Egils LUKJANSKIS

KLIEDZIENS no DEBESIM

.

.

Vēj� pieņēmās spēkā.

Jau vakar tas spēcīgi brāzās no ziemeļrietumiem, bet dienu vēlāk, iegriezdamies arvien vairāk no ziemeļiem, sa�sniedza divdesmit �etrus metrus sekundē un klusākos me�u nostūros lauza vājākus kokus. Tie ar lielu blīk�ķi gāzās zemē un lūstot kliedza glu�i kā cilvēki, kad viņus smagi ievaino vai nevainīgus galina nost.

Pilsētā vēj� sacēla putekļu mākoņus, raustīja mājām slē- ģus, televīzijas antenas un no atkritumu kastēm bez �ēlas�tības izrāva visu, kas cilvēkiem jau vairs nebija vajadzīgs.

Bet laukos vēj� mocīja zemi. Plēsa me�u, dzina ūdeni un cilvēkiem iedvesa bailes. Lopi kļuva tramīgi, un bērni rau�dāja. Izskatījās, it kā vēj� nupat gribētu no zemes aizmēzt visu, kas kustas un nekustas. Visu dzīvo un miru�o.

Tie�i tobrīd es arī gāju pie miru�ajiem.

Manā priek�ā stāvēja veca un pamesta lauku kapsēta. Sēta un vārtiņi jau sen bija sagāzu�ies, celiņi nekopti, bet mazajai koka kapli�ai durvis un logi bija aizsisti ar bieziem, raupji apstrādātiem dēļiem.

Es tur negāju sērot. Todien, nejau�i atrazdamies �ai sve�ajā pusē, es,fbēgot no lietus un negaidīti uznāku�ās vētras, tai vienkār�i uzskrēju virsū.

Ta�u jāatzīstas � man ļoti patīk vecas kapsētas.

Es tur varu klīst stundām ilgi, lēni staigājot gar apsūbēju��iem pieminekļiem, pussagruvu�ām kapu vietām, ar grūtībām lasot izbalēju�os uzrakstus un skumji domājot par cilvēka īso un savādo gaitu uz �īs zemes, par viņa nepārvaramo tieksmi pēc varas, mantas un mīlestības.

Ta�u tie, kuriem paveicas, gan ari tie, kuriem nepavei�cas, beigu beigās tomēr visi nonāk �eit � zem akmens krus�tiem.

Dro�i vien kā daudzi citi, ari es bie�i esmu domājis par to, kas mūs visus sagaida pēc nāves. Vai arī tad mēs vēl tur�pināsim savstarpēji cīnīties, cits citu apskaust un apvainot, taisnība stāvēs pret netaisnību, godīgums pret nelietību, vai arī ar mūsu aizie�anu patie�ām atnāks mū�īgs miers? Un mēs beidzot iegūsim to, ko visu dzīvi tik ļoti esam vēlēju�ies, � īstu un pastāvīgu laimi?

Varbūt tie atkal būs dziļi maldi? Varbūt taisnība ir tiem, kas apgalvo, ka cilvēkam, lai saglabātu tīru un godīgu dvēseli, lai viņ� varētu sasniegt garīgu un fizisku pilnību, lai spētu izbaudīt un iegūt vislielāko laimi un mīlestību, vispirms ir jāizbrien asu sāpju, melnas nodevības un ne�ēlīgu cie�anu ceļ�?

To es nezinu. Es vēl dzīvoju.

Paskatījos apkārt. Visur stāvēja ar nolauztiem koku zariem un lapām noklāti kapi, krusti un pieminekļi.

�Se Dieva mierā . . .�

Visda�ādākie skaitļi, vārdi un uzvārdi . . ,

Sirmgalvji un bērni.

Nodzīvotas un nenodzīvotas dzīves.

Tad negaidīti ieraudzīju, ka pa kapsētas vārtiem lēni un uzmanīgi ienāk kāda gau�i veca sieviete. Viņai varēja būt ap astoņdesmit gadiem. Varbūt pat vairāk. Seja bija krunku sagrauzta, pati izskatījās vāja un izkaltusi, un viņa gāja, smagnēji atbalstīdamās uz zaraina spieķa un vērīgi raudzīda�mās kaut kur sev tuvu priek�ā.

Kas viņu �ādā vētrā un lietū bija izdzinis ārā? Atmiņas? Pieradums? Tradīcija? Vai arī kaut kas tāds, ko es nevarēju pat nojaust?

Sieviete neveikli aiztipināja līdz mazliet nomaļus stāvo�am kapam, uz tā uzlika zilu rudzupuķu pu�ķi, apsēdās uz ne�liela koka soliņa un laikam iegrima atmiņās.

Nespēju izskaidrot, kādēļ viņai toreiz tuvojos. Kas mani pie viņas pievilka un saistīja? Zinu tikai, ka pēc neilga laika, dīvainas nojautas vai neizprotama spēka saukts, es viņai pie�gāju klāt, nedaudz noliecu galvu un ātri paskatījos uz necilo kapa pieminekli.

Tur stāvēja rakstīts:

Mīlestība. Godīgums. Pienākums.

Gaismai līdzīgais

Jānis Kri�lauks

1894�1974 ____________________

Vēlreiz paskatījos uz veco sievieti. Viņa lēni pagrieza galvu, mūsu skati sastapās, un mēs viens otram tikko ma�nāmi pamājām ar galvu.

� Es ļoti atvainojos � � mazliet neveikli ierunājos un ar roku parādīju uz blakuseso�o kapu. � Kas viņ� tāds bija � �is gaismai līdzīgais Jānis Kri�lauks?

Sievietes sejā iegula skumj� smaids.

����� Viņ� bija cilvēks, � ve�iņa klusā, ta�u neierasti skaidrā balsī atbildēja. � Ļoti labs cilvēks.

�Jūsu brālis, paziņa vai vīrs? � es nez kādēļ turpināju interesēties. Man pēk�ņi traki sagribējās zināt, kas Jānis Kri�lauks ir bijis un ko viņ� tik labu �ai sievietei izdarījis?

Sieviete lēni papurināja galvu.

�� Nejautājiet man neko, � viņa gurdā balsī palūdza. � Viss jau ir beidzies.

Es viiiai palīdzēju piecelties un aiziet līdz kapsētas vār�tiem. Tur viņa apstājās un negaidīti pieskārās manai rokai.

�Paldies, jaunais cilvēk, � vecenīte vairākkārt palocīja sirmo galvu. � Nāve ir briesmīga, ta�u dzīve da�reiz ir vēl briesmīgāka par to.

Sieviete da�us brī�us klusēja, skumji raugoties uz sagā�zu�os kapsētas �ogu.

� Cilvēks galu galā reiz zaudē visu, � viņa domīgi tur�pināja. � Tikai da�i izredzētie . . . Da�i garā stiprie . . . savā īpa�umā tomēr iegūst kaut ko tādu, ko neviens viņiem vēlāk nespēj atņemt. Pat nāve ne. Redz, tas pats Jānis Kri��lauks . . . Neviens viņu tagad lāgā vairs negrib pat atce�rēties, bet ko viņ� savā laikā ir pārcietis, pārdzīvojis . . . Sodīju�i- gan sarkanie, gan baltie, krievi, vācie�i un pa�u latvie�i � I runāt negribas. Un, ja jūs tikai zinātu, cik aug�stu cenu viņ� kādreiz samaksāja par savu godīgumu, cilvēcību, par savu mīlestību . . .

Vecā sieviete pagriezās un tikpat lēni kā pirmīt gāja prom.

Es viņu nemēģināju aizturēt.

Varbūt arī tur aizgāja kāda liela mīlestība . . .

Un Laiks iet. Mū�ības vēj� visu aizpū� un nolīdzina.

Un tomēr. Kaut kas patie�ām paliek. Lai kādas vētras arī trakotu.

Kaut kam ir jāpaliek.

Tur jau arī laikam slēpjas mūsu eksistences dziļākā jēga. Kaut ko pēc sevis atstāt citiem. Kaut vai kā nelielu pateicību cilvēkiem, liktenim un nejau�ībai, ka tie mums ļāvu�i vismaz uz īsu brīdi tomēr pabūt uz �īs vienreizējās pasaules.

Es apstājos un skatos.

Vēj� rotaļīgi sagrābj putekļus un smiltis, koku lapas un kāda putna kliedzienu un to visu strauji uznes debesīs.

Varbūt tur da�reiz kliedz arī mūsu dvēseles?

Rīta dzestrums patīkami pieskārās sejai, tas mazliet at�svaidzināja, un Jānis tūlīt juta, ka pēc slikti pārgulētas nakts visā ķermenī atkal ieplūst spēks. Pie atvērtā darbnīcas loga viņ� nedaudz palēkāja, pavingroja, pēc tam ilgi un ritmiski elpoja.

Kalendārs rādīja 1990. gada jūnija beigas. Virs Baltijas bija atklīdis laikam kāds nejau�i nomaldījies anticiklons, jo jau ceturto dienu pieturējās skaidrs, saulains laiks.

Jānis Vanags bija �etrdesmit gadus vecs, kādreiz precējies un iz�ķīries un tagad dzīvoja viens labā divistabu dzīvoklī, kas atradās stāvu zemāk zem darbnīcas. Pēc Mākslas akadē�mijas beig�anas viņ� trīs obligātos darba gadus atstrādāja, kalpodams par mākslinieku � noformētāju kinoteātrī �Daile�. Tur viņ� varēja izvērsties. Jānis zīmēja tik efektīgas un intriģējo�as afi�as, ka spēja kirfoteātrī iemānīt gandrīz vai katru garāmgājēju.

Pēc tam viņ� pilnīgi pārgāja mākslinieka brīvajā profesijā. Tā viņu apmierināja. Vairs nebija jāpakļaujas ne citu inte�resēm, ne noteiktam darba re�īmam. Viņ� patiesi jutās brīvs. Arī ienākumi kļuva lielāki. Daba Jāni bija apveltījusi ne tikai ar izcilu talantu, bet arī ar apskau�amu enerģiju, urdo�u,

L2

vienmēr kaut ko jaunu meklējo�u prātu un mazliet roman�tisku, ekspresīvi uzlādētu pasaules izjūtu.

Jānis Vanags jau no studenta gadiem regulāri piedalījās izstādēs un ar savu savdabīgo, varbūt da�reiz pārāk jutek�lisko dabas un cilvēku uztveri ātri tika ievērots. Par viņa darbiem strīdējās, tie tika slavēti un nopelti, tos pirka un noraidīja, un Jānis saprata, ka tā tam arī acīmredzot jābūt. Viņ� ir mākslinieks, un viņam ir tiesības cilvēkus un �o pa�sauli parādīt savādāk, daudz neparastākā veidā, nekā to redz pārējie cilvēki.

Pēc da�ām minūtēm Jānis nomazgājās, noskuvās, padzēra kafiju, nedaudz pārģērbās, nogāja pagalmā, iesēdās savā vecā modeļa �igulī un brauca uz Kultūras ministriju. Vakar vi�ņam bija piezvanīju�i, lai �odien desmitos būtu Mākslas lietu pārvaldes priek�nieka kabinetā.

Interesanti, ko viņi no manis vēlas, Jānis domāja, bez sevi�ķas steigas un satraukuma kāpdams aug�up pa platajām kāpnēm, kas visā to garumā bija noklātas ar biezu, sarkanu paklāju.

Kabinetā viņu jau gaidīja. Bez pārvaldes priek�nieka tur vēl atradās Kara muzeja un Mākslinieku savienības pārstāvji. Pēc iepazī�anās Jānim Vanagam tika piedāvāts uzgleznot kāda latvie�u strēlnieka, Pilsoņu kara varoņa, portretu.

���� Tas ir svarīgs pasūtījums, � ministrijas darbinieks diezgan svinīgi paziņoja. � Mums ir vajadzīgi divdesmit bi�ju�o strēlnieku portreti. Jums mēs piedāvājam gleznot vienu no tiem. Ja esat ar mieru, �odien pat noslēgsim līgumu un par gatavo darbu samaksāsim piecus tūksto�us rubļu. Cena jūs apmierina?

Jāņa sejā uz brīdi pazibēja diezgan skābs smaidiņ�, ta�u viņ� neko neteica, tikai piekrīto�i palocīja galvu.

����� Darbam jābūt gatavam pēc trim mēne�iem no lī�guma noslēg�anas dienas, � ministrijas dai-binieks turpināja. � Visi portreti tiks izstādīti muzejā.

��� Tas ir liels gods, � nez kādēļ atgādināja Mākslinieku savienības sekretārs. � Pie portretiem strādās mūsu izci�lākie meistari, tā kā arī tu, Jāni, pacenties . . .

��� Es pacentī�os, � Jānis cienīgi atbildēja, lai gan �ajā smalkajā kabinetā starp uzkrīto�i eleganti apģērbtajiem cilvēkiem pats diez cik cienīgs vis neizskatījās.

Viņ� bija diezgan kalsns, spēcīgs un pagara auguma cil�vēks, kas savai ārienei nekādu sevi�ķo vērību neveltīja. D�insa bikses, �Adidas� apavi, svīteris vai rūtains krekls, neilona sporta jaka vai brezenta �akete � tā bija visa viņa vasaras garderobe. Bārdu viņ� nenēsāja, tāpat kā visauk�stākajā gadalaikā nekādu galvassegu.

��� Cilvēks, kas man jāglezno � � Jānis kabinetam un tur sanāku�ajiem priek�niekiem pārlaida vērīgu skatienu. � Kur es viņu varu sastapt?

��� �is cilvēks jau se�padsmit gadus ir miris, � lēnīgā balsī paskaidroja diezgan korpulenta dāma no Kara muzeja. � Ja jūs to varat un esat ar mieru . . . Viņ� jums būtu jāglezno pēc fotogrāfijas.

Sieviete panāca soli uz priek�u, atvēra zilganu konvertu un no tā uzmanīgi kā lielu dārgumu izņēma nedaudz ap- dzeltēju�us fotouzņēmumus.

�� Tas ir viņ�, � muzeja darbiniece turpināja. � Divdes�mit se�u gadu vecumā Pilsoņu kara laikā. Bet �eit viņ� ir redzams pēc piecdesmit �etriem gadiem astoņdesmit gadu vecumā īsi pirms nāves.

Jānis Vanags lēni pastiepa roku, paņēma abus uzņēmu�mus un pārsteigumā nodrebēja. Viņ� pēk�ņi sajuta, kā krūtīs strauji salecas sirds, un viņu visu pārņēma dziļ� satrau�kums.

No pirmās fotogrāfijas uz Jāni raudzījās jauns, vīri�ķīgs cilvēks cie�i aizpogātā armijas pelēkajā frencī ar strēlnieka cepuri galvā.

Jānis turpināja uzmanīgi pētīt �ā cilvēka seju. Tā bija uzkrīto�i tīra un ļoti skaista. Viņ� neaudzēja ne tolaik tik modernās, uz aug�u saskrullētās ūsas, ne arī bārdu. Augsta, plata piere, lielas acis, ta�u karavīram neraksturīgi skumj� acu skatiens. Kalsni vaigi ar asu, it kā no�ķeltu zodu.

Jo ilgāk Jānis viņā skatījās, jo skaidrāk saprata, ka rau�gās pats savā attēlā . . . Pareizāk sakot, tā bija viņa, Jāņa Vanaga, seja. Tās pa�as acis, piere, deguns, lūpas un no�ķel�tais zods. Ko tas nozīmēja?

Jānis satraukumā paņēma otru fotogrāfiju. Uz tās bija redzams nedaudz salīcis, sirms ve�uks baltā kreklā un pelē�kās biksēs. Seja izmainījusies gandrīz līdz nepazī�anai, ta�u acis paliku�as tās pa�as. Tikpat lielas un skumjas kā agrāk.

Jānis juta, ka nosvīst. Tas tomēr bija savādi un baigi. Tad, lūk, kāds viņ� izskatīsies pēc �etrdesmit gadiem! Viņ� fantastiskā kārtā bija paskatījies �etrdesmit gadus uz priek�u. Bet kas ir bijis �etrdesmit gadus atpakaļ? Kādu dzīvi �is cilvēks dzīvojis? Kas viņ� vispār tāds ir, un kādēļ es iz�skatos tik sasodīti līdzīgs viņam?

Jānis jutās neērti. Viņu visu pārņēma smagnēja sajūta, it kā bez uzaicinājuma nupat būtu pieklauvējis pie �ā cilvēka dvēseles durvīm.

����� Uz fotogrāfijām redzamo cilvēku sauc Jānis Kri��lauks, � muzeja zinātniskā līdzstrādniece turpināja stāstīt. � Viņ� ir leģendāra persona, viens no visbezbailīgākajiem Pilsoņa kara varoņiem, kas līdz �im diem�ēl ir bijis nepelnīti aizmirsts. Pēdējos Jāņa Kri�lauka dzīves gados par viņu gan �is tas tika rakstīts, ta�u tas ir nepiedodami maz. Tagad vis�maz būs portrets, lai gan patiesībā Jānis Kri�lauks būtu cienīgs ieņemt vienu no vissvētākajām vietām mūsu latvie�u nacionālo varoņu panteonā � ja tāds kādreiz tiktu uzcelts.

Jānis Vanags nodrebēja vēlreiz.

Viņ� atcerējās to negaidīti vētraino dienu pirms da�ām nedēļām, kad bija apceļoji^Kurzemi un nejau�i ieklīdis lauku kapsētā . . . Varbūt tur guļ kāds cits Jānis Kri�lauks?

Jānis Vanags domīgs pa�ūpoja galvu.

�� Nekā cita jums nav?

��� Kas jūs vēl interesētu? � muzeja darbiniece noprasīja un ziņkāri skatījās uz mazliet nopluku�o mākslinieku.

��� Viss, � Jānis atbildēja. � Mani interesētu visa viņa dzīve.

��� To mēs sīkumos nezinām. � Korpulentās dāmas balsī jaudās patiesa no�ēla. � Tikai tā .. . vispārīgos vilcienos. Es, protams, runāju par to viņa dzīves posmu, kas risinājies pēc Pilsoņu kara.

����� Vai trīsdesmitajos gados viņ� ir ticis represēts? � Jānis pavaicāja, jo par to tikpat kā ne�aubījās.

���� Jā, � sieviete piekrīto�i pamāja ar galvu, � Jānis Kri�lauks ticis tiesāts �etrdesmit devītajā gadā, bet, par ko īsti, neviens tā arī nezina. Lai gan viņam, salīdzinot ar citiem ieslodzītajiem, tomēr ir bijis nedaudz labāks liktenis. Viņ� palika dzīvs.

Jānis Vanags brīdi padomāja.

�� Es vēl gribētu zināt . . . Cik brīvi ar �o portretu varu rīkoties?

��� Kādā nozīmē jūs to domājat? � Kultūras ministrijas ierēdnis a�i painteresējās.

��� Es runāju par rado�o brīvību. � Jānis Vanags atklāti skatījās uz augstajiem priek�niekiem. � Es, protams, varu Jāņa Kri�lauka fotogrāfiju mats matā ar gleznieciskiem paņēmieniem pārlikt uz audekla, ta�u . . .

Jānis joprojām bija satraukts. Viņ� saprata, ka te ir kāds liels noslēpums un, vienalga, vai viņ� to uzzinās vai ne, �is cilvēks jāatklāj daudz dziļāk, nekā tas redzams uz senās fotogrāfijas. Jāatklāj �ā cilvēka īstenā būtība, nevis tikai jā�uzzīmē viņa ģīmis.

���� Tad tā arī dariet! � ministrijas ierēdnis asā balsī paskubināja.

��� Mēs nekādus noteikumus neuzstādām! � pavisam ne�gaidīti paziņoja muzeja darbiniece, un Jānis pret viņu uzreiz juta lielāku cieņu. � Portreta izmēri un sīkākas norādes būs līguma tekstā, bet rado�o brīvību mēs nekādā gadījumā . . .

���� Es jums pateicos, cienītā kundze. � Jānis nedaudz paklanījās. � Tie�i to es arī vēlējos zināt.

Bet cienītā kundze izskatījās nedaudz apmulsusi. Viņa da�us brī�us domīgi klusēja, tad atkal vērsās pie mākslinieka.

��� Jūs mani atvainojiet, bet es te kaut ko nesaprotu . . . Vai tad jūs Jāņa Kri�lauka portretu varat uzgleznot arī citādāku, nekā viņ� redzams fotogrāfijā?

Jānis piedodo�i pasmaidīja, gribēja sākt pla�us paskaid�rojumus � par mākslinieka priek�metiskās un garīgās pa�saules neparastāku redzējumu, tad laikus apdomājās, jo tūlīt atcerējās, ka ar pasūtītājiem ir pilnīgi velti strīdēties. Izdari savu darbu, un tad jau manīs, kā būs!

��� Esiet dro�i! � Jānis ar ģēnija cienīgu mieru sacīja, iebāzdams kabatā fotogrāfijas. � Viss būs labākajā kārtībā.

Nākamajā stundā tika parakstīts līgums, no pienāko�ās summas saņemts �etrdesmit procentu liels avanss, un Jānis Vanags brauca mājās.

Varbūt man tikai izlikās, viņ� drud�aini domāja. �ī sa�vādā līdzība. Mums pat vārdi ir vienādi. Abi esam Jāņi. Līdzība ir uzkrīto�a! Tā nevar būt sagadī�anās! Izskatās, ka Jānis Kri�lauks būtu mans dvīņubrālis vai tēvs! Bet brālis nav, tas ir noteikti. Tad varbūt tēvs?! Bet man ta�u ir tēvs, un viņu sauc Valfrids Vanags! Ko māte stāstījusi par savu bērnību, jaunību? Tikpat kā neko. Kādreiz mazliet par pēc�kara grūtībām, par �etrdesmit devītajā gadā da�u viņai tuvu cilvēku izsūtī�anu uz Ziemeļiem un Sibīriju, bet kāds gan tam varētu būt sakars ar manu uzkrīto�o līdzību Kri�lau- kam? Varbūt mātei tomēr ir savs noslēpums? Bet kas viņai bija ko slēpt? Kādēļ nav visu izstāstījusi? Kādēļ klusējusi? Vai varbūt �is noslēpums saistās ar Kri�lauka dēlu, ja vi�ņam tāds ir bijis? Jo kaut kas ta�u tomēr ir noticis! Un kas tas ir par Kri�lauku, kas tik vientuļ� guļ pamestajā lauku kapsētā? Tā ir viena un tā pati persona? Un agrāk? Kas ir bijis vēl agrāk � pirms mātes jaunības? Kur tomēr ir manas saknes, mans sākums?!

Visu pēcpusdienu nomocījies ar uzbāzīgajām domām, viegli uzskicējis Jāņa Kri�lauka portreta pirmo variantu un velti izmēģinājies sazvanīt vecākus, Jānis beidzot piezvanīja Ievai.

Ieva bija simpātiska, divdesmitse�gadīga sieviete, kurai māksla nozīmēja gandrīz vai to pa�u, ko dzīvot. Pati ikdienā strādādama kādā zinātniski pētnieciskajā institūtā par eko�nomisti, viņa visu brīvo laiku veltīja izstā�u, teātru, kino un literāro vakaru apmeklējumiem, kā arī daudz lasīja. Tēvs bija dzērājs un kauslis, māte strādāja manufaktūras fabrikā par strādnieci, un Ieva, uzaugusi un līdz�inējo dzīvi pavadījusi ļoti smagos materiālajos un sadzīves apstākļos, jau no ma�zotnes literatūrā, teātrī, kino un mākslā meklēja kaut ilu- zorisku glābiņu no pelēkās, brī�iem pat melnās ikdienas. Mākslas pasaule Ievai bija apmēram tas pats, kas ticīgajiem templis vai baznīca. Neviens viņu tur neaiztika. Viņa uzreiz nokļuva jaunā, daudz skaistākā un interesantākā, pasaulē. Māte, cik varēja, materiāli viņu atbalstīja, lūdza un raudāja, lai tikai pēc vidusskolas beig�anas nekādā gadījumā nenākot strādāt uz fabriku, bet turpinot mācīties augstskolā, ko viņa arī darīja.

Ar Jāni Vanagu Ieva iepazinās kādas izstādes apmeklējuma laikā, kad kā hipnotizēta skatījās uz Maijas Tabakas gleznu �Skumjā�, kur pie neliela galdiņa, galvu atspiedusi ar roku, sēd neparasti skaista, domās iegrimusi sieviete. Viņas augumu sedz balts, krokots tērps, pāri plecam pārmesta melna josta, kaprona zeķēs ietērptas augsti atsegtas kājas un mazas augstpapē�u zelta kurpītes.

�ķiet, ka nupat notikusi liela nelaime. Kāds nomiris, var�būt sievieti tikko atstājis viņas mīļotais? Dro�i vien. Sieviete ir skumja, un pāri plecam pārmestā melnā josta izskatās kā likteņa zīme, kas viņu pa�laik ir smagi ievainojusi.

Toties Ieva bija jauka, tie�i tāda, kādu Jānis vienmēr bija vēlējies sev blakus redzēt sievieti. Mīļa un maiga, bie�i jauti-a, paklausīga un gudra.

Ieva bija mājās, un viņ� to uzaicināja uz tasi vakara ka�fijas.

�� Kur tu izrāvi kafiju? � Ieva kā neticēdama jautāja.

��� Vai tad es tev neesmu stāstījis? Man ta�u Brazīlijā dzīvo bagāts onkulis! � Jānis smiedamies meloja.

�� Neko citu viņ� tev nesūta? � Ieva paintei-esējās.

�� Ko tu vēl gribētu?

�� Piemēram, banānus. Ir?

�� Labi! Priek� tevis būs arī banāni. . . Brauc tik �urp!

�� Pagaidi! Es vēl gribu ananasus!

Jānis mirkli padomāja.

��� Mani tu negribi? � viņ� klusi pajautāja un juta, ka nez kādēļ viegli ietrīcas balss.

Ieva vada viņā galā skaļi iesmējās.

��� Gribu! � vina ātri atsaucās. � Tikai tu nez kādēļ negribi mani.

�� Nerunā muļķības, � Jānis noburk�ķēja.

��� Tās nav nekādas muļķības, � Ieva turpināja. � Nupat jau būs divi gadi, kop� esam pazīstami. Divus gadus, Jāni, mēs �ad tad satiekamies, pamīlējāmies, bet � Tu neko vairāk negribi?

Jānis klusēja. Viņ� saprata, ko Ieva domā, jo arī pats da��reiz bija par to domājis, ta�u joprojām nespēja iz�ķirties. Tik kvēlu mīlestību pret jauno sievieti viņ� nejuta, lai bez lie�kas svārstī�anās atkal jūgtos laulības ratos, ta�u pa �iem diviem gadiem pie Ievas bija tā pieradis, ka sāka kļūt visai nemierīgs, ja vairākas dienas nebija redzēju�ies.

�� Tā nav telefona saruna, � Jānis teica. � Brauc �urp, iedzersim kafiju ar Mokas liķieri un tad arī papļāpāsim par dzīvi!

Ieva atbrauca, un viņi visu vakaru pavadīja, sarunāda�mies gan par mākslu, noslēpumaino Jāni Kri�lauku, da�reiz pilnīgi nesaprotamām dzīves un likteņa nejau�ībām, gan par abu savstarpējām attiecībām.

Vēlāk, kad jau iestājās tumsa, abi nostājās pie atvērtā darbnīcas loga un raudzījās melnajās debesīs, kur glu�i kā ugunskurā ogles mirgoja miljoniem zvaig�ņu.

�� Tu redzi to zvaigzni? � Jānis pavaicāja.

��� Kuru? � Ieva atjautāja, cie�i pieglau�oties Jāņa ple�cam.

��� To. � Jānis izstiepa roku un rādīja uz debesu kreiso pusi, kur nelielā septiņu zvaig�ņu trīsstūrī ar savu nepa�rasto spilgtumu krasi izdalījās kāds iesarkans spīdeklis.

�� Vai tas nav Marss? Izskatās diezgan noslēpumains.

���� Visas �īs debesis ir viens liels noslēpums, � Jānis sacīja, strauji pagriezās un viegli ar rokām apņēma Ievas tievo vidukli. � Glu�i tāpat kā tu. Kā es. Kā viss uz �īs pasaules.

��� Es ne! � Ieva iesmējās un draiski papurināja savus garos, blondos matus. � Esmu kā atvērta grāmata. Ņem tik un lasi!

Jānis pasmaidīja. Viņi bija nodzēsu�i gaismu un no sestā stāva augstuma raudzījās uz spo�i apgaismoto Me�ciemu. Kaut kur dziļi apak�ā klusi elsoja iela, ātri skrienot garām daudzām dzīvojamām mājām, Biķernieku sporta bāzei, mo�derni uzceltajam bērnudārzam, siltumnīcu stikla �pilsētiņai�, lielai jaunceltnei un milzīgajam slimnīcu kompleksam. Tur visi stāvi bija apgaismoti. �Gaiļezers� izskatījās kā gigan�tisks okeāna laineris, kas klusi, bet nenovēr�ami turpina ceļu pēk�ņi sabiezēju�ajā nakts tumsā.

��� Pagaidi! � Ieva lēni pagrieza galvu sānis. � Tagad nevajag mani skūpstīt.

�� Kādēļ?

Ieva nopietni raudzījās uz balto slimnīcas ēku, un Jā�nim �ķita, ka meitenes skaistā seja negaidīti kļuvusi daudz bālāka par tālo zvaig�ņu atspulgiem.

��� Varbūt tie�i �obrīd . . . Aiz kāda no tiem logiem . . . mirst cilvēks, � viņa klusi no�ukstēja un tikko manāmi sarāvās.

�� Visai iespējams, �Jānis nopietnā balsi piekrita. �Vēl vairāk! Aizver acis un iedomājies zemeslodi! Jā, jā! Visas valstis, jūras un cilvēkus! Un tie�i �ai mirkli, kad tu to dari, pasaulē mirst tūksto�iem, atkārtoju, tūksto�iem cil�vēku! Viens mirklis, viens pateikts vārds, un jau tūksto�iem cilvēku ir aizgāju�i no �is pasaules! Tu apjēdz? Viņu vairs nav. Vini nomiru�i no vecuma un slimībām, no bada un slā- pēm, no alkohola un narkotikām, aizgāju�i bojā kopā ar saviem lepnajiem limuzīniem, lidma�īnām, kuģiem un vareno kara tehniku.

��� Tev nav �ēl? � Ieva uzprasīja un pagrieza seju pret Jāni. Viņu lūpas gandrīz saskārās.

��� Nē, � Jānis atbildēja. � Man nav �ēl, jo es nevienu no �iem cilvēkiem nepazīstu. Bet man ir patiesi �ēl, ka �ai pasaulē tā iekārtots, ka cilvēkiem jāmirst gan no slimībām, gan no otra cilvēka naida.

��� Jāni � � Jaunā sieviete lūdzo�i ieskatījās drauga acīs. � Kad nomir�u es . . . Tev ta�u būs manis �ēl, vai ne?

Jānis lēni abu roku pirkstus iegremdēja Ievas kuplajos matos, vairākas reizes noglāstīja viņas galvu, tad viegli ar lūpām pieskārās meitenes karstajai pierei.

�� Skukēn! Kas tev ir uznācis?

Ieva silti pasmaidīja.

��� Nekas. Tas tikai tā . . . Esmu laimīga, ka mums izde�vies uz �īs pasaules saskrieties. Diez kā būtu, ja padrāztos garām?

�� Būtu slikti.

�� Es arī tā domāju.

�� Tad vispār �īs pasaules nebūtu.

�� Būtu tikai divi nelaimīgi cilvēki.

�� Un debesis ar savu auksto gaismu.

���� Paklau, Jāni! Kas tad galu galā tā ir par zvaigzni, kuru tu man pirmīt rādīji?

�� Tā ir Betelgeize. �ī zvaigzne ir divdesmittūksto� rei�u spilgtāka par Sauli.

��� Kaut kā neticami. Ielas spuldze ir nesalīdzināmi spo��āka.

�� Bet jātic vien ir. Tas esot precīzi izmērīts.

�� Tā atrodas neaptverami tālu, ja ?

�� Nē, nemaz. Pēc Visuma mērogiem tepat mums blakus.

���� Vai ar �o zvaigzni nesaistās kāds ticējums vai le�ģenda?

�� Nezinu. �Jānis paraustīja plecus. � Neesmu dzirdējis.

� Tā ir mīlētāju zvaigzne, � Ieva nopietna teica.�Es zinu. Vienmēr, kad mēs te stāvam pie loga un skūpstāmies, Betel- geize skatās uz mums un priecājas.

Jānis negaidīti paņēma Ievu uz rokām, pārnesa pāri darb�nīcas telpai un noguldīja uz dīvāna, kur viņ� da�reiz mēdza pārgulēt.

Caur atvērto logu telpā ieplūda gaisto�as me�a smar�as, tikko sajūtams spirgts vēj�, klusināti ielas trok�ņi, kāda putna kliedziens un bālgana spuld�u atblāzma. Kad acis aprada, gar visām sienām varēja saskatīt daudzas gleznas un zīmējumus, bet darbnīcas stūrī stāvēja molberts un sastatne ar �odien ieskicēto Jāņa Kri�lauka portretu.

Kas tu esi, Jānis domāja, raudzīdamies Kri�lauka sejā. Mans radinieks? Vai arī esam pilnīgi sve�i cilvēki, ar kuriem daba tikai parotaļājusies, radīdama tik līdzīgus? Es nezinu, bet runā, ka pastāvot kaut kāda spoguļteorija. Pretstatu sin�tēze, uz kuras balstoties gan Visuma, gan atoma uzbūve, gan cilvēka dzīve. Ir viela un antiviela. Ir pluss un mīnuss. Ir kustība un sastingums. Tumsa un gaisma. Labais un ļaunais. Siltums un aukstums. Tikko piedzimis nevarīgs bērns un mū�u nodzīvojis tikpat nevarīgs vecis. Sievi�ķais un vīri�ķais. Un katrai elementārdaļiņai, katrai �ūnai un katram cilvēkam kaut kur uz �īs pasaules vai Visumā savs līdzinieks. Prototips. Ar tādu pa�u domā�anu, ilgām, dzīvi un likteni. Var būt, ka tā arī ir, ta�u Jānim Kri�laukam bijusi cita dzīve. Cita. Un man tā jāuzzina.

��� Paklausies, Ieva, � Jānis klusi ierunājās. � Tu zini savu vecāku biogrāfijas?

Ieva mazliet padomāja.

��� Jā, � viņa tikpat klusi atbildēja. � Man liekas, jā. Vismaz galvenajās līnijās. Kur dzimu�i, kur augu�i, kur mācīju�ies, kur strādāju�i.

�� Bet vecnsmammas? Vecātēva?

�� Par viņiem jau mazāk.

�� Un tālāk?

�� Tālāk?

���� Es prasu, ko tu zini par savas vecāsmammas māti? Un vecātēva tēvu?

�� Neko.

��� Tātad tev ir tikai apmēram astoņdesmit gadu ilga pa�gātne.

�� Nav pat tik daudz, � Ieva skumīgi atbildēja. � Mana pagātne ir tikai tā, ko es atceros. Personīgi. Mana pagātne ir mana pieredze, bet pārējais . . .

���� Pārējam arī ir nozīme, � Jānis nopietns turpināja. � Varbūt daudz lielāka, nekā mēs visi domājam. Jo aiz ga�diem ta�u ir cilvēki. Aiz cilvēkiem � notikumi. Pirms simt, pirms tūksto� gadiem kaut kas noteikti ir noticis. Aiz nejau��ības vai likumsakarības, bet mēs jau esam sāku�ies tad, nevis tikai ar māti un tēvu. Bet mēs neko nezinām. Pat ne�interesējamies. Daudzi savu dzimtu, savu dzīvību saknes nevar sameklēt pat vecākos. Viņu biogrāfijas sākas ar bērnu�namu, ar internātu. Bet lielākajai daļai �ie vecāki ir. Ir ari vecmāmiņas. Un ir pat vecvectēvi. Bet tālāk? Kas ir tālāk? Tālāk ir tuk�ums. Mēs neko nezinām. Ta�u patiesībā nekāda tuk�uma nav. Tas visos gadījumos ir piepildīts ar kaut kā�diem cilvēkiem, notikumiem, priecīgiem vai traģiskiem lik�teņa pavērsieniem. Tur vajag būt kaut kam arī no mums.

�� Jāni . . . �jaunā sieviete tikko dzirdami teica. � Nav tiesa. No mums tur nav nekā. Bet ja kādreiz mums būs bēr�niņ� . . . Tad gan arī mēs tur būsim iek�ā.

Jānis kādu laiciņu klusēja, krēslainajā pustumsā maigi glāstot meitenes galvu.

�� Es tev pirmīt parādīju Betelgeizi, � viņ� sacīja. � Tā atrodas Oriona zvaigznājā un ir sarkanais pārmilzis. Cilvēki skatās un priecājas. Bet visjaukākais �ai bildītē ir tas, ka, pēc daudzu astronomu un fiziķu uzskatiem, Betelgeize jau sen vairs nepastāv! Tu saproti? Tā sen ir uzsprāgusi gaisā, pārvērtusies supernovā, citās zvaigznēs un putekļos, bet tālā gaisma no Betelgeizes joprojām turpina nākt pie mums, un mēs to redzam, it kā nekas nebūtu noticis. To grūti apjēgt, bet tā tas ir. Tā vismaz var būt, glu�i tāpat, kā tas ir ar mūsu dzīvēm, ar mūsu domām, raksturiem, varbūt pat izskatu. Saka, mēs nākam no bērnības. Nez vai. Bērnība varbūt ir tikai priek�pēdējais solis. Mēs nākam no daudz tālākiem no�tikumiem.

���� Par Betelgeizi bija skaisti. � Ieva pacēla galvu no drauga pleca un ar muguru atspiedās pret sienu. � Bet kas attiecas uz tāliem notikumiem � Es nekam vairs neticu. Vēsturē tik daudz kas ir saputrots, pat atklāti samelots, ka gribas patiesi ticēt tikai tam, ko esi pats pieredzējis.

���� Es runāju par pagātni tādēļ � � Jānis nedaudz ap�mulsa un nolieca galvu. � Es �odien pamazām sāku ap�jēgt . . . Mūs visus vieno kaut kādi neredzami stari. Kaut kāds vēl neatklāts noslēpums.

Ieva pagriezās ar seju pret Jāni, apvija rokas ap viņa kaklu un iesmējās.

�� Tev ir jau �etrdesmit gadi, tu esi bijis precējies un �ķī�ries, tu esi gājis augstās skolās un dzīvojis vētrainu dzīvi, un, izrādās, tu neko daudz nezini. Bet es �o noslēpumu zinu jau sen! Un daudzi to zina.

��� Es nojau�u, ko tu domā, � Jānis teica.

�� Jā, mīļais! Tā ir mīlestība. Nekā cita nav. Neko citu ne- var atklāt. Cilvēkus rada mīlestība. Tā rada arī visu pārējo. Gan mākslu, literatūru un mūziku, gan visda�ādākos notiku�mus. Cilvēks, protams, sevi var izteikt visda�ādākajos veidos. Viņ� sevi var apliecināt gan kaujas laukā, gan politikā, gan sportā, zinātnē un mākslā, ta�u vispilnīgāk viņ� sevi izsaka mīlestībā. Vienmēr, Jāni. Tur viņ� gribot vai negribot sevi atklāj visu.

�� Ko tu domā par mani?

�� Jāni. . .

�� Negribi teikt?

��� Es kaut kur lasīju . . . Bet es tā arī pati domāju. Vī�rietis vērtējams tikai pēc tā, kā viņ� izturas pret sievieti.

�� Es pret tevi izturos slikti?

��� Nē, � Ieva klusi atbildēja. � Bet tu varētu izturēties labāk.

Jānis Ievu noskūpstīja un apguldīja sev blakus<

Viņ� pievēra acis, juta, kā atkal uz pleca elpo sievietes mute, un mazliet nomierinājās.

Bija labi. Ne par ko vairs negribējās domāt.

Sodienai^jietika.

i

Da�as stundas pēc pusnakts Jānis satrūkās. Bija dzir�dams kaut kāds savāds troksnis. Viņ� mēģināja atvērt acis un pacelt galvu. Tas neizdevās, un viņ� nekādi nevarēja saprast, vai ir jau pamodies vai vēl joprojām turpina gulēt un redzēt neparastu sapni? Bet varbūt tas nemaz nebija sapnis? Varbūt tā bija kāda sen pagāju�u notikumu tāla atblāzma?

�ā vai tā, bet visu, kas notika darbnīcā, viņ� redzēja pietiekami skaidri.

Netālu no durvīm stāvēja skarba izskata vīrietis spilgti sarkanā �aketē un pārmeto�i skatījās cilvēkā, kas nedaudz atgādināja mākslinieku, jo viņam galvā bija liela samta berete.

<� Neviens tev nepiedos velti nodzīvotu dzīvi, � sacīja vīrietis sarkanajā �aketē.

Māksliniekam līdzīgais nesapratnē paraustīja plecus.

��� Ko tas nozīmē � �velti nodzīvot dzīvi�? � viņ� izbrīnījies jautāja.

Otrais vīrietis klusēja.

�� Tad vismaz pasaki � kas būs mani tiesne�i? � cilvēks samta beretē turpināja interesēties. � Kam man būs jāat�skaitās par savu nodzīvoto dzīvi?

Cilvēks sarkanajā �aketē nez kādēj atkal neko neatbil�dēja, bet aizgāja līdz darbnīcas galam un apstājās. Māksli�nieks sekoja.

Pēc da�iem brī�iem telpā ienāca jauna, viscaur baltā ģērbusies sieviete, kuru pavadīja vīrietis melnā uzvalkā un platmalē.

Sieviete iemīlēju�amies acīm skatījās uz vīrieti, tad maigi pieglaudās viņa plecam. Vīrietim tas laikam nepatika, jo viņ� sievieti diezgan asi pagrūda sāņus.

�� Nevajag mīlestības! � viņ� griezīgā balsī teica.

Sieviete gandrīz sāka raudāt.

�� Kādēļ?

�� Mīlestība vienmēr ved tikai pie vientulības, � vīrietis vēsi paskaidroja. � Pie absolūtas bezcerības.

��� Kā tu vari dzīvot, tā domādams? � sieviete izbrīnīju�sies jautāja.

Vīrietis auksti iesmējās.

�� Tikai tā iespējams dzīvot. Vienīgi tā!

Abi pagriezās, �ķērsoja darbnīcu un nostājās pie pretējās sienas.

Tad darbnīcā ienāca vīrietis nopluku�ā uzvalkā un cil�vēks, kura acis sedza tum�as brilles. Briļļainais skatījās laukā pa logu, kur Oriona kreisajā pusē mirdzēja tālā Betelgeize.

�� Paklau! � viņu uzrunāja nopluku�ais. � Kādēļ esi tik drūms?

Briļļainais laikam negribēja atbildēt, jo ilgi klusēja. Bei�dzot viņ� pagriezās pret jautātāju.

�� Ir notikusi liela nelaime, � viņ� paziņoja.

�� Vai drīkstu zināt, kāda? � skrandainis painteresējās.

��� Jā. � Tum�acainais vēlīgi palocīja galvu. � Es esmu iemīlējies. Man vairs nav nākotnes . . .

Nopluku�ais vīrelis pirmajā brīdī izlikās tāds kā apmulsis, gribēja kaut ko iebilst, tad atmeta ar roku un ļenganā gaitā aizgāja pie pārējiem.

Pēc neilga laika darbnīcā viegliem, rotaļīgiem kaķes soļiem ienāca ļoti izkrāsojusies sieviete spilgti sarkanā kleitā.

Viņa sāka dejot. Dejoja ilgi un temperamentīgi. Vispirms valsi un polku, tad smeldzīgu tango. Varbūt viņa būtu dejo�jusi vēl ilgi, bet draiskulīgo dāmu iztraucēja kāds latvie�u strēlnieks, kas pēk�ņi parādījās viņai aiz muguras.

Sieviete iekliedzās.

Strēlniekam nebija sejas.

Arī Jānis sajuta bailes.

Patie�ām. Kas gan te notiek?

��� Paklausieties! � viņ� skaļi uzsauca. � Ko jūs te visi

darāt?

Sanāku�ie panāca uz priek�u un darbnīcas vidū nostājās pusaplī.

�� Kas jūs tādi esat? � Jānis turpināja pra�ņāt.

Melnais vīrietis cienīgi paklanījās.

�� Mēs esam mū�īgie, � viņ� negaidīti pateica.

Jānis sarauca pieri.

�� Kādi mū�īgie?

�� Nekad nemirsto�ie. � Melnais vīrietis vēlreiz paklanījās.

Jānis neticīgi pa�ūpoja galvu.

�� Tas nevar būt.

��� Var. � apstiprināja vīrietis samta beretē. � Mēs dzīvo�jam jau simttūksto� gadus.

Jānis iesmējās.

��� Tas būtu brīni�ķīgi, un es labprāt piebiedrotos jūsu bariņam, ta�u � tik ilgi es tomēr dzīvot negribu. Nav laika! Bet pagaidiet! Vai jūs te tikai nespēlējat kādu teātri?

Visu priek�ā veikli izlocījās nopluku�ais vīrelis, un viņa �aurajās a�telēs dega dusmu dzirkstis.

�� Cilvēk, par kādu teātri tu runā? � viņ� iesaucās. � Ja par dzīves no�ēlojamo balagānu, tad jā! Protams! Tur mums katram ierādīta sava lomiņa. Tāda maza maziņa. Riebīga. Es, piemēram, kādreiz esmu bijis vergs. Esmu bijis pieķēdēts pie seno feniķie�u galeras. Esmu nesis �ķēpu vājprātīgajam Nero- nam un cienījamajam bruņiniekam de Servantesam. Esmu pērts pie kauna staba tikai par to, ka . . .

Skrandainis spēji atmeta roku.

��� Eh! Ko tur vairs! Esmu bijis pēdējais no pēdējiem, bet tagad mani vienkār�i dēvē par cilvēku, kam dzīvē nav paveicies.

Tūlīt aiz �ās dzīves �veiksminieka� paklanījās cilvēks sar�kanajā �aketē.

��� Atļauj stādīties priek�ā! Es esmu cilvēks, kas nekad nesmejas.

Jānis pasmīnēja.

�� Vai tad ir tik drūmi?

��� Brīnos, jaunais cilvēk, ka tu līdz �ai naktij vēl nezini, ka cilvēkiem �ajā pasaulē ļoti reti gadās priecīgi notikumi.

�� Nemelo! � Jānis spēji uzkliedza. � Dzīve � vai tas jau pats par sevi nav vispriecīgākais notikums? Un jaunība? Un rado�a darba gandarījums? Un sajūta, ka esi spējis palīdzēt citiem? Un uzvara kādā kaujā vai cīņā pa�am ar sevi? Un mīlestība? Vai mīlestība nav māsu dzīves visnopietnākais prieks?

Visi apkārtstāvo�ie cilvēki kā sarunāju�i sāka skaļi smie�ties. Viņi sēca pilnās balsīs. Tad pēk�ņi pārstāja, un uz ilgāku laiku telpā iestājās mazliet baigs un svinīgs klu�sums.

��� Tu aizmirsti, ka cilvēks noveco, � vīrietis sarkanajā �aketē tui-pināja. � Pie tam noveco ļoti ātri. Un jaunākās paaudzes ātri aizmirst iepriek�dzīvoju�o nopelnus, viņu varo- � ^>u, uzticību ideāliem, centību un upurus. Bet mīlestība un

nība ir tikai baltas pūkas uz cilvēka mū�a, kuras ātri -iegli nopū� skarbais dzīves vēj�.

���� Vēl tu aizmirsi, ka cilvēku uz katra soja sagaida neizdziedināmas slimības, � piebilda vīrietis samta beretē.

���� Ka pastāv skaudība, nenovīdība, varaskāre, ka pastāv nodevība, aizdomīgums, neuzticē�anās, vil�anās, vientulība un nāve.

Jānis cie�i paskatījās uz skaisto sievieti, kuras baltā kleita viegli atstaroja zvaig�ņotās debess gaismu.

��� Par ko tu pirmīt smējies? � Jānis vaicāja. � Tu arī nekam netici?

Sieviete skumji palocīja galvu.

�� Kam lai es ticu, māksliniek, ja nupat tiku atraidīta? Ja es nevienam �ai pasaulē neesmu vajadzīga?

Jānis pagrieza galvu sāņus un paskatījās uz draisko dejo�tāju.

�� Un tu? Kas tu tāda esi?

Dejotāja ātri nostājās Jāņa priek�ā, da�us brī�us izai�cino�i stāvēja, tad, pavedino�i smaidot, atsedza savas kailās krūtis. � Es esmu pērkamā mīlestība, � viņa negaidīti teica.

��� Patīk?

�� Ne visai, � Jānis drūmi atbildēja.

�� Tas ir tikai tagad, draugs, � dejotāja turpināja. � Tu mani nicini, tādēļ ka tev blakus guļ jauna, skaista, neviena tā pa īstam vēl nesamaitāta meitene. Un tu viņu mīli. Bet pie pirmās vil�anās . . . Pagāju�i jau tūksto�iem gadu, bet nekas cilvēkā būtiski nav mainījies. Viņ� arī �odien grib tie�i to pa�u, ko gribēja cilvēces sākumā. Grib ēst, dzert, ceļot, valdīt, karot, radīt un mīlēt. Ja es atceros . . . Mani kādreiz ņēma no triumfa apreibu�ie olimpie�i. Mani Zeva templī ņēma bijīgie dievlūdzēji. Man pāri gāju�i visi di�ās Romas leģioni un vēlāk jebkuras valsts karaspēks. Mani ir ieguvis gan bagātnieks, gan pēdējos gra�us salasījis nabags. Vienmēr, visos laikos vīrie�i, kad viņi ir tālu no mājām vai viļas savā tīrajā mīlestībā, nemaldīgi meklē ceļu pie manis � pie vis�netīrākās sievietes! Un zini, kādēļ? Tu zini. Tu esi vīrietis un mākslinieks. Jūs ta�u pie manis nenākat tikai apmierināt savu kaislību, vai ne? Tas būtu pārāk vienkār�i. Jūs nākat, lai tomēr kaut uz īsu brīdi būtu laimīgi un brīvi! Jo, atnā�kot pie manis, jums nekas nav jātēlo. Jums man nav jādod nekādi solījumi vai atskaites. Nav jāmelo. Nav jāizliekas. Jūs pie manis varat justies tie�i tādi, kādi arī esat īstenībā.

Sieviete lēni aizpogāja ņieburu un atkal, viegli dejodama, pazuda kaut kur darbnīcas stūrī.

Tad Jāņa priek�ā smagnēji nostājās strēlnieks. Jānim kļuva neērti, jo bija diezgan baigi skatīties viņa neeso�ajās acīs un sejā, bet Jānis saņēmās un paliecās viņam pat tuvāk.

�� Tu guli kopā ar skaistu sievieti, � strēlnieks dobjā balsī ierunājās, � bet esi drūmāks par drūmu. Kādēļ, �kunstniek?

� � Man nepatīk �ie cilvēki.

�� Kas viņiem vainas?

>

�� Viņi nekam vairs netic.

�� Tā nav vinu vaina.

�� Kā tad?

�� Mūsu visu.

���� Iespējams, � Jānis piekrita. � Bet kas tu tāds esi? Pēc formas sprie�ot, tāds kā streļķis, bet kā ir īstenībā? Tu vispār esi?

Strēlnieks tikko jau�ami palocīja galvu.

�� Es esmu Kritu�ais.

Jānis klusēja. Tā tas laikam arī bija.

��� Es esmu tas karavīrs, kuru nokāva jau Jūlijs Cēzars. Tas, kur� ir kauts visos pasaules karos un kuru nokaus arī nākamajā. Uz galvo�anu.

�� Vari nebaidīties, � Jānis teica. � Nākamā kara vairs nebūs.

�� Tu tam tici?

�� Es ticu cilvēka saprātam, � Jānis atbildēja.

Kritu�ais dobji un nicino�i iesmējās.

���� Meistar! Būtu labi, ja tu uz cilvēka saprātu tik ļoti vis nepaļautos! Vai tad Jūlijs Cēzars bija dumj�? Un Maķe�donijas Aleksandrs? Un Kārlis Lielais? Un Suvorovs? Un Napoleons? Viņi ta�u bija sava laika di�ākie cilvēki! Ģēniji! Un Vilhelms II, un pat trakais fīrers tomēr bija cilvēks, kas divpadsmit gadus vadīja milzīgu valsti! Un Staļins � trīs�desmit.

Jānis ilgu laiku klusēja.

�� Paklausies, strēlnieki � viņ� beidzot ierunājās. � Kam tad lai mēs ticam? Vai ir kaut kas tāds, kam cilvēks var ticēt par visiem simt punktiem? Es nerunāju par nāvi, mākslu un to, ka pēc nakts vienmēr atnāk diena. Es gribu zināt, vai ir kaut kas tāds, kas cilvēku nomierinātu, kas viņu nebaidītu? Vai ir kaut kas tāds, uz ko mēs varētu dro�i paļauties, ja pat spo�i mirdzo�ā un skaidri saskatāmā Betel- geize izrādās tikai māns?

��� Betelgeize nav māns, � kritu�ais karavīrs nepiekrita. � Tā patie�ām ir viņas gaisma, kas līdz mums atnāk. Noslē�pums meklējams Laikā.

�� Bet mūsu dzīvē? � Jānis ātri uzprasīja. � Kur slēpjas māsu dzīves noslēpums, tās patiesā jēga? Vai tie�ām vienīgi mīlestībā, kā man te visu laiku cen�as iegalvot?

Karavīrs iegrima pārdomās.

�� Lai es tev varētu atbildēt. . . Kas tu pats tāds esi?

�� Es esmu mākslinieks. Pamatā strādāju ar eļļu, gleznoju, bet man nav sve�a arī neviena cita tehnika. Kaut vai gra�fika. Mākslinieciski noformēju un ilustrēju grāmatas, taisu plakātus . . . Daudz ko. Piemēram, vakar atkal dabūju kār�tējo valsts pasūtījumu.

�� Kas tev jādara?

���� Man jāuzglezno kāda biju�ā strēlnieku komandiera portrets.

Kritu�ais smagi nopūtās.

�� Nepatīk.

��� Jā. Pareizāk sakot, vienkār�i negribas klausīties tās blēņas par revolucionāru trako apzinīgumu, idejisko pārlie�cību, par nacionālās neatkarības cīnītājiem, cik viņi visi biju�i tīri un godīgi . . . Negribu vairs neko dzirdēt par asinīm un nāvi, un lai top man piedots!

��� Par ko tad tu gribētu, lai cilvēks runā un raksta? � Jānis painteresējās.

Kritu�ais brīdi klusēja, viņa seju nevarēja saskatīt, ta�u Jānis bija gandrīz vai pārliecināts, ka �ajā brīdī biju�ais strēlnieks pasmaida.

��� Par mīlestību, � viņ� negaidīti sacīja. � Jo arī tā ir piederējusi revolūcijai un visiem agresīvajiem un atbrīvo��anās kariem. Vienmēr, kad cilvēks sevi ziedojis kāda liela mērķa labā, viņam blakus ir stāvējusi arī liela mīlestība.

Kritu�ais apklusa. Arī Jānis klusēja, rāmi ieklausīdamies, kā viņam blakus, pagriezusi galvu pret sienu un atmetusi vienu roku atpakaļ, klusi elpo Ieva.

Vai viņa ir laimīga ar mani? Vai mums ir�liela� mīles�tība? Nezinu. Es atkal neko nezinu. Tikai jūtu un tie�i �ovakar īpa�i sajutu, ka �ai sievietē ir kaut kas tāds, kā pietrūkst man pa�am. Bez kā man ir grūti iztikt. Es to nespēju izskaid�rot. Es to nesaprotu, bet viņa manī rada lielu mieru. Rada pārliecību, ka vienmēr viss beigsies labi.

���� Es kritu Pilsoņu kara pēdējā lielākajā kaujā � pie Perekopa, � Kritu�ais atkal ierunājās. � Mūsu jātnieku korpusu toreiz komandēja Jānis Kri�lauks. Varbūt esi dzir�dējis par viņu?

Jānis satrūkās un cie�i paskatījās uz kritu�o karavīru. Tātad nojauta viņu nebija vīlusi. Kaut kādā fantastiskā veidā sarkanais ģenerālis pie viņa atsūtījis savu ziņnesi.

��� Par viņu neko daudz dzirdējis neesmu, � Jānis atbil�dēja. � Tas ir viņ�, kas man jāglezno. Varbūt tu par viņu vari kaut ko pastāstīt?

Kritu�ais lēni pa�ūpoja galvu.

��� Neko daudz. Viņ� bija leģendām apvīts, sākumā noda�ļas, pulka, vēlāk brigādes un korpusa komandieris. Bet es vienkār�s zaldātiņ�. Ta�u varu pateikt . . . Jānis Kri�lauks bija velna vecis! Bet kas gan par veci! Viņam tolaik bija tikai divdesmit se�i gadi! Puika! Ta�u pagaidi! Es tā skatos, ka esi viņam neticami līdzīgs! Jā, jā, pareizi! Tā pati augstā piere, acis, deguns, visa seja . . . Lūpas. Un it sevi�ķi tas asais zods! Esi viņam radinieks?

Jānis apmulsis nolieca galvu.

�� Es nezinu . . .

��� Bet tu uzzini! � Kritu�ais sparīgi iesaucās. � Un uz�zini, kāds ir bijis Jāņa Kri�lauka turpmākais liktenis! Visa Deņikina, bet vēlāk arī visa Vrangeļa armija toreiz baidījās no viņa vārda vien! Tas cilvēks bija veidots no dzelzs un sep�tiņiem tēraudiem! Jānim Kri�laukam bija ari meitene, sauca viņu par Ievu, vairs neatceros, vai tā Jānim bija sieva vai tikai līgava . . . Nezinu. Ta�u reiz, kad bijām atpūtā un iznāca parunāties . . . Viņ� teica, ka tā esot viņa vienīgā cerība. Es uzreiz nemaz nesapratu. Ko, kāda tur cerība, kāda tur meitene!? Mēs kāvāmies par revolūciju, mums vaja�dzēja sasist Vrangeli. .. Tikai īsi pirms tam, kad uzbrukuma laikā man sejā ietriecās �rapneļa �ķemba, es sapratu, par ko Jānis Kri�lauks runāja. Tā bija cerība par Latviju, cerība atkal redzēt mājas un vecākus, mīļoto sievieti un bērnus . . . Tāpat ir arī �odien. Mīlestība � tā patie�ām ir visu cilvēku vienīgā cerība. Varbūt ne vienīgā, nestrīdos, ta�u visvaja�dzīgākā gan. Visīstākā.

Kritu�ais pagriezās un gāja prom. Viņam sekoja pārējie.

� Tu padomā! � Kritu�ais pie durvīm vēl atgādināja. � Cilvēkus nevajag nosodīt, ka viņi pārstāju�i daudz kam ticēt. Tu esi mākslinieks. Tātad radi viņiem �o ticību! Iedves cerību! Kas zina, varbūt tikai tādēļ tu esi �ai pasaulē nācis!

Viss apklusa. Tēli pazuda. Kaut kur pamalē ausa jauna diena, un no debesīm palēnām pazuda zvaigznes. Vienīgi Venera un Betelgeize vēl turpināja spo�i mirdzēt, kā ne�gribēdamas tik viegli padoties. Gaisma cīnījās pret gaismu. Pagāja vēl da�as minūtes, un izdzisa arī �īs divas spītnie�ces. Viena nieka Saule viegli uzvarēja divdesmittūksto�reiz spilgtāko Betelgeizi, nemaz nerunājot par visām pārējām zvaigznēm un galaktikām . . .

Viss atkarīgs no laika un attāluma. No tās vietas, kur atrodas novērotājs.

Skatoties no Betelgeizes, arī mūsu Saule dro�i vien nav nekas vairāk kā mazs, tikko saredzams punkts . . .

i

Lēni un negribīgi ausa 1919. gada 6. marta rīts.

Otrais latvie�u strēlnieku pulks gatavojās atkāpties. Rudbār�us un Skrundu jau bija ieņēmu�as latvie�u nacionālā karaspēka vienības, bet no abiem flangiem spiedās virsū vā�cie�i. Vienīgais ceļ�, pa kuru vēl varēja atkāpties, veda Saldus virzienā.

Jānis Kri�lauks, viegli ievainots galvā, apstaigāja pozīcijas un vēlāk iegriezās arī Kalnu mui�as lielajā labības �ķūnī, kur gulēja ievainotie. Skats bija diezgan nepatīkams. Uz salmiem un plānas siena kārtas visgarām �ķūņa sienām divās rindās bija saguldīti kliedzo�i vai skaļi vaimanājo�i strēlnieki. Vieglāk ievainotie palika ierakumos. Te atradās ar norautām kājām un rokām, ar smagiem ievainojumiem vēderā un galvā. Neko daudz viņiem palīdzēt nevarēja, ta�u vienīgā �ēlsirdīgā māsiņa Marija Punka darīja, ko varēja. Viņa ne�laimīgajiem deva padzerties, pārsēja, ēdināja un mierināja. Nekādas operācijas veiktas netika.

����� Komandier � � stiprā latgalie�u izloksnē ieru�nājās kāds ievainotais, kas gulēja netālu no durvīm. � Mēs atkāpjamies?

�� Tā iznāk, � Kri�lauks godīgi atzinās. � Viņu pārsvars ir nospiedo�s. Tre�ais pulks ir jau atgājis, un mums spēka pietiks labi ja da�ām stundām. Varbūt noturēsimies līdz va�karam un tad aiziesim pa tumsu.

��� Kad aizej, tu mūs no�auj, � ievainotais skaļi nosēcās, un uz viņa sakaltu�ajām lūpām negaidīti parādījās asiņai�nas putas. � No�auj, komandier, tikai neatstāj!

���� Beidz muldēt! � Jānis Kri�lauks noņurdēja, tad pa�griezās pret pārējiem. � Zēni! Vēl mazliet pacietieties! Pa��laik mui�ā tiek gatavoti pajūgi, to būs kādi trīs vai �etri pāri, tā ka vietas pietiks visiem! Neviens �eit nepaliks, esiet dro�i! Tiksiet līdz Cieceres stacijai, tur ir apsolīts sanitārais vilciens, un gan jau tur dakteri jūs salāpīs! Visus!

Jānis Kri�lauks gāja prom.

����� Komandier! � pie viņa lūdzo�ā balsī vērsās mazā Marija, kurai viss baltais virssvārcis bija vienos asins trai�pos. � Vai jūs man nevarētu sameklēt kādu palīdzi? Ja tūlīt sāksies evakuācija � Es jau tā knapi turos kājās. Bez tam man vairs nav ne spirta, ne sai�u . . . Jūs jau arī vēl va�jadzētu pārsiet. . .

��� Kaut kā izlīdzies, � Kri�lauks noguris sacīja. � Ne ar ko es tev, Marij, �obrīd palīdzēt nevaru. Kad iesim prom, zēni atnāks palīgā. To es apsolu, bet pārējo .. . Turies, Marij! Mums visiem pa�laik ir ellīgi grūti. Vienīgais � Ja man pa ceļam trāpīsies tā padauza Anna, es viņu atsūtī�u pie tevis. Lai strādā te un liek mūsu puikas mierā!

Jānis Kri�lauks neapmierināts pagriezās un izgāja laukā. Sejā tūlīt iesitās ass vēj� un aukstums, lai gan viscaur jau bija jūtama pavasara tuvo�anās. Naktīs un no rītiem krietni piesala, bet pa dienu saule tik cītīgi kausēja sniegu, ka �ur tur jau varēja samanīt kailu zemi.

Un. atkal uzdīgs zāle un uzziedēs puķes, Jānis Kri�lauks cerīgi nodomāja, ejot uz �tābu, kas atradās vienā no vecās mui�as lielākajām istabām. Bērzos sāks tecēt sulas, un atlidos dzērves, un nākammēnes būs jau Jurģi, un zemnieks atkal arklā iejūgs zirgu . . . Zemē tiks iesēti graudi un ielikts kartupelis. Nekāds kar� to nespēs apstādināt. Tāpat kā to .. .

Kā ar to Annu. Pagāju�nakt neviens strēlnieks negulēja, neizmantoja atpūtai tās nieka minūtes un stundas, kas trā�pījās, kad norima kauja, bet gāja uz riju pie Annas . . . Un mutē nekrīt ne vārds, lai viņus nosodītu. Jo �odien un rīt, pēc mēne�a un gada . . . Vai daudzi no mums būs vēl dzīvi? Tecēs Gauja un Venta, un Daugava. Spīdēs saule un mēness. Cilvēks lūgs Dievu un likteni. Un rudenī kalpu meita Anna tai pa�ā rijā kuls labību . . . Viss ritēs tālāk, kā dzīvē nākas ritēt. Bet mēs tā negribējām. Mēs gribējām citu dzīvi. Daudz skaistāku, pilnvērtīgāku. Mēs gribējām, lai arī pēdējam no pēdējiem � kalpam � kaut kas �ai dzīvē piederētu. Nē, ne pilis un ne mui�as! Ne me�i un dārgas ekipā�as. Mēs gribējām, lai viņam pieder vismaz viens mazs zemes pleķītis, ar ko pabarot gan sevi, gan savus bērnus. Mēs gribējām, lai arī strādnieks varētu lepni paskatīties citiem acis, nevis tikai smagi liekt saimniekam muguru un, viņu ieraugot, bijīgi raut cepuri no galvas! Mēs gribējām to, ko cilvēks ir gribējis jau tad, kad uzcēla savu pirmo mitekli un iekūra pirmo ugunskuru. Mēs gribējām, lai neviens �o uguni nenodzēstu. Mēs par savu darbu gribējām algu un nebaidīties, ka no atsevi�ķa cilvēka gribas vai untuma būtu atkarīga mūsu ģimenes laime vai liktenis. Mēs gribējām, lai cilvēks savu dzīvi var nodzīvot ar augsti paceltu galvu. Tik vien un tik daudz . . . Bet tagad es nezinu, vai tas mums izdosies. Ir jāatkāpjas. Diem�ēl. Un kas būs pēc tam? Es nezinu.

Vakarā lielajā mui�as istabā Jānis Kri�lauks uz da�ām minūtēm palika viens.

Visu dienu ritēja kauja. Frontes kreisajā pusē viņiem uz�bruka viens vācu dzelzsdivīzijas bataljons, bet no labās puses nāca virsū landsvēristi. Centrā galveno triecienu deva latvie�i no kalpakie�u vienībām. Sabiedroto uzbrukumi laikam nebija īsti saskaņoti, jo, tikko latvie�u rotas cēlās uzbrukumam, viņus no abām pusēm sāka ap�audīt vācie�i un kalpakie�i cieta zaudējumus. Kaut kur pat paklīda ziņa, ka �ajā kaujā kritis arī viņu komandieris pulkvedis Oskars Kalpaks.

�ī nesaskaņotība latvie�u strēlniekiem deva nelielu atelpu, un viņi bez liekas sasteigtibas varēja sagatavoties uz atkāp��anos, jo eso�ās pozīcijas ne ar kādu varonību vai pat izmi�sumu vairs noturēt nebija iespējams.

Galvas ievainojums stipri sāpēja, visu dienu ari ēsts nekas lāgā nebija, un Jānis Kri�lauks juta lielu nespēku. Viņ� ar muguru atspiedās pret krēsla atzveltni un pievēra plakstus.

Tūlīt acu priek�ā pazibēja viņu nelielais divistabu dzīvok�lītis Rīgas nomalē, mātes nedaudz salīku�ais augums un viņas sastrādātās rokas, vienmēr kaut ko mazgājot, tīrot vai gata�vojot ēst. Un tēva bargais skatiens. Viņ� bija skarba rakstura cilvēks, vienmēr ar visu neapmierināts, bie�i kliedza un vē�lējās, lai mājās tiktu apkalpots kā kungs. Viņ� strādāja fabrikā �Provodņiķ� par meistaru, visi no viņa baidījās, jo bie�i savu neapmierinātību pauda ne tikai vārdos, bet arī darbos. To uz savas ādas dabūja just arī abi viņa dēli � Jānis un Mārtiņ�. Ja kaut kas nebija pa prātam, vecais Kri��lauks, daudz nedomādams, ar savu smago roku cirta pa labi un kreisi. Nereti trāpījās arī mātei, un tādēļ neviens tēvam labprāt pretī nerunāja, bet klusēdami izpildīja visu, ko viņ� lika.

Pēc reālskolas beig�anas Jāni iesauca cara armijā. Viņ� ar izcilību beidza virsnieku skolu un 1915. gadā kā prapor��iks nokļuva jaundibināmajos latvie�u strēlnieku bataljonos. Tur izgāja visas septiņas lielās Latvijas elles � kaujas Tīreļpurvā, Ziemassvētku slaktiņu, Lo�metējkalnu, Ķekavu, Nāves salu un cīņas pie Rīgas Mazās Juglas. Viņ� nostājās lielinieku pusē, jo to pusē nostājās viņa bataljons, viņa vecie strēlnieki. Pēc tam bija neskaitāmas citas elles Krievijā. Viena no tām pa�laik atkal dega Latvijā � 1919. gada 6. martā netālu no . Skrundas. Vienīgi kauju mērogi �eit nebija tik pla�i, tik vē�rienīgi, lai gan lodei vai �rapneļa �ķembai, lai nogalinātu cilvēku, daudz telpas nemaz nevajag.

Jānis Kri�lauks ticēja savai veiksmei. Toreiz, kad viņ� beidza karaskolu, jaunie virsnieki Viļņā sarīkoja skaļu balli � ar krievu un latvie�u dziesmām, ar vīnu, paputēju�ām aris�tokrātēm un spo�u nakts salutē�anu. Vēlāk pie viņiem pie�klīda nez kādi �igāni, tie dejoja ugunīgas dejas, spēlēja vijoles, katra dvēselē izraisīdami smeldzīgas skumjas. Kad pēdējā jautrā dzīves nakts gāja jau uz rīta pusi, viņi saprata,

ka svētīti beigu�ies. Pēc da�ām dienām �ampanie�a vietā nāksies dzert purva rāvu. Spo�ā parketa vietā būs jāmin dubli un asinis. Sievie�u kaislīgos �ukstus nomainīs nāves mēmais klusums.

Veca �igāniete ilgi pētīja viņa plaukstu.

�� Kungs! Tev priek�ā ir tāls un grūts ceļ�. � Viņa ar ne�tīru pirkstu rūpīgi brauca pa Jāņa Kri�lauka plato plaukstu. � Prāta tev ir diezgan, bet laimes gan nebūs! Tā nu tas notiksies, kungs. Tev vispār dzīvē neveiksies, tev nemaz nav laimes līnijas, toties mīlestības strīpa ir trekna kā slieka . . .

Ko nu tu, vecā, muldi, Jānis toreiz nodomāja. Kā var būt mīlestība, bet laime ne? Tas kaut kā neklapējas kopā.

��� Tu kādreiz sasniegsi augstu stāvokli, tu būsi varen liels priek�nieks, tu izjutīsi varas saldo nastu, � �igāniete ne�ēlīgi turpināja, � bet visu mū�u tomēr nodzīvosi tik lielā nabadzībā, ka jebkur� ubags būs bagātāks par tevi! Un mū�s tev būs samērā gar�. Trīs reizes tas gan tā kā taisīsies trūkt pu�u, bet, redzi, tava dzīvības līnija aiziet tālāk pat par plaukstas galu un izbeidzas tikai aiz delnas. Tātad, kungs, tikai mīlestība un gar� mū�s, neko citu es tev nevaru solīt! � �igānietes balsī skanēja patiesa no�ēla. � Svaki! Teik�u tev atklāti � tik sliktu roku es sen nebiju redzējusi!

Ko nu tu atkal pļāpā, Jānis rāmi pasmaidīja. Mīlestība un dzīvība � tas nemaz nav tik maz .. .

Septiņpadsmitā gada pavasarī Jānis Kri�lauks saderinājās ar savu bērnības draudzeni Martu Vasarāju, ta�u satikās reti, Jānis karoja, bet Marta nelīdzinājās tām saldsērīgajām ģimnāzistēm, kurām pat viens nejau�s skūpsts var izraisīt veselu dvēseles drāmu. Marta bija sīka kantora darbiniece nelielā akciju sabiedrībā un sapņoja par skaistu dzīvi turīgu pilsoņu sabiedrībā. Staltais poru�iks Jānis Kri�lauks viņai �ķita īsti piemērota partija, bet kar� liedza būt kopā, un ko aukstajos ziemas mēne�os lai sadara viena jauna un ener�ģijas pilna sieviete?

Kad Rīgu okupēja vācu karaspēks, Marta ar smagu sirdi iepazinās ar visai izskatīgu pulkve�leitnantu Valteru fon �traubi un, pirmo reizi viņam atdodoties, centās domāt vie�nīgi par savu saderināto Jāni Kri�lauku. Pēc tam pārstāja. Tas bija pārāk apgrūtino�i un smieklīgi. Turpmāk viņa do�māja tikai par iznesīgo baltvācu barona atvasi.

Jānis Kri�lauks to nezināja. Deviņpadsmitā gada janvāri viņ� Rīgā ierasties nevarēja, jo pēc ievainojuma ārstē�anas vēl kādu laiku dienesta darī�anās palika Maskavā, bet februāra sākumā tūlīt iesaistījās kaujās Kurzemes frontē. Viņ� gan no turienes aizsūtīja vēstuli mātei, lūdza pasveicināt Martu, bet atbilde nepienāca, un tā Jānis joprojām dzīvoja neziņā gan par māti, tēvu un brāli Mārtiņu, gan par savu iecerēto.

Februāra vidū, kad strēlnieki ieradās Kurzemes pozīcijās un Jānis Kri�lauks ar �tābu apmetās Kalnu mui�ā, viņ� ne�jau�i iepazinās ar tuvāko māju � �Lejro�u� � kalponi Ievu Zemīti.

Tas nāca kā zibens spēriens. Negaidīts un līdz aklumam ap�ilbino�s.

Agri no rīta, apstaigājot pozīcijas, Jānis ienāca �Lejro�u� pagalmā. Mirkli pastāvēja, visapkārt mirdzēja auksta ziemas diena un jaudās tāds klusums, ka varēja pat sadzirdēt, kā pret seju atsitas sals.

Jānis gāja garām lielajai mājai, kad uz cie�i iemītas ta�ciņas nejau�i saskrējās ar meiteni, kura no akas nesa ūdeni.

Jānis atvainojās, ka viņu gandrīz nogāzis no kājām, un piedāvājās spaiņus aiznest.

���� Lūdzu! � Meitene smagos spaiņus nolika zemē. � Ja jums nav grūti.

���� Kas nu karavīram var būt par grūtībām? � Jānis iesmējās.

Virtuvē viņ� meiteni neuzkrīto�i nopētīja vēlreiz un pēk�ņi juta, ka kaut kas viņā mainās, kaut kas zūd un rodas no jauna un sirds sāk aulek�ot kā satrakots zirgs.

Tas bija diezgan nesaprotami � meitenē nebija nekā se�vi�ķi skaista, nekā īpatnēja. Gari, bizē sapīti zeltaini mati, zjlas acis, nedaudz ieapala seja, slaids augums un mazliet bikls smaids.

Kur slēpās �īs vienkār�ās latvie�u meitenes klusā pievil�cība, viņas noslēpums?

Jānim Kri�laukam nebija ne vēlē�anās, ne ari laika to atminēt. Varbūt tie�i skarbais un nāves pilnais laiks visu notieko�o darīja nesalīdzināmi vērtīgāku, nekā tas bija īste�nībā? Bet kas bija īstenība? Mirklis, kad tu vēl redzi sauli, baltu sniega lauku, pa ceļu ejam zirgu, būdā rejo�u suni un pie akas stāvo�u sievieti ar ūdensspaini. Īstenība bija tas sasodīti īsais bridis starp būtību un mū�ību, kamēr tu vēl dzīvo. Kamēr tevi vēl nav sa�ķaidījusi ienaidnieka granāta.

Jānis Kri�lauks Ievā iemīlējās uzreiz, kop� liktenīgā brī�a vairs nepazīdams mieru. Kaut ari viņ� saprata, ka mīlestība uznākusi visnepiemērotākajā brīdi, ka tagad nav ne laika, ne iespēju uzņemties atbilcļību ari par mīļotu cilvēku, tomēr neko vairs nevarēja darīt. Jānis Kri�lauks bija ne tikai ass, da�brīd pat ārkārtīgi prasīgs komandieris, ne tikai drosmīgs un pārgalvīgs karavīrs, bet tai pa�ā laikā arī tikai div�desmit piecus gadus jauns Rīgas nomales zēns . . .

Viņi satikās ik dienas, pareizāk sakot, katru nakti.

Strēlniekiem pievienojās arī Ievas brālis Gunārs. Viņam tūlīt iedeva formu un ieroci. Ieva, padarījusi darbus �Lej- rozēs� un apkopusi pa pusei paralizēto māti, palīdzēja Marijai Punkai pārsiet ievainotos vai gatavoja strēlniekiem ēst.

Jānis Kri�lauks novaidējās un atvēra acis. Bija pagāju�as vairākas minūtes. Ievainojums joprojām smeldza, bet pats viņ� jutās nedaudz atspirdzis, lai gan tikai doma par to, ka tūlīt būs jādod atkāp�anās pavēle, viņu atkal darīja grūtsir�dīgu.

Klusi atveras durvis, un istaba ienaca Ieva. Viņa bija ģēi-busies pelēkos vadmalas svārkos, biezi adītā jakā, bet virs tās uzvilkts balts puska�oks. Garie, zeltainie mati bija pa�slēpti zem melnbalti rūtaina lakata.

��� Tu!! � Jānis gandrīz vai iekliedzās, strauji piecēlās stāvus, bet tūdaļ tik spēji noreiba galva, ka viņ� atkal lēni atslīga atpakaļ krēslā. � Kādēļ?

�� Es nevarēju � � Ieva tikko dzirdami no�ukstēja.

���� Tevi ta�u varēja no�aut, � Jānis pārmeto�i teica. � Varēja aizturēt. . .

���� Nē, Jāni! � Ieva priecīga teica. � Nekas mani ne�varēja aizturēt. Un no�aut mani nevarēja!

Jānis tikko jau�ami pasmaidīja. Lai gan Ieva atkal viņa dzīves ceļā bija patrāpījusies visnepiemērotākajā brīdī, viņ� tomēr bija priecīgs viņu redzēt vēlreiz.

���� Tikai nesaki, ka tevi sargāja mīlestība, � viņ� nez kādēļ brīdino�i palūdza. � Mīlestība nevienu pasargāt nevar. Tā var tikai pazudināt.

� Nē! � Ieva strauji pakratīja galvu, noraisīja lakatu . n <:evī uztvēra sāpīgu laimes sajūtu.

Te, lūk, ir viņas tik ilgi gaidītais cilvēks, te, lūk, ir viņas tik ļoti vēlamā dzīve, tik tuvu un skaudri apjau�ama un to�mēr tāla un nesasniedzama.

Ieva lēni piegāja pie Jāņa un ar roku vairākas reizes viegli pieskārās ievainojuma vietai.

�� Joprojām sāp?

��� Ne tas � � Jānis izvairīgi atmeta ar roku. � Sāp Latvija. Tā mums jāatstāj.

Jānis spējās dusmās cie�i sa�ņaudza dūres un zemu no�lieca galvu.

��� Riebjas, ka nespējam noturēties! � viņ� aizsmaku�ā balsī turpat vai kliedza. � Riebjas! Lai gan zēni kaujas labi un būtu grēks viņiem kaut ko pārmest.

���� Nemoki sevi. � Ievas balss skanēja kā no tālienes. � Tu dro�i vien izdarīji visu, ko spēji.

Jānis vispirms piekrīto�i pamāja ar galvu, tad asi atmeta ar roku.

���� Nē! Tu zini, kā man pietrūkst? Man pietrūkst ne�ē�lības! Man pietrūkst cietsii'dības! Bet bez �īm divām īpa�ībām karā nav ko darīt! Vēl sliktāk! Es paskatījos sāņus un ierau�dzīju tevi. Bet man vajadzēja skatīties tikai uz priek�u! Es apstājos, kad man vajadzēja iet prom. Es tevi mīlēju un gri�bēju paturēt laikā, kad neko un nevienu paturēt nevar! Es sajutu ilgas pēc mājām un miera, kad man vajadzēja domāt tikai par cīņu!

Ieva nekustīgi sēdēja, tad negaidīti noliecās un ielika galvu Jāņa klēpī.

��� Un vēl man pietrūka . . . neprāta! � Jānis turpināja uz sevi skaisties. � Visvienkār�ākā neprāta. Es �odien ne�spēju dot kategorisku pavēli � neatkāpties! Cīnīties līdz pēdējai patronai, līdz pēdējam elpas vilcienam, līdz pēdējam karavīram! Nespēju!

Ieva lēni pacēla galvu un pateicīga skatījās Jāņa skar�bajā sejā, kurā pēk�ņi bija pazibējis kaut kas silts un cilvē�cisks.

��� Tu esi vēl dzīvs. � Ieva �ai brīdī bija laimīga. � Es varu sajust tavu elpu � Tu esi pie manis.

Jānis ar savām spēcīgajām plaukstām apņēma Ievas maigo seju un domīgs ieskatījās viņai acīs.

��� Man tevi nevajadzēja satikt! � viņ� negaidīti iz�āva. � Nevajadzēja! Varbūt kaut kad agrāk, varbūt vēlāk. Bet kādēļ tie�i tagad? Ko mēs viens ar otru lai iesākam?

��� Neko. � Ievas sejai atkal pārslīdēja skumj� smaids, pēc tam viņa kļuva nopietna, cie�i satvēra Jāņa rokas un lūdzo�i skatījās tam sejā.

��� Zini, Jāni � � Viņa izrunāja vārdus lēni un uzma�nīgi, it kā baidīdamās kaut ko pateikt nepareizu. � Mēs varētu paņemt manu māti, pajūgu mēs noteikti kaut kur dabūtu, un aizbraukt uz Latgali. Tur netālu no Krāslavas Romānu ciemā dzīvo mūsu attāli radi. Viņi ir vienkār�i, labi cilvēki. Viņi mūs pieņemtu.

Jānis neapmierināts sarauca uzacis.

�� Ko mēs tur darītu? � viņ� skarbi pavaicāja.

Ieva pasmaidīja.

��� Dzīvotu. � Pēc tam nopietni piebilda: � Dzīvotu, kā cilvēkiem klājas dzīvot. Bez kara. Bez nāves briesmām. Bez naida un visām �īm �ausmām . . .

Jānis piecēlās, aizgāja līdz logam un paskatījās pagalmā. Metās jau tumsa, un debesīs iemirdzējās pirmās zvaigznes.

�au�ana bija apklususi. Tātad varēsim mierīgi atkāpties, viņ� nodomāja. Tūlīt jāsāk vest prom ievainotie. Sals pieņe�mas, un viņi visi var nosalt. Ko tur Ieva nupat runāja par mierīgu dzīvi? Jā, nebūtu jau slikti. Mierīga dzīve visiem. Gan kapitālistam, gan strādniekam. Gan vācu baronam, gan viņa ku�ierim. Gan latvie�u saimniekam, gan viņa kalpiem. Bet tā tomēr nenotiek. Ar labu vien nekad nekas nav sanācis. Vienmēr ir bijis jāņem rokā �ķēps vai cirvis, zobens vai �au�tene. Es arī ne�aubījos, lai gan ne man personiski, ne ari manai ģimenei nav bijis citu priek�ā vai labā mugura jāliec. Es labprāt noliektos Ievas priek�ā. Viņai ir septiņpadsmit gadi, viņa ir jauna un maiga, viņa ir trausla un neaizsar�gāta, kā sniega pārsla uz karstas plaukstas, ta�u ko viņa bez smaga darba savā dzīvē ir redzējusi? Neko! Ja Latvijā nekas nemainīsies, viņai tā arī viss mū�s par kalponi būs jānostrādā. Viņas skaidrās acis neko citu neredzēs kā tikai kūti un katlus. Viņa reti smiesies un nekad nekļūs laimīga. Tagad Ieva manā dzīvē iebrāzusies kā nejau�i nomaldījies �āviņ� vai �ķemba. Un smagi ievainojusi. Pirms �etrām die�nām kāda labi tēmēta lode man no galvas norāva tikai gabalu ādas. Būtu da�us milimetrus tālāk, un es jau �odien gulētu Lielajā Bedrē. Bet Ieva man ir trāpījusi taisni sirdī. Viņa ir tie�i tāda sieviete, kādu es gribu sev blakus. Klusa un maiga, rūpīga un laba un kaut kā neparasti pievilcīga. Es viņu patie�ām mīlu, un ja man nevajadzētu . . . Bet ko man vajag? Vai man patie�ām jātaisa revolūcija un visu ap�spiesto un pazemoto vārdā jāiznīcina turīgie?! Vai man pa�tie�ām jācīnās par padomju varu un, to aizstāvot, atkal un atkal dro�ā nāvē jāsūta simtiem karavīru? Es nezinu. Ja man te blakus nesēdētu Ieva, ja es nesajustu, kā smar�o viņas brīni�ķīgie mati, un nezinātu, ko es viņai nozīmēju � Ja viņa nebūtu tā meitene, kuru esmu ieguvis nevis baltos pēļos, bet gan mazā, piekvēpu�ā istabiņā, kad turpat pāri brāzās granātas un mājas sienās d�inkstēdamas urbās lo�des � Ja tā nebūtu sieviete, kas manī izraisījusi tik lielas ilgas, tik spēcīgu vēlē�anos pēc miera un klusuma � Es tagad tā nedomātu. Es pasauli un visus notikumus uztvertu pa vecam. Es joprojām degtu naidā un pārliecībā par savu taisnību un nekādus jautājumus sev neuzdotu. Vismaz ne tādus. Es zinātu, kur man iet un ko darīt. Nepareizi. Es to zinu arī tagad, bet tepat blakus sēd sieviete, par kuras ek�sistenci man vēl pirms trim nedēļām nebija ne jausmas, bet �obrīd viņa jau mani ir ienākusi tik dziļi un pamatīgi, ka nevaru izlikties, it kā nekas nebūtu noticis!

��� Es nezinu, Ieva, � Jānis klusi noteica un atgāja no loga. � Varbūt patie�ām būtu daudz labāk aizbraukt pie taviem radiem, ar laiku iegādāties nelielu saimniecību, art zemi, audzēt lopus un ievākt ra�u? Varbūt tie�i tas ari ir mans īstais dzīves aicinājums?

Ievas seja atplauka gai�a un skaista. Meitene pieglaudās pie Jāņa krūtīm.

�� Jā, jā! � viņa dedzīgi teica. � Zini, Jāni, mēs tur Lat�galē Drid�a ezera krastā uzceltu lielu māju! Tādu baltu un pamatīgu. Tad iekoptu dārzu, pilnu ar baltām puķēm un ābelēm. Pēc tam mums piedzimtu trīs balti bērniņi. Mēs �ā�dos aukstos ziemas vakaros sēdētu kuro�ās krāsns priek�ā, raudzītos gai�ajās uguns liesmās un bērniem stāstītu baltas pasakas. . .

Jānis rūgti iesmējās.

�� Tu nupat vienu pasaku jau izstāstīji. . .

Ieva brīdi padomāja, tad ātri pajautāja:

�� Bet sapnis par taisnību, par visu cilvēku vienlīdzību, brālību, laimi. . . Vai ari tā nav tikai pasalta?

��� Nē! � Jānis noteikti papurināja galvu. � Sapnis � varbūt. Bet �is sapnis ir tik skaists un vajadzīgs, ka par to ir vērts pacīnīties.

��� Bet par mani? � Ieva satraukta raudzījās tie�i acīs. � Par mūsu nākotni? Par mūsu mīlestību?

Jānis nedaudz noliecās un Ievu noskūpstīja. Tad noskūp�stīja vēlreiz un vēlreiz. Viņ� pirmo reizi tā pa īstam izjuta, cik dārgs var kļūt otrs cilvēks. Dārgs tie�i ar savu atklāto pieejamību, tuvību, ar savu uzticību, biklo neaizsargātību un paļau�anos uz tevi kā uz gudrāko, kā uz stiprāko.

��� Ieva � � Jānis saviļņots teica. � Tas, ko es līdz �im esmu darījis . . . Tas bija arī par tevi un mani. Un par to balto māju ezera krastā, un trim baltajiem bērniem . . .

Ieva mirkli stāvēja kā sastingusi, tad ātri metās uz durvīm.

��� Bēgam! � Viņa satraukta elsoja. � Jāni! Es tūlīt da�bū�u zirgu � Es tevi noslēp�u! Paies kāds laiks, kar� beig�sies, viss norims, un tu varēsi atgriezties normālā dzīvē. Tev nevienu vairs nevajadzēs nokaut, un neviens nenokaus tevi!

Jānis strauji sakustējās un pienāca pie Ievas. Viņ� sa�prata, ka �ī saruna jāizbeidz, tā neko nedod un nevar dot, viņi viens otru tikai satracina un rada maldīgas ilūzijas.

�� Nomierinies! � Jānis paskarbi teica. � Es ta�u nevaru bēgt!

Ieva atkal cie�i ieskatījās viņam acīs. Tā no zvaigznēm nāk gaisma � ilgi un dziļi.

�� Tu mani mīli? � Ieva jautāja.

Jānis klusēja.

�� Lūdzu, atbildi! Mīli?

Jānis piekrīto�i pamāja un ar abām rokām viegli saspieda meitenes plecus.

��� Jā, Ieviņ. Nekā dārgāka par tevi man uz �īs pasaules vairs nav.

�� Tad ko tu vēl gaidi? � Ieva bija nesapratnē.

Jānis izskatījās apmulsis un pirmajā brīdī laikam nespēja atrast īstos vārdus.

��� Ieva! � Viņ� atkal runāja skaidri un apņēmīgi, ta�u balsī bija jau�ama kaut kāda bezpalīdzība vai pat no�ēla.

���� Mana labā, mijā meitene! Es neesmu Dievs. Es nevaru apturēt laiku. Es nevaru izbeigt �o karu. Ja mēs būtu uzva�rēju�i, tad jā! Tad būtu pavisam cita lieta. Bet tagad � Es esmu karavīrs.

��� Bet es esmu sieviete! � Ieva spēji iesaucās. � Jāni! Es esmu pagalam iemīlējusies sieviete! Ko man darīt? Iet prom? Iet tev līdzi? Vienkār�i apsēsties un raudāt?

��� Ieviņ! � Jānis centās runāt mierīgi. � Lai cik tas arī skumji būtu . . . bet apstākļi ir stiprāki par mums. Varbūt pat visa pasaule, visa mūsu dzīve � ar savu baigo netais�nību. Tādēļ . . . �obrīd es nedrīkstu pat domāt par mīlestību, es nedrīkstu sapņot par mierīgu dzīvi un baltu māju ezera krastā � Es pat nedrīkstu ar tevi te sarunāties! Man jābūt pie saviem kareivjiem.

Ievas lielajās acīs pazuda pēdējā cerība. Viņa mazliet at�kāpās no Jāņa un it kā kļuva pat mazāka augumā un nedaudz vājāka.

��� Tādā gadījumā, Jāni, tava revolūcija ir drausmīga! � viņa gandrīz bez skaņas teica.

Jānis piekrīto�i pamāja.

���� Tev taisnība. Mana revolūcija ir ne�ēlīga, ta�u mēs ticam, ka tā ir taisnīga un tās vārdā ir vērts no kaut kā arī atteikties.

�� Revolūcijas un karus izdomā cilvēki, � Ieva ātri sacīja.

���� Bet kā tu vari atteikties no visdabiskākā, kas jau ar piedzim�anu ir ielikts katrā no mums?

���� Es neatsakos, � Jānis atbildēja. � Vienīgi dotajos apstākļos es nespēju sapni par tevi � Es nespēju savu mīlestību piepildīt.

Ieva atkal satraukta piemetās Jānim klāt.

��� Tavi vārdi ir nepareizi! Jāni! Mēs ta�u viens otru mī�lējām! Un mīlam arī pa�laik! Kas te ir nepiepildījies?

Jānim atkal pret meiteni uznāca �ēlums, un vēlreiz viņ� sajuta savādas ilgas pēc mājām un miera. Viņ� zināja, ka �o meiteni mīl, ka negrib viņu atstāt; Ieva viņa dzīvē patie�ām bija iedrāzusies spēji kā liesma, iemirdzējusies kā spilgta rītazvaigzne tum�ajās kara debesīs. Viņ� pat ne reizi nebija iedomājies par Martu. Tā bija pēk�ņi kaut kur pazudusi. Viss iepriek�ējais bija pazudis. Bija tikai �ī Ieva, �ī savādi klusā meitene, viņas biklums un valdzino�ā vienkār�ība. Tai pa�ā laikā viņā viscaur jaudās ari asa, nedziesto�a kvēle. Kad Jānis pirmo reizi viņu ieguva mazajā kalpones kambarīti un Ieva aiz saviļņojuma, bet varbūt ari aiz kauna klusi ie�raudājās . . . Kad Jānis redzēja un sajuta tīru, ar latviskām segām un linu palagiem rotātu gultu. Kad viņ�, nevaldāmā kaislē degdams, iespieda seju starp meitenes cietajām, vēl neviena neskartajām krūtīm un ieelpoja silto, dzīvo meitenes ķermeņa smar�u, viņ� pirmo reizi dzīvē jutās absolūti lai�mīgs. Tā bija tik spēcīga dzīvības, mīlestības, sevis un otra cilvēka apzinā�anās, ka viņ� vēl ilgi nespēja noticēt, ka tas patie�ām ir noticis. Ka viņ� �ai kara ellē vēl joprojām ir dzīvs un dzīva ir meitene, kas ir pa�a Dieva vai likteņa sūtīta, lai varbūt tikai da�us mirkļus pirms nāves viņ� tomēr vēl uzzinātu un saprastu, ko vīrietim nozīme sieviete, ko nozīmē �ī neprātīgā tieksme vienam pēc otra, kad aizmirstas pat kar� un tava pagātne, kad nedomā par rītdienu, bet esi neizsakāmi laimīgs tikai ar �o īso mirkli vien.

Bet mirklis ir pagājis. Cits citam jau seko jauni notikumi. Zviedz zirgi, un kliedz cilvēki. Atkal sākas �au�ana. Ir pie�nākums un uzdevums. Viņ� vairs nav tikai vīrietis un cil�vēks. Viņ� atkal ir karavīrs. Viņ� ir komandieris, kam uz�ticēti tūksto�i karavīru dzīvību, tūksto�i citu cilvēku likteņu.

��� Mums jāatvadās, � Jānis ātri sacīja un atkal tramīgi paskatījās laukā pa logu. � Bet ja gribi . . . Nāc man līdzi! Es tev nekādu labo dzīvi, protams, nevaru apsolīt, varbūt tie�i otrādi . . . Ta�u cik ilgi es dzīvo�u � Tu to atceries, Ieviņ! Tu būsi daļa no manis.

Ievas acīs saskrēja asaras, un viņa izskatījās ļoti nelai�mīga.

���� Tāds kādreiz bija mans sapnis, � viņa sacīja, it kā jau atrastos tālu prom. � Tie�i tāds, Jāni! Es daļa no tevis, bet tu daļa no manis. Un mēs kopā � visskaistākā, visstip�rākā mīlestība, kādu vien pieredzējusi pasaule, bet� Es tev nevaru iet līdzi. Tu ta�u zini. Man mājās uz gultas guļ slima māte. Tēvu kaut kur aizveda vācie�i, bet brālis paliks pie jums. Es māti nevaru atstāt vienu.

Jānis vēlreiz cie�i apkampa Ievas plecus, noliecās un viņu noskūpstīja. Tai pa�ā mirkli, kad viņa lūpas pieskārās mei�tenes karstajai pierei, viņ� kaut kā asi, ne�ēlīgi un gari iedo�mājās, ka tas viss ir pēdējo reizi.

Viņ� �o meiteni nekad vairs neredzēs.

Nekad vairs krāsnī nekurēsies uguns. Nekad vairs ne�ieie�u pēc dūmiem un bērziem smar�ojo�ā istabā. Nekad vairs neizjutī�u to neatkārtojamo satraukumu, kad guli blakus raudo�ai meitenei un viņa tev vairākas reizes atkārto: �Tu esi mans, tu esi mans pirmais, un tie�i tādu es tevi arī biju iedomājusies. Paldies tev par visu. Tikai tagad, lūdzu, nepa- zūdi. Lūdzu, nepazūdi!�

Nekas no tā vairs nebūs. Būs atkal gari pārgājieni un bads, atkal vajadzēs elpot sasalu�as zemes smar�as, skatīt nāvi un klausīties, kā smagi ievainotais biedrs lūdz viņu no�aut� i

Viss biju�ais pazudīs. Dro�i vien agrāk vai vēlāk, mirdams kaujas laukā, tu varbūt �o meiteni un laiku, kuru pavadījāt kopā, atcerēsies kā kaut ko pilnīgi nereālu, izsapņotu, kā �igānietes izzīlētu. Tik skaists un īslaicīgs tas viss būs bijis.

���� Tā, lūk, Ieviņ, iznāk, �� Jānis klusi noteica. � Arī tev ir kaut kāds svēts pienākums. Lai mēs abi varētu būt kopā . . . Vienam no mums ir jākļūst par nodevēju . . .

Ieva turpināja raudāt un vairākas reizes ar dūrēm viegli iesita pa Jāņa krūtīm.

���� Lai nolādēts �is laiks! � viņa dusmīga teica. � Lai nolādēts �is kar� un nevaldāmais �ķiru naids! Es to negribu! Es gribu mieru! Es gribu veselu māti un dzīvu tēvu. Es gribu cilvēku, kuru mīlu! Gribu pie krūtīm pielikt savu bērnu . . .

Jānis klusēdams noglāstīja meitenes galvu, tad viņu viegli pagrūda uz durvju pusi.

�� Viss, Ieva! � viņ� negaidīti stingrā balsī teica. � Man vairs nav laika. Uz redzē�anos! Ja Dievs dos, varbūt kaut kad vēl satiksimies, ja ne . . . Esi laimīga!

Ieva vēl gribēja kaut ko teikt, bet Jānis viņu apņēmīgi izstūma laukā no istabas. Un tai pa�ā brīdī arī saprata, ka laikam ir izdarījis sava mū�a lielāko noziegumu . . .

Zvaigzne bija nodzisusi, bet gaisma joprojām nāca.

Cilvēks bija aizgājis, ta�u siltums no viņa tomēr palicis.

Varbūt visaukstākajās ziemas naktīs tas tevi sasildīs.

Un tu pateiksies dzīvei un liktenim, ka tas viss tev kād�reiz piederējis.

īss mirklis, pavisam mazs solis no bezgalīgi garā mū�ības ceļa. t

Atkal visapkārt sāka rībēt granātu sprādzieni un atsevi�ķi �āviņi. Tūlīt aiz pagalma kaut kur ļoti tuvu spēji uzliesmoja spilgta gaisma. Acīmredzot bija aizdegusies kāda saimniecības

ēka.

Jānis Kri�lauks vēl pēdējo reizi uzmeta skatienu kartei. Citas izejas nebija. Ievainotie pajūgos jāved uz Cieceres dzelz�ceļa staciju, bet pa�iem, lai izvairītos no lieliem zaudēju�miem, organizēti jāatkāpjas uz Saldu un Brocēniem.

Lēmums pieņemts.

Tūlīt jāsasauc visi rotu un bataljonu komandieri un, lai cik tas arī grūti un nepatīkami būtu, jādod atkāp�anās pavēle.

Strauji atsitās durvis, un, rupji lamādamies, istabā ienāca nosnidzis pulka komisārs Jēkabs Beļaks.

Viņ� bija liela auguma ūsains, jauns cilvēks, vienmēr pār�lieku enerģisks, ar neparasti skaļu rīkli, drosmīgs, bet ļoti neapdomīgs un patiesībā visai dumj�.

Jēkaba Beļaka dzimtā puse bija Daugavpils apriņķa Ro- govas ciems. Vecāki trūcīgi kalpi, un viņ� revolucionārajai kustībai bija pieslējies jau kop� pusaud�a gadiem. Jēkabam lielā mērā piemita tie�i tās rakstura un cilvēciskās īpa�ības, kādu parasti trūka Jānim Kri�laukam, � neapdomāta pār�galvība, cīņas azarts un vēlē�anās riskēt, ne�ēlība un ne uz mirkli nezūdo�a nepiekāpība ��ķiras ienaidnieku� priek�ā. Viņ� bija viens no tiem revolūcijas fanātiķiem, kuri vēlāk saviem līdzcilvēkiem sagādāja tik daudz sāpju un cie�anu.

��� Sveiks, komandier! � Jēkabs pasveicināja un no zāba�kiem nedaudz nodauzīja sniegu.

�� Sveiks, komisār!

���� Sasodīts! � Jēkabs turpināja �ķendēties. � Sniega putra līdz ceļgaliem, bet no gaisa tik nāk un nāk!

�� Vakar vēl bija tāds sals . . .

�� Vakar! � Jēkabs uz galda nometa cimdus un atpogāja �ineļa aug�u. � Vakar mēs vēl domājām, ka viņiem nekādi papildspēki vairs nepienāks, bet nupat Zālī�a izlūki man teica, ka pretējā pusē redzēju�i lielu rosību. Acīmredzot dzelzsdivīzijas bataljoniem jaunas daļas, dro�i vien landsvē- risti. Zālītis ar ziņojumu nāk jau �urp, bet es gribēju ar tevi aprunāties pirms viņa.

Jānis nedaudz sarāva uzacis, jo tikko dzirdētais par no�tikumiem pretinieku pozīcijās pilnīgi apliecināja viņa pieņē�mumu � vācie�i pievelk spēkus un naktī vai agri no rīta kopā ar kalpakie�iem sāks lielu uzbrukumu.

�� Tu nupat biji priek�ējā līnijā? � Jānis prasīja, vēlreiz rūpīgi ieskatoties kartē.

�� Jā, � Jēkabs apliecināja. � Tikko no turienes.

�� Kā tur izskatās?

�� Izskatās riebīgi, � Jēkabs atbildēja. � Liekas, viņi tūlīt sāks uzbrukumu.

�� Kā zēni?

��� Tā nekas. Tur viņiem ir auksti un dubļaini, bet kau�ties gatavi. Es viņiem ticu.

���� Es tāpat, � Jānis ātri sacīja, tad tā kā nedaudz ap�mulsa. � Mums tomēr vajadzēs atkāpties. Tā es esmu izlēmis.

�� Kur? � Jēkabs a�i pajautāja.

�� Ievainotos, kā jau esam runāju�i, tūlīt vedīsim uz Cie- ceres staciju, kamēr tur vēl nav nokļuvu�i baltie, bet pa�i atiesim uz Saldu.

Jēkabs Beļaks noteiktiem soļiem pienāca pie Jāņa un skarbi, bet tai pa�ā laikā arī kaut kā savādi lūdzo�i ieska�tījās viņa acīs.

�� Komandier! � viņ� savā dārdo�ajā balsī teica. � Mēs nedrīkstam atkāpties! Ne soli!

Jāņa nopietnajai sejai ātri pārslīdēja �aubu ēna.

�� Ko tu liec priek�ā?

-� Es brīnos par tavu jautājumu. � Jēkabs neslēpa nepa�tiku. � Tev kā mūsu komandierim . . .

���� Lai paliek! � Jānis viņu noguru�ā balsī pārtrauca. � Runā par lietu!

��� Nav nekā cita, ko likt priek�ā! � Jēkabs asi sacīja un sakārtoja pie jostas karājo�os mauzeri. � Nav! Vienīgi palikt uz vietas un kauties līdz pēdējam vīram!

�� Un kas būs pēc tam? � Jāņa balss tāpat kļuva skarba un asa.

Jēkabs viņu rūpīgi nopētīja, un �is aukstais skatiens labu nevēstīja.

�� Tu gribi padoties? � viņ� kā neticēdams noprasīja.

������� Nē, � Jānis ātri atbildēja. � Es negribu padoties, ta�u negribu veltīgi neko ari zaudēt. Es gribu saglabāt mūsu zēnus. Es gribu viņus izglābt!

Jēkabs paspēra soli sāņus un trekni nospļāvās.

���� Muļķības! Karā nevienam nav jāglābjas! Karā vai nu jāuzvar, vai arī godīgi jākrīt!

Jānis Kri�lauks atgāja no galda, pienāca pie Jēkaba un smagi uzlika roku uz viņa pleca.

��� Jēkab � � Sākumā viņ� centās runāt klusi un mie�rīgi. � Tu mani labi pazīsti. Es neesmu no bailīgajiem. Mēs kopā esam izgāju�i gan Lo�metējkalnu, gan Tīreli, aizstāvē�ju�i Petrogradu un Maskavā sasitu�i eserus, bet bezjēdzīgi es tomēr negribu mirt. Saku godīgi. Un neviens no mūsu streikiem negrib! Tici, Jēkab, mēs vēl kaut kad noderēsim Latvijai.

Jēkabs noraido�i pakratīja galvu.

���� Nē, komandier! � viņ� nepacietīgi iebilda. � Mēs esam karavīri un varam būt noderīgi tikai ierakumos! Vie�nīgi tur! Bet, ja mēs sāksim atkāpties, tad vispār vairs ne�apstāsimies � Es to jūtu. �eit ir visīstākā robe�līnija � kā fiziskajā, tā tīri psiholoģiskajā ziņā. Vai tu to patie�ām vēl nesaproti?

�� Jēkab � � Jāņa balss atkal skanēja klusa un skumja.

��� Bet vai tu nesaproti, ka mēs diem�ēl jau esam zaudēju�i ne tikai �o kauju vien? Man �ķiet, man par to ir bail pat domāt, bet tā vien rādās, ka pēc Stu�kas valdības kļūmīgās agrārās politikas mūsu pretinieku ideja par neatkarīgu Lat�viju ļau�u prātos kļūst nesalīdzināmi pievilcīgāka par mū�sējo . . .

Jānis apklusa un vēlreiz piegāja pie loga. Ugunsgrēka atblāzma bija kļuvusi vēl spilgtāka un baismīgāka.

��� Vēl viena kauja vairs neko būtisku neiz�ķirs, � viņ� nedaudz nervozi piebilda. � �obrīd viņu pārspēks �eit ir ievērojams, bet vēlāk . . .

�� Iz�ķirs! � Jēkabs dedzīgi iesaucās. � Tu redzēsi. . .

�� Ko � es redzē�u?

��� Mēs vismaz kritīsim kā varoņi! � Jēkabs spēji iesau�cās, un Jānis ne mirkli ne�aubījās, ka tā tas patie�ām ari varētu notikt. Komisārs neko neuzspēlē. Viņ� ir patiess.

��� Nu labi! Velns ar visiem! � Jēkabs turpināja. � Esmu gatavs tev piekrist. Padomju vara Latviju pamazām zaudē un varbūt to zaudēs arī pavisam. Bet mēs, Jāni! Mēs ne�drīkstam zaudēt neko! Neko no mūsu strādnieku un strēl�nieku goda! Tu saproti? Mums savas dzīvības jāziedo uz di�ā revolūcijas altāra! Bez domā�anas! Bez mazākās �aubī�anās!

Jānis Kri�lauks mazliet saviebās. Viņam nekad nebija patiku�as �īs skaļās frāzes.

���� Jēkab � � Viņ� tikko jau�ami pasmaidīja un ar roku parādīja uz tuk�o istabu. � Paskaties apkārt! Neviena ta�u tuvumā nav. Mītiņ� beidzies.

Jēkabs tā kā nedaudz apmulsa un nervozi aizpogāja �ineļa priek�u. Viņ� steidzīgi gāja uz durvīm, tad netālu no tām apstājās.

��� Tu esi stipri izmainījies, � Jēkabs no�ēlodams teica.

�� Man liekas, tevi slikti ietekmē tas skuķis!

Jānis sarāvās un nolieca galvu. Viņ� par to negribēja runāt, negribēja izskaidroties vai kaut kādā veidā attais�noties. Viņ� gribēja klusēt, lai kaut ar nejau�i pateiktu vārdu Ievu neaizskartu, lai viņu neievainotu. Ta�u nenocietās un atklāti paskatījās komisāra sejā.

����� Liec viņu mierā! � Jānis diezgan paskarbi teica.

�� Ievai ar to nav nekāda sakara!

Jēkabs tikai dzēlīgi pasmīnēja.

���� Tad sauc viņu �urp! � viņ� negaidīti asi un rupji teica. � Lai �aļiem nav jāskrien tikai pie tās Annas vien . . . Ja tā tava Ieva nav viena īstena bur�uju freilenīte, lai arī viņa pakalpo mūsu zēniem! Lai padzīvo da�as dienas zemnīcā . . .

Jānis sarāvās, it kā dabūjis spēcīgu sitienu. Kaklā iespie�dās sauss dusmu kamols, un viņ� juta, ka Ieva, viņa tīrā, jaukā meitene, ir pazemota jau ar �iem vārdiem vien.

Jānis, sevi nevaldīdams, pieskrēja pie Jēkaba un viņu cie�i satvēra aiz �ineļa atlokiem.

��� Jēkab � � viņ� teica, un balsī bija saklausāms gan drauds, gan lūgums. � Ja �ajā ne�ēlīgajā karā � Ja �ai revolūcijā patie�ām vēl ir palicis kaut kas svēts un neaiz�skarams . . . Paliksim cilvēki! Atkal karosim, salsim ieraku�mos, rīsim dubļus un asinis, bet �ito � To nedrīkst! Saproti?! Nedrīkst aiztikt to, kā dēļ mēs varbūt īstenībā tikai dzīvojam!

Jēkabs atbrīvojās no cie�ā Jāņa roku tvēriena, atkāpās soli atpakaļ un vēlreiz skaļi nospļāvās.

�� Es nedzīvoju sievietes pakaļas dēļ! � Jēkabs iesaucās, un viņa balsī skanēja gan lepnums, gan nicinājums. � Es dzīvoju revolūcijai!

Komisārs pagriezās, noteikti aizpogāja �ineli, sakārtoja revolvera maksti un vēlreiz noliecās virs kartes.

Baltijas jūra. Latvija. Igaunija. Lietuva. Krievija. Da�ādas zemes. Da�ādas pilsētas. Da�ādas upes, kalni un ezeri. Un da�ādi cilvēki. Rāmie un enerģiskie. Varas turētāji un ap�spiestie. Komandieri un padotie. Ar naidu aptum�otie un ar mīlestību apgaismotie.

Es ta�u arī dzīvoju revolūcijai, Jānis nodomāja. Es tai esmu atdevis savas dzīves pēdējos gadus. Man nav par ko īpa�i kaunēties.

Un tas, ka es �o asiņaino kauju starplaikā esmu iemīlējis nelaimīgu meiteni, ka viņa man kļuvusi tuvāka par jebkuru manu tuvinieku, domāju, nemet ne mazāko ēnu ne uz manu pārliecību un uzticību, ne vēlē�anos arī turpmāk cīnīties par revolūcijas ideāliem.

Tagad, atkal aizejot tālos un nezināmos kara ceļos, esmu laimīgs, ka man Latvijā bez vecākiem paliek arī Ieva, kuru es varē�u atcerēties un gaidīt jaunu tik�anos. Un, ja gadīsies, ka es kaujas laukā mir�u, vispirms dro�i vien sāpēs klieg�u viņas vārdu. IeVa! Nevienu citu, tikai tavu! Bet varbūt es klusē�u. Es aizvēr�u acis un skatī�os, kā tu pie manis nāc tik saulaina un gai�a, ka nekāds sals un nāve mani nevarēs pieveikt.

i

Gunārs Zemītis vēl pēdējā brīdī paspēja ieskriet �Lejro�u� mājās un atvadīties no slimās mātes. Visās rotās un bataljo�nos jau bija izziņota atkāp�anās pavēle.

Mātes istaba bija maziņa un piekvēpu�i. Tajā atradās neliels galds un �aura gulta, kurā gulēja pusmū�a sieviete un caur blāvo sve�u gaismu pārmeto�i skatījās uz savu puiku.

��� Tātad arī tu, dēls � � māte, gandrīz raudādama, �ukstēja. � Arī tu strēlniekos� Es tikai nesaprotu� Kādēļ akurāt pie tiem sarkanajiem?

�� Bet pie kādiem tad? � Gunārs izbrīnījās. � Pie vācie��iem? Pie baltajiem? Bet mēs ta�u esam kalpi, nabagi! Vai man vajadzētu cīnīties par bur�uāziju?

��� Es nezinu, dēls, � māte domīgi teica. � Es tikai zinu, ka tie, kas nupat nāk sarkanajiem virsū, cīnās par Latviju. Par savu valsti�

Gunārs klusēja. Viņam bija tikai astoņpadsmit gadi, un, protams, viņ� neko daudz nesaprata ne no politikas, ne no naida pārpilnajām �ķiru attiecībām. Viņ� gribēja vienkār�i pakarot, bet sarkanie bija tepat pa rokai, un viņi visi bija tādi pa�i kalpu un strādnieku pui�i, kāds bija viņ� pats. Loģiski, ka vajadzēja iet kopā ar viņiem. Bet, par ko īsti karot � par Latviju vai Krieviju, vairs nebija tik svarīgi. Būt kopā ar strēlniekiem Gunāram Zemītim �ķita simt rei�u labāk nekā rīt atkal ņemt rokā dak�as un iet tīrīt saim�nieka kūti.

Kad viņ� beidzot atvadījās no mātes un iznāca priek��namā, viņu tur aizturēja māsa Ieva. Meitene bija satraukta un izskatījās nelaimīga.

��� Klau, Gunār! � Ieva viņu steidzīgi uzrunāja. � Var�būt tu tomēr vari neiet un palikt mājās?

Gunārs noraido�i papurināja galvu, uz kuras jau lepni sēdēja zaļganā strēlnieka cepure ar ielauztu nagu.

���� Nerunā muļķības! � viņ� nikns iesaucās. � Kā es varu palikt?

�� Nezinu.

��� Un es nezinu.

�� Varbūt man parunāt ar Jāni? � Ievai uzausa cerība.

Gunārs mazliet padomāja, tad atkal pakratīja galvu.

�� Labāk jau ne.

�� Tu no viņa baidies?

����� Kas man no viņa ko baidīties! � Gunārs bravūrīgi iesaucās un cie�i rokās satvēra �auteni. � Man vienkār�i jāklausa viņa pavēlēm.

���� Gunār � � Ievas balss skanēja klusi un �ēlabaini. � Vai tad tu nesaproti? Visi tikai skrien prom. Gan Jānis, gan tagad arī tu . . . Bet es? Kā es �eit dzīvo�u? Jūs par to esat padomāju�i? Man ta�u vienai būs bezgala grūti. Es pat nezinu, kā ar visu spē�u tikt galā.

�� Varbūt pārradīsies tēvs, � Gunārs ieminējās.

�� Lai nu Dievs dod! � Ieva dedzīgi nopūtās.

����� Kad �eit norims kaujas � � Gunārs turpināja. � Kad viss apklusīs. Kad dzīve ieies daudzmaz normālās sliedēs . . . Tu pamēģini māti iedabūt slimnīcā. Varbūt tiks uz kājām.

Ieva zemu nolieca galvu un atkal, kā vienmēr �ādās reizēs, izskatījās maza un trausla.

�� Es viena neko neiespē�u .. .

��� Beidz pink�ķēt! � Gunārs nepacietīgi iesaucās un ar brīvo roku iebukņīja māsai pa plecu. � Es tagad oficiāli skai�tos strēlniekos un nevaru ta�u dezertēt! Dabūs ciet mūsējie, tūlīt no�aus! Dabūs ciet baltie, tāpat noblicēs! Tā ka es neko vairs nevaru mainīt. Tagad, gribi vai negribi, jāiet viņiem līdzi.

�� Bet es palieku viena� � Ieva vēlreiz skumīga atgādi�nāja.

�� Nekas! � Gunārs atkārtoti ieklapēja māsai uzmundri�no�i pa plecu. � Varbūt pirmajā laikā tā pagrūtāk, bet vēlāk . ..

�� Kas � vēlāk?

�� Varbūt māte izveseļosies.

Ievas sejai ātri pārslīdēja pelēka baiļu ēna, un viņa sa�traukta pieskārās brāļa rokai.

��� Gunār � Kā tu domā? Kad �eit atnāks vācie�i un baltie . . . Vini mani neno�aus? >

Gunārs izbrīnījies paskatījās uz māsu, kura �ai brīdī pa�tie�ām izskatījās maza un ļoti nobijusies.

�� Kādēļ lai vini to darītu?

�� Nezinu, � Ieva no�ukstēja.

�� Tu ta�u, mā�el, neesi karojusi.

�� Toties tu esi, � viņa ātri atbildēja.

Gunāra seja pastiepās garāka, un varbūt tikai tagad viņ� tā pa īstam sāka aptvert, kādā bīstamā pasākumā ie�saistījies. Un ne tikai to. Gunārs negaidīti sapi'ata, ka viņa pievieno�anās strēlniekiem var būt liktenīga ne tikai viņam pa�am, bet arī mātei un māsai. Viņ� kaut kā uzreiz sa�ļuka un brīdi stāvēja, galvu noliecis.

�� Jā . . . � viņ� beidzot gari novilka, un Ievai �ķita, ka brālis savu rīcību jau sāk no�ēlot.

��� Jāņa ari vairs nebūs � � Ievas balsi joprojām ska�nēja dziļa no�ēla un bailes. � Nē, brālīt! Es viena �eit ne�izturē�u! Es vienkār�i salūzī�u!

Gunārs parāva galvu aug�up un pamazām atguvās. Vi�ņam māsas bija patiesi �ēl, ta�u, līdzko iedomājās, ka atkal vajadzēs ņemties ap slimo māti, palīdzēt sievietēm saimnie�cībā, mū�īgi klausīties visādas �ēlabas un iet par kalpu pie Anmaņa� Paldies par kūkām! Mēs labprāt ēdīsim rupjmaizi!

�� Pēc Jāņa daudz neraudi! � Gunārs sparīgi deva padomu. � Karavīriem nav ilgs mū�s. Gan jau dabūsi citu!

Ieva noraido�i pakratīja galvu.

�� Es nevienu citu negribu, � viņa apņēmīgi, bet tai pa�ā laikā arī ļoti skumīgi pateica. � Nevienu . . .

��� Gan jau sagribēsi! � Gunārs iesmējās.

��� Es Jāni mīlu, � Ieva nopietna pateica, un viņas acīs uzliesmoja tāds gai�ums, ka Gunārs par to ne mirkli ne�au�bījās. Bet tie�i tas viņā arī izsauca savādu nepatiku.

��� Māsa! � Gunārs brīdino�i teica, atspieda �auteni pret sienu un ar abām rokām satvēra Ievas plecus. � Aizmirsti! Aizmirsti vārdu �mīlestība�!

Ieva, bezgala izbrīnījusies, skatījās brāļa niknajā sejā.

�� Kādēļ?

Gunārs mirkli padomāja un sevi vēlreiz izjuta jau kā pil�nīgi pieaugu�u vīrieti, kur� atbild ne tikai par sevi un savu rīcību, bet arī par citiem.

t� Tādēļ, māsiņ, � viņ� nopietns atbildēja, � ka �itas nav pats piemērotākais laiks, kad domāt par baltiem pēļiem lau�lības gultā! Tagad jādomā, kā vienkār�i izdzīvot, kā sevi saglabāt dzīvu!

Ieva kļuva vēl skumjāka un, neraugoties uz to, ka bija silti saģērbusies, tomēr sajuta salu. Viņa visa trīcēja.

�� Brālīt. . . Kam man sevi saglabāt, ja nebūs . . . mīles�tības? � viņa klusi pajautāja. � Ja man blakus nebūs mīļotā cilvēka?

Gunāru atkal pārņēma dusmas. Viņ� atlaida māsas plecus, rokā paņēma �auteni un paskatījās uz durvīm. Vajadzēja iet.

��� Liecies mierā ar savu mīļoto cilvēku! � viņ� diezgan nicīgi pateica. � Labāk rūpējies par māti! Varbūt atnāks tēvs! Un nav ta�u izslēgts, ka arī es atgrie�os.

Ievas acīs un balsī atkal ietrīcējās spēj� satraukums.

�� Tu domā . . . Jānis neatgriezīsies?

Gunārs gribēja rupji nolamāties, bet laikus aprāvās. Viņ� pret māsas pēk�ņo iemīlē�anos skarbajā strēlnieku koman�dierī juta ne tikai dusmas, bet ari nelielu līdzjūtību.

��� Paklausies, mā�el! � viņ� draudzīgi teica, lai gan viss teiktais tūlīt izskanēja kā ass brīdinājums. � Tu par tādu Jāni tagad nedrīksti pat domāt! Saprati? Nedrīksti!

Gunārs neveikli pieplaka Ievas vaigam, steidzīgi to noskūpstīja un izskrēja pagalmā.

To jau �ķērsoja atkāpjo�ās strēlnieku daļas.

Neviens ne�āva. Nekur neskanēja sprādzieni. Vienīgi kaut kur netālu dega kāda no mui�as saimniecības ēkām, un visa ziemeļu puse stāvēja gai�a.

Ieva sāka raudāt. Viņa atspiedās pret ārējo durvju stenderi, ierāvās dziļāk biezajā aitādas ka�okā, klausījās, kā no uguns�grēka vietas līdz viņai atlido izmisīgi cilvēku kliedzieni, da�ādi izsaucieni un satrauktu zirgu zviedzieni, bet pati jutās atro�damies kaut kur tālu, tālu un nevienam nevajadzīga.

Ievai tas sāpēja. Pamestības rūgtums neļāva normāli ne domāt, ne elpot. Visi aiziet. . . Un viņas mīļotais arī. Kādēļ tad vispār vajadzēja nākt? Nē, nē, viņa neko neno�ēlo, nē! Un neko arī nepārmet! �īs divas nedēļas bija skaistas. Tās lika aizmirst, ka tepat kaut kur tuvumā plosās kar�, ka visapkārt mirst cilvēki un arī tu pati kuru katru dienu vari aiziet bojā. �īs divas nedēļas pilnīgi negaidīti lika aizmirst arī to, ka �ai pasaulē neesi nekas vairāk kā vienīgi nabaga kalponīte. Un nekas cits. Bet tad kādu dienu negaidīti atnāca viņ�. Stalts, skaists, drosmīgs un ļoti labsirdīgs. Un, lai gan tu �o divu nedēļu laikā savas laimes noreibumā tomēr nejūties glu�i kā karaliene debesīs, tad pirmo reizi mū�ā vismaz varēji sevi apzināt kā pilnīgi normālu sievieti, kā pilntiesīgu un visiem līdzvērtīgu cilvēku. Un lai Jānis aiziet, lai! Viņ� to ir spiests darīt. Bet es par �īm divām nedēļām līdz sava ilgā vai īsā mū�a galam viņam bū�u parādā vislielāko pateicību. Lai arī turpmāk man ietu vēl grūtāk, vēl sliktāk nekā agrāk! �īs divas nedēļas nekur vairs nepazudīs. Tās man vienmēr atgā�dinās, ka pasaule un cilvēki ne vienmēr ir melni un ļauni, ka arī nabagais da�reiz var kļūt laimīgs. Tās man mū�īgi atgādinās arī to, ka da�reiz tomēr var notikt liels brīnums. Var atnākt mīlestība . . .

Ieva spēji atrāvās no durvīm un ātri skrēja uz priek�u, kur upes labajā krastā stāvēja lielā mui�as ēka. Viņu visu pēk�ņi pārņēma kāds pilnīgi nevaldāms spēks, un �is spēks viņai bez mazākās �aubī�anās lika �ķērsot �o diezgan lielo attālumu, lai tikai vēlreiz kaut uz brīdi ieraudzītu Jāni Kri�- lauku.

Dro�i vien pēdējo reizi.

8.nodaļa

Jānis Kri�lauks lēni pārlaida noguru�u skatienu pla�ajai telpai, stingrāk savilka �ineļa jostu un gāja prom. Strēlnieku atkāp�anās jau bija sākusies. Te pēk�ņi ar lielu troksni dur�vis atsitās vaļā, un pa tām istabā tika iegrūsts kāds jauns karavīrs. Viņ� pārstreipuļoja pāri istabai un ar rokām atsitās pret pretējo sienu. Tūlīt aiz karavīra istabā, skaļi lādēda�mies, ienāca pulka komisārs Jēkabs Beļaks.

Jānis nepatikā sarauca pieri un vērīgi paskatījās uz smagi elsojo�o karavīru. Tas nebija no viņa pulka. To varēja redzēt uzreiz. Tādu cepuri un formas tērpu valkāja tikai latvie�u nacionālisti.

Jānis ātri aizdedza petrolejas lampu, uzgrieza liesmu lie�lāku, piegāja pie gūstā saņemtā karavīra, vērīgi ieskatījās viņa bālajā sejā un pārsteigumā satrūkās. Vēl vairāk! Viņam kļuva pat slikti. Sirds salēcās un viegli noreiba galva.

Jāņa Kri�lauka priek�ā stāvēja viņa pa�a jaunākais brālis Mārtiņ� Kri�lauks � biju�ais tieslietu students.

Pirmajā brīdī pēc lielā pārsteiguma Jānis sajuta zināmu prieku, ka brālis ir sveiks un vesels un beidzot viņi atkal ir -satiku�ies. Ta�u gandrīz tai pa�ā brīdī arī skaudri saprata, ka viņa priek�ā stāv ne tikai miesīgs brālis, bet ari ienaidnieks.

To laikam saprata arī Mārtiņ�, jo viņa sejā pirmo pārbīli nomainīja naidpilna grimase.

Jānis turpināja'raudzīties �ai drūmajā sejā, vēl joprojām lāgā neticēdams, ka tas ir viņa kādreizējais labais, mīļais

brālis Mārtiņ�.

Savukārt Mārtiņ� tikpat nikns un pārsteigts skatījās uz sarkano komandieri, nespēdams noticēt, ka tas patie�ām ir viņa kādreiz tik ļoti apbrīnotais vecākais brālis.

��� Mārtiņ � � Jānis ar sausu muti ierunājās. � Kaut kā nemaz negribas ticēt. . . Tas patie�ām esi tu?

Mārtiņ� neveikli pasmīnēja un neko neatbildēja.

Jānis pagriezās pret Jēkabu.

�� Kur tu viņu izrāvi?

Komisārs, rūpīgi noskatījis �o abu cilvēku tik�anos, ne�sapratnē vairākas reizes nobraucīja savas garās ūsas.

�� Kas ir, Jāni? � viņ� dobji vaicāja. � Tu viņu pazīsti?

Jānis nedaudz samulsa un pagrieza galvu sāņus.

�� Tā iznāk, � viņ� negribīgi atzinās.

Jēkabs, kā parasti asas neapmierinātības brī�os, trekni nospļāvās turpat uz grīdas un ar izstieptu roku rādīja uz Mārtiņu.

���� Svolo�s pēdējais! Zini, ko viņ� izdarījis? Maita nolā�dētais, ielīdis pie mūsu ievainotajiem un mēģinājis �ķūnim pielaist uguni! Tur tad arī mūsu zēni viņu aizturēja.

Jānis dzirdētajam uzreiz nespēja noticēt. Vai patie�ām viņa brālis gribējis aukstasinīgi nogalināt gulo�us, smagi ie�vainotus strēlniekus? No kurienes viņam tik zvērisks naids? Pa kuru laiku un kā tas ir radies? Lai gan pa�laik tam nav nekādas nozīmes. Jāņa priek�ā stāv ienaidnieks, un viņam par savu rīcību būs jāatbild! Un tomēr . . . Cik ārkārtīgi, pat nepanesami smagi ir apzināties, ka �is ne�ēlīgais slepkava ir tavs miesīgs brālis!

��� Vai patie�ām � � Jānim bija grūti runāt. � Mār�tiņ . . . Vai patie�ām tu to izdarīji?

Jānis apklusa un gaidīja atbildi. Viņ� cerēja, ka atbilde

būs noraido�a, ka Mārtiņ� teiks � tā nav taisnība, viņ� nācis * > ' >

tikai izlūkos, gribējis pārnākt strēlnieku pusē, alcis nokļūt vienā ierakumā ar vecāko brāli, lai, kā tas īstiem brāļiem pieklātos, cīnītos kopīgi plecu pie pleca.

�� Tu ta�u to neizdarīji, vai ne? � Jānis gribēja pēc ie�spējas ātrāk dzirdēt atbildi.

Bet Mārtiņ� izaicino�i panāca soli uz priek�u, lepni izslēja galvu un tikpat lepni un skaļi iesaucās:

��� Nē, Jāni Kri�lauk! Tas ūsainais tev ziņoja pareizi! To izdarīju tie�i es! Es! Tu dzirdi?

Jānis atkal samulsa un nezināja, ko darīt vai sacīt. Viņ� tikai sajuta sevī savādu tuk�umu un no�ēlu. No�ēlu, ka tie�i tā pēdējā brīdī vajadzēja notikt.

Jēkabs nostājās blakus Jānim un ar galvas mājienu rā�dīja uz Mārtiņu.

���� Mums vairs nav ne laika, ne arī vajadzības meklēt izlūku komandieri Zālīti. Es aizie�u paskatīties, kas ar to �ķūni īsti ir. Ja gribi, ātri nopratini, ja ne, es viņu ņemu līdzi un . . .

���� Lai paliek, � Jānis sadrūmis teica. � Es ar viņu parunā�u. Aizej un apskaties, ko viņ� īsti tur savārījis! Kad atgriezīsies, tad arī nospriedīsim, ko darīt.

Jēkabs aizgāja.

Jānis mirkli pastāvēja, tad lēni piegāja pie Mārtiņa un cie�i ieskatījās viņam acīs.

��� Tad nu tā, brāl, mēs satiekamies, � Jānis klusi teica, un viņa balsī bija jau�ama dzija no�ēla.

Mārtiņ� atkāpās soli atpakaļ, ar muguru atspiedās pret sienu, naidā un bezspēkā drebēdams.

�� Nolādēts! � viņ� skali iesaucās. � Nolādēts! Man bais�mīgi nepaveicās. Es tevi simt gadus negribēju satikt!

�� Bet es tevi gan gribēju! � Jānis teica.

�� Tagad vari priecāties! � Mārtiņ� vīstīja dūres. � Esmu tavā varā!

Jānis pa�ūpoja galvu.

�� Nē, brāl, priecāties nav par ko. Citos apstākļos, jā.

���� Citos apstākļos � � Mārtiņ� nicino�i atkārtoja.

��� Tad es būtu stāvokļa noteicējs. Es! Un tu drebētu manā priek�ā!

Jānis vērīgi nopētīja ne tikai brāļa niknumā pārvērsto seju un acis, bet arī zaļganpelēko formas tērpu, kas tik ļoti atgādināja nīsto vācie�u apģērbu.

-����� � Tātad tu tomēr aizgāji pie viņiem . . .

���� Jā! � Mārtiņ� nebaidīdamies apliecināja. � Jā! Es biju gatavs doties kaut vai velnam rīklē, tikai ne pie jums!

Jānis mazliet padomāja.

��� No kādas karaspēka daļas tu esi? � viņ� bargi un lie�ti�ķi noprasīja.

Mārtiņ� atkal lepni un izaicino�i izslēja galvu.

���� Es esmu no Kalpaka bataljona! � viņ� skaļā balsī paziņoja. � Tu dzirdi, sarkanais mēsls? No tā pa�a Kalpaka karaspēka, kas jūs tagad triec!

To, ka Mārtiņ� ir no kalpakie�iem, Jānis jau bija nopratis uzreiz, viņ� tikai gribēja, lai Mārtiņ� to apliecinātu pats.

�� Mūsu izlūki �odien ziņoja . . . Vai tiesa, ka pulkvedis Kalpaks kritis ap�audē ar vācie�iem?

Mārtiņ� piekrīto�i pamāja.

�� Jā, tā nu tas muļķīgi sanāca, � viņ� bēdīgā balsī teica.

�� Mūsu komandieris �odien krita.

Mārtiņ� uz brīdi apklusa.

�� Bet tāpēc nekas nemainīsies! � viņ� sparīgi turpināja.

��� Mēs jūs tāpat sasitīsim un iztīrīsim Latviju no jūsu sar�kanās sērgas!

Jānis vēlreiz izbrīnījies paskatījās brāļa sejā. Pagāju�i tikai divi gadi, kā viņā radies �is nenoslēpjamais naids pret to tautas daļu, kas nostājusies lielinieku pusē?

���� No kurienes tev pret mani tik liels naids? � Jānis savaldīgi painteresējās. � Un vispār pret mums? Kādēļ tā neieredzi?

Mārtiņ� atrāvās no sienas un pieskrēja pie Jāņa. Viņa tum�ās acis liesmoja.

��� Tādēļ, brāl, ka tu kopā ar saviem lupatla�iem gribēji mūsu mazo dzimtenīti, mūsu dārgo tēvu zemi, mūsu daudz- cietu�o Latviju, iegrūst zobos boļ�evikiem! Lai tie turpina mūs verdzināt un apspiest! Bet nekas nesanāks! Dzirdi, brāl, nesanāks! Latvija tomēr piederēs latvie�iem, nevis Krie�vijai.

�� Nemuldi! � Jānis asi iebilda. � It kā tu nezinātu! Ta�gad Krievija ir pavisam cita.

��� Man uz to nospļauties, kāda ir Krievija! � Mārtiņ� atbildēja. � Galvenais, ka Latvija būs brīva.

Jānis lēni aizgāja līdz logam un paskatījās laukā. Uguns�grēka blāzma bija kļuvusi vēl lielāka, un tikai tagad viņam ienāca prātā, ka tur varbūt deg nevis kāda māja vai klēts, bet gan �ķūnis ar smagi ievainotajiem strēlniekiem! Un, ja tas tā patie�ām ir, tad �is slepenais dedzinātājs tagad stāv viņa priek�ā.

Jānis Kri�lauks cie�i sakoda zobus un mēģināja sevī apslā�pēt spēji uznāku�o naidu. Viņ� nedaudz nolieca galvu, pa�griezās pret Mārtiņū un centās savaldīties. Varbūt �ī ir viņu pēdējā saruna dzīvē, un Jānim gribējās pateikt visu, ko viņ� domāja gan par Lielo revolūciju, latvie�u strēlniekiem, gan par

Ulmaņa valdību un �o karu. Bet liktenis �ai pēdējai brāļu sarunai bija atvēlējis labi ja da�g� minūtes.

��� Redzi, Mārtiņ . . . Tu mūs pirmīt nosauci par lupatla��iem. Jā, tur tev ir zināma taisnība. Mūsu pulki sastāv no strādnieku pui�iem, no Rīgas, Daugavpils, Tukuma, Bauskas un citu pilsētu �aļiem, kuriem at�ķirībā no tevis un tev līdzīgajiem ir pavisam cits priek�stats gan par brīvību, gan taisnību!

Mārtiņa seja sa�ķobījās.

���� Par kādu brīvību un taisnību tu uzdro�inies runāt? Un kas tad tiem taviem sarkanajiem �aļiem piektajā gadā no�āva tos tēvus? Nejau latvie�u zemnieki, namsaimnieki vai bodnieki!

���� Arī viņi, brāl, arī viņi! � Jānis iekarsis turpināja. � Aiz katras iz�autās lodes, kas tika raidīta kāda revolu�cionāra sirdī, stāvēja apspiedēju un privātīpa�nieku naids!

�� Pareizi! � Mārtiņ� piekrita. � Jo jūs gribat visu tikai atņemt un sagraut, bet mēs � lai cilvēkiem kaut kas tomēr piederētu!

Jāni sagrāba spēj� dusmu vilnis.

�� Aizveries! � viņ� pavēlo�ā balsī uzkliedza.

Bet Mārtiņ� mierā nelikās.

��� Es tomēr saku, ka jūs kalpi bijāt un kalpi paliksiet! No sākuma kalpojāt caram, tagad kalpojiet boļ�evikiem un Ļeņinam! Vai tu tie�ām vēl neapjēdz, ka jūs vienmēr esat kalpoju�i tikai sve�ai varai?!

�� Bet kam tu kalpo? � Jānis ātri pavaicāja.

��� Idejai! � Mārtiņ� bra�i atbildēja un atkal lepni izslēja galvu. Tā laikam bija jau automātiski izstrādāta kustība. � Tu saproti? Es kalpoju Latvijas, brīvas un neatkarīgas valsts, idejai!

Jānim no dusmām un uztraukuma vairākas reizes no�raustījās vaigu muskuļi. Viņ� paspēra soli sānis un spēji sagrāba Mārtiņa �ineļa atlokus. Tagad viņu sejas bija gandrīz viena otrai pretim. Viņi sajuta viens otra karsto elpu. Un Jāņa vārdi Mārtiņa ausīs krita kā smagas zemes pikas.

�� Tu, idejist, paklausies! Mēs Latvijā atgriezāmies vieni! Padomju varu Latvijā nodibināja latvie�i! Tu saproti? Lat�vie�i! Bet jūs . . . Kalpakie�u bataljoni . . . Tie�i jūs kā pē�dējie ubagi lūdzat palīdzību no mūsu tautas niknākajiem ienaidniekiem! Manuprāt, ir tīri simboliski, ka jūsu Oskars Kalpaks, kas pats par sevi aebija slikts karavīrs, krita nevis mūsu, bet gan vācie�u lodes dzelts! Vācie�u!

Mārtiņ� strauji pagrieza galvu sāņus, atbrīvojās no Jāņa roku tvēriena un kādu laiku, smagi elsodams, klusēja. Tad atkal paskatījās uz brāli un, dusmās trīcēdams, izkliedza:

�� �ēl, Jāni, ka mums neiznāca sastapties ierakumos! Tur gan mēs parunātu!

�� �ēl gan!

���� Es tevi no�autu, ne mirkli nedomājot! � Mārtiņ� atklāti pateica, un Jānis ne�aubījās, ka tas tā arī notiktu.

�� Bet es gan padomātu, � viņ� sacīja. � Galu galā mūs ta�u ir dzemdējusi viena māte!

���� Liec māti mierā! � Mārtiņ� joprojām drebēja naidā. � Viņa, tāpat kā Latvija, ir svēta!

Jānis da�us brī�us klusēja, kaut kā silti un tuvi atcerē�damies Grīziņkalna dzīvokli, apkārtnes �aurās ieliņas, Cen�trālcietumu un Matīsa kapus ar tur noslepkavotajiem piektā gada cīnītājiem, pa�u Grīziņkalnu, kur kādreiz bija spēlēju�i kariņus un gāju�i uz pirmo satik�anos ar meiteni. Atcerējās māti pie plīts un nez kādēļ to agrās jaunības dienu, kad viņ� bija smagi saslimis ar plau�u karsoni un māte raudā�dama viņam uz krūtīm lika karstus kūtsmēslus . . . >

��� Kas zina, ko māte tagad dara, � Jānis kā pie sevis noteica. � Vai vesela?

��� Aizbrauc uz Rīgu un apskaties! � Mārtiņ� izsmejo�i atsvieda.

Jānis skumji nolieca galvu.

�� Diem�ēl nevaru pie viņas aizbraukt.

���� Māte no tevis ir atteikusies, � Mārtiņ� meloja, jo pats māti nebija redzējis �etrus mēne�us.

�� Nemuldi! � Jānis draudo�ā balsī brīdināja.

��� Jā! � Mārtiņ� turpināja, cerēdams vismaz �ādā veidā Jānim nodarīt sāpes. � Atteikusies! Tāpat kā tava Marta!

Jānis satrūkās. Martas vārds atskanēja tik ilgi nedzirdēts un negaidīts, ka Jānis pirmajā mirklī sajuta pat zināmu prieku. Tātad Marta ir dzīva un pat paspējusi no viņa at�teikties! Tas ir labi. Viņa sirdsapziņa ir tīra. Viņ� savu solījumu nav lauzis un gandrīz vai varētu priecāties, ja �ai pa�ā brīdī negribētos tīri vai izvemties! Viss ir tik pretīgi, riebīgi. Piespiedu atkāp�anās, ugunsgrēks, �is fanātiskais, līdz nepazī�anai pārvērties Mārtiņ�, tad vēl Marta un ne�ziņa par māti un tēvu . .

��� Ko tu teici par Martu? � Jānis gurdi uzprasīja. � Ko vina dara?

�� Viņa dzīvo kopā ar kādu vācu virsnieku.

�� Tas mani vairs neskar.

Mārtiņ� neticīgi un kaut kā �ķībi paskatījās uz brāli.

�� Neskar? Kādēļ tad neskar? Varbūt tādēļ, ka tagad esi nogrābis kādu komisāriem? Varbūt �ekisti ādas frencī un naganu pie sāniem?

Jānis neviļus pasmaidīja.

��� Nē, Mārtiņ. Man ir visvienkār�ākā latvie�u meitene. Kalponite.

Mārtiņ� kārtējo reizi gribēja kaut ko indīgu iebilst, bet tai mirklī strauji atsitās durvis un istabā lamādamies ienāca Jēkabs Beļaks.

� Tu zini, ko tas maita ir izdarījis? � Jēkabs ar roku rādīja uz Mārtiņu. � Viņ� tomēr to �ķūni ir nosvilinājis! Viņi visi tur ir sadegu�i dzīvi! Arī �ēlsirdīgā māsiņa Marija Punka . . .

Jānim Kri�laukam pār muguru pārskrēja auksti drebuļi. Viņ� pēk�ņi sajuta tik nepieredzēti smagu un smacējo�u naida kvēli, ka kļuva fiziski slikti. Viņ� atspiedās pret loga palodzi un sajuta, ka me�onīgi sāk sāpēt arī ievainotā galva. Kā ugunskura dzirksteles naktī asi un sāpīgi gar viņa satumsu�ajām acīm ātri paskrēja ievainotie streļķi � Antons no Latgales, kas lūdza sevi no�aut, bez kājām paliku�ais Ēriks no Bauskas, vēderā ievainotais tukumnieks Uldis, kas viņu Ziemassvētku kaujās bija izglābis no nāves, skaistā�kais pulka strēlnieks �anis, kuram granātas �ķemba bija norāvusi pusi sejas, rīdzinieks Ēvalds ar nosaldētajām rokām. Un mazā, trauslā Marija Punka, kura savā dāsnajā dvēselē, �ķiet, bija sakopojusi turpat vai visas pasaules spēku, mai�gumu un �ēlsirdību . . . Un te viņa priek�ā stāv Mārtiņ� Kri�lauks, kas savā apmātībā un naidā viņus visus dzīvus sadedzinājis . . .

Jānis ar milzīgām grūtībām sevī nodzēsa sāpju kliedzienu, tad salti paskatījās uz Mārtiņu un mazliet pārsteigts kon�statēja, ka vairs neuztver viņu kā brāli, kā savu tie�o asins�radinieku. Viņa priek�ā stāvēja sve�s cilvēks.

��� Jāni! � pulka komisārs nepacietīgi uzsauca. � Saki ātri! Ko esi izlēmis?

Jānis Kri�lauks lēniem, bet noteiktiem soļiem pienāca pie Mārtiņa, ledaini ieskatījās viņa nobālu�ajā sejā, nez kādēļ no arestētā galvas norāva un aizmeta prom formas cepuri un asā, skaidrā balsī pasludināja spriedumu, kura sekas gan viņ� pats, gan viņa piederīgie un pēcnācēji izjutīs ne tikai tuvākajā nākotnē, bet vēl pēc divdesmit, �etrdesmit un pat se�desmit gadiem . . .

����� Mārtiņ Kri�lauk! � Jāņa vārdi bija asi kā lodes. � Revolūcijas vārdā . . . Savu kritu�o biedru vārdā . . . Savas mātes un Latvijas vārdā � Es tev piesprie�u nāves�sodu!

Mārtiņ� nobālēja vēl vairāk, tā kā satrūkās un saguma, bet neko neteica. Arī viņ� spēja savaldīties.

Jānis aizgāja līdz durvīm un tās strauji atsita vaļā.

��� Gunār! � viņ� skaļi sauca.

Sardzes postenī stāvo�ais Gunārs Zemītis tūlīt arī parā�dījās.

�� Klausos, komandier!

Jānis uzmeta ātru skatienu viņa �autenei.

�� Ierocis kārtībā?

�� Kā vienmēr! � Gunārs bra�i atsaucās.

Jānis ar roku norādīja uz Mārtiņu.

�� Aizved �o nelieti un . .. no�auj!

Gunārs spēji samulsa un nobālēja vēl vairāk nekā no�tiesātais.

��� Bet � � viņ� gribēja kaut ko iebilst, ta�u vārdi ie�sprūda rīklē un viņ� apklusa.

��� Izved laukā un no�auj! � Jānis Kri�lauks tikpat no�teikti atkārtoja savu pirmītējo pavēli. � Viņ� ir pelnījis suņa nāvi!

Gunārs, pirmo izbīli pārvarējis, nesapratnē raudzījās te uz vienu, te otru. Visu �o laiku viņ� bija stāvējis sardzē tur�pat aiz durvīm un visu dzirdējis, ko viņi te runāja.

Tātad brālis brāli . . . Gunārs gandrīz vai ar �ausmām nodomāja. Kur ir �ī kara saprāta vai neprāta robe�a? Kur beidzas cilvēciskais un sākas kaut kas pavisam baisms un nesaprotams? Vai ir vēl kāda augstāka pakāpe, kur tik dziļi un atklāti var izpausties cilvēka naids?

Tā mirkļa apmulsumā un bailēs nodomāja astoņpa- dsmitgadīgs jauneklis, kura pirmais kaujas uzdevums bija no�aut notiesāto vienaudzi.

�� Ejam! � Gunārs pamāja ar roku.

Mārtiņ� nekustējās. Beidzot viņ� sajuta aukstas, para�lizējo�as bailes.

Jēkabs Beļaks sagrāba gūstekni aiz pleca un diezgan rupji aizgrūda lidz durvīm.

�� Vajadzēja karot, nevis slepkavot! � Jēkabs teica, pilns naida un nicinājuma. � īsti karavīri, īsti latvie�i tā nedara!

Mārtiņ�, nepateicis vairs ne vārda, Gunāra apsardzē aiz�gāja.

Jānis skatījās laukā. Ugunsgrēks pamazām dzisa. Dzisa arī viņa naids. Krūtīs kā karsti pelni lēnām nosēdās rūgtums un turpmākās dzīves nenozīmīgums. Pat tās neiespējamība.

�� Ir laiks, �Jēkabs sacīja, uzlikdams roku uz komandiera pleca. � Laiks . ..

���� Ej! � Jānis dobji atbildēja. � Ej, Jēkab. Es tūlīt se�ko�u! Tikai da�us mirkļus vēl gribu pabūt viens.

Jēkabs saproto�i pamāja. Un gāja.

Sals bija pieņēmies spēkā. Pa dienu uznāku�ais slapj�draņķis vakarā pārvērtās krak�ko�ā ledū.

Melnie mākoņi pazuda. Debesis �ķita tum�ākas un zvaig�ņu pilnākas kā jebkad agrāk.

Atkal kaut kur tālumā sāka riet lo�metējs, un dobji sprāga cla�as granātas.

��� Kur man jāiet? � Mārtiņ� apstājās un paraudzījās uz savu sargu. Ari tas apstājās un ar �autenes durkli rādīja uz priek�u.

�� Ej taisni! � Gunārs pavēlēja. � Taisni līdz upei.

Pēc da�ām minūtēm viņi nonāca aizsalu�ās upes krastā. Visapkārt auga pliki krūmāji un da�i lielāki koki.

Tātad �eit, Mārtiņ� rūgti nodomāja. Tātad �ai skaistajā vietā. Vēl da�as sekundes, un manis vairs nebūs. Nebūs . . . Bet vēl es esmu. Vēl es dzīvoju. Varbūt pamēģināt bēgt? Var�būt palūgt �o zaldātiņu ap�ēlot? Varbūt vēl pēdējā brīdī lūgt piedo�anu mātei? Bet varbūt māte un Latvija jāaizmirst, lai beidzot atcerētos Dievu? Nē! Pie velna gan Dievu, gan mū�īgi pazemībā salieku�os māti! Es esmu tēva dēls. Un tas nolādētais Jānis arī ir sava tēva dēls! Pat aci nepamirk�ķi�nāja, likdams mani no�aut. Godīgi jāatzīstas, viņ� tai brīdī man pat patika. Nebaidies, brāl, es pratī�u nomirt! Es nelūg��os, es nemēģinā�u bēgt un neko neno�ēlo�u! Arī es esmu no dzelzs un tērauda, un, ja tu būtu trāpījies manās rokās, es tevi tāpat liktu notiesāt. Jo mūsu naids nav samierināms.

Mārtiņ� atkal lepni izslēja galvu un aizvēra acis.

�auj, viņ� pie sevis sacīja. �auj! Es tik un tā neko neju�tī�u.

Ta�u neviens ne�āva. Tie�i otrādi. Pēc brī�a viņ� izdzirda Gunāra piesmaku�o balsi:

�� Bēdz!

Mārtiņ� atvēra acis un nesapratnē paskatījās uz apsar�dzes karavīru.

��� Ko tu teici? � viņ�, vēl pilnībā neaptvēris notieko�o, ar sausu muti pajautāja.

���� Es teicu � bēdz! � Gunārs atkārtoja. � Bēdz! Es tevi nevaru no�aut!

��� Kādēļ? � Mārtiņam paspruka gandrīz vai neviļus � �ie sarkanie velni nekādu �ēlastību gan nepazina.

��� Tu man neko sliktu neesi izdarījis, � Gunārs Zemītis paskaidroja un �autenes stobru pacēla aug�up. � Bez tam mana māsa mīl tavu brāli.

Mārtiņa satrauktajās smadzenēs kaut kas uzzibsnīja un

kļuva skaidrāks. >

�� Tā ir tava māsa, kurā Jānis iemīlējies?

�� Jā.

�� Kā tevi sauc?

�� Gunārs.

�� Un kā sauc tavu māsu?

�� Ieva Zemīte.

�� Jūs dzīvojat �ajā pagastā?

�� Jā. Mazliet tālāk ir �Lejro�u� mājas, kur par saimnieku Kārlis Anmanis.

�� Kas �ī par mui�u?

���� Te kādreiz dzīvoja barons �varcenburgs. Tā saucas vienkār�i par Kalnu mui�u. Bet tagad bēdz! Bēdz ātrāk!

Mārtiņ� pagriezās un lēni gāja prom.

� Paldies tev, Gunār Zemīt, � viņ� klusi no�ukstēja. � Es tevi atcerē�os. Un tavu māsu arī. . .

Tad viņ� zibenīgi metās sāņus, nokrita zemē, veikli novēlās no krasta un kaut kur pēk�ņi pazuda skatam. It kā izgaisa. Izdzisa.

Visapkārt atkal stāvēja tumsa un klusums. Savādā auk�stumā mirdzēja tuvais sniegs un tālās zvaigznes, un tepat kaut kur gaisā joprojām vēl skanēja Mārtiņa izteiktais at�gādinājums. Varbūt tas bija �obrīd vēl īsti nesaprotams brīdinājums uz priek�dienām?

�Es tevi atcerē�os. Un tavu māsu arī. . .�

Jānis Kri�lauks, gandrīz streipuļodams, izgāja no istabas un apstājās lieveņa vidū. Sejā tūlīt iecirtās auksts vēj�, un viņ� sadzirdēja tālu �āvienu atbalsis.

Vajadzēja iet.

Patiesību sakot, Jānim jau sen vajadzēja būt pie saviem karavīriem, organizēt un pārskatīt atkāp�anos, ta�u saruna ar Ievu un Mārtiņu viņu bija nedaudz aizkavējusi.

Būtu bijis labāk, ja es būtu gājis prom tūlīt, viņ� nodo�māja. Kopā ar Ievu, un tad man dzīve būtu aiztaupījusi �o liktenīgo tik�anos. Es nebūtu sastapis Mārtiņu, un nāvessodu viņam pasludinātu Jēkabs Beļaks. Bet tagad nekā. Uz manas dvēseles un sirdsapziņas uzgūlies vēl viens milzīgs grēks. Uz pleciem un muguras simttonnīgs krusts, un es to nespē�u panest. Jau tagad �is smagums liec pie zemes.

Jā! Es Mārtiņu neieredzu. Jā! Viņ� bija tūksto�kārt vai- nīgs, ja! Viņ� bija gļēvs un pretīgs slepkava, jā! Viņ� bija mans ienaidnieks, jā! Bet tai pa�ā laikā viņ� tomēr bija arī mans brālis . . . Bija . . . Un no tā nekur nevarē�u aizbēgt, nevarē�u noslēpties. Es bū�u Kains līdz mū�a galam.

Man, protams, nevienam atskaites nebū� jādod. Man ne�viens neko nejautās un nepārmetīs. Man ne ar vienu nebūs jānorēķinās. To visu es zinā�u viens. Bet ar to pilnīgi pietiek. Pietiek. Pietiek . . .

Un tomēr . . . Var jau sevi mierināt visādi, ta�u kā lai dzīvoju tālāk?

Es vairs negribu dzīvot. Varbūt Mārtiņ� teica taisnību � un māte no manis ir atteikusies? Marta arī atteikusies. Dzīvo kopā ar kādu vācu virsnieku � To nu gan es negaidīju. Ta�u vismazāk es gaidīju, ka vienmēr jautrais un labsirdīgais Mārtiņ� tik īsā laika sprīdī būs spējīgs tā pārvērsties.

Jāni Kri�lauk! Atjēdzies!

�ai karā mēs visi esam kļuvu�i zvēri. Un par saviem ideāliem karojam ar tādiem līdzekļiem, kādi katram pa rokai.

Jānis Kri�lauks ātri paskatījās apkārt. Tuvumā neviena nebija. Tas labi, jo to, ko viņ� tik pēk�ņi un neprātīgi vē�lējās izdarīt, neviens nedrīkstēja redzēt.

Jānis Kri�lauks no rokas novilka cimdu, kailo sauju pie�grāba pilnu ar slapju zemi, ietina to mutautā un iebāza kabatā. Un pats nemaz nemanīja, ka acīs saskrēja asaras.

Latvijas zeme! Cik tu tomēr esi melna un sarkana! Cik daudz upuru un nepiepildītu sapņu tu sevī slēp! Kas par to atbildēs? Kas samaksās �o baigo rēķinu?

Jānis pacēla galvu un pārsteigumā iepleta acis.

Kaut kur no tumsas kā neticams sapnis pēk�ņi iznira gai�s sievietes stāvs, tas ar katru mirkli kļuva lielāks un tuvāks, un Jānis pirmajā brīdī vēlreiz ar satraukumu no�domāja � atkal nāk kāda nelaime . . .

Bet tā īsti nebija. �urp naca gan nelaime, gan arī laime. Vai, pareizāk sakot, atnāca vēl viens īss, spilgts dzīves mir�klis.

Viņa priek�ā aizelsusies nostājās Ieva Zemīte, dziļi elpoja auksto ziemas gaisu un asaru pilnām acīm skatījās uz savu mīļoto.

��� Jāni! Cik labi, ka tevi vēl sastapu! � viņa priecīga no�ukstēja. � Es citādi nespēju! Man tevi vēl vajadzēja . .

Jānis piegāja viņai klāt un cie�i apkampa. Ieva piespieda galvu pie Jāņa platajām krūtīm un nespēja novaldīt asaras.

���� Paldies tev par visu, � Jānis, līdz sirds dziļumiem saviļņots, teica. � Labi, ka tu man biji. Labi, ka mums iz�nāca sastapties. Labi, ka tu mani neatraidīji.

�� Ko tu runā, Jāni, ko tu runā . .

�� Tu �ai bargajā laikā . . . Ieviņ! Tu �ai aukstajā ziemā man biji balts ceriņzars . . .

�� Nē, Jāni! Es biju tava cerība. Tagad tu to zaudē.

�� Es varbūt zaudēju tevi, bet cerību gan ne. Tā paliks.

Ieva pacēla skatu aug�up, un Jānis negaidīti ieraudzīja,

ka Ievai ir brīnumaini skaistas acis. Un visa �ī daiļā seja. Un tuvību alksto�ais augums � To nekad nespētu uzgleznot neviens mākslinieks. To spēja radīt vienīgi Daba, izveidot Dzīve un viņa rokās ielikt Liktenis.

�� Jāni! � Ieva sacīja. � Es biju tava mīlestība �

�� Tā paliks, � Jānis steidzīgi atbildēja. � Un tu paliksi. Viss paliks.

���� Jāni � � Ieva turpināja �ukstēt, un viņas balsī bija tik daudz sāpju un ilgu, ka arī Jānis nejau�i nodrebēja. � Jāni! Es esmu tava dzīvība . . .

Jānis noliecās un ilgi skūpstīja Ievas sakarsu�ās lūpas.

� Es pie tevis atgriezī�os, � viņ� apņēmīgi teica. � Kaut kad � es atkal bū�u pie tevis.

�� Es tam ticu, � Ieva apsolīja. � Es tevi gaidī�u.

�� Mūsu zēni aizejot sev līdzi paņēma pa saujai Latvijas zemes, � Jānis mazliet piesmaku�ā balsī sacīja un vēl pēdējo reizi noglāstīja meitenes matus un seju. � Bet es vēl paņem�u līdzi arī tavu zilo acu skatienu. Tavu reibino�o matu smar�u. Tavu elpu. Es paņem�u līdzi atmiņas par tevi.

Jānis Ievu noskūpstīja vēlreiz, tad, vairs neskatīdamies ne pa kreisi, ne pa labi, ne atpakaļ, steidzīgi aizgāja.

Ieva ilgi skatījās, kā viņ� aiziet, tad pacēla galvu aug�up un ieraudzīja, ka debesīs sadegdama krīt kāda spilgta � zvaigzne . . .

Kalnu mui�as lielajā rijā dega vāja gaisma. Uz diezgan paplānas salmu kārtas gulēja puskaila deviņ�padsmitgadīgā Anna Kumelīte. Viņa bija paklājusi sev apak�ā rūtainu segu un pēc kārtējā strēlnieka aizie�anas sevi ap- slaucīja ar jau diezgan netīru dvieli.

Pie vienas no sijām uz sarūsēju�as naglas karājās apkvē- pis �sikspārnis�, kas telpā radīja siltu, ta�u mazliet spokainu

gaismu.

Neliels strēlnieku bariņ� stāvēja ārpusē, bet da�i jau atradās iek�ā, ar neslēptu nepacietību gaidīdami katrs savu kārtu.

�� Ko �ammājies tik ilgi? � viņi sauca tam, kas jau bija pie Annas. � Nevari trāpīt, vai?

�� Fiksāk, fiksāk, zoniņ! Mēs arī vēl gribam paspēt!

�� Tūlīt jau būs jāiet.

��� Nē! Sito izdevību gan nevar laist garām! Tu zini, cik ilgi es neesmu?. . .

����� Es jau tāpat. Kop� se�padsmitā gada, kad ārstēju ievainojumu. Mums tur bija viena tāda zelta zivtiņa . . . Visi, kas spēja cik necik pakustēties, gāja pie viņas. Uz kruķiem lēkdami, pie sienām turēdamies. Tā drostaliņa teica, ka viņa esot pasaules visiedarbīgākā zāle, un tā bija svēta patiesība. Visi zēni pēc neilga laika bija uz strīpas!

�� �itā Anna jau arī esot kolosāla.

�� Nekā tur kolosāla nav. Pārāk nomocīta, nabadzīte. Bet tā . . . Normālos apstākļos . . . Dro�i vien.

�� Visas sievietes ir kolosālas, ja viņas to dara aiz mīles�tības.

�� Anna mūs mīl. Vai tad citādi viņa tā ļautos?

�� Beidz muldēt par mīlestību! �eit tie ir zaimi!

�� Ei nu ei?

���� Jā! Tādām kā Anna nekādu jūtu jau sen vairs nav! Atnāks vācie�i, un viņa gulēs ar vācie�iem! Atnāks igauņi vai lei�i, un viņa gulēs ar tiem!

�� Anna! Kā jūties? Vai vari vēl turēt?

�� Varu, varu! Nebaidies!

�� Nu, lai Dievs arī turpmāk tev dod labu veselību!

Anna smaidīja. Viņa bija jauna un spēcīga sieviete un

jau agrāk izturējusi ne tādas vētras vien. Tiesa, viņa bija nogurusi, da�brīd vēdera lejasdaļā juta arī tādas kā nelielas sāpes, ta�u baudas sajūta joprojām pastāvēja, tā radīja vieglu un patīkamu apreibumu, un viņa vēlējās tikai vienu � kaut patie�ām spētu izturēt visus, kas viņu gribēja!

Protams, mazliet pretīgi tas bija, to Anna saprata, ta�u vai viss �is kar� nebija pretīgs? �aut vienam uz otru. Noga�lināt. Mest granātas. Triekt �auteņu durkļus vēderā. Ap�aut gūstekņus. Sadedzināt �ķūnī gulo�us ievainotos.

Salīdzinājumā ar to Annas rīcība bija gandrīz vai svēta un līdzinājās garīdznieka darbam � arī viņa daudziem strēl�niekiem pirms nāves sniedza dzīves pēdējo mierinājumu . . .

Anna dzīvoja netālajā pilsētā un kādreiz pirms kara bija strādājusi par kalponi �labās ģimenēs�, kuras labprāt viņu arī aicināja, jo meitene bija glīta pēc skata, �akla, klusa un ļoti tīrīga.

Se�padsmitā gada marta kaujās pie Ķekavas bija kritis viņas saderinātais Pēteris Krahs. Kā vēlāk stāstīja aculieci�nieki, viņ� bija kritis drausmīgā nāvē � mīnas �ķemba trā�pījusi vēderā, visas iek�as izvēlu�ās ārā, un neviens viņam neko neesot varējis palīdzēt. Vēlāk Pēteris pats aizrāpojis līdz Daugavai un ievēlies granātas izrautā āliņģī. . .

Anna to ārkārtīgi pārdzīvoja. Brēca un raudāja vairākas dienas pēc kārtas, un daudzi jau sāku�i domāt, vai tikai skuķēns nebūs sajucis prātā. Bet tad Annu pret apkārtējiem notikumiem un dzīvi negaidīti pārņēma absolūta vienaldzība. Viņa vairs neraudāja, neko vairs nejautāja, it kā pārstāja sajust gan sāpes, gan prieku.

Vēlāk kāda pajauna kundze, kurai vīrs arī bija kritis pa�saules karā, Annai iemācīja aizmirst bēdas gan alkoholā, gan �nemotivētā� mīlestībā.

�Tu nekad vairs nespēsi mīlēt ar sirdi,� viņa teica. �Tās spējas tev jau ir aizgāju�as pagātnē. Mīli ar miesu, un tev vismaz būs �odiena. Par nākotni nedomā. Gan manu, gan tavu mīļoto nogalināja kar�. Tas var nogalināt ari mūs. Mūs var nobeigt arī slimības vai kāda akla nejau�ība. Rītdiena � tā ir ļoti tāla nākotne. Un tādēļ es gribu, lai manam vēde�ram tūksto�kārt labāk pieskaras vīrie�a roka, nevis karsts metāls. Kamēr mans ķermenis atkal nav sācis raustīties kāda tuvinieka zaudējuma bēdās, lai tas labāk notrīc seksuālā baudā! No tā nav jākaunas. Tie�i otrādi. Par to ir jāpriecājas! Mēs esam vēl dzīvas. Mēs eam vēl jaunas! Ar asarām nevienu aug�ā vairs neuzcelsi, bet vīns un glāsti visu liks aizmirst. Un zini, Anna, es jau to sen esmu ievērojusi � vīrie�iem patīk pieejamas sievietes. Viņiem patīk maksāt, �ķiesties ar naudu, un nicinājums, ko viņi da�reiz izrāda pret tām, kas �o maksu prasa, ir tikai ārēja maska, teātris, nodeva pilsonības morālei. Savā dziļākajā būtībā ikviena sieviete un vīrietis labprāt ļautos pilnīgai izvirtībai, ta�u mūs visus ierobe�o liekulīgais Baznīcas un sabiedrības izstrādātais tikumu ko�dekss! Paskaties, kas notiek Dienvidjūru salās! Taiti, Borneo, Tobago, Fid�i un Havaja! Viņi tur dzīvo un bez mazākiem aizspriedumiem atklāti priecājas gan par savu un citu ķerme�ņiem, gan par alkām un vēlē�anos mīlēt un būt mīlētiem! Viņi tur ir vislaimīgākie cilvēki pasaulē, jo nepazīst nekādus aiz�spriedumus, nepazīst ne karus, ne baznīcu, ne mietpilsoņu morāli! Viņi dzīvo pēc dabas likumiem, kas acīmredzot ir ļoti pareizi un taisnīgi, jo nekad nevienu nenosoda un nenogalina. Viņu dzīves un jūtas ir tikpat gai�as un tīras kā turienes gaiss, saule, kalni un jūra. Jo tas viss ir dabiski un cilvēciski sapro�tami. Bet mūsu likumi dabisko ierobe�o un pazemo. Liek pat nicināt, bet kas to ir izgudrojis, kas pavēlējis vai teicis, ka es drīkstu gulēt tikai ar vienu vīrieti?! Kādēļ jākaunas no bau�das, ko viņ� man sagādā!? Un, kad �ā vīrie�a vairs nav, kā�dēļ man par viņu būtu jāsēro viss atliku�ais mū�s? Tad, Anna, kad mūsu dzīve beigsies, kad mēs abas būsim kļuvu�as par vecām tantiņām un mūsu miesas savītu�as kā slikti glabāti āboli glabāti pavasarī, kam būs svarīgi, vai mēs būsim dzīvo�ju�as �ķīsti vai ne�ķisti? Kuru tas interesēs, vai mēs pie sevis gultā būsim aicināju�as tikai vienu vai simt vīrie�us?�

Nevarētu teikt, ka �īs runas Annu uzreiz būtu kaut kā sevi�ķi ietekmēju�as. Ne viņa daudz ko zināja par tālajām Dienvidjūru salām un to iedzīvotāju dabisko dzīvesveidu, ne mūsu pa�u sabiedrības likumiem un morāli. Viņa zināja tikai vienu � Pēteris Krahs nekad vairs neatgriezīsies un viņa uz �is pasaules palikusi viena. Bez apgādnieka, aizstāvja un vīra. Bet apkārtējā pasaule ir auksta un ne�ēlīga. Visapkārt vācie�i un da�ādi avantūristi, lepni kungi un kundzes, bet tu viņiem esi tikai tāds pakalpiņ�. Visi tevi var komandēt un pazemot, bet tu to vairs negribi. Tu vispār vairs negribi lāgā dzīvot, vienīgi tad, kad iedzer glāzi vīna . . . Jā, tad vēl kaut kā gribējās. Vēl tu alki dzīves elpas. Vīns ne tikai aiz�skaloja sāpes un izmisumu, bet radīja arī zināmu spītu un vēlē�anos dzīvei vēlreiz mest sejā izaicinājumu!

Nepagāja nemaz tik ilgs laiks, kad �āda domā�ana un dzīvesveids Annu noveda līdz ielai. Bet, kad viņa tur atradās, neko neno�ēloja. Anna pa �o dzīves netīro rensteli gāja ar augsti paceltu galvu, dāsnā labvēlībā dāvādama visiem savus smaidus un glāstus.

Vismaz kaut kas labāks nekā no iedomīgo kund�u kumo�dēm slaucīt putekļus vai gulēt kapā un barot tārpus.

Kalnu mui�as apkārtnē dzīvoja kāda no tālajām Annas radiniecēm, krustmāte vai tante, Anna pati to nemaz īsti nezināja, bet kādu dienu no viņas saņēma negaidītu vēstuli, ka guļot uz mir�anas gultas un tagad vēl pēdējā brīdī gribot savai kādreiz tik mīļajai Anniņai novēlēt visu iekrāto naudu un māju.

Anna nekavējoties aizbrauca, saņēma testamentu, apgla�bāja tanti, bet par viņas atstāto mantojumu tomēr ne sevi�ķi priecājās. Ar māju un aizlaisto saimniecību klapatas vien būs, bet naudas tomēr nebija tik daudz, lai ar tās palīdzību varētu sākt pilnīgi jaunu dzīvi. Ta�u kaut kas tomēr bija, un viņai pirmajā laikā daudz raizēties nevajadzēs.

Kārtodama mantojuma lietas, viņa �eit iepazinās turpat vai ar visiem vietējiem iedzīvotājiem. Vieni, kas jau pēc izskata spēja noteikt Annas nodarbo�anos, viņu atklāti nicināja, citos viņa izraisīja klusu apbrīnu un skaudību, bet vēl tre�ajos neslēptu sajūsmu un ļoti grēcīgas vēlē�anās.

Vistuvāk Anna sadraudzējās ar Ievu Zemīti un viņas brāli Gunāru. �im jaunajam zēniņam viņa vispār bija pirmā sie�viete, par ko Gunārs viņai pateicās ar mū�īgas mīlestības solījumu. Anna dziļā nopietnībā to pieņēma, lai gan iek�ēji ni�cīgi smējās. Viņa nu gan zināja, cik �mū�īgas� ir �īs steidzīgās mīlestības treprūmē, siena kaudzē vai piekvēpu�as rijas galā!

Tāpat kā tagad.

Vini nāca desmitiem, ta�u ikviens strēlnieks tomēr uzskatīja gandrīz vai par savu goda lietu Annai pateikties par viņas karsto miesu un sniegto atvieglojumu.

�Tagad man būs vieglāk nomirt.�

�Paldies tev, Anna.�

�Nekad nedomāju, ka man tas būs vēl iespējams. Paldies!�

�Es tev, Anna, pateicos. Pretīgi jau ir to darīt �ādā barā, ta�u . . .�

�Anna! Paliec sveika!�

�Daudz nebēdā, skuķēn! Mēs uzvarēsim! Uz-va-rē-sim!�

�Tu brīni�ķīgā latvju meitene! Es tevi atcerē�os visu mū�u!�

�Zvēru, Anna! Es atgriezī�os atpakaļ pie tevis!�

�Uz redzē�anos, Anna!�

�Uz redzē�anos! Tu biji laba!�

Kad pēdējais strēlnieks aizgāja, Anna kārtējo reizi apslau- cījās, neilgu laiku pagulēja pilnīgi nekustīga, tad piecēlās, uzģērba pagaras, baltas biksītes ar nelielān spicītēm, sakār�toja svārkus, matus un izgāja laukā.

Tālumā dega lielais labibas �ķūnis. No turienes atskanēja da�ādas klaigas. Pāri tīrumam uz stacijas ceļu aizgāja pēdējā strēlnieku rota. Gājienu noslēdza divi pajūgi, uz kuriem bija uzlikti lo�metēji.

Anna gribēja jau iet uz mājām, kad pēk�ņi pamanīja tur�pat blakus stāvam kādu ievainotu strēlnieku. Viņ� vairs ne�bija jauns, izskatījās drūms un nerunīgs, ar bārdas rugājiem apaudzis, un, cik tumsā varēja saskatīt, viņam laikam trūka labās kājas. Strēlnieks stāvēja, atspiedies uz kruķiem.

Annai kļuva mazliet baismi, un viņa pirmajā mirklī neat�tapa, ko sacīt. Arī strēlnieks drūmi klusēja, pa mirlim uzmez�dams niknu skatienu te Annai, te aizejo�ajiem strēlniekiem.

��� Nu ko, zaldātiņi � beidzot Anna ierunājās, pagriezās pret invalīdu, un viņas balsī bija jau�ama gan uzspēlēta bra�vūra, gan dziļas skumjas. � Tu redzi, kā mūsu zēni atkal aiziet karinā?

Invalīds piekrīto�i palocīja galvu.

�� Redzu, jā . . . �oreiz viņi aiziet tālu un uz ilgu laiku.

�� Kā tu to zini?

�� Nojau�u.

�� Vairāk neko?

�� Vairāk neko, izņemot to, ka neviens no viņiem te vairs neatgriezīsies.

Annai visas iek�as sametās karstas. Viņa atkal atcerējās savu Pēteri Krahu un skaidri stādījās priek�ā, kā viņ� toreiz, pārvarēdams me�onīgas sāpes un vēlēdamies no tām pēc iespējas ātrāk atbrīvoties, zobus griezdams un lādēdamies, aiz sevis sniegā atstādams asiņainu sliedi, smagnēji aizlien līdz Daugavai un ieveļas āliņģī. ..

��� Tā nerunā! � Anna uzbrēca un piegāja invalīdam tu�vāk. � Ja gribi, es varu piederēt arī tev, tikai nesaki, ka viņi nekad vairs neatgriezīsies!

Invalīds dusmīgi pakratīja kruķi.

�� Nerunā pa tuk�o! Labāk parādi ceļu!

�� Kur tu gribi iet? Viņiem līdzi?

���� Nē, � invalīds zemā krū�u balsī atbildēja. � Man kar� beidzās jau se�padsmitajā gadā pie Ķekavas.

���� Kur? � Anna pārsteigumā gandrīz vai iekliedzās.

��� Kur � tu teici?

�� Es teicu � pie Ķekavas. Tur man . . .

��� Paklausies, zaldātiņ. � Anna bija galīgi satraukusies.

�� Varbūt tu pazini tādu Pēteri Krahu? Invalīds mazliet padomāja.

��� Pēteri Krahu? � viņ� pārjautāja. � Jā, pazinu gan. Bet nekādos draugos mēs nebijām. Tā . . . sapīpē�anas līmenī.

�� Viņ� bija labs? � Anna drebo�ā balsī painteresējās.

�� Jā, � invalīds lēni atbildēja. � Mēs tur visi bijām labi. Anna pienāca vēl tuvāk un piekārās invalīda aukstajai

rokai.

�� Kur tu tagad gribi iet?

�� Es nezinu. � Invalīds paraustīja plecus.

�� Tev ir kur dzīvot? � Anna neatlaidīgi gribēja zināt.

�� Es kādreiz dzīvoju Saliņu pagastā, mums tur piederēja neliela saimniecība, bet septiņpadsmitajā gadā vācietis māju nodedzināja kopā ar vecākiem, un tā es līdz �im laikam klīstu uz riņķi kā Dieva nepieņemts, oad tad piemetos pie streļ- ķiem, palīdzu gatavot ēst vai pabarot zirgus, bet tagad . . . Redzi? Viņi aiziet. . .

��� Ko domā darīt? Kā pārlaidīsi nakti? Invalīds rūgti iesmējās.

��� Par to lai tev galva nesāp! Esmu pieradis gulēt uz ze�mes. Gulēt tajos nolādētajos ierakumos . . .

Annai biju�ā strēlnieka .} uva �ēl. Varbūt tādēļ, ka karojis kopā ar Pēteri, varbūt tādēļ, ka bija invalīds, bet var būt, ka arī viņ� savā ziņā bija tikpat nelaimīgs kā Anna pati.

����� Aiziesim pie manis! � Anna negaidīti uzaicināja.

��� Man pilsētā ir dzīvoklis, bet �ai pagastā pieder arī neliela māja. Nupat kā saņēmu mantojumā. Tas ir tepat netālu, nebaidies! Un vēl man ir� �ķūnītī kaza! Tu gribi kazas pienu?

Invalīds pasmaidīja un domīgs paskatījās uz stipri sa�burzīto sievieti, no kuras tomēr nāca tik ilgi neizjusts mā�ti�ķs siltums, kas invalidam tūlīt atsauca atmiņā viņa pa�a māju un māti, un kuro�os krāsni, un piektdienās lielajā istabā rūgsto�o maizes abru un vienmēr tik karsti izkuri�nāto pirti, un kūtī īdo�o govi. . ,

�� Silta māja, labsirdīga sieviete un �ķūnītī dzīva kaza! � invalīds kā neticēdams klusi sacīja. � Brīdī, kad pasaule ir sabrukusi. Vai tas nav sapnis?

Anna iesmējās un viegli saņēma strēlnieka roku.

�� Ejam, ejam! Sapņotājs!

Invalīds cie�āk satvēra kruķus, un viņi sāka iet.

�� Mani sauc Tālis Vaivarods, � strēlnieks pateica.

�� Bet mani Anna.

>� Tas ir skaists vārds, � Tālis sacīja.

�� Arī tavējais man patīk, � sacīja Anna.

�� Es negribētu būt tev par apgrūtinājumu . . .

��� Beidz �agoties! � Anna kļuva pikta. � Varbūt mums divatā vienkār�i būs vieglāk noturēties virs �īs traki �ūpo�jo�ās zemeslodes.

�� Jā, � Tālis domīgs piekrita. � Rīt �eit jau būs baltie. Un kas zina . . .

Tālis apstājās un vēlreiz atskatījās atpakaļ.

Neviens ne�āva, un nekur nesprāga granātas. Visapkārt valdīja klusums, un tas bija tik nepierasti, ka uz īsu brīdi pat izsauca bailes.

Ugunsgrēks bija nodzisis. No turienes vēj� atnesa salkanu deguma smar�u un kaut kādu drūmu nojausmu par rītdienu.

Mēs vēl būsim dzīvi?

Mākslinieks atvēra acis un brīdi ieklausījās apkārtnes klusumā.

Ieva gulēja. Viņa kājas bija pierāvusi tuvu zodam un elpoja tik klusi un mierīgi, kā to parasti mēdz darīt tikai bērni.

Caur atvērto logu istabā joprojām ieplūda aukstā zvaig�ņu gaisma. �ķita, kāds viņu sejās un uz istabas sienām iz�ķēr�dīgi svie� caurspīdīgus gaismas putekļus. Bet varbūt tās bija tikko saredzamas pagātnes drumslas? Tikko sajūtami, tikko uztverami kādreiz dzīvoju�o cilvēku acu skatieni?

Kur tas ir teikts, ka mēs netiekam novēroti?

Un uzgleznota glezna, uzrakstīts romāns, akmenī izcirsta skulptūra, teātris un dziesma? Ko tas viss nozīmē, un kas tas īstenībā ir? Vai patie�ām tikai mākslinieku pa�apliecinājums, da�u talantīgu cilvēku pa�izteiksme, vai arī aiz visa �ī moko�i rado�ā procesa tomēr slēpjas kaut kas daudz dziļāks, nopiet�nāks un noslēpumaināks?

Varbūt mēs esam tie, kas ar saviem darbiem kaut maz�liet, tomēr aizturam nevaldāmo mū�ības vēju, tam tā uzreiz neļaujot aizpūst aizmirstībā visu, kas bijis pirms mums? To, kas notiek ar mums pa�laik?

Varbūt mēs esam īpatnas virves vijēji, kas visu to sasien kopā? Varbūt mēs esam tautas atmiņu sargi, kas modri stāv sardzē, lai neviens neaizmirst to, ko nedrīkst aizmirst?

Bet varbūt mēs esam tic brīnumdari, kas pa īstam ceļ aug�ā . . . miru�os? Un tad varbūt pasaka par mū�īgo dzīvo��anu nemaz tik tālu no patiesības nav? Jo pienāks diena, un es atdzīvinā�u Jāni Kri�lāuku. Atdzīvinā�u viņa Ievu. Un viņas brāli Gunāru un Jāņa brāli Mārtiņu. Atdzīvinā�u Jēkabu un Martu, Tāli un Annu un . . . visa viņu pagātne, gan kristālā kaltā, gan mēslos izvārtītā, drīz nostāsies manu un jūsu acu priek�ā. Viņi mums stāstīs par savu mīlestību un naidu, par savu laimīgo un traģisko mū�u . . . Un mums būs jāklausās.

Stipri iespējams, ka mēs pa�i un viss, kas �eit atrodas un notiek, ir tikai sīki un nenozīmīgi putekļi, ko Mū�ība da�reiz nedēļas beigās noslauka no sava mājokļa daudzajiem plauktiem.

Var jau būt. Es nestrīdos. Bet puteklis, ko �is neredzamais vēj� drīz aizpūtis prom, ir mana dzīve. Un Ievas dzīve. Un Jāna Kri�lauka dzīve. Un Ievas Zemītes . . .

Bet vai nav tomēr savādi? Jānis Kri�lauks un viņa mīļotā sieviete Ieva . . . Es, Jānis Vanags, un arī man ir mīļota sie�viete, Ieva vārdā .. .

Kas tas ir? Sagadī�anās vai likteņa rotaļa?

Jāni Kri�lauk! Kas tu tāds tomēr esi? Un beidzot tu varbūt pateiksi, kā tas ir sanācis, ka es tev esmu tik sasodīti līdzīgs?

�ovakar, pirmo reizi uzmetot tava portreta skici, es vēlreiz tevi rūpīgi apskatīju. Visu sīki izpētīju. Izmērīju. Mūsu līdzība ir pārsteidzo�a. Man atkal kļuva neērti un pat bail. Tu � tas simtprocentīgi esmu es. Protams, tikai ārējā līdzībā. Es � tas esi tu, Jāni Kri�lauk. Kādēļ tas tā, es nezinu. Bet es to pacentī�os uzzināt.

Varbūt skarbais mū�ības vēj�.ne tikai visu aiznes prom, bet kādreiz no savas melnās bezgalības kaut ko arī atpū� �urp?

Istabā atkal parādījās Kritu�ais karavīrs un Sieviete atpo�gātajā ņieburā. Viņi kaut kā savādi un ātri kustējās pa lielās darbnīcas tum�ajiem kaktiem, un pirmajā brīdī nevarēja sa�prast, vai viņi kaut ko meklē, vai rotaļājas, vai atkal mēģina paslēpties?

Beidzot Kritu�ais pienāca pie mākslinieka un, varēja no�jaust, saspringts skatījās viņam taisni virsū.

�� �kunstniek � Tu neguli? � viņ� klusi pavaicāja.

�� Nē.

�� Kas par lietu?

�� Nezinu.

�� Tas tādēļ, ka tu domā.

�� Dro�i vien, � Jānis piekrita. � Tu vairs nedomā?

��� Nē, kādēļ gan ne? � Izklausījās, it kā Kritu�ais būtu pat apvainojies. � Es domāju ļoti daudz. Tagad man tam ir pietiekami daudz laika.

�� Par ko tu domā?

�� Par visu ko. Bet visvairāk par karu, māksliniek. Par ko citu es vēl varētu tā sevi�ķi domāt?

�� Par mieru ne?

�� Es to nepazīstu. Es visu laiku esmu tikai karojis.

�� Kādēļ? � Jānis painteresējās. � Varbūt tu zini, kādēļ cilvēki vispār karo?

Kritu�ais brīdi klusēja. Pie viņa pienāca arī Draiskā sie�viete un uzmanīgi gaidīja, ko Kritu�ais atbildēs.

Bet Kritu�ais joprojām klusēja, laikam nezinādams vai ari negribēdams uz �o jautājumu atbildēt.

��� Kādēļ cilvēki karo? � viņ� beidzot lēnīgi pārjautāja. � Es to īsti nezinu, bet pa lielākajai daļai viņi to dara tādēļ, lai dzīvotu.

��� Lai dzīvotu, nemaz nav obligāti kāds jānogalina.

��� Tu nesaproti. Tas nav viens un tas pats. Karo ne jau tādēļ, lai kādu nogalinātu. Kariem vienmēr ir daudz augstāki un cēlāki mērķi nekā vienkār�i cilvēku izkau�ana.

��� Neviens mērķis nevar būt ne augsts, ne cēls, ja tā pa�matā ir kaut viena cilvēka nāve.

��� Nez vai � � Kritu�ais �aubīdamies paraustīja ple�cus. � Tu runā kā mākslinieks. Kā labsirdīgs humānists. Kā armijā nepabijis inteliģentiņ�. Jā, arī es neieredzu karu, ta�u no savas garās pieredzes zinu, ka daudziem kariem patie�ām ir piemitu�i cēli mērķi. Tu domā, savā laikā Jūlijs Cēzars karoja tādēļ, lai kādu nokautu? Viņ� karoja, lai radītu varenu Romas impēriju. Un Maķedonijas Aleksandrs, Napo�leons un Katrīna Lielā . . . Viņu mērķis tāpat bija di�s � savas valstis darīt lielas un neuzvaramas.

�� Varbūt viņu mērķi patie�ām bija di�i, nestrīdos. Varbūt arī viņi pa�i bija gudri un talantīgi cilvēki, nezinu, kara- vīr. Ta�u vienu zinu skaidri � savā īstajā būtībā viņi visi bija lieli noziedznieki! Viņu valstis jau tā bija varenas, un viņu impērijām nekas slikts nenotiktu, ja to teritorijām ne�pievienotu jaunas zemes. Ja es kaut ko atzīstu no cilvēku kariem, tad vienīgi apspiesto sacel�anos. Es atzīstu Viesturu, Spartaku, Zannu d' Arku, D�onu Braunu un piektā gada revo�lucionārus.

�� Tu pareizi spried, Jāni. Toreiz, divdesmitajā gadā, gan Taurijas stepēs, gan pie Perekopa arī mēs cīnījāmies, lai beidzot uzvarētu revolūcija. Lai uzvarētu taisnība.

��� Un tomēr, karavīr. Vai tev neliekas, ka �īs taisnības apliecinā�anai nācies ziedot pārāk daudz cilvēku dzīvības, ka ir bijis pārāk daudz cie�anu un sāpju?

�� Dro�i vien, � Kritu�ais domīgs piekrita. � Taisnība un patiesība vienmēr maksā dārgi. Bet toreiz jau tā nesprieda. Revolucionāri un karavīri dzīvi uztver savādāk. It sevi�ķi tai laikā, kad mēs sevi uzskatījām par vispārliecinātākajiem re�volūcijas sargiem. Tādēļ, ja gribi izprast tā laika cilvēku, ja gribi kaut ko tuvāk uzzināt par Jāni Kri�lauku, tev vis�pirms jāmēģina iedziļināties tā laika atmosfērā, tā laika cil�vēku domās un sapņos . . .

��� Tas būs ļoti grūti, � mākslinieks atzinās. � Mūs �ķir pārāk ilgs laiks.

�Tas nekas,�Kritu�ais atbildēja. � Septiņdesmitgadi � tas tepat vakar vien ir.

Sieviete iesmējās, atkal nedaudz atvēra savu spilgti sar�kano ņieburu un lika māksliniekam paskatīties uz savām krā�ņajām krūtīm.

�� Es vakar biju Zeva templī, � Sieviete teica. � Tiesa, tad man mugurā bija balta smalkvilnas tunika un kājās man- deļkoka sandales.

�� Ko tu tur darīji? � Jānis vaicāja. � Lūdzi Dievu?

�� Kādu dievu tu domā?

�� Es nezinu.

�� Laiks ir īss. No vakardienas līdz �odienai cilvēkiem ir biju�i daudzi dievi. Gan labi un slikti, gan bargi un �ēlsir�dīgi. Bet es tiem nekad neesmu pievērsusi īpa�u uzmanību. Kad citi lūdz dievus, man vajag strādāt.

�� Tas tev patīk? � Jānis painteresējās.

��� Kā kuro reizi, � Sieviete atbildēja. � Protams, ja es būtu piedzimusi citāda vai arī liktenis pret mani būtu bijis kaut mazliet labvēlīgāks � Es labprāt Zeva templī tikai aizdedzinātu sveces un nemaz tā nealktu apkalpot svētceļo- tājus . . . Tas tomēr ir smags darbs. Bet ja tā pamatīgi iedzi�ļinās � Es neko sliktu nedaru. Neviena pērkama sieviete nekad neko sliktu nedara. Tikai labu. Tikai to, ko ļoti daudzi vēlas.

��� Bet kā tu izskaidrosi . . . Kādēļ tik daudzi jūs tomēr nicina?

��� Tā nav nicinā�ana, � Sieviete nepiekrita. � Tas ir pavisam kas cits. Cilvēki aiz �īm grimasēm un jūtām slēpj savu patieso būtību, savu īsto dabu. Patiesība ir �āda � visas sievietes grib pārdoties un visas arī galu galā pārdodas! Bez izņēmuma! Vienīgi es to daru atklāti un viegli, bez traģiskām nopūtām un lieka izmisuma.

Jānis Vanags tikko manāmi pasmaidīja.

���� Varbūt tu pazīsti arī tādu Annu Kumelīti? � viņ� pajautāja.

�� Protams, � Sieviete atzinās. � Es viņu pazinu. Tagad viņa jau mirusi.

�� Kā beidzās viņas dzīve? � Jānis turpināja izpra�ņāt.

Sieviete ilgi klusēja.

���� Tas ir gar� stāsts. Bet tu vispirms uzzini, kā viņas dzīve sākās, � Sieviete nopietna deva padomu. � Uzzini, kā Anna toreiz dzīvoja, ko domāja un juta, un tikai tad par viņas dzīvi un rīcību dod savu spriedumu.

��� Atklāti sakot, viņa mani sevi�ķi nemaz neinteresē, � Jānis paskaidroja. � Es labprāt kaut ko vairāk uzzinātu par Ievu Zemīti. Varbūt tu arī viņu pazini?

��� Kā tad! � Sieviete iesaucās. � Es pazinu visas. Bez tam Ieva ta�u bija Annas labākā draudzene.

��� Vai tad patie�ām vēlāk � � Jānis nedaudz apmulsa. � Arī Ieva Zemīte . . .?

Sieviete viegli pie lūpām pielika pirkstu.

�� Tagad vairāk ne vārda! Jāguļ! Es atnāk�u atkal nākam�nakt.

Sieviete pazuda.

Ari Kritu�ais taisījās uz promie�anu.

����� Pagaidi! � Jānis iesaucās. � Pastāsti, kā Jānim Kri�laukam klājās pēc tam, kad viņ� atstāja Latviju?

Kritu�ais noplātīja rokas.

��� Redzi! Dziest zvaigznes. Ari man jāiet. Bet tu pagaidi! Es atnāk�u atkal citu reizi.

Kritu�ais aizgāja. Darbnīcā viss palika kluss. Caur atvērto logu kā pirmīt Jāņa sejā savu gaismu svieda Betelgeize.

Tu esi vai neesi?

Bet gaisma nāk. Un �ai spo�i mirdzo�ajā starā, kā saklausī�jis mākslinieka aicinājumu, pēk�ņi parādījās Jānis Kri�lauks. Viņa seja bija pelēka un auksta. Spēcīgo augumu sedza ap- skrandis puska�oks, tum�as galifē bikses, galvu rotāja strēl�nieka cepure, bet kājas bija apautas melnos garstulmu zābakos.

Jānis bez mazākā trok�ņa lēni slīdēja pa darbnīcas telpu, apstājās iepretim savam tikko ieskicētajam portretam, tad pienāca pie mākslinieka un ilgi uz viņu skatījās. Vecā kara�vīra sejā uz mirkli pavīdēja smaids. Viņ� noliecās, ar roku pieskārās Jāņa Vanaga karstajai pierei, bet mākslinieks jau bija aizvēris acis un neko neredzēja. Neko nejuta.

Jānis Vanags bija aizmidzis.

Kr i�lauks vēl ilgi uz viņu skatījās, tad acis pavērsa pret Ievu. Jaunā sieviete vienu roku bija uzlikusi uz Jāņa pleca, bet otru tālu atmetusi atpakaļ.

Abi kā iemīlēju�ies, Kri�lauks apmierināts nodomāja, tad - nemanot nodrebēja. Guļ bez mazākās kustības. Kā miru�i. Kā kritu�i kaujas laukā . . .

Es arī kādreiz biju, Kri�lauks rūgti nodomāja, pagāja sāņus un apsēdās pie lod�ijas durvīm, kur caur biezajiem stikliem viegli krita bāla mēnessgaisma. Un atkal jau kuro reizi nakts, zvaigznes un mēness, un visa �ī pasaule, un Visums, cilvēka saprāts un atmiņa ar smagu roku sajauca ierasto kārtību un laika ritējumu.

Atkal tu aizgāji tālu prom. Atkal tu nokļuvi savas dzīves kārtējā ellē un nekādi nezināji, vai �oreiz tev paveiksies vai ne . . .

Es vēl esmu. Es vēl domāju un ceru. Kā negribot, kā atgādinot kaut ko ļoti tīru un neticami trauslu, krīt viegls, balts sniegs.

Varbūt tā ir mana tālā bērnība, kas tik saudzīgi pieska�ras sakarsu�ajai pierei un vaigiem? Mātes roka vai Ievas lūdzo�ais skatiens?

Varbūt tas ir viņas pēdējais vārds, pēdējais cerību un izmisuma pilnais kliedziens?

�Neaizej!�

Bet es jau biju aizgājis. Tālu, tālu. Apmēram tūksto� verstu gan no tevis, gan Latvijas. Un ir tāda nelāga priek�no�jauta, ka �odien vai rīt� Es kāp�u taisni debesīs.

Tas nevarētu būt pārāk augstu. Dievam jābūt tepat kaut kur tuvumā, lai ta�u viņ� beidzot varētu visu redzēt un sadzirdēt! Es viņa priek�ā nokristu uz ceļgaliem un bez kaunē�anās skaļi raudātu. Es raudātu par Latviju. Par savu māti, tēvu un brāli. Par neuzticīgo Martu. Es raudātu arī par Ievu un pats par sevi. Bet visticamāk, ka tomēr ne asara nenotecētu pāli maniem vaigiem. Man �ķiet, es nemaz raudāt vairs neprotu. Es mierīgs nostātos krustā piesistā cilvēka priek�ā un atklāti ieskatītos viņam acīs. Viņ� mani saprastu. Mēs abi esam izcietu�i lielas sāpes. Lielas mokas. Un ļoti lielu mīlestību.

Bet īstenībā � es ta�u neko nezinu. Es nezinu, vai Dievs vispār ir? Vai ir bijis Jēzus Kristus? Un kas ir grēks? Kas mīlestība? Kas mū�īgā piedo�ana, aizie�ana un vistuvāko cilvēku nodevība? Es nezinu, kā tas ir, kad caur roku un kāju kauliem izdzen se�collīgas naglas . . .

Mani dro�i vien sakapās zobena asmens. Vai cauri pierei un sirdij izskries sakarsusi lode. Vai krūtīs un vēderā ie�trieksies granātu �ķembas. Viss būs daudz vienkār�āk. Bez jebkādas tiesas un nodevības. Jūdass paliks bez saviem sudraba gra�iem. Manam krustam domāto koku kāds varēs izmantot malkai. Varbūt tā sasildīs viņa būdu . . .

Ta�u patie�ām ir savādi. Es savās karavīra gaitās esmu kāvis pa kreisi un labi, es simtkārt esmu pārkāpis vissvē�tāko bausli: �Tev nebūs nokaut!� Un tomēr es nezinu, kas ir nāve.

Sasting�ana? Pazu�ana? Sair�ana? Aizie�ana vai varbūt tie�i otrādi � patie�ām kaut kāda fantastiska atgrie�anās sava sākuma stāvoklī? Nu protams. Kā tad citādi? Neviens atoms no manis nekad nepazudīs. Es tikai pārvērtī�os cita veida enerģijā, citā starojumā, citā kvalitātē, un pēc neilga laika noteikti iemirdzē�os kādā tālā zvaigznē vai tavās acīs, Ieva Zemīte.

Ja tu mani kādreiz atcerēsies.

Ja mani atcerēsies piederīgie. Mani biju�ie cīņas biedri. Un ne tikai mani. Iespējams, mēs visi kādreiz paliksim dau�dzu cilvēku atmiņās. Jo kaut kā negribas ticēt, ka kādreiz tiks aizmirsts �is trakais Pilsoņu kar�. �īs sausās, izdegu�ās Ukrainas stepes. �is varenais kautiņ� deviņpadsmitā gada oktobrī pie Orlas.

Ģenerālis Deņikins.

Ģenerālis Vrangelis.

Ģenerālis Mai-Majevskis.

Ģenerālis Kutjopovs.

Ģenerālis Kornilovs.

Ģenerālis Drozdovs.

Un vēl vesela varza citu ģenerāļu un atamanu.

Bet viņiem iepretim mēs � Eidemanis un Uborevi�s, Kal�niņ� un Stu�ka, Pavlovs un Primakovs. Starp viņiem arī es � Jānis Kri�lauks.

Toreiz tas viss vārījās kā milzīgā katlā, un brī�iem pat lāgā nevarēja saprast, kurā sād�ā vai stepes apgabalā ir savējie, kur ienaidnieki.

Iz�ķiro�ajā virzienā � no Harkovas uz Orlu � balto virs�pavēlniecība bija sakoncentrējusi 45 000 durkļu, ap 14 000 zobenu un 200 lielgabalu.

Orlas virzienā darbojās ģenerāļa Kutjopova oficieru kor�puss � slavenās �krāsainās� divīzijas, kuru lielākā daļa bija sakomplektētas no virsniekiem, kuri nez kādēļ valkāja krā�sainu apsēju uz piedurknes un krāsainus uzple�us, � Kor- ņilova virsnieku divīzija, Markova virsnieku brigāde un Aļeksejeva 1. kājnieku divīzija. �ī trieciena grupa ātri virzījās no Kurskas uz Orlu, vajādama nelielās un ilgā atkāp�anās gājienā noguru�ās 13. armijas daļas.

Balto virsnieku divīziju ļoti straujā virzī�anās uz Orlu radīja ne tik vien kā jaunu stratēģisku pārgrupējumu ne�piecie�amību, bet prasīja arī, lai pie Orlas tiktu sakoncen�trētas tādas Sarkanās Armijas daļas, kas beidzot spētu apturēt un sagraut balto virsnieku izlases divīzijas, prasīja apvienot tik izturīgas trieciendaļas, kas spētu tikt galā arī ar Kutjo- pova korpusu. Par �o padomju daļu kodolu kļuva Latvie�u strēlnieku divīzija, kurai kopā ar pārējām prettrieciena gru�pām Orlas kaujā bija iz�ķiro�a nozīme.

13. oktobrī Korņilova virsnieku divīzija pēc īsas kaujas ieņēma Orlu un izvirzījās piecus kilometrus uz ziemeļiem no pilsētas. Tādā veidā Brīvprātīgo balto virsnieku korpusam pavērās ceļi uz Tulu. Baltie līksmoja. Par godu Orlas ie�ņem�anai visur tika rīkoti daudzi trok�ņaini banketi, un pie grezni klātajiem galdiem, saskandinot �ampanie�a kausus, viņiem jau �ķita, ka dzird uzvarētās Maskavas zvanu skaņas.

Bet nekā! Mūsu armijas trieciena grupa ātri izgāja Kromu virzienā un ieņēma jaunas pozīcijas. Rajons, kur risinājās niknās aizstāvē�anās cīņas, bija pakalnains, daudzām gravām saskaldīts un samērā biezi apdzīvots. Rajona gravainība un daudzo upju bagātība deva pla�as iespējas aizsardzībai, kura to visu arī maksimāli izmantoja. Satiksmes ceļi rajonā bija samērā labi, bet vietējie lauku ceļi rudens lietavās bija tik izmirku�i, ka pārvērtās neizbraucamu dubļu jūrās un ļoti kavēja karaspēka kustību.

Spēcīgās lietus vētrās, biezā miglā un drēgnumā, starp daudzām sīkām upītēm, ezeriem un nopļautiem labības lau�kiem arī sākās �ī slavenā Orlas-Kromu kauja.

Ziņas, kādas atradās mūsu 14. armijas �tābam par preti�nieku, visumā bija nenoteiktas un maznozīmīgas. Tāpēc avan�garda cīņas laikā pie Meļihovas Sarkano kazaku jātnieku brigādes �tābā ieradās 14. armijas Revolucionārās kara pado�mes loceklis Ord�onikidze un Pjatakovs. Ziemeļos no Meļiho�vas ciema, stāvēdami uz smil�ainiem pakalniem, viņi novē�roja kauju un mūsu jātnieku ātro uzbrukumu. Armijas pavēlniecība turpat kaujas laukā nopratināja vairākus sa�gūstītos balto virsniekus, un pēc viņu izteikumiem vispārējā balto pārvieto�anās aina un viņu turpmākie nodomi kļuva daudz skaidrāki.

Nedaudz vēlāk, 30. oktobrī, nelielajā �arakino ciemā iera�dās visa mūsu armijas vadība. Tur jau iepriek� bija novie�tojies Latvie�u strēlnieku divīzijas �tābs, un uz turieni tika uzaicināti arī Plastunu brigādes komandieris Pavlovs un Sar�kano kazaku brigādes komandieris Primakovs. Latvju strēl�nieku divīzijas komandieris Kalniņ� armijas vadībai nestei�dzīgā balsī paziņoja, ka divīzija ar tās pa�reizējiem spēkiem diem�ēl nav spējīga pārraut Drozdova un Korņilova balto armiju aizstāvē�anās līniju, ka pa�reizējais stāvoklis ir vairāk nekā nopietns, jo tiklab korņilovie�iem, kā arī drozdovie�iem nepārtraukti pienāk rezerves un pastiprinājumi. Vēl Kalniņ� izteica �aubas par visas mūsu frontes dro�ību un kategoriski pieprasīja papildu rezerves. Plastunu brigādes komandieris, garais, sausais Pavlovs, apstiprināja druknā un plecīgā Kal�niņa slēdzienus. Es kā latvie�u kavalērijas pulka komandieris toreiz biju atbildīgs arī par izlūko�anu un tāpat apstiprināju ziņu pareizību par pretiniekiem pienāko�ām rezervēm.

Nelielajā, nokvēpu�ajā zemnieku istabā, kas bija vāji izgais�mota ar no vietējā mācītāja dabūtām smirdo�ām vaska sve�cēm, bija tum�i un drūmi. Sanāksmes dalībniekiem sejas tikko varēja saskatīt. Sve�u plīvojo�ās liesmas mazliet spocīgi ap�gaismoja kalsnā Uborevi�a inteliģento seju un stāvu, kas bija smagnēji noliecies virs lielas vietējas nozīmes kartes. Istabas kaktā pavisam drūms sēdēja Ord�onikidze un nervozi smēķēja vienu papirosu pēc otra. Blakusistabā skali trok�ņoja tele�fonisti un nepārtraukti dunēja telegrāfa un telefona aparāti.

Pēc da�ām ieilgu�ām klusuma minūtēm Uborevi�s izslējās, nesteidzīgām roku kustībām lēni sakārtoja savas plānās zelta brilles un pagriezās pret Kalniņu.

� Galvenai pavēlniecībai diem�ēl nekādu rezervju nav, � viņ� klusā, bet noteiktā balsī paziņoja. � Mums līdz galam .jāsatriec balto oficieru korpuss un jāsalau� tā pretestība tikai un vienīgi ar tiem spēkiem, kas pa�laik ir mūsu rīcībā! Orlas kauja patlaban ir visas dienvidu frontes centrs! �eit panāktā uzvara jau ir pacēlusi mūsu vienību kaujas garu, bet jebkura neveiksme vai pat neliela atkāp�anās tūlīt nomāc un dezor�ganizē visu karaspēku. Tādēļ atkārtoju vēlreiz: mums preti�nieks jāpieveic ar tiem spēkiem, kādi mums ir !

Latvie�u stēlnieku divīzijas komandieris Fridrihs Kalniņ� drūmi klusēja. Viņam viegli ietrīcējās vaigu muskuļi un vai�rākas reizes savādi noraustījās acu plakstiņi.

No sava tum�ā istabas kakta strauji uzlēca kājās Sergejs

Ord�onikidze un ar stipru gruzīnisku akcentu ātri atkārtoja to pa�u, ko pirmīt bija teicis armijas pavēlnieks Uborevi�s.

�� Mums jāuzvar ar tiem spēkiem, kādi mums ir! Jāuzvar!

Sarkano kazaku �tāba priek�nieks, vecais Turovskis, jautā�jo�i visus noskatīja.

�� Kā? � viņ� tikko jau�amā neizpratnē pajautāja.

Ord�onikidze nez kādēļ cie�i un ilgi nopētīja mani.

��� Kā jūs domājat, biedri Kri�lauk, varbūt vajadzētu sa�rīkot jātnieku brigādes reidu dziļā ienaidnieka aizmugurē?

Par reidu mūsu jātnieku brigādes �tābā tika runāts jau vairākas dienas. Detalizēti tika pat apspriesti visda�ādākie varianti un iespējas.

Reids � tas ir vidēji lielas, bet mobilas jātnieku vienības ielau�anās dziļā pretinieka aizmugurē, �īs aizmugures sa�grau�ana, visu veidu sakaru izpostī�ana, vadības iznīcinā�ana un pretinieka aizmugures pilnīga dezorganizē�ana. Ta�u �āds reids nozīmēja arī ļoti lielu bīstamību, jo samērā nelielā jāt�nieku vienība, ielauzusies dziļā ienaidnieka aizmugurē un ne�saņemot nekādu palīdzību, visu laiku faktiski atrodoties milzīga ienaidnieka pārspēka ielenkumā, viegli varēja aiziet bojā. Tādēļ es arī tik ilgi klusēju, lai gan sapratu � un to saprata arī visi pārējie sanāksmes dalībnieki �, ka eso�ajā situācijā tikai �āds reids mūsu Latvie�u strēlnieku divīzijai var radīt vienīgo iespēju beidzot pārraut Dienvidu fronti un sākt pla�u uzbrukumu.

���� Kādēļ jūs klusējat? � Ord�onikidze mazliet nervozi pajautāja. � Jūs māc �aubas?

�� Jā, � es dro�i atbildēju. � Māc �aubas.

��� Par ko? Par �ī reida lietderību?

�� Nē, � es strauji papurināju galvu. � Tas ir vajadzīgs, par to nav nekādas runas. Es tikai �aubos par reida grupas pietiekamo spēku . . . Cik lielu mēs to varam izveidot? Visa Ukraina balto rokās. Bez tam . . . Kādā noskaņojumā pa�laik atrodas sād�u iedzīvotāji, mēs arī nezinām. Viņi mums palī�dzēs vai � tie�i otrādi? � Kā būs ar pārtiku, ar munīciju, ar barību zirgiem?

�� Visu vajadzēs sagādāt uz vietas, � Kalniņ� neapmieri�nāts paskaidroja.

�� Un, galvenais, kas būs reida grupas komandieris? � es turpināju. � No tā daudz kas atkarīgs.

Ord�onikidze aizsmēķēja jaunu papirosu un nostājās man līdzās.

�� Reida panākumi vai tā neveiksme būs atkarīga no katra tā dalībnieka! � Sergo Ord�onikidze asi pateica, un viņa gruzīniskais akcents k]uva vēl jūtamāks. � Ne tikai no koman�diera! Starp citu, ko jūs ieteiktu komandiera amatam?

Domīgs paraustīju plecus.

�� Vispiemērotākais būtu tas, kas labi pazīst vietējos ap�stākļus.

��� Ko jūs, biedri Uborevi�, par to domājat? � Sergo pa�grieza savu sprogaino galvu pret armijas pavēlnieku.

���� To mēs tūlīt izlemsim, � Uborevi�s teica un visiem klāteso�ajiem pārlaida siltu, bet mazliet noguru�u skatienu. � Kādi būtu priek�likumi?

Visi nez kādēļ klusēja.

Ord�onikidze atkal pavērsās pret mani.

�� Jūs esat latvietis? � viņ� negaidīti pavaicāja.

�� Jā, � es, nedaudz apmulsis, atbildēju. � No Rīgas.

�� Nekad tur neesmu bijis, � viņ� sacīja. � Runā, ka esot līdzīga Parīzei, tā?

�� Nezinu. Es savukārt nekad neesmu bijis Parīzē.

Sergo iesmējās, pēc tam atkal kļuva ļoti nopietns.

������ Latvie�u strēlnieku divīzijā komandējat jātnieku pulku? � viņ� painteresējās.

�� Jā.

�� Esmu par jums daudz dzirdējis, � viņ� teica.

Es klusēju.

�� Domāju, ka par reida grupas komandieri varat būt jūs, � Sergo Ord�onikidze sacīja un piegāja pie galda, kur uz iz�klātās kartes joprojām vāju gaismu meta tievās baznīcas sveces. � Ko domā pārējie biedri?

Pēc da�iem klusuma brī�iem Uborevi�s noraido�i pakratīja galvu. � Nez vai. Te patie�ām būtu vajadzīgs cilvēks, kas daudz labāk pārzina vietējos apstākļus.

�� Kā domājat jūs, biedri Kalniņ?

��� Es domāju tāpat. Kri�lauks ir labs un drosmīgs kara�vīrs, ta�u viņ� lai man piedod � Es tomēr reida grupu uz�ticētu biedram Primakovam.

�� Kā domā pārējie?

Pārējie domāja tāpat, un visi par reida grupas komandieri vienprātīgi apstiprināja Sarkano kazaku brigādes komandieri Primakovu.

Kalniņ� ar roku parādīja uz karti.

� Latvie�u divīzija fronti pārraus, lūk, �eit, starp �erni- �e rnodjes un Saldatskojes ciemiem.

Pēc neilgas apsprie�anās priek�likums par reidu un tā sastāvu (�etri pulki) tika vienbalsīgi pieņemts, un man, kā iepriek�, būs jākomandē 1. latvie�u kavalērijas pulks.

Frontes pavēlniecība turpat uz vietas visām karaspēka da�ļām nodiktēja direktīvu par frontes pārrāvuma sagatavo�anu kavalērijas reidam un ar sekojo�u armijas pārie�anu uzbru�kumā. Ar atsevi�ķiem jātnieku sūtņiem direktīva tika ātri nogādāta visu mūsu karaspēka daļu �tābos un atsevi�ķiem komandieriem.

Apspriede beidzās. Bija jau tum�a nakts, kad mēs visi lielu notikumu gaidās lēni izklīdām un katrs devāmies uz savu ftusi. Sala. Debesīs auksti un neparasti skaisti mirdzēja miljoniem zvaig�ņu, it kā aicinādamas cilvēkus padomāt arī par tām, padomāt par to noslēpumiem un vienmēr atcerēties, ka dzīve katram no mums spīd tikai niecīgi īsu brīdi, bet zvaig�ņu mirdzējums ir mū�īgs. Un viss, ko cilvēks �ai dzīvē izdarīs, visas viņas di�ākās uzvaras un panākumi nebūs ab�solūti nekas salīdzinājumā ar to, ko daba jau ir radījusi. . .

Sauli, Zemi, Tevi, Mani un Mīlestību.

Zirgu pakavi dobji atsitās pret sasalu�o Ukrainas zemi.

Es vēlreiz paskatījos aug�up.

Tie�i virs manis mirdzēja Betelgeize. Tā joprojām savu sārto gaismu svieda cilvēku acīs, varbūt pati jau sen vairs nebūdama . . .

Lo�metējs rēja kā aizsmacis suns. Tad tas negaidīti ap�klusa, un visu tuvāko apkārtni pēk�ņi pārņēma mēms klu�sums.

Sniga sniegs. Gai�melnā Ukrainas zeme lēnām pārklājās ar biezu un pūkainu segu.

Vēl bija skaisti.

Agrs bezvēja rīts, ilgi nepiedzīvots klusums, balts sniegs un ļoti tīrs gaiss. Vēl bija kā pasakā. Vēl varēja dzīvot. Bet tūlīt viss pajuks. Tūlīt. Tuvākā pasaule uzsprāgs gaisā un sa�ķīdīs tūksto� skrandās. Sniegs sajauksies ar dubļiem, dubļi ar asinīm un daudzu karavīru līķiem. Kur� tad te būs bal�tais, kur� sarkanais? Visi būs kritu�i, visi būs nāves sakapāti.

Toreiz, ceturtā novembra rītā, gaidīdams frontes pārrā�vumu un nozīmētā reida sākumu, es pirmo reizi savās jau diezgan ilgajās karavīra gaitās pilnīgi fiziski sajutu baismo nāves tuvumu. Nezinu kādēļ, bet mani arvien spēcīgāk pār�ņēma nomāco�a priek�nojauta, ka es �ajā kaujā noteikti kritī�u. Rītdiena atnāks bez manis.

Noliecos, paņēmu pilnu sauju ar sniegu un to cie�i sa�spiedu. Pēc da�iem mirkļiem caur pirkstu starpām sāka pilēt ūdens. Tas ātri nokļuva zemē un pazuda.

Tā pazudīsim arī mēs, es skumji nodomāju. Saplūdīsim kopā ar zemi un koku saknēm. Pārvērtīsimies gaisā un vien�tuļā mēnessgaismā. -<-

Kas mūs �eit atcerēsies � tālajā sve�umā? Neviens. Mums dro�i vien nebūs pat kapu. Par pieminekļiem nemaz nerunā�jot. Uz ātru roku iemetīs kādā paseklā bedrē, un viss. Bet, ja tā padomā, kāda velna pēc mums tie pieminekļi būtu vaja�dzīgi? Piemineklis būs uzvara kaujā. Varbūt piemineklis būs arī nākamo paaud�u atmiņa. Varbūt. . .

Iespējams, ka viss tomēr beigsies labi. Es palik�u dzīvs, un nekas ar man slikts nenotiks. Ne mani ievainos, ne saņems gūstā. Tā es sevi mierināju pirms katras kaujas, jo man patie�ām bija bail krist baltgvardu gūstā. Parasti gan viņi mūs, latvie�us, gūstā neņēma. Bet mani viņi ņemtu. Un kā vēl! Izģērbtu kailu, saslēgtu va�ās un, nepārtraukti sizdami, vadātu pa apkārtējiem ciemiem un sād�ām.

�Ļautiņi mīļie! Sanāciet, sanāciet un paskatieties, kāds izskatās latvietis! Neģēlis! Zvērs! Viņi visi ir zvēri, visi ir nolādēti boļ�eviki, laupītāji, atnāku�i mūsu Ukrainā, mūsu dievzemītē Krievijā, lai jums visiem atņemtu dzīvības un mantu!�

Tad mani kādā tirgus laukumā piesietu pie staba un nomē�tātu akmeņiem. Un labi, ka tā. Var būt, ka tā nemaz nebūtu briesmīga nāve. Jo ir vēl sliktākas, vēl drausmīgākas. Piemē�ram, pagāju�o ziemu Sibīrijā, kad tur pie Starovasilevskas sād�as kol�akie�u gūstā krita daudzi mana pulka karavīri. Viņus visus toreiz sadzina �ķūnī un sadedzināja dzīvus. Bet vienu, Jāni Reņģīti no Doles salas, nostādīja Irti�as krastā un trīsdesmit piecu grādu aukstumā lēnām aplēja ar ūdeni�

Uguns un sals. Ar kādiem gan līdzekļiem, ar kādiem izsmal�cinātiem paņēmieniem, ar kādu neticamu ne�ēlību, naidu un varmācību revolūcijas ienaidnieki mūs ir nīcināju�i laukā! Arī toreiz. Latvie�u puisis Jānis Reņģītis pārvērtās zilā ledus bluķī � Ja mēs to būtu varēju�i . . . Mēs tevi atkausētu ar savām elpām, ar savām plaukstām un sirdīm. Bet tu tur paliki kā auksts un baismīgs piemineklis necilvēcībai.

Mūsu naids nav mazāks. Protams. �odien, kad pēc da�ām minūtēm dosimies tālajā reidā, mēs jūs atcerēsimies un cīnī�simies arī par jums. Par Jāni, kur� palika sasaldēts Irti�as krastā. Un par Miķeli, kur� palika uguns_ liesmās. Un par Kārli, kuru no�āva Kazaņas ielās. Un par Ēriku, kur� vakar krita tepat pie Orlas. Un par ziedo�ām ievām Gaujas krastā. Un par mazajām būdiņām Rīgas nomalēs. Par mūsu mātēm un māsām. Par mūsu mājām un dzimteni. Par daudz taisnīgāku pasauli. Un par kādu meiteni, kas kaut kur Latvijā tagad varbūt par mums raudādama lūdz Dievu . . .

Mēs neraudāsim. Mēs būsim auksti un asi kā mūsu zo�beni un durkļi.

Es pieglaudu vaigu sava zirga skaustam. Tas bija skaists un ļoti gudrs Orlas rik�otājs. Es viņu saucu par Marķīzu. Tā viņu jau bija iesaucis kāds kol�akie�u pulkvedis, kuru mēs pagāju�ā ziemā saņēmām gūstā ar visu stalto un karstasi�nīgo ābolaini.

�Bērīt, manu kumeliņ . . .�

Viņ� mani ne vienreiz vien bija izglābis no drb�as nāves, un es viņam biju parādā lielu pateicību. Es zirgu nekad ne�situ un bez īpa�as vajadzības nekur arī netriecu. Mēs sapra�tāmies kā īsti un labi draugi.

Sargoties no sniega un vēja, blakus nostājās pulka komi�sārs Jēkabs Beļaks. Viņ� bija aizsmacis un kaklu aptinis ar biezu �alli. Izskatījās, ka varenais Latgales spēkavīrs ir sa�slimis.

r� Jāni, � viņ� tikko dzirdami sacīja. � Es nevaru. Ar ļaudīm vajadzētu parunāt tev.

�� Tu ta�u zini, kāds es esmu runātājs.

�� Nekas! Kaut da�us vārdus. Puikām vajag kaut ko pa�teikt.

Tas tiesa. Runātājs es nekāds lielais nebiju, ta�u tobrīd gribējās zēniem un varbūt vairāk gan pa�am sev patie�ām kaut ko svarīgu un ļoti vajadzīgu novēlēt.

Strauji ielēcu seglos, pajāju gabaliņu uz priek�u un no�stājos sava pulka priek�ā. Kavalēristi sēdēja uz saviem novājēju�ajiem zirgiem un klusēdami skatījās uz mani. Viņu izskats, salīdzinot ar baltgvardiem, bija vairāk nekā no�ēlo�jams. Nevienādi formas tērpi, da�ādu veidu cepures, daudziem vienā kājā zābaks, otrā kurpe . .. Un visu laiku pusbadā. Visu laiku izsalkumā, aukstumā.

Man viņu bija �ēl. Ja man būtu bijusi tāda iespēja un vara, es viņus visus vispirms aizsūtītu uz dziļu aizmuguri, kārtīgi atpūtinātu, nomazgātu pirtī, silti apģērbtu, paēdinātu un tikai tad triektu �ai ilgajā un ļoti bīstamajā reidā. Ta�u es viņiem neko nespēju dot. Vienīgi skaļi izteikt lūgumu iz�turēt līdz galam un kārtīgi izpildīt mums uzticēto uzde�vumu.

���� Vīri! � es no visa spēka iekliedzos. Vēj� �os vārdus aiznesa tālāk, un �ķiet � mani dzirdēja viss pulks. � Latvie�u zēni! Jūs jau zināt, ka mums tūlīt pēc frontes pārrāvuma jādodas dziļā ienaidnieka aizmugurē, un, ej nu sazini, kā mums tur ies . . . tādēļ es lūdzu . . . Neaizmirstiet! Mēs esam latvie�u strēlnieki! Mēs esam revolūcijas visuzticamākie kara�vīri! Mūsu gods un pienākums nekad neļaus atkāpties! Mums visiem būs jāiziet cauri daudziem kautiņiem, jāpārvar daudzi neparedzēti �ķēr�ļi un jātiek galā ar naidā zvērojo�u ienaid�nieku! Ta�u lai naids stiprina arī mūs! Lai tas ir stiprāks par viņu naidu! Lai mūsu zobeni ir asi, durkļi smagi un rokas veiklas! Varbūt �is ir pats nopietnākais un iz�ķiro�ākais mir�klis visā Pilsoņu kara gaitā! Esiet drosmīgi! Visa pasaule ska�tās uz mums! Un, kad mums klāsies grūti, kad mēs no bada un nespēka nespēsim vairs nosēdēt zirga mugurā, kad cīniņu laikā virs mūsu galvām pacelsies ienaidnieka zobens, atcerie�ties! Pavasarī kaut kur Gaujas krastos atkal uzziedēs ievas! Mūs mājās gaida mātes un līgavas! Mums visiem jāpaliek dzīviem! Bet tie . . . Mūs atcerēsies arī nākamās paaudzes! Ja tā liktenis būs lēmis, mums jāaiziet mū�ībā ar augsti pa�celtām galvām! Lepniem! Un neuzvarētiem! Vīri! Strēlnieki! Drosmīgie latvie�u puikas, mēs ta�u kopā esam izkļuvu�i no visdziļākām bedrēm un karstākām ellēm! Tad esiet tādi arī turpmāk! Es jums ticu! Un gribu, lai jūs ticētu arī man!

Da�us mirkļus valdīja klusums, tad par atbildi atskanēja tūksto�balsīgs �Urrā!�.

Es vairs nejutu bailes. Nāves priek�nojauta mani atstāja. Es zināju, ka palik�u dzīvs, ka patie�ām kādreiz atkal re�dzē�u Gaujas krastmalās uzziedam ievas un ieraudzī�u savu tik tālo un mīļoto meiteni.

Arī Ievu.

Un tad sākās.

Latvie�u strēlnieku divīzijas divas brigādes komandiera Stu�kas pavēlniecībā sagrupējās �erni-�ernodjes rajonā. No tuvāko Ri�kovas un Pahvastovas sād�u iedzīvotājiem tika paņemti palagi, strēlnieki tajos ietinās un pilnīgi saplūda ar sniegu un gai�ajām debesīm.

Mēs sekojām tūlīt aiz viņiem un apstājāmies lielā gravā. Jau agrāk no daudzajiem baltgvardu gūstekņiem bijām savā�ku�i viņu uzple�us, cepures un fren�us. Tos tagad uzģērbām un it kā pārvērtāmies par �baltajiem�. Mūsu eskadronu zīmes un karogus satinām un paslēpām zobenu makstis. Bija no�lemts, ka visu reida laiku uzdosimies par baltgvardu ģenerāļa �kuro divīziju, kas steig�us atkāpjas no frontes. �ādai taktikai bija divas priek�rocības � mēs bez liekiem zaudējumiem uzreiz spēsim nonākt cie�ā kontaktā ar ienaidnieku un to vieglāk sakaut. Otrkārt, sād�u iedzīvotājos parādīsies bailes, un pa visu tuvāko un tālāko apkārtni izplatīsies visda�ādā�kās baumas, ka baltie atkāpjas, viņi ir sakauti un tūlīt �eit ieradīsies Sarkanā Armija. Tas būtu arī signāls pretinieka aizmugurē eso�ajiem partizāniem, un tie nekavējoties ķertos pie iero�iem.

Latvie�u strēlnieku izlūki tik klusi un nemanāmi nonāca līdz pretinieka priek�posteņiem, ka tie tika novākti bez ne�viena �āviena. Tūlīt aiz viņiem Cerni-Cernodjes un Soldat- skojes sād�ās iebrāzās abas latvie�u strēlnieku brigādes un pusstundas laikā burtiski satrieca un iznīcināja vēl gulo�os un samiegoju�os drozdovie�us.

Frontes pārrāvums bija veikts.

Gaisā uzvijās za]a raķete, es nokomandēju � �zirgos�, un mūsu pulks kopā ar kubaņie�iem un Sarkanajiem kazakiem traucās uz priek�u.

Mēs toreiz pelēkajā ziemas rītā strauji izdrāzāmies cauri frontē izsistajam caurumam bez apstājas jājām visu turpmāko dienu. Pa ceļam gadījās da�as sīkas sadursmes ar Drozdova divīzijas vezumniekiem, vienreiz pat trāpījās viņu artilērijas daļa un kāda virsnieku rota, kuru komandēja pulkvedis!

Kas nu kas, bet ar virsniekiem viņi bija bagāti. No sākuma mēs pat neticējām, bet vēlāk par to ne vienreiz vien pār�liecinājāmies pa�u acīm � ģenerāļa Drozdova virsnieku divīzijā rotas komandēja pulkve�i!

Viņi visi tika iznīcināti.

Pievakarē, �etras stundas atpūtu�ies Tjoplij Kolodjec ciemā, jau septiņdesmit kilometrus dziļā ienaidnieka aizmugurē, kuba- ņie�i no mums atdalījās, lai ieņemtu Fatje�as pilsētu, bet mēs negaidītā triecienā uzbrukām Poniru stacijai, kur mūsu rokās nonāca vairāki sagādes e�eloni un artilērija.

Stacija tika uzspridzināta.

Jānis Kri�lauks smagi nopūtās, vēl kādu laiku raudzījās zvaig�ņotās debesīs, tad smagnēji piecēlās, �ķērsoja darbnīcas telpu, atkal nostājās blakus mākslinieka guļvietai un mīļi skatījās uz vēl aizmigu�o jauno cilvēku.

Jāni Vanag, viņ� saviļņots nodomāja. Vēl jau varētu daudz ko atcerēties, daudz ko pastāstīt, ta�u � Es dzirdēju, tu esot mākslinieks. Skunstnieks. Jācer, esi arī labs cilvēks. Tā man arī neiznāca tevi ne reizi redzēt. Bet kā es to gribēju! Kā vē�lējos redzēt tavas acis, smaidu, tevi pa�u! Bet tas man tika liegts. Piedod! Man neatļāva tevi redzēt. Viņi gribēja mani izsvītrot no tavas atminas, un viņiem tas arī lieliski izdevās.

Tu mani nepazīsti un neko par mani nezini.

Vai tas ir labi vai slikti? Negribu spriest. Dro�i vien, ka slikti. Jo �o to jau zināt vajag. Vismaz vajadzētu mēģināt saprast gan toreizējo karu, mani, gan dzīvi vispār. Varbūt ari mīlestību, lai gan to līdz �im vēl neviens nav spējis ne izskaid�rot, ne arī saprast. Tu priek�ā redzi tikai platu ceļu un, nejautājot, kur tas tevi aizvedīs, vienkār�i ej.

Un tā es, vislabāko nodomu vadīts, varētu runāt stundām gari. Es tev kā paklausīgam skolniekam varētu izstāstīt visu, ko mēs tā reida laikā darījām un kā dzīvojām. Varētu pavēstīt, kā nedaudz vēlāk mūsu pulks ieņēma avī Vozi staciju, kur tāpat sadedzinājām vairākus sagādes e�elonus un uzspridzinā�jām pa�u staciju. Pēc tam gājām palīgā kubaņie�iem un ieņē�mām Fatje�as pilsētu, kur pirmo reizi ieraudzījām divus angļu tankus un vairākus 152 mm lielgabalus, kas bija sagatavoti nosūtī�anai uz Kromiem � Korņilova divīzijas komandiera rīcībā. Turpat no vietējā cietuma atbrīvojām apmēram 400 politieslodzītos, no kuriem tika saformēts bataljons, un viņi kopā ar vezumniekiem pievienojās mūsu kavalērijai. Izde�molēju�i ienaidnieka aizmuguri, mēs no jauna sapulcējāmies Oļhovatkas ciemā un visu 6. novembra dienu gulējām un atpūtāmies, jo pa trīsdesmit septiņām stundām, kas bija pagāju�as kop� reida sākuma, mēs nemitīgās cīņās bijām nojāju�i jau simt trīsdesmit piecus kilometrus.

Tai pa�ā laikā, kad latvie�u strēlnieki pārrāva frontes līniju un mēs varējām nokļūt balto aizmugurē, Drozdova divīzija attapās, pārkārtojās, saņēma papildspēkus, metās izmisīgā prettriecienā un mūsējos izspieda no jau ieņemtās �e rni-�ernodjes. Visu ceturtā novembra dienu risinājās sma�gas cīņas, latvie�u strēlnieki vienu pēc otra atsita droz- dovie�u un korņilovie�u uzbrukumus, līdz piektajā novembri kopā ar Igauņu divīziju un Pavlova Plastunu brigādi atkal varēja pāriet uzbrukumā.

Baltgvardi, mūsu jātnieku reida dezorganizēti, paliku�i bez sakariem ar savām daļām, sāka strauji atkāpties. Un tad, naktī uz septīto novembri, mēs devāmies pretī atpakaļ plūs�to�ajām Korņilova divīzijas kolonnām. PieTagina ciema mūsu jātnieku grupas priek�posteņi sastapās ar Latvju divīzijas avangardu, un pie Saburovkas atejo�ā Korņilova divīzija tika ie�ņaugta nāvīgās spīlēs starp pienāku�ajiem latvie�u strēl�niekiem un mūsu jātniekiem . . .

Tā ir vēsture. Sausa un ne sevi�ķi interesanta. To es tev īsumā pastāstīju tikai tādēļ, lai tev būtu kaut neliels priek��stats par to, kur es toreiz biju un ko darīju. Bet tu jau neesi vēsturnieks. Tu esi mākslinieks. Tevi neinteresē notikumi, bet gan cilvēks notikumos. Viņa psiholoģija un jūtas.

Zini, vakar pie manis bija atnācis kāds sens cīņu biedrs vēl no Pilsoņu kara laikiem un pavēstīja, ka tu gribot uz�gleznot manu portretu. Nezinu, kā tu to spēsi un kāds tev �is portrets iznāks. Dikti jau gribētos, lai tas iznāktu pēc iespējas patiesāks. Bet vienu gan es tev teik�u � nevajag mani idealizēt vai izskaistināt! Es biju tāds, kāds biju, un dotajos apstākļos nemaz citāds nevarēju būt. Jā, es da�reiz biju ārkārtīgi ne�ē�līgs, bet daudzreiz biju arī �ēlsirdīgs un labs. Es biju cilvēks ar visām tām vājībām un kļūdām, kādas piemīt gandrīz vai visiem cilvēkiem. Ar tām pa�ām cerībām, jūtām un ilgām. Bet tai pa�ā laikā es toreiz biju arī karavīrs. Man vajadzēja no�galināt, bie�i jo bie�i iznīcināt citus karavīrus � mūsu pretiniekus. Es neteik�u, ka tas uz visu mū�u nocietināja manu sirdi, ta�u nekāds maigais un klusais es nekad vairs nekļuvu. Pārāk daudz man toreiz nācās izciest, bet vēl vairāk1 pēc tam . . .

Zini, Jāni Vanag, viena lieta ir pretinieka karavīru noga�lināt no attāluma, uz viņu iz�aujot ar �auteni vai revolveri, bet glu�i cita � viņu dzīvu sakapāt ar zobenu . . . Kad tur�pat blakus redzu viņa �ausmās pārvērsto seju, viņa acis un pēdējā kliedzienā sa�ķobīto muti . . . Kad viss tavs formas tērps, zābaki un rokas ir ap�ļakstītas asinīm . . .

Tur ir vajadzīgi pavisam citi nervi. Cits naids. Un citi ideāli, kā vārdā varētu tik baigi rīkoties.

Tā mēs toreiz pie Saburovkas burtiski sakapājām un pil�nīgi iznīcinājām ģenerāļa Korņilova divīzijas otro un tre�o pulku.

Visus. Līdz pēdējam vīram . . .

Es tev varu pastāstīt savas toreizējās izjūtas, jo tu nupat dro�i vien nodomāji, ka mēs nu gan esam biju�i gandrīz vai gatavie zvēri. Jā, Jāni Vanag un jūs pārējie �odienas cilvēki! Jā! Mēs toreiz bijām zvēri! Ne velti vēl trīsdesmit gadus pēc Pilsoņu kara daudzās Sibīrijas un Ukrainas sād�ās, tikai atceroties vien kādreiz tik bie�i dzirdētos vārdus: �Lati�i idut!� � visus ciema iedzīvotājus pārņēma satraukums un bailes.

Kad es toreiz pie Saburovkas, sēdēdams sava Marķīza staltajā mugurā, ar zobenu kapāju pa labi un kreisi, kad spē�cīgais c irtiens ar dobju �ļakstienu atsitās pret kāda baltgvardu virsnieka galvu, pleciem vai muguru, manā sakarsu�ajā at�miņā ne uz brīdi neizgaisa neviena �ai karā pavadītā diena. Es nepārtraukti skaļi kliedzu un sevi visu laiku �uzflam- mēju�: �Tas tev par to �ali Kazaņas ielās! Tas tev par maniem biedriem Starovasiļevskas dego�ajā �ķūnī! Tas par Jāni Reņģīti no Doles salas! Tas par tiem zēniem, kuri vakar krita pie Orlas un Kromiem!�

Vakarā apstaigājām kaujas lauku. Un, godīgi atzī�os, � ne pirms tam, ne arī pēc tam es neko baismīgāku neesmu re�dzējis. Baltajā sniega laukā, kas no vienas vietas bija iz�raibināts sarkanām asins peļķēm, gulēja vairāki tūksto�i kritu�o baltgvardu virsnieku � Pa lielākai daļai viņi visi bija jauni, skaisti un spēcīgi vīrie�i. Gulēja, kā nu katrs cīņas karstumā bija pakritis. Ar vaļējām, vēl asiņojo�ām, lielām, cirstām brūcēm pāri visai sejai, galvai vai kaklam . . . Skats bija tik drausmīgs, ka man uz brīdi kļuva pat nelabi.

Pagriezos un gāju prom.

Es biju moko�i noguris. Apsēdos tuvākās mājas priek�ā, saņēmu galvu rokās, un mani pēk�ņi pārņēma smagas un ilgsto�as skumjas. Kaut kā kļuva bezgalīgi �ēl. Varbūt dzī�ves, kādu man pēdējos piecus gadus nācās dzīvot?

Pacēlu galvu aug�up. Debesis jau bija satumsu�as, un tajās parādījās pirmās zvaigznes. Iemirdzējās arī Orions un spilgtā Betelgeize. Tās gaisma viegli pieskārās manai sakarsu�ajai pierei un varbūt pirmo reizi visā kara laikā manī izsauca ilgas pēc mājām.

Negaidīti noklaudzēja durvis, un es aiz muguras sajutu kādu stāvam.

�� Gospoģin lati�.

Pagriezos un ieraudzīju sev blakus jaunu sievieti.

�� Pro�u pan! Nāciet iek�ā. Jūs �eit varēsiet pārnak�ņot.

Gulēju vaļējām acīm un ieklausījos klusajos mājas trok��ņos. Kaut kur netālu noklaudzēja spainis, ie�ķindējās trauki un nozvanīja pulkstenis.

Es atkal pēc ilgāka laika atrados mājās. Bet tās diem�ēl nebija manas mājas. Tās nebija arī Ievas mājas. Es atrados starp sve�iem ļaudīm, sve�ā zemē, un neko vēl nevarēja zināt, vai viņi patie�ām pret mani ir noskaņoti labvēlīgi vai tikai to notēlo.

Pulks izvietojās visā sād�ā. Zēni, vispirms izliku�i sargposteņus, pabaroju�i un padzirdīju�i zirgus, pa�i salīda pārlaist nakti �ķūņos, kūtīs un dzīvojamās mājās.

Mans adjutants �anis Krastiņ� �ķūnī novietoja Marķīzu, tam pat sadabūja auzas un ūdeni un diezgan rūpīgi pārmek�lēja māju. Bez pusmū�a saimnieces un viņas jaunās meitas mājā, �ķiet, neviena cita nebija.

Ukrainietes uzsildīja ūdeni, un mēs diezgan pla�ajā vir�tuvē, kur bija apbrīnojami baltas sienas un tum�a klona glūda, rūpīgi nomazgājāmies, iztīrījām un kaut nedaudz save- dām kārtībā arī formas tērpus. Pēc tam viņas klusēdamas mūs pabaroja ar bor��u un vareņņikiem un ierādīja istabu, kur pārgulēt.

�anis diezgan ilgi dziļdomīgi noskatīja krā�ņi sagatavoto gultu ar pieciem dūnu spilveniem un, mazliet saviebies, at�meta ar roku.

�� Tas viss priek� manis ir par smalku. Es jau no tā esmu paspējis atrast.

�� Neāksties! � es teicu. � Kas zina, kad atkal tiksim uz baltiem palagiem.

��� Gan jau. � �anis pasmaidīja. � Nolik�os priek�namā. Tā būs gan ērtāk, gan dro�āk.

�anis aizgāja. Mēs abi bijām Rīgas nomaļu puikas. Es dzīvoju Grīziņkalnā, bet �anis � Iļģuciemā. Jau no �etrpa�dsmit gadiem sācis strādāt Iļģuciemā stikla fabrikā par zelli, pēc trim gadiem jau oficiāli iegūstot stikla pūtēja profesiju, fabrikas īpa�niekam Tralmakera kungam uz dzim�anas dienu iztaisīdams skaistu, ļoti sare�ģītām krāsu gammām izrotātu puķu vāzi.

īpa�nieks bijis apmierināts, bet par padarīto darbu vēl atklātāk priecājusies Tralmakera sieva.

�Tu viņam vari maksāt vairāk,� kundze noteikusi, ar to arī pārtraukdama �aņa Krastiņa jau visai ieilgu�ās mācekļa gaitas. Nākamajā dienā vecie meistari �ani iesvētīju�i amat�nieka kārtā, visiem kopīgi izpū�ot septiņās krāsās mirdzo�u stikla bumbu, kuras vidū atradu�ās maza bērna un veca sirmgalvja figūriņas.

�Tagad tu būsi stiklā iek�ā uz visu mū�u,� meistari tei�ku�i. �Tāpat kā mēs. No bērnības līdz kapa malai.�

Bet dzīve ātri vien pagriezās uz citu pusi. Sākās pa�saules kar�, un �anis astoņpadsmit gadu vecumā brīvprātīgi iestājās streikos � 1. Daugavgrīvas bataljonā.

Mēs ar viņu satikāmies trīs gadus vēlāk smagajās kaujās pie Kazaņas, kad naktī kopā ar Jukumu Vācieti kā pēdējie pilsētas aizstāvji fantastiskā kārtā izsitāmies cauri uzbrūko��ajām balt�ehu ķēdēm.

Es jāju pēdējais. Pēk�ņi turpat vai blakus sprāga granāta, un sprādziena vilnis mani strauji izsvieda no segliem. Galva atsitās pret zemi, es apstulbu vēl vairāk, bet ķermenis palika karājamies gaisā. Kreisā kāja bija sagriezusies un iesprūdusi kāpslī, tā ka es to nekādi nedabūju laukā. Marķīzs, uzreiz saprazdams, ka ar mani notikusi nelaime, apstājās. Bet �ehi, rokās turēdami �autenes ar uzliktiem durkļiem, nāca arvien tuvāk . .. Izglābties praktiski vairs nebija iespējams. Mūsējie jau bija lielā gabalā, bet baltie tepat jau blakus . . .

Es izmisīgi centos tikt pie revolvera, lai no�autos. Tad caur galēji sasprindzināto dzirdi un nerviem es negaidīti ieraudzīju sev blakus pieauļojam kādu no mūsu strēlniekiem.

Tas bija �anis Krastiņ�.

Kas tas bija par spēku, kas viņam lika mani tumsā meklēt, griezties atpakaļ un vienatnē joņot pretim ienaidniekam, es nezinu. Tad mēs vēl nekādi draugi nebijām, vienīgi cīņu biedri. Un varbūt vienīgi tādēļ. . .

�Jāni!� �anis skaļi iesaucās, asi apstādināja zirgu, zemu noliecās un, ieraudzījis manas vēl dzīvās acis, zibenīgi saķēra aiz fren�a malas un ar spēcīgu -rāvienu atkal iemeta seglos. �Drā�am! Pigu viņiem dabūt, ne mūs!�

Cie�i pieplaku zirga skaustam, iecirtu pie�us sānos, nāsīs ietriecās tik patīkamā dzīvnieka sviedru smaka, un es jutu, kā viņa un manā ķermenī atkal normāli pulsē asinis. Mēs it kā saplūdām vienā elpā, vienā sirds ritmā, vienā alkā kārtējo reizi izbēgt nāves izkaptij.

�Skrien, manu zirdziņ, skrien!� es viņu uzmundrināju. �Parādi, Marķīz, uz ko esi spējīgs! Un izglāb mani, izglāb, draugs!�

Mums virs galvām un garām nepārtraukti spindza lodes, un es līdz �ai dienai patiesi brīnos, kā mūs toreiz neviena neķēra.

Arī zirgi auļoja kā velna plēsti. Katrā ziņā tie ir daudz gudrāki, nekā parasti tiek uzskatīts. Zirgs ne tikai pats visu saprot un domā, bet �īs domas arī analizē un pieņem at�tiecīgus lēmumus. Zirgs, varbūt vēl izņemot suni, ir labākais, vajadzīgākais un uzticamākais cilvēka draugs. Protams, ja tu esi draugs arī viņam. Te bez savstarpējas uzticības un labestības nekas nesanāk.

Mēs apstājāmies tikai pēc vairākiem kilometriem, kad dego�ā Kazaņa jau bija palikusi tālu aiz muguras un visi �āvieni un cilvēku balsis apklusu�as.

Smagnēji un gurdi abi nokāpām no zirgiem, grīļodamies apsēdāmies upes krastā un da�as minūtes klusēdami skatī�jāmies, kā turpat netālu no mūsu kājām lēni un slinki savus tum�os viļņus veļ lielā Volga.

�Paldies, Zani,� es aizsmaku�ā balsī sacīju un smagi uz�liku roku uz viņa spēcīgā pleca. �Es to nekad neaizmirsī�u.�

�Kri�lauk,� �anis kā negribot gari novilka un aizsmēķēja papirosu. �Tu ta�u esi mūsu komandieris. Es nejau�i pa�skatījos atpakaļ un redzēju, kā tu pakriti. Redzēju arī, kā uzreiz apstājās tavs zirgs. Tad es sapratu, ka tu esi vēl dzīvs. Ja būtu kritis, zirgs auļotu tālāk. Es viņus tagad pazīstu. Zirgs nekad no dzīvā vai ievainotā prom neskrien.�

�anis apklusa. Es paskatījos debesīs. Bija auksta, skaidra nakts. Virs galvas vienaldzīgi mirdzēja miljoniem zvaig�ņu, bet visspilgtāk sevi rādīja Betelgeize.

�Bez tam, Jāni,� �anis atkal ierunājās. �Pie velna visas dienesta pakāpes! Daudz svarīgāk ta�u, ka mēs esam vis�īstākie Rīgas puikas! Varbūt paliku�i vienīgie visā pulkā.�

�Un tomēr paldies,� es sacīju un piecēlos. �Paldies, �ani Krastiņ! Pienākums ir pienākums, ta�u � Ja mēs �onakt neaiziesim bojā � Es tevi ņem�u par savu adjutantu. Būsi mans palīgs un miesassargs. Esi ar mieru?�

�anis pasmaidīja un veikli uzlēca zirgā.

�Vispirms sagaidīsim rītu,� viņ� pateica, �un tad jau ma�nīs . . .�

No tā laika mēs arī turējāmies kopā. Divi pārgalvīgi �aļi no pilsētas, kuru sauca par Rīgu.

Es gulēju vaļējām acīm un ieklausījos klusajos mājas trok��ņos. Kaut kur netālu noklaudzēja spainis, ie�ķindējās trauki un nozvanīja pulkstenis. Tātad saimniece vai viņas meita arī vēl negulēja. Tāpat kā Laiks. Minūte pēc minūtes, stunda pēc stundas. Laiks vienaldzīgs nogrieza �ķēli pēc �ķēles no sava milzīgā mū�ības klaipa. Tikai man diem�ēl trāpījies ne pats gardākais kumoss. Man nākas ēst visrūgtāko maizi. Viscie�tāko, cilvēku bēdām un asinīm apsmērēto . . .

Pasaules karā bija daudz vienkār�āk. Mūsu mū�senais ienaidnieks vācietis vienmēr bija turpat vai deguna galā. Tu zināji, kāds viņ� izskatās, kādā formā ir ģērbies un kādā va�lodā runā. Bet �eit viss sagriezies ar kājām gaisā, un bie�i vien ir visai grūti at�ķirt parastu cilvēku no ienaidnieka. Kad satiecies ar baltgvardu regulāro armiju, tad tāpat viss ir skaidrs. Kā �odien . Visi smuki apģērbti krā�ņos formas tērpos ar zeltītiem uzple�iem un mirdzo�iem iero�iem rokās. Man personiski visbaismīgāk un nepatīkamāk ir nogalināt privāt- drēbēs paslēpu�os ienaidnieku. Tas ir kaut kas pavisam cits. Es, protams, zinu, ka viņ� ir baltais, viņ� ir kontra, ta�u, ja viņ� būtu formas tērpā, mani tā negrauztu sirdsapziņas pār�metumi. Karavīrs pret karavīru, tā ir pierasta un saprotama lieta, bet, ja tev jā�auj vai ar zobenu jācērt frakā tērptam kungam . . . Vai baltās apak�biksēs bēgo�am cilvēkam . . . Diez kas nav. Man tad vienmēr �ķiet, ka es tai mirklī pār�stāju būt karavīrs un pārvēr�os visparastākajā slepkavā . . . Es sevi, protams, ātri nomierinu, sev veikli iestāstot, ka neesmu nekāds lielceļa razbainieks, bet gan godīgs, savu vissvētāko pienākumu izpildo�s revolūcijas karavīrs, ta�u tomēr . . . Pēdējā laikā, it sevi�ķi pēc �odienas �ausmino�ā slaktiņa, mani arvien bie�āk un bie�āk pret visu notieko�o pārņem nogurdino�a grūtsirdība un diezgan riebīga nepatika. Es skaidri zinu un saprotu, ka tas, ko mēs pa�laik darām, tiek darīts visaugstāko, viscēlāko ideālu vārdā, visas cilvēces daudz gai�ākas nākotnes vārdā, ta�u tomēr . . .

Kādēļ ir tik skumji? Kādēļ tik neprātīgi gribas uz mājām, uz Latviju?

Pēc neilga laika sadzirdēju klusus soļus un nedro�u klauvējienu pie durvīm. Pirmajā brīdī instinktīvi satrūkos un zibenīgi rokā satvēru blakus nolikto naganu. Pēc tam attapos. Ja nāktu ienaidnieks, nez vai viņ� tik klusi klauvētu. Tātad tā ir vai nu saimniece, vai viņas meita. Naganu pastūmu zem spilvena, bet pats pagriezos pret durvīm.

� Ienāciet!

Durvis atvērās, istabā uzreiz ieplūda vāja, mazliet drebo�a sveces gaisma, bet aiz tās parādījās jaunā ukrainiete. Viņa bija izlaidusi savus melnos, garos matus, un tie, viegli viļņo�dami, apsedza baltos plecus. Pārējais ķermenis bija noslēpts aiz gara, balta tērpa, kas varēja būt gan naktskrekls, gan mājas kleita. Seja �ķita bāla un ļoti trausla, kurā uzkrīto�i izdalījās maigas lūpu līnijas un neparasti lielas, tum�as acis.

Piecēlos sēdus un uz viņu skatījos kā noslēpumainā debess parādībā, kā neticamā, baltā sapnī. Nez kādēļ no nesenās pagātnes miglas atmiņa tūlīt izrāva Ievu Zemīti, viņas mazo, piekvēpu�o kambarīti un mani pa�u, kad uztraucies stāvēju atvērtajās durvīs.

�� Nāc tuvāk, � es klusi palūdzu.

Ukrainiete uzmanīgi nolika sveci uz galda un aizvēra dur�vis. Tad brīdi pagaidīja, �ķērsoja istabu un apsēdās man blakus uz gultas malas. Tūlīt nāsīs iecirtās patīkama, viegli reibino�a un ļoti satrauco�a jaunas sievietes ķermeņa Smar�a. Man �ķiet, viņa bija nākusi tie�i no pirts.

�� Tev no manis nav bail? � es viņai pavaicāju.

Meitene nedro�i papurināja galvu. Bet es jutu, ka viņa

tomēr baidās.

�� Kādēļ tu esi atnākusi? Gribi kaut ko pateikt?

Meitene mulsi pasmaidīja.

��� Nē, pan. Vai tad to ir tik grūti saprast! Ja es gribētu kaut ko svarīgu pateikt, es ta�u to jums būtu pateikusi jau pie vakariņu galda.

�� Cik tev ir gadu? � es painteresējos. Man viņa �ķita pā�rāk jauna.

�� Astoņpadsmit. Iet jau deviņpadsmitais.

�� Biji nupat pirtī?

�� Jā. Māte lika aiziet.

Es saraucu pieri.

�� Māte lika nākt arī �urp?

���� Ne glu�i. � Meitene vēlreiz mēģināja nedro�i pa�smaidīt. � Viņa vienkār�i ieminējās, ka tas dro�i vien būtu labi. Panam patiktu. Pans nedusmotos un mums neko sliktu nedarītu.

�� Vai tad izskatījās, ka būtu darījis?

�� Nē. Ta�u no latvie�iem �eit visi loti baidās.

�� Kādēļ?

��� Latvie�i esot visne�ēlīgākie cilvēki uz pasaules.

Es kādu laiku klusēju. Tas bija skumji.

�� Bet no baltgvardiem jūs nebaidāties? Viņu piedzēru�ies virsnieki un zaldāti jums neko sliktu nedarīja?

��� Viņi ir savējie, � meitene dro�i atbildēja. � Mūsējie. Bet jūs esat sve�zemnieki. Briesmīgi cilvēki.

�� Es arī izskatos pēc briesmoņa?

Meitene nopietna papurināja galvu, un viņas kuplie mati noplīvoja kā melnas uguns liesmas.

���� Tu ne. Es jau tevi noskatīju, kad mazgājies. Tu esi skaists. Tu man patīc. Ja tas tā nebūtu, mātes lūgums man ietu gar ausīm. Es pati tevi izvēlējos . ..

Mani pārņēma dīvaina sajūta. No vienas puses, tas, ko nupat �ī meitene pateica, katrā ziņā bija patīkami. �Tu man patīc. Es pati tevi izvēlējos.� Bet no otras puses . . . Viņas mātes, pa�as meitenes, daudzu sād�inieku, varbūt pat lielā�kās daļas Ukrainas iedzīvotāju acīs es laikam esmu un tā arī palik�u tikai sve�zemnieks. Ienaidnieks. Boļ�eviks. �ē�lastību nepazlsto�s cilvēks.

������ Tu spried nepareizi, � es gurdenā balsī sacīju. � Latvie�i ir lāga ļaudis. Pa lielākai daļai zemnieki, kalpi. Viņiem vajadzētu iedot zemi, un viņi ne par kādu karo�anu pat nedomātu. Viņi klusi un pacietīgi strādātu, kā jau ir strādāju�i septiņsimt gadus.

�� Tu esi no zemniekiem? � meitene painteresējās.

��� Nē. Mani vecāki strādāja fabrikā, bet es pats kā no skolas beņķa, tā uzreiz armijā.

��� Kādēļ jūs nekarojat Latvijā? Kādēļ jūs karojat �eit � mūsu Ukrainā?

�� Mēs karojām arī Latvijā, � es nopietns atbildēju. � Mēs �eit tāpat cīnāmies par padomju varu.

�� Kādēļ?

�� Tādēļ, ka padomju vara ir labāka par cara varu. Katrā ziņā tā ir nesalīdzināmi taisnīgāka.

�� Pret visiem?

���� Pret visiem nē. Padomju vara ir taisnīga tikai pret apspiestajiem. Pret strādniekiem un zemniekiem. Tā ir mūsu vara.

�� Bet ko lai dara tie? Nu, tādi kā mēs? Tādi, kas nav na�bagi? Tie ir jāgalina nost?!

Man vēlreiz kaklā ieskrēja rūgts kumoss.

��� Neviens jums neko netaisās sliktu darīt. Bet ja tu esi kaut ko dzirdējusi . . . Kar� ir kar�. Visi ir drausmīga naida pārņemti, un tādēļ nav ko brīnīties, ja da�reiz kāds pār�auj pāri strīpai . . . Ta�u varu pateikt vienu. Neviens tā nav spīdzinājis, mocījis un klaji slepkavojis, kā baltie slep�kavo mūs.

Es lēnām atlaidos guļus un vairs negribēju runāt. Mani pat pārstāja tik ļoti satraukt meitenes gai�ais skatiens un viņas tuvā ķermeņa smar�as. Gribējās aizmigt un ne par ko vairs nedomāt.

�� Ei, latvieti! � Pēc kāda laika meitenes siltā plauksta pieskārās manai rokai. � Kādēļ vairs nerunā?

�� Es jau visu pateicu.

�� Nē, ne visu.

�� Ko tu vēl gribi zināt?

�� Tu esi precējies? Tev tur Latvijā ir sieva, bērni?

�� Nē. Man ir tikai māte un tēvs. Un kas to lai zina . . . Varbūt tagad nav arī viņu. Pagāju�i pieci gadi, kop� es viņus redzēju pēdējo reizi.

�� Bet līgava? � ukrainiete neatlaidās. � Līgava tev ta�u bija?

Jā, bija, es gribēju teikt, un, iespējams, ir arī vēl tagad. Bet vārdi kaut kur smagi iestrēga krūtīs un kaklā, un es nespēju pateikt neko.

Man atkal jau kuro reizi atmiņā uzsprāga tā baltā ziemas diena, kad pirmo reizi pie akas pamanīju Ievu Zemīti un kā viņa, mani ieraudzījusi, mulsi pasmaidīja un nosarka, un cik tas bija savādi un patīkami, un kā mēs toreiz neveikli stāvējām virtuves vidū, un es viņai palīdzēju katlos saliet ūdeni, un tur tad arī norunājām mūsu pirmo randiņu, un kā es vēlu vakarā, desmitkārt vairāk uztraucies nekā pirms liela uzbrukuma, klusi pieklauvēju pie Ievas kambarī�a dur�vīm un, izdzirdis nedro�u �ienāciet�, tūlīt arī sapratu, ka mans nākamais solis un katrs nākamais vārds var iz�ķiro�i ietekmēt gan manu, gan �īs meitenes turpmāko likteni. Es noriskēju. Es bez ilgas domā�anas un �aubī�anās uzņēmos lielu atbildību. Jo es jau uzreiz sapratu, nezinu, nekādi ne�spēju izskaidrot, kādā veidā un ceļā, bet es uzreiz zināju, ka Ieva ir mana meitene, viņa ir mana sieviete, viņa man ir vajadzīga visai turpmākajai dzīvei.

Var jau būt, ka esmu kļūdījies. Var jau būt, ka tagad Ieva mani jau paspējusi aizmirst, kā mani toreiz ātri aizmirsa Marta Vasarāja, ta�u tomēr . . . Jā, mūsu pirmā nakts bija skaista. Ar visu mūsu neveiklību, uztraukumu un kaunu. Paldies tev, Ieva! Pēc pusotra gada tā manī vēl nav ne iz�dzisusi, ne izgaisusi. Es visu atceros un domās to joprojām izjūtu tikpat asi kā toreiz. Lai gan pēc tam man ir bijis vēl apmēram piecsimt nak�u. Nāves naktis. Viena baigāka par otru, un varbūt tie�i tādēļ es tevi, Ieva Zemīte, atceros kā skaistāko, kā skaidrāko un tīrāko, kas manā mū�ā vispār ir bijis.

Ko tu tagad dari? Vēl esi dzīva? Vai vēl joprojām kalpo Kārlim Anmanim? Es nezinu, Ieva, nudien nezinu, vai mēs vēl kādreiz dzīvē satiksimies? Varbūt tu manā atmiņā tā arī līdz mū�a beigām paliksi tikai kā tāls un nekad ne�sasniedzams sapnis? Bet kāds tavās atmiņās palik�u es? At�klāti sakot, es jebkuru dienu, jebkurā brīdī varu aiziet bojā. Un tev man būs jāpiekrīt � tā ir diezgan riebīga dzīve. Visi nervi kā nokaitētas ogles. Visas domas � kā tikai uzvarēt kaujā. Kā noturēt pozīcijas. Kā izdarīt tā, lai pēc iespējas mazāk kristu mūsu pui�i un arī pa�am izmanīties palikt dzīvam. Tas viss ellīgi nogurdina, nomāc un arvien bie�āk pārmērīgi satrauc. Tāda mierīga nakts kā �odien � tie ir ilgi gaidīti svētki. Un vēl skaista meitene blakus. Smar�o pēc me�a un piparmētras. Smar�o pēc jaunības un mīlestības. Visas �īs ukrainietes un polietes esot kā trakas uz vīrie�iem. Un varu saderēt, ka �onakt daudzās mājās un �ķūņos strēl�nieki atkal ar vislielāko prieku un patiku ņem priek�ā kādu Oksanu vai Kater�ir.u. Un prātīgi darāt, zēni! Mūsu dzīves ir īsas. Tās ir cie�anu un nelaimes pilnas. Un �odien jūs kāvā- ties tā, kā vēl nekad nebijāt kāvu�ies! Es jums pateicos, mani kavalēristi! Mani strēlnieki. Mani latvie�u puikas no Rīgas un Tukuma! No Daugavpils un Bauskas! Es jums par �īs�dienas uzvaru nekādus apbalvojumus nevaru iedot. Nekādus ordeņus, ne medaļas. Es jums varu pateikt vienīgi paldies un atļaut �ai sād�ā darīt, ko gribat! Tikai nelaupiet! Tikai neko neņemiet ar varu! Ne maizi, ne sievietes! Mums augstu jātur latvie�u strēlnieku gods. Lai mūsu priek�ā dreb ienaidnieks!

Lai tas bailēs notrīc un bēg! Bet iedzīvotāji . . . Lai visi �ie ukraiņi un poļi mūsu priek�ā pateicībā noliec galvas! Tā arī būs jūsu medaļa, jūsu ordenis. Mūsu visu gods un slava.

���� Ei, latvieti! � Meitene atkal pieskārās manai rokai. � Tu gribi gulēt?

�� Jā, � es pēc neilga laika lēni noteicu. � Gribu gulēt.

���� Bet kā tad es? � Meitene nesapra�anā skatījās uz mani, un viņas lūpas mazliet notrīcēja. � Tu mani negribi?

Es neviļus pasmaidīju. Meitene patie�ām bija jauka, lai gan acīmredzot jau daudz ko savā dzīvē paspējusi piedzīvot.

�� Kā tevi sauc? � es pavaicāju.

�� Eva, �jaunā sieviete atbildēja. � Eva Mikuļska.

�� Tu esi poliete?

�� Pa pusei. Māte ukrainiete, bet tēvs polis.

�� Kur viņ� tagad atrodas?

�� Nezinu. � Eva paraustīja plecus. � Dro�i vien karo. Man nemaz nevajadzēja prasīt, kurā pusē �is Mikuļskis

karo. Tāpat bija skaidrs. Un tomēr nenocietos.

�� Viņ� ir Brīvprātīgo armijā?

Meitene ilgi klusēja. Acīmredzot pēk�ņi nobijās vai vien�kār�i negribēja teikt.

�� Visi īstie ukraiņi ir Brīvprātīgo armijā, � viņa negai�dīti un mazliet pat izaicino�i pateica. � Visi ir balto pusē.

Tā nebija taisnība. Gandrīz vai katrā sād�ā un apgabalā mēs satikām vai nu partizānus, vai daudzus cilvēkus, kuri klaji un nebaidīdamies simpatizēja boļ�evikiem.

��� Tu arī esi par caru? � es pavaicāju. � Par kapitālis�tiem un mui�niekiem?

�� Nē! � Eva draiski iesmējās. � Es esmu par mīlestību! Tad, brīdi padomājusi, vēl klusi piebilda: � Es esmu par

tevi.

Pasmaidīju un vairākas reizes lēni noglāstīju meitenes ogļmelnos matus.

�� Tas ir labi, Eva, ka tu esi par mani. Paldies. Bet vēl la�bāk, ka esi par mīlestību. Varbūt tā tev palīdzēs izdzīvot.

�� Bet tu? � Eva neuzspēlētā vientiesībā pajautāja. � Tu negribi mīlestību? Tu gribi tikai iznīcināt kapitālistus un izkarot varu Padomēm?

Uz mirkli mana roka sastinga uz jaunās sievietes pleca. Patie�ām, kas manī vēl ir palicis no normāla vīrie�a? Kādēļ es visu laiku runāju un domāju tikai par karu, tikai par to, kurā pusē tas vai tas ir nostājies, bet neesmu vēl pat pamēģi�nājis �o meiteni noskūpstīt? Vai es to negribu? Gribu! Un kā vēl gribu! Ta�u � tā nu viss glu�i nav. Es nedomāju tikai par karu. Es atcerējos arī Ievu Zemīti. Es atcerējos savu tālo latvie�u meiteni tie�i tai brīdī, kad pie manis ir atnākusi skaistāka un acīmredzot arī nesalīdzināmi kaislīgāka sieviete nekā mana klusā Ieviņa. Un tas, ka es viņu atcerējos, ka neesmu Ievu aizmirsis, laikam kaut ko tomēr nozīmē. Var būt, ka tā ir pati mīlestība. Nezinu. Var būt, ka tās ir tikai ilgas pēc mīlestības, lai būtu vismaz kaut kas, ko likt pretī �ī kara �ausmām un pastāvīgām nāves briesmām. Lai manī arī turpmāk tikpat moko�i grūti degtu alkas pēc miera, pēc mā�jām un dzimtenes . . .

��� Paklausies, Eva, � es viņai mierino�i teicu. � Tu dro�i vien esi brīni�ķīga meitene. Nekad nevienai vēl neesmu redzē�jis tik garus matus, tik lielas un dziļas acis. Tavs ķermenis smar�o pēc pavasara un tikko nopļauta siena. Tu esi kā sap�nis, kā tālas zvaigznes gaisma � �ā kara lielajā un biezajā tumsā. Bet labāk � ej prom! Nedusmo. Es cienu tavu vēlē�anos ar mani kopā pavadīt �o nakti. Paldies, Eva! Esmu tālu no tā, lai divu cilvēku tuvību vērtētu no �ķiriskām pozī�cijām, ta�u � Es tevi saprotu. Tava ģimene un tu esi par baltajiem. Un tādēļ . . . nevajag atdoties savam ienaidnie�kam! Ienaidnieks ir jānīst. Labāk atdodies tam, kas ir tavs draugs.

Meitene labu laiku sēdēja kā sastingusi, tad pagriezās, noliecās virs manis un maigi noskūpstīja manu pieri.

���� Cilvēk, tu esi ļoti savāds, � viņa, patiesi izbrīnīju�sies, pateica. � Bet tu alojies. Tu neesi mans ienaidnieks. Man vienkār�i ienāca prātā . . . varbūt �ī ir tavas dzīves pē�dējā nakts . . . Rīt atkal kauja � un tu vairs nebūsi. Varbūt rīt tavā vietā mūsu mājās ienāks kāds piedzēries komisārs vai sarkanarmietis un, uzzinājis, ka mans tēvs karo Brīvprā�tīgo armijā, mūsu ģimeni izkaus . . . Un tad vairs nebū�u es. Tādēļ tagad paklausies, tu, sve�zemnieki Latvieti! �ai mirklī mēs vēl esam dzīvi! Mēs vēl esam jauni. Es alkstu tavu pieskārienu, tevi visu � Es gribu mīlēt! Es vēl gribu baudīt dzīvi. . .

Meitene nolieca galvu un visa sāka drebēt. Vai nu viņai sala, vai arī tas nāca no spēcīgās nervu spriedzes.

Man viņas kļuva �ēl. Nez kādēļ kļuva �ēl arī pa�am sevis. Patie�ām. Man ir tikai divdesmit se�i gadi. Bet ir tāda sajūta, it kā būtu visi se�desmit. No kā gan es jau esmu atteicies! Ko �ajos gados pārcietis, ko zaudējis? Ko ieguvis, ko skaistu redzējis? Neko! Tie�i otrādi. Es cilvēkā esmu redzējis galveno�kārt tikai zvēru. Gan savējo, gan pretinieku vidū. Man vispār ir �ķitis, ka mēs da�reiz visi sajūkam prātā. Kā �odien. Tas nebija tikai cīņas azarts, alkas pēc uzvaras. Tā bija arī vispri�mitīvākā, visme�onīgākā pa�saglabā�anās instinkta izpausme. Nokaut ikvienu, kas tevi tai mirklī var apdraudēt! Un pat tad, kad neviens jau vairs neapdraudēja. Kad jau simtiem droz- dovie�u atklāti meta iero�us zemē un gaisā cēla rokas . . .

� Eva, � es klusi no�ukstēju. � Ja jau tu esi atnākusi, tad nāc! Varbūt tu mani izglābsi. Varbūt tu manī atdzīvi�nāsi sen aizmirstās jūtas, ko sauc par �ēlsirdību . . .

Rīts atnāca auksts un ne�ēlīgs.

Kad mēs ar Zani jau bijām nomazgāju�ies un paēdu�i brokastis, pagalmā izdzirdām troksni, skaļus zirgu zviedzienus un niknas cilvēku balsis. Pirmā doma, kas ie�āvās prātā, bija nepārprotama � baltie! Eva Mikuļska. Viņas māte. Viņas tēvs! Varbūt vesels drozdovie�u pulks!

Mēs esam ievilināti slazdā �

Strauji pagriezu galvu un paskatījos uz Evu. Viņa stāvēja netālu no durvīm, ap galvu apsējusi baltu lakatiņu, un mulsi smaidīja. Tas izskatījās tik dabiski un vienkār�i, tik cilvēciski saprotami un silti, ka man uzreiz kļuva skaidrs � �ī meitene ir tīra kā atnākusi ziemas diena. Viņa nespēj nodot.

Pagriezu galvu uz otru pusi un paskatījos laukā pa logu. Pagalms bija pilns ar mūsu strēlniekiem. Ta�u kaut kas tomēr bija noticis. To varēja just no apkārtējās burzmas, skaļajām runām un satraukto cilvēku �estiem.

Ar lielu blīk�ķi atsitās durvis, un istabā platiem soļiem ienāca pulka komisārs Jēkabs Beļaks. Viņ� joprojām vēl bija saaukstējies un runāja stipri aizsmaku�ā balsī.

��� Jāni, � viņ� dusmīgs sacīja un nez kādēļ vērīgi no�skatīja Evu Mikuļsku. Meitene joprojām stāvēja netālu no durvīm, tikai tagad viņas seja bija kļuvusi nopietna un ne�parasti bāla. Man �ķiet, viņa instinktīvi sajuta bailes par sevi, māti un savu māju.

�� Noticis neliels starpgadījums, � Jēkabs paziņoja.

Nepatikā saraucu pieri un savukārt rūpīgi noskatīju pulka

komisāru. Mēs viens otru pazinām jau no pirmajām 3. Kurze�mes bataljona formē�anas dienām. Kopā karojām piekto gadu, neskaitāmas reizes bijām nonāku�i visbaismīgākās un sa�re�ģītākās situācijās, ta�u īsti draugi tā arī nebijām kļu�vu�i. Varbūt tādēļ, ka Jēkabs at�ķirībā no manis parasti bija diezgan rupj� un nesavaldīgs, bet varbūt arī tādēļ, ka mums visai bie�i iznāca asas domstarpības gan par daudziem kara taktikas, gan tīri saimnieciskiem un sadzīves jautāju�miem.

�� Kas par lietu? � es ātri pajautāju.

��� Nekas jau tāds sevi�ķs nav, � Jēkabs saviebies teica. � Es to nokārtotu viens divi, pui�us brīdinātu un atgādinātu, ka tā nu glu�i rīkoties nedrīkst, ta�u gandrīz vai sadumpo�jies viss pulks!

Es atkal saraucu pieri un caur logu paskatījos pagalmā. Tur daudzu strēlnieku ielenkumā bez iero�iem rokās stāvēja divi kareivji, kuri, viens otru pārkliegdami, mēģināja kaut ko stāstīt pārējiem biedriem. Viens no viņiem bija Pēteris Rieksts no Jelgavas, bet otru es nepazinu. Tas bija vēl glu�i jauns pui�sis stipri nonēsātā �inelī, ta�u ar spīdīgiem virsnieku zābakiem kājās.

�� Kādēļ viņi dumpojas? � es painteresējos. � Un ko tie divi tur tā bļaustās?

��� Viņu dēļ visa tā jezga arī ievārījusies, � Jēkabs dus�mīgs sacīja un vēlreiz rūpīgi noskatīja ne tikai Evu, bet arī pla�o un labi iekārtoto istabu. � Pui�i bija nak�ņoju�i kāda kulaka mājā . . . Bet es skatos, ka �itā ģimenīte tāpat nav nekāda nabagā . . . Vaina valns! Visapkārt kontriķi vien!

��� Ko tie pui�i pastrādāju�i? � es nepacietīgi uzprasīju, tūlīt noprazdams kaut ko nelāgu.

Jēkabs pagāja vēl sānis un ar izstieptu roku parādīja uz Evu.

��� Lai �itā jaunkundze lasās prom! � viņ� aizsmacis no�sēcās. � Viņai te nekas nav ne jāredz, ne jādzird!

Es cie�i sakodu lūpas un bridi padomāju. Man Jēkaba priek�likums nepatika. Bez tam Eva tik un tā nevienu vārdu latviski nesaprata.

��� Lai meitene paliek, � es teicu. � Viņa ir �is mājas saimniece, bet mēs tikai viesi. Ko tie divi ir pastrādāju�i?

Jēkabs smagnēji apsēdās pie galda, neceremonējoties no lielās bļodas paņēma da�us vārītus kartupeļus un tos klusē�dams apēda. Pēc tam no māla krūzes vēl padzēra pienu un labpatikā noslaucīja ūsas.

���� Nieki vien! � viņ� beidzot sāka stāstīt. � Pēteris ar Kazimiru tā kulaka mājā bija atradu�i vienu paslēpu�os drozdovie�u virsnieku. īsti nezinu, vai viņ� bija pretojies vai ne, bet pui�i viņu nokniebu�i. Tas ir fakts. Es pats redzēju. Pēc tam pievāku�i viņa zābakus, zobenu un laikam kaut kādas tur arī sudrablietas . . . Portsigāru, gredzenu . . . Mājas saimnieks pārbijies un gribējis mukt prom. Pui�i viņu aizturē�ju�i un pavēlēju�i, lai uz ātrāko stiepj �urp visu, ko vien var sadabūt, � ēdamo, pa�brūvēto un katrā ziņā arī kādu sievi�ķi. Saimnieks atteicies. Tad Pēteris ar Kazimiru to budzi pamatīgi piekāvu�i, ēdamo un dzeramo paņēmu�i pa�i, bet, kad biju�i jau krietni iesilu�i, gultā ierāvu�i ari saimnieci.. . Es viņu redzēju. Knapi dzīva. Bet tas jau laikam vairāk no nerviem . . .

Jutu, ka no dusmām nodrebu un mani visu pārņem gan milzīgs kauns, gan svelo�s naids. Abi kareivji bija izdarījusi tie�i to, no kā es visvairāk biju baidījies. No kā es jau vairāk�kārt savus strēlniekus biju brīdinājis.

�Tikai nelaupiet! Tikai neko neņemiet ar varu! Ne maizi, ne sievietes! Mums augstu jātur latvie�u strēlnieku gars. Lai mūsu priek�ā dreb ienaidnieks! Lai tas bailēs notrīc un bēg! Bet iedzīvotāju . . . Lai visi �ie ukraiņi, poļi un krievi mūsu priek�ā pateicībā noliec galvas!�

Bet nu tikai naidā vīstīs dūres.

�� Kas bija tālāk? � es auksti pavaicāju.

�� No rīta saimnieks bija nācis pie samaņas, izmucis laukā un atnāca pie manis �ēloties. Viņa vaimanas dzirdēja arī da�i citi strēlnieki. Tie uzreiz pa�i aizskrēja uz to māju, Pēteri un

Kazimiru arestēja un turpat gandrīz vai nosita. Saskrēja viss pulks. Visi ir baigi sa�utu�i un pieprasa tiesu.

�� Bet tu? � es painteresējos. � Tu neesi sa�utis?

�� Kā lai to pasaka � � Jēkabs smagi nopūtās. � No vie�nas puses, viņus jau var labi saprast. Mājas saimnieks ne�pārprotami ir mūsu �ķiras ienaidnieks, ekspluatators un kontra! Bet zēni ir izsalku�i, neapģērbti un nikni. Pats zini labāk par mani. �eit vispār visi ir mūsu ienaidnieki!

�� Ja mēs tā rīkosimies arī turpmāk � � es nikni sacīju un cie�i aizpogāju �ineli, un galvā uzliku cepuri. � Mums nekad nebūs īstu draugu. Lai kur mēs arī atrādīsimies, iedzī�votāji no mums baidīsies.

�� Un labi! � Jēkabs Beļaks iesaucās. � Viņiem no mums ir arī jābaidās! A kā gan citādi? �itie ta�u visi ir baltie! Svclo�i!

Viss, es pie sevis ātri nodomāju. Viss! �īm laupī�anām un vardarbībai beidzot ir jādara gals! Līdzīgi atgadījumi bija notiku�i jau agrāk. Marodier isms un visatļautība sevi�ķi bija izplatījusies vairākās krievu, kazaku un no Kaukāza ie�dzīvotājiem saformētajās kalnie�u daļās. Latvie�i � ar ļoti retiem izņēmumiem � visu Pilsoņu kara laiku bija turēju��ies godam. Un es gribēju, mēs visi gribējām �o karu tā arī uzvarēt � ar tīrām rokām un tīru sirdsapziņu. Tādēļ jeb�kur� �āds gadījums . . . Viss!

Es vēl atcerējos vakardienas sarunu ar Evu Mikuļsku.

�Latvie�i esot visne�ēlīgākie cilvēki uz pasaules. Visi no jums baidās.�

�� Ko tu domā darīt? � es vērsos pie pulka komisāra.

Jēkabs pakasīja pakausi un atkal �ķībi paskatījās uz Evu.

���� Kaut kā jau vajadzētu sodīt, � viņ� domīgs sacīja. � Būtu senie laiki � izdzītu caur �stroju�. Bet ko tagad?

��� No�aut! � es skarbi sacīju, uzreiz saprazdams, ka tas ir vienīgais līdzeklis, kā nepieļaut �ādu atgadījumu atkārto��anos. � No�aut visa pulka priek�ā! Par mācību! Par brīdinājumu!

Jēkabs ilgi klusēja. Acīmredzot viņam bija grūti iz�ķirties. Es viņu labi sapratu. Viena lieta ir no�aut ienaidnieku, bet kaut kas pavisam cits ir nogalināt savējos. Bet �oreiz citādi nevarēja. Man arī nebija viegli. Varbūt man bija vēl grūtāk un smagāk nekā Jēkabam, jo pēdējais vārds vienmēr it visur tomēr piederēja man. Bet toreiz bez ilgas �aubī�anās uzņēmos atbildību par tik bargu soda mēru galvenokārt tādēļ, ka man latvie�u tautas gods �ķita nesalīdzināmi svarīgāks nekā �o divu nesavaldīgo strēlnieku personiskais liktenis.

Es pagriezos pret Evu. Meitene satraukta paskatījās. Es viņu uzrunāju krievu valodā.

�� Izej laukā un ātri apskrien visu sād�u! Ieej katrā mājā un pasaki iedzīvotājiem, lai tūdaļ sapulcējas ciema centrā. Jā, turpat pie baznīcas! Baznīcas priek�ā uz laukuma! Visi! Jūs tūdaļ redzēsiet, ko latvie�i dara ar tiem, kas paceļ roku pret nevainīgiem cilvēkiem!

Eva piekrīto�i pamāja, jau sataisījās iet, tad apstājās.

��� Tas prasīs daudz laika, � viņa teica. � Ciems ir liels. Es palūg�u ksendzu, lai iezvana zvanus. Cilvēki uzreiz sa�pratīs � atkal ir notikusi nelaime.

�� Labi, Eva, � es sacīju. � Skrej! Lai pēc desmit minūtēm ļaudis būtu kopā!

Meitene aizgāja. Jēkabs nikni paskatījās uz mani.

��� Ko esi nodomājis darīt? � viņ� neapmierināts pavai�cāja. � Kā viduslaikos � publiska nāvessoda izpildī�ana?

��� Jā, � es atzinos. � Tā esmu nolēmis. Lai ļaudis redz un uzzina � mēs neesam nekāda me�oņu tauta! Mēs stingri sodīsim ikvienu . . . Tikai tā, Jēkab, vienīgi tā mēs iznīcinā�sim jebkuru patiku vēlreiz kādam strēlniekam mesties pie rīkles saimniekam, kas labprātīgi neatdos savu mantu vai sievu! Tu man piekriti?

Jēkabs atkal ilgi klusēja, nervozi staigādams no vienas istabas kakta uz otru. Viss viņa �inelis bija vienās skrandās un liesmu izraibinātos plankumos.

Patie�ām, es nodomāju. Mēs esam izgāju�i caur uguns vētrām un lo�u krusām. Caur zobenu me�iem un nāves pļa�vām. Tagad mums vēl jāiziet arī cauri �itam � savējo sodī�a�nai.

��� Tā jau ir, � Jēkabs saguris noteica. � Viss sanācis diezgan glupi. Lai gan domāju . . . mēs to itin labi varējām nokārtot pa�i savā starpā. Kādēļ taisīt tādu teātri?

Bet kaut ko mainīt jau bija par vēlu. Drīz sāka skanēt vairāki baznīcas zvani, un pēc minūtēm desmit, piecpadsmit viss lielais laukums baznīcas priek�ā bija pilns ar ciema iedzīvotājiem. Pārsvarā gan tur bija sanāku�as sievietes, bērni un sirmi ve�i. Visi uzmanīgi un ļoti satraukti uz mums skatījās. Sodāmie strēlnieki stāvēja noliektām galvām.

��� Runāt vajadzētu tev, � es vērsos pie Jēkaba. � Tu esi komisārs un . . .

Jēkabs Beļaks noraido�i pakratīja galvu un raudzījās

sānus.

�� Nevaru � � viņ� uzspēlēti klusi no�ukstēja. � Mans kakls . . .

Bet kaklam nemaz tik lielas vainas nebija. Beļaks acīmre�dzot savā dziļākajā pārliecībā vienkār�i nepiekrita manam lēmumam publiski sodīt vainīgos. Bez tam viens no sodāma�jiem � Kazimirs Vorkāns � bija viņa novadnieks.

Es negribēju runāt. Es �o mākslu ne sevi�ķi labi pie- pratu, bez tam pārāk daudz atbildības gūlās uz maniem ple�ciem. Ta�u klusēt nevarēju. Nezinu kādēļ, bet mani visu laiku ārdīja spēcīgas dusmas un gandrīz vai personisks apvainojums, it kā Pēteris ar Kazimiru būtu piekāvu�i un aplaupīju�i manu tēvu, piesmēju�i manu sievu . . .

���� Ļaudis! � es nevis runāju, bet skaļi kliedzu. � Uk�raiņi, poli un krievi! Mēs esam latvie�i! Mēs esam �urp atnāku�i, lai jūs atbrīvotu no mui�nieku varas, lai uzvarētu baltgvardu ģenerāļus un visur nodibinātu darbaļau�u varu! Mēs karojam pret armiju, nevis pret mierīgajiem iedzīvotā�jiem! Varat būt dro�i! Jūsu dzīvībām un mantai nekādas briesmas no mūsu puses nedraud! Mēs nevienu privātpersonu neaiztiekam! Tie�i otrādi! Kā varam un protam, mēs viņiem palīdzam, cerot, ka jūs palīdzēsiet arī mums! Latvie�i nav briesmoņi, kā te varbūt viens otrs domā! Latvie�i ir godīgi un ļoti drosmīgi revolūcijas sargi, kas apzinīgi pilda gan savu svēto karavīra pienākumu, gan augsti tur personisko cieņu un nekādos netīros darījumos neaptraipīto godu un slavu! Ta�u da�reiz tomēr gadās reti izņēmumi. Diem�ēl gadās� Tā bija arī pagāju�o nakti. Jūs jau dro�i vien būsiet dzirdēju�i. Divi mūsu karavīri ir pielietoju�i vardarbību pret kādu no jūsu ciema ģimenēm. Tādēļ . . . Pamatojoties uz kara laika likumiem . . . Mūsu goda un lepnuma principiem . . . Sekojot mūsu zvēresta vārdiem . . . kalpot tikai taisnīgai lietai . . . �ie divi biju�ie mūsu slavenās Latvie�u strēlnieku divīzijas ka�ravīri par pastrādātajiem noziegumiem tūlīt jūsu acu priek�ā tiks sodīti ar nāvi no�aujot!

No strēlnieku rindām tūlit iznāca Jēkaba Beļaka nozīmētie pieci �āvēji un notiesātos nostādīja pie baltās baznīcas sienas. No sākuma viņi gribēja stāvēt pret pūli un strēlniekiem ar mugurām, bet �anis Krastiņ� viņus pagrieza otrādi.

��� Skatieties cilvēkiem un savai nāvei acīs! � viņ� nikni noteica, pagāja sāņus un, gaidīdams pavēli, raudzījās uz mani. Bet es vēl gribēju da�us vārdus pateikt arī pulkam.

�� Varonīgie latvju strēlnieki! � es atkal iekliedzos. � Tas, ko jūs redzat . . . Tas nekad vairs nedrīkst atkārtoties! Ne�drīkst! Es jūs lūdzu! Es pavēlu! Lai nākamās paaudzes mūs atceras ne tikai kā varonīgus un revolūcijas ideāliem uztica�mus karavīrus, bet arī kā taisnīgus un godīgus cilvēkus! Būsim stingri un nelokāmi . . . Būsim ne�ēlīgi pret ienaid�niekiem, ta�u civiliedzīvotājus liksim mierā! Es vēlreiz jūs lūdzu! Es vēlreiz pavēlu! Mūsu latvie�u tautas� Strādnieku un zemnieku . . . Mūsu slavenās, kauju uzvarām apvītās strēlnieku divīzijas un mūsu pulka vārdā . . .

Man aizlūza balss. Es biju tā uztraucies, visi nervi bija tik ļoti saspīlēti, ka man pat noreiba galva. Vairākus brī�us smagi elpoju, ar kabatas lakatiņu noslaucīju nosvīdu�o pieri un lēni piegāju pie notiesātajiem.

Viņi bija uzkrīto�i bāli, ta�u ārēji izskatījās visai mierīgi.

��� Pēteri Riekst! � es klusi uzrunāju pa kreisi stāvo�o puisi. � Ja nemaldos, tu esi no Jelgavas, ja?

�� Tā ir, komandier! Mācījos Jelgavas pirmajā ģimnāzijā.

�� Vecāki vēl dzīvi?

�� Nezinu, bet visai iespējams.

�� Ko es tavā labā vēl varu izdarīt?

Pēteris Rieksts samocīti pasmaidīja.

��� Ko nu vairs . . . Ta�u � ja jums kādreiz iznāks atkal būt Latvijā. Vai kaut kā citādi. . . Nesakiet mātei un tēvam, ka mani �itā . . . Pasakiet, ka es kādas kaujas laikā vien�kār�i pazudu bez vēsts . . .

�� Labi, � es nopietns sacīju. � Tā arī pateik�u. Vari būt mierīgs.

Pēc tam pievērsos otrajam nāviniekam.

�� Tev ir kāda pēdējā vēlē�anās?

�� Nav. Bet gribu pateikt. . . Tas nav taisnīgi, ko jūs pa��laik darāt! Jā, mēs to virsnieku nogalinājām, saimnieku pie�kāvām un rekvizējām viņa pārtiku un �ņabi! Jā! Arī viņa sievu paņēmām, bet viņi ta�u ir mūsu ienaidnieki! Vai jūs to nesaprotat? Ie-naid-nie-ki!

Es vairs negribēju klausīties. Taisījos jau iet prom, kad Vorkāns negaidīti nokrita manā priek�ā uz ceļiem, atrāva fren�a apkaklīti un iesmilkstējās glu�i kā ievainots suns.

�� Komandier! � viņ� iesaucās. �Jāni Kri�lauk! Latvieti! Es neesmu nekāds krievs vai ukrainis! Es arī esmu latvietis! Es esmu tavs brālis, tavs cīņu biedrs! Ap�ēlo! Es lūdzu � ap�ēlo!

Man smeldzīgās sāpēs sa�ņaudzās sirds, un es ar grūtībām noriju siekalas. Da�us brī�us klusēdams skatījos viņa bālajā sejā, viņa drud�aini kvēlojo�ajās acīs, tad ieraudzīju, ka uz viņa kailajām krūtīm spo�ā ķēdītē mirdz zelta krusts . . .

Vai tas bija pa�a īpa�ums, jeb vai arī to viņ� vakar bija atņēmis nogalinātajam viisniekam vai saimniekam? Vienalga. Tagad tam jau vairs nebija liela nozīme.

��� Cik tev ir gadu? � es pavaicāju.

�� Deviņpadsmit.

�� Tu esi ticīgais?

�� Jā! � Vorkāns dedzīgi atsaucās. � Es esmu īstens ka�tolis un . . .

���� Tad lūdz Dievu! � es viņam klusi pateicu. � Lūdz Dievu, Kazimir, un varbūt tev tiks piedots! Es tev nepie�dodu . Pagāju sāņus un tikko manāmi �anim Krastiņam pamāju ar galvu.

�anis izstiepa roku un deva pavēli �āvēju komandai. Tā ātri sakārtojās, pacēla �autenes, un jau pēc da�ām sekundēm atskanēja skaļa zalve . . .

Pēc tam visā apkārtnē iestājās ilgs un pretīgs klusums, līdz atkal kāds uzkāpa baznīcas tornī un sāka dimdināt zvanus. . Pagriezos pret strēlniekiem. Viņi stāvēja noliektām gal�vām, un varēja redzēt, ka da�i pat raud.

Arī ļau�u pūlis bija apmulsis. Cilvēki meta krustus un nobiju�ies klausījās dobjajās zvanu skaņās.

Abi no�autie, lo�u atsviesti atpakaļ, gulēja ar mugurām pret balto baznīcas mūri.

Pacēlu galvu un paraudzījos zilajās debesīs. Tur, netālu no kāda balta mākoņa malas, lidoja vairāki lieli putni un visu laiku �ēli ķērca.

Nezinu, kā bija īstenībā, bet man uzreiz �ķita, ka �ie melnie putni ir abu sodīto strēlnieku jau pārvērtu�ās dvēseles un tās tagad kliegdamas mani skaļi nolād un aicina līdzi. . .

Man nekas nebija pretim.

Mani visu bija pārņēmusi tik neizturami moko�a vainas apziņa, ka es pirmo reizi mū�ā labprātīgi vēlējos nomirt. . .

Jānis Vanags pamodās. Viņ� uzreiz blakus sajuta Ievas karsto ķermeni, viņas vieglo elpu un abas kailās krūtis, kas mierīgi cilājās un izskatījās pēc divām baltām ūdensrozēm.

Jānis lēni pagriezās uz muguras, arī Ieva pamodās, ērtāk iekārtojās pie viņa sāna un vēl samiegojusies pajautāja: � Jau rīts?

Jānis paskatījās uz lielo darbnīcas logu, kas aizņēma visu ārējo sienu un pa kuru pa�laik aumaļām nāca iek�ā agrīnās saules stari, izstaipījās un Ievu noskūpstīja uz pieres.

�� Labrīt! Pulkstenis ir pusse�i. Vari vēl gulēt.

��� Ko nu vairs � � Ieva noņurdēja, � ja. jau esi uz- triecis aug�ā.

Jānis izberzēja acis un uzmanīgi noskatīja pla�o telpu. Viņ� uzreiz atcerējās visu, ko naktī bija redzējis, kādi cilvēki �eit nāca un gāja, kā viņi te visi staigāja, runāja un dejoja .. . Un tas tūksto�gadīgais Skrandainis, un mū�dien atdoties ga�tavā Sieviete, un Kritu�ais ar kaut kur kaujas laukos pazau�dēto seju, un, beidzot, Jānis Kri�lauks � Ko tas viss nozī�mēja? Tie bija sutīgās nakts izraisīti murgi, kāds savāds sapnis vai arī tikai manas iedomas, mana sakairinātā iztēle starp miegu un nomodu?

Nu protams! Kas gan cits? Tā ta�u nevarētu būt, ka da��reiz mūsu slēptākās zemapziņas straumes vai kas vēl neti- camāk . . . Varbūt visu, kas notiek uz �īs pasaules, kāds tomēr uzņem neparastā filmā? Varbūt visa mūsu atmosfēra, viss gaiss un zeme ir milzīga, ārkārtīgi jutīga videofilma, kurā nofiksējas viss, kas notiek katrā cilvēkā un ārpus mūsu apziņas? Un, ja tas tā ir, tad nav vairs jābrīnās, ka laiku pa laikam mēs nokļūstam pavisam citā realitātē, citā esamības plaknē. Mēs tiekam ierauti notikumos, kuros nekad neesam piedalīju�ies. Jo kas gan tādi mēs esam? Acīmredzot nekas vairāk kā tikai redzamā veidā materializēju�ās enerģijas pikas. Un mūsu domas tādas pa�as. Tikai nedaudz smalkākas. Bet tā pati elektrība. Tas pats magnētiskais un bioloģiskais lauks, kurā vienlaikus eksistējo�ais koks, cilvēks, zāles stiebrs un vissīkākais mikrobs saņem vienādi svarīgus signālus un informāciju gan no zemes, debesīm, gan visattālākā Galakti�kas stūra. Mēs dziļi maldāmies, ja domājam, ka esam Zemes bērni. Mēs visi nākam no Visuma. Tur ir mūsu dzimtene. Mēs nākam no liela Noslēpuma, kurā nekas vēl pagaidām nav izzināts.

Jānis pasmaidīja un spēji pakratīja galvu, kā gribēdams atgaiņāt neparastās domas. Vai nu es patie�ām vēl guļu un turpinu sapņot, vai arī visā nopietnībā ar manu galvu un atminu kaut kas nav kārtībā.

���� Ieva! � Jānis pieskārās meitenes siltajam plecam.

�� Paskaties manī!

�� Es jau skatos.

�� Ko tu redzi?

�� Neko īpa�u. Tev pa nakti uzaugusi bārda.

�� Es pēc traka neizskatos?

��� Man �ķiet, ka ne. Bet vakarvakarā . . . Jā! Vakar�vakarā tu biji jucis!

�� Tu mani tādu padarīji.

����� Kas tev bija uznācis? � Ieva �ķelmīgi pavaicāja.

�� Beidzot manī iemīlējies?

��� Es tevī esmu iemīlējies jau sen, � Jānis atbildēja.

�� Tad tu agrāk esi pratis labi slēpt savas jūtas, � Ieva sacīja. � Līdz �im tu pret mani esi bijis stipri atturīgs.

�� Tu juties neapmierināta? � Jānis, nedaudz izbrīnījies, sarauca uzacis.

�� Ne tādā nozīmē, kādā tu pa�laik domā. � Ieva mazliet pagriezās sāņus. � Tās ir divas da�ādas lietas.

Jānis atkal Ievu cie�i pievilka pie sevis. Viņ� negribēja ar Ievu strīdēties. Viss galu galā �ķita kārtībā. Vakarvakarā viņ� �o sievieti bija vairākkārt ieguvis, un abi jutās laimīgi.

�� Tu gulēji labi? � Jānis painteresējās.

�� Kā nosista! � Ieva iesmējās. � Lai gan �ī mazā ku�ete ir visai neērta. Bet tu?

�� Ne visai.

�� Es tevi nomocīju?

�� Negribi arī tagad pamocīt?

�� Vēl ne! � Ieva iesmējās. � Ļauj atmosties!

Jānis Vanags vairākas reizes noglāstīja Ievas tum�os matus un atkal atcerējās pagāju�o nakti. Viss redzētais un dzirdētais bija tik neparasts un spilgts, tik dzīvs un loti ticams, ka mākslinieks vēl tagad �aubījās, vai tas vispār ir bijis sapnis.

���� Kādēļ tu gulēji slikti? � Ieva pavaicāja. � Es tevi traucēju?

��� Nē! � Jānis nopietns pakratīja galvu. � Mani visu nakti traucēja citi cilvēki.

��� Sievietes, vai ne?

� Jā, tur bija arī sievietes, � Jānis domīgs atbildēja. � Bet zini . . . Tas bija vissavādākais. Es dzirdēju, kā ar mani sarunājas Jānis Kri�lauks.

Ieva mazliet parausās augstāk uz spilvena un pagrieza seju pret logu. Saule jau bija ienākusi istabā.

�� Tas, kas tev jāglezno?

�� Tas pats.

��� Ko viņ� tev teica? � Ieva bez sevi�ķas intereses pa�vaicāja. Viņu vairāk interesēja pa�as vakardienas atmiņas.

Jānis ilgi neko neteica, tad piecēlās sēdus un saspringts paskatījās uz vakar aizsākto Kri�lauka portreta metu.

�� Tas viss, protams, bija sapnis, � viņ� klusi atkārtoja, � ta�u Kri�lauks bija tik dzīvs un vesels . . . Zini, es pat sa�jutu viņa sviedru un tabakas smaku� Dzirdēju, kā �ķind pie�i

. un garais zobens . . . Kri�lauks sarunājās pats ar sevi. No sākuma viņ� mani pat nepamanīja, bet, beidzot ieraudzījis � ļoti nopriecājās. Pēc tam teica savādus vārdus . . . Viņ� bija aizkustināts, un no da�iem teikumiem es izlobīju, ka viņ� ir zinājis par manu eksistenci, tātad neesmu viņam glu�i sve�s, es patie�ām esmu viņa radinieks . . . Bet kāds? Dēls?! Varbūt dēladēls? Brāļadēls? Ieva, kas es īsti esmu?

Ieva gribēja iesmieties, ta�u, ieraudzījusi Jāņa nopietno seju, aprāvās un pieglauda galvu viņa plecam.

�� Tas tev �obrīd ir svarīgi?

�� Jā. Es gribu zināt patiesību.

�� Es tev ne ar ko nevaru palīdzēt. Ja nu vienīgi atkal. . .

���� �odien noteikti jāsazvanās ar vecākiem. Kādēļ viņi nekad man nav stāstīju�i par Jāni Kri�lauku?

�� Varbūt nemaz tādu nepazīst, � Ieva ieminējās.

���� Tas nevar būt! Kādēļ tad esmu viņam tik uzkrīto�i līdzīgs? Kā izspļauts! Kā dvīņubrālis! Es tev vakar neparā�dīju? Pagaidi!

Jānis strauji izlēca no gultas, aizgāja līdz galdam, satvēra zilgano aploksni, no tās izņēma Jāņa Kri�lauka fotoattēlus un pasniedza Ievai.

�� Skaties!

Ieva uzmanīgi apskatīja vecās bildes un arī nejau�i nodre�bēja. Patie�ām. Cilvēks uz fotogrāfijas bija neticami līdzīgs Jānim Vanagam.

�� Kā tas var būt? � Ieva izbrīnījusies pavaicāja.

�� Nezinu, � Jānis nesapratnē izpleta rokas. � Kaut kāda fantastika!

�� Pagaidi! � Ieva iesaucās. � Varbūt Kultūras ministrijā kaut ko zina? Kādēļ viņi �ā portreta glezno�anai izraudzīja tie�i tevi? Tas nav bez iemesla.

��� Neko vini nezina, � Jānis skali noteica un ielīda atpakaļ gultā. � Tā ir vienkār�i sagadī�anās.

��� Nesaki vis! � Ieva iesmējās. � Nekas �ai pasaulē tā vienkār�i nenotiek! Viss jau ir iepriek� paredzēts.

Jānis saudzīgi uzgūlās Ievai virsū, viņu spēji apdedzināja meitenes stingrās krūtis, viņ� vairākas reizes noskūpstīja Ievas lūpas un kaklu, tad noslīdēja zemāk un iespieda seju starp abām smar�ojo�ām ūdensrozēm . . .

��� Pasaule pēk�ņi kļuvusi savāda, � viņ� tikko sadzir�dami teica. � Un tu man pēk�ņi liecies pavisam cita.

�� Labāka?

�� Jā, Ieva. Pavisam laba. Daudz tuvāka.

Jaunā sieviete kādu laiciņu ātri elpoja, tad satraukta teica: � Jāni. . . Ņem mani! Paņem tikpat labi kā vakar!

Jānis atrāva seju no Ievas krūtīm un ieskatījās viņas gaidpilnajās acīs.

�� Tu varbūt neticēsi, bet gan kritu�ais karavīrs, gan pats Jānis Kri�lauks man naktī teica . . . Viņam arī esot bijusi meitene, kas saukusies Ieva . . . Viņiem esot bijusi neticami skaista, grūta un ļoti ilga mīlestība. Cauri visam mū�am.

Ievas acīs negaidīti saskrēja asaras.

� Ja tu mani neatstāsi . . . Jāni! Arī mums tāda būs. Tu redzēsi! Skaista, grūta un ļoti ilga mīlestība uz visu mū�u.

Kad pēc divām stundām Ieva aizbrauca uz darbu, Jānis vēl pavingroja, nomazgājās un apģērbās. Viņam bija patīkami apzināties, ka pēc trok�ņainās un visai nepatīkamās laulības �ķir�anas prāvas, da�u gadu diezgan vētrainas uzdzīves viņam tagad atkal beidzot parādījusies sieviete, pēc kuras aizie�anas vairs nav atviegloti jānopū�as, bet gan sevī jāapspie� ilgas, lai tūlīt neskrietu pakaļ un nesauktu atgriezties.

Jānis piegāja pie galda un vēlreiz paņēma rokās Kri�lauka fotogrāfijas un rūpīgi tās apskatīja.

Tu acīmredzot esi nodzīvojis garu un arī piedzīvojumiem vai, pareizāk sakot, smagiem pārdzīvojumiem bagātu dzīvi. Cik es varēju saprast no muzeja darbinieces teiktā, tu esi bijis viens no Pilsoņu kara varoņiem, ta�u, kā daudzi citi savā laikā, neatzīts un aizmirsts. Tātad arī tu esi bijis kād�reiz aprunāts, apmelots un notiesāts. Trīsdesmit septītais, paldies Dievam, tev gājis garām. Tavs likteņa gads ir bijis �etrdesmit devītais. Lai gan . . . Kur� gads tev nav bijis liktenīgs? Visi. Un visi mēne�i ur� visas dienas.

Tu esi mans tēvs? Bail pat tā domāt, bet mazliet jāparē�ķina. Esmu dzimis piecdesmitā gada 2. janvārī. Tev tai laikā ir biju�i piecdesmit se�i. Tātad pilnīgi iespējams.

Bet lēnāk, Jāni, lēnāk! Viss jau it kā tie�ām būtu loģiski un pareizi, ta�u kur tādā gadījumā paliek Kri�lauka mū�a lielā mīlestība Ieva Zemīte? Bet varbūt īstenībā �ādas mīles�tības nemaz nav bijis? Varbūt tas ir tikai izrunāts, izpu��ķots � kā daudzi pagātnē nogrimu�i notikumi? Jo kas tad man pavēstīja par �o mīlestību? Naktī parādīju�ies rēgi! Nē. Ja es gribu uzzināt patiesību, tad jārok dziļāk, pamatīgāk. Jāmeklē cilvēki, dokumenti. Muļķības. Kādi cilvēki, kādi do�kumenti, ja pat muzeja zinātniskā līdzstrādniece, tātad dip�lomēta un augsti skolota vēsturniece, neko tomēr nemācēja pastāstīt! Viņa ta�u neko nezina! Cilvēks nodzīvojis dzīvi, karojis, mīlējis un nevainīgi cietis, bet neviens neko nezina! Tas ir pareizi? Bet . . . Atklāti sakot, varbūt arī man �ā cil�vēka dzīve ne sevi�ķi interesētu, ja vien . . . Uzgleznotu viņa portretu, saņemtu savus nopelnītos rublī�us, un viss! Bet kas attiecas uz Jāņa Kri�lauka biogrāfiju . . . Par tās noslēp�anu no sabiedrības. Par klusē�anu, par izsvītro�anu no vecākās un jaunākās paaudzes atmiņām un apziņas . . . Visi tie mel�nie meli un netaisnīgais tiesas spriedums . . . Lai tas viss tagad gulstas uz to cilvēku sirdsapziņas, kas �ādu stāvokli toreiz pieļāva, kas ik dienas veicināja nevis labo, bet gan tikai slikto; kas melus vērtēja augstāk par patiesību, kas taisnības vārdā deva priek�roku netaisnībai, kas ļāva triumfēt stul�bumam, zemiskumam un aklai vardarbībai. . .

Ko es varu darīt? Neko. Protams, uzgleznot Jāņa Kri�lauka bildi. To es varu. Tas ir mans pienākums. Bet tālāk? Kas tālāk? Nav ta�u izslēgts, ka viņ� tomēr ir mans tēvs! Vai mans vectēvs, onkulis vai krusttēvs! Vai kāds cits mans tuvs radinieks. Kas tas ir bijis par savādu, baismīgu laiku, kad tēviem ir atņemti bērni un dēli neko nav drīkstēju�i zināt par saviem tēviem?!

Kas tā ir par vēsturi?

Tātad visi gali ūdenī? Viss noslēpts, aprakts, aizmirsts? Un man patiesību par pagātni nesīs tikai miru�o, kritu�o, no�mocīto un aizmirsto gari?!

Bet stop! Es nupat atcerējos. Jā! Kas bija tā vecā sieviete pusaizmirstajā lauku kapsētā pie Jāņa Kri�lauka kapa? Var�būt tā bija . . . Kri�lauka lielā mū�a mīlestība Ieva Ze�mīte?!

Mākslinieks nosvīda. Viņ� ātri izdzēra pustasīti aukstas kafijas un vēlreiz uzmeta skatienu fotogrāfijai.

Gan es tevi iepazī�u, viņ� apņēmīgi nodomāja. Tu man kļūsi tuvāks, pazīstamāks. Bet vispirms jāuzzina, vai vecajā kapsētā gulo�ais Jānis Kri�lauks ir viena un tā pati per�sona. Bez tam jāaizbrauc tur vēlreiz un jāmēģina satikt vecā tantiņa. Pēc tam . . . Lai paliek! Vispirms ta�u jāpiezvana ve�iem! Tuvākajās dienās noteikti jāaizbrauc un ar viņiem kārtīgi jāizrunājas. Es vairs nespē�u normāli strādāt, vispār nespē�u dzīvot, ja �īs mūsu sasodītās līdzības noslēpumu pēc iespējas ātrāk neuzzinā�u!

Jānis Vanags ar mazliet drebo�u roku paņēma sarkanā telefona aparāta klausuli un steidzīgi uzgrieza Skrundas numuru.

Pagāju�ā gadsimta beigās celtā slimnīca atradās Harkovas dienvidu nomalē un rieto�ajos saules staros atgādināja vieglu un ļoti baltu sengrieķu templi.

Tikai bez viņu labajiem un cilvēciskajiem elkiem. Tā vien �ķita, ka tajā tālajā pavasarī �o namu laikam vispār bija aizmirsis jebkur� no daudzajiem pasaules dieviem.

Allahs dro�i vien norūpējies uzraudzīja savas daudzās sievas.

Buda vēroja Visuma centru un redzēja veidojamies jaunas pasaules.

Bet Dievs raudzījās sava dēla izmocītajā sejā, skatījās uz viņa asiņainajām roku plaukstām un noskumis teica: �Tā iet, kad palīdzi cilvēkiem un izrādi lieku �ēlsirdību! Visi uzreiz saprot, ka esi kļuvis vāj�. Bet ļaudis vājajiem netic. Viņi alkst redzēt un sajust bargu dievu . No dieviem ir jābaidās. Būtu tu bijis auksts un ne�ēlīgs, tevi nekad nenodotu tavs labākais māceklis.�

Slimnīca bija pārpildīta, un jau pa gabalu oda pēc lizola un hlora. Agrāk tā bija paredzēta galvenokārt tuberkulozes slim�niekiem, ta�u tagad tur atradās visraibākais kontingents � gan plau�u slimnieki, gan smagi ievainotie, gan sasirgu�ie ar gripu, tīfu un visām pārējām infekcijas slimībām.

Jānis Kri�lauks gulēja baltās pils tre�ajā stāvā, kur pir�majās �eit pavadītajās dienās no savas divdesmit astotās palā�tas logiem vēl varēja saskatīt lielu un skaisti izveidotu parku.

Kā pie mums Latvijā, viņ� gurdi nodomāja. Kā barona fon Līvena parks Me�otnē. Kā Ķeizardārzs Rīgā. Kā mātes puķu dobes divus metrus no virtuves loga.

Ta�u nu jau bija pagāju�as vairāk nekā divas nedējas, kop� Jānis Kri�lauks neredzēja neko. Viņ� vairs nedzirdēja arī no pirmā stāva nāko�os ievainoto baismīgos kliedzienus, kad viņiem tur bez pietiekamas narkozes ārsti amputēja sadra�gātos locekļus.. .

Jānis Kri�lauks lēnām sadega. Vispirms viņ� saslima ar vedertīfu, bet pēc desmit dienām tam vēl pievienojās abpusējs plau�u karsonis. Nekādu efektīgu zāļu tolaik nebija. Visu slimnieku un ievainoto �būt vai nebūt� praktiski atradās viņu pa�u, Dieva un pilnīgi neizprotamas nejau�ības ziņā.

Tā vien �ķita, ka te pats Liktenis aiz gava laika spēlēja kādu dīvainu spēli. Vieniem tas ar vieglu roku nez kādēj atstāja dzīvību, bet citiem tikpat viegli to atņēma. Vēlāk, piemēram, viss medicīniskais personāls brīnījās, kādēļ neno�mira tas bada izmocītais, neparasti izģindu�ais sarkanarmie�tis, kuram granātas �ķembas bija ne tikai ievainoju�as galvu un abas kājas, bet kura plau�ām vēl bija caurgājis plats �au�tenes durklis . . . Bet tai pa�ā rītā it kā ne no �ā, ne no tā nomira spēcīgs jauneklis, kuram gripas vīrusi temperatūru bija uzdzinu�i tikai līdz trīsdesmit astoņiem ar pus grādiem.

Arī Jānis Kri�lauks mira. Mira skaļi un moko�i gari. Viņ� jau ceturto dienu neko neēda, nerunāja, bet savu laiku pa�vadīja briesmīgos murgos. Jāni Kri�lauku arvien bie�āk un spēcīgāk pārņēma sajūta, it kā viņ� atrastos aizdedzinātā jūrā un ik pēc brī�a te slīktu, te atkal degtu.

Rīta apgaitā sirms un pagalam noguris ārsts, kas drīzāk atgādināja dāvanu maisu pazaudēju�u Ziemassvētku vecīti, diezgan vienaldzīgs apskatīja Kri�lauka temperatūras lapu, pataustīja pulsu, izklaudzināja krūtis un, nedaudz pagriezis galvu sānis, �ēlsirdīgai māsiņai ieteica slimniekam vairs ne�dot furazolidonu � vienīgo tolaik eso�o medikamentu vēdertīfa ārstē�anai.

� Labāk mūsu dārgās zāles pataupīsim tiem, kurus mums vismaz ir cerības izglābt. Bet �itas . . . Pēc divām trim stundām . . . Viss jau būs cauri.

Māsiņa uzmeta ilgu un ļoti bēdīgu skatienu pelēkajai lat�vie�u jaunekļa sejai, viņa izvalbītajām acīm, sausajām, sa�sprēgāju�ajām lūpām, caur kurām ik pēc brī�a izlauzās gār�dzo�a elpa, un nostājās pie nākamā slimnieka, kuram ārsts deva jau daudz ro�aināku slimības prognozi � �itas vēl dzīvos. Varbūt pat visu (lienu . . .

Ārsts ar māsiņu aizgāja, kā parasti aiziet dievi no nevai�nīgi notiesātajiem. Bet, lai cik tas arī būtu neticami, Jānis Kri�lauks daktera klusi sacītos vārdus tomēr sadzirdēja. Tie viņa ausīs un sakarsu�ajā apziņā ieskrēja kā no tuva attā�luma iz�autas lodes. Un lika sasprindzināt atliku�os spēkus, gribu un visu gara enerģiju, lai sāktu izmisīgi pretoties �im tik ātri pasludinātajam nāves spriedumam.

Tas bija īpatns apziņas stāvoklis, kaut kas līdzīgs tran�sam vai pusnemaņai. Domas �audījās zibenīgi ātri un da�brīd bija pilnīgi haotiskas un nesaprotamas, tad atkal tās savu trako skrējienu piebremzēja, brī�iem pat apstādināja, un tad �ķita, ka apstājies arī laiks un visa pasaule ar tās debesīm un zemi.

Tad, nez kāda spēka rautas, atmiņā uzzibsnīja vairākas dzīves epizodes, sen aizmirstas sarunas, iesmeldzās tālas ilgas un nepiepildīti sapņi, un pavisam vēl nesen pārdzīvoti no�tikumi, un asa sāpe par tik daudz ko vēl dzīvē neredzētu, un lipīgas bailes no nezināma soda . . .

Redzi, māt, cik ātri izkūp mana dzīve! Ja tu varētu atnākt �urp � Tu mani izglābtu. Ja es varētu aiziet pie tevis . . . Ari būtu glābts. Bet tagad nekā. Tu uz manām sakarsu�a�jām krūtīm uzliktu vēsu plaukstu vai kā kādreiz zēnībā kar�stus kūtsmēslus, un man kļūtu vieglāk elpot. Es tā nesmaktu un nemētātos. Es tavā priek�ā nokristu uz ceļiem, skatītos tavā grumbu izvagotajā sejā un mēģinātu izlūgties piedo�anu. Varbūt tu man varētu � Kādēļ es tev piedzimu tik vēlu? Kā�dēļ vispār piedzimu? Tu man kādreiz stāstīji, tā garāmejot, ātri un negribīgi, ka ārsti tev jau jaunībā aizliegu�i dzemdēt. Tev jau no laika gala ir bijusi slima sirds un vēl kaut kas. Kādēļ es to nezinu? Kā ir tagad? Tu esi vesela? Māt! Tu vis�pār esi vēl dzīva? Kad tev jau tuvoju�ies �etrdesmit gadi, tu beidzot riskēji. Tu biji ar mieru ziedot savu dzīvību manas dzīvības dēļ.. . Kāpēc? Kas tas ir par pirmatnēju spēku, kas vārās sievie�u iek�ās un liek viņām kā neprātīgām ilgoties bērnu? Kaut kas vēl no Visuma pirmsmatērijas? Jeb tas vienkār�i ir sauciens pēc nemirstības? Neprātīgs mēģinājums �ai drausmīgi neauglīgajā zemē iesēt vēl vienu sēklu, lai, pat jau atrazdamās mū�ības skavās, tu vēl varētu cerēt, ka �ī niecīgā sēkla tomēr kādreiz nesīs arī augļus? Bet kādus gan augļus var dot cilvēks, ja viņam viss mū�s ir jādzīvo naba�dzībā un naidā? Kādus augļus var dot cilvēka dzīve, ja tā ir tik sasodīti īsa?!

Dievs, nu neesi ta�u tik skops un palīdzi! Neļauj man nomirt! Atceries! Man ir tikai divdesmit se�i gadi! Divdesmit se�i . . .

Bet cik gadu ir Ievai? Man �ķiet, ka aizmirsu to pat pajau�tāt. Es tikai atceros viņas siltās rokas ap manu kaklu. Un savas rokas uz viņas krūtīm un kājām. Mēs jutāmies kā divi noziedznieki, kas noslēpu�ies no satrakotās pasaules. Bet varbūt mēs bijām pie krustiem nepiesisti divi svētie? Kad tu nopūti gaismu, es tevi redzēju ari tumsā. Tu visa mirdzēji no mīlestības. Un varbūt arī no manis kaut kas izstaroja. Varbūt.. .

Tagad neliela kalna pakājē redzu tavu māju. Tādu mazu un nedaudz salieku�os � kā mūsu vecā sētniece. Nemaz tev nepaspēju pavaicāt, kā to kalnu sauc. Es dzīvoju pie Grīziņ- kalna. Kalns nav liels, tāds paugurs vien ir, toties slavens visā Rīgā. Tur sestā gada pavasarī vietējais gorodovojs Ņikita Ku- ļe�ovs nosita manu draugu Elmāru Apsīti. Nosita ar pliku dūri, jo daudz jau tādam desmitgadīgam pui�elim nevajadzēja. Bēru dienā, atgrie�oties no Matīsa kapiem, gājām pa Aug�- males ielu, kur pa lielākai daļai dzīvoja vietējie kungi, un metām akmeņus viņu lielo dzīvokļu logos. Ielu piepildīja stiklu �ķindoņa un baigu baigie lāsti. Tā laikam bija mana pirmā �revolucionārā akcija� pret tiem, kas bija labāk pa�ēdu�i un smalkāk apģērbti nekā mēs pa�i vai mūsu vecāki. Mēs �ādā diezgan primitīvā veidā ātri izlādējām savu samil- zu�o naidu, kā nepacietīgs mīlētājs pie prostitūtas atslogo savu kaislību spelti. Tāpat kā mani strēlnieki pie Annas. Plati izplestas kājas, nepacietībā satrauktas sirdis, un dau�dziem pēdējais pieskāriens dzīvei. Un pirmais pieskāriens sie�vietei . . .

Mēs, jaunie un romantiskie puikas! Nokautie varoņi un nelgas! Man jūsu visu ir �ēl. Un pa�am sevis �ēl. Un savas mātes �ēl. Un tēva, kas mani tik bie�i sita. Un to jautro krievu aristokrāti, kas tajā trakajā virsnieku ballē Viļņā man atdevās ar �ampanie�a kausu rokā . . . Un �igāniete, kas man toreiz izzīlēja garu mū�u. Nu, ko tu tagad teiksi, velna sieva? Tu esi bijusi slikta sava amata pratēja. Es bū�u dzī�vojis tikai īsu brīdi. Bet galu galā paldies arī par to pa�u! Ta�u tie�i tādēļ man tik ļoti negribas . . . Turklāt vēl �ajā smirdo�ajā slimnīcas palātā. Nevarīgam kā simtgadīgam vecim. Starp sūdu pilnu �īberi un pie�urātu pīli. Nekad pat nebiju iedomājies, ka var nomirt arī tā. Tik riebīgi un prasti. Tu, dzīve, esi liela fantazētāja. Un skumji, ka man neiz�devās tevi piemānīt. Tāpēc jau ir tik �ēl. Tāpat kā sauli de�besīs un pa sienu rāpojo�u skudru. Un nākamo dienu, kuru man nav lemts sagaidīt, un vakardienu, kas mani tikai tuvināja nāvei. . .

Kādēļ man nāve paskrēja garām Tīreļa sniegos? Un pie Lo�metējkalna? Un pie Mazās Juglas? Un toreiz �aurajās Kazaņas ielās? Un pie Orlas un Kromiem? Un tai baismīgajā slaktiņā pie Soburovkas sād�as? Un Perekopa drausmīgajos grāvjos? Un Guļaipoļes smar�īgajā stepē, kad mums no visām pusēm mācās virsū pārskaitu�ies mahnovie�i?

Kādēļ tu mani �ēloji, nāve? Tūksto�reiz tu mani varēji nobeigt. Varbūt saudzēji, lai es vēl tomēr kādreiz varētu re�dzēt Latviju? Ieraudzīt māti? Satikt Ievu? Ja tas tā notiktu, mīļā, ja tas tā patie�ām kādreiz varētu notikt� Es nezinu. Es laikam sāktu ticēt Dievam, dvēseles nemirstībai un tam, ka mums jau ar piedzim�anas pirmo mirkli kāds ir norādījis ceļu. Un to katram nomērījis līdz pēdējai collai.

Jēzu Kristu! Tu esi bijis muļķis! Tu savās cie�anās esi mocījies velti! Uzņemoties visu cilvēku grēkus, tu naivi iedomājies, ka viens var samaksāt par visiem. Bet nevar! Katram jācie� sava sāpe, un katrs atbild tikai par sevi.

Bet sapnis jau laikam paliek. Un mūsu mū�īgās bailes paliek.

Ta�u latvie�us neviens nesalauza. Arī agrāk. Mēs strādā�jām vairāk krievu ķeizaram un vācu kungiem nekā pa�i sev. Mēs tikai reti kad uzdro�inājāmies skaļi protestēt. Mēs kļu�vām dievticīgi un lēnprātīgi. Mēs atļāvām sevi ne vienreiz vien pazemot un apvainot. Bet mēs savā pazemībā tomēr bijām arī lieli un lepni.

Es nezinu, ko toreiz domāja Spartaks, kad viņ� kopā ar pārējiem vergiem sacēlās pret vareno Romas impēriju. Varbūt viņ� savā svelo�ajā naidā spēja domāt tikai par atriebību un savu personīgo brīvību, par to, kā ātrāk atgriezties savā dzimtajā Trāķijā, un kaut kā neatcerējās citus apspiestos Mazāzijā un Sīrijā.

Bet, kad līdz izmisumam novestie fran�u strādnieki lauza Parīzes bruģi un sadragāja Bastīliju, kad vēlāk viņi Parīzes Komūnas dienās pasludināja savu slaveno lozungu: �Vienlī�dzība, brālība, brīvība!� � viņi jau domāja ne tikai par sevi, bet arī par visas pasaules strādniekiem.

Es nezinu, par ko piektajā un sestajā gadā domāja mūsu pa�u me�abrāļi un bruņotie kaujinieki. Vai tikai par sevi vai arī par visu mūsu latvie�u tautu, pirmo reizi mēģinādami to atsvabināt gan no krievu, gan vācu apspiestības.

Bet mēs �ai iespējai noteikti ticējām, kad ar skaļiem �Urrā!� saucieniem Ziemassvētku kaujās drāzāmies pretim vācu nocietinājumiem un lo�metēju ugunij. Un turpinājām ticēt, kad oktobra dienās boļ�eviki gāza Pagaidu valdību, kad viņiem pievienojās liela daļa strādnieku un zemnieku, kad viņu pusē nostājās arī daļa inteliģences un mēs � latvie�u strēlnieki. Mēs svēti ticējām, ka beidzot patie�ām ir iespē�jams izcīnīt brīvību un vismaz savas �ķiras ietvaros kļūt vienlīdzīgiem un tuviem kā brāļiem.

Bet nu es vairs neticu. Kaut kas ir nostājies starp manu sirdsapziņu un maniem revolūcijas ideāliem. Varbūt par daudz ir bijis vardarbības? Par daudz asiņu un biutalitātes? Es saprotu. Revolūcijas taisa apspiestie un pazemotie. Tie, kas vienmēr ir biju�i apak�ā. Un viņi nekādu mīlestību pret smalkajiem aristokrātiem izjust nevar. Ta�u tomēr . . . Kaut kādai cilvēcības robe�ai ir jābūt.

Savādi, bet �obrīd esmu galīgi aizmirsis dienu un datumu, kad pirmo reizi iepazinos ar Ievu. Kad viņu toreiz ieraudzīju stāvam pie akas. Tas bija 1919. gada 6. marts? Vai varbūt 7, 8 ? Vai tā bija pirmdiena, ceturtdiena vai svētdiena? Tā jocīgi skan. Svētdiena karā . . . Pat smiekli nāk. Tad jau va�rētu sākt clomāt arī par svētkiem karā. Bet domāja jau arī. Vai mums astoņpadsmitajā gadā Maskavā nebija skaisti Līgo svētki? Bija. Un dziesmas bija. Un alus bija. Un draiskas meitenes bija. Un bija nāve nākamajā dienā iepretim Moro- zova skaistajai savrupmājai. Mēs tos eserus sasitām druskās. Patiesībā mēs esam uzvarēju�i visur, kur karojām, izņemot vienīgi Latviju � To es nekādi nespēju saprast. Mēs pie Orlas un Kromiem varējām lupatu lēveros sadauzīt Drozdovu un Korņilovu, bet Latvijā nespējām noturēt ne Rīgu, ne Jel�gavu, pat ne Lielauci un Skrundu! Kādēļ? Tādēļ, ka lat�vietis pret latvieti?

Vajadzētu palūgt māsiņai, lai noķer kādu balodi. Es ātri uzrakstītu zīmīti. Nē. Divas zīmītes. Lai būtu ko palikt zem katra spārna. Vienu mātei, otru Ievai. Zīmītes vajadzētu taisīt mazas maziņas, bet ko es tajās lai pasaku? Katrai iznāktu uzrakstīt tikai vienu vārdu, ne vairāk. Bet kā vienā vārdā lai ietilpinu to, ko es gribētu pateikt diviem vistuvākajiem cilvēkiem? Mātei dro�i vien pietiktu ar � �Dzīvs�. Es esmu vēl dzīvs, muterīt. Vēl esmu . . . Lai gan nāve jau sēd uz manām krūtīm un nepacietībā tur savu plāno izkapti. Visu laiku ausīs d�inkst tāda klusa, dobja skaņa. It kā tur skanētu tāli zvani. Vai kāds uz klona grīdas ik pēc brī�a mestu lielus akmeņus. )

Bet tev, Ieviņ, es uzrakstītu � �Mīlu�. Es neprātīgi ilgojos pēc tevis. Es daudz ko atdotu, lai tikai tevi redzētu vēlreiz. Es ilgojos pēc tava skaidrā skatiena. Es vēlos tavus glāstus. Es gribu dzirdēt tavu balsi. Gribu vēlreiz saklausīt: �Jāni! Es esmu tava dzīvība . . .� �ie vārdi ir skaisti un skumji. Un, paldies Dievam, nepiepildāmi! Jo citādi tev tagad vajadzētu nOmirt kopā ar mani. . .

Ieva! Mana tālā un dro�i vien nekad vairs nesasniedzamā latvie�u meitene! Tu biji skaistākais bridis manā neilgajā mū�ā. Un tava mazā istabiņa, kas smar�oja pēc me�a un dego�as malkas. Un tavs karstais augums. Un klusais sāpju un baudas kliedziens. Un tavas asaras uz vaigiem. Un dzimtā zeme, kas paņemta no vietas, kur mēs abi bijām lai�mīgi . . .

Pēk�ņi Jāni Kri�lauku sagrāba spējas bailes, kuras drīz vien nomainīja gai�a apskaidrība. Ieva viņam bija palīdzējusi atcerēties kaut ko ļoti svētu un būtisku. Viņ� strauji uz�slējās sēdus, satraukts paskatījās apkārt un ar sakaltu�ajām lūpām klusi palūdza:

�� Atri pasauciet māsiņu!

Visi palātas iemītnieki līdzjūtīgi paskatījās uz viņu, tad kāds pavecs karavīrs, kuram augstu virs ceļgala bija no�ņemta kreisā kāja, paķēra kruķus un ātri izsteidzās laukā.

��� Ei! � viņ� skaļi uzsauca koridora galā sēdo�ajai vis�caur baltā ietērptajai māsiņai. � Balodīt! Nāc mudīgi �urp! Tur tas latvietis tevi sauc! Laikam jau nabadziņam gals

' klāt. . .

Māsiņa, sevi�ķi nesteigdamās, ta�u pietiekami ātri un cienīgi ienāca palātā un nostājās pie Kri�lauka gultas. Tur viņu sagaidīja izmocīts, bālganpelēks jauneklis un tā nogu�ru�ais skatiens. Ja māsiņa nezinātu, viņa nemū�am nespētu noticēt, ka pa�laik viņas priek�ā atrodas nevis vārgs stu- dentiņ�, bet gan līdz neprātam drosmīgs un visādiem no�stāstiem un leģendām apvīts Sarkanās Armijas koman�dieris . . .

�� Ko jūs vēlaties? � māsiņa bijīgi pavaicāja.

��� Māsiņ � �Jānis Kri�lauks ar grūtībām izdvesa. � Es jūs lūdzu. Kur ir mans �inelis?

Māsiņa �igli paskatījās apkārt un ar roku parādīja uz palātas kaktu, kur uz saskrambāta pakaramā stāvēja vairāku �īs palātas pacientu virsdrēbes.

�� Tur, � māsiņa pateica. � Pasniegt?

Jānis noraido�i pakratīja galvu.

��� Aizejiet � Es jūs lūdzu! Labajā kabatā jābūt nelie�lam sainītim. Atnesiet �urp.

Māsiņa aizgāja līdz Kri�lauka �inelim, kas viss bija vienos netīros traipos, caurumos un apdedzinātiem stūriem, to ne�daudz pagrieza, iebāza roku labajā kabatā un tur patie�ām atrada mazu sainīti � vai, pareizāk sakot, kaut kas mīksts bija ietīts un cie�i sasiets netīrā kabatas lakatiņā.

Māsiņa to jau gribēja pasniegt Kri�laukam, bet slimnieks pēk�ņi atkrita atpakaļ guļus un viegli gārdza.

��� Māsiņ � � Kri�lauks tikko dzirdami izdvesa. � Es laikam patie�ām mirstu. Tādēļ . . . Uzliec to uz manām krūtīm. Es tevi lūdzu. Uzliec! Ātrāk!

Māsiņa paliecās uz priek�u, mazliet pa�ķīra sviedros izmirku�ā krekla malas un sainīti uzlika uz sakarsu�ajām jaunekļa krūtīm.

����� Paldies, mīļā, � Jānis Kri�lauks vārgi no�ukstēja. ■� Dzīvo ilgi un skaisti! Tai sainītī ir Latvijas zeme . . . manas dzimtenes . . .

Māsiņai �ķita, ka Jānis Kri�lauks tikko jau�ami pa�smaida un tūlīt, tūlīt arī nomirs . . .

Viņa pa �o briesmīgo Pilsoņu kara laiku katru dienu bija redzējusi izdziestam tik daudzas cilvēku dzīvības, ka, atklāti sakot, tas viņu jau sen vairs sevi�ķi nesatrauca. Ta�u �ī pievilcīgā un izvārgu�ā jaunekļa mir�ana māsiņā tomēr iz�sauca lielu un smagu pārdzīvojumu. Viņa no pieredzes zināja, ka �ajā brīdī slimniekam laikam patie�ām vairs nespētu pa�līdzēt pat visjaunākās un spēcīgākās zāles, ta�u viņa tomēr mudīgi aizsteidzās uz procedūru istabu, �igli paņēma �ļirci un tik ļoti deficīto, ārsta aizliegto furazolidona ampulu . . .

Nu ir labi, Kri�lauks, savādi apmierināts, nodomāja, ar drebo�ām rokām pieskaroties baltajam sainītim. Nu es varu nomirt. Uz manām krūtīm guļ Latvija, un man ir viegli. Tai mazajā zemes saujā ir viss, kas man uz �īs pasaules bija

dārgs. Manas tālās dzimtenes smiltis, upes un me�i. Māja, kurā es kādreiz piedzimu. Vieta, kur es pirmo reizi virs sevis ieraudzīju zilas debesis. Būda, kur es sastapu mīlestību. �ī mazā smil�u sauja varbūt ir tikai viena miljardā daļa no tās zemes, par kuru es karoju un cīnījos. Tur ir arī visas manas �aubas un vājums. Viss mans spēks un pārliecība.

Māte. Virsnieku skola. Kar�. Revolūcija. Ieva. Viss! Visa dzīve kā uz �autenes stobra. Atliek tikai iz�aut pēdējo lodi�

Tādēļ es vēlreiz lūdzu, piedodiet! Jūs � dzīvie un mi�ru�ie.

Māt!

Tev toreiz nevajadzēja riskēt un mani laist �ai pasaulē! Neko labu es neesmu paspējis izdarīt. Itin neko.

Tēvs!

Tu pret mums un mūsu māti alla� biji skarbs un ass. Tu mūs nemīlēji, un piedod, ka arī es tevi nespēju iemīlēt. Tu man nekad nekļuvi tuvs.

Mārtiņ! i

Mans nabaga brāli! Piedod! To es nesaku aiz bailēm tuvās > nāves priek�ā, bet gan visdziļākā no�ēlā. Piedod! Es esmu tevi nokāvis, to negribēdams. Mēs toreiz nebijām brāļi. Mēs bijām ienaidnieki, un laikam tas ir visbriesmīgākais, ko kar� vai revolūcija var izdarīt ar cilvēkiem.

Marta!

Mana pirmā meitene! Tu mani nodevi, nodevi ar manu pretinieku, nīsto vācieti, ta�u es tev neko negribu pārmest. Dzīvo laimīga un piedod man, ka es tevi tomēr tik ātri aiz�mirsu. Tā laikam nevajadzēja.

Un jūs � Pēteri Riekst un Kazimir Vorkān! Piedodiet! Jūs tikāt no�auti pēc manas pavēles. Bet es citādi nevai'ēju! Es nedrīkstēju citādāk. Lai gan . . . Protams. Cik tur ir manas vainas? Cik jūsu pa�u? Tagad viss ir cauri. Viss beidzas un izlīdzinās. Visi parādi jāatdod. Es eju pie jums, un tad tiesājiet mani!

Eva Mikuļslca! Nobijusies un reti skaistā poliete! Tu arī biji tikai spo�s mirklis manā īsajā dzīvē. Es ta�u tevi pa�ņēmu, tevi absolūti nemīlēdams. Nezinu, vai tas ir liels grēks. Katrā ziņā es bie�i esmu grēkojis daudz pamatīgāk. Bet nu būs miers. Piedod, Eva! Tu biji karsta un ļoti laba. Tu mani sasildīji tai �ausmīgi aukstajā naktī pēc drausmīgā

slaktiņa jūsu sād�as priek�ā. Paldies, Eva, un piedod, ka es to pa�u nevarēju sniegt tev.

Un tad vēl tu, Anna Kumelīte! Jautrā, visiem baudu snie�dzo�ā sieviete! �Reiz Ķemermiestiņā, mazā būdiņā . . .� Tā strēlnieki dziedāja par tevi, lai gan tu nemaz nebiji no Ķe- meriem. Tu biji zaldātu brūte, no�ēlojama pasaules staigule, visgrēcīgākā sieviete uz �īs zemes, un tomēr laikam nebūs neviena karavīra, kas tevi atcerētos ar sliktu, kas tevi gri�bētu samainīt pret kādu godīgu jaunkundzi vai lepnu aris�tokrāti . . . Tu biji mūsējā, un tādēļ, piedod, Anna, ka da�reiz tevi lamāja un dzinu prom.

Un tu, mazā �ēlsirdīgā māsiņa, kuru lielajā �ķūnī dzīvu sadedzināja mans brālis Mārtiņ�. Piedod! Esmu gatavs at�bildēt arī par viņa grēku. Un visi ievainotie, par kropļiem padarītie kareivji! Un visi kritu�ie, lo�u un zobenu saka�pātie strēlnieki! Tā vai �itā, bet jūs visi esat gāju�i bojā, iz�pildot kādu no manām pavēlēm. Neviens cits kā vienīgi es jūs esmu sūtījis nāvē. Tādēļ piedodiet! Dzirdiet, puikas! Piedo�diet! Es jūs lūdzu. Tūlīt, tūlīt mēs atkal visi būsim kopā un tad varēsim vai nu slavēt, vai nolādēt �o revolūciju un karu!

Un, beidzot, es gribētu atvadīties arī no tevis, Ieva Zemīte. Vai nu viss ir meli, vai viss ir patiesība. Savas dzīves pēdējā mirklī es atzīstos: es tevi mīlu, un laikam tie�i tādēļ man ir tik grūti aiziet. Deviņpadsmitā gada pavasarī arī bija grūti, ta�u tad vēl bija cerība. Tagad vairs cerību nav nekādu. Tikai karstums, neizturama elles svelme. Es viss degu un lēni pazūdu spo�ā gaismas starā. Izskatās, it kā es ietu pa spilgti apgaismotu tuneli, dzirdu kaut kādas savādas skaņas, var�būt tā ir mana balss, tātad arī tu esi jau mirusi � un es eju pie tevis. Tūlīt, Ieva. Tūlīt. Redzu lielu dārzu un klusi �alco�u ūdenskritumu. Stāv māja bez logiem un durvīm. Ār�kārtīgi spilgtas, zilas debesis. Dzirdu skaļas balsis: �Pagrie�ziet viņu uz sāniem! Tā, labi. Es viņam tūlīt ie�pricē�u zāles.�Tā esi tu, Ieva? ' Ieva!!!

Pagāja vēl viena murgu pilna nakts. Pienāca rīts, un vai nu patie�ām pēdējā brīdī iedotās zāles, vai arī uz krūtīm uzliktās vēsās Latvijas smiltis Jāni Kri�lauku tomēr izglāba,

un viņ� nenomira. Ta�u visticamāk, ka viņu izglāba pa�a spēcīgais, salā un ugunīs rūdītais jaunais organisms. Jānis Kri�lauks dzīvoja.

Dienas ritēja lēni, gulēt bija apnicis līdz riebumam, ko lasīt arī nekas tāds īpa�i interesants neatradās, un Jānis Kri�lauks arvien bie�āk iegrima sevī. Viņ� jau kuro reizi līdz sīkākai detaļai atcerējās bērnību, jaunību un savas ilgās karavīra gaitas, �īs rūgtās atmiņas viņu nomocīja. Prieku, lepnumu un gandarījumu par daudzās kaujās izcīnītajām uz�varām arvien bie�āk nomainīja pagaidām vēl īsti neizskai�drojama vainas apziņa, kaut kāds necilvēcīgs, morāls sma-ams, moko�i sirdsapziņas pārmetumi un melnas �ausmas, ķita, ka no tā brī�a, kad viņ� nenomira, kad uz krūtīm uz�lika līdzpaņemto Latvijas zemi, viņ� uz savas dvēseles ir uzlicis arī visu līdz�inējo dzīvi, visus kritu�os biedrus, visus no�autos un bojā aizgāju�os, visus sakropļotos un nelaimīgos un tagad nekādi to visu nevar aizsviest prom. Tas viss jo�projām guļ uz krūtīm un dedzina sirdi un prātu.

Kādēļ, kādēļ, kādēļ? Kri�lauks sevī klusi kliedza. Kādēļ cilvēks ir tāds zvērs? Kādēļ viņ� ir spējīgs nokaut savu brāli? Kādēļ viņ� ir spējīgs nogalināt citu, viņam pilnīgi sve�u cilvēku? Tikai tādēļ, ka vina domas at�ķiras no tavām? Tikai tadeļ, ka viņu kāds ir apģērbis citā formas tērpā? Tādēļ, ka bez tavas pārliecības un idejas pastāv vēl arī otra cilvēka uzskati, ticība un mērķis?

Cilvēks senatnē karoja vienīgi labāka ganību lauka dēļ. To es vēl kaut kā varu saprast, jo tas bija viņa pa�a, viņa dzimtas vai cilts izdzīvo�anas jautājums. Bet vēlāk viņ� jau sāka karot vergu dēļ. Mantas dēļ. Laupījuma dēļ! Lielākas varas dēl. Bet mūsu laikos jau arī idejas dēl. Un tikai idejas dēļ!

Komisāri kliedza: �Mēs jaunu pasauli sev celsim, kur valdīs darbs un brīvība! Mēs atbrīvosim savus apspiestos brāļus visās zemēs un valstīs! Strādnieku �ķiras sarkanais brīvības karogs drīz plīvos pāri visai pasaulei!�

Mēs kliedzām līdzi. Jā! Mēs kliedzām jau tad, kad piecpa�dsmitajā gadā Golmanis ar Zālīti Valsts domē iestājās par latvie�u strēlnieku bataljonu dibinā�anu. Jā! Tā tomēr bija svēta lieta. Mēs piekritām. Aizstāvēt savu tēvu zemi ir kaut kas pavisam cits nekā cīnīties par Āfrikas vai Austrālijas darbaļau�u atbrīvo�anu no kapitālisma jūga!

Tur, Latvijā, mēs toreiz cīnījāmies par mūsu mājām. Par tēva uzarto vagu. Iekopto lauku. Par mātes iestādīto puķi. Par mūsu sen�u upurozolu zaļas pļavas vidū. Un par pa�u pļavu.

Par mūsu, latvie�u, brīvību!

Tātad tomēr . . . Kādēļ es te mokos sirdsapziņas pār�metumos? Tātad tomēr otra cilvēka nogalinā�anai var atrast morālisku un juridisku attaisnojumu?

Savas dzimtenes, savas brīvības, savas dzimtas aizstāvē�ana.

Tu, sve�iniek, esi iebrucis manā zemē, ne lūgts, ne aici�nāts ienācis manā sētā, un es tevi kauju nost!

Tādi ir noteikumi.

Labi! Tiktāl es vēl saprotu. Bet kas notika Krievijā? Kas notika �eit, Ukrainā?

�eit iebrucēji bijām mēs. Mēs � latvie�u strēlnieki. . .

Valsts augstākie mērķi, cildenās atbrīvo�anas idejas un komisāru izkliegtie lozungi � lai paliek! Paskatīsimies uz lietu norisi vienkār�a krievu vai ukraiņu zemnieka acīm! Gan viņi pa�i, gan visi �ie drozdovie�i un korņilovie�i, �ie mah- novie�i un grigorjevie�i ta�u arī aizstāvēja savas vissvētākās tiesības dzīvot savā tēvu zemē un saimniekot tā, kā viņi pa�i to atrod par labu esam, nevis kā priek�ā teikts �atbrīvotāji� no Maskavas vai Rīgas!

Viņu naids pret mums nebija mazāks kā toreiz mūsējais pret vācie�iem.

Arī �eit ir spēkā tie pa�i noteikumi.

Sve�iniek! Neaiztiec manu dzīvi un neapspied manu brī�vību!

Kā pastāv Visuma gravitācijas likums, tā �eit uz zemes pastāv arī �is universālais miera un dzīvības saglabā�anas dzelzs likums � nebradā pa manu lauku, neiznīcini mana darba augļus un ļauj par visām lietām un parādībām spriest man pa�am!

Pa�am!

Gan Latvijā un Krievijā, gan Āfrikā un tālajā Austrālijā!

Jānis Kri�lauks smagi nopūtās. Viņ� vēl joprojām jutās ļoti slikti. Un tad vēl �īs uzmācīgās, neatvairāmās domas.

Kur pēk�ņi pazudu�i mani Oktobra revolūcijas gai�ie ideāli?

Kas vispār es tāds esmu?

Cīnītājs par brīvību un reizē apspiedējs?

Jānis Kri�lauks gandrīz vai ar �ausmām negaidīti pie�ļāva varbūtību, ka viņ�, ar sirdi un asinīm, ar visdziļāko pārliecību aizstāvot revolūciju, tomēr ir cīnījies par jaunu . verdzību.

Veco apspiestības jūgu tagad nomainīs jauns jūgs.

Viena tirānija nomainīs otru.

Un atkal diktēs. Atkal pavēlēs. Atkal sodīs.

Bet dievi smiesies.

Tas jums par to, ka cēlu ideju un mērķi cen�aties sasniegt ar asiņu jūru . . .

�ai jūrā kopā ar veco iekārtu jau slīkst arī jūsu jaunā . . .

To jūs varbūt pa�i vēl nemanāt, ta�u nogrim�ana ir jau sākusies.

Diem�ēl.

Ukrainas vēji tovasar skrēja sausi un svelmaini asi. Tie triecās izkaltu�ajās rīklēs, acīs un no nepārtrauktā kar�stuma viegli trīco�ajās nāsīs. Tā vien �ķita, ka beidzot esam nokļuvu�i visīstākajā ellē. Gaiss tikko manāmi virmoja, no milzīgās, zaļganbrūnās Taurijas stepes izsūkdams pēdējās - valguma paliekas.

Līdz ar rāmi ejo�iem zirgu soļiem gaisā pacēlās un ilgi nenoplaka sīksīku putekļu mākonis.

Elpot nācās grūti. Cilvēku sejas bija kļuvu�as melnas, izskatījās noguru�as un ļoti skarbas.

Zirgi no pārpūles krāca. Varbūt tie no ilgsto�ā bada un slāpēm cieta daudz vairāk nekā cilvēki. Vienīgi nevienam to nevarēja pateikt.

Marķīzs arī gāja, zemu noliecis galvu, vārgi sprauslādams ' un mazliet smagnēji pievilkdams kāju.

Es vairākas reizes paklapēju zirgam pa skaustu un gurdi nodomāju, ka viņam ta�u pa tik treknu un bagātu zemi vajadzētu iet pirms arkla. Dzīt tīrumā dziļu vagu, vest ratus ar labību vai sienu. Zirgiem vajadzēja strādāt, nevis uz sa vām kaulainajām mugurām nest simtiem karotāju.

Kad es tā toreiz nodomāju, mazliet pat satrūkos. Es biju ļoti noguris, un man atkal kārtējo reizi uznāca neprātīgas ilgas pēc mājām, pēc Latvijas un Ievas. Un, protams, ilgas pēc miera.

�o noskaņu dro�i vien veicināja ne tikai ne�ēlīgais kar�stums, bads un slāpes, bet arī vienreizēji skaistā turienes daba. Visa tuvā un tālā apkārtne, visa �ī neaptverami pla�ā stepe izskatījās līdzīga milzīgam dārzam. Pa kreisi ziedēja savvaļas saulespuķes, un tās patie�ām reizēm atgādināja mazas, dzeltenmelnas saules. Bet pa labi no apvār�ņa līdz apvārsnim stiepās nepārredzams ziedo�u magoņu lauks. Ziedi bija tik lieli un trekni, ka izskatījās tā, it kā laukā degtu miljoniem sarkanu sve�u.

Kaut kur tālu aiz muguras palika Dņepra un Kahovkas placdarms. Mūsu jātnieku pulks triju dienu ilgajās kaujās bija at�ķelts no 13. armijas, un mēs nepārtraukti nokļuvām te pēk�ņā aplenkumā, te atkal nonācām tādās apdzīvotās vietās, kur vēl nebija ne balto, ne sarkano varas. Bet da�ās sād�ās un to apkārtnē valdīja kāds vietējais atamans, ļaudis visur bija iebaidīti un parasti pret mums izturējās vai nu naidīgi, vai vienaldzīgi.

Dienas nogalē beidzot atkal nonācām kādas sād�as pie�vārtē. Bez lieka trok�ņa apstājāmies un nokāpām no zirgiem. Tālumā varēja saskatīt baznīcu, baltu māju rindu un lielus dārzus. Pasaucu izlūko�anas daļas priek�nieku Zālīti un vi�ņam pavēlēju ar da�iem strēlniekiem pieiet sād�ai tuvāk un apskatīties, kas tur notiek, cik daudz ir iedzīvotāju un kam tur pieder vara. Man bija stipras un pamatotas aizdomas, ka esam jau ieklīdu�i Mahno pārvaldītajā teritorijā. Iet līdzi izlūkiem pieteicās arī mans formālais adjutants, bet patiesībā visuzticamākais draugs �anis Krastiņ�.

Kad vīri aizgāja, es ar pārējiem strēlniekiem smagnēji atkritu sarkanajā magoņu laukā, apgūlos uz vēdera, noņēmu cepuri un seju piespiedu karstajai zemei.

Tev dro�i vien slāpst glu�i kā man un Marķīzam, es ar smagu nopūtu nodomāju. Tevi dedzina saule un karstais vēj�, bet kas svilina mūs? Kas mūs tik neprātīgi triec pa �īm milzīgajām Ukrainas stepēm, kas liek izturēt drausmīgās elles mocības? Vai tā ir mūsu augstā pienākuma apziņa pret doto karavīra zvērestu, pierastā armijas disciplīna vai jau palēnām izgaisto�ā, ta�u tomēr vēl stiprā cerība, ka mēs tik tie�ām visi piedalāmies kādas jaunas valsts, vēl nebiju�as pasaules un gai�as cilvēces nākotnes veido�anā? Es to nezinu. Saku godīgi. Es to nezināju toreiz, vēl mazāk zinu tagad. Bet re�volucionāro notikumu izraisītā romantika laikam gan tomēr bija jau beigusies. Gadiem ilgā atra�anās smagu un vienmēr daudz ko iz�ķiro�u kauju darbībā, mū�īgā bado�anās, ārkār�tīgi sliktais apģērbs un apbruņojums, nemitīgā, bie�i pilnīgi pretēju reakciju izraiso�ā komisāru auro�ana, nesaskaņas starp frontes, mūsu Latvie�u divīzijas un citu armijas daļu vadību, iedzīvotāju naidīgums un ik uz soļa redzamais ne�ēlī- gums pret baltgvardiem, kontrrevolucionāriem, kaitniekiem, sņbotieriem, dezertieriem un vispār citādi domājo�ajiem manī un daudzos jo daudzos citos latvie�u strēlniekos jau bija ra�dījis zināmu nepatiku pret ieilgu�o Pilsoņu karu, pret visu �o ikdienā redzamo varmācību un nemitīgi plūsto�o asiņu straumi. . .

Nogurums arvien smagāk un neizturamāk rāva ciet acis un visu ķermeni spieda tuvāk karstajai zemei.

Tad manu acu priek�ā pēk�ņi parādījās balta istaba. Bal�tums bija tik ārkārtīgi spilgts un neparasts, ka es patie�ām cie�i pievēru plakstus un uz brīdi pat pārstāju elpot. Istabā uz baltas grīdas gulēja māte, un viņai blakus stāvēja vāze . ar melniem ziediem . . .

Māte gulēja nepakustēdamās.

Istabā ienāca tēvs, brīdi pastāvēja un vāzē ielika vēl vienu melnu rozi.

Kad tēvs aizgāja, istabā ieskrēja mans jaunākais brālis Mārtiņ�, kaut ko klusi pateica mātei, aizgāja līdz vāzei un no tās izņēma visas melnās puķes. No sākuma it kā gribēja mest prom, tad pārdomāja, atgāja sānis un saspringti ska�tījās uz durvīm. Acīmredzot kādam vēl vajadzēja nākt.

Man par lielu pārsteigumu, �is nācējs biju es pats. Tie�i tāds, kāds izskatījos tobrīd stepē. Izslāpis, noputējis un ļoti noguris. Es savādā kārtā redzēju, kā ieeju istabā, ilgi ap�mulsis skatos uz dzīvo Mārtiņu, tad uz māti, kura �ķita mirusi, tad lēni noslīgstu mātei blakus, lai no grīdas paceltu viņas lejā noslīdēju�os matus . . . Pie manis pienāk Mārtiņ� un klusēdams sniedz melnās puķes . . . Rozes, neļķes un tulpes. Visas melnas kā ogles, un es tās ar trīco�ām rokām satveru, ātri domādams � kādēļ tie�i puķes? Kādēļ viņ� man nepasniedz stopu ar ūdeni? Kādēļ ne maizi vai piena krūzi? Vai tikai �ie melnie ziedi nav kāda liktenīga zīme vai briesmu signāls?

��� Komandier! � negaidīti izdzirdu tālu balsi, satrūkos, pagriezos uz muguras un sev priek�ā ieraudzīju Zani Kras- tiņu. Viņa kalsnā seja bija tik ļoti noputējusi, ka atgādināja mazliet apdegu�u maizes klaipu vai pelavu kaudzi. Tikai zilās acis bija skaidras un tīras.

��� Es klausos, � atviegloti nopūzdamies, sacīju, jo pir�majā mirklī bija licies, ka man turpat blakus joprojām stāv Mārtiņ� Kri�lauks.

�anis smagi novēlās blakus, no zemes izrāva smilgu un sāka to skaļi ko�ļāt.

�� Varam iet, � viņ� lēni pavēstīja. � Ciemā ir sarkanie.

�� No kādas karaspēka daļas? � es tūdaļ painteresējos.

�� Nevarēju īsti saprast, � �anis atbildēja. � Viens noplu�cis vīrs, kuru drīz vien satikām sād�as nomalē, diezgan prie�cīgs stāstīja par brīni�ķīgo padomju varu un it kā tur jau nodibināto sociālismu. Gājām tālāk un pirmajās mājās uzzi�nājām, ka ciemā atrodoties tikai kāda neliela bruņota vienība un tie visi skaitoties sarkanarmie�i.

��� Skaitoties � � es izsmējīgi novilku. � Tad jau dro�i vien būs tie pa�i mahnovie�i. Kā ciemu sauc?

���� Lozovaja. Apmēram �etrdesmit kilometrus uz zieme�ļiem esot Berdjanskas pilsēta. Tur tad acīmredzot pa�laik arī atrodas mūsu divīzijas galvenie spēki.

�� Dro�i vien, � es nopriecājos. � Tātad mēs tomēr esam gāju�i pareizi! Maldījāmies, maldījāmies, ta�u iets tomēr ir pareizi! Tāpat labi, ka �eit dro�i vien varēsim iztikt bez kau�tiņa. Atpūtīsimies, pārlaidīsim nakti un rīt iesim uz Ber- djansku.

Pēc da�ām minūtēm piecēlāmies, visi atkal uzlēcām zirgu mugurās un jājām uz ciemu. Nogurums kaut kā nemanot

izzuda, visus pārņēma patīkama atvieglojuma sajūta, ka rīt atkal būsim kopā ar pārējām divīzijas daļām un �is da�u dienu piespiedu reids pa balto aizmuguri beidzot būs galā.

��� Zani! � es vērsos pie sava adjutanta. � Tu tici sap�ņiem?

�anis, nedaudz izbrīnījies, uz mani paskatījās un iesmē�jās.

��� Kā nu kuro reizi! Ja sapnis ir labs, tad ticu, ja slikts, tad ne!

�� Tā ir visai izdevīgi.

�� Protams! Tev ir rādījies kas slikts?

�� Nezinu. Pirmīt laikam biju iesnaudies un redzēju visus savus tuviniekus. Māti, tēvu, brāli. . . Un vēl melnas puķes. Ko tas varētu nozīmēt?

��� �igāniete dro�i vien apgalvotu, ka tavas dienas ir jau skaitītas. �odien, rīt vai parīt . . . Bet cauri būs. Radinieki atnāca, lai no tevis atvadītos.

�� Es biju aizgājis pie viņiem.

�� Tad acīmredzot būs citādi. �ovasar sasitīsim Vrangeli, atbrīvosim Ukrainu un Krimu, kar� būs laimīgi beidzies, un mēs atgriezīsimies mājās.

Mazliet izbrīnījies, paskatījos uz �ani.

�� Tu par to domā?

�� Jā, � �anis atbildēja. � Tu ne?

��� Es par mājām domāju visu laiku, bet par atgrie�a�nos . . . Nezinu. Tik tālu es vēl neesmu nonācis.

�� Ja paliksim dzīvi . . . Mums par to būs jādomā. Gribēsi vai ne.

������ Stipri �aubos. Ja arī kāds gribēs braukt. . . Kas viņus . no �ejienes laidīs prom?

�� Ja nelaidīs, tad brauksim pa�i, � �anis stingri noteica un atkal pasmaidīja. � Vai to vien mēs esam dabūju�i ga�tavu?

Klusēju. Tā bija pirmā reize, kad kāds no strēlniekiem atklāti ierunājās par iespējamību pēc kara beigām atgriezties Latvijā. Bet klusībā �o varbūtību dro�i vien būs apsvēru�i visi. Vai gandrīz visi. Izņemot mani. Es par to vēl nebiju domājis. �ad tad �ī ideja, protams, galvā pazibēja, ta�u vien�mēr �ķita tik nereāla, ka tūlīt arī aizzibēja tālāk, to tuvāk nemaz neapskatot.

Iejājām ciematā. Visi bijām saspringti un uzmanīgi, labo roku ne uz mirkli neatlai�ot no zobena roktura vai revolvera spala.

Ciema centrā iepretim baznīcai, kā parasti, atradās paliels, akmeņiem noklāts laukums, aiz kura tūlīt ari sākās baltu un ļoti labi koptu māju rinda.

Mūs jau laikam gaidīja, jo pie mājām un uz laukuma bija sapulcēju�ies vairāki desmiti cilvēku un pieci se�i līdz zobiem bruņoti vīri. Viņi bija nevī�īgi ģērbu�ies, daļēji kā sarkan�armie�i, daļēji kā baltgvardi vai anarhisti. Tas, protams, ne�bija nekas neparasts, tā, vajadzības spiesti, bija ģērbu�ies daudzi Sarkanās Armijas cīnītāji, arī latvie�u strēlnieki, ta�u acīs tūlīt iekrita �o vīru izaicino�ā izturē�anās, bārdainās se�jas un kaut kāds drūms, vārdos neizsakāms noskaņojums. It kā auksta rasa vai migla pēk�ņi būtu pārklājusi �o saulē izcepināto zemi. Es instinktīvi sajutu kaut ko sliktu vai nepa�rastu, lai gan patie�ām ne no kā baidīties it kā nevajadzēja.

�� Kur te ir jūsu komandieris vai staņicas vecākais? � es skaļi pavaicāju.

Visu priek�ā pa�apzinīgi iznāca kalsns, ādas frencī ģērbies pusmū�a virs ar naganu pie sāniem un klusēdams pienāca pie manis.

�� Tu esi komandieris? � es pārjautāju.

�� Nu, es . . . � viņ� negribīgi atbildēja.

�� Mahnovietis vai sarkanais? � es turpināju taujāt.

Drūmais vīrs nicīgi iesmējās, tad ātri paskatījās uz mani.

�� Vai tad mahnovie�i nav sarkanie? � viņ� asi uzprasīja, un varēju just, ka viņ� par manu jautājumu ir stipri apskai�ties.

Bet ar mahnovie�iem patie�ām bija savādi. Brī�iem, ja tas viņiem bija izdevīgi, tie nostājās padomju varas pusē un kopā ar mums sita baltos, te atkal negaidīti at�ķēlās un patstāvīgi turpināja kaut gan baltos, gan pie reizes neaizmirstot ari sarkanos.. .

�� Kur pa�laik atrodas frontes līnija? � es neapmierināts painteresējos.

���� Kaut kur pie Berdjanskas, � drūmais vīrs atbildēja. � Pirms trim dienām �o ciemu atbrīvoja Zlobas korpusa otrais pulks, bet mēs esam no �ī korpusa sevi�ķās daļas.

�� Kādā nolūkā esat atstāti?

Ādas frenci tērptais vīrs caur pieri neuzticīgi paglūnēja uz mani.

�� Ja atļauts zināt. . . Kas jūs pa�i tādi būtu?

��� Latvie�u strēlnieku divīzijas pirmais jātnieku pulks, � es viņam pateicu, lai gan no pulka vairs nebija ne vēsts. Labi, ja mūsu kopskaits bija divu rotu vērts. � Komandieris Jānis Kri�lauks.

Pirms trim dienām pēc Kahovkas placdarma ieņem�anas mēs cīnījāmies Korsuņas klostera rajonā. Bet tie�i pēc ZlobaSļ korpusa neveiksmes, kad viņi negaidīti atkāpās uz Dņepras labo krastu, mūs at�ķēla no galvenajiem spēkiem un atstāja vienus. Tā mēs visas �īs trīs dienas kāvāmies vieni balto aizmugurē.

��� �is rajons ir dro�s, � drūmais vīrs diezgan pārlieci�nāts apgalvoja. � Vrangeļa pulkvedis Nazarovs vakai-vakarā izsēdinājis tūksto� vīru lielu desantu Krivajakosas zemes strēlē. Tas ir starp Mariupoli un Taganrogu, bet �eit ir mie�rīgi.

Es vēlreiz uzmanīgi pārlaidu skatienu sapulcinātajiem ļaudīm un drūmajiem sevi�ķās daļas vīriem. Man tas viss likās aizdomīgi un nepareizi.

���� Ja �eit viss ir mierīgi, tad kādēļ jūs atrodaties te, nevis tur, kur pa�laik notiek kaujas? � es bargi pavaicāju. � Piemēram, tai pa�ā Krivajakosas zemes �aurumā?

Bruņoto vīru komandieris neveikli klusēja, mīņādamies no vienas kājas uz otru.

�� Kā tevi sauc? � painteresējos.

��� Maksims Ko�edubs, � viņ� tūlīt atsaucās. � Komi�sārs . . .

�� Tad lūk, ko, komisār, � es turpināju. � A�i pamēģini mūsu pui�iem sadabūt kaut ko ēdamu, parādi, kur ir akas, lai varam padzirdīt zirgus un sevi, un sameklē kādu �ķūni, kur mēs varētu pārlaist nakti. Pagaidām viss.

Pēc neilga laika, kad ciema iedzīvotāji, nez kādēļ galīgi nobiju�ies, mums bija atnesu�i maizi, pienu, olas un �āvētu gaļu, vispirms padzirdījām zirgus, tad padzēi'āmies pa�i un devāmies uz staņicas nomali, kur jau pirmīt naktsguļai bijām noskatīju�i divus lielus �ķūņus un pusnodegu�u māju.

Vēlu vakarā, kad visapkārt jau bijām izliku�i posteņus, mani sameklēja kāds no �ejienes bruņotajiem vīriem un komi�sāra Maksima Ko�eduba vārdā lūdza ierasties pie viņa ciemos. Mazliet baidīdamies, ka tur var notikt kas neparedzēts, ņēmu līdzi Zani Krastiņu un savu komisāru Jēkabu Beļaku.

Māja, kurā bija apmeties Maksims Ko�edubs, atradās pa�ā staņicas centrā un izskatījās daudz lielāka nekā pārējās. Virs ieejas durvīm un mājas galos rēgojās uz ātru roku un diezgan nemākulīgi uzzīmēti da�ādi lozungi: �Lai dzīvo sosiālisms!�, �Lai deg un liesmo vispasaules revolūcija!�, �Saules mū�u Trockim un Ļeņinam!�, �Darbs � tautas izspie�anas līdzek�lis!�.

Iegājām istabā, kur mūs jau gaidīja Ko�edubs ar diviem saviem biedriem. Viņ�, nedaudz atgāzies pret mīksta atpūtas krēsla atzveltni, lepni sēdēja pie liela, ļoti bagātīgi klāta galda, kur netrūka ne ēdamā, ne dzeramā. Labajā pusē pa rokas tvē�rienam blakus lielam salātu traukam gulēja melns nagans.

Lūdzu, biedri! � viņ� pieceldamies ar pla�u �estu aici�nāja nākt pie mielasta galda. � Esiet mūsu viesi un jū�tieties kā mājās! Mēs ta�u esam vienas revolūcijas kareivji, vienas idejas nesēji! Lai gan jūs esat latvie�i, mēs � ukraiņi un krievi!

Pirmajā brīdī būdami pārsteigti par neticamo galda ba�gātību, klusēdami apsēdāmies un, daudz nerunādami, sākām diezgan negausīgi ēst. Kad pirmais izsalkums tika apmieri�nāts, iedzērām ari da�as glāzītes pa�brūvētā degvīna un sākām nepiespiesti sarunāties. Izrādījās, ka �ai staņicā visi iedzīvo�tāji esot biju�i kulaki, visi bagāti zemes īpa�nieki un tādēļ, pats par sevi saprotams, atbalstīju�i baltos. Ko�edubs ar sa�viem biedriem paliku�i, lai ar stingru roku un cie�u apņem�a�nos �eit nekavējoties ieviestu �revolucionāro kārtību un dis�ciplīnu�. Un tagad, paldies Dievam, �ī kārtība tikpat kā jau esot ieviesta.

�� Kā jūs to panācāt? � Jēkabs Beļaks tūlīt painteresējās, acīmredzot domādams jau par nākotni, kur dro�i vien komisā�riem vēl ilgi darba netrūks, visā Krievijā ievie�ot �revolu�cionāro dzelzs disciplīnu un kārtību�.

Ko�edubs mirkli iegrima pārdomās. Viņa raupjā seja ne�slēpa lepnumu, bet balsī skanēja auksts tērauds.

��� Lielāko daļu iedzīvotāju par balto aktīvu atbalstī�anu, par viņu mui�niecisko izcel�anos un ekspluatatoru tieksmēm mēs jau pirmajā dienā . . . likvidējām.

Uz brīdi istabā iestājās neveikls klusums. Ļoti iespējams, ka Ko�edubs gaidīja aplausus vai vismaz skaļus piekri�anas saucienus par viņa revolucionāro degsmi un stingrību, ta�u mēs mulsi skatījāmies cits uz citu un pirmajos mirkļos nemaz īsti pateikto nesapratām.

��� Jūs esat no�āvu�i gandrīz vai visus ciema . . . civil�iedzīvotājus? � �anis Krastiņ�, joprojām notiku�ajam neti�cēdams, pārjautāja.

��� Jā! � Ko�edubs lepni apstiprināja. � Ciema nomalē viņi visi vēl neaprakti guļ. Apmēram trīs simti. Par biedinā�jumu citiem.

Es pa ilgajiem kara gadiem biju redzējis daudz ko. Dzir�dējis vēl vairāk. Baltie bija ne�ēlīgi pret mums, mēs ne ma�zāk cietsirdīgi pret viņiem. Ta�u tie pa lielākai daļai bija karavīri. Militārie, kas mums pretojās ar iero�iem rokās. Baltie latvie�us gūstā neņēma, mēs �āvām arī viņu gūstek�ņus. Bet tagad es pirmo reizi dzirdēju, ka ir ap�auti vesela ciema iedzīvotāji. Trīs simti civilpersonu. Vispasaules revolū�cijas vārdā.

�� Vai jums ne�ķiet� � Es joprojām biju apmulsis. � Ka esat pārkāpis savas pilnvaras? Ka izdarītais ir �au�alīgs no�ziegums?

Maksims Ko�edubs indīgi pasmīnēja.

�� Jūs sakat � noziegums? Ko jūs! Esmu rīkojies stingri pēc instrukcijām.

Ko�edubs paliecās, no tum�brūnas ādas man�etes izņēma kādu papīra lapu un to pasniedza man.

�� Izlasiet!

Tā bija Krievijas Komunistiskās boļ�eviku partijas CK orgbiroja pavēle, kurā vārds vārdā bija rakstīts sekojo�ais:

�1. Ņemot vērā pieredzi, kas gūta Pilsoņu karā ar kaza�kiem, par vienīgi pareizo nepiecie�ams atzīt visnesaudzīgāko cīņu pret visām kazaku aug�ām, tās pilnīgi iznīcinot.

2. īstenot masveida teroru pret bagātajiem kazakiem, vi�ņus pilnīgi iznīcinot, īstenot masveida teroru attiecībā uz visiem kazakiem, kuri kaut kādā veidā tie�i vai netie�i pie�dalās cīņā pret padomju varu. Pret vietējiem kazakiem ne�piecie�ams lietot visus līdzekļus, kuri nodro�ina pret jebkā�diem viņu mēģinājumiem izdarīt jaunas akcijas pret padomju varu.

29. janv. 1919. g.KK(b)CKorgbiroja sekretārs J. Sverdlovs�

Es dziļi ievilku elpu. Es biju dzirdējis par �o drausmīgo pavēli. Ta�u biju dzirdējis arī to, ka �ī pavēle it kā jau atcelta.

�� Man �ķiet, ka direktīva nav vairs spēkā, � klusi sacīju. � Tā ir ne tikai ārkārtīgi necilvēciska, bet arī ļoti ne�taisna. Tādēļ nav jābrīnās, ka visi iedzīvotāji pret mums ir noskaņoti naidīgi.

���� Viņi ir noskaņoti naidīgi pret padomju varu, � ar dzelzs pieskaņu balsī sacīja Ko�edubs. � Un mēs nekad padomju varu nenostiprināsim, ja mīkst�aulīgi izturēsimies pret mūsu ienaidniekiem.

��� Par to nav ko runāt! � Jēkabs Beļaks viņu tūlīt at�balstīja. � Tikai ar dzelzs dūri! Bez �ēlastības!

����� Bez �īs biedra Sverdlova parakstītās direktīvas, � Ko�edubs vēsi turpināja, � gandrīz vai katru dienu pienāk jaunas pavēles, kuras mums sūta Donas birojs, un tajās visās bez izņēmuma ir kategoriski uzsvērts � pret visiem, kas mums izrāda kaut vismazāko pretestību vai antipātijas, pret ikvienu, kas ir turīgs vai titulēts, pielietot tikai vienu un vispareizāko līdzekli � no�au�anu!

Es atkal drūmi klusēju. Es biju karavīrs un, kā man �ķita, vienmēr karoju par taisnīgu lietu. Vai nu par Latvijas atbrīvo�anu no vācu iebrucējiem, vai aizstāvot Oktobra revo�lūcijas mērķus un ideālus. �Visu varu Padomēm, nevis ka�pitālistiem vai mui�niekiem!� Par taisnīgu sociālo dzīvi, par darbu un tiesībām brīvi izteikt savus uzskatus vai viedokli! Par brīvību! Bet ne par teroru!!! Ne par jaunu apspiestību!

Es tikko spēju sevi savaldīt. Mani mocīja dusmas un naids, jo es sapratu, pirmo reizi pilnīgi skaidri apzinājos, ka pret �ādu padomju varu agrāk vai vēlāk naidīgi būs noska�ņoti visi, varbūt izņemot vienīgi tos, kuri, būdami apveltīti ar neierobe�otu varu, varēs bez jebkādiem sirdsapziņas pārmetu�miem producēt �ādas pavēles un direktīvas, un tie, kuri lab�prāt bez mazākās domā�anas tās izpildīs.

�� Katja! � Ko�edubs iesaucās. � Panāc �urp!

Durvis atvērās, un istabā ienāca netīrās skrandās apģēr�busies vēl pajauna, melnmataina sieviete. Viņas klasiski skaistā seja bija pelnu pelēka, bet lielajās acīs mētājās baiļu mulsums. Viņa nostājās netālu no durvīm, da�us mirkļus mūs nopētīja, tad lēni, kā man likās � nicino�i, no mums novērsās.

Sievietes sejā un augumā, neskatoties uz manāmo satrau�kumu, jaudās arī tomēr kāds tikko manāms lepnums un cildenums. Viņa man nez kādēļ atgādināja kādā ilustrācijā redzētu senlatvieti, ko fanātiskie inkvizitori dzen uz sārtu � Tās pa�as bailes un padevība, bet arī tas pats lepnums un cilvēciskā pa�cieņa, ko acīmredzot reti kad jebkurā laikmetā spēj iznīdēt vardarbība vai atklāta netaisnība.

��� Kas tā tāda? � Jēkabs Beļaks pēc neilga laika pajau�tāja, ar lielu labpatiku izdzerdams kārtējo pa�brūvētā glāzi. � No jūsējām?

�� Tikpat kā! � Ko�edubs iesmējās. � Mūsu kalpone!

Es saraucu pieri. Arī tas man kaut kā nesaistījās ar priek�statiem par labāku un taisnīgāku sabiedrību.

���� Vai tad mums? � � Es atkal samulsu. � Vai tad jums . . . boļ�evikiem, tie�i jums, sarkanajam komisāram, ir vajadzīga � kalpone? Par ko tad mēs cīnāmies? Mēs ta�u kaujamies par tādu dzīvi, kur nekad vairs nebūs ne kalpu, ne apspiesto!

Maksims Ko�edubs nikni uz mani paskatījās, tad atkal kalsno seju un �aurās acis savilka tikko manāmā pārākuma smīninā.

��� Tu ļoti maldies, � viņ� skarbi sacīja un ar izstieptu labo roku pievilka sev tuvāk melno naganu. � Mēs viņu paņēmām tikai uz da�ām dienām, kamēr �eit ievedīsim pil�nīgu revolucionāro kārtību! Bet mums pakalpot . . . Tas

viņai ir taisnīgs sods. Pēc tam no�ausim.

� �

���� Ko viņa ir izdarījusi? � es arī tikpat skarbā balsī pajautāju, ar gandrīz automātiski izstrādātu kustību labajā rokā satverdams naganu.

�� �ī sieviete ir grāfiene Jekaterina Ma�ecka, � komisārs tūlīt paskaidroja. � Viņas tēvs ir kņazs Trubeckojs, bet vīrs grāfs Ma�eckis. Pazīstams balto pulkvedis.

Stipri pārsteigts, paskatījos uz skrandaino sievieti un visu sapratu. Tā acīmredzot viņu bija saģērbu�i �ie �lobas korpusa sevi�ķās daļas vīri.

��� Es tev prasīju, ko �ī sieviete tādu ir izdarījusi, ka esi viņu paņēmis sev par kalponi un taisies no�aut?

��� Es jau tev paskaidroju, Ko�edubs ar tikko slēptām dusmām atbildēja. � Viņa ir grāfiene, bet vīrs Vrangeļa virsnieks.

���� Vai tad grāfienes titula dēļ? � Es vēlreiz jutos ne�veikli, jo negaidīti sastapos ar sievietes skatienu, kurā bija mēms lūgums pēc palīdzības. � Cilvēku nedrīkst sodīt vai pazemot tikai par to, ka viņam pieder kāds tituls vai īpa��ums! Revolucionārais taisnīgums prasa sodīt tikai tos, kas atklāti cīnās pret mums. Viņa cīnījās?

��� Nē, � Ko�edubs joprojām cirta kā ar pātagu. � Bet viņa ir bagātniece! Grāfiene! Viņai vairākos Ukrainas no�vados un Polijā pieder �etras mui�as! Pilis! Tūksto�iem zem�nieku un kalpotāju! Nekas! Tagad lai pati pastrādā! Lai paguļ ar zaldātiem, lai pamazgā viņu kājautus un apak��bikses, lai slauka giīdas un vāra ēst! Ciest nevaru �os balt- rocī�us, �os visus nolādētos aristokrātus un bur�ujus! Tau�tas asiņu sūcēji!

Sava taisnība komisāram Ko�edubam, protams, bija. Arī es nevarēju ciest tos, kuri lepni dzīvoja uz citu rēķina. Bet man �īs nelaimīgās sievietes uzreiz kļuva �ēl. Varbūt tādēļ, ka nupat pirms da�ām minūtēm biju dzirdējis par turpat vai visu staņicas iedzīvotāju ap�au�anu, vai arī patie�ām �is ilgais un ne�ēlīgais kar� bija manī radījis nevis notrulinātu ciet�sirdību, bet gan ai-vien vairāk apjau�amu līdzju�anu un cilvēcību? Ne es pats, ne mani latvie�u strēlnieki nekad ne�bijām nonāku�i līdz redzamai me�onībai vai atklātai var�darbībai pret civiliedzīvotājiem. Nekad un nekur! Varbūt tie�i tas mūs darīja lepnus un daudzējādā ziņā ari pārākus par visām Sarkanajā Armijā eso�ajām karaspēka daļām. Mēs bijām karavīri. Labi, drosmīgi un tīri sava zvēresta un pie�nākuma pildītāji. Un tādēļ mani, Zani Krastiņu un zināmā mērā arī Jēkabu Beļaku pārņēma tāds sa�utums un naids pret �iem vīriem apbru�ātajos ādas fren�os, kuri vēsā mierā varēja ņirgāties par di�ciltīgu sievieti un bez mazākiem sirds�apziņas pārmetumiem ap�aut pilnīgi nevainīgus cilvēkus.

Es lēni piecēlos un stingri noskatīju Ko�edubu un viņa abus miesassargus. Piecēlās arī �anis un Jēkabs.

Ko�edubs atkal pastiepa roku pēc nagana.

���� Nevajag! � es viņam klusi, bet stingri pateicu. � Ja atskanēs viens blīk�ķis, mani strēlnieki tūlīt būs klāt un no junis pāri paliks tikai sarkans plankums!

Ko�eduba sejā smīns bija pazudis. Mans �ķiet, viņ� pat nobālēja, jo laikam tikai tagad tā pa īstam aptvēra, ka sād�ā ienāku�ie karavīri ta�u ir latvie�u strēlnieki un tie nekādā gadījumā nebūs viņu izdarību apsveicēji, bet gan nosodītāji.

Un es viņus arī gribēju sodīt. Plāns bija gatavs vienā mirklī.

�� Zani! � Es pagriezos pret adjutantu. � Fiksi aizskrej līdz pulkam un sameklē Zālīti! Visus netraucē. Lai Zalītis paņem kādus desmit zēnus no saviem izlūkiem! Un ātri �urp!

�anis steidzīgi aizgāja.

Ko�edubs uz mani nesapratnē paskatījās, laikam jau no�jauzdams kaut ko nelāgu, ta�u baidīdamies vēlreiz sniegties pēc revolvera.

��� Tu gribi viņus arestēt? � Jēkabs savā aizsmaku�ajā balsī pajautāja.

� Un kā tu domā? � es dusmīgs atjautāju. � Nevajadzētu?

�� Protams, ka nevajadzētu! �Jēkabs a�i attrauca. � Mēs varam iekulties baigās nepatik�anās. Var sanākt pat kara tribunāls. Kā nekā viņi tomēr ir sevi�ķās daļas vīri!

�� Tie nav nekādi sevi�ķās daļas vīri, � es atcirtu. � Vini ir vai nu vājprātīgi, vai kriminālisti! Samozvanci!

�� Vai jums ir kādi dokumenti, kas varētu apliecināt jūsu piederību pie �lobas korpusa sevi�ķās daļas? � Jēkabs Beļaks painteresējās un, man par lielu pārsteigumu, no maksts arī izrāva savu naganu un to pavērsa pret drūmajiem vīriem. � Kamēr papīri nebūs uz galda . . .

Ko�edubs nedaudz noliecās, no melnās ādas �aketes iz�ņēma saņurcītu papīru un to pasniedza Beļakam. Tas bija �lobas korpusa komisāra apstiprināts mandāts, kas patie�ām aplie-cināja Maksima Ko�eduba un viņa rīcībā eso�o cilvēku neie-robe�oto varu cīņā pret kontrrevolūciju un padomju va�ras ienaidniekiem Sarkanās Armijas atbrīvotajos Ukrainas apga-balos.

Man patiesi bija �ēl, ka viņam tāds dokuments atradās. Arestēt es viņus nevarēju. No�aut. . . varbūt.

Mirkli vēl padomāju, tad ar roku pamāju uz grāfieni, kura joprojām stāvēja turpat netālu no durvīm un ar bailēm un interesi sekoja mūsu sarunai.

��� To sievieti es ņemu sev, � pavēlo�i sacīju. � Mums arī ir tiesības ar padomju varas ienaidniekiem rīkoties pēc patikas!

Ko�edubs iesmējās, tūlīt saprazdams, ka visas briesmas laikam ir garām.

�� Rīkojies vien! Vai man �ēl?

Paskatījos uz augsti titulēto dāmu un redzēju, ka viņās lielajās acīs līdz�inējās bailes nomaina atklātas �ausmas. Viņa no sava vīra, Vrangeļa armijas pulkve�a, acīmredzot ne vienu reizi vien bija dzirdējusi, ko baltajiem karotājiem no�zīmē nokļū�ana latvie�u strēlnieku rokās . . .

Es viņai nevarēju pateikt, ka neko sliktu tai nedarīsim. Es tikai uz viņu paskatījos un uzmundrino�i pasmaidīju. Nezinu, cik tas nelaimīgo sievieti spēja iedro�ināt, ta�u, �ķiet, �ausmas sejā pazuda un viņa kļuva mierīgāka.

Pa to laiku ieradās �anis Krastiņ�, Zālītis un vēl desmit vīri. Viņi strauji iedrāzās istabā un pavērsa iero�us pret Ko�edubu un viņa biedriem. Tie izbīlī un pārsteigumā ātri uz�āva rokas gaisā.

���� Ko tas nozīmē? � Ko�edubs pārskaities uzkliedza.

����� Jūs esat prātā sajuku�i? Nostāju�ies kontrrevolūcijas pusē? Nodevēji?

���� Mēs sen jau esam nostāju�ies taisnības pusē, � es viņiem paskaidroju. Man ļoti sagribējās viņiem pateikt visu, ko tobrīd domāju un jutu. � Bet taisnība var būt ne tikai mums � sarkanajiem, bet arī viņiem *� baltajiem � Taisnība ir universāla, tāpat kā nāve vai dzīvība. Bet katrā kon�krētajā gadījumā visu iz�ķir cilvēka godaprāts un viņā eso�ais cilvēciskums. Mēs kaut kādas iedomātas vai reāli eso�as tais�nības vārdā, kaut kāda di�a un augsta mērķa labā �eit, Pil�soņu kara frontēs, �ais skaistajās Ukrainas stepēs, viens otru varam apkaut pēc sirds patikas, ta�u mēs nekad nedrīkstam kaut nest nevainīgus cilvēkus! Ja mēs tā darīsim, tad kāda velna pēc mums vispār ir vajadzīga taisnība, kādēļ mēs cilvē�kiem pasludinām mūsu revolūcijas augstos un patie�ām di�os mērķus? Kā vārdā? Kādēļ?

Visi da�us brī�us klusēja. Es mazliet pat pabrīnījos pats par sevi. Kas man bija uznācis, ka sāku tik daiļskanīgi runāt?

��� Paklausieties, Jāni Kri�lauk, � Ko�edubs klusi sacīja.

�� Mēs abi esam armijas cilvēki. Jums jāsaprot! Man ta�u bija pavēle! Es jums to parādīju. Ko vēl?

: � Neko, � es gurdi sacīju. � Varbūt aiziet un tos no��autos cilvēkus vismaz aprakt?

�� Labi, � Ko�edubs piekrita. �Aiziesim un apraksim. Es tūlīt sasauk�u vēl atliku�os ciema iedzīvotājus.

Es �o priek�likumu strikti noraidīju. Aprakt vajadzēja pa��iem �āvējiem. Pēc manas izpratnes tā tomēr bija taisnīgāk.

Jau ausa nākamās dienas rīts, kad zem sakarsu�ās dzimtās stepes gai�brūnajām smiltīm uz mū�īgiem laikiem pazuda trīs simti "cilvēku, pa lielākajai daļai sievietes un bērni, kuri ne�bija slinkoju�i, bet �o trekno zemi vasarās laistīju�i gan ar ūdeni, gan saviem darba sviedriem.

Atpakaļ nākot, es ar Zani Krastiņu un grāfieni iegājām baznīcā. Tā bija pilnīgi izdemolēta. Logi izsisti, altāris izār�dīts, soli salauzti, liels, balts koka krusts ar tur piesisto Jēzu Kristu nosviests baznīcas vidū, un tam virsū un vis�apkārt smirdēja daudzas cilvēku izkārnījumu �upas . . .

Es jutos ļoti neērti �īs man nepazīstamās sievietes priek�ā. Es nebiju ticīgais. Ta�u es cienīju un nekad savā dzīvē ne reizi neesmu smējies vai mēģinājis apstrīdēt krievu cilvēka tiesības pielūgt vai nepielūgt Dievu. Ticēt Jēzum Kristum, svētajai Marijai vai velnam. Bet tas, ko es toreiz ieraudzīju baznīcā, mani satrieca. Es jutos pazemots un, tāpat kā zemē nogāztais Jēzus Kristus, apspļaudīts un mēslos izvārtīts. Kā�dēļ, par ko? � es atkal gribēju kliegt, bet tikai cie�āk sakodu zobus.

Man bija kauns.

Es atcerējos, ka pirms gada liela naida un sāpju uzplūdā biju licis no�aut savu brāli Mārtiņu. Tas bija drausmīgi, bet es nekad nebiju sevi izjutis kā zvēru, kā me�oni vai dzīv�nieku. Tāds bija kar�. Tā toreiz prasīja rīkoties elementārs taisnīgums un manu cīņu biedru varmācīgā nāve.

Bet �eit es varbūt pirmoreiz tā pa īstam, līdz pēdējai nervu �ūnai izjutu un sapratu, ka cilvēks tomēr var nokrist zemāk par dzīvnieku. Var kļūt me�onīgs un ārkārtīgi pri�mitīvs radījums.

Sieviete turpat pie durvīm lēni noslīdēja uz ceļiem un sāka skaļi raudāt.

��� Nolādētais Ko�edubs, � �anis Krastiņ� cie�i noteica.

� Tas ir vina darbs.

�Es piekrīto�i pamāju un viegli pieskāros sievietes galvai.

��� Iesim, � es klusi sacīju. � Jūs jau tā esat redzējusi pietiekami daudz.

Sieviete piecēlās, izslaucīja savas lielās acis un skumji uz mani paskatījās.

�� Jūs nekad neuzvarēsiet, � viņa negaidīti pateica. � Bet ja arī uzvarēsiet � tā nebūs cilvēku cienīga dzīve, ko jūs radīsiet. Jūs vispār neko neradīsiet. Jūs esat spējīgi tikai iznīcināt.

�� Piedodiet, grāfien, � es klusi, bet noteikti iebildu. � To neesam izdarīju�i mēs. To izdarīja viņi.

��� Vai tad jūs neesat uz vienu roku? � grāfiene pajau�tāja. � Jūs kopā necīnāties par sociālismu un komunismu?

Es lēni izgāju no baznīcas. Ko man bija atbildēt?

Pēc da�iem brī�iem grāfiene mani satvēra aiz rokas, un viņas tum�ajās acīs vēlreiz uzliesmoja gan bailes, gan izmi�sums.

��� No�aujiet mani! � viņa trīco�ā balsī palūdza. � �eit pat. �ai baznīcā es esmu salaulājusies. Mans vīrs ir pulkvedis grāfs Ma�eckis. Viņ� jūs ļoti neieredz. Es jūs neieredzu vēl vairāk! Nestrīdos. Varbūt bagātie ir slikti. Bet kādi esat jūs? Iespējams, bagātie patie�ām dzīvo uz citu rēķina, ta�u viņi nekad nav atņēmu�i nevienam dzīvību! Nekad nav gribēju�i visus nabagos un vājos iznīcināt kā �ķiru! Viņi nekad nav varēju�i svētā vietā pat skaļi ieklepoties, bet ko jūs? Ne jau nabadzība vai bagātība iz�ķir cilvēka vērtību! Cilvēks ir vērts vienīgi tik daudz, cik viņā ir mīlestības pret otru cilvēku. Bet jūs neesat spējīgi mīlēt. Jūs spējat tikai kaut ko iegūt un paņemt ar varu. Tādēļ es jūs lūdzu . . . Latvie�i! Nemo�kiet mani! Nelaidiet cauri savai zaldātu rindai! Es jūs ļoti lūdzu! No�aujiet tepat! No�aujiet.. .

Sieviete atkal sāka raudāt. Es viņu nemācēju un arī ne�gribēju mierināt. Pārāk asi un ne�ēlīgi bija viņas vārdi. Ta�u atklāti jāatzīst � ļoti taisnīgi. Es jutos līdzvainīgs. Un �o sūro vainas apziņu par Pilsoņu karā visas Sarkanās Armijas, visu Sevi�ķo daļu un Ārkārtējās komisijas varmācīgo rīcību attiecībā pret baltgvardu gūstekņiem, pret padomju varas īstajiem un �ķietamajiem pretiniekiem es nespēju sevī izdzēst visu savu turpmāko dzīvi. Tie�i otrādi. Jo ilgāk dzīvoju, jo vainas apziņa kļuva arvien stiprāka un moko�āka.

���� Nerunājiet muļķības, � es galīgi sadrūmis pateicu. � Neviens jums neko sliktu netaisās darīt. Par no�au�anu vis�pār nav ko runāt. Mēs esam latvie�i. Jā! Mēs esam briesmīgi kaujās, bet tā . . . Nevajag, cienītā kundze! Naids ne jums, ne mums dzīvot nepalīdzēs. Bet kaut kā dzīvot tomēr vaja�dzēs . . .

Es pagriezos pret �ani.

�� Vajadzētu saukt kopā zēnus. Dosimies uz Berdjansku, un tu �ito grāfieni kaut kur pa ceļam palaid vaļā. Lai iet, lai dzīvo! Bagāta viņa jau nekad vairs nebūs . . .

Pēc pusstundas mēs sakārtojāmies mar�a gatavībā un devāmies prom no staņicas, kur, pēc komisāra Maksima Ko�eduba vārdiem, sociālisms jau svinēja pilnīgu uzvaru.

���� Mazliet pagaidiet, � �anis Krastiņ� negaidīti sacīja un pagrieza zirgu atpakaļ. � Es tūlīt. Kaut ko aizmirsu.

Neko vairāk �anis nepaskaidroja, tikai redzēju, ka viņam līdzi dodas izlūku komandieris Elmārs Zālītis un vēl kāds no strēlniekiem.

Pēc apmēram piecpadsmit minūtēm viņi mūs panāca, un Zaņa Krastiņa sejā ik pa mirklim pazibēja skarbs apmieri�nājums.

Es visu sapratu un neko nejautāju. �anis arī neko pats neteica, un tā tas arī viss klusi beidzās. Tikai daudz vēlāk, pēc gadiem trīsdesmit, kad kādreiz atcerējāmies jaunību un biju�os kara gadus, viņ� atzinās, ka toreiz Ko�edubu no�āvis.

�Es nevarēju tā vienkār�i aiziet. Man to mērgli vajadzēja nokniebt! Pārāk pretīgs un �revolucionārs� viņ� bija! Tie�i tādi revolūcijai arī izdarīja vislielāko skādi. . .�

Jānis Vanags nesteidzīgi pārlaida skatienu savas pla�ās darbnīcas sienām, kuras gandrīz vai no vienas vietas bija noklātas ar visda�ādāko �anru gleznām. Ainavas. Pilsētas skati. Klusā daba. Portreti. Akti.

Kas tas viss ir? Viņ� pēk�ņā neizpratnē pats sev pajau�tāja. Kas vispār ir māksla? �Cilvēka darbības īpa�a forma, kurā mākslinieciska dzīves izzinā�ana organiski saliedējas ar radī�anu pēc skaistuma likumiem?�

Bet pilsētas izgāztuve? Vai pārplīsusi kanalizācijas cau�rule Rīgas centrā? Slimnieki kādā no traumatoloģijas insti�tūta palātām. Nespējnieku nama iemītnieki. Dzemdības. Nāves�soda izpildī�ana slepkavam. Dzērāji. Narkomāni. Prostitūtas. Kropli. Vājprātīgie un noziedznieki. . .

Uz kādiem skaistuma likumiem man jābalstās, lai viņus attēlotu savās gleznās? Un kā man būtu jāattēlo kar�? Un kara varonis, kas ar zobenu rokā sakapā pretinieku, vai lo��metējnieks, kas vienā klājienā noliek gar zemi uzreiz desmi�tiem cilvēku?

Un kāds patiesībā ir pulkvedis, ģenerālis, liels karavadonis, apkāries ar ordeņiem un medaļām, kas ar aukstu aprēķinu ir izcīnījis ne tikai vēsturiskas uzvaras, bet arī ļoti talan�tīgi desmittūksto� cilvēkiem atņēmis viņu vienreizējās dzīvī�bas . . . Lai es paliktu patiess, vai man viņ� būtu jāglezno di�ens un apgarots vai arī ar ārprāta spo�umu acīs?

Jānis Vanags nesteidzīgi izdzēra tasīti melnas kafijas un pieteica tālsarunu ar Skrundu. Gaidot sarunu, viņ� piezva�nīja Ievai. Bija sestdiena.

�� �au!

�� Sveiks! Es tie�i par tevi domāju un taisījos zvanīt.

�� Paldies! Domāji kaut ko sliktu?

�� Nē, ne visai. Tu jau man esi labs.

�� Tu arī, Ieva. Pavisam laba.

�� Tu vienmēr vari būt tāds, kāds esi, bet man ir jācen�as tev izpatikt.

�� Muļķības! Tev nekas speciāli nav jācen�as.

�� Nejau nu speciāli, bet. . . Esmu tikai nabaga sieviete, kas grib dzīvot normālu dzīvi.

Jānis Vanags pasmaidīja.

��� Draudziņ, kas vispār ir normāli, kas nenormāli? Kur� ir tas lielais meistars, kas mums to varētu paskaidrot?

�� Tu, � Ieva negaidīti pateica. � Tu esi tas lielais meis�tars.

Jānis labu laiciņu klusēja. Viņ� saprata, ka Ieva atkal kārtējo reizi sarunu grib stūrēt viņu attiecību noskaidro�anas virzienā, ta�u viņ� neko noskaidrot vairs negribēja. Jānis zināja, ka �o sievieti grib, viņ� to ir atradis un vairs nevēlas pazaudēt.

�� Ja es būtu liels meistars mākslas jomā, es būtu bagāts un slavens. Ja es būtu liels meistars cilvēciskā plāksnē, man dro�i vien būtu ģimene un es justos laimīgs.

�� Tev tāda iespēja vēl ir, � Ieva atgādināja.

�� Paldies, � Jānis atbildēja, � citādi es jau sāku domāt, ka ar mani ir cauri.

���� Ar tevi cauri būs tad � � Ieva nedaudz apmulsa. � Tu vienkār�i neesi pietiekami uzņēmīgs.

�� Nē, Ieviņ, tas ir pavisam kas cits.

�� Kas?

�� Es nevienam vairs negribu sabojāt dzīvi.

�� Tā ir laba vēlē�anās.

�� Tas tagad ir mans dzīves kredo.

���� Brīni�ķīgi! Bet vai tu tāpat nevienam vairs negribi dzīvi padarīt. . . labāku? Skaistāku?

���� Gribu, � Jānis atbildēja. � Tikai stipri �aubos, vai laulība pat ar ļoti mīlamu cilvēku dzīvi vienmēr dara skaistu.

�� Vienmēr ne. Bet mums tā būtu.

�� Ar ko tā kļūtu skaistāka?

�� Ar to, ka mēs vienmēr būtu kopā.

���� Es tur nekādu skaistumu nesaskatu. Manuprāt, tas vispār ir ļoti apgrūtino�i.

�� Protams. Tam, kas nemīl.

�� Arī tam, kas mīl.

��� Interesanti, kur tad tu to skaistumu saskati? � Ieva sarūgtināta pavaicāja. � Tikai mākslā un dabā?

��� Nebaidies, � Jānis samierino�i sacīja. � Saskatu arī cilvēku tuvībā, arī mīlestībā. Vienīgi tas viss ir vēl ļoti tālu no īstās dzīves.

��� Ai, ai, ai! � Ieva skaļi novaimanājās. � Kas tad var būt vēl īstāks?

�� Vil�anās mīlestībā. Vil�anās cilvēku tuvībā.

�� Tu manī esi vīlies?

�� Tevī ne. Es runāju vispārīgi.

�� Vispārīgi nevajag. Runā par mani! Runā par mums!

���� Labi. �odien ir sestdiena. Pulkstenis divpadsmit un se�as minūtes. Ko tu dari?

�� Runāju pa telefonu.

�� Ko darīsi pēc tam?

�� Nezinu. Laikam skum�u pēc tevis.

��� Labāk jau par mani priecājies! Man �ķiet, es esmu tā vērts.

��� Labi! Bet es priecātos vēl vairāk, ja tev ie�autos prātā

�o dienu pavadīt kopā ar mani. *

�� Tāda ideja jau ir radusies.

�� Pateicos! Tu man vienmēr esi bijis gudrs.

�� Nesmejies! Vēl pārdomā�u.

�� Un tev nebūs �ēl mani atstāt vientulībā?

�� Vientulība nemaz nav tik slikta.

�� Protams. Kopā ar tevi.

�� Kaut kā pārāk smuki iznāk.

�� Es to vienmēr esmu teikusi. Būt kopā ar tevi . . . Man neko citu nevajag.

�� Es pieteicu tālsarunu ar ve�iem. Ja viņi būs mājās, es pie tevis piebrauk�u � un tad aizlaidīsim pie viņiem.

�� Pie taviem sen�iem?

�� Jā.

�� Kādēļ?

��� Man ar viņiem jāaprunājas. Kaut kas jāuzprasa. Jā�noskaidro.

�� Bet es uzreiz iedomājos . ..

�� Jā, jā! � Jānis iesmējās. � Pie reizes viņiem parādī�u arī tevi!

���� Nē! � Ieva mazliet uzspēlēti iesaucās. � Man nav sagatavota frizūra!

��� Un paldies Dievam! Viņiem ir izteikti puritāniski uz�skati, un tu ar modernu frizūru viņus vari tikai nobaidīt! Ja gribi uz viņiem atstāt labu iespaidu, tad apģērbies pēc iespējas vienkār�āk! Vislabāk pēc trīsdesmito gadu komjau�nie�u modes!

�� Es apģērb�os, cik vien vienkār�i ir iespējams!

�� Tikai nepārcenties! Tā, lai tu patiktu arī man!

�� Mīļais! Vai tad es varu tev arī nepatikt?

Jānis iesmējās. Arī Ieva vada viņā galā iespurdzās.

���� Tā mēs, daudz muldot, vēl piemuldēsim nelaimi, � Jānis noteica. � Apmēram pēc stundas bū�u klāt.

�� Nē! Pēc divām! Ātrāk es nepaspē�u.

�� Labi, � Jānis piekrita.^� Gaidi mani lejā pie durvīm.

�� Mēs tur paliksim arī pa nakti?

�� Tu negribētu?

�� Tur ir kur palikt?

�� Ve�iem ir vesela lauku māja! Bet mēs varētu iet gulēt �ķūnī, verandā vai uz kūtsaug�as.

�� Klētiņas nav? � Ieva draiski painteresējās.

�� Klētiņas nav. Toties ir veca pirts.

�� Brīni�ķīgi! Man �ķiet, ka mēs vispār negulēsim.

�� Ko tad darīsim?

�� Mēs mīlēsim viens otru,�Ieva atbildēja.�Rudzu laukā zem mirdzo�ām zvaigznēm . . .

Vecais �igulis slaidi un bez grūtībām uznesās stāvajā kalnā, mazliet pasvārstījās, it kā �aubīdamies nodrebēja, tad galvu reibino�ā ātrumā traucās lejā. ,

Spidometrs rādīja simt divdesmit kilometrus stundā.

Jānis Vanags ātri paskatījās uz blakus sēdo�o Ievu.

��� Bail nav?

���� Nē! � Ieva smiedamās papurināja galvu. � Es jau teicu � ar tevi esmu dro�a!

��� Ar mani varbūt, � Jānis noburk�ķēja, � bet ar �ito vāģīti tā ir, kā ir! Ka tikai nesabirst gabalos.

���� Tad brauc lēni, � Ieva deva padomu. � Brauc tik lēni, lai tu ma�īnu vari vadīt ar vienu roku, bet otru aplikt man ap pleciem.

Jānis vēlreiz a�i paskatījās uz blakus sēdo�o sievieti.

Ieva bija skaista. Garie, blondie mati klaidus nosedza galvu un plecus, bet seja bija tik tīra un gai�a, ka likās � tur plaukst kāds balts ābeļzars. Uzacis viegli ietonētas tum�ā krāsā, bet acu plakstiņi violetā, kas patie�ām lika domāt par ābeļziedu. Lūpas sārtas kā zemeņogas. Zem cie�i piegulo�ās, baltās blūzes Ievas palielās krūtis izcēlās sevi�ķi spilgti un atgādināja divus cietus, pulsējo�us ābolus. Jau tā ne sevi�ķi garos svārkus Ieva tī�u prātu bija uzrāvusi vēl augstāk, it kā viņa tepat automa�īnā taisītos sauļoties.

�� Zini, kas tu esi? � Jānis pavaicāja.

�� Nu?

��� �i�elino.

���� Ko tas nozīmē? � Ieva nedaudz saspringa. � Kāda iesauka . . . sliktām sievietēm?

�� Ļoti labām! � Jānis atbildēja. � �i�elino � tas itāliski nozīmē � �gards kumosiņ��.

�� Jā! � Ieva tūlīt piekrita. � Patie�ām! Es tev patīku?

-� Pat ļoti! Tā vien kārojas nogriezties kaut kur sāņus un iet me�ā pagrēkot.

��� Grēkot ir slikti, � Ieva �ķelmīga sacīja, � bet pamī�lēties mēs varētu � ja nebūtu jābrauc pie taviem vecākiem. Es gribu izskatīties svaiga un nesaburzīta!

�� Sievietes pēc grēko�anas parasti izskatās vēl skaistākas.

�� Jā?

�� Es jau to ievēroju kādreiz sen atpaka] pie savas pirmās meitenes. Tas mani ļoti pārsteidza. Viņa nebija nekāda di�ā skaistule, bet tad, kad mīlējāmies, viņa pārvērtās līdz nepazī��anai. Kādēļ tas tā, es nezinu, ta�u ne ar kādiem citiem līdzekļiem tādu efektu laikam nav iespējams panākt.

Ievas seja aptum�ojās.

�� Tu man, lūdzu, nekad vairs nestāsti ne par vienu citu meiteni!

�� Labi, nestāstī�u.

�� Un par savu sievu neko nestāsti!

�� Es jau arī nestāstu.

�� Kādēļ jūs iz�ķīrāties?

�� Tas bija pirms pieciem gadiem. Sen atpakaļ!

�� Viņa arī bija māksliniece?

�� Jā.'

��� Laba?

�� Pat ļoti laba.

�� Bet sieva slikta?

�� Nē, kādēļ? Arī kā sieva viņa bija laba.

�� Tad kādēļ jūs iz�ķīrāties?

�� Tas tev nav jāzina.

�� Tādēļ, ka jums nebija bērnu?

Jānis neko neatbildēja. Viņ� samazināja ma�īnas ātrumu un pagrieza galvu uz otru pusi. Blakus ceļam skrēja me�s, un pretim �alco�ais vēj� bija pilns ar sveķu un saulē izkal�tu�u �iekuru smar�ām.

Kādēļ vispār cilvēki satiekas un �ķiras, Jānis gurdi no�domāja. Vai tikai dzīves raibumam un krā�ņumam? Varbūt mēs visi esam mazliet vājprātīgi, ilgodamies mīlestību un dzīves stabilitāti? Varbūt labāks ir haoss un nenoteiktība? Ko nozīmē dzīvē kaut ko sasniegt, iegūt un panākt? Ko no�zīmē tēvzemes mīlestība, visdi�ākie rnērķi un idejas, mīļota sieviete, slava un nauda, ģimene, māja un bērni, ja tūlīt aiz nākamā ceļa līkuma man virsū var uzdrāzties lielais kamazs un . . . Smieklīgi. Kādēļ cilvēki pa lielākai daļai tomēr dzīvo un rīkojas tā, it kā viņi būtu spējīgi eksistēt simtiem gadu? It kā viņi būtu nemirstīgi. Bet varbūt tas ne�maz tik smieklīgi nav? Varbūt tas ir pat ļoti gudri -darīts?

� Paklausies, � Ieva klusi ierunājās.�Tavi vecāki ir labi?

�� Neko sliktu nevaru teikt, � Jānis domīgs atbildēja, � lai gan , . . Man �ķiet, viņi mani nekad tā pa īstam nav mī�lēju�i. Nav pat gribēju�i, lai es esmu.

���� Jā? � � Ieva izbrīnījusies paskatījās uz draugu. � Kādēļ?

���� Nezinu, � Jānis paraustīja plecus. � Varbūt tās ir tikai iedomas, bet mani neatstāj sajūta, ka starp mani un vecākiem ir kāds liels noslēpums.

��� Jocīgi, � Ieva tikko sadzirdami noteica. � Viņi ir jau pensijā?

�� Jā, bet abi vēl strādā.

�� Viņi ir skolotāji?

�� Kur tu to rāvi?

�� Nekur. Vienkār�i ienāca prātā.

���� Nē. Māte visu mū�u ir strādājusi tā saucamajā pa�domju un partijas darbā. No sākuma, pēckara gados, bijusi varen aktīva komjauniete. Viņai divas reizes pat uzbruku�i me�abrāļi, tad beidza partijas skolu un strādāja apriņķa par�tijas komitejā, pēc tam izpildkomitejā, tad atkal ilgus gadus sabija partijas darbā. Tagad, kad aizgāja pensijā, ir biblio�tēkas vadītāja.

���� Tu ar māti lāgā nevarēji saprasties viņas darba un uzskatu dēļ?

��Ne tikai tādēļ. īsti pat nezinu. Es biju vēl pavisam maziņ�, varbūt tikai gadu vecs, kad vecāki mani nez kādēļ atveda uz Rīgu un nodeva pilnīgā krustmātes audzinā�anā un aprūpē. Protams, ari vecāki par mani rūpējās. Kas nu bija, tas bija, ta�u mani galvenokārt tomēr audzināja krustmāte. Viņa bija mātes māsa un saucās Ida Frīdenberga. Krustmātei Iļģuciemā piederēja neliela māja. Kad tikko sasniedzu pilnga�dību, viņa to māju ar testamentu novēlēja man. Krustmāte nebija precējusies, un bez manas mātes viņai neviena cita tuva radinieka nebija. Pirms septiņiem gadiem Ida Frīden�berga nomira, mazliet vēlāk māju nojauca, un es Me�ciemā saņēmu jaunu dzīvokli ar visu darbnīcu.

�� Kādēļ vina nomira?

��� Aizkuņģa dziedzera vēzis. Piecdesmit piecu gadu ve�cumā.

��� Vai tad neiznāk, ka viņa īstenībā ir bijusi tava īstā māte?

��� Tā nu vis neiznāk, ta�u tante manā labā patie�ām ir darījusi daudz. Viņa mani uzaudzināja, nekad nebārās, visu mū�īgi piedeva, pēc dabas bija mierīga un lēna, pilnīgs pret�stats savai māsai.

�� Ko tavs tēvs? Arī bija partijas darbinieks?

�� Jā. Pēc tam ilgus gadus strādāja rajona laikrakstā par atbildīgo sekretāru.

�� Ko tagad?

�� Kaut ko dara Novadpētniecības muzejā.

�� Viņi tev biju�i izcili ļaudis . . . rajona mērogā.

�� Ko nu par to! Pa�ā spicē.

�� Bija no progresīvajiem vai arī? . . .

��� �Vai arī . . .�! Protams! Kur� no partijas darbiniekiem toreiz bija progresīvs?

�� Tu līdz �im man par viņiem neko neesi stāstījis.

�� Vai tad tas tev ir interesanti?

�� Tie ir tavi vecāki. Man tā kā klātos � �o to zināt. Var�būt ne?

�� Protams, Ieviņ, protams! Kādēļ gan ne?

�� Lūdzu, apstājies! � Ieva negaidīti palūdza.

�� Ko tu gribi?

��� Es tevi lūdzu, apstājies! � Ieva noteiktā balsī palūdza vēlreiz.

Jānis apstādināja ma�īnu un pagriezās pret Ievu. Arī viņa pagriezās, un abu skati sastapās. Meitenes lielajās acīs dega ziņkāre un atklāts satraukums.

���� Vajag krūmiņos? � Jānis mēģināja neveiklo mirkli pārvērst smieklā.

��� Mēs tagad braucam pie taviem vecākiem, �� Ieva ļoti nopietni teica. � Es nezinu, ko tu viņiem par mani esi jau stāstījis un vai vispār esi kādreiz runājis . . .

�� Atzīstos, neesmu. Viņi par tevi neko nezina.

Ievas daiļajā sejā uz mirkli pazibēja vil�anās.

��� Tātad, Jāni . . . Kā tu viņiem mani stādīsi priek�ā? Kā ceļabiedri? Kā labu paziņu, draugu, līgavu vai . . . var�būt kā nākamo sievu?

Jānis iesmējās. Ievas nopietnā izturē�anās viņu nedaudz uzjautrināja.

�� Tas tev �ķiet svarīgi?

�� Bet tev ne?

�� Tas ir tikai procedūras jautājums un lietas būtību ne�skar.

��� Kas �ai gadījumā ir lietas būtība?

���� Tu! Tu, Ieva! Un es. Un tas, ko mēs viens pret otru jūtam. Un tas, ka tu esi kopā ar mani. Un man ar tevi ir labi. Es da�reiz varbūt daudz ko muldu, par daudz ko pasmē�jos, ta�u īstenībā � Tu uz mani vari paļauties.

���� Paldies, Jāni. Un tomēr � Es negribētu, lai tavi apzinīgie sen�i par mani nodomātu kaut ko sliktu.

�� Viņi par tevi neko sliktu nevar nodomāt. Tas ir izslēgts. Un galu galā �

�� Man tas tomēr ir svarīgi!

�� Muļķības!

�� Es tomēr gribu zināt, ko tu viņiem par mani teiksi!

Jānis smagi nopūtās un ar kreiso roku viegli pieskārās

Ievas vaigam.

��� Ieviņ! Es viņiem teik�u, ka tu esi visdumjākā sieviete pasaulē, un tomēr es tevi mīlu, mīlu varbūt ne glu�i tā, kā tas pēc vispār atzītiem standartiem ir pieņemts, ta�u tu man patiesi esi kļuvusi ļoti tuva un vajadzīga. Ta�u par mūsu iespējamajām ģimeniskajām attiecībām . . . Nezinu. Saku atklāti. Pirmkārt man ir bail.

�� Bail? No kā?

��� Ka es varu sabojāt tavu dzīvi. Un tu vari sabojāt ma�nējo! Es patie�ām esmu mazliet tāds pusdulls. Ienākumi arī no gadījuma uz gadījumu. Nekas pastāvīgs. Bez tam es jau esmu paspējis pierast pie sava dzīves ritma, pie sava stila un dzīvesveida. Bet �is dzīvesveids reāli izpau�as kā absolūta garīgā un fiziskā brīvība. Es nestrādāju algotu darbu un tādēļ nevienam nepakļaujos. Es nevienam nekalpoju! Neviens mani nekomandē un neko nepavēl. Tas pats arī mājās. Es esmu pilnīgi brīvs. Man nevienam nav jāatskaitās, nevienam nav jāprasa nekādas atļaujas vai jālūdzas piedo�ana. Dzīvoju tie�i tā, kā to gribu es, nevis kāds cits! Tu man piedod, Ieviņ, es saprotu, ka tas tev nav pieņemami, tas tev dro�i vien liekas drausmīgi egoistiski, bet . . . Tāds nu es esmu un pagaidām neko savā dzīvē negribu mainīt. Gribu vienīgi vēl da�us gadus tā pamatīgi pastrādāt.

Ieva lēni novērsa skatienu, nolieca galvu, un, kad pēc da�iem brī�iem Jānis to atlieca atpakaļ, viņ� meitenes acīs ieraudzīja asaras. Viņam kļuva nedaudz skumji, un viņ� vēl�reiz ar sāļu rūgtumu nodomāja, cik tas tomēr ir savādi un netaisni, ka tie�i tiem, kuri viens otru mīl, uz �īs pasaules visbie�āk iet grūtāk par citiem.

Jānis neko neteica, pagriezās atpakaļ, mirkli pagaidīja un sāka braukt. Ieva notrauca asaras, galvu iespieda sēdekļa paaugstinājumā un mēģināja mulsi pasmaidīt.

�� Lūdzu, nedusmo, � viņa klusi pateica.

�� Ko tu! Nedusmo tu!

���� Man patīk tavs atklātums. Tas da�reiz var būt ļoti ne�ēlīgs, bet tas vismaz ir godīgs. Tu nekad nemelo.

��� Tu par to tagad nedomā, � Jānis sacīja. � Tu man uzticies. Vissliktākais, ko es tev da�reiz varu izdarīt. . . Tas ir . . . Es varu tevi pamīlēt.

Ieva strauji pagriezās, un viņas daiļajā sejā pēk�ņi pazi�bēja �ķelmīgs un ļoti sievi�ķīgs smaids.

�� Tad esi tik slikts! � viņa negaidīti aicināja. � Esi . . . Sliktāks par sliktu! Apturi ma�īnu un . . .

Jānis vēlreiz apstādināja ma�īnu ceļa malā un, ar abām rokām pievilcis Ievu sev cie�i klāt, viņu ilgi un kaislīgi skūp�stīja. Meitene atbildēja ar to pa�u, un Jāni visu pārņēma neatvairāma vēlē�anās Ievu iegūt. Viņ� ar kreiso roku Ievas svārkus bija uzrāvis vēl augstāk, maigi glāstīja viņas kāju iek�pusi, bet ar labo roku spaidīja krūtis. Uzbudinājums sa�sniedza kulmināciju, prāts jau kaut kur bija pazudis, visa pasaule bija pazudusi, tā pārstāja eksistēt, tās vietā valdīja tikai �ī viena neatvairāmā vēlē�anās � būt tevī . . . Tas lai�kam ir skaistākais un arī stiprākais, kas cilvēkā vispār ir.

Un tomēr. Kad pēc neilga laika, skaļi tark�ķēdams, garām pabrauca kāds traktors, Jānis beidzot atjēdzās. �ī tomēr ne�bija īstā vieta! Ik pēc mirkļa garām drāzās ma�īnas, un visu varēja redzēt.

��� Te nevar � � Viņ� negribīgi atrāvās no Ievas un vainīgi pasmaidīja. � Pārāk klaja vieta.

���� Tā jau ir, � Ieva �ēli nopūtās. � Pat to cilvēki nevar izdarīt, kad grib!

�� Diem�ēl. Mūs tūlīt apvainotu latviskās tikumības grau��anā.

�� Bet mēs būtu viens otru pamīlēju�i. . .

��� Gan jau. Vai nu tā būs, ka mēs �odien nositīsimies.

��� Nekādā gadījumā! Mums jādzīvo ilgi. Lai tu vari pa�matīgi izbaudīt brīvību, bet es . . . Paklau, Jāni! Ko pa to laiku vajadzētu darīt man?

Jānis iekārtojās ērtāk pie stūres un ieslēdza motoru. Viņ� jau bija nedaudz nomierinājies un vairs negribēja atkal at�griezties pie reiz jau pateiktā. Tas viņu saskarsmē bija pafe nepatīkamākais � �ī visai bie�ā un asā attiecību noskaid�ro�ana. �Kādēļ tu mani negribi pavisam? Pastāvīgi. Kādēļ tu mani gribi tikai kā mīļāko? Tas velkas jau vairāk nekā gadu, un �āds stāvoklis mani sāk pazemot! Es vairs negribu būt tikai piedeva tavam brīvajam laikam! Es gribu būt viss tavs laiks.�

Tas atkārtojās bie�i. Da�ādās variācijās. Tas bija nepa�tīkami, bet var būt, ka tie�i �īs sarunas un savstarpējie pār�metumi bija īstie ledus gabaliņi, kuri �ad tad pat obligāti jāpiemet karstajam mīlestības kokteilim. Lai nav par karstu. Lai var dzert lēni un ar baudu. Bez lieka noreibuma.

Pēc pusstundas viņi iebrauca Skrundā.

��� Tu ta�u teici, ka viņi dzīvo laukos. � Ieva, nedaudz izbrīnījusies, skatījās uz saposto pilsētas centru.

��� Ve�iem ir arī pilsētas dzīvoklis, � Jānis paskaidroja. � Laukos viņi dzīvo tikai pa vasarām.

��� Nav slikti. � Ieva pa�ūpoja galvu, tūlīt atcerēdamās savu mazo divistabu dzīvoklīti vecajā Juglā, kur no vecāku strīdiem, piedzēru�ā tēva ālē�anās un kaimiņu skaļajām sa�runām nebija miera ne dienu, ne nakti. Bet tepat mums vi�siem blakus tomēr ir tik daudz cilvēku, kuri praktiski nekad neizjūt nekādas sadzīves neērtības vai grūtības. Cilvēki ar ērtiem un platiem daudzistabu dzīvokļiem, ar privātmājām, dārziem, vasarnīcām un siltumnīcām, ar lielām algām, lieliem ienākumiem, ar māsu un ārzemju automa�īnām, ar reālu varu un visda�ādākām iespējām, ko �ī vara vai ieņemamais amats viņiem dod. �

Pie �o �izredzēto� kategorijas dro�i vien pieder arī Jāņa vecāki. Lepns dzīvoklis pilsētas centrā un liela māja laukos. Ja tā krietni padomā, nekas jau sevi�ķs tas nav. Varbūt tas ir tikai pats elementārākais, pats nepiecie�amākais, kas va�jadzīgs ikvienam cilvēkam. Bet tur jau ir tā lieta, ka pie mums lielākam vairumam cilvēku pats elementārākais, pats nepiecie�amākais acīmredzot vēl ilgus gadus būs gandrīz vai augstākais sapņu lidojums.

Ievai uznāca slēptas dusmas. Viņa ir jauna, skaista, izglī�tota sieviete, bet viņa jau tagad skaidri zina, ka viena pati neko savā dzīvē nespēs panākt, nespēs personīgo dzīvi ne jūtami uzlabot, ne krasi izmainīt. Ja palīgā nenāks kāds .cits cilvēks. Ja neizglābs kāds laimīgs gadījums vai liela mīlestība. Bet kur viņa ir, tā lielā mīlestība vai laimīgais gadījums? Jānis Vanags?

Pilsētas dzīvoklī Jāņa vecāku nebija.

��� Tātad laukos, � Jānis gurdi konstatēja. � Kā jau va�rēja paredzēt.

�� Tas ir tālu? � Ieva atturīgi painteresējās.

�� Tāds gabaliņ� ir.

��� Man nez kādēļ nemaz vairs negribas tālāk braukt, � Ieva atklāti atzinās.

�� Kas noticis? � Jānis ātri uzprasīja.

�� Nekas nav noticis, � Ieva atbildēja, � vienīgi es iedo�mājos � Ko di�u tavi vecāki ir paveiku�i, ka viņi var atļau�ties tik labi dzīvot?

�� Mani vecāki neko tādu nav paveiku�i, � Jānis Vanags domīgs sacīja. � Un nedomāju, ka viņi dzīvotu īpa�i pār�ticīgi. Ieņemot augstus un atbildīgus amatus, dzīvoklis viņiem pilsētā pienācās. Man pat �ķiet, ka viņi to saņēma parastās rindas kārtībā se�desmito gadu vidū. Bet lauku mājas .. . . Jāpadomā. Labi, ka tu par tām ieminējies. Atklāti sakot, skaidri neatceros, bet, cik man bērnībā tika stāstīts . . . Tās esot mana vectēva mājas.

�� Vectēvs vēl dzīvs?

�� Nē.

�� Tu viņu atceries?

�� Es par viņu neko pat nezinu.

�� Ļoti savādi.

�� Tur tev pilnīga taisnība.

���� Kaut kā nemaz negribas ticēt. Māte tev neko nav stāstījusi par savu tēvu?

�� Neko. Miris, un viss.

�� Varbūt tās mājas piederēju�as tava tēva tēvam?

��� Nē. Vectēvs no tēva puses ir vēl dzīvs un dzīvo Lie�pājā.

�� Viss ta mazliet jocīgi, � Ieva atkārtoja.

�� Tā ir.

�� Vai tad tu uz �ejieni pa vasarām nebrauci?

�� Nē, � Jānis neapmierināts noņurdēja.

�� Par tālu no Rīgas?

�� Kas nu tas par tālumu!

�� Kādēļ tad?

Jānis ilgi klusēja. Viņ� negribēja atbildēt. Viņ� vēl nevē�lējās Ievai atklāt, ka starp viņu un vecākiem jau sen radusies milzīga plaisa, viņi patiesībā ir tikpat kā sve�i cilvēki. Viņ� negribēja stāstīt par to nomāco�o rūgtumu, kas viņu ir pil�dījis jau no bērna dienām, par to vienmēr smeldzo�o sāpi, ka viņam patiesībā ir bijis jāaug bez mātes un tēva. Viņ� sim�tiem rei�u bija jautājis � kādēļ? � un nekad nebija saņēmis atbildi. Vecāki ar viņu par to nerunāja, bet, ja kaut ko arī paskaidroja, tad tikai vienu un to pa�u: �Mēs domājām, ka tā tev būs labāk.� Bet varbūt tā bija labāk vienīgi viņiem? Tas tomēr ir nepiedodami, ka es neesmu tā nopietni un dziļi painteresējies par manām tālākajām dzimtas saknēm. Tik tie�ām. Kas ir bijis mans otrais vectēvs? Kādēļ es esmu tik nepārprotami līdzīgs Jānim Kri�laukam? Protams, es varu pieņemt, es pat pieņemu, ka tā ir tikai fantastiska sagadī��anās, un tomēr � kādēļ māte mani jau pirmajā dzīvības gadā aizdeva prom, tā praktiski no manis atsacīdamās? Kā�dēļ tēvs ir bijis tik vienaldzīgs? Kādēļ māte retajās tik�anās reizēs nekad neko nav stāstījusi par saviem vecākiem, par savu pagātni? Viss, ko es zinu, ir nācis no viņas māsas Idas, bet arī tas nebija daudz. Viņa man tāpat neko nav stāstījusi par savu tēvu.

��� Tu man pirms da�ām nedēļām pārmeti, ka es nezinot savu ciltskoku tālāk par vecvecākiem, � Ieva klusi atgādi�nāja. � Bet izrādās, tu jau pats neesi labāks! Tu pat nezini tik daudz, cik zinu es!

��� Tev ir taisnība, � Jānis domīgs piekrita. � Tie�i tādēļ jau mēs arī dodamies �ai nelielajā ekskursijā.

�� Māju nosaukums ir smuks? � Ieva painteresējās.

�� Diezgan. Saucas �Lejrozes�.

��� Tātad kaut kur tur lejā ir ro�u dārzi? � Ieva mazliet ironiski pajautāja.

��� Nezinu. Varbūt kādreiz tur tādi ari ir biju�i, bet ta�gad . . . Diez vai. Mājas ir vecas. Kādreiz piederēju�as mui�ai, bet tad kāds zemnieks tās gadsimta sākumā izpircis, vēlāk tās nonāku�as mana vectēva īpa�umā. Tā, kas jau ir miris.

�� Cik atceros no skolas laikiem . . . �ais vietās kara laikā notiku�as lielas kaujas. Māja necieta?

�� Nē. Bijusi Kalnu mui�a atrodas tepat netālu no Skrun�das. Tur aiī deviņpadsmitajā gadā gājis karsti. Netālu no tās vietas ir pat kritis Oskars Kalpaks, bet mūsu mājās un Kalnu mui�ā stāvēju�i sarkanie.

Atliku�o laiku viņi klusēja. Jānis juta, ka Ieva neapmie�rināta. Viņā rūgst kaut kāds apvainojums vai vil�anās, ta�u runāties vairs negribējās un nez kādēļ negribējās viņu arī ne mierināt, ne iedro�ināt. Viņ� pats tagad ļoti vēlējās, lai

kāds vinā radītu mieru vai drosmi. >

Pēc neilga laika viņi iebrauca biju�ās Kalnu mui�as centrā, kur vecās ēkas vietā tagad atradās kolhoza valdes māja, kultūras nams un bibliotēka. Viņi no lielā ceļa nogriezās uz daudz sausāka, grantēta lauku ceļa, �ķērsoja nelielas upītes pussabruku�o tiltu un pēc da�ām minūtēm iebrauca �Lej�ro�u� pagalmā.

Pretim riedams slinki izskrēja suns, un pēc da�iem mir�kļiem uz mājas sliek�ņa parādījās liela auguma, puķainā vasaras kleitā ģērbusies sieviete. Viņas galva bija apsegta ar baltu lakatu, bet kājas pusgaros gumijas zābakos. Sieviete nedaudz piemiedza acis, neapmierināta paskatījās uz ne�gaidītajiem miera traucētājiem, bet pēc brī�a, atpazinusi atbraucējā dēlu, savilka seju tikko manāmā smaidā.

�� Kā tad tu tā? � viņa diezgan asā balsī pajautāja. � Bez iepriek�ējas paziņo�anas?

��� Tevi jau te nevar sazvanīt! � Jānis sāka taisnoties. � Zvanīju vairākas dienas pēc kārtas.

��� Jā, ar sakariem mums te ir slikti, � Silvija Vanaga negribīgi piekrita un ar asu, caururbjo�u skatienu tūlīt no�pētīja sava dēla jauno pavadoni. Viņai principā bija vienalga, ar kādām sievietēm dēls satiekas, mīlējās, precas vai tāpat draudzējas, bet �itā viņai uzreiz nepatika. Augstpapē�u kurpes, minisvārki, izkrāsojusies� un vispār ir par daudz skaista! Nekas labs no tādām nav gaidāms. Tas nu bija dro�i. Smags darbs viņām nav jāstrādā, tādēļ jau var arī tā mā�oties. Bet godīgām, �aklām lauku meitenēm . . . Ta�u �itā jau nu dro�i ir rīdziniece, baltrocīte, nekādas rūpes nepazīst un togad tikai grib dēlu ieraut savos krāsainajos tīklos . . .

��� Iepazīsties! � Jānis pieveda pie mātes Ievu. � Tā ir pati labākā sieviete pasaulē!

���� Cik nu tu daudz no pasaules esi redzējis, � māte dzedri noteica un pasniedza Ievai roku. � Kā tad sauc?

���� Ieva, � meitene pateica un jutās mazliet neērti no Silvijas Vanagas asās balss un pēto�ā skatiena.

��� Ieva � � Silvija domīgi noteica, nolaida acis un uz mirkli iegrima smagās atmiņās. Viņa pēk�ņi atcerējās kādu citu Ievu, tikpat jaunu un skaistu kā �itā � �etrdesmit gadus atpakaļ � un atcerējās, kā tā Ieva �ai pa�ā mājas pagalmā bija raudājusi un lūgusies . . . Ilgi, ilgi.

Silvija Vanaga no tālā pagātnes aukstā pieskāriena maz�liet pat nodrebēja, tad tomēr ātri saņēmās un aicināja cie�miņus iek�ā.

��� Tēvs mājās? � Jānis, ejot cauri priek�namam, painte�resējās.

����� Viņ� aizbrauca uz Liepāju pie sava tēva. Pavisam vārgs palicis. Bet ir jau arī gadi! Kā nekā astoņdesmit pieci.

■ � Kā pati jūties?

�� Varu iztikt. Sirdī viens vārstulis lāgā nedarbojoties, bet ārsts saka, ka pagaidām nekas briesmīgi slikts vēl tas neesot.

�� Tomēr vajadzētu ārstēties, �Jānis sacīja. � Brīva esi. Nekādas darba slodzes vairs nav.

�� Jā, � Silvija piekrita. � Tagad jau ir vieglāk. Visi var runāt, ko grib, viss tiek atļauts un pat veicināts, bet mūsu laikos . . . Tad bija jābaidās ne tikai no vismazākā pārpra�tuma, no visniecīgākās ideoloģiskās kļūdas, bet pat no ska�ļāka, iepriek� nesankcionēta vārda . . .

���� Tu jau pati biji tā, kas no visa visvairāk baidījās! � Jānis iesmējās. � Rajona mākslas izstādes, koncerti, visa pa�darbība . . . Izglītība. Prese! Viss bija zem tavas stingrās uzraudzības un kontroles! Bet vai esi padomājusi � Ja tu jau tad būtu atļāvusi daudz ko no tā, kas tiek atļauts patla�ban? Vai tava mīļā padomju vara tūlīt būtu sabrukusi?

��� Ja tā tas turpināsies . . . Nebūs nekāds brīnums, ka sabruks ar! � Silvija stingrā balsī noteica un ciemiņus ie�veda lielajā istabā. Tā bija iekārtota pēc vidējā padomju cilvēka iespēju standarta, bez kādas sevi�ķas izdomas vai oriģinalitātes, ja nu neskaita vienīgi nelielu Ļeņina portretu pie pretējās sienas . . .

�� Varbūt tie�i to arī tauta grib? � Ieva, nedaudz pagrie�zusies pret mājas saimnieci, negaidīti pajautāja.

�� Ko? Lai padomju vara? � � Silvijai pat aizrāvās elpa. � Mūsu tauta vienmēr ir bijusi un arī tagad ir par pa�domju varu, vienīgi mūsu ienaidnieki . . . Jā, starp citu, vai tikai arī jūs abi neesat iestāju�ies Tautas frontē? � Silvija nopietna pajautāja un vēlreiz aizdomīgi nopētīja Ievu.

Ievai pirmais neveiklums bija jau pārgājis, un viņa sāka justies arvien dro�āka. Jānis viņu bija nosaucis par visla�bāko sievieti pasaulē, un, lai gan tie, protams, bija pasaules lielākie meli, to dzirdēt tomēr bija patīkami. Arī Jāņa māte bija sasveicinājusies tīri pieklājīgi, vienbrīd pat pasmaidīja, lai gan izskatās barga un netaisna. Tagad vēl par to Tautas fronti . . . Tas tiem stagnātiem, tiem �biju�ajiem�, laikam ir pilnīgi asinīs! Kā kaut kas ne tā, kā kaut ko pasaki mazliet savādāk, nekā kādreiz bija pieņemts, tā jau tikpat kā ienaid�niekos esi iek�ā!

��� Nē, � Jānis ātri pateica. � Esi mierīga! Mēs neesam iestāju�ies nekādās frontēs, ne biedrībās. Mēs pārstāvam brīvo cilvēku sabiedrību.

Māte uz viņiem tā �ķībi paskatījās, tad Anglijas karalie�nes cienīgā gaitā aizgāja uz virtuvi salūkot kaut ko ēdamu.

Jānis smagnēji atkrita uz dīvāna un lēni pārlaida skatienu telpai. Viņu negaidīti pārņēma smags gurdenums. Māte uz viņu, kā parasti, bija atstājusi nepatīkamu iespaidu. Pat ve�cumdienās vēl nevar rimties! Ta�u ne tikai tas viņu nomāca. Grūtsirdīgu darīja apziņa, ka tie�i �eit viņ� ir piedzimis. �ai mājā, �ai istabā. Tie�i �eit viņ� pasaulei pateicis savu pirmo vārdu. �eit spēris pirmo soli, pirmo reizi raudājis un smējies. �eit nozibējis tas īsais brīdis, kad viņi visi vēl biju�i kopā. Pēc tam kaut kas ir noticis, un vecāki no manis īstenībā atteicās. Kādēļ? Par ko? Kā vārdā man tika laupīta normāla bērnība, jaunība un varbūt pat visa dzīve? Kāda nelaime bija uzgāzusies? Un pat tagad māte �ķiet sve�a, un sve�a ir

�ī māja. Pārāk stipri tā atgādina izpildkomitejas vai partijas komitejas ierasto kanceleju. Bezdvēselisku � kā jebkuru �kroņa� telpu.

Vēlāk, kad viņi paēda vakariņas un stingrās, neintere�santās sarunās bija aizvadīts gandrīz vai viss vakars, Jānis pirms gulētie�anas iegāja mātes istabā un viņai negaidīti parādīja Jāņa Kri�lauka fotogrāfijas.

Māte krasi nobālēja un ilgi klusēdama skatījās uz fotoat�tēliem.

��� Tu �o cilvēku pazīsti? � Jānis nopietns pajautāja un nenovērsa skatienu no mātes grumbainās sejas. Tā joprojām bija uzkrīto�i bāla, viņai viegli notrīcēja lūpas, it kā gribēja, mēģināja kaut ko pateikt, bet nekas nesanāca. Laikam mute bija kļuvusi sausa un balsi noslāpēja vēl neizgaisis pārsteigums.

�� Tu �o cilvēku pazīsti? � Jānis atkārtoja jautājumu.

Māte vēl kādu laiciņu klusēja, ar sastingu�u skatienu

veroties Jāņa Kri�lauka jaunajā un vecajā sejā, tad tikko sadzirdami izmocīja:

�� Kur tu �īs bildes dabūji?

�� Tas nav svarīgi, � Jānis atbildēja. � Man daudz svarīgāk zināt. . . Vai viņ� gadījumā nav kāds no mūsu radiniekiem?

Māte atkal neko neatbildēja, klusēdama �ķērsoja istabu, neveikli apsēdās lielā atpūtas krēslā un zemu nolieca galvu.

Jānis apsēdās iepretim un, vairs ne ar vienu vārdu ne�traucēdams māti, tomēr ar nepacietību gaidīja atbildi. Bet atbildes nebija. Māte pēk�ņi kaut kā sa�ļuka, saguma, un no staltās un lepnās sievietes vairs nebija ne vēsts. Tagad Jāņa priek�ā sēdēja jau stipri veca, neizskatīga lauku sieva, kura turklāt vēl sāka, smagi elsodama, raudāt.

Jānis joprojām gaidīja atbildi.

Beidzot māte pacēla galvu, no acīm izslaucīja asaras un, skatīdamās kaut kur sāņus, tikko sadzirdami nomurmi�nāja:

�� Es jau to paredzēju. Kaut kad tam vajadzēja notikt. . .

��� Kam . . . notikt? �- Jānis saspringa un vēl cie�āk vē�roja mātes seju un nervozi trīco�ās rokas.

Māte atkal ilgi klusēja, tad neveikli pasmaidīja.

�� Tā jau tas laikam ir. � Viņa vairākkārt pa�ūpoja galvu. � Dievs esot teicis: �Ņem, ko vari paņemt, bet par visu kād�reiz vajadzēs samaksāt.�

Māte piecēlās, pienāca pie dēla un viegli pieskārās viņa plecam.

��� Jā, es to cilvēku kādreiz pazinu, � viņa beidzot atzi�nās. � Bet tagad viņ� jau sen ir miris, un laikam miru�i ari visi viņa tuvinieki . . . Tas cilvēks ir no pagātnes, bet pa�gātnei nevajadzētu pieskarties. �odiena jau ir pietiekami vētraina, un pietiek ar to! Mēs nekad nevaram dro�i zināt, vai kāds izzināts pagātnes notikums mums nesīs garīgu mie�rinājumu vai ari tas izraisīs tikai jaunu nelaimi . . .

Jānis piekrīto�i pamāja.

�� Tā tas varētu būt, ta�u es tomēr gribu zināt. . .

���� Neko es tev vairāk neteik�u. � Māte steidzīgi at�gāja soli tālāk. Viņa no grāmatplaukta paņēma pabiezu grāmatu cietos, melnos vākos, to nevērīgi pa�ķirstīja, tad nepacietīgi pateica: � Tu mani, lūdzu, atvaino, bet es vēlos iet gulēt.

Jānis piecēlās, gāja jau prom, tad tomēr nenocietās vēl�reiz nepajautājis: � Tad vismaz pasaki . . . Man ar �o cilvēku � ar �o Jāni Kri�lauku ir kāds sakars?

Māte lēni viņam pagrieza muguru. Iespējams, lai dēls neredzētu viņas seju un acis.

���� Jā, � viņa gurdi izmocīja. � Jā! Tev ar viņu . . . vai, pareizāk sakot . ; . viņam ar tevi . . . Jā! Bet tas �obrīd man ir par smagu. Tev neko nevajag zināt, neko! Viss pa�gājis, un nekas vairs neatgriezīsies. Un labi, ka tā. Lai viss paliek pa vecam. Bet tagad ej! Es gribu būt viena.

Jānis pat nepakustējās. Tātad viņa aizdomas tomēr ir izrādīju�ās pamatotas! Jānis Kri�lauks ir viņa radinieks! Vai nu īstais tēvs, vai vectēvs. Citas varbūtības laikam nav. Bet kādēļ māte vēl joprojām grib visu noslēpt? Tātad kaut kas baigs vai traģisks tomēr ir noticis! Vai māte tagad izjūt kaut kādus sirdsapziņas pārmetumus? No�ēlo grēkus? Gri�bējusi visu aizmirst un varbūt ikdienā jau arī bija aizmir�susi, bet te negaidīti uzrados es ar savām vecajām bildītēm un visu uzvandīju aug�ā �

�� Ej, lūdzu, prom! � māte uzstājīgi pateica. � Es neko vairāk neLeik�u.

Jānis nedaudz ceremoniāli paklanījās, jo viņam pagaidām pietika arī ar to. Viņ� jutās apmierināts.

� Paldies par to pa�u, � viņ� mierīgi pateica un izgāja no istabas. Līdzko Jānis aizvēra durvis, viņ� izdzirdēja, kā no mātes rokām laikam izkrīt grāmata, jo istabā atskanēja dobj� troksnis. Bet varbūt tur nokrita viņa pati?

Jānis Vanags ar Ievu gulēja mazajā �Lejro�u� biju�ās kal�pones istabā un nezināja, ka �etrsimt metru tālāk atrodas par jaunu uzcelts liels siena �ķūnis, kur kādreiz dzīvi sadega vairāki desmiti smagi ievainotu latvie�u strēlnieku. Un ne�zināja, ka mazliet tālāk pie upes atrodas vēl viens �ķūnis, kur kādreiz jautrā un palaidnīgā Anna Kumelīte daudziem streļķiem sniedza viņu dzīves pēdējo mierinājumu . . . Viņ� pat nezināja to, ka, pirms stundas maigā satraukumā iegū�dams Ievu, bija atkārtojis tie�i to pa�u, ko �ai vietā, �ai ma�zajā istabiņā ar aizkvēpu�ajiem, �aurajiem lodziņiem, pirms se�desmit gadiem bija darījis jaunais Jānis Kri�lauks un vēl jaunākā Ieva Zemīte . ..

Kādēļ viņam bija liegtas �īs atmiņas, �ī reālā pagātne?

Kādēļ māte ar tēvu retajās tik�anās reizēs viņam bija centu�ies uzburt vai radīt pavisam citu pasauli, citu viņa ra�anās versiju? Kādēļ vecāki tik ne�ēlīgi bija nocirtu�i kādu viņa pagātnes un, kas vēl ne�ēlīgāk un neizprotamāk, kādu viņa radniecības sakni? Kādēļ viņi negribēja, lai dēls zaļotu pilnasinīgs?

Ieva jau bija aizmigusi. Jānis klusi piecēlās, atvēra durvis un nostājās uz mājas sliek�ņa. Koku zarus klusi locīja tikko jūtams dienvidu vēj�. No upes nāca patīkams dzestrums, līdzi atnesdams arī tuvīno pļavu smar�as. Ar klusu �ņācienu mā�jas pagalmu pārlidoja kāds liels putns, un no tuvējās kļavas nokrita pirmās nodzeltēju�ās lapas. Blakus, mēli izkāris, ātri elsoja suns. Pasaule uz mirkli bija aizmigusi, ta�u turpināja dzīvot visā savā daudzveidībā un krā�ņumā. Un tad pēk�ņi Jānis Vanags kaut kur virs sevis izdzirda klusu kliedzienu. Viņ� satrūkās, pacēla galvu aug�up un paskatījās debesīs. Tās bija pilnas ar spo�ām zvaigznēm, blāvo mēnessgaismu un Visuma noslēpumiem. Pēc mirkļa atskanēja vēl viens klie�dziens. Tagad tas jau bija saklausāms daudz tuvāk un skaid�rāk. Likās, kliedz vīrietis. Bet tā varēja būt arī sieviete. Pagāja vēl da�as minūtes, un tad atskanēja tre�ais klie�dziens. Tas nebija skaļāks par iepriek�ējo, ta�u �oreiz skaņa nāca lēni un ilgi. Tā smagnēji piepildīja visu debesmalu un Jāni radīja spēju satraukumu un bailes.

Nepārprotami kliedza cilvēks.

Viņ� sauca pēc palīdzības vai kādu brīdināja?

Varbūt kliedzējs ir tas jaunais strēlnieks, kuram toreiz pietrūka tikai da�u metru, lai �eit ap�audes laikā dzīvs �ķērsotu tagad tik ļoti smar�ojo�o pļavu? Bet varbūt tur kliedz Oskars Kalpaks, kuram tā arī nebija lemts piedzīvot nevienu lielāku uzvaru? Varbūt tas ir Jānis Kri�lauks, ku�ram toreiz vajadzēja iet prom uz Krieviju, vai arī Ieva Zemīte, kurai vajadzēja palikt Latvijā? Bet varbūt tur kliedz tas cilvēks, kuram es esmu tik nepārprotami līdzīgs? . . .

Varbūt tur kliedz daudzu ļau�u vainas apziņa par savu melno pagātni un bailes no nākotnes?

Varbūt tā savā izmisumā da�reiz kliedz pazemota mīles�tība, pieviltas cerības un samīdīta cilvēka pa�cieņa?

Varbūt tā draud Nodevība?

Priecājas Nelaime?

Smejas Nāve?

Nāk Atriebība un Atmaksa?

Varbūt �is skaļais kliedziens nav nekas cits kā tikai kluss Visuma �uksts, kas mums visiem novēl mierīgu un gai�u nakti?

Atbildes nebija.

Vienīgi debess spilgtākā zvaigzne Betelgeize mazliet pamirk�ķināja savu dīvaini sarkano gaismu . . .

Nakts vidū negaidīti iekliedzās bērns.

Ieva Zemīte tūlīt uztrūkās aug�ā un piegāja pie gultiņas. Mazais Viesturs bija pamodies un raudzījās uz māti baiļu pilnām acīm. Autiņus pārtīt nevajadzēja, tātad viņ� ir re�dzējis tikai kādu sliktu sapni, Ieva nodomāja, vairākas reizes noglāstot dēla galvu. Guli, Viestur, guli! Slikti sapņi ir mūsu dzīves neatņemama sastāvdaļa.

Ieva atgriezās gultā, nodzēsa lampu un domīga raudzījās �Lejro�u� mājas mazās kalpu istabiņas melnajos griestos.

Viņa ar skumju satraukumu jau kuro reizi atcerējās, kā tie�i pirms diviem gadiem marta pirmajā nedēļā �eit bija ienācis Jānis Kri�lauks, tāds liels un stalts, pieklājīgs un uzmanīgs, mazlietiņ apmulsis un pārdro�s, viņ� �eit ienāca jau otrajā vakarā pēc viņu nejau�ās iepazī�anās mājas pagalmā, �eit viņ� palika, jo es viņu nedzinu prom, tie�i otrādi, es pati, sarkdama un bālēdama, pateicu, ka viņ� �eit var palikt ari pa nakti, jo pēk�ņi uznāca melnas bailes, ka viņu, �ķērsojot pļavu, kas mūs �ķīra no Kalnu mui�as lielās dzīvojamās mājas, var kāda nejau�a lode vai �ķemba . . . Un nebūs vairs mana Jāņa Kri�lauka. Jau toreiz es sāku par viņu baiļoties. Otrajā dienā pēc iepazī�anās. Savādi, vai ne? Pirms tam es baiļojos par tēvu un māti, par brāli un sevi, bet tagad vajadzēja uztrauk�ties arī par viņu. Kādēļ? Tādēļ, ka viņ� atnāca, palika un bija labs pret mani? Dro�i vien. Viņ� patie�ām bija labs. Viņ� mani saudzēja. Viņ� bez teik�anas saprata, ka līdz tam man vēl nebija pieskāries neviens puisis. Viņ� bija pirmais. Viņ�, Jānis Kri�lauks, bet tagad es domāju, vai tu vispār biji? Tu biji, Jāni Kri�lauk? Biji?! Tad atsaucies, mīļais, atsaucies, un es tevi sadzirdē�u! Saklausī�u pār trejdeviņām zemēm, pār trejdeviņām jūrām.

Mūsu laiks bija no�ēlojami īss. Interesanti, vai visas mīles�tības ir tik īsas? Es pat tagad tā īsti vēl nespēju attapties. Mīlestība atnāca tik pēk�ņi un ātri kā . . . nāve. Uzlies�moja, ap�ilbināja un apdullināja, it kā blakus būtu uzsprā�gu�i bumba. Tagad gribas jautāt: vai mēs bijām laimīgi? Vai tas viss bija patiesi? Laikam jau. Vismaz mūsu rīcība bija patiesa. Mūsu jūtas. Par vārdiem es negalvoju. Cilvēks var daudz ko sarunāt, ja atnākusi diena viņam var būt pēdējā. Bet varbūt tie�i tad ir pilnīgi neiespējami izlikties, melot un �aubīties? Ta�u vai dzīves pēdējā dienā un ja arī ne pēdējā . . . vispār kara laikā � ir vērts mēģināt iegūt tik neiedomājami trauslu un netveramu lietu kā mīlestība? Kā otra cilvēka dvēseli? Vai tas ir iespējams?

Bet tu, Jāni Kri�lauk, ieguvi. Tu mani paņēmi, paņem�dams ne tikai miesu, bet arī manu dvēseli un prātu. Tagad es zinu, ko tas nozīmē, kad sievietes saka saviem mīļotajiem: �Es visa esmu tava!� Jā, Jāni! Es visa esmu tava! Vēl vairāk! �Es esmu tava dzīvība.� Tu atceries, kā es tev to teicu pirms mūsu �ķir�anās? Tava un mana, un vēl viena dzīvība �

Zini, kad tu aizgāji, es vairs neraudāju. Es sapi-atu, ka tevi nekad vairs neredzē�u, un daudzreiz pat no�ēloju, ka toreiz saskrējāmies. Varbūt man vajadzēja lepnai tev paiet garām? Un savu kambarīti turēt aizslēgtu aiz septiņām atslē�gām? Bet Dievs jau laikam zina, ko viņ� dara. Viņ� man neļāva lepnumā pacelt galvu, bet gan pateicībā par tavu uzmanību pavēlēja to noliekt vēl zemāk. Un vēl viņ� man teica, ka es nedrīkstu durvis turēt aizvērtas, jo tu ta�u nāci, lai mani sasildītu. Lai pasargātu, nomierinātu, noglāstītu un jau pirmajā mūsu naktī izstāstītu visbrīni�ķīgāko pasaku pasaulē. Pasaku par mīlestību, pasaku par to, ka es neesmu nabaga un neizglītota, ka es neesmu vis kalpa bērns, bet gan princese, balta, skaista un gudra! Es esmu tāda pati meitene, tāda pati sieviete kā visas pārējās, kas ir bagātas un laimīgas. Tu mani vienā mirklī pārvērti, manī radīdams drosmi un pārliecību. Tu mani pacēli no zemes un uzsviedi augstu debe�sīs . . .

Un tad, Jāni� Jāni Kri�lauk � Pēc diviem mēne�iem es sapratu. To man tūlīt pateica Anna Kumelīte. Apskaidroja. Es biju kļuvusi grūta. Es sāku gaidīt bērniņu. Biju nobijusies. Bie�i ģību. Man bija grūti. Bet Anna palīdzēja. Viņa tiek uzskatīta par vissliktāko, vispalaidnīgāko sievieti visā apkār�tnē, ta�u Anna ir laba, viņa ir labāka par daudzām tām klīrīgajām jaunkundzēm un kundzēm, kurām mugurā ir gan smalkas drēbes, piemīt laba veselība un manieres, bet pie�trūkst sirds.

Un tad, pirms gada un �etriem mēne�iem . . . Bija laime un nelaime. Zini un atceries, Jāni Kri�lauk! Mūsu dēls pie�dzima 1919. gada 18. novembra rītā. Pirmajā valsts neatka�rības proklamē�anas gadadienā. Rīgā dro�i vien kaut kur pie prezidenta pils par godu �im notikumam �āva lielgabali, bet es kliedzu necie�amās sāpēs un nepārtraukti piesaucu tavu vārdu! Ārsta nebija. Anna sameklēja vecu tantiņu, kura kād�reiz Rīgā bija strādājusi slimnīcā par vecmāti, un viss bei�dzās labi. Mums piedzima puika, un es viņu nosaucu par Viesturu. To man ieteica tā pati vecā tantiņa. Viņa teica, ka �odien visi latvie�i svinot svētkus, �odien ir Neatkarības diena, un Viesturs esot bijis pats pirmais latvie�u ķēniņ� . . . Tad tā lai arī paliek, Jāni, vai ne? Viesturs ir smuks vārds.

Tev ari patiks. Un vēl es esmu priecīga par to, ka viņu dzemdēju tie�i turpat, kur tas tika ieņemts . . .

Tad tā vecā tante puiku ietina segā un iznesa laukā. Es kliedzu, lai tā nedara, bet vecais cilvēks teica, ka tā vajagot dai-īt! Todien bija ļoti auksts, uzkrita pirmais sniegs, bet viņa puiku tomēr iznesa laukā un nolika zem vecā, simtgadīgā ozola, kas aug blakus lielajam �ķūnim. Tur vecā sieviete mūsu dēlu nobūra, apvārdoja, iesvētīja un piesauca visus vecos un jaunos dievus . . . Lai tie palīdz. Lai sargā! Puikam ne vai�nas. Vesels kā rutks.

Tās pa�as dienas vakarā nomira mana māte. Viņa jau vairākus gadus gulēja uz gultas, viņa ilgi mocījās, viņa bija ļoti slima, vārga, neārstējama, un varbūt pat labi . . . Tikai savādi, ka tas viss notika vienā dienā. Viena dzīvība atnāca, otra tūlīt aizgāja . ..

Tā es tagad dzīvoju, Jāni Kri�lauk. Strādāju par kalponi pie �Lejro�u� saimnieka Miķeļa Anmaņa, un viņ� pret mani izturas labi. Neko daudz nenostrādina, sātīgi baro un pat maksā algu. Man pat �ķiet� Tu tikai, lūdzu, nedusmo, bet man �ķiet, ka vecais saimnieks ir manī iemīlējies un lolo kaut kādas cerības . . .

Bet kādas cerības lai loloju es? Par mīlestību? Par to, ka būsi palicis dzīvs un kādreiz atgriezīsies pie manis? Es atkal tūlīt sāk�u raudāt. Tu dro�i vien mani nemaz vairs neatceries. Jo kas es tev biju? Nekas! Bargajos kara ceļos nejau�i pa�trāpījusies meitene, kas pirmajā mirklī stipri apstulba no tavas uzrunas, no tava izskata un pieskāriena. Bet tad . . . Es jau bez tevis vairs nevarēju. Varbūt tas ir ļoti slikti, bet es ar sevi neko nespēju padarīt. Kāds liels un varens spēks mani vilka pie tevis, un es nespēju atturēties. Un labi, ka tā. Tagad man ir dēls. Es jau viņu piereģistrēju pagasta valdē, un mācītājs ierakstīja baznīcas grāmatā � Viesturs Kri�lauks Jāņa dēls. Dzimis Latvijā. Latvietis . . .

�ēl, ka tu neesi kopā ar mums. Lai gan cerību ir loti maz, es tevi tomēr gaidu atgrie�amies. Tev ir jāpaliek dzīvam, Jāni! Tev jāpārnāk! Ja ne pie manis, tad tev ir jāatgrie�as vismaz pie sava dēla! Tev viņ� ir jāredz! Tev viņ� jāpaņem rokās un tāpat jāaiznes līdz vecajam ozolam. Pēc spēka, gud�rības un izturības.

Zini, pie Annas jau otro gadu dzīvo kāds biju�ais latvie�u strēlnieks. Sauc par Tāli Vaivarodu. Viņ� ir lāga cilvēks ar pazaudētu kāju. Vai viņi dzīvo kopā arī kā vīrs ar sievu, es nezinu. Bet viņi viens otram palīdz un ir labi draugi, kā jau nelaimē sastapu�ies. Tālis apsolīja palīdzēt arī man. Viņ� man palīdzēja jau ar to vien, ka nesen pateica, ka no Krievijas Latvijā jau esot atgriezu�ies vairāki strēlnieki. �ī ziņa mani apdedzināja. Atkal radīja cerību. Varbūt, varbūt, varbūt. . . Arī tu. Arī Gunārs. Kādēļ nevarētu notikt brīnums?

Rīt es atkal aizie�u pie Tāļa. Viņ� man apsolīja kaut ko jaunu pavēstīt, jo pirms da�ām dienām uzzinājis, ka Skrundā pārradies kāds biju�ais draugs, kas karojis Ukrainā Latvie�u strēlnieku divīzijā. Varbūt viņ� ir karojis kopā ar tevi. Un, ja arī ne, tad viņ� varbūt tomēr zinās, kas ar tevi ir noticis. Tu esi dzīvs vai arī? . . . Nē! Es par to nedomā�u. Es par to neesmu domājusi visu �o laiku. Savādi. Par brāli � jā. Es bie�i savās domās Gunāru esmu redzējusi beigtu. Jo viņ� bija tik jauns, tik nepieredzējis . . . Bet tevi nekad! Tevi es vienmēr redzu dzīvu.

Ieva piecēlās, aizdedza lampu un atkal piegāja pie bērna gultas. Viesturs gulēja. Viņ� bija pagriezies uz sāniem un mierīgi elpoja.

Ieva atviegloti nopūtās un jutās apmierināta. Apmierināta ne tikai tādēļ, ka viņai bija bērns, ka viņ� ir vesels un mie�rīgi guļ, bet varbūt vairāk tādēļ, ka neko vēl nezināja par sava dēla nākotni. Mēs visi varbūt esam laimīgi galvenokārt tie�i �īs savas nezinā�anas dēļ. �odien mēs vēl esam dzīvi. Dzīvi ir mūsu bērni. Blakus sieva, vīrs vai draugs. Ir darbs. Ir māja. Ir viss, lai mēs sev atvēlēto laiku varētu nodzīvot ja ne laimīgi, tad vismaz normāli un labi. Kādēļ domāt, ka tas viss kādu dienu var pazust, ka kāds to var pēk�ņi pārtraukt un sagraut? '

Tā laikam ir dabas lielākā dāvana, un, ja ir Dievs, tad tā noteikti ir visdziļākā Dieva gudrība � liegt cilvēkiem zināt savu nākotni. Un vēl mazāk zināt kaut ko par savu bērnu rītdienu.

Cilvēkam atļauts ir vienīgi ceret.

Nelielā Latvijas mazpilsētiņa lēnām iegrima tumsā. Ie�stājās auksts, kaut kāda dīvaina satraukuma, neizsakāmu ilgu un ceiūbu apdvests 1921. gada ziemas vakars. Bodnieki savu �koloniālpre�u� veikalu skatlogu priek�ā rūpīgi nolaida dzelzs �alūzijas, nelielā kokzāģētava, pienotava, kartonā�as fabrika, ķieģeļu ceplis un visas vietējās valsts iestādes gandrīz vien�laicīgi beidza darbu. Tikai pilsētiņas vienīgais, mazliet aplu- pu�ais, ta�u tik daudzu ļoti ieredzētais krogs �Zilais eņģelis� savas durvis lepni atvēra platāk.

Apmeklētāji gandrīz vienmēr bija vieni un tie pa�i. Vie�tējie vecpui�i, �ķirteņi, atraitņi, ar sievām sastrīdēju�ies vīri, no tuvākajiem laukiem atbrauku�ie saimnieki vai kalpi, kas pēc smagajiem dienas darbiem pilsētā gribēja nedaudz izklai�dēties, un da�reiz no netālās armijas novietnes ieklīdu�ie kareivji.

Viņus visus �eit laipni uzņēma kroga īpa�nieks klibais Vidzulis, biju�ais strēlnieks, kuram 1916. gadā pie Slokas vācu uzbrukuma laikā �rapneļa �ķemba bija sadragājusi ceļ�gala locītavu. Tagad viņ�, ar savu stīvo kāju veikli manev�rēdams ap galdiņiem un pie letes, katram viesim atrada kādu uzmundrino�u vārdu un �ilbino�u smaidu. Bet sevi�ķas simpātijas viņā izraisīja biju�ie streiki, invalīdi un pavisam nabadzīgie klaidoņi. Viņ� tos bie�i uzcienāja par baltu velti un ziemas vakaros ļāva siltajā telpā nīkt līdz vēlai pusnaktij.

Dāmas te redzēja reti. �eit pārāk bie�i skanēja rupji joki un asas vīru valodas.

Kārlim pie viesu apkalpo�anas un virtuvē palīdzēja divas sievietes. Viena no tām skaitījās viņa neoficiālā sieva, bet otra bija tūlīt pēc kara no kaut kurienes pieklīdis lietuvie�u skuķis. Meitēns raibajos juku laikos bija palicis glu�i bez neviena piederīgā un �ai krogā jutās kā paradīzes dārzā.

Varbūt visa �ī aizkustino�ā rūpe par dzīves sērdieņiem no veikala intere�u viedokļa bija vistīrākā aplamība, ta�u Kārlis nevienam nelaimīgajam nespēja atteikt.

�Puikas ir pārāk salu�i ierakumos. Tagad lai sasildās. Lai pamazām apjēdz, ka paliku�i dzīvi, un aizmirst, ka visu zaudēju�i!�

Tā viņi te sildījās. Lēni sūkdami alu, atcerēdamies biju�ās kaujas, raudāja un smējās, slavēja dzīvi un to turpat arī nolādēja, un priecājās, ka pa �iem garajiem posta gadiem cilvēku sirdis tomēr nav kļuvu�as ne pārāk cietas, ne aukstas. Varbūt tie�i otrādi. Ļaudis priecājās, ka tas viss ir pagājis nebūtībā, visas briesmas aiz muguras un tagad pa�iem ir sava valsts, sava valdība un kaut kādas cerības nākotnei.

�Gan jau viss ies uz aug�u, gan! Dabūsim zemi, atradīsim darbu .. .�

�Zilajā eņģelī� strādāja arī Anna Kumelīte. Nekāds līgums ar kroga īpa�nieku viņu nesaistīja. Kārlis viņai atļāva bez jebkādas atlīdzības uzturēties lielajā zālē, bet, kad bija saru�nājusi kādu klientu, neliedza izmantot arī aug�stāvā atro�do�os nelielo guļamtelpu.

Anna Kumelīte �Zilajam eņģelim� bija laba reklāma. Kārlis to ātri saprata un pret Annu izturējās ar īpa�u labvēlību.

Tovakar zāle bija pustuk�a. Laikam vainīgs bija lielais sals, kas �ajās marta pirmajās dienās vēl mēģināja aizturēt ziemu.

Anna sēdēja pie malējā galda netālu no letes, smēķēja garā iemutē ieliktu �Chamel� cigareti un domīga raudzījās uz dau�dzajiem neaizņemtajiem galdiņiem. Un, jo ilgāk viņa tā ska�tījās, jo skaidrāk un sāpīgāk apzinājās, ka ir galīgi kritusi sieviete. Beidzot tas nu viņai pielēca! Visa dzīve pēk�ņi �ķita kā tuk�s, izdzerts un visu pamests krogs. Neviena tuva cilvēka blakus, varbūt vienīgi izņemot Tāli Vaivarodu, kas tagad jau otro gadu dzīvoja pie viņas, un Ievu Zemīti.

Anna atcerējās Ievas brāli Gunāru, pavisam jauniņu zē- niņu, kur� pārāk bikli un bailīgi bija mēģinājis viņai tu�voties, un kā viņa Gunāru bija dro�inājusi, palīdzējusi un vēlāk pat uzslavējusi par ne visai veiksmīgo pirmo �grēku�.

Kur tu tagad esi, zaļknābīt? Joprojām karo kopā ar Jāni Kri�lauku smar�īgajās Ukrainas stepēs vai jau sen esi sa�trūdējis kādā aizbērtā kapā vai pamestā kaujas laukā?

Kur pārējie latvie�u strēlnieki? Kur jūs tagad esat, mai�gie un asie, sapņainie un skarbie, bezbailīgie, dēku apsēstie latvie�u puikas? Kur klīst tava dvēselīte, manu mīļo Pēteri Krah? Tu esi beigts. Es zinu. Tu guli Daugavas dzelmē ar uz�ķērstu vēderu, bet tava kādreiz tik mīļotā sieviņa, tava sapņu meitene, tavs uzticamais dzīves draugs, par katru pieskārienu savam vēderam prasa samaksu skaidrā naudā.

Vai graudā. Es nezinu, cik tas ir riebīgi, no�ēlojami vai slikti. Es par to nedomāju. Tikai �ovakar. Tādēļ ka man ir skumji un ļoti salst. Es esmu plāni saģērbusies. Es nevaru atļauties ģērbties slikti. Manu grēcīgo miesu klāj smalka zīda apak�veļa, zīda zeķes, augstpapē�u kurpes un ko�i zila kleita. Nē, klibais Kārlis savu mājīgo krodziņu �Zilais eņģelis� nav nosaucis par godu man! Nē! Tās viņam ir atmiņas par kādu citu sievieti Bet zilā krāsa man piestāv. Visi mani tomēr sauc par Zilo Eņģeli. Es neprotestēju. Man tas patīk. Man vispār patīk dzīvot. Bet tad, Pēter, kad es toreiz uzzināju, ka esi kritis � Es negribēju. Es gribēju iet pie tevis . . . Es jau biju sataisījusies. No visiem atvadījos. Es gribēju būt kopā ar tevi, jo mēs tā bijām viens otram solīju�ies. Ta�u Ābeles kundze . . . Man par to viņai tagad vajadzētu teikt paldies vai arī rūgtās asarās no�ēlot? Nezinu. Viņa man pielēja pilnu glāzi ar vīnu un teica: �Mazais! Dzīvo!� Un es dzīvoju, Pēter! Es pie tevis neaizgāju, bet tu par to mani pārāk nenosodi, labi? Riebīgi ir nomirt deviņpadsmit gadu vecumā. Nenormāli ir mirt pirms savas dabiskās vai nolemtās nāves. Tu jau to zini. Tu jau tam esi izgājis cauri. Un tūksto�iem, tūksto�iem citu . . . Zēni no skolas sola. Un es, meitene no savas jau�nības. Kādēļ kaut kādi absolūti sve�i cilvēki, Vācijas ķei�zars, Krievijas cars un pārējie, mums neļāva dzīvot kopā? Mēs nebūtu dzīvoju�i bagāti, mēs būtu dzīvoju�i normāli. Tagad es esmu prostitūta. Nav tiesa. Es nevienu nemīlēju par naudu. Es tikai uz kādu laiku iznomāju savu miesu. Uz brīdi aizlienēju. Izīrēju. Bet par to ir jāmaksā. Glu�i tāpat, kā mēs maksājam par brauk�anu tramvajā vai par dzīvo�anu mēbelētā istabā. Es pat nejūtu nekādu sevi�ķu baudu. Man tas ir glu�i tas pats, kas izdzert glāzi karstas tējas. Kļūst mazliet siltāk, un viss. Vai tas būtu kas sliktāks par kalpo�nes darbu? Stipri �aubos. Es nopelnu desmit rei�u vairāk un esmu brīva. Protams, nekas stabils tas nav. �odien kaut kas ir, bet rīt var arī nebūt. Un kas vispār būs tālāk? Vēlāk? Pēc gadiem desmit, piecpadsmit? Nezinu. Bet nekas spo�s jau nerādās. Būs jāsāk krāt nauda. Jā. Māja laukos ir. Kas vai�nas? Patie�ām. Kādēļ ar laiku nekļūt par kādas mājīgas kafejnīcas īpa�nieci? Ar burvīgu konditoreju, kafiju, tēju, karsto �okolādi, liķieri un mūziku? Bet �odien ir skumji. �odien nāk raudas un gribas uz māju.

Anna piecēlās, aizgāja līdz ģērbtuvei un uzvilka mugurā siltu ziemas mēteli ar baltu tru�ādas apkakli. Pēc tam pa�meta ar roku saimniekam.

�� Tu jau aizej? � Viņ� nedaudz izbrīnījies pavaicāja.

Anna piekrīto�i pamāja.

Kārlis nesapratnē paraustīja plecus un domīgs noskatījās, kā viņa, dziji ierāvusies mētelī un zemu noliekusi galvu, lē�nām iziet no dzertuves un pazūd aukstajā ziemas naktī.

Kaut kas ar skuķēm notiek nelāgs, Kārlis līdzjūtīgi rezu�mēja. Bie�i kaut kur domās aizmaldās tālu prom, ilgi klusē, raud, tad atkal neprātīgi sāk smieties, tēlo uzdzīvotāju un visam spjauj virsū. Bet tā ir tikai �īs īslaicīgās dzīves maska. Agrāk vai vēlāk pienāks tāds brīdis, kad tiesas priek�ā mums būs jānostājas tie�i tādiem, kādi esam īstenībā. Un tad Dievs izlems�piedot vai nepiedot. Annai viņ� piedos. Uz galvo�anu.

Pēc piecu minū�u gājiena Anna jau atradās mājās. Tā bija skaista divstāvu koka ēka gandrīz vai pa�ā pilsētas centrā, kura tagad piederēja biju�ā daktera Jāņa Ābeles kundzei Amālijai. Pēc tam kad Anna bija saņēmusi negaidīto tantes mantojumu, viņa pārstāja pie Amālijas dienēt par kalponi, bet pirmajā stāvā sāka īrēt atbrīvoju�os divistabu dzīvokli ar verandu. Kundze par to neprasīja daudz. Viņa bie�i vispār aizmirsa paprasīt īres maksu. Pēc vīra bojāejas kara laikā Amālija kādu laiku bie�i dzēra, ļaudis runāja, ka pastāvīgi lietojot arī kaut kādas stipras, nomierino�as zāles, bet tad viņa it kā attapās, beidzot patie�ām � vismaz ārēji � arī nomierinājās un atsāka strādāt vietējā aptiekā par farmaceiti. Amālijai bija daudz paziņu un draugu vīrie�u vidū, viņa bie�i rīkoja da�ādas sanāk�anas, tādas kā mazas ģimenes svinības, un Anna nekādi nespēja saprast, vai tie visi ir viņas mīļākie vai patie�ām īsti draugi?

Anna, lai cik tas arī nebūtu savādi, savā dzīvoklī vēl nevienu vīrieti nebija atvedusi. Parasti viņa savam darbam izmantoja kroga aug�stāvu vai gāja pie klienta uz mājām.

�� Labvakar! � Anna pasveicināja Tāli, kuru toreiz, strēl�niekiem atkāpjoties no Kalnu mui�as, bija satikusi pie lielā siena �ķūņa.

Tālis Vaivarods bija kara invalids ar norautu kreiso kāju. Jaunā valdība nupat bija apsolījusi visiem atbrīvo�anas cīņu dalībniekiem sākt izmaksāt pensijas, bet vietējais amatnieks Silis viņam izgatavoja protēzi. Iet kaut kā varēja. Ja kājas stumbenis tomēr pārāk noberzās un sapampa, viņ� smago protēzi nolika sāņus un staigāja ar kruķiem. Darbu viņ� atrast nevarēja, tādēļ mājās iemanījās pīt grozus un no bērza vai eg�les klucī�iem darināt visādas rotaļlietas un mākslinieciskas figūriņas. �Kara invalīds�, �Kritu�ais�, �Brīvības sargs�, �Māte�. Tādas bija tēmas, kas interesēja Vaivaroda dvēseli un rokas.

�� Labvakar, � Tālis klusi atņēma sveicienu un, mazliet izbrīnījies, paskatījās uz Annu. Tik agri viņa reti kad pār�radās mājās. � Vai kas noticis?

Anna noģērba virsdrēbes un drebinādamās nosēdās uz maza ķeblī�a kuro�ās krāsns priek�ā. No atvērtās krāsns mutes nāca tik smar�ojo�s un patīkams siltums, ka Anna uz brīdi pat sajuta tādu kā mazu laimes brīdi. Tu esi mājās, i Neviens piedzēru�ais nebļauj. Neviens tev neliek izģērbties. Neviens nelamājas. Nesmīn. Nemīl. Ir brīni�ķīgs, silts mājas klusums. Un blakus draugs, kas norūpējies prasa, vai kaut kas nav atgadījies. �is ir tāds savāds draugs. Jau divus gadus mēs dzīvojam vienā dzīvoklī, bet ne reizes viņ� man nav pat mēģi�nājis tuvoties kā sievietei. Kādēļ? Varbūt tādēļ, ka viņ� toreiz redzēja, kā tie strēlnieki Kalnu mui�ā pie manis nāca rindas kārtībā? Var jau būt. Runā, ka ar vīrie�iem tā esot. Ja viņi attiecīgo sievieti negrib uzreiz, tad negribēs nekad.

�� Nē, Tāli, nekas tāds īpa�s nav atgadījies, � Anna mie�rīga atbildēja, � ja nu neskaita vienīgi to drausmīgo auk�stumu.

-r- Man domāt � �- Tālis līdzjūtīgi uz viņu paskatījās. � Tev �ādā laikā nez vai vispār vajadzēja? . . .

Anna rūgti iesmējās.

�� Ko tad man vajadzēja? Bez tam . . . Vai tad es stāvu uz ielas? i

�� Tomēr �

�� Ko tad lai es daru?

�� Nezinu.

���� Tad labāk klusē un nedod man tuk�us padomus! � Anna diezgan asā balsi aizrādīja, tad tomēr apdomājās un ar interesi paskatījās uz Tāli. � �ēlo?

Tālis pasmaidīja un nolika sāņus pirmīt aizsākto grozu.

. � Mazdrusciņ.

������������ Kādēļ tikai mazdrusciņ? � Anna uzspēlēti bargi pa�vaicāja. � Kādēļ ne no visas sirds?

Tālis tikai izteiksmīgi noplātīja rokas.

�� Man nav vairs sirds.

�r Kas tev vispār ir? � Anna pēk�ņi patie�ām kļuva pikta.

�� Sirds tev nav, kājas tāpat un dro�i vien nav arī. .. Tu vis�pār esi vīrietis?

Tālis ilgi klusēja, tad paņēma rokās grozu un, neko neat�bildējis, turpināja likt vienu klūgu pāri otrai.

Anna atkal pret viņu izjuta skaudru �ēlumu. Varbūt Tālis patie�ām ir viscaur invalīds un arī �tur� ir kāds ievainojums?

����� Piedod, Tāli, � viņa, vainīga juzdamās, palūdza.

�� Nervi iet galīgi �ķērsām.

��������������� Tev man nekāda piedo�ana nav jālūdz. � Arī Tāļa Jjalsī ieskanējās skarba nots. �■ Tāpat kā man ,tev nav jādod nekādas atskaites vai paskaidrojumi.

������������� Nedusmo! � Anna vēlreiz palūdza. Viņa negribēja strīdēties, bet da�reiz tik tie�ām vairs nespēja valdīt pār saviem nerviem un tī�i meklēja ka�ķi.

������������ Es nedusmoju, � Tālis sacīja. � Tikai tev nevajadzētu tā skaisties, ja tavas lietas neiet, kā vajadzētu.

������������ Neiet, jā, � Anna tūlīt piekrita. >m Vai nu visi vīrie�i pēk�ņi kļuvu�i briesmīgi godīgi, vai arī �is aukstums viņiem aizdzen jebkuru vēlē�anos! Vai arī�

������������� � būs nāvīgi cēlusies mūsu brīvās sabiedrības un visu pilsoņu morālā tikumība, � Tālis iesmiedamies pateica.

������������ Phē! � Anna nicīgi noteica. � Tikumība . . . Tu domā tās smalkās dlimiņas, visas tās kundzītes ka�okos un zelta gredzenos . . . Tās nepārdodas? Jāsmejas! Visa at�ķirība ir vienīgi cenā!

Anna strauji uzlēca kājās un savās zam�ādas augstpapē�u kurpītēs glu�i kā profesionāla modes demonstrētāja sāka ele�ganti pastaigāties pa istabu.

�� Es esmu sliktāka? � viņa draiski pajautāja.

������������ Tu esi karaliene! � Tālis tūlīt atsaucās, varbūt pirmo reizi Annu ieraudzījis patie�ām skaistu un iznesīgu.

������������� Jā! � Anna piekrita. � Jā, Tāli Vaivarod! Mēs visi varētu būt karaļi un karalienes, ja vien . ..

Anna aprāvās, viņa atkal kļuva skumja, apsēdās blakus Tālim un paņēma rokā vienu no daudzajiem groziem. � Tu arī esi tuk�ā?

��� Jā. �itās mantiņas neviens tagad vairs negrib pirkt. Ziema.

����� Nekas, Tālīt, nekas! � Anna mundri sacīja, bet tā vien �ķita, ka viņa vairāk uzmundrina pati sevi. � Mēs vēl dzīvosim! Un kā dzīvosim! Malka mums vēl ir?

�� Jā, apmēram pus�ķūnītis.

�� O! � Anna priecīga iesaucās. � Un kredīts pie Gaub- �teina dzēsts?

�� Tā ir. Mēs vairs neesam parādā nevienam.

�� Brīni�ķīgi! Tad mēs varam taisīt jaunus parādus!

���� Nekādas lielās vajadzības gan nav, � Tālis domīgs iebilda.

�� Līdz vasarai vēl tālu . . .

�� Mums vēl ir kaza, � Tālis negaidīti atgādināja.

Anna skaļi sasita plaukstas.

��� O, pareizi! Mūsu melnā Matilde! Mūsu vienīgais, dro��ais dzīves balsts!

��� Bez tam, ja visi striķi trūks � � Tālis mulsi ska�tījās sāņus. � Es arī varu iet uz ielas.

Anna pārsteigta paskatījās uz nelaimīgo kara invalīdu, kas nervozi knibinājās gar ko�i balto klūgu malām.

��� Ko tu domā tur darīt? � Anna atkal bargi paintere�sējās.

��� Strādā�u tāpat kā tu, � Tālis atbildēja.

�� Ko, lūgsi ubaga dāvanas?! � Anna gandrīz vai apskai�tās. � Nu nē, draudziņ, paldies! Mēs esam nabagi, bet lepni! Mēs nekad nevienam neko nelūgsim!

Anna atkal sāka staigāt, �oreiz nez kādēļ vērīgi pētīdama dzīvokļa iekārtojumu.

�� Es aizņem�os naudu, � viņa turpināja. � Gan jau tas vecais �īds atkal aizdos! Jeb palienē�u no Ābeles kundzes. Un tad . . . Tu zini, ko esmu izdomājusi?

Tālis ziņkārīgi kratīja galvu.

���� Es �eit iekārto�u pirm�ķirīgu . . . bordeli!� Anna negaidīti iz�āva. � Jā! Logiem aizlik�u priek�ā sarkanus aizkarus, istabā sarkanu dīvānu, pikantu, mazliet iesārtu gaismu . . . Pati apģērb�os ugunssārtā kleitā . . . Ar tādu lielu �ķēlumu priek�ā. Tad vēl labu reklāmu avīzē, un . . . aiziet! Bet tu būsi mūsu iestādes �veicars! Nu, zaldātiņ, vai nebūs for�i?

Tālis sadrūma. Viņ� nezināja, vai Anna dzen velnu vai patie�ām to visu sadomājusi nopietni. Ta�u viņ� bija pa�teicīgs �im draiskajam skuķim, ka viņa savus klientus līdz �im vēl nebija vedusi �urp. Ne tādēļ, ka būtu greizsirdīgs. Tālis bija pārliecināts, ka tuvinieku bojāeja, smagais ievaino�jums un viss karā pārdzīvotais viņu ir ietekmējis tik dziļi un baigi, ka atņēmis spēju būt arī vīrietim. Vismaz nekādu vēlē�anos pēc sievietes viņ� vairs nejuta un pret Annas pro�fesiju izturējās glu�i tāpat kā pret jebkuru normālu nodar�bo�anos, kas cilvēkam nodro�ina daudzmaz cie�amu eksis�tenci.

��� Nez vai, Anna, � Tālis �aubīdamies purināja galvu.

��� Tagad mūsu mājā vismaz ir miers un klusums. Da�reiz pat liekas, ka visa �ī draņķīgā pasaule kaut kur paslīd mums garām un mēs tai nemaz neesam piederīgi.

Anna atkal sadrūma. Viņa apsēdās iepriek�ējā vietā pie krāsns, uguns spīdums savādi apgaismoja viņas kalsno seju, acis pielija skumjām, un Tālis redzēja, ka viņa domās atkal aizklīst kaut kur tālu prom.

Cik ilgi var sāpēt dzīve?

��� Draudziņ, �■ Anna klusi ierunājās un pagriezās pret Tāli. Viņai acis bija kļuvu�as tum�ākas, bet seja bālāka. Acīmredzot no dvēseles atkal bija atlūzis kaut kas smags un nepatīkams, un tagad viņa gribēja to aizsviest prom. � Man dzīvē ir biju�i daudzi da�ādi sapņi, � viņa sāka ātri stāstīt.

���� Pat smiekli nāk. Agrā bērnībā es sapņoju . . . Tu zini, kāds bija mans pirmais lielais sapnis? Es sapņoju, ka man ir . . . mamma! Jā! Es ļoti ilgojos pēc mammas. Nez kādēļ viņu iedomājos tādu vecu, labsirdīgu, ar �pāslgu aubīti galvā . . . Bet man nebija nekā! Tad vēlāk es sapņoju par skolu. Gribēju pabeigt pamatskolu, pēc tam ģimnāziju, es gribēju būt gudra un izglītota, man daudz kas interesēja, bet saimnieks man liedza mācīties. Viņ� atļāva beigt tikai �etras klases. Un tad . . . Zini, tad es sāku sapņot par mīles�tību. Nē, ne par kādu princi, ko tu! Es sapņoju par vienu godīgu un strādīgu puisi, par tādu pa�u kalpu kā es. Biju iedomājusies, ka mēs būtu ļoti laimīgi, mums būtu daudz bērnu un ar laiku mēs pa�i varētu tikt pie savas zemes un mājas. Astoņpadsmit gadu vecumā es arī satiku tādu puisi; Viņ� bija mierīgs, kluss un strādīgs. Mēs būtu tiku�i uz aug�u. Es ticu. Mēs bijām laimīgi. Es toreiz nenieka nesa�pratu no tām smalkajām gultas lietām, bet kad Pēteris man pieskārās . . . Kad viņ� tāds liels un spēcīgs, vienmēr maz�liet kautrīgs un klusējo�s uzgāzās man virsū . . . Man bija tik labi, ka es bie�i no baudas vai zaudēju samaņu . . . Bet tu jau zini. Pēteris Krahs se�padsmitā gada pavasarī pie Ķekavas krita. Kar� nokāva manu mīlestību un līdz ar to nokāva arī mani. Kā sievieti. Kā cilvēku. Sirds kļuva maza, melna un netīra. Kādēļ? Par ko? Kā vārdā tas viss tika darīts? Kādēļ cilvēki nevarēja dzīvot, kā viņi bija dzīvoju�i? Un vai katra netaisnība vienmēr jāatmaksā ar varmācību? Vai patie�ām dzīvē neko labu nevar sasniegt ar labu? Vien�mēr jāņem rokās cirvis, �autene vai zobens? Nezinu. Tagad es vairs nesapņoju. Ja nu vienīgi da�reiz iedomājos, ka būtu bezgala jauki, ja varētu aizmigt un nekad vairs nepamosties. Es būtu atpestīta no �īs dzīves.

Tālis līdzjūtīgi paskatījās uz nosalu�o cilvēkbērnu un mē�ģināja viņu uzmundrināt.

��� Liecies nu mierā atkal ar savu pink�ķē�anu! Kas dzīvei vainas?

Anna lēni pagrieza seju pret uguni, un tā pēk�ņi sārtajā gaismā izskatījās kā apdegusi.

���� Riebjas, � viņa tikko sadzirdami no�ukstēja. � Rieb�jas . . .

Pie durvīm pieklauvēja.

Anna piecēlās un nesteidzīgi gāja atvērt. Viņa nedomāja, kas tur varētu būt atnācis, viņa to darīja glu�i automātiski.

Uz sliek�ņa stāvēja Ieva Zemīte. Viņa bija apģērbusies tai pa�ā vecajā aitādas ka�okā, kādā to Anna ieraudzīja pirmo reizi. Tikai lakats rādījās cits.

�� Ā! � Anna bez sevi�ķa pārsteiguma un prieka noteica un aicināja Ievu nākt iek�ā. � Ko tādā aukstumā . . . Kaut kas noticis?

��� Nē, nekas, � Ieva atbildēja. � Gribēju vienkār�i pa�runāties ar Tāli.

Anna nepatikā sarauca pieri.

�� Par ko tu gribi ar viņu runāt?

�� Viņ� satiekas ar strādniekiem. � Ieva, Annas stingrās balss ietekmēta, mazliet apmulsa. �Varbūt zina kaut ko par Jāni Kri�lauku.

Annai pret Ievu uz brīdi uznāca melna skaudība. Ievai ir bērns. Ir sava iztik�ana . . . bez pazemojumiem. Bet galve�nais � viņai ir cerība. Pie viņas varbūt atgriezīsies mīļotais. To nebūs skārusi neviena lode, ne �ķemba. Neviens zobens, ne durklis. Nekāds ūdens, ne uguns . . . Bet mans Pēteris Krahs . . , Annai pēk�ņi uznāca dusmas pret �o smuko un ziedo�o sievieti, kurai liktenis nez kādēļ bija izrādījis vislielāko labvēlību, dodot iespēju vēl cerēt un gaidīt, kad tik daudzi gan tuvākā, gan tālākā apkārtnē jau sen vairs neko necerēja un negaidīja.

Ieva gaitenī atģērbās un iegāja istabā. Anna atkal apsēdās pie krāsns.

��� Labvakar, � Ieva bikli pasveicināja Tāli, gribēja iet tālāk, tad tomēr apstājās turpat netālu no durvīm un mulsi nolieca galvu.

Tālis pārstāja ņemties ar grozu, nolika to sāņus un cie�i paskatījās uz ienāku�o sievieti. Ieva viņam patika. Sārti, apaļīgi vaigi, slaids augums, mazas, pabiezas lūpas, ļoti lielas un zilas acis un pasakaini, gari, dzelteni mati. �ai ziņā viņa bija nesalīdzināmi pārāka par Annu. Bet ne tas bija svarīgi. Tālim Ieva patika galvenokārt klusā, varbūt pat biklā rakstura dēļ, viņas godīguma, ticības un lielās pacietības dēļ.

Tāla nopietnais skatiens Ievu satrauca vēl vairāk, un viņa notrīcēja vieglās bailēs � ka tikai nav nelaime . . .

�� Kā mazajam? � Tālis painteresējās. � Vesels?

�� Jā. � Ieva pasmaidīja. � Pat iesnas nav vēl dabūjis.

��� Malacis! � Tālis tūlīt atzinīgi uzteica. � Dienās būs riktīgs puika! Bet rūdīt tomēr vajag! Tu viņu katru dienu pliku mērcē aukstā ūdenī, pēc tam kārtīgi saberzē un tūlīt dod dzert piparmētru tēju ar medu. Bet nākamziem, kad jau pats tenterēs ar kājām , . . Tu nebaidies. Lai viņ� katru dienu vismaz vienu reizi ar plikām pēdām apjo� apkārt mā�jai. Redzēsi, nekādas slimības viņu neņems!

����� Tās visas ir glupības! � Annas rūgtā balss ielēca starpā. � Vesels viņ� varēs būt, es nestrīdos, neviena kaite viņam varbūt patie�ām klāt neķersies, toties � Vai viņ� būs pasargāts arī no lodes un �ķembas? Būs pasargāts no indīgām gāzēm vai vēl kaut kā briesmīgāka?

Tālis ar Ievu klusēja. Bet Anna tikpat rūgti turpināja:

��� Skrien basām kājām pa zemi, cik uziet! Rūdies fiziski un garīgi, bet vai tādēļ tu spēsi izvairīties no �īs pasaules ļaunuma? Jūs domājat, �is bija pēdējais kariņ� cilvēces vēs�turē?

Vēl kādu laiku visi klusēja, tad Tālis atmeta ar roku un iesmējās.

�� Nevajag tik drūmi! Var būt, ka arī bija pēdējais . . .

Ieva beidzot sakustējās, aizgāja līdz Tālim un apsēdās

līdzās. Viņa bija tik ļoti uztraukusies, ka pilnīgi fiziski juta, kā krūtīs dauzās sirds.

��� Tāli . . . Tu neko jaunu neesi uzzinājis? � Ieva trī�co�ā balsī prasīja.

Tālis nez kādēļ ilgi raustīja lūpas, tad paņēma rokā aiz�sākto grozu un klusēdams atsāka pī�anu.

Ievu pārņēma stindzino�as bailes. Ja jau Tālis neko ne�saka . . . Tātad viss. Cauri. Jānis Kri�lauks ir kritis. Un tomēr. Viņa saņēmās, caur izkaltu�o muti norija siekalas, ar roku pieskārās Tāla elkonim un mēģināja ieskatīties biju�ā strēlnieka acīs. Lai notiek kas notikdams!

�� Tāli . . . Saki dro�i. . .

Tālis izslējās taisns, galvu atspieda pret istabas sienu un atklāti ieskatījās Ievas nobālu�ajā sejā.

�� Jā, � viņ� diezgan skaļi paziņoja. � �o to jaunu esmu uzzinājis gan.

Ieva notrīcēja. Tūlīt, tūlīt. . .

�� Vēl mazliet pagaidi! � Ieva spējās bailēs iesaucās. � Es tūlīt saņem�os . . .

Ieva aizvēra acis un smagi elpoja. Ko viņa tobrīd domāja, to tikai Dievs vien zina. Bet pēc kāda laika viņa atvēra acis un, neskatīdamās uz blakus sēdo�o Tāli, pārvērstā balsī pavaicāja:

�� Jānis ir kritis, ja?

Tālis neko neatbildēja.

�� Saki dro�i! Kritis?

'�Tālis nolieca galvu un skatījās sāņus.

������������� Varbūt viņ� ir tikai ievainots? � Ievas balsī pēk�ņi uzplaiksnījās negaidīta cerība. � Varbūt viņ� ir tikai . . . sakropļots? Nu saki, Tāli!

Ta�u vecais strēlnieks joprojām klusēja. Pēc tam paņēma papirosu un aizsmēķēja. Zilie dūmi, lēni izklīzdami pa visu istabu, viņam varbūt atgādināja kādu agru, miglainu rītu da�us mirkļus pirms uzbrukuma sākuma . . .

Ieva strauji pagriezās pret Tāli, un viņas lielajās acīs �ai mirklī bija viss � gan sāpes un izmisums, visu cerību sabru�kums un tomēr arī kaut kāds spīts un gai�a apņem�anās.

������������� Tu mani velti saudzē, � Ieva sacīja. � Es esmu ga�tava uz ļaunāko, es jau ar to esmu samierinājusies, ta�u . . . Protams, tā būtu kā pasaka. Tu man pēk�ņi pateiktu . . . Ieviņ, tavs Jānis Kri�lauks ir dzīvs! Un ja viņ� mani arī būtu aizmirsis . . . Vienalga! Man būtu labi no tās apziņas vien, ka viņ� tomēr ir dzīvs. Viņ� vienkār�i kaut kur dzīvo.

Tālis pasmaidīja.

��� Es skatos, bērniņ, tu laikam patie�ām esi samīlējusies.

������������� Tā nav nekāda mīlestība. � Anna neticīgi pa�ūpoja galvu. � Mēs abas esam sievietes. Togad Kalnu mui�ā pēdējo atkāp�anās kauju laikā . . . pie manis �pagrēkot� atnāca des�mit strēlnieki, bet pie Ievas tikai viens. Tā arī visa starpība.

Tālis nikni paglūnēja uz Annu.

���� Tu nupat pateici lielu muļķību, � viņ� atgādināja.

�� Tā nevajadzēja.

��� Varbūt vismaz zini? � � Ievai atkal ietrīcējās balss.

��� Kur Jānis Kri�lauks krita? Kā viņ� krita? Man to acīm�redzot kaut kad vajadzēs pateikt viņa dēlam . . .

Tālis nedaudz pagriezās un smagi uzlika roku uz Ievas trauslā pleca.

�� Kas tev teica, ka viņ� ir kritis?

Ievai no izbrīna palika mute vaļā.

�� Vai tad? . . .

������������ Tavs Jānis Kri�lauks ir dzīvs, � Tālis pateica un spē�cīgi sapurināja Ievas plecus. � Dzīvs! Viņ� nav pat ievainots.

Ieva no pārsteiguma un lielā saviļņojuma pēk�ņi sāka klusi raudāt. Viņa seju pilnīgi iegremdēja abu roku plauk�stās, noliecās vēl zemāk un nekādi nespēja apturēt asaras. Tās plūda nemitīgā straumē, ātri vien apskaidrojot prātu un

sirdi. Tātad tomēr dzīvs! Un vai nu tā būs, ka viņ� mani neatcerēsies? Nē, nē! Anna muld. Annai vienkār�i skau�! Tas nebija viens un tas pats. Jānis pie manis nāca . . . Vai, pareizāk sakot, viņ� no manis aizgāja � ar mīlestību. Lai Anna smejas. Lai viņa netic. Bet Jānis mani iemīlēja. Se�ās dienās. Se�ās naktis. Veselā mū�ībā.

Ieva beidzot nomierinājās, izslaucīja acis, pacēla galvu un pasmaidīja.

��� Paldies, Tāli, � viņa sirsnīgi pateica. � Tomēr Dievs debesīs ir.

Tālis sadrūma.

��� Tu velti priecājies, � viņ� negaidīti brīdināja. � Jā�nis Kri�lauks ir dzīvs, tas tiesa. Pilsoņu kar� Krievijā esot beidzies, tā ka arī turpmāk viņam tur nekādas lielas briesmas acīmredzot nedraudēs.

�� Tas ir labi, � Ieva laimīga noteica.

�Strēlnieki taisoties uz mājās nāk�anu,�Tālis turpināja.

��� Lielākā daļa jau esot demobilizēju�ies un vasaras sākumā brauk�ot uz Latviju.

��� Kādēļ es par to nedrīkstu priecāties? � Ievas gai�ais skatiens manāmi aptum�ojās.

Tālis da�us mirkļus padomāja. Viņam Ievas vēlreiz kļuva �ēl.

�� Tādēļ, ka .. . Tavs Jānis Kri�lauks .. . Latvijā neatgrie�zīsies.

�� Kādēļ? � Ieva tūlīt pajautāja. � Kā tu to vari zināt?

�� Es zinu, � Tālis dro�i apliecināja.

�� Viņ� ir apprecējies?

�� Nē.

�Kādēļ tad tu domā, ka viņ� nevēlēsies atgriezties Latvijā?

��� Redzi, Ieva � � Tālis atkal jutās mazliet neveikli.

��� Jānis Kri�lauks pa Pilsoņu kara laiku ir uzdienējis . . . Viņ� tur esot ģenerāļa �inā . . .

Ieva atviegloti nopūtās un pat iesmējās. Viņa vēl nesaprata �o vārdu īsto nozīmi.

�� Kas tur slikts?

�� Slikts tur, protams, nav nekas, � Tālis saīdzis atbildēja.

��� Tie�i otrādi. Tas tikai liecina, ka Kri�lauks ir bijis varen labs karotājs. Bet ja tā labi padomā . . . Mājās atgrie�as un atgriezīsies tikai strēlnieki! Iegaumē, Ieva! Strēlnieki! Vien�kār�ie zaldātiņi, ierindnieki. Ta�u, kā es jau teicu, Jānis Kri�lauks ir ģenerālis! Sarkanais ģenerālis. Viņ� nekad neatgriezīsies. . .

Ieva kļuva gai�i domīga. Var būt, ka tā arī būs. Ta�u ap�ziņa, ka Jānis Kri�lauks ir dzīvs, ka viņas dēlam kaut tālumā tomēr ir tēvs, Ievas apziņā ielēja patīkamu siltumu, un viņa vairs nejutās tik bezcerīgi vientuļa.

Anna pa to laiku bija aizgājusi uz virtuvi, uzvārījusi tēju un atgriezās ar divām kūpo�ām tasītēm rokās.

�� Dzer! � Vienu viņa piedāvāja Ievai. � Dzer uz to, ka tagad vairs nebūs jāraud! Es tējai pie�āvu klāt vēl divas karotītes �ņabja!

Ieva lēnām iedzēra stipro tēju, un pēc da�iem miikļiem patie�ām kļuva silti un labi.

��� Ilgi nebiji rādījusies, � Anna neapmierināta konsta�tēja. � Kā vispār pēdējā laikā dzīvo?

�� Tā nekas, � Ieva atbildēja. � Kaut kā jau kūļos.

�� Precēties vēl netaisies? � Anna negaidīti pavaicāja.

Ieva pilnīgā nesapratnē uz viņu paskatījās.

�� Ar ko tad?

�� Netēlo nezinīti! Dzirdēji? Uz Kri�lauku diem�ēl tu vairs cerēt nevari. Ta3, ka viņ� tur ir ģenerālis, priek� tevis ir līdzvērtīgs viņa nāvei. Tātad atliek vienīgi . . . tavs gādīgais �Lejro�u� saimnieks!

Ieva nolika tasīti sāņus un vēlreiz neizpratnē pavērās Annā. Viņa nezināja, vai Anna runā nopietni vai tikai joko. Ta�u joki bija nopietni. Pats �Lejro�u� saimnieks pēdējā laikā ne reizi vien . . .

�� Ko tu! � Ieva iesaucās. � Viņ� ta�u ir vecs!

���� Tu pati tūlīt būsi veca! � Anna aizrādīja. � Bet Miķelis Anmanis ir vīrs uz goda! Turklāt vēl bagāts! Tā ka es, Ieviņ, domāju . . . Tev pēdējais laiks sākt uz dzīvi ska�tīties reāli. Gribi vai negribi, bet sapņu laiks ir beidzies.

Ieva noraido�i papurināja galvu.

�� Es varu dzīvot tikai tā, kā man pavēl sirds.

��� Tādā gadījumā tu esi liela muļķe! � Anna atklāti pa�teica. � Pagāju�ā nedēļā vienu vakaru Anmanis uzdzīvoja krogā. Tur viņ� visiem stāstīja, ka tevi mīlot, ja tu būtu nā�cēja, viņ� tevi apbērtu ar naudu, vēlāk novēlētu gan �Lej- rozes�, gan vēl piecstāvu māju Rīgā!

Ieva iesmējās. Viss, ko viņa �odien bija uzzinājusi, viņai �ķita ļoti neparasts. Jānis ir dzīvs! Domās desmitiem rei�u it kā apbedīts, ta�u īstenībā tomēr dzīvs! Tātad viņu ir sargājusi mana mīlestība. Manas domas. Mazā Viesturiņa piedzim�ana. Interesanti, kā jūtas ģenerāļi? Viņi uzreiz kļūst citi cilvēki? Es neatceros, kāda dienesta pakāpe Jānim bija toreiz, kad es viņu satiku? Katrā ziņā ierindnieks viņ� nebija. Man �ķiet, viņ� bija pulkvedis. Un tomēr ieskatījās manī � kalponē . . . Vai tie�ām tikai aiz tā pa�a iemesla, kā dēļ strēlnieki gāja pie Annas? Ta�u tādā gadījumā arī viņ� būtu gājis pie viņas! Un viņam nebūtu ne mazākās vajadzības man teikt visus tos neparastos vārdus. Un vecais Anmanis . . . Arī viņ�. Ieska�tījies savā kalponē. Runā par mīlestību, sola saimnieces godu un Rīgā māju. Kādēļ? Vai es patie�ām esmu tik neparasti skaista? Bet citas ir vēl skaistākas! Tā pati Anna . . . Ta�u neviens saimnieks viņai roku nepiedāvā. Tikai vienkār�ie zaldātiņi, tikai kroga apmeklētāji . . . Kādēļ tas tā notiek? Kur slēpjas sievietes noslēpums? Kādēļ vienām no dzīves tiek tik daudz, bet citām tik daudz tiek atņemts? Bet varbūt noslēpums nav vis cilvēkā, bet pa�ā dzīvē? Liktenī? Dievā?

���� Es tomēr cerē�u, ka Jānis pārnāks, � Ieva atzinās. � Es viņu gaidī�u. Ja ne sevis, tad Viestura dēļ.

Anna neapmierināta atmeta ar roku.

���� Neāksties! Viņ� nekad nepārnāks! Padomā ar galvu! Vai tu esi dzirdējusi, ka kaut viens ģenerālis kādreiz būtu apprecējis kalponi? Neviens un nekad! Tas pirmkārt. Otr�kārt . . . Viņ� tevi sen jau ir aizmirsis! Uz galvo�anu! Kā nekā jau pagāju�i divi gadi, un kas gan ar viņu tur viss ir atgadījies! Noteikti ir izmainījusies visa viņa domā�ana, par kādreizējām jūtām nemaz nerunājot! Nē, Ieviņ! Tavas cerības ir veltas. Tā ir spēle, kuru tu nekad nevari vinnēt.

Tālis piekrīto�i pamāja.

���� Bez tam, Ieva, � viņ� dobjā balsī atgādināja, � tu esi aizmirsusi vēl vienu ārkārtīgi svarīgu apstākli. Ja Jānis Kri�lauks arī ļoti gribētu � Ja viņ� tevi joprojām mīlētu . .. Ja gribētu redzēt savu dēlu � Ja mirtu ilgās pēc dzimte�nes . . . Viss viens! Jo raugi, mīļais bērns � Ja Jānis Kri��lauks tomēr pārbrauktu Latvijā, viņu ta�u tai pa�ā mirklī arestētu, tiesātu un varbūt pat no�autu! Saprati?

�� Nē, � Ieva nobālusi atbildēja. � Es nesapratu .. .

r� Kri�lauks ir sarkanais. Viņ� ar iero�iem rokās ir cīnījies pret tagadējo valdību, karojis pret brīvu un neatkarīgu Lat�viju. Kri�lauks to saprot. Tādēļ viņ� paliks Krievijā. Cita ceļa viņam nemaz nav!

Ieva nolieca galvu, un viņai atkal negribot acīs saskrēja asaras.

Beidzot viņa saprata. Apjēdza. Apzinājās, ka Jāni Kri�- lauku, iespējams, būs zaudējusi uz visu mū�u. Acīmredzot stiprāka par mīlestību, stiprāka par ilgām pēc dēla un dzim�tenes var izrādīties vienkār�i dzīvotgriba . . .

Kas varēs Jāni Kri�lauku nosodīt?

To nevarē�u izdarīt pat es.

Pienāca vasara.

Cilvēki, tauta un zeme brieda jaunai dzīvei.

Visi strādāja. Kamēr valdība Rīgā strīdējās par agrāro reformu, saimnieki un kalpi no kara atsvaigu�ajā zemē jau iesēja pirmos rudzus un mie�us. Viņi jutās dro�i. Ticēja, ka Stu�ka ar savu boļ�evistisko valdību un kara tribunāliem nekad vairs te neatgriezīsies un viņi varēs saimniekot, kā pa�iem tīk.

Bija piedzimusi pirmā pēckara paaudze, kuru pēc divdesmit gadiem bez �ēlastības nokaus nākamais kar�. Bet pagaidām dzīve iegāja normālās sliedēs. Dzima bērni, jaunas cerības, un vairojās tautas lepnums un pa�cieņa.

Un tomēr . . . Ļoti daudzi jutās neapmierināti un pat nelaimīgi. Kā nesenā kara iero�i ar munīciju, tā viņi bija uzlādēti ar naidu un atriebības kāri. Jo gandrīz vai katrs otrais latvietis �ā vai tā tika cietis no pasaules kara, revolū�cijas un savstarpējās plē�anās. Visiem pēdējie gadi atmiņās dega kā Daugavas tilti vai dzimtās mājas �

�etrpadsmitais � kara sākuma gads.

Piecpadsmitais � nacionālās pa�apziņas un strēlnieku bataljonu ra�anās gads.

Se�padsmitais � �o pa�u strēlnieku nodevīgais slaktiņa gads.

Septiņpadsmitais � �ķel�anās, Iskolastrela un revolūcijas gads.

Astoņpadsmitais � valsts neatkarības pasludinā�anas gads.

Deviņpadsmitais � boļ�evisma, sarkanā un baltā terora gads. Vācie�i, krievi, poļi, igauņi un latvie�i. Regulāras ar�mijas, landesvērs, bermontie�i, sarkanie un nacionālie strēl�nieki un katrs atsevi�ķs cilvēks ar savu neaizsargāto dzīvību un pieticīgām cerībām �ai asiņainajā ārprāta jūklī tomēr saglabāt sevi un savu ģimeni valsts un tautas nākotnei. Un kur tad vēl mūsu brāļi Krievijā! Pasaules kara bēgļi, strēlnieki un tāpat sve�atnē aizmaldīju�ies cilvēki. Tagad viņi pamazām atgriezās mājās.

Ieva Zemīte Jāni Kri�lauku sāka īsteni gaidīt pārnākam tikai no tās marta sākuma dienas, kad Tālis pateica, ka viņ� ir dzīvs. Ieva to nevienam neizrādīja, nevienam nestāstīja un dzīvoja tā, kā bija dzīvojusi līdz �im. Ta�u kādā no apziņas dziļākajiem nostūriem visu laiku tomēr dega mazs cerību ugunskurs. Viņ� atgriezīsies! Ieva, protams, saprata, tik naiva viņa nebija, ka tas laikam tie�ām ir absolūti neiespējami, ka ģenerālis gribētu mīlēt un apprecēt viszemākās kārtas sievieti, bet viņa paretam sevi mierināja ar to, ka Kri�lauks vismaz varētu atgriezties pie savas mātes. Un tad jau viņi kaut kā satiktos. Izrunātos. Kopīgi nopriecātos par dēla dzīvību.

Vasaras sākumā, kad Tālis atkal pastāstīja, ka daudzi strēlnieki pārnāku�i pāri robe�ai, Ieva nenocietās un, Tāla padomam paklausīdama, Jānim aizrakstīja vēstuli. Adresi viņa, protams, nezināja. Bet Tālis teica: � Raksti: �Padomju Krievija. Maskava. Latvie�u strēlnieku divīzijas �tābā Jānim Kri�laukam.� Ja viņ� tur patie�ām ir ģenerālis, tad vēstuli noteikti saņems!

No tās dienas jau bija pagāju�as trīs nedēļas, un Ieva kļuva arvien nemierīgāka. Moko�ā neziņa par dzīves turpmāko ievirzi spieda Ievu nervozēt, bie�i būt grūtsirdīgai un bailīgai. Izņe�mot Viesturu, viņai nebija neviena, pie kā �ādos dvēseles ap�tumsuma mirkļos meklēt palīdzību vai dro�u atbalstu. Viņa gan �ad tad satikās ar Annu, Anna �ad tad atnāca ciemos pie viņas, bet lielā dzīves nicinātāja parasti bija krietni ie�dzērusi, un Ievai nekādu prieku �īs tik�anās nesagādāja.

Tāpat tas bija tovakar. Anna laikam atnāca tie�i no kroga, jo bija ]oti uzcirtusies, krietni iedzērusi un visa smar��oja pēc fran�u smar�ām un cigare�u dūmiem.

�� Vajag aizmirsties, � viņa jau kuro reiz atgādināja, no somas izņemdama Mokas liķiera pudeli. � Tā ir vienīgā iespēja sevi saglabāt. Viss jāaizmirst!

��� Man liekas tie�i otrādi, � Ieva iebilda un nepatikā novērsās. � Tu ta�u sevi bendē nost!

���� Nu nē! � Anna pakratīja rādītāja pirkstu, uz kura mirdzēja liels zelta gredzens. � Dzīve, kā tu pati esi ievē�rojusi, ir viena liela un smirdīga miskaste, bet pudele �īs miskastes nejauko smirdoņu aizdzen prom! Es to vienkār�i nesao�u. Dzīvoju kā ro�u dārzā. Kā balts tārpiņ�, kas uzlasa to, kas citiem paliek pāri. Bet tu ar to negribi samierināties. Tu �ai miskastē gribi atrast kaut ko pavisam neiespējamu. Tu gribi mīlēt, Ieviņ, es tevi da�reiz pat apskau�u, lai gan tu man liecies galīgi stulba! Bet tas nu tā. Neklausies! Pēdējā laikā arvien bie�āk gribu . . . pakārties! Jā! It sevi�ķi nākamajā dienā pēc krietnas iedzer�anas, kad pamostos ar briesmīgām galvas sāpēm un riebumu pret blakusgulētāju. Es bie�i pat neatceros, kā mēs esam mīlēju�ies � stāvus, guļus, rāpus? Tādos brī�os roka gandrīz vai automātiski sniedzas pēc glāzes � un pēc da�iem brī�iem pasaule atkal liekas tīri pieņemama. Jumts virs galvas man ir? Ir! Naudiņa �odienai ir? Ir! Veselība un jaunība arī vēl ir? Ir! Ko tad vēl?

�� Nezinu. � Ieva domīga paraustīja plecus un skatījās, kā Anna sēdēja uz gultas malas, vienu kāju pārmetu�i otrai, ap kaklu aplikusi ko�i sarkanu �alli, bet pirkstos, kā augstākās sabiedrības dāma, eleganti turēja iemuti ar cigareti un liķiera glāzi.

�Jau pa�ā sākumā katram cilvēkam ir jāiz�ķiras. � Anna ar uzspēlētu baudu glāzi izdzēra un klāstīja savus uzskatus tālāk. � Jāizvēlas, vai nu dzīvi mīlēt, vai to nicināt. Es uz�sveru � dzīvi, nevis cilvēkus! Dzīvi kā tādu.

��� Dzīvot ir grūti, � Ieva sacīja un, laikam nokaunēju�sies par �o atzī�anos, tūlīt zemu nolieca galvu. � Nesaprotu, kādēļ cilvēkiem tā jāmokās? Slimības, kari, skaudība, varas kāre, atriebības kāre, mantu kāre, di�o�anās kāre un daudz kas vēl cits, ar ko cilvēki un viņu dzīves ir tik bagāti pārpil�dītas. Bet kādēļ mēs visi esam tik nabagi ar mīlestību?

���� Tu kaut kur aizgāji sāņus, � Anna neapmierināta pateica. � Tu jau mīlē. Bez tam tu atkal dzīvē jauc iek�ā cilvēkus.

Ieva redzami samulsa.

�� Vai tad dzīve var būt arī bez? . . .

��� Protams! � Anna tīri priecīga iesaucās. � Dzīve tikai ar sapņiem! Ar pudeli! Ar suni vai kaķi! Kādēļ gan ne? Ko tie cilvēki labu dod? Varbūt viņi tevi darīju�i laimīgu? Var�būt mani? Ha-ha-hā! Varbūt laimīgi ir tie, kas katru vakaru nāk piedzerties krogā? Kuri par naudu nāk ar mani pār�gulēt? Visi tie sakropļotie, vientuļie . . . Visi kalpi un strād�nieki. Visi nabagie un slimie. Domāju, ka arī turīgajiem �o�dien nav nekādi lielie svētki. Tādēļ, Ieviņ . . . Tu mani pir�mīt pārtrauci. Es teicu, mēs dzīvi varam mīlēt vai arī to nicināt. Kā nu kuram tīk. Es to nicinu! Es par to pilnā balsī smejos! Pirmīt teicu, ka dzīve ir miskaste. Nē! Es to novēr�tēju pārāk augsti. Dzīve sākumā ir kā tīra atejas bedre! Die�viņ� ar mūsu vecāku palīdzību to izrok, piedzimu�us mūs pieved klāt un parāda ar pirkstu ■� re, bērni, dzīvojiet! �eit ir jūsu māja, tā ir jūsu pasaule! Un mēs �o māju un pasauli jau no mazām dienām pamazām pietaisām pilnu . . ^ Tā smird, smird briesmīgi un ilgi, un lai neviens man nestāsta, ka ir arī baltas un tīras dzīves! Nē! Arī visskaidrākajā, visgodīgāk un pareizāk nodzīvotajā dzīvē kaut kas noteikti smird! Kaut kas ir netīrs un melns . . .

Anna smagi nolieca galvu, sāka raudāt, un viņai sākās kārtējā histērijas lēkme. Ieva viņu visādi mēģināja nomie�rināt, tas neko daudz nelīdzēja, kamēr Anna pati pamazām apklusa un kļuva rāma.

�� Būs man no Ābeles kundzes arī jāpalūdz da�as stiprā- ļ kas tabletes. � Anna noslaucīja seju un atvainojo�i pa�smaidīja. � Citādi �itā dzīvīte mani patie�ām drīz arī novedīs līdz cilpai vai trakomājai. . .

��� Nedzīvo �ādu dzīvi, � Ieva deva padomu. � Nedzer! Neej ar vīrie�iem! Tu ta�u vari strādāt arī kādu citu darbu!

Annas sejā parādījās da�as skarbas rievas.

�� Kādu? � viņa bargi pavaicāja.

�� Kaut vai atkal par kalponi . . .

������� Paldies! � Anna nicīgi izmeta. � Es vairs negribu nevienam kalpot! Bez tam . . . Man liekas, es jau citādi ne�maz vairs nevaru. Es jau esmu pagalam . . .

Anna pacēla galvu, un Ieva negaidīti draudzenes acīs ieraudzīja tik melnas skumjas, ka, baigu priek�nojautu pār�ņemta, pat nodrebēja. Varbūt viņai patie�ām atpakaļceļa vairs nav? Priek�ā tikai nepārtraukts grim�anas un kri�anas ceļ�? Bet kāds ceļ� sagaidāms man? Vientuļas mātes, pieviltas lī�gavas, pamestas sievietes ceļ�? Kur katrs uz tevi varēs rādīt ar netīru pirkstu un, nicīgi smīnēdams, teikt: �Re, kur aiziet tā zaldāta brūte!� Un es bū�u nolikta vienā plauktā ar Annu! Visgai�āko jūtu pārņemta, neprātīgi mīlēdama tikai vienu vīrieti, es tap�u pielīdzināta profesionālai ielasmeitai. . .

Ieva piecēlās, lai dotos uz otru istabu pie mazā Viestura, kad pēk�ņi ieraudzīja pagalmā ienākam kādu jaunu un ļoti staltu Latvijas armijas virsnieku. Viņ� apstājās un vērīgi noskatīja �Lejro�u� mājas un to platos logus. Viņu skati sa�stapās, un Ievai no negaidīta pārsteiguma notirpa kājas un pagura sirds. Viņa pirmajā mirklī ne�aubīgi redzēja, ka atnā�cējs ir . . . Jānis Kri�lauks! Ieva klusi iekliedzās, pieskrēja pie loga un to strauji atrāva vaļā. Virsnieks ziņkārīgi panāca tuvāk, un Ieva vīlusies sa�ļuka. Tas tomēr nebija Jānis, ta�u atnācēja augums, seja, no�ķeltais zods un acis . . . tik ļoti atgādināja zudu�o Jāni, ka Ieva galīgi apmulsa un viņu nez kādēļ pārņēma neizprotama nelaimes priek�nojauta.

�� Vai �īs ir �Lejro�u� mājas? � virsnieks skaļā balsī jau�tāja un vērīgi skatījās uz Ievu.

Ieva piekrīto�i pamāja.

�� Vai jūs pati gadījumā nebūtu Ieva Zemīte? � virsnieks turpināja interesēties, vēl cie�āk skatoties uz jauno sievieti.

��� Jā, � Ieva ar sausu muti atzinās. � Mani sauc Ieva Zemīte.

�� Vai drīkstu ieiet? � virsnieks pajautāja.

�� Ko jūs vēlaties?

���� Es vēlos ar jums parunāties, � virsnieks atbildēja. � Ja atļausiet.. .

Virsnieks noteiktiem soļiem tuvojās durvīm.

�� Kas jūs tāds esat? � Ieva nobālusi uzprasīja.

Virsnieka seja kļuva auksta, un viņ� da�us brī�us klusēja.

���� Mani sauc Mārtiņ� Kri�lauks, -� viņ� beidzot pateica un lūpas savilka skarbā grimasē. � Es esmu Jāņa Kri�lauka jaunākais brālis . . .

īsa

Viņi sēdēja viens otram pretim, un Ieva nobālusi joprojām juta tuvojamies nelaimi. Viņa to nespēja izskaidrot. It kā vajadzētu priecāties. Kā nekā Jāņa brālis! Tāpat virsnieks. Varbūt pat kopā karoju�i. Nē. Laikam tomēr nē. �itas ir ka�rojis �eit Latvijā. Dro�i vien kopā ar Kalpaku un Balodi. Jānis viņam būs uzrakstījis vēstuli un lūdzis, lai Mārtiņ� atbrauc pie viņas un pasaka � Jā! Noteikti �is virsnieks nāk ar kādu konkrētu ziņu, tikai � ko Jānis būs licis pa�teikt? Ka tomēr riskēs un pārradīsies mājās? Varbūt pat paziņos iera�anās laiku? Bet varbūt pateiks � kā toreiz aizejot: �Sveika, Latvija! Sveika, mīļotā!�

Ieva no satraukuma pat vairākas reizes iek�ēji nodrebēja. Ta�u Mārtiņ� Kri�lauks ar runā�anu nesteidzās. Viņ� no�ņēma cepuri, cienīgi apsēdās, rūpīgi sakārtojis formas tērpu, sakrustoja kājas, lieliski nodemonstrēdams savu juhtādas zābaku apbrīnojamo tīrību un spo�umu, it kā viņ� nemaz nebūtu nācis pa lauku ceļu, bet gan nokritis tie�i no debesīm.

Anna piecēlās un, draiski smaidīdama, viņam pasniedza mazu spicglāzīti ar smar�ojo�u Mokas liķieri.

��� Virsnieka kungs . . . Tas ir viss, ko mēs jums varam piedāvāt, ta�u piedevām jūs varat ņemt klāt vēl mūsu sirds siltumu . . .

��� Pateicos, jaunkundzi � Mārtiņ� paņēma glāzi un at�turīgi pasmaidīja. � Nekad nebiju iedomājies, ka �ādā klusā lauku nostūrī varētu sastapt tik izsmalcinātas dāmas. Par�fīms, liķieris, skaisti tērpi. . .

�� Jūs mazliet pārspīlējat, � Anna koķeti iesmējās. � Par�fīmu, liķieri, skaistus tērpus un pavedino�as manieres lietoju tikai es! Otra jaunkundze, kā jūs pats redzat, ir nedaudz kautrīgāka. Viņa nedzer, nepīpē, izaicino�i neģērbjas un ne�vienu nepaved!

Mārtiņ� Kri�lauks ar labpatiku iztuk�oja glāzi un mazliet uzspēlētā neizpratnē pajautāja:

�� Ko tad viņa dara?

���� Viņa strādā, � Anna tūlīt paskaidroja. � Diem�ēl viņa nav �īs lielās mājas saimniece, bet gan tikai tās kal�pone!

Mārtiņ� saproto�i pamāja un atkal ar savādu, aukstu ska�tienu Ievu nopētīja no galvas līdz kājām.

�� To es zinu, � viņ� teica. � Esmu jau ievācis ziņas.

���� Kādēļ? � Anna a�i pajautāja. � Vai kungs strādā slepenpolicijā?

�� Tas lai paliek manā ziņā, -� Mārtiņ� izvairīgi atbildēja.

��� Varbūt jūs esat ievācis ziņas arī par mani? � Anna kļuva nopietna un dusmīgi paskatījās uz jauno virsnieku. Bet Mārtiņ� turpināja smīnēt.

�� Nē. Par jums es neko nezinu.

��� Ļoti �ēl! � Anna izteiksmīgi noplātīja rokas, apsēdās iepriek�ējā vietā un ar kaut kādu savādi izaicino�u spītu uzrāva savus plisētos svārkus augsti virs ceļgaliem . . .

Efekts bija vienreizējs. Anna izskatījās tik skaista, sievi��ķīga un seksuāli neatvairāma, ka jaunais virsnieks samulsa, �ķiet, pat nedaudz nokaunējās, jo steidzīgi novērsa skatienu no Annas un atkal pievērsās Ievai.

��� Tātad jūs esat Ieva Zemīte, � viņ� lēnām, uzsvērdams katru vārdu, atkārtoja.

�� Tā ir, � Ieva palocīja galvu un juta, ka mute ir galīgi sausa un viņai grūti runāt.

�� Jums ir arī brālis, ja? � Mārtiņ� negaidīti pavaicāja. , �Jā.

�� Kā viņu sauc?

���� Gunārs Zemītis, � Ieva atbildēja un satraucās vēl vairāk. Kā viņ� var zināt, ka man ir brālis?! Tad nedaudz nomierinājās. To dro�i vien vēstulē būs pateicis Jānis.

� Viņ� vēl nav atgriezies mājās? � Mārtiņ� painteresējās.

�� Brālis? Nē.

�� Vispār taisās atgriezties?

��� Es nezinu, � Ieva nez kādēļ no�ukstēja un juta, ka atkal nāk virsū raudiens.

�� Viņ� jums neko nav rakstījis?

�� Neko. Nevienu vēstuli.

�� Varbūt viņ� tur, Krievijā, ir . . . kritis?

Ieva paraustīja plecus.

��� Ļoti iespējams.

���� Bet ko Jānis? � Mārtiņ� uzprasīja, un viņa balss pēk�ņi kļuva ledaini auksta. � Viņ� jums ir rakstījis?

Ieva noraido�i pagrozīja galvu.

�� Tātad arī par viņu jūs neko nezināt?

Ieva mirkli padomāja. Ko �is Mārtiņ� galu galā no viņas grib? Kādēļ viņ� ir atnācis? Kāpēc runā tik biedējo�ā balsī?

�� Es zinu, � Ieva atbildēja un grieza galvu sāņus.

���� Tie�i ko jūs zināt? � Mārtiņ� neatlaidīgi turpināja iztaujāt.

�� Es zinu, ka viņ� ir dzīvs.

�� Ko jūs vēl zināt? � Mārtiņa balss sāka skanēt arvien ātrāk un noteiktāk.

�� Man teica . . . viņ� tur esot ģenerālis. Tas tiesa?

Mārtiņ� ar galvas mājienu to apstiprināja.

�� Tik tie�ām. Jānis Kri�lauks tur ir boļ�eviku ģenerālis.

�� Jūs dro�i vien arī drīz par tādu kļūsiet. � Anna iemeta starpā un atkal pasniedzās pēc pudeles. � Mēs par to varētu iedzert. Ģenerālis � tas skan varen lepni!

Mārtiņ� nicīgi saviebās.

���� Jaunkundz � � viņ� pamāco�ā toni paskaidroja. � Lepni var skanēt tikai � �neatkarīgās Latvijas Republikas armijas ģenerālis�! Turpretī boļ�eviku ģenerālis skan ļoti pazemojo�i. Katrā ziņā tas nav nekāds gods. Tie�i otrādi. Tas ir liels negods!

Da�us brī�us visi klusēja.

Anna ielēja glāzē kārtējo liķiera devu, to ātri izdzēra, bet Mārtiņam �oreiz neko nepiedāvāja.

Ieva piecēlās un klusēdama aizgāja'uz otru istabu aprau�dzīt Viesturu. Mazais puika mierīgi gulēja diendusu, pa�griezies uz labajiem sāniem un neko vēl neapjēgdams, kas �ai mājā un pasaulē notiek.

Bet Ieva Zemīte galīgi sadrūma. Viņa raudzījās tīrajā bērna sejā un domāja par to, ka laikam tā arī būs, ka viņas bērna tēvu �eit nekāda labā dzīve tomēr negaida. Ja jau pat miesīgs brālis pret viņu ir noskaņots naidīgi. Tad tā arī notiks. Ja Jānis atgriezīsies, viņu arestēs, tiesās un varbūt pat � Ak Dievs! Tagad ta�u varētu visi beidzot dzīvot mierā! Kar� beidzies. Sava valsts izcīnīta. Brīvība. Neatka�rība. Ko tad vēl? Bet varbūt tikai tagad sāksies īstā rēķinu kārto�ana? Viens otram jautās: �Kurā pusē tu biji? Par ko tu cīnījies? Par padomju varu vai savas nacionālās valsts radī��anu?� Tu būsi mūsu tautas varonis, patriots, īsts latvie�u nacionālists, ja izrādīsies karojis kopā ar Kalpaku, Balodi vai Zemitānu, bet mū�īgs lāsts, ja būsi bijis kopā ar Vācieti, Fabriciusu vai Eidemani! Bet mans Jānis Kri�lauks ir bijis kopā ar viņiem. Ar �iem sarkanajiem. Ar komisāriem. Na-

cionāļi savu mērķi ir sasniegu�i, otri ne. Uzvarētājus netie�sās. Uzvarētājiem visa slava un gods. Bet kāds liktenis gaida tos tūksto�us, kuri pa�laik ir tur, Krievijā? Vai viņi saprot radu�os situāciju? Vai viņi vispār gribēs atgriezties? Dro�i vien lielākā daļa paliks tur. Dro�i vien. Var gandrīz simtprocentīgi apgalvot, ka viņu starpā būs arī Jānis Kri�lauks. Diem�ēl.

Ieva noliecās un ar roku viegli pieskārās Viestura sīkajam ķermenltim. Tas bija silts un aizkustino�i trausls. Kā kaķēns uz mūrī�a.

Kāds liktenis mūs abus gaida, Ieva satraukta domāja. Kādi satricinājumi, kādas nelaimes un pazemojumi mums abiem drīz būs jāizcie�? Jo tu ta�u, Viesturiņ, būsi �sarkanā� dēls. Mūsu brīvās, neatkarīgās un pilnīgi demokrātiskās valsts ie�naidnieka dēls. Tā visi runās. Tā visi uz tevi un mani rādīs ar pirkstiem.

Ieva domīga atgriezās istabā. Tā vien �ķita, ka tikmēr Anna tomēr būs �o to piedāvājusi arī Mārtiņam, jo pudele bija gandrīz tuk�a un abi, mazliet piesārtu�i, jautri sarunājās.

Kad Ieva nesteidzīgi nostājās pie loga, no kura pavērās skats uz pla�o dārzu, Mārtiņ� atkal pievērsās viņai.

���� Ieva � � viņ� klusi ierunājās un kļuva nopietns. � Jūs, lūdzu, neapvainojieties par to, ko es pirmīt teicu par savu brāli! Un neapvainojieties arī turpmāk! Tiesa, es vēl nezinu, ko jūs pa�laik pret viņu jūtat . . . Pirms diviem ga�diem, deviņpadsmitajā, kad mēs �eit nejau�i satikāmies . . . Jānis teica, ka viņ� jūs mīlot. To apstiprināja arī jūsu brālis.

Ieva strauji pagriezās un izbrīnījusies paskatījās uz Mār�tiņu. >

�� Jūs �eit satikāties, runājāties ar Gunāru?

�� Vēl vairāk! Toreiz jūsu brālis man izglāba dzīvību. Par to es viņam bū�u pateicīgs visu mū�u. Un �ādā sakarā zi�nāmā mērā arī jums.

Ieva atviegloti nopūtās. Viņa juta, ka no pleciem un dvē�seles noveļas smagais neziņas akmens un viss pēk�ņi kļūst

skaidrs un tīrs. Nelaimes nebūs. Mārtiņ� atnācis vienkār�i pateikties.

Ieva pirmo reizi viņam tie�i ieskatījās acīs un vēlreiz pār�steigta secināja, ka pretim sēdo�ais jauneklis ir neatvairāmi līdzīgs viņas Jānim � Tā pati garā, kalsnā seja, lielās acis un arī no�ķeltais zods. Tie pa�i gai�ie, mazliet cirtotie mati.

Ieva kļuva mierīga. Apziņā ieplūda silts mierinājums � gan jau viss būs labi, gan � Ir tikai jātic. Ir tikai jāgaida. Ir jābūt pacietīgai un ļoti jāmīl.

Ta�u pēc da�ām minūtēm viss atkal sagruva. Atnāku�ais cilvēks, savas iek�ējās pasaules vadīts, garīgi pakļauts savām jūtām, iegribām, principiem un uzskatiem, dzīvi pastūma tālāk. No cerības un ilgu apgaismotas telpas uz tum�o pagrabrūmi. Tur būs auksti, vientuļi un ļoti maz gaismas. Par to varbūt varētu arī ne sevi�ķi uztraukties, ja tikai tā nebūtu . . . tava dzīve.

��� Es ceru, ka tur Krievijā jūsu brālis Gunārs nebūs se�vi�ķi centīgi karojis, nebūs taisījis politisku karjeru un drīz atgriezīsies mājās, � Mārtiņ� smaidīdams teica.

�� Lai nu tā būtu, � Ieva piekrita. � Bet ko jūs domājat par Jāni? Viņ� atgriezīsies?

Mārtiņa seja atkal satumsa. Viņ� da�us brī�us viss sa�springa, cie�i sakoda lūpas, tad nedaudz atslābinājās un atklāti pateica: � Stipri �aubos. Vai, pareizāk sakot, es ne��aubos nemaz! Jānis paliks tur.

Ieva atgāja no loga, panāca da�us soļus uz priek�u un jautājo�i pavērās Mārtiņā. Viņa da�us brī�us moko�i domāja, teikt to Mārtiņam vai ne, tad tomēr izlēma neko neslēpt.

��� Pat tad, ja viņ� uzzinātu, ka viņam te Latvijā ir pie�dzimis dēls?

Mārtiņ� pārsteigts sarāva uzacis.

�� Vai tad viņam �eit ir piedzimis dēls?

��� Bet kā tad citādāk! � Anna iesmējās. � Kad vīrietis ar sievieti �ubinās pa gultu � tā da�reiz gadās! Jūsu zinā��anai, � viņa ar galvu pamāja uz Ievu, � Jānis Kri�lauks viņu paņēma pilnīgi nevainīgu! Kā baltu cukurgraudiņu.

��� Izbeidz! � Ieva pacēla balsi un pārmeto�i paskatījās uz Annu. Bet viņa tikai iesmējās, vēl vaļīgāk atgāzās krēslā un slaiki aizsmēķēja cigareti.

�� Kur tas bērniņ� ir? � Mārtiņ� ātri pajautāja.

�� Otrā istabā. Guļ diendusu.

�� Vai varu apskatīt? � Mārtiņ� strauji piecēlās.

�� Lūdzu!

Ieva ar Mārtiņu iegāja blakustelpā un nostājās pie bērna gultas. Viesturs bija pamodies un tagad ziņkāri skatījās uz māti un sve�o onkuli.

�� Tātad tas ir Jāņa dēls, � Mārtiņ� domīgs noteica, un no balss intonācijas nevarēja pateikt, vai viņ� par to prie�cājas vai ne. Dro�i vien, ka ne.

�� Māte nemaz nezina, ka kļuvusi vecmāmiņa, � Mārtiņ� turpināja dobjā, domīgā balsī. � Tas viņai būs pārsteigums.

Ieva klusēja. Viņa nez kādēļ neuzdro�inājās bilst kādu vārdu, lai gan ļoti gribējās pajautāt � �is pārsteigums būs patīkams vai ne?

�� Kā viņu nosaucāt? � Mārtiņ� painteresējās.

�� Par Viesturu, � Ieva atbildēja. � Man �ķiet, tas ir ļoti skaists vārds. Ceru, ka tas patiks arī Jānim.

Mārtiņ� kādu laiku klusēja, rūpīgi apskatīdams veselīgo puiku, tad apņēmīgi pagāja soli tuvāk Ievai un negaidīti satvēra jaunās sievietes roku, pievilka viņu sev cie�i klāt un atklāti ieskatījās acīs.

��� Ieva � � viņ� nedaudz pārvērstā balsī sacīja. � Es tev vēl neesmu pateicis pa�u galveno! Tas, protams, ir jauki, ka tev ar manu brāli ir bijusi kaut īslaicīga, ta�u, cerams, skaista un kaislīga mīlestība. Tagad vēl �is bērns . . . Bet. . . atceries, Ieva, un iegaumē! �ī bērna tēvs ir mans niknākais ienaidnieks! Ne tikai idejiskā nozīmē, bet tīri fiziski. Es viņu neieredzu! Un vari pateikties Dievam, ka viņ� tur Krievijas Sarkanajā Armijā ieņem tik augstu amatu! Korpusa koman�dieris! Ģenerālis! Tā ka, ja tu viņam �eit būtu dzemdējusi kaut desmit bērnus, tik un tā viņ� Latvijā nekad neatgrie�zīsies! Viņ� to vienkār�i nevar izdarīt! Neviens vinu no turienes nelaidīs prom, savukārt �eit neviens viņu neņems pretī! Un ja nu tomēr . . . Saturies, jaunā māmiņ un sieva! Ja nu tomēr tavs Jānis, noilgojies pēc tevis un bērna, kaut kādā neticamā kārtā tomēr izrausies no boļ�eviku jūga, atsa�cīsies no savas sarkanās pārliecības un spers soli uz mūsu dārgās Latvijas zemes . . . Man tavs mīļotais, �ī bērna tēvs un mans miesīgais brālis, būs .. . jānogalina! Tu dzirdi, Ieva! Jā-no-ga-li-na!

Ieva spēji nobālēja, sagrīļojās un dro�i vien būtu nokri�tusi, ja viņu nesaturētu Mārtiņa stingrā roka.

�� Kādēļ? � viņa, �ausmu pārņemta, klusi no�ukstēja.

�� Tādēļ, ka Jānis Kri�lauks toreiz, deviņpadsmitajā gadā, gribēja nogalināt mani! Viņ� mani sodīja! Piesprieda nāves�sodu. Pavēlēja no�aut, bet pēdējā brīdī tavs brālis Gunārs . . .

Vai 11u nespēja, vai negribēja, bet, kā redzi, esmu palicis dzīvs, un tagad mans gods un pārliecība prasa revan�u!

Ieva sāka raudāt. Viņa apsēdās blakus bērna gultiņai, nolieca galvu gandrīz vai līdz pa�iem ceļgaliem un rīstījās elsās. Viss pēk�ņi kļuva melns un nevajadzīgs. Brālis neie�redz brāli. Grasās pat nogalināt. Kā kaut kas tāds vispār var ienākt prātā?! Un kas tas par revan�u? Kas par godu? Un kas galu galā tie par tādiem uzskatiem, kā vārdā var nīst un nogalināt otru cilvēku?!

Ieva raudāja ilgi. Viņai kļuva �ēl gan sevis, gan Viestura, kaut kur Krievijas pla�umos eso�ā Jāņa, gan visas pasaules.

Kad dzīve beidzot nesīs apmierinājumu? Kad laimi? Kad mieru? Kad cilvēki pārstās viens otru nīst un beidzot pievēr�sīsies tikai mīlestībai?

�Lejro�u� saimnieks Miķelis Anmanis bija vēl samērā jauns un spēcīgs vīrietis, vienīgi Ievai viņ� jau likās vecs. Anmanim bija piecdesmit divi gadi, gar�, kalsns augums, tiesa, galīgi sirmi mati, toties tie bija ļoti kupli, un reizēm �Lejro�u� saimnieks atgādināja dzejnieku, nevis vienkār�u zemnieku. �is iespaids radās ne tikai Anmaņa savdabīgā iz�skata, bet galvenokārt vina mierīgās un labsirdīgās dabas dēļ.

Armijā vecuma pēc viņ� iesaukts netika un kara laiku pārlaida tepat savās �Lejrozēs�. �īs majas vīnam naca man�tojumā no tēva. Ilgus gadus Anmanis te saimniekoja kopā ar sievu, ta�u Karlīna nu jau se�us gadus atdusējās vietējos kapos, bet saimniecību apkopt līdzēja divas algotas strādnieces un puisis. Milda ar Uldi parasti strādāja uz lauka un kūtī, bet Ievu viņ� izmantoja galvenokārt mājas darbiem. Miķelis Ievu pazina jau piecpadsmit gadus, viņu atcerējās vēl kā pa�visam mazu bērnu, kad Zemī�u ģimene pēc piektā gada revolūcijas bija spiesta bēgt no Vidzemes ziemeļiem un ap�mesties te, Kurzemē. Miķelis viņus pieņēma . . . Puisim Zemītim bija divi mazgadīgi bērni, ļoti slima sieva, un Mi�ķelim vienkār�i kļuva �ēl �o bēguļojo�o vidzemnieku. Pats Zemītis bija ātras dabas vīrs, pieprata visus lauku darbus, bija stiprs un vesels, aizkustino�i rūpējās par abiem maza�jiem un slimo sievu, ta�u reizēm kļuva nesavaldīgs un ļoti rupj�. Tas viņu ari pazudināja. Jau piektajā gadā viņ� Val�mieras apriņķa nemieros bija piedalījies ne tik daudz revolu�cionārās pārliecības cik sava nevaldāmā rakstura dēļ. Kad kauties, tad kauties! Neies jau to mui�as baltrocl�u priek�ā daudz klanīties! Ja visi iet svilināt, es arī!

Pēc piespiestās bēg�anas Ansis kļuva rāms un kluss. Lai�kam jau saprata, ka viena lieta ir da�reiz pabļaustīties uz sievu vai kaimiņu, iekaustīt puisi vai tuvāko kroga brāli, bet pavisam kas cits, ja tu pacel balsi vai roku pret kungu, pret to, kam pieder vara, vai vienkār�i pret to, kas tobrīd ir stiprāks par tevi.

Bet deviņpadsmitā gada sākumā, kad te uz laiku ieradās neliela dzelzsdivīzijas daļa, Ansim Zemltim atkal neizturēja nervi. Kad vācu virsnieks ar diviem zaldātiem nepārprotamas laupī�anas nolūkā bravūrīgi iegāja Anmaņa kūtsgalā, kur toreiz mitinājās ari Zemī�u lopi un cūkas, Ansis paķēra aploka kārts galu un, daudz nedomādams par iespējamām sekām, devās aizstāvēt sev piedero�o mantu.

Sekas bija bēdīgas. Ansis Zemītis tika me�onīgi piekauts, arestēts un nākamajā dienā kaut kur aizvests. Kas ar viņu notika, to neviens tā arī nekad neuzzināja.

Pēc �ī notikuma Minnai Zemītei kļuva vēl sliktāk, laikam viņu ķēra galvas trieka, jo pēdējos divus gadus gulēja pilnīgi paralizēta, un tikai pirms pusotra gada Dievs viņu �ēlīgi pieņēma. Zemī�u dēls Gunārs tā pa�a deviņpadsmitā gada pavasarī nez kādēļ aizgāja kopā ar sarkanajiem, atstājot �eit Ievu un slimo māti vienas. Tā Miķeļa Anmaņa acu priek�ā da�u gadu laikā bija izputējusi jauka, draudzīga latvie�u ģimene.

Ievai viņ� bija pieķēries kā tēvs. Kad viņa vēl bija maza, nekad neko tai neaizliedza, neaizrādīja, ļāva spēlēties un draiskuļoties, kur vien viņa gribēja, un saimnieku mājas gals bija tikpat kā arī Ievas dzīvojamās telpas.

Kad Ieva tika iesvētīta, Anmanis pārsteigts pamanīja, ka viņa kļuvusi pilnīgi pieaugusi, nobriedusi un neparasti skaista. �is �neparastais� slepas tie�i visparastakajā vienkār��ībā un dabiskumā. Ieva bija visīstākais latvie�u sievietes tips. Viņai bija pagar�, slaids augums, diezgan spēcīga ķermeņa uzbūve, padevīgs raksturs, gari, blondi mati, maz�liet ieapaļa, veselīga seja un uzkrīto�i lielas, zilas acis. Un rāmums. Kluss, pievilcīgs rāmums it visā � gan raksturā, balsī, gan jebkurā rīcībā.

Miķelis Anmanis Ievā iemīlējās. Viņam pat �ķita, ka viņ� meiteni ir sācis mīlēt jau no viņas visagrākās jaunības. Iespē�jams, ka tā arī bija. Anmanis �īs jūtas slēpa, ta�u to izdarīt ar katru gadu kļuva arvien grūtāk un neveiklāk. Tagad An�manis pret Ievu juta ne tik daudz tēvi�ķu maigumu un rūpes cik arvien neapvaldītāku kaisli un vēlē�anos viņu redzēt pastāvīgi sev blakus.

Un tad, deviņpadsmitā gada vasarā, kad visi mājas ļau�dis kādu dienu strādāja rudzu laukā � pats saimnieks labību pļāva ar ma�īnu, Milda ar Uldi sēja kūlī�us, bet Ieva tos kārtoja statiņos �, Anmanis pēk�ņi pamanīja, ka Ieva ir . . . stāvoklī! Tas nāca tik negaidīti, ka pirmajā mirklī viņ� pat apstulba. Apturēja zirgu, nokāpa no pļaujma�īnas un lēnām tuvojās Ievai. Saule svilināja kā traka. Ievai laikam bija kļuvis slikti, jo viņai rādījās neparasti bāls vaigs un visu seju klāja lielas sviedru lāses. Viņa pusguļus stāvēja, atspiedusies pret tikko uzslieto labības statiņu, ar baltu gal�vas lakatiņu gurdi slaucīja seju un smagi elpoja.

�� Kas tad tev? � Miķelis nobijies pajautāja.

�� Karsti � � Ieva no�ukstēja un pievēra acis.

Anmanis nolaida skatienu zemāk un tagad patie�ām sev

pavisam tuvu redzēja Ievas uzbriedu�o vēderu. Arī tas viegli drebēja un smagi elpoja. �aubas nekādas nevarēja būt � klusā, kautrīgā, vēl neviena pui�a tā īsti neizdancinātā Ieva bija mātes cerībās!

Anmanis smagnēji at�ļuka blakus Ievai un, galēji sa�traukts, pārdomāja radu�os situāciju.

Kā tas bija iespējams? Vainīgs varēja būt tikai kāds no nesenajiem karotājiem! Pavasarī ta�u pāri bija gāju�i gan sarkanie, baltie, gan vācie�i . . . Mazliet vēlāk apvidū uz da��ām dienām ieklīda pat kāda lei�u rota . . . Tātad Ieva ir izvarota! Paņemta ar varu, bet viņa, nabadzīte, aiz kauna un iedzimtās kautrības to nevienam nav teikusi. Slēpusi. Bet ko nu vairs noslēpsi . . . Viss pagasts tāpat to tūlīt redzēs un uzzinās.

Anmanis nedaudz pagriezās sāņus, uzlika sakarsu�o roku uz Ievas izstīvētā vēdera un jautājo�i ieskatījās viņas spēji atvērtajās acīs.

�� Kāds no zaldātiem? � viņ� mierīgi pavaicāja.

Ieva apstiprino�i pamāja.

�� Vācietis? � Anmanis gribēja zināt.

�� Nē.

Anmanis atviegloti nopūtās. Viņam būtu ļoti nepaticis, ja bērna tēvs izrādītos kāds no landsvēristiem vai dzelzsdivī- zijas karotājiem.

�� Mūsu pa�u tautietis?

�� Jā.

��� Sarkanais vai baltais? � Anmanis tomēr gribēja zināt kaut ko tuvāk.

Ieva da�us brī�us domīga klusēja, tad tikko sadzirdami atbildēja:

�� Latvietis . . .

Anmanis saproto�i pakratīja galvu, tad mazliet pārmeto�i pavaicāja:

�� Kādēļ nesauci palīgā?

Ieva atkal pievēra acis un klusēja.

�� Kur tas notika?

Ieva jutās ļoti slikti. �ķita, ne�ēlīgā tveice no viņas ķer�meņa izsūc pēdējās valguma paliekas un tagad vairs atlicis tik vien spēka kā nomirt . . . Viss kļuva vienaldzīgs. Ieva līdz �im bija centusies savu stāvokli noslēpt. Viņa Anmaņa priek�ā juta ne tikai kaunu, bet arī zināmu vainas apziņu. Saimnieks pret viņu patie�ām visu laiku bija izturējies ļoti labi, pat daudz labāk nekā tēvs, visādi, kur vien varēja, izrā�dīja savu labvēlību un pat mīlestību, bet viņa . . . Viņa laikam saimnieku ir piekrāpusi. Vismaz to maldinājusi. Tagad jāsaka patiesība. Kā pie tiesas. Kā Dieva priek�ā.

�� Tas notika tepat, mūsmājās?�Anmanis uzbāzīgi atkār�toja savu jautājumu.

�� Jā, � Ieva atbildēja. � Manā istabā.

�� Tevi piespieda ar varu?

�� Nē.

Anmanis jutās pārsteigts. Viņ� pat piecēlās stāvus un cie�i paskatījās uz noguru�o sievieti.

�� Tu gribi teikt� tu pati labprātīgi?

�� Jā, saimniek, � Ieva, vāji pasmaidīdama, apliecināja.

��� Neuztraucieties! Neviens man nedraudēja un ar varu ne�ņēma. Es pati to gribēju.

Anmanis samulsis novērsa skatienu. Viņ� Ievu nesaprata. Meitene pēk�ņi bija kļuvusi sieviete un runāja tādus vārdus, kas viņam bija nepierasti un radīja bailes un neziņu.

��� Kādēļ? � viņ� mazliet samocīti izdabūja pāri lūpām.

��� Kādēļ tu to darīji?

Ieva vēlreiz mēģināja pasmaidīt. Patiesi. Kādēļ viņa to darīja? Vai var būt vēl muļķīgāks jautājums? Kādēļ mums virs galvas ir debesis, bet zem kājām zeme? Kādēļ katru rītu uzlec saule un pļavā smar�o puķes? Kādēļ tik neprātīgi ie- pukstas sirds, kad satiec cilvēku, kas tev ļoti patīk? Kādēļ kļūsti lepna un pat laimīga, ja viņ� tev pievēr� uzmanību, saka labus vārdus, glāsta un grib pasargāt no �īs pasaules ļaunuma un tumsas? Kādēļ mēs tik ļoti ar visu dvēseli un miesu tiecamies pretim �im cilvēkam? Kādēļ mēs gribam bērnu? Kādēļ visas mūsu ķermeņa �ūnas un apziņas sīkākie stūri ir kā piebāzti ar vienu lielu un neatlaidīgu vēlē�anos � es gribu būt māte! Es gribu radīt! Kas tas ir par velni�ķīgu un dievi�ķīgu spēku manī? Es nezinu. Es to neprotu izskaid�rot, ta�u, ja tas tā ir, ja viss tā notiek, tad acīmredzot tas ir pareizi! Tā tam ir jābūt. Kāds to ir gribējis un tā visu dabiski sakārtojis.

��� Saimniek � � Ieva klusi ierunājās un izvairīgi no�dūra skatienu. � Es iemīlējos. Nesaprotu, kādēļ, bet es tur neko nevarēju padarīt. Tas nepakļāvās manam prātam. Es biju kā slima, un man �ķiet, slima esmu vēl tagad.

��� Ar ko? � Anmanis, aizdomīgi skatoties uz Ievu, pa�vaicāja.

��� Nezinu. Es visu laiku domāju par viņu. Baiļojos. Un gaidu.

�� Kādēļ es neko nemanīju?

�� Viņ� pie manis nāca vēlu. Visi mājinieki jau gulēja.

�� Kāds no zaldātiņiem?

���� Nē. Man �ķiet, viņ� bija visu te izvietoto strēlnieku pavēlnieks.

Tātad sarkanais, Anmanis rūgti nodomāja. Tātad laikam Jānis Kri�lauks, viņ� te bija komandieris. Toreiz visi runāja un brīnījās, ka tāds jauns puika komandē veselu pulku! Tagad dro�i vien ir jau beigts. Bet bērniņ� piedzims un dzīvos bez tēva. Ieva dzīvos bez vīra. Ta�u � Es visu varētu piedot. Nepatīkami jau tas ir, bet ko nu vairs darīsi? Neticu nekādai viņas mīlestībai1 Tā nevar rasties ne vienā mirklī, ne vienā dienā. Muļķības! Tā nevar rasties pat vienā kopīgas gultas naktī! Mīlestībai ir vajadzīgs daudz ilgāks laiks. Un galve�nais � vajadzīgs pats mīlestības objekts. Cilvēks. Bet kur tad bija tas cilvēks? Vai viņa to iepazina? Protams, ne! Pa nakti atnāca un pa tumsu aizgāja! Un, lai arī pulka koman�dieris, patiesībā tas pats zaldātiņ� vien ir. Katra minūte no svara. �odien tu vēl esi, bet rīt jau vari arī nebūt. Kādēļ laist tādu smuku skuķi garām? Loģiski. Bez tam kaut kā neticami, ka iztikts glu�i bez draudē�anas. Vai vismaz piespie�anas. Pulkvedis vai ierindnieks, tas �ādos gadījumos vienalga. Kara apstākļos, kad neviena cilvēka dzīvība nav augstā vērtē, atkrīt arī vajadzība pēc labām manierēm un laipniem vār�diem. �Davaj!� Tas arī ir katra karotāja augstākais domas lidojums un cēlākā rīcība. �Davaj�, ko �odien vēl var dabūt, jo rīt . . . Rīt jau nekā vairs nebūs. Ne tev būs ko man dot, ne no tevis kas paņemams. Rīt jau viss būs beidzies, rīt būs auksta tumsa, bet �odien mēs vēl no �īs no�ēlojamās dzīves varam pagrābt kaut vai �ito! Ja parastajā dzīvē tas vienmēr ir kaut kas ļoti nozīmīgs vai pat svēts, tad kaujas apstākļos, īsajā pauzē starp uzbrukumu un atkāp�anos, starp dzīvību un iespējamo nāvi tam nav lielākas nozīmes kā izsmēķētai cigaretei, izstrēbtam zupas katliņam vai jaunas patronas ielik�anai �autenes stobrā . . .

��� Ieva! � Anmanis nopietnā balsī pavēlēja. � Ej tūlīt mājās un uz lauka vairs nerādies! Mēs tiksim galā bez tevis.

�� Bet saimniek� � Ieva atkal samulsa un izjuta kaunu par savu fizisko nevarību. Ta�u sliktā dū�a un nespēks viņu beidza nost.

��� Nekādu �bet�! Tu nedrīksti strādāt tik smagu darbu! Es tev aizliedzu!

Ieva, mazliet grīļodamās, pāri jau nopļautajam labības lauka galam devās uz māju. Kājas vai ik uz soļa aizķērās aiz asajiem stublājiem vai kāda zemes izciļņa, un tomēr viņa gāja, klusībā priecādamās par vecā Anmaņa labo sirdi un iespēju no smagā darba tikt vaļā.

Bet Anmaņa sirds no �ī brī�a pret Ievu tomēr manāmi atsala. Miķelis patie�ām viņai vairs neļāva neko smagu strā�dāt, tikai pa�us nepiecie�amākos mājas darbus, ta�u nekad arī vairs neizrādīja kādu īpa�u siltumu un uzmanību.

Kad Ievai piedzima puika, nekas viņu attiecībās nemai�nījās. Saimnieks bija saimnieks, Ieva � kalpone ar savām ikdienas rūpēm un darbiem, un viņ� nekad vairs pat neiemi�nējās par savām jūtām pret viņu, ne arī par Ievas turpmāko dzīves ievirzi.

Tikai da�reiz, kad Miķelis Anmanis, aizbraucis uz pilsētu, tur nokārtojis attiecīgas darī�anas bankā vai pilsētas valdē, vakarā iegriezās pasēdēt pazīstamajā krodziņā �Zilais eņģelis�, viņ� deva savām aizturētām jūtām vaļu. Un, jo vairāk viņ� reiba, jo skumjāks un �ēlabaināks kļuva. Katram blakus�sēdētājam, katram, kas vien viņu vēlējās uz brīdi uzklausīt, Miķelis stāstīja par savu vientuļo dzīvi, sūrojās, ka viņa sievai nav varēju�i būt bērni un tagad esot viens un pamests kā suns. Un Ieva, viņa paklausīgā, izdarīgā kalpone, nekādi ne�atsaucoties viņa siltajām jūtām . . .

Pagāja pusotra gada.

Anmanis redzēja, kā reiz pie Ievas atbrauca jauns virs�nieks. Tas viņu ļoti satrauca un darīja ba�īgu. Redzēdams, ka atbraucējs ir latvie�u nacionālās armijas formas tērpā, viņ� zināmā mērā nomierinājās � tas diez vai varēja būt Viestura tēvs. Lai gan izslēgts, protams, nebija. Cik nenācās dzirdēt gadījumus, kad sarkanie pārgāja pie baltajiem, bet baltie pie sarkanajiem. Ta�u nevarēja izslēgt arī varbūtību, ka Ievai uzradies jauns pielūdzējs, kur� savā rīcībā un nodomos va�rēja būt ļoti neatlaidīgs, varēja būt ne tikai kvēls mīlētājs, bet arī turīgs cilvēks. Virsnieks bija jauns un glīts, un tas viss pavecajam Anmanim neko labu nesolīja. To viņ� saprata. Mazliet vēlāk, apsvēris savas diezgan niecīgās izredzes, viņ� tomēr nolēma rīkoties un tik lēti neatkāpties. Neko jau zaudēt viņ� nevarēja, bet labvēlīga iznākuma gadījumā ieguvums

būtu loti liels. >

Pēc da�ām dienām Anmanis, it kā viesus gaidīdams, Ievai lika pagavot labas vakariņas, no pagraba uznest pudeli pa�brūvēta zemeņu vīna un visu māju sakopt tā, kā to darīja tikai vai nu uz Jāņiem, Miķeļiem, vai Ziemassvētkiem. Pats saimnieks uzģērba labākās goda drānas, pa dienu jau bija aizgājis uz pirti, un tagad galda galā sēdēja kā baznīcā pirms svētā vakarēdiena. No malas skatoties, tas varbūt �ķita nedaudz uzspēlēti, pārāk svinīgi un lepni, bet Anmanis domāja, ka Ievas bildinājuma ceremonijai nekas par krā�ņu nevar būt.

Kad Ieva, beigusi klāt galdu, gatavojās iet prom, saim�nieks ar nepacietīgu rokas mājienu viņu apstādināja.

�� Kas vēl? � Ieva pavaicāja.

�� Nekas. � Vecais Anmanis uz mirkli apmulsa.

�� Es ari domāju, ka nekā vairs netrūkst. Jūs varat mie�rīgs gaidīt ciemiņus.

Anmanis apmulsa vēl vairāk.

�� Nekādu ciemiņu nebūs, � viņ� klusi pateica.

�� Nebūs? � Ieva bija pārsteigta. � Kādēļ tad jūs . . .

��� Tu būsi mans ciemiņ�, � Anmanis negaidīti atzinās.

�� Tas viss priek� tevis!

Tagad apmulsa Ieva.

�� Es neko nesaprotu . . .

�� Tūlīt visu sapratīsi � � Anmanis teica. � Aizej uz savu galu, pārģērbies un mudīgi nāc �urp! Man tev kaut kas ļoti svarīgs jāpasaka!

�� Tagad jūs to nevarat pateikt?

�� Klausi, ko tev saku! Vienu vakaru tu ta�u varētu veltīt arī man!

Ieva neziņā mazliet pamīņājās uz vietas, tad lēni izgāja no istabas. Pēc pusstundas viņa atgriezās. Acīmredzot tī�u prātu neko daudz saposusies vis nebija. Vienīgi uzģērbusi citu kleitu un nedaudz pieķemmējusi matus. Bet tik un tā Anmanim viņa �ķita ārkārtīgi skaista un vēlama! Viņ� pat juta, ka no uztraukuma nedaudz nosvīst un krūtīs ātri dau�zās sirds.

���� Sēdies! � Miķelis klusā un laipnā balsī uzaicināja.

��� Ielej vīnu, ņem karbonādi un kāpostus . . .

Ieva neveikli uz �ķīvja uzlika ēdamo, pagaidīja, kad to izdara arī saimnieks, tad negribīgi sāka ēst. Nekādas ape�tītes nebija. Ieva nojauta, par ko Anmanis grasās runāt. Un ja viņ� patie�ām runās par viņu attiecībām, ja bildinās . . . Viņa vēl īsti nezināja, kā uz to vajadzētu reaģēt, kā izturēties, ko atbildēt. Protams, noliedzo�i, tas nu bija it kā skaidrs, ta�u, no otras puses � Ja nu tie�ām Jānis Kri�lauks nevar vai arī negrib vairs atgriezties Latvijā? Ja viņ� mani ir aizmirsis? Ja viņam tur ir jau ģimene? Ko tad? Bet ja nu tomēr Jānis atgrie�as un viņu te soda? Un ja arī nesoda, bet Mārtiņ� viņam vienkār�i atriebjas? �ā vai tā � man ar Jāni nekas laikam tomēr nevarēs sanākt. . . Viss stāv pretī. Cilvēki, apstākļi un pats liktenis. Bet Anmanis ir labs. Gudrs zemnieks. Turīgs. Kas man būtu vainas dzīvot kā �Lejro�u� saimniecei? Man pat nevajadzētu pa�ai klāt galdu! To izdarītu Milda! Bez tam � Es varētu būt mierīga par mazā Viestura dzīvi. Man nebūtu jābaidās par dēla nākotni. Tā būtu nodro�ināta.

Ieva lēni ko�ļāja pa�as cepto gaļu un drud�aini domāja � varbūt tie�i �ovakar, �ais da�ās minūtēs vai pāris stundās iz�ķirsies turpmākā dzīve. No da�iem maniem vārdiem, varbūt tikai no �jā� vai �nē� dzīve var pagriezties gan uz labo, gan slikto pusi. Tai būs iespējams virzīties uz aug�u vai leju. Es varē�u būt laimīga vai nelaimīga . . .

Bet kas patiesībā ir dzīves �aug�a� un �apak�a�? Vai �āda robe�a, �āds sadalījums vispār objektīvi eksistē? Un, ja eksistē, kas to ir noteicis? Pati dzīve vai cilvēki? Pēc �āda dalījuma mēs ar Annu laikam esam viszemākajā apak�ā, bet kāda saimniece vai ministra kundze pa�ā dzīves virsotnē? Stipri jā�aubās. Tas ir visai nosacīti. Man �ķiet, ka saimnie�cei vai ministrienei ir tikai labāks dzīves materiālais nodro��inājums, bet īstenībā viņa var būt arī ļoti nelaimīga un jus�ties dzīves aplaupīta daudz lielākā mērā nekā es vai Anna. Jo da�reiz nabags var būt apmierinātāks par karali. Un ie�lasmeita laimīgāka par princesi. Cilvēka patiesā vieta sa�biedrībā lielā mērā ir atkarīga no viņa dvēseles stāvokļa un da�ām psihes īpatnībām. Bet, pats galvenais un visbūtiskā�kais, � neviens cits uz �īs pasaules un pat Dievs tevi nevar nolikt tur, kur tu pats sevi nenoliec! Tu pats kā visaugstā�kais kungs sev nosaki vietu dzīves hierarhijā. Apkārtējie cilvēki vai sabiedrība kopumā tevi var rindot, kur grib, ta�u tam nav lielas nozīmes. Nozīme ir vienīgi tam, kur tu pats sevi ierindo. Kur tu pats sevi nostādi. Kur tu pats sevi apzi�nies.

Arī Anmanis klusēja. Acīmredzot viņam bija grūti uzsākt �o svarīgo sarunu, kur nenoliedzami iz�ķirsies arī viņa tur�pmākā dzīve. Vai nu turpināt dzīvot kā vientuļam atraitnim, arvien bie�āk iegriezties �Zilajā eņģelī� un �ad apmierināties ar Annai līdzīgiem skuķiem, vai arī apņemt kārtīgu sievu, beidzot atkal justies, kā īstam vīram nākas, un būt pilnīgi dro�am par vecumdienām un savu mantu. Tu dro�i zināsi, ka tā nepaliek pasaulei vai sve�iem cilvēkiem. Tā paliks savējiem.

�� Paklausies, � Anmanis beidzot sadū�ojās, nolika dak��iņu un nazi sāņus un uzmanīgi rokas uzlika uz galda malas. � Es gribēju pajautāt � Ko tu domā par mani kā saimnieku?

Ieva neziņā paraustīja plecus.

��� Saki dro�i! � Anmanis uzmundrināja. � Vai es tevi izdzinu, slikti baroju vai maz maksāju?

�� Ko jūs! � Ieva tikko manāmi atmeta ar roku. � Jūs esat labs. Es esmu apmierināta. Paldies jums par visu!

�� Pie cita saimnieka negrasies iet?

���� Nē. Ja nu vienīgi tad, kad jūs pats mani raidīsiet prom.

��� Par to i nedomā! Labāku kalponi par tevi man ne�atrast!

�� Paldies, � Ieva klusi pateica. � Es arī turpmāk . . .

�� Nevajag būt tik biklai, � Amanis aizrādīja, visu laiku neapmierināts vērodams Ievas noliekto galvu. � Vajag būt mazdrusciņ lepnākai!

��� Es nezinu, ko jūs no manis gribat � � Ieva, tā arī galvu nepacēlusi, no�ukstēja.

��� Es jau tev pirmīt teicu. Es gribu ar tevi parunāties. Netīk?

�� Nē, kādēļ? Runājiet!

��� Tātad tu manās mājās jūties diezgan labi, tā es sa�pratu, ja?

�� Jā, saimniek, tā ir.

���� Es arī tāpat domāju. � Anmanis apmierināts no�krek�ķinājās. � Nekur citur tev labāk nebūs.

�� Dro�i vien. Es par to pa�laik nedomāju.

�� Un prātīgi dari!

Ieva atkal klusēja. Anmanis turpināja: � Bet vai tev pa�ai �āda dzīve . . . �āds tavs stāvoklis patīk? Apmierina?

Ieva vēlreiz paraustīja plecus.

�� Patīk vai nepatīk, ir jādzīvo! Ko es citu varu darīt?

�� Tev ir laba izglītība, � Anmanis atgādināja. � Tu vari iet uz pilsētu, vari izdevīgi apprecēties . . .

Ieva pakratīja galvu.

��� Nē, saimniek! Uz pilsētu es neie�u . . . Esmu lauku cilvēks.

��� Tas ir labi, � Anmanis tūdaļ uzslavēja. � Laukos cil�vēks ir dro�s. Māja, zeme un lopi . . . Kas to var satricināt, kas atņemt? Nekādi kari, ne revolūcijas. Zeme paliks vien�mēr.

�� Jā, saimniek.

��� Tu esi gudra meitene, � Anmanis turpināja, � pa�reizāk sakot, sieviete . . . Tev ir bērns . . . bez tēva. Pati e3i viena. Tādēļ gribu zināt . . . Vai tev vēl nav ienākusi prātā vēlē�anās? Nu, kaut vai tāds kluss sapnis? Beidzot zem kājām just daudz cietāku pamatu? Daudz dro�āku rīt�dienu?

Ieva pacēla galvu un domīga paskatījās uz Miķeli Anmani. �ai brīdī Ieva aizmirsa, ka galda otrā pusē sēd viņas darba devējs un iespējamais vīrs. Viņa vienkār�i paskatījās uz veco Anmani kā uz cilvēku, kas patie�ām vēlas tikai parunāties un viņas labā izdarīt kaut ko patīkamu.

��� Ir, saimniek! � Ieva diezgan sparīgi atbildēja. � Un kā vēl ir! Es bie�i esmu sapņojusi, ka esmu pilnīgi neat�karīga, patstāvīga, neviens man neko nevar pavēlēt, nevar ne draudēt, ne pazemot� Es pati esmu noteicēja par savu dzīvi un likteni.

�� Jā, Ieva, � Anmanis piekrita. � Tas ir skaists sapnis. Tas patie�ām ir augstākais, ko cilvēks �ai pasaulē var sa�sniegt � noteik�anu pa�am par savu dzīvi. Bet kādēļ tik daudzi cilvēki tomēr to nespēj?

�� Nezinu.

����� Kādēļ tu to nespēj? � Anmanis turpināja jautāt. � Esi kādreiz padomājusi?

�� Esmu gan, � Ieva pateica.

�� Un ko ta sapratusi?

�� Daudz ko, � Ieva atbildēja. � Vispirms jau to, ka man, kā visai mūsu ģimenei, ir drausmīgi nepaveicies. Piektā gada nemieri . . . Līdz �im brīdim nesaprotu, kādēļ tēvam tajos vajadzēja iejaukties? Tad �is kar� . . . Tas visu izjauca galīgi. Tas paņēma gan tēvu un māti, gan sve�umā aizrāva brāli un mīļotu cilvēku. Tagad es patie�ām pasaules vidū ar bērnu uz rokām stāvu glu�i viena.

Anmanis līdzjūtīgi pa�ūpoja sirmo galvu.

��� Jā, tas tiesa, � viņ� piekrita. � Kar� daudziem iz�postīja dzīvi, bet ne tas tomēr ir galvenais! Ne tas! Galvenais ir . . . nabadzība! Lūk, kas ir visu nelaimju īstais iemesls! Trūkums! Jo nabags nekad nevar piepildīt nevienu savu sapni! Nevienu nodomu vai apņem�anos! Tā vienkār�ā iemesla dēļ, ka viņam no rīta līdz vakaram ir smagi jāstrādā un nepārtraukti jādomā, kā nopelnīt dieni�ķās maizes kumosu! Viņ� visu dzīvi tā arī paliks tikai kalps un nekas vairāk!

��� Runā, ka tagad Krievijā � � Ieva gribēja iebilst, bet Anmanis viņu strupi pārtrauca.

��� Tu daudz neklausies, ko runā par Krieviju! Mēs jau te Latvijā redzējām, kā boļ�eviki izrīkojās ar zemi un saim�niekiem! Viņi tur paliks vēl nabagāki nekā līdz �im! Tas tiesa, vairs nebūs jākalpo saimniekam, viņi visi kalpos valstij. Nezinu, vai tā ir labāk. Turklāt jebkur� kalps vai strādnieks vienmēr var savu darba devēju izvēlēties, turpretī valsts pret visiem būs vienādi . . . vienaldzīga.

Ieva klusēja. Viņa negribēja strīdēties, jo tā jau tas lai�kam bija, un galu galā ne jau par to viņi �eit abi sēd un rūnā! To saprata arī Anmanis, jo viņ� kā atvainodamies pa�smaidīja un uzmundrino�i pamāja ar galvu.

�� Tu labāk padomā par sevi! Kā domā dzīvot tālāk?

Arī Ieva pasmaidīja. Viņa saprata, uz ko Anmanis sāk tēmēt.

�� Es domāju � Es dzīvo�u tāpat kā līdz �im.

Anmaņa seja kļuva negaidīti skarba. Arī balss izmai�nījās.

�� Tā, kā tu dzīvoji līdz �im, turpmāk tu vairs nevarēsi, � Anmanis īsta saimnieka balsī paziņoja. Tas Ievu pārsteidza. Vai patie�ām lādzīgais Miķelis pēk�ņi būtu sadomājis viņai draudēt? Dzīt prom no mājas?

��� Saimniek � � viņa ar grūtībām izdabūja pār lūpām. � Es nesaprotu, par ko jūs runājat. . .

��� Saproti gan! � Anmanis uzreiz atsaucās un �ķelmīgi iesmējās. � Un kā vēl saproti! Es ta�u gribu, lai tu kļūsti mana sieva!

��� Sieva? � Ievai �is izbrīna pilnais sauciens no mutes izspruka pilnīgi nejau�i.

��� Kā tad! � Anmanis apstiprināja. � Vai tad tev par to tā vajadzētu brīnīties?

�� Nezinu . . .

���� Bet es gan zinu, � saimnieks turpināja. � Es pie tevis esmu pieradis. Tu man ļoti patīc. Tu esi laba, klusa, paklausīga un pieticīga. Proti strādāt. Redzi, Ieviņ, man ir vajadzīga ne tikai sieva, bet arī saimniece. Kam lai atstāju �īs mājas, visu lielo saimniecību? Tu man rādies vispiemē�rotākā.

�oreiz Ieva nosarka. Tas nu beidzot bya noticis. Ko jau vairākus gadus Miķelis Anmanis runāja aplinkiem vai pē�dējā laikā caur Annu, beidzot bija pateikts skaidri un gai�i! �Kļūsti mana sieva!. Esi saimniece!� No nabaga Pelnru�ķītes uzreiz par karaļmeitu! Varē�u dzīvot bez raizēm. Un mans dēls to varēs.

Bet kādēļ tomēr sirds nepriecājas? Dvēsele negavilē? Prāts nenomierinās? Nejau nu tādēļ,ka Miķelis liekas vecs. Viņ� nav vecs. Runāja vēl par bērniem. Protams, Miķelis varbūt ir pat visstiprākajos gados. Bet ko lai es daru ar Jāni Kri�lauku? Kur lai es lieku mūsu se�as naktis un dienas? Manas asaras? Manas klusās trīsas? Manu kaunu? Manu laimi? Visus tos vārdus un solījumus? Un kur lai es lieku viņa dēlu?! Kur lai lieku visu to, ko es pret Jāni jūtu? Kara laikā nodevējus no�auj. Ko tu izdarīsi ar mani, Jāni Kri��lauk, ja es nodo�u tevi un mūsu dēlu?

Ieva beidzot pacēla galvu un pirmo reizi �ai vakarā tā pa īstam � atklāti un tie�i ieskatījās Anmaņa acīs. Pēc savām īsajām pārdomām viņa pēk�ņi jutās pietiekami stipra. Ievu vairs nebaidīja, ka viņa varētu kļūt vāja un padoties An�maņa diezgan uzstājīgajam lūgumam, nebaidījās pakļauties pa�as kaut kur varbūt tikai dziļi zemapziņā mīto�ajai vēl�mei dzīvot daudz labāku dzīvi. Miķelis Anmanis viņas dzīves svaru kausā bija iemetis skaistu un materiāli pilnīgi no�dro�inātu nākotni, naudu, māju un saimnieces godu, bet viņa pati atsvaram, mirkli �aubījusies, ielika pilnīgu neziņu par savu turpmāko dzīvi, pastāvīgas bailes, nedro�ību, smagu darbu un . . . pienākumu. Da�us brī�us pasvārstījies, svaru kauss tomēr noliecās uz Jāņa Kri�lauka pusi. . .

��� Paldies, saimniek, ka jūs mani tik augsti vērtējat, � Ieva diezgan dro�a atbildēja, tad atkal nedaudz apmulsa.

�� Bet� kā dzīvot bez mīlestības?

Anmanis, stipri izbrīnījies, paskatījās uz savu kalponi. Ko viņa tik ilgi vēl spurojas pretī?

���� Par ko tu runā, Ieva? Kas tā mīlestība tāda ir? Tu zini?

���� Nezinu. � Ieva mulsi pasmaidīja, un viņa �ai brīdī izskatījās tik skaista, kautra un jauna, ka Anmanis bija ga�tavs darīt visu iespējamo, lai tikai viņu iegūtu sev.

����� Mīlestība � � viņ� diezgan nicīgi noteica, neap- jauzdams, ka ar to izdara milzīgu kļūdu. � Vai tā daudz tev ir devusi?

��� Jā, saimniek, � Ieva tūlīt atbildēja. � Mīlestība man ir devusi līdz�inējā mū�a pa�as skaistākās dienas! Un dāvā�jusi dārgāko, kas man pieder, � manu dēlu.

���� Tu par viņu daudz neuztraucies! � Anmanis tūlīt atsaucās. � Es tavu puiku adoptē�u!

��� Pateicos. Jūs tik tie�ām esat labs. Bet manam puikam jau ir tēvs.

Anmanis sadrūma. Pēc �iem vārdiem viņ� saprata, ka viņa cerības uz labvēlīgu sarunas iznākumu laikam tomēr ir visai vājas . . . Viņ� ar to būtu gatavs varbūt arī beigu beigās samierināties, bet nekādi nespēja apjēgt, kādēļ Ieva viņam tomēr atsaka. Mīlestība, bērna tēvs . . . Nekā ta�u tāda nav! Tas viss ir izdomāts, izsapņots!

�� Kur viņ� ir? � Anmanis, pilns nesapratnes, uzprasīja.

���� Kur ir tava bērna tēvs? Parādi! Un, ja tomēr ir, ko ta nenāk un nerūpējas par savu dēlu?

Ieva atkal nolieca galvu un ilgi klusēja. Beidzot tikko sadzirdami izdabūja pāri lūpām: � Viņ� ir manā sirdī. . .

Anmanis skaļi iesmējās. Tas nu nebija nopietni!

����� Sirdī! � viņ� ar izsmieklu teica. � Tad lūk, kur ielīdis! Bet es tev esmu blakus! Pacel galvu un apskaties! Es tavā labā esmu gatavs � Es tev novēlē�u visu savu mantu un īpa�umus . . . Visu naudu. Nu, nāksi pie manis?

�� Nē, � Ieva pavisam noteikti atbildēja. � Neie�u!

�� Mīļā Ieva .. .

��� Nevajag, saimniek! Es jūs nemīlu un nekad arī ne�spē�u iemīlēt.

��� Bet ja būs nauda? � Anmanis neatlaidās. � Ja tev piederēs visa �ī lielā saimniecība, piecstāvu nams Rīgā, ja tev būs vara pār cilvēkiem � Kam tad vēl vajadzīga mī�lestība?!

Ieva piecēlās. Viņa vairs nevēlējās runāt.

�� Piedodiet, saimniek, bet. . .

�� Tu mani atraidi?

�� Man nav vajadzīgs piecstāvu nams Rīgā, � Ieva pateica un juta, ka viņu atkal velk uz raudā�anu. � Tāpat nav vajadzīga jūsu saimniecība, jūsu . . .

���� Ieva! � Arī Anmanis strauji piecēlās stāvus, apgāja apkārt galdam un nostājās viņas priek�ā. � Nu labi! Ne es un ne manta! Bet nākotne? Ieviņ! Laba, skaista, pilnīgi nodro�ināta nākotne pa�ai un tavam bērnam arī nav vaja�dzīga?!

Ieva smagi nopūtās.

�� Un kā vēl ir vajadzīga!

�� Tad kādēļ to neņem?

Ieva vēlreiz nopūtās un gāja prom. Pie durvīm vēl apstājās un atskatījās. Anmanis stāvēja istabas vidū sa�ļucis, pilns neizpratnes un ļoti vīlies. Ievai viņa kļuva pat �ēl. Bet vēl vairāk viņai kļuva �ēl pa�ai sevis.

���� Es ņemtu, saimniek, � Ieva gandrīz vai nelaimīga teica. � Ņemtu ar vislielāko prieku! Bet kur lai es lieku savu . . . sirdi? Savu dvēseli?

Ave, Marija, Marija, Marija! Marija Kri�lauka nodrebēja.

Rīgas radio beidza pārraidīt Vasarsvētku dievkalpojumu no Doma baznīcas.

Lai slavēts Dievs un nolādēts cilvēks? Atbildi, svētā Jaunava ar tikko piedzimu�o bērnu uz ro�kām! Kādēļ tu viņu dzemdēji?

Tavā sejā mirdz mātes laime vai tikai apmierinājums, ka beidzot esi samaksājusi dabas uzlikto vissmagāko nodokli?

Bet varbūt tu savu puisēnu, pildot augstāko pienākumu, apzinīgi dzemdēji . . . krustam, sevi mierinot, ka turpmāk cilvēks varēs dzīvot bez cie�anām?

Bet laikam jau nedzīvos.

Cilvēki pa�i sevi iznīcinās.

Ki ustā sistie mocīsies velti.

Grēkus nevar izpirkt ar kāda notiesātā nāvi.

Mēs varam tikai raudāt un no�ēlot, ka daba nav parūpē�jusies, lai cilvēks tomēr būtu labāks.

Kādas viduslaiku pilsētas laukumā dega sārts. Sārtā sa�dega balta jaunava. Viņa mēģināja ar savām asarām nodzēst uguns liesmas, jo nekādi nespēja saprast ne cilvēka trulumu, ne tā ļauno prieku.

Bet tas, kam rokās bija lāpa, smējās.

Viņ� bija mirkļa uzvarētājs. Iespējams, ka viņ� sevi mie�rināja ar domu, ka ir ne tikai prasmīgi izpildījis savu amata pienākumu, bet vēl izdarījis arī lielu darbu. Turpmāk neviens vairs netiks apburts ar . .. mīlestību.

Svētā Marija, noliec savu bērniņu atpakaļ salmos!

Ja tu zini viņa turpmāko likteni, pamodini viņu tikai pēc desmittūksto� gadiem!

Cilvēce vēl nav gatava pieņemt viņa upuri.

Cilvēks vēl nav gatavs pilnībā dzīvot otra labā.

Un tad, kad viss beigsies un sāksies no jauna, vairs ne�būs vajadzības dzīvību mainīt pret patiesību.

Cilvēks pats būs patiess un svēts.

Marija Kri�lauka smagi nopūtās un piegāja pie loga. No turienes pavērās pierastais skats uz GrīzAkalnu un smil�aino Lauku ielu.

Viņai bija paticis tikko dzirdētais dievkalpojums un tam sekojo�ais garīgās mūzikas koncerts. Tas pacilāja dvēseli, darīja to gai�āku, un tagad viņa jau daudz mierīgāka varēja domāt par dzīvi un saviem satrakotās pasaules iz�ķirtajiem dēliem.

Viņu tēvs Boļeslavs Kri�lauks jau otro gadu gulēja netā�lajos Matīsa kapos, un viņai nez kādēļ tas pārāk nesāpēja. Laikam jau tādēļ, ka Boļeslavs bija cietsirdīgas dabas cilvēks, pieradis visus komandēt, ar varu pakļaut apkārtējos savām iegribām un iedomātai sadzīves kārtībai.

Tagad nelielajā zemes gabalā starp dzelzceļa staciju, Cen�trālcietuma mūri un zemes ceļu vienaldzīgā vienotībā gulēja gan labais un ļaunais, gan nabagais un bagātais. Nesarunā�joties, viens otru neapvainodami un neko jau vairs nepār- mezdami, atomos un kvantos lēnām sadalījās piektā gada revolucionāri, deviņpadsmitajā gadā no�autie Rīgas strādnieki un pa�i viņu �āvēji. . .

Daudz ko jūs ar savām dzīvēm un rīcību esat panāku�i? Vai mana personīgā dzīve kaut vai par vienu miligramu ir kļuvusi vieglāka?

Tie�i otrādi.

Tā ir kļuvusi nepanesami smagāka un nepārredzami tuk��āka. Vīrs mani visu mū�u ir sitis un tagad dro�i vien par to ellē saņem sodu.

Jānis, neskatoties uz visām manām atrunām, tomēr aiz�gāja mācīties uz karaskolu, kļuva virsnieks, ātri pieslējās boļ�evikiem, sirdīgi karoja par Stu�kas Latviju, tad aizgāja karot arī vēl par Ļeņina Krieviju!

Kur un kad manam bērnam radās vēlē�anās turēt rokās ieroci un bez �ēlastības kaut?

Bībelē ta�u stāv rakstīts . . .

Bet lai jau paliek Dievs un viņa svētie raksti! Es gribētu zināt, kādēļ tu, Visvarenais, arī Mārtiņa dvēselē atļāvi tik viegli ieplūst naidam un viņu neaizkavēji no augstskolas sola ielēkt tie�i ierakumos?

Mārtiņ� savukārt karoja par Ulmaņa Latviju. Ja man būtu vēl viens dēls, es nemaz nebrīnītos, ja viņ� būtu iestā�jies par Niedras Latviju!

Kam taisnība?

Kāds ir bijis pareizais ceļ�?

Es nezinu, vai par savu iedomāto valsts vai pasaules mo�deli akurāt vienmēr ir jācīnās ar zobenu un �auteni? Varbūt da�reiz to pa�u mērķi un ideālus var sasniegt daudz vien�kār�āk, tikai ar vārdiem, ja tie ir taisnīguma un garīguma pilni?

Jēzus Kristus ta�u nav nogalinājis nevienu cilvēku, un tomēr viņ� �o pasauli izmainīja.

Marija lēni atgāja no loga un apsēdās virtuves kaktā starp galdu un plīti. Tā bija viņas iemīļotā atpūtas vieta, viņa tur bie�i pavadīja daudzus vakarus, agrāk gaidīdama no darba pārnākam vīru, bet tagad Mārtiņu. Lai gan no pēdē�jām kaujām Latvijas teritorijā jau bija pagājis vairāk nekā pusotra gada, viņa joprojām uztraucās, baiļojās un mocījās ar nepatiku par dēla dienestu ai-mijā. Tas bija pretrunā ar viņas reliģisko pārliecību, viņa to nepieņēma arī no tīri cilvēciska viedokļa.

Mārtiņu, tāpat kā viņa vecāko brāli Jāni, kara liktenis bija saudzējis. No visām trakajām kaujām, kurās Mārtiņ� pie�dalījās, viņ� bija pamanījies izsprukt sveiks un vesels. Viņu neķēra ne sarkano, ne vācie�u, ne arī bermontie�u lodes.

Durvis klusi atvērās, un dzīvoklī ienāca Mārtiņ�.

MāJ,e uz viņu paskatījās un sarauca seju. Mārtiņ� bija skaists zēns, stalts, vīri�ķīgs un ļoti līdzīgs gan tēvam, gan vecākajam brālim. Ta�u mātei likās, ka viņas dēls formas tērpā tajā izskatās sve�s un auksts. Marija nenoliedza, ka Latvijas Republikas neatkarības izcīnī�ana ir bijis labs un vajadzīgs darbs, ta�u viņai būtu paticis, ja �ī karo�ana būtu notikusi bez Mārtiņa līdzdalības. Skaties, kā gribi, ta�u Mariju neatstāja baisma sajūta, ka viņas priek�ā atrodas cilvēks, kas tomēr kaut kad nogalinājis otru cilvēku. Tādu pa�u dēlu kādai citai mātei. . .

Mārtiņ� koridorā noģērba virsdrēbes un ienāca virtuvē.

�� Ēdīsi? � māte tūlīt pajautāja.

��� Jā, muterīt, ēdī�u, � Mārtiņ� steidzīgi atbildēja un apsēdās pie galda. � Neko neesmu ņēmis iek�ā kop� rīta.

�� Ko tu darīji?

�� Biju aizbraucis uz laukiem.

��� Vai tad kazarmās �odien nevajadzēja būt? � Marija vaicāja, klādama galdu.

�� Es atprasījos, � Mārtiņ� paskaidroja un kāri sāka ēst svaigu sakņu zupu.

Marija apsēdās iepretim un uzmanīgi vēroja dēla skarbo, mazliet noguru�o seju. Sirdī jau kuro reizi ielija rūgta sāpe, ka Mārtiņ� tik ātri ir izaudzis liels un kļuvis patstāvīgs. Viņas teiktajam, viņas domām un vēlējumiem Mārtiņa dzīvē vairs nebija nekādas nozīmes! Viņ� visu dara, ko pats ie�ņēmis galvā un atradis par vajadzīgu darīt. Tāpat savā laikā rīkojās arī Jānis un visu mū�u Boļeslavs. Es viņam biju vajadzīga vienīgi tādēļ, lai dzemdētu abus puikas un pēc tam visus apkoptu, apmazgātu, apģērbtu un ēdinātu. �ēl. Kad vēl biju jauna un taisījos precēties, savu dzīvi biju iedomājusies daudz labāku un pilnvērtīgāku. Es gribēju būt saimniece, bet kļuvu bez algas strādājo�a kalpone.

���� Mārtiņ � � Marija nedaudz drebo�ā balsī vērsās pie dēla. � Vai tu no tām kazarmām beidzot nevari atpra�sīties pavisam?

Mārtiņ� pacēla galvu un nepatikā paskatījās uz māti.

�� Tu atkal sāc?

�� Tev tik ļoti patīk būt par zaldātu?

��� Es neesmu zaldāts, � Mārtiņ� diezgan asi atbildēja. � Es esmu virsnieks, virsleitnants.

�� Tu vairs negribi mācīties?

Mārtiņa seja kļuva vēl aukstāka.

�� Tev nepatīk, ka nēsāju formas tērpu?

��� Es jau neko nesaku, � Marija klusi atbildēja. � For�mas tērpam pa�am par sevi nav nekādas vainas, ta�u man arvien vairāk nepatīk . . . Jā. Nepatīk, ka esi armijā.

Mātes sacītais Mārtiņu kārtējo reizi ļoti aizskāra. Kad deviņpadsmitā gada otrā janvāra naktī da�i simti studentu rotas karavīru kopā ar pulkvedi Kalpaku no Rīgas pils vār�tiem atkāpās uz Jelgavu, daudzus no viņiem �ai gandrīz vai bezcerīgajā ceļā pavadīja gan mātes, gan līgavas. Tikai mana māte . . . Viņa kliedza, raudāja un lūdzās: �Mārtiņ! Neej! Es tevi neesmu dzemdējusi nokau�anai! Es tevi esmu radījusi dzīvei! Pietiek, ka jau tavs vecākais brālis karo, kādēļ arī tev tas ir jādara?�

Bet, velns parāvis, man tas bija jādara! Tāpat kā tas bija jādara Kalpakam, Balodim, Ozolam, Zemitānam, Berķim, Peniķim un tiem daudzajiem noskrandu�ajiem puikām no Cēsu skolnieku rotas, kuri bezbailīgi stājās pretī sve�ajam pārspēkam!

Kas mūs visus trieca uz priek�u? Kas noturēja uz vie�tas? Kas aizdzina nāves bailes?

Latvija!

Lūk, kas mums deva spēku, ticību un drosmi! Septiņsimt gadu laikā kara, revolūcijas un citu apstākļu sakritības dēļ mums pirmo reizi pavērās reāla iespēja nodibināt pa�iem savu valsti. Vēsture mums varbūt pirmo un pēdējo reizi piespēlēja tik retu izdevību, un būtu bijis noziegums to neizmantot!

Atklāti sakot, mēs toreiz tā nemaz sevi�ķi neizplūdām sapņos par turpmāko Latvijas nākotni. Mūs arī daudz nein�teresēja, kāds pēc tam būs Latvijas valsts politiskais un ekonomiskais stāvoklis! Mūs interesēja pats �is vēsturiskais fakts � mēs varam reāli izcīnīt brīvu un neatkarīgu valsti! Mēs beidzot varam dzīvot bez krievu un vācie�u virskundzī�bas! Mums nekad vairs nebūs jāpakļaujas nekādām sve�i�nieku iegribām, pavēlēm vai interesēm! Mēs gribam būt brīvi un tādi arī kļūsim! Mums nav bail no nāves. Mums nav bail krist kaujas laukā, nav bail būt ievainotiem un pēc tam visu mū�u dzīvot kā kropļiem un invalīdiem! Jo . . .

Brīvība atsver visu! Tas ir ikvienas nācijas, valsts un indivīda augstākais ētiskais ideāls un pats būtiskākais nor�mālas eksistences priek�nosacījums un pamats.

Mana valoda atsver visu!

Dzimtene atsver visu!

Un ceru, ka tā arī visu piedos . . .

��� Es atceros, ka toreiz tev nepatika, ka gāju līdzi Kal�pakam. Bet ja mēs nebūtu gāju�i? Esi kādreiz par to pa�domājusi?

�� Jā, Mārtiņ, esmu, � Marija rāmi atbildēja un uz galda malas gandrīz vai svētsvinīgā mierā uzlika savas sastrā�dātās rokas.

���� Tagad te valdītu sarkanie! � Mārtiņ� skarbi atgā�dināja. � Tev vajadzētu turpat vai par velti no rīta līdz vēlam vakaram strādāt fabrikā, bet man � Es jau vairs nebūtu dzīvs. Par- brīvdomību es kā niknākais valsts ienaid�nieks jau sen būtu no�auts! Esi aizmirsusi, kā te Rīgā un visā Latvijā darbojās kara tribunāli?

���� Dēls, es neko neesmu aizmirsusi. � Māte grūtsirdīgi pasmaidīja. � Atceros, ka tādi pa�i tribunāli tie�i ar tādu pa�u nesaudzību darbojās arī vācie�u laikā un diem�ēl dar�bojas pat tagad, latvie�u laikā . . . Bet ne par to es gribu runāt. Ja tu ar Jāni . . . Ja jūs abi nebūtu aizgāju�i karot. . . Bet jebkur� kar�, vienalga, taisnīgs vai netaisnīgs, agresīvs, aizstāvības vai atbrīvo�anas . . . patiesībā ta�u ir tikai atklāta cilvēku slepkavo�ana! �aubos, vai jel kādi vārdi, jel kādi cēli mērķi var noslēpt �o karu zvērisko dabu. Vai tad tu patie�am domā, ka karā cilvēki kļūst labāki? Es domāju, ka viņi kļūst sliktāki, jo ļoti slikti un nepareizi ir atņemt otram cilvēkam viņa vienreizējo dzīvību . . . Dievs to nekad nepiedod! Tāpat neviens cilvēks, neviena māte . . . Tad lūk, Mārtiņ � Ja jūs abi nebūtu aizgāju�i karot . . . Ja nebūtu piedalīju�ies �ai lielajā slaktiņā � Es bez kauna varētu ieiet baznīcā. Varētu bez vainas apziņas ska�tīties uz debesīm. Varētu uz ielas bez bailēm satikt pre�timnāko�us cilvēkus . . .

Mārtiņ� ilgi klusēja. Viņ� diezgan asi atgrūda iztuk�oto �ķīvi tālāk no sevis, strauji pagriezās sāņus un paskatījās laukā pa logu.

Bija pats vasaras plaukums. Vasarsvētku pirmā diena. Bet viņ� sevī tomēr nejuta ne mazāko svētku noskaņu. Bija tikai satraukums, dusmas un pat savādas bailes.

Jānis Krievijā ir ģenerālis. To Mārtiņ� bija uzzinājis tikai nesen, un �is fakts viņu ļoti satrauca. Jo agrāk vai vēlāk tas noteikti kļūs zināms ari visai latvie�u sabiedrībai, par to rakstīs avīzes un vēsturnieki savās grāmatās. Viņam no tā nekāds labums nav gaidāms. Tie�i otrādi. Tas ļoti kaitēs viņa militārajai karjerai. Vēl sliktāk! Dro�i vien tāda karjera vispār kļūs neiespējama.

Mārtiņā vēlreiz ieplūda dziļ� naids pret brāli, kur�, pat atrazdamies milzīgā attālumā no dzimtenes, viņam atkal kaitē. Mārtiņ� saprata, ka viņiem visticamāk vairs nebūs lemts satikties, ta�u kārtējo reizi zvērēja brālim nemū�am nepiedot. Neko! Ne viņa pieslie�anos lieliniekiem, ne paslu�dināto nāves spriedumu, ne skumjo faktu, ka viņ� ar savām sarkanā ģenerāļa zīmotnēm atkārtoti ir iznīcinājis iespēju arī Mārtiņam kādreiz kļūt par augstāko virsnieku . . .

Bez tam acīmredzot ne Jānis pats, ne arī māte vēl nemaz nezina, ka brīvo Latvijas gaisu elpo arī �ī nelie�a bērns . . . Viesturs Kri�lauks! Ka turpat Kalnu mui�ā dzīvo arī tāda Ieva Zemīte, kura Mārtiņam jau no pirmā ieraudzī�anas mirkļa iepatikusies. Pat tik ļoti iepatikusies, ka vairs nedeva ne mirkli miera! Mārtiņ� jau pa ceļam no Kalnu mui�as bija stingri izlēmis, ka darīs visu iespējamo, lai �ī smukā un sievi�ķīgi kautrīgā Ieva Zemīte visdrīzākajā laikā piederētu tikai viņam . . . Acīmredzot tas pagaidām ir vienīgais veids, kā viņ� var sariebt savam niknākajam ienaidniekam . . .

��� Tu mani nosodi? � Mārtiņ� atkal pagriezās ar seju pret māti.

�� Jā, dēls, � māte apstiprināja. � Tev vajadzēja turpi�nāt studēt, nevis kā apmātam skriet slepkavot cilvēkus!

�� Tu nemaz nepriecājies par mūsu brīvo Latviju?

��� Priecājos. Ta�u es priecātos vēl vairāk, ja �ī brīvība būtu izcīnīta bez tavas līdzdalības.

�� Tev kauna nav?

�� Nē, � Marija strauji papurināja galvu. � Bet �aut uz cilvēkiem . . . Tas tev ne�ķiet kauna darbs?

����� Vispārīgi, jā, � Mārtiņ� piekrita. � Un ne tikai kauns. Tas ir nepieļaujami! Ta�u atsevi�ķos vēstures mir�kļos . . . Kad iz�ķiras valsts vai visas tautas liktenis . . . Ienaidnieka nogalinā�ana nav nekāds grēks! Tas ir pat katra pilsoņa svēts pienākums! Vai tad tu to nesaproti?

�� Nē, dēls, tu man, lūdzu, piedod, bet es to nesaprotu! Uz �īs pasaules nav itin nekā tāda, kas būtu līdzvērtīgs cilvēka dzīvībai. Tā mani kādreiz mācīja skolā, tā ir mācīju�i gudri cilvēki, un tā mani vēl joprojām māca Bībele un Dievs!

���� Nomierinies! � Mārtiņ� teica. � Un ej dro�i savā baznīcā! Mani grēki uz tevi neattiecas.

�� Mēs visi esam Kri�lauki, � Marija atgādināja. � Mums augstu jātur savs ģimenes gods.

���� Kas mēs vairs par ģimeni! � Mārtiņ� nicīgi izmeta. � Tēva vairs nav, arī Jānis . . .

Pēk�ņi Mārtiņu kārtējo reizi pārņēma nevaldāma niknuma lēkme. Pēc karā pārdzīvotā �ķita smieklīgi runāt par Dieva �ēlsirdību un visaptvero�o cilvēkmīlestību . . . Nē! Kad tava tēvzeme ir briesmās, kad tā ir apspiesta un pazemota, nav nekādas mīlestības! Nav nekādas �ēlsirdības! Nav Dieva! Ir tikai cīņa, pienākums un upuris . . .

Mārtiņ�, iek�ēji drebēdams no naida un pārestības sa�jūtas, ātri izlēma, ka nav jēgas slēpt no mātes Jāņa draus�mīgo pavēli. Lai māte zina, lai saprot, ka arī viņas mīlulis, pirmdzimtais, nav nekāds svētais! Ka Jānis Kri�lauks pa�tiesībā ir izdarījis jau Bībelē tik ārkārtīgi nosodīto nāves grēku . . .

��� Muterīt, � Mārtiņ� saudzīgi iesāka. � Es tev to ne�gribēju agrāk teikt . . . ta�u tas tev ir jāzina, ja jau esi ieminējusies par mūsu ģimenes godu. Es nezinu, ko ar mums

Augstākais darīs ellē vai debesīs, ta�u mēs abi ar Jāni . . . Jā! Mums iznāca karot. Kā tu zini, Jānis, kā visi mūsu strēlnieki, vispirms karoja pret vācie�iem, piedalījās Zie�massvētku kaujās un cīņās pie Mazās Juglas . . . Bet tad viņ� pārgāja lielinieku pusē un deviņpadsmitajā gadā �eit Latvijā karoja pret mums! Viņ� karoja arī pret mani. Un tad . . . Varbūt tā bija nejau�ība, varbūt liktenis, bet mēs toreiz Skrundas apkārtnē satikāmies . . .

Māte pārsteigta paskatījās uz Mārtiņu, nevarēdama sa�prast, kādēļ viņ� to slēpis.

�� Kā Jānis izskatījās? � māte jautāja. � Bija vesels?

�� Neievēroju, � Mārtiņ� strupi atbildēja. � Mēs toreiz satikāmies ne kā brāļi, bet gan kā niknākie ienaidnieki!

Marijai kļuva skumji. Kaut kāds smagnējs �ēlums un reizē nepatika spieda viņu novērst skatu sāņus un zemu noliekt galvu. Dzirdētais viņai bija nesaprotams.

��� Jūs . . . Mani abi puikas . . . Brāļi. Kā jūs varējāt būt ienaidnieki?!

�� Tas ir vienkār �āk par vienkār�u. Mēs katrs cīnījāmies par savu lietu un katrs to uzskatījām par svētu.

���� Jūs abi esat maldīju�ies, � Marija klusi, bet ļoti skaidri teica. � Svēts var būt tikai Dievs un tas, ko viņ� ir darījis vai teicis. Bet tas, ko dara cilvēks . . . gandrīz vienmēr ir grēcīgs.

��� Ļoti iespējams, � Mārtiņ� piekrita, � bet laikam nav lielāka grēka . . . Tu zini, ka Jānis mani lika no�aut?!

Marija nodrebēja. Viņa lēni pacēla galvu aug�up un vēl�reiz izbrīnījusies paskatījās uz dēlu. Vai tā varētu būt tais�nība, ko viņ� nupat pateica? Tas likās neticami. Vai tie�ām at�ķirīgi politiski uzskati var radīt tik lielu naidu? Bet, ja rada, kam vajadzīga tāda politika? Kam vajadzīgas tādas idejas un mērķi? Vai tie�ām cilvēks dzīvo tikai tādēļ, lai visu mū�u, te labāk, te sliktāk maskēdamies aiz da�ādiem princi�piem, uzskatiem un iedzimtajām tieksmēm, varētu brīvāk realizēt un izpaust savu ļauno dabu?

��� Kādēļ viņ� � tā darīja? � māte ar sausu muti vai�cāja.

Mārtiņ� klusēja.

�� Ko tu pats biji nodarījis?

Mārtiņ� joprojām klusēja. Neko tuvāk paskaidrot viņ� nevēlējās. Viņ� vispār vairs negribēja runāt un no�ēloja, ka mātei �o notikumu izstāstījis. Nevajadzēja. Nekas vairāk viņai nav jāzina.

��� Es nokļuvu gūstā, � Mārtiņ� negribīgi teica. � Sar�kanie atkāpās . . . Tie�i todien krita Oskars Kalpaks. Jānim vairs nebija laika . . . Viņ� ar mani runāja maz. Pajautāja, kā tev ar veselību, ko dara Marta . . . Bez tam tur vēl bija viens nikns komisārs . . . Tas dro�i vien Jāni piespieda. Bet mani izglāba viens no Jāņa strēlniekiem. Viņ� mani neno��āva, bet palaida brīvībā. Tādā sakarā es �odien aizbraucu uz mājām, kur viņ� dzīvoja. Mājas saucas �Lejrozes�, tās ir blakus Skrundai. Mans glābējs, Gunārs Zemītis, ir aizgājis kopā ar Jāni uz Krieviju un nav vēl atgriezies. Varbūt vispār neatgriezīsies, ta�u tais mājās pa�laik dzīvo viņa māsa Ieva. Skaista, kautrīga un visādā ziņā ļoti pievilcīga sieviete. Arī pēc dabas viņa �ķiet laba, ar tādu mierīgu un padevīgu raksturu. Viņa man uzreiz iekrita acīs un, liekas, arī sirdī . . . Bet pirms tam . . . kad tur deviņpadsmitajā gadā atradās Jānis ar savu pulku � �ī meitene vispirms bija iepatikusies arī viņam. Es nemaz ne�aubos, ka Jānis viņu toreiz kādu nakti ir paņēmis ar varu . . .

���� Mārtiņ, kādēļ tu vienmēr tik slikti domā par savu brāli? � Māte velti sevī centās apspiest trulu, �ņaudzo�u nepatiku. � Es nebūt negribu apgalvot, ka kar� Jāņa dvē�seli ir atstājis neskartu, ka viņā nav notiku�as nekādas pārmaiņas, ta�u tam, ka viņ� kādu varētu bez ārkārtīgi lielas vainas likt no�aut, turklāt vēl pats savu brāli . . . Tāpat ar varu, brutāli iegūt sievieti . . . Nē, Mārtiņ, nē! Tas nekad tā nevar būt! Pat vislielākās kara vai revo�lūcijas laika cietsirdības nebūs spēju�as Jāni padarīt tik necilvēcīgu! Nē! Es tam neticu! Neticu!!!

Mārtiņ� piecēlās, apgāja apkārt galdam un nostājās bla�kus mātei.

��� Tu parasti lasi tikai Bībeli, bet tev neskādētu da�reiz ieskatīties arī avīzēs, � viņ� teica jau nedaudz mierīgākā balsī. � Tad tu zinātu, kas notiek pasaulē, kas pa�laik darās ar valstīm un cilvēkiem. Bez tam . . . Ne tikai kar�, ne tikai vienreiz pārdzīvotas nāves bailes, da�āda veida cie�anas vai kāda vērtīga vai maldīga ideja spēj cilvēku pārvērst līdz nepazī�anai. To bie�i izdara arī mīlestība vai tikai viens nejau�i pateikts vai saklausīts vārds!

�� Tas, ko tu teici par sevi un Jāni� � Māte samulsusi sāka raudāt. � Es jūs nepazīstu. Tas nav kristīga cilvēka cienīgi.

�� Labi, par to vairs nerunāsim! � Mārtiņ� neapmierināts gribēja beigt sarunu. � Laiks un vēsture katru no mums no�liks savā vietā.

���� Katru savā īstajā vietā noliek Dievs un cilvēki, � māte �ņukstēdama iebilda. � Es �aubos, vai tā ir laba vieta, kur jūs abi pa�laik atrodaties . . .

Mārtiņ� pasmaidīja.

���� Laba diezgan. Domāju, ka arī Jānis par sevi nevar daudz sūdzēties. Uzkāpt tik augstu . . . Turklāt mēs katrs savu mērķi esam sasniegu�i. Latvija kā neatkarīga valsts ir izveidota, un sarkanie Krievijā arī ir nodibināju�i savu strād�nieku valsti. Par ko lai mēs būtu neapmierināti?

Māte noslaucīja asaras un ar kreiso roku pieskārās uz krūtīm pakārtajam sudraba krustiņam.

���� Es jau tev pirmīt jautāju . . . Vai jūs nekad neesat padomāju�i par kādu cenu mērķi esat sasniegu�i?

�� Man par to nav jādomā. Es to skaidri zinu.

Māte nogurusi papurināja galvu un apsēdās iepriek�ējā vietā.

���� Tu man, lūdzu, piedod, dēls, ta�u tas man patie�ām liekas kaut kas �au�alīgs, no cilvēcīgā viedokļa absolūti ne�pieņemams, ka jūs esat biju�i gatavi viens otru nogalināt. Ja jūs to varējāt. . . tad kaut kādas idejas vai mērķa vārdā jūs ta�u būtu varēju�i . . . nonāvēt arī mani!!! Savu māti un tēvu! Ja tas tev neliekas nekas briesmīgs, ja tu to neno��ēlo � Es tevi vairs nevarē�u mīlēt! Tu man kļūsi sve�s un nepatīkams! Tādēļ lūdzu vēlreiz . . . Demobilizējies, ej prom no armijas un atsāc mācības universitātē! Izmācies par advokātu, aizstāvi nabagos un nelaimē nokļuvu�os! Tā tu ar laiku varbūt izpirksi savus grēkus. Mīli, apprecies, radi jaunu dzīvību . . .

Mārtiņam mātes kļuva �ēl. Viņa izskatījās uzkrīto�i ne�laimīga, vientuļa un slima. Tāpat nevarēja apgalvot, ka viņas sacītajā būtu bijis kaut kas nepareizs. Tie�i otrādi. Viss bija pareizi, viss, kā vajadzētu risināties pēc Dieva mācības un viņa ieceres, ta�u kādēļ tomēr cilvēki bie�i rīkojas tie�i pretēji? Atbilde laikam ir gau�ām vienkār�a. Cilvēka domā��anu, viņa apziņas līmeni un galvenokārt rīcību nosaka nevis iespējamā Dieva eksistence, bet gan reālie dzīves apstākļi. Bet �ie apstākļi cilvēku ļoti bie�i neapmierina, tie viņu pa�zemo un draud iznīcināt, tādēļ mēs arī tik bie�i kļūstam kareivīgi, jā, varbūt ari zvēriski, jo gandrīz vienmēr �os necie�amos dzīves apstākļus var izmainīt tikai un vienīgi ar brutālu spēku! Tas vienādā mērā attiecas gan kā uz katra personīgo dzīvi, tā ari uz jebkuras valsts, nācijas vai pat visas cilvēces likteni. Ticība Dievam vai Jēzus Kristus mācība var noderēt vienīgi vājajiem, tikai tiem, kuri savu iedzimto īpa�ību dēļ nekad neuzdro�ināsies uzstāties pret stiprāko, pret netaisnību un apspiestību. Jo pati �ī ticība un mācība jau radina un audzina cilvēku būt pazemīgam un ar visu sa�mierināties. Bet es tā nevarēju! Un arī Jānis, lai viņ� nolā�dēts, acīmredzot tāpat nevarēja! Mēs esam piedzimu�i ar citām rakstura un domā�anas īpa�ībām, ar pavisam citu pa�saules izpratni un at�ķirīgu apziņas līmeni! Lai vājais un bailīgais sev palīdz ar dievvārdiem! Es mūsu tautai un per�sonīgi sev pacentī�os palīdzēt ar citiem līdzekļiem!

Mārtiņ� lēni noslīga mātes priek�ā uz ceļiem un atklāti ieskatījās viņas saraudātajās acīs.

� Piedod, muterīt, ja es tev atkal esmu sagādājis kaut ko nepatīkamu. To es neesmu gribējis. Es gribēju pavisam ko citu. Es biju pārliecināts, ka mans personīgais liktenis ir daudz zemāk vērtējams nekā mūsu tautas liktenis un ka par tā labāku un taisnīgāku virzību ir vērts pacīnīties. Acīmredzot tie�i tāpat domāja arī Jānis, tikai no citām pozīcijām. Tādēļ ari bija tas naids un absolūta nerēķinā�anās ne ar sevi, ne ar pretinieku. Pastāvēja kaut kas augstāks, daudz vērtīgāks � visas tautas nākotne. Nemaz negribu strīdēties. Varbūt pa�tie�ām jebkura bruņota cīņa ir amorāla un netikumiska, ta�u es nezinu, kā mēs būtu varēju�i savu mērķi sasniegt, ja ne vienīgi ar spēku. Bet tagad būs miers. Es no armijas aizie�u. Patie�ām. Atkal studē�u jurisprudenci, mīlē�u, apprecē�os un � Jā, muterīt, to es tev nemaz vēl neesmu pateicis. Vari priecāties. Tu jau esi kļuvusi vecmāmiņa! Tev ir mazdēls, Viesturs Kri�lauks. Tas ir Jāņa bērns, ta�u, tā kā Jānis Latvijā diez vai kādreiz atgriezīsies . . . Par to puiku parūpē�os es.

Marija iekliedzās. Un tūdaļ atkal sāka raudāt.

Viņa joprojām nevarēja saprast, kas gan ar �o pasauli un cilvēkiem notiek? Kādēļ viss darās a�gārni, nepareizi un pat pretdabiski? Brālis karo pret brāli, un māte veselu gadu nezina, ka viņas dēlam piedzimis bērns! Vēl viens no Kri�- laukiem. Kas viņ� būs par cilvēku? �īs dzimtas turpinātājs vai tās lāsts?

Marija piecēlās un klusēdama iegāja savā istabā. Kreisajā stūrī starp lielo gultu un skapi pie sienas stāvēja glezna � suģestējo�s Dievmātes portrets ar tikko piedzimu�u bērniņu uz rokām. No �ī attēla uz visām pusēm un it sevi�ķi uz Ma�rijas Kri�laukas dvēseli izstaroja tik silts, savāds spēks un valdzinājums, tik liela paļāvība un ticība labajam, ka Marija pārmeta krustu, noslaucīja asaras un nomierinājās. Viņa sa�prata, ka Dievs viņu nepametās, ka Dievs beidzot ļaudīm atgriezīs veselo saprātu, naids izzudīs un visi cilvēki atkal kļūs brāļi. Bērni redzēs savus vecākus, un vecāki kaut kad noteikti atkal satiksies ar saviem bērniem.

Pasaule ir maza. Liela ir tikai ticība un mīlestība.

Tā viņam negadījās pirmo reizi.

Smadzenēs asi iedūra trula sāpe, bija jūtams smags spie�diens, kaut kas līdzīgs veltņa kustībai pa karstu asfaltu. Galva pēk�ņi sāka skaļi dunēt, sāpēt un it kā nedabiski izplesties. Pēc tam uzzibēja vairāki balti zib�ņi un nez no kurienes sāka nākt jocīgas skaņas. Pirmajā brīdī tās atgādi�nāja stikla plī�anu, bet mazliet vēlāk arvien skaidrāk iezī�mējās da�ādu cilvēku balsis un mūzika � liegi maiga un nomierino�a, te atkal satrauco�a un ļoti skaļa.

Mākslinieks Jānis Vanags arī �oreiz nesaprata, vai viņ� atrodas nomodā vai visu darbnīcā notieko�o iedz neparastā sapnī. Bet sapnis nemaz tik neparasts vairs nelikās. Viņ� pie tā jau sāka pierast. Jo ne jau pirmo nakti pie viņa ciemos nāca �ie savādie cilvēki.

Bet, pirms viņi atkal parādījās, Jānis Vanags vispirms ieraudzīja baltu putnu. Tas bija spilgti ko�ā krāsā, ar mil�zīgu spārnu atvēzienu. Putns pāri darbnīcai lidoja bez skaņas.

Viņ� kustējās mierīgi un cēli, un viņa klusajā lidojumā jaudās kaut kas di�s un karalisks.

Varbūt tas bija nomaldījies albatross, kas no Atlantijas viņējā krasta nez kādēļ tie�i �eit meklēja savus pazudu�os radiniekus?

Darbnīcas stūrī stāvēja aizsāktais Jāņa Kri�lauka portrets, un viņa nopietnās acis vērīgi sekoja putna kustībai.

Pusmiegā, pusnomodā, dīvainas apziņas un neapziņas stā�voklī to novēroja arī Jānis Vanags, tagad jau neap�aubāmi Jāņa Kri�lauka tie�s asinsradinieks.

Varbūt caur putnu balsīm, me�u smar�ām, upju tecēju�miem, jūras �alk�anu un nemitīgo zvaig�ņu staru plūsmu viss, kas kādreiz noticis, pie mums pastāvīgi atgrie�as?

Ja mēs �o pasauli esam pareizi sapratu�i, tad nekas jau no mums nepazūd. Mēs tāpat ar laiku pārvērtīsimies gaismā, zāļu stiebrā, lietus lāsē vai da�u cilvēku atminās.

Pirmais parādījās Kritu�ais. Strēlnieks bez sejas. Viņ� lēni pienāca pie Jāņa gultas, apsēdās blakus un ar kreiso roku viegli aptaustīja mākslinieka ķermeni. Jānis pilnīgi skaidri sajuta, ka kaut kas viegls un ļoti silts pieskaras viņa plecam un krūtīm. Baiļu nebija. Bija liels miers, paļāvība un ticība � atnācēji ir kādreiz sen notiku�u notikumu dalīb�nieki. Sen izgaisu�as pagātnes sīksīki relaktīvie starojumi. Mū�ības un Vēstures liecinieki.

�� Tu neguli? � Kritu�ais rāmā balsī pajautāja.

�� Nē.

�� Kas par lietu? Ir kādas nepatik�anas?

��� Es gulēju. Ta�u kāds pieklauvēja pie manām smadze�nēm, un man tās vajadzēja atvērt.

�� Es tas nebiju, � Kritu�ais iebilda. � Es vienmēr nāku bez brīdinājuma.

�� Kādēļ?

��� Tādēļ, ka esmu Karā Nokautais. Nevainīgais. Es vēl ilgi dzīvajiem piestādī�u savu atmaksas rēķinu . . .

�� Viņi ta�u nav vainīgi tavā nāvē.

��� Vainīgi nav, bet līdzatbildīgi gan, � Kritu�ais domīgi pateica. � Protams, ikviens �odien dzīvojo�ais var dro�i iebilst, ka viņ� ta�u nenes ne mazāko atbildību par kād�reiz izkliegtajām �ingishana, Maķedonijas Aleksandra, Na�poleona, Frunzes, Vrangeļa, Eidemaņa, Hitlera vai Staļina kaujas pavēlēm. Viņ� personīgi nevienu nav nokāvis. Jā, tas tiesa, bet �odien mums visiem par to jāatbild tāpat.

Jānis klusēja, lai gan gribējās skaļi kliegt. Atbildiet, jūs visas pasaules gudrie un varenie! Ko jums un mums ir devis kaut viens kādreiz iznīcināts pretinieka kareivis? Un ko dos, ja tiks iznīcināts vesels miljards, jo pavisam nesen miljoni ir jau tapu�i par velti nokauti?

Pirms desmittūksto� gadiem Kains nokāva Ābelu. Bet var�būt jau rīt vēl viens brālis (pēdējais) nokaus otru brāli un priek�kars ar lielu troksni aizvērsies? Cilvēces absurda teātris būs beidzis pastāvēt. Un nedod Dievs, ja atkal viss sāktos no da�iem atomiem, olbaltumvielas molekulām, no zivīm vai tiem pa�iem pērtiķiem . . .

Pēk�ņi darbnīcas stūrī iemirdzējās sārts gaismas stars, un pēc da�iem brī�iem telpā parādījās Sieviete. Viņa nāca lēnām, viegli likdama soli pie soļa, un izskatījās tik gracioza un daiļa, ka klāteso�ajiem atgādināja vai nu lidojo�u putnu, vai kādu vēl nezināmu me�a dzīvnieku.

���� Zēni! � Sieviete neapmierināta iesaucās. � Ko jūs visu laiku te varat muldēt tikai par kariem, asinīm un no�galinā�anu? Vai nekā labāka �ai pasaulē nav?

�� Mēs runājam par cilvēkiem, � Kritu�ais paskaidroja.

��� Tas ir labi, � Sieviete teica. � Bet tad, kad cilvēks nevienu nekauj, viņ� ta�u labprāt dara ko citu! Kādēļ nepa�runāt par to?

��� Es nezinu, ko cilvēks dara, kad viņ� nekaro, � Kritu��ais drūmā balsī atzinās un atkal apsēdās uz mazās ku�etes gala.

Jānis Vanags nedaudz parāvās tuvāk sienai.

��� Viņ� mīl, � Sieviete atgādināja. � Cilvēks mīl vien�mēr.

��� Tas jau arī cilvēkā ir visnesaprotamākais, � Samta Berete sacīja. � Viņ� mīl un tai pa�ā laikā pat to, kuru mīl, ir spējīgs nogalināt! Tas vienmēr ir gājis pāri manai sapra��anai.

���� Mani mīļie vīrie�i! � Sieviete iesaucās un strauji no sevis norāva kleitu. � Skatieties! Vai e3 neesmu skaista? Es jau senajā Grieķijā biju hetēra, pie manis nāca gan vergi, gan valdnieki! Pēc tam kad mani viduslaikos sadedzināja uz sārta, es tomēr atdzimu un turpināju sniegt prieku gan na�

bagiem, gan bagātiem! Es jautri dejoju Parīzes ielās un rau�dāju Londonas graustos. Esmu vīrie�us pieņēmusi gan savā zaru būdā, gan vislepnākajās �Grand Hotel� viesnīcās! Vien�mēr esmu bijusi dziļi nicināta un nosodīta, ta�u tai pa�ā laikā vienmēr arī mīlēta un apbrīnota! Tas laikam arī ir viens no cilvēka būtības paradoksiem! Mani var apskaust jebkura sieviete, jebkura vis�ķīstākā mūķene vai mūsdienu svētule! Jo es zinu � Es varbūt vienīgā zinu, kādēļ sie�vietei tomēr ir vērts uz �īs pasaules dzīvot!

Sieviete ar strauju kustību aizmeta kleitu un visu priek�ā nostājās pilnīgi kaila. Caur pla�ajiem darbnīcas logiem telpā nemanāmi ieplūda liega, tāla zvaig�ņu un tuvā mēness�gaisma, tā apspīdēja neparasti daiļo sievietes augumu, viņas maigā āda mirdzēja viegli sidrabainā gaismā, un visi telpā eso�ie vīrie�i, kaut kāda savāda un neatvairāma spēka dzīti, piecēlās no savām vietām un, dziļas apbrīnas pārņemti, bijīgi pienāca pie Sievietes un viegli to apskāva. Sievietes ķer�menis, ikviena auguma daļa izstaroja tik neparasti lielu skais�tumu, mieru un maigumu, ka viss pārējais uz �īs pasaules pēk�ņi kļuva sīks, muļķīgs un nevajadzīgs. Bija tikai Sie�viete, viņas apbrīnojamais skaistums un noslēpumainā pie�vilcība. Visi vīrie�i tāpat kārtējo reizi saprata, kādēļ tomēr viņiem ir vērts uz �īs zemes dzīvot un, ja to tā prasīs vēl neatklātie dabas likumi, septiņas reizes arī piedzimt no jauna un septiņas reizes atkal mirt. . .

Kad Jānis Vanags ar abu roku plaukstām maigi apņēma Sievietes krūtis, viņa tikko manāmi pakratīja galvu un klusi pateica: � Tu man nedrīksti pieskarties.

Jānis Vanags izbrīnījies paskatījās uz Sievieti.

��� Kādēļ?

��� Kur ir tava Ieva? Es �onakt kaut kā neredzu viņu tev blakus.

�� Viņa ir savās mājās.

�� Kādēļ ne tavās?

. � Tā mums ir iegājies.

�� Man, protams, nepienāktos moralizēt. . .

��� Tad to arī nedari, -� Jānis sacīja un lēni atvilka rokas no Sievietes karstā ķermeņa. � Tas tev nepiestāv.

�� Ja gribi, es tev kaut ko varu pastāstīt par tavu Ievu, � Sieviete nez kādēļ piedāvāja.

Jānis mirkli domāja.

�� Kaut ko sliktu?

�� Jā.

�� Tad nevajag, � Jānis sacīja. � Pastāsti kaut ko labu!

��� Viņa tevi mīl, � Sieviete teica. � Un ļoti no�ēlo, ka tu jau divus gadus . . .

�� Es to visu zinu pats, � Jānis atgādināja. � Neko jau�nāku tu nevari pastāstāt?

��� Nekā jaunāka nav, � Sieviete atbildēja. � Un laikam tuvākajos miljons gados ari nebūs! Tikai tas pats vecais � sieviete mū�īgi ilgosies pēc vīrie�a, bet tu mū�īgi gribēsi sievieti. Ja tas nenotiek tā kā ar mani, tad tas parasti no�tiek mīlestībā. Bet mīlestību daba ir izdomājusi tikai tādēļ, lai jūs viens otru tik ilgi nemeklētu. Negaidītu. �itā pirmā dzīve mums visiem ir sasodīti īsa . . .

Jānis piekrīto�i pamāja.

�� Labi, ka tu man to atgādināji, � viņ� noteica, atgriezās uz savas vecās ku�etes un paskatījās uz Jāni Kri�lauku. � Rīt jāsāk mālēt.

�� Bet kā paliks ar Ievu? � Sieviete tomēr gribēja zināt.

�� Tu par viņu daudz neskumsti, � Jānis iesmējās. � Mēs ta�u viens otru mīlam, un kas gan slikts ar mīlētājiem var notikt?

Kritu�ais sausi iekāsējās.

Tas viņam laikam vēl no Nāves salas indīgajām gāzēm, Jānis nodomāja, un viņam kārtējo reizi kļuva �ēl, ka nevar saskatīt tik sen jau bojā aizgāju�ā strēlnieka seju. Dro�i vien tā ir bijusi jauna un skaista, to ir skūpstījusi kāda Rīgas, Liepājas vai Tukuma meitene, tā ir skatījusi �īs pasaules vienreizējo skaistumu, līdz pa�ā jaunības plaukumā to sa��ķaidījusi granātas �ķemba � Ko jūs, cilvēki, ieguvāt ar �ā karavīra nāvi?

�� Paklausies, �kunstniek, � Kritu�ais viņam atkal drau�dzīgi iebakstīja sānos. � Tu par Jāni Kri�lauku esi uzzi�nājis kaut ko jaunu?

��� Jā, � mākslinieks tūlīt atbildēja. � Es uzzināju, ka viņa meitene, tāpat kā manējā, ir saukusies par Ievu. Un uzzināju, ka esmu viņa radinieks. Tikai nezinu, kāds.

�� Māte neko nesaka? � Kritu�ais pavaicāja.

�� Nē.

��� Bet tu viņai pavaica stingrāk, � Kritu�ais deva pa�domu.

�� Tu domā, viņa zina?

�� Tava māte zina visu, � Kritu�ais stingri noteica. � Un ja gribi, lai es būtu pilnīgi atklāts . . . Varu pateikt. Tava māte ir zemiska neliete! Visbaigākā nodevēja!

Jānis Vanags ilgi klusēja, līdz izbrīnījies konstatēja, ka viņam nemaz negribas �o apgalvojumu ne noliegt, ne ap�strīdēt.

��� Bet tēvs? � Jānis beidzot tikko sadzirdami pajautāja un pēk�ņi sajuta stipras bailes. Nez kādēļ radās auksta priek�nojauta, ka tūlīt sekos kaut kas negaidīts un ļoti slikts.

Tā arī bija.

Kritu�ais piecēlās, atgāja nedaudz sāņus un savā dobjajā balsī skaļi teica:

��� Man tevi jāapbēdina vai ari jāiepriecina, nezinu. Bet tavs tēvs VaKrids Vanags . . . nemaz nav tavs tēvs!

Jānis Vanags nobālēja.

��� Kā? . . . Viņ� nav mans tēvs? � Jānis izbijies jautāja. � Kā tas var būt? Tas nemaz tā nevar būt.. .

Bet Kritu�ais lēnām izgaisa. Pazuda ari pārējie. Vai viņi jau pa zilganajiem zvaig�ņu stariem aizceļoja atpa�kaļ � uz Visuma centru? Vai pagaidām piestāja tikai Betelgeizes sārtajā gaismā? Vai palika neredzami tepat mums blakus?

Jānis Vanags kā smagi piekauts ar muguru atspiedās pret sienu, sasprindzis vēroja aizsākto Jāņa Kri�lauka portretu un ar sāpīgu smeldzi pēk�ņi saprata, ka viss Lielajā Pasaules Telpā ir viens liels, baigs noslēpums . . .

Pirmkārt jau �ī pati pasaule. Gaisma. Laiks. Bezgalība. Cilvēka dvēsele. Es. Tu. Mīlestība. Dzīvība un nāve �

Mārtiņ� Kri�lauks lēni izgāja caur biezajiem krūmiem, �ķērsoja nelielu pļavu un drīz nonāca Skrundas�Saldus liel- * ceļa malā. Ceļ� te gāja taisni, līdz apmēram divsimt metru attālumā strauji pagriezās pa labi un pazuda ielejā.

Jā, Mārtiņ� saviļņots atcerējās. Tas ir tie�i �eit. Priek�ā redzamas lielās Skudru mājas, kur pozīcijas negaidīti bija ieņēmis vācie�a Borha komandētais dzelzsdivīzijas bataljons, bet �eit nācām mēs � kalpakie�i. . . Jāņa Balo�a komandētā Neatkarības rota, kapteiņa Grundmaņa Studentu rota, Cēsu rota, leitnanta �rundera artilēristi, jātnieki, izlūki, vezum�nieki, sakarnieki un pats Oskars Kalpaks ar savu nelielo �tābu.

Mārtiņ� Kri�lauks smagnēji apsēdās grāvmalā, zemu no�lieca galvu, un skaudri dego�ā atmiņa tūlīt neseno pagātni asi un sāpīgi sa�āva sīksīkos gabalos.

Laiks ir labs snaiperis. Tas nekļūdīgi trāpa mūsu skais�tākos sapņus. Mūsu vienreizējo jaunību. Mūsu ticību. Mūsu cerības. Un visu dzīvi, pēdējo �āvienu vienmēr pataupīdams mūsu dzīvībai. Neviens �o �āvienu nedzird, un visi tā arī nomirst, domādami, ka viņi vēl joprojām dzīvo . . .

Es apskau�u cienījamos sirmgalvjus, vecās tantiņas un nespēcīgos vīrus. Kāda nu katram ir bijusi tā dzīve, bet jūs to kaut kā tomēr esat spēju�i nodzīvot. Ar prieku, ar baudu, ar sāpēm, ar smagu darbu, ar pazemojumiem un zaudēju�miem � jums tomēr savā nāves stundā būs vismaz ko atce�rēties. Bet ko varēja atcerēties tie jauniņie puikas? � Ko mēs toreiz vispār zinājām? Vai sapratām, kas mūs sagaida? Dro�i vien. Bet vai par to kāds tobrīd nopietni domāja? Toreiz prātā bija tikai pārgalvība, tikai griba un vēlē�anās aizstāvēt Latviju. Tāpat kā tiem simt septiņdesmit diviem zēniem, kuri jau 1915. gada 12. augusta dienā kā pirmie iesauk�anas punktā Tērbatas ielā 3 brīvprātīgi pieteicās jaundibināmajos strēlnieku bataljonos.

Un tu, Robert Poga! Tu biji pirmais oficiāli reģistrētais latvie�u strēlnieks. Deviņpadsmitgadīgs būvstrādnieks no Rīgas. Un tava meitene Marija Feldmane, kurai tu pēc Ziemassvētku kaujām rakstīji tik satrieco�as vēstules, it kā jau iepriek� zinādams, ka jau pēc divām nedēļām Janvāra kaujā aiziesi bojā.

Mēs tāpat zinājām, ka agrāk vai vēlāk visi kritīsim kaujās.

Mūsu dzimtā Latvija, mūsu vecā Rīga, vācie�u izlaupīta,. lielinieku apdraudēta, skatījās mūsu dvēselēs un lūdzās: palī�dziet! Glābiet!

Jāni, mans brāli! Tev nebija taisnība! �is kar� nebija �ķiru sadursme! Mūsu rotā starp tiem divsimt piecdesmit cīnītājiem, kas kā pēdējā militārā vienība vēl bija palikusi Pagaidu valdības rīcībā 1919. gada 2. janvāra naktī, nebija neviena saimnieka dēla! Neviena bodnieka! Neviena nam�īpa�nieka! Mēs, tāpat kā jūs, nācām no iedzīvotāju zemāka�jiem slāņiem, no strādnieku vidus, no trūcīgās studentijas . ..

Tā bija ideju sadursme! Pilnīgi pretēju mērķu, nodomu un uzskatu kauja! Mēs patie�ām cīnījāmies par brīvību, jo vairs negribējām būt Krievijas impērijas sastāvdaļa!

Mēs gribējām būt brīvi cilvēki brīvā valstī!

Un �o kauju vinnējām.

Es ne mazākā mērā, Jāni, negribu noniecināt ne tavu personīgo, ne visu jūsu sarkano strēlnieku varonību, ta�u mēs tomēr bijām desmit rei�u varonīgāki un drosmīgāki par jums! Kad jūs deviņpadsmitā gada janvāra pirmajās dienās nācāt iek�ā Rīgā, aiz jums ta�u stāvēja visa varenā Krievija! Visa uzvarējusī revolūcija! Pilsoņu kara frontēs pieredzēju�i komandieri Jukums Vācietis un Fabriciuss . . .

Bet kas bija mums? Nekas! Vai gandrīz nekas.

Kalpaks mēdza teikt: �Manta pazaudēta, nekas nav pa�zaudēts. Gods pazaudēts, daudz pazaudēts. Dū�a pazaudēta, viss pazaudēts.�

Tas tad arī bija vienīgais, kā mums netrūka.

Drosme, ticība, pienākums.

Mēs bijām brāļi, Jāni. Abi nācām no vienas mātes, no viena tēva. Mums abiem bija ari kopīga dzimtene � Latvija. Pat tad, kad da�reiz nokritām uz ceļiem un pielikām ausis pie tikko uzarta lauka vai pilsētas asfalta, mēs abi dzirdējām vienu un to pa�u � mūsu Latvijas zeme vaid. Tā vairs ne�grib vācu mui�niekus. Tā vairs negrib ne krievu ierēdņus, ne Donas kazakus. Latvietis grib savas mājas, zemi un iespēju brīvi strādāt.

Jūs nācāt, lai to īstenotu pēc kāda pagāju�ā gadsimtā dzīvojo�a vīra izdomātas teorijas, ticēdami, ka cilvēki var kļūt laimīgi un panākt sociālo taisnīgumu vienīgi tad, ja viņi strādās nevis sev, bet gan visu nopelnīto sametīs kopīgā katlā.

Ja pirms tam, kad krievi ķērās pie savas Oktobra revolū�cijas, ja pirms tam, kad latvie�u strēlnieki ar savu slaveno 1917. gada Iskolata rezolūciju nostājās boļ�eviku pusē, viņi būtu par �iem jautājumiem pakonsultēju�ies kaut vai pie kāda pavisam �vaka psiholoģijas studentiņa, tad uzreiz sa�prastu, ka iecerēto panākt ir absolūti neiespējami, viņi sa�prastu, ka Marksa mācība ir visaplamākais, ko vien cilvēka prāts jebkad ir spējis izdomāt!

Jo raugi, brāli un ar labiem nodomiem apveltītais Ļeņin un Pēteri Stu�ka! Vai tad jūs pa�i to nesapratāt? Daba cil�vēku ir veidojusi miljoniem gadu un bioloģiski izveidojusi tie�i tādu, kāds viņ� �odien ir. Apveltītu ar fizisku spēku, prātu, apziņu un visda�ādākiem instinktiem. Bet pats pirmais un visspēcīgākais no tiem ir pa�saglabā�anās jeb dzīvības instinkts. Vai mums tas patīk vai ne, ta�u tas ir nesalīdzi�nāmi stiprāks par mūsu apziņu, stiprāks par mūsu domām, prātu un jebkuru teoriju! Jo �is instinkts liek jebkurai dzī�vības formai uz �īs pasaules vispirms rūpēties par sevi, par savu personīgo izdzīvo�anu, lai varētu uzturēt un saglabāt arī pārējos dzimtas locekļus un visus savus pēcnācējus.

Tādēļ ir pilnīgi neiespējami, pat absurdi domāt un cerēt, ka cilvēks tā uzreiz, paklausot da�iem skaļiem saucieniem, vienā mirklī aizmirsīs savu svēto pienākumu pret ģimeni, vecākiem un bērniem, bet tūlīt sāks rūpēties par citiem, �akli strādās vispārējas labklājības labā un visu sev un dzimtai piedero�o mantu ar lielu prieku atdos tifem, kas pa�i nav spē�ju�i vai gribēju�i sev sagādāt itin neko.

At�ķirībā no jums mēs uzreiz sapratām, ka �is ceļ� ir ne tikai bezcerīgs, bet arī bērni�ķīgi naivs, asiņaini ne�ēlīgs un truli anticilvēcīgs.

Mēs ticējām, ka tikai brīvs cilvēks, strādājot brīvā valstī, vienmēr un visur sevi spējot apzināt kā vienreizēju, pat uni�kālu personību, varēs vairot ne tikai savu personīgo, bet arī visas sabiedrības materiālo un garīgo izaugsmi.

Mērķi, protams, var būt da�ādi, ta�u Ceļ� vienmēr ir tikai viens. Tāpat kā mums visiem ir tikai viena dzīve. To mēs katrs nodzīvojam savādāk, ta�u neviens to nevar nodzīvot divreiz. Tamdēļ jau mums ir tik dārgs viss, ko mēs katrs savā dzīvē iegūstam vai zaudējam.

Toreiz bija jau dziļa deviņpadsmitā gada 2. janvāra nakts, kad apsardzības ministrs Jānis Zālītis, bezgala noguris, garā, melnā mētelī un cilindru galvā nokāpa pa Rīgas pils lielajām kāpnēm, iegāja pirmajā stāvā eso�ajās telpās, kur atradās pils iek�ējā apsardze, un satikās ar pulkvedi Oskaru Kalpaku.

� Pulkvedi, � Zālītis klusi teica. � Kā jūs zināt, Rīgā stāvoklis ir kritisks. Pat bezcerīgs. Valdība jau ir Jelgavā, pēc tam acīmredzot tā dosies tālāk uz Liepāju. Bet sarkanie �eit būs klāt jau pēc da�ām stundām. Es jūs, pulkvedi Oskar Kalpak, ieceļu par visa mūsu atliku�ā karaspēka virspavēl�nieku. Piedodiet, ka �is karaspēks ir tikai da�u simtu kara�vīru liels, bet pagaidām mēs ne uz ko citu laikam nevaram cerēt. Iedzīvotāju lielākā daļa tomēr ir vairāk noskaņota lie- linieciski nekā nacionāli, ta�u . . . Varbūt vēlāk viss mai�nīsies mums par labu, bet pagaidām, lai cik tas arī nebūtu smieklīgi, mēs varam paļauties tikai uz jums. Uz jūsu div�simt vīriem. Pulkvedi Oskar Kalpak! Esiet uzticīgs Latvijas idejai līdz galam, un lai Dievs jūs sargā!

Zālītis pulkvedim pasniedza zaļā aploksnē ieliktu pavēli par viņa iecel�anu virspavēlnieka amatā, cie�i paspieda roku, izgāja pils pagalmā, kur viņu jau gaidīja melns limuzīns, un aizbrauca.

Mēs vēl palikām.

Mēs vēl skatījāmies austrumu virzienā, kur, lielgabalu dārdu pavadīti, tuvojās Stu�ka ar saviem strēlniekiem, Dau�gavas krastā raudādami skūpstījām zemi, metām ūdenī da��ādus priek�metus un domājām, kādēļ �ajā brīdī mēs, visi latvie�i, nevaram būt kopā? Kādēļ nevaram cīnīties par vienu mērķi? Vai mūs kāds varētu uzvarēt? Mēs uzvarētu visus!

Bet tas bija tikai sapnis. Īstenībā mēs, galvas nokāru�i, dziļa izmisuma, naida un sāpju pārņemti, lēnām pārgājām Dzelzs tiltu, atlaidām sardzi un pa �oseju devāmies uz Jel�gavas pusi.

Kalpaks pēc dabas un rakstura bija diezgan drūms vīrs. Viņ� parasti runāja maz, pie tam vēl klusā balsī, nekad ne�dzirdēju viņu jokojam vai citādi izrādot kādu vaļību vai bez�bēdību. Viņ� visu notieko�o uztvēra ļoti nopietni, prasīja stingru disciplīnu un pilnīgu atbalstu Pagaidu valdības mērķiem un nodomiem.

Tad atausa kāds ļoti auksts, saulains janvāra rīts. Mēs drebinādamies gulējām tikko izraktās, ļoti seklās tran�ejās Iecavas kreisajā krastā, no zemes caur plāno �ineli nāca stindzino�s aukstums, tas iespiedās arī apziņā un dvēselē, jo virsū nāca lielinieki, viņi bija milzīgā pārsvarā, viņi bruka virsū ar lielgabaliem, divām bruņuma�īnām un skaļo saukli: �Lai dzīvo vispasaules darbaļau�u revolūcija!� Bet mums ne�bija nekā, mums katram bija tikai �autene un divdesmit patronas, zem vēdera sasalusi Latvijas zeme un turpat tu�vumā Rastrelli uzbūvētā pils, skaļās aristokrātu balles, vācu mui�niecības lepnums un nicinājums pret latvie�u zem�nieku, zelta karie�u troksnis, di�ciltīgo mednieku suņu rejas, zirgu pakavu dipoņa, dziļi dekoltētu dāmu miesu smar�a, �am�panie�a dzirkstis, bagātu mielastu galdi un tā pa�a latvie�u zemnieka naids, viņa nosvīdusi mugura, aukstā rijā skalu gaismā sacerētās tautasdziesmas, piektā gada liesmās dego�ās baronu pilis, melnās sotņas nagaiku troksnis, no�auto re�volucionāru pirmsnāves vaidi un lāsti, latvie�u strēlnieku dziesmas, pirmo reizi tā pa īstam pamodusies tautas pa�ap�ziņa un Lo�metējkalna me�onīgais slaktiņ�, krievu ģenerāļu neprasme un nodevība, Tīreļpurvā grēdās sakrautie latvie�u zēni, pirmā latvie�u valdība un doma � karsta, uzmācīgi skaļa doma � kādēļ Latvijai vienmēr ir jābūt kādas citas valsts piedēklim, guberņai vai provincei, kādēļ tā beidzot nevar būt pati par sevi?!

Kādēļ jūs te mums nākat virsū ar lielgabaliem, ma�īnām un teatrālo vispasaules revolūciju, bet negribat atbrīvot savu Latviju no sve�ā un uzspiestā?

�aurs nacionālisms? Bet kur tad mums, latvie�iem, citur dzīvot? Kur mums vēl citur var būt tēvu zeme, brīvība un sava valsts? Jūs sakāt, vispār nevajag? Visa pasaule kļūs viena valsts un visas tautas � brāļi?

�ādi domādami, jūs jau pa�ā sākumā kļuvāt zaudētāji. Jo pati �ī ideja jau sevī slēpj absolūtu nespēju jebkad dzīvē praktiski to realizēt.

Man māte var būt tikai tā sieviete, kas mani dzemdējusi. Un brālis tikai tas cilvēks, ko tāpat radījusi �ī sieviete. Kad jūs iestājāties pret kapitālistiem un mui�niekiem, to es vēl varēju pieņemt un saprast. Kad jūs iestājaties pret Dabu, pret tās likumiem, pret cilvēku un vispārcilvēcisko, es jūs noraidu un nepieņemu! Es jūs uzskatīju par me�azvēriem, par saniknotiem dzīvniekiem, un tādēļ toreiz Iecavas krastā pirmo reizi bez mazākās no�ēlas �āvu uz jums, es �āvu uz latvie�iem, uz saviem Grīziņkalna pui�iem, jo jūs jau tādi vairs nebijāt . . . Jūs bijāt citas valsts algotņi, citas valsts pilsoņi un tās pavalstnieki.

Jums Grīziņkalns jau vairs nesāpēja. Jums acīmredzot tuvāks bija kļuvis kāds cits kalns Krievijā, Vācijā vai kaut kur tālajā Portugālē.

Mēs joprojām vēl runājām vienā valodā, bet dzimtene mums katram jau bija kļuvusi cita.

Jūs mūs toreiz pamatīgi sasitāt. Mēs atkāpāmies, un mums rnūsu dzimtene ar katru soli kļuva arvien mazāka un mazāka. Bet jums arvien lielāka un lielāka . . .

Un tomēr, Jāni Kri�lauk! Arī mēs drīz vien svinējām uz�varas. Vienīgi �eit atgadījās kļūme. Vienīgi �eit, uz �ī ceļa, pie �īm mājām, pie �ī koka . . .

Sestā marta agrā rītā bez sevi�ķām pūlēm un lieliem zaudējumiem tika ieņemta Skrundas skola, Jaunā mui�a un Poriņu mājas. Sarkano galvenie spēki jau kādu nedēļu stā�vēja Ventas labajā krastā Kalnu mui�as apkārtnē, bet �ai pusē atradās tikai kāds viņu bataljons. To mēs no rīta uz�brukuma laikā sasitām, dzīvi paliku�ie lielinieki atkāpās uz upes otru krastu, un mēs diezgan mierīgi un dro�i pa �o pa�u ceļu devāmies uz priek�u, lai ieņemtu jaunas pozīcijas Ventas malā.

Pilnīgi negaidīti no priek�ā eso�ajām Skudru mājām at�skanēja spēcīga lo�metēju un �auteņu uguns. Tā momentā ķēra daudzus mūsu kareivjus un komandierus. Es redzēju, kā, spalgi iekliegdamies, atmuguriski atkrita mūsu Studentu rotas komandieris kapteinis Grundmanis, kā krita virsleit�nants Krievs, redzēju, kā man acu priek�ā uzreiz vairākas lo�beru lodes burtiski pārplēsa artilērijas komandiera leit�nanta �rundera platās krūtis �

Oskars Kalpaks da�us mirkļus bija pilnīgi nesapratnē. No kurienes tur pēk�ņi varēja uzrasties sarkanie? Viņ� un neviens no mums tobrīd nespēja pat iedomāties, ka tur vēl agrāk par mums būs jau ieradu�ies mūsu sabiedrotie �ai kaujā � vācu bataljons Borha vadībā. Tie no tālienes savu�kārt mūs noturēja par sarkanajiem un bez ilgas domā�anas pļāva virsū spēcīgu uguni.

Pulkvedis, lai labāk varētu pārredzēt un apjēgt radu�os situāciju, bija apgūlies uz neliela paugura un komandēja vīrus gar me�a malu ātrāk doties uz priek�u, māju aplenkt un pretinieku no turienes izsist laukā. Bet �pretinieks� � sa�biedrotais visspēcīgāko uguni nez kādēļ koncentrēja tie�i uz �o klaji redzamo pauguru, kur atradās Kalpaks.

�� Komandieri! � kāds iekliedzās. � �eit ir pārāk bīstami! Varbūt tūlīt sāks mētāt ari mīnas! Lai�amies uz me�u!

Kalpaks nedaudz parāpās zemāk, mirkli pagaidīja, tad strauji saliecās un lēca pāri grāvim, lai pa to varētu aizkļūt līdz dro�ākai vietai. Bet tie�i tai brīdī, kad viņ� atradās lē�cienā, mūsu komandieri ķēra lode. Viņ� spēji saļima un sa�rāvās �okurā.

Pa to laiku, tikpat negaidīti kā sākusies, ap�aude arī bei�dzās.

Mēs piesteidzāmies klāt un ar bailēm skatījāmies Kalpaka bālajā sejā.

���� Es laikam esmu ievainots, � viņ� tikko sadzirdami pavēstīja.

To jau mēs sapratām pa�i.

Kopā ar kapteiņiem Ķīseli un Kociņu ievainoto pulkvedi ielikām turpat eso�ajās zirgu kamanās, kur bez da�ām �au�tenēm lielā skaitā atradās arī lo�metēju lentes, un ātri trie�cām zirgu uz priek�u. Ceļa pagriezienā mums pretī nāca pulka dakteris Vanags ar da�iem sanitāriem. Uzzināju�i no�tiku�o, viņi ātri no zirgu segliem norāva vairākas segas, noklāja tās uz zemes un tur apguldīja pulkvedi, lai dakteris viņu labāk un ērtāk varētu apskatīt.

Pēc da�iem mirkļiem mēs visi ieraudzījām mūsu koman�diera vēderā, gandrīz pa�ā tā centrā, nelielu rētu, kura dīvainā kārtā nemaz neasiņoja. Es to sākumā neaptvēru, bet dakteris laikam saprata uzreiz � asinis līst uz iek�u . . .

Pēc da�ām minūtēm ceļa pagriezienā parādījās kapteinis Balodis, kur� ar savu Neatkarības rotu pēc uzdevuma izpildī��anas pie Skrundas steidzās pievienoties pārējām daļām.

Kalpaks visu laiku, iespējams, aiz necie�amām sāpēm, bija cie�i pieķēries manai rokai un to neatlaida. Es ar katru nervu jiuniņu jutu, ka viņa pirksti deg un to tvēriens ap manu roku kļūst arvien vājāks un vājāks . . . Kad beidzot no ievainojuma vietas asinis sāka tecēt arī uz āru, Kalpaka pirk�sti iztaisnojās un roka smagi nokrita blakus izmocītajam ķermenim. Man �ķiet, viņ� jau tai mirklī juta, ka tās ir beigas.

Kāds izmisis vērsās pie Vanaga:

�� Dakter! Vai patie�ām neko nevar? . . .

Dakteris tikai drūmi pakratīja galvu.

Kalpaks ar tikko jau�amu mājienu pie sevis pieaicināja Neatkarības rotas komandieri.

��� Balodi! � viņ� negaidīti dobjā balsī iekliedzās. � Pa�liec manā vietā!

Kapteinis gribēja kaut ko teikt, bet mūsu komandierim jau sākās agonija, viņ� raustījās krampjos, mētāja rokas, starp klusiem gārdzieniem uz lūpām parādījās gandrīz pilnīgi melnas asinis � un pēc da�ām minūtēm Oskars Kalpaks nomira.

Mēs noņēmām cepures un ilgi, pilnīgi sastingu�i, ar no�liektām galvām stāvējām viņa priek�ā.

Pēc kāda laika vēj� pierima, un sāka krist balts sniegs.

Kad viņu vedām prom, es pacēlu galvu aug�up un pa�skatījos debesīs. Starp miljardiem sīksīkajām sniega pārsli- ņām pēk�ņi ieraudzīju lielu, neparasti spilgtu gaismas apli un pilnīgi skaidri sadzirdēju, ka tur kāds kliedz . . .

Man tagad grūti izskaidrot un atcerēties, kas ar mani todien notika tālāk. Zinu tikai, ka drausmīgi sāka sāpēt galva, biju ļoti nospiests un tai pa�ā reizē arī satraukts un nemie�rīgs. Es it kā visu laiku meklēju kādu klusu vietu, kur va�rētu noslēpties vai, tie�i otrādi, kaut kā sevi pārējiem izrādīt. Man bija bezgala �ēl Kalpaka, es nekādi nespēju saprast, kā viņ� varēja patiesībā tik muļķīgi aiziet bojā, viņ� mums bija kļuvis ja ne glu�i elks, tad vismaz ārkārtīgi cienījams koman�dieris gan, un ne tikai es, bet viss mūsu pulks todien bija ga�rīgi satriekts.

Man vajadzēja kaut ko izdarīt! Man tas bija nepiecie�ami!

Prātu un dvēseli plosīja neapslāpējams naids, sāpes un �ēlums.

Nakts tumsā pa ledu pārgāju Ventu, uzrāpos pa stāvo nogāzi aug�ā, �ķērsoju nelielu pļavu un tūlīt nonācu pie liela' �ķūņa. Uz bridi apstājos un vērīgi paskatījos apkārt. Tālumā" varēja redzēt pla�u parku un lielu, baltu pili. Tā bija Kalnu mui�as dzīvojamā ēka, un no turienes visu laiku bija dzir�damas klusinātas sarunas un skaļas pavēles, strēlnieki nāca un brauca, zviedza zirgi, un paretam atskanēja arī kāds �āviens. Viss �is troksnis un drud�ainā kustība nepārpro�tami liecināja, ka sarkanie taisās atkāpties.

No lielā �ķūņa spīdēja blāva gaisma, varēja dzirdēt da�ādu sarunu fragmentus, kliedzienus, vaidus un lamas, un es no�domāju, ka te viņiem atrodas kāds �tābs vai pulcē�anās vieta. Ārpusē neviena sarga nebija, toties viscaur gar sienu mētājās lielas salmu un siena �upas. Es da�us klēpjus aiznesu un noliku durvju priek�ā, no kabatas izrāvu sērkociņus un kādās trijās �etrās vietās pielaidu uguni . . . Pēc da�ām minūtēm viss �ķūnis jau bija vienās ugunīs. Pagāju sāņus aiz neliela zemes vaļņa, apgūlos zemē un sāku vērot, kas notiks tālāk. Un lūk, �is ir tas, ko es nespēju izskaidrot. Kas ar mani tomēr bija noticis? Kādēļ man tik ļoti gribējās redzēt, kā tie lielinieki mokās, kā viņi, liesmu apņemti, skrien laukā no �ķūņa, kā kliedz, bezsekmīgi mēģinādami nodzēst savus dego�os ķermeņus, un pēc tam drausmīgās sāpēs mirst?

Nezinu. Nesaprotu. Vienīgais izskaidrojums � naids. Acīm�redzot kar� un visi politiskie notikumi ap Latvijas neatka�rības izcīnī�anu, da�u mēne�u ilgā padomju vara un tās izrai�sītais sarkanais terors pret mierīgajiem iedzīvotājiem mani bija pārvērtu�i līdz nepazī�anai. Atceros, vēl tikai pirms gada es gandrīz vai raudāju, ieraudzīdams, ka mūsu kaķis Rūdis no kāda run�u kautiņa pārrodas mājās ar saplēstu ausi un pavēderi, bet tobrīd es biju gatavs auksti un vienaldzīgi nolūkoties, kā manu acu priek�ā sadeg dzīvi cilvēki. . .

Bet neviens no �ķūņa ārā neskrēja. Tur gan iek�ā tūlīt sacēlās liels troksnis, kāds mēģināja atvērt durvis, ta�u tās jau dega uguns liesmās, viscaur bija dzirdami da�ādi vaidi un kliedzieni, bet visskaļāk par visiem skanēja kādas sievietes balss . . .

Tikai tad man beidzot pielēca, ka �ķūnis laikam būs ticis izmantots kā ievainoto kareivju novietne . . . Neatceros, ka man �ī atziņa būtu izraisījusi no�ēlu. Pēc neilga laika no da�ādām pusēm uz �ķūni sāka skriet strēlnieki, kāds uz- di āzās man virsū, paklupa un manī uzreiz sazīmēja preti�nieku un ugunsgrēka vaininieku . . .

Brīnos un saku paldies, ka viņi mani toreiz uz vietas neno�āva. Pat nepiekāva. Kāds komisārs mani, visu laiku !>ukņīdams un lamādams, aizrāva uz Kalnu mui�u, un tā es pēc divu gadu ilgas neredzē�anas atkal ieraudzīju savu miesīgo brāli Jāni.

Atklāti sakot, viņ� man pat zināmā mērā patika. īsts vī�rietis un komandieris. Cilvēks bez nerviem, bez sentimenta. Ar dzel�ainu gribu un fanātisku pārliecību par sava veicamā darba vajadzīgumu un nozīmību. Bet vai es biju labāks, slik�tāks? Es biju tie�i tāds pats . . . tikai no citas puses.

Toreiz tumsā neko daudz nevarēju ievērot, bet �ķiet, tas bija tie�i �eit. Jā! Tā pati mazā, �aurā upīte, kas te, izlocī�damās cauri Kalnu mui�as parkam un pļavai, ietek Ventā.

Un �eit, nedaudz pa labi, stāvēja Gunārs Zemītis ar pa�celtu �auteni rokā.

�eit es būtu miris.

Paldies tev, veco zēn! Tu mani nenokniebi. Nezinu, tev nodrebēja roka vai sirds, ta�u tu mani pa�ēloji. It kā savas māsas vārdā . . .

Lai nu tā būtu. Nezinu, kā tev tur tagad iet pa tālo Krie�viju, ta�u es tevi patie�ām visu mū�u pieminē�u ar labu vārdu un pateicību.

Un, protams, tavu māsu arī. Protams! Ja liktenis tā ir nolēmis, ka vienam no Kri�laukiem viņa ir jāmīl, tad kādēļ gan tas izredzētais nevarētu būt tie�i es?

Jānis Kri�lauks ir zaudējis.

Pēc da�ām minūtēm Mārtiņ� pa nelielu koka tiltiņu �ķērsoja mazo upīti, pagāja garām vietai, kur bija atradies lielais siena �ķūnis, da�us brī�us domīgs pastāvēja, drūmi blenzdams uz vēl skaidri saskatāmajiem gruve�iem, apde�gu�ajiem dēļu galiem un melno zemi, kur nez kādēļ vēl jo�projām nebija uzdīgusi zāle . . . Pēc tam lēni pārgāja pļavu un tūdaļ arī aiz lielā augļu dārza pamanīja �Lejro�u� mā�jas.

Kad Mārtiņ� tām pienāca tuvāk, viņ� mājas pagalmā ne�gaidīti ieraudzīja Ievu Zemīti. Viņa, tērpusies plānā, baltā kleitā, nesteidzīgi izkāra veļu.

Mārtiņ� apstājās, da�us brī�us, spēji satraukts, vēroja jau�nās sievietes kustības, tās bija maigas un uzkrīto�i vijīgas un pati Ieva tik daiļa, iekārojama un dabiska, ka viņa prātu pēk�ņi apsvilināja skaudras �aubas � vai tikai atkal viņ� neizdara jaunu noziegumu? Turklāt varbūt vēl baismīgāku par iepriek�ējo?

Viņi sēdēja viens otram pretim Ievas mazajā istabiņā, uz galda lielā māla krūzē smar�oja da�ādas lauku puķes, pa �aurajiem logiem iek�ā plūda spilgta saules gaisma, vēl asāk un skaidrāk izgaismodama vīrie�a un sievietes nedaudz apmulsu�ās sejas.

Bet Ievai apmulsusi bija arī dvēsele un sirds. Kādēļ Mār�tiņ� ir atkal atgriezies, viņa nomākta domāja. Ko viņ� �eit meklē, ko grib? Pirmajā reizē �is augstprātīgais virsnieks bija mazliet pat rupj�, atklāts un ļoti naidīgi noskaņots pret Jāni. Tagad savu naidu grib izgāzt arī pret mani? Varbūt pret Jāņa bērnu?!

Ieva nojauta kaut ko nelabu.

��� Piedodiet, � viņa vēsi sacīja, � es jūs ne ar ko neva�rē�u uzcienāt. Man tūlīt jāiet strādāt

�� Tu �eit strādā par kalponi? � Mārtiņ� uzprasīja.

�� Jā.

�� Ilgi?

�� Kop� bērnības.

�� Skolā nemaz neesi gājusi?

Ieva rūgti pasmaidīja.

�� Izskatos dumja?

�� Piedod! � Arī Mārtiņ� pasmaidīja. � Tu izskaties ļoti labi.

�� Izskatam ar prātu nav nekāda sakara.

��� Es lauku dzīvi sevi�ķi nepārzinu, � Mārtiņ� mierīgs turpināja, � ta�u bie�i esmu dzirdējis, ka saimnieki savu kalpu bērnus ne sevi�ķi labprāt laidu�i mācīties.

��� Ne jau saimnieki to noteica, � Ieva iebilda. � No�teica vecāki un viņu materiālais stāvoklis.

�� Jums klājās grūti?

���� Nē, ne visai. Anmanis ir labs saimnieks. Nav skops. Ta�u mani vecāki mūsu izglītībā nesaskatīja nekādu lielo jēgu. Tādēļ mēs ar Gunāru arī beidzām tikai vietējo drau�dzes skolu. Se�as klases.

��� No Gunāra joprojām nav nekādas vēsts? � Mārtiņ� painteresējās.

�� Nekādas, � Ieva noskumusi atbildēja.

����� Varbūt viņ� ir kritis, � Mārtiņ� domīgs noteica.

�� Nekāds pieredzēju�ais jau nebija.

�� Varbūt. . .

�� Kādēļ viņ� vispār aizgāja ar tiem sarkanajiem? � Mār�tiņ� pavaicāja. � Bija baigais revolucionārs?

�� Ko jūs! � Ieva atmeta ar roku. � Viņ� vienkār�i vairs negribēja strādāt! Domāja, ka pie strēlniekiem būs vieglāk nekā pie Anmaņa.

�� Viņ� varēja nākt pie mums, � Mārtiņ� sacīja. � Viņu nesaistīja Latvijas ideja?

�� Acīmredzot ne, � Ieva atbildēja un nedaudz apmulsa.

��� Bet vai tad jūs domājat . . . Tie sarkanie strēlnieki . . . Viņi necīnījās par Latviju?

Mārtiņ� da�us mirkļus nopietns klusēja.

��� Cīnījās, � viņ� ar lielu piepūli atzinās. � Tikai . . . par tādu Latviju nebija vērts karot.

Ieva apmulsa vēl vairāk. Viņa zemu nolieca galvu un skatījās grīdā.

�� Tātad jūsu brālis . . . Jānis Kri�lauks . . . Un visi tie, kuri �eit krita, kuri uz mū�u tika sakropļoti, dzīvi sadedzi�nāti . . . Viņi bija sliktāki par jums? Viņiem nebija dārga Latvija?

���� Acīmredzot jau bija, � Mārtiņ� negribīgi piekrita.

��� Nebūtu vērts to noliegt. Ta�u . . . Viņu idejas bija nepa�reizas. Viņu mērķis bija slikts . . .

Ieva pacēla galvu un ar nedaudz miklām acīm ieskatījās Mārtiņa skarbajā sejā.

���� Mārtiņ � � viņa klusi ierunājās. � Toreiz dro�i vien bija ārkārtīgi grūti pateikt, kāds mērķis ir labs, kāds slikts, kādas idejas ir tās pareizākās, kādas �ķības un grei�zas . . . Katrs acīmredzot cīnījās par to, par ko bija pārlie�cināts. Un nevienu nevajag nosodīt. Jūs uzvarējāt �eit, viņi uzvarēja tur, Krievijā �

Mārtiņ� piekrīto�i pamāja.

�� Jā, Ieviņ, � viņ� labprāt piekrita. � Izrādās, mēs visi esam uzvarētāji. Un varbūt arī zaudētāji. . .

Mārtiņ� paskatījās uz Ievas apbrīnojami daiļo seju un vainīgi pasmaidīja. Ievai tai mirklī �ķita, ka uz viņu skatās pavisam cits cilvēks. Kāds ļoti gaidīts, tuvs un . . . bezgalīgi tāls.

��� Jūs vēl joprojām dusmojaties uz Jāni? � Ieva pajau�tāja.

��� Tās nav dusmas, � Mārtiņ� uzreiz atbildēja. � Do�māju, ka tas nav arī naids. Es vienkār�i viņu vēl joprojām uztveru kā ienaidnieku.

�� Jūs nupat teicāt. . . Jūs abi esat uzvarētāji. . .

�� Jā. Bet vēl es teicu, ka esam ari zaudētāji.

�� Es domāju �

��� Velti, Ieva! Te nav ko domāt! Iegūstot cilvēks vienmēr kaut ko arī zaudē! Es zaudēju brāli, bet Jānis savukārt ir zaudējis dzimteni. . .

��� Nav tiesa! � Ievai gribējās kliegt, bet viņa to pateica klusi un mierīgi. � Brāļi jūs būsiet vienmēr, neskatoties uz to, ko jūs viens pret otru jūtat vai jutīsiet. Tāpat Jānis . . . Kur cilvēks arī nebūtu, viņa īstā dzimtene vienmēr būs viena un tā pati.

Mārtiņ� �oreiz Ievu noskatīja daudz ilgāk un pamatīgāk. Viņ�, tāpat kā kādreiz Jānis, nekādi nespēja saprast, kur slēpjas �īs jaunās sievietes, patiesībā vēl meitenes, neatvai�rāmā pievilcība. Lielajās acīs? Skaistajā sejā? Proporcionāli veidotajā augumā? Kustībās? Balsī? Vai ari tai gai�umā, tai skaidri nojau�amā dvēseles siltumā, ko izstaroja visa viņas būtne? Kā tur arī nebūtu, Mārtiņ� ar katru mirkli iek�ēji kļuva arvien nemierīgāks, jo juta, ka viņu kāds neizprotams spēks arvien neatlaidīgāk, arvien pavēlnieciskāk sprie� do�māt un tiek ties pēc �īs jaunās un pievilcīgās sievietes . . .

��� Tu nedrīksti dzīvot uz laukiem, � Mārtiņ� negaidīti pateica.

Ieva uz vinu paskatījās ar klusu izbrīnu.

�� Kādēļ? '

�� Tādām kā tu jādzīvo Rīgā, � Mārtiņ� paskaidroja.

Ieva joprojām nebeidza brīnīties.

�� Es tā ari nesapratu. Kādēļ?

��� Bet es pēk�ņi sapratu, � Mārtiņ� sacīja un kļuva tīri vai priecīgs. � Es atminēju tavu noslēpumu.

�� Kādu noslēpumu? � Ieva neko nesaprata.

���� Tūlīt paskaidro�u, � Mārtiņ� turpināja. � Nav ko slēpt, tu esi skaista, turklāt �ādam skaistumam neierasti bijīga un klusa, ta�u ne tas ir galvenais. Galvenais, kas tevi dara neparasti pievilcīgu, ir acīmredzot grūti apvaldāmā kaisle, kas no tevis izstaro no ikvienas ķermeņa daļas . . . Pat no balss! No visām tavām kustībām. Es to redzu. Es to visu laiku jūtu. Es tikai to uzreiz nesapratu.

Ieva nosarka un klusēdama nolieca galvu. Bet Mārtiņ� runāja tālāk:

��� Dievs, tevi radīdams, noteikti ir gribējis darīt kaut ko īpa�i labu. Tu nedrīksti kalpot! Parasti tādas sievietes kā tu pa�as tiek apkalpotas.

Ieva beidzot pacēla galvu, bet viņas sejā pirmītējais apmulsums un izbrīns bija kļuvis vēl lielāks.

��� Kri�lauka kungs � Es vēl joprojām nesaprotu, par ko jūs runājat.

��� Es runāju par to . . . � Arī Mārtiņ� uz brīdi apmulsa, jo apjēdza, cik svarīgs ir viss, ko viņ� pa�laik saka, ko sacīs turpmāk. Agrākais nodoms atriebties Jānim, �o Ievu Zemīti iegūstot ar varu un viņu vēl citādi pazemojot, bija pēk�ņi pagaisis. Viņam par to pat sametās kauns. Tik slikts, samaitāts vai naida apstulbināts viņ� tomēr nebija. Jā. No�doms Ievu Zemīti iegūt bija palicis. Ta�u izrādās, �o sievieti nevar izmantot kā atriebības ieroci. Ne tādēļ, ka tas būtu amorāli vai ļoti zemiski. Cīņā ar pretinieku visi līdzekļi ir labi. Atriebt savu pazemoto godu var ar vēl sliktākiem paņēmieniem. Mārtiņu Kri�lauku to izdarīt rupji un atklāti traucēja ne pamodusies sirdsapziņa, bet gan kaut kādā dziļā dvēseles kaktā negaidīti pamodu�ās līdz �im vēl nepa�zītas jūtas. Viņ� vēl nepazina sievietes. Studiju pirmajā gadā un vēlāk kara laikā viņ� da�reiz bija iepazinis tikai sie�vie�u miesu, kad rotas apme�anās vietās �ad tad tur pie�klīda kāda no�ēlojama prostitūta, vai viņi � da�i jaunie �fuk�i� � ar studentu korporācijas �Lettonia� vecākajiem biedriem bija uzdzīvoju�i �Alahambras� atsevi�ķajos kabine�tos vai sievie�u miesu pirku�i Vērmanes parkā vai Kaļķu ielas tum�ajā galā. Pēc tam dzīvi izjauca kar�. Nāca vācie�i un lielinieki, nāca trūkums un bailes, pēc tam naids un apņem��anās cīnīties, pēc tam sekoja atkāp�anās, ierakumi, bads, sals, ievainojums, nemitīga lo�u svilp�ana un granātu sprā�dzieni, un biedru nāve, un izmisums, un skaidra, pirmajā laikā pat diezgan �okējo�a apziņa, ka tu, vēl pavisam jauns puika, esi spējīgs nogalināt otru cilvēku, un vēl drausmīgāka sapratne, ka tev jau pa�am gribas nogalināt, ka �ī vēlē�anās jau kļuvusi par tavas pa�reizējās dzīves nepiecie�amību, pat pienākumu, ka visas normālās cilvēciskās jūtas un attiecības tevī ir jau miru�as vai noslēpu�ās kaut kur tik dziļi iek�ā, ka tās nekad vairs nespēs atdzimt, atkal parādīties sirds virspusē.

Ta�u tagad, sarunājoties ar Ievu, redzot viņas dabisko skaistumu un biklumu, viņas prāta un domu skaidrību, jūtot viņas ķermenisko siltumu un juteklību, Mārtiņ� atvieglots saprata, ka varbūt viss vēl nemaz nav tik bezcerīgi zaudēts. Viņ� tomēr ir spējīgs �o pasauli, dzīvi un sievietes uztvert un sajust ne tikai kā naida un pienākuma pārņemts kara�vīrs, ne tikai kā skarbs vai brutāls vīrietis, bet arī kā vien�kār�i normāls cilvēks. Viņ� Ievas acīs, sejā un balsī pēk�ņi atkal ieraudzīja to jau gandrīz vai aizmirsto pasauli un dzīvi, kas bija nogrimusi asiņu jūrā un sadegusi atbrīvo��anas kara liesmās.

Mārtiņ� redzēja, ka viņa priek�ā sēd jauna, nelaimīga un ļoti neaizsargāta sieviete. Un, ja viņ� negrib būt zvērs, ja negrib līdzināties primitīvam dzīvniekam, viņ� �o sievieti nedrīkst aiztikt, viņ� tai nedrīkst pieskarties pat ar mazo pirkstiņu, viņ� tai nedrīkst nodarīt pāri ne ar vārdu, ne darbu.

Mārtiņa dvēselē un apziņā vismaz uz �o brīdi lēnām un patīkami ieplūda līdzcietība. Zēlums. Un varbūt pat kaut kas no tā, ko varētu dēvēt par ilgām pēc normālas ģimenes dzīves, pēc mīļotas sievietes un mīlestības . . .

��� Ieva � � Mārtiņ�, vēl joprojām nedaudz apmulsis, turpināja. � Es runāju par to . . . Tev jābrauc uz Rīgu.

�� Ko es tur darī�u? � Ieva pavaicāja.

�� Dzīvosi, � Mārtiņ� atbildēja.

Ieva pasmaidīja.

�� Kādēļ jums �ķiet, ka es vairs nevaru dzīvot �eit?

��� Tādēļ � � Mārtiņ� sastomījās un gandrīz vai sāka dusmoties, ka vairs nespēj sevi noturēt iepriek�ējā atturīgi skarbajā pozā, bet kļūst arvien klusāks un neveiklāks. � Vispirms, Ieva, es tevi lūdzu mani neuzrunāt ar �jūs�. Mēs esam viena vecuma, turklāt. . .

Mārtiņ� apklusa. Viņā ātri pazibēja doma, ka Ieva ta�u glu�i mierīgi varētu pieņemt, ka pa�laik viņas priek�ā sēd Jānis . . . Vai, pareizāk sakot, kādēļ gan viņ�, Mārtiņ�, nevarētu būt tas, ko viņa visu laiku ir gaidījusi? Vismaz viņ� pats tā jūtas. Kā karavīrs, kas tagad atgriezies mājās. No kara ugunīm pie mīļotās meitenes. Par spīti visām bries�mām un nāves draudiem, viņ� atkal var apņemt līgavas plecus, skūpstīt viņas lūpas un laimīgi skatīties viņas de�beszilajās acīs.

�� Tu ļoti izbrīnījies par manu piedāvājumu pārcelties uz dzīvi Rīgā. Es savukārt brīnos par tavu nevēlē�anos to darīt. Vai tad �ī ir tava māja? Tava saimniecība? Tev te kaut kas pieder?

��� Nē. Bet arī Rīgā man nekas nepiederēs. Nebūs savas mājas. Es tur tāpat varē�u būt tikai kalpone vai strādniece kādā fabrikā.

��� Tu varēsi būt � � Mārtiņ� neveikli pagriezās pret logu un skatījās laukā. � Kādēļ akurāt par kalponi vai strād�nieci? Tu varēsi apprecēties. Varēsi būt sieva . . . tam, kas spēs tev nodro�ināt pārticīgu dzīvi. Par tādu iespēju neesi padomājusi?

���� Nē. � Ieva papurināja galvu. � Es par to nemaz nedrīkstu domāt.

�� Kāpēc?

�� Man ir jāsagaida atgrie�amies Jānis Kri�lauks.

��� Tu to nopietni? � Mārtiņ� neslēpa ne savu vil�anos, ne izbrīnu.

�� Nopietnāk vairs nevar, � Ieva diezgan noteikti atbil�dēja.

Mārtiņ� noplātīja rokas un smagi pa�ūpoja galvu. Viņ� izskatījās savā ziņā nelaimīgs.

��� Vai tu jau esi aizmirsusi, ko es tev pagāju�oreiz stās�tīju? � Mārtiņ� draudo�ā balsī vaicāja. � Tu vairs neat�ceries manus vārdus, ka Jānis, ja viņ� vispār ir vēl dzīvs, nekad vairs Latvijā neatgriezīsies?

Ieva strauji papurināja galvu.

�� Es tam neticu.

��� Bet es zinu! � Mārtiņ� turpat vai iekliedzās, pēc tam sevi ātri apvaldīja un līdzjūtīgi paskatījās uz sakņupu�o sie�vieti. � Man tevis �ēl. Tu tie�ām spēji noticēt tam, ko ka�ravīrs, laimīgi palicis dzīvs un izlīdis no ierakuma, naktī stāsta nejau�i satiktai meitenei?

Ieva sakņupa vēl zemāk, un Mārtiņam likās, ka viņas acīs pavīd asaras.

���� Piedod! Es tevi negribēju apvainot, � viņ� klusi pa�teica, tad piebilda: � Tagad es tev dro�i vien liekos slikts, varbūt pat ļauns?

�� Ko jūs! � Ieva pacēla galvu un ātri izslaucīja acis.

�� Es tevi pirmīt lūdzu . . . Neuzrunā mani ar �jūs�.

����� Labi! Ko tu, Mārtiņ! � Ieva pat centās pasmaidīt. � Tu man neliecies ne slikts, ne ļauns. Es tevi vienkār�i nepazīstu. Tu man esi sve�s.

���� Tā tas varētu būt, � Mārtiņ� piekrita. � Patiesi. Ta�u . . . Tu Jāni pazini ilgāk, labāk?

Ieva da�us brī�us klusēja, tad atkal, kaut ko sevī pār�varējusi, atklāti ieskatījās Mārtiņa sejā.

��� Kādēļ tev tas jāzina? � viņa vaicāja. � Bez tam, man �ķiet, tam �obrīd nav nekādas nozīmes � es viņu esmu pazi�nusi tikai vienu mirkli vai simt gadus. Tāpat nav nekādas nozīmes tam, ko viņ� man ir teicis. Svarīgi, ko teikusi esmu es. Svarīgi, ko es pati toreiz izjutu, ko domāju un jūtu pa�laik.

��� Tu maldies! � Mārtiņ� īgni iebilda. � Nozīme ir liela. Jo raugi, meitenīt . . . Esmu pārliecināts, ka tu vienkār�i to Jāni Kri�lauku esi izdomājusi! Jā, jā! Izdomājusi! Jo kopā esat biju�i tikai da�as dienas. Un tici, Ieva, es ļoti labi zinu, kā jūtas karavīrs, kad viņ� ir izmucis nāvei no nagiem. Un ko viņ� saka jebkurai sievietei, kad rīt atkal jāatgrie�as ellē. Tu mani saproti pareizi, Ieva. Es neapgal�voju, ka viņ� katrā ziņā melo. Nē! Tie�i otrādi. Visi vārdi ir patiesi! No sirds un dvēseles dziļumiem nāku�i. Ta�u tie ir tikai vārdi! Tu saproti, Ieviņ? Pliki vārdi, kurus pēc kārtējā uzbrukuma atsi�anas vai kārtējās sievietes satik�anas ne�viens pat vairs neatceras! Jo tos atcerēties nav nekādas vajadzības! Karā vislielākā vajadzība ir izdzīvot. Un, ja gadās kāds miera mirklis, tad to ari gribas nodzīvot pēc iespējas labāk un skaistāk. Kā daudziem visu dzīvi. Vai par to mēs viņus varam nosodīt? Tad jau drīzāk uzslavēt. Bez tam . . . �ai lietai ta�u ir arī otra puse. Man liekas, daudz saprotamāka par pirmo. Kā tu jau zini, Jānis Kri��lauks ir ģenerālis. Tu varētu būt pasaules skaistākā sieviete, tu viņam varētu piedzemdēt pilnu māju ar visģeniālākiem bērniem, ta�u � Ja viņ� �eit atgrieztos � Ja vispār gri�bētu un spētu atgriezties � Ja viņu neno�autu, ja viņu pat neiebāztu cietumā un netiesātu, Jānis �eit varētu strādāt vienīgi un tikai vai nu par kalpu, vai grāvraci! To nu gan tev vajadzētu saprast. Bet nav pasaulē neviena karaļa, kas gribētu būt ubags! Tāpat nav neviena ģenerāļa, kas pats labprātīgi gribētu atkal kļūt par zaldātu! Nav! Jo tas būtu pretrunā ar cilvēka dabu.

Ievai vēlreiz acis kļuva miklas, un viņa gribēja pateikt, ka tas, iespējams, nebūtu pretrunā ar mīlestību, ta�u runāt bija grūti, viņai atkal no kaut kā kļuva bail, dīvains sa�traukums pārņēma apziņu, jo pēk�ņi līdz apstulbumam skaidri iedomājās, ka tas, par ko agrāk brīdināja Tālis un Anna un ko tagad atkārtoti teica Mārtiņ�, var izrādīties simtprocentīga patiesība! Viņa visu laiku ir tikai sapņojusi! Ilgojusies pēc tā, pēc kā lika ilgoties miesa un prāts, bet īstenībā nekas tamlīdzīgs nemaz nav varējis notikt! Jā. Bija apkārtnē kaujas. Bija kāds skaists, noguris un galvā viegli ievainots karavīrs. Bija vārdi, nakts, milzīgs satraukums un kauns, bija skūpsti un glāsti, miesas saplū�ana, bija bauda un atzī�anās, vārdi un cerības, �ķir�anās un solījumi, bija gaidas un pat jaunas dzīvības ra�anās, bet vai patie�ām tam visam ir kāds dziļāks sakars ar mīlestību?! Vai tas pa�tiesi bija augstāko jūtu izpaudums, vai notika tikai tas, kas parasti dzīvē notiek, it sevi�ķi karā?

Ieva, sagurusi un ļoti nobēdājusies, paskatījās uz Mār�tiņu. i

�� Ko man tagad darīt?

�� Es jau tev teicu. Jābrauc uz Rīgu. Es tev palīdzē�u.

Ieva lēni papurināja galvu.

��� Paldies, Mārtiņ. Bet . . . Rīga ir liela. Kur es dzīvo�u, ko strādā�u?

��� Par to tu neuztraucies! � Mārtiņ� dedzīgi sacīja un piecēlās kājās. � Tu varbūt pat vispār varēsi nestrādāt. Bet dzīvot. . . Dzīvot tu varēsi. . . pie manis.

Mārtiņ� to pateica un nenovērsa cie�u skatienu no Ievas pēk�ņi nobālu�ās sejas. Viņas acis plati iepletās un pielija pilnas ar pārsteigumu un bailēm.

���� Ko tu teici? � Ieva pilnīgi pārvērstā balsī lēni pār�jautāja. � Kur es varē�u dzīvot?

��� Es teicu, tu varēsi dzīvot pie manis, � Mārtiņ� tūlīt atbildēja, ta�u viņa balss atkal bija kļuvusi auksta un zi�nāmā mērā pat draudīga. � Ja tas tev nepatīk vai arī tu to ļoti negribi, es varu pārlabot � tu varēsi dzīvot pie mums, Kri�laukiem. Mums ar māti Rīgas nomalē Grīziņ- kalnā ir diezgan paliels divistabu dzīvoklis ar visām ērtībām. Tēvu pirms diviem gadiem uz ielas no�āva vācie�i. Brālis Jānis . . . arī faktiski ir miris. Vismaz viņ� mums ir pazudis uz visiem laikiem. Ta�u � Tu ar viņu esi bijusi pazīstama. Tev no viņa ir bērns. Viņ� saucas Viesturs Kri�lauks. Vai tas tev patīk vai ne, tu to gribi vai negribi, bet tavs bērns nepieder tikai tev vien. Viņ� tagad ir piederīgs visai Kri��lauku dzimtai. Mana māte ir vina vecmāmiņa, bet es . . . Es varu uzņemties par viņu visas rūpes. Kā īstais tēvs . . . Un ari, tu, Ieva . . . Nemaz negribu slēpt. Tu man ļoti patīc. Es esmu noilgojies pēc tādas sievietes kā tu. Es par tevi esmu sapņojis, es tevi esmu gaidījis . . . Un varbūt patiesībā ari tu īstenībā esi gaidījusi tie�i mani! Mani, nevis kādu citu! Bet pagaidām lai tas paliek. Mēs par to visu izrunāsimies kaut kad vēlāk. Ta�u tagad . . . Varbūt �odien pat mums jā�brauc uz Rīgu un tev jāatrādās mātei. Beidzot jāiepazīstas. Un, galvenais, jāparāda bērns. Vecmāmiņai jāredz, kāds ir viņas dzimtas turpinātājs. Mums visiem ir jābūt kopā. Kopā, Ieva . . .

Mārtiņ� piegāja pie Ievas, ar abām rokām satvēra viņas galvu, nedaudz to pacēla aug�up un no sākuma saudzīgi un maigi, bet vēlāk arvien stiprāk un kaislīgāk sāka skūpstīt viņas pieri, acis, vaigus un lūpas.

Ieva nepretojās. Viņa juta, ka Mārtiņa lūpu pieskārieni dedzina miesu, tie patie�ām �ķita karsti kā uguns, un viņa diezgan strauji iekrita tādā kā transā, pusnomodā, pusne- maņā, jo viss, ko nupat Mārtiņ� pateica un piedāvāja, viņai nāca kā kaut kas pilnīgi negaidīts un necerēts. Tai pa�ā laikā tas viss ta�u tomēr bija tik pazīstams, gaidīts un ar katru miesas un gara vissīkāko daļiņu tūksto� rei�u izsap�ņots . . .

Mīlestība. Ģimene. Mājas. Miers. Dro�ība. Nākotne.

Ieva pievēra acis, neapzinīgi ļāvās skūpstu izraisītajai baudai, kamēr domas smadzenēs riņķoja un �audījās kā izbai�dīti putni mazā krātiņā.

Ko man tagad darīt? Kā rīkoties? Braukt, palikt? Mārtiņ� ir tik līdzīgs Jānim . . . Un mazais ir tik līdzīgs abiem . . . Bērnam būs jāaug bez tēva. Man jādzīvo bez vīra. Bet te viss pēk�ņi ir. Kā debesu dāvana. Rīga, vīrs, bērnam tēvs, dzīve bez kalpones darba un pat vecmāmiņa! Es esmu idiote vai normāls cilvēks? Kādēļ man būtu jāatsakās no labākas dzīves? Kādēļ tī�u prātu jāizvēlas pa�mocību ceļ�, ja tai pa�ā laikā var dzīvot pavisam citādi � labi un pat laimīgi? Kā vārdā man tas būtu jāatraida? Un kas galu galā ir pa�reizāk � bez ilgas �aubī�anās ņemt no dzīves visu sev ne�piecie�amo vai arī tī�u prātu kaut kādu iedomu vai nepie�pildāmu sapņu dēļ sevi lemt nabadzībai un izmisumam?

�Ieva, Ieviņa . . .� viņa kā no bezgalīga tāluma pēk�ņi sadzirdēja skanam vīrie�a balsi.

To sacīja Mārtiņ�? Jeb to no Krievijas pla�umiem, no Ukrainas karstajām stepēm, bada un slāpju izmocīts, varbūt ievainots . . . tāpat pēc dzimtenes, mājām, miera, ģimenes un dēla izslāpis, �ukstēja Jānis Kri�lauks?

Ieva it kā pamodās, at�ilba un strauji atrāvās no Mār�tiņa cie�ā tvēriena.

� Piedod, � viņa drebo�ā balsī tikko sadzirdami teica. � Es tev neko vēl nevaru atbildēt. Es nezinu . . .

Mākslinieks Jānis Vanags pa Rīgas�Liepājas �oseju savā vecajā �igulī drāzās ar simt kilometru ātrumu stundā. Viņu bija pārņēmis liels apmulsums, bailes, neziņa, it kā pilnīga neizpratne par apkārt un dzīvē notieko�o.

Kas tas ir, ko viņ� gandrīz vai katru nakti redz un dzird savā darbnīcā? Vai tie ir murgi, sapņi un iedomas, vai viss tur notieko�ais patie�ām ir kāda pavisam reāli eksistējo�a pasaule, ik pēc mirkļa spo�i uzliesmojo�a pagātnes atblāzma, un tik skaidri saskatāmie tēli � kādreiz patiesi dzīvoju�u cilvēku gari? Un, ja tā, tad gribot negribot atkal ir jāsāk domāt, jāmēģina saprast katram daudzmaz izglītotam cilvē�kam tik pazīstamais un tomēr absolūti mistiskais un neiz�skaidrojamais matērijas un enerģijas nezūdamības likums.

Kur galu galā paliek no koka nokritusi lapa? Kur izgaist puķes zieds? Kur izbeidzas gaismas stars, atsities pret manu pieri? Kur beigu beigās paliekam mēs � cilvēki � ja ma�tērija nepazūd un enerģija neizgaist? Tātad mēs tomēr palie�kam. Mēs te esam un būsim mū�īgi. Un kas tik dro�i var apgalvot, ka, turpinot pastāvēt citā eksistences formā, glu�i citādākā substances veidā un atomu struktūrā, mēs neko vairs neredzēsim, nedzirdēsim, nejutīsim?

Es ta�u viņus redzu, es dzirdu. Dāmu sarkanā kleitā un sievieti baltā tunikā. Mākslinieku melnā samta beretē un vīrieti noskrandu�ā uzvalkā. Drūmo vīru sarkanā �aketē un kritu�o karavīru bez sejas un iero�a. Ļoti spilgti redzu un sajūtu Jāni Kri�lauku. Kritu�ais saka, ka Kri�lauks esot mans vectēvs. Māte ari pirms nedēļas apliecināja, ka viņ� esot mans radinieks, tātad arī mūsu ģimenes radinieks . . . Ta�u kādēļ māte to visu laiku ir slēpusi un slēpj vēl jo�projām? Tātad kaut kāds noslēpums tomēr pastāv, un tas acīmredzot saistās ar manu tēvu � Ja tas tā ir, tad var izrādīties, ka Valfrids Vanags patie�ām nemaz nav mans īstais tēvs!?

Jānis Vanags no sejas noslaucīja sviedrus un nedaudz samazināja automa�īnas ātro skrējienu. Tomēr savādi un mazliet pat baigi �etrdesmit gadu vecumā uzzināt, ka tavs tēvs . . . nemaz nav tēvs! Bet to jau es vēl īsti nezinu, viņ� turpināja satraukts domāt. Tas ir tikai pieņēmums, nakts murgs vai iedomāts dzīves absurds. Es neticu nekā�diem gariem un astrālai pasaulei! Nē!

Jānis Vanags aiz niknuma un nepacietības ietrieca gāzes pedāli grīdā, �igulītis nedaudz salēcās, nikni ierūcās skaļāk un traucās tālāk pa sauso un līkumaino �oseju, kur labajā pusē kā baismīgi pagāju�ā kara laika rēgi pret saulainajām debesīm pacēlās apdrupu�ie un līdz nejēdzībai noputēju�ie Brocēnu cementa un �īfera fabrikas drūmie korpusi . . .

Visapkārt mētājās tik lielas gruve�u kaudzes, salauzti koki un dzel�i, nolietoti darbgaldi, sadragāti dzelzceļa vagoni un kaut kādu krāsainu izejvielu kalni, ka viss �is redzētais skats patie�ām atgādināja ainavu pēc me�onīgas kaujas.

Bet varbūt tā ir norma? Tāpat kā nodot draugu un pa�mest bērnus? Tāpat kā liekuļot un melot, tāpat kā nīst un skaust, tāpat kā zagt un laupīt, tāpat kā neieredzēt citādi domājo�os un kādu ideju pacelt augstāk par citām, tāpat kā karot brālim pret brāli, tāpat kā karā, uz ielas vai savā dzī�voklī nogalināt otru cilvēku . . .

Kas ir teicis, ka mūsu dzīve ir absurda, bez lielāka mērķa un jēgas? Varbūt tie�i �īs eksistējo�ās pasaules absurds, mūsu dzīves bezjēdzība un cilvēka iedzimtais ļaunums . . . arī ir kaut kāda Visuma saprāta noteikta vēlme, mērķis un norma?

Acīmredzot viss, kas uz �īs pasaules notiek, kaut kādā veidā un ziņā ir pareizs un vajadzīgs. Citādi bie�i būtu ār�kārtīgi grūti, pat neiespējami izskaidrot cilvēka rīcības mo�tīvus un vispār mūsu bioloģisko eksistenci. , .

Un tomēr tā ir mana dzīve. Viena vienīgā. Tādēļ arī gribu zināt visu. Uzzinātā patiesība dro�i vien nekādā veidā neietekmēs manu turpmāko dzīvi, ta�u es vismaz zinā�u, kas es esmu. Vai mans sākums ir Jānis Kri�lauks? Kas ir mans tēvs? Kāda ir mana māte? Tagad kļūst daudz saprotamāks, kādēļ vecāki mani jau agrā bērnībā aizveda uz Rīgu un atstāja krustmātes Idas Frīdenbergas audzinā�anā. Viņi visi trīs kaut ko noteikti zināja. Ta�u klusēja.

Kad Jānis Vanags �ķērsoja papluku�o Kalnu mui�u un pēc da�ām minūtēm atradās jau �Lejro�u� mājas pagalmā, saule stāvēja dienvidū, debesis bija skaidras un zilas, bet viņu pa�u nez kādēļ apņēma tum�as nojautas un bailes.

Abi vecāki atradās mājās, jau kļuvu�i stipri paveci, sirmi un fiziski nevarīgāki, tomēr joprojām vēl ideoloģiski ne�satricināmi un cīņas spara pilni pret visu jauno, kas ar katru mēnesi un dienu arvien straujāk un noteiktāk ienāca Latvijas politiskajā un ekonomiskajā dzīvē.

Kad bija paēstas pusdienas, visi trīs iegāja lielajā mājas istabā, kur kādreiz sen atpakaļ �īs mājas toreizējais saim�nieks Miķelis Anmanis tik izmisīgi un neatlaidīgi bija mē�ģinājis iekarot savas jaunās kalpones Ievas Zemītes sirdi. . .

Un, ja tas būtu izdevies, ja Ieva toreiz būtu pateikusi �jā�, tad tagad, pēc septiņdesmit gadiem, �ai telpā sēdētu citi cilvēki un runātu pavisam par ko citu un tāds mākslinieks Jānis Vanags nemaz nebūtu piedzimis, un daudzu citu cilvēku likteņi un dzīves gājumi būtu biju�i glu�i citādāki, ne tik traģiski un baigi.

Bie�i uznāk pat diezgan neomulīga sajūta, cik daudz tomēr ir atkarīgs no viena vienīga skaļi pateikta vai noklu�sēta vārda. . .

��� Kur tad �oreiz ir tā tava fifigā draudzene? � Silvija Vanaga bez sevi�ķas intereses pajautāja un apsēdās dziļā, ar ādu apvilktā atpūtas krēslā, kas, iespējams, bija saglabājies vēl no vecā Anmaņa laikiem.

��� �oreiz es pie jums gribēju atbraukt viens, � Jānis ar īpa�u uzsvaru atbildēja. � Viens. Gribu kaut ko uzzināt.

���� Man viņa nepatika, � māte diezgan asā balsī pa�ziņoja. � Tu vispār nekad neesi pratis sev izvēlēties sie�vietes.

�� Kas Ievai vainas? � Jānis, nedaudz sapīcis, pajautāja.

�� Jau pats vārds . . .

� Ieva ir skaistākais latvie�u vārds. Pat ne latvie�u. Starp�tautisks.

��� Man viņa atgādināja vienu no tām, kuras tagad tik bie�i pusplikas gorās televizora ekrānā.

Jānis cie�i paskatījās uz māti. Viņa bija uzģērbusi vien�kār�u tum�zaļu kleitu, kāju pēdas sedza melnas �ības, acis � pabiezas brilles, bet matu sakārtojums atgādināja uz pakau�a uzliktu pērnā gada siena kaudzi. Balss kā jaunībā joprojām skanēja stingri un noteikti.

Jānis mēģināja iedomāties, kā māte pēckara laikā vadījusi kādu komjaunie�u sapulci, pēc da�iem gadiem partijas sa�pulci, pēc tam jau rajona aktīva sanāksmi, pēc tam kādu kultūras un ideoloģisko darbinieku semināru . . . Jā. Tie�i tādas viņas pa lielākajai daļai ari bija. Nelokāmas marksis- tes, ļeņinietes, ne�aubīgas staļinietes, hru��ovietes, bre�ņe- vietes, andropovietes, �erņenkovietes, vienīgi da�us gadus pēc Gorba�ova valdī�anas laika sākuma tās pārstāja aicināt sava pagasta, rajona vai republikas ļaudis uz jebkura partijas lēmuma nelokāmu izpildi, pārstāja visu jauno aizliegt, jo neviens jau vairs neprasīja partijas rajona ideoloģiskajiem darbiniekiem atļauju sarīkot kārtējo mākslas izstādi vai rokmūzikas koncertu. Tādēļ viņa ari tā neieredzēja �o ārkār�tīgi straujo latvie�u nacionālo atmodu, viņai �ķita, ka visa sabiedrība brūk un pazūd totāla anarhisma purvā, viņas mū�a darbs ir bijis pilnīgi veltīgs, un tagad pateicības vietā ir jāsaņem vienīgi pārmetumi, zākās un priek�laicīga aizie��ana pensijā.

Silvija Vanaga patie�ām no sirds ienīda visu jauno un moderno, visu �o brīvo runā�anu, domā�anu un darī�anu. Viņas acu priek�ā bez �ēlastības bija sagruvusi dzel�ainā partijas disciplīna, ekonomika un marksisma ideoloģija! Viss bija pagalam! Viņa nekādi nespēja saprast, nevarēja pieņemt un attaisnot komunistiskās partijas tī�u sa�ķel�anu, tās lat�vie�u daļas pārie�anu bur�uāzijas pakalpiņu � sociālde�mokrātu � pusē.

Da�brīd �is naids uznāca tik spēcīgs un neatvairāms, ka viņa no�ēloja, patiesi, neviltoti no�ēloja, ka pie varas nenāk tāds vīrs kā Josifs Visarionovi�s vai vismaz kā Leonīds Iļji�s . . . Tad nu gan visi �ie bļāvēji pēc brīvības un neat�karības nevis kā jaunsaimnieki, bet kā taisnīgi notiesāti tautas ienaidnieki atkal strādātu Kolimā vai D�ezkazganas rūdu raktuvēs . . .

Glu�i tāpat domāja ari viņas vīrs Valfrids Vanags. Viņ�, tāpat kā agrāk, bija aktīvs komjaunatnes darbinieks, rajona organizācijas vadītājs, pēc tam nāca universitāte, Ļeņin- gradas augstākā partijas skola un divdesmit divus gadus ilgs galvenā redaktora krēsls rajona laikrakstā.

Tagad, izbalsots no darba redakcijā, viņ� dziļi ienīda ne tikai krievu Gorba�ovu, bet ari latvie�us � Gorbunovu, God- mani un pārējos! Tie visi, viņaprāt, bija nodevēji! Atklāti ienaidnieki! Godu un prātu zaudēju�i kapitulanti, pār�devu�ies latvie�u emigrācijai un viņu kapitālistiskajai pa�saulei!

Viņ� ienīda ari sievas dēlu Jāni Vanagu, kur� tepat sē�dēja pretim un ironiski smīnēja. Mākslinieks! Kas viņ� par mākslinieku, ja pat cienījamā Bre�ņeva laikā viņ� neuz�gleznoja nevienu tā laika prasībām atbilsto�u bildi! Tikai tās plikās sievietes, tikai kaut kādu pārprastu moder�nismu, izkropļotas ainavas un dzīves salauztus cilvēkus! Kauns!

�� Man tavs skuķis atgādināja vienu no tām, kuras tagad tik bie�i pusplikas grozās televīzijas ekrānā, � Silvija nepa�cietīgi atkārtoja iepriek� teikto, redzēdama, ka dēls jau labu laiciņu iegrimis dziļās pārdomās vai atmiņās.

���� Tavai zinā�anai, to skuķi sauc Ieva Roga. � Jānis mazliet satrūkās un neapmierināts paskatījās uz vēl vairāk � neapmierināto māti. � Viņai ir divdesmit astoņi gadi, strādā projektē�anas institūtā par ekonomisti un, ja arī da�reiz pusplika pagorās, tad tikai manā priek�ā.

Valfrids nikni nozibsnīja acīm.

��� Tad es varu iedomāties, kāda viņa tev ir! � tēvs no�burk�ķēja un paņēma rokā laikrakstu �Sovetskaja Latvija�.

��� Labāku neatrast, � Jānis, kā kaitinādams viņu, no�teica. � Bet tev jau to nesaprast.

�� Kādēļ?

���� Tu vienkār�i nepazīsti sievietes, � Jānis turpināja. � Tu pazīsti vienīgi mammu. Man �ķiet, tu viņai pat ne reizi neesi bijis neuzticīgs! Un ne tādēļ, ka tev negribējās, lai gan ari tas ir iespējams, bet gan tādēļ, ka tev bija bail uzrauties un tādējādi iekulties lielās nepatik�anās.

�� Jā, � Valfrids sparīgi piekrita. � Mēs esam audzināti savādāk. Tas ir pareizi. Mūs audzināja partija, tā mūs mācīja būt godīgiem un �akliem, apzinīgiem un idejiski pār�liecinātiem, bet jūs . . . Visi tie pinkainie, d�insotie stul�beņi, visas tās īssvārciņu un īsprātiņu skuķes � Ko jūs varat dot sabiedrībai? Neko! Tikai postu un izlaidību, tikai huligānismu un trakojo�us demonstrantu pūļus . . .

���� Es nu tā kā būtu pāri tai jaunie�u kategorijai, � Jānis iebilda. � Kā nekā man jau ir �etrdesmit gadi. Ta�u pie reizes gribētu pajautāt � ko tad jūs, tie labie un �aklie, taisnie un pareizie, godīgie un apzinīgie, esat devu�i sabiedrībai? Kādus materiālos labumus? Kādu garagaismu? Kādu sociālo taisnīgumu? Kādas pilsoņu brīvības? Neko! Tikai muldēju�i! Tikai aizliegu�i! Un tikai zagu�i un grā�bu�i, grābu�i un zagu�i!

�� Dēls, � māte bez jebkādām ārēji redzamām emocijām auksti iebilda. � Tu mūs ļoti apvaino. Ko mēs ar tēvu esam sazagu�i?

Jānis da�us brī�us klusēja. Patie�ām. �urp braukdams, viņ� bija stingri nosolījies ar vecākiem par politiku nerunāt.

Viņ� zināja, kādi abiem ir uzskati, zināja, ka viņi patie�ām savā ilgajā sabiedriski politiskajā darbībā nekad nebija lieku�ļoju�i, viņi vienmēr bija runāju�i tie�i to, ko arī domāju�i, viņi nekad nebija izliku�ies. Viņi bija nesatricināmi pārlie�cināti, ka padomju vara ir taisnīgākā un darbaļaudīm va�jadzīgākā valsts iekārta pasaulē, ka viņi tautai dara labu un vajadzīgu darbu, un tie�i tādēļ �īs kapitālās pārmaiņas, kas pa�laik norisa Latvijā, viņus tik ļoti mulsināja un biedēja.

��� Es nerunāju konkrēti par jums, � Jānis paskaidroja. � Es runāju par jūsu partiju, par tiem cilvēkiem, kuri bija pie varas un kuri, �o varu izmantodami, vienmēr domāja tikai par sevi. Par citiem nekad! Par tautu arī ne. Par valsti ne tik.

��� Mēs esam absolūti tīri un godīgi, � Valfrids mazliet nervozi sacīja. � Mums nav ko no�ēlot. Mūsu sirdsapziņas ir tīras.

Jānis Vanags nikni noskatīja cilvēku, kas sēdēja viņam iepretim un ne tikai saucās, bet oficiāli arī skaitījās viņa tēvs. Var būt, ka tā arī bija. Dro�i vien. Ta�u kādēļ es par to tik ļoti �aubos? Vai nav muļķīgi ticēt nakts sapņiem un halucinācijām? Un tomēr . . . Māte pati teica � Jānis Kri�lauks ir mūsu radinieks. Es viņam esmu līdzīgs kā ūdens lāse. Bet Valfrids ir pavisam savādāks. Man nav ne�kādas līdzības ar viņu. To var redzēt uzreiz. Viņ� ir maza auguma, resns, gai�iem matiem, apaļu seju un pelēkām acīm, biezām lūpām un nedaudz atkāru�amies ausīm. Jaunībā dro�i vien izskatījies daudz labāk, ta�u ne auguma, ne matu un acu krāsas, ne runasveida, stājas un gaitas, nekā pat no viņa sejas man nav! Tas ir redzams kā spogulī. Protams, tas neko vēl nepierāda, tomēr �is fakts manas �aubas ir tikai pastiprinājis.

��� Tu pirmīt kaut ko teici par godīgumu, � Jānis lēnīgi atsāka. � Runāji par tīru sirdsapziņu. Tie�i tādēļ es arī pie jums atbraucu. Gribu noskaidrot kādu manas dzīves faktu. Jo raugi . . . Man pa�laik ir jāglezno kāda latvie�u strēlnieka portrets. Tas ir pasūtījuma darbs, es, protams, no tā varēju atteikties, ta�u mani ļoti ieinteresēja �ā cil�vēka seja. Varbūt tā bija tikai likteņa rotaļa, kad kāds no Mākslinieku savienības sekretāriem �o darbu uzticēja tie�i man, ta�u dzīve da�reiz mēdz izspēlēt ne tādus jokus vien. Tādēļ arī jautāju tev, māt, un tev, tēv, � kādēļ es esmu tik uzkrīto�i līdzīgs �im Jānim Kri�laukam? Kas viņ� tāds patiesībā ir bijis? Ko darījis? Kāds jums ar viņu ir bijis sakars?

Silvija ar Valfridu ilgi klusēja. Viņu sejas pēk�ņi kļuva bālas, nervozi sakodās lūpas un zobi, un viņi strauji no�vērsa skatienus sāņus. Valfrids atkal paņēma rokās avīzi un demonstratīvi sāka lasīt. Silvija vairākas reizes uz deguna sakārtoja brilles, pēc tam nez kādēļ arī kleitu. Viss viņas izskats un izturē�anās nepārprotami liecināja, ka viņa arī �oreiz nevēlas par �o tematu runāt.

���� Tu pirmīt ieminējies par pasūtījuma darbu, � māte klusi ierunājās, vēlreiz atklāti mēģinādama izvairīties no nepatīkamās sarunas par Kri�lauku. � Ko tu vispār tagad dari? Strādā arī kādu algotu darbu?

Jānis Vanags pavīpsnāja.

���� Nē, algotu darbu es nestrādāju. Esmu mākslinieks, brīvas profesijas cilvēks. Ģimenes, par kuru vajadzētu rū�pēties, kā tu zini, man vairs nav, bet viens es iztieku tīri labi.

��� Jā, dēls, � mātes balsī negaidīti ieskanējās neviltota interese. � Tā es toreiz arī līdz galam nesapratu, kādēļ tu ar Intu iz�ķīries? Man viņa patika. Viņai pat uzvārds bija skaists � Baltā . . .

���� Nebūtu slikti, ja tu par to būtu painteresējusies ne�daudz agrāk, � Jānis sadusmojies pateica. � Inta arī man patika. Un viņai skaists bija ne tikai uzvārds vien. Inta visa bija balta. Un balta tā arī aizgāja . . . pie kāda cita. Es nezinu, kādēļ.

Valfrids atrāva acis no avīzes un diezgan nicīgi izmeta:

�� No laba vīra neviena sieva neaiziet!

Jānis demonstratīvi noplātīja savas garās rokas.

�� Acīmredzot es nebiju labs. Es laikam neesmu ģimenes cilvēks. Man patīk brīvība un izklaidē�anās, ta�u domāju, ka arī sliktie da�reiz var cerēt uz laimi un mīlestību. Varbūt �oreiz man paveiksies.

���� Tu ar to Ievu taisies precēties? � māte tūlīt pain�teresējās.

�� Nezinu. � Jānis paraustīja plecus. � Tad jau manīs.

Viņ� strauji piecēlās kājās. Jau kuro reizi vērīgi noska�tīja vecākus un lielās istabas iekārtojumu. Tas atgādināja pilsētas dzīvokli, bija ērts un moderns, un arī abi vecāki vēl nemaz nebija tik veci. Mātei rit se�desmitais dzīves gads, joprojām izskatās stalta un enerģiska, un tad, kad es viņai piecdesmitajā gadā piedzimu, viņai ir bijis tikai deviņpa�dsmit . . . Māte bijusi pavisam vēl jauna. Dro�i vien arī skaista un varbūt pat maiga. Kādi notikumi �ai mājā ir risināju�ies? Vai abu �o cilvēku attiecības ir bijis skaists un romantisks mīlas stāsts un mana piedzim�ana viņiem ir bijusi �īs mīlestības augstākais lidojums un piepildījums? Bet drīz es tiku aizvests uz Rīgu un . . . praktiski pamests. Kādēļ? Kādi iemesli abus Vanagus ir piespiedu�i tā rī�koties? Agrāk es par to īpa�i nedomāju, bet tagad . . . Diez vai kāds romantisks mīlas stāsts �ais telpās būs noticis, tad jau varbūt otrādi. Mana piedzim�ana vecākiem dro�i vien ir bijis vairāk lāsts un traģēdija . . .

�� Lai tās manas sievietes paliek uz vēlāku laiku, � Jānis rūgti pateica un atkal apsēdās uz dīvāna stūra. Pie viņa, asti luncinādams, pienāca vilku sugas suns Rokijs, nolaizīja rokas un sbnki apgūlās pie kājām. � Es tomēr gribētu zināt kaut ko tuvāk par Jāni Kri�lauku.

Mātes seja vēlreiz kļuva auksta un sve�a.

��� Kādēļ? � viņa kārtējo reizi pajautāja un pati saprata, ka dēla acīs laikam jau kļūst līdzīga muļķa vecenei, kura jau tre�o reizi uzdod �o jautājumu, pati skaidrtīk par skaidru saprazdama, kādēļ Jāni3 par to interesējas. Tādēļ viņai bija skumji. Nāca virsū niknums. Sirdi �ņaudza bailes, neziņa, uztraukums un vil�anās, dusmas un pārsteigums. Viņa bija cerējusi, ka dēls nekad neuzzinās, pat nenojautīs viņas mū�a drūmo noslēpumu, tas tā arī palika vienīgi viņas un Val- frida īpa�ums, un varbūt tikai īsi pirms nāves to varētu atklāt un dēlam izstāstīt, kā viss noticis īstenībā.

Silvija Vanaga ari tagad neko netaisījās daudz stāstīt Ne tādēļ, ka tam varētu būt kādas nopietnas sekas. Nē! Viņa vienkār�i nevēlējās nevienu ielaist savā personīgajā dzīvē, savā pagātnē. Viņa negribēja sevi tiesāt, viņa nekad nebija izjutusi sirdsapziņas pārmetumus un tādēļ jo mazāk vēlējās, lai tie�i �odien kāds viņai ko pārmestu vai pat mēģinātu sodīt.

Neraugoties uz �īm nomierino�ajām domām, Silvija Va�naga sajuta arvien stiprākas bailes. Jo tas tomēr bija vairāk nekā savādi . . . Vai arī tie�i likumsakarīgi, tādēļ vēl vairāk pastiprinot bailes un neziņu. Kā nekā pagāju�i jau �etrdesmit gadi, daudzu cilvēku vesels mū�s, viss izmainījies un kļuvis cits, bet izrādās � nekas no pagātnes un tavas dzīves tomēr nav pazudis! Pagāju�ie gadi, viss notiku�ais un pārdzīvotais ceļas aug�ā, nāk klāt un prasa par visu samaksāt. . .

Bet ko es varu samaksāt? Ko dot? Ko pateikt? Silvija drud�aini domāja. Kas tagad sapratīs manas toreizējās bailes? Kas sapratīs manu idejisko pārliecību? Manu tiek�anos pēc labākas dzīves? Jā, es toreiz nodevu cilvēku! Nodevu mūsu mīlestību, mūsu kopīgo dzīvi, mūsu bērnu . . . Cieta arī citi. Bet tāds toreiz bija laiks! Tik ne�ēlīgi bija dzīves apstākļi. Un cilvēki. Tikpat ne�ēlīgi un auksti. Vai tad būtu bijis la�bāk, ja arī es toreiz līdz ar Kri�laukiem ceļotu uz Sibīriju? Es tur būtu nomirusi, un varbūt tur būtu nomiris arī Jānis. Varbūt viņ� piedzimtu nelaikā vai vispār nedzīvs . . . Viss varēja gadīties, viss varēja būt un nebūt . . . Tagad, kā redzams, kaut ko uzzinājis un taisās man pārmest. Nosodīt. Grib zināt patiesību. Bet kas tad ir patiesība? Kas? Patiesība ir tā, ka tu esi dzīvs, vari radīt savu mākslu un mainīt sie�vietes, cik patīk! Un es esmu dzīva. Un . .. Jā. Viestura vairs nav. Viesturs ir miris, un es biju domājusi, ka ari visa tā nolādētā pagātne beidzot būs mirusi! Bet nekā! Kāds nolā�dēts, baismīgs spēks visu atkal rok aug�ā, atgādina un prasa atbildi. Tad ko gan man tagad teikt savam dēlam? Ko lai es atbildu? Ka esmu bijusi neliete, zemisks cilvēks, stiprā mērā arī viņa tēva . . . slepkava?! Tas man tagad būtu viņam jāpasaka? Tie�i tas?! Vai arī jāturpina melot, jāklusē kā līdz �im? Bet acīmredzot klusēt jau vairs neizdosies. Un melot neviens vairs neļaus. Ta�u arī patiesību es nevaru, es ne�drīkstu teikt! Jo �ī patiesība no cilvēciskā, no jebkura tiku�miskā un morāles viedokļa ir vienkār�i. . . �au�alīga! Baiga! Nepiedodama! Ja es to pateik�u, es tap�u nolādēta! Ienīsta! Un atklāti nicināta. Tad ko man tagad darīt?!

Silvija Vanaga strauji uzlēca kājās, nez kādēļ nikni pa�skatījās uz Valfridu, pēc tam uz dēlu un sāka nemierīgi staigāt no viena istabas gala uz otru.

���� Tu mani nesapratīsi, � māte negaidīti pateica un, apstājusies dēla priek�ā, nez kādēļ noņēma brilles un atklāti skatījās Jānim tie�i acīs � � Nesapratīsi. ..

Jānim no �ī nedaudz mulsā skatiena kļuva neērti. Viņ� novērsās un raudzījās sāņus. Viņam �ķita, ka māte varbūt tikai �ai brīdī, bet grib, vēlas kaut ko nomest no savas tālās un varbūt arī smagās pagātnes, cen�as būt pēc iespējas pa�tiesāka un beidzot savu sirdsapziņu atbrīvot no kāda milzīga grēka . . .

��� Ja tas ir tik grūti � � Jānis klusi ierunājās, � neko neizskaidro. Vienīgi pasaki patiesību.

Māte skumji pasmaidīja.

��� Tie�i �o patiesību tu nesapratīsi, � viņa nedaudz pār�vērstā balsī teica. � Ja tu to pats kaut kādā veidā neuz�zināsi agrāk, es tev visu patiesību pateik�u vienīgi. . . da�us mirkļus pirms savas nāves . . . �odien es tev varu atklāt vie�nīgi . . . pavisam maz. Dzīve ir sare�ģīta. Cilvēks vēl vairāk. Tu esi pieaudzis, izglītots cilvēks. �ēl, ka tev nav neviena bērna. Tu jau zini, man nepatīk tavs dzīvesveids. Nepatīk, ka esi mākslinieks, tāds brīvdomātājs, brīvdarītājs, ta�u . . . Es maz piedalījos tavā audzinā�anā, Valfrids vēl mazāk. Mēs bijām ļoti aizņemti savā tie�ajā darbā, turklāt vēl ne�skaitāmi sabiedriskie pienākumi . . . Mēs ticējām, ka ceļam un uzcelsim pilnīgi jaunu sabiedrību. Daudz labāku par iepriek�ējo. Bet, protams, tas jau nebija galvenais iemesls, kāpēc tevi praktiski atdevu Idai. Galvenais bija . . . Nu labi! Es tev pateik�u, Patie�ām, Valfrids nav tavs īstais tēvs. Ne�zinu, vai tu to nojauti jau agrāk vai ne, ta�u viņ� man neko nepārmeta un arī tev neko neteica. Viņ� tevi pieņēma par savējo, lai gan reti kad izturējās tā, kā varbūt īstam tēvam vajadzēja izturēties. Bet tev viņ� ir jāsaprot! Tāpat kā jāmē�ģina saprast tas laiks. Bez tā nekas nesanāks. Pēckara pe�riods, �etrdesmit devītais gads . .. Nepieredzēta sajūsma par sociālisma celtniecības gaitu Latvijā, milzīgās pārvērtības laukos, kolhozu un MTS dibinā�ana, kulaku padzī�ana, Augstākās Padomes vēlē�anas, pirmās pēckara piecgades visu rādītāju pārsnieg�ana, nemitīgā darbaļau�u dzīves līmeņa paaugstinā�anās, bet tai pa�ā laikā ne�ēlīga �ķiru cīņa, nacionālistu plosī�anās, pilni me�i ar bandītiem . . . Un bailes, bailes, bailes! Katru minūti, uz katra soļa! Gan no �ķiras ienaidniekiem, gan no pa�u cilvēkiem . . . Atlika ne�vietā pateikt tikai vienu vārdu . . .

���� Labi, māt! � Jānis viņu nepacietīgi pārtrauca. � To jau es visu zinu pats! Labāk beidzot pasaki . . . Kas tad ir bijis mans īstais tēvs, ja tas nav . . . Valfrids Vanags? Vai patie�ām Jānis Kri�lauks?!

Mākslinieks uzlēca kājās, satvēra māti aiz rokas, it kā baidīdamies, ka viņa varētu aizmukt, un, galēji satraukts, skatījās viņas nedaudz nobālu�ajā sejā.

�� Jānis Kri�lauks?!

Māte strauji papurināja galvu, uz acīm atlika atpakaļ biezās brilles un atkal, kā parasti, izskatījās pēc pagāju�ā gadsimta stingras meiteņu ģimnāzijas pārzines vai aktīvas rajona sievie�u padomes priek�sēdētājas.

��� Nē, � Silvija cietā balsī pateica. � Tavu tēvu sauca Viesturs Kri�lauks. Vecais Jānis bija . . . Viņ� ir tavs vecais�tēvs.

Mākslinieks atviegloti nopūtās, viņ� juta, ka no dvēseles un apziņas noveļas smags nesamais, viņ� beidzot ir uzzinājis patiesību, at�ķīris kādu tālas pagātnes lappusi un, kaut izla�sījis tur tikai vienu vārdu, tomēr jutās apmierināts. Ne tikai tādēļ, ka bija apstiprināju�ās aizdomas par viņa radniecību ar Jāni Kri�lauku, bet galvenokārt tādēļ, ka tagad viņ� zi�nāja � viņa dzīvības saknes meklējamas pavisam kur citur, varbūt daudz stiprākā un skaistākā mīlestībā, nekā to varēja vērot abu Vanagu starpā . . . Tātad arī mans īstais uzvārds ir Kri�lauks, nevis Vanags, un manī riņķo tās pa�as trakās un nemierīgās aisinis, kādas acīmredzot ir biju�as vecajam Kri�laukapi. Kā tur bija rakstīts uz tā kapa pieminekļa? �Mīlestība, godīgums, pienākums.� Acīmredzot, ja viņ� ne�būtu sekojis savas mīlestības aicinājumam, es dro�i vien �ai pasaulē nebūtu ieradies. Vanagiem būtu pavisam cits dēls, dro�i vien tikpat apzinīgs un līdz stulbumam �pareizs� kā viņi pa�i, ta�u es esmu nācis no Kri�laukiem, no trakā un drosmīgā latvie�u strēlnieku kavalēristu komandiera Jāņa Kri�lauka miesas un asinīm, viņam ir bijis dēls Viesturs un tālāk �im Viesturam � es . . . Jānis Vanags. Mākslu, sie�vietes un brīvību mīlo�s mākslinieks!

Bet kāds ir bijis mans tēvs? Kur viņ� ir palicis? Kas ar viņu ir noticis?!

Jānis atlaida mātes roku, apstājās pie loga un raudzījās dārzā. Visām ābelēm brieda augļi, un stropos bites nesa medu.

Bet ko �ai pasaulē atnesam mēs?

Ko mēs katrs uz �īs pasaules atstājam?

Esmu vairāk nekā pārliecināts, ka kāds mūs visu laiku tomēr novēro. �aubos, vai tas ir Dievs. Dro�i vien kāda mil�zīga Visuma acs. Un atzīmē, ko mēs katrs �eit izdarām. Ja tas tā nebūtu, ja mums par saviem darbiem nevienam un nekad nevajadzētu atbildēt, tad nepastāvētu arī �is savādais pasaules fiziskais un ētiskais dalījums � tumsa un gaisma, labais un ļaunais, cietsirdība un �ēlastība . . . Kādam daudz varenākam spēkam, daudz gudrākam saprātam Visumā acīmredzot ir ļoti interesanti pavērot, ko cilvēki izvēlas par savas dzīves vadmotīvu, par galveno mērķi un uzdevumu � celt vai graut, mīlēt vai ienīst, radīt vai nonāvēt. ..

��� Kas viņ� tāds bija? � Jānis ar sausu muti pajautāja. � Mans tēvs Viesturs Kri�lauks? Un kādēļ nebija, kad sāku �o pasauli saprast?

��� Neko es tev vairāk neteik�u, � māte stingri noteica un gāja uz durvīm. � Dzīves lielākā daļa jau pagājusi, un priek�ā tikai vecums, slimības un vientulība . . . Negribu, lai tu mani ienīstu. Gribu, lai tu arī turpmāk �ad tad atbrauktu pie mums ciemos un, kad kļū�u ļoti veca un nevarīga, mani nepamestu.

Silvija Vanaga apklusa. Balss aprāvās, acis kļuva miklas un jūtīgie nervi saspringa vēl vairāk. Silvija zināja, ka neviens viņu vairs krustā nesitīs. Nesodīs. Jānis varbūt pat sapratīs un piedos, ta�u radās pamatotas �aubas, vai viņ� pēc tam vēl kaut reizi vēlēsies savu māti redzēt. . .

Silvija satvēra durvju rokturi un jau gribēja iziet no istabas, kad viņu apstādināja Jāņa skaļā balss.

�� Pagaidi! � viņ� spēji uzsauca. � Kur tu aizskriesi no savas pagātnes?

Silvija apstājās un rūgti pasmaidīja.

���� Es jau esmu aizskrējusi. Es savu pagātni aizmirsu �etrdesmit devītajā gadā. Vienīgi tu pa�reiz ar saviem ziņkārīgajiem jautājumiem

�� Tā nav ziņkāre.

����� Tad labi. Tad pilnīgi pietiek ar to, ko tu jau zini. Atklāti sakot, es visu mū�u biju absolūti pārliecināta, ka tu nekad neko neuzzināsi. Jo tā, dēls, bija mana dzīve, manas bailes un pārliecība, un man bija . . . Jebkurai sievietei ir brīvas tiesības izvēlēties . . . sava bērna tēvu. Es izvēlējos Valfridu Vanagu, lai gan īstais � Es tevi lūdzu, Jāni, ne�vajag! Nevajag ar varu līst manā pagātnē! Piedod, ja es tev biju slikta māte. Ida dro�i vien kļuva daudz tuvāka un mī�ļāka, ta�u � es laikam arī esmu tikai �ī aizejo�ā laikmeta upuris. Agrāk par to tā sevi�ķi nedomāju, bet tagad, kad esmu jau pensijā, nekādus amatus vairs neieņemu un Latvijā katru dienu notiek tik lielas un krasas pārmaiņas . . . Bet tas jau vairs maz ko līdz. Vismaz man personīgi.

Jānis lēni piegāja pie mātes, lūdzo�i ieskatījās viņas mulsas pārpilnajās acīs un viegli savu pieri piespieda viņas plecam.

���� Mums ir jāattīrās, māt! Mums jākļūst tīrākiem un labākiem! Ja ticīgais baznīcā var krist uz ceļiem un bijīgi raudzīties krustā piesistā cilvēka cie�anās, tad kādēļ tik daudzi citi nespēj paskatīties pa�i uz sevi? Paskatīties uz tām sāpēm, ko sagādāju�i citiem? Tas būtu taisnākais un dziļākais ceļ� uz sevi, uz savu dvēseli, un, to atkal atradu�i, mēs atradīsim ceļu arī pie citiem. Bet nu jau vairs ne kā ienaidnieki, ne kā skauģi un ļaundari, bet gan kā īsti cil�vēki, kā kristie�i.

Māte lēnīgi, it kā piekrizdama vairākas reizes pamāja ar galvu, aizvēra acis un pēk�ņi redzēja, kā istabā ienāk Jānis un Mārtiņ� Kri�lauki, tur ir arī Viesturs Kri�lauks un Ieva Zemīte, viņas brālis Gunārs un Valfrids Vanags, vēl kaut kādi kareivji un sve�i cilvēki. Visi ir nobiju�ies, kliedz un raud, nāk arvien tuvāk un tuvāk un skaļi prasa: kādēļ tu mūs nodevi, Silvija Frīdenberga? Kādēļ tev vajadzēja izpostīt mūsu dzīves?!

Tad viņi aiziet. Aiziet, lai gandrīz nekad vairs neatgriez�tos viņas ikdienā. Paliek vienīgi Valfrids un Gunārs Zemītis. Valfrids vēl tagad sēd tepat līdzās, bet kur vēlāk pazuda Gunārs? Kur Viesturs? Kur galu galā pazuda Jānis Kri��lauks? Kur Mārtiņ�? Kur Ieva? Viņa tikai zina, ka Viestura vairs nav. Un pa ausu galam dzirdējusi, ka arī vecā Kri�- lauka vairs nav. Dro�i vien arī Ieva jau sen ir mirusi. Bet pēdējais, pats pēdējais no Kri�laukiem tomēr atkal stāv viņas priek�ā un lūdz attīrīt dvēseli, lūdz no�ēlot grēkus . . .

Bet viņa neko neno�ēlo! Nē! Viņa nodzīvojusi skaistu, darbīgu un pārticīgu mū�u, Viņa dzīvojusi pēc saviem princi�piem, pēc savas pārliecības. Tādēļ nevajag, nevajag! Viņa saprot, ka tas laikam ir pats drausmīgākais, ja dēls tiesas priek�ā var saukt savu māti, bet vēl jau viņai nevienam nav jāatbild. Viņa pagaidām var klusēt. Kamēr tiesne�i vēl tikai pielaiko savas purpura mantijas un bende ieeļļo giljotīnu . . . viņa var dzīvot. Lai gan apzinās, ka, izņemot viņu pa�u, �ī dzīve nevienam citam jau vairs nav vajadzīga. Diem�ēl. Jau�nības grēki jāizpērk ar vecuma vientulību un ļau�u nici�nājumu.

Silvija Vanaga izgāja laukā un paskatījās debesīs. Spo�i mirdzēja saule, nekur neredzēja neviena mākonī�a, tuvumā aizlidoja putns, un, kad jau �ķita, ka �is apkārtējās dabas miers un skaistums beidzot nomierinās ari viņas dvēseli un satraukto prātu, viņa dzidri zilajās debesīs pēk�ņi sadzirdēja kādu skaļi iekliedzamies. Balss bija pazīstama. Silvija satrū�kās, bailēs ieklausījās un nevarēja saprast, vai tur kārtējo reizi atkal kliedz Viesturs Kri�lauks vai �oreiz tā beidzot ir pa�as sirdsapziņa . . .

Neparasti tīrais gaiss smar�oja pēc medus, eikaliptu sve�ķiem un svaiga ūdens. Liegais vēj� un brīni�ķīgi zilās debesis bija tik dzidras un tīras, ka reibināja glu�i kā mīlestība vai simtgadīgs vīns. Nelieli vilnī�i slinki sitās pret smil�aino krastu, uz kura akmeņainajiem pakalniem, izpletusies kilo�metriem tālu, stāvēja liela un balta pilsēta. Eipatorija. Jūrā izbadēju�ās skaļi kliedza kaijas, bet aiz apvār�ņa negribīgi pazuda kāds liels pasa�ieru tvaikonis.

Varbūt ar to aizbrauc pēdējās Krievijas impērijas atliekas, Jānis Kri�lauks rūgti nodomāja, 1920. gada 23. novembra pievakarē sēdēdams Melnās jūras krastā un skumji raudzī�damies tum�i zilajā ūdens klajumā. Piespiedu emigrācijā aiz�peld, aizbēg, izgaist no savas dzimtās zemes gandrīz vai viss kādreizējās Krievijas intelektuālais zieds. Virsnieki, rakstnieki, profesori, mākslinieki, aktieri, augstskolu pasnie�dzēji un daudzi citi tāpat gudri un izglītoti cilvēki. Aizbrauc, lai �o milzīgo Krievijas valsti atstātu barbariskai izpostī�a�nai, sagrau�anai un garīgai tumsonībai.

Jānis Kri�lauks pievēra acis un gurdi nolieca galvu. Tā kļuva aizvien smagāka un smagāka, �ķita, galva ne�ēlīgi pielīst ar izkausētu svinu, it kā tās būtu visas Pilsoņu kara laikā iz�autās lodes, kas nomaldīju�ās vai arī, tie�i otrādi, � precīzi notēmētas, tagad sprāgst ikvienā viņa noguru�o sma�dzeņu �ūnā, ikvienā asinsvadā un nervu stiebrā.

Domas arī kļuva smagas un sāpīgas. Dīvainā kārtā viss sajaucās kopā � pagātne, �odiena, nākotne. Un vēl dīvaināk, vēl neparastāk, ka vienlaikus gribas kliegt un klusēt. Gribas visu aizmirst un tai pa�ā laikā visu atcerēties! Un, kad esi atcerējies, kad kārtējo reizi jebkur� mirklis no �ī drausmīgā, neticami asiņainā un cilvēces vēsturē laikam viscietsirdī�gākā kara kā lietuvēns iekrampējas organisma dzīvības cen�tros, tad vairs vispār negribas dzīvot. Vienkār�i negribas. Gribas aizvērt acis, atgulties baltajās liedaga smiltīs un pirms mū�īgās aizmig�anas varbūt vēl pēdējo reizi tikai paraudzīties uz balto un ļoti skaisto pilsētu, kuru gandrīz esam sagrāvu�i, uz zilo jūru un lidojo�ām kaijām, kas tik ļoti atgādina Latviju un dzimto jūrmalu, ka gribot negribot sirds sa�ņaudzas smeldzīgās ilgās pēc dzimtenes, pēc pierastajiem Rīgas bruģiem un Grīziņkalna, pēc mātes, mājām un tevis, Ieva Zemīte.

Mana tālā un baltā meitene! Ja es �ai karinā palik�u dzīvs, ja es no �īs neiedomājami asiņainās elles izspruk�u sveikā, tad man būs tik neticami paveicies, ka tas gan laikam līdzināsies pasakai vai arī piepildīju�amies sapnim. Da�reiz paliek tāds iespaids, ka vispār visa dzīve nav nekas vairāk kā tikai skaists vai baismīgs miega redzējums. Ka īstenībā visu pieredzēto, izjusto bū�u vienkār�i nosapņojis. Nosapņojis arī savu piedzim�anu. Savu Latviju, Rīgu un Grīziņkalnu, savu māju un māti, savu brāli un bērnību, savus virsnieka uzple��us un Ziemassvētku kaujas, Lo�metējkalnu un Martu un Mazo Juglu, Maskavu, Rīgu, Skrundu, un Kromus, un baismīgo Saburovkas slaktiņu, un desmitiem citu lielāku un mazāku masveida cilvēku iznīcinā�anu; un �ā gada 13. aprīli, kad 13. armijas sastāvā sākām slikti sagatavoto uzbrukumu Perekopam; un to nolādēto Turku valni, ko kādreiz pagāju�ā gadsimtā dro�i vien ar Allaha palīdzību ģeniāli bija izplā�noju�i un uzbūvēju�i Osmaņu impērijas aizstāvji un kuru tagad vajadzēja ieņemt latvie�u zēniem no tālās Māras zemes; un Siva�a stepi, Perekopa �aurumu, Trūdu jūru, desmit met�rus augsto uzbērumu, un visas tās �etras garās dienas un naktis, kad risinājās pilnīgi bezcerīgā kauja, un visas latvie�u izlietās asinis, kuras dīvaini tum�u nokrāsoja visu valni un ar kritu�ajiem piebēra pilnu �etrdesmit piecus metrus plato grāvi tā pakājē; un es tagad varbūt justos pat laimīgs, ja būtu nosapņojis arī 1920. gada 7. jūniju, kad vienā dienā Latvie�u strēlnieku divīzija cieta daudz lielākus zaudējumus nekā visā Pilsoņu kara laikā kopumā; varbūt melnais liktenis bija tā nolēmis, ka tās dienas kaujai ir jābūt baltā ģenerāļa Kutjopova personīgai un visai vēl atliku�ās baltās armijas kopīgai atriebībai latvie�u strēlniekiem par Kromiem un Saburovku, par Rostovu un Harkovu, par Kazaņu un Ka- hovku, par Orlu un Roga�ovu; tai dienā, 7. jūnijā, mēs zaudē�jām gandrīz visu 9. pulku, gandrīz visu 4., 5. un 6. pulku. Mēs toreiz pie Preobra�enskas un Spendiarovkas sād�ām bi�jām nokļuvu�i pilnīgā vrangelie�u ielenkumā un tur, Ukrainas sarkanbaltsmar�ojo�ajā Taurijas stepē, no tuva attāluma tikām burtiski saplosīti, sa�ķaidīti ar granātu �ķembām un lo�metēju lodēm; mūs tur no visām pusēm bez mazākās �ēlas�tības kapāja balto krievu sudrabainie zobeni, viņi strādāja labi, ar dego�u naidu un nicinājumu, viņi mūs neieredzēja, viņi nevienu neņēma gūstā, viņi mūs uzskatīja par ārzem�niekiem, nīsto boļ�eviku algotņiem, un viņi tikai cirta un cirta, bez jebkādas �aubī�anās, tādēļ ka mēs divus gadus bijām glu�i tāpat kapāju�i viņus, mēs bijām palīdzēju�i viņu pretiniekiem, tādiem pa�iem krieviem, atņemt viņu īpa�umus un stāvokli sabiedrībā, mēs bijām atņēmu�i viņiem iespēju turpināt ierasto dzīvesveidu un tradīcijas, un, kas laikam vissliktāk un netaisnāk, � mēs viņiem bijām atņēmu�i tēvu zemi, dzimteni, viņu svēto Krieviju. Tagad, sēdot �īs sve�ās pilsētas Eipatorijas un Melnās jūras priek�ā, atceroties vēl vakardienas pilnīgi taisnīgo izrēķinā�anos ar mahnovie�iem, kuri pirms tam bija nodevīgi sagūstīju�i un pretīgi cietsir�dīgi nogalināju�i mūsu 2. brigādes dro�sirdīgo komandieri Frici Labrenci, es �odien visu kritu�o priek�ā smagi noliecu galvu, lūgdams piedo�anu savai mātei un brālim, es lūdzu

Dievu un cilvēkus mani saprast un attaisnot. Varbūt es esmu maldījies. Varbūt es savā izvēlē esmu kļūdījies. Strādnieku atbrīvo�anas idejas vārdā es visus �os gadus neesmu dzīvojis. Es esmu tikai karojis un iznīcinājis. Burtiski slepkavojis, bijis pārpilns ar naidu un ne�ēlību, bet ko es ar to esmu ieguvis? Ko mēs visi, latvie�u strēlnieki, esam ieguvu�i? Vai strādnieki tagad pārstāju�i būt vergi? Vai zemniekiem pieder zeme? Vai Krievija tagad ir brīva? Vai �eit ir piepildījies mū�senais cil�vēces sapnis par demokrātisku valsts iekārtu, par visu cilvēku vienlīdzību likuma un tiesas priek�ā, par visu iedzīvotāju vienādām tiesībām, sociālo taisnīgumu un valsts aizsar�dzību? Diem�ēl es varu atbildēt tikai noliedzo�i. Dievs �eit ir Ļeņins ar Trocki, un tāds patiesībā ir arī ikviens komisārs. Tikai daudz mazāka mēroga, dumjāks un savas ietekmes zonā daudz ne�ēlīgāks. Bet taisnīga likuma vietā �eit pārsteidzo�i efektīgi strādā nagans. �Revolūcijas vārdā!� Ar to pilnīgi pie�tiek. Klāt vēl piemet neiztrūksto�os krievu lamuvārdus, un kārtība ir garantēta. Ta�u es vairs negribu! Man tas viss ir noriebies. Viss apnicis un kļuvis pretīgs! Es vēlos Latviju. Es gribu sēdēt Baltijas jūras krastā, nevis vērot �os tum�os viļņus un klausīties, kā kliedz sve�i putni. Esmu noguris un vēlos aizmigt. Varbūt vēlāk pamostoties izrādīsies, ka nekas tāds vispār nav bijis, viss, ko es �ais aizgāju�ajos gados esmu redzējis, dzirdējis un darījis, patie�ām būs bijis tikai liels, baismīgs sapnis. Un arī Ieva, un tās da�as mūsu dienas un naktis, retie solījuma vārdi un asaras tāpat īstenībā nemaz nebūs biju�as. Acīmredzot arī to es bū�u izdomājis, izsap�ņojis, un tas tad izrādīsies pats rūgtākais, pats sāpīgākais, ko man �ajā ilgajā karā būs nācies piedzīvot. . .

Gunārs Zemītis stāvēja netālu no lielās istabas cie�i pievērtajām durvīm un ar labpatiku vēroja, kā divi �ekisti ar smagos zābakos apautām kājām, dobji elsodami, jau stipri paguru�i, ik pēc brī�a izkliegdami visrupjākās lamas, kaut kādā dīvainā un baismā ritmā spārdīja un sita uz grīdas gulo�us trīs bārdainus balto gūstekņus. Tie bija vietējie ukraiņi no �batjkas� Mahno karaspēka. No viņiem netika prasītas nekādas ziņas, nekādas liecības, nekādas atzī�anās. Viņus sita un spīdzināja vienkār�i tāpat, tikai par to, ka tie bija mahnovie�i, kārtējo reizi nodevīgi lauzu�i solījumu karot kopā ar Sarkano Armiju, atkal sadumpoju�ies, jau kuro reizi kliedz par brīvu Ukrainu un kaut kādu tur �Taurijas Repub�liku�, atkal apkāvu�i krietnu pulciņu sarkano, �oreiz it sevi�ķi pāri nodarīdami latvie�iem. Vakar sagūstīju�i, iemānīdami lamatās, 2. latvie�u brigādes komandieri Frici Labrenci un ar zobeniem to burtiski sacirtu�i atsevi�ķos gabalos. Vai tie�i �ie trīs sagūstītie bārdaiņi bija tie īstie slepkavnieki, tas nevienu īpa�i neinteresēja. Viņi vienkār�i bija ienaidnieki, mahnovie�i, viltīgi, ne�ēlīgi, maz izglītoti zemnieki, kuri drausmīgi neieredzēja gan sarkanos, gan baltos. Viņi karoja tikai par savu Ukrainu, par Tauriju un Krimu, par teritoriju, kas piederēja viņiem un vienīgi viņiem; par dzimto zemi, kur saimnieki būtu tikai viņi � �eit dzimu�ie zemnieki, nevis balto mui�nieki vai sarkano komisāri.

Sitēji galīgi nokausejās. Viņi lādēdamies noslaucīja nosvī�du�ās pieres, smagi apsēdās pie galda, noguru�ās kājas uz- sliedami uz krēslu malām, skaļi elsoja un nervozi aizsmēķēja papirosus.

Gunārs Zemītis nostājās viņu priek�ā, mazliet nicīgi pasmīnēja, it kā gribēdams teikt: tādi pa�vaki pulverī�i vien esat, bet noklusēja, no liela māla trauka bleķa krūzītēs ātri salēja nelabi smirdo�u cukurbie�u kand�u un pasniedza sa�viem noguru�ajiem biedriem, pats arī izdzēra, netīrā fren�a piedurknes malā nevērīgi noslaucīdams muti, un piegāja pie loga. No tā pavērās jauks skats uz nelielu iek�ēju pagalmiņu, kuru rotāja trīs akācijas. No turienes vēl varēja redzēt daļu blakuseso�ās ielas. Cilvēkus staigājam nemanīja. Vienīgi �ad tad pa ielu steidzīgi aizgāja kāds karavīrs vai �ekistu grupa �urp%z nopratinā�anu veda kārtējo arestantu.

Gunārs Zemītis uz mirkli iegrima ne visai patīkamās at�miņās, un, jo ilgāk viņ� tajās kavējās, jo viss pēdējos pusotra gados pārdzīvotais un pieredzētais kļuva arvien nesapro�tamāks, dīvaināks un atbaido�āks. Viņ� brīnījās, kā ar viņu varēja notikt tik milzīga, gandrīz vai neticama garīga pār�vērtība, viņam bija tāda sajūta, it kā viņ� toreiz, �ķērsodams Latvijas robe�u un nonākdams Krievijā, būtu tūlīt nomiris un piedzimis no jauna. Tikai tagad jau bez nerviem, kauna, bailēm un sirdsapziņas . . .

Viņ� ar no�ēlas pilnu smaidu atcerējās, kā toreiz, deviņ�padsmitā gada pavasari, netālu no savām mājām �Lejrozēm� Ventas krastā nebija varējis no�aut balto virsnieku. Turklāt tas virsnieks nemaz nelūdza sevi pa�ēlot. Un tomēr Gunārs nebija spējis nospiest �autenes gaili. Nebija varējis izdzēst cilvēka dzīvību. Un ne jau nu tādēļ, ka no�aujamais bija Kri�lauka brālis, bet pats Kri�lauks samīlējies viņa māsā. Gunārs to nebija spējis tādēļ, ka līdz tam vispār vēl nekad dzīvē nebija �āvis. Viņ� vēl nepazina karu, viņ� nezināja, kā tas ir, kad pilnā augumā, rāpus vai guļus jālien pretim svelmainai ienaidnieka ugunij, kad tavas izredzes palikt dzīvam praktiski līdzinās vienai iespējai no simta. Un nezi�nāja, kā tas ir, kad tev virsū gā�as blīva ienaidnieka kara�vīru ķēde, viņi visi ir jauni un dzīvi cilvēki, bet, ja tu ar saviem cīņas biedriem viņus neap�ausi, neiznīcināsi un viņi nonāks līdz tavam ierakumam, izredzes tev pa�am palikt dzīvam jau līdzināsies absolūtai nullei.

Gunāram Zemītim toreiz cilvēka kļuva �ēl, jo pats vēl bija cilvēks � nevienu nenogalinājis. Bet kar� ir kar�. Tu visu laiku nevari stāvēt sardzē vai ķēķī vārīt zupu. Un tad Gunārs atcerējās, kad un kur viņ� bija garīgi nomiris un aug�āmcēlies jau kā pavisam cits cilvēks (vai necilvēks).

Tas laikam tomēr bija pagāju�ā gada ziemas sākumā, kad Orlas-Kromu kauju laikā viņ� kopā ar Jāni Kri�lauku pie�dalījās slavenajā kavalērijas reidā pa balto aizmuguri. Uz to brīdi Gunārs jau bija krietni ap�audīts. Pārvarējis pirmo cīņu bailes, ātri iemācījies veikli rīkoties ar ieroci un zirgu, viņ�, līdzīgi citiem jaunajiem strēlniekiem, kļuva arvien dro��āks un pārgalvīgāks, kar� viņam negaidīti �ķita vienreizēji skaists un traks piedzīvojums, romantisku dēku un nepār�traukta riska pilns dzīves dāvinājums. Un tas nekas, viņ� kopā ar citiem vienmēr bija izsalcis un noskrandis. Viņam bija tikai astoņpadsmit gadi, viņ� bija stiprs un vesels, un gan jau to vēderu vēl piestampāsim pilnu! Vai par to tagad jābēdājas? Tagad ta�u ir tik patīkami kā bezbailīgam pasaku varonim traukties zirga mugurā pa apsnigu�o stepi, dzirdēt, kā smagi elso zirgs, kā dobji dun tūksto� citu auļojo�u mus�tangu kāju dipoņa, tu apzinies, ka esi kaut kāda daļa no milzīga, neatvairāma un ļoti velni�ķīga spēka, un tu esi ga�tavs kopā ar citiem, kopā ar �o neapturamo, pārgalvīgo vīru pulku, sagraut un iznīcināt visu, kas pagadīsies jūsu priek�ā! Es vairs neesmu visu pulgotais un kaustītais ganuzēns, es vairs neesmu kalps, beztiesīgs un nabags jauneklis, bet gan viens no uzvaro�ā proletariāta bezbailīgajiem cīnītājiem! �ī apziņa Gunāram Zemītim deva milzīgu pa�pārliecinātību, lepnumu un nesatricināmu pārliecību, ka viss, ko viņi dara, un it sevi�ķi, ko dara tie�i viņ�, ir ļoti vajadzīgs un vienmēr taisnīgs.

�ā reida laikā Primakova jātnieki ienaidnieka aizmugurē negaidītā triecienā uzbruka uzreiz vairākām dzelzceļa staci�jām, kur Deņildna armijas vajadzībām pienāca gari e�eloni ar kokmateriāliem, munīciju, iero�iem un pārtiku. Pa to laiku, kamēr viena reida dalībnieku daļa Jāņa Kri�lauka vadībā uzbruka Fate�as un Poniru sakaru mezgliem, par ko vēlāk Jānis Kri�lauks izpelnījās Sarkanā Karoga ordeni, otra daļa, ko komandēja Kri�lauka vietnieks Jēkabs Beļaks, uzbruka Vozu stacijai. Sarkanie jātnieki bieza sniegputeņa aizsegā kā balti nāves eņģeļi pilnīgi negaidīti parādījās stacijas apkār�tnē, vietējais garnizons, apmēram trīssimt baltgvardu, bez sevi�ķas pretestības sabēga stacijas ēkā un aizbarikādējās aiz abām ieejas durvīm. Strēlnieki stacija aplenca, sapieri pus�stundas laikā sagatavoja un vairākās vietās uzspridzināja dzelzceļa sliedes, pamatīgi sapostīdami arī divus e�elonus, kuri tie�i tobrīd atradās stacijas teritorijā. Strēlnieki no tiem pievāca visda�ādākos pārtikas produktus, apģērba gaba�lus un jau taisījās atkāpties, lai līdz ar tumsas iestā�anos atkal savienotos ar pārējām Kri�lauka komandēto kavalēristu daļām, kad viņus spēji apstādināja Jēkaba Beļaka kā vien�mēr dobji aizsmakusi balss.

��� Zēni! Ko tad mēs darīsim ar tiem mui�nieku dēliņiem vakzāles mājā? Tā ari atstāsim?

�� Lai paliek! � kāds sauca pretim. � Mēs jau tā viņiem esam nodarīju�i lielu skādi!

���� Tu vēl nebūsi apgriezis zirgu riņķī, kad tie tev par tās skādes nodarī�anu no muguras plītēs tādu uguni virsū. . . � Beļaks, turēdams rokā naganu, brīdināja. � Jā�galē nost!

��� Nē! � atkal kāds skaļi iebilda. � Tas nebūs taisnīgi! Viņi ir sprostā. Viņi nespēj pretoties!

� Pareizi, komisāri � kāds cits savukārt tūlīt atbalstīja balto iznīcinā�anas plānu. � Tev taisnība. Jākauj nost! Vai maz viņi mūsējos ir apkāvu�i?

Kādu laiciņu strēlnieki vēl karsti pastrīdējās, līdz no�lēma, ka sagūstītos baltgvardus tomēr atstās dzīvus, bet savas dro�ības labad viņus tikai atbruņos.

Ielenktajiem lika priek�ā atvērt durvis un piecpadsmit minū�u laikā visus iero�us � revolverus, �autenes, lo�me�tējus, granātas un zobenus nomest uz platajām stacijas kāp�nēm. Ja viņi to izdarīs, ar latvie�u strēlnieku godavārdu viņiem visiem garantēta dzīvība, pretējā gadījumā pa logiem tūlīt tiks lidinātas rokasgranātas, kas savukārt garantēs viņu bojāeju . . .

Baltgvardi noteikumus ar lielu prieku pieņēma, acīmredzot būdami pat mazliet pārsteigti par tik humānu un necerēti labvēlīgu iznākumu. Viņi ātri uz platajām granīta kāpnēm sameta lielu kaudzi savu iero�u, laikam ta�u tomēr ticēdami latvie�u strēlnieku solījumam viņus neaizskart. Un bija arī iemesls ticēt. Latvie�u strēlnieki agrāk Austrumu, bet tagad visā Dienvidrietumu frontē bija izslavēti ne tikai kā pārgal�vīgi, neticami drosmīgi un disciplinēti karavīri, bet arī kā godīgi cilvēki, kuri tikpat kā nekad nepiedalījās kritu�o ie�naidnieku, gūstekņu vai civiliedzīvotāju aplaupī�anā vai citās kara laikam raksturīgās vardarbībās.

Pēc piecpadsmit minūtēm, kad praktiski jau bija beigusies visu iero�u nodo�ana un strēlnieki gatavojās doties atpaka], acīmredzot kādam no balto virsniekiem tomēr neizturēja nervi vai arī viņa godaprāts nespēja pieļaut tā vienkār�i bez cīņas palaist projām ienaidnieku, vai arī viņ� vienkār�i vairs nevē�lējās dzīvot . . . Negaidīti caur atvērtajām durvīm un da�us mirkļus vēlāk arī no stacijas logiem atskanēja vairāki spalgi revolveru un �auteņu �āvieni, lodes uzreiz ķēra divus vai trīs mūsu strēlniekus, tie beigti nogāzās zemē, zirgi, lai�kam ievainoti, skaļi zviedza, vispakārt atskanēja lamas, klie�dzieni un saucieni pēc palīdzības.

Neviens vēlāk neatcerējās, tie�i kas deva pavēli ieņemt staciju � Jēkabs Beļaks vai kāds cits. Visticamāk, ka ne�viens. Tas bija milzīgs, neapslāpējama naida uzliesmojums, kas vienā mirklī viņus no tobrīd diezgan miermīlīgiem ka�rotājiem pārvērta zvēros. Ikviena prāts, dvēsele un roka tūlīt sauca pēc ātras atriebības. Sa�utums par noteikumu pārkā�pumu un atklāto nodevību bija tik liels un neatvairāms, ka visi stacijas laukumā eso�ie strēlnieki kā sarunāju�i, vienlai�kus lādēdamies, metās uz stacijas ēku, kur viņu naidam un cīņas kvēlei vajadzēja rast kaut kādu izeju, izlādējumu un apmierinājumu!

Da�i jau pa ceļam vairākās vietās caur lielajiem logiem stacijas telpās, kas bija stāvgrūdām pārblīvētas ar baltgvardu virsniekiem un karavīriem, iemeta vairākas rokasgranātas. Tūlīt pēc sprādzieniem atskanēja me�onīgi sāpju un baiļu pilni kliedzieni, bet, kad telpās iedrāzās strēlnieku galvenie spēki, �ķita, no �āvieniem, lamām un kliedzieniem sabruks visa stiprā stacijas ēka.

Uzbrūko�o strēlnieku pirmajās rindās atradās arī Gunārs Zemītis. Viņam rokās bija �autene ar uzvilktu durkli. Līdz ar citiem arī viņu bija pārņēmusi naida pilna apmātība, tā fak�tiski izslēdza jebkādu sakarīgu domā�anu, viņu vadīja nevis saprāts un apzinīga rīcība, bet vēl nepazīstami zemapziņas spēki, spilgti izteikts pa�aizsardzības instinkts un atriebības alkas. Viņ� bez no�ēlas un apdomas varēja �aut, durt un nogalināt. Gunārs zināmā mērā jutās kā eiforijā � pie�rastā cīņas pacilātība �oreiz sajaucās ar tādu iepriek� nekad vēl neizjustu sasprindzināto nervu sakairinātību, ka pir�majās uzbrukuma minūtēs viss notieko�ais �ķita kā mazliet nereāls, uzbudino�s sapnis . . .

Gunārs, �īs pacilātās trauksmes pārpilns tie�ā tēmējumā no�āvis vairākus pretiniekus, pēc neilga laika pla�ās zāles stūri sastapās ar kādu pavecu baltgvardu virsnieku. Viņ� bija liela auguma vīrs, apaļo seju rotāja biezas uzacis un kuplas ūsas, uz �ineļa pleciem mirdzēja spo�i apak�pulkve�a uz�ple�i, bet melnās acis bija pieliju�as pilnas ar bailēm un ne�ziņu. Kad tās sastapās ar Gunāra Zemī�a naidā gailējo�o skatienu, kad tās redzēja savām krūtīm tuvojo�os �autenes durkli, vecā virsnieka balss un mute ātri izkliedza padevīgu lūgumu:

� Sino�ek! Ostanovis! Ņe ģelai etovo! (Dēliņ! Apstājies! Nedari to!)

Bet dēliņ� negribēja vai arī jau vairs nespēja apstāties. Gunārs no visa spēka trieca garo �autenes durkli vecā virs�nieka krūtīs, ar trieciena spēku viņu cie�i piespiezdams telpas sienai. Gunārs, �ķiet, ar katru nervu �ūnu pilnīgi fiziski sajuta, kā durkļa asmens asi pārgrie� nāvei nolemtā biezo �ineli, frenci, silto apak�veļu, pēc tam pārdur ādu, sa�lau� krū�ukurvi, iziet cauri plau�ām, saplē� asinsvadus un mīksti iestrēdz mugurkaulā . . .

Pēc da�iem mirkļiem Gunārs ne bez grūtībām durkli izrāva ārā un tūlīt to atkal trieca tagad jau laikam beigtā cilvēka ķermenī � �oreiz vēderā! Viņ� to darīja ne tādēļ, ka �ādu rīcību prasīja viņa pa�a aizsardzības nepiecie�a�mība, bet gan tādēļ, ka viņ� pirmo reizi dzīvē sajuta kaut kādu nesaprotamu, neizskaidrojamu, ta�u vienreizēju un ļoti patīkamu pārdzīvojumu, kas nedaudz vēlāk jau pārvērtās gandrīz vai saldkaislā tīksmē un īslaicīgā seksuālā baudā . .. Gunāra Zemī�a sakarsu�ajās smadzenēs pēk�ņi uzliesmoja pirmajā mirklī mazliet pat �okējo�a atziņa: cik tas ir brīni��ķīgi � nogalināt! Cik tas ir vienreizēji skaisti, un kādu neizsakāmu baudu tas sagādā!

Var būt, ka �ādas sajūtas pārņem ikvienu slepkavu un to visu jau iepriek� ar kaut kādu velni�ķīgu nodomu ir pare�dzējusi pati daba. Jo ikviena dzīvība uz �īs pasaules tiek radīta baudā. Kādēļ gan lai atsevi�ķi cilvēki to pa�u nesa�justu arī tad, kad kādam �o dzīvību atņem? . . .

Gunārs saprata, ka viņ� laikam ir kļuvis vai tie�i �ais mirkļos kļūst par sadistu � �ī atziņa viņu nebaidīja. Nekau- nināja. Cilvēciski nepazemoja. Personības pa�vērtību nepa- zemināja.

Viss netika tie�i otrādi! Gunārs kļuva vēl enerģiskāks, vēl uzbudinātāks, vēl nevaldāmāks! Pēdējo viņ� nodūra ap�mēram tikpat jaunu zaldātiņu kā pats. Tas nelūdzās, neklie�dza. Viņ� tikai aizsargādamies savas jaunās krūtis aizklāja ar abām rokām. Durklis ar pretīgi dobju troksni atsitās pret roku kauliem un nolūza. Tad Gunārs pārskaities atliku�o durkļa daļu no visa spēka trieca ievainotā karavīra kaklā. Trulais dzelzs pārplēsa maigo jaunekļa ādu un rīkli, kara�vīrs spēji nokrita uz grīdas, locījās neizsakāmās sāpēs, bet Gunārs, noliecies virs viņa, ar reibino�u baudu skatījās, kā no saplosītā jaunekļa kakla uz gai�ās marmora grīdas divās straumēs plūst biezas, tum�as asinis . . .

Pēc stundas, kad viņi jau bija lielā gabalā, uzspridzi�nātajā Vozu stacijā aiz sevis atstādami trīssimt baltgvardu līķus, pie Gunāra piejāja Jēkabs Beļaks un atzinīgi ar roku uzsita jaunajam censonim pa plecu.

� Malacis, Gunār! � komisārs skaļi uzslavēja. � Es redzēju, kā tu stacijā strādāji! Velna velns! Tagad es ticu, ka no tevis drīz iznāks lietaskoks!

Pēc da�ām dienām Gunāru pie sevis negaidīti izsauca pulka vadība un, sekojot Jēkaba Beļaka siltajam ieteikumam, norīkoja uz divīzijas sevi�ķo daļu. Gunārs tūlīt ar prieku tam piekrita, jo jau iepriek� zināja, ka sevi�ķās daļas vīriem uz�brukumos nav jāiet, viņi tikpat kā nekad nav pakļauti nāves briesmām, bet itin mierīgi dzīvo pa aizmuguri, nedaudz no�darbodamies ar izlūko�anu, bet galvenais viņu uzdevums ir dezertieru, nodevēju, kontrrevolucionāru un pretinieka gūs�tekņu fiziska iznīcinā�ana . . .

Gunārs Zemītis beidzot bija atradis savu īsto vietu. �is darbs viņam sagādāja patiesu baudu. Un ne tikai tādēļ, ka, pienākumus pildot, varēja pilnībā izjust ne tikai savu per�sonīgo varenību, izbaudīt un piepildīt arvien pieaugo�āko tieksmi cilvēku sāpēs un cie�anās rast dīvainu apmierinājumu, bet vēl ari tādēļ, ka bie�i no �o pienākumu pildī�anas atlēca arī kāds tīri materiāls labums. Gunārs nekad nekautrējās pirms no�au�anas nāvei nolemtajiem iz�amdīt kabatas vai arestējot �o to pievākt ari no dzīvokļa vai citas apcietināmās personas uzturē�anās vietas. Neviens �īm izdarībām īpa�u uzmanību nepievērsa, jo tā Sarkanajā Armijā bija visai iz�platīta parādība, kas sevi�ķi zēla da�ādos soda orgānos.

Eipatorijā Gunāru Zemīti kā sevi�ķi centīgu un drosmīgu savā dienestā tūlīt pievāca vietējā pilsētas �eka. Tagad biju��ais Anmaņa kalps staigāja tik lepns un iedomīgs, ka lāgā ne pazina, ne sarunājās ar saviem biju�ajiem cīņu biedriem no latvie�u strēlnieku divīzijas. Bet arī viņi to ne sevi�ķi vēlējās. Lielākā daļa no latvie�iem, kuri divdesmitā gada novembri atradās Krimā, ne tikai nelepojās, bet, tie�i otrādi, atklāti izrādīja nepatiku un nosodījumu saviem izcilajiem tautie�iem, kuri pa �iem pirmajiem revolūcijas gadiem bija kļuvu�i slaveni visā pla�ajā Krievijā, � Petersam, Lācim, Eihem, Rudzutakam un Smilgām, nemaz nerunājot par tik sīkiem iznireļiem kā Gunārs Zemītis. Tādus viņi vienkār�i nicināja.

Gunārs to juta, bet īpa�i nepārdzīvoja. Viņ� vairāk dzīvoja sev. Gunārs, protams, ticēja revolūcijas lozungiem un mērķiem, ticēja, ka kopā ar citiem agrāk apspiestiem, bet tagad brīviem un apzinīgiem uzvaro�ā proletariāta cīnītājiem var uzcelt jaunu, daudz taisnīgāku, sabiedrisko iekārtu un valsti, kuras vispirmais uzdevums ir un acīmredzot vēl ilgi būs galveno�kārt �īs jaunās iekārtas pretinieku fiziska iznīcinā�ana. Ta�u Gunārs �ai savā idejiskajā apreibinātībā un varas apmātībā tomēr vēl ilgi saglabāja arī prāta skaidrību un diezgan precīzi noformulētu dzīves mērķi � ja vari, tad kāp tikai uz aug�u! Vienalga, kādiem līdzekļiem to vari sasniegt! Iznīcini citus, citādi tie iznīcinās tevi! Nav tava vaina, ka esi iemests �ai asiņainajā revolūcijas katlā un tev ir jāvārās kopā ar citiem. Daudzi sadegs un iztvaikos. Bet, jo cietāks, aukstāks un ne�ēlīgāks kļūsi, jo tavas izredzes palikt dzīvam un veselam palielināsies.

Un patie�ām. Gunārs Zemītis apbrīnojami ātri kļuva ciets un nejūtīgs. Priek�nieki slavēja, apbalvoja un nekad neaiz�mirsa viņam un pārējiem atgādināt: �Esiet līdzīgi akmeņiem! Bez jūtām, no�ēlas un līdzcietības! Tikai tādā ceļā vispasaules proletāriskā revolūcija var sasniegt savus di�enos mērķus!�

Viņi bija paklausīgi izpildītāji un �os mērķus arī centās sasniegt, aiz sevis atstājot barbarisku varmācību, rupjību, primitivitāti, atklātu teroru un sāļas ļau�u asaras . . .

Bet Eipatorijā Gunāram nepaveicās. No Nikolajevas nez kādēļ negaidīti ieradās apgabala �ekas priek�nieks latvietis Andrejs Pētersons, viņ� uzreiz tās pa�as dienas vakarā stei�dzīgi nopratināja arestētos mahnovie�us un laikam jau atkal kaut kādu tur pārrunu un kombināciju rezultātā pavēlēja arestētos atbrīvot. Pirms tam viņi ar asiņainām mutēm Pēter- sonam pavēstīja, ka viens no �ekistiem viņus ir apzadzis, un norādīja uz Gunāru Zemīti. Pētersons lika Gunāru pārmek�lēt, un viņa kabatās patie�ām atrada divdesmit astoņas cara laika zelta monētas. Pētersons ar saltu skatienu apsaldēja savu jauno un zaglīgo tautieti un bargā balsī pavēlēja viņu arestēt.

� Ievietojiet vieninieku kamerā un trīs dienu laikā nodo�diet kara tribunālam!

Gunārs nobāla. Viņ� zināja, kas viņu sagaida, un uzreiz saprata, ka steidzīgi jādara viss iespējamais, lai no �īs kār�tējās ķezas varētu izsprukt sveiks un vesels. Galu galā viņ� tomēr bija �ekists, izpelnījies daudzas priek�niecības atzinības, un viņu tik viegli nepieveikt! Tikai jāsameklē kāds iespai�dīgs aizstāvis! Bet visiespaidīgākā militārā persona, ko viņ� pazina, bija Jānis Kri�lauks. Sis fakts Gunāru uzreiz tik ļoti nomierināja, ka viņ� uz vareno guberņas �ekas priek�nieku pēc da�ām minūtēm spēja paskatīties pat ar nedaudz pa��pārliecinātu, ironisku smīnu.

�� Nu ko tu, Pēteison! � Gunārs pārmeto�ā balsī pa�teica. � Vai tad tu nesaproti, ka viņi ta�u tāpat tās zelta ripiņas ir kādam nospēru�i! Vai tādēļ mani jātiesā?

Pētersons pieskrēja pie Gunāra, viņa seja savilkās dzel��ainās grumbās, un �ķita � tūlīt sekos sitiens vai kājas spēriens. Bet Pētersons savaldījās.

���� Man ir kauns, ka esi latvietis, � Pētersons nicīgi teica. � Mums ir jācīnās tīrām rokām, jā, arī jāiznīcina visi revolūcijas ienaidnieki, bet visām viņu pilīm un mui�ām, visām viņu personīgām lietām, naudai vai citām vērtslietām ir jānonāk darba tautas īpa�umā, nevis atkal jaunu zagļu un laupītāju kabatās!

��� Es to naudu būtu atdevis! � Gunārs sparīgi iesaucās. � Tad, kad mēs viņus būtu no�āvu�i . . . Jā! Es vienkār�i aizmirsu atdot! Vajadzēja ta�u tos mērgļus pratināt, pēc tam atpūsties.

Pētersons arestēto cie�i nopētīja, dzel�ainās grumbas viņa sejā izlīdzinājās un skatiens vairs ne�ķita tik bargs. Un to�mēr pavēle atkārtojās:

�� Uz vieninieku kameru!

Gunārs kļuva dusmīgs, un viņa sirdi atkal sa�ņaudza nelielas bailes. Kaut kādas tur taisnīgi atņemtas mantas dēļ mani varbūt patie�ām vēl nodos kara tribunālam! Un tad pa�a draugi viņu no�aus glu�i tāpat, kā viņ� bija �āvis citus. Da�reiz arī draugus . ..

�� Pēterson! � Gunārs turpināja kliegt. � Biedri priek��niek! Paklausieties! Tu nedrīksti � Es lūdzu par manu arestu nekavējoties paziņot Jānim Kri�laukam! Viņ� mani pazīst! Viņ� par mani var galvot!

Pētersons uz mirkli kļuva domīgs, tad tomēr pamāja ar roku.

�� Aizvest!

Kad pēc minūtes aiz Gunāra Zemī�a staltā auguma smagi aizcirtās nāvinieku kameras durvis, Nikolajevas guberņas �ekas priek�nieks Andrejs Pētersons pacēla pie sienas stāvo�ā telefona klausuli un kaut kur pilsētā pie komutatora pults sēdo�ajai telefonistei ļoti laipni palūdza:

�� Lūdzu, savienojiet mani ar 14. armijas jātnieku korpusa komandieri Jāni Kri�lauku!

Greznā divstāvu savrupmāja atradās pa�ā jūras krastā, un to no trim pusēm cie�i ieskāva milzīgs dārzs ar labi kop�tiem gājēju celiņiem, daudzām puķu dobēm un neredzētiem dienvidu augiem un kokiem.

Te bija skaisti. Te vēl elpoja vasara, pie skaidrajām debe�sīm katru dienu neapnikusi mirdzēja silta saule, visapkārt zaļoja zāle un ziedēja kaktusi, lai gan kalendārs nepielūdzami rādīja, ka ir jau atnāku�i 1920. gada Ziemassvētki.

Savrupmājas pla�ajā zālē, sasēdu�ies uz mīkstām, nepa�rasti greznām, zīdā mirdzo�ām sofām, ļoti dārgiem atpūtas krēsliem vai tāpat vienkār�i uz grīdas, savās atmiņās par Latviju un vēl nesenajām Pilsoņu kara kaujām kavējās dau�dzi latvie�u strēlnieki.

Kar� bija beidzies.

28. novembri Dienvidrietumu frontei tika izdota pavēle nr. 65 (463), kur bija norādīts, ka Latvie�u strēlnieku divīzijai jāiekļaujas Sarkanās Armijas 52. divīzijas sastāvā. 10. de�cembrī latvie�u daļas, diezgan skaļi demonstrējot savu ne�apmierinātību, ieradās Kovaļovskas-Ņe�ajannojes-Varvarovkas rajonā netālu no Nikolajevas, bet divīzijas �tābs novietojās pa�ā pilsētā.

Strēlnieki zināja, ka jau 11. augustā starp jauno Latvijas Republiku un Krieviju ir ticis noslēgts miera līgums, kura ietvaros leģendām apvītā, jaunākajā pasaules vēsturē tik lielu lomu nospēlējusī Latvie�u strēlnieku divīzija kā kaujas vie�nība ir izformējama, visi strēlnieki atbruņojami, pēc tam viņi skaitītos brīvi pilsoņi, kuriem ir tiesības izvēlēties � palikt Krievijā vai arī netraucēti atgriezties tagad jau starp�tautiski atzītajā neatkarīgajā Latvijas Republikā.

Strēlnieku pulkos valdīja satraukums un liels apmul�sums. Viņi par savu turpmāko rīcību vēl pilnībā nebija iz�ķī�ru�ies, lai gan runu lielākā daļa nepārprotami liecināja, ka strēlnieku vairākums tomēr domā un sapņo par atgrie�anos dzimtenē . . .

Pirmajā brīdī tas varēja likties diezgan negaidīti, bet pa�tiesībā �āds noskaņojums bija vienkār�i izskaidrojams.

Viņi pēk�ņi jutās nodoti. Pievilti. Varai un revolūcijai vairs nevajadzīgi. Patie�ām izmantoti tikai kā algotņi vai īslaicīgs sve�zemes palīgspēks. Strēlniekiem jau ņēma nost viņu kauju slavas apvītos divīzijas un pulku karogus. Lika nodot arī visus iero�us. To darīt strēlnieki kategoriski un ļoti trok�ņaini atteicās. �Tie ir mūsu personiskie iero�i, ar tiem mēs sitām jūsu un mūsu ienaidnieku, palīdzējām jums, boļ�evikiem, izcīnīt uzvaru, bet tagad, kad darbiņ� padarīts, visu gribat atņemt un aizmirst? Nekā nebija! Bez iero�iem mēs uzreiz pārvērtīsimies par nevarīgu pilsoņu bariņu, bet ar saviem revolveriem, �autenēm, lo�metējiem, lielgabaliem un izturīga�jiem zirgiem mēs vēl joprojām esam un būsim varens, ne tik viegli uzvarams spēks! Un, ja nu tā iznāks, ka atpakaļceļu uz Latviju vajadzēs izlauzt ar varu, mēs esam ar mieru izkau�ties vēlreiz! Un atkal noiet jau kādreiz nostaigāto ceļu caur uguni un nāvi. . .�

Bet pagaidām vēl baidīja pilnīga neziņa � kā viņus tur Latvijā uzņems? Sagaidīs kā biju�os ienaidniekus vai tikai kā ideju cīņā nomaldīju�os tautie�us? Baidīja arī iespēja- .mās represijas. �Nolādētie boļ�eviki, par pliku veltim pār- devāties Ļeņinam un viņa trakajai vispasaules revolūcijas idejai. . .�

Bet tas nav tiesa! Mēs nepārdevāmies! Neviens mūs nekad .nav pircis! Mēs pa�i brīvprātīgi izvēlējāmies �o ceļu, jo ticē�jām idejai par taisnīgu pasauli un brīvu Latviju. Mums ta�u apsolīja brīvu Latviju, ja būs brīva Krievija � bez cara, kapitālistiem un mui�niekiem! Un ne mūsu vaina, ja viss apgriezās otrādi. Latvija patie�ām tagad ir brīva, bet Krie�vijā vienu despotisma veidu ir nomainījis cits � vēl �au�a�līgāks par iepriek�ējo.

Mēs bijām pieradu�i ar savām dzīvībām un dzīvēm riskēt katru dienu jau no piecpadsmitā gada rudens. Bet tagad, kad kar� bija beidzies, mēs tā uzreiz pa galvu pa kaklu nevēlējāmies vēlreiz likt uz spēles savu atliku�o dzīves daļu. Mēs vēl gribējām visu mierīgi pārdomāt, jo ir milzīga star�pība par dzimteni godīgi krist kaujas laukā vai kā �īs pa�as dzimtenes nodevējam tapt no�autam pie cietuma sienas . . .

�ādos gadījumos diem�ēl neviens nekad un nekur netiek vērtēts pēc morāles, filozofijas vai visvienkār�ākās taisnības un patiesības kritērijiem. Tavu atra�anos varoņu vai node�vēju rindās nosaka tikai un vienīgi tas, kurā pusē tev tobrīd ir palaimējies būt � starp uzvarētājiem vai zaudē�tājiem . . . Tava dzimtenes mīlestība, uzticība savai zemei un brīvības centieniem ir tikai tuk�a skaņa vai smieklīga anekdote tam, kas savu pielādēto revolveri pielicis pie ta�viem deniniem. i

Telpas vidū eglītes vietā stāvēja liels priedes zars, izpu�ķots ar da�iem Svētā Jura un Svētā Georga krustiem, krāsai�niem drēbju gabaliņiem un iz�autām patronu �aulītēm.

Daudzi ar sāpēm atcerējās se�padsmitā gada Ziemas�svētkus un baigo kauju Tīreļpurvā, kur viņi praktiski neguva neko, izņemot teiksmaino slavu par latvie�u karavīra ap�brīnojamo dro�sirdību un cīņas sparu . . .

Strēlnieku krūzēs skaļi salija degvīns un asins krāsas vīns.

Tad vēl tika pieminēti septiņpadsmitā gada Ziemassvētki, tad astoņpadsmitā, tad deviņpadsmitā .. .

� Pietiek! � kāds negaidīti skaļi pārtrauca viņu neseno pagātni. Visi paskatījās un, nedaudz pārsteigti, ieraudzīja, ka tas ir viņu komandieris Jānis Kri�lauks. Viņ� bija pie�cēlies kājās, stāvēja netālu no lielā loga, pats izskatīdamies liels un spēcīgs, rokā turēja glāzi ar dzirksto�u vīnu, bet acīs mirdzēja gan prieks, gan dziļas skumjas. Viņ� turpināja savā skaļajā balsī: � Zēni! Neaizmirsīsim, ka �ovakar ir Svētva�kars! Mūsu atmiņas par karu un nāvi lai paliek tam tālajam laikam, kad mūsu trakās galvas būs pārklāju�i sirmi mati, bet sirdis pukstēs mierīgi un lēni. Mēs �ais piecos kara gados esam karoju�i varonīgi, godīgi un pat cēli! Bet tai pa�ā laikā mēs esam nokāvu�i tūksto�iem un tūksto�iem tikpat jaunu un varonīgu cilvēku, kādi bijām mēs pa�i.

Nedomāju, ka mums kā karavīriem par to būtu jākaunas vai izdarītais jāno�ēlo, ta�u kā cilvēkiem . . . �ovakar atce�rēsimies arī mūsu upurus! Atcerēsimies, ka, pēc Bībeles leģendas, Ziemassvētkos ir piedzimis Kristus, ka �ovakar cilvēki aizmirst naidu un slikto, ka kaut kur tālu mūsu Lat�vijā pa�laik katrā mājā deg eglīte un mūsu piederīgie � mātes un tēvi, brāli, māsas un līgavas � mūs atceras, gaida pārnākam mājās un aizlūdz Dievu par mūsu kritu�o biedru dvēselēm. Tādēļ iztuk�osim savas glāzes un atce�rēsimies arī mēs savus tuviniekus, atcerēsimies tikai labo un jautro, neaizmirsīsim, ka mēs visi esam latvie�i � rīdzi�nieki, latgalie�i, zemgalie�i, vidzemnieki un kurzemnieki! Vēsture mūs iesvieda viskarstākajā elles katlā, mēs to svelmi izturējām, mēs esam paliku�i dzīvi, mēs savu pienākumu esam izpildīju�i, un tagad katrs var izvēlēties, kā rīkoties tālāk � palikt �eit vai doties mājup. Mūsu slavenā latvie�u strēlnieku divīzija diem�ēl ir likvidēta. Bet mūsu kauju va�ronība paliks! Un katrā Krievijas vai Ukrainas sād�ā paliks atmiņas par mums. Vai nu labas, vai sliktas � Uz jūsu veselību, puikas, un paldies jums par visu, ko esat da�rīju�i �ai karā! Ka izturējāt un nekad neapkaunojāt lat�vie�u karavīra vārdu un slavu!

Pēc pusnakts, kad prāti jau bija krietni iesilu�i, viņi pa�mazām aizmirsa visus baismīgos pasaules un Pilsoņu kara slaktiņus, aizmirsa drausmīgo Sibīrijas salu un Turkestānas smacējo�o svelmi, aizmirsa badu un slāpes, milzīgos kapus iz�kaltu�ajās Pievolgas stepēs un me�onīgās gūstekņu ap�au�a�nas, aizmirsa visu, kas bija saistīts ar nāvi un asinīm. Viņi pēk�ņi atcerējās visda�ādākos jautrus atgadījumus un pie�dzīvojumus, atcerējās nepārspējami skaistās sibīrietes, Ka- zaņas tatārietes un ugunīgās Ukrainas meitenes . . . Viņu visu sirdis piepildīja smeldzīgas atmiņas par Latvijas lau�kiem, me�iem, jūru un tur paliku�ajiem cilvēkiem.

Uldis stāvēja pie atvērta loga, raudzījās biezajā nakts tumsā un sapņaini ieelpoja reibino�o jūras un dārza smar�u.

�� Jūs jūtat, kā smar�o gaiss? Glu�i kā Latvijā.

�� Es jau to esmu aizmirsis, � kāds klusi atzinās. � Kā smar�o gaiss Latvijā . . .

���� Patiesi! � Imants no Bauskas tūlīt piekrita un arī krūtīs ierāva krietnu malku svaigā nakts gaisa. � Tev taisnība, Uldi! Tā parasti smar�o kaut kur ap Lielupes kras�tiem . . .

�� Nē! � Antons nepiekrita. � Tā var smar�ot vēl vienīgi Latgalē, kaut kur Krāslavas pusē. Pēc māliem, apdegu�iem salmiem un medus.

��� Man liekas, ka tie�i tā smird tai pusē tik bie�i teci�nātā ļerga, vai ne? � Ojārs iesmējās.

�� Tā nesmird! � Antons sparīgi protestēja. � Mūsu pusē dzītā kand�a ir īsts baudījums!

��� Beidziet te muldēt par tik pretīgām lietām! � viņam iebilda Jāņa Kri�lauka adjutants �anis Krastiņ?. � Man �īs zemes un gaisa smar�a nez kādēļ atgādina sievieti. Par provi, kaislīgās Krimas tatārietes . . . Vai �ejienes staltās grieķietes.

��� Puikas! � Uldis priecīgs iesaucās. � Vai jūs vēl at�ceraties mūsu vienreizējo Anniņu? Nu to tur, kad stāvējām Ventas pozīcijās! Skrundas Kalnu mui�ā!

���� Un kā vēl! � Ojārs tūlīt smaidīgs māja ar galvu.

��� Ja runājam atklāti, viņa sita pu�u visas �īs ukrainietes un grieķietes!

��� Uz galvo�anu! Latvietes, ja tā labi saņemas, var būt labākās sievietes pasaulē!

���� Nez vai, nez vai, � tam �aubīdamies negribēja pie�krist Ivars Ku�ķis no biju�ā 6. Tukuma pulka. -� Man gan vislabāk patika tā melnā . . . Atcerieties � Taganrogā? Kas viņa īsti bija � �īdiete vai �igāniete?

�� Kāda tev �igāniete? � kāds iesmējās. � Viņa ta�u bija turciete!

��� Tad nē jau! � �anis nepiekrita. � Kāda tur turciete? Visi ta�u toreiz runāja, ka viņa esot kāda baigi bagāta bul�gāra, tirgotāja, vienīgā meita!

���� Man �ķiet, viņa vienkār�i bija stipri nojūgusies, � Ojārs pateica.

�� Nemuldi! �Ivars gandrīz vai jutās personīgi apvainots.

���� Viņa man pati diezgan sakarīgi stāstīja, ka esot viena no Krimas hana meitām, bet Buhāias emīrs esot viņas ki-ust- tēvs! Vot �itā, mīļie zoniņi!

���� Bet to, ka vina ir pasaules lielākā mauka, to vina tev neteica? � �anis smejoties jautāja.

��� Teica gan, � Ivars tāpat smiedamies atzinās. � Un lūdza atvainot. Viņa tomēr bija dzimusi aristokrāte!

��� Kas viņa arī nebūtu, � Uldis iejaucās starpā, � viņa tomēr bija kolosāla!

�anis Krastiņ� nopietns paskatījās uz saviem biju�ajiem cīņu biedriem un grūtsirdīgi nopūtās,

���� Puikas! Ja man tagad vajadzētu izvēlēties, es tomēr ietu pie mūsu pa�u latvie�u Anniņas, � viņ� atzinās.

�� Es arī! � Ojārs tūlīt atsaucās. � Noteikti!

��� Divus gadus mēs neesam redzēju�i Latviju, � �anis atgādināja. � Da�reiz taisni vai gribas raudāt.

Visi pēk�ņi kļuva nopietni un sastājās cie�āk ap �ani.

���� Es dzirdēju, � mazliet klusinātā balsī �anis Kras�tiņ� stāstīja, � ka tiem, kas gribēs atgriezties Latvijā, armijas vadība nekādus �ķēr�ļus nelik�ot.

�� Vispār izveidojies tāds jocīgs stāvoklis. � Uldis raustīja plecus. � Mēs ta�u it kā vēl skaitāmies dienestā, lai gan tai pa�ā laikā . . . viņi pret mums jau izturas kā pret sve��zemniekiem.

�� Vēl sliktāk! � Ojārs atgādināja. � Da�reiz jau pat kā pret ienaidniekiem.

�� Nez ko par to visu domā mūsu komandieri?

��� Kas viņiem ko domāt! � Ivars diezgan nicīgi ieteicās. � Man liekas, viņiem nekādu problēmu nepastāv. �eit viņi visi ir uz augsta zara un pēc kāda laika uzrāpsies uz vēl augstāka!

��� Jā, viņiem ir vieglāk, � Ojārs piekrita. � Viņi var kāpt tikai uz aug�u, bet kas notiks ar mums, ja paliksim �eit?

�� Bet kas ar mums notiks, kad atgriezīsimies Latvijā?

�� Acīmredzot nekas labs nav gaidāms.

�� Tur viņiem pa�laik ejot grūti.

�� �eit ari viss ir sagrauts, iznīcināts . - .

�� Bads un ļau�u naids.

�� Un tad vēl tā �ekas visvarenība . . .

�� Un komisāru fanātisms �

�� Kazarmu komunisms . . .

���� Es visu kaut kā biju iedomājies daudz savādāk, la�bāk .. .

�� Runā, ka tagad Latvijā dalot zemi. . .

�� Katrs, kas ir karojis . . .

�� I neceri! To saņems tikai viņi � kalpakie�i. . .

����� Bet mēs ta�u tāpat bijām gan Tīrelī, gan Nāves salā�

�� Tur tā lieta, ka bijām! Bet kur pa�laik esam?

���� Es nezinu, vai man tur iedos zemi vai ne. Es tikai zinu vienu � tur tālu, tālu aiz Ukrainas stepēm, krievu sād�ām un lei�u me�iem stāv mana dzimtā Latvija. Un man ir jābūt mājās!

�� Un man . . .

�� Diez ko tagad māmuļa dara?

�� Tēvs bija galīgi slims. Nez vai būs izturējis �

�� Interesanti, Alise mani vēl gaida?

�� Vai vispār kāds mūs tur gaida?

Tā viņi runāja. Biju�os strēlniekus māca �aubas un ne�ziņa, ta�u, neraugoties uz to, gandrīz visus kāds liels, agrāk nepazīstams spēks neapturami vilka atpakaļ uz mājām.

Pēc neilga laika pie �īs strēlnieku grupas nesteidzīgi pie�nāca Jānis Kri�lauks.

�� Par ko zēni sprie�? � viņ� uzreiz painteresējās. �anis nostājās Kri�laukam blakus un ar roku parādīja uz

klāteso�ajiem.

�� Zēnus interesē viņu nākotne, � viņ� paskaidroja. � Tu arī neko konkrētu nesaki. Ko mums darīt?

���� Tas būs jāiz�ķir katram pa�am, � Jānis atbildēja. � Pagaidām mēs vēl formāli skaitāmies 52. divīzijas sa�stāvā, ta�u vistuvākajā laikā pienāks pavēle ūn . . . Kas gribēs, varēs �eit palikt dienēt, kas negribēs, varēs braukt uz Latviju.

�� Jūs esat pārliecināts, ka mums to atļaus?

�� Man tā apsolīja.

�� Diez ko viņiem vis negribas ticēt�

��� Par mūsu turpmāko likteni sarunas notiek abu valstu valdību līmenī, � Jānis Kri�lauks paskaidroja. � Tā ka viss būs oficiāli.

�� Bet ja nu Latvija? . . .

�� Bet ja nu Krievija? . ..

Atkal visus pārņēma satraukums un neziņa. �eit viņi it kā nevienam vairs nebija vajadzīgi, un likās gandrīz vai neticami, ka viņi būtu ļoti vajadzīgi arī tur . . .

��� Ko domā darīt? � Kri�lauks pavērsās pret savu stalti noaugu�o adjutantu. �anis Krastiņ� viņam divreiz bija iz�glābis dzīvību, un Jānis pret viņu vienmēr izturējās ļoti draudzīgi un silti.

���� Es lai�os atpakaļ uz Latviju, � �anis nekavējoties atbildēja. � Kas būs, būs . . . Vai nu viens, vai visi kopā bariņā. ..

����� Un tu? � Kri�lauks pagriezās pret Ivaru Ku�ķi, biju�o lo�metējnieku komandieri.

���� Tāpat, � Ivars atbildēja. � Tikai uz mājām! Sep�tiņpadsmitajā gadā es biju iedomājies, ka pēc revolūcijas visi cilvēki kļūs brīvi un laimīgi, ka valsts apmierinās visas iedzīvotāju vajadzības un izdos taisnīgus likumus. Bet �eit vispār neeksistē nekādi likumi!

�� Un kā domā rīkoties tu? � Kri�lauks pavaicāja Ojāram Vimbām, biju�ajam izlūkam, par kura drosmi un pārgalvību runāja malu malās.

��� Jūs man to jautājat oficiālai zinā�anai, vai? � � Ojārs uzreiz kļuva uzmanīgs.

��� Es tev to prasu kā savam cīņu biedram, � Jānis Kri��lauks atbildēja. � Kā cilvēks, kas arī pats vēl nav īsti iz�ķīries . . .

���� Es do�os atpakaļ uz Latviju, � Ojārs noteikti pazi�ņoja.

�� Kādēļ? � Kri�lauks ātri uzprasīja.

Ojāra sejā neiegūlās neviena apmulsuma grumba. � Tādēļ, ka Latvija ir mana dzimtene.

Jānis Kri�lauks saproto�i pamāja ar galvu un nostājās iepretim Antonam Pudānam, mazliet neveiklam, ta�u ārkārtīgi spēcīgam kavalēristam, kur� kādreiz kļuva slavens ar to, ka ar vienu zobena cirtienu toreiz pie Saburovkas bija uzreiz no�galinājis divus baltgvardu pulkve�us . ..

�� Ko tu, Anton?

Di�ais stiprinieks nedaudz apmulsa un izskatījās pēc ne�vainīgas meitenes, kura dzird pui�a pirmo atzī�anos mīles�tībā.

��� Es arī gribētu atgriezties Latvijā, � viņ� klusi pateica. � Man netālu no Krāslavas Pankavas sād�ā palika tēvs ar māti un vēl �etras rnāsas. Nekāda saldā dzīve viņiem tur nav.

�� Tāda tur nebūs arī tev, � Jānis atgādināja.

��� Jā, � Antons ātri piekrita, � bet tur ir mans tēvs, māte un �etras māsas.

��� �eit tu varētu krietni izvirzīties, � Jānis domīgs atgā�dināja. � Kaujās tu sevi esi labi parādījis, bijis ievainots. �eit, Padomju Krievijā, tu būtu cienījams cilvēks, tu varētu taisīt spo�u militāro vai civilo karjeru . . . Kā, cita starpā, mēs visi.

Milzīgā auguma Latgales dēls tikai pasmaidīja un no�raido�i kratīja savu pinkaino galvu.

��� Es jau jums, komandier, teicu. Man Pankavas sād�ā palika slima māte, tēvs un �etras māsas. Jābrauc palīgā.

Antons da�us brī�us klusēja, tad ar patiesu interesi Kri�laukam jautāja: � Bet ko jūs pats, komandier? Jums nevelk uz Latviju?

Kri�lauks sarauca pieri un domīgs klusēja.

��� Es jau saprotu, � Antons turpināja. � �eit jūs esat korpusa komandieris, bet kas būsiet tur, Latvijā? . . . Un tomēr, komandier? Mums dzimtene ir tikai viena.

Jānis Kri�lauks pienāca cie�i klāt pie biju�ā Latgales zemnieka, smagi uzlika roku uz pleca un dziļi ieskatījās viņa raupjajā sejā.

��� Pareizi, Anton. Mums visiem dzimtene ir viena. Tev tava Latgale, citam Bauska vai Tukums, bet man Rīga un Grīziņkalns. Krievijā mēs esam aizvadīju�i trīs savas dzīves labākos vai arī pa�us sliktākos gadus. Bet tā bija mūsu dzīve, mūsu vienreizējā jaunība. Bet galvenais . . . �eit mēs centāmies piepildīt kādu senu cilvēces sapni par vispārēju brīvību un vienlīdzību.

�� Pareizi! � kāds tūlīt piekrita. � Par to mums paldies tiks teikts vēl pēc paaud�u paaudzēm!

����� Nez vai � � Ivars Ku�ķis �aubīdamies iebilda. � Varbūt viss būs tie�i otrādi? Varbūt daudzi mūs paaud�u paaudzēs atcerēsies ar �ausmām? . , .

���� Tie�i tā! � savā dobji aizsmaku�ajā balsī negaidīti sarunā iejaucās pulka komisārs Jēkabs Beļaks, kas nemanot bija pienācis klāt un visu dzirdējis. � Atcerēsies ar bailēm un �ausmām! Bet kas tie tādi būs? Tie būs visda�ādākie kontrrevolucionāri, baltgvardu virsnieki, anarhisti un eseri, latvie�u un ukraiņu nacionālisti, bur�uji un aristokrāti, kuri pa to laiku, kamēr mēs mirām dubļos un asinīs kara iera�kumos, dzīvoja pa aizmuguri, rīkodami dzīres un kļūdami trekni no darbaļau�u sviedriem un darba! Neuztraucies! Lai viņi tagad raud, lai nolād mūs! Mēs dzīvojām un cīnījāmies taisnīgas lietas labā un uzvarējām! Mēs patie�ām varam būt lepni!

Tādi nu tagad viņi bija. Pavisam vēl nesen savā vienotā cīņas sparā un pārliecībā baismīgs, neuzvarams spēks, bet tagad tikai atsevi�ķi cilvēki ar nedaudz apmulsu�u prātu, da�ādiem uzskatiem un at�ķirīgām vēlmēm.

Jānis Kri�lauks atvadījās no strēlniekiem un izgāja grez�nās savrupmājas krā�ņajā dārzā. Viņ� apsēdās uz viena no daudzajiem baltajiem soliem, pacēla galvu aug�up un parau�dzījās debesīs. Tās bija skaidras un tum�as. Mirdzēja miljo�niem spilgtu zvaig�ņu, spocīgi bālganu gaismu uz zemi meta pilns mēness, bet no jūras silts dienvidu vējs nesa svaiga ūdens smar�as.

Kādēļ es esmu �eit? Jānis jau kuro reizi sāka drud�aini plosīt savu dvēseli. Kādēļ ne Latvijā, kur man kā pārējiem palika māte un tēvs un vēl līgava?

Man ir apnicis nēsāt ieroci. Man �is slaktiņ� beidzot ir noriebies! No piecpadsmitā gada � Ko es esmu redzējis? Ko? Tikai ierakumus, līķu kaudzes, pū�ņojo�us ievainojumus, tīfa mocītus cilvēkus, no bada mirsto�us bērnus, nodedzinā�tas sād�as un sagrautas pilsētas, pakārtus revolucionārus, ar zobeniem sakapātus baltgvardusunvispretīgākāsprostitūtas!

Tāda faktiski ir bijusi mana dzīve, mana skaistā jaunība . . . Bet tagad beidzot es gribu dzīvot kā cilvēks, kā normāls vīrietis!

Un tomēr arī Jānis Kri�lauks vēl nebija pilnībā iz�ķīries par savu turpmāko rīcību. Praktiski pastāvēja tikai divi va�rianti � vai nu palikt �eit, vai kopā ar pārējiem doties at�pakaļ uz Latviju. Ko �ādā gadījumā varēja iegūt un ko zaudēt? Paliekot �eit, viņ� neap�aubāmi varētu taisīt �ilbi�no�u militāro karjeru. Bija jau oficiāls piedāvājums turpināt mācības Sarkanās Armijas Ģenerāl�tāba akadēmijā. Jukums Vācietis tur strādā par pasniedzēju . . . Paliek Fabriciuss, Dani�evskis, Stu�ka, Eihe, Smilga un Eidemanis . . . Paliek visi, kuriem ir daudzmaz augstākas dienesta pakāpes vai kuri kā vadītāji iesaistīju�ies saimnieciskajā vai partijas darbā. Uz Latviju taisās braukt tikai tie, kuriem tur jāar zeme, kuri atkal grib strādāt savu iemīļoto darbu, kuri Latvijā grib palīdzēt un dzīvot kopā ar saviem tuviniekiem, tie, kas arī turpmāk grib runāt un lasīt latvie�u valodā �

Bet es? Jānis Kri�lauks turpināja drud�aini domāt. Vai tad es negribu savu valodu, savus vecākus, savu dzimto Rīgu?! Un kā vēl! Bez tam es ta�u pagāju�gad Latvijā kādai mei�tenei apsolīju . . . Paliekot Krievijā, es neko nevaru zaudēt. Vienīgi iegūt, turklāt vēl ļoti daudz. Bet, atgrie�oties Latvijā, es varu zaudēt visu! Es ta�u nemaz nezinu, vai mani vecāki maz vēl ir dzīvi? Valoda un dzimtā zeme, protams, ir ļoti jaukas un vajadzīgas lietas, bet vai man tur būs arī darbs un jumts virs galvas? Varbūt tur mani gaida tikai cietums un pazemojumi? Un kur ir kāda garantija, ka mani tur, Latvijā, vēl gaida ari Ieva Zemīte? Varbūt viņa mani sen jau ir aiz�mirsusi, apprecējusies ar kādu lauku puisi, dzīvo laimīga un tādu Jāni Kri�lauku nemaz vairs neatceras . . .

Un tad pilnīgi negaidīti un pēk�ņi notika kaut kas tāds, ko Jānis Kri�lauks visu savu turpmāko dzīvi nekad nespēja aizmirst un vēl mazāk izskaidrot. Caur biezajiem dienvidu augļu kokiem uz grantētā gājēju celiņa parādījās apbrīnojami skaista, viscaur baltā tērpusies sieviete. Kājas bija kailas, liegais jūras vēj� tikko manāmi plivināja viņas garos, zel�tainos matus . . . Jānis skaidri dzirdēja viņas lēnos soļus, saklausīja, kā kāju pēdas pieskaras sausajai grantij, un sa�juta sievietes silto un satraukto elpu . . . Viņ� no pārstei�guma vairākas reizes aizvēra un atvēra acis, ta�u sieviete nepazuda, neizgaisa, viņa joprojām stāvēja netālu un ļoti skumja raudzījās taisni Jāņa dvēselē.

Jānis nodrebēja. Viņu kāds savāds, neizskaidrojams spēks piepe�i bija piesējis pie sola, un viņ� pat nespēja pakustē�ties. Jānis, tikai ārkārtīgi pārsteigts un priecīgs, skatījās uz balto sievieti, uz �o neizskaidrojamo dabas un likteņa parādību, un saprata, beidzot viņam �pielēca�, ka tā ta�u ir viņa kara laika meitene, Latvijā palikusī līgava, viņa dau�dzo bezmiega nak�u sapnis � Ieva Zemīte . . .

���� Tas nevar būt, � viņ�, joprojām bezgala pārsteigts, �ukstēja. � Tā patie�ām esi tu . . . Ieva?

Ieva lēni nolieca galvu un pret viņu bijīgi pastiepa roku.

��� Jāni � � Viņas balss bija tikpat satraukta un pār�steiguma pilna. � Tu esi dzīvs . ..

�� Jā, Ieviņ, � Jānis atbildēja. � Es vēl esmu.

��� Es tevi gaidīju, meklēju, � Ieva turpināja. � Es tevi tik ilgi nekur nevarēju atrast.

��� Ak Dievs! � Jānis klusi novaimanājās. � No kādiem tālumiem tu pie manis nāc?

Ieva tikko jau�ami pasmaidīja.

��� Es nāku no mūsu mīlestības . . .

���� Ieva � Es tevi neesmu aizmirsis, � Kri�lauks ātri sacīja. � Varbūt vienīgi pirmajā laikā . . . Varbūt atsevi��ķās dienās un naktīs �

Ievā nedro�i pienāca vēl vienu soli tuvāk.

�� Jāni� Ja tu patie�ām esi dzīvs �

��� Es tev esmu tepat blakus, pretim.

����� Ja tu esi . . . Ja tevi patiesi neviens karā nav nokāvis � Es gribu dzirdēt tavu balsi. Iekliedzies! Skaļi, skaļi!

Arī Jānis pastiepa roku pret Ievu, tā atradās turpat pie Ievas rokas, ta�u pirksti tomēr nesaskārās.

��� Ieva � � Jānis, joprojām satraukts, baiļu un nevil�tota prieka pārņemts, klusi sacīja. � Man bail, ka tu atkal pazudīsi. Ta�u tad, kad es biju ievainots . . . Kad Harkovā gulēju ar tīfu un nāve jau kā uzvarētāja sēdēja uz manām elles ugunis dego�ajām krūtīm . . . Kad toreiz Volgas krastā pie Kazaņas mēs divpadsmit strēlnieki desmit stundas tu�rējāmies pret simtkārtīgu pārspēku . . . Kad Taurijas stepē mani no visām pusēm ielenca me�onīgie zemnieki no Mahno armijas . . . Kad es milzīgajā nāves pļaujā rāpos pa ledaino Perekopa sienu � Es kliedzu tavu vārdu! �Ieva! Mana tālā, baltā meitene! Palīdzi man!�

�� Tu esi sakropļots? � Ieva ba�īgi pajautāja.

�� Nē. Es esmu pilnīgi vesels.

�� Ko tu domā darīt tālāk? � Ieva painteresējās. � Kar� ir beidzies.

���� Nē, vēl glu�i beidzies nav, � Jānis iebilda. � Mēs te vēl katru dienu karojam pret mahnovie�iem, tad vēl bū�ot jākaro pret poļiem . . .

Ievas seja satumsa, un viņa izbrīnījusies pagrieza vaigu pret Jāni.

�� Tev patīk . . . karot?

Kri�lauks da�us brī�us domīgs klusēja.

���� Nē, nepatīk, � viņ� lēni atzinās. � Ta�u, atklāti sakot, es neko citu �ai dzīvē neprotu . . .

Kri�lauks atkal apklusa, kārtējo reizi pievēra acis, pēc brītiņa tās atvēra, ta�u Ieva joprojām turpat stāvēja, kā stā�vējusi. Tātad tā nebija nekāda mirā�a, ēteriska vai astrāla paiādība, tā bija pavisam skaidra, reāla situācija, varbūt neizskaidrojama, pilnīgi nesaprotama un fantastiska, ta�u Jānis Kri�lauks redzēja, sajuta un dzirdēja, ka tā ir Ieva, viņa tālā sapņu meitene, kura kaut kādā neticamā veidā ir saklausījusi viņa �aubas un ilgas, bet visai iespējams, ka viņai pa�ai kaut kas ļoti sāp, ka viņu pa�u māc �aubas vai kāda nelaime un viņa atnākusi caur Latvijas laukiem, lei�u me�iem un Krievijas sād�ām, caur karsto Taurijas stepi un Krimas saulainajiem dārziem pie viņa pēc palīdzības . . .

�� Ieviņ . . . Kā tu dzīvo?

���� Slikti, � Ieva atbildēja gandrīz vai bez domā�anas.

� Loti slikti.

�� Tev kāds dara pāri?

Ieva paraustīja plecus.

�� Ja nu vienīgi dzīve . . . Man ir saasināju�ās attiecības ar mājas saimnieku Anmani. Viņ� pat grib mani padzīt no mājām.

�� Kādēļ?

�� Saimnieks gribēja mani ņemt par sievu.

�� Tagad vairs negrib?

�� Es viņam atteicu. Tagad mani grib kāds cits.

���� Atsaki arī viņam! � Kri�laukam pilnīgi neapzināti izlauzās.

��� Tas jau ir noticis, � Ieva pastāstīja, � ta�u . . . man ir ļoti grūti. Māte nomira. Tēvs tā arī neatgriezās. Gunārs aizgāja kopā ar jums. Nezini, vēl ir dzīvs?

��� Zinu, � Kri�lauks atbildēja. � Tavs brālis ir dzīvs. Krimas kauju laikā viņ� ņēmās pa aizmuguri.

�� Tu arī no manis aizgāji, � Ieva rūgtā balsī atgādināja. � Bet es tevi iemīlēju vienā mirklī, vienā naktī . . . Tas ir ļoti savādi, bet tā tas patie�ām notika.

���� Kā es tev tagad lai palīdzu? � Jānis līdzjūtīgi jau�tāja.

Ieva atkal skumji pasmaidīja.

����� Nezinu, � viņa vienkār�i teica. � Mani gan ne�viens nav mēģinājis nogalināt, bet tomēr . . . Kad saimnieks mani gribēja nopirkt . . . Kad man uzmācās tas otrs cil�vēks . . . Kad es, izsalkusi un baiļu pārņemta, nak�ņoju pie Annas Kumelītes . . . Kad ar plau�u karsoni smagi saslima bērns un vairs nebija nekādu cerību � Es saucu palīgā tevi. Man vienkār�i neviena cita vairs nav, ko saukt palīgā. Un tādēļ es kliedzu, izmisumā plēsu matus no galvas un lū�dzos: �Jāni! Kādēļ tu man nenāci palīgā? Kādēļ tu mani nesargā? Kādēļ tu mani esi atstājis vienu? Es ta�u tev neko sliktu neesmu nodarījusi.�

Jānis, vainīgs juzdamies, ilgi klusēja. Tad pacēla galvu un, nedaudz izbrīnījies un uztraucies, ieskatījās Ievas asaru pilnajās acīs.

�� Par kādu bērnu tu pirmīt runāji?

�� Par savu.

Jānis izbrīnījās vēl vairāk.

�� Tev ir bērns?

���� Jā, � Ieva tikko sadzirdami atbildēja. � Mums ir bērns.

Izdzirdis �os vārdus, Jānis kā lodes dzelts strauji uzlēca kājās, bet tai pa�ā mirklī atkrita atpakaļ uz sola.

����� Ieva! Ko tu teici? � viņ� trīco�ā balsī pavaicāja. � Atkārto! Tu teici, ka mums ir? . . .

�� Jā. � Ieva, izberzējusi acis, mēģināja smaidīt. � Mums abiem ir dēls, mīļais, un es viņu nosaucu savā zemgaļu ka�raļa vārdā par Viesturu. Tā man to ieteica sieviete, kas viņu sagaidīja �ai pasaulē.

Jānis Kri�lauks saķēra galvu un skaļi novaimanājās. Viņ� juta, ka krūtīs ātri sitas sirds un visu ķermeni un ap�ziņu pārņem kaut kāds vēl līdz �im nepazīstams prieka un nomāco�u baiļu mistrojums. Pirmajos mirkļos viņ� pat ne�spēja neko sakarīgu domāt, jo visu laiku smadzenēs plosījās tikai �is negaidīti pārsteidzo�ais atklājums � man ir bērns! Dēls! Senlatvie�u ķēniņa vārdā nosaukts par Viesturu!

Jānim Rri�laukam tik ļoti gribējās, lai tā būtu patiesība, tik ļoti viņ� negribēja zaudēt �o ilūziju, �o sapni vai pasaku, ka strauji pagriezās pret Ievu un savā skarbajā komandiera balsī pārjautāja: � Tā ir taisnība, Ieva? Mums patie�ām ir bērns?

���� Jā. � Ieva apstiprinādama vairākas reizes palocīja galvu. � Mums ir dēls. Acīmredzot ieņemts mūsu pirmajā naktī. . .

�� Bet es neko nezināju . . .

�� Tu biji pārāk tālu no manis. Bet tagad kar� ir bei�dzies un karotāji taisās nākt mājās.

�� Jā, Ieviņ, � Jānis piekrita. � Daudzi taisās . . .

��� Bet tu? � Pēc zemās balss vibrācijas varēja skaidri noprast, ka tas ir viņas dzīvības un nāves jautājums.

�� Ar mani ir citādāk, � Jānis domīgs paskaidroja. � No visiem strēlniekiem, kas taisās atgriezties Latvijā, man ir visaugstākā dienesta pakāpe, visaugstākais stāvoklis . . . Nav tik vienkār�i no tā visa atteikties, jo skaidri zinu, ka mani Latvijā labākajā gadījumā gaida vienīgi kalpa darbs. . .

Ieva samocīti pasmaidīja, un Jānis Kri�lauks tūlīt no�ēloja un vēlāk nespēja sev piedot visu mū�u, ka Ievas klātbūtnē bija atļāvies tik atklāti �aubīties par savu turpmāko dzīves izvēli � būt sabiedrības aug�ā vai apak�ā. Jo patiesībā ne jau tas viņam bija jāizvēlas. Jānim Kri�laukam bija jāiz�ķiras starp daudz nozīmīgākām un nesalīdzināmi lielākām dzīves vērtībām, kur vienā pusē atradās mīlestība un pienākums, atbildība par savu kādreizējo rīcību un izteiktajiem vārdiem, nevēlē�anās pievilt tuva cilvēka cerības, bet otrā likteņstrīpas pusē stāvēja viegli pasakāmi meli, atteik�anās no savām jū�tām, no kādreiz dotā solījuma, no atbildības un pienākuma. Bet iespējams, ka Jānim Kri�laukam, kā patiesībā kādreiz ikvienam no mums, bija jāizvēlas tikai viens � vai nu būt mīlētam, vai nīstam . , . Būt cilvēkam vai ne.

Jānis vēl nepaspēja neko atbildēt, kad Ieva strauji sakus�tējās, atkāpās da�us soļus atpakaļ un zemu nolieca galvu.

� Piedod, mīļais, ka uzdro�inājos tevi traucēt, � viņa ļoti klusi pateica. � Ceļ� arī bija tāls un smags. Esmu nogurusi. Ja es tev vēlreiz atkārtotu, ka man pa�laik iet necie�ami grūti, tā būtu tikai simtā daļiņa no tā patiesā stāvokļa, kādā es pa�laik atrodos. Bet es tevi neiedro�inos aicināt pie sevis. �ķiet, visi sapņi jau izsapņoti. Visi vārdi jau izsacīti. Bet varbūt kādreiz, Jāni . . . Varbūt kādreiz atceries to mei�teni Latvijā . . . Nabaga meiteni, kurai vienīgā bagātība bija ilgas pēc tevis . . .

Jānim acīs gandrīz saskrēja asaras, viņ� vēlreiz strauji uzlēca kājās, bet Ieva, galvu tā arī nepacēlusi, sāka ātri attālināties, līdz pēc da�iem mirkļiem izgaisa skatam.

Jānis pa sīkiem jūras oļiem izklāto celiņu aizskrēja līdz dārza galam, bet Ievu vairs nekur nemanīja. Viņa pēk�ņi bija pazudusi.

Jānis, pilnīgi satriekts, nesteidzīgi aizgāja līdz jūrai, ap�sēdās akmeņainajā krastā un domīgs pacēla galvu aug�up.

Ausa sārta gaisma. Lēnām nodzisa pēdējās zvaigznes, un nakts negribīgi aizgāja gulēt uz zemeslodes pretējo pusi.

Viss mainās, viss aiziet un pazūd.

Bet kas paliek, cilvēk? Kas paliek?

Eipatorijas Ārkārtējās komisijas telpas atradās ļoti skaistā vietā. �eka bija ērti iekārtojusies kādreizējā Krimas lielākā vīna tirgotāja Fjodora Ostrahova savrupmājā, kur pirmajā un otrajā stāvā iemitinājās pats �ekas kantoris (tās vadība), bet pla�ajos vīna pagrabos uz ātru roku tika ierīkotas aresta un nopratinā�anas telpas.

Tā bija vairāk nekā drūma vieta. Tur viss pretīgi smirdēja pēc vīna, urīna un asiņu izgarojumiem. Te vienā, te otrā nepārredzami pla�ā pagraba vietā bija dzirdami nikni uzbļā- vieni, visneķītrākās lamas, vaidi, kliedzieni un skaļas lūg�snas pēc �ēlastības.

Jānis Kri�lauks noguru�a izskata izmeklētāja pavadībā viebdamies izgāja cauri �im smirdo�ajam pagrabam, kur no centrālās zāles uz visām pusēm aizvijās daudzi vāji apgais�moti sānceļi, sadalīti tādos kā būros, �ķūnī�os un vienkār�i metāla krātiņos. Tie visi bija arestēto cilvēku pārpilni. Logu nebija. Ventilācijas tāpat. Cilvēki, it sevi�ķi slimie un vecie, smaka, mocījās un ātri mira. Neviens no komisijas vietējiem vadītājiem tam nepievērsa ne mazāko uzmanību. Jo tā tas arī bija paredzēts. Viņiem vajadzēja mirt. �Jo nesaudzīgāki mēs būsim pret revolūcijas ienaidniekiem, jo ātrāk izcīnīsim uzvaru!�

Nu uzvara bija izcīnīta, ta�u gan uzvarētāji, gan zaudētāji viens pret otru kļuva arvien me�onīgāki, arvien cietsirdīgāki un necilvēciskāki. Kad Mahno vadītā Zemnieku armija bija palīdzējusi Sarkanajai Armijai ieņemt Perekopu, kur pret Turku valni kopā ar latvie�iem tie�ā uzbrukuma triecienā gāja galvenokārt mahnovie�i, Kara revolucionārās komitejas priek�sēdētājs Leiba Bron�teins (Ļevs Trockis) izdeva ārprā�tīgu pavēli, pēc kuras vienā dienā tika no�auti 5000 (pieci tūksto�i!) Mahno armijas cīnītāju. Vai tad vēlāk bija jābrīnās, ka pēc �īs drausmīgās masu slepkavības un zemiskās node�vības dzīvi paliku�ie mahnovie�i savā naidā pret sarka�najiem kļuva glu�i vai traki un slepkavoja visus pēc kārtas, kas nebija savējais?

�ekas izmeklētājs laiski atslēdza durvis, un Jānis Kri��lauks, sejai joprojām nepatikā raustoties, iegāja nelielā, ar koka un mūra sienām ierobe�otā kamerā, kur uz neliela akmens bluķa, bezgala sadrūmis, nikns un pārskaities uz visu pasauli, bet īpa�i uz Nikolajevas guberņas Ārkārtējās komisijas priek�sēdētāju Andreju Pētersonu, sēdēja jaunais, bezbailīgais un ļoti daudzsolo�ais �ekistu dzelzs gvardes pār�stāvis Gunārs Zemītis. Bet �oreiz viņ� bija arī ļoti nobijies, jo Pētersons pirmīt piedraudēja ar kara tribunālu, bet tas mācēja pasludināt tikai vienu spriedumu . . . Tādēļ Gunārs tik ļoti nopriecājās, kad negaidīti savā priek�ā ieraudzīja Jāni Kri�lauku, nevis konvoju, kas viņu vestu uz tiesu.

Gunārs strauji uzlēca kājās un no priekiem gandrīz vai Kri�laukam apkrita ap kaklu. Viņ� Gunāru atturīgi atstūma sāņus, ar muguru atspiedās pret durvju dzelzs stenderi un vērīgi paskatījās uz nelaimīgo arestantu.

��� Kādus mēslus esi sataisījis? � Jānis tūlīt skarbi pa�interesējās.

�� Nekādus! � Gunārs aizvainots iekliedzās. � No viena sagūstīta mahnovie�a paņēmu da�as zelta ripiņas! Nu, un tad! Liela nelaime?

��� Jā, Gunār, � Kri�lauks, atkal nepatikā spēji savieb�damies, apstiprināja. � Nelaime ir liela.

��� Kādēļ?

���� Tas ir marodierisms, � Jānis aukstā balsī paskaid�roja. � Kara laikā par to vienmēr �auj nost.

Gunārs nicīgi iesmējās.

��� Kara laikā! Bet kar� ir jau beidzies! Bez tam es pa�ņemto naudu noteikti būtu atdevis komisijas rīcībā! No�teikti! Es vienkār�i to vēl nepaspēju izdarīt, kad tas pedants Pētersons . . .

��� Es dzirdēju, � Kri�lauks lēni turpināja, � ka tā tev neesot pirmā reize. Man ir stāstīts, ka tu vispār mēdzot pa�laist nagus.

�� Muļķības! � Gunārs turpināja kliegt. � Ienaidnieku un nelabvēļu visnetīrākie izdomājumi!

���� Bez tam manās ausis ir nācis arī . . , Tu ārkārtīgi cietsirdīgi izturoties pret arestētajiem vai vienkār�i vēl aiz�domās turamajiem. Tas tiesa?

�� Nezinu, � Gunārs nikns paraustīja plecus. � Es ne�saprotu, ko tu ar to domā � �cietsirdīga izturē�anās�.

�� Saproti tīri labi, � Kri�lauks nepatikā izmeta.

��� Protams, ka saprotu! � Gunārs tūlīt piekrita. � Bet tāds ir mans darbs! Man ir jābūt cietsirdīgam! Man ir jābūt ne�ēlīgam, nepiekāpīgam! Revolūcijas vārdā, visu darbaļau�u daudz gai�ākas un laimīgākas nākotnes vārdā . . .

��� Beidz muldēt! � Kri�lauks viņu asi pārtrauca. � Tam visam nav ne mazākā sakara ar tavu zag�anu!

��� Es neko neesmu zadzis, � Gunārs jau kuro reizi spī�tīgi atkārtoja. � Es tikai no ienaidnieka paņēmu to, kas pienākas visai tautai!

Kri�lauks rūgti pasmīnēja. Lai gan Gunārs bija Ievas brālis, viņ� pret to nekad nebija izjutis ne mazāko simpātiju. Jānis uzreiz bija pamanījis, ka Gunārs Zemītis ir diezgan pabailīgs, kas gan vēlāk pazuda, ka viņ� labprāt mīl iedzert un palaist rokas, ir diezgan viltīgs, rupj� un ne�ēlīgs.

Arī strēlniekiem viņ� ta�u pievienojās ne jau kaut kādas idejas vai pārliecības dēļ, bet gan tikai tādēļ, lai nebūtu jāstrādā Anmaņa stallī vai tīrumā! Bez tam Jānis nekad nespēja aizmirst, ka toreiz naida lēkmē viņ� tie�i �im jau�najam, vēl pulvera smaku tā pa īstam nepaostīju�ajam bija uzdevis no�aut savu brāli Mārtiņu . . . Un, lai kur viņ� pēc tam gāja, lai ko domāja, vienmēr, dzirdot un redzot �o tagad soda orgānos tik bēdīgu slavu ieguvu�o Gunāru Ze�mīti, prāts skaidri un nepārprotami kā sakarsētu naglu smadzenēs trieca melnu apzinā�anos � �is cilvēks ir noga�linājis manu brāli. . .

��� Atceries, Gunār, � Kri�lauka balss sāka skanēt klusi, varbūt pat skumji, � tas, ko mums �ais piecos kara gados ir nācies redzēt, darīt un pārdzīvot, ir bijis kaut kas neiedo�mājami drausmīgs! Un tomēr . . . �ai trakajā lopkautuvē, kur cilvēks tik bie�i pārstāja būt cilvēks, gan mūsu aug�stākie komandieri, gan es personiski vienmēr esmu centies tomēr saglabāt un mūsos saglābt kaut nedaudz cilvēcis�kuma, kaut kripatiņu godīguma un saudzību pret otra cil�vēka dzīvību un viņa mantu. Kādēļ tevī tas viss tik ātri pazuda?

.. Gunārs nervozi paraustīja savu apdriskāto un netīro for�mas tērpu.

���� Ko tu gribi? Kar� ir kar�, un tajā vienmēr kāds ir varonīgāks par otru. Bet godīgums, cilvēciskums � Tu pats apjēdz, ko tu runā? Par tādām lietām var pļāpāt baznīcā, svētdienas skolā un di�ciltīgo jaunavu saietā, bet karā un revolūcijā . . . Es, tu, mēs visi esam līdz kaklam asinīs. Visi! Un ir pilnīgi velti kādu censties padarīt baltāku vai mel�nāku! Ja manos pienākumos reiz ir bijis nogalināt cilvēku, tad kāda vairs nozīme ir �ā cilvēka naudai, zābakiem vai pārējai mantai?

Jānis Kri�lauks klusēja. Sava taisnība Gunāram bija. Mūsu rokas patie�ām mirkst asinīs. Mēs esam kāvu�i un kāvu�i . . . Bet dvēseles? Vai arī tās visiem ir asiņainas? Stipri �aubos. Daudziem tās tomēr ir paliku�as tīras un ne�aptraipītas! Jo ir ta�u milzīga at�ķirība � nogalināt cilvēku, to taisnīgi sodot, aizstāvot pa�am savu un citu cilvēku dzī�vības, tiesības un brīvību, vai nogalināt tikai tādēļ, ka tas jau ir pierasts, tas sagādā prieku un pat zināmu baudu, tur�klāt vēl izmantojot iespēju kaut ko paglābt no sava upura lietām.

Protams, nogalināt vienmēr ir amorāli, par to nav nekādu �aubu, ta�u mēs diem�ēl dzīvojam tādā pasaulē, kur valda vardarbība un netaisnība, kur zināmu iemeslu vai apstākļu dēļ vai visbie�āk glu�i bez jebkāda iemesla atklājas cilvēka pirmatnējais me�onīgums, viņa drausmīgā zvēra daba . . . Un kur tad vēl kari un revolūcijas! Pasaules taisnīgāka sa�dalī�ana un tās labāka iekārto�ana! Pie velna!

Jānis Kri�lauks jutās ļoti noguris. Viņ�, mazliet samulsis, paskatījās uz Gunāru un smagi nopūtās.

��� �ausmīgi gribas uz mājām, � Jānis negaidīti atzinās un, it kā pēk�ņi nokaunējies par savu atklātumu, strauji pagrieza galvu sāņus un skatījās, kā pa garo pagraba gaiteni divi �ekisti uz nopratinā�anu grūstīdami aizved kādu stipri klibojo�u vīru.

Gunārs no pārsteiguma gandrīz vai salēcās un neticē�dams paskatījās uz Jāni.

�� Ko tu teici? � viņ� klusi pārjautāja.

�� Gribas uz mājām . . .

���� Uz kādām mājām? � Gunārs joprojām vēl nespēja noticēt dzirdētam.

�� Uz Latviju. Uz Rīgu. Uz Griziņkalnu. Pie savas mātes un . .. Ievas.

�� Tu apjēdz, par ko tu runā?

�� Kas tur ko neapjēgt? Vai tad tavas mājas tev jau galīgi pagaisu�as no atmiņas?

��� Pagaisu�as nav, � Gunārs atbildēja un ļoti nopietns ieskatījās Jāņa sejā. Viņa parastais skarbums kaut kur bija pagaisis. Jāņa acīs un lūpu kaktiņos mirdzēja savāds spo��ums un skaidri saskatāmas skumjas. � Tu, Jānis Kri��lauks, slavenais latvie�u sarkano strēlnieku komandieris, Sarkanā Karoga ordeņa kavalieris, korpusa komandieris .. . gribi doties uz bur�uāzisko Latviju?! Tu zini, kas tevi tur sagaida?

Jānis Kri�lauks viegli pasmaidīja.

��� Zinu, Gunār. Mani tur gaida manas dzimtās vietas. Tur mani gaida māte un dro�i vien arī Ieva.

��� Naivais! � Gunārs pārskaities iesaucās, pilnīgi aiz�mirsdams, ka viņ� sarunājas ar augsti stāvo�u militāru per�sonu. � Vai tu pats neapjēdz, ka tevi tur var gaidīt vienīgi nāve vai labākajā gadījumā ilgs ieslodzījums cietumā?!

Kri�lauks piekrīto�i pamāja.

�� Tas viss ir iespējams.

�� Un neraugoties uz to? . . .

���� Jā, Gunār, � Kri�lauks diezgan apņēmīgi apstipri�nāja. � Neraugoties uz to, ka mani tur acīmredzot patie�ām sagaida lielas nepatik�anas, es tomēr esmu stingri nolēmis atgriezties Latvijā. �o apņem�anos nupat vēl cie�āku darīja mana atra�anās �ai pagrabā . . . Būvēt jaunu, daudz taisnī�gāku, pasauli uz tik ne�ēlīga un netaisnīga pamata . . . Nezinu, Gunār. Katrā ziņā es esmu ļoti vīlies. Bez tam . . . Tu gadījumā neesi saņēmis kādu ziņu no savām mājām? Diez kā tur Ievai iet?

Gunārs nicīgi sarāva lūpas.

�� Nezinu! Bet dro�i vien dzīvo, kā dzīvojusi.

��� Pirms da�ām dienām, � Jānis sāka stāstot, � viņa pie manis bija atnākusi. Es nebiju ne piedzēries, ne ari to no�sapņoju. Es sēdēju dārzā un skaidri redzēju, kā viņa pēk�ņi parādījās starp augļu kokiem, jutu, kā viņa elpo, un dzir�dēju, ko viņa runāja. Protams, ņemot palīgā veselo saprātu, tas viss �ķiet smieklīgi un neticami . . . Ta�u Ieva tur tomēr bija! Es varu apzvērēt!

��� Un ko ta viņa tādu pateica? � Gunārs mazliet izsmē�jīgi pavaicāja.

��� Jūsu māte esot mirusi, � Jānis atbildēja. � Tēvs no vācu gūsta nav atgriezies, bet Ievai piedzimis bērns.

�� Tu tam tici?

� Ne�aubos ne mirkli.

�� Tu domā, tas bērns ir no tevis?

�� No kā tad vēl?

���� Nu jā . . . � Gunārs gari novilka. � Tā jau tas viss arī varētu būt, ta�u . . . tie�i tas arī visu sare�ģī! Kādēļ Ievai zināt, ka tevi tur Latvijā tiesā, �auj nost vai uz ilgiem gadiem sloga cietumā? Man �ķiet, daudz labāk būtu, ja tu paliktu �eit un Ieva domātu, ka esi kritis. Beigts un pagalam! Un viņai būtu brīvas rokas.

�� Bet es neesmu kritis, � Jānis atgādināja.

��� Un paldies Dievam! � Gunārs iesaucās, pēk�ņi atce�rēdamies, kādēļ vispār Kri�lauks �eit ir ieradies. � Kamēr patie�ām ne ar tevi, ne ar mani nav noticis kas slikts . . Parunā ar Pētersonu!

�� Par ko?

���� Par mani! Tu viņam pasaki, pastāsti, kā mēs kopā karojām, pastāsti, kā ieņēmām Vozu staciju, kā pie Sabu�rovkas slaktējām baltgvardu pulkve�us . . .

Kri�lauks smagi nopūtās.

��� Gunār . . . Tai rēķinā, ko tev piestāda Pētersons, tas neiet iek�ā.

Gunāra acīs atkal pazibēja bailes.

���� Iet, Jāni, iet iek�ā viss, ko esmu darījis revolūcijas labā! Tu tikai parunā, aizliec kādu vārdu un galvo!

���� Ko es lai galvoju? Ka tu vairs nezagsi? Nelaupīsi? Nespīdzināsi? Nevienu vairs ne�ausi?

Gunārs uz mirkli apmulsa.

�� Tad man jāiet prom no �ekas . . .

�� Ej! Un kopā ar pārējiem puikām brauc uz mājām!

��� Nē � To nu gan es nevaru � Jo arī mani Latvijā gaida vai nu karātavas, vai cietums. Bet �eit . . > ja tu mani izru�īsi � es bū�u labā vietā. Es varē�u turpināt cīņu par darbaļau�u . . .

Kri�lauks saviebās.

���� Izbeidz! � Viņ� nepacietīgs atmeta ar roku un pa�griezās uz projām ie�anu. � Es jau tev taicu, ko esmu sapratis. Viss, kas �eit pa�laik notiek, viss, ko esi darījis konkrēti tu, Gunār . . . Tas viss ir bezgalīgi tālu no darba�ļau�u patiesām interesēm, no revolūcijas sākotnējiem mēr�ķiem un ideāliem .. .

���� Nē! � Gunārs viņu nepacietīgs pārtrauca. � Jāni Kri�lauk! Palīdzi! Tas dullais Pētersons mani patie�ām var nokniebt!

�� Tad tu to arī būsi pelnījis.

�� �ēl nebūs?

�� Nē, � Jānis asi noskaldīja un nedaudz sakārtoja plato ādas jostu ar smago mauzeri pie sāniem.

���� Kādēļ ne? � Gunārs ātri pajautāja. � Kā tu tādā gadījumā atkal varēsi gāzties vienā gultā ar manu māsu Ievu? Sirdsapziņa nemocīs?

Jānis Kri�lauks tik strauji pagriezās pret turpat blakus stāvo�o Gunāru, ka tas no pārbīļa atlēca soli atpakaļ.

���� Ievu neaiztiec! � Jānis draudīgi brīdināja. � Ne ar vienu vārdu!

�� Es tomēr esmu viņas brālis . . .

�� To nu tu labāk neatgādini! Ar savu rīcību tu esi apkau�nojis arī viņu!

Gunāra tum�ajās acīs spēji iegailējās pēdējā laikā tik ļoti pierastās naida liesmas.

���� Bet tu ar savu rīcību ne? Kā tu vispār varēsi dzīvot, kā varēsi Ievai skatīties acīs, kā varēsi ar viņu gulēt un mīlēties, ja skaidri zināsi, ka neesi pat mēģinājis izglābt viņas vienīgo brāli!? Tu ta�u būsi tikpat kā slepkava! Ap�jēdz! Un tādēļ, Jāni, glāb mani, glāb!

Kri�lauks vēlreiz smagi nopūtās. Viņ� kārtējo reizi bija nokļuvis grūtā situācijā, kur pret spēji uzliesmojo�ām emo�cijām vienmēr pretī nostājās iedzimtais godīgums, viņa taisnīguma izpratne, dienesta pienākums un cen�anās visas darī�anas nokārtot un rīkoties tikai un vienīgi pēc sirdsap�ziņas likumiem.

��� Atceries, Gunār, � Kri�lauks domīgs sacīja un atkal ar muguru atspiedās pret dzelzs kameras durvju stenderi.

���� Tu nupat pieminēji Saburovku. Man tā atmiņā ir pali�kusi ne tikai ar to �au�alīgo slaktiņu, bet galvenokārt ar to . . . Atceries, es ta�u toreiz diviem mūsu pulka strēlnie�kiem � Pēterim Riekstam un Antonam Vorkānam � par zag�anu, mājas saimnieka nogalinā�anu un viņa sievas izva�ro�anu piespriedu nāvessodu no�aujot . . . Un tas mani līdz pat �ai dienai kaut kā ļoti smagi nomāc, lai gan ne mirkli ne�aubos, ka toreiz rīkojos pilnīgi pareizi. Jo raugi, Gunār � Ja savu personīgo vajadzību vietā patie�ām liek tautas in�tereses, ja ciena un sargā savas tautas godu . . . Tad viss ir pareizi. Tādi ir jāsoda. Jo viņi apkauno ne tikai pa�i sevi, bet galvenokārt citu nāciju acīs apkauno mūsu tautu. Lat�vie�us! Un tad tagad, Gunār Zemīt, beidzot saproti � Ja es toreiz liku sodīt viņus, kā es varu glābt tevi? Kādēļ? Uz kāda pamata?!

Jānis Kri�lauks strauji pagriezās un gāja prom. �ekas izmeklētājs tūlīt grasījās aizslēgt kameras durvis, bet Gu�nārs kārtējā dusmu un naida lēkmē cie�i iekrampējās durvju stenderē un pārvērstā balsī izmisīgi sauca pakaļ Kri�lau- kam.

�� Jāni! Pagaidi!!!

Kri�lauks negribīgi apstājās.

�� Kas vēl?

�� Tu pagaidi, Jāni, pagaidi! Panāc �urp!

�� Ko tu vēl gribi no manis?

�� Neko, Jāni, neko! � Gunārs runāja ātri un ļoti skaidri.

��� Es tev tikai gribēju pateikt. . . Tu, protams, esi pārdevies kontrrevolūcijai, nodevis revolūciju un visus sociālisma ideālus, ja jau reiz esi sataisījies braukt atpakaļ pie bur�ujiem! Brauc! Brauc laimīgs! Tikai zini vienu! Tur tevi bez kara tiesas, lodes vai cietuma gaida arī tavs brālis Mārtiņ�! Dzirdi, Kri�lauk?

Jānis nodrebēja un atkal steidzīgi pieskrēja pie kameras durvīm.

��� Ko tu teici? � viņ� drebo�ā balsī pārjautāja. � Mans brālis Mārtiņ�? . . .

���� Es viņu toreiz neno�āvu, � Gunārs atzinās. � Ne�spēju vai negribēju, nezinu. Bet tavs brālis Mārtiņ� ir dzīvs!

Jānis Kri�lauks pārsteigts novaidējās un pēk�ņi sajuta milzīgu garīgu atslogojumu. Vismaz viens, varbūt vissma�gākais, vismoko�ākais nāves grēks pēk�ņi bija pilnīgi negai�dīti novēlies no viņa dvēseles un sirds. Viņ� uzreiz jutās priecīgs un savdabīgi bezrūpīgs. Varbūt pat laimīgs. Gribējās Gunāru apkampt vai vismaz viņam paspiest roku. Bet viņ� to nedarīja. Jānis Kri�lauks tikai cie�i ieskatījās neveik�smīgā �ekista acīs un klusi pateica:

��� Paldies, Gunār! Es to neaizmirsī�u. Ja man iznāks, es �odien pat parunā�u ar Pētersonu, un varbūt viss priek� tevis beigsies labi. Tikai gribētu dot padomu . . . Kraties prom no �īs iestādes . . . Klās zina, varbūt patie�ām Dievs pastāv un mums visiem tomēr kādreiz nāksies par saviem darbiem atbildēt?

Jānis Kri�lauks pagriezās un noteiktiem soļiem no garā un tum�ā pagraba devās pretim izejai, kur caur atvērtajām durvīm varēja skaidri saskatīt mirdzam baltu sauli un zilas debesis.

Mākslinieks Jānis Vanags-Kri�lauks lēni pievēra acis, ta�u tēli nepazuda. Ausīs klusi dūca vienmērīgs troksnis, bet sirdī ielija nemiers.

� Jūs! � viņ� kārtējo reizi �ukstus vērsās pie saviem pierastajiem nakts ciemiņiem. �Jūs, kas nākat no melnajiem laika tuneļiem, jūs, kas esat pastaigāju�ies pa Olimpa dievu mitekļiem, kas esat redzēju�i, kā sabrūk milzīgas impērijas un mazas valstis, jūs, kas esat izcietu�i visne�ēlīgākās mokas un cie�anas� Pasakiet� Kāda tam visam ir jēga? Kam tas viss ir vajadzīgs? Kādēļ kādas idejas vai mantas dēļ ir jānokauj brālis? Kādēļ jānodod vistuvākais cilvēks? Kādēļ jāaizmirst savs bērns? Un tā no Ēdenes dārza līdz Brīvības pieminek�lim �

Sieviete maigi uzlika savas plaukstas uz Jāņa vaigiem, pēc tam noglāstīja pieri.

��� Es nezinu, kāda jēga ir cilvēka dzīvei. Tāpat bie�i ne�zinu, kāda jēga ir �ādai vai tādai cilvēka rīcībai, ta�u . . . Tā visa ir īstenība. Tā ir patiesība. Tā ir dzīve.

�� Riebīga � � drūmi noteica Skrandainis.

Sieviete dzidri iesmējās.

�� Skaistai

�� Kādu skaistumu tu saskati izvirtībā?

�� Tā ir brīni�ķīga iespēja aizmirsties.

��� Bet tev jau visu laiku ir gājis labi! Kādēļ tev vajag aizmirsties?

�� Mani bie�i māc bailes.

�� Mēs ta�u esam jau miru�i.

��� Tie�i �ī mū�ība mani arī baida. Kādreiz biju cerējusi, ka ar cilvēka nāvi patie�ām viss beidzas. Bet izrādās, tas ir tikai sākums.

�� Nav ne nāves, ne dzīvības. Ir tikai nepārtraukta mai�nība.

�� Un tā līdz bezgalībai�

Jānis Vanags atvēra acis un dziļā neizpratnē paskatījās uz klāteso�ajiem.

��� To es vēl kaut kā varētu sagremot. Ta�u joprojām ne�spēju saprast pa�a Sākuma un Mū�īgo Pārvērtību dziļāko jēgu. Kāds tam visam ir mērķis?!

Kritu�ais negribīgi atrāvās no sienas un lēni pienāca pie Jāņa.

��� Es tev gribu ieteikt. . . Nekad tā nejautā, labi? Ja tev ir radusies tāda iespēja � dzīvo! Mīlē savu Ievu, mālē savas bildes, iedzer savu �ņabi. . .

���� Es jau to arī daru, un tomēr � Tu pats sev nekad nejautā, kādēļ tev tagad ir jādzīvo bez sejas un galvas? Kādēļ tu tiki nokauts un tagad nevari tāpat kā es mīlēt savu meiteni un darīt to, kas iepriecē dvēseli? Bet mani �ie jautājumi nomoka! Jā! Es tagad gandrīz vai katru dienu prasu pats sev, prasu Jānim Kri�laukam, prasu savai mātei un patēvam, prasu �īm sienām un debesīm: kādēļ viss ir noticis tie�i tā un ne citādi? Un kādēļ vispār ir noticis? Un tie�i kas ir noticis?! Es joprojām neko nezinu! Neko par savu īsto tēvu! Neko īpa�u arī par māti! Par savu vectēvu Kri�lauku, kas man tagad ir jāglezno! Bet es neglezno�u! Es tā vairs nevaru! Pietiek! Es gribu zināt patiesību! Lai kāda tā arī būtu. Bet visi kaut ko slēpj, nerunā, izvairās . . . Zini, ko man pateica māte? �Es negribu, dēls, lai tu mani neieredzētu . . .� Bet ko māte tādu ir izdarījusi, ka viņai vēl �odien ir jābaidās no mana nicinājuma? Varbūt tu zini?

Kritu�ais strauji sakustējās. Varēja dzirdēt, kā no�ķind viņa kaujas zobens un pie zābakiem piestiprinātie pie�i. Izska�tījās, ka viņ� arī �odien ir gatavs doties kaujā. Bet tālu viņ� negāja. Varbūt tādēļ, ka visas lielās un varenās armijas jau sen bija sakautas. Kritu�ais lēnām apstaigāja daudzās Jāņa gleznas un grafikas. Tuvumā atradās kāds brīni�ķīgs Ievas akts, viņas portrets uz spilgti sarkana fona, klusā daba ar krustu, grāmatu un baltu rozi, da�as ainavas ar melniem, vētras nolauztiem kokiem un kāda grafika, kur bija attēlota neliela laiva satrakotu viļņu varā. Cilvēku nebija. Laivā at�radās vienīgi airi, glāb�anas riņķis un nosalis putns . . .

�� Tās visas ir tavas bildes? � Kritu�ais painteresējās.

�� Jā, � mākslinieks apstiprināja. �*Tās ir tās, kuras es nekad, nekādos apstākļos nespētu pārdot.

Kritu�ais da�us brī�us klusēja, un Jānis ātri nodomāja, ka �ī ieilgusi pauze neko labu vis nesola. Tā arī bija. Kri�tu�ais dobjā balsī sacīja: � Tu gribi zināt patiesību . . . Tu visu laiku, kop� tavās rokās nejau�i nonāca Jāņa Kri�lauka fotogrāfijas, centies uzzināt, kas ir noticis pirms tevis. Bet tā nav tava pagātne. Tā ir tavas mātes, tava īstā tēva, Ievas Zemītes, Jāņa Kri�lauka un citu cilvēku pagātne. Nez vai to tev tagad vajadzētu rakt aug�ā. Jo �ai pasaulē pastāv svarīgas un mazsvarīgas lietas. Ir kaut kas mū�īgs un īslaicīgs. Tas, kas pastāv mū�īgi, ir neredzams, bet visīslai- cīgāk uz �īs pasaules pastāv Patiesība. Tādēļ arī tieksme to uzzināt nav nekas vairāk kā vēl viena cilvēka prāta aprobe��otības izpausme . . .

Jānis Vanags pasmīnēja.

�� Nez vai, karavīr. Patiesība ir tikpat sena kā mū�ība.

���� Es nezinu nevienu cilvēku ne pagātnē, ne arī nā�kotnē, kur�, uzzinājis patiesību, būtu bijis laimīgs, � Kritu�ais teica.

�� Cilvēks tiecas pēc patiesības ne jau savas laimes dēļ.

�� Tas tiesa, � Kritu�ais drūmi piekrita. � Cilvēks vēlas uzzināt patiesību tikai savas nelaimes dēļ. Tādēļ arī pirmīt teicu, ka tas tikai liecina par mūsu tum�o prātu.

��� Lai tā arī būtu! � Jānis Vanags iesaucās. � Lai esmu pēdējais idiots un plānprātiņ�, es tomēr �o patiesību uzzi�nā�u! Es turpmāk vairs nevarē�u normāli dzīvot, ja neuz�zinā�u, kas vēlāk notika ar Jāni Kri�lauku, ar Ievu Zemīti un viņu dēlu Viesturu, kas notika ar manu māti Silviju un kādēļ viņa mani tūlīt pēc piedzim�anas tik steidzīgi atveda uz Rīgu un atdeva savai māsai. Viņa tā nevarēja rīkoties vienkār�as vieglprātības dēļ! Nē! �ādas rīcības pamatā acīm�redzot ir pastāvējis kāds liels un svarīgs iemesls. Bet kāds? Kādēļ viņa to nestāsta? Kādēļ nevienu vārdu nesaka par manu īsto tēvu � Viesturu Kri�lauku? Es jūtu � ir noticis kaut kas baigs un nosodāms. Tādēļ arī klusē. Bet es gribu zināt! Gribu!!!

�� Kādēļ? � Kritu�ais ļoti mierīgā balsī pavaicāja. � Ko tu ar to iegūsi?

�� Es jau paskaidroju. Es gribu normāli dzīvot.

���� Bet viss notiks otrādi! Uzzinājis patiesību par savu vecāku dzīvi un toreizējo mātes rīcību, tu kļūsi nelaimīgs un viņu patie�ām neieredzēsi! Tu savu māti nicināsi! Ma�nuprāt, tā būs ļoti nenormāla dzīve.

�� Varbūt, � Jānis Vanags domīgs piekrita. � Bet vai tas ir normāli � dzīvot un neko nezināt par sava tēva dzīvi un likteni? Es neko vēl nezinu arī par viņa vecākiem � Jāni Kri�lauku un Ievu Zemīti. Bet man tas ir svarīgi! Man ir jāzina, uz kādiem pamatiem es stāvu!

��� Labi, � Kritu�ais lēnīgi noteica. � Es tev visu varu pastāstīt, ta�u . . . Tu jau zini, mums par daudz ko �ai dzīvē nākas dārgi maksāt. Piemēram, es par savu pārliecību esmu kādreiz samaksājis pat ar savu dzīvību. Parasti gan patiesība tik dārgi nemaksā kā mūsu pārliecība, un to�mēr . . . Nāve ir tikai mirklis, turklāt bie�i vēl patīkams un skaists, turpretī patiesība mūsu dvēseles var plosīt visu dzīvi

^ Vienalga, � Jānis Vanags spītīgi no�ukstēja. � Es esmu ar mieru maksāt. ..

���� Lai notiek! � Kritu�ais tūlīt piekrita. � Es neprasu daudz. Piecelies, paņem nazi vai uguni un iznīcini visas savas gleznas! Sagriez! Sadedzini! �o te �ilbino�o Ievas por�tretu un kairino�o aktu, �o te kluso dabu, ainavu un to tur laivu ar glāb�anas riņķi, kas nevienam tā arī nav pasniegts! Tāpat aizsākto Jāņa Kri�lauka gleznu! Iznīcini! Un tu pretī saņemsi patiesību, kuru nez kādēļ tā alksti uzzināt!

Jānis Vanags izbailēs sarāvās, atkal aizvēra acis, un �o�reiz visi tēli, laikam negribēdami būt liecinieki viņa vā�jumam, ātri izgaisa. Palika vienīgi Kritu�ais. Viņ� pastiepa roku pret jauno mākslinieku un piedāvāja tam savu zo�benu.

�� Ņem! � Kritu�ais bargi sacīja. � Ņem un cērt! Sakapā savu pagātni! Iznīcini savu nākotni!

Jānis Vanags ātri uzrāva uz galvas segu un, smagi els�dams, viss vienos sviedros mirkdams, no�ukstēja: � Nē! Es to nevaru �

��� Vari! � Kritu�ais dusmīgs uzkliedza. � Tu tikai ne�gribi! Bet, ja negribi vai patie�ām to nespēj, tad nekad nesaki, ka patiesība ir visvajadzīgākā un dārgākā lieta uz �īs pasaules! Nē! Nesalīdzināmi dārgāks ir mūsu dvēseles miers! Mūsu nezinā�ana! Mūsu darbs, mīlestība un dzīve! Neviena atklāsme nav tā vērta, lai patiesības dēļ tiktu radīts naids! Jau tā pārāk daudz cilvēku ir nokauts. Pārāk daudz izpostītas dzīves. Kādēļ to vēl darīt ar savējo? Lai arī tur�pmāk tevi katru nakti ie�ū�ina saldais neziņas miegs! Guli! Un tev paliks tevs darbs un paliks �ī māja, un tev paliks nākotne un daudzas iespējas, tev paliks Ieva un jūsu trakās mīlas naktis, tev paliks māte un zaļās lauku pļavas, tev paliks cerības un neziņa, ka tavos vistuvākajos rados ir biju�i gan varoņi, gan vislielākie nelie�i! Lai paliek! Tik un tā neko vairs nevar izmainīt. . .

No�ķinda pie�i, un Kritu�ais bra�ā karavīra solī nestei�dzīgi izgāja no istabas. Da�as minūtes darbnīcā valdīja no�mierino�s klusums, mākslinieks pagriezās uz sāniem un jau centās no jauna aizmigt, kad atkal izdzirda tikko jau�amu troksni un, sev par milzīgu pārsteigumu, ieraudzīja, ka darb�nīcas stūrī stāvo�ā glezna sakustas, atskan auduma plīsums, pēc tam bija dzirdami �ļūco�i soļi, un pēc da�iem mirkļiem Jānis Vanags nobijies ieraudzīja, ka pie viņa guļamvietas, iznācis no gleznas un pagātnes, stāv Jānis Kri�lauks . . .

Viņ� bija novecojis. Mati kļuvu�i plāni un sirmi, visu seju krustām �ķērsām vagoja dziļas grumbas, ari augums nedaudz sagumis un kļuvis vājāks, bet acis bija tādas pa�as kā jaunībā. Tum�as un ļoti vērīgas.

�� Vecotēv � � Jānis klusi nomurmunāja. � Arī tu vēl esi dzīvs?

Kri�lauks vāji pasmaidīja.

��� Nē, mazdēl. Es sen jau esmu miris. Tas, ko tu pa�laik redzi, ir tikai mana kādreizējā ķermeņa zemes virspusē at�stātais biolauks . . . Tas jau nepazūd. Tāpat kā neviens atoms vai kvants. Mēs turpinām eksistēt. Tikai citā reali�tātē.

�� Es par tevi visu �o laiku neko nezināju . . .

���� Tā ir tavas mātes vaina, � Kri�lauks aukstā balsī pateica. � Un tava pa�a kauns. Vai tad vajadzēja nodzīvot līdz �etrdesmit gadiem, lai tikai tagad sāktu interesēties par savas dzimtas saknēm, par savu īsto tēvu, vecotēvu un ve- comāti?

Jānis Vanags klusēja, lai gan sevī nejuta nekādu vainu. Viņam ta�u visu laiku bija bijis gan tēvs, gan abi vecietēvi, gan abas vecāsmātes. Jānis Vanags nevarēja zināt, viņ� pat nevarēja nojaust, ka starp viņu un abiem vecākiem pastāv kāds ļoti netīrs noslēpums, atklāti meli un smags noziegums.

�� Piedod, � mākslinieks nomurmināja, � bet. . .

���� Nemoki sevi, � Kri�lauks viņu centās nomierināt. � Es to neteicu kā pārmetumu. Tas vairāk bija izbrīns, lai gan arī to man laikam nevajadzēja darīt. Es labi pazīstu cilvēkus un dzīvi. Esmu redzējis gan cēlu, gan zemisku rīcību, ta�u tas, ko toreiz izdarīja tava māte . . .

��� Ko viņa tādu izdarīja? � mākslinieks ātri un ļoti sa�traucies pajautāja.

��� It kā jau neko sevi�ķu, � Kri�lauks trīco�ā balsī pa�teica. � Viņa tikai nodeva savu mīlestību un vairākus cil�vēkus. Da�iem no viņiem tas vēlāk maksāja arī dzīvību . . . Tai laikā tas viss bija tik ļoti pierasti un ikdieni�ķi, ka par to varbūt �odien nemaz tā nevajadzētu gau�i raudāt, ja vien tas, ko viņa toreiz nodeva un iznīcināja, nebūtu bijis mans vienīgais dēls Viesturs. Un redz, cik �ķībi sanāk! Ja tu nezināji, ka Viesturs ir tavs īstais tēvs, tad es savukārt ne�zināju, ka tu esi mans vienīgais mazdēls! To tava māte no manis ļoti prasmīgi noslēpa, un es par tevi uzzināju tikai tad, kad tu toreiz Kultūras ministrijā rokās paņēmi manas senās fotogrāfijas . . . Mans biolauks tūlīt noreaģēja, un tā es tagad bie�i esmu �eit.

��� Kā māte nodeva . . . manu tēvu? � Jānis Vanags ar sausu muti pajautāja. � Un, galvenais, kādēļ?

Jānis Kri�lauks kādu laiciņu klusēja, tad tikko manāmi atmeta ar roku.

��� Lai paliek, Jāni! To kādreiz vēlāk! Bet man ir prieks, ka arī tavu sievieti sauc par Ievu. Es te saskatu taisnīgu un loti pareizu likteņa gribu. Es zinu, pēc gada arī jums būs dēls, jūs to tāpat nosauksiet par Jāni, bet, kad viņ� izaugs liels, viņa pirmā un vienīgā meitene atkal būs, vārdā Ieva .. . Nekas īpa�s jau pasaulē nemainās. Zemiska nodevība, kā parasti, mijas ar neprātīgu mīlestību, un cilvēks, te sakauts, te neuzvarēts, iet savu nolemto ceļu . ..

�� Vecotēv, � Jānis Vanags klusi ierunājās. � Pēc tava stāstījuma izriet � Tu toreiz � Tu tomēr spēji pēc Pil�soņu kara atgriezties Latvijā?

���� Jā, � Kri�lauks tīri priecīgs atzinās. � Tā es toreiz izlēmu un neno�ēloju. Es atgriezos savā dzimtenē. Es atgrie�zos pie Ievas. Es turēju savu vārdu un godīgi izpildīju pie�nākumu pret sievieti, kuru kādreiz mazā kalpa istabiņā artilērijas �āviņu pavadībā biju paņēmis tik jaunu, skaistu, apmulsu�u un nevainīgu . . . Tur tad bija sākums arī tavai dzīvībai, Jāni Vanag-Kri�lauk, un tādēļ es neticu, ka mūs visus ir radījis Dievs. Nē! Mēs galvenokārt rodamies no ne�jau�a skatiena, bailēm no vientulības, satrauktas elpas un divu cilvēku ilgām . . .

��� Tu pareizi darīji, ka atgriezies, � Jānis Vanags teica. � Viņi tevi tur Krievijā trīsdesmit septītajā gadā dro�i vien būtu no�āvu�i tāpat kā visus pārējos.

����� Dro�i vien, � Kri�lauks lēnīgi piekrita. � Visus vecos streikus . . . Lai gan patiesībā viņi vēl bija jauni cilvēki. Pat Jukums Vācietis toreiz bija jauns.

- Tātad iznāk, ka mīlestība uz Ievu Zemīti tev faktiski izglāba dzīvību.

Jānis Kri�lauks pasmaidīja, un pēk�ņi viņa sejā pazuda visas asās gr umbas, augums negaidīti iztaisnojās, pleci kļuva platāki, skatiens skarbāks, un Jānis Kri�lauks atkal kļuva tie�i tāds, kāds bija jaunībā � divdesmit pirmā gada vasarā, kad pirmā lielākā latvie�u strēlnieku grupa no Ukrainas dienvidiem caur Maskavu atgriezās dzimtenē . . .

�� Mīlestība vienmēr kādu izglābj vai pazudina, � Kri��lauks, mazliet satraukts, turpināja. � Mani tā patie�ām izglāba, toties nesaudzēja dēlu . . . Bet kas tad īstenībā ir mīlestība? Tie ta�u esam mēs pa�i. Un, kāds ir cilvēks, tāda ir arī viņa mīlestība. Tas ir negrozāms, savāds, varbūt pat ļoti ne�ēlīgs dabas likums. Bet tāds nu tas ir. Ļauns, ciet�sirdīgs cilvēks nekad savā tieksmē būt kopā ar sievieti ne�spēj būt maigs, uzticīgs vai nesavtīgs. Viņ� vienmār savu mīlestību izmantos tikai kā līdzekli vai ieroci visda�ādāko iegribu apmierinā�anai vai materiālā stāvokļa uzlabo�anai. Viņ� pats dot neko nevar. Tādi tikai ņem. Un ņem brutāli un ļoti ne�ēlīgi. Vispirms miesu, tad naudu un mantas, pēc tam dvēseli un bie�i ari dzīvību.

�� Bet tev palaimējās . . .

�� Jā, � Kri�lauks piekrita. � Bet arī Ievai laikam palai�mējās. Protams, tagad grūti spriest, ta�u domāju, ka viņa nez vai būtu laimīgāka, kļūstot par sievu vecajam Anmanim vai manam jaunākajam brālim Mārtiņam. Bagātāka, jā. Bet laimīgāka . . . Nez vai.

�� Tu ar viņu kopā nodzīvoji visu mū�u?

���� Jā. Raibi jau gāja, bija grūti un neizturami, nācās pārciest visādas mokas un cie�anas . . . Man bija arī citas iespējas, cita izvēle . . . Dzīve ir gara, un katra diena mums nes kaut ko jaunu. Bet mēs kaut kā izturējām. Mēs viens otru nenodevām, un tas varbūt ir pats lielākais ganda�rījums par nodzīvoto mū�u.

�� Tu viņā saulē aizgāji bez bailēm?

�� Vispār jā, lai gan . .'. Redzi, manu mīļo mazdēl, es dzī�voju tādā laikā � Es dzīvoju drausmīgā laikā. Man ir nācies nokaut. Pēc manām kaujas pavēlēm bie�i bojā gāja daudz cilvēku . . . Vēlāk es ar savu dzīvi kaut kā mēģināju �o vainu izpirkt, ta�u . . . Atgriezt neko vairs nevar.

Mums visiem uz citu pasauli ir jāaiziet ar to, ar ko esam dzīvoju�i.

����� Un ko mana vecmamma? Viņa patie�ām bija tik skaista, ka tu spēji viņā iemīlēties no pirmā acu skatiena, spēji atteikties no militāras karjeras Krievijā un kā nabags atgriezties Latvijā?

����� Jā, mazdēl. Ieva Zemīte tik tie�ām bija neparasti skaista sieviete. Bet ja runājam pilnīgi atklāti� Es Latvijā atgriezos ne tikai viņas dēļ. Man te Latvijā palika arī māte. Tēvs. Man bija noriebies kar� un revolūcijas laikā pieredzētā cietsirdība un necilvēcība. Tālāk es gribēju dzīvot citādi. Bez tam . . . Tu pirmīt pateici nepareizi. Es Latvijā neatgrie�os kā pēdējais nabags. Jā, es labprātīgi, neviena nepiespiests, no ģenerāļa kļuvu par kalpu. Es labprātīgi uzņēmos to cie��anu un pazemojumu nastu, ko man kā tautas nodevējam gāza virsū gan boļ�eviku komisāri, ulmaņlaika patrioti, hit�lerie�u gestapovie�i un staļinie�u enkāvēde�ņiki! Visi! Gan krievi, vācie�i, gan visniknāk pa�u latvie�i! Es izturēju. Bet pirms tam . . . Nē, Jāni! Es Latvijā atgriezos bagāts. Es pār�nācu savā tēvu zemē. Es atgriezos pie savas mātes un mei�tenes, kuru patie�ām iemīlēju pirmajā redzē�anas mirklī. Pārējam jau vairs nebija lielas nozīmes.

���� Pastāsti, kā tas viss notika! � Jānis Vanags klusi palūdza un iekārtojās ērtāk. Viņ� to ļoti vēlējās zināt, jo viņu smagi nomāca tas diezgan baigais tuk�ums, kas tik ātri un negaidīti bija atklājies gan viņa pa�a, gan vecāku un vecvecāku pagātnē.

���� Labi, � Kri�lauks tūlīt piekrita. � Vēl īsti nezinu, ko tu ar to iegūsi vai zaudēsi, ko tu pēc tam domāsi un kā spēsi rīkoties tālāk, ta�u tev ir jāzina patiesība! Un, to uzzinājis, tu tūlīt sapratīsi, kur ir elle un kur ir debesis. Tu zināsi, kur iet. . .

Līdz Latvijas robe�ai bija paliku�i vairs tikai trīsdesmit septiņi kilometri.

Es stāvēju lielā Pulmaņa vagona atvērtajās durvīs un skaudīgi vēroju, kā garām slīd ilgi neredzētas dabas aina�vas zaļi pakalni, upes un ezeri, lielas pļavas, ganāmpulks, me�i un baltas bērzu birzes. ���<

Man �ķita, visa zeme tagad pārvērtusies vienā lielā, smar��ojo�ā skaistumā. Labi koptā dārzā. Stingrā, nekad neiznī�dējamā dzīvības pulsējumā. Tad es kārtējo reizi ar dziļu no�ēlu atcerējos, ka tikai cilvēki viens otru tik me�onīgi un muļķīgi bendē nost, kurpretī pārējā dzīvā pasaule harmoniski dzīvo un attīstās tālāk, par pamatu savai eksistencei ņemot tīros dabas likumus, nevis asiņainas teorijas par �ķiru cīņām.

Turpat aiz muguras skaļi zviedza zirgi.

Blakus smējās strēlnieki. Vairs nebija ne komandieru, ne padoto. Mēs visi bijām kļuvu�i vienlīdzīgi.

Bet sliedes dunēja kā tāla artilērijas kanonāde.

Vai tie�ām kar� būtu beidzies? Un es, tu, mēs visi, nejau�i izvilkdami vislaimīgāko mū�a lozi, esam paliku�i dzīvi?

Tas joprojām likās sapnis.

Un viss �is brauciens, visa �ī fantastiskā atgrie�anās.

Tas bija pēdējais Krievijā paveiktais latvie�u strēlnieku varoņdarbs.

Mums lika nodot iero�us, bet mēs viņiem atdevām tikai lielāko daļu no zirgiem un smagos lielgabalus. Pārējo patu�rējām sev � �autenes, lo�metējus, granātas un zobenus. Lai gan par mūsu atgrie�anos dzimtenē formāli rūpējās jaunās Latvijas valdības pārstāvis Maskavā, mēs bijām pārliecināti, ka bez lielākas kau�anās uz priek�u netiksim. Bet visā vi�sumā tomēr gāja diezgan gludi, vienīgi neizturami lēni.

Mēs jau �etrdesmit dienas nonīku�i gaidījām divus vil�ciena sastāvus, kurus vietējā pilsētas, armijas un dzelzceļa vara mums solīja atsūtīt. Bet nekas nenotika. Tagad es sa�protu � tas bija Padomjzemes lielās tuk�runā�anas sākums. Mērķi, uzdevumi un solījumi, kurus neviens pat nedomāja pildīt.

Nekādu nastu mums nebija, izņemot pārdesmit zirgu, tā ka mēs pie pirmās izdevības varējām sakāpt vagonos da�u minū�u laikā. Ņemot vērā �o apstākli, vairāki karstgalvī�gākie jau apsprieda iespēju ar varu rekvizēt pasa�ieru vil�cienu, kas te no Nikolajevas katru otro dienu brauca uz

Kijevu. Tā dro�i vien ari būtu noticis, ja mums kāds dzelzceļnieks nebūtu pateicis, ka stacijas priek�nieks gaidot lielu kukuli� Viņ� esot pārliecināts, ka latvie�u strēlniekiem pilnas kabatas ar zeltu, kas vardarbīgi atņemts sakautajam ienaidniekam � Ja viņi kaut daļu no tā atdo�ot stacijas priek�niekam, vagoni bū�ot klāt jau otrajā dienā! Jo raugi. .. Deviņdesmit trīs vagoni, tas ir, divi e�eloni, iedzīti �tupikā�, jau desmit dienas stāvot tepat netālajā Vladimirovkas sta�cijā.

Noturējām īsu apspriedi, kurā vienprātīgi nolēmām ne�kādu kukuli, protams, nedot, jo mums vienkār�i nekā nebija, ko dot. Vienīgais, ko �ajā situācijā varējām darīt, bija sta�cijas priek�niekam kārtīgi sadot pa purnu un rīkoties ar spēku.

Pie tā arī palikām. Tuvākās svētdienas pēcpusdienā, kad visas apkārtnes ļaudis jau bija piedzēru�ies un, skaļi pār�dzīvodami, skatījās kādas ceļojo�as aģitbrigādes uzvedumu �Prolets, revolūcija un mīlestība vai kā strādnieku puisis Ivans Korjahins atteicās no kņazienes Da�as Dolgorukovas�, strēlnieku grupa ātri aplenca dzelzceļa stacijas ēku un mēs, kādi pieci se�i, ar kājām atsizdami cie�i aizvērtās durvis, iegājām stacijas priek�nieka lielajā kabinetā.

Aiz galda sēdēja mazs, no�ņurcis vīrelis, kuru jau labi pazinām, un Aleksejs Judalovs, branga izskata Nikolajevas �ekas priek�nieka vietnieks. Abu acīs vispirms uzliesmoja nepatīkams pārsteigums, tad to nomainīja dusmas un vēlē��anās tās arī klaji izpaust.

���� Kā jūs uzdro�ināties?! � biedrs Judalovs no Ārkār�tējās komisijas skaļi iebļāvās un strauji uzlēca kājās. � �ī ir stratēģiski svarīga valsts iestāde, un nepiedero�iem . ..

��� Aizveries! � mans biju�ais adjutants �anis Krastiņ� atkliedza pretī un negaidīti pie �ekista krūtīm pielika savu naganu. � Mēs pa�i zinām, cik stratēģiski svarīga ir �ī stacijas ēka! Pirms pusgada to no baltgvardiem priek� jums atkarojām tie�i mēs � latvie�u strēlnieki! Te krita se�i mūsu pulka puikas, bet ko tu pa to laiku darīji? Kasīji pautus vai pratināji aristokrātus?

Judalovs kļuva pelēks un neko vairs neteica, toties sa�rosījās stacijas priek�nieks, ātri pieceldamies kājās un lū�dzo�i skatīdamies te uz Zani, te uz mani.

�� Biedri. . . Biedri! Ko jūs gribat?

��� No mēness esi nokritis, vai? � �anis turpināja kliegt. � Gribi paķert uz muļķa? Bet nekas neiznāks! Mēs jau te veselu mēnesi katru dienu . . . nākam pie tevis un lūdzamies kā pēdējie nabagi, bet tu tikai grauz savas saulespuķes un neliecies ne zinis! Bet neaizmirsti � mēs neko ilgi neesam radu�i prasīt! Mēs tevi un visu tavu dzelzceļu paņemsim ar varu!

�� Kā � ar varu? � Priek�niekam nedaudz sāka raus�tīties valoda, un viņ� nez kādēļ tūlīt atkal apsēdās iepriek��ējā vietā. � Tas ir nelikumīgi. . .

���� Mēs visu jūsu Krieviju esam paņēmu�i ar varu! � �anis jau nedaudz rāmākā balsī paskaidroja. � Un par kā�diem likumiem tu uzdro�inies mums te klukstēt, ja �eit bez vienām nelikumībām vispār nekā cita vairs nav?

Priek�nieks vēlreiz lūdzo�i ieskatījās man acīs, ta�u arī es vārījos no dusmām.

��� Jau pirms mēne�a no Maskavas jums atnāca pavēle par mūsu atvaļinātā strēlnieku pulka nodro�inā�anu ar transportu, � es viņam vēsi atgādināju, � bet jūs vienmēr aizbildinājāties ar vagonu trūkumu. Tagad vēl prasāt �ku�kuli�, izplatīdami netīras baumas par kaut kādu tur salau�pītu zeltu! Par �iem vārdiem vien jūs tagad vajadzētu no�aut, bet lai jau paliek! Varbūt kaut kad vēlāk to izdarīs �is pats Judalovs . . . Bet pa�laik runāsim skaidru valodu! Mēs zinām, ka divas stacijas tālāk aiz pilsētas robe�as Vladimi- rovkā jau desmit dienas stāv deviņdesmit trīs tuk�i vagoni! Kādēļ tie nav padoti �eit?

Stacijas priek�nieks vēlreiz nobāla un klusēdams nolieca galvu.

���� Atbildi! � �anis atgāja no �ekista un tagad savu naganu pavērsa pret nelaimīgo dzelzceļa ierēdni. � Kādēļ tu tos noslēpi? Kādēļ nepildi Maskavas pavēli?

Priek�nieks bijīgi paskatījās uz Judalovu.

���� Es jau labprāt, � viņ� tikko saprotami nomurmi�nāja, � bet viņ� � Viņ� deva citu pavēli.

��� Kas par lietu? � Es nesapratnes pilns pagriezos pret �ekas darbinieku. � Par kādu pavēli ir runa?

Judalovs ilgi klusēja, tad nervozi izgrūda:

�� Jūs visi tagad skaitāties � nodevēji!

������ Ko?! � Es pārsteigts paspēru soli viņam tuvāk. � Mēs � nodevēji?!

��� Jā! Nodevēji un kontrrevolucionāri � � �ekists ne�gribīgi turpināja paskaidrot mūsu pa�reizējo politisko statusu. � Gribat doties atpakaļ pie bur�ujiem . . . Esat atsacīju�ies dienēt slavas apvītajā Strādnieku un Zemnieku Sarkanajā Armijā. Pārdevu�ies vispasaules imperiālis�tiem . . .

���� Tu, melno piparēdāj! � �anis bija tā pārskaities, ka man �ķita � viņ� tūlīt metīsies �ekistam virsū un sāks viņu sist. � Neaizmirsti, ka to mū�am mirdzo�o slavu Sarka�najai Armijai esam sagādāju�i galvenokārt mēs � latvie�u strēlnieki! Bez mums tu tagad dro�i vien stāvētu uz kāda ielas stūra ar cepuri rokā un lūgtos ubaga dāvanas! Bet ta�gad, kad mēs jums te esam izcīnīju�i padomju varu, aizstā�vēju�i revolūciju un lupatu lēveros sakāvu�i visus jūsu baltos ģenerāļus, tu, pēdējais smerdeli, uzdro�inies mūs dēvēt par kontrrevolucionāriem un nodevējiem?!

�anis atkal draudīgi pavērsa naganu pret �ekistu, un es biju pārliecināts � vēl viens apvainojo�s vārds no viņa puses un �anis �aus.

��� Nomierinies! � es klusi pateicu latvie�u valodā. � Nav te ar viņiem daudz ko diskutēt par politiku! Mums ātrāk jādabū vagoni!

�anis piekrīto�i pamāja un vēlreiz revolvera stobru pa�vērsa pret stacijas priek�nieku.

���� Paņem telefona trubiņu un fiksi zvani uz Vladimi- rovku! � �anis asi pavēlēja. � Lai pēc da�ām stundām abi e�eloni būtu �eit!

Stacijas priek�nieks bailīgi paskatījās uz Judalovu, lai�kam gribēdams saņemt viņa piekri�anu, bet tas tī�u prātu novērsās sāņus.

■ u. Tādā gadījumā zvani tu! � �anis sacīja Judalovom. � Pēc tavas pavēles vagoni ir aizdzīti uz Vladimirovku, ta�gad pats tos arī gādā atpakaļ!

Judalovs lēni purināja galvu. Varēja just, ka arī viņ� ir tikai neliels posms garajā varasvīru ķēdē, kuriem dots rīko�jums no aug�as visādiem līdzekļiem mēģināt aizkavēt latvie�u strēlnieku aizbrauk�anu no Krievijas. Līdz �im tas viņiem bija izdevies, solot labus rezultātus arī turpmāk.

Daudzi strēlnieki patie�ām sāka pārdomāt Ar katru dienu brauktgribētāju kļuva mazāk. Boļ�eviku propaganda un aģi�tācija tāpat strādāja pilnā sparā. Pēc tam jau nāca atklāti draudi, ka vistuvākajā laikā, ja nepārdomāsim, gan oficiālās iestādes, gan vietējie iedzīvotāji pret mums izturē�oties, kā uzvarēju�am proletariātam ari pienākas izturēties pret kontr- revolucionāriem un nodevējiem �

Mēs sapratām, ka tā nav tuk�a runā�ana, jo vēl visiem svaigā atmiņā bija nesenā Sarkanās Armijas ārkārtīgi ne�ē�līgā izrēķinā�anās ar Mahno karaspēka daļām. �ādā gadī�jumā asinis būtu lielas, jo mēs jau nu nebūtu ļāvu�ies tā viegli sevi apkaut.

Vilcināties vairs nedrīkstēja nevienu dienu.

���� Nu, kur� tad zvanīs uz Vladimirovku? � es ar �o jautājumu vērsos pie abiem aizturētajiem. � Mums principā vienalga, ta�u . . . Varbūt tomēr . . . jūs? � Es pagriezos pret stacijas priek�nieku.

Viņ� pacēla galvu un ar izbiedēta un ļoti nomākta cilvēka acīm paskatījās uz mani.

�� Tas neko nedos, � viņ� klusā balsī teica. � Manā rī�cībā nav nevienas brīvas lokomotīves . . .

Tā dro�i vien arī bija, ta�u mēs jau bijām tā iedegu�ies, ka nevarējām un arī negribējām pārtraukt uzsākto dar�bību.

���� Tad mēs paņemsim to, kas nav brīva � � es viņam atbildēju, un abi ar �ani apņēmības pilni izgājām laukā.

Tie�i tai brīdī pie stacijas lēni piebrauca gar� pasa�ieru vilciena sastāvs Nikolajeva�Kijeva.

�� Grābjam ciet �ito? � �anis a�i uzprasīja.

Es atmetu ar roku, lai gan ideja nebija slikta.

���� Tas tomēr būs vistīrākais pirātisms! � es smejoties teicu. � Un bez pamatīgas �audī�anās neiztikt. Ņemsim tikai lokomotīvi! Aizej līdz ma�īnistam un vispirms mēģini sarunāt ar labu! Bet, ja ne, tad ne . . . Gan jau zināsi, kā viņu pie�spiest paklausīt! Aizbrauciet līdz Vladimirovkai, paņemiet kādus piecdesmit vai se�desmit vagonus un laidiet atpakaļ! Pa to laiku pasa�ieri lai pagaida, bet, dabūju�i vagonus, mēs tūlīt varēsim sākt iekārtoties. Resno �ekas veci Ju- dalovu paņemsim kā ķīlnieku un līdz ar tumsu varēsim sākt ripot.

Tā arī notika. �anis diezgan ātri piespieda ma�īnistu ar kurinātāju atkabināt savu sutas bāni no pasa�ieru sastāva, un lokomotīve ar pilnu tvaiku aizdrāzās uz Vladimirovku � Es atgriezos stacijas priek�nieka kabinetā un abiem ierēdņiem izskaidroju situāciju. Priek�nieks neko daudz nelamājās, ātri samierinājās ar radu�os stāvokli un tūlīt ķērās pie darba, lai nodro�inātu satiksmes dro�ību.

Bet Judalovs atkal sāka draudēt. Es viņam ar lielu lab�patiku paziņoju, ka viņ� ir arestēts un līdz tam brīdim, ka�mēr mēs no �ejienes neaizbrauksim, viņ� pie mums paliks kā ķīlnieks. . .

Judalovs, izrādījās, bija pietiekami gudrs. Viņ� reāli novēr�tēja situāciju un aktīvi nepretojās. Vienīgi vairākas reizes diezgan stingrā balsī atkārtoja:

��� Tagad jūs esat tikai privātpersonas � un jums vairs nav nekādu tiesību . . .

Man pēk�ņi kļuva skumji. �im cilvēkam bija taisnība. No piecpadsmitā gada ziemas atrodoties aktīvajā karadienestā, nepārtraukti piedaloties visda�ādākās 1. pasaules un Pilsoņu kara kaujās, pārcie�ot neiedomājamas grūtības, sāpes un izmisumu, pārdzīvojot visaugstāko un tīrāko ideālu pilnīgu sabrukumu, jaunību un dzīvību savas pārliecības dēļ nemitīgi pakļaujot vistie�ākajām nāves briesmām, lepojoties ar kara�vīra cīņas prasmi un augsta ranga virsnieka godu, es tagad patie�ām biju kļuvis tikai par neievērojamu privātper�sonu . . . Par tādu pa�u cilvēku kā pārējie pasa�ieri, kuri tie�i tobrīd ļoti satrauku�ies skraidīja pa peronu . . .

Un tomēr �ī nebija mana dzimtā pilsēta. Te nebija mana tēvu zeme. Es atrados sve�ā zemē starp sve�iem un naidīgi noskaņotiem cilvēkiem. Tagad jau var viegli prasīt: kāda velna pēc tu tur aizdrāzies? Ko gāji tiem boļ�evikiem pa�līgā?

Bet mēs viņiem palīgā nemaz negājām. Tie atkal ir vieni no lielākajiem oficiālās vēstures meliem. Mēs gājām palīgā pa�i sev! Mēs gājām palīgā savai Latvijai, jo lielākā daļa no mums bija simtprocentīgi pārliecināti, ka, aizstāvot revolū�ciju, nepieļaujot ne cara, ne Kerenska, ne Korņilova vai citu militāristu valdības nāk�anu pie varas, mēs karojam ne tikai par visu darbaļau�u brīvību un laimi, bet galvenokārt mēs cīnāmies par Latvijas neatkarību, par savu valsti ar tautas ievēlētu valdību . . . Un mēs to arī panācām! Ikviens, kas nav savu galvu sakarsējis, zina un sapratīs, ka Latvijas neatkarību neizcīnīja tikai Kalpaks, Balodis, Ozols vai Berķis ar saviem cīnītājiem, bet to galvenokārt izdarījām mēs � latvie�u strēlnieki Krievijā! Tas �odien varbūt skan mazliet savādi, ta�u, ja mēs toreiz nebūtu sakāvu�i balto armijas, ja astoņpadsmitajā gadā pirms kreiso eseru dumpja apspie��anas nebūtu no Ļeņina burtiski izspiedu�i solījumu dot Latvijai brīvību, ja pie varas atkal būtu tiku�i monarhisti, domnieki, eseri vai militāristi, astoņpadsmitā gada Latvija nekad nebūtu iespējama . . . Nekad! Tā arī turpmāk būtu palikusi tikai Krievijas guberņa. Tie stiprā mērā bijām mēs, kas radīja �os vēsturiskos apstākļus Baltijas valstu tap�anai�

Nekad nevajag skatīties tikai uz priek�u vai atpakaļ. Da��reiz ir jēdzīgi paskatīties arī sev zem kājām vai augstu de�besīs.

Un tu ieraudzīsi visu nonāvēto cilvēku dvēseles. Paslēpu�ās aiz mēnessgaismas, saules stariem un zvaig�ņu spo�uma, katru mirkli uz mums noraugās karā kritu�o cilvēku acis. Katrs no viņiem ir par kaut ko cīnījies. Gribējis kaut ko iegūt vai aizstāvēt, būdams pārliecināts par savu taisnību un izrau�dzītā ceļa pareizību. Vai mums viņus vajadzētu tiesāt? No�sodīt? Ikviens no mums ir kādreiz maldījies, par to bie�i samaksājot visaugstāko cenu.

Es atkal izgāju stacijas priek�ā un da�us mirkļus vēroju uz perona atrodo�os cilvēkus. Tur bija gan atvaļināti karavīri, gan nopluku�i skrandaiņi, zemnieki, mātes ar bērniem un visādu tautību bēgļi. Krievi, ukraiņi, poļi, tatāri, grieķi un turki! Jā, un vēl latvie�i! Un visi acīmredzot domāja par mājām.

Cilvēki bija uzbudināti, par kaut ko skaļi runāja, uztrau�ku�ies sargāja savas nedaudzās mantas un skrēja pie stacijas de�uranta uzzināt, kādēļ viņi vēl joprojām netiek ielaisti vagonos.

Pēc neilga laika es jutu, ka arī pats tieku novērots. Lēni pagriezu galvu sāņus un ieraudzīju, ka uz mani, atspiedusies pret stacijas ēkas sienu, uzmanīgi skatās kāda jauna un ļoti skaista meitene. �is vērīgais un sievi�ķīgi patīkamais acu skatiens un seja man �ķita jau kaut kur redzēti un pazīstami. Neko daudz nedomādams, vienīgi pakļaujoties kādam ne�zināmam spēkam vai vienkār�i ziņkārei, es pagriezos un lēni piegāju viņai klāt.

���� Esi sveicināta! � es klusi teicu un cie�i ieskatījos viņas neparasti lielajās, tum�ajās dienvidnieces acīs. � Var�būt es maldos, bet man ir tāda sajūta, it kā tevi jau kaut kur būtu redzējis.Varbūt pat runājies, tikai nekādi pa�reiz nespēju to atcerēties.

���� Bet es gan atceros. � Meitene kautrīgi pasmaidīja. Man �ķita, ka blāvajā vakara krēslā pēk�ņi iedegusies maiga debess gaisma.

�� Ko tu atceries? � es pavaicāju.

��� Tevi, � meitene tikpat kautrīgi atbildēja un nolaida skatienu.

Es jutos mazliet neērti, jo viņu tomēr nespēju atcerēties. Pēc brī�a man ienāca prātā, ka viņa varētu būt kāda no Harkovas hospitāļa �ēlsirdīgajām māsiņām, kad deviņpa�dsmitā gada ziemā tur miru tīfa karstumos. . .

�� �ēlsirdīgā māsiņa? � es atvieglots jautāju.

Skaistās meitenes sejai lēni pārslīdēja tikko manāmas

skumjas.

���� Nē, Jāni Kri�lauk, � viņa negaidīti nosauca manu vārdu, tas bija lielākais pārsteigums, kādu es pēdējā laikā biju piedzīvojis. � �ēlsirdīgs biji tu . . .

, � Kādā ziņā? � es, stipri apmulsis, painteresējos.

��� Tu mani nenokāvi, � meitene, tāpat mulsi smaidot, paskaidroja. � Tu mani mīlēji. ..

Un tad es atcerējos. Visu Pilsoņu kara laiku man ar sie�vietēm praktiski nekādas darī�anas nebija iznāku�as, ta�u toreiz pēc tā drausmīgā Saburovkas slaktiņa � Jā. Vēl�reiz manā apziņā un ar visbaismīgākajiem notikumiem pār�blīvētajā atmiņā atausa tā skaidrā ziemas diena, kad �īs lielās Ukrainas sād�as pievārtē mēs sakapājām Korņilova armijas divus izlases virsnieku pulkus, un pa visu lauku kaud�u kaudzēs sakritu�ie baltgvardi, un daudzu ievainoto kliedzieni, vaidi un lāsti, un drausmīgs nogurums un vēl drausmīgāks riebums, un savāds, varbūt kara laikā pirmo reizi pārdzīvots �ēlums, un sāpīgi sirdsapziņas pārmetumi, un mirdzo�ais sudraba zobens, kuru es rūpīgi mazgāju sniegā, un balta māja, pagalam pārbijusies saimniece, un karsta pirts, un auksta ūdens malks, un siltas vakariņas, un atsevi�ķa istaba ar lielu gultu un baltiem palagiem, un pēc tam kluss klauvējiens pie neaizslēgtajām durvīm, un plīvojo�as sveces gaismā kā no pārdabiska sapņa atnākusi balta meitene, un viņas diezgan baigie vārdi, ka viņu kā pilnīgas padevības un saudzības dāvanu sve�ajam karotājam �urp sūta pa�as māte, jo latvie�i esot visbriesmīgākie, visne�ēlīgākie cilvēki uz pasaules . ..

�Saudzē mūs!� Un tovakar pa visu kara laiku man pirmo reizi uznāca ne tikai �ēlums un riebums pret apkārtnotie- ko�o, bet arī neizsakāmas ilgas pēc mājām un miera, pēc klusuma un personīgā dro�uma, pēc pelēkajiem Rīgas bru�ģiem, Ventas krasta un kādas neizturami mīļas meitenes glāstiem�

Man �o atnāku�o meiteni vajadzēja paņemt. Ja es to ne�būtu izdarījis, tad tonakt dro�i vien būtu nomiris no �aus�mām, smeldzīgām ilgām un vientulības �

���� Eva Mikuļska � � es klusi no�ukstēju un viegli ar pirkstu galiem pieskāros viņas sārtajiem vaigiem. � Pie�dod, bet tavs izskats man jau bija pagaisis no prāta.

��� Bet es tevi gan atcerējos visu �o laiku, � Eva prie�cīga atzinās. � Torīt pierakstīju tavu grūti izrunājamo uzvārdu. . .

��� Kādēļ? � es pavaicāju. � Tu mani gribēji paturēt at�miņā labā vai sliktā nozīmē?

Eva Mikuļska paraustīja plecus, kurus sedza plāna ka�tūna kleita. Bet tā sedza ne tikai plecus. Zem gai�zilā au�duma da�us sprī�us no manis kā divi lieli un dzīvi āboli satrauktas vibrēja meitenes krūtis, un man likās gandrīz vai neticami, ka tikai pirms nepilna gada es �īs krūtis esmu skūpstījis, esmu glāstījis �o jauno miesu, pieglaudis tai galvu un beigu beigās iegājis �ai apbrīnojami baltajā un tīrajā miesā . . . Bet ko es viņai teicu? Ko runāju? Savādi, bet es neatcerējos nevienu vārdu.

��� Tu biji labs, � Eva atbildēja. � Māte domāja, ka jūs izkausiet arī visu ciemu, bet jūs nevienu neaiztikāt. Vēlāk boļ�eviki gan �

�� Kā tu �eit nokļuvi? � es painteresējos.

��� Mēs atbēgām, � Eva pastāstīja. � Māte gribēja tikt uz kāda kuģa, un gandrīz arī būtu tiku�i, ja vien . . .

Eva atkal nolieca galvu.

�� Kas?

-� Latvie�u strēlnieku daļas, ko komandēja Jānis Kri��lauks, tik negaidīti ātri ieņēma Eipatoriju . . . Pēdējais kuģis aizgāja bez mums. Mēs vienkār�i nepaspējām. Māte gribēja izdarīt pa�nāvību, bet es gau�i raudāju. Mēs bez mazākām bailēm varētu dzīvot Konstantinopolē vai Parīzē, bet tagad jāatgrie�as Saburovkā . . .

Es atkal sajutu skumjas, un man Evas kļuva cilvēcīgi �ēl. �

���� Tur ir tavas mājas, Eva � � es viņu mēģināju nomierināt. � Gan jau kaut kā viss nokārtosies . . .

Eva pacēla galvu, ieskatījās man acīs un piekrīto�i pa�māja.

��� Bet ko tu? � viņa ātri pavaicāja. � Tāpat dodies uz savām mājām?

�� Jā, � es atbildēju. � Arī es atgrie�os dzimtenē.

Izdzirdu skaļu svilpienu un strauji pagriezu galvu sā�ņus.

Pa blakussliedēm no Vlaclimirovkas puses lielā ātrumā �urp drāzās lokomotīve ar garu pre�u vagonu sastāvu.

���� Paklau, Kri�lauk � � Eva satvēra mani aiz rokas un joprojām skumja, neaizsargāta un neizpratnes pilna rau�dzījās man acīs. � Paklau, latvieti . . . Tagad tu, jūs visi sve�zemnieki .. . beidzot dodaties prom uz savu tālo ziemeļu dzimteni � Es to saprotu. Bet es nekādi neapjēdzu, kādēļ jums no turienes vajadzēja nākt �urp uz manu dzimteni? Ko mēs bijām tādu noziegu�ies, ko bija izdarīju�i poļi, ukraiņi un Donas kazaki?

Ko galu galā bija noziegusies visa pla�ā Krievija � ka to vajadzēja iznīcināt?

Es drūmi klusēju. Tai brīdī es neko nespēju atbildēt.

����� Es zinu, � meitene, nedaudz iekarsusi, turpināja. � Vieni jūs slavēs, bet daudzi, o, cik daudzi, pan Kri�lauk, jūs nolādēs! Nolādēs uz mū�u mū�iem!

No Vladimirovkas atvestais e�elons, skaļi bremzēdams, nostājās blakus pasa�ieru vilcienam. Vajadzēja iet.

Es asi satvēru �īs maigās poļu meitenes trauslos plecus un viņu cie�i pievilku sev klāt.

��� Paklausies, Eva � � es �ukstēju. � Man tagad jā�kārto mūsu aizbrauk�ana un nav vairs palicis neviens brīvs brīdis. Bet Eva! Skaistā, mīļā, maigā meitene! Es tevi neaiz�mirsī�u! Lai gan tu pie manis tonakt neatnāci, savu patieso vēlmju aicināta, es tev tomēr par �o uzdrīkstē�anos, par �o tavu brīvprātīgo upuri saku tūksto�kārtīgu paldies! Ie�spējams, ka es citādi tonakt būtu sajucis prātā. Varbūt tu mani izglābi, likdama atcerēties, ka mēs visi tomēr esam cilvēki . . . Piedod, Eva, es �obrīd tavā labā neko nevaru izdarīt, bet tu manā atmiņā paliksi kā vienīgais skaistais sapnis, ko es �eit pieredzēju . . . Paliec sveika un mūs neno- lādi, vismaz tu mūs nenolādi, dzirdi! Mēs jau tā no visiem esam nīsti, kauti, pazemoti un verdzināti! Bet septiņpa�dsmitajā gadā pirmo reizi pazibēja cerība un reāla iespēja beidzot būt brīviem, beidzot tikt pie savas valsts! Bet �is mērķis latvie�us sa�ķēla. Vieni to gribēja sasniegt tā, mēs savukārt to cerējām izdarīt citādi. . . tikai tamdēļ, Eva, tikai tamdēļ mēs to Krieviju apgriezām otrādi, tikai tamdēļ sitām monarhistus arī �eit! Nu kar� un revolūcija ir beigusies, un es nezinu, vai viss iegūtais un panāktais ir bijis tā vērts .. . Nezinu, Eva! Tādēļ tu man, lūdzu, piedod un manā vārdā palūdz piedo�anu arī visiem ukraiņiem un poļiem, visiem tatāriem un krieviem, visiem, kas kaut kādā veidā �eit ir cietu�i no mūsu revolucionārās karadarbības! Bet, ejot pie viņu atdusas vietām, tomēr neaizmirsti noliekt galvu un uzlikt kādu puķīti ari tur, kur guļ latvie�u strēl�nieki! �ā vai tā, bet katrs no viņiem, tāpat kā jebkur� no�kautais ukrainis, polis vai krievs, sev līdzi kapā ir paņēmis sapni par brīvību . . .

Es Evu noskūpstīju, maigi atstūmu no sevis un ātri devos pie strēlniekiem, nemaz nenojauzdams, ka Hktenis mani ar Evu pēc daudziem, daudziem gadiem vēlreiz savedīs kopā . . .

Latvijā mēs tikām sagaidīti diezgan naidīgi.

Daugavpilī mūsu e�elonu tūlīt aplenca policijas un armijas daļas, atbruņoja un bez īpa�ām ceremonijām izvietoja Dau�gavpils cietok�ņa kazarmās.

Pēc da�ām dienām visus pēc kārtas armijas komandantūrā sauca uz nopratinā�anu �personības un politisko uzskatu noskaidro�anai�.

Kā jau tas latvie�iem pierasts, oficiālajiem armijas pret�izlūko�anas daļas vīriem nemaz tik ļoti nevajadzēja pū�lēties � uzreiz atradās daudzi brīvprātīgi ziņotāji, kuri bez īpa�a uzaicinājuma izstāstīja visu ne tikai par sevi, bet galvenokārt runāja un aprakstīja citus: �Tas ir galīgi sar�kans, tas tāds pussarkans, tas tikai rozā, bet �itas ir glu�i balts,� � aizmirstot, ka pavisam nesen mēs visi bijām kā krama akmens, kā viena milzīga, cie�i savilkta dūre, mēs bijām vislabāko draugu, vienādu uzskatu un uzticamāko cīņu biedru ne�ķirama brālība � .

Bet tagad, kad katram vajadzēja pastāvēt atsevi�ķi, dau�dzi nobijās, liekuļoja, meloja un . .. nodeva.

Es par sevi, protams, nekādas sevi�ķas ilūzijas neloloju, tomēr cerēju, ka nez vai tiesas vai kara tribunāla priek�ā nonāk�u . . . Nekādus tiesiskus vai morāles pārkāpumus savā karavīra darbībā es nesaskatīju, ja nu viņi vienīgi �im gadījumam par godu atcerēsies, ka jebkur� kar� attiecībā pret cilvēku vai kādu tautu ir dziļi amorāls, netikumisks un ļoti noziedzīgs�

Nez kādēļ mani uz pratinā�anu izsauca tikai otrās ne�dēļas beigās. Laikam jau iepriek� ievāca visu iespējamo informāciju �

Pratināja jauns, diezgan �vītīga izskata virsnieks, kur� gan ne reizi nepacēla balsi, toties ar visu savu izturē�anos, ar jebkuru �estu un balss intonāciju centās uzsvērt savu pārākumu un to milzīgo distanci, kas tagad nenoliedzami pastāvēs starp tādiem kā es un pārējo pilsonību.

� Lūdzu, sēdieties.

Es apsēdos un vērīgi paskatījos apkārt. Nelielajā istabā, izņemot rakstāmgaldu un divus krēslus, neko citu neredzēju. Pelēkas sienas bez nevienas bildes vai gleznas. Tum�i brūna, rūpīgi izslaucīta grīda. Sargkareivja nebija, un arī sekre�tāra � protokolista nebija. Pats pratinātājs neko nepie�rakstīja. Sākumā tas mani ļoti izbrīnīja, bet drīz sapratu, ka īstā, oficiālā pratinā�ana acīmredzot notiks kaut kad vēlāk, citā reizē. �ī ir tikai tāda paviegla zondē�ana, taus- tī�ana, neliela iepazī�anās.

Tā arī bija. Mani Daugavpilī pratināja vismaz �etras reizes, un es, jau galīgi noguris, sāku uztraukties, ka tik tie jaunie Latvijas brīvības sargātāji nepārcen�as tā, ka man te būs jāpaliek gadiem ilgi.

Bet tas bija tikai sākums. Turpmākajā dzīves gaitā man pie pratinā�anām vajadzēja pierast un tās uzņemt kā sava mū�a un likteņa neatņemamu sastāvdaļu � Turpmāk mani tirdīs, sitīs, ņirgāsies, pazemos un spīdzinās ne tikai �ie samērā pieklājīgie latvie�u virsnieki, bet vēlāk jau daudz brutālākie aizsargi, pēc tam naida pārpilnie un primitīvie �ekisti, ārēji solīdie SD vīri un gestapovie�i, tad atkal augstprātīgie NKVD oficieri un apmātie latvie�u patrioti. . .

Es biju kļuvis Lielais Nodevējs un nepieņemams nevienam! Krievi mani nīda un sodīja par to, ka es toreiz atteicos no spīdo�as militārās karjeras Padomju Savienībā un atgriezos

Latvijā pie �bur�ujiem�, latvie�i savukārt mani neieredzēja un sodīja par to, ka es biju nostājies revolūcijas pusē, vācie�i gan par to, gan �ito . . . Un tā bez gala un malas. Visu mū�u es biju atstumtais, nicināmais, sodāmais, it kā patie�ām būtu pasaules mēroga noziedznieks. Bet mans vienīgais �nozie�gums� bija mans godīgums, dzimtenes un kādas sievietes mīlestība. Bet par to jau soda vienmēr, visos laikos .. .

�� Jūs esat Komunistiskās partijas biedrs?

�� Nē.

�� Patie�ām?

�� Jā, patie�ām.

���� Kādēļ tad jūs tik sparīgi aizstāvējāt Ļeņinu, Stu�ku un visu to plikadīdu bandu?

�� Ideja par daudz taisnīgāku pasauli, vēlē�anās dzīvot bez apspiedējiem un jebkura veida ekspluatācijas, iestā�anās par katras nācijas pa�noteik�anās tiesībām, par pilnīgu garīgu un sociālo brīvību � Tas viss ta�u nav radies ne ar Marksu, ne Ļeņinu un vēl mazāk ar Stu�ku! Tā cilvēki ir domāju�i un par to cīnīju�ies jau sirmajā senatnē, visspilgtāko iz�pausmi gūstot apmēram pirms divtūksto� gadiem hellēniskajā Grieķijā . . .

��� Pateicos par informāciju, bet jūs ta�u tie�i nostājāties pret Latvijas neatkarības ideju!

����� Nav tiesa. Latvie�u strēlnieki septiņpadsmitā gada maijā, nostādamies boļ�eviku pusē, pirmie sāka skaļi runāt par Latvijas autonomiju, kurpretī Ulmanis, �akste un Goldmanis par pilnīgu Latvijas neatkarību no Krievijas tolaik vēl runāja tikai �ukstus. Un nerunāja agrāk tādēļ, ka tam vienkār�i vēl nebija pienācis laiks, nebija piemērotu apstākļu. Tādi radās tikai vēlāk un vislielākā mērā pateicoties tie�i mums. Bez tam astoņpadsmitā gada 6. jūlijā kreiso eseru sacel�anās laikā, kad Ļeņins runāja ar Jukumu Vācieti par �īs sacel�anās apspie�anu ar mūsu spēkiem, viņ� mums ofi�ciāli apsolīja, ka Latvijai dos pilnīgi brīvu izvēli . , . Tikai tādēļ mēs piekritām un visu Pilsoņu karu . ..

��� Es gribētu ap�aubīt jūsu izklāstīto versiju. Jūsu dar�bība Latvijā deviņpadsmitajā gadā to spilgti parāda. Jūsu personiskā un jūsu boļ�eviku pusē pārgāju�o strēlnieku

lielākā vaina un noziegums ir tas, ka jūs sametāties uz vienu roku ar mūsu tautas sensenajiem ienaidniekiem krie�viem . ..

��� Nedomāju gan, ka tas būtu kāds noziegums. Laikam gan tie�i otrādi � vienīgā pareizā un pilnīgi reālā iespēja to�reiz beidzot patie�ām atkratīties no krievu caru patvaļas un apspiestības! Toties jūs gan sagājāt kopā cīņā pret lat�vie�iem ar mūsu tautas vēl senākiem, vēl daudzkārt niknā�kiem ienaidniekiem � Tā ka tautas �oreiz labāk lieciet mierā! Jūsu neatkarības iegū�anas variantā un pasludinā��anas faktā latvie�u tautai vispār nebija ne mazākās ie�spējas izteikt savu gribu un nostāju. Tas viss nāca tikai vēlāk.

��� Ar kādu nolūku jūs esat atgriezies Latvijā? Lai veiktu komunistisko propagandu?

��� Es ar politiku nekad neesmu nodarbojies. Nevienā par�tijā nesastāvu, bet savus uzskatus vienmēr esmu gatavs aiz�stāvēt. Man ļoti �ēl, bet tā vien liekas, ka jūs rīkojaties un domājat glu�i kā boļ�eviki! Tikai tādēļ, ka kādam cilvēkam ir nedaudz savādāka dzīves un politisko notikumu izpratne, jūs viņu uzreiz esat gatavi dēvēt gan par nodevēju, gan par savas tautas ienaidnieku!

�� Nē, ne visus. Tikai tos, kuri ar iero�iem rokās ir cīnīju��ies pret mūsu tautu.

�� Es esmu karavīrs un vienmēr esmu godīgi karojis tikai pret bruņotu pretinieku. Vispirms tie bija vācie�i mūsu pa�u Latvijā � Kurzemē, Tīrelī, Lo�metējkalnā, Ķekavā, Slokā un Nāves salā . . . Pēc tam tie bija krievu nacionālistu un monarhistu izlases divīzijas un armijas Sibīrijā, Kazaņā, Ukrainā un Krimā. Un arī deviņpadsmitajā gadā mēs te Latvijā ta�u karojām pret vācie�iem � pret landsvēru un dzelzsdivīziju, pret Fle�eru un fon der Golcu. Ko jūs man varat pārmest?

���� Kur domājat Latvijā apmesties? Jums �eit ir radi�nieki?

�� Jā, man �eit ir tuvinieki. Māte, tēvs, brālis . . .

��� Ko jūs vispār te gribat darīt? Kādu darbu strādāsiet? Varbūt jūsu cerības saistās ar Latvijas armiju?

� Nē. Es pa�laik izjūtu dziļu riebumu pret jebkuru formas tērpu, pret visu veidu iero�iem.

��� Cik jums ir gadu?

�� Divdesmit septiņi.

��� Neslēp�u, man par jums te ir savākta diezgan pla�a informācija, ta�u es nekādi nevaru noticēt, ka jūs �ādā ve�cumā . . . pat vēl jaunāks . . . divdesmit piecos gados esat bijis jātnieku korpusa komandieris, ģenerālis . . . Nē! Vai nu tas ir vistīrākais blefs, vai arī jūs esat pats nelabais �.

Es pasmaidīju.

���� Ļoti iespējams. Vismaz mani tā patie�ām arī dēvēja gan Korņilovs, gan Deņikins, gan Vrangelis, gan �batjka� Mahno.

�� Tad tomēr apmieriniet manu ziņkāri. . . Sakiet godīgi! Kādēļ jūs tomēr nepalikāt tur? Kādēļ?! Pēc desmit gadiem jūs dro�i vien jau būtu mar�als! Bet kas jūs sagaida �eit? Es nekaunos par savām aizdomām, ta�u man liekas � Es pat esmu pilnīgi pārliecināts � Te kaut kas slēpjas! Vai nu jūs esat vājprātīgs, vai arī algots boļ�eviku spiegs! Jo ne�viens man neiestāstīs, arī jūs ne, ka viens normāls cilvēks, profesionāls karavīrs ar tik spo�ām nākotnes izredzēm . . . Kādi ir jūsu patiesie nolūki? Pretvalstiskas militāras orga�nizācijas radī�ana?

Es atkal pasmaidīju, tikai �oreiz mans smaids bija samo�cīts un ļoti skumj�.

��� Es jau jums paskaidroju. Es vienkār�i esmu noguris. Es jūtos kā septiņdesmitgadīgs vecis. To nu jūs laikam sa�protat . . . Lai divdesmit piecu gadu vecumā kļūtu par pulka komandieri un vēlāk komandētu pārgalvīgu jātnieku kor�pusu . . Tur patie�ām ir jābūt vai nu vājprātīgam, vai arī ļoti apdāvinātam. Varbūt pat ģeniālam . . . Un jāiziet dzīvam no tik neiedomājami baigām ellēm. Piedodiet, bet es par to vairs negribu runāt. Man patie�ām tagad pret katru ir riebums. Bet manas atgrie�anās īstais iemesls ir . . . Jūs dro�i vien smiesieties, neticēsiet, bet tā ir . . . mīlestība. Es ārkārtīgi ilgojos pēc Latvijas, pēc savas Rīgas un Grīziņ- ķalna . . . Bez tam man �eit palika meitene. Kad biju vēl Krimā, Eipatorijā, viņa kādu nakti atnāca pie manis ciemos un pastāstīja, ka viņai no manis �eit esot piedzimis dēls. Tas arī visu iz�ķīra.

Izmeklētājs �ķībi uz mani paskatījās, laikam nodomādams, ka ar manu prātiņu patie�ām kaut kas nav kārtībā, bet neko neteica un mani aizsūtīja atpakaļ uz kazarmām.

Pēc divām dienām slēgtā automa�īnā tiku aizvests uz Rīgu. Sirds dauzījās kā negudra. Neko daudz no pilsētas neredzēju, ta�u sajūta, ka es tomēr esmu spējis atgriezties dzimtajā vietā, ka atkal braucu pa tik pazīstamajām Rīgas ielām, elpoju savas pilsētas gaisu, mani reibināja, pacilāja un darīja dvēseliski mierīgu un dro�u. Nekas mani nebiedēja. Ja jau es spēju izturēt visu to, ko man nācās izturēt gan karā, gan revolūcijā, tad viss priek�ā stāvo�ais �ķita kā lēna, nevainīga bērnu rotaļā�anās.

Lai gan, protams, joki bija mazi. Mani aizveda uz jaunās republikas Politpārvaldi Alberta ielā un ieslodzīja vienā no visdrūmākajām kamerām. Pirmajā pratinā�anas reizē atņēma Saikanā Karoga ordeni, nemaz nepainteresējoties, par kādiem militāriem nopelniem man �is augstākais Padomju Krievijas apbalvojums ir pie�ķirts.

Pēc tre�ās pratinā�anas man pajautāja, vai es nezinot da�as sabiedrībā pazīstamas personas, kas par mani varētu galvot.

�� Kādā ziņā galvot? � es painteresējos.

��� Par to, ka jūs, kā to vairākkārt �eit esat deklarējis, ar politiku nenodarbosieties, neiestāsieties nekādās pretval- stiskās organizācijās un būsiet lojāls pret republikas valdību un valsts iekārtu.

���� Bet ja nu es tādu cilvēku nesameklēju? Ja neviens nevēlēsies vai arī nevarēs galvot?

��� Tad būs ļoti slikti, � izmeklētājs auksti paskaidroja. � Mēs būsim spiesti jūs sūtīt atpakaļ uz Krieviju.

Nekāda saulainā perspektīva tā nebija, un es izmisis sāku domāt, kas par mani varētu galvot? Kas uzdro�ināsies, kas nenobaidīsies? Kas uzņemsies tādu atbildību?

�� Vai galvotājs var būt arī kāds no piederīgajiem? � es pajautāju.

����� Nē. Galvotājs drīkst būt tikai pazīstams. Studiju biedrs, darbabiedrs, kara un cīņu biedrs . . .

Es atmiņā pārcilāju da�us savus pirmskara paziņas, bet neviens piemērots tā arī neatradās. Ko es par viņiem tagad varēju zināt? Un ko viņi par mani? Neko! Kas vispār uzdro�i�nāsies nesavtīgi galvot par sev praktiski sve�u cilvēku? Tam tādā gadījumā ir jābūt vai nu vientiesīgam muļķim, vai arī ļoti drosmīgam un neparasti godīgam vīram. Turklāt viņam bez �aubī�anās jātic otra cilvēka dotajam vārdam. Tādi vēl ir? Un, ja ir, kur es viņus lai sameklēju?

Raudzīdamies pelēkajā kameras tumsā, es pēk�ņi atcere- jos, ka pavisam vēl nesen tur, tālajā Ukrainā, es jau biju līdzīgā pagrabā, es gāju galvot par savas mīļotās meitenes brāli Gunāru Zemīti � Es pierunāju toreizējo Nikolajevas �ekas priek�nieku Pētersonu viņu atbrīvot. Tagad es zinu, ka man to nevajadzēja darīt, jo Gunārs Zemītis �etrdesmitā gada vasarā atgriezās Latvijā jau kā diezgan augsta ranga Valsts dro�ības komitejas darbinieks un daudziem jo dau�dziem, tai skaitā arī mums, sagādāja tikai un vienīgi ne�laimes. Bet toreiz es par viņu galvoju, es gribēju ticēt viņa godīgumam, viņa pārdzim�anai un dvēseles pa�attīrī�anās iespējām.

Kas tagad nāks pie manis? Kas ticēs manam godavārdam? Kas galvos, ka es biju, esmu un bū�u Cilvēks? Ka man �obrīd un ari turpmāk miers, dzimtene un mīlestība būs daudz svarīgāka, daudz nepiecie�amāka nekā visas pasaules revolū�cijas kopā.

Pēc da�ām dienām es izmeklētājam ar dziļu no�ēlu atzinos, ka nevienu cilvēku, kas ticētu un varētu apliecināt manu godīgumu ne tikai pagātnē, bet arī nākotnē � es nezinu.

Izmeklētājs saproto�i pamāja, brīdi padomāja un, kā man �ķita, vēlējās tomēr palīdzēt. Varbūt aiz viselementārākās cieņas ne tik daudz pret maniem biju�ajiem kara nopelniem un ļoti augsto dienesta pakāpi cik pret manu uzdro�inā��anos no tās atteikties un milzīgās personīgās varas vietā izvēlēties nabaga meiteni no laukiem . . .

���� Varbūt kādu no galvotājiem jūs varētu atrast starp biju�ajiem pulka biedriem no latvie�u strēlnieku bataljona laikiem? Tadu, kur� ar jums ir bijis kopā gan Ziemassvētku kaujās, gan . . .

Es kļuvu domīgs. Protams, ideja nebija slikta, ta�u . . . kas no mana biju�ā bataljona tagad vairs palicis? Un to�mēr � Es atcerējos savu leģendāro komandieri, sākumā mūsu bataljona, vēlāk 3. Kurzemes strēlnieku pulka ko�mandieri Jāni Kalniņu . . . Atcerējos viņu kā viru stipri labos gados, bie�i ar brillēm uz acīm, ar kuplām ūsām un biezu bārdu, vienmēr ārkārtīgi nosvērtu, apdomīgu, viltīgu un neparasti drosmīgu. Viņ�, tāpat kā Jukums Vācietis, bie�i atradās strēlnieku vidū gan ierakumos, gan zemnīcās, no visiem prasīja dzel�ainu disciplīnu un kārtību, tai pa�ā laikā alla� būdams uzsvērti pieklājīgs un draudzīgs. Viņ� strēlniekiem bija kā tēvs � visus pārraudzīja, uzpasēja, bāra, slavēja un saudzēja. Viņ� nepārgāja boļ�eviku pusē, bet ar paliku�ajiem strēlniekiem atgriezās Latvijā, lai turpinātu cīņu pret vācie�iem, bermontie�iem un sarkana�jiem.

Viņ� galvotu par mani? Ļoti iespējams. Mēs tomēr kādreiz bijām vistuvākie cīņu biedri. Mums bija viens mērķis � aizstāvēt Latviju no vācu iebrucējiem. Mēs atradāmies bla�kus, kad mūsu bataljona pirmā un otrā rota Ziemassvētku kauju laikā pie Skangalu mājām ielauzās vācu bunkuros. Mēs bijām kopā arī tad, kad Nāves salā Marienheimas augstu�mos mūs nepārtraukti ap�audīja vācu smagā artilērija un kad viņi toreiz sāka savu baismīgo, tre�o smacējo�o gāzes uzbrukumu. Mēs ar Jāni Kalniņu un otrās rotas komandieri poru�iku Klinsonu tie�i tobrīd atradāmies apgaitā pirmajā aizsardzības līnijā. Ieraudzīju�i, ka ar dīvaini svilpojo�u skaņu netālu no mums sāk sprāgt lielās gāzu granātas, ka ātri, stipra vēja dzīta, tie�i mums virsū veļas plāna, balta migla, steidzīgi izziņojām trauksmi, paķērām gāzmaskas, tās uzvil- ku�i un pieplaku�i tuvu zemei, sākām atkāpties. Pēc neilga laika Jānis Kalniņ� pēk�ņi saļima un, smagi elpodams, no�rāva cie�i pieguļo�o gāzmasku.

�Komandier�� Es pārsteigts un nobijies noliecos pār viņa sagumu�o augumu. �Ko jūs darāt?!�

�Viss . . .� pulka komandieris vārgi nogārdza. �Kaut kas tur sabojājies . . . Trūkst elpas . . .�

Mēs ar Klinsonu da�us mirkļus apmulsu�i skatījāmies te viens uz otru, te uz arvien dziļākā bezsamaņā krīto�o pulka komandieri . . . Tad es, nemaz nepadomādams par traģis�kajām sekām, vienīgi jūtot līdzi mirsto�am cilvēkam, zibenīgi norāvu savu gāzmasku un to uzvilku Jānim Kalninam . . .

Pa to laiku piesteidzās vairāki strēlnieki. Es viņiem pa�vēlēju pulka komandieri ātri nest uz Dāvju mājām, kur tobrīd atradās lazarete.

�Bet ko tu pats, ko tu pats?!� Klinsons caur biezo gāz�maskas gumiju kliedza un ar rokām rādīja uz manu atklāto seju un muti.

Es vērsos pie tuvumā eso�ajiem strēlniekiem:

�Varbūt kādam ir lieka gāzmaska?�

Nē. Nevienam nebija.

Vilcināties vairs nedrīkstēja ne mirkli. Gāzes vāls jau pamazām pildīja mūsu ierakumu . . .

�Ejiet!� es iekliedzos, tūlīt saprazdams, ka nekādā gadī�jumā viņiem iet līdzi es nedrīkstu. Pārāk tāls ceļ� bija līdz aizmugurei vai pirmajai vietai, kur es varētu dabūt jaunu gāzmasku. Jau pēc da�ām minūtēm būtu saelpojies tik daudz gāzes, ka mani pēc tam neatpumpētu nekādi skābekļa maisi. Arī palikt uz vietas nedrīkstēju. Rezultāts būtu tāds pats. Manu rīkli jau kairināja saldskābais gāzes tvans . . . Galva reiba, kļuva slikta dū�a un nāca virsū neatvairāms klepus. Dzīvības glāb�anai bija paliku�i tikai da�i mirkļi. Un tad es izdarīju to, ko �ai gadījumā vienīgo varēju darīt. Norāvu �alli, to ātri aizsēju priek�ā mutei un degunam, dziļi ievilku elpu un pilnā augumā drāzos uz vācu ierakumiem . . . Man vajadzēja noskriet apmēram simt piecdesmit metrus līdz vietai, kur sāka krist gāzes granātas. Aiz �īs robe�as uz vācu pusi gaiss bija tīrs un svaigs �

Man par katru cenu vajadzēja sasniegt �o dzīvības un nāves robe�u!

Nezinu, kādēļ, bet vācie�i ne�āva. Acīmredzot viņi bija tik ļoti pārsteigti par manu galējā izmisuma soli, par �o fantastiski grūto un neprāta pilno skrējienu, par tik atklātu uzdro�inā�anos nicināt nāvi, ka mani varbūt vienkār�i pa��ēloja. Bez tam �oreiz gāze at�ķirībā no pirmajām reizēm cie�āk piekļāvās zemei, tā ka arī tas mani izglāba. Ja es būtu līdis vai rāpojis � es būtu ielīdis siltajā nāves klēpī. Bet es kā jaunlaiku spoks, vājprātīgais vai varonis nesa- liecies skrēju pretī dzīvībai un slavai. . .

Pēc tam par �o gadījumu vēl ilgi runāja visās karaspēka daļās.

Bet pulka komandieris Jānis Kalniņ� Ziemeļrietumu fron�tes pavēlnieka ģenerāļa Kuropatkina vārdā mani apbalvoja ar Svētā Jura krustu.

Savā vārdā viņ� man cie�i paspieda roku un ļoti vienkār�i un silti pateica:

�Paldies, dēls! Karā jau gadās visādi, bet tu izdarīji kaut ko tādu � To es nekad neaizmirsī�u! Tevi mīļi liek svei�cināt mana māte un novēl arī turpmāk būt tikpat cilvē�cīgam, attapīgam un drosmīgam. Kar� kādreiz beigsies, un mums visiem nāksies atgriezties normālā dzīvē. Daudzus �is kar� salauzīs, bet par tevi es esmu dro�s. Tu izturēsi. Tu tikai sevi saudzē!�

Paldies jums, pulkvedi Jāni Kalniņ! Bet vai jūs vēl at�ceraties to notikumu un tos vārdus? Jūs vispār esat vēl dzīvs?

Es izturēju, kā jūs bijāt prognozējis, ta�u arī mani �is kar� tomēr ir salauzis.

Es kā mazs, nevarīgs bērns gribu mājās pie mammas . ..

Es beidzot gribu tikt vaļā no mitrajiem, smirdo�ajiem iera�kumiem un visādām iepriek�ējā ieslodzījuma kamerām! Es gribu sajust normāla dzīvokļa smar�u ar cepe�krāsns dūmiem un kaķa murrā�anu, gribu pieglaust galvu pie mātes sir�majiem matiem, gribu gulēt vecā koka gultā uz baltiem pala�giem, gribu aiziet uz pirti vai iegāzties karstā vannā, gribu vienkār�i pastaigāties pa Lauku un Rēveles ielām, gribu uz�kāpt Grīziņkalnā un aizbraukt uz Kalnu mui�u, gribu satikt tur kādreiz atstātu meiteni un klusēt, klusēt, klusēt�

Se�us gadus, nicinādams nāvi, es beidzot esmu noilgojies dzīvot!

Dievs. Māte. Ieva!

Palīdziet man!

Un pulkvedi Jāni Kalniņ! Arī tu!

Ja vari. Ja mūsu uzvaras un zaudējumi pagāju�ajā karā, ja nesavtīga izlīdzē�ana un uzupurē�anās biedra labā arī �odien vēl kaut ko nozīmē . . .

Nākamajā dienā es izmeklētājam pateicu:

���� Mani savā laikā ļoti labi pazina 3. Kurzemes strēl�nieku pulka komandieris pulkvedis Jānis Kalniņ�. Mēs ar viņu bijām kopā gan Ziemassvētku kaujās, gan Nāves salā. Ja viņ� vēl ir dzīvs un jūs viņu varat kaut kur sameklēt. . .

��� Labi, � izmeklētājs tīri apmierināts piekrita. � Mēs pamēģināsim.

Atklāti sakot, es neticēju, ka slavenais pulkvedis, kuram acīmredzot Latvijā bija ievērojams stāvoklis un vara, at�nāktu uz Politpārvaldes drūmajiem pagrabiem un mēģinātu izpestīt no nelaimes kādreiz revolūcijas pusē pārgāju�o padoto . . .

Bet viņ� atnāca, un es lieku reizi pārliecinājos, ka cilvēka dvēseles cildenumu nevar ne iznīcināt, ne izmainīt nekādi ārējie vai iek�ējie apstākļi. Ja tu esi Cilvēks, tāds arī paliksi vienmēr un visur.

Kad mani no kameras ieveda lielajā izmeklētāja kabinetā ceturtajā stāvā un stādīja priek�ā jau stipri nosirmoju�ajam pulkvedim, viņ�, manāmi pārsteigts, uz mani paskatījās, tad rāmi pasmaidīja, piecēlās no krēsla, panāca da�us soļus pretī un ātri pasniedza savu lielo, silto plaukstu.

��� Sveiks, poru�ik Jāni Kri�lauk! � viņ� patiesi priecīgs iesaucās. � Es ticēju tavai zvaigznei! Es biju pilnīgi pārlie�cināts, ka tevi neviena lode neķers! Tevī ir kaut kas tāds . . . Tāds noslēpumains ellīgums, ka Dievs tevi vienkār�i negrib ņemt pie sevis! Bet cik rei�u biji ievainots?

����� Nevienu! � es mazliet lepns, bet tai pa�ā laikā arī nedaudz izbrīnījies atbildēju. � Viegli, jā, pat vairākas reizes, bet tā nopietni . . . Vienīgi Harkovā gandrīz nomiru ar tīfu.

Jānis Kalniņ� mani vērīgi nopētīja no galvas līdz kājām, tad dziļi ieskatījās acis un klusi teica:

��� Neslēp�u, es esmu ļoti pārsteigts par tevi. Gan par to, ka esi tomēr dzīvs un vesels, gan par to, ka esi atgriezies . . .

��� Pulkve�a kungs . . . Mēs atgriezāmies turpat vai divi tūksto�i. . .

���� Bet tu sevi neskaiti pie tiem tūksto�iem vienkār�o strēlnieku! Labāk atbildi skaidri! Tu patie�ām biji sarkano ģenerālis?

Es rūgti pasmaidīju.

��� Jā un nē. Sarkanajā Armijā Pilsoņu kara laikā nepa�stāvēja nekādas dienesta pakāpes. Bija tikai visādu rangu komandieri un komisāri. Bet pēc ieņemamā amata �jātnieku korpusa komandieris . . . Jā. Es, protams, atbildu ģenerāļa �inai.

�� Divdesmit piecu gadu vecumā?! � Arī rūdītais Kalniņ� neslēpa izbrīnu.

�� Tā iznāk.

Pulkvedis smagnēji pa�ūpoja galvu, vairākkārt domīgs nobraucīja savu kuplo bārdu, tad lēnīgi noteica:

��� Velna puikas jūs tomēr esat biju�i . . . Jauni un dulli kā �eit, tā tur. Interesanti, vai tā latvie�iem būtu galvenā rakstura īpa�ība � kara laukā sisties uz nebēdu, bet miera apstākļos stiprākā priek�ā liekt muguru un alla�iņ būt padevīgiem?

Es neko neatbildēju. Var būt, ka tā arī bija. Miei-laiku dzīvi es vēl nepazinu.

Kalniņ� apsēdās iepriek�ējā vietā � dziļā atpūtas krēslā blakus logam. Arī izmeklētājs apsēdās aiz liela, tum�i pu�lēta rakstāmgalda, ta�u sarunā neiejaucās, tikai klusē�dams uzmanīgi klausījās. Man tika piedāvāts apsēsties uz parasta gai�brūna Vīnes krēsla, ko es arī ar lielu patiku izdarīju.

Kalniņ�, kā man �ķita, mazliet nervozi vairākas reizes ar roku plaukstām uzsita sev pa ceļgaliem un skatījās te uz mani, te uz pilnīgi kailo pretējo sienu.

��� Atceries, septiņpadsmitajā gadā � � viņ� beidzot klusi ierunājās, un viņa balsī bija jau�ams gan �ēlums, gan pārmetums. � Es tevi lūdzos � Es lūdzos visu savu pulku . . .

��� Jā, pulkvedi Kalniņ, es to atceros, � diezgan dro�i atbildēju. Man likās necienīgi kaut kādā veidā izrādīt savu satraukumu, bailes vai padevību. Būdams tikai gūsteknis, cilvēks bez tiesībām un lielām cerībām, tomēr iek�ēji jutos stiprs un pārliecībā dro�s. � Bet es atceros arī, kā mēs to�reiz lūdzāmies jūs . . .

�� Kam tagad ir izrādījusies taisnība? � pulkvedis ātri un ieinteresēts jautāja. � Jums vai man?

Es bridi domāju.

���� Piedodiet, pulkve�a kungs, bet man �ķiet, ka tā ne�maz nevar jautāt un es nevaru atbildēt. Mēs katrs toreiz rīkojāmies un savu turpmāko likteni izvēlējāmies, vienīgi un tikai paklausot savai sirdsbalsij. Bet vai sirds zina, kā rīt pārmainīsies pasaule?

�� Bet tie�i jūs ta�u �o pasauli pārmainījāt.. .

��� Jā, ar iero�iem rokās. Dvēseles vajadzēja aizbāzt aiz zābaku stulmiem, bet sirds vietā ielikt naidu.

��� Stāsta, jūs tur Krievijā un Ukrainā esat pastrādāju�i briesmu darbus . . . � Kalniņ� domīgs sacīja.

��� Strēlnieki ir tīri, � es noteiktā balsī pateicu. � Cik nu vispār kāds karā var būt tīrs, it sevi�ķi tik �au�alīgi cietsirdīgā, kāds bija Pilsoņu kar�. Bet mēs nevienu privāt�personu neaiztikām. Nelaupījām. Nevarojām. Nezagām.

����� Es dzirdēju, jūs savus pretiniekus nemaz neesat ņēmu�i gūstā. Visus turpat uz vietas ap�āvu�i.

���� Tas bija tikai kara pēdējā posmā Ukrainā. It sevi�ķi pēc tam, kad pagāju�ā gada vasarā pie Aleksandrovkas sā�d�as bojā aizgāja gandrīz viss mūsu ceturtais pulks, gan�drīz viss devītais un sestais . . . Mēs burtiski vārījāmies naida un atriebes alkās. Turklāt baltie latvie�us gūstā ne�ņēma jau no pa�a kara sākuma. Tas varbūt arī bija viens no iemesliem, kādēļ mūsu streiki tik varonīgi kā�vās.

�� Tā sakot, izmisīga cīņa tikai par savu dzīvību . . .

�� Jā. Mums nebija kur atkāpties, nebija citas izvēles.

Jānis Kalniņ� smagnēji pacēla aug�up galvu un atkal

jau kuro reizi caururbjo�i ieskatījās man tie�i acīs.

����� Tā vis nesaki, Kri�lauk, � viņ� tā kā mazliet dus�mīgs iebilda. � Cilvēkam izvēle pastāv vienmēr. Tā bija ari jums. Imantas un Troicas pulki tam ir uzskatāms piemērs. Tāpat kā Bangerska, Kureļa, Goppera, Dzardzāna personīgā rīcība . . . Jā, starp citu . . . Nezini, ko pa�laik dara Jukums Vācietis? Vai netaisās atgriezties?

Es paraustīju plecus.

���� Man �ķiet, viņ� vienkār�i nevar atgriezties. Jukums Vācietis, kaut tagad no armijas atvaļināts, tomēr ir pārāk augsta un pārāk pazīstama vēsturiska persona. Lai gan sirdī viņ�, protams, ir kopā ar Latviju. Varbūt pat vairāk nekā jebkur� no mums.

Kalniņ� da�us mirkļus domāja.

���� Iespējams, iespējams, � viņ� kā negribot piekrita, tad atkal pievērsās man. � Vai kaut ko nezini tuvāk par Fridriha Brie�a likteni? Viņ� tomēr bija viens no talantīgā�kajiem un drosmīgākajiem strēlnieku komandieriem.

��� Tāds viņ� ari palika līdz galam, � es negribīgi Kal�niņam pastāstīju. � Lai gan salīdzino�i viņam tomēr bija maz piekritēju. Bet ja runājam pavisam godīgi un atklāti . . . Tas, ko Briedis darīja Ribinskā viņa pa�a vadītās antiboļ- �evistiskās sacel�anās laikā � nu nekādi nedara godu latvie�u virsniekam. Tāpat kā cilvēkam. Komunisti savu ideju vārdā ir pastrādāju�i visbaismīgākos briesmu darbus, bet ne mazāk baismīga ir arī viņu pretinieku rīcība. Un, lai cik tas arī �ēl nebūtu, kā vienā, tā otrā pusē atradās lat�vie�i.

Kalniņ� ilgi klusēja, tad dobji uzprasīja:

�� Kā Briedis gāja bojā? Esi kaut ko dzirdējis?

��� Jā, vispārīgos vilcienos. Viņ� tika turēts Butirku cie�tumā kopā ar kriminālnoziedzniekiem, � es turpināju stāstīt. � Sākumā viņu personīgi pratināja Jēkabs Pe- terss, pēc tam komisārs Beļeņkijs un kāda jauna, ļoti skaista sieviete, kuru sauku�i par studenti Nade�du. Spīdzi�nāju�i me�onīgi. Kā jūs atceraties, pulkvedim Briedim pie�mita kāda īpa�a spēja . . . nejust sāpes. To viņ� bija panācis ar ilggadējiem jogas treniņiem un ārkārtīgi spēcīgu pa��iedvesmu, pa�hipnozi. Un tomēr es ļoti �aubos, vai viņ� patie�ām nejuta pilnīgi neko. Viņu mocīja arī latvie�u �ekists Liepiņlauzis, un, ja �īs ziņas ir pareizas, tad �is pats zellis kopā ar mūsu tautieti Martu Jansoni turpat Butirku cietuma pa�galmā Briedi arī no�āvis.

Kalniņ� neveikli piecēlās, nostājās ar seju pret logu un ilgi nekustīgs skatījās laukā. Pēc tam pagriezās, un mūsu abu skumju pilnie skatieni atkal sastapās.

��� Latvie�i, latvie�i � � Pulkvedis Kalniņ� grūtsirdīgi nopūtās. � Kāds drausmīgs un ļoti nepelnīts liktenis ir piemeklējis mūsu tautu jau no pa�iem tās pirmsākumiem. Mēs bijām spiesti pieņemt sve�u ticību, sve�iem atdot savas zemes, strādāt un beidzot arī karot sve�inieku labā . . . Un latvietis paklausīgs vienmēr ir gājis tur, kur viņam ir likts iet. Kādēļ, poru�ik Kri�lauk? Kādēļ mēs, latvie�i, beidzot nevaram būt vienoti vienam di�am, skaistam un ļoti cēlam mērķim � strādāt un karot tikai savas zemes, savas dzimtās Latvijas labā?

Es klusēju. Es negribēju ar pulkvedi strīdēties, it sevi�ķi tādēļ, ka ikvienā manā vārdā ļoti uzmanīgi ieklausījās Po- litpārvaldes izmeklētājs. Es klusēdams no sava vecā, apde�gu�ā, lo�u un �ķembu sapluinītā, purvu rāvas, dubļu un asiņu notraipītā karavīra �ineļa kabatas lēnām izvilku pa�smagu pelēkas drānas sainīti. Noliku to Kalniņa priek�ā uz galda un attaisīju vaļā. Kalniņ� paliecās uz priek�u un uz�manīgi apskatīja sainī�a saturu.

�� Kas tas ir? � viņ� nesapratnē pavaicāja.

Es vēl da�us mirkļus klusēju, no satraukuma izkaltu�ajā rīklē norīdams siekalas, un klusi pateicu to, ko man noteikti vajadzēja pateikt.

��� Pulkvedi Kalniņ � Tā ir Latvijas zeme. Es to deviņ�padsmitā gada pavasarī, atkāpdamies uz Krieviju, paņēmu no Ventas krasta � Tā man bija līdzi visās kaujās, bet, kad es Harkovas hospitālī vārījos tīfa karstumos, pēdējais, ko es apzinājos � Es �o Latvijas zemi uzliku uz sirds. Tā, da�ādos veidos, darīja daudzi. Es, protams, nevaru runāt par visiem latvie�iem Krievijā, bet tie strēlnieki, kuri piedalījās tie�ajā karadarbībā, bija godīgi, apbrīnojami varonīgi un no morālā viedokļa tīri. Un arī mērķis mums bija tīrs.

Mēs cīnījāmies par Latviju, par �o pa�u sviedriem un asinīm piesūku�os zemi . . . Un vēl kas. Pulkvedi Kalniņ! Mēs abi esam karavīri, un mums ir jāsaprot . . . Latvie�u strēlnieks ir iegājis pasaules vēsturē ne jau ar tām da�ām kaujām, kas ir sekmēju�as pa�reizējo Latvijas valstiskās neatkarības izcīnī�anu, bet gan pasaules slavu viņ� ir ieguvis ar savu neticamo izturību, drosmi un varonību, ko demonstrēja Ziemassvētku kaujās, Nāves salā, pie Mazās Juglas, pie Ka- zaņas, Orlas un Kromiem, pie Perekopa un Krimā � Tā ka nenosodiet vienus un neslavējiet citus � ne baltos, ne sar�kanos, ne dzīvos, ne kritu�os! Mums visiem bija viens mēr�ķis � Latvija. Tikai tā sasnieg�anai mēs izvēlējāmies da�ādus ceļus . . .

Kalniņ� vairākkārt palocīja galvu, pastiepa roku un ar pirkstu galiem nedaudz paberzēja izkaltu�ās Ventas krasta smiltis . . .

��� Es tevi saprotu, � viņ� klusi atzinās. � Es savā ziņā jūs saprotu visus . . ,

Pēc tam izslējās, apgāja apkārt galdam un nostājās manā priek�ā kā liels, vecs Latvijas ozols.

�� Tu esot izteicis vēlē�anos, lai es par tevi galvoju . . .

��� Jā, pulkve�a kungs. Tas esot vajadzīgs, lai es varētu palikt Latvijā.

�� Kādi ir tavi nodomi?

��� Es vēl īsti nezinu. Zinu tikai, ka ļoti gribējās atgriez�ties atpakaļ Latvijā. �eit strādā�u, vienīgi vēl nezinu, kur � uz laukiem vai Rīgā.

�� Ar politiku nenodarbosies?

�� Nē.

�� Komunistisko propagandu neizvērsīsi?

�� Nē.

�� Nekādās pretvalstiskās vai pagrīdes organizācijās?. . .

�� Nē.

�� Tu man vari dot savu godavārdu?

��� Jā, pulkvedi Jāni Kalniņ! � es stingrā balsī pateicu. � Es jums ar savu godavārdu apliecinu . . .

�� Labi, Jāni Kri�lauk! � pulvedis pārtrauca un ar savu spēcīgo plaukstu smagi pieskārās manam plecam. � Es tev ticu. Bez tam es neesmu aizmirsis, kā tu man toreiz Nāves salā izglābi dzīvību . . . Paldies, poru�ik! Esmu priecīgs, ka arī es tev varu izlīdzēt ar ko labu.

Jānis Kalniņ� ātri parakstījās kaut kādos izmeklētāja pa�sniegtajos papīros, cie�i paspieda man roku un, jūtami pie�klibodams, nesteidzīgi izgāja no kabineta.

Vakarā mani atbrīvoja.

Es paņēmu savas mantas un, galēji saviļņots, uztraucies un ļoti laimīgs, cauri saulē mirdzo�ajam Rīgas centram devos uz dzimto Grīziņkalnu.

Es beidzot gāju uz savām mājām.

Viss bija kā agrāk, un viss tomēr bija citādāk.

Rēveles un Lauka ielas, ��pricmāja� un baltais smil�u laukums, Rumpmui�as dzelzceļa pārbrauktuve un zilais ūdens�tornis, mūsu vecā, piekvēpu�i virtuve un abas lielās istabas, un ļoti nosirmojusī māte, un aukstais, kā no ledus izkaltais brālis . . .

Tēva vairs nebija. Viņu deviņpadsmitā gada maijā pēc Rīgas kri�anas bija no�āvu�i vācie�i. Turpat uz ielas. īsto iemeslu es nezinu, bet visticamāk vienkār�i tādēļ, ka tēvs pēc maiņas beigām darba apģērbā bija nācis no fabri�kas . . . Māte nekādas lielas gaviles par manu pārnāk�anu neizrādīja. Pat neraudāja. Viņa tikai ar savām tievajām, izkaltu�ajām rokām mani cie�i apkampa un, acīmredzot tomēr saviļņota, no�ukstēja: � Beidzot, dēls, beidzot! Dievs ir sadzirdējis manas karstākās lūg�anas!

Toties Mārtiņ� par manu iera�anos bija patiesi pārsteigts. Viņ� pirmajā mirklī jutās pat tik ļoti pārsteigts, ka nedro�i pienāca klāt un mani visu aptaustīja � vai tas patie�ām esmu es? Tad pēc neilga laika, galvu kratīdams, asi iz�grūda: � Man �ķiet, tu esi pats nelabais vai arī vienkār�i jucis!

�� Jā, Mārtiņ, visai iespējams, � es rūgti iesmējos. � �o apgalvojumu es dzirdu ne jau pirmo reizi. Ta�u atzī�os � lai kā arī tur būtu � es pa�laik jūtos pietiekami labi!

��� Toties es ne visai, � Mārtiņ� strupi pateica un neno�laida acis no manas sejas. � Mēle tev vēl nav nokaltusi?

Es nelielā izbrīnā saraucu uzacis.

�� Kāpēc?

Mārtiņa lūpas lēni savilkās atklātā nicinājumā.

�� Tu jau esi aizmirsis Kalnu mui�u?

���� Nē, Mārtiņ, es to neesmu aizmirsis, � vēl diezgan mierīgs atbildēju.

��� Bet mani? Mani tu vēl atceries tai nolādētajā Kalnu mui�ā? Un to, kā tu mani pratināji, kā liki no�aut, arī vēl atceries?

�� Jā, arī to es atceros, � dobjā balsī atzinos.

��� Un, cik pēc tam tu vēl esi licis no�aut cilvēkus, tāpat atceries? Tur, Krievijā .. .

�Jā, es atceros visu, � dusmasvaldīdams, atbildēju.�Un nevaru neatcerēties, jo tā bija mana dzīve.

���� Tagad tevi sirdsapziņa nemoka? � Mārtiņ� indīgi pavaicāja. � Par mani, par citiem . . . Tu, nāves pavēl�nieki

Es atspiedos pret durvju stenderi un bez mazākā prieka noskatīju istabu, kur bija pagājusi mana bērnība. Bet kur ir pagājusi mana jaunība? Nekur tā nebija pagājusi. To vienkār�i bija iznīcinājis kar�. Un tie�i tai brīdī es sapratu, ka �is kar� ir iznīcinājis ne tikai jaunību un daudzas ce�rības, bet tas ir izpostījis arī visu manu turpmāko dzīvi. . .

Man kļuva tik skumji, ka varbūt pirmo reizi apzinātajā dzīvē sagribējās visiem redzat raudāt un pēc tam nepagu- ru�am uzskriet Grīziņkalnā, nostāties ar seju pret Rīgu, pa�sauli un Dievu un skaļi kliegt:

�Cilvēki! Vai tie�ām man ar �o kara sāpi būs jādzīvo visu mū�u? Vai patie�ām jūs mani nosodīsiet, nicināsiet, nolādēsiet tikai par to, ka es kopā ar saviem domu un cīņu biedriem tiku ierauts revolūcijā un divos �au�alīgos karos? Jā, es esmu devis pavēles no�aut cilvēkus, bet viņi visi bez izņēmuma bija izdarīju�i kādus smagus noziegumus! Jā, es esmu devis arī visda�ādākās kaujas pavēles, kuras izpildot cilvēki krita . . . Bet kāds ta�u deva pavēli nogalināt arī mani! Ik reizes, kad vācie�i nāca masīvā uzbrukumā pie Slokas, Ķekavas, Rīgas vai Juglas, viņi gribēja izdzēst arī manu dzīvību! Ik reizes, kad baltgvardu virsnieki, saslēgu�ies cie�ās blokķēdēs, drūmi klusējot un vicinot savus Krievijas impērijas zili melnos karogus, devās triecienos pret mūsu strēlnieku pulkiem, viņi gribēja iznīcināt arī mani! Ik reizes, kad, me�onīgi kliedzot, pārskaitu�ies mahnovie�i straujos ka- valērijas uzbrukumos mūs desmitkārt ielenca Taurijas stepē, viņi ar saviem līkajiem zobeniem gribēja nogalināt arī mani! Un tevi! Un Jāni, Pēteri, Kārli, Uldi un Imantu! Viņiem bija pavēle nogalināt mūs visus! Latvie�us!

Un kam tagad jājūtas vairāk vainīgam? Fricim, kas no��āva Jāni un Ivanu? Vai Ivanam, kas no�āva Jāni un Frici? Vai Tarasam, kas no�āva Ivanu, Frici un Jāni? Vai man, kas ir no�āvis savus �āvējus � Frici, Ivanu un Tarasu? Vai manam brālim Mārtiņam, kas nogalinājis tikai latvie�us?

Tikai Jānus un Pēterus . . .

Kur ir tie svari, uz kuriem nosverama Taisnība un Pa�tiesība? Un katra cilvēka vainīgums vai nevainīgums? Un kas tad īstenībā vispār �ādos apstākļos ir noziegums un kas tikai � �kara laikā parādīta varonība�?

Kas ir tī�a slepkavība un kas � �revolucionārais apzi�nīgums�?

Domā, kā gribi, bet tā iznāk, ka pat vis�au�alīgākā cil�vēka rīcība �ādos apstākļos var būt attaisnojama, jo, ap�stākļiem mainoties, mainās arī pats noziedzības jēdziens un tikumiskie kritēriji.

Un vai pasaulē vispār ir tāda tiesa, kurai būtu morālas vai likumīgas tiesības sodīt karavīru par viņa piedalī�anos karā?�

Es lēnām vairākas reizes �ķērsoju istabu, domīgs pastāvēju tai istabas stūrī, kur kādreiz atradās mana koka gulta. Tagad tur bija novietots neliels galdiņ� ar lielu puķu vāzi un divi atpūtas krēsli.

Es visu sapratu. Neviens mani �eit negaidīja.

Nostājos Mārtiņa priek�ā. Ilgi klusēju, tad viegli ar roku pieskāros viņa krūtīm.

�� Nekvēlo naidā, brāl! Kas bijis, bijis! � sajuzdams necie��amu vientulību, es viņam klusi pateicu. � Visas mūsu ne�laimes vienmēr sākas no naida, varaskāres vai muļķīgām iedomām. Cilvēki pat debesis grib ieņemt ar spēku, bet tik vien dabū kā sauju zemes �

Pagriezos un gāju prom. Pie durvīm vēl apstājos, pēdējo reizi paskatīdamies uz kādu gai�u savas bērnības daļu.

���� �o nakti pārlaidī�u mātes istabā, bet rīt . . . Rīt es brauk�u uz Kalnu mui�u un, ja viss notiks tā, kā es ceru, tad tur arī palik�u.

Mārtiņa seja negaidīti noraustījās, kļuva pelnu pelēka un brūnajās acīs iekvēlojās da�as karstas naida, skaudības un greizsirdības oglītes. Viņ� samocīti iesmējās, ar roku parādīja uz durvīm un pateica vārdus, kas mani ievainoja smagāk nekā visi iepriek�ējie ievainojumi kopā.

����� Brauc, Jāni, brauc! Tikai zini un atceries � mēs nekad vairs nebūsim brāļi! Mēs nekad vairs nebūsim draugi! Tagad mūsu starpā ir nostājusies ne tikai pagātne, bet arī nākotne! Un, kas vēl svarīgāk, � mūsu starpā ir nostājusies sieviete! Tu �o sievieti labi pazīsti. Tā ir Ieva Zemīte. Es nemaz ne�aubos, ka tev arī �oreiz paveiksies, ka arī tagad tu būsi uzvarētājs, ta�u . . . Vienmēr der atce�rēties � cilvēks savu dvēseli piepilda ar naidu tikai tad, kad viņ� to nevar piepildīt ar mīlestību . . . Man �īs sie�vietes mīlestība acīmredzot ies garām. Kas tad man atliek? Tikai nīst un mēģināt jums atriebties . . .

Es jutu, ka man smagi noreibst galva un sirdi sa�ņaudz smeldzīga trauksme.

Es ļoti pārsteigts paskatījos uz savu brāli. Tagad viņa lielajās acīs da�u aplī�u vietā jau dega vesels naida uguns�kurs.

�� Kā tu viņu pazīsti? � es ar sausu muti uzprasīju.

�� Es tur biju, � Mārtiņ� atbildēja. � �Lejrozēs�.

�� Kādēļ?

��� Lai �o sievieti tev atņemtu, � viņ� pilnīgi atklāti pa�teica. � Es tevi gribu sodīt, bet vissmagāk cilvēku var sodīt, nevis iebā�ot viņu cietumā vai ie�aujot lodi pierē, bet gan atņemot to, kas viņam ir visdārgākais � cerības un mīles�tību . . .

��� Nu, un kā? � es no dusmām trīco�ā balsī pavaicāju. � Iznāca?

Mārtiņ� pavīpsnāja.

���� Es nezinu, kā ar mīlestību, bet cerības tev vēl lai�kam ir, � viņ� diezgan skaļi pateica. � Glu�i tāpat kā man .

Mani vēlreiz apņēma auksts vientulības slogs, un tomēr es savā sirdī sajutu arī kaut ko gai�u un vieglu.

Tātad Ieva Zemīte mani gaida, un �ajā milzīgajā, naida pārņemtajā pasaule man varbūt tomēr atradīsies kāda klusa un mierīga vieta, kur glu�i kā zem Dieva plaukstas es va�rētu paslēpties no vientulības un dvēseles sāpēm.

��� Tev to nevajadzēja darīt, � es noteiktā balsī Mārti�ņam teicu. � Mēs no da�ādām pozīcijām varējām karot par Latviju, bet tagad abiem karot par vienu sievieti. . .

��� Es nekaro�u, � Mārtiņ� sacīja, turpinādams man at�klāti naidīgi skatīties acīs. � Tu esi bijis ģenerālis, bet es tikai virsleitnants, tā ka manas izredzes var izrādīties visai vājas. Ta�u es tev viņu atņem�u mierīgā ceļā. Par to nemaz ne�aubos. Jo raugi, Jāni! Lai cik tu verens esi bijis pagātnē, nākotne tev tomēr neko labu vairs nesola. Augstākais, uz ko tu vari cerēt � ar grūtībām sameklēt kalpa vai melnstrād- nieka vietu . . . Bet es kāp�u aug�up, pat ļoti augstu . . . Mīlestība un kvēlas jūtas, protams, ir brīni�ķīgas lietas, ta�u diem�ēl tās kvēlo tikai tik ilgi, kamēr sievietei vari ko iedot . . Bet tu at�ķirībā no manis viņai nespēsi iedot itin neko . . . Sieviete varbūt da�reiz tādu vīrieti var paciest, bet nekad viņu nespēj mīlēt! Tā ka es pagaidī�u, Jāni! Laiks spēlēs manā labā, un es tevi sakau�u vēlreiz, vēl sma�gāk nekā toreiz pie Skrundas . . .

Es neko neteicu. Drūmi klusēdams, skatījos grīdā. Vārdiem vairs nebija nozīmes. Bet kam vispār vēl bija nozīme, es nezināju.

Jau nākamajā dienā es aizbraucu uz Kalnu mui�u.

Manī cerības, satrauktas gaidas, prieks un gai�a pacilā�tība strauji mijās ar bailēm, neziņu un visdrūmākajām priek��nojautām. Un tomēr apziņas dziļumos es biju priecīgs un laimīgs. Beidzot atkal elpoju Latvijas gaisu un gāju pa Latvi�jas zemi. Tagad man to vairs nevajadzēja nēsāt līdzi mazā sainītī, bet es tās apbrīnojamo skaistumu un pla�umu varēju skatāt pats savām acīm.

Un te ir tas baltais lielceļ�, pa kuru kādreiz aizgāju, bet tagad atgrie�os.

Un te ir mūsu ierakumi, vēl dro�i vien pilni ar karavīru sviedriem, izsmēķiem, iz�autām patronu �aulītēm, smiekliem, kliedzieniem un pirmsnāves lāstiem.

Un te ir tā vieta, kur toreiz atradās labības �ķūnis ar ievainotajiem strēlniekiem.

Kādā debespusē jūs tagad visi atrodaties? Un vai mazā, �ālsirdības pārpilnā Marija Punka arī tur pa�reiz kopj slimos un ievainotos?

Un te ir tā mazā upīte, un te ir tā lielā pļava, un te ir tas varenais ozols, un te ir tā dziļā aka, un te ir tā pazīs�tamā māja, un te ir . ..

Es apstājos. Es, protams, nebiju vājprātīgs, ta�u toreizējā Ievas parādī�anās Eipatorijas dārzā . . .

Patiesībā viss ta�u var izrādīties citādi.

Un tomēr gāju.

Pārāk ilgi es par �o mirkli biju domājis.

Pārāk lielas cerības man saistījās ar �o māju un sievieti, kurai vajadzēja �ai mājā dzīvot.

Pārāk daudz es biju licis uz vienas kārts, uz vienu ne�jau�i redzētu sapni, uz da�iem kādreiz pateiktiem un dzir�dētiem vārdiem . ..

�Es tevi mīlu. Es tevi gaidī�u.�

Tūksto�reiz �ie vārdi ir teikti visās pasaules malās, un tūksto�kārt cilvēki kopā ar dzīvi tos ir smiedamies vai raudā�dami aizmirsu�i.

Es gribēju ticēt, ka �oreiz viss notiks citādi. Tas bija tāpat kā kaujā. Ikviens karavīrs, dodoties pretim lo�u kru�sai, tomēr cer, ka tie�i viņ� paliks neskarts un dzīvs. Tie�i viņ�. . .

Varbūt pēdējo reizi dzīvē es gribēju noticēt brīnumam.

Un pats gribēju pierādīt, ka �ādi brīnumi ir iespējami.

Bez ilgas domā�anas, bez vilcinā�anās un klauvē�anas strauji atvēru �Lejro�u� mājas durvis, �ķērsoju priek�namu, brīdi pastāvēju, tad klusi attaisīju mazās kalpu istabiņas durvis. Pagāju da�us soļus uz priek�u un, ārkārtīgi satraukts, apstājos. Tas, ko es ieraudzīju, bija pats skaistākais, ko es pirms tam un pēc tam savā mū�ā esmu redzējis.

Gultā, kas joprojām stāvēja istabas labajā pusē pie sienas, cie�i aizmigusi, gulēja Ieva Zemīte. Viņai blakus, tāpat aiz�midzis, gulēja apmēram pusotru gadu vecs bērns.

Ievai mugurā bija vienkār�i, melni svārki un līdz aug�ai neaizpogāta balta blūzīte. Viņa gulēja nedaudz uz kreisa�jiem sāniem, un tās puses krūts kaila un pilnbriedusi lēnām elpoja un kustējās kā balts, no debesīm nokritis mākonis.

No pretējās puses caur mazo istabas logu uz Ievas mie�rīgās un ļoti maigās sejas krita spo�i saules stari, un viņa izskatījās tik skaista, cik sieviete vispār skaista var būt.

Māte ar bērnu.

Svētā Latvijas Madonna.

Solveiga savā zaru būdā.

Un es Pērs Gints . . . Nē! Es, Jānis Kri�lauks, esmu atgriezies no sava tālā pasaules ceļojuma. Es esmu atnācis, lai �ai aukstajā būdā iedegtu ugunskuru. Lai jums un man būtu silti. Malka ir sacirsta, �iekuri savākti un iero�i aiz�mesti.

Es esmu brīvs. Es esmu kopā ar jums.

No saviļņojuma ilgi nevarēju pat pakustēties. Pēc visa tā, ko es biju redzējis un piedzīvojis karā un revolūcijā, �is brīni�ķīgais atkalredzē�anās mirklis, ko man tik iz�ķērdīgi bija uzdāvinājusi dzīve, joprojām vēl likās kā sapnis, kā kaut kas pilnīgi neticams un neiespējams.

Nedaudz vēlāk uzmanīgi apsēdos uz gultas malas blakus Ievai un ilgi raudzījos viņas rāmajā sejā.

Vai tie�ām tā ir īstenība, es, dziļi saviļņots, domāju. Vai patie�ām tā ir tā sieviete, kuru tu kādreiz te nejau�i satiki un mīlēji? Un �ī mazā radībiņa ir mans dēls? Kaut kas no manis, no mums abiem, no mūsu mīlestības un vārdiem, no mūsu ilgām, cerībām un satrauktās miesas?

Es lēni un viegli ar pirkstu galiem noglāstīju Viestura galvu, tad tikko jau�ami pieskāros Ievas matiem un sejai.

Viņa viegli sakustējās, vairākas reizes dziļi ievilka elpu un beidzot atvēra acis.

Ieva dīvainā kārtā nesatrūkās, nenobijās, viņa pat ne�piecēlās sēdus. Ieva tikai ilgi, cie�i un ļoti nopietni skatījās man tie�i virsū, laikam jau domādama, ka redz sapni vai bie�i iedomātu ainu, tad izstiepa roku un nedro�i aptaustīja manu kaklu un krūtis.

�� Kas tu tāds esi? � viņa klusi un negaidīti jautāja.

���� Es biju karavīrs, � tikpat klusi, turpinādams ska�tīties viņas lielajās acīs, atbildēju. � Pirms diviem gadiem es ienācu �īs mājas pagalmā un pie akas ieraudzīju tevi. Pēc tam mēs iegājām virtuvē, tu novilki ka�oku, noņēmi baltu lakatu, un es ieraudzīju skaistāko meiteni pasaulē. Tu biji ļoti apmulsusi, ka es tev tik atklāti pievēr�u uzmanību, tu lāgā nezināji, kur likties, tu sarki, bālēji un neveikli atbildēji uz maniem jautājumiem. Un, kad tu pateici, ka tevi sauc Ieva, es sacīju, ka esmu ienācis paradīzē .. .

Ieva joprojām nekustējās. Viņa gulēja kā paralizēta.

�� Jā, tā tu sacīji, Jāni Kri�lauk. Bet jau pēc da�ām die�nām tu aizgāji tālu, tālu . . .

�� Tā iznāca, Ieva. No paradīzes es aizgāju uz elli.

���� Jāni, Jāni � � Ievas balsī bija saklausāms gan kluss pārmetums, gan joprojām vēl neticība, ka pa�laik no�tieko�ais ir īstenība. Ka tā var būt īstenība . . .

�� Bet nu es esmu atgriezies. Es esmu turējis savu vārdu, es esmu izpildījis savu solījumu.

Tikai pēc �iem vārdiem Ievas apziņā laikam notika lū�zums, un viņa skaidri un nepārprotami apjēdza, ka sapnis ir piepildījies. Brīnums ir noticis. Ka tas, ko viņa redz, dzird un jūt, ir patiesība. Ka tā ir dzīve.

Ieva klusi iekliedzās, strauji pietrūkās sēdus un cie�i ap�krita ap manu kaklu. No tā, ko viņa toreiz teica, es vairs neatceros nevienu vārdu. Un vārdiem jau arī nebija nekādas nozīmes.

Ieva ilgi, neizturami ilgi raudāja. Pēc kāda laika arī man acīs sariesās miklums. Pēc tam viņa nedaudz nomierinājās, parādīja bērnu, pastāstīja par viņa piedzim�anu, par Annu Kumelīti un Tāli Vaivarodu, par veco Anmani un manu brāli Mārtiņu, izstāstīja visu par savām ilgām un sāpēm, par sa�vām cerībām un mīlestību � Bet es viņai stāstīju par karu, par saviem ievainojumiem un Harkovas hospitāli, par to, kā es viņu redzēju Eipatorijas pils dārzā un cik loti vēlējos at�griezties Latvijā, atgriezties Rīgā un �eit, Ventas zaļajā krastā .. .

Vakarā tika izkurināta pirts, mēs abi nomazgājāmies, pa�ēdām vakariņas un nolikām gulēt dēlu. Nedaudz vēlāk Ieva aizdedza vairākas baltas sveces un arī mums uzklāja baltu gultu. Pēc tam viņa mani noskūpstīja, vairākas reizes maigi noglāstīja un pateica da�us vārdus, kurus es atceros vēl �o�dien, vēl divdesmit gadus pēc savas nāves . . .

� Jāni � � viņa saviļņota no�ukstēja. � Paldies tev par �o brīnumaino dzīves mirkli! Paldies! Tu jau pats redzi un zini, ka man nekas nepieder, ka esmu pavisam nabaga un vāja, ta�u, ja tu gribi sievieti, kas tevi neprātīgi mīlēs, kas būs godīga un uzticīga, kas nesavtīgi rūpēsies par tevi un tavu dēlu � Ja tu par savas dzīves labāko un dro�āko draugu gribi izraudzīties sievieti . . . Tad izvēlies mani, Jāni Kri�lauk! Ņem mani! Un es bū�u gan tava dieviete, gan tava verdzene � Es bū�u tava gaisma un tava tumsa, es bū�u tava laime, cerība un balsts! Es bū�u tava dzīve, tavas mājas un tava mū�īgā mīlestība . . .

Tā arī bija. Viss piepildījās, viss bija ļoti dabiski un skaisti. Nenoliedzami, dievi pret mums bija �ēlsirdīgi, vienīgi cilvēki ne . . .

Kad mēs tovakar, viens otru cie�i apskāvu�i, jau lēnām laidāmies miegā, es sapratu, ka, neraugoties ne uz ko, �ī pasaule tomēr dzīvos. To nekad nespēs pilnībā saplosīt vai būtiski izmainīt nekādi kari vai revolūcijas, nekādas velni�ķīgas idejas vai utopiskas teorijas, ne ļau�u naids, ne nodevība. Pasaule dzīvos un pastāvēs tik ilgi, kamēr uz tās dzīvos cilvēks un viņa mīlestība . . .

Nakts vidū es pamodos, ilgi klausījos, kā man blakus klusi un vienmērīgi elpo Ieva, kā turpat tālāk miegā skaļi sagrozās dēls Viesturs, nekur vairs nesprāga �āviņi, nesvilpa lodes, neplūda indīga gāze, neviens pret mani necēla zobenu, ne�vērsa �autenes durkli vai revolvera stobru, neviens ne�kliedza: �Kas tu tāds esi � sarkanais vai baltais?�

Es atkal biju vienkār�i cilvēks.

Pēc kāda laika piecēlos, izgāju uz lieveņa uz paskatījos apkārt.

Zeme savā briedumā izplatīja galvu reibino�as smar�as, un viss pla�ais debesjums vienmērīgi dega spo�ajā zvaig�ņu gaismā.

Pēc da�iem brī�iem, kad jau gribēju atgriezties istabā, pēk�ņi no debesīm atskanēja kāds neparasti savāds, dīvaini stiepts un ļoti ilgs kliedziens.

Es satrūkos un sastingu. Tā parasti kliedza mirsto�ie.

Pagāja vēl da�i mirkļi, un tad es kaut kur augstu, augstu gaisā, starp visām zvaigznēm un Visuma neaptveramajiem pla�umiem, skaidri sadzirdēju kādu klusi sakām:

� Cilvēki! Esiet labi� ja varat!

Ja varat. . .

Pirmās gramatas beigas

Ligita Meķe. Es domāju, ka Egils Lukjanskis ir viens no tiem rakstniekiem, kuram regulāri iznāk grāmatas. Vai es to esmu pa�reizi pamanījusi?

Egils Lukjanskis. Apmēram jau tā ir. Es sāku publicēties 1963. gadā, tātad pagājis trīsdesmit viens gads, bet man plauktā stāv se�padsmit publicētas grāmatas. Tātad, tīri matemātiski parēķinot, iznāk, ka gandrīz vai katru otro gadu ir iznācis vai nu romāns, vai stāstu krājums.

L. M. Jūs pa�laik strādājat avīzē �Neatkarīgā Cīņa�. Kā jūs tur nokļuvāt?

E. L. Var teikt, apstākļu spiests. Man līdz tam bija labs darbs valsts firmā �Viateks�, kur nostrādāju septiņus gadus. Darbs gan bija diezgan netīrs un fiziski smags, bet mani tas pilnībā apmie�rināja. Ja paskatos dzīvē mazliet atpakaļ, tad man ir iznācis strādāt ļoti da�ādus darbus � gan tādus, kas no manis ir prasīju�i kaut kādu intelektuālo piepūli, gan tādus, kas ir prasīju�i tikai lielāku vai mazāku fizisku spēku. Un abus esmu strādājis ar lielu patiku, it sevi�ķi smagos darbus. Mans organisms vispār līdz pēdējam laikam ir prasījis diezgan pamatīgu fizisku slodzi, tā ka nekad ne�ēlojos, ja pats vai dzīve lika izvēlēties tie�i �ādu nodarbo�a�nos. Bet, kas attiecas uz literatūru, tad patiesībā nekad neesmu varējis ar to nodarboties, kā saka, tīri profesionāli, tas ir, tikai sē�dēt pie rakstāmgalda (kura man vispār nav!) un sacerēt vairāk vai mazāk veiksmīgus literārus darbus. Bet tas nu tā. Firma, kurā es strādāju, jaunajos ekonomiskajos apstākļos, kā daudzi citi valsts uzņēmumi nepietiekamo finansiālo resursu un citu iemeslu dēļ, pamazām laidās uz grunti, un es vienkār�i paliku bez iztikas lī�dzekļiem. 1992. gada ziemas sākumā kioskā nopirku �Neatkarīgo Cīņu�, kur cita starpā izlasīju, ka redakcija izsludina konkursu uz divām vakantām �urnālistu vietām. Aizgāju pie saviem kolēģiem rakstniekiem Andra Jakubāna un Ērika Hānberga, kuri abi ir �īs avīzes līdzīpa�nieki, un lūdzu pieņemt darbā. Nekādu konkursu viņi man nerīkoja, ta�u vienu pārbaudes mēnesi uzlika gan. To man nebija grūti izturēt, jo jaunībā jau vairākus gadus par �ur�nālistu biju strādājis, turklāt ari vēlāk laiku pa laikam uzrak�stīju kādu asāku publicistikas darbu, tā ka nekas sve�s man tur nebija.

L. M. Tātad nebija nekāda piedzīvojumu meklē�ana vai nejau�ība?

E. L. Nekādā ziņā! Kā pret visu �ai dzīvē, tā ari pret �o darbu izturos ar vislielāko atbildības sajūtu un nopietnību. Jau apmēram deviņdesmito gadu sākumā man �ad tad pazibēja doma un pat zināma no�ēla, ka pie �urnālistikas neesmu tomēr turējies visu dzīvi. �is darbs man patīk un �ķiet ļoti interesants. Visu laiku esi cil�vēkos un da�ādos notikumos. Un ja vēl gadās kaut ko labu un lasītājiem vajadzīgu uzrakstīt. .. Ko vēl?

L. M. Vai �urnālists Egils Lukjanskis netraucē rakstniekam Egilam Lukjanskim?

E. L. Atklāti sakot, traucē �ausmīgi! Pagāj�ruden un ziemā man iznāca trīs romāni, ta�u tie jau bija uzrakstīti iepriek�, kad, pelnot savu dieni�ķo maizi, man vajadzēja nodarbināt tikai rokas, nevis galvu. Kaut gan savu pēdējo romānu �Sieviete visam mū�am�, ko pa�laik turpinājumos drukā �Neatkarīgā Cīņa�, es lielāko daļu tomēr esmu uzrakstījis, jau strādājot avīzes redakcijā. Un jāatzīstas, tas no manis ir prasījis diezgan daudz. Katrā ziņā tas nav viegli.

L. M. Vai �ai romānā �Sieviete visam mū�am� nesavijas kopā dzīves dokumentālā puse ar jūsu pa�u dzīvi un literāro iztēli?

E. L. Protams, savijas ļoti cie�i, tikai tūlīt gribētu atgādināt un brīdināt, ka nevajadzētu romāna galveno varoni identificēt ar pa�u autoru! Bet to ir ļoti viegli izdarīt, un acīmredzot tas, kas gri�bēs, to ari izdarīs. Ta�u tas būs krietnu gabaliņu no patiesības. Romāns ir romāns, tas ir literārs darbs, kur tīra rakstnieka izdoma cie�i savijas ar patie�ām īstu, pavisam konkrētu, pat dokumentālu dzīves īstenību un reāli eso�u cilvēku biogrāfijām. Tā tas ir arī �eit un citur. Piemēram, mans romāns �Kliedziens no debesīm� tāpat pamatā ir būvēts galvenokārt tikai no reālu cilvēku īstajām dzīvēm, no konkrētu vēsturisku notikumu izklāsta un precīzi dokumentāli pierādāmiem faktiem. Bet tur nenoliedzami ir ari daudz kas izdo�māts un radīts tikai manā iztēlē. Kas attiecas uz romānu �Sieviete visam mū�am�, ir noticis kaut kas mazliet pat mistisks. Kā jau minēju, romāna pirmo pusi es uzrakstīju vēl tad, kad strādāju firmā �Viateks� un pat nesapņoju par darbu �Neatkarīgajā Cīņā�. Un, lūk, romāna galvenais varonis Ri�ards Baks, kas pēc profesijas arī ir rakstnieks un �urnālists, apstākļu spiests, piesakās darbā populārā tautas avīzē �CN�, kas nepārprotami ir �Neatkarīgā Cīņa�, kur viņa pienākumos ietilpst rakstīt par da�ādiem kriminālno�ziegumiem un tiesas prāvām. Glu�i kā gadu vēlāk man! Un �is rakstnieks Ri�ards Baks tāpat raksta romānu �Sieviete visam mū��am�, kuru avīze �CN� sāk drukāt turpinājumos . . . Tam visam patie�ām ir ārkārtīgi uzkrīto�a līdzība ar manu pa�a dzīvi, it se�vi�ķi savādu to dara fakts, ka �os reālos notikumus jau paredzēju vismaz gadu iepriek�! Bet par to laikam tomēr nevajadzētu īpa�i brīnīties. �ādi vai citādi paredzējumi savā laikā ir gadīju�ies Bal- zakam, Mopasānam, Dostojevskim un daudziem citiem. Varbūt visspilgtākais piemērs ir kāds angļu rakstnieks Morgans Robert- sons, kas 1898. gadā uzrakstīja un publicēja romānu �Bezjēdzība�, kur ļoti spilgti aprakstīja kāda milzīga okeāna tvaikoņa bojāeju. Tvaikoni, kas tobrīd bija pats labākais un dārgākais kuģis pasaulē, sauca �Titāns� . . . Mistiskā un galīgi neizskaidrojamā kārtā rakst�nieks un romāna darbība simtprocentīgi jau �etrpadsmit gadus iepriek� pilnīgi precīzi un dokumentāli paredzēja slavenā tvaikoņa �Titāniks� bojāeju 1912. gada 10. aprīlī Atlantijas okeāna aukstajos viļņos. Rakstnieks bija pat nosaucis gandrīz vai precīzu bojā gāju�o pasa�ieru skaitu . ..

L. M. Vai jums netraucē, ka romāns ir jālasa katru dienu pa mazam gabaliņam? Man �ķiet, tas tomēr ir diezgan apgrūtino�i.

E. L. Iespējams, bet mani tas netraucē, jo es jau �o romānu nelasu! Es zinu, kas tur notiks!

L. M. Bet man kā lasītājai. ..

E. L. Es piekrītu. Jau �urnālu �Karogs�, kas no savas pirmās pastāvē�anas dienas lielākos prozas darbus publicē tikai turpināju�mos, man, piemēram, bija un arī pa�laik ir diezgan apgrūtino�i lasīt, jo no viena �urnāla numura iznāk�anas līdz otram ir jāgaida apmēram mēnesis un �is tas no lasītā jau tomēr aizmirstas. Avīzē drukātam darbam ir tā priek�rocība, ka, kaut mazi gabaliņi, tie tomēr ātri seko viens otram katru dienu. Un nenoliedzami ir diez�gan daudz cilvēku, kas �os �gabaliņus� lasa. Un tikpat daudz, iespējams, ir to, kuri tos nelasa. Acīmredzot viņi gaidīs bridi, kad �is romāns iznāks grāmatā.

L. M. Cik ilgi avīze vēl drukās �o darbu ?

E. L. Ne pārāk ilgi. Pēc da�ām nedēļām beigs.

L. M. Jums kā �urnālistam uz pleciem ir uzkrauta diezgan grūta lieta � atspoguļot tiesas procesus un noziedzību. Tā ir mūsu dzīves un arī �urnālistikas melnā tēma. Kā jūs jūtaties ? Vai tas jūs pārāk nenomāc?

E. L. Kā �urnālistu ne. Kā cilvēku, protams. Noziedzība kā ļaunums vispār nav tikai mūsu valsts un sabiedrības problēma. Tā ir visas pasaules, visas cilvēces problēma. Brutālus, zemiskus un cietsirdīgus ļaundarus es, protams, ienīstu, ta�u noziedzniekos, ari slepkavās, cen�os vispirms saskatīt cilvēku un tos iemeslus, kas viņu novedu�i līdz noziegumam un vēlāk uz apsūdzēto sola. Es viņus neattaisnoju, bet mēģinu saprast. Turklāt man �ie cilvēki un �ī vide, mazliet pārspīlēti sakot, ir daudz labāk pazīstama nekā, teiksim, mūsu �augstākā sabiedrība�. Man tā nepatīk. Man nav tīkami uzspēlēti izsmalcināti, pārgudri, klīrīgi, augstprātīgi un arī bagāti cilvēki. Man jau no agras bērnības nepatīk cilvēki, kuri citus vērtē ne pēc viņu raksturiem, domām un tieksmēm, ne pēc viņu rīcības, darba spējām, labestības un godīguma, bet gnn tikai pēc viņu maka biezuma, ieņemamā amata vai stāvokļa sabiedrībā. �ādus cilvēkus es pat esmu spējīgs nicināt, jo viņi nicina ari mani, kad nesē�u pie rakstāmgalda, bet, piemēram, uz ielas leju asfaltu, klāju bruģi, vadu tramvaju, fabrikā kausēju metālu vai no viņu māju pagalmiem izvedu atkritumus.

L. M. Bet jūs ta�u to nedarāt.

E. L. Es esmu to darījis. Protams, ne jau vadījis tramvaju vai vedis mēslus, bet gan strādājis visda�ādākos darbus. Kā jau ie�priek� teicu, arī fiziski smagus, un bie�i esmu izjutis �o lepno kundzī�u un augstprātīgo kungu nicino�o attieksmi gan pret manī, gan pret jebkuru melnā darba strādnieku. Katrā ziņā man visu mū�u un ari pa�laik tie�i vienkār�o ļau�u dzīve ir nesalīdzināmi tuvāka un saprotamāka nekā mietpilsoņu, bur�uju vai jaunizcepto bagātnieku rūpes un raizes. Es pieļauju, ka da�reiz mani kriminālo noziegumu apraksti patie�ām varbūt kādu var ari �okēt, ta�u �os noziegumus neesmu pastrādājis es. Es tikai esmu aprakstījis un lasītājiem pastāstījis da�us gabaliņus no mūsu reālās dzīves.

L. M. Tomēr �ī ikdiena iznāk ļoti sabiezināta.

E. L. Jā, tā varbūt ari iznāk, bet ko darīt? Klusēt? Melot? Kā padomju laikā izpu�ķot dzīvi? Turklāt jebkurā preses izdevumā, ari �Neatkarīgajā Cīņā�, �ie negatīvie materiāli tomēr ir nospiedo�ā mazākumā. Bez tam es presē un savās grāmatās ta�u rakstu ne tikai par slikto vai krimināliem noziegumiem. Manuprāt, tur ir ari daudz kā gai�a un laba. Un jāatceras vēl kas. Presē uzstājoties kā diezgan ass publicists, es to daru ne jau sevis dēļ, naudas vai vārda dēļ. Es to vienmēr daru kāda konkrēta cilvēka labā, mēģinot viņam palīdzēt atrisināt kādu sasāpēju�u problēmu vai to, kas skar ne tikai atsevi�ķu personu, bet varbūt visu sabiedrību kopumā vai vismaz kādu tās daļu.

L. M. Tā jau laikam ir, ka ne rakstnieks, ne �urnālists nekur no sava darba aiziet prom nevar, kā, piemēram, strādnieks no rūpnīcas.

E. L. Protams. Mans darbs ir mana dzīve, un dzīve ir mans darbs. Varbūt tas tā mazliet pārspīlēti un patētiski skan, ta�u tā ir patiesība. Kur tu ari nepagrozies, visur ir cilvēki un kaut kādi no�tikumi. Kad vakarā uzgriez tikai �Panorāmu� vien, uzreiz no dzir�dētās un redzētās informācijas tūlīt rodas vesela pārdomu un aso�ciāciju plūsma. Tāpat ir ar daudzām izlasītajām grāmatām, teātru izrādēm vai redzētām kinofilmām. Visu laiku ir jādomā un jāiz�dara da�ādi secinājumi. īsāk sakot, visu laiku ir jāstrādā ar galvu. Un te gribas atcerēties notikumu ar pazīstamu kanādie�u rakstnieku, kuram tik�anās reizē ar lasītājiem kāds no zāles pa�jautāja: �Lūdzu, pastāstiet � kā jūs rakstāt?� Rakstnieks atbil�dēja: �Viss ir ļoti vienkār�i. Apsēstos pie rakstāmgalda, paņemu zīmuli, baltu papīra lapu un rakstu, kas ienāk prātā. Viss joks sa�stāv no tā, lai kaut kas tomēr ienāktu prātā . . .� Tāpat arī man. Jāizmanto vēl pēdējais laiks, kamēr patie�ām vēl kaut kas spēj ienākt prātā . . . Drīz būs klāt vecums, palik�u galīgi dumj�, un darbs beigsies, kā praktiski beigsies arī dzīve. Bet, ja vēlreiz pa�skatos trīsdesmit gadus atpakaļ, tad gandrīz vai ir jābrīnās. Kā jau teicu iepriek�, es praktiski nekad neesmu varējis strādāt kā pro�fesionāls rakstnieks. Visu mū�u esmu strādājis te smalkāku, te prastāku algotu darbu, un literatūras laiks atlicis tikai pēc ofi�ciālā darba � vēlu vakaros un sestdienās un svētdienās. Visos svētkos un atvaļinājumos. Tā ka iznāk (tā nav lielī�anās, tikai bē�dīga fakta konstatējums!), ka trīsdesmit gadus dienu dienā bez mazākā pārtraukuma esmu strādājis divpadsmit, �etrpadsmit stun�das pēc kārtas, par to nesaņemdams ne atvaļinājumu, ne pienācīgu atalgojumu. Un tādēļ pēdējā laikā �ad tad pats sev jautāju � kāda velna pēc tas viss tev bija vajadzīgs? Ko tu esi ieguvis? Es bridi apmulsis un ļoti skumj� stāvu, līdz atceros, ka citādi nemaz arī nevarēja būt. Es ta�u pirmīt teicu � darbs ir mana dzīve un dzīve ir mans darbs.

L. M. Patie�ām, jūs par slinku nosaukt ir grūti. Jūs mazliet agrāk teicāt par tām pilsoniskajām aprindām. Tātad acīmredzot jūs nemaz nevarētu būt smalko aprindu hronists?

E. L. Nekādā gadījumā! Lai par tām raksta mani kolēģi Andris Bergmanis un vārda brālis Egils Zirnis! Bet es to nevarētu! L. M. Kādēļ?

E. L. Es �ādā izredzēto sabiedrībā vienmēr jūtos ļoti slikti, it kā pavisam tur nepiederīgs, un neko jēdzīgu uzrakstīt nespētu.

L. M. Par ko tad jūs varat jēdzīgi uzrakstīt? Par mīlestību?

E. L. Par daudz ko. Un, protams, arī par mīlestību.

L. M. Jūs tur sevi uzskatāt par lielu speciālistu?

E. L. Nē. Tur esmu tikpat dumj� kā visi pārējie, vienīgi par mīlestību es varbūt zinu kaut ko vairāk nekā citi.

L. M. Jums mīlestība �ķiet ārkārtīgi svarīga dzīvē?

E. L. Jā, lai gan daudzi cilvēki diezgan veiksmīgi iztiek bez tās.

L. M. Nez vai viņi par to priecājas.

E, L. Ta�u laikam arī skaļi nekauc. Mīlestība nenoliedzami ir pats skaistākais, ko cilvēks savā dzīvē var sastapt un pārdzīvot, ta�u nav noliedzams arī tas, ka tie�i mīlestība bie�i ir tas draus�mīgais spēks, kas sagrauj un ne�ēlīgi izposta daudzu cilvēku dzīves un atņem pat dzīvību. Tā ka īpa�i par to priecāties nevajadzētu. Priecāties var tikai tad, ja esi sastapis īsto cilvēku. Ja viņ� tev ir draugs un atbalsts, bet tā . .,

L. M. Kas jums pēdējā laikā ir sagādājis prieku ?

E. L. Daudz kas. Ka esmu vēl dzīvs, vēl neesmu vecs un galīgi slims, ka spēju vēl kaut ko uzrakstīt un to grāmatizdevēji labprāt arī publicē. Ka mani daudzi lasa. Bet visvairāk es pēdējā laikā priecājos, ka man ir trāpījies tāds darbs, kas mani apmierina un kur es jūtos diezgan stiprs. Bet vispār priecāties jau var par daudz ko. Un to arī vajag darīt. Par nakti, kas aiziet, un par dienu, kas atnāk. Par to, ka spīd saule, pū� dienvidu vēj�, zied jasmīni un lie�pas un pretī nāk sieviete, kas tev mīļi uzsmaida. Vai nav jauki?

L. M. Bet kas jūs visvairāk ir sarūgtinājis?

E. L. Laikam tas, ka man nav īpa�i izdevusies ģimenes dzīve. Vainīgo meklēt būtu muļķīgi. Acīmredzot tā tam vienkār�i vaja�dzēja būt. Varbūt par kaut kādiem iepriek�ējās dzīves grēkiem.

L. M. Jūs pats esat nācis no labas ģimenes?

E. L. Vispār jau jā. Tēvs visu mū�u strādāja par galveno grā�matvedi, bet māte ir bijusi redaktore gan valsts daiļliteratūras izdevniecībā, gan ilgus gadus tepat jūsu radio mājā literatūras un dramaturģijas redakcijā. Bet vecvectēvs no tēva puses bija trakulīgs un bagāts poļu mui�nieks, kur� savā laikā apprecēja ļoti skaistu, bet savās jūtās un raksturā aukstu sievieti baronesi fon Petrov- sku. Kā man tagad saka dzejnieks Aleksandrs Pelēcis, vajadzētu mēģināt atgūt savas dzimtas di�ciltīgo titulu . ..

L. M. Un jūs to darīsiet?

E. L. Man jau ir viens ļoti augsts tituls, kas nav mazākā vērtē par barona, grāfa vai marķīza titulu.

L. M. Un tas būtu?

E. L. Iļģuciemā zēns. Vai arī � zēns no Iļģuciemā. Vai neskan smuki?

L. M. Patie�ām.

E. L. Tad kāda velna pēc man vēl būtu vajadzīgs kas cits? Es jūtos apmierināts. Varbūt ne ar visu dzīvi kopumā, bet ar pēdējiem dzīves gadiem gan. Ir piepildīju�ies divi mani sapņi, divas literārās ieceres, par kurām stipri �aubījos, vai mans prāts un talants būs pietiekams, lai tās daudzmaz sekmīgi īstenotu. Bet es tās tomēr īstenoju. Runa ir par romāniem �Kliedziens no debesīm�, ko �ova�sar publicēs izdevniecība �Liesma�, un �Sieviete visam mū�am�, ko pa�laik drukā �Neatkarīgā Cīņa�. Romāns �Kliedziens no de�besīm� ir iecerēts kā liels episks darbs, kur caur vienas dzimtas trīs paaud�u likteņiem būtu attēlots visas latvie�u tautas liktenis pēdējo septiņdesmit piecu gadu laikā. Nezinu, vai �o ieceri spē�u realizēt visā pilnībā, ta�u pirmā grāmata noteikti iznāks, un ļoti ceru, ka pēc da�iem gadiem iznāks ari iedomātās epopejas otrā grāmata, kurai vajadzētu būt vēl saisto�ākai un interesantākai par pirmo.

L. M. Man ir radies iespaids, ka jums vispār ļ-oti viegli roka slīd pa papīru. Vai tā ir?

E. L. Diem�ēl tā nav. Es visus savus darbus rakstu ar roku. Pēc tam to visu, vienalga, vai tie būtu laikrakstam domāti gabaliņi vai lieli romāni, es ar roku pārrakstu vēlreiz. To daru ne tikai tā�dēļ, ka, otrreiz pārrakstot, daudz ko pats vēl varu rediģēt un īsināt, bet galvenokārt to daru tādēļ, ka uzrakstīto lappu�u lielākais vai�rums ir tā sasvītrots, tā salabots, meklējot labāko un trāpīgāko vārdu vai teikumu, ka bie�i es pats tur neko vairs nespēju ne izlasīt, ne saprast. Tā ka tas tikai �ķiet, ka man viss rakstās ļoti viegli. �is iespaids dro�i vien ir radies tādēļ, ka visi mani literārie sacerējumi viegli lasās. Bet rakstās tomēr ļoti grūti. �ai mirklī atceros kādu tik�anos Jelgavas stingrā re�īma cietumā. Tik�anās laikā kāds ieslodzītais man prasa: �Tu tomēr esi tāds diezgan būdīgs vīrs, vai tev nav kauns rokā turēt zīmuli?� Atzī�os, kauna nav. Es zinu, ka strādāt me�ā vai akmeņlauztuvēs neap�aubāmi ir ļoti grūti un smagi, ta�u ari ar �o tievo zīmuli strādāt nav viegli. Rakstniecības pamatā ir ļoti smags un grūts darbs, kur, protams, nekāda muskuļu piepūle nenotiek, ta�u nervu un psihes enerģija tiek patērēta liela.

L. M. Jūs daudz strādājat, daudz rakstāt, bet vai jums atliek laiks lasīt arī grāmatas?

E. L. Diem�ēl . . . Kādreiz lasīju ļoti daudz, pa�reiz ļoti maz. Es lasu gandrīz visu presi, bet grāmatām tik tie�ām gandrīz ne�maz vairs neatliek laika.

L. M. Ko jūs domājat par �odienas grāmatizdo�anu? Grāmat�nīcas ir pilnas ar jaunām grāmatām.

E. L. Ļoti jauki. Beidzot piepildījies mūsu padomju cilvēku sensenais sapnis � visi veikali ir pilni ar labām precēm! Arī grā�matu veikali, lai gan, protams, tie�i latvie�u orģinālliteratūras tomēr ir visai maz.

L. M. Arf jūsu �Neatkarīgās Cīņas� izdevēji izdod grāmatas. Cik viņi tās jau ir laidu�i pasaulē?

E. L. Diezgan daudz. Pirmā, �ķiet, bija An�lava Eglī�a �Omar- tijas kundze�. Tad diezgan skandalozā Jāņa Āboltiņa �Biju biedrs, tagad kungs�, Egona Līva traģiskais atmiņu stāstījums �Rēta lūpas iek�pusē�, ārkārtīgi lielu popularitāti ieguvu�ais Veras Volokēvicas romāns �Pļauka�, �aņa Legzdiņa ��ikāg as piecī�u brīni�ķīgie pie�dzīvojumi�, un pēdējā viņu izdotā grāmata ir ļoti interesantā un talantīgi uzrakstītā Jura Strengas �Ir tas, kas nav�. Tā ka vaja�dzētu no sirds pateikties �iem izdevējiem � Andrim Jakubānam un Ērikam Hānbergam � par viņu lielo darbu, jo visas �is viņu iz�dotās grāmatas ir mūsu pa�u latvie�u oriģināldarbi. Kā man pa�stāstīja Ēriks Hānbergs, tuvākajā laikā viņi acīmredzot izdos ari tautā tik ļoti populārā akadēmiķa Jāņa Stradiņa grāmatu par savu tēvu, pazīstamo ārstu un sabiedrisko darbinieku Jāni Strādinu kā par ļoti traģisku personību laikmetu grie�os.

L. M. Vai viņi izdos ari jūsu romānu �Sieviete visam mū�am�?

E. L. Tā ir iecerēts. Lai lasītājiem būtu interesantāk, vēl �o�vasar uzrakstī�u garo stāstu, kas sauksies �Bez manis�, pielik�u romānam klāt un gaidī�u, ko par to visu teiks lasītāji. Bet pēc tam jau rudenī ķer�os klāt jaunam romānam, kas būs tie�s turpinājums �Kliedzienam no debesīm�.

L. M. Lai jums labi veicas!

E. L. Paldies. Varbūt patie�ām ari paveiksies.