilda. � Piemēram, �ī stūra māja divdesmitā gadsimta sākumā tika uzcelta un darbojās kā dārga viesnīca. Trīsdesmitajos gados tur ievācās Ulmaņa mīlulis Alfrēds Bērziņ� ar savu Sabiedrisko lielu ministriju, kuru tikai nedaudz varētu pieskaitīt pie represīvajām iestādēm. I ad nāca krievi, Noviks un bēdīgi slavenais Baigais gads. Vācu laikā te atradās tāda kā skola, kā pusaud�u kopmītne. Bija arī dzīvokļi. Enkāvede�ņiki kā savās vecajās, jau labi pazīstamajās mājās �eit alkal ievācās tūlīt pēc ienāk�anas Rīgā 1944. gada rudenī.

������� Vai arī kāds no jūsu dzimtas �eit bijis ieslodzīts? � es pain�teresējos.

������� Jā, � Arita apstiprināja. � Vectēvs.

�Bet man � tēvs, � es teicu.

������� Un kā?

�Nē, nekas. Nekādi moku ceļi viņam �eit nebija jāiziet. Ļoti rets gadījums. Vācu laikā tēvs strādāja Iļģuciema alus fabrikā par grāmatvedi, un kāds no viņa kolēģiem tūlīt pēc krievu ienāk��anas skrēja �ekistiem paziņot, ka Navarskis uzticīgi kalpojis vācu okupācijas re�īmam. I a�u drīz fabrikas strādnieki uzrak�stīja kolektīvu vēstuli, tolaik arī ļoti rets gadījums, ka viss noticis tie�i otrādi � kad I 944. gada vasaras beigās vācie�i turpat vai visu Rīgas rūpnīcu iekārtas demontēja un veda prom uz Vāciju, Iļģuciema alus fabrikas strādnieki to nepieļāva un ra�o�anas iekārtu lielāko daļu noslēpa vai citādi pasargāja no izlaupī�anas. Viens no �o darbu iniciatoriem un aktīvākajiem dalībniekiem bija tie�i mans tēvs. Viņu atbrīvoja.

�Bet mans vectēvs te aizgāja bojā, � Anta sacīja.

�Ps zinu desmitiem dramatisku un ļoti traģisku notikumu, � es teicu. � Z.inu arī, kas tur kādreiz noticis ar biju�o Juridiskās fakultātes studentu Vitoldu Prancānu un viņa meiteni Valēriju.

I as ir skumj� un baigi drūms stāsts par kāda cilvēka nodevību, bailēm, neuzticību un beigu beigās arī pretīgu nelietību�

1 agad diem�ēl nelietību notiek ne mazāk, � Anta atgā�dināja.

�� 1 ā ir, � es piekritu. � Vienīgi �odien cilvēku nodevībai un nelietībai ne vienmēr ir tik traģiskas sekas kā agrāk. Ps bie�i esmu domājis par to, kādēļ pēc neatkarības atgū�anas mūsu vai- rāku sasaukumu Saeimas strādā vaji, neproduktīvi, tik ārkārtīgi uzkrīto�i par sliktu savai tautai� Un beigu beigās izdomāju, ka viens no iemesliem varētu būt ēkas ārkārtīgi sliktā aura. Tas ta�u kādreiz bija Bruņinieku nams, kur uz sapulcēm pulcējās reakcionārie vācu mui�nieki un baroni. Vini tur pieņēma lēmu�mus latvie�iem par ļaunu. 1919. gada ziemā tur iemitinājās Stu�kas valdība, kas tāpat latvie�u tautai darīja tikai sliktu. Pēc Otrā pasaules kara tur daudzko noteica LPSR Augstākā

Padome, kas arī rīkojās pret savas tautas patiesajām interesēm. I a�u visbaigākais ir fakts, ko ne visu padomju laiku, ne arī pa��reizējās atjaunotās Latvijas Republikas laikā neviens un nekur nav izpaudis pat ar pu�plēstu vārdu! Bet �is fakts ir tāds, ka tur vācu okupācijas laikā atradās augstākā SS un policijas vadītāja Ostlandē un Ziemeļkrievijā, SS obergrupenfīrera, iero�u SS un vācu policijas ģenerāļa Prīdnha Jekelna galvenais �tābs! Un tie�i tur izstrādāti visi drausmīgie plāni un organizēta to izpilde gan 30 000 Latvijas ebreju pilsoņu noslepkavo�anai 1941. gada 30. novembrī un 8. decembrī, gan visi pārējie no�ziegumi pret latvie�u, krievu, ebreju un baltkrievu tautu, visas masveida represijas un tūksto�iem cilvēku iznīcinā�ana! Kā jūs domājat, Arita, vai no tā visa nama sienās, grīdā, mēbelēs un gaisā nekas nav palicis? Vai tas viss ir izgaisis un pazudis kā nebijis? Vai tomēr kaut kas ir palicis un tie�i tāpēc mūsu Saeima ar savu slikto darbu visu valsts iestā�u un sabiedrisko organizāciju reitinga tabulās vienmēr atrodas pēdējā vietā?

������� Varbūt, � Anta domīgi sacīja. � Ps no �āda viedokļa ne- kad par to neesmu domājusi. Man pietiek ar savām problēmām.

1 urpinājām iet, joprojām viens otram nejautādami, uz ku�rieni. Acīmredzot tas mums arvien vēl bija vienalga.

Tiku�i līdz Tallinas ielai, nogriezāmies pa labi, un pēc neilga laika Anta apstājās kāda liela piecstāvu nama priek�ā.

� I e es dzīvoju, � viņa sacīja. � Sīs mājas piektajā stāvā ir mans dzīvoklis, bet bēniņos atrodas darbnīca.

�Ļoti jauki, � es teicu. - Vai �īs majas vēsturi zināt?

-Nē.

������� Ar mājām ir tāpat kā ar cilvēkiem, � es teicu. � Katrai sava biogrāfija, visda�ādākie noslēpumi�

Anta da�us brī�us domīgi klusēja, tad pasmaidīja un viegli pamāja ar roku.

�Nāciet! � viņa aicināja. � Uzkāpsim aug�ā, pasēdēsim, pa�pļāpāsim� Man gribas arī kaut ko vēl iedzert.

������� Tad vispirms vajadzēja ieiet veikalā.

������� Tas nav vajadzīgs, - Arita teica. - Man mājās ir viss, kas tādās reizēs nepiecie�ams.

Piegājis pie ieejas durvīm, es apstājos.

�Atvainojos, Arit, � mazliet neveikli sacīju, � bet savas rūg�tās dzīves pieredzes dēļ� Vai mēs tur būsim vieni? Jūs neesat precējusies?

� Esmu, - Arita sacīja. - Ta�u jau divus gadus dzīvojam atsevi�ķi.

�Bērnu nav?

������� Ir. Pa�laik atrodas laukos pie vecākiem.

� 1 ur tagad varētu būt vienreizēji labi, � es teicu. � Ziedo�as pļavas un smar�ojo�s siens�

� Nekas, Leon! � Arita iesmējās un atvēra smagās ieejas durvis. � Mums arī �eit nebūs slikti�

Dro�i vien, lēnām aiz viņas kāpdams uz piekto stāvu, no�domāju. Būt divatā ar tik valdzino�u un pikanti ģērbtu sievieti ir gandrīz vai katra vīrie�a saldākais sapnis. Un es būtu pēdējais muļķis, ja �ādu izdevību laistu garām.

Iegājis mākslinieces mājoklī, jutos nedaudz pārsteigts. 1 as bija liels, ar labu gaumi, dārgām mēbelēm un da�ādiem mākslas priek�metiem izdaiļots �etristabu dzīvoklis, kur katra lieta atra�dās tie�i tai vispiemērotākajā vietā un atgādināja nevis parastas gleznotājas mītni, bet gan tik bie�i Privātajā Dzīvē un citos �ur�nālos redzēto latvie�u jaunbagātnieku savrupmāju pārbagāto iekārtojumu.

� Nav slikti, � pēc Aritas uzaicinājuma apsēdies mīkstā atpūtas krēslā, es atklāti nopriecājos. Tad vērīgi noskatīju pa�u dzīvokļa saimnieci. Arita pārsteidzo�i ideāli atbilda tam sievie�tes tēlam (pagaidām vismaz izskata ziņā), kāds man vienmēr bija paticis, valdzinājis un seksuāli satraucis. Savas sievietes meklējumos būdams visai izvēlīgs, tādas kā Anta biju sastapis samērā reti. Ps vēlreiz apmierināti pasmaidīju un varbūt netak�tiski painteresējos:

-Tu esi bagata?

� Nezinu, vai tā varētu apgalvot, � Anta atbildēja. � Ta�u noteikti zinu, ka nabaga neesmu.

�Kolosāla sajūta, vai ne?

-Ja, nav slikta, � Arita piekrita. � Lai gan studiju gados esmu dzīvojusi gan kopmītnē, gan īrējusi mazu istabiņu pie sko- pas saimnieces.

��������� 1 u nāc no laukiem?

�Mani vecāki tur dzīvo joprojām.

�Un pa vasaru bērni, vai ne?

�Ls jau teicu.

��������� Tāl u no Rīgas?

�Nē. I ukuma rajonā.

�Ko viņi dara?

����� Nodarbojas ar graudkopību. Vismaz katru gadu ir kaut kādi reāli ienākumi.

�Un tu pati? Vai pārtiec tikai no glezniecības?

����� To var atjauties tikai nedaudzi. 1 abaka, Anmanis, Zem- zans� Vēl da�i. Man palīdz vīrs. I -ai gan jau vairākus gadus esam �ķīru�ies� Nu tā, pagaidām vēl neoficiāli, ta�u joprojām uzturam diezgan draudzīgas attiecības. Bet �o dzīvokli un iekār�tojumu man pirmajā Latvijas brīvības gadā nopirka un iekārtoja vectēva jaunākā māsa. Viņa dzīvo ASV, �ikāgā.

�Nav slikti, ja ir tik dāsna radiniece.

����� Viņa man jau Atmodas pirmajos gados, kad sākām daudz bie�āk sarakstīties un pat sazvanīties, palūdza uzgleznot viņas brāļa, tā pa�a vectēva, kuru nomocīja �ekisti, portretu. Pēc vecā albumā atrastas fotogrāfijas es viņu arī uzgleznoju. I antei ļoti patika, un par �o darbu vīna man labi samaksāja. Pats redzi, kā.

-Vi ņa to ir novērtējusi, kā �odien starptautiskajas izsolēs tiek vērtēti Pikaso, Dalī vai Rembranta darbi. Ne mazāk par mil�jonu, vai ne?

����� Apmēram. Bet ne jau nauda ir galvenais. Kādā naudā tu vari novērtēt cilvēka dvēseles labestību? Kādā � mīlestību? Kādā � sāpes, kāda � izmisumu par tuva cilvēka bojāeju? 1 u domā � tie vēl atliku�ie da�i tūksto�i veco ļau�u, kuri pa�laik mīt da�ādās pasaules malās, �ausmīgi pārdzīvoja, ka iebruku�ie krievi toreiz viņiem atņēma namus, fabrikas, dzirnavas, veikalus un citus īpa�umus? Nē! /.ēl jau, protams, bija, ko nu par to, ta�u tas vēl nekļuva par viņu dzīves lielāko traģēd iju. īstā traģēdija sākās pēc tam, kad viņi apzinājās, ka tā ir prasta laupī��ana, vardarbība un liela netaisnība. Un normālam prātam pilnīgi neaptveramais: tikai tāpēc, ka kaut kas pieder, cilvēku var bargi sodīt un pat bez jebkādas tiesas fiziski iznīcināt! 1 ā- pēc arī �ie vecie cilvēki tik ļoti cen�as mums palīdzēt � kā atse�vi�ķām personām, tā valstij.

���������� Nu jau vairs ne tik ļoti.

����� Man �ķiet, arī viņi ir stipri vīlu�ies, ka Latvija attīstās ne glu�i tā, kā mēs to bijām iedomāju�ies agrāk.

���������� Par ko tavu vectēvu arestēja?

����� Kā jau teicu, mēs dzīvojām laukos. Par ko toreiz pēckara gados latvie�u zemniekus visbie�āk arestēja un 1949. gadā izsū�tīja uz Sibīriju? Galvenokārt par tā saucamo bandītu atbalstī��anu. Bet daudzos gadījumos zemniekam nebija vispār nekādas izvēles iespējas! Mājā ienāca bruņoti vīri un pieprasīja gan ēdienu un pajumti, gan nereti arī paslēpt kādu ievainoto.

���������� Vai tavs vectēvs tikai kādu slēpa vai arī pats darbojās me�ā?

����� I tā, i tā. I e me�ā, te mājās. 1 ā toreiz rīkojās daudzi. Bet viņu kāds nodeva. Starp citu, �eka gandrīz vai visus nacionālos partizānus laika gaitā arestēja, pateicoties provokatoriem, sle�penajiem aģentiem un nodevējiem. Bet mēs, piederīgie, zinām, tiesa, nepilnīgi, ta�u zinām, kas vectēvu un pārējos viņa grupas dalībniekus nodeva. 1 o izdarīja cilvēks, kas bija veiksmīgi iefil- trējies viņu vidū. Mēs zinām tikai �ī nodevēja segvārdu � S/u- denls. 1 a�u ceram kādreiz uzzināt visu patiesību.

1 u to vari uzzināt tūlīt, � es pateicu.

Ai "īta plati iepleta acis un ļoti pārsteigta nenovērsa skatu no manis.

-Ko tu, Leon, zini? � Vi ņai manāmi īedrebejas balss.

����� Ps zinu cilvēku, kas toreiz slēpās aiz segvārda Student:s, � atbildēju. � Bet tev to pateik�u vēlāk. Mazliet pagaidi. Kā sauca tavu vectēvu?

���������� 1 ālis Grīns.

�Kāds ir tavs uzvārds?

� 1 āds pats. Grīna.

���������� Pēc apprecē�anās uzvārdu nemainīji?

-Nē.

�Kāpēc?

������ Arita Grīna tomēr skan labāk nekā Arita Ķirbis.

� Tik tie�ām, � es piekritu. � Bet vēlreiz par tavu vectēvu. M an �ķiet, �eka tapai visus me�us butu iztīrījusi arī bez jebkā�dās savu aģentu īefiltrē�anas partizānu vidū. Cik ilgi viņi vēl spētu noturēties?

� Nezinu. Bet nodot otru cilvēku tomēr ir ārkārtīgi zemiski, � Anta noteica, aizgāja uz citu istabu un drīz atgriezās ar Hcnnesy konjaka pudeli un �āvētu plūmju paciņu. Pēc tam sa�meklēja glāzes, plūmes izbēra uz neliela rozā �ķīvī�a, bet pati apsēdās man iepretim. Viņas jau tā pārāk īsie svārciņi strauji uzrāvās vēl augstāk, atsegdami sievietes slaido kāju erotisko val�dzinājumu visā to pikantajā pievilcībā. Un ne tikai. Ps vēl ilgi nespēju atraut skatienu no �ī sievi�ķīgā daiļuma izpausmes. I ā vien gribējās tūlīt traukties aug�ā, nokrist sievietes priek�ā uz ce�ļiem un galvu atspiest viņas tik ārprātīgi pievilcīgajā klēpī�

�Aizmirsīsim uz brīdi vectēva likteni un atgriezīsimies pie tavas neveiksmīgās laulības. Kur� kuru nodeva? � es prasīju, tikai ar lielām grūtībām beidzot tomēr atraudams skatienu no sievietes tik krā�ņi atsegto kāju aug�daļas, un paskatījos uz viņas ne mazāk pievilcīgo seju. - Es domāju tevi un tavu vīru.

�Mēs viens otru nenodevām, � Anta atbildēja. � Mēs vien�kār�i draudzīgi iz�ķīrāmies.

�Kaut kādam iemeslam ta�u vajadzēja būt.

Arita paskatījās uz mani un pasmaidīja.

� Kā mēs glu�i nemanot, to pat neapliecināju�i ar tradicio�nālo skūpstu, esam pārgāju�i uz tu, tā arī daudzās ģimenēs pa�mazām, it kā nemanāmi iestājas atsve�inā�anās, skaidri jūtams atsalums un kvēla vēlē�anās otru savā tuvumā vairs neredzēt. Vismaz ne katru dienu.

�Tas tomēr ne vienmēr ir tik vienkār�i, � es teicu. � Atsa�lumu un vēlē�anos otru neredzēt parasti rada kāds nopietns iemesls.

-Varbūt, - A rīta domīgi piekrita un ātri izdzēra savu glāzi. � Bet, dārgo ciemiņ, kā ir ar tevi? 1 u esi precējies un, kā

vīrie�u lielākā daļa, negribi laist garām pagadīju�os izdevību piekrāpt sievu?

����� Gandrīz vai uzminēji, � arī es, iztuk�odams glāzīti, sa�cīju. � Es patie�ām �ādu izdevību laist garām negribētu. I a�u bez jebkādas krāp�anas! Mana laulība dro�i vien ir izjukusi daudz agrāk par tavējo.

�������� Patie�ām?

-Vai tas kāds brīnums? Parasta ikdienas situācija.

����� Es gan tā neteiktu, - Arita iebilda. - Ja atļauts zināt, kā- pēc iz�ķīrāties?

����� Kas tur ko slēpt, � sacīju. � Viņa iemīlējās un aizgāja dzī�vot pie cita.

� I ātacl tu viņai biji slikts?

����� Acīmredzot. Ta�u daudzas sievas nepārstāj mīlēt arī sl.k- tos. Pierod vai samierinās.

-Ja tā, tad tur no mīlestības vairs nav ne vēsts, - Arita pa�teica.

����� Un labi vien ir, - es sacīju. - Vai mīlestība daudzus ir da�rījusi laimīgus?

-Tu par to �aubies?

�������� Nē, � atbildēju. � Es to zinu.

�Ko tu zini?

����� Visrūgtāko patiesību, � sacīju. � Mīlestība ir jebkura cil�vēka dzīves lielākā nelaime.

�������� Es skatos, Leon, tev sieva ir pamatīgi ieriebusi, � Anta teica.

����� Ne sevi�ķi, � noraido�i pakratīju galvu. � Ps to vienkār�i nebiju pelnījis.

����� Mēs visi esam pelnīju�i ko labāku, - Anta skumīgi sacīja. - Bērni ir pie viņas?

�Mums nebija bērnu, � es pateicu.

Arita nelielā izbrīnā iepleta jau tā lielās acis.

�Kā tad tā?

�������� Es negribēju.

����� Kāpēc? � Arita, joprojām pārsteigta, iesaucās. - 1 u bēr�nus nevēlējies apzināti?

-Jā.

�Kādēļ?

�Ant� � es lēnīgi sacīju. � Kad tu paņem rokās molbertu, krāsas un pindzeles� Kad mālē gleznu vai radi citu mākslas darbu, tu vienmēr apzinies, kāpēc to dari? Varbūt ne katrreiz, ta�u bie�i kaut siivas zemapziņas līmenī tu vēlies, lai radītais darbs būtu mū�īgs. Un nav izslēgts, ka tā tas var arī notikt. Bet kā ir ar mums? Kā ir ar mu�u bērniem? M es tacu zinām, ka mūsu radītā dzīvība agrāk vai vēlāk aizies bojā. 1 ad kāpēc, Arit?

Vi ņa ilgi klusēja. Ps atkal piepildīju glāzes. Izdzeram. Uz�kodām da�as �āvētas plūmes un nopietni viens uz otru paska�tījāmies. Grūti pateikt, ko viņa par mani tobrīd domāja, ta�u cerēju, ka neko tik sliktu, lai mana vēlē�anās ar viņu pārgulēt izkūpētu kā tikko izsmēķētās cigaretes dūmi.

�Liekas, tu esi pārāk pragmatisks, � Anta bēdīgi seci�nāja. � 1 a�u bērns nerodas mūsu prāta darbības rezultātā, bet gan instinktu, jūtu, apzinātu vēlmju un mīlestības dēl!

-Nu ne! - es iesmējos. - Sādu secinājumu var izteikt vienīgi dzejniece. Varbūt arī jebkura cita vairāk vai mazāk romantiski noskaņota dāma.

�Nez vai visam, kas notiek ar mums, vienmēr vajadzētu mek�lēt kādu racionālu izskaidrojumu, � Arita sacīja. � Ļau�u lielākais vairums vienkār�i dzīvo, par �īm problēmām ne reizi pat neiedomājoties.

� Bet da�reiz nemaz nebūtu slikti arī padomāt, � es teicu. � Zini, Ant, es pats sev da�reiz �ķietu diezgan stulbs. Nē, pa�visam nopietni! Ls daudzko nesaprotu. Nekad pilnībā neesmu spējis izprast sievietes. I a�u tas galu galā varbūt ir pat labi. Kā�pēc man viņas vajadzētu saprast un mēģināt izdibināt būtību, ja nekādi nevaru izprast Cilvēka dzīvei daudz svarīgākas norises. Piemēram, kāpēc cilvēks tik bie�i nespēj apvaldīt naidu, dus�mas, greizsirdību, seksuālo tieksmi? Kāpēc cilvēks bez īpa�as vajadzības tik bie�i ir vardarbīgs? Piemēram, biju�ie pēckara me�avīri tagad sevi dēvē par Latvijas brīvības cīnītājiem, un viņiem tiek piedoti visi biju�ie grēki. Ls nesaku, ka tas ir slikti. Ps saku, ka tas nav ne taisnīgi, ne godīgi. Vai esi ievērojusi, ka, i/.rādās, visa mūsu rado�ā inteliģence padomju laikā ir bijusi, gan it kā slēptā veidā, opozīcijā varai! Var jau būt. Vai mēs va�ram zināt, ko katrs toreiz īstenībā domājis, rakstot di�us, padomju iekārtu slavino�us romānus, gleznojot darba varoņus, dzejojot par brīvību Padomju Savienībā vai sacerot simfonijas un kantātes, veltītas boļ�eviku revolūcijas vadoņiem. M an tas viss tomēr atgādina lētu liekulības tirgu, kur, kā jau bazārā, cilvēki ar savu izdomāto varonīgo pagātni grib labi nopelnīt.

Apklusu, un man pēk�ņi uznāca dusmas pa�am uz sevi. Manā priek�ā, augsti atsegusi garās kājas un bie�i koķeti pa�smaidot, sē� brīni�ķīga sieviete, nemaz neslēpjot, nē, tie�i otrādi � arvien atklātāk izrādot savu seksualitāti, bet es laikā, kad man viņu jau sen vajadzēja pavest, klāstu savus uzskatus, kas viņai var būt arī nepieņemami vai pat nepatīkami.

�Piedod, Arit, � es klusi teicu un atkal ātri piepildīju glā�zes. � Ps par daudz aizrāvos. Dro�i vien nevajadzēja. Kāpēc gan tev zināt, ko es par �īm lietām domāju?

�Nē, Leon, bija ļoti interesanti, � Arita sacīja un nesteidzo�ties paņēma glāzi. � Vienīgi par tiem partizāniem� Ps, pie�mēram, nedomāju, ka visus vajadzētu saukt par vardarbīgiem, ja viņi patie�ām kādu partorgu arī no�āva� Tā vienkār�i toreiz vajadzēja.

�Protams, bija nelie�i kā vienā, tā otrā pusē, � es teicu. � Daudzi varbūt arī bija pelnīju�i nāvi. 1 a�u� tas viss bija absolūti bezjēdzīgi. Pilnīgi veltīgi.

Arita ar redzamu baudu iztuk�oja glāzi un nopietni parau�dzījās uz. mani.

�Doma laukumā Raimonds teica� Un tu ta�u arī� Tevi pirms gada tiesāja tie�i par uzskatiem, ka visi nacionālie par�tizāni bija�

�Ne tikai. Galvenais iemesls tiesas procesa ierosinā�anai bija manis publicēta ziņa par kāda �odienas varoņa piedalī�a�nos masveida slepkavībā.

-Kad tas notika?

�Sen, Arit, ļoti sen! 1941. gada vasarā, kad krievi jau bija aizbēgu�i, bet vācie�i vēl nebija atnāku�i. 1 oreiz uz da�ām dienām Valmierā visa vara pilnībā piederēja vietējai pa�aizsar�dzības grupai. Da�i tās dalībnieki joprojām ir dzīvi.

�Es toreiz par tavu prāvu lasīju presē, � Arita teica. � Man atmiņā vairāk gan paliku�i pārmetumi, ka tu visus toreizējos me��abrāļus esi nosaucis par bandītiem. Teik�u atklāti � arī mani tas aizskāra. Kā nekā mans vectēvs ta�u arī bija nacionālais partizāns!

�Nē, Arit, ne visus! � strauji iebildu. � Es nekad neesmu apgalvojis, ka visi toreizejie inc�abraļi dēvējami par bandītiem!

1 as ir absurds. Vajag rūpīgāk izlasīt, ko toreiz rakstīju. Man �o vainu tiesā centās piesiet gan prokurors, gan arī biju�o me�a�brāļu nolīgtais pārcentīgais sabiedriskais apsūdzētājs Vitolds Prancāns.

-Vai tu tagad pret saviem apsūdzētajiem izjūti naidu?

-Ne pret visiem. It sevi�ķi jau tāpēc, ka cietumsodu man to�mēr nepiesprieda. Es izjūtu dziļu riebumu vienīgi pret Vitoldu Prancānu.

�Kāpēc tie�i pret viņu? Vai tad Prancāns skaitījās ap�sūdzības puses dalīb nieks?

�Protams! Bet nejau tāpēc! Arit! Sis vecais Prancāns vien�kār�i ir pēdējais nelietis! � es paskaidroju un strauji izdzēru glāzi. -Vi ņu vajadzēja no�aut vai publiski pakārt Doma lau�kumā! Varētu arī pie Brīvības pieminekļa! Mātes Latvijas priek�ā.

Arita domīgi pa�ūpoja galvu, sameklēja cigareti un aizsmē�ķēja.

Ps atkal iedzēru un par �o lietu vairs negribēju runāt. No��ēloju, ka vispār tai biju pieskāries. Bet nu tā jāaizmirst. Jā�bauda �is mirklis. Jāizbauda �ī sieviete. Jūtu, viņa jau sen gaida apklustam manus runas plūdus un nepacietībā tvīkst pēc manu roku pieskārieniem. Alkohols �o vēlmi pastiprinājis. Piekās, ka bez glezno�anas viņas galvenais vaļasprieks ir sekss.

Tā ari bija. Aritai ne prātā nenaca atteikt, kā da�reiz to nā�cies piedzīvot, kad sieviete, vadoties tikai pēc viņai vien sapro�tamas loģikas, pēc da�u stundu pazī�anās kautri nolai� actiņas un tuvību tomēr atsaka: "Mīļais, ne jau uzreiz pirmajā va�karā� Atnāc rīt! I ad es vismaz nejutī�os kā ielasmeita�"

Arita neko tādu neteica. Viņa negribēja ne pa�as, ne manās acīs izskatīties sliktāka vai labāka, nekā patiesībā bija. Viņa ļāva sevi lēnām izģērbt, jau �ajā tik ļoti pierastajā procesā sajūtot zināmu baudu, tad nepacietīgi vēroja, kā no drēbēm atbrīvojos es, un, viegli iekliegdamās, atdevās man ar tik spēcīgu kaisles uzliesmojumu, it kā �o mirkli būtu gaidījusi tūksto� gadus.

Kad beidzām mīlēties, mēs vēl ilgi neizkāpām no gultas. Pie�nāca vakars, un mēs nolēmām, ka tagad vispār nav vērts pār�vietoties kaut kur citur. 1 epat kopīgi sagaidīsim arī rītu. Anta kaut kur sameklēja vēl vienu konjaka pudeli, ieslēdza televizoru, mēs iekārtojāmies ērtāk, paretam iedzērām un, īsi komentēdami redzēto, skatījāmies Panorāmu. Ziņu nobeigumā pēk�ņi pāri visam ekrānam parādījās liels uzraksts

Policijas paziņojums,

tad sekoja diktores vārdi:

"Sakarā ar ļoti smagu noziegumu, kas �odien noticis Rīgā, policija uz aizdomu pamata par tā izdarī�anu meklē pazīstamo �urnālistu Leonu Navarski. Policija lūdz visus, kuriem kaut kas ir zināms par pa�reizējo Peona Navarska atra�anās vietu vai ir cita informācija, nekavējoties par to ziņot policijai pa telefonu 7226343, 72 19390, 02 vai doties personīgi uz tuvāko policijas nodaļu. Anonimitāte garantēta."

Arita spēji satrūkās un ar plati ieplestām acīm skatījās uz mani.

������� Tas esi tu? � viņa jautāja.

Ps uz mirkli jutos galīgi apstulbis.

������� Vai vīni mekle tevi? � Arita nedaudz drebo�a balsi atkār�toja.

�Rādās, ka mani, � es domīgi teicu. � Baigi ātri norea�ģēju�i.

�Leon� � Anta gandrīz vai �ukstus vērsās pie manis, un es redzēju, ka viņa ir ne tikai pārsteigta, bet arī krietni nobiju�sies. � Ko tu esi izdarījis?

Da�us brī�us klusēju, tad apmierināti pasmaidīju.

�Neko īpa�u, Ant. Nebaidies! Vienkār�i kāds cilvēks ir sa�ņēmis pelnīto sodu�

j

Kad Alfons Noviks ienāca kabinetā, vecākais izmeklētājs Jakovs Sumskis ātri piecēlās un uz mirkli sastinga miera stājā.

Tā negadījās bie�i, ka pats varenais NKVD komisārs nakts vidū staigātu pa kabinetiem uvi pārbaudītu padotos.

Arī Vitolds P rancāns lēnam pagrieza galvu uz durvju pusi, ieraudzīja ienācēju un tūlīt baismi nodomāja, ka ieradies vēl viens sitējs. Vitolds aplaizīja asiņojo�ās lūpas, atkal izjuta spē�cīgas bailes un dziļu no�ēlu, ka savā laikā bija saticis un sācis draudzēties ar Valēriju�

1 ā arī ir, kā to apgalvoju�i daudzi gudri cilvēki, viņ� rūgti nodomāja. Sievietes mums nes tikai nelaimi�

-Ka s tas par putnu? � Noviks, da�us brī�us pavērojis krietni sadauzīto Vitoldu, jautāja.

� Sīks smerdelis, - Sumskis paskaidroja. - Vitolds Pran�cāns. Zināja par "Cīņas grupiis Latvijas atbrīvo�anai" pastā�vē�anu, bet neko, maita, neziņoja.

Noviks pienāca pie rakstāmgalda un cie�i paskatījās uz ares�tēto jaunekli.

� Kāpēc klusēji? � viņ� prasīja. Balss bija mīksta un nekādas nāves bailes vēl neizraisīja.

�r.s nezināju, ka vīniem tas ir tik nopietni,*� Vitolds atbildēja.

� Zināt jau zināja gan! - Sumskis asi iebilda. - 1 ai grupā darbojās viņa meitene, un tāpēc viņ� mīlestības vārdā nodeva dzimteni�

Noviks atkal cie�i un ilgi skatījās uz arestantu, savukārt Vitolds pēk�ņi atcerējās, ka �o cilvēku militārajā formas tērpā ir redzējis� kaut kad daudz agrāk un bez formas.

Iespējams, ka Noviks domāja glu�i tāpat - diez kur es �o puisi esmu sastapis jau agrāk?

�Prancāns� � komisārs domīgi novilka. � Latgalietis?

-Jā.

���������� No kuras puses?

���������� No Maku�ānu sād�as. Tas ir netālu no Audriņiem.

������ 1 āpēc domāju, kur es �o purnu esmu jau redzējis, � Noviks iesaucās. � 1 ēvs Kazimirs?

���������� Jā, � Vitolds apstiprino�i pamāja ar galvu.

���������� Māsa Aldona?

� Tā ir.

���������� Vai tā pati, kas mācījās Ludzas vidusskolā?

������ 1 ā pati, - Vitolds atkal apstiprināja. - Ludzā dzīvo mūsu tēvamāsa Marija, un Aldonai bija, kur mācību laikā apmesties.

Noviks pasmaidīja. Uzreiz uzplaiksnījās patīkamas un ļoti siltas atmiņas par bērnību Ludzas apriņķa Pu�mucovas sād�ā, kur viņ� dzīvoja kopā ar diviem brāļiem; Ludzas valsts vidus�skola, kur ar literatūras skolotāja palīdzību pirmo reizi iepazinās ne tikai ar marksisma un komunisma idejām, kas viņam taisnī�guma dēļ �ķita ļoti pieņemamas, bet sastapa arī visai pievilcīgo I 1. klases skolnieci Aldonu Prancāni. Radās pirmā mīlestība. 1 as bija neprātīgas kaislības laiks, ko abiem pilnībā tomēr ārēji izpaust liedza stingrā Romas Katoļu baznīcas dogmatiski reli�ģiskā audzinā�ana gan jauno cilvēku ģimenē, gan skolā. Un tomēr! Daba un jaunie�u mīlestība darīja savu. Vi ņi jutas kā balti putni, kas trauksmaini lido pretim uzleco�ai saulei�

Pēc vidusskolas beig�anas Aldona jauno un, kā toreiz viņai �ķita, mū�a draugu Alfonu uzaicināja arī pie sevis uz Prancānu majarn. V. nas vecāki Alfonu Noviku uzņēma ar latgalie�iem vien piemīto�o viesmīlību un neliekuļotu sirsnību. Jaunais ci lvēks gan bija pamaza auguma, nedaudz drukns un latgalie�u vairā ku�rnam raksturīgu apaļu seju, ta�u atstāja pieklājīga, gudra un neparasti enerģiska cilvēka iespaidu, � tāds viņ� tolaik arī bija.

Vakarā, kad Aldonas māte Valentīna ciemiņam klāja gultu gala istabā, meita diezgan demonstratīvi izgāja no mājas un kopā ar Alfonu devās gulēt tuvējā siena �ķūnī�

Māte bija �okā. Viņa uzreiz griezās pēc palīdzības pie Dieva, meta krustus un dusmīgi domāja, ka tā arī ir, kā bija pa�redzējusi, � pilsēta un skola cilvēkus tikai samaitā�

Ta�u arī �ī, tāpat kā gandrīz vai visas pirmās mīlestības, nevilkās, kā bija iecerēts, mū�ības garumā, bet diezgan strauji aprāvās jau tā pa�a gada rudenī.

Alfons Noviks sāka aktīvu nelegālu darbību�

1926. gada 20. janvāra naktī viņ� slepeni [jāriet Latvijas� PSRS robe�u un strādnieku sapņu valstī uzturas līdz jūnijam. Sai laikā viņ� Padomju Savienības OGPU (�ekā) ir izteicis vēlmi būt par tās aģentu un Latvijā cīnīties pret netaisnīgo bur��uāzisko valsts iekārtu�

Un Altons Noviks, tobrīd stāvot �ekas 623. kabineta vidū un uzmanīgi vērojot Aldonas jaunākā brāļa Vitolda sadauzīto seju, vēl atcerējās, kā viņ� 1928. gadā bija iestājies Latvijas Univer�sitātes Vēstures fakultātē, ta�u nelegālas darbības dēļ 1932. gadā mācības [pārtraucis un latvie�u strādnieku delegācijas sastāvā ieradies Padomju Savienībā. I ur tad viņ� arī iestājās komunis�tiskajā partijā un atgriezies sāka vadīt Daugavpils apgabala komjaunatnes organizāciju.

Skatoties uz asiņaino un tik acīmredzami pārbiju�os Vitoldu, Noviks vēl atcerējās arī pa�a bie�os arestus, kad ne vienreiz vien Daugavpils policijā tāpat tika diezgan pamatīgi piekauts, un 1934. gada 23. aprīļa Daugavpils apgabaltiesas spriedumu, ar ko viņam par pretvalstisku darbību tika piespriesti 8 gadi spaidu darbos�

Tagad, I 94 1. gada jūnijā, par pretvalstisku darbību viņa va�dītajā iestādē savukārt dauzīja citus� 1 as Novikā radīja patī�kamu gandarījuma izjūtu, ko viņ� sevī saglabāja līdz pat deviņ�desmito gadu sākumam, kad atkal pēk�ņi vēsturiskā situācija strauji mainījās un mainījās pati Latvijas valsts�

Vai cilvēkam vispār ir iespējams �ādos negaidītos vēstures klu- pienos vienmēr palikt tādam, lai varas, kas periodiski nomaina cita citu, vīnu nekad nespētu apsūdzēt kādā politiskā noziegumā?

Bet, ja nu kāds ari spēj ar veselu ādu nemainīgs izsprukt cauri sabiedriski politisko iekārtu maiņu d�ungļiem, tad da�reiz varbūt vienīgi tie, kas ir mēmi, kurli, akli, paralizēti vai garīgi atpaliku�i. 1 a�u visbie�āk, lai cilvēks paliktu nesodīts un dzīvs, viņam par to nākas maksāt melnu nodevēja naudu.

�Es �o zelli paņemu pie sevis, � Noviks pateica Suinskim un ar roku pamāja Vitoldam. � Celies! M an ar tevi būs speciāla saruna!

Vitolds, sāpes apspiezdams, lēnām piecēlās un sekoja No- vikam uz tre�o stāvu, kur atradās viņa kabinets. 1 as salīdzinā�jumā ar Sumska darbavietu bija daudz labāk iekārtots � grīdu sedza pat mīksts paklājs, pie liela rakstāmgalda atradās vēl viens galds ar divām krēslu ri nd am, bet nedau dz atstatus � divi ar melnu ādu pārvilkti klubkrēsli. Vienā no kabineta stūriem ne�tālu no loga stāvēja pat neliels postaments, uz kura krā�ņojās liels māla pods ar tur iedēstītu un tobrīd ziedo�u puķi.

�Sēdies! � Noviks pavēlēja.

Vitolds, vairākas reizes klusi ievaidēdamies, apsēdās un atkal, izjuzdams spēcīgas bailes, satraukti skatījās uz kabineta saimnieku. 1 ik daudz Vitolds saprata, ka �is druknais, uzkrīto�i jauneklīgā izskata cilvēks te ir liels priek�nieks. Un vēl Vitolds apjēdza, ka acīmredzot tas ir tas pats puisis, kas pirms desmit gadiem vasarā bija atbraucis ciemos pie Aldonas un taisījās vīnu it kā pat precēt�

������� Vai zini, kas es esmu? � Noviks negaidīti prasīja.

�Nē, - Vitolds kl usi atbildēja.

� Mani sauc Alfons Noviks, � sve�ais sacīja. � Esmu Lat�vijas Padomju Sociālistiskās Republikas iek�lietu tautas komi�sārs, LPSR Augstākās Padomes deputāts un Valdības locek�lis! Par mani te Latvija neviena augstāka nav! Ne Lācis, ne Kirhen�teins un pat ne Kalnbērziņ�! Ja gribētu, es ikvienu no viņiem jebkurā brīdī varu iesviest mūsu kantora pagrabā, nemaz nerunājot par tik sīkām utīm kā tu, Prancān, un pārējie pretpadomju elementi! Ta�u kādreiz es mīlēju tavu māsu, un tas toreiz bija ļoti nopietni. Psmu ciemojies arī jūsu mājā. Atceros, tavi vecāki bija labi un sirsnīgi ļaudis, tēvs un vecā�kais brālis Aloizs � revolucionāri noskaņoti, bet ko tu, maita, dari?!

����� Neko, - Vitolds, no pēk�ņā uzbrēciena nobijies vel vairak, iekunkstējās. � 1 ieiet, es nekur neesmu bijis iesaistīts�

�Bet zināji?

-Tā nejausi iznaca�

�Meitenes dēļ?

Vitolds piekrīto�i pamāja.

�Mīli viņu?

Vitolds vēlreiz klusējot palocīja galvu.

��������� Viņas vārds, uzvārds, nodarbo�anās?

��������� Valērija Gabrāne, studente. Rēzekniete�

Noviks aizsmēķēja papirosu, mazliet nervozi vairākas reizes �ķērsoja kabinetu, tad apsēdās pie rakstāmgalda un da�us brī��us nicīgi vēroja pretim sēdo�o arestantu.

����� Abi jūs esat latgalie�i� � Noviks kā no�ēlodams sacīja. � Mēs visi tur no laika gala esam biju�i nabagu nabagi� Gan cara laikā, gan pie U1 maņa. Un tagad, kad padomju vara mums, visiem trūcīgajiem un mū�īgi apspiestajiem, ir devusi vienreizēji labu iespēju pēc gadsimtiem ilgu�ās apspiestības un pazemo�anas beidzot lepni izslieties stāvus un sākt dzīvot cil�vēka cienīgu dzīvi� Ko jūs, nelie�i, darāt?! Jūs tam visam no�stājaties pretim! Jūs gribat, lai Latvijā kungi atkal būtu izvirtu�ie bur�uji, fabrikanti, tirgotāji un pērkamie politiķi?! Kāpēc, Vitold P. ancan? Kapec tu, agrak beztiesiska un nabadzīga lat�galie�a dēls, ar savu pretvalstisko darbību tagad gribi tiem cil�vēkmīlestību jau sen zaudēju�ajiem naudas maisiem palīdzēt atgūt tik ilgi un netaisnīgi piedero�o varu?! Atbildi!

Vitold s vairākkart aplaizīja nu jau nedaudz apkaltu�as lūpas un lūdzo�i paskatījās uz Noviku.

������ Ps nekad neko tādu neesmu gribējis, � viņ� jau nedaudz skaļākā balsī teica. � Ticiet! Ps jūs lūdzu! Lsrnu pilnīgi bez vainas�

Noviks dusmīgi nozibsnīja ar acīm un tūlīt stijjri pārvērstā balsī uzkliedza:

����� Ja tu vēlreiz kaut �ukstus ieminēsies par savu nevainī�gumu� Tūlīt atkal atradīsies Sumska rīcībā, un viņ� no tevis piecu minū�u laikā iztaisīs jēlu kotleti! Saprati?

Vitolds vairākkārt piekrīto�i pamāja ar galvu.

������� Vai tu vispār zini, ko mēs darām ar tādiem kā tu? � Noviks negaidīti jautāja. � 1 āpat ar tādām nacionālistisko ideju apsēs�tām, kāda ir tava Valērija?

� 1 agad apmēram zinu, � Vitolds atbildēja.

�Neko tu nezini! � Noviks, indīgi smīnot, novi Ika. - Tas, kas pagaidām ir ticis tev, nav pilnīgi nekas salīdzinājumā ar to, kas tevi tuvākajās dienās tikai vēl gaida.

Pēc �iem atklātajiem draudiem Vitolds nodrebēja un, tomēr gaidīdams �ēlastību, lūdzo�i skatījās uz Noviku, kas laikam pa�tie�ām tolaik Latvijā jutās tikpat varens kā Dievs.

� Bet, biedri komisār� � Vitolds drebo�ā balsī �ukstēja. -Es patiesām�

�Zinu! � Noviks spēji aprāva. � No astoņiem arestētajiem "Cīņas grupas Latvijas atbrīvo�anai" dalībniekiem neviens tevi nav nosaucis kā līdzdarboni. I as tiesa. Sai gadījumā es ticu gan viņiem, gan tev. Bet tu klusēji! I u par viņiem zināji, tomēr turēji mēli aiz zobiem! 1 u tūlīt neatnāci pie mums kā godīgs, apzinīgs padomju jaunietis un neziņoji par �īs nelegālās, bru�ņotās pretpadomju grupas pastāvē�anu, bet mīlas ilgās tvīki pēc savas nacionālistisko ideju apsēstās Valērijas! Kauns un no�ē�lojami! Vai zini, kāds sods tev par to pienākas?

�Es jums apsolu, ka nekad vairs� � Vitolda balss trīcēja vēl uzkrīto�āk un arī skats kļuva �ēlabaināks.

� Par to draud nāvessods! � Noviks draudīgā balsī atgadi- nāja. � Mums te nav vajadzīga pat nekāda tiesa! Mēs pa�i esam gan likums, gan tiesne�i! 1 urpmākajā pratinā�anas laikā tiksi tā apstrādāts, ka tevi vairs nepazīs pat māte! Vai arī tūlīt pat varu tevi novest pagrabā, kur speciāli iekārtotā kamerā tiksi no�auts! Vitold Prancān, vai tu to apjēdz? 1 u patiesībā pa�laik dzīvo sava īsā mū�a pēdējās minūtes!

Vitoldu pēk�ņi sāka kratīt te auksti, te karsti drebuļi. Visu viņa apziņu pārņēma izmisums un baigas �ausmas. Viņ� nekad nebija spējis iedomāties, ka dzīve, vēl nemaz tā īsti nesākusies, var tik ātri un vienkār�i beigties. Vitolds vēlreiz aplaizīja lūpas, no deguna atkal nez kāpēc sāka tecēt asinis, viņ� joprojām trīcēja un bija ar mieru tūlīt piecelties, nokrist �ī varenā, diev- veidīgā cilvēka priek�ā uz ceļiem un raudot izlūgties �ēlastību�

1 a�u liktenis Vitoldam aiztaupīja �o pazemojo�o rīcību. No�viks pats, redzot Vitolda nobālu�ajā sejā nāves bailes, piecēlās, apgāja apkārt rakstāmgaldam, apsēdās uz tā ārējās malas un ilgi nopietni skatījās uz puisi, kura māsu viņ� vēl nesenā pagātnē bija tik kaislīgi mīlējis� Sīs Novika atmiņas patiesībā toreiz arī izglāba Vitolda Prancāna dzīvību, ja neskaita, protams, pa�a Vitolda turpmāko rīci bu�

������ Ps skatos, Prancān, mirt tev tā kā tomēr negribas, vai ta? � Noviks jautāja.

� Pie�i tā, � Vitolds apstiprināja. � Man ta�u vēl nav pat deviņpadsmit gadu�

�Drīz būs?

�Pēc desmit dienām.

-Es tev dzim�anas dienā varu pasniegt brīni�ķīgi skaistu da- vanu, ko nespēsi aizmirst visu turpmāko mū�u! � Noviks pie�dāvāja. � Ps tev uzdāvinā�u kaut ko tādu, ko parasti cilvēkiem dāvina vienīgi Dievs! Gribi?

�Gribu� � Vitolds uztraucies �ukstēja. � Pat ļoti�

������ Vai nevēlies zināt, kas tā ir par dāvanu?

������ Vēlos un ceru�

-Es tev uzdāvinā�u dzīvību, � Noviks negaidīti noteica. � Ta�u jebkura dāvana ir jānopelna� Labi vai slikti, bet ne�viens neko tā vienkār�i otram tomēr nedāvina. Vienmēr dāvinā�tājs no apdāvinātā grib sagaidīt kaut ko arī pretim. Nemaz nerunājot par situāciju, kad dzīvība tiek dāvināta simtprocentīgi nāvei nolemtajam� Bet, kā jau teicu, tas nekad nenotiek vienkār�i tāpat � �ēlastības vai plikas cilvēkmīlestības vārdā. Vienmēr par to ir jāmaksā. Jāmaksā ar savu dvēseli, kalpo�anu idejai vai arī rīcību, kas gan daudziem var nest nāvi, toties pats savu sirdsapziņu vari atbrīvot 110 kapitālistiskās pasaules tik ļoti propagandētā abstraktā humānisma puvekļiem, to pārvēr�ot tēraudcietā pārliecībā, ka turpmāk savu dzīvi ziedosi nevis baznīcas sludinātajai vispārējai cilvēkmīlestībai, bet gan naidam pret visas pasaules darbaļau�u apspiedējiem! Saprati?

�Mazliet� - Vitolds atkal �ukstēja, jo patie�ām neko daudz no Novika sacītā nesaprata.

�Prancān, ja gribi dzīvot, tev pa�laik ir jāizvēlas � vai nu ar augsti paceltu galvu doties uz no�au�anas kameru, vai arī ap�sēsties pie �ī rakstāmgalda un uz mana vārda uzrakstīt ziņojumu (apliecinājumu), ka Valērija Gabrāne bija aktīva teroristiskās organizācijas dalībniece un mēģināja �īs grupas darbībā iesaistīt arī tevi. Un vēl uz atsevi�ķas lapas, lūdzu, uzraksti solījumu, ka ar �odienu, neviena nepiespiests, labprātīgi un uz mū�īgiem lai�kiem kļūsti par LPSR Iek�lietu tautas komisariāta un manu, Alfona Novika, personīgo aģentu (slepeno ziņotāju) ar seg�vārdu Students, apsolot un zvērot, ka līdz pat mū�a beigām ap�zinīgi un godīgi izpildīsi valsts dro�ības orgānu jebkuru uzde�vumu un pavēli� Padomā!

Vitolds domāja. Viņam kļuva bezgala �ēl pa�am sevis, �ēl Valērijas, �ēl tēva, mātes, māsas un brāļa un �ēl savas jaunības un studenta dzīves, un �ēl skaistās Latgales dabas ainavas, vecāku māju, pļavu un tuvējā me�a un upes, un baltā zirga un melnā suņa �igāna, un visu savu sapņu, cerību un ilgu, un pirmā Valērijas skūpsta un savu roku pēdējā pieskāriena mei�tenes krūtīm, un sava joprojām dzeļo�i sāpīgā ķermeņa un tik īsi, tik ārprātīgi īsi nodzīvotā mū�a. Deviņpadsmit gadi� Kā�pēc man neizmantot �o vienreizēji laimīgo iespēju tomēr palikt dzīvam? Kāpēc ne? Ja nepiekritī�u Novika priek�likumam un kā nesalauzts cīnītājs par Latvijas valsts brīvību un neatkarību ļau�u sevi nogalināt, vai maz kāds par �o varoņdarbu kādreiz uzzinās ? Nekad! Neviens! Vai labāk tomēr nav palikt dzīvam, nevis būt vienam no tūksto� nezināmajiem �ekas upuriem? Un pat ja zināmiem! Vai es pats savu dzīvību nevaru vērtēt daudz augstāk par citu, man sve�u cilvēku dzīvībām? Kas vispār ir no�devība? Kā daudzkas cits uz �īs pasaules � tikai abstrakts jēdziens. Vieni to var uzskatīt kā nekrietnu, dro�i vien pat ļoti nelietīgu rīcību, turpretī citu acīs un citos apstākļos �āda rīcība noteikti var tikt vērtēta kā godīga un apzinīga savas valsts pil�soņa pienākuma izpilde! Vērtējums vienmēr būs atkarīgs no tā, kuras puses labā un kā interesēs �ī nodevība tiks izdarīta. Un viss! Bez jebkādas morāles, Dieva piesauk�anas un sirdsapziņas plosī�anas! Kā pre�u apmaiņa tirgū � tu man �ito, es tev to! Pa�saules vēsture un civilizācijas attīstība liecina, ka citi kritēriji nemaz nepastāv! Politika vienmēr ir bijusi, ir un būs viens vie�nīgs veikala darījums. Mainās tikai pārdevēji, pircēji un cenas. Bet jēdzieni un postulāti, kurus mēs apzīmējam ar vārdiem � godīgums, cēlums, pa�aizliedzība, gara stiprums, idejiskā pār�liecība, tīra sirdsapziņa, nacionālā pa�apziņa, tautas un valsts intereses un pat tēvzemes mīlestība � nav nekas vairāk kā garā sīku, bet bravūrīgu inteliģentiņu izdomājums, lai pa�i, �os saukļus izkliedzot, kaut uz brīdi kļūtu lielāki!

Jā, es pa�laik padodos. Nu un tad? Vai tas obligāti nozīmē, ka es bū�u arī zaudētājs? Nē! Es bū�u uzvarētājs jau ar to vien, ka palik�u dzīvs. Un varē�u darīt gan sliktos, gan labos darbus tik ilgi, kamēr varbūt citas varas pārstāvis mani pieliks pie sienas, nedodot nekādu izvēli!

Noviks piecēlās un vairākas minūtes, kārtējo reizi aizsmēķē�dams papirosu Bclomorķanal, staigāja pa kabinetu, līdz atkal nostājās iepretim tagad jau gan fiziski, gan garīgi salauztajam Vitoldam.

�Nu ko, izdomāji? � Noviks skarbi painteresējās.

-Jā, - Vitolds kl usi, ka kaunēdamies no atbildes, sacīja.

-�� Esmu ar mieru. Vienīgi�

�Kas vēl?

� Kas notiks ar tiem� � Vitolds dzijāk ierāvu elpu, - nu, tiem "Cīņas grupas Latvijas atbrīvo�anai" dalībniekiem? � Vitolds, ļoti satraukts, rijot siekalas, prasīja. � Viņus tiesās?

�Stipri �aubos, � Noviks atklāti atbildēja. � Visticamāk, it sevi�ķi ņemot vērā saspringto starptautisko stāvokli, viņi tiks no �auti. Nav slikti, Prancān, atcerēties, ka padomju vara pret sa�viem ienaidniekiem vienmēr ir bijusi un būs ārkārtīgi barga! Mēs nevienam neko nepiedodami

�Biedri komisār� � Vitolds atkal lūdzo�i vērsās pie varenā gan viņa, gan simtiem citu cilvēku dzīvības un nāves izlēmēja.

� Ls jūs gribētu lūgt� ja vispār drīkst lūgt� Vai jūs Valēriju

)

Gabrāni tomēr nevarētu pa�ēlot? Viņa ta�u ir tik jauna un skaista! Un noteikti tur iesaistīta pret pa�as gribu!

Noviks indīgi iesmējās un ar interesi paskatījās uz jauno puisi.

�Mīli viņu?

Vitolds apliecino�i pamāja.

�Kaut arī viņa pirmā mums nosauca visu �īs teroristiskās grupas dalībnieku vārdus un pateica, ka mēģinājusi tur iesaistīt arī tevi?! � Noviks izsmejo�i jautāja.

Vitolds drūmi klusēja. Viņ� pret Valēriju izjuta gan lielu �ē�lumu, ka arī viņai jāatrodas �ai briesmīgajā iestādē, gan turpat vai naidu, ka toreiz meitene nebija paklausījusi un tikai viņas atzī��anās dēj tagad Vitoldam ir jāpārcie� tas, ko viņ� pa�laik pārcie�.

�Pj pie rakstāmgalda un raksti visu, ko zināji par grupas pa�stāvē�anu un kāpēc par to neziņoji valsts dro�ības iestādēm! Pēc tam paņem otru papīra lapu, uz tās apliecini vēlē�anos apzinīgi kalpot padomju varai, būt par slepeno aģentu un līdz mū�a ga�lam izpildīt jebkuru priek�niecības uzdevumu! � Noviks pavē�lēja. � Un man saki lielu lielo paldies, ka nelieku tev pa�rocīgi no�aut to Valēriju Gabrāni, lai tu varētu patiesi apliecināt savu uzticību.

Vitolds drebēdams lēnām piecēlās un, apsēdies Novika krēslā, paņēma tur noliktās divas papīra lapas, spalvaskātu un ar manāmi trīco�u roku sāka rakstīt� Un trīcēja arī sirds. Un drebēja katra smadzeņu �ūna un elpas vilciens. Vitolds skaidri apzinājās, ka, aprakstīdams �īs divas nieka papīra lapas un zem uzrakstītā vēl palikdams savu parakstu, viņ� �ai brīdī pilnīgi izmaina savu eso�o un turpmāko dzīvi� 1 a�u tikpat skaidri sa�prata: ja to nedarītu, vienalga, piespiests vai labprātīgi, tad viņam nekādas dzīves vairs nebūtu vispār �

Nav vērts spriedelēt, kā būtu labāk, pareizāk, taisnīgāk vai godīgāk. Par to, sē�ot dro�ībā, var gudri filozofēt akadēmiski izglītoti ļaudis, kuri nekad pa īstam nav izjutu�i ne drausmīgas fiziskas sāpes, ne izmisumu un bailes, ne arī to, kā aukstā nāves elpa skar tik satraukti puksto�o sirdi un visu tavu būtību�

Diez vai kāds var ļoti nosodīt to, kur� visiem iespējamiem līdzekļiem cīnās par savu turpmāko esību, � pat par citu cilvēku dzīvības cenu� Jā, tas ir pretīgi! Jā, no vispārpieņemtā ētikas un morāles viedokļa tas ir gļēvi, negodīgi un ļoti zemiski! Jā! 1 ā tas ir! Ta�u cēlos kristīgās morāles postulātus daudzi spēj atce�rēties un skaļi sludināt tikai tad, kad pa�iem nav jāstāv �ādas drausmīgas izvēles priek�ā! Būdams vesels un paēdis, nejūtot ne mazākās briesmas ne par sevi, ne saviem tuviniekiem, atrazda�mies siltumā un pilnīgā dro�ībā, cilvēks dzīvi vispār un morālās vērtības atsevi�ķi vienmēr apzināsies at�ķirīgi nekā tas, kas, izsalcis, slāpju mocīts, sasists, pazemots un moko�as nāves �aus�mināts, pēdējā brīdī tomēr mēģina satvert kaut vai to trauslo cerību salmiņu, kas varbūt vismaz tuvākajā laikā vēl neļaus viņu ieraut baismīgajā nebūtības atvarā�

Rūpīgi izlasījis Vitolda aprakstītās lapas, Noviks to, kur ap�cietinātais jauneklis bija darījis zināmu NKVD visu par Va- lēriju Gabrāni, ielika kādā mapē uz rakstāmgalda, bet otru, kur Vītolds Prancāns apsolās turpmāk kā slepenais NKVD aģents ar segvārdu Students sadarboties ar valsts dro�ības orgāniem, citiem par to nekad neizpaust un uzticīgi, ne�ēlojot pat dzīvību, kalpot padomju varai, tās vadoņiem un gai�ajiem komunisma ideāliem, ieslēdza vienā no diviem seifiem, kas atradās turpat pie sienas aiz rakstāmgalda.

� Prātīgi darīji, Prancān! � Noviks uzslavēja. � Man prieks par tevi! Latgalie�iem jāturas kopā gan kā novadniekiem, gan kā katoļiem, gan kā cīnītājiem par padomju varas nostiprinā��anu! M ums, nabadzīgu Latgales zemnieku dēliem, Rīgas un citu pilsētu satrunēju�ajai bur�uāzijai, visiem tiem lielmanī�gajiem lauku bud�iem un pērkamajai inteliģencei jāparāda, kas tagad Latvijā ir īstie saimnieki! Tie esam mēs, Vitold Prancān! Pilsētu strādnieki un Latgales trūcīgākie zemnieki! Gadsimtiem apspiesti, pazemoti un mū�īgi bagātnieku kalpi! Bet nu viss! Di�ās Preses balles un citi izvirtu�ās sabiedrības prieki ir bei�gu�ies! 1 agad līksmosim mēs! Un mūsu dzīres būs tik bries�mīgas, ka tās atcerēsies vēl pēc tūksto� gadiem!

Noviks acīmredzami pacilātā noskaņojumā pamāja Vitoldam ar roku un ātri devās uz durvju pusi.

-�� Nāc!

Viņi iekāpa liftā, atkal atgriezās sestajā stāvā un rievās atpa�kaļ uz 623. kabinetu. Ejot pa garo gaiteni, Vitolds gandrīz aiz katrām durvīm dzirdēja vai nu skaļus pratināmo sāpju, vai naida pilnus izmeklētāju kliedzienus. Un juta sevī kaut ko līdzīgu laimei, jo tagad dro�i vien neviens viņu vairs nesitīs, ne�spārdīs kājām vai, piespie�ot plaukstu pie durvju stenderes, no visa spēka necirtīs ciet durvis�

I as bija to vērts, Vitolds, atceroties savus tikko uzrakstītos tekstus, jutās apmierināts. Varoņu nāvē mirst tikai muļķi, un pret padomju varu cīnīties var uzdro�ināties vai nu patie�ām tikai fanātiski noskaņoti nacionālisti, vai arī pilnīgi idioti�

� Jakov! � Noviks, ar roku rādot uz Vitoldu, vērsās pie Sumska. � Viņ� tagad ir mūsējais! Iepriek� uzrakstīto nopra�tinā�anas protokolu pieliec klāt pārējo savervēto lietām! Viņa segvārds ir Students. Sāc jau domāt, kādu uzdevumu viņam vistuvākajā laikā uzticēt! Bet pirmo nervu un uzticības pārbaudi lai viņ� iztur tūlīt! Piezvani, Jakov, lai nekavējoties uzved aug�ā Valēriju Gabrāni!

Vitolds nobāla, un viņu atkal pārņēma viegls baiļu un ne�zinās drudzis. Kādēļ viņi tagad sauc aug�a Vai erijur" Vitolds, ārkārtīgi satraukts, domāja. Ko viņi liks darīt? Varbūt viņi man pavēlēs Valēriju sist vai citādi ņirgāties un pazemot? Vai es to spesui Vai pa�a stindzino�ās bailes atkal tikt sistam, spīdzinā�tam un varbūt jau rītausmā no�autam būs daudz spēcīgākas par tām jūtām, kādas vēl nesen izjutu pret �o meiteni, tik ļoti ilgojos vīnu nu lēt un būt kopa līdz mū�a beigām�

Apmēram pēc desmit minūtēm atvērās kabineta durvis un kāda pusmū�a vīrie�a pavadībā telpā tika ievesta Valērija.

Vitolds spēji satrūkās.

Vai erijai mugurā bija tum�zaļa, vairakas vietās saplēsta va�saras kleita, basas kājas, neķemmēti, izspūru�i mati, bet uz kailajām rokām un sejas bija skaidri saskatāmas agrāko sitienu pēdas. Vairākās vietās zilumi jau sāka kļūt violeti dzeltenīgi, meitene izskatījās ļoti novārgusi, bet agrāk tik dzirksto�ais acu skatiens kļuvis pelēks un �ēlabaini skumj�. I ik skumj�, ka Vitolda acīs uz brīdi pat parādījās asaras.

Mēs, kādreizējās brīvās Latvijas bērni, viņ� rūgti domāja. Kas mēs esam tagad? Vergi vai tikai sīki, pa�reizējā laika sa�malti puteklī�i, ku rus �ie vai citi jaunas valsts varas vīri var vien�kār�i, stiprāk uzpū�ot, aizlidināt nebūtībā� Zēl, mūsu sau�lainā bērnība ir pagājusi. Pagājusi arī tik vienreizēji skaistā un ceri bu pilnā mīlestība. Valērijai varbūt ir jau pagājusi ari visa dzīve� Kas pie tā vainīgs? Krievu ienāk�ana, padomju vara vai mes pasi, Valērij?

����� Apsēdies! � Sumskis meitenei pavēlēja. Vīna lēnām, kaut kā stīvi un negribīgi apsēdās iepretim Vitoldam, uzmeta viņam ātru, baiļpilnu skatienu, tad nolieca galvu zemāk un skatījās grīdā.

����� Apsūdzētā Valērija Gabrāne! � Sumskis skali uzsauca un ar roku parādīja uz Vitold u. � Vai tu �o cilvēku pazīsti?

Valērija krietnu laiciņu klusēja, tad piekrīto�i pamāja ar galvu.

-Jā�

-Vai tu velreiz vari apstiprināt jau iepriek� sniegto liecību, ka �o tev pazīstamo Vitoldu Prancānu, tāpat kā da�us citus, mēģināji iesaistīt jūsu teroristu organizācijā?

-Jā�

��������� Viņ� atteicas?

-jā.:.

����� Vai Vitolds Prancāns mēģinaja tevi atrunāt no iesaistī�a�nās bruņotā pretvalstiskā darbībā?

-jā.:.

����� Bet tagad tu, Vitold Prancan! � Sumskis pagriezās pret puisi. � Vai Valērija Gabrāne saka patiesību?

Vitolds kārtējo reizi aplaizīja lūpas un tikko dzirdami pa�teica:

� 1 ā viss bija. Viņa nemelo.

����� 1 as ir labi, ka jaunkundze runā patiesību, � Sumskis sa�cīja. � Kādu sodu, pēc tavām domām, viņa par savu darbību ir pelnījusi?

Vitolds ilgi klusēja, nervozi rija siekalas un, kā palīdzību meklēdams, skatījās te uz Sumski, te uz Noviku.

�Viņa, tāpat kā pārējie �īs grupas dalībnieki, ir pelnījusi nāvi, � Noviks teica priek�ā. � Bet tagad tu to viņai pasaki pats! Ja turpināsi klusēt, es varu pārdomāt, tūl it atgriezties kabineta un tavus uzrakstītos papīrus saplēst. Nu?!

Vitolds kārtējo reizi nosvīda aukstiem baiļu sviedriem, ilgi domāja, līdz atkal padevās gan apstākļiem, �o vareno vīru varai, gan pats savām bailēm un gļēvulībai. Bet tas tā tomēr īsti nebija. Vitolds to saprata daudz vēlāk. Ja viņ�, tāpat kā tolaik daudzi citi, būtu izjutis naidu pret padomju varu un jauno valsts iekārtu, iespējams, viņ� tik. bailīgs un mazdū�īgs nemaz nebūtu. ! a�u viņ� padomju varu pieņēma un pat apsveica kā daudz taisnīgāku pasaules kārtību. I āpēc viņam nemaz tik grūti ne�nācās nedaudz paliekties uz priek�u un, cie�i skatoties meitenes skumju pielietajās acīs, diezgan skaļi pateikt:

������� Tu, Valērija Gabrāne, par savu pretvalstisko darbību un to, ka arī mani īcpim �ai lietā, esi pelnījusi nāvessodu�

M eitene skumji pasmaidīja.

�1 ev to nevajadzēja teikt. � Viņa grūtsirdīgi pa�ūpoja galvu. � Lai jau �ie pusknevu �ekisti, bet tu, latvie�u zēns� Man ir ļoti �ēl, Vitold, ka viss tik nelāgi sanāca, ta�u mēs neko sliktu nedarījām. Mēs vēlējāmies vienīgi labu - lai Latvijā vairs nebūtu Sarkanās armijas, ļaunās padomju varas un dzīve atkal atgrieztos tāda, kāda tā bija agrāk. Jā, mēs bijām mazliet naivi, ta�u savās dvēselēs gai�i! Man �ēl, ka arī tu, mans kādreizējais sapņu princis, par to man tagad novēli grūtu nāvi� I ev es to nenovēlu, ta�u ne�aubos, ka ar �iem nupat pateiktajiem vārdiem tava dvēsele jau sāk kļūt melna un netīra�

Noviks piegāja pie Sumska, abi kaut ko klusi apsprieda, tad izmeklētājs ar roku pamāja joprojām pie durvīm stāvo�ajam cil�vēkam .

-Ved to skuķi atpakaļ un ievieto B bloka ceturtaja kamerā!

Ko tas nozīmēja, ne Valērija, ne Vitolds nezināja.

Kad meiteni aizveda, aizgāja arī Noviks, bet Sumskis, pa�rakstījis caurlaidi, to iedeva Vitoldam.

� Staigā vesels! � izmeklētājs sacīja. � Tu d riz mums būsi vajadzīgs!

Kad Vitolds beidzot tika uz ielas, ausa agrs rīls. Saule jau bija uzlēkusi, gar Brīvības bulvāra malu sastādītie koki izstaroja mazliet reibino�as smar�as, pirmie sētnieki �ur tur slaucīja un mazgāja ielas, bet Vitolds, dziļi ievilcis elpu, pēk�ņi jutās ļoti laimīgs.

Es ta�u varēju no �īs mājas nekad vairs aiī neiznīkt, viņ� do�māja un, ejot gar ēkas sienu, atcerējās, ka tie�i zem viņa kājām, zem ietves asfalta un biezas betona kārtas, pa�laik kaut kur apak�ā vienā no ieslodzīto kamerām nelaimīga, nāvei nolemta, raud nabaga Valērija�

�

Aritas acīs joprojām vīdēja gan bailes, gan nesapratne. Viņa nervozi aizsmēķēja cigareti, tad, it kā vairīdamās no manis, āti i izlēca no gultas, uzmeta plecos zilu halātu un apsēdās turpat netālu uz krēsla.

�Kāpēc tevi meklē policija? � viņa jautāja.

��������� Acīmredzot viņiem nav ko darīt, � es atteicu.

����� Neāksties! Ar televīzijas palīdzību meklē tikai bīstamus no�ziedzniekus!

����� Nebaidies! � es mierināju. - Ps neesmu bīstams. Vis�mazāk jau nu tev!

����� 1 ad acīmredzot tu esi bīstams citiem. Varbūt pat visai sa�biedrībai!

Ls skaļi iesmējos.

����� Arit! Vai tev ļoti rūp mūsu sabiedrības intereses? � jautāju.

����� Ne sevi�ķi, � vina atbildēja. � Man vienkār�i pēk�ņi kļuva bail.

����� No manis?! � es iesaucos. � Lūdzu, atjēdzies! Mēs nupat bijām laimīgākie cilvēki pasaulē! Mēs bijām tik tuvi un vienoti, cik tuvi un vienoti sieviete un vīrietis vispār var būt! Bet atliek tikai diktorīlei nolasīt kaut kādu tur policijas paziņojumu, un viss tūlīt pajūk vējos?! 1 u uzreiz lec laukā no gultas un bēdz no manis kā no spitālīgā?

����� Nē, Leon! - Anta strauji papurināja galvu. - Tās nav bai�les no tevis. Es pēk�ņi izjutu bailes atkal pazaudēt tikko atrastu vīrieti.

�Paldies, Ant! Un nomierinies! Es nekur nepazudī�u.

-Bet vmi ta�u tevi meklēs!

-Nu uii tad? Viru ta�u mani nemekles �eit!

����� Kas to var zināt? � Arita domīgi sacīja. � Raimonds un Inga redzēja, ka mēs aizejam kopā! Un var pilnīgi pieļaut�

����� Vai tu vienmēr, līdzko iepazīsties ar vīrieti, ved viņu pie sevis?

�Nē, Leon, ne vienmēr. I ikai tad, ja viņ� man pa tīk.

��������� Vēlreiz paldies, mīļā! Ls arī pie kuras katras neeju.

����� Raimonds un Inga noteikti zina, ka tu atrodies �eit, � Arita atgādināja.

������� 1 u arī to zini, � es sacīju. � 1 ev ir pavērusies lieliska lespeja, kā, starp citu, daudziem, � vai nu klusēt, vai ari ka ap�zinīgai pilsonei nodot cilvēku, kuram pirms piecām minūtēm tavi sevi mi lēt.

Anta nodzēsa cigareti un, halātu nenovilkusi, atkal ierausās gultā un iekārtojās man blakus.

������ Pasaki, Leon, atklāti! Vai tu patie�ām esi nogalinājis to Vitoldu Prancānu?

�Man �ēl, Arit, bet nē, - drūmā balsī atbildēju.

�Ps tev neticu.

������ I ā ir tava darī�ana, � diezgan vienaldzīgi pateicu. � Glu�i tāpat kā izvele, ar ko kopā gulēt.

� I ās ir nesalīdzināmas lietas, � Anta sacīja.

����� Vistie�ākās! Mēs katru dienu, katru brīdi izdarām kādu izvēli. Vairumā gadījumu tās ir mazsvarīgas un mūsu dzīvi nekā nopietni neietekmē. Bet da�reiz mēs nonākam tik nozīmīgas izvēles priek�ā, kas iz�ķir gan mūsu, gan citu cilvēku likteni.

Anta atkal uzmeta man satrauktu skatu, un likās, ka viņai laikam patie�ām būtu �ēl mani zaudēt.

-Vai tu �odien iz�ķīri savu likteni? � viņa prasīja.

����� Ko tu ar to domā? � jautāju. � Mūsu iespējamās turpmā�kās attiecības vai arī to, kas saistās ar policijas paziņojumu?

������ Tas nav vienkār�s policijas paziņojums, � Arita vēlreiz atgādināja. � Aiz tā slēpjas kāda cilvēka vardarbīga nāve.

����� Neraudi, Ant! � es teicu. - Vitolds Prancāns bija slikts cilvēks.

� Tas nav būtiski - cilvēks ir labs vai slikts. Būtiski svarīga ir �ā cilvēka nāve.

� I u, Arit, maldies! Tas nebūt nav svarīgi � kāda ir cilvēka nāve. Daudz svarīgāk � kāda ir bijusi viņa dzīve!

������� Vai tam nogalinātajam cilvēkam dzīve bija slikta?

�- Kā to ņem, � es sacīju. � Arēji brīni�ķīga! Viņ� bija cie�nījams un visādi godājams pilsonis un nodzīvoja līdz astoņdes�mit gadiem. Katrā ziņā mēs ar tevi, Ari t, tik ilgi nenovilksim! Un tik labi nekad nedzīvosim. Un nebūsim arī ne īpa�i godā�jami, ne cienījami. Bet tas nu tā. Vismaz �obrīd tas nav svarīgi. Svarīgi, ka Vitolda Prancāna vairs nav. Ļoti ticams, ka viņu aizvedīs uz dzimto Maku�ānu sād�u, tur sarīkos krā�ņas bēres, katoļu priesteris teiks siltus atvadu vārdus un pateiksies Dievam, ka mūsu pasaulei radījis tādu cilvēku kā viņ�! Radi un sād�as ļaudis gau�i raudās, metīs krustus, dziedās pierastās gaudu dziesmas, un Vitolda Prancāna kapu pārklās milzīgs puķu un vainagu kal ns! Skaisti!

� Bet vai tad ne?

�Mēs, Arit, vienmēr redzam tikai cilvēka publisko dzīvi un reti kad ieraugām viņa patieso dvēseli. Piemēram, tagad. Ps redzu tavu brīni�ķīgo sievietes ķermeni. 1 avus kolosālos matus, baudkārās lāpas, lavas izcili krā�ņās krūtis un visu pārējo. Bet kāda sieviete, kāds cilvēks tu esi patiesībā? Es to nezinu un diez vai kādreiz arī uzzinā�u. Pieļauju, ka man tas var būt arī ne īpa�i nozīmīgi, ta�u kādam citam tas var izrādīties ļoti svarīgi.

� I as vienmēr ir svarīgi visiem, � Arita nopietni teica. � Pro�tams, ja tūlīt celsies aug�ā, apģērbsies un muksi prom, tad pa�tie�ām gan tev, gan man būs pilnīgi vienalga, kas mēs abi īste�nībā esam par cilvēkiem. Pamīlējāmies, darbiņ� ir padarīts, un ariveder�i, Roma! Līdz nākamajai reizei!

�Nākamā reize var būt jau pēc piecām minūtēm, - es teicu. -Bet ne tas �obrīd ir svarigakais! Man pa�laik daudz būtiskāk zināt� Vai es varu tev uzticeties? Saprotu - prasīt vai vismaz cerēt uz uzticību no pasve�a cilvēka� Piedod, bet man pa�laik nav pārāk pla�as izvēles iespējas�

����� Tu vari uz inani paļauties, � Anta sacīja. � Pat tad, ja tu būtu nogalinājis kaut divus Prancānus!

Ps apņēmu Antas plecus un uzliku viņas galvu sev uz krūtīm. Jutos labi. Varētu pat teikt � jutos brīni�ķīgi! Vitolds Prancāns bija miris, un, lai gan īpa�i priecāties par kāda cilvēka (kaut pē�dējā nelie�a!) nāvi nav ētiski un labi , es tomēr biju apmierināts. Darbs patie�ām padarīts. Katram par saviem sliktajiem darbiem ir jāsaņem sods. Un man kā balvu, ka Vitolds Prancāns vairs neelpo �īs pasaules dzidro gaisu, liktenis piespēlējis �o burvīgo sievieti! Paldies! Ps to pieņemu ar pateicību un pacentī�os viņu tik ātri no sevis prom nelaist. Un tomēr. Ko es zinu, kāda �ī Arita patiesībā ir? Varbūt vienīgi sieviete, kas ilgu laiku nav gu�lējusi ar vīrieti un pa�laik tāpat jūtas vienreizēji labi un ir ap�mierināta? Ta�u kāda viņa būs rīt?

����� Ja negribi, patiesību vari arī neteikt, � Arita sacīja. � 7 a�u galu galā tu pa�laik tomēr atrodies pie manis� Ja policija tevi jau tik ātri meklē, tātad uzskata par ļoti bīstamu noziedznieku. Iznāk, ka es tevi slēpju. Piedod, bet slēpju iespējamo slepkavu�

��������� Ja tā arī būtu. Vai tas tev sagādā smagu morāles problēmu?

������ Ne tikai, � Anta grūtsirdīgi atbildēja. � Tā var kļūt arī juridiska problēma.

�Bail?

�Mazliet:

����� Nekas slikts, Ant, ar tevi nenotiks! � es apgalvoju. � Guli mierīgi! Rīt atnāks jauna diena un�

�Kas? � Anta ātri jautāja.

�Nekas, - es atbildēju. - Viss būs kārtībā.

����� Ja cilvēks ir nogalināts un aizdomas krīt uz tevi� Kas te var būt kārtībā?!

��������� Viss! Ps ta�u pie tevis esmu dro�ībā?

�Ps tik pārliecināta neesmu. Ko vispār nozīmē � būt dro�ībā?

����� Tas nozīmē, ka tu dzīvo, būdama pārliecībā, ka neviens cil�vēks tevi nenodos, � es atbildēju.

����� Ja tagad pieceltos, pieietu pie telefona un zvanītu polici�jai� - Anta negaidīti sacīja, � vai tā būtu nodevība vai tikai godīga cilvēka rīcība? Un ko es galu galā nodotu?!

�Lūdzu, netēlo muļķīti! � es teicu. � Tu nodotu mani!

�Bet ja tu patie�ām esi slepkava?

������� Vienalga!

�Nav vis vienalga! � Arita strauji iebilda. � Neaizmirsti - es tev nekādu uzticības zvērestu neesmu devusi!

-Tas liesa, - es piekritu. - Bet tu ta�u to vēl vari izdarīt!

Tāpat vari piecelties, pieiet pie telefona un zvanīt policijai! Lūdzu! 1 as ir tikai tavas sirds izvēles jautājums.

������� Atceries! Arī tavas brīvības jautājums�

�Dro�i vien, � es atkal piekritu. � Bet vai tavā mazajā gal�viņā ne uz brīdi nav ienācis prātā: ja jau es patie�ām esmu slepkava, tad varu nogalināt arī tevi?! Varbūt es neesmu nekāds �urnālists! Un mani nesauc Leons Navarskis, bet gan D�etļs Uz�ķērdējs no /ļģuciema! Bet tu mani mierīgi uzaicini pie sevis, cienā ar labu konjaku, izrādi bagātīgi iekārtotu dzīvokli un, kaisles pārpilna, atdod man savu patie�ām brīni�ķīgo miesu, ne�maz neiedomājoties, ka sve�ais vīrietis var izdarīt vēl kaut ko!

Aritas acis spēji satumsa, tajās tūlīt pazuda viss iepriek�ējais prieka un baudas izraisītais mirdzums, un viņa acīmredzot tikai tagad baismā skaidrībā apjēdza, ka tā tas patie�ām var arī būt, ka viņa, tik vieglprātīgi uzaicinot mani ciemos, iespējams, pa��laik guļ blakus savam slepkavam�

Arita ātri izslējās sēdus un grasījās izlēkt 110 gultas. Ls viņu strauji atrāvu atpakaļ.

�Nomierinies! � es pavēlēju. � Kurp tu vari aizskriet? Mēs abi pa�laik kā cietumnieki esam ieslodzīti tavā pārlieku greznajā mājoklī � zelta karcerī. Zini, es ne vienreiz vien esmu iedo�mājies, ka veca būda tālā pilsētas nomalē da�reiz var būt daudz dro�āks patvērums nekā visas �odien uzceltās milzu savrupmājas vai tik lieli un bagātīgi iekārtoti dzīvokļi kā tavējais! Neno�liedzu, tas viss var labi noderēt, ja dzīvo viens un nevienu ne savai sirdij, ne miesai pārāk tuvu nepielaid. Bet, ja pielaid, ja iemīli, ja �is cilvēks tev kļūst dārgs un nepiecie�ams, tas var beig�ties ļoti traģiski. Ne tikai tāpēc, ka viņ� tev kaut ko sliktu varētu nodarīt fiziski. Nē! Iespējams, ka tie�i viņ� at�ķirībā no tevis ne�vienu negrib pielaist sev pārāk tuvu, viņ� tevi nemīl, tu viņam

nekļūsti ne dārga, ne nepiecie�ama. Un tu kopā ar saviem gai��ajiem sapņiem, kvēlajām ilgām un baltajām cerībām gāzies melnā izmisuma bedrē!

����� Kāpēc tu man to stāsti? � Arita mazliet drebo�ā balsī prasīja.

������� 1 āpēc, lai tu beidzot nomierinātos, � es atbildēju, � un no manis nekur neskrietu prom. Nebaidies! Es neesmu nekāds Dzelts Uz�ķērdējs no Iļģuciema! Mani tik tie�ām sauc Leons Navarskis, esmu �urnālists un jūtos pateicīgs, ka uzaicināji mani pie sevis. Nebūtu ieslēgu�i televizoru, mēs pa�laik apspriestu pavisam ko citu! Mēs viens otram varbūt atzītos pat mīlestībā!

� I o jau vēl varam izdarīt� - Arita klusi pateica.

������ I avā mazajā galviņā pārāk bie�i mainās gan da�ādas vēlē��anās, gan notikumu vērtējumi.

�Leon! Esmu tikai sieviete�

����� Un �ī sieviete pieļauj iespēju, ka varētu atzīties mīlestībā� slepkavam? � nedaudz izsmējīgi vaicāju.

-Nē, ne slepkavam! - Anta strauji papurināja galvu. - I ev!

������ 1 as būtu nepatiesi, � es sacīju. �Ja tā notiktu, tu to darītu tikai aiz bailēm.

����� Nez vai. I u ta�u pirmīt apgalvoji, ka to cilvēku neesi no�galinājis!

��������� Varbūt es tev sameloju.

�Kāpēc?

�� I īe�i tāpēc, lai tu 110 manis nebaidītos un nemuktu prom!

����� Es nekur nemuk�u. Patie�ām, kurp gan es pa�laik varētu aizbēgt? Bet tu, Leon, to vari.

� Protams, � es teicu. � Ta�u labi jūtos tepat.

����� Peon� � Antas balss atkal nedaudz iedrebējās. � Kāpēc tu vīnu nogalināji?

-Es vīnu nenogalināju.

-Tev nav nekādās vajadzības melot.

����� Ls nemeloju. Tikai gribu atgādināt, ka da�reiz meli ir tik�pat nepiecie�ami kā patiesība.

����� Policijas paziņojumā bija skaidri pateikts� Viņi tomēr tevi meklē! Kāpēc?

�Nezinu.

� I ā nevar būt.

����� Acīmredzot uz mani krīt aizdomas. Bet, ja pilnīgi atklāti, Arit, �ā cilvēka nāvē kaut kādu manu vainu tomēr var atrast. Protams. 1 urklāt vēl lielu un galveno. Sā cilvēka nāves iemesls biju tie�i es� un viņa pagātne.

�Kā to lai saprot?

������ 1 as tev nav jāsaprot, � es teicu. � 1 ev tagad vienīgi jāiz��ķiras � vai nu tu mani kādu laiku turpini slēpt, vai arī man pa�tvērums jāmeklē citur.

����� Nekur citur tev nav jāiet, � Anta sacīja. � Ta�u kapec tev vajadzētu slēpties, ja neesi viņu ne dūris, ne �āvis, ne citādi ga�linājis nost? I ātad tu tomēr melo? Par kādu vainu tu pirmīt runāji?

����� Ps acīmredzot bū�u neprecīzi izteicies, � sacīju. � Runa patiesībā nav par vainu.

�Par ko tad? � Anta ātri jautāja.

�Par sodu, � es atbildēju. � Par taisnīgu un godīgu sodu.

�Lūdzu, pasaki� Kā sods kādam cilvēkam var būt godīgs?

����� Ja tas ir taisnīgs, tad tas vienmēr ir arī godīgs, � es teicu. -Tas ir tapat kā ar cilvekiem. 1 aisnīgais nekad nav negodīgs.

������� Tie, tāpat kā daudzi citi, ir ļoti stiepjami jēdzieni, � Anta domīgi sacīja, � un piemērojami jebkurai dzīves situācijai. Arī pēdējie nelie�i savu rīcību bie�i uzskata par taisnīgu, pareizu un ļoti godīgu.

Diem�ēl tā ir, � es piekritu. � Bet Vitolds Prancāns tomēr sodu bija pelnījis.

Kā tu viņu sodīji? � Arita jautāja. � Vai tie�ām no�āvi?

��������� Tas tev nav jāzina, � es pateicu.

�Un tomēr.

-Nē.

����� Ja nav noslēpums� Ko tāds ve�uks tev varēja nodarīt, ja viņu vajadzēja tik bargi sodīt? � Arita tomēr neatlaidās.

����� Man personīgi neko sevi�ķu, - es atbildēju. � Viņ� kādreiz baigos mēslus ir sagādājis citiem. Un ne tikai to! Viņ� ir darījis arī daudz ļaunākus darbus. Starp citu, Ant, viņ� savā laikā

�ekai acīmredzot ir nodevis arī tavu vectēvu Tāli Grīnu. Stipri �aubos, vai starp �ekas aģentiem vienlaikus darbojās divi vīri ar segvārdu Students.

Anta vēlreiz strauji uzlēca sēdus 1111 pārsteigta raudzījās manī.

������� Vai Vitolds Prancāns ir tas pats Students?

�Tas, ka viņ� pēc kara me�abrāļu vidū darbojies kā Stu�dents, ir nenoliedzams fakts.

�Kā tu to zini? � Anta jautāja.

�Psmu �urnālists, � atbildēju. � Man patīk rakņāties cilvēku dzīvē un pagātnē. Patīk rakstīt par cilvēka vainu un sodu, lai gan tie patie�ām daudzos gadījumos ir visai nosacīti jēdzieni.

Anta lēnām izkāpa no gultas, ielēja glāzē nedaudz konjaka un izdzēra. Ps joprojām tā arī nespēju saprast, ko viņa tobrīd domāja par mani un notiku�o. I a�u tik daudz tomēr apjēdzu, ka viņai vienlaikus ir bail no manis kā no iespējama slepkavas, gan dro�i vien arī apmierinājums, ka beidzot pēc piecdesmit gadiem uzzinājusi tā cilvēka vārdu, ko viņas ģimene dro�i vien visu �o laiku ir nolādējusi. ,

Gribēju jau Antu aicināt atpakaļ gultā, kad negaidīti skaļi iezvanījās telefons. Viņa gandrīz skrie�us aizskrēja līdz mazam galdiņam, ātri paķēra klausuli un ilgi ar kādu sarunājās. Ls nemēģināju runātajā rūpīgi ieklausīties. Nesteidzoties ielēju sev konjaku, izdzēru un nopietni skatījos uz pretējo sienu, kur bija piestiprināta vidēja izmēra glezna. 1 ur attēlotais skats bija diez�gan �au�alīgs. Kad dienā to ieraudzīju pirmo reizi, nodomāju � kāda velna pēc viņa tādu bildi tur guļamistabā, ja tā vispār bija guļamistaba, kur runājāmies, dzērām un mīlējāmies.

Bildes priek�plānā bija redzamas dzeloņdrātis, aiz tām liels sniega lauks, bet tajā, nospiests uz ceļiem, sakņupis kāds cilvēks, kuram pie galvas zilā armijas formā tērpies vīrs tur pistoli. Maz�liet atstatus, ģērbusies garā, melnā kleitā un rokās turot mazu bērniņu, stāv skumju nomākta sieviete.

Gleznas apak�ā varēju izlasīt nosaukumu � Pēdējais dzīvības mirklis.

Dro�i vien viņas bojāgāju�ais vectēvs, nodomāju. 1 a�u kāpēc Arita, līdzko uzzināja, ka Vitolds Prancāns ir viņas vectēva nodevējs un līdz ar to tikpat kā tie�ais tā bojāejas vaininieks, tūlīt nemetās man ap kaklu, neskūpstīja, nepriecājās un nepa�teicās par labi un taisnīgi padarītu darbu? Vai �is iemesls man vispār jāzina? Aizgāju�ais laiks kā labsirdīgs Ziemassvētku ve�cītis, mīļi glāstot bērnu galviņas, 110 tām ir noslaucījis arī dzīves sagādātos rūgtumus, sāpes, licis aizmirst visu, ko esam zau�dēju�i, bet iedvesis pārliecību, ka svarīgs ir tikai tas, kas notiek �ai mirklī.

Un nav ko noliegt � tas patie�ām ir svarīgi. 1 āpēc nav jābrī�nās, ka Anta pa�laik ir tāda, kāda ir. Mazliet apmulsusi, maz�liet nesakarīga un neveikla. Viņa vēl īsti nezina, kā pret mani izturēties. Vai joprojām uztvert tikai kā patīkamu vīrieti un ne�gaidīti uzradu�os mīļāko vai pilnīgi skaidri apjēgt, ka viņas dzī�voklī atrodas patiesībā sve�s cilvēks, kuru aizdomās par smaga nozieguma izdarī�anu meklē policija. Ja �is cilvēks tie�ām 11" slepkava, vai tādā gadījumā arī viņai nedraud dzīvības briesmas?

I ā tas viss varēja būt. Arita nenoliedzami bija jauka sieviete, ta�u kāpēc man viņai likt mocīties sirdsapziņas pārmetumos, ka viņa savās mājās un gultā slēpj slepkavu� Varbūt viņa ir tik pārspīlēti godīga, morāli tīra un ētiski nenormāli apzinīga, ka tomēr, kaut arī es bez savas personīgās motivācijas pie reizes bū�u atriebies Prancānam arī Grīnu ģimenes vārdā, var piezva�nīt policijai, ka tik nepacietīgi meklētais slepkava pa�laik atro�das viņas greznajos apartamentos�

Kamēr Anta runāja, ātri apģērbos un, izdzēris vēl vienu glāzīti, jau skatījos uz durvju pusi.

Arita, beidzot nolikusi klausuli, savukārt pārsteigta skatījās uz mani.

-�� Kas notiek, Leon? � viņa prasīja.

-�� Būs labāk, ja es ie�u, � atbildēju.

-�� Kam labāk?

-�� Gan tev, gan man.

Arita pienāca klāt, uzlika abas rokas man uz pleciem 1111 skumji skatījās acīs.

-Vai tomēr baidies, ka es tevi varētu nodot?

-�� Nezi nu, Arit.

�Nebaidies! � viņa teica � Ls ta�u tev apsolīju�

������� 1 as ir labi, � sacīju. � Bet� Mēs tomēr viens otru nepa�zīstam. Un tas, ka esam pamīlējusies, vēl nenozīmē, ka arī dvē�seliski mēs būtu kļuvu�i tuvāki.

�Man �ēl, � Anta teica.

�Kas?

������ Ka tu aizej, � viņa paskaidroja. � Zēl, ka mūsu pazī�anās ilga tik īsu brīdi. Zēl, ka tik bie�i kaut kur miglājos pazūd mūsu skaistākie sapņi un cerības. Galu galā arī dzīve. Mums jau no dzim�anas ir dots tik maz laika, ka �ēl kaira laimē nenodzīvota mirkļa mūsu īsajā mū�ā. Un �ēl, ka darījām to, ko mums dro�i vien vēl darīt nevajadzēja.

����� Kāpēc ne, Arit? i as jau arī bija tas īsais mūsu dzīves lai�mes mirklis�

������� I u man esi kļuvis tuvāks, � viņa atzinās. � Cilvēki vienmēr, viens otru mīlēdami�

����� Atjēdzies, Arit! � es iebildu. - Mēs viens otru nemīlējām. Mēs vienkār�i sagrēkojām, mums tas patika, bet tas nevar tur�pināties mū�īgi. 1 urklāt� Vai tev nupat zvanīja Raimonds?

-Jā.

�Ko viņ� gribēja?

�Uzzināt, vai esi pie manis.

�� I u pateici?

-Jā.

� Kāpēc viņ� par to interesējās?

�Skatījies televīziju un dzirdējis policijas paziņojumu.

�Kas tālāk?

�Nezinu.

����� Bet es zinu! � skarbi sacīju. � �odien nevienam nevar uzti�cēties! Pat draugam ne! Nav izslēgts, ka Raimonds jau ir pie�zvanījis policijai un tā pa�laik drā�as �urp! Un tu to zini, Arit! Zini, bet acīmredzot pēc Raimonda ieteikuma tagad ar savu daiļrunību un nedaudz uzspēlētajām jūtām mēģini mani tikai aizkavēt! Protams, taisnības vārdā� Ta�u nekas nesanāks, mīļā! Ps aizeju! Skūpstu tevi uz vaidziņa un saku paldies par viesmīlību! 1 u tomēr biji brīni�ķīga!

Pagriezos un gāju prom.

�Pagaidi! � Anta spēji iesaucās. -Tu aizej pavisam:'

Paraustīju plecus.

-Tu mani gribētu vēl kādreiz sat ikt?

���� Jā, Leon, pat ļoti! � Arita sparīgi apgalvoja. � Vai nejuti? Mums abiem labi saderētu.

����� Iespējams, � es piekritu. � Redzēs, kā viss turpmāk pavēr- sīsies�

����� Ls tevi gaidī�u! � Arita teica, un viņas balsī bija skaidri saklausāmas tās sievie�u ilgas, kas vienmēr rodas, kad viņas ir iemīlēju�ās un cer uz �īs mīlestības piepildījumu. � Ps tevi gai�dī�u pat tad, ja tevi notvers, ieliks cietumā un notiesās!

����� Ant! � es smaidot sacīju. � 1 u esi vienkār�i burvīga! Pā- das sievietes kā tu nekad nedrīkstētu atstāt vienas! Bet, ja esi patiesa, patie�ām gaidi mani! Kaut kad es atgriezī�os! Protams. Un tad varbūt mums beidzot izdosies no dzīves atgūt to, ko līdz �im abi esam tik nepelnīti zaudēju�i�

Atri noskrēju pa kāpnēm, izgāju uz ielas un, ticis līdz 1 allinas un Brīvības ielas stūrim, ieraudzīju, kā, zibinādama zilsarkanas gaismas, man pretī drā�as policijas de�ūrma�īna�

Vitolds 1 Vancans, paskatījies pulksteni, atn izsteidzās no mājas. Viņ� gandrīz vai skrēja. Pulkstenis rādīja ceturto rīta stundu, bet pirms pieciem viņam noteikti jau vajadzēja atrasties Rīgas centrā Blaumaņa ielā pie rajona komjaunatnes komitejas.

I ramvaji vēl nekursēja. Nekur nemanīja arī sētniekus. Tikko bija uzaususi gaisma, bet pilsēta joprojām �ķita iegrimusi tumsā un pilnīgi izmirusi.

Vitolds vēl skaidri nezināja, ko viņam un citiem padomju aktīvistiem liks darīt Iek�lietu tautas komisariāta darbinieki, ta�u vakar, �īs iestādes telpās kopā ar citiem komjaunatnes un par�tijas aktīvistiem noklausījies pēdējās instrukcijas par piedalī�a�nos valstiski svarīga speciāla uzdevuma veik�anā, viņ� jau apjē�dza, ka tas būs saistīts ar sociāli bīstamo, pretpadomju un bur�uāzisko nacionālistu un viņu ģimenes locekļu pārvieto�anu uz tālākiem Padomju Savienības apgabaliem� Specakcija saucās Taisnības gaisma�

Virsnieks, kas viņus instruēja, skaļā balsī atgādināja: � 1 īe, kuri veiks akcijai pakļauto cilvēku aizturē�anu un ares�tus, būs Iek�lietu tautas komisariāta darbinieki un viņiem pa�kļautā karaspēka karavīri. Neviens no viņiem latviski nerunā. Jūsu galvenais uzdevums būs viņu pavēles pārtulkot vietējiem saprotamā valodā, bet, ja nepiecie�ams, tad arī īsos vārdos izskaidrot izsūtī�anas iemeslus un uzmanīt, lai tiktu stingri ievē�rots tālajam ceļam atvēlētais sagatavo�anās laiks. Nekādas atlai�des! Nekādu līdzjūtību! Jums jābūt stipriem kā Staļina ērgļiem! Lai bur�uāzisko kundzī�u un jaunkund�u asaras jūsu skatījumā ir tikai pliks ūdens! Viņi nekad neraudāja, kad jūs, nabagi un badā novārgu�i, par nieka gra�iem kalpojāt viņu fabrikās, vei�kalos vai milzīgajos divpadsmit istabu dzīvokļos! Viņi, kad gāja vai dārgās automa�īnās brauca garām puspagrabu mitekļu logiem, nekad neredzēja jūsu bada un slimību izmocītās sejas! Nekad neredzēja izmisuma asaras uz jūsu vaigiem un nekad pret jums un jūsu vecākiem neizturējās kā pret cilvekiem! Jūs bijāt tikai nicināmi viņu darba lopi! 1 agad ir situsi taisnīgās atmaksas stunda! Un vēl! Atcerieties � viņi ir mūsu strādnieku �ķiras un padomju valsts niknākie ienaidnieki! Tomēr iespēju robe�ās jums jāuzvedas savaldīgi un daudzmaz pieklājīgi. Jūs nekādā gadījumā no izsūtījumam pakļauto ģimeņu dzīvokļiem neko nedrīkstat ņemt savām personīgām vajadzībām. Neko! Pēc �o dzīvokļu atbrīvo�anas no viņu līdz�inējiem iemītniekiem tur ieradīsies speciāli norīkoti mūsu darbinieki, kas visu tur atro�do�os mantu, mēbeles un citas materiālās vērtības aprakstīs un konfiscēs valsts vajadzībām. Viss!

Pēc tam aktīvisti devās uz Iek�lietu tautas komisariātu Brī�vības un Stabu ielas stūrī, kur viņiem pievienojās vēl da�as ne�lielas cilvēku grupas. Pēc da�ām minūtēm Vitold s ar jaunu mei�teni � pirms gada 110 Latgales iebrauku�o daugavpilieti Domicellu Barkāni � tika pievienoti nelielai operatīvajai brigā�dei, kuras sastāvā ietilpa NKVD karaspēka virsnieks, divi ka�ravīri, bruņoju�ies ar garām �autenēm, kuru galā draudīgi rēgo�jās piestiprināti it kā jau nedaudz aprūsēju�i durkļi, un kravas automa�īnas �oferis.

Izskatījās, ka lielākā daļa operatīvo grupu izpalīgu bija no Latgales novada komjaunatnes un partijas organizācijām nāku��ie biedri � varbūt vienīgie, kuri tolaik labi prata runāt kā krie�viski, tā latviski.

Kad viņi jau bija savstarpēji iejiazinu�ies, virsnieks Igors Pet- rovi�s Kuzkins Vitoldam un Domicellai pateica, ka darba būs daudz, jo �odien � 1941. gada 14. jūnijā � jāarestējot se��padsmit ģimenes. Labi, ka iedalīts Staļina rajons pa�ā Rīgas centrā un nevajadzē�ot joņot no pilsētas vienas malas uz citu. Dienas kārtība �āda � katrai sarakstā eso�ajai ģimenei sagata�vo�anās laiks paredzēts ne ilgāk par pusstundu, un tikai atsevi�ķos izņēmuma gadījumos to varot pagarināt līdz stundai. Bet ne minūti ilgāk! Pēc tam ar visām pekelēm automa�īnā uz grīdas! Uz priek�ējā sola sē� karavīrs ar kādu no aktīvistiem, uz aizmugurējā sola � atkal kāds karavīrs ar otru izpalīgu. 1 ad pilnā gaitā uz 1 orņkalna staciju, kravu nododam attiecīgajai atbil�dīgajai personai un dragājam uz nākamo adresi. Nekāda pus�dienas pārtraukuma! Ēdienu atradīsim to nolādēto bur�uju ankambaros vai citās vietās. Bet tagad, biedri, mar� pie darba!

Pirmā pieturvieta bija pie kāda izskatīga piecstāvu nama Blaumaņa ielā. Lai gan lifts darbojās, uz ceturto stāvu kāpa kā�jām. Kāpņutelpas sienas apmēram pusotra metra augstumā bija noklātas ornamentētām flīzēm, bet starpkāpņu logos mirdzēja skaistas daudzkrāsainas vitrā�as.

Seit laikam patie�ām neviens strādnieks nedzīvo, Vitolds nodomāja. Un jiat labi atalgots valsts ierēdnis ne! �ādās mājās sev lielus dzīvokļus varēja atļauties vienīgi ļoti bagāti cilvēki. Līdz �im viņi bija laimīgi, pārtiku�i, pieradu�i dzīvot greznībā un ērtībās, bet tūlīt, tie�i pēc pusstundas, tas viss viņiem pazu�dīs, tiks atņemts, bet pa�i iesviesti vispirms smagās automa�īnas netīrajā kravas kastē un pēc tam kādu pre�u vagonu �aurībā.

Vitolds, atcerēdamies savu grūto un loti nabadzīgo līdz�inējo dzīvi, sevī nejuta ne mazākās līdzcietības pret tiem, kurus viņam kopā ar diviem krievu zaldātiņiem un virsnieku tūlīt nāksies izsviest no to laimīgās dzīves un greznajiem apartamentiem. Vēl vairāk. Vitolds ar patiesu prieku un pat stipri jūtamu laimes ap�ziņu dro�i kāpa apg�up, iedomādamies, ka tie�i �ai brīdī viņ� dodas pie citiem nelaimei nolemtajiem, ta�u neviens nenāk pēc viņa�

Ja gribi dzīvot un vispār palikt dzīvs, vienmēr jānostājas stip�rāko pusē, Vitolds to bija nolēmis jau pirmajā pratinā�anas reizē �ekā. Ja iz�ķiras pa�a būt vai nebūt, kāda jēga atcerēties kaut kādu tur morāli, ētiku, cilvēcību, vai tas pareizi vai nepa�reizi, un izjust moko�us sirdsapziņas pārmetumus. Kāda velna pēc?

Lai citi par tevi domā un vērtē, kā grib, � pa�a esība jebkurā gadījumā būs simtreiz dārgāka nekā citu, un vispirms tu mēģināsi saglabāt savu dzīvību uu brīvību, tikai pēc tam varbūt ari kāda cita.

Virsnieks ilgi zvanīja pie astotā dzīvokļa ozolkoka dubultdur- vīm. Beidzot aiz tām bija dzirdams tikko saklausāms troksnis, ta�u atvērt neviens tomēr nenāca. 1 ikai pēc tam, kad virsnieks vairākas reizes pa durvīm spēcīgi iespēra ar kāju, tās beidzot 110 iek�puses tika atslēgtas un tajās parādījās stalts iesirms kungs, uz kailajiem pleciem uzmetis gai�i pelēku �aketi.

-�� Ko jūs vēlaties? � viņ� jautāja, vēl īsti nepamodies un acīm�redzami nobijies.

������� Vai tu esi Eduards Mūrnieks Jāņa dēls? � virsnieks krie�viski noprasīja.

Sirmais kungs piekrīto�i pamāja ar galvu.

Virsnieks, mutisku apstiprinājumu nesag; ud ījis, diezgan bru�tāli ar abām rokām iestūma dzīvokļa saimnieku atpakaļ gaitenī un aicināja pārējos līdzi.

Dzīvoklis patie�ām bija milzīgs. Vitolds saskaitīja se�as ista�bas, nerēķinot mazo kalpones istabiņu blakus virtuvei un varbūt vēl kādu telpu.

Visi dzīvoklī eso�ie cilvēki tika piecelti no gultām un sapul�cināti viesistabā. Pie griestiem iemirdzējās grezna, dro�i vien tā sauktā Venēcijas kristāla divpadsmit spuld�u lustra. Pie sienām daudzas acīmredzot pazīstamu latvie�u mākslinieku gleznas. Klavieres. Dzeltenas krāsas sofa. Ar gaisu ād u apvi lkti klub krēsli. Galds. Mazāks galdiņ�, uz. tā - pēdējā izlaiduma VEF rad loaparāts. Istabas stūros lielas grīdas vāzes, pilnas ar svai�giem ziediem. Bet uz grīdas loti skaists pūkains paklājs.

Vitold s nedaudz apmulsa. Viņ� nekad vēl nebija redzējis tik greznu mājokli. Ta�u da�us brī�us vē lāk vina samulsums kļuva vēl lielāks, pazīstot dzīvokļa saimniekā slavenu Rīgas advokātu un universitātes Juridiskās fakultātes profesoru, kur� studentiem lasīja lekcijas.

Bez Ed uarda Mūrnieka viesistabā vēl bija iedzīta viņa sieva � pazīstama operas soliste un abu dēls, acīmredzot vēl vidusskolnieks. Lieki piebilst, ka visi bija nobiju�ies un ārkārtīgi satraukti.

� Padomju vara jūs kā sociāli naidīgus elementus� � virs�nieks īsos vārdos paskaidroja iera�anās iemeslu.

� Ko viņ� teica? � profesors, pagriezies pret Vitoldu, prasīja. I ad, ieskatījies jauneklī vērīgāk, taujāja tālāk: � Kur es jūs esmu jau redzējis?

� Esmu jūsu students, profesor, - Vitolds atbildēja. - Virs�nieks teica, ka, pamatojoties uz valdības rīkojumu, jūsu ģimene kā sociāli naidīga tautas varai tiek izsūtīta uz attālākiem Pa�domju Savienības apgabaliem. Tie�i nezinu, uz kurieni. Vai nu uz Sibīriju, vai galējiem Ziemeļiem. I āpēc, lūdzu, pēc iespējas ātrāk, tas ir, pusstundas laikā, sataisieties garajam ceļam! Lai gan pa�laik ir karsta vasara, ņemiet līdzi ka�okus, ziemas mē�teļus, apavus, pārtiku, dārglietas� Jā, arī naudu, protams. Tur viss noderēs.

Dzirdētais Mūrnieku ģimeni ārkārtīgi satrieca. Pat tik ļoti, ka viņi krietnu laiku nevarēja pateikt ne vārda. Nobālu�i, baiļu pil�nām acīm viņi skatījās uz sve�ajiem ļaudīm un laikam nekādi nespēja apjēgt, ka vispār var notikt kaut kas tik netaisnīgs un traģisks, kaut kas tāds, kas kardināli maina visu viņu līdz�inējo dzīvi. 1as bija neaptverami veselajam saprātam. I urklāt tik vienkār�i un prasti. Jau ar rīta gaismiņu tavā dzīvoklī brutāli ielau�as jaunās varas pārstāvji un mierīgi pasaka � sakravā man�tiņas, jo turpmāk dzīvosi kaut kādā utu apsēstā Krievijas sād�ā, līdz lēnām nomirsi bada nāvē�

Pirmais attapās profesors. Atkal pagriezies pret Vitoldu, viņ� painteresējās � kā jau cilvēks, kas pieradis pie likumības:

�Vai virsnieka kungs mums var parādīt kādu jūsu rīcību attaisnojo�u dokumentu? 1 īesas lēmumu? Aresta orderi? Pro�kurora sankciju? Vai beigu beigās minēto valdības dekrētu, pa�vēli vai citu rakstisku pamatojumu mūsu izsūtī�anai uz Sibī�riju?

Virsnieks pasmīnēja, tad asā tonī Vitoldam pavēlēja:

�Tu pasaki �im bur�uāzijas pakalpiņam, lai viņ� beidz pļā�pāt, bet pēc iespējas ātrāk kravā mantas!

� Vai tas vispār var būt nopietni? � Mūrnieka kundze jopro�jām vēl nespēja noticēt notieko�ajam. � Par ko?! Ko mēs tādu esam nodarīju�i?! Un kam paliks mūsu dzīvoklis? Visas mē�beles, drēbes, klavieres, gleznas? Kaut kādam krievam?!

������� Austra, lūdzu, nevajag! - profesors mēģināja sievu nomie�rināt. � Tā ir absolūta patvaļa! Nekādi likumi! Nekādas mo�rāles! Nekādas cilvēcības! Un to jūs dēvējat par humānismu? Par brīvas tautas gribas izpausmi?!

� Profesor� � Vitolds viņu pārtrauca. - Laiks rit! Jums ir paliku�as vairs tikai divdesmit trīs minūtes! Lai nesanāk tā, ka jūs uz Sibīriju tiekat aizvesti naktskreklos! Darbojieties!

Mūrnieki ātri pazuda kādā no daudzajām istabām, abi zal�dāti ieņēma vietu gaiteņa galā netālu no durvīm, virsnieks palika pla�ajā viesistabā, no kurienes labi varēja pārredzēt divas citas telpas, bet Vitolds ar meiteni aizgāja uz virtuvi, kas bija pār�steidzo�i liela un ļoti gai�a.

�Pst gribi? - Vitolds jautāja, tūlīt ar acīm meklēdams pie�liekamo kambari.

������� Vispār jā, � meitene atzinās. � No rīta neko nepaspēju�

�Rīts jau tikai vēl sākas, � Vitolds atgādināja, atvērdams ankambara durvis. Patiesībā tur nekā daudz nebija, ta�u jau�najiem cilvēkiem tā �ķita neredzēta bagātība. Maizes kastē divi klaipi rudzu maizes, divi � baltmaizes, liels siera gabals, desas luņķis, olas, sviests, �āvēta gaļa, vairāki cepti karbonādes gabali un krā�ņa pusapēsta �okolādes torte. Acīmredzot Mūrniekiem vakar bijusi kāda atzīmē�anas vērta diena.

�Nekautrējies, ēd! � Vitolds aicināja, visu pieliekamajā kambarī atrasto likdams uz virtuves galda. � Neatceros, kad mūsu ģimenē svētki būtu atzīmēti ar tortes ē�anu�

�Es jau tāpat, � meitene sacīja un, atlauzusi maizes klaipam galu, sāka kāri ēst, piekozdama klāt brūni apceptu karbonādes gabalu. � Pasakaini! Dzīvo ta�u cilvēki�

������� Vecais ir profesors, � Vitolds sacīja. - Ul mana laika sla�vens advokāts. Viņ� mums lasīja lekciju kursu par romie�u tie�sībām.

�Par kādām tiesībām? � meitenei no pārsteiguma ēdiena ga�bals gandrīz iesprūda kaklā.

������� Romie�u, � Vitolds atbildēja.

�������� Kāpēc romie�u? � meitene, vē! vairāk izbrīnīta, jautāja.

-�� Kāpēc viņ� neko nelasīja par mūsu tiesībām?

����� Pirms d.vtūksto� gadiem romie�i pirmie savos likumos ielika visas jaunlaiku jurisprudences pamatus, � Vitolds skaid�roja. � No tiem izriet arī tas, ko mēs darām �odien. R aiizējam tautas gribu.

� 1 u studē juristos? - meitene atkal jautāja.

� 1 u netici?

�������� Nē, kāpēc? Ticu.

�Kāpēc tad jautāji?

� Tāpat vien.

�Ko pati dari?

����� Strādāju Stal ma rajona komjaunatnes komitejā. Atbildu par fabrikās strādājo�o darba jaunatni.

������ 1 ev ir skaists vārds � Dornicella, - Vitolds sacīja, gribē�dams piebilst, ka arī pati vārda nēsātāja ir glīta meitene, ta�u savaldījās, to nepateicis. Gan jau varbūt citreiz, viņ� nodomāja.

�������� No kuras puses nāc?

����� No Daugavpils, � meitene atbildēja. � Mūsu nelegālo komjaunatnes organizāciju vadīja Allons Noviks.

�������� 1 u viņu pazīsti personīgi? � Vitolds painteresējās.

����� Protams! � meitene iesaucās. � Pat ļoti labi! Mēs esam draugi.

�Kas tevi aicināja braukt strādāt uz Rīgu? Viņ�?

���� Jā, � meitene ajjliecināja. � Alfons teica, ja bū�ot tikjjat ak�tīva kā agrāk, man te pavēr�oties labas perspektīvas.

-Di �o�i vien ta arī būs, - Vitolds piekrita. - Vienīgi� Viņ� domīgi apklusa.

�������� Kas? � meitene ziņkāri jautāja.

����� Ps saprotu, ka tas, ko mēs �odien darām, ir taisnīgi, ta�u� Vīni izskatījās tik nelaimīgi�

����� Man gan viņu nav �ēl, � Dornicella sacīja. � Vai manīji, cik bagāti viru dzīvo? Vai �ie cilvēki jutās nelaimīgi, kad redzēja vai vismaz zināja, kādā nabadzībā dzīvo lielākā daļa Latvijas strādnieku un Latgales trūcīgo zemnieku? Vai vīni tad raudāja? Vai mēģinaja palīdzēt? Nē! Kāpēc pasaule valda tik liela

netaisnība, ka vieni, piemēram, �ie Mūrnieki, dzīvo astoņu istabu dzīvoklī, bet kādai, visticamāk, nabadzīgai Latgales mei�tenei jāmīt �ī pa�a milzīgā dzīvokļa mazajā meitas kambarītī un �ie Mūrnieki jāapkalpo? Jāgatavo brokastis, jāmazgā grīda un veļa, jāuzkopj istabas, jālaista puķes un varbūt pat jāpalīdz kun�dzei apģērbties! Bet ar ko �ī kundzīte ir labāka par savu kalponi vai mani?! Vai tikai ar to, ka prot dziedāt?! Absurds! Varbūt ar to, ka spējusi apprecēt bagātu vīru, kur�, advokāts būdams, diez vai savā ilgajā jurista praksē būs kaut reizi tiesā aizstāvējis bezdarbnieku, kādu nabadzīgu iedzīvotāju, ko namīpa�nieks par nespēju laikus samaksāt īres naudu ir izmetis uz ielas, vai sie�vieti, kuru piesmējis sabiedrībā pazīstama cilvēka vienīgais dēls? Nē, Vitold, tas, kas notiek �odien, viss ir pareizi un taisnīgi!

Apmēram pēc divdesmit minūtēm virsnieks paskatījās pulk�stenī, piecēlās un devās uz istabu, kur, vairākus �emodānus un somas piestūķēju�i ar da�ādām mantām, uz dīvāna un krēsla sēdēja izsūtī�anai paredzētā Mūrnieku ģimene.

Sieviete histēriski raudāja. Ģimnāzists izskatījās bāls un tāpat tikko valdīja asaras. Bet sirmais profesors ar pilnīgai bez�cerībai nolemta cilvēka sejas izteiksmi drūmi raudzījās uz savas līdz�inējās dzīves varmācīgajiem postītājiem, un ik pēc mirkļa viņa acīs iedegās skaidri saskatāmas naida dzirkstis.

� Laiks doties prom! � virsnieks sacīja un pamāja ar roku. � Ejam!

Visi trīs piecēlās un, rokās paņēmu�i �emodānus un somas, devās uz dzīvokļa izeju.

�Ienāciet virtuvē! � Vitolds aicināja. � Paņemiet līdzi arī pārtiku! Jums te stāv da�as zeltera pudeles. Ceļā viss noderēs.

Mūrnieka kundze, iegājusi virtuvē un uz. galda ieraudzījusi ēdiena atliekas, spēji atrāvās atpakaļ un bezgala nicīgi paska�tījās uz abiem latvie�u jaunie�iem.

�Kā suņi, � viņa skaļi pateica. � I urpiniet vien rīt mūsu labumus!

Vitold s atri paķēra no pakaramā baltu linu dvieli, iepakoja lajā visu, kas atradās gan uz galda, gan pieliekamajā, un iespieda sievietes rokās.

-�� Ņemiet! - viņ� teica. - �obrīd, kundze, jūsu lepnums ir ne�vietā! Kas zina, varbūt jums tur Sibīrijā patie�ām nāksies ēst kopā ar suņiem�

Tuvojoties Forņkalna stacijai, visu ceļu drūmi klusējo�ais profesors negaidīti vērsās pie Vitolda.

������� Jaunais cilvēk! � viņ� skali sacīja. - hs jus, studentus, mā�cīju� I as viss, izrādās, ir bijis velti. Ļoti �ēl. Ja valsts vara rīkojas nevis stingri noteiktos likumu rāmjos, bet gan patvaļīgi, balstoties tikai uz �auras cilvēku grupiņas vēlē�anos un atsevi�ķi izdotu slepenu dekrētu un instrukciju pamata� Sāda valsts ilgi pastāvēt nevar. To spilgti pierāda visas cilvēces vēsture. 1 āpēc, jaunais cilvēk, ja esat nolēmis kalpot valsts varai, tad, lūdzu, kal�pojiet un palīdziet tikai tādai, kuras uzmanības centrā un rūpēs vispirms ir cilvēks un viņa pamattiesības, kur ietvertas arī ikviena cilvēka tiesības uz brīvību un dzīvību, nevis tādai varai, kuras rīcību nosaka galvenokārt da�u �īdu sarakstītas mācību grāmatas!

Vitolds neko neatbildēja, tikai nodomāja: pareizi jau ir, pro�fesor, vienīgi� 1 ev �ī jaunā un patie�ām ne�ēlīgā vara nedeva ne mazāko izvēles iespēju! Bet ja at�ķirībā no manis tā �o iespēju tev tomēr būtu devusi� Esmu gandrīz vai pārliecināts, ka tu tagad nekratītos netīrā automa�īnas kravas kastē un tavas acis jau neskatītu garo lopu vagonu sastāvu, bet tu būtu izvē�lējies stipri labāku gan savu, gan savas ģimenes dzīves turpinā�jumu. Un, lai tas tā notiktu, arī tu ar visu sirdi, dvēseli un pārliecību sāktu uzticīgi kalpot padomju varai� Tava nelaime ir� 1 ev vienkār�i, Eduard Mūrniek, nav paveicies, jo tev nez kāda iemesla dēļ neviens �o kalpo�anu valstij nepiedāvāja. De�viņi cilvēki no desmit, ja ne visi desmit, �ādā situācijā vienmēr izvēlēsies labāko variantu. Un viņus par to morāli nopelt vai sodīt juridiski varēs vienīgi tie cilvēki, kuriem pa�iem nekad tik smagas izvēles priek�ā nav bijis jānonāk�

1 orņkalna stacijā Igors Petrovi�s Kuzkins, atvestos cilvēkus pēc saraksta nodevis citam virsniekam, lika abiem zaldātiem, Vitold am un Domicellai atkal kapt automa�īnā un braukt uz nākamo sarakstā minēto ad resi.

Dzīves nogalē Vitolds Prancāns jau vairs tikpat kā nevienu no �o izsūtīto ģimenēm skaidri atminēties nespēja, ta�u da�as epizodes no 194 1. gada 14. jūnija represiju dienas viņa atmiņā tomēr saglabājās visu mū�u. Vispirms jau �is Pduards Mūr�nieks, tad vēl viena nelaimīga ģimene.

Sarakstā tā bija nākamā pēc Mūrniekiem. Saule jau bija uz�lēkusi, diena solījās būt ļoti karsta, un, iebraucot kādā no Tēr- batas ielas lielo namu pagalmiem, Vitolds nekādu lielo satrau�kumu vairs nejuta. Ziņkāri gan. Pjot tāpat kā iepriek�ējo reizi uz ceturto stāvu, Vitolds uzdro�inājās virsniekam pajautāt, kas tie ir par cilvēkiem, pie kuriem viņi pa�laik dodas.

�Pārāk daudz nezinu, � virsnieks atbildēja. � Papīros atzī�mēts - Rūdolfs Saliņ�, dzimis 1916. gadā, nikns padomju varas ienaidnieks. Tas arī viss.

Tātad divdesmit piecus gadus vecs, Vitolds gandrīz vai auto�mātiski nodomāja. Jauns. Dro�i vien biju�ais policists. Varbūt pat no bndrihsona politpārvaldes.

1 a�u tā tomēr nebija. So profesiju ļaudis jau bija arestēti agrāk. Bet �ī epizode Vitolda atmiņā saglabājās ne tik daudz tāpēc, ka viņ� nebija uzminējis izsūtī�anai paredzētā Rūdolfa Saliņa agrāko nodarbo�anos, bet gan tās diezgan nejjarastās situācijas dēļ, kāda atklājās ceturtā stāva lielajā piecistabu dzī�voklī. Lai gan patiesībā nekā neparasta tur nebija. Neparasta bija padomju varas uzticīgo kalpu brigādes negaidītā iera�anās�

Durvis atvēra vēl samiegojusies, gai�zilā rītakleitā tērpusies sieviete, bet, ieraudzījusi krievu virsnieku un abus zaldātus, nobijusies strauji rāvās atpakaļ. Virsni eks viņu zibenīgi saķēra aiz rokas, un jau pēc brī�a visi iegāja vienā no labi iekārtotā dzī�vokļa istabām.

�Mums ir vajadzīgs Rūdolfs Saliņ�, � virsnieks sacīja un vē�rīgi skatījās apkārt. - Viņ� ir majas?

Sieviete klusēja, un Vitolds redzēja, ka viņai stipri dreb lūpas un rokas.

������� Virsnieks jautāja, vai Rūdolfs Saliņ� pa�laik atrodas mājās vai arī meklējams kur citur, � Vitold s atnācēju mērķus skaidroja latviski.

������� Viņ� ir mājās, � sieviete beidzot atbildēja. - Jūs esat atnā�ku�i viņu arestēt?

�Tā iznāk, kundze, - Vitolds sacīja. - Ar ko līdz �im no�darbojās Rūdolls Saliņ�?

Sieviete ar labo roku pieskārās krūtīm kreisajā pusē, smagi elpoja, tad atnācējiem veltīja nicinājuma pilnu skatienu.

������� Jūs nākat arestēt cilvēku, pat nezinādami, ar ko viņ� no�darbojas?! � viņa pēk�ņi iekliedzās.

� 1 o zina citi, � Vitolds teica. � Mēs tikai izpildām pavēli.

� Rūdolfs Saliņ� ir pazīstams �urnālists, � sieviete atklāja. � 1 o, ko viņ� trīsdesmito gadu otrajā pusē rakstīja I ēvijas Sargā, tādi idioti kā jūs, protams, var uzskatīt par pretpadomju sacerējumiem, kā tas jau vairākkārt �odienas presē ar Andreja Upī�a un Jāņa Niedras spalvu tika atgādināts, ta�u neaizmir�stiet, ka toreiz te Latvijā nekādas padomju varas vēl nebija! Bija mūsu pa�u, latvie�u, teik�ana�

�Tu, stulbā vecene, labāk daudz nemuldi! � Dornicella ne�gaidīti dusmīgi viņu pārtrauca. � I oreiz pastāvēja reakcionārā Ulmaņa diktatūra un tos latvie�us, kuriem bija kaut kāda teik�ana, varēja saskaitīt uz vienas rokas pirkstiem! Labāk ātri ģērb mugurā kaut ko siltāku! I evi gaida neaizmirstams ceļo�jums uz Sibīrijas mū�ame�iem!

Sieviete spēji sagrīļojās, un visiem �ķita, ka viņu tūlīt ķers trieka. Dornicella aizskrēja uz virtuvi un drīz atgriezās ar glāzi ūdens. Rēc tam, painteresējusies, vai saimniecei nav kādas sirdszāles, atkal devās uz virtuvi pēc mājas aptieciņas, bet virs�nieks ar Vītoldu, apskatīju�i tuvākās blakusistabas, iegāja tre��ajā un tur nedaudz pārsteigti ieraudzīja platā gultā guļam jaunu pārīti.

Vitolds, lēnam pagriezis galvu sānus un apmulsis ieraudzījis, ka uz viena no kresliem mazliet nevērīgi nosviesta gara un ļoti grezna balta kāzu kleita, turpat uz grīdas � baltas augstpapē�u kurpītes, zīda zeķes, zeķturis un baltas biksītes, tūlīt saprata, ka tikai vakar abi jaunie cilvēki ir apprecēju�ies un �ī ir viņu kāzu nakts� Vai, pareizāk sakot, sen jau iecerētā un tik ļoti ilgotā medusmēne�a pirmais rīts�

1 a�u tagad bija jāmostas, jāatver acis, jāredz sve�i, bruņoti ļaudis pie savas laulības gultas un beidzot jāsaprot, ka padomju varas apstākļos nekādi krā�ņi sapņi nav jāsapņo�

Virsniekam, brīdi vērojot jaunos cilvēkus, iespējams, dvēselē ielija cilvēcisks siltums un atmiņā atausa pa�a pirmā laulības nakts, bet tikpat iespējams, ka redzamais skats viņā radīja tie�i pretēju efektu. Viņ� izjuta spēcīgu naidu un varbūt pat rie�bumu, skatot dārgi iekārtoto guļamtelpu, grezno, neparasti plato laulības gultu, līdz tam nespējis pat iedomāties, ka arī tādas mēdz būt; balto līgavas kleitu, smalko veļu un baltās balles kurpītes, kādas viņa līgavai toreiz tālajā Krievijas sād�ā neva�rēja rādīties pat viskrā�ņākajās nakts vīzijās�

Kaut ko līdzīgu pārdzīvoja arī Vitolds Prancāns. Viņ� tāpat tikai otro reizi mū�ā bija ienācis tik ārkārtīgi greznā bagātu cilvēku mītnes vietā un tūlīt izjuta dabisku skaudību � kāpēc tas viss ir viņiem, bet ne man?! Kāpēc pasaulē pastāv tik liela ne�taisnība? Un, ja es pirms mēne�a būtu apprecējis Vai eriju Gabrāni, kādas mums būtu kāzu svinības? Nekādas! Aizietu uz dzimtsarakstu nodaļu, sarakstītos, pēc tain ieietu prastā ēd- nīcā, paēstu lētas vakariņas, Valērijai mugurā būtu nevis balts kāzu tērps, bet gan vienkār�a katūna kleitiņa, un kāzu nakti viņi pavadītu Vitolda īrētajā mazajā istabiņā uz �auras, nejauki �īksto�as dzelzs gultas, pa sienām rāpotu lielas blaktis, pie gries�tiem vāju gaismu izstarotu maza, apkvēpusi spuldzīte, bet orķestra vietā kāzu mar�u ar savu pussaplēsto akordeonu spēlētu saimnieka vienmēr piedzēru�ais dēls un pagalmā gaudotu pie ķēdes piesietais mū�īgi izsalku�ais suns.

Un viņi abi � gan mazizglītotais krievu virsnieks, gan latvie�u trūcīgais Latgales students �, vienlaikus nepiepildītu sapņu, skaudības un sociālās netaisnības radīta naida pārņemti, pie�gāja pie jaunlaulāto gultas un asi norāva uz. grīdas vieglo, kā no debesu pūkām taisīto segu�

Jaunie cilvēki gulēja kaili. Pēk�ņu baiļu un kauna pārņemti, viru skaļi iekliedzās un izmisīgi centās ar palaga malām un spil�veniem kaut kā aizsegt da�as sava ķermeņa daļas.

Virsnieks atklāti ņirdza. Arī Vitolds indīgi smīnēja, sajuz�dams gan savu pārākumu, gan iedomājoties, cik labi tomēr ir sanācis, ka sve�i, bruņoti cilvēki nestāv pie viņa un Valērijas laulības gultas, toties viņ� stāv pie citu cilvēku drausmīgas ne�laimes un dzīves posta�

�Pietiek mīlēties! � virsnieks Rūdolfam uzbrēca. � Slienies kājās, ātri saģērbies un sakrāmē, ko atrodi par vajadzīgu ņemt līdzi!

�Kas notiek? � Rūdolls sāka kliegt. � Ps prasu, kas �eit no�tiek?!

������� Ja tu vēl neko neesi sapratis� � Vitolds dusmīgi sacīja. � Celies aug�ā un sāc kravāt �emodānus! 1 u � Rūdolfs Saliņ� un tava māte Mudīte Saliņa turpmākai dzīvei tiekat pārvietoti uz attālākajiem Padomju Savienības novadiem! Visticamāk � uz Sibīriju. Tā ka, kungi un kundzes! Svētki ir beigu�ies! Jūs pietiekami ilgi esat priecāju�ies un nepelnīti baudīju�i dzīves labumus! I urpmāk jums nāksies dzīvot nedaudz pieticīgāk, un tas būs tikai taisnīgi. Divdesmit minūtes būs pieliekami ilgs laiks �emodānu sakravā�anai. Ja �ai laikā, Saliņ, to nespēsi izdarīt, mēs tevi varam vest arī pliku. 1 ā ka skaties pats!

Biju�ais �urnālists Rūdolfs Saliņ�, kur� patie�ām savā laikā Patvijas jjresē bija publicējis asus, bet patiesus rakstus par dzīvi Padomju Savienībā 1111 Staļina diktatūras ne�ēlīgi represīvajām darbībām gan pret saviem politiskajiem pretiniekiem, gan vien�kār�iem ļaudīm, tagad to visu izjuta pals.

Vīņ� ātri izlēca no gultas un sāka ģērbties.

�Rūdi! � sieviete izmisusi iesaucās. � Bet es?!

�Guli! � Rūdolfs viņai uzsauca. � Guli un nekusties! Citādi �ie no�ēlojamie �vabraki vēl arī tevi�

�Neuztraucies! � Vitolds sievietei sacīja. � Izsūtāmo sarakstā ir reģistrēti vienīgi abi Saliņu Patie�ām, tu vari palikt mierīgi gulām.

-Es arī tagad esmu Saliņa! - sieviete iesaucas, strauji no�meta palaga stūri, izkāpa no gultas un lepna nostājās sve�o ļau�u priek�ā.

������ Varbūt biedri, ļaujot man apģērbties, tomēr būs tik laipni un beidzot atstās mūsu guļamistabu?

Virsnieks un Vitolds, vairs ne vārda neteikdami, patie�ām tūlīt arī iegāja blakusistabā, apsēdās uz mīkstiem atpūtas krēs�liem un, gaidīdami, kamēr deportācijai paredzētie gatavojas tālajam ceļam, sāka �ķirstīt da�us �urnālus, ka s atradās turpat uz neliela tum�i brūna ozolkoka galdiņa.

Apmēram pēc divdesmit minūtēm māte jau bija daudzmaz gatava. Pēc neilga laika arī Rūdolfs, sakravājis divus �emodā�nus, neslēpdams naidu, skatījās uz jaunās varas pārstāvjiem.

Kad visi jau tuvojās durvīm, pēk�ņi, apģērbusi savu balto kāzu kleitu un kājās uzvilkusi greznās balles kurpītes, no istabas raudādama izskrēja Rūdolfa Saliņa jaunā sieva un pieķērās vīra rokai.

�Ps braucu tev līdzi! � viņa paziņoja. � Ps �eit nevaru palikt viena! Ps to negribu! Ps tevi mīlu, Rūdolf, un, lai arī kas mūs sagaida, tas mums jāpārdzīvo kopā!

Nelīdzēja ne virsnieka, ne Vitolda, ne Domicellas, ne Rū�dolfa, ne Saliņas kundzes aizrautīgā atrunā�ana. Jaunās sievie�tes izmisums bija stiprāks par viņu lūgsnām nedarīt tik apstul�bino�u muļķību, viņa stingri pastāvēja uz savu, līdz virsnieks atmeta ar roku, un arī �ī ģimene jau pēc nepilnām desmit mi�nūtēm atradās Torņkalna stacijā.

1 as tad arī bija viens no retajiem gadījumiem, kas Vitolda Prancāna atmiņā tā arī nespēja izgaist visu mū�u. I as bija pā�rāk neparasts. Kā mazliet �ausmino�a, tajā pa�ā laika ari skaista un ļoti aizkustino�a dzīves uzzīmēta glezna.

Maza Rīgas nomales dzelzceļa stacija. Uz sliedēm stāv gar� precu vagonu sastāvs ar maziem aizrestotiem lodziņiem. Lieli cilvēku pūļi. Somu un �emodānu kalni. Neko sliktu nenojau�ot, draiskojas mazi bērni. Pieaugu�ie neziņas un satraukuma pil�niem skatieniem vēro notieko�o. Da�i virsnieki un ļoti daudz zaldātu ar �autenēm. 1 ad pēk�ņi sākas neizsakāmi skaļ� trok�snis, kmida, kliedzieni un raudas. No savām ģimenēm tiek atda- līti visi pieaugu�ie vīrie�i. Arī Rūdolfs Saliņ�. Bailes, izmisums un bezgalīga vil�anās. Viņu kopā ar citiem aizved uz sastāva galu. Un perona inalā, absolūti neiederoties �ajā cilvēku vai�manu, asaru un �ausmu pilnajā vidē, mazliet vientuļa stāv jauna meitene krā�ņā līgavas tērpā, skatās, kā pirmajā laulības rītā bruņoti krievu karavīri jau otro reizi no viņas ar varu atrauj mīļoto cilvēku, un �ī baltā tērptā meitene pretstatā krievu virs�nieku un zaldātu netīrajiem formas tērpiem izskatījās kā latvie�u tautas labākās daļas tīrības, godīguma un pilnīgas nevainības simbols�

j

Es vēl da�us mirkļus stāvēju uz Brīvības un I allinas ielas stūra, nedaudz pārsteigti vērodams, kā divi policisti ātri izlec no de�ūrma�īnas un ieskrien mājā, no kurienes nupat biju iznācis.

Skumji, es nodomāju. Nekas �ai pasaulē nemainās. Laiku pa laikam vara nomaina varu, ta�u cilvēka daba paliek iepriek�ējā. Vienmēr kāds valsts represīvajiem orgāniem darīs zināmu, ka tas (varbūt pat viņa labākais draugs!) savā laikā ir darījis to un to, runājis �ito, bet pa�laik slēpjas tur un tur� Vienalga, vai bija samērā mierīgie ulmaņlaiki, pirmais baigais padomju gads, vēl baigākais nacistu okupācijas sākums, ne�ēlību pārpilnais pēckara laiks, padomju attīstītā sociālisma periods vai mūsu pa�u Atmodas un brīvības laiks�

Vienmēr daudzi apzinīgi pildīja un pilda savu svēto pilsoņa pienākumu attiecībā pret pastāvo�o valsts iekārtu. Agrāk skrēja pie Fridrihsona uz politpārvaldi, pēc tam uz �eku, uz gestapo, tad atkal uz Dro�ības komiteju un beidzot gan presē, gan radio un televīzijā atklāti visas Latvijas priek�ā stu�īs vai vismaz atgādinās, ka, lūk, tas padomju laikā ir darījis to un �ito, bet citi savukārt runāju�i, rakstīju�i, gleznoju�i, komponēju�i un dze�joju�i padomju re�īmam tīkamus darbus.

Mums vienmēr gribas sevi attaisnot. �odienas stu�ī�ana ta�u ir ļoti laba, pareiza un atbilsto�a mūsu nacionālajām interesēm! Arī tie, kuri ulmaņlaika politpārvaldei ziņoja par kreisi noska�ņotiem strādniekiem vai arodbiedrību aktīvistiem, tāpat bija ap�zinīgi savas valsts pilsoņi. Un pat tie, kuri par saviem līdzpil�soņiem tik iztapīgi skrēja vēstīt gestapo, da�u mūsu cilvēku acīs arī ir visādi cienījami ļaudis, jo viņi ta�u vācu dro�ības iestādēm nodeva tikai komunistiski domājo�os! 1 as nekas, ka nodotie cil�vēki pēc tam tika no�auti! Nekas! Vienīgie sliktie stuka�i �odien ir bre�ņevlaika �ekas ziņotāji.

Kad es par to domāju, man kļūst gandrīz vai fiziski nelabi. Agrāk kaut kā līdz tam nebiju pat aizdomājies - kā dzīve un ļau�u vēlme �odien pasniegt sevi sabiedrībai kā kristāltīrus lat�vie�u patriotus spēj totāli izkropļot priek�status par morāli, ētiku, taisnīgumu, cilvēkmīlestību un tā saucamo [.nenākuma ap�zinu.. . kas nav nekas cits ka apzinīga kalpo�ana (piemēro��anās) jebkurai valstī pastāvo�ajai varai savtīgu un personisku intere�u vārdā�

Katra cilvēka dvēselē un apziņā blakus labajam vienmēr slēp�jas arī tas, ko pierasts apzīmēt kā nepārprotamu ļaunumu. 1 ā izpausmei ir vajadzīgi tikai piemēroti apstākļi un attiecīga dzī�ves situācija. Un tu pēk�ņi no vislabākā cilvēka spēj pārvērsties ļoti sliktā. No līdzcietīga - cietsirdīgā. No mierīga - me�onī.

Protams, arī es neesmu nekāds izņēmums. Kādā no manas dvēseles un apziņas stūriem tāpat, dziļi noslēpies, sē� ļaunuma gars. Bet es par to nekaunos. Bez tā palīdzības es nekad nebutu spējis izdarīt to, ko �odien tomēr izdarīju un ko man noteikti arī vajadzēja izdarīt! Ta�u tas bija tā saucamais labais ļaunums. Stingri ņemot, jebkura cilvēka pat taisnīga sodī�ana ir sava veida ļaunuma izpausme. Ta�u bez �īm izpausmēm, vai tas ir lab i vai slikti, gandrīz neviens cilvēks un sabiedrība kopuma ne�spēj pastāvēt�

Un tomēr riebīgi, ka arī mans senais draugs Raimonds nav nocieties un kā apzinīgs sabiedrības loceklis par mani tūlīt pa�ziņojis policijai. I ikai visticamāk, ka arī aiz Raimonda, tāpat kā aiz. lielumlielās daļas godīgo pilsoņu rīcības motīviem slēpjas visiem tik ļoti pazīstamā personīgās atriebes vēlme�

Raimondam dro�i vien skauda, ka es tik vienkār�i un viegli jau pirmajā cbenā dabūju Aritu gultā. Iespējams, viņam �ā iemesla dēļ kādreiz ir nācies pielikt daudz lielākas pūles�

Pa Brīvības ielu nesteidzoties sāku iet centra virzienā. 1 ad pēk�ņi pārdomāju, nogriezos Artilērijas ielā, aizgāju līdz Caka ielai, pagriezos uz stacijas pusi. Arvien bie�āk, gandrīz vai uz katra soļa, pretim nāca viegli ģērbu�ās, skaistas un dro�i vien arī viegli pieejamas da�āda vecuma un izskata sievietes. Ta�u es savu kaislību spelti jau biju atdzesējis un tagad uz viņām varēju skatīties, kā parasti mākslas galerijās skatās uz pārdo�anai izstā�dītām gleznām, � vērtējo�i, bez lieka satraukuma, vēsi aprēķi�not, vai piedāvātā prece atbilst mūsu gaumei un maka saturam.

1 ad, atcerējies Raimonda izteikumu, ka viņ� pie izdevības apmeklējot naktsklubu Sapnis, un to negaidīti ieraudzījis uz tu�vīnās ielas stūra, gāju iek�ā. Lai gan krogi policijas meklētiem cilvēkiem nekad nav bijusi pali dro�ākā uzturē�anās vieta, tomēr nolēmu riskēt. It sevi�ķi tāpēc un dro�i vien tikai tāpēc, ka pēk�ņi prātā ienāca doma - varbūt tie�i �ovakar tur atkal bus iegriezies Raimonds un varē�u vecajam zēnam kārtīgi sadot pa purnu�

Pie ieejas mani sagaidīja iespaidīga auguma apsardzes dar�binieks, lika apstāties un tūlīt painteresējās:

������� Vai jūs �eit pirmo reizi?

������� Jā, � es atbildēju. � Vai tas jums rada problēmas?

�� I as problēmas var radīt jums, � apsargs sacīja. � Ja jums kabatā ir vismaz simts latu, tad, protams, viss ir vienkār�i. To- mēr ir da�i nosacījumi. Pirmkārt, ieejas karte maksā divdesmit latu. Dzērieni ir dārgi. Ēdieni tāpat. Sievietes, kuras jūs apkal�pos, nedrīkstat aiztikt ne ar rokām, ne vārdiem! �ādiem nolū�kiem mums ir meitenes, kas parasti uzturas pie bāra letes. Jūs viņām varat izmaksāt dzērienus un vieglas uzkodas par paaug�stinātām cenām, uzlūgt uz deju vai vispār kādu no viņām, kā saka, savām personiskajām vajadzībām noīrēt arī uz Visu vakaru uri nakti. Meitene jums maksās no piecdesmit līdz astoņdesmit latiem, neskaitot tēriņu par dzērieniem. Piedzerties jūs nedrīk�stat. Rīkot skandālus tāpat. Pie mums viss notiek klusi, solīdi, ar vienu vārdu sakot, pieklājības robe�ās. Seit ir arī laba mū�zika. Neliels vieglās mūzikas orķestrītis. Jums tas noteikti patiks. I ad kā, kungs? Jūs to varat atļauties?

-Vai ieiet tāpat, pasēdēt un paklausīties muziķu nevaru?

�Diem�ēl, kungs. Ne tikai klubam, bet arī meitenēm ta�u kaut kas ir jānopelna, vai ne tā?

� Protams, � es piekritu. � Viss ir pareizi. Simts lati man atradīsies.

Nopircis ieejas karti, iegāju puskrēslā grimsto�ā zālē. Uz gal�diņiem dega sveces, bet no kaut kur griestos un sienās paslēp�tām spuldzēm plūda vienmērīga, mazliet satrauco�a sarkana gaisma. Gar sienām atradās mīksti, ar gai�u ādu apvilkti dīvāni, acīmredzot vietas, kur ar noīrēto meiteni atpūsties pēc dejas, iedzert aukstu �ampanieti, risināt sare�ģītas intelektuālas saru�nas par literatūru un mākslu vai arī vienkār�i, nepārpūlot sma�dzenes, parunāt par seksu.

Apsēdos pie brīva galdiņa, kas bija paredzēts divām perso�nām. Vis[>ār apmeklētāju bija maz. Iespējams, dārdzības dēļ.

I a�u jutos labi un mājīgi, kā tain arī vajadzēja būt. Kāda jēga tērēt naudu, ja pretī nesaņem to, ko par �o naudu var dabūt?

1 ā kā es jau biju nedaudz, iereibis, pikanti apģērbtajai vies�mīlei pasūtīju tikai pudeli sauso Mārtiņi un divas ikrmaizītes.

Orķestris patie�ām bija labs. I rīs cilvēku sastāvā tas spēlēja tie�i tādas melodijas, kādas man patika un bija piemērotas tie�i �im vakaram, - mazliet smeldzīgas un ļoti skumjas. Un, kad viens no orķestra mūziķiem patīkamā baritonā nodziedāja pa�zīstamo dziesmu ar Aleksandra Caka vārdiem, man gandrīz vai acīs saskrēja asaras.

Tagad dziedā�u dziesmu par sevi, Ka ar sirdi es paklīdis sen. I ikai uzvalks, ko tēvs kādreiz devis, Dzīvot godīgi mani vēl dzen.

Sī būs mana pēdējā dziesma, Un pēc tam kas�? 1 ik sātans to zin. Vārdos sirds mana izdegs kā liesma, Kura kvēl, ja pat virsū tai min.

Kādēļ mācījos skūpstīt es lupas, Kad bij laiks tikai saldumus ēst? 1 agad nespēju kaislību �ūpas Savā elpā ne apslēpt, ne dzēst.

Katras sievietes dēl d icnam varu Kaktā dzert es un trakot kā velns. Tad es nezinu vairs, ko es daru, Viss ap acīm man sagrie�as melns.

Bet, kad pāriet �īs sāpes un alkas, Ne man gribas ko darīt, ne skriet. Viens tad sē�u kaut kur es uz malkas, Un man labi, ka garām viss iet.

Paldies, Aleksandr, es domās sacīju. Nebūtu slikti tagad sa�dzert kopā ar tevi. 1 ai brīdī, kad toreiz rakstīji �īs skumju pilnās rindas, tev acīmredzot ir bijis tikpat smeldzīgs noskaņojums kā �obrīd man. Ps ne�aubos, mēs kļūtu labi draugi. 1 agad sēdētu �ai dārgajā �eņķī un runātu par to, ka �odien jau vairs nav ne�viena tik laba dzejnieka, kāds biji tu un daudzi citi. Ziemeļnieks ir miris, Austra Skujiņa ielēkusi Daugavā, un nav vairs neviena, ar kuriem tev kādreiz, bija tik labi. Ne Sudrabkalna, ne Plau�a, un nesen kaut kur Visuma bezgalībā tevi meklēt ir devusies arī tava uzticamā draudzene Milda Grīnlelde. Jūs bijāt labi un gai�i cilvēki. Un galu galā nemaz nav tik svarīgi, ko mēs katrs savā dzīvē izdarām. Svarīgi, lai tas kaut da�u cilvēku atmiņā pa�liktu kā kaut kas labs, vajadzīgs un skaists.

Viens tad sē�u kaut kur es uz malkas, Un man labi, ka garām viss iet.

1 a�u nekas diem�ēl mums garām tāpat vien neaiziet. Ne labais, ne sliktais. Ne skaistais, ne pretīgais. Tāda ir dzīve� Protams. Viss ļoti vienkār�i. Bez jebkādas filozofijas. Bez gud�ras runā�anas. Bez sava intelektuālā pārākuma demonstrē�anas. 1 as vienmēr ir bijis smieklīgi. Un niecīgi. Kas ir tavi gudrie vārdi pret cilvēka ļaunuma izpausmēm? Kas ir Bībel e un mil�zīgie visas pasaules filozofu sacerējumu blāķi kaut vai pret viena nabaga cilvēka nāvi ? Vai kaut visspēcīgākais sprediķis kādreiz ir spējis ļaudis darīt labākus un aizkavēt kaut vienas dzīvības varmācīgu bojāeju? Nē! Viss vienmēr ir noticis tie�i otrādi! Jo iespaidīgāks bijis sprediķis, jo spēcīgāk tas klausītājos raisījis naidu un neiecietību pret citādi domājo�ajiem!

Varbūt arī labi, Aleksandr, ka tevis �odien vairs nav. 1 u, mūsu netaisnīgās dzīves spiests, atkal vientuļ� sēdētu kaut kur uz malkas, dzertu lētu degvīnu un būtu vēl nabadzīgāks nekā padomju pēckara laikā�

Domās lugrimis, nemanīju, ka pie mana galdiņa klusi pie�nāca kāda sieviete. Nedaudz pat satrūkos.

��������� Vai drīkst? � sieviete patīkamā balsī jautāja.

�Protams! - es priecīgi atļāvu. - Lūdzu!

Sieviete apsēdās iepretim un mīļi uzsmaidīja. Pirmajā mirklī es viņu nepazinu. Uz viņas skaistās sejas bija pārāk daudz da��ādu krāsu un arī matu sakārtojums bija cits. Kā to visu sauca? �ķiet, makc up. Jā. Bet mani neatstāja sajūta, ka esmu viņu saticis jau kaut kad agrāk.

����� Piedod, � es sacīju. � Esmu nedaudz iere ibis un nekādi nespēju atcerēties� Kur es tevi esmu jau redzējis? Un vai vis�pār esmu?

����� Leon Navarski� � sieviete mazliet skumīgi teica. � Vai esmu tik ļoti pārvērtusies?

����� Nezinu, � paraustīju plecus. � Ps neatceros, kāda tu esi izskatījusies agr āk.

����� Ps vienmēr izskatos labi, � sieviete sacīja. � 1 a�u bie�i da��āda. Galvenokārt ārēji. 1 ā ir nozīmīga sievie�u priek�rocība � vienmēr būt mainīgai.

��������� Vīrie�i nemainās?

�Maz.

��������� Tas ir labi vai slikti?

� 1 as nav nekādi. Vienkār�i jūs tādi esat.

��������� Atvaino, bet nekādu pasaules gudrību tu nepateici.

��������� Vai tad vajadzēja?

����� Dies' pasarg! Kurnu, kur, tikai ne krogā! Bez tam� Dau�dzi uzskata, ka visas pasaules gudrības esot pateiktas jau Bībelē, tapcc viss parējais, kod ivtūksto� gadu laika cilvēki ir sa�rakstīju�i, teiku�i un sludināju�i, nav nekas cits kā vistīrākās blēņas!

����� Cilvēkiem vispār nekādas lielās gudrības nevajag zināt, � sieviete teica.

-1 le�ām?

����� Protams! - sieviete apstiprināja. - Priek� kam? Ikdienas dzīvē tās ta�u praktiski neviens nevar izmantot!

�������� Vispār jau jā, � es piekritu. � Kā tu zini manu vārdu?

� 1 u dro�i vien esi daudz vairāk iedzēris, nekā pats to jūti.

����� Dro�i vien, - es sacīju. - Bet tevi es redzu. Turklāt vēl ļoti skaistu. Un baigi iekārojamu.

�������� Man tādai ir jābūt, - sieviete teica. - Varbūt uzcienāsi?

����� Protams! � iesaucos un, pielējis pilnu glāzi ar vīnu, pasnie�dzu viņai. � I u �eit esi ar savu kompāniju?

�������� Nē.

�������� Ar draugu?

�Būtu jau labi, � sieviete rūgti iesmējās. � Ps �eit strādāju.

Saproto�i pamāju.

�������� Meitene no bāra?

���� Jā, � sieviete apstiprināja. - Mēs gan pa�as pie galdiņiem nedrīkstam nākt, bet� Ps tevi pazīstu.

�������� Piedod, bet es nekādi�

����� Mēs �odien jau esam sēdēju�i pie viena galda, � sieviete atgādināja. � Atceries Doma laukumu, Aritu, Raimondu un�

�������� Inga? � stipri pārsteigts, prasīju.

����� Vai tie�ām es vienas dienas laikā būtu tik ļoti izmainīju�sies?

������ I u esi kļuvusi simtreiz skaistāka! - es teicu. - Varbūt tikai sava darba dēļ, ta�u vienalga!

�Paldies, Leon! Psmu priecīga, ka tev patīku!

�������� Vai tas ir tīri profesionāli?

�������� Nē! - Inga iesmējās. - Leon! 1 as ir tīri sievi�ķīgi!

���� Ja pareizi atceros� lu no rīta teici, ka strādājot kādā naktslokālā. 1 u dejo striptīzu?

�������� Ne gluz.i, � Inga atbildēja. � Bet tālu no tā nav.

�������� Tas ir �eit?

����� Nē. Seit es strādāju� � Inga nedaudz samulsa. � Vai tu to vēl neesi sapratis?

� I u esi bāra meitene, kuru var arī noīrēt? � es vaicāju.

����� Drīksti teikt arī atklātāk� Esmu viena no tām, kuru �eit var nopirkt.

����� Inga� � klusi vērsos pie viņas. � Kāpēc tu to dari? Atce�roties mūsu �īrīta sarunu� Nekāds lielais trūkums tevi uz to nespie�.

����� Patie�ām, � Inga domīgi piekrita. � Nekāds lielais� Un tomēr dzīvot vajag. Maizi es nopelnu Lotosa ziedā kā dejotāja. Vēl da�i gadi, un man jau vajadzēs meklēt citu nodarbo�anos. Varbūt arī es galu galā fiziski vēl varētu dejot līdz septiņdesmit gadiem kā Maija Pļisecka vai Vija Vētra, ta�u kur� 110 klubu īpa�niekiem tādu veceni ņems? Bet �eit� �eit esmu katru otro vakaru, kad nedejoju Lotosā. Nopelnu pieklājīgi. Esmu �o to pat spējusi iekrāt. Bez tam� I as, ko es �eit daru, man ļoti patīk!

I u saproti? Ps to daru arī prieka un savu kolosālāko sajūtu dēl!

����� Viss pareizi, Inga, � es teicu. � 1 u esi malacis! Kad tevi izmeta no operas, tu negāji kanālā slīcināties! 1 u atradi sev citu nodarbo�anos. Mēs jau tā savas dzīves lielāko daļu esam spiesti darīt to, ko no mums grib citi. 1 āpēc da�reiz nav slikti kaut ko darīt par prieku tikai sev!

����� Ielej man, lūdzu, vēl! � Inga palūdza. � Es ļoti priecājos, ka tevi satiku! Nemaz neslēp�u, tu man īepatikies jau no rīta! Klusi vēlējos, lai tu Aritas vietā izvēlētos mani. Bet nekā�

���������� Piedod! 7 ā vienkār�i sanāca.

� 1 u dienu pavadīji pie viņas?

���������� Antai ir labs dzīvoklis.

���������� Bet pati? Pati arī laba? - Inga nedaudz satraukti prasīja.

�Kādā nozīme tu to doma?

����� Ne jau nu kā ķēk�a! � Inga iesaucās. � Vai viņa ir laba mīļākā?

���������� Nezinu, � atbildēju. � Ps ar viņu negulēju.

Inga neticīgi uz mani paskatījās, da�us brī�us domīgi klusēja, tad atkal koķeti pasmaidīja.

���� Ja tu iedomātos to darīt ar mani� Nē, ne �eit un ne par naudu! Mēs aizbrauktu pie manis uz Pārdaugavu. Man tur ir māja. Bet tas nu tā. Divi iemīlēju�ies to var darīt jebkurā vietā un laikā! Kaut vai uz Brīvības pieminekļa kāpnītēm!

������ Inga� � es vēlreiz klusi vērsos pie viņas. � Tas viss ir jauki. Bet vai tad mēs esam iemīlēju�ies?

����� Varbūt vēl ne, - Inga atbildēja. - Bet es ta�u tev pa�līku?

�Un kā vēl! Par to nav ko runāt!

����� Un tu patīc man! - Inga apgalvoja. � Ja kaut vienu nakti pavadītu kopā, mēs viens otrā arī iemīlētos!

����� Par to es ne�aubos, � sacīju. � Un tie�i tāpēc, ka tas tā var notikt, mēs nevienu nakti kopā nepavadīsim!

�Kāpēc? - Inga vīlusies jautāja. - I u baidies iemīlēties?

������ 1 ā ir, � es apstiprināju. � Pēdējos divus gadus guļu tikai ar tām sievietēm, kuras 110 manis neprasa nekādas jūtas.

����� Vai tie�ām ir labāk, ja sieviete par to prasa tikai naudu? � Inga, tagad vēl vairāk pārsteigta, vaicāja.

������ Nē, Inga, ta noteikti nav labāk, � es atbildēju. � I a�u ta ir vienkār�āk. Kāda velna pēc mums vajadzētu vēl vairāk sare�ģīt jau tā grūto dzīvi?

-Ja ir liela mīlestība� - Inga atkal kļuva nopietna. -Tā vienmēr dzīvi padara vieglāku. Sai ziņā tu smagi kļūdies.

����� Iespējams, � es piekritu. � Kļūdīties ta�u esot tik cilvē�ciski�

Inga gribēja vēl kaut ko sacīt, ta�u pie viņas pienāca kāds no kluba darbiniekiem un noliecies kaut ko klusi ie�ukstēja ausī. Inga piecēlās.

����� Lūdzu, Leon, neaizej bez manis! � viņa teica. � Pagaidi! Man tagad ir jāstrādā, bet vēlāk� Ps bū�u tavā rīcībā.

Saproto�i pamāju ar galvu un mazliet skumīgi noskatījos, kā Inga cēli, it kā būtu pati mīlestības dieviete, pieiet pie bāra letes un sāk sarunāties ar kād u eleganti ģērbtu pusmū�a vīrieti.

Tu pareizi dari, es nodomāju. Tev no �iem bagātniekiem vajadzētu plēst naudu, nejūtot ne mazāko kaunu. Jo patiesībā sievietes miesa neko daudz nemaksā, lai gan tie�i tās dēļ mēs jūkam prātā un esam gatavi par to atdot savu pēdējo grasi. Inte�resanti, ka neviens vīrietis nekad nav pat mēģinājis nopirkt sie�vietes dvēseli. īsti ne/inu, kāpēc tas tā, ta�u pieņemu, ka �ai pasaulē neviens vīrietis nav tik bagāts�

Pēc neilga laika pie mana galdiņa pienāca pavecs vīrs un uz mani drūmi skatījās. Radās iespaids, ka viņ� gatavs mani tūlīt vai nokaut.

�Ko tev vajag? � es prasīju ar atklātu nepatiku.

� 1 u esi Leons Navarskis? � sve�ais jautāja pretim.

���������� Jā, � es atbildēju. � Kas ir?

������ 1 as pats komunistiski noskaņotais �urnālists, kas savos rak�stos tik nicīgi mēdz izteikties par latvie�u patriotismu un nacionālajiem partizāniem? - Sve�ā vīrie�a balss skanēja dobji kā tuvi lielgabala dārdi.

����� Tas pats, tas pats! � es iesmējos. � Ko tu gribi? Par velti iedzert vai diskutēt par to, kas būtu saucams par īstu latvie�u patriotu?

����� Vai drīkstu apsēsties? � vīrietis vaicāja jau nedaudz klusāk.

���������� Protams! Sēdi vien!

Vīrietis apsēdās un atkal uzmeta man pagalam drūmu ska�tienu.

Acīmredzot �is nu it īstais mūsu tēvzemes mīlētājs, es no�domāju. I ā, redz, tai dzīvītē iet. Vieni mīl sievietes, citi tikai kādu mazās zemeslodītes ģeogrāfisku vietu. Un abi zināmos ap�stākļos par saviem mīlas objektiem ir gatavi atdot dzīvību. Man vienmēr, �ādus cilvēkus sastopot, viņu ir bijis bezgala �ēl. Glu�i tāpat, kā mēs �ēlojam vēl neko nesaproto�us mazus bērnus vai neglābjami slimus cilvēkus.

����� Ps pats tev varu uzsaukt pāris pol�u, � vīrietis teica. � Bet ne tāpēc pie tevis atnācu!

� I ātad vēlies spriedelēt par politiku? Seit � krogā?!

����� Ko tu jēdz 110 politikas! � vīrietis nicīgi atmeta ar roku, un es redzēju, ka viņ� ir jau iereibis. Citādi arī nevarēja būt. Lai ar mani sāktu runāt par latvie�u patriotismu vismaz tādā interpre�tācijā, kādā �o jēdzienu traktē mūsu �auri domājo�ie nacionāl- radikāji, vispirms patie�ām ir kaut kas krietni jāiedzer.

����� Ps tev vienkār�i gribēju pateikt, ka tu, Leon Navarski, esi viens netīrs komunistisks nelietis! - vīrietis skaļā balsī turpināja. � Tu vispār neesi latvietis!

Rūgli iesmējos, gribēju piecelties, sadot �im vīram pa zobiem un iet prom. 1 a�u nepalika, pat riebums pret �ādiem tipiem tomēr ņēma virsroku, un es paliku.

�Nu un tad, ja, tavuprāt, esmu ko munistiski noskanots? � asā balsī prasīju. � Nu un tad, ja neesmu latvietis? Kas tev par to? Sāk sāpēt zobi, vai?

�Nē, zobi glu�i nesāp, - vīrietis atbildēja. - Da�reiz sāp dvēsele.

�Muļķības! � es teicu. � Ja tu ienīsti citādi domājo�os vai citu tautību cilvēkus, tev nekādas dvēseles vispār nav! 1 ik truli smadzenes strādāja vienīgi mazattīstītiem �ekistiem un savas ģermāņu rases augstprātības pārņemtiem vācu nacistiem, un tā cilvēkus dalīja vienīgi viņi! Tāpēc sēdi un padomā! Kāda vispār ir starpība starp tautībām? Kāpēc lād īem kā tu nekad neienāk prātā tik vienkār�a doma, ka mēs visi esam tikai cilvēki? Un, ja atnāks �ķirotājs, lai viņ� vispirms visus sa�ķiro pēc labajiem un sliktajiem darbiem, nevis pēc tā, kādā valodā katrs runā!

Vīrietis drūmi klusēja. Es tā arī nesapratu, ko viņ� 110 manis grib, ta�u nojautu, ka viņu personīgi ir ļoti aizskāris divos ma�nos rakstos, kas bija veltīti pēckara me�abrāļu vardarbīgajām cīņas metodēm, paustie uzskati. 1 as ir � jebkura veida varmā�cības nosodījums neatkarīgi no tā, kas �īs vardarbības pastrā�dāja � krievu �ekists, vācu nacistu SD un SS d ienesta esosais vai mūsu pa�u latvie�u pēckara me�abrālis, kas savā izmisumā un zaudētāja naidā galvenokārt slepkavoja latvie�u civiliedzīvo�tājus - partijas darbiniekus, komjaunie�us, ciemu izpildkomi�tejas priek�sēdētājus un citus padomju varas aktīvistus.

������� 1 ev tik tuvu sirdij ir mūsu pēckara me�abrāļi, � cie�i ieur�bies pretim sēdo�ā vīrie�a krunkainajā sejā, sacīju. � Varbūt pats arī toreiz dzīvoji pa me�u?

�Es nedzīvoju, � vīrietis atbildēja. � Mēs toreiz cīnījāmies pret padomju okupantiem!

� Kā �ī cīņa izpaudās? � es jautāju. � 1 u vari pateikt? Vai jūs uzbrukāt Sarkanās armijas garnizoniem, karaspēka daļām, militāriem objektiem, spridzinājāt tiltus, munīcijas noliktavas, no sliedēm nolaidāt kara materiālu e�elonus, kaut mazākā veidā centāhes aizkavēt �etrdesmit devītā gada deportācijas, uzbrukāt cietumiem vai sagūstījāt kaut vienu augstas dienesta pakāpes �e�kistu, armijas pulkvedi vai vismaz apriņķa līmeņa partijas dar�binieku? Ja tu kaut uz vienu no �iem jautājumiem atbildēsi apstiprino�i, tu visu vakaru varēsi dzert uz mana rēķina, bet, ja ne, tad, lūdzu, piecelies 1111 tūlīt tinies prom! Es arī turpmāk j:>a- lik�u pie savas pārliecības un dokumentu zinā�anām, ka lielum- liclā pēckara me�abrāļu daļa vienkār�i me�ā slēpās no paredza�majām padomju represijām, jo bija vai nu Sarkanās armijas, vai leģiona dezertieri, vai arī tie, kuri vairāk vai mazāk bija sakom�promitēju�as, civili vai militāri kalpojot vācu okupācijas re�ī�mam! Bet tie, kuri patie�ām bija nacionāli noskaņoti un, kā varēja, tā cīnījās pret padomju varu, bija pavisam neliela daļiņa, kas neko citu nespēja izdarīt, kā vienīgi savu naidu un zaudē�juma rūgtumu izgāzt, slepkavojot jeb, lietojot jūsu terminoloģiju, sodot vietējos padomju un partijas darbiniekus, kā arī vienkār�i tos latvie�u zemniekus, kuri da�reiz liedza pajumti vai pārtiku. 1 āpēc arī neredzu nekādu īpa�u at�ķirību starp �ekistu un torei�zējo me�abrāļu darbības metodēm. Abas puses bija vienādi ne�ēlīgas, atriebības kāras un maz cilvēciskas.

� 1 āds toreiz bija laiks, � vīrietis drūmi sacīja. � Ne�ēlīgs un maz cilvēcisks.

� Laiku, kurā mums nākas dzīvot, vienmēr rada pa�i cil�vēki, � es teicu. � Un pat visdrausmīgākās varmācības gados cilvēkam vienmēr ir iespēja tomēr nebūt ne ļaunam, ne vardar�bīgam.

Abi ilgi klusējām. Skanēja mūzika, pie apkārtējiem galdiņiem bija dzirdamas tur sēdo�o ļau�u sarunas un glā�u �ķindoņa. Kāda netālu eso�a sieviete nez kāpēc pārspīlēti skaļi smējās, bet pie mūsu galdiņa pienākusī viesmīle jautāja, vai es nevēloties pasūtīt vēl kaut ko. Acīmredzot mans tēriņ� viņai �ķita pārāk inazs.

� Ls labprāt �im kungam, kas sēd man iepretim, izmaksātu visu, ko vien viņ� vēlētos, ta�u viņ� diem�ēl neatbildēja ne uz vienu no manis uzdotajiem jautājumiem. 1 āpēc sev pasūtī�u vēl tikai vienu konjaka glāzīti un steig�os prom no jūsu viesmīlīgā nama.

������� Z.ini, Navarski, � vīrietis domīgi sacīja, � dzirdēju, ka �o�dien kāds nelietis esot no�āvis Vitoldu Prancānu. I āpēc arī ieklīdu �ai mauku mājā un dzeru. Tev d rosi vien vīna �el nav nemaz, vai ne?

������� Tie�i tā, � es apstiprināju. � Lai gan ne par viena cilvēka nāvi nedrīkst priecāties, ta�u� Jā, es arī dzirdēju par �o no�tikumu. Bet es neraudu. Ja tu �eit nejau�i esi ieklīdis aiz bēdām, tad savukārt es tikpat nejau�i �eit atrodos tāpēc� Nu tāpēc, ka nelie�a Vitolda 1 rancana vairs nav!

�Ps atceros: kad tevi nesen tiesāja par nacionālo partizānu cieņas un goda aizskārumu, � vīrietis sacīja, � Vitolds Prancāns tev kārtīgi sadeva pa kaklu! Tāpēc tagad priecājies par viņa nāvi?

� Ps nepriecājos, � atbildēju. � Viņa nāve manī vienkār�i rada apmierinājuma izjūtu, kā ikvienu normālu cilvēku gandarī jebkura nelie�a taisnīga sodī�ana. I as pirmkārt. Bet otrkārt� Mani netiesāja par nacionālo partizānu goda aizskar�anu, jo es neviena godu neaizskāru. Mani tiesāja tāpēc, ka nespeju pār�liecino�i pierādīt kāda cilvēka vainu smaga nozieguma izdarī��anā.

Vīrietis smagnēji piecēlās un, tāpat kā pirmīt, drūmi uz. mani

paskatījās.

�Redzi, Navarski, � viņ� nedaudz skumīgā balsī atkal vērsās pie manis. � Mums, latvie�iem, ir da�as būtiski svarīgas un sā�pīgas lietas� Krievu ienāk�ana �etrdesmitajā gadā. Viņu sāktās represijas pret godīgi strādājo�iem latvie�iem. Pēc tam 14. jūnija izsūtīsanas. Tad otrreizējā krievu okupācija. Draus�mīgie pēckara gadi. Jā, tu pareizi teici. Neviens toreizējais me�abrālis pret padomju re�īmu necīnījās ar bail iem cimdiem rokās. 1 ās da�reiz nācās iemērkt arī asinīs. Bet to nevajag no�sodīt! Nevajag, Navarski! Tā ir daļa no mūsu tautas lielās sā�pes, daļa no mūsu naida pret sve�ajiem ienācējiem, daļa no toreizējo apspiesto un pazemoto latvie�u cerībām�

������� Viss pareizi, � es viņam klusi piekritu. � 1 ā arī ir. Un ne par to es pirms kāda laika sāku strīdu ar sabiedrību un �ovakar ar tevi. Pret nupat tevis sacīto es nevaru iebilst ne vārda. Do�māju glu�i tāpat. Vienīgi patiesības labad gribu atgādināt to, ko tu un tev līdzīgie nez kāpēc aizmirst vai tī�u prātu par to nevēlas runāt. Bet vajadzētu gan � tās pa�as patiesības dēļ! Jūs negribat atcerēties, ka Latvijā ta�u pastāvēja vēl viena okupācijas vara! Un tā nebija mazāk baismīga par krievu varu! Jūs vienmēr pie�minat 1940.-1941. gada padomju laiku, to nosaucot par Baigo gadu. Un pareizi! Bet kādēļ pat ne ar pu�plēstu vārdiņu nekad nepieminat vācu nacistu pirmo okupācijas gadu, kas latvie�u un citām tautām bija simtkārt baigāks?! Kādēļ neatceraties tās deportācijas, ko veica vācie�i, smagam darbam Vācijā aizdzenot tūksto�iem latvie�u? Kāpēc 16. martā vai 8. maijā, kad tiek oficiāli atzīmēta Ot rajā pasaules karā kritu�o karavīru piemiņa, neviens pat �ukstus neieminas, ka �ī kara beigu posmā Kurze�mes (rontē krita ne tikai vācu armijā iesauktie leģionāri, bet arī tūksto�iem latvie�u zēnu un vīru, kuri, it sevi�ķi no Latgales, ar varu tika mobilizēti Sarkanajā armijā un tikpat kā militāri neap�mācīti aiztriekti uz frontes pirmajiem grāvjiem? Kāpēc neviens pat nieka ziedu pu�ķīti neuzliek arī uz vīnu atdusas vietām? M es taisnīgi atceramies un nosodām tos ārkārtīgi ne�ēlīgos �e�kas izmeklētājus, kuri darbojās Staļina laikā, bet nekur un ne�kad neatceramies tos latvie�u SD izmeklētājus, kuri centīgi strādāja par labu vācu okupantiem un savā ne�ēlastībā tālu pārspēja krievus! 1 ev vajadzētu zināt, ko latvie�u "patrioti" ar saviem tautas brāļiem un �īdiem, piemēra pēc, darīja 1941. gada vasarā Rīgas prefektūras telpās, Centrālcietumā vai Pērkon- krusta mītnē Valdemāra ielā 19, nemaz nerunājot par vēlāka�jiem gadiem! Lai kā tev tas arī nepatiktu, tas viss, vecīt, tomēr bija! 1 ā notika! Nosodot tikai vienas puses vardarbību pret latvie�u lautu un vairs pat nepieminot nacistu izdarīto, mēs savu vēsturi kropļojam tikpat lielā mērā, kā to pirms tam darīja padomju ideologi! Un vēl mazliet par naidu. Jau par klasiku ir kļuvis pieņēmums, ka padomju varas Baigajā gadā izdarītie no�ziegumi daudzos latvie�os radīja tik spēcīgu naidu un atriebības kāri, ka vienīgi tāpēc viņi ar tik lielu degsmi un uzticību sāka kalpot vācu okupantiem. Ta�u nez kāpēc nevienam no mūsu urrāpalriotiem neienāk prātā, ka arī tas, ko �ie naida pārņemtie latvie�i kopā ar vācie�iem darīja gan mūsu tautai, gan �īdiem, tāpat savukārt citos radīja ārkārtīgi spēcīgu naidu un taisnīgu vēlē�anos �os cilvēkus sodīt! Juridiski lielumlielā daļa �os sodus ir jau saņēmusi, bet morāli �odien daudzi viņiem neko ne�pārmet! Nenosoda! Sak, labi vien ir, ka piedalījāties ne�ēlīgajās represijās pret mierīgajiem iedzīvotājiem un kopā ar vācie�iem viņus �āvāt gan Biķernieku me�ā, gan Rumbulā, Salaspilī, Kel- derlejā, simts citās vietās Latvijā, kā arī vēl Ļeņingradas apga- balā, Baltkrievijā un Polijā! Ps tev to atgādinu ne tāpēc, ka būtu komunistiski noskaņots! I ie�i otrādi! Domāju, ka esmu nesalīdzināmi īstāks savas dzimtenes patriots par tevi un citiem kaut vai ar to vien, ka es nevienam � ne atsevi�ķiem cilvēkiem, ne kādai politiskai varai � nekad neesmu kalpojis! Ps par to rakstu tikai tāpēc, ka ļoti vēlos, lai mēs savu vēsturi saglabātu lādu, kāda tā ir � patiesa � bez tās vai citas ideoloģiskās ap�strādes, un lai tādi kā tu beidzot saprastu, ka, nosodot krievu vardarbību, mēs nedrīkstam attaisnot otras puses ne�ēlīgo rīcību tikai tāpēc, ka tur piedalījās arī latvie�i! Aiz visiem �iem var�darbības aktiem ta�u stāv tūksto�iem nevainīgi nokautu cilvēku dzīvību! Un kaut būtu tikai viena! Ar to arī pietiktu.

Vecais vīrs it kā piekrizdams domīgi pa�ūpoja galvu.

�Zināma taisnība tev, protams, ir, � viņ� sacīja. � I a�u �o�dien slikti runāt par latvie�iem, kas toreiz bija uz vienu roku ar vācie�iem, tomēr nevajadzētu. Katrā ziņā krievi mums ir no�darīju�i daudz vairāk pāri nekā citi.

�Varbūt tomēr atkal apsēdīsies? � es draudzīgi piedāvāju. � Ja gribi, es tev kaut ko izmaksā�u.

�Nevajag! � vīrietis īgni atmeta ar roku. � I e viss ir �au��alīgi dārgs. Ko velti tērēsies? Bet man ar tevi bija interesanti. Protams, tu nekāds komunists neesi. 1 a�u arī par īstu latvie�u patriotu es tevi neuzskatu. Acīmredzot tu vienkār�i esi godīgs cilvēks, kur� tomēr grib stāvēt kaut nedaudz augstāk virs dabis�kas un jau ļoti senas komunistu un nacionālistu savstarpējas neiecietības. Ls nezinu, vai �āda pozīcija ir tā labākā. 1 ādus cilvēkus kā tu parasti sit abas puses.

� 1 as tiesa, � es piekritu. � 1 a�u ir grūti atteikties no pār�liecības. Agrāk cilvēkiem to izdarīt bija daudz vieglāk. Tos, kuri nevēlējās mainīt uzskatus, vai nu pielika pie sienas, vai ieslo�dzīja lēģerī. 1 oreiz tā vienmēr bija iz�ķir�anās par dzīvību vai nāvi. �odien tas ir tikai katra sirdsapziņas jautājums. Kā mes katrs izjūtam savu dvēseli � tīru vai netīru.

�Es pie izdevības tevi gribētu satikt vēlreiz, � vīrietis teica. � 1 ikai citā vietā un laikā. Tu esi tāds savāds un varbūt arī pietiekami gudrs, ta�u� Ne tu simtprocentīgi pārliecināji mani, ne es tevi. Bet da�reiz pastrīdēties nemaz nav slikti. I as liek par �o to padomāt. Bet Vitolda Prancāna man patie�ām �ēl. Krietns cilvēks bija. Kad tiesās viņa slepkavu, noteikti ie�u prāvu klausīties. Varbūt izdosies slepkavam pat iespļaut ģīmī!

Ps rūgti iesmējos un ar acīm jau meklēju Ingu.

�� 1 ev tāda izdevība nekad neradīsies, � es pateicu. � I ne�ceri!

�Kāpēc tad ne? Domā, policija to neģēli nenoķers?

�Nekad! - es atbildēju. - Un Vitolds Prancāns tev �ķiet krietns tikai tāpēc, ka tu par viņu neko nezini. Starp citu, ne vienam vien �odienas brīvības cīnītājam pagātnē slēpjas tik slikti un nekrietni darbi, ka tā vien �ķiet � �is āri�ķīgais padomju va�ras pretinieka vairogs ir uzlikts vienīgi tāpēc, lai aiz tā kaut ko noslējutu no savas pagātnes.

Vīrietis vēl brīdi stāvēja, tad pagriezās un nesteidzoties atgriezās pie galdiņa, kur sēdēja divi pavecāki vīri. Arī es, sa�maksājis viesmīlei rēķinu, piecēlos, �ķērsoju zāli un aizgāju līdz bāra letei. Inga nedaudz satraukti sarunājās ar vienu no ap�sardzes vīriem. Kad pienācu klāt, viņa sarunu pārtrauca un tūlīt pagriezās pret mani.

�Mazliet pagaidi! � viņa teica. - Ps vēl nevaru būt brīva.

������� Arī es nevaru, � sacīju. � Piedod! Jaunu satik�anos saru�nāsim citreiz! I ad arī mēģināsim atgūt to, ko �ovakar zau�dējām.

Apsardzes vīrs aizgāja. Inga satraukti mani satvēra aiz rokas, un es viņas acīs redzēju patiesas bailes.

�Acīmredzot mēs �ovakar zaudējam ne tikai iespēju pamī�lēties, � viņa sacīja. � Ja tā ir patiesība, tad tu, Leon, zaudē daudzko vairāk!

-������� Es �ovakar zaudēju tikai tevi, - smaidot teicu. � Bet varbūt jau rīt�

-�� Leon� Ko tu esi izdarījis?

-������� Neko sliktu, - es atbildēju. - Vismaz neko tādu, no kā man vajadzētu kaunēties vai bailēs gaidīt bargu sodu.

-������� Man pirmīt piezvanīja Arita, - Inga pateica. - Un izstāstīja�

-�� Ka mēs tomēr kopā gulējām? - es prasīju.

-������� Protams, arī to. Ta�u tas man ne�ķiet svarīgi. Laimīgie, kas to var un dara. Bet Anta man pateica� Vai tu, Leon, pa�tie�ām esi nogalinājis cilvēku un tagad bēguļo?

-������� Apmēram, - es atbildēju. - Nogalinājis neesmu, bet sodījis gan. Bet tikai nosacīti. 1 as cilvēks beidzot sodīja pats sevi. Es viņam tikai mazliet palīdzēju.

-�� Kāpēc tad tevi meklē jjolicija?

-�� Nezinu. Viņi jau vienmēr kādu meklē.

-�� Lūdzu, runā nopietni!

-������� Nopietnāk vairs nevar, - es teicu. - Pienāks rīts, un es pats labprātīgi ar paceltām rokām pado�os valsts varai. Bet �ova�kar. .. �ovakar vēl gribu būt brīvs.

-������� Ps tevi varu aizvest pie sevis, � Inga sacīja. � 1 u tur būsi dro�ībā.

-������� Cilvēks nekur nevar būt dro�ībā, � es pateicu. � Vismazāk viņ� var būt dro�ībā blakus sievietei. Jo sieviete, glu�i kā po�licists, vienmēr grib kādu paturēt savā varā. Bet, Inga, daudz neraudāsim! Un tici! Ja vien tu gribēsi� Mēs kādu dienu un nakti vēl būsim laimīgi! Bet tagad es eju. Pald ies tev par visu!

I u patie�ām esi jauka, un es tevi neaizmirsī�u! Mēs noteikti vēl kādreiz satiksimies! 1 ādas sievietes kā tu� vīrie�i vai nu ne�prātīgi mīl, vai tikpat neprātīgi ienīst.

Ps viņu noskūpstīju, pagriezos, �ķērsoju zāli un izgāju uz ielas. Bija jau satumsis un kļuvis vēsāks. Noskurinājos un nesteidzoties devos pilsētas centra virzienā.

Kara sakums Vitoldu Prancānu, glu�i kā pārējos padomju iestā�u darbiniekus, pārsteidza pilnīgi nesagatavotu. Līdz tam viss �ķila tik dro�s un nesatricināms kā partijas pārliecība par komunisma uzvaru visā pasaulē. Padomju vara un pati varenā valsts � PSRS � stāvēja kā nekad neuzveicama militāra un ideoloģiska klints no�ēlojamo kapitālistisko valstu ielenkumā. Bet nu jau otrajā kara dienā vācu lidotāju mestās bumbas krita uz Liepājas kara bāzēm un pirmie meser�miti gaudodami, atklāti demonstrējot savu tehnisko pārākumu, nekaunīgi riņķoja arī virs Rīgas.

Vitolds nobijies sēdēja savā mazajā īres istabiņā un, lai gan vēl īsti negribējās ticēt, ka vācu karaspēks jelkad spēs iekļūt tik tālu PSRS teritorija, bailes viņu neatstāja un pratu sāpīgi de- dzināja vismelnākās domas.

Kas notiks, ja vācie�i tomēr tiks līdz Rīgai?

Palikt �eit vai bēgt? Un, ja bēgt, tad kurp?! Cik tālu vispār cilvēks spēj aizbēgt ne tikai no strauji uzbrūko�a ienaidnieka karaspēka, bet galu galā arī pats no sevis?

Kā tas vispār var tik dīvaini sanākt, ka es vēl vakar biju tikpat kā neaizskarama persona, varēju izbaudīt kaut nelielu, tomēr saldkaish izjūtamu varu pār daudziem cilvēkiem, bet �odien� Mani cienīja, pats Noviks slavēja, es skaitījos apzinīgs padomju jaunietis, kas ar visu jaunības degsmi iekļāvies vēsturiskajā pa�domju varas cīņā pret strādnieku �ķiras niknākajiem ienaidnie�kiem, pret visiem vienmēr labi paēdu�ajiem un augstprātīgajiem bur�ujiem, bet jau rīt es varu būt�

Bail pat domāt. Latvie�u tautas nodevējs? �ekas aģents? Ne�ēlīgā padomju re�īma pakalpiņ�?

Un tagad mani atkal jau kāds cits noviks arestēs, sauks uz baismīgajām nakts pratinā�anām, bez �ēlastības dauzīs, pa�zemos un draudēs no�aut, līdz varbūt tāpat kā padomju iek�- lietu tautas komisārs Alfons Noviks vēlreiz par dzīvības cenu piespiedīs kalpot jaunajai okupācijas varai. Un es dro�i vien bez lieliem sirdsapziņas pārmetumiem piekritī�u. Piekritī�u pavisam vienkār�a iemesla dēļ � man ļoti nepatīk, ka mani badā un sla�pēs nedēļām ilgi tur necie�ami karstā kamerā, diennaktīm ilgi vārdzina bez miega, zem nagiem dzen noasinātus sērkociņus vai pa kāju pēdām bel� ar dzelzs stieni. LJn ir vēl viens, ne mazāk svarīgs iemesls pakļauties stiprākajam. Varbūt tas ir pat vissva�rīgākais un vienīgais arguments, kāpēc cilvēki, piemērojoties jebkuriem apstākļiem, vispār apņemas darīt kaut ko tādu, ko citos apstākļos nekad nedarītu.

Cilvēks vienkār�i grib dzīvot.

1 a�u Vitoldam bija grūti noticēt, ka notikumi atkal risināsies tik traģiski, ka viņam vēlreiz nāksies slāvēt �īs patiesi drausmīgās izvēles priek�ā � glābjot sevi, nodot citus vai, glābjot citus, pa�zudināt sevi�

Istabā bez klauvē�anas negaidīti ienāca mājas saimnieks � vecs Ciekurkalna dzelzceļa depo strādnieks Oļģerts Rutkis un smagnēji apsēdās pie galda iepretim Vitoldam.

������ Nupat dzirdēju� Pa radio vācie�i lielījās, ka pēc da�ām dienām bū�ot jau Rīgā, � saimnieks sacīja. � Kā tu domā, stu�dent, vai tā patie�ām varētu notikt?

������ Nezinu, � Vitolds, paraustot plecus, nīgri atbildēja. � Sarkanā armija esot stipra, un, kā ziņo mūsu radio, vācie�i drīz vien tik�ot sakauti viņu pa�u zemē.

�Ps mūsu radio diez ko neticu, � Rutkis sacīja.

������ Es savukārt neko daudz neticu ārzemju radio, -Vitold s teica.

������ Var jau būt, ka melo abi, � Rutkis domīgi norūca. � Bet ja nu viņi tomēr nāk �urp? Ko domā dari t? Vai iesi palīga krie�viem, paliksi uz vietas un nedarīsi neko vai arī tūlīt nostāsies In�u pusē?

�Es labprāl nenostātos nevienā pusē, � Vitolds, galēji sa- drūmis, atbildēja. � I a�u to, manuprāt, jebkuram cilvēkam ir daudz grūtāk izlemt nekā pieņemt vienas vai otras puses notei�kumus. Bet tas jau vēl nekas! Man �ķiet, ka vispār neviens cil�vēks pats labprātīgi neizvēlas, ko viņam darīt un kā pusē nostā�ties. So izvēli gandrīz vienmēr liek izdarīt atbilsto�i dzīves apstākļi un situācija, kādā viņ� ir nokļuvis.

Vecais darbavīrs, kura fiziskā pasaule nekad nebija sniegu- sies tālāk par vienu no Rīgas nabadzīgākajām nomalēm Cie- kurkalnu, krietnu laiku klusēja, acīmredzami nervozi raustīdams dzelzceļnieka zilā fren�a spo�ās pogas, vairākas reizes dobji ieklepojās, tad atkal jautājo�i paskatījās uz īrnieku.

������� Ja nu vācie�i tomēr vēlreiz tiek līdz Rīgai? Kāpēc viņiem to neizdarīt? I rīs reizes viņi te jau bez īpa�ām pūlēm ir nāku�i. Vispirms bīskaps Alberts ar savu Zobenbrāļu ordeni, tad sep�tiņpadsmitajā gadā ķeizars Vilhelms, pēc tam deviņpadsmi�tajā - fon der Golcs ar savu baigo dzelzs divīziju. J agad atkal Hitl era kungs ar saviem meser�mitiem un lielajiem tankiem. Esmu tā novērojis� 1 lem krieviņiem, izņemot vecās, vēl �etr�padsmitā gada pasaules kara garās �autenes, nekā cita vispār nav! Kā gan viņi domā mūs aizstāvēt?

�Nezinu, � Vitolds atbildēja. � Vienīgi jācer, ka ar Dieva palīgu�

�Dievs te neko nelīdzēs, - vecais dzelzceļnieks drūmi pa�kratīja galvu. � Krievam Latvijā vispār nevajadzēja līst iek�ā! Tad varbūt arī fri�i tagad kārtējo reizi nesoļotu pa mūsu zemi!

������� Gan jau soļotu tāpat, � Vitolds sacīja. � Kā gan citādi viņi tiktu krieviem klāt?

�Es nezinu, ko tu, Vitold, jjar to domā. Esi komjaunietis?

-Nē.-Vitold s sameloja.

� Kāpēc tu tās da�as dienas trīspadsmitajā un �etrpadsmitajā jūnijā tik agri skrēji laukā 110 mājas un vēlu atgriezies?

Vitolds spēji apmulsa. I ātad vecais tomēr kaut ko ir nojautis, Vitolds atkal, stipru baiļu pārņemts, nodomāja. Un ja tā� Tad man par viņu steig�us jāpaziņo Novika departamentam vai ari, vācie�iem tuvojoties Rīgai, kopā ar padomju iestā�u darbiniekiem un armijas daļām jābēg uz Krieviju. Ja saimnie�kam ir radu�ās kaut mazākās aizdomas j)ar manu līdzdalību bur�uju izsūtī�anā (bet �ādas aizdomas viņam jau ir radu�ās!), tad Rulkis par tām noteikti pastāstīs jaunās varas dro�ības iestā�dēm! Jo tā ta�u nevar būt, tas vispār ir tikpat kā neiespējami, ka cilvēks pie pirmās izdevības nenodotu otru cilvēku neatkarīgi no tā, vai viņ� par �o ziņojumu gūst kād u materiālu labumu vai ne. Cilvēkam vienkār�i sagādā ļaunu prieku vai patiesu gandarī�jumu apziņa, ka kārtējo reizi viņ� godīgi un apzinīgi ir izpildījis savu pilsoņa pienākumu� Un līdz ar to sagādājis sev valsts aizsardzību un zināmu dro�ības izjūtu! Es esmu ar jums, lai kas jūs arī būtu!

No�ēlojami, kad godīguma izpratne galvenokārt saistās ar cil�vēka sliktajiem darbiem, bet pilsoņa pienākums � ar nodevību. Un nav svarīgi, kad tas ir noticis vai notiek � cara, I .atvijas brīv�valsts, komunistu vai nacistu laikā� Pretējās pozīcijās stāvo�u cilvēku nodo�anu otrai pusei pie varas eso�ie un viņiem līdzīgi domājo�ie vienmēr vērtēs kā patriotisma izpausmi un ļoti lat�visku kalpo�anu nacionālajām idejām! Glu�i tāpat kā padomju laikā tavu ziņo�anu par kāda cilvēka nepareiziem uzskatiem vai citādu, oficiāli neatļautu darbību vara arī vērtēja kā visādi uz�teicamu rīcību. I ā bija pat goda lieta! Pārliecino�s pierādījums, ka tu uzticīgi kalpo kā varai, tā valstij!

�Mums tajās dienās notika studentu salidojums, � Vitolds paskaidroja. � 1 ādas kā nelielas militāras mācības.

Saimnieks aizdomīgi paskatījās uz Vitoldu.

-Pa�i ai k, kad visas macibas jau beigu�ās un studenti izklī�du�i kur kurais?

������� Visus jau nesavāca, � Vitolds sacīja. � Mēs bijām tikai ne�liela daļa.

�Kāpēc arī tu, tāpat kā citi, pēc mācību gada beigām ne�brauci uz laukiem pie vecākiem? � saimnieks prasīja.

Vitolds, uzreiz nezinādams, ko atbildēt, klusēja.

������� Varbūt esi sācis strādāt?

������� Jā, saimniek, tā ir, � Vitolds sacīja. � Strādāju�

�Bet kāpēc tad dienas lielāko tiesu nīksti mājās, bet strādā tikai pa vakariem un naktīs? Kas tas vispār ir par darbu?

�To es nevaru teikt, � Vitolds atbildēja. � 1 o zina tikai da�i cilvēki.

�Kāpēc?

�Sis darbs ir slepens.

������� Vai tas ir vērsts par sliktu vai par labu mūsu valstij? - saim�nieks turpināja interesēties.

�Ko jūs domājat, sacīdams mūsu valsis? Vai to, kas bija, vai to, kas ir?

�Es domāju agrāko valsti, - Oļģerts Rutkis paskaidroja. - U1 maņa Latviju. Ceru, ka tā arī tev ir daudz tuvaka nekā tagadējā. Vai tad citādi �ekisti būtu tevi arestēju�i un, kā pats stāstīji, tik pamatīgi mocīju�i!

�Pilnīgi pareizi, � Vitolds apliecināja. � 1 as, ko es tur pār�dzīvoju, vārdos nav izstāstāms.

-Tad varbūt beidzot pasacīsi, kā tomēr no tas �ekas tiki laukā? Neesmu dzirdējis, ka kāds no viņu nagiem būtu viegli izsprucis.

�Kas tev teica, ka man tas bija viegli? - Vitolds kļuva dus�mīgs. � Tur vispār no pa�a arestanta nekas nav atkarīgs! Kā biedri nolemj, tā arī notiek! Vai nu tevi sit, vai pa�ēlo! Spīdzina vai tikai nopratina! No�auj vai palai� brīvībā! Mani atlaida. Es neko pretvalstisku nebiju darījis! Man vajadzēja tikai apsolīt, ka arī turpmāk neko aizliegtu nedarī�u, un te nu es esmu! Ko tu vēl gribi zināt?

�Nē, neko, � vecais mājas saimnieks tā kā apmulsis noņur�dēja, piecēlās un gāja prom. - Ja vācie�i Rīgu tomēr ieņems un pēc tam kaut kāda teik�ana te būs arī latvie�iem� Iespējams, būsi cienījams cilvēks. 1 u ta�u būsi varas arestēts, �ekas mocīts, tikpat kā pārliecināts cīnītājs par Latvijas brīvību� Ja tā notiks, neaizmirsti mani! Galu galā es tev neko sliktu neesmu nodarījis.

Saimnieks aizgāja.

I a�u es esmu nodarījis, Vitolds domaja. Veselu blāķi slik�tuma. Lai gan tas, tāpat kā viss �ai pasaulē, ir visai nosacīti. Cilvēki ta�u uz Sibīriju būtu izsūtīti neatkarīgi no tā, vai �ajā akcijā personīgi piedalījos aries vai ne! Bez tam� Lielākā daļa no viņiem to arī bija pelnīju�i! Ieņēma augstus amatus, dzīvoja bagātībā un mazāk vai vairāk slēpti nicināja pārējos! Nē, es ne�kādus smagus sirdsapziņas pārmetumus nejūtu. Un diez vai kādreiz arī jutī�u. Vienīgi Valērijas gan ir �ēl. Nabaga meitene! Bet tu ta�u pati esi vainīga! 1 u pati, neviens cits! Vai atceries, kā es tevi mēģināju atrunāt neiet uz. tās nolādētās grupas sa�nāksmi? Neko aizliegtu nedarīt? Vajag tomēr domāt ar galvu! Kaut da�reiz! Vienīgi totāliem idiotiem vai prātā juku�iem na- cionālfanātiķiem varēja ienākt prātā kaut kas tik stulbs kā vākt kaut kādus tur iero�us, noturēt slepenas sanāksmes un kalt plānus gāzt padomju varu. Bet kā?! Kādā veidā?! Jūs par to ari domājāt? Ja padomju varu Krievijas pilsoņu kara laikā pat ne mazākā mērā nespēja iedragāt nuljonlielā un labi apbruņotā baltgvardu armija un gandrīz vai visas Eiropas lielvalstis! Bet te salasās neliels, protams, ļoti patriotiski noskaņotu jaunie�u ba�riņ� un sprie�, kā Latvijā, sagraujot padomju varu, atjaunot Ulmaņa diktatūru! Jūs visus vajadzētu turēt nevis �ekas pagra�bos, bet gan uz mū�u ieslodzīt trakomājā! Jo, lai nu kas, bet normāli jūs neesat! Pazudinājāt sevi, gandrīz ari mani un brīni�ķīgi jauko Valēriju! f agad pasakiet godīgi un atklāti � ko jums ir devusi jūsu nacionālā stāja, latviskā domā�ana un jūsu iedomātais patriotisms?! 1 as nav devis neko, vienīgi jūsu pa�u un citu cilvēku nāvi! 1 āpēc arī nesaprotu, kāpēc da�i tik ļoti lepojas ar savu nacionālpalriotismu, ja tas cilvēkiem nes un arī turpmāk nesīs tikai drausmīgu nelaimi.

Vitolds piecēlās un dzirdēja, kā pilsētā pēk�ņi sāk gaudot gaisa trauksmes griezīgās skaņas. 1 ātad atkal virs Rīgas riņķo vācu lidma�īnas un �oreiz jau uz pilsētas namu jumtiem gā� savu bagātīgo bumbu kravu.

Kaut kas bija jādara! Par kaut ko jaiz�ķiras! Ja es palieku �eit, man visu laiku būs jābaidās saimnieka nodevības, Vitolds domāja. Mūsu nacionālisti, skaidri zinot, ka aiz viņu mugurām stāv varenā Vācijas armija, savās dusmās un naidā cilvēkus daudz ne�ķiros. 1 o, uz kuru kritīs mazākās aizdomas kaut tikai par simpātijām pret padomju varu, tūlīt liks pie sienas un �aus nost tāpat kā �ekisti! 1 a�u varbūt es varētu justies arī diezgan dro�s, jo galu galā esmu padomju re�īma upuris, bijis �ekas arestēts un spīdzināts. I omēr paliek iespēja, ka saimnieks vai cits mani varētu nodot vai nejau�i atmaskot. Un tad, visticamāk, pat no pa�a izteiktās vēlē�anās uzticīgi kalpot arī jaunajai varai nekas var neiznākt. Viņu naids pret tādiem kā es būs daudz spēcīgāks, nekā tas bija �ekistiem. Patiesībā mani ta�u izglāba nevis �īs da�ādās naida nianses, bet gan laimīga sastap�anās ar Alfonu Noviku, kur� deva �o vienreizējo izvēles iespēju�

Pēc stundas Vitolds jau atradās Iek�lietu tautas komisariāta ēkā. Vi ņam bija izrakstīta pastavigā apmeklētāja caurlaide un nokļūt līdz Novika kabinetam nesagādāja nekādas grūtības.

Visā ēkā bija jūtams liels satraukums un drud�aina darbo��anās. �ekas darbinieki gandrīz vai no visiem kabinetiem ātri nāca laukā ar da�āda biezuma papīru kaudzēm un pa j>latajām kāpnēm, pa kurām pirms tam dienu un nakti uz pratinā�anu tika vesti arestētie, tagad pa�i skrēja lejā uz pagraba telpām acīmredzot dedzināt vai citādi iznīcināt sakrāju�os dokumentu kaudzes.

Alfona Novika kabinetā cita pēc citas notika da�ādas sanāksmes, darbinieki nāca un gāja, un tikai apmēram pēc divu stundu gaidī�anas Vitolds beidzot uz da�ām minūtēm tika ielaists komisāra kabinetā. Un arī tikai tāpēc, ka oficiāli skai�tījās pa�a iek�lietu komisāra personīgais aģents. I ādu nebija daudz. Tikai �etri.

-Ko vajag? � Noviks, ieraudzījis Vitoldu ienakam kabinetā, uzkliedza. � Vai neredzi - esmu aizņemts līdz kaklam! Ar mani runā tikai gadījumā, ja tev ir kaut kas nozīmīgs ziņojams par Vili Lāci vai Kalnbērziņu!

�Ps viņiem netieku pat tuvumā, � Vitolds sacīja. � Un jūs to labi zināt.

�Ko tad tu gribi?

������ Atnācu uzzināt, kas vispār Rīgā un pie mums pa�laik no�tiek?

Noviks nervozi atplēsa papirosu paciņu un aizsmēķēja. Vitolds tūlīt pamanīja, ka dzelzs komisāram jūtami dreb labā roka. 1 ātac! lietas ir pavisam bēdīgas, viņ� nodomāja. Un līdz ar to arī mani nekas spo�s negaida.

������� Tu prasi, kas notiek, - Noviks dusmīgi pāijautāja. - Ir bai�gākie sūdi, Prancān! Lūk, kas notiek! Vācie�i jau atrodas pie Rīgas! Visapkārt nodevēji! Armijas komandieri gļēvi un nemākulīgi! Bez jebkādām kaujām atdod ienaidniekam pilsētu pēc pilsētas! Daugavpils arī jau ieņemta! 1 as �ķiet neticami. 1 as ir pat �ausmīgi! Kas tagad tur notiks ar maniem vecākiem un brāļiem? Varbūt viņi ir jau no�auti!

1 ā tas notiek vienmēr, kad visas problēmas grib atrisināt ar iero�u spēku, Vitolds nodomāja. Kā Amerikas me�onīgajos Rietumos. Kas iz�aus pirmais.

-Vai mums būs jāatkapjas? � Vitolds klusi jautaja.

�A ko citu darīsim? � Noviks iesaucās. � Visas iestādes un valdība evakuējas uz Krieviju! Arī mēs. Protams. Pai nu kam, bet mums viņi pirmajiem ķersies pie rīkles! Jāsteidzas! Nevienu arestantu dzīvu neatstāt! Tu, Prancān, visu laiku būsi manā rīcībā! Vispār labi, ka atnāci! Tev būs jāizpilda da�i specuz- devumi! Bet pa�laik palīdzēsi man un Sumskim tikt vaļā no nevajadzīgiem dokumentiem. 1 os dedzina pagraba kurtuvē. Vēl Centrālcietumā obligāti jāno�auj visi politieslodzītie! Ka�ravīru nav. Tie vajadzīgi lrontē. 1 āpēc tas būs jādara mums pa��iem. Pēc tam no ieslodzītajiem jāatbrīvo arī viss mūsu kantoris! �ovakar tie jāaizved uz Baltezeru. Tur atrodas liela mūsu iestādes vasarnīca. 1 ur tad mēs viņus arī noklapēsim.

Vitolds tūlīt sajuta sausumu mutē un tikai ar lielām grūtībām spēja norīt siekalas.

-Jūs teicāt mēs� Vai tas nozīmē�

������� Jā, jā, Prancān! � Noviks atkal iesaucās un pirmo reizi tikko jau�ami pasmīnēja. � Arī tu! A kā tu domāji - strādāt �ekā un būt tīram kā eņģelītim? Nekas nesanāks! Ja jau piekriti par savu dzīvību maksāt, tad jāmaksā tik daudz, cik par to prasa pār�devējs! Bet tavas dzīvības īpa�nieks kop� tava aresta brī�a esmu es! 1 āpēc daudz nerausties! Gatavojies nopietnam darbam!

Noviks piegāja pie viena no seifiem, no tā izņēma Nagan sistēmas revolveri un pasniedza Vitoldam.

� Es tev to uzticu, cerot, ka apzinīgi kalposi komunistiskās partijas ideāliem un pret mūsu ienaidniekiem vienmēr būsi neiecietīgi ne�ēlīgs! Tūlīt nokāp lejā uz otro stāvu! 1 ur 202. istabā sē� cilvēks, viņu sauc Nikolajs Rjazanovs. Viņ� tev parādīs, kā rīkoties ar revolveri, to piereģistrēs uz tava vārda, un tu par to būsi atbildīgs, kamēr vien atradīsies mūsu dienestā! Bet tagad ej! Vakat a ap pulksten desmitiem piesakies pie Sumska! I ad kopā ar viņu aizvedīsiet uz. Baltezeru pagrabā paliku�os arestantus un tur viņus likvidēsiet! Un tikai pēc tam, Vitold Prancān, tikai pēc tam, kad uz tavas sirdsapziņas būs kaut viena personīgi iznīcināta cilvēka dzīvība un uz rokām kaut viena mūsu ienaidnieka asins lāse, tu varēsi uzskatīt, ka par savu dzīvību būsi samaksājis pilnu cenu! 1 ikai tad! Mūsu ne�ēlīgajā cīņā ar tautas nodevējiem un tagad vēl ar vācu iebrucējiem par asinīm vienmēr jāmaksā ar asinīm! 1 ā ir mūsu nauda, mūsu vienīgais rēķinu kārto�anas līdzeklis!

Kad cl iena jau gāja uz vakara pusi, Vitoldam icnaca prata, ka pa�laik būtu vispiemērotākais laiks tikt vaļā no mājas saim�nieka. Ja Oļģertam Rutkim bija radu�ās aizdomas par Vitolda piedalī�anos 14. jūnija izsūtī�anās un viņ� �īs aizdomas sāk klāstīt kaimiņiem, paziņām vai jaunajai okupācijas varai, tad gan man (ja es palieku Rīgā), gan manai ģimenei Rēzeknes ap�riņķa Maku�ānu sād�ā draud simtprocentīgas nāves briesmas.

I a�u beigu beigās Vitolds pārdomāja. Lai vecais dzīvo! Ja būs palaidis muti, gan ar viņu norēķinā�os vēlāk! 1 ā nevar būt, ka �ajā karā uzvarētu vācie�i un viņ� nekad vairs nespētu atgriezties ne Rīgā, ne vispār Latvijā.

Ap jjulksten desmitiem vakarā neliela grupa �ekistu ar diviem ār�tata darbiniekiem, no kuriem viens godbijīgi tika saukts par Meistaru, no kamerām sāka izvest arestētos cilvēkus un sēdināt stūra mājas �aurajā pagalmā stāvo�os divos autobusos. Starp nāvei nolemtajiem bija da�i no Cīņas grupas Latvijas atbrīvo��anai vēl neno�autajiem dalībniekiem, vairāki sabiedrībā pazīs�tami cilvēki, to skaitā arī �urnālists un grāmatu tulkotājs latga�lietis Belkovskis, kuru Vitolds pazina personīgi, un � viņam par milzīgu pārsteigumu - arī Valērija Gabrāne! Meitene izskatījās vairāk nekā no�ēlojama. Ļoti novājējusi, bāla, ar tum�iem riņ�ķiem zem senāk tik skaistajām acīm, kur agrāk mirdzo�o dzīves�prieku bija nomainījusi pilnīga bezcerība.

Pēc nepilnas stundas brauciena viņi nonāca Baltezerā un apslājās pie lielas vasarnīcas ezera krastā. Vasarnīcas priek��pusē bija labi kopts pagalms, bet tās aizmugurē ezera pusē auga lieli koki un biezs akāciju un ceriņu krūmājs. Iespējams, izvei�dots speciāli, lai no ūdeņu puses neviens nespēļu saskatīt, kas notiek vasarnīcas iek�pusē.

Valērija atradās otrajā autobusā un Vitoldu nebija pama�nījusi. 1 a�u viņ�, ārkārtīgi uztraucies, visu ceļu nepārtraukti domāja par meiteni. 1 ā bija drausmīga un reti pretīga jūtu un domu putra, kas Vitoldā vārījās arvien augstākā temperatūrā. Viņam Valērijas bija bezgala �ēl, tāpat kā nepiepildītā sapņa būt ar viņu kopā līdz mū�a galam, tomēr vienlaikus Vitolds pret viņu izjuta arī spēcīgu naidu. 1 ikai un vienīgi Vai e rijas dēl vīns nevainīgs bija nonācis �ekas rokās. Un tagad vēl �ī pārbaude ar asinīm�

Dievs, vai 1 u redzi, kas notiek? � viņam gribējās kliegt. Ko man tagad darīt? Visai ticams, ka Valēriju Gabrāni Sumskis vai pats Noviks speciāli līdz �im bija atstāju�i dzīvu tikai tāpēc, lai tagad viņas līgavainis Vitolds r raneans pa�rocīgi varētu no��aut savas dzīves skaistāko sapni�

Iznīcībai nolemtos no pirmā autobusa nelielās grupiņās pa trim vai pieciem iedzina vasarnīcā. No turienes jau pēc neilga laika atskanēja pieklusināti revolvera �āvieni. Galvenie �āvēji bija cilvēks, kuru sauca par Meistaru, un Sumskis. Viens �ekists palika stāvam pie vārtiem, divi dzina cilvēkus no autobusa vasarnīcā, bet iek�pusē strādāja Meistars, Sumskis un vēl kāds drūma izskata vīrs. Kad vasarnīcā iedzina tre�o grupu, Sumskis pavēlēja arī Vitoldam nākt iek�ā. Kad viņ� negribīgi pārkāpa mājas slieksni, priek�ā pavērās visai �au�alīgs skats. Acīmredzot vasarnīcas lielākajā istabā, savilkti vienā stūrī, gulēja apmēram desmit no�auti cilvēki. Kad telpā ieveda tre�o grupu, Vitolds ieraudzīja divus pusmū�a vīrie�us un vienu sievieti. Viņi sa�prata, kam tūlīt jānotiek, ta�u neviens nekliedza un nelūdza �ēlastību. Vienīgi paskatījās uz saviem bendēm ar tik dedzino�u naidu un nicinājumu, ka Vitolds, �os skatienus neizturējis, no�lieca galvu un raudzījās, kā no istabas stūra, kur gulēja no�auto cilvēku līķi, pāri visai telpai līdz viņa kājām lēnām tek divas palielas asins straumes�

Vitoldam kļuva tik slikti, ka nebija tālu no ģīboņa. I o redzē�dams, Sumskis viņu strauji sapurināja un skaļi uzkliedza:

�Student, esi vīrs! Redzi � tavā priek�ā stāv ienaidnieki!

I autas nodevēji! Viņi nevēlējās Latvijā taisnīgu sociālo iekārtu, neatzina darbaļau�u varu, bet mēģināja atjaunot Ulmaņa fa�is�tiskā re�īma pārvaldi! Bet mēs esam stiprāki, un viņiem pienā�ko�ais sods ir gan bargs, ta�u taisnīgs! Bliez!

Vitolds velak nekādi nespēja atcereties, kā viņ� bez īpa�as tēmē�anas bija iz�āvis uz priek�ā stāvo�o cilvēku grupu. Ta�u viņ� iz�āva, un viņa raidītā lode trāpīja tuvāk eso�ā vīrie�a sejā. Redzot, kā vīrietis sabrūk, Vitoldam uzreiz kļuva pat tā kā ne�daudz vieglāk.

Viņ�, pats to ne sevi�ķi vēlēdamies, bija pārkāpis to trauslo cilvēcības robe�u, aiz kuras, nopietni runājot, paveras draus�mīgs dvēseles tuk�uma bezdibenis� I omēr, ja to tomēr neuz�tver pārāk nopietni un pie �ādiem darbiem pierod, tad patie�ām arī jāsāk domāt un būt svētā pārliecībā, ka tas nav nekas slikts vai nosodāms.

Pēc tam Vitolds izgāja laukā un kopā ar vēl kādu �ekistu sāka dzīt vasarnīcā cilvēkus no otrā autobusa. Ta�u pirms pē�dējās grupas, kurā atradās arī Valērija, uz mājas sliek�ņa pa�rādījās Sumskis un Vitoldam uzkliedza:

� 1 e vairs nepietiek rūmes! Atliku�os likvidējiet ārpus mājas ezera krastā! Naktī atbrauks speciāla racēju komanda un visus līķus apraks! Rīkojieties!

Vitolda pārinieks iekāpa autobusā un sāka no tā dzīt laukā pēdējos piecus nāvei nolemtos. Pirmā no autobusa izkāpa Va�lērija un, ieraudzījusi turpat stāvam Vitoldu ar revolveri rokā, skaļi iekliedzās:

� I u?! I as patie�ām esi tu?!

�Nekliedz! - Vitolds pavēlēja. - Atri ejam uz ezermalu!

-�� Ko tu �eit dari? � Valērija, joprojām ārkārtīgi pārsteigta, prasīja. � Viņi tevi ir savervēju�i, un tu tagad �auj cilvēkus?! Vitold, vai tas vispār ir iespējams? Un tu no�ausi ari mani? I u to spēsi?!

-�� Nebļauj! � Vitolds atkal skarbi noteica, saķēra meiteni aiz rokas un strauji rāva uz ceriņu krūmiem, kas auga aiz vasar�nīcas. � 1 evis dēļ es tagad esmu mēslos līdz ausīm! Ls tev toreiz teicu � tas viss ir velti! Utopija! Ne ar vienu pretpadomju cilvēku nesasienies! Kur nu vēl ar kaut kādu tur fanātiķu grupu! Bet kas attiecas uz mani� Es gribu dzīvot! Es negribu mirt ne�kādu ideālu vārdā! Vismazāk es to gribu �ādas vai citādas Latvijas dēļ! Dzīvība man ir dota tikai vienreiz, un viss, ko es daru tās saglabā�anai, ir attaisnojami un pareizi!

Vitolds meiteni ierāva krūmājos un pameta skatu atpakaļ. No autobusa, nikni pretodamies, lēnām kāpa laukā cilvēki. Izcēlās kņada un skaļ� troksnis. No mājas palīgā �ekistam autobusā izsteidzās vēl kāds vīrs. 1 roksnis kļuva arvien skaļāks, un nāvei nolemto cilvēku pretestība � stiprāka. 1 o tad arī Vitolds izman�toja savās interesēs vai, pareizāk sakot, sava pēk�ņā nodoma real izē�anai.

Viņ� negribēja Valēriju no�aut. Ne tikai tāpēc, ka vīnam meitenes bija �ēl, bet ari tāpēc, ka savādā kārtā viņ� Valēriju joprojām mīlēja un iedomājās, ka, to no�aujot, viņ� galīgi un neatgriezeniski garīgi nogalinās arī pats sevi� Savu dvēseli un cilvēcisko būtību. Pārējie viņam bija sve�i, viņ� par tiem neko nezināja un neko arī nevēlējās zināt, bet Valērija, kļūdama par viņa dzīves neatņemamu daļu, vēl tikai pirms mēne�a bija labā�kais, kas �ai pasaulē pastāvēja. Viņi jau bija tikpat kā viens veselums, bet tagad viņi stāv viens otram pretim, un jau pēc da- �iem mirkļiem �is agrākais veselums galīgi sadalīsies divās pil�nīgi nesavienojamās daļās�

-�� Valērij� - Vitolds �ukstēja. - Varbūt, glābjot savu dzī�vību, esmu kļuvis pēdējais nelietis, ta�u es nevaru� Ls jopro�jām tevi mīlu! I .ai kas arī turpmāk notiktu, atceries, es tevi mīlu un ienīstu, es tevi slavēju un nolādu, vēlos gan tavu nāvi, gan dzīvību� Bēdz, Valerij! Izspraucies cauri �iem ceriņkrūmiem, noskrien lejā un gar krastu joņo, kur acis rāda! Varbūt tev paveiksies, neviens tevi nenoķers un tu dzīvosi!

Valērija pārsteigta skatījās uz savu biju�o draugu, vēl jopro�jām īsti neapjēgdama, ka tie�i viņ�, Vitolds Prancāns, kuru tikai pirms da�ām minūtēm viņa bija dziļi ienīdu�i kā Latvijas nodevēju, kā �ekas ļaunuma iemiesojumu un cilvēku, kas, spē�dams nogalināt citus, pats pārstājis būt cilvēks, tagad tik ne�gaidīti un cilvēciski viņai dāvā dzīvību.

�Paldies, Vitold, � meitene �ukstēja. � Ps to nekad neaiz�mirsī�u!

�Un es neaizmirsī�u tevi, � Vitolds sacīja. � Bet tagad bēdz! Ātri!

Valērija, zibenīgi izspraukusies cauri biezajam krūmājam, klupdama krizdama pa stāvo krastu noskrēja lejā un gar ūdens malu joņoja tālāk no vietas, kam pilnīgi dro�i vajadzēja kļūt viņai par kapa vietu�

1 ikko Valērija bija pazudusi krūmājos, Vitolds vairākas reizes iz�āva zemē. 1 ūlīt tika atdzīta pēdējā iznīcībai nolemtā grupa, abi �ekisti viņus no�āva, un naktī ieradusies racēju ko�manda no�autos cilvēkus nepārskaitījusi apraka vasarnīcas dārzā, nolīdzināja zemi un aizbrauca.

Jau agrāk no slepkavību vietas ar labi padarīta darba apziņu bija aizbraucis arī Sumskis un viņa komanda. Vitolds, atslējis galvu pret autobusa mīkstā sēdekļa atzveltni, pievēra acis un, juzdamies dziļi nomākts, saprata, ka tagad neatgriezeniski ir ierauts melnajā �ekas darbības atvarā. Un tomēr uz brīdi izjuta arī tādu kā vieglu laimes smeldzi. Viņ� Valēriju bija izglābis no dro�as nāves, un tas varētu būt diezgan nopietns attaisnojums tam, ko viņ� pēc aresta ir darījis un dara.

Neviens notikums � ne labais, ne sliktais � nav vērtējams vienpusīgi. Ja es nebūtu piekritis sadarbībai ar �eku, Vitolds domāja, Valē rija vairs nebūtu dzīva. Un ari es jau būtu no�auts. Mēs abi tagad gulētu Baltezera vasarnīcas dārzā zem biezas zemes kārtas un neko vairs ne justu, ne redzētu. Mēs būtu vieni no padomju re�īma nezināmajiem upuriem. Vai tā būtu labāk? 1 ā būtu pareizāk? Cēlāk? Galu galā - izdevīgāk? Kam mūsu vardarbīgi izdzēstā dzīve būtu nākusi par labu? Vai latvie�u tautai? Ulmaņlaika Latvijai? Romānos aprakstītam nelokāma brīvības cīnītāja tēlam? Nu un tad, ja es neesmu �āds idillisks brīvības cīnītājs, bet individuāli cīnos vienīgi pats par savu per�sonīgo brīvību mi dzīvību?

Jūs par to mani sitīsiet krustā?

Nomētāsiet ar akmeņiem?

Piesiesiet pie kauna staba?

Sauksiet par tautas nodevēju tāpat kā �ekisti tos, kas nav ar viņiem?

Vai tagad, kad Latviju okupēs Vācija un daudzi jo daudzi no jums kopā ar nacistu soda komandām �aus un bendēs citas tautības un citādi domājo�us cilvēkus, tā būs apsveicama un visādi cildināma cīņa par brīvu un neatkarīgu Latviju?!

Kaut kāds absurds, un cilvēka dzīve pa lielākai daļai ir tikai baismīgi ļauns un nedabisks murgs.

Un tomēr labi, Valērij! I u esi dzīva, un vēl dzīvs esmu es.

I āpēc skrien, slēpies, nekādās brīvības cīņās vairs neiesaisties, bet mēģini savu dzīvi nodzīvot skaistu un mīlestības pilnu!

Vitolds pieliecās tuvāk logam un ieraudzīja, ka tum�ajās debesīs mirdz miljons spo�u zvaig�ņu. 1 ātad rīt būs skaidra, saulaina diena, viņ� nodomāja, un lai Dievs man palīdz to no�dzīvot tā� Nekā. Vienkār�i nodzīvot.

j

Kad tuvojos Rīgas Centrālajai stacijai, kas patiesībā nu jau vairs nekāda stacija nebija, bet gan diezgan prasta lupatbode, pretim nāca arvien vairāk cilvēku. Kā nekā bija jau pavēls va�kars, un es diezgan pārsteigts konstatēju, ka pilsētā ir milzīgs skaits ļau�u, kuriem mietpilsoniskā idille - pēc vakariņām visa ģimenīte savācas televizora priek�ā, vīrs mīļi apskauj sievas ple�cus, bet divi vai trīs bērneļi uz grīdas paklāja spēlējas ar klucī�iem � ir pilnīgi sve�a. Un varbūt arī nevēlama.

Ka s cilvēkus vilina tik veļu vakarā atrasties uz ielas?

Varbūt viņiem televizora nemaz nav, nav arī māju, nav ģime�nes, nav bērnu, nav pat sapņu un neviena tuva cilvēka, tāpēc viņi klimst spokaini apgaismotajās pilsētas ielās, tomēr cerēdami kādu sastapt?

Viens meklē otru vien tulo, cits atkal kārtējo narkotikas devu, vēl kāda � pircēju savai miesai, bom�iks � lētu alkohola pudeli, savukārt citi, ļaunuma pilni, � piemērotu vietu laupī�anai vai pat upuri slepkavībai.

Un tā, neņemot vērā nekādās jau pagāju�as eras, laikmetus un gadsimtus, mijiedarbīgais labā un ļaunā perpelitum mobile turpina griezt cilvēku likteņus� Kāds gudrais pareizi ir teicis � nav sliktu laiku, ir tikai slikti cilvēki.

Bet Arita bija burvīga! Noilgojusies pēc stiprām vīrie�a ro�kām, viņa klātbūtnes un vētraina seksa. 1 iesi tādas arī ir labākās sievietes, ja da�reiz kādu no tām trāpās sastapt. Viņas vienmēr tevi pratīs novērtēt un nereti jau pēc pirmās tuvības tevī iemīlēsies. Bet, mīlā Anta, ko gan es iesāktu ar tavu mīlestību?! Vai kā cāli paņemt saujā vai suni, [nesietu pie kēd es.-'

Un Inga ari bija laba. Neko teikt, skaista sieviete. Viņa pār�liecino�i pierādīja jau sen zināmo patiesību � sieviete vakarā vienmēr izskatās daudz labāk nekā no rīta. Mazliet jau, pro�tams, �ēl, ka palaidu garām tik labu izdevību ar �ādu sievieti pārgulēt, bet cik tādu izdevību jau esmu palaidis garām? Nu un kas? Nekas! No tā neviens nemirst. Mirst no mīlestības vai tikai no ilgām pēc tās. Ta�u es jau ne pēc kā vairs neilgojos. Vismaz ne pēc kā liela un svarīga. Būtībā viss �ai dzīvē ir mazsvarīgs, varbūt vienīgi patie�ām liela mīlestība un vispār iespēja dzīvot. Protams, kā pa�am, tā vēl vairāk citiem ir ļoti svarīgi, k ā tu dzīvo, kādus darbus savā dzīvē dari un vai tev kaut ko nozīmē arī citu cilvēku dzīve. Bet, ja es jūtu, ka man kādreiz tik tuvie, patiesībā vistuvākie, pret mani kļūst arvien vienaldzīgāki, arī es pret citiem sāku izturēties glu�i tāpat, līdz svarīgs un nozīmīgs kļūst vienīgi pa�a es. Uri mana vienīgā dzīve. Kāda galu galā man daļa par citiem?

1 as nenoliedzami būtu manas eksistences labākais variants, ja es tā varētu dzīvot. Ja spētu būt pret visu vienaldzīgs. Varbūt kādreiz tā arī notiks, uz to pusi jau velk, ta�u pagaidām manī joprojām vēl mīt naids pret vardarbību, meliem, liekulību, no�devību, gļēvumu un vieglu pado�anos liktenim. Un vēl joprojām nenorimst sāpes par zaudēto mīlestību un smeldzīgas ilgas pēc jauna sapņa. �oreiz varbūt mazliet reālāka un noturīgāka.

Ps zinu, kaut kur �ajā milzīgajā pilsētā atrodas vismaz viena sieviete, kura jūt un ilgojas pēc tā pa�a, pēc kā es. Kura tāpat jūtas vientuļa un citu cilvēku apdraudēta. Kura alkst un gaida kādu atnākam pie sevis. Pagaidi, varbūt atnāk�u es un tu mani pieņemsi tādu, kāds esmu. Gan labs, gan slikts. Gan skarbs, gan maigs. Vienlaikus dvēselē slēpdams kā naidu, tā arī spēju mīlēt.

Uz Marijas un Merķeļa ielas stūra, kad cilvēki biezā pūlī nāca no stacijas, domās iegrimis, nejau�i uzskrēju virsū kādam cilvēkam. Atvainojos un gribēju jau iet tālāk, bet viņ� negaidīti mani parāva aiz rokas un apturēja.

- Leon, pagaidi!

Apstājos un paskatījos vērīgāk uz vīrieti.

�Kas ir, spalvasbrāl? � viņ� iesmējās. � Vairs nepazīsti?

Beidzot viņu pazinu. 1 as bija kādreiz populārs satīriķis,

smalks padomju dzīves negāciju izsmējējs, par ko vīnam drīz ari nācās dārgi samaksāt. Viņ� tika atlaists no dar ba, deviņdesmito gadu sākumā Dadzis � vienīgais humora un satīras �urnāls Latvijā � līdz ar citiem tālaika preses izdevumiem bankrotēja, un Nils Namejs palika uz iel as. Aiz bēdām sāka dzert, mēģi�nāja piepelnīties citos izdevumos, ta�u nekāda satīra lielo laik�rakstu īpa�niekiem vairs nebija vajadzīga. Bija ta�u sākusies jauna, skaista, brīva un bagāta dzīve, un Nils pamazām slīga arvien zemāk� I ad viņ� kaut kur pazuda, un es biju pārlie�cināts, ka jau sen ir miris. Bet nē! Viņ� stāvēja manā priek�ā, platā smaidā spīdinādams zelta zobus, eleganti apģērbies, un gai�i mirdzēja kā cilvēks, kuram nekādas problēmas vairs ne�pastāv.

�Piedod, bet es tevi uzreiz nepazinu, � sacīju. - Kur tu biji pazudis?

�Vēlāk par to uzrakstī�u savos memuāros, � Nils atbil�dēja. - Gāja vēl bēdīgāk nekā padomju laikā. Visas durvis ciet, un tu vairs nevienam neesi vajadzīgs! Zini, Leon, tā ir diezgan sūnaina sajūta. I evi pārņem tik drausmīga cemme pret visu pa�sauli� I ad ir tikai divas izejas � ņemt rokās vai nu kala�ņi�kovu, vai striķi, ko pakārties! Un tad, kad jau virtuvē stāvēju uz kebl ī�a un skatījos, vai lampas āķis izturēs manu svaru, pie durvīm pēk�ņi kāds piezvanīja.

-Tu tās atvēri un sev priek�ā ieraudzīji pasaules skaistāko sievieti�

-O, ne! Bija vel labāk! Amerikā, �ikāga, dzīvoja mana tēvabrāļa mazdēls. Baigais d�eks! Beidzis Mi�iganas Univer�sitāti, gudrs kā Pin�teins, bagāts kā Geitss, lielākais speciālists datoru jomā! Kaut kāds programmētājs, mēģina radīt mākslīgo intelektu. Kāda velna pēc tas vajadzīgs, nezinu. Brīvības sā�kumā sākām sarakstīties. Ps viņam saku, lai drā� �urp, te varēs pamatīgi izvērsties. Bet viņ� atbild, ka pie debilajiem latvie�iem viņam nav ko darīt! I e nee,sot uzņēmīgu un gudru cilvēku. Visi tikai lamājot krievus un skaļi raudot par drūmo pagātni! Ka

vajadzētu padomāt arī par nākotni, nevienam kaut kā neien āk prātā! Bet te pēk�ņi aiz durvīm stāv pastnieks un sniedz man ierakstītu vēstuli. D�ons raksta, ka esot pārdomājis un pēc divām nedēļām bū�ot pie mums! Kādu laiku arī padzīvoja, tad Ik�ķilē gada laikā uzcirta kolosālu māju, nodibināja savu firmu un ir baigi apmierināts.

- Un ko tu? � painteresējos.

������ Esmu viņam tāds kā palīgs, sekretārs, mājas pārvaldnieks. Ar vārdu sakot, dzīvoju for�i! Man pa�laik tie�i pie viņa jābrauc! Kurp tu ej?

�Nekurp, - es atbildēju. � I ā vienkār�i klīstu pa �o zemīti.

-Vai sieva izdzina no mājas?

�Es dzīvoju viens.

��������� Tātad tu padzini sievu?

�Nē. Pirms trim gadiem mēs draudzīgi iz�ķīrāmies.

�Un ko tagad?

�Es jau teicu. Baudu burvīgu vasaras vakaru�

��������� 1 u esi uz sēkļa?

�Nē, Nil, viss kārtībā! Nu, varbūt ne viss, bet iztikt var.

����� Paklausies, Leon, ja tev patie�ām nav ko darīt, brauc līdzi! D�ons �ovakar atzīmē kaut kādu tur profesionālu panākumu! Iespējams, ka tie�ām būs dabūjis gatavu to mākslīgo intelektu! Davai, lai�am?

Da�us brī�us domīgs raustīju plecus.

��������� Varētu jau, bet� P s tur nevienu nepazīstu.

����� Un kas par to? Es arī tur tikai da�us pazīstu. Zini, Leon, ar ko amerikāņi pamatīgi at�ķiras no mums? Viņi nav klīrīgi!

Pēc da�ām minūtēm, aizgāju�i kvartālu atpakaļ, Alfrēda Kalniņa ielā iesēdāmies Nila atstātajā automa�īnā Audi A4 un braucām uz Ik�ķili. Kāpēc ļāvos sevi tik viegli pierunāt, grūti pateikt. 1 a�u ko citu es būtu darījis? Kaut kā man �ī nakts bija jāpavada. Par rītdienu vēl negribējās domāt. Skaidri zināju � rīt būs smaga diena. Mani aizturēs, vai arī es pie viņiem aizie�u pats, noteikti tik�u pratināts un varbūt pēc desmit dienām pat arestēts. Nekas patīkams tas nevar būt, tāpēc varbūt pēdējo brī�vības nakti gribējās pavadīt bez miega un pēc iespējas jautrāk,

daudz nedomājot, kas mani sagaida rīt. Starp citu, nemaz ne�būtu slikti, ja mēs tā varētu dzīvot visi. Kaut da�as dienas gadā vai vismaz vienu nakti dzīvē.

Amerikāņu latvietim no �ikāgas jaunuzceltā māja Ik�ķilē pa�tie�ām bija kolosāla. Bet tādas es jau biju redzējis gan pa�ā Amerikā, Vācijā, gan mūsu pa�u Baltezera maliņā. Mājas pirmā slāva kamīna zālē, kas platības ziņā gandrīz varēja mēro�ties ar Centrālās stacijas uzgaidāmo telpu, bija sapulcēju�ies ap�mēram desmit�divpadsmit cilvēku, kas, sadalīju�ies nelielās grupiņās, mielojās pie bagātīgi klāta zviedru galda, sarunājās, smējās un malkoja izsmalcinātus alkoholiskos dzērienus.

Jauki, es nopriecājos. Varbūt tie�i tas, kas man vajadzīgs� pirms smirdo�as cietuma kameras.

Dāmas izskatījās ļoti smalkas, ģērbu�ās garās, neparasti grez�nās vakarkleitās, papildus sevi izdaiļoju�as ar dārgakmeņu ro�tām. Da�i kungi frakās vai tum�os uzvalkos, un es tūlīt nodo�māju, vai tikai D�ons Krūmiņ� no �ikāgas pa�laik �eit neatzīmē Nobela prēmijas saņem�anu par mākslīga intelekta radī�anu.

Izrādījās, viss tomēr bija daudz vienkār�āk. D�ona vecvecmā�miņa trīsdesmitajos gados bija regulāri piedalījusies Benjamiņa kundzes rīkotajās Preses ballēs, divreiz pat izvēlēta par balles karalieni, �odien viņai bija dzim�anas diena � deviņdesmit gadi �, un mīļais mazmazdēliņ� viņai par godu sarīkojis nelielu ballīti, lai sirmā kundzīte atcerētos savu skaisto jaunību�

D�ons, kaut miljonārs 1111 pazīstamas datorprogrammu firmas prezidents, bija vienkār�s un draudzīgi noskaņots vīrs, kam ne�bija iebildumu, ka viņa radinieks nez kāpēc līdzi paķēris arī sve��inieku.

Kā tas laikam �odien moderni pieklājas, Nils mani ar pārē�jiem neiepazīstināja.

�Pj pie galda, ņem, ko vēders kāro, dzer un, ja vēlies, ar visiem iepazīsties pats!

�Pakl au, Nil! - es sacīju. � Kas �ī vispār ir par publiku?

�Ps visus nepazīstu, � Nils atbildēja. - Bet pārsvarā tie ir D�ona draugi un darbabiedri, sev līdzi paķēru�i arī sievas vai draugus.

Rūpīgi noskatīju galdu, tomēr neko no tā nevēlējos. Pielējis sev nepilnu glāzi ar Melax konjaku, pagāju sāņus un lēnām tuvojos apmēram trīsdesmitgadīgai sievietei, kura manu uz�manību vispirms piesaistīja ar spilgti sarkanu vakartērpu, diez�gan dziļu krū�u atsegumu, melniem matiem un ļoti skaistu seju.

1 ie�i lajā brīdī no viņas atgāja kāds vīrietis, ar kuru viņa pirms tam bija aizrautīgi tērzējusi. Viņa uz brīdi palika viena.

Ps piegāju klāt un nedaudz palocīju galvu.

�� Pabvakar! � es teicu. � Mani sauc Leons. Ja jums nav iebildumu�

�� Nu, ko jūs! - sieviete jauki pasmaidīja. - Ls pamanīju, ka jūs tikai nesen atnācāt.

� Ja būtu zinājis, ka �eil satik�u tik burvīgu sievieti� Ls katrā ziņā ierastos agrāk.

�� Paldies, Leon, � viņa teica. � �ādus melus sievietes vien�mēr piedod.

�Un kādus tad nepiedod?

� Visus pārējos, kas neattiecas uz sievietes skaistuma cildi�nā�anu un mīlestību.

������ Atvainojiet, bet vai jums mīlestība saistās ar meliem?

�� Pagaidām vēl ne, lai gan� � Sieviete uz. brīch kļuva do- mīga. � Ja bū�u pareizi sapratusi, tad jums gan to ir nācies pie�dzīvot?

�� Nē, � papurināju galvu. � 1 as bija pat pārsteidzo�i. Mēs viens otram nemelojām. Pat tad, kad viss jau sāka iet dēlī, viņa bija ne�ēlīgi atklāta. "Ardievu, Leon! Ps aizeju! Un tu zini, kāpēc. Ps mīlu citu!" Un prom bija. Man tas zināmā mērā pat jjatika. Ļoti vienkār�i un ātri. Ls gan viņu par tik atklātu no�devību būtu varējis arī nogalināt vai vismaz pamatīgi piekaut, bet� Pret mīlestību, glu�i kā pret cilvēku muļķību, cīnīties ir neiespējami.

Sieviete mani vērīgi noskatīja, un nez kāpēc �ķita, ka �ajā mi rklī vīna vai nu mani iemīlas, vai ari sāk neieredzēt.

�� Pret mīlestību cīnīties patie�ām ir veltīgi, � viņa domīgi piekrita. � I ikai �ēl, ka tāda mīlestība pie mums atnāk reti vai neatnāk nekad.

��������� Domāju, jums par to sūdzēties nevajadzētu.

��������� Kāpēc r>e? Ps būtu izņēmums?

���� Jūs esat pārāk skaista. Pārāk pievilcīga. Redzat, arī es, tikko noklu -is iui mājā, tūlīt taisnā ceļā traucos pie jums.

����� Ps apbrīnoju jūsu drosmi vai nekaunību. J a<:i daudz bie��āk nekā citas vientuļas ir tie�i skaistās sievietes.

�Neslēp�u, es būtu priecīgs, ja ari jūs izrādītos tāda�

Viņa atkal apburo�i pasmaidīja.

Nē, Leon, jums nav nekādu izred�u, - viņa atklāja. � Es neesmu vien Ulla.

��������� Ļoti �ēl, � es teicu.

�Kāpēc?

���� Jūs man esat iepatikusies, � atbildēju. � Ne�aubos, ja mēs pazī�anos turpinātu, es jūsos noteikti iemīlētos!

Sieviete, jūtami pārsteigta, uz mani paskatījās, iedzēra da�us malkus dzēriena, kas bija iepildīts garā kristāla glāzē, tad atkal, kļuvusi domīga, klusi teica:

����� Ja jūs tā vēlaties� Domāju, mana nevientulība nekādā veidā mums netraucētu�

Tagad pasmaidīju es un neslēpti nojjriecājos.

Biju pareizi nojautis. Ja viņai būtu pat divi vīri un mīļākie, �ī sieviete tik un tā nepārprotami ļutās vientuļa vai vismaz kā ga�rīgi, tā arī miesiski neapmierināta ar to stāvokli, kādā atradās.

1 ikai tādas sievietes ar būtībā nepazīstamu vīrieti uzreiz var sākt runāt par mīlestības lietām un likt skaidri saprast, ka pir�majai tik�anās reizei var sekot arī turpinājums�

���� Ja tas nav noslēpums, � es minēju, skatīdamies viņai tie�i acīs, � ar ko jūs nodarbojaties? Esat aktrise, modele vai vien�kār�i tikai bagāta vīra sieva?

Sieviete atkal kļuva nopietna, novērsās no manis un raudzījās tālāk uz pārējiem viesiem. Visai ticams, ka starp tiem atradās arī viņas vīrietis.

�Bagāta vīra sieva� � viņa domīgi sacīja. � Nav slikti, vai ne?

����� Slikti gan, � es teicu. � Nekādas lielās jēgas tur nav, ja cilvēkam ir pieejami visi �īs pasaules materiālie labumi. Katrā ziņā tas nav nekāds laimes vai mīlestības garants.

Sieviete man vēlreiz veltīja izbrīnās pilnn skatienu.

������� Jūs izliekaties vai patie�ām tā arī domājat?

� Es neizliekos, - atbildēju. - Pat visnabadzīgākais cilvēks var būt īsteni laimīgs ar to vien, ja atrod savu mīlestību.

� 1 ās ir muļķības, ka viss �īs pasaules skaistums, laime un dzīves parnatjēga slēpjas vienīgi mīlestībā, � viņa diezgan ne�gaidīti pateica.

������� Atvainojiet, kundze, � es iebildu, � ta�u jūtos pārsteigts, ka tā var domāt sieviete. Vai tādā gadījumā jūs dzīves jēgu saskatāt tikai darbā? Bērnos? Naudā? Mākslas darbu radī�anā? Materiāli nodro�inātā dzīvē? Cīņā par taisnīgāku pasauli? Bet varbūt� Piedodiet, bet varbūt tikai� seksā?

Sieviete atkal pasmaidīja, un tas radīja nelielas aizdomas. Arvien spēcīgāk mani pārņēma pārliecība, ka tie�i viņa ar mani spēlējas, ne tuvu nesakot to, ko patiesībā domā, sevi vēl nevē�loties atklāt pilnībā.

Par to nevajadzētu brīnīties. Kāpēc gan sevi atklāt sve�am cilvēkam, kas tikai īslaicīgi un pilnīgi nejau�i tev atrodas blakus? Un tomēr �ai sievietē bija kaut kas tik neparasts un magnētiski pievilcīgs, ka es justos sarūgtināts, ja viņa pēk�ņi pagrieztos un dotos pie pārējiem viesību dalībniekiem.

� Seksā, protams, var atrast ne tikai baudu, bet arī dziļu jēgu, � sieviete teica. � Da�reiz. 1 a�u lai uz tā vien balstītu visu azivi� Vai īūs tādas sievietes esat saticis?

�Nē, � atbildēju. � Es vispār, izņemot jūs, nevienu citu sie�vieti vēl neesmu atradis. Jūs esat pirmā.

� Paklausieties! � viņa atkal mēģināja manī ieskatīties dzi�ļāk. � Kas jūs tāds esat? Varbūt atklāsiet, ar ko nodarbojaties jūs? Esat tikai bagāts dīkdienis vai dzīvē darāt arī ko jēdzī�gāku?

�Galu galā jēdzīgs var būt viss, ko cilvēks dara, � es sacīju. � Pat dīkdienīgi pavadīt laiku krogos vai jautrās kompānijās. Man nekas nebūtu iebilstams pret �ādu dzīvesveidu, ta�u tik turīgs es toinēr neesmu. Man ir smagi jāstrādā.

������� Vai jūs, tāpat kā gandrīz visi �eit, arī esat datorspeciā- lists? � sieviete painteresējās.

����� Nedomāju, ka �ī profesija būtu aizraujo�a. Mani daudz vairāk ļiar elektronkasti interesē cilvēks.

-Vai tie�ām esat rakstnieks? � sieviete jautaja, un es no�jautu, ka tas viņai patiktu.

-Nē, � es atbildēju. � Esmu tikai �urnālists. Toties ļoti labs �urnālists.

������ Tā jau es domāju! � sieviete iesaucās. � I ikai �urnālisti un ārsti var uzreiz tik brīvi runāt ar jebkuru nepazīstamu cilvēku.

������ Tā glu�i nav, � es iebildu. � Jūs man neesat sve�a. Es jūs pazīstu jau sen.

-Kā?! Kur? � sieviete jutas patiesi pārsteigtā.

����� Jūs man bie�i rādāties sapņos, � es paskaidroju. � Vienmēr esat ģērbusies tie�i �ādā spilgti sarkanā kleita, parasti ta gan ir daudz īsāka. Mēs sē�amies automa�īnā, es jūs vedu pie jūras, mēs peldamies, sauļojamies, pasē�am kādā kafejnīcā, jūs pret mani esat mīļa un maiga, un nav bijusi tāda reize, kad pēc tik jauki pavadītas dienas mēs arī nepamīlētos.

Sieviete ilgi klusēja, tad, atklāti uz mani paskatījusies, jau�tāja: � Jūs esat vientuļ�?

������ Ne vienmēr, kundze, bet da�reiz jā. It sevi�ķi vientuļ� es jūtos �ovakar.

� Kāpēc?

����� Es bēguļoju, � atklāti pateicu. � Man draud lielas bries�mas.

��������� Jūs meklē bandīti? Parāda piedzinēji?

����� �oreiz mani meklē policija. Starpība nav liela. Kā vienā, tā otrā gadījumā es tiktu sodīts.

-Ko jūs esat izdarījis? � sieviete, manāmi satraukta, jautaja.

-Vai jūs pēc tam manu klātbūtni vēl pacietisiet? � prasīju.

�Es ceru.

����� �odien nogalināju kādu cilvēku, � sacīju. � Viņ� gan bija ļoti slikts cilvēks, bet tas neko daudz nemaina. Viņa vairs nav; bet mani meklē policija.

Sieviete da�us mirkļus stāvēja kā sastingusi, tad viegli ar roku pieskārās manam plecam.

-Jūs �eit gribat paslēpties?

����� Diez vai, � es atbildēju. � Te iekūlos nejau�i un dro�i vien tikpat nejau�i drīz pazudī�u. I ikai �ēl, ka tā ari aizie�u, neuz�zinājis pat jūsu vārdu.

��������� Mani sauc Marija, - sieviete teica. - Marija Prancāne.

Es nedaudz satrūkos un pirmajā mirklī pat noliecu galvu, lai

nebūtu jāieskatās viņas acīs.

����� Ps lāgā nedzirdēju, � stipri apmulsis, noņurdēju. � Kā jūs teicāt?

����� Marija Prancāne, � viņa atkārtoja. - Pēc profesijas esmu ārste kardioloģe. Mani sev līdzi �urp uzaicināja kolēģis, kas savukārt ir D�ona Krūmiņa personīgais ārsts.

����� Esmu smagi kļūdījies, � klusi sacīju. � Nekad nebiju iedo�mājies, ka ari ārstes var but tik pievilcīgas.

���� Ja ne �eit, tad kur gan citur jūs kād u laiku vēl varētu slep- ties? � viņa turpināja interesēties.

������ Patie�ām, tikai īsu laiku, � es sacīju. � Ja viņiem kādu va�jag noķert, tad parasti viņi to arī noķer.

�Kā jūs to zināt?

����� Psmu cie�i saistīts ar kriminālo pasauli, � atbildēju. � Ne tādā nozīmē, kā jūs to nupat iedomājāties. Ps kā �urnālists pa�rasti rakstu par kriminālām tēmām.

����� Tagad laikam pats būsiet nokļuvis sava raksta varoņa lomā, � Marija teica.

����� Tā gandrīz vai iznāk, � es piekritu. � Bet tas nu tā. Paru�nāsim par jums. Vai gadījumā jūs neesat radiniece biju�ajam padomju laika prokuroram Vitoldam Prancānam?

����� Psmu gan, � Marija atbildēja. � Vitolds Prancāns ir mans vīratēvs.

��������� Jūs ar viņu dzīvojat kopā? � es prasīju.

����� Nē, � Marija pakratīja galvu. � Vitolda dēlam Aleksim, tas ir, manam vīram, bija jau uzcelta Baltezerā laba māja. Vēl padomju laikā. Viņ� bija sporta meistars autobrauk�anā. Ral- lists. Kādās ziemas sacīkstēs, kā vēlāk izrādījās, stūrmanis ne�paspēja īstajā brīdī nosaukt tuvāko pagriezienu un Aleksis aiz�gāja bojā. Man palika māja, dārzs un automa�īna. Bet ar Vitoldu satiekamies reti. Arī vīrs ar tēvu nekādos lielos draugos nebija.

����� Kas bija Alek�a māte? � es painteresējos. � Va. jus ar vīra�māti arī nesatikāt?

����� Labprāt satiktu, � Marija atbildēja. � 1 a�u es viņu nekad neesmu redzējusi.

�Kāds tam iemesls?

�Nekāds. Viņas vienkār�i nebija.

� Kaut kur jau bija.

����� Protams, � Marija atbildēja. � Kā vīrs stāstīja� Vitoldam Prancānarn ar viņu ir biju�as sare�ģītas attiecības. Nekāda ilgā kopā bū�ana tur nav bijusi.

�Bet vārdu tomēr zināt?

����� 1 rotāms. Vārd u zinu. Manu vīramāti sauca Valerija Gab�rāne. ..

Ls uz brīdi kļuvu gandrīz vai mēms.

��������� Ak Jēzus! - skali novaidējos. - 1 as nu gan ir neticami!

�Kas?

����� Viss, kas ar cilvēkiem notiek, � es atbildēju. � Kāpēc jūs ar viņu nesalikāties?

����� Pirms da�iem gadiem Vitolds Prancāns reiz izteicās, ka viņa, iespējams, esot jau mirusi.

����� Viņa ir dzīva, - es teicu. - Vēl nesen ar Valēriju satikos, un viņa man pastāstīja tik baigas lielas�

Atgāju nedaudz sāņus, no pudeles sev ielēju glāzē konjaku, bet Marijai � �ampanieti. Abi iedzērām un da�us brī�us domīgi klusējām.

����� Saki atklāti, Manj, - es atkal pagriezos pret viņu. - Kad pirms piecām minūtēm tev pateicu, ka esmu nogalinājis cilvēku un mani meklē policija� Kāpēc tu uz to nekādi nereaģēji? Kāpēc nesāki kliegt, neskrēji zvanīt policijai? Man �ķiet, tu pat nenobijies. Kāpēc?

�Ls jūsu teiktajam neticu.

-Vai tāpēc, ka neizskatos pēc tipiska bandīta?

����� Nē, L .eon, ne lapēc, - Marija atbildēja. - Cits citu ta�u nogalina arī ļoti inteliģenti un skaisti cilvēki. Jūsu izskats, iztu�rē�anās un runasveids� Nē, es tam neticu! Man �ķiet, jūs esat pārāk labs.

� Paldies, Marij, � es pasmaidīju. - Lūdzu, uzrunā arī mani uz tu\ Ja ne uz ko citu es nevaru cerēt, tad vismaz lai �ādi mēs viens otram kļūstam tuvi. Protams, ja tev joprojām nav nekādu morālu �ķēr�ļu arī turpmāk kaut vai parunāties ar cilvēku, kur� vainojams cita cilvēka nāvē.

�Zini, Leon, kāpēc es no tevis nebēgu? - Marija jautāja. - 1 u man vienkār�i patīc! 1 u esi glīts vīrietis. Bez tam tev ir izcili laba profesija un, iespējams, arī profesionāla spēja ar vār�diem un izturē�anos vien spēcīgi iedarboties uz sievietes jutekļiem. Bet ne tikai tas! Redzi, ārsti arī da�reiz ir vainojami cilvēku nāvē. 1 a�u neviens viņus tāpēc par slepkavām nesauc. Ceru, tu ta�u to cilvēku nenogalināji laupī�anas nolūkā!

�Nē, Marij, - es teicu, - ne tāpēc! Viņ� vienkār�i bija slikts cilvēks.

�Gandrīz vai katrs attiecībā pret citiem savā ziņā ir slikts.

1 as nevar būt arguments.

������� Vispār jau jā, � domīgi piekritu. � Uz �ā cilvēka sirdsap�ziņas bija daudzu citu cilvēku dzīvības un galēji sakropļoti mū�i. I a�u, pateicoties pēc neatkarības atgū�anas mūsu valstī uzplauku�ajam nacionālismam, viņ� uz tā rēķina, izvairoties no atbildības, centās noslēpt savu pagātni. Atklāti sakot, es nekāds lielais taisnības cīnītājs neesmu, varēju visam atmest ar roku, lai ta�u tādi cilvēki kā viņ� ar savām problēmām tiek galā pa�i! 1 a�u tas viss negaidīti skāra mani arī personīgi. Pirms gada tiku tiesāts. Un atzīts par vainīgu. 1 ā bija politiska prāva, un galvenais apsūdzētājs, ārkārtējs liekulis un melis, bija tie�i �o�dien sodītais cilvēks.

� 1 ātad jūs viņam par to atriebāties? � Marija vaicāja.

�Tikai zināmā mērā. Patiesībā es viņam atriebos par visiem viņa ļaunajiem darbiem.

�Leon� � Marija nedaudz apmulsa. � Vai atriebība nav ļauns darbs?

�Nē, � es atbildēju. � Ja atriebība ir taisnīga.

Marija vēlreiz apmulsa.

�Kas to nosaka? Pēc kādiem kritērijiem tiek vērtēts, vai tā ir taisnīga vai netaisnīga?

������ 1 ā ir katra cilvēka sirdsapziņa, � es sacīju. � Bet ne tikai. Taisnīga atriebība vienmēr izpau�as kā ļaunā nosodījums. Sa�vukārt ļaunums, vismaz tā spilgtākā izpausme, ir kāda nevainīga cilvēka vardarbīga nāve.

����� Ja nav noslēpums� � Marija nopietni jautāja. � Kā tu viņu nogalināji? 1 u viņu no�āvi? Nodūri? No�ņaudzi?

�Kāpēc tev to vajadzētu zināt?

����� Tomēr interesanti, uz kādu rīcību ir spējīgs inteliģents vīrietis, turklāt nebūdams profesionāls noziedznieks, � Marija atbildēja. � Tā ir tīri psiholoģiska interese.

����� Ls tev kā ārstei to varu pateikt, � sacīju. � Ls viņu noga�lināju� Ar to pa�u, ar ko bie�i tiek nogalināta mīlestība, draudzība, uzticība un daudzkas cits cilvē ku savstarpējās attie�cībās. Ls to cilvēku nogalināju ar vārdiem! Un viņa pa�a bai- lēm. 1 ā ka vari nesatrūkties, ja es �ovakar vai citreiz ar rokām pieskar�os tavām krūtīm vai citām ke rmena vietām. M anas rokas ir tīras. Uz tām nav nevienas asins lāsītes.

Marija atkal da�us brī�us domāja, tad nolika glāzi uz tuvējā galdiņa un pieskārās manai rokai.

����� Leon, ejam no �ejienes prom! � viņa negaidīti aicināja. � Atri! Ls tevi paslēp�u daudz dro�ākā vietā!

��������� Neviena vieta nav dro�a, � es mēģināju iebilst.

�Ls tevi paslēp�u pie sevis! � Marija pateica. � Savā mājā!

�Bet ko tad tavs draugs? � mazliet pārsteigts, jautāju.

-Viņ� sapratīs, � Marija atbildēja. � Un, ja nesapratīs, jo

sliktāk viņam!

Mēs lēnām �ķērsojām pla�o zāli, �ķita, ka Nils tnam sauca vai mēģināja kaut ko pateikt; sāka spēlēt skaļa mūzika, da�i pārī�i dejoja, bet mēs gājām laukā, un Marija mani aizveda pie savas automa�īnas. Tā bija deviņdesmito gadu vidus Audi 80.

Marija atslēdza signalizāciju, iekāpām salonā, viņa iedarbi�nāja dzinēju un tad, pabrauku�i da�us simtus metru uz priek�u, pēk�ņi apstājās. Vieta bija vientuļa. Ceļa labajā pusē klusi �alca me�s, bet otrā jjusē pletās zaļ� lauks.

Marija strauji pagriezās pret mani, un viņas acīs mirdzēja dīvains satraukums.

� Noskūpsti mani! - viņa negaidīti aicināja.

Nezinu, kāpēc viņa to vēlējās. Es vispār sievietes nekad ne�esmu spējis pilnībā saprast. Pirmajā mirklī man ienāca prātā savāda doma � varbūt viņa to vēlas darīt tikai tāpēc, lai vēlāk to varētu atcerēties kā slepkavas skūpstu� Varbūt tie�i �ī iespēja viņu ļoti satrauca un uzbudināja. Bet varbūt viss bija daudz pie- rastāk. Viņa vienkār�i vēlējās seksu.

Man pret to nekas nebija iebilstams. Es viņu pieliecu sev tuvāk, piespiedu plecam, nedaudz atliecu galvu atpakaļ un pie�plaku viņas kārdino�ajām lūpām ilgsto�ā ļran�u skūpstā, tajā pa�ā laikā ar kreiso roku spēcīgi glāstot viņas krūtis. 1 ad roku lēnām noslidināju zemāk, uzrāvu aug�ā sarkano kleitu, zem tās bija melnas zeķes ar ļoti greznu aug�daļu, un mana roka maigi pieskārās viņas vēdera lejasdaļai. Marija klusi ievaidējās un instinktīvi kājas pavēra nedaudz vaļīgāk, sāka ātri elsot un arvien spēcīgāk atdevās skūpstiem un visa ķermeņa uzbudinā�jumam.

Cik bie�i tas tomēr notiek tik vienkār�i, es nodomāju. Sievie�tes ir vājas. I as arī ir labākais, kas viņās vispār ir. �ādās reizēs man nav jādod nekādi mū�īgās mīlestības apliecinājumi, nekādi zvēresti vai solījumi, nav jāizcīna cīņas vai jāpārvar dabiska vai uzspēlēta preto�anās. Lūk, te es esmu, ņem mani! 1 īe ir skais�tākie dzīves mirkļi, un tās ir labākās sievietes. Nekāds teātris! Viņas ir tādas, kādas tās radīja daba jau da�us miljonus gadu pirms stulbās sabiedriskās morāles izgudro�anas.

Bet tad pēk�ņi atjēdzos. Es sapratu, ka vismaz pa�laik ar �o vieglo mīlas spēlīti iet līdz galam nedrīkstu. Varbūt, mīlējotics ar slepkavu, tas viņai patie�ām sagādātu savādu papildu baudu, bet es viņu tomēr nevarēju paņemt. Man viņai beidzot bija jāpasaka patiesība. Ja es viņu iegūtu, neatklājis, ko �odien esmu izdarījis ar viņas rad inieku, es pats sev liktos diezgan riebīgs tips. Ja jau mēs �o spēlīti esam sāku�i, to tomēr vajadzētu nospē�lēt godīgi. Un ja viņa arī pēc tam vēl gribēs man atdoties� Ls viņas priek�ā noliek�u galvu.

Beidzu skūpstīt, pārtraucu glāstīt, viegli atgrūdu viņu ne�daudz tālāk un nopietni skatījos viņas nedaudz piesarku�ajā sejā.

����� I .eon, kas noticis? � viņa klusi, kā nobijusies, vaicāja. � 1 ev kaut kas nepatika?

����� Patika viss, � es atbildēju. - I u esi pirmā sieviete manā mū�ā, kuru varu iegūt tik ātri � tikai pusstundu pēc iepazī�anās.

��������� Vai tas ir slikti?

������ I as, Marij, ir brīni�ķīgi! � es iesaucos. - Un tu esi brīni��ķīga, un arī es varētu būt brīni�ķīgs, ja vien�

����� Kas, 1 �eon? � Marija vēlreiz prasīja. - Kāpēc �is brīni��ķīgais 1111 rkl is nevar turpināties?

����� Var, kāpēc gan ne? � es teicu. � Bet pirms tam man no�teikti tev kaut kas jāpasaka!

����� Saki, Peon! Ps klausos. Ceru, tu man nepaziņosi, ka esi inficēts ar�

Iesmējos.

����� Nē, Marij, esmu vesels, � sacīju. � Esmu inficēts ar kaut ko citu.

��������� Ar ko?

����� Ar naidu pret vardarbību. Pret liekulību. Pret meliem. Pret nodevību. Pret cilvēka spējām kalpot pat Sātanam, lai tikai pa�am būtu labi!

����� Vai �is naids ir tik spēcīgs, ka tas tevī nomāc pat tieksmi pēc mīlestības? � viņa pārsteigta jautāja.

����� Nē, Marij, viss ir kārtībā, � es atbildēju. � Mani nomāc kas cits.

�Kas, Leon? Saki dro�i!

����� Ls tev pirmīt pateicu, ka esmu vainīgs kāda cilvēka nāvē, � sacīju. -Vai tas tevi neradīja bailes? Neiedvesa �ausmas? Kā- pēc tu no manis tūlīt nebēgi prom, bet pa�laik atrodies blakus un esi pat gatava ar mani mīlēties?

Marija ilgi klusēja, tad domīgi paraustīja plecus.

����� Es to nevaru izskaidrot, � viņa atzinās. � No tevis plūst tik ilgi nesastapts vīri�ķīgs spēks�

� 1 u ar Vitoldu Prancāriu nesazvanies?

�Sad tad, kad viņ� sūdzas par savām sirdskaitēm.

��������� Vai viņa meita Una Banga tev �odien nav zvanījusi?

�Nē. Man viņa nepatīk, un mēs satiekamies reti.

-Tātad tu nezini, kas �odien ir noticis Vitolda Prancāna dzīvoklī?

�Nē, - Marija atbildēja. - Vai tur kaut kas ir noticis?

����� Jā, Marij, ir noticis, � es teicu. � Jūsu ģimenei kaut kas slikts, bet sabiedrībai � labs.

�Piedod, bet es neko nesaprotu, � Marija sacīja.

����� �odien tavs vīratēvs Vitolds Prancāns ir nomiris, � es pa�teicu. � Un viņu nogalināju es�

Marija spēji satrūkās un pārsteigta skatījās uz mani. Bailes viņas sejā neredzēju, ta�u lielu satraukumu gan.

� Kā� tu� � viņa mulsi prasīja.

����� Man to vajadzēja izdarīt, � es sacīju. � Nekādus iemeslus pa�laik neminē�u. Ja mani vēl kādreiz gribēsi satikt, tad arī visu izstāstī�u.

Marija domīgi klusēja. Ko viņa tai brīdī juta, ko domāja, va�rēja tikai nojaust. 1 a�u ar to pietika. Ps sapratu, ka man tagad visprātīgāk būtu kāpt laukā un pazust naktī.

����� Piedod, Marija, � es nopietni sacīju. � Bet es nespēju izmantot labvēlīgo situāciju, pirms nebiju to tev atklājis.

Vi ņa neko neatbildēja.

����� Lūdzu, Marij, atbildi! � es klusi palūdzu. � Vienkār�i tāpat, intereses pēc! Tu vēl gribi ar mani mīlēties? 1 u vēl gribi mani paslēpt savā lielajā Baltezera mājā?!

Marija joprojām klusēja. Viņa izskatījās diezgan satriekta.

����� Paldies tev, nejau�i sastaptā sieviete, � es teicu. � Man bija ļoti patīkami būt tavā sabiedrībā, un tavs kaisles pilnais skūpsts un gatavība� Ls to nekad neaizmirsī�u.

Izkāpu laukā no ma�īnas un nesteidzīgi devos dzelzceļa sta�cijas virzienā.

�

LPSR Valsts dro�ības ministrijas darbinieki ar ministru ģenerālmajoru AKonu Noviku priek�galā no Rīgas bēga 1941. gada 28. jūnija rītā. Priek�darbi tam jau bija veikti da�as dienas iepriek�. Sapratu�i, ka diezgan haotiskā Sarkanās armijas atkāp�anās no Kurzemes nu nekādi nespēs noturēt ne Rīgu un pat ne visu Latviju, pēc valdības, centrālkomitejas lēmuma un Maskavas akcepta visām padomju iestādēm vajadzēja evakuē�ties uz citiem Padomju Savienības novadiem.

Kā viņiem toreiz, rūgti nodomāja sevi�ķo uzdevumu aģents Vitolds Prancāns. I ā ir likteņa ironija. Tagad mums pa�iem � 1941. gada 14. jūnija izsūtītājiem - jāseko saviem bezvainas izsūtītajiem� Uz kurieni? Un kas mūs tur sagaida? At�ķirībā no pirmajiem padomju iestā�u darbinieki un it sevi�ķi jau Dro��ības ministrijā strādājo�ie diezgan noteikti zināja vismaz to, ka viņiem lopu vagonos jābrauc nebūs. Daļa dosies prom ar pasa��ieru vilcieniem, bet operatīvie darbinieki � ar automa�īnām, pa ceļam uz Maskavu vēl iznīcinot visus jau apzinātos sociāli bīs�tamos elementus, sabotierus, vācu spiegus un tos, kas vienkār�i trāpīsies pa rokai, ja vairāk vai mazāk atklāti izrādīs prieku par vācu karaspēka tuvo�anos.

Dro�ības ministrijas oficiālā dokumentācija un slepeno aģentu saraksti jau bija aizsūtīti uz Maskavu, un 2.8. jūnija rītā Alfons Noviks, Jakovs Sumskis, vairāki citi virsnieki, Vitolds Prancāns un vēl da�i aģenli mazliet grūtsirdīgā noskaņojumā izstaigāja stūra mājas daudzos stāvus un tuk�os kabinetus, kur bija redzams, ka to iemītnieki savas darbavietas atstāju�i lielā steigā un nekārtībā. Visur mētājās da�ādi papīra gabali, izsvaidīti krēsli, rakstāmgaldu atvilktnes līdz pusei atrautas vai nosviestas uz grīdas, un no sienām noņemti Padomju Savienī�bas vadoņu portreti.

Pēc tam viņi vēl nokāpa pagrabā un apstaigāja biju�o ieslo�dzīto kameras. I agad tās stāvēja atslēgtas un tuk�as, un visap�kārt valdīja tik smags un nospiedo�s klusums, ka apmeklētājiem, kuri tikai pirms da�ām dienām �eit bija jutu�ies stiprāki par pa�u Dievu, kaut kā kļuva neomulīgi un auksti.

Neviens te vairs nekliedza. Neviens nelūdza �ēlastību. Ne�viens neraudāja. Nevaidēja. Neviens, sāpju un izmisuma pār�ņemts, necentās sev padarīt galu. Un neviens izmeklētājs vai uzraugs rupji nelamājās.

Tagad �eit valdīja tāds klusums, kāds parasti iestājas baznīcā īsu brīdi pirms dievkalpojuma sāk�anās.

Kaut kas noliks. Vai nu svētsvinīgi skaists, vai baismīgi ne��ēlīgs.

� Nekas, zēni! � Noviks diezgan mierīgi teica. � Mēs te vēl atgriezīsimies! I ieiet! Mēs atgriezīsimies kā uzvarētāji, un tad lai visi dievi ir �ēlīgi tiem, kuri atkal piepildīs �īs kameras! Mēs būsim galēji ne�ēlīgi! Mēs noteikti atriebsimies visiem mūsu ienaidniekiem un tiem, kas tagad priecājas par mūsu piespiedu aizie�anu! Ta�u ilgi priecāties viņiem neiznāks! Mēs nāksim atpakaļ, un tad salīdzinājumā ar to, ko viņiem nāksies izciest pie mums, kādreiz krustā piesisto kristie�u mokas tiem �ķitīs kā pa�tīkami eņģeļu glāsti! Un tas viss būs darīts taisnīgi un pareizi! Pirms gada padomju karaspēks �eit ienāca ar Latvijas valdības oficiālu atļauju un tautas atbalstu. Padomju varu �eit nodibināja pa�i latvie�i! Lūgt Latviju uzņemt Padomju Savienībā uz Mas�kavu aizbrauca tikai latvie�i! Bet pa�laik Vācijas karaspēks �urp lau�as ar kaujām, visapkārt sējot iznīcību un bailes. Biedri! Būsim drosmīgi! Atkāpties ne vienmēr nozīmē zaudēt. Da�reiz tā var būt pat liela gudrība�

Pēc tam visi atkal uzkāpa aug�ā, paņēma iero�us un munī�ciju, pagalmā viņus gaidīja vairākas automa�īnas, un nelielā kolonna pa Vidzemes �oseju ātri devās prom.

Pēc da�ām stundām dro�ībnieki jau atradās Valmierā un ap�metās Viesturskolas telpās, kur pirms tam, atkāpjoties no Rīgas, bija uzturējies arī 1 autas komisāru padomes priek�sēdētājs Vil is Lācis un vairāki augsta ranga kompartijas vaditaji. Viņu �oferi nakti pārlaida Valmieras cietuma grāmatve�a Sīmaņa mājā.

Pēcpusdienā pēc cietuma un tur ieslodzīto cilvēku apskates Noviks, atgriezies skolas direktora kabinetā, noturēja īsu ap�spriedi ar savu tuvāko līdzgaitnieku Sumski un pārējiem minis�trijas atbildīgajiem darbiniekiem, klāt pieaicinot arī Valmieras cietuma priek�nieku.

Viņi nolēma vēlu vakarā sākt un naktī beigt speciālu operā�ciju visu arestēto cilvēku fiziskai iznīcinā�anai. Bet viņi �os cil�vēkus negribēja vien kā r�i no�aut. Noviku un pārējos māca ār�prātīgs naids par to, ka viņiem tagad ka vajātiem zvēriem jābēg no uzbrūko�ā vācu karaspēka un, iespējams, Vācijas uzvaras gadījumā viņi nekad, savas neierobe�otās varas apreibināti, vairs nevarēs lemt par cilvēku dzīvībām, bet tie�i otrādi � no�tvertus pa�us pieliks pie sienas. Sāda turpmākās dzīves perspek�tīva viņus arī padarīja vajātiem zvēriem līdzīgus�

Kā zināms, tie�i �ādā stāvoklī nonācis dzīvnieks vai cilvēks kļūst ārkārtīgi nikns, bīstams un ne�ēlīgs.

Pēc tam Noviks lika pasaukt Prancānu. Vitolds ienāca ka�binetā, vēl pat neapjauzdams, kādi pārdzīvojumi tuvākajā laikā viņu sagaida un ko tas īstenībā nozīmē � atklāti vai slepeni kal�pot varenajai �ekai�

Protams, pārdodams dvēseli, viņ� savu dzīvību izglāba, ta�u pārdevis viņ� to nekad vairs nespēja atpirkt atpakaļ. Bet kas gan ir cilvēks bez dvēseles? Bezjūtīgs, auksts un ne�ēlīgs vergs saim�nieka rokās, viņ� vēlāk visādiem līdzekļiem centīsies pats kļūt par noteicēju nākamajai vergu paaudzei�

� Kā jūties? � Noviks painteresējās, apsēdies aiz pamatīga ozolkoka rakstāmgalda, aiz kura pie sienas kādreiz bija piestip�rināts liels prezidenta Ulmaņa portrets, bet pa�laik tur vēl joprojām karājās visas progresīvās cilvēces vadoņa Staļina bilde.

-�� Diezgan slikti, - Vitolds negribīgi atbildēja.

� Kāpēc?

��������� Zēl Rīgas, � Vitolds paskaidroja. � Zēl Latvijas.

����� Tu domā, Vācija karā uzvarēs? � Noviks, cie�i paskatījies uz jauno puisi, jautāja. � V, ņi sakaus Padomju Savienību?!

����� Tam ir grūti noticēt, � Vitolds sacīja. � Ps skaidri zinu tikai vienu � mēs pa�laik bēgam! Un bēg Sarkanā armija!

����� Tā nerunā! � Noviks skarbi aizrādīja. � Armija, negaidītā uzbrukuma pārsteigta, nevis bēg, bet atkāpjas! Mēs arī. Tā jau vēsturē ir noticis ne vienreiz vien. Tā ka esi mierīgs! Mēs nāksim atpakaļ!

�Nebūtu jau slikti, - Vitolds noņurdēja. - Vienīgi�

Viņ� spēji aprāvās.

�Kas? � Noviks tūlīt ātri prasīja.

�Biedri komisāri Vai var pavisam atklāti?

����� Citādi tu ar mani vispār nedrīksti runāt! � Noviks bargi atgādināja.

����� Varbūt esmu pārāk jauns un tāpēc vēl nesaprotu� Ps ne�spēju rast atbildi�

�Kam?

Vitolds krietnu laiciņu saspringti domāja, un varēja redzēt, ka viņu patie�ām kaut kas smagi nomāc.

����� Kāpēc valsts dro�ības orgāni pret cilvēkiem ir tik ne�ēlīgi? Varbūt pareizāk vajadzētu teikt - tik nesaudzīgi pret tiem, ku ri kaut mazākā veidā izrāda neapmierinātību ar padomju varu? Vai sociālisma ideoloģija ir tik vāja, ka obligāti jāiznīcina visi, kuri tai nepiekrīt vai netic?

Noviks ilgi domīgi skatījās uz savu jauno darbinieku, it kā cenzdamies viņā ieurbties tik dziļi, lai ieraudzītu viņa dvēseli.

1 omēr vairāk ticams, ka Noviku tobrīd Vitolda Prancāna dvēsele interesēja vismazāk. Viņ� jutās nedaudz pārsteigts, ka jaunais cilvēks vispār par �ādu jautājumu varēja interesēties.

����� 1 u saki, mēs esam pārlieku ne�ēlīgi? - Noviks lēnīgi pār�jautāja un mazliet nervozi aizsmēķēja papirosu � to pa�u veco Bclomorlļcinal. � Dro�i vien, Vitold, dro�i vien! A kā citādi rīkoties ar atklātiem revolūcijas ienaidniekiem? Ikviena revolū�cija pasaules vēsturē vienmēr ir bijusi daudz asiņaināka nekā

parastie kari. Tāpēc, Vitold, ka revolūcijās cilvēki vienmēr cīnās kopīgu mērķu un ideju vārdā. Pārliecībai piemīt baismīgs spēks! 1 u domā, es jutos laimīgs, kad mani Latvijas bur�uā�ziskā tiesa notiesāja uz astoņiem gadiem un gan Daugavpils cie�tumā, gan Rīgas Centrālcietumā gandrīz vai katru mēnesi pusbadā un puspliku slodzīja karcerī? Ko es tādu sevi�ķu biju izdarījis? Ne es kādu �āvu, ne rīkoju terora aktus, ne pārāk bie�i lamāju Ulmani un ne reizi pat Daugavpils iedzīvotājus neaici�nāju vardarbīgi mainīt pastāvo�o valsts iekārtu. 1 a�u es �ādam notikumam ticēju! Ls biju pārliecināts, ka satrunējusī un izvir- tusī bur�uāziskā valsts pārvalde tādā veidā, kāda tā bija Latvijā, ilgi pastāvēt nevarēs. Agrāk vai vēlāk bija jānāk jaunam laikam, jauniem cilvēkiem, jaunām idejām un centieniem dzīvi veidot citādu nekā līdz �im. Bet tas nekad nav bijis viegli. Tāpēc arī esam tik ne�ēlīgi! I ik nepiekāpīgi! Atceries, kas notika Lielās fran�u revolūcijas laikā?! Aristokrātu, mui�nieku, bur�uju, mācītāju un visādu citu sala�ņu galvas ripoja katru dienu! Bez apstājas! Vairākus gadus pēc kārtas! I urklāt visas pazemotās tautas acu priek�ā! Parīzes centrālajā laukumā! Bet mēs valdām tikai vienu gadu! Un kas notika tepat pie mums piektajā gadā? Kas � septiņpadsmitajā, kas - deviņpadsmitajā gadā? 1 īe, kuri grib iegūt un paturēt varu, vienmēr pret saviem pretiniekiem izturas ne�ēlīgi. 1 ā ir bijis un būs! Mēs neesam nekādi izņē�mumi. 1 le�i otrādi! Mums uz to ir vislielākās tiesības, jo cīnā�mies ne tikai par savu varu, bet arī par visas pasaules darba�ļau�u laimīgāku nākotni! Skaidrs?

Vitolds piekrīto�i pamāja, lai gan nekas īpa�i skaidraks ne�bija kļuvis. Ja viņ� līdz �im daudzmaz samierinājās ar bur�uā�ziskās inteliģences, armijas virsnieku, policistu, aizsargu un atklātu padomju varas pretinieku izsūtī�anu uz Sibīriju, tad Baltezerā notikusī masu slepkavība viņu tomēr bija stipri satrie�kusi un radījusi smagas �aubas par padomju varas humānismu un cēlajiem nākotnes mērķiem.

Un atkal jau kuro reizi kā ass na�a dūriens prātā iesmeldzās doma � vai tie�ām viss labais �ai pasaulē sasniedzams tikai ar atklātu ļaunumu?

������� Vitold! - Noviks pie viņa vērsās vēlreiz. - Sumskis man stāstīja, ka lu Baltezera operācijā visumā esi turējies kā virs. Apsveicu! 1 a�u bija arī da�i vājuma mirkļi, vai tā?

������� Jā, � Vitolds gurdi apliecināja. � Pirmo reizi redzēju tik daudz asiņu�

�Tās nebija asinis! � Noviks nicīgi atmeta roku. � 1 o tu aizmirsti! Padomju varas ienaidniekiem nekā tāda vispār nav! Mirstot no �o cilvēku galvām un ķermeņiem iztek vienīgi viņu uzkrātais naids, visa �ults un dusmas, ka viņi ar mums nevar izrīkoties glu�i tāpat! Tā ka uz notieko�o vajag skatīties skaid�rām acīm un uztvert to vienkār�i kā ikdienas darbu. Galdnieks ēvelē dēli, kurpnieks labo kurpi, zemnieks pavasarī zemē met graudus, bet mēs iznīcinām savus pretiniekus� lai viņi savukārt neiznīcinātu mūs! I u to, lūdzu, neaizmirsti! Neaiz�mirsti nekad!

�Ps pacentī�os, � Vitolds klusi apsolīja.

�Kā juties, kad vajadzēja no�aut tautas nodevēju Valēriju Gabrāni? � Noviks pēk�ņi painteresējās. � Vai roka neno�drebēja?

�Nē, � Vitolds, zemu noliecis galvu, meloja. � Viss iznāca labi.

� 1 uīpmāk ar tādām bur�uju jaunkundzītēm vairs nesaejies! - Noviks deva padomu. � No nelaimes nelaimē vien nokļūsi!

1 urpmāk mīli kārtīgu komjaunieti, uzticīgu savai tautai, tad viņa būs uzticīga arī tev! Bet tagad gatavojies jaunam specuz- devumam!

������� Vai atkal būs jā�auj? � Vitolds mazliet drebo�ā balsī jau�tāja.

�Negribēsi, varēsi ne�aut! � Noviks iesmējās. � Te Vai nue- ras cietumā atrodas apmēram divdesmit arestētu cilvēku. Pub�lika raibu raibā! Gan biju�ie aizsargi, da�i bodnieki, vācu spiegi, atklāti padomju varas ienaidnieki, gan da�ādi aizdomīgi tipi. Ir arī da�as sievietes. Visi tie �ovakar ir jāno�auj! Mēs viņus nedrīkstam atstāt vācie�iem! Ja atstāsim, viņi būs pirmie, kas pēc vācie�u ienāk�anas tūlīt ķersies pie iero�iem un �aus visus, kurus tikai turēs aizdomās par kaut vismazākajām simpātijām

padomju vara/.I āpēc, Vitold, aizmirsti vārdu "�ēlastība"! Aizmirsti vārdu "līdzjūtība"! Un beidzot � aizmirsti vārdu "mīlestība"! Ir tikai naids un cīņa!

Pēc da�ām stundām Valmieras cietuma iek�ējā pagalma krei�sajā malā vairākiem ieslodzītajiem lika izrakt lielu bedri un, kad tā bija gatava, viņus pirmos turpat arī no�āva.

Pēc tam notika kaut kas stipri �au�alīgs. Ar arestētajiem cil�vēkiem sāka ņemties kaut kādi drūmi tipi, kuri neap�aubāmi bija NKVD operatīvie darbinieki, ta�u Vitolda agrāk nere�dzēti. Ne Noviks, ne Sumskis personīgi �ai akcijā nepiedalījās.

Nepazīstamajiem NKVD operatīvajiem pilnvarotajiem nez kāpēc ļoti gribējās par nāvei nolemtajiem vēl krietni paņirgāties pirms no�au�anas un sagādāt viņiem pēc iespējas lielākas cie��anas.

Kādam vīram, kas dienu iepriek� bija Gaujmalā mak�ķerējis, bie�i vicinot mak�ķerkātu, un aizturēts par aizdomām, ka ar �īm darbībām devis kaut kādus signālus vācie�iem, Valmieras cie�tuma virtuvē par �o noziegumu verdo�a ūdens katlā iemērca rokas un tikai pēc to pamatīgas applaucē�anas veda no�aut.

Cits pusmū�a vīrs pirms no�au�anas ar varu tika nospiests uz ceļiem un nez kāpēc viņa galvā ietriektas vairākas naglas�

Kādu jaunu pāri � vīru un sievu � sasēja cie�i kopā ar dze�loņdrātīm, un dū�īgs NKVD karavīrs abus, savienojot uz mū�u, caurdūra ar garu �autenes durkli�

Un tā apmēram divdesmit cilvēkus. 1 o visu redzot, Valmie�ras cietuma priek�nieks sajuka prātā un Vitolds, lai tā nenotiktu arī ar viņu, pēc astotā moku pilnā nāves sprieduma izpildes garīgi nomākts, ātri devās prom, domājot, cik gan dārgi arī turp�māk nāksies maksāt par savu dzīvību, ja jau tagad gandrīz vai katru dienu ir jāredz un da�reiz arī jāpiedalās tik �au�alīgās cil�vēku me�onības orģijās? Un vai tā cena, ko maksāju, vispār ir manas dzīvības vērta?!

Un tomēr, Vitold, ņemot �o lietu nopietni, tu dari pareizi, viņ� jau kuro reizi pats sevi uzmundrināja. Rēķini, kā gribi, domā, ko vēlies, mokies vai nemokies sirdsapziņas pārmetumos, bet prāts, kāds nu tas ir, saka vienu � ja jau reiz esmu nonācis �ādā traģiskā izvēles situācijā, tad tomēr ir nesalīdzināmi labāk skatīties, kā no�auj citu, nevis tikt no�autam pa�am; kaut nepa�tīkami un pat pretīgi, ta�u labāk tomēr ir tikai redzēt, kā grūtā nāvē nnrst cilvēks, nekā pa�am sajust, kā tavā galvā kāds NKVD sadists ietriec vairākas naglas; un varbūt pat labāk ir apzināties, kā tu no cilvēka pamazām pārvērties necilvēkā, nekā vispār vairs nebūt. Ne cilvēkam, ne necilvēkam. I u esi iekritis visdziļākajā politiskās noziedzības bezdibenī, un tev jau vairs nekad no tā laukā netikt. 1 āpēc priecājies! Esi laimīgs! Lai �o�dien mirst citi! Es varu pagaidīt vēlāku lai ku.

Bija krietni pāri pusnaktij, kad Vitolds nejau�i satika Noviku. Viņ� bija krietni iereibis, un arī Vitoldam pirmo reizi mū�ā gribējās piedzerties.

Noviks skolas gaitenī vaļīgi apsēdās uz loga palodzes, kā pa�rasti aizsmēķēja papirosu un, galēji sadrūrins, raudzījās te uz kailajām gaiteņa sienām, te pie loga cie�i pielipu�ajā tumsā.

� Brāli, latgalieti! � viņ� nedaudz aizsmaku�ā balsī negaidīti vērsās pie novadnieka. No iepriek�ējās bravūras vairs nebija ne vēsts.

-�� Mēs esam sūdos līdz matu galiem! � Noviks skaļi ieklie�dzās, un viņa acīs uz brīdi iemirdzējās tik spilgtas naida dzirk�stis, ka �ķita - tās tūlīt aizdedzinās skolas ēku. - Rīt te jau būs fri�i! 1 as ir dro�i! Mēs braucam prom. �oferi ir atpūtu�ies, tau�tas ienaidnieki � likvidēti, bet kas mūs pa�us turpmāk sa�gaida� Nudien nezinu! Saku atklāti. Bet tu, Vitold, atkal vari izvēlēties! Es tev to atļauju! Vari braukt mums līdzi, vari palikt Latvijā. Ja paliec, dodies uz Latgali! Pie tēva Kazimira, mātes Valentīnas, māsas Aldonas un brāļa Aloiza! fu dzirdi, kas man ir par atminu?! fenomenāla! Ps atceros visu un visus� Bet tu, Vitold� Ja, tā būs labāk! Mēģini tikt pie vecākiem un visiem stāsti, bet varbūt viņi tāpat jau zina, ka esi padomju varas represēts, �ekā mocīts, ta�u visu izturējis, neko neesi atklājis un beidzot ticis atbi ■ivots. Varbūt izdomā pasaciņu, ka, vedot uz no�au�anu, tev veiksmīgi izdevies aiz�maukt un tagad, bezgala noguris un naida pilns pret komunistiem, laimīgi esi atgriezies tēva mājās� Seit neviens bez manis un Sumska nezina tavu īsto vārdu. Students, un viss! 1 ad uzmanīgi pavērosi, kas vācu laikā notiks Latgalē, Rēzeknē un tavas sād�as apkārtnē. Kad atgriezīsimies, pastāstīsi!

Noviks, kā dēlu draudzīgi saņēmis Vitoldu aiz pleciem, sa�purināja, atvadījās un, mazliet streipuļodams, devās laukā no skolas, kur viņu pagalmā jau gaidīja melnas krāsas vieglā auto�ma�īna emlļa.

Vitolds, trausla miega sagaidījis ritu, pa Valmieras �oseju lēnām devās atpakaļ uz Rīgu. Vakarā viņam pretim jau brauca pirmā vācu karaspēka motorizētā kolonna un da�i ceļmalā stā�vo�i cilvēki viņus jūsmīgi sveica ar balto margrietiņu un zilo rudzupuķu jju�ķiem�

1 c īsumā nepiecie�ams pastāstīt par traģiskajiem notiku�miem, kas risinājās Vai mierā pēc tam, kad nakti Novika ko�manda un Sarkanās armijas pēdējās daļas no pilsētas aizbēga, bet tikai diennakti vēlāk Valmierā ienāca vācie�i.

Tas ir ārkārtīgi svarīgi. Jo tie�i sakarā ar �iem notikumiem piecdesmit gadus vēlāk (!) tiesas priek�ā kā apsūdzētais nonāca pazīstamais �urnālists Leons Navarskis un tiesas zālē pirmo reizi satikās ar Vitoldu Prancānu.

Bet notikums Valmierā, kad pilsētā diennakts garumā iestā�jās varas vakuums un visu tur notieko�o noteica ātri noorgani�zēta tā saucamā latvie�u pa�aizsardzības grupa, bija ne mazāk traģisks un necilvēcisks par to, ko dienu agrāk Valmieras cie�tumā darīja �ekisti�

No rīta vairaki krievu arestēto cilvēku piederīgie devās uz cie�tumu cerībā savus tuviniekus tomēr atrast dzīvus. 1 a�u nekā! Visas kameras bija tuk�as, cietuma virtuvē vēl kūpēja katls ar karstu ūdeni, bet pagalmā varēja skaidri saskatīt nesen aizbērtu bedri�

Pamazām cilvēki sapulcējās arvien kuplākā skaitā un drīz no�lēma rakt vaļā bedri, kas varēja būt �ekistu no�auto cilvēku kapa vieta. 1 ā arī bija. Drausmīgi sakropļotajos līķos, raudot un izmisumā kliedzot, tuvinieki pazina savus piederīgos�

Kas tādos brī�os notiek cilvēku prātā? Es to, protams, īsti nezinu, un vai vispār kāds to zina, ta�u, visticamāk, pastāv divi varianti. Varbūt ļau�u prātus nomāc tik smagas bēdas, ka tās gandrīz vai pilnībā paralizē viņu aktīvo darbību un viņi ar no�tiku�o samierinās kā ar neizbēgamu �īs pasaules ļaunumu. Citiem savukārt viss notiek tie�i pretēji. Redzot neparastu un pilnīgi neloģisku ļaunuma izpausmi, viņu psihe tiek traumēta tik dziļi un pamatīgi, ka viņi pa�i kļūst ārkārtīgi ļauni un atriebīgi. Un tad arī viņu rīcībā meklēt kādu loģiku ir pilnīgi veltīgi! Naids, dusmas un kāre atmaksāt par nodarīto kļūst tik spēcīga un neatvairāma, ka cilvēks top tikpat ne�ēlīgs un necilvēcisks kā iepriek�ējie ļaundari�

Un , ja �aja notikuma pirmie Vai mieras cietuma pagalmā ap�mēram divdesmit cilvēku noslepkavoja sve�ie un naidīgie pa�domju dro�ības dienesta darbinieki, tad turpmākās ļoti vardar�bīgās masu slepkavības Valmierā un tās apkārtnē veica jau pa�i valmierie�i � civiliedzīvotāji pret civiliedzīvotājiem�

�ekistu no�auto ļau�u piederīgie, redzot atvērto kapu un sa�kropļotos tuviniekus, vīkstīja pirkstus dūrēs un naidā kliedza: "Atriebt! Atmaksāt! Dots pret dotu! Nāvi visiem komunistiem un viņu līdzskrējējiem!"

Valmierā neviena komunista, protams, vairs nebija, toties par līdzskrējējiem varēja uzskatīt jebkuru, kas padomju laikā kaut ar vienu vārdu bija atzinīgi izteicies par jauno varu, sociālisma priek�rocībām vai tikai apzinīgi strādājis kādā padomju iestādē.

Ļoti aktīvs ļau�u kūdī�anā uz tūlītēju vardarbību bija Val�mieras gaļas kombinātā strādājo�ais Kārlis I reunanis. Starp �ekistu no�autajiem cilvēkiem gan neviena viņa tuvinieka nebija, vienīgi da�i draugi, ta�u naids pret komunistiem viņa sirdī kvē�loja spilgtāk nekā pārējiem.

Vispirms viņ� lika aizturēt kādu jaunu zēnu, kur�, tāpat kā daudzi citi, bija atnācis uz cietuma pagalmu paskatīties, kas tur īsti notiek. 1 reimanim tūlīt radās aizdomas, ka puisis ir kom�jaunietis, jo viņa kājas bija apautas sporta ku rpēs, kādas, treimaņprāt, tika dotas vienīgi padomju sporta nometņu dalīb�niekiem.

"Viņi no�āva divdesmit mūsējos, inēs no�ausim divdesmit viņējos! rreimanis kliedza. " I ūllt un nekavējoties!"

Un tad sākās� Cilvēki tika tvarstīti gan tiz ielām, gan dar�bavietās un dzīvokļos. Nākamās dienas rītā divdesmit padomju varas atbalstītāji jau stāvēja bedres malā� Viņu vidū bija arī se�i ebreju tautības cilvēki. Starp viņiem māsas Lipinskas � Sāra un Gita, kura turklāt bija astotajā grūtniecības mēnesī. Ļoti iespējams, ka viņa patie�ām bijusi aktīva komjauniete un padomju varas atbalstītāja, ta�u, dabiski, nekāda sakara ar �ekistu briesmu darbiem Valmieras cietumā viņai, tāpat kā pā�rējiem, nebija un nevarēja arī būt. Bet�

Pirms tam, neko labu negaidīdama no da�iem ļoti nacionāli un atklāti vardarbīgiem valmierie�iem, Gita Lipinska bēga. Rencēnos viņa pieklauvēja pie kādas mājas durvīm un lūdza patvērumu. Māsa nāca līdzi. I a�u abas smagi kļūdījās. Mājas saimnieks izrādījās izcili labs latvie�u patriots un tūlīt steidzīgi zvanīja uz Valmieru� lJ ēc nepilnas stundas klāt bija tādi pa�i patrioti, un Gita I .ipinska ar māsu tāpat tika nostādītas bedres malā�

Atriebības akts bija izdarīts. Divdesmit cilvēki no�auti, bet tas bija tikai pirmais posms no nepārtrauktās vardarbības ķēdes, kas vācu okupācijas laikā risinājās Valmierā un tās apkārtnē.

Lai cik tas skumji un nepatriotiski arī būtu. patiesības labad jāsaka, ka cilvēku �āvēji bija tikai pa�māju latvie�i� I urklāt vēl tik cietsirdīgi un apbrīnojami ļaundabīgi, ka 1941. gada rudenī Vai mieras apgabala gebītskomisārs Hanzens bija spiests savai priek�niecībai Rīgā � Ostlandes reihskomisāram Heinriham Lozēm � paziņot:

"Vācu dro�ības policija pirmajā ap�au�anu laikā turējās sa�mērā nomaļus. Ta�u tagad, kad ir iekārtots īpa�s vācu dro�ības policijas iecirknis (Dienststellc), �āds likvidē�anas veids man turpmāk �lļiel necie�ams. Par visiem arestētajiem esot lietas, ko gan sastādījusi latvie�u palīgpolicija vai vācu dro�ības policijas latvie�u pārstāvji. Lielā darba apjoma dēļ Vācu dro�ības policijas pārstāvji vēl nav varēju�i atsevi�ķus gadījumus pārbaudīt. Es pat �aubos, vai vācu pārstāvis katrā gadījumā ir iepazīstināts ar no�aujamo agrāko komunistu lielām. Cik man zināms, apsū�dzēto nopratinā�ana vai konfrontācija ar lieciniekiem nav no�tikusi nevienā pa�ā gadījumā! I ādēļ, pēc manām domām, ir pil�nīgi neiespējami, ka Par no�au�anu atbildīgajiem dro�ības policijas pārstāvjiem būtu precīza aina par apsūdzētajiem. 7 āpēc esmu pārliecināts, l(_a tiek no�auti daudzi cilvēki, no kuriem pēc ilgāka ieslodzījuma /^oncen/rāci/as nometnē un audzinā�anas mūsu garā būtu izveidoju�ies lietojami cilvēki■ Pēdējā laikā noti�ku�ās ap�au�anas iedzīvotāji noteikti uzskatīs par mūsu darbu, un līdz ar to mēs iedzīvotāju noskaņojuma ziņā cietīsim lielu zaudējumu."

Ja ari �odien, tāpat kā padomju laikā, patriotisma jēdziens balstās galvenokārt uz citu tautību un citas ideoloģijas piekritēju nī�anu, uz patiesības slēp�anu un klajiem meliem, tad vēlreiz piebildī�u, ka 1941. gada vasarā Valmieras cietumā tika no��auti aptuveni divi tūksto�i cilvēku, bet Ķelderlejā latvie�u pat�riotu upuru skaits ir apmēram tāds pats, turklāt tur ir nobendēti arī 3 I 5 bērni�

Galvenie �āvēji - Valmierā pazīstami sportisti brāļi Arnolds un Vilis Runkas, Kārlis un Jānis Jēkabsoni, Jūlijs Martinovs, M artin� Caks, Ivars Baurnanis un daudzi, daudzi citi�

Neviens no viņiem nekad nav tiesāts. Pēc Otrā jiasaules kara daudzi mierīgi dzīvoja ASV, Kanādā un Austrālijā, bija uz�spēlēti vai patiesi lepni par nacionālo piederību iatvie�iem un nekad savus drausmīgos noziegumus nav no�ēloju�i.

Ar elektrisko vilcienu no Ik�ķiles atkal atgriezies Rīgā, ne�steidzoties �ķērsoju stacijas laukumu un, vēl īsti nezinādams, ko darīt tālāk, aizgāju līdz Vecrīgai. Līvu laukums bija pilns ar iereibu�iem vai narkotiku apdullinātiem jaunie�iem.

Skats nebija no patīkamajiem.

Meitenes, nevī�īgi ģērbu�ās, turēdamas rokās alus pudeles, smēķēja, pretīgi smējās, sēdēja uz pui�u ceļgaliem, skūpstījās, dziedāja un gandrīz nepārtraukti nesakarīgi bļaustījās.

Mūsu laikā gan nekas tamlīdzīgs nenotika, tradicionāli no�domāju. Un patie�ām arī nenotika! Mājās � jā. 1 a�u publiskās vietās� �odienas bērni bauda brīvību. Vienīgi jā�aubās, vai viņi tikpat līksmi varēs baudīt arī savas vecumdienas�

Man viņu kļuva pat �ēl. Viņu lielākā daļa varbūt izvilks labi ja līdz divdesmit, trīsdesmit gadiem, un tad dzīve pa�laik tik bezrūpīgos un visā visumā vēl pagaidām veselos bērnus, slimus, garīgi un fiziski novecoju�us, izmētās kur kuro � pa cietu�miem, uz Caka un līdzīgām ielām, slimnīcām un krematoriju krāsnīm.

Nekādi kari vai iznīcino�i atriebības akti nebūs vajadzīgi. Zināma sabiedrības daļa vienmēr iznīcina pati sevi.

"Dzīvo ātri un mirsti jauns!"

Nenoliedzami �ai se�desmito gadu amerikāņu hipiju aicinā�jumā ir kaut kas vilino�s un skaists. Tur var saskatīt pat kādu visai racionālu domu� ja mēs dzīvē nesaskatām nekādu jēgu.

Un tomēr. Noteikti pastāv kaut kas tāds, kā dēļ tomēr ir vērts dzīvot. Vismaz ir vērts dzīvot daudz labāk! Kāda velna pēc man vajadzētu vārtīties ceļmalas grāvja dubļos, ja varu sēdēt ziedo�ā dārzā? Kādēļ man vajadzētu sevi apdullināt ar balta pulverī�a palīdzību, ja varu pamatīgi noreibt 110 mīlestības?

Apstājos kādas kafejnīcas loga priek�ā. Aiz stikla darbojās liels televizors, kura ekrānā jauns arābs pa�nāvnieks pirms kār�tējā terora akta no nelielas lapiņas lasīja priek�nāves vēstījumu un nolādējumu izraēļiem.

"IViēs neliksimies mierā, kamēr jūs visi netiksiet iznīcināti! Mēs atriebsim mūsu sen�us un atņemsim jums mūsu zemi! Allāh akbar!"

Man kļuva skumji. Jo ilgāk klausījos �o fanātisko Allāba kalpu un savas dzimtenes patriotu, kas ar svētas misijas apziņu rīt Jeruzalemes tirgus laukumā sevi uzspridzinās, līdzi parau�dams apmēram divdesmit citu cilvēku dzīvības, jo spēcīgāk manā apziņā sāka rasties aizdomas, ka varbūt patiesībā cilvēka varmācīga nāve nekas �au�alīgs nemaz nav. Cilvēces un civili�zācijas attīstība jau no laika sākuma uz to vien ir balstījusies � atsevi�ķu cilvēku, grupu un tautu izkau�anu�

Sai ziņā cilvēce patie�ām ir ļoti pacentusies, un nav ko vainu uzvelt atsevi�ķiem ne�ēlīgiem valdniekiem, Katoļu baznīcai, da- �ādu kalibru diktatoriem vai nacionālradikāli noskaņotiem tautu vadoņiem. Vienalga, visos laikos ir bijis liels cilvēku daudzums, iespējams, pat vairākums, kas ir bezgala priecāju�ies, lepoju�ies un publiski apsveiku�i savas valsts karaspēka uzvaru pār preti�nieku vai miljoniem citu uzskatu un citas tautības ļau�u iznīcinā�anu komunistiskās un nacionālsociālistiskās ideoloģijas vārdā.

Arī tam arābam, kas rīt, sevi saraustot sīksīkos gabaliņos, no�galinās daudzus ebrejus, sajūsmā uzgavilēs turpat vai visa palestīnie�u tauta.

Atzīstos � es mulstu un neko nesaprotu.

Kas tad īsti ir kādas personas slepkavība � svēts darbs un varonība? Vai tomēr cilvēka morālā pagrimuma spilgtākā izpausme un pēdējā nelietība?

Nedaudz vēlāk aizgāju līdz Bastejkalnam, apsēdos uz soliņa, no kabatas izņēmu līdz tam atslēgto mobilo tālruni un piezva�nīju mātei.

�Labvakar! � es teicu.

-Kur tu esi? � mātes balsī bija jūtams stiprs satraukums.

� I epat kaut kur Rīgā, � es atbildēju.

�1 ,eon, ko tu esi izdarījis? � mate gandrīz vai iekliedzās.

�Labu darbu, � es atteicu. � 1 ev nevajag uztraukties!

����� Kā es varu neuztraukties? � māte drebo�ā balsī jautāja. - Tēvam kļuva slikti ar sirdi! Divi infarkti jau biju�i, un tu gribi�

����� Nē, māt, es negribu, � sacīju. � Patie�ām. Neuztraucies! Viss bus kārtībā!

����� Kādā kārtībā?! � Māte bija dusmīga. � 1 u patie�ām esi to Vitoldu Prancānu nogalinājis, vai arī tevi tikai tur aizdomās?

����� Māt, � es klusi sacīju. � Jebkur� cilvēks, ko meklē vai pat arestē policija, vispirms vienmēr kād u laiciņu ir tikai aizdomas turama persona. Viss noskaidrojas vēlāk. Vai nu izmeklē�anā, vai tiesā.

� 1 u esi savā dzīvoklī? � māte painteresējās.

����� Domāju, ka man tur pagaidām vēl nevajadzētu atrasties, � es teicu. � Dro�i vien tur jau gaida policija.

-Vini divas reizes bija atnaku�i arī pie mums! � māte paziņoja.

��������� Vai pie jums ierīkots slēpnis?

����� Nē, te neviena nav, � māte atbildēja. � Bet nav izslēgts, ka vīni tevi gaida kaut kur tuvumā uz ielas.

-Kad viņi bija dzīvoklī, nemanīji, vai negrābstījās gar tele�fonu?

�Skiel, ka ne.

-Tas ari nav svarīgi. Ja viņi sagribēs, tad mūsu sarunu no�klausīsies tāpat. Pirms gada ta�u par vairākiem miljoniem no�pirka speciālu aparatūru, lai varētu noklausīties mobilņilļii sarunas!

������ I u domā, viņi pa�laik klausās, ko mēs runājam?! � mātes balsī bija jau�amas gandrīz vai �ausmas.

��������� Visai iespējams, - es atbildēju.

��������� 1 āpēc tu negribi teikt, kur atrodies?

����� Ls jau pateicu. Esmu Rīgā, un ar mani pagaidām nekas slikts nav noticis.

���������� Bet rīt?! - māte iekliedzās. - Leon, kas ar tevi notiks rīt?!

������ 1 o par sevi neviens cilvēks uz �īs pasaules nekad nevar zināt, � es atgādināju. � Tie�i �ai mirklī se�i miljardi cilvēku visās zemeslodes malās gaida, kas ar viņiem notiks jau nākamajā mirklī! Rītdiena, māt, da�reiz var būt ļoti tāla nākotne.

� 1 u vēl vari smieties?!

������ 1 as, ko es pateicu, ir ļoti nopietni, � atgādināju. � Atce�ries, kādreiz krieviem bija laba filma Nodzīvot līdz pirmdienai. Es arī pacentī�os. It sevi�ķi vēl tāpēc, ka rīt patie�ām ir pirm�diena.

-Tu esi nelabojams, � māte nogurusi sacīja.

����� Es tev esmu labs dēls, � teicu. � Tā ka patie�ām neuztrau�cies! 1 u ta�u zini � ja es kaut ko daru, tad to daru pareizi un labi.

����� Nez vai, � māte iebilda. � Es jau tevi toreiz brīdināju � dēls, neraksti neko sliktu par mūsu nacionālajiem partizāniem! Pats zini, kādi tagad laiki. Visi tie dobcli, tabūni un citi tru ba- dūri! Bet nē, nepaklausīji! Un kas iznāca? Bija tiesa, un tagad vēl tas sparīgākais tavs apsūdzētājs Vitolds Prancāns�

����� Māt, vai tad tu to vēl joprojām nesaproti? � es jautāju. � I u ta�u esi simtreiz gudrāka par visiem tiem dobeļiem, labū- niem un sķalbergicml Es ta�u nevienu sliktu vārdu par mūsu nacionālajiem partizāniem nekad neesmu uzrakstījis! Es rakstīju un nosodīju vienīgi tos, kas �odien par tādiem uzdodas! Kas �odien tēlo cīnītājus par Latvijas brīvību, lai gan viņu rokas un dvēseles biezā kārtā ir nosmērētas ar daudzu cilvēku asinīm!

Māte, iespējams, nedaudz apjukusi, ilgi neko neteica, tad klusi jautāja:

���������� Ko esi nolēmis darīt?

����� Nezinu. � Paraustīju plecus. - Nakts ir silta. Līdz rītam pasēdē�u kādā krogā vai tāpat vien paklīdī�u pa ielām.

���������� Kas notiks rīt?

������ I ad jau redzēs, � es atbildēju. � Nav izslēgts, ka pats aiz�ie�u uz policiju.

���������� Tu tiksi arestēts?

���������� Nez vai.

����� Tatad lu esi vai neesi to Vitold u Prancānu nogalinājis? � mātei atkal iedrebējās balss. � Bez jebkāda iemesla policija ta�u tevi nemeklētu!

����� Protams, � es piekritu. � Kaut kāds iemesls jau ir. Bet kā tu pati domā � vai es spētu nogalināt cilvēku � pat tad, ja viņ� būtu pēdējais nelietis?

������ Leon, es ticu, ka tu uz tik �au�alīgu rīcību tomēr neesi spē�jīgs, - māte atbildēja.

������ 1 u maldies! � es sacīju. � Pie vajadzības es glu�i kā jeb�kur� cits tomēr to varētu! 1 a�u negribu līdzināties ne parastam mūsdienu bandītam, ne biju�ajiem �ekistiem vai toreiz me�os sabēgu�ajiem Latvijas brīvības cīnītājiem. Ls esmu Leons Navarskis � godīgs savas valsts pilsonis, kas kārtīgi maksā no�dokļus, ievēro likumus un dziļi nīst jebkuras markas slepkavas.

Māte vēlreiz da�us brī�us klusēja, tad jautāja:

��������� Tātad mēs ar tēvu varam būt mierīgi?

�Pilnīgi! Liecieties gulēt, un lai jums jauki sapņi!

��������� Ja tevi policija neaizturēs� 1 u rīt pie mums atnāksi?

�Noteikti!

����� Pald ies, dēls! Ja! Pirmīt nez kapec mums pēk�ņi piezvanīja Inese!

-Ko viņa gribēja?

������ 1 ā arī nesapratu. Interesējās par tevi. Laikam arī bija pa�dzirdējusi, ka tiec meklēts, un prasīja, vai esi mājās. Varbūt piezvani viņai, ka tu�

����� Māt! - es pārtraucu. - Ls Inesei varu pateikt vienīgi kaut ko sliktu! Ta�u labi, ka pateici! Arlabunakti!

Atslēdzu telefonu un paskatījos apkārt. Arī �eit uz soliņiem Bastejkalna aug�ā un kanālmalā sēdēja jaunie�u bariņi, dzēra alu, bļaustījās un visādi draiskojās. Man tas nepatika.

Jāmeklē daudz labāka vietiņa, nodomāju, piecēlos un devos garām Brīvības piemineklim. Uz mirkli apstājos un grūtsirdīgi pasmaidīju.

Sveika, ļau�u mū�īgi kārotā un mums visiem tik nepiecie��amā Brīvība! Kādi gan apbrīnas vērti, cēli un atdarī�anas cie�nīgi varoņdarbi ir veikti, lai tu mums būtu! Bet tavā vārdā ir pastrādātas arī vispretīgākās nelietības, me�onības un �ausmi�no�i necilvēcības paraugi! Cik daudz upuru ir nolikts pie tavām sastingu�ajām akmens kājām! Vai tu vispār maz reāli pastāvi? Metālā un akmenī sastingusi, jā! 1 a�u kā ir patiesībā? Kas tā par Brīvību, ja �odien (un diem�ēl vienmēr!) turpat vai katram cilvēkam diendienā jābaidās gan par savu personīgo brīvī bu, gan dzīvību?!

Aizgājis līdz Vērmanītim, pēk�ņi atcerējos, ka uz Tērbatas un Dzirnavu ielas stūra eso�ajā mājā dzīvo mana bijusī sieva Inese. Ir zvanījusi mātei. Tātad kaut kāda interese par mani vēl joprojām palikusi. Lai gan �ķiroties mēs nekļuvām ienaidnieki, mūsu turpmākās attiecības j>ar ļoti draudzīgām arī nevarēja saukt.

Nu ko, nodomāju. Uzkāp�u aug�ā, pateik�u, ka nekāds slep- kavnieks tomēr neesmu, un viņa varbūt mani pacienās vismaz ar glāzi karstas tējas.

Uzkāpis līdz ceturtajam stāvam, brīdi stāvēju, tad nospiedu biezo durvju labajā pusē redzamo zvana pogu. Pēc neilga laika aiz durvīm atskanēja soļi un dobja vīrie�a balss jautāja:

�Kas tur ir?

Acīmredzot tas bija Ineses jaunais vīrs Askolds, bet man ar viņu runāt nu nekādi negribējās. I a�u citas izejas nebija.

��������� Vai Inese mājās? � es jautāju.

Brīdi valdīja klusums, tad Askolds nikni atcirta:

������ Kur tad viņai vajadzēja atrasties, ja ne mājās? Uz ielas, vai?

����� To es nezinu, - atbildēju. - Ielaid! Man ar viņu jāapru�nājas!

�Leons?

-Jā.

� I li zini, cik pa�laik ir pulkstenis?

��������� Zinu. Piecpadsmit minūtes pāri vienpadsmitiem.

-Godīgi cilvēki �ai laikā jau guļ! - Askolds atgādināja.

� Acīmredzot tu to nezini.

����� Patie�ām, � es piekritu. � Pēc mana dienas re�īma tas ir vēl ļoti agrs vakars.

������ Pēc tava! � Askolds nicīgi iesaucās. � Protams! Kā gan citādi! Iu ta�u esi�

������ Askold� - es brīdino�i teicu. � Lūdzu, aizver muti, bet tūlīt atver durvis! Ja to neizdarīsi, tas var beigties ļoti slikti!

� 1 cv, Leon! I ev tas var beigties slikti! 1 u laikam esi aiz mirsis, ka ne mani, ne Inesi, ne kādu citu, bet tie�i tevi pa�laik meklē policija!

1 o viņam nevajadzēja atgādināt. Man uznāca tik spēcīgas dusmas, ka es durvis būtu izsitis un viņam kārtīgi sadotu pa purnu, ja mani patie�ām nemeklētu policija. Bet pēc da�iem mirkļiem dzirdēju, ka pie Askolda ir pienākusi Inese, abi diez�gan skaļi strīdas, tad beidzot noskrapstēja atslēga un durvis atvērās. Aiz tām patie�ām, jau sataisījusies uz gulētie�anu, stā�vēja Inese � sieviete, ku ru kādreiz biju mīlējis, kura ilgus gadus bija mana sieva, mana dzīve, bet tad kādu dienu pat neatvadī�jusies pēk�ņi aizgāja pie �ī te Askolda. Nezinu, vai viņ� tolaik bija ļoti bagāts, ta�u tagad viņ� bija vairāku veikalu, restorānu īpa�nieks un viens no pelēkajiem kardināliem pazīstamā varas partijā, attiecīgi ieņemdams vairākus naudīgus (bet diez vai arī atbildīgus!) amatus da�ās ar valsts īpa�uma daļu saistīto uzņē�mumu padomēs, un divreiz nesekmīgi centās iekļūt Saeimā kā �īs partijas deputāts.

Es pret viņu jutu tik lielu naidu nevis kā pret savas biju�ās sievas tagadējo vīru, bet gan kā pret �trunta politiķi, savtīgu li�ķi un valsts līdzekļu iz�ķērdētāju.

Un, protams, nekādas gai�as jūtas vairs nejutu arī pret Inesi. Ta�u aizmirst es viņu nespēju, un �odien viņa, vai nu labu, vai sliktu nodomu vadīta, bija zvanījusi mātei un par mani iritere- sejusies. M ans vīrie�a gods un varbūt pat pienākums bija �ova�kar atnākt �urp un pārmīt ar viņu kaut da�us vārdus.

Inese no savas glītās sejas jau bija novākusi visu dieni�ķo make up, ke rmeni ietērpusi maigi roza mājas hal āta un izska�tījās kā mazliet pavītis rozes zieds.

������ Labvakar! � es viņu klusi sveicināju. � Piedod, ka tik vēlu, un vispār� Bet man �ovakar nav īsti kur palikt, un es iedo�mājos�

Ko?! � Askolds gandrīz vai �ausmās iekliedzās. � Tu domā slēpties pie mums?!

� Aizveries! - es viņam tūlīt asi atkliedzu pretim. - Man ne no viena nav jāslēpjas! Un ja arī tā! Vai tu, divkosīgais cīnītājs par latvie�u tautas laimi un pārticību, mani nevarētu arī pa�slēpt? Vienkār�i tāpat! Aiz līdzjūtības. Līdzcietības. Cilvēcis�kuma. Vai arī tu gribi rīkoties tāpat, kā daudzi darīja oku�pācijas laikā? Kad pie durvīm pieklauvēja kāds vajāts ebrejs un dzīvokļa saimniekam lūdza viņu paslēpt, tad viens latvietis tā arī darīja, turpretī desmit citi tūlīt skrēja uz tuvāko policijas iecirkni nelaimīgo nodot! Un tas skaitījās labi un pareizi! īsti patrio�tiski! Un, kad pēckara gados pie zemnieka mājdurvīm pieklau�vēja kāds Sarkanās armijas dezertieris, kāds patie�ām īsts nacio�nālais partizāns vai bēguļojo�s padomju varas pretinieks, daudzi, glu�i tāpat kā iepriek�ējā piemērā, �o nelaimīgo arī paslēpa, bet ne mazāks skaits ļau�u tūlīt steidzās par to ziņot pagasta partorgam vai vietējam NKVD pilnvarotajam. Un arī �ī darbība skaitījās pareiza un izcili patriotiska! Vai tev nekad nav ienācis prātā, Askold, kāpēc nodevība vienmēr ļau�u acīs skaitījusies ārkārtīgi nicināma rīcība, bet tajā pa�ā laikā varas�vīru un viņu līdzskrējēju skatījumā � laba, pareiza un patrio�tiska? Nezini? Tad es tev pateik�u. I āpēc, Askold, ka patrio�tisms, it sevi�ķi, ja kāds to īpa�i uzsver un ar to publiski lepojas, ir kā amerikāņu ko�ļājamā gumija! I u to ieliec mutē, tā patī�kami atsvaidzina, ir gar�īga, bet galvenais � visi tūlīt redz, ka tu to gremo! I a�u pie izdevības to vienmēr vari izspļaut un sākt ko�ļāt ko citu! Piemēram, 110 padomju ideoloģijas propagandē��anas viegli pāriet uz visa nacionālā un latviskā sludinā�anu! Un kā toreiz, tā tagad tu esi īsts savas dzimtenes patriots! Bravo! Bet es ne tevi, ne citus par to pārāk nenosodu. Ls zinu, cik cilvēks ir vāj� un savtīgs. Jūs man vienkār�i riebjaties!

Askolds kaut ko gribēja iebilst, bet Inese mani paņēma pie rokas un ieveda virtuvē. 1 ā bija tik liela kā cilvēku vairumam divistabu dzīvoklis. Inese man jau agrāk bija teikusi, ka viņi no�pirku�i arī kaimiņu dzīvokli, to salaidu�i kopā ar jau eso�o, veiku�i Eiropas līmenim atbilsto�u remontu un �eit jūtoties kā pilntiesīgi Eiropas cilvēci.

-Vai jums �eit ir arī parastais telefons? - es tūlīt painte�resējos.

�Nē, � Inese pakratīja galvu. � Mums katram ir savs mo�bilais.

�Pagaidi! � es teicu un ātri gāju uz tālākajām dzīvokļa ista�bām. Vienkār�i uz dullo. Un man paveicās. Pirms tam ieska�tījies divās citās, beidzot atrāvu vēl vienas istabas durvis. Askolds stāvēja netālu un jau spaidīja mobilā telefona taustiņus. Ps aparātu zibenīgi izsitu viņam no rokām, pēc tam to pacēlu, iebāzu bik�u kabatā un cie�i satvēru Askold u aiz krekla.

�� 1 u, pretīgais smer dēli! � es viņam kliedzu seja. � 1 adus kā tu vajadzētu iesēdināt sūdu mucā, uzlikt uz ratiem un vadāt pa pilsētas ielām lau�u baidī�anai! "Cilvēki mīļie, skatieties! Lūk. te ir viens no tiem, kas padomju laika, strādadains tele�vīzijā, Oktobra svētku, Pirmā Maija, Uzvaras dienas un komu�nistiskās partijas kongresu laikā ar izkaltu�u rīkli slavēja �īs par�tijas grandiozos sasniegumus tautsaimniecībā, dzimtenes aizsardzībā un ideoloģiskajā pārākumā pār kapitālistisko valstu nicināmo naudas varul" Bet ko tu tagad sludini? Un ko nupat gribēji darīt? Zvanīt policijai? Mani nodot? I a�u tev vajadzētu zināt, ko taisnīgi cilvēki parasti dara ar tādiem kā tu � vismai�gākajā variantā vienkār�i sadod pa zobiem!

Es triecu dūri viņa treknajā sejā � rie glu�i ar visu spēku. Viņ� da�us soļus atstreipuļoja atpakaļ, atsitās pret dīvāna malu un nokrita.

�Saki vēl paldies, Askold, ka es tevi kārtīgi nesadauzu arī par to, ka jau vairākus gadus guli ar sievieti, kuru es mīlēju! Esmu gandrīz vai pārliecināts, ka tu to dari bez kādām dziļā�kām jūtām.

Atgriezos virtuvē un nosviedu uz galda Askolda tālruni. Ine�ses acīs vīdēja bailes.

�Ko tu ar viņu izdarīji?

�Neko, � es atbildēju. � Neuztraucies! Dzīvs paliks.

� 1 cv to nevajadzēja darīt, � Inese teica.

�Vajadzēja! Un kā vēl vajadzēja! Zini, tie�i �ādu cilvēku dēļ, kuri jebkurā laikā un jebkuriem līdzekļiem ir gatavi kalpot jebkurai varai, visi mēsli arī notiek! Un lūst tik daudzu cilvēku likteņi�

Inese, domās iegrimusi, lēni apsēdās pie virtuves loga un mazliet skumīgi raudzījās uz mani.

�Bet tādu taisnību un patiesību meklējo�u cilvēku dēļ, kāds esi tu, pasaulē valda miers, kārtība un neviena cilvēka liktenis nesalūst, vai tā?

�Ne glu�i tā, � es atbildēju un apsēdos viņai iepretim. Ineses neaizpogātā halāta apak�ējā daļa bija pavērusies un atsedza viņas slaidās kājas līdz pat biksītēm. 1 agad �ķita pat neticami, ka tikai pirms da�iem gad iem es �is kājas tik bie�i biju glāstījis un skūpstījis� � I ādu cilvēku dēļ, kāds esmu es, nekāda lielā kārtība, protams, nerodas un diem�ēl arī taisnība reti kad uzvar. Bet da�reiz tomēr gadās. Tā gadījās arī �odien.

�Leon� � Inesei jūtami iedrebējās balss. � Vai tu patiesām to Vitoldu Prancānu nogalināji?

�Vai baidies, ka tas kaut kādā veida varētu traucēt tavu tik veiksmīgi iesākto karjeru?

�Nē, Leon, ne par to ir runa. I as vienkār�i būtu �ausmīgi.

�Kas būtu �ausmīgi?! � es iekliedzos. � Vai tevī nekādas �ausmas neizraisa fakts, ka agr ākl etvijā kā krievu, tā vācu laika un vairākus gadus pēc kara latvie�i slepkavoja tūksto�iem abso�lūti nevainīgu cilvēku? Un mūsu laikā? Kas notika pagāju�ā gada I 1. septembrī Ņujorkā? Kiis pa�laik notiek Izraēlā, Pales- tīnā, Ziemeļīrijā, Pakistānā, Indijā, Spānijā un Ce�enijā? Tiek nokauti miljoni! Bet tu esi gatava raudāt par viena visai pretīga nelie�a nāvi!

�Nezinu, vai Prancāns bija labs vai slikts cilvēks, � Inese teica. � Bet tagad skaidri zinu, ka tu to esi izdarījis nevis kādas taisnības vai patiesības vārdā, bet gan tikai savas personīgās atriebības dēļ! Un tie�i tas, Leon, arī mani �ausmina!

�Kāpēc, Inesīt? � es klusi jautāju. � Es ta�u jau sen tev esmu kļuvis sve�s cilvēks! Kāpēc tev manis dēļ pa�laik tā vaja�dzētu pārdzīvot?

����� Acīmredzot glu�i sve�s tu man tomēr vēl neesi, � viņa atbil�dēja. � Es tev zvanīju, tavs telefons klusēja, zvanīju tavai mātei, viņa arī ir izmisusi� Esmu tevi gandrīz vai nakts vidū ielaidusi savā dzīvoklī�

����� Pald ies, mīļa! � es teicu, pasmaidīju un uzliku savu plaukstu uz viņas kājas augstu virs ceļgala. Inese roku neat�stūma. � Man sāk rasties aizdomas, ka tu ar savu Askoldu ne�maz tik laimīga neesi�

Inese grūtsirdīgi pamāja ar galvai.

�������� Visa nelaime ir tā, ka mums ar tevi, Leon, nebija bērnu�

����� Bet tagad tev ir, ja? � manā balsī skanēja neliels iz�smiekls.

������ 1 agacl arī nav, - Inese piekrita. � 1 u bērnu negribēji. As�kolds grib. Bet pagaidām nekas nesanāk.

�������� Ko saka ārsts?

����� Vaina esot manī. 1 a�u nekas vēl nav zaudēts. Cerība pa�stāv.

� 1 u domā, tev tās ķibeles ir sāku�ās pēc aborta?

�Dro�i vien, � Inese skumīgi sacīja. � Kā citādi?

�������� Ja vari, piedod�

����� Nu ko tu, Leon! � Inese viegli atmeta ar roku. � Mēs tur vainīgi bijām abi.

�Es tomēr uzstāju�

����� Labāk par to nerunāsim! � Inese palūdza. � Kā tu dzīvo? Vai esi jau atradis citu sievieti?

����� Nē, Ines, � atbildēju. � īpa�i arī nemeklēju. Viena otra jau gadās, bet nekā nopietna nav.

-Vai ta arī dzīvosi viens?

�������� Nezinu, - paraustīju plecus. - Varbūt iegādā�os suni.

����� Labāk jau tomēr atrodi draudzeni! Citādi apkārt ienaid�nieki vien!

����� Nebūtu jau slikti, � es domīgi piekritu, � bet reti kura sie�viete vīrietim spēj būt labs draugs.

�������� Ar mani tev bija slikti?

-Ar tevi, Ines, man bija brīni�ķīgi! � es atbildēju. � Neko labāku nevarēju vēlēties. Bet kā redzi� Ne draudzība un pat

ne ļoti spēcīga mīlestība ne vienmēr spēj divus cilvēkus saturēt kopā. Vienmēr atrodas kāds, kas visu izjauc.

�Lūdzu, atkal lieku reizi ncccmm�jies, bet Askolds neatnāca pie manis. Es aizgāju pie viņa, � Inese atgādināja.

�� 1 agad, lūdzu, necemmējies arī tu, � es drūmi atsaucos, � bet, maigi sakot, tas 110 tavas puses tomēr bija reti riebīgi. No�devība tīrā veidā.

Inese krietnu laiciņu klusēja, raudzīdamās uz ielas pretējā pusē spo�i apgaismotajām veikalu reklāmām, tad atkal lēni pa�griezās pret mani. Viņas seja joprojām bija skaista, ta�u tagad tajā vairs nemanīju to svaigumu un noslēpumaino pievilcību, ko katru dienu redzēju agrāk. I agad �ī seja bija mazliet padzīvo�ju�as, ne vienmēr laimīgas sievietes ārējais atspulgs.

�Leon� � viņa klusi ierunājās. � Vai tev mana aizie�ana vēl joprojām sāp?

�Nē, � noraido�i pakratīju galvu. � Sāpes � tas nav īstais vārds. Domāju, ka nevienam tuva cilvēka garīgā vai fiziskā attā�linā�anās vispār nekādas lielās sāpes nesagādā. Tas ir pavisam kas cits. Apmēram tā, it kā siltajā dvēseles kamoliņā aizejo�ais cilvēks iesviestu smagu ledus gabalu. Un tas nekūst. 1 tis tur pa�liek līdz mū�a beigām, vienmēr atgādinādams�

Es pēk�ņi pasmaidīju un, izjuzdams spēcīgu satraukumu, plaukstu pavirzīju vēl nedaudz augstāk. Ineses ķermenis viegli notrīcēja, un es jau vairs ne�aubījos � ja nepastāvētu reāla iespē�jamība, ka jebkurā brīdī �eit varētu ienākt viņas vīrs Askolds, si sieviete ne mirkli nepretotos, ja vīnu tagad ierautu klēpī 1111 iegūtu. Kā agra k. Kā vienmēr, la bija ļoti patīkama sajuta, ta�u�

�Ak, Ines! � es smagi nopūtos. � Kas mums viens otram vairs būtu atgād mams? Nekas! Pa�laik tas nav pārāk svarīgi, vai musu dvēseles salst vai karsti kvēlo! Mēs tagad dzīvojam katrs savā pasaulē, da�ādi domājam, at�ķirīgi uztveram notikumus, mīlam vai nīstam citus cilvēkus, un pat mūsu pagātnes skaistākie brī�i garīgi tuvākus mūs vairs nedarīs nekad. Da�reiz fiziski. Varbūt.

�Zini, Leon, - Inese ļoti satraukti teica. �Ja mēs viens otru vēl gribam� Tas jau ir ļoti daudz. 1 ādā gadījumā nekas vēl nav zaudēts.

Stipri pārsteigts, paskatījos uz Inesi un jau kuro reizi konsta�tēju, ka sievietes patie�am ir noslēpumainas un nekad līdz galam neizdibināmas būtnes.

-��� 1 u mani gribi? - es neticīgi prasīju. � Tu gribi pa�laik un varbūt arī vēlāk ne tikai reizi pa reizei pamīlēties, bet tu varētu arī atstāt �o supermoderno pili un atgriezties mūsu vecajā būd ina.J ! Un tu pat bulu ar mieru, ja mani arestētu un notiesalu par Prancāna slepkavību, sūtīt man paciņas, reizi divos mēne- sos n; īkt uz satik�anos cietumā, ilgus gadus klausīties ļau�u ru�nas � "viņas vīrs ir slepkava!" � un mani gaidīt?! 1 u to va�rētu?! Tu to vēlētos? Ja tā notiktu, es varbūt beidzot arī spētu piedot tavu toreizējo nodevību. Vienīgi gribu tev vēlreiz atgā�dināt, ka tās tomēr ir visai at�ķirīgas lietas� Pēk�ņa gribē�ana, kuru da�reiz var apmierināt arī ar sev ne sevi�ķi tīkamu cilvēku, un pavisam cita lieta ir spēja un vēlē�anās diviem cilvēkiem dzīvot kopā.

Inese ilgi klusēja, atkal pagrieza galvu pret tum�o loga rūti, un es'sapratu, ka viņa nekad uz mūsu veco būdu atpakaļ ne�nāks. Karjera un lieliskais materiālais stāvoklis kārtējo reizi guva pārliecino�u pārsvaru pār jūtām, kādas (nebija nekādu �aubu) viņa pret mani joprojām vēl juta.

Ps piecēlos, piegāju pie Ineses, nedaudz noliecos un viņu maigi noskūpstīju uz pieres. I o negaidījusi, viņa mazliet ap�mulsa.

-�� T evī jauki saderas kopā divas pilnīgi pretējas spējas, � es sacīju. - Spēja mīlēt un spēja nodot� kad tas ir izdevīgi. Bet es tev neko nepārmetu. Cilvēku vairākums tā arī dzīvo - pēc izdevīguma principa. Un tas nav ne slikti, ne labi. Mēs tādi vienkār�i esam.

Jau pagriezos un gāju uz. durvju pusi, kad mani apstādināja Ineses satrauktā balss.

-�� Tu ej prom?

-Jā.

-�� Uz kurieni?

-�� Nezinu. Galu galā - vai nav vienalga? Pasaule ir liela, un cilvēki - pārsvarā labi. 1 u �ovakar arī biji laba. Zvanīji manai mātei, nedaudz uztraucies par manu turpmāko likteni, un, kad es atnācu pie tevis, tu mani nepadzini, bet bez ilgas domā�anas atvēri savas mājas dūms. Pald ies tev, Ines! Varbūt īstenībā tu tomēr esi daudz labāka, nekā es par tevi līdz �im domāju.

Atkal pagriezos, izgāju no virtuves un pa garu gaiteni nonācu pie lielā dzīvokļa ārdurvīm. Tās bija pamatīgi biezas un aizslēg�tas ar trim atslēgām. Priek�ā vēl rēgojās smaga tērauda ķēde.

Inese pienāca klāt un, pirms atdarīja durvis, mani ātri no�skūpstīja uz. vaiga.

������� Ja tev viss beigsies labi, � viņa �ukstēja, � lūdzu, piezvani man! Es gribu tevi satikt.

Bet es to jau vairs negribēju. Brīni�ķīgi skaistais, ta�u loti trauslais mīlestības trauks bija saplēsts. Un to mēs saplēsām abi. Kāpēc censties to atkal salīmēt? Varbūt tas arī izdotos, ta�u līmēts paliek līmēts. I rauks būs kļuvis vēl trauslāks, nekā tas bija pirms tam � vesels būdams. Un, lai atraidījums viņu pā�rāk nesāpinātu (ja tas patie�ām viņu sāpinātu!), es pateicu:

� Diez vai, Ines. Mani nekas labs negaida. Būs arests, izmeklē�ana un tiesa. Un pēc tam dro�i vien cietums. I ā ka� Dzīvo laimīga ar savu Askoldu un pie pirmās izdevības krāp viņu ar kādu citu!

Kad pēc brī�a atrados uz ielas, nemaz ne�ķita, ka ir jau pus�nakts. Visur dega spilgtas reklāmu ugunis, brauca automa�īnas, un ielas bija pilnas ar cilvēkiem�

Varbūt daudzi no viņiem �onakt ir tikpat vientuļi kā es, no�domāju. Bet vai tāpēc mēs esam nelaimīgi? Pēc da�ām stun�dām jau atkal ausīs gaisma, uzlēks saule, atnāks jauna diena, un varbūt tā mums būs veiksmīgāka nekā aizgājusī.

j

I 94 I. gada decembris bija ne�ēlīgi auksts. Vecie cilvēki nespēja atcerēties, kad vēl Latvijā būtu bijusi tik barga ziema. It sevi�ķi Latgalē. Termometra stabiņ�, tikai retu reizi nokritis zemāk, pastāvīgi rādīja ap mīnus �etrdesmit grādiem.

Nosala putni. Izsala dārzi. Un, izņemot atsevi�ķus gadīju�mus, arī cilvēku sirdis neko siltākas nekļuva.

Sala visi. Gan ļaudis, gan dzīvnieki, daba un pat Laiks, kurā gari ļaudīm, gan dzīvniekiem un dabai nācās pastāvēt.

Bet pirms tam kādā lietainā rudens vakarā sava tēva mājās beidzot pārradās arī pazudu�ais dēls Vitolds P raneans.

Mājinieku prieki bija neaprakstāmi, lai gan Vitold s izskatījās patiesi no�ēlojams � netīrs, noplīsis, izbadējies un loti noguris.

Vitolds, ar mājiniekiem neko daudz nerunājis, vispirms pirti nomazgājās, pārģērbās, vairākas stundas atpūtās, un tikai tad, kad visa saime apsēdas pie vakariņu galda un viņu sāka ziņkāri izpra�ņāt, Vitolds beidzot par sevi [pastāstīja arī ko sīkāk.

�Kā tas, dēls, varēja gadīties, ka arī tu kļuvi par �ekas upuri? � tēvs Kazimirs nelielā izbrīnā jautāja. � 1 u ta�u biji nabaga students, pret jauno iekārtu neko naidīgu nedarīji. Vai varbūt tomēr?

������ Nē, tēvs, � Vitolds noraido�i pakratīja galvu. - Es gribēju palikt neitrāls, ta�u, �ķiet, tas �ādu krasu pārmaiņu laikā ir tikpat kā neiespējami un reti kam izdodas. Varbūt galu galā to arī būtu panācis, ta�u mani pamatīgi iegāza Valērija Gabrāne.

������ Kā? � māte pārsteigta iesaucās. � Tu mums rakstīji, ka esi viņā iemīlējies, viņa mīlot arī tevi un Valērija esot labākā mei�tene pasaulē. Turklāt vēl no Latgales!

� lā ari bija, - Vitolds apliecināja. - Mēs viens otru patie��ām mīlējām, ta�u, kad cilvēks nokļūst �ekas nagos� Mīlestība pret lielām fiziskām sāpēm un nāves draudiem kaut kā pēk�ņi izzūd, kļūst nevajadzīga un lieka, un katrs cen�as vispirms glābt savu dzīvību, nevis jūtas.

�Kā izpaudās viņas vaina? � tēvs bargi jautāja.

������� Valērija bija iesaistījusies kādā jaunie�u preto�anās grupā un to darīja zināmu arī man. Aicināja piedalīties. Kā saka, ne tikai viens otru mīlēsim, bet kopīgi cīnīsimies arī par I ēvijas brīvību. Ls biju ar mieru. Mums vispār bija lieli plāni, ta�u� Pēk�ņi tikām arestēti, spīdzināti un turpat vai visi arī no�auti. I a�u �āvēju komandā atradās viens lāga latgalietis, vārdā Broņislavs, un viņ� mums ar Valēriju ļāva aizbēgt.

� Ls vienmēr esmu teicis, ka latgalie�i ir labākie latvie�i! � brālis Aloizs iesaucās un, glāzēs ielējis pa�tecināto degvīnu, aicināja iedzert uz visu latgalie�u veselību. � M es tiem bol se- vikicm vēl parādīsim! Mēs viņus nīcināsim laukā kā �urkas un citus kaitīgus grauzējus!

�Kas pa�laik notiek pagastā? � Vitolds, iztuk�ojis glāzi, painteresējās.

�Pagasts no �īdiem un boļ�evikiem ir pilnīgi tīrs! � AI oizs lepni iesaucās. � LJn tur ir arī mans nopelns!

Vitolds jau pa�ā sākumā bija ievērojis, ka Aloiza istaba pie sienas pa tvērienam karājas vācu (latvie�u) palīgpolicista formastērps un �autene. Viņam uz. brīdi kļuva pat tā savādi skumji � es pie krievu, Aloizs � pie vācu dro�ībniekiem� Brā�lis pret brāli. Viena pārliecība pret otra uzskatiem. 1 a�u vai tā patiesībā arī bija? Vai tad es pie �ekistiem aizgāju pārliecības dēl? Un �aubos, vai tā ir rīkojies arī Aloizs.

-Kā tu nokļuvi policija? � Vitolds prasīja. � Vai tas bija izdzīvo�anas jautājums? Vai ari pieteicies labprātīgi?

�Saku godīgi � labprātīgi nebūtu gājis, � Aloizs atbildēja. � Pats zini, lielākā Latgales daļa tomēr bija padomju varas pusē. Visi nabaga ļaudis, paaud�u paaudzēs apspiesti� Pēc vācu ienāk�anas daudzi �eit slēpa �īdus un no savām karaspēka daļām atpaliku�os Sarkanās armijas karavīrus. Viens bija ieklīdis ari pie mums. 1 u jau zini � mūsu mātei laba sirds, un viņa nabaga kneviņu pa�ēloja. Bet jau nākamajā dienā fri�i ar da�iem mūsu izpalīgiem bija klāt un mani paņēma pie dziesmas.

�Kāpēc tie�i tevi? � Vitolds jautāja. - Kāpēc avī ne tēvu, māti un Aldonu?

������� Viņus ta�u arī paņēma! � Aloizs iesaucās. � Un tūlīt visus draudēja no�aut! Bet otrā policijas iecirkņa (tā teritorijā ietilpst mūsu pagasts un Audriņi) priek�nieks ir Boļeslavs Maikovskis! Viņa tēvs ir senos draugos ar mūsu tēvu. Pats jau zini - lat�galie�i savā ziņā ir kā �īdi � nelaimē cits citu cen�as pestīt laukā. Un tā � vārds pa vārdam, līdz Maikovskis piedāvāja zibenīgi iestāties policijā, pats do�ot galvojumu, bet man, apliecinot uz�ticību jaunajai varai, vajadzē�ot aktīvi piedalīties �īdu un boļ��eviku arestē�anā. Ko man bija darīt? Kā tu pats būtu rīkojies?

Vitolds ilgi klusēja, rūgti domājot, ka abas Latvijai sve�ās va�ras ir līdzīgas viena otrai kā divas ūdens lāses. Tā pati cilvēku beztiesas fiziskā i/nīcinā�ana, tie pa�i draudi un tās pa�as ne�krietnās metodes savu aģentu un izpalīgu vervē�anā. Un tās nav nekādas muļķu spēlītes! Abas varas labi pazīst cilvēku vājības � bailes, skaudību, atriebības tieksmi, varaskāri un grūti nokau�jamo trumpja dūzi � cilvēka dzīvotgribu.

�Aloiz, vai tev nācies piedalīties arī� asinsdarbos? � Vitolds klusi jautāja.

Aloizs piekrīto�i pamāja ar galvu.

-�� A kur tu spruksi?

Vitolds, galīgi sadrūmis, neko neatbildēja. Krietnu brītiņu klusēja arī pārējie. Beidzot Aldona, pagriezusies pret brāli, nedaudz satraukti painteresējās:

-�� Vai tev, Vitold, tur �ekā kādreiz negadījās sastapties arī ar Alfon u Noviku?

Vitolds, spēji pārsteigts, mulsi skatījās uz masu un pirmajos brī�os ne kādi nespēja saprast, kāpēc viņa par to jautā. I ad, bei�dzot atcerējies kādreizējo abu jaunie�u romānu, pasmaidīja.

-�� Ls biju pārāk sīka vienība, lai pats Dro�ības komisariāta priek�nieks noņemtos ar manis pratinā�anu. Ta�u divreiz man viņu tomēr gadījās redzēt.

�Kāds viņ� tagad izskatās? - Aldona ātri jautāja.

-Tā nekas, - Vitolds atbildēja. - Tīri bra�s vīrs. Vēl pa�jauns un smuks.

�Visi runā, un avīzes raksta� � Aldona domīgi sacīja. � Viņ� esot bijis Latvijas lielākais bende. �ēlastību nepazīsto�s cilvēks.

-Varbūt, - Vitolds lēnīgi teica. - Ls tik smalki to nezinu. Tu domā, tev toreizējās pazī�anās dēļ tagad var iznākt nepa�tik�anas?

�Kur tas laiks, kad mēs pazināmies! � Aldona iesaucās, tad spēji sadrūma. - Ko var zināt, kas ar katru no mums var notikt?

Patie�ām. Barga bija ne tikai ziema. Bargs bija ari Laiks, kurā cilvēki dzīvoja vai vismaz mēģināja izdzīvot.

1941. gada 18. decembra dienā Audriņos vācu (latvie�u) palīgpolicijas patruļa, kuras sastāvā ietilpa arī Aloizs, uz kāda anonīma, acīmredzot pabailīga latvie�u patriota ziņojuma pa�mata, ka kādas mājas iedzīvotāji �ķūnī slēpj sarkanarmie�us, to aplenca un durvis uzlauza. �ķūnis līdz pusei bija piepildīts ar sienu. Kad policisti iegāja dziļāk, pēk�ņi no siena gubas izlēca pieci bruņoti sarkanarmie�i un atklāja uguni. Viens no policis�tiem, Alfons Ludbor�s, kas bija pienācis tuvāk, tika no�auts. Aloizs Prancāns ar otru policistu atklāja pretuguni, ta�u jau pēc da�iem mirkļiem viņa pāriniekam Uļjanovarn iestrēga �autenes mehānisms, bet Aloizs, sapratis, ka nospiedo�s pārsvars ir sar�kano pusē, kopā ar Uļjanovu atkāpās un, izkļuvu�i 110 �ķūņa, metās bēgt.

Sarkanarmie�i �audami sekoja. Vispār tas bija diezgan traks notikums. Audriņu iedzīvotāji jutās pārsteigti. Līdz tam rad 10 un avīzes katru dienu ziņoja par satrieco�u Sarkanās armijas sa�grāvi pie Maskavas, Vācijas uzvaru karā, bet �e tev! Kaut kādā sīkā Latgales sād�ā tālu no grandiozajām Lielvācijas uzvarām gai�ā dienas laikā pieci nosalu�i sarkanarmie�i, daudziem re�dzot, apbruņoti vajā 1111 �auj uz tik centīgajiem vācu dro�ības spēku jjalīgiem � vietējiem policistiem!

Daudzu �odienas īsteno latvie�u patriotu tik ļoti mīlētie un apbrīnotie vācu okupanti arī �oreiz pret tiem, kas bija uzdro�ināju�ies kaut mazākā mērā viņiem pretoties, tūlīt izrādīja ārkārtīgi lielu ne�ēlību � īstenībā prātam neaptveramu necilvē- ciskumu�

Starp citu, kaut kas līdzīgs jau bija noticis arī nedaudz agrāk. 1941. gada 17. decembrī Rēzeknes Ziņās pilsētas koman�dants Nitsens vēsta:

"Pamatojoties uz civilpārvaldes pla�i zināmu rīkojumu par iero�u nodo�anu, trīs latvie�i, piederīgi pie Rugāju pag., par rīkojuma pārkāp�anu un patvarīgu iero�u turē�anu ir notiesāti uz nāvi. Spriedums izpildīts no�aujot."

1941. gada 19. decembrī Ludzas cietuma priek�nieks sniedz pla�u paskaidrojumu cietumu pārvaldes priek�niekam, ka "izbē�gu�i pavisam 27 gabali gūstekņu".

"Pēdējās naktīs atkārtoti raidīti �āvieni uz vācu posteņiem. Atbildei par to no�auti 30 boļ�evisliski un �īdiski ķīlnieki.

Ilgi nebija jāgaida vācu reakcija arī uz Audriņos notiku�o. Pievakarē Aņisjas Glu�ņovas mājā, kur tika slēpti bruņoti sarkanarmie�i, ierodas liela �ucmaņu grupa Rēzeknes apriņķa 2. policijas īeci rkna priek�nieka Boļeslava Maikovska vadībā. Mājas saimnieci pamatīgi sasit un arestē, pārmeklē visas telpas un �ķūni, tuvākajā me�ā un ciemā meklē izbēgu�os krievu ar�mijas zaldātus, ta�u nesekmīgi. I as vietējos varasvīrus tik ļoti nokaitina, ka Rēzeknes apriņķa priek�nieks Alberts Eihelis un Boļeslavs Maikovskis lūdz Latgales apgabala komisāram atļauju ciema iedzīvotājus iznīcināt un Audriņus nodedzināt. Atļauja tiek saņemta jau tās pa�as dienas vakarā.

Pēc tam seko bēdīgi slavenā vācu dro�ības policijas koman�diera Latvijā SS ober�turmfīrera Strauha necilvēciskā pavēle:

"Rēzeknes apriņķa Audriņu iedzīvotāji vairāk nekā gada ce�turksni slēpa sarkanarmie�us, apgādāja viņus ar pārtiku, iero�iem un visādi centās viņus atbalstīt pretvalstiskā darbībā. 1 āpēc es pavēlēju kā paraugsodu: Audriņu sād�u nolīdzināt ar zemi, Audriņu sād�as iedzīvotājus apcietināt un 30 Audriņu sād�as vīrie�us kārtas iedzīvotājus 4. I 1942. g. atklāti no�aut Rēzeknes tirgus laukumā.

1942. gada I. janvāra vakarā Vitolda istabā, galēji sadrūmis, ienāca Aloizs un smagnēji iekrita krēslā. Viņa seja bija pelēka un kļuvusi pat it kā vecāka.

�Kas noticis? � Vitolds tūlīt prasīja. � Vai kādas nepatik��anas?

�Baigākie sūdi, � Aloizs atbildēja. � I ūlīt pret kaimiņiem tiks vērstas ne�ēlīgas represijas. Dedzinās un �aus.

Vitolds cie�i paskatījās uz brāli, un viņam Aloiza kl uva zel. Glu�i tāpat kā pirms pusgada, stāvot Novika kabinetā un pie�ņemot liktenīgo lēmumu kalpot �ekai, viņam bija �ēl pa�am sevis.

������� Vai arī tev �ai akcijā jāpiedalās? � Vitolds jautāja.

�Obligāti!

�Pamēģini izvairīties, � Vitolds ieteica. � Tas ir drausmīgi, kad jā�auj uz cilvēku, kur� nespēj pretoties un neko sliktu nav nodarījis�

�Ps to saprotu, - Aloizs sacīja. - Bet mūs, da�us �aubīgos, Maikovskis nopietni brīdināja � ja atteiksimies, pa�us pieliks pie sienas! I u, Vitold, gribi tik jauns mirt?

�Nē, � Vitolds atbildēja. � Domāju, ka arī sirmā vecumā man to vēl ne sevi�ķi gribēsies.

�Man glu�i tāpat, � Aloizs drūmā balsī sacīja. � Un tiem, kurus mums pēc vācie�u pavēles nāksies no�aut, tāpat negri�bēsies no �īs pasaules �ķirties. 1 ad pasaki, brāl, kas vispār �ai pasaulē notiek? Un kāpēc tam visam tā jānotiek?

Vitolds klusēja. Viņ� atbildi nezināja. Mirkli vēlāk, piegājis pie aizsalu�ā loga, kur leduspuķes dīvainā kārtā bija izveido�ju�as kaut ko līdzīgu krustam, vienīgi nodomāja - kā 1 ai sacla laikā, kurā mums ir nepaveicies dzīvot, varētu kļūt siltas cilvēku dvēseles un prāti, ja visapkārt ir tik �ausmino�i auksts?

Viss sasalst. Gan cilvēku sirdis, gan prāti, gan sirdsapziņa. Ja negribam nosalt, mums, latvie�iem, ir jākalpo. Septiņsimt gadus vācie�iem. Tad � krieviem, atkal vācie�iem, tad � saviem pa�u kungiem. Ps nezinu, es ļoti �aubos, vai mana un Aloiza izvēle labāk mirt pa�iem nekā piespiedu kārtā nogalināt citus, kaut mazākā mērā spētu ietekmēt �o okupāciju varu ne�ēlīgās represijas pret mierīgajiem iedzīvotājiem. Viss ta�u notiktu tāpat, varbūt vienīgi mums vēlāk nevajadzētu mocīties sirdsap�ziņas pārmetumos. Mums nevajadzētu nicināt pa�iem sevi, ka vienā vai otrā gadījumā esam biju�i tikai no�ēlojami varas kalpi. Vergi, kuri, glābjot savu dzīvību, spēja iznīcināt citu dzīves.

Varbūt kā attaisnojums mūsu rīcībai (varbūt!) mums kādreiz varētu noderēt vienīgi apziņa, ka arī mēs, tāpat kā musu izni�cinātie cilvēki, esam biju�i �ī drausmīgā laikmeta nelaimīgi ujjuri�

1942. gada 2. janvārī pēc tam, kad arestēti visi ciema iedzī�votāji, Audriņi tiek nodedzināti.

1942. gada 3. janvārī daļa no arestētajiem An�upānu kalnos tiek no�auti.

1942. gada 4. janvārī (tā ir svētdiena) Rēzeknes baznīcas zvani aicina ļaudis uz dievkalpojumu, bet tie�i iepretim baznīcai jau �akli rosās �āvēju komanda. Sarkanu ķieģeļu siena ir apsista ar biezu dēļu kārtu. I īek atvesti 30 Audriņu ciema vīrie�i. I ur ir gan jauni, gan veci. Kāds raud, cits rupji lamājas, vēl kāds

skali lūdz Dievu, bet lielākā dala drūmi klusē.

i 7 �

Airi aizrit viņu dzīves pēdējie mirkļi.

Visus uzreiz ne�auj. Publiskā iznīcinā�anas akcija sadalīta trīs tūrēs � pa desmit katrā. Viena �āvēju grupa stāv kājās, otra tiem priek�ā notupusies uz ceļgala. 1 lem jā�auj mugurā, sirds apvidū, stāvētājiem � galvā.

Tirgus laukums tr pilns ar baiļu pārņemtiem cilvēkiem. Visi met krustus un lūdz Dievu.

No sākuma līdz beigām nevainīgo cilvēku publisko no�au�a�nas procedūru organizē, komandē un izpilda latvie�u poli�cisti .

Da�i vācu dro�ības dienesta virsnieki notieko�o tikai vero.

Starp �āvējiem ir arī Maku�ānu sād�as iedzīvotājs � �uc- manis Aloizs Prancāns.

Starp daudzajiem soda izpildes vērotājiem ir arī viņa brālis Vitolds Prancāns.

Kad pirmie desmit ir no�auti un līķi aizvākti, pie sienas tiek pielikti nākamie upuri.

Ak Dievs! Vitolds, dīvainu izjutu pārņemts, domas iesaucās. Vai tu, Visvarenais, neredzi, kas notiek? Kāpēc tu klusē un ļauj tam tā būt? Kāpēc tu nekādi neiejaucies arī tad, kad man kopā ar krievu �ekistiem nācās �aut tikpat nevainīgus cilvēkus Balt�ezerā un skatīties, kā viņi ar arestētajiem izdarās Vai miera t Kā- pēc tu klusē arī tagad un ļauj pēc jja�a gribas radītajam cilvē�kam pārvērsties me�onīgā zvērā? Vai varbūt tie�i tāds arī ir tavs mērķis � ļaut cilvēkiem pa�iem izdarīt izvēli starp labo un ļauno? Bet vai tad tu nezini, ka liela lau�u dala vienmer izve- lēsies ļauno, labdabīgi domādami, ka dara labo. Un bie�i, darī�dami labo, patiesībā citiem cilvēkiem sagādās neaprakstāmu ļaunumu.

Dievs, kāpēc tā vispār noliek? Un, ja tā notiek, tad kaut kas tomēr nav kārtībā vai nu ar taviem cēlajiem n od omiem, vai cilvēku prātiem!

Un tā no cilvēces sākuma. Vīcniem jāguļas uz koka krusta, bet citi viņu roku plaukstās un kājās iedzen se�collīgas naglas. Vieni par kaut kādiem izdomātiem grēkiem tiek piesieti pie sārta staba, citi savukārt aizdedzina ap viņiem aplikto �agaru kaudzi. Vieniem kaujas laukā Nāves salā ir jārij indīgas gāzes, citi Jūrmalas kūrmājās elpo svaigu gaisu, dzer �ampanieti un izklaidējas ar draiskām sievietēm. Citi ar lielu patiku un sadis�tisku baudu strādā kā krievu �ekā, tā vācu gestapo, un kā vieni, tā otri sevi uzskata par īstiem latvie�u patriotiem, bet citi-patrioti kliedz sāpēs viņu veikto pratinā�anu laikā.

Vai patie�ām Laiks, kurā mums nākas dzīvot, tik spēcīgi ietekmē mūsu psihi un rīcību, vai ari mēs pa�i ar savu izvēli un rīcību ietekmējam Laiku, kas mums atvēlēts smieklīgi mazam eksistences brīdim?

Kas mēs galu galā esam � savas dzīves valdnieki vai vergi? Un vai lie�ām tā ir, ka pamatā mūsu dzīve un viss, kas tajā no�liek, galvenokārt ir atkarīgs no citiem un ļoli maz no mums pa�iem?

Un, ja tā, kas beigu beigās tā ir par dzīvi? Vai tāda vispār ir jādzīvo?

Rīga naktī dvakoja pēc asām automa�īnu izplūdes gāzēm, skvēros iestādīto puķu smar�ām, pie�urāto kāpņu telpu izgaro�jumiem, alus, ceptas maizes, vārītas �okolādes, cigare�u dū�miem, lētu meiteņu miesām un kaut kur no Visuma līdz ar tālo zvaig�ņu gaismu atnāku�a Lielā Noslēpuma, kas gandrīz vai katrā cilvēkā spēja gan izraisīt cerības, gan radīt bailes.

Milzīgā pilsēta kā līdz miegam nogurusi ielasmeita naktī smagi elpoja un ik pēc brī�a debesīs izspļāva mirdzo�as reklāmu ugunis, ielu laternu blāvo gaismu, noziegumu baisumu, smel�dzīgu vientulību, reto gājēju ēnas, sakarsu�a asfalta izgaroju�mus, vilino�o naktsklubu skaļumu, piedzēru�u jaunie�u bariņus, iel u kautiņus, cietu�o vaimanas, neremdināmas alkas pec izprie�cām, naudas, narkotikām, mūzikas, cilvēku miesām un klusuma.

Rīga naktī dzīvoja tikpat intensīvi kā dienā. 7 ikai ielās varēja redzēt nedaudz īsākas automa�īnu rindas, arī ļau�u burzma ne�bija tik bieza un pērkamo sievie�u apģērbi kļuva daudz uzkrī�to�āki � svārki apdullino�i īsi, bet lūpas - sarkanākas par asinīm.

Klusēja vienīgi māju jumti, baznīcu zvani un kapsētu krusti. Nekur vairs neredzēja arī ubagus. �ķita, pierasto dienas un va�kara eleganto patricie�u publiku nakts savā alkatībā bija pēk�ņi aprijusi un pilsētas ielās atļāvusi iziet arī plebejiem.

Tā notiek arī dzīvē. Karu, revolūciju un citu vēsturisku noti�kumu laikā sabiedrība 110 sava vidus izvemj no�ēlojamus cilvē�ciņus, kuri ne/ kādu primitīvu instinktu, varas, turības un popularitātes dēļ īslaicīgi uzrāpjas uz dzīves skatuves, nospēlē savas necilās nelie�u lomas un atkal pazūd � vai nu mū�ībā, vai ļau�u lāstos.

Es nesteidzoties iegāju Esplanādes parkā un apsēdos netālu no Raiņa pieminekļa. Mūsu di�ais vīrs (nacionālais lepnums!), galēji sadrūmis, raudzījās sev zem kājām un, iespējams, pār�steigts domāja, kā tas tā savādi varēja sanākt, ka viņ� bija labs un vajadzīgs visām Latvijā eso�ajām varām - gan demokrātiski parlamentārajai republikai, gan Ulmaņa autoritārajam re�īmam, gan komunistiem, gan nacistiem, gan atkal brīvajai Latvijai!

Vai tas ir labi vai slikti? Un vai Rainis patie�ām ir bijis tik liels mūsu gara milzis, ja viņa darbi un domas der gan labajiem demokrātiem, gan asiņainajiem nacistiem un dogmatiskajiem komunistiem?

Pēc neilga laika pie manis pienāca manāmi iereibis, jau krietni pavecs vīrietis un, da�us brī�us uzmanīgi skatījies, apsē�dās blakus.

���������� Sitīsi? � viņ� dobjā balsī painteresējās.

�Kāpēc? � izbrīnījies atjautāju.

���������� Nezinu, - vīrietis atteica. � Mani ir situ�i vienmēr un visur.

���������� Sēdi un esi mierīgs! � es teicu. � Vietas te diezgan.

Vīrietis neizskatījās glu�i kā pēdējais bomzis, bet tālu no tā

arī nebija.

���������� Kas ir? � es jautāju. � Nenāk miegs?

������ Tā ir, � vīrietis apliecināja. � Lai gan� Nebūtu jau ne vainas tagad atlaisties mīkstos pēļos, dūnu spilvenos, uz baltiem palagiem pie mīļas sievas sāniem� Bet kā tev? 1 u sapņo par to pa�u?

����� Ne, � es atbildēju. � Vai ir vērts sapņot par to, ko tu nekad nespēj ne iegūt, ne izdarīt?

����� Laba sieva, gulta un mīksts spilvens nav tik lieli pasaules brīnumi, lai neviens tos nespētu iegūt, � vīrietis teica. � Lai gan esmu pēdējais nabags, pat man no tā kaut kas tomēr ir!

�Kā tad trūkst? � painteresējos.

����� Trūkst sievas, � vīrietis atbildēja*� Zini, tādas maigas sie�vietes dvēselītes. Un viņas roku, kas vienmēr laikus pasni edz ēdamo un pie vajadzības spēj arī noglāstīt.

-Jā, vecais, � es piekritu. � 1 as patie�ām nav slikti. Kur tad viņa palika?

����� Nezinu, � vīrietis paraustīja plecus. � Kārlu dienu vien�kār�i pazuda. No rīta piecēlās, apģērbās un aizgāja.

������ I u kaut ko nebūsi sapratis, � es sacīju. � i ā nemēdz no�tikt. Pat vissliktākās sievas aizejot vienmēr tomēr pasaka, kurp viņas aiziet. Un kāj)ēc aiziet.

Vīrietis da�us brī�us klusēja un lēnām, kaut ko centīgi mek�lēdams, rakņājās pa sava krietni nonēsātā uzvalka kabatām.

����� Laikam gan, � viņ� klusi piekrita. � Visa dzīve sajaukusies tādā kā biezā skābputrā. Ls nemaz vairs labi neatceros, kura sieva no manis aizgāja, kuru padzinu pats, bet kura� Es sen atpakaļ tiku smagi pievilts. Viņa bija manas tālās jaunības pirmā meitene. Dzīves pēdējais skaistais sapnis. Tas izgaisa, un nekā vairs nav.

Vīrietis nolieca galvu un turpināja rakņāties pa uzvalka ka�batām.

�Ko tu tur meklē? - es prasīju. � Cigaretes? Naudu?

����� Naudas man nav, � vīrietis atbildēja. � I o es zinu dro�i. 1 a�u cigaretēm tā kā vajadzēja būt.

�������� Ņem! - es piedāvāju un pasniedzu viņam Marlhoro paciņu.

Vīrietis ar nedaudz drebo�ām rokām kāri aizsmēķēja, tad

atkal nopietni paskatījās uz mani.

�������� Labi klājas? � viņ� vaicāja. � Esi laimīgs?

�������� Jā, � es atbildēju. � Viss kārtībā.

����� Nemuldi! - viņ� nikni iebilda. - Laimīgi cilvēki pusnaktī vieni nesē� parkā uz soliņa! Vai ir baigās problēmas?

�Pamatīgas, � es atzinos. � Mani meklē policija.

�������� Ko izdarīji? Aptīrīji kādu dzīvokli?

����� Nebūtu jau slikti vienam otram bagātniekam kaut ko arī nospert, � es teicu. � Man tomēr ir lielāki mēsli.

�Laupī�ana?

�������� Slepkavība. Vismaz mani par to tur aizdomās.

�������� Nomu�īji sievas mīļāko?

-Nē.

�������� Vai tad pa�u sievu?

����� Nē, nē! � Es viegli atmetu ar roku. � Man nemaz nav sie�vas! Dzīvoju viens. Vienkār�i u/. viņpasauli aizraidīju cilvēku,

kuram nebija tiesību� Kuram jau sen vairs nebija nekādu tiesību �ai pasaulē atrasties!

Vīrietis ilgi klusēja, beidza smēķēt un cigaretes izsmēķi aiz�svieda prom � netālu no Raiņa pieminekļa pamatnes. Mazliet neskaidrajā spuld�u gaismā �ķita, ka tūlīt vecais Pliek�āns no�lieksies, pacels izsmēķi un sviedīs atpakaļ.

�Vai tu sevi iedomājies tik varenu, ka pats lem, kam ir un kam nav tiesību �ai pasaulē atrasties? � vecais vīrs pārsteigts jautāja.

Nicīgi iesmējos.

�T.kko esi nokritis no Meness, vai? Es nezinu, ka sabied�riskā dzīve ir organizēta pie bitēm, skudrām vai utīm, bet cil�vēces vēsturē jau no pirmo valstu izveido�anās ir bijis tā, ka vienmēr pārējo sabiedrības locekļu dzīve un dzīvība ir bijusi atkarīga tikai no viena vai arī nelielas grupas pie varas eso�u cil�vēku gribas. Nav vērts rakņāties Senās Ēģiptes, Grieķijas vai Romas vēsturē, ja mūsu atmiņa vēl ļoti labi glabā pavisam ne�senus divdesmitā gadsimta notikumus. Kas notika Latvijā, kad te valdīja nacisti un boļ�eviki? 1 ev to vajadzētu zināt, un neat�karīgi no tā, vai esi komunists vai pārliecināts nacionālists, jāatzīst, ka jebkura cilvēka brīvība un dzīvība bija atkarīga tikai no viena vai da�u cilvēku gribas. Un visbaigāk ir tas, ka ne kat�ram ļau�u pazudinātājam akurāt vajadzēja atrasties pie lielākas vai mazākas varas un nēsāt ieroci. Cilvēki viegli tika pakļauti iznīcībai, ja kaimiņ�, darbabiedrs vai pat draugs varas jjār- stāvjiem tevi patiesa vai izdomāta iemesla dēļ vienkār�i nostu- �īja. 1 ālad � ko mēs no tā varam secināt? Diezgan bēdīgas lie�tas, vai ne? Un galvenais � cilvēkam, lemjot par cita cilvēka dzīvi un dzīvību, ne vienmēr ir jābūt lielam un varenam. 1 īe�i sīkās niecības �ai pasaulē izdara vissliktākos darbus.

Vecais vīrs, mani uzmanīgi uzklausījis, ilgi klusēja un ar sadrūmu�u skatienu pavadīja kādu iemīlēju�os pārīti, kas mums lēni nodefilēja garām.

��aubos, vai tu sevi uzskati par niecību, - beidzot viņ� klusi teica. � Tātad tas, ko esi izdarījis, tavuprāt, ir labs darbs?

�Un kā vēl! � es iesaucos. � Labāku nemaz nevar vēlēties!

�Man grūti pielec, - viņ� atzinās, � ka cilvēka nogalinā�ana varētu būt kaut kas tāds, par ko vajadzētu priecāties.

�Nav jau arī, � es teicu, � ta�u da�reiz� Da�reiz, vecais, tas tomēr ir labākais, ko vispār var izdarīt. Ja jau kādreiz varēja ar nāvi sodīt un pie krusta piesist Jēzu Kristu, tad aizraidīt uz viņpasauli nevainīgu cilvēku slepkavu� Esmu mierīgs. Dievs man piedos! Un visi man piedos!

Vecais vīrs, dziļi iegrimis sevī, atkal krietnu laiciņu klusēja, tad pēk�ņi strauji atdzīvojās un sāka stāstīt.

�Atceries, es pirmīt ieminējos par mīlestību un savu pirmo meiteni. Ja es tai skukī nebulu iemīlējies, �odien mana dzīve būtu pavisam citāda. Es dzīvotu Amerikā un būtu miljonārs! Nē, nopietni! Es būtu buvuzņēmejs un bagats cilvēks. Man blondā vai Ņujorkā piederētu liela māja, milzīgs rēķins bankā un vispār� Un ja arī ne tā! Katrā ziņā es tur nabags nebūtu.

1 as ir dro�i. Bet sākās ar to, ka fri�i mani parāva leģionā. Dienēju 1 5. divīzijā. Izgāju Opo�kas elli, pēc tam Vācijā. Pie�dzīvoju Drēzdenes bombardē�anu. Amerikāņi un angļi� Lieli cilvēkmīļi, demokrāti un humānisti� Domājot par viņiem, nāk nelabums. Zini, toreiz bija tāda sajūta, it kā viena mir klī lielā pilsēta paceltos aug�up, brīdi sastingusi stāvētu, lai pēc tam ar neiedomājami skaļu troksni gāztos lejup un jau nākamajā mirklī to aprītu milzīgs uguns okeāns� 1 agad runā, ka tur bojā esot aizgāju�i simttūksto� mierīgo iedzīvotāju! Var jau būt. Kas tur viņus saskaitīja? Varbūt bija pat miljons! Un arī tad, ja tur būtu nogalināts kaut viens bērns vai sieviete. I evi tagad policija tramda par viena nelie�a aizraidī�anu uz viņpasauli, bet ko saņēma tie amerikāņu un angļu lidotāji? Visaugstākos ordeņus! Atzinības krustus un varoņu nosaukumus! Vai tev ne�ķiet, ka mūsu pasaule ir tāda stipri jocīga vietiņa Visumā? Bet es jau pats arī nebiju labāks par tiem jeņķiem un angļiem. Mēs toreiz kara beigās stāvējām aizsardzības pozīcijās pie Oderas. Skaista, plata upe. Neko teikt. Mēs bijām it kā dro�ībā. Sēdējām dziļos dzelzsbetona bunkuros, un nekādi artilērijas �āviņi vai smagās fugasenes mums neko jūtamu nespēja izdarīt. Bet nabaga krie- viņi� Zini, man �ķiet, ka tas bija visbaismīgākais cilvēku slaktiņ� visā Otrā pasaules kara laikā. Dro�i vien esi lasījis, ka Oderas forsē�anas operācija Sarkanajai armijai bija viena no slavenākajām tā kara kaujām un uzvarām. 1 a�u cik viņu tur krita? Dro�i vien tāpat kāds miljons! Mēs sēdējām betona bun�kuros un divas diennaktis to vien darījām, kā nepārtraukti �ā�vām. Lo�metēju stobri pārkarsa balti, un pui�i tiem mīza virsū. Ls raudāju, �ausmu un �ēlabu pārņemts. Man nav kauns atzī�ties. Ko nozīmē tavs �odienas darbiņ� salīdzinājumā ar manējo? Neko! Es tur viens no�āvu vismaz tūkstoti! 1 u to vari apjēgt?! Vismaz tūkstoti! Bet vai tie krievu zaldātiņi bija pie kādas vai�nas? Eh, negribas par to nemaz domāt. 1 a�u tas ir grūti. Un tad tu vēl ar savu prieka vēsti par kāda cilvēka nogalinā�anu� Bet lai paliek! Gan jau kaut kāda tiesa reiz ķersies klāt arī mums. Varbūt tā jau ir notikusi un tie�i tāpēc, visas pasau Ies atraidīti, mēs te nakts vidū arī sē�am vieni�

Vīrietis apklusa. Ari es neko neteicu, vienīgi jau kuro reizi sapratu, ka cilvēku rīcība �ai pasaulē daudzkārt patie�ām ir pil�nīgi nesaprotama, ārkārtīgi ne�ēlīga un kā morālais, tā juri�diskais vērtējums par to var būt tik krasi at�ķirīgs, cik at�ķirīgi esam mēs pa�i.

�Kas notika tālāk? � es painteresējos.

�Kas tad tālāk varēja notikt? � vecais atjautāja. � Kam lai�mējās palikt dzīvam, nokļuva gūstā. Man laimējās dubulti. No�kļuvu nevis pie krieviem, bet gan pie amerikāņiem. Sākumā mūs gandrīz vai trīs nedēļas turēja pilnīgā badā. Atkal mira tūk�sto�iem. 1 a�u vēlāk jau kļuva labāk. Pēc tam vēl labāk. 1 ad pienāca laiks, kad visus laida vaļā. Kas gribēja, varēja palikt amerikāņu okupācijas zonā un pēc tam pārcelties uz dzīvi ASV. Kas vēlējās atgriezties I .atvijā � lūdzu! Ls biju viens no tiem, kas gribēja atgriezties. Vēl �odien spilgti atceros, kā viens milzīga auguma amerikāņu virsnieks uz mani bļāva � dullais! Ko tu tur pie tiem krieviem un komunistiem darīsi? Paliec �eit! Pēc tam varēsi doties uz visu iespēju zemi Ameriku un dzīvot zaļi. Bet es ta�u braucu atpakaļ nevis pie krieviem un komunis�tiem! Es biju apsolījies mātei un savai meitenei no kara atgriez�ties dzīvs un vesels� Un atgriezos arī! Divi gadi krievu gūstā tepat Me�aparka iepretim Mangaļu stacijai, ku r pirms tam inci bija ierīkoju�i �īdiem koncentrācijas nometni, nebija nekas salī�dzinājumā ar to sāpi, ko man sagādāja� lu jau dro�i vien saprati. Meitene mani vairs negaidīja. Viņa jau bija sameklējusi citu draugu un ar mani nevēlējās pat runāt!

Vīrietis trekni nospļāvās un atkal palūdza cigareti. Es iedevu.

����� Sievietes ir pēdējās maitas, vai ne? � viņ�, nedaudz pa�griezies pret mani, jautāja un gaidīja atbildi, it kā no tās būtu atkarīga viņa uzskatu maiņa.

����� Es gan tā nedomāju, � teicu. � Kas viņām vainas? Tas, ka sievietes da�reiz mēdz būt neuzticīgas, liecina vienīgi par to, ka viņas vīrietī nav atradu�as to, ko gaidīju�as vai ko mēs viņām nespējam dot�

����� Var jau būt, � vīrietis lēnīgi piekrita. � Ja lu pa�laik esi bez mājām un sievas� Kas vainīgs?

�Neviens, � es atbildēju.

����� Tā nemēdz būt, � vīrietis strauji pakratīja galvu. � Vien�mēr kādam ir jābūt vainīgam!

����� Ne vienmēr, � es nepieknlu. � 1 as ir viens no mūsu dzīves lielākajiem paradoksiem, ka bie�i smagus sodus saņem tie�i vis�mazāk vainīgie.

����� 1 u jau ilgi dzīvo bez sievietes? � vecais negaidīti jau�tāja.

�Ilgi, � es atbildēju. � Jau tūksto� gadus.

���������� Tas patie�ām ir ilgi, � vecais piekrita. � Bet gribas?

�Kā kuro reizi, � es teicu.

����� Ja tev nav kur palikt un ko īsti darīt� Es tevi varu aizvest pie vienas kolosālas dāmas, � vecais piedāvāja. - 1 as ir tepat netālu. I u man par �o pakalpojumu samaksāsi piecīti, bet viņai� Kā nu abi vienosieties.

Mirkli domāju. Visa �i diena un vakars man bija pagājis saistībā ar da�ādām sievietēm. Vispirms māksliniece Arita, pēc tam naktslokāla dejotāja Inga, tad Vilolda Prancāna radiniece Marija, un kāpēc beigu beigās nevarētu būt arī kāda profesio�nāla ielasmeita? Kaut kā tas laiks līdz rītam bija jāpavada.

� Tu esi suteners? � es vaicāju.

����� Ne, � viņ� atbildēja. � 1 as butu tā ka par prastu, Psmu viņas biznesa mened�eris. Tāds kā �is sievietes aizbildnis, vai.

-Vai vīna ir nepilngadīga?

-Nē.

�Kāpēc pati nemeklē klientus uz ielas?

-Vi na to nevar.

�Kāpēc? Ir bez kājām?

��������� Viņai ir cita vaina.

�Kropla?

�� 1 ā es neteiktu.

�Drausmīgi neglīta?

����� Viņa ir skaistule, tikai� � Vīrietis strauji aprāvās un nikni uz mani paskatījās. � 1 u esi bez naudas?

�Nauda man ir.

����� Ko tad �ņaudzies? Ejam! Labāk tomēr būt zem jumta kaislīgas sievietes skāvienos nekā te aukstumā dirnēt uz soliņa! Skat, kāds vēl atnāks un mūs aplaupīs!

Pēc desmit minū�u gājiena mēs jau atradāmies Ģertrūdes ielā nelielu gabaliņu aiz. Caka ielas.

Tā bija veca divstāvu koka māja, kur pirmajā stāvā apgais�mots bija tikai viens logs. Jutos nedaudz satraukts. Mana mū�a lielākā daļa sastāvēja no vairāk vai mazāk vētrainiem piedzīvo�jumiem, un kāpēc gan laist garām vēl vienu satrauco�u epizodi?

I urklāt vēl ņemot vērā to, ka rītdiena rādījās tikpat nezināma kā Andromedas miglāja tuvākais melnais caurums�

Iegājis iek�ā, uzreiz konstatēju, ka tas ir diezgan paliels vien�istabas dzīvoklis. Tas nebija netīrs ūķis, kā to biju iedomājies, bet nemanīju arī lieku greznību. Normāla, parasta izskata dzī�vesvieta, kur varēja mitināties gan labi paēdusi, gan gau�i izsal�kusi ģimene. I omēr rādījās, ka dzīvoklis ir maz apdzīvots. Vir- tuvē smar�oja pēc kafijas. No istabas nāca klusas mūzikas skanas. Vecais man lika apsēsties pie neliela virtuves galda, bet pats iegāja istabā. Pēc da�ām minūtēm atgriezās un prasīja sa�maksāt piecus latus. Ps samaksāju.

����� Dāma tevi gaida istabā, � viņ� sacīja. � Par cenu vieno�sieties. Ps nevienu citu �onakt vairs nemeklē�u, tā ka vari palikt līdz rītam. �eit tevi dro�i vien nemekles arī policija. Ja tev tuva- kajā lai kā draud cietums� Atlaid bremzes un lielā atruma dragā uz priek�u! Galu galā mēs visi kādreiz tā vai citādi nosi- tīsimies - bremzē vai nebremzē! I ad jau tomēr labāk� Ej iek�ā un lieku reizi pārliecinies, ka dzīve ir skaista! Un sieviete vienmēr ir tā vērta, lai mēs viņai maksātu tik, cik viņa no mums prasa. 1 ā nu �ai pasaulē ir iekārtots, ka sieviete un nauda ir tās divas lietas, bez kurām mums ir ellīgi grūti iztikt.

Vecais aizgāja. Es paliku sē�am, nedaudz satraukti skatīda�mies te uz virtuves sienām, te uz loga rūtīm, aiz kurām kā melna papīra lapa bija pielipusi tumsa, izraisīdama nelielas bailes un vēlē�anos pēc iespējas ātrāk ieraudzīt gaismu.

Piecēlos un lēnām pa �auru gaiteni aizgāju līdz durvīm, aiz kurām joprojām skanēja klusa mūzika. Atvēru tās un iegāju istabā. 1 ā bija diezgan liela telpa, iekārtota pārsvarā ar vecmo�dīgām mēbelēm un da�ādām gleznām un fotogrāfijām izdaiļo�tām sienām. I elpa bija izgaismota ar sārtu gaismu izstarojo�u stāvlampu, tai blakus jjie pretējās sienas atradās sarkans dīvāns, bet uz tā, ģērbusies balti pūkainā īsā halātiņā, sēdēja pirmajā mirklī nenosakāma vecuma sieviete. Viņas acis nez kāj)ēc sedza melnas brilles, labā roka turēja kūpo�u cigareti, un izskatījās, ka viņai zem baltā halātiņa nekā cita nav, vienīgi slaida ķermeņa saulē iedegusi brūngana āda. Da�us brī�us sievieti pavērojis, diezgan ne�aubīgi konstatēju, ka viņai vairāk par trīsdesmit gadiem diez vai ir.

� Labvakar! � joprojām stāvēdams netālu no durvīm, es viņu sveicināju.

� Labvakar, � sieviete maigā balsī atņēma sveicienu un pa�smaidīja. � Lai gan patiesībā mums otram vajadzētu novēlēt labu nakti.

� I ā ir, � es piekntu. � Bet varbūt �i nakts mums būs laba tāpat.

�Iespējams, - sieviete neiebilda. - Kāpēc tik ilgi nenāci� Kad jau biji atnācis? Vai esi vēl jauns un nepieredzējis zens?

� Nē, - mazliet izbrīnījies, atbildēju. - Man ir �etrdesmit divi gadi, un esmu pieredzējis visu ko.

������ I ad beidzot nac pie manis! � sieviete aicinaja. � Apscdies blakus!

Kad to biju izdarījis, viņa uz naktsgaldiņa stāvo�ajā pelnu traukā nospieda cigareti un ar abām rokām sāka lēni glāstīt ma�nus matus, seju, kaklu un plecus. Pirmajā brīdī tas �ķita pat ļoti patīkami, bet tad pēk�ņi mani pārņēma nelāgas aizdomas� Ps pat nodrebēju.

� 1 u esi skaists? � vīna jautāja.

�������� Kāda tam nozīme, � es teicu, � ja tu tik un tā mani neredzi?

����� Liela nozīme tam, protams, nav, � sieviete piekrita, � ta�u tomēr patīkamāk�

� I u esi akla? - atklāti prasīju. � Neredzīga?

-Jā, � sieviete klusā balsī atzinās. � Nobijies?

����� Lūdzu, noņem brilles! � es pavēlēju. � Ja jau es to zinu, kāda jēga vairs slēpties?

Sieviete brilles noņēma, un viņas seja uzreiz kļuva tāda kā gai�āka, daudz patīkamāka. Patiesībā tā bija skaista sievietes seja, vienīgi lielās acis izskatījās blāvas un laikam patie�ām ne�dzīvas.

-Vai tāpēc pati neej uz ielas? � es jautāju.

����� Tā ir, � sieviete skumjā balsī apliecināja. � Z.oriks man izlīdz�

�������� Tas vecis?

-Jā. Georgs Lēvalds. Viņ� ir labs cilvēks, ta�u savā ziņā tik- pat nelaimīgs kā es.

� Fu neko citu strādāt nespēj? � jautāju.

����� Varbūt arī spētu, � sieviete atbildēja. � 1 a�u neviens mani tādu darbā neņem. Invaliditātes pensija man ir trīsdesmit �etri lati. Daudz, vai ne?

���� Jā, � es sacīju. � Gandrīz vai miljonāre. Vai tāda esi jau kop� dzim�anas?

����� Nē. � Sieviete asi pakratīja galvu. � Kad tā nelaime notika, mācījos universitātes Juridiskās fakultātes tre�ajā kursā.

�������� Gribēji būt tiesnese?

������ Kāpēc tie�i tiesnese? � sieviete, nedaudz izbrīnījusies, jautāja. � Jurista iespējas strādāt ir visai pla�as.

� 1 apec, ka mums visapkārt ir pārāk daudz cilvēku, kurus vajadzētu bargi tiesāt, � es sacīju. � Vispirms jau tos, kas savā laikā kalpoja gan padomju, gan nacistu represīvajos orgānos, nemaz nerunājot par �odienas valsts apzadzējiem un kontraban�distiem. Bet neviena tiesa viņiem tā pa īstam pie rīkles vēl nav ķērusies.

� Kā tad nu ne! � sieviete teica. � Noviku ta�u notiesāja un vēl da�us biju�os kegebe�ņikus! 1 u gribi vairāk?

�Es personīgi vairs negribu neko, � atbildēju. � Vienīgi ele�mentāra taisnības izjūta prasītu �odien tiesāt arī tos daudzos lat�vie�u patriotus, kuri savā laikā ar sirdi un ieroci kalpoja nacis�tiem. Un, ja viņus savā laikā ir jau tiesājusi padomju vara, tad mums �odien par viņu biju�ajiem nāves grēkiem vajadzētu atgā�dināt vismaz no morāles un cilvēcības viedokļa.

Sieviete piecēlās, pagāja da�us soļus sānis, brīdi stāvēja, tad, kaut ko pārdomājusi, atkal atgriezās iepriek�ējā vietā man bla�kus un ilgi ar savām miru�ajām acīm raudzījās man sejā.

������� Ja tu esi pie manis atnācis tādā nolūkā, kādā pie manis parasti vīrie�i nāk, � viņa teica, � tad mums ir jārunā nevis par politiku, bet gan par seksu.

�Sekss savā ziņā arī ir politika, � es atgādināju. � Vismaz vienmēr tas ir bijis cie�i saistīts. Bet ja atklāti� Vai �ī nodarbe tev tagad ir vienīgais iztikas avots?

�Ar savu invaliditātes pensiju es sj)ēju apmaksāt vienīgi dzī�vokļa īri, � sieviete atbildēja. � Naudu apkures, ūdens, gāzes, ēdiena, apģērba un citām vajadzībām man nākas pelnīt ar savu miesu. 1 āpēc, tāpat kā, �ķiet, arī tu, es nekāda lielā Latvijas valsts patriote nespēju būt.

� Un nevajag arī, � es sacīju. � Īstie patrioti ir klusi. Bļaustās vienīgi tie, ku riem tas ir materiali un politiski izdevīgi.

Sieviete da�us brī�us klusēja, tad ar roku pamāja uz durvju pusi.

�Lūdzu, aizej uz virtuvi! Ledusskajiī ir pudele �ampanie�a un degvīns. Man joprojām pirms mīlē�anās ir nedaudz jāiedzer. Kā tev? 1 u vari tūlīt?

-Kā kuro reizi, - es atbildēju. - I a�u gandrīz vienmēr tomēr ir labāk, ja pirms tam� Da�as glāzītes alkohola nekad neskādē.

Kad pēc da�ām minūtēm atgriezos ar pudelēm un virtuves trauku skapītī sameklētām glāzēm, sieviete beidza kājās vi Ikt smalkas, ar ļoti greznu aug�daļu izdaiļotas melnas zeķes.

������ 1 ev patiks? � viņa prasīja. � Daudzi grib, lai es izskatītos tie�i tāda - kājās tikai dārgas zeķes un mazs zelta krustiņ� starp krūtīm.

����� Lai zeķes paliek! � es teicu. � Man tāpat ne sevi�ķi patīk pilnīgi kailas sievietes.

Nesteidzoties piepildīju glāzes ar �ampanieti, bet, raugoties, kā sieviete, atpogājusi halātu, demonstrē savu kailo ķermeni, man pēk�ņi kļuva ļoti skumji. Neko teikt, sieviete izskatījās gan�drīz vai kā daiļuma pērle un pat apdullino�i kārdino�a, ta�u viņas nedzīvās acis� Es novērsos un viņas rokā īel iku �ampa�nie�a glāzi.

����� Cilvēki parasti �o dievi�ķo dziru dzer lielās svētku reizēs, � es teicu. � Mums diem�ēl tā �oreiz jālieto cita iemesla dēļ.

����� Vai tad mūsu nakts nevarētu būt arī mazi svētki? � sieviete jautāja. � Es to dēļ vien dzīvoju. Un dro�i vien arī tu. Ja jau reiz esi atnācis pie manis, tad, rādās, arī tev nekāda saldā dzīve nav.

� I as tiesa, � es piekritu. � Da�reiz iet pavisam draņķīgi.

�Dzīvo viens?

-Jā.

�Esi bez darba?

�Darbs man ir, - es atbildēju. - Turklāt vēl labs.

����� Vai tev arī ir kāda fiziska kaite? � sieviete līdzjūtīgi pain�teresējās.

����� Nē, � es pakratīju galvu. � 1 ad jau drīzāk kāda prāta vaina.

�Kā to lai saprot?

������� I ev to nevajag saprast, � es teicu. � Rakstot patiesību, es vienmēr iekūlos lielās nepatik�anās.

Sieviete, nedaudz apmulsusi, da�us brī�us klusēja, tad pra�sīja: � Kā tevi sauc?

�Leons Navarskis, - es atbildēju.

Redzēju, ka viņa manāmi satrūkās un ilgi skatījās manas balss virzienā.

�Kā tu teici?

�Leons Navarskis, � es atkārtoju. � Esmu �urnālists.

Sieviete pasmaidīja un nez kāpēc līdz tam atsegto ķermeni

ātri atkal paslēpa zem pūkainā Halāta.

-Tu esi mani sadzirdējis, � viņa negaidīti pateica.

� I u mani sauci?

��������� Un kā vēl!

����� Ko tu no manis gribēji? � prasīju un ieinteresēts saspringu uzmanībā.

������ Kad pirms gada tevi tik netaisnīgi notiesaja, � vīna teica. - Kad liesas laika tev tik nikni bruka virsu Vitolds Prancāns� Es tevi gribēju satikt un �o to par viņu pastāstīt.

�Kāpēc nesatiki?

����� Z.vanīju uz redakciju un lūdzu tavu adresi vai vismaz tele�fona numuru, ta�u tur man diezgan strupi atbildēja, ka viņi nepazīstamiem savu darbinieku adreses un telefonus ne�dodot.

� 1 u man gribēji pateikt ko svarīgu? � turpināju interesēties.

����� Jā, � sieviete teica. � Kad �ovakar televīzijā dzirdēju, ka Vitolds Prancāns ir nogalināts un par �ā nozieguma izdarī�anu tiek meklēts �urnālists Navarskis� Es ļoti nopriecājos. Pro�tams, ne jau par to, ka tevi vajā jjolicija! Nopriecājos par Pran- cāna nāvi. Saprotu, tas ir liels grēks. Ne par viena cilvēka nāvi nedrīkst priecāties, ta�u� Vitolds Prancāns ir vainīgs� Viņ� ir ļoti vainīgs�

Sievietei negaidīti aizlūza balss, un bija diezgan �ausmīgi skatīties, kā no viņas nedzīvajām acīm lēnām sāka birt asaras�

Es viņai pasniedzu vēl vienu piepildītu �ampanie�a glāzi.

����� Iedzer! � es mudināju. � Pēc tam mierīgi pastāsti, ko man toreiz gribēji teikt. Un beidzot pasaki savu vārdu!

Aklā sieviete lēnām iztuk�oja glāzi, atdeva to man, pēc tam ilgi raudzījās melnas tumsas pielietajā logā, iespējams, tur jau kuro reizi ieraudzīdama kādu traģis ku savas dzīves mirkli.

- Mani sauc Guna, - beidzot viņa klusi sāka stāstīt. - Tas no tēva vārda Gunārs. Bet es viņu tikpat kā nepazīstu. Viņ� no mums aizgāja, kad man bija nepilns gads. Aizgāja pie citas. Kā jau parasts. 1 a�u ne par to es gribu vēstīt. Vēlos atcerēties un kārtējo reizi nolādēt Vitoldu Prancānu. Viņ� pie manas mātes pirmo reizi ieradās Atmodas sākumā. 1 ad atnāca vēl vairākas reizes. Ps tev precīzi nevaru pateikt, par ko viņi runāja, es tur nebiju klāt, ta�u māte vēlāk teica, ka viņ� esot draudējis un mātei par kaut ko licis klusēt. Mana vecmāmiņa Milda, tas ir, mammas māte, kara beigās esot bijusi nacionālo partizānu atbalstītāja un kā medmāsa viņiem palīdzējusi. 1 ad visi �etr�desmit sestajā gadā vai nu no�auti, vai arestēti. 1 as esot bijis kāda nodevēja darbs. Vecmāmiņa vienīgā esot zinājusi nodevēja vārdu. Partizānu grupā viņu visi pazinu�i kā Studentu, bet aiz �ī segvārda slēpies speciālais �ekas aģents Vitolds Prancāns. Kad pēc soda izcie�anas atgriezās mājās, vecmāmiņa to pateica manai mātei. Bet viņa savukārt � man. Padomju laikā mums vajadzēja klusēt vai arī Vitoldu Prancānu un viņam līdzīgos tikai slavēt kā varoni un lielu latvie�u tautas patriotu. Vecmā�miņa, lēģeros izmocīta, nomira se�desmito gadu sākumā. 1 ail sākās Atmoda un Prancāns, juzdams, ka varētu tikt atmaskots vai pat sodīts, ātri uzdevās par lielu Latvijas brīvības cīnītāju, bezbailīgu nacionālo partizānu cīņu dalībnieku un, pareizi iedo�mādamies, ka vecmāmiņa būtu varējusi izstāstīt par viņa tum�o pagātni, sāka māti terorizēt un visādi baidīt. Bet tad, it kā vēlēdamies salīgt mieru un jau kuro reizi apgalvodams, ka zem Studenta segvārda esot slēpies cits, kādu vakaru atkal atnāca pie mums, līdzi atnesdams degvīna un skābvīna pudeli. Pasēdējām un iedzērām. Prancāns dzēra ti kai vīnu. Pec da�ām glāzītēm mums ar māti kļuva slikti un rriēs zaudējām samaņu. Atmodos slimnīcā. Māte nākamajā dienā nomira, bet es� Pats redzi. Ps kļuvu akla. Izrādās, Prancāns mums bija devis dzert tā saucamo koka spirtu. Vēlāk es pieradīt neko nespēju. Izmeklētāji uz pudeļu sienām un glāzēm atrada tikai mūsu pirkstu nospiedu�mus. Iznāca, ka mēs ar māti esam dzēru�as vienas. Vitolds Prancāns, uzzinājis par manu iesniegumu prokuratūrā, sacēla skaļu traci un, kā jau tas pie mums pierasts, tūlīt paziņoja, ka tas esot Latvijas neatkarības pretinieku tī�s izdomājums un boļ�eviku politisks pasūtījums� Ar to arī viss beidzās. Pran�cāns laimīgi nodzīvoja vēl desmit gadus, līdz vakar� Tu, Leon Navarski, tam nelietim esi atriebies ne tikai par sevi, bet arī par mani, manu māti, vecmāmiņu un dro�i vien vēl par desmit un varbūt pat simt citu cilvēku sabeigtām dzīvēm�

Guna apklusa. Ls ātri izdzēru glāzi degvīna, aizsmēķēju cigareti un jiaskatījos uz fotogrāfiju vienā no sekcijas plauktiem. Tur bija redzama smaidīga un vēl vesela Guna � acīmredzot kopā ar māti.

�Zēl, ka vakar, aizejot pie Prancāna, viņam nevarēju atgā�dināt arī �o noziegumu, � klusi sacīju. � 1 oties viņam bija daudz citu pastrādātu neģēlību. Beidzot par visu nācās samaksāt.

Paskatījos pulkstenī. Tas rādīja tie�i trīs. Miegs nenāca. Ne�jutu arī nekādu nogurumu, ta�u dzert vairs negribējās. 1 āpat negribējās paņemt �o nelaimīgo sievieti, lai gan tie�i tas kā viņai, tā arī man varbūt būtu bijis vajadzīgākais un prātīgākais, ko mēs tobrīd būtu varēju�i darīt.

-Tas ir loti savādi, ka �onakt esi atnacis tie�i pie manis, � Guna sacīja. -Tā tas notiek bie�i � cilvēks, kuru ļoti gaidi, ag�rāk vai vēlāk tomēr pie tavām durvīm jjieklauvēs�

Mazliet rūgti pasmaidīju.

������� Ja vakar nebūtu aizgājis pie Prancāna, ja mani nesāktu meklēt policija, ja nakts vidū nebūtu apsēdies uz parka soliņa, ja pēc tam blakus neapsēstos tavs mened�eris, ja nebūtu sāku�i sarunāties, ja tie�i tobrīd nejustos tik vientuļ� un visas pasaules atstāts, es dro�i vien būtu pieklauvējis pie citām durvīm. 1 a�u vienmēr mūsu dzīvi caurvij tik savādu sagadī�anos ķēde, ka gribot negribot jāsāk domāt � kāds augstāks spēks to visu mums tā prātīgi izkārto.

�Esmu laimīga, ka �ovakar pie manis esi tie�i tu, � Guna sacīja. � Un laimīga, ka �o pasauli vairs nebradā Prancāna ne�tīrās kājas.

������� Viņam bija �ausmīgi netīra dvēsele, � es teicu. � Bet tev, Guna� Ar ko es tev varu palīdzēt?

����� Ne ar ko, � Guna grūtsirdīgi atbildēja. � Redzi atgūt vairs nav iespējams, un mana dzīve labākajā gadījumā var būt vienīgi tāda, kāda tā ir pa�laik.

�Diezgan sūnaini, � es sacīju un aizsmēķēju cigareti.

-Kā to lai ņem, � Guna domīgi pa�ūpoja galvu. � Man

toreiz atlika izdzert da�as glāzītes vairāk, un es, tāpat kā māte, sen jau vairs nebūtu �aisaulē. Varbūt tā, kā ir pa�laik, galu galā tomēr ir nedaudz labāk nekā vispār vairs neko nejust un nedo�māt?

����� Ļoti iespējams, � es piekritu un viegli piekļāvu viņu savam plecam. Pēc tam pavēru pla�āk baltā halātiņa priek�u un vai�rākas reizes maigi noglāstīju viņas apaļās krūtis. � 1 u esi skaista un jauka sieviete, ta�u es, Guna, nevaru� 1 ev mani jāsaprot. Ps to vienkār�i nevaru un varbūt pat nedrīkstu. Rīt tavs aizbildnis tev atkal atvedīs kārtējo klientu, bet es� Es nezinu, kas ar mani notiks rīt.

����� Bet es par sevi zinu visu, � Cauna sacīja. � Kas ar mani no�tiks rit, pēc gada un vēlāk, kad Georgs Lēvalds no �īs pasaules aizies. Visticamāk, es viņam do�os līdzi.

Man kļuva tik skumji, ka nenocietos un ātri izd zeru vēl vienu glāzi. Pēc tam piecēlos.

���������� Varbūt tomēr pārdomāsi? � Guna cerīgi jautāja.

�Nē, � es atbildēju. � Cik tu parasti ņem par vienu reizi?

����� Man nav noteiktas takses, � Guna sacīja. � Bet vidēji� Divdesmit latus.

Ps izvilku kabatas portfeli.

� 1 e būs piecdesmit.

���������� Man tik daudz nevajag, � viņa teica.

����� Ņem vien, � teicu es. � Nauda noder vienmēr. Pat tad, kad esam laimīgi un mums visa kā ir diezgan.

Izgāju uz ielas, un mani kā melnā segā atkal cie�i ietina nakts. 1 a�u nakts bija silta, un mazliet siltāk kļuva arī dvēselei.

Tātad viss ir darīts pareizi, nodomāju, atcerēdamies savu rīta vizīti pie Vitolda Prancāna. Vai tie�i tāpēc pasaule kļūst la�bāka, es stipri �aubījos, ta�u skaidri zināju, ka tagad tajā ir vismaz, par vienu nelieti mazāk�

194l>. gada 1 7. septembra rītā Vitolds Prancāns labā, varētu pat teikt, gai�i pacilātā noskaņojumā kopā ar vēl da�iem NKVD �tata darbiniekiem iegāja kabinetā, kur viņus sagaidīja pats �īs darba telpas saimnieks Alfons Noviks un. vēl divi augsta ranga iek�lietu dienesta virsnieki. Viens no tiem bija j)al speciāli atbraucis no Maskavas.

Svinīgā un neparasti sirsnīgā atmosfērā notik i atnāku�o cil�vēku apbalvo�ana. Goda raksti, pulkst eņi un personīgie ieroci. Noviks it sevi�ķi uzteica Vitolda Prancāna vīri�ķīgo un apķērīgo rīcību, izpildot uzdoto kaujas uzdevumu, tādējādi veiksmīgi palīdzot iek�lietu ministrijai pakļautajām karaspēka daļām pil�nīgi sagraut un iznīcināt kāda Vladislava Pudāna vadīto nacio�nālo partizānu grupu.

� Mēs ar jums lepojamies! � Alfons Noviks pacilāti sacīja. � Jūs kā izcili un apzinīgi savas tautas patrioti esat paveiku�i ār�kārtīgi svarīgu varoņdarbu sociālisma normālas, mierīgas celt�niecības, visas mūsu dārgās padomju Latvijas mierīgas pēckara dzīves labā. 1 ieiet, latvie�u tauta to nekad neaizmirsīs! Vēl viena bruņota nacionālistu un fa�istu pakalpiņu banda ir iznī�cināta! Tagad daudzi cilvēki kārtējo reizi varēs atviegloti uzel�pot un jau bez jebkādām bailēm turpināt strādāt un apzinīgi pildīt partijas un valsts uzliktos svarīgos jauncelsmes uzdevu�mus. Paldies jums, biedri! Pa�laik diem�ēl mēs par jūsu kaujas nopelniem un speciālā uzdevuma veiksmīgu izpildī�anu ar pa�tiesu lepnumu vēl nevaram paziņot pla�ākai mūsu valsts sabied�rībai. Pa�i zināt un saprotat, ka �ie uzdevumi pagaidām ir sle�peni, bet ticiet � jūs un jūsu darbi ar zelta burtiem uz mū�īgiem laikiem tiks ierakstīti latvie�u tautas vēsturē un nekad netiks aiz�mirsti!

Tā arī notiks. Patie�ām, nekas netiks aizmirsts un piedots.

Pēc svinīgās apbalvo�anas ceremonijas Noviks palūdza Vitoldu vēl brīdi uzkavēties. Apsēdinājis viņu vienā 110 liela�jiem, ar melnu ādu pārvilktajiem atpūtas krēsliem, Noviks skapī sameklēja degvīna pudeli, glāzes un apsēdās iepretim.

� Nu, kā jaunais cilvēks jūtas? - Noviks, lejot glāzēs degvīnu, jautāja.

�Paldies, � Vitolds atbildēja. - Jūtos labi.

�Atceries, ko es teicu 1941. gada jūnija beigās? Ps teicu � mēs atgriezīsimies! Un atgriezāmies! Mēs, Vitold, esam uzva�rēju�i! Uzvarējusi ir visa padomju tauta un mūsu di�ais kara�vadonis biedrs Staļins! Iedzersim par viņu! Par mūsu jjanā ku- miem! Un tagad, atriebību gaidot, lai nāves bailēs dreb visi mūsu vēl dzīvi paliku�ie ienaidnieki! Visi, kas tā vai citādi pre tojās tautas varai un sadarbojās ar fa�istiem! Nekādas �ēlastības nebūs! Lai i negaida! Būs tikai mūsu dzelzs dūre un taisnīga tiesa! Visiem!

Pēc tam Noviks vēlreiz painteresējās, ko Vitolds bija redzējis un dzirdējis, kara laiku pavadīdams Latgalē. Noviku sevi�ķi interesēja 1942. gada 4. janvārī notikusī cilvēku publiskā so�dī�ana ar nāvi Rēzeknes tirgus laukumā un Audriņu iedzīvotāju no�au�ana An�upānu kalnos.

Vitolds, mazliet mulsi skatīdamies uz Novika spo�i zeltī�tajiem ģenerālmajora uzple�iem, stāstīja visu, ko zināja. 1 a�u Novikam, kura rīcībā jau bija daudz, pla�āka informācija, tomēr radās aizdomas, ka Vitolds Prancāns kaut ko slēpj.

�Kas bija �āvēji? � Noviks jautāja. � V ietējie �ucmaņi, Vik�tora Arāja vīri vai kāda speciāli atbraukusi vācu zonderko- manda?

-Vācie�i pavēlēja, - Vitolds atbildēja. - 1 ā bija viņu ini�ciatīva. Bet �āvēji� Jā, diem�ēl tie bija vietējie. Mūsu pa�u lat�galie�i. ..

������� Ko darīja tavs tēvs Kazimirs?

�Neko. Kara beigās viņ� no vācie�iem slēpās.

�Ko māsa Aldona? Apprecējās?

�Nu jau ir atraitne. �etrdesmit ceturtā gada rudenī viņas vīru iesauca Sarkanajā armijā, neko daudz neapmācītu, aizsūtīja uz Kurzemes fronti, un tur jau pirmajā kaujā viņ� krita.

� Ko brālis AI oizs? � Noviks bargi turpināja izvaicāt. � Tikai atbildi atklāti! Visi, kas piedalījās Audriņu traģēdijas realizē�anā, pa�laik ir arestēti. Nē, ne jau nu, protams, visi. Runā, ka Maikovskis un Eihelis esot aizlaidu�ies uz Vāciju un tur nokļuvu�i amerikāņu zonā. I a�u varbūt jeņķi mums viņus izdos. Redzēsim! Starp arestētajiem �ucmaņiem ir arī tavs brā- līs Aloizs. Vi ņ� kategoriski noliedz, ka An�upānu kalnos vai Rēzeknē būtu �āvis. Esot tikai stāvējis sardzē. Ja tas ir tā, viņ� dabūs divdesmit piecus gadus. Ja būs �āvis, pats saņems lodi pierē! 1 ad kā tur, Vitold, īsti bija? Ko Aloizs toreiz darīja?

Vitolds cie�i saknieba lūpas un jutās apmēram tāpat ka pirms se�iem gadiem, kad pla�ajā Alfona Novika kabinetā stāvēja pirmo reizi un viņam vajadzēja izvēlēties - nodot mīļoto meiteni Valēriju Gabrāni vai pa�am� Vai pastāvēja vēl cita izvēle? Jā, tāda bija! Tā pati vecā un muļķīgā � godīgi nomirt. I a�u toreiz īstenībā neviens godīgi nomirt nemaz nevarēja! Nācās vai nu kalpot jaunajai varai, vai arī vienkār�i tikt nokautam! Lopkau�tuves konveijers darbojās pilnā sparā.

Bet es joprojām alkstu dzīvot, Vitolds, gau�i satraucies, do�māja. �oreiz mana izvēle tomēr būtu tā kā nedaudz vieglāka. Man tie�as nāves briesmas vairs nedraud. Ja es tagad mēģinā�u apgalvot un vēlāk tiesai liecināt, ka Aloizs toreiz stāvējis tikai sardzē, varbūt es viņam dzīvību arī izglābtu, ta�u, atklājoties patiesībai, man nekāda gai�ā nākotne vairs nespīdēs. Jau tagad tā var nespīdēt tikai tāpēc, ka mans brāl is ka policists kalpojis fa�istu re�īmam� Tāpēc kļū�u varai neuzticams cilvēks, tāpat kā daudzi citi, varbūt pat nodevējs, un savu turpmāko dzīvi labākajā gadījumā varē�u pavadīt vienīgi kā prasts fabrikas strādnieks. Ne uz ko vairāk cerēt nevarē�u. Bet es to negribu! Es vēlos turpināt studēt jurisprudenci un kļūt par prokuroru vai tiesnesi! Ieņemt augstu valsts amatu! Es negribu būt neizglītots un nabags! Es vairs nevēlos atgriezties tēva mājās un vēlāk vergot kolhozā! Ja jau man ir radusies iespēja būt dzīvam, tad es �o iespēju vēlos izmantot līdz galam! Es negribu nnrt jauns! Es gribu savu dzīvi baudīt, nevis visu mū�u sisties ar trūkumu un drebēt bailēs par dzīvību!

������� Jā, ģenerāl, � Vitolds apliecino�i pamāja ar galvu. � Mans brālis Aloizs piedalījās cilvēku no�au�anas operācijās gan An�upānos, gan Rēzeknes tirgus placī.

������� Vai nemēģināji viņu atrunāt?

�Mēģināju. Ta�u diem�ēl�

�Nu nekas! � Noviks atmeta ar roku. � Pui�a, protams, �ēl, ta�u pats vien sev bargo sodu ir sagādājis!

Pēk�ņi Vitolds Prancāns nodrebēja. Viņa prātā kā sakarsēta lode dzēlīgi asi uzplaiksnīja doma � bet vai mēs, biedri Novik, arī kādreiz nesaņemsim tikpat bargu sodu par cilvēku beztiesas no�au�anu Centrālcietumā, Baltezera vasarnīcā, Vai mieras cie�tumā un citās vietās? Vai inūs pa�us arī nesitīs krustā, netiesās un par sodu neno�aus?

Vitolds, protams, to Novikam jautāt neuzdro�inājās, ta�u visu turpmāko dzīvi �ī doma no viņa neatkāpās un vajāja kā izsalcis pēdu dzinējs suns�

Abi izdzēra kārtējo glāzi, Noviks piecēlās un ātri ielika pu�deli un glāzes atpakaļ skapī. Pēc tam, kaut kā dīvaini smīnot, cie�i paskatījās uz Vitolda sadrūmu�o seju.

�Mēs tevi vairs kā aģentu neizmantosim, � Noviks negaidīti paziņoja. � Tu esi jauns, un tev vēl visa dzīve priek�ā. Tu mums noderēsi citādi. Jau nākamnedēļ aizej uz universitāti, es rektoram piezvanī�u, un tu varēsi turpināt studijas Juridiskajā fakultātē. Citādi, tevi atkal aizsūtot uz me�u, vēl kāds ņems un tevi no�miegs! Bet mums turpmāk būs vajadzīgi jauni, izglītoti un ļoti spējīgi cilvēki.

Tā arī notika. Vitolds Prancāns 1951. gada pavasarī beidza Latvijas Valsts universitātes Juridisko fakultāti un vispirms sāka strādāt kādā rajona prokuratūrā, bet 1958. gadā, pārcēlies uz dzīvi galvaspilsētā, turpināja jurista darbu pilsētas prokuratūrā kā sevi�ķi smagu noziegumu izmeklētājs. Un bija pateicīgs Alfonam Novikam, ka tas viņam vispār bija devis iespēju palikt dzīvam un vēlāk, kaut arī viņa ģimenē bija liels kauna Iraips � 1947. gadā ar augstāko soda mēru sodītais brālis Aloizs, atļāva studēt un strādāt par prokuroru.

Tā pa�a 1958. gada vasarā Vitolds, kādu dienu ejot cauri Operas skvēram, pēk�ņi ieraudzīja uz viena no soliņiem sē�am vientuļu sievieti. M irkli vēlāk viņam ta �ķita pazīstama. Vitolds apstājās, ieskatījās vērīgāk un juta, ka negaidīti nosvīst te karstiem, te aukstiem satraukuma sviedriem.

Uz soliņa sēdēja Valērija Gabrāne�

Vitolds lēnām jjiegāja klāt, apstājās iepretim un da�us mirkļus uzmanīgi skatījās. Valērija bija kļuvusi jūtami vecāka par saviem trīsdesmit pieciem gadiem. Da�as matu �ķipsnas bija jau sirmas, sejā skaidri samanāmas da�ādu pārdzīvojumu un kādreizējo cie�anu radītas grumbas un nogurums. Ģērbusies viņa bija vienkār�i � plāna gai�zila vasaras kleitiņa, ap kaklu nelielu dzintara gabaliņu krelles, bet kājās � lētas vasaras kurpes.

� Sveika, Valēriji � Vitolds viņu sveicināja un, it kā vēl jopro�jām nespēdams noticēt, ka priek�ā sēdo�ā sieviete patie�ām ir viņa kādreiz mīļotā meitene, klusi jautāja: � I ā esi tu, Valērij?

Valērija, dīvainā kārtā nemaz nebūdama pārsteigta vai arī to labi prazdama noslēpt, savukārt tikpat nopietni skatījās uz Vitoldu, līdz viņas sejā pavīdēja tikko samanāms smaids.

�Sveiks, Vitold! � viņa sveicienu laipni atņēma. � Savādi, bet �obrīd es domāju tie�i par tevi!

�Dro�i vien kaut ko sliktu, vai ne?

�Nē, Vitold, kāpēc? � Valērija vaicāja. � Es ar dziļām skumjām atcerējos, ka �is ir tas pats soliņ�, uz kura ines pēdējo reizi sēdējām kādā 110 1941. gada jūnija vakariem. Pagāju�i jau septiņpadsmit gadi, bet �ķiet, it kā nekas nebūtu mainījies. Redzi, Opera tā pati, ūdens strūklaka arī, kolonādes kiosks, kā toreiz kanālā joprojām lēni tek ūdens un dobēs zied tās pa�as puķes. Liekas, laiks ir apstājies un nekas slikts nav noticis. Tu man kā agrāk atkal apsēdīsies blakus, atzīsies mīlestībā un kār�tējo reizi aicināsi uz savu Ciekurkalna istabiņu�

Vitolds klusēdams apsēdās blakus Valērijai, un viņam pēk�ņi kļuva ļoti �ēl gan �īs sievietes, gan visa, kas ar viņiem kādreiz bija noticis. Viņ� vēlējās, lai pagātne pazustu, laiks patie�ām būtu apstājies un viņus vairs nemocītu nekādas atmiņas�

� Es to vakaru atceros, � Vitolds sacīja. � Un atceros, kā tu pēc mūsu sarunas sadusmojusies piecēlies un aizskrēji pie sa�viem stulbajiem Latvijas brīvības cīnītājiem� Kāpēc tu mani toreiz nepaklausīji?

�� 1 as tik un tā būtu jau par vēlu, - Valērija smagi nopūtās. � Ls jau tur biju iek�ā.

������� Vai tagad no�ēlo, ka toreiz sasējies ar tiem fanātiķiem?

������� Jā, Vitold, no�ēloju, � Valērija atzinās. � 1 a�u sapnis bija skaists�

�Visi mūsu sapņi ir skaisti, � Vitolds atgādināja. � 1 a�u dzīvē uz visu jāskatās reāli un pragmatiski. Ilūziju laiks jau sen ir beidzies, un inums jāspēj atzīt, ka īstenībā mēs pa�i neko daudz nevaram ne iz�ķirt, ne ietekmēt. Visu vienmēr nosaka tie, kuri atrodas pie varas. I āpēc jau tik daudzi pēc tās arī tiecas. Ir ta�u jauki, un tu pats sev liecies ārkārtīgi stiprs un varens, ja vari tā vai citādi ietekmēt notikumu gaitu vai iz�ķirt kāda cilvē ka likteni�

-Ko tu tagad dari? � Valērija painteresējās. � Vai tev jopro�jām pieder tik liela vara, ka vari noteikt � cilvēkam būt brīvam vai atrasties cietumā, dzīvot vai mirt?

������� Apmēram, � Vitolds atbildēja. � Bet pirms tam bija citi cilvēki, kuri izlēma manu likteni. Arī to, vai man dzīvot vai mirt.

������� Atzīsties godīgi � vai tu �ādas izvēles priek�ā pats biji ab- solūti bezspēcīgs? No tavas gribas nekas nebija atkarīgs?

�Bija, � Vitolds atzinās. � Klusējot, pratinātājiem neat�bildot ne uz vienu jautājumu� Jā, man bija iespēja, ja tā varētu teikt, atļaut sevi nogalināt. 1 ur, kopā ar tevi Baltezera vasar�nīcas dārzā� Bet es gribēju dzīvot! 1 as ir tik vienkār�i un pa��saprotami, ka par to vispār nav vērts runāt. Varbūt vienīgi ir vērts atcerēties, kādu cenu mums da�reiz nākas samaksāt par savu vēlē�anos dzīvot� Es samaksāju dārgi. Pārpārēm.

������� Vitold, � Valērijai manāmi iedrebējās balss. � Vai tas bija tā vērts?

�Nezinu. � Vitolds paraustīja plecus. � Es domāju, ka pozi�tīvu vai negatīvu vērtējumu manai rīcībai nevar dot pat Dievs, kur nu vēl da�ādu uzskatu cilvēki. Ta�u jūtos apmierināts. Es neko neno�ēloju. Kaut vai tāpēc, Vai eri, ka toreiz, izvēloties dzīvot, es spēju izglābt arī tavu dzīvību�

�Paldies, - Valērija klusi sacīja. - Es to nekad neaizmir�sī�u. It sevi�ķi vēl tāpēc, ka toreiz tevi nodevu pirmā. Kad vi ni sāka mani sist un draudēja izvarot� Es nosaucu visus, ku ri kaut ko zināja par mūsu grupas pastāvē�anu. I ā ka, Vitold, piedod�

� Es jau tev piedevu agrāk � Baltezera dārzā, � Vitolds sa�cīja. � Piedevu tādēļ� Es tevi, Valerij, patie�ām ļoti mīlēju. Mēs abi toreiz bijām vāji. 1 a�u, �ķiet, man vēlāk ir paveicies vairāk nekā tev. Kā tev ir gājis pa �o laiku?

Valērija krietnu laiciņu klusēja, tad, smagi nopūtusies, grūt�sirdīgi ieskatījās biju�ā drauga sejā.

�Man, Vitold, ir gājis diezgan slikti, � Valērija sāka stās�tīt. � Es toreiz no Baltezera aizbēgu vispirms uz Rīgu, pēc tam uz Rēzekni. Vecāki 14. jūnijā bija izsūtīti uz Sibīriju. Apmelos pie mātesmāsas. Neviens mani nemeklēja. Mierā lika kā krievi, tā vācie�i. Pati arī vairs necīnījos ne par brīvu, ne par nebrīvu Latviju. Strādāju Rēzeknes piena kombinātā, bet tad iepazinos ar kādu cilvēku un viņ� ieteica braukt uz Rīgu turpināt studijas. 1 ā arī izdarīju. I agad strādāju par bioloģijas skolotāju Rīgas 41. vidusskolā. Nesen kā jaunajai speciālistei valsts beidzot Iļģuciemā pie�ķīra vienistabas dzīvokli. Ja tev kādreiz radīsies interese, varēsi atbraukt apskatīties.

� Tas viss? � Vitolds prasīja.

�Ko vēl?

� 1 u par savu personīgo dzīvi neko nepateici, � Vitolds atgā�dināja. � Esi precējusies?

��������� Vai tevi tas vēl var interesēt?

-Jā, Valēnj, pat ļoti! - Vitolds nedaudz pacēla b; dsi. - Ne�aizmirsti, ka es tevi mīlēju un tie�i �īs mīlestības dēļ, ārkārtīgi riskēdams ar savu dzīvību, izglābu tavējo�

Valērija atkal ilgi klusēja. Varbūt viņa kārtējo reizi atcerējās savu drūmo pagātni un tagad iedomājās par nedaudz gai�āku nākotni?

����� Es biju precējusies, � Valērija atzinās. � 1 ā neofi�ciāli�

����� Vai ar to cilvēku, kur� tev ieteica atgriezties Rīgā un atsākt studijas?

-Jā, Vitold, ar to pa�u. Viņ� bija labs.

Mīlestības dēļ?

����� Diez vai. Vairāk gan aprēķina. Rīgā dzīvoja vīna māsa. M an studiju laikā bija kur apmesties.

�Kas notika tālāk?

-V ins nomira.

�Bija vecs?

����� Viņ� bija gadu jaunāks par mani. i a�u karā smagi ievai�nots, un ārsti brīnījās, ka viņ� izvilka tik ilgi.

��������� Atvaino, � Vitolds klusi pateica. - Tagad esi viena?

���� Jā, � Valērija apliecino�i pamāja ar galvu. � Bet tu? Kā tev ir gājis?

����� Vairāk nekā raibi, - Vitolds atbildēja. - Pēc kara ari es atsaku studijas un tagad strādāju par prokuroru.

� 1 ātad atkal kādu apsūdzi?

�Es apsūdzu tikai noziedzniekus, � Vitolds atgādināja.

����� Vai tu uz mani vairs neturi ļaunu prātu, ka es ari tevi toreiz ievi lku tajā preto�anās kustībā?

����� Tu mani nekur nevilki, � Vitolds atgādināja. � Es pa�domju varai nepretojos. Vie nīgi zināju, ko dari tu. Ari vācu varai nepretojos. 1 ikai pirmo pēckara gadu� Es biju me�ā un cīnījos pret nacionāli noskaņotajiem bandītiem.

Valērija, nedaudz pārsteigta, vēlreiz ieskatījās blakus sēdo�ā cilvēka sejā. Viņa pret Vitoldu vairs nejuta ne naidu, ne

mīlestību. Varbūt vierugi to, ka vīns ir vīrietis, ku ram tie�i Valērijas dēļ krasi mainījās dzīve un turpmāk nācās darīt ko tādu, ko, iespējams, viņ� pats nemaz nevēlējās.

-Tu pret me�abraļiem cīnījies valsts uzdevumā? � Valerija painteresējās.

� I ā iznāca, � Vitolds neslēpa. � Bet es to varēju darīt arī bez jebkāda uzdevuma. Brīvprātīgi. Tie ļaudis, kuri toreiz dzī�voja me�ā un da�ādi mēģināja kaitēt padomju varai, nebija labi cilvēki. Negribu apgalvot, ka viņi visi bija bandīti, ta�u kā viņus citādi nosaukt? Laupī�anas, padomju varas atbalstītāju pa�zemo�ana, draudi, daudzu zemnieku ģimeņu iznīcinā�ana, komsorgu un partijas darbinieku slepkavo�ana� Es neno�ē�loju, ka esmu palīdzējis viņus iznīcināt.

Valērija baidījās kaut ko iebilst vai uzsākt diskusiju par poli�tiskiem jautājumiem. V. ņai pilnīgi pietika ar to, ko kādreiz jau bija pārdzīvojusi �ekas pagrabā un Baltezera vasarnīcas dārzā.

Vienīgi, vēl vairāk pagriezusies pret Vitoldu, viņa klusi pa�teica: � Sai pasaulē nekas nav mū�īgs. Viss mainās, un cilvēki mainās līdz ar laiku. 1 as, kas �odien �ķiet ļoti vērtīgs, rīt jau var nemaksāt neko. Nezinu, vai tas ir labi vai slikti, bet es neiz�slēdzu iespēju, ka tos, kas �odien padomju varas vārdā apsūdz citus, savukārt kādreiz apsūdzēs �ie citi�

Vitolds drūmi klusēja. Viņ� vienlaikus gan ienīda blakus sē�do�o sievieti, gan joprojām izjuta pret viņu kaut ko līdzīgu agrākai mīlestībai. Un tad, lai kaut cik atbrīvotos no neparastā stāvokļa, viņ� satvēra Valērijas roku, dziļi ieskatījās viņas rudzu�puķu krāsas acīs un gandrīz �ukstus sacīja:

-Valēriji Lai pasaule mainās! Kāda mums gar to daļa? Mēs atkal esam liktenīgi satiku�ies. I o vajadzētu vērst par labu mums abiem. Es saprotu, atgriezties pagātnē nav iespējams, un tomēr� Mēs toreiz, pirms septiņpadsmit gadiem, sē�ot uz �ī pa�a soliņa un atzīstoties viens otram mīlestībā� Mēs kaut ko ārkārtīgi svarīgu nepaspējām izdarīt. Iejaucās vēsture, politika, sve�i cilvēki� Vai mēs toreiz garām palaisto iespēju nevaram pamēģināt realizēt �ochen? Aizmirsīsim visu, kas kādreiz ir noticis! Labāk domāsim, ko varam izdarīt tagad!

Valērija saprata. Arī viņu mocīja apmēram līdzīgas jūtas pret Vitoldu - gan dusmas, gan patīkamas atmiņas par abu tik ro�mantisko pirmskara mīlestību, gan siltas pateicības jūtas par izglābto dzīvību.

I obrīd abiem �ķita, ka tas, ko viņi vēlējās darīt un vēlāk arī izdarīja, varbūt ir vienīgā iespēja 1111 vienīgais līdzeklis, kā pagātnei pārvilkt kaut plānu krustu un viens otram piedot, ja piedot vispār bija iespējams.

i

Kari atgriezos uz ielas, mani kā izsalkusi vilcene atkal aprija nakts. Apmēram stundu bez noteikta mērķa staigādams pa tuk��ajām Rīgas ielām, jau kuro reizi atcerējos aklās sievietes stās�tījumu par vēl vienu Vitolda Prancāna noziegumu. Rūgti iedomājos, ka visa mūsu tautas un valsts vēsture un gandrīz vai katra cilvēka individuālā dzīve būtībā ir melna nakts. 1 unisa un migla. Un tikai jūtami panākumi izvēlētajā profesijā, apmieri�no�a veselība, stipra ģimene un veiksme mīlestībā ir kā spo�i pro�ektora stari, kas �o biezo tumsu pār�ķeļ 1111 mūsu dzīvi da�reiz kaut īslaicīgi dara gai�u un laimīgu.

Ps biju pateicīgs liktenim, ka tas mani tonakt aizveda pie ne�redzīgās Gunas, ļaujot uzzināt par vēl vienu Prancāna ne�lietību. Varbūt vispretīgāko no viņa noziegumiem.

Kop� vakar 110 rīta ai/ sevis aizvēru kādreizējā NKVD spe�ciālā aģenta, biju�ā padomju jurista Vitolda P raneana dzīvokļa durvis, mani visu laiku mocīja diezgan pamatīgi sirdsapziņas pārmetumi. Galu galā es par viņa pagātni tomēr zināju diezgan maz. i a�u tagad vismaz skaidri sapratu, ka mana rīcība nekādā ziņā nebija personīga atriebība. Par �ā cilvēka pagātni un viņa toreizējiem rīcības motīviem neviens ne ko vairāk nekad vairs neuzzinās. Bet ar to, ko es zinu, pilnīgi pietiek, lai par viņa nāvi neraudātu un mana sirdsapziņa kļūtu mierīga.

Nesteidzoties aizgāju līdz Centrālajai dzelzceļa stacijai un apsēdos uz platajām granīta kāpnēm. Ausa saule, un tās vēl vār�gie stari kā noguru�as sievietes rokas maigi pieskārās pilsētas augstāko māju jumtiem. No stacijas atgaja pirmie elektriskie vil�cieni. 1 uk�i. Netālu no manis, acīmredzot izsviesti no stacijas, gul�ņaja divi ārkarlīgi netīri bom�i. Pie lielā pulksteņa no grūta nakts darba atgriezās da�as no�ēlojama izskata prostitūtas. Bet mazliet pa kreisi, vairākus simtus metru no manis, kā varens un nesatricināms valsts varas cietoksnis stāvēja gai�i dzeltenā Rīgas Galvenās policijas pārvaldes ēka, kur pulksten astoņos labprā- tīgi pieteik�os uz pieņem�anu pie Slepkavību izmeklē�anas no�daļas priek�nieka�

Ko es viņam teik�u, ko stāstī�u?

Dro�i vien būs jāsāk ar diezgan tālu pagātni, ar to, ko jau agrā bērnībā dzirdēju no sarkanarmie�iem, radiniekiem, pazīs�tamu un nepazīstamu cilvēku mutēm par viņu baigu notikumu pilno dzīvi un to, ko daudziem 110 viņiem pēckara gados laukos nācies pārciest no tolaik me�os eso�ajiem latvie�u partizāniem.

Bet Dievs ar viņiem! 1 as viss joprojām varēja palikt manī. Kā padomju laikā partijas veterāni lielījās ar savu cīņu par cilvēces labāku nākotni un revolucionāro pagātni, tā lai ta�u arī mūsu biju�ie �ucmaņi, vācu okupācijas re�īma policisti, SD darbinieki un citi viņu līdzskrējēji �odien sevi slavina un dēvē par varonīgiem Latvijas brīvības cīnītājiem! Lai! Ta�u toreiz es strādāju vienā no lielātajiem Latvijas laikrakstiem un kādu dienu saņēmu redakcijas uzdevumu uzrakstīt rakstu par tiem cil�vēkiem, kuri padomju laikā bija sodīti par noziegumiem pret cil�vēci, bet tagad attiecīgām valsts varas struktūrām tomēr lūdz viņus reabilitēt un atzīt par padomju varas netaisnīgi represētām personām.

Daudziem tas pamatoti tika atteikts. Par �iein atteikuma iemesliem toreiz rakstīja gandrīz vai visi �urnāli un avīzes. No�ziegumi jjret cilvēci nevienam netiek piedoti.

Arī es uzrakstīju rakstu, kā piemērus �o ļau�u vardarbības izpausmēm minot vairākus ar dokumentiem un konkrētu cilvēku apliecinājumiem reāli notiku�us necilvēcības aktus, kas pēckara gados (miera laikā!) bija pastrādāti pret Latvijas civiliedzīvo�tājiem.

1 ie�i tai laikā iznāca arī kāda biju�ā me�abrāļa memuāru grāmata "Ar mīlestību sirdī", kur viņ� pieminēja 1941. gada jūnija beigās �ekistu no�autos cilvēkus Valmieras cietumā un pēc tam stastija, kā, nai da un atriebības jūtu pārņemti, nomo�cīto cilvēku draugi un paziņas turpat Valmieras cietuma pa�galmā savukārt no�āvu�i daudzus padomju varas līdzjutējus vai vienkār�i tos, kas tobrīd trāpījās pa rokai. Man �ie abi necilvē�cīgie noziegumi �ķita līdzvērtīgi, un es tos savā rakstā asi noso�dīju, kā vienmēr un visur esmu nosodījis jebkura veida vardar�bību.

I omēr pret mani tika ierosināta krimināllieta par visu nacio�nālo partizānu un latvie�u patriotu nomelno�anu, kā arī par memuāru autora cieņas un goda aizskārumu, jo 110 atmiņu rak�stījuma varēju saprast, ka arī viņ� pats pēc krievu aizbēg�anas no Vai mieras bija piedalījies nevainīgo padomju cilvēku no��au�anā. Vai vismaz tur bijis klāt.

Kad sākās tiesas prāva, tad arī pirmoreiz iepazinos ar kais�mīgu nacionālo partizānu aizstāvi Vitoldu Prancānu. Viņ� mani apsūdzēja daudz dedzīgāk 1111 rupjāk nekā oficiālās apsū�dzības uzturētājs valsts prokurors.

Pēc tiesas, kas mani atzina par vainīgu tikai memuāru autora goda un cieņas aizskārumā, es attiecībā pret Vitoldu Prancānu pamazām sāku veikt �urnālista izmeklē�anu. Man viņa skaļais un acīmredzami uzspēlētais patriotisms �ķita ļoti aizdomīgs un, balstoties uz mūsu �odienas rūgtās politiskās dzīves piere dzi, radīja pamatotas �aubas par vīna patieso būtību un pārliecību. To jau mēs esam pieredzēju�i � ja kads parak skaļi un uzbāzīgi bazūnē par savu patriotismu, latviskumu un nacionālo pārlie�cību, tad, parakņājoties viņa pagātnē, jūs gandrīz dro�i tur atra�dīsiet kādu viņa biogrāfijas melno plan ku mu � tādu rīcību, kas stāv ļoti tālu no paliesām nacionālām interesēm un latviskām jūtām.

Kādas dienas pēc tiesas, par kurn rakstīja da�i dienas un va�kara laikraksti un tika ziņots arī pa radio, manā dzīvoklī atska�nēja kārtējais telefona zvans.

Atkal rupji lamas, rūgti nodomāju un negribīgi paceļu klau�suli.

-Vai es runāju ar �urnālistu Leonu Navarski? - jautāja ne�daudz drebo�a sievietes balss.

�Es jūs klausos, kundze.

������ Pa�laik jūtos ne sevi�ķi labi, � kundze sāka stāstīt. � Man jau ir astoņdesmit gadi, esmu slima, un Dievs vien zina, cik vēl ilgi� I āpēc es lūgtu� Protams, ja jūs varat un gribat� La�sīju par jūsu notiesā�anu. Manuprāt, tas bija netaisnīgi. Un vēl tas Vitolds Prancāns� Es jums gribu paziņot kaut ko ārkārtīgi svarīgu! Lūdzu, atbrauciet pie manis! Mani sauc Valērija Gab- rāne, es dzīvoju�

Neko par �o sievieti vēl nezinādams, pēc pusstundas jau atra�dos vienā 110 Iļģuciema daudzstāvu mājām un, nedaudz satrau�cies, piezvanīju pie ! 5. dzīvokļa durvīm.

I ās atvēra iesirms labsirdīga izskata vīrietis un laipni aicināja ienākt.

����� Mani sauc Osvalds Kalna�s, � viņ� patīkamā balsī stādījās priek�ā. � Esmu Valērijas Gabrāncs jaunākais dēls, un māte ļoti vēlas� Viņa ir ilgi klusējusi, bet tagad grib jums paziņot kaut ko svarīgu.

�Kāpēc tie�i man? � painteresējos.

����� Jūsu nesenā tiesas prāva un raksti avīzē par tik da�ādiem mūsu valsts un cilvēku likteņiem� Mēs jums uzticamies.

������ Pald ies, � klusi pateicu un sekoju Osvaldam uz vienu no trīsistabu dzīvokļa istabām. Tur, ap pleciem apmetu�i siltu villaini, dziļā atpūtas krēslā sēdēja sīka, gandrīz vai izkaltusi sie�viete glu�i baltiem matiem, klēpī turēdama diezgan biezu pa�pīru, fotogrāfiju un da�ādu dokumentu kaudzīti.

�Labvakar! � es viņu nedaudz bijīgi sveicināju.

����� Labvakar! � viņa atbildēja. � Labi, ka atbraucāt! Apsēdie�ties! Osvalds tūlīt pagatavos kafiju. Jūs ta�u kafiju dzerat?

��������� Nē, kundze, - es atbildēju. � Dzeru tikai lēju.

����� Nu nekas! - Viņa mīļi smaidīja. - I ad būs vēl vienkār�āk. Es jūs biju ied omajusies mazliet citādu.

�Jaunāku,vecāku?

����� Grūti pateikt. Biju iedomājusies, ka esat daudz skarbāks un neglītāks.

����� Skarbs esmu tikai savos rakstos, � sacīju. � Bet kas attiecas uz vecumu un izskatu� 1 as viss stiprā mērā ir nosacīti.

����� Protams, � Valērija piekrita. � Izņemot vecumu. Atklāti sakot, nekad nebiju cerējusi nodzīvot tik ilgi. Ziniet, es jau va�rēju nomirt, būdama vēl tikai deviņpadsmit gadus MV-.*

����� Cilvēka dzīve vispār ir tāda kā loterija, � es sacīju. � Vlem negaidīti kaut ko laimē, citi savukārt tikpat negaidīti zaudē.

���������� Jūs ticat Dievam? � Valērija painteresējās.

����� Nē, - es atbildēju. - Ps ticu �ai dīvainajai dzīves loterijai, vienmēr cerot kaut ko laimēt.

���������� Un kā?

�Pagaidām vēl nekas labs nav kritis. Nepatik�anas vien.

���������� Jūs domājat savu notiesā�anu?

���������� Ari to.

����� Vai jūs Vitoldu Prancānu pazināt jau agrāk? � Valērija jautāja. � Ps biju pārsteigta, cik dedzīgi viņ� jums bruka virsū un aizstāvēja visus nacionālos partizānus, lai gan toreiz tā bija ārkārtīgi raiba kompānija un �odien aizstāvēt varbūt ir vērts tikai da�us no viņiem.

������ 1 as ir saprotams, � es domīgi sacīju. � Prancāns tiesai vēs�tīja, ka pats veselu gadu esot bijis kopā ar viņiem un drosmīgi cīnījies pret padomju varu.

-Va i jums, godājamais �urnālist, tobrīd neienāca prātā kāds neparasts fakts? Kā viņ� drausmīgajā Staļina laikā varēja tikt uzņemts universitātes Juridiskajā fakultātē un pēc tam visu mū�u strādāt prokuratūrā, ja patiesi kopā ar nacionālajiem par�tizāniem būtu cīnījies pret padomju varu? Vai jums ne�ķiet, ka tas ir totāls absurds? Ka tas ir pilnīgi neiespējami? Un pa�tie�ām. Cilvēkam to atļāva darīt tikai vienā gadījumā�

���������� Jūs domājat, ka toreiz aiz viņa stāvēja �eka?

���������� Kungs! Ne tikai domāju, bet noteikti zinu!

Valērija lēnām, nesteidzīgi, brī�iem apmulsusi un iegrimusi pārdomās, man izstāstīja savu dzīvi�

����� Saprotiet, Leon, � viņa turpināja, � es skaidri apzinos, ka toreiz, 1941. gada jūnijā, kad mūsu preto�anās grupa tika ares�tēta un es nokļuvu drūmajā �ekas pazemē� Tas bija baismīgi. Man bija tikai deviņpadsmit gadu. Un kad kamerā ienāca �etri krievu tēvaiņi ar gumijas rungām rokās� To tikai padomju laikā inums stāstīja par dro�sirdīgajiem pagrīdniekiem, kuri pratinā��anas laikā pārcietu�i visdrausmīgākās spīdzinā�anas, varonīgi klusēju�i un neviens nekad nav nodevis savus cīņas biedrus. Tas viss, protams, ir muļķības! Varbūt kāds arī atradās, bet vis�pār� Es jau pēc pāris sitieniem sāku runāt. �odien man par to ir mazliet kauns, jā, ta�u toreiz es biju jauna, nepieredzējusi un vienkār�i neizturēju. Starp citu, neviens no mūsu grupas nepār- cieta �ekas spīdzinā�anu. Es apzinos, ka toreiz Vitoldu Pran- cānu nodevu, �ekistiem pastāstīdama, ka arī viņ� zināja par mūsu grupas pastāvē�anu, līdz ar to salauzu viņa dzīvi. Viņ�, tāpat kā mēs, tika arestēts, un tas viņu kā cilvēku pazudināja. Varbūt es viņu par to pārāk nenosodītu, jo arī viņ� galu galā bija vēl jauns puika un, tāpat kā visi, ļoti gribēja dzīvot. Nedomāju, ka vispār par to kādam vajadzētu pārmest. I a�u Vitolds �ekai sāka kal�pot pārāk aizrautīgi, dedzīgi, varbūt pat ar īstu pārliecību. Uz viņa rokām un sirdsapziņas ir daudzu nevainīgu cilvēku asinis. Viņ� piedalījās 14. jūnija cilvēku izsūtī�anā uz Sibīriju, kā �e�kas speciālais aģents ar segvārdu Students nodeva Pudāna nacionālo partizānu grupu un personīgi piedalījās cilvēku no��au�anā� Man par to ir pierādījumi, un es jums tos iedo�u. Arī mans stāstījums jums var kalpot kā Vitolda Prancāna vai�nas apliecinājums. Lai gan es viņu jaunībā mīlēju un arī dau�dzus gadus vēlāk man ar viņu ir biju�as vistuvākās attiecības, �odien es viņu neieredzu un viņ� manī izsauc tikai dziļu rie�bumu. Vēl arī tāpēc, ka viņ� Atmodas sākumā veikli pārmetās mūsu pusē un pēk�ņi kļuva tik liels nacionālists, ka visi mūsu tēvzemie�i, kopā ņemti, viņa priek�ā nobāl. 1 as ir riebīgi. Atkal glābdams savu ādu un varbūt pat dzīvību, jau ierasti turpināja nodot cilvēkus, tikai tagad jau savus kādreizējos maizes devējus. Vienīgais, ko viņ� varbūt labu savā dzīvē izdarījis, ir tas, ka man izglāba dzīvību�

Bija pagāju�as vairākas stundas. Osvalds kārtējo reizi atnesa jaunu tējas kannu, mēs turpinājām dzert un sarunāties, kad Va lērija negaidīti pateica to, par ko arī es ne vienu reizi vien biju domājis.

�Cilvēks vispār ir savdabīga būlne. Un ļoti dīvaini ir viņa sadomātie likumi un tā sauktās morāles normas. Vai jus, Leon Navarski, vai jelkāds cits uz �īs pasaules spējat precīzi un neap�strīdami pateikt, kas galu galā ir tas, ko mēs parasti saucam par cilvēka sirdsapziņu? Un kas ir cilvēka vaina) Kas ir grēks? Vai tie�ām tikai tas, par ko tiek rakstīts Bībelē? Un kas īsti ir ļau�nums? Kas � labums? Kas ir taisnīgi? Kas � patiesība? Un kas beigu beigās ir nodevība? Vai tagad, atdodot jums dokumentus, kas nepārprotami apliecina Vitolda Prancāna patieso būtību un vainu daudzu cilvēku nāvē, manu rīcību var dēvēt par labu un taisnīgu, vai arī tā tāpat ir otra cilvēka� nekrietna nodevība?

Nedaudz apmulsis, paraustīju plecus. Es līdz �ai dienai ne uz vienu no �iem jautājumiem atbildi nezinu. Vismaz tādu, ko tūlīt nevarētu apstrīdēt.

Ar pateicību pieņēmis dokumentu kaudzīti, es Valērijai pa�jautāju: - Kur un kā jūs tos dabūjāt?

Atbilde pirmajā mirklī �ķita pārsteidzo�a, lai gan nekā īpa�a tur nebija. Biju dzirdējis desmitiem citu vēl neticamāku dzīves situāciju atstāstījumu.

�Osvalds ir mans dēls no otrās laulības, � Valērija paskaid�roja. � Pirms daudziem gadiem viņ� apprecēja Vitolda P ran- cāna meitu Unu Bangu. Un tad, kad viņi savu laulību �ķīra, Osvalds, kaut ko meklēdams, Vitolda kabinetā pēk�ņi uzgāja slēptuvi, kur viņ� �os dokumentus glabāja. Acīmredzot viņam bija �ēl no tiem �ķirties. Arī es tos nevienam nevēlējos rādīt un �o Vitolda Prancāna noslēpumu gribēju aiznest sev līdzi kapā. Ta�u, ja viņ�, Navarska kungs, jums nebūtu tik liekulīgi uzbru�cis, jūs apsūdzot nacionālo partizānu nomelno�anā, ja pats savā laikā nebūtu zemiski nodevis un nāvē aizraidījis veselu nacio�nālo partizānu grupu� Galu galā katrai liekulībai, nelietībai un ļaunumam ir sava robe�a�

-Es jums pateicos, kundze, � klusi sacīju, pieceļos un gāju prom. � Ps vēl nezinu, ko ar �iem dokumentiem iesāk�u. Var�būt, tāpat kā jūs, ilgi �aubī�os, vai to publicē�ana vai paziņo��ana sabiedrībai kādā citā veidā atkal kādu nepamudinās manu rīcību uzskatīt par tie�u ļaunuma izpausmi�

1 eik�u atklāti - saņemot Vitolda Prancāna noziedzīgās dar�bības atmaskojo�us dokumentus, es pēk�ņi biju nonācis smagā, no vispārpieņemtās morāles viedokļa ļoti sare�ģītā konflikta situ�ācijā pats ar sevi.

Ko man darīt?! domās kliedzu. Joprojām turēties pie savas dzel�ainās pārliecības nevienam nedarīt neko ļaunu vai tomēr darīt visu, lai �o liekuli, �o glumo konfornustu un prasto slep�kavu Vitoldu Prancānu beidzot atmaskotu un nodotu tiesai. Vai arī glu�i tāpat kā Prancānam vai Valērijai Gabrānei atmasko�jo�os dokumentus kaut kur dziļi noslēpt un nevienam nerādīt? Varbūt lai viss paliek tā, kā ir? Gan Valērija, gan Vitolds ir jau veci cilvēki, savu mū�u nodzīvoju�i, un ko tur vairs rakņāties �o cilvēku tālajā pagātnē? Ko slavēt, ko nosodīt? 1 ā bija viņu vienreizīgā dzīve, un, vēsturisko apstākļu spiesti, viņi to centās nodzīvot tā, lai pēc iespējas mazāk justu sāpes un paliktu dzīvi. Viss it kā vienkār�i un saprotami. Un tomēr te noteikti būtu jāsauc palīgā kaut kāda izpratne par morāles un varbūt pat reli�ģiskām vērtībām. Gribot negribot visu laiku galvā jaucas un de�dzina smadzenes viens it kā ļoti vienkār�s, ta�u patiesībā mūsu morāles, ētikas, reliģiskās un politiskās pārliecības un galu galā arī jebkura indivīda esības pamatjautājums - vai cilvēks savu dzīvību drīkst glābt uz citu cilvēku dzīvības rēķina? Vai viņ� drīkst glābt savu dzīvi, apzināti izpostot citu cilvēku dzīvi ? Vai cilvēks drīkst bez barga soda savas dzīvības atsvaram likt citu cilvēku dzīvību? Savas dzīves laikā iznīcināt citu cilvēku dzīvi?

Lūk, vēl viens mūsu �odienas pa�ķidrās morāles pamatjau�tājums � SODS! Un kam ir tiesības spriest tiesu cilvēkam, kas nav vēlējies mirt varmācīgā nāvē, bet ar viņam tobrīd vien pieejamiem līdzekļiem centies savu dzīvību saglabāt? Un vai vienmēr �āda aesa var būt absolūti taisnīga? Un beigu beigās � kādam tad vajadzētu būt �im it kā taisnīgajam sodam? Vai atkal cilvēka dzīvības cenā?!

Es negribēju būt Vitolda Prancāna tiesnesis. Lai gan tādi cilvēki man kā fiziski, tā morāli riebās, es viņu gribēju likt mierā. Centos nedomāt par to, kas tādā gadījumā notiks ar manu līdz��inējo izpratni par taisnīgumu. Par nepiedo�anu � vai cilvēks man ir sve�s vai draugs. Par atriebību kā Dieva un cilvēka mo�rālās pārliecības ieroci ļaunuma iznīcinā�anai.

Ps par to visu tobrīd vēl negribēju lauzīt galvu. Negribēju neko darīt. Dokumentus iel iku grāmatplaukta un turpināju strā�dāt savu ikdienas darbu. Ta�u tad kādu dienu man piezvanīja Osvalds un paziņoja, ka negaidīti viņus uzmekl ējis Vitolds Prancāns. Acīmredzot tikai tagad atklājis, ka dokumenti pazu�du�i, un uzreiz nodomājis vai pat sapratis, ka tos varēja izzagt vienīgi vai nu viņ� (Osvalds), vai pa�a meita Una Banga. Lū�dzies un draudējis, līdz pārskaities pateicis, ka varot Osvaldu un Valēriju pat nogalināt. Un, ja ne viņ�, tad to pēc viņa lūguma izdarī�ot citi.

������ Vai jūs, Leon Navarski, �ai lietā tomēr nevarētu kaut ko darīt un mūs pasargāt no viņa iespējamās atriebības?

Es to varēju. Protams. Kāpēc gan ne? Manī atkal ar dedzi�no�u sāpi spēji uzliesmoja pierastā taisnīguma izjūta un pastā�vīgā vēlē�anās nosodīt ļaunumu - kā es to pratu un spēju.

1 āpēc vakar, paņēmis līdzi manā rīcībā eso�os dokumentus, aizbraucu līdz Saules ielai un piezvanīju pie Vitolda Prancāna dzīvokļa durvīm. Pēc neilga laika aiz tām apklusa �ļūco�i soļi.

�Kas tur ir? � jautāja nedaudz �ļupsto�a vīrie�a balss.

������ Seit no pasta, � sacīju. � Jums atnākusi ierakstīta vēstule un ir jāparakstās.

Pēc neliela pārdomu brī�a vispirms tika pagriezta viena atslēga, tad - otra, vēl skaļi no�vadzēja ķēde, un durvis atvērās. Manā priek�ā stāvēja vidēja auguma plikgalvains, acīmredzami vecs vīrietis un ziņkāri skatījās uz mani.

-�� Kas lā par vēstuli? - viņ� painteresējās.

-������� Vai jūs esat Vitolds Prancāns? - savukārt painteresē�jos es.

-�� Protams, - viņ� atbildēja.

-������� Atļaujiet leii�J�., - es teicu. - Man nekādas vēstules nav. Vienkār�i jāaprunājas.

Vitolds apmulsis tā kā grasījās durvis atkal aizvērt, bet es viņu atgrūdu sāņus, iegāju, aizslēdzu durvis, aizliku priek�ā ķēdi un satvēru viņu aiz rokas.

-�� Vai bez jums mājās atrodas vēl kāds? - prasīju.

Vitolds nobijies neatbildēja.

Tātad neviena cita dzīvoklī nav, apmierināts nodomāju un pa diezgan garu gaiteni dro�i gāju uz. tā galā redzamo istabu. Dur�vis stāvēja vaļā, un es uzreiz pieļāvu, ka tur, iespējams, atrodas viņa kabinets. Tā arī bija.

-������� Nāciet, nāciet! � es pavēlo�ā balsī aicināju. - Saruna būs nopietna un gara!

Vitolds tūlīt aiz manis ienāca kabinetā un smagnēji apsēdās pie rakstāmgalda. Uz tā stāvēja vairākas grāmatas, da�i papīri, avīze, vecmodīga koka tintnīca ar iemontētu pulksteni�un neliela vāzīte ar puķēm.

-������� Kas jūs tāds esat? - Vitolds nu jau biju�ā prokurora balsī jautāja. - �ķiet, es jūs kaut kur jau esmu redzējis.

-Tā ir, Prancāna kungs, - es sacīju. � Jūsu vecumā tas īr raksturīgi. Bie�i aizmirstas neseni notikumi, ta�u, jo tālāk atmiņa iesniedzas pagātnē, jo skaidrāk tie kļūst saredzami. I as mums abiem nāks j>ar labu. Tie�i par jūsu pagātni mums arī iznāks vairāk runāt.

-������� A! - Vitolds atkal lā kā sabijies iesaucās un ar labo roku vairākas reizes noglāstīja kailo galvvirsu. � Jūs esat tas �urnā�lists� Paga, paga� Leons Navarskis, ja?

-�������� I ie�i tā, - es apliecino�i pamāju ar galvu. - Mēs pirms gada tikāmies tiesā, kur jūs mani ar pārspīlētu patosu apsūdzē�jāt nacionālo partizānu nomelno�anā.

-������� Vai tagad jūs esat ieradies, lai man to pārmestu? � Vitolds pārsteigts jautāja.

�Nē, Prancāna kungs, � atbildēju. � Es neko jums pārmest netaisos. Esmu atnācis jūs apsūdzēt!

� Par ko?! � Vitolds iesaucās. � Vai man nebija taisnība? Vai mani pārmetumi bija nepatiesi?

� Par to �oreiz nerunāsim, � es teicu. � Ir daudz smagākas lietas. Lai gan mazliet varam pieskarties arī �ai tēmai. Gan jūs, gan biju�ie me�abrāļi visāda veida publikācijās mūsu presē runā līkai par saviem "varoņdarbiem", ta�u neviens vēsturnieks, ieskaitot pat Henriju Strodu, ko personīgi augsti vērtēju un cienu, nav pateicis ne pu�plēsta vārda par to, kādas neaprak�stāmas cie�anas, daudzu jo daudzu nevainīgu cilvēku nāvi, sim�tiem izpostītu ģimeņu dzīvi un galu galā arī 1949. gada izsū�tī�anu stiprā mērā veicināja tie�i �o pēckara partizānu varmācīgā darbība. Nedomāju, ka visi viņu vadoņi bija tik stulbi, lai neap�jēgtu �ī partizānu kara absolūto bezjēdzīgumu. Neviena parti�zānu karadarbība, varbūt izņemot vienīgi Kubu, nekad un ne�kur nav spējusi uzvarēt valsti un mainīt tas sabiedriski politisko iekārtu. Kur nu vēl toreiz tik vareno PSRS! I āpēc es pret to iebilstu. Es neaplaudēju un par mūsu toreizējo partizānu dar�bību ne mazākā mērā nesajūsminos. Arī jūs, Prancāna kungs, ta�u neesat galīgi aprobe�ots! Jūs visu saprotat. Es zinu, patie�sība nevienam nepatīk. Ne biju�ajiem komunistiem, ne �odienas nacionālistiem. Tad kādēļ jūs man tik sparīgi brukāt virsū, apsūdzot nacionālo partizānu darbības nomelno�anā, ja skaidri zinājāt, ka taisnība tomēr ir manā jjusē?

Vitolds Prancāns uzreiz neatbild ēja. Vi ņ� drūmi klusēja. Pieļāvu � viņ� pat nenojau�, ka es par viņu zinu daudz vairāk, nekā viņ� spēj iedomāties.

�Man tā vajadzēja darīt, - beidzot Vitolds klusi, bet ap�ņēmīgi pateica.

� Dro�i vien, � es teicu. � Vajadzēja! I a�u tā nebija jūsu pārliecība! Jums vienkār�i vajadzēja, pielāgojoties �odien sa�biedrībā valdo�ajam noskaņojumam un ideoloģiskajai atmosfē�rai, kārtējo reizi nodemonstrēt savu liekulīgo nacionālās pārlie�cības masku! Un ne tikai! Jūs, Prancāna kungs, 110 kaut kā ļoti baidāties!

Ar ļoti aukstu, cie�u skatienu mani da�us brī�us uzmanīgi vē�rojis, Vitolds sacīja: � Man nav no kā baidīties. 1 as, ka es padomju laikā strādāju par prokuratūras izmeklētāju� I as nav nekas nosodāms. No tā man nav jābaidās! �odien mūsu valsts varas virsotnē ir daudzi cilvēki, kuri padomju laikā ieņēma nesalīdzināmi nozīmīgākus amatus!

� Patie�ām, � es piekritu. � Jūsu biju�ais amats der visām va�rām, bet ne par to es gribu runāt. Ps vēlreiz gribu atgādināt par jūsu bailēm! 1ās nav radīju�as pēdējā laika pārmaiņas mūsu valstī. Bailes, varbūt tās ir pat patoloģiskas, tika radītas un kā asas naglas iedzītas jūsu smadzenēs jau daudz agrāk! 1 ad, kad jūs vēl bijāt jauneklis, � 1941. gada jūnijā tikāt arestēts un pirmo reizi nonācāt �ekas izmeklētāju rokās�

�Pie viņiem nonāca daudzi, - Vitolds apmulsis nomurmi�nāja.

�1 oreizējā nonāk�ana �ekas nagos jums ne vienreiz vien ir bijusi laba kārts. Gandrīz vai trumpja dūzis! Jūs ar to duramu spēlē pārliecino�i vinnējāt vācu laikā, sevi iztēlodams par pa�domju varas mocekli. Ar to jūs cen�aties spēlēt arī �odien. Bet, par lielu sarūgtinājumu, Prancāna kungs, �oreiz jums nāksies zaudēt. Nevar bezgalīgi ilgi spēlēt ar fal�ām kārtīm.

�Kāpēc fal�ām? � Vitolds pacēla balsi. � Vai tad mani 194 I. gada jūnijā �eka nearestēja? Nespīdzināja? Nepazemoja un nedraudēja no�aut?

- Neviens to neapstrīd, � es teicu. � 1 ā viss patie�ām arī bija. Ta�u es nezinu� Vai jums �odien neviens nav pajautājis, kā jūs dzīvs un vesels no �ekas atkal izkļuvāt brīvībā?

�Kāpēc ne? Jautāja! Interesējās gan vācu laikā, gan �odien!

�Kād us skaidrojumus sniedzāt?

Vitolds vēlreiz mani apveltīja ar ledusaukstu skatienu, tad dusmīgi uzbrēca: � Kas tev par dalu? Ko lien inanā pagātnē? Ko tu gribi panākt?

������� Ja atklāti, Prancān, tad man dziļi riebjas tādi cilvēki kā tu, � es atbildēju. � Un gribu panākt� Neko daudz. 1 ikai pa�tiesību. �odien kā utis savairojies tik daudz liekuļu, tik daudz cīnītāju pret padomju varu, tik daudz pārliecinātu nacionālistu, lai gan vēl pirms divpadsmit gadiem tie pa�i pilnā rīklē sludi�nāja un aizstāvēja komunistiskās partijas ideoloģiju! Es viņus pārāk nenosodu. Man viņi vienkār�i nepatīk. Bet kas attiecas uz tevi, Prancān� Ar tevi ir daudz bēdīgāk. Daudz riebīgāki I u esi ne tikai liekulis, konformists, kur� kā lunkans zutis pielāgojas visām varām, bet uz tavas sirdsapziņas ir daudz smagāki grēki!

�Kādi grēki?! � Vitolds iekliedzās.

� I u pats par tiem zini labāk nekā es!

� 1 ad saki atklāti � ko tu zini?

�Daudz, � es atbildēju. � Varētu pat teikt � gandrīz visu.

�Kā tu to esi uzzinājis?

�Esmu �urnālists, � paskaidroju. � Tā ir tāda profesija�

������� Cilvēkiem sagādāt tikai nepatik�anas! � Vitolds mani pār�trauca. � Visur bāzt savu degunu un rakņāties cilvēku dzīves mēslos�

�� 1 ā ir, Prancān! - es piekritu. - I u to pareizi pateici! Da��reiz mums nākas rakņāties tādos sūdos� Arī tavs mū�s, Vitold, ir tikai viena pamatīga mēslu �upa! Un tā nejauki smird! No tās kaut kā ir jātiek vaļā. Bet kā? Io mēs tūlīt ap�spriedīsim.

� Neko es ar tevi negribu apspriest! � Vitolds iesaucās. � Piecelies un lasies prom! Neko tu nevari pierādīt! Nekādu grēku man nav! Un neviens neko nepierādīs! Esmu tīrs! Es savā laikā kādā nacionālo partizānu grupā vairākus gadus ar ieroci rokās esmu cīnījies pret Latvijas okupantiem! Mani tūlīt pat izvirzīs apbalvo�anai ar Triju Zvaig�ņu ordeni! Es gandrīz vai katru dienu masu medijos uzstājos ar aicinājumu mūsu sa�biedrībai kļūt pa�apzinīgākai, nacionāli domājo�ākai, nesalīdzi�nāmi patriotiskākai� Bet te atnāk viens noplucis �urnālistiņ� un grib mani nomelnot! �anta�ēt! Bet tas, Navarski, neies cauri! Vienreiz tu jau norāvies! Vai gribi vēlreiz nonākt tiesas priek�ā par latvie�u patriota goda un cieņas aizskārumu? 1 ur- klāt vēl par apvaino�anu smagos noziegumos, kurus nekad ne�esmu izdarījis!

������� Aizveries! � es viņam asi uzkliedzu. � Un ar mani, lūdzu, pacenties runāt mazliet laipnāk! 1 u laikam nemaz tā īsti vēl neapjēdz, cik dziļā bedrē esi iekritis. Stipri �aubos, vai tu no tās jelkad spēsi izrāpties.

������ 1 u mani nebaidi! � Vitolds bargā balsī brīdināja. � Esmu ticis laukā no vēl lielākiem sūdiem! Vienmēr esmu bijis uzva�rētājs un uzvarē�u arī �oreiz!

����� Diez vai, Vitold, � es lēnīgi pakratīju galvu un, neprasot atļauju, aizsmēķēju cigareti. - Man rokās ir daudz spēcīgāki trumpji.

���������� Kādi? � Vitolds tūlīt ziņkāri vaicāja.

-Tu nupat pats sevi iegāzi! � es teicu. - Par kād lem smagiem noziegumiem, mani atkal baidīdams ar tiesu, tu pirmīt runāji? Ps nekādus konkrētus tavus noziegumus vēl neesmu mi�nējis!

Vitolds spēji samulsa, atvēra rakstāmgalda atvilktni, ar trī�co�u roku no tās izņēma zāļu paciņu un iemeta mutē rozā tab- letīti.

���������� Vai mokies ar paaugstinātu asinsspiedienu?

����� Tā ir, � Vitolds apliecināja. � Zemāk par simt astoņdesmit nekritas.

���������� Vai ar savu sirdsapziņu nemokies? � es prasīju.

Vitolds, zemu noliecis galvu, ilgi klusēja. 1 ad to pacēla un

vēlreiz man cie�i ieskatījās acīs. Tikai �oreiz skatiens vairs ne�bija auksts. Uz mani skatījās acīmredzami nobijies cilvēks.

����� Leon Navarski, � viņ� noguru�ā balsī sacīja. � Ps zinu � tāda tipa �urnālisti kā tu visi ir nelie�i! Klāj vaļā � kādas kārtis tev ir? Un spēlēsim atkl ātu spēli!

����� Lai notiek! - es piekritu. - Atkārtoju vēlreiz � es par tavu pagātni zinu ja ne glu�i visu, tad ļoti daudz. Visus tavus no�ziegumus.

Vitolds, brīdi klusējis, indīgi pasmīnēja.

������ Kas vispār ir noziegums? � viņ� kā mazs bērns jautāja. � Tu to zini?

����� Prancān! � es asi teicu. � Lūdzu, nesāksim filozofisku dis�putu par tēmu, par ku ru var strīdēties gadsimtiem ilgi! Runāsim konkrēti! Vai vēl atceries, kāda tev bija saruna ar Vai sls dro��ības ministru Alfonu Noviku 1941. gada 7. jūnijā?

Vitolds Prancāns pēk�ņi spēji saguma, pievēra acis, ar abām rokām satvēra galvu, pēc tam sāka lēni masēt deniņus un izska�tījās nelaimīgs.

�Kā tu zini, ka �āda saruna ir notikusi? � viņ� prasīja. � Vai tie�ām būsi sameklējis Valēriju Gabrāni un viņa tev visu izstās�tījusi?

�Ne es, � atbildēju. � Viņa sameklēja mani.

�Kāpēc?

�Nemāku pateikt. 1 a�u acīmredzot viņas sirdī tu neko gai�u neesi atstājis, lurklāt� Iu jau pats zini. Ir noziegumi, kurus cilvēki atceras un nekad nepiedod. I avas rokas mirkst asinīs! 1 ava dvēsele ir aptraipīta ar daudziem nodotiem cilvēkiem! 1 avs prāts ir bezcerīgi samaitāts ar cen�anos savu dzīvi piemē�rot jebkurai varai! Nav noliedzams � tas tev ir veiksmīgi izdevies. 1 a�u par citu cilvē ku dzīvības cenu kalpot tik baismī�gai iestādei, kāda bija Staļina laika �eka� Atvaino, Prancān, tas ir zemiski. 1 as vispār nav cilvēka cienīgi.

Vitolds beidza masēt deniņus, varbūt iedarbojās arī zāles, bet viņ� pēk�ņi kļuva mierīgs, pat tāds kā apmierināts.

�� Tev tagad ir viegli runāt, � viņ� teica. � I cv nekādas bries�mas nedraud. Neviens tevi netaisās spīdzināt. Negatavojas nogalināt. Bet diez ko tu pats darītu, ja tai laikā stāvētu Sumska vai Novika kabinetā un viņ� tev pateiktu, ka rīt tiksi no�auts?

�Nezinu, ko es tad domātu vai darītu, � godīgi atzinos. � Nemaz nav izslēgts, ka bailēs no nāves arī es būtu rīkojies glu�i kā tu. I a�u es tur nestāvēju. Man nebija jāizdara �ī izvēle. To vajadzēja darīt tev! Un jāatzīst � tu izvēlējies ne labāko va�riantu.

�Muļķības! - Vitolds atmeta ar roku. - Citu variantu nemaz nebija! Vai nu nāve, vai kalpo�ana �ekai! Vai cilvēkiem no tā būtu kāds labums, ja es toreiz atteiktos un tiktu no�auts?

�Prancān� � es lēnīgi sacīju. � Kāds cilvēkiem labums no tā, ka saglabāji dzīvību un dzīvo joprojām?

������� Ja tu tagad līdz ar citiem raudi par bojā aizgāju�ajiem� Jā, raudāt ir vērts, es neko nesaku. 1 a�u vai mana dzīvība un dzīve tobrīd neko nebija vērta?! It sevi�ķi, ja vērtējumu noteica�

Noviks un es pats. Viņa acīs, protams, mana dzīvība nebija ne kapeikas vērta. Bet es savu dzīvību tomēr tik lēti nevērtēju! 1 o- reiz man vispār nekā dārgāka nebija! Arī Valērijai! i āpēc jau viņa visus nodeva, to skaitā arī mani. Bet es tomēr nekļuvu par necilvēku. Es viņai izglābu dzīvību un mīlēju. Viss toreiz bija sare�ģīti un ārkārtīgi vienkār�i. �odien tādiem bra�uļiem kā tu ir viegli runāt uri bez jebkādām pārdomām raut mani pie karātavām! 1 āpēc ka pa�i nekad neesat drebēju�i nāves bailēs un apjēgu�i, cik dzīvība da�reiz var būt lēta un nenovērtējami dārga�

Vitolds apklusa. Arī es neko vairāk viņam nevēlējos pārmest. Izzuda naids un pretīgums. Manā priek�ā sēdēja vecs, dzīves salauzts cilvēks, kur� tie�i �ai mir klī loti no�ēlo, ka toreiz �ekā nav spējis nesalauzts, ar paceltu galvu nostāties pie no�au�anas kameras sienas� Un ja viņ�, tāpat kā daudzi citi, kop� Atmo�das sākuma būtu dzīvojis klusi un mierīgi, nebūtu atkal mēģinājis pielāgoties jaunajiem apstākļiem� Ja nebūtu drau�dējis Valērijai� Ja toreiz nebūtu Baltezera vasarnīcas dārzā �āvis cilvēkus� Ja nebūtu nogalinājis Gunas māti, bet jauno meiteni padarījis aklu� Ja nebūtu nodevis nacionālo partizānu grupu, kurā bija arī mākslinieces Aritas vectēvs lālis Grīns� Ja tagad nebūtu tēlojis baigo nacionālistu un pirms gada mani apsūdzējis nodarījumā, ko nebiju veicis�

Viss varēja būt citādi. Vispār � vienmēr viss var būt citādi � labāk vai sliktāk. Tas atkarīgs vienīgi no cenas, kādu mēs esam ar mieru maksāt par tādu vai citādu savu rīcību.

� Bet� � Vitolds pēk�ņi tā kā pamodās un gandrīz vai lai�mīgi pasmaidīja. � Ja tev kabatā nav diktofona, mūsu saruna nav neko vērta! kas, ko es tev nupat pateicu, nav nekāds pie�rādījums! Vēl nevērtīgāks var būt tas, ko tev ir stāstījusi Valē�rija! Pupu mizas! tuk�a pļāpā�ana! Ja tu gribi mani saukt pie valsts vai sabiedrības tiesas� Ir jābūt neapstrīdamiem pierā�dījumiem! tev tādi ir?

� Ir, Prancān, ir! � es atbildēju. - Ps skaidri nezinu, ta�u pieļauju, ka 1991. gada 21. augusta rītā, kad jau Valsts dro�ības komitejā kļuva skaidrs, ka Maskavas pu�s ir izgāzies, tev piezvanīja kāds draugs un pateica � ātri drāz �urp un paņem savu dosjē! tu tā arī izdarīji. Paņēmi un atnesi mājās. Es ilgi domāju � kāpēc tu visus tos papīrus �'ar savu parakstu apstip�rināto zvērestu uzticīgi kalpot �ekai, savu segvārdu Students, savu atskaiti par Pudāna bandas iznīcinā�anu, visus Valsts dro��ības komitejas tev izsniegtos Goda rakstus un citus apbalvo�jumus� Kāpēc tu to visu neiznīcināji? Nesadedzināji, bet noslēpi un tik ilgus gadus glabāji?

-Vai tie papīri tagad ir pie tevis? � Vitolds ar sausu muti jautāja.

Piekrīto�i pamāju un pasniedzu viņa dosjē.

Vitolds ar drebo�ām rokām to paņēma un atkal, kā man �ķita, laimīgi pasmaidīja.

-Tu prasi, kāpēc es tos glabaju? � viņ� vaicaja. � Kāpēc, gan ne?�tā ta�u ir mana jaunība� Liela daļa no manas dzīves. Tu no tās spētu atsacīties?

�Nezinu, � paraustīju plecus. � Kāda nu kuram tā dzīve�

����� Dro�i vien no visiem �iem papīriem esi noņēmis kopijas? � viņ� painteresējās.

-Tā ir, - es apliecinaju. - Kopijas ir tev. Oriģināli ir pie manis.

����� Ko ar tiem domā darīt? � Vitolds prasīja. � Jau rīt nesīsi uz totalitāro re�īmu noziegumu izmeklē�anas prokuratūru?

- Es vēl neko neesmu izlēmis, � sacīju. � Varbūt jā, var�būt ne.

-Kas tev varētu kalpot par iemeslu� ja ne?

������ Nezinu, � atkal paraustīju plecus. � Varbūt iespējamie sirdsapziņas pārmetumi. Kā nekā tu �odien esi sabiedrībā pa�zīstams cilvēks. Jau vecs. Es tavu vēr�anos tiesā pret mani, kā saka, daudz neņemu galvā. Bet ko mēs teiksim tām nokauto cil�vēku dvēselēm, kuras tavas vainas dēļ pa�laik klīst starp dzīva�jiem un kliedz pēc atmaksas un taisnīga soda?

Vitolds, zemu noliecis galvu, ilgi klusēja. Tad, par kaut ko beidzot iz�ķīries, strauji piecēlās.

����� Es viņiem lūg�u piedo�anu, � viņ� klusi sacīja, paņēma apkaunojo�o dosjē, atbīdīja grāmatplauktu un nolika to

acīmredzot iepriek�ējā slēptuvē. 1 ad atgriezās pie rakstām�galda, atvilka vienu no daudzajām atvilktnēm, un pēk�ņi vecā vīra rokā atradās viņa personīgais ierocis � Makarova pistole. Nolaidis dro�inātāju, viņ� to pavērsa pret mani.

�Es tevi tūlīt no�au�u, � viņ� teica, un es ievēroju, ka �oreiz viņa roka netrīc.

Dīvaini, bet nekādas lielās bailes nejutu, lai gan zināju, ka Vitolds Prancāns patie�ām to var arī izdarīt. 1 as, ko es izjutu, drīzāk bija sāpīgas skumjas.

Redz, veco zēn, kā vienmēr iznāk, es rūgti domāju, ja tik spa�rīgi cīnies par taisnību, par katru vārīti centies noskaidrot patiesību vai kādu nodot valsts vai morālai tiesai. Neviens no mums nav balts. Tīrs. Un absolūti nevainīgs. Vienmēr par sa�viem sliktajiem darbiem agrāk vai vēlāk saņemsim sodu. Ps nekādā gadījumā negribēju atkal filozofiski prātot, vai to, ko es izdarīju, atnākdams �urp un atmaskodams Vitolda Prancāna patieso būtību un viņa ļaunuma pilno pagātni, var vērtēt kā labu vai sliktu darbu. Vai man un mums visiem ir tiesības nosodīt cilvēku, kur� gribēja tik vien kā palikt dzīvs? Protams, tiesības ir, ja atceramies to cenu, kāda viņam par to tika piedāvāta. Bet cena bija augsta � citu cilvēku dzīvība, citu cilvēku sadragāti mū�i. Ja vispār uz �īs pasaules kaut kāda taisnība pastāv, tad Vitolds Prancāns neap�aubāmi ir pelnījis sodu. Un varbūt arī es � bez vainas vainīgais. Kāda velna pēc man visu to vajadzēja darīt? Vai tagad mierīgs nevarēju sēdēt krogā, dzert labu alko�holu un laiku pavadīt kopā ar jauku sievieti? Bet nē, es atrodos sve�a cilvēka dzīvoklī un skatos pret sevi pavērstā pistoles stobrā.

-Vai tu izjuti bail es? � Vitolds vaicaja.

Apliecino�i pamāju ar galvu.

�Nē, ne vienkār�i bailes! - Vitolds uzkliedza. � Vai tu izjūti nāves bailes?

-Jā, Prancān, - es klusi atbildēju. - Man ir bail.

�Dzīvot gribi?

�Protams, gribu.

�Redzi, Navarski, arī es toreiz gribēju dzīvot un nevēlējos, lai mani ne�ēlīgi sakropļo un bez kādas vainas nokauj, kā

lopkautuvē nokauj lopus! Es biju cilvēks. Jauns un vesels. Tu mani saproti?

-�� Jā, Vitold, - es atbildēju. � Es tevi saprotu.

-Tu vari man piedot?

-Es varu, - sacīju, - bet ka bus ar tiem, kuri sen jau ir de�besīs?

����� Varbūt arī viņi man piedos, � Vitolds teica un negaidīti pielika pistoles stobru pie saviem deniņiem. - Tūlīt aizie�u pie viniem, nokritī�u uz ceļiem un lūg�u piedo�anu. Varbūt�

Vitolds apsēdās, smagi un kaut kā gari nopūtās, un jau nākamajā mirklī atskanēja �āviens�

Es viņam netuvojos. Vēl da�as minūtes, redzēta satriekts, stā�vēju kā sastindzis, tad pagriezos un nesteidzoties devos uz dzīvokļa izeju.

Beigas

Rīga, 2002. g.

janvāris�oktobris