Egils Lukjanskis

KAM NESKANĒS ZVANS

Pamatojoties uz KPFSR Kriminālkodeksa 58. panta pirmo apak�punktu, kā ari 58. panta otro, tre�o, piekto, astoto, desmito un �etrpadsmito apak�punktu, valsts nodevējs, tautas ienaidnieks, kontrrevolucionārs, terorists, sabotieris, bandīts un bur�uāziskais nacionālists Elmārs Ozols par ilggadīgu pretvalstisku un bandītisku darbību tiek sodīts ar augstāko soda mēru - nāvessodu.

Spriedums ir galējs, nav pārsūdzams, un notiesātais ne�var tikt ap�ēlots.

Sprieduma izpilde rīt, 1951. gada 24. decembrī, pulksten �etros no rīta.

Tam, kas to paziņoja, - Aleksandram Ragovskim - bija jus�tīcijas ģenerālmajora dienesta pakāpe. Abi pārējie Baltijas Kara apgabala tribunāla tiesne�i bija mazliet zemākā rangā - pulkvedis un majors.

Neko teikt, nekādi sīkie viņi nav, toreiz nodomāju. Turklāt �o padomju ģenerāli, pēc tautības, iespējams, poli, es iepriek� jau mazliet pazinu.

Vakar pirms sprieduma pasludinā�anas viņ� ienāca pie ma�nis kamerā un vēlreiz jautāja, vai bez citām slepkavībām esmu nogalinājis arī viņa meitu Annu. Un kā tiesas procesa laikā, tā arī �oreiz viņam atbildēju ar pretjautājumu: vai jūs spētu nogalināt sievieti, kuru ļoti mīlat?

Es to nespētu, ģenerālis atbildēja, ta�u tu, nolādētais necilvēk� Kāpēc tev vēl bija vajadzīgs mans bērns?!

Es sapratu viņa jūtas, jutu pat līdzi, ta�u Annas drausmīgā nāve man dro�i vien sāpēja daudz vairāk nekā viņam�

Jā, es savā mū�ā biju pulka ļau�u nokāvis, tas tiesa, ta�u lai savas dzīves pēdējo mīlestību�

Tad man patie�ām vajadzētu būt necilvēkam.

Viņi teica - mani no�au�ot.

Dzirdot ne�ēlīgo spriedumu, es nesastingu. Nenodrebēju. Nenobijos.

Vienīgi pārsteigts secināju, ka dīvainā kārtā �odien atkārto�jas mana tālā pagātne - pirms daudziem gadiem man vienreiz nāvessods jau tika pasludināts.

Arī toreiz tie bija krievu armijas virsnieki - pajauns dra�gūnu pulkvedis un divi augstprātīgi podporu�iki.

Parpretvalstisku, teroristisku darbību�

Un �odien atkal par to pa�u. Nekā jauna.

Jūs, Elmār Ozol, rīt, 1951. gada 24. decembra rītā, tiksiet no�auts.

Ļoti gribētos ticēt, ka tie�i tā notiks. Lai ko arī teiktu, tā tomēr ir viegla nāve. Lai gan no tiem krieviem var sagaidīt visu ko. Savā laikā viņi ta�u kāra dekabristus - kņazus un grāfus. Pēc tam piektā gada revolucionāros kaujiniekus. Tad pēc Lielā Tēvijas kara daudzās pilsētās un sād�ās vietējos dzimtenes nodevējus - policajus un pārējos, kas sadarbojās ar vācu okupantiem.

Pie mums jau ari 1946. gada negantā februāra salā Uzvaras laukumā publiski pakāra lielo ebreju no�au�anas akciju orga�nizētāju Ostlandē SS obergrupenfīreru un policijas ģenerāli Fridrihu Jekelnu un vēl piecus biju�os vācu armijas da�āda kalibra augstus virsniekus.

Ko krieviem maksātu pakārt arī mani?!

Interesanti, kas tiesas vīriem iznāk lētāk - lode vai striķa gals? Vai ari tas ir pilnīgi vienalga, glu�i kā bendem ir vien�alga, kas tu esi par cilvēku. Tāpēc, ka patiesībā tu jau nekāds cilvēks vairs neesi. Tu esi tikai augstākajam soda mēram pa�kļauts subjekts.

Un nevienam nav vairs svarīgi, ko esi darījis pirms tam vai tikai vēlējies darīt rīt. Spēle ir zaudēta, un laiks - beidzies.

Bet tā patiesi ir taisnība, ka ar kār�anu da�reiz var rasties nopietnas problēmas. Tā, piemēram, notika ar da�iem dekab- ristiem (kāra divas reizes!) un biju�o Vācijas ārlietu ministru fon Rībentropu. Kādreizējais smalkais kungs Nirnbergas starp�tautiskās tiesas laikā bija tik ļoti noliesējis, ka viņa svars iz�rādījās krietni par mazu, lai, krītot ar cilpu kaklā melnajā nā�ves bunkurā, ķermenis, straujā kritiena aprauts, spētu viņam salauzt sprandu. Bendem - dū�īgam amerikāņu armijas ser��antam Vudam, lai piebeigtu �o kādreizējo arī Latvijas valsts likteņa lēmēju, no e�afota nācās uzlēkt uz kādreiz tik varenā cilvēka vājajiem pleciem, turoties pie virves�

Tā nenoliedzami bija riebīga nāve. Ceru, ka manējā būs daudz patīkamāka. Viens kēgebe�ņiks pienāks klāt, varbūt iedos pat uzsmēķēt, nedaudz papļāpāsim par dzīvi, parunāsim par taisnīgumu un par to, ar kādiem līdzekļiem tas sasniedzams, un tikai pēc tam viņ� manā pakausī precīzi ietrieks lodi.

�obrīd mani vairāk interesē kas cits - ko viņi pēc tam da�rīs ar manu līķi? Sadedzinās, kaut kur apraks vai vienkār�i iemetīs Daugavā?

Principā jau it kā vienalga, tomēr būtu patīkamāk, ja man tiktu ierādīta zināma kapa vieta. Varbūt kāds tur varētu atnākt paraudāt vai glu�i otrādi - skaļi papriecāties par savas dzī�ves esamību. Jo uz mana kapa plāksnes varētu uzrakstīt tie�i to pa�u tekstu, kāds Parīzes Perla�ēzas kapsētā stāv iekalts uz Lielās fran�u revolūcijas dēmona Maksimiliāna Robespjēra pieminekļa:

Garāmgājēj, neskumsti!

Ja es būtu dzīvs, tu būtu miris!

Un vēl - mazs ziediņ� uz manas vientuļās guļasvietas. Tas ceļiniekiem varbūt spētu izraisīt daudz spēcīgākas emocijas nekā liels ro�u pu�ķis milzīgā kristāla vāzē.

Kaut kādā tur senlaicīgā barona pilī. Vai moderni iekārtotā vācu gauleitera Latvijas rezidencē. Vai prasta padomju ģe�nerāļa kādam latvie�u bur�ujam atņemtā �etristabu dzīvoklī kaut kur starp Bruņinieku un Ģertrūdes ielu.

Kad man paziņoja par nāvessodu, es pat atviegloti uzel�poju. Jā! Ne tikai tāpēc, ka pats apzinājos - �ādu sodu es pār�pārēm esmu pelnījis, bet galvenokārt tāpēc, ka man viss jau bija totāli noriebies. Apnicis. Es jutos bezgala noguris.

�ķiet, jau simto reizi lēni apstaigāju savas dzīves pēdējo uzturē�anās vietu. Trīs soļi uz priek�u, divi sāņus. Divi soļi sāņus, trīs atpakaļ.

Pasaule pēk�ņi bija sarāvusies un kļuvusi tik maziņa kā melnā poga pie mana ar asins traipiem sakaltu�ā krekla. Vai kā spi�ku kastīte. Ja nejau�i uz�ķeltos viens sērkociņ�, aizdegtos arī pārējie.

Tas būtu brīni�ķīgi! Un ļoti skaisti. Pēdējais dzīves sapnis. Es sēdētu pie neliela ugunskura un atcerētos saulgrie�u laiku - LIgovakaru. Gar acīm pazibētu tēva nogurusi seja, ezera krasts, ausīs ieskanētos bezbēdīgās mūsu tautas dziesmas, bet acis atkal redzētu kādas meitenes - Maritas - atkailinātās krūtis un Annas Ragovskas neparasti daiļo seju�

Ta�u sērkociņu nav. Visi ugunskuri izdegu�i. Visas dziesmas izdziedātas. Visas meitenes izmīlētas.

Pa�laik varu pieskarties vienīgi mitrām cietuma sienām. Aug�ā pie griestiem redzams mazs, aizrestots lodziņ�, pa kuru iespīd blāvas gaismas stars. Bet nekas. Caur to es tomēr sa�jūtu, ka pasaule joprojām elpo. Tā vēl ir dzīva. Dzirdu da�ādus trok�ņus. Vienu dienu pat kādas sievietes gai�us smieklus. Acīmredzot viņa tobrīd jutās labi. Varbūt pat bija laimīga.

Kameras logs dro�i vien ir vērsts pret cietuma pagalmu, ta�u mana ieslodzījuma vieta - Baltijas Kara apgabala tri�bunāla izolators, kur notiek arī tribunāla sēdes, - atrodas tur�pat vai pa�ā Rīgas centrā - uz Muitas un Citadeles ielas stūra. Tāpēc itin bie�i dzirdu, kā pa kādu no ielām aizbrauc automa�īnas, kā neskaidri sarunājas cilvēki, saklausu kaut kādas mūzikas skaņas, lidma�īnu rūkoņu, bet visbie�āk - ostā stāvo�u vai pa Daugavu uz citām pasaules ostām aizpeldo�u kuģu sirēnas.

Tās man atgādina ievainotu karavīru pirmsnāves kliedzie�nus. Vai ne�ēlīgai spīdzinā�anai pakļauta cilvēka sāpju iz�pausmi. Es zinu, kā tas ir. Pats ne reizi vien esmu tā kliedzis, kad ir licies - �im kliedzienam vajadzētu aizskanēt vismaz līdz tuvākajām zvaigznēm vai tepat vien cilvēku tuvumā it kā pastāvīgi eso�ajam Dievam. Ta�u Dievs vienmēr ir klusējis. Viņ� nekad nav nācis palīgā - ne man, ne tiem, kurus savulaik lielām cie�anām, sāpēm un nāvei pakļāvu es.

Lai jau tie humānisti brēc! Lai pārlieku lielas cilvēcības mī�ļotāji slauka savas asarainās sejas - es smejos!

Naida pilns.

Manā atmiņā joprojām trako Piektais gads. Tas bija sākums.

Dego�as mui�as. Vācu baronu bailes, viņu un viņu ģimeņu slepkavo�ana, pēc tam krievu dragūni, Donas kazaku melnās sotņas, Krievijas pilsoņu kara laikā mēs - latvie�u strēlnieki - viņiem par to kārtīgi atmaksājām, ar lo�metējiem un zobe�niem sakapājot vienu balto pulku pēc cita; baznīcās vētraini ļau�u mītiņi, kad kancelē pie tautas dedzīgi vērsās nevis brangi nobarojies mācītājs, bet gan izsalcis revolucionārs; ābeļu dār�zos no�auti latvie�u skolotāji, akās noslīcināti bērni, nagaiku cirtieni uz kailas muguras, skaļas demonstrācijas, drausmīgas sagūstīto kaujinieku spīdzinā�anas Rīgas prefektūras slepen�policijas nodaļā, kuru toreiz dēvējām par Muzeju, visas pa�saules ļaunuma iemiesojums - tā ne�ēlīgais priek�nieks Makss Greguss, baismīgie sitēji Dāvuss un Mihējevs, un zināms un nezināms skaits bojā gāju�o.

Gan vainīgi, gan nevainīgi.

Bet ko mēs? Mēs to pa�u. Kā jau tai senajā spēlītē pieņemts - dots pret dotu!

Citādi nemaz nevarēja.

"Lai trīc, lai dreb patvaldības kalpi! Lai iz katra me�a stūrī�a, iz katras birzes, iz katra krūmu pudurī�a viņiem pretī lūko nāve! Lai uz katra sofa tiem draud masu terors!"

Tā toreiz skanēja LSDSP Centrālās komitejas uzsaukums mums - pārliecinātiem Piektā gada kaujiniekiem.

Man nav ko no�ēlot. Tas arī būtu muļķīgi.

Esmu nodzīvojis vētrainu, baigu notikumu pārpilnu dzīvi un tagad varu mierīgi nokāpt elles kurtuvē. Pie viskarstāka�jiem katliem.

Iespējams, viss �is divdesmitais gadsimts būs viena gatavā elle un par paradīzes dārziem cilvēki varēs tikai sapņot. Kā, starp citu, dro�i vien būs ari visu divdesmit pirmo gadsimtu. Un vēl da�us tūksto�us gadu uz priek�u.

Atceraties? Neko jūs neatceraties.

Divdesmitais gadsimts ta�u sākās ar skaistu dziesmu - Krie�vijas impērijas himnu Dievs, sargi ķeizaru!

Kā jau parasti - nepasargāja. Un labi vien bija.

Tad skanēja Ar kaujas saucieniem uz lūpām! Un spēcīgām atriebības alkām. Terora aktiem. Viss glu�i dabiski - asinis sauca pēc asinīm.

Tad varas apspiestie cilvēki izmisumā kliedza Internacio�nāli - Uz cīņu mostiet, darba ļaudis, jūs - visu zemju vergu bars!

Mazliet jau pamodās, ta�u vergi palikām joprojām.

Pēc tam dzirdējām svētsvinīgi cēlo, bet ļoti naivo Dievs, svētī Latviju!

Arī �oreiz Dievs ar savu svētību ne sevi�ķi centās, visu lietu kārto�anu atstājot labo un ļauno cilvēku rokās.

Pēc tam gandrīz vai uz katra ielas stūra no rīta un vakaros skaļruņos un pa radio skanēja melu pilnā Par brīvu un varenu republiksaimi mūs pulcēja di�enās Krievzemes balss.

Pēc tam to diezgan ātri nomainīja jautri bezbēdīgā vācu okupantu Lilī Marlēna. Pa�ai dziesmai nebija ne vainas.

Un tad atkal, kad apskau�amā centībā bija nokauti ap piec�desmit miljoniem cilvēku, mēs katru ritu pretim jaunām darba uzvarām cēlāmies jau ar citas Latvijas republikas himnas vār�diem - �ai zemē visdārgā mēs brīvību guvām, te paaud�u pa�audzēm laimīgām dzimt!

Nu, vai nebija skaisti? Divdesmito gadsimtu, mūsu latvie�u tautas un valsts likteni var ierakstīt �lāgerdziesmu platē, to klausīties un vai nu nepārtraukti raudāt, vai skaļi smieties.

Piespiedis seju vai pie pa�as kameras sienas, mēģināju iz�lasīt tur iepriek�ējo arestantu - tāpat da�ādos laikos uz nāvi notiesāto cilvēku - atstātos uzrakstus - pēdējās liecības par sevi un savu laiku.

Klusi, neviena nedzirdēti atvadu sveicieni īsi nodzīvotai dzīvei.

Nolādētie� Kā es jūs ienīstu! Kārlis. 1906. g.

Nāvi cara kalpiem! Andrejs 1907. g.

Rīt mani vedīs no�aut. �ēl.

Atriebiet mani! Es lūdzu! Marija S.

Ardievu, māt! �onakt mani no�aus. 1919.

Pretīgie lielinieki. L. 1919.12.03.

Lai dzīvo padomju vara! Ārons. 1941. g. 11. sept.

Mēs neko neaizmirsīsim! Nepiedosim! Vladis.

Dievs! Dari mani drosmīgu! �onakt nāve. Velta.

Ardievu, mīlā! Satiksimies debesīs! Ivars A. 1946. g.

Zvans neskanēs. Viss būs klusi kā Ziemassvētku vakarā. Briedis no Iļģuciema. 1948. g. 29. jūn.

Jā, es rūgti nodomāju. Patie�ām. Kam neskanēs�

Es zinu. Zvans neskanēs daudziem. Arī man. Un tev. Un miljoniem citu, kuri ir jau pazudu�i nebūtībā un kurus vēl tikai gaida - gan nāve no lodes, gan nāve karātavu cilpā, gan ūdens nāve, gan uguns nāve, gan bada nāve - nāve komunistiskās ideoloģijas, cilvēku nodevības vai vienkār�i stulbuma dēļ.

Kur cilvēks �ai pasaulē lai atrod mieru un dro�ību?

Vai dievnamā, Pestītāja priek�ā krītot uz ceļiem un klusi lūdzot? Bet ja mēs neko nespējam izlūgties, pat skaļi klie�dzot? Ja mūsu dvēselēs mīlestības vietā bie�āk ieplūst naids un mēs vairāk domājam, kā dzīvību iznīcināt, nevis to radīt un saglabāt?

Ja mēs - cilvēki� Labie un ļaunie. Taisnie un līkie. Mierīgie un ārprātīgie. Ja mēs tādi arī paliksim� Tempļu un kapli�u zvani klusēs mū�īgi.

Būs iznīcināts gan tiesnesis un bende, gan zvaniķis un kap�racis. Paliks vienīgi uzraksti uz cietuma sienām un Bellakord platēs ieskaņotās dziesmas un himnas.

Un nekad nepiedzimu�u bērnu kliedzieni.

Un nekad nepateikti mīlestības vārdi.

Viss būs kluss kā nodegu�ā baznīcā�

Bet tā viss glu�i nenotika. Pasaule turpināja trakot, kvēlot naidā, karot, spridzināt un vienu reliģiju pretstatīt citai. Katru dienu avīzes un televīzija ļaudīm vēstīja arvien baigākas zi�ņas, un Latvijā valdības krita, kā da�reiz ne�ēlīgās kaujās krīt bailīgie karavīri - gļēvi un no�ēlojami nemākulīgi.

Ta�u piecdesmit trīs gadus vecais Rīgas Apgabaltiesas Kri�mināllietu tiesas kolēģijas tiesnesis Edmunds Naginskis par to visu tikai indīgi smīnēja un neko tuvu pie sirds neņēma. Viņu pēdējā laikā nomāca pavisam citas - tīri personiskas rūpes.

Edmunds 2004. gada janvārī kādā Rīgas centra daudzdzī�vokļu īres namā bija nopircis diezgan sliktā stāvoklī eso�u �etristabu dzīvokli, par to samaksājot tomēr visai brangu naudu. Pēc tam veiktais Eiropas līmeņa remonts izmaksāja vēl dārgāk. Ta�u, tā kā viņ� nekāds trūcīgais nebija, varēja to at�ļauties. Viņ� pats gan neko daudz nedarīja. Nolīga pazīstamas restaurācijas firmas amatniekus un darbus tikai pārraudzīja. Edmunds jutās apmierināts. Restauratori nebija slikti - strā�dāja lēni un rūpīgi. Kā kādreiz mierlaika meistari.

Pēc trīs nedēļām, kad amatnieki lielajā viesistabā plēsa ve�cos grīdas dēļus, lai tos nomainītu pret parketa klājumu, viens no viņiem pēk�ņi pamanīja zem dēļiem noslēptas vairākas pabiezas klades un pagāju�ā gadsimta skolēnu burtnīcas. Tās bija putekļiem klātas, uzkrīto�i netīras, salipu�as, cie�i sasie�tas ar papīra auklu.

Edmunds, ļoti uztraucies, tās paņēma rokās, ar mitru lupatu rūpīgi notīrīja, atraisīja un uzmanīgi pa�ķirstīja. Visas klades un burtnīcas neveikliem, sīkiem burtiņiem bija aprakstītas no pirmās līdz pēdējai lappusei. Da�ās vietās rokraksts gan krasi at�ķīrās, un varēja pieņemt, ka tās da�ādos laikos ir rakstīju�i da�ādi cilvēki. Bija ari daudzas vietas, kur rokraksts, acīmredzot mitruma un vecuma dēļ, bija pilnīgi nesalasāms.

Rīgas Apgabaltiesas Krimināllietu tiesas kolēģijas tiesne�sis smagnēji apsēdās dziļā atpūtas krēslā, pagrieza seju pret iedegtu kamīnu, garā kristāla glāzē ielēja tum�sarkanu fran�u vīnu, lēniem malciņiem to izbaudīja un sāka domāt.

Interesanti - kas �ie cilvēki ir biju�i, ja viņi patie�ām ir biju�i vairāki? Un kāpēc viņi savus pierakstus pēc pabeigtā darba tik rūpīgi slēpu�i? Lai gan �os iemeslus, ņemot vērā laiku, kad tie rakstīti, nemaz nebija grūti iedomāties. Un to�mēr.

Edmunds nezināja, kādi ļaudis �ai dzīvoklī mitu�i pirms viņa. Kādi biju�i viņu likteņi? Kas ir bijis rakstītājs - Elmārs Ozols -, un ko viņ� savā dzīvē tik traku darījis, ka vairākkārt notiesāts uz nāvi un beidzot 1951. gada 24. decembrī pulksten �etros no rīta ari no�auts. Ziemassvētkos.

Izlaidis �o ziņu cauri savām smadzenēm, Edmunds spēji nodrebēja. Sastinga. Un ļoti nobijās. Viņu lēnām pārņēma spē�cīga nerealitātes izjūta. Pēk�ņi �ķita, ka viņ� straujā lidojumā atrodas kaut kur starp zemi un zvaigznēm. Vēl da�us mirkļus ilgsto�a triek�anās uz priek�u, un viņ� tūlīt sadegs. Izkusīs. Varbūt no viņa un �ī lepnā dzīvokļa pāri paliks vienīgi ļoti dārgais zelta gredzens un kamīnā iemūrētie ugunsdro�ie ķie�ģeļi.

Viņ� vairākas reizes dziļi ievilka elpu, iedzēra vēl da�us mal�kus patīkami smar�ojo�ā vīna un domīgs no pieres notrauca da�as tur negaidīti parādīju�ās sviedru lāses. Arī pulss strauji paātrinājās un sirds dauzījās ar sāpīgiem pārsitieniem.

Jo Edmunds tikko bija izlasījis� Pirmajos brī�os viņ� to nemaz tā īsti nebija aptvēris. Tikai da�as minūtes vēlāk viņ� pilnībā apjēdza vairāk nekā dīvainu sakritību, un tā viņa ap�ziņai uzgūla kā smags dzelzsbetona bluķis.

Izrādījās, ka absolūti nepazīstama cilvēka Elmāra Ozola nā�vessoda izpildes laiks sakrita ar viņa - Edmunda Naginska iera�anos �ajā pasaulē� Jo viņ� bija piedzimis tie�i pirms gada tajā pa�ā laikā un brīdī - 1950. gada 24. decembrī pulk�sten �etros no rīta�

Vismaz tā bija rakstīts dzim�anas apliecībā un pasē.

Ko tas varētu nozīmēt, un ko no �ī fakta varētu secināt? Edmunds saspringti domāja. Vai būtu notikusi tā saucamā vēlā reinkarnācija - dvēseļu pārceļo�ana un �is Elmārs Ozols man ir kāds ļoti tuvs radinieks? Varbūt pat tēvs?!

Vai tas tomēr nenozīmē pilnīgi neko? Tā ir tikai nejau�a sakritība. Noslēpumaina dabas spēle. Dzīvības un nāves lote�rija. Viens zaudē, cits iegūst. Viens nomirst, cits piedzimst. Nekādi brīnumi.

Tas ir dabas visvienkār�ākais darbs. Par ko gan satrauk�ties? Tā ta�u ir parasta ikdiena - te gai�āka, te tum�āka un kā vienmēr bezgalīgi gara. Vai ari tik ne�ēlīgi īsa kā metāla stieņa piesitiens pie baznīcas zvana - ja rīt tev ir jāmirst. Ja pēc tāda vai citāda likuma panta kaut kādi cilvēki, kurus redzi pirmo reizi mū�ā, aukstā vienprātībā nosprie�, ka tu ilgāk vairs nedrīksti dzīvot.

Jāatzīst - tas nekas patīkams nav.

Un tad Edmunds vēlreiz �etrus vakarus pēc kārtas, centīgi lasot un iedziļinoties kladēs un burtnīcās fragmentāri rak�stītajā tekstā, pamazām sāka apjēgt tā saraustītā, nervozā un diezgan neparastā si�eta līnijas un vēstījuma autora gal�veno domu - ļaunums nav iznīcināms, ta�u to var mazināt, pretstatot vēl lielāku ļaunumu. Taisnīga atriebība ir vienīgais individuālais cīņas līdzeklis, lai vismaz �ī atriebības akta vei�cēja apziņā nostiprinātos pārliecība, ka tas patie�ām ir bijis taisnīgi. Bet, ja reiz taisnīgi, tātad arī pareizi. Un, ja tas bijis pareizi un taisnīgi, tad cilvēkam nekādu likuma pantu priek�ā ne par ko nav jāatbild. Viņ� ir nevainīgs! Vainīgi ir tie, kas �ādus likumus un soda normas izgudroju�i, un tiesne�i, kas tos ar saviem spriedumiem realizē.

Valsts nekad cilvēka rīcību nevērtē pēc viņa individuālās taisnīguma izpratnes, bet tikai pēc tā, kādus likuma pantus �is cilvēks ir pārkāpis, pat neaizdomājoties, kaut tikai pieņē�

muma formā, ka daudzi no �iem likumiem ir pilnīgi aplami, nepareizi, da�reiz pat absurdi, noziedzīgi un kā vienmēr ļoti netaisnīgi.

Tātad, ja cilvēks savu taisnību nevar atrast valsts radīta�jos likumos, viņam jācen�as �os likumus un valsts sabied�riski politisko iekārtu kaut kādā veidā ietekmēt vai mainīt. Arī vardarbīgi. Ja tas nav iespējams (un tas gandrīz nekad nav iespējams!), tad atliek vienīgi katra cilvēka individuālais terors pret valsts varu un tās nelietīgajiem kalpiem.

Ne�ēlība nav nekas nosodāms. Tā cilvēka apziņā, rīcībspējā un valsts varā izpaudusies jau no civilizācijas sākuma un nekad nepārstās pastāvēt. Ja nu vienīgi kāda valsts un tās likumi kļūs tik humāni un taisnīgi, ka nekādā veidā neaizskars neviena cilvēka pamattiesības. Tad varbūt iestāsies visu iedzīvotāju sociālā vienlīdzība un arī pats cilvēks gan savā domā�anā, gan rīcībā beidzot kļūs humāns, līdzcietīgs, apmierināts un ļoti mierīgs. Bet nekad agrāk!

Un, jo ilgāk Edmunds atrastos manuskriptus lasīja, jo vai�rāk izlasītais viņu nomāca un spieda domāt par lietām un no�tikumiem, kas viņu ikdienā nemaz tā sevi�ķi neinteresēja. Atklāti sakot, nekādas pilnīgi jaunas atklāsmes par �o pasauli un cil�vēka dzīvi tur nebija, ta�u jau pēc neilga laika Edmunda pār�domas pakāpeniski kļuva arvien dziļākas un nopietnākas.

Kas �is Elmārs Ozols tomēr īstenībā bijis? Tautas atriebējs? Ne�ēlīgs cīnītājs par taisnīgumu? Galējs nacionālists un pār�mērīgi fanātisks latvie�u tautas patriots? Bet vai viņ� reālajā dzīvē vispār ir eksistējis? Varbūt tas viss ir izdomāts un ir tikai kāda garīgi slima cilvēka fantāzijas auglis?

Ta�u par to, ka daudzi uzrakstītajā tekstā attēlotie vēstu�riskie notikumi ir patiesi, nekādas �aubas nebija. Edmunds tos visus (vai gandrīz visus) jau zināja pats, tie viņam bija labi pazīstami, kā arī daudzu tur pieminēto cilvēku vārdi un uzvārdi nebija sve�i, un tomēr�

Vai �os tekstus patie�ām ir rakstījis cilvēks, kas sevi nosau�cis par Elmāru Ozolu? Vai tos tomēr radījis un kā dokumentālu patiesību uzrakstījis glu�i cits cilvēks? Vai tas nevarētu būt

kāds vairāk vai mazāk pazīstams rakstnieks? Vai arī cilvēks, kas, slēpdamies no pārējiem ģimenes locekļiem, vakaros un naktīs slimīgi fantazējis, līdz beidzot uzrakstīto paslēpis zem grīdas dēļiem?

Lai nu kā tur arī būtu, izlasītais teksts tiesnesi Edmundu Naginski stipri satrauca un piespieda domāt par lietām un notikumiem, par ko viņ� parasti ne pārāk raizējās.

Pagāja vairākas nedēļas. Edmunds turpat vai katru dienu ilgāku vai īsāku laiku domāja par atrastajām kladēm un par to, ko ar tām varētu iesākt.

Signāli tika noraidīti, kaut kur tie acīmredzot tika arī uz�tverti, un atbilde nebija ilgi jāgaida.

Kādu nakti, kad noguru�ais tiesnesis bija vēlu aizgājis gu�lēt, viņ�, pēk�ņi kaut kur tuvumā sadzirdējis neparastu trok�sni, drīz pamodās un, nesapratis, kas notiek, ļoti nobijās. Iz�klausījās, it kā kāds uzmanīgi staigātu pa blakusistabu. Prak�tiski tas nebija iespējams. Ieeja dzīvoklī bija nodro�ināta gan ar dzelzs dubultdurvīm, ļoti sare�ģītām atslēgām, gan vismo�dernāko signalizācijas sistēmu.

Tāpēc Edmunds drīz nomierinājās un atkal mēģināja iemigt. Ta�u, tiklīdz viņ� aizvēra acis, vēlreiz skaidri saklausīja vieglus solus, mirkli vēlāk tikpat klusu ie�īkstējās durvis un Edmunds, spēji sastindzis, ar diezgan lielām �ausmām ieraudzīja, ka is�tabā pavīd liela auguma cilvēka siluets. Edmunds ātri pastiepa roku, lai ieslēgtu naktsgaldiņa lampu, ta�u �o kustību negai�dīti pārtrauca dobja, ta�u skaidra vīrie�a balss.

-���� Nevajag! - balss teica. - Lai paliek tumsa!

-���� Kāpēc? - Edmunds ar sausu muti jautāja.

-��� Es no gaismas esmu jau atradis, - balss paskaidroja. - Tu dro�i vien nezini - tumsa, izrādās, nemaz tik slikta nav.

-���� Nav gan, - Edmunds piekrita. - It sevi�ķi, ja mums no kaut kā jāslēpjas.

-����� Parasti ļaudis neslēpjas no kaut kā, - sve�ais iebilda. - Vajag runāt konkrēti! Parasti cilvēki slēpjas no cilvēkiem.

-��� Tu arī? - Edmunds painteresējās.

-����������� Tagad vairs ne, - balss atbildēja. - Agrāk gan. Patiesībā visu mū�u. Vispār diezgan draņķīgi. Tā nekāda labā dzīve nav. Bet es pamanīju� Tu savu dzīvokli esi pamatīgi nocietinājis. No kā baidies? No kā slēpies?

-����������� Ne no viena, - Edmunds atbildēja. - Tas tikai tā - dro��ības pēc.

-��� Vai esi baigi bagāts? - sve�ais jautāja.

-����������� Nē, ne baigi, - Edmunds noraido�i pakratīja galvu. - Ta�u badā arī nemirstu.

-��� Tātad no kaut kā tomēr baidies?

-���� Mazliet.

-���� Kāpēc?

-����������� Es strādāju par tiesnesi, - Edmunds paskaidroja. - Vien�mēr trāpās smagas lietas. Slepkavības, izvaro�anas, bruņotas laupī�anas un bandītisms� Tagad vēl biju�ais �ekists. Savā laikā bijis pat Baltijas Kara tribunāla priek�sēdētājs.

Sve�ais uz krietnu brīdi apklusa. Edmundam vienu mirkli pat �ķita, ka viņ� beidzot ir izgaisis un atkal atgriezies tai pa�saulē, par kura eksistenci cilvēkiem nekas vēl nav zināms.

-����������� Cik tālu vien atceros� - sve�ais domīgi turpināja. - Ties�ne�iem neviens vēl klāt nav ķēries.

-����������� Agrāk jā, - Edmunds piekrita. - Bet tagad jau vairs nekas, izņemot naudu, nevienam nav svēts.

Pēc �iem vārdiem Edmunds pat fiziski sajuta, ka sve�ais cilvēks nicīgi pasmīn.

-����������� Vai tu, Edmund, domā: tiesne�u �laka ir kaut kas tik svēts, ka viņus neviens nedrīkst aiztikt?

-����������� Ne nu glu�i svēti, - Edmunds atbildēja. - Ta�u mēs esam vienīgie, kas reāli stāv taisnības, valstī pastāvo�o likumu un cilvēku pamattiesību sardzē.

-����������� Par to var strīdēties, - sve�ais tūlīt iebilda. - Kas vispār ir cilvēka pamattiesības? Tu zini?

-����������� Vai gribi, lai par �o tēmu nolasu akadēmisku lekciju? - Edmunds, stipri izbrīnījies, vaicāja.

-����������� Nevajag! - sve�ais atbildēja. - �is cilvēktiesību jautājums ir tik stiepjams un visādi traktējams, ka katra valsts vara�

-���� Bet pamatprincipi� - Edmunds centās iebilst, bet no sve�ā puses pēk�ņi sajuta nākam tik auksta vēja brāzmu, ka spēji aprāvās pusvārdā.

-��� Pamatprincipi ir pareizi, tur nav ko teikt, - sve�ais lēnīgi sacīja, - ta�u nianses� Ar to vien nepietiek, ja tiek pasludi�nāts, ka cilvēks ir brīvs un vienlīdzīgs. Patiesībā tās visas ir lielas blēņas, ko kādreiz sacerēju�i pārgudri filozofi vai mīkst��aulīgi valstsvīri. Labākajā gadījumā tie ir tikai melni burti uz baltas papīra lapas. Tuk�s teksts. Tu pirmīt teici� Drīz tiesāsi kādu biju�o �ekistu - Kara tribunāla kolēģijas priek�sēdētāju Aleksandru Ragovski. Vai zini, cik daudz cilvēku viņ� savas dzīves laikā ir aizraidījis uz viņpasauli? Vērts atzīmēt - pilnīgi likumīgi! Sargājot padomju ļau�u svētās cilvēktiesības mierīgi dzīvot un strādāt darbaļau�u paradīzē - PSRS.

-��� Tā ir, - Edmunds piekrita. - Kā noskaidrots izmeklē�anā, �ekas veterāns savā laikā ir vainojams vismaz simt astoņdemit �etru cilvēku nāvē.

-��� Iespaidīgs skaitlis, - sve�ais drūmi secināja. - Bet kāds ir tavs skaitlis? Cik cilvēku tu esi aizraidījis uz viņpasauli?

-���� Nevienu� - Edmunds tikko sadzirdami no�ukstēja.

-��� Nemuldi! - sve�ais spējās dusmās iekliedzās. - Cik nāves spriedumu esi parakstījis?

-���� Se�us, - Edmunds atbildēja. - Bet tie bija slepkavas un bandīti. Necilvēki. Pilnīgi degradēju�ies subjekti.

-���� Kādi bija viņu rīcības motīvi pārkāpt valstī pastāvo�os likumus, turklāt smagākos Kriminālkodeksā atrodamos pan�tus?

-��� Bandītiem un slepkavām galvenokārt ir tikai viens motīvs - iegūt naudu vai mantu. Ļoti reti kas cits.

-���� Kā ar politiskām vai sociālām idejām? To vairs nav?

-���� Ir, - Edmunds atbildēja. - Ta�u ekstrēmās un radikālās galvenokārt tiek izteiktas virtuves sarunu līmenī.

-��� Tātad atjaunotajā Latvijas brīvvalstī neviens cilvēks nav notiesāts viņa politiskās pārliecības dēļ? - Varēja just, ka sve��ais ir pārsteigts.

-��� Nē, - Edmunds noraido�i pakratīja galvu. Tad, da�us brī��us klusējis, piebilda: - Ja nu vienīgi biju�ais komunistu līderis Alfrēds Rubiks. Varbūt.

-��� Kāpēc tikai varbūt?

-��� Patiesībā viņu tomēr tiesāja kā kriminālnoziedznieku.

-��� Vai tiesāji tu?

-��� Nē.

-��� Un kā ar pērkonkrustie�iem? - sve�ais vaicāja.

-��� Lai gan viņi savu politisko pārliecību neslēpa, tomēr tāpat tika notiesāti par krimināli sodāmu rīcību, - Edmunds pa�skaidroja. - Par pieminekļa un citu lietu spridzinā�anu.

-��� Interesanti, vai kāds ebreju �āvējs ir sēdējis tavā priek�ā uz apsūdzēto sola? - atnācējs painteresējās.

-��� Nē, - Edmunds atbildēja. - Ne manā, ne kāda cita ties�ne�a priek�ā.

-��� Kāpēc? - vīrietis tūlīt prasīja.

-��� Viņi jau sen ir sodīti. Ap�auti. Vēl padomju laikā.

Sve�ais ilgi klusēja. Edmundam ļoti gribējās pēc iespējas

ātrāk ieslēgt gaismu, ta�u gan bailes, gan kaut kāds savāds, auksts un ļoti nepatīkams spēks neļāva izstiept roku un tumsā sameklēt lampas slēdzi. Viņ� joprojām vēl nespēja īsti saprast - vai tā patie�ām bija dzīva cilvēka balss, kas skanēja viņam tur�pat blakus, vai tas bija kāda agrāk vai vēlāk nomiru�a cilvēka gars, vai arī beigu beigās tas viss ir tikai sapnis?

-��� Paklausies! - sve�ais viņu pēk�ņi uzrunāja tik dedzīgi, ka Edmunds spēji satrūkās un juta, ka pāri mugurai pārskrien karstas skudriņas. - Vai, visu mū�u strādādams par tiesnesi, tu vispār zini, kas ir noziegums?! It kā jau muļķīgs jautājums, bet ja likums ir slikts un netaisnīgs? Ja netaisnīga un nozie�dzīga ir pati valsts iekārta un vara? Ja valsts jebkura likuma neievēro�anu traktē kā valstij naidīgu rīcību? Kā cilvēkam pa�reizi rīkoties? Vai vienmēr tikai tā, kā to prasa vara un likums, vai tomēr tā, kā pavēl katra godīga cilvēka sirdsapziņa un individuālā izpratne par labā cīņu pret ļaunumu? It sevi�ķi vēl tāpēc, ka tikai ļoti retos gadījumos likums vienādojams ar jēdzienu taisnīgums.

Edmunds gulēja kā sastindzis un ilgi neko neatbildēja. Viņ� jau pirms �ā neparastā nakts ciemiņa iera�anās pēdējā laikā par to bie�i bija domājis. Viņa lietvedībā nesen bija nonāku��as vairākas krimināllietas, kuras tuvākā gada laikā vajadzētu izskatīt, - Latvijā pēc spēcīga ārzemju sabiedrisko organizā�ciju - galvenokārt Vizentāla centra - spiediena beidzot bija atrasti divi ve�uki, kas vācu okupācijas laikā bija piedalīju�ies bēdīgi slavenajā Viktora Arāja �āvēju zonderkomandā, kā ari da�i biju�ie NKVD darbinieki, kuri savukārt padomju okupāci�jas laikā bija piedalīju�ies gan latvie�u civiliedzīvotāju depor�tācijās, gan tie�ā veidā viņu fiziskā iznīcinā�anā. Viens no tiem bija Baltijas Kara apgabala Kara tribunāla biju�ais tiesnesis - atvaļināts justīcijas ģenerālmajors Aleksandrs Ragovskis.

Edmunds lēnām pagriezās uz sāniem, tad piecēlās sēdus un saspringti mēģināja saskatīt netālu stāvo�ā cilvēka seju un lielā auguma aprises. Bet neko daudz redzēt nespēja. Tikai tum�u siluetu, kas brī�iem te kļuva tā kā gai�āks, te atkal satumsa pavisam.

-���� Paklau! - Edmunds klusi vērsās pie viņa. - Kas tu tāds esi? Un vai vispār esi?

-��� Kā to lai saka� - balss domīgi atbildēja. - Es vienlaikus gan esmu, gan neesmu.

-���� Kā tas ir iespējams?

-����� Es nezinu, - sve�ais sacīja. - Es par to nedomāju, ta�u pieļauju, ka cilvēks, kas ir nevainīgi nokauts� Vai mazi bērni. Jaunavas. Dievbijīgas vecenītes. Taisnīgie un labie. Kaujās kri�tu�ie karavīri. Kaut kas no viņiem tomēr paliek. Ne viss pazūd un izgaist nebūtībā. Ja tas tā nenotiktu, cilvēkā dzīve tie�ām zaudētu jebkuru jēgu.

-���� Vai tev ir vārds? - Edmunds painteresējās. - Tu to vēl atceries?

-���� Protams, - sve�ais atbildēja. - Mani sauc Elmārs Ozols.

Edmunds asi nodrebēja. Viņ� par to jau bija iedomājies.

-���� Kā tu esi nodzīvojis savu dzīvi? - viņ� prasīja. - Ko da�rīji? Kas biji?

-��� Grūti pateikt, - Ozols atzinās. - Es nezinu, kā lai vērtēju savu mū�u. Un vai vispār tas kādam vērtējumam būtu pa�kļaujams. Bet par to da�reiz padomāt var.

-��� Ja esmu pareizi sapratis, - Edmunds sacīja, - tad ari tu esi bijis viens no tiem, kura rīcība, politiskā pārliecība un dzīves uzskats ir iz�ķīris daudzu cilvēku likteņus.

-��� Tas tiesa, - Ozols piekrita. - Viss atkarīgs no tā, ko katrs uzskata par taisnīgu un kāds ir mērķis, kura dēļ savu mū�u esi nolēmis ziedot. Negribu noliegt, ka daudzu cilvēku prātos un dvēselēs apbrīnojami valda skaistais un labais. Bet� Varbūt tā bija manas dzīves lielākā nelaime, ta�u varbūt vērtīgākais, kas mani vispār bija, - es nekad nespēju nokrist uz ceļiem ne Dieva, ne politisko bandītu priek�ā. Es varēju stāvēt tikai taisni, taisnīgi cīnīties un taisns arī nomirt. Grozi kā grozī�dams, mēs tomēr katrs pats izvēlamies savu dzīves ceļu un rīcības plānu, kā labāk vai sliktāk nodzīvot to īso brīdi, ko mums tik augstsirdīgi ir uzdāvinājusi daba. Un vēl! Pareizi vai nepareizi, bet es savas dzīves laikā, ja tā varētu teikt, diezgan spo�i realizēju to, ko var definēt kā nepiecie�amo ļaunumu. Tas cilvēkiem un pasaulei ir tikpat vajadzīgs kā skaistā un labā izpausmes.

Elmārs Ozols apklusa un, kā Edmundam �ķita, smagi elpoja. Tā vien gribējās pajautāt, vai arī miru�ajiem ir grūti dzīvot, ta�u viņ� pārdomāja un painteresējās pavisam par ko citu:

-��� Kāpēc esi atnācis tie�i uz �ejieni? Kas tevi �ai vietā saista? Vai atmiņu smeldze?

-���� Tā ir, - Ozols apliecināja. - Grie� kā ar nazi.

-���� Mīlestība?

-��� Jā, arī tā. Bet ne tikai.

-���� Vai bez naida un atriebības tu pazini arī citas jūtas? - Edmunds, nedaudz pārsteigts, jautāja.

-���� Tas bija vissliktākais, ko savā dzīvē esmu pieredzējis, - Ozols drūmā balsī atbildēja. - Ta�u ari visskaistākais. Mīles�tība - īss, ļoti spilgts dzīves mirklis, kad dvēsele un prāts deg nevaldāmās kaisles liesmās un tu nekādi nevari tās apdzēst. Ta�u visi ugunsgrēki tā vai citādi beidzot nodziest pa�i. Bet manējais vēl deg. Tas ir vairāk nekā neparasti. Pat nāve to nav spējusi nodzēst. Tas ir loti slikti. Milestibai ir jāzied kā dārza puķei - brīvi, spilgti un īsi! Pēc tam sakaltu�ās ziedlapiņas vari iebērt naudas makā un vienmēr nēsāt līdzi.

-���� Kāpēc? - Edmunds, neizpratnes pilns, prasīja. - Ja viss ir sadedzis? Vai ir vērts?

-���� Ir gan, - Ozols apliecināja. - Kad atver naudas maku un nespēj tajā atrast ne kapeiku, ne centu, ne feniņu un pat ne santīmu, tu tomēr vari sevi iedro�ināt, ka viss vēl nav zaudēts. Visa dzīve vienās drumstalās, bet tu tomēr vēl esi bagāts. Kaut kas tev vēl ir palicis.

-���� Vai savu mīlestību satiki �ajā dzīvokli? - Edmunds pa�interesējās.

-��� Jā, - Ozols sacīja. - Viņa kādreiz �eit dzīvoja. Vispār tas ir vairāk nekā savādi. Tie�i tai vietā, kur tu pa�laik guli, pirms deviņdesmit astoņiem gadiem arī atradās plata, ļoti skaista gulta. Ar tīriem palagiem, dārgu segu un gulbju dūnu spil�veniem.

-��� Un kas?

-��� Nekas. Es te esmu pavadījis da�us brīni�ķīgus sava mū�a mirkļus. Tik vien.

-��� Vai bez savas sievietes� - Edmunds ar neslēptu interesi skatījās tumsā, kur te blāvi iemirdzējās, te atkal pēk�ņi pazuda vīrie�a siluets. - Tu vispār zini, kādi cilvēki vai ģimenes �eit dzīvoju�as pirms manis?

-���� Zinu, - Ozols atbildēja. - Bet ne visu. Te, Stabu ielas 19. nama astotajā dzīvokli, savā laikā ir risināju�ies gan labi, gan visai baigi notikumi, arī kāda ne�ēlīga jaunas sievietes slepkavība� Te mitu�i da�ādi cilvēki - laimīgi un nelaimīgi, taisni un nekrietni, drosmīgi un gļēvi nelie�i, vācie�i, ebreji un krievi. Te ir uzplaucis un īsu laiku ziedējis� Jā, skaists un neaizmirstams dzīves zieds.

-���� Tu domā mīlestību?

-��� Sauc to, kā gribi! - Ozols atbildēja. - Kāda jēga vārdam? Svarīgi, ka toreiz man tas viss kaut ko nozīmēja.

-���� Vai tagad �ad tad te atnāc, lai atcerētos pagātni? - Ed�munds jautāja.

-��� Tikai mazu tās daļiņu, - Ozols paskaidroja. - Tas, kas ar mani te notika, ilga tikai mirkli. Ta�u tas bija ārkārtīgi svarīgs. Tas ietekmēja vairāku cilvēku dzīvi. Bet �onakt es atnācu� Uzzināju, ka esi tiesnesis un pirms da�iem mēne�iem ievācies �eit dzīvot. Neko teikt - esi iekārtojies labi. īsts jaunlaiku bur�uā. Es nekad tik lepni neesmu varējis dzīvot. Un latvie�u tautas lielākā daļa arī ne. Bet tas nu pagaidām lai paliek! Par �īs pasaules sociālo netaisnīgumu parunāsim citu reizi. Tagad vēl da�us vārdus pārmīsim par morālo un juridisko lietu tais�nīguma izpratni. Dzirdēju, pēc da�iem mēne�iem tu tiesā�ot arī divus biju�os Arāja zēnus?

-��� Tā ir, - Edmunds apliecināja. - Es jau pirmīt teicu. Divus sagrabēju�us ve�ukus.

-��� Ja atļauts zināt� Kā tu viņus tiesāsi? - Ozols prasīja. - Pēc taisnības vai likuma?

-���� Gan pēc taisnības, gan likuma, - Edmunds cietā balsī atbildēja. - Tie nav �ķirami jēdzieni.

Ozols rūgti iesmējās.

-��� Jāsāk domāt, ka tu nekāds labais tiesnesis neesi, - viņ� nicīgi noteica. - Tie ir ziepju burbuļi! Taisnīguma jēdziens nav nekas pastāvīgs, un tas nekādi nav precīzi formulējams. Tā ir vistīrākā prāta abstrakcija! Taisnīgums ir katra cilvēka individuāli garīgā izjūta un dzīves laikā iegūtā atziņa par to, kas �ai pasaulē ir labs, kas ļauns. Bet likumi� Tu jau pats to zini. Tos var pa jaunam pārrakstīt katru gadu un, ja valsts varai ir tāda nepiecie�amība, tad kaut vai katru jaunu dienu. Kas vakar bija bargi sodāms un pastāvēja kā nepārprotams ļaunums, �odien jau tiek uzskatīts par kaut ko izcili labu, varonīgu un atdarinā�anas cienīgu.

-��� Tas ir iespējams, - Edmunds piekrita. - Bet man ir maz iespēju izvēlēties. Es kā tiesnesis varu spriest tiesu tikai pēc tiem likuma pantiem, kas ierakstīti pa�laik pastāvo�ajā Krimināllikumā. Un ne citādi�

-��� Tātad bie�i pēc būtības ari netaisnīgi�

-��� Jā, - Edmunds atkal piekrita. - Tāda varbūtība nav iz�slēdzama.

-��� Un kā ir ar biju�o padomju justīcijas ģenerāli Aleksandru Ragovski? - Ozols prasīja, un Edmunds viņa balsī saklausīja da�us draudīgus toņus.

-��� Ar viņu būs tas pats, - Edmunds atbildēja. - Kāds likums, tāds arī sods! Vai, pareizāk sakot, tāds ari tiesas spriedums.

-���� Ja es pareizi sapratu� - Ozols jutās mazliet apmulsis. - Vai spriedums apsūdzētajiem kā pirmajā, tā otrajā gadījumā var būt arī attaisnojo�s?

-���� Tādu iespēju nevar izslēgt, - Edmunds sacīja. - Tas ir pilnīgi iespējams. Viss būs atkarīgs no viņu vainas vai ne�vainīguma pierādījumiem.

Ozols atkal ilgāku laiku klusēja. Arī Edmundam vairs nebija nekādas lielās vēlē�anās diskutēt par lietām, kas viņam bija ābeces patiesība. Pēc brī�a viņ� dzirdēja, kā tālumā, acīmre�dzot savā pirmajā reisā, aizbrauc sestā vai vienpadsmitā mar��ruta tramvajs, un priecīgs nodomāja, ka drīz jau ausīs rīts. Pamazām istabā ienāks gaisma un �is kādreiz reāli dzīvojo�ā cilvēka gars pazudīs. Un nepaies nemaz tik ilgs laiks, kad kā pagātnes spoki no mūsu dzīves pazudīs ari visi �ie kādreizējie cilvēk�āvēji un �ekas izmeklētāji, komunisti un nacionālisti. Būs jauna paaudze, kas mūsu tautas drūmo pagātni varēs izlasīt vienīgi grāmatās.

-���� Paklau, Naginski! - Ozols negaidīti noslēpumainā balsī vērsās pie tiesne�a. - Vai tu gadījumā kādreiz neesi bijis Pa�rīzē?

Edmunds pārsteigts raudzījās tumsā un pirmajā mirklī ne�saprata, kāpēc sve�ajam ir radusies vēlē�anās uzzināt tie�i to.

-���� Nē, nav gadījies, - Edmunds atbildēja. - Esmu vairāk�kārt bijis Londonā, Briselē, Berlīnē� Bet Parīze kaut kā nav trāpījusies.

-��� Vai tie tev ir biju�i dienesta komandējumi?

-���� Izņemot vienu reizi.

-Ja tevi atkal sūta uz Briseli� - Ozola balss kļuva gandrīz vai lūdzo�a. - Cik tad tur tālu līdz Parīzei! Izmet nelielu līkumu un aizbrauc uz turieni! Pēc tam vakarā, tā ap vienpadsmitiem, aizej uz Centrālo dzelzceļa staciju. Tur uzgaidāmās zāles la�bajā pusē blakus nelielai �annas d'Arkas bronzas figūrai ir novietoti divi senlaicīgi soli.

Elmārs Ozols kārtējo reizi apklusa, un Edmundam jau �ķita, ka viņ� beidzot ir pazudis.

-���� Kas tālāk? - Edmunds prasīja. - Parīzes Centrālā dzelz�ceļa stacija, senlaicīgs sols, kas jau sen ir nomainīts ar daudz modernāku mēbeli�

-��� Visai iespējams, - Ozols domīgi piekrita. - Tas nav sva�rīgi.

-��� Kas tad ir svarīgi? - Edmunds jautāja. - Ko man tur da�rīt?

-���� Stacijā uz sola sē� jauna meitene, - Ozols paskaidroja. - Viņai kājās būs zīda zeķes, baltas augstpapē�u kurpītes, bet mugurā gai�i zila vasaras kleita. Melni, līdz pleciem gari mati, seja kā mazam bērnam - gai�a un tīra. Viņu sauc Natalī. Uzvārdu neatceros. Toreiz� Arī gadu neatceros. Visticamāk - tas notika 1914. gada septembrī. Bija jau sācies Pirmais pa�saules kar�. Jā, pats sākums. Es tur ar da�iem biedriem biju ieradies, lai bruņotas cīņas vajadzībām pret nīsto kapitālis�tisko iekārtu un cara patvaldību sagādātu iero�us. Bet kā sa�gādāsi, ja nav naudas? Tadā sakarā mēs aplaupījām vairākas ārzemju bankas. Helsingforsā, Londonā, Parīzē� Pēc uzbru�kuma kādas Parīzes kredītbankas vietējai nodaļai mēs izkli- dām kur kurais. Lai neradītu aizdomas, es stacijā paliku viens. Tur uz sola sēdēja nez kādu skumju mākta meitene. Iepazi�nāmies. Es sevi nosaucu citā vārdā, parunājāmies, un es viņu mēģināju pierunāt, lai atļauj nakti pārlaist pie viņas. Meitene atteica. Sacīja, ka �onakt noteikti esot jābūt Marseļā un tā�pēc viņa gaida pēdējo vilcienu. Apsēdos viņai iepretim un arī gaidīju. Ta�u, iespējams, kara sākuma dēļ vilciens tā arī neat�brauca. Norunājām, ka katru gadu 14. jūlijā, tas ir, Bastīlijas ieņem�anas dienā, mēs �eit satiksimies. Pēc kāda laika gāju prom, meitene palika, laikam cerēdama, ka pēdējais nakts vilciens uz Marseļu tomēr atnāks. Pats nesaprotu, kāpēc �is manas trakās dzīves tik ļoti maznozīmīgais gadījums palicis atmiņā uz mū�u. Pieļauju, ka dvēselē palika kaut kas nepie�pildīts - skaists un romantisks. Var ticēt, ka tai meitenei radās tāda pati izjūta un viņa joprojām katru gadu Francijas brīvības dienā tur ierodas un, gaidot pēdējo vilcienu, gaida arī mani - nepazīstamu zēnu no Latvijas�

Edmunds da�us brī�us saspringti domāja. �is stāsts viņam patika.

-���� Nu labi! - viņ� beidzot sacīja. - Es �ovasar uz turieni aizbrauk�u. Ieie�u ļau�u pārpildītā stacijas uzgaidāmajā zālē un ieraudzī�u uz sola sē�am kādu skumju nomāktu sievieti. Viņa jau būs apmēram simt desmit gadus veca. Kas tālāk? Ko es viņai lai saku?

-���� Viņa nebūs tik veca, - Ozols bija pārliecināts. - Mums abiem laiks ir apstājies. Tur uz tā stacijas sola sēdēs skaista astoņpadsmitgadīga meitene Natalī un gaidīs mani. Tu pie�iesi viņai klāt un pateiksi, ka tas ir velti. Es jau esmu sen notiesāts un no�auts. Es nekad pie viņas neatnāk�u. Pasaki, ka tagad Natalī var mierīgi sākt novecot un iepazīties ar citu jaunekli. Varbūt viņu neviens netiesās, viņ� nekritīs ne tajā, ne nākamajā pasaules karā un viņam vispār būs vienalga, kas notiek pasaulē. Varbūt tas ir mans pēdējais neatdotais mū�a parāds.

Vēlreiz istabā iestājās baigs klusums. Edmunds joprojām nespēja apjēgt, vai tie ir viņa pa�a nesakarīgi murgi, dīvains sapnis vai arī netālu no viņa patie�ām atrodas kāda cilvēka gars.

-���� Bet to biju�o justīcijas ģenerāli tomēr netiesā bargi! - Ozols negaidīti atkal par sevi atgādināja. - Tas ir viņ�, kas �ai dzīvoklī dzīvoja pēckara gados. Un viņa satrieco�i skaistā meita Anna Ragovska� Nestrīdēsimies, vai �is biju�ais ģene�rālis �odien vispār ir tiesājams. Un vēl mazāk - vai sodāms. Galu galā viņ� toreiz, tāpat kā �odienas tiesne�i, pildīja tikai savus profesionālos pienākumus. Viņ�, glu�i kā tu, apsūdzēto rīcību vērtēja tikai pēc tā, kas bija ierakstīts tālaika likumu grāmatā. Un tomēr kaut kā ļoti gribētos viņa acīs redzēt kaut nelielu no�ēlu! Varbūt man ar to pietiktu. Un nav izslēgts - arī mūsdienu sabiedrībai. Un tev, Edmund Naginski�

Pēc da�iem brī�iem Edmunda sejā iepūta tāds kā neliels dzestrs vējiņ�, kaut kas klusi no�ņirkstēja, istaba lēnām pie�pildījās ar rīta gaismu, jau varēja saskatīt tuvāko mēbeļu ap�rises, un viņ� uzmanīgi lūkojās uz vietu, no kurienes pirmīt bija skanējusi dobjā vīrie�a balss. Bet tur nekā vairs nebija. Vienīgi mazliet vēlāk Edmunds pamanīja nez kādā veidā uz grīdas nobiru�as da�as sakaltu�as ro�u ziedlapiņas�

Todien saule spīdēja tik spo�i, ka �ķita - tā ir krietni mai�nījusi ierasto kursu un par da�iem miljoniem kilometru zemei pienākusi tuvāk.

Bija neizturami karsti. Nometis balto lina kreklu, nesteidzo�ties devos uz ezeru, kas kā zila pankūka bija iekritis nelielā ieplakā starp me�u, ziedo�u pļavu un lielceļu, kura atzara galā, ozolu un liepu ieskauta, jau gadsimtiem ilgi stāvēja skarbā vācu barona Fridriha fon Rekes baltā pils.

Es nedrīkstēju �im ezeram, kas bija barona privātīpa�ums, tuvoties pat iztālēm. Tas uz stingrāko bija aizliegts - svēto privātīpa�umu drīkstēja izmantot vienīgi fon Rekes ģimenes locekļi un viņu draugi.

Acīmredzot tie�i tad - jau pusaud�a gados - manī radās grūti apslāpējams naids gan pret augstprātīgo baronu, gan vienīgi viņa it kā neaizskaramām tiesībām uz mūsu - latvie�u zemes atrodo�os ūdenskrātuvi. Es to uzskatīju par lielu ne�taisnību.

Kāpēc �vītīgais barona dēls Valters ar savām draudzenēm vasarās tur drīkst iet peldēties, bet es - tāda pa�a vecuma latvie�u strādnieka dēls Elmārs Ozols - to nedrīkstu?!

Nu, lūdzu, pasakiet - kāpēc?!

Bērnībā es to patie�ām nesapratu. Un, ja arī būtu sapratis, tas vienalga mani ārkārtīgi kaitināja. Un radīja nevaldāmu spītu. Vēlāk tas jau pārvērtās tādā kā spraigā un diezgan bīstamā sporta sacensībā - kur� kuru piemānīs vai, pareizāk sakot, kur� kuru uzvarēs.

Pēc barona pavēles divi pils kalpotāji Fēlikss un Juris - tiesa, ne glu�i katru dienu, ta�u itin bie�i ezeru uzraudzīja, gan pastaigājoties gar krastu, gan tā apkārtni vērojot no liela�jiem pils logiem. Bet ne jau tikai manis dēļ! Visi apkārtnes zemnieku un mui�ā strādājo�o vecāku bērni karstajās vasaras dienās alktin alka izpeldēties vēsajos ezera ūdeņos. Bet te viens sve�s onkulis - kaut kāds tur barons fon Reke pasaka nē! To jūs nedrīkstat darīt! Ej ta�u tu galīgi�

Kad Fēlikss mani noķēra tre�o vai ceturto reizi, pamatīgi piekāva un kā laupījumu aizveda atrādīt baronam, man bei�dzot skaidri un saprotami paskaidroja, kāpēc tur nedrīkstu ne peldēties, ne rādīties pat tuvumā.

-���� Kā dēls tu esi? - barons vispirms painteresējās.

Salīdzinājumā ar milzīgo pili telpa, kur atradāmies, nebija

pārāk liela. Iespējams, tā bija bibliotēka vai barona darba ka�binets. Pats kungs - gara auguma un vājas miesas būves - sēdēja lielā, ar melnu ādu apvilktā klubkrēslā, smēķēja garu cigāru un ar atklātu interesi mani vērīgi nopētīja.

-��� Manu tēvu sauc Jānis Ozols, - es atbildēju. - Viņ� ir pilsē�tas drā�u fabrikas strādnieks. Bet es, māte, māsa un brālis dzī�vojam pagasta viņējā galā Ozolkalnu mājās. Esam zemnieki - rentnieki.

-��� Vai skolu apmeklē? - barons maigā, gandrīz vai sievi�ķīgā balsī turpināja interesēties.

-��� Vairs ne, - es atbildēju. - Pavasarī pabeidzu pamatskolu.

-��� Ko darīsi tālāk?

-��� Dro�i vien mācības turpināt neiznāks.

-���� Kāpēc?

-���� Jāpalīdz mātei saimniecībā. Labi, barona kungs, ir tikai jūsu bērniem. Viņiem par to nav jādomā. Galva nesāp. Nekādu rūpju! Bet mums iet grūti. Māte slima. Diez vai arī tēvs fab�rikas drausmīgajos darba apstākļos ilgi izturēs. Tā ka ir jāsāk strādāt.

-��� Tas nav nekas slikts, - barons gandrīz vai uzslavēja, tad pēk�ņi kļuva nopietns, pat skarbs. - �ai dzīvē katram cilvē�kam ir ierādīta sava vieta! Vieniem pieder pilis, citiem - ma�zas zemnieku mājeles. Vieni var atļauties daudz ko tādu, ko citi nevar vai nedrīkst. Un tas ir pareizi! Pretēji sociālistu un da�ādu tautas apgaismotāju uzskatiem visi cilvēki tomēr ne�piedzimst ne brīvi, ne vienādi tiesībās. Jā, da�i indivīdi grūtā dzīves cīniņā da�reiz sev izkaro �ādas tādas privilēģijas, �o to dzīvē sasniedz un spēj mainīt savu sociālo stāvokli, ta�u ir tiesības, ko atsevi�ķiem cilvēkiem jau no pasaules radī�anas brī�a ir noteicis pats Dievs! Tāpēc, redzi, Elmār Ozol, tavam tēvam jāstrādā drā�u fabrikā, bet es varu sēdēt savas pils lieliskajā bibliotēkā un lasīt gudras grāmatas. Tu esi spiests strādāt, bet mani puikas studēs Vācijas universitātēs. Katram sava vieta! Un tā ir jāzina! Tāpēc ne tu, ne tavi draugi bez īpa�as atļaujas vai uzaicinājuma nedrīkst ienākt un kaut ko darīt, piemēra pēc, �ai pilī, tas ir, manas ģimenes mājā. Tāpēc ari ne tu, ne tavi draugi� Jūs - netīrie, kraupainie, smirdo��ie, utu apsēstie zemnieku bērni - nedrīkstat nākt peldēties un pie�mucēt mūsu ezeru, kur vasaras karstajās dienās iet peldēties un krastmalā atpūsties mani tīrie un veselie bērni! Vai tas tev tagad ir skaidrs?

-����� Ne visai, - zobus grie�ot, es atbildēju. - Mēs neesam ne netīri, kraupaini, ne smirdo�i. Mēs pliki esam tādi pa�i kā jūsējie! Un interesanti - kādu smagu darbu nogurdināti, jūsu bērni ezermalā atpū�as? Vai tikai ne no slinkuma un izlaidības?

Barona fon Rekes seja krasi pārvērtās. Tā dusmās piesarka, un viņ� tikko spēja valdīties. Nervozi ielika cigāru lielā pelnu traukā un ar roku nikni pamāja Fēliksam, kas visu laiku stāvēja man blakus, kuru katru brīdi gatavs tūlīt satvert, ja es mestos bēgt vai uzbrukt pils saimniekam.

-��� Fēliks, noved viņu pagrabā un par aizlieguma pārkāpumu, kā arī lielas mutes brūķē�anu uz�auj vismaz desmit pātagas cirtienus! - barons pavēlēja. - Lai zina savu vietu, lai visu mū�u atceras, kas viņ� īstenībā ir, un lai vairs ne reizi neie�domājas atkal pārkāpt ne manus, ne Dieva likumus! Tikai tā �os latvie�u suņu bērnus var izmācīt!

Es degu dusmās. Kvēloju naidā. Barona teikto uztvēru ne tikai kā savu personīgo apvainojumu. Tas bijā rupj� apvaino�jums arī maniem vecākiem, draugiem un visiem latvie�iem.

Pirmo reizi sapratu, ka taisnības vārdā esmu spējīgs no�galināt. Vismaz tobrīd tie�i viņu - kā adatu tievo man pretim sēdo�o vācu baronu. Diez vai viņ� iedomājās, ka ir pasaules valdnieks, bet to, ka, nekādu likumu neierobe�ots, bargi valda pār tuvāko apkārtni, zināja dro�i. Acīmredzot ar �ādu pa�ap�ziņu un varu apveltīts cilvēks var justies ļoti labi, ta�u es tobrīd jutos vairāk nekā draņķīgi. Neteik�u, ka aiz bailēm par tum�o pagrabu un gaidāmajiem desmit pātagas cirtieniem, bet gan lielā pazemojuma dēļ. Mani patie�ām kā tādu no�pluku�u suni tūlīt novedīs lejā, un resnais Fēlikss ar pātagu dauzīs, kā viņ� nereti pils pla�ajā pagalmā sita tur nejau�i ieklīdu�us kaķus vai kādu vecu darba zirgu.

Tā arī notika. Cie�i satvēris aiz rokas, Fēlikss mani noveda lielā pagraba telpā, pievēra aiz sevis durvis, tā ka caur pa�liku�o spraugu pagrabā spīdēja tikai �aura gaismas strēle, un uzvaras priekā iesmējās. Turpat netālu no kāpnēm sameklēja pātagu ar īsu koka kātu un, joprojām ņirdzīgā smīnā saviebis tuklo ģīmi, skatījās uz mani.

-���� Nu ko, �murguli! - viņ� uzkliedza. - Bikses pilnas?

-���� Skaties, lai drīz tev pa�am neiznāk kas līdzīgs! - viss naidā drebot, es kliedzu pretī. - Varu dot gudru padomu - ne�dari to!

-��� Kāpēc ne? - Fēlikss turpināja uzjautrināties. - Bail?

-��� Ja tu mani sitīsi, es to pacietī�u, - teicu. - Ari bailes nejūtu. Bet iegaumē - es to nekad nespē�u aizmirst! Vēl vai�rāk tāpēc, ka neko sliktu neesmu izdarījis. �o sodu neesmu pelnījis!

-���� Esi gan! - Fēlikss apgalvoja. - Tu pārkāpi likumu!

-��� Ko muldi? Kādu likumu? - turpināju kliegt. - Vai barons Reke ir likums?!

-��� Tu esi pārkāpis privātīpa�uma neaizskaramības likumu, - pils sulainis paskaidroja. - Un vēl barona kunga personisko aizliegumu.

-���� Aizliegums nav nekāds likums, - es aizrādīju. - Tikai kunga griba. Nekas vairāk!

-��� Pasaulē nav tāda likuma, kas kaut ko neaizliegtu, - Fēlikss atgādināja. - Tāpēc jau likumi pastāv. Tev bija pavēlēts - tu to nedrīksti darīt! Jā, citi drīkst, bet tu ne! Ta�u tu spītīgi darīji savu. Nepaklausīji. Tāpēc ari �āds sods - desmit cirtieni ar pātagu, lai tu nekad neaizmirstu, ka visu mū�u būsi tikai no�ēlojams latvie�u bauris, kalps, mēsla gabals un tev būs klausīt tos, kuru rokās ir vara!

-���� Gaidi vien! - es spītīgi atcirtu un trekni nospļāvos. - Ja tu, Fēliks, man iesitlsi kaut vienu reizi� Labi, sit ari! Ta�u zvēru - tev agrāk vai vēlāk to nāksies rūgti no�ēlot! Es tev atrieb�os! Es tev salauzī�u rokas un norau�u kuli! Un tad tu tā pa īstam atcerēsies latvie�u puikas, kurus tagad tā nicini. Es piespiedī�u tev bu�ot mūsu pakaļas!

Diskusija beidzās. Fēlikss atvēzējās un ar dūri sita man pa seju. īsti netrāpīja. Pēc mirkļa metos viņam virsū, ta�u kāja aiz kaut kā aizķērās, es paklupu, un Fēlikss manu muguru sāka kapāt ne tikai ar pātagu, bet spēra arī ar kāju. Visādi locīdamies, no sitieniem mēģināju izvairīties, ta�u traucēja akmens kāpnes, kaut kādas mucas, un nekas daudz no tā ne�iznāca. Es saņēmu pilnu soda programmu. Paldies Dievam, tas nevilkās pārāk ilgi.

Fēlikss ar kāju spērieniem un nikniem bļāvieniem izdzina mani no pagraba, un es, pieklibodams un sāpēs klusi īdēdams, vilkos uz mājām. Un visu ceļu solījos un zvērēju� Es zvērēju un solījos�

Es atrieb�os! Turpmāk uzspļau�u ne tikai tādiem tipiem kā Fēlikss, bet arī visiem varas likumiem un aizliegumiem! Gaidiet! Jūs vēl drebēsiet bailēs! Jūs raudāsiet un lūgsieties! Jūs prasīsiet �ēlastību un par savu dzīvību būsiet gatavi at�dot gan savas pilis, gan nepelnīti saraustās bagātības! Bet es neko neņem�u! Man jūsu pilis nebūs vajadzīgas! Vēl ma�zāk būs vajadzīga jūsu manta vai nauda! Man būs vajadzīga vienīgi taisnība! Tādi likumi un aizliegumi, kas nekādā veidā nepazemos ļau�u cieņu! Kad par cilvēku tiks turēti ari visi nabagie, ne tikai jūs - nestrādājo�ie sabiedrības liekē�i! Mēs tiesībās būsim līdzīgi!

Pēc da�ām dienām netālu no mūsu mājām Ozolkalniem sa�pulcējās grupa jaunie�u - es, Elmārs Ozols, mans brālis Teo�dors (Tedis), viņa pilsētas draugs Jēkabs Dubel�teins (Jēpis) - vēlāk viens no pārdro�ākajiem un slavenākajiem 1905.-1906. gada bruņotajiem kaujiniekiem - un kaimiņu puikas - brāli Kārlis un Imants Zvirgzdi.

Bijām sanāku�i, lai kopīgi izplānotu mūsu pirmo revolucio�nāro kaujas operāciju. Tā savu apmēru un nozīmes ziņā vēl bija sīka, ne pārāk sare�ģīta un nozīmīga, ta�u mūsu turpmā�kajai dzīvei kļuva ārkārtīgi svarīga un iz�ķiro�a. Skaidri apzi�nājāmies savas dzīves turpmāko mērķi - mēs vairs negribam būt pazemoti un justies, it kā mū�īgi būtu kādam parādā. Mūsos bija pamodu�ās pirmās brālības, brīvības un nepaklau�sības alkas. Protests pret apkārt eso�o ne�ēlīgo pasauli.

Tad vēl �ī baigā dzīves netaisnīguma izjūta! Tā mūsu sma�dzenes un dvēseles graizīja, kā ķirurga skalpelis no sasli�mu�a cilvēka miesas bez jebkādas narkozes izgrie� strutainu augoni.

Mēs vairs negribējām dzīves vareno priek�ā nīkuļot dziļā pazemībā un būt atkarīgi no �ēlastības dāvanām un viņu ra�dītajiem likumiem.

Tas viss mūsu prātos un apziņā palēnām bija briedis jau ilgāku laiku, ta�u manis ne�ēlīgā piekau�ana un mums visiem veltītie barona nicino�ie apzīmējumi bija kā sērkociņ� jau sen sagatavotam ugunskuram.

-��� Zēni! - es apņēmīgi vērsos pie draugiem. - Beidzot kaut kas ir jādara! Ja mēs to atstāsim kā nebiju�u� Tas tikai lieci�nās par mūsu mazdū�ību! Tas būs kauna traips mūsu godam! Tā izskatīsies kā bezierunu pado�anās zīme! Bet es vairs ne�gribu, lai mani kāds vācietis vēlreiz triektu uz pagrabu, sistu, pazemotu un aizliegtu darīt to, ko darīt man ir tādas pa�as tiesības kā viņiem.

-���� Baronam mēs vēl klāt netiekam, - Jēkabs teica. - Bet Fēliksu pārmācīt varam. Es zinu - viņ� gandrīz vai katru otro vakaru - tā ap pulksten deviņiem desmitiem, kad pilī visi darbi pierimu�i, iet uz Prie�krogu spēlēt kārtis. Tur, kur ceļ� no Zvirgzdiem pagrie�as uz Lejupītēm, viņu ari sagaidīsim un vai nu nositlsim, vai vismaz kārtīgi piekausim. Lai ari viņ�, �is no�ēlojamais barona sulainis, zina savu vietu!

Jēkaba balsī skanēja glu�i tāds pats naids un nicinājums, kāds bija jau�ams gan manā, gan pārējo jaunie�u sacītajā.

Divas naktis vēlīno kār�u spēlmani gaidījām velti. Fēlikss neparādījās. Mēs nezilējām, kas varētu būt noticis. Vienkār�i turpinājām katru nakti viņu pacietīgi gaidīt. Zinājām - mums tas ir jāizdara, un mēs to noteikti izdarīsim!

Beidzot - starp citu, tā bija pilnmēness nakts - ap pulksten desmitiem aiz ceļa pagrieziena ieraudzījām nākam Fēliksu. Viņ� bija vidēja auguma, trīsdesmit gadus vecs, paresns, vien�mēr drūmā noskaņojumā. Ta�u izskatījās, ka �oreiz viņa ga�rastāvoklis bija krasi mainījies. Augstprātīgais barona sulainis savam sodam nāca pretim, skaļi svilpodams kādu jautru vācu alus dzērāju dziesmiņu.

Kad Fēlikss bija pienācis tuvāk, mēs viņam pēk�ņi aiz�ķēr�sojām ceļu un Jēpis tūlīt pret viņu pavērsa tolaik ļoti populāro �aujamieroci - Brauning markas pistoli. Es rokās turēju pa�matīgu koka nūju, Teodoram bija nazis. Brāļi Zvirgzdi teica, ka ar gaidāmo upuri galā tik�ot kailām rokām. Viņi, kā jau zemnieka dēli, fiziski bija neparasti stipri.

-���� Piebremzē! - Jēkabs skaļi uzkliedza un piegrūda pistoli Fēliksam pie sejas. - Kurp kundziņ� tā steidzas?

Krietnu brīdi pārbīļa dēļ Fēlikss nespēja pateikt ne zilbes. Beidzot viņ� pār lūpām izdabūja tikai da�us nesakarīgus vār�dus.

-���� Es� Es neko nesaprotu� Kas jūs tādi esat? Ko gribat?

-��� Tūlīt uzzināsi! - Teodors sacīja un pielika nazi viņam pie krūtīm. - Mēs gribam tevi pārmācīt!

-���� Nē, - Jēkabs iebilda. - Mēs tevi sodīsim! Varbūt ne īsti likumīgi, toties taisnīgi!

-��� Vēl raudāt nesāc! - es teicu, ieraudzīdams Fēliksa bailēs pārvērsto ģīmi. - Iespējams, �oreiz tevi vēl atstāsim dzīvu, bet citreiz�

-��� Tu - no�ēlojamais barona sīkaļa! - Jēkabs izkliedza, nici�nājuma pilns. - Kāpēc esi tāds suns? Tik ļauns?

-���� Kādā nozimē? - mazliet attapies, Fēlikss prasīja.

-�� Visādā! - es uzkliedzu. - Gribi baigi izcelties barona acīs? Izpildīt katru viņa iegribu?

-��� Man ir tāds darbs, - Fēlikss atgādināja. - Klausīt kunga pavēlēm.

-��� Ļoti slikts darbs, - es teicu. - Klausīt kungu pavēlēm nav nekas pagodino�s. Turklāt tu pārāk bie�i pārcenties. Neviens tev nelika mani tik briesmīgi sasist. Neviens, izņemot pa�a melno dvēseli, tevi nespieda latvie�us saukāt par bauriem, kalpiem, netīriem un smirdo�iem zemākas kārtas ļaudīm! Tū�līt tu pats kļūsi ļoti netīrs! Bet pirms tam� Mēs te varam tevi no�aut. Mēs varam tevi nosist. Mēs varam tev pārgriezt rīkli. Ta�u mēs varam neko tādu ari nedarīt. Mēs tevi varam vienkār�i nogāzt zemē, visi pēc kārtas uzmīzt virsū un palaist vaļā. Ta�u tādā gadījumā tev mums jāapsola, ka nekad� Es atkārtoju vēlreiz - tu vairs nekad pats nedrīksti rādīties ezera tuvumā! Tu nekad vairs nedrīksti kādam neļaut ezerā peldē�ties! Ja arī kādu no mums ieraudzīsi - sēdi rāms sava kunga pilī un izliecies, ka neko neredzi! Turpmāk �eit valdīsim mēs, nevis tu ar savu baronu! Skaidrs?

-Jā� - Fēlikss klusi apliecināja. - Tikai, lūdzu�

-��� Vai apsoli?

-��� Ja tev pieliktu nazi pie rīkles� - Fēlikss norūca, - tu arī apsolītu visu ko! To, ko jūs prasāt, izpildīt ir gandrīz vai neiespējami.

-��� Bet tu pacenties! - Jēkabs draudo�i teica. - Galu galā runa ta�u ir par tavu dzīvību! Vai tev vēl nav pielēcis?

-��� Tagad pielēca. Es saprotu un apsolu� - Fēliksa acīs atkal pazibēja vieglas �ausmas. - Es darī�u visu�

-��� Visu nevajag, - es sacīju. - Tikai to, ko mēs liksim. Saru�nāju�i?

-J ā�

-��� Tas ir labi, - es teicu. - Ta�u, tā kā tu pirms nedēļas to�mēr pārkāpi barona man noteikto soda mēru, tev pa�am no soda neizsprukt. Ejam!

Brāļi Kārlis un Imants Zvirgzdi sagrāba Fēliksu aiz rokām, un mēs viņu aizvedām līdz mūsu saimniecības kūtij, kuras vienā galā atradās liela vircas bedre.

- Paskaties! - es Fēliksam teicu un parādīju ar roku. - Mēs tevi tūlīt tur iemetīsim. Tas par tiem netīrajiem latvie�iem! Tūlīt pats būsi sūdos no galvas līdz kājām! Bet es bū�u augst�sirdīgs un ļau�u tev izvēlēties. Ja tev ir �ēl drēbju, tu tās vari novilkt un vircā izpeldēties pliks. Ja ne� Kā gribi?

Fēlikss stāvēja kā sastindzis. Lai arī cik pretīgs viņ� man �ķita, zināmu pa�cieņu tomēr saglabāja. Fēlikss izģērbties at�teicās.

īsu brīdi apspriedu�ies, nolēmām pa�i viņu neizģērbt, bet vircas bedrē iesviest ar visām glaunajām drēbēm.

Tā arī izdarījām. Bedre nebija tik dziļa, ka viņ� tur varētu noslīkt. Pakārpījās, tad lādēdamies līda laukā. Skats bija visai iespaidīgs. Izspūris, drausmīgi netīrs un �ķebino�i smirdīgs, viņ� izskatījās pēc nopluku�a lā�a, kas medus mucas vietā at�radis atejas bedri. Zemu noliecis galvu, nesteidzoties un ļoti neveikli viņ� devās atpakaļ uz pili.

Mēs jutāmies apmierināti. Es biju saņēmis sev pienāko�os gandarījumu un izdarīto neno�ēloju. Es sapratu un to apzi�nājos līdz sava traģiskā mū�a galam - viss, ko darīju, valsts varas un daudzu ļau�u acis bija kaut kas ļoti slikts, brutāls, varbūt pat pretīgs, ne�ēlīgs un vardarbīgs. Ta�u manas acis, sirds un dvēsele to visu redzēja un uztvēra kā kaut ko neap��aubāmi labu, vajadzīgu un absolūti taisnīgu.

�ajās darbībās es saskatīju savas dzīves galveno jēgu, un tā man bija pati svarīgākā motivācija vispār dzīvot.

Citādi vienkār�i nespēju. Tad man vajadzētu nomirt un pie�dzimt no jauna. Jau no pusaud�a gadiem man apkārtējā pa�saule �ķita ārkārtīgi ļauna, nepareizi iekārtota un neizturami netaisnīga.

Nākamajā dienā visi atkal sapulcējāmies mūsmājās. Nezinu, vai to kāds kaut kur bija lasījis, vai tas mums pa�iem nez kā ienāca prātā, paņēmām tuk�u zupas �ķīvi, uzlikām to uz galda, blakus aizdedzinājām trīs pagaras sveces, tad Tedis paņēma

nazi un vispirms sev, tad pēc kārtas mums visiem iegrieza plaukstā. Krietnu laiciņu asinis tecinājām �ķīvī-jāatzīst, skats bija diezgan baismīgs, ta�u emocionāli ļoti iespaidīgs -, pēc tam tās sajaucām, ielējām nelielā māla krūzītē un visi pēc kārtas pa malciņam iedzērām.

-����������� Mēs - asinsbrāļi� - svinīgi solījām. - No �odienas līdz mū�ībai!

-��� Mēs zvēram�

-���� Mēs centīsimies�

-���� Mēs �o pasauli saskaldīsim sīksīkos gabaliņos�

-���� Mēs - vēl jauni vai veci - nekad nebaidīsimies mirt�

-���� Mēs nekad vairs neļausim ne sevi, ne citus pazemot�

-���� Mēs būsim drosmīgi un taisnīgi�

-���� Mēs dziļi nicināsim bagātos un valdo�o �ķiru�

-���� Mēs vienmēr būsim uzvarētāji�

Tagad atceroties �ā svinīgā solījuma vārdus un jēgu, smel�dzīgi iesāpas sirds. Mēs to visu kaut kādā veidā arī izdarījām un panācām, vienīgi mūsu mū�a ilgajā cīniņā par taisnību tomēr nekad nekļuvām par uzvarētājiem�

Ātri un nemanot Visuma bezgalībā pazuda vēl divi dzīves gadi. Raudāt netaisījos. Nekas īpa�s nebija noticis. Pasaule jo�projām �īkstēdama turējās jau sen sarūsēju�ās eņģēs, un ēst gribējās tāpat kā agrāk.

Pļavās ziedēja puķes, upēs tecēja ūdens, naktīs debesīs mir�dzēja zvaigznes - viss līdz riebumam pazīstams un nevaja�dzīgs.

Man tomēr vajadzēja kaut ko daudz vairāk! Nesalīdzināmi nozīmīgāku un jēdzīgāku!

Toreiz, apņēmības un spīta pilns, gāju pa sausu, putekļainu ceļu, kas veda uz man aizliegto ezeru. Saule atkal karsēja kā traka, trīs nedēļas nebija lijis, un apkārtējai zemei slāpa glu�i kā cilvēkiem.

Es savukārt slāpu pēc brīvības. Patiesībā es to jau dzēru un baudīju, kā noguris ceļinieks ar izkaltu�ām lūpām bauda negaidīti atrasta avota ūdeni. Ta�u jau toreiz sapratu - �is apziņas stāvoklis ilgs tikai brīdi.

Kad vientuļ� ej tur, kur nedrīksti iet.

Brīvība ir �ī uzdro�inā�anās.

�ai mirklī tevi vada ne tikai nepakļau�anās spīts un aiz�skarts pa�lepnums, bet arī patie�ām īsta brīvības izjūta. Tu esi viens, un viegli iedomāties, ka pēk�ņi viens esi palicis arī uz visas pasaules. Neviens tev nekad nepienāks klāt un neko neaizliegs. Neviens tevi nearestēs, nesitīs, nelasīs priek�ā li�kumu pantus un netiesās.

Tie�i tāpēc, ka tas viss ar tevi var notikt, tu esi gatavs tiesāt citus. Pēk�ņi esi apjēdzis drausmīgu patiesību - brīvs tu vari būt vienīgi miris. Bet, kamēr vēl esi dzīvs, tu ar mazliet skumju prieku labprātīgi ļaujies �ai maldīgajai brīvības izjūtai - pa�gaidām neviens tevi neaiztiek un neviens neko neprasa.

Fēlikss mūs patie�ām vairs netramdīja. To bijām panāku�i. Tagad, joprojām pamatojoties uz barona aizliegumu, mums �ad tad uzbruka cits pils kalpotājs - Juris Vītiņ�. Latvietis. Un varbūt tie�i tāpēc, ka bija latvietis, viņ� baronam kalpoja sevi�ķi centīgi. Daudz sparīgāk nekā vācietis Fēlikss. īpa�i no�sodāms tas, protams, nebija. Tāda vienkār�i ir lietu kārtība. Kamēr sabiedrībā pastāvēs kungu un kalpu attiecības, tā būs mū�īgi. Kungs pavēlēs, un kalps kalpos.

Toreiz vēl ticēju, ka �o kārtību tomēr ir iespējams mainīt. Varbūt ir pat iespējams panākt, ka cilvēks pārstāj kalpot jeb�kam. Nekam! Nevienam! Vismazāk jau Dievam vai kādam �īszemes kungam. Cilvēkam sava dzīve jāpakļauj vienīgi vai nu kādai idejai, vai savam pareizi vai nepareizi izvēlētajam dzīves ceļam. Ta�u, ja pastāv apziņas pakļautība konkrēti sa�sniedzamam mērķim� Viss! Mēs nonākam turpat, kur bijām sākumā. Aplis noslēdzas. Patiesi brīvs tu nevari būt nekad! Un nekāds izaicinājums dzīvei te nepalīdzēs.

Nonācis līdz ezeram, tūlīt pamanīju krastmalā sē�am brī�numjauku meiteni. Viņa jau no tālienes izskatījās skaista. Slaido augumu sedza ko�i balta kleita, tum�brūni mati sapīti garā bizē, bet kājas bija basas. Meitene sēdēja, galvu maz�liet atliekusi atpakaļ, un skatījās uz sauli. Seja bija nedaudz iegarena, to ārkārtīgi pievilcīgu darīja maigi iesārti vaigi un biezas, ļoti jutekliskas lūpas.

Es vēl nepaspēju pienākt klāt, kad viņa, acīmredzot sadzir�dējusi manus soļus, lēnām pagrieza galvu un, nenieka neno- bijusies, ar interesi skatījās uz mani.

-���� Sveika! - es teicu un, daudz neceremonējoties, tūlīt ap�sēdos viņai blakus. - No kurienes tu esi uzradusies?

-���� Izkāpu no ezera, - viņa, noslēpumaini pasmaidījusi, at�bildēja.

-��� Vai ilgi tur biji? - jautāju.

-���� Ilgi. Astoņpadsmit gadus.

-��� Kā tur izskatās?

-����������� Skaisti, - meitene sacīja. - Viss kluss un mierīgs. Nekādu revolūciju, ne karu. Nekādas �ķiru cīņas. Nekāda naida vai smaga darba. Visapkārt peld zelta zivis un zied krā�ņi ūdens�augi.

-��� Ja bija tik labi, kāpēc tad nāci krastā? - prasīju.

Meitene da�us brī�us klusēja, mani vēlreiz cie�i noskatī�dama no galvas līdz kājām, tad atkal jauki pasmaidīja.

-������������ Lai sastaptu tevi! - viņa negaidīti pateica, ta�u izklausī�jās, ka to saka pavisam nopietni.

-���� Kāpēc? - es vaicāju.

-������������ Tu esi bra�s puisis, - meitene nekautrēdamās atbildēja. - īsts milzis. Spēka daudz?

-��� Spēka daudz, - es apliecināju. - Vai tas tev ir vajadzīgs?

-��� Jā. Bet ne pa�laik. Varbūt vēlāk.

-��� Ko tu ar manu spēku darītu? - painteresējos.

-��� Gan jau zinātu! - meitene atsauca. - Tu esi vietējais?

-��� Tepat netālu dzīvoju, - atbildēju. - Vai tas ir svarīgi?

-��� Ne īpa�i.

-���� Kāpēc tad jautāji?

-��� Vienkār�i tāpat.

-���� No kurienes pati esi? - prasīju.

-��� No Rīgas.

-��� Tālu gan esi braukusi. Tev te ir radi?

-Jā, - meitene apstiprināja. - Esmu barona fon Rekes brāļa meita. Te ir arī mana māsīca Ģetrūde. Atbraucu da�as dienas paciemoties.

Tas mani pārsteidza. Nez kāpēc biju iedomājies, ka viņa ir strādnieku mei�a.

-��� Agrāk es tevi te neesmu manījis, - sacīju.

-����������� Vai tu pamani visu, kas apkārtnē notiek? - meitene vai�cāja.

-����������� Visu ne, - es atbildēju. - Ta�u tevi noteikti būtu ierau�dzījis.

-���� Es �eit atbraucu reti, - viņa paskaidroja.

-��� Nekāda lielā draudzene ar Ģetrūdi neesi?

-������������ Nu tā� - Meitene paraustīja plecus. - Ģetrūde ir baigi iedomīga. Esmu daudz vienkār�āka.

-����������� Tu esi arī daudzkārt skaistāka! - es sacīju un pats nobrī�nījos par �o skali izteikto atzinumu. Vēl lielāku izbrīnu manī radīja tas, ka es vispār kaut ko tādu biju spējīgs pateikt.

-����������� Vai tad Ģetrūde ir neglīta? - Meitene pārsteigta uz mani skatījās, it kā iepriek�ējos vārdus nemaz nebūtu dzirdējusi.

-��� Man visi fon Rekes riebjas, - es atklāti pateicu.

-������������ Kāpēc? - meitene neslēpa pārsteigumu. - Viņi ta�u ir labi!

-����������� Viņi ir labi tikai tev un sev līdzīgiem, - es iebildu. - Bet pret citiem� Fon Rekes ir ļauni cilvēki.

-����������� Kādēļ viņiem pret visiem vajadzētu būt labiem? - meitene jautāja. - Vai tu pats spēj būt labs pret visiem?

-���� Nē, - asi pakratīju galvu. - Tas būtu absurds.

-���� Tad kāpēc to prasi no citiem?

-����������� Es neprasu, lai viņi būtu labi, - sacīju. - Es ļoti gribētu, lai viņi vismaz būtu taisnīgi.

-����������� Tas nav iespējams, - meitene noteiktā balsī teica. - Ne��aubos - tu arī nevari būt taisnīgs pret ikvienu. Un nav jau arī nekādas vajadzības.

-����������� Kā tu zini, ko es varu, ko nevaru? - mazliet saskrūvējies, prasīju.

-����������� Ir lietas, ko nespēj neviens, - meitene atbildēja. - Nav ne vispārējas patiesības, ne vispārējas taisnības, ne tik universālu likumu, ar kuriem būtu apmierināti visi.

-���� Esi baigi gudrā? - ar nelielu izsmieklu jautāju.

-���� Nē, - meitene pakratīja galvu. - Bet gribētu gan.

-���� Kāpēc?

-������������ Bet tu? Vai savukārt esi baigi neaptēstais? - Meitene plati iepleta acis. - Vai to ir tik grūti saprast? Kam var traucēt zinā�anas?

-������������ Kādas zinā�anas tu domā? - painteresējos. - Vai zinā��anas pavārmākslā? Skaistumkop�anā? Modēs? Bērnu audzi�nā�anā?

-��� Ari to nav lieki zināt, - meitene atgādināja. - Viss noder. Gudrs cilvēks dzīvē nepazudīs. Ja atļauts zināt - ar ko pats nodarbojies?

-���� Man diem�ēl nav aristokrātisku radu, - saīdzis atbildēju. - Es nevaru atļauties dienām ilgi neko nedarīt, zvilnēt saulītē un gudri tērzēt. Man jāar zeme. Jāpalīdz saimniecībā. Nesen pilsētas drā�u fabrikā ar tēvu notika nelaime. Viņu smagi sa�kropļoja, un tagad viņ� mājās mirst nost. Es �urp varu atskriet tikai uz brīdi, ātri nopeldēties, kamēr to vēl nav pamanīju�i jūsu niknie sargsuņi - Fēlikss vai Juris -, un atkal jozt atpa�kaļ.

Meitene ilgu laiku klusēja, pierāva ceļgalus pie krūtīm un domīgi raudzījās pāri ezeram, kur pa tās puses ceļu, divu zirgu vilkta, aizbrauca barona greznā kariete.

-���� Kā tevi sauc? - meitene painteresējās. - Ja negribi, vari neteikt.

-��� Kāpēc ne? - es sacīju. - Gribu. Mani sauc Elmārs Ozols.

-��� Elmār, jūtu tev līdzi, - viņa teica. - Tev ir grūta dzīve.

-��� Jā, nekāda vieglā nav, - piekritu. - Mazs mierinājums - tūksto�iem cilvēku klājas vēl sliktāk.

-���� Tas tevi mierina? - Meitenei acis atkal pavērās platā�kas.

-��� Tas mani tracina, - es pateicu. - Un labi vien ir! �o pasauli var izmainīt vienīgi trakie un izsalku�ie.

-��� Kāpēc jāmaina pasaules kārtība? - meitene nopietni pra�sīja. - Vai tu spēj iedomāties situāciju, kad kaut kur visiem ir vienādi labi? Vai otrādi - visiem ļoti slikti? Tas pat teorētiski nav iespējams.

-��� Dro�i vien tev taisnība, - negribīgi piekritu. - Brālība un vienlīdzība varbūt tik tie�ām ir tikai sens cilvēces sapnis. Un tomēr! Daudz taisnīgāku �o pasauli padarīt var vismaz mēģi�nāt. Tas ir pat jādara! Vecie jau vairs neko. Bet mēs - jaunie� Varbūt mums tas izdosies.

-��� Kāpēc tas tomēr būtu vajadzīgs? - meitene, nesapratnes pilna, turpināja jautāt. - Gribēdams būt taisnīgs pret vieniem, tu neizbēgami kļūsi netaisnīgs pret citiem! Kur te loģika? Kur saprāts?

-���� Nekāds lielais saprāts te nemaz nav vajadzīgs, - es teicu. - Pietiek tikai redzēt� Viens cilvēks no pilsētas mājās var braukt ar karieti, bet mums, pārējiem, jāiet kājām. Man pietiek tikai iedomāties� Tu tūlīt piecelsies, savā ko�i baltajā kleitiņā bezrūpīgi aiziesi uz pili, paēdīsi gar�īgas pusdienas, tevi ap�kalpos iztapīgi sulaiņi, pēc tam spēlēsi klavieres, grimdama pasakainajā mūzikas varā, bet vakarā, atlaidusies mīkstos pē�ļos, lasīsi grāmatu. Tev dzīve ir bauda, un tā tev var sagādāt vienīgi prieku. Bet, piemēra pēc, manai mātei mugurā būs jāuzģērbj netīras drēbes un jāiet uz kūti. Pēc tam uz virtuvi lopiem kapāt saknes. Tad gatavot vakariņas, bet vakarā sēdēt pie tēva gultas un raudāt. Mātei dzīve ir liela bēda, un tā viņai sagādā tikai izmisumu un sāpes. Kad vieniem sausas maizes gabala dēļ ir smagi jāstrādā, bet citi, neko nedarīdami, var ēst pilnu vēderu, man tas �ķiet ļoti netaisnīgi.

-��� Tu dziļi maldies, - meitene nopietni sacīja. - Tas nav ne taisnīgi, ne netaisnīgi. Tāda vienkār�i ir katra cilvēka dzīve. Vai man jājūtas vainīgai, ja palaimējies piedzimt pārtiku�ā ģimenē, bet tev un tavai mātei - nabadzīgā?

-���� Tā jau iznāk, - klusi piekritu. - Ta�u �eit nav runa par mūsu vainas apziņu. Te ir runa� Vai tu visā nopietnībā iedo�mājies, ka tas tie�ām ir taisnīgi?!

-���� Es nezinu, Elmār, kas ar tevi notiks vēlāk, bet tā vien rādās, ka tava pārlieku saasinātā, es pat teiktu, izkropļotā iz�pratne par taisnīgumu turpmākajā dzīvē tev neko labu nesola. Taisnīgums - tas ir pilnīgi abstrakts jēdziens, un uz tā nevar balstīt nekādu normālu rīcību. Tad jau mēs varētu ietekmēt arī zvaig�ņu gaitu un par sauli pārvērst mēnesi.

-���� Patie�ām, - domīgi piekritu. - Ar divām saulēm būtu par daudz.

-���� Mēs visi sadegtu, - meitene piebilda.

-���� Visi ne, - es teicu. - Tu noteikti paliktu.

-��� Kāpēc lai es būtu tā izredzētā? - meitene jautāja. - Tie�i tas būtu netaisnīgi.

-���� Tāpēc, ka tu tāda esi vienīgā uz �is pasaules, - es pa�teicu. Tad beidzot attapos. - Paklau! Tu vēl neesi pateikusi, kā sauc tevi.

-���� Vai tev to noteikti vajag zināt?

-��� Noteikti ne, - es teicu. - Bet nebūtu slikti. Varbūt kādreiz noderēs.

-���� Varbūt� - meitene domīgi sacīja un atkal ilgsto�i rau�dzījās pāri ezeram. - Mani sauc Marita.

-��� Ļoti skaisti, - es sacīju. - Tādu vārdu vēl nekad neesmu dzirdējis. Un tādu meiteni saticis�

-���� Tie�ām? - Maritas sejā pavīdēja neviltots pārsteigums. - Tu par to priecājies?

-���� Protams. Vienīgi� Kaut kā jocīgi sanāca. Mēs runājam, it kā atrastos kādā politisko diskusiju klubiņā, nevis divatā sēdētu ezermalā.

-���� Nemaz nav slikti, - Marita sacīja. - Es jau pie �ādām sarunām sāku pierast.

Tas mani pārsteidza, lai gan lielākais pārsteigums jau bija garām. Visā nopietnībā jutos izbrīnījies, kad viņa nesāka ar mani sentimentāli runāt par skaistām pļavas puķītēm, bet diezgan asi iebilda pret da�iem maniem uzskatiem.

-��� Vai tad augstdzimu�o jaunavu ģimnāzijā� - pat nemē�ģināju slēpt savu skepsi.

-��� Ne tur, - Marita paskaidroja. - Man Rīgā ir laba draudzene Austra Dreifogele. Viņai Dzirnavu ielā netālu no Berga bazāra pieder liels ēdienu veikals. Tur bie�i sapulcējas sociāldemokrā�tiskās strādnieku partijas jaunie�i un telpā aiz virtuves notiek asi politiski strīdi. Izskatās, ka ari tev tur būtu īstā vieta.

-��� Vai tu arī piedalies �ais strīdos? - joprojām neslēpdams izbrīnu, jautāju.

-��� Tikai vienreiz, - Marita atbildēja. - Tas iznāca spontāni - kā tagad ar tevi. Nenocietos.

-��� Par ko tad toreiz strīdējāties? - painteresējos. - Par sie�vie�u tiesībām?

-��� Nē, - Marita pakratīja galvu. - Par cilvēka tiesībām dzīvot. Viņi apgalvoja, ka visi nelietīgie valsts varas pārstāvji jāgalina nost. It sevi�ķi viņu niknums vērsās pret Rīgas slepenpolicijas priek�nieku Maksu Gregusu. Tas esot izdzimtenis, dabas kļūda, galējā ļaunuma iemiesojums.

- Un ko tu? - prasīju. - Vai pastāvēji uz to, ka ari tādiem necilvēkiem kā Greguss ir tiesības dzīvot, arestēt, spīdzināt un nogalināt citus?

-Jā, - Marita apliecināja. - Tie�i tā! Greguss ta�u aiz gara laika nestaigā pa Rīgas ielām un negrābj ciet ikvienu, kas vi�ņam nāk pretī. Acīmredzot viņ� arestē tikai tos, kas kaut kādā veidā ir pārkāpu�i likumus un pa�i biju�i ļauni un vardarbīgi. Greguss ar savu slepenpoliciju ir tikai sekas tam, kas pa�laik notiek valstī. Pirmie vienmēr sāk revolucionāri un kaujinieki, kuri, savu ideju apmāti, veic ne mazāk ļaunus darbus.

Tad vēl nezināju, ka drīz ari es nokļū�u Gregusa nagos un Muzejā vajadzēs iziet cauri drausmīgai spīdzinā�anas ellei. Toreiz klausoties Maritas rāmajā balsī� Skatoties viņas gai��ajā, nevainības pilnajā sejā� Sajūtot meitenes tuvuma dēļ patīkamu satraukumu, iedomājos, ka viņai, iespējams, ir tais�nība.

Lai ta�u dzīvo arī ļaunie! Lai priecājas un līksmojas mūsu tautas apspiedēji. Lai arī turpmāk valda netaisnība un likumi, kas apspie� cilvēku brīvību un mūs padara par beztiesiskiem darba lopiem. Lai dzīvo humānisms! Lai dzīvo cilvēcība! Mēs nepretosimies! Mēs paklausīgi ievērosim likumus un visus va�ras pasludinātos aizliegumus. Mēs kā drebelīgs aitu bars no�stāsimies garā rindiņā un raitā solītī tipināsim uz tuvāko lop�kautuvi�

Bet nē! Jau pēc da�iem brī�iem manu prātu atkal sāka plosīt nepaklausības gars. Tā nebūs, un tā nenotiks! Mēs neiemīlēsi�mies skaistās meitenēs ar eņģeļu sejām! Mēs neizģērbsimies un saulrietā kaili nebridīsim ezera ūdenī! Nekādas maiguma izpausmes! Lai tās paliek aristokrātiem, bagātajiem un izle�pu�iem inteliģentiem!

Mēs - strādnieku un zemnieku bērni� Mēs dzīvosim citādi. Mūsu rīcību vadīs citi mērķi un glu�i at�ķirīgi ideāli.

Es varbūt zemapziņas līmenī tomēr pieļāvu, ka beigu bei�gās tas viss var izrādīties veltīgi un cīņā par labāku pasauli mūsu dzīves un dzīvības būs ziedotas velti. Varbūt.

Ta�u būs darīts vismaz kaut kas� Diez vai tas būs mazāk vērtīgs kā dīkdienigi pavadīt savas vienīgās dzīves tik maz vēl atliku�os gadus un dienas�

Un tad manī pamodās vēl kāds līdz tam īsti neapjausts spēks. Iespējams, daudz briesmīgāks par manu naidu pret aris�tokrātiju, bur�ujiem un cara valdības ierēdņiem. Manī pēk�ņi uzliesmoja smeldzīgi asa seksuālā vēlme� Es �o meiteni gri�bēju! Tas, kas toreiz notika manī, vispār bija kas ļoti dīvains. Gandrīz vai jau iedzimto naidu pret �ādām smalkām jaunkun�dzītēm, tāpat kā vispār pret bagātnieku pasauli, ik pa brīdim nomainīja grūti apslāpējamas ilgas �ai meitenei pieskarties, viņu apmīļot, skūpstīt, izģērbt un�

Par turpmāko bija bail pat iedomāties. Pēk�ņi ārkārtīgi stipri pamodies dabas spēks lika aizmirst sabiedrisko kārtu at�ķirī�bas un �is pasaules sociālo netaisnīgumu.

Es pēk�ņi iedomājos - kāpēc gan mēs kaut uz mirkli ne�varam kļūt vienlīdzīgi?

Tas ta�u ir tik vienkār�i! Ja divi cilvēki viens otru mīl� Ja jaunie�i deg kaisles ugunīs� Ja viņi kaut īslaicīgi viens otram pieder�

Kāda tur vairs nozīme tavām zelta kurpītēm un maniem dubļainajiem zābakiem?! Materiālā pasaule pārstāj eksistēt. Tavs briljanta gredzens kļūst tikpat mazvērtīgs kā lāpsta ma�nās rokās. Viss izlīdzinās. Mūs vieno un padara līdzvērtīgus tikai garīgās dzīves augstākā kulminācija - mīlestība.

Tad man negaidīti kāds it kā iesita ar bomi pa galvu un es pamazām atjēdzos.

Tu, skrandaiņu virsaiti Elmār Ozol, pamosties un beidz sap�ņot, kliedza mans prāts. Tu nekad ne ar vienu no viņām nevari kļūt vienlīdzīgs! Tas principā nav iespējams. Tu nekad ne uz īsāku, ne garāku laiku nespēsi būt fiziski tuvs ne ar vienu no �ā sociālā slāņa sievietēm.

Ja nu vienīgi, naida dzīts, ar spēku. Vardarbīgi�

Tā bija kā īslaicīga apmātība. Strauji pagriezos un, sagrābis Maritu aiz pleciem, negaidīti piespiedu viņu zemei.

Maritas acīs pazibēja spējas bailes, un viņa raudzījās uz mani, neizpratnes pilna. Manas lūpas jau gandrīz pieskārās viņas lūpām.

-������������ Lūdzu, to nedari! - Marita drebo�ā balsī �ukstēja. - To nedrīkst!

-���� Es drīkstu, - apgalvoju. - �ai brīdī es varu visu!

-��� Ja tu man izdarīsi ko sliktu�

-���� Nu un kas? - es izsmējīgi prasīju. - Kas notiks?

-����������� Tu tai pa�ā mirklī no jauka pui�a pārvērtīsies me�onī, - Marita pateica.

-����������� Nemuldi! - es atcirtu. - Vai, tevi tikai noskūpstot, uzreiz kļū�u slikts? Ļauns?

-��� Ja pret manu gribu�

-����������� Man nav laika gaidīt, - es sacīju. - Tu tūlīt piecelsies un aiziesi. Tu man pazudīsi, un es tevi nekad dzīvē vairs nesa- stap�u.

-��� Tu to nedrīksti darīt pret manu gribu, - Marita atkārtoja.

-��� Tāds ir likums, un tāda ir morāle.

-����������� Kas man tava griba? - nicīgi iesmējos. - Kas man likumi un morāle?! Kāpēc man ar to vajadzētu rēķināties? Vai kāds �ai pasaulē rēķinās ar manu gribu?! Piemēram, tu?

-��� Tu man esi sve�s, - Marita atbildēja.

-����������� Bet tu man vēl sve�āka! - pateicu. - Tāpēc viss ir daudz vienkār�āk. Es tevi skūpstī�u, izģērb�u un iegū�u!

-��� Tu gribi mani izvarot? - Maritas sejā pavīdēja �ausmas.

-���� Es gribu izvarot visu jūsu sabiedrību! - nikni izgrūdu.

-���� Bet �obrīd es vēlos� Jā, Marit! Es tevi gribu! Nekas slikts tas nav. Tā ir dabiska vēlme un nekādi nav nosodāma. Tāpēc morāle un visi jūsu likumi� Tie nav rakstīti man.

-����������� Ļoti slikti, - meitene skumji sacīja. - Patiesībā tas ir pat drausmīgi. Man par nelaimi, mēs te esam vieni un tu esi stiprs. Vai tev pa�am patiktu tāda uzvara pār pretoties nespējīgu meiteni? Tu gūtu gandarījumu? Baudu?!

Par baudu vēl varētu pastrīdēties, es nodomāju, ta�u gan�darījumu tie�ām diez vai justu.

Lēnām atliecos atpakaļ un ļāvu Maritai atkal piecelties sē�dus. Biju pārliecināts, ka viņa tūlīt lēks kājās un bēgs prom. Bet nē! Viņa palika sē�am blakus un vēlreiz domīgi paraudzī�jās pāri ezeram uz ceļu.

-��� Tu kādu gaidi? - painteresējos.

-��� Tev tā nevajadzēja darīt, - Marita atkārtoja.

-���� Es neko sliktu neizdarīju.

-��� Bet tev bija slikts nodoms, - Marita teica. - Vēl vairāk - tas bija noziedzīgs. Tu gribēji� Tu man būtu sagādājis sāpes. Un milzīgu kaunu. Ja tu uzskati, ka visi bagātie ir slikti, tad tagad es savukārt domā�u, ka visi trūcīgie patie�ām ir primi�tīvi, neaudzināti, ļauni un atriebīgi. Tu to būsi panācis!

-���� Līdz �odienai tu tā nedomāji, ja? - es ar izsmieklu pra�sīju.

-��� Līdz �odienai es vispār par cilvēkiem biju daudz labākās domās, - Marita bilda.

Biju pārliecināts, ka viņa blefo. Tā tas nevarēja būt.

-���� Man �ķiet, Marit, mēs abi kļūdāmies, - domīgi sacīju. - Ne tu pārstāvi visus bagātos, ne es - trūcīgos. Viss ir daudz sare�ģītāk un nopietnāk.

Marita klusēja. Otrpus ezeram uz ceļa parādījās divi vīrie�i, un, apmetu�i līkumu, pēc desmit minūtēm, ja nāk uz peld�vietu, viņi būs �eit.

Es turpināju skatīties uz blakus sēdo�o meiteni, un manu prātu un dvēseli plosīja ļoti pretrunīgas jūtas. Es pret �o ne�parasti sievi�ķīgo būtni izjutu smeldzīgas ilgas un nekad vēl nepiedzīvota maiguma uzplūdus, tajā pa�ā laikā joprojām �ķirisku nepatiku. Varbūt pat naidu.

Tas nebija ne dabiski, ne normāli. Bet es sapratu, kāpēc tas tā. Viņa ta�u nāca no tās sabiedrības daļas, kuras priek�ā durvis man vienmēr būs aizslēgtas. Nezinu, varbūt tā bija tikai mana aizskartā pa�lepnuma un egoisma izpausme, bet es �o faktu - neiespējamību iekļūt �ai elitārajā vidē - jau agrāk biju uztvēris kā kaut ko ļoti pazemojo�u. Tas man sāpēja, skauda un darīja niknu. Iespējams, ka tie�i tas ari bija mana sociālā naida īstais iemesls.

Skaidri apzinājos - es nekad nespē�u kļūt ne labi izglītots, ne bagāts. Tā pasaule man būs nepieejama un �ādas sievietes - ļoti tālas. Kā svētbildes pie baznīcas augstajiem griestiem.

Tagad pieļauju, ka tā, iespējams, bija mana mū�a visnepa�reizākā izvēle un smagākā kļūda, kas vēlāk ārkārtīgi būtiski ietekmēja gan pa�a, gan citu cilvēku likteņus.

Ta�u �is lēmums -cīņa -, ko toreiz pieņēmu, bija racio�nāls, vēsi pragmatisks un skaidri saprotams. Es �ai dzīvē nekas liels nevaru būt. Neko izcilu nespē�u sasniegt. Mana vieta būs stallī - kā nodzītam darba zirgam. Bū�u beztiesisks Krievijas impērijas pavalstnieks bez jebkādām iespējām apstrīdēt �o ļau�u pieņemtos likumus vai citus ienīstās varas izpaudumus. Es savas vides un sociālā stāvokļa dēļ nekad nespē�u sevi pilnībā realizēt kā personību.

Es to varu panākt, vienīgi cīnoties un mēģinot sagraut pa�stāvo�ās varas sistēmu. Tā būs manas dzīves īstā un varbūt arī vienīgā jēga - cīnīties par taisnību un aizstāvēt pazemotos.

Tas mani apmierināja. Apzinoties, ka �īs izvēles un dzīves mērķa realizē�ana man nesola neko labu un vismazāk jau garu un laimīgu mū�u, es tomēr cie�i apņēmos savu dzīvi mēģināt nodzīvot tie�i tā un ne citādi.

Vēlreiz paskatījies uz meiteni, izjutu neatvairāmas skumjas. Iedoma, ka viņu jau tuvākajā laikā vai �ovakar pat skūpstīs un mīlēs kāds cits, manā dvēselē iedzina tādu kā sarūsēju�u naglu. Izjutu asu smeldzi. Ta�u tā ilga tikai bridi. Mūsu skati sastapās, un es viņas acīs pēk�ņi ieraudzīju, ka Marita, varbūt tikai zem�apziņas līmenī, no�ēlo, ka neesmu bijis pietiekami neatlaidīgs un tik ātri padevies. Atstājis meiteni nenoskūpstītu�

-��� Tu vēl dusmojies? - es prasīju.

-���� Nē, - Marita atbildēja. - Es tevi sapratu.

-���� Piedod, - es teicu.

-��� Nekas, - Marita atteica un pasmaidīja. - Ja tu to nebūtu mēģinājis darīt, varbūt tie�i tad es par tevi būtu nodomājusi ko sliktu.

-��� Tie�ām? - stipri pārsteigts, vaicāju.

-���� Man jau ir teikts - neviens vīrietis nespē�ot pretoties mana skaistuma valdzinājumam. Tu tam biji vēl viens pie�rādījums.

-���� �ēl, - es sacīju. - Tagad man ir kauns. Izrādās, esmu ļoti vāj�.

-���� Nē, Elmār! - Marita iesaucās, piecēlās un pienāca man cie�i klāt. - Tu esi stiprs. Pat pārāk! Tu spēji nedarīt to, ko ļoti gribēji. Tagad man pat nedaudz �ēl�

-���� Varbūt citreiz, - es neveikli teicu. - Tu esi brīni�ķīga! Pat tavs vārds. Kas zina, varbūt dzīvē vēl kādreiz nejau�i sa- skriesimies�

-��� Ļoti iespējams, - Marita sacīja un pilnīgi negaidīti ātri uz�spieda skūpstu man uz vaiga. - Da�reiz iedomājies par mani, es da�reiz atcerē�os tevi! Tad mūsu vēlē�anās piepildīsies.

Marita pagriezās un steidzīgi devās prom. Bet es vēl ilgi noskatījos, kā viņa pazūd skatam, un dvēselē vēlreiz izjutu sāpīgu smeldzi.

Istabā jau vairākas dienas turējās necie�ama smirdoņa. Māte gan centās to aizdzīt ar da�ādu puķu un uzlējumu smar��ām, bet velti. Smirdoņa tikai vēl pastiprinājās.

Tēvs gulēja istabas gai�ākajā stūri un skaļi vaidēja. Tad pēk�ņi vaidi apklusa un viņ� sāka aizgūtnēm elpot. Māte trīs reizes pārmeta krustu, iedeva tēvam kaut ko iedzert, un el�pas trūkums mitējās. Pēc tam viņa aizdedza divas sveces un blakus gultas galvgalim nolika Bībeli.

-��� Tēvs pa�laik mirst, - viņa mums klusā balsī paziņoja un apsēdās blakus tēvam.

Arī es, Tedis un Kate apstājāmies ap gultu un, tikko spē�dami valdīt asaras, raudzījāmies, kā tēvam atkal kļūst arvien grūtāk elpot.

Pēc smagā nelaimes gadījuma Liepājas drā�u un naglu fab�rikā brūce kājā nesadzija, vēlāk tur radās liels sastrutojums un tagad jau vispārēja organisma saindē�anās.

Tēvs man pamāja ar roku, un es, paņēmis ķeblīti, apsēdos pie gultas galvgaļa. Tēva seja bija neparasti bāla, acu skatiens aizmiglots, bet lielais divmetrīgais augums izskatījās izkaltis un kļuvis pat nedaudz īsāks.

-���� Elmār� - tēvs �ukstēja. - Tev jāpaliek manā vietā. Tu esi vecākais. Rūpējies par māti un māsu! �ēl, ka viss tik rie�bīgi sanāca. Es būtu gribējis jūs redzēt jau lielus, ar savām ģimenēm�

-��� Gan jau redzēsi, - es teicu. - Viss vēl var pagriezties uz labo pusi.

-���� Nekas uz labo pusi vairs pagriezties nevar, - viņ� bija pārliecināts. - Tāpat kā mātei, tev, jums visiem. Bet mēģiniet kaut kā tomēr izkulties! Izturēt!

-���� Nav jau pie kā turēties, - es sacīju. - Māja, zeme� Diez vai tas ir tā vērts.

-���� Bet cita nekā nav, - tēvs iebilda. - Vienīgi �ī vecā māja un mūsu mazais zemes gabaliņ�.

-���� Tas nav nekas, - es teicu. - Fon Rekem ir tūksto� rei�u vairāk. Viņam ir, pie kā turēties. Un ir, ko aizstāvēt.

-��� Nedomā par citiem! - tēvs sacīja. - Domā tikai par sevi, par mūsu ģimeni�

-��� Es sāk�u strādāt, - solīju. - Vai nu tavā vietā fabrikā, vai brauk�u uz Rīgu. Teodors ar Kati lai paliek �eit. Gan jau kaut kā izķepurosimies.

-��� Uz Liepāju nebrauc, - tēvs ieteica. - Tur ir gatavā katorga. �etrpadsmit stundas trakā karstumā un dūmos� Es saviem dēliem tādu likteni nenovēlu.

-�� Tēv� - Pieliecos viņam tuvāk. - Kas ar tevi tur īsti notika? Kas pie tavas nelaimes vainīgs?

-��� Zināmā mērā jau es pats, - tēvs, smagi nopūzdamies un, �ķiet, saņemdams pēdējos spēkus, sāka stāstīt. - Tu jau zini, strādāju naglu cehā. Bet vecākais meistars Johans Vēbers� Viņ� ir ļoti slikts. Ļauns. Mūs izdzina kā pēdējos lopus. Johans mūs vispār neturēja par cilvēkiem. Mums bija jāstrādā, mu�guru neatlieku�iem, lai mēne�a beigās saņemtu da�us rub�ļus! Bet todien� Otrajā cehā strādnieki taisīja drātis. Tur ir martena krāsnis, lieli toveri ar izkausētu metālu, tad to ielej veidnēs un zem liela spiediena pa speciāli ietaisītu reni spie� laukā sarkani nokaitētas stieples. Ļoti garas. Strādniekus, kas tur strādā, sauc par �ūsku dīdītājiem. Ir jābūt pamatīgām darba iemaņām un lielai pieredzei, lai, rokās turot īpa�as knaibles, zibenīgi saķertu kvēlo�o un ātri slīdo�o stiepli un to pārsviestu uz blakus reni, kur tā pakāpeniski atdziest un tiek sadalīta īsākos gabalos. Todien viens no tur strādājo�ajiem �ūsku dī�dītājiem bija saslimis un Johans viņa vietā trieca mani. Es protestēju. Atsacījos. Teicu, ka bez attiecīgas pieredzes �ādu darbu nespē�u veikt. Tur patie�ām jāstrādā ārkārtīgi veikli. Ta�u Johans uzstāja. Pavēlēja un draudēja: "Ja tu, latvie�u cūka, neiesi, tūlīt tevi atlaidī�u no darba!" Nav jau neviena likuma, kas mūs aizstāvētu. Fabrikas īpa�nieks un viņa palīgi meistari ar mums var darīt, ko grib. Glu�i kā krievu kņazi ar saviem dzimtcilvēkiem. Un es gāju. Man nebija, kur sprukt.

Sāku strādāt. Pirmās reizes kaut kā vēl izdevās ar knaiblēm satvert un slīdo�o drāts galu kā loko�os �ūsku patiesi ātri pārsviest uz blakus eso�o slīdlenti, kad pēk�ņi aiz muguras izdzirdu skaļu Johana uzkliedzienu:

"Ātrāk, sliņķi, ātrāk! Te tev nav nekāda atpūtas vieta!"

Spējais bļāviens uz brīdi novērsa manu jau tā galēji sa�springto uzmanību no ne�ēlīgi ātrā darba ritma, es strauji pa�griezu galvu uz bļaustīgā Johana pusi, gribēdams viņam kaut ko atbildēt, ta�u ar īso mirkli pietika, lai nākamajā mirklī jau vairs nepaspētu satvert milzīgā ātrumā tuvojo�os nokaitēto �ūsku, un tās asais gals ietriecās kājā.

Johans uzreiz neatļāva atstāt darba vietu, jo tad vajadzētu apstādināt visu procesu. Krietnu laiku bez jebkādas palīdzības nogulēju uz netīrās grīdas� Vēlāk jau pārsēja un pat uzsmē�rēja kaut kādas zāles, bet ko tas vairs līdzēja� Ja mums būtu bijis kaut cik naudas� Jūs varētu mani aizvest uz Rīgu. Tad varbūt. Bet nu nekā� Lūdzu, piedodiet! Tu, Zelma, tu, Elmār, tu, Teodor, un tu, Kate� Turpmāk jums būs jāiztiek bez manas palīdzības. Tā ka, mīļie, turieties! Nepadodieties! Zēni, sako�diet zobus un, lai cik grūti pa�iem da�reiz arī klātos, nekad neaizmirstiet māti un māsu! Un vēlreiz piedodiet! Lūdzu�

Tēvs vairākas reizes dziļi ieelpoja, un brīdi viņa seja un acu skatiens kļuva tāds kā gai�āks, tad pēk�ņi elpa strauji aprāvās, lūpas noraustījās, it kā viņ� pēdējā mirklī mums kaut ko vēl gribētu teikt, tad viss pierima un istabā iestājās apdullino�s klusums.

Māte smagi nopūtās un bez histēriskas klieg�anas, vaima�nā�anas vai asaru plūdiem uzlika plaukstu uz tēva sejas, mir�kli paturēja, tad aizvēra viņa acis un pagriezās pret mums.

- H, lūk, bērni, - viņa tikko dzirdami pateica. - Tagad esam paliku�i vieni.

To mēs sapratām. Ilgi, galvas nolieku�i, klusējām. Vispār mani toreiz pārņēma ļoti dīvaina izjūta. Kaut ko līdzīgu biju piedzīvojis arī tobrīd, kad ezermalā sarunājos un atvadījos no Maritas. Vienlaikus ar vieglām skumjām, smeldzi un �ēlumu sirdi dedzināja asas sāpes, varbūt pat naids un apziņa, ka tu �ai mirklī zaudē kaut ko tādu, ko nekad vairs dzīvē nespēsi atgūt.

Vēlu vakarā, kad ielikos gultā, ilgi domāju par tēva pēdē�jiem vārdiem.

Lūdzu, piedodiet!

Kāpēc viņ� tā teica? Galu galā - kam viņ� �o piedo�anu lūdza? Vai patie�ām mums?! Saviem bērniem un sievai?! Bet kāpēc? Ko viņ� mums sliktu bija nodarījis? Vai tie�ām tikai tāpēc, ka kāda nelie�a dēļ viņam no �īs pasaules jāaiziet un mūs jāatstāj vienus - bez ģimenes galvenā apgādnieka?

Dro�i vien. Bet tu, tēv, velti savas dzīves pēdējos mirkļos sevi vēl mocīji ar kaut kādiem tur sirdsapziņas pārmetumiem. Tu ta�u ne pie kā nebiji vainīgs. Vainīgs bija nelietīgais fab�rikas meistars Johans. Un vispār�

Vai mums maz kādam ir jālūdz piedo�ana? Kāda velna pēc?

Ko īsti nozīmē - piedo�ana? Vai to, ka jāaizmirst citu cilvēku mums nodarītās sāpes? Materiālie un garīgie zaudē�jumi? Visas mūsu cie�anas?!

Bet kā vārdā? Kādu augstāku mērķi ietver jēdziens piedot? Mūsu prāta un dvēseles augstsirdību? Bet varbūt tie�i otrādi - mūsu prāta un dvēseles mīkst�aulību? Labprātīgu pazemo�juma un cie�anu turpinājuma pieņem�anu?!

Vai mums, latvie�iem, �odien vajadzētu pazemīgi sekot vēl pirms daudziem tūksto�iem gadu Jēzus Kristus izteiktajam vēlējumam?

Piedod saviem ienaidniekiem� Ja tev sit pa labo vaigu, tūlīt griez kreiso un saņem nākamo sitienu. Un tā tālāk. Ļauj sevi iemīt dubļos! Ļauj sevi ekspluatēt un pakļaut cie�anām! Nepretojies!

Bet nekā nebij! Tu savas labticības dēļ ļāvi sevi sagūstīt un sodīt. Tu necīnījies. Tu padevies. Tu piedevi pat savam node�vējam Jūdam. Nu un kas? Vai tādēļ pasaule ir kļuvusi labāka, skaistāka, taisnīgāka? Bez nodevībām, ļau�u mantkāres, ne�lietību izpausmēm un ļaunuma?!

Nē! Viss notiek tie�i otrādi. Tāpēc, vārgulīgais mīlestības sludinātāj Jēzu Kristu, pastāvi pie ratiem! Es tavam padomam neseko�u.

Es neļau�u sevi piesist krustā! Neļau�u sevi sagūstīt! Es nekad nepado�os! Pēc pirmā sitiena nekad nepretodamies ne�pagriezī�u otru vaigu!

Un nekad� Un nekad� Un nekad�

Ne savam, ne savas ģimenes un tautas pāridarītājam neko nepiedo�u.

Es atrieb�os visiem, kas �o atriebību būs pelnīju�i.

Un man ir pilnīgi vienalga, ko par to saka sabiedrībā pa�stāvo�ā morāle, valsts likumi un Jēzus Kristus.

Es pats esmu savas dzīves dievs! Man pa�am ir sava morāle un izpratne gan par likumiem, gan taisnīgumu!

Viss! Esmu to solījis.

Tūlīt pēc tēva bērēm Teodors, Jēkabs, es un brāļi Zvirgzdi sapulcējāmies mūsmājas lielajā siena �ķūnī uz apspriedi.

-����� Tā to nedrīkstam atstāt! - stingrā balsī paziņoju. - Kaut kas ir jādara!

-������ Tēvs vēl bija tik jauns� - Teodors skumji atgādināja. - �etrdesmit se�i gadi.

-������ Vecāki cilvēki tādu slodzi nemaz fabrikā nespēj izturēt, - Jēkabs sacīja. - Es to redzu katru dienu. Man vispār ir grūti iedomāties, kā to var izturēt pat jaunie.

-������ Tu joprojām tur strādā par atslēdznieku? - Imants pa�interesējās.

-��� Jā, - Jēkabs apstiprināja. - Man ir daudz vieglāk.

-����� Tas ir labi, - Kārlis apmierināts pamāja. - Tas mums var noderēt.

-���� Ko esi sadomājis? - Teodors pagriezās pret mani.

-����������� Vēl neko, - atbildēju. - Es tikai domāju, ka mēs tēva nāvi tā vienkār�i nedrīkstam aizmirst. Viņa nāve ir jāatriebj!

-���� Kā? - Teodors prasīja.

-��� Vēl nezinu, - dusmīgi sacīju. - Jādomā!

-��� Kāpēc? - Teodors atkal nelikās mierā.

-��� Ja tu to nesaproti pats, tad labāk klusē! - es atcirtu.

-��� Tu domā Johanu Vēberu? - Jēkabs prasīja.

-������������ To pa�u, - es teicu. - Viņa dēļ tēvs aizgāja bojā. Viņ� ir īstais vaininieks.

-������������ Vainīga ir mūsu valsts iekārta, - Jēkabs iebilda. - Bet, protams, ari tik sīks varas puteklītis kā Johans.

-����������� Nemaz tik sīks viņ� nav, - es iebildu, - ja no viņa nepa�reizas rīcības ir atkarīga cilvēka dzīvība.

-����������� Vai tu, Elmār, domā� - Teodors mazliet samulsa un spēji nolieca galvu. - Viņu par to tagad vajadzētu sodīt?

-���� Un tu par to vēl �aubies? - nikni prasīju.

-����������� Es ne tikai �aubos, - Teodors sacīja. - Esmu kategoriski pret!

-����������� Kādēļ? - ari es jutos pārsteigts. - Tev mūsu tēva nemaz nav �ēl?

-����������� Ir! - Teodors tūlīt apliecināja. - Ta�u tava ideja par sodu ir bezjēdzīga!

-����������� Tad viss, kas notiek �ai pasaulē, ir bezjēdzīgs! - es iesau�cos. - Bet tā glu�i nav! Neaizmirsti! Mēs tagad esam asinsbrāļi ne tikai radniecības dēļ, bet visi kopā ari mūsu zvēresta dēļ! Un mūsu tēva asinis� Viņa tik ļoti nelaimīgais mū�s� Bet tas resnais vepris Johans dzīvo! Vai viņam pēc tam, kad gandrīz vai tī�i nāvē aizraidījis mūsu tēvu� Vai tie�ām, Tedi, tu domā, ka viņam vēl ir kaut mazākās tiesības staigāt pa �o zemīti?

-������������ Es neiebilstu pret viņa sodī�anu, - Teodors paskaidroja. - To viņ� ir pelnījis. Es kategoriski iebilstu pret viņa sodī�anu ar nāvi.

-����������� Bet mūsu tēva nāve?! - spējās dusmās iekliedzos. - Kāpēc tu nedomā par to?

-���� Bet kāpēc tu, Elmār, nedomā� Es jau pirmīt ieminējos par tava nodoma bezjēdzīgumu. Nu labi! Viņu nositīsim! Kas notiks tālāk? Jau nākamajā dienā cehā stāvēs un tāpat kliegs un komandēs strādniekus cits meistars. Kas būs izmainījies? Ko būsim panāku�i?

-��� Mēs būsim panāku�i kāda nelie�a nāvi, - es teicu. - Lai gan tas nebūs līdzvērtīgs darījums. Ļauno cilvēku nāve nekad neatsvērs labo ļau�u� Sliktie vienmēr maksās par maz.

-���� Es visu laiku stāstu, ka jāmaina valsts varas struktūra. Visa sistēma! - Jēkabs vēlreiz atgādināja. - Ta�u pareizi! Arī viena ļaundara iznīcinā�ana var būt lietderīga. Un vajadzīga! Kaut vai tāpēc, ka vismaz par vienu nelieti uz �īs pasaules būs mazāk.

Tovakar mēs vēl ilgi strīdējāmies, apsvērām visus par un pret, līdz tomēr nolēmām Johanu Vēberu sodīt. Turklāt sodīt gandrīz vai prātam neaptverami ne�ēlīgā veidā�

Pret to iebilda vienīgi Teodors, un mēs ari īpa�i neuzstājām, lai viņ� paliktu kopā ar mums. Es tikai nicīgi novilku:

-��� Kas gan mēs par asinsbrāļiem, ja tu baidies no mūsu tēva slepkavas asinīm� Ko tādā gadījumā mēs vispār dzīvē spēsim sasniegt? Ko izdarīt?!

-��� Atjēdzies, Elmār! - Teodors, dziļi noskumis, skatījās man tie�i acīs. - Ja domā, ka dzīvē kaut ko var sasniegt vai izmai�nīt tikai ar sodī�anu un da�u nelie�u asinīm� Nē, brāl! Tie ir maldi! Ar asinīm nevar panākt neko! Ja nu vienīgi jaunus upurus. Un galu galā arī mūsu pa�u asinis�

Es par Teodora uzskatu kraso maiņu jutos vairāk nekā pār�steigts, ta�u mazliet vēlāk sapratu. Viņu bija satriekusi tēva negaidītā aizie�ana, un jaunākā brāļa dvēselē pēk�ņi kaut kas bija pārtrūcis. Glu�i kā man. Tikai katram uz citu pusi.

Bet es tomēr nenocietos. Aiz dusmām gandrīz vai drebēju.

-���� Ko tādā gadījumā lai darām citādi? - jautāju. - Vai tie��ām savu mū�u gribi nodzīvot, visu laiku vareno priek�ā padevīgi liecot galvu, klusējot, visiem piedodot un gaidot �ēlsirdību vienīgi no Dieva? Protams, tu tā vari. Kas tev to var aizliegt? Bet es� Tu jau zini. Un pārējie pui�i domā tie�i tāpat. Tikai cīņa! Vardarbība pret vardarbību! Ļaunums pret ļaunumu! Asinis pret asinīm! Un ne jau mēs to izdomājam. Tā cilvēki domāja un rīkojās jau tad, kad vēl nebija uzcelta neviena Ēģiptes piramīda. Kad izraēļi Mozus vadībā vientuļi vēl klīda pa tuksnesi! Un vismaz da�us tūksto�us gadu pirms tam, kad Jēzus Kristus neaptēstajiem aitu ganiem sāka stāstīt vismuļķīgāko pasaciņu par visaptvero�ās mīlestības spēku. Cik tas ir nepatiesi, to pārliecino�i pierādīja viņa pa�a nāve. Naids, kā vienmēr, izrādījās stiprāks.

Pēc da�ām dienām aizbraucām uz Liepāju un aizgājām līdz fabrikas sētai. Teodors palika mājās, aizbildinoties ar da�iem neatliekamiem darbiem saimniecībā.

Jēkabs to nedēļu strādāja vakara maiņā. Arī Johans Vēbers. To mums pavēstīja Jēpis, un visas soda operācijas veiksmīgs iznākums daudzējādā ziņā bija atkarīgs tie�i no viņa.

Nospriedām uz sejām nekādas maskas nelikt. Mums nav jāslēpjas! Lai sodam pakļautais cilvēks redz, kādi mēs izska�tāmies!

Veikli pārlēku�i pāri sētai, ātri nokļuvām līdz martena ceha telpām. Iegājām strādnieku ģērbtuvē un apsēdāmies uz so�liņiem. Nekādu lielo satraukumu nejutu. Vienīgi atriebības vēlmi.

Pa to laiku Jēkabs no atslēdznieku darbnīcas iegāja drā�u cehā un ātriem soļiem pienāca pie Johana.

-����� Meistar! - viņ� māksloti vērsās pie tā. - Es nupat biju iegājis ģērbtuvē, un tur kādam strādniekam ir kļuvis slikti. Viņ� ir nokritis uz grīdas un raustās krampjos. Varbūt tā ir epilepsijas lēkme, varbūt saindējies ar metāla tvaikiem. Kas to lai zina? Vajadzētu iet apskatīties. Ja viņ� tur nobeidzas� Da�u nedēļu laikā divu strādnieku nāve� Pats saprotat. Var sākties protesti, streiks vai pat vispārējs dumpis! Kam tas va�jadzīgs?

-��� Tas tiesa, - Johans, brīdi padomājis, piekrīto�i pamāja un piecēlās no nelielā meistara telpā eso�ā krēsla. - No tiem raz- bainiekiem visu ko var sagaidīt! Bet ko tu, Jēkab Dubel�tein, darba laikā darīji ģērbtuvē? - Johans bargi uzkliedza. - Vai gāji gulēt?

-���� Gāju apskatīties, vai tur neguļ kāds cits, - Jēkabs visā nopietnībā atbildēja. - Jūs ta�u pats nevarat apskraidīt un uzmanīt visas telpas�

-��� Vai taisies man par tādu kā brīvprātīgu palīgu? - Johans vaicāja un apmierināts smaidīja. Viņ� jau da�us strādniekus bija savervējis par saviem slepenajiem ziņotājiem, un Jēkabs to zināja.

-���� Jums, meistara kungs, es pakalpo�u ar lielāko prieku, - Jēkabs sacīja, mēģinot izraisīt tūlītēju uzticību. - Ja cehā no�tiks kaut kas aizdomīgs, to jums darī�u zināmu tūlīt.

-����� Tas ir labi! - Johans apmierināts jaunekli uzslavēja. - Iegaumē! Ja gribi dzīvē tikt uz aug�u, tev vispirms jāiemācās uzticīgi kalpot. Sākums ir labs.

Kad Johans - pamaza auguma, tukls vidēja vecuma vīrie�tis ar zeltītu pensneju uz deguna - valdonīgi ienāca strād�nieku ģērbtuvē, Jēkabs ātri aiz viņa aizbultēja durvis un skaļi iesaucās: - Klāt ir!

Mēs tūlīt iznācām no skapī�u rindas aizmugures un, ap�lenku�i viņu no visām pusēm, draudīgi skatījāmies.

-��� Kas tie tādi? - Johans, pagriezies pret Jēkabu, bargā balsī prasīja. - Ko viņi te dara?

-��� Tie ir mani draugi, - Jēpis atbildēja.

-��� Kāpēc atrodas �eit? - Johana balss kļuva skarbāka. - Kas viņus ielaida fabrikas teritorijā? Tu?

-��� Mēs ienācām pa�i, - pasperot soli tuvāk tēva nāves vaini�niekam, es atbildēju. - Ienācām, nevienam atļauju neprasot.

-��� Par to jūs vēl atbildēsiet! - Johans piedraudēja. Izskatījās, viņ� vēl nemaz neapjauta, ka tūlīt pa�am nāksies atbildēt par saviem sliktajiem darbiem. - Kur ir tas slimais strādnieks? - Johans atkal pagriezās pret Jēkabu. - Jau vesels un pazudis?

-��� Acīmredzot, - Jēkabs teica. - Dro�i vien simulēja. Bet labi vien ir! �ie pui�i grib parunāt ar tevi!

-��� Par ko gribat runāt? - Johans jautāja. - Meklējat darbu?

-��� Nē, - es atbildēju. - Mēs meklējam tevi!

-��� Ko tad jaunskungi vēlas? Darba lietas kantoris kārto no rītiem.

-��� �o lietu mēs nokārtosim �ovakar, - es sacīju.

-���� Kas jums �eit būtu kārtojams? - Johans atkal dusmīgi iesaucās un ar roku parādīja uz durvju pusi. - Ārā! Pazū�diet!

-���� Tūlīt tu pats pazudīsi, - es teicu. - Mēs esam atnāku�i tevi sodīt!

-���� Ko?! - Johans patiesā pārsteigumā iesaucās, ta�u pēc brī�a, laikam beidzot apjēdzis, ka nekādi joki nav gaidāmi, pēk�ņi tā kā sa�ļuka un nobijies skatījās apkārt. - Par ko� sodīt?

-��� Par kāda strādnieka slepkavību, - Jēkabs paskaidroja.

-��� Es nevienu neesmu nogalinājis, - Johans gandrīz �ukstus sacīja un saguma vēl vairāk.

Tolaik Latvijā visos sabiedrības slāņos bija izveidojusies ārkārtīgi bīstama sociālā un politiskā spriedze. Daudzās fab�rikās notika streiki, stihiski mītiņi un da�āda veida protesta demonstrācijas. Krievijas impērija atgādināja milzīgu pulvera mucu. Atlika vien kaut kur ie�ķelties mazai dzirkstelītei, lai tā ar drausmīgu blīk�ķi uzsprāgtu. Tas drīz arī notika - sagraujot un iznīcinot daudzu tūksto�u cilvēku dzīvības.

-��� Vai atceries naglu ceha strādnieku Jāni Ozolu? - es pra�sīju.

-��� Atceros gan, - Johans apstiprināja. - Kas ir?

-��� Viņ� ir miris, - es teicu.

-��� Ļoti �ēl, - teica Johans. - Kāds man ar to sakars?

-��� Vistie�ākais! - bargi uzkliedzu. - Netēlo te nekādu muļ�ķīti! Pats zini, ka tie�i tavas pavēles un sekojo�ās vienaldzības dēļ viņ� aizgāja bojā! Par to arī sods!

Lai lietu nevajadzīgi nevilktu garumā, Imants Zvirgzds spē�cīgi iecirta dūri viņa sejā. Johans atstreipuļoja soli atpakaļ un ar muguru atsitās pret tuvāko skapi. Tajā pa�ā mirklī mēs viņu satvērām aiz pleciem, nogāzām uz grīdas un ar jau iepriek� sagādātām virvēm sasējām rokas un kājas. Pēc tam Kārlis viņa mutē iestūma turpat uz vietas atrastu eļļainu lupatu.

-��� Nesiet! - Jēkabs pavēlēja, iepriek� krietnu laiciņu vērojis, kas notiek cehā.

Divi strādnieki, kuri ar speciāla mehānisma palīdzību regu�lēja tovera kustību ar izkausētā dzelzs saturu, Jēkaba brīdi�nāti, uz da�ām minūtēm pārtrauca darbu un aizgāja prom.

Mēs ātri pienesām Johanu pie neizturamu karstumu izsta�rojo�ā �ķidrā metāla tovera, un es rādīju viņam uz to.

-���� Skaties, Johan! - es kliedzu. - Tā ir elles uguns! Tur ir vairāk nekā divtūksto� grādu liels karstums, tā ka vienā mir�klī no tevis pāri nepaliks nekas! Nokūpēs tikai neliels dūmu mākonītis, un viss! No tevis pat smaka nepaliks! Tad kur ta�gad ir tava vara?! Kur ņirgā�anās par latvie�u strādniekiem? Kur pazemīgā kalpo�ana fabrikas saimniekiem? Un tā mēs jūs visus�

Johana sejā un acīs atspoguļojās ārprātīgas �ausmas. Es to redzēju, un tas manī radīja gandarījumu. Jutos apmierināts. Es sava tēva nāvi bū�u atriebis.

-����� Davai, zēni! - es, priecīga naida satraukts, mudināju. - Kārtīgi ie�ūpojam un pēc - viens, divi, trīs! - metam viņu iek�ā!

Tā arī izdarījām. Tai mirklī, kad Johans atradās gaisā, es vēl paspēju viņam uzkliegt: - Tas tev par Jāni Ozolu, tu pretīgais vācieti Vēber! Izkūpi!

Vēbers iekrita lielajā toverī ar izkausēto metālu un gandrīz vai acumirklī tik tie�ām burtiskā nozīmē izkūpēja gaisā. Vai, pareizāk sakot, izkusa kā maza sviesta piciņa uz sarkani no�kaitētas pannas.

Bija, un pēc brī�a nekā jau vairs nebija.

Vēlāk, kad atgriezos mājās un par notiku�o pastāstīju Te�dim, viņ� �ausmās saķēra galvu un vairākas reizes pārmeta krustu.

-���� Ne�ēlo! - es viņam pateicu. - Drausmīgi tas izskatījās tikai no malas. Patiesībā tā bija ļoti viegla - viena mirkļa nāve. Mūsu tēvs mira divas nedēļas�

Kad Edmunds Naginskis no rīta pamodās, galva bija tik smaga un sāpo�a, it kā vakar būtu pamatīgi plostojis, jaucot da�ādus dzērienus.

Vairākas minūtes vērojis, kā jau augstu uzlēkusi saule viegli rotaļājas ar istabas logu aizkariem, viņ� saspringti mēģināja atcerēties, kas �eit bija noticis naktī.

Istabā it kā ienācis liela auguma pavecāks vīrs un stādījies priek�ā kā Elmārs Ozols. Ta�u tas nekādi nevarēja notikt - tas bija absolūti neiespējami! Bet �ā cilvēka auguma aprises viņ� tomēr bija saskatījis diezgan skaidri. Vēl skaidrāk atcerējās viņa dobjo, mazliet sēco�o balsi.

Kā tad sanāk? viņ� saspringti domāja. Tātad tā tomēr arī sanāk! Tā ir bijusi īstenība! Bet kāda īstenība? Reāla vai iedo�māta?

Muļķības!

Tas ir bijis tikai sapnis. Protams. Citādi to nav iespējams izskaidrot. Tad tie�ām vajadzētu sākt ticēt spokiem un dvēseļu nemirstībai.

Ta�u kaut kas tomēr bija neapstrīdams - par kādreiz acīm�redzot reāli dzīvoju�a Elmāra un viņa - krimināli noziedzīgo? liesmaini revolucionāro? drosmīga taisnības cīnītāja? ne�ēlīga tautas atriebēja? galēja nacionālista? - darbību turpat vai pus�gadsimta garumā bija aprakstīts zem dzīvokļa vecajiem grīdas dēļiem atrastajās kladēs un skolēnu burtnīcās.

Secinājums varēja būt vienīgi �āds - protams, nekāds Elmārs Ozols pats �eit atnākt nevarēja, lai gan kādreiz �ai dzīvoklī ir uzturējies, �ad tad apciemodams sievieti, kuru mīlējis.

Tātad izlasītā teksta iespaidā es ar viņu esmu sarunājies vienīgi miegā, Edmunds rezumēja. Sapnī. Izrādās, viss ir pa�reizi. Nekādi brīnumi nenotiek.

�āds notikuma skaidrojums Edmundu nomierināja, viņ� ātri izlēca no gultas, aizgāja uz vannasistabu, nomazgājās, pa�ēda vieglas brokastis un, paņēmis melnu diplomātu, aizgāja līdz ārdurvīm. Tad, pēk�ņa pārsteiguma sists, sastinga. Durvis stāvēja pusvirus�

Kā tas varēja gadīties? Edmunda izbrīns jaucās ar spējām bailēm. Viņ� skaidri atcerējās, ka, pārnācis no darba, kā parasti durvis bija aizslēdzis. Vēl tā ne reizi nebija gadījies, ka viņ� to būtu aizmirsis izdarīt. Tāpat kā tūlīt ieslēgt signalizāciju.

Bet varbūt tomēr? Nieki! Ja man arī gadītos aizmirst durvis aizslēgt, tās aizvērt es ta�u nevarēju aizmirst! Tātad�

Edmundam kļuva pavisam neomulīgi. Viņ� ātri atgriezās gaiteņa galā un pēc kārtas apskatīja visas istabas. Nekas ne�liecināja, ka tur kāds sve�s būtu staigājis, kaut ko meklējis, atradis un to paņēmis. Viss atradās savās vietās.

Glu�i sadrūmis, Edmunds, vairākkārt pārbaudījis slēdzeni, durvis aizslēdza un gāja uz darbu. Tālu iet nevajadzēja. No viņa mājas Stabu ielā līdz Rīgas Apgabaltiesai bija tikai da�u kvartālu atstatums.

Ienācis kabinetā, viņ� smagi iegāzās krēslā, pavir�i apska�tīja da�us uz galda izmētātus papīrus, mazliet tālāk no sevis atstūma pēc da�ām dienām izskatāmās krimināllietas divus sējumus un piezvanīja sekretārei.

-��� Inga, lūdzu, atnes Vikmaņa advokāta Stūra vakar iesniegto papildprasību. Manuprāt, kārtējais gājiens, lai atliktu lietas iz�skatī�anu.

-���� Labi, �ef, - Inga jautrā balsī atbildēja. - Tūlīt bū�u!

Pēc da�ām minūtēm kabinetā ienāca slaida, glīta un stilīgi ģērbusies jauna sieviete. Tā bija universitātes Juridiskās fakul�tātes ceturtā kursa studente Inga Gavare - tiesne�a Edmunda Naginska sekretāre, kura darbu apvieno�anas kārtībā, bet, iespējams, arī patie�ām jūtu vadīta, nesen bija kļuvusi viņa mīļākā.

-��� Labrīt, Inga! - Viņ� priecīgs pamāja ar galvu. - Labi, ka esi uz vietas.

-���� Ko tu vispār bez manis darītu? - Inga �ķelmīgi prasīja.

-���� Ļoti skumtu, - Edmunds nopietni atbildēja. - Bet, kad skumjas pārietu, darītu to pa�u, ko pa�laik. Tu vēl staigāji bez bik�elēm, kad es jau studēju. Un sāku strādāt.

-��� Tu ari tagad vēl izskaties jauns, - Inga sacīja un tiesne�a priek�ā nolika divas no datora izprintētas papīra lapas. - Te ir advokāta vakar iesniegtā papildprasība par atkārtotu medicī�niski psihiatriskās ekspertīzes nepiecie�amību apsūdzētajam Vikmanim.

Edmunds saīdzis pamāja ar galvu.

-��� Paldies! Tā būs drausmīgi ķēpīga lieta.

-��� Tādas jau te ir visas, - Inga teica. - Taisni jābrīnās, cik daudz cilvēku ir ne�ēlīgi un stulbi.

-���� Da�brīd man �ķiet, ka esmu jau simt gadus vecs, - Ed�munds skaļi nopūtās, turpinādams ar dego�ām acīm skatīties uz Ingas slaidajām kājām, kuras augstu atsedza pārdro�i īsi minisvārciņi. �āds skats viņu vienmēr priecēja, uzbudināja un radīja ne tikai papildenerģiju, bet ari lielu stimulu vispār vēl strādāt un dzīvot.

Jau pirmajā nedēļā, kad Inga sāka pie Edmunda strādāt, viņ� uzreiz, novērtējis jaunās sievietes auguma un kāju ārkār�tīgi spēcīgo vilinājumu, Ingai palūdza nākt pēc iespējas retāk vai nenākt vispār nekad uz darbu garajās biksēs.

"Es bū�u pateicīgs, ja tevi redzētu tikai īsās kleitās vai mini- svārciņos. Tas, protams, nav obligāti, ta�u mani tas patīkami iepriecinātu."

"Lai notiek, Naginska kungs!" Inga uzreiz bija ar mieru, tū�līt saprazdama, ka, izpildot priek�nieka tik saprotamo vēlmi, var iegūt ne tikai tiesne�a labāku attieksmi, bet pilnīgi dro�i arī viņa kā vīrie�a labvēlību. Un ne tikai to.

Pēc tam kad bija �ķīries un sieva, samīlējusies kādā ad�vokātā, no viņa aizgāja, Edmunds pastāvīgi mocījās ar no�spiedo�u vientulības vai, pareizāk sakot, netaisnas pamestības izjūtu, vieglām depresijas lēkmēm un da�reiz pat ar domām par pa�nāvību.

Īslaicīgu glābiņu viņ� atrada pastiprinātā alkohola lieto��anā, pēc tam dzīvokļa iegādes procesā, remontdarbu organi�zē�anā un nenoliedzami pēk�ņi uzplauku�ajās jūtās pret daiļo sekretāri.

Edmunds, protams, nekāds sirmais ve�uks vēl nebija. Tie�i otrādi. Viņ� bija vīrietis labākajos vīrie�a gados - piecdesmit trīs gadus vecs, sportiskas stājas, fiziski vesels, stiprs un gan�drīz vai pastāvīgi seksuāli izsalcis.

Bet Edmundu vēl joprojām itin bie�i garīgi nomāca diezgan drūmais pamesta vīrie�a sindroms - izjūta, ka ne no �ā, ne no tā pēk�ņi esi nodots un aizmirsts.

Inga nenoliedzami gan garīgi, gan jo vairāk fiziski lielā mērā bija glābiņ� - iemesls īslaicīgai situācijas uzlabo�anai, ta�u vai viņa spēs arī kardināli mainīt Edmunda dzīvi? Viņ� par to vēl nopietni nedomāja, pagaidām apmierinoties ne ar ko nesaisto�ajām mīļāko attiecībām.

-��� Jauki, - Edmunds sacīja, nekādi nespēdams atraut ska�tienu no Ingas auguma apak�ējās daļas. - Ja mēs tūlīt nesa- grēkosim, es nespē�u normāli strādāt.

-��� Mazliet saņemies, un gan jau spēsi! - Inga iesmējās. - Tu gribi, lai mēs �eit kabinetā�

-��� Kāpēc gan ne? - Edmunds arī iesmējās. - Jāaizslēdz tikai durvis.

-��� Tu to nopietni? - Inga jautāja, bet varēja skaidri manīt, ka viņas psihe un organisms uz �āda grēka iespējamību jau paspējis noreaģēt. Meitenei acis mirdzēja un sejā nenodzisa koķets smaids.

-���� Mīlestība vispār ir ļoti nopietna lieta, - Edmunds atgā�dināja. - Nemaz nerunājot par kaislību lēkmēm.

-��� Tas tiesa, - Inga piekrita. - Ta�u� Es nezinu. Ja nu mūs tomēr pieķer�

-���� Kas mūs var pieķert? - Edmunds nepacietīgi iesaucās. - Aizslēdzam durvis un� Risks tikai palielinās baudu!

Varbūt tā ari notiktu un viņi būtu piedzīvoju�i neaizmir�stamus saldkaisles mirkļus, ta�u nepieklauvējusi tiesne�a ka�binetā pēk�ņi ienāca Kriminālkolēģijas tiesas priek�sēdētāja Ināra Vītola un, aizdomīgi paskatījusies uz izaicino�i apģērbto sekretāri, vērsās pie Naginska.

-������� Mazliet jāaprunājas, - viņa teica un, paņēmusi krēslu, apsēdās blakus Edmundam.

-��� Tu vari iet. - Viņ� ar galvu pamāja Ingai.

Meitene pagriezās un, atklāti demonstrējot savu neapmie�rinātību, lepnā gaitā izgāja no kabineta.

-���� Baigi seksīgais skuķis, - Ināra teica.

-������� Viņa nav nekāds skuķis, - Edmunds iebilda. - Divdesmit �etri gadi. Tūlīt beigs juristus.

Ināra aizdomīgi paskatījās uz kolēģi.

-��� Vai tev ar viņu ir romāns? - Ināra prasīja.

-������� Diez vai, - viņ� lēni pagrozīja galvu. - Mums ir attiecī�bas.

-������� Viss skaidrs, - Ināra, viegli pasmaidot, sacīja. - Es jau toreiz, kad viņu ņēmu darbā, nodomāju - diez vai tu spēsi atturēties.

-������� Pareizi, Inār, - Edmunds piekrita. - Kāda velna pēc man vēl vajadzētu no kaut kā atturēties? Man jau ir piecdesmit trīs gadi.

-��� Tie�i to es nupat tev gribēju atgādināt.

-������� Nevajag! - Edmunds savieba seju skumjā smaidā. - Mēs jau tā tik daudz ko zaudējam� Kāpēc nepacensties kaut ko arī iegūt?

-������� Patie�ām, - Ināra piekrita. - Tev jau viss ir, trūka vienīgi �īs vieglprātīgās skuķes!

-���� Sievietes�

-������� Labi, Edmund! - Ināra atmeta ar roku. - Parunāsim par darbu! Pa�laik tavā lietvedībā ir divi Arāja vecī�i un biju�ais �ekas tiesnesis. Es gribētu, lai tu Roberta Vikmaņa lietu atliktu uz vēlāku laiku, it sevi�ķi tāpēc, ka viņa advokāts pieprasa papildu medicīniski psihiatrisko ekspertīzi, un ķeries klāt pie Ragovska.

-���� Vai gribi atklāti? - Edmunds vaicāja.

-��� Tu citādi ar mani nemaz nedrīksti runāt! - Ināra kā jo�kojot atgādināja.

-��� Varu ari citādi, - Edmunds sacīja. - Tas, ka mums pa�iem savā laikā bija romāns, vēl nenozīmē�

-���� Protams, - Ināra piekrita. - Kur tie gadi!

-���� Saproti, Inār, - viņ� klusi teica. - Man visas �is aizvēs�turiskās lietas� Gan tie arājie�i, gan biju�ais ģenerālis� Cik viņam īsti ir gadu?

-���� Deviņdesmit divi.

-��� Nu, lūk! Abiem pārējiem ari ap deviņdesmit. Kāpēc mums viņus vispār vajadzētu tiesāt?

-����� Kā - kāpēc? - Ināra, nesapratnes pilna, jautāja. - Vai jau esi tik traki samīlējies, ka paliec bērna prātā? Tāpēc, ka prokuratūra �is lietas ir izmeklējusi, uzrādījusi apsūdzības un nodevusi tiesai. Un mums ir jātiesā! Turklāt vēl preses un sa�biedrības spiediens� Nemaz nerunājot par �o cilvēku kādreiz izdarītajiem noziegumiem. Tie ir drausmīgi!

-���� Tagad man vajadzētu izsaukties glu�i kā tev - kur tie gadi! �ķiet, es līdz bērna prātam tomēr vēl neesmu nonācis, ko nevarētu teikt par �iem apsūdzētajiem. Noziegumi ir iz�darīti, tie patie�ām ir drausmīgi, bet� Viņi pa�i neko jau daudz vairs neatceras.

-��� Tas nav svarīgi! - Ināra asi iebilda. - Svarīgi ir viņu pa�strādātie noziegumi!

-��� Es par to negribu strīdēties! Vienīgi mazliet savādi �ķiet� Es - Edmunds Naginskis, �odienas tiesnesis, - tiesā�u pagāt�nes tiesnesi Aleksandru Ragovski� Paklausies, Inār! Tu pa�tie�ām domā, ka viņ� ir noziedznieks? At�ķirībā no Arāja ve�cī�iem viņ� nevienu pa�rocīgi nav nogalinājis. Viņ� strādāja tādu pa�u valsts algotu darbu, kādu �odien darām arī mēs. Pamatojoties uz tādiem un tādiem valstī pastāvo�iem liku�miem, tiesājam �o likumu pārkāpējus. Kur te prokuratūra var saskatīt noziegumu?! Noziedzīgi tai laikā bija pastāvo�ie li�kumi un valsts ideoloģija, ne tiesne�i, kas �o politizēto likumu vārdā� Tad jau kādreiz varēs tiesāt ari mūs.

Ināra da�us brī�us domīgi klusēja, tad sacīja: - �aubos. Mēs ta�u nevienu nāves spriedumu �odien nepasludinām�

-���� Bet vajadzētu gan! - Edmunds teica, tad, tāpat da�us brī�us nopietni paklusējis, turpināja: - Paklau, Inār! Tu tici spokiem?

Inārai spējā izbrīnā iepletās acis.

-��� Vai tev jau sāk rādīties? - viņa prasīja.

-Jā, - Edmunds apliecināja. - Pagāj�nakt pie manis atnāca kāds vīrs� Vispār baigi savādi. Veicot jaunajā dzīvoklī re�montu, zem vecās grīdas atradu vairākas klades un burtnīcas, kur fragmentāri ir aprakstīts �ā vīra - Elmāra Ozola - dzīves gājums. Da�as burtnīcas kādreiz ir samirku�as, un teksts iz�plūdis. Bet no tā, ko tur spēju izlasīt� Tur ir pieminēts arī Aleksandrs Ragovskis. Daudz ko tur nesaprotu, ta�u man ir radu�ās aizdomas, ka gan Ragovskim, gan Ozolam ir kāds ļoti nopietns sakars arī ar mani� Kaut kas mūs visus trīs saista. Konkrēti kas, to vēl nezinu, bet diez vai Elmāra Ozola spoks, ja tas patie�ām tāds bija, pie manis būtu nācis glu�i velti�

Ināra iesmējās. Acīmredzot tas viņai �ķita vairāk nekā uz�jautrino�i.

-���� Vai agrāk viņu nemanīji? - Ināra prasīja.

-���� Nē. Tam ir vistie�ākais sakars ar manu jauno dzīvokli. Izrādās, tur līdz pagāju�ā gadsimta piecdesmito gadu sāku�mam ir dzīvojis �is kādreizējais Baltijas Kara apgabala tri�bunāla tiesnesis Aleksandrs Ragovksis. Tagad man tas �ķiet ārkārtīgi dīvaini, lai neteiktu vairāk, ka no simts Rīgā piedā�vātajiem dzīvokļiem esmu nopircis tie�i �o. Vai tas tev �ķiet normāli?

Ināra paraustīja plecus.

-���� Kas tev �o dzīvokli piedāvāja? - viņa painteresējās.

-��� Rīgas labākais mākleru kantoris, - Edmunds atbildēja.

-��� Tā ir tikai sagadī�anās, - Ināra bija pārliecināta.

-���� Dro�i vien, - Edmunds piekrita. - Ta�u ļoti dīvaina sa�gadī�anās�

Ināra piecēlās un taisījās uz promie�anu.

- Lūdzu, Edmund, vēlreiz pārskati savu darbu plānojumu un biju�o padomju justīcijas ģenerāli ņem vispirms! Prokuratūrā man teica, ka viņ� vēl esot itin sprigans.

Ināra aizgāja.

Edmunds piecēlās, piegāja pie loga un paskatījās uz Brī�vības ielu. Domas skrēja ātri kā garāmbrauco�ie satiksmes līdzekļi.

Liepu aleja. Autobusi. Vieta, kur kādreiz kā iepriek�ējās va�ras simbols stāvēja Ļeņina piemineklis. Trolejbusi. Kādreiz viesnīca Latvija. Tagad Reval Hotel. Latvija pamazām pazūd. Automa�īnas. Cilvēki. Zilas debesis. Puķu dobes. Veca tantiņa- dārzniece. Mazs pasaules stūrītis. Savādi, ka tas viss pastāv. Un mēs ar savu naidu un mīlestību. Un politiskajiem uzska�tiem. Un katrs ar savu taisnības izpratni� kas da�reiz var būt �au�alīgi noziedzīga. Ļeņins savā laikā ir teicis: "Revolūcija bez �āvēju vienībām ir bezjēdzīga," - un bie�i cildināja Lielās fran�u revolūcijas teroru, jo boļ�evisms esot unikāla ticība, gandrīz vai reliģija - sociāla sistēma, kas balstās uz asins nolai�anu. Viņi slepkavoja, tāpat kā daudzi citi jaunas pasaules cēlēji, ne��aubīdamies piedēvēdami sev visaugstāko morāli. Viņi ticēja un rīkojās ar prātam neaptveramu cietsirdību, mēģinot visu pasauli pārliecināt, ka rīkojas taisnīgi.

Un visi cietumi. Un tiesas nami. Un soda vietas. Un mēs, tiesne�i, - kā pa�i dievi! Pasaulē vispazīstamākais tiesnesis Poncijs Pilāts izspruka bez soda, pat liekot piesist krustā Jēzu Kristu. Un bez soda palika arī visi nacistiskās Vācijas bargie tiesne�i. Un visi Staļina laika prokurori un tiesne�i. Kāpēc ta�gad sods būtu jāsaņem biju�ajam Baltijas Kara apgabala ties�nesim Aleksandram Ragovskim? Vai tikai tāpēc, ka �odien it kā taisnības vārdā to pieprasa neliela sabiedrības dala? Bet mēs jau tam esam ne reizi vien izgāju�i cauri. Jēzus nāvi tāpat pie�prasīja neapmierināts ļau�u pūlis! Un Lielās fran�u revolūcijas laikā vienkār�ā tauta dedzīgi pieprasīja mācītāju, mui�nieku un aristokrātu sodī�anu ar nāvi. Giljotlna strādāja nepār�traukti, un Parīzes galvenais bende mesjē Simsons rāvās, mu�guru neatliecis. Un Hitlera laikā Vācijā ļaudis tāpat sauca pēc asinīm - sodīt visus kreisi noskaņotos, komunistus un jūdus! Un ko apzinīgie padomju darbaļaudis saorganizētajos mītiņos fabrikās un pilsētu laukumos prasīja trīsdesmit septītajā un pārējos staļinisma gados? To pa�u! Nāvi tautas ienaidniekiem, spiegiem, sabotieriem un kontrrevolucionāriem!

Der atcerēties - mēs pieprasām! Viņi kliedza.

Un ne tā viegli, viegli. Bet tā bargi, bargi.

Mēs pieprasām Nāvi! Cilvēkiem un bērniem.

Edmundam gribējās trekni nospļauties, aizmirst visas �īs tiesu un soda lietas, pūļa trulumu un sabiedrības atriebības vēlmi, paņemt Ingu, kopā ar viņu iekāpt automa�īnā un pa Jūrmalas �oseju aizdrāzties līdz Dubultu pludmalei, sauļoties, peldēties, mīlēties un kaut uz da�ām stundām aizmirst �o ne�ēlīgo pasauli.

Varbūt tas arī izdosies, apsēdies pie rakstāmgalda, viņ� ap�mierināts nodomāja.

Rīt.

Iespējams. Ta�u nakts pirms rītdienas atkal bija smaga un murgu pilna. Edmunds mocījās, skatījās tumsas apņemtajos istabas griestos un kārtējo reizi ilgi nespēja aizmigt. Gan pa�gāju�ās dienas, gan pēdējā laika maz saprotamie notikumi viņu bija tik pamatīgi nogurdināju�i, ka nebija ne mazākās vēlē�anās beidzot uz jaunā dzīvokļa apskati uzaicināt pat savu mīļāko Ingu. Nemaz nerunājot par to, ka viņu varētu �eit at�stāt pārnak�ņot.

Naktis Edmundu jau sāka baidīt. Tas izsauca lielu satrau�kumu un nepatīkamu nervu spriedzi. Pirms aizmig�anas galvā parādījās baigas domas un visda�ādākās vīzijas. Un, it kā tā visa vēl būtu par maz, atkal un atkal uzradās moko�i uzbāzīgs jautājums - kas �ai dzīvoklī noticis pirms manis? Viņ� ar nepa�cietību sāka gaidīt tiesas dienu pret Ragovski, lai pajautātu par to aci pret aci. Līdz tiesas dienai to izdarīt bija neiespējami. Arī prokurora iesniegtajā apsūdzības rakstā par to nekas ievērības cienīgs nebija teikts. Lai gan, aprakstot Ragovska sniegtās liecības, da�u teikumu apjomā varēja noprast, ka �ai dzīvokli, tas ir, kādreizējā tribunāla tiesne�a A. Ragovska dzīves vietā, 1951. gada decembrī ir notikusi ne�ēlīga slepkavība un tai ir bijis vistie�ākais sakars ar Latvijā visvairāk meklēto teroristu Elmāru Ozolu. Kara tribunāls Ragovska vadībā galvenokārt tie�i tādēļ viņam piespriedis nāvessodu, klāt pieķerot vēl da��us citus Ozola kādreiz izdarītos pretpadomju noziegumus.

Tas viss satrauca un nevienu nakti vairs neļāva normāli gulēt. �ai dzīvoklī kādreiz izdarītais noziegums viņu daudz mazāk interesēja kā tiesnesi, bet galvenokārt urdīja kā privātpersonu. Viņ� nezināja, ta�u no burtnīcās izlasītā tek�sta intuitīvi nojauta, ka tam visam ir kaut kāds sakars arī ar viņu pa�u�

Bet kāds?! viņ� domās kliedza. Kas tas ir par noslēpumu?

Kad, atbildi neatradis, visda�ādāko domu nogurdināts, Ed�munds beidzot laidās vieglā snaudā, viņ� blakusistabā pēk�ņi atkal sadzirdēja dobjus soļus un da�as dīvainas skaņas. Vēl pēc da�iem brī�iem tikko manāmi atvērās durvis un viņ� netālu no sevis pamanīja liela auguma cilvēka siluetu. Tā jau bija gadījies arī agrāk - izdzirdot neparastāku troksni, Edmunds vienmēr nodomāja, ka dzīvoklī, atriebības dzīts, būs ienācis kāds no viņa notiesātajiem noziedzniekiem. Bet jau nākamajā mirklī iedomājās, ka tas dro�i vien atkal būs Elmāra Ozola spoks. At�ķirībā no iepriek�ējās reizes tagad viņa parādī�a�nās Edmundu pārāk nesatrauca. Tad jau drīzāk otrādi. Viņ�, varbūt tikai zemapziņā, to jau bija gaidījis. Agrāk vai vēlāk �im kādreiz dzīvā cilvēka garam te atkal vajadzēja atgriezties. Edmunds gandrīz vai nopriecājās, ka tūlīt radīsies izdevība vēlajam nakts viesim �o to pajautāt par tālās pagātnes no�tikumiem. Pēdējā laikā tie viņu tomēr smagi nomāca.

Ta�u pagaidām Edmunds, satraukti elpojot, klusēja. Viņ� uzmanīgi vēroja, kas notiks tālāk.

Cilvēka ēna lēnām turpināja klīst pa pla�o guļamtelpu, ap�stājās pie logiem, uzmanīgi pavēroja mājas pagalmu un ielu, līdz apstājās soļa attālumā no Edmunda.

-��� Tu jau guli? - ēna klusi jautāja.

-���� Nē, - Edmunds atbildēja. - Jau kuro nakti nespēju aiz�migt.

-��� Tu mani gaidīji?

-���� Gaidīju. Ja esi Elmārs Ozols�

-��� Jā, Edmund, - balss apstiprināja. - Tas esmu es - ne�mirstīgais�

-���� Kāpēc tā? - Edmunds vaicāja. - Mēs ta�u mirstam visi!

-���� Fiziski - jā, - Elmārs piekrita. - Ta�u es, ja tā varētu teikt, vairāk esmu taisnības, taisnīga soda, taisnīgas atriebības un taisnīga� Vai, pareizāk sakot, pasaules nepiecie�amā ļau�numa iemiesojums. Bet ļaunums, kā zināms, nav iznīci�nāms.

Edmunds da�us brī�us klusēja. Viņ� to ne īpa�i saprata.

-��� Ļoti �ēl, - nedaudz vēlāk Edmunds teica. - Saki atklāti - kas tu tāds esi? Dzīva būtne, gars vai patie�ām spoka veidā materializējusies fiziski sajūtama ļaunuma substance?

-��� Es jau tev paskaidroju, - Elmārs atgādināja. - Esmu cil�vēks, kas bija iedomājies ja ne visu pasauli, tad vismaz to daļiņu, kur man nācās dzīvot, padarīt kaut nedaudz labāku un taisnīgāku. Tikai pa�ās mū�a beigās sapratu, ka tas nav iespējams. Nav iespējams principā un pēc būtības.

-���� Nav tiesa, - Edmunds nepiekrita. - Tas ir iespējams! Vienīgi var strīdēties par izvēlētā mērķa sasnieg�anas me�todēm. Bet vienam ļaunumam tūlīt pretstatīt cita ļaunuma izpausmi� Diez vai. Nestrīdos. Kaut kādu taisnīguma jēgu tur noteikti var atrast, ta�u� Visas impērijas ir sabruku�as. Valsts varas, kas balstīju�ās uz nepārprotamu ļaunumu (varas izpratnē - labumu!) ir pārstāju�as pastāvēt. Ļaunie cilvēki, sevi tāpat uzskatīdami par taisnīgiem un labiem, beigu bei�gās ir ņēmu�i sliktu galu. Domāju - vērtīgāk tomēr ir darīt labus darbus.

-���� Mūsu saruna pārvēr�as strīdā, kas ilgst jau divtūksto� gadu un nepārstās ilgt vēl vismaz tikpat daudz, - Elmārs, mazliet sapīcis, teica. - Kāda cilvēka rīcība ir nepārprotami ļauna? Kāda - neap�aubāmi laba? Katrs to var traktēt, kā viņam tīk. Vai tu, piemēra pēc, tiesājot kādu likumpārkāpēju - valsts varas vērtējumā neap�aubāmu noziedznieku - un to bargi sodot, dari labu vai ļaunu darbu?

-��� Tā arī ir, Ozola kungs, - Edmunds vīlies sacīja. - Tavs jau�tājums ir vienkār�i muļķīgs. Es neapstrīdami daru labu darbu. Turklāt vēl ļoti vajadzīgu.

-�� Man gan tā ne�ķiet, - Elmārs domīgi iebilda. - Tavā priek�ā tiesas zālē var stāvēt nevis slikts cilvēks un noziedznieks, bet gan labs un taisnīgs tautas intere�u aizstāvis. Ne viņa vaina, ka likuma prasības ir sliktas vai pat noziedzīgas.

-��� Zināma taisnība tev, protams, ir, - Edmunds teica. - Varu gandrīz vai piekrist. Ta�u viss, kas notiek pasaulē un starp cilvēkiem, noteikti ir nesalīdzināmi sare�ģītāks un daudzos gadījumos arī nesaprotamāks.

-��� Labi! - Elmārs smagi nopūtās. - Ko mēs te strīdēsimies! Lai kādas teorijas, tēzes vai filozofiskas atziņas arī pastāvētu, neviens cilvēks savā dzīvē un rīcībā pēc tām diez ko nevadās. Visu iz�ķir katra cilvēka individuālais prāts vai neprāts, viņa spēja piedot vai nepiedot un, iespējams, da�as jau iedzimtas nobīdes no sabiedrībā pieņemtām normām. Bet pietiks! Ja atklāti - es vēlreiz atnācu vienkār�i uz tevi paskatīties.

Skaties vien, Edmunds nodomāja. Varbūt beidzot uzzinā�u arī �īs vēlmes iemeslu.

-��� Vai tu neko savā mū�ā neesi no�ēlojis? - Edmunds pra�sīja. - Un, ja esi, ko tad darīji? Raudāji, lūdzi Dievam pie�do�anu, naktīs, sirdsapziņas mocīts, nespēji aizmigt vai arī visu ātri aizmirsi?

Elmārs Ozols ilgi klusēja. Edmunds skaidri dzirdēja, kā pa Stabu ielu aizbrauc smagā kravas automa�īna, kaut kur ne�tālu skan policijas vai ātrās palīdzības gaudojo�ā sirēna un no aug�ējā stāva istabā ieplūst ne pārāk skaļas mūzikas ska�ņas.

-���� Nē, aizmirsis neesmu neko, - Elmārs beidzot atbildēja.

-��� Un arī no�ēlu nav bijis daudz. Vissāpīgāk esmu no�ēlojis to, kas pirms piecdesmit trim gadiem notika �ai dzīvoklī. Tie�i �ai istabā.

Edmundam mazliet pat aizrāvās elpa.

-��� Kas �eit notika? - viņ� spēji satrauktā balsī prasīja.

-���� Notika tas, kas nedrīkstēja notikt, - Elmārs atbildēja.

-���� Bet viss toreiz sagriezās tik liktenīgi� Un gau�i nepareizi. Mani piepildīja vēl drausmīgāks naids par to, ko jutu pirms tam.

-���� To man grūti saprast, - Edmunds teica. - Tu �ai nozie�gumā biji iejaukts pats? Vai arī tikai tavi tuvākie biedri - asms- brāļi?

-��� Mēs tur iejaukti bijām visi, - Elmārs atbildēja. - Es vis�mazāk.

-���� Kas tad �eit īsti notika? - Edmunds vēlreiz painteresē�jās.

-��� �ausmīga un ļoti netaisna slepkavība, - Elmārs klusi pa�teica. - Viss iznāca baigi riebīgi.

-���� Protams! Kā gan citādi? - Edmunds iesaucās. - Jebkura slepkavība ir diezgan riebīga padarī�ana.

-���� Ne glu�i jebkura, - Elmārs domīgi iebilda. - Cilvēka no�galinā�ana, it sevi�ķi tad, ja tas viņam nāk kā citu piespriests taisnīgs sods, ļau�u vairākumam var pat radīt prieku vai vis�maz gandarījuma izjūtu par taisnu tiesu.

-��� Bet tai gadījumā, kas toreiz notika �eit? - Edmunds vai�cāja. - Vai tas bija taisnīgi?

-��� Es jau teicu - tas bija ļoti netaisnīgi. Necilvēcīgi! - Elmārs cietā balsī atbildēja. - Vienīgais apmierinājums - es pēc tam pēdējo reizi dzīvē taisnīgi sodīju vairākus nelie�us. Es vēl pa�spēju. Un man tas izdevās.

-���� Kas �eit tika nogalināts? - Edmunds prasīja. - Vai pie tribunāla tiesne�a Aleksandra Ragovska ciemos atnācis kāds cits krievu ģenerālis?

-��� Nē, tā bija jauna un ļoti skaista sieviete, - Elmārs, stipri sadrūmis, atklāja. Tad da�us brī�us klusējis, piebilda: - Ellīgi skaista. Tādā sievietē bija pilnīgi neiespējams neiemīlēties.

-���� Kāds �im noziegumam bija iemesls? - Edmunds turpi�nāja interesēties. - Ko viņa tik sliktu bija izdarījusi, ja tik �au�alīgs sods?

-���� Neko, - Elmārs klusi atbildēja. - Pilnīgi neko.

-��� Tad kāpēc viņa tika nogalināta? - Edmunds samulsa, lai gan savā ilgajā tiesne�a praksē ne reizi vien bija sastapies ar pilnīgi absurdiem slepkavības iemesliem. - Vai tā bija tava vai kāda cita greizsirdības izpausme? Dusmu lēkme? Dzēruma dullums?

-��� Ne tuvu, - Elmārs noliedza. - īstais iemesls bija cilvēku naids un bailes.

-���� No kā jūs baidījāties? - Edmunds turpināja vaicāt. - Ja bailes - cilvēka dzīvības cenā?

-���� No nodevības, - Elmārs teica. - To izskaidrot nav tik vienkār�i. Tad vispirms vajadzētu atcerēties laiku, kurā mums nācās dzīvot. Tad vēl nebūtu slikti atminēties arī to, kāds laiks tas bija. Bet tas bija neiedomājami slikts. Un cilvēki bija slikti un ļauni.

-��� Vai arī tā sieviete? - Edmunds prasīja.

-��� Nē, - Elmārs atbildēja. - Viņa bija vienreizēji laba - sie�viete ar cēlu un ļoti siltu dvēseli. Ļauni bija citi. Lai gan� Varu atkārtot. Toreiz bija tāds laiks. Baigs un naida pilns.

-���� Lailai veido cilvēki, - Edmunds sacīja. - Veca patiesība - kādi cilvēki, tāds arī laiks! Starp citu - kā to sievieti sauca?

-��� Anna, - viņ� pateica, un Edmunds juta, kā, izrunājot �o vārdu, Elmāra balss viegli iedrebas. - Anna Ragovska�

-��� Vai viņa bija tribunāla tiesne�a Ragovska meita, māsa vai sieva? - Edmunds jautāja un juta, ka �oreiz stipri iedrebas arī pa�a balss.

-��� Tā ir, - Elmārs apliecināja. - Viņa bija �ī nolādētā ģenerāļa vienīgā meita. Bet ne tikai� Viņa vēl bija� Bez daudz kā cita Anna man izglāba dzīvību� Viņa mani nenodeva, kad nodot bija ļoti viegli�

Elmārs spēji aprāvās. Klusums ieilga, un Edmundam jau �ķita, ka spoks vispār ir izgaisis un atkal atgriezies savā as�trālajā pasaulē. Bet nē. Pēc krietna laiciņa viņ� atkal izdzirda Elmāra dobjo balsi:

-��� Vai tu, Edmund Naginski, atceries? Tu vispār zini, kas ir bijusi tava māte?

�is negaidītais jautājums Edmundu tik ļoti apstulbināja, ka viņ� ilgi neko nespēja atbildēt. Bet ne tikai tāpēc. Īstenībā viņ� nekad nebija zinājis, kas ir viņa īstā māte. Līdz se�padsmit gadu vecumam ne mirkli nebija �aubījies (un tādām �aubām nebija iemesla), ka viņa māte un tēvs ir Eva un Vladislavs Naginski. Tikai tad, kad vajadzēja saņemt pasi, vecāki, būdami poļu tautības cilvēki, pēk�ņi uzstāja, lai Edmunda pases ailītē - tautība - nez kāpēc tiktu ierakstīts - latvietis.

"Kāpēc tā?" viņ� tēvam prasīja.

Tēvs ilgi neko negribēja paskaidrot, līdz beidzot atzinās, ka viņi īsti nezinot, kādas tautības vecāku bērns viņ� esot.

"Kā tā?" Edmunds iekliedzās. "Kā jūs to varat nezināt?"

Izrādījās, ka 1952. gada pavasarī, lai ātrāk remdētu zaudē�juma sāpes pēc pa�u dēlēna negaidītas nāves bērnu triekas dēļ, aizgāju�i uz Kapseļu ielas zīdaiņu namu un pēc rūpīgas apskates kā savu (vēlāk adoptējot) paņēmu�i viņu - melnma�tainu veselīga izskata puisēnu, kur� jau bijis nosaukts par Edmundu.

Vladislavs Naginskis tomēr mēģinājis painteresēties, kas ir biju�i zēna vecāki.

"To mēs nedrīkstam atklāt," zīdaiņu nama direktore atbil�dējusi.

"Vai viņi ir dzīvi?" Vladislavs turpinājis taujāt.

"Es to nezinu," direktore sacījusi. "Bērnu mums pirms da��iem mēne�iem atnesa kāds pusmū�a vīrietis. Viņ� bija ģēr�bies ģenerāļa formas tērpā."

"Vai tas bija bērna tēvs?"

"Nezinu. Un, ja arī zinātu, nedrīkstētu teikt. Es jau to pa�skaidroju."

"Un kas ir bērna māte?" Vladislavs prasījis. "Vai par viņu arī neko nezināt?"

"Zinām," direktore atbildējusi.

"Tad, lūdzu, pasakiet!" Vladislavs stingrā balsī uzstājis.

Varbūt iespaidojusies no Vladislava milicijas pulkve�a for�mas tērpa, direktore klusi pateikusi: "Bērna māte esot gājusi bojā."

"Kādā veidā?" Vladislavs prasījis.

"To nu gan es nezinu."

"Vai ģenerālis bija krievs?" Vladislavs neatlaidies.

"Arī to es nezinu," direktore paraustījusi plecus. "Runāja latvie�u valodā. Tā - ar stipru akcentu."

"Labi," Vladislavs samierinājies ar iegūto informāciju. "Galu galā - kāda tam nozīme?"

Ta�u pēc se�padsmit gadiem, kad Edmundam vajadzēja sa�ņemt pasi, viņ� izkārtoja tā, lai pieņemtā dēla pasē tomēr tiktu ierakstīts latvietis. Vladislavs toreiz neko tuvāk nepaskaidroja, likdams saprast, ka tā varbūt būs taisnīgāk. Un pareizāk pui�a nākotnei.

�ie jaunumi Edmundu toreiz gandrīz vai noveda līdz �oka stāvoklim. Pirmkārt, viņ� pilnīgi negaidīti uzzināja, ka nav savu vecāku - Evas un milicijas pulkve�a, Rīgas Galvenās policijas pār�valdes Slepkavību izmeklē�anas nodaļas priek�nieka Vladislava Naginska īstais dēls. Un, otrkārt, nesaprata, kāpēc aud�uvecāki negrib, lai viņa tautība oficiāli skaitītos polis. Tas bija padomju laiks, vēl turpinājās tā saucamais Hru��ova atku�ņa periods, un cilvēka tautībai ne tuvu nebija tik liela nozīme, kādu tai �odien pie�ķir mūsu liekulīgi demokrātiskā sabiedrība.

Edmunds, acīmredzot savas agrīnās jaunības dēļ, ar jaun�atklājumu drīz samierinājās un par īstajiem vecākiem daudz nedomāja. Tikai da�reiz. Mazliet. Kāpēc domāt par tiem, kurus nepazina un kuri viņa apziņā nekādi nepastāvēja? Katru dienu blakus jau bija tēvs un māte.

Tagad gan viņ� labprāt ar tiem aprunātos, ta�u jau krietni pasen, pirms divdesmit gadiem, vecāki vasaras atvaļinājuma laikā Jaltā iedzēru�a taksometra �ofera vainas dēļ, braucot pa līkumainiem kalnu ceļiem, bija iegāzu�ies dziļā aizā, nositu- �ies un sadegu�i. Nemaz pat nebija vesti atpakaļ uz Rīgu.

Un tagad �is Elmārs Ozols, nez kāpēc atkal atnācis no tāla�jiem viņsaules pla�umiem, sē� Edmunda istabā un nakts vidū jautā, vai viņ� zinot, kas ir bijusi viņa māte. Tātad pa�am tas nekāds noslēpums nav.

- Vai tu gribi teikt, ka mana māte ir biju�ā Kara tribunāla tiesne�a ģenerāļa Ragovska meita Anna?! - Edmunds drebo�ā balsī prasīja. - Tā pati, kas �ai istabā ir nogalināta?!

Atbilde nesekoja. Istabā valdīja stindzino�s klusums.

Edmunds strauji pietrūkās sēdus un apņēmīgi ieslēdza lampu.

Protams, istabā nekāda Elmāra Ozola nebija. Un, ja ari bija, viņ� to neredzēja.

�

Diezgan primitīvā domā�anas līmeni es visu sapratu. No tā diez ko nekaunos. Dzīve noskopojās. Man nebija iespējas iet augstās skolās. Arī zemākās ne sevi�ķi ilgi. Un kas par to?

Jā, varbūt es dzīvoju nepareizi. Tas ir pat ļoti iespējams. Bet vai daudzi var lepoties ar pretējo? Varbūt tie�i tā ari ir mūsu mū�a lielākā kļūda - dzīvot pareizi?

Diem�ēl nekas nekļūst skaidrāks arī �odien. �eit. Kā pie�ņemts teikt - debesīs vai ellē. Te gandrīz visi ir tādi kā es - nepareizie. No�autie un krustā sistie. Slepkavas un vājprātīgie. Naivie taisnības cīnītāji un bargie atriebēji.

Piedot nespējīgie.

Kaut kā ir ļoti �ēl.

Bet noteikti �ēl ir sievietes, kuru man nācās zaudēt, un tās, kura mani vēl joprojām gaida Parīzes Centrālajā dzelzceļa stacijā.

Tagad kara nav. Vismaz ne tur, kur esam mēs.

�odien visi vilcieni iet precīzāk. Tikai pēdējais ekspresis uz Marseļu arī �oreiz nepienāk. Reisi atcelti. Francijā musulmaņu teroristi draud uzspridzināt divpadsmit slie�u ceļus.

Ko darīt?

Cilvēku var iznīcināt tūksto� veidos. Radīt - tikai vienā.

Es un tu. Mana un tava bērna dzīvība. Tava un mana bērna bērnu dzīvības. Un putna dzīvība gaisā. Un zivs dzīvība ūdenī. Un sliekas dzīvība zemē. Un kādas prātam neaptverami tālas zvaigznes dzīvība Visumā.

Varbūt pateicoties tie�i tai, mēs �eit varam piedzimt, dzī�vot, mīlēt un cits citu apkaut gan taisnības, gan netaisnības,

gan naida, gan mīlestības, gan taisnīgas atriebības, gan savas morālās vai idejiskās pārliecības vārdā.

Bībelē esot teikts: "Dievs ir devis, un tikai Dievs var ņemt."

Es tam neticēju toreiz, vēl mazāk ticu tagad. Iespējams, tie ir kārtējie cilvēka maldi un pavisam greizs priek�stats par lietu kārtību �ai pasaulē, par cilvēka esības jēgu, par dzīvību un nāvi.

Uz kādas mājas sienas redzēju uzrakstītu: "Dievs ir." Bet tam blakus kāds asprātis bija pierakstījis: "Es arī."

Jā, es tāpat! Pilnīgi pareizi! Es pats sev esmu dievs, un cita man nevajag!

Ja valsts vara un tās neaptēstie ierēdņi var lemt par manu likteni, tad to varu darīt arī es!

Un mēs - Asinsbrāļi.

1905. gada pavasarī pārcēlu�ies uz Rīgu - es, Elmārs Ozols, brāļi Imants un Kārlis Zvirgzdi, Jēkabs Dubel�teins un mans jaunākais brālis Teodors -, sākām strādāt vagonu fabrikā Fe�nikss.

Fabrikas strādnieku lielumlielākā daļa smagā darba un ap�spiestības dēļ, tāpat kā Liepājā un citur, bija revolucionāri no�skaņoti. Mūs tur vadīja LSDSP CK loceklis Jānis Freimanis, bet in�eniera ķīmiķa Priedī�a vadībā tēraudlietuves cehā sākām slepus izgatavot pirmās diezgan jaudīgas bumbas.

Jā, lai nogalinātu!

Tas bija baismīgi, bet pareizi! Kāpēc tad vispār pastāv sa�biedrības pārveido�anas idejas, tiek kalti iero�i un radīta kau�jas tehnika? Mērķis ir tikai viens - lai ar tiem nogalinātu. No viena līdz vairākiem miljoniem.

Rīgas komitejā un mēs savā starpā pēc karstiem strīdiem tomēr nolēmām 1. maijā nekādas pla�as protesta akcijas ne�rīkot. Tas būtu pārāk bīstami. Pilsēta bija kā piebāzta ar Donas kazakiem, dragūniem un policiju. Ta�u mūsu un pārējo strād�nieku protesta gars bija tik milzīgs, ka tam agrāk vai vēlāk kaut kādā veidā vajadzēja izpausties.

Sapulcējāmies pa�ā Rīgas centrā - Vērmanes dārzā. Sanāca arī daudz studentu. Dziedājām revolucionāras dziesmas. Ne pārāk skaļi. Ta�u sve�ie sadzirdēja. Un paziņoja.

Pēc neilga laika, pakaviem �ķindot un zirgiem sprauslojot, dārzā iedrāzās neliela kazaku vienība. Neko prātīgu nepatei�ku�i, tikai kliedzot un lamājoties viņi tūlīt, mēģinot pūli iz�klīdināt, ar pātagām un zobeniem sāka mūs sist. Mēs devām pretī. Kazaki no makstīm jau rāva revolverus, un da�i pat iz�āva gaisā. Nebija izslēgts, ka nākamie �āvieni ķertu kādu no mums.

Savā starpā sa�ukstējāmies, un es pavēlēju: "Imant, met!"

Un Imants Zvirgzds mūsu pirmo izgatavoto bumbu iesvieda trakojo�o cara zaldātu barā�

Atskanēja apdullino�s sprādziens.

Neviens to nebija gaidījis. Dūmi. Kliedzieni. Bailes. Panika.

Divi kazaki kā veci kartupeļu maisi smagi novēlās no zir�giem. Ļaudis steidzīgi izklīda. Arī mēs devāmies prom.

Nākamajā dienā gandrīz tas pats atkārtojās mītiņa laikā Grīziņkalnā. Tur uz policistiem bumbu meta Fēniska kaujinieks Oskars Liepiņ� (Spartaks).

Toreiz tie bija vēl nedzirdēti notikumi revolucionārās kustī�bas vēsturē. Krievijas impērijas teritorijā mēs - latvie�i - bi�jām pirmie, kas bezbailīgi pavērsa iero�us pret cara zaldātiem. Pret cara patvaldību.

Krievijas guberņā, kā sauca Latviju, sākās milzīgs satrau�kums. Viņi kā satrakoti suņi tūlīt sāka meklēt vainīgos. Turp�mākajās dienās bez īpa�as atlases tika arestēti ap �etrdesmit cilvēku. No fabrikas Fenikss vien aizturēja divdesmit se�us strādniekus. Varbūt tāpēc, ka bijām ienācēji un mūs tur maz pazina, �is pirmais arestu vilnis mūs pagaidām neskāra.

Vakarā sapulcējāmies dzīvoklī, ko ar Teodoru īrējām netālu no dzelzceļa stacijas Gogoļa ielā. Tas bija diezgan liels vienis�tabas dzīvoklis ar ieeju no mājas pagalma. No virtuves loga bija redzama pareizticīgo baznīca un daļa no ielas.

- To mēs nedrīkstējām darīt! - Teodors teica un noskatīja mūs visus ar dziļas no�ēlas pilnu skatu.

-����������� Tie�i tā vajadzēja! - Imants, sē�ot pie loga un uzmanīgi vērojot pagalma ieeju, apgalvoja. - Kā citādi lai cīnāmies?

-����������� Trīs līķi un kādi �etri vai pieci ievainoti, - Teodors mums atgādināja. - Vai tas tevī nekādas pārdomas neizraisa?

-��� Tu skaitīji? - Jēkabs prasīja.

-��� Es visu redzēju.

-������������ Kas tad bija tie nogalinātie? - Jēkabs iesaucās. - Velns parāvis! Cara zaldāti!

-���� Nu un tad? - Tedis nerimās. - Viņi nav cilvēki?

-���� Paklau, Elmār, kas ar Teodoru notiek? - Imants prasīja.

-����������� Pirmās kaujas kristības, - es atbildēju. - Vai tu notiku�o nemaz nepārdzīvo?

-����������� Tā, mazliet, - Imants negribīgi atbildēja. - Vispār jau bija baigi. Neko teikt. To, kas bumbai trāpījās vistuvāk, gandrīz vai sarāva gabalos.

-��� Tev �ēl nav? - Tedis vaicāja.

-����������� Ja tik uzmanīgi skatījies, vai redzēji, ko viņ� tai brīdī darīja? - Imants jautāja.

-������������ Viņ� tur bija, - Tedis atbildēja. - Mēģināja ieviest kār�tību.

-����������� Tas kazaks tai brīdī ar plakaniski pavērstu zobenu sita kā�dai sievietei, - Imants atgādināja. - Ja viņi tādā veidā mēģina uzturēt kārtību, tad to varam darīt ari mēs! Mēs iedibināsim savu kārtību!

-����������� Kāda starpība? - Tedis nicīgi iesaucās. - Viņi ar zobeniem - mēs ar bumbām?! Kam tāda kārtība ir vajadzīga?

-������������ Tedi, ja tev to nelie�u ir tik �ēl, - sacīja Jēkabs, - aizej uz baznīcu! Re, tepat degungalā stāv!

-������������ Un aizie�u arī! - Teodors apņēmīgi atsaucās. - Kāpēc, tavuprāt, viņi ir slikti, ja apzinīgi pilda valsts uzliktos pie�nākumus?

-����������� �ie pienākumi ir slikti, - Jēkabs paskaidroja. - Tie ir vēr�sti pret cilvēku brīvības izpausmēm. Jau rīt aizie�u pie kāda cilvēka. Viņ� apsolīja sagādāt iero�us.

-������������ Kādus? - Tedis prasīja. - Vai atkal bumbas? Un liks tās mest neaizsargātu ļau�u pūlī?

- Viņ� apsolīja revolverus, - Jēkabs teica. - Naganus, brau- niņus un mauzerus. Tie mums vēl vairāk piedos gan drosmi, gan spēku. Mūs tik viegli nepaņems! Mani viņi vispār dzīvu rokās nekad nedabūs!

Tomēr dabūja. Tas notika vēlāk - 1907. gada vasarā Jel�gavā.

Pēc da�ām dienām leģendāro Piektā gada kaujinieku Jēkabu Dubel�teinu pārveda uz Rīgas slepenpolicijas �ausmu apvīto Muzeju, kur jau pirmo �etru stundu ilgās pratinā�anas laikā me�onīgi spīdzināja. Par ko visu viņu toreiz tikai neapvainoja! Ko valdības varmākas (tāpat pildot valsts varas uzliktos pienā�kumus) viņam neuzkrāva! Kādi nodevēji un provokatori nenāca Jēpi atpazīt! Pat ben�u virsnieks barons Mellers-Zakomeļskis un viņa palīgs gubernators Kņazevs. Lai mūs glābtu, Jēkabs atzina sevi par vainīgu un apgalvoja, ka visus uzrādītos no�ziegumus viņ� izdarījis viens.

Vēlāk Jēkabu tiesāja pēc tālaika Kriminālkodeksa 279. panta un piesprieda nāvessodu.

1907. gada 25. septembra naktī atvērās Rīgas guberņas cie�tuma dzelzs vārti un stiprā apsardzībā no turienes izveda trīs uz nāvi notiesātos. Starp viņiem bija arī teiksmām apvītais izcilais 1905. gada revolūcijas kaujinieks Jēkabs Dubel�teins.

Drūmi klaudzēja soļi. Nakts tumsa un nāves tuvums �ņau�dza notiesāto krūtis.

Neviens, izņemot bendes, viņus neredzēja. Neviens nepa�vadīja. Viņi spēra pēdējos soļus uz �īs zemes. Visus aizveda uz Smil�u kalnu, kas tolaik bija galvenā revolucionāro kauji�nieku no�au�anas vieta, - Grīziņkalnā, netālu no Rīgas Cen�trālcietuma augstās sētas.

Kā nāves murgi norībēja bungas, kalsns virsnieks deva pa�vēli, un tūlīt arī atskanēja �auteņu zalve�

�ēl, ka �odien to neviens vairs neatceras. Nepiemin. Neraud. �odien kā par ļaunu izsmieklu mūsu tautas varonīgajai pagāt�nei fotografē, intervē un cildina veiklus blē�us, kas spēju�i īsā laikā saraust miljonus. Bet mūs - 1905. gada un vēlāko laiku bezbailīgos cīnītājus par taisnīgāku pasauli� Neviens neko vairs nezina.

Mēs toreiz dzīvojām un sevi ziedojām ne jau tāpēc, lai Lang- stiņos vai Baltezera maliņā uzceltu lielu māju, bankā atvērtu kontu un iegādātos pēdējā izlaiduma mersedesu. Mēs dzīvo�jām, cīnījāmies un mokās mirām daudz augstāku un sabiedrībai nesalīdzināmi vērtīgāku mērķu vārdā - brīvība, demokrātija, strādnieku tiesības�

Skumji, bet �odien joprojām ir tas pats. It kā simts gadu laikā nekas nebūtu mainījies! Latvie�u strādnieki kļuvu�i gan�drīz vai par vergiem ārzemnieku par lētu naudu nopirktajās fabrikās.

Vakar pa�ķirstīju avīzes - ātrās medicīniskās palīdzības �o�feri, ja tiem nepaaugstinās smieklīgi mazās algas, draud uzsākt streiku. Bet viens trekni nobarojies ministrijas ierēdnis, kas, neko savā kantorī jēdzīgu nedarīdams, saņem desmit rei�u lielāku atalgojumu, kuslā balstiņā skaidro, ka algas paaugsti�nājumu �oferī�i varē�ot saņemt labi ja pēc trim gadiem�

Nu kā lai nedomā�

Vai tie�ām atkal vajadzētu meklēt mauzerus?!

Tāpēc arī toreiz nolēmām - ja citādi nav iespējams - ne�kādas �ēlastības! Nekādas saudzības! Lai �ķīst varmāku asinis! Lai sprāgst bumbas un skan revolveru �āvieni!

Kristīgo ticību, Jēzus cie�anas un sabiedrības morāli uz brīdi aizmirsīsim! Atcerēsimies mūsu pa�u cie�anas - toreizējās un �odienas!

Ja, smagas slimības mocīts, lēnām mirst bērns�

Ja strādnieks, vārdiņu iebildis pret fabrikas īpa�nieku slik�tiem nodomiem, tiek atlaists no darba un ģimene paliek bez iztikas līdzekļiem�

Ja pensionārs, skaitīdams sīknaudu, aptiekā nespēj nopirkt nepiecie�amās zāles�

Ja piecu bērnu māte viņiem uz pusdienas galda spēj uzlikt tikai liesas zupas �ķīvi�

Ja kādu mazas algas saņēmēju - visbie�āk inteliģences pārstāvi - par nespēju apmaksāt augsto īres rēķinu ārzemēs dzīvojo�s mājas īpa�nieks bez mazākiem sirdsapziņas pārme�tumiem (likumīgi!!!) izmet uz ielas�

Ja spēka pilnam zemniekam par savu smago darbu jāsaņem tikai nabaga gra�i�

Ja darbu zaudēju�am strādniekam izmisumā par savas ģi�menes no�ēlojamo stāvokli jāņem striķis, jākāpj mājas bēni�ņos un jāpakaras�

Ja jaunai meitenei rudens lietū un ziemas salā īsos bruncl- �os jāstāv uz �aka ielas vai Daugavpils �osejas malā�

Un valsts pret visu to ir vienaldzīga�

Piedodiet! Man tie laiki pat sajuka - es pa�laik domāju par to valsti, kas pastāvēja pirms gadsimta, vai par �odienas Latviju?! Un tad man ir jāprasa - vai tie�ām mūsu cīņa, ideāli un drausmīgā nāve ir bijusi velta?!

Ko tad vispār ir vērts �ai dzīvē darīt? Vai tie�ām tikai ar visiem atļautajiem un neatļautajiem līdzekļiem raust naudu un kā dzīves augstāko mērķi izvirzīt nokļū�anu �urnāla Privātā Dzīve lappusēs?!

Neapvainojieties! Bet salīdzinājumā ar mūsu dzīvēm, ideāliem un mērķiem jūsu nodomi nav pat nieka spļāviena vērti�

Ja tev, Edmund, vēl ir pacietība klausīties, es �onakt pa�stāstī�u tikai par vienu, bet, iespējams, vispārdro�āko mūsu kaujas operāciju, kas skaļi izskanēja visā Krievijas impērijā un jau tad kļuva par apbrīnas cienīgu leģendu.

Ne toreiz, un vēl mazāk �odien, bija tikpat kā neiespējami iedomāties, kā kaut kas tamlīdzīgs - fantastisks uzbrukums Rīgas prefektūrai (slepenpolicijai) un mana un vēl trīs cīņas biedru atbrīvo�ana un bēg�ana - varēja notikt laikā, kad ne tikai pilsētā, bet visa Baltija bija kā milzīga kara nometne, kur uz katra soļa ne�ēlīgi soda ekspedīciju dalībnieki veica savu asiņaino darbu.

Tomēr ne no�au�anas, ne karātavas, ne ieslodzīto spīdzinā��anas, ne terors ieslodzījumu vietās nevienu nespēja salauzt.

Mēs, kas aizstāvējāmies, pa�i pārgājām uzbrukumā. Un mans labākais draugs Jēkabs Dubel�teins ari vēl bija dzīvs.

Pēc vētraini un piedzīvojumiem pārbagāti nodzīvotiem di�viem gadiem kopā ar da�iem biedriem sēdēju pazīstamajā Dzirnavu ielas ēdnīcā, kas atradās netālu no Berga bazāra. �odien tai vietā stāv cita celtne - Lattelekom starptautiskā telefonu centrāle.

Ēdnīca saucās Pie Austras par godu tās īpa�niecei Austrai Dreifogeles kundzei.

At�ķirībā no citām reizēm todien - 1906. gada 13. janvārī - es atrados lielajā ēdnīcas zālē, nevis kā parasti mazajā ap�sprie�u telpā tūlīt aiz virtuves.

Kad biju paēdis pusdienas, pie manis pienāca Austra - gara auguma, diezgan glīta, nez kāpēc revolucionāriem simpatizē�jo�a sieviete - un pa�ukstēja, ka mazajā istabā mani gaidot kāds cilvēks.

-����� Kas viņ� tāds ir? - tūlīt painteresējos. Uzmanīties va�jadzēja par katru pateiktu vārdu, no katra nepazīstama cil�vēka.

-��� Tad jau pats redzēsi, - Austra atteica.

-��� Varbūt kāds provokators? - prasīju.

-���� Ej dro�i! - Austra sacīja. Tad pievērsās pārējiem: - Man liekas, zēni, jums �odien vajadzētu būt sevi�ķi uzmanīgiem. Pirmīt te atkal manīju Ansi Ziediņu. Esmu pārliecināta, ka tie�i viņ� var būt nodevējs. Vakar viena no manām draudzenēm viņu nejau�i redzējusi iznākam no Rīgas slepenpolicijas.

-���� Labi, - es pieceldamies teicu. - Uzmanīsimies! Ko tas cilvēks no manis grib, nezini?

-���� Zinu, - Austra atbildēja. - Tūlīt arī pats to uzzināsi. Ej dro�i!

Tomēr, baidīdamies no iespējamās provokācijas, no kabatas izvilku savu personīgo ieroci - brauniņu -, noliku to uz palo�dzes un devos uz telpu, kur parasti notika vētrainas pārrunas par revolūcijās tuvākajiem uzdevumiem, taktikas jautājumiem un par to, vai vispār mūsu izvēlētā cīņas metode - terors - ir pati pareizākā un vēlamākā.

Kad iegāju istabā, kas bija pilna no tuvējās virtuves ieplū�du�ām ēdienu smar�ām, tūlīt pie loga pamanīju sievietes augumu. Viņa stāvēja, pagriezusies pret mani ar muguru, acīm�redzot caur logu rūtīm skatīdamās uz Dzirnavu ielu.

-��� Vai tā esat jūs? - klusi vaicāju.

-��� Jā, Ozola kungs, - viņa patīkamā balsī atbildēja, lēnām pagriezās ar seju pret mani, un es ieraudzīju skaistu, moderni ģērbu�os sievieti. Seja �ķita kaut kur jau redzēta.

-��� Vai mani vēl atceries? - viņa jautāja un �ķelmīgi smai�dīja.

-���� Man līdz �im ir bijis maz sakaru ar sievietēm� - klusi nomurmināju.

-��� Tāpēc vēl jo vairāk� - sieviete teica. - Tas, Elmār, nemaz nebija tik sen, kad gribēji pret mani pielietot spēku. �ķiet, jūs �eit visi ar savām tieksmēm uz vardarbību esat nedaudz slimi�

Tad es viņu atcerējos, ta�u tas manī neizraisīja ne īsti prieku, ne patīkamu pārsteigumu. Viņa bija no tās sabiedrības daļas, pret kuru jau sen izjutu svelo�u naidu.

-��� Tu esi Marita? - vaicāju un viņu vēlreiz uzmanīgi noska�tīju. Viņa bija stipri izmainījusies. To lielā mērā veicināja ne tikai biezais ziemas apģērbs, bet ari pagāju�ais laiks. Un, lai gan �is laiks nebija pārāk gar�, vienalga, tas mūsu sejās un apziņā jau bija izdarījis tik pamatīgas korekcijas, ka �ķita - mūs no īsā satik�anās brī�a baronam fon Rekem piedero�ā ezera krastā �ķir vesels laikmets.

-�� Jā, tā pati meitene, kuru tu nez kāpēc nevēlējies vis maigi noskūpstīt, bet gan tūlīt paņemt ar varu, - Marita atgādināja. Vienkār�i tāpat. Bez naida.

-���� Ne jau tūlīt, - es, nedaudz saviebies, teicu. - Mēs pirms tam vēl diezgan ilgi strīdējāmies par da�ām sociālām netais�nības izpausmēm.

-���� Es to atceros, - Marita sacīja. - Tu mani nepārliecināji.

-��� Par to nemaz nebrīnos, - es teicu. - Tu pārstāvi to sabied�rības mazākuma slāni, kas �īs sociālās netaisnības rada. Mēs katrs aizstāvam to, ko uzskatām par aizstāvē�anas vērtu.

-���� Un ko pats? - Marita prasīja. - Ko tavi draugi? Kāda vērtība ir jūsu darbiem? Satrakojies ļau�u pūlis pagāj�vasar pat centās nodedzināt barona fon Rekes skaisto pili!

-��� Un kā? - es prasīju. - Neizdevās?

-���� Dievs palīdzēja�

Es rūgti iesmējos.

-��� Marit, ne jau nu Dievs! Fon Rekes pili no pilnīgas iznīci�nā�anas paglāba ne�ēlīgā melnā sotņa - Donas kazaki un cara karaspēka dragūni!

-����� Elmār! - Marita iesaucās un pienāca tuvāk. No viņas auguma man sejā tūlīt uzvēdīja patīkamu smar�u aromāts. - Ko jūs ar to būtu panāku�i, ja ari izdotos pili nosvilināt? Un pat ja desmit pilis un mui�as? Ko jūs gribat panākt, metot bumbas uz karavīriem un ar revolveru �āvieniem nogalinot policistus?

-��� Grūti pateikt, - es atbildēju. - Galamērķis ir jauna, daudz taisnīgāka valsts iekārta. Bez cara patvaldības. Ja tas nebūs iespējams, tad vismaz valsts varai pierādīsim, ka ne visi ir gatavi tā arī visu mū�u palikt apspiesti un pazemoti. Turklāt� Ari nemitīgi krīto�as ūdens piles ar laiku spēj sadragāt ak�meni.

-���� Jūs visi, neko nesasniegu�i, agrāk vai vēlāk aiziesiet bojā, - Marita no�ēlas pilnā balsī teica.

-��� Vai tev manis būtu �ēl? - nedaudz pārsteigts, vaicāju.

-��� Jā, - Marita klusā balsī atbildēja. - Būtu gan. Pat ļoti �ēl.

-���� Kāpēc?

-���� Tu man patīc, - Marita negaidīti atklāja un skatījās uz mani ar nepārprotami iemīlēju�ās sievietes acīm. Tas bija sa�vādi.

-���� Paldies, - es neveikli pateicu. - Kas no tā izriet?

-���� Es ļoti negribētu, lai tu tiktu arestēts un sodīts. Varbūt pat nogalināts. Arī pārējie pui�i. Patiesībā mēs ta�u tikai tagad tā pa īstam sākam dzīvot.

-���� Tas tiesa, - es piekritu. - Un varbūt tie�i tādēļ, lai mūsu jau tā īsās dzīves būtu daudzmaz jēdzīgas un gai�as� Es nevaru tēraudlietuvē no rīta līdz vakaram tikai staipīt dzelzs stieņus un vakaros, pārguris atvilcies mājās, tūlīt likties gultā un nolādēt savu nelaimīgo likteni. Un mana tēva likteni. Un manas mātes. Un māsas. Un tūksto�iem pārējo latvie�u zem�nieku un strādnieku grūto mū�u. Ar tevi, Marit, ir citādi. Dzīve tev sagādā prieku. Arī turpmāk tu to baudīsi, kā mēs baudām saules siltumu vai mīļota cilvēka rokas pieskārienu. Tevi ne�kad neskars tās dzīves problēmas, ar kurām ikdienā sastopas iedzīvotāju vairākums. Varbūt da�reiz tu asaras paliesi vienīgi nelaimīgas mīlestības dēļ. Bet tā nav liela bēda. Tā nekad nav liela traģēdija. Ar savas bagātības un barona fon Rekes radnie�cības palīdzību� Tu vienmēr būsi dzīves uzvarētāja.

-���� Iespējams, - Marita domīgi piekrita. - Bet tu?

-��� Varbūt es visu zaudē�u, - mazliet grūtsirdīgi teicu. - Neko neiegū�u. Neko nesasnieg�u. �ī apziņa manī jau tagad rada spītu un naidu. Un pat tas� Tu te stāvi man iepretim tik skaista un eleganta� Bet tu man vari būt tikai kā tāds tāls un nekad nesasniedzams sapnis. Es nedrīkstu tev pat pieskar�ties.

Maritas glītajā sejā atkal uzplauka �ķelmīgs smaids.

-���� Drīksti, - viņa negaidīti pateica. - Un varbūt ne tikai to�

Es apmulsu. Tas bija tik pēk�ņi un īstenībā ari ne visai sa�protami.

-��� Tu par mani esi domājusi? - jautāju.

-���� Bet tu par mani nemaz? - Marita jautāja pretim.

-��� Tikpat kā nemaz, - atbildēju.

-���� Kāpēc? - Marita prasīja. - Man �ķita, toreiz ezermalā es tev ļoti iepatikos. Pat tik stipri, ka tūlīt gribēji mani iegūt. Ja ne tā kā parasti - mīļi un maigi tad vismaz ar brutālu spēku. Kas tagad, Elmār, ir mainījies? Pret mani neko tamlī�dzīgu vairs nejūti?

-���� Grūti pateikt, - vēl vairāk apmulsis, paraustīju plecus. -Ja mēs puskaili atkal vientuļi sēdētu ezera krastā�

Marita dzidri iesmējās.

-��� Lai tad tā ari notiek! - viņa smiedamās teica. - Pagaidīsim līdz vasarai!

Man �ķita - viņa tikai ākstās. Bagātas ģimnāzistes ķirci�nā�anās.

-���� Līdz vasarai vēl jānodzīvo, - es sacīju un paliecos uz priek�u, lai viņu noskūpstītu, kad spēji atrāvās durvis un tajās negaidīti parādījās krievu virsnieks, kāds netīkama izskata civilists un liela auguma policists.

-��� Te ir vēl viens, - policists, pagriezies pret virsnieku, teica un ar roku parādīja uz mani. - Man �ķiet, es viņu pat pazīstu! Jā! Tas ir jau sen meklētais terorists Elmārs Ozols!

Viņi sagrāba mani un ieveda atpakaļ lielajā ēdnīcas zālē, kas jau bija pilna ar zaldātiem, policistiem un aizturētiem cilvēkiem. Starp policistiem pamanīju arī Ansi Ziediņu - biju�o Feniksa strādnieku kaujas grupas dalībnieku, kas tagad par naudu vai citu apsvērumu dēļ bija pārdevies nīstajai valsts varai, tas ir, Rīgas slepenpolicijai.

Viņ� kopā ar policistiem staigāja gar aizturēto cilvēku rindu un, kuru pazina, ar pirkstu tam iebakstīja krūtīs un skaļi no�sauca tā vārdu.

Pienācis pie manis, viņ� paskatījās ļaunām acīm, tāpat kā pārējiem ar pirkstiem iebakstīja krūtīs un, visiem dzirdot, nosauca manu vārdu.

-���� Tas ir Elmārs Ozols! Feniksā kopā ar citiem izgatavoja bumbas, pagāj�gad piedalījās nekārtību radī�anā Vērmanes dārzā un Grīziņkalnā un pa�laik vada teroristu kaujas grupu Asinsbrāļi. Vairāku valdības ierēdņu, karaspēka virsnieku un policistu slepkava.

Mani pārņēma drausmīgs naids. Tā bija pirmā reize, kad nācās sastapties ar tik klaju nodevību, un tā uz mani līdz mū�a galam atstāja neizdzē�amu iespaidu.

-��� �is cilvēks melo vai vienkār�i kļūdās, - es sacīju, vērsda- mies pie tuvāk stāvo�ā policista. - Mani sauc Jānis Jansons, esmu tirgotājs. Man Liepājā pieder neliels manufaktūras vei�kaliņ��

-��� Vai pase ir?

-��� Lūdzu!

Policists to iz�ķirstīja (tā, protams, bija viltota), pielika pie citām aizturēto pasēm un diezgan vienaldzīgi noteica: - To mēs noskaidrosim. Būs jānāk mums līdzi.

-��� Pagaidiet! - Ansis Ziediņ� iesaucās un ar roku parādīja uz palodzi, kur aiz liela puķu poda pirmīt biju nolicis revolveri.

Tas ir viņa - Elmāra Ozola ierocis!

Policists uzmanīgi paņēma rokā brauniņu, to rūpīgi ap�skatīja un uzmeta man cie�u skatienu, f - Tavs?

-���� Nē, policista kungs, - noraido�i pakratīju galvu. - Man nekad nekāda darī�ana ar iero�iem nav bijusi. Parasti rokās turu auduma baķus.

Kad mūs veda prom, vienu bridi blakus trāpījās Ansis Zie�diņ�. Agrāk �ķita lāga Grlziņkalna �alis. Kāpēc viņ� kļuva no�devējs, tā ari neizdevās uzzināt.

-��� Tu jau esi mironis, - es viņam klusi pateicu. - Simt pun�kti. Ar to rēķinies!

-���� Tūlīt tu pats būsi līķis, - Ziediņ� indīgi pasmīnēja. - Visas Jūsu idejas par revolūciju un teroru� Tagad varēsi pārlieci- iiuties, cik valsts ir stipra.

Varas stiprums galvenokārt balstās uz tik vājiem cilvē�kiem kā tu! - es nikni atteicu. - Bet gan jau� Tādi kā tu nekad nav uzvarētāji. Jūs varat atrasties vienīgi dzīves miskastē�

�

�īs nodaļas teksts vārds vārdā ir pārrakstīts no to veco burt�nīcu lappusēm, kas tika atrastas tiesne�a Edmunda Naginska jauniegādātajā dzīvoklī Stabu ielā 19.

Vēstījums ir uzrakstīts it kā sausā, kancelejiskā stilā un, iespējams, ir pa�a Elmāra Ozola vai kāda cita cilvēka diezgan bezkaislīga atskaite par to, kas notika ar tiem arestētajiem kau�jiniekiem, kas 1906. gada janvārī nokļuva Rīgas slepenpoli�cijā.

1906. gada 26. (13.) janvārī policija un kareivji aplenca ēdnī�cas ēku (Dzirnavu iela 82) un arestēja visus tur eso�os. Turpat tos rūpīgi pārmeklēja, bet neko sevi�ķu ne pie viena neatrada. Tikai istabā uz grīdas mētājās proklamācijas un da�as pases, bet uz loga - brauniņ� un neliels somu duncis.

Sākās pasu pārbaude. Personas, kam bija uzticams izskats un pases pieraksts, atlaida, bet pārējos - bezpasniekus vai pases bez pieraksta, kā arī tos, kurus bija uzrādījis provoka- tors Ziediņ� (pēdējais, pārģērbies kareivja drēbēs, piedalījās kratī�anā), arestēja.

Arestētos sadalīja divās grupās. Pirmajā iekļāva 14 cilvēkus (daļu no tiem atbrīvoja tajā pa�ā dienā), bet otrajā - 4 cilvē�kus. Kareivjiem uzdeva sevi�ķi stingri sekot mazākajai grupai. �ajā grupā bija Lapsa (Me�gaiiis), Rozentāls, Grundbergs un Ozols.

Mūs ielenca 8 kareivji. Pavadīja kāds gados vēl jauns virsnieks. Piesacījis neraudzīties apkārt un norādījis, ka pie vismazākā bēg�anas mēģinājuma tiks �auts, viņ� pavēlēja mūs vest.

Pēc 10 minūtēm jau nokļuvām Rīgas Centrālajā policijas pārvaldē - slepenās policijas nodaļā. Mūs tūliņ arī saņēma "pa godam". Virsnieks, ar roku norādījis uz mums, teica: "Lūk, pie �iem �etriem atradās iero�i."

Policista seja iemirdzējās no labpatikas, bet mēs no brīnu�miem apstulbām. Visā ēdnīcas telpā atrada vienu brauniņu un nelielu nazi, bet mēs visi �etri izrādījāmies �o priek�metu īpa�nieki. No mums prasīja uzvārdus un pases. Es savu neīsto pasi ceļā paspēju labi izmācīties un teicu visu bez pieraksta. Prasīja dzīvokļu adreses. Visi, izņemot mani, tās pateica. Es nevarēju to darīt - mana pase vēl nebija policijā pierakstīta.

Pēc tam mani un vēl divus izveda un ieslēdza koridora an- tropometriskajā nodaļā - visur jau bija pārpildīts, bet Lapsu (Me�gaili), par kuru policisti it sevi�ķi priecājās, ieveda blakus�istabā, lai nopietnāk pārmeklētu. Es dzirdēju, ka pristavs teica: "Izģērbiet viņu kailu un izpuriniet katru vīlīti! Vai mauzera viņam nav? Kur gan viņ� to iegrūdis?"

Pēc neilga laika Me�gaili izveda un ieslēdza atsevi�ķā ka�merā.

Nejutos visai labi, jo zināju, ka policija mani par iepriek�ējo lietu meklē jau otro gadu. Zināju, ka provokators, kur� �ajās dienās bija uzrādījis jau daudzus biedrus, pazīst arī mani un var pietiekami daudz pastāstīt par manu darbību. Tomēr, ne�raugoties uz to, ko policija par mani zināja, iz�ķīros nenosaukt savu īsto vārdu, labi saprazdams, ka pierādīt to viņiem nebūs iespējams, ja vien cie�i turē�os pie eso�ās pases datiem. Tad policijai neizdosies nevienu sasaistīt ar manu lietu.

Blakus man jau sēdēja viens ne visai simpātisks bra�ulis. Kā pēc tam noskaidrojās, viņ� bija arestēts par uzbrukumu vīna bodei un �au�anu uz gorodovojiem, bet tagad nodod visus savus biedrus. Sākumā to nezinājām, bet kaut kā instinktīvi no viņa atrāvāmies. Ko darīt? Garlaicības dēļ noņēmāmies ar mūsu sargkareivju aģitāciju - viņus mainīja ik pa divām stundām.

Pienāca vakars, un ap pīkst, astoņiem izsauca mūs uz pirmo pratinā�anu. Izsauca tikai mūs trīs (Me�gailis jau bija atdalīts no mums). Atkal nāca jautājumi par pasēm, un, ja neviens no mums brīvprātīgi neatzī�oties, kam piederot brauniņ�, tad visiem draudot mū�a katorga vai nāvessods. Mēs noliedzām savstarpēju pazī�anos un teicām, ka par revolveri neko ne�zinām. Mūs aizveda atpakaļ.

Tomēr ātri izsauca atkal, bet tagad jau pa vienam. Pirmo izsauca Grundbergu, un jau pēc da�ām minūtēm sadzirdēju viņa kliedzienus. Niknumā un sasprindzinājumā man pār�skrēja tirpas pa visu ķermeni. Būdams vēl brīvē, labi zināju, kas gaida katru no mums, kad nokļūsim ienaidnieka rokās. Tagad mani saniknoja mūsu nevarība.

Drīz vien pa koridoru nāca Grundbergs, saukdams policis�tus par asinssuņiem un zvēriem. Lakatiņā viņ� slaucīja asinis no sejas. Gorodovojs izsauca manu uzvārdu. Iedams man ga�rām, Grundbergs pa�ukstēja: "Kad sit - kliedz! Mani briesmīgi sasita." Neskatoties uz visu to, pietiekami mierīgi iegāju no�pratinā�anas telpā.

Nopratinā�anas kārtība Rīgas slepenpolicijā bija �āda: katru no jauna arestēto, kuru turēja aizdomās par "nopietnākām" lietām, pirmo reizi sāka pratināt apmēram pulksten astoņos vakarā. Pratinot draudēja, sita pa seju, vēderu un citām ķer�meņa daļām. Tika laistas darbā dūres, zābaku papē�i, gumijas nūjas. Ja vainīgais neatzinās viņam piedēvētajā noziegumā, tad pēc 20-30 minūtēm viņu atlaida līdz nākamajai prati�nā�anai. "īstā pratinā�ana" sākās ar dūrēm, pēc tam sita ar gumijas nūjām, �auteņu laidēm; upurim aizbāza muti ar mitru lupatu un sita pa galvu, kājām un vispār, kur vien pagadījās. Ja arī tas nelīdzēja, tad arestēto nosvieda uz grīdas un sāka vēl ne�ēlīgāk spīdzināt. Samaņu zaudēju�o aplēja ar ūdeni, līdz viņ� atguvās, un tad sāka spīdzināt no jauna.

Istabā otrajā stāvā, kura bija nosaukta par "Gregusa mu�zeju" un kurā parasti notika spīdzinā�ana, bija skapis. Tajā at�radās spīdzinā�anas rīki - pletnes, gumijas nūjas, knaibles u. c. Pletnes dalījās se�ās kategorijās, katrai bija savs nosaukums - pirmo, piemēram, sauca "sāls un maize". Ceturto - "skrien palīgā", tā bija viena no briesmīgākajām. �ajā istabā bija arī īpa�s sols ar siksnām, ar kurām piesēja spīdzināmos upu�rus. Pēc spīdzinā�anas cietu�ajam iegrūda mutē siļķes ga�balu, aizsēja muti ar lakatu un pēc tam bezsamaņas stāvoklī iesvieda pagrabā.

No sākuma visi (uzraugi un pristavi formas tērpos) ņēmās mani aplūkot, vēlreiz jautādami manu uzvārdu. Atkārtoju visu, kas bija pasē. Prasīja man uzrakstīt savu uzvārdu un salīdzi�nāja ar parakstu pasē. Parakstu atzina par īstu, bet pasi par viltotu. Cie�i pastāvēju uz to, ka pase ir īsta. Negaidīts dūres trieciens sejā mani pārsteidza, nepaspēju pat iekliegties, kad sekoja otrs. Es parāvos atpakaļ, un nākamais sitiens ķēra roku. Izdevās nostāties pie sienas. Kāds uzraugs pielika man naganu pie pieres un uzbļāva: "Klusēt, nelieti!" Pēc da�ām minūtēm visi nomierinājāmies. Uzraugs nolaida revolveri, un es pateicu da�as protesta frāzes.

Pēc tam viņ� atkal pavērsa pret mani izvilkto revolveri un draudēja no�aut. Tas mani nemaz neuztrauca, pirmkārt, tāpēc, ka biju pārsteigts no iepriek�ējiem sitieniem, otrkārt, zināju, ka mani vēl gaida spīdzinā�ana. Viņ� arī ne�āva, prasīja tikai, lai mainu savu pozīciju. Stāvēju pie loga (kaut aizslēģota), pēc tam piegāju pie galda.

(Nesalasāms teksts.)

Ap pīkst, trijiem mani izsauca vēlreiz. Kareivis un goro�dovojs aizveda tre�ajā stāvā, kādā stūra istabā. Vidējā istabā stāvēja galds ar tuk�ām un vēl neizdzertām konjaka pudelēm un ar lielu patvāri. Istabā bija 9 cilvēki. Galdam apkārt sēdēja 5 policisti, pristavs, okolo�ņiks un, �ķita, policijmeistara pa�līgs. Galda galā stāvēja mans pavadonis - gorodovojs, bet pie durvīm - kareivis. Uz dīvāna vēl kāds gulēja. Turp atpa�kaļ pa istabu staigāja kāds policijas �inavnieks un okolo�ņiks. Pēdējam rokās bija gumijas nagaika, ap ar�īnu gara.

"Kāds ir tavs istais vārds?" viņ� prasīja. "Pase ir viltota. Uz loga atrastais brauniņ� ir tavs. Atbildi! Nosauc savas kaujas grupas Asinsbrāļi dalībniekus! Atzīsties, ka jūs nogalinājāt Liepājas drā�u fabrikas meistaru Johanu Vēberu! Pārnāku�i uz Rīgu, nogalinājāt divus gorodovojus uz Ģertrūdes un Avotu ielas stūra! Izplatījāt proklamācijas! Vācāt iero�us! 1. maijā Vērmanes dārzā un Grīziņkalnā metāt bumbas! Atkal �etri no�galinātie! Mēs visu zinām! Tad vēl policijas slepenā aģenta Kibuca noslepkavo�ana! Runā! Par visu to mēs tev dzīvam ādu novilksim pār acīm! Nelietis!"

Atbildēju, ka esmu visu jau pateicis un neko citu nezinu.

Tad piekau�anu atsāka no jauna, mani sita līdz bezsamaņai, bet, līdzko manīja, ka sāku zaudēt samaņu, si�anu pārtrauca uz kādām piecām minūtēm, pratināja tikai vārdiem, lamāja par sarkano vilku un stūrgalvīgo latvieti. Pēc tam atkal sita visi pēc kārtas un katrs, nododams nagaiku nākamajam, palielīja to: "Nu, tagad viņ� neizturēs. Tev smaga roka." Beidzot man atļāva apģērbties, ko es ar lielām pūlēm izdarīju. Gorodovojs gribēja man palīdzēt, bet citi uz viņu sakliedza.

Ar to pratinā�ana vēl nebeidzās. Lamājot un lādējot mani, bendes paziņoja, ka vienalga tiem par mani viss zināms.

Pēc policijas uzve�anās es sapratu, ka provokators Ziediņ� tie�ām izstāstījis par mani visu, ko vien zinājis.

(Teksts nesalasāms.)

13. janvārī pēc kratī�anas Austras Dreifogeles ēdnīcā un ap�cietināto aizve�anas Raņķa grāmatu veikalā notika aktīvāko kaujinieku sanāksme. Vadība izsauca 14 cilvēkus; to vidū bija J. Dubel�teins (Jēpis), R. Dēliņ� (�oms), J. �oke (Bra�ais), Ģ. Eliass (Straume), K. Salniņ� (Gri�ka), J. Kulpe un citi. Pēc nelielas, bet dedzīgas apspriedes tika pieņemts �āds plāns - panākt tik�anos policijā ar Elmāru Ozolu un Me�gaili un, apsardzei nemanot, no�dot viņiem iero�us, noteiktā dienā iekļūt slepenpolicijas nodaļā un ar uzbrukuma palīdzību izvest ieslodzītos, pirmām kārtam Elmāru Ozolu, Kalniņu (Misteru) un Pēteri Me�gaili.

Nākamajā dienā, man par lielu pārsteigumu, uz satik�anos ar arestētajiem atnāca Austra ar produktu pienesumu. Tie bija ietīti saburzītā avīzē, un, tos izsaiņojis, es vienā no avīzes stūriem pamanīju uzrakstu: "Nāk�u. Jēpis."

Tādējādi viņ� lika saprast, ka gatavo mūsu atbrīvo�anu.

Produktus pēc kārtas nesa Anita Kalniņa (Mistera sieva), Austra Dreifogele un, man par vēl lielāku pārsteigumu, Marita Reke. Viņām izdevās piekukuļot divus de�urējo�os slepenpo�licijas �pikus, kas ielaida viņas ar pienesumiem agri no rīta, kamēr priek�niecība vēl gulēja pēc nakts "darbiem". Vienai no viņām bija uzdots veikt riskantu lietu: kopā ar produktiem nodot mums iero�us.

Bēg�anu sekmēja ari tas, ka pēc divu dienu ilgas spīdzinā��anas bija iestājies "klusuma brīdis". Sestdienā un svētdienā "komisijas kungi" nodarbojās ar personīgām lietām. �piki tajās dienās ieslodzītajiem pat pieļāva da�us atvieglojumus. Mums ļāva diezgan brīvi sarunāties tik�anās laikā, pavir�i ap�skatīja pienesumus un brī�iem izlaida arestētos no kamerām koridorā.

16. janvārī (ceturtajā aresta dienā) Marita Reke, kas ieradās policijā kā mana "līgava", ātri ie�ukstēja ausī: "Rīt�"

Bija jāpavada vēl viena moko�a nakts. Lapsa vairs nespēja bēgt. Viņ� pratinā�anā bija pilnīgi sakropļots. Tas pats gaidīja arī pārējos.

Tajā pa�ā vakarā pie Jēkaba Dubel�teina atkal ieradās R. Dēliņ�, K. Salniņ� un J. �oke. Ilgāk novilcināt uzbrukumu vairs nedrīkstēja. Mūs kuru katru dienu varēja nosūtīt uz Centrālcietumu un ceļā no�aut par "bēg�anas mēģinājumu".

Dubel�teins kopā ar Dēliņu un �oki vēlreiz pārdomāja ope�rācijas gaitu. Policijas pārvaldes �turmē�anai vajadzēja sākties 17. janvāri pulksten astoņos no rīta. �ajā laikā, kā tas bija no�ticis iepriek�ējās dienās, es, Kalniņ� un citi arestētie devās no kamerām pa koridoru mazgāties. Parasti �ajā laikā ar produktu pienesumiem ieradās kāda no sievietēm.

17. janvāra rīts bija apmācies. Sniga mitrs sniegs. 12 kau�jinieki un divas sievietes ieradās iepriek� norādītajās vietās. Stāvoklis bija ārkārtīgi sare�ģīts.

Policijas pārvaldes apak�stāvā, kur bija ievietoti arestētie, atradās pieci gorodovoji, pristavs, divi zaldāti un kādi desmit �piki. Otrajā stāvā bija sardze 160 cilvēku sastāvā. Viesnīcā iepretim policijas pārvaldei atradās dragūnu pulka �tābs. Apmēram 150 soļu pa kreisi no tā^un pie stacijas de�urēja kazaku lo�metēju rota un bija izvietots policijas postenis. Pa labi pie pasta stāvēja divi gorodovoji un trīs zaldāti.

Iecerētā bēg�ana balstījās kā uz kaujinieku, tā arī uz ares�tēto drosmi, ātru un precīzu rīcību, kā arī apsardzes pēk�ņu pārsteig�anu.

Tāpat kā iepriek�ējās dienās, ap pulksten astoņiem no rīta ar pītu produktu grozu rokās uz slepenpolicijas nodaļu atnāca Austra, kura man nodeva divus revolverus un pa�ukstēja, lai pēc izbēg�anas nekādā gadījumā neatgrie�os savā dzīvoklī, bet lai eju uz citu adresi - Stabu ielu 19. Tur mani gaidī�ot Marita.

Tālākie notikumi norisinājās �ādi. Pulksten 8 un 15 minū�tēs policijas ēkā ātri iegāja �etri kaujinieki: J. Dubel�teins, R. Dēliņ�, Ģ. Eliass un J. �oke. Pārējie palika uz ielas: trīs - iepretim kazaku sotņai, divi - pretī gorodovojiem un zaldā�tiem, viņi uzmanīja posteņus pie vecā pasta un policijas pār�valdes; divi atradās uz ceļa, kas veda uz māju, kurā pārējiem atbrīvotajiem pirmajā brīdī vajadzēja paslēpties.

Kad Dubel�teins un �oke iegāja pa parādes ieeju kāpņu telpā, kas veda policijas pārvaldē, viņus pie ieejas apturēja gorodovojs un jautāja, kas viņiem vajadzīgs. Jēpis atbildēja, ka viņi atnāku�i, lai tiktos ar arestēto Meldriņu (uzvārds bija izdomāts). Gorodovojs viņus ielaida, likdams griezties slepen�policijā.

Pie ieejas slepenpolicijā Dubel�teinam ceļu aiz�ķērsoja sargs, ar kuru viņ� sāka strīdēties par to pa�u izdomāto Meldriņu. Tomēr viņi iekļuva slepenpolicijas priek�namā. Tur viņus ap�lenca �piki un da�i gorodovoji. Kad viens no viņiem teica, ka nekāda Meldriņa nodaļā nav, Jēpis, turēdams roku mēteļa ka�batā un neizņēmis no kabatas revolveri, iz�āva uz gorodovoju, bet netrāpīja. Tālāk sekoja �āviens pēc �āviena. Viss priek�nams pieplūda ar dūmiem un uguni. Policistos sākās panika.

Ap�aude ilga ne vairāk par minūti. Policisti aizmuka sle�penpolicijas tālākajās telpās, zaldāti, kas atradās aug�stāvos, nepaguva noskriet lejā un vēlāk domāja tikai par to, lai apbru�ņotie cilvēki neiekļūtu viņu telpās. Ap�audē viens zaldāts tika no�auts, vairāki slepenpolicijas darbinieki ievainoti, viens aiz bailēm izlēca pa logu un salauza kāju, kāds policijas uzraugs paguva ieskriet pristava kabinetā un "tādējādi izglābties" (tā viņ� vēlāk liecināja).

�āvienus policijā varēja dzirdēt ārpusē. Kazaki bija kļuvu�i uzmanīgi, bet tad viens no kaujiniekiem, kas de�urēja uz ielas, piegājis pie tilta un sācis mierīgi skatīties uz kazakiem, pat uzsācis ar viņiem sarunu. Tā viņam izdevies novērst kazaku uzmanību. Itin mierīgi pastaigāju�ies arī pārējie pie pasta un dragūnu �tāba. Viņu uzdevums bija aiz�ķērsot ceļu patruļai, ja plāns izgāztos. Kazaki nomierinājās. Viņi laikam domāja, ka slepenpolicijā "savējie" �auj revolucionārus�

�īs īsās kaujas laikā se�i arestētie - E. Ozols, T. Kalniņ�, K. Dūmnieks, P. Krastiņ�, M. Grundbergs un J. Paegle izrāvās uz izeju. Pēc da�ām minūtēm viņi jau atradās uz ielas, viņiem sekoja glābēji.

Sadalīju�ies nelielās grupās, viņi izklīda pa jau iepriek� sa�gatavotiem dzīvokļiem.

Pēc neilga laika pieklauvēju pie durvīm, kur mani, manāmi uztraukusies, sagaidīja Marita.

Nezinu, vai to varētu nosaukt par laimes brīdi. Ta�u visai iespējams. Varbūt pat noteikti. Mirklis, kad jūties atbrīvots. Kad esi dro�ībā. Kad sirds un nervi pārstāj trakot - līdz tam blakus eso�ā nāve pēk�ņi tev pagriezusi muguru un aizgājusi aiz ielas stūra. Vai pa ēkas kāpnēm nokāpusi stāvu zemāk - līdz nākamai ciema reizei.

-��� Ātri! - Marita teica, parāva mani iek�ā un atkal steidzīgi aizvēra durvis.

Viņa bija ģērbusies garā, tum�zilā samta kleitā ar dziļu izgriezumu, ap kaklu kā mazas, apdzisu�as saulītes spīguļoja dzintara krelles, bet tum�brūnie mati pakausī bija sasprausti lielā mezglā.

-���� Paldies Dievam! - Marita atviegloti nopūtās. - Kamēr tevi neieraudzīju nākam pa ielu� Biju pārliecināta - tas nav iespējams. Tas vispār nekad nav iespējams.

Es joprojām vēl nespēju nomierināties. Pats vēl īsti neti�cēju, ka bēg�ana no vietas, no kuras izbēgt principā nebija iespējams, tomēr ir izdevusies. Spīdzinā�anas un nāves bries�mas kaut īslaicīgi atkāpu�ās, un tagad kā pasaules lielākā brī�numā skatos jaunas un skaistas sievietes sejā, blakus sajūtu viņas auguma siltumu un pēk�ņi apjēdzu - varbūt �ā mirkļa dēļ vien bija vērts dzīvot. Jo esi uzvarējis! Tu esi izrādījies stiprāks! Viltīgāks! Drosmīgāks! Tu esi smagi ielicis visiem tiem gregusiem, pristaviem, �pikiem un nodevējiem! Tu esi izturējis un neesi padevies.

Jā, tu nebiji viens. Tev ir palīdzēju�i draugi, cīņu biedri un vēl arī �ī aristokrātiskā sieviete, kuru tik maz pazīsti un kura vēl mazāk pazīst tevi. 100

-��� Paldies, Marit! - joprojām grūti elpodams, sacīju, pievilku viņu tuvāk un noskūpstīju uz pieres. - Tas �ķiet neticami.

-��� Man arī tā liekas, - Marita teica. - Vēl tagad - tas ir kā sapnis! Biju gandrīz vai pārliecināta - jūs tur visus noteikti no�aus un, ja neno�aus, atkal saķers un nositīs.

-��� Un kas? - es, laimīgi smaidīdams, vaicāju. - Krist cīņā� Tas nav tas pats, kas tikt no�autam bēgot vai būt pakārtam.

-��� Tad tu nekad nebūtu atnācis, - Marita atgādināja. - Es tevi nekad nebūtu redzējusi.

Viņas balsī skanēja tik spēcīgi izteiktas skumjas, ka es, pa�tiesi pārsteigts, vērīgi ieskatījos sievietes lielajās acīs.

-��� Tev manis būtu �ēl? - es jautāju.

-���� Vai neizskatās? - Marita prasīja.

-���� Izskatās, - atbildēju. - Tas arī pārsteidz.

-���� Mani pārsteidz, ka esi vēl dzīvs, - Marita teica un pa�līdzēja man novilkt mēteli. Pēc tam aicināja uz virtuvi.

-��� Apsēdies! - Viņa norādīja uz krēslu. - Es tūlīt pagatavo�u brokastis. Ēst ta�u gribi?

Neko neatbildējis, sēdēju un, savādu jūtu pārņemts, skatī�jos, kā Marita rūpīgi klāj galdu un kaut ko dara pie plīts. �I visiem tik pazīstamā dzīves aina man �ķita pilnīgi nereāla. Pirmo reizi mani cen�as apkalpot kāda sieviete. Un viņa to dara ar acīmredzamu patiku - tā, lai tas mani iepriecinātu. Lai es justos apmierināts.

Bet es jau biju apmierināts pat bez brokastīm. Man neko vairs nevajadzēja. Vismaz �ai brīdī. �ai īsajā pauzē - līdz nā�kamajam arestam un jaunām cie�anām.

Pa�laik es neticamā kārtā biju izkļuvis brīvībā, aiz sevis atstājot smagās moku kambara durvis, nāvinieku kameras ne- pārzāģējamos re�ģus, sitēju trulās sejas, bet tagad kā pasakā varu mierīgi skatīties, kā sieviete man cen�as sagādāt kaut mazumiņu prieka.

-��� Vari daudz nepūlēties, - es klusi teicu. - Man pietiktu arī ar ūdeni un maizes �ķēli�

-���� Tā tevi baroja karcerī, - Marita atgādināja. - Aizmirsti! Tu pa�laik atrodies�

Marita aprāvās un atkal piegāja pie plits. Kaut kas tur ce�pās.

-����������� Marit, kur es pa�laik atrodos? - jautāju, acis nenovērs�dams no jaunās sievietes slaidā auguma.

-��� Tu atrodies pie manis, - Marita atbildēja.

-��� Vai tas ir tavs dzīvoklis?

-��� Jā. Mans.

-��� Liels?

-���������� Man pietiek. �etras istabas, virtuve, pla�i gaiteņi, vannas- istaba un divas tualetes.

-��� Tu �eit dzīvo viena?

-��� Viena, Elmār, viena! Kā puķīte smil�u laukā.

-��� Kaut kā neticas. Kāpēc tu dzīvo viena?

-��� Es viena nedzīvoju. Tu ta�u prasīji tikai par �o dzīvokli.

-��� Tev to ir vairāki?

-������������ Rīgā vēl viens. Bet netālu no Saldus maniem vecākiem pieder mui�a. Protams, ne tik liela kā baronam, bet man tur ļoti patīk. Skaista māja, klusa apkārtne.

-��� Fon Rekes patie�ām ir tavi radinieki?

-��� Mans tēvs ir barona brālis. Es jau tev to esmu teikusi.

-��� Ko tu dari Rīgā?

-����������� Mācījos. Pirms diviem gadiem beidzu augstdzimu�o jau�navu privātģimnāziju, bet tagad strādāju tēvo�a dēlam Val�teram piedero�ās kuģu būvētavas kantorī.

-��� Kādi pienākumi tev tur jāveic?

-������������ Tikpat kā nekādi. Skaitos tāda kā uzņēmuma pārvald�nieka vietniece. Maniem vecākiem un līdz ar to arī man tur pieder diezgan biezs �ūksnītis akciju. Tēvs gribēja, lai es tur esmu un mazliet pieskatu Valteru. Viņ� ir diezgan vieglprātīgs jauns cilvēks.

-��� Bet tu, Marit? - prasīju. - Tu esi baigi nopietnā?

-����������� Es tāda pati! - Marita iesmējās. - Jo tikai ārkārtīgi viegl�prātīgs skuķis varēja piekrist Austras neatlaidīgajam lūgumam iesaistīties neparastajā avantūrā - no Rīgas slepenpolicijas palīdzēt izbēgt ļoti bīstamiem valsts noziedzniekiem. Tas tā

kā būtu oficiāls jūsu darbības juridiskais apzīmējums. Bet pa�tiesībā�

Marita uz brīdi apmulsa. Tad, atklāti skatīdamās man sejā, turpināja: - Bet patiesībā, Elmār, sadzīves līmenī jūs esat vien�kār�i bandīti un slepkavas�

Es skumji pa�ūpoju galvu.

-���� Nestrīdos. Varbūt tā arī ir, - domigi piekritu. - Ta�u ne�viens kar� vēl nav vinnēts bez kritu�ajiem. Neviena revolūcija nav uzvarējusi, ja netiek iznīcināti tie, pret kuriem revolūcija ir vērsta. Es nezinu, kā vēl citādi var sasniegt mērķi - radīt jaunu, sociāli taisnīgu valsti - bez valdo�ās �ķiras iznīcinā�a�nas. Vai vismaz viņu netaisnīgo privilēģiju likvidē�anas.

-���� Kur tu to ņēmi? - Marita jautāja. - Izlasīji grāmatās?

-��� Arī tur, - es atbildēju. - Bet pamatā - dzīvē. Vai tu pati nekad neesi izjutusi to milzīgo at�ķirību, piemēram, starp tevi un tiem kuģu būves strādniekiem, kuri, strādājot divpadsmit stundas diennaktī, ar savu verga darbu vairo jūsu bagātību?

-����� Starpība, protams, ir, - Marita piekrita un beidza klāt brokastu galdu. - Bet vai pie �āda krasi at�ķirīga sociālā stā�vokļa esamības kaut vismazākā mērā būtu vainojama es? Vai Valters? Vai pat barons fon Reke? Mums vienkār�i ir palaimē�jies piedzimt tādās ģimenēs, kuras savas bagātības manto un nodod no vienas paaudzes nākamajai.

-���� To es saprotu, - klusi sacīju. - Bet tu ta�u piekritīsi, ka tas īpa�i taisnīgi tomēr nav. Kāpēc vieni no paaudzes paaudzē var mantot pilis, mui�as, zemi un citas vērtības, bet tautas lielākais vairākums tāpat no paaudzes paaudzē manto tikai koka būdiņas, beztiesiskumu un drausmīgu nabadzību?

-���� Un jūs gribat panākt, lai tā tas vairs nebūtu? - Marita jautāja un aicināja ēst.

-��� Jā, tāds ir mūsu mērķis, - es atbildēju. - Vismaz tāds ir manas personīgās dzīves uzdevums. Domāju, ka mana izvēle ir pareiza.

-��� Bet� - Marita apmulsusi un tāda kā no�ēlas pilna ska�tījās manā ar bārdas rugājiem apaugu�ajā sejā. - Ja tu saki, ka �is mērķis un uzdevums nav citādi sasniedzams kā vienīgi vardarbības ceļā� Kāds tu izskatīsies? Staigāsi vienās asinīs? Kā citu, tā arī pats savās�

-��� Dro�i vien, - klusi pateicu un pēk�ņi sajutu, ka man kļūst ļoti slikti. �etras dienas, ko biju pavadījis Rīgas slepenpolicijā, it sevi�ķi tās Muzejā, lika sevi manīt. Viegli reiba galva, smel�dzīgi sāpēja gandrīz vai visas ķermeņa vietas, un negaidīti radās pilnīgs nespēks. Gribas un enerģijas uzplaiksnījums, kas bija nepiecie�ams bēg�anas realizācijai, pēk�ņi atslāba, tas vairs nebija vajadzīgs, un es turpat pie brokastu galda gandrīz vai noģību.

Marita mani ieveda vienā no pla�ā dzīvokļa istabām, pa�vadīja līdz gultai, un es tajā smagi iekritu uz vēdera. Marita mani centās pagriezt.

-���� Nevajag! - es noņurdēju. - Uz muguras gulēt nevaru.

-���� Kāpēc?

Klusēju. Pēc neilga laika Marita laikam to apjēdza pati. Viņa ar grūtībām novilka man �aketi un kreklu un pēc tam, �ausmu pārņemta, skaļi iekliedzās.

Visa mana mugura bija jēla un asiņaina - kā pusdienām pagatavots sakapāts karbonādes gabals�

Es nezinu, ko Marita tur darīja, bet viņa ap manu muguru ņēmās diezgan ilgi, mazgāja, tīrīja, gatavoja kaut kādus zāļu uzlējumus un lika spirta kompreses.

Pēc tam lēnām aizmigu. Acīmredzot ne tikai mans ķermenis prasīja atpūtu, bet atslodze bija vajadzīga arī smadzenēm. Es neredzēju nevienu sapni.

Pēc �etrām dienām jau biju daudzmaz kārtībā.

No rīta atnāca Jēpis (Jēkabs Dubel�teins) un pateica, ka nā�kamās nedēļas sākumā KSDSP CK kaujas grupas uzdevumā man ar da�iem biedriem vajadzēs braukt uz Somiju, uz Hel- singforsas pilsētu, lai partijas vajadzībām nolaupītu (ekspro�priētu) tur bankā eso�o naudu. Pēc tam, ja pasākums būs veiksmīgs, tādā pa�ā nolūkā jādodas uz Parīzi.

Marita vēl pēdējo reizi apskatīja manu sadauzīto muguru, pārsēja un smagi nopūtās.

-���� Vai tas bija tā vērts? - viņa, nesapratnes pilna, jautāja. - Elmār! Pārciest �itādas mocības, tik drausmīgas sāpes�

-���� Neviens jau tā vēsi nerēķina - ir to vērts darīt vai ne? Vismaz es neko nekalkulēju. Manu dzīvi un rīcību vada viens mērķis, es tam sevi pakļauju un pārāk bie�i nedomāju, kādi aresti, cietumi, spīdzinā�anas un sodi mani gaida. Turklāt� Nu jau ir arī par vēlu. Es vairs nevaru apstāties. Pat ja neko vairs nedarītu, mani ta�u tik un tā meklēs, mēģinās arestēt, atkal pakļaut mocībām un beigu beigās vai nu pakārs, vai no�aus. Labi vai slikti, bet savu likteni es vairs izmainīt ne�varu.

Marita it kā piekrītot pamāja ar galvu un, savdabīga �ēluma pilna, līdzjūtīgi skatījās man acīs.

-���� Tā tu velti iztērē savu laiku, - viņa nopūtās. - Iznieko dzīvi.

-��� Tie nav nekādi nieki, - es iebildu. - Kaut vēlreiz paskaties uz manu muguru!

-��� Es nerunāju par to! - Marita teica. - Tas ir �ausmīgi! Ko tur runāt! Es gribu, lai tu beidzot padomātu arī par to�

Viņa spēji aprāvās.

-��� Par ko, Marit? - es prasīju. - Tu gribi, lai es domātu par tevi?

-���� Varētu arī par mani, - Marita pasmaidīja. - Es da�reiz iedomājos� Ja tev nav �ēl citu cilvēku dzīves, tad acīmredzot tev nav �ēl arī savējās�

-���� Gandrīz vai uzminēji, - es piekritu. - Nejau�ības pēc es �ai pasaulē esmu ienācis, nejau�ības pēc varu aiziet. Bet laikā, kamēr esmu uz dzīves skatuves, es gribu pats sev iedalīt to lomu, ko vēlos spēlēt. Negribu, lai to darītu Dievs vai jau iepriek� noteiktas sociālās likumības. Turklāt, Marit� Tu pa�matīgi maldies. Jā, man patie�ām nav bijis �ēl to cilvēku dzī�vības, kuras man nācies iznicināt. Tie ir biju�i ļauni cilvēki, kas gau�i darīju�i pāri citiem. Es ta�u nestaigāju pa ielām, nogalinādams katru pretimnācēju! Redzi, es atrodos tavā mājā, sē�u tev blakus, un mani pārņem nekad vēl nepiedzī�vots maigums�

Marita atkal pasmaidīja un uzlika galvu man uz pleca.

-������������ Vai tu varētu nogalināt arī mani? - viņa negaidīti pain�teresējās.

-��� Kāpēc gan?

-��� Kā ekspluatatoru �ķiras pārstāvi, - Marita paskaidroja.

-������������ Nerunā muļķības! - diezgan nikni noskaldīju. - Kas tu man par ienaidnieci!

-������������ Ja esi īstens revolucionārs un kaujinieks� - Maritai mazliet iedrebējās balss. - Tās nekādas muļķības nav. Tavu uzskatu biedri uz laukiem to vien dara, kā dedzina mui�as un galina nost to īpa�niekus. Arī es un mani vecāki var trāpīties viņiem ceļā.

-����������� Teorētiski jā, - es piekritu. - Bet tavā ceļā esmu trāpījies es. Vai arī otrādi - savā ceļā esmu saticis tevi. Un nekas slikts nenotiek. Tie�i otrādi! Notiek kaut kas ļoti labs.

-���� Nekas īpa�s, - Marita iebilda.

-������������ Tavas rokas pie mana auguma, - es minēju. - Un tava galva uz mana pleca. Un tava dvēsele� Marit, kas notiek ar tavu dvēseli?

-���� Nezinu, - viņa atbildēja. - Tā ir apmulsusi.

-����������� Tā varētu būt, - domīgi teicu. - Bet ir vēl kas cits, ko ne īpa�i labi saprotu. Domāju, ka ne jau tikai Austras neatlaidī�gais lūgums tevi mudināja iesaistīties tik ārprātīgi riskantā pasākumā kā mana un manu cīņas biedru glāb�ana. Kāds bija īstais iemesls, kāpēc sevi pakļāvi tik lielam riskam?

-���� Nesaproti? - Marita nopietni prasīja.

-���� Vai piedzīvojums kā tāds?

-���� Nē, - Marita lēnīgi pakratīja galvu. - īstais iemesls biji

tu.

Da�us brī�us klusēju.

-���� Ko tas nozīmē, Marit? - es jautāju.

-������������ Nezinu, - viņa atbildēja. - To tā uzreiz nemaz nevar iz�skaidrot. Un vai vispār vajag - ja tu jau rīt man atkal pa�zudīsi?

-����������� Es nekur nepazudī�u, - sacīju, - ja jau reiz esmu iekritis tavā prātā un dvēselē� Un tev manis ir bijis �ēl. Un tu mani

glābi un slēpi. Un ārstēji, un tev ir mazliet skumji, ka rit atstā�u tavu viesmīlīgo namu� Tas tik viegli nevar pazust. Tas, Marit, paliks. Varbūt mēs viens par otru domāsim visu mūsu turpmāko mū�u - cik nu ilgs vai īss tas mums katram sanāks.

-��� Elmār, - Maritai vēlreiz jūtami iedrebējās balss. - Tu ne�vari� neaiziet?

-���� Nē, - noteikti atbildēju. - Nevaru.

-��� Vai es tev esmu pilnīgi vienaldzīga? - Marita prasīja, un viņas lielās acis bija skumju pilnas.

-���� Nē, Marit, - es teicu. - Ja nebūtu izvēlējies tie�i �ādu dzīves ceļu� Ja vispār neko nebūtu sācis� Ja būtu piedzimis glu�i cits. Varbūt es tevi pat mīlētu. Tu esi skaista un ļoti laba. Bet es neesmu piedzimis citāds. Es likteņa priek�ā neesmu izvēlējies mierīgas pado�anās ceļu. Tu jau zini, ko es gribu. Turklāt, mīļā Marit, tev ir ārkārtīgi bīstami saieties ar tādu cilvēku kā es. Tu ļoti riskē. Un tici - �is risks nav attaisnojams pat lielas mīlestības vārdā. Jo �īs mīlestības dēļ tevi var sa�gaidīt - katorga� Tā ka� Jo tu pēc iespējas ātrāk no manis tiksi vaļā, jo mierīgāka un dro�āka būs tava dzīve. Turklāt� Ja es pareizi esmu sapratis� Tev ta�u ir Valters fon Reke. Cik cie�i jūs esat saistīti?

Marita ilgi neko negribēja sacīt. Viņa piecēlās un, nervozi spaidīdama rokas, sāka staigāt pa istabu.

-���� Formāli - cie�i, - viņa beidzot atbildēja. - Mēs esam sa�derināti. Mīlestības tur nav nekādas. Pēc vecāku gribas mūs vieno tikai ekonomiski apsvērumi.

-���� Tas jūsu �ķirai ir raksturīgi, - es teicu, par jaunatklāto ziņu daudz neskumdams. - Viss ir tirgus. Visur savtīgums un mantkāre.

-��� Un ko tad nabagi? - Marita prasīja. - Viņi nekādu mantu nevēlas? Un vai mīl tikai viņi?

-��� To es nezinu, - atbildēju. - Varbūt ari es esmu tevī iemī�lējies. Tas ir visai ticami. Es to jūtu. Varu atkārtot - tev ir ne ti�kai maigas rokas, bet arī silta sirds. Tici - es to protu novērtēt. Nē, ne ar vēsu prātu! Ar visu savu būtību. Un ja arī tu, Marit, pret mani jūti ko vairāk nekā tikai cilvēcisku līdzjūtību� Tas tā būtu parastā dzīvē. Divi iemīlēju�ies jauni cilvēki baznīcas altāra priek�ā nokrīt uz ceļiem un laimīgi solās būt kopā līdz mū�a galam. Ta�u tas diem�ēl nevar attiekties uz mums. Mēs, Marit, dzīvojam nenormālā laikā, un arī mūsu dzīves nav īsti normālas. Vismaz mana. Un tava jau arī, ja tev bagātību vai�ro�anas dēļ ir jāprecas ar tuvu radinieku - brālēnu�

-���� Es neprecē�os! - Marita ātri pateica, it kā �is viņas lē�mums kaut kādā veidā spētu ietekmēt manu turpmāko at�tieksmi pret viņu.

-��� Un prātīgi darīsi! - es sacīju. - Vēl prātīgāk būs, ja tu� Es tev līdz mū�a galam bū�u pateicīgs, ka man uz aresta tel�pām atnesi ieroci un vispār nāci un palīdzēji. Bet turpmāk tā nekad vairs nedari! Nelien vīrie�u darī�anās - pat vistrakākās mīlestības vadīta! Tagad tu esi saistīta ar mani, ar Austru, ar citiem� Un atliek tikai aresta un spīdzinā�anas dēļ kādam no mums nosaukt tavu vārdu� Man tev nav jāstāsta, kas tad notiks ar tevi, ar tavu dzīvi.

-���� Es saprotu, - Marita no�ukstēja un, kā palīdzību gaidī�dama, nopietni skatījās uz mani. - Tu ta�u mani nenodotu, vai ne?

-��� Tā ir, Marit, - es apliecināju. - Uz mani vari paļauties. Es tevi nekad nenodo�u. Es tevi visu mū�u paturē�u siltā atmiņā. Pat tad, kad bū�u jau miris.

Marita atkal apsēdās blakus, satvēra manu roku un ilgu pilna skatījās man acīs.

-��� Elmār� Vai tu �o nakti vēl vari palikt pie manis? - viņa, manāmi satraukta, vaicāja.

-��� Jā, Marit, - es atbildēju. - Ja tu to vēlies.

-���� Es labprāt vēlētos, lai tu no �ejienes nekad neaizietu.

-���� Diem�ēl, Marit, tas nav iespējams.

-���� Un vēl es ļoti vēlos� Ja tev tik tie�ām nav iespējams palikt ilgāk� Es gribu, lai mēs �o nakti pavadītu kopā. Tu mani saproti. Lai tas ir kā skaists atvadu sveiciens kādam ātri izsapņotam sapnim�

�is diezgan atklātais priek�likums mani sevi�ķi nepārstei�dza. Uz to pusi jau gāja visas �īs �etras dienas, un es itin bie�i par �ādu iespējamību domāju - tomēr baidīdamies to realizēt. Protams, ne jau tikai mūsu krasi at�ķirīgā sociālā stāvokļa dēļ. Galvenokārt tāpēc, ka Marita dro�i vien vēl bija nevainīga. Par to arī atklāti pajautāju.

-��� Jā, - viņa apliecināja, - es patie�ām vēl esmu nevainīga.

-���� Bet� ja mēs �o nakti pavadīsim kopā, ko kāzu naktī teikts tavs Valters? - es prasīju.

-���� Man vienalga! - Marita nepacietīgi iesaucās. - Ej nu vēl sazini, vai kāzas vispār būs! Kā tu pats teici - nenormālā laikā esam spiesti ari dzīvot ne pārāk normāli� Turklāt� Elmār! Tu vēl atceries mūsu pirmo satik�anos ezermalā? Tad jau tu man biji pieskāries, es tev biju traki iepatikusies, un tu draudēji mani paņemt ar spēku� Tagad pati vēlos tev atdoties�

Nav ko noliegt - tā bija skaista un mazliet skumja nakts. Tas bija skaists un mazliet skumj� dzīves mirklis, kādu manā mū�ā nemaz tik daudz nebija. Tāpēc tas arī iespiedies atmiņā. Un vēl Maritas vārdi - "varbūt pēc simts gadiem mēs atkal būsim gan kopā, gan tālu viens no otra - tu savā ellē, es savā paradīzē�"

Kad pēc darba beigām Rīgas Apgabaltiesas tiesnesis Ed�munds Naginskis no tre�ā stāva manāmi bezrūpīgā garastā�voklī nokāpa līdz tiesas nama vestibilam, viņ� tūlīt netālu no garderobes pamanīja stāvam Ingu. Viņa bija tik vienreizēji ele�ganti un uzkrīto�i erotiski apģērbusies, ka Edmunds da�us brī��us stāvēja, gandrīz vai �aubīdamies, vai tā patie�ām ir viņa - turpat vai katru dienu redzamā sekretāre.

-���� Sveika! - pienācis klāt, viņ� teica. - Kur tu �odien biji?

-����������� Vai nevar manīt? - Inga �ķelmīgi iesmējās. - Pie frizieres un tērpu dizaineres!

-������������ Kāpēc? - Edmunds prasīja. - Tu jau tā katru dienu iz�skaties kā no �urnāla pirmā vāka. Par velti tērējies.

-����������� Ja es vēl joprojām tev �ķietu pievilcīga, tad tas glu�i par velti tomēr nav. Vai es tev patīku?

-������������ Gandrīz vai nepazinu, - Edmunds atbildēja, nekādi ne�spēdams novērst skatienu no Ingas krūtīm, slaidā auguma un augsti atsegtajām ideāla garuma kājām.

-���� Nu un kā? - Inga vaicāja.

-���� Kolosāli! Ko tu �eit dari? Kādu gaidi?

-Jā, Velsas princi! - Inga atkal draiski iesmējās. - Ta�u, tā kā diez vai �ārlzs te iegriezīsies, es nolēmu pagaidīt tevi.

Edmunds nesapratnē sarauca pieri.

-���� Baigi ilgi neesam tiku�ies, vai ne?

-���� Ilgi gan, - Inga piekrita. - Veselu nedēļu.

-���� Patie�ām? - Viņ� jutās patiesi pārsteigts.

-����������� Tā gan. - Inga pamāja ar galvu. - Tātad par mani nemaz nedomāji.

-���� Kāpēc nenāci uz darbu? - Edmunds vaicāja, tikai tagad pēk�ņi atcerējies, ka lielās aizņemtības dēļ (apsprie�u istabā jau nedēļu rakstot tiesas spriedumu) viņ� patie�ām Ingu nav redzējis jau krietnu laiku. Ievērojot stingrās likuma prasības, tā arī vajadzēja būt - sprieduma rakstī�anas laikā viņ� ne�drīkstēja ne tikai ar kādu kontaktēties, izņemot tiesas priek��sēdētāju, bet vispār iziet laukā no �īs mazliet noslēpumainās tiesas apsprie�u istabas.

Ta�u �odien viņ� spriedumu kādas ārkārtīgi pretīgas slepka�vības lietā bija beidzis rakstīt un uzreiz sajutis nelielu atvieg�lojumu. Tas nekad nebija viegls darbs - sprieduma rakstī�ana. Neraugoties uz jau zināmu rutīnu un ilggadīgu pieredzi, tas no viņa vienmēr ne tikai prasīja lielu nervu sasprindzinājumu un nevainojamu juridiskās valodas pārzinā�anu, bet morāli nospieda pats tiesas process, izdarītais noziegums un tā moti�vācija, kas sava pārsteidzo�ā primitīvisma dēļ ne tikai viņam, bet ari lielai daļai sabiedrības izraisīja dziļu naidu un patiesu riebumu.

-��� Tu jau dro�i vien zini - es rakstīju spriedumu, - Edmunds kā atvainodamies pateica.

-���� Bet tu, kā izskatās, esi aizmirsis, ka man sācies mācību atvaļinājums, - Inga sacīja.

Viņ� patie�ām darba pārslodzes dēļ to kaut kā bija pie�mirsis.

-��� Un kas tad �odien? - Edmunds painteresējās. - Kaut kādi svētki?

-���� Es biju pēc tevis noilgojusies, - Inga atbildēja. - Ļoti vienkār�i.

To bija patīkami dzirdēt. Vēl vairāk! Ja tev, jau piecdesmit trīs gadus vecam vīrietim, jauna meitene - studentīte atzīstas ilgās pēc tava tuvuma, tas nozīmē, ka tu vēl kam deri un vari ne tikai vienkār�i dzīvot, bet �o dzīvi arī baudīt.

Pēc neilga laika viņi izgāja no tiesas nama, ātri �ķērsoja ielu, un Edmunds pie vienas no Saktas puķu pārdevējām, iepriek� palūdzis nogriezt dzelk�ņus, nopirka garkātainu baltu rozi un pasniedza to meitenei.

-������������ Tev piestāvēs, - viņ� teica. - Un labi saderēs. Balts ar melnu.

-���� Paldies, - Inga priecīgi sacīja. - Bet kāpēc ne sarkanu?

-������������ Sarkanās man atgādina asinis. - Edmunds nepatikā sa�viebās. - Bet tu esi balta. Ļoti gai�a. Pagaidām tikai viens cilvēks tevi ir mēģinājis samaitāt.

-���� Tu? - Inga �ķelmīgi vaicāja.

-���� Vai tev ir bijis vēl kāds? - Edmunds prasīja.

-������������ Tu man ne ar ko neesi darījis pāri, - Inga atgādināja. - Tu mani esi tikai mīlējis.

-���� Labi, ka to esi jutusi. - Edmunds bija apmierināts.

-���� Bet tu? Vai manu mīlestību neesi jutis? - Inga vaicāja.

-����������� Un kā vēl! - Edmunds iesaucās, un viņi pa Terbatas ielu ne�steidzīgi sāka iet Stabu ielas virzienā. Tātad uz Edmunda dzīves vietu. - Patie�ām. Jutis esmu, bet neko īsti sapratis neesmu.

-��� Tad jau labi, - Inga teica. - Mīlestību arī nevajag saprast.

-��� Tie�ām? Kāpēc?

-����������� Tas ir tīri pragmatiski, - Inga paskaidroja. - Kāpēc mocīt mūsu prātus, mēģinot saprast un izskaidrot to, ko saprast vis�pār nav iespējams? Vēl mazāk mīlestību ir iespējams izskaidrot.

-����������� Izskaidrot var visu, - Edmunds nepiekrita. - Svarīgi vien tas, vai �im skaidrojumam noticam.

Inga da�us brī�us domīgi klusēja, ieķērās Edmundam elkonī un izskatījās tāda kā apmulsusi.

-���������� Tu mīlestībai netici principiāli vai �aubies tikai par mani? - Inga jautāja.

-������������ Es neticu nekam un ticu visam! - Edmunds iesmējās. Viņam bija patīkami iet cauri Rīgas centram ar tik jaunu un �ilbino�i skaistu meiteni pie sāniem. Tas pacilājo�i skāra viņa patmīlību un raisija prieku pa�am par sevi.

Skatieties, ļaudis! gribējās kliegt. Apskaudiet, ve�i! Vai jūs to varat dabūt gatavu? Vai jums ir tik satrieco�i skaista mei�tene?!

-����������� Par to pastrīdēsimies vēlāk, - Edmunds sacīja. - Par mī�lestību jārunā vakarā dego�a kamīna priek�ā, pie liesmojo�ām svecēm, tuk�ojot glāzes ar fran�u vīnu.

-���� Muļķības! - Inga iebilda. - Protams, var arī tā. Nekādas vainas. Ta�u tas ir vecmodīgi un izteikti mietpilsoniski. Mūs�dienu cilvēki uz ielas var ne tikai runāt par mīlestību, bet pat mīlēties!

-��� Ar mūsdienām tam nav nekāda sakara, - Edmunds norai�do�i pakratīja galvu. - Uz ielas un treprūmēs mīlējās suņi un kaķi, bet mēs� Mēs, Inga, to darīsim tā, kā tikko uzzīmēju. Iekursim kamīnu, dzersim labu fran�u vīnu, aizdegsim sveces, apgulsimies uz parketa grīdas noklāta mīksta persie�u paklāja un viens otram stāstīsim pasaku par to, kā jau padzīvojis kungs satiek jaunu meiteni, abi samīlas, bet tad pēk�ņi�

Edmunds spēji aprāvās. Inga aizdomīgi uz viņu paskatījās.

-���� Kas pēk�ņi notika? - viņa prasīja.

-��� Pēk�ņi var notikt viss, - Edmunds paskaidroja. - Tu jau rīt vari satikt daudz jaunāku vīrieti, es - �odien nomirt ar infarktu�

-��� Tu to nopietni? - Inga, manāmi satraukta, jautāja.

-���� Vai tad tā nevar notikt?

-���� Notikt var, - meitene piekrita. - Bet vai par to jādomā? It sevi�ķi, ja mums �ī vakara pavadī�anai ir izstrādāts tik vi�lino�i skaists plāns?

Edmunds iesmējās. Patie�ām - kāpēc domāt par slikto? Lai gan viņ� labi zināja, ka visi - pat visprecīzāk aprēķinātie plāni - jebkurā brīdī var izkust kā sviesta piciņa uz karstas pannas, gribējās ticēt, ka �oreiz viss patie�ām notiks tie�i tā, kā viņ� to ir izdomājis.

Un tā ļoti bie�i. Pirms divdesmit minūtēm viņ� ta�u vispār ne par ko tādu nebija pat iedomājies. Viņam prātā bija pavi�sam kas cits. Beidzis rakstīt spriedumu un juzdamies nedaudz noguris, viņ� gribēja doties mājās, paiet zem vēsas du�as un krietni atpūsties. Bet nē! Tu ceļā pēk�ņi satiec apburo�i skaistu sievieti, viņa tev labvēlīgi uzsmaida, un visi tavi tik rūpīgi sa�plānotie nodomi izkūp gaisā kā viegli cigaretes dūmi.

Kad viņi nonāca pie modernā stilā atjaunotas piecstāvu mājas, Inga, nedaudz apmulsusi, apstājās.

-��� Tu �eit dzīvo? - viņa painteresējās.

-��� Jā, - Edmunds apstiprināja. - Vai nav skaists nams?

-���� Brīni�ķīgs! Izskatās, ka te var atļauties dzīvot tikai mil�jonāri vai ari korumpētas valsts amatpersonas.

-��� Māja ir veca, - Edmunds sacīja. - Tikai tās ārējais ietērps ir jauns un moderns. Un vēl da�i kapitāli izremontēti dzīvokļi. Ar mājām ir tāpat kā ar cilvēkiem. Mēs redzam tikai ārpusi. Vai nu skrandas, vai dārgus uzvalkus un vakarkleitas. Bet, kas ir aiz fasādes, to varam tikai minēt. Ta�u da�reiz to varam ari precīzi uzzināt. Tad nereti atklājas diezgan �ausmino�as lietas. Traģiski cilvēku likteņi.

-��� Kāpēc tikai traģiski? - Inga jautāja. - Daudziem ta�u ir arī skaisti likteņi. Laimīga dzīve.

-��� Da�iem jā, - Edmunds grūtsirdīgi piekrita, atslēdza durvju kodu un pa platām kāpnēm kāpa aug�up uz ceturto stāvu.

Kad Edmunds Ingai bija izrādījis pla�o un moderni iekār�toto dzīvokli, viņa par redzēto bija stāvā sajūsmā.

-���� Kāpēc mani uz �ejieni neatvedi agrāk? - Inga kā nobē�dājusies prasīja.

-��� Vai tad vasarnīcā bija slikti? - Edmunds atjautāja pretim. - It sevi�ķi, kā pati saki, ja tev ir vienalga, kur mīlēties. Pat uz ielas.

-��� Glu�i vienalga tas man, protams, nav, - Inga sacīja. - Es to pateicu tikai piemēra pēc. Bet �eit ir jauki. Te patie�ām to var darīt arī uz grīdas.

-���� Ne uz grīdas, - Edmunds iebilda un sāka veikt pirmos intīmam vakaram nepiecie�amos priek�darbus. - Mīlēsimies uz dārga persie�u paklāja. Tas ir vismaz desmit Austrumu ver�dzeņu darbs.

Inga izgāja no virtuves, krietnu laiciņu uzturējās viesistabā, kur rūpīgi apskatīja paklāju, tad atgriezās.

-���� Skaists gan, neko teikt. Bet paklau, Elmār! Kā tu domā - vai pie mums verdzeņu vairs nav? - viņa jautāja. - Tās ir tikai tur - Austrumos?

-��� Tās ir visur, - Edmunds atbildēja. - Pieej pie spoguļa un paskaties! Tu arī esi viena no tām!

-���� Tie�ām? - Ingai patiesā izbrīnā iepletās acis. - Kādā ziņā?

-���� Izsakoties dzejnieka vārdiem, tu, tāpat kā daudzas citas, esi mīlas verdzene, - Edmunds sacīja. - Bet patiesībā mēs visi savā ziņā kaut kam esam vergi. Piemēram, es - darba vergs. Cits - alkohola vai sava slinkuma vergs. Tad vēl narko�tiku, seksa, mantkāres, skaudības, uzmācīgu ideju, atriebības vēlmju un tā tālāk tūksto� citos veidos. Patiesībā katrs cilvēks kaut kam ir tik spēcīgi pakļauts - citiem cilvēkiem, mīlestībai, savam egoismam, dzīves apstākļiem, da�ādām vēlmēm un jau iedzimtai ģenialitātei vai debilitātei -, ka var dro�i apgalvot - jā, mēs visi esam savas dzīves un likteņa vergi. Un kur tad vēl reliģijas un valstī pastāvo�o likumu gūstekņi! Atceries! Kas agrāk atteicās ticēt Dievam, to sita krustā un dedzināja sārtā. Kas nepakļaujas varbūt tāpat ne sevi�ķi gudru cilvēku sarakstītiem valsts likumiem, to �odien liek cietumā. Teik�u atklāti - man da�reiz �ī pasaule līdz nelabumam riebjas.

-��� Godājamais tiesnesi Edmund Naginski! - Inga mazliet uz�spēlēti iesaucās. - Vai patie�ām gribi teikt, ka tu kādu cilvēku �ad tad notiesā arī nevainīgu? Tikai tāpēc, ka pastāv tāds vai citāds likums?

-����� Formāli - izņemot ārkārtīgi retus gadījums - neviens nevainīgs notiesāts netiek. Ta�u nereti �ķiet - likums tomēr varētu būt arī labāks, taisnīgāks un cilvēkam cietumā neva�jadzētu iet.

-���� Vai tev da�reiz ir �ēl to, kurus tu notiesā?

-���� �ad tad, - Edmunds atbildēja. - Bet citreiz notiek tie�i pretēji - pārņem tik drausmīgs naids, ka glu�i vai jāraud, ja notiesātajam nedrīkstu piespriest nāvessodu.

-���� Tu runā par tiem diviem trulajiem narkomāniem?

-��� Par tiem pa�iem. - Edmunds piekrīto�i pamāja. - Tu jau zini. Kādā dārza mājiņā jaunie�u bariņ� atzīmēja skolas bied�renes astoņpadsmito dzim�anas dienu. Nakts vidū tur ielauzās divi narkotiku apdullināti izdzimteņi un meiteni un vēl vienu puisi nogalināja. Par pārējiem visādi ņirgājās. Nekādas citas motivācijas izdarīt noziegumu nebija. Tikai prasta laupī�ana.

Primitīvs sadisms. Totāls pozitīvo jūtu trūkums. Viņus, pēc Dieva taisnības, vajadzētu dzīvus izvārīt, bet es kā tiesnesis viņus nevaru likt pat no�aut! �odien pabeidzu rakstīt sprie�dumu. Tāpēc arī atvieglojums un neliela depresija. Vienam mū�a ieslodzījums, otram - divdesmit gadi.

-��� Tas jau arī nav nekāds vieglais sods, - Inga teica.

-��� Protams, - Edmunds piekrita. - Jo patiesībā pasaulē ne�maz nepastāv tāds sods, kas spētu kompensēt otra - nevai�nīga cilvēka dzīvības iznīcinā�anu. Ja nu vienīgi daudzmaz - pa�a noziedznieka nāve.

-��� Toties pasaulē pastāv milzum daudz attaisnojo�u iemeslu, kāpēc daudziem cilvēkiem dzīvība nav jāatņem�

Edmunds iekūra kamīnu, no tā jau itin drīz sāka plūst pa�tīkams siltums un dego�as malkas īpatnējā smar�a. Pēc tam viņ� pārģērbās, tik tie�ām uz grīdas noklātā paklāja nolika divas da�ādu �ķirņu fran�u vīna pudeles, aizdedza trīs sve�turos ieliktas daudzkrāsainas sveces, ieslēdza mūzikas centru ar pazīstama d�eza orķestra ierakstītu disku, un abi kamīna priek�ā ērti iekārtojās uz austrumu ornamentiem pārbagāti rotātas persie�u vai kādas citas tautības sievie�u darinātas grīdsegas.

-��� Viss kā tūksto� un vienas nakts pasakās! - Inga sajūsmi�nājās. - Tu, Edmund, esi liels meistars, es pat teiktu - di�s mākslinieks. Vienmēr mūsu mīlē�anās reizes proti patīkami un skaisti noformēt.

Edmunds pasmaidīja. Viņam patika �ai meitenei sagādāt prieku.

-���� Ja mums pastāvīgi jādzīvo blakus sabiedrības miskas- tēm� Tad kāpēc gan ne?

-���� Patie�ām, - Inga piekrita. - Dzīve ir jābauda.

-��� Dzīve ir jāizcie�, - Edmunds negaidīti pateica. - Bērnībā mēs raudājām, kad kāds mums atņēma iepatiku�os rotaļlietu, �odien skumjās nodrebam, ja kāds mums atņem mīļotu cil�vēku. Un beigu beigās, kad Laiks atņems visu mūsu mū�u�

-��� Tu baidies, ka mani tev kāds varētu atņemt? - Inga vai�cāja.

-���� Nē! - Edmunds strauji papurināja galvu. - Esmu mie�rīgs. Skaidri zinu - agrāk vai vēlāk tā ari notiks. Tad kāpēc baidīties?

-��� Tu esi fatālists? - Inga painteresējās. - Tici liktenim?

-��� Ticu nenovēr�amajam, - Edmunds atbildēja. - �ai pasaulē notiek daudz kas tāds, ko neviens cilvēks nespēj ne aizkavēt, ne izmainīt, ne novērst - tici vai netici Dievam, liktenim vai pa�am velnam.

-��� Tātad, tavuprāt, cilvēks pats nekādi nespēj ietekmēt lik�teni, ne ari veidot savu dzīvi? - Inga jautāja.

-��� Mazliet jau var, - Edmunds, iecietīgi pasmaidījis, pateica. - Bet ne būtiski. Viss, ko darām vai tikai darīsim, ir pasaulē kāda jau eksistējo�a spēka iepriek� ieprogrammēts.

Inga iesmējās. Viņa par dzīvē notieko�iem procesiem bija glu�i pretējās domās - viss notiek tā, kā to grib pats cilvēks, - ar da�iem izņēmumiem.

-��� Bet� Debesbrīni�ķīgā Inga! - Edmunds iesaucās. - Tie�i �ie da�i izņēmuma gadījumi arī iz�ķir visu! Gan mūsu lai�mes mirkļus, gan nelaimju gadus. Un nereti arī mūsu dzīvi, mūsu dzīvību. Zini - �ai dzīvoklī pirms manis dzīvoju�i da��ādi ļaudis. Te risināju�ies diezgan baismīgi, arī da�i skaisti notikumi. Un kaut kas mistisks, noslēpumains. Es to nespēju izskaidrot. Varbūt pagaidām arī negribu. Remonta laikā zem vecajiem grīdas dēļiem atradu vairākas burtnīcas un klades. Vispār savādi, lai neteiktu vairāk. Senāk �eit dzīvojusi kāda bagāta sieviete - Marita Reke, baltvāciete. Bet glābusi un te slēpusi piektā gada revolucionāro kaujinieku latvieti Elmāru Ozolu. �eit arī abi mīlēju�ies. �ai dzīvokli pēc Otrā pasaules kara mitinājies Baltijas Kara apgabala Kara tribunāla tiesne�sis - krievu, latvie�u un poļu jauktenis ģenerālis Aleksandrs Ragovskis. Tas pats, kas drīzumā stāsies tiesas priek�ā, bet tiesas priek�sēdētājs bū�u es. �eit dzīvojusi arī viņa meita Anna Ragovska, un man ir radu�ās pamatīgas aizdomas, vai tikai �ī Anna Ragovska nav mana īstā māte�

Edmunds apklusa, diezgan ilgi raudzījās uguns liesmās, tad klusi turpināja:

-���� �eit kādu laiku ir uzturējies ari Elmārs Ozols, par kuru savukārt man radu�ās aizdomas, ka viņ�, iespējams, ir mans īstais tēvs� Tad vēl kāda baismīga slepkavība ar mūsdienu cil�vēkam grūti saprotamu motivāciju. Tagad Elmārs Ozols, kaut kādā neizskaidrojamā veidā uzzinājis, ka �ai dzīvoklī mitinos es, arvien bie�āk naktīs nāk ciemos, stāsta par savu dzīvi un gandrīz vai raudot no�ēlo� Nē, patiesībā viņ� neno�ēlo neko, izņemot vienīgi to, ka nav spējis novērst Annas Ragovskas slepkavību. Turklāt - vai tā patie�ām nav diezgan mistiska padarī�ana, ka pēc piecdesmit trim gadiem esmu atgriezies vietā, kur varbūt ir bijis mans sākums?

Pēc ilgāka un ļoti nospiedo�a klusuma brī�a Inga paintere�sējās: - Kāpēc �ī sieviete �eit tika nogalināta?

-���� Nezinu. - Edmunds paraustīja plecus. - Jācer, ka citu reizi Elmārs Ozols man par to pastāstīs. Ja vispār vēl kādreiz atnāks.

-���� Bet tu, lūdzu, man vairs nestāsti nekādus briesmu stās�tus! - Inga palūdza un ar savādu mirdzumu acīs turpināja: - Labāk runāsim par mīlestību! Vai fran�u vīns, dego�s ka�mīns, sveces un, galvenais, es tavas domas nenoskaņo uz kaut ko daudz patīkamāku?

-��� Noskaņo! - Edmunds tūlīt atsaucās. - Pat ļoti! Es tev to izstāstīju ne tikai tāpēc, ka tas viss pēdējā laikā mani nomāc, bet arī tādēļ, ka da�reiz tomēr der atcerēties, kas ir noticis pirms mums�

Pēc tam viņi nesteidzoties ar patiesu baudu iztuk�oja da��as vīna glāzes, satraukti raudzījās uguns liesmās, kas viņos vēl spēcīgāk uzkurināja jau tā sakāpināto kaislības kvēli, tad Edmunds lēnām apguldīja Ingu uz muguras, nesteidzoties at�pogāja ugunssarkano blūzīti, pavilka uz aug�u melnos svār- ciņus, nopriecādamies par smalko zeķu grezno aug�daļu, un iespieda seju starp meitenes stingrajām krūtīm.

-���� Un tā vienmēr, kad būsim divatā, - Inga �ukstēja.

-���� Un tā vienmēr, kad gribēsim nomirt, - Edmunds tāpat �ukstus atbildēja. - Vienmēr, kad mūs pārņems bailes gan par mūsu pagātni, gan nākotni�

Tolaik pasaule atgādināja nāvīgi ievainotu zvēru, bet poli�tiķi - psihiski slimus cilvēkus, kuru īstā vieta būtu gara dziedniecības iestādēs, nevis paklausīga pūļa priek�ā klie�dzot kaismīgas runas par likumību un kapitālistiskās sistēmas priek�rocībām, pļāpājot par sociālistisko ideju bīstamību vai pie valdību apsprie�u galdiem lemjot tautu likteņus.

Pamatā viss sliktais uz �īs zemes notiek tikai viņu dēļ. Bet tas nieka labumiņ�, ko viņi �ad tad tomēr izdara, vairāk atgādina zvēru dresētāja iesviestu cukura graudiņu dzīvnieka mutē. Pēc tam atskan kārtējais pātagas plīk�ķis un mums paklau�sīgi jālec caur uguns liesmu apņemtiem apļiem, kā ākstiem jāmet kūleņi vai, kā nu protam, bīstami jā�onglē uz augsti nostieptas stieples.

Bet, kā jau vairākkārt esmu teicis, es nevēlējos �ai dzīves teātrī būt klauns. Nevēlējos, lai mani kāds dzenātu ar rīksti rokā. Negribēju klausīt pavēlēm un likumiem, kas manu rīcību ierobe�oja tikai ar cirka arēnas �auro platību.

Jā, skrienot gar bezdibeņa malu, es �onglēju un katru dienu riskēju ar dzīvību.

Bet kas tad mūsu dzīves un dzīvības vispār tādas ir?

Balti mākonī�i tum�ajās mū�ības debesīs, kuri, uzpū�ot stiprākiem likteņa vējiem, izgaist un pazūd nebūtībā kā mūsu sapņi un nepiepildīju�ās vēlē�anās.

1914. gada 28. jūnijā Serbijā kāds nacionālu jūtu un di�a patriotisma pārņemts jauneklis Gavrila Princips liela pūļa acu priek�ā no�āva Austroungārijas lielhercogu Ferdinandu un viņa glīto sievu.

Nu un tad? Katru dienu jebkurā valstī tiek no�auti vai ci�tādi nogalināti daudzi cilvēki. Tāpēc jau pasaules kari nesākas. Tomēr tikai tāpēc, ka �is augstprātīgais un gļēvais Ferdinands Austroungārijas impērijā bija tāds kā karalis� Un daudzi viņu ienīda� Un daudzi mīlēja� Un daudzi gribēja būt brīvi un neatkarīgi� Visi pēk�ņi sadomāja karot.

Tas ir nacionālais pazemojums! vieni bļāva. Jāatriebj!

Tā ir vienreizēja iespēja iegūt valstisku neatkarību! kliedza citi. Tāpēc, zēni, pie iero�iem!

Mums ar tiem un tiem ir parakstīti savstarpējās palīdzības līgumi! atgādināja pārējie. Jāiet palīgā!

Bet mēs - krievi - radniecīgajai slāvu tautai serbiem� teica cits valdnieks. Mēs nevaram palikt vienaldzīgi!

Un kas par to, ka par �iem nodomiem un plāniem turp�mākajos �etros gados būs jāaiziet bojā piecdesmit miljoniem cilvēku?

Toties mēs ta�u būsim atriebu�ies!

Mēs - slāvi - būsim gāju�i palīgā citiem slāviem!

Mēs būsim uzvarēju�i, bet jūs - zaudēju�i!

Kas gan ir piecdesmit miljoni dzīvību, kas ir miljoniem iz�postītu mū�u?

Tāds nieks vien ir.

Labāk paskaties debesīs! Cik tur vari saskaitīt zvaig�ņu?

Un cik tu nevari?!

Traģiska ir viena cilvēka nāve. Bet, ja skaitlis pārsniedz mil�jonu, tad tā ir tikai sausa grāmatvedība un liecina par valstīs valdo�ās politiskās un ekonomiskās elites aprobe�otajām gara spējām un apzinātu necilvēciskumu.

Tad kāpēc man, godājamie kungi un cienījamās dāmas, vajadzētu būt augstsirdīgam, humānam un līdzcietīgam, ja pasaule ir pilna ar nelie�iem, nodevējiem, mantas un varas grābējiem, alkatīgiem stulbeņiem un atklātiem ļaundariem?

Ja jūs, vēlēdamies sasniegt nospraustos mērķus, bez mazā�kajiem sirdsapziņas pārmetumiem �vadzināt iero�us un citiem atgādināt par pa�u pieņemto likumu pastāvē�anu, tad arī es

varu rokā satvert pistoli un atgādināt par savu taisnīguma izpratni.

Un, kam gribu, ielaist pierē lodi.

Jau otro dienu nepārtraukti lija. Tas jau tā ne sevi�ķi labo noskaņojumu darīja vēl drūmāku, un es, ar da�iem draugiem sēdēdams Rīgas dzelzceļa stacijas restorānā, caur lielajiem stikla logiem vēroju, kā pa peronu lēni pastaigājas vilcienu gaido�i cilvēki.

Lepnas dāmas, solīdi kungi. Darba formās tērpti ratiņu stū�mēji, policisti un noskrandu�i dzelzceļa strādnieki.

Kas ar viņiem notiks pēc mēne�a, pēc gada? skumji domāju. Kur būsim mēs, kur - �ie pārējie?

Dzīvi, veseli, sakropļoti vai nogalināti?

Pasaules kar� jau faktiski bija sācies. Krievija karā gan tā pa īstam vēl nebija iesaistījusies, lai gan pulvera un asiņu smar�u jau varēja just.

Visi kaut ko gaidīja.

Mēs gaidījām ātrvilcienu Rīga-Berlīne, lai pēc tam no Vā�cijas galvaspilsētas dotos tālāk uz Parīzi. Bija pēdējais un vis�piemērotākais brīdis, lai tur partijas vajadzībām bruņotas laupī�anas veidā iebruktu vienā no Parīzes nomalē eso�ajām bankām. Pilsētā jau vairākas nedēļas kā izlūki un informatori uzturējās divi mūsu biedri, ar kuru palīdzību bijām sekmīgi veiku�i vairākas uzbrukuma operācijas gan Somijā - Helsing- forsā, Krievijā - Sanktpēterburgā un vispārdro�āk Anglijā - Londonas centrā.

Vispār pēc 1905.-1907. gada revolūcijas sakāves tā bija kļuvusi par diezgan pla�i izplatīju�os jaunu bruņotas cīņas formu - bur�uāzisko valstu valdības līdzekļu ekspropriācija. Strādnieku �ķiras cīnītājiem bija nepiecie�ami līdzekļi iero�u iegādei, aizliegtās literatūras izplatībai, savas preses izdo�anai un daudz kam citam. Ta�u �os līdzekļus vairumā gadījumu, labi vai slikti, varēja iegūt tikai �ādā vardarbīgā ceļā�

Rīgā tobrid bija nemierīgi un ilgsto�a uzturē�anās mums bīstama. Mūs visus slepenpolicija pazina vaigā, un tikām intensīvi meklēti. Ta�u pirms gada kārtējo reizi biju mainījis savu identitāti - dzīvoju ar citu augstā kvalitātē viltotu pasi uz Alfrēda Ro�kalna vārda. Un tomēr, dro�s paliek dro�s, labāk trīs stundas pirms vilciena pienāk�anas uzturējāmies stacijas restorānā nekā atradāmies savās nelegālajās slēptuvēs vai staigājām pa pilsētas ielām.

-��� Zini, Elmār, - Teodors domīgi teica. - Man arvien bie�āk rodas pārliecība, ka mēs jau sen vairs neesam tie, kas bijām agrāk. Mēs esam nogriezu�ies kaut kur sāņus, d�ungļos. Ne tur mēs ejam! Ne to darām!

-��� Kāpēc tu domā, ka tas, ko darām, ir nepareizi? - saraucis pieri, prasīju.

Teodors manāmi samulsa.

-��� Vai pats nesaproti? Mēs esam kļuvu�i� - Tedis spēji aprā�vās un pavērsa skatu pret logu. Tur pagāja garām liela auguma gorodovojs kopā ar kādu jaunekli, kas visu laiku vērīgi pētīja pretimnāko�os ļaudis.

-���� Nu runā vien tālāk! - es aicināju. - Kas mēs esam kļu�vu�i?

-����� Sākumā mūsu mērķi bija skaisti, - Tedis noskumu�ā balsī sacīja. - Pat di�i! Cīņa pret patvaldību, strādnieku in�tere�u aizstāvība, taisnīgums, jaunas pasaules radī�ana� Bet kas notiek tagad? No cēliem taisnības cīnītājiem un tautas aizstāvjiem esam kļuvu�i par prastiem bandītiem.

Tā ar Teodoru notika vienmēr. Viņ� pastāvīgi iebilda un klaji izrādīja savu nepatiku pret jebkura veida vardarbību, varbūt tā viņam patie�ām arī riebās, ta�u viņ� vienmēr tomēr pie�dalījās visos ieplānotajos pasākumos un bija mans labākais palīgs.

-��� Tas tikai no pirmā skata, - es teicu. - Nekas būtisks nav mainījies. Mērķis ta�u ir palicis tas pats! Jā, pa�laik cīņas veids ir citāds, toties, tev par lielu apmierinājumu, tas ir kļuvis mazāk asiņains� Turklāt, brāl� Padomā nopietni! Kas gan ir da�u banku aplaupī�ana, ja mēs, nedaudz pārspīlēti sakot, vispār gribam mums pieejamo pasauli sagraut?!

-��� Un tomēr, - Teodors iebilda, gari stiepjot vārdus. - Pa�laik mūsu darbība nav politiski motivēta.

-���� Nomierinies! - Imants Zvirgzds sacīja. - Vai mēs kādu mārciņu, marku vai rubli esam iebāzu�i savā kabatā? Viss aizgājis revolucionārās cīņas vajadzībām!

-��� Tas tiesa, - Tedis negribīgi piekrita. - Ta�u, no otras pu�ses� Mēs tādi kā amerikāņu gangsteri.

-��� Un labi vien ir! - es iesmējos. - Tas savā ziņā ir pat pa�godino�i.

-���� Nemuldi! - Tedis asi atmeta ar roku.

-��� Nē, nopietni! - es turpināju. - Amerikāņu gangsteri nav vāji vīri. Ar saviem koltiem blie� bez rokas drebē�anas! Vienīgā būtiskā at�ķirība ir tā� Tedi! Mēs ta�u esam latvie�i!

-���� Un kādi vēl! - Imants piebilda. - Par mums runās vēs�ture!

-���� Jeņķi �ikāgā un citur bankas laupa savām personīga�jām vajadzībām, - es atgādināju, - bet mēs - kopīgai lietai! Revolūcijai! Sociālisma uzvarai! Vai tas neskan lepni?

-��� Tev taisnība, Elmār, - Tedis piekrita. - Tas patie�ām skan lepni. Vienīgi mūsu darbi� Likuma priek�ā mēs nekādi re�volucionāri neesam. Ja mūs noķers, tiksim sodīti kā prasti laupītāji.

-��� Tas notiks, ja skatās pēc viņu likumiem, - es sacīju. - Vai mums tie ir jāievēro? To priek�ā jādreb? Turklāt, ja naudas atņem�ana bur�ujiem, tavuprāt, ir noziegums, tad noziegums ir arī pati revolūcija.

-��� Daudz ko izmainīs kar�, - Imants sacīja. - Tas tad arī būs cilvēces vislielākais noziegums.

-��� Tu domā, kautiņā iesaistīsies ari Francija un Krievija?

-���� Uz to pusi iet.

-��� Tas nekas! - es teicu. - Lai viņi karo ar serbiem! Lai sitas savā starpā un cits citu apkauj! Tas revolūcijai nāks tikai par labu.

-Ja ies vaļā pasaules kar�, kāda tur vairs revolūcija! - Tedis īgni iesmējās. - Diez vai vispār kāds no mums paliks dzīvs.

-���� Tā nerunā! - es teicu. - Mēs paliksim! Bet, kamēr dzī�vojam, no iecerētā mērķa neatkāpsimies! Visus tos nolādētos bur�ujus, kapitālistus, militāristus, visus augstprātīgos krievu ierēdņus un vācu mui�niecību� Mums viņiem ir jāparāda, jāatgādina, ka �eit tomēr ir Latvija. Un mēs esam latvie�i! Kā, ar kādiem līdzekļiem to panāksim, tas nav svarīgi. Tas vienkār�i ir jāpanāk!

Tad pēk�ņi no tikko pienāku�ā vilciena pasa�ieru straumē ieraudzīju kāda it kā pazīstama cilvēka stāvu. Es pat satrū�kos.

-��� Paskaties, Imant! - es iesaucos. - Vai tas nav mūsu vecais draugs Ansis Ziediņ�?

Imants paskatījās un apliecino�i pamāja ar galvu.

-���� Tas ir viņ�, - Imants apstiprināja. - Pretīgais nodevējs un provokators! Tas bija viņ�, kas mūs toreiz Austras ēdnīcā uzrādīja policijai.

-���� Viņ� vēlāk nodeva arī Jēkabu, - es drūmā balsī atgādi�nāju.

-���� Dzirdēju, ka Austra katorgā esot mirusi, - Imants mi�nēja.

-���� �ā nelie�a dēļ aiz Centrālcietuma eso�ajā Smil�u kalnā ir no�auti desmitiem kaujinieku, - teicu es. - Brīnos, kā neviens viņu vēl nav novācis.

-���� Kas toreiz notika ar Maritu? - Imants negaidīti painte�resējās.

-��� Viņa diezgan viegli izspruka sveikā, - es atbildēju. - Ap�cietinājumā pabija tikai da�us mēne�us. Galu galā barons fon Reke un citi ietekmīgie radinieki� Kur viņa ir tagad, es ne�zinu.

-���� Bija glīta meitene, - Imants atcerējās. - Tava glābēja. Toreiz tā arī nesapratu - kāpēc viņa to darīja? Varbūt bija tevī samīlējusies?

Da�us brī�us domīgi klusēju, tad apņēmīgi piecēlos un pa�skatījos pulkstenī.

-���� Mūsu rīcībā ir vēl divas stundas, - es teicu. - Kas zina, kā mums Parīzē vēl ies� Bet tas nelietis Ziediņ� var izsprukt sveikā. Jūs, zēni, mani pagaidiet! Es pamēģinā�u to lietu no�kārtot!

-���� Es ie�u tev līdzi! - Teodors sacīja un ari piecēlās.

-���� Sēdi nost! - pavēlēju. - To izdarī�u es! Viņa dēļ arestēja Jēkabu, Austru un Maritu. Un tie�i viņa dēļ Muzejā dauzīja mani, ne tevi!

Es pagriezos un ātri izgāju no zāles, pēc tam pa perona malu sekoju Ziediņam. Vēl nebiju izdomājis, ko ar viņu da�rī�u, ja vispār iznāks ko darīt, ta�u �ī varēja izrādīties pēdējā iespēja Ziediņam atriebties. Atmaksāt par visām tām cie�anām un nāvēm, ko viņa provokatora darbība bija sagādājusi tik daudziem cilvēkiem.

Sāka līt vēl stiprāk, un pilsēta lēnām iegrima dūmakainā vakara krēslā.

Ziediņ�, rokā turēdams nelielu �emodāniņu, iznāca uz Sta�cijas laukuma, tad neapstājies pagriezās pa labi un devās uz priek�u pa Marijas ielu.

Ja viņ� �ādā lietū pie stacijas neiesēdās ormaņa ratos, es nodomāju, tad viņ� ir neiedomājami skops vai arī dzīvo tepat kaut kur netālu.

Tā arī bija.

Ātrā solī nogājis apmēram simt metrus, viņ� iegriezās mājā, kas atradās uz Marijas un Elizabetes ielas stūra. Tā bija ārēji grezna ēka, kur nabagi nedzīvoja.

Tātad viņ� iet pie kāda augsti stāvo�a policijas ierēdņa ar kārtējo ziņojumu, es nodomāju. Vai arī pats kļuvis jau tik tu�rīgs, ka spēj savām vajadzībām apmaksāt dzīvokli tik presti�ā pilsētas vietā.

Ziediņ� pagāja garām liftam un nesteidzoties kāpa aug�ā uz otro stāvu.

Tātad tur arī dro�i vien dzīvo, nodomāju un sekoju. Viņ� to noteikti dzirdēja, ta�u, galvu nepagriezis, apstājās pie pla�tām divviru dzīvokļa durvīm un grasījās jau nospiest zvana pogu.

-��� Mazliet vēl pagaidi! - es uzsaucu un pienācu viņam klāt. - Kur tev tā jāsteidzas?

Beidzot Ziediņ� lēnām pagriezās un paskatījās uz mani. Pirmajos mirkļos viņ� mani nepazina, ta�u tad, ieskatījies vē�rīgāk, uzreiz nobālēja un viņa kalsnējā sejā pavīdēja spējas bailes.

-��� Atcerējies? - es prasīju.

-�������� Biju pārliecināts, ka sen jau esi beigts, - viņ� nedaudz drebo�ā balsī sacīja. - Tev visu laiku baigi veicas.

-������� Jā, Ziediņ, - es piekritu. - Veicas. Dro�i vien tāpēc, ka cīnos par taisnīgu lietu. Bet tev nav veicies. Nezinu, kā ir bijis agrāk, ta�u vismaz pa�laik tu esi pamatīgos mēslos.

-�������� Nekādos mēslos es neesmu, - Ziediņ� diezgan mierīgi atbildēja. - Tu zini, kas aiz �īm durvīm dzīvo?

-���� Nezinu, - atbildēju. - Kas tad dzīvo?

-������� Policijas pulkvedis Ivans Mihējevs, - Ziediņ� paskaidroja. - Mazākais troksnis, un tūlīt mēslos atkal būsi tu!

-�������� Velti ceri! - es skarbi atcirtu, atcerējies, ka kādreizējais pristavs Ivans Mihējevs Rīgas slepenpolicijā bija viens no ne��ēlīgākajiem arestēto ļau�u spīdzinātājiem. Viņ� dauzīja arī mani. - Mihējevs jau ticis līdz pulkvedim?

-������� Jā, - Ziediņ� apliecināja. - Un dro�i vien tiks arī līdz ģe�nerālim.

-���� Viņ� �eit dzīvo viens?

-���� Kopā ar ģimeni.

-���� Cik viņu tur ir?

-�������� Sieva un divi pusauga bērni. Ir vēl suns un mājkalpo�tāja.

-���� Dzīvoklis ir liels?

-���� Piecas vai se�as istabas.

-��� Kur viņ� tevi parasti pieņem? - es prasīju. - Kabinetā?

-���� Laikam jau.

Mirkli padomājis, no kabatas izvilku Nagan sistēmas revol�veri un tā stobru piegrūdu pie Ziediņa kakla.

-�������� Esi mierīgs un daudz nespirinies! - klusi, bet draudīgi teicu. - Atceries, Austras ēdienu veikalā sava aresta laikā es tevi jau brīdināju. Ansi, tu esi līķis! Visu arestēto, mocībām pakļauto un no�auto vārdā es apsolījos tev atriebties. Pareizāk gan - tevi sodīt! Es ilgi gaidīju. Nu �is brīdis ir klāt. Bet, kā tu pats pirmīt teici, man vienmēr veicas. Arī pa�laik. Es tevi varēju no�aut jau uz ielas. Bet labi vien ir, ka pagaidīju. Tagad tu, Ziediņ, piezvanīsi pie durvīm un mēs abi ieiesim dzīvoklī. Es nezinu, kas tur notiks. Varbūt tevi pa�ēlo�u un �oreiz vēl sodam izspruksi. Zvani!

Ziediņ�, sajutis, ka varbūt patie�ām var izbēgt soda nāvei, tūlīt paklausīja un nospieda zvana pogu.

Pēc neilga laika durvis atvērās un tajās parādījās pusmū�a mājkalpotāja baltā priek�autā.

-��� Vai Mihējeva kungs mājās? - Ziediņ�, vispirms viņu god�bijīgi pasveicinājis, prasīja. - Man ar viņu bija sarunāts�

-��� Jā, Mihējeva kungs jūs gaida, - mājkalpotāja sacīja un atvēra durvis pla�āk. - Lūdzu! Nāciet!

Vispirms mēs nokļuvām pla�ā gaitenī, pēc krietna gabaliņa kalpone apstājās un pieklauvēja pie platām durvīm.

-���� Jā! - tūlīt krievu valodā atsaucās dobja vīrie�a balss. - Varat ienākt!

Kalpone atvēra durvis, un mēs ar Ziediņu iegājām pla�ā, ar daudziem grāmatplauktiem, dārgām mēbelēm un lielu rak�stāmgaldu piepildītā kabinetā.

Mihējevs, kļuvis redzami apaļāks, izmeties kreklā un pid�a�mas biksēs, sēdēja uz lielas, ar melnu ādu apvilktas sofas, bet viņam blakus - sieviete vidējos gados. Dro�i vien sieva.

-��� Ā! - ieraudzījis Ziediņu, Mihējevs diezgan priecīgi iesau�cās. Tad, pamanijis, mani, prasīja: - Kas tas tāds?

Es uzreiz atkāpos da�us soļus atpakaļ, ar muguru atspiedos pret istabas sienu un pavērsu revolvera stobru pret Ziediņu.

-���� Apsēdies blakus �im resnajam lopam! - ar galvu pamā�jis uz Mihējeva pusi, pavēlēju. - Man negribētos tevi no�aut stāvam. Patiesībā tev vajadzētu mirt sūdu bedrē!

Ziediņ� paklausīgi apsēdās un baiļu pilnām acīm raudzījās pret viņu pavērstajā revolvera stobrā. Arī Mihējevs izskatījās spēji nobijies. Acīmredzot viņ� pārāk labi zināja, ko nozīmē ierocis cilvēka rokās. Es pat ievēroju, ka viņam vairākas reizes noraustījās vaigu muskuļi un sāka drebēt �oklis.

Lai gan pēdējos gados valstī bija iestājies relatīvi mierīgs laiks - 1905.-1907. gada dumpinieki un revolucionārie kauji�nieki pa lielākai daļai bija arestēti, notiesāti un aiztriekti ka�torgā, viena daļa no�auti vai pakārti, bet pārējie emigrēju�i uz ārzemēm -, neviens represīvo orgānu darbinieks tomēr simt�procentīgi dro�i vēl justies nevarēja. Pārāk daudz bija izliets asiņu. Pārāk daudz naida bija iesēts tautas dvēselē. Joprojām atradās cilvēki, kas par visu alka atriebties.

-���� Kas tu tāds esi? - Mihējevs atkārtoja jautājumu, neno�vērsdams no manis aukstu skatienu.

-��� Esmu viens no tiem, ko tu vēl neesi paspējis nogalināt, - pēk�ņi izjūtot glu�i vai nepanesami dedzino�u naidu, atbil�dēju. - Viens no tiem, kur� savulaik tomēr pēc tavas drausmī�gās spīdzinā�anas Muzejā ir palicis dzīvs. Viens no tiem, kas ar biedru palīdzību izbēga no jūsu drūmās varas citadeles - Rīgas slepenpolicijas. Un beigu beigās viens no tiem, pretīgais izdzimteni, kas beidzot atnācis tevi sodīt! Vai tu, vecais smer- deli, patie�ām biji iedomājies, ka savas dzīves laikā, darot tik ļaunus un briesmīgus darbus, vari palikt nesodīts?!

Mihējevs drūmi klusēja. Tagad viņam sāka raustīties arī lū�pas. Man �ķiet, viņ� saprata savu bezcerīgo stāvokli, it sevi�ķi jau tāpēc, ka pēc brītiņa mani pazina.

-����� Esi Elmārs Ozols, ja? - viņ� prasīja. - Kas tu vēl biji? Jānis Jansons? Jānis Ozolnieks? "Niknais vilks"?

-���� Tas pats, Mihējev, tas pats! - es iesaucos. - Tev ir laba atmiņa. Ta�u tu ar daudziem kaujiniekiem tiki galā tikai tāpēc, ka tev palīdzējā tādas mēslu vaboles kā �is Ansis Ziediņ�!

Paspēru soli uz priek�u un gandrīz netēmēdams iz�āvu. Lode Ziediņam trāpīja tie�i pieres vidū. Caur�autā galva smagi atsitās pret melnās sofas augsto atzveltni, tad viņ� lēnām sa�bruka uz vieniem sāniem.

-���� Tas tev arī par Austru un Maritu! - apmierināts pa�teicu.

Sieviete, �ausmās saķērusi galvu, sāka kliegt. Pēc da�iem mirkļiem strauji atvērās durvis un tajās parādījās satraukta mājkalpotāja.

Es viņu zibenīgi satvēru aiz rokas, ierāvu dziļāk istabā un aizvēru durvis.

-��� Vai dzīvoklī bez jums ir vēl kāds? - vaicāju.

-��� Nē� - mājkalpotāja, ieraudzījusi no�auto Ziediņu, tikko spēja izdvest.

-��� Bet tu� Apklusti! - es uzkliedzu otrai sievietei. - Ja ne�pārtrauksi kaukt, es tevi apklusinā�u tāpat kā jūsu ziņu pie�nesēju!

Sieviete, spēji satraukusies, pārsteigta uz mani paskatījās un apklusa.

Paspēru vēl soli tuvāk policijas pulkvedim, kas tobrīd iz�skatījās sa�ļucis kā vecs kartupeļu maiss.

-���� Paklausies, Mihējev! - es skarbi teicu. - Pamēģini atce�rēties! Ko tu toreiz izjuti, kad apmēram pusstundu ar trīs da��ādām nagaikām no mana ķermeņa dauzīji nost ādu? Un ko juti, kad visme�onīgākā kārtā kopā ar Gregusu spīdzināji Jēkabu Dubel�teinu? Atbildi! Vai juti prieku, sajuti baudu par mūsu sāpēm?!

Tuvās nāves priek�ā gandrīz vai ikviens cilvēks maina savu izturē�anos. Cits krīt ceļos un lūdz �ēlastību, cits lepni izslej galvu un savam bendem iespļauj sejā.

Ivans Mihējevs, savā darba vietā būdams varens un ļoti ne��ēlīgs, mājās, ģērbies tikai kreklā un platās pid�amas biksēs, ne tikai izskatījās, bet arī izturējās vienkār�i no�ēlojami.

-��� Nevaino mani! - viņ� drebo�ā balsī lūdzās. - Es pakļāvos likumam un tikai pildīju sava amata pienākumus.

-���� Nemuldi! - es asi iebildu. - Tavs amats tie�i neprasīja gūt baudu no cilvēku cie�anām! Bet tu par citu sāpēm pat priecājies! Tagad par tavām sāpēm papriecā�os es!

-��� Lūdzu! - Mihējevs izmisis iesaucās un ar abu roku plauk�stām nez kāpēc aizsedza seju. Viņa rokas trīcēja, un tagad drebēja arī viss tuklais augums. - Pa�ēlo!

-��� Lode sirdī priek� tevis būtu pārāk viegla nāve! - es teicu. - Tāpēc labāk krietni pamokies un no�ēlā atceries tos, kas kādreiz bija nokļuvu�i tavos nagos!

Es notēmēju un iz�āvu, ietriekdams lodi viņa kājas ceļ�galā.

Atskanēja drausmīgs sāpju kliedziens.

Vēlreiz notēmēju, un �oreiz lode sa�ķaidīja viņa otrās kājas ceļgalu.

Mihējevs, kļuvis glu�i bāls, sāpēs kliedza glu�i vai necilvē�cīgā balsī. Arī sieviete atkal sāka spalgā balsī bļaut.

- Mihējev! - bāzdams kabatā revolveri, es viņu vēlreiz uz�runāju. - Kropla ir tava dvēsele, tagad lai kropla ir arī tava miesa!

Tad pagriezos un ātri izgāju no dzīvokļa.

Kad nokļuvu uz ielas, mazliet pārsteigts pamanīju, ka lietus ir pārstājis. Tum�ie mākoņi sāka izklīst, un starp tiem jau varēja manīt da�as spo�as zvaigznes.

Tātad viss būs kārtībā, es nodomāju, viss būs labi, un tu�vojos stacijai.

Vēl pēc stundas mēs jau sēdējām Rīgas-Berlīnes ātrvilciena pirmās klases kupejā un nedaudz satraukti skatījāmies, kā aiz mums paliek ugunīs mirdzo�ā Rīga.

Savādi, bet Parīze man nekad nav bijusi sapņu pilsēta. Kaut gan - varbūt tas nemaz tik savādi nebija. Ari Rīga un citas pasaules metropoles mani nevilināja, nepatika, un parasti ta�jās es jutos ne sevi�ķi omulīgi. Galu galā es tomēr biju lauku zēns, mani vilināja ne pilsētu ielas, bet me�u takas; ne pilsētu skvēri, bet ganības un pļavas; ne mākslīgais ūdens tecējums parku strūklakās, bet dabiskais upju un ezeru plūdums.

Gadiem ilgi klistot no pilsētas uz pilsētu, bēguļojot no viena dzīvokļa uz citu, arvien smeldzīgāk sāku ilgoties pēc lauku klu�suma, pļavu un me�a smar�ām un rāmo ezeru atspulgiem.

Kāpēc savu mū�u nevarēju pavadīt mierīgi un klusi, kā to dara ozols parka alejā? Es to jautāju ne jau kaut kādas tur kristīgas no�ēlas dēļ. Nē! Man vienkār�i vienu brīdi ienāca prātā - kas ar mani un citiem būtu noticis, ja visu sev atvēlēto laiku es būtu pavadījis tēva mājās, centīgi kopis lopus, aris zemi, novācis labību un pret apkārtnē un pasaulē notieko�o palicis absolūti vienaldzīgs?

Protams, nebūtu noticis nekas. To arī darītu - koptu lopus, artu zemi, novāktu labību un pret notieko�o pasaulē paliktu vienaldzīgs.

Ta�u es to nespēju. Varbūt tikai zemapziņā, nesaprotamu impulsu vadīts, vēlējos nomirt jauns. Ta�u - vai daudz no manis bija atkarīgs? Vai vispār mēs kaut ko būtisku spējam ietekmēt?

Varbūt visam sākums, pirmais sitiens, ko saņēma mana ap�ziņa, bija barona fon Rekes aizliegums peldēties viņam piede�ro�ajā ezerā un nespēja uzreiz samierināties ar �o, manuprāt, ļoti netaisnīgo lēmumu? Un �ī pirmā nespēja samierināties ar pirmo dzīvē sastapto netaisnību izsauca manu smadzeņu psi�hiskās darbības ķēdes reakciju - nepakļāvībai sekoja sods, sods savukārt izraisīja vēlmi atriebties, atriebības akts - vēl bargāku sodu, tas atkal - vēl dziļāku naidu, vēl sparīgāku vēlē�anos iznīcināt ne tikai savu pāridarītāju, bet vēlāk jau gandrīz vai nepārvaramu vēlmi sagraut arī visu apkārteso�o pasauli�

Tāpēc toreiz, stāvot Parīzes centrā un, drūmi sajūsmināts, skatoties uz varenās Notre-Dame de Paris ieejas durvīm, man pēk�ņi �ķita, ka aiz tām katedrāles iek�pusē notiek kaut kas tik neiedomājami mistisks, ko es nekad nespē�u saprast, - cilvēki dziļā bijībā noliec galvu kāda krustā piesista cilvēka skulptūras priek�ā, atkārto da�us Bībelē - parastā tālas vēs�tures - memuārliteratūras grāmatā - izlasītus vārdus un visā nopietnībā cer, ka �is nedzīvais krustā piesistā cilvēka atvei�dojums viņiem palīdzēs rast laimīgāku dzīvi, piepildīs viņu vēlmes, nomierinās un piedos visu slikto, ko tie savā grēku pilnajā dzīvē ir sadarīju�i.

Un pat nenojau�, ka tas viss ir velti! Neviens neko nedos, un neviens neko nepiedos! �ajā brīdī dievs varu būt arī es! Man atliek tikai izņemt no kabatas granātu vai pa�taisītu bumbu un to iemest �o naivo cilvēku pūlī. Un nekāds Dievs vai Pestītājs jums nepalīdzēs! Un nekādas lūg�anas, ne ticība!

Es bū�u stiprāks! Varenāks! Es jūs varu iznīcināt.

Un ja ne es! Vienalga! Cilvēks vienmēr ir bijis nesalīdzināmi spēcīgāks par mūsu pa�u iedomāto vai pieņemto Dievu.

Ja patie�ām Dievs pastāvētu īstenībā, viņ� ta�u nekad ne�būtu pieļāvis, lai cilvēka prāts izgudro pulveri un dinamītu, bargus soda likumus un pat koka krustu un naglas, lai pie tā beigu beigās tiktu piesists pa�a dēls!

Muļķīgi, vai ne?

- Viss rādās diezgan normāli, - teica Robis, kad bijām sa�tiku�ies vienā no Parīzes strādnieku kvartāla netīrākajiem kro�dziņiem. - Mēs �o bankas filiāli vērojam jau vairākas dienas. Visizdevīgākais laiks ir ap deviņiem no rīta, kad banku ver vaļā.

Nauda ar speciālu automa�īnu tiek atvesta jau ap septiņiem. Tad acīmredzot tā tur tiek sa�ķirota, daļa ielikta seifos, daļa nonāk bankas darījumu zālē pie kasieriem. Kasieri ir trīs - divi pusmū�a vīrie�i un viena pajauna sieviete. Signalizācijas tur nav nekādas. Vismaz ārējās. Iespējams, kaut kāda iek�ējā signalizācija tomēr pastāv - pie kasieriem pa rokai trauksmes zvans. Toties tur pastāvīgi de�urē apsargs. Viņ� ir bruņots. Parasti redzams staigājam vai sē�am telpas attālākajā stūrī un lasām avīzi. Tur ir tāds neliels apaļ� galdiņ� un krēsls. Pirmie apmeklētāji ierodas ap desmitiem, visbie�āk namsaim�nieces un tuvāko iestā�u ierēdņi. Nekādas milzīgās summas tur neapgrozās, bet, pēc mūsu ievāktajām ziņām, kādiem simt tūksto�iem vajadzētu būt.

-��� Ar to pilnīgi pietiktu, - es teicu. - Tas būtu labs ķēriens.

-���� Kādam mērķim �ie līdzekļi �oreiz ir vajadzīgi? - Robis painteresējās.

-��� Vispār jau kopējai kasei, - es atbildēju. - Lai gan dzirdēju, ka nepiecie�ams iegādāties jaunu pagrīdes tipogrāfiju. Somu biedri solīja tipogrāfijas iekārtu ar kuģi atgādāt uz Rīgu, ta�u jāsamaksājot iepriek�. Es pat jutos nedaudz �okēts. Nekādas strādnieku solidaritātes!

-��� Kāda tev tur solidaritāte! - Robis nicīgi iesaucās. - Katrs cīnās par sevi, par savām interesēm, un, kā jau parasti, daudz ko iz�ķir pati nauda. Man pat liekas, ja mēs varētu ieņemt Fortnoksu, kur glabājas ASV zelta rezerves, mums nekādas lielās grūtības nesagādātu nopirkt visu Krievijas valdību. Un vispār revolūcija nemaz nebūtu vajadzīga!

-���� Labi! - es teicu. - Lai Fortnoksa paliek neieņemta. Par mūsu atkāp�anās ceļu ir padomāts?

-��� Tūlīt uz turieni aiziesim un es jums visu parādī�u, - Robis sacīja. - Nekā sare�ģīta tur nav. Tie�i blakus bankai atrodas piecstāvu ēka ar caurstaigājamu ieeju un pagalmu. Izejot tam cauri, mēs tūlīt nonākam Ludviga ielā, pēc tam pagrie�amies pa labi, tur ir neliela maizes ceptuve, kur mūs va�onī gaidīs Andrejs. Aizbrauksim līdz Fo�ē ielai, izkāpsim, tad atkal caur kādu caurstaigājamu mājas ieeju un pagalmu nonāksim līdz vietai, kur vienā no pagrabstāviem dzīvo vecs grāmattirgotājs mesjē Leblāns. Tur naudu ieliksim �emodānā, kādu daļu katrs paturēs savām vajadzībām un atpakaļceļam, tad pēc divām dienām Tedis ar Imantu ātrvilcienā Parīze-Berlīne brauks uz Vāciju. Tu, Elmār, ar Andreju viņus piesegsi. Es partijas uz�devumā vēl kādu laiku palik�u �eit.

Vakarā, pa dienu neuzkrīto�i vēlreiz pavēroju�i bankas dar�bību un vairākkārt izstaigāju�i atkāp�anās ceļu, atkal sapul�cējāmies netālu no uzbrukuma vietas.

Vēlreiz pārrunājām lomu sadali. Nospriedām, ka Robis ar Teodoru paliks ārpusē. Gadījumā, ja nāks kāds apmeklētājs, to kaut kādā veidā vajadzēs aizkavēt. Bankas iek�pusē darbo�os es un Imants. Naudu sametīsim līdzpaņemtā maisā. Ja varēs, mēģināsim iztikt bez �audī�anās.

Precīzi pulksten deviņos no rīta, dziļi uz acīm uzvilku�i melnas �okejcepures, iegājām tuk�ajā bankas zālē.

Imants nostājās pie pirmā kases lodziņa, aiz kura sēdēja pa�jauna sieviete un, parādījis viņai revolveri un maisu, ar �estu pavēlēja mest tur naudu. Kasiere tik ļoti pārbijās, ka ilgāku laiku nespēja pat pakustēties.

Es pa to laiku ātri piegāju pie bankas apsarga, piegrūdu viņa sejai revolvera stobru un pavēlēju nogulties uz grīdas. Pirmajā brīdī viņ� izskatījās ne tik daudz nobijies, kā ārkārtīgi pārsteigts. Pēc tam, sapratis, kas notiek, nomierinājās un iz�likās, ka pavēlei paklausa. Ta�u jau nākamajā mirklī viņ� manu roku atsita sāņus, bet pats, mēģinādams no maksts izvilkt savu ieroci, atlēca soli tālāk. Citas iespējas nebija. Iztaisnojis roku, notēmēju un iz�āvu. Lode apsargam trāpīja krūtīs, man �ķita, tie�i sirds apvidū, un viņ� lēnām-, plaukstu piespiedis trāpījuma vietai, lēnām saļima.

Sieviete �au�alīgi spiedzīgā balsī sāka kliegt. Abi pārējie kasieri momentā pielēca no savām vietām un panikā skrēja uz dienesta izejas durvīm. Ne mirkli nekavējoties, sāku �aut. Abi kasieri nokrita - nezinu, ievainoti vai beigti.

Sieviete, �ausmu pārņemta, ar drebo�ām rokām sāka mest naudas paciņas Imanta turētajā maisā. Tad aizdzinām viņu pie pārējo kasieru darba vietām, kur viņa tāpat mūsu maisā sameta visu tur atrodo�os naudu.

Pēc tam nesteidzoties izgājām uz ielas, kur bez Roba un Teodora tie�ā tuvumā neviena cita nebija. Tikai krietnā at�tālumā varēja saskatit divas pavecākas kundzes, kuras rīta pastaigā bija izvedu�as savus suņus.

Kad iesēdāmies va�oņa kulbā, noņēmām �okejcepures, no�plēsām pielīmētās ūsas un aizmetām prom.

Pie pavecā grāmattirgotāja viņa dzīvokļa dibenistabā, no kuras caur rezerves durvīm tūlīt varēja nokļūt pagalmā un tālāk, kur rāda acis, uzturējāmies līdz vakaram.

Pēc tam, norunāju�i atkal satikties Berlīnē, izklīdām. Tedis ar Imantu, �emodānā nesdami nolaupīto naudu, devās uz sta�ciju, Robim bija kārtojamas citas darī�anas, bet es, palicis viens, pagāju garām Triumfa arkai un nesteidzoties aizklīdu līdz Monmartrai. Tur, krietnu laiciņu pastāvējis uz spilgti bal�tās Sāpju Dievmātes baznīcas platajām kāpnēm, beidzot sāku pamazām nomierināties. Un tomēr sajūta joprojām palika rie�bīga. Pirmo reizi mū�ā biju nogalinājis cilvēkus, pret kuriem nejutu ne mazāko personīgo naidu. Ne mazāko atriebības vēlmi. Viņi man neko sliktu nebija izdarīju�i. Viņi nebija ari mani - pārliecināta revolucionāra - �ķiras ienaidnieki, sabied�rībā valdo�ā sociālā ļaunuma iemiesotāji. Viņi man bija sve�i, normāli cilvēki. No rīta, neko sliktu neparedzēdami, mierīgi atnāca uz darbu un�

Mājās noteikti ir paliku�as sievas un bērni� Turklāt visai ticams, ka biju�i vienīgie ģimenes apgādnieki�

Bet es - Elmārs Ozols Jāņa dēls - atdrāzies no pasaules otras malas, pēk�ņi ņemu un viņus nogalinu�

Par ko? Kādēļ?!

Pirmo reizi radās diezgan pretīgi sirdsapziņas pārmetumi un smeldzīga izdarītā no�ēla. Mans vienīgais attaisnojums (iespējams, ļoti maldīgs) bija - revolūcijas, tātad visas strād�nieku �ķiras un pārējo zemāko sociālo slāņu dzīves apstākļu uzlabo�ana kaut kādā vēl precīzi nenoteiktā nākotnes laika punktā�

Pirmo reizi radās �aubas - ja nu nekas nesanāks? Ja revo�lūcija savus mērķus nesasniegs vai prasīs tik milzīgus upurus, tik daudzu nevainīgu cilvēku dzīvības, ka revolūcijas ideja un nepiecie�amība to realizēt zaudēs jebkuru jēgu un attaisno�jumu? Mēģinot īstenot svarīgu dzīves taisnīguma principu, mēs, iespējams, radīsim vēl lielāku netaisnību�

Jutu, ka nepiecie�ams kaut ko iedzert. Varbūt pat pama�tīgi.

Mazliet pavērojis, kā vietējie mākslas ģēniji ātri uzzīmē da�u skatītāju portretus, aizklīdu kvartālu tālāk un iegāju spo�i apgais�motā kafejnīcā Cafe de Paris. Apsēdos pie brīva galdiņa blakus logam un, gaidīdams pienākam viesmīli, vēroju ielu, pa kuru kā rāma upe plūda gandrīz vai nepārtraukta ļau�u straume.

Tad pēk�ņi ieraudzīju kādu apbrīnojami skaistu melnmatainu sievieti, kura negaidīti apstājās loga priek�ā un plati ieplestām acīm nez kāpēc krietnu laiciņu skatījās uz mani. Es pat samulsu. Tad jaunā sieviete domīgi pagriezās un lēnām devās tālāk.

Pienāca viesmīlis, un es pasūtīju pudeli sarkanvīna Bordeaux Cotes de France un nedaudz uzkodas. Pēc neilga laika, jūtami pārsteigts, loga priek�ā atkal ieraudzīju pirmīt redzēto dāmu. Es viņai uzsmaidīju un, neko daudz nedomājot, pamāju ar roku, aicinādams ienākt.

Pēc da�iem brī�iem viņa jau stāvēja mana galdiņa priek�ā un skumji pasmaidīja.

-���� Sēdies! - es viņai ar roku parādīju uz krēslu.

Viņa apsēdās un vēlreiz mani vērīgi noskatīja.

-��� Jūs runājat franciski? - viņa prasīja.

-��� Tikpat kā nemaz, - es atbildēju. - Ta�u �o to saprotu.

-���� Kādas tautības esat? - viņa turpināja interesēties. - Vai gadījumā neesat krievs?

-���� Nē, krievs es neesmu, - pakratīju galvu, - ta�u valodu pārvaldu pilnībā.

-���� Ļoti jauki! - sieviete priecīgi iesaucās. - Esmu krievu izcelsmes francūziete - Natalī. Bet jūs?

-���� Vai tas tev ir svarīgi? - ļoti pierasti nekautrējoties tūlīt pārgāju uz tu.

-���� Nē. Bet interesanti. Jūs man atgādināt�

-��� Tu �eit kādu meklēji? - prasīju.

-��� Nu jau vairs ne, - Natalī atbildēja. - Jūs Parīzē esat jau sen?

-��� Divas dienas, - atbildēju. - Ta�u ju�ana tāda, ka esmu te dzīvojis jau vairākus gadus.

-��� Tad jūs neko nezināt, - Natalī grūtsirdīgi teica. - Pirms nedēļas mūsu valdība izsludināja vispārēju mobilizāciju. Mans zēns Marsels� Vakar viņ� tika ieģērbts zaldāta drēbēs un kopā ar pārējiem jauniesauktajiem kaut kur aizvests. Tie�i uz ku�rieni, neviens nespēja pateikt. Varbūt negribēja. Bet varbūt nedrīkstēja.

-��� Tas visticamāk, - es piekritu, nekādi nespēdams novērst skatienu no viņas patie�ām vienreizēji glītās sejas, lielajām, tum�ajām acīm, garajiem, ogļu melnajiem matiem, dziļi de�koltētās spilgti sarkanās blūzītes un melnajiem svārkiem, zem kuriem, kā varēju viegli iedomāties, tāpat slēpās iekāri rosi�no�as slaidas kājas.

-��� Aizvakar mēs te abi sēdējām, - Natalī turpināja. - Tas bija mūsu atvadu vakars. Bija ļoti skumji. �odien te atnācu atkal paraudāt un atcerēties, bet tad� �ai pa�ā kafejnīcā pie �ī pa�a galdiņa pēk�ņi ieraudzīju sē�am jūs! Es pat apstulbu. Jūs abi esat tik neparasti līdzīgi� Taisni apbrīnojami. Nē, pavisam nopietni! Vai jūs neiebilstu, ja es jūs sauktu par Marselu?

Mazliet jukusi, es nodomāju, tad piekrīto�i pamāju ar galvu. - Sauc vien! Varbūt īstenībā mans vārds tāds arī ir - Marsels. Vienīgi� nevajag to jūs! Tu nāc no aristokrātiem? Esi bur- �uā?

-��� Ne glu�i, - Natalī atbildēja. - Ta�u ne es, ne mani vecāki nav arī strādnieki.

-���� Labi, ka nav jāvergo fabrikā, vai ne?

-��� Es nezinu, kā cilvēki tur jūtas, - Natalī sacīja. - Es studēju Sorbonnas Universitātē filozofiju.

-���� Filozofiju? - pārsteigts iesaucos. - Kāda velna pēc tev tā ir vajadzīga?

-���� Nezinu, - Natalī paraustīja gleznainos plecus. - Varbūt kļū�u gudrāka.

-���� Priek� kam arī tas tev vajadzīgs? - prasīju. - Vai nav labi, kā ir?

-��� Tas tomēr ir par maz, - viņa nepiekrita. - Turklāt� Par gudrību varbūt te nemaz nebūtu vērts runāt. Iespējams, līdz studiju beigām man izdosies noskaidrot vismaz da�us jautāju�mus. Tie mani interesē un pa�laik �ķiet ne visai saprotami.

-���� Kas tie ir par jautājumiem? - mazliet ieinteresēts, vai�cāju.

-��� Visādi. Piemēram, kāpēc sākas kari? Kam tie vajadzīgi? - Natalī jautāja. - Visas cilvēces vēsture vieni kari vien ir! Kāpēc sākas revolūcijas, un kādi ir iemesli da�ādu sociālo slāņu sacel��anās kustībām, ja jau iepriek� zināms, ka tās tiks apspiestas un to dalībnieki ne�ēlīgi sodīti? Kāpēc cilvēki tik neatlaidīgi, da�reiz pat visai me�onīgā veidā mēģina iegūt varu? Ieskaties kaut vai tikai Senās Ēģiptes, Grieķijas, Romas vai Krievijas impērijas vēsturē! Ko tu tur ieraudzīsi? Asiņu jūras! Kāpēc tas tā? Tālāk! Pēc kādiem kritērijiem vērtēt kādas nodevības faktu, un vai nodevība kā tāda vispār pastāv? Par to vēl var ilgi diskutēt. Varbūt nodevība kā jēdziens ir tikai pieņēmums - katra indivīda personīgs priek�stats par to, kas ir slikts un labs, kas ir pareizi, kas - nepareizi? Un kur tad vēl citi jautā�jumi! Piemēram, kas ir Dievs, un vai viņ� vispār īstenībā pa�stāv? Kāpēc uz �īs zemes - neticami sīka Kosmosa puteklī�a - bija jārodas dzīvībai, ja tai līdztekus radās arī nāve? Kāda tam visam jēga? Un vēl pavisam triviāli - ko mēs zinām par mīlestību? Kā to lai izskaidro? Kāpēc pastāv �ādas jūtas, ja cilvēku suga mierīgi var turpināties arī bez tām?

Es viesmīlim palūdzu, lai atnes vēl vienu glāzi, tad pagrie�zos pret Natalī.

-���� Ēst gribi? - painteresējos. - Kaut ko pasūtīt?

-���� Paldies, Marsel, - viņa noraido�i pakratīja galvu. - Bet labprāt iedzertu da�as glāzes vīna.

Es viesmīlim pasūtīju pudeli Cabernet France un, kad viņ� aizgāja, nopietni ieskatījos jaunās francūzietes skaistajā sejā.

-������������ Kāpēc nevēlies kļūt aktrise? - vaicāju. - Tu tam būtu īsti piemērota. Vai tie�ām sievietēm tik nepiecie�ams piebāzt galvu ar zinā�anām, kas praktiskajā dzīvē neko nedod?

-������������ Bet mīlestība? - Natalī tūlīt prasīja. - Vai tā nav mūsu ikdienas dzīve?

-������������ Nē, - es atbildēju. - Ir krietns skaits cilvēku, kas �ādas jūtas nepazīst. Un, ja arī pazīst, varbūt ir laimīgi, ka beidzot no tām tiku�i vaļā.

-������������ Es tam neticu! - Natalī iebilda. - Cilvēks nevar būt lai�mīgs, ja viņu neviens nemīl.

-����������� Piemēram, es, - teicu. - Jau vairākus gadus man nav ne�vienas sievietes. Nu un tad? Vai mirstu nost?

-���� Neizskatās gan, - Natalī sacīja. - Bet vai esi laimīgs?

-������������ Grūti pateikt, - paraustīju plecus. - Vai visiem obligāti jābūt laimīgiem?

-������������ Bez �aubām! - Natalī iesaucās. - Tad arī pasaule kļūtu labāka! Un nenotiktu nekādi kari vai revolūcijas.

-������������ Notiktu tāpat, - es nepiekritu. - Tie, kas sāk karus vai organizē sacel�anos, ne vienmēr pa�i ir nelaimīgi. Viņi vien�kār�i redz, ka nelaimīgi ir citi.

Natalī, domīgi tuk�ojot vīna glāzi, krietnu laiciņu klusēja, tad strauji paliecās tuvāk.

-������������ Kāpēc tev nav nevienas sievietes? - viņa negaidīti jau�tāja.

Es rūgti iesmējos.

-������������ Arī tev ta�u tagad nav neviena vīrie�a! - es atgādināju. - Tā dzīvē da�reiz gadās.

-���� Man vīrietis ir, - Natalī teica. - Tu!

-���� Es?! - gandrīz vai iekliedzos. - Vai esi pie pilna prāta?

-���� Vai tad neesi?

-����������� Tas, kas pa�laik notiek, - sacīju, - ir tikai nejau�s un ļoti īss mirklis mūsu dzīvē.

-����������� Tu negribētu būt mans? - viņa, kļuvusi vēl nopietnāka, prasīja.

-������������ Gribētu, - es atbildēju. - Kāpēc gan ne? Bet man tam nav laika.

-��� Kāpēc?

-��� Jau �onakt braucu uz Berlīni.

-����������� Tad tev laika vēl diezgan, - Natalī sacīja. - Gandrīz vai mū�ība.

-��� Vai savu Marselu jau esi paspējusi aizmirst? - jautāju.

-����������� Nē, - viņa apgalvoja. - Visu laiku par viņu vien domāju. Viņu redzu savu acu priek�ā. Ar viņu pat runāju�

-������������ Atmosties! - Strauji pakratīju galvu. - Es neesmu tavs Marsels!

-��� Kas tad tu esi?

-����������� Nekas, - teicu. - �obrīd, Natalī, es patie�ām neesmu ne�kas! Cilvēks bez vārda un nodarbo�anās. Turklāt vēl jāuzma�nās no policijas.

-��� Kāpēc?

-��� Arī tā da�reiz dzīvē gadās.

-��� Tas ir slikti.

-��� Protams.

-����������� Krievs tu neesi, - viņa teica. - Es to sapratu uzreiz. Kādas tautības?

-���� Esmu latvietis, - pavēstīju. - Tu tādu tautu zini?

-��� Nē, - Natalī atbildēja. - Kur tā atrodas?

-������������ Diezgan patālu, - sacīju. - Eiropas ziemeļos. Krievijas gūstā.

-��� Vai esat tauta bez savas valsts?

-������������ Kaut kad jau būs ari valsts, - es teicu. - Tikai mazliet jāpagaida un par to jāpacīnās.

-��� Tu domā karu?

-���� Iespējams.

-��� �o?

-��� Es gan vairāk ticu revolūcijai.

-������������ Labāk jau netici! - Natalī teica. - Atliek vien atcerēties mūsu jakobīņus un vājprātīgo Maksimiljēnu Robespjēru� Vēl trakākas me�onības grūti iedomāties.

-����������� Ta�u sava taisnība viņam bija, - es iebildu. - Vienīgi maz�liet pārcentās.

-��� Tu esi revolucionārs? - Natalī prasīja. - Sociālists?

Es pasmaidīju.

-������������ Natalī! - teicu. - Es pa�laik esmu mazliet noguris vīrie�tis, kas, patiesi pārsteigts, vēl joprojām nespēj saprast, kāpēc iepretim sē� un ar viņu sarunājas tik skaista sieviete.

-������������ Vai tad esi piemirsis? - Natalī prasīja. - Es stāvēju pie loga, tu mani ieraudzīji un aicināji iek�ā. Redzi, esmu atnā�kusi. Sē�u tev iepretim un sarunājos.

-��� Tu sarunājies ar savu Marselu, - es atgādināju.

-������������ Nē, - Natalī noraido�i pakratīja galvu. - Tas bija tikai pirmajā mirklī.

-���� Un kas tālāk? - prasīju.

-��� Vai es tev patīku? - savukārt prasīja viņa.

-����������� Tu esi tik spo�a kā labi noslīpēts dimants, - es atbildēju. - Vienīgi tavās lielajās acīs �ad tad pavīd skumjas.

-������������ Man �ēl Marsela, - viņa teica. - Viņ� bija lielisks puisis. Nezinu, kāpēc, bet man �ķiet� viņ� kritīs jau pirmajā kaujā.

-����������� Par to nedomā! - es devu padomu. - Labāk tici, ka viņ� no kara atgriezīsies kā tēvzemes varonis.

-������������ Nebūtu jau slikti, - Natalī lēnīgi piekrita un iztuk�oja kārtējo vīna glāzi.

-��� Varbūt vēl? - es prasīju.

-������������ Paņem vienu pudeli līdzi, - viņa sacīja, - un iesim� Es tevi aizvedī�u pie vienas no savām draudzenēm. Marselīna. Tikko mēs ieradīsimies, viņa aizies. Tā es itin bie�i darīju ar Marselu.

Es viesmīlei palūdzu atnest vēl vienu pudeli vīna, samaksāju rēķinu un pēc tam kopā ar Natalī izgāju uz ielas. Iepriek�ējo nak�u spilgtais apgaismojums pēk�ņi bija pazudis, un tagad ielu apmirdzēja tikai da�as pavājas spuldzes.

-���� Savādi, - Natalī sacīja. - Man ir bail. Ejam ātrāk!

Pasteidzinājām soli, bet jau pēc neilga laika spēji apstājos.

-����������� Nevajag! - klusi teicu. - Neiesim un nedarīsim to, ko abi tik ļoti gribam.

Natalī piekļāvās man pie krūtīm un vieglā izbrīnā skatījās tie�i acīs.

-��� Kāpēc? - viņa �ukstēja. - Mēs ta�u to gribam, vai ne?

-����������� Jā, Natalī, - es apliecināju. - Kāpēc gan ne, ja jau reiz ir gadījusies tik vienreizēja izdevība, bet�

Varbūt muļķīgi, ta�u es jau pirmīt iedomājos� Kaut kas mani pēk�ņi apturēja. Es skaidri savā iztēlē redzēju, kā �īs skaistās meitenes puisis - kaut kāds man nepazīstams fran�u zēns Marsels -, ar varu ieģērbts zaldāta formā, aiztriekts uz fronti, pa�laik sē� ierakumā, bailēs cie�i sa�ņaudzis rokā �au�teni, un gaida pretiniekā ap�audi, pēc tam uzbrukumu un līdz ar to, iespējams, arī nāvi. Un kā pēdējās savas īsās dzīves at�miņu ainas viņ� redz savu māti un mīļoto meiteni Natalī�

Ta�u mīļotā meitene stāv uz vienas no Parīzes tum�ajām ielām, cie�i pieglaudu�ies nepazīstama ārzemnieka augumam, un jūtas pārsteigta, ka viņ� pēk�ņi nevēlas darīt to, ko darīt vienmēr ir bijis tik labi.

-��� Tu mani negribi? - Natalī pārsteigta jautāja.

-����� Gribu, - es atbildēju. - Varbūt tas būtu viens no tiem retajiem mū�a mirkļiem, ko mēs nespētu aizmirst līdz pat kapa zvanam. Bet, mana debesbrīni�ķīgā fran�u meitene, at�liksim to uz citu reizi! Pavadi mani līdz stacijai, un norunā�sim tur satikties pēc gada, labi? Francijas neatkarības dienā - 14. jūlijā pulksten divpadsmitos naktī, kad no Parīzes atiet pēdējie vilcieni. Un, ja ne nākamgad, tad vēl pēc gada. Un, ja vēl ne tad, tad citu reizi, un tā līdz 2004. gadam. Tas ir pēdējais termiņ�.

-���� Vai tu rēķināt proti? - Natalī prasīja. - Būs pagāju�i de�viņdesmit gadi!

-���� Nu un tad? - es iesmējos. - Tas būs tikpat romantiski kā �odien.

-���� Mīļo sve�inieki - viņa turpināja �ukstēt. - Mēs tad sen jau būsim miru�i�

-���� Ne glu�i, - es nepiekritu. - Tu pasaki savai meitai, es pateik�u savam dēlam� Mēs turpināsimies.

Tie�i pulksten divpadsmitos naktī es iekāpu Parīzes-Ber- līnes ātrgaitas vilcienā, stāvēju vagona durvīs un, krietni no�skumis, māju atvadu sveicienus sarkanā blūzītē un melnos svārkos ģērbtai meitenei, kas mana trakā mū�a vienu vakaru darīja tik neaizmirstamu�

Nāve ir mana mīļākā, es ironiski domāju. Ļoti skaisti. Katru dienu blakus. Katru nakti pieglaudu�ies tik tuvu, ka jūtu viņas satraukto elpu un auksto plaukstu pieskārienus.

Bet nekas, mīļā, es tev vēl neatdo�os! Tu mani tik ātri ne�dabūsi - kārdini, kā gribi! Es zinu, tas nav uz ilgu laiku. Un tomēr. Vēl mazliet pacieties! Es lūdzu! Tev vajadzētu saprast - kaut kā baigi negribas nomirt tik jaunam. Tikt saplosītam gra�nātas sprādzienā. Pirms nedēļas Tīreļpurvā, kad cēlāmies kār�tējam uzbrukumam vācu pozīcijām, �anim tie�i blakus sprāga pamatīgs artilērijas �āviņ�. Vēlāk mums no viņa izdevās atrast tikai labās kājas zābaku un norautu galvu. Acis bija vaļā, un viņ� uz mums skatījās ar tādu kā lielu izbrīnu.

"Es gaidīju brīnumu," it kā dzirdēju viņu sakām. "Ticēju, ka ar mani tas nekad nenotiks."

Pēc kaujas es �aņa galvu kopējā kritu�o strēlnieku kapā uzliku pa�ā aug�ā - lai viņ� mazāk justu smil�u un vēlākā pieminekļa smagumu.

Diem�ēl tā ir bijis visos laikos un karos - karavīra alga ir vai nu atzinība ordeņa veidolā, vai brāļu kapu smiltis un virs tām saplaisājusi piemiņas plāksne.

Latvijas zeme patiesībā ir milzīgs kapu lauks. Nemaz par to negribas domāt. Negribas �ķirstīt vēstures grāmatas. Man pilnīgi pietiek ar �o karu. Ar Ziemassvētku kaujām un Nā- vessalu.

Un kur tad vēl tie nolādētie vācie�i! Ko viņi mū�īgi lien mūsu zemītē? Kādus pasaules labumus cer te atrast? Un ko senie polovcie�i? Un krievi? Un �emaitie�i un vikingi? Un zviedri un poļi?

Kas viņus �eit tik ļoti vilina?

Kas manī izraisīja vēlmi brīvprātīgi pieteikties latvie�u strēlnieku pulkā? Vai jau agrā bērnībā iegūtais kau�anās prieks? Vai tik ļoti pierastā vēlē�anās turpināt rotaļāties ar nāvi? Vai glu�i reāla iespēja izvairīties no aresta?

Citu iespēju man ir bijis niecīgi maz� Kā galvenokārt �ī nāve, nāvīte� Rotaļu lācī�u un klucī�u vietā. Jau no puikas gadiem. Ta�u �oreiz klāt vēl noteikti nāca ilgus gadus krātais naids. Es ta�u vācie�us sāku neieredzēt jau agrā bērnībā. Un vēl vairāk nicināju krievus.

Bet nu mēs esam vienos ierakumos - viena karaspēka zal�dātiņi.

Pretī vāci.

Vairākas stundas nekādi nespējam ieņemt Baltbērzes mui��u. Viņi tur ir labi nocietināju�ies. Lo�metēji un mīnmetēji. �auj bez pārtraukuma. �rapneļi, saplosot da�u strēlnieku ķer�meņus, bie�i krīt tie�i ierakumos.

Varbūt mēs viņus no turienes varējām izsist uzreiz, ta�u mūsu nāves nodaļas komandieris Edgars neļauj pa balto mui��as ēku bliezt ar mūsu vienīgo lielgabalu.

"Pataupīsim," viņ� teica. "Gan �ī greznā mui�as pils mums, latvie�iem, vēl noderēs. Pēc kara te bērniem ierīkosim skolu vai vecajiem atpūtas namu."

"Tu labāk būtu pataupījis mūsu dzīvības!" da�i dusmīgi iebilda.

"Līdzko satumsīs, tad arī iesim uz priek�u," Edgars pazi�ņoja. "Izskatās, ka tur viņiem tik tie�ām atrodas ja ne pulka, tad vismaz bataljona �tābs."

Kad metās krēsla, lielgabals beidzot sāka raidīt �āviņus uz mui�as apkārtnē eso�ajiem vācu ierakumiem. Tagad tur �ķīda viņu karavīru ķermeņi. Skats bija briesmīgs, ta�u manā apziņā ne uz mirkli neieskrēja kaut nieks �ēluma.

Mana psihe un nervu sistēma bija tik ļoti notrulināta vai, tie�i otrādi, tik spēcīgi uztrenēta, ka nekas vairs īpa�i nesatrauca. Ar sāpēm, cie�anām, risku un pastāvīgām nāves briesmām biju tik ļoti saradis, kā vecāki sarod ar saviem bēr�niem, kā koks ar zemi vai maizes gabals ar speķa �ķēli.

Iespēju, ka dzīvību varu zaudēt jebkurā savas dzīves mirklī, es pieņēmu vēsā filozofiskā mierā - bez jebkādas no�ēlas un bailēm, jo�

Es ta�u vispār varēju nepiedzimt.

Trīs gadu vecumā varēju noslīkt aiz mājas eso�ajā dīķī, ja tēvs nebūtu laikus atskatījies un pēdējā brīdī mani no turie�nes izrāvis.

Es nekad pat nebūtu zinājis, ka da�us gadus tomēr esmu dzīvojis.

Un Fēlikss mani barona pils pagrabā varēja nosist.

Un mani varēja nosist arī Rīgas slepenpolicijas priek�nieks Makss Greguss vai policijas pristavs Ivans Mihējevs.

Un mani vismaz desmit rei�u uz ielas vai aresta laikā varēja no�aut krievu dragūni vai policisti.

Un mani varēja no�aut ari banku apsargi Helsingforsā, Sanktpēterburgā un Parīzē.

Un mani katru mīļu dieniņu divu gadu garumā varēja un joprojām vēl var no�aut nezināma vācu karavīra raidīta lode vai līdz nepazī�anai saplosīt tie�s �rapneļa trāpījums.

Katra diena, ko vēl dzīvoju, ir kā atvadu balle manam īs�laicīgajam mū�am.

Kā dabas dāvana, ko esmu saņēmis nepelnīti.

Bet ko tad esmu pelnījis? gribējās jautāt. Vai tie�ām neko?! Vai tikai karātavas cilpu, katorgu, soda nāvi vai, sarijoties in�dīgās kaujas gāzes, kopēju līķu bedri?

Bet kā ar mātes glāstu? Kā ar �ūpuļdziesmu? Kā ar tēva stingru rokasspiedienu? Kā ar mīļotas sievietes glāstu? Kā ar pa�a rokām uzceltu māju? Kā ar baznīcā likumīgi apņemtu sievu? Kā ar bērniem? Kā ar mierīgu atpūtu lauku mājās uz silta mūrī�a vai dego�a kamīna priek�ā greznā Rīgas dzīvoklī?

Vai tie�ām tas viss ir garām?! Tas nav domāts man?

Un tā ar katru dienu sirdī krājas arvien lielāks naids - gan pret netaisnīgo valsts varu, gan pret cilvēkiem, kuriem dzīvē ir veicies daudz labāk nekā man, un vēl pret Dieva vienaldzību, skarbo likteni un savu nespēju visapkārt valdo�o netaisnību pārvērst vispārējā taisnīgumā�

Es pārstāju sapņot. Izgaisa pēdējās ilūzijas. Sapratu - es �ai milzīgajā kara katlā (kā vispār uz �is zemes) esmu tik maza un no�ēlojama sīkbūtne, ka manu pazu�anu neviens pat ne�pamanītu. Un, ja ari pamanītu, jau otrajā dienā aizmirstu.

Tas dvēselē iededza vēl vienu naida liesmiņu. Vēl cie�āku apņem�anos - ja arī �oreiz palaimēsies palikt dzīvam� Es jums visiem vēl parādī�u! Es turpinā�u cīnīties pret netaisnību un bargi sodī�u tos, kurus uzskatī�u par sodāmiem.

Ja reiz dzīve ir bijusi netaisnīgi ļauna pret mani, es bū�u taisnīgi ļauns pret dzīvi un tiem, kas kaut mazākā veidā manu mū�u ir darīju�i sliktāku.

Man arvien bie�āk patika būt taisnīgi ne�ēlīgam.

Un kāpēc gan ne? Vai citi pret mani ir biju�i �ēlīgi?

Nu, protams, Elmār, protams! Kā gan citādi? Ta�u� ja tu nespēj aizmirst slikto, tad tev jāatceras arī viss labais, kas ar tevi ir noticis. Un kaut kas noticis tomēr ir.

Tu esi dzirdējis māti dziedam �ūpuļdziesmu. Mēs visi kopā esam sēdēju�i pie brokastgalda. Svētdienas rītos, Dievam neti�cēdams, kopā ar vecākiem gājis uz baznīcu. Esmu sajutis tēva stipro roku uz sava pleca. Un dzirdējis viņa vārdus: "Dēls, tas būtu pavisam nelāgi, ja ari tev visu mū�u vajadzētu vergot fabrikā."

"Es nevergo�u!" apsolījos. "Un arī tev to drīz nevajadzēs darīt. Mēs visi kļūsim brīvi!"

Un kur tad vēl baltā vasaras kleitiņā ezera krastā sēdo�ā Marita! Tie�i toreiz pirmo reizi mū�ā sajutu spēcīgu vēlmi pēc sievietes. Vai tas nebija skaisti? Un viņas negaidītā parā�dī�anās Rīgas slepenpolicijas arestantu tik�anās telpā ar mai�zes kukulīti paslēptu brauniņu. Un vēlāk viņas maigie roku pieskārieni manai sadauzītajai mugurai. Un īslaicīgs kaislību neprāts. Vai tas nav atmiņu vērts?

Un tad vēl da�as vieglprātīgas sievietes Sanktpēterburgā un tepat mūsu Rīgā. Nekas nopietns, tikai tā - viegls flirts, jautri pavadits vakars kādā pilsētas krogā un pēc tam nopirkta vienas nakts mīlestība�

Da�us mirkļus pirms manas iespējamās aizie�anas mū�ībā ari to ir vērts atcerēties kā patīkamāko, kas ar mani ir no�ticis.

Un kur tad vēl apdullino�i skaistā francūziete Natalī!

Vēl atrazdamies vilcienā - braucot caur Parīzes priek�pil�sētu -, es rūgti no�ēloju, ka atraidīju viņas aicinājumu un tās da�as stundas līdz vilciena atie�anai nepavadīju tā, kā viņa to vēlējās.

Tas nebūtu nekas slikts, ja tikai da�as dienas iepriek� viņa tai pa�ā gultā nebūtu mīlējusies ar savu Marselu. Ta�u� Ir biju�as lietas trakākas! Tai vakarā es viņai nebiju nekāds sve�inieks. Viņas iztēlē es biju tās mīļotais puisis Marsels - izmantodams nakts tumsas aizsegu un pirmās kaujas pār�traukumu, izlīdis no dubļaina ierakuma, �auteni atstājis uz tran�ejas malas un varbūt pēdējo reizi atskrējis uz Parīzi pie savas mīļotās�

Runā, ka Verdenas kaujā kritu�i miljons abu pu�u karavīru. Varbūt patie�ām tas atbilst patiesībai - kāds būs saskaitījis.

Labi vai slikti, mēs nekad nevaram zināt, kad jebkuram no mums pienāks �ī nolādētā pēdējā reize�

Visam.

Pēc apmēram pusstundu ilgu�as ap�audes traucāmies uz priek�u. Nepārtraukti �aujot un metoties zvērīgā tuvcīņā, vā�cie�us izsitām no priek�ējām pozīcijām un beidzot ātrā trie�cienā ieņēmām arī Baltbērzes pili.

Visur mētājās kritu�o vācu karavīru līķi. Da�iem nekādas atklātas brūces vai lo�u pēdas nevarēja pat saskatīt. Viņi da��ādās pozās vienkār�i gulēja kā tikko aizmigu�i lieli bērni, vienīgi baismīgi bija skatīties uz viņu plati atvērtajiem re�dzokļiem.

Tā mēs visi - miru�i vai nu savās gultās, vai kaujas lau�kā - nebūtībā aizejam, acis neaizvēru�i. Varbūt tāpēc, lai nenomaldītos. Lai labāk redzētu kāda rūpīgi izliktos ceļa rā�dītājus - kur ir elle, kur - paradīze.

Vēlāk daļa no mūsu speciālās triecienvienības pārnak�ņo�a- nai iekārtojās mui�as ēkās - siena �ķūnī un stallī, bet mēs ar vienības komandieri un vēl da�iem kaujiniekiem apmetāmies mui�as galvenajā ēkā - pilī.

Kritu�ie vācie�i tika aizvākti.

Ēriks iekūra krāsni.

Arvīds apsēdās pie klavierēm un sāka spēlēt Emīla Dārziņa Melanholisko valsi.

Jutos bezgala noguris, un varbūt tikai tāpēc skumjā val�a melodija man pēk�ņi uzdzina tik sāpīgas ilgas pēc miera un mājām, ka pirmo reizi mū�ā gandrīz vai apraudājos.

Ta�u tas nevilkās ilgi. Arvīds beidza spēlēt, un skumju vietā dvēseli atkal svilināja naids.

No aug�stāva negaidīti atskanēja skaļ� troksnis, vairāku cilvēku lamas un kliedzieni, pēc tam kādi trīs �etri �āvieni, tad atkal skaidri saklausāmas balsis, da�ādi trok�ņi un kādas sievietes gar� un ļoti skaļ� sauciens pēc palīdzības.

-����� Spēlē tālāk! - es Arvīdam teicu. - Tikai �oreiz kaut ko jautrāku! Ungāru �arda�u vai kaut ko no �igānu repertuāra! Galu galā mēs �o kauju esam uzvarēju�i, paliku�i dzīvi, un vai tāpēc mums vajadzētu skumt?

Pēc neilga laika no aug�stāva nonāca Edgars un smagi ap�sēdās kuro�ās krāsns priek�ā.

-��� Kas tur notika? - es prasīju, ar galvu pamādams uz augs�tajiem pils griestiem.

-��� Tur to istabu ir tik daudz� kā utis mūsu kreklos, - viņ� atbildēja un sildot izstiepa rokas pret krāsns muti. - Vienā no tām bija paslēpu�ies vairāki vācu virsnieki. Da�i negribēja padoties, un tos nācās likvidēt. Divi saņemti gūstā. Tūlīt viņus novedīs lejā, nopratināsim un tad - vai nu arī likvidēsim, vai aizsūtīsim uz pulka �tābu.

-��� Un kas tā par sievieti? - es prasīju. - Dzirdēju viņu klie�dzam.

-���� Ei nu sazini� - Edgars noņurdēja. - Varbūt vienkār�i zaldātu brūte. Varbūt �tāba tulks. Bet glīta gan kā svētbildes madonna. Lai pui�i tagad ar viņu papriecājas. Tad ari nopra�tināsim un, kad no rīta dosimies prom, no�ausim.

Dzirdētais mani nekādas īpa�as emocijas neizraisīja. Visu organismu māca smags nogurums, un ne jau pirmo reizi, nakti pārlaizdami ne sniega pieputinātos ierakumos, bet da�reiz arī lauku mājās, zēni tika pie tur mīto�o sievie�u miesām.

Pēc neilga laika no aug�stāva nokāpa Jānis un, visai ap�mierināts, skatījās apkārt.

-��� Neticu, ka viņiem te nav nekādas dzērienu glabātavas, - viņ� teica. - Nemaz nebūtu slikti� Ko tu, Edgar, par to saki?

-���� Noej pagrabā, - Edgars sacīja. - Dro�i vien kaut ko at�radīsi.

-��� Labi, - Jānis piekrita. - Tā nav slikta doma.

-���� Lai pagrabs vēl paliek! - es teicu. - Kas tur aug�ā da�rās?

-���� Gūstekņus tūlīt novedīs lejā. Lai kļūtu runīgāki, Imants viņus kārtīgi iekausta. Bet tur vēl ir kāda jaunkundze, - Jānis stāstīja. - Zēni kā izsalku�i. Beidz te snauduļot, kāp aug�ā un papriecājies arī tu! Kas zin, vai maz kādreiz vēl dzīvē tāda izdevība trāpīsies!

-��� Domāju, ka trāpīsies, - es atbildēju un skatījos, kā Imants pa kāpnēm no aug�stāva pie mums noved divus diezgan pa�matīgi sadauzītus vācu virsniekus.

Vairākas iepriek�ējās naktis nebiju pat uz mirkli aizvēris acis. Tagad, krāsns siltuma glāstītas, tās sāka pa�as krist ciet. Kā pa miglu dzirdēju vācie�u pratinā�anu, Edgara skaļi pavēlo�o balsi, da�us dobjus sitienus, tad atkal vācu un latvie�u valodā pateiktas frāzes, pēc tam iestājās ilgsto�s klusums, līdz izdzirdu Edgaru saucam mani. Pēc dienesta pakāpes un mūsu speciālajā vienībā ieņemamā stāvokļa parasti pratinā�anu veicu es - labs latvie�u, vācu un krievu valodas pratējs, ta�u toreiz mana lielā noguruma dēļ gūstekņu izjautā�anu sāka Edgars, kas bija at�bildīgs par mūsu vienības kaujas operāciju izstrādi, galvenokārt ienaidnieka aizmugurē, un to veiksmīgu īsteno�anu.

Piecēlies un piegājis pie sagūstītajiem vācie�iem, pārsteigts ieraudzīju, ka viens no viņiem ir mans senais paziņa vēl no dzīves laukos - biju�ais barona fon Rekes sulainis Fēlikss. Viss nogurums vienā mirklī pazuda, kā nebijis, un es uz viņu rau�dzījos kā no tālas pagātnes atnāku�u rēgu.

-��� Fēlikss? - dro�s paliek dro�s, pavaicāju.

-������� Jā, - viņ� apliecino�i pamāja. - Unteroficieris Fēlikss �tramms.

-���� Vai ilgi jau karo?

-���� Līdzko ķeizariskās Vācijas karaspēks ienāca Kurzemē.

-���� Viņi tevi mobilizēja?

-���� Tā, netie�i. Izteica priek�likumu.

-��� Tātad pieteicies pats?

-���� Varētu tā teikt.

-������ Kas mitinās �eit - Baltbērzes pilī? - es vaicāju. - Pēc mūsu ziņām - devītās divīzijas otrā pulka �tābs? Vai tā?

-������� Tie�i tā, - Fēlikss atbildēja. - Vai, pareizāk sakot, �tābs �eit bija.

-���� Kādas operācijas plānojāt?

-Jums no �ejienes pēc iespējas ātrāk jālasās prom! - Fēlikss ieteica. - Rīta pusē sāksies divīzijas rūpīgi sagatavots uzbru�kums caur Olaines purviem Rīgas virzienā. Jūs te visus samals lupatās!

-������� Labi! - es teicu. - Par precīzu uzbrukuma sākumu mums arī vajadzēja uzzināt. Tevi tūlīt sūtīs uz mūsu pulka �tābu, tur tu viņiem visu pastāstīsi sīkāk. Ja būsi teicis patiesību, iespējams, dzīvs paliksi, ja ne, es tevi no�au�u. Ne tikai tāpēc, ka būsi sniedzis nepatiesas ziņas. Man ar tevi ir arī savs - tīri personisks rēķins!

Fēlikss pārsteigts uz mani paskatījās cie�āk un nesapratnē paraustīja plecus.

-������� Kāds jums ar mani varētu būt personisks rēķins? - viņ� prasīja.

-������� Tev, Fēliks, ir �vaka atmiņa! - es iesaucos. - Vai tie�ām mani neatceries?

-���� Kaut kā nemaz� - Fēlikss apmulsis pakratīja galvu.

-��� Es esmu tas Jāņa Ozola puika, kuru tu tik bie�i dzini prom no ezera un vienreiz, noķēris un aizvedis uz pils pagrabu, pat smagi piekāvi! Kā tu domā, Fēliks, vai tagad man nav radusies lieliska izdevība pamatīgi piekaut tevi?

Fēlikss, acīmredzami nobijies, klusēja. Ne�aubījos - viņ� ļoti labi saprata, ka �oreiz nokļuvis daudz bēdīgākā stāvoklī nekā toreiz, kad stāvēja vircas bedres priek�ā� Tagad viņam nācās stāvēt vairāku �auteņu stobru un to cilvēku priek�ā, kurus viņ� visu mū�u bija tik ļoti nicinājis.

-��� Redzi, Fēliks, kā da�reiz dzīvē gadās, - es teicu. - Nekad nevaram zināt, kā kādreiz beigsies mūsu sliktie darbi. Tikai retajam izdodas iz�maukt atmaksai.

-����� Pamēģini to aizmirst, - Fēlikss lūdza. - Toreiz tu mani jau sodīji.

-���� Tas tiesa, - es piekritu, - ta�u ko lai es daru, ja atce�ros vēl arī to, ko vācie�i pastrādāju�i gan Kurzemē, gan visā Latvijā?

Fēlikss, zemu noliecis galvu, atkal klusēja.

Pats jutos pārsteigts, ka nez kāpēc nekādu īpa�u naidu pret viņu vairs nejutu. Vienīgi - kā jau pret vācie�iem - vispārēju nepatiku.

-���� Labi, Fēliks, - es sacīju. - Tūlīt tiksi aizgādāts uz pulka �tābu, tur godīgi stāsti visu, ko zini, un varbūt tev paveiksies. Vismaz tas nebū�u es, kas tevi no�aus.

-���� Paldies, - Fēlikss negaidīti pateica. - Es to neaizmirsī�u.

-���� Un pareizi darīsi, - es sacīju. - Nevienu labu darbu ne�drīkst aizmirst! Dzīves beigās, tos atceroties, mums dro�i vien kļūs mazliet baisi - tik maz mēs tos būsim darīju�i�

Arvīds ar Jāni, �auteņu stobrus bakstīdami Fēliksa mugurā, gribēja jau vest gūstekni prom, kad, pēk�ņi vēlreiz atcerējies savu ne sevi�ķi saulaino bērnību, Fēliksam pajautāju: - Vai vecais barons fon Reke vēl ir dzīvs?

-���� Dro�i vien, - Fēlikss atbildēja. - Vismaz pirms pusgada es ar viņu runāju.

-��� Ko dara viņa dēls Valters? - prasīju. - Turpina būvēt ku�ģus vai arī karo?

-���� Karo, - Fēlikss sacīja. - Kādā frontes sektorā pa�laik at�rodas, nezinu.

-���� Tad varbūt zināsi� - Mazliet samulsu. - Vai viņ� ap�precējās ar Maritu vai ne?

Fēlikss, redzami pārsteigts, uz mani paskatījās.

-��� Vai tad tu neko nezini?

-���� Ko man vajadzētu zināt? - nelabu aizdomu pārņemts, ātri jautāju. - Vai Marita mirusi?

Fēlikss indīgi pasmīnēja, tad, drūmi sarāvis pieri, pameta skatu uz kāpņu pusi.

-��� Marita varbūt vēl ir dzīva, - viņ� atbildēja. - Tavi bra�ie zēni tur aug�ā viņu pa�laik izvaro!

-���� Ko?! - es skaļi iekliedzos un nikni paskatījos uz Edgaru.

-���� Vai tas patie�ām aug�ā notiek? Un kāpēc tie�i Marita?

-����� Es jau tev teicu, - Edgars diezgan vienaldzīgi sacīja.

-���� Pui�i vienā no istabām atrada jaunu sievieti un, iespējams, ņem viņu tur priek�ā! Par ko tev vajadzētu uztraukties? Pa�rasts kara laika gājiens.

-���� Es viņus visus no�au�u! - iekliedzos un skrie�us pa la�kotām un kokgriezumiem bagātīgi rotātām pils kāpnēm me�tos aug�ā. Jutos velni�ķīgi satraukts. Ļoti �aubos, vai to, ko visu laiku pēc mūsu nejau�ās iepazī�anās ezermalā jutu pret Maritu, varētu nosaukt par mīlestību, ta�u viņa tomēr bija sieviete, kura man iepatikās jau no pirmā acu uzmetiena. Vēl" vairāk! Viņa bija sieviete, kas, riskēdama ar savu brīvību un varbūt arī dzīvību, bija man palīdzējusi fantastiskā kārtā iz�kļūt no Rīgas slepenpolicijas moku kambariem, pēc tam slē�pusi un tik rūpīgi kopusi, kā to prot vienīgi ar siltu dvēseli apveltīti cilvēki.

Un vēl. Mēs viens otru esam mīlēju�i! Varbūt tas notika ne ar maksimāli iespējamo jūtu trakumu un kaislību, bet da�as naktis tomēr fiziski bijām kopā! Vienā dzīvoklī, vienā istabā, vienā gultā, viens otra skāvienos!

Jau pa gabalu no tuvākajām telpām bija dzirdams diezgan skaļ� troksnis; skrēju uz turieni un spēji atrāvu durvis.

Skats bija vairāk nekā nepatīkams. Ja uz grīdas Maritas vietā kaila gulētu cita sieviete, man dro�i vien ieraudzītais nekādas emocijas neizsauktu. Kas gan tur tik briesmīgs - divi karavīri, laimīgā kārtā izspruku�i nāvei, pamīlējas ar kādas pils telpās atrastu sievieti! Un tas nemaz nebija svarīgi, vai viņa ir �īs pils īpa�niece vai kalpone. Rīt viņiem atkal vajadzēs doties pārgalvīgā izlūktriecienā, atkal vaigu vaigā jāsastopas ar melno dāmu - nāvi, un kāpēc gan viņus nosodīt, ja varbūt savas dzīves pēdējā brīdī vēl kaut ko no tās mēģina iegūt?

Ta�u, ieraugot Gustavu guļam uz kailās Maritas, mani pār�ņēma tik me�onīgs naids, it kā viņ� tur izvarotu manu māti vai māsu. Cie�i rokās satvēru revolveri un, pieskrējis klāt, ar to spēcīgi iebelzu Gustavam pa galvu. Viņ� tūlīt apdulla, kļuva ļengans un pārtrauca jebkādas kustības. Es viņu saķēru aiz fren�a apkakles un asi parāvu sāņus.

-��� Rāpies nost! - dusmīgi kliedzu. - Saģērbies un lasies!

Tad asi pagriezos pret Uldi.

-���� Un ko tu? - turpināju kliegt. - Jau beidzi vai tikai vēl gaidi savu kārtu?

-��� Es neko negaidu, - Uldis neapmierināts atbildēja. - Vien�kār�i stāvu un skatos.

-��� Tūlīt abi pazūdiet! - es pavēlēju. - Zibenīgi!

Gustavs grīļodamies piecēlās, diezgan neveikli aizsprādzēja bikses un, paņēmis uz grīdas nomesto �ineli, gāja prom. Tad nikni uz mani atskatījās.

-Ja pa�am tik ļoti sagribējās, tad tāpēc jau nevajadzēja celt tik skaļu traci! Es tev viņu būtu atdevis labprātīgi.

Tik tikko noturējos, lai viņa sejā neietriektu dūri.

Nekas, es nodomāju. Gan tu vēl no manis norausies!

Pēc tam pieliecos, palīdzēju Maritai piecelties, savākt uz grīdas izmētātos apģērba gabalus un aizvedu līdz gultai.

-���� Apģērbies! - es viņai teicu. - Es paie�u sāņus un ne�skatī�os.

-���� Skaties vien! - Maritas balsī skanēja gan sāpes un dus�mas, gan spēcīgi jūtams aizvainojums. - Varbūt patie�ām at�skrēji, lai arī pats�

-���� Nerunā muļķības! - es pateicu. - Kā tu vispār kaut ko tādu varēji domāt?

-��� Vai tad ne?

-���� Es atskrēju tevi glābt! Vai varbūt to nemaz nevēlējies?

-���� Tagad muļķības sāc runāt tu! - Marita pārmeto�i sacīja. -Ja vari, tad varbūt patie�ām neskaties! Tie maitasgabali te man kaut ko ir pamatīgi saplēsu�i.

Es pagriezos un lēnām aizgāju līdz istabas logam. Man tie�i sejā skatījās nakts. Nevienas zvaigznes. Tikai da�as baltas snieg- pārsliņas. Vieglas kā sapņi. Baltas kā cerības. Tīras kā mūsu atmiņa un mīlestības druskas. Noslēpumainas kā viss, kas no�tiek mūsu zemapziņā, domās un dzīvē.

Pēc neilga laika jutu, ka aiz muguras nostājas Marita un savas rokas viegli uzliek man uz pleciem.

-���� Paldies, Elmār! - viņa klusi teica. - Tu atnāci tie�i laikā.

-���� Pacenties to neņemt dziļi pie sirds, - es devu padomu. - Pamēģini saprast arī viņus. Pui�i gadiem ilgi nevienu sievieti nav dabūju�i, turklāt varbūt jau rīt neviens no viņiem vairs nebūs dzīvs�

-��� Man viņi nav jāsaprot, - Marita atbildēja. - Un, ja rīt viņi arī kritīs, labi vien būs! Viņi �ādu sodu būs pelnīju�i.

-����� Mēs visi esam pelnīju�i dzīvot, - es domīgi teicu, - ja jau reiz mums tāda izdevība ir trāpījusies. Bet vienmēr kāds visu izjauc. Te imperatoram ienāk prātā karot, te valdība iz�dod tādus likumus, kas ļau�u vairumam rada naidu un vēlmi mantīgajai �ķirai atriebties par visu, ko tā sliktu sagādājusi pārējiem. Tāpēc ne par kādu vardarbību nav jābrīnās. Daudz bie�āk jābūt pārsteigtiem par to, ka vispār cilvēki vēl nav kļuvu�i par zvēriem.

-��� Vai tad nav? - Marita dusmīgi prasīja. - Man �ķiet, jau sen.

-��� Ne visi, - es iebildu. - Tu ta�u esi palikusi tāda pati kā agrāk, vai ne?

-���� Grūti pateikt, - viņa paraustīja plecus. - Vai manī pēc visa, kas �eit notika, nekas nevar mainīties? Vai es joprojām spē�u palikt tik maiga kā agrāk?

-���� Nezinu, Marit, - es sacīju. - Ceru, ka tu tāda tomēr pa�liksi. Kāpēc tev vispār vajadzēja sapīties ar vācu armiju?

-���� Ne ar kādu armiju es neesmu sapinusies, - Marita pa�skaidroja. - Kur tu to ņēmi? Baltbērzes mui�a pieder man! Pirms nedēļas, nekādu atļauju neprasot, vācie�i �eit iekārtoja kaut kādu �tābu vai komandpunktu. Man atļāva palikt.

-����� Vai piedalījies arī viņu apspriedēs? - tūlīt painteresē�jos.

-��� Nelaida i tuvumā! Vienīgi tik daudz kā ar kalponi viņiem gatavot ēst. Kad sākāt uzbrukumu, uzskrējām aug�ā un pa�slēpāmies.

Es saņēmu Maritu aiz rokas, aizvedu līdz galdam, un mēs apsēdāmies. Viņa neko daudz nebija mainījusies. Vienīgi �ā vakara notikumi� Acīs joprojām mirdzēja asaras, vaigi bija bāli, un viss viņas izskats liecināja par tikko pārdzīvoto pa�zemojumu.

-���� Kā tu pēdējos gadus esi dzīvojusi? - es prasīju. - Biji laimīga?

-���� Līdz �odienai� - Marita kļuva domīga. - Jā, varbūt biju arī laimīga. Toreiz, kad mani atbrīvoja no aresta un es ar tē�vo�a fon Rekes palīdzību laimīgā kārtā spēju izvairīties no tiesas darbiem, atgriezos mājās un pati sev pateicu: "Viss, meitenīt! Pietiek aizrauties ar visādām abstraktām sociālisma idejām, palīdzē�anu revolucionāriem un policijas vajātiem kau�jiniekiem� Sapņojiet, cīnieties un varonīgi ejiet bojā! Kas man par to? Skaisti jau būtu, ja pasaule kļūtu labāka. Ta�u tā nekad labāka nekļūs, jo nekad labāki netaps visi cilvēki. Dzīve jādzīvo tāda, kāda tā ir! It sevi�ķi jau sievietēm. Vīrs, māja, bērni� Ko vēl?"

-��� Tu apprecējies? - turpināju interesēties tālāk.

-Jā, - Marita atbildēja, - apprecējos. Valters nav slikts. Un ne slikti veicās arī mūsu kuģu būvētavā. Visu izjauca kar�.

-���� Bērni tev ir?

-��� Divi. Puika un meitene. - Maritas seja nedaudz atplauka. - Dvīņi. Helmuts un Marlēna.

-���� Vai viņi pa�laik atrodas �eit?

-���� Es viņus jau kara sākumā aizsūtīju pie radiem Vācijā, - Marita atbildēja. - Vismaz dro�ībā.

-���� Kāpēc ari pati nebrauci?

-���� Valters� Viņ� ir armijā. Kaut kur tepat netālu.

-���� Viņu mīli?

-��� Nē, ne visai, - Marita lēnīgi papurināja galvu. - Bet viņ� ir mans vīrs un bērnu tēvs.

-���� Baigi gribi, lai karā uzvar Vācija? - es prasīju.

Marita bridi domāja.

-���� Ja pateik�u, ka gribu, tūlīt ņemsi un mani no�ausi? - Marita viegli drebo�ā balsī vaicāja. - Vai arī tāpat kā tavi kaujas biedri gāzīsi uz grīdas?

-���� Nē, Marit, ne �au�u, ne gāzī�u! - drūmi atbildēju. - Lai gan, protams, man būtu daudz patīkamāk, ja tu uzvaru karā novēlētu mums. Un būtu iepriecināts dzirdēt, ka tavs Valters ir kritis un tevī vēl joprojām ir saglabāju�ās kaut kādas jūtas pret mani.

-��� Un ja tā arī būtu? - Marita jautāja un ar roku maigi pie�skārās manam plecam. - Ko mēs ar �īm jūtām darītu? Ko tās pa�reizējā situācijā mainītu?

-��� Neko, - es atbildēju. - Varbūt vienīgi vēlāk� Varbūt pat rīt, kad, iespējams, smagi ievainotam, man nāksies mirt� Būtu daudz vieglāk un savā ziņā pat skaisti - aiziet no �īs pasaules ar apziņu, ka kaut viens cilvēks to ļoti no�ēlotu�

-���� Elmār� - Maritas balss kļuva vēl maigāka. - Man �ēl ir visa. Kā tu domā� Kad es toreiz, Austras pierunāta, gāju uz Rīgas slepenpoliciju un tev slepus nodevu revolveri� Vai tas bija tikai jaunības dullums, cilvēcisks �ēlums vai arī�

-��� Nezinu, Marit, - atklāti pateicu. - Es visus �os gadus par to esmu prātojis. Un nekādā lielā skaidrībā neesmu ticis. Es pat baidos iedomāties, ka tu to būtu darījusi mīlestības dēļ.

-����� Kāpēc tu baidies? - Marita, skatīdamās man tie�i acīs, jautāja.

-���� Tāpēc, ka es nezinātu, ko ar �o mīlestību iesākt.

-���� Zinātu gan, - Marita pasmaidīja un maigi pieglauda man galvu. - Mēs ta�u to �etru piecu dienu laikā, ko toreiz pavadī�jām manā Rīgas dzīvoklī, zinājām, ko darīt ar mūsu jūtām.

-Jā, Marit, - es piekritu. - Es biju pat laimīgs - varbūt vie�nīgo reizi mū�ā. Ne tikai tāpēc, ka biju izbēdzis spīdzinā�anai, tiesai, katorgai vai, visticamāk, nāvessodam, bet galvenokārt tāpēc, ka man blakus biji tu. Skaista, maiga un ļoti mīļa sie�viete. Līdzjūtīga, �ēlsirdīga un� Jā, varbūt arī mīlo�a. Vismaz tās �etras piecas dienas. Patie�ām.

-��� Visus �os gadus, - Marita sacīja. - Tas ar prātu nav iz�skaidrojams.

-���� Mīlestība vispār ir �īs pasaules lielākais noslēpums, un to pat nevajag censties atminēt! - es teicu.

-��� Varbūt� - Marita atkal kļuva domīga. - Tu biji spiests no manis aiziet. Es to sapratu. Tev atkal vajadzēja bēguļot un katru dienu sevi pakļaut jaunu arestu iespējām un sodam. Elmār, kas tā man būtu par dzīvi?

-���� Protams, Marit, - es piekrīto�i palocīju galvu. - Tā būtu ellīgi grūta dzīve.

-���� Patiesībā arī tagad nekā laba nav, - Marita teica. - Tā pati elle vien ir.

-���� To, kas pirmīt ar tevi te notika, mēģini aizmirst! - es vēlreiz viņu palūdzu. - Kar� ir kar�! Arī vācie�i pie izdevības daudz neceremonējas ar latvie�u sievietēm.

-��� Tas nav attaisnojums, - Marita iebilda. - Labi, ka �o ne�lie�u barā atradās vismaz viens� Paldies par izglāb�anu! Ta�gad mēs viens otram neko vairs neesam parādā.

-���� Mēs neko parādā viens otram nebijām arī agrāk, - es sacīju. - Ja nu varbūt vienīgi� Mazliet vairāk laika.

-���� Patie�ām, - Marita piekrita. - Mums vajadzēja piedzimt vai nu agrāk, vai vēlāk. Tad mums nekas netraucētu mīlēt.

-���� Arī agrāk vai vēlāk būtu tas pats, - es bildu. - Cilvēki bez kariem un cīņas par sociālo taisnīgumu neiztika agrāk un diez vai iztiks arī turpmāk. Mīlētājiem vienmēr ir bijis grūti. Mū�īgi kaut kas traucē.

-���� Es zinu, kas, - Marita sacīja. - Tas ir - mūsu prāta spēja rēķināt. Viss �ai dzīvē balstās uz aprēķiniem, skaitļiem. Uz vislabākā izdevīguma pamata. Kāpēc man vajadzētu mīlēt bē�guļojo�u, turklāt vēl nabagu kaut kādu tur Elmāru Ozolu, ja varu ja ne glu�i kaislīgi mīlēt, tad vismaz būt kopā ar savu bagāto radinieku?! Un otrādi! Kāpēc tev vajadzētu mīlēt kaut kādu tur grāfieni Maritu Reki, ja tavs dzīves mērķis ir visus �os grāfus, baronus un mui�niekus iznīcināt kā �ķiru?! Tu pats sev esi liedzis manu mīlestību.

-��� Tas ir ļoti slikti, Marit, ko tu nupat pateici. - Es grūtsir�dīgi pasmaidīju.

-���� Slikti, jā, - Marita tikpat grūtsirdīgi piekrita. - Bet citas iespējas mums dzīve nepiespēlē.

-��� Ja gribam, �īs iespējas mums jārada pa�iem, - es teicu. - Vai mēs to gribam, Marit?

-���� Dro�i vien, - viņa domīgi pamāja. - Traucē vienīgi tas, ka pa�laik atrodamies katrs savā pasaules malā�

-���� Tas, Marit, ir briesmīgi tālu, - es teicu. - Vai patie�ām arī tad, kad sē�am viens otram blakus?

-���� Tad ne, - Marita atbildēja. - Bet tev tūlīt būs jāceļas, jāatstāj �īs telpas un jāiet atkal karot. Līdz ar to tev mani kārtējo reizi būs jāpamet�

Lēnām pagriezos pret Maritu, ar abu roku plaukstām sa�tvēru viņas viegli trīco�os plecus, pievilku sev tuvāk un vai�rākas reizes noskūpstīju uz pieres un abiem vaigiem.

-��� Arī tad, Marit, kad pēc slēp�anās tavā Rīgas dzīvoklī man nācās aiziet� - klusi, varbūt pat mazliet saviļņots un dīvaina �ēluma pārņemts, sacīju. - Es no tevis aizgāju tikai fiziski. Domās tu vienmēr biji kopā ar mani. Es bie�i ar tevi saru�nājos, atcerējos un spilgti iztēlojos, ka atkal, viens otru cie�i apskāvu�i, atrodamies blakus.

Marita pasmaidīja un tagad vairākas reizes noskūpstīja mani.

-���� Ko tas, Elmār, nozīmē? - viņa �ukstēja.

Brīdi domāju, tad vēlreiz skumīgi pa�ūpoju galvu.

-��� Ja mēs to kaut mazliet vēlamies, varam pieņemt, ka tas nozīmē mīlestību, - es sacīju. - Bet ļoti iespējams, ka tās ir tikai ilgas pēc tā, ko mums, Marit, diez vai kādreiz izdosies īstenot. Tev ir tavs vīrs, man nav nekā. Varbūt vienīgi ļoti reāla iespēja jebkuru bridi tikt no�autam.

-��� Bet man� - Maritas balsi jautās aizturētas asaras. - Jā, man ir jumts virs galvas, kaut kur ir virs un bērni, ta�u mana dzīve, Elmār, patiesībā ir ļoti vientuļa. Un tad vēl iespēja, ka mājā atkal ielauzīsies kāda me�onīgu karotāju banda�

-���� Tā nerunā, Marit! - es skarbi brīdināju. - Mēs neesam me�oņi! Mēs esam latvie�u strēlnieki - speciāli organizēta vienība īpa�u uzdevumu veik�anai. Un tas, ka mani pui�i te pēk�ņi sastapa jaunu un skaistu sievieti� Es jau tev pirmīt lūdzu - pamēģini vismaz viņus saprast!

Marita ilgi domīgi klusēja, nervozi knibinādamās ap dzin�tara krellēm kaklā.

-��� Ja es kaut ko gribētu saprast, - Marita klusi teica, - tad vispirms jau tevi! Jo, kā nekā, mēs tomēr neesam sve�i cilvēki. Mums ir bijis un vēl joprojām ir kaut kas kopīgs. Mēs viens otru esam glābu�i. Esam mīlēju�i un varbūt vēl tagad� Vai tu esi palicis tas pats, kas biji agrāk? Pārliecināts sociālis�tisko ideju piekritējs un revolucionārs? Pārgalvīgs kaujinieks un bagātu ļau�u nicinātājs? Kāds tu tagad esi? Kad bruņotā uzbrukumā ielauzies kādās mājās vai mui�ā, vai arī tu kopā ar pārējiem tūlīt nogalini visus tur atrodo�os cilvēkus un izvaro sievietes? Arī tu, Elmār?!

Es nezināju, ko atbildēt un vai man vispār viņai kaut kas būtu jāskaidro. Kāpēc? Man neviena priek�ā nav ne jāatskai�tās, ne jātaisnojas! Nevienu sievieti es neesmu izvarojis. Bet kas attiecas uz pārējo� Jā, esmu kvēls marksistisko ideju piekritējs. Vēlos �o pasauli redzēt kaut nedaudz taisnīgāku. Un arī tas ir pareizi - esmu ne�ēlīgs gan pret saviem personiska�jiem, gan Latvijas ienaidniekiem. Nu un tad? Tāds es esmu un citāds nekad nekļū�u. Bet vai tas man traucētu patiesi mīlēt sievieti? �aubos. Ta�u to gan es zināju dro�i - vispirms tādu sievieti vajadzētu atrast.

Kur? Kad?

Vai tā jau būtu Marita?

Ja spētu aizmirst, ka viņa ir mui�niece, ka ir aristokrātiskas izcelsmes dāma, ka ir nepelnīti bagāta, ka ir vāciete, ka viņai jau ir vīrs un divi bērni�

Bet ja uzskatu Maritu tikai kā sievieti? Kā draugu?

Vai tas vispār ir iespējams? Ta�u, ja tas nav iespējams, vai aristokrātiskā izcelsme un precētas sievietes stāvoklis man traucētu viņu milēt?

īstas mīlestības jūtas ta�u nekad neizraisa tikai otra cilvēka materiālais stāvoklis. Tas da�reiz var būt diezgan spēcīgs pa- pildstimuls, ta�u īstās jūtas� To pamatā ir jābūt kaut kam citam. Kam - es nezinu. Ta�u �o jūtu patieso definējumu varu pateikt ļoti īsi - mīlestība ir tad, kad ar iepazīto cilvēku vienkār�i gribas būt kopā. Un nav svarīgi - vienu diennakti vai mū�ību.

- Marit! - es klusi teicu. - Esmu ellīgi noguris. Gribu gu�lēt. Gribu būt mājās. Gribu vasarā atlaisties iz�uvu�a siena kaudzē un ne par ko nedomāt, un ne par ko necīnīties. Man tevi vajadzētu vienkār�i paņemt pie rokas, aizvest uz mūsu Ozolkalnu mājām, iepazīstināt ar māti un viņai pateikt: "Te nu mēs abi esam - divi izpostītās pasaules bērni. Mēs labprāt gribētu būt kopā, labprāt viens otru mīlētu, labprāt būtu lai�mīgi un vēlētos nodzīvot līdz sirmam vecumam, ta�u� Mēs esam kā divi kvie�u graudi starp pamatīgiem vēstures dzirn�akmeņiem. .. Mūs nepārtraukti maļ un beigu beigās dro�i vien arī samals sīksīkos dzīves putekļos�" Tāpēc, Marit, tagad saņem atvadu skūpstu un pamēģini nozust kaut kur daudz tālāk no tie�ās karadarbības! Un �ad tad mani atceries! �ad tad es atcerē�os arī tevi. Kas zina, varbūt, ja ļoti paveiksies, mēs atkal satiksimies daudz patīkamākos apstākļos. Un tad tonakt� aizmirsīsim, kas esi tu, kas esmu es. Vienkār�i at�kal apsēdīsimies kāda neliela ezera malā, skatīsimies, kā virs mums piedzimst jaunas zvaigznes, un klausīsimies, ko runā mūsu sirdis! Bet tagad - uz redzi, Marit! Esi laimīga, ja �ai laikā vispār kāds laimīgs var būt!

Es viņu noskūpstīju, piecēlos un ātri noskrēju pa kāpnēm.

Fēlikss jau bija aizvests. Edgars ar vēl vienu gūstā saņemtu vācu virsnieku un pārējiem pui�iem stāvēja pie durvīm un gaidīja mani.

Gaisā uzvijās vairākas raķetes, un netālu atskanēja da�i �āvieni. Acīmredzot vācie�i, uzzināju�i, ka viņu �tābs ir iz�nīcināts, tagad nāca prettriecienā.

Steidzīgi devāmies atpakaļ uz sava pulka pozīcijām.

Kad bijām gabaliņu nogāju�i, es pasaucu pie sevis Gustavu. Viņ� apstājās un dusmīgi uz mani paskatījās.

-��� Ko vēl gribi? - viņ� prasīja. - Nevari aizmirst, ka pie tās vācu zaldātu brūtes netiki pirmais?

-��� Jā, Gustav, - es dobjā balsī sacīju, no �ineļa kabatas ātri izrāvu revolveri un nolaidu dro�inātāju. - Tā ir mana un �oreiz arī tava nelaime - es neko nespēju aizmirst un neko negribu piedot.

Iz�āvu. Izskatījās, ka lode ietriecās tie�i Gustava sirdī. Viņ� spēji saļima, es vēl da�us brī�us stāvēju, tad apmierināts no�spļāvos un gāju tālāk.

2004. gada 9. jūnija rītā Rīgas Apgabaltiesas tiesnesis Ed�munds Naginskis drūmā noskaņojumā atslēdza sava darba kabineta durvis, kaut kā nevērīgi uz rakstāmgalda malas no�svieda melnas krāsas diplomātu un smagi iegāzās krēslā.

Garastāvoklis kārtējo reizi bija nokrities krietni zem nul�les.

Vakarnakt atkal, nu jau tikpat kā pierasts ciemiņ�, pie viņa bija atnācis spoks ne spoks, gars ne gars vai pa�a Edmunda drud�aina nakts miega izraisītā vīzija Elmārs Ozols, ilgi stai�gājis pa dzīvokli, apskatījis vietu, kur kādreiz pats pēc izbēg��anas no Rīgas slepenpolicijas bija uzturējies Maritas aprūpē, kur pēckara gados bija dzīvojis Kara tribunāla priek�sēdētājs un viņa meita - �ilbino�ā skaistule Anna Ragovska�

Viss, ko Elmārs Ozols stāstīja, gandrīz vai pilnībā sakrita ar dzīvokļa remonta laikā atrastajās burtnīcās rakstīto tekstu.

Izzuda pēdējās �aubas - �o tekstu autors vai vismaz viens no galvenajiem autoriem ir pats Elmārs Ozols. Un viss, ko viņ� tagad Edmundam nakts apciemojumu laikā stāsta un kas rakstīts vecajās burtnīcās, ir balta vai, pareizāk sakot, melna patiesība. Bez jebkādiem izpu�ķojumiem un pārspīlējumiem. Un, kā visas vēsturiskās patiesības, arī �ī bija ne�ēlīgi skarba - ar pamatīgu asiņu un cietsirdības gar�u.

Bet kad tad ir bijis citādi? Kad bijis labāk? Kad - taisnīgāk? Vai �odiena daudz at�ķiras no vakardienas?

Tā pati drausmīgā sociālā netaisnība. Tas ir tik pārsteidzo�i, ka tam pat grūti noticēt. It kā laiks būtu stāvējis uz vietas. It kā visiem pulksteņiem būtu izbiru�i zobratiņi. Ko līdz valstiska neatkarība, brīvas vēlē�anas un demokrātiska valsts pārvaldes sistēma, ja iedzīvotāju lielākajai daļai ar bailēm jā�domā par rītdienu un jāiztiek ar ienākumiem, kas mazāki par iztikas minimumu?!

Kur �odien paliku�i drosmīgie revolucionāri un cīnītāji par darbaļau�u labklājību? Vai beidzot pār visiem nākusi prāta apgaismība, ka tas ir absolūti bezcerīgs pasākums - mēģināt nodibināt sociālās taisnības valsti?

�ēl - tātad visi upuri ir biju�i velti. Asiņu upes ir tecēju�ās bez kādas palieko�as jēgas. Un cerības izgaisu�as, kā vasaras rītos izgaist pļavu migla.

Edmunds piecēlās, �ķērsoja kabinetu, atslēdza seifu un iz�ņēma no tā tuvākajā laikā izskatāmās krimināllietas �etrus sējumus, nolika tos uz rakstāmgalda un atkal iegrima drūmās pārdomās.

Viņ� ļoti nevēlējās �o lietu izskatīt.

Uz pirmā sējuma vāka trekniem burtiem bija rakstīts: Kri�mināllieta Nr. LC 290-607729 - apsūdzība pret Aleksandru Ragovski, kādreizējo Baltijas Kara apgabala Kara tribunāla priek�sēdētāju, tiesnesi, kara justīcijas ģenerāli.

Edmunds vēl skaidri nezināja, ari Elmārs Ozols neko nebija teicis, un krimināllietā par A. Ragovska privāto dzīvi tāpat gandrīz nekas nebija rakstīts, ta�u viņ� nojauta vai vismaz jau diezgan skaidri saprata, ka Ragovskis, iespējams, ir viņa vectēvs� Un Elmārs Ozols ir Edmunda tēvs�

Bet kur paliek apskau�ami skaistā Anna Marija Ragovska - ģenerāļa vienīgā meita un iespējamā Edmunda māte? Par viņu savu nakts vizī�u laikā Elmārs tikpat kā vēl nebija bildis ne vārda. Tikai tā, aplinkus. Marita, Natalī, daudzas citas sievietes - jā, bet par Annu Ragovsku vēl nekas konkrēts nebija teikts. Tātad jāgaida Elmāra nākamais nakts apciemojums, kad viņ� varbūt beidzot sāks jaunu stāstu par vēl vienu sava mū�a lielo mīlestību - acīmredzot skaistāko un pa�u traģiskāko�

Pēc neilga laika atvērās durvis un kabinetā val�ķīgā gaitā ienāca tiesne�a sekretāre Inga. Viņa, tāpat kā iepriek�ējā reizē, atkal bija uzvilkusi ļoti īsus melnus svārciņus un spilgti sar�kanu blūzīti.

-���� Labrīt, priek�niek! - Inga smaidīdama pienāca klāt un uz tiesne�a vaiga uzspieda ātru skūpstu. - Kāpēc esi tik drūms?

-����� Nav nekādas vēlē�anās strādāt, - Edmunds atbildēja un, pieskāries meitenes kājai, sāka lēni slidināt roku arvien augstāk�

-��� Ko tad kungs vēlas? - Inga �ķelmīgi jautāja, no Edmunda pieskāriena tūlīt sajuzdama vieglas trīsas.

-���� Vai nu mīlēties, vai pakārties, - Edmunds sacīja, tāpat visā ķermenī sajuzdams spēcīgu uzbudinājumu. - Es skatos, mīļā, man tev būs jāaizliedz darbā ierasties tik kārdino�i ap�ģērbtai! Un vispār� Beidzot pārtrauc tik vaļīgi uzvesties!

-���� Es ta�u neko, - Inga taisnojās. - Vai man tev vispār ne�tuvoties? Turpmāk palikt stāvam pie durvīm?

-���� Vari nākt arī tuvāk, - Edmunds teica. - Vienīgi baidos, ka kādreiz nenocietī�os, aizslēg�u kabinetu un tevi paņem�u tepat uz rakstāmgalda.

-���� Tas būtu brīni�ķīgi! - Inga glu�i kā bērns iesaucās. - Es jau sen to gaidu!

-���� Vai tu speciāli manis dēļ velc �os melnos svārciņus un sarkano blūzi? - Edmunds prasīja.

-��� Arī sevis dēļ, - Inga atbildēja. - Ta�u neslēp�u - man ļoti patīk tevi kārdināt. Starp citu, glu�i tāpat kā pārējos vīrie�us! Un zini - kāpēc? Ne tikai tāpēc, ka tas vispār ir patīkami un ļoti satrauco�i, bet galvenokārt tādēļ, ka tad es sajūtu varu pār tevi. Domāju, ka tā jūtas daudzas sievietes. Tu te darbā esi liels priek�nieks, sabiedrībā ieņem augstu stāvokli, bie�i esi lepns un augstprātīgs, bet man atliek tikai nostāties tev blakus, uzraut vēl nedaudz augstāk svārciņus un parādīt grezno zeķu aug�daļu, kad tu jau esi pagalam. Es tevi esmu saņēmusi gūstā. Tu vairs negribi strādāt, tevi vairs neinteresē priek�ā stāvo�ās krimināllietas izskatī�ana, tu visu laiku ti�kai domā, kā ātrāk noraut manas biksītes un pa�u uzmest uz rakstāmgalda virsmas. Jūs visi esat baigi vāji radījumi, godā�jamais tiesne�a kungs!

-���� Bet jūs visas esat baigās maitas! - Edmunds bez jeb�kādām dusmām teica. - Bet mēs visi kopā� Kas mēs esam, Inga, tu zini?

-���� Skolā mums mācīja, ka mēs esam cilvēki - sociālas, sek�suālas un kādas tur vēl būtnes! Jā, laikam vēl arī apveltītas ar nelielām prāta spējām! Bet patie�ām - kas mēs esam pa�tiesībā?

-��� Iespējams, ka labāk to nemaz nezināt, - Edmunds sacīja. - Pietiek jau ar to, ko viens par otru uzzinām ikdienā. Bet tu �odien patie�ām izskaties jauka.

-���� Es tāda izskatos vienmēr! Vai neesi ievērojis?

-���� Esmu gan. Tev �is apģērbs ļoti piestāv. Vispār savādi. Pirms deviņdesmit gadiem tie�i tā bija ģērbusies arī kāda jauna francūziete Natalī. Tikai viņai at�ķirībā no tevis toreiz melnie svārki bija daudz garāki un no līdz galam aizpogātās sarkanās blūzes laukā nerēgojās gandrīz vai kailas krūtis.

-��� Toreiz bija tāda mode, - Inga sacīja, - vecmodīga. �odien mēs ģērbjamies �ādi. Vēlies garus lindrakus?

-��� Nē, nē! - Edmunds strauji papurināja galvu. - Tev piestāv būt kārdinātājai. Es tikai domāju� Zini, Inga, jau nākamne�dēļ ņem�u atvaļinājumu un do�os ceļojumā uz Franciju. Es saprotu, ka tas ir totāls stulbums un vistīrākā mistika, bet man kāds cilvēks nesen lūdza, lai 2004. gada 14. jūlijā, ja tai laikā bū�u Francijā, aizeju uz Parīzes staciju, kur mani vai, pareizāk sakot, viņu gaidī�ot kāda sieviete vārdā Natalī. Viņa bū�ot ģērbusies tie�i tāpat kā �odien tu - melnos svārkos un sarkanā blūzē.

-��� Kas tev to lūdza? - Inga painteresējās.

-���� Elmārs Ozols - mans noslēpumainais nakts viesis.

-���� Un tu tam tici? - Inga pārsteigtā vaicāja.

-���� Jā, - Edmunds apstiprināja. - Tam ir arī dokumentāli pierādījumi - atrastajās burtnīcās izlasāmais teksts.

-���� Vai tā Natalī ir jauna? - Inga jautāja. - Jaunāka par mani?

-��� Domāju, ka ne, - Edmunds sacīja. - Viņai tagad vajadzētu būt krietni pāri simt gadiem�

Inga nopietni un ļoti aizdomīgi paskatījās uz �efu, tad pie�krīto�i pamāja ar galvu. - Tev patie�ām jāņem atvaļinājums un krietni jāatpū�as. Bet es� Es tepat jūrmalas smiltiņās. Varu pateikt - man ir uzradies jauns pielūdzējs!

-���� Par to nemaz nebrīnos, - Edmunds sacīja. - Tā tam arī jābūt.

-���� Vai greizsirdīgs neesi?

-��� Tikai mazdrusciņ.

-��� Tu nekad vairs savā mū�ā labāku par mani neatradīsi! - Inga mazliet skaļāk atgādināja.

-��� Un nevajag! - Edmunds viegli atmeta ar roku. - Tie ir lieli maldi, ka sievietes esot mūsu dzīves krā�ņākie ziedi. Patiesībā tie�i sievietes ir galvenais iemesls, kāpēc vīrie�i ir nelaimīgi.

-���� Bet jūs - mūsu lielākā laime, vai ne? - Inga nicīgi iesmē�jās.

-���� Acīmredzot, - Edmunds sacīja. - Ja būtu citādi, tad tu diez vai pa�laik tik atklāti gribo�a atrastos man blakus, bet gan bikli stāvētu pie durvīm.

-��� Varu aiziet vispār! - Inga, tēloti vai patiesi apskaitusies, ātri izgāja no kabineta.

Edmunds vēl da�us brī�us sliktā noskaņojumā palika sē�am pie rakstāmgalda, drūmi blenzdams uz priek�ā stāvo�ajiem krimināllietas sējumiem, tad apņēmīgi piecēlās un aizgāja pie priek�nieces - Kriminālkolēģijas priek�sēdētājas Ināras Priedes.

Pavēris durvis un ieraudzījis viņu sē�am pie liela rakstām�galda, pavaicāja: - Esi brīva?

-���� Brīva gan, - Ināra atbildēja. - Ta�u pēc piecpadsmit mi�nūtēm eju pie galvenā! Kas uz sirds?

Edmunds apsēdās un smagi nopūtās.

-��� Es pats nemaz īsti nezinu, - viņ� sacīja. - It kā viss būtu kārtībā. Par veselību ne�ēlojos, labs darbs, laba alga, tagad beidzot arī labs dzīvoklis un jauna mīļākā, bet� Jūtos pavisam draņķīgi. Da�reiz pat �ķiet, ka kaut kas iet dēlī ar galvu.

-��� Jūties pārstrādājies? - Ināra līdzcietīgi vaicāja. - Vai var�būt vienkār�i esi pārmīlējies? Zini, mūsu vecumā ar seksu jā�būt ļoti uzmanīgiem! Jaunības trakumi ir garām, un tagad�

-���� Tagad jāsē� uz silta mūrī�a un jāgremdējas tālās atmi�ņās, vai tā? - Edmunds rūgti iesmējās. - Varbūt tā arī būtu labāk. Ta�u� Piedod, Inār, mēs abi jau esam sasniegu�i pieklā�jīgu vecumu, bet vai tu, es un visi pārējie gudrinieki vienmēr skaidri zinām, ko dzīvē darām pareizi, ko - nepareizi, kas ir slikts, kas labs, kas apkaunojo�s, kas - cildens? Kad es do�māju par Staļina laika cilvēkiem, par padomju varu un galu galā ari par tiesājamo Aleksandru Ragovski� Boļ�eviku varas sākuma gados un vēl ilgi pēc tam bur�uāzijas, inteliģences un citādi domājo�o cilvēku iznīcinā�ana, tas ir, miljoniem ļau�u tī�as slepkavības ta�u tika uzskatītas par ļoti vajadzīgu un labu rīcību - miljoniem citu cilvēku laimes vārdā. Tie�i tāpat domāja un darīja nacisti Vācijā un okupētajā Eiropā, maoisti Ķīnā, Pols Pots Kambod�ā un tā tālāk.

�odien mēs viņus par to tiesājam un sodām, tāpat uzska�tīdami, ka tas ir vajadzīgi un pareizi. Mūsu Saeima un pārējo Baltijas valstu parlamentārie�i ļoti grib, lai Eiropa nosodītu komunistiskā re�īma noziegumus. Briselē uzrakstīs kaut kādu kopēji pieņemtu rezolūciju un nosodīs. Nu un tad? Kas no�tiks? Nekas! Cietu�o uztverē tie tā arī paliks kādreiz pastrādāti noziegumi pret cilvēcību, bet to iedvesmotāju un īstenotāju sapratnē �ie noziegumi savukārt ne�aubīgi paliks kā cilvēces labā izdarīti nepiecie�ami un visādā ziņā attaisnojami darbi.

Kam taisnība?

Es saprotu, ka man tas nepārprotami ir jāzina, es nedrīkstu �aubīties, ta�u tu pati zini, kā da�ādos laikos ir bijis ar valsts ideoloģiju saistīto noziegumu kvalifikāciju�

�odien pie mums jau tas pats. Sīks, bet ļoti raksturīgs pie�mērs. Atceries, kad Valsts prezidente savas kancelejas vadītāja amatam izvēlējās vienu no prokuroriem? Vairāki cilvēki, kas padomju laikā uz stuka�u ziņojumu pamata bija pakļauti da��ādām politiskām un juridiskām represijām, tagad, protestē�jot pret �ī prokurora iecel�anu amatā, ar televīzijas palīdzību visas Latvijas priek�ā pa�i kļuva par stuka�iem, mums aiz�rautīgi stāstīdami, kāds �is prokurors ir bijis.

Kā tev tas patīk? Man nepatīk. �odien pie mums tas ir raksturīgi. Mēs cilvēkus �ķirojam kā pīrādziņus - tie ar gaļu, tie ar kāpostiem. �odien stu�īt ir labi, vakar to darīt bija ļoti slikti. Ir labie cilvēk�āvēji - latvie�i, ir sliktie - krievi. Sarkanie partizāni, protams, ir vislielākie bandīti, bet mūsu nacionālie partizāni, kuru lielākā daļa tāpat bija visīstākie bandīti, �odien ir cildināmi varoņi.

Teik�u atklāti, Inār! Man tas viss totāli riebjas! Tas pats ar tiem kara un padomju laika tiesne�iem! Vai mums jājūtas vai�nīgiem, ka nācās cilvēkus tiesāt pēc tajā laikā pastāvo�ajiem likumiem? Varbūt paies tikai da�i gadi, kaut kas valstī vai pasaulē mainīsies, un mums atkal vajadzēs justies vainīgiem par to, ka esam tiesāju�i cilvēkus pēc �odien uzrakstītiem li�kumiem?!

Tas viss ir absurds! Nekas nav noteikts un nemainīgs.

Cilvēka dzīve un viss, ko viņ� savā mū�ā dara, vienlaikus var būt gan ļauns, gan labs, gan pareizs, gan nepareizs, gan nelietīgs, gan cildens.

Tāpēc, cienījamā priek�niece, ļauj man aiziet atvaļinājumā, ļauj atteikties no Aleksandra Ragovska lietas izskatī�anas, un vispār� Varbūt sāk�u domāt par iespēju pāriet uz advoka�tūru.

Ināra uz viņu paraudzījās ar līdzjūtības pilnu skatienu un, viegli nopūtusies, paņēma no galda kādu papīra lapu.

-��� Tu atvaļinājumā gribi iet jau tūlīt?

-��� Ja tas ir iespējams.

-��� Tas nav iespējams. Apmēram pēc mēne�a, jūlija sākumā, labi?

-��� Var ari tā.

-���� Tu jau par to ieminies otro reizi. Kāpēc nevēlies skatīt Ragovska lietu?

-���� Es jau tev paskaidroju. Stipri �aubos, vai mums �odien politiska spiediena dēļ vispār ir gan morālas, gan juridiskas tiesības tiesāt kādu no iepriek�ējā laika tiesne�iem. Bet ne tikai tāpēc, Inār! Te kaut kas ir piejaukts klāt ari tīri perso�nisks. Tie�i kas, es vēl īsti pateikt nespēju, ta�u man �ķiet, ka Ragovskis ir mans vectēvs�

Ināra pārsteigta smagi pa�ūpoja galvu, tad viegli atmeta ar roku.

-��� Labi, Edmund! Vecas mīlestības un �odienas labo attiecību vārdā� Ragovska lietu atliksim! Slikti tā teikt, ta�u, ņemot vērā viņa deviņdesmit trīs gadus� Viņ� varbūt drīz nomirs un mums viena smaga, patie�ām morāles un juridiskas dabas problēma atkritīs pati par sevi. Mums nevajadzēs mocīties ne�vajadzīgos sirdsapziņas pārmetumos, ka fiziski esam tiesāju�i tik ļoti vecu cilvēku, ne arī politiski attaisnoties nākamo pa�aud�u priek�ā, ka iespējamam sodam pakļāvu�i cilvēku, kas attiecīgā savas dzīves un re�īma laikā tikai darījis to, ko no viņa prasīju�i tābrī�a likumi un viņa amata pienākumi.

-��� Tu kā vienmēr esi laba! - Edmunds nopriecājās un pie�cēlās. - Zini, ko es ļoti vēlētos? Vispār jau daudz ko, bet var�būt visvairāk� Lai man atkal būtu trīsdesmit trīsdesmit pieci gadi, nekas slikts vēl nebūtu noticis, viss vēl būtu priek�ā un es kā toreiz tevi atkal varētu iesēdināt savā vecajā moskvi�ā, aizvest uz Vārnukrogu, sauļoties Buļļupes krastā un kā bez prāta mīlēties visas dienas garumā.

-����� Patie�ām, - Ināra mazliet skumīgi piekrita. - Tas būtu jauki - atkal atgriezties jaunībā, it sevi�ķi vēl tāpēc, ka mums tā nemaz nebija tik slikta. Un bija mīlestība. Kur mums tā pazuda, Edmund?

-��� Nezinu, - viņ� nesapratnē paraustīja plecus. - Lai mums, Inār, ir mazs mierinājums - beigu beigās dzīves putekļos pa�zūd visas mīlestības. Paliek vienīgi vieglas sāpes un no�ēla - viss ir aizejo�s�

Es vēl esmu. Es vēl domāju un ceru. Kā negribot, kā atgā�dinot kaut ko ļoti tīru un neticami trauslu, krīt viegls, balts sniegs.

Varbūt tā ir mana tālā bērnība, kas tik saudzīgi pieskaras sakarsu�ajai pierei un vaigiem? Mātes roka vai Maritas lū�dzo�ais skatiens?

Varbūt tas ir viņas pēdējais vārds, pēdējais cerību un iz�misuma pilnais kliedziens?

"Neaizej!"

Bet es jau biju aizgājis. Tālu, tālu. Apmēram tūksto� verstu gan no tevis, gan Latvijas. Un ir tāda nelāga priek�nojauta, ka �odien vai rīt� Es kāp�u taisni debesīs.

Tas nevarētu būt pārāk augstu. Dievam jābūt tepat kaut kur tuvumā, lai ta�u viņ� beidzot varētu visu redzēt un sa�dzirdēt. Es viņa priek�ā beidzot nokristu uz ceļiem un bez kaunē�anās skaļi raudātu. Es raudātu par Latviju. Par savu māti, jau miru�o tēvu un karu un revolūciju vētrās pazudu�o brāli. Par Maritu un Natalī. Es raudātu arī par to sievieti, kuru vēl neesmu saticis un diez vai kādreiz arī sastap�u. Beigu bei�gās es varbūt raudātu pats par sevi un savu dzīvi. Ta�u vis�ticamāk, ka tomēr ne asara nenoritētu pāri maniem vaigiem. Man �ķiet, es nemaz raudāt vairs neprotu. Es mierīgs nostātos krustā piesistā cilvēka priek�ā un atklāti ieskatītos viņam acīs. Viņ� mani saprastu. Mēs abi esam izcietu�i lielas sāpes. Lielas mokas. Un lielu mīlestību.

Bet īstenībā es ta�u neko nezinu. Es nezinu, vai Dievs vispār ir. Vai ir bijis Jēzus Kristus? Un kas ir grēks? Kas mīlestība?

Kas mū�īgā piedo�ana, aizie�ana un vistuvāko cilvēku node�vība? Es nezinu, kā tas ir, kad cauri rokām un kājām izdzen se�collu naglas�

Mani dro�i vien sakapās zobena asmens. Vai cauri pierei un sirdij izskries sakarsusi lode. Vai krūtīs un vēderā ietrieksies granātu �ķembas. Viss būs daudz vienkār�āk. Bez jebkādas tie�sas un nodevības. Jūdass paliks bez saviem sudraba gra�iem. Manam krustam domāto koku kāds varēs izmantot malkai. Varbūt tā sasildīs kādu būdu�

Ta�u tas patie�ām ir savādi. Es savās karavīra gaitās gan Latvijā, gan tagad Krievijas pilsoņu karā esmu kāvis pa kreisi un pa labi, es simtkārt esmu pārkāpis vissvētāko bausli: "Tev nebūs nokaut!" Un tomēr es nezinu, kas ir nāve.

Sasting�ana? Pazu�ana? Sair�ana? Aizie�ana vai varbūt tie�i otrādi - patie�ām kaut kāda fantastiska atgrie�anās savā sā�kuma stāvoklī? Nu, protams! Kā tad citādi? Neviens atoms no manis nekad nepazudīs. Es tikai pārvērtī�os cita veida ener�ģijā, citā starojumā un pēc neilga laika noteikti iemirdzē�os kādā tālā zvaigznē vai tavās acīs - mana vēl nesastaptā sie�viete�

Ja tu mani kādreiz ieraudzīsi.

Ja mani vēl atcerēsies piederīgie. Mani biju�ie cīņu biedri. Un ne tikai mani. Iespējams, mēs visi kādreiz paliksim dau�dzu cilvēku atmiņās. Jo kaut kā negribas ticēt, ka kādreiz tiks aizmirsta 1905. gada revolūcija, drosmīgie kaujinieki, latvie�u strēlnieku cīņas Tīreļpurvā, Nāves salā un pie Mazās Juglas; un �is trakais, kārtējās revolūcijas izraisītais pilsoņu kar�. �īs sausās, izdegu�ās Ukrainas stepes. �is varenais kautiņ� deviņ�padsmitā gada oktobrī pie Orlas un Saburovkas.

Apspriede beidzās. Bija jau tum�a nakts, kad mēs lielu no�tikumu gaidās lēni izklīdām un katrs devāmies uz savu pusi. Sala. Debesīs auksti un neparasti mirdzēja miljoniem zvaig�ņu, it kā aicinādamas cilvēkus padomāt arī par tām, padomāt par to noslēpumiem un vienmēr atcerēties, ka katram no mums dzīve spīd tikai niecīgi īsu brīdi, bet zvaig�ņu mirdzējums ir mū�īgs. Un viss, ko cilvēks �ai dzīvē izdarīs, visas viņa di�ākās uzvaras un panākumi nebūs absolūti nekas salīdzinājumā ar to, ko daba jau radījusi�

Sauli, Zemi, Tevi, Mani un Mīlestību.

Zirgu pakavi dobji atsitās pret sasalu�o Ukrainas zemi.

Es vēlreiz paskatījos aug�up.

Tie�i virs manis mirdzēja ļoti spo�a zvaigzne. Tā joprojām savu gaismu svieda cilvēku acis, varbūt pati jau sen vairs ne�būdama�

Uguns un sals. Ar kādiem gan līdzekļiem, ar kādiem izsmal�cinātiem paņēmieniem, ar kādu neticamu ne�ēlību, naidu un varmācību, sākot jau ar 1905. gadu, krievi mūs ir nīcināju�i! Un tagad atkal �ie Krievijas monarhijas impēriskie aizstāvji - Donas kazaki, ģenerālis Deņikins, ģenerālis Vrangelis, ģene�rālis Mai-Majevskis, ģenerālis Kutepovs, ģenerālis Korņilovs, ģenerālis Drozdovs. Un vēl vesela varza citu ģenerāļu un ata- manu.

Bet mūsu naids nav mazāks. �odien, kad pēc da�ām minū�tēm dosimies tālā reidā pa ienaidnieka aizmuguri, mēs no�teikti atcerēsimies un cīnīsimies arī par jums. Par Jāni, kur� palika sasaldēts Irti�as krastā. Un par Miķeli, kur� palika uguns liesmās. Un par Kārli, kuru no�āva Kazaņas ielās. Un par Ēriku, kur� krita tepat pie Orlas. Un par ziedo�ām ievām Gaujas krastā. Un par mazajām būdiņām Rīgas nomalēs. Par mūsu mātēm un māsām. Par mūsu mājām un Latviju. Par daudz taisnīgāku pasauli. Un par kādu meiteni, kas kaut kur Latvijā tagad par mums varbūt raudādama lūdz Dievu�

Mēs neraudāsim. Mēs būsim auksti un asi kā mūsu zobeni un durkļi.

Pamēģiniet mani saprast. Es biju tāds, kāds biju, un minē�tajos apstākļos nemaz citāds nevarēju būt. Jā, es da�reiz biju ārkārtīgi ne�ēlīgs, bet �ad tad biju arī �ēlsirdīgs un labs. Es biju cilvēks ar visām tām vājībām un kļūdām, kādas piemīt gandrīz vai visiem cilvēkiem. Ar tām pa�ām cerībām, jūtām un ilgām. Bet tajā pa�ā laikā es toreiz biju revolucionāri no�skaņots karavīrs - latvie�u sarkano strēlnieku pulka koman�dieris. Man vajadzēja nogalināt, bie�i jo bie�i iznīcināt citus karavīrus - mūsu baltos pretiniekus. Es neteik�u, ka tie�i tas uz mū�u nocietināja manu sirdi, ta�u nekāds maigais un klu�sais es tā arī nekad nekļuvu un nebiju arī agrāk.

Cilvēk, kas varbūt kādreiz lasīs �īs manas uz vecu burtnīcu lapām uzskribelētās atmiņu drumslas� Es tev pateik�u. Viena lieta ir pretinieka karavīru nogalināt no attāluma, uz viņu iz�aujot ar �auteni vai revolveri, bet glu�i cita - viņu dzīvu sakapāt ar zobenu� Kad turpat blakus redzu viņa �ausmās pārvērsto seju, viņa acis un pēdējā kliedzienā sa�ķobīto muti� Kad viss tavs formas tērps, zābaki un rokas ir ap�ļakstītas asinīm�

Tur ir vajadzīgi pavisam citi nervi. Cits naids. Un citi ideāli, kā vārdā varētu tik baigi rīkoties.

Tā mēs toreiz pie Saburovkas sād�as burtiski sakapājām un pilnīgi iznīcinājām ģenerāļa Drozdova divīzijas otro un tre�o pulku.

Visus. Līdz pēdējam vīram�

Es jums varu pastāstīt savas toreizējās izjūtas, jo nupat dro�i vien nodomājāt, ka mēs nu gan esam biju�i baigie zvēri. Jā, mans nezināmais lasītāj, un jūs, pārējie cilvēki! Patie�ām! Mēs bijām zvēri! Ne velti vēl trīsdesmit gadus pēc pilsoņu kara daudzās Sibīrijas un Ukrainas sād�ās, tikai atceroties vien kād�reiz tik bie�i dzirdētos vārdus: "Lati�i idut!" (Latvie�i nāk!) - visus ciema iedzīvotājus pārņēma satraukums un bailes.

Kad toreiz pie Saburovkas, sēdēdams sava zirga Marķīza staltajā mugurā, ar zobenu kapāju pa labi un pa kreisi, kad spēcīgais cirtiens ar dobju �ļakstienu atsitās pret kāda balt�gvardu virsnieka galvu, pleciem vai muguru, manā sakarsu�ajā atmiņā neizgaisa neviena mana mū�a diena. Es nepārtraukti skaļi kliedzu un sevi visu laiku uzmundrināju: "Tas tev par Jēkabu Dubel�teinu! Tas tev par Austru! Tas par latvie�u sko�lotājiem, kurus jūs 1905. gadā un vēlāk tik daudzus no�āvāt viņu pa�u mājās, dārzos vai pie ceļmalu vientuļām priedēm!

Un tas par visiem pakārtajiem un spīdzinātajiem kaujinie�kiem! Un tas par pazemoto latvie�u tautu, jūs - augstdzimu�ie krievu impērijas sulaiņi! Un tas par to kritu�o �ali Kazaņas ielās! Un tas par maniem biedriem Starovasiļevskas dego�ajā �ķūnī! Un tas par ūdenī sasaldēto Jāni no Doles salas! Un tas par tiem zēniem, kuri nesen krita pie Orlas un Kromiem!"

Vakarā apstaigājām kaujas lauku. Un godīgi atzī�os - ne pirms tam, ne arī pēc tam es neko baismīgāku neesmu redzē�jis. Baltajā sniega laukā, kas no vienas vietas bija izraibināts sarkanām asins peļķēm, gulēja vairāki tūksto�i kritu�o balt- gvardes virsnieku� Pa lielākai daļai viņi visi bija jauni, skaisti un spēcīgi vīrie�i. Gulēja, kā nu katrs cīņas karstumā bija pakritis. Ar vaļējām, vēl asiņojo�ām lielām, cirstām brūcēm pāri visai sejai, galvai vai kaklam� Skats bija tik drausmīgs, ka man uz brīdi pat kļuva nelabi.

Pagriezos un gāju prom.

Es biju moko�i noguris. Apsēdos tuvākās mājas priek�ā, saņēmu galvu rokās, un mani pēk�ņi pārņēma smagas un ilg�sto�as skumjas. Kaut kā kļuva bezgalīgi �ēl. Varbūt dzīves, kādu man nācās dzīvot?

Negaidīti noklaudzēja durvis un aiz muguras sajutu kādu stāvam.

-���� Gospoģin lati�. (Kungs latvieti.)

Pagriezos un ieraudzīju sev blakus jaunu sievieti.

-���� Prosu pan! (Lūdzu, pan!) Nāciet iek�ā! Jūs �eit varēsiet pārnak�ņot.

Gulēju vaļējām acīm un ieklausījos klusajos mājas trok�ņos. Kaut kur netālu noklaudzēja spainis, ie�ķindējās trauki un nozvanīja pulkstenis.

Atkal pēc ilgāka laika atrados mājās. Bet tās diem�ēl nebija manas mājas. Tā nebija arī ne manas mātes no�ēlojamā bū- dele, ne Maritas greznā pils. Es atrados starp sve�iem ļaudīm sve�ā zemē, un neko vēl nevarēja zināt, vai viņi patie�ām pret mani ir noskaņoti labvēlīgi vai tikai tēlo.

Pulks izvietojās visā sād�ā. Zēni, tāpat kā bie�i Latvijā, vis�pirms izliku�i sargposteņus, pabaroju�i un padzirdīju�i zirgus, pa�i salīda pārlaist nakti �ķūņos, kūtīs un dzīvojamās mājās.

Mans adjutants un senais bērnības draugs Imants Zvirgzds �ķūnī novietoja Marķīzu, pat sadabūja tam auzas un ūdeni un diezgan rūpīgi pārmeklēja māju. Bez pusmū�a saimnieces un viņas jaunās meitas mājā, �ķiet, neviena cita nebija.

Ukrainietes uzsildīja ūdeni, un mēs visai pla�ajā virtuvē, kur bija apbrīnojami baltas sienas un tum�a klona grīda, rū�pīgi nomazgājāmies, iztīrījām un kaut nedaudz savedām kār�tībā formas tērpus. Pēc tam viņas klusēdamas mūs pabaroja ar bor��u un vareņikiem un ierādīja istabu, kur pārgulēt.

Imants diezgan ilgi dziļdomīgi noskatīja krā�ņi sagatavoto gultu ar pieciem dūnu spilveniem un, mazliet saviebies, at�meta ar roku.

-���� Tas priek� manis ir par smalku. Es jau no tā esmu pa�spējis atrast.

-���� Neāksties! - es teicu. - Kas zina, kad atkal tiksim uz baltiem palagiem.

-��� Gan jau. - Imants pasmaidīja. - Nolik�os priek�namā. Tā būs gan ērtāk, gan dro�āk.

Es gulēju vaļējām acīm un ieklausījos klusajos mājas trok��ņos. Kaut kur netālu atkal noklaudzēja spainis, ie�ķindējās trauki un nozvanīja pulkstenis. Tātad saimniece vai viņas meita arī vēl negulēja.

Tāpat kā Laiks. Minūte pēc minūtes, stunda pēc stundas. Laiks vienaldzīgi nogrieza �ķēli pēc �ķēles no sava milzīgā mū�ības klaipa. Tikai man diem�ēl trāpījies ne pats gardākais kumoss. Man nākas ēst visrūgtāko maizi. Viscietāko, cilvēku bēdām un asinīm smērēto�

Pēc neilga laika sadzirdēju klusus soļus un nedro�u klauvē�jienu pie durvīm. Pirmajā brīdī instinktīvi satrūkos un zibe�nīgi satvēru blakus nolikto naganu. Pēc tam attapos. Ja nāktu ienaidnieks, nez vai viņ� tik klusi klauvētu. Tātad tā ir vai nu saimniece, vai viņas meita. Naganu pastūmu zem spilvena, bet pats pagriezos pret durvīm.

-���� Ienāciet!

Durvis atvērās, istabā uzreiz ieplūda vāja, mazliet drebo�a sveces gaisma, bet aiz tās parādījās jaunā ukrainiete. Viņa bija izlaidusi savus melnos, garos matus, un tie, viegli viļņodami, apsedza baltos plecus. Pārējais ķermenis bija noslēpts garā, baltā tērpā, kas varēja būt gan naktskrekls, gan mājas kleita. Seja �ķita bāla un ļoti trausla, tajā uzkrīto�i izdalījās maigas lūpu līnijas un neparasti lielas, tum�as acis.

Piecēlos sēdus un skatījos kā noslēpumainā parādībā, kā neticamā, baltā sapni. Nez kādēļ no nesenās pagātnes miglas atmiņa tūlīt izrāva Maritas tēlu, kad viņa tāpat pēc manas izbēg�anas no Rīgas slepenpolicijas bie�i nakts vidū atvēra istabas durvis un klusiem soļiem pienāca pie manis.

-���� Nāc tuvāk! - es klusi palūdzu.

Ukrainiete uzmanīgi nolika sveci uz galda un aizvēra dur�vis. Tad brīdi pagaidīja, �ķērsoja istabu un apsēdās man blakus uz gultas malas. Tūlīt nāsis iecirtās patīkama, viegli reibino�a un ļoti satrauco�a jaunas sievietes ķermeņa smar�a. Izskatījās, ka viņa nākusi tie�i no pirts.

-��� Tev no manis nav bail? - es viņai pavaicāju.

Meitene nedro�i papurināja galvu. Bet es jutu, ka viņa to�mēr baidās.

-���� Kādēļ esi atnākusi? Gribi kaut ko pateikt?

Meitene mulsi pasmaidīja.

-������������ Nē, pan. Vai tad to ir tik grūti saprast? Ja gribētu jums kaut ko svarīgu pateikt, es ta�u to būtu darījusi jau pie va�kariņu galda.

-������������� Cik tev ir gadu? - painteresējos. Man viņa �ķita pārāk jauna.

-��� Astoņpadsmit. Iet jau deviņpadsmitais.

-��� Vai biji nupat pirtī?

-��� Jā. Māte lika aiziet.

Es saraucu pieri.

-���� Vai māte lika nākt �urp?

-������������ Ne glu�i. - Meitene vēlreiz mēģināja nedro�i pasmaidīt. - Viņa vienkār�i ieminējās, ka tas dro�i vien būtu labi. Panam patiktu. Pans nedusmotos un mums neko sliktu nedarītu.

-���� Vai tad izskatījās, ka būtu darījis?

-���� Nē. Ta�u no latvie�iem �eit visi ļoti baidās.

-���� Kādēļ?

-���� Latvie�i esot visne�ēlīgākie cilvēki uz pasaules.

Es kādu laiku klusēju. Tas bija skumji.

-������������ Bet no baltgvardiem jūs nebaidāties? Viņu piedzēru�ies virsnieki un zaldāti jums neko sliktu nedarīja?

-������������ Viņi ir savējie, - meitene dro�i atbildēja. - Mūsējie. Bet jūs esat sve�zemnieki. Briesmīgi cilvēki.

-���� Es arī izskatos pēc briesmoņa?

Meitene nopietni papurināja galvu, un viņas kuplie mati noplīvoja kā melnas uguns liesmas.

-����������� Tu ne. Es jau tevi noskatīju, kad mazgājies. Tu esi skaists. Tu man patīc. Ja tas tā nebūtu, mātes lūgums man ietu gar ausīm. Es pati tevi izvēlējos�

Mani pārņēma dīvaina izjūta. No vienas puses, tas, ko nu�pat �ī meitene pateica, katrā ziņā bija patīkami. "Tu man pa�tīc. Es pati tevi izvēlējos." Bet no otras puses� Viņas mātes, pa�as meitenes, daudzu sād�inieku, varbūt pat lielākās daļas Ukrainas iedzīvotāju acīs es laikam esmu un tā arī palik�u tikai sve�zemnieks. Ienaidnieks. Sarkanais. �ēlastību nepazīs- to�s cilvēks.

-������������ Tu spried nepareizi, - gurdenā balsī sacīju. - Latvie�i ir lāga ļaudis. Pa lielākajai daļai fabriku strādnieki, trūcīgi zemnieki, kalpi. Viņiem vajadzētu iedot zemi, vairāk tiesību un varbūt pat autonomiju, un viņi ne par kādu karo�anu pat nedomātu. Viņi klusi un pacietīgi strādātu, kā jau ir strādāju�i septiņsimt gadus gan zem vācu, gan krievu varas.

-��� Tu esi no zemniekiem? - meitene painteresējās.

-���� Daļēji. Tēvs strādāja fabrikā.

-������������� Kādēļ jūs nekarojat Latvijā? - meitene prasīja. - Kādēļ jūs karojat �eit - mūsu Ukrainā?

-������������ Mēs karojām arī Latvijā, - nopietni atbildēju. - Bet �eit� Ja sakausim Krievijas monarhiju� Varbūt padomju vara bei�dzot latvie�us palaidīs brīvībā�

-��� Jūs patie�ām uz to cerat?

-����������� Jā, - es atbildēju. - Padomju vara tomēr �ķiet labāka par cara varu. Izskatās, ka ari taisnīgāka.

-���� Pret visiem?

-����������� Pret visiem ne. Pret apspiestajiem. Pret strādniekiem un zemniekiem.

-������������ Bet ko lai dara tie? Nu, tādi kā mēs? - meitene prasīja. - Tādi, kas nav nabagi? Tie ir jāgalina nost?!

Man vēlreiz kaklā ieskrēja rūgts kumoss.

-����������� Neviens jums neko sliktu netaisās darīt. Bet ja tu esi kaut ko dzirdējusi� Kar� ir kar�. Visi ir drausmīga naida pārņemti, tādēļ nav ko brīnīties, ja da�reiz kāds pār�auj pāri strīpai� Ta�u varu pateikt vienu. Neviens tā nav spīdzinājis, mocījis un slepkavojis latvie�us kā tie, kas agrāk vai tagad aizstāv caru.

Lēnām atlaidos guļus un vairs negribēju runāt. Mani pat pārstāja tik ļoti satraukt meitenes gai�ais skatiens un viņas tuvā ķermeņa smar�as. Gribējās aizmigt un ne par ko vairs nedomāt.

-����������� Ei, latvieti! - Pēc kāda laika meitenes siltā plauksta pie�skārās manai rokai. - Kādēļ vairs nerunā?

-���� Es jau visu pateicu.

-��� Nē, ne visu.

-���� Ko tu vēl gribi zināt?

-��� Tu esi precējies? Tev tur Latvijā ir sieva, bērni?

-������������ Man ir tikai māte, māsa un brālis. Bet kas to lai zina� Varbūt tagad nav arī viņu.

-������������ Bet līgava? - ukrainiete neatlaidās. - Līgava tev ta�u bija?

Jā, varbūt arī bija, es gribēju teikt, un, iespējams, ir arī vēl tagad. Bet vārdi kaut kur smagi iestrēga krūtīs un kaklā, un es nespēju pateikt neko.

-������������ Ei! - Meitene atkal pieskārās manai rokai. - Tu gribi gu�lēt?

-��� Jā, - pēc neilga laika lēni noteicu. - Gribu gulēt.

-������������ Bet kā tad es? - Meitene nesapra�anā skatījās uz mani, un viņas lūpas mazliet notrīcēja. - Tu mani negribi?

Es neviļus pasmaidīju. Meitene patie�ām bija jauka, lai gan acīmredzot jau daudz ko savā mū�ā paspējusi piedzīvot.

-��� Kā tevi sauc? - painteresējos.

-���� Eva, - jaunā sieviete atbildēja. - Eva Ragovska.

-��� Tu esi poliete?

-���� Pa pusei. Māte ukrainiete, tēvs polis.

-���� Kur viņ� tagad atrodas?

-���� Nezinu. - Eva paraustīja plecus. - Dro�i vien karo.

Man nemaz nevajadzēja prasīt, kurā pusē �is Ragovskis

karo. Tāpat bija skaidrs. Un tomēr nenocietos.

-���� Viņ� ir Brīvprātīgo armijā?

Meitene ilgi klusēja. Acīmredzot pēk�ņi nobijās vai vien�kār�i negribēja teikt.

-������������ Visi īstie ukraiņi ir Brīvprātīgo armijā, - viņa negaidīti un mazliet pat izaicino�i pateica. - Visi ir balto pusē.

Tā nebija taisnība. Gandrīz vai katrā sād�ā un apgabalā mēs satikām cilvēkus, kuri simpatizēja sarkanajiem.

-����������� Tu arī esi par caru? - es vaicāju. - Par kapitālistiem un mui�niekiem?

-���� Nē! - Eva draiski iesmējās. - Esmu par mīlestību!

Tad, brīdi padomājusi, vēl klusi piebilda: - Esmu par tevi.

Pasmaidīju un vairākas reizes lēni noglāstīju meitenes ogļ- melnos matus.

-����������� Tas ir labi, Eva, ka esi par mani. Paldies! Bet vēl labāk, ka esi par mīlestību. Varbūt tā tev palīdzēs izdzīvot.

-������������ Bet tu? - Eva neuzspēlētā vientiesībā jautāja. - Tu ne�gribi mīlestību? Tu gribi tikai iznīcināt kapitālistus un izkarot varu padomēm?

Mirkli mana roka sastinga uz jaunās sievietes pleca. Pa�tie�ām, kas manī vēl ir palicis no vīrie�a? Kādēj visu laiku runāju un domāju tikai par karu, tikai par to, kā ātrāk sasist visus �os baltos Donas kazakus, lai Latvijai vairs nevajadzētu kalpot Krievijas impērijai, bet neesmu vēl pat mēģinājis �o meiteni noskūpstīt?

-����������� Paklausies, Eva, - es viņai mierino�i teicu. - Tu dro�i vien esi brīni�ķīga meitene. Nekad nevienai vēl neesmu redzējis tik garus matus, tik lielas un dziļas acis. Tavs ķermenis smar�o pēc pavasara un tikko nopļauta siena. Tu esi kā sapnis, kā

tālas zvaigznes gaisma� �ā kara lielajā un biezajā tumsā. Ta�u labāk� ej prom! Nedusmo! Es cienu tavu vēlē�anos ar mani kopā pavadīt �o nakti. Paldies, Eva! Esmu tālu no tā, lai divu cilvēku tuvību vērtētu no �ķiriskām pozīcijām, bet� Es tevi saprotu. Tava ģimene un tu esi par baltajiem. Un tādēļ� neva�jag atdoties savam ienaidniekam! Ienaidnieks ir jānīst. Labāk atdodies tam, kas ir tavs draugs.

Meitene krietnu laiku sēdēja kā sastingusi, tad pagriezās, noliecās un maigi noskūpstīja manu pieri.

-���� Cilvēk, tu esi ļoti savāds, - viņa, patiesi izbrīnījusies, teica. - Bet tu alojies. Tu neesi mans ienaidnieks. Man vien�kār�i ienāca prātā� Varbūt �ī ir tavas dzīves pēdējā nakts. Rit atkal kauja� un tu vairs nebūsi. Varbūt rīt tavā vietā mūsu mājās ienāks kāds piedzēries komisārs vai sarkanarmietis un, uzzinājis, ka mans tēvs karo Brīvprātīgo armijā, mūsu ģimeni izkaus� Un tad vairs nebū�u es. Tādēļ tagad paklausies tu, sve�zemnieki Latvieti! �ai mirklī mēs vēl esam dzīvi! Mēs vēl esam jauni. Es alkstu tavu pieskārienu, tevi visu� Es gribu mīlēt! Es vēl gribu baudīt dzīvi�

Meitene nolieca galvu un sāka drebēt. Vai nu viņai sala, vai arī tas nāca no spēcīgās nervu spriedzes.

Man viņas kļuva �ēl. Nez kādēļ kļuva �ēl ari pa�am sevis. Patie�ām. Esmu vēl jauns. Bet ir tāda sajūta, ka būtu jau sirms ve�uks. No kā gan es jau esmu atteicies! Ko �ajos gados pār�cietis, ko zaudējis? Ko ieguvis, ko skaistu redzējis? Neko! Tie�i otrādi. Es cilvēkā esmu redzējis tikai zvēru. Gan savējo, gan pretinieku vidū. Man vispār ir �ķitis, ka mēs da�reiz visi jūkam prātā. Kā �odien. Tas nebija tikai cīņas azarts, alkas pēc uzva�ras. Tā bija arī visprimitīvākā, visme�onīgākā pa�saglabā�anās instinkta izpausme. Nokaut ikvienu, kas tevi tai mirklī var apdraudēt! Un pat tad, kad neviens jau vairs neapdraudēja. Kad jau simtiem drozdovie�u atklāti meta iero�us zemē un cēla gaisā rokas�

-��� Eva, - es klusi teicu. - Ja jau esi atnākusi, tad nāc! Varbūt tu mani izglābsi. Varbūt tu manī atdzīvināsi sen aizmirstās jūtas, ko sauc par �ēlsirdību�

t

Ta�u par �ēlsirdību nevarēja būt ne runas! Tāda diem�ēl bija pasaule, un tādi bijām mēs - cilvēki.

Rīts atnāca auksts un ne�ēlīgs.

Kad mēs ar Imantu jau bijām nomazgāju�ies un paēdu�i brokastis, pagalmā izdzirdām troksni, skaļus zirgu zviedzienus un niknas cilvēku balsis. Pirmā doma, kas ie�āvās prātā, bija nepārprotamā - baltie! Eva Ragovska. Viņas māte. Viņas tēvs! Varbūt jauns drozdovie�u pulks!

Esam ievilināti slazdā�

Strauji pagriezu galvu un paskatījos uz Evu. Viņa stāvēja netālu no durvīm, ap galvu apsējusi baltu lakatiņu, un mulsi smaidīja. Tas izskatījās tik dabiski un vienkār�i, tik cilvēciski saprotami un silti, ka man uzreiz kļuva skaidrs - �ī meitene ir tīra kā atnākusi ziemas diena. Viņa nespēj nodot.

Pagriezu galvu uz otru pusi un paskatījos laukā pa logu. Pagalms bija pilns ar mūsu strēlniekiem. Ta�u kaut kas tomēr bija noticis. To varēja just no apkārtējās burzmas, skaļajām runām un satraukto cilvēku �estiem.

Ar lielu blīk�ķi atsitās durvis, un istabā platiem soļiem ienāca pulka komisārs Jēkabs Beļaks. Viņ� joprojām vēl bija saaukstējies un runāja stipri aizsmaku�ā balsī.

-��� Elmār! - viņ� dusmīgi sacīja un nez kādēļ vērīgi noskatīja Evu Ragovsku. Meitene stāvēja netālu no durvīm, tikai tagad viņas seja bija kļuvusi nopietna un neparasti bāla. Man �ķiet, viņa instinktīvi sajuta bailes par sevi, māti un savu māju.

-���� Noticis neliels starpgadījums, - Jēkabs paziņoja.

Nepatikā saraucu pieri un savukārt rūpīgi noskatīju pulka komisāru.

-��� Kas par lietu? - ātri jautāju.

-��� Nekā tāda sevi�ķa nav, - Jēkabs saviebies teica. - Es to no�kārtotu viens divi, pui�us brīdinātu un atgādinātu, ka tā glu�i rīkoties nedrīkst, ta�u sadumpojies gandrīz vai viss pulks!

Atkal saraucu pieri un caur logu paskatījos pagalmā. Tur daudzu strēlnieku ielenkumā bez iero�iem rokās stāvēja divi kareivji, kuri, viens otru pārkliegdami, mēģināja kaut ko stās�tīt pārējiem. Viens no viņiem bija Pēteris Rieksts no Jelgavas, bet otru nepazinu. Tas bija vēl glu�i jauns puisis stipri nonē�sātā �inelī, ta�u ar spīdīgiem virsnieka zābakiem kājās.

-���� Kādēļ viņi dumpojas? - painteresējos. - Un ko tie divi tur bļaustās?

-���� Viņu dēļ visa tā jezga arī ievārījusies, - Jēkabs dusmīgi sacīja un vēlreiz rūpīgi noskatīja ne tikai Evu, bet arī pla�o un labi iekārtoto istabu. - Pui�i bija nak�ņoju�i kāda kulaka mājā� Bet es skatos, ka �itā ģimenīte tāpat nav nekāda na�bagā� Vaina valns! Visapkārt kontriķi vien!

-��� Ko tie pui�i pastrādāju�i? - nepacietīgi prasīju, tūlīt no�prazdams kaut ko nelāgu.

Jēkabs pagāja sānis un ar izstieptu roku parādīja uz Evu.

-��� Lai �itā jaunkundze lasās prom! - viņ� aizsmacis nosēcās. - Viņai te nekas nav ne jāredz, ne jādzird!

Cie�i sakodu lūpas un brīdi domāju. Man Jēkaba priek��likums nepatika. Turklāt Eva tik un tā nevienu vārdu latviski nesaprata.

-���� Lai meitene paliek, - es teicu. - Viņa ir �īs mājas saim�niece, bet mēs tikai viesi. Ko tie divi ir pastrādāju�i?

Jēkabs smagnēji apsēdās pie galda, neceremonējoties no lielas bļodas paņēma da�us vārītus kartupeļus un tos klusē�dams apēda. Pēc tam no māla krūzes vēl padzēra pienu un labpatikā noslaucīja ūsas.

-���� Nieki vien! - viņ� beidzot sāka stāstīt. - Pēteris ar Ka�zimiru tā kulaka mājā bija atradu�i vienu paslēpu�os drozdo�vie�u virsnieku. īsti nezinu, vai viņ� bija pretojies vai ne, bet pui�i viņu nokniebu�i. Tas ir fakts. Es pats redzēju. Tad pie�vāku�i viņa zābakus un laikam arī kaut kādas sudrablietas� Portsigāru, gredzenu� Mājas saimnieks pārbijies un gribējis mukt prom. Pui�i viņu aizturēju�i un pavēlēju�i, lai uz ātrāko stiepj �urp visu, ko vien var dabūt, - ēdamo, pa�brūvēto un katrā ziņā arī kādu sievi�ķi. Saimnieks atteicies. Tad Pēteris ar Kazimiru to budzi pamatīgi piekāvu�i, ēdamo un dzeramo pa�ņēmu�i pa�i, bet, kad jau biju�i krietni iesilu�i, gultā ierāvu�i arī saimnieci� Es viņu redzēju. Knapi dzīva. Bet tas jau laikam vairāk no nerviem�

Jutu, ka no dusmām nodrebu un mani pārņem gan mil�zīgs kauns, gan svelo�s naids. Abi kareivji bija izdarīju�i tie�i to, no kā visvairāk biju baidījies. No kā jau vairākkārt savus strēlniekus biju brīdinājis.

"Tikai nelaupiet! Tikai neko neņemiet ar varu! Ne maizi, ne sievietes! Mums augstu jātur latvie�u strēlnieku gars. Lai mūsu priek�ā dreb ienaidnieks! Lai tas bailēs notrīc un bēg! Bet iedzīvotāji� Lai visi �ie ukraiņi, poļi un nabadzīgie krievi mūsu priek�ā pateicībā noliec galvu!"

Bet nu tikai naidā vīstīs dūres.

-���� Kas notika tālāk? - auksti vaicāju.

-���� No rīta saimnieks bija nācis pie samaņas, izmucis laukā un atnāca pie manis �ēloties. Viņa vaimanas dzirdēja arī da�i citi strēlnieki. Tie uzreiz pa�i aizskrēja uz to māju, Pēteri un Kazimiru arestēja un turpat gandrīz vai nosita. Saskrēja viss pulks. Visi ir baigi sa�utu�i un pieprasa tiesu.

-���� Bet tu? - es prasīju. - Tu neesi sa�utis?

-���� Kā lai to pasaka� - Jēkabs smagi nopūtās. - No vienas puses, viņus jau var labi saprast. Mājas saimnieks nepārpro�tami ir mūsu �ķiras ienaidnieks, ekspluatators un kontra! Bet zēni izsalku�i, neapģērbti un nikni. Pats zini labāk par mani. �eit vispār visi ir mūsu ienaidnieki!

-Ja mēs tā rīkosimies arī turpmāk� - es nikni sacīju, cie�i aizpogāju �ineli un uzliku cepuri. - Mums nekad nebūs īstu draugu. Lai kur mēs arī atrādīsimies, iedzīvotāji no mums baidīsies.

-���� Un labi! - Jēkabs iesaucās. - Viņiem no mums ir arī jā�baidās! A kā gan citādi? �itie ta�u visi ir baltie! Svolo�i!

Viss, es pie sevis ātri nodomāju. Viss! �īm laupī�anām un vardarbībai beidzot ir jādara gals! Līdzīgi atgadījumi bija noti�ku�i arī agrāk. Marodierisms un visatļautība sevi�ķi bija izpla�tījusies daudzās krievu, kazaku un no Kaukāza iedzīvotājiem saformētajās daļās. Latvie�i - ar ļoti retiem izņēmumiem - visu pilsoņu kara laiku bija turēju�ies godam. Un es gribēju, mēs visi gribējām �o karu tā arī uzvarēt - ar tīrām rokām un tīru sirdsapziņu. Tādēļ jebkur� �āds gadījums� Viss!

Es vēl atcerējos vakardienas sarunu ar Evu Ragovsku.

"Latvie�i esot visne�ēlīgākie cilvēki uz pasaules. Visi no jums baidās."

-���� Ko tu domā darīt? - vērsos pie pulka komisāra.

Jēkabs pakasīja pakausi un atkal �ķībi paskatījās uz Evu.

-��� Kaut kā jau vajadzētu sodīt, - viņ� domīgi sacīja. - Būtu senie laiki - izdzītu caur stroju. Bet ko tagad?

-���� No�aut! - skarbi sacīju, uzreiz saprazdams, ka tas ir vie�nīgais līdzeklis, kā nepieļaut �ādu gadījumu atkārto�anos. - No�aut visa pulka priek�ā! Par mācību! Par brīdinājumu!

Jēkabs ilgi klusēja. Acīmredzot viņam bija grūti iz�ķirties. Es labi sapratu. Viena lieta ir no�aut ienaidnieku, bet kaut kas pavisam cits ir nogalināt savējos. Bet �oreiz citādi nevarēja. Man arī nebija viegli. Varbūt man bija vēl grūtāk un smagāk nekā Jēkabam, jo pēdējais vārds vienmēr it visur tomēr pie�derēja man. Bet toreiz bez ilgas domā�anas uzņēmos atbildību par tik bargu soda mēru galvenokārt tādēļ, ka man latvie�u tautas gods �ķita nesalīdzināmi svarīgāks nekā �o divu nesa�valdīgo strēlnieku personiskais liktenis.

Tad atcerējos, ka, vēl atrazdamies Latvijā, es jau reiz biju (tiesa gan, slepus) sodījis kādu strēlnieku par līdzīgu nozie�gumu.

Pagriezos pret Evu. Meitene satraukta paskatījās. Es viņu uzrunāju krievu valodā:

-�� Izej laukā un ātri apskrien sād�u! Ieej katrā mājā un pasaki iedzīvotājiem, lai tūdaļ sapulcējas ciema centrā. Jā, turpat pie baznīcas! Baznīcas priek�ā uz laukuma! Visi! Jūs tūlīt redzē�siet, ko latvie�i dara ar tiem, kas paceļ roku pret nevainīgiem cilvēkiem!

Eva piekrīto�i pamāja, jau sataisījās iet, tad apstājās.

-��� Tas prasīs daudz laika, - viņa teica. - Ciems ir liels. Es palūg�u ksendzu, lai iezvana zvanus. Cilvēki uzreiz sapratīs - atkal ir notikusi nelaime.

-���� Labi, Eva! - es sacīju. - Skrej! Lai pēc desmit minūtēm ļaudis būtu kopā!

Meitene aizgāja. Jēkabs nikni paskatījās uz mani.

-���� Ko esi nodomājis darīt? - viņ� neapmierināts vaicāja. - Kā viduslaikos - publiska nāvessoda izpildī�ana?

-Jā, - es atzinos. - Tā esmu nolēmis. Lai ļaudis redz un uz�zina - mēs neesam nekāda me�oņu tauta! Mēs neesam krievi! Tu piekriti?

Jēkabs atkal ilgi klusēja, nervozi staigādams pa istabu. Viss viņa �inelis bija vienās skrandās un uguns izraibinātos plan�kumos.

Patie�ām, es nodomāju. Mēs esam izgāju�i caur uguns vēt�rām un lo�u krusām. Caur zobenu me�iem un nāves pļavām. Tagad mums vēl jāiziet arī cauri �itam - savējo sodī�anai.

-��� Tā jau ir, - Jēkabs saguris noteica. - Viss sanācis diezgan glupi. Lai gan domāju� Mēs to itin labi varējām nokārtot pa�i savā starpā. Kādēļ taisīt tādu teātri?

Bet kaut ko mainīt jau bija par vēlu. Drīz sāka skanēt vairāki baznīcas zvani, un pēc minūtēm desmit piecpadsmit viss lielais laukums baznīcas priek�ā bija pilns ar ciema iedzīvotājiem. Pārsvarā gan tur bija sanāku�as sievietes, bērni un sirmi ve�i. Visi uzmanīgi un ļoti satraukti uz mums skatījās. Sodāmie strēlnieki stāvēja noliektām galvām.

-��� Runāt vajadzētu tev, - es vērsos pie Jēkaba. - Tu esi ko�misārs un�

Jēkabs noraido�i pakratīja galvu un raudzījās sāņus.

-����� Nevaru� - viņ� uzspēlēti klusi no�ukstēja. - Mans kakls�

Bet kaklam nemaz tik lielas vainas nebija. Beļaks acīmredzot savā dziļākajā pārliecībā vienkār�i nepiekrita manam lēmu�mam publiski sodīt vainīgos. Turklāt viens no sodāmajiem - Kazimirs Vorkāns - bija viņa novadnieks.

Es negribēju runāt. �o mākslu ne sevi�ķi labi piepratu, tur�klāt pārāk daudz atbildības gūlās uz maniem pleciem. Ta�u klusēt nespēju. Nezinu, kāpēc, bet mani visu laiku ārdīja spē�cīgas dusmas un gandrīz vai personisks apvainojums, it kā Pēteris ar Kazimiru būtu piekāvu�i manu tēvu vai atkal kārtējo reizi piesmēju�i Maritu�

-���� Ļaudis! - es nevis runāju, bet skaļi kliedzu. - Ukraiņi, poļi un krievi! Mēs esam latvie�i! Mēs esam �urp atnāku�i, lai jūs atbrīvotu no mui�nieku varas, lai uzvarētu baltgvardu ģenerāļus un visur nodibinātu darbaļau�u varu. Mēs karojam pret armiju, nevis pret mierīgajiem iedzīvotājiem. Varat būt dro�i! Jūsu dzīvībai un mantai nekādas briesmas no mūsu puses nedraud. Latvie�i nav briesmoņi, kā te varbūt viens otrs domā. Latvie�i ir godīgi un ļoti drosmīgi revolūcijas sargi, kas apzinīgi pilda gan savu svēto karavīra pienākumu, gan augsti tur personīgo cieņu un nekādos netīros darījumos neaptrai�pīto godu un slavu. Ta�u da�reiz tomēr gadās reti izņēmumi. Diem�ēl gadās� Tā notika arī pagāju�o nakti. Jūs jau dro�i vien būsiet dzirdēju�i. Divi mūsu karavīri ir pielietoju�i vardarbību pret kādu no jūsu ciema ģimenēm. Tādēļ� Pamatojoties uz kara laika likumiem� Mūsu goda un lepnuma principiem� Sekojot mūsu zvēresta vārdiem� kalpot tikai taisnīgai lietai� �ie divi, biju�ie mūsu slavenās Latvie�u strēlnieku divīzijas ka�ravīri, par pastrādātajiem noziegumiem tūlīt jūsu acu priek�ā tiks sodīti ar nāvi no�aujot!

No strēlnieku rindām tūlīt iznāca Jēkaba Beļaka nozīmētie pieci �āvēji un notiesātos nostādīja pie baznīcas sienas. Lēni piegāju pie nāvei nolemtajiem.

Viņi bija uzkrīto�i bāli, ta�u ārēji izskatījās visai mierīgi.

-��� Pēteri Riekst! - es klusi uzrunāju pa kreisi stāvo�o puisi. - Ja nemaldos, tu esi no Jelgavas, ja?

-��� Tā ir, komandier! Mācījos Jelgavas pirmajā ģimnāzijā.

-��� Vai vecāki vēl dzīvi?

-���� Nezinu, bet visai iespējams.

-���� Ko es tavā labā vēl varu izdarīt?

Pēteris Rieksts samocīti pasmaidīja.

-������������ Ko nu vairs� Ta�u� ja jums kādreiz iznāks atkal būt Lat�vijā. Vai kā citādi� Nesakiet mātei un tēvam, ka mani �itā� Pasakiet, ka es kādas kaujas laikā vienkār�i pazudu bez vēsts�

-����������� Labi, - es nopietni sacīju. - Tā arī pateik�u. Vari būt mie�rīgs.

Pēc tam pievērsos otrajam nāviniekam.

-��� Tev ir kāda pēdējā vēlē�anās?

-������������ Nav. Bet gribu pateikt� Tas nav taisnīgi, ko jūs pa�laik darāt! Jā, mēs to virsnieku nogalinājām, saimnieku piekāvām un rekvizējām viņa pārtiku un �ņabi. Jā! Arī viņa sievu paņē�mām, bet viņi ta�u ir mūsu ienaidnieki! Vai jūs to nesaprotat? Ie-naid-nie-ki!

Es vairs negribēju klausīties. Taisījos jau iet prom, kad Vor- kāns negaidīti nokrita manā priek�ā uz ceļiem, atrāva fren�a apkaklīti un iesmilkstējās glu�i kā ievainots suns.

-����������� Komandieri - viņ� iesaucās. - Elmār Ozol! Latvieti! Es ne�esmu nekāds krievs vai ukrainis! Es arī esmu latvietis! Esmu tavs brālis, tavs cīņu biedrs! Ap�ēlo! Es lūdzu - ap�ēlo!

Man smeldzīgās sāpēs sa�ņaudzās sirds, un es ar grūtībām noriju siekalas. Da�us brī�us klusēdams skatījos viņa bālajā sejā, viņa drud�aini kvēlojo�ajās acīs, tad ieraudzīju, ka uz viņa kailajām krūtīm spo�ā ķēdītē mirdz zelta krusts�

Vai tas bija pa�a īpa�ums, vai arī to viņ� vakar bija atņēmis nogalinātajam virsniekam vai saimniekam? Vienalga. Tagad tam jau vairs nebija lielas nozīmes.

-���� Cik tev gadu? - prasīju.

-���� Divdesmit divi.

-��� Tu esi ticīgais?

-����������� Jā! - Vorkāns dedzīgi atsaucās. - Es esmu īstens katolis un�

- Tad lūdz Dievu! - es viņam klusi pateicu. - Lūdz Dievu, Kazimir, un varbūt tev tiks piedots. Es tev nepiedodu�

Pagāju sāņus un tikko manāmi pamāju ar galvu Imantam Zvirgzdam.

Imants izstiepa roku un deva pavēli �āvēju komandai. Tā ātri sakārtojās, pacēla �autenes, un jau pēc da�ām sekundēm atskanēja skaļa zalve�

Pēc tam visā apkārtnē iestājās ilgs un pretīgs klusums, līdz atkal kāds uzkāpa baznīcas tornī un sāka dimdināt zvanus�

Pagriezos pret strēlniekiem. Viņi stāvēja noliektām galvām, un varēja redzēt, ka da�i pat raud.

Arī ļau�u pūlis bija apmulsis. Cilvēki meta krustus un no�biju�ies klausījās dobjajās zvanu skaņās.

Tad pēk�ņi zvanī�ana apklusa, un tas vēl vairāk pastiprināja jau tā baigi drūmo atmosfēru. Varbūt zvaniķim ienāca prātā, ka �ī tomēr nav īstā reize, kad vajadzētu cilvēkos modināt kaut mazāko līdzjūtību un bijību pret nupat debesīs aizgāju�ajām sve�tautie�u dvēselēm�

Abi no�autie, lo�u atsviesti atpakaļ, gulēja ar mugurām pret balto baznīcas mūri.

Pacēlu galvu un paraudzījos zilajās debesīs. Tur, netālu no baznīcas torņa smailes, lidoja vairāki lieli putni un visu laiku �ēli ķērca.

Nezinu, kā bija īstenībā, bet man uzreiz �ķita, ka �ie melnie putni ir abu sodīto strēlnieku gari un tie tagad mani nolād un aicina līdzi�

Man nekas nebija pretim.

Mani bija pārņēmusi tik neizturami moko�a vainas apziņa, ka es pirmo reizi mū�ā labprātīgi vēlējos nomirt�

Edmunds Naginskis, nesteidzoties �ķērsojis Līvu laukumu, pagāja garām filharmonijas ēkai un pa Amatu un �ķūņu ielu nonāca Doma laukumā.

Tur cilvēku bija ka biezs. Daudzas ārzemju tūristu grupas. Visi izskatījās tādi kā papluku�i, ta�u dro�i vien ne jau nu nabagi.

Milzīgām Doma baznīcas durvīm priek�ā karājās atslēga un uz durvju roktura neliels kartona gabals:

Bīstami! Rīgas Doms apmeklētāju dro�ības dēļ uz nenoteiktu laiku slēgts.

Paldies, ka brīdinājāt, Edmunds nodomāja. Ir ļoti patīkami, ka tomēr atrodas kāds, kas rūpējas par mūsu dro�ību. Labi, ka tas vispār kādu vēl uztrauc.

Bet augstu tornī iemontētais milzīgais pulkstenis strādāja nevainojami, rādīdams, jātic, pareizu laiku. Neviens zobratiņ� tam nebija izbiris, ta�u izskatījās, ka Laiks tomēr bija sastin�dzis astoņsimt gadu vecajos baznīcas mūros.

Var jau strīdēties, cik liela nozīme ir Laikam, ko rāda mūsu pulksteņi. Vispār interesanti. Pulkstenis, kas Seiko firmas vei�kalā maksā tūksto� latus, un tas, ko stacijas tunelī var nopirkt par latu, salīdzinot abi rādīs vienādi pareizu laiku. Tas ir vēl viens mūsu muļķības un brīvā tirgus paradokss - pirkt dārgas lietas, bez kurām mierīgi varam iztikt.

Der atcerēties - nekad nekas nemaksā tie�i tik, cik tas īs�tenībā ir vērts. Iespējams, tāpēc, ka nekam - ne kādai lietai, ne tam, ko jūt un dara cilvēks, - neviens nevar noteikt īsto cenu. At�ķirības var būt prātam neaptveramas - no da�iem santīmiem līdz pilnībā sadragātai dzīvei un nāvei.

Varbūt tāpēc klusēja ari mūsu lielākās baznīcas lielais zvans. Varbūt zvaniķim pa satrunēju�ajām koka kāpnēm vienkār�i bija bail kāpt aug�ā? Iespējams, zvans bija saplīsis.

Bet visticamāk, kā tas pie mums jau pierasts, atkal kāds, sēdēdams tuvākajā kantori, nolēma - darīsim tā un nedarīsim �itā! Pilsētā nekas īpa�s nav noticis. Nav par ko priecāties, nav par ko bēdāties.

Vācu tūristi pie netālu no baznīcas noliktajiem galdiņiem vēsā mierā sūca aliņu. Rīgas ierēdņi un klerki skrēja savās darī�anās, bet pie aizslēgtajām Doma durvīm akla meitenīte spēlēja vijoli. Melodija bija ne�ēlīgi smeldzīga, Edmunds, kādu laiciņu klausījies, piegāja pie mazās muzikantes un uz bruģa noliktajā vijoles futrālī iemeta divlatu monētu.

- Lai tev veicas! - viņ� klusi pateica, lai gan tūlīt nodo�māja, ka diez vai �ai meitenei kādreiz dzīvē kaut kas labs ir gaidāms. Lai gan� Kaut vai uz ielas garāmgājējiem atskaņot brīni�ķīgu mūziku ir daudz labāk un nozīmīgāk par to, ko dara �ie daudzie garām ejo�ie ierēdņi, klerki vai minisvārciņos ģērbu�ās skaistules.

Edmunds devās tālāk un, pagājis garām Unibankas pelēka�jai ēkai, nonāca Daugavas krastmalā. Tā bija pārpildīta ar ļoti dārgām automa�īnām. Vispār ar tādām bija pilna Rīga. Visi lielveikalu stāvlaukumi, ielas un māju pagalmi.

Lūk, kā dzīvo nabadzīgā latvie�u tauta! Edmunds, ironiski pasmīnējis, nodomāja. Tikai diez vai �o lepno limuzīnu īpa��niekus vispār varētu pieskaitīt pie tautas? Pārliecināts neesmu, ta�u izskatās, ka viņi vienkār�o ļau�u apziņā ir tikpat zemu kritu�i kā sabiedrības deklasētie elementi - noziedznieki un klaidoņi.

Izskatās pēc vēl viena mūsu dzīves paradoksa.

Pagājis mazliet uz priek�u, Edmunds beidzot nokļuva ne�lielā, ta�u gaumīgi iekārtotā un ļoti dārgā kafejnīcā, kur par bārmeni strādāja sena paziņa - vēl padomju laikā par speku�lāciju tiesāta dāma.

Kafejnīcas telpa bija tuk�a, vienīgi pie pēdējā galdiņa vien�tuļi sēdēja kāda �etrdesmitgadīga sieviete, domīgi smēķēja cigareti un pēc izskata atgādināja pirms septiņdesmit gadiem tepat Daugavā ielēku�o dzejnieci Austru Skujiņu.

-������� Sveika, Vera! - Edmunds, pienācis pie bāra letes, sveici�nāja daiļo dzertuves saimnieci. - Tu kā parasti izskaties ne�atvairāma!

-������� Par ko es ļoti priecājos, - Vera atsaucās. - Sajūta, ka ne�vienam dzīvē neesi vajadzīga, ir visriebīgākais, ko cilvēks vis�pār var sajust.

-������ Dro�i vien, - Edmunds lēnīgi teica, uzmanīgi pārlaizdams vērīgu skatienu garajai pudeļu rindai. - Bet tev jau par to nav jāuztraucas.

-������� Paldies Dievam! - Vera sacīja. - Ja es nebūtu vajadzīga savam mīļotajam vīrietim, tad daudziem būtu vajadzīga vis�maz �eit.

-������ Patie�ām, - Edmunds piekrita. - Iedod, lūdzu, vienu glā�zīti Metaxa, un, ja tas ir iespējams, pie�auj klāt ledus gaba�liņu.

-������� Pie mums ir iespējams viss, - Vera sacīja, tūlīt sākusi veikli rīkoties ap ledusskapi, pudelēm un glāzēm. - Vai tev darbā nav jābūt?

-���� Man tur nav jāsē� kā pie konveijera, - Edmunds teica.

-��� Zālē būs jāiet tikai nedēļas beigās.

-��� Vai atkal kāds slepkavnieks?

-������ Jā. Pievāca arī upura automa�īnu, iesēdināja draudzeni, pavizinājās, tad iebrauca me�ā un ma�īnu sadedzināja. At�bilsto�ais Krimināllikuma pants par �āda veida noziegumu pa�redz sodu līdz piecpadsmit gadiem cietumā. Skumji smieklīgi, vai ne? īsa prieka pēc tik pamatīgi izpostīt gan citu cilvēku, gan pa�am savu dzīvi�

-���� Es arī vienmēr par to esmu brīnījusies, - Vera sacīja.

-��� Kāpēc daudzi tā dara? Vai viņiem patie�ām nav smadzeņu?

-��� Tā izskatās.

-��� Kaut ko uzkodīsi arī?

-��� Vienu la�maizīti.

-��� Kā pa�am personiskajā dzīvē? - Vera painteresējās. - Viss bez pārmaiņām?

-���� Nekādas pārmaiņas vairs nevēlos. Ir labi, kā ir.

-���� Kāpēc �oreiz nepaņēmi līdzi Ingu? Vēl kopā turaties?

-���� Kādam ta�u ir ari jāstrādā! Bet mēs neesam kopā. Tikai tā, da�reiz.

-��� Es tev, Edmund, pateik�u atklāti! - Vera drosmīgi ieskatījās viņam acīs. - Nesadusmosies?

-���� Pacentī�os.

-��� Tagad gan ir tāda mode� Gandrīz vai laikmeta prasība� Vecākiem kungiem jauni skuķi, ta�u tā Inga tev tomēr ir par jaunu! Ja gribi, varu tev sarunāt citu sievieti. Kaut vai to, kas sē� tepat pie loga. Gribi?

-���� Negribu, - Edmunds atteica un vēlreiz uzmeta ātru ska�tienu vientuļajai kafejnīcas apmeklētājai. Viņu skatieni sasta�pās. Sieviete izņēma no mutes cigareti un mirdzo�ām acīm raudzījās tie�i uz viņu. - Man ar Ingu ir labi. Un arī praktiski. Vienmēr pa rokai. Atliek tikai pasaukt, un meitene ir klāt.

-��� Vai patie�ām neko nopietnāku vairs nevēlies? - Vera ne�ticīgi prasīja. - Tu ta�u vēl neesi vecs! Vīrietis labākajos ga�dos! Turklāt� tagad tev esot arī kolosāls dzīvoklis pa�ā Rīgas centrā!

-Jā, dzīvoklis patie�ām ir kolosāls, - Edmunds apliecināja. - Un labi, ka man tur pa kājām nemaisās neviena sieviete. Bet, Vera, tu neticēsi - tur spokojas!

Vera mirklī kļuva pati uzmanība.

-���� Kas tad rādās? - viņa tūlīt �ukstus prasīja. - Vīrietis, sieviete?

-��� Vīrietis manā vecumā, - Edmunds atbildēja. - Gandrīz vai vēsturiska persona. Jaunībā bijis pārliecināts revolucionārs, sociālistisko ideju piekritējs, viens no varonīgākajiem latvie�u strēlniekiem Krievijas pilsoņu karā, bet pēc tam stipri vīlies padomju varā un, nespēdams paciest �ekas ne�ēlīgās izdarī�bas, sācis cīnīties pret komunistiem.

-��� Tādu vīlu�os bija daudz, - Vera sacīja. - Arī mans vectēvs. Bet kāpēc tas vīrs parādās tie�i tavā dzīvoklī? Vai viņ� nāk konkrēti pie tevis?

-���� Bez manis neviena cita dzīvoklī nav. Jā. Viņ� nāk tie�i pie manis.

-��� Kas �ai dzīvoklī noticis pirms tevis, zini?

-��� Apmēram. Tur notikusi arī kādas sievietes slepkavība, - Edmunds sacīja. - Tie�i, kad un kāpēc, es vēl nezinu.

-���� Tad jau dro�i vien drīz parādīsies arī tā sieviete, - Vera pārliecināti teica. - Es zinu. Tā parasti notiek. Nokauto cilvēku dvēseles ilgi nespējot atrast mieru.

-��� Vai ar dzīvajiem ir labāk? - Edmunds vaicāja. - Tu beidzot esi atradusi dvēseles mieru?

-���� Gandrīz, - Vera atbildēja.

-��� Bet es ne, - Edmunds atklāja. - Pēc trim nedēļām sākas atvaļinājums un drā�u uz Franciju.

-���� 0, tas kādreiz bija mans rozā sapnis! - Vera iesaucās.

-���� Kaut vienreiz pabūt Parīzē�

-��� Tagad vairs negribi?

-��� Tagad man pietiek ar Rīgu un Plakanciemu, - Vera sacīja.

-���� Brauksi viens?

-��� Tā būs labāk, - Edmunds paskaidroja. - Tā arī dzīvot ir labāk.

-��� Vai gadījumā mani nevari paķert līdzi? - Vera viņam vel�tīja daudzsolo�u koķetes smaidu. - Es neko netraucē�u, bet tavu ceļojumu varētu padarīt daudz patīkamāku.

-��� Par to nemaz ne�aubos. - Edmunds izdzēra glāzi un, vēl�reiz uzmetis ātru skatienu pie galda sēdo�ajai dāmai, apmieri�nāts nodomāja - cik labi, ka jau vairākus gadus ne ar kādiem mīlestības zvērestiem neesmu sasējies ne ar vienu sievieti. Un gribu tā turpināt. Nu, varētu ar to sievieti iepazīties. Nekādas problēmas! Kas tālāk? Tas pats, kas ar Ingu. Iesākumā da�i nevainīgi randiņi, ziedi, restorāni, tuk�a pļāpā�ana, tad mans dzīvoklis, iekurts kamīns, fran�u vīns, gulta un vairāk vai ma�zāk vētrains sekss. Vai tas ir tā vērts - mainīt savus dzīves paradumus? Bet, ja atklāti, - man tas sekss ir jau pamatīgi apnicis! Tās ir lielas muļķības un nekādi neatbilst patiesībai, ka sekss ir ārkārtīgi svarīgs katra cilvēka dzīvē un, ja ilgāku laiku nākas ciest tā trūkumu, da�s labs varot pat sajukt prātā.

Ne nu sajūk, nekā! Tie�i otrādi! Cilvēks kļūst mierīgāks un garīgi līdzsvarotāks. Viņam vairs nav jārūpējas, ne arī jādomā par to, kas viņa dzīvē parasti rada smagas problēmas. Varbūt patiesībā, tikai atsakoties no kārdino�ā vilinājuma paretam vai katru nakti likties gultā ar sievieti, vīrietis pa īstam kļūst brīvs un neatkarīgs. Jā, tie�i brīvs un neatkarīgs! Tas ir diez�gan stulbs laulības dzīves piekritēju uzstādījums - tev kārtīgi jāpilda laulātā drauga pienākums! Bet ejiet jūs ellē ar savām pienākuma prasībām! Nekas man nav jāpilda! Kad gribu, ar kādu sievieti pārguļu, kad negribu - svilpodams eju tālāk! Ne jums man diktēt savus noteikumus! Es tos varu nodiktēt jums!

-���� Kur tu paliki? - Vera jautāja. - Sāc jau ilgoties pēc Pa�rīzes?

-��� Piedod, mazliet aizdomājos, - Edmunds atbildēja. - Man nekas nebūtu pretim aizbraukt uz Parīzi kopā ar tevi, ta�u tur mani jau gaida cita sieviete.

-��� Veikli gan! - Veras pārsteigums bija neviltots. - Pa kuru laiku to paspēji?

-���� Kāds cilvēks mani palūdza viņu tur satikt, - Edmunds paskaidroja. - Man atlika tikai piekrist.

-��� Tā sieviete dro�i vien ir jauna un smuka, vai ne? Kā nekā, francūziete�

-���� �aubos gan, - Edmunds domīgi novilka. - Viņai tagad vajadzētu būt apmēram simt desmit gadus vecai�

Vera uz viņu aizdomīgi paskatījās, tad iesmējās, atklādama vairākus zelta zobus.

-���� Paņem vēl vienu glāzīti, - viņa ieteica. - Varbūt kļūsi skaidrāks!

-��� Paldies! - Edmunds samaksāja rēķinu un gāja prom. - Kā vienmēr tevi redzēt bija patīkami!

Ejot garām pēdējam zāles galdiņam, Edmunds tomēr ne�nocietās, neapstājies iepretim vientuļajai sievietei.

-���� Kas notiek? - viņ� prasīja. - Ļoti skumji?

-���� Nē. - Sieviete pakratīja galvu. - Tie�i otrādi. Par savu vientulību priecājos!

-���� Neizskatās gan, - Edmunds sacīja.

-��� Apsēdīsies? - sieviete jautāja, ar galvu pamājot uz krēslu.

-��� Tad tu vairs nebūsi vientuļa, - Edmunds atgādināja. - Pa�zudīs varbūt tavs vienīgais dzīves prieks.

-��� Nekas, - sieviete teica. - Pacietī�u.

-���� Varbūt citreiz, - Edmunds sacīja. - Tu te bie�i iegrie�zies?

-���� �ad tad, - sieviete atbildēja. - Ja tev jāiet, ej! Es turpi�nā�u skumt viena.

-��� Ja tev trūkst naudas� Es varu izmaksāt pudeli Metaxa, - Edmunds piedāvāja, cerot, ka sieviete neatteiks. Konjaks bija ļoti dārgs.

-��� Paldies, sve�inieki - sieviete pateicās. - Naudas man ne�trūkst. Zini, baigi pietrūkst mīlestības� Smieklīgi, vai ne?

-���� Nē, tas nemaz nav smieklīgi, - Edmunds sacīja. - Tas varbūt pat ir traģiski. Ta�u krogā� Diez vai �eit atradīsi mī�lestību.

-���� Tu zini citu vietu? - sieviete prasīja. - Kā pie trūkum�cietēju zupas katla? Aizej, un tev kāds to iedos? Vai kā tuvā�kajā supermārketā - stumjot iepirkuma ratiņus, apstājies pie plaukta un paņem?

-��� Tas būtu labs atrisinājums, - Edmunds piekrita. - Cilvēki patie�ām kļūtu laimīgāki. Bet ir tā, kā ir. Lai tev veicas, un nenokar degunu, skumju māktā dzejniece! Galu galā, ja tās kļūst necie�amas, tepat da�u soļu attālumā atrodas Daugava. Arī tas da�reiz ir labs atrisinājums. Visam.

Edmunds izgāja laukā, pagriezās pa labi un nesteidzoties devās Pēterbaznīcas virzienā. Kad viņ� tur nokļuva, ārpusē stāvēja liels ļau�u pūlis, dārgas automa�īnas, viena pat ar Valsts prezidentes standartu, un daudz armijas virsnieku.

Izrādījās, �odien piederīgie, valsts augstākās amatpersonas un armijas vadība atvadījās no pirmā kaujas ap�audē Irākā kritu�a latvie�u virsnieka.

Protams, tas bija vēl skumjāk nekā mīlestības trūkums vai nomāco�a vientulība. Tā bija cilvēka nāve. Atklāta un tie�a.

Tās bija tuvinieku sāpes. Nepārprotams pārmetums tiem va�rasvīriem, kas viņu uz tālo austrumzemi aizsūtīja.

Runā gan, ka visi, kas atrodas Irākā, turp doties pieteiku�ies brīvprātīgi. Ļoti iespējams. Tā tomēr ir laba nauda, ko valsts viņiem atļaujas maksāt. Ir vērts riskēt. Tas ir kā tajā vecajā padomju laika parunā - kas neriskē, tas nedzer �ampanieti Jūrmalā�

Tā ir bijis un būs. Ja cilvēki dzīvotu bez riska, man nebūtu, ko tiesāt. Cietumi stāvētu tuk�i. Un baznīcu klusumā par karos kritu�ajiem neraudātu ne mātes, ne sievas.

Avīzēs raksta kārtējos melus - �is esot pirmais latvie�u ka�ravīrs, kas kritis aiz Latvijas robe�ām. Varbūt pēdējos desmit gados patie�ām. Bet vai �odien kaut viens atceras tos lat�vie�u streļķus, kas Krievijas pilsoņu karā krita pie Orlas un Kromiem, Ukrainas stepēs, Kazaņas ielās, Krimā pie Perekopa? Kas atceras Elmāru Ozolu? Kas - tos latvie�u pui�us, kuri krita Afganistānā, Angolā, Vjetnamā vai fran�u ārzemju leģiona sa�stāvā Al�īrijas tuksne�os. Arī tepat mūsu pa�u zemītē - ar varu piespiesti karot gan Sarkanās, gan vācu armijas formas tērpos.

Vara un baznīcu zvani klusē. No kā mēs, zaķapastalas, baidāmies? No kā kaunamies? Vai no pa�u pagātnes? Ta�u visu laiku daudzi �etrpadsmitajā jūnijā un divdesmit piektajā martā raud - mēs nedrīkstam aizmirst pagātni! Un pareizi! Nedrīkstam! Tāpēc ar nepacietību gaidu to dienu, kad kaut viena mūsu valsts amatpersona, kaut viens objektīvs un godīgs vēsturnieks, kaut viens saprātīgs �urnālists beidzot atcerēsies arī tos tūksto�us nelaimīgo cilvēku, kurus ar latvie�u �ucmaņu palīdzību Otrā pasaules kara laikā uz Vāciju deportēja nacisti. Un atceroties nosodītu tos baismīgos latvie�u tautības SD iz�meklētājus, kas vācu okupācijas laikā vēl ne�ēlīgāk kā �ekisti spīdzināja arestētos cilvēkus. Un vai tie�ām nekad nepienāks ari tāda diena, kad kaut viena augsta valsts amatpersona, kaut viens godīgs un tagad jāsaka - arī drosmīgs! - vēsturnieks, kaut viens neatkarīgs �urnālists nobirdinās kaut asariņu par - mūsu nacionālo partizānu - miera laikā! - desmitiem un simtiem nogalināto latvie�u zemnieku un citu civiliedzīvo�tāju?

Beidzot attopieties! Vai tā nav mūsu tautas pagātne?! Vai mūsu pienākums nebūtu atcerēties - ja vispār kaut ko atce�ramies -visus varmācīgi nonāvētos cilvēkus? Kas mēs galu galā esam par tautu, kas par cilvēkiem, ja spējam raudāt tikai par vieniem represiju upuriem, apzināti aizmirstot citus?!

Varbūt tie�i tāpēc neviens arī nezvana. Neviens nekliedz. Zvaniķis gan ir uzkāpis torņa galā, apsēdies blakus lielajam zvanam un neko nedara, lai pilsēta uzzinātu par vēl viena cilvēka nāvi�

Un kāpēc gan to darīt? Arī mūsdienās, miera laikā, katru gadu Latvijā autoavārijās iet bojā apmēram se�simt cil�vēku!!!

Izņemot piederīgos, arī par �iem upuriem neviens neraud. Prezidente nenāk bāreņiem noglāstīt galviņas. Baznīcas zvani klusē.

Un kur tad vēl katru gadu mūsu mazajā valstiņā izdarītās 160 cilvēku slepkavības!

Patie�ām, kas mēs īsti esam? Da�reiz tā vien gribas �aubī�ties: vai patiesi esam saprātīgas būtnes? Un, ja tomēr esam, tad tas viss izskatās vēl �ausmīgāk�

Edmunds, vēl lielākas grūtsirdības mākts, devās prom. Viņ� negribēja skatīties, kā no baiga klusuma apņemtās Pēter- baznlcas iznes zārku ar sve�ā karā kritu�o latvie�u karavīru. Viņam �ā cilvēka nāve �ķita netaisna un nepareiza, un visu, kas �eit notika valstiski oficiālā līmenī, viņ� zināmā mērā uz�tvēra kā izdarības, kas vairāk atgādina varas pārstāvju mēģi�nājumu atpirkties ja ne no tautas, tad vismaz no bojā gāju�ā karavīra piederīgo dusmām.

Apmēram pēc desmit minūtēm viņ� Brīvības ielas sākumā netālu no Dzirnavu ielas apstājās kāda piecstāvu nama priek�ā, kur starp daudziem pie sienas piestiprinātiem iestā�u un firmu nosaukumiem atrada arī plāksnīti ar viņam vajadzīgo tekstu:

Advokātu birojs - Māra Naginska un Dāvids Rozenbaums.

Edmunds uzkāpa līdz ceturtajam stāvam un iegāja diezgan pla�ā telpā, kur pie viena no trim rakstāmgaldiem tobrīd sēdēja tikai viena darbiniece - Māra Naginska - Edmunda bijusi sieva un pa�reizējā apsūdzētā Aleksandra Ragovska advokāte.

Māra bija �etrdesmit piecus gadus veca, lai gan izskatījās krietni jaunāka, eleganti apģērbusies un, ieraudzījusi birojā ienākam Edmundu, patīkami pārsteigta, pasmaidīja.

-����������� Ko es redzu! - viņa nedaudz teatrāli iesaucās. - Tu ta�u apsolījies mani nekad vairs�

-����������� Tas bija kādreiz, - Edmunds sacīja. - Varēji to arī neat�gādināt.

-���� Varbūt kļūdos? Tu nāc pie Dāvida?

-����������� Nē, Māra, es nāku pie tevis, - Edmunds paskaidroja un, apsēdies iepretim biju�ajai sievai, vērīgi pārlaida skatienu moderni izremontētajai biroja telpai. - Tā nekas. Esat labi iekārtoju�ies.

-����������� Tā ir, - Māra piekrita. - Tavs kabinets arī nav slikts. Tur�klāt tev vēl ir sekretāre. Man te jāplē�as vienai.

-��� Toties tu trīsreiz vairāk nopelni, - Edmunds atgādināja.

-��� Kāpēc nealgo palīgu?

-���� Par to būs jāpadomā, - Māra teica. - Kā vispār klājas?

-������������ Tīri labi, - Edmunds atbildēja. - Nesen nopirku un iz�remontēju Rīgas centrā lielu dzīvokli. Da�i, kas to redzēju�i, ir stāvā sajūsmā.

-������������ Kur dabūji tik lielu naudu? - Māra painteresējās. - Ar algu vien tādu dzīvokli nevar ne nopirkt, ne uztaisīt Eiropas līmeņa remontu.

-����������� Ņemu kukuļus, - Edmunds pateica, turpinādams nopietni skatīties sievietes sejā, kuru viņ� kādreiz bija tik ļoti mīlējis. Bet sieviete nesaprata, vai Edmunds joko vai saka taisnību.

-���� Iekrist nebaidies? - Māra prasīja. - Tas būtu �ausmīgi.

-����������� Vai tu daudz bēdātos, ja es patie�ām tā vai cita iemesla dēļ nokļūtu cietumā? - Edmunds, ironiski smīnēdams, vaicāja.

-��� �ķir�anās laikā sacīji, ka būtu priecīga mani redzēt sadegam elles ugunīs.

-��� Tas bija toreiz, - Māra atgādināja.

-��� Vai tagad kas mainījies? - Edmunds prasīja. - Tagad tu priecātos par ko citu?

-��� Ne es priecātos, ne bēdātos, - Māra atbildēja. - Man tevis būtu vienkār�i �ēl.

-���� Paldies, - Edmunds sacīja. - Tas arī nav slikti. Mēs jau parasti dzīvojam, cits citu ne�ēlodami�

Iezvanījās mobilais telefons, Māra ar kādu ātri pārmija da�us vārdus, tad atkal pievērsās sarunas biedram. Viņa jau bija pārstājusi Edmundu uztvert kā biju�o vīru - cilvēku, ko kādreiz mīlējusi un viņa dēļ daudz ko pārdzīvojusi.

-���� Vai alkohola problēma tevi vairs nenomāc? - Māra vai�cāja. - Izskaties tu labi.

-��� Nē, - Edmunds atbildēja. - Es tam tiku pāri. Tagad iedzeru reti un maz.

-��� Un kā ar sievietēm? - Māra turpināja interesēties. - Tikai nedomā, ka tas mani vēl uztrauc! Nē! Es to prasu vienkār�i tāpat. Varbūt esi apprecējies?

-���� Nē, Māra, joprojām dzīvoju viens.

-���� Kāpēc neapprecies?

-���� Nevienas labākas par tevi nebūs.

-���� Vai tas ir galvenais iemesls?! - Māra jutās patiesi pār�steigta.

-���� Varbūt ne glu�i galvenais, - Edmunds sacīja. - Ta�u, ja sievieti diendienā nāktos redzēt sava dzīvokļa virtuvē un katru nakti guļamistabā, gribot negribot man viņu nāktos salīdzināt ar tevi. Domāju - visas zaudētu.

-��� Ļoti patīkami, Edmund, ka joprojām esi par mani tik labās domās, - Māra teica un mīļi pasmaidīja. - Ja tu agrāk būtu spējis tikt galā ar tām problēmām, kuras tevi pa�laik vairs nemoka�

-���� Mēs būtu laimīgi un skaisti novecotu kopā, - Edmunds, skumji pasmaidot, sacīja. - Bet tu negribēji gaidīt. Tev pie�trūka pacietības. Tu steidzies būt laimīga ātrāk. Kā tagad ir? Jūties apmierināta?

-��� Visā visumā jā, - Māra domīgi apliecināja, lai gan Edmunds viņas balsī tomēr saklausīja to, ko viņa acīmredzot nevēlējās atklāt, - Māra nemaz tik laimīga nav un varbūt jau ne vienreiz vien ir no�ēlojusi, ka toreiz tik ātri panāca �ķir�anos un, viņu atstājusi, sagāja kopā ar kādu no saviem kolēģiem.

-��� Es priecājos, - Edmunds sacīja. - Bet atnācu ne tāpēc, lai tev paziņotu tie�i �o prieka vēsti. Gribēju ar tevi aprunāties par Aleksandra Ragovska lietu.

-���� Labi, - Māra piekrita. - Kad to taisies izskatīt?

-���� Es Ragovska lietu neizskatī�u, - Edmunds pateica. - Es no tās atteicos.

-���� Kāpēc? - Māra atkal neslēpa pārsteigumu. - �ī tiesas prāva sabiedrībā izraisītu milzīgu interesi. Un ne tikai pie mums. Arī ārzemēs. It sevi�ķi Krievijā.

-��� Tie�i tā, - Edmunds piekrita. - A�iotā�a būtu milzīga.

-��� Vai nobijies? - Māra prasīja.

-��� Te nav runa par bailēm, - Edmunds atbildēja. - Galu galā - no kā baidīties? Runa ir par visvienkār�āko, tajā pa�ā laikā arī par visgrūtāk saprotamo morālo jēdzienu taisnīgums. Ja bū�u pareizi sapratis, tad, galvenokārt balstoties tie�i uz �īs abstraktās definīcijas pamata, tu arī vēlies viņu aizstāvēt?

-���� Ne tikai, - Māra sacīja. - Bet pamatā - jā. Ja starptau�tiskajā mērogā turpmāk gribam saglabāt Eiropas priek�statu par mūsu valsti kā par demokrātisku veidojumu, mēs vairs nedrīkstam tiesāt cilvēkus, vadoties tikai pēc pa�u politiskās vai morālās pārliecības. Tāpat kā ņemot vērā viņu politiskos uzskatus. Jā, Aleksandrs Ragovskis Otrā pasaules kara laikā strādājis par tiesnesi Kara tribunālā. Tiesājis tā sauktos dzim�tenes nodevējus, sabotierus, dezertierus, spiegus, panikas cē�lājus un tos, kas okupētajās teritorijās sadarbojās ar vācie��iem. Pēc kara apmēram tas pats. Kur ir viņa vaina? Viņ� toreiz vadījies tikai gan pēc īpa�ajiem kara laika, gan toreiz vispār valstī pastāvo�ajiem likumiem.

-��� Prokurors domā citādi, - Edmunds atgādināja. - Tu ta�u ar apsūdzības rakstu esi iepazinusies. Mūsdienu prokurors glu�i tāpat kā tipisks Staļina laika valsts apsūdzības uzturē�tājs Ragovski vaino tajos pa�os nāves grēkos, ko savā laikā kā argumentus tiesne�a praksē izmantoja pa�laik apsūdzētais

Ragovskis, un proti - dzimtenes nodevība, kalpo�ana oku�pācijas re�īmam, preto�anās kustības dalībnieku un latvie�u patriotu sodī�ana�

-���� Tā nebija Ragovska personiskā iniciatīva, - Māra sacīja. - �ādu sodī�anu prasīja valsts un tās likumi. Mēs ta�u arī ne tagad, ne iedomātā nākotnē nevaram būt atbildīgi par to, ka ievērojam un rīkojamies pēc tiem likumiem, kādi valstī pa�stāv �odien.

-��� Paklausies, Māra, - Edmunds mazliet klusināja balsi. - Tu ar viņu esi vairākkārt tikusies. Kāds tas Ragovskis ir?

-���� Kādā nozīmē?

-��� Vispār.

-��� Viņ� ir ļoti vecs, - Māra atbildēja. - Ta�u atmiņa un prāts strādā nevainojami. Vismaz tādu iespaidu atstāja. Mēģinot dziļāk ieskatīties viņa dvēselē, man radās pārliecība, ka viņ� savā būtībā nekad nav bijis ļauns. Protams, pārliecināts ko�munists un, ja tā var teikt, godīgs tālaika likumu sargs. Ja tu, Edmund Naginski, �odienas Latvijas valsts vārdā viņu paslu�dinātu par vainīgu un sodītu� Baidos, ka atkal varētu iznākt starptautisks skandāls un Latvija pasaules priek�ā kārtējo reizi juridiski smagi izgāztos�

-���� Par valsti un mani pārāk neuztraucies! - Edmunds ne�daudz skarbāk kā parasti iesaucās. - Kā jau teicu, es �ajās dienās no �īs lietas izskatī�anas oficiāli atteicos. Turklāt Krimi- nālkolēģijas tiesas priek�sēdētāja darīja zināmu, ka, iespē�jams, arī valsts no �is lietas izskatī�anas atteiksies. Un labi vien būs! Cik ilgi mēs cits citu medīsim? Kad beidzot nomieri�nāsimies? Ebreji joprojām pa visu pasauli meklē viņu �āvējus, mēs savā zemītē joprojām meklējam stuka�us un padomju kara noziedzniekus. Se�desmit gadus pēc kara! Un tas elles un savstarpēju nodevību ritenis turpina griezties! Pamatojums - Ievēlas alkas pēc taisnīgas atriebības! Tās izjuta un tāpēc attie�cīgi rīkojās arī primitīvie boļ�eviki, ar nedaudz lielākām prāta spējām apveltītie nacistu okupācijas laika latvie�u patrioti, pēckara asinskārie �ekisti, me�os sabēgu�ie mūsu bandīt- partizāni, vēlākie komunisti, atkal patriotisku jūtu apgarotie �odienas latvie�u nacionālisti. Man vienmēr ir �ķitis - ja kāds jo dedzīgāk vēlas cilvēkus sodīt un atriebties par viņu pagāt�nes grēkiem, jo lielāks patriots skaitās, tas ne par nieka tiesu neat�ķiras ne no padomju patriotiem, ne tālaika stuka�iem. Viens pret vienu.

Māra viņu apveltīja ar līdzjūtības pilnu skatienu.

-��� Ja tu �os savus uzskatus publiskotu, tevi tūlīt apvainotu komunistiski graujo�ā darbībā un latvie�u patriotu nomelno��anā. Nemaz nerunājot par taviem uzskatiem, kas skar �odien tik ļoti pārspīlēti slavētos nacionālos partizānus - it kā varo�nīgos cīnītājus par latvie�u tautas brīvību.

-���� Man uz to vienkār�i nospļauties, ko izbiju�ie me�abrāļi par mani domā! - Edmunds sacīja un, pagriezis galvu, skatī�jās, kur patie�ām varētu nospļauties. - Vispār - vai nav baigi savādi? Kad man �odien jātiesā kāds slepkava, kas pēc �ī no�darījuma paņēmis vēl arī upura mantas, sabiedrība uzskata, ka tas ir pareizi un taisnīgi. Bet, kad tiesas priek�ā par tādu pa�u noziegumu būtu jāsauc kāds no tālaika me�iniekiem, daļa sabiedrības tūlīt brēktu - nē! Neaiztieciet! Viņ� ta�u ir brī�vības cīnītājs! Viņ� ta�u nogalināja padomju varas aktīvistu - partorgu, komsorgu vai parastu latvie�u zemnieku, kas ne�vēlējās �o me�abrāli ielaist savās mājās vai labprātīgi atdot pēdējo, kas viņam piederēja! Tādu cilvēku ta�u nedrīkst tiesāt! Tie�i otrādi! Viņam jāiedod Triju Zvaig�ņu ordenis, un mums ar tādiem jālepojas!

Bet man, Māra, par to ir kauns. Mani pārņem dziļ� riebums, kad daļa sabiedrības vai atsevi�ķi �urnālisti publiski slavē cil�vēkus, kas savā laikā, der tomēr atcerēties - miera laikā! -, izdarīju�i baismīgus kriminālnoziegumus, apzināti aizmirstot, ka vismaz Eiropā arī politiski motivēta cilvēka slepkavība vien�alga paliek slepkavība kā kriminālnoziedzīga darbība un tāpēc attiecīgi arī juridiski un morāli sodāma. Da�reiz pat pārņem dziļ� pretīgums, kārtējo reizi uzzinot, cik ārkārtīgi parocīgs visnecilvēciskākajiem noziegumiem ir bijis un ir �is kolosāli fascinējo�ais attaisnojums - cīņa par brīvību! Tie�i tāpēc ļoti viegli, bez jebkādiem sirdsapziņas pārmetumiem savus iedomātos pretiniekus slepkavoja komunisti, nacisti, �ekisti, sarkanie un sarkanbaltsarkanie partizāni, un to pa�u �odien dara Ziemeļīrijas patrioti, basku patrioti, palestīnie�u patrioti, Izraēlas patrioti, Ka�miras patrioti, Irākas patrioti, �e�enijas un vēl desmitiem citu valstu dedzīgie patrioti. Tāpēc tagad, kad kaut ko dzirdu par patriotisku rīcību, man atkal gribas atsākt dzert vai no�auties. Bet dro�i vien nedarī�u ne to, ne to. Pēc da�ām nedēļām brauk�u uz Parīzi, tur pamēģinot kaut īslaicīgi aizmirst visu, kas �odien notiek pasaulē un Latvijā.

Māra viņam vēlreiz veltīja līdzcietības pilnu skatienu.

-��� Nekur tālu tu netiksi. Parīze arī ir daļa no pasaules, bet tu esi daļa no Latvijas, - viņa atgādināja. - Ne no kā mēs nekur nevaram aizbēgt. Agrāk es domāju, ka spē�u aizbēgt no tevis. Aizbēgu, ta�u manās atmiņās tik un tā esi palicis. Tu esi mana personiskā pagātne. Bet mums visiem, tas ir, latvie�u tautai, arī ir pagātne - �oreiz kopīga, un tā sabiedrībai jāvērtē vai nu ļoti saudzīgi, vai arī ļoti ne�ēlīgi.

Edmunds drūmi pa�ūpoja galvu.

-��� Negribu strīdēties, - viņ� klusi teica. - Es tikai vēlētos� Vai tie�ām �is savstarpējais atmasko�anas un sodī�anas laiks nekad nebeigsies? Vai tie�ām pirkstu bakstī�ana citu acīs vai, pareizāk sakot, stu�ī�ana turpināsies mū�īgi un mēs nekad nespēsim kļūt ne mierīgi, ne tīri, ne godīgi?

-����� Nekad, Edmund, - Māra, skumji pasmaidot, sacīja. - Daudzi cilvēki mierīgi var kļūt tikai pēc tam, kad kādu ir nodevu�i. Tīri tad, kad citu ir aplēju�i ar dubļiem. Un godīgi tikai tad, kad visos pasaules grēkos publiski apvainoju�i savu politisko pretinieku.

Edmunds rūgti pasmīnēja.

-��� Tev negribas no�auties?

-��� Nē! - Māra smejoties strauji papurināja galvu. - Es gribu dzīvot, lai cik riebīgā pasaulē arī atrastos! Bet, ja uz visu pa�skatāmies bez dusmām un aizspriedumiem, pasaule nemaz tik slikta nav. Vismaz tā, kurā atrodamies mēs.

Edmunds piekrīto�i pamāja.

-���� Esi laimīga?

-��� Vispār jā. Man nav par ko sevi�ķi sūdzēties. Viss kārtībā gan mājās, gan darbā.

-��� Man gandrīz tāpat, - Edmunds teica. - Vienīgi naktis ir diezgan garas. Slikti guļu, vēl nekādi nevaru pierast pie jaunā dzīvokļa. Turklāt tur naktīs notiek dīvainas lietas.

-���� Kas? - Māra ātri jautāja. - Vai tie�ām spokojas?

-��� Grūti pateikt, - Edmunds domīgi sacīja. - Un ja tas ne�maz nav spoks?

-��� Tātad kaut kas tomēr rādās. Kas?

-���� Tas ir kādreiz patiesi dzīvojis cilvēks, - Edmunds atbil�dēja. - Personisku un vēsturisku apstākļu spiests, juridiski vēr�tējot, kļuvis diezgan baismīgs noziedznieks. Ta�u, kā vienmēr, skatoties no citu uzskatu viedokļa, īstens latvie�u patriots un bezbailīgs cīnītājs par taisnību. Atklāti sakot, viņ� man patīk. Iespējams, vēlāk var izrādīties, ka es un viņ�� Mazliet pat bai�dos par to domāt. Vai Aleksandrs Ragovskis jūsu sarunu laikā neko nestāstīja par savu personīgo dzīvi? Par meitu Annu, par Elmāru Ozolu, par Evu Ragovsku?

-���� Tikai īsi un ne sevi�ķi skaidri, - Māra atcerējās. - Viņ� pieminēja meitu, jā, Annu Ragovsku un to, ka kāds nelietis vārdā Elmārs Ozols viņu nogalinājis. Meitai bijis mazs bēr�niņ�. Puika. Ta�u, tā kā bērna tēvs izrādījies tie�i �is nelietis Ozols, Ragovskis bērnu tūlīt pēc meitas bērēm un slepkavas aresta nodevis zīdaiņu namā un turpmāk par viņa likteni nav interesējies.

Edmunds vairākkārt domīgi pa�ūpoja galvu, bet viņa seja pēc brītiņa kļuva gai�āka.

-��� Tad tā tas arī ir, - viņ� klusi pateica. - Beidzot kaut kas sāk kļūt skaidrāks.

-��� Kas tev līdz �im bija neskaidrs? - Māra prasīja.

-��� Mana izcelsme, - Edmunds sacīja, kārtējo reizi Māru ne�daudz pārsteigdams.

-��� Vai tad tu to vēl nezināji?

-���� Zināju, - viņ� atbildēja. - Ta�u �ad tad tā gadās - tas, ko mīli, tevi pieviļ. Tas, par ko esi bijis simtprocentīgi pār�liecināts, pēk�ņi izrādās dziļi maldi.

Da�us brī�us klusējis, viņ� vēl painteresējās: - Kad tu pē�dējo reizi satikies ar Aleksandru Ragovski?

-���� Apmēram pirms mēne�a, - Māra atbildēja.

-���� Viņ� bija runājams?

-���� Nekādas vainas. Tīri sakarīgs.

-��� Viņ� dzīvo viens?

-������� Jā, bet nav tik drūmi. Viņu katru dienu apraudzīt ierodas sociālās palīdzības dienesta darbiniece.

-�������� Es pie viņa aizie�u, - Edmunds pieceldamies sacīja. - Aiz�ie�u kā �odienas tiesnesis pie agrākā tiesne�a. Turklāt, iespē�jams, arī kā pie sava radinieka�

Edmunds, pagriezies pret Māru, atvadoties viegli palocīja galvu un ātri izgāja no kabineta.

Latvijas Republikas Politiskā pārvalde

Iek�ējās dro�ības nodaļa

Rīga, Alberta iela 13

Nopratinā�anas protokols Nr. 0137

Aizturētā pilsoņa nopratinā�ana notiek 1924. gada 7. oktobrī, laikā no pīkst, desmitiem rītā līdz pīkst, vieniem dienā.

Nopratinā�anu izdara Politiskās pārvaldes vecākais izmek�lētājs A. Zariņ�, piedaloties sekretāram J. Sīmanim un sevi�ķu uzdevumu aģentam Modrim.

Aizturētais vīrietis ir ģērbies labi pa�ūtā uzvalkā, bez bār�das un ūsām, ar tum�iem, atpakaļ atsukātiem matiem, kalsnu, kā akmenī izcirstu seju, vērīgu skatienu, augumā aptuveni 190 cm gar�, atlētiskas miesas būves, runā latviski, neizrādot ne mazākā satraukuma pazīmes.

Izm. Kā jūtaties? Vai nakti aresta telpā pavadījāt labi?

Aizt. Paldies. Nevaru sūdzēties.

Izm. Patīkami to dzirdēt. Protams, nekāda kūrmāja te nav�

Aizt. Es to saprotu un ar to rēķinos.

Izm. Ja jūs esat tik apķērīgs� Dro�i vien spējat iedomāties, ka mēs par jums jau �o to zinām.

Aizt. Piedodiet, bet baidos, ka lik�u jums vilties. Es neesmu apķērīgs, un man ir diezgan grūti iedomāties, ko jūs par mani varētu daudz zināt.

Izm. Es neteicu - daudz. Es teicu - �o to.

Aizt. Ar to nevajadzētu lielīties. �o to par jebkuru cilvēku var zināt ikviens muļķis - kā ģērbies, cik vecs, kā izskatās�

Izm. Tas ir primitīvi.

Aizt. Vai tad tas jūs neinteresē?

Izm. Es redzu, kā jūs esat ģērbies, cik vecs esat un kā iz�skatāties. Ne jau tas mums ir svarīgi. Starp citu, jūs nemaz neizskatāties slikti. Jūs pa�laik nelīdzināties strādnieku �ķiras pārstāvim, tas ir, komunistam.

Aizt. �ādi sprie�ot, jūs nekur tālu netiksiet. Vai tad komu�nisti staigā skrandās?

Izm. Ne glu�i. Es to zinu. Bet jūs ta�u nebūsiet arī piecstāvu namu vai lielu fabriku īpa�nieks? Vai varbūt es maldos?

Aizt. Tā ir, izmeklētāja kungs. Man nepieder ne īres nami, ne fabrikas. Bet neesmu arī strādnieku �ķiras pārstāvis un vēl mazāk esmu komunists.

Izm. Vai tie�ām? Cerēju, ka tomēr būsiet atklātāks.

Aizt. Cik lielu atklātību jūs no manis gaidāt?

Izm. Visu, kas mūs interesē.

Aizt. Kas jūs interesē?

Izm. Kā jau minēju sākumā, mēs par jums jau zinām pie�tiekami daudz. Un tomēr sāksim ar to, ar ko mums vajadzēja sākt. Kā jūs pats saprotat, �ī nebūs nekāda bezbēdīga saru�nā�anās pie labi klāta brokastgalda. Jūs atrodaties Latvijas Republikas Politpārvaldes izmeklē�anas nodajā, un jums ir jāatbild� Es vismaz ceru, ka godīgi atbildēsiet uz visiem mūs interesējo�iem jautājumiem.

Aizt. Es pacentī�os.

Izm. Tātad� Kāds ir jūsu īstais vārds un uzvārds?

Aizt. Elmārs Ozols.

Izm. Kad esat dzimis?

Aizt. 1887. gadā Liepājā.

Izm. Kādas tautības esat? Latvietis?

Aizt. Jā.

Izm. Vai jūs savā darbībā kādreiz esat izmantojis arī seg�vārdu?

Aizt. Tā ir gadījies.

Izm. Kāds tas bija?

Aizt. Taisnīgais.

Izm. Kad no Padomju Krievijas nelegāli atgriezāties Lat�vijā?

Aizt. Apmēram pirms mēne�a.

Izm. Kur jūs mitinājāties līdz arestam?

Aizt. To es jums neteik�u.

Izm. Vai pie kāda no mūsu valsts ienaidniekiem?

Aizt. Ko jūs uzskatāt par valsts ienaidnieku?

Izm. Jūs ta�u neesat tāds muļķis!

Aizt. Neesmu gan. Nevajag uzdot muļķīgus jautājumus!

Izm. Nekā muļķīga tur neredzu. Tātad - kur jūs dzīvojāt, kad bijāt nelikumīgi �ķērsojis Latvijas Republikas valsts ro�be�u?

Aizt. Pie kāda pazīstama cilvēka.

Izm. Lūdzu, ātri! Vārds, uzvārds, adrese?

Aizt. Es nezinu ne viņa vārdu, ne uzvārdu, ne adresi. Nakts vidū pie viņa aizgāju, nakts vidū jūs mani uz ielas arestējāt.

Izm. Ozol, izbeidziet! Mēs ta�u visu zinām! Vai tie�ām do�mājat, ka savā darbā esam kādi iesācēji? Jūs dzīvojāt Rīgā, Stabu ielā 19. �etristabu dzīvoklī, kas pieder baronesei Maritai Rekei. Vai tā?

Aizturētais klusē.

Izm. Tas jums nav jāslēpj! Lai gan viņa ir vācbaltiete, Marita Reke tomēr ir uzticama mūsu valsts pilsone.

Aizt. Tas �ķiet neticami�

Izm. Kas tur neticams? Visi godīgi cilvēki�

Aizt. Sakiet, lūdzu� Vai mani jums izdeva Marita?!

Izm. Tas iznāca netie�i. Viņa par jūsu uzturē�anos bija pa�stāstījusi draudzenei, kura savukārt� Redzat, es ar jums esmu pietiekami atklāts, un tas mūsu kantorī notiek ļoti reti. Tas tāpēc, Elmār Ozol, ka es jūs personiski ļoti cienu, bet kā pro�fesionāli augsti vērtēju. Cepuri nost jūsu priek�ā! Segvārds Taisnīgais jums piestāv, neko teikt. Tagad mēģinā�u atcerē�ties da�us no jūsu varoņdarbiem. Sākāt jūs jau agrā jaunībā. Piekāvāt un, iemetot vircas bedrē, likāt izciest pazemojumu barona fon Rekes sulainim Fēliksam. Tad, atriebjot sava tēva nāvi, me�onīgā veidā, iemetot izkausēta metāla katlā, noga�linājāt Liepājas drā�u fabrikas meistaru Vēbera kungu. Pēc tam sākās jūsu revolucionārā darbība, kad aktīvi piedalījā�ties 1905.-1907. gada notikumos. Cik krievu armijas dra�gūnu, soda ekspedīcijas dalībnieku un policistu jūs personīgi ar bumbu sprādzieniem un revolveru �āvieniem nonāvējāt, mums nav zināms. Ta�u, pēc pieredzes sprie�ot, �is skaitlis nekādā ziņā nevar būt mazs. Pēc tam slavenā bēg�ana no Rīgas slepenpolicijas, kad jūs atkal no�āvāt divus policijas sar�gus. Tad sekoja uzbrukumi bankām, kur reti kad iztika bez �audī�anās un upuriem. Pēc tam vai pirms tam, vienalga, jūs personīgi nogalinājāt provokatoru Ziediņu un slepenpolicijas augsta ranga ierēdni Mihējevu. Pēc tam pasaules kara laikā kopā ar Fridrihu Briedi noorganizējāt vairākas ļoti specifiskas trieciengrupas, ar kurām parasti �ķērsojāt frontes līniju un vācu armijas aizmugurē ķērāt gūstekņus un ap�āvāt visus, kas gadījās pa rokai. Cita starpā atgādinā�u, ka viena �āda pār�galvīga reida laikā jūs personīgi no�āvāt kādu no saviem kau�jas biedriem. Protams, jūsu skatījumā atkal pilnīgi taisnīgi - viņ� bija izvarojis jums pazīstamo sievieti Maritu. Kas no�tiek tālāk? Tālāk jūs kopā ar latvie�u strēlnieku lielāko daļu, pakļaujoties lielinieku aģitācijai un būdami pārliecināti, ka Latviju var darīt brīvu, tikai sakaujot Krievijas monarhiju, iesais�tījāties boļ�eviku revolūcijā un tai sekojo�ajā pilsoņu karā. Cik tur nogalināto cilvēku dvēseļu ir uz jūsu sirdsapziņas, tāpat skaidri nezinām, ta�u pieņemu, ka �is skaitlis var izrādīties milzīgs. Ja atklāti, Elmār Ozol, jūs no matu galiņiem līdz pa�pē�iem burtiski mirkstat nogalināto cilvēku asinīs! Kāda ir sajūta?

Aizt. Sajūta ir riebīga, izmeklētāja kungs, un galvenokārt tāpēc, ka viss, ko jūs nupat pateicāt, vienlaikus ir gan balta patiesība, gan melna nepatiesība. Vienīgais cilvēks, ko laikam patie�ām bū�u nogalinājis, ir Liepājas drā�u fabrikas meistars Johans Vēbers. Lai gan arī par to var strīdēties. Tā tomēr bija taisnīga atriebība par mana tēva nāvi. Bet par pārējiem� Jā, es, dziļas pārliecības vadīts atriebt latvie�u tautas pazemo��anu un vispārējo rusifikāciju, piedalījos 1905. gada revolūcijā.

Biju kaujas grupas Asinsbrāļi aktīvs dalībnieks un, kur vien varēju, cīnījos un kāvu krievu dragūnus, ģenerāļa Orlova mel�nās sotņas Donas kazakus un pārējos varas pārstāvjus. Pēc tam nāca pasaules un pilsoņu kar�. Sakiet, izmeklētāja kungs, kur� kareivis nav aptraipīts ar citu cilvēku asinīm? Bet vai tāpēc viņ� ir slepkava? Viņ� ir noziedznieks? Varbūt, vērtējot pēc kristīgās ticības un vispārcilvēciskiem morāles kritērijiem� Iespējams. Bet �ai pasaulē pastāv ari kādas tik fundamentālas un neap�aubāmas patiesības, bez kurām mūsu dzīve vispār nebūtu iedomājama. Un tās ir līdz smieklīgumam vienkār�as.

Ja gribi palikt vergs, tad tāds ari paliec!

Bet, ja gribi būt brīvs, sarauj va�as! Neko darīt, ja tāpēc tev nākas nogalināt va�as turētāju - savu saimnieku. Tas at�tiecas uz katru individuāli, ta�u to ļoti labi var attiecināt ari uz savstarpējām valstu un tautu attiecībām. Ne mūsu vaina, izmeklētāja kungs, ka to visbie�āk var panākt, izlejot pulka asiņu. Tāpēc es at�ķirībā no jums nedomāju, ka no matu gali�ņiem līdz zābaku zolēm mirkstu cilvēku asinīs. Es gan vairāk sliecos domāt, ka mirkstu savas tautas asarās� Es dzirdēju tās saucienus pēc palīdzības. Savas tautas kliedzienus pēc brīvības un taisnības.

Vēl varu piebilst, ja runājam par tīru sirdsapziņu, ka tāda varbūt noder bērnu auklītēm, bet nekādi neder revolucionā�riem un karavīriem. Tīra sirdsapziņa - tas vienmēr ir bijis stipri nosacīts jēdziens un vairāk nekā maldīgs apzīmējums tam, ko bie�i aizstājam ar priek�statu par tām vērtībām, ar ko parasti tiek apzīmēts cilvēka godīgums. Ta�u, ja karu un revolūciju laikā kādu sākam vērtēt pēc tradicionālā, tas ir, sadzīves līmeņa sapratnes par cilvēka godīgumu un viņa tīro sirdsapziņu, tad mēs, izmeklētāja kungs, nonākam abstraktu priek�statu pasaulē. Revolūcija, kar� un cīņa par individuālo vai visas tautas brīvību �os cēlos un it kā pareizos jēdzienus apgrie� ar kājām gaisā, un cilvēki vadās un viņu rīcība tiek vērtēta no pavisam citām morāles kategoriju pozīcijām.

Izm. Tas izklausījās diezgan pārliecino�i. Ta�u tas skanētu daudz labāk un vēl pārliecino�āk, ja jūs, Ozol, būtu piedalījies mūsu valsts brīvības cīņās� Ja deviņpadsmitajā gadā kopā ar Kalpaku būtu dzinis ārā no Latvijas lieliniekus, ja Daugavmalā būtu sitis bermontie�us� Tāpēc labprāt uzzinātu, ko jūs tai laikā darījāt? Jūs atradāties Krievijā vai Latvijā?

Aizt. Es atrados Krievijā.

Izm. Ko jūs tur darījāt?

Aizt. Karoju. Biju slavenās Latvie�u strēlnieku divīzijas Pirmā kavalērijas pulka komandieris. Tāpat kā pasaules kara laikā Latvijā, arī tur bie�i devos bīstamos reidos ienaidnieka aizmugurē. Un, tāpat kā citi �eit, Latvijā, mēs - latvie�u strēl�nieki - par mūsu tēvzemes brīvību cīnījāmies Krievijā. Kā jūs domājat, izmeklētāja kungs, ja mēs tur nebūtu palīdzēju�i uzvarēt, līdz ar to beidzot Krievijai un tās sabiedrotajiem uz�varēt pasaules karā, ja lupatu lēveros nebūtu sakāvu�i krievu monarhistus, ja Ukrainas stepēs nebūtu taisnīgi, jā, arī ne��ēlīgi atriebu�ies Donas kazakiem par tām zvērībām, kādas viņi pret latvie�u tautu pastrādāja 1906.-1907. gadā, ja ar savu kaujas prasmi un dro�sirdību nebūtu ieguvu�i Ļeņina atzinību, tā veicinot 1920. gada miera līguma noslēg�anu� Kā jūs domājat, izmeklētāja kungs, vai �odien Latvija varētu būt brīva un neatkarīga valsts?

Izm. Dro�i vien ne. Bet par to lai vēl pastrīdas vēsturnieki. Mūs interesējat konkrēti jūs! Ko jūs Krievijā darījāt pēc pilsoņu kara beigām?

Aizt. Atpūtos.

Izm. Kā tas izpaudās?

Aizt. Pēc tām �au�alīgajām zvērībām, ko pieredzēju Krievijas pilsoņu karā� Kaut kas ar mani notika. Viss pēk�ņi izmainī�jās un kļuva vienaldzīgs. Varbūt es vienkār�i mazliet sajuku prātā. Es vairs nespēju mierīgi paskatīties ne uz vienu ieroci. Ieraugot asinis, gandrīz vai ģību. Mana galva, nervu sistēma, viss mans organisms prasīja mieru un atpūtu.

Izm. Vai jums padomju vara deva iespēju ārstēties un sevi savest kārtībā kādā no Krievijas dienvidos eso�ajām sanato�rijām?

Aizt. Tie�i tā. Bet tad pēk�ņi notika brīnums, kāds gandrīz vai neticams gadījums. Braucot cauri Ukrainai uz Jaltu, vil�ciens kā parasti piestāja kārtējā nelielā stacijā. Piegājis pie loga, uz perona starp daudzām citām trūcīgi ģērbtām ukrai�nietēm pēk�ņi ieraudzīju stāvam un vilciena pasa�ieriem tirgojam saulespuķu sēkliņas arī kādu jaunu, ļoti skaistu meiteni. Tā bija poliete Eva Ragovska, kuras vecāku mājās es pavadīju vienu nakti pēc drausmīgā drozdovie�u slaktiņa ne�tālu no Saburovkas sād�as� Toreiz tā meitene, mātes spiesta un bailēs no iespējamās vardarbības, naktī pati atnāca pie manis un mēs kopā palikām līdz rītam.

Stāvot pie vagona loga un viņu atkal tik negaidīti ieraugot, manā prātā vēlreiz viss sagriezās gan baigā, gan ļoti maigā atmiņu virpulī. Drozdovie�u nāves kliedzieni, mūsu naidā iz�bļautie lāsti, zobena �ņerkstoņa, kad tas pār�ķēla cara virs�nieka galvu, līķu kaudzes, ievainoto vaidi, lamas un uz sniega spilgti redzamās asins peļķes� Pēc tā visa diez vai vispār kāds var palikt ar stabilu nervu sistēmu. Pēc tam bija pirts, vaka�riņas, mīksta gulta un blakus debe�ķīgi mīļas meitenes ķer�menis�

Un tad kaut kas ar mani notika. Kas - īsti neaptvēru un ne�spēju izskaidrot. Ātri paķēru �emodānu un izskrēju uz perona. Eva mani nebija aizmirsusi. Un es paliku.

Izm. Kur?

Aizt. Pie Evas Ragovskas. Mājās.

Izm. Ko darījāt? Vai palīdzējāt viņai tirgot saulespuķu sēk�liņas?

Aizt. Nē, izmeklētāja kungs. Tikai nevajag ņirgt! Es viņai palīdzēju lauku saimniecībā.

Izm. Vai dzīvojāt civillaulībā?

Aizt. Jā. Pēc gada mums piedzima meita. Nosaucām par Mariju.

Izm. Kas notika tālāk?

Aizt. Tālāk notika tas, ko es jau apmēram gaidīju. Mūs ares�tēja.

Izm. Kāds tam bija iemesls?

Aizt. Evas tēvs Vladislavs bija baltgvardu pulkvedis. Boļ��eviku skatījumā kontra. Bet pulkve�a brālis Aleksandrs Ra�govskis bija Sarkanās armijas virsnieks.

Izm. Vai arī viņ� tika arestēts?

Aizt. Nezinu. Man �ķiet, ka tomēr ne.

Izm. Kas jūs arestēja? �eka?

Aizt. Tā bija vienīgā iestāde, kas ar to nodarbojās.

Izm. Kā jūs tikāt no �ekas vaļā? Vai viņi jūs atbrīvoja tāpat vien vai arī prasīja pretī kādu pakalpojumu?

Aizt. Prasīja, jā. �eka tāpat vien kādu atbrīvoja tikai ļoti retos gadījumos. Bet izrādījās, ka visas Ukrainas �ekas priek��nieks bija mūsu tautietis Mārtiņ� Lācis. Man ar kāda sarg- vira - arī latvie�a - palīdzību izdevās viņam aizsūtīt vēstuli. Brīnumainā kārtā viņ� to bija saņēmis, un es tiku pārvests uz Kijevu. Izsauca uz pratinā�anu tie�i pie viņa. Mēs gan nebijām personiski pazīstami, ta�u viņ� par mani bija daudz dzirdē�jis. Kā nekā es tomēr pilsoņu kara laikā komandēju pulku un biju viens no pirmajiem, kur� Sarkanajā armijā saņēma pirmo augstāko padomju varas apbalvojumu par nopelniem kaujās - Sarkanā Karoga ordeni.

Izm. Negribētu gan ar to jūs apsveikt.

Aizt. Varējāt to arī darīt. Tas nav nekas tāds, no kā man vajadzētu kaunēties. Pēc izskata sprie�ot, jūs pats nekad ne�esat uzbrukuma laikā pilnā augumā skrējis pretī ienaidnieka lodēm, nekad neesat gulējis uz sasalu�as zemes mīnmetēju ap�audes laikā, nekad neesat arī �ķērsojis frontes līniju, ne�ē�līgā kaujā ar zobenu kapājis dzīvu cilvēku ķermeņus vai kava- lērijas pulka priek�galā ieņēmis kādu pilsētu vai staņicu� Tas viss nav domāts cilvēkiem ar vājiem nerviem vai aizmugures kantora �urkām�

Izm. Pēc kādiem noteikumiem Ukrainas �ekas priek�nieks Mārtiņ� Lācis jūs atbrīvoja?

Aizt. Nekādi īpa�i noteikumi netika uzstādīti. Viņ� mani aizsūtīja uz Maskavu un nodeva Jēkaba Petera rīcībā. Es ar viņu biju pazīstams vēl pirms kara. Divreiz Somijā piedalījā�mies naudas sagādā�anā partijas vajadzībām.

Izm. Tas ir, laupī�anas nolūkā uzbrukāt bankām?

Aizt. Varētu teikt arī tā. Lai gan�

Izm. Vai Jēkabs Peters ir Dzer�inska vietnieks?

Aizt. Jā.

Izm. Kas noticis ar arestēto mūsu slaveno latvie�u strēl�nieku bataljona komandieri Fridrihu Briedi? Vai patie�ām no��auts?

Aizt. Patie�ām. Esmu dzirdējis, ka to izdarījis Peters per�sonīgi.

Izm. Vai �eka jūs savervēja par savu aģentu?

Aizt. Jūs domājat manu iera�anos Latvijā?

Izm. Lūdzu, atbildiet uz jautājumu!

Aizt. Nē. Peters man piedāvāja strādāt �ekā.

Izm. Par ko? Par sitēju? �āvēju?

Aizt. Viņ� man piedāvāja strādāt par tulku. Es labi pārzinu �etras valodas, bet arestēto vidū bija daudzi latvie�i, krievi, ukraiņi, vācie�i, poļi, arī angļi un fran�i.

Izm. Jūs piekritāt?

Aizt. Jā. Nekā apkaunojo�a tur nesaskatīju. Ta�u tad man divreiz nācās piedalīties nāvessoda izpildē. Tā glu�i nevarētu teikt, ka tur visus �āva bez tiesas. Tiesa bija, ta�u formāla - sastāvēja no trim cilvēkiem. Pats apsūdzētais klāt nekad ne�bija. Atnesa sarakstu, un viens, to lasīdams, nosauca vārdu, uzvārdu un noziegumu, par kuru �is cilvēks aizturēts. Visbie�āk skanēja apzīmējumi - kontra, sabotieris, bur�uāzijas vai mui��niecības pārstāvis, piederīgs pie baltgvardiem, eseriem vai citām preto�anās grupām. Abas reizes, kad man tur kā tul�kam vajadzēja būt klāt, cilvēku �au�ana, tas ir, viņu sodī�ana Lubjankas cietuma pagrabā ilga no astoņiem rītā līdz desmi�tiem vakarā. Praktiski bez pārtraukuma. Otrajā reizē jau pa�ā vakarā� Nāvei nolemtajiem vajadzēja izģērbties kailiem, tad nez kāpēc viņus izdzina cauri nelielai du�as telpai, lai pēc tam slapjus nostādītu pie bieziem dēļiem apsistas sienas� Es daudz ko savā dzīvē biju redzējis, bet tas� Pie sienas pēk�ņi kopā ar �etriem vīrie�iem ieraudzīju stāvam arī savu Evu� Viņa raudāja. Blakus, nolemts nāvei, stāvēja viņas tēvs baltgvardu pulkvedis Vladislavs Ragovskis� Piedodiet, man ir grūti runāt. Es Evai uzkliedzu - kur ir mūsu Marija?! Viņa kaut ko atklie�dza preti, bet es to nesapratu. Gar acīm viss sagriezās. Varbūt viņa mani nolādēja, iedomādamās, ka esmu viens no �āvē�jiem� Eva apķērās ap kaklu tēvam, un tad jau drīz atskanēja kārtējā �āvēju komandas zalve� Jau nākamajā dienā aizgāju pie Petera un atklāti pateicu - lai arī mani no�auj vai atļauj atgriezties Latvijā. Viņ� tā kā atļāva, tā kā neatļāva� Pateica, ja es spē�ot pats saviem spēkiem nelegāli pāriet robe�u un palikt dzīvs� Es to spēju. Robe�u pārgāju un paliku dzīvs.

Izm. Jūtu jums līdzi, Ozol. Varbūt viss, ko jūs mums stās�tījāt, ir patiesība, bet tikpat iespējams, ka esat savervēts �e�kas aģents un �eit iesūtīts, lai izvērstu graujo�u darbību pret Latvijas valsti. Kā jūs varētu kliedēt mūsu �aubas?

Aizt. Nezinu. Bet es jums pateicu patiesību. Ticēt vai neticēt - tā ir jūsu darī�ana.

Izm. Ko esat nodomājis darīt tālāk?

Aizt. Vēl neesmu izdomājis. Vispirms vajadzētu sameklēt darbu.

Izm. Kādu?

Aizt. Nezinu.

Izm. Vai jūs, Ozol, biju�ais sarkano strēlnieku pulkvedis, būtu ar mieru strādāt fabrikā par strādnieku?

Aizt. Nekā apkaunojo�a tur neredzu.

Izm. Nu, protams! Bet, ja darbu jums piedāvātu mēs, arī neatteiktos?

Aizt. Vai jūs to nopietni?

Izm. Mūsu kantorī nekādus jokus nemēdz dzīt!

Aizt. Ļaujiet padomāt! Tas nāk pārāk negaidīti. Par kādu darbu mēs varētu runāt?

Izm. Jau tūlīt pēc Latvijas Republikas neatkarības paslu�dinā�anas, bet it sevi�ķi pēc pēdējo sarkano padzī�anas no mūsu valsts teritorijas uzreiz ir ļoti aktivizēju�ās da�ādas pret- valstiskas organizācijas, to skaitā komunisti, neatkarīgie sociā�listi, Latvijas sociālistiskā strādnieku partija, Darba jaunatnes savienība un daudzas citas. Ta�u vislielāko bīstamību mums rada Padomju Krievijas izlūkdienests un tā slepenie aģenti, vervējot starp vietējiem nodevējus, kas labprāt da�ādos vei�dos kaitētu mūsu sabiedrības mierīgai attīstībai. Pret to ir jācīnās! Mums vēl ir maz profesionālu darbinieku. Jums, Ozola kungs, ir milzīga pieredze. Jūs vēl esat jauns, spēcīgs, ne�ticami drosmīgs� Mēs jūs labprāt izmantotu sevi�ķi svarīgu uzdevumu veik�anai. Maksātu labu algu, sagādātu dzīvokli, izsniegtu ieroci�

Aizt. Tas ir labi, ka gribat cīnīties pret republikas ienaid�niekiem, ta�u es, kad nolēmu atgriezties Latvijā, svēti no�solījos - viss, Elmār Ozol! Beidzot pietiek! Es nekad vairs ne�kalpo�u valstij! Ne Krievijai, ne Latvijai! Jo ne Krievija, un, kā redzu, arī ne Latvija diem�ēl ne tuvu nav tādas valstis un pie varas nav tādi cilvēki, kas manī izraisītu dziļu cieņu. Krievijā pie varas atrodas komunisti - �īdi, �ekisti un plika�dīdas, savukārt pie mums tuk�i muldētāji, partijnieki un bur��uji. Neieredzu kā pirmos, tā arī otros, un lai man piedod Dievs un Latvijas Republikas Politiskā pārvalde! Ta�u da�reiz ne kā valsts slepeno dienestu pārstāvis, bet individuāli kā pilsonis Elmārs Ozols pie vajadzības varbūt da�us specifiskus uzdevumus, iespējams, arī varētu veikt.

Izm. Ļoti patīkami, Ozola kungs! Rīt detaļas apspriedīsim sīkāk! Tagad varat atpūsties. Diem�ēl �ī diena un nakts jums vēl būs jāpavada �eit. Ja rīt piekritīsiet ar mums sadarboties, pirmais jūsu uzdevums būs� Nesen Latvijā ieradies biju�ais �ekas galvenā cietuma Lubjankas priek�nieks latvietis Pēteris Dīķis. Nenoliedzami viņ� pa�laik �eit darbojas �ekas uzde�vumā. Viņam ir diplomātiskā pase, tāpēc mēs viņam klāt ne�tiekam. Ta�u mūsu valsts interesēs būtu, ja viņ� nekad vairs dzīvs Padomju Krievijā neatgrieztos�

Aizt. Es visu sapratu. Būs jāpadomā�

Pēc televizora izslēg�anas negaidīti kļuva baisi. Edmunds vēl ilgi nenodzēsa gaismu, baidīdamies tumsā palikt viens. Viņ� atradās redzētā iespaidā. Eiropas futbola meistarsacīk�u spēlē Anglija zaudēja Portugālei. Deivids Bekhems - nācijas lepnums un miljonu lielas algas saņēmējs - nespēja izdarīt visvienkār�āko - iesist bumbu vārtos ar vienpadsmit metru soda sitienu�

Tagad varētu pārslēgt kanālus un nervu nomierinā�anai paskatīties kādu humora raidījumu vai brutālo Ekstra porno- pārraidi, ta�u diez vai tas Edmunda nervus nomierinātu. Tad jau drīzāk otrādi. Atkal vajadzētu sākt ilgoties vai no�ēlot, ka joprojām blakus neguļ sieviete, kura, uzlikusi galvu uz tavām krūtīm, stāstītu kārtējo pasaciņu par mīlestības mū�īgumu un to, ka esi vienīgais vīrietis, kuru viņa apbrīno, ciena, sa�jūsminās, apskau�, uzticas un ļoti alkst�

Varbūt tas patie�ām nebūtu slikti, Edmunds domāja. Es ne�vienā sievietē vēl nekad neesmu vīlies. Visas nez kāpēc ir vīlu��ās manī. Tas ir baigi skumji. Agrāk arī Māra, bet pēdējā laikā pat draiskā Inga. Beidzot laikam tomēr vajadzēs iegādāties suni. Iespējams, tā ir vienīgā dzīvā radība, kas mani patiesi mīlētu.

Nekādu problēmu! Nekādu pārmetumu, aizdomu, ne greiz�sirdības scēnu! Ja, iedzēris un nedaudz smar�ojo�s pēc kādas citas sievietes smar�ām, atvilktos mājās arī krietni pēc pus�nakts, suns neko neteiktu, nepārmestu, bet joprojām ar uz�ticības pilnām acīm skatītos uz manu ģīmi un justos laimīgs, ka saimnieks atgriezies sveiks un vesels.

Edmunds izslēdza gaismu un vēl ilgi caur logu raudzījās uz tum�ajām nakts debesīm. Nevarēja saskatīt ne zvaigznes, ne mēnesi. Debesis klāja melni, ātri skrejo�i mākoņi, lija spēcīgs lietus, un ik pēc brī�a nozibsnīja zibens. Kā tuvu nomesta aviācijas bumba sprāga pērkons.

Kļuva vēl baisāk, un Edmunds jau diezgan dro�i paredzēja, ka �eit atkal varētu parādīties Elmārs Ozols - tie�i �āds laiks viņam bija pa prātam - un, kā jau nereti, turpinās stāstīt par savu vētraini nodzīvoto mū�u vai arī, kā pēdējo reizi, vienkār�i sēdēs istabas stūrī pie loga un neteiks ne vārda.

Skatīsies tie�i acīs un klusēs kā mēms pagātnes pieminek�lis.

Ta�u varbūt �oreiz, kā to paredzēja bārmene Vera, pēk�ņi savā biju�ajā dzīvesvietā beidzot atgriezīsies arī Anna Ra�govska? Viegliem baletdejotājas soļiem viņa pienāks pie gul�tas, apsēdīsies blakus un sāks klusi dziedāt nekad vēl nedzir�dētu �ūpuļdziesmu� Tad noglaudīs galvu, uz pieres uzspiedīs siltu skūpstu un mierino�i pateiks: "Guli mierīgs, dēls! Ja kas, es tepat tuvumā vien bū�u! Neuztraucies! Aizver acis un domā tikai labas domas! Vai nu par Dieviņu, vai mani! Domā, ka pasaule, kurā tev nākas dzīvot, nav ļauna! Un arī cilvēki� Jā, arī cilvēki galu galā ir skaisti un labi. Ja tev dzīvē arī kādreiz nāksies sastapties ar ļaunumu, nedomā, ka tā būs visur un vienmēr! Pārsvarā tomēr būs gai�ums. Pārsvarā būs ļau�u lab�sirdība un �ēlsirdība. Un pārsvarā vienmēr būs mīlestība. Ja tev kādreiz dzīvē nāksies likt uz svaru kausiem cilvēka ļaunos un labos darbus� Skaties uzmanīgi! Ļaunie vienmēr izrādīsies smagāki, toties labo būs vairāk."

Es �ai pasaulē jau dzīvoju pietiekami ilgi, Edmunds tur�pināja domāt, un arī darba stā�s ir liels, ta�u līdz pat �im brīdim tā arī neesmu spējis nonākt pie viennozīmīgas atzi�ņas - vai es kā tiesnesis, valsts vārdā bargi sodot cilvēkus, daru labu vai ļaunu darbu? Un vai �ai sakarā arī pats kļūstu vai nekļūstu labs vai ļauns? Vai arī tās tomēr ir divas pilnīgi at�ķirīgas dzīves situācijas un ne manu raksturu, ne apziņu iespaidot nespēj?

Bet kā tādā gadījumā lai vērtēju Aleksandru Ragovski? Par ko mūsu prokuratūra viņu �odien grib sodīt? Vai tikai par to, ka labs cilvēks kādreiz darījis sliktus darbus? Vai arī par to, ka slikts cilvēks tomēr darīja labus darbus - pēc tolaik valstī pastāvo�ajiem likumiem bargi sodot tos, kas �os likumus bija pārkāpu�i?

Da�reiz uz vissare�ģītākajiem jautājumiem var ātri atrast vienkār�as atbildes, bet citu reizi tie�i otrādi - uz visvienkār��ākajiem jautājumiem neviens nevar pateikt pareizu atbildi.

Joprojām miegs nenāk, zibeņi zibeņo, pērkons dārdina, un ir tāda sajūta, ka sācies tre�ais pasaules kar�, visapkārt krīt bumbas, sprāgst artilērijas �āviņi un tūlīt istabā ieskries�

Diez kāpēc ne reizi �eit nav ieskrējusi Marita? �is ta�u tā�pat ir viņas kādreizējais dzīvoklis! Te viņa ir dzīvojusi, te pēc Elmāra Ozola neticamās izbēg�anas no Rīgas slepenpolicijas viņu slēpusi un mīlējusi, un arī vēlāk, kad viņ� slepus bija �ķērsojis Latvijas robe�u, viņu atkal slēpusi un atkal mīlē�jusi, un tas viss bijis ļoti savādi un neparasti, bet patiesībā par to nemaz nevajadzētu brīnīties - katra mīlestība, tāpat kā jebkura cilvēka dzīve, ir savāda un neparasta, un tomēr tajā ir bijis arī kaut kas grūti saprotams - viņa, Marita Reke, vācbaltiete, skaista, ļoti bagāta un precēta sieviete, visu mū�u mīl pasaules klaidoni, revolucionāru avantūristu, patiesībā ār�kārtīgi ne�ēlīgu cilvēku Elmāru Ozolu un jūtas laimīga�

Interesanti - kā beidzies viņas mū�s?

Vēl interesantāk - kā beigsies mana dzīve?

Labi, ka Dievs �o pasauli ir iekārtojis tā, ka neviens to nespēj zināt. Lai gan� Mēs ta�u tomēr to zinām! Jo visiem dzīve beidzas vienādi - mēs aizmiegam, lai nekad vairs nepamos- tos. Un tad ir krā�ņas vai nabadzīgas atvadas. Un tad ir kar�sta krematorijas krāsns vai auksta smil�u bedre. Un tad ir vai nu piederīgo asaras, vai atvieglojuma izjūta. Un tad skan baznīcas zvans, vai arī zvans neskan un mēs no �īs pasaules pazūdam baigā klusumā�

Edmundu �īs pārdomas jau bija tiktāl nogurdināju�as, ka viņ� nemanot sāka iemigt. Un tad, kad beidzot tas izdevās, viņ� atkal skaidri saskatīja, kā bez trok�ņa atveras istabas durvis un telpā nedzirdamiem soļiem ienāk Elmārs Ozols, ap�stājas pie viņa gultas, ilgi, ar savādi sastingu�u seju skatās, tad lēnām attālinās, apsē�as pie loga un pārsteigts raugās uz me�onīgajām dabas rotaļām.

-���� Ļoti skaisti, - viņ� teica. - Izskatās kā karā.

-��� Vai tad kar� var būt skaists? - Edmunds jautāja.

-���� Da�reiz, - Elmārs atbildēja. - Tad, kad uzvari kaujā. Vai tad, kad esi uzvarējis divcīņā.

-���� Vai tev �o uzvaru ir bijis daudz? - Edmunds paintere�sējās.

-��� Jā, - Elmārs atbildēja. - Izņemot dzīves noslēgumu, es vienmēr esmu bijis uzvarētājs.

-��� Ko tev �īs uzvaras ir devu�as? - Edmunds prasīja.

-��� Kopumā ņemot, neko, - Elmārs grūtsirdīgi atbildēja. - Ta�u tas mirklis, kad apzinies savu uzvaru, ir skaists un ilgi paliek atmiņā. Patiesībā cilvēka dzīve no tā vien sastāv - zaudējuma sāpes mijas ar uzvaras priekiem. Nekas cits mums nav dots. Tikai asaras un smiekli. Tikai rūgtums par neiegūtajiem labu�miem vai arī apmierinātība ar to, ko dzīvē izdevies sasniegt.

-��� Kas tev izdevās, kas - neizdevās?

-���� Man izdevās viss un neizdevās nekas, - Elmārs atbil�dēja. - Neizdevās pats galvenais - es nespēju piepildīt sapni par taisnības valsti. Tas sāpina visvairāk. Nespēju piepildīt arī sapni par mīlestību. Varbūt tas nemaz nebija sapnis. Ta�u pēc kaut kā tāda tomēr ilgojos. Mana dzīve bija tik vētraina un dēku pilna, ka jebkādas augstākās garīgās virsotnes sasniegt bija pilnīgi neiespējami.

-��� Bet kā tad ar Maritu? - Edmunds jautāja. - Vai tā nebija mīlestība?

-��� Kaut kas jau līdzīgs bija, - Elmārs atbildēja. - Ja tas būtu iespējams, es Maritai uzceltu lielu pieminekli - balta meitene ar sarkanu rozi rokā. Viņa man daudz palīdzēja. Nenovērtējami. Visskaidrāk to izjutu pēc tam, kad viņa mani slēpa �ai dzīvoklī. Es nezinu, vai viņa to darīja lielas mīlestības dēļ. Visticamāk,

ka tomēr ne. Tas bija kaut kas cits. Kas - es nezinu. Varbūt

�

vienkār�i piedzīvojumu alkas. Varbūt normāls �ēlums par pa�zīstama cilvēka nokļū�anu lielā nelaimē. Ja viņa toreiz manis un citu arestēto kaujinieku labā neko nebūtu darījusi, es, vis�ticamāk, tiktu notiesāts un no�auts. Kā vēlāk notika ar Jēkabu Dubel�teinu un daudziem citiem. Tie bija drosmīgi cilvēki. Jaunie�i no dzelzs. Un mums bija ideja - skaists sapnis par brīvību, vienlīdzību un taisnību�

Ta�u nekas ar �ā sapņa īsteno�anu neiznāca arī Padomju Krievijā. Tur viss notika ļoti rupji un asiņaini. Viena taisnība tūlīt radīja pavisam ko citu - bie�i vēl lielāku netaisnību par iepriek�ējo, un varu pilnībā pārņēma neizglītoti fanātiķi un kriminālnoziedznieki.

Kad slepus atgriezos Latvijā, man pastāvēja divas iespējas - vai nu pa�am pieteikties varas iestādēm, tā sevi pakļaujot aresta briesmām un stiprām aizdomām, ka es, it kā būdams �ekas iesūtīts aģents, vēlos oficiāli legalizēties, lai vēlāk sāktu darboties Krievijas interesēs, vai arī nogaidīt un notikumu gaitu nesteidzināt. Ļoti vēlējos aizbraukt uz Liepāju un bei�dzot atgriezties tēva mājās. Māti nebiju redzējis turpat vai desmit gadus.

Ieradies Rīgā, vakarā pastaigas pēc aizstaigāju līdz Rīgas prefektūras ēkai un tūlīt atcerējos visu, kas saistījās ar manu kādreizējo piespiedu uzturē�anos �ai neviesmīlīgajā namā. Tās bija drausmīgi melnas dienas un naktis, kuras man nācās tur pavadīt, tāpēc jo gai�āk atmiņa uzvandīja abas brīni�ķīgās sievietes - Austru un Maritu.

Vēlāk, ne mazākā mērā neticot, ka atkal varētu satikt Maritu, tomēr atnācu līdz �ai mājai, ilgi stāvēju uz ielas un, sāpīgu ilgu pārņemts, skatījos uz lielajiem �ā dzīvokļa logiem. Tie bija spilgti apgaismoti, ik pēc brī�a gar tiem pazibēja da�u cilvēku silueti, un es, priecīgi satraukts, nodomāju, ka, iespējams, tur tomēr ir arī Marita un viņa varbūt mani varētu kādu laiku pie sevis izmitināt. Tas, protams, no manas puses bija diezgan egoistiski, ta�u, apstākļu spiests, atkal vēlējos sagaidīt pa�līdzību tie�i no �īs sievietes.

Lēni uzkāpu ceturtajā stāvā. Toreiz es vēl nespēju viegli iziet cauri visām dzelzs durvīm un mūra sienām kā �odien. Piezvanīju. Pēc neilga laika durvis atvērās un ieraudzīju ta�jās stāvam sve�u sievieti. Izrādījās, tā bija Maritas mājkal�potāja.

-���� Piedodiet, vai �eit vēl dzīvo Rekes? - es jautāju.

-���� Ko jūs vēlaties satikt? - kalpone prasīja. - Kungu vai kundzi?

-���� Maritu, - es pateicu.

-��� Lūdzu, ienāciet! - kalpone laipni aicināja un lika pagaidīt gaitenī. Pēc neilga laika dzirdēju noklaudzam durvis, tad klu�sus soļus, un drīz pēc tam gaiteņa galā parādījās Marita. Viņa lēnām pienāca klāt un nemaz neizskatījās pārsteigta.

-��� Es zināju, ka mēs agrāk vai vēlāk atkal satiksimies, - viņa teica, - lai gan tas �ķita pilnīgi neticami. Tu, Elmār, patie�ām esi dzīvs?

-���� Mazliet, - es gurdi atbildēju. - Esmu ārkārtīgi noguris, man, izņemot parka soliņu, �obrīd nav kur pārnak�ņot un� Esmu priecīgs tevi atkal redzēt tikpat skaistu, neatvairāmu� Bet� vai tu arī esi dzīva? Tu esi tā pati Marita, kas biji ag�rāk?

-���� Dro�i vien, - viņa sacīja. - No kurienes tu nāc?

-���� Es nāku no elles, - atbildēju. - Man kārtējo reizi ir ne�ticami paveicies. Esmu atkal Latvijā un redzu tevi. Un atkal jau kuro reizi tā sanāk, ka stiprā mērā esmu atkarīgs no tavas labvēlības.

-���� Mēs ta�u, Elmār, kādreiz norunājām - mēs esam viens otram mū�a parādnieki un būt labvēlīgai pret tevi ir mans pienākums.

Es tobrīd nezināju, kādi pienākumi man būtu jāpilda at�tiecībā pret viņu. Es vienīgi varēju un uzdrīkstējos paiet viņai vēl tuvāk, maigi noglāstīt ogļu melnos, viļņainos matus un noskūpstīt viņas gai�o pieri.

-��� Tu esi laba, - es klusi pateicu. - Kā vienmēr.

-���� Bet tu esi slikts, - Marita sacīja. - Tu vienmēr kaut kur pazūdi.

-���� Marit, ko mēs darītu, ja visu laiku varētu būt kopā?

-���� Mēs viens otru mīlētu, - viņa atbildēja. - Ta�u tas nav iespējams.

-���� Tāpēc nepārmet man neko, - es teicu. - Tā liktenis ir nolēmis - es taisu mēslus, bet tu mani glāb.

-��� Tu ta�u esi arī mani glābis! - Marita atgādināja. - Tāpēc jau mēs arī esam viens otra parādnieki.

-���� Nē, Marit, tas nav parāds, ko �ad tad viens otram atdo�dam. Tas ir kaut kas no tās mīlestības, ko mums nekādi nav iespējams piepildīt.

Marita skumji pasmaidīja un piekrīto�i pamāja ar galvu.

-���� Varbūt�

Viņa atļāva man palikt. Aizveda uz vienu no istabām un iepazīstināja ar savu vīru Valteru. Viņ� izskatījās lāga cilvēks, un man palika iespaids, ka viņu maz interesē, kas es tāds esmu un ko vispār dara viņa sieva.

Man tika ierādīta �ī istaba. Toreiz te stāvēja grezns, kokgrie�zumiem daiļots skapis ar spoguli, lieli grāmatplaukti, klavie�res un plata gulta. Kad pēc da�ām dienām saistībā ar jaunu pasūtījumu kuģu būvētavai Valters aizbrauca uz Vāciju, jau pirmajā vakarā pie manis atnāca Marita. Viņa bija izģērbusies. Ķermeni sedza vien sarkana Ķīnas zīda mājas tērps.

-��� Tu no manis nekur nebiji pazudis, - viņa sacīja. - Es bie�i par tevi domāju, atcerējos. Tu vienmēr biji manā atmiņā.

-���� Arī tu man atradies kaut kur tuvumā, - es teicu. - It sevi�ķi, kad klājās grūti. Bet grūti man klājās vienmēr. Kā tev?

-���� Var iztikt, - Marita atbildēja. - Mēs ar Valteru patiesībā dzīvojam kopā bez jebkādām stiprākām jūtām. Vairāk esam uzņēmēji, darījumu partneri nekā vīrs un sieva.

-���� Vai tā ir labi? - es prasīju. - Tā der?

-��� Tā, Elmār, ir slikti, - Marita atbildēja. - Bet tā toreiz vien�kār�i sanāca - dzimtas turības dēļ. �ai ziņā tas bija diezgan prātīgs lēmums. Mui�as mums Latvijas jaunā valdība atņēma, mūsu zemi izdalīja atbrīvo�anas cīņas dalībniekiem, tā ka �is Rīgas dzīvoklis palika mūsu vienīgais īpa�ums - dzīvesvieta.

Iepriek� panīkusi kuģu būvētava ari pamazām atdzīvojas, tā ka viss varbūt beidzot kļūs daudzmaz normāli.

-���� Pilnīgi normāli tev nekas nebūs, - es teicu. - Nekad!

-��� Kāpēc?

-��� Tu esi izvēlējusies nepareizo vīrieti.

Marita nopietni ieskatījās man acīs.

-���� Vai tu gribēji teikt� Mans īstais vīrietis būtu tu?

-���� Diez vai, - domīgi pa�ūpoju galvu. - Visticamāk, ka ne. Tāpēc, kad esam atkal kopā, es uz tevi skatos kā uz �īs pa�saules lielāko brīnumu. Prom tu mani nedzen, esi mīļa un jauka un radi ticību, ka uz �īs zemītes da�reiz var notikt arī kas labs.

Es viņai ne toreiz, ne arī vēlāk neko nestāstīju par Evu Ragovsku un manu kaut kur Krievijas dziļumos pazudu�o bērnu. Neko par piedzīvoto pilsoņu karā, ne to, ko pieredzēju �ekā. Bet redzēt, kā tavu acu priek�ā no�auj mīļotu sievieti un tava bērna māti�

Es klusēju. Vēlāk viņai stāstīju par savu nepiepildāmo sapni - mēs atkal esam jauni, ne es strādnieka dēls, ne viņa mui��nieka meita. Mēs - alkaini, dzīvot gribo�i jaunie�i, vēl tīri no dzīves netīrumiem, ne ar ko neaptraipīti, nevainīgi, vēl ne�pieredzēju�i nekādas ļaunuma izpausmes, vēl nepazīdami ne naidu, ne atriebību, - sē�am neliela ezera krastā, skatāmies, kā lēnām noriet saule, un jūtam, kā mūsu apziņā klusi ieplūst ilgas vienam pēc otra, un jūtam, kā mūsu dvēselēs pamazām dzimst mīlestība�

Nekas vairāk patiesībā nav arī vajadzīgs. Ja mēs dzīvi pie�ņemam tikai kā iespēju būt dzīviem, tad cilvēkam vispār neko daudz nevajag. Tik vien kā sev blakus īsto cilvēku. Tik vien kā labas domas galvā. Un pareizus mērķus. Un, ja sanāk, kaut nedaudz to, ko dēvējam par mīlestību�

Bet ko mēs, dullie, darām? Gandrīz vai katrs �o pasauli grib redzēt citādu. Ta�u ne cilvēki, ne pasaule citāda nemaz nevar kļūt. Un, ja tomēr da�reiz tāda kļūst, tad vienīgi, to vardarbīgi pārveidojot. Tas it kā nebūtu slikti, ta�u nekad nevaram būt dro�i, ka rezultāts atbildīs gaidītajam. Visticamāk, tas būs tie�i pretējs cerētajam. Jāpieņem, ka tāda nu reiz ir dzīve un tādi esam pa�i - neveiksmīgi sapņotāji.

Edmunds uzmanīgi skatījās, kā Elmārs istabas tumsā nemanāmi atraujas no loga, it kā lidinoties pārvietojas uz telpas otru galu un bez mazākā trok�ņa apsē�as atpūtas krēslā.

-��� Vai pēc �īm atziņām tu beidzot kļuvi mierīgs? - Edmunds jautāja. - Rāms kā pirmās klases teicamnieks?

-���� Nē! - Elmārs asi atmeta ar roku. - Tie�i otrādi! Kļuvu vēl enerģiskāks, vēl ne�ēlīgāks! Tie�i tāpēc, ka nekas� Nē, ne nu glu�i nekas, bet pats galvenais, ko jau agrā jaunībā biju sev nospraudis par dzīves galveno mērķi� tā īsti tomēr nepiepildījās. Jā, krievu cara patvaldību biju palīdzējis gāzt. Tāpat biju līdzējis Latvijai kļūt par brīvu un neatkarīgu valsti. Lai to sasniegtu, ļaunumam liku pretī vēl lielāku ļaunumu. Es izbridu asiņu jūras un cilvēku cie�anu okeānus. Un tas viss tikai vienas - pareizas, nepareizas? - idejas vārdā - radīt brīvu pilsoņu sabiedrību, vienlīdzības un taisnības valsti.

Tagad es saprotu - arī tas nav iespējams. Tas nav iespējams principā! Cilvēks nekad nevar būt pilnīgi brīvs, jo viņa rīcību pastāvīgi ierobe�o valsts izdotie likumi un tā sauktā sabied�rības morāle. Savukārt nevienlīdzīgus mūs dara gan ļau�u at��ķirīgais sociālais stāvoklis, gan mūsu vēl at�ķirīgākās prāta spējas. Bet kas vispār ir taisnīgums? Tu zini?

-���� Nē, - Edmunds domīgi pakratīja galvu. - Ja atklāti, tad man ir ļoti grūti izskaidrot pat to, kas ir netaisnība. Zinu vien to, ka �ī sapratne tāpat ir atkarīga no mūsu prāta spējām, dzīves pieredzes, audzinā�anas, izglītības un katra cilvēka in�dividuālajām izjūtām, ka, lūk, tie�i tas ir taisnīgi, bet tas - netaisnīgi! Tas, protams, ir diezgan vienkār�ots taisnības-ne- taisnības izskaidrojums, bet ar to varētu arī pietikt. Stipri �aubos, vai to vispār var apzināt arī dziļi filozofiski. Tad jau tikpat viegli varētu izskaidrot un saprast pa�u cilvēku.

-��� Cilvēku nevajag izskaidrot, - Elmārs teica. - Pietiktu jau ar to, ja mēs cits citu labāk saprastu.

-��� Kur beigu beigās Marita palika? - Edmunds painteresējās. - Vai beidzot sagājāt kopā uz ilgāku laiku, vai ari� Kāds bija viņas liktenis?

Elmārs da�us brī�us klusēja, tad tikko manāmi pasmai�dīja.

-��� Maritas liktenis bija laimīgs, un to viņa papilnam bija pel�nījusi. 1939. gada rudenī viņa ar ģimeni repatriējās uz Vāciju, un vēlāk uzzināju, ka viņa veiksmīgi pārdzīvojusi karu, no�kļuvusi amerikāņu okupācijas zonā un līdz sirmam vecumam dzīvojusi Rietumvācijā. Lai gan starp mums nekas tāds īpa�s nenotika, izņemot parastās mīļāko attiecības, Marita manā atmiņā tomēr palikusi kā sieviete, ko ir vērts neaizmirst.

-���� Un kā ar tavu meitu Mariju? - Edmunds prasīja. - Ko liktenis bija sagatavojis viņai?

-��� To es nezinu, - Elmārs grūtsirdīgi atbildēja. - Viņa vien�kār�i Krievijā pazuda. Man arī nebija nekādas iespējas viņu ilgsto�i meklēt. Pēc Evas no�au�anas drīz atgriezos Latvijā, un tā viss pamazām norima. Nedomāju, ka viņas dzīve varētu būt gai�a. Iespējams, viņa kādā no Krievijas bērnunamiem nomira vēl maziņa, tā aiztaupot visas tās �ausmas, ko viņai kā tautas ienaidnieces meitai nāktos piedzīvot.

-���� Ko pats darīji, kad biji aizturēts un nopratināts Polit- pārvaldē? - Edmunds turpināja interesēties.

Elmārs smagi nopūtās un ilgi klusēja. Tad piecēlās, atkal atgriezās pie loga, sasprindzis skatījās spo�ajos zibens uz�liesmojumos, varbūt atcerēdamies savas kara gaitas, pēc tam apsēdās un turpināja klusi stāstīt.

-���� Es negribu teikt, ka viņi mani glu�i savervēja. Es ar Lat�vijas Republikas Politpārvaldi sadarbojos, ja tā varētu teikt, kā brīva līguma strādnieks. Tas atbilda gan manai cilvēka bū�tībai, gan ne�aubīgai pārliecībai, ka ļaunumam pretī jāliek vēl lielāks ļaunums. Beigu beigās tas tomēr vienmēr pārvēr�as reāli sajūtamā labumā. Tu, Edmund, �odien spried tiesu valsts vārdā, es visu mū�u taisnu tiesu spriedu vispirms pats savā vārdā un tikai pēc tam iedomājos arī par valsts interesēm.

Biju�o �ekas cietuma Lubjankas priek�nieku Pēteri Dīķi aukstasinīgi no�āvu vilciena vagonā, kad viņ� jau atstāja Latvijas valsti. Pēc tam sekoja daudzi slepeni uzdevumi, dau�dzu nelie�u un Padomju Krievijas izlūkdienesta aģentu soda nāves, ta�u viens no sare�ģītākajiem maniem meistarstiķiem bija tas, ko paveicu 1938. gadā Maskavā. Tāpēc īsos vārdos pastāstī�u to, ko �odien daudzi nemaz nezina vai zina vāji.

Bet fakts ir tāds, ka toreiz, kad boļ�eviki sagrāba varu, gan�drīz vai visās padomju varas struktūrās strādāja daudzi lat�vie�u tautības cilvēki. Liels skaits viņu bija arī �ekā ar Mārtiņu Lāci un Jēkabu Peteru priek�galā. Ta�u tikpat kā neviens ne�zina, ka bija vēl viens latvietis - visbaigākais no visiem -, uz kura sirdsapziņas guļ tūksto�iem iznīcinātu cilvēku dzīvības un kuram Padomju Savienībā no visiem tur strādājo�ajiem latvie�iem bija arī visaugstākā militārā pakāpe - pirmā ranga valsts dro�ības komisārs. Tolaik tas atbilda armijas pirmā ranga komandiera pakāpei.

Viņu sauca Leonīds Zakovskis, īstajā vārdā Henrihs �tubis, nācis no manas - Liepājas puses. Man gan ir vairāk nekā pa�matotas aizdomas, ka viņ� īstenībā nekāds latvietis nemaz nebija, visticamāk, viņ� tomēr bija ebrejs, viens no senākajiem �ekas operatīvajiem darbiniekiem un lielākajiem latvie�u slep�kavām staļiniskā lielā terora laikā Padomju Savienībā.

Pilsoņu kara gados Zakovskis pildīja svarīgus uzdevumus Odesā un Pievolgā, par ko nopelnīja Sarkanā Karoga ordeni. Vēlāk, līdz 1932. gadam, Zakovskis bija Novosibirskas �ekas priek�nieks, kur partijas apgabala pirmā sekretāra amatā strā�dāja latvietis Roberts Eihe.

Nākamais Zakovska karjeras uzlēciens notika tad, kad viņ� kļuva par Baltkrievijas NKVD tautas komisāru. Kad Staļins pēc Sergeja Kirova no�au�anas atentātā 1934. gadā devās uz Ļe- ņingradu, tai pa�ā vilcienā viņam līdzi brauca arī Zakovskis. Staļins viņu tūlīt iecēla par Ļeņingradas pilsētas un apga�bala NKVD priek�nieku. �ajā amatā viņ� nostrādāja līdz pat 1937. gada beigām. Bet nākamā gada sākumā viņ� jau kļuva par pa�a garīgā un fiziskā kropļa Je�ova - PSRS NKVD priek�nieka - pirmo vietnieku. Da�as dienas vēlāk - 3. februārī - notika vislielākā latvie�u no�au�anas akcija, kad vienas dienas laikā noslepkavoja apmēram trīssimt cilvēkus. Tātad viņ� - �is pre- teklis - vispirms no latvie�iem iztīrīja Ļeņingradu, pēc tam arī Maskavu.

Atklāti sakot, ne Latvijas valstij, ne tās Politpārvaldei tas ne�kādas lielas bēdas neizraisīja. Varbūt tie�i otrādi - nopriecājās, kā tur Krievijā nepareizie latvie�i cits citu slaktē nost�

Bet man tas nepatika. Es gandrīz vai visus bojā gāju�os pazinu personīgi - sākot ar Jukumu Vācieti un beidzot ar Eduardu Bērziņu un savu biju�o kaujas biedru Fridrihu Briedi. Es vienkār�i nevarēju neatriebt viņu vardarbīgo nāvi. Nezinu, negribu strīdēties, cik viņi bija pareizi vai nepareizi no poli�tiskā viedokļa, ta�u viņi visi bija latvie�i - mūsu tautas brāļi un māsas.

Man tika izgatavota diplomātiskā pase, es ierados Maskavā kā Latvijas Republikas sūtniecības militārā ata�eja palīgs un jau pēc da�ām dienām sāku Zakovski novērot. Viņ� dzīvoja Maskavas centrā slavenajā valdības mājā krastmalā. Parasti viņu no rītiem tie�i pie mājas ieejas pieveda dro�ībnieku melnā emka.

Es biju izplānojis - ja jau valsts otro cilvēku Sergeju Kirovu kāds pusārprātīgs un greizsirdības mocīts Nikolajevs varēja apsardzes acu priek�ā no�aut Ļeņingradas valdības namā Smoļ- ņijā, tad es �o Latvijas �īdu noknieb�u taisni uz ielas.

Tā arī izdarīju. Atceros, bija agrs, saulains vasaras rīts. Dzestrs vējiņ� tikko manāmi �ūpoja koku lapas, no tuvējās Maskavas upes viegli cēlās dūmakaina migla, bet virs galvas, skaļi sakliegdamās, riņķoja baltas kaijas.

Uz brīdi radās iespaids, ka atrodos nevis boļ�eviku midzenī, bet gan Latvijā. Un dzirdu tūksto�iem nobendēto latvie�u bal�sis -ja vari, atrieb! Ja spēj, iznīcini to necilvēku!

Tas vēl jūtamāk vairoja drosmi un apņēmību.

Ar vienu ļaundari gan nekas daudz nebūs līdzēts, es do�māju. Lai būtu labs rezultāts, par pilnu maksu vajadzētu at�riebties visai padomju varai.

Man toreiz atkal kārtējo reizi paveicās. Varbūt pats Dievs taisnīgi vēlējās, lai es �o cilvēku sodītu.

Melnais limuzīns piebrauca, bet, tikko Zakovskis izkāpa, at�ķirībā no citām reizēm tūlīt brauca prom, nemaz nepa- gaidījis komisāru ieejam mājā. Pagājis da�us soļus, Zakovskis pēk�ņi apstājās, pagriezās pret ielu un tā kā taisījās skriet automa�īnai pakaļ. Acīmredzot viņ� tur kaut ko bija aizmirsis, ta�u ma�īna jau bija prom; Zakovskis īgni atmeta ar roku un devās uz mājas lielajām ieejas durvīm. Es ātri piegāju viņam klāt, mana Nagan sistēmas revolvera stobrs, lai mazinātu �ā�viena troksni, bija aptīts ar diviem samitrinātiem kabatlaka�tiņiem.

Viņ� izbrīnījies uz mani paskatījās.

-��� Mēs esam vienas puses ļaudis, - es viņam ātri teicu. - Abi pirmklasīgi nelie�i, tikai ar to starpību, ka tu sodi nevainīgus cilvēkus, bet es parasti - vainīgos�

Tikai vienu mirkli redzēju viņa pārsteiguma un nāves baiļu izķēmoto seju, ta�u man ar to pietika.

-��� Mirsti, necilvēki - es iesaucos un nospiedu revolvera gaili. Lode bez parastā skaļā �āviena trok�ņa ietriecās tie�i viņa sirdī. Zakovskis nokrita. Tuvumā neviena nebija, bet tie, kas atradās tālāk, ja to redzēja, varēja nodomāt, ka cilvēku pēk�ņi ķērusi sirdstrieka.

Nesteidzoties turpināju iet uz priek�u, pēc tam iekāpu tram�vajā, braucu ar metro, gāju kājām, tad atkal ar tramvaju un metro; sūtniecībā atgriezos tikai vakarā.

Ja man arī kāds sākumā sekoja, tad no viņa biju ticis vaļā jau pēc da�ām stundām. Nedēļu vēlāk atgriezos Latvijā un jutos apmierināts. Es �o lietu biju nokārtojis aukstasinīgi un augstā profesionālā līmenī. Ar sevi varēju lepoties.

Tagad es domāju - kas gan tur būtu ko sevi�ķi lepoties, ja esi nogalinājis cilvēku� Un tomēr! Vai tu, Edmund, jūti cilvēcisku vai vismaz profesionālu apmierinājumu pēc tam, kad ar bargu tiesas spriedumu esi sodījis neģēli?

-��� Protams, - Edmunds atbildēja. - Apmierinājums ir - gan cilvēcisks, gan profesionāls. Ta�u, lai līdz tam varētu nonākt, vispirms ne�aubīgi jābūt pārliecinātam, ka �is cilvēks patie��ām ir vainīgs, izdarījis kaut ko sevi�ķi sliktu un ir visīstākais nelietis. Bet tas ne vienmēr ir viegli izdarāms. Ja kāds, piemēra pēc, ienāk sve�ā mājā, izvaro mazu bērnu un pēc tam vēl to no�ņaudz, nevienam uz �īs pasaules neradīsies �aubas, ka viņ� ir pēdējais mēsls un kā sodu pelnījis vienīgi nāvi.

Bet kā lai vērtē valsts amatvīrus? Kā revolucionārus? Kā preto�anās kustības dalībniekus? Piemēram, tas pats Leonīds Zakovskis. Vai viņ� to darīja pēc savas gribas, sava prieka pēc vai tikai realizēja tās politiskās prasības, kādas vienpersoniski noteica Padomju Savienības diktators Staļins vai komunistis�kās partijas politbirojs?

Tas pats ar Kara tribunāla tiesnesi Aleksandru Ragovski. Protams, mēs varam runāt un strīdēties par katra cilvēka in�dividuālo atbildību, labprātīgi izpildot noziedzīgas pavēles vai tikai atrodoties tādā valsts amatā, kuru vēlāk, mainoties apstākļiem, citi varētu nodēvēt par noziedzīgu. Tā, piemēram, notika �etrdesmitajā gadā, kad padomju vara pēk�ņi izvērsa pla�as represijas pret Latvijas Republikas biju�ajām amatper�sonām, policistiem, armijas virsniekiem un citiem.

Bez �aubām, toreiz �is vērtējums bija noziedzīgs, bet �o�dien mēs ta�u darām to pa�u! Atkārtojam to, kas jau ir bijis! Noziedzīgā darbībā apsūdzam cilvēkus, kas toreiz to nebūt neuzskatīja par noziedzīgu, jo tāda tolaik bija valsts po�litika!

Vai tad visiem valsts pilsoņiem, ja viņi ari apzinājās, ka �ī politika un ideoloģija ir nepareiza vai pat noziedzīga, tūlīt vajadzēja mukt uz Āfrikas d�ungļiem?! Starp citu, to vienmēr ir bijis ārkārtīgi grūti definēt, kas patie�ām ir neap�aubāmi noziedzīga darbība tiklab katram cilvēkam individuāli, kā arī to attiecinot uz valsts politiku.

Bet tagad pats galvenais! Elmār Ozol, kā lai Latvijas valsts, vienalga, agrākā vai tagadējā, cilvēki un es vērtējam tavu dar�bību? It kā taisnīgu soģi un pareizas atriebības realizētāju attiecībā pret cilvēkiem, kurus tu uzskatīji gan par saviem personīgajiem, gan valsts ienaidniekiem?

Atbildi - vai kāda, pat viscēlākā ideja atsver kaut viena cilvēka vardarbīgu nāvi? Vai tad, kad personīgi iz�ķiries kādu sodīt, tevi nekad nemāca �aubas, ka tavs vērtējums par �ā cilvēka ļaunuma pakāpi var būt kļūdains un īstenībā tu pats esi visspilgtākais ļaunuma iemiesojums?!

Elmārs, zemu noliecis galvu, ilgi klusēja. Pēc tam viņ� to lēnām pacēla un skumju pilns skatījās uz platajā gultā guļo�o Edmundu.

-���� Man �ēl, ka tu tā domā, - Elmārs drebo�ā balsī teica. - Un, ja tā arī domā, tev to nevajadzēja teikt.

-��� Es pa�laik domāju un tevi vērtēju kā tiesnesis, - Edmunds atgādināja.

-���� Tas ir kļūdaini, - Elmārs sacīja. - Es tāpat visu mū�u esmu citus vērtējis kā tiesnesis. Un kā tāds arī juties. Tas ne�bija slikti, un tais konkrētajos apstākļos tas noteikti bija pat vajadzīgs, ta�u, ja gadījās kļūdīties� Patie�ām, tas bija ne�patīkami.

-���� Vai tā bie�i atgadījās?

-���� Nē, ne pārāk bie�i, - Ozols atbildēja. - Es, raugoties uz savu rīcību ar mietpilsoņa, reliģioza humānista vai pretinieka acīm, da�reiz gan atļaujos sevi nosaukt par nelieti vai ļoti ne�ē�līgu cilvēku, ta�u pamatu pamatos vienmēr esmu tomēr rīkojies taisnīgi, pareizi un cilvēciski, jo taisnīgs, pareizs un cilvēcisks bija mans izvēlētais dzīves mērķis - sodīt ļaunos cilvēkus, līdz ar to darot labu pārējiem. Tā ka vismaz tu, Edmund, nepārmet man neko! Lai to dara citi! Kā jau to kādreiz arī izdarīja, man piesprie�ot nāvessodu. Es neprotestēju. No valsts varas viedokļa to pārpārēm biju ari pelnījis, ta�u� Nekad neesmu spējis sa�prast vienu lietu - kāpēc da�ādos laikos viena valsts vara par vienu un to pa�u nodarījumu tevi apber ar ordeņiem un slavu, bet cita piesprie� nāvessodu. Tu to vari izskaidrot?

-��� Varu, - Edmunds atbildēja. - Nekā sare�ģīta tur nav. Visa vaina slēpjas likumos un tajā, kam �ie likumi kalpo - labumam vai ļaunumam.

-��� Izbeidz! - Elmārs gurdi atmeta ar roku. - Mēs atkal no�nākam tur, kur jau bijām, - kas vispār ir labums, kas - ļau�nums?

-���� Labi! - Ari Edmunds jutās noguris, un viņam vairs ne�gribējās diskutēt par to, par ko var strīdēties gadsimtiem ilgi. -Ja jau reiz atkal esi atnācis, labāk pastāsti, ko darīji Ulmaņa laikā, ko pirmajā padomju gadā, ko pie vācie�iem, ko pēc kara līdz brīdim, kad tiki arestēts un Baltijas Kara apgabala tri�bunāls tev piesprieda nāvessodu? Vai kalpoji valstij, kārtējai Latvijā valdo�ajai varai vai arī klusi un mierīgi dzīvoji savās tēva mājās?

Elmārs piecēlās, vēlreiz sāka staigāt no viena istabas gala līdz otram, tad atkal apsēdās loga priek�ā un ilgi klusēdams raudzījās, kā no piķa melniem mākoņiem ik pa brīdim iz�aujas spilgtas zibens �autras.

-���� Labi vai slikti, bet es nespēju dzīvot klusi un mierīgi, - beidzot viņ� ierunājās un balsī bija jūtams auksts tērauda skarbums, kāds tai acīmredzot piemitis visu dzīves laiku. - Kā jau biju nolēmis agrāk, es nekalpoju valstij, nekalpoju ne�vienai varai. Jo vara jau pēc definīcijas ir sve�a un savā ziņā arī naidīga pla�ākai sabiedrības daļai, tas ir, tautai. Tāpēc arī turpmāk izvēlējos cīnīties pret ļaunumu, sodot sliktos cilvēkus pēc savas personīgās izvēles un sapratnes, nevis pakļaujoties varas pārstāvju pavēlēm. Un �ī savādā spēlīte turpinājās. Tas, ko darīju vienas varas laikā, tika atzīts par pareizu un visādi uzteicamu rīcību, savukārt citas varas laikā tas tika vērtēts kā bargi sodāms likumpārkāpums. Ta�u taisnība nebija ne vienai, ne otrai, ne tre�ai Latvijā pastāvo�ajai varai. Taisnība vienmēr bija man, jo n o z i e g u m s kā tāds galvenokārt pastāv vienīgi teorētiski. Praktiski par smagu noziegumu valsts vara var ta�u pasludināt jebkura cilvēka tai nepatīkamu rīcību vai publiski izteiktus uzskatus.

-��� Ko tu darīji? - Edmunds jautāja. - Vai, tāpat kā karā, arī miera laikā kāvi cilvēkus?

-��� Es jau tev pateicu, - nakts viesis atbildēja. - Lai tu mierīgi varētu gulēt, neko sīkāk vairs nestāstī�u.

-���� Pastāsti gan, - Edmunds palūdza. - Vismaz kaut ko par Annu Ragovsku! Kas viņa bija, ko darīja, kādas bija jūsu attie�cības? Un kā tas vispār varēja gadīties, ka tu - galējs latvie�u nacionālists - pēk�ņi iemīlējies padomju ģenerāļa meitā? Un kā tas viss beidzās? Ar uzvaras gavilēm vai asaru plūdiem? Un kas tādā gadījumā esmu es? Vai patie�ām tavs un Annas Ragovskas dēls?! Un cilvēks, ko man vai citam tiesnesim nāktos tiesāt, ir mans vectēvs - biju�ais padomju justīcijas ģenerālis Aleksandrs Ragovskis? Vai tie�ām tas tā ir? Vai tas vispār ir iespējams? No tā, kas rakstīts zem �ā dzīvokļa grīdas atstātajās burtnīcās, skaidras atbildes atrast ir grūti. Burtnīcu lielākā daļa kādreiz ir stipri samirkusi, teksts izplūdis, grūti salasāms vai vispār nesalasāms. Starp citu, kas ir �ī teksta autors? Tu?

-��� Lielākās daļas, - Elmārs apstiprināja. - Cerēju, ka nākotnē tas kādam varētu noderēt. Bet daudz ko jau pēc manas nāves tur klāt pierakstīja kāds jauns rakstnieks, kad pēc ģenerāļa pārvāk�anās uz daudz labāku dzīvesvietu �eit tika ierīkots komunālais dzīvoklis. Jauneklis bija talantīgs, varbūt viņ� no manām piezīmēm būtu izveidojis lielisku romānu, ta�u, kā daudzi apdāvinātie cilvēki, pirmo panākumu ap�ilbināts, sāka dzert, līdz nodzērās pavisam. Neilgi pirms savām beigām viņ� dzērāja izmisumā par neveiksmīgi nodzīvoto mū�u �īs burt�nīcas aplēja ar degvīnu un mēģināja sadedzināt. Ta�u pēdējā brīdī laikam tomēr kļuva �ēl, ātri nodzēsa un pabāza zem grīdas dēļiem. Pagāja gadi, līdz �o dzīvokli nopirki tu, sāki taisīt remontu un kaut kas gan no manas, gan mūsu tautas vēstures pēk�ņi atdzīvojās un kļuva zināms arī citiem.

-���� Paldies par paskaidrojumu, - Edmunds apmierināts sa�cīja. - Kā paliek ar pārējiem jautājumiem?

-��� Vēl mazliet pacieties, - Elmārs atbildēja, piecēlās un, ejot prom, vēl uz brīdi apstājās pie durvīm. - Es tev visu pārējo iz�stāstī�u citreiz, lai gan pamatpatiesību tu jau zini - tā tev patīk vai ne. Bet uz Parīzi nebrauc! Tur Centrālajā stacijā, protams, ne mani, ne tevi neviena meitene negaida. Tas bija tikai tāds skaists sapnis - Laiks ir apstājies, nekas pēdējā pusgadsimtā baismīgs nav noticis, un tu kā mans tie�s turpinājums esi

un sniedz nenovecojo�ajai fran�u skaistulei Natalī no manis zilu rudzupuķu pu�ķi. Tas būtu skaisti mūsu neskaistajā dzīvē. Vismaz kaut kas cēls, mīļ� un ļoti saprotams.

Skaistā francūziete Natalī bija tikai viena no mana mū�a daudzajām sievietēm, turklāt - gandrīz vai neticami! - vie�nīgā, ar kuru man nebija seksuālu attiecību.

Varbūt tie�i tāpēc viņa arī tik spilgti palikusi atmiņā un pa�tiesībā �o it kā sīko epizodi visu mū�u un pat pēc tā atceros kā vienu no skaistākajiem manas dzīves piedzīvojumiem.

Bet pēdējā manas dzīves sieviete bija Anna Ragovska. Tas ir baigs un vienlaikus arī savdabīgi skaists stāsts par manu un viņas īslaicīgo mīlestību, kas it kā pat teorētiski nebija iespējama. Ta�u tagad es zinu dro�i - mīlestībā ir iespējams viss! Pat neiespējamais�

Ta�u tie�i tāpēc, ka �is stāsts patie�ām ir visai baigs un beidzās pat vairāk nekā traģiski, es Edmundam par to neko neteik�u. Kāpēc viņam vajadzētu zināt, kā tika noslepkavota viņa māte?

Dro�i vien nekas tamlīdzīgs nebūtu iespējams, ja mēs sa�tiktos citā, mīlestībai daudz labvēlīgākā vēstures posmā. Ta�u pēckara gadi bija vieni no ne�ēlīgākajiem Latvijas pastāvē�a�nas vēsturē.

Tas bija laiks bez dvēseles. Diem�ēl bezdvēseliski bija arī lielākā daļa cilvēku, kas �o �au�alīgo Laiku veidoja. Visapkārt %

pastāvēja pārāk daudz naida, ne�ēlības, nodevības un varmā�cības. �odien ir skumji apzināties, ka vispār Latvijā kas tam�līdzīgs varēja notikt - otrreizējā krievu okupācija, represijas, deportācijas, �ekas patvaļa un nāvessodi.

Ko mēs, nelielo preto�anās grupu dalībnieki, varējām likt pretī? No militārā viedokļa - neko! Tikai savu naidu, izmisumu,

sāpes, dzimtenes mīlestību un ienaidnieka asinīm slacītu at�riebību.

Jāatzīstas - mūsu cīņa pret padomju varu īstenībā bija pil�nīgi bezcerīga, un tās vienīgais attaisnojums, vismaz man un vēl da�iem kaujas biedriem, bija vēlme nomirt kā brīviem cilvēkiem�

Nesakautiem un neuzvarētiem.

Edmundam varbūt tāpēc, ka viņ� ir tiesnesis, bet varbūt tādēļ, ka ir mans dēls, es neko neteicu, ko darīju tā sauktajā Ulmaņa laikā, ko pirmajā padomju varas gadā, ko pie nacis�tiem, ko pēckara gados.

Tas viss jau ir pagājis, viss bijis un beidzies. �ai laikā, ja tā varētu teikt, es darbojos kā privāttiesnesis, biju tāds kā Me�onīgo rietumu vientuļais kovbojs - virtuozs pistoļvīrs un taisnīgs atriebējs, kas savus upurus izvēlējās pēc tikai man piemīto�ās sapratnes par labo un ļauno lietu kārtību �ai pa�saulē.

Man gribas ticēt, ka diez vai savā izvēlē kādreiz kļūdījos, tāpēc neko arī neno�ēloju. Protams, pasaule tādēļ vien labāka nekļuva, toties ļaundaru rindas kļuva daudz retākas.

Edmundam un daudziem citiem �odien ir tiesības man jau�tāt - galu galā kāda tam visam bija jēga? Atbildu godīgi - ne�zinu. Varbūt man vajadzētu jautāt arī jums - kāda jēga ir val�stī pastāvo�ajai tiesu un sodu sistēmai? Kāda jēga likumiem? Un beigu beigās - kāda jēga vispār ir cilvēka dzīvei un tam, ko viņ� dara?

Un turpināt jautāt ar vēl lielāku sparu - vai pastāv būtiski liela at�ķirība, vai kārtējam ļaundarim tiesu sprie� valsts ties�nesis tiesas nama zālē vai to daru es, kādam tiesu spriezdams uz ielas vai me�a malā? Ja galvenais mērķis ir konkrēta ne�ģēļa taisnīga sodī�ana, tad nekādu būtisku at�ķirību starp abu tiesu procesiem neredzu.

Vēl vairāk!

Esmu pārliecināts: ja ne mana toreizējā rīcība, tad daudzi līdz valsts tiesām vispār nekad nenonāktu. Vieni līdz pat �o�dienai staigātu, apkāru�ies ar padomju ordeņiem un medaļām, savukārt citi Austrālijā, ASV vai mūsdienu Latvijā plātītos ar saviem varoņdarbiem vācu okupācijas laikā.

Iespējams, tam visam kaut kādu jēgu tomēr var saskatīt un es velti uz �īs zemītes dzīvojis neesmu.

Tolaik bija grūti noticēt, ta�u kādreiz jaunībā pēc manas ierosmes nodibinātā kaujinieku grupa Asinsbrāļi gandrīz vai pilnībā bija spējusi saglabāties līdz pat 1949. gada pavasarim. Tā ietilpa vienā no Rietumkurzemes partizānu vienībām, kas ar īslaicīgiem pārtraukumiem darbojās Liepājas apkārtnes me��os un bāzējās jau 1944. gada vasarā sagatavotajā bunkurā.

Neko teikt, tas bija uzbūvēts liels un labs, un tajā eso�ā kompānija arī bija laba un raiba kā zirga deķis.

Grupu formāli komandēja Imants Zvirgzds - mans bērnī�bas draugs, biju�ais latvie�u strēlnieks, kas citu vidū ar izcilu drosmi bija izcēlies jau Ziemassvētku kaujās un vēlāk Krievijas pilsoņu karā. Viņ� pēc atgrie�anās Latvijā sāka sekmīgi saim�niekot sava tēva saimniecībā, bija precējies un radījis trīs bērnus.

1941. gada 14. jūnijā viņa ģimeni, domājams, kā aizsargu organizācijas dalībniekus un turīgus zemniekus, apcietināja un izsūtīja uz Sibīriju. Imantam izdevās no aresta izvairīties. Izmisuma un naida mākts, viņ� kara sākumā noorganizēja ne�lielu pa�aizsardzības grupu, mazliet pa�audījās ar bēgo�ajām Sarkanās armijas daļām, vēlāk atbrauca uz Rīgu, iestājās Arāja komandā, tad nokļuva leģionā, un pēc kara viņam nekas cits neatlika kā atsākt dzīvot me�ā.

Man da�reiz �ķita, ka viņ� pēc visa, ko savā mū�ā piedzīvo�jis un darījis, jau bija pamatīgi nojūdzies, jo bie�i viņa rīcība bija grūti saprotama. Tā vai ne tā, ta�u tas nekādi nebija no�slēpjams - Imants Zvirgzds izjuta patoloģisku naidu ne tikai pret krieviem, bet arī pret latvie�u komunistiem un vietējiem padomju varas aktīvistiem.

Es �o naidu sapratu un spēju iedomāties, cik �im cilvēkam bija sāpīgi redzēt, kā viņa lielajā, kopā ar tēvu trīsdesmito gadu beigās no baltiem ķieģeļiem celtajā divstāvu mājā ta�gad bija iekārtojusies gan ciema partorga, gan izpildkomitejas priek�sēdētāja ģimene. Partijnieks pirmajā, ciema priek��nieks - otrajā stāvā.

Vienībā bija arī attāls viņa radinieks Augusts Lazda - biju��ais Sarkanās armijas ser�ants, kas, nonācis Kurzemes frontē, dezertēja un pievienojās partizāniem.

Saprotams, Asinsbrāļos vairs nebija Jēkaba Dubel�teina, ne arī Kārļa Zvirgzda, kas pilsoņu kara laikā bija kritis Kazaņas aizstāvē�anas kaujā, ne arī mana brāļa Teodora. Viņ�, 1943. ga�dā mobilizēts vācu armijas latvie�u leģionā, bija palicis Vācijā, nokļuvis angļu gūstā un vēlāk pārcēlies uz dzīvi vienā no Liverpūles priek�pilsētām.

Bet es - Elmārs Ozols - veiksmīgi izvairījies no dienesta abu karojo�o pu�u - vācu un krievu armijā - legāli dzīvoju pie mātes mūsu ģimenes Ozolkalnu mājās un it kā nodarbojos ar lauksaimniecību.

Kāds pazīstams Liepājas dakteris jau vācu laikā bija man sa�gādājis oficiālu ārstu komisijas izziņu, ka smagā formā slimoju ar tuberkulozi, un to pa�u diagnozi apstiprināja arī pēc kara, izziņai pievienojot kāda jau miru�a tuberkuloznieka rentgena uzņēmumu.

Da�us mēne�us pēc Latvijas atbrīvo�anas vispārējas iedzī�votāju filtrācijas kampaņas laikā tiku divreiz pratināts �ekas vietējā filiālē, ta�u, neko noziedzīgu manā darbībā neatradu�i, palaida vaļā. Vienīgi, ņirdzīgi smīnot, pārmeta, kā tad es tā - gandrīz vai leģendārs pilsoņu kara varonis, biju�ais latvie�u strēlnieku pulka komandieris - labprātīgi atgriezies Latvijā pie nīstajiem bur�ujiem�

Ta�u tagad �is pilsoņu kar� - viena no mana mū�a spo�ā�kajām epizodēm - krietnu laiku bija labs aizsegs, lai valsts vara mani vismaz pagaidām liktu mierā.

�ad tad, visbie�āk naktīs, kādam atklātam nelietim - mi�licijas pilnvarotajam, iznīcinātājam, nodevējam, armijas pār�stāvim vai �ekistam - izpildījis nāvessodu, atgriezos mājās vai da�as diennaktis uzturējos partizānu bunkurā, kuru tā iemītnieki bija nosauku�i par Zilo lakatiņu. Varbūt tāpēc, ka viens no partizāniem �o populāro dziesmu pārējiem dziedāja kā obligātu ikvakara lūg�anu. Tas visiem jau bija noriebies līdz nelabumam, un tomēr vienmēr, kad izskanēja pēdējie vārdi, da�u skarbo viru acis parādījās asaras�

Dziesma atgādināja to, kas mums bija zudis uz visiem lai�kiem.

Kad mani kādreiz vedīs uz no�au�anu, bie�i domāju, lab�prāt dzirdētu skanam �o dziesmu, nevis krievu �ekistu rupjās lamas.

Tomēr lamas noteikti dzirdē�u, ta�u dziesmu ne. Tāds toreiz bija laiks.

Mēs visi jau iepriek� zinājām, kā beigsies mūsu dzīve. Kļū�dīties bija tikpat kā neiespējami, un tomēr pavisam negaidot man liktenis nez kāpēc deva vēl pēdējo iespēju kaut īslaicīgi kļūt laimīgam, kas praktiski bija tikpat neiespējami, kā beigu beigās izbēgt loģiskam sava mū�a nobeigumam - valsts varas piespriestam sodam.

1949. gada pavasaris bija reti draņķīgs. Vēl līdz aprīļa vi�dum bie�i uznāca cīruļputeņi un saule tikai retu reizi parādījās starp biezajiem mākoņu kalniem.

Da�as dienas pēc 25. marta masveida deportācijām mēs no�lēmām sodīt ar nāvi gan ciema partorgu, gan padomes priek��sēdētāju par aktīvu līdzdarbību daudzu vietējo iedzīvotāju iz�sūtī�anā no Latvijas.

Es sodī�anai izvēlējos ciema veci. Ne tikai tāpēc, ka viņ� man personīgi riebās, bet galvenokārt tādēļ, ka tie�i viņ� va�ras orgāniem bija ieteicis, kuras ģimenes atstāt, kuras sūtīt prom. To mums savukārt jau nākamajā dienā darīja zināmu ciema sekretāre.

Es viņu negribēju no�aut mājās. Viņ� dzīvoja kopā ar māti, sievu un diviem pusaugu puikām. Es sapratu - tas, ko at�kal biju nolēmis darīt, ir ne�ēlīgi un varbūt pat necilvēciski. Jā, dro�i vien. Ta�u to, kā viņ� ar daudzu cilvēku likteņiem palīdzēja izrīkoties �ekistiem, arī par cilvēcisku nenosauksi. Turklāt viņ� to darīja labprātīgi, un, ja arī sava amata spiests, - �ī traģēdija skāra daudzas ģimenes, un tās sekas ilgus gadus būs drausmīgas.

Sodot �o cilvēku, sekas skars tikai vienu ģimeni.

Pievakarē priek�sēdētāju Matīsu Silkalnu gaidīju pie ceļa pagrieziena uz ciema centru. Tā bija plata milzīgu ozolu aleja, kas kādreiz veda uz mui�as centru - barona fon Rekes pili.

Jau tālumā ieraudzījis kafijbrūno automa�īnu pobeda, pa�gaidīju, līdz tā nonāk līdz pagriezienam, tad izgāju no tuvākā koka aizsega un ar paceltu roku nostājos ceļa vidū. Ma�īna apstājās. Ar �oferi biju pazīstams. Arī ar priek�sēdētāju ne�bijām sve�i. Atvēris durvis, viņ� izliecās laukā un, nedaudz pārsteigts, skatījās uz mani.

-���� Kas noticis, kaimiņ? - viņ�, aizdomu pilns, prasīja.

-���� Baigie mēsli, - es atbildēju. - Pagasts gandrīz vai tuk�s.

-��� Kā - tuk�s? - viņam uzreiz vēl nepielēca. - Visi sabēgu�i me�os, vai?

-���� No agrākajiem iedzīvotājiem palikusi labi ja puse, - es teicu. - Se�padsmit ģimenes pa�laik taisnā ceļā rullē uz Si�bīriju! Vai tu gadījumā nezini, kāda velna pēc?

-���� Zinu, - Matīss diezgan dro�i atbildēja, ne mazākā mērā nenojauzdams, ka biju ne tikai cie�i saistīts ar tuvākās ap�kārtnes partizāniem, bet vispār turpat vai visas Latvijas pa�domju varas un �ekas vajāto cilvēku uzticības persona - tāds kā Galvenais tiesnesis un bende. - Viņi visi bija padomju varas pretinieki, bandītu atbalstītāji un bud�i, - Silkalns paskaid�roja.

-���� Kas tie bija par ļaudīm, kas noteica �o sabiedriski po�litisko statusu - padomju varas ienaidnieki vai bud�i? - es painteresējos.

-���� Kā - kas? - Matīss iesaucās un nikni paskatījās uz mani. - Valsts dro�ības orgāni! Turklāt� Vai tu �ai sarunai nevarēji izvēlēties citu vietu? Baigi deg? Rīt atnāc uz kantori, un es tev par notiku�o sīki izstāstī�u, lai gan man tādiem kā tu vispār nekas nebūtu jāstāsta! Saprati? Es atskaitos tikai savai augstākajai priek�niecībai!

Matīss nospļāvās un jau grasījās vērt durvis ciet, bet es tomēr pasteidzos ātrāk, satvēru rokturi un durvis spēji parāvu atpakaļ. Rīkoties vajadzēja ātri, jo skaidri zināju (to prasīja tālaika apstākļi), ka gan �oferis, gan priek�sēdētājs ir bruņoti ar TT pistolēm.

- Redzi, Silkaln, - jūtami paceltā balsi sacīju, - es rīt labprāt pie tevis uz kantori aizietu, ta�u zinu jau iepriek� - tevi tur nesastap�u. Un arī neviens cits tevi tur ilgi vairs neredzēs. Tu nekad vairs nesēdēsi aiz sava priek�sē�a galda un nesa�stādīsi padomju varas ienaidnieku sarakstus, Silkaln. Tu ta�u labi zini, ka viņi nekādi atklāti ienaidnieki nebija. Da�i no vi�ņiem tavi personīgie, jā! Tāpēc tas bija ārkārtīgi nelietīgi� Tu dro�i vien sevi iedomājies kā tādu vietējo caru� Nē! Kā tādu maziņu baronu fon Reki, bet mūs, pārējos, kā savus vasaļus - dzimtļaudis. Bet tā vis nav, Silkaln! Lai gan mēs visi tagad esam padomju varas apspiesti un pazemoti, savā garā tomēr jūtamies brīvi! Un brīvi gribam palikt arī turpmāk! Bet tu, Silkaln, būtu labāk gājis me�a darbos, nevis tik neģēlīgi kal�pojis nīstajai padomju varai! Tāpēc latvie�u tautas vārdā� Mēs tev atņemam iespēju izdarīt vēl kaut ko sliktu mūsu ciema iedzīvotājiem� Vēl kādu nodot, vēl kādu pakļaut arestam, vēl kādu aiztriekt uz Sibīriju! Ja tev kādreiz ellē gadīsies sastapt baronu fon Reki un viņa uzticamo kalpu Fēliksu, pasveicini no manis! Zini, Silkaln, manuprāt, tas ir visno�ēlojamākais, kas ar cilvēku var notikt, - labprātīgi pieteikties par kāda kunga vai valsts varas sulaini�

Priek�sēdētājs nepaguva pat īsti nobīties. Viss turpmākais notika zibens ātrumā. Izrāvu revolveri un gandrīz netēmējot ietriecu lodi Silkalnam tie�i pierē. Pēc tam no�āvu arī �oferi, pagriezos un nesteidzoties devos me�ā.

Iet bija grūti. Notiku�ais at�ķirībā no citām reizēm �oreiz mani smagi nomāca. Iespējams, tāpēc, ka ik pēc brī�a atmiņā pavīdēja abi priek�sēdētāja mājās paliku�ie mazgadīgie pui�kas�

Negribu īpa�i attaisnoties, ta�u toreiz tāds bija laiks - va�jadzēja darīt to, kas ne vienmēr bija patīkami.

Viens ļaunums tūlīt radīja pretļaunumu, un tā tas naida katls vārījās.

Pēc divu stundu gājiena, diviem posteņiem nosaucot paroli, nonācu līdz lielajam bunkuram. Pa �aurām kāpnītēm nokāpu lejā, un manām acīm pavērās diezgan �ķērms skats, kādu gan es jau vairākkārt biju redzējis arī agrāk, ta�u nez kāpēc tie�i toreiz redzētais manī pēk�ņi izraisīja asu riebumu un naidu.

Vairāku partizānu ielenkta, bunkura vidū stāvēja jauna, ļoti skaista sieviete, no kuras slaidā auguma viri jau bija paspēju�i noplēst apģērbu un krū�turi un ņirgājoties grasījās noraut pēdējo, kas vēl uz viņas ķermeņa bija palicis.

�is skats man �ķita sevi�ķi pretīgs ne tikai tāpēc, ka tas patie�ām arī bija pretīgs, bet vēl tāpēc, ka tas uzreiz lika at�cerēties kādreiz līdzīgā situācijā nonāku�o Maritu. Tad vēl at�cerējos Ukrainas sād�u Saburovku, kad blakus Evas Ragovskas mājām divi strēlnieki bija izvaroju�i saimnieka sievu, un citus, vēl baigākus gadījumus. Un vienmēr, kad radās iespēja, es �os izvarotājus biju ne�ēlīgi sodījis.

-���� Kas te notiek? - uzreiz iekliedzos. - Ko jūs darāt?!

-��� Vai tad neredzi? - Imants smejoties atkliedza pretī. - Tūlīt �o komunistu kuci iz�akarēsim! A ko citu? Vīri ir izsalku�i, sievieti nav dabūju�i jau vairākus gadus. Turklāt neko citu viņa nav arī pelnījusi!

-���� To mēs vēl paskatīsimies, - es teicu un priek�ā stāvo�a�jai sievietei veltīju līdzjūtīgu skatienu. Tad pēk�ņi atcerējos, ka visu mū�u, lai cik tas arī savādi �ķistu, nevienai sievietei nebiju nodarījis pāri pat ar mazo pirkstiņu! Cik ne�ēlīgs biju pret ienaidniekiem un tiem, kurus nolēmu sodī�anai, tik maigi un saudzīgi biju izturējies pret daiļo dzimumu.

Sieviete raudāja un no aukstuma, bailēm un paredzama�jām �ausmām drebēja. Acīmredzot viņa sākumā tomēr bija pretojusies, jo uz skaistās, klasiski veidotās sejas bija redzami vairāki nobrāzumi un asins traipi.

-��� August! - pavēlo�ā balsī vērsos pie biju�ā Sarkanās armi�jas ser�anta, kura acīs skaidri redzami liesmoja grūti apval�dāmas kaisles uguntiņas. - Savāc sievietes drēbes un palīdzi viņai apģērbties! Pēc tam atvainojies un palūdz piedo�anu!

-���� Ko?! -yЈugusts, pārsteigts un melnu dusmu pārņemts, iekliedzās. - Vai tu gadījumā neesi zaudējis prātu? Laist garām �ādu izdevību! Apģērbt jau izģērbtu sievieti?!

-��� Aizveries! - es, tāpat spēcīgu dusmu plosīts, kliedzu pretī.

-��� Un klausi pavēlei!

-���� Tu man neesi nekāds komandieris! - Augusts nobrēca, pieliecās, pacēla no zemes krū�turi un demonstratīvi aizsvieda tālāk. - Neaizmirsti, ka viņa ir kara trofeja! Gūstekne! Un mums ir tiesības ar viņu darīt visu, kas vien ienāk prātā!

-��� Tā vis nebūs, - es pateicu un asi pagriezos pret Imantu.

-���� Kas viņa tāda ir, un kur jūs viņu nogrābāt?

-���� Kā bijām norunāju�i, gājām likvidēt partorgu, - Imants sāka stāstīt. - Aizgājām līdz mājai, izlūkojām apkārtni, viss iz�skatījās klusi un mierīgi. Gājām iek�ā, ta�u tur priek�ā uzradās apsargs - iznīcinātājs Leonards. Tu viņu zini. Nācās no�aut. Gājām tālāk. Virtuvē atradām partorga sievu. Viņa uzreiz sāka nedabiski kliegt un lūgt �ēlastību. Sievu neaiztikām. Vienā no tālākajām istabām ieraudzījām partorgu guļam gultā, bet vi�ņam blakus �o dāmu. Izrādījās, ka partorgam uznākusi kuņģa �ūlas lēkme. Bet �ī jaunkundze esot daktere, tikai pirms da�ām dienām atsūtīta darbā uz mūsu pagastu. Lai partorgs ilgi ne�mocītos savās kuņģa kaitēs, mēs viņu padarījām aukstu, bet dakterīti paķērām līdzi. Lai jau zēni papriecājas! Kas mums, Elmār, vēl ir atlicis? Tik vien kā nolaist no kājām kādu komu�nistu un nelaist garām izdevību� Cik ilgi pats neesi gulējis ar sievieti?

-��� Ilgi, Imant, ļoti ilgi, - es domīgi teicu un sāku vākt kopā izmētātās sievietes drēbes.

-��� Nē! - Augusts atkal iesaucās un, ātrāk par mani pakam�pis krū�turi, to ķircinādams vicināja pa gaisu. - Pupi balti, pupi kaili�

-���� Atdod! - es atkal stingrā balsī pavēlēju.

-��� Nenāk ne prātā! - Augusts atcirta. - Zēni, lieciet to dai�ļavu uz galda! Es sāk�u pirmais!

Atkal jau nez kuro reizi, naida un pretīguma māktam, man nācās tvert rokā revolveri un raidīt vairākas lodes tā cilvēka krūtīs, kuru uzskatīju par vajadzīgu sodīt un dzīvu tomēr ne�atstāt�

-���� Dullais, ko dari?! - Imants kliedza, un arī pārējie vīri skatījās uz mani pārsteigti un nobiju�ies. Sieviete, ar abām rokām aizspiedusi ausis, �ausmu pārņemta, spēji sakņupa pie galda.

-���� Ve�i, tikai mieru! - es brīdino�i teicu un vēl vienu lodi raidīju bunkura griestos. - Jūs mani pazīstat - pie vajadzības es jūs te visus varu nolaist no kājām! Atceries, Imant, mēs vēl agrā jaunībā svinīgos apstākļos izdzērām kausu ar mūsu asinīm! Un kādi bija toreizējā zvēresta vārdi? Tu tos vēl atce�ries? Ja esi piemirsis, varu atgādināt! Mēs solījāmies cīnīties par taisnīgu lietu! Tikai par taisnīgu! Mū�a lielāko daļu to arī esam darīju�i - neesam �ēloju�i daudzu nelie�u dzīvības� Bet tu mūsu zvēresta vārdus esi aizmirsis jau daudz agrāk! Tad, kad aizgāji pie Arāja un darīji to, ko latvie�i nedrīkstēja darīt! Vārds taisnīgi bija pazudis no tava prāta! Un kas te notiek pa�laik? Tagad tu kopā ar �iem razbainiekiem nolaupi nevainīgu sievieti un kā izsalku�u suņu bars taisāties visi te bariņā viņu izvarot?! Imant, vai tu neapjēdz, cik zemu esat kritu�i?

-���� Bet tu esi augsti kāpis, ja? - Imants ar izsmieklu balsī jautāja. - Pēk�ņi no debesīm nolaidies balts eņģelītis!

-��� Nē, Imant, ne glu�i balts, - es teicu, - ta�u neviens man nekad nepārmetīs, ka es kaut vienu cilvēku būtu nogalinājis vienkār�i tāpat - bez kādas vajadzības un netaisnīgi.

Sapratusi, ka es, iespējams, esmu vienīgais, kas �o nikno vilku barā varētu viņu glābt, sieviete strauji pacēla galvu un uz mani raudzījās ar tādām acīm un skatienu, kas vairāk par vārdiem izteica viņas izmisumu un lūgumu pēc palīdzības.

-���� Es jūs lūdzu� - viņa, turpinot raudāt, klusi vērsās pie manis. - Nemokiet mani�

-��� Lūgt neko nevajag! - es teicu un, beidzot savācis sievietes drēbes, tās noliku viņas priek�ā uz galda. - Nekautrējies un mierīgi apģērbies!

Visi, drūmi klusēdami, skatījās, kā sieviete drud�ainām kus�tībām sevi atkal saveda kārtībā.

-��� Vai tu patie�ām esi daktere? - es painteresējos.

-��� Jā� - Sievietei trīcēja arī balss.

-��� Kā nokļuvi mūsu pagastā?

-��� Pēc universitātes beig�anas man bija visas iespējas palikt Rīgā, - viņa paskaidroja. - Gandrīz vai gadu arī nostrādāju Pirmajā slimnīcā, bet tad sadomāju� Sev par milzīgu nelaimi, sadomāju dzīves rūdījumam da�us gadus pastrādāt laukos. Te tie�i trūka terapeita, un pirms nepilnas nedēļas�

-���� Kur esi apmetusies?

-��� Ābelī�u mājās pie Jansoniem.

-��� Vai viņi tev ir kādi radinieki?

-��� Attāli, - sieviete atbildēja. - Elvīra Jansone ir manas mā�tes māsīca.

-���� Kā tevi pa�u sauc?

-���� Anna Ragovska, - sieviete pateica un, beidzot mugurā uzvilkusi dārgu karakulādas ka�oku, apsēdās un atkal lūdzo�i skatījās uz mani.

Izdzirdot viņas uzvārdu, es tā kā pat satrūkos. Atmiņa spēji un ļoti sāpīgi atkal uzplēsa kādu sen pagāju�a laika ainu - zaļ- ganpelēkās Ukrainas stepes, Saburovkas sād�u, ne�ēlīgi no�kautos divus drozdovie�u pulkus un jauno poļu meiteni Evu Ragovsku, mūsu pirmo kopīgi pavadīto nakti, pēc tam atvadu sveicienus, nepateiktos solījumus par mīlestību un vēlē�anos atgriezties, jo tā ta�u bija tikai sīka un ikdieni�ķa kara laika epizode� Tad vēlreiz atmiņā pazibēja kāda maza Ukrainas dzelzceļa stacija un uz tās perona brīni�ķīgā Eva tirgojamies ar saulespuķu sēkliņām� Un tad mūsu divus gadus ilgā kop�dzīve, bērna piedzim�ana, arests, Maskavas �eka un Evas draus�mīgā nāve Lubjankas cietuma pagrabā�

Divi gadi - patiesībā ļoti īss mana mū�a mirklis, ta�u tas bija piesātināts ar tik lielām laimes un nelaimes devām, ka pilnīgi pietiktu vismaz diviem cilvēka mū�iem�

-��� Kā tu teici? - viegli drebo�ā balsī pārjautāju. - Tevi sauc Anna Ragovska?

-��� Jā, - viņa apstiprināja. - Es nemeloju.

Mirkli padomājis, pajautāju: - Vai par Evu Ragovsku kaut ko esi dzirdējusi?

Anna uz bridi beidza �ņukstēt un, stipri pārsteigta, pavērsa pret mani samulsu�u skatienu.

-��� Jā, - viņa atbildēja. - Dzirdējusi esmu.

-���� Kur? Kad? - turpināju vaicāt. - Vai viņa ir tava radi�niece?

-���� Tā iznāk, - Anna teica. - Bet tēvs par to pla�āk neko negrib stāstīt.

-���� Kāpēc?

-����� Eva Ragovska ir mana māsīca - tēva brāļa Vladislava Ragovska vienīgā meita. Bet Vladislavs Krievijas pilsoņu karā bija nostājies baltgvardu pusē - pret boļ�evikiem. Savukārt mans tēvs aizstāvēja padomju varu. 1937. gadā tēva brālis Vladislavs kopā ar meitu Evu esot no�auts Maskavā, bet manu tēvu par �o radniecību nez kāpēc nesodīja� Varbūt tāpēc� Viņ� �o savu grēku labprātīgi vai piespiedu kārtā izpirka, strā�dājot toreiz uz ātru roku nodibinātajās tiesu troikās, pasludinot spriedumus tautas ienaidnieku un ārzemju spiegu lietās.

-���� Tas vecis ir īstais! - Imants iesaucās un ar dego�u ska�tienu ieurbās manā sejā. - Pēdējais maita! Tu zini, cik cilvēku viņ� pa �o laiku ir aizraidījis uz viņpasauli?

-���� Varu nojaust, - es atbildēju un vēlreiz cie�i uzlūkoju Annu, kas atkal sāka raudāt, dro�i vien no�ēlojot, ko nupat mums bija darījusi zināmu.

-��� Nav ko ākstīties! - Imants nikni turpināja. - Mums te nav jātēlo nekādi humānisti! Ja netiekam klāt pa�am Ragovskim, tad, sodot viņa meitu, lielā mērā sodīsim arī viņu! Ja tev netīk, ka vīri �ā �ekista meitiņu pamatīgi iz�akarē, tad viņa vien�kār�i ir jāno�auj! Tūlīt un tepat! Pie viena, Elmār, atgādinā�u - tas būs ļoti taisnīgs sods! Ja viņi kādreiz noķers tevi, ja noķers mani� Principā jebkuru padomju varas ienaidnieku� Simtprocentīgi tā vai citādi cietīs arī visi mūsu radinieki. �ī, Elmār, kā tu pats saproti, ir baiga dzīve, un vēl baigāka ir mūsu cīņa, kur reti kad notiek vienkār�i tā - viens pret vienu!

�ai cīņā glu�i kā Piektajā gadā atkal ir iesaistītas abas puses - pazemotie latvie�i un �odienas melnās sotņas krievi! Tāpēc, Elmār, būtu ļoti pareizi, ja tu �ā krievu �ekista meitiņu pats arī no�autu. Neviens no viņiem nav jāsaudzē! Bet, ja tu to nedarīsi, tad kāda beigu beigās būs bijusi jēga asins zvēres�tam un vispār tam, ko tu visu mū�u esi darījis, - cīnījies par taisnību un bez �ēlastības sodījis visus, kas kaut vismazākā veidā darīja pāri latvie�iem. Un ne tikai mums, protams.

-��� Mans tēvs nav krievs! - Anna sparīgi iesaucās, acīmredzot tūlīt iedomādamās, ka tas viņu varētu glābt. - Viņ� ir polis!

-���� Tagad tam nav nekādas nozīmes, - Imants, atmetot ar roku, paziņoja. - Svarīgi, ka viņ� ir �ekas tiesnesis - latvie�u bende.

-��� Bet es nevienu neesmu nobendējusi! - Anna �ņukstēdama atgādināja. - Kāpēc jūs gribat sodīt mani? Par ko? Tie�i otrādi - es latvie�us esmu ārstējusi un glābusi!

-��� Tagad tam tāpat nav lielas nozīmes, - Imants atkārtoja. - Tu mēģināji glābt ciema partorgu, mazināt viņa sāpes. Pre�tīgi par to pat runāt! Tu glābi cilvēku, kas bija sagādājis ne�aprakstāmas sāpes daudzām uz Sibīriju izsūtītajām latvie�u ģimenēm. Ja tu, Elmār, to negribi vai nevari, tad �o sarkano dāmīti es no�au�u pats.

Imants strauji pagriezās, un nākamajā mirklī viņa roka jau satvēra vācu ma�īnpistoli. Tagad grūti izskaidrot, kas tobrīd notika manā apziņā vai zemapziņā. Ta�u es noreaģēju tikpat zibenīgi. No visa spēka triecu dūri Imantam sejā, viņ� spēji sagrīļojās, tajā pa�ā mirklī izrāvu no viņa rokām �meiseri un tūlīt pavērsu to kā pret Imantu, tā pret pārējiem bunkurā eso��ajiem vīriem.

-���� Augusts tagad jau drātē debesu eņģeļus! - es brīdino�ā balsī teicu. - To tūlīt varēsiet darīt arī jūs! Tāpēc tikai mieru, zēni! Ja atklāti - mūsos jau tā ir maz kas palicis cilvēcisks� Ja mēs vēl nodarīsim pāri �ai sievietei, mēs vispār pārstāsim būt normāli. Un ne tikai tāpēc, ka viņa ir ārste. Viņa ir sieviete! Un ir neaizsargāta! Turklāt� Vīri, vīri� Vai mums jārīkojas tāpat kā boļ�evikiem? Līdz �im mēs ta�u esam sodīju�i tikai vainīgos� Atkārtoju - vainīgos! Pārējos, zēni, tomēr liksim mierā!

Ātri saņēmu Annas roku un pievilku viņu sev tuvāk.

-��� Ejam! - es teicu. - Un ne no kā vairs nebaidies!

Mēs pa �aurajām slēptuves kāpnītēm izlīdām laukā, un es pa bunkura lūku nosviedu lejā ma�īnpistoli.

-��� Dullais! - Imants no apak�as bļāva. - Viņa ta�u tevi no�dos! Un nodos mūs visus! Tu redzēsi! Vai pats to neapjēdz?

To es patie�ām apjēdzu. Bet pēk�ņi sapratu pavisam ko citu. Atcerējos, ka man jau ir piecdesmit deviņi gadi. Un kas? gribē�jās kliegt. Ko es savā mū�ā bez asinīm, cilvēku nāves, revolū�cijām, kara un savstarpēju atriebību �ausmām esmu redzējis? Ko citu piedzīvojis? Ne man ir mīļota sieviete, ne bērni� Es kā vientuļ�, visu trenkāts vilks esmu klīdis no vietas uz vietu, nekur nerazdams ne mieru, ne ģimenes siltumu.

Bet kāpēc ne tagad?! Vai patie�ām tas kārtējo reizi varētu būt tikai skaists sapnis, gar apziņas malu ātri pazibējusi ilūzija par iespēju savu dzīvi tomēr nobeigt daudzmaz normāli?

Me�ā vēl bija saglabājies sniegs. Mēs pa to bridām lēniem soļiem, un es domāju, vai patie�ām mani varētu nodot �ī skaistā Anna Ragovska - iespējamā mana mū�a pēdējā sieviete.

Es negribēju, ka viņai pieskaras citu vīrie�u netīrās rokas.

Es ļoti negribēju, ka viņu nogalina.

Kas �ai situācijā man ir viņas tēvs? Nekas! Tuk�a skaņa!

Bet viņa� Savādi, ka es pēc visa, ko savā dzīvē esmu darījis, vēl varu domāt un ilgoties pēc sievietes tuvuma�

Kad iznācām no me�a, apstājāmies. Es zināju, kur dzīvo Jansoni, - viņai vajadzēja iet pa labi. Uz manām mājām ceļ� veda pa kreisi.

Atklāti sakot, situācija bija baiga un ļoti neparasta. Es pil�nīgi dro�i zināju - tagad, pēc ciema priek�sēdētāja un part- orga slepkavības, kājās būs sacelts viss tuvākajā apkārtnē dislocētais padomju iek�lietu karaspēks, kas, piepalīdzot vie�tējiem iznīcinātājiem, sāks ķemmēt apkārtnes me�us un rūpīgi pārmeklēt katru ciema māju. Ja Annai tā vienkār�i atļau�u atgriezties pie Jansoniem, kāda man var būt garantija, ka viņa klusēs un ne mani, ne bunkurā eso�os vīrus nenodos? Garan�tijas, protams, nebija nekādas. Pat vienas tūksto�ās daļas no procenta! Tie�i otrādi! Simtprocentīgi dro�i bija tas, ka viņa mūs visus noteikti nodos. Jo viņa vienkār�i nespēs nenodot! Nespēs klusēt. Sievie�u smadzenes tomēr ir ierīkotas nedaudz citādi kā vīrie�iem. Turklāt vēl Jansoni simpatizē komunistiem.

Anna nupat, tikai stundu iepriek�, bija pārdzīvojusi vienu no �au�alīgākajiem brī�iem, kādu vien sieviete var pārdzīvot, - brutālu vīrie�u bara grupveida izvaro�anas mēģinājumu� Viņa jau bija pielikta pie sienas. Viņa jau bija pārdzīvojusi �o divu drausmīgo notikumu gaidas un no moko�as nāves atradusies sprī�a attālumā.

Kāpēc viņai vajadzētu klusēt?

Kāda velna pēc viņai vajadzētu �ēlot sevis ne�ēlotājus?

Tas būtu tikpat pretdabiski kā tas, kas notika bunkurā. Ja vien� Ja vien cilvēks vēl pavisam nav zaudējis dvēseli� Tas bie�i vien ir vienīgais iemesls, kas mums liedz pilnīgi pār�vērsties atriebības kāros zvēros.

-���� Pagaidi! - es Annu apstādināju un līdzjūtīgi ieskatījos viņas lielajās acīs. - Vai esi mazliet nomierinājusies?

-���� Tikai mazliet, - Anna klusi atbildēja. - Tas nemaz tik ātri nevar pāriet.

-���� Dro�i vien, - es piekritu. - Bet tomēr pacenties! Pa�ai būs vieglāk!

-��� Da�us brī�us pirms tam, kad bunkurā parādījies tu, es ļoti vēlējos nomirt, - viņa teica. Balss joprojām jūtami trīcēja.

-��� To varu saprast, - sacīju. - Tu esi pārāk skaista. Tur visa nelaime.

-���� Nē, nē! - Anna strauji papurināja galvu. - Ja es arī būtu visneglītākā sieviete pasaulē� Vai tad �āda situācija būtu bi�jusi neiespējama?

-��� Tā izskatās, - es piekritu. - Vīri ir nikni uz visu pasauli.

-���� Tas nebija niknums, - Anna sacīja. - Tas bija kaut kas daudz briesmīgāks - cilvēcības zaudē�ana.

-��� Bet viņus var saprast, - lēnīgi iebildu. - Pirms viņi zau�dēja cilvēciskumu, viņi jau bija zaudēju�i visu, ko vien cilvēks var zaudēt, - savu tēvzemi, ģimeni, tuvus cilvēkus, mājas un brīvību.

-���� Un tomēr, - Anna nepiekrītot strauji pakratīja galvu. - Noziedznieki vienmēr savu rīcību ar kaut ko grib attaisnot. Ta�u cilvēku slepkavības vai arī to, ko tie nelie�i gribēja izdarīt ar mani, attaisnot nav iespējams!

-��� Tad tev vajag nosodīt ari to, ko dara gan �eka, gan pa�domju vara kopumā, - es skarbi atgādināju.

-��� Es jau to arī daru, - Anna atzinās. - Ta�u bie�i, varbūt pat vienmēr, jūs tomēr sākat pirmie. Ko tagad padomju varai un dro�ības orgāniem darīt, kad viņi jau �odien atradīs gan ciema padomes priek�sēdētāja, gan partorga līķi? Neizbēgami atkal sekos cilvēku aresti un represijas, un tas būs tikai taisnīgi. Vai tad, tavuprāt, slepkavas vajadzētu saudzēt?

-��� Tev, Anna, tomēr vajadzētu saprast vienu būtisku lietu, - vēlreiz domīgi iebildu. - �īs slepkavības nevar vērtēt no tradi�cionālā jurisprudences viedokļa. Partorgs un ciema vecis tika sodīti! Kad valsts, pamatojoties uz savu izpratni un likumiem par noziedzīgu darbību, kādam piesprie� nāvessodu, neviens nekur nesaka un nerunā, ka, lūk, valsts tādu un tādu ir no�slepkavojusi. Nē! Visiem tiek paziņots, ka, lūk, tāds un tāds ir s o d ī t s! Tāpat to darām arī mēs, Anna. Viņus vienkār�i so�dām.

Anna krietnu brīdi klusēja, tad paskatījās pa labi, kur tā�lumā jau varēja redzēt Jansonu mājas Ābelītes.

-���� Es bunkurā dzirdēju� - Viņa pagrieza galvu atpakaļ un tagad ar ziņkāri skatījās uz mani. - Tevi sauc Elmārs?

Mirkli domāju - teikt vai neteikt? Ta�u jaunās sievietes acis bija dzidras, skatiens atklāts, bet pati tik skaista un pievilcīga, ka tas viss kopā radīja uzticību un paļau�anos uz to, kā man pa�am bie�i pietrūka, - uz pārliecību, ka cilvēks ir labs�

-��� Jā, Anna, - es atbildēju. - Mani sauc Elmārs Ozols.

-��� Tikai, lūdzu, atvaino� - Annai mazliet aizlūza balss. - Tu arī esi bandīts?

Neviļus pasmaidīju, ta�u drīz atkal kļuvu nopietns. Jo ari jautājums bija nopietns un īstajā vietā.

-���� Es neesmu bandīts, - atbildēju. - Es nelaupu, nezogu un nevienam neko neatņemu ar varu. To vien daru, kā tikai atriebdamies taisnīgi sodu nelie�us. Tu man par to grasies ko pārmest?

-��� Nē, - Anna papurināja galvu. Viņai bija skaisti, ogļu melni mati. - Lai gan�

-���� Nekādus lai gan\ - es iesaucos. - Tas, ko tu redzēji bun�kurā, ir labs piemērs tam, ko visu mū�u esmu darījis! Jā, visu acu priek�ā no�āvu me�abrāli Augustu Lazdu! Nu un tad? Tas bija pareizi, nepareizi? Kā tu mani pa�laik vērtē, Anna? Vai patie�ām kā slepkavu? Vai varbūt tomēr kā cilvēku, kas tevi ir izglābis no drausmīga pazemojuma un moko�as nāves? Mēs neesam vainīgi, ka tāda �odien ir dzīve, tādi ir cilvēki un situācijas, kādās mēs da�reiz nokļūstam. Juridiskā nozīmē iz�darot smagu noziegumu - cilvēka slepkavību -, es morālā ziņā tomēr esmu izdarījis nenovērtējami labu darbu - no pa�zemojuma, mokām un dro�as nāves izglābis cita cilvēka dzī�vību� Tavu dzīvību, Anna! Tā ka mēs neko nedrīkstam vērtēt viennozīmīgi. Jo nekas viennozīmīgs uz �īs pasaules vispār nepastāv.

Annas seja kļuva nedaudz gai�āka, un, kā izskatījās, vismaz ārēji viņa jau bija tikpat kā nomierinājusies.

-���� Kāpēc tu to darīji? - viņa prasīja. - Kāpēc bunkurā ne�vēlējies pieteikties rindā aiz pārējiem? Kāpēc tu mani glābi?

-��� Vai tā ir tikai ziņkāre, vai arī tas tev �ķiet svarīgi? - es prasīju.

-��� Tas man �ķiet svarīgi, - Anna atbildēja. - Nav vienalga, kāds cilvēks stāv blakus. Man ir jāzina, ko viņ� ar mani var izdarīt.

Tas bija saprotami, ta�u tik naivi, ka es pat iesmējos.

-���� Cienījamā dakterīte! - es teicu. - Tu esi gājusi augstās skolās, tev jau ir arī kaut kāda dzīves pieredze, un tu vēl jo�projām nezini, ka cilvēks ar otru cilvēku var izdarīt visu ko!? Un to tu nekad, Anna, visa sava mū�a laikā nespēsi dro�i pa�teikt - vai cilvēks, kas stāv blakus, gribēs tev sist vai tevi noglāstīt�

-��� Tā nu glu�i nav, - Anna iebilda. - Da�reiz to var just jau pa gabalu. Ta�u tomēr� Kāpēc tu mani glābi?

-���� Tāpēc, ka tu neko sliktu nebiji izdarījusi, - atbildēju. - Tevi nevar uzskatīt par �ī savdabīgā kara laupījumu, kaut arī sniedzi palīdzību mūsu ienaidniekam. Tie bunkura vīri tevi nedrīkstēja aiztikt.

Anna da�us brī�us domāja.

-��� Tātad tu esi labs un ļauns vienlaikus? - viņa prasīja.

-��� Tāds patiesībā ir katrs cilvēks, - es teicu. - Neviens nav absolūts ļaundaris vai balts eņģelis. Viss atkarīgs no apstāk�ļiem, kādos katrs nonāk.

-��� Es joprojām atrodos ne visai apskau�amā situācijā, - Anna atgādināja. - Ko tu gribi ar mani darīt? Laidīsi uz mājām vai arī, baidoties no nodevības, tepat no�ausi?

Tagad da�us brī�us domāju es.

-���� Tādā gadījumā man ir jāzina� - domīgi teicu. - Vai tu mūs nodosi? To tu gribi darīt?

-���� Ko nozīmē nodot? - Anna jautāja. - Ja es mūsu dro�ības iestādēm paziņotu par bunkura atra�anās vietu, tur mīto�a�jiem bandītiem un tevi� vai tā vispār būtu nodevība? Vai tā tomēr būtu tikai godīga cilvēka rīcība, atdodot taisnīgai valsts tiesai ļaudis, kas nav cilvēka vārda cienīgi?

Uz brīdi samulsu. Pēk�ņi sapratu, ka, jau agrā jaunībā sācis cīņu par taisnību, mū�a nogalē esmu nonācis turpat, kur biju sākumā�

Aplis noslēdzies.

Kas tad vispār ir taisnīgi, kas netaisnīgi? gribējās kliegt. Kas labs, kas ļauns? Kas godīgi, kas negodīgi? Kas nodevība, kas pilsoņa pienākums pret citiem un valsti?

Neko mēs nezinām. Nekas nav precīzi formulējams. Un ne uz vienu jautājumu nav viennozīmīgas atbildes.

Tātad tā arī ir, nodomāju, mums vienmēr jārīkojas tā, kā katram to liek viņa prāts, sirds un pārliecība. Nekāda lielā pasaules gudrība tā, protams, nav, ta�u, iespējams, tā ir vie�nīgā pareizā atbilde.

-������������ Paklausies, Anna! - klusi teicu un atkal satvēru viņas silto roku. - Uz savām mājām tomēr neej! Kaut arī pieļauju neiespējamo - tu mūs nenodosi ta�u tā noteikti nedomās vīri, kas palika bunkurā. Viņi naktī atnāks, tevi nogalinās, bet māju nosvilinās. Lai kādi viņi arī būtu, neviens nodevības dēļ mirt netaisās.

-���� Ko tad tagad darīt? - Anna, spēji nobijusies, prasīja.

-����������� Nāc pie manis! - es aicināju. - Mūsu mājā viena istaba ir neapdzīvota. Kādreiz tur mita brālis, bet pa�laik viņ� ir kaut kur tālu prom.

-��� Tu mājās esi viens? - Anna painteresējās.

-���� Nē. Vēl ir māte un māsa.

Anna atkal saspringa domās.

-��� Tu man neko sliktu nenodarīsi?

Es iesmējos.

-������������ Muļķīt! Ja es tev gribētu kaut ko sliktu nodarīt, tad kas man liedz to �eit? Nē, Anna! Vīrietis parasti savās mājās uz�aicina tikai to sievieti, kam viņ� uzticas vai mīl.

-����������� Tad jau iznāk� - Anna vēlreiz samulsa. - Tu mani atkal glāb?

-���� Gandrīz vai tā.

-���� Kāpēc?

-���� Nezinu, - paraustīju plecus, pēc tam drūmi iesmējos.

-���� Varbūt esmu tevī iemīlējies.

Anna savādi uz mani paskatījās un mulsi pasmaidīja.

-������������ Labi, Elmār! - viņa, smagi nopūzdamās, piekrita. - Lai notiek! Ved mani! Vēl sliktākā vietā kā bunkurā pie bandītiem es laikam nonākt nevaru.

Kad nokļuvām mājās, māte bija patīkami pārsteigta un ne�kādi nespēja noslēpt prieku.

-������������ Nu tad beidzot! - viņa iesaucās. - Es visu mū�u esmu gaidījusi to dienu, kad viņ� no saviem pasaules klejojumiem beidzot atgriezīsies ar sievieti!

-���� Viņa ir mūsu vietējā dakterīte, - es mātei paskaidroju.

-��� Tikai nesen �eit sākusi strādāt. Apstākļu spiesta, tagad da�as naktis pārnak�ņos pie mums.

-��� Atģērbies, meit! - māte aicināja. - Jūties kā mājās! Tūlīt pagatavo�u vakariņas. Vēlāk Teda istabā uzklā�u gultu�

Viss bija jauki. Viss bija tik jauki, jo viss bija normāli. Lielajā istabā pie galda sēdēja nosirmojusī māte, meita, dēls un viņa atvestā sieviete. Vismaz tai vakarā nebija svarīgi, kas �ī jaunā sieviete Elmāram pienākas - draudzene, līgava, nākamā sieva vai vienkār�i ceļā sastapts nejau�s cilvēks.

Visi tai brīdī jutās kā svētvakarā, jo naida un ne�ēlības sa�trakotajā apkārtnē kaut da�as stundas varēja sevi iedomāties kā lielu, draudzīgu ģimeni.

Mierīgi paēst vakariņas. Mierīgi parunāties. Mierīgi skatī�ties, kā krāsns mutē dejo uguns liesmas, un aizmirst, kādas nelaimes un pārdzīvojumus katram no viņiem var nest jau nākamā diena.

Vēlu vakarā devāmies pie miera. Pirms katrs iegājām savā is�tabā, es vēl uz da�iem mirkļiem gaitenī saskrējos ar Annu. Viņas sejā un uzvedībā vēl joprojām varēja saskatīt nesen partizānu bunkurā pārdzīvotās �ausmas, ta�u skatiens jau bija daudz gai��āks un lielajās acīs mirdzēja silts dvēseles atspulgs.

-���� Paldies, Elmār, - viņa klusi teica. - Tu esi labs.

Noraido�i pakratīju galvu. To dzirdēt savā ziņā bija pat sā-

pīgi-

-���� Nē, Anna, diem�ēl� - Smagi nopūtos. - Dro�i vien es varēju būt labs, ja vien dzīve jau pa�ā sākumā� Bet es prie�cājos, ka atrodies manā mājā, stāvi blakus un arī gulēsi rokas stiepiena attālumā no manis.

-��� Starp mums būs istabas siena, - Anna atgādināja. - Un būtu labi, ja mūs �ķirtu tikai tā.

-���� Nebūtu slikti, - es lēnīgi sacīju. - �onakt man �ī plānā istabas siena �ķitīs biezāka par Ķīnas mūri un� Anna, vai tu vari iedomāties� Lūdzu, pamēģini! Varbūt tomēr varam atrast kaut ko tādu, kas mūs varētu vienot?

Annai nelielā pārsteigumā ieplestās acis iepletās vēl lie�lākas.

-��� Tu gribi�

-Jā, Anna, - es grūtsirdīgi pasmaidīju. - Varbūt tu esi mana mū�a pēdējais sapnis! Tas nav nekas ārkārtējs. Nekas tāds, kas nevarētu notikt. Pie manis atnāk sieviete� Atnāc tu, Anna! Es nezinu, kādi iemesli tevi uz to varētu mudināt, ta�u tomēr at�ver manas istabas durvis, klusiem soļiem nostājies pie manas gultas, pēc tam apgulies blakus, un mēs abi - divi �is pasaules atstumtie cilvēki - pēk�ņi jutīsimies tik labi un vienoti, ka mums jau būs pilnīgi vienalga, ko pasaule par mums domās. Mēs būsim viens otru atradu�i, mēs būsim atradu�i savas mā�jas, mēs beidzot būsim atradu�i to, ko līdz �im nevienam vēl nav izdevies atrast�

Anna smaidīja. Varbūt viņai dzirdētais patika.

-���� Un ko tad mēs atrastu? - viņa ziņkāri jautāja. - Tikai, lūdzu, nesaki, ka tā būtu mīlestība!

-���� Kāpēc gan ne? - vaicāju. - Patie�ām, Anna, kāpēc gan ne?!

-��� Tāpēc, ka mīlestību tā neatrod, - Anna paskaidroja. - Mī�lestība nav pid�amas poga, ko var atrast gultā. Nekas nav jāmeklē! Mīlestība mūs parasti uzmeklē pati.

-��� Labi, - es teicu. - Ja tā� Tikko tu apgulsies, es pie tevis aizie�u.

Anna noraido�i pakratīja galvu.

-��� To nedrīkst! - viņa nopietni pateica. - Varbūt tas varētu notikt kādu citu reizi, tikai, lūdzu, ne �onakt! Es saprotu, El�mār. Pa�laik atrodos pilnīgā tavā varā, tu ar mani vari darīt, kas vien tev ienāk prātā� Bailēs par savu dzīvību un veselību es neuzdro�inātos tevi atraidīt, ta�u lūdzu� Neizmanto savu varu un �o iespēju! Es ticu, ka tu mani uz �ejieni neatvedi tikai tāpēc� Ļoti gribas ticēt, ka tev patie�ām rūp mana dro�ība.

-���� Jā, Anna, - es apliecināju. - Man rūp tava dro�ība. Es nesaku, ka tevī tā pēk�ņi vienā mirklī esmu iemīlējies. Ta�u jau sen man blakus nav stāvējusi sieviete, kas tik spēcīgi būtu izsaukusi ilgas pēc mājām, ģimenes un sievietes tuvuma� Bet lai notiek tā, kā gribi! Ej istabā un guli mierīgi! Neviens tevi netraucēs.

Pagriezos un atvēru savas istabas durvis. Pametis skatu atpakaļ, ieraudzīju Annu apmulsu�u joprojām vēl stāvam gai�teņa vidū.

Ilgi nespēju aizmigt. Tas tomēr bija pārāk neparasti - pirmo reizi mūsmājās turpat aiz sienas gulēja būtne, kas apbrīno�jamā kārtā bija spējusi manī izraisīt tik smeldzīgas ilgas pēc sievietes maiguma un kaisles brī�iem, kā tas kādreiz bija iz�devies tikai Maritai un Evai Ragovskai.

Pārdomājot savu dzīvi, gribējās skaļi iekaukties kā ievai�notam vilkam. Nepatīkami to bija apzināties, ta�u laikam es tāds arī biju: cilvēks-vilks, kas tagad, tuvojoties vecumdie�nām, ierāvies alā, gandrīz vai no�ēlo, ka viss, ko savā mū�ā darījis, izrādījies veltīgi. Cilvēki kļuvu�i vēl ļaunāki, pasaule - vēl netaisnīgāka, un tu neesi spējis no savas cīņas iegūt pat tik daudz, lai mū�a nogalē blakus gulētu mīļota sieviete, kas, uzlikusi galvu uz tavām krūtīm, klusi pateiktu, ka esi labākais, ko viņai nācies dzīvē sastapt�

Spēji pamodos no diezgan skaļiem trok�ņiem mājas pa�galmā. Rēja suns. Dobji, kā aizrīdamies, strādāja kādas auto�ma�īnas motors. Bija dzirdamas vairāku cilvēku sarunas.

Pēc brī�a istabā pārbijusies ieskrēja māte. Viņai drebēja gan rokas, gan balss.

- Elmār, celies! - viņa gandrīz vai kliedza. - Māju aplen�ku�i �ekisti!

Pārdomām nebija atlicis daudz laika. Durvis jau tika dau�zītas ar dūrēm un kājām.

Un ko es vispār varēju izdomāt?

Bez īpa�a satraukuma piecēlos sēdus, pavēlēju mātei iziet no istabas, bet pats no spilvena apak�as izvilku Nagan markas revolveri.

Būs atkal mazliet jāpakaro, nodomāju. Kaut kur esmu lasī�jis, ka īstam vīrietim visapkaunojo�ākais esot vecuma nespēka dēļ nomirt pa�a gultā. Bet nomirt ar revolveri rokā, vēl pa�spējot uz viņpasauli aizraidīt vairākus ienaidniekus, - varbūt nemaz tik slikti neizskatīsies�

Citus variantus neredzēju. Ja vēl blakusistabā neatrastos Anna� Vai tad viņa klusēs? Viss kaut kā labi būs sanācis. Pa�ai nekur vēlāk nebūs jāiet. �ekisti pa�i ir pienāku�i klāt.

Durvis atkal atvērās, un istabā satraukta, uz pleciem uz�metusi savu karakulādas ka�oku, ieskrēja Anna.

-���� Māte teica, ka mājā tūlīt ielauzī�oties �ekisti� - Anna �ukstēja. - Vai viņi ir atnāku�i pēc tevis?

-���� Nav izslēgts� Bet iespējams, tā ir parastā oblava, kad tiek pārmeklētas mājas, vai tajās neslēpjas partizāni. Bet ja tu pateiksi, ka es�

Anna da�us brī�us saspringti domāja, tad pienāca klāt un ar roku viegli mani pagrūda.

-���� Guli! - viņa pēk�ņi diezgan pavēlo�ā balsī teica. - Novāc ieroci, līdz zodam uzvelc segu un pēc iespējas smagāk elpo! Ja vari, gārdz!

Es viņai paklausīju. Nezinu, kāpēc, bet es viņai paklausīju, vienīgi sevis nomierinā�anai nodomāju, ka lodi tuvāk stāvo�ā �ekista un pēc tam arī pats savā sirdī paspē�u ietriekt jebkurā brīdī�

Anna izgāja no istabas, pēc da�iem brī�iem māte atvēra ieejas durvis, tad bija dzirdams, kā vispirms virtuvē, pēc tam gaitenī dobja vīrie�a balss sarunājas ar abām sievietēm.

Jā, dēls esot mājās, māte teica. Kāpēc par viņu interesē�jaties?

Mums ir aizdomas, ka viņ� vakar piedalījies uzbrukumā ciema izpildkomitejas priek�sēdētājam un partorgam.

Kaptein, jūsu aizdomas ir nepamatotas, sarunā negaidīti iejaucās Anna. Elmārs Ozols to pat gribēdams nespētu izda�rīt.

Kāpēc gan ne? kapteinis bija pārsteigts. Kas jūs vispār tāda esat?

Mani sauc Anna Ragovska, viņa atbildēja. Esmu padomju armijas ģenerāļa Aleksandra Ragovska meita. �eit strādāju par ārsti. Lūdzu, te ir mani dokumenti!

Da�as minūtes valdīja klusums.

Jūs esat pierakstītā pie Jansoniem. Kāpēc atrodaties �eit?

Elmārs Ozols� Jau tre�o dienu ļoti smagā stāvoklī guļ gultā un cīnās par savu dzīvību. Es palīdzu. Tas ir mans pienā�kums.

Kas viņam kai�?

Abpusējs plau�u karsonis. Ja rīt nekļūs vieglāk, viņu vaja�dzēs transportēt uz slimnīcu.

Ar pusatvērtu aci redzēju, kā istabā ienāk jauns iek�lietu karaspēka kapteinis, zaldāts un Anna. Virsnieks panāca da�us soļus uz manu pusi, es cie�i satvēru revolvera spalu, ta�u viņ�, da�us brī�us paklausījies manu gārdzo�o elpo�anu, gāja prom.

Jums, biedrene Ragovska, iesaku tomēr pēc iespējas ātrāk atgriezties Rīgā! kapteinis teica. �ajā nolādētajā �ūsku mi�dzenī� Ja bandīti uzzinās, ka esat padomju ģenerāļa meita� Viņi jūs noteikti nogalinās! Tā ka brauciet vien prom un esiet laimīga!

Noklaudzēja durvis, dobjāk ierūcās automa�īnas motors, un soda ekspedīcija aizbrauca tālāk.

Es atviegloti uzelpoju. Man atkal paveicās, nodomāju, ta�u tā veikties nevar mū�īgi. Agrāk vai vēlāk pienāks brīdis� Bet Anna ir pārsteidzo�a sieviete! Viņa izdarīja to, ko vismazāk gaidīju. Tas bija lieks pierādījums tam, ka mēs nekad īsti nespē�jam paredzēt, ko blakus eso�ais cilvēks ar mums var izdarīt - sākt mīlēt vai nīst. Nodot vai glābt.

Kad mājā eso�ie cilvēki, beidzot daudzmaz nomierināju�ies, devās pie miera, apmēram pēc desmit minūtēm piecēlos, iz�gāju gaitenī, atvēru blakusistabas durvis un klusiem soļiem piegāju pie dīvāna, kur tāpat, nespēdama aizmigt, gulēja Anna. Da�us brī�us stāvēju, satraukti vērodams, kā pirmie gaismas stari silti apgaismo Anna skaisto seju, bet viņas lielās acis bez bailēm raugās uz mani.

Pēc tam lēnām noslīgu uz ceļiem blakus dīvānam un vai�rākas reizes viegli noskūpstīju viņas gai�o pieri un sasārtu�os vaigus.

-���� Nebaidies, Anna! - es klusi teicu. - Es tev nedarī�u neko tādu, ko pati negribēsi. Bet es nevarēju neatnākt. Es tev gribu pateikties. Tu mani izglābi. Un ne tikai! Tu izglābi ari manu māti un māsu. Paldies, Anna! Tev ir laba sirds un gai�s prāts.

-���� Es esmu ārste, - Anna sacīja. - Man līdz �im bija orga�niski pretīga jebkura veida vardarbības izpausme. Ta�u tas, ko tu vakar izdarīji bunkurā� Es sapratu - vardarbība da��reiz tomēr ir nepiecie�ama. Tāpēc tas, kā izturējos pret tavās mājās ienāku�ajiem NKVD darbiniekiem� Es tev atdevu tikai savu parādu.

-��� Tu man neko nebiji parādā, - es teicu.

-���� Es tev biju parādā savu dzīvību, - Anna atgādināja.

-��� Tagad tev parādā esmu es, - sacīju. - Arī to pa�u.

Anna grūtsirdīgi pasmaidīja.

-���� Mēs kā tādi pēdējie nabagi vai ļoti bagāti cilvēki, - viņa teica. - Viens otram neaizdodam vis naudu vai mantu, bet gan dzīvību� Savādi, lai neteiktu vairāk.

-���� Nekā īpa�i savāda te nav, - sacīju. - Esmu to piedzīvojis jau agrāk. Tā ir tāda loti sena cilvēku izklaidē�anās - te mēs kādam dāvinām dzīvību, te atkal atņemam. Kāpēc tu mani glābi, Anna?

-��� Kāpēc tu glābi mani?

-��� Varbūt tāpēc, ka, visu mū�u dzīvojot nenormālos apstāk�ļos, manī tomēr kaut kas vēl ir saglabājies no normāla cil�vēka�

-���� Elmār, kas tu vispār tāds esi? - Anna jautāja un ar ne�slēptu ziņkāri skatījās uz mani.

Ko es viņai varēju atbildēt? Nezinu. Stāstīt, ka esmu cil�vēks bez pienācīgas izglītības un profesijas? Ka esmu bijis revolucionārs, kaujinieks, banku laupītājs, karavīrs, slepenu uzdevumu izpildītājs un atriebējs vienpatis?

Kāpēc viņai to vajadzētu zināt? Kāpēc mums vispār kaut kas būtu jāzina par otru cilvēku? Ieskaties viņa acīs, un tu jau zināsi vismaz tik daudz, vai gribi būt �im cilvēkam līdzās. Bie�i vairāk neko arī nevajag.

-��� Anna� - klusi teicu. - Es �obrīd esmu ļoti laimīgs cilvēks. Ir atnākusi jauna diena, un esmu vēl dzīvs. Es varu skatīties tavā brīni�ķīgi daiļajā sejā un priecāties, ka to nav sakropļo�ju�i sliktu cilvēku sitieni� Arī tu esi dzīva, un es tavu seju un visu ķermeni varu noklāt kaislīgiem skūpstiem� Es nezinu, kas ar mani pa�laik notiek. Es pēc dabas un rakstura esmu ļoti skarbs, pat ne�ēlīgs, bet pa�laik runāju un uzvedos kā sentimentāls iemīlējies studentiņ�� Varbūt tāpēc, Anna, ka mēs abi, nejau�i satiku�ies un nupat izglābu�ies no pilnīgi reālām nāves briesmām, esam sapratu�i pavisam vienkār�u lietu - cik nenovērtējami dārgs var būt ikviens mūsu dzīves mirklis�

Anna atkal da�us brī�us saspringti domāja, tad, mazliet parāvusies sāņus, klusi aicināja: - Nāc!

Es uzmanīgi apgūlos viņai blakus, kādu mirkli pagaidīju, tad, neteikdams ne vārda, sen nepiedzīvotas līdzcietības, �ē�luma un kaisles pārņemts, patie�ām visu viņas ķermeni sāku pārklāt ar skūpstiem�

Anna nepretojās. Viņa tāpat klusēdama glāstīja manus ma�tus, plecus un muguru, tikai paretam asi notrīcot un tikko dzirdami ievaidoties.

Anna bija vēl nevainīga.

Arī pēc tam ilgi klusējām. Sen nebiju juties tik vienreizēji labi. Turpinādams glāstīt viņas jaunavīgās krūtis, �ukstus pa�teicu: - Paldies, Anna! Tikai, lūdzu, nesaki, ka arī to tu biji man parādā�

Annas acis negaidīti kļuva miklas, bet seja bija gai�a, un gribējās domāt, ka arī viņai notiku�ais ir sagādājis vismaz kaut ko patīkamu.

-��� Nē, Elmār! - Anna sacīja. - Viss ir pareizi! Tas nebija pa�rāds. Tas bija pavisam kas cits. Vakar, pēk�ņi nokļuvusi ne�cilvēcīgos apstākļos, es pārsteidzo�ā kārtā sastapos ar tavu cilvēcisko rīcību. Tas, ko nupat darījām, arī bija tikai cilvēciski.

Turklāt, Elmār, nemaz negribu liegties - tu man ļoti patīc. Tu esi vīri�ķīgs un neparasti drosmīgs.

-����������� Paldies, Anna! Tie bija labi vārdi. Arī tu� Jā! Varētu teikt, es tevī esmu pat iemīlējies! Tas var �ķist neticami, bet da�reiz tā gadās. Viss atkarīgs no apstākļiem, kādos cilvēki sastopas. Un ko viņi �ais apstākļos dara.

-���� Mēs neko sliktu nedarījām, vai ne?

-����������� Jā, Anna. Mēs darījām tikai to, ko godīgi cilvēki dara, - bez iemesla nenokauj un nenodod.

-��� Tu esi saistīts ar partizāniem?

Liegties bija velti. Kāda velna pēc tad es būtu gājis uz viņu bunkuru?

-��� Jā, - es atbildēju. - Uzturu sakarus.

-��� Viņi ir bandīti, - Anna atgādināja. - Ļoti ļauni cilvēki.

-����������� Tādus mūs visus ir padarījis laiks, kurā nākas dzīvot. Paies kāds brīdis, un arī tevi tas pārveidos.

-��� Mani ne! - Anna sparīgi iebilda.

-����������� Tu jau esi kļuvusi citāda, nekā biji līdz tam, kad nez kāda iemesla dēļ no Rīgas atbrauci strādāt �eit. Tu arī sāc dziļi ienīst citus cilvēkus. Piemēram, tos, kas tev bunkurā gribēja nodarīt ļaunu. Un tā agrāk vai vēlāk notiek ar visiem. Mēs vienmēr kaut ko neieredzam un dziļi nīstam.

-������������ Bet kā ar mīlestību? - Anna jautāja. - Cilvēki cits citu vairs nemīl?

-��� Nezinu, - atbildēju. - Es tam jau vairs neticu.

-���� Bet agrāk? - Anna ātri prasīja. - Agrāk ticēji?

-��� Mazliet.

-��� Kāpēc tā? Vai tu līdz �im neesi saticis savu īsto?

-����������� �ad tad satiku, - sacīju. - Ta�u vienmēr kaut kā sagadījās, ka kopā ilgi nevarējām būt.

-���� Kādēļ?

-������������ Tādi bija apstākļi, un tie bie�i izrādījās stiprāki par mums.

-��� Vai tagad �ēl?

-����������� Jā, Anna, pat ļoti �ēl. Atceros Maritu� Skaistu, bagātu, labsirdīgu un mīļu sievieti. Zini, kaut kā sanāk baigi savādi.

Mums ar tevi atkārtojas tas pats, kas man notika attiecībās ar viņu. Kādreiz Marita no �au�alīgām mokām un dro�as nāves izglāba mani, pēc tam es izglābu viņu. Starp citu, Marita bija nokļuvusi stipri līdzīgā situācijā kā vakar tu. Arī toreiz tā ne�bija mūsu savstarpējo parādu kārto�ana. Mēs vienkār�i viens otru mīlējām. Bet, kad divi cilvēki viens otru mīl, pārsteidzo�ā kārtā daudzas sare�ģītas un pat ļoti bīstamas situācijas at�risinās daudz vieglāk.

-���� Kur �ī sieviete palika? - Anna turpināja interesēties.

-���� Nezinu, - paraustīju plecus. - Laikmeta vēji� viņu aiz�pūtu�i kaut kur tālu prom. Ceru, ka viņa tomēr vēl ir dzīva un viņai klājas labi.

Anna smagi nopūtās.

-���� Neliels laikmeta vējiņ� arī mani ir atpūtis �eit� - viņa tikko sadzirdami pateica. - Tālu no mājām, no tēva, no labiem darba un sadzīves apstākļiem uz vietu, kur me�os joprojām klīst bandīti un tiek slepkavoti cilvēki.

-���� No�ēlo? - prasīju.

-��� Mazliet, - Anna atbildēja. - Mēs varējām sastapties Rīgā. Tur tagad ir dro�i.

-��� Dro�i nav nekur, - es sacīju. - Te - varbūt. Vai tavs tēvs patie�ām ir ģenerālis?

-��� Jā, - Anna apliecināja. - Tikai viņ� nekomandē armiju. Viņ� ir tiesnesis.

Es uzreiz to nesapratu.

-��� Kā, ģenerālis-tiesnesis?

-��� Par ko tu brīnies? Ir medicīnas dienesta pulkve�i un ģene�rāļi, ir justīcijas� Man pa�ai arī ir dienesta pakāpe - jaunākā leitnante.

-���� Ko tavs tēvs tiesā? - es jautāju. - Vai kara noziedznie�kus?

-���� Arī tos. Viņ� ir Baltijas Kara apgabala tribunāla priek��sēdētājs. Ja, piemēram, tā gadīsies, ka tiks noķerts kāds no tiem me�a cilvēkiem, kas vakar gribēja izrēķināties ar mani� Nav izslēgts, ka viņu tiesātu tie�i mans tēvs.

-��� Aleksandrs Ragovskis?

-Jā.

-��� Vai viņ� tiesātu ari mani?

-���� Dro�i vien, ja tu būtu noziedzies pret valsti.

-���� Pret cilvēkiem noziegties var, vai ne?

-���� Pret cilvēkiem ari nevar. Bet tas ir pavisam kas cits.

-��� Tagad paklausies uzmanīgi, - es teicu. - Runā�u atklāti. Vakar es no�āvu divus cilvēkus - ciema padomes priek�sēdē�tāju, kas �ekistu vajadzībām sastādīja uz Sibīriju izsūtāmo ģimeņu sarakstu, un partizānu bunkurā - kādu Sarkanarmijas dezertieri, kas vakar tevi gribēja izvarot un nogalināt. Tagad pasaki, kur� no mums ir noziedznieks, kur� - nav! Vai ciema vecis, dezertieris vai es? Variantu ir daudz. Vai nu noziedz�nieks ir tikai priek�sēdētājs, partizāns vai tikai es? Varbūt neviens no mums. Vai ari noziedznieki esam mēs visi trīs. Kas to var izlemt, un vai tas vispār ir izlemjams?

Anna ilgi klusēja, tad vēl vairāk pagriezās pret mani un uzlika galvu uz manām krūtīm.

-��� Tu neesi noziedznieks, - viņa klusi pateica. - Tu esi vīrie�tis. Saproti, Elmār? Tu vienkār�i esi pareizs vīrietis.

-���� Lai nu tā būtu, - es sacīju un sāku maigi glāstīt viņas galvu. - Zini, es kādreiz pazinu tavu māsīcu Evu. Tagad do�māju� Viss, kas ar mums notiek, ir grūti izskaidrojams. Bet tas, ka pirms daudziem gadiem satiku tie�i viņu, �odien �ķiet vēl nesaprotamāk.

-���� Kā tas notika? - Anna ieinteresēta jautāja.

-���� Tā, kā da�reiz karā notiek, - es atbildēju. - Tas bija Uk�rainā, Saburovkas sād�ā. Kauja bija beigusies, un es nakti pār�laidu viņas mājā. Eva pie manis atnāca, ne mīlestības, ne kaisles dzīta. Viņa pie manis atnāca bailēs no vardarbības. Un tagad arī mēs ar tevi� diennakts laikā pārdzīvoju�i reā�lus vardarbībās draudus� Es nezinu, vai maz kādreiz pienāks laiks, kad vīrietis savu sievieti sastaps greznā ballē vai zie�do�as pļavas vidū un nekas viņus neapdraudēs - ne valsts vara, ne cilvēku ļaunums; kad viņi, apmierināti ar dzīvi, varēs sēdēt ezera malā un klusēdami skatīties, kā pretējā krastā lēni noriet saule; kad viņiem vairs nevajadzēs baidīties ne

par mīlestību, ne savu dzīvību. Kā tev �ķiet, Anna, vai cilvēki kādreiz būs laimīgi?

-����������� Dro�i vien, - Anna, da�us brī�us domājusi, klusi atbildēja. - Arī mēs, Elmār, ja kaut uz brīdi spētu aizmirst, kas �obrīd notiek pasaulē vai tepat aiz mājas sienām� Vai mēs nevarētu būt laimīgi?

-����������� Varētu, - es piekritu. - Pat tad, ja arī neko neaizmirstu� Atklāti sakot, es jau vairs necerēju, ka vēl kādreiz tā gadīsies - man blakus, galvu uzlikusi uz krūtīm, gulēs sieviete, kurā bū�u iemīlējies�

-��� Vai tu Evu arī mīlēji?

-��� Jā, Anna. Viņa bija skaista un ļoti līdzīga tev.

-���� Kas ar viņu notika?

-����������� Evu kopā ar tēvu no�āva �ekisti. Es to redzēju. Tas vispār laikam ir visdrausmīgākais, ko cilvēka acis dzīvē var redzēt, - kā tiek nogalināti vecāki, bērni vai vistuvākie cilvēki. Tādos brī�os nosirmo ne tikai mati. Nosirmo arī dvēsele�

-��� Tas ir briesmīgi, - Anna teica.

-��� Par to vairs nerunāsim! - teicu es. - Paklusēsim vai ari�

Es Annu lēnām pagriezu uz muguras, pārliecos pāri un visu

viņas jauno ķermeni atkal pārklāju skūpstiem.

-������������ Bet tu, mīļā, dzīvosi, - es �ukstēju. - Tu dzīvosi simt gadus, un dzīvo�u es, un mēs būsim laimīgi ilgi, ilgi�

Ta�u vēlāk izrādījās, ka liktenis mums bija atvēlējis vēl tikai nepilnu gadu�

Anna mūsmājās nodzīvoja vairākas dienas. Salīdzinājumā ar cilvēka mū�u tas bija tikai īss dzīves mirklis, spo�s jūtu uzplaiksnījums, kas pēk�ņi atklāja, ko esmu dzīvē zaudējis. Ko nekad neesmu pratis ne iegūt, ne paturēt.

�ai sievietei piemita kaut kas tāds, ko līdz tam nebiju at�klājis nevienā citā, - neparasta ārējā skaistuma apvienojums ar sadzīves pieticību un gai�u dvēseles starojumu.

-��� �ēl, ka tu aizej, - sacīju, un man patie�ām bija �ēl.

-������������ Tu ta�u saproti, Elmār, - Anna centās mani mierināt. - Man ir jāstrādā. Es esmu vajadzīga arī citiem cilvēkiem.

-��� Tu esi vajadzīga tikai man, - es teicu.

-����������� Es tepat vien bū�u, - Anna atgādināja. - Tu gandrīz vai katru dienu varēsi nākt pie manis uz ambulanci.

-��� Vai uz tevi tikai paskatīties?

-��� Es tevi varu arī ārstēt.

-����������� Man nekas nekait, - atbildēju. - Ja nu vienīgi visu mū�u sāp dvēsele un asiņo prāts.

-��� Prāts neasiņo. Tas ir vai nu gai�s, vai melns.

-��� Man, protams, ir melns, vai ne?

-������������ Es tevi vēl tik labi nepazīstu. Varbūt jā, varbūt nē. Bet būtībā tu esi labs.

-��� Un vecs� - es piebildu. - Vai aizej tāpēc?

-����������� Ne tikai, Elmār. Piedod par atklātību. Es pa�laik atrodos savas dzīves sākumā, bet tu jau esi pie tās beigām�

Rūgti iesmējos.

-����������� Nezaudē atmiņu, Anna! Pirms da�ām dienām tava dzīve varēja beigties daudz ātrāk par manējo!

-��� Tikai ar da�u stundu starpību, - Anna atgādināja. - Vai tie�ām tu gribi, lai es visu mū�u justos kā tava parādniece?

-���� Nē, Anna, to es negribu. Es tevi ļoti vēlētos redzēt un sajust� Nezinu. Kā draugu, kā mīļāko, kā sievu� Muļķīgi, vai ne?

-���� Nē, Elmār, tas nemaz nav muļķīgi, - viņa teica. - Tas vienkār�i nav iespējams.

-��� Kaut kas no �ī neiespējamā mums jau ir bijis, - es teicu.

-��� Jā, Elmār, bija, - viņa piekrita. - Ta�u tas bija ārkārtīgi tālu no tiem apstākļiem, par kādiem biju iedomājusies, kā pavadīt savu pirmo nakti ar vīrieti�

-��� Vai tagad to no�ēlo? - prasīju.

-���� Nē, Elmār, ne mirkli! - Anna attrauca. - Ta�u tas nevar turpināties ilgi.

-��� Vai mūsu gadu starpības dēļ?

-���� Ne tikai, - viņa atbildēja. - Ir arī citi iemesli.

-���� Vai tev Rīgā palika� - Mazliet samulsu. - Tev tur ir draugs?

Anna klusēja.

-��� Protams, bija stulbi iedomāties, ka tas tā varētu nebūt, - es sacīju. - Tāpat kā piemirst, ka esi ģenerāļa meita.

-��� Nē, Elmār, tu kļūdies! - Anna centās man iegalvot. - Var�būt Rīgā tam arī būtu kāda nozīme, ta�u ne �eit.

-���� �eit tam ir vēl lielāka nozīme, - es iebildu. - Tie�i tāpēc arī turpmāk tevi medīs partizāni. �odien vai rīt tevi uz no�pratinā�anu izsauks �eka. Tu biji lieciniece, kā tika nogali�nāts partorgs. Esi pabijusi partizānu gūstā. Tu viņus visus esi redzējusi vaigā. Dzirdējusi viņu vārdus. Tu to visu izstāstīsi �ekistiem. Tad viņi jautās, kā tu no bandītu gūsta tiki vaļā. Un tad tev gribot negribot būs jāstāsta arī par mani. Un tās pa�as dienas vakarā �eit ieradīsies krievu enkāvēde�ņiki un mani arestēs. Pēc tam spīdzinās un tiesās. Un pēc tam no�aus. Iespējams, man nāves spriedumu pasludinās tie�i tavs tēvs. Varbūt viņ� tev pateiks, kur pēc tam mani apraku�i, un tu, ja nebūsi mani vēl aizmirsusi, varēsi atnākt pie kapa un mazliet paraudāt. Tas arī viss. Būs beidzies mans ne visai laimīgais mū�s, bet tev - neliela dzīves epizode. Vienīgi ceru, ka �īs da�as dienas, ko esam pavadīju�i kopā, tavā atmiņā nepaliks kā sliktākais laiks, ko būsi nodzīvojusi.

Annas acīs parādījās asaras, viņa apkrita man ap kaklu un krietnu laiciņu raudāja.

-��� Es par tevi viņiem neteik�u ne vārda! - Anna solīja. - Ne�baidies! Ja es tevi nenodevu pirmo reizi, nenodo�u ari turp�māk. Un arī par bunkuru klusē�u. Tā noteikti nebūs, kā nupat to iztēlojies. Bet nenotiks arī tā, kā tu vēlies. Es nevaru būt tava sieva. Arī mīļākā vairs ne. Ta�u draugs varu palikt līdz mū�a galam. Tas tev �ķiet par maz?

-����� Nē, Anna, kur nu! Tie�i otrādi! Man tagad būs, par ko domāt, būs, ko atcerēties. Bet es tev visā nopietnībā iesaku jau rīt atgriezties Rīgā. Domāju, ministrijā nebūs lielas problē�mas uz �ejieni atsūtīt citu dakterīti, bet Rīgā tu būsi dro�ībā. Diez vai me�inieki tevi tur meklēs. Bet, ja vari, tad patie�ām labāk klusē!

-���� Es tevi neaizmirsī�u, - Anna teica. - Mēs tagad vispār viens otru nedrīkstam aizmirst! Mūs līdz mū�a galam saistīs kaut kas tik �au�alīgi baigs, bet tajā pa�ā laikā ari skaists�

Tā arī notika. Anna patie�ām jau nākamajā dienā uzteica darbu, sakravāja mantiņas un aizbrauca uz Rīgu.

Lieki teikt, ka jutos draņķīgi. Tas mani pārsteidza. Sievietes manā dzīvē nekad nebija ieņēmu�as daudzmaz nozīmīgu vietu. Vismaz ne tik svarīgu, lai par kādas neesamību blakus daudz pārdzīvotu. Tas nenotika pat tad, kad no manas dzīves pazuda Marita. Bet Evas varmācīgo nāvi es vairāk pārdzīvoju kā drausmīgu padomju varas noziegumu pret absolūti nevai�nīgu cilvēku, mazāk - kā zudu�u mīlestību.

Ta�u Annas tik pēk�ņā parādī�anās un atkal ātrā izgai�ana manā dvēselē tomēr atstāja pamatīgu rētu.

Iespējams, tāpēc, ka pamazām sāku novecot. Bet varbūt tādēļ, ka skaidri zināju - manā mū�ā nevienas citas sievietes nekad jau vairs nebūs�

Kļuva skumji. �ādu dvēseles stāvokli biju piedzīvojis reti. Skumjas - tās labi izskatījās mietpilsonisko jaunkundzī�u sa�raudātajās acīs, nevis tāda kaluma vīram, kāds biju es. Un tomēr - jutos ellīgi slikti.

Tad par �im jūtām tā kā pat sakaunējos. Ko par tām, piemē�ram, teiktu mans jaunības draugs Jēkabs Dubel�teins? Dro�i vien tikai nicīgi pasmietos.

Elmār, veco kovboj, kāpēc skumsti, ka tevi ir atstājusi ne�jau�i sastapta un tikai da�as dienas pazīstama sieviete?! Turklāt vēl padomju ģenerāļa meita! Tas nav latvie�u revolu�cionāra un strēlnieka goda cienīgi�

Varbūt, Jēkab, varbūt, es domāju, bet tu aizmirsi par ap�stākļiem, kādos mēs satikāmies. Tas nenotika parkā uz soliņa, jūrmalas pludmalē vai kādā jautrā studentu ballītē. Mēs abi stāvējām nāves priek�ā. Tā mums jau bija pieskārusies. Es viņu nenodevu un neatstāju saplosī�anai satrakotai me�abrāļu grupai, viņa savukārt mani nenodeva �ekistiem. Tas tomēr kaut ko nozīmē, draugs! Tas ir kaut kas nesalīdzināmi stip�rāks par mīlestību, kad daudz svarīgāka par jūtām izrādās visvienkār�ākā cilvēcība�

Katru brīdi gaidīju arestu, pastāvīgi sev līdzi nēsāju divas pistoles un dzīvoju tā, it kā katra diena būtu pēdējā�

�ķita pilnīgi neiespējami, ka �eka Annu nebūtu noprati�nājusi. Viņa tomēr bija aculieciniece iebrukumam partorga dzīvokli un viņa nogalinā�anā. Gribējās ticēt (un tā laikam arī bija), ka viņa par mani būs stāstījusi to pa�u pasaciņu, ko stāstīja �ekistiem mūsmājās. Un ari par bunkuru būs klusējusi. Varbūt pateica, ka tie, kas iebruka partorga mājā un viņu no��āva, Annu izvedu�i no mājas, bet, uzzināju�i, ka viņa ir tikai nesen no Rīgas atbraukusi ārste, me�malā palaidu�i vaļā.

Kāpēc gan ne? Tas pilnīgi varēja atbilst patiesībai.

Pagāja trīs mēne�i. Pienāca Līgo diena. Kaimiņ� bija izbrū�vējis medus alu, un sarunājām, ka vakarā ie�u līgot pie viņa. Bet dienas vidū pēk�ņi mājas pagalmā iebrauca jaunākā mo�deļa automa�īna Moskvi�, no tās izkāpa baltā vasaras kleitā ģērbusies Anna un, mani ieraudzījusi stāvam pie netālu eso�ā �ķūņa, uzreiz pamāja ar roku.

- Sveiks, Elmār! - viņa uzsauca. - Vai negaidīji?

-��� Jā, Anna, tas man ir pārsteigums, - atbildēju, pienācu klāt un, jūtami satraukts, noskūpstīju viņu uz vaiga.

-��� Ceru - patīkams? - Viņa tikko manāmi pasmaidīja.

-���� Protams, - es apliecināju. - Pirmajā mirklī tevi nemaz nepazinu. Tu labi izskaties. Esi kļuvusi tik skaista, ka tavu bildi vajadzētu likt uz visiem �urnālu vākiem.

-��� Kop� atgriezos Rīgā, mana dzīve ir kļuvusi daudz mierī�gāka un nav vairs tik bīstama. Acīmredzot tas atstāj iespaidu arī uz izskatu.

-���� Toreiz bija marta beigas, - es atcerējos. - Krita slapj� sniegs, migla, auksts vēj�� Toreiz vispār viss bija baigi draņ�ķīgs.

-���� Ne nu glu�i viss! - Anna atcerējās. - Da�i mirkļi toreiz bija pietiekami labi, lai mēs tos vēl ilgi neaizmirstu. Vai tev tie no atmiņas jau pagaisu�i?

-���� Nē, Anna, - sacīju. - Es visu atceros. Vai atbrauci, lai man tos atgādinātu?

-��� Zināmā mērā, - viņa atbildēja. - Atvedu tavai mātei cie- makukuli. Pēc tam aizbrauk�u pie Jansoniem. Man tur vēl ir paliku�as da�as mantas. Kur līgosi? Vakarā būsi �eit vai ci�tur?

-���� Es bū�u �eit, - teicu. - Un gaidī�u tevi. Vai gribi palikt pie Jansoniem?

-���� Nē, Elmār, gribu palikt pie tevis, - Anna pateica.

-��� Vai uz ilgu laiku?

-��� Jā, - Anna atbildēja. - Varbūt pat līdz rītam.

Anna iegāja mājā, apdāvināja māti un māsu, krietnu lai�ciņu ar viņām papļāpāja, tad atkal iesēdās automa�īnā un aiz�brauca uz savu iepriek�ējo dzīvesvietu.

Pie kaimiņa negāju. Sēdēju te istabā, te mājas pagalmā, ne�steidzoties dzēru pats savu alu un gaidīju atgrie�amies Annu. Biju diezgan uztraucies. Tā tomēr nebija nekāda joka lieta - no tālās Rīgas �urp atdrāzusies sieviete, pret kuru nespēju būt vienaldzīgs, par kuru gandrīz vai katru dienu biju domājis, atcerējies visu, kas ar mums bija noticis, un tas manī izraisīja lepnumu. Toreiz mēs bijām spēju�i būt stipri un viens pret otru vairāk nekā labi.

Baidījos, ka Anna varētu palikt līgot pie Jansoniem un es viņu diez vai kādreiz vēl redzē�u.

Bet redzēju. Liktenis man kā pēdējam ubagam cepurē vēl iemeta to, ko parasti saucam par īsu laimes bridi, bet kas īstenībā nozīmē daudz ko vairāk - varbūt pat visu dzīvi.

Saule vēl stāvēja diezgan augstu, kad mājas pagalmā at�griezās zilas krāsas vieglā automa�īna, no tās izkāpa Anna un man galvā uzlika ozollapu vainagu.

-���� Tas par godu tavam tēvam, - viņa sacīja. - Un visiem latvie�u Jāņiem kopā! Bet it īpa�i tev, Elmār! Kādreiz Senajā Grieķijā ar līdzīgiem vainagiem apbalvoja Olimpa varoņus. Varbūt tu pirms trim mēne�iem tai nolādētajā bandītu bun�kurā attiecībā pret mani izdarīji daudz lielāku varoņdarbu, nekā to būtu spējis kāds no toreizējiem grieķu dieviem�

-���� Es izdarīju tikai to� - nedaudz apmulsis, teicu, - kas man kā vīrietim bija jādara.

-���� Bet kāpēc pārējie, kas tāpat sevi uzskatīja par vīrie�iem, gribēja darīt pavisam ko citu? - Anna jautāja.

-���� Katram cilvēkam ir savs dzīves redzējums, - es sacīju.

-��� Ar to ari viss sākas - gan mīlestība, gan naids.

Vēlāk nesteigdamies aizvedu viņu līdz kādreiz baronam fon Rekem piedero�ajam ezeram, apsēdāmies krastmalā un vēro�jām, kā te tuvāk, te tālāk jau deg Jāņu ugunskuri un dzirdamas līgotāju dziesmas.

-��� Ja tā varētu katru dienu, - Anna mazliet sapņaini sacīja.

-���� Dzīve kā vieni nebeidzami svētki�

-���� Nebūtu slikti, - es piekritu, - ta�u tas ir tikpat neiespē�jami kā mūsu varasvīru sludinātais komunisms. Kaut kad jau labāk kļūs, par to nemaz ne�aubos, ta�u netaisnība pastāvēs vienmēr, neizzudīs sociālā nevienlīdzība, būs pret tautu vēr�stas represijas, notiks kari, sacel�anās, turpināsies pretestība un abpusēja varmācība un sodi.

-���� Vai tu biji iedomājies, ka valsts vara var pastāvēt bez likumiem un sodiem? - Anna jautāja.

-���������� Zini, man kādreiz agrā jaunībā patie�ām bija tāds sapnis, - atbildēju, - un es daudz ko darīju, lai �is sapnis piepildītos. Bet tagad saprotu - viss ir bijis velti un neiespējami.

-��� Vai �ēl?

-��� Protams. Tā bija visa mana dzīve� velti nodzīvota.

-������������ Vai par mīlestību nesapņoji? - Anna mazliet �ķelmīgi vaicāja.

-���������� Tikai tā - starp citu, - godīgi atzinos. - Toreiz revolūcijas ideāli �ķita daudz svarīgāki.

-��� Vai tāpēc tu neilgojies ne sievas, ne bērna?

-����������� Ne jau tikai tāpēc, - sacīju. - Lai gan� Man tomēr bija sieva Eva un bērns - meita Marija. Nu un tad? Kas no tā sa�nāca? Kur viņas tagad ir? Varmācīgi pazudinātas. Ja atklāti - ir ellīgi grūti dzīvot tādā valstī, kur nekas nav svēts, izņemot tikai vienu - ūsainu vadoni.

Anna viegli ar roku pieskārās manam plecam.

-����������� Vai tu joprojām turpini cīnīties par taisnību? - viņas balsī skanēja patiess izbrīns. - Visiem iespējamiem līdzekļiem?

-���� Nē, Anna, es jau vairs necīnos, - grūtsirdīgi atzinos.

-���� Tam, tāpat kā daudz kam citam mūsu dzīvē, nav nekādas jēgas.

-��� Bet kaut kādai jēgai tomēr ir jābūt! - Anna sparīgi iebilda.

-��� Tad kāpēc vispār jādzīvo?

-����������� To es nezinu, - teicu. - Agrāk zināju, tagad vairs ne. Visi ideāli sabruku�i.

-������������ Varbūt tas tāpēc, ka tavas dzīves galvenais ideāls nav bijusi mīlestība? - Anna domīgi sacīja. - Bez tās dzīvē neko lielu nevar izdarīt.

-����������� Iespējams, - lēnīgi teicu. - Kādreiz sen tie�i �ajā vietā, kur pa�laik sē�am, iepazinos ar jauku meiteni. Viņa bija skaista un ļoti bagāta - manis un visu apkārtējo ļau�u nīstā barona fon Rekes brāļa meita. �eit es pirmo reizi izjutu gan spēcīgas alkas pēc sievietes tuvuma, gan ne mazāku naidu, jo sapratu - sociālā stāvokļa nevienlīdzības dēļ man nekad �āda meitene nevarēs piederēt. Īslaicīgi - varbūt. Ar �īm sajūtām mana pie�augu�ā cilvēka dzīve sākās, ar tām ari beidzas. Tu, tāpat kā toreiz Marita, sēdi man blakus, ta�u īstenībā, būdama pa�domju ģenerāla meita, atrodies tālāk par tālāko zvaigzni�

-����������� Tā vis nesaki, - Anna gai�i pasmaidīja. - Mēs, kaut da�as dienas, tomēr esam biju�i ļoti tuvu. Vai tas tev neko neno�zīmē?

-����������� Neuzdod muļķīgus jautājumus! - es dusmīgi teku. - No�zīmē. Nu un tad?

-Jautājums nemaz tik muļķīgs nebija, - Anna sacīja. - Man, piemēram, tas nozīmēja ārkārtīgi daudz. Un ar katru dienu �ī nozīme palielinās.

Nesapratnē veltīju viņai nopietnu skatienu.

-���� Ko tu ar to gribi teikt?

Anna ilgi klusēja. Domīgi skatījās, kā lēnām noriet saule, tad strauji pagriezās pret mani un uzmeta savādu, mazliet noslēpumainu skatienu.

-��� Varbūt tev neko nemaz neteikt?

-������������ Saki vien! - es dro�ināju. - Pēc tā, kas ar mums ir no�ticis� Vari būt pilnīgi atklāta.

-����������� Lai tad tā ari notiek! - Viņa smagi nopūtās. - Esmu stā�voklī un gaidu bērnu. Neviena cita bez tevis man nav bijis.

�ī ziņa, protams, man nenāca kā smags un negaidīts trie�ciens, ta�u neizraisīja ari nekādu sajūsmu.

-��� Tā ir taisnība? - pārprasīju.

-��� Jā, - Anna atbildēja. - Beidzas tre�ais mēnesis.

-���� Ko domā darīt? - painteresējos.

-������������ Ko tu ieteiktu? - Anna jautāja un nepārtrauca uz mani cie�i skatīties.

Krietnu laiciņu klusēju, ieklausoties tālumā dzirdamajās līgo dziesmās.

-����������� Nezinu, - paraustīju plecus. - Bērns - tas vispār ir skaisti un labi jebkurā ģimenē. Ta�u mums nekādas ģimenes nav un diez vai būs. Ja tu to gribētu, tad vajadzēja sākt vispirms ar to. Ta�u, tā kā tu par to nebildi ne vārda, es saprotu. Krievu-poļu tautības padomju ģenerālis nekādā ziņā nepieļaus, lai viņa vienīgā meita apprecas ar kaut kādu jau nosirmoju�u latvie�u zemnieku� Varētu jau gan atcerēties, ka es kādreiz esmu

bijis latvie�u strēlnieku pulka komandieris - pulkvedis, bet lai jau! Nekas nav iebilstams. Es to neatļautu ari savai meitai. Tu pati ari to nevēlies. Un dro�i vien nevēlies pareizi. Zini, ir jau pagāju�i �etrdesmit pieci gadi, ir notiku�as divas baigas revolūcijas, divi vēl bargāki pasaules kari, Latvijā pa �o laiku se�as reizes ir nomainīju�ās valsts iekārtas, ta�u būtībā ne sa�biedriskajās, ne cilvēku attiecībās nekas labāks un taisnīgāks nav kļuvis. Tad jau drīzāk otrādi. Viss kļūst vēl sliktāks.

-���� Ko tu ar to gribi teikt? - Anna jautāja.

-���� To, ko pateicu, - atbildēju. - Es ierosinātu no bērna at�teikties. �is nav īstais laiks tādai laimei. �eka, ja tikai mazliet parakņāsies dziļāk manā biogrāfijā - un tas agrāk vai vēlāk noteikti notiks -, atradīs vismaz simt iemeslu, lai mani tūlīt arestētu un no�autu. Bērns paliks bez tēva. Ja tas tev ne�ķiet pārāk svarīgi� Tev pa�ai ir jābūt ļoti uzmanīgai! Jau vairākas reizes gan pie manis, gan Jansoniem ir nāku�i cilvēki no me�a un interesēju�ies, kur esi pazudusi un kur tevi atrast.

-���� Kāpēc? - Anna jautāja, un viņas balss mazliet iedrebē�jās.

-��� Viņi baidās tavas nodevības, - es pateicu. - Tu viņus esi redzējusi un zini, kur atrodas viņu bunkurs.

Anna da�us brī�us saspringti domāja.

-Tātad, lai sevi un savu bērnu pasargātu no viņu zvērībām, man viņi patie�ām būs jānodod, - Anna sacīja.

-���� Tā gandrīz vai iznāk, - drūmi piekritu. - Tā būs tava morālā un politiskā izvēle, no kuras būs atkarīga da�u cilvēku dzīvība. Tikai gribu atgādināt, ka, valsts iestādēm nododot viņus, tu gribot negribot nodosi arī mani.

-���� Par tevi es neko neteik�u, - Anna sacīja. - Es jau tev to apsolīju.

-���� Paldies, Anna, tie�i tāpēc pagaidām vēl esmu brīvs un dzīvs. To es saprotu. Ta�u tas nevar turpināties ilgi. Viena lieta ir sarunāties ar mani ezermalā, bet pavisam cita būs, kad tev nāksies runāt ar KGB izmeklētāju.

-���� Nebaidies, Elmār! - Anna teica. - Man jau to ir nācies darīt!

-��� Nu un kas?

-��� Nekas! Vai tad neredzi, nejūti? Tu esi dzīvs, brīvs un sēdi man blakus! Ko tu vēl gribēji?

-���� Neko, - klusi atbildēju. - Tas ir gandrīz vai neticami. Padomju ģenerāļa meita� Izskatās, tu nemaz neesi patriotiski noskaņota komjauniete�

-��� Neesmu gan, - Anna piekrita. - Esmu jau iestājusies par�tijā.

Rūgti iesmējos.

-���� Kādēļ �odien vēlējies mani satikt? - prasīju. - Lai tikai paziņotu par gaidāmo bērnu?

-���� Jā, Elmār, - Anna atklāti pateica. - Es no bērna neat�teik�os. Ja būs puika, esmu viņam jau izdomājusi vārdu - Ed�munds. Tā sauca manu brāli, kas ir nomiris pavisam maziņ� - da�us mēne�us vecs. Bet ne tikai tāpēc �odien vēlējos tevi sa�tikt. Es tev gribēju pateikt� It sevi�ķi pēc tam, kad uzzināju par gaidāmo bērnu� Es nezinu, kādus simts iemeslus tavai sodī�anai varētu atrast Valsts dro�ības komitejas darbinieki, bet man pilnīgi pietiek ar vienu - tavu rīcību bandītu bun�kurā -, lai tu man līdz mū�a galam sirdī un atmiņā paliktu kā vislabākais, visdrosmīgākais, viscilvēciskākais vīrietis, ko jebkad esmu satikusi. Ja tu tāds nebūtu, nebūtu arī manis, nebūtu mūsu bērna� Nebūtu nekā.

Mēs ilgi klusējām, tad piecēlāmies un tāpat, vairāk klusē�dami nekā sarunādamies, nesteidzīgi klīdām gar ezermalu, un es, smeldzīgu skumju pilns, sapratu, ka manā mū�ā beidzas pēdējais, kas vēl varēja manu skatienu uz dzīvi un apkārtējiem notikumiem darīt kaut nedaudz gai�āku.

Pamatā mana dzīve ir bijusi ārkārtīgi skarba, neiedomāja�miem notikumiem pārpilna; cie�anu, uzvaru un zaudējumu asinīm aplieta. Un tikai īslaicīgi sakari ar sievietēm manu mū�u ir daudzmaz līdzsvaroju�i un devu�i iespēju kaut da�reiz ne- justies kā zvēram, bet gan kā normālam vīrietim.

Bet vai es pa�laik justos daudz labāk, būtu laimīgāks, ja jau jaunībā apkārtējo pasauli būtu uztvēris vienkār�āk, pie- ticīgāk, ja nesāpētu netaisnība, bet revolucionārās darbības vietā es izvēlētos vienkār�o fabrikas strādnieka vai zemkopja darbu, - nezinu.

Tagad man vismaz ir, ko atcerēties. Un tam jau vairs nav lielas nozīmes - vai cilvēki mani nolādēs vai vēl ilgi pieminēs ar labu vārdu. Dievs un vecāki man iedeva dzīvību - īsu sprīdi Laika mū�īgajā tecējumā -, un es �o izdevību izmantoju, kā pats gribēju, un darīju to, ko atradu par vajadzīgu. Tagad, kad jau neko vairs nevaru mainīt, būtu muļķīgi kaut ko no�ēlot vai daudz ko vēl gribēt.

Annu pavadīju līdz automa�īnai un uz atvadām pasniedzu pa ceļam saplūktas rudzupuķes.

-���� Esi laimīga! - klusi teicu. - Un sargi sevi un bērnu! Kad viņam jānāk �ai pasaulē?

-Ja nekādi sare�ģījumi negadīsies, tad ap Ziemassvētkiem, - Anna darīja zināmu.

-��� Vai tu savam ģenerālim pateiksi, kas ir tava bērna tēvs? - painteresējos.

-���� Nezinu. - Viņa viegli paraustīja plecus. - Varbūt vēlāk�

Sirdī iedūra neliels aizvainojums.

-���� Es tomēr negribētu, lai tu man pazustu pavisam, - sa�cīju. - Kad bērns piedzims, lūdzu, padod ziņu! Ja arī tad vēl negribēsi, lai es oficiāli skaitītos viņa tēvs� vismaz uz viņu paskatī�os.

-��� Labi, Elmār! - Anna teica un iekāpa automa�īnā. - Mums vēl ir daudz laika�

Es vēl ilgi stāvēju ceļa galā un noskatījos, kā aiz sevis, sa�celdama pamatīgu putekļu mākoni, kopā ar automa�īnu ne tikai skatam, bet vispār no manas dzīves pazūd pēdējais, kādēļ cilvēkam vispār ir vērts dzīvot�

Pienāca 1950. gada Ziemassvētki. To svinē�ana nebija varas iestā�u oficiāli aizliegta, ta�u pati drūmā Staļina laika dzīves atmosfēra, pārsātināta ar bailēm un represijām, aicinājumiem atmaskot kosmopolītus un citus tautas ienaidniekus, cilvēkus spieda būt piesardzīgiem un atklāti nedarīt neko tādu, kas kaut mazākajā mērā varētu izraisīt varas pārstāvju aizdomas par nelojalitāti padomju varai un tās ideoloģijai.

Tomēr, par spiti jebkādiem draudiem, me�ā nocirtu eglīti, un abi ar māsu to pieticīgi izpu�ķojām.

Nekad neesmu bijis reliģiozs, ta�u nez kāpēc tie�i �ajos Zie�massvētkos izjutu kādu sevi�ķu garīgu pacēlumu, svinīgumu un neparasti smeldzīgas skumjas.

Pirms da�ām dienām biju saņēmis no Annas apsveikuma kartīti, kur bez laimes un labas veselības novēlējumiem apak�ā vēl bija pierakstīts:

P. S. Rīt dodos uz slimnīcu. Dakteris teica, bū�ot puika.

�is paziņojums mani neatstāja vienaldzīgu. Savā mū�ā biju izdzēsis tik daudzu cilvēku dzīvības, tomēr tagad apziņa, ka spēju darīt ne tikai to, bet dzīvību arī radīt, manā dvēselē radīja diezgan pamatīgu saviļņojumu.

Pievakarē uz mūsmājām negaidīti atnāca Ābelī�u mājas saimniece Elvīra Jansone, izsauca mani priek�namā un pa�teica, ka ap dienas vidu viņai no slimnīcas piezvanījusi Anna un pastāstījusi, ka dzemdības biju�as vieglas un jaundzimu�ais esot puika. Jau pēc da�ām dienām viņa atgriezī�oties mājās un ļoti gribot, lai es pirms Jaungada aizbraucot pie viņas - varē��ot bērniņu apskatīt. Adrese - Rīga, Fridriha Engelsa (Stabu) ielā 19, dzīvoklis nr. 4. Lai nebaidoties. Viņas tēvs ģenerālis mājās nebū�ot. Viņ� uz divām nedēļām devies komandējumā uz Maskavu.

�I ziņa mani, protams, iepriecināja, ta�u tajā pa�ā laikā ari skumdināja. Jo arī �is, tāpat kā visi mūsu dzīves skaistākie mirkļi, būs īslaicīgs. Acīmredzot nekāds turpinājums nesekos. Maiga bu�a uz Annas vaiga, apraudzī�u bērnu - kā nekā mans turpinājums! -, un nāksies atkal doties prom. Un tad sevis mierinā�anai vēl nodomāju, ka tas galu galā nemaz nav tik svarīgi, kas viņ� kādreiz būs un pie kā dzīvos. Svarīgi, ka vis�pār būs - laikā, kad ir izkauti miljoni, - jauna dzīvība�

Sagatavojis da�as dāvanas no lauku labumiem, trīsdesmitā decembra rītā ierados Rīgā un, aizgājis līdz Engelsa ielas de�viņpadsmitajam namam, pārsteigumā sastingu. Tikai tad pēk�ņi atcerējos, ka �ā nama ceturtajā dzīvoklī kādreiz ta�u bija mitusi Marita, tas bija viņas dzīvoklis, un es, toreiz iz�bēdzis no Rīgas slepenpolicijas moku kambariem, �eit biju pavadījis varbūt sava mū�a laimīgākās dienas�

Cilvēkam ar dzelzs nerviem, kāds visu laiku esmu bijis, ne�steidzīgi kāpjot uz ceturto stāvu, �oreiz nervi tomēr mazliet uzdeva. Es gāju satikties ne tikai ar sava mū�a pēdējo sie�vieti Annu un bērnu, bet arī ar savu jaunību un pirmo mī�lestību�

Kāpņu telpa bija nesen izremontēta, ta�u dzīvokļa durvis - tās pa�as vecās.

Pieklauvēju. Piezvanīju. Pagaidīju. Neviens nenāca. Vēlreiz pieklauvēju. Piezvanīju. Klusums.

Laikam tomēr būs radu�ies kādi sare�ģījumi, nodomāju, un Anna ir atstāta slimnīcā. Ie�u meklēt. Tikai vienu kvartālu tālāk atradās Rīgas pilsētas pirmā slimnīca, kur dro�i vien Anna arī atradās.

Kad jau pagriezos, lai dotos prom, pēk�ņi aiz durvīm kā no milzīga attāluma izdzirdu vājas bērna raudas. Piespiedis ausi pie durvīm, nu jau daudz skaidrāk dzirdēju - dzīvoklī patie�ām raud bērns.

Manāmi satraucies, gandrīz vai tikai instinkta dzīts, no�spiedu smago rokturi. Man par lielu pārsteigumu, durvis at�vērās. Iegājis pla�ajā priek�namā, pa gaiteni lēni virzījos uz istabu, no kurienes arvien skaidrāk bija saklausāma bērna balss.

Pa ceļam ievēroju, ka gaiteni un pirmajās istabās padomju ģenerālis nebija kautrējies paturēt da�as greznas mēbeles, kas kādreiz bija piederēju�as nīstās bur�uāzijas pārstāvei grāfienei Maritai fon Rekei�

Beidzot atvēru pēdējās lielās istabas durvis, un manam ska�tam negaidīti pavērās vairāk nekā �ausmino�s skats - istabas vidū uz spilgti sarkana paklāja kaila gulēja asinīm noplūdusi Anna, bet, nolikts pie viņas labā sāna, gulēja �ēli raudo�s kails bērniņ��

Tūlīt ievēroju, ka viņam uz krūtīm ir diezgan paliela tā saucamā ugunszīme. Tad vērīgāk vēlreiz paskatījos uz Annu. Acīmredzot, lai kaimiņi nedzirdētu, viņa nebija no�auta, bet gan nogalināta ar vairākiem na�a dūrieniem un no�ņaugta. Acis bija plati ieplestas, un tajās sastingu�as �ausmas.

Piegājis vēl tuvāk, uz viņas krūtīm pamanīju uzmestu zī�mīti:

Drebiet, varmākas!

Tas tev, Anna Ragovska, par tava tēva ļaunajiem darbiem un tāpēc, lai tu nevienu nevarētu nodot!

Tautas atriebēju grupa "Asinsbrāļi".

Lēni noslīgu uz ceļiem un vairākas reizes maigi noglāstīju Annas galvu un bērnu.

ja pateiktu, ka man viņu kļuva ļoti �ēl, es nepateiktu neko. Manī atkal uzvirmoja drausmīgs naids, kas pēdējā gada laikā jau bija pamazām sācis noplakt.

Darīt es neko nevarēju. Vienu brīdi prātā ie�āvās doma, ka varbūt nebūtu slikti paņemt bērnu un kopā ar viņu atgriezties savās lauku mājās. Ta�u, ja sāksies rūpīga �īs slepkavības iz�meklē�ana - un tā noteikti sāksies! aizdomas vispirms no�teikti kritīs uz mani. Atklāti sakot, es biju slazdā. Aizdomās nokļū�u neatkarīgi no tā, vai bērnu sev līdzi ņemu vai neņemu. Ragovsku radiniece - Ābelī�u mājas saimniece Elvīra Jansone ta�u zina, ka Anna bērnu gaidīja no manis� Bet, ja Annas tēvs to vēl nezina, tad to jau �odien vai vēlākais rīt noteikti uzzinās�

Tās būs manas beigas. Es nekādi nespē�u pierādīt, ka Annu neesmu nogalinājis. Manu dzīvesvietu uzzināt viņiem nebūs grūti - Jansone pateiks. Bet atkal bēgt me�ā un tur justies kā vajātam vilkam vairs negribējās. Mū�a lielāko daļu to vien biju darījis - pietiek!

Latvijā nekas labāks nebija kļuvis. Varmācībai sekoja varmā�cība, viens ļaunums nomainīja citu, un naids vienmēr izrādījās stiprāks par mīlestību.

Vēlreiz, sāpīgu skumju pārņemts, atvadījos no Annas - sava mū�a pēdējā gai�uma -, noglāstīju dēlu, kas nez kāpēc bija pār�stājis raudāt, piecēlos un pārlaidu istabai vērīgu skatienu.

Te kādreiz bija dzīvojusi Marita. Te kādu laiku biju mitis arī es. Te mēs bijām viens otru mīlēju�i. Tie bija skaisti mirkļi, un �ēl, ka tie�i �ai vietā man jāpārdzīvo varbūt vismelnākais mū�a brīdis.

Pagriezos un gāju prom. Durvīs vēl apstājos un rūgti no�domāju - diez vai cilvēki, kas te dzīvos pēc pusgadsimta, maz zinās, kas �eit reiz ir noticis? Vai to zinās mans dēls Edmunds? Dro�i vien ne. Tad noteikti jau būs cits laiks, varbūt Latvija beidzot būs izrāvusies no krievu gūsta un �ai dzīvoklī dzīvos laimīgi cilvēki, kas vairs nepazīs bailes, nabadzību, nebrīvību un ne politisko, ne kriminālo teroru�

Varbūt kādreiz� Un tad, iespējams, arī tas, ko visu mū�u esmu darījis, ko domājis un kā rīkojies, nemaz tik veltīgs ne�būs bijis�

Izgājis kāpņu telpā, piezvanīju pie blakusdzīvokļa durvīm. Pēc neilga brītiņa tās atvēra resna pusmū�a sieviete ko�i pu�ķainā halātā un pajautāja, ko vēloties.

- Lūdzu, tūlīt piezvaniet milicijai un ātrajai palīdzībai! - es pārsteigtajai kundzei teicu. - Blakusdzīvoklī ir notikusi liela nelaime�

-��� Kāda? - sieviete ziņkāri jautāja, bet es, neko neatbildējis, ātri pa kāpnēm noskrēju lejā un devos uz staciju.

Pēc divām stundām sēdēju Liepājas vilciena vagonā un va�karā jau biju dzimtajā pagastā. Iegājis mājā, tūlīt sameklēju abus sev nelegāli piedero�os iero�us - Nagan markas revol�veri un Valter sistēmas pistoli, pielādēju aptveres ar attiecīgo kalibru lodēm, iero�us aizbāzu aiz jostas, pēc tam iegāju vir�tuvē, dro�s paliek dro�s, atvadīties no mātes.

-���� Kur tad nu atkal? - viņa satraukti vaicāja. - Tikko at�braucis, jau skriesi prom?

-��� Tā iznāk, māt, - grūtsirdīgā balsi pateicu, - un, lūdzu, pie�dod, ka tev esmu bijis slikts dēls - reti bijis mājās un maz par tevi rūpējies. Bet tā man dzīve sagrozījās� pilnīgi nenormāla. Visa vaina tā, ka es nekad neesmu gribējis padoties, ne kādam pakļauties - ne cilvēkiem, ne valsts varai. Grūti pateikt, vai esmu dzīvojis pareizi vai nepareizi, ta�u citādi nespēju.

Izgājis laukā, bridi pastāvēju pagalmā un cie�i pavēroju māju, kūti, siena �ķūni, pirti un pagrabu, vēlēdamies �o skatu līdz mū�a beigām saglabāt atmiņā, tad pagriezos un apņēmīgi devos uz me�u.

Apmēram pēc divu stundu gājiena, pa ceļam vairs nema�nīdams nevienu izliktu sargposteni, nonācu līdz partizānu bun�kuram.

Pa �auro lūku un kāpnītēm nokāpis lejā, tur ieraudzīju visu raibo me�a vīru kompāniju - Imantu Zvirgzdu, manas jaunī�bas draugu, savu varonīgo un ļoti uzticamo palīgu Krievijas pilsoņu kara laikā; Arnoldu Ap�enieku, vācu okupācijas laika biju�o Liepājas SD darbinieku, kas tagad jau piecus gadus slē�pās no tāda pa�a profila krievu dro�ības dienesta - �ekas; tur bija arī divi biju�ie leģionāri, kas vācu okupācijas laikā dienēju�i policijas bataljonos, un kāds pagalam drūms vīrs, kas me�ā slēpās pirms gada laupī�anas laikā izdarītas slep�kavības dēļ.

Viri sēdēja ap galdu, iero�i - automāti, granātas un pisto�les - karājās pie sienām, bet pa�i, manāmi iereibu�i, spēlēja kārtis.

-����������� A! - mani ieraudzījis, Imants priecīgi iesaucās. - Varbūt atnesi Jaungada dāvanu - kādu pudelīti dzimtenītes?

Imants, liekas, nezināja, ka Anna gaidījusi bērnu no manis, ne arī to, ka �orīt esmu bijis Rīgā.

-����������� Diem�ēl tādas dāvanas, ko jums pasniegt, man nav, - es pateicu, - toties ir cita. Vienīgi pirms tam ir jāpadomā, vai esat to pelnīju�i. Tāpēc - ko pēdējā laikā darījāt? Kā cīnījāties pret Latvijas okupantiem? Vai kaut ko paveicāt tādu, lai tas kā apbrīnas vērts varoņdarbs uz ilgiem gadiem iegultu ļau�u atmiņā?

Vīri uz mani pārsteigti paskatījās, tad gandrīz vienā balsī iesmējās.

-���� Par kādiem varoņdarbiem tu runā? - Imants iesaucās.

-��� Pats zini, kādi tagad apstākļi! Turklāt� Ko mēs piecatā vispār varam izdarīt? Tik vien kā no�miegt kārtējo ciema partorgu, komsorgu vai rekvizēt vietējā veikala pārtikas krājumus.

-����������� Dzirdēju, vakarnakt esat biju�i Rīgā� - cie�i skatīdamies Imantam acīs, sacīju.

-��� Kur tu to dzirdēji? - viņ� ātri prasīja.

-������������ Nav svarīgi, - es atbildēju. - Mans informācijas avots teica� Pagāj�nakt izdarīts iebrukums ģenerāļa Ragovska Rī�gas dzīvoklī. Tie bijāt jūs?

Imants brītiņu domāja, tad piekrīto�i pamāja.

-Jā, Elmār, tie bijām mēs! Vai tev ir kādi iebildumi?

-��� Ko jūs tur darījāt? - prasīju. - Vai likvidējāt ģenerāli?

-���� Izrādījās, tas maita nebija mājās! - Imants nospļāvās.

-��� �ēl.

-��� Kas tālāk?

-������������ Nācās no�miegt viņa meitu. Tu viņu zini, - Imants pa�teica. - Tā būs laba atriebība ģenerālim. Lai �ēlabās pakauc! Turklāt tā dāmīte mūs visus beigu beigās tomēr varēja nodot! Tā ka tu, Elmār, toreiz velti viņu te glābi! Komunisti paliek komunisti, vienalga, tas ir �ekas ģenerālis vai ierindas par- tijniece, kāda bija viņa meita. Jo viņu būs mazāk, jo labāk latvie�iem.

Mazliet pagāju sāņus, ar muguru atspiedos pret bunkura dēļu sienu un visiem pie galda sēdo�ajiem veltīju naida pilnu skatienu. Tad lēnām atpogāju savu aitādas ka�oku, zibenīgi no aizjostas izrāvu �aujamos un tos pavērsu pret Imantu un pārējiem.

-��� Nekustieties! - es uzkliedzu. - Jūs mani pazīstat - �auju bez kļūdī�anās!

-���� Elmār, ko tas nozīmē? - Imants bargi prasīja. - Vai esi galīgi nojūdzies?

-��� Tie�i otrādi! - es iesaucos. - Nupat tikai nāku pie prāta! Vai atceries, Imant, kā mēs sākām savu dzīvi? Mūsu ieceres un ideāli bija skaidri un tīri! Mēs solījāmies cīnīties pret netais�nību un sodīt mūsu tautas apspiedējus! Mēs neieredzējām krievus, cara patvaldību un vācu baronus! Mēs veicām tik iz�cilus varoņdarbus, ka tie Latvijas vēsturē paliks uz mū�ī�giem laikiem! Pietiek atcerēties kaut vai tikai uzbrukumus Centrālcietumam, Rīgas Galvenajai policijas pārvaldei un manu un vēl da�u kaujinieku atbrīvo�anu no slepenpolicijas aresta telpām. Starp citu, Imant, tu pats ar Jēkabu Dubel�teinu un vēl diviem biedriem to paveicāt �etratā! Tā ka atmiņā palieko�us varoņdarbus var paveikt arī ar maziem spēkiem. Pat vienatnē! Bet to, ko jūs izdarījāt pagāj�nakt Rīgā pie Ragovskiem� At�ceries vēlreiz, cik toreiz morāli tīri bija mūsu nodomi un mērķi, kad tepat Tīreļpurvā Ziemassvētku kaujās sitām fri�us, kad Nāves salā rijām indīgas gāzes, kad sitāmies Kazaņas ielās, kad lupatu lēveros sadauzījām Deņikina armiju pie Orlas un Kromiem, kad Saburovkas sād�ā nokāvām divus drozdovie�u pulkus; kad tur nākamajā rītā, domājot par latvie�u kara�vīra goda saglabā�anu un vispār par citu nāciju priek�statu par latvie�iem, liku no�aut divus vardarbībā pret vietējiem iedzīvotājiem apsūdzētos sava pulka strēlniekus. Toreiz, Imant, mēs bijām dzelzs viri, īsti latvie�i ar tīru sirdsapziņu. Bet tad pamazām viss sāka iet dēli un mēs morālā ziņā kritām arvien zemāk un zemāk�

Protams, mēs kā parasti varam vainot gan Laiku, gan ap�stākļus, kādos ik pa reizei nācās dzīvot, ta�u tu nedrīkstēji un arī jūs pārējie, maitas! Tu, Imant, nedrīkstēji darīt to, ko vācu laikā darīji pie Arāja! Tas nebija latvie�a cienīgi! Un arī jūs, dienējot pie vācie�iem policijas bataljonos! Un nepavisam jūs nedrīkstējāt darīt to, ko izdarījāt vakarnakt� Tam jau vairs nav nekāda sakara ne ar politiku, ne brīvības cīņām, ne ar kādiem ideāliem! Jūs vienkār�i esat kļuvu�i par parastiem bandītiem un slepkavām�

-���� Ko viņ� tur muld? - Arnolds iesaucās, dro�i vien atcero�ties savu asiņaino dienestu vācu SD Liepājas nodaļā. - Vai tikai mūsu varonīgais Elmārs Ozols nav kļuvis �ekas aģents?!

-��� Redzi, Arnold, at�ķirībā no tevis un arī no tevis, Imant, es spēju noturēties viens kā Brīvības piemineklis! Lai kāds naids manī virmoja, es tomēr negāju kalpot ne padomju, ne vācu okupācijas varām! Ar to arī lepojos! Es cīnījos viens, domāju, cīnījos pareizi un godīgi, un man nav jāsarkst mūsu tautas priek�ā! Bet jums, nelie�i� Un tev, Imant, - mans asinsbrāli! Spēle ir zaudēta! Tu pārkāpi mūsu zvēresta vārdus, jūs visi esat pārkāpu�i pēdējo cilvēcības slieksni� Un tāpēc es pēdējo reizi izpildu mūsu senā solījuma vārdus - taisnīgi sodīt ļaun�darus! Un, lai gan vienmēr esmu bijis pret valsts likumiem, domāju, �oreiz es Likumam izdaru lielu pakalpojumu�

Un, vairs negaidot ne mirkli, sāku �aut. Vispirms uz Imantu, tad Arnoldu un pārējiem. Pēc da�ām sekundēm viss bija bei�dzies. Es vēl piegāju pie Imanta, aizvēru viņam acis, tad pa �aurajām kāpnītēm izlīdu no bunkura, atkal rūpīgi nomaskēju tā ieeju un nesteidzoties devos prom.

Interesanti, ka vēl līdz �im laikam tas bunkurs nav atklāts, neviens par to nezina un, kā toreiz mana pēdējā atriebības akta upuri pārvērtu�ies skeletos, tā arī �odien joprojām sē� pie galda un spēlē kārtis�

Uz durakiem.

1951. gada 6. janvārī - Zvaigznes dienā! - mūsu māju ielen�ca liela iek�lietu karaspēka vienība, un es, negribēdams lēti padoties, bet gan cienīgi krist sava mū�a pēdējā kaujā, at�audīdamies izlēcu pa aizmugures logu un nocietinājos aiz biezajām kūts laukakmeņu sienām.

Ta�u pēc pamatīgas ap�audes �ekisti uzbrukumu pēk�ņi pārtrauca, bet pēc neilga laika no mājas izveda māti. Virsnieks, pie viņas galvas turēdams pistoli, sāka kliegt:

-��� Elmār Ozol! Padodies! Nomet iero�us un ar paceltām ro�kām lēnām nāc laukā no slēptuves! Ja to nedarīsi - pats redzi! No�ausim tavu māti, un arī tu dzīvs no �ejienes neizkļūsi!

To es sapratu. Dvēseli atkal sa�ņaudza smeldzīgas skumjas - �ēl kļuva mātes un pa�am sevis - neizdosies kā karavīram krist atklātā kaujā� Varētu jau no�auties, bet kāda būs ga�rantija, ka aiz dusmām, nespēju�i mani rokā dabūt dzīvu, viņi māti tomēr no�auj, varbūt arī māsu, un nodedzina māju?

Es iznācu no slēptuves, viņiem redzot, nometu sniegā abus �aujamrīkus, ta�u, rokas nepacēlis, lēnām nācu uz pagalma pusi. Visapkārt, bruņoju�ies ar automātiem, stāvēja karavīri.

-���� Rokas! - virsnieks kliedza. - Cel aug�ā rokas!

-���� �ito redzēji? - es atkliedzu pretī un parādīju viņam ne�pieklājīgu �estu. - Es nepadodos! No�auj vai ņem mani ciet tāpat! Un novāc savu pistoli no mātes galvas!

Virsnieks tā arī izdarīja. Pēc brī�a es jau biju saslēgts roku dzel�os un tiku vests uz automa�īnu.

-���� Muterīt, piedod! - es vēl paspēju uzsaukt. - Tikai ne�raudi! Es jau sen varēju būt miris! Bet nodzīvoju līdz �odie�nai! Priecāsimies! Kad aiziesi uz kapsētu pie tēva, pasaki, ka viņam par mani nav jākaunas! Es varbūt nebiju ideāls sava laika varonis, bet darīju to, ko vēl jaunībā nolēmu, - atriebt un sodīt tos, kas bija ļauni pret cilvēkiem.

-��� Tu pats esi ļaunuma iemiesojums! - virsnieks norēcās un ar pistoles spalu ne visai spēcīgi iesita man pa galvu. - Tagad pats tiksi sodits!

Rīgas Apgabaltiesas Krimināllietu tiesas kolēģijas tiesnesis Edmunds Naginskis pamodās, kad viņam �ķita, ka kāds diez�gan skaļi aizcērt istabas durvis, tad vēl noklaudz ārdurvis un uz kāpnēm dzirdami dobji soļi.

Bet tas ta�u nav iespējams! viņ� atkal satraukts domāja. Elmāru Ozolu un viņa stāstījumu par savu dzīvi atrastajās burtnīcās izlasītā teksta iespaidā vienkār�i producēja manas bezmiega nak�u nomocītās smadzenes�

Ta�u Elmāru Ozolu es tomēr redzēju visai skaidri, viņ� tur�pināja domāt. Maz ticams, ka tas bija tikai murgs vai sap�nis.

Un tad Edmunda acu priek�ā kā bezgalīga glezna vēlreiz no�stājās laikmetu vējos kaut kur tālu aiztriektā bagātā skaistule Marita un nelaimes gadījumā bojā gāju�ais Jānis Ozols, un varmācīgi nogalinātie Imants Zvirgzds, Eva Ragovska, Jēkabs Dubel�teins, un nelaimīgā Anna�

Jātic, ka nekas no �ī stāsta nav izdomāts. Viss tie�i tā arī noticis. Burtnīcās izlasītais teksts nemelo. Un kāpēc gan? Edmunds tāpat zināja, ka visi tur attēlotie vēsturiskie noti�kumi tie�i tādi arī biju�i un nosauktās personas kādreiz pa�tie�ām reāli dzīvoju�as�

Viņ� ātri izlēca no gultas, aizgāja uz vannasistabu, nodzina bārdu, nodu�ojās, iesmar�ojās, pēc tam nostājās spoguļa priek�ā. Viņam patika pa�a labi veidotais atlētiskais augums, un tagad viņ� jau ar glu�i citu skatu vēroja uz krūtīm redzamo zilgansārto uguns zīmi�

Tātad mana īstā māte tomēr ir Anna Ragovska.

īstais tēvs - Elmārs Ozols.

Bet vectēvs no mātes puses - sen atvaļinātais padomju justīcijas ģenerālis Aleksandrs Ragovskis�

Labi, ka atteicos no viņa apsūdzības lietas izskatī�anas tiesā, Edmunds atviegloti nodomāja. Vēl labāk būtu, ja mūsu tais�nīgā valsts tiesa �o lietu vispār uzliktu uz vistālākā tieslietu arhīva plaukta�

Aizslēdzis durvis, Edmunds nogāja mājas pagalmā, iesēdās savā se�us gadus vecajā automa�īnā Audi 80 un brauca uz Jūrmalu, kur Mellu�os vienā no agrāko laiku vasarnīcām nu jau piecdesmit ceturto gadu dzīvoja atvaļinātais padomju ģe�nerālis Aleksandrs Ragovskis.

Mājas ārpuse izskatījās diezgan paklusa, ta�u nelielais dārzs un pagalmiņ� bija labi kopts un, da�ādu puķu dobju izdaiļots, atstāja pat krā�ņu iespaidu.

Durvis atvēra pats Ragovskis - deviņdesmit �etrus gadus vecs, nedaudz salīcis vīrietis - un, Edmundam veltījis pablāvu skatienu, tūlīt painteresējās: - Ko jūs vēlaties?

-Ja jums nekas nebūtu pretim� - Edmunds sacīja un cie�i noskatīja rūtainā flaneļa kreklā ģērbto vīru. - Es labprāt ar jums parunātos.

-��� Kāpēc? - Aleksandrs prasīja.

-��� Mana bijusī sieva Māra ir jūsu advokāte, un tāpēc�

-����� Es viņai jau visu esmu izstāstījis, - Aleksandrs teica. - Kāpēc man kaut kas vēl būtu jāstāsta jums?

-���� Redziet, Ragovska kungs, mani sauc Edmunds Naginskis, un esmu Rīgas Apgabaltiesā nozīmēts par jūsu krimināllietas tiesnesi�

Aleksandrs nelielā izbrīnā sarāva biezi melnās bre�ņeva tipa uzacis un uz Edmundu paskatījās daudz vērīgāk.

-��� Tas ir interesanti, - viņ� klusi nomurmināja.

-���� Kas tie�i? - Edmunds prasīja.

-���� Parasti jau tiesne�i, izņemot tiesas procesu, ar apsūdzē�tajiem nekontaktējas.

-��� Vai tā bija arī jūsu praksē? - Edmunds vaicāja.

-����������� Protams, - Aleksandrs atbildēja. - Es viņus redzēju tikai tiesas zālē.

-������������ Man gan �ķiet, ka vismaz vienreiz jūs �o nerakstīto li�kumu tomēr pārkāpāt.

-���� Patie�ām? - Aleksandrs mēģināja sasprindzināt atmiņu.

-��� Kad tas varētu būt noticis?

-������������ 1951. gada 24. decembrī, - Edmunds atgādināja. - Tas bija da�as stundas pirms tam, kad pasludinājāt nāves sprie�dumu Elmāram Ozolam. Jūs viņu vēl atceraties?

-����������� Bet kā citādi! - Aleksandrs iesaucās. - Viņ� ta�u bija ma�nas vienīgās meitas slepkava!

-������������ Vai tā patie�ām bija, vai jūs tikai to pieņēmāt kā iespē�jamu? - Edmunds jautāja. - Vai viņ� �ai noziegumā atzi�nās?

-����������� Ja tie�ām esat tiesnesis, vai jums bie�i ir nācies dzirdēt, kā noziedznieki atzīstas savos grēka darbos?

-��� Da�reiz ir gadījies.

-��� Nu redzat! Tikai da�reiz!

Aleksandrs paskatījās apkārt un viegli atmeta ar roku.

-����������� Ja jau esat atnācis� Iek�ā neaicinā�u. Apsēdīsimies un parunāsimies tepat dārzā pie galda.

Viņi apsēdās dārza malā ierīkotā atpūtas stūrīti, un Ed�munds vēlreiz cie�i noskatīja biju�o Kara tribunāla tiesnesi.

Viņ� tomēr ir vecs, Edmunds nodomāja. Un veci ir tie no�ziegumi, kuros �odienas Latvijas valsts viņu mēģina apsūdzēt. Kas sabiedrībai no tā, ka �o sirmo viru ieliktu cietumā? Un galu galā mēs vēl joprojām varam karsti diskutēt un pat filo�zofēt par to, vai tiesnesis, kas, pildot sava amata pienākumu - pēc tā laika likumiem bargi sodot �o likumu pārkāpējus -, pats arī ir izdarījis noziegumu� kad �o viņa darbību vērtē jau cita sabiedriski politiska valsts iekārta.

-���� Kad ir nolikta tiesas diena? - Aleksandrs painteresējās.

-��� Man teica, it kā rudens pusē.

-����������� Tas vēl precīzi nav zināms, - Edmunds atbildēja. - Iespē�jams, ka lietu nosūtīs atpakaļ prokuratūrai papildu izmeklē��anai.

-����������� Ko viņi vēl grib izmeklēt? - Aleksandrs jautāja. - Vai es pats esmu �āvis notiesātos cilvēkus?

-��� To es nezinu.

-����������� Tad kāpēc pie manis esi atnācis tu, nevis kāds no proku�roriem? - Aleksandrs vaicāja, ciemiņu bargi uzlūkojot.

-������������ Redzat, Ragovska kungs� - Edmunds mazliet pat tā kā samulsa. - �I nav oficiāla saruna. Es pie jums esmu atnācis kā jūsu� mazdēls.

-����������� Ko?! - Aleksandrs pat nedaudz satrūkās. - Kāds mazdēls? Man neviena mazdēla nav!

-����������� Vai jūsu meitai 1950. gada beigās piedzima bērns? - Ed�munds prasīja.

-������������ Piedzima gan, - Aleksandrs apstiprināja. - Ja mani at�miņa neviļ, tad tie�i Ziemassvētku vakarā.

-���� Vai viņa neteica, kā puiku nosauk�ot?

-����������� Tagad grūti atcerēties� Man �ķiet, viņa gribēja dēlu no�saukt par Edmundu.

-��� Vai neievērojāt� Viņ� piedzima vesels?

-������������ Vesels, jā. Vienīgi uz puikas krūtīm bija neliela uguns- zīme. Jā! To es atceros skaidri! Anna vēl teica, ka tā esot slikta zīme.

Edmunds atpogāja baltā krekla priek�pusi un vēl vairāk pagriezās pret Aleksandru.

-��� Vai �ī? - Edmunds prasīja.

Vecais vīrs ilgi klusēdams raudzījās uz pretim sēdo�o tagad jau pusmū�a vīrieti, un viņa acis negaidīti kļuva miklas.

-������������ Kāpēc jūs mani negribējāt paturēt un audzināt? - Ed�munds vaicāja. - Jūs ta�u savu meitu mīlējāt?

-����������� Mīlēju gan, - Aleksandrs lēnīgi piekrita. - Pēc sievas nā�ves viņa bija vienīgais, kas man dzīvē vēl palika. Bet kā tu pats domā? Vai es varēju paturēt un audzināt viņas slepkavas bērnu?!

-������������ Vai Annu patie�ām noslepkavoja Elmārs Ozols? - Ed�munds neticīgi prasīja.

-����������� Tas netika pierādīts, - Aleksandrs atbildēja. - Ta�u toreiz mani pildīja tik drausmīgs naids� Tev vajadzētu to saprast.

Stundu pirms nāvessoda izpildes es iegāju pie viņa kamerā un vēlreiz jautāju - tu, Elmār Ozol, pēdējais suns un nelieti, kāpēc tik zvērīgi nokāvi manu vienīgo bērnu, turklāt vēl ārsti? Ta�u viņ� tikai kratīja galvu un turpināja apgalvot, ka nav to darījis. To esot izdarīju�i citi ļaudis, un viņ� par �o noziegumu tos jau esot sodījis. Un tad vēl pateica� Es atceros katru vārdu:

"Nē, tiesnesi Ragovski! Tie�i otrādi! Es jūsu meitu mīlēju, viņa bija manas dzīves pēdējā sieviete, un iepriek�ējā gada marta beigās es viņu izglābu no �ausmino�i moko�as nāves un pazemojuma. Ja viņa būtu gribējusi būt kopā ar mani� Ja tas vispār būtu bijis iespējams� Varbūt tad es viņu no nāves būtu spējis pasargāt ari �oreiz. Ta�u �is nolādētais padomju varas laiks, kas cilvēkiem sagādājis tik daudz cie�anu un sāpju� Un sakūris tik drausmīgu abpusēja naida ugunskuru� Tas ir liedzis normālas cilvēciskas attiecības. Mēs dzīvojam kā zvē�rudārzā - ieslodzīti katrs savā būri un tāpēc nevajadzētu brīnīties, ka daudzi, tiku�i no tā vaļā, patie�ām ari kļūst par zvēriem�"

Pēc tam abi ilgi klusēja. Edmundam vecā vīra kļuva pat �ēl. Kaut ari toreiz viņ� bija augsta ranga jurists - pat ģenerālis -, arī viņam dzīve nav bijusi viegla. Arī viņam toreizējais laiks ir sagādājis milzīgu personīgās dzīves traģēdiju.

- Ragovska kungs, - Edmunds klusi vērsās pie Aleksandra. - Dzīvē bie�i notiek kaut kas tāds, ko ar prātu vien ir grūti iz�skaidrot. Vairāk nekā dīvainas sagadī�anās dēļ esmu iegādājies tie�i to dzīvokli, kur agrāk ir dzīvojusi Elmāra Ozola, tas ir, mana tēva, pirmā mīlestība Marita fon Reke. Pēc tam tur dzī�voju�i citi cilvēki, cik zinu, arī kāda ļoti bagāta ebreju ģimene, pēc tam kāds nacistu SD ober�turmbanfīrers, tad pēc kara jūs ar ģimeni un Ozola pēdējā mīlestība - mana māte Anna� Kāpēc tā gadījies, ka esmu nopircis tie�i �o dzīvokli, grūti sa�prast. Varu vienīgi pieņemt, ka to tā izkārtojis pats liktenis vai Dievs.

Tad vēl viena dīvaina, dziļu pārdomu vērta sakritība. Mēs esam trīs tiesne�i - Ragovskis, Ozols un Naginskis. Esam dzī�voju�i katrs savā laikā un darboju�ies to likumu rāmjos, kādi tai laikā pastāvēja. Jūs bijāt staļinlaika tiesnesis, kas, pamato�joties uz toreiz pastāvo�o likumu bāzes, it kā pareizi sodījāt tautas ienaidniekus, dzimtenes nodevējus, nacionālās preto��anās kustības dalībniekus�

Elmārs Ozols ignorēja jebkurus likumus un daudziem ļaun�dariem tiesu sprieda individuālā kārtā, vadoties tikai pēc savas taisnīguma izpratnes.

Bet es - Edmunds Naginskis - esmu bijis tiesnesis gan so�ciālisma stagnācijas gados, gan esmu pa�laik - nu jau neat�karīgās Latvijas laikā.

Un kas no tā, Ragovska kungs? Vai tāpēc pasaule ir kļuvusi labāka? Vai nelie�u un ļaundaru mazāk? Vai likumi vienmēr ir biju�i taisnīgi? Baidos, vai tikai neiznāk tā, ka at�ķirībā no mums, kas esam pakļauti sava laika prasībām, vienīgais pareizais tiesnesis ir Elmārs Ozols, kas nepakļāvās nevienai varai un nekādiem likumiem?

Vecais vīrs drūmi klusēja, tad tikko manāmi pasmaidīja.

-�� Vienmēr ir viegli saprast, uz pagāju�iem notikumiem ska�toties no tālienes. Bet patiesībā viss, ko mēs darām sava mū�a laikā, vienmēr kādam nāk vai nu par labu, vai sliktu.

Viņi vēl ilgi sprieda par da�ādām jurisprudences lietām, beigās Aleksandrs Ragovskis atvainojās par Edmunda atdo��anu bērnunamā un gandrīz vai nopriecājās, kad viņ� apsolīja atbraukt ciemos vēl citu reizi.

-���� Un tad vēl pēdējais, ko es gribētu zināt, - Edmunds sa�cīja. - Kur jūs esat apglabājis Annu?

-��� Vai gribi iet apraudzīt? - Aleksandrs painteresējās.

-Jā, - Edmunds apstiprino�i pamāja. - Galu galā tas ir diez�gan riebīgi, ja dēls nevar aiziet pat pie savas mātes kapa�

Pēc stundas Edmunds Naginskis iegāja Pirmajos Me�a kapos un netālu no biju�ā Latvijas ārlietu ministra Zigfrīda Meierovica atdusas vietas atrada melna marmora plāksni, kur ovālveida ietvarā bija iemontēts neparasti skaistas sievietes fotoattēls. Viņai bija līdz pleciem gari, viļņaini, melni mati un ļoti lielas acis. Tās skumji raudzījās uz stalto Edmunda augumu, tad skatiens kļuva it kā gai�āks, un Edmunds pēk�ņi dzirdēja viņu atviegloti sakām:

"Nu tad beidzot, dēls! Es tevi esmu gaidijusi garus piecdes�mit trīs gadus� Priecājos, ka esi izdzīvojis un pa�laik atrodies tādā Laika atgriezni, ka tev katru dienu par savu dzīvību nav jābaidās, - ne tā, kā toreiz iznāca gan Elmāram Ozolam, gan man. Priecājies par dzivi, Edmund! Es tev novēlu, lai ari tu beidzot satiktu sava mū�a sievieti� Esi laimīgs!"

Edmunds uz mātes kapa uzlika pie kapsētas vārtiem no�pirktus ziedus un tikko sadzirdami pateica:

-��� Tagad es pie tevis nāk�u bie�i. Tagad es zinu, kur tu at�rodies. Un piedod, māt! Es, gandriz tāpat kā Elmārs Ozols, ne tuvu neesmu sava laika ideāls cilvēks, ta�u, izņemot amata pie�nākumus, nevienam neko sliktu neesmu darījis. Ceru - ari ne�darī�u. Un pacentī�os beidzot patie�ām atrast sev to sievieti� Tēvs man ieteica aizbraukt uz Parīzi, kur Centrālajā dzelzceļa stacijā satik�ot jaunu un skaistu sievieti vārdā Natalī� Bet es nebrauk�u. Gan jau kaut kad savai izredzētajai uzskrie�u virsū tepat mūsu Rīgā�

Pēcpusdienā Edmunds aizgāja līdz Latvijas likteņupes krast�malai un iegāja pazīstamajā krodziņā Daugaviņa. Kā parasti �ajā laikā, zāle bija tuk�a, izņemot attālāko galdiņu, kur, tāpat kā iepriek�ējā reizē, vientuļa sēdēja dzejniecei Austrai Skujiņai līdzīgā dāma un lēnām, it kā pat garlaikoti tuk�oja garu, ar sarkanvīnu pildītu glāzi.

-��� Sveika, Vera! - Edmunds smaidīdams sveicināja jau sen pazīstamo bārmeni un pasūtīja glāzi viskija. - Tu ar katru dienu kļūsti arvien jaunāka un smukāka!

-��� Nevajag apcelties! - Vera sacīja. - Es ar katru gadu kļūstu arvien vecāka un resnāka! Paskat, kas par krūtīm!

-��� Lai tādas dabūtu, Holivudas kinozvaigznes gatavas mak�sāt miljonus! - Edmunds teica. - Bet tev tās daba iedevusi par velti! Ko raudi?

-���� Nē, es jau tā īpa�i ari ne�ēlojos, - Vera sacīja. - Ja �or- �ikam tās nepatiktu, tad gan būtu bēdīgi. Bet ko tad godā�jamais tiesne�a kungs? Parasti �urp nāci tāds sadrūmis, bet, skatos, �odien kā saulīte! Vai sācies atvaļinājums un, kā solīji, biji aizbraucis uz Parīzi?

-������������ Nē, Vera, nekur es nebrauk�u, - Edmunds pavēstīja un pameta vērīgu skatienu vientuļās kroga apmeklētājas virzienā.

-���� �odien beidzot satiku savu māti. Padomā tikai - pēc piec�desmit trīs gadiem! Vai tā nav laime?

-��� Domāju gan, - Vera piekrita. - Jau pagalam veca, ja?

-������������ Nē. - Edmunds pakratīja galvu. - Laiks viņu nav skāris. Viņa joprojām ir jauna, apbrīnojami skaista un tagad, iespē�jams, būs arī laimīga. Bet paskaties uz to dāmu zāles stūrī! Tu zini - kas viņa tāda ir?

-���� Neko īsti nezinu, - Vera paraustīja savu varenos plecus.

-��� Viņa �ad tad �urp atnāk, paņem vīna glāzi un da�as stundas, skumjās iegrimusi, skatās uz Daugavu un saules rietu. Viens otrs te zināja stāstīt, ka viņa pārdzīvojusi kādu lielu traģēdiju, bet pirms tam dzīvojusi Francijā�

Edmunds paņēma viskija glāzi un nesteidzoties piegāja pie sievietes galdiņa.

-��� Vai jums nekas nebūtu pretim?

-������������ Nē. - Sieviete viegli pakratīja galvu. - Es pat priecājos. Tie�i jūs es gaidīju!

Edmunds apsēdās sievietei iepretim un cie�i viņu uzlū�koja.

-��� Kāpēc? - viņ� prasīja.

-������������ Iepriek�ējā reizē, kad pārmijām da�us vārdus, jūs man kā visu problēmu atrisinājumu ieteicāt ielēkt Daugavā. Es to labprāt izdarītu jūsu klātbūtnē.

Edmunds turpināja uz sievieti cie�i raudzīties un nesaprata, vai viņa runā nopietni vai joko.

-��� Tas ir velti, - Edmunds teica. - Es jums to neļautu.

-���������� Tie�ām? - sieviete, acīmredzami ieinteresēta, vaicāja. - Vai būtu �ēl?

-����������� Protams, - Edmunds apliecināja. - Skaistas sievietes ne�drīkst būt nelaimīgas.

Sieviete pasmaidīja. Smaids bija vienkār�i burvīgs.

-��� Vai tikai jūs negribat teikt� - Viņa izskatījās mazliet sa�mulsusi. - Jūs būtu tas vīrietis, kas mani varētu darīt dzīves apmierinātu?

-��� Nē, to es negribu teikt, - Edmunds sacīja. - Es tikai vienu bridi iedomājos� Kāpēc mēs nevarētu pamēģināt?

Sieviete manāmi saspringa.

-��� Vai jūs to nopietni?

-��� Vai tas izklausījās nenopietni? - Edmunds prasīja. - Un ja ari tā! Patiesībā visa cilvēka dzīve ir vai nu liela traģēdija, vai ari tikai tāda joku spēlīte - kad ar mums rotaļājas liktenis�

-���� Kāda ir jūsu profesija? - sieviete painteresējās. - Esat uzņēmējs, komersants? Varbūt universitātes profesors vai bez�darbnieks ciniķis?

-���� Nekas tamlīdzīgs, - Edmunds atbildēja. - Es dzīvi uz�tveru nevajadzīgi nopietni. Jo mana profesija� Mana amata pienākums ir sodīt cilvēkus.

-��� Bet kāds esat, kad nepildāt amata pienākumus? - sieviete jautāja. - Par dzīvi smejaties?

-���� Ne glu�i, - Edmunds teica. - Bet tālu no tā nav. Ja mēs visu, kas notiek mūsu dzīvē, uztvertu pārāk nopietni, baidos, ka visi sajuktu prātā.

Sieviete piekrīto�i pamāja ar galvu.

-��� Ja jūs gribat ar mani iepazīties� - Viņa vēlreiz samulsa. - Ja es gribētu iepazīties ar jums� Kā jūs sauc?

-��� Edmunds Naginskis, - viņ� atbildēja. - Profesija - jurists. Tiesnesis. Ģimenes stāvoklis - juridiski brīvs. Vai tas jūs ap�mierina?

-��� Vispār jā. - Sieviete pasmaidīja. �oreiz viņas smaids bija vēl burvīgāks. - Lai gan, vērtējot cilvēku, tam visam nav ab�solūti nekādas nozīmes. Svarīgi, kādas morāles dimensijā viņ� dzīvo un rīkojas - darot labu vai ļaunu.

-���� Cilvēks ir duāls, - Edmunds teica. - Viņ� vienmēr darīs gan to, gan to.

-��� Tā jau arī ir visa mūsu nelaime, - sieviete domīgi piekrita un atkal uzmeta nedaudz skumju skatienu Daugavai. Tie�i tai mirklī pa upi lēnām aizpeldēja balta jahta.

-��� Ja nav noslēpums, - Edmunds sacīja, - kādā vārdā lai es saucu jūs?

-���� Nē, nekāda noslēpuma nav, - sieviete atbildēja. - Mani sauc Natalī�

Edmunds patiesā izbrīnā paskatījās uz sievieti un nodo�māja - patie�ām, dzīve ir pārsteigumu pilna.

-���� Lūdzu, atkārtojiet vēlreiz, - viņ� palūdza.

-��� Natālija Kardjē, - viņa teica. - Mani vecvecāki bija balt�gvardu emigranti. Kādreiz dzīvoju�i Rīgā. Pirms gada mans vīrs un meita aizgāja bojā, noslīkstot Sēnā. Tagad no Parīzes esmu pārcēlusies uz dzīvi Rīgā. Esmu apģērbu dizainere. Modes māksliniece.

Edmundam gribējās smieties. Bet jau pēc da�iem mirkļiem viņ� atkal kļuva nopietns un negaidīti satvēra sievietes roku.

-���� Natalī, - viņ� klusi teica. - Es zināju - agrāk vai vēlāk tevi satik�u. Vienalga, Parīzē vai Rīgā, bet kaut kad tevi to�mēr ieraudzī�u. Mēs vienkār�i nedrīkstam viens otram paiet garām.

-��� Varbūt, - Natalī domīgi teica un veltīja Edmundam siltu, pateicības pilnu skatienu. - Iespējams, Dievs par �o satik�anos tikai priecāsies.

Edmunds piekrīto�i pamāja un strauji pagrieza galvu sāņus. No Jēkaba baznīcas pēk�ņi atskanēja dobjas zvana skaņas.

Dro�i vien tur kāds pāris pa�laik laulājas, viņ� nodomāja, vai arī tiek kristīts bērns. Bērēs skan tikai kapli�u zvani. Bet miljoniem nevainīgi nokautiem nav skanēju�i pat tie.

Tie neskanēja arī manam tēvam Elmāram Ozolam. Neska�nēja Jēkabam Dubel�teinam, ne Evai Ragovskai un viņas tē�vam, neskanēja no�autajam Imantam Zvirgzdam, ne pārējiem bunkura vīriem. Zvans neskanēja arī nevainīgi nokautajai Annai Ragovskai.

Baznīcu zvanu vietā bija dzirdamas tikai cilvēku raudas - gan par labajiem, gan sliktajiem. Vainīgajiem un nevainīga�jiem. Sve�ajiem un tuvajiem.

-��� Edmund� - Natalī, mazliet satraukusies, vērsās pie viņa. - Kāpēc pēk�ņi kļuvi tik drūms?

-������������ Nē, Natalī. - Edmunds pasmaidīja. - Nekāda drūmuma nav. Ir tikai nelielas skumjas, atceroties daudzu cilvēku ne�laimīgi nodzīvotus mū�us.

-��� Bet mēs? - Natalī jautāja.

-����������� Nebaidies! Ar mums viss būs kārtībā, - Edmunds apgal�voja un piecēlies vēl cie�āk satvēra sievietes roku. - Nāc! Es tevi aizvedī�u tur, kur mēs vismaz vakaros un naktīs varēsim noslēpties no �īs naida pārņemtās pasaules.

-��� Kas tā ir par vietu? - Natalī jautāja.

-��� Mīlestība, - Edmunds atbildēja.

Beigas

Rīga, 2004. gada

8. februāris-8. augusts

Grāmatu kluba biedriem ir daudz da�ādu priek�rocību: - varēsiet par speciālam cenām iegādāties mūsu

izdevniecības grāmatas

� apgāda īpa�as programmas sniegs jums priek�rocības

un ati aid es musij (iramai u iegādei - varēsiet piedalīties konkursos un loterijās un iegūt brīni�ķīgas balvas

vai mēs esam Jūs ieinteresēju�i un |0s vēlaties iestāties klubā? Tas ir vienkār�i. atsūtiet informāciju par sevi. norādot Vārdu un uzvārdu

personas kodu Pasta indeksu

precīzu pasta adresi

ziņas par sevi sūtiet uz adresi - "Grāmatu Klubs" riiia, k. vai demara iela 6, lv 1010 �īs ziņas ir nepiecie�amas, lai nosūtītu Jums jaijnako Grāmatu Kluba bezmaksas katalogu.

Kataloga ievietotās grāmatas ieinteresēs visus Jusu ģimenes locekļus. Tur būs

�krāsainās pasaku un attīsto�as grāmatiņas pa�iem mazākajiem

�mākslas un izziņas literatūra visu vecumu lasītājiem

� Enciklopēdijas un atianti skolēniem �Grāmatas lasī�anai ģimenē

�daiļliteratūra un izklaidējo�ā literatūra pieaugu�ajiem

Iestāties kluba un iegādāties grāmatas var mūsu majaslapā:

www.(1 ra m atu klu bs. lv

Apgāds Zvaigznf ABC aic:ina jūs iestaties grāmatu Kluba

GRĀMATU

Zvaniet patālr. 7801706. un mēs atbildēsim uz (ūsu jautājumiem

Lasiet vēl!