Egils Lukjanskis

Dzīve vienam mirklim

.

Egils Lukjanskis

Krietni saguris, nesteidzoties piegāju pie neliela sienas plaukta un trīco�ām rokām paņēmu starp grāmatām no�liktu skaistas sievietes fotogrāfiju. Viņas gandrīz vai kla�siskais sengrieķu dievietes izskats un neparasti lielās acis raudzījās uz manu smagās paģirās izmocīto seju un it kā pārsteigtas jautāja:

"Hari, veco zēn, kas ar tevi notiek?!"

Smagi nopūtos un ar pirkstu galiem viegli pieskāros sie�vietes attēlam, maigi noglāstot viņas līdz pleciem garos, ogļu melnos matus un gai�o pieri.

Paldies, Anna, ka tas, kā man �ai dzīvē iet, tevi vēl inte�resē, ta�u� Atklāti sakot, man iet slikti. Pie tā jau esmu tā kā pieradis, bet drīz ies vēl bēdīgāk un tas tomēr pamatīgi satrauc.

Sieviete fotogrāfijā tikko manāmi pasmaidīja tā skumji

jo skumji.

"Kas par vainu, Harald?"

�au�alīgas paģiras, domās atbildēju. Vajadzētu iet salāpī�ties, ta�u nav par ko. Kabatas tuk�as. Un vispār� Arī veselī�ba krietni �upā. Nepiecie�ama sirds operācija, varbūt pat tās pārstādī�ana. Mans vecais draugs dakteris Oļģerts tev vēl vajadzētu viņu atcerēties gatavs �o operāciju veikt. Un ja man būtu vismaz divdesmit tūksto�i� Tas neesot daudz.

Paldies, viņam atbildēju. Rīt sāk�u krāt.

Ta�u �odien nespēju nopirkt pat pudeli alus, kur nu vēl cilvēka sirdi� Tā ka, dārgā, diez kas nav. Ja tu toreiz nebūtu mani patriekusi, daudz kas manā dzīvē būtu citādi un, gri�bas ticēt, arī labāk. Bet tu aizgāji, un man uzreiz kļuva slikti. Da�as dienas pēc tam nostājos uz dzelzceļa sliedēm netālu no Ciekurkalna stacijas un, mazliet pievēris acis, skatījos, kā man milzīgā ātrumā drā�as virsū gar� vilciena sastāvs. Ta�u pēdējā mirklī, kad jau sajutu no lokomotīves nāko�o siltumu un eļļas smaku, nolēcu no sliedēm, dzirdēju, kā ma�īnists pārskaities rupji lamājas, ta�u pēk�ņi jutos apmierināts. Un kāpēc gan ne? Kāds gan es būtu izskatījies, samalts sīksīkos gabaliņos zem smagsvara vilciena riteņiem? Vismaz toreiz, atceries, mīļā, biju glīts vīrietis un daudzas sievietes manis dēļ tikai lieki būtu raudāju�as.

Jau nākamajā dienā izvēlējos daudz labāku un pilnīgi dro��u patiesībā visdro�āko un savā ziņā arī interesantāko pa��nāvības veidu vienkār�i turpināt dzīvot. Tas, Anna, ir ar garantiju. Inde var neiedarboties, striķis pārtrūkt, ma�īnists vai �oferis laikus nobremzēt, bet dzīvot tas ir tikpat dro�i, kā glabāt naudu valsts bankas pagrabā. Neviens tās tērauda durvis neuzlauzīs, un neviens no mums dzīvs nepaliks�

Bet, Anna, kur tu man toreiz pazudi? Tu nomiri, aizgāji pie tā nolādētā Viļa Ūdra vai vienkār�i izgaisi, kā rīta agru�mā pirmajos saules staros izgaist naktī radusies migla?

Ta�u varbūt tu nemaz neesi mirusi, nekur neesi pazudusi, bet visu laiku tepat vien atradusies starp manām grāmatām un skumji vērojusi, kā es te pamazām grimstu?

Jā, kauns atzīties, bet esmu dziļā purvā. Jau sen vairs neko nerakstu, mani slavas gadi pagāju�i, popularitātes spo��ums izgaisis, neviens mani vairs neatceras, nepiemin, es it kā nemaz vairs neesmu, un jau vairākus gadus, prasti sakot, vienkār�i veģetēju. Mans īres parāds mājas īpa�niekam jau

Ar trīco�ām rokām paņēmu starp grāmatām noliktu

skaistas sievietes fotogrāfiju.

sasniedzis turpat vai tūksto� latus, un, ja trīs mēne�u laikā �o parādu nenokārto�u, viņ� mani iesūdzē�ot tiesā, pēc tam ieradīsies bargs tiesas izpildītājs ar spo�u policijas eskortu, visas manas mēbeles, mantas un grāmatas tiks izsviestas pagalmā, bet pats varē�u iet nak�ņot zem tilta, nakts pat�versmē vai atkal nostāties uz dzelzceļa sliedēm un pēdējā mirklī nekur vairs nebēgt lai jau reiz, galu galā, viss arī beidzas�

Varbūt nemaz citu likteni neesmu pelnījis?

Iespējams, ta�u ne jau tāpēc, ka biju slinks vai slikts. Vis�ticamāk tādēļ, ka biju vāj�. Zini, Anna, mīlestība, lai cik tas arī būtu skumji, vēl nevienu stiprāku nav darījusi, bet tad, kad tu tik pēk�ņi, domādama mani slepkavu, atraidīji, es vienkār�i salūzu. Vīrie�i tā nedrīkst darīt. īsts vīrietis da��reiz mīlestības dēļ var arī paraudāt, kāpēc gan ne, ta�u viņ� nekad nedrīkst izrādīt vājumu un ne apkārtējiem cilvēkiem, ne pasaulei atklāt, ka viņam �ī mīlestība bijusi tik ārkārtī�gi nozīmīga un svarīga, ka tūlīt var nostāties ejo�a vilciena priek�ā un gaidīt, kad lokomotīves trieciens atbrīvos no vi�sām problēmām un zaudējuma sāpēm.

No�ēlojami, bet viņ� nebūs bijis tik garīgi stiprs, lai spē�tu izciest dzīvi kā sodu. Pelnītu, nepelnītu vienalga, viņ� būs gļēvulīgi bēdzis, un tas neko labu par viņu cilvēkiem ne�stāstīs.

Es, kā baidīdamies fotogrāfijā redzamajai sievietei atkal nodarīt pāri, saudzīgi to noliku iepriek�ējā vietā, tad pagrie�zos un lēnām aizgāju uz virtuvi. Patie�ām, visas pudeles izrā�dījās tuk�as un mirkli vēlāk vienkār�i padzēros krāna ūdeni. Uzreiz kļuva tā kā vieglāk, un es atgriezos dzīvokļa lielajā is�tabā. Drūms un saguris nostājos pie loga, skatījos, kā turpat netālu kupliem ķekariem zied krā�ņs ceriņkrūms un pēk�ņi neparasti skaudri apzinājos gan savu diezgan �ausmino�o veselības stāvokli, gan pa�reizējo garīgo niecību. Tas sāpi�nāja vēl stiprāk, ja atcerējos, ka sava mū�a lielāko daļu biju pavadījis kā garīgi un fiziski spēcīgs cilvēks. Turklāt vēl kā vīrietis, kas nekad nepazina naudas trūkumu.

Bet kas tagad ubaga tarba kaklā?!

Dzīves lielākais sapnis kur steidzīgi sadabūt lētāko alus pudeli?

Un mū�a augstākais gara lidojums atmiņas par kādrei�zējo mīlestību?

Viņa uz atvadām viegli pamāja ar roku un, kā vēlēdamās atklātāk parādīt savu nicinājumu, man vēl sūtīja burvīgu gaisa skūpstu�

Tas bija ļoti mīļi no tavas puses, Anna. Gandrīz tik aizkus�tino�i, ka sagribējās pakārties. Grūti pateikt, ko parasti izjūt sievietes, kad no viņām aiziet mīļotais, bet man toreiz ju�ana patie�ām bija visai draņķīga.

Un tad nāca arests, cietums, apsūdzība, tiesa, attaisno�jums un tā mazā dzelzceļa stacija, sliedes, lielā ātrumā ejo�s vilciens, ta�u pēdējā mirklī nostrādāja dzīvotgribas instinkts, lai gan tas varēja būt arī nedaudz vājāks, tādējādi man aiz�taupot daudz drūmu dienu, nepatik�anu, problēmu, rado�o krīzi, sāpīgu vientulību un alkohola atkarību.

Nu saki, Dievs, kam man tas viss beigu beigās ir vaja�dzīgs?!

Ta�u izskatījās, ka Dievam ir pilnīgi vienalga, kas ar mani notiek. Pasaule ir liela un ļau�u daudz. Ja Dievs beidzot sāks kaut ko konkrētu darīt, tad viņ�, jācer, vispirms glābs cil�vēci, bet individuāli katram ar savām ķibelēm ir jātiek galā pa�am.

Jau gribēju atiet no loga, kad pēk�ņi ieraudzīju, ka pie mājas dzelzs vārtiem piebrauc, iespējams, pēdējā izlaiduma mersedess. Pēc brī�a no tā izkāpa pamaza auguma resns vī�riņ�, uzmanīgi paskatījās uz trīsstāvu privātmājas nesen at�jaunoto fasādi un steidzīgi devās uz ieejas durvīm.

Dro�i vien pie saimnieka, es nodomāju un apsēdos. Iespē�jams, viņ� māju grib pārdot ar visiem tās īrniekiem un tad mūs, kā Latvijas valsts netaisnīgo likumu radītos beztiesis�kos privātā īpa�uma gūstekņus, ar visām parpalām izmetīs uz ielas�

"Kā lai zin, varbūt tā arī labi, ka te sē�u skumj� un vientu�līgs," man ienāca prātā Aleksandra Caka dzejoļa rindas, kad negaidīti skaļi atskanēja durvju zvans. Tāds kā nobijies vēl nekustīgi sēdēju, zvans turpināja tark�ķēt, tad gāju atvērt.

Tas noteikti ir kāds no policijas vai tiesas, rūgti nodomā�ju un atslēdzu durvis. Ta�u manā priek�ā stāvēja mazais,

apaļais vīriņ� no mersedesa, rokā turēja palielu sporta somu un mani rūpīgi nopētīja.

-������ Atvainojiet� Vai kungs Haralds Hansons? sve�ais jau�tāja.

-�� Tā kā būtu, nīgri atbildēju.

-������� Ļoti patīkami, vīrietis laipni palocīja galvu. Jakovs Jofe. Vai atļausiet ienākt?

Labu brīdi domāju.

-�� Kas par lietu? beidzot painteresējos.

-������� Man jums ir kāds nopietns priek�likums, Jakovs pa�skaidroja. Derētu aprunāties.

-������� To varētu, tūlīt piekritu. Vienīgi traki gribas kaut ko iedzert. Rīkle sausa. Ja mēs vispirms varētu noorganizēt kaut pudeli alus�

-������� Nekādu problēmu! Jakovs apmierināts paziņoja. Es jau to paredzēju! Ir gan alus, gan konjaks. Un vispār� pilna soma gandrīz ar visu, ko vien var vēlēties!

-������� Laipni lūgts! es sacīju, mazliet teatrāli atkāpos sāņus un ātri nodomāju, ka Dievs laikam tomēr ir, ja jau tik grūtā dzīves brīdī pēk�ņi pie manis atsūtījis cilvēku ar da�ādiem pasaules labumiem.

Ciemiņu ievedu lielajā istabā un ar roku nevērīgi parādīju uz lielu, ta�u jau diezgan apbru�ātu atpūtas krēslu.

-�� Sēdies nost!

Ta�u Jakovs vispirms piegāja pie galda un no somas sāka vilkt ārā dārgas alkohola pudeles un da�ādus gardumus sā�kot ar la�a �ķēlītēm, �āvētu zuti un beidzot ar da�ādu augļu konserviem un �okolādes tāfelītēm.

-�� Un tā tu katram sve�iniekam? pārsteigts jautāju.

-������ Nē, ne katram, Jakovs atbildēja. Ja nav iebildumu, es arī tevi uzrunā�u uz "tu".

-������ Kādi tur iebildumi! iesmējos un tūlīt rokās satvēru vie�nu no divām "Zelta alus" pudelēm. Kā tu zināji, ka mokos paģirās?

Jakovs iesmējās, beidzot apsēdās un vēlreiz rūpīgi noska�tīja gan istabas ne sevi�ķi spo�o iekārtojumu, gan mani.

-������ Es daudz ko zinu, Jakovs sacīja. Ta�u par �o to tomēr vēlētos uzzināt ko vairāk. Starp citu, vai Haralds Hansons ir tavs literārais pseidonīms?

-������� Jā, dzerot tie�i no pudeles gandrīz vai manu dzīvību glābjo�o dzērienu, apstiprināju. īstais vārds ir Haralds Ozols.

-������ Nu ja, Jakovs sacīja. Viss sakrīt. Haralds Ozols. Vai lavu tēvu sauca Oskars Ozols?

-������ Neko par tēvu nezinu, atbildēju. Vai tas bijis Oskars vai Roberts. Bet kaut kāds Ozols ir bijis. Kādreiz māte kaut ko līdzīgu izmeta.

-������ Kad sāki nodarboties ar literatūru, kāpēc negribēji pa�likt Ozols? Labs, īsti latvisks uzvārds. Varbūt visīstākais.

-������� Dro�i vien, lēnīgi piekritu. Ta�u Haraldam Hansonam ari nav nekādas vainas.

-������� Varbūt padomju laikā tu vienkār�i gribēji vai arī biji spiests� Jakovs atkārtoti ar savu skatienu cie�i ieurbās manā sejā. Sava iespējamā tēva Oskara dēļ?

-������ Ne glu�i, domīgi teicu. Ozolu Latvijā ir daudz, ta�u kaut kāds sakars ar viņu varbūt tomēr bija. Vai tu �o Oskaru pazini?

-������ Nē, Jakovs noraido�i pakratīja galvu. Tas nebija ie�spējams. Ta�u es par viņu �o to zinu no citiem.

Kādu brīdi kļuvis ļoti nopietns, klusēju, tad izdzēru pudeli sausu un apmierināts paskatījos uz dāsno ciemiņu.

-������� Paldies! apmierināts sacīju. Tas bija brīni�ķīgi! Pats jau laikam nedzer?

-������ Tikai �ad tad pēc vajadzības, Jakovs atbildēja. Mēs ebreji�

-������ Tas gan, es piekritu. Jūsu vidē laikam patie�ām al�koholiķu nav?

-������� Tā ir slikta dzīve būt alkoholiķim. Mēs tomēr izvēla�mies kaut ko labāku. Lai gan, piemēram, vācu okupācijas laikā mums pastāvēja tikai viena izvēle daudzmaz ar pa��cieņu nomirt.

Jakovs apklusa, nolauza gabaliņu �okolādes, to nesteidzo�ties apēda, tad atkal nopietni pievērsās man.

-������� Tu par savu tēvu patie�ām neko nezini? viņ� neticīgi jautāja. Tā ir patiesība?

-������� Tikai da�ādus variantus, es atbildēju. Māte par to nekad nerunāja. Es arī īpa�i neinteresējos. Galu galā, vai nav

vienalga, kas mani "uztaisījis?" Ģēnijs vai idiots? Latvietis, vācietis vai krievs? Esmu tāds, kāds esmu.

-�� Tas ir labi vai slikti?

-�� Grūti pateikt, paraustīju plecus. Zinu tikai vienu. Jo mazāk ko zināsi, jo mierīgāka dzīve.

-�� Vai tu, Harald, zini, ka pirms da�iem gadiem tika ap�spriesta iespēja Oskaram Ozolam pie�ķirt Izraēlas valsts goda titulu "Taisnīgais starp tautām"?

-�� Nē, stipri pārsteigts sacīju. Un kas? Vai pie�ķīra?

-�� Pēc vētrainām diskusijām� Jakovs noplātīja rokas. Diem�ēl�

-�� Tas būtu brīnums, ja notiktu citādi, saproto�i pamāju ar galvu, tad rūgti iesmējos. Zinu, ka �is Oskars Ozols vācu okupācijas laikā esot dienējis SD un SS rindās. Tādā sakarā dro�i vien pasaule apgrieztos ar kājām gaisā un visa jūsu holokausta lielā sāpe� "Taisnīgais starp tautām" viens no nacistu vīriem! Tā būtu īsta sensācija!

-�� Tie�i tā, Jakovs piekrita. Tas principā nebija iespē�jams.

-�� Ta�u tādā gadījumā tas runā pretī jūsu pa�u sludināta�jam augstākā humānisma kritērijiem un �ā goda nosaukuma būtībai "Tas, kas izglābis viena cilvēka dzīvību, izglābis pasauli.".

Jakovs grūtsirdīgi pasmaidīja.

-�� Mēs ļoti cienām un augsti vērtējam tos cilvēkus, kas na�cistu okupācijas laikā palīdzēja izglābties kaut vienam ebre�jam, ta�u SD ierindnieku� Tas tomēr būtu tā kā par daudz prasīts.

-�� Diez vai nu tā ir, domīgi iebildu. Kas tad ir svarī�gāk izglābta cilvēka dzīvība vai tas, kādās drānās glābējs ģērbies labi pa�ūtā Versa�es uzvalkā vai kādas valsts mi�litārā dienesta formas tērpā? Jūs sprie�at glu�i tāpat, kā agrāk sprieda padomju ideologi jebkur� vācu virsnieks, armijas un dro�ības dienesta darbinieks jau a priori ir pē�dējais nelietis. Mūsu �odienas nacionālradikāli sprie� līdzī�gi ikviens kādreiz padomju armijai piedero�ais ir okupants un Latvijas ienaidnieks. Bet tā nu glu�i nav. Vēl vairāk! Tas pat ne tuvu tā nav! Civilais apģērbs vai militārā forma ne vienmēr atklāti parāda tā nēsātāja dvēseles stāvokli un cil�vēcisko būtību.

-��� Protams, Jakovs lēni pamāja ar galvu. Ta�u tev jāpiekrīt, ka tie, kas dienēja nacistu SS, SD vai padomju NKVD, KGB vai Valsts dro�ības komitejā� Vienalga ag�rāk vai �odien ļau�u vairākumam tomēr izraisa ne pārāk gai�as emocijas. Bet ne par to es esmu nācis ar tevi disku�tēt! Kad nesen �o to uzzināju par savas radinieces likteni vācu okupācijas laikā un Oskaru Ozolu� Es vienkār�i at�nācu pie tevis par to parunāties. Bez tam� Dzirdēju tev esot lielas problēmas?

-�� Jā, es apstiprināju, tā ir. Mans dzīves kuģītis pēc pamatīgas vētras uzskrējis krasta klintīm un tūlīt taisās no�grimt.

-��� Nekur tu nenogrimsi, Jakovs stingrā balsī pateica. Tāpēc esmu �eit. Atklāti sakot, tas nemaz nav tik svarīgi, vai tavs tēvs ir tie�i �is Oskars vai kāds cits Ozols. Svarīgi, ka tāds cilvēks vispār ir bijis. Tāpēc vēlos, lai tu turpmāk retāk dzīvotu pa krogiem, bet atkal sēstos pie rakstāmgalda un beidzot uzrakstītu to, kas tev bija jāuzraksta jau sen par cilvēku ļaunuma un cēluma izpausmēm. Vispār par to laiku. Atceroties holokaustu, uz latvie�iem tiek mesta tum�a ēna Biķernieku me�s, Rumbulas priedes, �ķēdes kāpas, Me�a�parks, Salaspils un gandrīz arī jebkura cita Latvijas pilsēta vai miestiņ�� Ta�u tai pa�ā necilvēcības pilnajā laikā tomēr atradās cilvēki� Tavi tautie�i, kas glāba manus tautie�us. Kad nebija svarīgi, kādā valodā tu runā un kāda Dieva priek��ā klanies. Kad pats svarīgākais bija vienkār�i palikt cilvē�kam. Tu to saproti, Harald?

-� Jā, Jakov, es to saprotu. Kas tālāk?

-�� Tev par to jāuzraksta! Un kad būsi uzrakstījis, es tev labi samaksā�u. Pat ļoti labi! Fantastiski!

Lielās �aubās vairākkārt pa�ūpoju galvu.

-�� Runa nav par naudu, klusi teicu.

-�� Par ko tad?

-�� Par manām smadzenēm, atbildēju. Es jau vairākus

gadus neesmu ņēmis rokā pildspalvu. Neesmu uzrakstījis ne�vienu rindiņu! �ķiet, manas smadzenes ir izkaltu�as. Esmu

alkoholiķis. Vairs nekādas intereses par literatūru, mīlestī�bu, cilvēku labajiem un sliktajiem darbiem� Kā rakstnieks esmu pagalam jau pirms vairākiem gadiem. Toreiz kāda Jauna cilvēka vietā tiku apsūdzēts mīļotās sievietes mātes slepkavībā, sekoja arests, cietums, izmeklē�ana, tiesa� Mana dzīve sabruka. Es no�ēloju, ka biju tik vāj�. Man va�jadzēja spēt to visu izturēt. Ta�u salūzu. Es paņem�u otru pudeli, labi? �is "Zelta alus" tie�ām ir zelta vērts!

Jakovs vēlreiz man uzmeta asu skatienu.

-������� Ja tu vēl vari satvert pudeli, tu vari rokā paņemt arī pildspalvu! viņ� gandrīz vai iekliedzās.

-������� Tu neko nesaproti, diezgan mierīgs sacīju. Raksta ne jau ar pildspalvu, bet ar galvu!

-�� To es zinu, Jakovs teica.

-������� Ta�u mana galva� Nē, godātais, tas ir velts gājiens! Es neko vairs uzrakstīt nespēju. Vismaz neko jēdzīgu.

-������� Un nauda tev nav vajadzīga? Jakovs nedaudz pār�steigts jautāja.

-������ Kā vēl! sparīgi iesaucos. Patiesību sakot, tas �obrīd ir pat manas dzīvības jautājums!

-������� Tas ir ļoti labi, Jakovs itin priecīgs turpināja. Tad mēs vienosimies! Ja es tevi nevaru pierunāt uzrakstīt stāstu par divu cilvēku neparastu mīlestību� Humānisma, cilvē�cības un pa�as literatūras dēļ� Tad to cilvēkiem uzrakstīsi par naudu. Zini, cik esmu gatavs tev par to samaksāt?

-������� Nezinu gan, mazliet satraukts atbildēju. Ta�u tam nav lielas nozīmes.

Jakovs ieturēja nelielu pauzi, tad, uzsverot katru vārdu, turpināja.

-�� Es tev iedo�u simt tūksto� latus!

Lēni pagriezos pret negaidīto ciemiņu un, nedaudz pie�miedzis acis, viņu ilgi uzlūkoju.

-�� Lūdzu, atkārto! Cik tu teici?

-�� Simt tūksto� latus. Varu arī vairāk.

-�� Kāpēc? patiesi pārsteigts vaicāju.

-������� Tāpēc, ka es nezinu, cik var maksāt labs literārs darbs, Jakovs atbildēja. Es nezinu, cik maksā mīlestība, cik mak�sā cilvēka spēja otra labā riskēt ar savu dzīvi. Es nezinu, cik vispār maksā cilvēka dzīvība! Es zinu tikai vienu kad

visapkārt valda ārprāts, kad pasauli ir pārņēmis naids, ne�ē�lība un atriebības vēlme, ir ārkārtīgi svarīgi vismaz vienam palikt saprātīgam un kliegt nevis pēc iedomāto ienaidnieku asinīm, bet saukt pēc cilvēcības un mīlestības�

-�� Tas viss ir pārāk skaisti, es pateicu. Turklāt tie ir tikai vārdi.

-�� Ta�u tie ir vārdi, kas iedarbojas, Jakovs atgādināja.

Bet lai tie iedarbotos, �ie vārdi ir jāuzraksta! Un tāpēc es

gribu� Es tev pasūtu� Manas radinieces ebreju meite�nes un latvie�u zēna mīlestības vārdā�

-�� Nevajag! mazliet nepacietīgi atmetu ar roku. Nauda, protams, ir milzīga un tā man patie�ām ļoti noderētu. Es beidzot varētu tikt pie operācijas un vispār� Bet� Dārgo ciemiņ, to, ko tu gribi, es nespē�u izdarīt! Tas vienkār�i nav iespējams! Labu mīlestības stāstu ne vienmēr spēj uzrakstīt pat izcili rakstnieki, kur nu vēl tāds, kāds pa�laik esmu es.

-�� Nu labi! Jakovs mazliet saērcināts piekrita. Es tomēr tev kā latvie�u rakstniekam, kas pa�laik iekritis dziļā savas dzīves bedrē, gribu palīdzēt. Tāpēc, ja tu apgalvo, ka esi jau savas smadzenes nodzēris, visu kādreizējo talantu iz�urājis tualetes podā un patie�ām neko jēdzīgu vairs nespēj radīt� Tad raksti kaut ko pilnīgi bezjēdzīgu! Izdomā! Murgo! Starp citu, tas pa�laik ir ļoti modē. Raksti, kas ienāk prātā! Ta�u tā kā �odien visas morālās vērtības tiek krasi nocenotas un cilvēku apziņā dominē tikai viena vērtība nauda! es pierā�dī�u, ka ar tās palīdzību spē�u tevi padarīt pasaulslavenu, ja arī uzrakstīsi pat visnebaudāmāko literāro draņķi! Tu man to pārdosi, pēc tam to lik�u pārtulkot visās Eiropas valodās, nopirk�u arī vislabākos kritiķus, lai tie uzraksta viscildino�ākās recenzijas, visus lielākos Latvijas un pasaules grāmatu apgādus, un tā līdz pat Nobela prēmijai!

-�� Tās ir muļķības! nevērīgi atmetu ar roku un atkal pie lūpām pieliku "Zelta alus" pudeli. Nenoliedzu, nauda spēj izdarīt daudz, ta�u ne visu. Un vismazāk radīt talantu. Bet ja tu gribi tikai pierādīt, ka ar apdullino�as reklāmas un lie�las naudas palīdzību jebkuru literāru draņķi var uzdot par izcilu mākslas darbu� Tas katrā ziņā ir interesanti, ta�u

baigi riebīgi.

Esi mierīgs un par to daudz neuztraucies, Jakovs deva padomu un beidzot atkorķēja grezni noformēto viskija pude�li "Ballantine's". Ikviens cilvēks savas dzīves laikā izdara tik daudz riebīgu lietu, ka pasaulei jau sen vajadzēja sadegt zilās ugunīs. Bet nē! Pasaule joprojām kā stipras ozolkoka durvis turas savās labi ieeļļotajās eņģēs un nekur netaisās pazust. Tas galvenokārt tāpēc, ka ļaunumam vienmēr pretī spēj nostāties labais. Un Judīte bija laba, un Oskars Ozols savā ziņā arī bija labs, un tu esi labs, un es esmu labs. Pro�tams, ja Oskars Ozols patie�ām ir tavs tēvs� Pateicībā par viņa toreizējo vēlē�anos no dro�as nāves izglābt nelaimīgu ebreju meiteni es tev to naudu varētu iedot tāpat. Esmu ba�gāts cilvēks. Ta�u tad es pārkāptu vienu no būtiskākajiem ētikas, morāles un galu galā arī biznesa postulātiem ne�vienam neko nedot par velti! Katra kapeika vai santīms tāpat kā gods un cieņa ir jānopelna! Bet ar literāru darbu godbijībā atcerēties mūsu abu tautas lielās sāpes un daudzu ļau�u morālo spēku palikt normāliem cilvēkiem, kad jau sen nenormālais bija kļuvis par vispārēju normu� Zini, Harald, �etrdesmit pirmajā gadā Biķerniekos un Rumbulas me�ā tika iznīcināti turpat vai visi mani radinieki. Rumbulā Vik�tora Arāja vīri ne�āva! Bet viņi tur bija! Tev vajadzētu zināt, kur viņi tai me�ā toreiz stāvēja un ko darīja. Bet tāpēc es par latvie�iem neko sliktu nedomāju. Es ļoti slikti domāju tikai par tiem, kas manus tautie�us visbrutālākajā veidā iztrie�ca no geto un dzina uz Rumbulas me�u. Un tur apsargāja un lika nāvei nolemtajiem ziemas salā izģērbties kailiem, lai pēc akcijas beigām apdzēru�ies �īs ebreju mantas savstarpēji sadalītu. To latvie�i �odien ne labprāt atceras, un tas ir sa�protami. Kad rakstīsi savu stāstu, arī tu to vari neatcerēties! Kāpēc gan to lieku reizi atgādināt un vecajās pagātnes rētās atkal kaisīt kaut kādas tur vainas vai no�ēlas sāli� Raksti par labo! Uzraksti, ka cilvēki vienmēr kara vai miera laikā, vienalga kad atrodas savas dzīves svarīgākās izvēles priek��ā darīt ko labu vai ļaunu. Domāju, ka es pa�laik daru ko labu. Un tu darīsi labu. Kaut vai tikai �o abu Judītes un Oskara piemiņas dēļ. Un nekādi miljoni� Tu to saproti, Harald. Nekādi miljoni vai zelta kalni nespēj atsvērt visvien�kār�āko cilvēcību.

Jakovs apklusa, glāzēs uzmanīgi ielēja "Ballantine's" un pasmaidīja.

-� Lai tev �ī ir pēdējā pudele, viņ� teica, un tavā priek�ā tikai darbs!

Es vienā kampienā iztuk�oju glāzi, pēc tam to noliku uz galda un atkal nostājos pie loga.

-�� Ellīgi skaisti zied ceriņi, pēc ilgāka brī�a domīgs sacī�ju. Bet skatos uz �o dārzu un apjēdzu, ka tas ir kāda cita īpa�ums� Ka man vispār nekas uz �īs pasaules nepieder, varbūt izņemot tikai vēl kādu nelielu laika sprīdi� Kļūst skumji. Ta�u tad, sevi mierinot, es da�reiz domāju bet kas tad galu galā mums visiem tā īsti pieder, ja no �īs pasaules agrāk vai vēlāk jāaiziet? Vai tu, Jakov Jofe, man tik negaidīti uzradies sponsors, zini, kas tas ir? Tūlīt pateik�u. Tā ir ap�ziņa, kad saproti neviens tevi nevar nopirkt, neviens nevar iebaidīt vai sev vēlamo panākt ar lūgumiem vai draudiem. Tu vienkār�i esi tik stiprs un ne no viena neatkarīgs, ka vari stāvēt pretī �ai skaistajai un tik riebīgajai pasaulei�

Vēl kādu laiku pasēdējām, parunājām, pastrīdējāmies, tad Jakovs man iedeva divsimt latus "papīram un zīmuļiem" un aizgāja, apsolīdamies atnākt pēc gatavā manuskripta tie�i pēc pusgada.

Es visu dienu un vakaru nesteigdamies dzēru un uzkodu Jakova atnestos labumus, un domāju. Kas tas bija sapnis vai īstenība? Un vai viņ� mani tomēr nopirka, vai arī tas bija tikai efektīgi izdarīts pamudinājums atjēgties un patie�ām mēģināt atkal sākt strādāt?

Rakstāmgalds. Baltu papīru kaudzīte. Trīs pildspalvas. Galda lampa. Neliels mūzikas centrs. Kasetes un ļoti daudz disku ar "grāvmalu" mūziku ar cietumnieku dziesmām. Skumjām kā bāreņu acis un skaistām kā mīļotās sievietes smaids. Un Annas fotogrāfija. Un sasodīti riebīgas atmi�ņas. Un kaut kāds �ēlums un ilgsto�a grūtsirdība. Un ma�nis sarakstītās grāmatas un daudzas kādreizējo pielūdzēju vēstules. Un mātes nāve un bēres, un kāds pagaidām vēl ne�atklāts noslēpums, ko viņa paņēma līdzi kapā.

Es joprojām jutos draņķīgi. Tagad manu prātu smagi mo�cīja glu�i citas domas nevis uz kuru krogu iet salāpīties, bet gan tas, vai tomēr beidzot par �o noslēpumu nevajadzētu nopietni painteresēties kas tad beigu beigās bija mans tēvs, kas bija �is mazpazīstamais Oskars Ozols, ar kuru māte ne�noliedzami bija satikusies; kas bijusi �ī Judīte un vispār� Kāds Latvijā bija tas laiks, sākot no 1940. gada 17. jūnija līdz, nu, pieņemsim, mūsu Atmodas sākumam?

Un galu galā, kas ir �is bagātais Jakovs Jofe?

Ta�u, kā izskatās, viņ� pie manis tomēr nebūs braucis vel�tīgi. �is cilvēks manī kaut ko atmodināja un, atgādinot par da�ām ļoti būtiskām mūsu pagātnes lietām, piespiedis atkal un atkal domāt par to, ko jau pasen biju atzinis par velti iz�ķiestu laiku.

Patie�ām. Ko beigu beigās nozīmē tik bie�i piesauktā "dzī�ves jēga"? Vai tāda "jēga" vispār pastāv? Un, ja pastāv, kur mums to atrast un kā tā izpau�as?

Vai darbā? Mīlestībā? Bērnos? Banku kontos? Privātmāju pla�umos? Politiskā darbībā? Rado�os panākumos? Slavā un publicitātē? Spējā uzupurēties cita labā? Vai vienkār�ā vēl�mē normāli nodzīvot mums katram atvēlēto laiku?

Pagāju�ā gadsimta trīsdesmitajos gados bija uzņemta tāda vācu dokumentālā filma "Gribas triumfs". Ādolfs Hit�lers Nirnbergas lidostā, pilsētas ielās un laukumos, nacistu partijas kongresa tribīnē. Un simtiem tūksto�iem sajūsmā rēco�u skatītāju. Interesanti, vai viņi tāpat sajūsmā gavilētu, ja fīrers viņiem būtu atklāti pateicis jau pēc �etriem gadiem jūs visi būsiet līķi? Sadegu�i, sa�ķaidīti bumbu sprādzienos un atriebības pārņemto sarkanarmijas karavīru izvaroti un nogalināti.

Un ko mūsu pirmskara valsts Vadonis Kārlis Ulmanis? Kad 1940. gada 17. jūnija vakarā savā slavenajā radiorunā aicināja latvie�u tautu mūsu zemē iebrūko�o Sarkano armiju sagaidīt ar puķēm un vislielāko labvēlību, vai viņam kaut uz mirkli ienāca prātā savs vairāk nekā no�ēlojamais gals padomju barbaru gūstā?

Jakovs man iedeva divsimt latus "papīram un zīmuļiem'

un aizgāja.

Un tikai cilvēks, kas bez mazākajiem sirdsapziņas pār�metumiem, sirsnīgi kalpodams Latvijas okupantiem, palī�dzēdams kara nāvē aizraidīt apmēram piecdesmit tūksto�us vācu armijā iesauktos latvie�u leģionārus SS grupenfirers Rūdolfs Bangerskis var justies apmierināts. Neviens �odie�nas Latvijā uz viņa kapa nespļauj un pa�u nenolād. Viņ� guļ pārapbedīts Brāļu kapos mūsu simboliskās Mātes Latvijas tēla pakājē un dro�i vien jūtas patiesi pārsteigts, ka atrodas tie�i tur, nevis kādā vēstures izgāztuvē�

Pēc da�ām dienām sava vecā audi bagā�niekā apņēmīgi iemetu guļammaisu, telti, gāzes plītiņu un da�ādus konser�vus. Uznāca traka vēlē�anās kaut uz da�ām dienām beidzot pazust no parādiem apkrautā dzīvokļa, visiem krogiem, sie�vietēm, mū�īgajām paģirām, nebeidzamā naudas trūkuma un arvien vairāk biedējo�ās bezcerības.

Kur tu esi mana mū�a gai�ais mirklis? Man gribējās kliegt. Vai patie�ām viss jau garām?! Un vairāk nekad� nekas?!

Es jutu, ka pa�laik esmu nonācis tādā kā savdabīgā savas dzīves nullpunktā kad vai nu jāiet bojā, vai arī jāmēģina garīgi atdzimt un kaut ko vēl savā mū�ā jēdzīgu izdarīt.

Varbūt es to spē�u, nodomāju, un kā daudzi citi nekādi nevarēju paredzēt, kā man tas viss beigsies. Turklāt tik reāli nereāli, ka vēlāk sāku domāt, vai tikai to tā nav izkārtojusi kāda mistiska melnā vai gai�ā enerģija, kas da�reiz apņem un vada ikvienu no mums pretī panākumiem vai neveik�smēm, laimei vai traģiskām beigām�

Un tu pēk�ņi sāc cerēt, ka varbūt tev viss tomēr izdosies. Bet nez kāpēc vēl turpini �aubīties. Vai tas nebūs velti? Ko mums dod māksla, mūzika, grāmatas, tautas un atsevi�ķu cilvēku dzīves stāsti?

Ko mums vispār dod nauda, ticība, dzīve?

Un beigu beigās ko mums dod uzraksti uz kapu piemi�nekļiem?

Dzirdēju, ka kaut kur blakus gandrīz vai pie pa�ām kājām klusi �alc jūra un kā prie�u galotnēs smagi pū� vēji, un kā pa kāpām viegli skrien balta smilts, kā aizlido kaijas, un vēl es dzirdēju, kā kaut kur tuvumā tik tikko saklausāmi rej suns.

Un tad negaidīti sajutu, ka pa�laik pēc ilgiem gadiem atkal jūtos tāds kā mazliet laimīgs kā �īs klusi dziedo�ās niniltis, �is vēj� un �is kaijas un zilā jūra. Un vēl es sapratu, li ii jūra �alc neatkarīgi no vēja, �ī �alk�ana ir jūras elpa, jūras il/ivības pamats, tās eksistences dabiskā forma. Bet kas bijis pirms tam? Kaut kas jau ir bijis. Kaut kāds nulles punkts, no l A tas viss sācies. �is ūdens klajums, debesīs mākonis, kuru 11/ priek�u dzen vēj�, un baltā kaija, smil�u grauds un galu Kiilū arī es� Kādai jābūt manai eksistences formai? Kāds pēks uz priek�u vai atpakaļ dzen mani?

Agrā rīta saule dāsni apspīdēja vientuļo, zaļganbalto ze�mes nostūri, da�us milzīgus akmeņus un manu augumu. Lēmiin iebridu jūrā, ūdens bija auksts, bet atspirdzino�s kā viss Mik Vidzemes jūrmalas krasts, vēj� un gaiss, un es aizpeldēju ļoti tālu, pēc ilgiem gadiem atkal sevī sajuzdams spēku un drosmi, un peldēju arvien tālāk un tālāk, it kā vēlēdamies Hiisniegt vietu, kur debesis pieskaras jūrai.

Kad vēlāk izkāpu krastā, jutos kā uzvarētājs, kā cilvēks, kas no sevis ir nometis ne tikai drēbes, bet arī daudz ko no Irt, kas mani pēdējā laikā tik bie�i traucēja. Pēc tam apmieri�nāts apģērbos un nesteidzoties gāju uz to pusi, kur biju dzir�dējis rejam suni.

Pēc apmēram piecu minū�u gājiena ieraudzīju vecu, ta�u lielu māju, klētiņu un pussabruku�u pirtiņu. Aiz tās ziedēja labi kopts dārzs. Pagalmā atradās rūpīgi sakrauta malkas grēda, aka, veca laiva, airi, tīklu kaudze un suns. Tas gurdi piecēlās, uzmanīgi skatījās uz mani, ta�u nez kāpēc nerēja.

Pēc brī�a uz mājas sliek�ņa parādījās balts vīrs un uzma�nīgi, glu�i kā viņa suns, skatījās uz mani.

-� Laba diena! skaļi uzsaucu.

-�� Laba, laba, sirmais vīrs klusi atņēma sveicienu un pa�nāca soli uz priek�u. Tā kā vēl nebūtu redzēts!?

-� Es gribēju pajautāt, kur �eit atrodas veikals? Vai tālu?

Mājas saimnieks neko neatbildēja. Panāca vēl soli tuvāk

un ar blāvajām acīm dziļi ieskatījās manā sejā. Es nedaudz apmulsu, vecā vīra acīs skaidri ieraudzījis visus viņa nodzī�votos gadus un kaut kādu dvēseles sūrmi un darba smagu�mu. Un nomāco�u vientulību. Un kaut ko nepiepildītu. Un kādu mū�a sāpi. Un, jo ilgāk skatījos uz veco vīru, jo arvien spēcīgāk sajutu kaut ko pazīstamu un ļoti tuvu. Tas bija savādi. Jau sen neviens cilvēks manī nebija izsaucis tik lielu satraukumu un pat bailes.

-�� Kādu lau�u būsi? vecais paskaļi uzsauca. Labo, slik�to?

Mazliet saspringu. Ej nu tu sazini! Vai tad kādu var tā uzreiz izmērīt, nosvērt vai novērtēt? Es nezinu! Labs, slikts? Katrs par sevi vienmēr zina mazāk nekā par citiem. Un jau no piedzim�anas brī�a tevī sē� gan sliktais, gan labais. Un vienmēr kāda skatījumā būsi citāds nekā pats savā. Vien�mēr tu nesīsi �o krustu tavās labajās un cēlajās rakstura īpa�ībās iepītās spējas būt arī ļaunam un nekrietnam. Un tu nekad nebūsi spējīgs �o kamolu at�ķetināt un sarkanos, zilos vai melnos diedziņus atdalīt citu no cita. Mēs neviens neesam tamborēti vai nu tikai no baltas, pelēkas vai melnas dzijas. Parasti visi staigājam vienādi krāsainos savas patības svīteros. Vienīgā at�ķirība ir rakstu zīmējumos un krāsu to�ņos.

-�� Nezinu! domīgi paraustīju plecus. Ta�u, ja jau suns mani neaprēja, tad, iespējams, esmu no labajiem.

Izskatījās, ka vecais ir apmierināts.

-�� Kurp iedams? viņ� painteresējās.

-�� Es jau teicu. Vajadzētu atrast veikalu.

-� Vai gribi nopirkt �ņabi?

-�� Nē, atbildēju. Aptrūkās maizes.

Vecais brīdi stāvēja, vēlreiz mani noskatīdams no galvas līdz kājām, tad pagriezās un lēni iegāja mājā. Tā, iespējams, bija vismaz trīs reizes vecāka par viņu. Nez kādas vētras tā ir izturējusi, bet stāv, kā stāvējusi, varbūt vēl no zviedru lai�kiem.

Pēc da�ām minūtēm saimnieks atkal iznāca pagalmā, ro�kās turot māla krūzi un pusklaipu maizes.

-�� Sēdies! viņ� teica, ar galvu pamājot uz soliņu. Un ēd!

Vecais nogrieza biezu maizes �ķēli un pasniedza krūzi. Virsū dzer pienu! Es tūlīt vēl atnesī�u medu.

Un vecais atnesa medu. Sirmais cilvēks pasniedza bļodiņu ar daļu no pagāju�ās vasaras.

-�� Es tev atnesī�u arī kūpinātu speķi.

Un vecais atnesa solīto.

Es viņam nejautāju kādu ļau�u tu esi?

Tas jau tāpat bija skaidrs.

-������ Paldies, es teicu. Maizi un gaļu labprāt, bet pienu� Mans vēders pēdējos gados pieradis pie citiem �ķidrumiem.

-� Vai ta' katru dienu?

-� Nē, ne glu�i. Bet ļoti bie�i.

-� Kāpēc?

-�� Domāju, ka tas varētu būt glābiņ�.

-� Vai vainīga sieviete?

-������� Ne tikai, atbildēju. Vispār dzīve. Un vēl kāds ne�lietis.

-� Un ko tagad?

-������ Neko īpa�u. Da�as dienas tepat netālu padzīvo�u teltī. Pēc tam būs jāsāk strādāt.

-������� Kādu amatu pieproti? vecais ar neslēptu interesi jau�tāja.

-������� Pa�laik nekādu. Bet agrāk, jā. Visi teica, ka esmu labs diezgan.

-� Ko ta' darīji?

-� Sacerēju stāstus.

-� Ko tas nozīmē?

-� To arī nozīmē da�ādi notikumi tiek uzlikti uz papīra.

-� Vai tas ir grūti?

-������� Ne sevi�ķi, es sacīju. Lūk, satieku tādu cilvēku kā jūs� Parunājamies, izdzeram kādu pudeli degvīna vai stipru tēju un no tā visa kaut kas atmiņā paliek. Vai arī atceros pats savu dzīvi, da�reiz kādus notikumus ar citiem cilvēkiem un tos kaut kad vēlāk atstāstu citiem.

-������ Kam tas ir vajadzīgs? vecais vīrs jautāja. Vai tam ir kāda jēga?

-������ īsti nemaz nezinu, viegli paraustīju plecus. Varbūt, lai kaut ko iemācītos? Gūtu lielāku pieredzi? Da�reiz nav slikti salīdzināt savu un citu cilvēku dzīvi. Kā pats būtu rīkojies tādā vai citādā situācijā? Bet varbūt, lai kaut ko pārdzīvotu un, pārdzīvojot citu cilvēku laimīgus vai traģiskus likteņus, vismaz mēģinātu apjēgt, ko mēs uz �īs pasaules drīkstam un ko nekad nedrīkstam darīt?

Vecais vēlreiz uzmeta man vērīgu skatienu.

-� Vai tu zini, ko mēs nekad nedrīkstam? viņ� prasīja.

-� Apmēram, es atbildēju. Ja visi to zinātu, pasaule jau sen būtu citāda.

-�� Iespējams, viņ� domīgi piekrita un paskatījās apkārt. Viss bija mierīgi un klusi. Arī suns gulēja netālu no galda un uzticīgi vēroja saimnieka lēnīgās kustības.

-�� Pateicībā par maizi un pārējo� Viegli palocīju galvu. Ja vajadzīgs, es jums varētu saskaldīt malku.

-�� Tā nav slikta doma, vecais sacīja, piecēlās un iedeva cirvi. Skaldi!

Pēc tam viņ� pagāja nedaudz sāņus, apsēdās uz lielas koka kastes un sāka �ķirot zvejas tīklus.

Interesanti, kāda ir bijusi �ī cilvēka dzīve? es domāju. Tikpat lēna un nesteidzīga, vai arī vētraina un da�ādu pār�dzīvojumu pārpilna?

-� Vai jūs �eit dzīvojat viens? pēc stundas darba, atliecot mazliet sāpo�o muguru, uzprasīju.

-�� Nē, kāpēc viens? sirmais vīrs atjautāja. Vienam ir grūti. Man ir suns.

Krietnu brīdi klusējām. Saule spo�i apgaismoja pagalmu, pār mūsu galvām pārlidoja da�as kaijas, apkārt sanēja bi�tes dārzā stāvēja vairāki stropi un ābelēs jau plauka pir�mie baltsārtie ziedi.

-� Jūs �eit dzīvojat jau sen? turpināju izvaicāt, pie reizes uzmetot ātru skatienu viņa bārdas rugājiem noklātajai sejai. Tā bija veca, krunkaina un brūna kā sen uzarta zeme.

-�� Ilgi, drīz pēc kara, sirmais atbildēja un paskatījās uz māju, pussagruvu�ajām ēkām un man �ķita, ka ve�a acīs pa�manu valgmi. Varbūt �ajās acīs uz mirkli atskrēja un tūlīt atkal pazuda tie�i tie baigie pēckara gadi?

-�� Bet kāpēc �o māju uzcēlāt tik vientuļā vietā? vaicāju.

-�� Es to neesmu cēlis, vecais vīrs atbildēja. Varbūt māja �eit stāv jau kop� baigajiem mēra laikiem, kad dzīvi paliku�ie apmetās me�os pēc iespējas vientuļākās vietās. Es toreiz tā�pat. �eit bija dzīvojusi ģimene, ko krievi pirms tam izsūtīju�i uz Sibīriju.

-�� Un jums vairs nav neviena piederīgā?

-�� Nav! Vecais noplātīja rokas, ta�u viņa balsī nebija sa�klausāma dziļa no�ēla. Acīmredzot tas viss ir bijis pārāk sen,

Pēc tam vecais pagāja nedaudz sāņus, apsēdās uz lielas koka kastes un sāka �ķirot zvejas tīklus.

viss jau izraudāts un viss jau no�ēlots. Kaut kur vajadzētu būt dēlam, ta�u nezinu, ir vēl dzīvs vai nē.

-�� Kāpēc jūs to nezināt? prasīju, pats īsti neapjēgdams, kādēļ tas mani varētu interesēt.

-�� Tāpēc, ka neko negribēju zināt, vecais atbildēja, un viņa balsī negaidīti ieskanējās viegla sāpe. Tā sieviete mani nodeva, tas bija ļoti nekrietni no viņas puses. Es toreiz ju�tos pagalam satriekts un varētu pat teikt morāli pazemots. Nospļāvos, noriebās visa pasaule un cilvēki, viņus pametu un atdrā�os �urp.

-�� Kas notika ar sievu, arī nezināt? pats nesaprazdams, kāpēc, turpināju izpra�ņāt. Kur meitas, kur citi bērni?

-�� Citu bērnu mums nebija, bet sieva� Nezinu. Varbūt tāpat jau ir pagalam. Vismaz garīgi viņa man nomira, kad tikko atgriezos no gūsta.

-�� Kāda gūsta? Vācu vai krievu?

-� Amerikāņu, vecais vīrs atbildēja. Tā bija liela muļķī�ba atgriezties Latvijā. Ta�u stulbais kar�, asiņu jūra, bezce�rīgas kaujas, jeņķu gūsts un tur sākumā piedzīvotais bads� Ta�u to vēl kaut kā varēja paciest. Bet Rīgā palikusī mana meitene� Es viņu mīlēju. Nāves baiļu pārņemts, gulēdams ierakumos, par viņu un mūsu dēlu vien domāju. Es viņai biju apsolījis atgriezties, arī pēc puikas biju noilgojies, māte sli�ma� Bet tad nāca tā baigā vil�anās, un es bēgu. Tagad �ad tad iedomājos darīju pareizi, nepareizi? Ta�u ko nu vairs� Viss pamazām beidzas.

Patie�ām, nodomāju. Vienmēr kaut kas beidzas. Bet vien�mēr arī kaut kas sākas no jauna.

Jau kuro reizi vērīgi paskatījos uz veco vīru un jau kuro reizi man �ķita, ka kādreiz esmu viņu saticis, viņ� man ir pazīstams un neizskaidrojamā kārtā �ķiet ļoti tuvs�

Mazliet vēlāk piecēlāmies un iegājām dārzā. Tur bija daudz ābeļu, bumbieru un ķir�u koku. Starp zariem lidoja bites.

-�� Man vēl jāiestāda da�as plūmes, saimnieks sacīja un ar roku parādīja uz dārza stūri. Tur! Un jāaprok ābeles. Jāsakārto bi�u stropi. Tas viss gan ir vēl daudz par agru, bet man palicis pavisam maz laika.

Varbūt mums visiem palicis pārāk maz laika? Un kas to�mēr noticis ar manu tēvu? Kas viņ� vispār tāds bijis? Māte par to klusēja, bet es vēl biju pārāk mazs, lai par to īpa�i interesētos.

"Tēvs aizbēga," māte vienreiz pavēstīja. "Viņ� varēja mani vismaz mēģināt saprast un varbūt pēc tam arī spētu piedot. Bet nē! Viņ� tomēr ņēma un aizbēga!"

Un kas ir Oskars Ozols? Turpināju satraukts domāt. Vai viņ� ir mans tēvs? Un tā ebreju meitene Judīte? Kaut kas te īsti neklapē. Man �ķiet, Jakovs Jofe būs pamatīgi kļūdījies, jo arī viņ� neko daudz par Oskaru Ozolu nemācēja pateikt. Bet varbūt negribēja? Ta�u es zinu tāds Oskars Ozols, latvie�u SD apak�virsnieks, patie�ām tolaik ir dzīvojis. Un arī tāda Judīte ir bijusi. Un varbūt pat vēl pa�laik ir dzīva.

Bet kāpēc �is sirmais zvejnieks manī tūlīt izraisīja tik ārkārtīgi spēcīgas un neparastas sajūtas? Varbūt tāpēc, ka beidzot da�as dienas esmu skaidrā un tagad katrs satiktais cilvēks man �ķitīs kā draugs, brālis vai tēvs?

Ko man tagad darīt? Jakovam Jofem apsolīto romānu iz�domāt vai tomēr meklēt patiesību? It sevi�ķi, ja nekas izcils no manis nemaz netiek prasīts, bet naudu nez kāpēc sola pārmērīgi lielu. Varbūt tomēr beidzot ir vērts sākt domāt ne tikai par dzīves jēgu vispār, bet konkrēti par tām nesaprota�majām norisēm cilvēka prātā un dvēselē, kad tur labais uz�var ļauno, vai arī kas diem�ēl notiek daudz bie�āk ļaunais pieveic labo?

Aiz katra cilvēka stāv kāds stāsts. Jautrs, bēdīgs, laimīgs, traģisks. Ta�u visskumjāk ir tad, ja aiz tevis nestāv� nekas. Tuk�ums. Un neviens tevi vairs neatceras un uz kapa piemi�nekļa nav ko uzrakstīt�

Nākamajā dienā atkal aizgāju uz vecajām mājām pie sir�mā vīra.

Saimnieks tobrīd piegāja pie laivas un sameta tajā nelielu kaudzīti tīklu.

-� Jābrauc jūrā, viņ� paskaidroja.

-�� Būs vētra, paskatījies uz tum�o debesmalu, es sacīju.

-�� Tas tie�i ir labi, vecais atteica un ielika laivā airus.

-�� Labāk jau nebrauciet, es viņu vēlreiz mēģināju atru�nāt. Atpūtieties!

Vecais virs tikko manāmi pasmaidīja un parādīja ar roku uz māju.

-��� Tu pagāju�o reizi taujāji kāda velna pēc tas viss ir vajadzīgs? Redzi, kaimiņ! Man pagalmā paliek malkas grē�da. Man dārzā paliek se�as bi�u saimes, un tās vēl ilgi ne�sīs medu. Vēl man dārzā paliek augļu koki. Pareizi, man tie vairs nebūs vajadzīgi. Bet, skat� Varbūt pēc nedēļas, varbūt pēc gada �eit iemaldīsies kāds cilvēks, kā vakar iemaldījies tu, un, ja viņam sals, būs ar ko iekurt krāsni, un, ja būs izsal�cis, viņ� �eit atradīs medu un varēs noplūkt augļus. Cilvēki pateiks paldies. Lūk, kā iznāks! Es sen jau bū�u miris, bet vēl joprojām spē�u kādam cilvēkam dot siltumu, dot pajumti un remdēt viņa izsalkumu. Es jau sen vairs nebū�u, bet vēl ilgi spē�u darīt kaut ko labu.

Vecais apklusa, vēlreiz palaida skatienu pāri ēkām, dār�zam, pagalmam un izberzēja acis. Viņ� izskatījās ļoti apmie�rināts, tad pamāja man ar roku un parādīja uz laivu.

-�� Palīdzi, dēls, man to nolaist ūdenī! Un atceries nekas jauns nav jāizgudro. Ja gribi normāli dzīvot, esi labs! Tā arī ir visa dzīves gudrība. Vienkār�i esi labs!

Paspēru soli uz priek�u un pēk�ņi jutu, ka esmu galīgi sa�traucies. Nupat vecā vīra pateiktais "palīdzi, dēls"man tik asi iegriezās apziņā, ka pamatīgi apmulsu un, savādu priek�nojautu pārņemts, pieskāros vecā vīra plecam.

-�� Paklausies! manāmi drebo�ā balsī sacīju. Vari pa�teikt, kā tevi sauc?

Vecais kādu mirkli domāja.

-�� Kāpēc tas tev vajadzīgs?

-�� Tāpat vien, es atbildēju. Intereses pēc.

-�� Mani sauc Roberts Ozols, viņ� pateica. Vai vecumu arī gribi zināt?

-�� Kur tu agrāk dzīvoji? stipri satraukts turpināju. Nu, pirms tam, kad no Rīgas pārvācies uz �ejieni?

-� Tas bija Iļģuciemā, Roberts sacīja. Dzirciema ielā 115. Tas ir netālu no Spilves aerodroma. Pēdējā majn uz �is ielas.

Ar grūtībām noriju siekalas. Pēk�ņi nuite un rīkle bija kļuvusi sausa.

-� Un kā sauca tavu sievu un dēlu, no kurieni, ka aaki, pēc atgrie�anās no gūsta aizbēgi?

-��� Ne nu glu�i aizbēgu, Roberts, nedaudz atmiņās ie�grimis, iebilda. Tas nebūs īsti pareizi. Es vienkār�i aizgā�ju. Bet sievu, kas vispār nekāda sieva man vēl nebija, tikai tā draudzene sauca Vija, dēlu Haralds. Mēs toreiz ilgi domājām, kādu vārdu dēlam dot. Tad Vija atcerējās, ka kāds no Zviedrijas vai Norvēģijas karaļiem saucies Haralds�

Smagi nopūties, apsēdos uz laivas malas un nokāru galvu.

Es zinu, ka pasaulē un daudzu cilvēku dzīvē da�reiz mēdz notikt glu�i neticamas lietas, bet tas, ka es, atbraucis no Rī�gas, vientuļā jūras krastā pēk�ņi sastap�u nekad vēl dzīvē neredzēto tēvu, �ķita jau glu�i kā fantastika.

Pacēlu galvu un jau kuro reizi cie�i paskatījos uz vecā vīra seju un augumu.

Kāds stāsts stāv aiz �ā cilvēka nodzīvotā mū�a? Acīmre�dzot tas varētu būt diezgan baigs. Pirmīt pieminēja karu. Dro�i vien bijis latvie�u leģiona 15. divīzijā, ja jau pa�ās kara beigās piedalījies Oderas aizstāvē�anas kaujās, pēc tam ame�rikāņu gūsts, atgrie�anās Latvijā, tad krievu gūsts, pēc tam kaut kāda iemesla pēc nebija palicis kopā ar ģimeni un tad vientuļnieka dzīve �eit.

Vēl nezinādams nekādas sīkākas �ā cilvēka mū�a gaitas, es negaidīti pret viņu izjutu smeldzo�u �ēlumu. Atklāsme, ka �is cilvēks ir mans tēvs, nekādas dziļa pārdzīvojuma vētras manī tomēr neizsauca. Vienīgi mazliet satrauco�u atziņu tas ir visai pārsteidzo�s un maz ticams dzīves fakts. Tu pēk��ņi satiec cilvēku, pateicoties kuram esi dzīvs. Un tu nezi�ni tagad viņa priek�ā paklanīties vai arī viņu nolādēt.

-�� Kāpēc nekad nepainteresējies un pat nemēģināji ar vi�ņiem satikties? es jautāju. Tev nekad neuznāca vēlē�anās viņus redzēt?

-� Uznāca, Roberts atbildēja, ta�u � Ja reiz esi aizcirtis durvis, tad vairs arī nemēģini tās atkal atvērt. Tas ir tāpat kā karā ja gribi palikt dzīvs ierocies dziļāk zemē.

-�� Vai tagad negribi zināt, kas ar Viju un Haraldu noticis?

Roberts jūtami pārsteigts paskatījās uz mani.

-� Vai tad tu kaut ko zini?

-�� Tā ir, Robert Ozol, es atbildēju. �o to zinu.

-�� Un tas būtu? Robertam mazliet iedrebējās balss.

-������ Vija ir mirusi. Jau sen. Viņas otrais vīrs tāpat. Abi vien�laikus vienā naktī. Par agru bija aizvēru�i krāsns �īberi un� Haraldam tad bija tikai desmit gadi. Viņu uzaudzināja Valijas tante Vijas māsa. Bet pats Haralds� Viņam dzīve ir bijusi visai raiba. No sākuma spo�a, materiāli labi nodro��ināta, slava, publikas sajūsma, bet tad notika kāds diezgan baismīgs noziegums, aizdomas krita uz viņu, sekoja arests, cietums, tiesa� Viņ� tāpat kā kādreiz tu arī aizbēga no sa�biedrības un noslēdzās sevī. Ta�u tie bija tuk�i gadi. Velti nodzīvots laiks.

-������� Vai viņ� vēl ir dzīvs? Roberts vaicāja, ta�u viņa balss nez kādēļ izklausījās itin mierīga. Vai esi viņa draugs, pa�ziņa?

Tātad joprojām viņam nekāda lielā interese īstenībā par to nav, es nodomāju un mazliet skumji pasmaidīju.

-������� Jā, Robert, es atbildēju, Haralds vēl ir dzīvs, un es esmu viņa draugs.

-�� Tad jau labi, Roberts teica.

-������� Ja gribi, varu iedot viņa adresi, es piedāvāju. Vari uzrakstīt vēstuli, piezvanīt�

Roberts viegli atmeta ar roku.

-�� Ko nu vairs� Kas zaudēts, tas pazaudēts.

-������� Paklausies! es viņu atkal uzrunāju. Vai gadījumā tu kaut ko zini par tādu Oskaru Ozolu? Kas viņ� tev bija? Brā�lis, cits radinieks vai tā ir tikai uzvārdu sakritība?

-�� Nē, kāpēc? Roberts atbildēja. Oskars ir mans brālēns.

-� Vai viņa likteni zini?

-�� Protams.

-�� Vari par viņu pastāstīt? es prasīju.Un par sevi arī?

-�� Varbūt.

-�� Kāpēc tikai varbūt?

-������� Tāpēc, ka tas būs gar� un pagalam drūms stāsts. Kāpēc tev to vajadzētu zināt?

-������� Mans uzvārds arī ir Ozols, paskaidroju. Visai iespē�jams, ka esmu jūsu radinieks.

-Jā? Roberts atkal jutās pārsteigts. Tu mani �eit tī�ām uzmeklēji?

-������� Nē,noraido�i pakratīju galvu. Viss ir sanācis nejau��i kā jau uz �īs zemītes mēdz gadīties.

1940. gada 17. jūnija laikraksts "Jaunākās Ziņas" pēdējā lappusē sīkiem drukas burtiņiem lasītājiem pavēstīja gaidā�mo laika prognozi: "Pūtīs lēns ziemeļu vēj�. Silts. Gaisa tem�peratūra +23 �C. Saule lec pīkst. 8.31, noriet pīkst. 21.17, dienas garums 17 st. 26 min".

Meteorologi nebija kļūdīju�ies. Diena patie�ām izrādījās silta un saulaina. Vakars gan bija nedaudz vēsāks un ļoti sa�trauco�s.

Oskars Ozols piegāja pie loga un no sava ceturtā stāva dzī�vokļa jau kuro reizi pagalam sadrūmis paskatījās lejup uz Brīvības ielu un veco Ģertrūdes baznīcu.

Iela izskatījās gandrīz vai tuk�a. Tikai paretam kaut kur aizsteidzās kāds cilvēks. Pirms pusstundas Rīgas radio dik�tors, tāds kā mazliet nobijies, paziņoja, ka pulksten 22.15 steidzamā kārtā valdības sēdes pārtraukumā ar uzrunu Lat�vijas tautai uzstāsies tautas Vadonis un Valsts prezidents Kārlis Ulmanis.

Sarkanās armijas karaspēka daļas, karavīru grupām sē�ot vaļējās kravas automa�īnās, pirms neilga laika savu negaidī�to pārvieto�anos cauri Rīgas centram bija pārtrauku�as.

Baznīcā beidzās neieplānots dievkalpojums.

No svētnama klusēdams un acīmredzami garīgi nomākts iznāca pavecāku ļau�u pulciņ�. Izskatījās, ka �oreiz ne Dievs, ne mācītājs cilvēkiem nebija spēju�i iedvest ne mazāko ticību daudzmaz cie�amai dzīvei.

-�� Es joprojām neko nesaprotu, Oskars gandrīz vai iz�misis sacīja. Kāpēc tie krievi atrodas �eit? Kas viņiem to atļāva? Tas ir pilnīgs absurds!

-�� Nomierinies! Nekāds absurds tas nav, Uldis teica. Tā ir normāla vēstures gaita. Mūsu di�o vadoni jau sen vajadzē�ja kādam padzīt.

-� Ja jau tā, tad to vajadzēja izdarīt mums pa�iem latvie��iem nevis �iem aziātiem, Oskars joprojām nespēja rim�ties. Kāpēc neviens, jūs saprotat, neviens ne mūsu lielais Kārlis, ne Munters, ne Balodis, ne sūtnis Kociņ� viņiem nespēja atklāti pateikt "nē"? Ejiet ta�u ar saviem ultimātiem visi pie velna!

-�� Tā man ari ir mīkla, sacīja Melita. Viņi ta�u to mie�rīgi varēja nepieņemt! Kas viņiem tāds draudēja? Nekas! Vai viņus tur Kremlī kāds tūlīt būtu �āvis nost?

-�� Es no tiem krieviem neko labu negaidu, Oskars tei�ca. Boļ�eviku ideoloģija ir drausmīga. Ja viņi �eit tiks pie varas, tad pirmie, kam viņi ķersies pie rīkles, būs turīgie un inteliģence.

-�� Man ir bail, Judīte klusi atzinās. Visu dienu ir bail.

-�� Tev tagad vajadzētu kaut ko uzspēlēt, Natālija ierosi�nāja. Varbūt tas mūs nomierinātu.

Oskars lēnām pagrieza galvu sāņus un pēk�ņi, gai�u jūtu pārņemts, skatījās, kā Judīte, nesteidzoties �ķērsojusi pla��o istabu, aiziet līdz baltajam flīģelim, apsē�as un ar slaido pirkstu galiem viegli pieskaras melnbaltajiem taustiņiem.

-�� Ko jūs vēlētos dzirdēt? viņa patīkamā balsī jautāja.

-� �ūmaņa "Sapņojumu", teica Oskara sieva Melita. Ko citu �ajā laikā?

-�� Labāk uzspēlē Dārziņa "Melanholisko valsi", ieteica Oskara draugs Uldis Ūdris. Nekā priecīga �ai pasaulē nav vairs atlicis.

Judīte piekrīto�i pamāja un sāka spēlēt. Katrs viņas pie�skāriens klaviatūrai, atskaņojot visiem tik pazīstamo melo�diju, nedaudzo klausītāju sirdīs izraisīja skumju apdvestu noskaņu.

Judīte bija reti sastopama skaistule, tikai divdesmit divus gadus veca, nesen Latvijas Konservatoriju beigusi talantīga pianiste. Par viņas spo�ajiem panākumiem jau tuvāk pārre�dzamajā nākotnē bija pārliecināti ne tikai viņas pasniedzēji, bet arī visi draugi un paziņas.

Judītes vecāki, tāpat par viņu būdami sajūsmā, ne mirkli ne�aubījās, ka tagad meitas nākotne būs simtprocentīgi no�dro�ināta ne tikai ar viņu materiālajām iespējām, bet arī ar pa�as spēkiem iegūto Konservatorijas diplomu, apbrīnojamo talantu un izcilajām darba spējām.

Judīte bija vienīgais bērns bagātu ebreju ģimenē, jau no visagrākās bērnības visādi lutināta, ta�u vienlaikus arī stin�gri uzraudzīta un audzināta tradicionālā ebreju reliģisko uz�skatu un ģimeņu sadzīvisko tradīciju garā, ko gan viņa ne vienmēr ņēma vērā.

Viens no Judītes atklātākajiem pielūdzējiem viņas ne�parasto muzikālo spēju un sievi�ķīgā valdzinājuma apburta�jiem bija divdesmit�etrgadīgais latvie�u jaunākās paaudzes mākslinieks Oskars Ozols. Viņ�, tāpat kā daudzi citi apdāvi�nāti jaunie�i, kas bija izaugu�i, mācīju�ies un garīgi pilnvei�doju�ies pēc Pirmā pasaules kara jau neatkarīgās Latvijas laikā, ne�aubīgi ticēja ne tikai savai personīgajai mākslinie�ka misijai, bet arī latvie�u tautas kopējām spējām vienmēr būt patriotiski noskaņotai un būt lepnai ne tikai par sevi, bet arī par savu valsti.

Kad izskanēja pēdējie muzikālā priek�nesuma akordi, ne�ilgi telpā valdīja dziļ� klusums un tikai pēc tam klusi, vēl satrieco�ās mūzikas iespaidā eso�o cilvēku aplausi.

-�� Brīni�ķīgi! iesaucās Ulda Ūdra sieva Natālija.

-�� Tas bija tie�i tas, ko vajadzēja. Tu, Judīt, tālu tiksi.

-�� Bet pats Dārziņ� gan nekur tālu netika, Melita atgā�dināja. Runā, viņ� �o valsi sacerējis, būdams bezcerīgi ie�mīlējies.

-�� Nav tiesa, sacīja Uldis. Viņ� esot bijis piedzēries. Un gribējis izdarīt pa�nāvību.

-�� Man �ķiet, viņ� vienkār�i ar savu mīļoto vēlējies pade�jot, Oskars teica, nenovērsdams skatienu no Judītes melno matu ieskautās vēl tik meitenīgi gai�ās sejas. Vienmēr, kad viņu skatieni sastapās, abu sirdis tūlīt ietrīcējās vai nu lai�mes, vai lielas nelaimes priek�nojautās.

-�� Tā varētu būt, Melita piekrita, aizdomu pilna paskatī�jusies uz vīru. Bet Dārziņ� nebija precējies, tāpēc arī varēja vēlēties apskaut sievietes augumu�

Oskars nicīgi iesmējās.

-� Vai tad precēts vīrietis to nevar?

-�� Var, Melita stingrā balsī atbildēja. Ta�u nedrīkst.

-�� Muļķības! Oskars spēji atmeta ar roku. Iemīlējies cilvēks drīkst visu!

-�� Tu, lūdzu, pats nerunā muļķības, viņam ieteica Natā�lija. Cilvēks drīkst darīt visu, vienīgi aizstāvot Dievu vai savas valsts intereses.

-�� Valsts?! Uldis nikni iesaucās. Kādas valsts? Mūsu Ulmaņa Latviju? Tas būtu noziegums!

Tādi viņi bija �is nelielais, ārēji it kā viens pret otru ļoti labvēlīgi noskaņoto draugu pulciņ�. Ta�u patiesībā katrā no viņiem gan dvēselē, gan prātā virmoja ne tikai dziļi slēpta nepatika un pat naids citam pret citu, bet ari glu�i pretēji uzskati par politiku un morāli. Bet tas vēl nebija pats slik�tākais, salīdzinot ar tām kaislībām un greizsirdības vētrām, kas savstarpēji plosīja gandrīz vai ikvienu no viņiem.

Oskars Ozols mākslinieks. Gleznotājs. Pēc politiskās pārliecības nacionālists. Vecāki valsts ierēdņi. Tēvs Lat�vijas Bankas pārvaldnieka vietnieks, māte Iek�lietu minis�trijas personāla uzskaites sektora vadītāja.

Uldis Ūdris jurists. Kreisais sociāldemokrāts, tuvs ko�munistu idejām.

Melita Ozola Valsts Mākslas muzeja darbiniece eks�perte, Oskara sieva. Politiskajos uzskatos tuva sociāldemo�krātiem. Ienīst Ulmaņa re�īmu, bet mīl Latvijas valsti. Ne�skatoties uz neslēptu greizsirdību pret visām sievietēm, ar kurām tā vai citādi kontaktējas Oskars, pati diezgan atklāti mīl Uldi Ūdri.

Natālija Ūdre Ulda sieva. Vecāki vietējie krievi. Profesi�ja Rīgas Operas baleta trupas dejotāja. Galvenās lomas vēl nav dejojusi. Jūtas aizvainota un nenovērtēta. Iemīlējusies Oskarā, viņā saskatot ne tikai staltu un vīri�ķīgu vīrieti, bet arī izcilu mākslinieku, kas dvēseliski viņai bija daudz tuvāks nekā no mākslas gandrīz neko nesaproto�ais vīrs. Ja viņai kaut kādi politiskie uzskati arī bija, tad tie atbilda tā laika latvie�u inteliģences vairākuma uzskatiem Ulmaņa perso�nības kults ir �ķebino�i pretīgs, bet Vadoņa praktiskā darbī�ba visā visumā apmierino�a.

Judīte Jofe pianiste. Viņas tēvs sabiedrībā pazīstams Rīgas apgabaltiesas advokāts. Pati draudzējas ar Oskaru. Politiskie uzskati nekādi.

Pirms da�iem gadiem Oskars ar Uldi iepazinās sporta sacensībās. Togad abi piedalījās Latvijas meistarsacīkstēs boksā. Oskars startēja smagajā svarā, Uldis vidējā. Un abi saviem pretiniekiem zaudēja fināla cīņā. Saprotams, neviens no viņiem sevi�ķi priecīgs nejutās. Pēc apbalvo�anas cere�monijas, ejot laukā no zāles, sāka sarunāties, uzreiz kaut kā viens otram iepatikās cilvēkus spēj vienot ne tikai kopējas

Bet pats Dārziņ� gan nekur tālu netika, Melita

atgādināja. Runā, viņ� �o valsi sacerējis, būdams bezcerīgi iemīlējies.

uzvaras, bet arī zaudējumi pēc tam aizgāja uz restorānu "Esplanāde", tur izdzēra pa glāzei vīna, parunāja par dzīvi un norunāja drīz atkal satikties.

Tā arī sākās �ī mazliet savādā draudzība. Drīz viņiem pie�vienojās arī abu sievas Melita un Natālija un viņi arvien bie�āk kopīgi apmeklēja sporta sacensības, Operas izrādes un labākos Rīgas krogus un naktsbārus.

Viņi bija pietiekami turīgi, visi vēl jauni un jautri, un dzīve �ķita kā skaists un aizraujo�s piedzīvojums vienam mirklim.

Pirms pusgada pēc Konservatorijā notiku�a Jaungada koncerta Oskars nejau�i iepazinās ar Judīti. Uz koncertu viņ� bija atnācis viens. Melita, kārtējo reizi sarīkojusi skaļu greizsirdības scēnu, uz da�ām dienām aizdrāzās uz laukiem pie saviem vecākiem.

Velns parāvis, Oskars nikni nodomāja, man beidzot pa�tie�ām vajadzēs iegādāties mīļāko! Vai arī sākt staigāt pie prostitūtām, ta�u nepārtraukti klausīties nepelnītus pārme�tumus� Vajag tā, lai viss būtu taisnīgi. Un pareizi. Un galu galā arī godīgi.

Ja man jāsaņem sods, tad tiesas lēmumam ir jābūt pama�totam.

Klasiskās mūzikas koncerts bija izdevies lielisks. Tas Oskaram sniedza ne tikai garīgu baudījumu un atpūtu, bet nomierināja arī stipri uzvilktos nervus, līdz beigu beigās izraisīja tik lirisku noskaņojumu, ka nekas uz �īs pasaules vairs ne�ķita slikts un, izejot ārā uz ielas, pat diezgan negan�to sniegputeni viņ� spēja uztvert kā skaistu dabas dāvanu.

Viss, kas notiek, notiek uz labu, Oskars apmierināts no�domāja, un vēlāk, nonākot uz Brīvības ielas, viņ� pēk�ņi ie�raudzīja pie tramvaja pieturas stāvam Judīti. Jaunās māks�linieces galvu sedza moderna baltas ādas cepure, bet slaidais augums ietērpts mētelī ar sudrablapsas apkakli. Rokās ne�liels sarkanu ro�u pu�ķis. Judīte izskatījās mazliet skumja un atgādināja kāda slavena vecmeistara gleznu "Vientuļā".

Oskars brīdi satraukts domāja. Viņam tobrīd ne prātā ne�varēja ienākt, ka �ī skumju apdvestā jaunkundze drīz kļūs par viņa dzīves liktenīgo sievieti. Bet Oskars liktenīgs �ai sievietei.

Oskars lēnām piegāja pie Judītes un ar roku viegli pieskā�rās viņas elkonim.

-�� Atvainojiet, lūdzu, viņ� klusi sacīja, nupat biju jūsu koncertā� Atzīstos esmu sajūsmā! Jūs spēlējāt brīni�ķīgi!

Judīte pirmajā mirklī jutās diezgan pārsteigta un mazliet pat parāvās atpakaļ, bet, apskatot pienācēju vērīgāk, viņai uzreiz tas �ķita pieņemams. Eleganti ģērbies atlētiska au�guma jauns vīrietis ar mirdzo�ām acīm un patīkamu smaidu sejā.

-�� Tie�ām? Judīte mazliet pietēloja pārsteigumu. Jums patika?

-�� Jūs patikāt visiem, Oskars teica. Lieliska mūzika, un jūs neatkārtojama�

-�� Es tikai nesen esmu sākusi� Bet� Es neesmu pieradu�si, ka vīrietis mēģina ar mani iepazīties uz ielas. Man �ķiet, tas ir nepieklājīgi.

-�� Ko jūs! Oskars turpināja smaidīt. Tas ir pat ļoti pie�klājīgi! Turklāt� Es ta�u pie jums nevarēju pieiet uz ska�tuves.

-� Ja jau jums koncerts tik ļoti patika� Vai jūs man puķes nepasniedzāt?

-�� Es to izdarī�u citreiz, Oskars apsolīja. Bet lai �ai trakajā sniegputenī nenosaltu tās, kuras jums ir pasniedzis kāds cits� Varbūt ieiesim tepat pie Otto �varca un iedzer�sim pa tasītei kafijas?

Judīte kādu mirkli domāja. Kaut kas tāds viņai gadījās pirmo reizi mū�ā. Protams, viņa jau bie�i bija izbaudījusi daudzu vīrie�u atklātu pielūgsmi, ta�u vēl neviens viņai tik atklāti nebija "piesējies" uz ielas. Ta�u pirmās nepatīkamās sajūtas ātri pārgāja, jaunais cilvēks tikai ar savu klātbūtni vien tūlīt bija spējis viņā izraisīt kaut ko līdz tam vēl īsti neizjustu, proti, spēcīgu seksuālu satraukumu.

-�� Nebaidieties, Oskars sacīja. Es pats saprotu, ka mē�ģinājums iepazīties ar iepatiku�os sievieti uz ielas varbūt arī nav mūsu sabiedrībā īpa�i atzīstama rīcība, ta�u� Vai mums vienmēr vajadzētu akli pakļauties da�u ļautiņu kād�reiz izdomātajiem it kā labas uzvedības noteikumiem? Vai mēs savās izpausmēs nevaram būt brīvi? Apmēram tā, kā jūs pirmīt jutāties uz skatuves. Un tā, kā pa�laik jūtos es.

Judīte atkal kļuva domīga.

Sniegs turpināja virpuļot, tramvajs joprojām nenāca, bet blakus stāvēja izskatīgs vīrietis, un mājīgā Otto �varca kafej�nīca atradās turpat netālu�

-������� Nē, patie�ām, Oskars diezgan nekautrīgi turpināja. Būtu �ēl, ja jūs �ai trakajā vējā saaukstētos, bet ziedi nosal�tu. Viss �ai dzīvē ir ļoti trausls.

-������� Labi, Judīte beidzot piekrita. Varbūt tie�ām tasīte kafijas neskādētu.

Viņi apsēdās pie stikla sienas, caur kuru pavērās mazliet svētsvinīgs skats uz Brīvības pieminekli, Oskars pasūtīja ka�fiju, divas smalkmaizītes un fran�u sarkanvīnu.

-������� �eit ir ļoti jauki, Judīte teica. Paldies! Tagad es vēl drebinātos pieturvietā.

-�� Kur jums vajadzēja nokļūt? Oskars painteresējās.

-�� Mājās, Judīte atbildēja. Iļģuciemā.

-�� Kā tur ir? Dzīvot var?

-������� Protams! Tā ir skaistākā vieta Rīgā, Judīte itin prie�cīgā balsī sacīja. Tur da�brīd var justies kā laukos. Turpat ir mazas, smil�ainas ieliņas, me�s un pļavas. Daba skan kā brīni�ķīgi harmoniska mūzika.

-������� "Jaunākajās Ziņās" bija rakstīts� Oskars cie�i paska�tījās uz jauno sievieti. Jūsu tēvs ir pazīstams jurists. Vai pati arī gribat kļūt slavena?

-� Jā, Judīte piekrīto�i pamāja. Kāpēc gan ne?

-������� Jūs tāda arī kļūsiet, Oskars pateica, nenovērsdams skatienu no sievietes sejas.

-������� Nebūtu slikti, viņa piekrita. Tikai tas nudien nav manas dzīves galvenais mērķis! Es vienkār�i gribu būt laba pianiste. Gribu ar savu priek�nesumu klausītājiem sagādāt muzikālu baudu, lai gan klasiskā mūzika cilvēkos vienmēr spēj izraisīt arī citas izjūtas. Da�reiz pat sāpes. Un dziļas skumjas. Un vēl daudz ko citu.

-�� Ne visiem, Oskars iebilda.

-������� Diem�ēl, Judīte piekrita. Tāpat kā ne visi spēj izjust un saprast daudz vienkār�ākas lietas.

-������� Kāpēc jūs nevēlējāties studēt jurisprudenci? Oskars prasīja.

-�� Vecāki mani pie klavierēm nosēdināja jau trīs gadu ve�cumā.

-� Un jūs tā viegli pakļāvāties?

-� Jā. Man patika, Judīte teica.

-��� Mani gan neviens nespieda kaut ko darīt, teica Oskars.

-�� Man �ķiet, tas ne vienmēr ir labi.

-�� Varbūt, Oskars domīgs paskatījās caur logu. Brīvības iela bija ļau�u pilna. Un viņu sejas priecīgas un gai�as. Un kā nu ne! Bija ta�u atnācis tik ilgi gaidītais jaunais 1940. gads, kas visiem it kā solīja mieru, laimi un pārticību�

-� Ar ko jūs pats nodarbojaties? Judīte vaicāja, un izklau�sījās, ka tas viņu patiesi interesē. Vai arī esat mūziķis?

-�� Nē, Oskars pakratīja galvu. Lai gan man nekas ne�būtu pretim būt jūsu muzikālajam partnerim. Pirms gada beidzu Mākslas akadēmiju profesora Purvī�a meistardarb�nīcu. Esmu gleznotājs.

-��� Ko jūs gleznojat? Judīte vēl ieinteresētāka vaicāja. Dabas skatus? Portretus?

-�� Skatīdamies uz jums, kad vēl atradāties uz skatuves, es nodomāju, ka man jūs noteikti jāuzglezno. Jāuztaisa jūsu portrets. Judīt! Jums ir vienreizēji skaista seja! Un brīni�ķīgas acis. Tādas parasti ir austrumniecēm. Piemēram, persietēm.

-� Jūs esat bijis Irānā? Judīte tūlīt painteresējās.

-�� Es redzu jūs, Oskars nopietni atbildēja. Man ar to pietiek. Vismaz pa�laik.

-�� Bet man nepietiek, Judīte sacīja. Vai jūs beidzot ne�varētu stādīties priek�ā? Kā jūs sauc?

-�� Oskars Ozols. Kā jau pirmīt teicu, esmu mākslinieks. Divdesmit �etrus gadus vecs. Gatavojos savai pirmajai māk�slas izstādei. Tēvs baņķieris. Dzīvoju tepat netālu Brīvības un Ģertrūdes ielas stūrī. Tur ir arī darbnīca. Tā ka vari ne�uztraukties. Neesmu nekāds avantūrists vai jaunu sievie�u mednieks. Ja pavisam atklāti esmu jau precējies. Un pa��laik uz tevi skatos ne tik daudz kā vīrietis, bet gan kā māk�slinieks.

Judīte nedaudz pārsteigta paskatījās uz pretim sēdo�o cil�vēku. Viņai kaut kā nepatika tik ātri uzņemtie iepazī�anās apgriezieni.

-Vai nav mazliet par agru jau pāriet uz "tu"? viņa izbrī�nījusies jautāja.

-������� Kāpēc gan ne? Oskars atkal pasmaidīja. Viss var būt tikai par vēlu. Tāpēc gribu ar tevi iepazīties tuvāk. Gribu, lai jau rīt tu atnāktu pie manis uz darbnīcu un mēs varētu sākt strādāt. Martā ir paredzēta Mākslas akadēmijas pēdējā izlai�duma studentu darbu izstāde. Ja tu piekristu, es uztaisītu tik satrieco�u skaistas sievietes portretu�

-������� Un pārējo vidū uzreiz izceltos, vai tā? Judītes balsī vēlreiz bija jau�ama neliela nepatika. Bet tas neder, Oskar Ozol! Lai es kļūtu par Filharmonijas solisti, man nevienu citu palīgā nevajadzētu aicināt. Es to sasniedzu pati. Tā ka pamēģini arī tu viens�

-������� Tu kaut ko nesaproti, Oskars ātri iebilda. Viens vis�pār �ai dzīvē neko nevar panākt. Arī tu. Tev ta�u ir vecāki, impresāriji un skolotāji. Un dro�i vien ir arī vīrs.

-������ Nē, Judīte noraido�i pakratīja galvu. Esmu vēl nepre�cējusies. Bet draugs ir. Patie�ām.

-�� Kāpēc viņ� �odien nav tev blakus? Oskars prasīja.

Judītes sejā atkal pavīdēja neliels izbrīns.

-�� Kāpēc tev �odien blakus nav tava sieva?

-������� Es zinu, Oskars sacīja. To visu tā smuki izkārtoja kādi augstāki spēki. Tie�i �odien vajadzēja notikt tavam kon�certam. Un vajadzēja uznākt sniegputenim. Un vajadzēja ilgi nenākt tramvajam. Un man vajadzēja aizmirst pieklājību. Un arī tev dro�i vien vajadzēja kaut ko sevī pārvarēt, lai ne�spētu man pateikt "nē". Tāpēc, debesbrīni�ķā Judīte Jofe� Mums vajadzēja �odien satikties neatkarīgi no mūsu gribas. Tas bija jau iepriek� paredzēts.

-������� Man gan �ķiet, ka nevajadzēja� Judīte tikko sadzir�dami no�ukstēja.

-�� Kāpēc?

-�� Tāpēc, ka jūtu� Tas var slikti beigties.

-�� Tādēļ, ka tev jau ir draugs? Oskars jautāja.

-�� Varbūt tāpēc, ka tev jau ir sieva, Judīte klusi atbildēja.

-� Judīt, kāpēc mēs nesatikāmies agrāk?

-� Acīmredzot tā vajadzēja, viņa sacīja.

-�� Nē! Oskars noteiktā balsī pateica. Tā nevajadzēja!

-� Vai tagad tu uz mani skaties kā vīrietis? Judīte vaicāja.

-������ Vēl vairāk! Oskars sparīgi apgalvoja. Tagad es uz tevi skatos kā iemīlējies vīrietis!

-�� Tā nevajag runāt, Judīte skumji sacīja.

-�� Vajag!

-�� Tas ir no vīna, viņa teica.

-������� Tad jau labi, teica Oskars. Varbūt paņemsim vēl pa glāzei? viņ� vaicāja un viegli pieskārās sievietes roku pirk�stiem. Tie bija silti kā tikko pasniegtās smalkmaizītes.

-������� Labprāt, Judīte tūlīt piekrita, ta�u pēc mirkļa tramīgi paskatījās uz kafejnīcas ieejas durvīm. Vai tava sieva �eit nevar parādīties?

Oskars brīdi domāja. Viņam �is fakts, ka Judīte atrodas blakus, abi sē� kafejnīcā un sarunājas, it kā būtu pazīstami jau tūksto� gadus, �ķita kā sapnis.

-�� Nē. Viņa �eit pa�laik parādīties nevar, Oskars apsolīja.

-�� Bet mans draugs var, Judīte diezgan negaidīti atklāja.

-������� Nu un tad? Oskars iesmējās. Bez visa pārējā es vēl esmu Latvijas meistars boksā.

-������� Vienalga! Judīte papurināja galvu. Tas tomēr būtu nepatīkami.

-������� Bet man ir patīkami, Oskars sacīja. Ja tu tikai zinā�tu, Judīt� Man pa�laik ir sasodīti labi tā sēdēt tev iepretim, skatīties tavā vienreizēji skaistajā sejā un mazliet pasapņot.

-�� To nevajag! Judīte brīdināja. Sapņi reti kad piepildās.

-������� Bet tu ta�u te sēdi, Oskars apmierināts atgādināja. Tu, Judīt, esi. Un nekur vairs nevari pazust.

-������ Atklāti sakot, Oskar, es pati par to esmu ļoti pārsteigta. Tā tam nevajadzēja notikt.

-������� Muļķības! Ja tā ir noticis, tātad tā vajadzēja, Oskars stingrā balsī apgalvoja.

Judīte skumji pasmaidīja. Pēc tam pateica: Dievs būs kļūdījies.

-������� Mēs varam �o kļūdu labot, Oskars ātri sacīja. Tūlīt ceļamies aug�ā, ejam atpakaļ sniegputenī, tu turpini gaidīt tramvaju, bet es mierīgi eju mājās. Un nekas nebūs noti�cis.

-�� Bet, Oskar, kaut kas tomēr ir noticis! Judīte dedzīgi

atgādināja. Tu esi mani pasaucis, un es tev esmu paklausī�jusi. Ko tagad tālāk?

Oskars ilgi neko neatbildēja, jo viņ� vienkār�i vēl nezinā�ja, kā notikumi risināsies tālāk. Ta�u pirmais, ko viņ� darī�ja, pierunāja Judīti jau rīt atnākt pie viņa uz darbnīcu. Ie�deva adresi un telefona numuru. Un Judīte beidzot piekrita. Un atnāca. Tagad viņa gan izskatījās mazliet citādāka, ta�u seja, augums un lielās acis bija paliku�as tās pa�as skaistas un valdzino�as.

Oskars pirms tam jau bija sagatavojis ne tikai krāsas, mol�bertu un podestu, kur Judītei pozēt, bet arī karsto �okolādi un fran�u �ampanieti.

Pēc darbnīcas un da�u Oskara zīmējumu un gleznu ap�skates Judīte lieti�ķi pavaicāja: Ko esi nodomājis ar mani darīt? Taisīsi portretu vai aktu?

Oskars nedaudz apmulsa. To viņ� nebija gaidījis.

-� Ja aktu� Tu būtu ar mieru izģērbties kaila?

-� Lielās mākslas vārdā� Judīte viņam uzmeta �ķelmīgu smaidu. Kāpēc gan ne?

Oskars iekāres pilnām acīm noskatīja sievieti no galvas līdz kājām, tad noraido�i pakratīja galvu.

-�� Labāk tomēr ne, viņ� sacīja. Baidos, ka nenocietī�os un mēģinā�u tevi iegūt. Bet tu ta�u to vēl negribi, vai ne?

Judīte neko neatbildēja, apsēdās uz nelielas sofas, pavilka nedaudz uz aug�u savas sarkanās kleitas malu un mīļi pa�smaidīja.

-�� Godājamais mākslinieki Esmu gatava.

Tā toreiz sākās viņu pazī�anās. Pēc tam Judīte tika iepa�zīstināta ar Oskara sievu Melitu, ar Uldi Ūdri un viņa sievu Natāliju, vēlāk viņu bariņam pievienojās arī Judītes draugs Dāvids, viņi bie�i sarīkoja jautrus kokteiļu vakarus, diskusi�jas par mākslu un politiku, apmeklēja sporta sacensības un baleta izrādes, un vismaz ārēji visi �ķita draudzīgi un apmie�rināti. Lai gan Melitai, tikai ieraugot Judīti vien, tūlīt dziļā nepatikā iek�ā viss novibrēja un galvā sāka grozīties ne visai labas domas.

1940. gada 17. jūnija vakarā viņi atradās Latvijas Bankas pārvaldnieka vietnieka Reiņa Ozola lielajā piecistabu dzīvok�lī, lai atzīmētu Oskara jauno mākslinieku izstādē saņemto galveno �ūrijas un skatītāju balvu par jaunas sievietes por�tretu "Vientuļā zvaigzne". Visus bija iepriecinājusi un pat pārsteigusi jaunā mākslinieka spēja Judītes portretā galve�nokārt viņas melno acu skatienā spilgti atklāt �īs sievietes vismaz tā brī�a vientulību, dvēseles atvērtību un nesaprota�mu likteņa nolemtību�

-� Tagad pēc tik saldsērīgā "Melanholiskā val�a" vajadzētu Judīti palūgt uzspēlēt kaut ko daudz jautrāku. Kā būtu ar lambetvoku? Vai dejot neviens nevēlas? Uldis vaicāja.

Neviens dejot tomēr nevēlējās. Izskatījās, ka arī Judīte spēlēt neko vairs negribēja.

-�� Kur tu tagad liksi to "Vientuļās zvaigznes" portretu? Uldis painteresējās. Turēsi mājās vai mēģināsi pārdot?

-�� Varētu jau arī mājās, ta�u mana dārgā dzīvesbiedre� Pa�ēlo�u viņas nervus, Oskara balsī skanēja klaja ironija. Dzirdēju, ka to taisās pirkt Valsts mākslas muzejs.

-�� Jebkur� kolekcionārs tev noteikti samaksātu vairāk, Uldis bija pārliecināts.

-�� Naudai te nav lielas nozīmes, Oskars sacīja un paska�tījās uz Judīti. Viņa bija piecēlusies, �ķērsojusi istabu un atkal nostājusies pie loga. Melnie mati brīvi krita uz viņas �aurajiem pleciem, sejā kā parasti vīdēja nelielas skumjas, bet trauslās rokas turēja piepildītu garu kristāla vīna glāzi. Tajā brīdī viņa izskatījās vēl valdzino�āka, nekā bija attēlota gleznā. Naudai vispār mākslā nav vietas.

-� Mākslā varbūt, Natālija domīgi teica. Ta�u dzīvē tā noder vienmēr.

-�� Es nezinu, kā Parīzē var izdzīvot tie Monmartras ielu gleznotāji, Melita sacīja. Es viņus tur redzēju. Neko labu tie nabadziņi radīt nespēj.

-�� Jā! Uldis pēk�ņi iesaucās. Turklāt Parīzi ta�u ir ie�ņēmis Vācijas karaspēks! Tātad Francija ir sakauta. Kaut kas pilnīgi neticams Vācija tuvāko gadu laikā pakļaus visu Eiropu.

-�� Tu domā arī mūs?

-�� Nez vai, Uldis �aubījās. Kāda velna pēc tad mums te ir tās Padomju Savienības karabāzes un tagad vēl viņu karaspēks?

Oskars piegāja pie pretējās sienas stāvo�ā galdiņa un ie�slēdza pēdējā izlaiduma VEF radioaparātu. Kādu brīdi Rīgas vilni bija klusums, tad diktors nedaudz piepaceltā balsi pa�ziņoja, ka tūlīt sakarā ar �īs dienas ārkārtējiem notikumiem Latvijā un Rīgā tautu uzrunās valsts Vadonis un prezidents Kārlis Ulmanis.

Atkal krietnu laiciņu ēterā valdīja klusums.

Oskars radio noskaņoja nedaudz skaļāk.

Pulkstenis rādīja 22.15.

Un tad jau arī atskanēja slavenā Ulmaņa uzruna tautai. Vadonis runāja neparasti lēni, un viņa balss mazliet dre�bēja.

"Pilsoņi, pilsones!

Pēdējo 24 stundu notikumi ir saviļņoju�i visus prātus, un es tādēļ uzskatu par savu pienākumu, kā es to arvien svarī�gos momentos esmu darījis, jums visiem pateikt, ko valdība �ajā brīdī domā un dara.

Mūsu zemē kop� �ī rīta ienāk padomju karaspēks. Tas no�tiek ar valdības ziņu un piekri�anu, kas savukārt izriet no pastāvo�ām draudzīgām attiecībām starp Latviju un Padom�ju Savienību. Es tādēļ vēlos, ka arī mūsu zemes iedzīvotāji ienāko�ās karaspēka daļas uzlūko ar draudzību. Tai pa�ā laikā jums jāzina, ka karaspēka kustībai jānorit bez traucē4 jumiem, un to jūs varat veicināt, ierobe�ojot pārlieko ziņkāri un atturoties no kārtības traucējumiem.

�orīt jūs ari dzirdējāt ziņu par to, ka valdība pilnā sastāvā man ir pieteikusi savu atkāp�anos un ka es esmu uzdevis ministriem palikt savās vietās līdz jaunās valdības sastādī��anai. Pirmais uzdevums mums visiem ir līdz�inējā vienprā�tībā un darba gribā palikt savās vietās un turpināt kalpot tai lietai, kas mums ir augsta un svēta Latvijas un mūsu tautas interesēm.

Ir neizbēgams, ka pārdzīvojamie notikumi ienes zināmu satraukumu un traucējumus mūsu līdz�inējās mierīgās dzī�ves ritējumā. Bet tās ir pārejo�as parādības, kurām mēs pēc da�ām dienām tiksim pāri. �inī brīdī es jūs aicinu pierādiet domās, darbos un stājā tautas dvēseles spēku, ko izraisīju�i Atjaunotās Latvijas ziedu gadi. Tad es bū�u dro�s, ka viss, kas tagad notiek un tālāk notiks, nāks par labu mūsu valsts un tautas nākotnei, un mūsu labām un draudzīgām attiecī�bām ar mūsu lielo austrumu kaimiņu Padomju Savienību.

Tas ir pats galvenais mūsu kopējais uzdevums, kas stāv pāri visiem ikdieni�ķiem sīkumiem, un tam veltīsim �ajās dienās savu labāko gribu un savus labākos centienus.

Bet �is moments prasa arī daudzu jaunu praktisku uzdevu�mu kārto�anu un pie tam steidzamu kārto�anu. Arī �ajā brīdī es runāju valdības sēdes pārtraukumā, kur mēs apsprie�am neatliekamus teko�us jautājumus. Esmu pārliecināts, ka jūs sapratīsiet rīkojumus, ko valdība devusi un dos, kaut arī tie vienā otrā gadījumā būs stingri un pat bargi. Pildiet tos apzi�nīgi, jo tiem nav cita mērķa, kā jūsu pa�u miers un labklājība. Pienākuma apziņa un neatlaidība darbā lai vada jūs visus.

Mana sirds ir ar jums un es jūtu, ka arī jūsu sirdis pukst man pretī draudzīgā atbalsī. Tā iesim uz priek�u un veiksim savu darbu. Es palik�u savā vietā, jūs palieciet savās."

Oskars vāji apvaldītās dusmās izslēdza radio un paskatījās uz pārējiem. Visi, Ulmaņa runas ietekmēti, drūmi klusēja.

-�� Tas ir vairāk nekā no�ēlojami, Oskars beidzot sacīja. Nekad no viņa to nebūtu gaidījis. Kāpēc viņ� un visa valdī�ba tik viegli padevās? "Karaspēks ienāk ar valdības ziņu un piekri�anu." Kāpēc?! Un ko mūsu karaspēks? Tā arī uz to visu tik mierīgi noskatīsies?

-�� Tas ir vairāk nekā savādi, Melita teica. Ulmaņa rīcī�ba man nav saprotama.

-�� Bet ko viņ� var izdarīt? Uldis jautāja. Dot pavēli mūsu karaspēkam pretoties?

-�� Ja ne pretoties, tad Ulmanis vismaz varēja būt tik go�dīgs, lai mums atklāti pateiktu mīļie tautie�i, nupat ir bai�gie mēsli, �odien mūsu dievzemītē iebrūk sve�as valsts kara�spēks, un rīkojieties, kā jums katram liks darīt sirdsapziņa! Bet nē! Ejiet un tos utu noēstos krievus sirsnīgi sagaidiet ar puķītēm! Oskars sa�utis turpināja. Tā ir nodevība!

-�� Munteru un pārējos diplomātus Maskavā būs pamatīgi nobaidīju�i, Natālija minēja.

-� Ar ko nobaidīju�i?! Oskara dusmas nerimās. Vai Molotovs draudēja viņus turpat uz vietas no�aut? Un ja arī tā� Vismaz tā būtu bijis godīgāk, nekā gļēvi padoties.

-�� Bet varbūt nemaz tik traki nebūs, Uldis minēja. Krie�vu karaspēks izvietosies savās karabāzēs, Ulmanis sastādīs jaunu valdību� ko patiesībā vajadzēja izdarīt jau sen.

-�� Es arī tā domāju, Natālija piekrita. Sarkanā armija te nekur daudz neiemaisīsies. Viss būs jāizlemj tautai. Bet tauta vispirms liks priek�ā atjaunot Saeimu.

-�� Un Ulmanis nekāds ķeizars vairs nebūs, Uldis ar pa�redzamajiem notikumiem izskatījās visai apmierināts. Val�donības murgs būs beidzies.

Oskars nikni paskatījās uz savu draugu, tad lēnām piegāja pie Judītes. Viņa joprojām stāvēja blakus logam, raudzījās te uz baznīcu, te tuk�o Brīvības ielu un saprata vai vismaz nojauta, ka tagad visiem Latvijas iedzīvotājiem sāksies pavi�sam citāda dzīve. Labāka, sliktāka? Dro�i vien sliktāka.

-� Judīt� Oskars klusi sacīja. No kā tu baidies?

-��� Nezinu, viņa tikko manāmi paraustīja plecus. Ja teiktu no dzīves, tas izklausītos banāli. Man, Oskar, ir bail� pa�ai no sevis. Un tevis. Un pārējiem cilvēkiem. Jo es jūtu, ka tik krasas pārmaiņas valsts vēsturē neap�aubāmi nesīs krasas pārmaiņas arī ļau�u domā�anā un viņu rīcībā. Izmainīsies viņu raksturi. Labie kļūs ļauni, bet ļaunie vēl ļaunāki.

-� Ne visi, Judīt. Visi nekad nevar tik ātri pārvērsties.

-�� Kaut nu tā būtu, viņa smagi nopūtās un skumji ieska�tījās Oskaram acīs. Tagad es brauk�u mājās. Lūdzu, pavadi mani vismaz līdz durvīm.

Tur viņi apstājās, un Judīte uz brīdi pieglauda galvu pie Oskara pleca.

-�� Vēl "Vientuļo zvaigzni" nepārdod, viņa klusi palūdza. Lai vēl paliek pie tevis.

-�� Labi, Oskars apsolīja. Ne tikai tā bilde vien. Arī tu, Judīt�

Starp citu, tolaik populārais dienas laikraksts "Rīts" 1940. gada 17. jūnijā saviem lasītājiem vai nu ar humoru, vai ļoti nopietni jautāja: "Ko ēdīsim, sagaidot padomju tankus?" Par to rīdziniekiem neesot jāuztraucas. Izvēles esot pla�as. Lūk!

"Piena restorānā Elizabetes ielā 55: piena zupa ar kar�tupeļu klimpām. Skābeņu zupa. Vistas frikasē Holandes mērcē. Saknes sviestā. Puķu kāposti ar �ķiņķi. Zaļbarība. Tomāti krējumā. Rauga pankūkas ar ievārījumu.

Kronvalda dārza Piena paviljonā: piena zupa ar saknēm. Teļa aknas ar svaigiem salātiem. Spināti ar olām. Nieres krējumā. Baltmaizes pudiņ� ar ogu mērci."

Gandrīz vai pēdējie pārtiku�o latvie�u gastronomiskie prieki�

Un tomēr notikumi, kas sekoja pēc tam, neko īpa�i tra�ģisku it kā vēl nevēstīja. Diezgan ātri un lieti�ķi mums tik "draudzīgās" PSRS Tautas Komisāru padomes priek�sē�dētāja vietnieka stingrā pārraudzībā tika sastādīta Tautas valdība, kuras sastāvā neietilpa neviens komunists, ar pazīs�tamo biologu profesoru Augustu Kirhen�teinu kā Ministru prezidentu. Tas mazliet nomierināja. Tad notika atjaunotās Saeimas pirmā sēde, kur, izrādījās, atklātu vai līdz tam slēp�tu boļ�eviku bija ka biezs.

21. jūlijā Kārlis Ulmanis, rokai nedrebot un būdams ārēji mierīgs, parakstīja savu atkāp�anās aktu, nododot varu Kirhen�teinam, ta�u jau tai pa�ā dienā sākās kaut kas tāds, ko ar lielām grūtībām spēja paredzēt tikai neliela iedzīvotāju daļa.

Pēk�ņi padomju vara!!!

Kas tā tāda?

Mēs prasām!

Reti kuram par tādu varu bija patiess priek�stats.

"Lai dzīvo di�ais tautas vadonis!" kliedza uz katra ielas stūra.

Ko atkal lielais Kārlis?! Viens otrs jutās pārsteigts.

Nē! �oreiz kaut kāds tur Josifs!

Tas bija diezgan baisi.

Mēs pieprasām� valsts nāvi�

No�ēlojami, ta�u daļa Latvijas iedzīvotāju uzreiz bija gata�va �o kolektīvo pa�nāvības aktu arī realizēt.

Pirmajā augusta svētdienā, kad Latvijas Republika tik neticami viegli bija pārtapusi par Latvijas Padomju Sociā�listisko Republiku un smieklīgi lētā politiskā teātra izrādē Maskavā iekļauta Padomju Savienības sastāvā, visa Ozolu ģimene nospiestā garastāvoklī apsēdās pie pusdienu galda.

Viņus kā parasti apkalpoja pusmū�a mājkalpotāja Dzidra, kuru Reinis Ozols, būdams labā garastāvoklī, da�reiz atļāvās uzrunāt pat "cienījamā Kalniņas kundze�"

-������ Vai tu, tēt, patie�ām domā, ka jaunā vara arī pret mums varētu vērst kādas represijas? Oskars noba�ījies jautāja.

-������� Es nezinu, kā pret jums, bet pret mani tas ir visai iespē�jams, Reinis drūmā balsī atbildēja. Komunisti ta�u vadās pēc pa�u izdomātajiem �ķiru cīņas likumiem. Bet bur�uji pēc viņu programmas ir jāiznīcina.

-�� Tu domā fiziski?

-� Arī garīgi.

-������� Ozola kungs, pie mājas saimnieka mazliet samulsusi vērsās Oskara sieva Melita. Mēs esam bur�uji?

-������� Nezinu, Reinis negribīgi pateica un sāka ēst. Kas gan cits mēs varētu būt?

-�� Mēs esam valsts kalpotāji, Melita atgādināja.

-������� Tur jau ir tā nelaime, Reinis dobjā balsī teica. Esam gan, bet bur�uāziskas valsts kalpotāji.

Pusdienas bija pieticīgas frikadeļu zupa, karbonāde ar vārītiem kartupeļiem, krējuma mērce un rabarberu ķīselis. Visos veikalos jau bija jūtams pārtikas un citu lietu trū�kums.

-������� Atklāti sakot, esmu pilnīgi satriekta, sacīja Oskara māte Rasma. Vilis Lācis iek�lietu ministrs! Vai neviena cita viņiem nav bijis?

-�� Kas pa�laik notiek ministrijā? Oskars painteresējās.

-������� Sākas kadru tīrī�ana, Rasma atbildēja. Mani jau arī brīdināja.

-�� Un kas pie tevis bankā? Oskars paskatījās uz tēvu.

-������� Tas pats, viņ� atrūca. Es neko labu negaidu. Bankas padomes priek�sēdētājs Klīve jau ir arestēts. Varbūt drīz pie�nāks arī mana kārta.

-������� Bet tu ta�u nekādu noziegumu neesi izdarījis! Oskars sa�utis iesaucās. Par ko?

Reinis pārstāja ēst un mulsi paskatījās uz dēlu.

-������� Zini, Oskar, man ir vairāk nekā stipras aizdomas, ka tuvākajā laikā �o jautājumu "par ko" bailēs un galīgā neizpratnē izkliegs tūksto�iem cilvēku.

-�� Ko viņi ieliku�i Klīves vietā? Rasma jautāja.

-�� �ķietami jocīgi, ka ne kaut kādu tur ebreju, bet latvieti, arī uzvārdā Ozolu, Reinis atbildēja. Ta�u diez vai viņ� daudz ko no bankas lietām sajēdz.

-�� Komunists?

-�� Bet kā citādi?

-�� Labi vēl, ka ne ebrejs!

-�� Protams! Citādi, kur vien pagriezies ebreji ir visos amatos!

-�� Ir jau tomēr arī latvie�i, Melita klusi iebilda. Piemē�ram, tas pats Kirhen�teins vai Vilis Lācis.

-�� Tas ir no�ēlojami, Reinis nikni sacīja, tad spēji pa�kratīja galvu. Un viņi ir no�ēlojami. īstā vara ir krievu un ebreju rokās.

-�� Man gan tā neizskatās, Oskars sacīja. Patie�ām tas ir no�ēlojami, ta�u latvie�i pa�i tos krievus vien priecīgi sa�gaidīja, paklausīgi gāja vēlēt Saeimu, piedalījās atbalsta de�monstrācijās�

-�� Ja ebreji nebūtu kūdīju�i� Viņi visi jau zināja, kas te notiks!

-� Ak, izbeidz! Oskars dusmīgi sacīja. Tas nav tik vien�kār�i.

Reinis pagriezās un no blakus galdiņa, kur stāvēja paliela kaudzīte ar pēdējo mēne�u avīzēm, paņēma 1940. gada 19. jūnija laikrakstu "Rīts".

-�� �e izlasi! viņ� teica Oskaram. Atmiņas uzlabo�anai! Un tu sapratīsi, kādas tautības cilvēki īstenībā �eit uzrīkoja tā saukto "sociālistisko revolūciju".

Oskars paskatījās pēdējā lappusē. Tur bija rakstīts:

"Rīgas prefekts K. Jaunarājs administratīvā kārtā par sa�tiksmes, miera un kārtības traucē�anu aizvakar (17. jūn.) uz ielas mums draudzīgā padomju karaspēka ienāk�anas dienā sodījis ar Ls 1000 vai 3 mēne�iem arestā Genehu Kreineru no Avotu ielas 33-55, Dāvidu Goldbergu no Stabu ielas 4648, Jeiku Gelbartu no Visval�a ielas 3A un Haimu Klackinu no Stabu ielas 51.

Ar Ls 300 vai 2 mēne�iem aresta sodīts Leibs Meirovics no Kr. Barona ielas 2, Gir�s Kantors no Katoļu ielas 17, Sta�ņislavs Mazlovskis no Akmeņu ielas 8 un �aloms Kaplāns no Krasta ielas 39."

Oskars nolika avizi sāņus un bridi klusēja.

-�� Dāvids Goldbergs� viņ� domīgi teica. Vai tikai tas nav tas pats Dāvids Goldbergs Judītes draugs�?

-�� Dro�i vien, Melita ne�aubījās. Un tāpēc, Oskar� Melitas balss pēk�ņi kļuva dzel�aini auksta. Līdz �im es ilgi cietos, pievēru acis uz tavu draudzību ar Judīti, neko daudz neiebildu, ta�u tagad� Viss, mīļais! Lai arī jums, kā pats apgalvo, nekā nopietna nav, es kategoriski pieprasu, lai tu vairs nekad� Tu saproti, Oskar? Vairs nekādus koncertus, nekādas tik�anās ar to ebrejieti! Pietiek!

Oskars cie�i paskatījās uz Melitu. Viņam �ī sieviete sāka arvien vairāk nepatikt. Un lai gan patie�ām Oskaru un Judī�ti nekas vairāk nesaistīja kā vien draudzība un savstarpējas simpātijas, viņu pamatīgi kaitināja sievas mū�īgie pārmetu�mi un skaļās greizsirdības izpausmes. Un tagad vēl tik pavēlnieciskā tonī pateiktais aizliegums uzreiz �o skaisto meiteni aizmirst, it kā to viegli un vienkār�i varētu izdarīt pēc cita cilvēka gribas!

-�� Es tevi saprotu, Meljt, Oskars diezgan iecietīgi sacīja. Tu esi greizsirdīga uz ikvienu, ar ko satiekos, bet es tomēr negribētu� Es pat loti negribētu, lai tu �o kluso, apdāvināto pianisti tagad kaut kādā veidā saistītu ar tiem notikumiem, kas pa�laik notiek Latvijā. Mēs mākslinieki stāvam pāri laikam!

-�� Tas ir absurds! Melita asā balsī iesaucās. Liels māk�slinieks vai neizglītots sētnieks, vienalga, mēs pa�laik visi esam ierauti vēstures atvarā un tagad mums katram, ja gri�bam izglābties, jāmēģina pie kaut kā turēties. Bet �ādā ga�dījumā visos laikos ir pastāvēju�as tikai divas iespējas vai nu tūlīt sākt aktīvi kalpot jaunajai varai, vai arī tai pretoties. Ta�u es domāju, ka pretoties būtu bezjēdzīgi. Tātad atliek būt vismaz neitrāliem. Nekur neiejaukties, neizlēkt, nekā�das aktivitātes�

-�� Tu aizgāji nedaudz sāņus, Oskars atgādināja. Tev Judīte nepatīk tāpēc, ka viņa ir ebrejiete? Vai tāpēc, Melit?

-� Nē, ne tāpēc, Melita atbildēja. Man Judīte nepatīk tā�pēc, ka viņa ir sieviete! Turklāt vēl jauna un skaista. Un, jā, protams. Arī tāpēc, ka viņa ir piederīga citai ticībai un citai, mums pilnīgi sve�ai tautai.

Reinis pagriezās un no blakus galdiņa, kur stāvēja paliela kaudzīte ar pēdējo mēne�u avīzēm, paņēma 1940. gada 19. jūnija laikrakstu "Rīts".

-� Tas, Melit, ir stulbi, Oskars sacīja. Un dziļi kļūdaini.

-�� Nemaz tik stulbi tas nav, sacīja Oskara māte Rasma. �eit esmu Melitas pusē. �īdu komunisti mūs iznīcinās. Ja ne tautu, tad mūsu sadzīviskās tradīcijas un kultūru gan.

-�� Tādi cilvēki kā Judīte mūsu kultūru vaitikai bagāti�nāt, Oskars diezgan asi pateica. Un vispār� Kāda jums daļa, it sevi�ķi jau Melitai, ar ko es satiekos un ko daru?

-�� Bet es nostājos Oskara pusē, Reinis paziņoja. Pado�māsim! Varbūt tie�i tagad ir vispiemērotākais brīdis� Var izrādīties, ka tas nemaz nav slikti, ja mums ir pazīstama tāda Judīte un viņas draugs aktīvais revolucionārs Dāvids Goldbergs�

Atkal istabā krietnu laiciņu valdīja klusums, gandrīz vai visiem klāteso�ajiem pragmatiski iedomājoties, ka varbūt patie�ām tas tik slikti nav�

Vēl neviens par jauno varbūtību nepaspēja izteikties, kad pēk�ņi skaļi, it kā pat trauksmaini ieskanējās durvju zvans.

-�� Tas tikai būs joks, ja tagad pie mums ciemos atnāks Ju�dīte, Reinis sacīja un paskatījās uz durvīm.

-�� Es viņu tūlīt padzī�u, teica Melita. Man reiz pietiek!

Gaitenī bija dzirdama vairāku cilvēku saruna, tad atvērās

istabas durvis, tajās parādījās stipri nobijusies mājkalpotāja Dzidra, bet aiz viņas istabā ienāca kāds gara auguma NKVD virsnieks, divi kareivji ar �autenēm, viens civilā ģērbies vīrs. Visiem Ozolu ģimenes locekļiem par milzīgu pārsteigumu tas bija Dāvids Goldbergs.

Krietnu laiku visi klusēja, jo uzreiz saprata, ko tas nozīmē. Sievie�u sejās pavīdēja neslēptas bailes, bet Reiņa un Oskara acīs atklāts naids.

NKVD virsnieks no fren�a kabatas izvilka nelielu papīra lapu, tajā brīdi ieskatījās, tad krievu valodā jautāja:

-�� Kur� nojums ir Reinis Ozols?

Neviens neatbildēja, lai gan jautājums bija saprotams. Dā�vids to pārtulkoja.

-�� Ko jums no manis vajag? Reinis nedaudz drebo�ā balsī prasīja.

-�� Vai tu esi Reinis Ozols? virsnieks cie�i paskatījās uz omulīgā izskata vīrieti. Bur�uāziskās valsts bankas pār�valdnieka vietnieks?

-� Jā, tas esmu es, Reinis apliecināja.

-�� Man ir pavēle tevi arestēt, virsnieks paziņoja.

-�� Par ko? Reinis ar sausu muti no�ukstēja.

-�� Tas man nav jāpaskaidro, virsnieks sacīja, vērīgi no�skatīdamies uz klāto pusdienu galdu un lielās istabas grez�no mēbelējumu. Iespējams, viņ� pirmo reizi mū�ā atradās tik pla�ā un dārgi iekārtotā dzīvoklī. Redzamais pamatīgi pārsteidza. Dzīves lielāko daļu viņ� bija pavadījis kazarmās, kopmītnēs un komunālo dzīvokļu �aurībā, viņam bija grūti apjēgt, ka cilvēki var dzīvot arī citādi. Un tas viņā kārtējo reizi uzvandīja spēju riebumu ne tikai pret �iem cilvēkiem, bet vispār pret visiem, kas dzīvoja labāk nekā viņ�.

-� Reini Ozol, par to vien, ka tev pieder �āds dzīvoklis, tevi es tepat uz vietas varu no�aut, virsnieks skarbā balsī pa�teica. Tā jūs, maitas, lepni dzīvojat uz darbaļau�u rēķina! Bet tagad beigas! Atri paņem kaut kādas drēbes un nāksi mums līdzi!

Reinis krietnu laiciņu sēdēja kā sastindzis, tad skumji pa�skatījās uz Oskaru, Rasmu un Melitu. Viņ� saprata, ka, ie�spējams, sievu, dēlu un vedeklu redz pēdējo reizi. Tas sāpēja. Vēl vairāk sarūgtināja tas, ka pats un pārējie ģimenes locekļi saprata, ka tas, kas pa�laik notiek, ir ļoti netaisnīgi, neparei�zi un pilnīgi pretlikumīgi.

-�� Goldberga kungs, Rasma izmisusi vērsās pie cilvēka, kas ne vienreiz vien te iepriek� bijis kopā ar Judīti un pat vakariņojis pie �ī pa�a galda. Lūdzu, pavaicājiet virsnieka kungam, vai viņam ir prokurora sankcija, kas atļauj� Man �ķiet, ka tas, ko jūs pa�laik darāt, ir nelikumīgi! Jums nav nekādu tiesību�

-�� Neuztraucieties, kundze! Dāvids atbildēja. Tagad, kad Latvijā ir atjaunota taisnīga padomju vara, nekādas tiesības nav vairs jums asinskārajiem kapitālistiem! Un izvirtu�ajai bur�uāzijai! Tagad beidzot tiesības uz dzīvi bez ekspluatācijas ir ieguvu�i strādnieki!

-�� Bet Goldberga kungs, Melita pārsteigta paskatījās uz izsmalcināto Judītes draugu. Jūs ta�u neesat strādnieks�

-� Neesmu gan, Dāvids piekrita, toties esmu komunists un cīnos par darbaļau�u labāku nākotni.

-� Bet mums? Rasma jautāja. Mums jūs labāku nākotni nesolāt? Un ja tā, tad jūs nevienam, varbūt izņemot pa�i sev, neko labu nespēsiet izdarīt.

-�� Gan jau, kundze, gan� Un Dāvids pamāja Reinim. Bet tu, resnais naudas maiss, beidzot celies aug�ā, nekā�das asarainas atvadī�anās ceremonijas nerīkojiet, un paņem somu ar dvieli un ziepēm! Lai gan� Kam tev vairs ziepes un dvielis�?

Kad Reini veda prom, sievietes skali raudāja, bet Oskars naida piesātinātā balsī Dāvidam pateica:

-�� Bet tu, Goldberg, izrādās, esi pēdējais nelietis!

Dāvids iesmējās.

-�� Gan jau es atnāk�u arī pēc tevis, viņ�, nejauki smī�nēdams, sacīja. Tā tev būs mana personīgā atriebība par Judīti. Tu ielīdi sve�ā teritorijā. Ņem sev par mīļāko kādu vietējo, bet nemēģini pavest godīgu ebreju meiteni!

Durvis aizcirtās. Apklusa soļi. Sievietes turpināja raudāt, bet Oskars, pirkstus cie�i sa�ņaudzis dūrēs, piegāja pie loga un noskatījās, kā Dāvids, NKVD virsnieks un divi zaldātiņi tēvu iegrū� melnā automa�īnā un aizbrauc. Tepat netālu tikai vienu kvartālu tālāk, kur uz Brīvības un Stabu ielas stūra atradās māja, kas jau pamazām sāka iedvest �ausmas lielai Latvijas iedzīvotāju daļai.

Oskars Ozols, sēdēdams "Esplanādes" restorānā pie lielā sienas loga, ilgāku laiku klusēdams vēroja garāmejo�os cil�vēkus.

Interesanti, ko viņi domā, kā jūtas, ko gaida, uz ko vēl cer?

Ta�u uz kaut ko dro�i vien cer visi.

Vieni, ka laimīgi izspruks no tik negaidīti uznāku�ā vēs�tures virpuļa un nekas slikts ar viņiem nenotiks. Citi, ka nu �is vēstures viesulis ar lielu troksni atraus vaļā tās dzīves durvis, kas iepriek�ējos apstākļos viņiem tā arī būtu paliku��as mū�īgi aizslēgtas.

Un, tur ieiedams, tu paliksi vai pazudīsi.

Jauna māmiņa ar bērnu ratiņiem. Sejā apmierināts smaids. Un kāpēc gan ne? Priek�ā ta�u boļ�eviku apsolītā skaistā un laimīgā dzīve!

Un dzērājvīriņ� smaida. �ņabis kļuvis lētāks.

Un cēlā gaitā aiziet eleganti ģērbusies dāma. Tum�i zils mētelis, augstpapē�u kurpes un galvā moderna cepure. Kur tu ej, cienītā? Kur drīz aizvedīs tavs ceļ�? Katrā ziņā, �ādi ģērbdamās, tu jau tāpēc vien sevi pakļauj pamatīgām bries�mām. "Bur�uika!"

Un skaļ� studentu bariņ� ar savām piederības zīmēm studentu cepurītēm galvā. Bet aiz viņiem krievu zaldātiņi tāpat ar saviem at�ķirības simboliem sarkanām zvaigznēm pie formas cepurēm.

Un pareizticīgo mācītājs, kas steidzīgā solī dodas uz savu darba vietu tepat netālu eso�o Jēzus Kristus Piedzim�anas katedrāli. Cienīgtēv, ko tu tur darīsi? Kritīsi Viņa priek�ā uz ceļiem, mēģinādams izlūgties Visaugstākā �ēlastību? Vai cil�vēkiem labu prātu? Lai ta�u viņi beidzot atcerētos, ka mūsu dzīve pēc mū�ības pulksteņa ir īsa kā visīsākais mirklis un to derētu izmantot krietni vien jēdzīgāk, nekā to darām pa�laik?

Un vispār� Ko gan cilvēks var izlūgties, nokrizdams Die�va tēla vai komunistiskās partijas vadoņu portretu priek�ā?

-� Ko tā pēk�ņi sadrūmi? Uldis viegli piebikstīja Oskaram pie pleca. Domā par Judīti?

-�� Nē, Oskars atbildēja. Ienāca prātā tēvs. Un vēl tas, kāpēc pasaulē valda tik daudz netaisnības?

-�� Tas ir abstrakts secinājums, Uldis teica. Kas vispār ir taisnība, kas netaisnība? Ja kāds notikums skar tie�i tevi un tu pēc tam jūties slikti, tu �o notikumu dabiski uztversi kā netaisnību. Bet tai pa�ā laikā citu skatījumā tas viss būs noticis pavisam normāli un taisnīgi.

-�� Pat tad, ja man tas ļoti sāpētu? Oskars, pagriezis gal�vu, prasīja.

-�� Protams, Uldis apstiprināja. Sāp visiem. Tikai kat�ram �ī sāpe atnāk at�ķirīga iemesla dēļ.

-�� Tā jau ir, Oskars domīgi piekrita. Tu kaut ko vari uzzināt par manu tēvu?

-������ Es pamēģinā�u. Ta�u ar to kontingentu nodarbojas dro��ībnieki.

-�� Ar kādu kontingentu? Oskars jautāja.

-������� It kā tu nezinātu! Uldis iesaucās. Ar valsts ienaidnie�kiem! Bur�ujiem! Sociāli bīstamajiem! Spiegiem!

-������ Jūs visi esat nenormāli, Oskars nikni pateica. Ja kā�dam ir mazliet vairāk naudas, ja kāds ir izglītotāks, ja kā�dam ir lielāks dzīvoklis vai labāks darbs, kam viņ� tik pēk�ņi kļūst bīstams?

-������� Oskar, Uldis mierino�i sacīja. Labāk par �iem jautā�jumiem nerunāsim! Ko pats tagad dari?

-�� Neko, Oskars nīgri atbildēja.

-�� Tas ir slikti. Uldis teica. Kaut kas ir jādara.

Oskars labu brīdi domīgs klusēja, tad stingrā balsī patei�ca: Padomju varai es nekalpo�u.

-������ Nav jau obligāti jākalpo, Uldis sacīja. Kaut ko jau var darīt arī sevis labā.

-������� Tu ar savu darbu esi apmierināts? Oskars paintere�sējās.

-� Vispār jā.

-������� Kas tu tagad jaunizveidotajā Latvijas prokuratūrā īsti esi?

-�� Sevi�ķi svarīgu lietu izmeklētājs, Uldis atbildēja.

-������� Nav slikti, Oskars teica. Smuki skan. Ta�u kas jūsu kantorī �odien skaitās sevi�ķi svarīga lieta?

-������ Tā pati, kas jau bijusi pirms simts gadiem, Uldis, viegli smīnēdams, atbildēja. Slepkavības, izvaro�ana, liela mēroga zādzības, bruņota laupī�ana. Nozieguma kvalifikācija nekad nemainās. Vienīgi da�reiz vēsturisku apstākļu dēļ mainās �o noziegumu izdarītāju motivācija un soda bardzība.

Oskars atkal brīdi klusēja.

-������ Vai man saprast�? viņ� izskatījās apmulsis. Ja, pie�mēram, krievu dro�ībnieki, �ie trula prāta un izskata zilcepurnieki nogalinās manu tēvu, jūsu vērtējumā tas nekāds noziegums nebūs?

-������� Pilnīgi pareizi, Uldis apliecināja. Tā būs vēsturiska nepiecie�amība.

-������� Jūs tomēr esat nenormāli, Oskars drūmā balsī at�kārtoja.

-������� Man �ķiet, māksliniek, tu tā īsti nemaz vēl neesi aptvē�ris, kas pa�laik Latvijā notiek, Uldis sacīja un glāzēs ielēja degvīnu "Moskovskaja". Starp citu, visā Baltijas teritorijā, protams, arī Latvijā stājas spēkā KPFSR Kriminālkodekss. Nestrīdēsimies, vai tas ir pareizi vai nepareizi, cik tas ir tais�nīgs vai netaisnīgs. Bet tur ir viens baigs pants piecdesmit astotais un �etrpadsmit tā apak�punkti.

-�� Nu un tad?

-������� Nekas, Uldis atkal pasmīnēja, ja tikai neņemam vērā, ka pēc �ī panta uz karātavām var aizsūtīt lielāko daļu Latvi�jas iedzīvotāju.

Oskars pilnīgā nesapratnē paskatījās uz biju�o draugu.

-� Tad kāda velna pēc �āds pants vispār pastāv?

Uldis iesmējās, uzreiz nesaprazdams, vai Oskars tēlo vai patie�ām tāds ir.

-�� Tie�i tādēļ, Uldis pateica.

-�� Tātad tas var skart arī tevi?

-������ Protams, Uldis atbildēja. Ikvienu. Starp citu, par tevi prokuratūrā ir ienācis attiecīgs ziņojums.

Oskars pat nedaudz satrūkās. Viņ� jau zināja, kas �ādai rīcībai var sekot.

-�� Kas par ziņojumu? viņ� tomēr painteresējās.

-������� Denunciācija, Uldis sacīja. Tā ir tikpat sena parādība kā prostitūcija. Ja tīk, to var saukt par nodevību, stu�ī�anu, bet to var vērtēt arī kā ļoti apzinīgu un patriotisku padom�ju cilvēka rīcību. Cita starpā, �ai brīdī valstij ļoti nepiecie��amu.

-������� Par ko es tieku apsūdzēts? Oskars, jūtami satraucies, uzprasīja.

-�������� Klaja nacionālisma propagandā, Uldis paskaidroja. Padomju varas nolieg�anā. Ņirgā�anos par mūsu jaunajiem valstsvīriem, konkrētāk par Augustu Kirhen�teinu un viņa savdabīgo balsi. To visu pēc piecdesmit astotā panta nosacī�jumiem ļoti viegli var kvalificēt kā valsts nodevību.

Oskars atkal krietnu laiku sadrūmis raudzījās caur logu uz Esplanādi, tad stipri pārsteigts vēlreiz cie�i paskatījās uz jauno prokuratūras izmeklētāju.

-�� Kas ir ziņotājs, tu zini?

-�� Protams.

-Kas?

-� Vai tie�ām to gribi zināt?

-� Jā, Uldi, gribu.

-�� Vēl padomā, Uldis lika priek�ā. Varbūt no�ēlosi, ka uzzināji.

-� Saki vien, Oskars neatlaidās. Saki�

-�� Ziņojumu uzrakstījusi tava sieva Melita Ozola, Uldis atklāja un ar interesi vēroja, kā krasi izmainās Oskara seja. Vispirms tā it kā nobālēja, tad uz abiem vaigiem uzmetās spilgti sarkani pleķi un viegli sāka drebēt lūpas.

-�� Lūdzu, atkārto, viņ� klusi teica.

-�� Lai jau paliek! Uldis atmeta ar roku. Tu jau dzirdēji.

-�� Kāpēc viņa�?

-�� Es par tevi brīnos, Uldis sacīja. Tu esi mākslinieks, tev vajadzētu cilvēkus pazīt, it sevi�ķi jau sievietes, bet tu dzīvo kā pa mākoņiem.

-� Tu konkrētāk vari izteikties?

-�� Varu, Uldis teica. Ne tev, ne man nav nekāds noslē�pums, ka tevī pamatīgi ir samīlējusies mana sieva Natālija. To var arī saprast. Ne es mīlu viņu, ne viņa mīl mani, bet kaut kur un kaut kad ikvienam no mums ir seksuāli jāizlādē�jas. Viņa izvēlējusies tevi. Tu esi diezgan populārs, izskatīgs vīrietis. Sportists, Latvijas meistars� Varbūt viņa iedomā�jās, ka esi liels meistars arī gultā. Un, cik esmu manījis, arī tu pret viņu neesi glu�i vienaldzīgs. Tev ir līdzīga situācija. Ne tu mīli Melitu, ne Melita mīl tevi. Bet tad, kad viņa tevi pēdējo reizi redzēja kopā ar Natāliju� Vadzis lūza. Viņa tū�līt atcerējās tavu romantisko dēku ar Judīti, tagad Natāli�ja� Nemaz neskaitot tās daudzās sievietes, kuras tik bie�i kailas sē� tavā mākslinieka darbnīcā� Bez tam vēl viens ār�kārtīgi svarīgs fakts tu vairs neesi bagāta baņķiera dēls� Un tā beigu beigās viss sasummējas, līdz realizējas skaistā atriebības drāmā�

-� Tā ir baiga nelietība, Oskars satriekts pateica. Lai nu ko, bet to gan es nebiju gaidījis!

-�� Bet tas jāgaida vienmēr, Uldis atgādināja. Tāpat kā vienmēr der atcerēties, ka pieviltas sievietes var būt ārkār�tīgi bīstamas.

Oskars kļuva manāmi nervozs un nez kāpēc satraukts sāka skatīties apkārt.

-� Kas tagad notiks tālāk? viņ� jautāja un ar mazliet dre�bo�u roku glāzēs salēja vēl atliku�o degvīnu. �is ziņojums paliks pie tevis vai arī�?

-� Es jau tev teicu tu nepārzini pa�reizējo valsts dro�ības sistēmu. Tam nav nekādas nozīmes, vai tas papīrelis atrodas uz mana rakstāmgalda vai citviet. Ziņojums ir piereģistrēts un tam jāsāk strādāt.

-Tātad�?

-�� Jā, Oskar, iespējams arī vissliktākais variants, Uldis pavēstīja. Sekos arests, bet, kas ar tevi notiks pēc tam, ne�viens tā īsti nevar paredzēt. Lai gan� turpinājumā tāpat var iznākt vissliktākais variants�

Oskars sāji pasmaidīja.

-�� Tā pasaulīte kļuvusi pavisam savāda, viņ� rūgtuma pilns sacīja. Dāvids Goldbergs solījās man atriebties Judī�tes dēļ. Melita man atriebjas Natālijas dēļ. Tagad, kamēr vēl neesmu arestēts un no�auts, man jāsāk domāt par atriebību kā Goldbergam, tā arī Melitai. Vai tu, Uldi, nejūti, ka tas viss ir nenormāli?

-�� Nē, veco zēn, nejūtu, Uldis atbildēja. Tāpēc, ka tie nav nekādi jaunie pasaules brīnumi. Tas tā notiek jau no brī�a, kad pirmais neandertālietis apzinājās savu esamību un, lai sevi aizstāvētu, paņēma rokā akmeni vai koka run�gu. Un tad sekoja pirmā bulta un loks. Un pirmais izkaltais zobens. Un pirmais lielgabals un lode. Un pirmā papīra lapa un zoss spalva. Vienmēr kāds ir gribējis atriebties, vienmēr kāds ir juties aizskarts un pazemots, vienmēr kāds viļas mī�lestībā un vienmēr atrodas kāds, kur� grib �o pasauli darīt taisnīgāku.

-�� Ko tas Goldbergs tagad dara? Oskars painteresējās. Strādā pie jums?

-�� Nē, Uldis sacīja. Viņ� ir �ekā.

-Vēl labāk�

-�� Vēl sliktāk, Oskar! Un tāpēc, lai tu nenokļūtu viņa na�gos� Es tikai tāpēc tevi �eit arī uzaicināju. Mēģinā�u glābt.

-�� Vai uzrakstīsi attiecīgu ziņojumu par viņu vai Melitu?

-� Nē, nē! Ar �ekistiem joki mazi. Tev kaut formāli jāpāriet padomju varas pusē. Ko tu domāsi vai jutīsi īstenībā, nav svarīgi. Svarīga ir fasāde ko tu runā vai dari publiski. Lai tie, kuriem jāieklausās vai jāredz, būtu pārliecībā, ka esi mai�nījies, ka esi kļuvis savējais un tagad stingri stāvi padomju varas pusē, bet kā mākslinieks aizstāvi sociālistiskā reālisma principus. Tāpēc� Tagad klausies uzmanīgi! Es jau esmu vienojies, visu sarunājis. Tad, kad to reāli varēsi izdarīt, tu ieradīsies kādā mājā Pārdaugavā. Tai mājā dzīvo Augusts Kirhen�teins. Tu uzgleznosi viņa portretu. Viņ� ir gatavs vairākas dienas pozēt. Vēlāk tas tiks noformēts kā oficiāls valsts pasūtījums, un �is tevis radītais Augstākās Padomes Prezidija priek�sēdētāja portrets tiks novietots Prezidija reprezentācijas telpās. Tev ne tikai par �o darbiņu krietni samaksās, bet galvenais tu būsi izkūlies no baigākiem mēs�liem. Neviens tevi neaiztiks.

-� Varbūt, Oskars domīgi sacīja. Bet līdz ar to es bū�u nodevis�

-�� Stop! Uldis nikni iesaucās. Tikai, lūdzu, nesaki, ka būsi nodevis Latviju! Un nedomā, ka būsi nodevis arī pats sevi! Tu vienkār�ā un ļoti pa�saprotamā veidā būsi sevi iz�glābis! Atkārtoju tu esi mākslinieks, tu tikai būsi darījis savu ikdienas darbu. Un nemēģini sev iestāstīt, ka akts kailas sievietes pakaļa būtu kaut kas labāks vai daudz vēr�tīgāks par vēsturiskas personas portretu! Bez tam, Oskar, pamēģini iegaumēt un vienmēr atcerēties nodevība nav ne�kas vairāk kā tikai ļoti parocīgs vārds, kuru ir lietoju�i, lieto un vēl ilgus gadus turpinās lietot visu kalibru nelie�i pret citu uzskatu un rīcības cilvēkiem. Viņi nez kāpēc iedomājas, ka taisnība ir tikai viņiem, ka īstie patrioti ir tikai viņi, ka tikai viņi mīl Latviju, it kā �īs jūtas būtu pilnīgi sve�as arī komunistiem vai tiem cilvēkiem, kas kapitālistiskās valsts iekārtas vietā izvēlas sociālismu. Ko viņi ir nodevu�i? Latvi�ju?! Bet mūsu dzimtene nekur tālu nav pazudusi! Tā tepat vien ir, mēs tajā dzīvojam, un kāpēc gan nepamēģināt dzīvot citādi? Kapitālisms deva da�ādus labumus un privilēģijas ti�kai vienai tautas daļai. Tagad sociālisms kaut ko labu dos arī pārējiem.

-� Vai tas par to Kirhen�teina portretu bija domāts nopiet�ni? Oskars pārvaicāja.

-�� Bet kā citādi? Uldis apliecināja. Atceries ne man draud lielas nepatik�anas, bet tev! Mēs esam draugi. Un kā draugs es tevi mēģinu glābt. Es tev, vislabāko nodomu va�dīts, dodu vienīgo un varbūt arī pēdējo izdevību� Glābies, veco zēn! Un domā tikai par sevi, nevis par tik abstraktiem jēdzieniem kā valsts, patriotisms, nacionālisms vai nodevība! Izņemot mūs pa�us, viss pārējais nav nekā vērts!

Bet kas pa�laik īstenībā esam "mēs pa�i"?

Izskatās, ka tikai savādas sīkbūtnes, kas pakļautas oku�pācijas spēkam, bezmērķīgi peld karsti uzvārītajā vēstures zupā.

Ta�u, kad zupa būs saskābusi vai kļuvusi pārāk negar�īga, kāds pienāks pie katla un izlies mūs laukā. Bet pagaidām viss vēl burbuļo un vārās. Kāds jau tā pārsālītajai virai pie�ber klāt jaunu sāls �ķipsnu, cits noliecas zemāk un zem katla dego�ajā ugunskurā iemet vēl kādu malkas �ķilu�

Lai deg! Lai sagrūst vecā pasaule! Lai tā noslīkst asiņu jūrā! Mēs uz sagrautās bur�uāzijas drupām uzcelsim jaunu, daudz labāku un taisnīgāku valsti!

Varbūt tie, kas tam ticēja, patie�ām jutās laimīgi kā lie�las celtnieku brigādes locekļi, kuri apzinājās savas misijas svētumu un tāpēc �ā mērķa labā upurēto cilvēku sāpju klie�dzieni viņos neizraisīja ne mazāko līdzjūtību.

Kad Reini Ozolu jau tre�o reizi pagalam sadauzītu ieveda �ekas izmeklētāja Dāvida Goldberga kabinetā, viņ� vēlējās tikai vienu kaut nu viņi mani ātrāk nosistu! Jo tas, par ko �eka viņu apsūdzēja, bija tik absurds un neiedomājami stulbs, ka viņam viss notieko�ais �ķita pilnīgi nereāls kā baigs slima cilvēka murgs.

-�� Kur tu esi noslēpis Latvijas tautai piedero�o zeltu?!

Reinis viss drebēja ne tikai no sāpēm, bet arī no dusmām.

-�� Anglijas bankā! viņ� kliedza pretī. Aizej un paņem!

-������� Kā tu tērēji Latvijas darba tautai domāto naudu? Lai stiprinātu Ulmaņa diktatorisko re�īmu?!

-������ Nē, izmeklētāja kungs. Latvijas Banka naudu lietoja, lai celtu tautas labklājību.

-������� Kādu labklājību?! Dāvids Goldbergs kliedza. Kāda tauta? Jūs nolādētie bur�uji un kapitālisti esat savas tau�tas parazīti! Un kā tādus mēs jūs arī iznīcināsim!

Un velti viņ� un simtiem citu arestēto valsts darbinieku lūdzās pēc normālas izmeklē�anas un taisnas tiesas. Ta�u nekādas taisnas tiesas nebūs. Uz mirkli tikai pazibēs ilūziju melnās buras. Un taisns būs vienīgi lodes lidojums. Un ka�rātavu stabs.

Un gruzdo�s papiross izmeklētāja pelnu traukā.

Un noguru�ās bendes rokās kūpo�s revolveris.

Un glāzē vēl neizdzerts vīna malks.

Un bijusī bārdāma krievu virsnieka klēpī.

Un uz ielas kāds noplīsis muzikants �ēli spēlē "Dzīvīte, dzīvīte�"

Un Latvie�u biedrības namā piedzēru�ies Sarkanās armi�jas virsnieki svin Oktobra revolūcijas svētkus.

Un visur pilnā sparā rit fabriku, frizētavu, darbnīcu un lielo māju nacionalizācija apbrīnojami nekaunīga latvie�u tautas totāla apzag�ana.

Un atkal nē, nē! kādas tautas?! Latvie�u tautai vispār nekas daudz nepiederēja. Piecstāvu mājas, fabrikas, frizē�tavas, aptiekas vai bankas ta�u piederēja tikai atsevi�ķiem cilvēkiem sabiedrības mazākumam.

Tas, kas notiek taisnīguma triumfs!

Un Natālija Ūdre LPSR Tautas iek�lietu komisariāta oficiālais tulks.

Un Melita Ozola LPSR Kultūras pārvaldes galvenā speciā�liste eksperte, kuras uzdevums pēc iespējas ātrāk no visiem muzejiem un mākslas galerijām izņemt tos latvie�u māksli�nieku darbus, kuri pēc �ādu "ekspertu" vai partijas ideologu vērtējuma neatbilda sociālistiskā reālisma prasībām.

-������� Vai tu izmetīsi arī manas gleznas? Oskars pārsteigts vaicāja.

-������� Tie�i tavas vispirms! Melita, indīgi smīnot, atbildēja. It sevi�ķi to Judītes aktu!

-�� Kāpēc? Oskars nopietni prasīja.

-������� Ne tikai to! Beidzot no savas dzīves ari tevi! Melita turpināja dzelt.

-������� Ko nu vairs censties, Oskars sacīja. Tas jau ir no�ticis.

-�� Nekas, Melita turpināja smīnēt.

-�� Paklausies! Tev tas patīk?

-� Jā, Oskar, pat ļoti! Melita nikni sacīja.

-� Tas ir no�ēlojami, Oskars teica. Un bezgala sīki.

-� Muļķības! Melita aizsmēķēja cigareti. Tas ir di�i!

-�� Mēs ta�u nedzīvojām slikti, Oskars atgādināja.

-�� Mēs nē, Melita piekrita. Bet citi?

-������ Kāpēc tev tagad vajadzētu rūpēties par citiem, ja tu neHpēji parūpēties pat par mūsu ģimenes saglāb�anu?

-������ Tas, kas ir satrunējis, nav jāglābj, viņa skaļā balsī pa�ziņoja. Vienalga Ulmaņa valsti vai mūsu personīgo dzī�vi! Jāglābj vērtīgais, jaunais, bet vecā Ulmaņa diktatūra vai mūsu jau sen izputējusī laulība� Kāda tam visam jēga?

-������� Zini, pirms trim gadiem es nekad nespēju iedomā�ties� Oskara balsī skanēja gan izbrīns, gan dziļa no�ēla,

ka tu, Melit, kopā ar tiem stulbajiem boļ�eviku partijas biedriem tik centīgi mēģināsi iznīcināt uzkrātās latvie�u lautas kultūras vērtības.

-������ Sievie�u plikņos vai sentimentālos dabas skatos nav ne�kādas mākslinieciskas vērtības, Melita pārliecinātā balsī atgādināja. Jaunais laikmets prasa jaunus izteiksmes lī�dzekļus. Degsim! Jaunu attieksmi pret dzīvi un to, kas �ai dzīvē notiek!

-������� Un vēl �is jaunais laikmets nez kāpēc prasa bezgala daudz upuru, Oskars klusi piebilda.

-� Jā! Arī tie ir vajadzīgi laimīgas nākotnes vārdā.

-������� Tā runā bendes, Oskars sacīja. Cilvēki, kuriem �ai brīdī nekas nedraud. Bet, kad jūs pa�i kļūsiet par upuriem citam spēkam un citai valsts vai partijas ideoloģijai, jūs tū�līt runāsiet un domāsiet kaut ko pilnīgi pretēju! Jums savas dzīves kļūs �ēl. Un jūs skaudri no�ēlosiet, ka �odien tik bezjutīgi, nelietīgi un kaila aprēķina vadīti, izpostāt citu cilvēku radītās vērtības un viņu personīgās dzīves. Melit, attopies! I 'n atceries ja nāks atmaksa, tā būs briesmīga!

-1 neceri! viņa nicīgi atmeta ar roku. Nekādas atmak�sas nebūs. Ja nu vienīgi� Varbūt tu?

-�� Nav izslēgts, Oskars domīgi teica. Es vienkār�i ne�varu un nedrīkstu piedot ne mana tēva arestētājiem, ne tev zemiskai nodevējai! Tu varēji mēmi nemīlēt, labi, tu varēji mani neieredzēt, bet prokuratūrai rakstīt slepenu zi�ņojumu, ka esmu slikti izteicies par padomju varu� Tas ir tik riebīgi, un tu pati esi kļuvusi tik pretīga, ka tagad uz tevi nevaru pat paskatīties!

-�� Tad neskaties! Melita sāka dusmās kliegt. Tu no��ēlojamais meitu ģēģeris! Kā mākslinieks tu ta�u esi nulle! Absolūti netalantīgs! Un neceri, ka spēsi sevi izglābt, uzmā�lējot smuku Kirhen�teina portretu! Uz īsu brīdi varbūt. Bet tālākā perspektīvā� Visticamāk, tu jau drīz atradīsies aiz Polārā loka. Un tad tu tur varēsi zīmēt baltos lā�us!

-�� Es labāk uzzīmē�u tevi, Oskars, ar grūtībām sevi ap�valdot, teica. Tā atmiņai. Lai visu mū�u atcerētos, uz ko tu esi spējīga.

Bet vispirms viņ� tomēr uzgleznoja Augusta Kirhen�teina portretu. Ne tāpēc, lai kārtējo reizi sevi apliecinātu kā māk�slinieku, bet gan kā cilvēku, kas negrib nokļūt ne Sibīrijā, ne Tālajos Ziemeļos.

Divstāvu māja, kur 1941. gada ziemā dzīvoja LPSR Augstā�kās Padomes Prezidija priek�sēdētājs Augusts Kirhen�teins, atradās Pārdaugavā īvandes ielā 7. Satik�anās jau iepriek� bija saskaņota. Kad Oskars piezvanīja pie ieejas durvīm, tās atvēra jauns, pamatīgas miesasbūves vīrietis.

-�� Ko tev vajag? miesassargs, viņu rūpīgi nopētījis, dobjā balsī jautāja.

-��� Es pie prezidenta, Oskars paziņoja. Mākslinieks. Viņ� zina.

Miesassargs aizvēra durvis, bet pēc da�ām minūtēm tās atkal atvēra un lūdza ienākt. Noģērbis mēteli un noņēmis cepuri, Oskars nedaudz saminstinājās un gaidīja, kas notiks tālāk. Pēc neilga laika parādījās vidēja auguma mājkalpotā�ja un aicināja nākt tālāk. Izgāju�i cauri divām istabām, viņi apstājās tre�ajā, kur atradās plats dīvāns, apaļ� galds, senlai�cīga bufete un divi melni ādas klubkrēsli.

-������ Lūdzu, pagaidiet! mājkalpotāja teica. Priek�sēdētājs tūlīt ieradīsies.

Sieviete, apzinādamās savas personas svarīgumu, cēlā gai�tā aizgāja. Oskars kādu brīdi stāvēja, vērīgi apskatīdams is�tabas iekārtojumu, tad no speciāla iepakojuma izņēma mol�bertu, da�as krāsu tūbiņas, vairākas smalkas otiņas, ogli un biezu papīra lapu. Nekādu īpa�u satraukumu viņ� nejuta, un tomēr sirds dauzījās mazliet ātrāk nekā parasti un nervi savilkās kā labi noskaņotas klavieru stīgas.

Pēc da�ām minūtēm istabā steidzīgi ienāca gara auguma |oti kalsna izskata vīrietis un neparasti smalkā balsī jautāja:

-� Vai Oskars Ozols? Mākslinieks?

-� Tas pats, Oskars apstiprināja.

-������ Atvainojiet, priek�sēdētājs teica. Man no Akadēmijas zvanīja un jūs ieteica� Teik�u atklāti es nemaz to nevēlos. Kam vēl tā bilde? Jau tā neviena avīze vairs neiznāk, kur nebūtu redzams mans ģīmis. Kaut ko iedzert vēlaties?

Nesagaidījis atbildi, Kirhen�teins piegāja pie bufetes, no tās izņēma pudeli armēņu pieczvaig�ņu kohjaka un pielēja divas mazas sudraba glāzītes.

-������ Tas labi nomierina nervus, viņ� sacīja. Lai gan lielie uztraukumi jau pagāju�i. Kā jums?

-������� Tā nekas, Oskars atbildēja, lai gan man visi lielie uztraukumi vēl tikai priek�ā.

-� Vai sakarā ar pa�reizējo politisko situāciju?

-������ Arī tas, protams, Oskars atbildēja. Bet ir vēl arī citas problēmas.

Kirhen�teins uzmanīgi paskatījās apkārt, pēc tam uz mākslinieku un viņa molbertu.

-������ Kur man sēdēt? viņ� lieti�ķi jautāja. Un cik ilgi tas var vilkties?

-������ Man teica, ka portrets tik�ot izlikts Augstākās Padomes Prezidija reprezentācijas telpās. Tātad mans darbs pilnīgi oficiāla lieta. Tas ir valsts pasūtījums, un darbam jābūt la�bam. Bet jebkur� labs darbs prasa laiku.

-������ Lūdzu, nestāstiet man to, ko es jau zinu! Kirhen�teins mazliet nepacietīgi teica. Ar vienu reizi jau laikam nepie�tiks, vai ne?

-�� Tā iznāk, Oskars sacīja. Man �ķiet, būs labāk, ja jūs pozēsiet, sē�ot uz dīvāna gala. Turpat ir arī logs, no tā labi krīt gaisma, paņemiet rokā kādu grāmatu, tad, it kā pārdo�mājot izlasīto, skatieties uz logu un sakoncentrējieties kādai nopietnai domai. Es vispirms ar ogli uzmetī�u jūsu nākamā portreta skici un, ja jūs to akceptēsiet, nākamajā seansā sāk��u gleznot.

Kirhen�teins smagi nopūtās, tad sameklēja kādu grāma�tu, apsēdās un darīja tā, kā Oskars bija ieteicis.

Kad apmēram pēc stundas skice bija gatava un portretēja�mais to atzina par labu esam, Kirhen�teins atkal uzaicināja mākslinieku iemest kādu mēriņu.

Vai nu iebaudītā alkohola dēļ, vai apzinoties, ka viņam nekad vairs tāda izdevība var negadīties, Oskars vērsās pie Kirhen�teina:

-�� Godājamais Prezidenta kungs! Jūs pirmīt ieminējāties par politisko situāciju mūsu Latvijas Republikā�

-�� Nav vairs nekādas Latvijas Republikas, Kirhen�teins sacīja, un Oskars viņa balsī saklausīja tādu kā klusu no�ēlu. Tagad mēs esam tikai citas valsts sastāvdaļa�

-�� Kāpēc tā notika? Oskars vaicāja.

-�� Ne mēs to izlēmām, priek�sēdētājs teica. Diem�ēl reizēm atgadās tādi vēstures lūzuma punkti, kad ne no at�sevi�ķiem cilvēkiem, ne nācijas kopumā nekas nav atkarīgs. Visu izlemj un nosaka stiprākie kā jau tas dabā pieņemts. Ja mūs tagad nepievāktu krievi, mūs pievāktu vācie�i. Cik gar�, tik plats.

-� Un tomēr�

-�� Nē, nē! Kirhen�teins spēji atmeta ar roku. Kā ar Sa�eimas vēlē�anām tikāt lielā mērā piemānīts gan jūs, gan visa latvie�u tauta, tāpat ap stūri ļoti smalki tiku apvests arī es. Ta�u par to mums nevajadzētu daudz skumt. Esmu pilnīgi pārliecināts, ka mums visiem tas nāks tikai par labu. Galu galā, Padomju Savienība ir milzīgi liela un varena valsts. Kāds mums no tā sliktums, ja atrodamies tās paspārnē?

-��� Kirhen�teina kungs� Oskaram mazliet ietrīcējās balss. Tā nu laikam glu�i nebūs, ka �ī padomju vara mums visiem nāks tikai par labu. Vismaz ne manai ģimenei, vai konkrētāk, manam tēvam. Tāpēc gribētu lūgt�

Kirhen�teins smagi nopūtās, tad sameklēja kādu grāmatu, apsēdās un darīja tā, kā Oskars bija ieteicis.

-�� Kas ar viņu noticis? Kirhen�teins ātri prasīja.

-������ Viņ� ir arestēts, Oskars paskaidroja. Par ko, mēs ne�zinām.

-�� Ar ko viņ� agrāk nodarbojās?

-������� Reinis Ozols bija Latvijas Bankas pārvaldnieka viet�nieks. Viņ� bija finan�u speciālists. Ar politiku tam nebija nekāda sakara.

-������ Tā vis nesakiet, Kirhen�teins iebilda un atkal piepildīja glāzes. Visi valsts amati tā vai citādi ir saistīti ar politiku.

-������� Iespējams, Oskars domīgi piekrita. Ta�u� Viņ� ir mans tēvs.

-�� Es to saprotu, Kirhen�teins pamāja ar galvu.

-������� Tāpēc gribu lūgt� Oskara balss tagad iedrebējās vēl jūtamāk. Vai jūs, godājamais prezidenta kungs, nevarētu palīdzēt manu tēvu dabūt laukā no apcietinājuma?

Kirhen�teins lēnām, ar maziem malciņiem izdzēra glāzi, pēc tam uzkoda citrona �ķēlīti un cie�i paskatījās uz Oskaru. Viņa skatienā nebija redzamas ne mazākās līdzjūtības pazī�mes, bet nemanīja arī neko no cietsirdības. Tā bija tipiska augsta valsts ierēdņa sejas izteiksme, kad viņ� domā par val�sti kopumā, nevis par kādu atsevi�ķu �īs valsts pilsoni.

-������� Kādas iestādes pārziņā viņ� pa�laik atrodas? Kirhen��teins painteresējās.

-�� Iek�lietu komisariāta�

-�� Pie Novika?

-�� Laikam jau.

-������� Ļoti �ēl, jaunais cilvēk, ta�u diez vai es kaut ko tur va�rē�u līdzēt. Zināt, �eka� Tā ir pārāk nopietna organizācija, lai kāds no malas spētu viņu darī�anās iejaukties. Tas ir pat ļoti bīstami.

-������� Pat jums?! Oskars pārsteigts iesaucās. Jūs ta�u ne�esat cilvēks no malas! Jūs esat pat pa�ā centrā! Virsotnē!

Kirhen�teins skumji pasmaidīja, pienāca pie Oskara un viņam viegli ar roku uzsita pa plecu.

-������� Jaunais cilvēk, tā ir tikai ilūzija, ja jūs domājat, ka mūsu varas sistēmā es varu būt kāds izņēmums. Nē! �ai gadīju�mā starp mani un jums nav nekādas būtiskas at�ķirības. Kā jūs, tā arī es, mēs visi esam pakļauti vienādas domā�anas un paredzamas rīcības prasībai, ko noteikusi vado�ās partijas ideoloģija un padomju vara. Izlēkt no �iem rāmjiem nozīmē sevi pakļaut dzīvības briesmām. Bet jūs ta�u to nevēlaties, vai ne? Un es arī nevēlos.

Kirhen�teins apklusa, kādu laiciņu domīgs staigāja pa is�tabu, tad apstājās pie loga un ilgi skatījās, kā mājas pagalmā krīt balts sniegs.

-�� Esmu dzirdējis, ka cilvēki mani saucot par lielāko latvie��u tautas nodevēju, viņ� savā spalgajā balsī negaidīti sacī�ja. Sacer anekdotes un rupjas dziesmas. Bet ko esmu no�devis?! Kādu tautu? Tie�i otrādi! Situācijā, kādā mēs esam nokļuvu�i visi, es gribu kalpot savai tautai, un ne es esmu vainīgs, ka vēsture ar mani, ar jums, ar mums visiem ir izrī�kojusies ne tā, kā to sākumā domājām un vēlējāmies.

-�� Prezidenta kungs� Oskars turpināja. Es īsti nezinu, kā ir ar vēsturi, toties skaidri zinu tos cilvēkus, kuri atnāca arestēt manu tēvu. Bet viņ� ir tikai viens no tiem tūksto��iem�

-�� Jaunais cilvēk, nevajag pārspīlēt! Kirhen�teins pēk�ņi nikni paskatījās uz netālu stāvo�o mākslinieku. Nekādi tūksto�i nav arestēti! Tas ir mūsu ienaidnieka izdomājums. Bet tie, kas �odien tomēr ir nonāku�i Novika iestādē� Kaut kāda vaina viņos ir. Nevienu ta�u tāpat uz ielas ciet neņem! Starp citu, ja, piemēram, rīt atkal pie varas atgrieztos Ulma�nis, Bērziņ� un viņu "patriotiskā" aizsargu organizācija, viņi ta�u tūlīt arestētu mani un pārējos valdības locekļus! Tāpat kā pārējos, kas aiz pārliecības vai, piemērojoties jaunajiem apstākļiem, pa�laik atbalsta padomju varu! Un notiktu tas pats, kas �odien, tikai tad jau būtu citu ļau�u izmisums, asaras un asinis� Tā ir tāda jau sen iemīļota cilvēku spēlī�te kāds ar saviem draugiem vai domubiedriem pēk�ņi iedo�mājas, ka viņi vienīgie zina, kā �o pasauli darīt labāku. Politi�ka tas ir tas pats reliģiskais fanātisms, kad pie varas, īstas varas eso�ie savu ideju un mērķu sasnieg�anā ne ar kādiem upuriem nerēķinās. Neesmu pārliecināts, ta�u pieļauju, ka varbūt arī pastāv tādas idejas un mērķi, kuru vārdā var upu�rēt zināmu skaitu �o ideju un mērķu pretinieku, ta�u� Tas tomēr nav labi.

Atvadījies un ejot jau prom, Oskars tā arī nesaprata, vai �īs sarunas laikā Augusts Kirhen�teins bija patiess vai ne sevi�ķi. Ta�u, kā tur lai ari būtu, Oskaram viņ� ne�ķita ne tik briesmīgs, ne smieklīgs, kā par veco viru runāja tauta, un tāpēc cerība, ka "prezidenta kungs" varbūt tomēr palīdzēs no aresta atbrīvot tēvu, palika.

Ta�u jau pēc neilga laika �ī cerība izgaisa, kā upes lejā pirmajos saules staros izgaist rīta migla.

Te ir, bet pēc brī�a tās jau vairs nav.

Tikai lēnām plūst upe. Un, kad mākoņi pazūd, spīd saule. Patiesībā tā jau spīd vienmēr, tikai cilvēka dzīve ir Laika ie�robe�ota. Un, kad mēs to apzināmies, notiek mūsu pasaules uzskata un dzīves vērtību maiņa.

Kas slikts, kļūst labs. Kas bija vajadzīgs, tagad top lieks. Kas agrāk bija nepārprotami skaists un ētiski tīrs, tagad skaitās bur�uāziski netīrs un daudziem nevajadzīgs.

Un sods bez pierādījumiem. Ir tikai apsūdzība.

Prokurori kļuva lieki. Tagad jebkuru cilvēku varēja vai�not vai visos pasaules grēkos arī viņa draugs, kaimiņ� vai garāmgājējs.

Tiesas tāpat izrādījās nevajadzīgas.

Tavu likteni viegli un ātri, bez liekām formalitātēm spē�ja iz�ķirt pat viszemākās dienesta pakāpes padomju dro�īb�nieks.

Un bie�i pat ne tas. Uz ilgiem gadiem jebkuram Latvijas iedzīvotājam sabojāt dzīvi būtībā bija iespējams ikvienam, ja tikai viņ� atcerējās kādu agrāko laiku pāridarījumu, sajuta skaudību vai vēlē�anos savam izraudzītajam upurim vien�kār�i ieriebt. Izrādījās, ka cilvēku lielākajai daļai daba jau iepriek� bija ieprogrammējusi tādas spējas, kuras da�ādu ap�stākļu sakritības dēļ negaidīti var izlauzties uz āru, un to, kas agrāk �ķita nepieņemami un pat neiespējami, cilvēks pēk�ņi darīja bez mazākajiem sirdsapziņas pārmetumiem.

�ī ļau�u uzskatu maiņa un spēja īsā laikā no normāla cil�vēka pārvērsties par pēdējo nelieti bija vienkār�i pārsteidzo��a.

Arī turpmākie notikumi mainījās kā paātrināti �ausmu filmas kadri. Līdz beigu beigās savu kulmināciju sasniedza 1941. gada 14. jūnija agrā rīta stundā. Tā bija mēne�a otrā sestdiena. Diena solījās būt karsta un saulaina.

Pulksten 4.30 pie Oskara Brīvības ielas dzīvokļa durvīm vispirms kāds piezvanīja, bet, kad neviens tās atvērt nenāca, tur sacēlās liels troksnis.

Oskars Ozols tūlīt saprata, ko tas varētu nozīmēt. Ja cil�vēks tava dzīvokļa durvis sāk dauzīt ar kājām, viņ� nenāk vis ciemos, bet gan ieradies atņemt tev brīvību.

-� Kas tur trako? māte, uz pleciem uzmetusi rītasvārkus un vēl samiegojusies, satraukta jautāja.

-�� Padomju vara, Oskars atbildēja un ātri sāka ģērbties.

-�� Ko tai no mums atkal vajag? māte, nesapratnes pilna, jautāja. Vai tad viņiem vēl nepietiek ar tēvu?

-Acīmredzot� nepietiek.

-� Tevi viņi diezin vai aiztiks, māte mēģināja dēlu nomie�rināt. Tevi varbūt izglābs Kirhen�teina portrets, bet kas varētu glābt mani?

Diem�ēl nekas, Oskars rūgti nodomāja un, kā ejot uz e�a�fotu, devās atvērt durvis.

Tā arī bija. Aiz tām stāvēja divi iek�lietu karaspēka kara�vīri, kāds jauns virsnieks un, Oskaram par lielu pārsteigu�mu, arī Natālija Ūdre�

-�� Velti kavējies, virsnieks sacīja un ātri ienāca dzīvoklī. Vēl da�as minūtes, un mēs durvis būtu uzlauzu�i.

-�� �aubos, vai jums ir tādas tiesības, māte, bailēs glu�i vai sastingusi, klusi teica un, kā palīdzību meklēdama, ar skatienu vērsās pie Natālijas.

-�� Tu vecā �vamme! virsnieks uzmeta nicības pilnu skatu dzīvokļa īpa�niecei Rasmai Ozolai. Mums ir tādas tiesības, kādas jums pretīgajiem bur�ujiem nav rādīju�ās pat sapņos! Tā ka ātri saģērbies, sapako kaut kādas mantas, siltas drēbes, kaut ko no ēdamā�

-�� Paklausies, Natālij, Oskars, gan uztraucies, gan vāji valdot niknumu, vērsās pie savas kādreizējās mīļākās. Ko tas nozīmē?

Natālija līdzjūtīgi paskatījās uz vīrieti, kurā pirms �etr�desmitā gada lielajām pārmaiņām bija iemīlējusies, alkusi viņa tuvību un vairākkārt to arī panākusi, bet pamazām, iespējams, arī krasi at�ķirīgo politisko uzskatu dēļ, beidzot

atsalusi un tagad Oskara spēja uztvert vienīgi kā objektu, kas neatkarīgi no viņas gribas ir pakļauts represijām.

-�� Jūs, Oskar� Natālija tomēr mazliet samulsa. Pro�tams, ne tikai jūs� Daudzus� Vedīs prom no Latvijas. Kur es nezinu. Slepenajā Maskavas pavēlē bija teikts "uz attālākām Padomju Savienības vietām". Tātad, vistica�māk, uz Sibīriju.

Oskars, neslēpta naida pilns, ātri paskatījās uz sievieti, pret kuru vienmēr bija izjutis lielas simpātijas un da�reiz pat iedomājies, ka viņa, iespējams, varētu būt arī ne slikta sieva�

-� Vai �ādai jūsu rīcībai ir kāds tiesisks pamats? Oskars painteresējās, joprojām vēl nespēdams apjēgt, ka līdz ar pa�domju varas atnāk�anu jebkāda normāla likumdo�ana un tiesiskums ir pazudis kā kaut kas prettautisks un darbaļau�dīm pilnīgi nevajadzīgs.

-� Es jau pirmīt pieminēju tāda ir Maskavas pavēle, Na�tālija sacīja.

-�� Un ko tad mūsējie? Oskars nicīgi prasīja. Ko Vilis Lācis, Kirhen�teins un Kalnbērziņ�? Vai tāpat kā pārējie ti�kai sē� savos kantoros un bailēs dreb Maskavas Lielā Vīra priek�ā?

-�� Oskar� Natālija gandrīz vai līdzjūtīgi sacīja. Laiks iet� Taisies! Un jo labāk sapakosies, jo vieglāk tur būs.

-� Vai esi pārliecināta, ka neesat kļūdīju�ies? Oskars to�mēr vēl neatlaidās. Pirmkārt, tavs Uldis man apsolīja, ka, uzgleznojot Kirhen�teina portretu, mani nekādas represijas neskars. Es bū�u pakalpojis padomju varai, tādējādi izpelnī�damies tās �ēlsirdību. Un otrkārt�

-� Oskar� Natālija viņu pārtrauca. Nav nekādi "pirm�kārt" vai "otrkārt". Vienkār�i ir pavēle, kas jāizpilda gan tev, gan man. Un nekur mēs no tās nevaram likties. Jo der atcerēties tagad mūsu dzīvi vada tāds politiskais spēks, kas ir daudz stiprāks par atsevi�ķu cilvēku vēlmēm.

-� Vai tas tev patīk? Oskars prasīja.

-�� Ne sevi�ķi, Natālija atbildēja. Man vienkār�i patīk dzīvot.

Kad Ozoli kādu divdesmit minū�u laikā bija sapakoju�i vairākus �emodānus un somas, Natālija negaidīti pienāca pie Oskara un viņam klusi pateica: Mīļais, ja vēlies, bēdz! Virsniekam pasaki, ka ieiesi tualetē, paķer atslēgu un caur

virtuves "melno" ieeju laidies prom! Viņi nemaz nezina, ka uz �ādiem lieliem centra dzīvokļiem ved divas kāpnes parādes un darba. Tiklīdz tiksi aiz durvīm, tās no ārpuses aizslēdz un skrien prom! Viņiem tevi noķert nebūs nekādas iespējas.

Oskars patiesi pārsteigts paskatījās uz Natāliju, kura, aiz�smēķējusi papirosu, val�ķīgi pasmaidīja.

-� Vai palika �ēl? Oskars tikpat klusi pavaicāja.

-� Mazliet, Natālija atbildēja. Tu biji labs.

Oskars rūgti iesmējās.

-������ Paldies par ideju, viņ� sacīja. Bet kā būs ar māti? Es viņu nevaru atstāt vienu.

-������ Bet būs jāatstāj, Natālija teica. Jau Torņakalna staci�jā jūs tiksiet iz�ķirti. Tu nokļūsi apcietinājumā nometnē, bet māte izsūtījumā kaut kādā Dieva aizmirstā Sibīrijas sād�ā.

-�� Tu to dro�i zini?

-�� Pilnīgi.

Oskars piegāja pie mātes, viņu noskūpstīja, tad klusi ie��ukstēja ausī: Es mēģinā�u bēgt. Tikko izie�u no istabas, tu uzreiz sāc skaļi vaimanāt, ar roku ķeries pie sirds un tēlo ģīb�anu! Viņi sāks ar tevi ņemties, un man būs da�as liekas minūtes� Pacenties izdzīvot! Un es arī pacentī�os.

Galu galā izdevās, kā tika ātri izplānots.

Kad Oskars nokļuva uz ielas, viņ� neskrēja, bet ātriem so�ļiem pa Ģertrūdes ielu aizgāja līdz Akas ielai un apstājās pie mājas, kur dzīvoja viņa brālēns Roberts Ozols.

7. NODALA

Es Haralds Hansons (Ozols) vēl joprojām jutos ne�daudz �okēts. Lai gan bija pagāju�as jau vairākas dienas, kop� atgriezos Rīgā no mēģinājuma garīgi rehabilitēties kādā no mazajiem Vidzemes jūrmalas zvejnieku ciematiem, ta�u nomierināties joprojām nekādi nespēju. Pēdējā laikā mana dzīve kārtējo reizi bija krietni sa�ūpojusies, ta�u, kā par brī�numu, �oreiz it kā tomēr uz labo pusi.

Un pamazām mans dzīves kuģis pēk�ņi uznāku�ā morālās apskaidrības iespaidā nocēlās no sēkļa, ieslīdēja dziļāk jūrā

un devās brīvā peldējumā uz tuvāko ostu. Jācer, to vairs ne�sadragās nekādi vētras viļņi un diez vai kādreiz atkal uz�trieksies uz krasta melnajām klintīm. Tagad "Uz saulaino tāli!"

Pat smiekli nāk. Līdz tam biju pārliecināts vēl da�us mē�ne�us dzer�u un ar to mana dzīve beidzot būs galā. Ne sirds, ne aknas neizturēs. Pats vēl paspē�u nosvinēt savas bēres, vēl pēdējo reizi pastaigāties pa iemīļotajiem Rīgas krogiem, ar pudeli rokā un skumju smaidu sejā atvadīties no drau�giem cik nu tie vairs paliku�i, sameklēt Annu, un varbūt viņa man palūgtu piedo�anu, ka toreiz, nesagaidījusi ne iz�meklē�anas beigas, ne tiesas spriedumu, man novēlēja sapūt cietumā un vairs nekad, nekad�

Riebumā saviebis seju, izgāju no mājas, aizbraucu uz pilsē�tas centru un iegāju vienā no jaukajiem Vecrīgas krodziņiem.

Vienu glāzi viskija! bārmenim palūdzu un, saņēmis pa�sūtīto, apsēdos pie galdiņa, kas atradās blakus logam. No tās vietas bija labi vērot, kas notiek uz ielas. Bet nekas ievērības cienīgs nenotika. Garām ātri pagāja da�i cilvēki, netālu ap�stājās divas jaunietes neticami īsos minibruncī�os, un viena otrai kaut ko aizrautīgi stāstīja. Turpat pie avī�u kioska ap�stājās pavecs vīrietis, at�ķīra laikrakstu "Diena" un, atradis vajadzīgo, sāka lasīt. Pēc tam pārstāja, pacēla galvu aug�up un nopietns raudzījās uz apkārtējo māju jumtiem.

Par ko viņ� domā, avīzē izlasījis kādu viņu ieinteresējo�u rakstu? Vai par atpūtas iespējām Kanāriju salās? Ēģiptē? Vai par jaunākajām bir�as ziņām? Bet visticamāk�

Nu, protams, es nodomāju. Par politiķiem, kas kā mēslu vaboles ar apskau�amu tīksmi rakņājas mūsu tautas sāpīgi pretīgajā pagātnē.

Jā, arī es tur rakņājos, arī es apsūdzu, ta�u at�ķirībā no daudziem deputātiem, es skaidri zinu, kam �odien varu iz�virzīt konkrētas morālas, politiskas un, ja vajadzēs, arī ju�ridiskas pretenzijas. Jo es skaidri zinu, kas nodeva un kā vainas dēļ aizgāja bojā Reinis Ozols, kā vainas dēļ Sibīrijā piecpadsmit gadus nācās pavadīt viņa sievai Rasmai. Es pie�tiekami labi zinu visu par viņu dēlu Oskaru, par Uldi Ūdri, Natāliju, Dāvidu Goldbergu, Judīti un tagad arī par savu tēvu Robertu Ozolu.

Aizbraucu uz pilsētas centru un iegāju vienā no jaukcĶjiem Vecrīgas krodziņiem.

Vecais vīrs pārstāja skatīties uz krā�ņajiem Vecrīgas namu jumtiem, nervozi salocīja avīzi un to ar acīm redzamu nepatiku iemeta atkritumu urnā.

Un tā es arī nesapratu, kas vecā vīra dvēselē bija izsaucis �o nepatiku vai deputātu vai pa�a kādreizējā rīcība? Vai vispār visa mūsu tautas drūmā pagātne, visi mums pāri nā�ku�ie vēsturiskie notikumi, kas tik ātri daudzus labos pār�vērta ļaunajos, izkropļoja dzīves un uz mū�u ļau�u atmiņā saglabāja pārdzīvotās sāpes, pazemojumus un necie�amu netaisnības sajūtu?

Iztuk�ojis glāzi, ar acīm jau sāku meklēt bārmeni vai gar�kājaino viesmīli, kuras slaidais stāvs �ad tad pazibēja starp galdiņiem, kad pēk�ņi ieraudzīju pa kroga durvīm ienākam Jakovu Jofi.

Viņ�, ātri uzmetis skatienu zālei, uzreiz pamanīja mani un pienāca pie galdiņa.

-�� Sveiks! viņ� teica. Vai esi viens?

-�� Kā indīga nezāle krā�ņā ro�u dārzā, es atbildēju.

-�� Kādu gaidi? -Nē.

-������� Slikti, Jakovs sacīja, apsēdās iepretim un, pasaucis seksīgo viesmīli, pasūtīja divus alus kausus. Vienmēr kaut kas ir jāgaida.

-������� Diez vai vienmēr, domīgs pakratīju galvu. Cilvēki pastāvīgi gaida tikai brīnumus vai nepatik�anas.

-������� Un pareizi dara, Jakovs teica. Vai tad iespēja dzīvot nav vislielākais brīnums?

-������ Brīnums ir sieviete, es sacīju. Un pēc pamatīga "plos�ta" nākamajā rītā kabatā vēl atrast tik daudz santīmu�

-������� Mēs ta�u norunājām, ka tu vairs nedzersi, Jakovs at�gādināja.

-�� Es jau arī nedzeru. Glāze viskija. Kas tā par dzer�anu?

-�� Bet kā ar alu?

-�� Kāpēc gan ne?

-�� Tūlīt būs. Kā vispār iet?

-������ Vispār iet labi, atbildēju. Nesen atradu savu tēvu. Un no priekiem piedzēros.

-������� Tavs tēvs ir Oskars Ozols? Jakovs nopietnā balsī jau�tāja.

-��� Nē, strauji pakratīju galvu. Viņu sauc Roberts Ozols.

-� Viņi ir radi?

-�� Pat ļoti tuvi.

-�� Vai Oskars Ozols vēl ir dzīvs? Jakovs turpināja iz�taujāt.

Drūmi paskatījos uz iepretim sēdo�o cilvēku, pret kuru nez kāpēc nekādas lielās simpātijas nejutu. Ta�u tā kā no viņa lielā mērā piesolītās naudas dēļ bija atkarīga mana turpmāk daudzmaz normāla dzīve un beigu beigās varbūt pat dzīvība, es tikai manāmi pasmaidīju un nevērīgi atmetu ar roku.

-�� Jakov, ko tu man te pēdējā laikā esi uzkritis ar savu Judīti, Oskaru un pārējiem? Ko svarīgu gribi atrast jau no mums tik tālu aizgāju�ajā pagātnē?

-�� Kaut ko labu, Jakovs, brīdi klusējis, sacīja. Kaut ko cēlu. Kaut ko reti sastopamu. Kad tik daudzu sirdīs kvēlo naids un atriebības alkas ir spēcīgākas par ilgām pēc mīles�tības� Riebjas pat atcerēties, ta�u tas pagātnes laiks patie��ām ir bijis �ausmīgi slikts. Es nesen kārtējo reizi biju aiz�braucis vispirms uz Biķernieku me�u, pēc tam uz Rumbulu. Viss tur ir pieklājīgi iekārtots, tai pa�ā laikā ļoti vienkār�i un kaut kā baigi drūmi. Bet atliek tikai uz brīdi pievērt acis, kad iztēlē uzreiz parādās tik �au�alīgas ainas, ka pilnīgi neticas, ka kaut kas tāds varēja notikt. Jūs latvie�i joprojām skaļi kliedzat par tām pārestībām, ko jums nodarīju�i krievu ko�munisti. Mēs atkal turpinām raudāt par to, ko mums noda�rīja vācu nacisti un viņu līdzskrējēji latvie�i. Bet asaras jau neko nelīdz. Vienkār�i vajag atcerēties tos cilvēkus, kas bija nelie�i, un tos, kas bija normāli.

-�� Oskars Ozols nebija normāls, rūgtuma pilnā balsī ie�bildu. Viņu krievi un �ekas izmeklētāji noveda līdz tādas pakāpes naidam, ka viņā viss cilvēciskais pēk�ņi pazuda.

-�� Ne jau nu pēk�ņi, Jakovs sacīja.

-�� Dro�i vien, piekritu. Dāvids Goldbergs ta�u bija eb�rejs, vai ne?

-Jā, Jakovs apstiprino�i pamāja ar galvu. Diem�ēl.

-��� Kāpēc diem�ēl? es prasīju. Nu labi! Par konkrētu cilvēku tautībām pa�laik nerunāsim! Pieņemsim, ka ir tikai cilvēki labie un sliktie. Un tomēr es neticu, ka mēs visi jau piedzimstam ar iepriek� dabas ieprogrammētām spējām būt nelie�iem un ļauniem. Mūsos ļaunumu rada citi.

-��� Ne tikai, Jakovs sacīja, pienāko�ajai viesmīlei vel�tīdams vienaldzīgu skatienu. Cilvēkus izmaina arī laiks, kurā mums laimējas vai ļoti nelaimējas dzīvot.

-�� Laiks jau tie pa�i cilvēki vien ir, satverdams viesmīles atnesto alus kausu, sacīju. Tātad pats neko daudz nezini, kas ar Oskaru Ozolu notika?

-�� Zinu pietiekami, Jakovs apgalvoja. Vismaz galveno.

-�� Kā tu vispār kaut ko par tiem Ozoliem zini? es jautāju. Un par mani? Un par Judīti? Vai viņa ir tava radiniece?

-� Jā, Jakovs atbildēja.

-�� Kāda?

-� Tas nav svarīgi, viņ� izvairījās no tie�as atbildes. Sva�rīgi ir tas, kas kādreiz noticis.

-�� Bet arī es visus sīkumus vēl nezinu, kārtējo reizi atgā�dināju.

-�� Nekādi sīkumi nav vajadzīgi, sacīja Jakovs. Agrāk, kad vēl nebija ne radio, ne televīzijas, rakstnieki sarakstīja tūksto� lappu�u biezus romānus. Tagad galvenais īsi un skaidri pateikt patiesību. Atklāt būtisko. Teksta garumam nav lielas nozīmes. Svarīgi, ko tu vispār pārējiem gribi pa�teikt.

-�� Bet es vairs negribu neko, drūmā balsī paziņoju. Ko es jaunu lasītājiem varu atklāt? To, ka cilvēku lielākā daļa ir spējīgi būt nelie�i? Bet da�i vienmēr palikt godīgi? �aubos, vai tas ir tie�i tas, kas �odienas literatūrai jāsniedz lasītājiem.

-�� Bet kas tad? Jakovs painteresējās.

-� Nezinu, noburk�ķēju un pie sasprēgāju�ajām lūpām ar neslēptu baudu pieliku putojo�u alus kausu. Varbūt vienīgi kaut ko par mīlestību.

-�� Tad arī raksti par mīlestību! Jakovs nepacietīgi iesau�cās. Es jau tev mūsu pirmajā tik�anās reizē visu izskaid�roju. Ja tu vairs nespēj uzrakstīt neko jēdzīgu, raksti kaut ko pilnīgi bezjēdzīgu! Ja tevi vairs neinteresē ne tavas tau�tas pagātne, ne tavu radinieku liktenis, raksti, ko atrodi par vajadzīgu, bet lai pēc pusgada uz mana galda atrastos tevis uzrakstītais!

.Jakovs lēnām izdzēra da�us malkus saldi rūgtenā alus, IimI, it kā vēlēdamies �o krodziņu nopirkt, vērīgi apskatīja telpas dizainu. Acīmredzot tas viņam nepatika, tāpēc atkal pievērsās man nabaga rakstniekam.

-� Un tomēr es nemaz vēl īsti nezinu, cik tu patiesībā esi M'i ts� viņ� domīgs paskatījās uz mani.

Par to nelauzi galvu, skumji pasmaidīju. Es jau diezKiut pasen vairs neesmu vērts necik. Varbūt glu�i vēl nulle neesmu, bet uz to pusi iet.

-�� Bet tu neej! Jakovs sparīgi sacīja. Ej pie rakstāmgal�da! Starp citu, vai esi sācis kaut ko rakstīt?

-�� Jā, es atbildēju. Tūlīt jau būs gatavas pirmās simt lappuses. Tādu lielu jēgu tam neredzu. Ja nu vienīgi tevis piesolītās naudas dēļ�

Jakovs piekrīto�i pamāja ar galvu.

-� �odien principā par naudu var nopirkt visu, viņ� sacīja.

Cilvēkus, mākslu, zemi, mājas un pat tēvzemes mīlestību�

liet zini, ko tomēr nevar? Nekad nevar?

-�� Nezinu.

-�� Neviens nevar nopirkt cilvēcību, Jakovs pateica. Kas kara laikā tik daudziem lika riskēt gan ar savām, gan piederlgo dzīvībām, kad viņi savos dzīvokļos, pagrabos, �ķūnī�os vai lauku mājās absolūti nesavtīgi no iznīcības slēpa ebre�jus? To saprast vienmēr ir bijis grūti. It sevi�ķi jau �odien� Tāpēc es gribu, lai tu par to uzraksti. Un, ja tu uzrakstīsi, vienalga, par velti vai par lielu naudu, tas �o ļau�u piemiņai būs tāds pats piemineklis, kādi jau uzcelti kapos, pilsētu lau�kumos un citur.

Lēni izdzēris alus kausu, ilgi domīgs skatījos uz patuk��o telpu. Un tad mani pēk�ņi pārņēma tik dīvaina sajūta, it kā negaidīti atrastos laikā, kad vēl nemaz nebiju piedzi�mis. Un visi tie krievu un vācu laiki� Un visi ne�ēlīgi un baigi asiņaini. Bet tiem pa vidu parasts cilvēks apmulsis, nobaidīts, pazemots un katru mirkli apdraudēts. Un, tāpat kā dzīvnieku pasaulē, to sajuzdams, viņ� tūlīt mēģina aizsar�gāties. Ta�u līdzekļi, kādi �im mērķim tiek izvēlēti, ir tie pa�i jau sen pazīstamie naids un vardarbība. Un tomēr vienmēr atrodas arī tādi, kas �ajā naida un vardarbības okeānā atrod kaut nelielu mīlestības saliņu. Un mēģina tur paslēpties un kādu nelaimīgo paņemt arī līdzi.

-�� Es nezinu, Jakov, vai tu daudz sajēdz no literatūras� klusi sacīju. Un vispār, ko tu no manis gribi? Te tu esi ar mieru maksāt lielu naudu par jebkuru uzrakstītu tekstu, te atkal vēlies, lai atceros holokaustu un �o darbu veltītu kādam cēlam nāvei nolemtas ebrejietes glābējam� Patie��ām kāpēc gan ne? Ta�u, Jofes kungs, vai tu maz apjēdz, ka to izdarīt ir tikpat kā neiespējami?

-�� Kāpēc? Jofe uzreiz prasīja un sasprindzis skatījās man tie�i acīs.

-��� Tāpēc, ka Oskars Ozols mums jau zināmu un dro�i vien vēl daudzu nezināmu iemeslu dēļ vienlaikus kopā ar vācie�iem piedalījās arī toreiz notiku�ajā genocīdā vai, kā tev labāk patīk, holokaustā pret tolaik �eit dzīvojo�ajiem ebrejiem� Ja es spētu aprakstīt, kas toreiz darījās Oskara Ozola apziņā un dvēselē, es par to dabūtu Nobela prēmiju pat bez visas tavas iedomātās reklāmas kampaņas. Ta�u es nekad to nespē�u. Un nespē�u ne tāpēc, ka būtu galī�gi stulbs vai absolūti netalantīgs, bet tāpēc, ka to principā nav iespējams ne uzzināt, ne saprast. Cilvēka ārējās darbī�bas aprakstīt nav grūti. Piemēram "viņ� paņēma pistoli un aukstasinīgi ietrieca lodi pretim stāvo�ā cilvēka galvā". Vai "viņ� maigi satvēra sievietes roku, iesēdināja viņu netālu stāvo�ajā automa�īnā un aizveda�" Bet kas notika Oskara galvā, kad viņ� no mierīga, normāla vīrie�a māks�linieka! kļuvis ārkārtīgi ne�ēlīgs, tomēr dvēselē spēja sa�glabāt tik daudz cilvēcīguma, lai no dro�as nāves izglābtu Judīti? Vai tā bija tikai egoistiska personīgā ieinteresētība? Ne kaut kādas tur gai�as jūtas pret cilvēci un visu ebreju tautu, bet tikai mīlestība pret vienu atsevi�ķu, konkrētu cilvēku? Un pats svarīgākais vai �ī cēlā Oskara Ozola rīcī�ba atsver to ļaunumu, ko viņ� tolaik darīja citiem?

Jakovs Jofe ilgi klusēja, un es sapratu, ka ari viņ� nespēj atbildēt uz �o nolādēti sare�ģīto jautājumu vai holokaustā izglābta kaut viena cilvēka dzīvība patie�ām nozīmē, ka līdz ar to kaut nosacīti! ir izglābta cilvēce? Un nav svarīgi, kas noticis pirms tam?!

-�� Zini, Harald, Jakovs diezgan mierīgi teica, patie�ām pastāv kaut kas tāds, ko ar prātu ir tikpat kā neiespējami sa�prast. Visā pasaulē, katrā valstī ir uzcelti simtiem pieminek�ļu� visāda kalibra slepkavām. Un, jo lielāks slepkava viņ� bijis, jo varenāks un dārgāks piemineklis. Tas ir tāds grūti saprotams dzīves paradokss. Protams, var jau iebilst, ka ne karavadonis, ne valsts vadītājs un pat ne revolucionārs vai jebkur� bruņots brīvības cīnītājs nav nekāds slepkava. Bet tas tikai uz papīra patriotiskai audzinā�anai. Ta�u vispār cilvēku priek�stati par patiesām �īs pasaules vērtībām ir vai�rāk nekā savdabīgi. Kaujas laukā mēs cits citu varam slaktēt, cik sirdij tīk! Komunistu lielais terors vai nacistu realizētais holokausts, pamatots ar attiecīgu partijas ideoloģiju, gan daudzu ļau�u apziņā, gan mums zināmo valstu jurisdikcijā nekāds noziegums ta�u nemaz nebija! Tu tikai, Harald, pa�domā miljoniem vardarbīgi iznīcinātu dzīvību ilgus gadus nekāds noziegums neskaitījās, bet virtuves strīda laikā viena nogalināta cilvēka dēļ tevi uz desmit gadiem varēja ieslodzīt cietumā! Man par to vispār riebjas runāt. Tāpēc daudz nefi�lozofējot, es domāju tā izglābta neiznīcināta cilvēka dzīvī�ba kaut ko tomēr nozīmē, neskatoties pat uz to, ka �o dzīvību ir izglābis masveida slepkavību dalībnieks�

Piekrīto�i pamāju.

-�� Savādas sakritības dēļ tu pirmīt kā piemēru minēji vir�tuvē nogalinātu cilvēku� Ja es spē�u uzrakstīt romānu par Oskaru Ozolu, man būs jāraksta arī par viņa brālēnu, tas ir, par manu tēvu Robertu Ozolu un �o to arī par sevi. Es ta�u arī tiku turēts aizdomās par kāda cilvēka slepkavību un ilgāk par gadu nosēdēju cietumā. Bet, ja visu to aprakstu, romāns iznāks ne glu�i par to, ko tu gribi. Turklāt vēl ļoti biezs.

-�� Bet tu tik gari neraksti, Jakovs deva padomu. Vajag mūsdienīgu stilu īsi un kodolīgi! Un neko daudz neprāto! Nefilozofē! Tik un tā ne �o pasauli, ne cilvēkus nekad tā pa īstam nesapratīsim. Bet, ja visvisādi pieminekļi ir sacelti daudzu ļau�u iznīcinātājiem, kāpēc gan mēs nevarētu atce�rēties Oskaru Ozolu, it sevi�ķi, ja viņa liktenis ir ļoti līdzīgs lielai daļai tā laika latvie�u liktenim, kuru dzīvi tik traģiski samala padomju un nacistu okupācija�

Roberts Ozols, atvēris durvis un sev priek�ā ieraudzījis brālēnu Oskaru, izskatījās patiesi, ta�u nepatīkami pār�steigts.

-� Tu? viņ� iesaucās. Ko tev vajag?

-������� Man vajadzīga palīdzība, Oskars, satraukti elpodams, pateica. Ielaidīsi?

-������� Nu nāc ar! Roberts neapmierināts sacīja. Tad paska�tījās kāpņu telpā. Bez Oskara neviena cita tur nebija. Kas noticis?

-������� Kaut kas �ausmīgs, Oskars sacīja. Nupat mūsu dzī�voklī atkal iebruka krievi un �oreiz arestēja māti. Teica ve�dī�ot uz Sibīriju.

-������� Un tevi neaiztika? Roberts, indīgi pasmīnējis, ieveda radinieku vienā no istabām. Sēdies! Un klāj vaļā!

-������ Nav daudz ko stāstīt, Oskars teica. Viņi man piesolīja daudz drūmāku likteni par Sibīriju arestu un lēģeri.

-� Un ko tu? Aizbēgi?

-� Vai tad neredzi?

-������ Redzu, Roberts sacīja, ta�u neko nezinu. Vai tos krie�vus apsiti?

-������� Viņi bija bruņoti, Oskars paskaidroja. Ta�u �ai gadī�jumā, man par laimi, �ekistiem līdzi bija Natālija Ūdre.

-������ Tā pati �urnāliste, kas pirms tam strādāja "Jaunākajās Ziņās"?

-� Tā pati.

-� Atceros bija baigi smukā.

-� Tagad vēl smukāka. Bet aizgāja pie �ekistiem.

-�� Ko dara?

-� Strādā par tulku.

-�� Neko labāku viņa nevarēja izdomāt?

-������ Viņai tas varbūt arī ir vislabākais, Oskars teica. Mai�ta gatavā!

-� Kas tālāk?

-� Natālija man palīdzēja aizbēgt.

-������� Tad jau nekāda lielā maita nav, Roberts sacīja. Tu agrāk ieminējies� Esi ar viņu gulējis?

-� Jā, Oskars apstiprināja. Viņa pati vienmēr uzprasījās.

-�� Par ko tad raudi? Roberts jautāja. Kas gan cits no viņām vēl būtu vajadzīgs?

-�� Zini, kad tie �ekisti ienāca dzīvoklī� muterīte bija tik ārkārtīgi nelaimīga�

-�� Kas gan �odien ir laimīgs? Roberts rūgti iesmējās. -Ta�u�

-Kas?

-� Nē, nekas, Roberts atmeta ar roku un apsēdās uz ne�liela krēsla. Kā tev �ķiet? Vispirms viņi paņem Reini Ozolu, tagad tavu muteri un tevi pa�u. Kāpēc?

-� Neko nesaprotu, Oskars, nodūris galvu, sacīja. Kā es varu zināt, pēc kādas programmas viņi strādā?

-� Bet es zinu, Roberts pateica un izskatījās, ka viņ� jūtas gandrīz vai apmierināts, ka �ai radinieku ģimenei ir uzbru�kusi tik liela nelaime. Kāpēc neviens neņem ciet mani? Kā�pēc ne manu tēvu un māti? Kāpēc ne tūksto�iem citu cilvēku, kas dzīvo visapkārt? Es tūlīt pateik�u, Oskar. Tāpēc, ka jūs bijāt bur�uji! Jūs bijāt bagāti! Es nesaku, ka tāpēc bijāt arī negodīgi vai slikti, un tomēr! Jūs jutāties pārāki par citiem. Jums piederēja daudz kas tāds, par ko lielākā daļa varēja tikai sapņot. Protams, tas nebija nekāds noziegums, ta�u at�tiecībā pret pārējiem tas tomēr bija netaisnīgi. Nedomāju, ka tikai tāpēc kāds akurāt būtu jāsēdina cietumā, bet� Cilvēku vairākums visos laikos apzināti vai neapzināti ir tiecies pēc sociālā taisnīguma. Un tikai tāpēc laiku pa laikam arī uzro�das tāds Jēzus Kristus, Kromvels, Robespjērs, Markss, Ļe�ņins, Hitlers, Staļins vai mūsu pa�u Ulmanītis� Viņi, pro�pagandējot savas idejas, arestējot un sadragājot tūksto�iem savu līdzcilvēku likteņus, grib tikai labu. Sibīrija tas jau vēl nekas. Mani māc nelāga sajūta, ka simtreiz lielākas briesmas mums ir tikai vēl priek�ā.

-�� Nemuldi! Oskars spēji atmeta ar roku. Kas var būt vēl sliktāks?

-�� Kar�, Roberts atbildēja. Kā jau vienmēr ko nevar sasniegt ar vārdiem, to sasniedz ar iero�iem.

-�� Tu domā vācie�us?

-� Es domāju cilvēku neprātu, Roberts sacīja. Vācie�i un krievi to demonstrē visuzskatāmāk.

Roberts apklusa un vēlreiz cie�i, ar neslēptu nepatiku no�pētīja savu radinieku. Lai gan viņu vecāki Reinis un Nor�munds Ozoli bija brāļi, bet viņu abu dēli Oskars un Roberts tuvi radinieki brālēni -, viņu starpā jau sen kā nepastāvēja nekādas siltas radnieciskas jūtas. Drīzāk otrādi. Abu brāļu Reiņa un Normunda attiecībās brī�iem valdīja pat atklāts naids un viens no tā iemesliem bija tradicionāli banāls un traģisks sieviete kādreiz bagāta tirgotāja vienīgā meita Rasma.

Abi brāļi, būdami nabadzīga dzelzceļa strādnieka bērni, viņā neprātīgi samīlējās, visiem pieejamiem līdzekļiem kriet�nu laiku cīnījās par �īs meitenes labvēlību, līdz virsroku ne�zin kāda iemesla dēļ tomēr guva Reinis, kur� vēlāk, pateico�ties sievastēva kapitālam, veiksmīgi varēja uzsākt pats savu uzņēmējdarbību, diezgan ātri kļuva bagāts, līdz aizsniedzās līdz pat Latvijas Bankas pārvaldnieka biedra amatam, bet Normunds palika turpat, kur bija pēc valsts tehnikuma beig�anas strādāja par VEF telefonu ceha meistaru. Un visu mū�u pret bagāto brāli izjuta greizsirdību, skaudību un naidu, ko jau no bērnības mēģināja "iepotēt" arī savam dēlam Robertam. Nekādus īpa�us panākumus �ie centieni gan neguva, ta�u Robertā pret slavenajiem radiem, protams, neradās arī nekādas lielās simpātijas. Abi brālēni Roberts un Oskars būtībā tā arī palika viens otram stipri pasve�i cilvēki.

-� Ja sāktos kar�, tas būtu mūsu glābiņ�, Oskars bija pār�liecināts. Vācie�i krievus patriektu.

-� Un ko tad �ie? Roberts jautāja. Vācie�i būtu labāki?

-� Vismaz mēs uz to varētu cerēt, Oskars sacīja.

-�� No iekarotājiem, it sevi�ķi jau no uzvarētājiem, neko labu gaidīt nevar, Roberts teica, piegāja pie loga un paska�tījās uz ielu. Tie�i tajā brīdī, skaļi klaudzinot zābakos ap�autās kājas, pa rīta agruma apņemto ielu steidzīgi aizgāja neliela sarkanarmie�u patruļa.

-�� Garām, Roberts, atviegloti uzelpojis, atgāja no loga un dusmīgi paskatījās uz bēguļojo�o radinieku. Ja viņi atnāks arī uz �ejieni, vakars mums abiem.

-�� Nebaidies! Oskars sacīja. Tevi viņu neaiztiks. Tu ta�u esi strādnieks!

-�� Kādreiz tu par to ņirdzi, Roberts atgādināja.

-� Aizmirsti! Tas nebija domāts nopietni.

-������� Bet ko pa�laik? Roberts vaicāja. Saku atklāti es tevis dēļ negribu riskēt.

Oskars pacēla galvu un, tāds kā nobijies, paskatījās uz brālēnu.

-�� Tu gribi teikt�? Tu nevēlies man palīdzēt?

Roberts ilgi klusēja, tad atkal apsēdās iepriek�ējā vietā un ar cie�u skatienu burtiski ieurbās radinieka sejā.

-������ Redzi, Oskar� viņ� klusi sacīja. Esi mierīgs. Es tevi prom nedzī�u. Ta�u tev tomēr derētu atcerēties un vismaz tagad beidzot saprast, ka mūsu dzīves dro�ību simtprocentī�gi nevar nodro�ināt ne nauda, ne bagātība, ne sabiedriskais stāvoklis. Mūsu liktenis gandrīz vienmēr atrodas citu rokās.

-������� Labi! Oskars neiecietīgi iesaucās. Ko tu kā mācītājs man te lasi morāli? Vai da�as dienas paturēsi? Vai arī man jāmeklē citas iespējas?

-� Vai tādas tev vispār ir?

-������ Esplanādē zem sola, Oskars no�ēlas pilnā balsī pateica. Vieni draugi, pārejot sarkano pusē, kļuvu�i ienaidnieki, citi arestēti, bet vienīgais radinieks�

-������ Nesāc arī tu te moralizēt! Roberts nikni sacīja. Ja gri�bi paliec! Tikai nedomāju, ka tev �eit ir visdro�ākā vieta.

Un tā arī bija. Dro�as vietas vairs nebija nekur. Jau nāka�majā dienā, atnākot kādam darbabiedram, Roberts, tam uz�ticoties, pastāstīja, ka aiz tīras cilvēkmīlestības no boļ�eviku terora pie sevis slēpj nelaimīgu radinieku�

Ar to pietika. �is Roberta darbabiedrs, iespējams, tikpat lielas cilvēkmīlestības un padomju patriota pienākuma pēc, tūlīt to darīja zināmu valsts dro�ības iestādēm. Un Oskars tās pa�as dienas vakarā jau atradās ar baisu slavu apvītajā �ekas pagrabā.

Tur vairākas dienas neviens par viņu nelikās ne zinis.

�etrvietīgajā kamerā atradās piecpadsmit cilvēki.

Trūka gaisa. Bet tas, ko varēja ieelpot, drausmīgi smirdēja.

Bija ne�ēlīgi karsts krietni pāri trīsdesmit grādiem. Vai�rāki arestanti, kas pratinā�anas laikā bija krietni sadauzīti, pusnemaņā gulēja uz grīdas un skaļi vaidēja.

Tas viss bija gandrīz vai neizturami.

Tātad tāda izskatās elle, Oskars, juzdamies galēji no�mākts, nodomāja. Neko teikt ļoti jauka vietiņa. Neviena piķa katla nav. Un velni nekurina krāsnis. Un nevienam nav jāno�ēlo grēki, jo neviens �ādu grēku no�ēlo�anu �eit nemaz neprasa.

Bet kur tad Dievs, Svētā Marija un baltie eņģelī�i? Kur labsirdīgie farizeji un Jēzus mācekļi? Kur cēlie jūdi un tais�nie romie�i?

Kur vispār pazudusi pasaule?!

Gribējās kliegt. Bet nāca raudiens un māca izmisums. Un, lai gan Oskars bija atlēts, boksa meistars un labi trenēts cil�vēks, tomēr, negaidīti nokļuvis tik neparastā, psiholoģiski un fiziski ārkārtīgi nomāco�ā vidē, ar katru mirkli jutās ar�vien sliktāk un gandrīz vai nepārtraukti viņa apziņu �ņau�dza svelo�s naids.

Astoņpadsmitajā jūnijā Oskars pirmo reizi tika izsaukts uz pratinā�anu pie izmeklētāja.

Kad Oskaru ieveda vienā no tre�ā stāva kabinetiem, pir�majā mirklī viņam tas �ķita tuk�s. Sargs, ģērbies civilās drē�bēs, Oskaru pagrūda mazliet uz priek�u, bet pats nostājās netālu no durvīm.

Pēc krietna laika, spilgtas gaismas ap�ilbināts, Oskars beidzot kabineta galā saskatīja rakstāmgaldu, bet aiz tā sē�do�u neliela auguma cilvēku. Pēc brī�a cilvēks piecēlās un tuvojās atvestajam arestantam.

Bez viņa neviena cita, izņemot sargu, kabinetā nebija, un Oskars tūlīt saprata, ka nekāda pratinā�ana vismaz vis�pārpieņemtā juridiskā nozīmē nenotiks. Tas tapa pilnīgi skaidrs, kad no spo�ās lampas gaismas Oskara priek�ā lē�nām iznira Dāvida Goldberga sīkais stāvs.

Viņ� nostājās da�us soļus no Oskara, ilgi klusēdams skatī�jās uz viņu, tad seju savilka atklāti ņirdzīgā smīnā.

-�� Nu sveiks, mākslinieki Dāvids sacīja. Es ta�u teicu, ka mēs vēl tiksimies!

-�� Priecājies? Oskars jautāja.

-�� Nē, Dāvids atbildēja. Man uz tevi riebjas pat skatī�ties, ta�u man jādara savs darbs tādus kā tu nospiest kā blaktis.

-�� Jūtu tev līdzi, Oskars sacīja. Neko labāku nevarēji ntrast?

-�� Darbs ir labs diezgan, Dāvids pateica. Uzreiz redzu rezultātu. Cilvēki, kas vēl pirms gada jutās kā �īs dzīves Hiiimnieki, bija bagāti, lepni un vareni, tagad kā puņķutapas dreb manā priek�ā un lūdzas �ēlastību. Ja būtu manā vietā, arī tu izjustu, cik tas ir vienreizēji labi, pat saldkaisli apzi�nāties savu varu pār otru cilvēku. Vēl vairāk! Apzināties, ka t u �o cilvēku patie�ām vari nospiest kā blakti uz sienas.

Oskars nicīgi iesmējās. �is Dāvids Goldbergs �ķita tik sīks un pretīgs, ka atgādināja kādu riebīgu kukaini.

-�� Bet kur tad paliek jūsu ideāli par skaistu un taisnīgu pasauli, ja visas jūsu darbības ir vērstas uz primitīvu vēlē�a�nos gūt personīgu baudu no citu cilvēku cie�anām? Vai tas, (loldberg, tev ne�ķiet vairāk nekā zemiski?

-�� Ideāli par taisnīgāku pasauli paliek, Dāvids atbildē�ja. Personīgās varas izjūtas ir tikai �ā mērķa sasnieg�anas blakusprodukts.

-�� Ko tu gribi no manis? Oskars, tikko spējot sevi apval�dīt, prasīja. Vai es par kaut ko tieku apsūdzēts?

Dāvids mirkli klusēja, tad, aizsmēķējis papirosu, kaut ko ilgi domāja, līdz atkal cie�i paskatījās uz Oskaru. Skatiens bija auksts un savādi nepatīkams.

-�� Ko es gribu no tevis? viņ� pārjautāja. Neko! Kaut ko no tevis grib padomju valsts!

-� Nu un ko? Oskars painteresējās.

-�� Lai tu iznīktu! Dāvids negaidīti iekliedzās. Lai tādi kā jūs bagātnieki, bur�uāzijas zelta jaunatne, izvirtu�ie mākslinieki un izlutinātie sabiedrības liekē�i, beidzot pazus�tu no �īs zemes!

-�� Un kas pēc tam? Oskars prasīja. Vai paradīze, kur noskrandu�i, bada novārdzināti ļaudis pulcēsies rūpnīcu "sarkanajos stūrī�os", lai noklausītos kārtējo aģitpropagandas pasākumu? Vai tev, Goldberg, kaut kā neienāk prātā, ka viss nemaz nav tik vienkār�i, ka vēl tūksto� gadus pēc jūsu aizie�anas ļaudis jūs nolādēs? Bet, kamēr vēl neesat aizgāju��i, alks jums atriebties?

-�� Esmu par to domājis, Dāvids sacīja. Tā dro�i vien arī notiks. Ta�u tas tikai liecina, ka rīkojamies pareizi.

-�� Es tomēr gribētu zināt, kāpēc atrodos �eit, bet ne savās mājās? Ko esmu pretlikumīgu izdarījis?

-�� Es jau tev paskaidroju, Dāvids diezgan mierīgi teica un kaut ko paņēma no rakstāmgalda. Tu esi ekspluatatoru �ķiras pārstāvis mūsu jaunajai sabiedrībai sociāli bīstams! Tāpēc, vēl ņemot vērā ļoti saspringto starptautisko stāvok�li, esi pakļauts fiziskai iznīcībai. Turklāt, Oskar� Man pret tevi ir arī tīri personīgi rēķini. Tas attiecas uz taviem mēģi�nājumiem dabūt gultā manu Judīti�

-�� Nekad to neesmu mēģinājis, Oskars iebilda. Mūsu attiecības, kādas nu tās veidojās, bija tīras un atklātas.

-�� Nekādas attiecības starp vīrieti un sievieti nevar pastā�vēt, ja vismaz viens no viņiem nedomā par gultu! Bet Judīte ir mana līgava!

-�� Ļoti labi, Oskars sacīja. Preci tik nost! Starp citu, ko viņa pēdējā laikā dara?

-� Tu to nezini?

-�� Neesmu interesējies.

-Judīte koncertē. Piemēram, vakar virsnieku klubā�

-� Latvie�u biedrības namā? Oskars pārsteigts prasīja.

-�� Nav vairs nekādas latvie�u biedrības! Dāvids skarbā balsī iesaucās. Aizmirsti! Tagad tur atrodas Sarkanās ar�mijas virsnieku klubs! Un Judīte, kad vakar tika atzīmēta pirmā gadadiena, kop� Latvijā ieradās mūsu atbrīvotāji, svi�nīgās sēdes dalībniekiem sniedza skaistu koncertu.

-�� Tu viņu piespiedi? Oskars prasīja. Es zinu Judītei �ie krievumongoļu virsnieki riebjas!

-�� Daudz kas viņai var riebties, Dāvids sacīja. Rīt, kad tevi novedī�u lejā un tevi no�au�u, es Judīti piespiedī�u to noskatīties un lik�u vēl nospēlēt sēru mar�u� Tā ka vari būt mierīgs tu no �īs pasaules aiziesi skaisti labas mūzikas pavadīts�

-��� Paldies par tavām rūpēm, Oskars nicīgi iesmējās. Ta�u tev derētu padomāt arī par sevi! Nedomāju, ka arī tev ir paredzēts ilgs mū�s.

-�� Katrā ziņā būs ilgāks par tavējo, Dāvids sacīja un labās rokas plaukstā ielika palielu metāla bumbiņu, pēc tam plauks�tu apvilka ar biezu ādas cimdu. Tūlīt aiz Oskara muguras no�stājās vīrs, kas visu laiku klusēdams bija stāvējis pie durvīm.

Ko tu gribi darīt? Oskars vaicāja, lai gan to iedomāties nobijā grūti. Ta�u, atbildi nesagaidījis, tūlīt sajuta spēcīgu sit ienu pa pakausi; tas viņu nedaudz apdullināja, tai pa�ā brīdī I )āvids trieca dūri Oskara sejā. Viņ� nespēja izvairīties, ta�u, la kā daudzus gadus gan treniņos, gan sacensībās �ādus sii lēnus bija saņēmis simtām rei�u, neko daudz neizjūta. Tas līkai radīja pretēju efektu izmeklētāja gaidītajam Oskaru pēk�ņi pārņēma drausmīga niknuma lēkme. Viņ� to nespēja ne kontrolēt, ne apslāpēt. Un kāpēc gan? Tas būtu bijis ap�mēram tas pats, kas mēģināt neelpojot noskriet maratona distanci� Tikai �oreiz dzīvību glābjo�ā skābekļa vietā nācās izmantot visas pēdējā laikā sevī sakrātās dusmas un naidu pret tiem, kas tik varmācīgi un satrieco�i beztiesiski bija iz�rēķināju�ies ar viņa vecākiem. Un tagad gatavojās bez jebkā�da juridiski pamatota iemesla iznīcināt arī viņu pa�u. Bet nē! Kārtējo reizi pamatīgi nostrādāja viens no galvenajiem katra cilvēka pamatinstinktiem prāta nekontrolējama vēlē�anās saglabāt dzīvību. Parasti �ādās reizēs zemapziņa nomodelē situācijas labvēlīgu atrisinājumu cilvēks vienkār�i instink�tīvi pretojas savai paredzamajai bojā ejai�

Un Oskars ar visu sevī eso�o spēku trieca dūri Dāvida sejā. Sitiens bija tik spēcīgs un precīzs, ka �ķita tas neliela auguma vīrelim noraus galvu.

Trieciena spēks Dāvidu atsita vairākus metrus tālāk, un viņ� spēji sabruka blakus rakstāmgaldam.

Tīrs "nok aut!", Oskars apmierināts nodomāja un, strauji pagriezies pret otru �ekistu, zibenīgi sita arī viņam. Ta�u tas bija daudz lielāks un spēcīgāks par Dāvidu, ar viņu gāja ļoti smagi. Beidzot, mēģinot viens otru no�miegt, abi nokrita uz glūdas, līdz cīņas karstumā Oskars pretinieku sagrāba aiz kakla un to ar abām rokām saspieda tik stipri, ka pat dzirdē�ja skaļu krak�ķi� Pēc tam, vēl bridi pasēdējis blakus savam pirmajam nonāvētajam cilvēkam, Oskars no viņa �aketes iz�vilka Valsts dro�ības komisariāta darbinieka dienesta aplie�cību, tad piecēlās, paskatījās apkārt un, pie sienas ieraudzījis karājamies virsnieka formas cepuri, uzlika to galvā un izgāja no kabineta.

Gaitenī tie�i tobrīd neviena nebija. Oskars, uzmanīgi ska�tīdamies apkārt, aizgāja līdz kāpnēm un nesteidzoties devās lejup. Nonācis līdz caurlai�u telpai, aiz lodziņa sēdo�ajam posteņa de�urantam parādīja nozagto apliecību, pēc tam mierīgi pagāja tam garām un jau pēc mirkļa atradās uz Sta�bu ielas.

Tikko manāmi ausa gaisma. Tātad varēja būt ap pus�et�riem no rīta. Tuvumā nemanīja nevienu cilvēku. �ķita pil�sēta ir sastingusi brīnuma vai liela nozieguma gaidās.

Oskars ātri pagriezās, aizgāja līdz Baznīcas ielai, tad ie�skrēja tuvākās mājas caurstaigājamajā kāpņu telpā un, �ķēr�sojis nelielu pagalmu, iegāja blakus ēkā, uzkāpa līdz piektā stāva aug�ējai kāpņu telpai un tur, atspiedies pret sienu, lē�nām no�ļāca zemē.

Sirds dauzījās kā būrī iesprostots putns.

Oskars sēdēja un bezgala satraukts ieklausījās, vai kāds viņam neseko. Ta�u nē. Nekādus ķērājus nemanīja visap�kārt valdīja dīvains miers un klusums.

Starp citu, Oskara Ozola diezgan fantastiskā izbēg�ana no baismīgās "stūra mājas" 1941. gada naktī no astoņpadsmitā uz deviņpadsmito jūniju vismaz pagaidām ir vienīgais �āda veida gadījums.

Apmēram pēc stundas viņ� pēk�ņi sadzirdēja, kā apak�ā skaļi noklaudz mājas ieejas durvis un kāds lēnām kāpj aug�ā.

Oskars saspringa.

Pirmais stāvs. Vai apstāsies? Nē.

Otrais stāvs. Varbūt tagad apstāsies? Nē.

Tre�ais stāvs. Varbūt tagad? Nē.

Ceturtais stāvs. Varbūt tagad? Atkal garām! Soļi kļuva skaļāki, līdz kāpņu pagriezienā beidzot parādījās nācējs ap�mēram trīsdesmitgadīga sieviete. Viņa bija labi ģērbusies spilgti zilā īsā kleitā, kājās augstpapē�u kurpes un smalkas zīda zeķes, pati slaida, mati blondi, bet seja tik spilgti izkrā�sota, ka Oskaram tā uzreiz atgādināja kādu fran�u impre�sionista gleznu. Ta�u, kad ieskatījās rūpīgāk, tur nekādu dzirksto�u dzīvesprieku redzēt nevarēja. Tad jau drīzāk ot�rādi glītajā sejā varēja manīt pamatīgu dzīves pagurumu un kaut kādu bezcerīgu likteņa nolemtību.

Ieraudzījusi kāpņu galā sē�am nepazīstamu vīrieti, viņa satrūkās, mirkli pārsteigta skatījās, tad lēnām turpināja kāpt tālāk. Divus pakāpienus pirms Oskara apstājās.

Tai pa�ā brīdi Dāvids trieca dūri Oskara sņjā.

-�� Ko tu te dari? viņa parupjā balsī prasīja.

-�������� Sē�u un klusi dziedu da�as paskumjas dziesmas, Oskars atbildēja.

-�� Kādēļ paskumjas?

-�� Nekā priecīga �ai dzīvē nav vairs palicis.

-�� Kaut kas jau vēl ir. Vajag tikai pameklēt.

-�� Dro�i vien, Oskars lēnīgi piebilda. Bet vai ir vērts?

-������� Kas noticis? sieviete jautāja. Vai sieva izdzina no mā�jām?

-�������� Būtu jau labi, Oskars teica. No mājām izdzina krievi.

Sieviete saproto�i pamāja ar galvu.

-������� Neesi jau vienīgais, viņa teica. Pa�laik pie manis tā�pat dzīvo meitene, kurai krievi nodarīju�i pāri.

-������� Un kā pa�ai? Oskars vaicāja. Boļ�eviki neko sliktu nav nodarīju�i?

-������� Nē, sieviete atbildēja. Es neesmu viņu �ķiras ienaidniece. Es nāku no pa�ām apak�ām.

-�� Strādā fabrikā?

Sieviete parupji iesmējās.

-� Strādāju uz ielas, viņa sacīja. Vai neredzi, kas esmu?

-� Tā jau domāju, Oskars teica. Bija grūta nakts?

-�� Tā nekas, sieviete atbildēja. Ir bijis sliktāk.

-������ Vai milicija netramda? Oskars prasīja. Pie boļ�eviku varas �āds arods ta�u nedrīkst pastāvēt!

-������� Nedrīkst, jā, sieviete piekrita, bet pa�i kā izsalku�i suņi� Ve�iem tā gribē�ana nav atkarīga no pastāvo�ām va�rām.

-������� Man ari �ī nakts bija smaga, Oskars teica. Skatoties uz tevi, ceru, ka varbūt vismaz rīts būs mazliet vieglāks.

-������� Esmu nogurusi, sieviete sacīja. Gribas tūlīt likties gultā un� Tev patie�ām nav kur palikt?

-������� Mājas it kā būtu, bet kur iet nav, Oskars rūgti pasmai�dīja.

-�� Tas ir slikti.

-�� Protams. Bet man vēl ir paveicies.

-�� Tu te kādu gaidi?

-� Nu jau vairs ne.

-�� Tu gaidīji mani?

-������ Ne glu�i, Oskars atbildēja. Es vienkār�i gaidīju kādu cilvēku, kas man laipnā balsī pateiktu laburītu, tad atvērtu nava dzīvokļa durvis, uzaicinātu ienākt, uzvārītu kafiju un nogrieztu maizes �ķēli� Smuks sapnis, vai ne?

-������ Tā nu es neteiktu, sieviete nepiekrita. Patiesībā tas ir baigi, ka tagad pat visvienkār�ākās lietas mums jau sāk �ķist kā nekad nepiepildāmas ilgas�

-������� Izskatās, ka drīz visa dzīve kļūs līdzīga uz dienvidiem aizlidojo�am putnu baram, Oskars sacīja. Tiem ir vieg�li sapulcējas un lai�as prom. Bet ko darīt mums? Mēs lidot neprotam.

-������� Jā, tas nebūtu slikti, sieviete piekrita, no �ejienes aizlaisties. Ta�u pat aiziet nekur nevar.

-������ Tu dzīvo kādā no �iem dzīvokļiem? Oskars jautāja un ar roku parādīja uz divām blakus redzamajām durvīm.

-� Jā, sieviete apliecināja. Desmitajā.

-�� Esi viena?

-�� Nē. Es jau teicu pie manis slēpjas draudzenes paziņa.

-�� Ko viņa nodarījusi?

-������ Neko! Tēvs slavens advokāts, tātad bur�ujs un uz Sibī�riju prom!

-������ Varbūt kādu laiku paslēpsi arī mani? Oskars prasīja un ar neslēptām cerībām paskatījās uz jauno sievieti.

-������� Tu nemānies? viņa jautāja. Tev patie�ām draud briesmas?

-������� Tā ir, Oskars apliecināja. Ja mani noķers, tai pa�ā dienā arī no�aus.

Sieviete krietnu laiciņu domāja.

-������� Tātad iznāk� viņa lēnīgi teica, ja tevi noķers un no�aus, tāds pats liktenis sagaida arī mani�

-������� Tā patie�ām var iznākt, Oskars piekrita, ta�u tu jau esi pamatīgā riskā. Nav liela starpība slēp vienu vai divus.

-������ Starpība tomēr ir, sieviete iebilda. To meiteni es pa�zīstu, bet par tevi nezinu neko.

-������ Varbūt tas tie�i labi, Oskars teica. Jo mazāk kāds par citu zina, jo dro�āk var justies.

-�� Kā tevi sauc? sieviete prasīja.

-�� Oskars. Uzvārds arī vajadzīgs?

-�� Iztiksim. Ceru, ka nekāds slepkavnieks neesi?

-�� Paliec mierīga! Mani �īdu komunisti vajā politisku un..,! Jā, arī personīgas atriebības dēļ.

-�� Bet mans vārds ir Skaidrīte, sieviete sacīja. Ļoti pie�mērots vārds tādai kā es, vai ne?

-�� Kāpēc gan ne? Varbūt tas, kas ar mums pa�laik notiek, vēlāk izrādīsies kaut drūma, ta�u tikai īslaicīga dzīves epi�zode.

-�� Lai nu Dievs dod, Skaidrīte nopūtās, aizgāja līdz des�mitā dzīvokļa durvīm un tās atslēdza. Tad viņa savu negai�dīto viesi ieveda virtuvē, apsēdināja pie galda, uzvārīja surogātkafiju un pagatavoja da�as sviestmaizes.

Beidzot Oskars varēja atviegloti uzelpot. Izskatījās, ka vismaz kādu laiku viņ� �eit it kā varētu justies relatīvā dro��ībā.

Skaidrītes Blūmas dzīvoklis nebija liels tikai divas ista�bas, virtuve un vannas telpa. Ievedusi Oskaru tuvākajā ista�bā, ar roku parādīja uz netālu eso�o dīvānu.

-� Ja nāk miegs guli nost! viņa teica un no skapja izņē�ma segu un spilvenu. Ņem! Es bū�u blakusistabā.

Oskars lēnām apgūlās, ta�u vairāku dienu ilgais arests, atra�anās pārblīvētajā kamerā un it sevi�ķi baismīgie pagā�ju�ās nakts notikumi viņam liedza izbaudīt pa�laik tik ļoti nepiecie�amo miegu. Tas vienkār�i nenāca. Oskars te aizvēr�tām, te vaļējām acīm raudzījās griestos un kaut ko nesakarī�gu domāja, jo arī dzīvē neko sakarīgu vairs nespēja saskatīt.

Un tomēr tā nemaz nav, viņ� sāka atcerēties. Viss ir sa�likts pa plauktiņiem. Kāds jau iepriek� visu ir saplānojis un izlēmis. Tas tikai mums tā �ķiet un tas ir viens no dzīves lielākajiem pa�apmāniem! -, ka savu dzīvi un likteni veido�jam pa�i! Nav nekādu �aubu, ka to veidoju arī es. Protams. Tad, kad man jāizdara kāda iz�ķiro�a izvēle. Ta�u kāpēc esmu nonācis tādā situācijā, kad man �āda turpmāko likteni iespaidojo�a izvēle vispār ir jāizdara? Atbilde ir īsa. Tāpēc, ka pirms tam attiecībā pret mani kaut kādu izvēli ir jau iz�darījis cits.

Un tad Oskaram ienāca prātā daudzas kādreiz sastaptās sievietes un bijusī sieva Melita, un mīļākā Natālija, un Judī�te, kuras tā vai citādi bija iespaidoju�as viņa dzīvi, un vecāki,

un Uldis Ūdris, un Dāvids Goldbergs, un pat �ī vēl nepazīsta�mā Skaidrīte Blūma. Patiesībā gandrīz vai ikviens cilvēks, ar kuru nākas satikties, var nospēlēt svarīgu lomu mūsu dzīvē. Da�reiz pat iz�ķiro�u.

Beidzot Oskars aizmiga un nekādus sapņus neredzēja.

Kad viņ� pēc vairākām stundām pamodās, vispirms ierau�dzīja logā spīdam spilgtu sauli un dzirdēja, kā blakus eso�ajā virtuvē sarunājas sievietes. Balsis �ķita pazīstamas.

Pagāja vēl kāds laiks un tad par milzīgu pārsteigumu ie�raudzīja blakusistabā ienākam Judīti. Viņa lēnām pienāca pie dīvāna un, pamanījusi, ka Oskars ir jau atmodies, smai�dot sacīja:

-������� Labrīt, Oskar! Ko nu ko, ta�u �ādu satik�anos nebiju gaidījusi!

Oskars izberzēja acis un vēl ilgi, īsti nespēdams noticēt redzētajam, skatījās uz sievieti, kurā gandrīz vai bija iemī�lējies.

-� Judīt� No kurienes tu te uzradies?

-������ Bet no kurienes uzradies tu? viņa turpināja smaidīt. Vai tas nav savādi?

-������� Pat pārāk, Oskars sacīja un piecēlās sēdus. Es ta�u varēju iebēgt arī blakus mājā.

Judīte pienāca Oskaram cie�i klāt un ar roku viegli pie�skārās viņa galvai.

-�� Tātad kāds tev pateica, ka �eit atrodos es.

-������� Tā iznāk, Judīt. Kāds man pateica, ka tevi vēl kādreiz satik�u.

-�� Kāpēc necenties satikt agrāk?

-� Tev jau blakus bija Dāvids.

-������ Viņ� nebija blakus, Judīte sacīja. Dāvids atradās tikai kaut kur tuvumā.

-� Ar to jau pietiek.

-�� Es bie�i par tevi domāju.

-������ Es to, Judīt, jutu. Bet vai tu zini, ka tavs Dāvids arestēja manu tēvu un �onakt gribēja mani no�aut?

-�� Tas ir briesmīgi. Kāpēc?

-������ Dāvids teica, ka esmu strādnieku �ķiras ienaidnieks, na�cionālists un padomju varas nīdējs. Ta�u īstenībā� Tas viss, Judīt, tevis dēļ.

-�� Tas nevar būt�

-� Un kā vēl! Oskars iesaucās. Revolūcijas ideāli ir viena lieta, bet iekārota sieviete pavisam kas cits.

-�� Arī tu mani iekāroji� Vai tāpēc tu spētu kādu no�aut?

-�� Nespētu, Judīt. Bet Dāvids gan ar vislielāko prieku!

-�� Agrāk viņ� tāds nebija, Judīte teica. Ta�u līdzko pa�gāju�ajā gadā Rīgā parādījās krievu tanki un padomju vara, tā Dāvids uzreiz kļuva glu�i cits. Tas mani pamatīgi pārstei�dza. Un ļoti biedēja.

-�� Es gan ne par ko vairs nebrīnos. Pirmīt tava draudzene teica� Tavs tēvs ir arestēts?

-�� Es nezinu, vai tas ir arests, Judīte atbildēja. Viņu �etrpadsmitajā jūnijā kaut kur aizveda. Runā uz Sibīriju. Kā daudzus citus.

-�� Kā pati izspruki?

-�� Nebiju mājās. Liepājā sniedzu koncertu� padomju jūr�niekiem.

-�� Bet aizvakar, septiņpadsmitajā jūnijā, Latvie�u biedrī�bas namā� Sarkanās armijas virsniekiem, Oskars atgādi�nāja. Kāpēc, Judīt?

Viņa krietnu laiciņu klusēja, tad apsēdās blakus Oskaram un ar abām rokām satvēra savu galvu.

-��� Kādēļ tu, Oskar, uzgleznoji Kirhen�teina portretu? Judīte negaidīti jautāja. Ja gribi, vari neatbildēt. Es zinu tāpat. Un tu arī to zini. Mēs to esam darīju�i tikai viena ļoti svarīga iemesla dēļ lai izdzīvotu. Un ja mums par to kād�reiz pārmetīs� Nē, nē, Oskar! Mēs esam tīri! Mēs darījām tikai to, ko parasti darām tu gleznoji, es spēlēju. Un nav svarīgi, kas tavas gleznas skatās vai manus koncertus klau�sās. Vismaz tobrīd gribas ticēt, ka mēs brīni�ķīgas mūzikas apburti, visi esam tikai cilvēki� Ne latvie�i, ne krievi vai ebreji. Ne bagāti, ne nabagi. Tikai vienkār�i cilvēki�

Oskars maigi aplika roku ap Judītes pleciem un viņu cie�i pievilka sev klāt.

-�� Tā jau ir, Judīt, viņ� klusi teica. Mēs no nāves iz�bēgu�ie. Arī tikai cilvēki bez �ķiriskās piederības un na�cionalitātes. Bet tas tikai uz to laiku, kamēr ilgst koncerts. Ta�u, kad mūzika apklust, uzreiz atkal sākas mūsu nolādēti melnbaltā dzīve�

1941. gada 4. jūlija pēcpusdienā Oskars, atgriezies vecāku lielajā Rīgas centra dzīvoklī, stāvēja pie loga un no piektā Htāva augstuma apmierināts skatījās, kā �oreiz, at�ķirībā no 1940. gada 17. jūnija, pa Brīvības ielu Brīvības pieminekļa virzienā aizbrauc kāda Vācijas karaspēka motorizētā daļa.

Viņ�, pretēji daudzu citu uzskatiem, uzreiz saprata, ka arī �ie zaļi pelēkie, tāpat kā sarkanie, latvie�iem nekādu brīvību nenesīs. Tas bija absolūti neiespējami citu valstu okupācija tāpēc vien notiek, lai "atbrīvotajās" teritorijās jebkāda veida demokrātiskām brīvībām būtu liegts izpausties.

Kā padomju, tā arī vācu nacistu okupācija lielai mūsu valsts iedzīvotāju daļai vienīgi uzreiz ļāva savu sirdsapziņu atbrīvot no da�iem morālas dabas aizspriedumiem un brīvi ļauties visda�ādākajām ļaunuma izpausmēm līdzcilvēku nodo�anai, apvaino�anai un fiziskai iznīcinā�anai.

Tas bija drausmīgi, un Oskars to apzinājās, ta�u juta arī to, ka prettiesiskā viņa ģimenes pazudinā�ana un arī Dāvida Goldberga personā �ekistu vērstais spēks pret viņu pa�laik pilnībā liedz dzīvot kā normālam, ar augstiem ētiskiem prin�cipiem un kristīgās morāles apveltītam cilvēkam.

Kaut kas viņa apziņā bija salūzis. Pārciestie pazemojumi, vajā�ana un vardarbība bija radījusi saprātu dedzino�u nai�du un nepārvaramu vēlē�anos atriebties visiem, kas tā vai citādi bija saistīti ar padomju varu un it sevi�ķi jau ar �eku.

Vācu okupācija tas daudziem mūsu tautie�iem bija tik�pat kā no debesīm nokritusi Dieva dāvana līdz tam no pa�domju varas represijām bailēs dzīvojo�ie cilvēki pēk�ņi pa�i brīvi un bravūrīgi varēja piedalīties ne�ēlīgās represijās pret citiem saviem līdzcilvēkiem�

Jebkura vara, it sevi�ķi jau okupācijas vara, vienmēr kādai valsts iedzīvotāju daļai tūlīt rada lielisku iespēju sevi parādīt ne tikai kā �īs varas uzticīgus kalpus, bet arī kā taisnīgus iepriek� piedzīvotā ļaunuma sodītājus.

Nevienam nez kāpēc neienāk prātā, ka, �ādi rīkojoties, arī viņi kļūst par tādiem pa�iem nelie�iem un ļaunuma iemieso�tājiem kā tagad sodāmie. Un ir diezgan pretīgi, kā toreiz, tā it sevi�ķi �odien, spriedelēt par "labā" vai "sliktā" ļaunuma izpausmēm toreizējo ļau�u rīcībā.

Ļaunums nevar būt ne melns, ne balts.

Cilvēka ļaunuma izpausme ir tikai tā brī�a vai pastāvīga viņa dvēseles un izkropļotas apziņas impulsīvs atspulgs. Un pārējiem ir pilnīgi vienalga, kā tu attiecīgajā brīdī savu rīcī�bu vērtē pats kā kaut ko labu, pareizu vai taisnīgu. Ja kaut vienam tas tomēr sagādā fiziskas vai garīgas sāpes, tu tomēr esi nelietis.

Un viss! Diskusiju klubu slēdzam ciet un visas pasaules filozofu sacerējumus varam mierīgi nodot reliģiski morālo gudrību arhīvā.

Pēc neilga laika pie durvīm kāds pieklauvēja.

Oskars sasprindzis ieklausījās. Vai patie�ām arī tagad?

Pēc brī�a klauvējieni turpinājās. Oskars, ātri paķēris tēvam piedero�o pistoli, piegāja pie durvīm un tās atvēra, pirms tam gan vēl nodomājis es nekad nepado�os! Vienal�ga krievs, �īds vai vācietis! Komunists vai nacists es ne�kad vairs nebū�u ieslodzītais!

Oskars atviegloti uzelpoja. Bija atnāku�i draugi viņa bi�ju�ais treniņu partneris Arvīds �iliņ�, grieķuromie�u cīņas meistars Viktors Kei�s un vieglatlēts Egons Kaģis.

-� Sveiks! Arvīds teica. Pirmīt strīdējāmies būsi mājās vai ne?

-� Jā, es jau pirms nedēļas varēju būt� Oskars mazliet sa�mulsa. Interesanti, kur tas Goldbergs manu līķi būtu licis?

-�� Tu patie�ām izmuki no �ekas? Egons jautāja. Arvis man stāsta, bet es neticu.

-�� Es pats tam neticu, Oskars sacīja un ieveda draugus lielajā istabā. Viņiem līdzi bija da�as degvīna pudeles, Oskars sameklēja uzkodas, jaunie cilvēki iedzēra un, mazliet vēlāk skatoties, kā pa Brīvības ielu joprojām pārvietojas vācu ka�raspēks, nekādu īpa�u prieku par to neizrādīja, ta�u skaidri apzinājās, ka �is notikums, tāpat kā iepriek�ējais sarkanās armijas iebrukums var būt ne tikai kārtējais vēsturiskais lūzuma punkts latvie�u tautai, bet ka tas krietni izmainīs arī viņujsa�u personīgo dzīvi.

-�� Sitie vismaz izskatās labāk ģērbti, Arvīds sacīja. Par bruņojumu nemaz nerunājot.

-� Tie krievi bija vienkār�i no�ēlojami, Egons atcerējās. Nē, patie�ām. Man viņu kļuva pat �ēl.

-�� Zaldātiņi paliek zaldātiņi, Oskars teica. Kur dzen, tur jāiet. Bet tie armijas poļitruki, Noviki, Goldbergi, �ustini� Ko mēs viņiem bijām nodarīju�i? Mierīgi dzīvojām savā valsti, ievērojām savus likumus, bet tad pēk�ņi uzradās �ie utu noēstie proletārie�i, un mēs gandrīz vai visi uzreiz kļu�vām par kaut kādiem noziedzniekiem! Un ja tā� Es mājās nesēdē�u. Es gribu viņiem atriebties! Ja viņi varēja vienkār�i tāpat� Bez jebkādas tiesas un izmeklē�anas manu tēvu un māti un jūsu radus, un tūksto�iem citu� Tad arī mēs va�ram to pa�u. Es nezinu, ko domās un darīs vācie�i, ko viņi mums ļaus vai neļaus darīt, ta�u kaut vai pienākuma pēc pret mūsu vecākiem un uz Sibīriju aizvestajiem� Mums jā�sāk rīkoties!

-�� Ideja nav slikta, Arvīds piekrita. Tāpēc jau mēs te esam atnāku�i. Kaut kas patie�ām ir jādara!

-� Vai esat lasīju�i? Egons prasīja. �odien iznākusi jau�na avīze. Saucas "Tēvija". Un tur pēdējā lappusē kaut kādi zēni, �ķiet, biju�ie pērkoņkrustie�i un korporeļi no "Lettonia" aicina nākt pieteikties komandā, kas nu tagad Latviju tīrīs no kaitīgiem elementiem.

-� Tu domā viņi to dara uz savu roku? Oskars jautāja.

-� Diez vai, Viktors domīgs pa�ūpoja galvu. �I komanda noteikti būs bruņota. Bet ja tā bez vācie�u ziņas tas neno�tiek.

-�� Vispār vajadzētu painteresēties, Arvīds sacīja. Var�būt tas ir tie�i tas, kas mums vajadzīgs.

-�� Kur tu saki, viņi aicina pieteikties? Oskars pārvaicāja.

-� Valdemāra ielā deviņpadsmit, Egons atbildēja. Tā ir biju�ā baņķiera �muljana trīsstāvu privātmāja. Krievi viņu kopā ar citiem �etrpadsmitajā jūnijā aizveda uz Sibīriju. Ta�gad tur acīmredzot iekārtojas pērkoņkrustie�i.

-�� Tas ir simboliski, Oskars teica. �muljanu es atceros. Solīds �īds. Viņ� vairākas reizes bija atnācis par savām ban�kas lietām runāties ar tēvu.

-�� Tātad� ejam? Arvīds prasīja un cie�i paraudzījās uz pārējiem. Viņi īsu brīdi izskatījās mazliet samulsusi.

-�� Pirms ejam� Viktors atkal kļuva domīgs. Pirms iz�ķiramies par �ādu soli� Katrā ziņā tas nav tik vienkār�i. Ko tas vispār nozīmē piedalīties, turklāt vēl aktīvi, mūsu zemes tīrī�anā no kaitīgiem elementiem? Tātad tas būs sais�tīts ar cilvēku arestiem un varbūt pat� Tu, Arvīd, varētu no�aut cilvēku?

-�� Nezinu, Arvīds paraustīja plecus. Tas būtu atkarīgs no apstākļiem.

-�� Es varētu, Oskars ar dzelzs pieskaņu balsī sacīja. Es varētu viņus visus�

-�� Es tāpat, Egons apgalvoja. Pēc tā, ko esam piere�dzēju�i, ko pēdējā gada laikā izcietusi mūsu tauta� �odien stāvēt maliņā būtu gandrīz vai noziegums.

-�� Vēl viena interesanta lieta, Viktors turpināja. Es to�mēr gribētu zināt, kas būs tas, kas ne�aubīgi noteiks �is cilvēks ir kaitīgs elements vai ne? Un kas būs tas, kas no�teiks, ko ar viņu darīt tālāk? Vai mēs rīkosimies tāpat kā ko�munisti? Viņus vadīja "revolucionārā pārliecība", bet mūs "nacionālā pārliecība" vai tikai klaja vēlē�anās atriebties?

-�� Grūti pateikt, Egons sacīja. To acīmredzot noteiks citi kā jau tas okupācijas re�īmos notiek.

-�� Es domāju, ka tagad vācu re�īms būs pat baigāks par padomju, Viktors teica. Kā nekā, tomēr kar�. Un, ja viņi un citi atcerēsies, ko katrs ir darījis krievu laikā, tad arī tev, Oskar, var iznākt baigie mēsli�

-�� Man?! Oskars neticīgi iesaucās. Par ko?!

-�� Padomā pats!

-�� Es neesmu darījis neko tādu�

-� Gan jau esi, Viktors neatlaidās. Atceries kaut vai Kirhen�teina portretu, kas atradās LPSR Augstākās Padomes prezidija telpās. Un tagad daudzi, to zinādami, arī tev var piestādīt smagu rēķinu par idejisku kalpo�anu komunistiem un latvie�u tautas nodevējiem�

Oskars manāmi nobālēja un neticīgi pakratīja galvu.

-�� Tas nevar būt! Es ta�u to darīju�

-�� Pareizi! Viktors piekrita. Lai tolaik eso�ajos apstāk�ļos glābtu sevi un tēvu. Tā darīja ne viens vien. Un arī tagad tā rīkosies liela daļa Latvijas iedzīvotāju. Piedod, Oskar, bet es tev par to Kirhen�teinu atgādināju tikai tādēļ, lai tad, kad mums nāksies iz�ķirt kāda cilvēka likteni, vienmēr spētu at�cerēties, ka nekas uz �īs pasaules nenotiek tāpat vien. Un ka neviena cilvēka dzīve nav vienkār�a. Vienmēr kāds tajā at�radīs ko tādu, ko varēs saukt par apkaunojo�u, ļaunu, nepa�reizu vai pat par nodevību. Viss atkarīgs no tā, kā �os termi�nus "apkaunojo�s", "ļauns", "nepareizs" vai "nodevība" pēc savas sapra�anas nolemj tiesas spriedējs.

Tā viņi vēl kādu laiku strīdējās un pārrunāja savu iespēja�mo darbību kādā no jaunveidotajām bruņotajām komandām cīņai pret "kaitīgiem sabiedrības elementiem", kas patiesībā nenozīmēja neko citu kā brīvprātīgu piedalī�anos da�ādās represijās pret ebrejiem, komunistiem vai tiem, kas pirms tam tā vai citādi bija atbalstīju�i padomju varu vai tikai biju��i pazīstami ar kādu no tiem, kas �o varu realizēja.

Viss pretīgais turpinās arī �odien, rūgti nodomāju. Un pārsteidzo�i izrādās, nekas cilvēka būtībā nemainās. Kā kaleidoskopā mainās varas un laiks, un katra jaunā va�ra vienalga, okupācijas vai demokrātiska tā vai citādi neap�aubāmi ietekmē arī gandrīz vai ikviena cilvēka dzīves uzskatus un uzvedību. Ta�u daudziem viņu atklāti ļaunā tieksme vienmēr atmaskot "ienaidniekus", "nepareizos" un "nodevējus", kā arī no�ēlojama patika rakņāties �o ļau�u pagātnē, ir taisni vai apbrīnojama un tikai vēlreiz aplieci�na, kāds tāls ceļ� mums vēl ejams, līdz beidzot varbūt no�nāksim līdz ļoti vienkār�ai atziņai tai brīdī, kad citā cilvē�kā Dieva, patiesības vai nacionālo intere�u vārdā mek�lējam kaut ko politiski vai ideoloģiski nepareizu, mēs pa�i kļūstam nepareizi un ļaunuma saindēti. Jo neviena cilvēka politiskie vai dzīves uzskati nevar būt "pareizi" vai "nepa�reizi". Tas ir galīgi subjektīvs sabiedrībā notieko�o procesu vērtējums un ir �ā cilvēka patiesa pārliecība, kuru būtiski var izmainīt tikai kāda spēja psihiska trauma, fiziska ietek�mē�ana vai tie�i draudi dzīvībai.

Nedomāju, ka jebkura �odienas "patriota" pasludināts pub�lisks atmaskojums "viņ� bija komunists padomju laikā!" ir daudz cildenāks par to no�ēlojamo ļautiņu ziņojumiem Valsts dro�ības komitejai, ka, lūk, tas un tas ir nacionāli no�skaņots un var būt potenciāls drauds padomju varai.

Nelietība vienmēr paliek nelietība, lai arī kādu attaisnoju�mu mēs tai atrodam.

Tāpat kā nodevība vienmēr paliek nodevība melna un pretīga.

Beidzot piecēlos, mazliet līgodamies aizgāju uz virtuvi, no ledusskapja izņēmu alus pudeli, trīco�ām rokām to atkorķē�ju un ar patiesu baudu iedzēru pirmos malkus.

Tagad pēdējo gadu manas dzīves galvenā problēma ir kā pēc iespējas ātrāk salāpīt paģiras, es nodomāju. Ja tas izdo�das, dzīve uzreiz �ķiet skaista, ja ne riebīga. �īs sajūtas, protams, nevar salīdzināt ar tām, ko kādreiz izjuta cilvēki, kuriem palaimējās vai nepalaimējās palikt dzīviem gan pa�domju, gan vācu laikā.

Kas �odien ir mana bēda? Tik vien kā alkohols un paģiras. Varbūt vēl vientulība un apjēga, ka tie�i savas dzer�anas dēļ neko jēdzīgu jau vairs nespē�u uzrakstīt. Bet galu galā nu un tad? Vai tie�ām tā būs liela nelaime? Ta�u nē! Nelaime ir tā, ka es tomēr nespēju turēt doto vārdu. Zvejniekciema nomalē saticis Robertu Ozolu, kas izrādījās mans tēvs, es tā kā pats sev apsolījos glāzītē tik bie�i vairs neieskatīties, kļūt atkal pareizam un centīgi rakstīt Jakovam Jofem nez kāpēc tik vajadzīgo romānu.

Bet man �ī ebreju jeb �īdu iznīcinā�anas tēma vācu okupā�cijas laikā nemaz tik ļoti neinteresē! Jā, �au�alīga traģēdija, neviens to nenoliegs, bet vai arī latvie�us tai laikā nepiemek�lēja nekādas nelaimes? Un, lai visu to labi aprakstītu, ir jā�būt vismaz �odienas Ļevam Tolstojam. Bet es diem�ēl tāds neesmu, turklāt vēl pamatīgi nodzēries, kuram jau diezgan pasen visa mūsu vēsture un pasaules likstas ir kļuvu�as gan�drīz vai vienaldzīgas. Es dzīvoju savu dzīvi jūs savējo. Un tomēr! Kaut kas jau sāp arī man. Un Oskars Ozols ir mans tēvocis, Roberts tēvs, bet es varbūt vienīgais, kas �odienas mūsu mākslas un kultūras drausmīgajā un maz saprotamajā dekadences laikā vēl varētu kaut ko pastāstīt par kara un pēckara gadiem un tolaik dzīvojo�ajiem cilvēkiem, lai vismaz mūsu sabiedrības jaunākā daļa nepaliktu apdullināta tikai ar stāstiem par padomju varas briesmu darbiem, bet sapro�tamu, it kā nacionālu intere�u vārdā tikpat kā noklusējot to, kas Latvijā notika vācu okupācijas laikā.

Un kā ar pa�a dzīvi? Nekā pārāk ievērojama tur nav, viena vienīga bohēma, uzdzīve, sievietes, mazliet slavas un mazliet naudas, un tomēr� arī apsūdzība slepkavībā, arests, cietums, tiesa un mīlestības zudums. Kaut kas līdzīgs tam, kas tolaik notika arī Oskara un Roberta dzīvē.

Tā jau ir, ka īstenībā nekas būtisks cilvēka mū�a laikā ne�mainās. Tas pats Dievs, tās pa�as kaislības, vēlme atriebties, skaudība, greizsirdība, mīlestība un centieni bie�o politiski sabiedrisko pārmaiņu laikā kaut kā tomēr izdzīvot.

Un tūlīt galvā nāk tīri saprātīga doma vai vispār ir vērts� izdzīvot? Kāpēc?! Un kāda cena par to būtu jāmaksā?

Todien, kad pirms tik un tik gadiem sēdēju restorāna "Rīga" slavenajā rado�o cilvēku iecienītajā bārā "Skapis", es, protams, tā nedomāju. Tie�i otrādi biju patīkamas trauk�smes pārņemts. Dzīve �ķita skaista un vilino�a. Laimīgs baudīju pirmos slavas augļus, par naudas un sievie�u trū�kumu ne�ēlojos un daļu sava brīvā laika, kā toreiz skaitījās moderni, mēdzu pavadīt "Skapī", "Kazā" vai citās izklaides vietās. Biju jauns, neprecējies un vesels. Mani īpa�i netrau�cēja latvie�u vidē aktuālais "krievu jautājums", ne padomju vara, ne �eka un pat ne mana tēvo�a Oskara Ozola vācu laika drūmā pagātne. Es dzīvoju pats par sevi un savus romānus rakstīju galvenokārt par mīlestību.

-�� Paklau, man blakus apsēdās pazīstamais gleznotājs Gunārs Ku�ķis. Es dzirdēju� Vai pirmskara mākslinieks Oskars Ozols gadījumā nav tavs radinieks?

-�� Ko tev no viņa vajag? es prasīju.

-�� Neko, Gunārs atbildēja. Vai viņ� vēl ir dzīvs?

-� Ja tu par viņu interesējies, tad tev to vajadzēja zināt.

-�� Bet es nezinu.

-�� Nē, Gunār, viņ� jau sen ir prom.

-Kur?

-�� Nezinu. Iespējams visur, tikai ne paradīzē.

-�� Vai pēc kara viņu tiesāja un no�āva krievi? Gunārs interesējās tālāk.

-������ Nē, es teicu. Viņu pēc kara nosita vai, pareizāk sakot, nolin�oja latvie�i.

-������� Latvie�i?! Gunārs neticīgi iesaucās. Nolin�oja? Kā tad tā? Es saprastu, ja tā būtu rīkoju�ies ebreji�

-������� Gunār� smagi nopūtos. Vienmēr visos laikos cits citu nodod, nosit vai no�auj tikai nelie�i, nevis "latvietis", "krievs", "vācietis" vai "�īds". Kāda te nozīme tautībai?

-������� Tā vis nesaki, Gunārs domīgi teica. Mēs ta�u ar kaut ko tomēr at�ķiramies, piemēram, no tiem pa�iem ebrejiem vai zulu cilts nēģeriem?

-������� Protams, es piekritu. Ar taisnākiem deguniem un ādas krāsu.

-������ Diez vai tikai ar to, Gunārs joprojām bija domīgs. Tur vajag būt kaut kam sare�ģītākam.

-�� Iespējams, es teicu. Vai tas mums �obrīd ir aktuāli?

-Nē.

-�� Kāpēc pēk�ņi ieinteresējies par Oskaru Ozolu?

-������� Pirms da�ām dienām man kāds pavecāks kungs piedāvā�ja nopirkt vienu 1941. gadā gleznotu Ozola bildi.

-�� Un ko tu? prasīju. Nopirki?

-������� Jā, Gunārs apstiprināja. Lēti atdeva. Bet glezna ir laba. Saucas "Judīte". Tā tolaik bijusi slavena pianiste.

-������� Es zinu, sacīju. Man mājās ari ir viena Oskara bil�de. Satrieco�i iespaidīga. Tur attēlota tā pati Judīte. Lai�kam glu�i akts tas nav. Viņa savu vienreizēji skaisto kailo ķermeni ir ietērpusi baltās caurspīdīgās me�ģīnēs, un uz �ī fona spilgti izdalās garie melnie mati. Viņa stāv pie loga un skumja skatās, kā kaut kur tālu pie apvār�ņa parādās tāda kā melna saule�

-������� Nezini, vai viņ� to Judīti izmantoja tikai kā modeli vai arī kā sievieti? Gunārs jautāja.

-������ Kam tev vēl tas? aizdomīgi paskatījos uz mākslinieku. Es viņu pazinu jau vairākus gadus, ta�u nekādi draugi ne�bijām.

-������� Skatot Judītes portretu, man ienāca prātā� Gunārs turpināja. Vai nebūtu vērts savākt visas kādreiz Ozola radītās gleznas un uztaisīt viņam veltītu tādu kā piemiņas izstādi?

-� Nezinu, paraustīju plecus. Kas tev atļaus tādu izstādi taisīt?

-� Tagad jau var, Gunārs sacīja. Nupat Latvija atkal sāk kļūt brīva�

-��� Domāju, ka arī tagad lielu lomu visās darbības sfērās joprojām spēlē cilvēka biogrāfija. Katram atradīsies, ko pār�mest. Tā tas noticis vienmēr, sākot jau ar Piekto gadu. Re�volucionārs, kaujinieks, sociāldemokrāts, lielinieks, bur�ujs, komunists, sarkanais, baltais vai pelēkais, ko darīji Ulmaņ�laikā, ko Baigajā gadā, ko vācu, ko padomju, bet pa�laik ko Atmodas laikā? Un lai ko mēs arī būtu darīju�i, vienmēr atradīsies tādi, kas mums to varēs pārmest un alks nosodīt. Ta�u vajadzētu atcerēties varbūt galveno ir robe�a, ko ne�viens nekādos apstākļos nedrīkst pārkāpt. Vari būt komu�nists, nacists, internacionālists vai mūsu pa�u vietējais brī�vības cīnītājs, bet savas politiskās pārliecības dēļ tu nedrīksti nevienu sodīt un bez tiesas atņemt dzīvību.

-�� Nemuldi! Gunārs īgni iesaucās. Tu, abstraktais hu�mānists! Tas ta�u nav iespējams!

-�� Tā jau arī ir mūsu dzīves lielākā nelaime!

-�� Es teiktu cilvēku nelaime.

-�� Protams. Tu zini, ka Oskars Ozols vācu laikā sastāvēja baigu slavu ieguvu�ajā Viktora Arāja cilvēk�āvēju zonderkomandā?

-�� Zinu, Gunārs teica, tikai grūti tam noticēt.

-� Tas ir �odien, bet toreiz� Es Oskaru neattaisnoju, ta�u labi saprotu. Viņu kā simtiem un tūksto�iem citu latvie�u vienkār�i samala vēstures viesulis te krievu, te vācu oku�pācija. Bet kāda vaina bija pirms tam? Nekāda! Mēs būtu va�rēju�i mierīgi dzīvot tālāk, un vai kādam būtu ienācis prātā otram ķerties pie rīkles?

Es pagriezu galvu sāņus un redzēju, kā zālē ienāk patī�kama izskata jauna sieviete, ar da�iem jautri sasveicinās un apsē�as pie letes.

-�� Tātad, Harald, tu domā, ka ar to Oskara Ozola izstādi nekas var nesanākt? Gunārs prasīja.

-�� Tie�i tā, es atbildēju un turpināju skatīties uz skais�to brūnmati pie bāra letes. Bija satrauco�i noraudzīties uz viņas augsti atsegtajām kājām, slaido augumu, daiļo seju un sajust to, ko pat no tālienes izstaroja viņas palielās krūtis.

-������� Man �ķiet, tu kļūdies, Gunārs sacīja, tāpat krietnu laiciņu pavērojis daiļo dāmu pie bāra letes. Tagad dro�i vien lielas grūtības sarīkot kādu izstādi būs tie�i socreālisma pārstāvjiem, bet tādiem biju�ajiem pretkomunistu vīriem kā Oskars Ozols� Viņiem būs pirmā roka.

-������� Diez vai, �aubījos. Katrā ziņā te ir par ko padomāt. Stādies priek�ā Oskars Ozols ar pārējiem Arāja vīriem vis�me�onīgākā kārtā Biķernieku me�ā �auj ebrejus, bet pēc tam vakarā, nomazgājis rokas un pārģērbies, savā darbnīcā glez�no ģeniālas bildes. Vai mēs varam viņus �ķirt bendi no ļoti talantīga mākslinieka? Un kas publikai ir svarīgāk vai tas, ko viņ� ir darījis Biķernieku me�ā vai savā darbnīcā?

-������ �ēl, Gunārs teica. Neviens nevar būt ne pilnīgi tīrs, ne brīvs.

-������� Tu to sievieti pazīsti? ar galvu pamāju uz bāra pusi. Viņa bija pasūtījusi glāzi �ampanie�a un tagad ar neslēptu baudu to dzēra.

-� Jā, Gunārs apliecināja. Tā ir Anna Aknīte.

-� Un viss?

-� �urnāliste. Strādā "Neatkarīgajā".

-� Laba?

-� Laba. Visi, kas ar viņu gulēju�i, esot stāvā sajūsmā.

-� Neizskatās.

-������ Protams. Es pajokoju. Ta�u nekāda svētā arī nav. Tāda pati kā visas "kam gribu, tam dodu".

-� Atved viņu �urp! es pēk�ņi pavēlēju.

-������ Nekas nesanāks, Gunārs neticīgi pakratīja galvu. Vi�ņai pēdējā laikā jau ir viens pastāvīgs vecis.

-�� Nu un tad?

-������ Nekas. Viņ� strādā Latvijas Republikas dro�ības dienes�tā un ir bruņots.

-������ Manis pēc viņ� var apsargāt vai pa�u Dievu, teicu. Es �o sievieti gribu.

-������ Labi, Gunārs teica. Jūtos tavs parādnieks. Ta�u �au�bos, vai viņa nāks.

-������ Bet es ne�aubos, sacīju. Ja sieviete viena ienāk krogā iedzert glāzi �ampanie�a, tad viņai vai nu kas stipri sāp, vai ari ļoti "gribas".

-������ Lai notiek! Gunārs pateica, piecēlās un piegāja pie vien�tuļās dāmas. Neilgi parunāja, tad redzēju, ka viņa pieceļas un, rokā turot pusizdzerto glāzi, pienāk pie mana galdiņa.

-������ Sveiks! viņa, koķeti smaidot, mani sveicināja. Gunārs teica�

-������ Jā, Anna, es apliecināju, tā ir. Līdzko ieraudzīju, uz�reiz baigi sagribējās tevi sajust blakus. Sēdies!

-������� Ļoti jauki, viņa teica un apsēdās. Jau tā ļoti īsie minisvārciņi spēji uzrāvās vēl augstāk, gandrīz vai pilnībā at�sedzot viņas slaidās kājas, un es, diezgan nekaunīgi uz tām skatoties, nodomāju, ka izvēle ir bijusi pareiza kāpēc gan man ar viņu nepārgulēt?

-�� Bie�i �eit ieskrej? painteresējos.

-������ Ne pārāk, Anna atbildēja. Parasti tikai tad, kad uz�nāk skumjas.

-�� Par ko tu skumsti?

-������ Par visu ko! viņa iesmējās. Piemēram, �odien redak�tors pamatīgi nokritizēja manu rakstu.

-� Vai tas ir skumju vērts?

-������ Protams! Man ta�u nācās vēl krietni pastrādāt! Tev jau arī dro�i vien nepatīk kritika un savus darbus labot?

-������� Nepatīk, jā, es piekritu. Ta�u rakstu maz, bet tev tas jādara katru dienu.

-������� Tagad ir daudz vieglāk, Anna teica. Ta�u toreizējā "Padomju Jaunatnē"� Tu savā rakstniecībā izjuti cenzūru?

-������ Mazliet, atbildēju. Es jau iepriek� skaidri zināju, ko varu atļauties un ko ne. Piemērojos.

-������ Tagad dro�i vien uzradīsies patrioti, kas mūs viegli ap�vainos apzinīgā kalpo�anā padomju ideoloģijai.

-������ Dro�i vien, piekritu. Ta�u es neesmu kalpojis nekam un nevienam! Arī agrāk jutos brīvs. Nu tā nosacīti. Un ne�taisos būs sulainis arī brīvajai Latvijai. Bet, ja es to darītu, tad ari valstij kaut kas būtu jādara manā labā.

-������ Vai tad ne? Anna iesmējās. Brīvība un iespēja katram neierobe�oti sevi izpaust� Vai tas tev neko nenozīmē?

-������� Un kā vēl! Bet tu pārāk necenties! Ne jau darbs ir tā vieta, kur sieviete pa īstam var izpausties!

-�� Kur tad? Anna ieinteresēta jautāja. Gultā?

-������� Nē, noraido�i pakratīju galvu. Tur jūs varat kādam izrādīt vienīgi savu kaisli vai frigiditāti. Sieviete sevi vispil�nīgāk izpau�, kad viņa mīlestības dēļ spēj atteikties no savas iepriek�ējās dzīves un sevi upurēt vīrietim.

Anna sāka smieties un beidzot izdzēra glāzi tuk�u.

-������� Gribējāt gan! viņa teica. Ta�u tie ir tikai vārdi. Tur�klāt vēl nepareizi. Tu varētu kādai sevi ziedot?

-�� Varētu, nopietni apgalvoju. Piemēram, tev.

Anna spēji aprāva smieklus un nopietni paskatījās uz mani.

-�� Tā nedrīkst jokot, viņa klusā balsī pateica.

-�� Piedod! Bet ja nopietni tas tomēr būtu skaisti, vai ne?

-�� Protams, Anna piekrita. Katrs sapnis ir skaists.

-�� Tikai �ēl, ka ne cilvēks, es teicu. Vismaz ne katrs.

-������� Kāda esmu es? Anna negaidīti jautāja. Es tev pa�tīku?

-�� Tu esi vienkār�i burvīga!

-������� Tāpēc, ka esmu gudra? viņa vaicāja. Laba �urnā�liste?

-������� Tāpēc, ka esi baigi seksīga! sacīju. Tu zini, par ko es visu laiku domāju, skatoties uz tavām krūtīm un kājām?

-������� Protams, Anna jauki pasmaidīja. Tu domā, ka �ai skaisto krū�u un kāju īpa�niecei būtu vērts pasūtīt vēl vienu �ampanieti.

-������ Tu uzminēji, es teicu un pagriezos pret tā laika visiem "Skapja" apmeklētājiem tik ļoti pazīstamo viesmīli Valiju.

-������ Lūdzu, kundze, vienu pudeli "Sovetskoje �ampanskoje"! Lai tā arī notiek beidzot to Padomju Savienību būsim no�dzēru�i!

Kad vieglprātīgi sarunājoties bijām pievārēju�i ne tikai apmēram stundu laika, bet ari Valijas kundzes atnesto �am�panie�a pudeli, jutāmies tik atbrīvoti, ka mūs pārņēma sa�jūta, ka esam jau pazīstami vismaz simts gadus. Tas vispār bija raksturīgi tā laika �ī populārā bāra apmeklētājiem. Tu varēji tur ienākt jebkurā brīdi un apsēsties pie jebkura galdi�ņa, kad uzreiz tiki pieņemts kā savējais, un jau pēc īsa brī�a

Sveiks! viņa, koķeti smaidot, mani sveicināja. Gunārs teica�

visus pārņēmis tāds brālības gars, par kādu padomju sabied�rībā varēja tikai sapņot.

-������� Tu dzīvo viens? Anna nez kāpēc painteresējās. Tas mani pārsteidza. Ja viņa gribēja tikai seksu, un tā arī izska�tījās, vai nebija vienalga esmu brīvs vai precējies?

-������� Viens, es atbildēju. Bija suns, bet pirms mēne�a pa�skrēja zem ma�īnas.

-�� Raudāji?

-������� Piedzēros. Un Aleksandra Ņevska baznīcā uz Brīvības ielas aizdedzu svecīti.

-�� Kad no tevis aizgāja sieva, neraudāji?

-������� Nē. Noskūpstīju uz abiem vaidziņiem un novēlēju būt laimīgai.

-�� Tu vari dzīvot bez mīlestības?

-�� Tev �ķiet, tas ir smagi? Neizturami?

-�������� Nezinu, Anna atbildēja. Es vienmēr esmu iemīlē�jusies.

-�� Man da�reiz �ķiet, ka tie�i tas ir smagi.

-�� Nē, Harald, tas ir viegli. Smagi ir pēc tam.

-������� Tur jau ir tas joks. Tāpēc labāk tā� Satiekamies, pamī�lējāmies un� "paliec sveika, Gauja!"

-������� Tu tā dzīvo? Anna vaicāja, un uzreiz nevarēja saprast, vai viņa par to priecājas vai bēdājas.

Es mēģinu iztikt bez liekām problēmām, sacīju. Dzī�ve ir skaista, kad mums ne par ko nav jāatbild.

-�� Tas nav iespējams, sacīja Anna.

-������� Tas jau ir vēl viens joks! Vienmēr dzīve mūs mēģinās piespiest par kādu rūpēties.

-������� Lasot tavus romānus, nekad nedomāju, ka vari būt tik egoistisks, Anna izskatījās patiesi pārsteigta.

-������� Būt egoistam nav nekas slikts, es paskaidroju. Mēs visi vispirms domājam par sevi un tikai pēc tam par citiem. Ja notiktu otrādi, tad jau sen cilvēki kā suga būtu iznīku�i.

-�� Kaut kā negribas ticēt, Anna �aubījās.

-������ Un pareizi dari, es teicu. Visu ap�aubīt tas arī ir viens no līdzekļiem, kā mēs savu dzīvi varam darīt mierīgāku.

-������� Tad jau labāk nedarīt neko, Anna sacīja. Bet kas tā vispār būtu par dzīvi tāda klusa un mierīga? Vai tādēļ būtu

bijis vērts no kaut kādiem tur bezgalīgiem Visuma dziļu�miem atnākt uz mūsu mazo zemeslodīti, lai klusi nodzīvotu atvēlētos gadiņus?

-�� Nenoliedzami interesantāk, ja par mū�a moto izvēla�mies drosmīgu lēmumu "uz visu banku!" Man tas patīk, un pie tā es arī turos.

-� Bet es ne, Anna pateica. Baidos zaudēt!

-�� Tas ir velti. Baidīties nevajag, es sacīju. Beigu beigās mēs ta�u tāpat visu zaudēsim. Neizbēgami. Tāpēc arī esmu tik pārliecināts, ka visi mierīgie, pareizie, ticīgie, godīgie un tā sauktie ar augstu morāli apveltītie mū�a beigās, ieraudzī�ju�i pie savas gultas kājgaļa stāvam pazīstamo melno dāmu ar izkapti rokās, dziļi no�ēlos, ka arī viņi nav saprātīgi iz�mantoju�i �o vienreizējo gadījumu savu dzīvi nospēlēt "uz visu banku!"

-�� Tu esi interesants, Anna sacīja. Es tevī jau esmu gandrīz vai iemīlējusies.

-��� Ļoti jauki, es teicu. Rīt tu bez manis jau nespēsi dzīvot.

Anna atkal sāka smieties. Varbūt viņa tam pat noticēja.

-�� Tu patiesi esi tāds baigais ma�o vai mazliet pietēlo? viņa tomēr prasīja.

-�� Mēs visi kaut ko pietēlojam, es atbildēju. Iespējams tāpēc, ka, pilnībā atkailinot savas dvēseles, mēs ne visiem varētu būt patīkami. Bet, atkailinot miesu� Tā ir pavisam cita bilde.

-� Ta�u arī tas varētu būt nepatīkami, Anna iebilda.

-� Protams, es piekritu. Bet tu būtu brīni�ķīga!

-�� Tā jau es domāju, ka drīz līdz tam nonāksim, Anna teica. Kur tu dzīvo?

-�� Ciekurkalnā, es atbildēju. īrēju dzīvokli saimnieka mājā.

-� Tad ejam pie manis! Anna aicināja. Tas ir tepat netā�lu uz Brīvības un Ģertrūdes ielas stūra.

Paņēmu�i līdzi lielo "Mārtiņi" pudeli, jau pēc piecpadsmit minūtēm bijām nonāku�i līdz Annas dzīvoklim. Tas atradās skaistas mājas ceturtajā stāvā, un jau pla�ajā kāpņu telpā varēja just, ka �eit kā agrāk, tā arī pa�laik nekādi nabagi nedzīvo.

Un patie�ām. Tas bija pla�s, ļoti gai�s ar dārgām mēbelēm iekārtots piecistabu dzīvoklis, kas ne�aubīgi liecināja ne ti�kai par tā īpa�nieku labo gaumi, bet arī krietno turību.

-������� Vai tas ir tavs dzīvoklis vai pieder tavam draugam? painteresējos.

-�� Kādam draugam? Anna jutās mazliet pārsteigta.

-������� Tam, ar ko tu guli, es paskaidroju. Vilim Ūdrim valsts dro�ības dienesta darbiniekam.

-�� Kā tu to zini? Anna prasīja. Vai Gunārs pateica?

-�� Vai nav vienalga, kā mēs cits par citu kaut ko uzzinām?

-������� Tā jau ir, Anna piekrita. Dzīvoklis pieder man un maniem vecākiem.

-������� Tā tas bija jau padomju laikā? Tagad mazliet pārsteigts jutos es.

-������� Jā, Anna lepni apgalvoja. Toreiz ne visi dzīvoja "komunalkās".

-�� To es zinu. Kas ir tavi vecāki? Lieli priek�nieki?

-������� Nē, nekādi lielie nav. Vectēvs gan bija baigais Valsts dro�ības komitejas ģenerālis.

-� Vai viņ� �eit ievācās tūlīt pēc kara?

-�� Laikam.

-�� Kas te dzīvoja agrāk? Zini?

-������ Vectēvs teica kaut kādi nikni bur�uāziskie nacionālis�ti. Ģimenes galva esot bijis baņķieris, bet viņa dēls Oskars Ozols pazīstams mākslinieks un negants fa�ists Viktora Arāja cilvēk�āvēju komandas dalībnieks.

Es pagāju uz priek�u un ielūkojos blakustelpā. Tā izska�tījās pēc viesistabas. Pagriezies nedaudz sāņus, pie sienas ieraudzīju liela izmēra gleznu slaida auguma melnmataina jauna sieviete sē� pie balta flīģeļa un, skumjās domās iegri�musi, gatavojas pieskarties melnbaltajiem taustiņiem. Glez�nas labajā stūrī ar melnu tu�u bija uzrakstīts O. Ozols. Judīte. Elēģija.

-������� Skaista glezna, es teicu. Tā ir tā pati sieviete, kuru Oskars pirms kara visbie�āk gleznoja.

-������ Vai viņa bija Oskara mīļotā? Anna jautāja. Vai tikai modelis?

-������ Dro�i vien ne tikai, es atbildēju. Starp viņiem noteik�ti bija kas vairāk.

Kā tu to zini? Anna prasīja un nesteidzoties uz mazā rozā marmora galdiņa uzlika "Mārtiņi"pudeli.

-�� Kas? Anna prasīja.

-�� Nezinu. Maz ticams, bet varbūt tā bija mīlestība, es domīgs sacīju. Varbūt līdzjūtība, �ēlastība, draudzība, vienkār�i cilvēcība. Tas notika tai laikā, kad mēs vēl nebijām piedzimu�i. Un mums tik viegli bija vispār nepiedzimt. Un vēl vieglāk gandrīz vai visiem bija nomirt. Un tik maz toreiz bija mīlestības. Un tik daudz naida. Un tik daudz vēlmes at�riebties. Un tik daudz ne�ēlastības. Un tik maz cilvēcības. Bet redzi, toreiz, kad gandrīz vai katru dienu vācu laikā truli nelie�i Biķernieku me�ā, Rumbulā un citviet Latvijā �āva cil�vēkus, Oskars Ozols �ai dzīvoklī slēpa ebreju meiteni Judīti Jofi un izskatās, ka viņa vienu vakaru, bēdu nomākta, apsē�dusies pie klavierēm un spēlējusi kādu smeldzīgu melodiju. Pa to laiku Oskars viņu uzzīmējis. Pēc tam uzgleznojis. Glez�na ir tik skaista un emocionāli iespaidīga, ka to pat tavam vectēvam bargajam �ekas ģenerālim bijis �ēl aizsviest prom, kā dro�i vien �o to arī no Ozolu ģimenes mēbelēm. Piemēram, �o lielisko bufeti, smalkiem kokgriezumiem rotā�to grāmatu skapi, lielo trimo spoguli un mazo rozā marmora galdiņu.

-� Vectēvs jau ir miris, Anna atgādināja, un es nejūtu ne mazākos sirdsapziņas pārmetumus, ka tagad viss dzīvokļa iekārtojums dabiskā ceļā ticis man.

-�� Nē, Anna, strauji pakratīju galvu. Ne dabiskā! Toreiz vispār nekas dabisks nenotika. Un viss bija daudz sliktāk.

-�� Kā tu to zini? Anna prasīja un nesteidzoties uz mazā rozā marmora galdiņa uzlika "Mārtiņi" pudeli, divas glāzes un nelielu kastīti ar �okolādes konfektēm. Tu Oskaru Ozo�lu pazini?

-�� Nē. Bet viņ� ir mans tēvocis, tas ir, tēva brālis. Starp citu, vai mājai jau ir uzradies īpa�nieks vai viņa mantinieki?

-�� Jā, Anna jūtami bēdīgā balsī apliecināja. Tas esot kāds bagāts ebrejs no Izraēlas, bet lietas kārto viņa pilnva�rotā persona.

-�� Mana māte stāstīja, ka �o dzīvokli un vēl divus blakus eso�os pirms kara no �ā nama īpa�nieka Salamona Efraima 1939. gadā ir nopircis baņķieris Reinis Ozols. Krievi viņu 1942. gadā Astrahaņas cietumā no�āvu�i. Viņa dēlu Oska�ru Ozolu 1945. gadā Vācijā nosita latvie�u karagūstekņi.

Nākamais �o dzīvokļu likumīgais mantinieks ir mans tēvs Oskara brālis Roberts. Bet neviens nezina, kur viņ� pa�laik atrodas un vai vispār ir vēl dzīvs. Tā ka gan �ī, gan pārējo dzīvokļu vai piektās daļas mājas īpa�uma tie�ais mantinieks esmu es Haralds Ozols, kas savus literāros darbus paraksta kā Haralds Hansons.

Anna stāvēja galēji satraukta, raudzījās uz mani un, �ķiet, nesaprata, vai es saku patiesību vai jokoju.

-�� Tu to nopietni? viņa viegli drebo�ā balsī jautāja. Un tu tagad darīsi visu, lai �os sev pienāko�os īpa�umus dzī�vokļus atgūtu?

-�� Es par to vēl neesmu domājis, atbildēju un apsēdos dziļā, ar gai�u ādu apvilktā klubkrēslā, kas tāpat, iespējams, savā laikā bija piederējis iepriek�ējiem �ā dzīvokļa īpa�nie�kiem Ozoliem.

-�� Es �o vēsturi tā vai citādi jau mazliet zināju, bet� Zini, Anna, varbūt esmu totāli stulbs, bet mani nekad nav intere�sēju�as materiālās vērtības. Literatūra, jā. Sievietes, jā. Brī�vība, jā. Personīgā neatkarība, jā. Māksla, jā. Bet kaut kādi tur galdiņi, bufetes, krēsli, dzīvokļi, liela nauda vai piecstāvu mājas daļa� Kam man tas vajadzīgs? Lai kādu īsu brītiņu padzīvotu labākos apstākļos? Bet man jau tā tie tagad nemaz nav slikti. Tā ka� Domāju, nekādas pūles tomēr neveltī�u, lai kaut ko atgūtu no savu radinieku biju�ās turības. Varbūt to nemaz nezini, ta�u der atcerēties katrs īpa�ums cilvē�kam nāk tikai par apgrūtinājumu. Tāpēc jo mazāk tev kas pieder, jo laimīgāks vari justies.

Anna nopietna apsēdās iepretim, es ielēju glāzēs "Mārti�ņi", saskandinājām un bez jebkādiem tostiem un vēlējumiem izdzērām.

-� Tas būtu ļoti savādi, Anna klusu sacīja, ja tu pēc kāda laika kļūtu par �ā dzīvokļa īpa�nieku un mani izmestu uz ielas. Vai labākajā gadījumā paturētu kā apak�īrnieci�

-��� Nē, Anna, tie�i otrādi! Tas būtu �ausmīgi tik skaistu sievieti izmest uz ielas, es smaidīdams teicu. Ko tu tur darītu? Bet par apak�īrnieci varētu padomāt. Tu katru rītu man vārītu kafiju, reizē ar "labrīt!" bu�otu uz vaiga un vēlē�tu visizcilākos rado�os panākumus�

-��� To es varu darīt tāpat, Anna it kā mierīgi sacīja, ta�u jutu, ka viņa no negaidītā notikumu pavērsiena ir pamatīgi satraukusies un manis stāstīto uztvērusi vairāk nekā nopiet�ni. Un bija jau arī par ko uztraukties! Tas ir pārāk nopietni, ja tavā dzīvē pēk�ņi parādās līdz tam pilnīgi sve�s cilvēks un grib atņemt to, ko līdz tam esi uzskatījis tikai par sev piedero�u. Ta�u� Kas tad mums dzīvē tā īsti pieder? �eit es domāju kaut ko tādu, ko mēs nekad sava mū�a laikā ne�varētu zaudēt. Nav! Nekā tāda nav! Ar pēdējo naglu zārkā mēs zaudējam visu nekādi citi varianti nepastāv. Zaudējam visus savus tuviniekus, sakrāto naudu un mantu, zaudējam dzimteni, mazo kosmosa puteklīti zemeslodi un prātam ne�aptverami lielo Visumu. Nekā vairs nav. Labākajā gadījumā kādu laiciņu par mums vēl paliks vienīgi vai nu sliktas, vai labas atmiņas. Bet līdz ar cilvēkiem kādreiz pazudīs arī tās, un tad beidzot iestāsies Lielais Miers. Bet, ja nu tā arī gadītos, ka Dievs mūs uz brīdi kādreiz pamodinās un lūgs atcerē�ties katram savu dzīvi, mēs par to vai nu gau�i raudāsim, vai neprātīgi smiesimies.

-�� Liekas, tas ir liktenis, kas mūs �odien ir savedis kopā, Anna sacīja un mēģināja pasmaidīt. Man �ķita, tas tika da�rīts ar lielu piepūli.

-�� Tas nav nekāds liktenis, strauji atmetu ar roku. Viss ir daudz vienkār�āk. Mani jau no rīta mocīja paģiras, un es iegāju krogā. Es nezinu, kas mocīja tevi, bet arī tu drīz tur uzradies. Un labi vien bija. Tu esi skaista sieviete. Izskatās, ka neesi nekāda svētā, un tev nav nekas pretim �ad tad pār�gulēt ne tikai ar vīru vai draugiem. Tu jau laikam zini, ka pirmo reizi pagrēkot ar pilnīgi sve�u vīrieti ir daudz inte�resantāk nekā ar pierastu un varbūt jau mazliet apniku�u ilggadīgu partneri.

-�� Kāpēc tu iz�ķīries? Anna negaidīti jautāja. Sievai tu apniki?

-�� Es viņai to nemaz nejautāju. Ja kāds no laulātajiem grib aiziet, kas viņu spēj apturēt? Ķēdē piesiet pie gultas?

-�� Var jau mēģināt atrast arī sapra�anos, Anna atgādi�nāja.

-�� Ja attiecības jau nonāku�as tiktāl, ka viens no laulā�tajiem grib bēgt, nekāda sapra�anās vairs nav iespējama.

Īslaicīga, varbūt. Bet principā viss sākotnējais kapitāls ir jau iztērēts un to atgūt ir pilnīgi neiespējami.

-� Tu daudz zini par mīlestību? Anna jautāja. Vai tu to vismaz saproti?

-�� Nē, Anna, es neko par mīlestību nezinu un vēl mazāk to saprotu, atbildēju. Zinu tikai vienu ja sieviete krogā sa�staptu vīrieti pēc stundas pazī�anās uzaicina pie sevis mājās, tad �ī sieviete atrodas ilgsto�ā seksuālā badā un mēģina �o bada sajūtu apmierināt. No tā nav jākaunas, un tas nav arī jāslēpj. Vēlē�anās "pagrēkot" tā pati mīlestība vien ir, var�būt tikai mazliet īslaicīgāka. Bet vai kādreiz esi dzirdējusi par mīlestību mū�a garumā? Viss mūsu dzīvē ir īslaicīgs, bet visīslaicīgāk �ai pasaulē pastāv tie�i mīlestība.

-� Vai nav �ēl? Anna jautāja.

-�� Protams, es atbildēju. �ēl visas dzīves.

-�� Diez vai tev par to vajadzētu �ēloties?

-� Es arī ne�ēlojos, sacīju. Man �ēl Ozolu dzimtas likte�ņa. �ēl Oskara Ozola dzīves. Ja toreiz Latvijā nebūtu ienā�ku�i krievi�

-�� Tad pirms viņiem būtu ienāku�i vācie�i, Anna atgā�dināja. Cik gar�, tik plats. Mēs bijām nolemti okupācijai, vardarbībai un pazemojumiem.

-� Diem�ēl, es piekritu. Kaut kādi ve�i Kremlī vai Berlī�nē, dzerot �ņabi vai smalkus vīnus, mazliet papļāpā, apsprie��as un pēc kāda laika bojā iet miljoniem cilvēku. Tas ir ap�mēram tas pats, kad prostitūta sarunājas uz ielas ar kārtējo klientu. �ai gadījumā klients riskē dabūt vienīgi sifilisu, bet citā saņemt pakausī lodi un zaudēt visu.

-�� Vectēvs par �o dzīvokli un tā iepriek�ējiem īrniekiem neko daudz nestāstīja, Anna domīgi noskatīja istabu, it kā to pirmo reizi redzētu. Varbūt nezināja, varbūt negribēja. Tu pirmīt ieminējies par sievieti Oskara Ozola gleznā. Viņa bija ebrejiete.

-� Jā. Judīte Jofe. Ļoti talantīga pianiste.

-� Viņi mīlēja viens otru?

-�� Nezinu. Bet visai iespējams. Kaut kāds nopietns sakars jau bija.

-� Tad tāpēc viņ� �o ebrejieti te slēpa?

-�� Skaidri nezinu.

-�� Vācu laikā?! Kad bija holokausts?

-�� Tie�i tā.

-������� Kāpēc viņ�, parasts esesietis, kaut kāds tur �ārfīrers, to meiteni slēpa? Neprātīgi mīlēja?

-������� Nezinu, paraustīju plecus. Varbūt jā, varbūt nē. To visu ir grūti saprast. Zinu tikai, ka Oskars Ozols juta draus�mīgu naidu pret komunistiem un tā laika �īdiem. Ta�u pieļauju� Man �ķiet, Anna, da�reiz cilvēks cilvēku glābj ne tikai personīgas mīlestības dēļ. Iemesli var būt da�ādi. Un viens no tiem� Varbūt vienkār�i gadījās kaut kāds cilvēcī�bas uzplaiksnījums?

Anna �aubās pakratīja galvu.

-������� Ja par �ādu cilvēcības uzplaiksnījuma izpausmi pa�am draud nāve� Tad vismaz deviņdesmit deviņi no simta labāk un bez apdomā�anās izvēlas otra cilvēka bojāeju. Un, lai cik paradoksāli tas arī skanētu, tas tāpat būtu tikai cilvēciski�

Es pasniedzos pēc pudeles, lēni piepildīju glāzes un nopiet�ni paraudzījos uz Annas joprojām augsti atsegtajām kājām.

Velns parāvis, nodomāju. Ko es vēl gaidu?

-������� Varbūt liksim mierā pagātni, es teicu. Mums ta�u pieder �odiena! �is mirklis. Varbūt jau rīt arī mums pie pa�kau�a kāds pieliks pistoles stobru. Tāpēc daudz labāk� Vai tu ar savu dro�ībnieku�? Piemirsās. Kā viņu sauc?

-������� Vilis Ūdris, Anna atbildēja. Viņa vectēvs bija padom�ju laika prokurors. Tā ka te pastāv zināma pēctecība.

-������� Vai nav vienalga? Es tev pirmīt prasīju, vai viņ� tev jau ir oficiāls vīrs vai tikai tāds svētdienu mīļākais?

-������ Nekādu starpību neredzu, Anna atbildēja. Kāpēc tev to vajadzētu zināt?

-�� Vai viņ� parasti staigā apbruņots? turpināju iztaujāt.

-�� Jā, Anna apliecināja. Viņam vienmēr līdzi ir pistole.

-� Vai viņ� to ņem līdzi arī tad, kad lien pie tevis zem deķa?

-�� Vai tie�i tagad mums par to jārunā?

-�� Par ko tad, mīļā Anna, mums pa�laik runāt?

-������ Man �ķiet, tev jau sen bija laiks padomāt, kā mums abiem beidzot tikt līdz gultai! Anna iesmējās. Varbūt baidies?

-������� Nē, Anna, tās nav bailes, es sacīju. Kas gan ir kaut kāds tur apsardzes dienesta darbinieks, salīdzinājumā ar to, kas kādreiz noticis �ai dzīvoklī?

-� Tu domā Ozolus? Anna jautāja.

-�� Protams, es atbildēju. Un tos, kas nāca pēc viņiem, un tagad vēl mēs viegli kaislē iekarsu�i.

-�� Ne viegli, Anna iebilda. Traki!

-� Vai tavs Vilis bie�i nenak�ņo mājās?

-�� Bie�i. Viņam ir de�ūras.

-� Vai arī �odien?

-�� �odien, rīt un parīt, un vēl gandrīz nedēļu viņ� atradī�sies ārpus valsts. Ja es tev patīku un tu mani gribi� Anna bija jūtami satraukta. Mēs varam justies pilnīgi brīvi. Un dro�i.

-��� Tas nu tā nosacīti, es teicu. Mēs dro�i nevaram justies nekur.

-�� Man par tevi iepriek� bija glu�i cits priek�stats, Anna atzinās. Izskatījās, ka vienmēr esi tāds priecīgs un gai�i noskaņots. Bet izrādās�

-�� Baigi drūmais �alis, vai ne? rūgti iesmējos. Ta�u glu�i tā nav. Tas tikai tā da�reiz.

-�� Pat tagad? Anna bija pārsteigta. Kad esam vieni un es tevi diezgan atklāti mēģinu pavest?

-�� Varbūt tie�i tāpēc, es atbildēju. Zini, man nekad nav veicies ar sievietēm. Ir tāda sajūta, ka pat sirmā vecumā, ja vispār tik ilgi nodzīvo�u, es varē�u skumjā balsī uzdziedāt� Kā tur bija tai smukā dziesmiņā? "Tu bez manis, es bez tevis mū�u nodzīvojām." Kaut kā neiznāca sastapties.

-�� Bet es? Anna, �ķelmīgi smaidot, jautāja. Varbūt tie�i �is ir tas mirklis�

-�� Jā, Anna, piekrīto�i sacīju, piecēlos un viņas priek�ā notupos uz ceļiem. Pēc tam jau tā augsti uzrāvu�os svārciņus spēji parāvu vēl augstāk, atklājās mazas, gai�i rozā biksītes, es tām piekļāvu seju, kādu laiku tā paturēju, skaidri iztēlo�damies, kas atrodas zem tām, tad pacēlu galvu un ieraudzīju apmierinātas, varbūt pat laimīgas sievietes seju. �ais da�os mirkļos, kā bie�i �ādos gadījumos, tā bija kļuvusi arī daudz skaistāka. �is ir tikai mirklis skaists un patīkams. Bet tas, kas bie�i seko jau nākamajā dienā, ir vieni vienīgi mēsli� Vai, pasakot to mazliet maigāk turpinās tā pati parastā dzīve.

Oskars Ozols, kā būri ietriekts ievainots vilks, galēji sa�traukts staigāja no vienas istabas otrā, apstājās pie lielajiem logiem, domīgi raudzīdamies uz Vecās Ģertrūdes baznīcas smaili, joprojām nespēdams iz�ķirties, kā dzīvot tālāk. Ta�u agrāk vai vēlāk kaut ko noteikti vajadzēs izlemt. Ja pats negribēsi, dzīve piespiedīs. Tāpēc jau galvenokārt arī pastāv okupācijas varas, lai cilvēkiem liktu darīt to, ko pa�i nevē�las.

Oskars aizgāja līdz pla�ajam tēva kabinetam, atcerēda�mies, ka viņ� gandrīz vai katru vakaru un da�reiz pat svēt�dienās te bija strādājis ar bankas dokumentiem, domādams ne tikai par savu un ģimenes labklājību, bet arī par tautas līdzekļu racionālāku izmanto�anu�

Bet blakus istabā parasti lielā atpūtas krēslā sēdēja māte, turpat uz maza marmora galdiņa atradās pēdējā izlaiduma VEF radioaparāts un vienmēr pēc pēdējo ziņu noklausī�a�nās māte nobijusies mājiniekiem jautāja: Jūs dzirdējāt? Pasaulē notiek �ausmīgas lietas! Vācija jau iekarojusi turpat vai visu Eiropu, Krievija arī neliekas mierā� Kas notiks, ja kāda no �īm valstīm atnāks uz Latviju?

Neviens to nespēja pateikt, ta�u gandrīz vai visi saprata nekas labs nav gaidāms.

Bet viesistabā stāvēja balts flīģelis, kur ne vienreiz vien bija sēdējusi jaunā pianiste Judīte Jofe un Oskara viesiem atskaņojusi klasiskās mūzikas sacerējumus.

Tie bija skaisti vakari. Neaizmirstami. Cilvēki bija skaisti un viņu domas un darbi, un dzīve bija skaista, un pati Judī�te�

Oskars ilgi nespēja saprast, vai viņ� �o sievieti patie�ām mīl vai vēlas tikai draudzēties, ta�u vienmēr, kad abi satikās, sēdēja kādā no Vecrīgas kafejnīcām vai Judīte atnāca ciemos pie viņa, Oskars jutās vienreizēji labi. �ī savdabīgi skaistā meitene patika, viņ� to gribēja, nevienu citu sievieti vēl tik ļoti nebija alcis, ta�u parasti notika kaut kas tāds, ko nekādi nespēja ne saprast, ne izskaidrot. Vienmēr, kad viņa apziņa un organisms bija jau uzbudināts līdz tādam stāvoklim, ka bija grūti nociesties �o sievieti iegūt pat ar varu, viņ� tomēr

Jā, Anna, piekrīto�i sacīju, piecēlos un viņas priek�ā notupos uz ceļiem.

nekad nespēja izdarīt neko vairāk, kā tikai da�reiz ar roku viegli pieskarties meitenes plecam vai labi koptajiem, melna�jiem matiem.

Tās nebija bailes vai pēdējā brī�a fiziska nespēja. Tas bija kaut kas daudz dziļāks, vērtīgāks un pat svētāks; kaut kas līdzīgs tam, kad mēs, saņēmu�i negaidītu dāvanu, savās ro�kās turam pasakaini dārgu porcelāna trauku un baidāmies to nosviest zemē. Vai arī, bezgala izslāpu�i, plaukstās turam sauju dzidra avota ūdeni, un tomēr, lai kā slāpes mūs ari mocītu, mēs tomēr neuzdro�ināmies tūlīt dzert. Jo padzēru��iem nekā jau vairs nebūs. Rokas būs sausas, avots izsīcis, bet priek�ā neticami grūts tuksne�a ceļ��

Oskars joprojām ne par tēva, ne mātes turpmāko likteni neko nezināja, bet tas, ko ziņoja radio vai prese, it sevi�ķi laikraksts "Tēvija", neatstāja ne mazākās �aubas, ka abi, visticamāk, nav vairs dzīvo vidū.

Visur sākās atklātas represijas pret ebrejiem. Oskars kat�ru dienu viņus redzēja, pazemotus ar Dāvida dzelteno zvaig�zni, staigājam pa Ādolfa Hitlera �trāses kādreizējās Brīvī�bas ielas malu. Uz ietves viņi nedrīkstēja spert ne soli.

Rīgā un citviet Latvijā jau bija nodedzinātas viņu sinago�gas. Jau bija pirmie no�autie Biķernieku me�ā. Runāja, ka drīz visiem �īdiem bū�ot beigas.

Arī tas Oskaram nekādas īpa�as emocijas neizraisīja. Viņ� netaisījās raudāt vai viņus �ēlot. Kam nu kam, ta�u viņam pavisam noteikti bija pamatots iemesls �īs tautības cilvēkus neieredzēt. Oskars skaidri saprata, ka ne ar vienu, desmit vai pat simts labiem vai sliktiem ebrejiem nevar un nedrīkst simtprocentīgi identificēt visu �o savdabīgo nāciju, ta�u to�mēr personīgi pārdzīvotais bija tik spēcīgu naidu izraiso�s, ka nekāda līdzjūtība viņā rasties vienkār�i nevarēja. Tas būtu apmēram tas pats, ja pie krusta sitamais cilvēks bendem pats palūgtu sameklēt pēc iespējas lielākas un sarūsēju�ākas naglas�

Ta�u Judīte no prāta neizgaisa. Oskars viņu atcerējās gandrīz vai katru dienu un turpat vai ar patiesām �ausmām iedomājās, kā Judīte �ajās ebreju vajā�anas dienās jūtas un, ja ir nokļuvusi �īs tautības nīdēju rokās, ko tie liek �ai traus�lajai meitenei darīt? Slaucīt ielas? Vai kādā no tikai vācu virsniekiem domātajiem restorāniem virtuvē mazgāt viņu atstātos netīros traukus? Vai arī "strādāt" kādā zaldātiem domātā bordelī, starpbrī�os uz klavierēm uzspēljot populā�rāko vācu dziesmiņu "Lilī Marlēn"?

Par to bija moko�i domāt un tāpēc Oskars mēģināja sev iestāstīt, ka viņ� �os notikumus nekādi nespēj ietekmēt un tie ne mazākā mērā nav atkarīgi no viņa gribas vai spējām �ai meitenei palīdzēt. Un tikai �ad tad viņa apziņā tomēr pa�vīdēja �aubas, vai vispār, ja pēk�ņi rastos tāda izdevība, viņai patie�ām arī palīdzētu� jo, galu galā, Judīte ta�u draudzējās arī ar ļauno komunistu un �ekistu Dāvidu Goldbergu!

Oskara draugi Arvīds, Edgars un Viktors pēc viņu pē�dējās sarunas tomēr bija devu�ies uz pērkoņkrustie�u �tābu Valdemāra ielā 19 un pieteiku�ies Viktora Arāja zonderko�mandā palīdzēt attīrīt mūsu mīļo tēvzemīti no kaitīgiem elementiem. Bet "kaitīgs elements", glu�i kā boļ�eviku laikā, varēja būt ikviens pretimnācējs�

Oskars toreiz saviem draugiem līdzi negāja.

"Jā, manī mājo svelo�s naids pret �iem plukatām ko�munistiem un viņu līdzskrējējiem latvie�iem, krieviem un �īdiem, bet� Es tomēr esmu mākslinieks skaistuma radī�tājs un skriet arestēt cilvēkus, tos pazemot vai fiziski iznī�cināt� Paldies! Tas tomēr nav priek� manis!"

"Oskar! �is laiks vispār nav piemērots nevienam normā�lam cilvēkam! Bet kā lai izdzīvojam? Agrāk vai vēlāk, ta�u dzīve, tagad kļūdama par mūsu melno pamāti, piespiedīs�"

"Stipri �aubos. Dzīve un apstākļi var jebkuru cilvēku pie�spiest darīt daudz ko sliktu, ta�u to, ko tagad darāt jūs ar vācie�iem un briesmīgo Arāja komandu� Ne katru!"

"Oskar! Saki atklāti ko tu darītu, ja mums kādu dienu izdotos notvert, piemēram, Dāvidu Goldbergu un viņu atvest pie tevis? Tu viņam pateiktu paldies? Vai varbūt noskūpstītu rokas, kuras uz �eku aizveda daudzus nevainīgus cilvēkus, arī tavu tēvu un vēlāk ne�ēlīgi sita arī tevi? Vai varbūt, at�riebjoties par savu vecāku un pa�a cie�anām, tomēr ņemtu un to nelieti pa�rocīgi no�autu?"

"Es nezinu. Varbūt jā, varbūt nē."

"Bet ticamāk?"

"Visticamāk, jā. Viņ� tomēr bija ļauns mērglis."

Oskars tā domāja un runāja, ta�u joprojām palika mājās, neiesaistījās nekādās represīvās darbībās un negribēja savu sirdsapziņu aptraipīt ar citu cilvēku cie�anām. Varbūt pat ar Dāvida Goldberga� Vislabprātāk viņ� būtu aizdrāzies kaut kur uz otru pasaules malu, dzīvotu kādā klints alā vai palmu būdā un mēģinātu nedomāt par to, kas notiek �aipusē.

Ta�u dzīve, dzīvīte� Vēl trakāk! Ir labs sakāmvārds cilvēks domā, Dievs dara. Ta�u �ai gadījumā Dievs bija bez vainas. Domāja un darīja kāds kalsns latvie�u SD virs�nieks SS unter�turmfirers Valters Rozenbergs.

Pagāja vēl da�as dienas, kad �is Rozenbergs biju�ais bok�seris kopā ar vēl da�iem SD vīriem kādu vakaru piezvanīja pie Ozolu dzīvokļa durvīm.

Oskars tās atvēra un nedaudz pārsteigts paskatījās uz ne�gaidīti atnāku�ajiem viesiem. Rozenbergu viņ� pazina. Vēl �etrdesmitā gada pavasarī Latvijas boksa izlases sastāvā abi bija devu�ies uz Vācijas un Latvijas valstssacīkstēm Berlīnē.

-�� Sveiks, Oskar! Rozenbergs sacīja. Varbūt ielaidīsi?

-��� Protams, Oskars atbildēja un atvēra durvis platāk. Nāciet!

-�� Parasti mēs gan nekādas atļaujas neprasām, Valters lielīgā tonī sacīja. Bet tev kā senam paziņam�

Oskars viņus ieveda lielajā viesistabā un lūdza apsēsties, ko vācu dro�ības dienesta darbinieki arī izdarīja.

Oskars bija ļoti uztraucies, lai gan to veiksmīgi centās ne�izrādīt. Ta�u tas bija diezgan grūti, jo ne no viena valsts dro��ības dienesta neko labu gaidīt nevarēja. Kāpēc �oreiz viņa mājvietā, glu�i kā nesen �ekisti, bija ieradu�ies �ie, viņ�, pro�tams, nezināja, ta�u tas, ka viņu iera�anās iemesls nevarēja būt tikai vienkār�a papļāpā�ana par dzīvi, bija skaidrs uz�reiz. �ā dienesta vīri nekad tāpat vien nenāk.

-�� Nekādos ma�os vairs nepiedalies? Valters interesējās.

-�� Vai tad kādas sacensības tagad notiek? Oskars par �o jautājumu jutās pārsteigts.

-�� Un kā bija krievu laikā?

-�� Tas pats. Ja nu vienīgi� Mani pamatīgi dauzīja �ekā.

-�� Par ko viņi tevi paņēma?

-�� Par ko viņi ņēma pārējos? Vai es zinu? Dro�i vien tikai tāpēc, ka esmu no Ozolu ģimenes. Bet pirms tam aizbēgu,

kad viņi �etrpadsmitā jūnija rītā atnāca, lai mūs ar māti ves�tu uz Sibīriju.

-�� Otrreiz tu esot izbēdzis arī no pa�as �ekas? Vai tā ir?

-� Jā, Valter, tā ir. Izdevās.

-� Atklāti sakot, tam ir grūti noticēt.

-�� Man arī pa�am tas tagad �ķiet neticami.

-�� Kas bija tavs izmeklētājs?

-�� Dāvids Goldbergs.

-�� �īds?

-�� Laikam jau. Pasi viņ� man nerādīja.

-�� Tas nekas. Tu ta�u viņu pazini jau agrāk! Pareizi?

-������ Viņ� pirms kara �eit vairākas reizes bija atnācis ar savu draudzeni Judīti.

-������ Kāpēc tev, īstam latvie�u patriotam, vajadzēja draudzē�ties ar tiem sarkanajiem �īdiem?

-�� Es ar Goldbergu nedraudzējos.

-�� Vienalga! Kāpēc ar Judīti?

-������� Viņa bija māksliniece. Un kā zini, arī es esmu māksli�nieks.

-������� Vai sev mīļāko nevarēji atrast no mūsu pa�u latvie�u meitenēm?

-������ Varēju, bet� Man ar Judīti nekādas tuvākas attiecības nebija.

-�� Nu labi, ka tā, Valters atteica. Kā citādi?

-������ Tā� Kaut kā sitos, Oskars atbildēja. Mālēju smukas bildītes un mēģinu tās pārdot.

-�� Vai pērk?

-������� Reti. Kad plosās kar�, mūzas klusē. Māksla nevienu vairs neinteresē.

-������� Tā vis nesaki, Valters nepiekrita. Māksla bija vaja�dzīga pat boļ�evikiem! Tā vajadzīga arī mums. Bet par to parunāsim Reimersa ielas kantorī. Starp citu, tu zini, kur pa�laik atrodas tava sieva Melita Ozola?

-������� Nezinu. Ta�u viņa jau krietnu laiciņu vairs nav mana sieva.

-������� Un kā ar Natāliju Ūdri? Valters bargā balsī vaicāja. Tāpat neko nezini?

-������� Ja nu vienīgi� Viņa �etrpadsmitā jūnija rītā man palī�dzēja no �ejienes aizbēgt.

-�� Redz, cik cēlsirdīgas var būt arī �ekistes! Bet viņa to dro�i vien darīja tāpēc, ka biji viņas mīļākais. Tā ka nekāda cēluma tur nav. Tikai aprēķins.

Oskars uz bridi apklusa, vēlreiz cie�i uzlūkojot atnācējus. Un jo ilgāk skatījās, jo nepatīkamāki tie kļuva. Un vēl grūti bija saprast, kāpēc viņi vispār �eit ieradu�ies? Vai patie�ām mēs Ozoli kaut kādā veidā esam nolādēti, ja mūs traucē un pret mums kaut ko grib uzsākt gan krievu �ekisti, gan vācu SD?

-�� Tu jau no pa�a sākuma pie viņiem? Oskars Valteram jautāja, ar roku parādot uz viņa formas tērpa zīmotnēm.

-�� Vēl mazliet agrāk, viņ� atbildēja. Vai atceries mūsu braucienu uz Berlīni?

-� Atceros gan, Oskars apliecināja. Tu savam pretinie�kam zaudēji, bet es vinnēju. Tas ari iz�ķīra ma�a likteni.

Valteram �is atgādinājums acīmredzami nepatika. Viņ� strauji pagrieza galvu sāņus, ilgi pētīja pie sienas piestipri�nāto Judītes portretu, tad atkal pavērsās pret Oskaru.

-�� Pa�laik notiek krietni lielāks ma�s, viņ� drūmā balsī pateica. Vācija pret boļ�evistisko Krieviju un �īdiem! Bet, ja mēs �o ma�u zaudēsim, pasaule aizies bojā. Tāpēc tagad tikai ne�ēlīga cīņa! Ta�u tu te sēdi savā greznajā dzīvoklī un mālē smukas bildītes! Kauns, Oskar! Tu, smagā svara boksa �empions nodarbojies ar tādiem sīkumiem! Iestājo�ties mūsu dienestā, tev katru dienu būtu jādauza �o komu�nistisko sala�ņu purni, bet ko tu? Glezno �īdu mākslinieces portretu! Dro�i vien labi samaksāja. Bet viņa nav nekāda māksliniece! �īds vispār nevar būt nekas cits, kā tikai vecu lupatu tirgotājs! Apjēdz? Un vai zini, ka �ī pati Judīte Jofe klavieres spēlējusi ne tikai pie tevis, bet mūsu Latvie�u bied�rības namā arī krievu virsniekiem?

Oskars klusējot lēni palieca galvu un juta, ka viņa dzīvē kārtējo reizi briest pamatīgas nepatik�anas.

-�� Valter�viņ� mazliet aizsmaku�ā balsī jautāja. Kas pa�laik notiek? Ko jūs no manis gribat? Vai tā ir oficiāla pra�tinā�ana? Un ja tā, tad kādā sakarā? Vai �ī portreta dēļ? Bet tas ir smieklīgi! Neaizmirsti, Valter, ko es un mana ģimene ir jau izcietusi boļ�eviku laikā! Un tagad vēl jūs?!

Valters neko neatbildēja, sāka lēni staigāt pa pla�o istabu, rūpīgi noskatīdams gan dārgās mēbeles, gan bufetē eso�os dārgos traukus, tad strauji pagriezās pret Oskaru un negai�dīti tēraudcietā balsī paziņoja:

Sataisies! Nāksi mums līdzi!

Oskars uzreiz saprata, ka nekas labs tas nebūs, un viņam savas dzīves kļuva bezgala �ēl. Es kā tāds nelaimes putns, viņ� rūgti nodomāja. Sportā nesasniedzu visu, ko varēju. Pie�mēram, kara dēļ olimpiskās spēles pagāja garām. Arī mākslā nupat tikai tā pa īstam sāku. Nelaimīga laulība. Melita izrā�dījās nodevēja. Tāpat arī Natālija. Ar Judīti tikai tāda skais�ta romantika. Varbūt tomēr vajadzēja viņu beidzot iemest gultā? Atkal atrodoties aresta telpās, būtu vismaz ko patīka�mu atcerēties! Tad tēva arests, mātes zaudējums. Arī draugi vairs nekādi. Kāpēc tie�i man uzkritis tāds liktenis? Ko tādu esmu nodarījis? Es zinu. Acīmredzot, kā daudzi citi, esmu piedzimis neīstajā laikā. Lai gan� Kad tad nav biju�i kari? Kad cilvēki varas, skaudības vai mīlestības dēļ cits citu nav nodevu�i? Kad nav kauts, kad nav �auts, kad nav dedzināts un sists? Visa cilvēces vēsture viena asiņu jūra!

Kad viņi pēc piecpadsmit minūtēm iegāja Reimersa ielas pa�reizējās Latvijas Republikas Iek�lietu ministrijas lielajā namā, kur vācie�i jau bija paspēju�i iekārtot sava dro�ības dienesta baismīgāko kantori gestapo, nekādu īpa�u starpī�bu ar �eku Oskars nejuta. Tie pa�i garie gaiteņi, kuru abās pusēs atradās da�ādu izmeklē�anas kabinetu durvis; tas pats dīvainais cigare�u dūmu, pelējuma un beigtu �urku smakas piesātinātais gaiss un kaut kāds savāds, stipri biedējo�s klu�sums. Nebija dzirdami ne kliedzieni, ne lamas vai bļāvieni. Ja kāds arī pratinā�anas laikā sāpēs kliedza un izmeklētājs uz viņu bļāva, tad tas notika da�us stāvus zemāk pazemes cietumā.

Kad Oskaru ieveda vienā no tre�ā stāva kabinetiem, viņu tur sagaidīja dū�īga izskata baltvācietis Helmuts Cīglers, kas diezgan labi runāja latviski, vēl viens virsnieks un turpat pa�lika arī Valters Rozenbergs.

Situācija izskatījās visai biedējo�a, un Oskara apziņu plo�sīja gan dusmas, gan zināmā mērā arī bailes. Un, protams, neziņa. Par ko?! Kāpēc? Vai patie�ām tikai tāpēc, ka biju

pazīstams ar Judīti un uzgleznojis viņas portretu?! Bet kas �iem gestapovie�iem to darījis zināmu? Nu, protams! Es kā mazs bērns! To viņiem varēja pateikt tikai kāds no maniem vai mūsu ģimenes draugiem! Kā gan citādi! Vienmēr, visos laikos tevi var nodot vislabākais draugs. Viss atkarīgs vai nu no sievietes, kuru nespējat sadalīt, vai arī piedāvātā cenrā�a. Un jo lielāka būs piedāvātā summa, jo mazāka uzticība. Tas ir tāpat kā mīlestībā pārāk bie�i jūtām ir daudz mazāka vērtība par aprēķinu, ko viens vai otrs var iegūt vai zaudēt, pirkstā uzvelkot zelta riņķi, vai arī to pēdējā brīdī aizsvie�ot prom.

-������ Apsēdies! Valters ar roku parādīja uz krēslu, kas atra�dās iepretim masīvam izmeklētāja galdam. Un pacenties uz visiem jautājumiem atbildēt patiesi un skaidri!

Oskars apsēdās. Gestapo izmeklētājs Helmuts Cīglers ne�daudz paliecās uz priek�u un caururbjo�i paskatījās uz priek��ā sēdo�o cilvēku.

-� Vai Oskars Ozols? -Jā.

-�� Mākslinieks?

-Jā.

-�� Komunists? -Nē.

-� Vai savā laikā jūs arestēja �eka? -Jā.

-�� Un no tās izbēgāt? -Jā.

-������� Nestāstiet niekus! Cīglers spēji atmeta ar roku. Vai tādā gadījumā jūs varētu izbēgt arī no �ejienes?

-�� To es nezinu.

-� Vai esat sportists?

-� Tagad vairs ne.

-�� Kāpēc?

-� Tāpēc, ka ir kar�.

-�������� Pie mums darbā pieteiku�ies daudzi biju�ie latvie�u sportisti. Jūs nevēlaties?

-�� Neesmu par to domājis.

-������� Nemelojat! Domājis esat! Bet pēdējā brīdī atteicāties! Kāpēc?

-������� Jūsu darba metodes ir pārāk brutālas. Esmu ne tikai sportists, bet arī mākslinieks.

-�� Un tas jūs attur no cīņas pret �īdisko boļ�evismu?!

-������ Ne glu�i. Ta�u dienests, piemēram, Arāja komandā� To ne katrs var izturēt.

-������ Es saprotu. Tur patie�ām ir pietiekami daudz visādu sa�la�ņu, bet� Kā mums tikt vaļā no vēl lielākiem sala�ņām?

-�� To es nezinu.

-������� Bet varbūt jūs, Oskar Ozol, neskatoties uz to, ka boļ�e�viki un �īdi ir iznīcināju�i jūsu ģimeni, tomēr simpatizējat komunistiem?

-�� Nekādā gadījumā! Es viņus neieredzu!

Helmuts Cīglers ar roku pamāja Valteram, viņ� tūlīt pie�gāja pie skapja un no tā izņēma paliela izmēra gleznu. Tad nostājās blakus Oskaram un uzkliedza: Skaties!

Oskars paskatījās un nobālēja. Tas bija viņa pirms gada gleznotais Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija priek�sēdētāja Augusta Kirhen�teina portrets, ko, padomju valdībai atkāpjoties, gleznas izmēra vai cita iemesla dēļ viņi nebija paņēmu�i līdzi. Bet varbūt trakajā steigā vienkār�i aizmirsu�i noņemt no sienas.

-�� Pazīsti? Valters atkal uzkliedza. Tavs darbs?

-�� Mans, Oskars ar sausu muti atbildēja.

-������ Vai nekā cita nebija ko gleznot? Cīglers jautāja. Kā�pēc tie�i lielāko latvie�u tautas nodevēju?

-������ Varbūt jums to būs grūti saprast� Oskars klusi atbil�dēja. Man nebija izvēles. Tādā veidā cerēju izglābt tēvu.

-� Vai izdevās? Viņi jūsu tēvu atbrīvoja?

-�� Nē. Es par viņa turpmāko likteni neko nezinu.

-� Tātad darbs par velti?

-�� Tā iznāk.

-������� Bet iznāk arī tas, ka lietas būtība no tā nemainās. Jūs tomēr esat kalpojis boļ�evikiem! Turklāt vēl draudzējies un gleznojis arī kādas �īdietes portretu! Bet tas jau o� pēc Biķer�nieku me�a!

-������� Godājamie kungi! Oskars galēji satraukts iesaucās. Jūs būsiet mani pārpratu�i�

-������� Nē, Oskar Ozol! Cīglers sacīja. Mēs neko neesam pārpratu�i! Vēl atgādinā�u, ka ne tikai kara laikā pat tik

nevainīga profesija kā mākslinieks pēk�ņi tās īpa�niekam var izrādīties ārkārtīgi bīstama� Vajag zināt, ko gleznot!

-�� Es to zināju, Oskars sacīja. Ta�u mana tēva dzīvība tobrīd �ķita svarīgāka par visu pārējo! Jums to tomēr vaja�dzētu saprast.

-�� Bet kā tādā gadījumā ar pa�a dzīvību? Cīglers pēk�ņi bargi jautāja. Tā jums neko nenozīmē?

-�� Protams, nozīmē, ta�u ir tādas situācijas�

-�� Pilnīgi pareizi! Cīglers tūlīt piekrita. Jums tie�i �āda situācija ir pienākusi! Tā ir izvēle starp dzīvību un nāvi! Jūs pats, Ozol, apzināties, ka tikai par �o Augusta Kirhen�teina portretu es jūs �odien pat varu no�aut! Bet jūs man patīkat. Un ir �ēl. Jauns, spēcīgs vīrietis, visi jūsu draugi ar iero�iem rokās drosmīgi aizstāv jaunās Eiropas cel�anu, bet ko darāt jūs? Tāpēc jums tagad jāiz�ķiras. Patiesībā jums jāiz�ķiras par turpmāko jūsu dzīves gājumu. Vai nu rīt jūs no�au�anai ve�dam uz Biķernieku me�u vai arī kā īsts vīrietis un Lielvācijas mērķu atbalstītājs ņemat rokās ieroci un pats aktīvi piedalā�ties visu �īdisko un boļ�evistisko elementu iznīcinā�anā!

-� Vai jūs man atļautu kādu laiku padomāt? Oskars atkal ar sausu muti prasīja.

-�� Ko? Cīglers izskatījās patiesi pārsteigts. Jūs vēl gri�bat domāt?!

Oskars spēji nolieca galvu un klusēja. Viņ� saprata ir iedzīts stūrī un tagad patie�ām jāizvēlas mirt vai nonāvēt citus. Tik drausmīgas izvēles dzīvē negadās bie�i, bet, kad gadās, tad gandrīz vai ikviens labāk izvēlas savu, ne cita dzī�vību. Un te ne politiskai, ne kaut kādai tur humāno ideju pārliecībai iz�ķiro�as nozīmes nav. Visu, ar ļoti retiem izņē�mumiem, iz�ķir pa�as dabas mums jau iepriek� dotais dzīvī�bas saglabā�anas instinkts�

-�� Es jau visu esmu pārdomājis, Oskars pacēla galvu un nopietni paskatījās uz iepretim sēdo�o SD virsnieku. Varat man ticēt es patie�ām ienīstu komunistus un man principā vienalga, kādu tautību pārstāvji viņi ir, bet� Laikam ta�u starpība tomēr pastāv kādu tikai ienīst vai arī �o naidu realizēt konkrētā darbībā�

-� Pilnīgi pareizi starpība pastāv, Cīglers piekrita, tikko manāmi pasmaidot. Pirmajās reizēs var būt nepatīkami,

Oskars paskatījās un nobālēja tas bija viņa pirms gada gleznotais Augusta Kirhen�teina portrets.

ja kādam ar nazi jāpārgrie� rīkle, bet �aujot nekāda personis�ka kontakta nav. Tas ir ļoti vienkār�i vajag tikai iedomā�ties, ka �aujat tuk�ā gaisā vai uz cilvēku, kas izvarojis jūsu māti, nogalinājis māsu, licis iznīcināt tēvu vai arī izdarījis lielu ļaunumu jūsu tautai. Un tad jūs nemocīs nekādi sirds�apziņas pārmetumi, bet radīsies gandarījums ne tikai par personīgo atmaksas aktu, bet arī apziņa, ka būsiet izdarījis valstiski svarīgu sava pilsoņa pienākumu.

Oskars klusēdams piekrīto�i pamāja ar galvu.

-�� Jau rīt, Ozola kungs, jūs aiziesiet uz Viktora Arāja �tāba mītni, pēc tam uz Rīgas prefektūru un mūsu galveno pārval�di. Pēc jūsu sportiskā drauga Valtera Rozenberga ieteikuma jums tūlīt tiks pie�ķirta dienesta pakāpe SS �ārfirers un personīgais ierocis "Walter" sistēmas pistole. Ta�u pirms tam jums būs jāiztur neliela pārbaude. Neapvainojieties! Tā pie mums vienkār�i ir pieņemts. Jo tik tie�ām piedalī�anās eksekūcijās nekāda joka lieta nav kaut arī dzīvniekiem lī�dzīgi, visi �ie �īdi un boļ�eviki kaut kādas dzīvas radības to�mēr ir.

Helmuts Cīglers apklusa un ilgi nenovērsa skatienu no Oskara sejas. Augsto SD virsnieku pārņēma silta apmierinā�juma sajūta vēl viens biju�ās mazvalstiņas vietējais pretkomunistiski noskaņotais pilsonis rokās ņems ieroci, lai kāda vācie�a vietā savas rokas un sirdsapziņu pamērcētu di�ā reiha ienaidnieku asinīs�

-��� Bet tagad, Ozola kungs, lai pirmajā reizē Biķernieku me�ā jums būtu lielāka dū�a un nedrebētu roka� Cīg�lers joprojām nenolaida savu drūmo skatienu no Oskara se�jas. Ja bū�u pareizi sapratis, jūsu roka noteikti nenodrebē�tu, ja rastos iespēja personīgi atriebties tādam �ekas darbo�nim, kas tie�i vainīgs pie visām jūsu ģimenes un jūsu pa�a nelaimēm?

Oskara seja momentā pārvērtās. Tā uzreiz kļuva skarba, un Cīgleram vairs nebija ne mazākās �aubas, ka �is cilvēks vienmēr un visur, atcerēdamies �ekas ļaundarības, turklāt vēl baidīdamies par pa�a dzīvību, darīs visu, ko viņam liks darīt. Un, iespējams, pat daudz vairāk, nekā pienākumos ietilps.

-�� Ko, vai patie�ām būsiet notvēru�i Dāvidu Goldbergu? Oskars iesaucās un ne mirkli ne�aubījās, ka �o mērgli pa�tie�ām no�autu bez mazākās minstinā�anās. Un sirdsapziņa nemocītu. Jo tā jau ir vienmēr daudz svarīgākas ir personī�gās attiecības un tikai pēc tam uzskatu sadursmes ideoloģis�kajos, reliģiskajos vai rasu jautājumos.

Ejam lejā! Cīglers aicināja un noteiktiem soļiem devās uz durvīm. Valters un Oskars sekoja.

Kad viņi bija nokāpu�i trīs stāvus zemāk un Oskars gar gara gaiteņa abām pusēm ieraudzīja kameras un aiz to sie�nām dzirdēja cilvēku kliedzienus, pratinātāju bļāvienus un vēl da�ādus savdabīgus trok�ņus, viņam atkal radās diezgan baismīga sajūta, ka nekas būtībā nav mainījies viņ� atkal atrodas �ekas pagrabā. Jā, mainīju�ies ielu nosaukumi un ēkas, kur �ie pagrabi atrodas, mainīju�ies dro�ībnieku for�mas tērpi, bet pratinā�anas metodes un brutālā izturē�anās pret arestantiem abām sistēmām bija pilnīgi vienāda. Vislie�lākā at�ķirība bija tā, ka �ekā par izmeklētājiem un sitējiem tikai retais bija latvietis, ta�u gestapo un vispār SD dienestā latvie�i, it sevi�ķi no sporta aprindām, bija kā biezs.

Cīglers kaut ko pateica stāva de�urantam, tad visi trīs iegāja kādā no pratinā�anas telpām. Tā uz Oskaru atstāja vairāk nekā drūmu iespaidu.

Pie sienas stāvēja koka ku�ete, turpat netālu kaut kas līdzīgs zobārstniecības krēslam, blakus tam galds, uz kura atradās vairāki sitamie steki un metāla stieņi, �prices un da�ādi citi priek�meti, kuru nozīmi Oskars nesaprata.

Acīmredzot tūlīt �eit ievedīs Dāvidu Goldbergu, Oskars nodomāja, un es varu tikai minēt, ko tie fri�i liks ar viņu darīt. Un es bez �aubām arī darī�u. Pārāk spilgtā atmiņā vēl palicis tas, ko viņ� darīja ar manu tēvu un mani pa�u.

Pēc neilga laika atvērās durvis un gara auguma apsardzes vīrs ieveda pirmajā mirklī nenosakāma vecuma sievieti. Ve�cumu nevarēja noteikt tā vienkār�ā iemesla dēļ, ka sievie�te izskatījās briesmīga. Viņa bija pamatīgi sasista, seja bija baismīgi uztūku�i, to visu klāja zili un asiņaini plankumi, mati izspūru�i, bet plānā vasaras kleita saplēsta.

Judīte! Pirmajā mirklī �ī atziņa kā spēcīgs elektriskās strāvas trieciens izskrēja cauri visam ķermenim. Ta�u, ie�skatījies uzmanīgāk, Oskars saprata, ka Judīte tā laikam to�mēr nav. Viņai bija melni, bet �ai sievietei blondi mati.

-�� Pazīsti �o maitu? Valters, pagriezies pret Oskaru, jau�tāja.

-�� Nē, viņ� spēji pakratīja galvu. Pirmo reizi redzu.

-�� Tev �vaka atmiņa, Valters, viltīgi smīnot, sacīja. Vis�maz tās sievietes, ar kurām esi gulējis, tomēr aizmirst neva�jadzētu. Viņa ir Natālija Ūdre tava bijusī mīļākā, aktīva �e�kas darbone, viņu tulks un ej nu sazini, ko �ī kundzīte tur vēl darījusi! Rīt vai parīt viena nelie�u grupa soda izpildei atkal tiks vesta uz Biķernieku me�u, kur �o boļ�eviku palaistuvi no�ausi personiski! Iebāzī�u pistoles stobru viņas pakaļā un tu to sa�ķaidīsi lupatu lēveros!

Pēc brī�a abu acis sastapās, Natālijas skats bija draus�mīgs tajā atspoguļojās turpat vai visa cilvēka dvēseles emo�ciju gamma gan fiziskas un garīgas sāpes, gan bailes un izmisums, gan kaut kādas cerības un dziļ� nicinājums�

Kārtējo reizi pamodos, smagu paģiru mocīts. Un, dzerot krāna ūdeni, domāju kāpēc gan nevarēja būt tā, kā pa��laik dzer, bet skaidri zini, ka nekādas galvassāpes nebūs. �ķidrums vien ir kā degvīns, tā ūdens, bet iedarbība at�ķi�rīga. Interesanti, vai cilvēce vispār spētu izdzīvot bez alkoho�la? Tas ta�u ir izdomāts kaut kādai nepiecie�amībai! Kā rata ritenis, cirvis vai uguns. Bet stop! Uguns nav izdomāta. Tā pastāv pati par sevi, glu�i kā dzīvība.

Savādi, ka tie�i dzīvība ir kļuvusi par cilvēces aizraujo��āko rotaļlietu. Spēle, kas vienmēr beidzas ar zaudējumu. Un kādus gan iemeslus ir izdomājis cilvēka prāts, lai tikai vieglāk, parocīgāk un it kā pat taisnīgāk cits citam atņemtu vērtīgāko, kas mums pieder! Es te varētu sacerēt filozofisku traktātu par cilvēka prāta aprobe�otību un pagaidām vēl īsti neizskaidrojamām tieksmēm vai, varbūt pareizāk, spējām un vēlē�anos būt vardarbīgam.

Naudas vairs nav. Tas ir ļoti bēdīgi. Nē, da�i lati laikam tomēr atradīsies. Tātad iztiksim bez krāna ūdentiņa, bet dzersim alu! Brīni�ķīgi! Vēl viena dzīves svētku diena. Pro�tams, �ēl, ka toreiz, aizbraucis uz mazo zvejnieku ciemu un beidzot tur liktenīgi atradis tēvu, solījumu neturēju un atkal sāku dzert. Lai gan� Kāpēc to vajadzētu no�ēlot? Jāno�ēlo mū�īgais naudas trūkums. Ta�u, ja tas bagātais Jofe nemā�nās, viņ� man par grāmatas uzrakstī�anu ir apsolījis prātam neaptveramu bagātību simt tūksto� latu! Vai viņ� vispār ir normāls? Ja viņam toreizējā Judītes izglāb�ana ir tik ārkār�tīgi svarīga, viņ� ta�u varēja ar savu lūgumu par �ī notiku�ma atspoguļo�anu grāmatā vērsties pie kāda cita normāla rakstnieka! Kāpēc tie�i pie manis? Atcerējos! Nupat jau pa�visam bū�u nodzēris prātu. Tāpēc, ka esmu ta�u no Ozolu dzimtas! Ar savu mīļoto Annu pat kādu laiku dzīvojis viņu toreizējā Brīvības ielas lepnajā dzīvoklī! Turklāt� Nu kā tad! Jakovs Jofe ta�u tos simt tūksto� latus grib man samak�sāt ne tik daudz par grāmatas uzrakstī�anu, bet galvenokārt par mana tēvo�a Oskara Ozola cēlo rīcību holokausta laikā no simtprocentīgas nāves izglābtu ebreju meiteni! Bet par absolūto neiespējamību kara noziedzniekam Oskaram Ozo�lam kā ebreju glābējam pie�ķirt goda nosaukumu "Taisnī�gais starp tautām", to kompensēt ar �o milzīgo honorāru. Un pareizi vien būs.

Un tie�i tai mirklī, kad fiziski mocījos ar paģirām, bet ga�rīgi ar domām par Jakova priek�likuma īstajiem iemesliem, pēk�ņi iezvanījās telefons.

-�� Es klausos, paņēmis klausuli, ar sausu muti noņur�dēju.

-�� Kāpēc mute ir sausa? Jakovs tūlīt prasīja. Vai pa�ģiras?

-� Tā iznāk, es atbildēju. Vakar atzīmēju savu dzim�a�nas dienu.

-� Nopietni? Jakova balsī skanēja skaidri saklausāma ne�ticība. Cik tad palika?

-�� Nav tik svarīgi. Piecdesmit vēl nav.

-� Vai bija sanāku�i daudz viesu?

-�� Kādi tur viesi? iesaucos. Dzēru viens. Vēlāk gan pie�biedrojās mājas saimnieks ar suni. Solīja mani uz ielas vēl neizmest.

-�� Cik tu viņam esi parādā?

-�� Labāk neteik�u. Uzreiz kļūs vēl sliktāk. Bet vispār daudz.

-�� Kā iet ar rakstī�anu?

-� Tā pamazām.

-�� Kaut kas sanāks?

-�� Iespējams. Katrā ziņā Judīte tur būs. Starp citu, kas viņa tev tāda ir?

-�� Tas nav svarīgi, Jakovs izvairīgi sacīja. Svarīgi, lai tu uzrakstītu patiesību par �o cilvēku likteņiem. Kā politiskās pārmaiņas Latvijā un kar� pārvērta cilvēkus un gan fiziski, gan garīgi salauza. Un vēl! Man ir svarīgi, lai tu latvie�u rakstnieks �odienas sabiedrībai pateiktu jā, latvie�i arī piedalījās nacistu realizētajā holokaustā, ta�u to viņi darī�ja gan labprātīgi, gan spiesti, un bija cilvēki, kā, piemēram, Oskars Ozols, kas, atrazdamies Viktora Arāja bandas sastā�vā, tomēr spēja ne tikai iznīcināt, bet arī glābt.

-�� Nedomāju gan, ka tāds vīrs kā Oskars Ozols varētu būt paraugs cilvēka cildenumam, es iebildu. Jakov, tas nav tik vienkār�i! Es piekrītu viņam patie�ām bija ārkārtīgi traģisks liktenis, bet tāds bija daudziem gan tiem, kurus bendēja komunisti, gan tiem, kurus iznīcināja nacisti; un, protams, ebrejiem. Tāpēc patiesā cieņā un apbrīnā mums jā�noliec galvas to cilvēku priek�ā, kuri slēpa un izglāba kaut vienu vajātu ebreju, bet kas attiecas uz Oskaru� Nudien, nezinu. Te rādās mazliet cita bilde.

-�� Lai ir cita! Jakovs neatlaidās. Viņ� Judīti tomēr iz�glāba! Es to zinu! Un tu to zini! Tāpēc gribu, lai to uzzina arī citi!

-�� Bet vai tas atsver�?

-�� Liecies mierā! Jakovs pateica. Nesvērsim! Uzraksti patiesību! Tas būs daudz svarīgāk. Pats zini, kā �odien tiek stāstīts par mūsu pagātni. Da�reiz paliek iespaids, ka vācu okupācijas laiks vispār nav bijis! Un ka bija nelie�i starp ebrejiem, tā arī starp latvie�iem! Un ka starp ebrejiem un latvie�iem turklāt pārsvarā! bija labie, drosmīgie un cil�denie! Bija cilvēki, un bija necilvēki. Tev vajadzētu zināt, par ko �odien latvie�u rakstnieki raksta. It sevi�ķi jaunie. Vemt gribas! Bet par patiesām cilvēciskām traģēdijām�

-�� Labi, Jakov! nepacietīgi pārtraucu viņa garo monolo�gu. Es strādāju, un izskatās, ka varbūt kaut kas arī sanāks.

Tādā sakarā� Vai tu nevarētu man iedot nelielu avansu? Nu, apmēram simt latu! Kādu laiku izvilktu.

-�� Tu jau tūlīt to naudu nodzersi! Jakovs pārmeto�i sacī�ja. Bet man vajag, lai tu rakstītu, nevis pļēgurotu!

-�� Starp citu, godājamais Jofes kungs, mazliet klusināti sacīju, kārtīga dzer�ana, tāpat kā sievietes mīlē�ana ir ār�kārtīgi nopietns un smags darbs�

-�� Labi! Jakovs teica. Pēc stundas bū�u klāt. Ceru, pa to laiku nenomirsi.

-�� Pacentī�os, es atbildēju.

Apsēdī�os pie loga, gaidī�u Jakovu piebraucam, bet pa to laiku mēģinā�u atcerēties, kā mana pa�a liktenis spēji sa�griezās, kad biju iepazinies ar burvīgi izlaidīgo �urnālisti Annu�

-�� Bija labi, vai ne? smagi elpodams, novēlos no Annas auguma un sāņus paskatījos uz blakus gulo�o sievieti. Viņa izskatījās nedabiski skaista. Es to jau biju ievērojis sen ik�viena sieviete mīlē�anās laikā un vēl krietnu laiciņu pēc tam vienmēr izskatās daudz pievilcīgāka nekā bija pirms tam. Sekss kaut kādā veidā kā labs mākslinieks vai skulptors da��os mirkļos viņas spēja pārvērst gandrīz vai līdz nepazī�anai. Varbūt to apzinoties, sievietes vienmēr ir tik kāras uz mīlē�anos? Turklāt iznāk arī daudz lētāk, nekā iet uz skaistum�kop�anas salonu.

-� Bija brīni�ķīgi! Anna tūlīt apliecināja. Tu vienmēr esi tik labā formā?

-� Nē, ne vienmēr, smagi nopūtos. Parasti tikai tad, kad esmu pamatīgi iedzēris.

-�� Kāpēc tu iz�ķīries un dzīvo bez pastāvīgas sievietes? Anna painteresējās. Sieva bija slikta?

-� Viņa bija laba, es atbildēju. Viņa vienkār�i iemīlējās citā.

-�� Tātad tu biji slikts?

-�� Es nebiju slikts, sacīju. Mēs ta�u ne vienmēr iemīla�mies labākajos. Tur nospēlē kaut kas cits.

-�� Kad pirmīt sēdējām "Skapī"� Anna mazliet apmulsa. Tu noticēji, kad es tev atzinos mīlestībā?

-� Nē, Anna. Es vispār nevienai sievietei neticu. Un visma�zāk jau tai, kura kaut ko runā krogā.

-�� Manuprāt, tie�i tur visbie�āk cits citam pasaka patie�sību.

-�� Uz krogu iet ne jau tāpēc, es teicu. Patiesību viens otram varam atklāt jebkurā citā vietā. Uz krogu parasti iet iedzert vai atrast seksa partneri.

-�� Tas ir tālu no īstenības, Anna nepiekrita. Un visai primitīvi.

-�� Viss, ko mēs darām, ir primitīvi, es teicu. Da�reiz pat jābrīnās. �ī mūsu jau iedzimtā vēlē�anās mīlēties, radīt bēr�nus, rīkot greizsirdības scēnas, slepkavot kaut kādas mantas vai politiskas pārliecības dēļ, ticēt kaut kādam tur vecu jūdu izdomātam Dievam, krāt naudu, būvēt kuģi, kas kādreiz var nogrimt, celt māju, kas jau nākamajā dienā var nodegt, pirkt automa�īnu, ar kuru vari nosisties, vai rakstīt grāmatu, kuru cilvēki drīz aizmirsīs�

-� Harald, es domāju, ka esi mazliet gudrāks, Anna sacīja. Bet tu man tomēr patīc!

-�� Pasaki vēlreiz, ka mani mīli! es palūdzu. Tas parasti skan ļoti aizkustino�i.

-� Bet es tevi nemīlu, Anna negaidīti pateica. Ta�u tevī ir kaut kas� Tu patiesībā esi neatvairāms.

-�� Paldies, mīļā! Tā jau ir. Mēs kopā esam pārāk īsu lai�ku, lai mūsos rastos kaut kas līdzīgs mīlestībai. Bet vai zini? Mīlestība kā tāda nemaz nepastāv! �īs jūtas, kas pārņem di�vus viens otram iepatiku�os cilvēkus, ir tikai sega, ar ko mēs mazliet piesedzam savu vēlmi seksuāli izlādēties. Ja tas no�tiek vienreizēji, kā �obrīd mums, tikumiski cilvēki to nosauc par izvirtību, ja pastāvīgi par mīlestību un laulību.

-� Vai nav vienalga, kā to visu sauc?

-�� Protams. Svarīgi, ka divi cilvēki grib būt kopā gan kro�gā, gan gultā. Un tam nav nozīmes, vai viņi to dara tūlīt pēc iepazī�anās vai pēc desmit gadiem. Svarīgs ir rezultāts.

-� Vai tu mani kaut kur biji redzējis arī agrāk? Anna jau�tāja.

-� Jā, es atbildēju. Gan turpat "Skapī", gan da�os lite�rārajos sarīkojumos.

-� Un kas?

-� Nekas. Vienkār�i nodomāju smuka meitene un nebūtu slikti ar viņu kādreiz pārgulēt.

-�� Kāpēc tad agrāk nepienāci iepazīties?

-�� Tev vienmēr blakus jau atradās kāds cits.

-� Ja tev bija tik stipra vēlē�anās�

-������ Nē, Anna, ne tik stipra, lai iesaistītos konfliktā un tam sekojo�ās nepatik�anās.

-� Tu esi bailīgs?

-������ Nē, Anna, ne tuvu! Es tikai domāju, ka maz ir tādu sie�vie�u� Nu, neiegū�u �o? Vai liela nelaime? Iegū�u citu. Viss �ai dzīvē ir daudz vienkār�āk, nekā to iedomājamies. Redz, kā mums iznāca �odien! Kas vainas?

-������ Patie�ām, Anna piekrita. Bet sare�ģījumi var sākties vēlāk.

-�� Ko tu ar to domā?

-� Vili Ūdri.

-�� Kas viņ� tev ir, ta�u ne vīrs?

-������ Nē, Harald, bet viņ� grib ar mani precēties. Un ir riebīgi greizsirdīgs.

-������ Tad tev no viņa pēc iespējas ātrāk jāmūk prom! Nē, no�pietni! Greizsirdīgs vīrs tas ir vissliktākais, kas sievieti var piemeklēt.

-�� Bet ja viņ� mīl?

-������� Ak, Anna, beidz ākstīties! Kāda tur mīlestība? Vai jau aizmirsi, ko pirmīt teicu? Viņ� ar tevi grib tikai pastāvīgi gulēt. Un tāpēc viņam mierīgi pasaki, ka �ādai vajadzībai lai pameklē citu. Un atklāj, ka arī tu jau esi atradusi ko la�bāku.

Anna, nedaudz pārsteigta, pagriezās uz sāniem, uzlika gal�vu uz manām krūtīm, laiciņu klusēja, tad jautāja: Tevi?

-�� Kāpēc gan ne? Tu ta�u man pirmīt atzinies mīlestībā!

-� Jā, Anna piekrita. Ta�u tu man vēl ne.

-� Vai tas būtu obligāti?

-�� Nē, Harald. Ta�u tas, tāpat kā tev, būtu patīkami.

-������ Vai tas mūsu valsts varas apsargs Vilis Ūdris tev to saka bie�i?

-������ To bie�i nemaz nav vajadzīgs teikt, Anna sacīja. Da��reiz pietiek ar reizi.

Tā toreiz sākās mūsu mazliet dīvainais romāns. Man Anna patika. Viņa bija sieviete, kādu jau sen ilgojos. Skaista, bez ārēji paustiem kompleksiem, seksuāli atbrīvota, labsirdīga,

brīva un manī mazliet iemīlējusies. Ta�u arvien bie�āk mūsu attiecības sāka traucēt Vilis Ūdris. Es īsti nezinu, vai Anna ar viņu jau bija pilnībā pārtraukusi attiecības, un tas mani arī ne sevi�ķi interesēja.

-� Pagaidīsim, viņa bie�i sacīja. Lai paiet vasara. Ja līdz tam viens otram vēl nebūsim apniku�i, precēsimies Vecgada vakarā. Bet, ja jutīsim, ka garākam dzīves posmam tomēr neesam piemēroti, turpmāk paliksim tikai draugi.

Es Annu tomēr tik traki nemīlēju, lai ilgotos vai tūlīt pra�sītu oficiālu kopdzīvi. Bija labi tāpat. Bie�i satikāmies, gā�jām uz teātru pirmizrādēm, sēdējām kafejnīcās, apmeklējām da�ādus sarīkojumus un �ad tad pārgulējām. Tā bija jauka, divu brīvu cilvēku dzīve un mūs nekādā veidā neierobe�oja diezin kad izdomātie muļķīgie "laulāto draugu pienākumi".

Kādi tur vēl pienākumi?! Ja divi cilvēki viens otru mīl, un ja arī nemīl, bet viņiem būt kopā ir labi, visi ģimeņu psiho�logu un baznīcas postulētie "pienākumi" jau pa�i par sevi atkrīt, jo galvenais mīlestības vai attiecību pienākums ir sirds radītais likums nedarīt otram neko sliktu! Neradīt sāpes. Palīdzēt! Un ja tā gadās, aizejot nekratīt dūres, bet atcerēties to laiku, kad jums bija labi. Un tad, pat dzīvojot atsevi�ķi, varbūt jūs savu pagātni atcerēsieties kā skaistāko, kas jūsu dzīvē bijis.

Arī Annas māte un tēvs neko neiebilda pret meitas drau�dzē�anos ar mani. Vilis Ūdris viņiem nez kāpēc nepatika, un viņi atklāti teica, ka priek�roku dod man. Ta�u, kāpēc viņiem �is Vilis nepatika, es nezinu, tāpat kā to, kāpēc viņ� patika Annai.

Kādu dienu, �ķērsojot Esplanādi, netālu no Raiņa pie�minekļa nejau�i saskrējos ar Vili. Iespējams, ka tas nemaz tik nejau�i negadījās. Itin bie�i tie�i pa �o mar�rutu gāju pie Annas.

-� Piebremzē! Vilis mani apstādināja. Citādi vēl uznāks sirdslēkme.

Apstājos.

-�� Ko vajag?

-� Vajadzētu aprunāties, Vilis teica. Ieiesim kādā kafej�nīcā vai tepat uz sola?

Anna, nedaudz pārsteigta, pagriezās uz sāniem, uzlika galvu uz manām krūtīm, laiciņu klusēja, tad jautāja: Tevi i

-������� Tepat uz sola, es atbildēju. Nekāda patika man ar tevi sēdēt kafejnīcā nav.

Mēs apsēdāmies uz viena no soliem iepretim strūklakai. Man �is cilvēks nepatika un nemaz nebrīnījos, ka viņ� nepa�tīk arī Annas vecākiem. Bija pārāk lecīgs. Varbūt viņu tādu darīja darbs īpa�ajā apsardzes dienestā, jo zināma vara vi�ņam bija, katru dienu apgrozījās pazīstamu politiķu sabied�rībā un jutās kā baigi izredzētais, ka tie�i viņam uzticēts rū�pēties par mūsu "svarīgāko" vīru dro�ību, it kā ne viens vien valsts iedzīvotājs tā vien kārotu viņiem fiziski nodarīt kaut ko sliktu.

-�� Kur ej? Vilis prasīja. Atkal pie Annas?

-������� Kas tev par daļu? diezgan asi atcirtu. Man tev nav jāatskaitās.

-������� Protams, Vilis piekrita. Es to pajautāju tikai tā sportiskas intereses pēc.

-� Un kas, ja es pie viņas arī ietu?

-������� Būtu slikti, Vilis sacīja. Beidzot tev vajadzētu sākt viņu aizmirst.

-�� Kāpēc?

-������� Es tomēr biju pirmais, Vilis paskaidroja. Nebūtu ar Annu neko sācis, mēs jau būtu apprecēju�ies.

-� Vai es tev to liedzu? dusmīgi iesaucos. Precies!

-� Anna vairs negrib.

-�� Nu un tad. Tā ir viņas izvēle. Ko mēs tur varam darīt?

-������ Tu visu izjauci, Vilis it kā noskumis teica, tad negaidīti nikni paskatījās uz mani. Es to ilgi necietī�u!

-������� Vecīt, ko tu vari ciest vai neciest? Ari es kļuvu nikns. Ar ko satikties, gulēt vai dzīvot kopā vienmēr iz�ķir sievie�te! Mēs esam tikai �īs izvēles priek�meti.

-������� Tā nu glu�i nav, Vilis iebilda. Annu izvēlējos es! Un viss bija labi, kamēr neuzradies tu! Anna man apgalvo, ka jūs vēl ne reizi neesot pārgulēju�i. Vai tā ir?

-������ At�ujies! es teicu. Saku vēlreiz par to, ko es daru, man nevienam nav jāatskaitās! Vismazāk jau nu tev!

-�� Un tomēr. Esi viņu jau drāzis, vai ne?

-������ Nomierinies! sacīju. Mums pagaidām vēl ir tikai �ķīs�tas, platoniskas attiecības. Kļuva labāk?

-�� Neticu! Anna ir pārāk temperamentīga, un tu arī neiz�skaties pēc bālā zēna! Jūs noteikti jau esat grēkoju�i!

-� Es, Vili, par tevi brīnos, teicu. Parasti mīlestības sa�re�ģījumos stulbas kļūst sievietes, bet tu� Būdīgs, normāls vecis, turklāt vēl pastāvīgu bruņots�

-� Tu pats esi stulbs, Vilis sacīja. Tu vēl neesi apjēdzis, ko es ar tevi varu izdarīt!

-�� Ko? es prasīju. Vari no�aut?

-�� Arī to varu, Vilis atbildēja. Bet varu izdomāt arī ko citu.

-�� Un tā tu domā dabūt Annu?!

-�� Es jau viņu esmu dabūjis, Vilis atbildēja. Bet tev ir jāpazūd! Un jo ātrāk to izdarīsi, jo labāk būs tavai veselībai.

-�� Vari padomāt arī par sevi, brīdināju. Maldīgi domā ja jau esi bruņots vari visu! Jā, patie�ām, vari mani no�aut vai izdarīt ko citu. Ta�u pēc tam pa�am ilgus gadus vajadzēs sēdēt cietumā� Diezin vai kāda sieviete ir tā vērta. Un, ja arī ir, tad nez vai mēs pa�i esam tā vērti. Esmu pārliecināts, ka mīlestības vai, pareizāk sakot, mūsu seksuālo vajadzību dēļ nav vērts bojāt dzīvi. Sekss ir tikai viens no mūsu dzīves pamatakmeņiem un ar to vien nepietiek, lai mums atvēlētais laiks būtu pilnvērtīgs.

-�� Harald Hanson, Vilis, valdot dusmas, sacīja, tu man riebies! Tu esi rakstnieks, nezinu, labs vai slikts, ta�u esi pieradis muldēt un fdozofēt, bet es esmu rīcības cilvēks! Ja personai, kas atrodas manā pārraudzībā �ai gadījumā An�nai draud uzbrukums, mans uzdevums ir viņu aizsargāt. Apjēdz? Ja tu vēlreiz parādīsies kaut vai kilometra attālumā no �īs sievietes, rēķinies ar lielām nepatik�anām!

Rūgti iesmējos. Mums katram da�ādas nepatik�anas var rasties turpat vai uz soļa, ta�u Viļa vārdos bija pārāk atklāti draudi un tie mani nevis nobaidīja, bet tie�i otrādi radīja spītu un vēlē�anos arī turpmāk visu darīt tā, kā to par vaja�dzīgu uzskatu es, nevis citi.

-�� Vai tu vispār zini, kam tas dzīvoklis, kur pa�laik dzī�vo Anna un kur arī it kā pats taisies iekārtoties, agrāk ir piederējis? Un piederējis nevis kā īrēts dzīvoklis, bet gan kā privātīpa�ums daļa no mājas?

-�� Nezinu, Vilis paraustīja plecus. Vai tam �odien ir kāda nozīme?

-�� Ir gan, es apliecināju. Tie�i �odien! Tas un vēl da�i dzīvokļi tai pa�ā mājā pirms kara piederēja Latvijas Bankas pārvaldnieka vietniekam Reinim Ozolam. Bet viņ� ir mana tēvo�a Oskara Ozola tēvs. Viņi visi ir jau miru�i vienīgais mantinieks esmu es Haralds Ozols. Tūlīt sāk�u kārtot pa�pīrus un tad es vismaz divus kilometrus tuvāk Annai nelai�dī�u tevi!

-�� Tā ir patiesība? Vilis pārvērstā balsī prasīja. Par to dzīvokli?

-� Absolūta, es atbildēju.

-�� �īs mantojuma lietas tik ātri nekārtojas, Vilis atgādi�nāja. Paies gadi�

-� Iespējams, es piekritu, ta�u rezultāts ir jau zināms tas dzīvoklis būs mans, un tad es kā tā īpa�nieks izvēlē�os, kas tur varēs vai nevarēs dzīvot. Tev, Vili, ir vismazākās iz�redzes.

Vilis krietnu laiciņu drūmi klusēja. Tagad es sapratu tā bija liela kļūda, ka darīju viņam to zināmu. Tas viņā tikai vairoja naidu pret mani, jo ne�ēlīga cīņa par kādu īpa�umu mūsdienās pēc izdarīto likumu pārkāpumu skaita atrodas saraksta aug�daļā.

-� Turklāt, nedaudz pagriezies pret Vili, turpināju. Tavs vectēvs Uldis Ūdris bija pārliecināts komunists padomju laika prokurors. Pirms kara it kā Oskara Ozola draugs, kas, Oskaru baidīdams ar �ekas represijām, burtiski piespieda viņu uzgleznot Kirhen�teina portretu, kā dēļ viņam savu�kārt iznāca baigās ziepes vācu laikā. Turklāt vēl Ulda Ūdra sieva Natālija kādu laiku bija Oskara mīļākā, bet vēlāk strā�dāja �ekā par tulku. Viņa kaut kāda iemesla dēļ nepaspēja evakuēties, bet kas ar viņu notika vācu laikā nestāstī�u vari iedomāties pats. Ta�u to gan pateik�u cilvēka dzīve reizēm ir tik sare�ģīta lieta un ļau�u likteņi savijas tik cie�i un neticamā veidā, ka da�brīd �ķiet to visu kāds speciāli izdomā.

Tā notika arī �oreiz. Vilis Ūdris attiecībā pret mani izdo�māja viltīgu un ne�ēlīgu gājienu, kas manu līdz�inējo dzīvi izjauca tik pamatīgi, ka vēl tagad nespēju atjēgties.

Kādu vakaru, Annas aicināts, kārtējo reizi devos uz pazīs�tamo Brīvības ielas dzīvokli.

-�� Mēs būsim vieni? pirms tam jautāju.

-� Ne glu�i, viņa atbildēja. Mājās būs māte. Bet tas ta�u mūs netraucēs! Cik rei�u jau tā nav bijis mamma savā ista�bā skatās televizoru, bet es savā mīlējos ar tevi.

-�� Un ko daru es? mazliet ironiski jautāju.

-� To pa�u, mīļais, to pa�u! Anna smējās. Mēs kā parasti abi darām to, kas mums patīk!

Tā bija patiesība. Mēs to vienmēr darījām pie mazākās iz�devības, tikai nesapratu, kāpēc viņa to tik ļoti centīgi mēģi�na slēpt no Viļa. Bet patiesībā to saprast nebija grūti. Annu acīmredzot apmierināja agrāk diezgan neparastais, bet �o�dien tik modernais attiecību stāvoklis viņai ir divi vīrie�i, abi pietiekami labi, nav nabagi, viens pat diezgan slavens rakstnieks, un tāpēc ir izdevīgi ne Haraldam, ne Vilim ne�teikt pilnu patiesību. Vilim viņa teica "es ar viņu vēl ne rei�zi neesmu pārgulējusi!" Bet man zvērēja "es ar Vili esmu pārtraukusi jebkādas attiecības!"

Un visiem bija labi. Mēs izturējāmies tā, it kā tam visam patie�ām noticētu. Lai gan� Vilis acīmredzot saprata, ka ag�rāk vai vēlāk Anna priek�roku dos man. Un ne tikai tāpēc, ka sabiedrībā biju diezgan pazīstams un arī ārēji pievilcīgāks par viņu, bet, iespējams, galvenokārt lielā dzīvokļa dēļ, kas agrāk vai vēlāk tik tie�ām varētu pāriet manā īpa�umā�

Mūsdienu sievietes ir apskau�ami praktiskas. Mīlestība un labs sekss ir viena lieta, ta�u nav slikti, ja skapī stāv arī vairāki ka�oki, bet garā�ā smuka ma�īnīte�

Ar liftu uzbraucis piektajā stāvā, nospiedu zvana pogu. Neviens atvērt nenāca. Zvanīju vēlreiz. Tas pats. Nepatīka�mi pārsteigts, jau grasījos iet prom, kad pamanīju, ka biezās ozolkoka durvis nemaz nav cie�i pievērtas. Kāds, visticamāk Anna, pēk�ņi aizskrienot, tās nav ne tikai aizslēgusi, bet pat ne līdz galam aizvērusi.

Nodomāju, ka varbūt mātei pēk�ņi kļuvis slikti un Anna noskrējusi lejā, kur �īs mājas pirmajā stāvā atradās aptieka.

Iegājis gaitenī, lēnām devos uz istabu, kur parasti uztu�rējās Annas māte. Durvis stāvēja vaļā. Apstājies uz sliek��ņa, ieraudzīju diezgan baigu skatu istabas vidū uz grīdas lielā asiņu peļķē gulēja Annas māte un izskatījās, ka viņa mirusi.

Pagājis da�us soļus tuvāk, pēk�ņi sajutu, ka kāds stāv aiz muguras. Lēni pagriezos un ieraudzīju, ka tas ir vidēja augu�ma, plecīgs vīrietis, kura seju sedza melna maska. Uz brīdi no pārsteiguma un bailēm sastingu. Vīrietis maskā jau bija izstiepis roku un no kāda cilindrveidīga priek�meta negaidīti man sejā iepūta rūgti smar�ojo�u gāzes strūklu�

Ar pirmo elpas vilcienu zaudēju samaņu.

Kad lēnām attapos, balti pelēkā miglā ieraudzīju, ka ista�ba pilna ar da�ādiem cilvēkiem. Blakus bija notupies melnūsains ārsts un manā rokā, iespējams, jau ne pirmo reizi iespricēja kādas zāles.

-� Viņ� mostas, ārsts klāteso�ajiem itin priecīgs paziņoja.

-�� Ļoti labi, atklāti nopriecājās arī liela auguma vīrietis. Lai atjēdzas, bet cietu�o varat vest prom.

It kā paklausot teiktajam, patie�ām pamazām atjēdzos. Ieraudzīju Annu. Viņa sēdēja uz dīvāna un skaļi raudāja. Tad pamanīju vairākus policistus, atkal liela auguma vīrieti, da�as sievietes un izejo�os ārstus.

Mēģināju atcerēties, kādā sakarā �eit atrodos un kas vis�pār ar mani noticis? Bet uzreiz atcerēties neko nespēju. Ti�kai pēc krietna laika atmiņa, kā palēninātā kinofilmā, lēnām attina visu, ko biju redzējis, ienākot �ai dzīvoklī.

Pamanījis, ka esmu jau krietni at�irdzis, piecēlos un grīļo�damies aizgāju līdz dīvānam. Pēc tam apsēdos blakus Annai. Viņa nez kāpēc strauji uzlēca kājās un aizskrēja uz istabas otru pusi.

-�� Mani sauc Armands Āre, vīrietis paziņoja. Esmu ve�cākais sevi�ķi svarīgu lietu izmeklētājs. Jūs varat runāt?

-� Ja tas ir nepiecie�ams�

-� Tā kā būtu, izmeklētājs teica. Vai varat nosaukt savu vārdu, uzvārdu, nodarbo�anos, dzīves vietas adresi?

-� Vai jums to Anna vēl nepateica?

-�� Es atkārtoju�

-�� Mani sauc Haralds Ozols. Pamatnodarbo�anās rakstu grāmatas. Dzīvoju Ciekurkalnā.

-� Kādās attiecībās bijāt ar jūsu draudzenes Annas Aknītes māti Skaidrīti Aknīti?

-�� Labās, es atbildēju. Ļoti labās attiecībās. Vai viņa ir

dzīva?

-�� Kāpēc jūs vēlējāties, lai viņa būtu mirusi?

-�� Dies pasarg! Nekad to neesmu gribējis!

-������� Kāpēc tad jūs viņu nositāt? Izmeklētājs iz�āva kā no lielgabala.

-������ Ko?! pārsteigtā balsī iekliedzos. Ko tu te muldi?! Kad ienācu dzīvoklī, redzēju viņu jau guļam uz grīdas un visap�kārt galvai bija izplūdu�as asinis.

-�� Kāpēc jūs ienācāt �ai dzīvoklī?

-�� Tāpēc, ka tā bija sarunāts.

-�� Ar ko jūs to sarunājāt?

-�� Ar Annu Aknīti.

-�� Vai jūs zinājāt, ka viņas māte atradīsies mājās?

-������ Jā. �ad tad tā gadījās arī agrāk. Ta�u es nesaprotu� Jūs turat aizdomās mani?!

-������ Tā ir, izmeklētājs apliecināja. Kad Anna, aizkavēju�sies darbā, atgriezās mājās, viņa atrada māti nogalinātu un turpat netālu no viņas guļam arī jūs. Ārsts vēl nespēj pateikt, kāpēc atradāties bezsamaņā, ta�u jūsu labā roka turēja cie��i satvertu apmēram �etrdesmit piecus centimetrus garu un puskilogramu smagu tērauda stieni, ar kuru vismaz �etras reizes ir iesists pa cietu�ās Skaidrītes Aknītes galvu. Diezgan pamatīgi. Divās vietās ielauzts galvaskauss. Nav �aubu, ka uz sitamā atrodas tie�i jūsu pirkstu nospiedumi. Sakiet dro��i kāpēc jūs viņu nogalinājāt?

-������ Nemurgojiet! skaļi pateicu. Kāda velna pēc man viņu vajadzētu nogalināt?!

-�� To arī mēs gribētu zināt.

Anna spēji sakustējās, �ķērsoja istabu un nostājās manā priek�ā. Viņas skaistās acis bija pilnas asarām.

-������ Harald� Anna smagi elpoja. Kāpēc tu to izdarīji? Ko viņa tev sliktu�?

-������� Anna� galīgi satriekts sacīju. Kā tu vispār kaut ko tādu vari domāt? Es to neesmu darījis! To izdarījis cits! Es viņu redzēju! Seja bija maskā. Viņ� man uzlaida virsū kādu momentāni iedarbojo�os gāzi, tūlīt zaudēju samaņu, un pēc tam viņ� acīmredzot man slepkavības ieroci ir ielicis rokā.

Anna neticīgi vairākkārt pakratīja galvu.

-�� Tu kā rakstnieks vari izdomāt visu ko�

-� Es nekad neko neizdomāju, stingrā balsī pateicu. Var�būt tikai da�reiz� mīlestību.

-�� Harald Ozol! izmeklētājs atkal lieti�ķā balsī vērsās pie manis. Aizdomās par Skaidrītes Aknītes slepkavību esmu spiests jūs aizturēt un līdz apsūdzības uzrādī�anai nogādāt Galvenās policijas pārvaldes izolatorā. Tur, ņemot vērā jūsu apgalvojumu par tre�ās personas klātbūtni un it kā sejā ie�pūstu gāzi, jums tiks izdarītas medicīniskas analīzes un no�tiks arī pirmā oficiālā nopratinā�ana. Bet tagad ejam!

Man uzlika roku dzel�us. Tas bija ļoti nepatīkami.

Ejot cauri lielajam piecistabu dzīvoklim, rūgti nodomāju, ka �ī dzīvesvieta visiem tās iemītniekiem ir ļoti nelaimīga. Varbūt pat nolādēta. Te pilnīgi nevainīgs kādreiz tika ares�tēts baņķieris Reinis Ozols. Pēc tam viņa sieva Rasma. Tad viņu dēls Oskars Ozols. Un tagad pēc piecdesmit gadiem at�kal jau glu�i citā laikā arī vēl es, tāpat absolūti nevainīgs�

-�� Varat aprunāties SS unter�turmfīrers Valters Rozen�bergs, ar galvu pamājot uz arestanti, Oskaram sacīja. Pēc tam viņu atkal nogādāsim kamerā.

Nicīgi nosmīnējis, viņ� izgāja laukā. Natālijai laikam bija grūti nostāvēt visticamāk, viņai tiku�as sadauzītas arī kāju pēdas -, un viņa lēnām noslīga uz koka ku�etes.

-� Sveika, Natālij, Oskars līdzjūtīgi sacīja. Nekad nebū�tu ticējis, ka vēlreiz satiksimies tik briesmīgos apstākļos�

-��� Neko mēs nevaram paredzēt� viņa �ukstus sacīja. Vienīgi to mūs visus sagaida nāve�

-� Tā ir, Oskars piekrita, bet neviens par to īpa�i nesa�traucas. Mēs par to ikdienā pat nedomājam. Ta�u ir muļķīgi no �īs pasaules aiziet jauniem. Aiziet pirms dabas aprēķinātā laika.

-�� Oskar� Liksim mierā matemātiku! Visu nosaka nevis daba, bet mēs pa�i.

-�� Par to arī gribu jautāt. Kāpēc tu sasējies ar �ekistiem?

Harald� Anna smagi elpoja. Kāpēc tu to izdarīji?

Nekādus materiālos labumus tu ta�u no tā neguvi. Vai var�būt tomēr?

-� Nē, Oskar, nekādus. Un tas arī būtu nepiedienīgi.

-�� Tātad tikai idejas dēļ? Oskars neticīgi vaicāja.

-������� Tu esi tipisks savas �ķiras pārstāvis. Man ir �ēl. Tev pat prātā nevar ienākt� Mēs ar Uldi vienkār�i redzējām, ka �ī pasaule, bet tā galvenokārt bija Ulmaņlaika Latvija, tiek pārvaldīta nepareizi. Netaisnīgi! Pieslējāmies tiem, kas gribēja to izmainīt.

-� Un, jūsuprāt, krievi bija īstie palīgi?

-� Citu jau nebija. Bez tam ne jau mēs viņus saucām.

-� Gan jau latvie�i pa�i būtu tiku�i galā, Oskars sacīja.

-������� Neko mēs nebūtu varēju�i. Vienīgi krievu vietā ātrāk atnāktu vācie�i. Kas mainītos?

-� Viss! Oskars iesaucās. Vismaz tu �eit neatrastos.

-������� Dro�i vien, Natālija �ēlabainā balsī piekrita. Bet tā nu sanāca.

-� Kas tev lika iet pie Novika? Uldis?

-������ Jā, Natālija apstiprināja. Viņ� teica, ka tas ir mūsu izdzīvo�anas jautājums. Tu ta�u atceries, ka viņa tēva brālis bija kaut kāds tur aizsargu komandieris. Bet māte, kad 1936. gadā tiesāja grupu komunistu, strādāja Rīgas apgabaltiesā. Tā kā mūsu lēmums bija pareizs. Mēs visi kaut ko darām, lai mums nebūtu sliktāk. Domāju, ka ari tu �eit tagad atro�dies nevis kādas idejas vai pārliecības dēļ, bet galvenokārt, lai pa�u kopā ar mani neaizvestu no�au�anai uz Biķernieku me�u. Vai tagad tur ierīkota tāda kā soda vieta?

-� Es īsti nezinu, bet acīmredzot.

-� Kā tu nokļuvi pie �iem? Natālija prasīja.

-� Viņi draudēja mani no�aut.

-������ Tevi?! Natālijas uztūku�i seja pauda patiesu pārsteigu�mu. Tevi �ekas upuri?

-������ �ais trakajos laikos nodzīvot kaut dienu ir jau liela veik�sme. Tāpat kā Novika vīri, arī �ie jebkuru var nospiest kā blakti pie sienas.

-� Un tomēr?

-������ Nezinu, cik patiess bija tavs Uldis, bet viņ� man ieteica, lai izbēgtu no aresta, uzgleznot Kirhen�teina portretu. Par to mani �ie melnie zēni arī paņēma.

-������ Un tagad kalposi viņiem? Natālija prasīja. �iem zvē�riem?

-������ Tā iznāks, Oskars atklāti pateica. Viņi mani ir iedzi�nu�i stūrī. Praktiski man nav citu iespēju, kā vienīgi atsacī��anās gadījumā stāvēt tev blakus bedres malā.

-������ Un kāpēc gan ne? Natālija ar grūtībām iesmējās. Vai tas nebūtu skaisti nomirt kopā?

-�� Tas būtu ļoti skumji, Oskars drūmā balsī pateica.

-������� Es tevi tomēr mīlēju, Natālija atgādināja. Es sapro�tu tā jau ir tāla pagātne, ta�u� Vai mums nebija labi?

-������� Bija, Natālij, bija! Oskars nervozi iesaucās. Bet tā patie�ām ir jau tāla pagātne. Nav pat vērts atcerēties. Vai Uldis arī palika �eit?

-�� Nē. Visa prokuratūra pēdējā brīdī paspēja evakuēties.

-�� Kāpēc pati paliki? Oskars prasīja. Kas notika?

-������ Kaut kāds stulbums, Natālija atbildēja. Es ar savējiem pie mūsu mājas jau gandrīz biju ma�īnā, kad pēk�ņi atcerē�jos, ka trakajā steigā tas bija divas dienas pirms vācie�u ie�nāk�anas dzīvoklī esmu aizmirsusi rotaslietu kastīti. Starp citām vērtslietām tur atradās arī tavs dāvinātais briljanta gredzens. Man �ķita, ja to nepaņem�u līdzi, ar mani drīz no�tiks nelaime. Bet visi �ie ticējumi� Kad izskrēju atpakaļ uz ielas, biedri jau bija aizbrauku�i. Es �īs nodevības dēļ stāvēju galīgi satriekta, līdz pēc nedēļas mani garām ejo�iem pa�aizsardzniekiem uzrādīja līdz tam sirsnīgais dzīvokļa kaimiņ�. Sekoja prefektūra, tad �ī iestāde, un visu laiku mani sit.

-� Vai viņi kaut ko grib uzzināt? Oskars vaicāja.

-������� Ko es varu pastāstīt? Natālija rūgti iesaucās. Kādus noslēpumus zinu? Spīdzina tāpat sava prieka pēc.

-������� Bet ko darījāt jūs? Oskars jautāja. Pa lielākai daļai tāpat mocījāt bez jebkādas vajadzības.

-������� Es nevienam neko sliktu neesmu darījusi, Natālija sa�cīja. Pirkstiņu neesmu pieskārusi.

-�� Bet tu tur biji, Oskars atgādināja.

-������� Nu un tad? Kādam ta�u vajadzēja palīdzēt arestētajiem cilvēkiem saprasties ar tiem krievu izmeklētājiem! Kaut vai pārtulkojot tikai �o "es esmu nevainīgs".

-�� Nezini, vai Dāvids Goldbergs arī palika �eit?

-�� Nezinu gan. Ta�u viņ� noteikti ir prom! Es tikai viena tāda kā muļķe�

-�� Vai par Judīti arī neko nezini?

-� Viņa, visticamāk, ir palikusi. Nekāda iemesla bēgt viņai nebija.

-�� Tad Judīte ir bijusi tāda pati muļķe kā tu, Oskars sacī�ja. Ebrejiem tagad nav viegli.

-�� Kam tad ir viegli? Man? Tev? Vai pārējiem?

-�� Es būtu gandrīz vai laimīgs, ja tavā vietā �eit varētu ap�runāties ar Dāvidu, Oskars pateica un viņa balsī skanēja kaut kas draudīgs. Tas pagaidām ir vienīgais cilvēks, kuru, ne mirkli ne�auboties, es spētu no�aut.

-�� Oskar� Natālijai atkal viegli drebēja balss. Vai tu kādreiz esi padomājis�? Atcerējies? Kādi mēs bijām agrāk? Jauni, skaisti, inteliģenti cilvēki. Bie�i sapulcējāmies jūsu lielajā dzīvoklī, Judīte spēlēja klavieres, dzērām �ampanie�ti, pārrunājām jaunākos notikumus kultūras dzīvē, gājām uz mākslas izstādēm, Operu un sapņojām par skaistu dzī�vi un mīlestību. Nevienam no mums ne reizi pat neienāca prātā, ka kādam varam nodarīt ko sliktu, nemaz nerunājot, ka būtu spējīgi kādu spīdzināt vai no�aut. Kā mēs tik ātri spējām mainīties?

-�� Vai tad tu nezini? Oskars prasīja. Apstākļi! Dzīve! Izdzīvo�anas instinkts! Ja pagāju�ajā gadā Latvijā nebūtu ienāku�i krievi, viss iepriek�ējais būtu turpinājies. Pārtikusi dzīve, muzikālie priek�nesumi, mākslas izstādes, Opera un aizraujo�i mīlas sakari. Parasti cilvēkus īsā laikā līdz nepa�zī�anai pārvēr� mīlestība vai naids. Un ne vienmēr arī re�volucionāras idejas vai vēlē�anās pārveidot pasauli, bet gan visvienkār�ākā dzīvotgriba� ja pēk�ņi rodas apstākļi, kas mums iespēju dzīvot var liegt.

-�� Viss pareizi, Natālija skumji piekrita. Un tomēr �ēl, ka viss tik ātri ir beidzies.

-�� Natālij� Oskars klusi sacīja, piegāja klāt un vairākas reizes ar roku noglāstīja viņas galvu. Paldies, ka man palī�dzēji aizbēgt. Kas vēlāk notika ar māti?

-� Viņu aizveda uz Torņakalna staciju, pēc tam vagonos un kopā ar pārējiem uz Sibīriju.

-�� Konkrētāk nezini, tie�i uz kurieni?

-�� Nezinu.

-�� Baigie nelie�i, Oskars nikni sacīja. �ēl, ka arī tu pie�dalījies �ajā akcijā.

-� Ja es nebūtu piedalījusies, tu pa�laik tāpat atrastos kaut kādā tur utu noēstā Sibīrijas sād�ā vai soda nometnē.

-� Dro�i vien, Oskars piekrita. Tāpēc vēlreiz paldies! Es �ad tad atceros to mūsu kolosāli skaisti pavadīto dienu, kad ar kuģīti pārbraucām Baltezeram, pēc tam Bukultu kanāla malā gulējām ziedo�u pieneņu pļavā, spīdēja saule, bija tvei�cīga vasaras sākuma diena un mums �ķita, ka, veikli aizbē�gu�i no mūsu otrajām pusēm, esam laimīgākie cilvēki pasau�lē. Nezinu, cik tobrīd bijām patiesi, ta�u mēs vismaz simts rei�u apgalvojām, ka viens otru mīlam un tā tas turpināsies bezgalīgi ilgi.

-�� Bet izrādās� Natālija grūtsirdīgi nopūtās. Tu biji patiess?

-� Nē, Oskars atbildēja. Es tevi nemīlēju. Vismaz ne tik ļoti, lai tas patie�ām vilktos bezgalīgi ilgi�

-�� Tu mīlēji Judīti? Natālija pavaicāja.

-�� Nē, Oskars noraido�i pakratīja galvu. Tas bija kaut kas cits.

-Kas?

-� Nezinu. Man vienkār�i Judīte patika. Viņā bija kaut kas neparasts.

-�� Bet tu nemīlēji arī savu sievu Melitu, Natālija atgādi�nāja. Kāpēc tā? Tev ta�u kaut vienu sievieti tomēr vajadzē�ja mīlēt! Kāds tu, Oskar, īstenībā esi? Cilvēks, kas mīl vienīgi sevi, bet pārējie tev ir tikai tādi kā brīvprātīgie izpalīgi ma�rionetes kas tavu dzīvi dara interesantāku?

-�� Nevajag muldēt, Oskars nīgri sacīja. Kop� pagāju�ā gada septiņpadsmitā jūnija mana dzīve nav kļuvusi intere�santāka, bet gan sāpju pilna.

-�� Kas tev sāp? Natālija prasīja. Miesa, dvēsele?

-�� Man sāp viss, Oskars atbildēja. Arī tas, ka man ar tevi jāsatiekas un jārunā �ādos neparastos apstākļos; ka tu atrodies �ādā no�ēlojamā stāvoklī; ka tu aizgāji pie viņiem� Der atcerēties kad kaut ko nolemjam darīt, nav slikti pa�domāt, kā tas var beigties. Nezinu, kas vēlāk notiks ar mani, bet tavs nodoms pieslieties komunistiem acīmredzot tev beigsies ļoti slikti.

-� To es zinu, Natālija sacīja. Vai es varēju paredzēt, ka padomju vara un tās armija izrādīsies tik vāja?

-� Vai tagad no�ēlo?

-� Jā, Oskar, Natālija sacīja un pēk�ņi sāka skaļi raudāt.

-�� Ļoti no�ēloju. Bet� Varbūt tu vari mani izglābt? Oskar! Varbūt�

Natālijas acīs starp asarām iemirdzējās da�as gai�as ce�rību dzirkstis. Un tad viņa ārkārtīgi satraukta, cie�i skatī�damās uz vīrieti, kuru, krāpdama vīru, bija mīlējusi, skaļi iesaucās. Oskar! Mīļais! Glāb mani!

�ai lūgumā bija viss gan izmisums un bailes, gan no�ēla un cerība, un tīri cilvēciska vēlē�anās palikt dzīvai.

Oskars grūtsirdīgi pakratīja galvu un līdzjūtīgi vēlreiz pie�skārās viņas matiem.

-�� Ja es to varētu� viņ� �ukstēja. Bet es pats tagad stāvu kā uz na�a asmens� Var notikt gan tā, gan tā. Atzīs�tos es ļoti gribu dzīvot un tāpēc darī�u visu, lai kā tev nevajadzētu mirt divdesmit piecu gadu vecumā. Turklāt, un tas nav mazsvarīgi, es tomēr gribu atriebties visiem, kas bija par padomju varu, visiem tiem komunistiem� Ja to nedarī��u, bū�u slikts dēls saviem vecākiem. Bet labs es varu būt, vienīgi kļūstot ļoti ļauns� Tāds, lūk, paradoksāls pa�reizē�jās dzīves fakts.

Tad, skaļi nograbot, atvērās kameras dzelzs durvis, telpā ienāca Valters Rozenbergs un vēl divi SS vīri. Viņi, satvēru�i Natāliju aiz abām rokām, izveda laukā.

-�� Skumji, Valters, noskatīdamies viņai pakaļ, noteica.

-�� Kādreiz bija simpātiska dāma. �ēl, ka tik stulba.

Trīs dienas vēlāk, austot agrai rīta gaismai, speciāli iekār�tots autobuss ar nāvei nolemtiem ieslodzītajiem, viegli līgo�damies, iebrauca Biķernieku me�ā. �im autobusam sekoja otrs ar Viktora Arāja zonderkomandas �āvējiem. Starp vi�ņiem bija arī jaunpienācējs Oskars Ozols. Visi izskatījās ma�nāmi iereibu�i.

Kad ieslodzītos apmēram trīsdesmit cilvēkus kuru vidū atradās arī Natālija Ūdre, piedzina jau pie iepriek� izraktas bedres, starp patīkami smar�ojo�iem prie�u kokiem, iemir�dzējās pirmie uzleco�ās saules stari.

Kāds skaists skats, Oskars nodomāja. Latvijas me�s. Spirgts gaiss. Vieglā vējā klusi �alco�i koki. Netālu draiski lēkā divas vāverītes. Varētu iznākt brīni�ķīga glezna sau�lains vasaras rīts Pierīgas me�ā�

Ja tikai tepat pie kājām baismīgi nerēgotos dziļi izrakta bedre. Bet tās otrā pusē neatrastos trīsdesmit vēl pagaidām dzīvi cilvēki vīrie�i un sievietes kuri jau pēc da�ām mi�nūtēm dzīvi vairs nebūs. Viņi nenokļūs ne debesīs, ne ellē. Viņi tūlīt sakritīs �ai balto smil�u bedrē un te arī paliks līdz mū�ības beigām. Es nezinu, ko viņi ir nodarīju�i un kāpēc tiek sodīti. Vienīgi zinu, kāpēc �eit atrodas Natālija. Bet vai viņai par to pienākas� nāve? Nezinu. Un kas tādā gadījumā esam mēs, kuri viņai tūlīt �o nāves sodu izpildīsim? Vai tais�nības cīnītāji, Latvijas patrioti, tautas atriebēji, Dieva saukti tiesne�i vai arī� tie pa�i �ekisti, tikai tagad kalpodami citai varai, citādi ģērbu�ies un rīkodamies citas motivācijas vadīti. Ta�u būtība nemainās mēs, tāpat kā viņi, bez tiesas iznī�cinām cilvēkus, kurus jaunās varas pārstāvji un pa�i uzska�tām par "kaitīgiem elementiem". Varbūt, ka tā arī ir. Bet, ja atkal nāks cita vara, mēs būsim pirmie, kas kļūs simtreiz kaitīgāki par �iem�

Tā ir tāda diezgan primitīva cilvēku izdomāta baiga spē�līte "pareizs" un valsts varai derīgs ir tikai tas, kas tobrīd grib, neaizmirstot arī pa�a personīgās intereses, �o varu aiz�stāvēt. Nekāda morāle neeksistē. Nav nekādas visaptvero�as taisnības vai "pareizuma". Ir tikai katra cilvēka individuālās domā�anas un rakstura īpatnības, kas krasu pārmaiņu lai�kos vieniem liek tomēr mierīgi palikt mājās un vēsā mierā noskatīties, kā pasaule trako, bet citiem pie pirmās izdevī�bas tūlīt skriet kādu nodot, rakstīt denunciācijas vai atklāti ņemt rokās ieroci. Ta�u tik daudz prāta spējas viņiem tomēr vēl paliek, lai �ādai rīcībai vienmēr atrastu attaisnojumu.

Pēc da�ām minūtēm atskanēja diezgan haotiska �au�ana. Acīmredzot vēl nebija īsti uztrenēju�ies. Oskars arī �āva. Ti�kai vakar Arājs viņam bija iedevis "Walter" markas pistoli un turpat Valdemāra ielas garā�ā to izmēģinājis.

Oskars nesaprata, vai kādam ir trāpījis. Katrā ziņā uz Natāliju viņ� ne�āva. Oskars tikai redzēja, kā viņa strauji saliecās uz priek�u, mirkli nekustīgi stāvēja, tad pēk�ņi vēl vairāk saliekusies, it kā mēģinādama sarauties pēc iespējas mazākā kamolā, ar galvu uz priek�u lēnām noripoja lejā� j

Kad visi upuri bija sakritu�i bedrē, zonderkomandas vīri turpat netālu apsēdās koku paēnā, no kabatām izņēma jau iepriek� sagatavotas sviestmaizes, da�as pudeles degvīna un ieturēja vieglas brokastis.

-�� Kas tālāk? Oskars, vēl nespēdams nomierināties, pra�sīja.

-�� Gaidām nākamo partiju, Arājs atbildēja. Kamēr bed�re būs pilna. Kā ir ap dū�u?

-�� Slikti, Oskars atbildēja un ar mazliet trīco�u roku sa�tvēra viņam pasniegto glāzi ar degvīnu.

Arī man bija slikti. Arī es jau no agra rīta satvēru pilnu glāzi ar degvīnu un to vienā kampienā izdzēru. Da�as minū�tes pagaidīju palika labāk. Un kāpēc gan ne? Man nekas nedraudēja. Es zināju neviens pie mana dzīvokļa durvīm nepieklauvēs un nevedīs ne uz �eku, ne gestapo. Neviens mani nenodos. Neviens nesitīs. Neviens nevedīs uz me�u no��aut. Un galvenais, neviens man par pa�a dzīvības cenu neliks nogalināt citus.

Atzīstos esmu dzērājs. Kādreiz gan rakstīju labus romā�nus, ta�u tagad bie�āk sē�u krogā, nevis pie rakstāmgalda. Kaut esmu iz�ķīries no sievas, nekad viņai tomēr neko sliktu nedarīju. Un vispār� nevienam. Toreiz vienīgi slikti iznāca ar Annas māti. Bet es biju bez mazākās vainas. Man ne no viena nav jākaunas. Es visiem godīgi varu skatīties acīs un nekas nav jāno�ēlo.

Varbūt es nebū�u dzīves uzvarētājs. Nu un tad? Mēs ta�u visi kādreiz būsim zaudētāji. Gan �odienas slavenie un vare�nie, gan dzīves atstumtie un aizmirstie.

Bet lai nu paliek! Tagad atkal nopietni jādomā par Jofes pasūtīto romānu. Ta�u ko rakstīt tālāk, es īsti nezinu. Līdz �im kaut ko varēju arī izdomāt. Ja ne glu�i izdomāt, tad vis�maz ļaut vaļu nelielai iztēlei. Bet pamatu pamatos esmu pie�radis rakstīt tikai patiesību.

Ta�u par to laiku, par kuru man tagad būtu jāturpina rakstīt, es neko daudz nezinu. Es tad vispār vēl nemaz ne�biju piedzimis! Es tikai spēju aptuveni iedomāties, ko toreiz Oskars juta, iestājoties Arāja bandā, kāpēc kopā ar pārējiem pazīstamajos zilos autobusos braukāja pa Latviju, �audami ebrejus un citus, kas gadījās pa rokai. Zinu tikai to, ka viņ� ar katru dienu kļuvis vai nu cietsirdīgāks, vai arī pret visu notieko�o arvien vienaldzīgāks.

Ta�u es nevaru būt vienaldzīgs! Man tagad jāpieskaras vismaz �īs nodaļas ietvaros tādai tēmai un notikumiem, kuru dalībnieki jau sen ir pazudu�i citā pasaulē. �āvēji pa�i ir no�auti, bet pārējie aizgāja bojā vai nu padomju soda no�metnēs, vai pēc soda izcie�anas nomiru�i savā nāvē.

Un es, kāds nekāds latvie�u rakstnieks, līdz �ai dienai nespēju saprast, kāpēc gan drausmīgajā Staļina laikā, gan ne mazāk drūmajos vācu okupācijas gados, tik daudzi mani tautie�i simtiem un tūksto�iem cilvēku neļāva nomirt dabīgā nāvē? Kāpēc tie�i mums, latvie�iem, tik lielā skaitā tolaik vajadzēja vācu okupantiem palīdzēt slepkavot citus?

Vai tāpēc pasaulē daudz kas mainījās? Nē! Izmainījās ti�kai upuru un ben�u personīgie likteņi. Upuriem uzcēla pie�minekļus, bet varmākas pa�i tika iznīcināti, nolādēti un aiz�mirsti.

Un vienīgi tāpēc da�u varas un iedomātas atmaksas brī�u dēļ tik daudz asiņu, sāpju, ļau�u izmisuma un varmācības?

Vēlāk, 1979. gadā, Hamburgas tiesā Viktors Arājs, runā�jot par vislielāko ebreju ap�au�anas akciju Rumbulas me�ā, gan atzina, ka viņa vīri biju�i iesaistīti Rumbulas norisēs, bet noliedza, ka tiem būtu bijusi galvenā loma. Tā ir taisnī�ba. Viņa komanda patie�ām pati tur ne�āva, ta�u tās izdarī�bas bija brutālas. Komandas locekļi tika izmantoti Rumbu�las operācijas sākuma un beigu posmā geto viņi bija starp tiem bruņotajiem vīriem, kas organizēja gājienam kolonnas, no kurām tikai pirmajā dienā vien tika nogalināti gandrīz 12 000 cilvēku; viņi arī stāvēja sardzē ap bedrēm, nedodami iespēju upuriem aizbēgt.

Arājs pats, kā da�i apgalvo, krietni iereibis, uzraudzīja sa�vas komandas darbību pie bedrēm. Reiz Arājs piegāja pie sa�viem vīriem un slavēja vācie�us: "Viņi labi �auj!" Ta�u Arāja cilvēki nebija vienīgie, kas iesaistījās geto beigu operācijā; atbildība par zvērībām, kādās viņi piedalījās, gulstas arī uz daudziem citiem.

Kādreizējais komandas loceklis Aleksejs Proskovi�s liecinieks Vācijas tiesā bija norīkots sardzē apmēram 50 metrus no bedrēm. Viņ� domā, ka Rumbulas akcijā bijusi iesaistīta visa komanda. Slepkavo�anas rītā viņiem pavēlēts iekāpt autobusos un braukt. Kad Proskovi�s agri no rīta ie�radies Rumbulā, viņ� brīnījies, kā iespēts izrakt tik milzīgu bedri.

"Es atceros kādu gadus �etrdesmit vecu pilnīgi kailu sie�vieti stāvam un raudam. Daudzi raudāja. Visi �ie cilvēki bija da�āda vecuma ebreji gan vecī�i, gan piecpadsmit se�pa�dsmit gadus veci jaunie�i. Es redzēju, kā vācietis ar ma�īn�pistoli �āva cilvēkus. Ebreju kolonnas soļoja �urp augu die�nu; no ceļa tās iegriezās pa kreisi Rumbulas me�ā. Bet līķi neaizpildīja visu milzīgo bedri. Blakus bedrei pacēlās drēbju un apavu kaudzes."

Arī Oskars Ozols tur bija. Notieko�ais nekādas �ausmas viņā neizraisīja, ta�u arī pilnīgi vienaldzīgu neatstāja. Kaut kas dvēselē un apziņā spēcīgi gruzdēja viņ� saprata, ka no�tiek kaut kas absolūti necilvēcisks, ta�u nav viņa spēkos to pārtraukt vai citādi ietekmēt. Tas viņu it kā nomierināja, tai pa�ā laikā arī tracināja. Parasti glāba alkohols. Praktiski viņ�, kā gandrīz ikviens no arājie�iem, nevienu dienu nebija pilnīgi skaidrā, un tas viņu dzīvi padarīja daudzmaz cie�amu.

Ta�u no viena notikuma, gan būdams skaidrā vai alkoho�la reibumā, viņ� patiesi baidījās, un proti, ka kādu dienu, vienalga kur Rēzeknē, Daugavpilī, Ludzā, Valmierā vai Rīgā -, viņ� no�au�anai atvesto ebreju pulkā pēk�ņi ierau�dzīs savu kādreizējo sapņu meiteni Judīti Jofi�

Oskars patie�ām no tā baidījās. Varbūt tādēļ, ka kļūtu bezgalīgi �ēl, varbūt tāpēc, ka būtu kauns, bet, iespējams, ka tad viņ� dro�i vien beidzot galīgi apzinātos, cik maz viņā pa�licis no iepriek�ējā talantīgā, gudrā, labsirdīgā, mākslu, dzīvi un sievietes tik loti mīlo�ā Oskara Ozola�

Tas būtu baismīgs atklājums, tāpēc viņ� par to centās ne�domāt, visas emocijas slāpēja ar alkoholu un parasti uz bed�res malā stāvo�ajiem cilvēkiem mēģināja ilgi neskatīties�

Ta�u visbriesmīgāk viņ� jutās 1941. gada naktī no 29. uz 30. novembri Rīgas geto da�as stundas pirms pirmās lielās ebreju ap�au�anas Rumbulas me�ā.

Kamēr Rīga vēl gulēja, agrā 30. novembra svētdienas rītā da�as vācu karaspēka grupas un latvie�u policisti pēc ko�mandas sāka virzīties uz saviem jau iepriek� sagatavotajiem izvietojumiem. Laika apstākļi bija atbilsto�i gadalaikam stiprais sals, kas palīdzēja apstādināt vācie�us pie Maskavas, līdz Latvijai vēl nebija atnācis. Temperatūra bija normas robe�ās pīkst. 7 no rīta minimālā gaisa temperatūra bija -7,5 grādi pēc Celsija, bet maksimālā pīkst. 13 pusdienlai�kā + 1,1 grāds. Iepriek�ējā naktī bija uzsnigusi apmēram septiņus centimetrus bieza sniega kārta, padarot zemi sli�denu. 30. novembrī vairs nesniga. �ajā laikā Latvijā gai�s ir septiņas stundas, tādējādi akcija sākās pirms saullēkta un beidzās pēc saulrieta.

Rosība geto iek�ienē un ārpusē sākās pīkst. 4 no rīta. Pir�mie, kas iesaistījās akcijā, bija Hesfers un viņa 12 vīru lielā vācu �ucpolicijas komanda galvenie �āvēji, nezināms skaits Arāja vīru un 80 cilvēku no ebreju geto iek�ējās apsardzes. Geto "tīrī�ana" sākās no ēkām, kas atradās gar Lā�plē�a un Jēkabpils ielu. Ebrejus uzmodināja un lika viņiem būt gata�viem. Pēc pusstundas Sadovņikova ielā, geto otrā galā, kur satiekas Ludzas iela ar Lauvas ielu un Līksnas iela ar Zīdu ielu, vīru grupa izcirta �ogā īpa�as izejas, lai saīsinātu ceļu uz Maskavas ielu un tālāk uz �oseju, kas veda uz Rumbulu. Modinātāju komanda gāja no mājas uz māju, skaļi dauzot pie durvīm. Pēc pusstundas komandas atkal atgriezās sākum�punktā, lai pārliecinātos, vai telpās nav palicis neviens eb�rejs. Arāja vīrus, pavisam kādu simtu, pēc nostāstiem vadīja kādreizējais lidotājs Herberts Cukurs. Zilā autobusa �oferis J. Franks-Pranks uz geto atveda apmēram 15-20 SD vīru no Reimersa ielas.

Oskaram Ozolam vienu bridi �ķita, ka piedalās kādas milzīgas fantastiskas Operas uzvedumā, kur uz katra soļa skaļi izpaudās cilvēciskas traģēdijas, pārsteigums, �ausmas, kliedzieni, lūg�anās, lamā�anās, protesti, pretestība, vardar�bība, sitieni, skaļi izkliegtas pavēles un �au�ana.

Ja nu uz �īs pasaules kaut kur arī ir elle, tad noteikti �eit, Oskars, Arāja komandas sastāvā ejot no ēkas uz ēku kopā ar saviem vecajiem draugiem Arvīdu un Egonu, nodomāja. Un mēs melno piķa katlu kurinātāji. Sabiedrības atkritumu savācēji. Tautu �ķirotāji. Lielie gani, kuriem vienkopus jā�savāc attiecīgs skaits lopiņu un tie jāaizdzen uz netālu eso�o lopkautuvi. Diem�ēl nevis bif�teku pagatavo�anai, bet vien�kār�i tāpat zemes mēslo�anai.

Kad viņu priek�ā tika atvērtas kārtējā iemītnieku pārblī�vētā dzīvokļa durvis un Oskars, vēl samiegoju�os sievie�u un bērnu acīs pamanīja neslēptas bailes un asaras, viņa apziņā atkal uz īsu brīdi uzplaiksnīja salīdzinājums ar �ekistiem kāda pa�laik ir būtiska at�ķirība starp mums un viņiem? Un, lai pēc iespējas ātrāk nomierinātu savu sirdsapziņu, viņ� kār�tējo reizi atcerējās, ka komunisti ta�u sāka pirmie, atcerējās vēl Dāvidu Goldbergu, tēvu un māti un visu, ko tie izdarīja savā pirmajā valdī�anas gadā.

Viņ�, protams, saprata �ie nav tie. Visticamāk, �ie cilvēki nebija izdarīju�i neko sliktu, ta�u nesenā pagātne un perso�nīgi pārciestais bija tik spēcīgi ietekmējis Oskara apziņu, ka tagad viņ� glu�i vai automātiski visus ebrejus uzskatīja par vainīgiem arī savas ģimenes iznīcinā�anā�

-�� Savāciet savas lupatas un pēc desmit minūtēm esiet uz ielas! Oskars skarbā balsī pavēlēja.

-�� �odien ta�u ir svētdiena� kāda izbijusies sieviete at�gādināja. Kāpēc?

-� Turi muti un taisies! Egons uzkliedza. Citādi dabūsi skriet plika!

-� Kādas viņiem te lupatas! Arvīds iesmējās. Lai kampj līdzi dārgās vakarkleitas, augstpapē�u balles kurpītes, ka��okus, pērļu kaklarotas, zelta gredzenus un briljantu bro�as!

No otras istabas negaidīti iznāca sīka auguma vīrelis un ziņkāri paskatījās uz atnācējiem. Viņam uz acīm bija mazliet �ķībi uzliktas brilles, kurām trūka viena stikla, bet zem zoda bija redzama neliela kazbārdiņa.

-�� Kungi, kas te notiek? viņ� savdabīgi �ņāco�ā balsī pa�interesējās. Vai deg pasaule?

-�� Tūlīt tu pats degsi! Egons draudīgi sacīja. Jātaisās laukā.

-�� Kas ar mums tur notiks? viņ� prasīja. Atkal dzīsiet pie smagiem darbiem vai arī�?

Un tad pēk�ņi Oskars �o cilvēku atpazina. Tas bija Lat�vijā, it sevi�ķi Rīgā, pla�i pazīstams praktizējo�s ārsts, kura privātklinika atradās uz Brīvības ielas netālu no viņu mā�jas profesors Izaks Kogans. Viņ� skaitījās gandrīz vai Ozolu ģimenes ārsts, bie�i nāca pie viņiem uz mājām, ārstēja visus pēc kārtas, it sevi�ķi rūpīgi sekodams Reiņa Ozola veselības stāvoklim. Jā, viņ� bija tēva personīgais ārsts!

Arī Kogans, cie�āk aplūkojis tik agri viņa geto dzīvoklī ie�lauzu�os trīs bruņotos kaujiniekus, pēc brī�a atpazina Oska�ru. Tas viņā acīmredzot izsauca tik spēcīgu pārsteigumu, ka viņ� krietnu laiku burtiski palika ar atvērtu muti.

-�� Oskar� Tu?! Kogans klusi iekliedzās.

Oskars tāpat jutās nepatīkami pārsteigts. Viņ� neattapa neko citu pateikt, kā vienīgi pieklājīgi pasveicināt: Labrīt, Kogana kungs!

-�� Redzot jūs �eit, acīmredzot nekāds labs rīts tomēr nav gaidāms, Kogans grūtsirdīgi pateica. Kas mums jādara?

-� Jāsaģērbjas, jāpaņem mantas un jāiet laukā, Egons pa�skaidroja. Pulcē�anās uz Sadovņikova ielas.

-� Vai mēs tiksim pārvietoti? Kogans prasīja. Geto tiek likvidēts? Mūs vedīs kaut kur prom?

-�� To es nezinu, Oskars atbildēja. Ir pavēle visiem atbrīvot aizņemtās telpas. Ja kāds to nedarīs labprātīgi, jā�piespie� ar varu.

-� Oskar! Kogans negaidīti vērsās tie�i pie viņa. Lūdzu, panāc �urp!

Oskars paklausīja. Kogans viņu ieveda vienā no istabām, kur gultā gulēja pajauna sieviete un divi apmēram piecgadīgi se�gadīgi bērni puika un meitene.

-�� Oskar� Kogans klusi teica. Tu vari man pateikt at�klāti ko esat nodomāju�i darīt? Mēs tiksim vesti uz citu geto, kādu koncentrācijas nometni vai arī� uz no�au�anu?

-�� Kogana kungs, es to nezinu, Oskars godīgi atbildēja. Var notikt gan tas, gan tas. Visus komandē vācie�i. Tie ir viņu plāni.

-� Oskar� Kogans mazliet �ēlabainā balsī sacīja. Dēls� Kāpēc tu kalpo viņiem?

-�� Tā ir iznācis, Oskars klusi sacīja, ta�u nekādu īpa�u no�ēlu viņa balsī nejuta.

-� Ja to tagad redzētu tavs godājamais tēvs�

-�� Lūdzu, nevajag! Oskars asi pateica un novērsa ska�tienu.

-� Un tava cienījamā māte�

-�� Apklustiet! Oskars nikni uzbļāva. Viss liecina, ka viņi jau nekad vairs neredzēs� Jūs to varat apjēgt? Izrādās, pasaule ir pārāk ne�ēlīga. Cilvēki naida pārņemti. Boļ�evi�ku gadā attiecībā pret latvie�iem ir notikusi ārkārtīgi liela netaisnība! Jā, toreiz cieta ari da�i bagāti ebreji un krievi, ta�u lielum lielākais vairums, ko sadzina vagonos un aiztrie�ca uz Sibīriju vai velns sazina kur, tomēr bija latvie�i! Bet paliku�ie tagad alkst atriebības! Es to neprotu izskaidrot ne psiholoģiski, ne medicīniski, bet cilvēciski tas ir saprotami un loģiski!

-� Es nevienam neko sliktu neesmu izdarījis, Kogans klu�si pateica.

-�� Jūs ne, Oskars piekrita. Toties jūsu tautības boļ�e�viki�

-� Tas ir pavisam kas cits, Kogans sacīja. Bet arī �ī slimā sieviete un viņas mazie bērni nevienam neko�

-� Jūs nemānāties? Viņi patie�ām ir slimi? Oskars, nevē�rīgi paskatījies uz viņiem, jautāja.

-�� Tā ir, Kogans apliecināja. Plau�u karsonis. Bet zāļu nav nekādu. Kad tev bija septiņi vai astoņi gadi, arī tu smagi saslimi ar �o pa�u kaiti. Bet toreiz �ādas tādas zāles bija, un es tevi izārstēju.

-��� Paldies, Oskars pateica, tad, mazliet ironiski smī�not, piebilda. Varbūt būtu bijis labāk nemaz tik ļoti ne�censties�?

-� Par vācie�iem es neko neteik�u, Kogans turpināja. Tā�da �odien ir viņu rasu ideoloģija un politika. Bet man ir �ēl, Oskar, patiesi �ēl, ka tu izglītots un talantīgs latvie�u jau�neklis da�u manu nelietīgu tautie�u ļauno darbu dēļ tagad esi gatavs boļ�eviku briesmu darbos vainot visu mūsu mazo nāciju� Tas nav pareizi! Tagad tā ir liela traģēdija attiecībā pret manu tautu. Atklāti sakot, dēls, esmu patiesi pārsteigts, ka tu naida vai nepareizas atriebības dēļ mākslinieka otu esi nomainījis pret �auteni. Kad tev toreiz �etrdesmit grādu temperatūrā bija grūti elpot, tu viss degi un lēnām miri nost, es ar tavu māti un tēvu stāvējām pie gultas un lūdzām Die�vu, lai viņ� ie�ēlojas un tevi pasaudzē�

-� To jums nevajag atgādināt! Oskars pēk�ņi skarbā balsī pateica. Jūtu jums līdzi, ta�u tagad labāk palūdziet Dievu par sevi! Ne es esmu izdomājis �o akciju un pavēlējis atbrīvot geto teritoriju. Ne es, dakter! Tā ka lūdzu, Kogana kungs!

-�� Tas ir briesmīgi, ko jūs pa�laik darāt, Kogans no�ēlas pilnā balsī sacīja.

-�� Dro�i vien, Oskars piekrita, ta�u tagad ir tāda situā�cija stiprākie sit vājākos. Varētu teikt arī savādāk taisnie soda netaisnos.

-�� Oskar! Kogans gandrīz vai iekliedzās. Apdomā, ko runā! Vācu fa�isti ir� taisnie?! Un jūs un tu� tāpat?! Taisns un pareizs?!

-�� Pieļauju, ka ne, Oskars negaidīti tā kā sa�ļuka, tad, it kā mēģinādams attaisnoties, pienāca Koganam cie�i klāt. Dakter, viņi mani piespieda. Dro�i vien pats �o darbiņu nekad labprātīgi nebūtu sācis. Bet� Tas nolādētais Kirhen�teina portrets! Kogana kungs! Jūs neesat dumj� cilvēks. Varbūt pat visgudrākais no visiem. Tad, lūdzu, pasakiet, kā tas vispār ir iespējams, ka �ādas lietas pasaulē notiek? Un, ja esi nonācis izvēles priek�ā, kas ir prātīgāk vai labāk godīgi nomirt vai negodīgi dzīvot?

Kogans, uz da�iem mirkļiem iegrimis pārdomās, klusēja.

-�� Parasti jau cilvēki izvēlas� beidzot viņ� tikko dzirda�mi ierunājās.

-�� Pilnīgi pareizi! Oskars viņu pārtrauca. Parasti cilvē�ki izvēlas to, kas viņiem ir izdevīgi. Ta�u ir situācijas, kad izvēle nepastāv. Vienkār�i ir jāpaklausa un jāpakļaujas ap�stākļiem.

-�� Bet ja es nepakļau�os? Kogans painteresējās.

-� Tad jūs no �ejienes tiksiet izdzīts ar varu.

-�� Un tu, Oskar, to spēsi? Kogana balsī jaudās nepatī�kams pārsteigums.

-� Varbūt es ne. To izdarīs pārējie pui�i.

-������� Ja atļauts zināt� Ko darīsiet ar �iem slimajiem? Ko�gans ar roku parādīja uz gulo�o sievieti un bērniem. Tāpat dzīsiet laukā, salā?

-������� Nezinu, Oskars paraustīja plecus, jo patie�ām to ne�zināja.

-������� Oskar! Es jūs lūdzu! Kogana balss satraukumā drebē�ja. Jūs nedrīkstat viņus aiztikt!

Oskars tagad gulo�ajiem uzmeta mazliet uzmanīgāku skatu.

-������� Mēs drīkstam darīt visu, Oskars pateica, tad nevērīgi atmeta ar roku. Labi, lai viņi paliek!

Pēc tam pieliecās vēl tuvāk Kogana galvai un tāpat manā�mi satrauktā balsī jautāja:

-������ Dakter! Varbūt jūs zināt vai esat kaut ko dzirdējis� Kur pa�laik varētu atrasties slavenā pianiste Judīte Jofe? Vai viņa atrodas �eit geto? Varbūt vispār vairs nav dzīva?

Kogans pārsteigts ieskatījās Oskara zilajās acīs.

-� Jūs viņu pazīstat? viņ� prasīja. Personiski?

-�� Jā, Oskars apstiprināja. Jau krietni sen.

-�� Vai drīkstu zināt�? Ko jūs no viņas gribat?

-������� Neko, Oskars mazliet apmulsa. Ko es no viņas tagad varu gribēt? Vienkār�i interesējos un meklēju� Vai viņa vēl ir dzīva?

-������ Lai es jums, Oskar, atbildētu, man ir jāzina, kāds ir jūsu intereses mērķis? Līdz�inējā okupācijas varas rīcība rāda, ka nekāds labs nolūks jums nevarētu būt.

-�� Kogana kungs�

-������� Labi, es jums pateik�u. Judīte Jofe vēl ir dzīva. Vai tas jūs apmierina?

-�� Viņa atrodas �eit? -Nē.

-�� Vai pie kāda slēpjas?

-� Jūs patie�ām to vēlaties zināt?

-�� Lūdzu.

-������� Nē, viņa nekur neslēpjas. Neviens negrib palīdzēt. Visi tikai kaut ko sliktu. Kur pazudu�i draugi, viss cilvēciskais? Judīti jau jūlija pirmajās dienās brutāli arestēja da�i pērkoņkrusta jaunekļi, Kogans sāka stāstīt. Viņi Judīti pa�zina personīgi. Viens, �ķiet, pat kopā ar viņu bija studējis

Bet ja es nepakļau�os < Kogans painteresējās.

konservatorijā. Tātad kursa biedri. Izskatījās, ka ņēma ciet ne jau tāpēc, ka bija ebrejiete, bet galvenokārt tāpēc, ka pir�mās padomju varas gadadienas svinību laikā Latvie�u biedrī�bas namā, kas jau bija pārvērsts par sarkanarmijas virsnieku klubu, viņa svinīgās sanāksmes dalībniekiem sniedza kon�certu. Bet ticiet, Oskar, viņu piespieda to darīt! Saprotiet, Judīte pati nekad� Tikai reālu draudu spiesta�

-�� Es to saprotu, Kogana kungs. Kas ar viņu notika tālāk?

-�� Judīti nogādāja Rīgas prefektūrā, kur jūlija pirmajā ne�dēļā tika sadzīti daudzi Rīgas ebreji. Kas ar viņiem tur noti�ka un ko tur apdzēru�ies un naida pārņemtie vietējie nelie�i izdarijās ar aizturētajiem� Lai tas, Oskar, paliek vēlāka�jiem �ausmu stāstu rakstniekiem� Pēc kāda laika Judīti tur ieraudzīja kāds lielāks vietējo sadistu priek�nieks un viņu no turienes atbrīvoja. Kāpēc, nezinu. Pieļauju, ka viņ� bija klasiskās mūzikas cienītājs un Judīti pazina kā pianisti. Pēc tam septembra beigās viņa nonāca �eit. Bet te atkal, kārtējo reizi ieradies apskatīt geto, SD priek�nieks Latvijā patolo�ģisks antisemīts nu jau SS �tandartenfīrers Rūdolfs Lange ieraudzīja Judīti un paņēma līdzi. Ne sev. Ebrejus viņ� ne�varēja ciest jau pa gabalu. Rīgas Termiņcietuma priek�nieka vietnieks, latvietis, tāpat kaut kāds tur SS fīrers Staņislavs Gabrāns bija viņu palūdzis geto sameklēt vairākus mūziķus.

-�� Kāpēc viņiem tie mūziķi bija vajadzīgi? Oskars jau�tāja.

-�� Muzikāliem priek�nesumiem. Kogans atbildēja. No Termiņcietuma vismaz reizi nedēļā ved kādu grupu uz no��au�anu Biķernieku priedēs. Uz turieni ved arī no Centrāl�cietuma un citām vietām. Galvenā spēlē�ana notiek Termiņcietumā. Kā jau jūs to dro�i vien zināt, tas ir sievie�u cietums. Un tāpēc, varbūt lai pirms no�au�anas vēl vairāk emocionāli sāpinātu nāvei nolemtās sievietes pirms iedzī�anas automa��īnās, mūziķiem liek spēlēt da�ādas bērnu �ūpuļdziesmas� Visas nāvei nolemtās sievietes raud, daudzas ģībst, bet da�as turpat uz vietas sajūk prātā�

-�� Kā jūs to visu zināt? Oskars nopietni prasīja.

-�� Man to izstāstīja tas pats Staņislavs Gabrāns, Kogans paskaidroja. Viņ� mani zināja, jo tāpat kā savā laikā jūs Ozolus es ārstēju arī Gabrānu ģimeni. Jums vajadzētu zināt Gabrāniem pirms padomēm piederēja linu pārstrā�des fabrika un Rīgas centrā vairāki audumu veikali. Un, kad pagāju�o mēnesi Staņislavs smagi sasirga, viņ� saviem palī�giem lika uzmeklēt mani, un es vairākas reizes no �ejienes tiku vests uz viņa dzīvokli Miera ielā.

Oskars vairākas reizes apmierināts pakratīja galvu, tad tikko manāmi pasmaidīja.

-�� Labi, dakter! Neģērbieties! Varat palikt arī jūs!

Pēc tam strauji pagriezās un devās uz izeju.

-�� Zēni, ejam! Iesim modināt citus!

Pēc nepilnas stundas pirmā no�au�anai paredzētā ebreju kolonna, apkrāvusies ar �emodāniem, da�ādiem saiņiem un skaļi raudo�iem bērniem, lēni un negribīgi atstāja geto teri�toriju un, nonākdama uz Maskavas ielas, sāka savas dzīves pēdējo ceļojumu uz balti apsnigu�o Rumbulas me�u�

Harald Hanson Ozol, es, kā parasti pēdējā laikā, būdams sliktā garastāvoklī un nedaudz paģirains, skumji nodomā�ju. Rakstot par citiem, neaizmirsti arī sevi! Tu ta�u esi no tās pa�as nelaimīgās Ozolu dzimtas, kurā kā duļķainā ūdens lāsē atspoguļojas daudzu tā laika latvie�u ģimeņu liktenis.

Tāpēc tikai mieru! Pats sev teicu. Man �is gabals kaut kā tomēr jāpabeidz. Daudz jau nav vairs atlicis. Redzu beigas. Dro�i vien kā vienmēr, tās būs diezgan bēdīgas. Bet vai tad kādas beigas vispār var būt labas?!

Dzīve kā ātrvilciens ir aizdrāzusies kaut kur tālu prom, uz īsu brīdi pieturot tikai da�ās nelielās stacijās. Tagad skumj� un vientulīgs stāvu uz rezerves sliedēm un meklēju pārmij�nieka būdu. Bet tas ir velti. Nekādu pārmijnieku vairs nav. Tie ir likvidēti. Tagad viss notiek automātiski. Kāds vīrs kaut kur nospie� zilu pogu, un maģistrālei tiek pievienots blakus ceļ�. Tad cits norauj sarkanu kloķi, un ātrvilciens apstājas. Un tu kopā ar pārējiem kā pēdējais muļķis gaidi, kad beidzot atbrīvosies tālākais ceļ�. Pats tu neko nevari! Vienmēr visu iz�ķir kāds cits. Tevi neviens nelai� pat tuvumā! Tev vienīgi atliek gaidīt, ko darīs citi.

Protams, es mazliet pārspīlēju. Īstenībā tik traki nav. Kāpēc man jāstāv, ja varu iet? Ceļ� ta�u redzams, un kāda man daļa par pārmijniekiem un dispe�eriem? Un kāpēc man tik ļoti vajadzētu ievērot luksoforu zaļo vai sarkano gaismu? Kas man vispār var ko aizliegt vai atļaut, ja es viens brienu pa tuksne�a karstajām smiltīm, kāpju kalnā vai vientuļ� eju pa sarūsēju�ām dzelzceļa sliedēm, pa kurām jau sen neviens vilciens vairs nebrauc?

Kad mani, roku dzel�os saslēgtu, no Annas agrākā Ozo�lu dzīvokļa aizveda uz veco Rīgas prefektūras namu un ie�grūda vienā no izolatora kamerām, man uzreiz ienāca prātā, ka varbūt tie�i �ajā kamerā kādreiz sasista un pazemota ir atradusies arī Judīte Jofe� Tas bija ļoti iespējams.

Un tad vēl atcerējos vairāku cilvēku �ausmu stāstus, ko viņi te bija piedzīvoju�i un kas ar viņiem ir ticis darīts 1941. gada jūlija pirmajās nedēļās. Tāpēc, lai man neviens �odien nemēģina iestāstīt, it sevi�ķi tie, kuri tik dedzīgi publiski ai�cina neaizmirst mūsu tautas pagātni, ka �eit un citur tolaik visu noteica un komandēja vienīgi vācie�i�

Kad apsēdos uz nāras, sev iepretim ieraudzīju sē�am kādu labi apģērbtu pusmū�a vīrieti. Ta�u viņa skarbie sejas vaib�sti, ap kaklu biezā zelta ķēdē iekārtais zelta krusts un vairā�ki tetovējumi uz rokām lika saprast, ka kungs �ādās vietās uzturas ne pirmo reizi.

-�� Sveiks! es viņam pamāju ar galvu. Mani sauc Ha�ralds.

-� Nav slikti, vīrietis sacīja. īsti neatceros Zviedrijā vai Norvēģijā esot karalis vārdā Haralds.

-� Tas ir Norvēģijā, es teicu. Runā lāga vecis.

-�� Bet kāds tu? vīrietis prasīja. Par kādiem grēkiem atrodies �eit?

-� Aizdedzināju Rīgu, es atbildēju.

-� Un kā? vīrietis prasīja. Vēl deg?

-�� Nu jau būs nodzēsu�i.

-� Tad jau labi, vīrietis teica. Citādi mēs te izceptos.

-�� Diez vai, es �aubījos. Varbūt tie�i tad mūs izlaistu brīvībā.

-� Vai pirmo reizi esi krātiņā?

-Jā.

-�� Bet tagad nopietni! Ko esi pastrādājis?

-�� Mani tur aizdomās par slepkavību.

-�� Tas ir nopietni, vīrietis nopietni sacīja. Ko no�miedzi? Sievu, mīļāko, bērnu, meiteni pēc izvaro�anas vai kādu biezo pēc aplaupī�anas?

-�� Liecies mierā! mazliet nikni pateicu. Neno�miedzu nevienu. Es jau teicu mani tur tikai aizdomās.

-� Visi, kurus poli�i �eit atved, parasti par kaut ko tiek tu�rēti aizdomās. Apsūdzības nāk vēlāk.

-�� Esi baigi skolots?

-�� Tā iznāk, vīrietis apstiprināja. Mani sauc Sergejs Serovs. Iesauka "Serijs". Zonā esmu pavadījis gandrīz vai pusi sava mū�a se�padsmit gadus.

-�� Daudz.

-�� Man vienkār�i neveicas. Vienmēr kāds nodod.

Nakti pavadīju slikti. Tikpat kā negulēju, un vaina bija ne tikai neparastajos apstākļos, kādos tik negaidīti nokļu�vu pirmo reizi, bet galvenokārt tāpēc, ka galvā nepārtraukti trakoja domas par notiku�o Annas dzīvoklī. Protams, tā va�rēja būt tikai sagadī�anās, ta�u tikpat labi arī smalki izplā�nota provokācija. Ne mirkli ne�aubījos, ka slepkava ir Annas draugs Vilis Ūdris, un ka viss, iespējams, noticis pat ar ma�nas mīļotās sievietes ziņu, atbalstu un vistie�āko līdzdalību. Motivācija bailes no pavisam reālas iespējas, ka drīz sāk�u kārtot dokumentus, lai kā vienīgais Ozolu dzimtas radinieks un mantinieks savā īpa�umā iegūtu dzīvokli pa�ā Rīgas cen�trā. Tas bija vairāk nekā vērā ņemams stimuls izrēķināties ar mani.

Nākamajā dienā uz pratinā�anu nez kāpēc vēl neizsauca. Kameras biedru Sergeju gan izsauca, bet viņ� vairs neatgrie�zās. Līdz nākamās dienas pusdienlaikam būrī atrados viens. Beidzot ap pulksten diviem atslēgtajās kameras durvīs parā�dījās sīka auguma policists un atskanēja ilgi gaidītā pavēle:

-�� Harald Ozol! Laukā! Rokas aiz muguras un, kamēr slē�dzu durvis, ar skatu pret sienu un nekusties!

Pēc tam mani pa platām kāpnēm vispirms uzveda uz otro stāvu, tad pa daudz �aurākām atkal noveda stāvu zemāk, kur atradās slepkavību izmeklē�anas nodaļa.

Ejot pa platajām un �aurajām kāpnēm, �ķērsojot vairākus gaiteņus un beidzot atrodoties spēcīgu satraukumu izraiso��ajā slepkavību izmeklē�anas nodaļā, manā atmiņā uzreiz spēji izgaismojās viss, kas �īs drūmās mājas telpās bija noti�cis turpat vai gadsimta garumā.

Diem�ēl nekas labs tas nebija. Tie�i otrādi viss bija ār�kārtīgi slikti un liecināja tikai par to, ka visas varas, kādas vien Latvijā pastāvēju�as, tā vai citādi pret �eit ieslodzītajiem ļaudīm nekādu kristīgo cilvēkmīlestību nav izrādīju�as.

Bet visme�onīgākā attieksme pret cilvēkiem kā pret kau��anai nolemtiem lopiņiem �eit izpaudās pirmajos vācu oku�pācijas mēne�os. Tie bija diezgan baismīgi vēstures laikbrī�i, kad nekādi likumi nepastāvēja visu noteica tie ārkārtīgi ne�ēlīgie un ar īslaicīgu varu apveltītie cilvēki, kas �ai iestā�dē tobrīd ieņēma kādu amatu vai kā, piemēram, 1941. gada jūlijā, acīmredzot iedomātu "patriotisku" jūtu vadīti, tāpat vien bija �eit atnāku�i, lai fiziski izrēķinātos vai vismaz pa�ņirgātos par arestētajiem cilvēkiem, tādējādi uz viņiem izlādējot visu savu svelo�o naidu pret padomju varu.

�odien, salīdzinot ar to laiku, es vismaz teorētiski par savu veselību un dzīvību varēju justies samērā dro�s. Latvijā beidzot atkal pastāvēja demokrātiska valsts iekārta, un kā viens no mūsu sabiedrības galvenajiem morāli juridiskiem postulātiem bija kļuvu�as gandrīz vai par svētām pasludinā�tās cilvēktiesības�

Tas mazliet nomierināja.

Izmeklētājs bija jauns, patīkama izskata vīrietis, kas, no�vilcis �aketi, aiz galda sēdēja spilgti baltā kreklā ar ko�i zilu kaklasaiti.

-�� Lūdzu, sēdieties! viņ� pamāja ar galvu uz parastu ista�bas krēslu, kas atradās otrpus galdam. Mani sauc Zigurds Zīvers. Esmu sevi�ķi smagu noziegumu izmeklētājs un tagad izmeklē�u jūsu lietu. Ļoti gribētu, lai jūs būtu pēc iespējas atklātāks. Galu galā mēs jau pa�i visu uzzinām, ta�u lai lieta ātrāk virzītos uz priek�u�

-���� Neuztraucieties, izmeklētāji es viņu iedro�ināju. Bū�u maksimāli atklāts.

-�� Jūs esat ar mieru sniegt liecības bez advokāta klātbūt�nes? izmeklētājs painteresējās.

Lūdzu, sēdieties! viņ� pamāja ar galvu uz parastu istabas krēslu. Mani sauc Zigurds Zivers.

-������ Jā. Esmu pieradis pats sevi aizstāvēt, bet, iespējams, nā�kamās pratinā�anas laikā�

-������� Labi! Likums uz to strikti nepastāv, ta�u jūsu pa�a in�teresēs�

-������ Advokāts labi noder tiesā, bet ko viņ� darīs �eit? Ieteiks klusēt? Bet es negribu klusēt! Esmu nevainīgs un tāpēc�

-������ �eit gandrīz neviens uzreiz neatzīst savu vainu, izmek�lētājs teica. Visi ir nevainīgi kā dieva jēriņi.

-������� Kas tālāk? es prasīju. Jūs kaut kā viņus tomēr pie�spie�at atzīties? Sitat, dedzināt ar karstu dzelzi vai pielieto�jat veco labo "spāņu zābaku"?

-������ Ko jūs! izmeklētājs iesmējās. Tagad ir daudz smalkā�kas metodes.

-������� �ekisti da�reiz arī strādāja smalki. Un gestapo vīri tā�pat! Un tie, kas �eit valdīja vācu laika pirmajos mēne�os. Kāds cilvēks man reiz stāstīja, ka redzējis, kā toreiz acīm�redzot virtuvē vienu vīrieti izģērbu�i kailu un uzsēdināju��i uz kvēlojo�i karstas plīts� Bet daudzas jaunas ebrejietes pagrabā izvarotas. Nav izslēgts, ka tas noticis arī �ajā telpā.

Izmeklētājs pārsteigts uzmanīgi paskatījās apkārt, tad no�pietns pieskārās datora tastatūrai.

-������ Velns ar visu pagātni! viņ� mazliet ērcīgi teica. Mani interesē �odiena! Tātad sāksim jūsu vārds, uzvārds�

-� Haralds Ozols. Parakstos ar pseidonīmu Hansons.

-�� Kur parakstāties? izmeklētājs izskatījās pārsteigts.

-� Parakstos kā autors saviem sacerējumiem.

-� Kas tie par sacerējumiem?

-�� Literāri. Da�i tos sauc par romāniem.

-� Jūs rakstāt romānus?

-Jā.

-�� Tātad esat rakstnieks?

-� Varētu tā teikt.

-�� Pirmo reizi dzirdu. Un daudz esat sarakstījis?

-������ Pietiekami. Jums neskādētu �ad tad aiziet uz kādu bib�liotēku.

-�� Kā jūs pazīstat Annu Aknīti?

-������ Mēs esam tikpat kā kolēģi. Viņa arī raksta. Tikai kā �ur�nāliste.

-������ Kādas jums ar viņu ir attiecības? 174

-� Labas.

-�� Ko tas nozīmē?

-� To arī nozīmē. Mūsu attiecības bija labas.

-� Vai ari intīmas?

-�� Tas neattiecas uz lietu!

-������ Tā vis nesakiet! Varbūt vistie�āk! Vai viņai bez jums bija vēl kāds vīrietis?

-�� Dro�i vien. Jauna, smuka sieviete�

-�� Bet konkrētāk?

-������� Vēl pirms manis valsts dro�ības dienesta darbinieks Vilis Ūdris.

-� Anna turpināja ar viņu satikties?

-� Diem�ēl.

-������ Kāds bija jūsu attiecību nolūks? Tikai sekss vai kas no�pietnāks?

-������ Nekas nopietnāks par seksu vispār nav! Ta�u tas tomēr nebija galvenais. Mums vienkār�i bija labi būt kopā. Par pre�cē�anos vēl nerunājām. Nu, varbūt da�reiz tā aptuveni.

-������� Kādas jums bija attiecības ar Annas māti Skaidrīti Ak�nīti?

-������ Normālas. Katrā ziņā viņa savai meitai kā tuvāko drau�gu labprātāk vēlējās redzēt mani, nevis lecīgo Vili Ūdri.

-� Kāpēc?

-������ Nezinu. Visticamāk viņa mani vienkār�i uzskatīja par labāku. Un, atklāti sakot, es arī esmu labāks.

-� Kā tas izpaudās?

-� Visādi.

-������� Un jums ar Skaidrīti Aknīti notika strīds dzīvokļa jau�tājumā?

-� Nē, nekad.

-� Arī aizvakar ne?

-������ Kad iegāju dzīvoklī, kāds jau viņu bija nogalinājis. Skats bija diezgan riebīgs.

-� Ko jūs tad darījāt?

-� Stāvēju un jutos �okēts.

-� Kas notika tālāk?

-������ Man pēk�ņi kāds uzbruka. Viņ� bija maskā un man sejā iepūta gāzi vai citu ķīmisku vielu. Tāpēc kategoriski piepra�su nekavējoties man izdarīt asins un citas analīzes. Tāds

apbruņojums vai gāzes ierocis, kas acumirklī var līdz nema�ņai paralizēt cilvēku, nevienam legāli nav pieejams! Tāds var atrasties vienīgi un tikai speciālo dienestu darbinieku apbru�ņojumā! Lūdzu, noskaidrojiet! Esmu simtprocentīgi pārlie�cināts, ka Skaidrītes Aknītes slepkava un cilvēks, kas man uzbruka, ir viena un tā pati persona Vilis Ūdris. Pirms tam viņ� man draudēja.

-� Jums tam ir pierādījumi?

-�� Diem�ēl nē. Bet viņ� man patie�ām draudēja! Turklāt viņam izdarīt tik smagu noziegumu ir vērā ņemama motivā�cija Anna Aknīte, ko viņ� teicās mīlam, un biju�ais Ozolu dzīvoklis, par kuru reiz neuzmanīgi izteicos, ka, labi pacen�oties, es to varētu iegūt savā īpa�umā. Vismaz pagaidām esmu vienīgais Ozolu dzimtas likumīgais mantinieks.

-�� Kas noticis ar pārējiem Ozolu dzimtas locekļiem? Visi jau miru�i?

-� Tā izskatās. Reinis Ozols, �ekas arestēts, no�auts Astrahaņas cietumā 1942. gada ziemā. Viņa sieva Rasma mirusi izsūtījumā Sibīrijā. Viņu dēls Oskars drīz pēc kara aizgāja bojā Vācijā, bet Oskara brālēns Roberts 1943. gadā tika mo�bilizēts leģionā� un par viņu vairs nekādu ziņu nav.

-�� Kas ir jūsu tēvs?

-�� Māte kādreiz stāstīja, ka tas esot bijis bagātā baņķiera Reiņa Ozola brāļa Osvalda dēls Roberts.

-�� Kas notika ar Osvaldu? Kur viņ� palika?

-�� Bija atraitnis un nomira 1939. gada Ziemassvētkos.

-� Vai jūs nopietni esat nodomājis savā īpa�umā iegūt Rei�ņa un pēc tam Oskara Ozola biju�o dzīvokli?

-�� Nē, izmeklētāja kungs, ne nopietni. Ja tur tagad nedzī�votu Anna, tad varbūt.

-�� Kāpēc jūs tomēr nogalinājāt viņas māti Skaidrīti Ak�nīti?

-�� Vai jūs to palaidāt gar ausīm? Nepierakstījāt? Es viņu neesmu nogalinājis! Kāpēc? Kāda man būtu bijusi vajadzī�ba?! Ja vēl mūsu starpā būtu noticis ass strīds! Vienīgais, kam es Annas dēļ nopietni traucēju un zināmā mērā traucēja arī Annas māte, bija Vilis IJdris! Vai jūs to neapjēdzat? Viņ� ir īstais slepkava! Viņam bija ne tikai pamatīga motivācija gan sieviete, gan dzīvoklis, gan es, kas to visu viņam varēja atņemt bet vēl viņ� ta�u ir speciāli apmācīts!

-�� Kam� apmācīts?

-� Visam! Aizturēt, neitralizēt, paralizēt un nepiecie�amī�bas gadījumā arī nogalināt jebkuru cilvēku, kas apdraudētu kaut kāda tur deputāta dzīvību! Bet kāds esmu es? Jā, ne�kāds vārgulis neesmu un daudziem varu sadot pa purnu, bet noslepkavot cilvēku� Turklāt bez jebkādas vajadzības! Jūs pats tam ticat?

-�� Uz slepkavības iero�a ir jūsu pirkstu nospiedumi. Citu tur nav.

-�� Nu un tad? Vai jūs, izmeklētāj, strādājat pirmo dienu? Nezināt, kā tas notiek, kad kādam gribas savu vainu uzvelt citam?

-�� Zinu gan, bet�

-�� Ceru, jūs nopratināsiet arī Vili Ūdri?

-�� Pagaidām tam neredzu pamatu. Viņ� ir jūsu konku�rents. Abiem viena sieviete. Varbūt vienkār�i cen�aties Vili Ūdri apmelot un, kā pats pirmīt izteicāties, savu vainu no�velt uz viņu.

-�� Paklausieties, izmeklētāj! Ja jūs turpmāk neveiksiet ne�kādas izmeklē�anas darbības arī attiecībā pret Vili Ūdri un, nemaz nebūtu slikti, arī pret Annu Aknīti, jūs izdarīsiet lie�lu kļūdu un slepkavībā apsūdzēsiet nevainīgu cilvēku! Es ļoti negribētu, lai mūsu tiesībsargājo�ās iestādes strādātu līdzīgi tiem izmeklē�anas kantoriem, kas darbojās Staļina un Hitlera laikā. Lielāku netaisnību un negodu būtu grūti iedomāties.

-� Liksim nu mierā tik tālu pagātni! �odienas Latvijā�

-�� Bet cilvēki tādi pa�i! Gan likuma vienā, gan otrā pusē. Mainās valsts iekārtas un ideoloģija, bet kā bija, tā arī paliek kā labie, tā ļaunie.

Izmeklē�ana Skaidrītes Aknītes slepkavības lietā vilkās nesamērīgi ilgi. Visu to laiku atrados cietumā. Apsūdzība pret mani netika atcelta. Tad vairāk nekā gadu nācās gaidīt tiesu. Tas bija nogurdino�i un smagi.

Ta�u tiesā negaidīti atklājās patiesība. Jā, ne glu�i visa, bet tas tomēr bija sākums jaunai izmeklē�anai, pēc kuras Skaidrītes Aknītes slepkavībā tika apsūdzēts Vilis Ūdris un vēlāk arī notiesāts.

Izrādījās, Vilis precīzi zinājis laiku, kad kārtējo reizi iera�dī�os pie Annas. Ar viltus zvanu izvilinājis Annu no mājas, ar jau agrāk viņas iedoto dzīvokļa atslēgu atslēdzis durvis, nositis veco sievieti un pēc tam izdarīja visu, lai aizdomas kristu uz mani. Līdz tiesai Vilim bija dzel�ains alibi divi dienesta biedri apgalvoja, ka nozieguma izdarī�anas laikā viņ� atradies kopā ar viņiem. Manās asinīs gan tika atrastas vielas no speciālo vienību apbruņojuma, ta�u tas tie�i Viļa Ūdra vainu nekādi nepierādīja. Pierādījumu sākums noti�ka tiesā, kad abi iepriek�ējie liecinieki Viļa draugi nez kāda iemesla dēļ tagad bija kļuvu�i ienaidnieki un tiesā ne tikai atsauca savas iepriek�ējās liecības, bet tiesas un vēlāk izmeklē�anas rīcībā nodeva kaseti, kur kādas iedzer�anas laikā Vilis viņiem izstāsta, kā izdomājis un realizējis savu nozieguma ieceri.

Mani atbrīvoja ne tikai no cietuma, bet arī no jebkādām aizdomām, pieklājīgi atvainojās un vēl samaksāja da�us tūk�sto�us latu par "morālajām cie�anām". Ta�u dzīve jau bija pamatīgi iedragāta, godīga cilvēka reputācija samaitāta, veselība sabojāta, arvien bie�āk pārņēma depresija, kad tās likvidē�anai kā vienīgo līdzekli par vispiemērotāko es atradu alkoholu.

Tā es pamazām ripoju lejā.

Ārkārtīgi sāpēja Annas izturē�anās nemaz negaidot ne izmeklē�anas beigas, ne tiesu, viņa no manis uzreiz atsa�cījās.

"Tu nogalināji manu māti!"

Dzirdēt �ādu apvainojumu ir diezgan �ausmīgi. It sevi��ķi, ja tā nav patiesība. Cilvēciski es, protams, viņu sapratu. Ta�u toreiz tik ļoti gandrīz vai līdz fiziskām sāpēm gribē�jās, lai viņa man notic!

Vēl vairāk satrieca tas, ka, līdzko nokļuvu cietumā, Anna apprecējās ar Vili Ūdri. Tas bija apmēram tas pats, it kā ta�gad arī viņa man ar dzelzs stieni iesistu pa galvu.

Bet iesita pa sirdi.

Kad notiesāja Vili, vairākas reizes mēģināju Annu satikt, ta�u vai nu savas neticības un maldu, vai patie�ām mīlestī�bas dēļ, ko izjuta pret Vili Ūdri, viņa no satik�anās izvairījās. Varbūt pareizi darīja. Jo es viņai noteikti būtu uzprasījis: "Vai pēc tiesas tu arī Vilim tikpat nikni kliedzi sejā tu, nolādētais, manas mātes slepkava!"

Es jau saprotu viņai nebija viegli. Viņai bija pat ļoti sma�gi abi mīļotie vīrie�i te es, te Vilis tiek apsūdzēti viņas mātes nogalinā�anā. Ne katrs to spētu izturēt. Piemēram, es neizturēju. Salūzu. Ta�u tu, Anna, tomēr esot izķepuro�jusies. Nesāki ne dzert, ne nokļuvi psihiatriskajā slimnīcā. Dzirdēju, tu esot laimīgi apprecējusies ar diezgan turīgu uz�ņēmēju, �urnālistiku pametusi un acīmredzot kā daudzas citas dzīvo laisku bagātnieces dzīvi.

Bet es �ad tad tomēr pieeju pie grāmatplaukta, satraukts paņemu tavu sudraba rāmītī ielikto fotogrāfiju, ar maz�liet sāpīgu smeldzi atceros mūsu karstās naktis un domā�ju varbūt tā arī vajag dzīvot tikai vienai dienai, vienam mirklim�? Jo patiesi nekas nav mū�īgs un mūsu mū�a vieglumu vai smagumu pārāk bie�i nosaka muļķīgas nejau��ības un liktenīgas sakritības� Un lēmumi, kurus labprātīgi vai piespiedu kārtā pieņemam.

Nav būtiskas at�ķirības kādā laikā vai sabiedriski politis�kā sistēmā dzīvojam. Visu iz�ķir, kādi esam pa�i labie vai sliktie zēni un meitenes�

Rīgā, Valdemāra ielas 19. nama otrajā stāvā kādreizējā padomju varas represētā baņķiera �muljana privātmājas, vē�lāk pērkoņkrustie�u �tāba mītnes kamīna zālē pēc kārtē�jās ebreju likvidē�anas akcijas bija sapulcējusies daļa Viktora Arāja zonderkomandas vīru un, uz galda saliku�i ēdamo un vairākas degvīna pudeles, arvien skaļāk pārrunāja pagāju�ās dienas notikumus.

Oskars Ozols, galēji sadrūmis, sēdēja netālu no milzīga, skaista, zaļganbrūna kamīna, kas nenoliedzami bija izcils mākslas darbs, raudzījās svelo�ajās uguns liesmās, kuras ātri aprija vairākas lielas malkas �ķilas, un jutās pavisam nelāgi.

Atklāti sakot, nelāgi, lai neteiktu vairāk, viņ� jutās jau sen. Vēl precīzāk no 1940. gada 17. jūnija dienas, kad ar Kārļa Ulmaņa laipnu "valdības piekri�anu un atbalstu" Latvijā iebruka pirmās sarkanarmijas daļas. Tad beidzās ne tikai viņa, bet tūksto�iem citu latvie�u ierastā dzīve un tas, kas, bet galvenais, kā tas bija noticis, viņam �ķita pretīgi un nepiedodami.

Vai tagad es tā dzīvotu? viņ� pats sev jautāja. Vai es mākslinieks, normāls cilvēks būtu spiests iesaistīties �ai drausmīgajā erzackomandā, kuras ikdienas darbs, jā, glu�i "normāls" darbs, bija cilvēku ap�au�ana visā Latvijas teri�torijā? Tas vispār cilvēka prātam bija grūti aptverams. Un kas savādi ar katru dienu un mēnesi, ko Oskars pavadīja �ai "darbā", viņā arvien vairāk samazinājās, līdz drīz izzuda pavisam sākumā eso�ais naids pret �īdiem un padomju varas piekritējiem.

Desmitām rei�u redzot bedres malā stāvam izģērbtus kailus cilvēkus, arī vecas un jaunas sievietes un mazus bēr�nus un skali kliedzot, raudot, sūtot lāstus vai mierīgi klu�sējot gaidām savu nāvi, Oskaram jau bija vienalga, kādas tautības ļaudis viņi ir un kādus politiskos uzskatus pau�. Viņ� tagad redzēja un saprata, ka tie ir tikai cilvēki, parasti, vienkār�i ļaudis, kuri kaut kādu citu cilvēku iegribas dēļ ta�gad pakļauti iznīcinā�anai.

Oskars joprojām ar zināmām �ausmām gaidīja, kad pie�nāks tā diena, kad pie bedres pievesto cilvēku barā viņ� ieraudzīs Judīti Jofi�

To būtu grūti izturēt. Tāpat kā ļoti smagi un nepatīka�mi �ķēdes akcijas laikā bija sastapt savu kādreizējo Mākslas akadēmijas kursa biedreni Sāru Volfsteinu.

Galvenās iznīcinā�anas vietas Liepājā bija Raiņa parks pilsētas centrā, jūrmalas bākas dienvidpusē, zvejas osta, "Olimpijas" stadiona tuvākā apkārtne un "�āvētava". Da��as iznīcinā�anas akcijas notika uz ziemeļiem no Karostas, netālu no ūdenstorņa. Tomēr lielākā slaktiņa vieta bija �ķē�de biju�ais Latvijas armijas poligons kāpās pie jūras. Kopā ar ebrejiem �eit tika iznīcināti arī ķīlnieki, komunisti un �i�gāni.

15. decembra rītā bija uzsalis, bet ap dienas vidu tempe�ratūra pacēlās līdz +5 grādiem pēc Celsija. Nākamās divās dienās temperatūra turējās ap nulli. Bet zeme vēl joprojām bija sasalusi, Liepājas ielas bija slidenas. Ieslodzīto kolonnu, tāpat kā Rīgā Rumbulas akcijas laikā, dzina latvie�u policisti vācu SD uzraudzībā.

Kad latvie�u vienība nonāca �ķēdē, komandieris pateica, ka jā�auj būs arī viņiem. Vieta atradās apmēram kilometru no ceļa. Netālu �alca jūra. Paralēli krastam bija izrakts ap�mēram trīs metrus plats un 100 metrus gar�, dziļ� grāvis. Fri�i jau bija atbrauku�i. �au�anu pārmaiņus izpildīja kāda vācu vienība, latvie�u SD vads un vietējā pa�aizsardzības ko�manda. Iznīcinā�ana sākās ap pulksten astoņiem no rīta līdz ar gaismu.

Ebrejus sadalīja nelielās aptuveni divdesmit cilvēku gru�pās. Vispirms viņus aizveda uz vietu, kas atradās piecdesmit metrus attālu no bedres, un lika nogulties zemē ar seju uz leju. Pēc tam desmit cilvēkiem pavēlēja piecelties un, izņe�mot bērnus, lika izģērbties vispirms līdz apak�veļai, bet, kad nonāca tuvāk pie bedres, lika izģērbties pilnīgi. Tos, kas lab�prātīgi negāja pie bedres, vācie�i sita ar pletnēm. Gandrīz visi upuri kliedza, vaimanāja, raudāja un ben�u priek�ā krita ce�ļos, lūdzot saudzēt. Ta�u nekādu �ēlastību formās tērptie vīri neizrādīja, un to visu redzēt bija vairāk nekā nepatīkami.

Upurus nostādīja gar grāvja malu, ar skatu pret jūru. �āvēju komanda nostājās otrā pusē grāvim, un uz katru upuri mērķēja divi. Ik pa brīdim slepkavu drēbes ap�ļāca asinis. Pret bērniem, kas varēja paiet pa�i, izturējās tāpat kā pret pieaugu�ajiem, bet zīdaiņus mātes turēja uz rokām, un viņus no�āva kopā. Mātēm lika turēt bērnus paceltus uz pleciem, tādējādi viens no �āvējiem varēja mērķēt uz māti, bet otrs uz bērnu. Līķus, kas neiekrita grāvī, īpa�s spērējs ieripināja iek�ā. Pēc katras �au�anas kārtas vācu esesietis iekāpa grā�vī, lai pārbaudītu no�autos un piebeigtu tos, kas vēl izrādīja dzīvības pazīmes. Visu laiku tuvākajā apkārtnē valdīja ap�dullino�s troksnis, un visur bija redzamas iz�ķaidītas sma�dzenes un asinis.

Vairāki vācu virsnieki ar slaveno VEF fotoaparātu "Minox" fotografēja tagad �ie �ķēdē uzņemtie fotoattēli ir pa�zīstami visā pasaulē -, bet ap pusdienas laiku no SD saim�niecības daļas atveda pilnu piena kannu ar degvīnu. Sargi un �āvēji nāca klāt un dzēra, alkoholu pasmeļot ar krūzīti.

No�auto drēbes diezgan rūpīgi sakrāva kaudzēs, un vēlāk vācie�i tās aizveda ar ma�īnām. Trakā elle turpinājās, līdz visu apkārtni pārņēma tumsa.

Pievakarē Oskaram Ozolam no visa redzētā un darītā jau kļuva fiziski nelabi. Glābiņ�, acīmredzot tāpat kā citiem, bija lielajā piena kannā atvestais degvīns. Ta�u beigu beigās arī tas maz ko līdzēja. Visapkārt notieko�ais Oskaram arvien jūtamāk sāka atgādināt kāda vājprātīga cilvēka murgus vai baismīgu sapni tik neticama �ķita apkārt notieko�ā reali�tāte.

Kad netālu no bedres kārtējai atvestajai sievie�u grupai lika izdarīt pirmo izģērb�anās kārtu, tas ir, izģērbties līdz apak�veļai, Oskars pēk�ņi izdzirda kādas sievietes izmisīgi satraukto balsi: Oskar!!!

Viņ� spēji nodrebēja un gandrīz vai ar �ausmām nodomā�ja tā laikam arī ir. �is brīdis beidzot ir pienācis tūlīt pie bedres tiks piedzīta Judīte�

Viņ� lēnām pagriezās un uzmanīgi paskatījās apkārt. Nē, Judīte nekur nebija redzama. Toties netālu no viņa īsā apak�kreklā no sala un bailēm drebo�a stāvēja bāla, ļoti kal�sna jauna sieviete. Tikai pēc brī�a viņ� pazina savu kādreizē�jo Mākslas akadēmijas draudzeni Sāru Volfsteinu.

-�� Oskar! viņa izmisusi kliedza. Kas te notiek?

Oskars paraustīja plecus, skumji pasmaidīja un klusēja.

-�� Vai mūs tūlīt no�aus? Sāra drebo�ā balsī jautāja.

Oskars piekrīto�i pamāja.

-�� Vai tad tu pati neredzi?

-�� Redzu, Sāra teica. Kāpēc tas tā notiek?

-�� Nezinu, Oskars atbildēja.

-�� Tu arī �ausi? Sāra prasīja.

-�� Tevi es ne�au�u, Oskars pateica.

-������� Paldies! Sāra pat nedaudz palocīja galvu. Bet kāpēc tu vispār esi �eit?

-������ Tā ir sanācis, Oskars negribīgi atbildēja. Tāpat kā ir sanācis �eit būt tev.

-�� Vai man �eit vajadzēja būt obligāti?

-�� Dro�i vien, ka ne.

-�� Bet kāpēc esmu?

-� Acīmredzot kāds tā ir gribējis.

Oskar! Sāra izmisusi kliedza. Kas te notiek '<

-�� Bet tev?

-�� Man vēl mazāk. Ta�u tā diem�ēl ir gadījies� arī kāda gribas dēļ.

-�� Man nebija nekādas izvēles, Sāra skumjā balsī sacīja. Atnāca, paņēma un atveda �eit. Bet tev, Oskar? Atceries, par ko mēs sapņojām, kad beidzām akadēmiju?

-�� Nu jau vairs neatceros, Oskars atbildēja.

-� �ēl. Mēs sapņojām par skaistu dzīvi un mīlestību, Sāra atgādināja. Tu par mākslu, es par ģimeni un bērniem.

-�� Tas bija cits laiks, Oskars atbildēja. �ķiet, vismaz pirms tūksto� gadiem.

-�� Domāju, ka tev, at�ķirībā no manis, tomēr pastāvēja cita izvēle. Ja kāds man tur debesīs jautās� Es nespē�u atbil�dēt, kāpēc esi paņēmis rokā ieroci, kāpēc esi kopā ar �iem necilvēkiem un kāpēc dari to, par ko jūs nākamās paaudzes nolādēs!

-�� Piedod, Sāra, Oskars sacīja. Es pats saprotu, ka �ī nav tā vieta, kur man vajadzētu atrasties. Mēs jau tagad tie�kam nolādēti. Un kad tev tūlīt liks izģērbties pilnīgi kailai� un dzīs uz bedres malu� Arī tu mani nolādēsi. Un pareizi darīsi! Tev ir taisnība. Man bija izvēle. Ta�u �ī izvēle savā ziņā bija drausmīga vai nu pa�am atrasties bedres apak�ā, vai arī stāvēt aug�ā un skatīties, kā bedrē krīt citi. Protams, tas ne Dieva, ne cilvēku priek�ā nav nekāds attaisnojums, ta�u labi noder manai sirdsapziņai.

-� Un nekas nesāp? Sāra pārsteigta vaicāja.

-�� Sāp, Oskars atbildēja. Bet ko lai dara?

-�� Nāc kopā ar mani! Sāra negaidot aicināja. Līdz ar citiem nostāsimies bedres malā un pēc tam � es uz paradīzi, tu uz elli�

-�� Es vēl pagaidī�u, Oskars teica. Vienreiz jau �ādas izvēles priek�ā atrados. Es, protams, nemaz tik ļoti neprie�cājos, ka joprojām esmu dzīvs, ta�u� Man vismaz �ādā salā nav jāizģērbjas un bailēs jātrīc. Es vēl dzīvoju.

-�� Bet kāpēc jūs mums�? Kāpēc jūs liedzat dzīvot man? Sāra spējās dusmās iekliedzās.

-�� Tas neesmu es, kas tev to liedz, Oskars sacīja. Es tikai izpildu pavēles. Ja pa�laik kaut kas būtu atkarīgs no manis, es tev tūlīt pasniegtu ūdeļādas ka�oku, maigi apmīlotu, tev pārstātu salt, un es tevi aizvestu uz jauko Liepājas krodziņu "Bāka". Mēs tur kā agrāk dzertu kādu no labajiem fran�u vīniem, atkal sapņotu par nākotni un mums dzīve �ķistu kā �īs pasaules lielākais brīnums� Ta�u �odien noti�kumus regulē citi.

Tu, Oskar, esi nelietis, Sāra dusmīgi teica. Tu esi kopā ar viņiem. Un tas ir drausmīgi. Tad jau tomēr labāk bedre�

Pēc īsa brī�a atskanēja pavēle, visām sievietēm vajadzēja izģērbties pilnībā, kāds tūlīt drēbes savāca un arī �ī ļau�u grupiņa tika aizdzīta līdz lielajam grāvim, īsu brīdi viņas tur stāvēja, da�as bija apkampu�ās, citas māja ar rokām un kaut ko kliedza, līdz atskanēja vairākas �āvienu kārtas. Upuri, kā nu kur�, nokrita lejā, un kādu laiciņu visapkārt valdīja nā�vīgs klusums�

Jau kuro reizi, ar rokām saķēris galvu, paskatījos apkārt un mani pārņēma turpat vai absolūta bezcerības sajūta. Arī sudraba ietvarā ievietotā Annas fotogrāfija neko nedod un nepalīdz. Tad jau drīzāk otrādi joprojām dziļi sāpina. Kā�pēc, Anna, mums tā nepaveicās? Vai tāpēc, ka nebijām īstie, vai arī tāpēc, ka starp mums iespraucās tas, kam patiesībā vajadzēja atrasties tūksto�iem kilometru attālumā? Bet ar to da�reiz jārēķinās vienmēr kādam skaudīs tavi panākumi un turība; vienmēr jutīsi kāda cilvēka greizsirdību un dzir�dēsi draudus saņemt sodu.

Varbūt tomēr aizskriet uz veikalu pēc da�iem aliņiem? Galva kā spainis un neko jēdzīgu uzrakstīt vairs nespēju. Par to varētu arī daudz neuztraukties. Varu ta�u sākt mur�got. Uz paģirām tas būtu īsti piemēroti. Kāpēc neturpināt pilnveidot mūsdienu moderno literatūru? Apziņas plūsma, da�ādas asociācijas, rupjības, naturālisms un nekāds jēdzīgs si�ets� Jo, iespējams, tas, ko esmu jau uzrakstījis, daudziem izraisīs nepatiku, sirdsapziņas spazmas un vēlmi kārtējo rei�zi autoru apsūdzēt "komunistiskā domā�anā".

Es par to gan īpa�i neuztrauktos, bet lieta tomēr ir no�pietna vai patie�ām no mūsu vēstures grāmatām vajadzētu izplēst �īs lappuses? Nepieminēt un mēģināt aizmirst? Pro�tams, var jau arī tā, bet cilvēki vēl ir dzīvi un viņi atceras. Pat Bībelē ir teikts: "Patiesība jūs darīs brīvus."

Lai Dievs man piedod, ta�u es negribu ne ar vienu strīdē�ties par skaidri saprotamām lietām, ne arī atsevi�ķi skaitīt sarkano vai balto, krievu, ebreju vai latvie�u noziegums. Es tikai vēlētos, lai tie, kas arī �odien grib kaut ko noslēpt no mūsu vēstures, da�reiz tomēr aizstaigā līdz Rumbulas me��am, Biķernieku priedēm, �ķēdes kāpām, Rēzeknes tirgus laukumam vai Valmieras Ķelderlejai� Un noguru�i no tālā ceļa, apsē�as, atpū�as un pēc tam lai pieliek ausi pie zemes. Tur joprojām kāds raud, bērni sauc pēc mammas, un skan ilgs, ne�ēlīgi spalgs kliedziens. Tad pēk�ņi viss apklust, un ir skaidri saklausāma klusa �ūpuļdziesma�

Ļaudis mīļie, ko lai es daru, ja tā dziesma joprojām skan?!

Ko mēs visi lai darām? Atklāti sakot, man nospļauties par to naudu, ko par �ī romāna uzrakstī�anu apsolīja Jakovs Jofe. Ne jau tāpēc es te mokos! Es tomēr esmu viens no �īs bēdīgi slavenās Ozolu dzimtas, viens no smagi cietu�ās lat�vie�u tautas, un man ļoti sāp, ka viss tā ir noticis. Un ļoti �ēl Oskara, ka viņam vēsture un cilvēki liedza kļūt par izcilu gleznotāju un sevi kā personību pilnībā realizēt mākslā. Un �ēl Roberta mana tēva, lai gan, salīdzinot ar pārējiem Ozo�liem, viņ� izrādījās nedaudz veiksmīgāks. Un bezgala �ēl pā�rējos mūsu dzimtas piederīgos, arī Judīti, Sāru un Natāliju, visus no�autos ebrejus un latvie�us, un visu �o pasauli, kur reizi pa reizei kaut kas tam līdzīgs notiek.

Pēc Rumbulas un �ķēdes drausmīgajiem slaktiņiem un sarunas ar Sāru, Oskarā kaut kas neatgriezeniski salūza. Apziņa kā zemē nosviests stikla trauks spēcīgi ieplaisāja, un to salīmēt viņ� nespēja. Oskars vispār vairs negribēja pieda�līties �ai asiņainajā teātra uzvedumā, kur viņam bija ierādīta tikai no�ēlojama palīgloma. Viņ� neko nespēja ietekmēt ne uz labu, ne sliktu. Viņ� strādāja kā robots ieprogrammēts bez īpa�iem uztraukumiem darīt to, ko lika.

Un tas viss tikai vienas "nepareizas bildes" dēļ?! Viņ� naktīs kliedza un, piegājis pie loga, vērās debesīs, kur tāpat kā cilvēku dzīve, iemirdzējās un pazuda zvaigznes.

Es negribu galīgi sajukt prātā ne ar �ekistiem, ne gestapovie�iem, Oskars domāja. Es tomēr gribu kaut ko vēl saglabāt no savas personības, lai gan� Kas no manis vairs palicis? Kas atlicis no tā jaunā, kulturālā, dzīvespriecīgā un smal�kā estēta, kas 1940. gada pirmajā janvārī aizgāja uz grez�no filharmonijas koncertzāli un saviļņots klausījās jauniņās pianistes Judītes Jofes svētku koncertu?

Toreiz pasaule �ķita tīra un balta. Un balts flīģelis un pie tā baltā kleitā tērpta māksliniece. Un pēc koncerta balts ro�u klēpis viņas rokās. Un gai�s mirdzums acīs. Un balts sniegs viņas matos un zemē. Un silts roku pieskāriens. Un pirmais skūpsts un pirmās gai�ās ilgas.

Kur tā pasaule tik pēk�ņi pazuda? Ir aizritēju�i tikai ne�pilni divi gadi, ta�u �ķiet pagājusi mū�ība.

Kur tu esi, mans tālais sapnis?

Ziemas sākumā Judīte it kā vēl esot atradusies Rīgas Termiņcietumā, bet tagad pārvesta uz nesen uzcelto Salaspils nometni. Vēl nezinu, ko viņa tur dara strādā virtuvē, �ū�a�nas darbnīcā vai virsnieku atpūtas telpās piespiedu kārtā vi�ņiem sniedz nelielus koncertus? Bet dzīva vēl esi, tāpēc man pēc iespējas ātrāk jānokļūst pie tevis.

Un pēc tam� Es nezinu. Bet kaut kas ir jādara! Judīt! Es neesmu reliģisks cilvēks un neticu nekādām pasaciņām par elles katliem. Ta�u, ja gribu uz savas dvēseles rētām uzlikt kaut tikai da�us grēku no�ēlas plāksterus, man vismaz jāpa�mēģina tavā labā izdarīt kaut ko tādu� Nu, kaut vai mazu�miņu! Lai tu vismaz paliec dzīva! Protams, �ai milzīgajā lop�kautuvē mēģināt saglabāt kaut viena nāvei nolemta cilvēka dzīvību, tas nekāds "mazumiņ�" tomēr nav. Tie�i otrādi! Tas ir prātam neaptverams lielums!

Un tā 1942. gada pavasarī Oskars aizgāja aprunāties par turpmāko dienestu pie viņam jau pazīstamā �tāba virsnie�ka Valtera Rozenberga, kas tobrīd atbildēja arī par Salaspils nometnē no Vācijas pienāku�ajiem ieslodzīto e�eloniem ar Austrijas un �ehijas ebrejiem.

Bet vispār Salaspils "darba un audzinā�anas" nometne tikpat kā viņa privātīpa�ums piederēja Latvijas dro�ības poli�cijas un SD priek�niekam, SS �tandartenfireram, it kā pat fi�lozofijas doktoram, Rūdolfam Langem. Nometnes komandants sākumā bija SS ober�ārfīrers Rihards Nikels, vēlāk SS ober�turmbanfīrers Kurts Krauze. Viens no viņa vietniekiem bi�ju�ais Latvijas armijas virsnieks Bruno Tone ne�ēlīgs sadists. Viņ� vienlaikus komandēja arī rotu, kas 1942. gadā apsargāja Salaspils nometni. Oskars viņu pazina kā sportistu bokse�ri, tāpēc arī vēlējās nokļūt Salaspilī, cerībā turpmāk iztikt bez �au�anas, bet galvenokārt Judītes dēļ.

-�� Sēdies! Valters ar roku parādīja uz krēslu, bet pats apsēdās aiz liela rakstāmgalda. Sen neesam tiku�ies.

-�� Kā mēs būtu varēju�i tikties? Tu sēdi Rīgas kantorī, man jābraukā pa visu Latviju.

-� Zini, Oskar, te arī nav viegli, Valters sacīja. Vienīgais labums ziemā nesalst ausis!

-�� Bet man salst, Oskars teica, un ne tikai tas.

-� Vēl neesi pieradis?

-�� Esmu, Oskars atbildēja. Varbūt tie�i tādēļ viss ir no�riebies līdz baltām pelītēm.

-�� Tā labāk nerunā! Valters brīdināja. Cīņai ar valsts ienaidniekiem vajadzētu sagādāt tikai prieku un morālu gandarījumu!

-�� Bet ja nu nesagādā?

-�� Tad ir slikti, Valters paskaidroja. Tad pats vari ātri kļūt par vienu no tiem, kas sē� tepat mūsu pārvaldes pagra�bos vai tiek aizvests uz Biķernieku me�u. Vai esi aizmirsis, ka reiz jau biji nonācis līdz �ādai iespējai?

-�� Nē, to es aizmirsis neesmu, Oskars grūtsirdīgi atbildē�ja. Vienīgi joprojām esmu pārsteigts, kāpēc jūs man piedā�vājāt tie�i �ādu izvēli vai nu atrasties bedres vienā vai otrā pusē? Ja gribējāt sodīt vai citu variantu nebija?

-��� Mēs tevi vispār varējām likt mierā, Valters sacīja. -Ta�u�

Valters spēji apklusa. Arī Oskars klusēdams noskatīja drauga diezgan pla�o kabinetu, kur, protams, pie sienas bija piestiprināts liels fīrera portrets, bet uz rakstāmgalda skais�tā melnkoka ietvarā stāvēja Vācijas sarkanais kā�krustotais karogs.

Kā jau teātra uzvedumos, Oskars nodomāja. Mainās ska�tuves dekorācijas, bet varas saturs paliek. Tikpat ne�ēlīgs un stulbs kā padomie�iem, tā arī �iem.

-�� Vai tu, Valter, zini, kas mani nodeva? Oskars prasī�ja. Kas paziņoja, ka tie�i es esmu uzgleznojis Kirhen�teina portretu? Tā kā paraksta uz tās bildes nebija, to varēja zināt tikai kāds man ļoti tuvs cilvēks.

-�� Tā cilvēka vairs nav, Valters pavēstīja. Un tas galu galā nav arī svarīgi. Tu pats to neno�ēlo?

-�� No�ēloju, Oskars atbildēja, ta�u tā nebija mana pa��iniciatīva! Mani piespieda vai, pareizāk sakot, glu�i kā jūs, lika izvēlēties ja gribi dzīvot, kalpo varai! Tāpēc bie�i domā�ju vai mums citu iespēju vispār nav? Kāpēc mēs nevaram mierīgi dzīvot, varai nekalpojot? Vai mums vienmēr jāizdara �ī patiesībā ārkārtīgi necilvēcīgā izvēle mainīt savu brīvību vai dzīvību pret citu cilvēku brīvību vai dzīvību?

-�� Es tev, Oskar, piekrītu, Valters klusi sacīja. Varbūt ne tik traģiski, bet pamatā tā notiek vienmēr un visur, vie�nīgi kara laikā tas viss izpau�as daudz spilgtāk un lielākos apjomos. Atceries, kad piedalījāmies ma�os, nu, kaut vai par Latvijas meistara tituliem? Mūsu vienīgais mērķis un gal�venais uzdevums bija uzvarēt savu pretinieku. Un, to bez �ēlastības notriecot uz ringa dēļiem, gūt uzvaru! Tu saprati, Oskar? Mūsu vienīgais mērķis bija uzvara! Un jutāmies lai�mīgi, kad izdevās �o mērķi sasniegt! Mēs nekad neraudājām un nekad neno�ēlojām, ja savu pretinieku bijām kārtīgi sa�dauzīju�i. Jo viņ� gulēja satriekts pie mūsu kājām, bet mēs kāpām uz uzvaras pjedestāla! Vai tas bija slikti? Vai mēs ne�bijām laimīgi un lepni? Tagad notiek tas pats tikai daudz pla�ākos mērogos. Tagad mūsu pretinieki ir �īdi un komu�nisti. Es pa�laik nerunā�u, ko viņi izdarīja ar mūsu Latviju. Pats zini. Vēl atceries, ko viņi izdarīja ar tavu ģimeni un tevi pa�u! Un tagad tev viņu jau sāk kļūt �ēl?! Tev kaut kas �ai cīņā jau sāk riebties?!

-�� Valter� Oskaram mazliet iedrebējās balss. Tu te sēdi savā kantorī, bet es� Esmu bijis Biķernieku priedēs, Rumbulas me�ā un �ķēdes kāpās! Esmu redzējis to, ko ne�viens nekad vairs neredzēs! Da�reiz �ķiet tās ir civilizācijas beigas! Jā, manī joprojām plosās baigs naids pret tiem, kas arestēja manu tēvu, māti un mani pa�u, ta�u pēc �ķēdes ak�cijas sāku domāt vai tā tomēr nav pārāk augsta cena, ko �ie cilvēki maksā? Un līdz ar to arī mēs pa�i?

-�� Es tā nedomāju, Valters teica. Bez tam� Par to visu domā un izlemj citi.

-�� Zini, �ķēdes akcijas laikā tie�i pie bedres es satiku Sāru Volfsteinu. Tu viņu vēl atceries?

-�� Protams. Bija tāda smuka meitene.

-�� Tu viņai vēl "siti kanti".

-�� Bet neveiksmīgi. Nekas nesanāca.

-�� Arī es viņu mēģināju iegūt. Tāpat neveiksmīgi. Zīdietes ar citiem tik viegli neielai�as. Bet mēs tomēr palikām drau�gi. Ne tu, ne es� Mēs toreiz viņu neuzskatījām par mūsu pretinieci. Tie�i otrādi! Mēs abi gribējām, lai viņa ar mums pārguļ, lai kļūst vistuvākā� Kāpēc tik ātri pasaule apgriezās ar kājām gaisā? Kāpēc, Valter, mēs pa�i patiesībā tik viegli kļuvām citi?

-� Vai tad to nezini? Valters pacēla balsi. Pie visa vainī�gi krievi! Ko viņi �eit nāca, ko meklēja, ko visu saārdīja?

-�� Valter� Oskars lūdzo�ā balsī sacīja. Es pie Arāja vairs negribu. Vai tu vari izdarīt tā�? Lūdzu, sameklē man kaut ko mierīgāku!

-� Ko? Vai aizsūtīt uz sanatoriju?

-�� Nē. Aizsūti uz Salaspili! Dro�i vien jau zini tur ir arī Bruno Tone. Viņ� ir apsardzes priek�nieks. Es labprāt die�nestu turpinātu pie viņa.

Valters krietnu laiciņu domāja, tad enerģiski sāka pārcilāt un kaut ko meklēt uz rakstāmgalda stāvo�ajās dokumentu kaudzītēs.

-� Labi! Atnāc rīt! Tad kaut ko būsim izlēmu�i.

Tā arī notika. Valters Rozenbergs dienesta pāreju no Vik�tora Arāja baismīgās zonderkomandas uz Salaspils "darba un pāraudzinā�anas" nometni būtībā koncentrācijas lēģe�ri atļāva, un jau pēc da�ām dienām Oskars lēnām tuvojās savai jaunajai darba vietai.

Nesteidzoties ejot pa diezgan platu un dziļi iebrauktu me�a ceļu, pēk�ņi priek�ā ieraudzīja pie gludi aptēsta koka staba piestiprinātu lielu uzrakstu vācu un latvie�u valodā "Uzmanību! Ieeja �ai rajonā stingri aizliegta!"

Bet es varu, Oskars nodomāja. Man nekas nav aizliegts.

Ieradies nometnē, Oskars lielajā divstāvu komandan�tūras ēkā sameklēja Bruno Toni un parādīja Rozenberga

apstiprināto pavēli par Oskara Ozola nozīmē�anu par no�metnes apsardzes komandiera vietnieku.

-������� Labi, ka tie�i tu! Bruno nopriecājās. Baidījos, ka at�sūtīs kādu jauniņo!

-� Vai tad mēs jau esam veci?

-�� Ne tādā nozīmē! Bet vispār, drūmi vai ne?

-�� Labāk nerunā!

-������� Bet es tā priecājos! Bruno sacīja. Tagad �eit varu iz�gāzt savas dusmas� Dzirdēju, tavi vecāki arī ir pagalam?

-������� Konkrēti neko nezinu, bet dro�i vien, Oskars atbildē�ja. Kad atraka Centrālcietumā no�autos, da�i bija tik sa�kropļoti� Viens man �ķita kā tēvs, ta�u nekādi nespēju at�cerēties, kā viņ� aresta dienā bija apģērbies. Tam līķim sejas gandrīz nebija.

-������ Manējos visus aizveda, arī abas māsas. Ceru, ka Sibīrijā varbūt izdzīvos. Mēs kā nekā bijām sportiska ģimene, labi norūdīju�ies. Tagad �eit trenējos, dauzot purnus visiem �ī�diem un pārējiem!

Vakarā, kad Oskars jau bija iekārtojies apsardzei paredzē�tajās telpās, un Bruno, viņam izrādot jaunos pienākumus, palīdzēja pa sargposteņiem izvadīt sardzes vīrus, Oskars pa�jautāja. Tu no ieslodzītajiem kādu pazīsti?

-�� Daudzus! Bruno atbildēja. Sitos purnus ilgi atcerē�os.

-�� Es domāju kādu no pirmskara laika, Oskars sacīja.

-�� Ko tu! Bruno iesaucās. �ī ir cita publika!

-������ Vai ir arī kādi vietējie? Oskars jautāja. Vai tikai tie, kurus ved no Vācijas?

-������� Nē, ir arī vairāki "mūsējie" pārpalikums no Rumbu�las, Bruno atbildēja. Speciālisti, kurus pagaidām likvidēt nav lietderīgi. Piemēram, pulksteņmeistars Ekbaums, tad divi zobtehniķi, medicīnas profesors Mincs, kādreiz slavenā klavierspēlētāja Judīte Jofe�

Oskars, jūtami satraucies, tūlīt saprata, ka, lai nevienā it sevi�ķi Bruno neradītu ne mazākās aizdomas, viņ� par Judīti nekādu interesi izrādīt nedrīkst.

-�� Ko viņi �eit dara? Oskars jautāja.

-������ Visu, ko liek! Bruno iesmējās. Bet Ekbaums pamatā labo pulksteņus, Fi�ers zobus, Mincs ārstē nometnes vadī�bu� Neviens bez darba nesē�.

-� Un ko tā klavierspēlētāja? Oskars painteresējās. Spē�lē klavieres?

-�� Ne vienmēr, Bruno sacīja. Viņa strādā virsnieku ēdnīcā. Ne tie�i virtuvē, bet par tādu kā viesmīli. Iznēsā ēdienus. Kā agrāk izskatās tīri iekārojama. Badā nemirst. Arī seksa netrūkst. Tas gan vācu virsniekiem oficiāli nav atļauts ielaisties sakaros ar �īdietēm bet reti kāds to ņem galvā. Par mūsu zēniem nemaz nerunājot! Ta�u nejau tikai tāpēc viņa vēl ir dzīva. Judīte iepatikusies pa�am Rū�dolfam Langem! Bet ne jau kā sieviete! Viņ� �īdus, varētu teikt, zooloģiski ienīst! Viņam Judīte vajadzīga kā pianiste. Kad Lange ar savu pavado�o svītu atbrauc uz nometni parasti tas notiek sestdienās un ir noskatījies nāves soda izpildes un arī pats vismaz da�us ieslodzītos no�āvis, viņam patīk atpūsties, un tad vijolnieks Ārons Mozers un Judīte Jofe sanāku�ajiem viesiem sniedz apmēram pusstundu ilgu garīgo atpūtu.

Nevarētu teikt, ka pēc uzzinātā Oskaram Judītes pēk�ņi būtu kļuvis vēl vairāk �ēl. Viņam patiesi �ēl kļuva viss �is laiks pēdējie gadi.

Kā mēs būtu dzīvoju�i, ja ne�

Kā mēs cits citu būtu mīlēju�i�

Kā mēs, laimē starodami� Tu baltā kleitā, es melnā uz�valkā.

Tev koncerts skatītāju pārpildītā slavenajā Parīzes "Olimpija" koncertzālē vai mūsu nacionālajā Operā, man personāl�izstāde Ņujorkas modernās mākslas muzejā�

Centrā atrastos milzīga izmēra glezna balta telpa, baltas klavieres, un pie tām sē� baltā vakarkleitā ģērbusies apbrīno�jami skaista pianiste. Slaidie pirksti viegli pieskāru�ies meln�baltajiem taustiņiem, ta�u pa tiem no mākslinieces pirkstu galiem lēnām tek spilgti sarkanas asins straumītes� Asinis pāri pussejai plūst arī no galvas. Tur starp melnajiem ma�tiem redzama neliela lodes radīta brūce. Pianiste ir no�auta, ta�u skatītājiem paliek iespaids, ka viņa joprojām turpina at�skaņot kādu skaistu, ta�u bezgala skumju melodiju�

Vēlāk, kad visiem ieslodzītajiem vajadzēja jau atrasties savās vietās, Oskars aizgāja uz sievie�u baraku, kas gara�jā baraku rindā atradās pēdējā. Atvēris durvis, viņ� tūlīt ieraudzīja pie primitīvi pagatavota galdiņa sē�am nakts de��uranti. Viņa momentā uzlēca kājās un sastinga.

-� Vai ieslodzītā Judīte Jofe� numur 123301 pa�laik atro�das savā vietā? Oskars jautāja.

-�� Vakara pārbaudes laikā nevienas netrūka, uzraudze atbildēja. Vai kas noticis?

-� Tūlīt notiks! Oskars cietā balsī pateica. Sameklē viņu un izved laukā no barakas! Es ārpusē pagaidī�u!

Pagāja apmēram piecas se�as minūtes, kuras Oskars pava�dīja, satraukts smēķējot cigareti, līdz beidzot pa puspievērta�jām barakas durvīm uzraudzes pavadībā iznāca Judīte.

Lai gan turpat netālu eso�ais dzeloņdrā�u �ogs un uzartā dro�ības josla bija spilgti apgaismota, barakas priek�ā valdī�ja mazliet miglaina puskrēsla. Oskars sasprindzis paskatījās un tikai pēc garāka brī�a no viņa netālu stāvo�ajā ieslodzīta�jā pazina savu kādreizējo gandrīz vai iemīlēto sievieti�

-�� Vari pazust! Oskars ar roku asi pamāja uzraudzei. Viņa, ne vārdu nebildu�i, tūlīt paklausīja un ātri atgriezās barakā.

Oskars ar Judīti palika vieni.

Tas bija savāds, ļoti neparasts dzīves mirklis. Atkal bija satiku�ies divi jauni cilvēki, kuri tikai pirms pāris gadiem, stāvēdami siltā vasaras naktī Daugavmalā, pus pa jokam, pus pa nopietnam viens otram bija atzinu�ies mīlestībā, at�kal pārsteigti skatījās viens otra acīs un neticēja, ka notieko��ais ir īstenība.

-�� Oskar, tas esi tu? viņa pārsteigta �ukstēja.

-�� Tā esi tu, Judīt? viņ� tikpat pārsteigts jautāja. Vai vispār tie esam mēs?

-� Nē! Judīte skumji pakratīja galvu, un viņas lielajās acīs iemirdzējās asaras. Tie jau sen vairs neesam mēs! Nekādā ziņā! Tu esesietis, es nevainīgi ieslodzītā� Kas palicis no pagāju�ā?

-�� Daudz kas, Oskars atbildēja. Un pat ja ne tas, tad vismaz� Tu neko vairs neatceries?

-�� Atceros. Par to vien domāju. Ta�u tas drausmīgi sāp. Oskar, kāpēc tas viss tā ir noticis?

-� To neprasi man.

-�� Bet tu ta�u piedalies!

-� Man nebija izvēles, viņ� paskaidroja.

-������� Neticu, Oskar! Tev noteikti tāda bija! Bet man? Ko <m esmu noziegusies? Ko pārējie?

-������ Nezinu, viņ� atbildēja. Es neesmu tiesnesis un nevili�nām soda mēru nenosaku.

-������� Kas tad tu esi? Judīte tūlīt jautāja. Oskar! Tu eai tikai bende?!

-������ Varbūt, viņ� domīgi sacīja. Lai gan vairāk gribas ai�rēt, ka pamatā esmu palicis tomēr tas pats agrākais Oskaru Ozols, kas tikai �o nolādēto vēsturisko apstākļu sakritības.., Un cilvēku nodevības un viņu idejiskās pārliecības dēļ�

-������� Piedod, Oskar, bet kad man tuvojas vai blakus nostājai kāds esesietis� Es neko citu negaidu, kā vienīgi sāpes un pazemojumu.

-������� Tev no manis nav jābaidās, Oskars teica. Tad jau drīzāk otrādi.

-������ Tam grūti noticēt. Vai patie�ām, būdams �ai formas tēr�pā, tu nevienam neko sliktu neesi nodarījis?

-������� Esmu, Oskars neliedzās. Nokļūstot �ai dienestā, ne�kas cits vispār nav iespējams. Un tomēr, Judīt. Es visu laiku domāju par tevi.

-�� Kāpēc?

-������� Tu agrāk biji mana meitene. Vai vismaz es gribēju, lai tu tāda būtu.

-������� Bet es visu laiku domāju� Vai tie�ām �ī būs manas dzī�ves pēdējā diena? Ja cilvēks sevī jūt jelkādu vainu, varbūt viņam nomirt ir mazliet vieglāk, ta�u mums� Tikai tāpēc, ka esi Rabinovi�s vai Jofe? Tas ir drausmīgi.

-������� Ne mazāk drausmīgi padomju laikā klājās daudziem Ozoliem, Kalniņiem vai Zariņiem.

-������� Tas tomēr bija citādi, Judīte sacīja. Bet kas notiek �odien? Vai tā ir atriebība?

-������ Nezinu, Oskars atbildēja. No latvie�u puses� Da�os gadījumos noteikti.

-�� Kā ir tavā gadījumā? Judīte nopietni prasīja.

-� Tas viss tā nolādētā Kirhen�teina portreta dēļ!

-������ Tu saki nepatiesību! Judīte iesaucās. Es zinu! Ne tās bildes dēļ! Tu gribēji atriebties Dāvidam Goldbergam!

Oskar, tas esi tu? sieviete pārsteigta �ukstēja.

-������� Jā, tie�i viņam, Oskars pateica. Starp citu viņam izdevās aizbēgt kopā ar krieviem?

-� To es nezinu. Pēdējā laikā viņ� pie manis vairs nenāca.

-�� Tu vinu mīlēji? -Nē.

-�� Un mani?

-� Tu man ļoti patiki.

-������� Ja tie krievi nebūtu tik traki steigu�ies okupēt mūsu Latviju un vismaz kādu gadu pagaidīju�i� Oskars mazliet sapņains sacīja. Mēs viens otrā noteikti būtu iemīlēju�ies pa īstam, varbūt pat apprecēju�ies un devu�ies bezrūpīgā kāzu ceļojumā uz Havaju salām. Un tad neko citu nedarī�tu, kā vien palmu ēnā dzertu kokosriekstu sulu, peldētos, sauļotos, mīlētos un visai �ai vājprātīgajai pasaulei mierīgi uzspļautu virsū.

-������ Patie�ām, Judīte skumji piekrita. Tas būtu bijis vien�reizēji skaisti! Bet tagad jau arī nav slikti. Apstākļi tikpat neparasti, it kā mēs nemaz neatrastos civilizētās Eiropas vidū� Tad jau drīzāk kā pie papuasiem Jaungvinejā vai baismīgajās Zālamanu salās�

-� Vai tev visu �o laiku ir gājis ļoti slikti? Oskars vaicāja.

-������� Slikti? Judīte rūgti iesmējās. Nē! Man ir gājis brī�ni�ķīgi! Redzi? Esmu vēl dzīva un �o to varu atcerēties no iepriek�ējās dzīves.

-�� Es �o to par tevi zinu, Oskars sacīja.

-������� Bet tā nav taisnība, vai ne? Judīte savādā balsī jau�tāja. Tas ir kāda cilvēka slikts sapnis. Vai arī mēs pa�i to visu sapņojam? Ta�u rīt pamodīsimies, un viss atkal būs kā agrāk. Tā ta�u var notikt?

-������� Nē, Judīt, tā diem�ēl nekad nenotiks, Oskars drūmā balsī atbildēja. Rīt var būt tikai sliktāk.

Judīte piekrīto�i vairākkārt palocīja galvu.

-������ Es dzirdēju� Esot rīkojums. Vai tie�ām visiem ebrejiem būs jāaiziet bojā? Judīte jautāja.

-������ Es dro�i nezinu, Oskars atbildēja, bet uz to pusi iet. It kā atstā�ot tikai da�us izcilus speciālistus.

-������ Mani jau arī �eit tur tikai tāpēc� Doktoram Langem ļoti patīk Vāgnera un Bēthovena mūzika�

-� Atceries? Es jau tev agrāk teicu mūzika tevi izglābs.

Judīte neticīgi pa�ūpoja galvu.

-�� Nē, ne mūzika�

Pēc tam ilgi klusēja, līdz beidzot strauji sakustējās un ne�gaidīti pieglauda galvu pie Oskara krūtīm.

-�� Mīļais� Ja vari� Es tevi lūdzu� Izglāb mani! Lūdzu, lūdzu! Tu vienīgais to vari. Izglāb! Es vairs nespēju� Es tik ļoti gribu dzīvot!

Oskars lēnām noglauda Judītes īsi apgrieztos melnos ma�tus, kas vietām jau bija sāku�i sirmot, pēc tam vairākkārt noglāstīja kaklu, viegli drebo�os plecus un nodomāja redz, cik savādi! Pat tādā elles vietā, kur valda tik drausmīga bru�talitāte un nāve, kur cilvēks ir pielīdzināts dzīvniekam un noder tikai pazemojo�am darbam, tomēr pilnībā iznīcināt viņā tieksmi pēc cilvēcisko attiecību siltuma nav izdevies. Un diez vai vispār tas ir iespējams.

-�� Nomierinies, Judīt! Oskars klusi teica. Ja tikai tas būtu iespējams� Es tepat vien bū�u. Man �eit ir vara vienīgi pār daļu no apsardzes, ta�u� Esi mierīga! Varbūt sapnis par brīvību nemaz nav tik tāls�

Pie durvīm kāds vairākkārt uzstājīgi klauvēja. Man nebija ne mazākās vēlē�anās celties no rakstāmgalda un iet atvērt. Ta�u iedomājoties, ka varbūt atnācis kaimiņmājas Vaļerka ar vairākām pudelēm alus, tomēr pārtraucu rakstīt, cēlos aug�ā un gāju pie durvīm.

Nekāda Vaļerkas tur nebija. Manā priek�ā kā tipisks vi�dēja ranga priek�nieks stāvēja mājas saimnieks Gundars Gārķis.

-� Sveiks! viņ� uzsauca. Dzīvs?

-�� Kā redzi.

-� Varbūt atļausi ienākt?

-� Ko es varu atļaut vai neatļaut! nīgri sacīju. Nāc! Tava māja, tavs dzīvoklis�

Gundars ienāca istabā un pārlaida vērīgu skatu visai pla�ajai telpai. Kā vienmēr tā bija tīra un labi sakopta. Zi�nādams, ka esmu krietnu laiciņu pavadījis cietumā un ticis

apsūdzēts slepkavībā, viņ� no manis mazliet baidījās, tāpēc pārāk bie�i kontrolēt nenāca. Un tomēr vismaz reizi mēnesī parādījās, lai apskatītos, vai biju�ais cietumnieks un dzērājs Haralds Ozols viņa īpa�umam nav nodarījis kādu skādi.

-�� Kā iet? viņ� painteresējās.

-������� Slikti, atbildēju. Aizdod piecus latus un dzīve uzreiz kļūs labāka.

-������ Tev varbūt, saimnieks sacīja, bet ne man. Tu vispār zini, cik jau esi parādā?

-�� Nezinu. Tu skaiti?

-� Man ir jāskaita! Tūlīt jau būs astoņsimt lati!

-������ Tad jau pieciem latiem nekādas lielās nozīmes nav, es atteicu.

-������� Vai brīdinājumu par īres un pamatpakalpojumu parā�diem esi jau saņēmis? viņ� prasīja.

-������� Vai vēl nevari pagaidīt? Ar neslēptām cerībām paskatī�jos uz bargo mājas īpa�nieku.

-������� Varu, Gundars atbildēja. Es vispār no tevis par dzī�vokļa īri varētu neko neprasīt, ta�u pasaki kāda velna pēc?

-������� Nu� Tu visiem varētu stāstīt, ka tavā mājā dzīvo sla�vens rakstnieks�

-� Vai tu pats vēl atceries, kad biji slavens?

-������ Tas nemaz nebija tik sen, es atgādināju. Turklāt lai�kam nav nekādas nozīmes! Ir rakstnieki, kas, uzrakstīju�i tikai vienu grāmatu, tomēr paliku�i slaveni daudzus gadsim�tus.

-�� Domā tu arī būsi viens no viņiem?

-������ Gundar, es to zinu! iesaucos. Tāpēc ne�ņaudzies, ātri aizdod piecīti un nākamnedēļ sāk�u kārtot lietas, lai atgūtu savu radinieku Ozolu lielo piecistabu dzīvokli uz Ģertrūdes un Brīvības ielas stūra. Kad to dabū�u gatavu, vienu ista�bu izīrē�u tev! Tev ta�u mīļākā ir? Ir! Tur tu mierīgi varēsi drāzties no rīta līdz vakaram!

-������� Paldies! Gundars pat nedaudz palocīja galvu. Tev patie�ām tur ir kādas cerības?

-������ Jau sen! apgalvoju, jo patie�ām tādas pastāvēja. Līdz �im to nedarīju vienīgi Annas dēļ.

Gundars pārsteigts uz mani paskatījās kā uz prātā saju�ku�u.

-�� Dullais, tu ta�u negribēji teikt, ka viņu joprojām mīli?!

-�� Nē, to es patie�ām negribēju teikt, atbildēju. Patie�sībā es viņu arī pirms aresta tā ne sevi�ķi� Ta�u zini iet gadi, un man ar viņu da�reiz bija sasodīti labi�

-�� Tad jau �ēlo vien tālāk, Gundars sacīja.

-�� Te nav runa par �ēlo�anu, centos paskaidrot. Ja pēc atbrīvo�anas tūlīt būtu sācis ņemties ar to dzīvokli, viņa manu rīcību noteikti uzskatītu par prastu atriebību, bet es to negribēju. Un arī tagad ne sevi�ķi. Mani tas pazemo.

-� Liecies mierā! Gundars atmeta ar roku. Atradies lep�nais! Atgūsti dzīvokli, pēc tam par milzīgu naudu to pārdod un laidies uz Havaju salām! Kas vainas?

-� Vainas nav nekādas, es teicu. Vienīgi�

-�� Vai tad labāk ir tā, kā tu dzīvo pa�laik? Gundars pa�tiesi norūpējies jautāja. Ko tu vispār dari? Es skatos � Esi atsācis rakstīt?

-Jā, negribīgi noņurdēju. Pamazām mēģinu�

-��� Pirms da�ām dienām satiku Ar�o, Gundars sacīja.

-�� Tagad pēc ilgsto�as slimo�anas arī viņ� ķēries pie rakstī��anas.

-�� Ko ir sadomājis?

-�� Neko daudz nestāstīja, tikai pateica tas bū�ot satrie�co�s gabals par krievu lēģeriem�

-�� Tagad par to raksta daudzi, �ķībi pasmīnēju. Tas ir viegli. Un galvenais dro�i! Tāda tagad mode. Bet es rak�stu par vācu laiku. Rakstu par nacistu nometnēm un to, kas notika tad. Citādi man �ķiet paies vēl da�i gadi, un mūsu jaunatne par to neko nezinās.

-�� Bet vai tad vajag? Gundars iesmējās.

-�� Ko tādā gadījumā mums vispār vajag? nikni prasīju.

-��� Tev vajadzīga nauda un sekss. Man tas arī neskādētu un vēl �is tas. Bet kā ir ar atmiņām? Ar mūsu zaudējumiem? Ar mūsu pagātnes sāpēm? Ar mūsu vēsturi? Vai tagad nav tā kur darboju�ies "labie un pareizie" latvie�i kliedzam urrā! Kur "sliktie" klusums? Bet neviens cilvēks nav ne pa�reizs, ne nepareizs! Ko mēs zinām, kas notiek katra cilvēka galvā? Kāpēc viņ� pēk�ņi sāk rīkoties tā, bet ne citādi? Viens nu gan ir skaidrs nekas ne no kā nerodas! Tikpat pēk�ņas pārvērtības ar cilvēkiem notika gan pirmajā padomju gadā, gan ari vācu laikā. Un katrs no viņiem uzskatīja, ka rīkojas pareizi! �o stipri abstrakto vērtējumu "pareizi" vai "nepa�reizi" parasti dod citi, nevis tie, kas attiecīgajā laikā kaut ko dara! Mēs visi uzskatām, ka rīkojamies pareizi, jo citādi vispār neviens neko nedarītu!

-�� Pirms da�ām dienām tu kaut kur brauci, Gundars sa�cīja. Vai atkal uz Zvejniekciemu pie tēva?

-� Jā, Gundar, es apliecināju. Tur uzreiz pasaule kļūst it kā skaidrāka. Un daudzmaz saprotamāka. �oreiz vecais man pastāstīja to, ko vēl nezināju.

-�� Tas ir kas svarīgs?

-�� Kā to ņem. Katrā ziņā manā dzīvē tas neko nemaina, ja neskaita to, ka viņ� man oficiāli novēl savu māju. Zini, tai mājā ir astoņas istabas un se�padsmit durvis! Kādreiz tā pie�derējusi bagātam zivju uzpircējam. Nu, kā tam Garozam no "Zvejnieka dēla". Tā ka, Gundar, man nekādas Havaju salas nav vajadzīgas. Vecumdienās, glu�i kā tagad mans tēvs, sē�dē�u baltas kāpas galā un skatī�os, kā mūsu pa�u jūriņā plīst viļņi un aizpeld bagātnieku jahtas.

Kad Gundars, tā arī piecus latus man neaizdevis, aizgāja, mazliet sarūgtināts atkal apsēdos pie rakstāmgalda, lai bei�dzot kaut īsumā pastāstītu arī par sava tēva Roberta Ozola likteni. Tas tāpat ir bijis pietiekami dramatisks, kā daudziem tā laika jaunekļiem, kuriem nepalaimējās piedzimt labākā laikā.

Ulmaņa re�īma kri�anu un pirmo padomju varas gadu viņ� uzņēma samērā mierīgi. Būdams kreisi noskaņots, Roberts zināmā mērā pat nopriecājās, ka viņa radus bagātos Ozo�lus skar jaunās varas represijas. Viņi bija pārāk bagāti, pā�rāk lecīgi, pārāk iedomīgi! Mēs dzīves saimnieki! Mums nav jāstrādā un nav jāskaita santīmi! Mēs gudri un izglītoti, tā�pēc arī esam pārāki pārjums mūsu otrās puses Ozoliem!

Tas Robertam dūra kā ar nazi sirdī, un tāpēc tēvo�a Reiņa un tantes Rasmas arestu uzņēma pat ar vāji slēptu ganda�rījumu. Ta�u �ī nepatika, kad Oskars bija izbēdzis no �ekas apcietinājuma, neliedza viņa priek�ā plati atvērt durvis.

Vēlāk uzzinājis, ka Oskars iestājies Arāja komandā, tikai nicīgi pa�ūpoja galvu un nodomāja, ka to ari varēja gaidīt. Bet pats sadarboties ar vācie�iem jebkādā veidā atteicās.

Viņ�, at�ķirībā no Oskara un daudziem citiem, tos ne mazā�kā mērā neuzskatīja par "mūsu atbrīvotājiem", bet gan par tādiem pa�iem Latvijas okupantiem kā krievus.

Roberts pirms kara strādāja par krāsotāju, apmetēju, mūrnieku izcili labi prata visus celtniecības un remonta darbus. Strādāja individuāli pēc pasūtījumiem. Ta�u vācu okupācijas laikā pastāvēja iestāde, kas saucās Darba pārval�de, kur visiem darba spējīgiem iedzīvotājiem vajadzēja piere�ģistrēties un obligāti strādāt. Ja kāds nespēja vai negribēja atrast sev darba vietu, tad pārvalde nozīmēja, kur tie�i to�brīd visvairāk bija vajadzīgi strādnieki.

Roberts Ozols, kā pla�a profila celtnieks, 1941. gada de�cembrī pēc Rīgas geto likvidē�anas saņēma norīkojumu strā�dāt tur. Darbu vadītājs latvietis viņam Mazajā Kalnu ielā parādīja �etras koka mājas, kurās steidzīgi vajadzēja veikt telpu kosmētisko remontu.

-�� Kāpēc? Roberts brigadierim prasīja. Vai tagad te ve�dīs �īdu miljonārus?

-�� Domāju, viņi �eit jau bija, brigadieris atbildēja. Viens fricis man teica, ka te atsūtī�ot cilvēkus no Baltkrievijas no�dedzinātajām sād�ām.

-�� Ja tā, tad viņiem Spilves pļavās uzceltu barakas, Ro�berts neticīgi pa�ūpoja galvu. Varbūt �eit iemitinās latvie��us, kuri tiks izdzīti no centra dzīvokļiem?

-�� Tad jau arī tevi, brigadieris smīnēdams brīdināja.

-�� Nav izslēgts. Te var sagaidīt visu ko.

-�� Nu tad strādā pa godam! brigadieris novēlēja. Katru vakaru pēc maiņas atnesīsi atskaiti par padarīto!

Pirmais dzīvoklis, kur Roberts iegāja, lai apskatītos, kas tur būtu darāms, atstāja diezgan labu iespaidu. Iespējams, tur bija dzīvojusi tikai viena ģimene. Vienīgi mazliet savādi �ķita, ka virtuvē bija sāktas gatavot brokastis, ta�u tā arī viss palicis uz plīts uzlikta tējkanna un divi katliņi vienā vēl nenosūkti makaroni, bet otrā ieliktas �etras olas.

Pēcpusdienā Roberts iegāja dzīvoklī, kur valdīja uzkrīto�a nekārtība mēbeles bija sagāztas, uz grīdas mētājās saplēsti un veseli trauki, bet vairākās vietās uz sienām bija redzami da�āda izmēra asins traipi. Nebija �aubu, ka �eit izmitinātie ebreji aizve�anai uz Rumbulu bija sparīgi pretoju�ies.

Mazliet vēlāk, rūpīgāk apskatījis dzīvokli un pierakstījis turpmāk veicamos darbus, viņ� zem gultas negaidīti ierau�dzīja miru�u pusmū�a ebreju. Pēc geto tīrī�anas viņ� kaut kā bija palicis nepamanīts�

Kad Roberts atstūma gultu tālāk no sienas, uzreiz sapra�ta, kāpēc �is vīrs tur tik veiksmīgi bija paslēpies. Zem puspie�vērta ka�oka Roberts ieraudzīja, ka miru�ais ar abām rokām pie sava ķermeņa cie�i tur piespiestu diezgan palielu vecu ādas somu, kura, izrādījās, bija pilna ar visda�ādākajām zelt�lietām un kaklarotām, aprocēm un bro�ām, bagātīgi izrotā�tām ar visda�ādākajiem dārgakmeņiem, sākot ar briljantiem un dimantiem, beidzot ar safīriem un rubīniem.

Tā bija milzīga bagātība. Roberts visai saprātīgi nosprieda, ka būtu ļoti muļķīgi to atstāt fri�iem vai citiem cilvēkiem.

Acīmredzot vecais ebrejs bija miris ar sirdstrieku, tiklīdz palīdis zem gultas, baidīdamies, ka tomēr tiks atrasts un visa �ī lielā bagātība nonāks rokās viņa ģimenes slepkavām�

Pēc da�ām dienām vēl vairākos dzīvokļos uzgājis neaizvāktus līķus, Roberts nospļāvās un brigadierim pateica, ka no �ī darba atsakās. Bet ne tikai tāpēc. Tagad viņam bija līdzekļi, ar kuriem, prātīgi rīkojoties, varēja mierīgi nodzīvot līdz sirmam vecumam.

Brigadieris diezgan vienaldzīgi paraustīja plecus, ta�u brī�dināja: Nekādus jokus, Robert, labāk netaisi! Ja negribi strādāt �eit, tūlīt sāc strādāt citur! Fri�i, tāpat kā krievi, arī �ai ziņā ir vienādi atradīs tevi nestrādājam tūlīt cietumā vai uz fronti! Gribi?

-�� Negribu, Roberts atbildēja, ta�u arī �eit� Pretīgi.

-�� Es tevi saprotu, brigadieris teica. Bet mums jāstrādā tur, kur vācie�i liek!

-�� Lai ta�u viņi iet galīgi� Pats zini, kur!

-�� Paklau! brigadieris sacīja. Dari kā zini, bet es tev gribētu palūgt� Pirms fri�i tevi vēl nav paņēmu�i pie rīkles, lūdzu, rīt pat aizbrauc uz Iļģuciemu Dzirciema ielā 115, dzīvoklis 1 un tur ātri uztaisi remontu. Viņi nupat tur ir ievāku�ies, tie ir mani radinieki Lazdiņi vīrs, sieva un mei�ta Vija. Viņi tev samaksās. Sarunāju�i?

-�� Labi, Roberts lēnīgi piekrita. Ja tu tiem fri�iem vēl neko neteiksi� Es tur aizbrauk�u.

Tā viņ� arī izdarīja.

Nākamajā dienā Roberts iekāpa pirmā mar�ruta tram�vajā, kas cauri Pārdaugavai viņu aizveda uz Iļģuciemu. Pēc tam Roberts pa Buļļu un Dzirciema ielu nesteidzoties gāja uz priek�u, vienstāva koka un baltu ķieģeļu mājiņas kļuva ar�vien retākas, līdz vientuļa, kā uz ielas nomesta papīra lapa, pēdējā stāvēja gai�a divstāvu ēka. Turpat iela arī beidzās, un tālāk turpinājās smil�ains lauku ceļ�, paugurains me�s, Spilves pļavas un lidlauks.

Pēc vairākkārtējiem zvaniem pirmā dzīvokļa durvis atvē�ra jauna, tāda kā nedaudz nobijusies apmēram divdesmitga�dīga meitene.

-�� Ko jums vajag? viņa, satraukta skatīdamās uz sve�o atnācēju, prasīja.

-�� Vispirms laba diena! Roberts viegli palocīja galvu. Mani sūta Ēriks Biezais. Viņ� teica -> jūs gribat dzīvoklī taisīt remontu.

-� Ā! meitene atviegloti uzelpoja. Ienāciet! Remonts vi�sam dzīvoklim nav vajadzīgs tikai vannas istabai. Tur kaut kas nav kārtībā arī ar krāsni.

-�� Mani sauc Roberts, viņ� pateica.

-�� Bet mani Vija, meitene atbildēja un izskatījās, ka viņai satraukums pārgājis. Jūs gaidīdama, �odien atprasījos no darba.

-�� Es jau varēju atnākt arī vakarā, Roberts teica un ap�skatīja remontējamo telpu. Nekas sare�ģīts tur nebija. Ja nav noslēpums, kur tu strādā?

-� "Rīgas tekstilā", Vija sacīja. Au�am audeklus neuzva�ramās vācu armijas formas tērpiem.

-�� Tad jau tur ir stingra disciplīna, Roberts teica.

-�� Kur tad tagad tās nav? Vija nicīgi iesmējās. Viss kā pie boļ�evikiem nekādu starpību neredzu.

-� Tu paskaties rūpīgāk! Roberts ieteica. Fri�i vismaz ir daudz pieklājīgāki un labāk ģērbu�ies.

-�� Bet darbi tādi pa�i.

-�� Tomēr patīkamāk, ja tevi no�auj kāds Berlīnes augst�skolu pabeidzis virsnieks ādas cimdos, nevis noskrandis un mazskolots mongoļu tipa krievu armijas zaldātiņ�. Roberts ironiski iesmējās.

-�� Nekā patīkama nav ne pirmajā, ne otrajā gadījumā, Vija sacīja. Jums tāda iespēja ir draudējusi?

-�� Man glu�i ne, Roberts atbildēja. Bet manam brālē�nam Oskaram gan. Kā pie krieviem, tā pie �iem.

-�� Ko viņ� dara tagad? Vija prasīja. �auj pats?

-�� Kā tu to zini? Roberts pārsteigts jautāja.

-�� Manas draudzenes draugs pie Viktora Arāja strādā par �oferi, Vija paskaidroja. Viņ� tur visus pazīst. Vienreiz stāstīja, ka pēc akcijas �ķēdes kāpās viens no komandas vī�riem Oskars Ozols piedzēries skaļi raudājis un gribējis pats �auties nost. Tur esot bijusi viņam pazīstama meitene. Var�būt pat kādreizējā mīlestība.

Roberts vēlreiz pārsteigts paskatījās uz simpātisko jaunie�ti un sajuta kopīgu gara līdzību. Robertam viņa uzreiz �ķita tuva ne tikai ar savu fizisko pievilcību, bet arī līdzīgajiem, ja tā varētu teikt, politiskajiem uzskatiem abi neieredzēja ne pirmos, ne otros Latvijas okupantus.

Vēlāk �īs simpātijas pārauga abpusējā mīlestībā un, kad Robertam nezināmu iemeslu dēļ tika arestēti Vijas vecāki, viņ� no sava Rīgas centra dzīvokļa pārnāca dzīvot pie viņas uz Iļģuciemu.

Bet ilgi baudīt vēl nereģistrētās laulības medusmēnesi Robertam tomēr nesanāca. Pēc vairākkārtējiem Vācu Dar�ba pārvaldes stingrā tonī izteiktajiem atgādinājumiem pildīt katra Ostlandes iedzīvotāja svēto pienākumu obligāti strā�dāt Tre�ā Reiha labā, Robertu arestēja un jau pēc divām die�nām, pamatojoties uz Rīgas pilsētas tiesas lēmumu, nosūtīja uz Salaspils darba un pāraudzinā�anas nometni se�u mēne��u soda izcie�anai.

Kad apsargs viņu ieveda administrācijas ēkā piereģistrē�ties, Roberts aci pret aci pēk�ņi saskrējās ar savu brālēnu Oskaru. Viņ� bija ģērbies glaunajā SS formas tērpā un pie krūtīm varēja manīt da�us apbalvojumus vai at�ķirības zī�mes. Oskars �ajā jaunajā formas tērpā, kas uz viņa sportiskā auguma stāvēja "kā uzliets", izskatījās skaists un elegants. Viņa iegarenā seja vairs neatspoguļoja nekādas fiziska vai garīga noguruma pazīmes, un izskatījās, ka ar eso�o stāvokli un vietu, kur atrodas, jūtas visai apmierināts.

-������ Ko tu te dari? Roberts neslēpa pārsteigumu. Man par tevi stāstīja�

-������ Sveiks! Oskars sacīja un sniedza roku. Tā jau es do�māju agrāk vai vēlāk tu nonāksi �eit! Un labi, ka vēl �eit!

-������� Kas te ir labs? Roberts nicīgi teica. Me�a kūrorts, vai?

-�� Mēs te pāraudzinām�

-������ Liecies nu mierā! Roberts asi atmeta ar roku. Pāraudzinātājs� Vai mēģini pārliecinātus komunistus padarīt par kvēliem nacistiem? Zagļus par godīgajiem? Prostitūtas par tikumiskām jaunavām? Un jūdus pārtaisīt par kristie�iem?

-������� Apmēram, Oskars mierīgi atbildēja. Vismaz cen�a�mies. Par kādiem grēkiem pats esi nonācis �eit?

-������� Par �ausmīgiem, Roberts atkal nicīgi pasmīnēja. Ne�vēlos strādāt di�ā reiha labā.

-�� Kāpēc ne? Oskars prasīja. Kas tur slikts?

-������ Ja viņi man liktu bruģēt ielas vai kraut vagonus, es var�būt piekristu. Bet mani aizdzina uz biju�o Rīgas geto, un es redzēju, kas tur bija noticis!

-� Vai tev tik �vaki nervi? Oskars neticīgi jautāja.

-�� Bet tev tie ir no dzelzs, jā?

-������� Ne glu�i, ta�u tas ir tiesa Rīgas geto nekāda patīkama vietiņa nav.

-�� Tu tur esi bijis? Roberts painteresējās.

-� Tā ir iznācis.

-������� Labāk pasaki, kā vispār ir iznācis, ka esi uz vienu roku ar fri�iem? Roberts jautāja. Turklāt vēl �ajā atbaido�i melnajā formas tērpā!

-������ Bet tas mani ir izglābis, Oskars sacīja. Ja izvēlētos ko citu, jau sen būtu zem zemes.

-������ Es to varētu saprast, Roberts klusi teica, bet tā cena, ko tu maksā, lai būtu dzīvs, un �ai soda vietā vēl būt tādam kā priek�niekam� Vai tā tev ne�ķiet pārāk augsta?

-������� Tas ir no komunistu leksikas, Oskars, nepatikā savie�bies, pateica. Ne tu, ne es, un pat neviens augstākās ma�temātikas profesors nekad nepateiks, cik maksā cilvēka dzī�vība un kādu cenu tai var dot. Un tad mēs izvēlamies, ne par kādu cenu nedomājot. Tas mūsu apziņā ir jau ieprogram�mēts sava dzīvība jāglābj vispirms, un tikai pēc tam kāda

cita! Te nav runa par mātēm, kas da�reiz sevi upurē bērna labā vai politiskiem un reliģiskiem fanātiķiem. Tas, Robert, ir sasodīti grūti un smagi, ta�u daba mūs tā ir uzkonstruēju�si� Vēl vairāk! Man tagad �ķiet, ka mums ir neatņemamas tiesības ja jau tādas izvēles priek�ā esam nonāku�i savu dzīvību pirkt par kāda cita cilvēka dzīvības cenu. It sevi�ķi, ja �is cilvēks ir mūsu ienaidnieks. Neviens mūs par to nesodīs.

-�� Bet arī neslavēs, Roberts pateica. Tu, Oskar, esi pa�zudis cilvēks. Vienalga, uzvarēs vācie�i vai krievi, mums, lat�vie�iem, nekas spo�s nerādās. Un tev jau ne tik!

-�� Par mani neuztraucies, Oskars teica.

-�� Nav grūti iedomāties, kādreiz ta�u �is kar� tomēr beig�sies, Roberts turpināja. Neiz�ķirts nav iespējams uzva�rēs vai nu vācie�i vai krievi. Ja vācie�i, tad tu, ja nenodzersies vai tavu prātu nesaplosīs sirdsapziņas pārmetumi, varbūt kādu laiku vēl dzīvosi. Bet ja krievi? Kur tad tu, Oskar, lik�sies? Pieņemot, ka dzīvo tikai �ai dienai, tad jau var patrakot un par rītdienu arī nedomāt. Ta�u tā rītdiena, vecīt, pienāks! Arī visiem nobendētajiem! Un tad viņi sacīs, tagad ir pienā�cis laiks apmainīties lomām! Tagad bedres �ai pusē stāvēsiet jūs, bet mēs, kaut neredzami, atrādīsimies otrajā pusē! Un tad, Oskar, lūk, būs pienācis tas mirklis, kad tev, kā �odien citiem, nekāda izvēle nepastāvēs! Bet, ja tomēr pastāvēs, tad tikai viena ar daudzmaz saglabātu pa�cieņu cēli iekrist kapā� Ta�u tu, Oskar, to nespēsi! Ja �eit atrodies nevis kā es sodāmais, bet gan kā sodītājs, tad tu vienkār�i esi gļēvs cilvēks bez jebkādas pa�cieņas un stipras gribas�

Oskara sejā un dro�i vien arī apziņā kaut kas spēji izmai�nījās. Acīs iezibējās naids, viņ� strauji pagriezās un trieca dūri Roberta sejā.

-� Tu komunisti Oskars kliedza. Pareizi tevi �eit atve�du�i! Ja nevēlējies strādāt mūsu atbrīvotāju labā, tad pastrā�dāsi pats priek� sevis! Rīt, parīt "zosu gājienā"!

Roberts krekla piedurknē noslaucīja no deguna teko�ās asinis un, nicinājuma pilns, ieskatījās sitēja sejā. Tā jopro�jām bija piesarkusi, un acīs arvien mirdzēja naids.

-�� Sist jau tu proti neko neteiksi, Roberts diezgan mie�rīgi sacīja. Varbūt mani tepat arī no�ausi? Uztrenējies jau esi.

Roberta sejā vēlreiz ietriecās Oskara dūre. �oreiz sitiens bija daudz spēcīgāks, un viņ� tik tikko noturējās kājās.

Tas ir no�ēlojami, Roberts klusi pateica. Mākslinieks, kas vēl nesen gleznoja skaistu sievie�u aktus un me�a puķī�tes� Oskar, ko ar tevi ir izdarījis �is laiks?!

Oskars neko neatbildēja pagriezās un devās prom. Bet Robertam jau nākamajā dienā patie�ām vajadzēja sākt "strā�dāt" tā sauktajā "zosu gājienā" veikt pilnīgi absurdu, ta�u cilvēka psihi ārkārtīgi traumējo�u darbu.

Kā tas notika? Ļoti vienkār�i.

Vienā nometnes teritorijas galā diviem ieslodzītajiem va�jadzēja nostāties pie diezgan palielas smil�u kaudzes. Ro�kās smagas koka nestuves. Tre�ais, kas tur jau bija priek��ā, uz nestuvēm uzmeta vienu sauju smil�u. Ieslodzītie to aiznesa uz teritorijas otru galu, smil�u sauju izbēra un nāca atpakaļ. Atkal uz nestuvēm tika uzmesta smil�u sauja, atkal bija jā�ķērso viss laukums, smiltis jānober un jānāk atpakaļ. Un tā tas turpinājās tik ilgi, kamēr dienas garumā smil�u kaudze nebija pārvietota uz nometnes otru galu. Nākamajā dienā �is absurds turpinājās smil�u kaudze tāpat pa sauji�ņai bija jānogādā atpakaļ.

Lai nesajuktu prātā, Roberts centās nedomāt ne par ieslo�dzījumu, ne par �o "darbu" un pat ne par savu brālēnu Oska�ru, kas tagad viņu apsargāja un uzskatīja par reiha vergu.

Ja tu man būtu licis strādāt Latvijas labā, Roberts rūgti secināja, to vēl kaut kā tev varētu piedot, bet tagad� Nekad! Ta�u viņ� nedomāja par atriebību, kas �ais apstākļos prak�tiski bija neiespējama, bet sapņoja par mājās paliku�o Viju. Meitene viņam �ķita jauka. Tiesa, viņa bija maz izglītota, ta�u tai vidē, kādā viņai nācās dzīvot, nekāda augsta izglītī�ba nemaz nebija vajadzīga. Bija vajadzīga pacietība, pieticība un zināms gribasspēks, lai spētu izturēt tās grūtības un pa�zemojumus, ko viņai uzspieda vācu okupantu izdotie likumi un tiesību ierobe�ojumi.

Pēc se�u mēne�u soda termiņa beigām Roberts, tikai nepilnu mēnesi spējis padzīvot Iļģuciema mājās pie Vijas, pamatīgi pārsteigts, saņēma vācu un latvie�u valodā rak�stītu paziņojumu: "Iesauk�anas pavēle. Ar �o esat iesaukts Latvie�u SS brīvprātīgo leģionā. Jums jāierodas 26. martā 1943. g. līdz pulkst. 18.00 Rīgā, Abrenes ielas kazarmās. Ar iesauk�anu Jūs esat padots vācu bruņotajiem spēkiem un to pastāvo�iem noteikumiem."

Tad tikai vācu valodā:

"Der Leiter der Ergāngzungsstelle Riga der Waffen SS i. A. Hauptscharfūhrer" un nesalasāms paraksts�

Roberts to jau bija it kā gaidījis, tomēr cerēja, ka Salaspils koncentrācijas nometnē pavadītais soda laiks tagad viņam nāks par labu un ļaus izvairīties no �ī uzpūstā "patriotiskā pienākuma" karot Latvijas okupantu armijas rindās.

-�� Tātad tomēr, maitas, Roberts sarūgtināts sacīja. Ja jau viņi mani ieslodzīja Salaspilī, es ta�u tā kā skaitos �ī re��īma ienaidnieks! Bet nekā! Izskatās, ka jaunās Eiropas cē�lājiem iet pavisam sūdīgi, ja jau reiz savā armijā vāc tādus kā es!

-�� Varbūt tu viņiem par to atgādini, Vija, tāpat ļoti vīlu�sies un sarūgtināta, teica. Vai Oskars neko nevar līdzēt?

Roberts strauji pakratīja galvu.

-�� Ja arī varētu, es nekad viņam to nelūgtu! viņ� cietā balsī paziņoja. Un kas viņ� vispār ir? Sīks priek�nieciņ� SS �ārfīrers, kas pēc mūsu armijas standartiem būtu vecā�kais ser�ants.

-�� Bet ja viņ� to spētu� Vija izskatījās galēji apjukusi.

-��� �o pazemojumu varētu pārciest. Tas tomēr būtu labāk nekā varonīgi krist Austrumu frontē.

-��� Es nekritī�u, Roberts negaidīti apņēmīgi pateica. Neviena lode, ne �ķemba mani neķers! Tu redzēsi! Es no �ī karina mājās pārnāk�u sveiks un vesels! Un zini, kāpēc? Es ļoti negribētu, lai tu liktos gultā ar kādu citu. Es gribu, lai tu gultā liktos vienīgi kopā ar mani!

-�� Tā jau vajadzētu, Vija piekrita. Protams. It sevi�ķi tāpēc� Zini, Robert, man �ķiet, ka esmu stāvoklī�

Roberts ātri pagriezās pret jauno sievieti un viņu cie�i no�skatīja. Ta�u viņa sejā nevarēja manīt ne bēdas, ne prieku.

-�� Tev tikai tā �ķiet, vai arī zini jau noteikti? Roberts prasīja.

-�� Varētu teikt, ka tas ir diezgan dro�i, Vija atbildēja.

-�� Man jau pirms vairākām dienām vajadzēja sākties kārtē�jam ciklam� ta�u nekā!

-� Varbūt ir kāds cits iemesls?

-�� Diez vai. Man darbā sievas visu apskaidroja�

Roberts krietnu laiciņu sadrūmis klusēja, tad grūtsirdīgi

pakratīja galvu.

-�� Kaut kā nelāgi ir sanācis. �is nav īstais laiks bērnu ra�dī�anai. Varbūt tas tik traki nebūtu, ja man nevajadzētu iet palīgā fri�iem uzvarēt tādus pa�us nelie�us kā viņi.

-�� Es negribu palikt viena ar bērnu �ai briesmīgajā pasau�lē. Vija sāka raudāt. Ko es darī�u?

-��� Tu dzīvosi, Roberts pateica un mīļi viņu apskāva. Man diem�ēl �āda iespēja ir daudz mazāka�

-�� Būs jau vēl ārstu komisija, Vija caur asarām cerīgi at�gādināja. Nav izslēgts, ka viņi tevi izbrāķēs.

Bet neizbrāķēja. Roberts Ozols kā tūksto�iem citu latvie��u vīru bija spiests pakļauties vācu okupācijas varas iestā�u pavēlei un doties aizstāvēt nacistu vadoņu iecerēto tūksto��gadīgo Reihu.

Un viņ� leģiona 15. divīzijas sastāvā pulkve�a Viļa Januma vadībā izgāja visu drausmīgo sāpju, cie�anu un nepārtrauk�to zaudējumu pilno atkāp�anās ceļu no pirmajām kaujām, no pozīcijām Veļikajas upes stāvajos krastos, drausmīgajām kaujām pie Opo�kas, līdz Vācijā, izlauzoties vismaz no des�mit gan vācu, gan krievu armijas daļu aplenkuma, sava pulk�ve�a vadībā 1945. gada 27. aprīlī, sasniedzot nelielu pilsētiņu Gītergliku, pulksten 1.20 naktī padevās amerikāņu karaspē�kam. Pēc tam sekoja ieslodzījums Cēdelhēmas karagūstekņu nometnē Beļģijā.

Tur gan iztika bez psihi traumējo�ā "zosu gājiena" un ci�tiem smalkiem garīgās un fiziskās spīdzinā�anas paņēmie�niem, toties to vietā bija citi grūtumi vispirms gandrīz trīs nedēļu ilgs absolūts bads�

Roberts Ozols, katru vakaru gulēdams nometnes barakā uz kailu dēļu nārām, un, būdams pārliecināts, ka nu beidzot dzīve tomēr ir galā, skumji domāja par dzimto Latviju, Rīgu, Iļģuciemu, tur paliku�o meiteni un dēlu, kuru, kā viņam kādā no agrākām vēstulēm bija paziņojusi Vija, esot nosau�kusi par Haraldu.

Roberts jutās apmierināts.

Haralds Ozols tas nemaz neskanēja slikti.

Bet tikmēr Salaspils koncentrācijas nometnē pēc 1944. gada 29. septembra gan ieslodzīto, gan administrācijas, gan apsardzes vidū valdīja arvien lielāks satraukums. Katru dienu bija dzirdama frontes tuvo�anās, un visiem jau bija skaidrs nometnes pastāvē�anas laiks drīz beigsies.

Tā patie�ām daudziem bija vairāk nekā bēdīga ziņa, jo pēk�ņi viņu prāti apjēdza, ka nekādas di�ās Lielvācijas uz�varas nebūs, nacistu izsapņotais Tre�ais reihs tiks sadragāts lupatu lēveros un Latvija, kā da�us gadus iepriek�, atkal, komunistu pārvaldīta, pārtaps par Padomju Sociālistisko Republiku.

Kā jau parasti �ādos vēstures mirkļos, vieni �īs pārmaiņas gaidīja ar prieku, citi ar bailēm. �īs sajūtas bija saistītas ar tiem darbiem, rīcību un uzvedību, ko katrs cilvēks attiecī�gajā laika nogriezni bija darījis vai nu ko labu vai ļaunu. Vēl sliktāk! Ikviens zināja �o savdabīgo morāli ētisko un juri�disko paradoksu to, ko kāds darīja iepriek�ējās sabiedriski politiskās valsts iekārtas apstākļos un tika novērtēts kā "ļoti labs un pareizs", tā citā valsts formācijā kā "ļoti slikts un noziedzīgs".

Vienā mirklī tu no valsts ienaidnieka vari pārtapt par kvē�lu tās patriotu un nacionālo varoni vai tie�i otrādi būdams īsts savas dzimtenes patriots, tu vari tikt novērtēts kā vis�niknākais valsts ienaidnieks, kas pakļauts sabiedriskai izo�lācijai vai pat fiziskai iznīcinā�anai.

Nav lieki piebilst dzīvot ir grūti. Bet saprast, kā dzīvot neapstrīdami pareizi ir vēl grūtāk. Lai gan� Varbūt viss tomēr ir daudz vienkār�āk. Dzīvot vajag ne pareizi, ne nepa�reizi, ne godīgi, ne negodīgi, jo �os jēdzienus un vērtējumus par tevi vienmēr izteiks citi cilvēki.

Dzīvot vajag tā, kā to liek darīt tava sirdsapziņa, apstāk�ļi, kādos esi nokļuvis, un pa�a dzīves un pasaules kārtības uztvere. Jo raugi gan mana, gan tava, gan visu pārējo cil�vēku dzīve bezgalīgajā laika tecējumā ilgst tikai īsu mirkli, un tāpēc nav svarīgi, ko par tevi domā citi. Jā, nav nolie�dzams, tie�i tai mirklī tavai dzīvei tas var būt pat iz�ķiro��i, ta�u tūlīt nāk nākamais mirklis, un tavs apsūdzētājs un bende pats kļūst par apsūdzamo un kārtējo laika un varas upuri�

Un spēle turpinās, kur beigu beigās zaudētāji esam visi�

Gandrīz visu latvie�u sardzes dienestu bija nomainījusi kāda lietuvie�u vienība, jo Viktora Arāja zonderkomanda un brīvprātīgie policijas bataljoni tika iekļauti latvie�u leģiona sastāvā lielākam kara upuru skaitam.

Oskaram, pateicoties labām attiecībām ar da�iem nomet�nes administrācijas pārstāvjiem, bija izdevies Salaspilī vēl pa�likt, lai gan kabatā jau atradās norīkojums ierasties leģiona 19. divīzijas �tāba rīcībā. Pirms tam viņ� par labu dienesta pienākumu pildī�anu bija saņēmis piecu dienu atvaļinājumu un nometnē nodot lietas ieradās 29. septembra rītā.

Dienu iepriek� tika izdota pavēle par visu nometnē vēl at�liku�o ebreju likvidāciju.

Oskars pa �iem dubultokupācijas gadiem, kā arī darbo�a�nās laikā Arāja vienībā un Salaspilī, savu nervu sistēmu jau bija tiktāl notrulinājis, ka kārtējā ebreju vai latvie�u grupas likvidācija viņu vairs īpa�i nesatrauca.

Un tomēr Judīti viņ� nebija aizmirsis. �ad tad vakaros aizgāja viņu apciemot, aiznesa ko ēdamu vai kādu na�ķi un, cik nu tas bija iespējams, parunājās un atcerējās visādi jauko pirmskara laiku, kad pasaule vēl bija glu�i normāla un viņi varēja sapņot un darīt to, kas tagad �ķita kā visneticamākā fantastika.

Savādi, bet torīt viņ� Judīti nekur nespēja atrast. Oska�ru sāka pārņemt arvien lielāks satraukums. Vai patiesi viņa jau vakar būtu likvidēta? Nekāda lielā kārtība nometnē vairs nepastāvēja. Tuvākajā apkārtnē no�auto cilvēku līķi arī jau bija atrakti un sadedzināti.

Formās tērptie vīri, glābiņu meklēdami no neizbēgamā soda, skatījās uz rietumiem. Vēl dzīvi paliku�ie ieslodzītie ar cerībām uz austrumiem.

Tuvējā me�ā palēnām izdzisa pēdējo sārtu liesmas�

Vai tie�ām Judīte jau būtu pārvērtusies da�ās pelnu sau�jās? Nekādu drausmīgu dvēseles un prāta satricinājumu �is fakts diez vai izsauktu, ta�u jaunās sievietes nenodzīvotās dzīves viņam tomēr būtu �ēl. Un ne tikai to! Oskara dvēselē, lai kāda tā tagad arī izskatītos balta, brūna, sarkana vai melna Judīte kā �ī laika bezvainīgais upuris un jūtas sa�trauco�a sieviete, jau bija ieņēmusi tik svarīgu vietu, ka tās pēk�ņo trūkumu viņ� uztvertu visai sāpīgi kā pēdējo zaudē�jumu, ko bez savas dzīvības �ai pasaulē vēl varētu zaudēt�

Tikko ieradies, Oskars nometnes administrācijas ēkā diez�gan pārsteigts satika Bruno Toni.

-�� Tu vēl esi �eit? Oskars jautāja. Vai tev nevajadzēja būt�?

-��� Vajadzēja, Bruno bra�ā balsī apliecināja. Bet gan jau es vēl izkaro�os! Man �odien apsardzes dienests, tāpat kā tev, jānodod lei�iem. Atklāti sakot, man viņi nekādu lielo uzticību neizraisa.

-�� Vai mums par to vajadzētu uztraukties? Oskars iesmē�jās. Ko te sargāt? Nometne gandrīz vai tuk�a!

-�� Tomēr kārtībai jābūt, Bruno stingrā balsī atgādināja. Ja arī paliktu kaut viens ieslodzītais�

-�� Vai tas, Bruno, tev ne�ķiet stulbi? Oskars drūmi pra�sīja.

-Kas?

-�� Viss! Oskars atbildēja. Viss, ko mēs �ais gados esam darīju�i! Kas ir panākts? Kas sasniegts? Kas iegūts? Krievi atkal pie mūsu mājas durvīm, bet pa�iem jābēg! Ta�u kur mēs, Bruno, varam aizbēgt? Mums atlicis vienīgi tik, kā daudzmaz ar godu krist pirmajā kaujā.

-�� Tu netici, ka vācie�i uzvarēs?

-� Vai tad tu neredzi?

-�� Tas var būt arī tikai pagaidām.

-�� �aubos. Neviens pagaidām neatkāpjas. Ja jau ir sākts bēgt, apstāties grūti.

-�� Tādēļ jau man ari bija tik liela "cemme" uz visiem tiem komunistiem un �īdiem! Bet gan es viņus vēl paslaktē�u!

Ta�u nekas nesanāca. 1945. gada martā Vācijā Bruno Toni sagūstīja kāda sarkanarmijas daļa un tā pa�a gada 3. aprīlī Pirmās Baltkrievijas frontes Kara tribunāls par pastrādāta�jām ļaundarībām pret civilpersonām un darbību "Jagdverband Ost" diversantu sagatavo�anā viņam piesprieda aug�stāko soda mēru un jau nākamās dienas rītā no�āva.

-�� Paklau, Bruno! Oskars, raudzīdamies apkārt, turpi�nāja. Gadījumā tu nezini, vai Judīte vēl atrodas nometnē?

Rūdolfs Lange jau no Latvijas esot aizlaidies� Varbūt viņ� Judīti paņēmis līdzi?

-��� Tā �īdene viņam bija vajadzīga �eit, Bruno sacīja.

-�� Pirms divām dienām bija te atdrāzies un baigi ārdījās. Ju�dītei pavēlēja nospēlēt tādu kā nelielu atvadu koncertu, pēc tam personiski no�āva �etrus jūdus, bet Judīti atdeva saplosī�anai, tas ir, mīlas priekiem vienam no saviem pavadoņiem.

-�� Kur viņa pa�laik atrodas? Oskars vaicāja. Sievie�u baraka B3 ir tuk�a.

-�� To es nezinu, Bruno teica. Paņem visus papīrus, uz�raksti septembra atskaiti un rīt lai�amies arī mēs! Pēc tam nometne tiks nosvilināta.

Dienas otrajā pusē Oskars Judīti atrada tā saucamajā "slimnīcas" barakā. Tā bija gara telpa ar tādām pa�ām dēļu nārām kā citās barakās, vienīgi vienā no tās galiem atradās da�as atsevi�ķas nelielas telpas ar divām vai trim gultām. Pēdējā no �īm "palātām" gulēja Judīte. Viņai blakus pa krei�si bija redzama kāda veca varbūt jau pirms vairākām dienām mirusi sieviete, bet pa labi no necie�amām sāpēm spalgā bal�sī kliedza jauna meitene.

Judītei, at�ķirībā no citām, mugurā nez kāpēc nebija strī�painais nometnes ieslodzītās tērps, bet gan parasta brūnas krāsas kleita. Lielās, baiļu pilnās acis krasi izdalījās bālajā sejā, kur vēl skaidri varēja saskatīt vairākus tum�us riņķus un uz labā vaiga tum�sārtu nobrāzumu.

Ieraugot Oskaru, Judīte, dro�i vien no prieka, klusi ieklie�dzās.

Oskars pagriezās pret feld�eri, kas patiesībā pirmskara laikā bija pazīstams latvie�u ārsts profesors Edgars Eglājs, un ar roku parādīja uz kliedzo�o meiteni.

-�� Kas ar viņu notiek?

-� Viņa mirst, profesors mierīgā balsī paskaidroja. Tūlīt būs galā.

-�� Un kas ar viņu? Oskars ar roku parādīja uz Judīti.

-�� Vai arī mirst?

-� Nē, viņai ir daudz labāk. Kā jau parasti vispārēja orga�nisma novājē�ana un� Pirms da�ām dienām kāds no Langes svītas vīriem ar viņu diezgan slikti izdarījās� Bet tas dzīvību neapdraud. Drīz atkal būs uz kājām.

-������� Pēc da�ām dienām nometne tiks likvidēta. Oskars pa�teica. Vai jūs viņu nevarat pārvietot citur?

-������ Blakus palātā ir divi miru�ie, profesors teica. Tūlīt at�nāks sanitāri un viņus aizvāks. Pēc tam pianisti ievieto�u tur.

-������� Paldies, Oskars sacīja un piegāja pie Judītes. Pēc tam nedaudz noliecās un ar roku viegli pieskārās viņas plecam.

Turies, Judīt! Tikko tevi pārnesis blakustelpā, es atkal bū�u klāt.

Barakā trūka gaisa un tas pats drausmīgi smirdēja. Kad Oskars apmēram pēc stundas atkal devās uz baraku, viņ� domāja tikai par to, kā ātrāk Judīti no turienes dabūt prom.

Iegājis mazajā telpā, kur Judīte tagad atradās viena, viņ� tūlīt apsēdās uz gultas malas un pasniedza viņai vairākus ābolus un �okolādes tāfelīti.

-�� Ēd! Oskars mudināja. Tas nedaudz atspirdzinās.

Judīte satvēra atnestos augļus un pārsteigta uz tiem pa�skatījās.

-������� Tātad pa�laik dārzos nogatavojas āboli� viņa �ukstē�ja. Es par to jau biju aizmirsusi. Bet pirms tam kokiem vajadzēja ziedēt, vai ne?

-������ Jā, Judīt. Ēd! Tie ir baltie dzidrie. Bet pirms tam� Jā, pavasarī ziedēja dārzi. Tas vienmēr izskatās skaisti. Varbūt tas ir pats skaistākais, kas dabā vispār notiek.

-�� Es to da�reiz atcerējos, Judīte skumji sacīja.

-������� Mums tikai vēl jāpārdzīvo �is rudens un ziema, un tad pavasarī abi aizbrauksim uz laukiem pie manas krustmā�tes� Un tur viņas lielajā dārzā tu atlabsi pilnīgi.

-������� Kā tu teici? Judīte jautāja, un viņas balss jūtami dre�bēja. Mēs abi�?

-� Jā, Judīt, Oskars atbildēja. Ja mums paveiksies.

-� Vai tas ir iespējams?

-� Maz ticams, bet kas mums cits atliek? Vienīgi cerēt.

-������� Es trīs gadus ne par ko citu nemaz neesmu domājusi. Tikai cerējusi. Pat nesen. Tas bija briesmīgi, lai gan nekas jauns. Lūdzu piedod, bet man ir bail arī no tevis. Tikko man tuvojas kāds melnā formā� Neviens man neko labu nav da�rījis. Vienalga vācietis vai latvietis.

-������� Bet, piemēram es, tev neko arī sliktu, Oskars atgādi�nāja.

Turies, Judīt! Tikko tevi pārnesis blakustelpā, es atkal bū�u klāt.

-�� Tu, Oskar, ne. Patie�ām. Paldies!

-�� Kā vispār jūties?

-�� Drausmīgi slikti.

-�� Kā tas izpau�as? Tu nevari paiet?

-������ Varu. Ar grūtībām, bet varu. Ja mani tagad kāds sauktu otrpus �ogam� Es aizietu. Es, Oskar, aizskrietu. Aizlidotu!

-�� Tad ir labi, Oskars teica. Pamēģināsim.

Judīte lēnām piecēlās sēdus un ar saviem slaidajiem roku pirkstiem cie�i pieskārās Oskara krūtīm.

-������� Vai mani tomēr mēģināsi glābt? Judīte jautāja un vi�ņas balsī un lielajās acīs pavīdēja gan neticība, pārsteigums, gan atklāta cerība. Tu, kas tērpts vācu formā�

-������� Aizmirsti! Oskars paskarbi pavēlēja. Esmu Oskars Ozols latvie�u mākslinieks, kas ne savas gribas vai patikas dēļ� Bez tam �is formas tērps varbūt pa�laik ir vienīgais, kas man var palīdzēt tevi glābt.

-�� Tu patie�ām to gribi darīt? Judīte prasīja.

-Jā.

-�� Kāpēc?

-������ Man tevis ir �ēl. Bet ne tikai tāpēc! Man ir �ēl visu, kas pēdējos gados te noticis. Kas ir noticis ar mani, ār tevi, ar maniem vecākiem, Latviju, visu �o neprātīgo pasauli.

-�� Ja es pareizi saprotu, vācie�i kam zaudē, vai ne?

-�� Tā ir, Judīt. Krievi jau atkal Latvijā.

-�� Tātad loģiski� Zaudē arī tu?

-�������� Tā izskatās, Oskars drūmā balsī atbildēja. Mani sagaida sods. To es zinu. Mazliet paradoksāli, bet tomēr� mums abiem vēl ir cerība. Tev palikt dzīvai, bet man kau�jas laukā pazust bez vēsts vai arī ar godu krist.

-������� Tad kāpēc tev vēl būtu jāņemas ar mani? Judīte neiz�pratnē jautāja. Saki atklāti, Oskar! Mēģinot mani dabūt no �ejienes laukā� Izglābt man dzīvību� Vai ar to gribi izpirkt savu vainu pret pārējiem ebrejiem? Tu gribi samazināt sava grēka daļu?

-������� Tie ir �ausmīgi vārdi, ko nupat pateici, Oskars rūg�tā balsī sacīja. Bet vai tu vispār zini, kas īstenībā ir cil�vēka vaina? Man tas ir kaut kas pilnīgi nesaprotams! Tā�pat kā tas, kāpēc boļ�eviki iznīcināja manus vecākus, bet vācie�i to pa�u gribēja izdarīt ar mani? Vai man jājūtas

vainīgam par to, ka gribēju dzīvot. Jā, cena bija briesmīga, bet vai tāpēc tagad esmu liels noziedznieks, ja mana dzī�votgriba izrādījās stiprāka par visiem likumiem un kristīgo morāli? Un, mīļā Judīt, kas vispār ir grēks? Kas morāle? Un, ja manu rīcību var arī nodēvēt par noziedzīgu, kā es to varētu izpirkt? Laika dzirnas mani ir samalu�as un tagad tikai atliek� Nekā daudz jau vairs nav. Manā dzīvē vēl esi tikai tu, Judīt. Viss pārējais zaudēts. �īs dzīves tumsā tu spī�di kā mazs gaismas lukturītis. Rīt tas var jau nodzist, ta�u es gribu, lai tu turpini spīdēt! Gribu, lai tu varbūt vienīgā no visiem Latvijas ebrejiem paliktu dzīva. Lai tu turpmā�kās vēstures priek�ā būtu galvenā lieciniece. Bet tas vēl nav viss! Varbūt daudz svarīgāk, Judīt, ir tas, ka esi sieviete, mūs saista kopīgas atmiņas par laiku pirms kara un tas, ko esam piedzīvoju�i vēlāk. Es gribu, lai tas vēl nepazūd. Lai tas viss mūs priecē un sāpina. Lai viss pārdzīvotais mums atgādina, ka esam dzīvoju�i un vēl turpināsim dzīvot. Kaut tikai �o nieka mums atvēlēto mirkli�

Judīte sāka raudāt. Oskars piekļāva viņas galvu savam plecam un vairākas reizes maigi noglāstīja viņas manāmi trīco�os plecus, kaklu un matus.

-�� Oskar, tu mani mīli? Judīte caur asaru �ņukstiem ne�gaidīti jautāja.

-� Nezinu, viņ� godīgi pateica. �ādos drausmīgos apstāk�ļos cilvēki nespēj mīlēt. Tas nav iespējams! �ādos apstākļos mūsu jūtas un rīcību nosaka vai nu vājāki vai stiprāki prāta un dvēseles impulsi. Ta�u ja es tagad tev atzītos mīlestībā tie�i �ai vietā un laikā man, �ķiet, tas skanētu nedabiski, nenormāli un pat drausmīgi! Jo pati �ī vieta, kur pa�laik at�rodamies, ir drausmīga! Ja mums �ovakar bēg�ana izdosies, es tev mīlestībā atzī�os, kad tu kā senāk būsi iegājusi vannā, apģērbusi smalku fran�u apak�veļu, kad aizdegsim septiņas da�āda garuma sveces un tu apgulsies ar rozā krāsas dūnām klātā gultā�

Judīte spēji apkrita Oskaram ap kaklu un gandrīz vai klie�dza: Oskar! Pasaki tagad! Lūdzu! Melo! Mīļais, melo, bet pasaki, ka mani mīli! Tie�i �eit, �ai vis�ausmīgākajā pasaules vietā! Tur tai sapnī sve�u gaismā un rozā dūnās� To var pateikt jebkur�! Bet pasaki �eit tūlīt! Un, ja tu arī melosi, tik un tā tas skanēs kā patiesība�

Oskars lēnām pagrieza Judītes seju pret sevi un viņu vai�rākas reizes noskūpstīja.

Judīt, es tevi mīlu, viņ� �ukstus teica. Un nav svarīgi, vai tie ir meli vai patiesība. Svarīgi, ka mēs vispār vēl esam uz �īs pasaules�

Vakarā, kad jau bija satumsis, Oskars melnas krāsas BMW vieglajā automa�īnā, Judīti piesedzis uz aizmugurējā sēdek�ļa, bez lielām problēmām vārtu vīram lietuvietim iedevis konjaka pudeli izveda viņu no nometnes un nogādāja savā lielajā Brīvības ielas dzīvoklī.

Un tā gandrīz vai arī notika bija karsta vanna, siltas vakariņas, dego�as sveces, lūgsna Dievam un uz gultas balti pēļi�

Vienīgi izpalika mīlestību apliecino�i vārdi. Un kāpēc gan tie būtu vajadzīgi, ja vismaz tobrīd viņi jūtās brīvi un viens otru varēja apskaut arī klusēdami�

Saule dedzināja kā tuvumā eso�a martena krāsns. �ķita, tūlīt pat izkusīs Cēdelhēmas karagūstekņu nometnes vidū eso�ais asfalts. Gaiss virmoja, un bija redzams, kā virs kād�reizējās armijas kazarmu ēkām paceļas viegla dūmaka.

Roberts Ozols sēdēja, ar muguru atspiedies pret barakas sienu un nedaudz piemiedzis acis, raudzījās skaidri zilajās debesīs un domāja, kas tagad notiek Latvijā? Vai tur tāpat karsē saule, pļavās smar�o jau gubās sakrautais siens, pui�kas skrien peldēties uz upi, bet Rīgā Vērmaņparkā pavecā�kas kundzītes ar labpatiku skatās uz dārza strūklakām?

Un ko dara mana Vija? Ko mazais Haralds?

Un ko Rīgā un Latvijā atkal dara krievi un viņu latvie�u draugi? Katrā ziņā nekas labs tur nenotiek, dro�i vien vēlreiz tiek pārskatītas ļau�u biogrāfijas un viņus ved uz pratinā�a�nām ko darīji vācu okupācijas laikā? Kāpēc vispār atradies okupētajā teritorijā? Kāpēc kopā ar padomju tautu necīnījies pret nīsto ienaidnieku?

Ko uz �iem jautājumiem spēs atbildēt Vija? Un ko es, ja atgriezī�os mājās? Lai gan viņi par mani jau visu zinās, man tik un tā atklāti būs jāpasaka es cīnījos pret jums. Jā, ne labprātīgi, vācie�i, draudot ar kara tiesu, piespiedu kārtā mani mobilizēja leģionā, ta�u diez vai tas būs glābiņ�. Atkal nāks gūstekņu nometne, ta�u tad, domājams, tā nometne to�mēr atradīsies Latvijā. Un es pats bū�u savā dzimtenē. Tad pie manis, iespējams, ciemos varēs atnākt Vija, un es beidzot redzē�u, kāds izskatās mans dēls Haralds un sapņot, ka reiz ta�u gūsta laiks beigsies, kā beidzās �is nolādētais kar�, un sāksies daudzmaz normāla mierlaika dzīve.

-�� Mosties! nostājies iepretim, viņam negaidīti uzbļāva Ernests no Liepājas. Tas melnais majors no nometnes mig�rācijas daļas�

-�� Kas? Roberts satraukts jautāja.

-�� Sauc pie sevis! Tavi papīri jau esot kārtībā! Ja gadījumā jūs vedīs caur Liepāju, lec laukā un aizskrien pie manas muterites! Pasaki, ka esmu dzīvs, ta�u kamēr Latvijā būs krievi, es palieku pie jeņķiem!

Bet Roberts nepalika. Lai kā viņu amerikāņu melnais ma�jors mēģināja atrunāt, zīmējot gan skaistas ainas no Ameri�kas dzīves, gan �ausmu skatus no dzīves Padomju Savienībā, nekas nelīdzēja. Roberts gribēja atgriezties Latvijā.

-� Saprotiet, mister Teilor, Rīga ir skaistākā pilsēta pasau�lē, bet mana meitene Vija ir skaistākā sieviete Rīgā. Jums mani ir jāsaprot. Turklāt vēl dēls�

-�� Es jūs, mister Ozol, saprotu labi, Teilors, plati smai�dīdams, sacīja. Teksasa ari nav sliktākā vietiņa uz �īs pa�saules, un mana sieva� Starp citu, viņa ir baltā. Es nemaz nerunāju par dēliem. Un tomēr. �aubos, vai komunisti jūs tur sagaidīs ar atplestām rokām.

-��� Es arī �aubos, bet ceru, ka tā vismaz mani sagaidīs sieva.

-�� Mister Ozol, negribu jūs baidīt, bet ar tām sievietēm ari neko daudz nevar zināt. Cik ilgi jūs viens otru neesat redzē�ju�i?

-�� Trīs gadus.

-�� Tas ir briesmīgi ilgi, Teilors, tā kā pat nedaudz nobē�dājies, sacīja. It sevi�ķi kara laikā. Tā jau ir mū�ība.

-�� Bet nu jau kara vairs nav, Roberts teica. Un es ticu, ka sieviete, ja grib un mīl, tomēr spēj arī gaidīt. Un mū�ība, Visuma un varbūt arī mīlestības mērogos, dro�i vien tikai īss mirklis vien ir. Tāpēc, majora kungs, es pateicos Ameri�kas Savienoto Valstu valdībai, ka tā mani, jūsu armijas gūs�tā kritu�a ienaidnieka karavīru, nesūta katorgas darbos uz Misisipi kokvilnas plantācijām, bet laipni atļauj atgriezties dzimtenē�

Atkal nonācis pēc izkusu�ā asfalta smar�ojo�ā nometnes laukumā, Roberts ārkārtīgi pārsteigts turpat sev priek�ā pēk�ņi ieraudzīja lēni ejam savu brālēnu Oskaru.

-�� Ei! viņ� skaļi uzkliedza. Apstājies!

Oskars apstājās un, tāpat patīkami vai nepatīkami pār�steigts, skatījās uz savu radinieku.

-Tu?!

-�� Es, Oskar, es! Roberts iesmējās. Es jau Rīgā visiem teicu, ka palik�u dzīvs! Bet kā tu �eit gadījies?

-�� Tas ir gar� stāsts, Oskars negribīgi atbildēja un kā no�kaunējies skatījās sāņus. Varēja just, ka satik�anās ar Ro�bertu viņam ir ne tikai pārsteidzo�i negaidīta, bet arī vairāk nekā nevēlama. Un tas bija saprotams Roberts noteikti neko nebūs aizmirsis. Ne Salaspils soda nometni, ne Oskara divus sitienus sejā.

Roberts, indīgi smīnēdams, skatījās uz savu kādreiz tik bagāto, lepno un vienmēr eleganti ģērbto radinieku un jutās savādi apmierināts. No bra�ā, vēl nesen melnajā SS formā tērptā virsnieka nekas daudz vairs nebija atlicis. Protams, tik daudzu ļau�u nīsto SS formu, kā visi vācu dro�ības die�nesta struktūrās kalpojo�ie latvie�i, arī viņ� bija nomainījis pret parastu vācu armijas karavīra tērpu.

-�� Biji Kurzemē? Roberts painteresējās.

-� Jā, Oskars gurdi atbildēja. Baismīgajās Ziemassvētku kaujās ievainoja un ar draugu palīdzību mani ārstēties attransportēja uz Vāciju. �eit arī paliku, līdz beidzot� Tu jau zini, kā viss ir beidzies.

-� Tev te ir krietni jāuzmanās, Roberts brīdināja. Ame�rikāņi baigi medī biju�os SS vīrus, lai gan "amī�i" no tiem ir cietu�i vismazāk. Tādus kā tevi vispirms vajadzētu medīt mums jūsu upuriem. Ne komunistiem, nē, bet vienkār�i latvie�u cilvēkiem. Tāpat kā jūs tagad medī visas Eiropas tautas.

-��� Tā ir, Oskars no�ēlas pilnā balsī piekrita. Riebīgi jau tas viss bija, ko tur runāt. Un tomēr� Robert, pasaki, vai es ko tādu būtu darījis, ja ne tie krievi, �īdu boļ�eviki un kar�?!

-�� Es to, Oskar, nezinu, Roberts atbildēja. Dro�i zinu tikai to, ka ļoti maza daļa no tiem, kuru radinieki vai pa�i cieta no padomju represijām, ienākot vācie�iem, tūlīt ņēma iero�us un skrēja nodot, arestēt vai �aut visus, kurus uzska�tīja par padomju varas piekritējiem. Nemaz nerunājot par to, ko jūs darījāt ar ebrejiem.

-�� Tas viss bija �ausmīgi, Oskars, neslēpdams no�ēlu, sa�cīja. Tu zini, ka tika no�auta arī Melita un Natālija? Un skaistā meitene no Mākslas akadēmijas, mana kursa biedre�ne Sāra. Un daudzi citi.

-�� Ļoti labi, Oskar, ka vismaz tagad spēj kaut ko no�ēlot! Roberts sacīja. Varbūt kļūs vieglāk.

-� Vieglāk vairs nekļūs nekad, Oskars teica. Zini, es pie D�ūkstes ļoti gribēju krist. Vēlējos, lai kāds artilērijas �āviņ� mani sarauj gabalu gabalos� Vismaz tagad gulētu Latvijas zemē.

-�� Bet es gulē�u, Roberts pateica. Gūsts beidzas, visus lai� vaļā un amerikāņi izkārtoja, ka kopā ar citiem man at�dod padomju pusei. Un man ir pilnīgi vienalga, ko pēc tam krievi ar mani darīs. Domāju, uz Sibīriju nedzīs. Es ne ar ko neesmu sasmērējies. Tik vien, ka piespiedu kārtā mobilizēts, godīgi karojis.

-�� Bet mani viņi jau pirmajā dienā no�autu.

-�� Tevi, jā, Roberts piekrita. Tev vajadzēja darīt kā ci�tiem mierīgi sēdēt mājās un nekur neiejaukties.

-�� Tas nebija iespējams, Oskars atgādināja. Manis to�reiz uzgleznotais Kirhen�teina portrets bija vistie�ākā ieejas karte Biķernieku me�ā.

-�� Un tu izvēlējies�

-� Jā, Robert. Es izvēlējos stāvēt bedres �ai pusē. Galu galā vismaz pagaidām esmu vinnējis �etrus gadus. Domāju, tas ir pietiekami daudz.

-�� Bet tie nebija labākie. Un tie jau pagāju�i. Kas tālāk?

-�� Nezinu. Ja atklātībā nāks mana pagātne, no tiesas ne�izbēgt. Es to saprotu. Bet, ja paveiksies, palik�u tepat Vācijā vai do�os uz Dienvidameriku. Mums ar Judīti bija sapnis Havaju salas!

-�� Kas ar viņu notika? Roberts prasīja. Vai arī Judīte ir pagalam?

-�� Nē, Oskars atbildēja un viņa tum�i pelēkā seja pēk��ņi kļuva nedaudz gai�āka. Es viņu izglābu. Da�as dienas pirms Salaspils nometnes likvidē�anas� Paklau, Robert, kad būsi Rīgā, lūdzu, aizej uz manu dzīvokli Judīti es at�stāju kopā ar Amālijas tanti un pasaki abām, ka laimīgā kārtā esmu dzīvs un daudzmaz vesels� Pasaki Judītei, ka sapnis par Havaju salām ir palicis. Nepiepildāms, nekad dzī�vē vairs nerealizējams, bet tomēr� Pasaki, ka es viņu mīlu. Viņa noticēs un sapratīs.

-�� Labi, Oskar, Roberts teica un gāja tālāk. Es to viņai pateik�u, lai gan patiesībā tu tomēr biji baigākais nelietis� Ne tāds dzimis, bet tāds kļuvis. Tu nespēji turēties pretim Laikam�

-�� Bet tu spēji, ja? Oskars rūgti iesmējās.

-� Es arī ne, Roberts piekrita. Ta�u sods man tomēr būs mazāks� jo mazāk mēslu.

Tā ari notika. Jau da�as dienas vēlāk amerikāņu gūstā kritu�ie leģionāri kādā savstarpējā konflikta laikā, uzzināju��i, ka Oskars Ozols kara lielāko daļu pavadījis Viktora Arāja zonderkomandā, ar saucieniem "tu, aizmugures �urka!" vienā no nometnes barakām viņu nosita.

Bet Roberts 1947. gada pavasarī, beidzot atbrīvojies no krievu karagūstekņu nometnes, kas bija ierīkota biju�ās ti�kai ebreju ieslodzītajiem paredzētajā vācu koncentrācijas no�metnes "Kaiserwald" vietā Me�aparkā, tūlīt kāpa tramvajā un drāzās uz Iļģuciemu pie savas tik ilgi neredzētās civilsie�vas Vijas.

Vairākas Slokas, Buļļu un Dzirciema ielas mājas bija sabombardētas, bet netālu no Spilves lidlauka ceļa remontdar�bos vēl strādāja kāda neliela vācu karagūstekņu grupa.

Ārkārtīgi satraukts Roberts vairākkārt pieklauvēja pie 115. mājas pirmā dzīvokļa durvīm, aiz kurām, kā viņ� cerēja,

viņu tikpat satraukta atgrie�amies no kara joprojām gaida Vija�

Dro�i vien, ka gaidīja. Un, dro�i vien, bija arī ļoti satrauk�ta, jo, atvērusi durvis un savā priek�ā ieraudzījusi Robertu, viņa spēji nosarka un pirmajos brī�os nespēja pateikt ne vārda.

-������� Sveika, Vija! Roberts priecīgs iesaucās. Redzi, kā so�līju, tā arī izdarīju! Esmu atgriezies!

Vija, vēl mirkli klusēdama, neveikli knibinājās gar zilas blūzes priek�ējām pogām, tad klusi pateica:

-�� Es priecājos, Robert.

Roberts viņu cie�i uzlūkoja.

-������� Tā kā neizskatās vis, viņ� nopietni teica. Kas par lietu? Kaut kas noticis ar puiku?

-������� Nē, ar Haraldu viss kārtībā, Vija atbildēja. Bet ar mums, Robert�

-������� Kas gadījies? viņ� tūlīt prasīja, lai gan jau uzreiz sa�prata, ka gadījies tie�i tas, par ko tik ļoti negribējās pat do�māt Vija viņu nemaz nav gaidījusi�

-������� Piedod, Robert, viņa klusi teica. Es neticēju, ka tu paliksi dzīvs. Turklāt man gāja ļoti grūti. Es viena ar mazu bērnu. Smags darbs fabrikā, gandrīz nekā ko ēst� Es biju uz izmisuma robe�as.

-������� Un tad uzradās viņ�, vai ne? Roberts ar nelielu iz�smieklu balsī vaicāja. Tavs glābējs.

-������� Jā, Robert, tie�i tā. Var teikt viņ� mani patie�ām iz�glāba.

-�� Kas viņ� ir?

-�� Biju�ais kara lidotājs.

-�� Krievs?

-�� Kāda tam nozīme?

-������� Nozīme ir liela, Roberts, valdot dziļu no�ēlu un nik�numu, atbildēja. Varbūt man sāpētu mazāk, ja tavs glābējs būtu latvietis.

-������ Bet kur es to latvieti būtu ņēmusi? Vija jautāja. Vieni aizsūtīti uz Sibīriju, otri uz Vāciju, bet tre�ie apkauti karā!

-������� Tev vajadzēja gaidīt mani, Roberts atgādināja. Mēs ta�u tā norunājām.

-�� Labāk neatgādini, Vija, jau daudzmaz atguvusies, sacī�ja. Atceries, ka pa �o gaidī�anas laiku pasaule ir apgriezu��ies ar kājām gaisā. Viss izmainījies.

-�� Tas tiesa, Roberts piekrita. Iek�ā nelaidīsi?

-� Kādēļ?

-� Es vismaz gribētu redzēt dēlu.

-�� Haralda nav mājās. Sergejs viņu paņēma līdzi uz Spilvi parādīt jaunākās lidma�īnas.

Roberts ilgi klusēja. Pēc tam apsēdās kāpņu galā un smagi nolieca galvu. Vienīgais un pēdējais sapnis bija sabrucis. �ī iespējamā mājās atgrie�anās un laimīgā atkalredzē�anās ar kādreiz mīļoto sievieti un dēlu bija gandrīz vai pēdējo gadu vienīgais stimuls mēģināt palikt dzīvam un izciest gūstek�ņu nometņu necie�amās grūtības. Varbūt tie�i tāpēc, ka �ī vēlē�anās bija tik dabiska un stipra, viņ� pat ne reizi neiedo�mājās, ka viss varētu notikt arī citādi. Tie�i tā, kā tas notiek pa�laik. Tavā priek�ā stāv sieviete, kas jau pieder citam, tu pat nevari redzēt savu bērnu, bet pats kā no mājas padzīts suns sēdi durvju priek�ā un jau kuro reizi sajūti, cik �ī pa�saule ir riebīga.

Roberts piecēlās un lēnām gāja prom. Viņ� negribēja Viju nosodīt ko tas dotu? Neko pagriezt atpakaļ vairs nebija ie�spējams, un mums katram �ad tad jāsamierinās ar to, ka ne viss cerētais piepildās. Tātad esam kļūdīju�ies vai arī kļūdī�ju�ies citi. Atliek vien mazliet saņemties, sākt spēli no jauna un savu dzīvi likt uz citas kārts.

Daudzviet Rīgas centrā bija redzami grausti Daugavmalā pie Melngalvju nama, kura drupas pa daļai jau bija novāk�tas; Matīsa un Brīvības ielas stūrī, kur bija sabombardēts piecstāvu nams un turpat arī bojā aizgājis daudziem rīdzi�niekiem labi pazīstamais savdabis mākslinieks Irbīte; un vācu karagūstekņi Brīvības ielā kādas sagrautas mājas vietā cēla jaunu.

Roberta biju�ajā Akas ielas dzīvoklī jau dzīvoja citi, un viņ� no iepriek�ējām lietām tur atrada vienīgi da�as grāmatas, nelielu kaudzīti "Bellacord" skaņu pla�u, netīru rudens mēteli un da�as mēbeles.

Ta�u kam viņam mēbeles, ja vairs nebija pa�a dzīvokļa? Kam skaņu plates, ja nebija patafona? Kam vecais mētelis, ja to jau bija valkājis cits? Kam vairs mīļotā sieviete, ja ta�gad viņa mīl citu? Un bērns? Un beigu beigās kam visa ie�priek�ējā dzīve, ja to kā tie�ā bumbas trāpījumā ir sadragājis Laiks?

Robertu pagaidām pie sevis pieņēma biju�ais karabiedrs, līdz viņ� tāpat ar kāda cita drauga palīdzību sarunāja darbu zvejnieku artelī, un turpat gandrīz vai pa�ā kāpas virsotnē atrada arī pamestu māju, kur katra telpa smar�oja pēc senas un mazliet baigas pagātnes.

Dienu pirms aizbrauk�anas uz jauno darba un dzīves vie�tu Vidzemes jūrmalā, Roberts beidzot aizgāja uz savu radi�nieku Ozolu piecistabu dzīvokli pilsētas centrā uz Brīvības un Ģertrūdes ielas stūra.

Pēc diezgan ilgas zvanī�anas durvis atvēra vienkār�i ģēr�busies pusmū�a sieviete. Runāja krieviski.

-�� Ko jums vajag? viņa prasīja un aizdomu pilna vērīgi skatījās uz sve�o atnācēju.

-�� Piedodiet, Roberts teica. �eit pirms kara un arī vē�lāk dzīvoja mani radinieki Ozolu ģimene. Vai kāds no vi�ņiem�?

-�� Nē, nekādi Ozoli �eit vairs nav, sieviete spēji pakratīja galvu. Dro�i vien bija bur�uji, ja jau dzīvoja tik lielā dzī�voklī?

-�� Jā, nabagi viņi nebija, Roberts piekrita. Ta�u tā pie mums dzīvoja daudzi. Kas tagad �eit dzīvo?

Sieviete brīdi klusēja, vēlreiz Robertu rūpīgi noskatīja no galvas līdz kājām, un acīmredzot atzinusi viņu par pietieka�mi uzticamu, pavēstīja: Tagad �eit dzīvo NKVD ģenerāļa Nikolaja Derjugina ģimene. Ievācās jau tūlīt pēc Rīgas atbrī�vo�anas. Man gan te nekāda lielā teik�ana nav esmu viņu mājkalpotāja ta�u, ja jūs vēlaties viņiem kaut ko palūgt no jūsu radinieku mantām� �is tas jau noteikti ir vēl sagla�bājies, es dro�i nezinu, bet tad jums jārunā ar pa�u ģenerāli.

-��� Nē, kundze, Roberts smagi pa�ūpoja galvu. Dro�i vien �ie Ozoli visi jau aizgāju�i bojā, bet man personīgi neko nevajag. Agrāk biju iedomājies, ka komunistiem no bur�u�jiem arī neko nevajag, ta�u dzīve rāda� Kā tādu dzīvokli varētu atstāt �īs ģimenes radiniekiem vai vienkār�iem strād�niekiem, vai ne? Bet ne par to gribu runāt. Vai jūs nezināt� Vismaz kara pēdējos mēne�os un, iespējams, arī vēlāk līdz jūsu ienāk�anai �eit dzīvoja arī kāda jauna sieviete Judīte Jofe. Vai nezināt, kur es viņu tagad varētu atrast?

-�� Zinu gan, mājkalpotāja atbildēja. Ģenerālis viņai pa�līdzēja. Tie�i ar viņa personīgo lūgumu pilsētas izpildkomi�tejas priek�sēdētājam biedram Deglavam Judītei Jofei tika pie�ķirts divistabu dzīvoklis tepat netālu no centra Tallinas ielā. Tā ir diezgan paveca koka māja, ta�u dzīvoklis ir labs. Es viņai vēl palīdzēju pārvākties. Ģenerālis bija tik sirsnīgs, ka ļāva viņai no �ejienes paņemt līdzi arī vairākas mēbeles un da�as gleznas.

-� Paldies, kundze, Roberts sacīja. Bū�u pateicīgs, ja jūs vēl pateiktu viņas adresi.

Kundze pateica Tallinas ielā 43/45, dzīvoklis 49.

Roberts vakarā uz turieni aizgāja. Nekādu lielo patik�anu viņ� nejuta, ta�u tāda bija Oskara pēdējā vēlē�anās, un viņ� bija apsolījies to izpildīt.

Durvis atvēra glīta, apmēram trīsdesmitgadīga melnma�taina, pieklājīgi, varētu pat teikt, ar zināmu eleganci ģēr�busies sieviete, kuras izskats nemaldīgi liecināja, ka viņa ir ebrejiete.

-�� Atvainojiet, Roberts viegli palocīja galvu. Vai esat Judīte Jofe?

-� Jā, viņa klusā balsī apliecināja. Ko jūs vēlaties?

-�� Es gribēju jūs satikt.

-�� Kādā sakarā?

-�� Redzat, kundze� Jūs mani dro�i vien vairs neatceraties, lai gan vienreiz pirms kara esam jau tiku�ies tādā nelielā mākslinieku ballītē vienā no Brīvības ielas dzīvokļiem. Bet jums noteikti vajadzētu atcerēties Oskaru Ozolu. Tie�i pie viņa toreiz tā ballīte notika.

Judītes seja uzreiz manāmi pārvērtās. Acis iemirdzējās, un biezās lūpas atplauka siltā smaidā.

-� Jūs esat Oskara draugs?

-�������� Esmu Oskara radinieks, viņ� atbildēja. Roberts Ozols.

-�������� Ā! Judīte, sasprindzinājusi atmiņu, gari novilka. Oskars pārjums kaut ko stāstīja. Vairs īsti neatceros�

-������ Nav svarīgi, Roberts sacīja. Dro�i vien nekas labs tas nebija.

-�� Kāpēc?

-������ Mēs nebijām draugi, Roberts paskaidroja. Mēs bijām radinieki.

Judīte nedaudz pārsteigta pa�ūpoja galvu, tad pavēra dur�vis platāk.

-�� Ienāciet! viņa aicināja. Es pagatavo�u tēju.

Kad Judīte aizgāja uz virtuvi, Roberts rūpīgi apskatīja istabu. Galds, krēsli un bufete neap�aubāmi bija nākusi no Ozolu dzīvokļa. Dro�i vien kaut kas arī vēl no tā, kas atradās otrajā istabā un virtuvē. Izrādās, �ekas ģenerālis ir bijis visai devīgs �o to no bur�uju Ozolu bagātās dzīvokļa iekārtas augstsirdīgi atdevis biju�ajai koncentrācijas nometnes ieslo�dzītajai�

Bet tie�i iepretim Robertam pie pretējās sienas stāvēja kādreiz Oskara radītā glezna Judītes akts.

Tēja nevarēja saprast, no kā tā gatavota bija karsta un patīkami smar�ojo�a. Judīte apsēdās iepretim Robertam un cie�i uz viņu paskatījās.

-������� Sakiet, lūdzu, vai Oskars ir vēl dzīvs? viņa mazliet dre�bo�ā balsī prasīja. Kad mēs atvadījāmies� Viņam vajadzē�ja doties uz Kurzemes fronti� Viņ� ir kritis?

Arī Roberts ilgsto�i noskatīja sev iepretim sēdo�o sievie�ti un pēc viņas izskata, balss un acu spo�uma tūlīt saprata, ka viņas interese par Oskara likteni ir patiesa un sevī slēpj daudz ko vairāk nekā tikai kaila fakta konstatāciju kritis vai no kara �ausmām izsprucis sveiks un vesels?

-������ Kad Oskars nojums atvadījās, vai viņ� nesolījās pie jums atgriezties dzīvs? Roberts painteresējās.

-������ Nē, Judīte skumji atbildēja. Viņ� saprata atgrie�a�nās nav iespējama� ja arī paliktu dzīvs.

-������� Protams, Roberts piekrita. Tas, ko viņ� darīja vācu laikā� Starp citu, jūs viņu par to nenosodāt?

-�� Es nosodu karu un visu to laiku, Judīte domīgi sacīja.

-�� Tas ir par daudz vispārīgi. Laiku, kurā mums kāds at�ļauj dzīvot, veido konkrēti cilvēki.

-� Tas tiesa, Judīte lēnīgi piekrita. Ta�u domāju, ka arī Laiks spēcīgi iespaido katra konkrēta cilvēka domā�anu un attiecīgu rīcību.

-�� Protams, Roberts sacīja. Ta�u Oskars izvēlējās�

-�� Nē, nē! Judīte spēji protestēja. Viņ� pats to nekad nebūtu darījis! Viņu piespieda�

Roberts rūgti pasmaidīja.

-� Judīt� Neviens nevienu nekad nevar piespiest kļūt par slepkavu. Jo vienmēr mums paliek alternatīva pa�a nevis cita cilvēka nāve�

-�� Man �ķiet, tas ir vairāk teorētiski. Bet praktiski�

-�� Tā diem�ēl ir, Roberts piekrita. Praktiski gandrīz vienmēr viss notiek otrādi. Un tomēr, Judīt, jūs vēl neatbil�dējāt Oskaru attaisnojat vai nosodāt?

Judīte paņēma tējas tasīti, izdzēra vairākus malkus, tad tasīti nolika uz galda un ilgi klusēja.

-� Tas ir jautājums, uz kuru es nespēju sniegt nekādu atbil�di, beidzot viņa sacīja. Tas tie�i savas vienkār�ības dēļ ir pārāk sare�ģīts. Ja Oskars nebūtu piekritis dienēt Arāja ko�mandā un pēc tam Salaspils apsardzē� viņ� nekad nebūtu spējis mani izglābt. Saprotiet, es vairs nebūtu dzīva�

-�� Es to saprotu, Roberts piekrīto�i pamāja. Bet vai jūs tas nenomāc� ka patiesībā par jūsu dzīvību ir maksāts ar tik daudzu citu cilvēku dzīvi?

-� Jā, nomāc, Judīte sacīja. Un ne tikai tas! Mani nomāc un dara ārkārtīgi grūtsirdīgu viss, kas toreiz notika. Bet, Ro�bert, vai man par to tagad vajadzētu justies vainīgai?!

-�� Protams, nē, Roberts atbildēja Vainīgi ir visādu re�volūciju un karu sācēji. Starp citu, arī es pusgadu biju ieslo�dzīts Salaspilī.

-� Un ko tālāk? Cīnījāties partizānos vai sarkanarmijā?

-� Nē, es cīnījos vācu armijas latvie�u leģionā. Krievijā, pēc tam Vācijā. Un tā es vienkār�s latvie�u strādnieku puisis esmu sabijis trīs soda nometnēs vispirms Salaspilī, pēc tam ierakumi, nemitīgas kaujas un vēlāk gūsts gan pie amerikā�ņiem, gan krieviem. Tagad vakaros guļu, ilgi nespēju aizmigt un domāju kāda velna pēc tas viss man bija vajadzīgs?

-�� Ne jau jums, Robert.

-�� Protams. Tas viss nez kāpēc bija vajadzīgs citiem.

-� Robert� Judītei atkal ietrīcējās balss. Vai jūs tie�ām nezināt Oskara likteni? Vēl dzīvs vai�?

-�� Piedodiet, Judīt. Pajautā�u vienkār�as intereses pēc. Ja Oskars būtu dzīvs un es pateicis viņam jūsu adresi� Un jau rīt viņ� sēdētu pie �ī galda� Vai jūs, Judīt, tāpat viņu cienā�tu ar tēju, mīļi runātos un pēc tam varbūt pat dotos ar viņu uz guļamistabu�?

Judīte atkal ilgi klusēja, izdzēra tasīti tuk�u, tad, nedaudz pagriezusies, skumji paskatījās uz gleznu.

-�� Tas bija skaists laiks, viņa beidzot klusi teica. Un mēs bijām skaisti. Es, Robert, esmu izgājusi cauri drausmīgām fi�ziskām un garīgām mokām, ta�u, �ķiet, neko daudz neesmu mainījusies. Arī jums dro�i vien ir biju�i savi elles loki, bet tāpat esat palicis nesalauzts. Bet kāpēc Oskars tik viegli sa�lūza un kļuva cits? Kā viņ� spēja būt Biķernieku me�ā, Rum�bulā un �ķēdes kāpās? Ta�u tai pa�ā laikā viņā tomēr bija palicis kaut kas arī silti cilvēcisks� Kaut kas no tā Oskara, kāds viņ� bija, kad gleznoja �o bildi. Bet kas attiecas uz jūsu jautājumu� Jā! Ja Oskars rīt atnāktu, es viņu kā jūs cienātu ar karstu tēju, abi gremdētos atmiņās un pēc tam varbūt tie��ām aizietu arī uz guļamistabu� Un zināt, kāpēc? Tāpēc, ka mēs mīlējām viens otru. Un tāpēc, un galvenokārt tāpēc, ka viņ� mani pēdējā mirklī izglāba no nāves! Viņ� izglāba man dzīvību! Jūs, biju�ais frontinieks, dro�i vien spējat novērtēt, ko tas nozīmē. Bet tas, ka viņ� piespiedu kārtā ir iznīcinājis citu dzīvības� Es to mēģinātu aizmirst. Varbūt tas, ko tū�līt pateik�u, skanēs amorāli un ciniski, bet� Mums katram sava dzīvība ta�u ir daudz svarīgāka par jebkura cita cilvēka dzīvību. Tas savā ziņā Oskaru attaisnotu un pie reizes arī mani, kad es atzītos vēlmē būt kopā ar viņu�

Roberts domīgs pa�ūpoja galvu, tad pateicās par cienastu, atvadījās un gāja prom.

-�� Pagaidiet! Judīte pēk�ņi uzsauca. Tātad Oskars ir dzīvs? viņa gandrīz vai kliedza.

Robertam kaut kā negribējās pievilt �īs vēl jaunās sievie�tes varbūt pēdējās cerības un viņ�, ar roku viegli pieskāries viņas trauslajam plecam, pateica:

Viņ� ir dzīvs, Judīt. Es viņu satiku Beļģijā �etrdes�mit piektā gada vasarā Cēdelhēmas karagūstekņu nometnē. Bet� Nekādas ilūzijas nelolojat. Viņ� Latvijā nekad vairs neatgriezīsies, un kā man, tā arī jums Oskars Ozols ir zudis uz visiem laikiem. Mums atliek tikai atmiņas vai nu sliktas vai labas kā nu kuro reizi mēs uztveram to, ko cilvēks �ai pasaulē dara�

Es atviegloti uzelpoju, noliku pildspalvu sāņus un apmie�rināts paskatījos uz aprakstīto papīru kaudzīti. Viss! Gandrīz vai brīnums solīto esmu izpildījis! Un vismaz pa�laik man nav svarīgi cik labi vai slikti tas viss ir sanācis. Galvenais, ko, Jakova Jofes mudināts, esmu izdarījis izstāstījis sare��ģītus da�u cilvēku likteņus vēsturisku lūzumu laikā. Un vēl par kādu savādu mīlestību un spējām vai nespēju, riskējot ar savu dzīvību, glābt citu cilvēku.

Vēl lielāku rado�o apmierinājumu radīja tas, ka es, at��ķirībā no pārējiem latvie�u rakstniekiem mūsu atjaunotās brīvības laikā, labi vai slikti, tomēr esmu uzrakstījis par to necilvēcības pārpilno okupācijas laiku, par kuru mūsu rakst�nieki un vismazāk jau mūsu kvēlie latvie�u "patrioti" runā nelabprāt.

Bet vajadzētu gan kaut tikai vēsturiskas patiesības dēļ.

Nekur pasaulē nepastāv morāli vai juridiski definēts pie�ņēmums par kādas visas tautas absolūtas vainas vai bezvainības pastāvē�anu.

Noziegumos pret cilvēcību morāli vai juridiski vainīgi var būt tikai atsevi�ķi da�ādu tautību pārstāvji. Un arī tad tas viss nebūt nav tik vienkār�i formulējams, jo cilvēks vienlai�kus var darīt kā labus, tā sliktus darbus, un tas ne tuvu ne�pierāda, ka viņ� taisnības un vēstures priek�ā ir vainīgs.

Apmierināts piecēlos un piegāju pie loga. Viss liecināja, ka tuvojas rudens. Saule gan spīdēja, ta�u gaiss bija dzestrs, un koki jau raudāja savas krāsainās lapu asaras.

Kļuva skumji. Piegāju pie grāmatplaukta un jau kuro reizi paņēmu Annas fotogrāfiju. Acīmredzot arī viņai bija nedaudz skumji, jo gai�i zilās acis uz mani raudzījās tā, it kā es viņai būtu kaut ko parādā. Ta�u parādniece bija viņa, un vai tagad man beidzot nevajadzētu sākt prasīt �o parādu atdot?

Nē, ne prasīt! Viņai pa�ai vajadzētu atnākt un �o parādu atdot.

Pēc neilga laika pie durvīm atskanēja skaļ� zvans. Dro�i vien atkal saimnieks, nepatikā nodomāju, ta�u viņa vizītes mani vairs nesatrauca. Es jau biju sarunājis, ka līdz ar pir�majām salnām pārcel�os dzīvot pie vientuļā vīra jūras kras�tā pie sava tēva Roberta Ozola.

Aiz durvīm negaidīti stāvēja Jakovs Jofe un kāda sirma, eleganti ģērbusies kundze.

-�� Sveiks! Jakovs uzsauca. Ciemiņus gaidīji?

-�� Nē, atbildēju. Es strādāju.

-�� Ļoti labi! Jakovs nopriecājās. Tādā sakarā arī esam ieradu�ies. Iepazīstieties! �ī dāma ir Judīte Jofe, tagad Izra�ēlas pilsone un visā Rietumu pasaulē slavena pianiste.

Es uz sievieti paskatījos rūpīgāk un secināju, ka, neskato�ties uz saviem apmēram septiņdesmit pieciem gadiem, viņa izskatās labi, un neesmu kļūdījies, viņu jaunībā aprakstot kā izcilu skaistuli.

Judīte sniedza roku, un es to cie�i saspiedu. Tajā pa�ā mir�klī pārņēma sajūta manā priek�ā stāvēja sieviete, kuru es redzēju pirmo reizi mū�ā, ta�u �ķita viņu pazīstu jau sen. Jau no tā brī�a, kad 1940. gada 1. janvāra koncertā konser�vatorijas zālē viņu pirmo reizi ieraudzīja Oskars Ozols.

Ievedis abus istabā, jutos mazliet neveikli. Tas tā bija vienmēr, kad satikos ar kādu sava romāna prototipu. Nekad nevarēju paredzēt, kā katrs uztvers uzrakstīto.

-�� Kā ir, Harald, vai grāmatu pabeidzi? Jakovs tūlīt pa�interesējās un no somas izņēma lielu konjaka pudeli. Vai varam jau iedzert uz tās panākumiem?

-� Jā, Jakov, neslēpjot apmierinājumu, sacīju. Grāmata ir gatava. Pusgada laikā kā biju apsolījis.

-�� Kā pats jūti iznākusi laba? Jakovs prasīja.

-�� Ģeniāla, es atbildēju.

-�� Par to nemaz ne�aubījos. Tāpēc� Atceries, arī tev kaut ko apsolīju, Jakovs atgādināja un sāka no somas kraut uz galda pabiezas naudas paciņas. Te ir simt tūksto�i!

Iespējams, tā tava grāmata no mākslinieciskā un literārā viedokļa tomēr nav vērta pat desmit latus, ta�u tas, ka, do�mājams, esi patiesi uzrakstījis par to laiku, par kuru latvie�i �odien labprāt klusē, varbūt ir pat miljona vērta. Tā kā �ie simt tūksto�i� Tāda sīknauda vien ir. Tas tev galvenokārt par uzdro�inā�anos un par to� Redzi, �ī jaukā kundze Ju�dīte Jofe varēja jau sen arī vairs nebūt starp dzīvajiem, kā toreiz tas notika ar gandrīz vai visiem Latvijā dzīvojo�iem ebrejiem. Labi, upuru uzskaites grāmatvedību vismaz �odien slēgsim ciet! Bet lai paliek� Lai paliek mūsu atmiņas un toreizējā nāves laukā uzziedējis kāds balts cilvēcības zieds�

Judīte uz mani paskatījās ar gai�u, tomēr mazliet sērīgu skatu.

-�� Paldies, cienījamo rakstniek Harald Ozol, viņa klusi teica. Jakovs man iedeva palasīt tās jūsu romāna daļas, kur tiek stāstīts par manām un Oskara attiecībām� Tur ir tikai maza daļiņa no mūsu toreizējās dzīves un turklāt vēl ne viss pilnīgi atbilst īstenībai. Tas arī saprotams, bet galvenā patie�sība tomēr ir pateikta es esmu dzīva, un to izdarīja cilvēks, kas mani mīlēja. Un pārāk viņu nenosodīsim par to, ka viņ� nespēja tikpat labi izturēties arī pret citiem� Jāmēģina to visu saprast un stingri netiesāt nevienu. Der atcerēties tas bija naida, nevis mīlestības laiks�

Mēs trijatā izdzērām pa glāzītei "Metaxa" konjaka, vēl kādu stundu parunājām par pagātni, arī par �odienu, līdz Jakovs somā ielika mana tikko pabeigtā romāna manuskrip�tu un abi ar Judīti gāja prom.

-�� Vēl pagaidiet! es viņus aizturēju. Jakov, lūdzu, sa�met atpakaļ somā naudu! Kā tu teici, mans romāns varbūt mākslinieciskajā ziņā būtu vērts? Desmit latus? Tad tos arī paņem�u. Un neprotestē! Tā ir pirmā un vienīgā grāmata, kuru patiesībā esmu rakstījis ne naudas dēļ. Tu ar savu ie�ra�anos mani pamodināji, uzkurbulēji, izrāvi no purva, kur jau biju pamatīgi iegrimis. Tā kā paldies, Jakov! �odien man nekādu paģiru nav un nav arī vēlē�anās, lai tās būtu rīt. Es �o grāmatu rakstīju sava tēva Roberta, tēvo�a Oskara un pārējo Ozolu dzimtas dēļ. Un �īs daudzcietu�ās sievie�tes Judītes dēļ, un tā baismīgā un vienlaikus brīni�ķīgā dzīves mirkļa dēļ, kad cilvēks spēj riskēt ar savu dzīvību kā�das citas dzīvības vārdā�

Jakovs saproto�i pamāja, bet Judīte pasmaidīja. Man �ķi�ta viņa �ai brīdī ir mazliet laimīga kaut kas no viņas dzī�ves citiem paliks nedaudz ilgāk par pa�ai atvēlēto laiku.

Tu labi pateici, Jakovs sacīja. Rakstniekam un var�būt arī jebkuram citam neviens nekad nevar samaksāt tik, cik viņ� par savu darbu ir pelnījis. Varbūt pirmīt mazliet ne�precīzi izteicos es tev neko nemaksāju. Es tev vienkār�i pateicos, un to var izdarīt arī �itā reizē ar "paldies" iedot nelielu kaudzīti krāsainu papīrī�u.

Viņi aizgāja. Es vēl ilgi, krietni apstulbis, skatījos uz lielo naudas kaudzi un pārsteigts konstatēju, ka tā man nekādu prieku nesagādā. Patiesu prieku sagādāja apziņa, ka pēc vai�rākiem gadiem atkal biju spējīgs atsākt regulāri strādāt.

Paņēmu pudeli, aizgāju līdz logam un apsēdos. Pēc tam ilgi raudzījos uz krīto�ajām koku lapām un jutos vienreizēji labi. Neko citu man tobrīd nevajadzēja. Turpat līdzās uz gal�diņa stāvēja gandrīz vēl pilna konjaka pudele, tālāk vesela kaudze naudas, un radās cerība, ka dzīve da�reiz var būt arī mazliet garāka nekā tikai mirklis vien�

Dzīve ne tikai mirklim�

Ir grūti kaut ko jaunu uzrakstīt �ajā pēcvārdā, jo saviem romā�niem tos ir rakstījis gan pats rakstnieks, gan cilvēki, kuriem nācies saskarties ar Egila dzīvi un darbu. Kad 2009. gada novembrī gadu pēc rakstnieka aizie�anas mū�ībā iznāca pēdējais romāns "�ēlsirdī�bas dāvana" literatūrzinātniece Astrīda Skurbe grāmatas pēcvārda nobeiguma rindās rakstīja �ādus vārdus: "Da�u labu viņa grāmatu ar laiku noteikti izdos atkārtoti, un atkal jauni lasītāji iepazīsies ar Egila Lukjanska aizraujo�o vēstījumu. Un, kad mēs jauno grāma�tu ieraudzīsim grāmatnīcā, mums būs tā, it kā mēs uz brīdi būsim satiku�ies un atkal dzirdēju�i viņa balsi. Un mēs par to priecāsi�mies tas ta�u ir mūsu Egils."

Dro�i vien tā arī būs un kāds no lasītājiem atkārtoti izdoto Egila Lukjanska darbu lasīs pirmoreiz. Ta�u, lai arī "�ēlsirdības dāvana" tie�ām ir rakstnieka pēdējā grāmata, pa�laik jūs turat savās rokās kādu gadu agrāk sarakstītu, bet līdz �im nenodrukātu Egila Lukjan�ska romānu "Dzīve vienam mirklim".

Par ko ir �is romāns? Vieni jau zina. Bet tiem, kas grāmatas sa�turu cer uzzināt, iesākot ar tās priek�vārda vai pēcvārda izpētī�anu, varu pateikt, ka te viņi to neuzzinās� Un, var būt, ka neuzzinās, arī izlasot diezgan apjomīgo romānu. Jo romāns nav nedz instrukcija, nedz padomnieks tam, ko mēs saucam par dzīvi. Lai gan viss, ko rakstīja Egils, bija par dzīvi. Varbūt savā vienlaikus gan izsmalcinā�tajā, gan reizē piepaceltajā un piezemētajā manierē.

Jau ilgāku laiku rakstnieks vairāk vai mazāk pievērsās daudzajos pēdējo gadu romānos risinātajai pamatproblēmai, kurai palicis uzti�cīgs arī �oreiz. �ī problēma ir nemainīga neatkarīgi no apkārt pastā�vo�ās dzīves realitātes: kas ir ļauns, kas labs? Bet galvenais, vai kāds ir tiesīgs to noteikt un kas patiesībā to nosaka? Un risinājuma tam, kā at�ķirt ļauno no labā, nebūs to kārtējo reizi neatrisina arī romāna varoņi. Un, �ķiet, ka �āda risinājuma nemaz nav ne mums, ne arī rakstniekam. Jo visu lielā mērā nosaka apstākļi, kuros mēs atrodamies. Un reizēm �ie apstākļi ilgst tikai "mirkli", un �ajā mirklī bie�i vien jāpieņem tikai viens lēmums no diviem iespējamajiem. Un abi kaut kādā veidā ir nepieņemami. Bet tre�ās iespējas nav�

Daļēju atbildi par to, kas labs un kas ļauns, rakstnieks romānā to�mēr ir devis: "Viss pretīgais turpinās arī �odien, rūgti nodomāju. Un pārsteidzo�i izrādās, nekas cilvēka būtībā nemainās. Brīdī, kad citā cilvēkā Dieva, patiesības vai nacionālo intere�u vārdā meklējam kaut ko politiski vai ideoloģiski nepareizu, mēs pa�i kļūstam nepa�reizi un ļaunuma saindēti. Jo neviena cilvēka politiskie vai dzīves uzskati nevar būt "pareizi" vai "nepareizi".

Nelietība vienmēr paliek nelietība. Tāpat arī nodevība vienmēr paliek nodevība melna un pretīga. Nav būtiskas at�ķirības, kādā laikā vai sabiedriski politiskā sistēmā dzīvojam. Visu iz�ķir, kādi esam pa�i labie vai sliktie zēni un meitenes� Dzīvot ir grūti. Bet saprast, kā dzīvot neapstrīdami pareizi ir vēl grūtāk.

Jādzīvo, kā liek tava sirdsapziņa, apstākļi, kādos esi nokļuvis, un pa�a dzīves un pasaules kārtības uztvere. Jo raugi gan mana, gan tava, gan visu pārējo cilvēku dzīve bezgalīgajā laika tecējumā ilgst tikai īsu mirkli un tāpēc nav svarīgi, ko par tevi domā citi. Jā, nav noliedzams, tie�i tai mirklī tavai dzīvei tas var būt pat iz�ķiro�i, ta�u tūlīt nāk nākamais mirklis, un tavs apsūdzētājs un bende pats kļūst par apsūdzamo un kārtējo laika un varas upuri�"

Tai varu maiņai, ko, sākot no 1905. gada un ejot cauri 1. un 2. pa�saules karam. Brīvības cīņām, pirmajam neatkarīgās Latvijas laikam, divām padomju un vienai vācu okupācijas varai līdz atkal neatkarī�gajai Latvijai, savos romānos apraksta Egils Lukjanskis, ļoti atbilsto��i ir izcilā poļu zinātniskās fantastikas rakstnieka, filozofa un esejista Staņislava Lema vārdi: "Ellē velns ir pozitīvais tēls." �ie pieci vārdi, manuprāt, izsaka visu, ko gribējis pateikt arī Egils Lukjanskis� Un �ī elle latvie�u tautai pagāju�ajā gadsimtā ir bijusi zemes virsū. Ta�u joprojām paliek jautājums kas kuram elle, kas paradīze?

Ar Egilu es iepazinos pirms gadiem desmit. Lai arī neesmu fi�lologs, izveidojās situācija, ka 2000. gada vidū, strādājot "Lauku Avīzes" izdevniecībā, man gribot negribot nācās ķerties pie "Lata romānu" rediģē�anas. Kad biju jau "ticis galā" ar �etrpadsmit ro�māniem, piecpadsmitais izrādījās Egila Lukjanska romāns ar mums abiem zīmīgu nosaukumu "Tas, ko tu negaidi". Kā jau minēts, līdz tam ar Egilu pazīstami nebijām un nevarēja zināt, ko tobrīd viens no otra gaidījām. Pirmais, kas no tā brī�a nāk prātā, bija Egila pēto�ais, varētu teikt, pat aizdomīgais skatiens, kad viņ� man pasniedza ro�māna manuskriptu. Vienojāmies par rediģē�anas un saskaņo�anas termiņiem, tas arī viss. Darbu izrediģēju, dro�i vien biju bijīgs un diezgan saudzīgs pret pazīstamo rakstnieku, pēc noteiktā laika sa�skaņojām atsevi�ķus būtiskus labojumus, un grāmata varēja sākt savu ceļu pie lasītāja.

Bet 2002. gadā sanāca tas, ko es tie�ām negaidīju �ajā gada no divpadsmit "Lata romāniem" tika nodrukāti trīs Egila grāmatas, starp kurām bija arī romāns "Krievu leitnanta mīļākā" romāns, kur� man joprojām ir tuvākais no Egila darbiem. Togad darba pie Egila tekstiem bija daudz, un mēs ātri pārgājām uz "tu", tas vispār Egilam bija raksturīgi viņam visi sastaptie cilvēki bija "tudraugi". Viņ� bija ļoti pieprasīts savu lasītāju auditorijā. Esam biju�i uz tik�anos ar cil�vēkiem vai pusē Latvijas. Un vienmēr viņ� mācēja atrast kontaktu ar sanāku�ajiem cilvēkiem vai tie būtu pansionāta iemītnieki vai pamatskolnieki, kuri lielākoties Egila darbus nebija lasīju�i. Turklāt Egilam patika tie�i �ī nemākslotā sabiedrība, viņam nepatika apgro�zīties "smalkajā sabiedrībā". Labāk par Ēriku Hānbergu to nepateiks neviens cits: "Jau�i vai nejau�i alla� tērpās kā strādnieks, kur� nupat ticis pie jauna uzvalka un ar smīniņu nolūkojas uz tiem, kas izrādās dārgā uzglancējumā. Stāstītājs lepojās ar savu bērnības Iļģuciemu, kur iela un pa�puiku brālība rūdīja jaunekli. Pēdējos gados, kad nā�cās arvien bie�āk būt saskarsmē ar mediķiem, rakstnieks tomēr tu�rējās Lukjanskim raksturīgajā �armā un sprēgāja humorā."

Egils no Juglas pārvācās uz sievas ģimenes atgūto ne visai lie�lo namīpa�umu ar visiem pieciem se�iem mantotajiem īrniekiem Ciekurkalnā, pildīdams nama pārvaldnieka funkcijas. �iekurkalns bija man pa ceļam uz mājām Me�aparkā, tādējādi par romānu "vē�tī�anas" vietu kļuva Egila tolaik apdzīvotais tik tie�ām askētiskais dzīvoklis ar vienu iegarenu mazu istabiņu, kurā bija vieta dīvānam, televizoram un pie loga parastam koka galdam ar vienu atvilktni, vienam plauktam ar Egila sarakstītajām grāmatām, pāris bildītēm un Hemingveja portretu pie sienas.

Pēc darba paveik�anas sarunas parasti turpinājās virtuvē pie sviestmaizēm un tējas tases (diem�ēl, vai par laimi, Egils neko stip�rāku, arī kafiju, nelietoja jau kop� 80. gadu vidus esot atmetis vienā dienā un punkts). Pēc kārtējās grāmatas iznāk�anas viņ� ieradās iz�devniecībā ar ziediem mūsu dāmām, grādīgu pateicību un torti, pa��am malkojot tēju vai sulu. Mūsu sarunas virtuvē pārsniedza darba tematikas apvār�ņus un, kad 2002. gada intensīvais darbs beidzās, Egils ieminējās, ka es pa ceļam �ad tad varētu iegriezties pie viņa papļāpāt par dzīvi, ne tikai par darbu vien. Un mēs pļāpājām�

Bet ne par to. Pēc da�iem gadiem rakstnieks �iekurkalna namā iekārtoja sev divistabu dzīvokli, kas vairs nebija glu�i askētisks, bet būtība nemainījās tas pats galds, visas savas grāmatas, da�i plauk�ti ar rakstnieka iecienītajām grāmatām un Hemingvejs. Tikai ar tējli un sviestmaizēm mūs apgādāja Egila sieva Zintra. Uz viņa galda vienmēr stāvēja pārliekamais kalendārs un divas nelielas rakstām�papīra kaudzītes viena balta, neaprakstīta, otra glīti aprakstīta ar lodī�u pildspalvu; reizēm vēl kāda lieti�ķa rakstura grāmata, kuras saturs varētu būt noderīgs romāna tap�anā. Es reiz neslēpu izbrīnu par glīti aprakstītajām, nesasvītrotajām manuskripta lapām. Un tad Egils no atvilktnes izņēma kaudzīti pavisam citāda izskata lapu nepārspīlējot, puse teksta, ja ne vairāk, tajās bija svītrota, labota un pārlabota. Un tikai pēc tam tapa glīti aprakstītās lapas, kas reizēm tomēr tika labotas vēl un vēl. Bet lodī�u pildspalvas, kas savu tie�su romāna tap�anai bija atdevu�as (sākumā arī tintes pildspalvas), netika izmestas tās visas glabājas rakstnieka dzīvoklī un to skaits kādās trīs �etrās palielās kārbās varētu sniegties simtos.

Tā pamazām rakstnieks atklāja arī savus mazos noslēpumus. No rīta viņ� ķērās pie darba, aprakstot ne vairāk par divām vai trim baltajām lapām, kurām pēcpusdienā bija lemts tapt sasvītrotām. Tad tika ņemtas citas baltas lapas, kas pārtapa jau minētajās glīti aprakstītajās un nesasvītrotajās manuskripta lapās. Egilam bija ie�kārtota īpa�a klade, kurā viņ� pedantiski atzīmēja visus savus ie�spiestos darbus, gan publikācijas presē, gan iznāku�ās grāmatas. Daudz Egilam bija devis arī darbs "Neatkarīgajā", kur viņ� gadus piecus bija korespondents, būtībā kriminālreportieris. Viņ� raks�tīja galvenokārt par tiesas prāvām un �ajā sakarībā arī pats dabūja izbaudīt tiesā�anās jaukumus. �ajā kladē viņ� ierakstīja arī to, kas ienācis prātā kāda iespējama romāna si�etu da�ās rindkopās, ļoti bie�i tikai skanīgu romāna nosaukumu. Viņ� neslēpa, ka ietekmē�jas no saviem iecienītajiem rakstniekiem pirmajā vietā, protams, bija Hemingvejs, no spraigām kinofilmām, no jau iznāku�u romānu nosaukumiem, no vēsturiskiem romāniem vispār un no romāniem par ievērojamām personībām. Te varētu minēt gan "Krievu leit�nanta mīļāko", gan "Kam neskanēs zvans?", gan "Latvie�u �igolo", kuri gribot negribot izsauc zināmas asociācijas� Ta�u saturs bija Egila Lukjanska. Bie�i vien dzīvē noskatīts vai sadzirdēts. Kad bija jāizvēlas piecdesmitais "Lata romāns", kura iznāk�anu tika nolemts atzīmēt īpa�i, nebija �aubu, ka tam jābūt Egila Lukjanska romānam. Iegāju pie "Lauku Avīzes" valdes priek�sēdētāja Viestura Serdāna pajautāt, vai arī viņ� nevēlas iepazīties ar izvēlēto romānu. Sekoja jautājums: "Kāds ir romāna nosaukums?" Teicu: "Trīs saujas mīles�tības". "Viss. Varam drukāt!" skanēja atbilde. Un, manuprāt, tas ir labākais, ko Egils ir uzrakstījis, kaut gan viņ� pats, tāpat kā jeb�kur� Starptautiskās Olimpiskās komitejas prezidents pēc kārtējām olimpiskajām spēlēm paziņo, ka �īs biju�as labākās spēles vēsturē, teica, ka manuskripts, ko viņ� kārtējo reizi atnesis uz izdevniecību, ir, ja ne glu�i ģeniāls, tad labāks par visiem iepriek�ējiem darbiem!

Egils atzina, ka esot kļuvis izdevniecības "Lauku Avīze" rakst�nieks. Un tā tas arī bija. �is romāns "Lata romānu" sērijā ir simt �etr�desmitais, bet no Egila Lukjanska romāniem �etrpadsmitais. Tie�i desmitā daļa! Un ne tikai "Lauku Avīzes" izdevniecības rakstnieks. Ēriks Hānbergs pamatoti Egilu Lukjanski nodēvējis par visproduktī�vāko autoru pēckara latvie�u literatūrā. Egila grāmatas neiegulstas ne veikalu, ne bibliotēku plauktos tur tās ir īpa�i "nolasītas", ar iīmlentēm un kaprona auklām sastiprinātas.

Lai arī Egilam teicām, ka savus romānus nest uz izdevniecību var jebkurā laikā, viņ� tomēr pēc iespējas manuskriptus iesniedza "Lata romānu" konkursos tā teikt, kā visi citi. Bija reize, kad konkursam iesniegto romānu noraidīja, bet tas Egilu neizsita no sliedēm. Gada laikā to pa�u si�etu viņ� pārstrādāja un grāmata varēja doties pie lasītāja.

Lai arī visus romānus viņ� iesniedza ar devīzi, neminot autora vārdu, Egila darbus varēja at�ifrēt jau pa�ķirstot vien. Pirmkārt, tas bija viņa rakstī�anas stils otra tāda nav un nez vai būs. Otrkārt, būtu bijis pavisam savādi, ja romāna darbība bie�i vien nerisinātos Iļģuciemā rakstnieka bērnības un jaunības zemē. Iļģuciemam bija jābūt vismaz pieminētam. Tiesa, kad rakstnieks apmetās uz dzīvi �iekurkalnā, arī �ī pilsētas for�tate ieņēma redzamu vietu rakstnieka darbos, tāpat kā no patversmes paņemtais suns D�okijs. Lai arī Egils bija latvie�u rakstnieks, savu polisko izcelsmi viņ� tomēr neaizmirsa un viņa romāna galvenie varoņi bie�i vien tika kristīti poļu vārdos un uzvārdos. Varētu minēt vēl daudzas un da�ādas pazīmes, bet viena bija ļoti raksturīga romānu vienmēr viņ� iesniedza ievietotu sar�kanas krāsas mapītē. Sarkanā krāsa nelaida Egilu vaļā viņa romānu sievie�u tērpos, romāna vākam bija jābūt ja ne glu�i sarkanam, tad kaut kam sarkanīgam tur tomēr bija jābūt.

Vienu darbu diem�ēl rakstnieks nepaguva uzrakstīt, lai arī grā�matās atsevi�ķas epizodes, par kurām zina tikai retais, ir ņemtas no rakstnieka bērnības gadiem, kad viņa tēvs kara laikā apstākļu saga�dī�anās dēļ palika Rīgā viens ar trim maziem bērniem, jo māte tolaik bija komandējumā Maskavā un atpakaļ uz Rīgu varēja tikt tikai pēc kara. Līdz ar rakstnieku ir aizgājusi arī viņa iecere uzrakstīt romānu, kas būtu veltīts rakstnieka mātes un tēva dzīvei un piemiņai.

Atzīmējot Egila Lukjanska 70 gadu jubileju, "Lauku Avīzes" izdev�niecība laida klajā rakstnieka pa�a sastādīto, pārskatīto (un vēlreiz ar roku pārrakstīto!) stāstu un noveļu izlasi "Sarkanas rozes mazliet noguru�ai lēdijai", un toreiz Egils atzinās, ka ar mazliet noguru�o lēdiju esot domājis pats sevi.

Uz Egila kapa pieminekļa Lā�upes kapos nav iekalts viņa dzīves sākums un gals. Ir tikai pavisam īss uzraksts Mū�am dzīvs. Gan savā dzīvē, gan savos darbos jeb Dzīve ne tikai mirklim�

Valdis Veilands

BIBLIOGRĀFIJA

(Egila 74. dzim�anas dienā -2011. gada 6. janvārī)

Izvēle. Stāsti un noveles. "Liesma", 1966.

Nekad nebeigsies. Stāsti un noveles. "Liesma", 1968.

Pieskāriens. Stāsti un noveles. "Liesma", 1971.

Bez �ēlastības. Garstāsti. "Liesma", 1973.

Bronzas sieviete. Stāsti un noveles. "Liesma", 1975.

Neuzvarētais. Romāns. "Liesma", 1977.

Memento mori. Romāns. "Liesma", 1977.

Lāse karogā. Mākslinieciski apraksti. "Liesma", 1980.

Skrējiens bezgalībā. Stāsti un noveles. "Liesma", 1981.

�un mana dzīvība arī. Dokumentālais apraksts. "Liesma", 1984.

Atliktais laiks. Romāns. "Liesma", 1987.

Ne jau katru dienu. Romāns. "Liesma", 1987.

Atnāc un paņem. Romāns. "Liesma", 1987.

Rēta akmenī. Romāns. "Liesma", 1993.

Nakts tiesnesis. Romāns. "Avots", 1993.

Sāpes un triumfs. Romāns. "Sol Vita", 1994.

Kliedziens no debesīm. Romāns. "Liesma", 1994.

Sieviete visam mū�am. Romāns. "Preses nams", 1996.

Asaras debesīs. Romāns, "Liesma", 1997.

Palīgā sauciens. Romāns. "Daugava", 1999.

Privāttiesnesis. Romāns. "Preses nams", 1999.

Notiesātais. Romāns. "Lauku Avīze", 2000.

Cilvēks naktī. Romāns. "Lauku Avīze", 2000.

Tas, ko tu negaidi. Romāns. "Lauku Avīze", 2001.

Naida nogurdinātie. Romāns. "Lauku Avīze", 2002.

Krievu leitnanta mīļākā. Romāns. "Lauku Avīze", 2002.

Sprieduma izpildītājs. Romāns. "Lauku Avīze", 2002.

Trīs saujas mīlestības. Romāns. "Lauku Avīze", 2003.

Cilvēks, kur� negribēja mirt. Romāns. "Zvaigzne ABC", 2004.

Latvie�u �igolo. Romāns. "Lauku Avīze", 2005.

Dzīve pēc pasūtījuma. Romāns. "Lauku Avīze", 2005.

Kam neskanēs zvans. Romāns. "Zvaigzne ABC", 2005.

Ugunī nosalu�ie. Romāns. "Lauku Avīze", 2006.

Stāsti un noveles. Izlase. "Lauku Avīze", 2006.

Sarkanā luktura ēnā. Romāns. "Lauku Avīze", 2007.

Mīlestības neredzamā puse. Romāns. "Lauku Avīze", 2008.

�ēlsirdības dāvana. Romāns. "Lauku Avīze", 2009.

Dzīve vienam mirklim. Romāns. "Lauku Avīze", 2011.

ATCERIETIES __________________________________________

'Lata romānu" var arī abonēt (indekss 2150)

I .atvijas Pasta (LP) nodaļās.

Izdevumu abonenti var saņemt LP nodaļās

Abonē�anas maksa: 1 mēnesim - Ls 1,65

3 mēne�iem Ls 4,79 6 mēne�iem Ls 9,49 12 mēne�iem Lsl8,15

"Lata romānu" var abonēt ari pa bezmaksas tālr. 80008001 un internetā www.pasts.lv

TURPMĀK IZNĀKS______________________________________

Mārīte Sakina Rīt viss būs citādi

Egils Lukjanskis Dzīve vienam mirklim

Korektore Mudīte Arāja Vitolda Kucina zīmējumi Baibas Lūsītes-Teikmanes datorgrafiskais noformējums Parakstīta iespie�anai 20.1.2011. �Lauku Avīzes� izdevniecība Dzirnavu ielā 21, Rīgā LV-1010. Iespiesta SLA �Latgales druka� tipogrāfijā Baznīcas ielā 28, Rēzeknē LV-4600.

TURPMĀK IZNĀKS

Mārīte �akina Rīt viss būs citādi

Nē, draugs, tu pagaidām esi manā gultā, ne sirdī, tā ir milzīga at�ķirība. Nu, tu tomēr esi bīstami tuvu sirdij, es baidos tevi zaudēt� Es jau atkal baidos kādu zaudēt? Nē! Nē. Nē� Es vienkār�i tevi nezaudē�u un viss. Izdomā�u, kā man tevi paturēt uz mū�u. Anna uzmanīgi vēra logu ciet, negribēdama iztraucēt pilnmēness gaismas radīto pasaules harmonijas un sava iek�ējā līdzsvara ilūziju. Es nezinu, māja, ko tu par mani tagad domā. Nezinu, vai jebkad mū�ā saņem�os un aizie�u rto tevis, māja, bet tavs patvērums man vairs nav vajadzīgs. Mana dzīve notiek manā prātā un sirdī, un manas domas ir gai�as un jūtas ir dziļas. Esmu brīva, mierīga un dro�a, un beidzot neievainojama, jo piederu sev. Savas dzīves gro�us es turu savās rokās. Es pati esmu patvērums un parūpē�os, lai viņ� no manis neaiziet. Gultā Anna ieslīdēja Jāņa rokās un laidās dziļā bezsapņu miegā. Viņa nemaldīgi zināja, ka viņas pasaulē kartiba un jau