Egils Lukjanskis

KRIEVU LEITNANTA MĪĻĀKĀ

Saulainā 2001. gada 22. maija rītā pulksten 10.43 ātrās medicīniskās palīdzības stacijas dispe�ere saņēma satrauk�ta vīrie�a ziņu, ka Iļģuciemā, savrupmājā Dzirciema ielā 115, gandrīz pa�ā Dzirciema ielas galā, ar gāzi mēģinājusi noindēties kāda veca sieviete. Zvanītājs, sievieti iepriek� nebrīdinājis, atnācis ciemos un jau ārpusē sajutis asu gāzes smaku. Pēc tam, paskatījies logā, ieraudzījis mājas saimnieci guļam virtuvē uz grīdas, izsitis stiklu, ierāpies iek�ā un gāzi noslēdzis. Vaļā biju�i visi gāzes plīts krāni.

Neatliekamās medicīniskās palīdzības brigāde notikuma vietā ieradās pēc se�ām minūtēm. Ziņojums izrādījās patiess. Neskatoties uz vaļā atrautajiem logiem un durvīm, visapkārt joprojām bija jūtama gāzes dvaka. Sieviete, apmēram astoņ�desmit gadus veca, ģērbusies gai�zilos flaneļa rīta svārkos, gulēja uz grīdas, rokas salikusi uz krūtīm.

Pa�nāvības mēģinājums tomēr izrādījās neveiksmīgs. Sieviete bija vēl dzīva. Ārsti viņai sa�pricēja zāles, da�as mi�nūtes deva elpot skābekli, tad novietoja uz nestuvēm, iestū�ma automa�īnā un tur, pieslēgu�i sistēmai, veda uz slimnīcu.

Vakarā sieviete jau bija pilnībā at�irgusi. Vakariņas gan neēda, ta�u kāri izdzēra sanitāres atnesto tējas krūzi, klāt pieko�ot pus�ķēllti baltmaizes.

Pēc tam divvietīgajā palātā ienāca pusmū�a daktere, ap�sēdās blakus gultai un, rokās paņēmusi kaut kādus papīrus, sāka slimnieci iztaujāt.

-�������� Mani sauc Elga Skrabāne, - vispirms viņa mierīgā un " klusā balsī stādījās priek�ā. - Esmu ārste psihiatre. Man ne�piecie�ams zināt jūsu anamnēzi, tas ir, visu, ko jūs gribētu man pastāstīt ne tikai par �odienas vēlē�anos labprātīgi �ķir�ties no dzīves, bet arī par jūsu iepriek�ējām slimībām, noslie�cēm, paradumiem, ģimeni, visa mū�a vai tikai pēdējā laika problēmām, pārdzīvojumiem, varbūt ari bailēm, uzbāzīgām domām vai kādu grūti pārvaramu vēlē�anos.

Slimniece vārgi pasmaidīja un, it kā gribēdama ārstei pieskarties, nedaudz uz priek�u pastiepa roku.

-�� Dakterīt! Kāpēc tas jums vajadzīgs?

-������� Ir vajadzīgs! - ārste atbildēja. - Mēs pat nezinām jūsu biogrāfiskos datus!

-�� Vai arī tie jums ir nepiecie�ami? Kāpēc?!

-�� Tā ir pieņemts.

Sievietes sejā atkal pavīdēja skumj� smaids.

-������ Bet, ja es �onakt tomēr nomirstu? Vai tik tie�ām jūs bez �is grāmatvedības nespējat iztikt?

-�� Diem�ēl. - Ārste nopūtās. - Kā jūs sauc?

-�� Eva. Eva Ra�inska.

-�� Kad esat dzimusi?

-�� 1919. gada 22. maijā.

Ārstes sejā pavīdēja neliels pārsteigums.

-�� �odien jums ir dzim�anas diena?

-�� Tā iznāk, - sieviete, grūtsirdīgi pasmaidot, atbildēja.

-������ Kāpēc jūs no dzīves gribējāt aiziet tie�i savā dzim�anas dienā? - daktere līdzcietīgi jautāja. - Vai jums tas iznāca spontāni, pa�ai negaidīti, vai arī tas bija jau ilgākā laika posmā sīki izplānots?

-������� Nē, tas nenotika pēk�ņi, - slimniece sacīja un mazliet ironiski pasmīnēja, bet daktere nodomāja, ka jaunībā un vēl krietnā pusmū�ā sieviete bijusi neparasti skaista un dzīves�priecīga. - Kad jūs, dakterīt, sasniegsiet astoņdesmit divu gadu vecumu, �aubos, vai ari jūs vēl ļoti vēlēsieties dzīvot.

-������� Astoņdesmit divi gadi vēl nav nekāds vecums, - ārste sacīja. - Vai jums ir kādas smagas fiziskas kaites? Ar ko jūs slimojat?

-������� Ne ar ko, - slimniece atbildēja, - vai arī ar visām tām slimībām, kādas �ādā vecumā ir gandrīz vai neizbēgamas. Ta�u visā visumā fiziski jūtos apmierino�i.

-�� Kas jūs, kundze, nomāc? Jūs mokāties ar depresiju?

Slimniece brīdi domāja, tad piekrīto�i pamāja ar galvu.

-������ Iespējams. Esmu vientuļa un dzīve man vairs nesagādā nekādu prieku.

-�� Esat atraitne? - ārste painteresējās.

-������� Nē, - slimniece skumjā balsī sacīja, tad, brīdi pado�mājusi, klusi piebilda. - Bet varbūt esmu. Nezinu. Nemāku pateikt.

Arī daktere uz brīdi tā kā apmulsa.

-� Vai jūs savu laulību esat �ķīrusi jau pirms krietna laika?

-������� Jā� - slimniece domīgi novilka un grūtsirdīgi paska�tījās uz palātas baltajiem griestiem. - Jau ļoti sen. Bet tas tā - nosacīti. Man ir biju�i daudzi vīri, daudzi vīrie�i� Kur� tagad miris, kur� dzīvs? Nezinu. Es vispār viņus visus vairs neatceros. Tikai da�us.

-�� Pa�us labākos?

-�� I labākos, i sliktākos.

-�� Bērnu jums nav?

-������� Ir, - slimniece sacīja. - Meita Ieva. Bet viņa ar saviem bērniem pa�laik dzīvo Vācijā un par mani daudz nein�teresējas.

-������ Kāpēc? - ārste jautāja un cie�i skatījās uz slimnieci, bet viņa, smagi nopūtusies, aizvēra acis un klusēja. - Vai jūs meitai savā laikā esat nodarījusi ko sliktu? Varbūt pat pame�tusi un atstājusi likteņa ziņā? Ja tā, tad �āda rīcība varētu izskaidrot viņas atsve�inā�anos, bet, ja ne�

Slimniece beidzot atvēra acis, mazliet pagrieza galvu uz ārstes pusi un nopietna uz viņu skatījās.

-�� Jums pa�ai ir bērni?

-�� Protams.

-�� Vai jūs no viņiem spētu atsacīties?

-�� Es nē. Ta�u nav noslēpums, ka daudzas sievietes�

-������� Nē, nē, dakterīt! - slimniece iesaucās. - Es arī neesmu no tām! Tad jau drīzāk otrādi� Es viņu ļoti mīlēju�

-�� Bet kaut kas ta�u ir noticis?

-�� Notika, jā� - slimniece atkal domīgi novilka. - Ta�u ne jau vienā mirklī! Mū�s ir bijis pietiekami gar�. Es daudz ko neesmu sapratusi. Nesaprotu arī pa�laik - naidu, nepa�teicību, vēlmi atriebties un sodīt, cilvēku �ķiro�anu pēc viņu tautības, rases vai politiskās pārliecības� Mans mū�s ir bijis gan ļoti viegls, gan sare�ģīts un grūts. Varbūt daudz ko esmu darījusi nepareizi, varbūt. Nezinu. Bet varbūt citādi nemaz nebija iespējams? Kur� būs tas tiesnesis, kas mums katram dzīves beigās pateiks - tu esi sodāms, bet tu attaisnojams? Vienīgie tiesne�i varam būt tikai mēs pa�i un citiem par mūsu dzīvēm nav nekādas daļas!

Ārste kaut ko ātri pierakstīja, tad atkal cie�i palūkojās uz gulo�o slimnieci.

-� Ja nav grūti, lūdzu, pastāstiet par savu dzīvi!

Slimniece strauji sakustējās, pasmaidīja, un negaidīti

viņas sejā pavīdēja tik neparasts gai�ums, ka ārste vēlreiz nodomāja - �ī sieviete, kaut īslaicīgi, tomēr kādreiz ir bijusi ļoti laimīga.

-�� Nē, dakterīt, tas nemaz nav grūti, - viņa sacīja. - Savu dzīvi varu izstāstīt vienā minūtē, vai vēl labāk - vienā, divos vārdos!

Ārste ar pastiprinātu interesi uzlūkoja slimnieci.

-�� Kas tas ir par vārdu? - viņa klusi jautāja.

-� Mīlestība, - slimniece tikpat klusi atbildēja. - Mīlestība un kaislība - skaista un nolādēta�

Pēc tam abas sievietes krietnu laiciņu klusēja, līdz ārste atkal, cie�āk pirkstos satvērusi pildspalvu, pievērsās slim�niecei.

-� Acīmredzot jums savs stāsts būtu jāsāk no diezgan tālas pagātnes�

-�� Tā ir, - slimniece piekrita. - Es pat īsti nezinu, no cik lieliem tālumiem� Kur atrast mūsu pirmsākumu? Kad un kā tas viss ir noticis? Kad sācies? Cilvēku dzīves līklo�i ir tik sare�ģīti, visīstākie labirinti, kur pat vis�aurākajā sānejā mūs var sagaidīt negaidīti likteņa triecieni, da�ādi noslēpu�mi, pārsteidzo�i cildena vai nelietīga rīcība, visda�ādākās nejau�ības, naida un kaisles uzliesmojumi, bet da�reiz, ja paveicas, arī brīni�ķīga mīlestība. Es ticu, ka tā pie mums atnāk tie�i no debesīm� Kad tas notiek, laikam nav nekādas nozīmes. Pirms tūksto� gadiem, simts vai tikai vakar. Vienalga! Dzīve vēl ir tepat. Nekas nav zudis. Viss, kas ar mani ir noticis, viss, kas noticis ar pasauli, maniem vecākiem, vecvecākiem un vēl tālāk un senāk, �ķiet, noticis tikai pirms mirkļa. - Slimniece uz brīdi apklusa, tad jautāja.

-�� Jums būs laiks klausīties?

-�� Jā, - ārste atbildēja. - Tāds ir mans darbs.

Sieviete nedaudz sarosījās, iekārtojās gultā ērtāk un it kā nedaudz viltīgi paskatījās uz iepretim sēdo�o dakteri.

-� Nolieciet, lūdzu, tos papīrus sāņus! - slimniece aicināja.

-�� �obrīd, kad laika atlicis tik maz� Kad visa mana dzīve kā sakaltusi maizes garoziņa atrodas tepat blakus uz galda� Kad viss jau ir pagājis, sapņi izsapņoti un praktiski viss jau ir beidzies� Tam, dakterīt, ko es jums stāstī�u, nav pilnīgi nekādas nozīmes! Tas neko vairs nevar izmainīt - ne uz labu, ne sliktu. Es nebūt negribu apgalvot, ka viss ir bijis veltīgi, un tomēr� Vai jūs kaut aptuveni spējat apjaust, kāda ir cil�vēka dzīves visdziļākā jēga? Izdomāt jau var visu ko - kalpo�ana Dievam, sabiedrībai, bērniem� Es to kādreiz jautāju arī vienam no saviem mīļākajiem, un zināt, ko viņ� man atbildēja? Vispirms viņ� ilgi smējās, pēc tam pateica: "Cilvēka dzīves visdziļākā jēga slēpjas mūsu īslaicīgās eksis�tences absolūtajā bezjēdzīgumā!" Nezinu, vai �ī atziņa ir ne�parasti stulba, vai arī ļoti gudra. Ta�u vienu gan es zinu - viss, ko mēs darām, jūtam, domājam un tik neprātīgi alk�stam, ir svarīgs, nozīmīgs un jēgas pilns tikai tajā mūsu pastāvē�anas brīdī, kad tas viss notiek. Vēlāk tas jau vairs nav tik svarīgs un pavisam nesvarīgs tas ir pēc tam, kad mēs �o pasauli atstājam. Kāda tam �obrīd nozīme - es savā mū�ā esmu gulējusi ar vienu vīrieti, ar desmitiem vai pat simtiem? Man ir daudz bērnu vai nav neviena? Esmu bijusi laba vai ļauna, bagāta vai nabaga, godīga vai nekrietna? Viss, dak�terīt, ir jau pagājis! Viss beidzies! Es neticu, ka kaut kas vēl varētu turpināties. "Nav ne debesu, ne elles, ir tikai tas, ko saredz skats." Dzejnieks to ir labi pateicis, lieku reizi apstiprinādams manis pirmīt sacīto. Ta�u nakts ir gara un, ja jūs, dakterīt, to vēlaties, mēs varam doties ārkārtīgi sare�ģītajos, skaistajos un tai pa�ā laikā arī visai baismīgajos cilvēku savstarpējo attiecību d�ungļos�

1919. gada 23. maija rīts bija dzestrs un stipri vējains. Mārtiņa baznīcas baltais pulkstenis rādīja 3.30. Saule vēl nebija uzlēkusi, ta�u austrumu puses debesmala ar katru mirkli kļuva gai�āka.

Sieviete steidzās. Viņa bija ģērbusies dārgā tum�zilas krāsas angļu kostīmā, kājās zīda zeķes, augstpapē�u kurpes, un bija jauna un skaista. Saules krāsas matiem rotāto galvu sedza neliela cepurīte, bet tai piestiprinātais melna zīda tīkliņ� gandrīz vai pilnībā aizklāja bālo seju.

Ar lielām grūtībām nokļuvusi Daugavas kreisajā pusē, Silvija Simsone, pirmslaulības uzvārdā Lipska, ātriem soļiem gāja Iļģuciema virzienā. Pilsētas centrā un Daugav- malā pa retam norībēja kāds granātas sprādziens, atskanē�ja da�i revolveru vai �auteņu �āvieni, dega vairākas mājas, un viss apkārtnes gaiss kodīgi smirdēja pēc dūmiem un sēra.

Dienu iepriek�, padzenot lieliniekus, Rīgu jau otro reizi pēdējo divu gadu laikā bija ieņēmis vācu karaspēks un lan- desvērs, kas pilsētā, kur pirms tam piecus mēne�us bija saimniekoju�i sarkanie, vārda vistie�ākajā nozīmē sarīkoja īstu asinspirti. Cilvēkus bez tiesas �āva tie�i uz ielas, noti�ka aresti, laupī�anas, dedzinā�anas, izvaro�anas. Brutāla apie�anās bija iespējama ar jebkuru nejau�i sastaptu garāmgājēju.

Pāri Rīgai bija nolaidusies drūma un ārkārtīgi nospiedo�a baiļu pilna atmosfēra. Cilvēks savu nāvi varēja sastapt jebkurā laikā un vietā. Ko �ajās dienās savu iedzīvotāju labā darīja Latvijas Pagaidu valdība, Silvija nezināja, ta�u neizskatījās, ka tā rīdziniekiem tik traģiskajā laikā kaut kādā veidā būtu centusies palīdzēt.

Bet viņi jau laikam to nemaz nevar, Silvija atcerējās. Valdība, tas ir, Ulmaņa ministru kabinets nemaz neatro�doties Rīgā! Tas joprojām vēl esot Liepājā - paslēpies uz kaut kāda tur karakuģa!

Silvija steidzās un jutās arvien bezspēcīgāka. Viņa savās trauslajās, pie smagāka darba nepieradu�ajās rokās nesa zīda segā un smalkos me�ģīņotos autiņos ietītu tikai vakar pa�as dzemdētu bērnu. Ar katru brīdi dzīvā nasta kļuva smagāka un ie�ana grūtāka. Un arvien grūtāk un sāpīgāk kļuva arī vēl ļoti jaunās sievietes dvēselei.

Laikā, kad �ķita, ka visi ir sajuku�i prātā, kad frontē gāja bojā tūksto�iem karavīru un civiliedzīvotāju, kad gruva pil-

1919. gada 23. maija rītā Mārtiņa baznīcas pulkstenis rādīja 3.30. Silvija Simsone, pirmslaulības uzvārdā Lipska, ātriem soļiem gāja Iļģuciema virzienā.

sētas, valstis un impērijas; kad cilvēku lielākā daļa bija pārliecināta par morāles, tikuma, skaidra saprāta un kopē�jas latvie�u nacionālās pa�apziņas katastrofu, milzīgā ātrumā brieda arī kāda maza maziņa, ta�u Silvijai neaptverami liela un viņas turpmākajai dzīvei ārkārtīgi bīstama personiska traģēdija.

Silvija, protams, savu nevēlamo ārlaulības bērnu varēja atstāt pie jebkuras Rīgas centra mājas ieejas durvīm, un kāds jau par pamesto meitenīti varbūt arī ie�ēlotos, ta�u viņa nevēlējās riskēt. Neskatoties uz to, ka bērns bija negribēts, nevēlams un stiprā mērā pat pretīgs, viņai vieglās radībās atnāku�ās dzīvībiņas bija �ēl. Galu galā tā tomēr bija pa�as radīta dvēselīte, viņa to izjuta diezgan spēcīgi, ta�u uz

nelaimīgās sievietes psihi tikpat spēcīgi, ja ne vēl stiprāk, iedarbojās labi saprotamas bailes par izdarīto grēku, vēl saprotamāks kauns un diezgan �ausmino�a apziņa, ka viņas virs - latvie�u strēlnieks, Ziemassvētku kauju varonis, biju�ā Kalpaka bataljona, tagad Latvie�u atsevi�ķās brigādes rotas komandieris kapteinis Viesturs Simsons, atgriezies mājās no kara, sastaps viņu ar sve�u bērnu�

Viss! Krāsainai pasakai līdzīgā pasaule, kas viņai pirms diviem gadiem kā nabaga Pelnru�ķītei tik negaidīti bija atklājusies, sabruks. Ko nespēja izdarīt valdību un valsts iekārtu maiņas, lielgabalu zalves, granātu sprādzieni, �ķiru un nacionālā naida apmātu cilvēku me�onīgā rīcība, to ļoti viegli un vienkār�i izdarīs viena cilvēka greizsirdības un per�sonīga apvainojuma radīts atriebības akts. Viņa tiks nokau�ta vai izmesta atpakaļ uz ielas, kas bojāeju tikai paildzinātu un padarītu vēl moko�āku un apkaunojo�āku.

Tāpēc Silvija tik ļoti steidzās. Viņai vajadzēja nokļūt līdz Iļģuciema nomalei, kur pa�ā Dzirciema ielas (tolaik to vēl sauca par Esenhofas ielu) galā, liela dārza ieskauta, atra�dās izcili skaista balta savrupmāja, kas piederēja Iļģuciema tekstilfabrikas īpa�niekiem Edmundam Ra�inskim un viņa jaunajai sievai Irēnai.

Savukārt turpat netālu Palangas ielā mazā vienstāva koka mājiņā dzīvoja Lipsku laulātais pāris, kurus no lepnās villas �ķīra tikai lielais un labi iekoptais Ra�insku dārzs. Silvijas vecāki neko nezināja par meitas grūtniecību un vēl mazāk zināja, ka vakar pasaulē nākusi viņu mazmeitiņa.

Silvija jau divus gadus dzīvojot vienā no visdārgākajiem Rīgas centra piecstāvu namiem, tā īpa�nieku astoņistabu dzīvoklī, ar vecākiem nebija tikusies turpat vai pusgadu, un vispār, kop� no pilsētas nomales koka būdiņas pārcēlās uz vareno Tērbatas ielas māju, tikai vienreiz vecākus bija uzaicinājusi pie sevis ciemos, lepni izrādīdama Simsonu ģimenes ārkārtīgi greznos apartamentus.

Silvijas vīra Viestura tēvs Tenis Simsons bija Latvijas Pagaidu valdības finansu ministra biedrs un pa�laik atra�dās Liepājā, bet māte Ilma, lai mierīgāk pārlaistu juku laikus, jau apmēram gadu dzīvoja savā jūrmalas vasarnīcā Mellu�os.

Silvija bagāto Irēnu Ra�insku, līdz satika Viesturu, pazi�na tikai kā savu tuvāko kaimiņieni un arī tad vienīgi pēc izskata, jo trūcīgajai Iļģuciema stikla fabrikas kurinātāja meitai pēc tolaik pastāvo�ā uzvedības kodeksa neklājās ne tikai draudzēties, bet pat tuvoties �ai bur�uā pārstāvei, kāda neap�aubāmi bija Irēna Ra�inska.

Vienīgo reizi abas mazliet parunājās un iepazinās tuvāk apmēram pirms gada kādā slēgtā Simsonu ģimenes jubilejas reizē, kad starp da�ādiem baņķieriem, veikalniekiem, namīpa�niekiem, politiķiem un māksliniekiem bija ielūgts arī fabrikants Edmunds Ra�inskis ar savu daiļo kundzi Irēnu.

Bet kas bija pirms tam?

Pirms tam bija liels un traģisks bēdu stāsts. Lipsku vie�nīgais dēls Alberts, jau 1915. gadā brīvprātīgi pieteicies jaundibinātajos latvie�u strēlnieku bataljonos, mājās vēl nebija rādījies ne reizi. �ad tad atsūtīja pa vēstulei, kur sko�pos vārdos pastāstīja gan par cīņām pie Ķekavas un Olaines, gan Ziemassvētku kaujām un Nāves salu.

Pēc tam klusums.

Lipski par dēla likteni uzzināja tikai pēc tam, kad Krie�vijas 12. armija bija atkāpusies, vācie�i 1917. gada augustā ieņēmu�i Rīgu, bet varonīgie latvie�u strēlnieku pulki, kas iepriek� cīņās bija vienoti un cieti kā Daugavas dolomītu klintis, sa�ķēlu�ies starp lieliniekiem un nacionāli no�skaņotajiem.

Pēc nedēļu ilgā negaidīti uznāku�ā vēsuma jau tre�o dienu pieturējās ļoti karsts laiks. īsta tveice. �ķiet, tā bija svēt�diena. Silvijas tēvs Zigurds Lipskis laistīja nelielo ģimenes dārziņu, māte Velta virtuvē gatavoja pusdienas, bet Silvija, uzvilkusi peldkostīmu un vaļīgi atlaidusies uz pelēkas segas, sauļojās. Pēc brī�a no mājas iznāca arī māte un apsēdās blakus meitai.

Silvija bija skaista, slaidi noaugusi meitene, un jau iepriek�ējās sauļo�anās reizēs iegūtais ķermeņa brūnums viņu darīja neparasti pievilcīgu, atmiņā atsaucot da�reiz dzirdētos stāstus par tum�ām dienvidu sievietēm, ta�u ar galvenokārt tikai tālajām ziemeļniecēm raksturīgajiem blondiem matiem�

-�� Tu esi īsta saules meita, - māte sacīja. - Drīz kļūsi tik tum�a, ka nemaz neizskatīsies pēc latvietes!

-� Un labi vien būs, - Silvija sapņaini teica. - Tad pie mums te uz balta zirga kādu dienu atjās skaists arābu princis un mani aizvedīs uz brīni�ķīgu pili tālajā Smaragdu pilsētā�

-�� Viņ� tevi varētu aizvest vienīgi uz savu harēmu, - tēvs neapmierināts iejaucās starpā. - Tādiem prin�iem tur esot pat līdz simts sievām! Kā viņi ar tām tiek galā, nesaprotu!

-�� Es tik un tā būtu ar mieru! - Silvija apņēmīgi sacīja.

-�� Labāk kā verdzenei dzīvot pilī nekā brīvai tik no�ēlojamā būdelē kā mūsējā!

-� Tu to nopietni? - māte patiesi pārsteigta prasīja. - Silvij! Tu tie�ām tā domā?!

-�� Vai tu te jūties labi? - Silvija diezgan indīgi atjautāja.

-�� Vai tas bija tavas dzīves lielākais sapnis - maza divistabu mājele, niecīgs zemes pleķītis, vīrs kurinātājs, bet pa�ai Ra�insku tekstilfabrikā, putekļus rijot, stāvēt pie stellēm astoņas, desmit stundas? Tu ne par ko citu nekad nesap�ņoji? Neko citu �ai dzīvē negribēji?!

Velta Lipska nepatikā novērsās un da�us brī�us domīga klusēja. Silvija nejau pirmo reizi, bie�i pāri dārzam skatoties uz lepno Ra�insku māju, diezgan ironiski izteicās par Lipsku ģimenes zemo sociālo stāvokli, lai gan nekādi nabagi viņi nebi�ja. Ta�u Velta jau sen juta, ka meita ar katru dienu kļūst arvien neapmierinātāka, ka kaut kas Silviju spēcīgi satrauc, un nosprieda, ka meita kļūst pieaugusi, viņas ķermenī sāku�ās neprognozējamas vētras, tāpēc par pui�iem, prin�iem un precē�anos vien runā! Ta�u kur tu �odien dabūsi labu precinieku? Visi latvie�u jaunekļi ir nokauti. Tūksto�i sagūlu�i pasaules kara ierakumos. Tūksto�u tūksto�i mājās atgriezu�ies kā kropļi - bez kājām, bez rokām, bez acīm. Kur tagad atrast kaut nabaga zēnu, nemaz nerunājot par karaļdēliem! Izskatās, ka arī tie visi ir izkauti trakajās revolūciju viesuļvētrās. Vai �obrīd nevajadzētu priecāties par to vien, ka esam paliku�i dzīvi un veseli?

-� Silvij� - mātei nedaudz iedrebējās balss. - Tev nepatīk, kā mēs dzīvojam?

-��� Nepatīk, - Silvija atklāti atzinās. - Katrā ziņā es negribētu visu mū�u strādāt fabrikā un dzīvot tik �aurā saspiestībā kā pa�laik.

-��� Ko tad tu gribi? - tēvs, pārstājis laistīt puķu dobi, vaicāja. - Nestrādāt nemaz un dzīvot pilī? Ta�u neviens cil�vēks bez darba nevar iztikt, bet pilis� Tie nav pa�i labākie cilvēki, kas tur dzīvo, un cik tad vispār to piļu pasaulē ir? Kad mēs ar māti sākām celt �o māju, mums vispār nebija kur dzīvot! Man pēc piektā gada revolūcijas nācās bēgt uz

Rīgu, un mēs īrējām mazu nemēbelētu istabiņu. Bet, kad māju uzcēlām� Jā, nekāda di�ā tā nav, tam es piekrītu, ta�u tā ir mūsu! Tu to saproti, bērns? Tā ir mūsu pa�u rokām celta māja, pa�u sviedriem slacīta un pa�u asarām mazgāta! Mums ir jumts virs galvas, tev pa�ai sava istaba, tagad jau ģimnāzijas izglītība, un mums ir darbs. Protams, �is laiks, kad notiek kar� un revolūcijas, kad jebkura diena var nest krasas pārmaiņas un briesmas, nav pats labākais, lai cilvēks justos dro�s un laimīgs, ta�u� Daudziem nav pat tas. Nav nekas! Ne būdu, ne piļu, ne darba, ne mantas! Viss ir sagrauts, nodedzināts, atņemts, iznīcināts, un cilvēks var būt laimīgs ar to vien, ka �ai uguns un naida jūrā palicis dzīvs.

Silvija nedaudz pagriezās uz sāniem un nopietna pa�skatījās uz tēvu.

-�� Tēti! - meitene iesaucās. - Vai tie�ām tikai kaila cilvē�ka dzīvība vien ir� laime? Vai tomēr tai nevajag kaut ko vēl klāt?

Qo Zigurds Lipskis uz brīdi tā kā apmulsa, tad neveikli tf) paraustīja plecus.

-�� Es nezinu, meit, - viņ� klusi atbildēja. - Es biju laimīgs, kad beidzot dabūju gatavu �o māju, kad piedzimi tu� Ja tā visa nebūtu� Nudien nezinu! Varbūt cilvēks, vismaz da�reiz, tomēr var būt laimīgs tikai ar to vien, ka ir dzīvs? Kā zaldāts pēc pirmā uzbrukuma vai revolucionārs, pēdējā brīdī izbēdzis no soda ekspedīcijas atriebes�

Pagāja da�as saspringtas klusuma minūtes, kuru mulso ritumu nekas netraucēja, kad negaidīti atvērās dārza vārtiņi un, �ķērsojis �auro mājas pagalmu, dārzā ienāca liela augu�ma, stalts un, kā to tūlīt pamanīja Silvija, arī skaists vīrietis, kura augums diezin kāpēc tik karstā vasaras dienā bija paslēpts zem tum�zaļa brezenta apmetņa.

-�� Labdien jūsmājās! - viņ� patīkamā baritonā sveicināja dārzā eso�os cilvēkus. - Vai bū�u atnācis pareizi? Jūs esat Lipski?

-�� Tā ir, - Zigurds apstiprināja. - Kas jums vajadzīgs? Vīrietis uzreiz vēl neko neatbildēja. Viņ� lēnām noņēma

apmetni, to rūpīgi salocīja un uzmeta uz savas kreisās rokas. Pārsteigtie Lipski ieraudzīja, ka viņu dārzā ienāku�ais ir Krievijas armijas formā tērpts virsnieks, kura platās krūtis greznoja vairāki ordeņi un divas ievainojuma zīmes.

�eit Ilģuciemā, pa�ā pilsētas nomalē, vācie�us nekur vēl nemanīja, ta�u Rīgu 1917. gada augustā tie jau bija ieņēmu�i un, kā dzirdēja, diezgan ne�ēlīgi izturoties pret biju�ajiem Rīgas aizstāvjiem un gūstā kritu�ajiem latvie�u strēl�niekiem, kuru pulki tobrīd vēl ietilpa tagad jau no Rīgas aizbēgu�ās Krievijas 12. armijas sastāvā.

-�� Jā, man no jums �is tas būs vajadzīgs, - virsnieks atbildēja un, kā spēcīga magnēta pievilkts, krietnu laiciņu neatrāva skatu no turpat netālu peldkostīmā gulo�ās mei�tenes. - Ta�u vispirms mani pie jums, Lipska kungs, ir atvedis komandiera pienākums paziņot bēdīgu�

-�� Nē! - Velta, ātri uzraususies kājās, skaļi iekliedzās un baiļu pilnām acīm raudzījās uz sve�o atnācēju. Nez kādu priek�nojautu ietekmēta, viņa pēk�ņi saprata, kāpēc �is stal�tais un acīmredzot arī varonīgais virsnieks pie viņiem ir ieradies� Velta kā lūgsnā abu roku plaukstas salika virs krūtīm un �ēlabainā balsī �ukstēja: - Es jūs lūdzu! Nē!

Virsnieks pēk�ņi jutās neveikli. Viņ� nedaudz pagrieza galvu un atkal, izjuzdams patiesu prieku un pat saldkaislu baudu, skatījās uz pusapģērbto meiteni.

Viņam tā �ķita kā �īs saārdītās, saspridzinātās, asinīm pārpludinātās pasaules vienīgais dzīvi paliku�ais skaistuma iemiesojums. Jau vairākus gadus, atrazdamies pozīciju pir�majās rindās, diendienā redzot sev blakus galvenokārt tikai kritu�os cīņu biedrus, nodegu�as mājas, saārdītus laukus, dzirdot turpat vai nepārtrauktos, nāvi neso�os granātu sprādzienus, ievainoto karavīru kliedzienus un katru dienu staigājot pa melnu, izdegu�u zemi, pēk�ņi ieraugot �o kluso, Rīgas attālākās nomales namiņu, zaļojo�u dārzu un burvīgu, saulē iedegu�u meiteni, viņam �ķita, ka tik tie�ām no vis�īstākās elles ir ienācis paradīzē�

-�� Mani sauc Viesturs Simsons, - viņ� noguru�ā balsī stādījās priek�ā un, rūpīgi paraudzījies apkārt, palūdza atļauju apsēsties. Citas vietas nebija, un viņ� apsēdās bla�kus Silvijai uz segas malas, nedaudz nolieca galvu un, Alberta vecākiem acīs neskatoties, sāka stāstīt.

-�� Man ļoti �ēl, ticiet� Es biju jūsu dēla Alberta Lipska komandieris. Mēs kopā izgājām ceļu no Ziemassvētku kaujām līdz Mazajai Juglai. Lai jums būtu mazliet labāk izprotama kaut vai tikai �āgada situācija latvie�u strēlnieku pulkos un vispār 12. armijā� Es pacentī�os ļoti īsi.

Lielinieku aģitatoru ietekmē, lai gan noteikti pastāvēja arī citi gan objektīvi, gan tīri subjektīvi iemesli, strēlnieku pulki strauji revolucionizējās. Pagaidu valdība pieņēma lēmumu, ka kareivjus, kas neklausīs virsniekiem un atteiksies izpildīt kaujas pavēles, izsūtīs katorgā, viņiem atņemot visas tie�sības. 43. korpusa komandieris ģenerālis Boldirevs, apmek�lējis 1. latvie�u strēlnieku brigādes pozīcijas, vēlāk 12. armi�jas komandierim Radko Dimitrijevam paziņoja: "Viņi visi ir boļ�eviki un, protams, visi arī par tūlītēju mieru." Bet tā glu�i vis nebija. Tiesa gan, mēs patie�ām bijām sa�ķēlu�ies - lielākā daļa atbalstīja lieliniekus, bet mazākā� Pie viņiem, pats par sevi, bija arī es ar savu rotu, un Alberts Lipskis, kuram, vērtējot pēc izcelsmes un sociālā stāvokļa, it kā vajadzēja nostāties boļ�eviku pusē, ta�u viņ� tomēr palika pie mums - nacionālo intere�u aizstāvjiem un pārliecinātiem pretvācu cīnītājiem�

-�� Kas ir noticis ar Albertu? - Velta pārtrauca runātāju un, patiesībā visu jau sapratusi, tomēr cerību pilna gaidīja atbildi.

Atnāku�ais virsnieks ilgi klusēja, tad, vēl zemāk noliecis galvu, klusi pateica:

-��� Jūsu dēls Alberts Lipskis divdesmitā augusta pēc�pusdienā krita kaujas apstākļos�

-�� Kur? - Zigurds dobjā balsī ātri vaicāja. - Kurā vietā?

-� Atkāpjoties no Rīgas, - virsnieks atbildēja. - Pie Mazās Juglas. Kas tur notika, to ir grūti aprakstīt. Se�as bezgala garas dienas un naktis� Mēs sedzām 12. armijas atkāp��anos, ta�u vai- teikt, ka tā bija pēdējā kopīgā latvie�u strēl�nieku kauja pret vācie�iem. Lielinieciski noskaņotie kopā ar krievu daļām atkāpās aiz Rīgas robe�ām. Aizgāja, pareizāk sakot, bija spiestas aiziet arī nacionāli noskaņotās strēlnieku vienības, bet mēs, neliela daļa, tālāk uz Krieviju negājām, palikām Latvijā un būtībā esam nelegāli izformēju�ies. Ta�u man līdz �im ir bijis tikpat kā neiespējami novilkt savu for�mas tērpu. Un negribas arī.

-� Kur Alberts ir apglabāts? - Velta, sākusi raudāt, jautāja.

-� Kopējā kapā netālu no Mūrnieku mājām pie Mazās Jug�las, - Viesturs atbildēja. - Pa�i saprotiet, kritu�o apbedī�ana notika nepārtrauktas ap�audes laikā, tā ka�

-�� Vai pat krustu neuzlikāt? - Velta, nedaudz attapusies, jautāja.

- Krustu uzlikām, - Viesturs pateica un, mazliet pagriezis galvu sāņus, ļoti satraukts skatījās uz blakus sēdo�o Silviju. Viņai bija vidēja lieluma, dro�i vien vēl neviena neglāstītas krūtis, slaids, sportisks augums un garas kājas, kurām tāpat, iespējams, neviens vīrietis vēl nebija pieskāries. Ta�u nejau tikai tas Viesturu tik ļoti satrauca un uzbudināja. �ī viņam vēl sve�ā meitene varēja būt pārgulējusi kaut vai ar veselu pulku zaldātu, viņa tā brī�a jūtas tas ne mazākā mērā nespē�tu ietekmēt. Viesturs uz �o meiteni skatījās un viņu uztvēra kā uz �īs saārdītās pasaules vienīgo paliku�o skaistuma, sievi�ķīgās pievilcības un dzīvības brīnumu.

Viņ� Alberta vecākiem negribēja stāstīt, kā viņu dēlu bija nogalinājusi kāda blakus sprāgusi mīna - norautā galva tika atrasta apmēram piecpadsmit soļus tālāk, rokas un kājas �āviņu saārdītajā zemē tā arī palika nesameklētas. Bet �eit rokas stiepiena attālumā sē� apbrīnojami skaista sieviete, kas izskatās vēl vairāk satraukta nekā viņ�, un �ai sievietei var pieskarties un, ja ne pieskarties, vismaz uz viņu, acis nenovērsis, skatīties, kā izslāpis ceļinieks skatās uz beidzot uzietu strautu, kā kuģa avāriju pārcietis jūrnieks, pār�peldējis okeānu, pēk�ņi sev priek�ā ierauga dzīvību glābjo�u salu ar baltu liedagu un zaļām palmām, vai kā no nāves laukiem pārnācis karavīrs, kas trīs kara gadus sievietes vietā ir bijis spiests glāstīt vienīgi dziļo ierakumu smil�ainās sie�nas, sievietes ķermeņa smar�u vietā elpot ugunskuru dū�mus, bet kaislē �ukstēto vārdu vietā klausīties, kā ausu bungādiņas aizcērt dobji artilērijas �āviņu sprādzieni.

Bet tagad ir miers.

Visapkārt plaukst dārzs un blakus gaidpilnām acīm uz tevi raugās �īs zemes lielākais brīnums - sieviete�

Tu nevienu no viņām neesi ne īsti redzējis, ne izjutis, ne ieguvis sasodītus trīs garus gadus. Da�reiz tas �ķitis vēl smagāk izturams nekā visas kara grūtības. Bet nu tam visam vajadzētu beigties. Vismaz uz kādu laiku. Lai kritu�ie mie�rīgi dus, bet dzīvi paliku�ie paraud par savām zaudētajām kaujām un priecājas par uzvarām, bet galvenokārt - vismaz lai pamēģina līdz galam izbaudīt �o Dieva tik dāsni dāvāto dzīvības mirkli� Nepaies nemaz tik ilgs laiks, kad atkal rokā būs jāņem zobens, jābrien dubli, jāredz asinis un ar paceltu galvu jābrien ugunsjūrā�

Atnāku�ais virsnieks ilgi klusēja, tad, vēl zemāk noliecis

galvu, klusi pateica: - Jūsu dēls Alberts Lipskis divdesmitā augusta pēcpusdienā krita kaujas apstākļos�

-� Simsona kungs, - Velta, no acīm izraususi asaras, atkal vērsās pie virsnieka. - Vai jūs mums parādīsiet Alberta atdusas vietu?

-�� Protams, - Viesturs atbildēja. - Tikai ne pa�laik! Rīga ir pilna ar vācie�iem. Lai nokļūtu pie jums, es jau tā uzņēmos milzīgu risku. Jānogaida. Ta�u, kā redzat, sava kritu�ā biedra un jūsu labā, es tomēr esmu atnācis�

-��� Mēs jums, Simsona kungs, no sirds pateicamies, - Zigurds sacīja. - Nē, patiesi! Lai gan ziņa, ko jūs mums atnesāt, ir gau�ām bēdīga, mēs visi jums tomēr sakām lielu paldies. Visgrūtāk ir tad, kad jāmokās neziņā. Ceru, ka mans dēls vismaz karoja labi?

-������ Par to varat ne�aubīties, - Viesturs apliecināja. - Alberts bija viens no visdrosmīgākajiem karavīriem.

-������� Tā tam arī vajadzēja būt, - Zigurds teica. - Kā nekā Iļģuciema zēns�

Velta, vēl joprojām ik pēc brī�a slaucīdama acis, piecēlās un paskatījās uz Viesturu.

-������� Jūs dro�i vien esat noguris, neēdis� Es tūlīt ie�u� Pusdienas būs.

-�� Paldies, tas patie�ām nebūtu slikti, - Viesturs sacīja.

-� Ta�u man būtu vēl viens lūgums� Protams, ja jums nera�dīsies iebildumi�

-������ Ko jūs! - Velta viegli atmeta ar roku. - Sakiet dro�i! Kādi mums var būt iebildumi?

-������� Es pilsētā �ādā izskatā rādīties nevaru. Pati saprotiet. Ja jūs man iedotu� Varbūt kaut kas ir saglabājies no Alberta drēbēm? Es pārģērbtos un da�as dienas, ja jūs atļautu, palik�tu pie jums. Pēc tam varētu mēģināt nokļūt līdz savām mājām.

-������� Kur jūs dzīvojat? - Zigurds tūlīt painteresējās. - Tālu no �ejienes?

-� Pa�ā Rīgas centrā, - Viesturs atbildēja. - Tērbatas ielā.

-������� Ja pareizi saprotu, tad ne jūs, ne jūsu vecāki nav no strādniekiem?

-�� Nē, Lipska kungs, - Viesturs, viegli pasmaidot, sacīja.

-� Lai nu kas, bet strādnieki viņi patie�ām nav!

-������� Kādā veidā viņi pelna savu maizi? - Zigurds vaicāja, ta�u, iekams Viesturs paspēja atbildēt, Velta dusmīgi paskatījās uz vīru un strauji parāva aiz rokas. - Liecies ta�u, vecais, mierā! Kāda tev daļa par ciemiņa radiem? Labāk nāc palīgā uz virtuvi!

Alberta vecāki iegāja mājā, un Viesturs ar Silviju dārza vidū palika vieni.

Nez kāpēc atmiņā bie�i atplaiksnl viena un tā pati aina - pretējās mājas tre�ajā stāvā vasaras pēcpusdienās stāvēja atvērts logs un tur mūzikas skolotājas pavadībā klavieres spēlēja maza, vienmēr glīti apģērbta �īdu meitenīte Judīte.

Viņas tēvam Josifam Koganam Marijas ielas sākumā pie�derēja divi gatavo apģērbu veikali un dro�i vien vēl kas cits, jo Kogani skaitījās bagāti un, kad viņi sestdienās vai savu reliģisko svētku reizēs devās uz sinagogu, parasti izskatījās mazliet lepni un svētsvinīgi stīvi. Mazā Judīte gan mēģināja padraiskoties un priecīgi skatīties apkārt, jo nekad kopā ar citiem bērniem pagalmā nez kādēļ laista netika. Kā no sko�las mājās, tā tūlīt pie klavierēm un tad caur atvērto logu vairākas stundas skanēja skumjās �opēna melodijas vai jautras, acīmredzot izraēļu tautas mūzikas skaņas.

No rītiem pagalma klusumu iztraucēja piena vedējs - vecs, nez kādēļ vienmēr netīrā armijas �inelī ģērbies plikgalvains vecis, un es parasti nodomāju, ka viņam tas �inelis dro�i vien vēl saglabājies no krievu-turku kara laika. Viņ� ar baltu, iespējams, tikpat vecu zirgu kā pats parasti iebrauca mūsu nelielajā Tērbatas ielas mājas pagalmā, kuru no trīs pusēm ieskāva lielo piecstāvu namu sienas, no ratiem, kuru riteņi bija apvilkti ar biezu gumiju, ņēma kastes ar piena kannām un pēc saraksta, ko viņ� lasīja bez brillēm, piena kannas atstāja kāpņu telpā pie dzīvokļu ārdurvīm.

Ta�u pagalmā vispirms, vasarās parasti ar saules lēktu, parādījās resnā sētniece Elvīras tante, kura mū�dien ar kaut ko bija neapmierināta un ļoti nikna, it sevi�ķi uz bērniem, un, kad viņa mūs da�reiz pieķēra, lo�ņājot vai spēlējot karinu neaptverami pla�ajos mājas bēniņos, nelaimīgs tas, kas krita viņas rokās. Kāviens bija neizbēgams, ta�u pēc tam, kaut kad vēlāk, viņa sodītajam zēnam vienmēr nopirka kon�fektes, glāstīja galvu un gandrīz vai raudāja. Elvīras tantei pa�ai bērnu nebija.'

Mājas pagalmā netālu no miskastes uz vienīgā soliņa vakaros parasti sēdēja krietni iereibu�ais jūrnieks �anis, kūpināja līku pīpi un mūs, puikas, baidīja ar saviem pēr- kondimdo�ajiem smiekliem un baigajiem stāstiem par pirātiem, kārdināja ar it kā tikai viņam vien zināmām Kārību jūras salās apslēptām bagātībām un piedzīvojumu pilnajām nakts uzdzīves ainām drūmajos Marseļas ostas krodziņos.

Pēc Viļņas karaskolas beig�anas, izlaiduma balles starp�laikā, tikko beigusi ugunīgi virpuļojo�u deju, pie manis aizel�susies pienāca kāda �igāniete un palūdza parādīt plaukstu. Viņa to diezgan rūpīgi pētīja, pēc tam paskatījās acīs, draiski iesmējās un atkal devās atpakaļ pie uzaicinātajiem �igānu tautības dejotājiem.

"Pagaidi!" es viņai uzsaucu. "Kā tad paliek? Ko manās likteņlīnijās ieraudzīji?"

"Beigas būs labas!" viņa atrauca. "Dzīvo mierīgs!"

"Bet kas pa vidu? Kas sākumā?"

"Tu esi karavīrs. Nekādi zvaig�ņu spīdumi diem�ēl tev nemirdz!"

"Ja nu vienīgi varoņa nāve�" rūgti nodomāju.

"Būs bagātība un nabadzība. Sāpes un cie�anas. Ta�u tu caur visām ugunīm tomēr iziesi sveiks un vesels. Vienīgi�"

"Kas - vienīgi?"

"Nelaimīga mīlestība."

"Tas var būt. Vai daudziem tā ir laimīga?"

"Ir, ir!" �igāniete smējās. "Tāda ir man! Un zini kāpēc?"

"Nezinu gan."

"At�ķirībā no citām tautām, mēs nepazīstam to, ko jūs saucat par neuzticību. Tāpēc arī mums visas mīlestības vien�mēr ir laimīgas!"

Jaunā �igāniete aizskrēja atkal pie savējiem, bet es no�domāju, ka viņām neuzticīgām aizliedz būt nevis mīlestības morālā atbildība vai pa�u jūtas, bet gan diezgan dzel�ainie �igānu sadzīves likumi. Da�reiz tas izskatās turpat vai pēc verdzības. Ta�u tā jau ir ne tikai viņiem. Ari tā sauktajām civilizētajām tautām. Jebkura cilvēka pakļau�ana visda��ādāko likumu izpildei tā pati verdzība vien ir, un cilvēks pilnīgi brīvs nav nekad. Visbaismīgākie, tāpēc arī visne�taisnīgākie, protams, ir karalaika likumi. Ta�u no tiem ir arī kāds labums - tos ievērojot, vismaz ir cerība palikt dzīvam.

Toreiz putināja jau tre�o dienu. Un jau tre�o dienu un nakti sēdējām un gulējām ierakumos, un sniegs, krītot uz mūsu sejām, tūlīt izkusa, un izskatījās, ka mēs visi, jau visda�ādākās viesuļugunīs rūdītie karavīri, raudam. Un, ja tā arī būtu, es no tā nekaunētos. Savus karavīra pienāku�mus veicu labi, ta�u da�reiz, redzot sev blakus kritu�o biedru, ar kuru vēl nupat bijām kopīgi izsmēķēju�i pēdējo papirosu un atcerēju�ies savus vecākus un mājās paliku�ās meitenes�

Kad dzeloņdrā�u griezēju grupas vācu nocietinājumu joslā bija izveidoju�as pietiekami lielas ejas un sākās ilgi gaidītais

Ziemassvētku uzbrukums, vācie�u ierakumos pirmā ielauzās tie�i mūsu rota. Uzbrukuma sagatavo�anai nekāda artilēri�jas ap�aude nenotika. Viss norisa mēmā klusumā. Sākām mest rokasgranātas un �aut tikai tad, kad jau bijām nonā�ku�i līdz vācu pozīcijām un blindā�ām. Pirmītējais klusums pēk�ņi pārvērtās elles troksnī, �au�alīgos kliedzienos un rupjās lamās. Kad pa viņu tran�eju, turot rokā naganu, biju nonācis līdz asam pagriezienam, netālu no kura atradās pamatīgi uzcelts, dro�i vien �tāba bunkurs, es sev priek�ā pēk�ņi ieraudzīju jaunu vācu karavīru, kur� baiļu pilnām acīm skatījās man taisni virsū un kaut ko nesaprotamu �uk�stēja. Varbūt viņ� bija ievainots, nezinu. Bet viņ� nekustējās, savā vācu mēlē kaut ko murmināja un viņa bālā seja un acis pauda neslēptas pirmsnāves �ausmas.

Iespējams, tās bija viņa pirmās ugunskristības. Pirmā kauja un pirmā gandrīz vai simtprocentīgā iespēja aiziet bojā. Visai ticams, ka viņ� tāpat kā es pirms uzbrukuma bija sapņojis par mājām, atcerējies vecākus un savu dzimtenē paliku�o meiteni�

Es to puisi neno�āvu.

Es toreiz nenogalināju pretinieka karavīru.

Es neiznīcināju savas dzimtenes ienaidnieku, jo� Galu galā, kāds viņ� man bija ienaidnieks? Tāds pats jauneklis kā es, mobilizēts armijā un pēc citu gribas un pavēles spiests atrasties tur, kur dro�i vien vismazāk vēlējās būt.

Es toreiz neizpildīju savu karavīra pienākumu un neie�vēroju karalaika likumu. Ta�u tas bija tikai toreiz - kā mirkļa vājuma izpausme. Vēlāk jau pie visa pieradu un kļuvu pazīstams, ordeņiem apbalvots, milzīgās cilvēkkautuves cildināts priek�strādnieks�

Varbūt vēlāk tāds pats kļuva arī pasaudzētais vācu kara�vīrs. Ta�u nez kāpēc bie�i �ķiet, ka �is negaidītais darbiņ� man tomēr kādreiz atmaksāsies. Ja ne ar cilvēku, tad vis�maz ar Dieva pateicību.

Varbūt.

1915. gada rudenī es stāvēju uz Rīgas pasa�ieru stacijas perona, skatījos, kā Frīnbergu laulātais pāris steidz atvadīties no saviem radiniekiem, bet viņu vienīgā meita Lilija, mana mīļotā un saderinātā, galvu pieglaudusi manām krūtīm, klusi raud.

Toreiz uz perona raudāja gandrīz vai visi - gan aiz�braucēji, gan pavadītāji.

Kurzemi jau bija okupējis vācu karaspēks un, baidoties, ka tas varētu ieņemt ari Rīgu, cara valdība izsludināja gandrīz visas rūpniecības evakuāciju uz Iek�krieviju. Manas saderinātās meitenes tēvs Fridrihs Frīnbergs bija viens no lielas Rīgas fabrikas direktoriem. Doties kaut kur Krievijas dziļumos kopā ar fabrikas administrāciju, strādniekiem un ģimeni bija viņa pienākums. Un tomēr es vēl pēdējā brīdī mēģināju Liliju no brauciena atturēt.

"Lūdzu, nedari to!"

"Ko tad man vajadzētu darīt?"

"Bēgsim! Tikko tavi vecāki iekāps vagonā, skriesim prom! Pakaļ nedzīsies. Vilciens tūlīt aizies!"

"Patie�ām. Pakaļ varbūt arī neskries. Bet kā viņi jutīsies? Par to esi padomājis? Vai tu savus vecākus varētu pamest viņu dzīves varbūt visgrūtākajā brīdī?"

"Attopies! Visgrūtākie dzīves brī�i jums būs tikai vēl priek�ā! Krievijā!"

"Mēs tomēr tur visi būsim kopā. Mēs nebūsim �ķirti un cits par citu neziņā."

"Bet mēs, Lilij? Es un tu? Vai mēs nebūsim �ķirti un tāpat viens par otru neko nezināsim?"

"Jā, Viestur, diem�ēl tā notiks, ta�u tu jau esi strēlniekos, tev būs jākaro un mēs tik un tā būt kopā nekādi nespēsim. Tādā gadījumā es tomēr labāk raudu kopā ar vecākiem nekā te Rīgā viena."

"Nav izslēgts, ka es kādā no kaujām kritu. Tas ir pat ļoti iespējams. Dzīvodama kaut kur tālu Krievijā, tu to nekad pat neuzzināsi. Par ko tu, Lilij, raudāsi?"

"Par tevi, Viestur. Un par mūsu dzīvi, kas kara dēļ mūs ir tik negaidīti iz�ķīrusi."

"Vēl jau nav. Mums vēl ir da�as minūtes laika."

"Tās jau neko vairs nemainīs. Vienīgi, Viestur, es tev palūg�u� Pacenties palikt dzīvs! Kaut kad ta�u kar� beigsies! Neticu, ka tajā uzvarēs vācie�i un viņi te Latvijā atkal paliks uz septiņsimt gadiem. Tāpat nedomāju, ka arī ar mums tur Krievijā notiks kaut kas loti slikts. Mēs atgriezīsimies Latvijā. Un tu no kara pārnāksi mājās dzīvs un vesels. Tad mēs atkal satiksimies un mūsu saderinā�a�nās gredzenus apmainīsim pret laulības zīmēm. Mums,

"Tu, Lilij, izrādās, esi stipra. Vai vismaz tāda gribi būt.

Paldies tev par to!" "Mani stipru dara tava mīlestība."

Viestur, ir tikai ļoti ļoti jātic, ka ar mums nekas slikts nenotiks, un tad tā arī būs."

"Es tevi mīlu, Lilij, un man ir patiesi �ēl�"

"Un kā ir man? Vai man nav �ēl? Bet varbūt tas viss ir pat labi? Varbūt Dievs mūsu mīlestībai speciāli ir uzlicis tik smagu pārbaudījumu� Mums, Viestur, tas vienkār�i jāiztur."

"Tu, Lilij, izrādās, esi stipra. Vai vismaz tāda gribi būt. Paldies tev par to!"

"Mani stipru dara tava mīlestība."

"Bet mani, Lilij, tava mīlestība dara vāju. Gribas pat raudāt."

Pēc da�ām minūtēm pie mums pienāca Lilijas vecāki, mēs atvadījāmies. Es vēl krietnu laiciņu paliku uz perona, skumji vērodams, kā skatam pazūd vilciena pēdējais vagons, tad pagriezos un gāju prom. Līņāja sīks rudens lietus, un kā krāsainus sapņus vai atvadu sveicienus vēj� no kokiem rāva dzeltensarkanas lapas, tās saudzīgi nomezdams pie manām kājām, neiedomādamies, ka man tās tūlīt vajadzēs sabradāt�

Lietus turpināja līt, ievainotie kliedza, kritu�ie klusēja, iedzēru�ais jūrnieks, kūpinādams līko pīpi, joprojām stāstīja par skaistajām Jamaikas iezemietēm un Marseļas ostas netīrajām prostitūtām, piena vedējs klusēdams stiepa piena kannas, bet mazā �īdu meitenīte, apģērbta ko�i baltā kleitā, uz klavierēm atskaņoja kādu skaistu melodiju.

Vismaz toreiz tik ļoti gribējās ticēt, ka tā ir par mīlestību.

-�� Par ko jūs domājat? - Silvija jautāja, ar neslēptu inte�resi un pat sajūsmu skatīdamās uz tik negaidīti ieradu�os strēlnieku virsnieku.

-�� Es nedomāju, - Viesturs atbildēja, ar neslēptu patiku un pat atklātu iekāri skatīdamies uz blakus sēdo�o meiteni. - Es vienīgi �o to atcerējos.

-�� Kaut ko patīkamu?

-� Jā, arī to, bet vispār�

-�� Grūti?

-� Nezinu, vai tas ir īstais vārds. Trīs gadus esmu bijis karā. Pa�laik, kad skatos uz jums� Varbūt tas ir tikai sapnis?

-�� Iespējams, - meitene glaimota piekrita. - Man arī tā �ķiet. Pēk�ņi atveras vārti, un mūsu priek�ā parādāties jūs. Glu�i kā pasakā.

-�� Silvij� Neaizmirstiet, kāda iemesla dēļ es �eit esmu atnācis! - Viesturs atgādināja. - Ja jūsu brālis būtu palicis dzīvs, ceļ� mani vestu citur.

-��� Nē, Viestur! - Silvija sparīgi iesaucās un turpināja sajūsmas pilnām acīm raudzīties uz stalto virsnieku. Viņai patie�ām �is kara ugunīm cauri izgāju�ais strēlnieks �ķita kā atnācis no citas pasaules. Tā nebija, ka viņa par savu brāli nebūtu domājusi, kā arī vispār par karu, ta�u �eit, tālā Rīgas nomalē, kur asie ziemeļu vēji, drāzdamies pāri Spilves pļavām, ziemā sapūta milzīgi daudz sniega, bet vasarās visapkārt ziedēja dārzi, nedaudzos iedzīvotājus mierināja smar�īgs klusums. No tā, kas norisa Kurzemes kauju laukos, Rīgas pievārtē un visā Latvijā, nebija ne vēsts. - Tas, ko jūs mums paziņojāt, protams, bija briesmīgi, - Silvija turpi�nāja, - ta�u man tomēr gribas domāt, vai varbūt pat sapņot, ka jūs galu galā tik un tā kādreiz �eit būtu ieradies� Kāpēc gan ne? Vai tad tā nevarētu gadīties, ka jūs �eit būtu atnācis kopā ar Albertu� savu draugu?

-� Tā, protams, varētu gadīties, - Viesturs piekrita. - Tas būtu pat ļoti ticams. Ta�u vai tad es jūs satiktu �eit dārza vidū? Turklāt vēl tik patīkamā izskatā?

-� Nē, jūs mani satiktu istabā. Būtu ziema, kurētos krāsns, degtu sveces� Varbūt tas notiktu tie�i Ziemassvētku vakarā. Tālumā skanētu Mārtiņa baznīcas zvani, istabā stāvētu izpu�ķota eglīte un mēs gaidītu Ziemassvētku vecīti ar lielu dāvanu maisu. Vecītis neatnāktu, bet atvērtos durvis, un istabā ienāktu jūs ar Albertu. Kar� būtu beidzies, nevienu nojums nebūtu skārusi ne lode, ne �ķemba, jūs būtu priecīgi un laimīgi, un es ar vecākiem tāpat būtu gai�uma apņemta, un mēs sēdētu pie galda, māte cienātu ar tikko izceptiem pīrāgiem, mēs raudzītos siltajās sve�u liesmās un domātu, ka tagad pēc visu revolūciju un kara �ausmām vajadzētu sākties nekad nebeidzamam mīlestības laikmetam�

-� Jūs, Silvij, esat romantiķe? - Viesturs painteresējās.

-��� Kas gan cits mūsu laikos atliek? - Silvija skumīgi atbildēja. - Vienīgi sapņot.

-�� Tā gandrīz vai iznāk, - Viesturs atkal piekrita. - Ta�u tas ir diezgan bēdīgi. Vēl bēdīgāk, Silvij, ir tas, ka stipri jā�aubās, vai daudzu tik ilgotais mīlestības laikmets vispār jebkad iestāsies. Diem�ēl. Man gan vairāk �ķiet, ka viss notiks tie�i otrādi. Tūlīt sāksies visbaigākais naida un nodevības laikmets cilvēces vēsturē. Varbūt visasiņainākais, vismelnākais.

-�� Vai tad pēc tā, kā ir bijis un ir pa�laik, kaut kas vēl sliktāks vispār ir iespējams? - Silvija tāda kā nobijusies jautāja.

-�� Nezinu, bet man ir smaga priek�nojauta�

-�� Jums vajadzēs turpināt karot?

-�� Dro�i vien. Vai tad Latviju vācie�iem atstāt?

-� Vai jums ir ari priek�nojauta par to, ka varat krist? Aiz�iet bojā glu�i kā Alberts? - Silvijas balss mazliet iedrebējās.

Viesturs pasmaidīja un ar pirkstiem viegli pieskārās mei�tenes plecam.

-� Cienītā jaunkundz, - viņ� nopietni teica. - Tas var notikt un dro�i vien arī notiks bez jebkādām priek�nojautām! Tāds vienkār�i ir karavīra liktenis.

-�� Tad kāpēc jums ir jābūt karavīram?! - Silvija negaidīti un gandrīz vai nikni iesaucās. - Es jūs pārģērb�u brāļa drēbēs, jūs varat palikt �eit, pēc tam sākt strādāt kādā no Iļģuciema fabrikām, apprecēties, radīt bērnus, uzcelt māju un mierīgi dzīvot! Kas cilvēkam uz �īs pasaules vēl būtu vajadzīgs?

Viesturs vēlreiz labsirdīgi pasmaidīja, tad lēnām pagriezās pret Silviju, paliecās uz priek�u un maigi noskūpstīja viņas pieri. Meitene redzami nosarka un juta sirdi iepukstamies ātrāk. No satraukuma pat nedaudz aizrāvās elpa un viņa tūlīt jau sāka gaidīt �ī tik negaidītā un brīni�ķīgā mirkļa atkārtojumu.

-�� Mana mazā muļķīte, - Viesturs mierino�i sacīja, tikai nedaudz atrāvies no viņas skaistās un apmulsu�ās sejas. - Es diem�ēl nevaru nebūt karavīrs. Tas neko nemainīs, ja tagad, apstākļu spiests, es uz kādu laiku armijas formas vietā uzvilk�u civilās drēbes. Vācie�i ieņēmu�i Rīgu. Lai viņi �eit paliek? Nekad! Strēlnieku lielākā daļa - gan lielinieki, gan tie, kas bija pret viņiem, Rīgu ir atstāju�i. Ta�u kaut kad �is kar� tomēr beigsies! Tiks slēgti miera līgumi. Kas notiks ar Latviju? Tā joprojām paliks kā Krievijas impērijas sastāvdaļa, vai arī varbūt kļūs brīva un neatkarīga valsts? Ta�u tas nekad nevarēs notikt mierīgi un gludi! Tādi vēs�turiski pagriezieni nekad nenotiek bez asinīm! Vieni gribēs panākt to, citiem savukārt būs glu�i pretēji mērķi, bet tre�ie vienkār�i gribēs tikai zagt un laupīt! Tā ir bijis un būs. Tāpēc, Silvij, es nekad fabrikā nestrādā�u. Kamēr dzīvo�u, vienmēr bū�u karavīrs. Arī miera laikā. Tāpat nekad necel�u māju, jo mani vecvecāki un vecāki pa�ā Rīgas centrā jau ir uzcēlu�i milzīgu piecstāvu namu! Bet kas attiecas uz precē�anos� Jā, dro�i vien. Kaut kad jau tam būs jānotiek.

Protams, kaut kad tam vajadzētu notikt, Silvija, jopro�jām patīkamā satraukuma pārņemta, nodomāja. Vai viņ� �ādā gadījumā nevarētu izvēlēties mani? Vai esmu neglīta? Neinteresanta? Nepievilcīga? Jā, maniem vecākiem nepie�der piecstāvu nams Rīgas centrā, toties es, iespējams, viņam varētu būt daudz labāka sieva par jebkuru bagātnieci! Kāpēc ne? Es �opavasar beidzu pilsētas 3. meiteņu ģimnāziju, tātad esmu izglītota un pietiekami gudra, tai pa�ā laikā vēl protu darīt arī visus mājas darbus!

Ak, Dievs, kas tā būtu par laimi beidzot tikt projām no mūsmāju pelēcības, �aurības un domu nabadzības! Vai tad kādreiz sapņi nevar arī piepildīties? Vai nevar notikt brī�nums? Ar ko es �o bra�o karotāju varu piesaistīt? Ar ko?! Ar mūsu mazo būdu, ar niecīgo zemes pleķīti, ar saviem vecākiem - vienkār�iem strādniekiem? Protams, nē! Kas tad atliek? Es viņu varu piesaistīt vienīgi kā jauna meitene, kā kaislīga, neatvairāma un liktenīga sieviete, kuru viņ� vēlē�tos iegūt un ieguvis paturēt! �ķiet, ka vismaz �obrīd varu cerēt lielākoties tikai uz viņa vīri�ķīgajām vēlmēm. Tas būtībā arī ir vienīgais, ar ko vīrie�us - gan bagātos, gan naba�gos - mēs, sievietes, varam piesaistīt vienmēr.

Laulībā, un vēl retāk tikai intīmajās attiecībās, sievietes prāta gudrībai, saimnieciskajai prasmei, spējai pakļauties vai raksturu saderībai vienmēr ir bijusi otr�ķirīga nozīme vai vispār nav bijis nekādas nozīmes. Vīrie�iem sieviete parasti ir vajadzīga vispirms jau gultai un tikai pēc tam kā mājsaimniece, viņa bērna māte, bet da�reiz arī kā skaista rotaslieta, ko ar pāva lepnumu izrādīt saviem radiem, draugiem vai ietekmīgiem cilvēkiem. Kāpēc man �ādu izdevību laist garām? Kādēļ man vismaz nepamēģināt likt �im sievietes tuvuma tik ļoti izslāpu�ajam virsniekam pēc zaudētā kara atkal justies kā uzvarētājam? Tas būtu ļoti patīkams panākums ne tikai viņam vien. Arī man. Un galvenokārt tie�i man!

Ļoti iespējams, ka Silvija nekad tā nebūtu domājusi un vēlāk arī rīkojusies, nekad viņas prātu nebūtu jauku�i sapņi par daudz labāku un skaistāku dzīvi, ja turpat ielas otrajā pusē aiz lielā dārza un metālā kaltā �oga nestāvētu apbrīnojami smalkā rokoko stilā celtā Ra�insku māja un viņa jau no mazotnes ar skaudību nebūtu vērojusi �o cil�vēku dzīvi. Varbūt Silvija apmierinātos ar to, kas pieder viņas vecākiem un pa�ai, bet pa�laik vairs nekādi spēki vai notikumi nespēja viņu atbrīvot no dziļi smadzenēs iesēdu�ās apņem�anās savu mū�u pavadīt daudz labāk, vieglāk un, galvenais, patīkamāk, nekā tas bijis iespējams līdz �im.

Pēc neilga laika Velta Lipska abus jaunos cilvēkus pasauca pusdienās un Viesturs Alberta vecākiem un Silvijai pastās�tīja da�us ne pārāk briesmīgus kara notikumus, kuros bija piedalījies kopā ar viņu dēlu un brāli, vēlreiz mēģināja sīkāk aprakstīt to vietu, kur Alberts apglabāts, un apsolīja, ka pie pirmās izdevības noteikti viņus tur aizvedīs. Pēc tam patei�cās par gar�īgajām pusdienām, izgāja dārzā un palūdza atļauju nomazgāties.

Viesturs noģērba armijas frenci un kreklu, atsedzot sava spēcīgā, reljefi muskuļotā ķermeņa aug�daļu, kuru ieraugot Silvijai nedaudz aizrāvās elpa. Viņa ar patiesu sajūsmu un apbrīnu skatījās uz �o vīri�ķīgo augumu un glu�i kā nobriedusi un pieredzējusi sieviete vēlējās, lai �is augums un pats vīrietis piederētu tikai viņai vien! Tā bija kaut kāda vēl īsti nesaprotama, noslēpumaina, varbūt pat ļoti pirmat�nēja, ta�u ārkārtīgi spēcīga vēlme, kas gandrīz neatvairāmi aicināja saplūst vienā veselumā ar �o vīrieti �

Kad Silvija pēc Viestura lūguma lēja vēso ūdeni uz vīrie�a pleciem, viņa, neparasti satraukta un mazliet tā kā pat nobi�jusies, pirmo reizi mū�ā juta, ka pa�as ķermenī notiek kaut kas tāds, kas viņu biedēja, bet tai pa�ā laikā arī priecēja. Silvija pēk�ņi saprata, ka �ajā brīdī viņa jūt, domā un alkst to, ko parasti alkst un grib pieaugu�ie; ka tie�i �ajā brīdī viņa no meitenes lēnām pārdzimst un pārvēr�as sievietē�

Vakarā, kad jau norietēja saule, māte Silvijas istabā ciemiņam uzklāja gultu, bet meitai guļvietu iekārtoja viņu istabā. Ta�u Viesturs pieklājīgi atteicās no sagādātajām ērtībām, to pamatojot ar nevēlē�anos krasi mainīt Lipskiem tik ierasto ikdienas ritmu, un pieteicās pārnak�ņot malkas �ķūnītī mājas pagalmā.

-�� Es jau to apskatīju, - viņ� teica, - un tas mani apmie�rina. Rūmes tur ir daudz, grīda sausa, nakts būs karsta. Es labprāt nakti pārlaistu tur.

-�� Kā? - Velta nespēja noticēt savām ausīm. - Istabas vie�tā - �ķūni?! Vai jums prāts! Cik gadus neesat gulējis mīkstā gultā?

-�� Daudzus, - Viesturs atbildēja. - Tāpēc, glu�i dabiski, esmu pieradis pie nedaudz skarbākiem dzīves apstākļiem. Bez tam tas būtu arī jūsu dro�ības labad. Ja nu �eit pēk�ņi parādās vācie�i vai kāda viņu patruļa� Tur man būs vieglāk atsisties, turklāt jūs varēsiet apgalvot, ka neko nezinājāt par naktī �ķūnī slepus ieklīdu�o cilvēku�

Tas bija diezgan spēcīgs arguments, un drīz Lipski bija ar mieru Viesturam guļas vietu iekārtot pustuk�ajā �ķūnī.

Kad Viesturs, vispirms pa tvērienam nolicis revolveri, apgūlās, viņ� caur puspievērtajām �ķūņa durvīm domīgs raudzījās zvaig�ņu pilnajās debesīs un atcerējās māti un tēvu, par kuriem apmēram jau pusgadu neko konkrētu nezināja. Un atcerējās Frīnbergu ģimeni, kuru vienīgo meitu Liliju viņ� bija iemīlējis un ar kuru pirms viņu do�anās ne�gribētajā un zināmā mērā arī bīstamajā piespiedu evakuā�cijā uz Krieviju bija pavadījis vētraini skaistu, ta�u tai pa�ā laikā arī ļoti skumju atvadu nakti. Pa�laik gan visi toreiz pateiktie vārdi un smeldzīgi brīni�ķīgās sajūtas kaut kur bija pagaisu�as, pazudu�as pirmsuzbrukumu nāves bailēs, arti�lērijas apdullino�ajā dārdoņā, �rapneļu sprādzienos, kad, cie�i pieplokot zemei, viskarstākā vēlē�anās bija pārvērsties tikko saredzamā skudrā vai tārpā, vai vissīkākajā mikrobā, kad ne par ko citu nebija iespējams domāt kā vienīgi minēt - trāpīs, netrāpīs? Vai vēl nāko�ajā brīdi būsi dzīvs, vai blakus sprāgusi mīna vienā mirklī tevi pārvērtīs par vienu no miljons pasaules kara Nezināmajiem karavīriem� Un ja tā, tad vēlāk biju�ajās kaujas vietās un kritu�o piemiņai uzcelta�jos pieminekļos būtu ari daļiņa no tavas elpas, pēdējā kliedziena un dvēseles�

Ko tu tagad dari, Lilij? - Viesturs turpināja saspringti domāt. Kā jums tur Krievijas pla�umos �odien klājas? Tavs tēvs teica, ka tevi iekārto�ot darbā par savu sekretāri, bet, iespējams, tur fabrikā pie teik�anas tagad ir citi - krievu priek�nieki, un tev nākas smagi strādāt kādā no fabrikas cehiem?

Tu, Lilij, biji maiga un trausla kā kristāla trauks. Vai tu izturēsi smago darbu? Es brīnumainā kārtā, varbūt tie�i tavas mīlestības sargāts, vismaz līdz �im esmu izturējis to, ko ierastos apstākļos neviens cilvēks izturēt nespēj. Bet varbūt, Lilij, tevis nemaz vairs nav? Nevienu tavu vēstuli neesmu saņēmis. Tu nerakstīji, vai arī pasts nestrādā, kā nākas? Muļķības! Pasts ta�u strādā, tikai ne tu, ne es nezinām adreses! Kādā pasaules malā lai mēs viens otru tagad meklējam, Lilij? Bet varbūt ar jums ir notikusi ne�laime? Diversija, no spējās apstākļu maiņas kāda nedziedi�nāma slimība vai ari� tu mani vienkār�i esi aizmirsusi? Cilvēki parasti visu atceras vecumā, bet jaunība ir īstais laiks, lai visu viegli varētu aizmirst, ļaujoties arvien jauniem un trakulīgākiem piedzīvojumiem, jaunu iespaidu un jūtu meklējumiem�

Varbūt pa �iem aizgāju�ajiem gadiem tevī kā skaistā ārzemniecē ir ieskatījies kāds stalts sve�inieks? Es nemaz nebrīnītos, ja arī tu būtu iemīlējusi kādu no turienes vīrie�iem. Ko gan daudz var nozīmēt kaisles trakumā iz�dvesti solījumi vai �ķir�anās smeldzē doti zvēresti? Neko!

"Es tevi nekad neaizmirsī�u!"

"Es tevi gaidī�u!"

"Mūsu vienreizējā, skaistā un svētā mīlestība� Tā ta�u pastāvēs mū�īgi, vai ne?"

Ak, Dievs! Kas gan uz �īs pasaules vēl ir palicis svēts!? Kas mū�īgs?! Ja nu vienīgi zvaigznes debesīs un mūsu skaid�ro prātu neatturami nomāco�ā tieksme pēc pretējā dzimu�ma� Ne vulkānu izvirdumi, viesuļvētras vai zemestrīces ir dabas spēcīgākās izpausmes. Nē, ne tuvu! Daba savu �au�alīgo visvarenību izrāda tie�i tad, kad rijas galā, skalu gaismā un miera pilnā klusumā kāda kalpa meita gaida atnākam cita kalpa dēlu� Vai arī kā pa�laik, kad es, tālo zvaig�ņu apspīdēts, satraukts gaidu, kad pāri pagalmam uz manu pusi nāks klusi meitenes soļi� Ja es kaut mazliet ko sajēdzu no sievietēm, tad �iem soļiem agri vai vēlu noteik�ti ir jāatskan�

Vispirms Viesturs pa durvju �ķirbu saskatīja garu ēnu, tad atvērās durvis un �ķūnī kā lunkana me�a kaķe uzmanīgi ieslīdēja Silvija�

-�� Nāc �urp! - Viesturs klusi aicināja.

Meitene, pustumsā uzmanīgi taustoties, apsēdās Vies�turam blakus un klusēja, līdz acis pilnīgi aprada ar apkārt eso�o krēslas miglu. Viņas augumu sedza vienīgi plāns mājas tērps. Silvija sēdēja, kamēr pirmais satraukums nedaudz norima un, iespējams, lai būtu pilnīgi pārliecināta par to, ka tik tie�ām ir atnākusi pie tā, pie kā nākusi, ar roku sataustīja blakus gulo�ā cilvēka galvu un plecus.

-�� Tas esi tu, Viestur? - viņa �ukstus jautāja.

-�� Nebaidies, - viņ� atbildēja. - Un apgulies!

Silvija tā arī izdarīja. Viesturs tūlīt sajuta, ka viņa viegli dreb.

-�� Auksti? -Nē.

Vispirms Viesturs pa durvju �ķirbu saskatīja garu ēnu, tad atvērās durvis un �ķūnī kā lunkana me�a kaķe uzmanīgi ieslīdēja Silvija�

-�� Bail?

-�� Mazliet.

-�� No vecākiem vai manis?

-�� Gan no vecākiem, gan tevis.

-�� Es tev neko sliktu nedarī�u.

-�� Es ticu.

-�� Vecāki dzirdēja, kā tu aizej?

-�� �ķiet, ka ne.

-�� Ja arī dzirdēja, diez vai pakaļ skries, - Viesturs sacīja.

-�� Dro�i vien.

-� Viņi tevi tur stingri?

-������ Ne visai. Ta�u tava ziņa par Albertu� Māte visu vakaru raudāja.

-�������� �obrīd Latvijā raud tūksto�iem mā�u, - Viesturs nomāktā balsi pateica.

-�� Tas neko nedod, - Silvija teica. - Tas nenomierina.

-������� Es saprotu, - Viesturs sacīja. - Tavs puisis karā neaiz�gāja?

-Nē.

-������ Tev vispār neviena pui�a nav bijis? - Viesturs turpināja interesēties.

-� Bija, - Silvija atbildēja. - Alberta labākais draugs Leons.

-� Ja neaizgāja karā, kur tad palika?

-������� Kaut kur Petrogradā, - Silvija paskaidroja. - Viņa tēvs bija labos draugos ar manu tēvu. Abi piedalījās 1905. gada revolūcijā.

-Kur?

-������ Liepājā. Es esmu dzimusi tur. Pēc tam, kad Leona tēvu soda ekspedīcija no�āva, mēs pārcēlāmies uz Rīgu. Leons arī. Tagad jau pieaudzis, draudēja atriebties par sava tēva nāvi. Pēdējā laikā viņ� vairākkārt tika arestēts. Bēguļoja. Pirms da�iem mēne�iem kā dedzīgs lielinieku aģitators aizdrāzās uz Petrogradu taisīt revolūciju. Kā tu domā, viņiem tas iz�dosies?

-������� Nezinu, - Viesturs drūmā balsī atbildēja. - Tu tagad pēc viņa skumsti?

-������ Nē, - Silvija pakratīja galvu. - Mums jau nekādas lielās mīlestības nebija. Tikai tā� Es jau sapratu uzreiz. Vai revolucionāri dzīvo ilgi? Vai uz viņiem var paļauties? Slimi, ideju pārņemti cilvēki. Ja neno�aus, tad uz ilgiem gadiem katorgā� Kas tā par dzīvi? Es, kā jebkura sieviete, tomēr gribu kaut ko daudz dro�āku.

-������� Karavīri arī nedzīvo ilgi, - Viesturs klusi pateica. - Un vispār� Vai uz pasaules ir kaut kas tāds, uz ko mēs varētu dro�i paļauties? Būtībā nekas� Varbūt izņemot vienīgi to�

Viesturs apklusa. Silvija strauji sakustējās un nopietna uz viņu skatījās.

-�� Ko? - viņa ātri jautāja.

Viesturs savādi iesmējās.

-������� Es saprotu, būtu diezgan muļķīgi jautāt, kāpēc tu pie manis esi atnākusi. Un tomēr�

-������� Tu jau atbildi zini. - Silvija pasmaidīja. - Tas laikam arī ir vienīgais, par ko varam ne�aubīties.

-�� Tu domā mūsu jūtas, mūsu vēlmes?

-������� Protams! - Silvija dzidri iesmējās. - Tu ta�u pats to nupat gribēji pateikt, vai ne?

-������� Jā, Silvij, apmēram, - Viesturs piekrita. - Pa�u jūtas mūs nekad nepieviļ. Mums vil�anos sagādā citi.

-������� Es gribu, Viestur, lai tu par mani nedomātu neko slik�tu, - Silvija palūdza. - It sevi�ķi par to�

-�� Ka esi man blakus?

-�� Tas ta�u nav nekas slikts vai nosodāms, vai ne?

-������� Nē, Silvij, tas ir tikai dabiski, - Viesturs klusi sacīja. - Tu zini, kas ir katra karavīra visilgotākais sapnis?

-�� Uzbrukuma laikā palikt dzīvam?

-������ Arī tas, protams, - Viesturs piekrita. - Bet par to viņ� tā īsti nesapņo. Viņ� vienkār�i cer, ka paliks dzīvs. Bet īs�tais sapnis ir tāds - caur debess tālumiem, zemes pla�umiem un bezgalīgām ilgām tev pēk�ņi blakus apsē�as skaista zil�acaina latvie�u meitene un tu viņas sejā un acīs beidzot ieraugi to, ko esi tik ilgi gaidījis un kas tev ir bijis pilnīgi nepiecie�ams�

Silvija maigi ar savu karsto plaukstu vairākas reizes pārbrauca pāri Viestura sejai, sajuzdama tik spēcīgu vēlē��anos atdoties �im cilvēkam, ka atkal nedaudz nobijās.

-������ Kas karavīram ir pilnīgi nepiecie�ams? - viņa satrauk�ta �ukstēja. - Vai tas pats - palikt dzīvam?

-�� Nē, - Viesturs nopietni atbildēja. - Drosme nomirt.

Silvija neticīgi paskatījās.

-�� Vai tas ir vienīgais, ko sieviete viņam var dot?

-������� Nē, Silvij, ne vienīgais, bet pats svarīgākais gan. Var�būt mīlestības visvērtīgākā īpa�ība ir tie�i tā, ka mīlestība cilvēku lielākajai daļai pie�ķir lielu drosmi.

-������ Man �ķiet tie�i otrādi, - Silvija sacīja. - Mīlestība rada bailes.

-�� No kā? - Viesturs nesapratnē vaicāja. - Kāpēc?

-������ Mēs vienmēr baidāmies zaudēt to, ko esam ieguvu�i, - Silvija atbildēja. - Mēs tā esam iekārtoti. Diez vai pasaulē ir kaut viens cilvēks, kur� par iemīlēto cilvēku nebaidītos. Vismaz pirmajā laikā noteikti.

-������ Pirmajā laikā viss rādās savādāk, - Viesturs teica. - Pēc tam pierodam un vēlāk pat visvērtīgākās lietas un vis�nozīmīgākie notikumi pamazām kļūst mazsvarīgi.

-������� �ēl, - Silvija klusi novilka. - Viestur� Tikai, lūdzu, atklāti!

-�� Es vienmēr esmu atklāts.

-�� Tu esi precējies?

-Nē.

-�� Un nekad arī neesi bijis?

-�� Nekad.

-�� Nopietni?

-�� Es jau tev teicu - es nekad nemeloju.

-������� Bet kāda mīļotā sieviete, kas tevi gaida pārnākam no kara, ta�u ir?

Viesturs mirkli nopietns domāja, tad nedaudz skumīgā balsī pateica:

-������� Diem�ēl mani no kara mājās pārnākam gaida vienīgi vecāki.

-�� Tu patie�ām nemānies?

-�� Kāpēc?

-������ Vai tad, kad atteicies gulēt istabā, bet vēlējies nakti pa�vadīt �eit� Tu jau domāji par mani? Tu cerēji, ka varbūt atnāk�u? Tu mani gaidīji?

-������� Jā, - Viesturs atzinās, pagriezās uz sāniem un sāka glāstīt meitenes apaļās krūtis. - Es nezināju, bet tie�ām cerēju.

-�� Kādēļ? - Silvija prasīja. - Vienkār�i gribas sievieti?

-������� Jā, - Viesturs neslēpa. - Bet ne tikai to. Es jau pirmīt stāstīju par katra karavīra sapni. Ta�u nupat jūtu, ka notiek kaut kas daudz nopietnāks.

-������� Kas? - Silvija ātri jautāja. - Ja tu teiksi, ka esi manī iemīlējies, es tam neticē�u!

-������� Bet tu? - Viesturs vaicāja. - Ko pati? Vai arī sagribējās tikai vīrieti, vai tevi �urp atveda kas svarīgāks?

Silvija krietnu laiciņu klusēja, ļaudamās Viestura glāstu baudai, tad lēnām pagriezās uz sāniem un ar kreiso roku apskāva viņa kaklu.

-������� Sve�ais atnācēj� - Silvija klusi teica. - Es tevi esmu gaidījusi jau tūksto� gadus� Par tevi sapņojusi un ticējusi, ka kādu dienu� Redzi nu, �ī diena ir atnākusi. Atvērās mājas vārti, un tu pēk�ņi parādījies manā priek�ā. Tas var izklausīties neticami, bet es tevi mīlēju jau tad, kad vēl nemaz nebiji atnācis. Kad vēl sali Tīreļa purvā vai, putekļus rīdams, gulēji Mazās Juglas tran�ejās.

-������ Tas ir ļoti savādi, - Viesturs domīgi sacīja. - Ja Alberts nebūtu kritis, es �eit nekad nebūtu parādījies. Nekad tevi

nebūtu ieraudzījis. Mūs kopā, Silvij, ir savedusi tava brāļa nāve, nevis mīlestība� Ta�u pa�laik ne�aubos� Mana mīlestība pret tevi radās vienā mirklī, līdzko tevi ieraudzīju. Es biju dzirdējis, ka tā da�reiz notiekot, ta�u nekad tam neticēju. Bet, izrādās, tā patie�ām notiek.

Silvija vēl cie�āk piekļāvās Viestura spēcīgajam augumam, viņu abpusējie glāsti kļuva stiprāki, skūpsti kaislīgāki un abu vēlē�anās piederēt otram - neatvairāma.

Kad kaisle beidzot bija apmierināta un prāts nedaudz nomierinājies, Viesturs mazliet sapņaini sacīja:

-�� Paies gadi. Mēs būsim jau sirmi un veci, ar mums būs noticis daudz kas labs un daudz kas slikts. Mēs būsim gulēju�i zīda pēļos vai uz veciem, �urku sagrauztiem mat�ra�iem; mums būs palaimējies dzīvot pilīs vai nācies mū�u pavadīt vecos graustos; mums katram varbūt būs daudz sievu, vīru un mīļāko, bet tici, Silvij, �o nakti, �o mazo malkas �ķūnīti mēs atcerēsimies visu mū�u�

Silvija sāka raudāt. Viesturs netraucēja. Pēc tam viņa, pārliekusies pār Viestura krūtīm un zemu noliekusi galvu, lūdzo�i �ukstēja:

-�� Mīļais! Aizved mani no �ejienes! Nolaupi! Es vairs negribu� Man te ir smacīgi dzīvot. Nē, es neko nesaku, ve�cāki ir labi, bet� Mums tepat aiz dārza dzīvo bagātie Ra�in- ski. Tā dzīvo daudzi. Es zinu. Ta�u ne jau tas ir galvenais!

Silvija pēk�ņi apklusa un dziļāk ievilka elpu.

-�� Kas tad ir galvenais? - Viesturs ieinteresēts jautāja.

-� Es nekad savā mū�ā vairs nesatik�u tādu vīrieti kā tu! Un arī negribu! Es gribu vienīgi tevi!

Silvijas vārdos bija daudz patiesības, bet bija arī tas, ko viņa īpa�i uzsvērt negribēja, un proti, - jau pirms vairākiem gadiem radusies ārkārtīgi spēcīgā vēlē�anās izrauties no vecāku atkarības, no �īs pelēkās, vienmuļās dzīves un ik�dienas nabadzības. Un te nu pēk�ņi, kā pa�a likteņa sūtīts, ierodas �is bra�ais latvju virsnieks - skaists un bagāts - un ar iekāres pilnām acīm viņu gandrīz vai izģērbj un iegūst jau pirmajā redzē�anās brīdī!

Mīlestība, protams, ir skaista pati par sevi, ta�u to vēl patīkamāku un daudz dro�āku dara tas, ja aiz tās kā Ķīnas mūris stāv ne tikai mīļotais cilvēks, bet arī tas, kas �im cil�vēkam pieder. Un jo vairāk, jo labāk! Ja minētā iemesla dēļ mīlestība varbūt arī ne vienmēr kļūst stiprāka, tad materiālās saites daudzus cilvēkus satur kopā spēcīgāk par visām mīlestības vai naida jūtām. Jo ne jau velti vēlāk �īs likumīgās saites var pārgriezt tikai vai nu tiesas spriedums vai noziegums�

-�� Es, Silvij, savukārt gribu vienīgi tevi, - Viesturs saviļ�ņots teica, tad, nedaudz klusējis, skarbi piebilda: - Ta�u tev, manu meitēn, ir jāzina un jāiegaumē� Ja es tevi ņemu un aizvedu� tad tev ir arī jābūt un jāpaliek kā vienīgajai� Tu mani saproti? Es - vienīgais tev, un tu - vienīgā man! Tu to vari apsolīt?

-�� Jā, mīļais, - Silvija, satraukta un iekarsusi, �ukstēja. - Es tev to apsolu! Man nekad neviena cita nebūs. Nekad�

Viesturs, uzvilcis Alberta izejamo uzvalku, kas viņam pie�ķīra vidējas rocības ierēdņa izskatu, pārgāja Daugavas tiltam un steidzīgiem soļiem cauri Vecrīgai devās uz Tēr- batas ielu.

Rīga vismaz ārēji neizskatījās pārāk cietusi no vācie�u uzbrukuma, ta�u bie�i bija redzamas karavīru patruļas, mainījās ielu un iestā�u nosaukumi, protams, vācu valodā, un izskatījās, ko arī apliecināja daudzi pēdējo dienu avī�u raksti, ka vācie�i te sataisīju�ies uz ilgu palik�anu.

"Baltija ir bijusi, ir un mū�īgi paliks Vācijas priek�poste�nis Eiropas Austrumos!"

"Baltija - tā ir mūsu sen�u zeme! Mēs te esam un palik�sim!"

Tas viss Viesturu darīja drūmu un naida pilnu. Viņ� skaidri apzinājās sava pa�reizējā stāvokļa bīstamību un absolūto bezspēcību �o stāvokli mainīt. Arvien bie�āk uz�mācās no�ēla un �aubas, vai tomēr nevajadzēja rīkoties prātīgāk un kopā ar strēlniekiem doties uz Krieviju. Ta�u viņ� ar da�iem domubiedriem nevēlējās karot tur, bet gan pret vācie�iem par Latvijas autonomiju vai pat brīvvalsti cīnīties tie�i �eit - savā dzimtenē.

Saule jau taisījās uz rietu, Rīgā bija noteikta komandan�ta stunda, tāpēc Viesturs vēl vairāk paātrināja soli, lai laikus paspētu nokļūt mājās.

Jā, skaistais jūgendstila nams netālu no Vērmanes dārza joprojām stāvēja kā stāvējis. Pirmā stāva veikalu lielie skat�logi bija tuk�i un izskatījās, ka nekāda tirdzniecība vispār nenotiek.

Uzkāpis ceturtajā stāvā, Viesturs ļoti satraukts piezvanīja pie sava, septītā dzīvokļa durvīm. Pēc neilga laika durvis atvērās, un viņ� atkal kā agrāk sev priek�ā ieraudzīja veco, labo mājkalpotāju Mades tanti, kas bija tēva attāla radiniece un Simsoniem kalpoja jau divdesmit trīs gadus. Viņas seja sāk starot priecīgā pārsteigumā un, nespēdama apturēt saviļņojumu, Made apkrita Viesturam ap kaklu.

-�� Viestur! Tu tomēr esi� - viņa �ukstēja.

-� Labvakar, Madīt! - Viesturs sacīja, viegli apskāvis sirmās sievietes plecus. - Esmu gan. Kur man pazust?

-�� Mēs gan da�reiz domājām� - Made �ņukstēja. - Tā baidījāmies� Tā uztraucāmies�

-�� Latvie�u zēni tik viegli nemirst! - Viesturs bravūrīgi iesmējās un pa garu gaiteni devās uz priek�u. - Vecāki mājās?

-�� Protams, Viestur, protams, kur citur viņiem būt?

Viesturs iegāja lielajā viesistabā, kur dego�a kamīna

priek�ā sēdēja viņa māte Ilma Simsone un lasīja biezu, ādas vākos iesietu grāmatu. Gaitenī izdzirdusi troksni un soļus, viņa ātri pagrieza galvu, paskatījās uz durvīm, kur tie�i tobrīd negaidīti parādījās jau vairākkārt domās apglabātais dēls. Viņas sejā atplauka laimīgs smaids. Lai gan tas neap�aubāmi bija ārkārtīgi patīkams pārsteigums, varētu pat teikt, vienreizējs notikums Simsonu ģimenes dzīvē (vienīgais dēls tomēr karā palicis dzīvs!), kundze kā parasti, acīmredzot jau iedzimtā aristokrātiskā lepnuma dēļ, nekādu saviļņojumu neizrādīja. Viņa gan joprojām mīļi smaidīja, atviegloti uzelpoja un nepiecēlusies izstiepa rokas pret tik ilgi neredzēto dēlu.

Viesturs mātes priek�ā noslīdēja uz ceļiem un pieglauda galvu viņas klēpim.

-�� Mammu, esmu atgriezies, - viņ� klusi teica. - Tie�i tā, kā jums apsolīju.

-�� Mēs tevi ļoti gaidījām, - Ilma sacīja, - un ticējām� Tu mums nedrīksti pazust.

Saklausījis balsis, no kabineta viesistabā ātri ienāca Tenis Simsons un tāpat neslēpa prieku par dēla iera�anos. Tikai vēlāk, kad nedaudz bija noplacis emocionālais spriegums, tēvs pastāstīja, kā Krievijas 12. armija atkāpjoties izlaupīja Rīgu, ko tūlīt ar tikpat lielu aizrautību turpināja un joprojām dara vācie�i. Viņi ir noteiku�i komandanta stundu, pilsētās civilo pārvaldi pilnībā pārņēmu�i savā ziņā, daudzviet lat�vie�u ierēdņi nomainīti ar vācie�iem vai viņiem pakalpīgiem vietējiem.

-�� Tas ir diezgan pretīgi, - Tenis sacīja. - Kā viena daļa latvie�u centīgi kalpoja krievu caram, tā tagad tie pa�i ar vēl lielāku sparu gatavi vergot vācu ķeizaram! Baidos, ka tā būs vienmēr - kāda vara nāks, tai arī kalposim!

-� Bet ko tu pats? - Viesturs painteresējās. - Vel joprojām strādā bankā?

-�� Jā, pagaidām viņi mani neaiztika, - tēvs atbildēja.

-�� Bankas pārvaldnieks tagad gan ir vācietis, bet mani pa�zemināja par viņa vietnieku.

-�� Tātad vācu okupācijas varai kalposi arī tu�

-�� Es to negribu! - tēvs dusmīgi pateica. - Es iesnieg�u atlūgumu! Varbūt drīz viss atkal mainīsies un mēs, latvie�i, beidzot varēsim sākt strādāt pa�i sev.

-�� Kā mums būs ar iztik�anu?

-� Par to nav jāuztraucas! - tēvs mierino�i atmeta ar roku.

-�� Mums ar māti ir diezgan lieli iekrājumi gan naudā, gan mantā. Da�i kilogrami cara zelta rubļu un vesela kaudze dārglietu. Vēl kādā �veices bankā prāva summa angļu mārciņās. Mēs esam nodro�ināti līdz mū�a beigām! Turklāt vēl īres nauda no pa�u mājas īrniekiem! Ar to vien, lai kāda vara arī te būtu, mēs iztiksim. Un labi iztiksim! Bet kāds stāvoklis, Viestur, pa�laik ir tev? Kā es saprotu, tu ar pārējiem strēlniekiem uz Krieviju neesi atkāpies. Tu de�zertēji?

-� Tā oficiāli iznāk, - Viesturs drūmā balsī atzinās. - Ta�u ar brigādes komandiera Goppera atļauju, varētu pat teikt, ar viņa pavēli. Mūs, manas rotas nelielu grupu, atstāja Latvijā. Es, tāpat kā tu, vairs nevēlos kalpot ne Krievijai, ne kādai citai varai. Pret vācie�iem gribu cīnīties �eit.

-�� Kā? - tēvs stipri pārsteigts iesaucās.

-� Pagaidām vēl nezinu, - Viesturs atklāti pateica. - Varbūt sākumā izveidosim tikai nelielu partizānu grupu. Bet vēlāk� Ticu, ka tie nacionāli noskaņotie strēlnieki, kuri kopā ar Gopperu, Bangerski un Kureli pa�laik atrodas

Viesturs mātes priek�ā nosildīja uz ceļiem un pieglauda

galvu viņas klēpim.

Krievijā, kaut kad ta�u Latvijā tomēr atgriezīsies! Un mums pa�iem būs sava valdība un sava armija!

-�� Kur ir tavs formas tērps? - tēvs jautāja.

-������� To atstāju pie kāda kritu�ā karabiedra vecākiem, - Viesturs atbildēja, brīdi domīgs klusēja, tad pajautāja: - Vai no Frinbergiem nekādu ziņu nav?

-�� Tu domā Liliju?

-Jā.

-������� Viena vēstule atnāca, - māte sacīja. - īsti vairs neat�ceros kad. �ķiet, piecpadsmitā gada rudenī. Esot apmetusies Jekaterinburgā, Urālos. Jūtoties visumā apmierināta, ta�u |oti ilgojoties pēc Latvijas un īpa�i jau pēc tevis.

-� Tas viss? - Viesturs prasīja. - Vairāk vēstuļu nav bijis?

-������ Nē. Varbūt tagad kara laikā vēstules vienkār�i kaut kur noklīst?

-� Iespējams, - Viesturs lēni sacīja, tad, ātri paskatījies uz māti un tēvu, nedaudz apmulsis turpināja. - Trīs gadus esmu bijis karā. Trīs gadus esmu gan cepinājies saules svelmē, gan mircis rudens dubļos, gan salis sniegputeņos. Trīs gadus katru dienu esmu skatījies nāvei acīs un rēķi�nājies, ka jebkura diena man var būt pēdējā. Jums to būs grūti saprast, bet tas ir drausmīgi. Pie tā it kā pierod, tai pa�ā laikā pie tā pierast nav iespējams. Ilgi �eit uzturēties nevarē�u. Tas var būt bīstami. Mums ir sarunāta tik�anās� kaut kur Kurzemē. Dro�ības apsvērumu dēļ vietu jums nevaru teikt. Tātad man atkal katra diena var būt pēdējā. Jūs abi man esat mīļi un labi, jūs esat mani vecāki. Ta�u es gribu, lai man bez jums būtu vēl kāds ļoti dārgs un tuvs cil�vēks. Es gribu, lai man būtu un mani mājās sagaidītu arī sieviete. Sieva. Lilija ir tālu un ej nu sazini, kas ar viņu tur noticis un ko viņa pa�laik par mani domā un jūt. Tāpēc�

Viesturs uz brīdi apklusa, bet māte ar tēvu uz viņu skatījās ar pastiprinātu interesi.

-� Ko esi sadomājis? - māte satraukta jautāja un, it kā jau iepriek� paredzēdama ko sliktu vai vismaz nepatīkamu, sē�ot mīkstajā atpūtas krēslā, iztaisnoja muguru, vēlēdamās visus turpmākos likteņa triecienus saņemt lepnā spītībā.

-�� Es gribu apprecēties, - Viesturs negaidīti paziņoja.

-�� Ar ko?! - māte, nepatīkami pārsteigta, iesaucās.

-� Ar sievieti, - Viesturs atbildēja.

-� Ar tik nopietnām lietām nevajag ākstīties! - tēvs bargi pateica. - To mēs pa�i saprotam, ka ar sievieti. Kas viņa ir un kur tu viņu esi atradis?

-�� Tepat Rīgā, Iļģuciemā.

-Kad?

-�� Pirms da�ām dienām.

-�� Tu esi pie pilna prāta?

-�� Domāju, ka jā.

-� Es gan tā nedomāju! - māte asi sacīja. - Kas viņa tāda ir?

-��� Sieviete, - Viesturs stūrgalvīgi atkārtoja. - Jauna, skaista sieviete. Mana kritu�ā karabiedra vecāku, pie ku�riem atstāju savu formas tērpu, vienīgā meita.

-�� Kas ir viņas vecāki? - māte turpināja interesēties.

-�� Strādnieki - tēvs kurinātājs Iļģuciema stikla fabrikā, bet māte audēja Ra�insku tekstilfabrikā.

-�� Un tu sievieti no tādas ģimenes gribi ievest mūsu mājā? - Ilma Simsone, smagi nopūtusies, prasīja. - Mūsu ģimenē?

-�� Jā, - Viesturs apstiprināja. - �ai sievietei nav ne vai�nas. Es viņā iemīlējos vienā mirklī.

-�� Dzīvē tā nemēdz notikt, - tēvs iebilda. - Tā par to rak�sta tikai romānos. Ta�u es tevi, dēls, saprotu. Tu esi jauns, stiprs vīrietis un tev vienkār�i vajag sievieti. Bet vai tāpēc tūlīt jāprecas?

-�� Nezinu, varbūt tā ir tikai ilūzija, - Viesturs domīgi sacīja, - ta�u tādā gadījumā es uz �īs pasaules jutī�os kaut nedaudz dro�āk. Tomēr ir milzīga starpība - mani mājās gaidīs vienkār�i meitene vai baznīcā laulāta sieva. Tas būtībā ir jautājums par uzticību.

-�� Muļķības! - tēvs pikti iesaucās. - It kā sieva nekad nevarētu būt neuzticīga! Bez tam� Kā viņu vispār sauc?

-�� Silvija. Silvija Lipska.

-�� Poliete?

-�� Kāda tam nozīme?

-�� Nozīme ir visam, kad tu izvēlies cilvēku, ar kuru gribi kopā pavadīt mū�u! - māte dusmīga atgādināja. - Vai viņa vismaz skolā ir gājusi?

-�� Protams, - Viesturs atbildēja. - Silvija ir beigusi mei�teņu ģimnāziju.

-�� Strādnieku skuķis?! - Ilmas Simsones balsī skanēja skaidra neticība.

-� Jā, strādnieku meitene, - Viesturs smaidot sacīja, - kas apliecina ne tikai viņas gai�o prātu, bet arī mērķtiecību un skaidru zinā�anu, ko viņa dzīvē grib sasniegt.

-�� Protams, apprecēt bagātu vīru! - Ilma indīgi paziņoja. - Ko tad citu?

-�� Diez vai, - Viesturs �aubījās. - Es ta�u pie viņiem tur nokļuvu nejau�i! Ja Lipsku dēls nebūtu kritis�

-� Tad tu tagad rāmi gaidītu mājās atgrie�amies savu Liliju un ne par kādām kāzām ar nejau�i sastaptu meiteni pat nedomātu! - Ilma joprojām nekādi nespēja samierināties ar dēla tik pārsteidzīgo lēmumu.

-� Varbūt, - Viesturs lēnīgi piekrita, - bet es par Liliju trīs gadus neko nezinu! Varbūt viņa ir jau mirusi? Varbūt apprecējusies? Bet �eit man jau ir jauka, skaista, izglītota un mani mīlo�a sieviete. Ko man vēl gaidīt?

Visi klusēja. Viesturs piegāja pie mātes un viegli uzlika plaukstas uz viņas pleciem.

-�� Tu redzēsi, viņa tev noteikti patiks!

Ilma neko neatbildēja, piecēlās un, atklāti izrādot savu neapmierinātību, steidzīgi devās palūgt Madei pagatavot tēju un vakariņas. Bet tēvs, drukno augumu iespīlējis rak�stāmgalda krēslā, aizsmēķēja cigāru un, ironiski smīnot, pagriezās pret dēlu.

-� Zini, Viestur, vīrie�i un it sevi�ķi karavīri savu gribē�a�nu parasti ātri apmierina tuvākajā bordelī pie ielasmeitām, - viņ� teica, - nevis pirmo gadījuma dēļ sastapto sievieti tūlīt grābj par sievu! Es tev no sirds iesaku vēl nopietni padomāt! Laulība ir kā loterija - vari vinnēt, bet vari arī smagi zaudēt. Vari būt laimīgs, bet vari būt arī ārkārtīgi nelaimīgs. Dzīve var būt gan skaista, gan riebīga. Tāpēc�

-� Tāpēc, tēv, tā arī ir dzīve, - Viesturs atbildēja un ātriem soļiem devās uz savu istabu.

Rīga izskatījās kā izmirusi. Lielākā daļa veikalu bija slēgti, iedzīvotāji pārtiku saņēma uz kartiņām atsevi�ķi norādītās vietās, transports nestrādāja, izņemot da�us ormaņus, kuru lielajās ādas kulbās sēdēja uzpūtīga izskata vācu armijas virsnieki, nereti ar draiskām latvie�u meitenēm. Par to it kā nevajadzētu justies pārsteigtam. Tā ir bijis un vienmēr būs - ienaidnieks, iebrucis sve�ā zemē, vienmēr sastaps iekarotās tautas pārstāvjus, kuri tam neviltotā sajūsmā pa�sniegs ziedus, visda�ādākos pazemības apliecinājumus; neiztrūks arī jaunu sievie�u miesu piedāvājums.

Viesturs, nicinājuma pilns, aizgāja līdz vecajai Ģertrūdes baznīcai un mazliet pastāvēja pie tās. Durvis bija vaļā, un viņ� nesteidzoties iegāja iek�ā.

Milzīgi lielajā telpa neredzēja neviena dievlūdzēja. Baz�nīca, tāpat kā Rīga, �ķita nomirusi.

Varbūt ir nomiris arī Dievs, Viesturs, baisā tuk�uma ie�spaidots, rūgti nodomāja. Tas ir visai ticami. Ja kāds vecs Senās Romas prokurors Dieva dēlam varēja piespriest mok�pilnu nāvi pie krusta; ja brutāli Svētās zemes iekarotāji viņu varēja arestēt un �o drausmīgo nāvessodu īstenot; ja Dievs to atļāva un turpmākajos divtūksto� gados nespēja novērst ne mēri, ne inkvizīcijas patvaļu, ne cilvēku cie�anas un sāpes, ne karus� Tad piedod, Dievs, par manu uzdrīkstē�anos domāt, ka tevis patie�ām nemaz nav. Vai tie�ām tu �o pasauli radīji tikai tāpēc, lai, sēdot savā augstajā debess lo�ā, glu�i kā teātra izrādē mierīgi noskatītos, kā cilvēki te viens otru plosa, kā mēs te visi cie�am, mokāmies, viens otru pazemo�jam, nododam, iekarojam, izkalpinām, liekam būt pazemī�giem, mū�īgi vainīgiem un nogalinām?

Kādēļ tas viss tev ir vajadzīgs?

Bet, ja tas notiek bez tavas ziņas vai esamības, tad kāpēc cilvēki tā rīkojas? Kāpēc viņi nedzīvo mierā un saticībā, bet centīga darba un mīlestības vietā tik bie�i izvēlas naidu un karus?

Es zinu - tie ir jautājumi bez atbildes. Par �ādu aplamu rīcību kāds dro�i vien iedomājās jau akmens laikmetā, kad ar cirvi rokā stāvēja kaimiņu cilts izpostītās alas priek�ā.

Ar �o it kā ļoti vienkār�o kāpēc? mēs par apkārtnē no�tieko�o sākam interesēties, līdzko sevi �ai pasaulē apjau�am. Un arī aizejot, vienalga - jaunībā vai sirmā vecumā, - jautājam kāpēc ? Kam tas viss bija vajadzīgs?

Upes krastmalā, baltas miglas apņemta, stāv tuk�a laiva.

Māja ar savām izdegu�ajām acīm - durvīm un logiem. Tuk�a.

Krāsns bez malkas un uguns.

Kūts bez lopiem un gana.

Pirmie rīta vilcieni bez pasa�ieriem.

Tuksne�i bez ūdens.

Rūpnīcu korpusi bez darbgaldiem.

Vadi bez elektrības.

Kara invalīds bez kājām un acīm.

Sievietes bez bērniem.

Izsalku�ais bez maizes gabala.

Telefons bez tavas balss.

Vēstules, kas nekad nepienāk.

Vārdi, izkliegti gaisā.

Lāsti, kas nevienu nesasniedz.

Kaparāmura Brāļu kapi - milzīgā kaudzē vienā dienā Nāves salā nosmaku�ie vairāk nekā divsimt 173. Kameņe- cas kājnieku pulka karavīri.

Babītes stacija. Gar� sanitārā vilciena sastāvs pilns ar Ziemassvētku kaujās ievainotajiem latvie�u strēlniekiem un krievu karavīriem. Astoņdesmit no viņiem �ajā vilcienā tā ari nomira, nenonāku�i līdz kara hospitāļiem. Turpat viņus arī apglabāja - simt metrus no toreizējās Pūpes stacijas.

Astoņdesmit, divsimt, piecsimt vai tūksto� dzīvības?!

Vai kāds par to atbildēja? Vai kādu par to sodīja?

Medmāsa Vera. Skaista un nogurusi.

"Zēni, man jūs ir tik ļoti �ēl�"

Un man bija �ēl, ka �os zēnus, novārgu�us un izsalku�us, no piesnigu�ajiem ierakumiem vajadzēja celt aug�ā pretim vācu trasējo�ajām lodēm�

Vai tas tie�ām nekad nebeigsies?

Lielinieki jau pirms Olaines kaujām mēģināja �auteņu stobros saspraust puķes un brāļoties ar vācie�iem.

Pareizi, nepareizi?

Un kad atteicās iet uzbrukumā, pulku nostādīja rindā un katru desmito no�āva.

Pareizi, nepareizi?

Kliedz vienīgi ievainotie.

Vēsture uz to varbūt atbildēs tikai pēc simt gadiem, un arī tad varēs �aubīties par �īs atbildes pareizību.

Pēc neilga laika Viesturs izdzirda lēnus soļus, tie noklusa blakus un viņ� lēnām pacēla aug�up galvu. Vecs, nedaudz salīcis vīrs mazliet pārsteigts skatījās uz vientuļo baznīcas apmeklētāju.

-�� Lai Dievs jūs svētī! - vecais vīrs klusi sacīja.

-������� Paldies! - Viesturs tikpat klusi atbildēja. - Tas nemaz nebūtu slikti.

-������� Jūsu ceļ� uz �ejieni� Vai jūs piemeklējusi kāda ne�laime? - sve�ais pajautāja.

-������� Nē, - Viesturs pakratīja galvu. - Ar mani viss ir kār�tībā. Liela nelaime ir piemeklējusi Latviju.

-� Jā, tā ir, - sve�inieks piekrita. - Bet tas nav uz ilgu laiku.

-�� Esat gai�reģis?

-�� Esmu mācītājs, - vecais vīrs negaidīti atbildēja.

-�� Kāpēc baznīca stāv tuk�a? - Viesturs tūlīt jautāja.

-������� Vēl jau ir agrs rīts, - mācītājs teica. - Turklāt okupāci�jas varas iestādes līdz turpmākajam rīkojumam ir aiz�liegu�as noturēt dievkalpojumus.

-�� Kāds tam iemesls?

-�������� Izskatās, viņi baidās no lielas ļau�u pulcē�anās, - mācītājs skumjā balsī sacīja. - Varbūt atminas piekto gadu,

Milzīgi lielajā telpa neredzēja neviena dievlūdzēja. Vecā Ģertrūdes baznīca, tāpat kā Rīga, �ķita nomirusi.

kad pirms mui�u dedzinā�anas nereti ļaudis sapulcējās baznīcā.

-��� Vai tad toreiz mācītāji savu draudzi aicināja uz var�darbību? - Viesturs nedaudz pārsteigts vaicāja.

-��� Bija arī tādi, - vecais vīrs noskumis atbildēja. - Ta�u lielākā daļa, protams, mēģināja ļaudis no tādas rīcības atturēt.

-��� Kāpēc? Vai tad tas nebija taisnīgi - atriebties vācu mui�niekiem par latvie�u zemnieku apspie�anu?

-��� Kristīgā ticība un Baznīca nemaz tā īsti neatzīst tādus jēdzienus kā taisnīgi, netaisnīgi� Mums ir jāievēro un jātic vienīgi tam, ko cilvēcei novēlējis Jēzus Kristus: Mīliet�

-��� Mācītājkungs! - Viesturs gandrīz vai dusmīgi teica. - Vai jūs tagad, kad pusi Latvijas ir okupējis vācu karaspēks,

sagādājot simtiem tūksto�iem cilvēku neizmērojamas cie�a�nas, bēgļu gaitas sve�umā un neskaitāmus kauju laukus ar kritu�ajiem� Jūs spētu ļaudis aicināt uz visaptvero�u cil�vēkmīlestību?!

-�� Nē, - mācītājs drūmi sacīja. - Tāpēc jau es neatrodos kancelē, bet kā vienkār�s cilvēks stāvu jums blakus.

-�� Vai tas nerunā pretī jūsu reliģiskajai pārliecībai un amata pienākumiem? - Viesturs ieinteresēts prasīja.

Mācītājs, zemu noliecis galvu, klusēja.

-�� Un ja tā, cienīgtēv, - Viesturs skarbā balsī turpināja, - vai mums nav jāatzīst, ka jebkuras okupācijas vara vien�mēr ir stiprāka par Dieva varu?

-� Nē, - mācītājs tikko dzirdami atbildēja. - Tā nevajag ne domāt, ne runāt! Neviena okupācija nevar pastāvēt bezgalīgi ilgi. Bet Jēzus Kristus un Dievs pastāv un pastāvēs mū�īgi.

-� Lūdzu, nedusmojieties, - Viesturs sacīja, - ta�u nebūtu slikti, ja cilvēkiem no Dieva varas pastāvē�anas būtu arī kāds lielāks labums, nekā tas, ko mēs gūstam no viņa pielūg�anas.

-�� Tie ir zaimi, - mācītājs sarūgtināts atgādināja.

-�� Nekādā ziņā, - Viesturs nepiekrita. - Tā ir patiesība. Tie�i tā patiesība, ko katrs cilvēks diendienā izjūt uz savas ādas. Pārtikas kartiņu, lai es saņemtu savu dieni�ķās maizes gabalu, man iedos kāds okupācijas varas ierēdnis, nevis Dievs. Un tā tālāk un tā joprojām.

-��� Jūs, kungs, neizprotat kristīgās reliģijas būtību, - mācītājs līdzjūtīgi konstatēja. - Dievs un ticība Dievam stip�rina mūsu garu un dvēseli, nevis miesu, lai gan nereti notiek arī tā.

Krietnu laiciņu abi klusēja.

-� Atnācis �urp, jūs ta�u �eit meklējāt garīgu mierinājumu, nevis iespēju ieturēt brokastis, - mācītājs sacīja. - Varbūt es maldos?

-�� Nē, mācītājkungs, - Viesturs strauji pakratīja galvu un pasmaidīja. - Jums taisnība. Atklāti sakot, es nācu sastapt tie�i jūs. Ta�u ieraudzījis tuk�o zāli, apmulsu un apstājos. Paskatījos uz altāri, uz Jēzu Kristu, �o to atcerējos un man pēk�ņi �ķita, ka krustā ir piesista arī Latvija�

-��� Diem�ēl tā ir, - mācītājs piekrita un vērīgi noskatīja Viestura spēcīgo augumu. - Piedodiet, bet vai jums neva�jadzēja būt� karavīram?

-� Vajadzēja, - Viesturs apliecināja. - Ta�u es nevēlos karot par Krievijas Pagaidu valdību.

-������� Neviena armija nekaro par valdību, - mācītājs atgā�dināja. - Armija vienmēr cīnās par valsti.

-������� Bet es par Krievijas valsti cīnīties negribu, - Viesturs cietā balsī pateica.

-� Vai esat pacifists?

-������ Nē, tie�i otrādi, - Viesturs atbildēja. - Esmu kvēls kara piekritējs, ta�u tikai �eit, Latvijā. Karot, lai no Latvijas pēc iespējas ātrāk padzītu vācie�us.

-������ Lai jums tas izdodas, kungs! - mācītājs teica un Viesturam pārmeta krustu. - Jūs manu svētību esat saņēmis.

-������ Es labprāt nojums saņemtu vēl kaut ko, - Viesturs teica. - Tāpēc jau ari �urp nācu.

-�� Ko, dēls?

-������� Es ļoti gribētu� - Viesturs mazliet apmulsa. - Ne�skatoties uz to, ka pa�laik saprotamu iemeslu dēļ neesmu uzvilcis formas tērpu, es tomēr esmu karavīrs. �odien man briesmas draud arī bez tā. Tāpēc es vēlos� Man ir sieviete, ar kuru gribu apprecēties. Steidzīgi! Katra diena ir svarīga! Katra diena man var kļūt liktenīga! Es saprotu, ka pastāv diezgan stingri reglamentēta baznīcas laulības ceremonijas izpilde. Vispirms trīs svētdienas pēc kārtas jums no kance�les draudzes priek�ā vajadzētu mūs uzsaukt jeb publiski pasludināt mūsu laulības pieteikumu un tā tālāk. Vai �oreiz, apstākļu spiesti, mēs �o procedūru nevarētu saīsināt? Jūs mūs vienkār�i salaulātu un �o laulību reģistrētu baznīcas grāmatā.

-� Vai tie�ām tā jāsteidzas? - vecais vīrs jutās izbrīnīts.

-������ Jā, mācītājkungs, - Viesturs apstiprināja. - Es �o sie�vieti mīlu un man ir ļoti maz laika.

-� Jūs baidāties kara nāves?

-������ Tā ir, cienīgtēvs. Ta�u vairāk baidos atstāt sievieti, kura, ar mani nesalaulājusies, būs daudz nelaimīgāka, nekā tas ir pa�laik.

-� Arī tad, ja jūs karā patie�ām kristu?

-�� Tie�i par to es domāju.

-� Jūs viņu mīlat?

-�� Protams.

-� Vai viņa jau gaida bērnu? -Nē.

-�� Kad jūs gribat �o ceremoniju veikt?

-�� Tas atkarīgs no jums. Es varu kaut vai rīt vai parīt.

-�� Labi, - mācītājs piekrita. - Labāk tomēr parīt. Es visu sagatavo�u. Kā līgavu sauc?

-�� Silvija Lipska.

-�� Vai tā būs jūsu pirmā laulība? -Jā.

-�� Kādai konfesijai jūsu līgava pieder? - mācītājs pain�teresējās. - Vai gadījumā nav katoliete?

Viesturs uz mirkli apmulsa, tad dro�i atbildēja.

-�� Nē! Viņa pieder luterāņu draudzei.

-�� Tādā gadījumā neredzu �ķēr�ļus�

-�� Vai �ai procedūrai būs vajadzīgi arī liecinieki? - Vies�turs prasīja.

-� Jā, - mācītājs īsi atbildēja.

-�� Kā ar līgavas tērpu? Man �ķiet, viņa tik ātri nekādu baltu līgavas kleitu nespēs sarūpēt.

-�� Tad to arī nevajag, - mācītājs mierino�i pateica. - Ta�gad, kara laikā, galvenais jau nav tērps. Svarīgi, lai jūs viens otru mīlētu un būtu abpusēji uzticīgi.

Noliktās dienas rītā, Viesturs no Rīgas centra pie Silvijas uz Iļģuciemu atbrauca ar ormani, pirms tam viņam palū�dzis karieti nedaudz izpu�ķot ar ziediem.

Silvija tik negaidītā - un tomēr sapņu sapņos gaidītā! - notikuma piepildījuma brīdim bija pacentusies saposties. No draudzenes aizņēmās vienkār�u, toties baltu vasaras kleitu, matos izveidoja lokās, uzkrāsoja lūpas, bet kājās uzāva bal�tas kurpes - arī palienētas.

Lai gan kāzas iekrita darbdienā, Silvijas vecāki no darba bija atprasīju�ies un, tāpat kā līgava, tagad uzpucēju�ies un ļoti satraukti gaidīja ierodamies cilvēku, kur� tik negaidīti viņu vienīgo dzīvu paliku�o bērnu tūlīt ievedīs pavisam citā, ja varētu ticēt līgavaiņa vārdiem - skaistā un pārticības pilnā pasaulē.

Vai viņi varēja nejusties laimīgi?

Vai laimīga varēja nejusties Silvija?

Kā pērkona grāviens no skaidrām debesīm bija pienācis jau pieaugu�ās meitenes mū�ā tik ļoti iz�ķiro�ais un ārkār�tīgi nozīmīgais dzīves mirklis - tikpat kā nepazīstams vīrietis, tevi pēk�ņi ieraudzījis, pēc īsāka vai garāka laika aizved no vecāku mājām pie sevis, kur meitene, tagad kļu�vusi sieviete un sieva, ar savu dzīvi vairs nekad nevarēs rīkoties kā brīvs un neatkarīgs cilvēks, bet būs pakļauta pavisam citiem sadzīves un laulības dzīves likumiem, kurus neievērojot var nākt visbargākie sodi, asaras, fiziskas un garīgas sāpes, izmisums, bailes un pat nāve.

Silvija to apzinājās, ta�u jau sen ilgotā vēlme nokļūt daudz labākā dzīvē ņēma pārsvaru pār neziņu un da�brīd uznāku��ajām �aubām, kas tad galu galā �is Viesturs Simsons īsti ir par cilvēku?

Vai viena diena, kas īstenībā ir tikai īss mū�a mirklis, spēj radīt priek�statu par cilvēka būtību?

Vai viena mīlas nakts var atklāt cilvēka dvēseli, viņa rak�sturu, paradumus un ļaunās vai labās domas?

Ja kāda sieviete no rīta mazliet noguru�ā balsī, bet laimē starojo�ām acīm saka - mīļais, tā bija burvīga nakts! - tad vēlāk ļoti daudzos gadījumos �ī burvīgā nakts var izrādīties viņas dzīves vislielākie maldi�

Risks pastāv, ta�u vai visa dzīve nav viens liels un ne�pārtraukts risks?

Silvija staroja. Zigurds un Velta Lipski jutās laimīgi un pagodināti.

Viesturs Silviju ieraudzīja it kā pirmo reizi. Viņa patie��ām, lai gan vienkār�i ģērbusies, bija pārvērtusies gandrīz vai līdz nepazī�anai - kļuvusi vēl skaistāka, vēl pievilcīgāka, vēl sievi�ķīgāka. Viesturs ne mirkli neno�ēloja savu izvēli. Kas būs vēlāk, par to viņ� daudz nedomāja. Ko vispār nozīmē jēdziens vēlāki Vai mēs to zinām? Vai spējam paredzēt? Kāpēc domāt vai zīlēt, kāda būs turpmākā dzīve, ja neviens nevar pat skaidri zināt, ko nesīs rītdiena? Un vai vispār tā pienāks?

Kāda sieviete pretimnācējam reiz esot pajautājusi, cik pa�laik ir pulkstenis? Un viņ� atbildējis: "Cienītā kundze! Katrā ziņā ir daudz vēlāks, nekā jūs domājat!"

Viesturs panāca da�us soļus tuvāk, ar abām rokām viegli apskāva Silvijas plecus un, neslēpdams sajūsmu, iesaucās:

-�� Tu esi brīni�ķīga!

-�� Patie�ām? - Silvija laimīga smaidīja. - Es tev patīku?

-�� Pēc stundas tu jau būsi mana sieva, - Viesturs atgā�dināja.

-�� Tas man joprojām �ķiet kā sapnis.

-� Tas varbūt arī ir sapnis, - Viesturs sacīja. - Sapnis, kas notiek īstenībā.

-�� No manas puses liecinieki ir vajadzīgi?

-������� Nē, Silvij, iztiksim ar manējiem. Es tagad jūs visus aizvedī�u līdz baznīcai, tur tavus vecākus atstāju�i, abi dosimies uz manām mājām, kur tevi iepazīstinā�u ar saviem vecākiem.

-������� Bet kā ar manējiem? - Silvija mazliet apmulsa. - Tu viņus ar saviem vecākiem iepazīstināt negribi?

-�� Gribu, - Viesturs atbildēja, - ta�u to nevēlas manējie.

Tas Silvijai bija nepatīkams pārsteigums un viņa nedaudz

noskuma.

-������� Bet ar mani viņi tomēr vēlas iepazīties? - Silvija klusi jautāja.

-������� Ne sevi�ķi, - Viesturs atklāti pateica. - Ta�u es uz to pastāvēju.

-������� �ēl, - Silvija skumīgi teica. - Tātad es, vēl nebūdama tava sieva, viņiem jau esmu kļuvusi ienaidniece?

-� Ne glu�i, - Viesturs sacīja. - Varbūt vēlāk viss kļūs labāk.

-������ Vai viņi tev bija paredzēju�i daudz skaistāku, bagātāku meiteni?

-������ �ajos laikos, kad pasaule vārās kā melns piķa katls, neko daudz uz priek�u paredzēt nav iespējams. Jātver un pilnībā jāizdzīvo katrs dzīves mirklis, ko liktenis mums tik dāsni dāvā. Mazāk domā, mazāk raizējies, mazāk baidies! - tādai tagad vajadzētu būt ikviena cilvēka dzīves devīzei.

-������� Bet kā ar mīlestību? - Silvija prasīja. - Tagad cilvēki var iztikt bez tās?

-������� Kad pasaulē valda naids� - Viesturs domīgi sacīja un meiteni viegli noskūpstīja uz pieres. - Bet nebaidies! Mēs, Silvij, esam izņēmums. Mēs �o dienu un, ja paveiksies, arī turpmāko laiku veltīsim tikai mīlestībai un priekam.

-������� Bet, ja nepaveiksies? - Silvijai atkal nedaudz ietrīcējās balss.

-�� Tad iztiksim ar �odienu vien, - Viesturs atbildēja.

-������� Vai tas visam mū�am tomēr nebūtu tā kā par maz? - Silvija vēl drebo�ākā balsī jautāja.

-������ Iespējams, - Viesturs piekrita, - ta�u tas var izrādīties milzīgi daudz� ja, piemēram, manam mū�am liktenis būs atvēlējis pavisam īsu laiku�

Pēc nepilnas stundas, Zigurdu un Veltu atstājis baznīcā, Viesturs tik negaidīti ātri atrasto līgavu aizveda parādīt saviem vecākiem.

Pēc nepilnas stundas, Zigurdu un Veltu atstājis baznīcā, Viesturs tik negaidīti ātri atrasto līgavu aizveda parādīt

saviem vecākiem.

Ilma Simsone, Silvijai roku nesniegdama, vispirms viņu vērīgi noskatīja, apmierināti secinādama, ka vismaz izska�ta ziņā dēlam ir bijusi laba gaume, ta�u pēc tam, diezgan nicīgi pavīpsnājot, mierīgi paziņoja.

- Es, jaunkundz, nezinu, ko jūs īsteni jūtat pret manu dēlu un kādi ir jūsu turpmākie dzīves mērķi. Tāpēc teik�u uzreiz - jūs nekad �ajā mājā nevarēsiet būt saimniece, jūs nekad nekļūsiet man tuva, es jūs vienmēr uztver�u tikai kā sve�inieci, kurai savas jaunības un dro�i vien arī pavedino�as un kaislīgas uzvedības dēļ tik viegli un muļķīgi ir izdevies savos precību valgos iepīt manu dēlu.

Es jums nekādu laimi nevēlu, jo �īs tik pretdabiski sa�steigtās laulības ir pilnīgā pretrunā ar tiem maniem priek�statiem, kā ir jāizvēlas laulātie draugi un kā jānotiek pa�ai laulību ceremonijai. Jūs abi man esat sagādāju�i ļoti nepatīkamu pārsteigumu, kuru Viesturam, iespējams, es vēlāk piedo�u, ta�u jums, jaunkundz, nekad!

Ilma Simsone, beigusi savu Anglijas karalienes cienīgo monologu, strauji pagriezās un, augsti izslējusi galvu, lepnā gaitā devās uz saviem grezni iekārtotajiem apartamentiem.

Daudz pielaidīgāks savos uzskatos un attieksmē pret paredzamo notikumu bija Viestura tēvs Tenis Simsons. Neskatoties uz to, ka cienījamais kungs bija baņķieris, kura darbā vienmēr nepiecie�ams skaidrs prāts un stingra roka, mājas dzīvē, kā tas nereti gadās, viņ� bija pilnīgs pretstats savai valdonīgajai sievai - patukls, omulīgs plikpaurains kungs, kuram patika nobaudīt labus dzērienus un uzspēlēt kārtis, smēķēt dārgus cigārus un �ad tad arī slepus izklai�dēties ar jaunām pērkamām sievietēm.

Pēc da�ām tradicionāli ieturētajām iepazī�anās frāzēm Tenis Simsons, cie�i skatīdamies uz jauno pāri, to tāpat pārsteidza ar negaidīti garu paziņojumu.

- Dariet, ko gribat, es jūsu savstarpējās attiecībās nejauk��os. Ne kādam par labu, ne sliktu. To varu apsolīt. Ceru, ka jūsu attiecības būs labas un savstarpēji izproto�as. Es gan esmu liels pretinieks jebkura veida pārsteidzīgai cilvēka rīcībai, jebkuram neapdomīgam solim, it sevi�ķi, ja tas skar arī citu intereses un dzīvi, ta�u pa�reizējos apstākļos jūsu pārlieku sasteigtās laulības varbūt ir arī attaisnojamas. Kar�, okupācija, kara laika likumi un mēs, latvie�i, atkal kādam zem papē�iem� Ta�u cerības uz labāku nākotni pastāv. Kas zin, varbūt Krievija tomēr Vāciju uzvar, tā no �ejienes aizies un tad, iespējams, ar latvie�u strēlnieku palīdzību mēs no Krievijas varēsim autonomijas veidā iegūt vismaz ierobe�otu neatkarību. Bet pagaidām�

Lai jūsu kopdzīve ir laimīga un skaista! Mēs ar māti uz baznīcu neiesim. Kad būsiet salaulāti, nāciet atkal �urp, Made pagatavos pusdienas un Viesturs jums, jaunkundz, parādīs jūsu istabas �ā dzīvokļa galā, kur arī dzīvosiet. Ta�u ilgi to darīt dro�i vien nevajadzēs. Jūs jau zināt - Viestura māte ir kategoriski pret jūsu laulībām, tāpēc es ļoti negribē�tu, lai ar jūsu ienāk�anu, jaunkundz, mūsu ģimenē rastos saspringta atmosfēra un da�ādi konflikti.

Tuvākajā laikā mūsu mājas tre�ajā stāvā atbrīvosies labs trīsistabu dzīvoklis, jūs abi pārvāksieties uz turieni un par savu dzīvi būsiet atbildīgi vienīgi pa�i savas sirdsapziņas un goda priek�ā. Mēs neiejauksimies. Tā ar māti norunājām. Dzīvojiet, kā pa�i mākat, ūn, ja būsiet laimīgi, par to tikai priecā�os. Bet, ja būsiet nelaimīgi, neraudā�u. Cilvēks vien�mēr pats ir vainīgs gan savos zaudējumos, gan uzvarās. Vainu citiem uzveļ vienīgi vājie. Tāpēc, bērni, esiet stipri un pat dzīves visgrūtākajos brī�os nekad nenokariet galvas! Ja zaudēt, tad ar cieņu, ja uzvarēt, tad ar lepnumu par savu spēku!

Un tad Viesturs ar Silviju atkal devās uz Ģertrūdes baznīcu, kur par viņu laulības lieciniekiem Viesturs bija uzaicinājis savu kādreizējo skolas biedru Rūdolfu Rupeiku un viņa jauno sievu Valentīnu.

No malas skatoties, skats bija jauks un svinīgs.

Lielos sudraba sve�turos dego�as sveces. Tās stipri dūmo un da�brīd izskatās, ka apkārtne un varbūt pat visa pasaule lēnām iegrimst smar�īgā miglā.

Kāds spēlē ērģeles, bet melodija ir bezgala skumja, un Viesturam uz brīdi ie�aujas prātā, ka �āda mūzika daudz labāk piestāvētu bērēm.

Tie�i iepretim stāv krustā piesists Jēzus Kristus un, aiz�mirsis par savām sāpēm, nesapratnē noskatās, kā netālu no viņa cie�anu vietas divi jauni cilvēki apmulsu�i smaida.

Vai tie�ām viņi grib būt laimīgi, kad visapkārt tik daudz nelaimīgo?

Bet varbūt viņi ir viegli sajuku�i prātā, pasaules gruve�os mēģinot radīt ko jaunu?

-�� Dieva dēls Viestur Simson, vai jūs labprātīgi, neviena nepiespiests un patiesā mīlestībā gribat ņemt par sievu�

-Jā!

-�� Dieva meita Silvija Lipska, vai jūs no laba prāta un mīlestības esat gatava kļūt par sievu�

-Jā!

-� Lūdzu, uzlieciet rokas uz Bībeles, skatoties viens otram acīs, vienojieties skūpstā un pēc tam atkārtojiet�

-��� Es zvēru būt uzticīgai un uzticīgam� Es zvēru labprātīgi, kā tas Dieva bērniem pienākas, paklausīgi un ar gai�u prieku pildīt svētos laulības dzīves pienākumus un vienam pret otru izturēties ar cieņu, padevību un mīlestību! Zvēru un svinīgi solos� Es dzīvo�u tikai tev un mūsu bērniem! Es nekad savu vārdu un mūsu ģimenes godu neaptraipī�u ar necienīgu rīcību, ne sliktām domām un vārdiem! Es dzīvo�u tā, lai sabiedrība par mums izjustu lep�numu un mūsu bērni būtu izglītoti un cilvēka vārda cienīgi! Mēs dzīvosim ar ticību Dievam, ļaudīm darīdami tikai labu un vajadzīgu! Āmen!

Pēc tam Viesturs Silvijas pirkstā uzvilka zelta laulības gredzenu un ap kreiso roku kā kāzu dāvanu aplika ļoti skais�tu, vairākiem briljantiem rotātu sudraba rokassprādzi. Laulības gredzens gan likās nedaudz par lielu, ta�u tas �ai brīdī ne�ķita svarīgi. Daudz svarīgāk bija tas, ka Silvija Lipska nupat bija pārtapusi par Silviju Simsoni, bet Viesturs dabūjis sievieti, ar kuru, kamēr bija vēl dzīvs, varēja nodoties tik ilgi kārotajiem mīlas priekiem� Bet bojāejas gadījumā - cilvēku, kas uz viņa kapa varēs nolikt ziedus un �ēlabās da�reiz arī paraudāt.

Tādās reizēs neviens jau neko vairāk arī nevar. Un varbūt arī nevajag.

Kā ar laiku izdziest mīlestība un pati dzīve, tā lēnām izgaist arī atmiņas par biju�o.

Un tad tu sirms, vecs un nespēcīgs domā - man ir bijis viss un nav bijis nekas�

Es mūsu kāzas patie�ām uztvēru kā sapni un vēl ilgi notiku�ajam nespēju noticēt.

Es, nabadzīga Iļģuciema strādnieku meita� pēk�ņi ba�gāto Simsonu mājā! Ta�u patiesībā pēc sava rakstura, do�mā�anas veida un uzvedības nekāda maigā sapņu meitene tomēr nebiju. Visu notiku�o uztvēru īstenībai atbilsto�i, jo vienmēr esmu skaidri zinājusi, ko gribu un ko spēju.

Protams, tie�i Viestura negaidīto parādī�anos mūsmājas pagalmā es negaidīju, ta�u vai ikvienai sievietei kaut reizi prātā nav pazibējusi �ādas negaidītas satik�anās vīzija? Kāpēc tā īstenojās tie�i man, es nezinu. Negribu domāt, ka tikai tāpēc, ka karā krita mans brālis un kāds agrāk vai vēlāk būtu atnācis pie mums ar �o ziņu.

Ja tam tā bija lemts notikt, tas varēja būt arī ziemā vai tādā laikā, kad es vispār neatrastos mājās, bet liktenim nez kāpēc tomēr labpatika iegrozīties tā, ka tie�i �ī diena bija ļoti karsta, un es dārzā atrados gandrīz vai neapģērbta�

Būdama jauna un vēl ar ļoti mazu seksuālās dzīves pie�redzi, tik daudz tomēr sapratu, ka nekāda mīlestība no pirmā acu uzmetiena, vismaz vīrie�iem, nepastāv. No pir�mā acu uzmetiena vīrie�iem var rasties vienīgi grūti apvaldāma iekāre, it sevi�ķi pēc tam, kad esi ilgsto�i pabi�jis cietumā, gūstā vai karā, par sievietēm vien domājis un viņas gribējis. Vai tad kāds brīnums, ja viņ�, ieraudzījis jaunu un ne visai apģērbtu sievieti, pēk�ņi galīgi apstulbst un rīkojas tā, kā citos apstākļos nekad nebūtu darījis?

Bet vai tā ir mīlestība?

Un vai arī es to, ko jūtu pret Viesturu - būtībā man vēl sve�u cilvēku - varu nosaukt pasaules skaistākajā vārdā?

Nezinu.

Bet kas tad galu galā mīlestība vispār tāda ir?

Varbūt patie�ām tikai vārds, un tas, ko mēs cits pret citu jūtam, nav nekas vairāk kā tikai skaists pa�apmāns? Nenoliedzami, �is jūtas ir siltas un patīkamas, ta�u es vēl nezinu, vai tās ir tik stipras un noturīgas, lai man tik nejau�i dzīves ceļā pagadījies vīrietis, pēk�ņi dvēseliski un miesiski kļūtu tik dārgs, ka viņa labā varētu ziedot savu mū�u un varbūt pat dzīvību.

Dzīvē tā nemēdz notikt, vai notiek ārkārtīgi reti.

Viestura vecāki pret mani izturējās pasvītroti vēsi, lai neteiktu vairāk - viņi pret mani izturējās klaji ignorējo�i! It sevi�ķi vīramāte Ilma. Da�reiz pat �ķita, ka viņa mani dziļi ienīst. Skaidri zinot, ka tas nekādā ziņā nav saistīts ar manām cilvēciskajām īpa�ībām, bet gan vienīgi un tikai sociālās izcelsmes dēļ, man arī pret viņu drīz radās naids tie�i tā pa�a iemesla dēļ - tāpēc, ka viņi bija bagāti.

Viesturs man patika, pat ļoti, un es spēju pienācīgi no�vērtēt gan viņa ārējo izskatu, gan vienmēr pieklājīgo iz�turē�anos, gan to, ka tie�i viņ� mani bija izrāvis no tās vides, kurā tik ļoti negribēju atrasties.

Ta�u man par lielu pārsteigumu arī �ī jaunā, tik bie�i izsapņotā pasaule tomēr ne tuvu nebija tāda, kādu to biju iedomājusies. Ārēji tā nenoliedzami izskatījās spo�a un patīkama, ta�u visi cilvēki, kuri bie�i apgrozījās Simsonu mājā, man �ķita mazliet nedabiski, bez jebkāda cilvēciska siltuma un labestības. Viņi parasti runāja vienīgi par politiku, naudu, īpa�umiem, da�ādiem darījumiem, akciju kursiem un sīkām veikalu lietām. Acīmredzot viņiem tas bija ļoti interesanti un pat vajadzīgi, ta�u es no tā visa neko nesapratu, man bija moko�i garlaicīgi.

Arvien bie�āk jutos kā notiesātā, kas nevainīga ieslēgta nevis cietuma kamerā, bet gan cie�i noslēgtā zelta būrī, kur visapkārt viss mirdz un laistās; kur mūmijām līdzīgi cilvē�ki, tērpu�ies dārgās drēbēs, izmanto vēl dārgākas mēbeles, un, aizklīstot uz lielā dzīvokļa vienu galu, �ais lielajos pla�umos varēja ari apmaldīties un tikai ar grūtībām atrast ceļu atpakaļ. Patiesībā tā bija diezgan tuk�a, ļoti auksta un bezdvēseliska vide, kas mani pamazām sāka nomākt tikpat spēcīgi kā manu vecāku pieticīgais miteklītis Iļģuciema nomalē.

Bet ikviens cilvēks acīmredzot spēj visai ātri pierast kā pie nabadzības, tā ari bagātības. Man personīgi, protams, vēl nekas daudz nepiederēja, lai gan juridiski mans stāvok�lis jau bija pavisam cits. Es kā pilntiesīga Simsonu ģimenes locekle jebkurā situācijā (�ķir�anās vai Viestura nāves gadījumā) varēju dro�i pretendēt uz daļu no Simsonu liela�jiem kustamajiem un nekustamajiem īpa�umiem. Tas mani bargās vīramātes priek�ā darīja daudz dro�āku un vairs ne tik pazemīgu. Bet tam� Jā, tam klāt nāca tas, ka sāku Viesturu iemīlēt.

Viņ� ar savu da�reiz pat mazliet biedējo�o seksuālo ener�ģiju un izteikti vīri�ķīgo temperamentu spēja arī manī izraisīt līdz tam vēl nekad nepiedzīvotas izjūtas un vētrai�nus kaisles uzliesmojumus.

Mēs bie�i kļuvām gandrīz vai traki un, atklāti sakot, tie varbūt arī bija mana mū�a skaistākie brī�i. Beidzot sapratu, kāpēc vīrie�i tik alkatīgi tiecas pēc sievietēm un kāpēc mēs, varbūt nedaudz maigākās formās, sapņojam un gaidām Viņu�

Mīlestība ir kā zemeslode, kuras dzīlēs - zem ārējā apval�ka ar jūrām, me�iem, kalniem, klusiem strautiņiem un zie�do�ām pļavām - glabājas mūsu slēptākās tieksmes, to izvir�dumi un ugunīs kvēlojo�ā lava - mūsu kaislība un da�reiz neprātam līdzīgā vēlme saplūst vienotā veselumā ar cilvēku, kuru tev izraudzījis liktenis.

- Vai tie�i tāda izskatās mīlestība? - es, pēc kārtējās grēka reizes stipri aizelsusies, klusi jautāju.

-�� Nē, - Viesturs atbildēja. - Tas, ko cilvēki viens ar otru dara gultā, ir tikai mīlestības svētku reizes. Pārējais paliek pelēkajai ikdienai un pierastajiem strīdiem par sīkumiem, asajām rakstura at�ķirībām, rūgsto�ai neapmierinātībai, skaļām un bie�i nepamatotām greizsirdības scēnām, rupjiem savstarpējiem apvainojumiem, klajiem meliem un brutālai fiziskai ietekmē�anai.

-�� Tu man spētu iesist? - satraukta vaicāju.

-�� Nē, Silvij, nekad! - Viesturs atbildēja. - Nebaidies! Es tevi varētu varbūt vienīgi no�aut.

-�� Kad? - vēl satrauktāka prasīju. - Kāpēc?!

-� Ja uzzinātu, ka man esi neuzticīga.

-� Viestur� - es ar sausām lūpām �ukstēju. - Vai tie�ām tas varētu būt tik liels noziegums, kā vārdā tu man spētu atņemt dzīvību? It sevi�ķi, ja tu mani, kā saki, mīli? Vai tad, kad uzzini par mīļotā cilvēka neuzticību, mīlestība pēk�ņi zūd?

-�� Nezinu, - Viesturs strauji paraustīja plecus. - Es dzīvē vēl nekad neesmu sastapies ar sievietes neuzticību. Ta�u domāju un jūtu� Ja tu kādreiz kaila un tik ļoti kārdino�a kā pa�laik gulētu cita vīrie�a gultā un, kaisles pārņemta, alktu pēc viņa glāstiem un tuvības� Tas mani pazemotu, es to uztvertu kā mūsu savstarpējo solījumu nodevību.

-�� Kā karā, vai ne? - rūgti iesmējos. - Nodevējus no�aut!

-�� Apmēram, - Viesturs negribīgi noņurdēja.

-� Ko tāds greizsirdīgs un atriebes apmāts cilvēks ar �ādu rīcību iegūst? es vaicāju.

-�� Viņ� neiegūst neko, - Viesturs drūmā balsī atbildēja. - Tie�i otrādi - viņ� zaudē visu! Lai gan patiesībā viņ� visu jau ir zaudējis pirms tam - kad viņa mīļotā sieviete likās gultā ar citu.

-� Tās, Viestur, ir muļķības, - pārliecināta sacīju. - Kad tā notiek, tad vīrietis nekad tomēr nezaudē visu, bet zaudē tikai savu sievieti. Un arī tad ne vienmēr.

-�� Bet, ja vīrietim �ī sieviete tomēr nozīmē visu?

-�� Tā nemēdz būt. Stipri �aubos, vai kāds cilvēks pilnībā var atsvērt visu dzīvi.

-� Vai es tev tāds nevarētu būt? - Viesturs negaidīti prasīja.

-� Tas nav izslēgts, - es atbildēju. - Mēs kopā esam vēl pā�rāk īsu laiku, lai es, tev nemelojot, to varētu dro�i apgalvot.

-��������� Tu man, Silvij, lūdzu, nekad nemelo, labi? - Viesturs lūdzo�ā balsi teica un tas mani stipri pārsteidza. - Ja kādreiz negribēsi teikt patiesību, labāk klusē!

-�� Es tev nekad nemelo�u, - sacīju. - Apsolu. Tikai �au�bos, vai meli da�reiz tomēr nav labāki un daudz noderīgāki par patiesību.

-�� Diez vai.

-��� Tu ta�u toreiz, atnākdams pie mums uz Iļģuciemu, maniem vecākiem varēji neteikt taisnību par Alberta nāvi. Varēji mums pastāstīt, ka viņ� ir pazudis bez vēsts vai pie�slējies lieliniekiem un palicis tepat vācu vēl neokupētajā Latvijas daļā. Tavi meli maniem vecākiem un man varbūt vēl uz ilgiem gadiem būtu devu�i kaut kādas cerības, - es teicu.

-� Tu man, Silvij, pārmet?� - Viestura balsī jaudās mulsa nesapratne.

-�� Nē, ko tu! - pagriezos uz sāniem un vairākas reizes ar plaukstu pārbraucu pār viņa spalvainajām krūtīm. - Es to minēju tikai kā piemēru.

-�� Tas, Silvij, bija slikts piemērs.

-� Ja tev nepatika, piedod!

-��� Nezinu, kā būs vēlāk, - Viesturs turpināja, - bet līdz �im es esmu pieradis cilvēkiem teikt vienīgi patiesību. Tāda bija mana audzinā�ana un vēlāk pie tā pieradināja kara apstākļi. Es savas rotas karavīriem pirms uzbrukuma ne reizi nespēju, viņus iedro�inot, stāstīt to, kas nekad nevarē�ja notikt: "Zēni, cīnieties kā lauvas un jūs visi paliksiet dzīvi!" Nē! Pareizi vai nepareizi, bet es vienmēr teicu sa�vādāk: "Puikas, tagad mums jāceļas kājās un jādodas pre�tim vācu lodēm! Dro�i vien daudzi �ajā uzbrukumā kritīs, bet tāds diem�ēl ir mūsu liktenis - būt �ā kara upuriem. Mūs pa�us un mūsu vecākus, sievas un līgavas var mierināt tikai viens - mēs savas dzīvības būsim atdevu�i Latvijai!"

-�� Tā tu sacīji? Patie�ām?

-�� Varbūt tas izklausās teikts pārāk augstos toņos, ta�u apziņa, ka nāve var nebūt glu�i velta, mazliet nomierināja un gandrīz vai vienmēr palīdzēja pārvarēt uzbrukuma sākuma mirkļos radu�ās bailes. Pēc tam viss aizmirstas, tu iekriti pat tādā kā aizraujo�ā azartā un vairs nedomā, kritīsi vai ne. Tu vienkār�i cīnies.

-�� Tev bie�i ir bijis jāiet uzbrukumā?

-�� Bie�i, Silvij, ļoti bie�i.

- Tu man spētu iesist? - satraukta vaicāju. - Nē, Silvij, nekad! - Viesturs atbildēja. - Nebaidies! Es tevi varētu varbūt vienīgi no�aut.

-�� Kā tu paliki dzīvs?

-�� Nezinu!

-�� Varbūt tāpēc, lai satiktu mani?

-�� Man vienkār�i ir paveicies, - Viesturs sacīja.

-�� Nē, lūdzu, pasaki, ka tas ir noticis tie�i manis dēļ!

-�� Tā tas patie�ām izskatās.

-�� Esi laimīgs?

-������ Ne visai. Es, protams, jūtos apmierināts, ka esmu dzīvs un varēju satikt tevi. Ta�u pilnīgi laimīgs jutī�os tikai tad, kad no Latvijas tiks padzīti vācie�i! Vienīgi tas beidzot varē�tu attaisnot daudzos upurus, ko mums, latvie�iem, ir

prasīju�as gan Ziemassvētku kaujas, gan cīņas pie Ķekavas, Olaines, Rīgas, Nāves salā un pie Mazās Juglas. �o upuru ir drausmīgi daudz.

-�� Tu vācie�us ienīsti?

-� Jā, - Viesturs apstiprināja. - Pat ļoti.

-�� Kāpēc tu nepārgāji pie lieliniekiem? - es prasīju. - Viņi ta�u vairāku pulku sastāvā sava Iskolata vadībā vēl atrodas tepat Latvijā!

-�� Tur jau tā lieta, ka tikai atrodo�i - Viesturs, pēk�ņi kļuvis dusmīgs, iesaucās. - Bet viņi nekaro! Viņi negrib pret vācie�iem cīnīties! Viņi runā tikai par mieru, jo �o mieru, savu politisko mērķu vadīti, grib visi boļ�eviku vadoņi! Bet es gribu karu! Jā, lai cik tas drausmīgi arī neskanētu! Es gribu karu! Gribu, lai Latvijā nekad vairs nebūtu ne vācie�u, ne krievu! Gribu Latviju� mūsu pa�u.

-�� Vai tas vispār ir iespējams?

-�� Nezinu, - Viesturs, pavisam sadrūmis, atbildēja. - Bet es to gribu!

Vēl cie�āk pieglaudos Viestura kailajam, ļoti muskuļota�jam augumam un man �ķita, ka �ā vīrie�a ķermenī sakrā�jies visu latvie�u spēks un brīvības alkas, kas mūsos ir briedu�as gadsimtiem ilgi.

-�� Tu esi �odienas Lā�plēsis?

-��� Nē, Silvij, tas būtu pārāk skaisti. Esmu vienkār�i Vācplēsis� Tu par to vari pasmieties. Un arī es pats par to varu vienīgi pasmaidīt, jo �ie vārdi, pasacīti nevis kaujas laukā, bet gan gultā ar sievieti, skan kaut kā nepatiesi un pat zaimojo�i. Lā�plēsis, Vācplēsis� Bet gan jau, Silvij, gan� Viss vēl priek�ā.

-�� Kāda, Viestur, ir mūsu nākotne? - joprojām ļoti sa�traukta jautāju. - Tu atkal aiziesi karā un es palik�u viena?

-�� Es atkal aizie�u karā, bet tu viena nepaliksi. Tev ta�u bū�u es - tavs vīrs.

-�� Kaut kur tālā tālumā� Ko man tas dos?

-�� Bet sirds? Silvij! Ceru, es ta�u tavā sirdī palik�u vien�mēr?

-� Jā, mīļais, - es �ukstēju, - vienmēr. Bet tagad atkal nāc manī� Agrāk nekad nebiju pat iedomājusies, cik tas var būt brīni�ķīgi un satrauco�i� Es jūtos kā apreibusi. Tavs spēks mani dara laimīgu.

Tā pagāja vēl viena mīlas nakts. Un tad vēl, un vēl, un vēl�

Vai tā cilvēkiem nebūtu pasakaina dzīve, ja mēs prastu dzīvot tikai ar mīlestību vien? Kāda velna pēc mums ir vajadzīgs vēl kas cits?

Pienāca 1918. gads. Februārī vācie�i no Baltijas līdz pat Melnajai jūrai austrumu frontē sāka varenu lieluzbrukumu un, okupējot visu Latvijas teritoriju, apstājās pie Pleskavas. Ta�u drīz pēc tam Krievija ar Ļeva Trocka roku Brest- ļitovskā, spo�i īstenodama boļ�eviku partijas mērķus par revolūcijas turpinā�anu un tās nosargā�anu, parakstīja miera līgumu ar Vāciju, kas Latviju, pārējo Baltiju un dau�dzas citas teritorijas pilnībā un uz mū�īgiem laikiem atde�va Vācijas pārvaldījumā, tā atkal (jau kuro reizi!) atņemot latvie�iem iespēju kļūt brīviem no sve�as varas.

Apmulsu�i jutās arī nacionāli noskaņotie latvie�u politiķi, finansisti, namīpa�nieki, rūpnieki, tirgotāji un strādnieki.

Latvija - Vācijas lielhercogiste?!

Un ja arī tikai mūsu Dievzemīte Kurzemīte�

"Mēs, Vilhelms, no Dieva �ēlastības vācu ķeizars, prū�u karalis utt. ar �o uzdodam mūsu valsts kancleram grāfam fon Hertlingam paziņot Kurzemes zemes padomei, ka mēs, ievērodami viņu pārstāvju vēlē�anos un mūsu kanclera ziņojumu, Vācijas valsts vārdā atzīstam Kurzemes hercogisti par brīvu un neatkarīgu valsti un esam gatavi Vācijas valsts vārdā noslēgt ar Kurzemi tādus līgumus, kas nodro�ina �o zemju cie�as saimnieciskas un militāras saites. Uzdodam valsts kancleram sagatavot �ādu līgumu noslēg�anu.

Galvenajā mītnē, 1918. gada 15. martā.

Vilhelms, Vācijas ķeizars, un grāfs fon Hertlings, kanclers."

Vairs precīzi neatceros, kad tas īsti notika, jo nekas īpa�s vispār nenotika, ta�u acīmredzot tas bija tā pa�a 1918. ga�da pavasarī. Kādu vakaru Viesturs, nonācis no savu vecāku milzīgajiem apartamentiem ceturtajā stāvā uz tre�ā stāva trīsistabu dzīvokli, kur bijām pārvāku�ies jau rudenī, pie�nāca pie manis un, lūdzo�i paskatījies acīs, klusi sacīja:

-�� Silvij� Tomēr arī tev vajadzēs nākt aug�ā.

-�� Tu ta�u zini�

-�� Da�i viesi pilnīgi deg nepacietībā redzēt manu jauno sievu, - Viesturs teica. - Tev tur ir jāparādās. Ja nepatiks, varēsi drīz atkal iet prom.

Līdz piekritu, krietnu brīdi domāju. Viestura vecāku dzīvoklī nez kādā sakarā notika kārtējā, kā toreiz teica, dineja. Kaut kas līdzīgs vēlākajām Preses ballēm vai vien�kār�i - augstākās sabiedrības kopā sanāk�ana ar jaunu tērpu un dārglietu izrādī�anu, mērenu iedzer�anu, da�ādām kla�ām, dejo�anu, veikalu darījumiem un kār�u spēlē�anu.

Apmēram tā, kā tas notiek arī �odien.

No vienas puses, nav ko noliegt, man ārkārtīgi gribējās arī pa�ai būt piederīgai pie �īs sabiedrības daļas, kam mans pa�reizējais stāvoklis pavisam oficiāli atbilda, ta�u no otras puses� Joprojām nespēju aizmirst, no kurienes te pie Simsoniem esmu nokļuvusi, ka esmu strādnieku meitene un manī, varbūt pat iedzimts, mājo ja ne glu�i naids, tad vis�maz liela nepatika pret �iem, nekad smagu darbu, trūkumu un badu nezino�iem cilvēkiem.

Tāda pati nepatika, kādu daudzi nabadzībā dzīvojo�i ļau�dis pret bagātniekiem izjūt arī �odien, kas man liek domāt, ka marksistiem taisnība vien būs, - �ķiru naids tomēr pastāv un tas jebkurā valstī pastāv tik ilgi, kamēr nav panākts daudzmaz vienlīdzīgs visas sabiedrības sociālais stāvoklis.

Nedaudz savedu kārtībā matus, uzvilku Viestura nesen dāvinātu tum�zilu samta kleitu, ap kaklu apliku krā�ņas dzintara krelles un abi uzkāpām aug�ā, kur Viesturs sanā�ku�ajiem viesiem mani stādīja priek�ā kā savu sievu.

Ieraudzījusi daudzās dāmas dārgās vakarkleitās vārda pilnā nozīmē apkrāvu�ās ar visda�ādākajām dārglietām, pir�majos mirkļos no visa �ī ārējā spo�uma krietni apmulsu, ta�u drīz tas pārgāja, un es, varbūt ar neapzinātu pa�lepnumu un spītu (vai es sliktāka par visām �īm vecenēm?!), viņām spiedu roku, locīju galvu un ne pārāk skaļi sacīju:

-� Silvija� Ļoti patīkami. Silvija. Ļoti patīkami. Silvija�

Satrauco�s mirklis iestājās pēc tam, kad Viesturs mani

pieveda pie sievietes, kura pārējo vidū izcēlās ar vienreizēju skaistumu, greznu briljantu kaklarotu un bija vienīgā (neskaitot vīramāti), kuru es pēc izskata jau pazinu.

-�� Irēna Ra�inskas kundze, - Viesturs mūs iepazīstināja. - Mana sieva.

-�� Ļoti patīkami, - kārtējo reizi sacīju. - Silvija�

Mūsu skatieni sastapās, un es jau pirmajā brīdī nojautu,

ka �ī sieviete ir ne tikai apbrīnojami skaista, bet arī labes�tīga. Viņas acis izstaroja tādu siltumu un gai�umu, ka man uzreiz pret viņu radās dziļas simpātijas un vēl līdz galam neizprasta uzticība. Ta�u es vēl nenojautu, ka mūsu dzīves ceļi dīvainā kārtā krustosies un mūs abas vienos kāds liels noslēpums un traģiski likteņa pagriezieni�

Pārējās dāmas mani diezgan nekaunīgi, ta�u tai pa�ā laikā ar neslēptu interesi rūpīgi nopētīja, glaimīgi smaidīja. Tā arī paliku neziņā, kāda esmu viņu vērtējumā.

Principā man tas bija vienalga.

Kungi gan izskatījās daudz atklātāki. Viņi neslēpa sajūs�mu (varbūt tā bija pat patiesa!), smaidīja un izteica visda��ādākos komplimentus, kas man, protams, ļoti patika.

Pēc tam viesi atkal izklīda, sarunādamies staigāja pa lielo zāli, �ad tad pie zviedru galda paņemdami kaut ko ēdamu vai dzeramu.

-�� Viņi ir maitas! - pēk�ņi skaļi iesaucās kāds netālu no manis stāvo�s kungs.

-�� Kurus tu domā? - Tenis Simsons tūlīt prasīja.

-� Kā - kurus? - dusmīgais vīrs bija nesapratnē. - Tos vācu noorganizētos Kurzemes zemes padomes locekļus, kuri tūlīt tik sparīgi aizsūtīja vēstuli Vācijas ķeizaram Vilhelmam ar lūgumu Kurzemi kā brīvvalsti nekavējoties uz mū�īgiem laikiem pievienot Vācijas impērijai!

-� Vai viņi tajā zemes padomē nesalika tikai baltvācie�us vien? - Simsons painteresējās.

-�� Nē! - dusmīgais kungs atbildēja. - Tur viņi ir saliku�i arī latvie�us!

-� Tādā gadījumā tie patie�ām ir pēdējās maitas! - Simsons piekrita. - Nekāda patriotisma! Nekāda goda un latviskās pa�apziņas!

�odien atceroties vēl 1940. gada vasaru ar padomju oku�pācijas varas ātri noorganizēto, tāpat tikai no latvie�iem sastāvo�o Latvijas Tautas valdību, kas apkaunojo�ā paze�mībā lūdza atļauju Latvijai brīvprātīgi iekļauties Padomju Savienības sastāvā, man kārtējo reizi rūgti jāpasmaida vai jānotrau� asara gan par vēstures dīvaino atkārto�anos, gan par lielas latvie�u tautas daļas mū�īgo vēlmi dzīvot citu pakļautībā un pretēja uzskata pilsoņus vienmēr uzskatīt par nodevējiem.

Pēc neilga laika, kad biju atgājusi malā un ar stipri sajū�tamu skaudību, bet tai pa�ā laikā arī ar zināmu derdzīgumu skatījos uz visu �o krā�ņo publiku, pie manis nesteidzoties, rokā turot garkājainu vīna glāzi, pienāca Irēna Ra�inska un burvīgi pasmaidīja.

Tāda viņa bija ari vēlāk. Vienmēr eleganti apģērbusies, slaida kā svece, gaumīgi izrotājusies, mīļa un jauka. Par tādām saka - sieviete ar �armu. Vīrie�u skatījumā viņa dro��i vien izskatījās vēl satrieco�āka. Kā teica Viesturs: "Viņa mulsina vīrie�u prātus."

-������� Piedodiet, - Irēna patīkamā balsī sacīja. - Es ta�u jūs kaut kur esmu jau redzējusi, vai ne?

-������� Tā ir, kundze, - es apstiprināju. - Līdz pagāju�ā gada vasarai dzīvoju jums kaimiņos. Tur joprojām dzīvo mani vecāki.

-�� Kur tas būtu?

-�� Palangas ielā, - es paskaidroju. - Mēs esam Lipski.

-������ Ā! - Irēna saproto�i novilka. - Dro�i vien kādreiz esam tiku�ās Riekstu ielas veikalā vai tāpat vien redzēju�ās.

-������� Jūs pati ejat uz veikalu iepirkties? - mazliet pārsteigta jautāju.

-�� Da�reiz, - Irēna pasmaidīja. - Pārmaiņas pēc.

-������� Es itin bie�i no mūsu mājas pagalma esmu jūs redzē�jusi dārzā, - teicu. - Tas jums ir ļoti skaists.

-������� Jā, speciāli algojam labu dārznieku, - Irēna paskaidro�ja. - Viņ� agrāk ir strādājis Francijā.

-������� Vai tie�ām kopis Versaļas pils dārzus? - nedaudz iro�niski jautāju.

-������� Nē, Versaļā viņ� nav strādājis, - Irēna nopietni atbildē�ja. - Viņa vectēvs gan ir bijis karaļa dārznieks.

-������� Vai jūsu skaisto māju arī cēlis kāds ārzemnieks? - pajautāja.

-������ Tā iznāk, - Irēna apliecināja. - To projektēja pasaulsla�venais polis Zbigņevs Kaspurovi�s. Vīrs viņu speciāli samek�lēja Var�avā.

Irēna Ra�inska aristokrātiskā cēlumā pielika vīna glāzi pie lūpām, iedzēra da�us malkus un, kā iepriek�, viegli smaidīdama, mani atkal ar interesi uzlūkoja.

-� Ar ko nodarbojas jūsu vecāki? - viņa negaidīti pajautāja.

Labu brīdi domīgi klusēju, tad iecirtīgi un tai brīdī nez

kāpēc pat lepni pateicu:

-������ Mani vecāki ir strādnieki. Māte strādā jūsu vīra tekstil- fabrikā par audēju.

-������� Jā? - Irēna tēloja vai arī patie�ām jutās pārsteigta. - Tagad viņām tur esot daudz darba. Viņas au�ot drānas armijas vajadzībām.

- Piedodiet, - Irēna patīkamā balsī sacīja. - Es ta�u jūs kaut kur esmu jau redzējusi, vai ne i

-��� Atvainojiet par varbūt netaktisku jautājumu, - es teicu, - bet vai jūs pati esat kādreiz strādājusi?

-� Nē, - Irēna sacīja un atkal burvīgi pasmaidīja. - Labprāt to darītu, ta�u vīrs neļauj.

Tobrīd ne man, ne Irēnai Ra�inskai, ne kādam citam uz �īs pasaules pat visbaigākajos murgos nevarēja ienākt prātā, ka pēc divdesmit �etriem gadiem, 1942. gadā, �ai patie�ām izcili skaistajai, maigajai, aristokrātiski smalkajai sievietei - no bada novārgu�ai, ar velteņiem kājās, vecu pufaiku mugurā, saplēstu vīrie�a zaķeni galvā un ar smagu cirtni rokās - Tai�etas trasē nāksies labot Transsibīrijas dzelzceļa sliedes�

Interesanti, kā mēs dzīvotu, izturētos un rīkotos; kādi vis�pār veidotos mūsu uzskati un attieksme pret dzīvi, pasauli un sabiedrībā notieko�ajiem procesiem, ja jau iepriek� būtu skaidri zināms, kāds liktenis mūs sagaida?

-�� Vai dzīvot bez darba nav garlaicīgi? - es pavaicāju.

-� Un jums, Silvij? Jūs ta�u arī tagad nestrādājat, vai ne?

-�� Tā ir, kundze, - es apliecināju. - Un patie�ām ir gar�laicīgi.

-� Mēs ļoti gribam bērnu, - Irēna negaidīti teica un viņas maigajā balsī ieskanējās nelielas skumjas. - Kad tas beidzot notiks, es strādā�u kā māte.

-� Arī es to labprāt darītu, - sacīju. - Būt mātei laikam ir vispatīkamākais darbs.

-�� Dro�i vien, - Irēna piekrita. - Kad būsiet pie saviem vecākiem, lūdzu, ienāciet pie manis ciemos! Nekautrējieties! Padzersim tēju, pasēdēsim dārzā, pēc mēne�a tas viss būs vienos ziedos, un papļāpāsim par dzīvi un saviem vīriem! Jūs ta�u Viesturu apprecējāt lielas mīlestības dēļ, vai ne? Citādas laulības es nemaz nespēju iedomāties.

-�� Tik tie�ām, kundze, - nedaudz sadrūmusi sacīju. - Es Viesturu iemīlēju, kad viņ� bija atnācis paziņot par mana brāļa nāvi�

-�� Piedodiet, - Irēna stipri samulsa. - Es to nezināju. Un tomēr tas ir savādi�

-�� Jums taisnība. Ar cilvēkiem bie�i notiek ļoti savādas lietas�

1918. gada augusts bija lietains un auksts.

Rīgu un Latviju vēl joprojām pilnībā pārvaldīja vācie�i, ta�u latvie�u sabiedrībā ar katru dienu jaudās ja ne glu�i atklāta pretestība pastāvo�ajam okupācijas re�īmam, tad tomēr no Latvie�u zemnieku savienības un citām nesen no�dibinātajām nacionāli orientētām sabiedriskajām organi�zācijām arvien bie�āk izskanēja aicinājumi un atklāta vēlē�anās Latviju redzēt kā neatkarīgu valsti. Tai pa�ā laikā, it sevi�ķi Rīgā, liela sabiedrības daļa tomēr gribēja palikt vācu varas paspārnē, bet ne mazāka tautas daļa savukārt bija noskaņota lielinieciski un jau ar nepacietību gaidīja dzimtenē atgrie�amies latvie�u strēlniekus, kuri vienīgie, nodibinot arī �eit padomju varu, varētu vācie�us padzīt un beidzot Latvijā ieviest stingru kārtību.

Latvijas tauta bija tik sa�ķelta, tik at�ķirīgi domājo�a un vērsta uz pilnīgi pretējiem politiskiem mērķiem un ideāliem, ka ne par kādu vienotību valsts nākotnes labā nevarēja būt ne runas.

Silviju Simsoni �ie notikumi īpa�i neskāra un, atklāti sakot, arī neinteresēja. Viņa jau bija diezgan labi iejutusies jaunajā latvie�u bur�uāziskajā sabiedrībā, ar vairākām jauniegūtajām draudzenēm bie�i satikās tā sauktajos dāmu tējas vakaros, kur pēc sirds patikas varēja paklausīties mū�ziku, uzzināt jaunākās baumas par sabiedrībā pazīstamiem cilvēkiem un arī pa�ām pakla�ot par visu, kas tobrīd ienāca prātā.

Tā gan bija diezgan vienmuļa un pat garlaicīga dzīve, ta�u to Silvijai kompensēja kolosāli patīkamā apziņa par piederību pie sabiedrības augstākā slāņa, tās krējuma, lai gan patiesībā nekādu pa�as nopelnu �ā stāvokļa sasnieg�anā nebija.

Silvija Simsone, kā gandrīz vai visas tautā pazīstamās sievietes, sabiedrības aug�ējos slāņos un līdz ar to avī�u tenku lappusēs bija nokļuvu�as, pateicoties vienīgi savām veiksmīgajām laulībām ar slaveniem vai bagātiem vīrie�iem.

Ta�u kāpēc pie tā nebūtu nekādi mani personīgie nopel�ni? - Silvija domāja. Dzīve vispār nav nekas vairāk kā diez�gan prasts tirgus placis, bet ikviena laulība lielākā vai mazākā mērā tikai savstarpēji izdevīgs darījums, kad vīrietis izvēlas sievieti visām savām dzīves vajadzībām, bet tai nākas dot pretī savu skaistumu, dvēseli un miesu. Un, jo sievietes ārējais skaistums ir spo�āks, dvēsele dāsnāka un miesa kārdino�āka, jo viņas cena laulību, tāpat savstarpējo attiecību tirgū, ir augstāka.

Tas varbūt skan ļoti vienkār�oti un pat prasti, ta�u tā ir viena no patiesākajām dzīves īstenībām - ja mēs uz pasaulē notieko�ajām lietām skatāmies skaidri un reāli.

Ja es būtu neglīta un nesakopta, vai Viesturs mani ie�kārotu?

Ja būtu galīgi stulba - ņemtu?

Ja Viesturam jau pirmajā vakarā nebūtu kaislīgi atde�vusies - viņ� mani vēl gribētu?

Stipri �aubos.

Tātad es, kā gandrīz jebkura sieviete, savu laimi tomēr kaļu pati. Izvēlas ne tikai vīrietis. Ari mums vienmēr paliek iespēja pateikt jā vai nē.

Un �āda izvēle, man par nelaimi, atkal pienāca visai drīz.

Viesturs pēk�ņi kaut kur pazuda.

Pagāja viena, divas, trīs dienas - ne vēsts! Viestura vecā�ki arī neko nezināja, ta�u ceturtajā vai piektajā dienā pie viņiem ieradās vācu armijas pārstāvji un paziņoja, ka Vies�turs par aktīvu pretvācu darbību esot arestēts un pa�laik atrodoties armijas pretizlūko�anas �tāba aresta telpās.

Pēc tam trīs vācu virsnieki nonāca lejā uz mūsu dzīvokli un veica visu telpu rūpīgu apskati. Viņus vadīja gara augu�ma blonds, gados vēl ļoti jauns virsnieks, kur� vispirms diez�gan skaidrā latvie�u valodā man pieklājīgi stādījās priek�ā.

-�� Grāfs Herberts fon Helmanis, pulkvedis. Vācijas oku�pācijas varas dro�ības vārdā esmu spiests izdarīt jūsu dzīvokļa apskati. Tā ka, lūdzu, saprotiet!

Es sapratu. Tātad ar Viesturu ir noticis kaut kas ļoti slikts, nodomāju. Kāda cita iemesla dēļ viņi te tik cītīgi rakņātos?

Pats pulkvedis nekam nepieskārās. Vispirms viņ� cienīgā, kā jau svarīgai personai pieklājas, lēnā gaitā apskatīja visu dzīvokli, pēc tam viesistabā apsēdās atpūtas krēslā, sakrus�toja spo�i nopucētos zābakos apautās kājas un vairāk skatījās uz mani nekā uz savu ok�ķeru darbu. Bet es savukārt nodomāju, ka viņ�, būdams vēl tik jauns, savu augsto armijas dienesta pakāpi diez vai būs nopelnījis bar�gos kauju laukos, bet visticamāk, pateicoties vienīgi savam grāfa titulam.

Kad kratī�ana beidzās, viņi, kaut ko tomēr atradu�i, to rūpīgi apskatīja, ietina nelielā drēbes gabalā un vēl labu brītiņu apspriedās. Tad abi dienesta pakāpē zemākie virsnie�ki aizgāja.

Pulkvedis, apmierināti smaidot, lika man apsēsties iepre�tim un palūdza atļauju aizsmēķēt papirosu.

Es atļāvu.

-�� Varbūt jūs man varētu paskaidrot sīkāk, kāpēc �ī kra�tī�ana bija nepiecie�ama? - es prasīju.

-�� Vai Viesturs Simsons ir jūsu vīrs? - pulkvedis atbildes vietā vaicāja.

-� Vai jums tas ir noslēpums?

Pulkvedis viesistabā apsēdās atpūtas krēslā, sakrustoja spo�i nopucētos zābakos apautās kājas un vairāk skatījās uz mani nekā uz savu ok�ķeru darbu.

-�� Es gribu dzirdēt apliecinājumu tie�i no jūsu mutes.

-������� Jā, - es teicu. - Viesturs Simsons ir mans vīrs. Vai jūs viņu esat arestēju�i?

-�� Protams.

-�� Kāpēc?

-�������� Viņ� kādas nacionālistiskas bruņotas organizācijas sastāvā ir nodarbojies ar graujo�u darbību pret Vācijas okupācijas varu Latvijā.

-�� Ja tā ir patiesība, kā �ī darbība izpaudusies?

-������ Vai tad jūs to nezināt? - pulkve�a balsī ieskanējās ne�daudz skarbāki toņi. - Viņ� jums par to neko nav stāstījis?

-�� Neko.

-�� Cienītā kundze, nemelojiet! Es jums redzu cauri!

-�� Nē, patie�ām, pulkve�a kungs, - klusi nomurmināju.

-� Par ko tad jūs vakaros vai no rītiem runājāt? - pulkve�dis prasīja. - Vai tie�ām tikai par mīlestību?

-� Mēs runājām par daudz ko, - es atbildēju, - ta�u nekad neesmu dzirdējusi savu vīru stāstam par kādu noziedzīgu darbību.

-�� �o cilvēku izpratnē tā nekāda noziedzīga darbība ne�maz nav, - pulkvedis mierīgi paskaidroja. - To kā noziedzīgu kvalificējam mēs, jo tā ir vērsta pret Vācijas nacionālajām un militārajām interesēm Baltijas telpā.

Es, stipri nobālusi, klusēju. Sapratu, ka Viesturs ir iekū�lies pamatīgās nepatik�anās un kaut kas līdzīgs var draudēt arī man.

Kar� formāli bija beidzies jau pavasarī, kara laika liku�mi, �ķiet, vairs nepastāvēja, mazliet bija uzlabojusies arī apgāde ar pārtiku, iznāca avīzes, strādāja veikali, teātri, bankas un viss pirmajā acu uzmetienā liecināja it kā par diezgan mierīgu dzīvi. Ta�u tas, kā daudz kas cits �ai dzīvē, bija tikai māns un maldi.

Tāpat kā katra cilvēka iek�ējā pasaule, tā arī visas tau�tas dzīve patiesībā vārījās naida, nodevības, savtīgu mērķu un grūti piepildāmu sapņu un ilūziju katlā.

-�� Vai jūs mūsu dzīvokli atradāt ko aizliegtu? - es pain�teresējos.

-� Jā, - pulkvedis apliecināja. - Pie tam ko ļoti svarīgu.

-�� Ko? - satraukta prasīju.

-� Tas, kundze, jums var nākt tikai par sliktu, - pulkvedis skarbi sacīja, - tāpēc labāk padomājiet par savu ne visai ro�aino nākotni!

-�� Ko jūs ar to gribat teikt? - nobijusies jautāju.

-�� Tikai to, ko jau pateicu, - virsnieks savādi pasmaidīja. - Mēs jūsu guļamistabā atradām ieroci, konkrēti, nagana tipa revolveri. Iero�us privātpersonām turēt un nēsāt ir stin�gri aizliegts. Jūs nevarējāt to nezināt. Bet, ja jūs to patie�ām nezinājāt, tad es jums varu pateikt - par �ādām darbībām, pamatojoties uz karalaika likumiem, kas joprojām ir spēkā, lauka karatiesa Viesturu Simsonu un jūs, apburo�ā Silvijas kundze, trīs dienu laikā var likt no�aut, ko bez �aubām arī darīs!

Mani pārņēma visu prātu nomāco�as �ausmas. Stindzi�no�as bailes. Auksts izmisums. Te tev nu bija! Varēju mierī�gi dzīvot savā Iļģuciema būdā un ne par ko īpa�i nebaidīties.

Bet nē! Iekārojās spo�ā bagātnieku dzīve, iepatikās cilvēks, kas �ai turīgo cilvēku pasaulē tevi varēja ievest, un, lūk, rezultāts! Tavs mīļotais vīrietis, izrādās, par daudziem notikumiem un dzīvi vispār domā krasi at�ķirīgi - tu esi apmierināta ar to, kas tev jau ir, bet viņ� grib vēl kaut ko daudz vairāk! Tev �ī pasaule un tās iekārtojums patīk, viņ� �o pasauli grib mainīt! Tu gribi dzīvot mierīgi un skaisti, viņ� vēlas ņemt rokā ieroci un karot!

Kā lai mēs prognozējam savu un savu bērnu nākotni, ja pēk�ņi vienā nebaltā Dieva dienā tu vari tikt sodīta par to, par ko nemaz neesi atbildīga! Vienreiz tas ir iespējams tāpēc, ka esi nabaga, citreiz tāpēc, ka esi bagāta! Vienā dienā tikai par to, ka esi mīlējusi, savukārt citā dienā par to vien, ka klusāk vai skaļāk esi paudusi neapmierinātību ar tobrīd pastāvo�o valsts iekārtu. Un ja arī tu pati neko nelikumīgu nedari, izrādās, bargs sods (un kā vēlāk to parādīs mūsu tau�tas drūmā vēsture) tevi un tūksto�iem citu cilvēku var ķert tikai tāpēc, ka kaut ko nelikumīgu, pēc attiecīgo varas pārstāvju domām, izdara tavs vīrs, māte, brālis vai tēvs.

Un tu esi cietumā! Tu esi bedrē! Tu esi piesista krustā! Tu esi izdzītā! Pazemotā! Beztiesiskā! Un to visu ar tevi un tavu dzīvi izdara tikai viens vai vairāki cilvēki, kuri, pārstāvot attiecīgās varas iestādes, iedomājas, ka rīkojas pareizi un taisnīgi.

Tā bija 1918. gadā. Tā bija 1919. gadā, tā bija divdesmi�to gadu sākumā, tā bija 1940., 1941., 1945. gadā un visos nākamajos gados kopā.

Kā cilvēkam palikt dzīvam, turklāt gan morāli, gan ga�rīgi nesalauztam, neapsmietam? Vai tas vispār ir iespējams? Protams, ka iespējams. Runa atkal ir tikai par cenu.

Tu ta�u vari lepni pacelt galvu, iespļaut ģīmī saviem ienaidniekiem un dro�i iet nāvē! Tu no visām mokām, cie��anām un pazemojumiem būsi aizbēgusi, nolemdama, ka nav vērts �ādā ļaunuma pārņemtā pasaulē dzīvot. Tu savā iznīcības gājienā jutīsies apskaidrota un skaista. Tu, iespē�jams, būsi izvēlējusies varbūt vispatiesāko un labāko no visām dzīves dotajām izvēlēm - aiziet pa�ai no �īs melnās pasaules, no �iem ļaunajiem cilvēkiem, no tā visa, kas tev �ķiet sve�s un nepieņemams. Bet�

Tu esi tikai sieviete. Tu esi vāja un tev tik ļoti gribas dzīvot�

Vai par to var nosodīt?

Ļaudis to var vienīgi saprast vai nesaprast.

Un to, ko es izdarīju, attaisnot un piedot, vai arī�

Atkal uz ceļiem?

Atkal pie krusta?!

Paldies!

-�� Jūs runājat nopietni? - drebo�ā balsī vaicāju. - Vai tā patie�ām var notikt? Jūs mūs abus� varat no�aut?

-�� Ne tikai varam, kundze, - pulkvedis, atkal viltīgi smī�not, atbildēja, - bet tas pat ir mūsu pienākums! Ta�u� - pulkvedis dziļi ievilka elpu, ieturēja krietnu pauzi, kura laikā ar dedzino�u skatu mani nopētīja no galvas līdz kāju pēdām. - Vienmēr var rast arī izņēmumus. Ja būsiet pietiekami gud�ra, �āds izņēmums var izrādīties piemērojams arī attiecībā uz jums.

-�� Bet uz manu vīru?

-� Arī. Protams.

Man uzreiz no sirds novēlās liels smagums un apziņa kļuva skaidrāka. Jau apmēram nojautu, ko viņ�, lai �āda izņēmuma situācija rastos, liks man samaksāt, jo jau toreiz, būdama ļoti jauna un bez sevi�ķi lielas dzīves pieredzes, skaidri zināju, ka gandrīz neviens cilvēks otra labā neko nedara par velti, it sevi�ķi, ja uz svariem ir likta cilvēka dzīvība. Ja tu izvēlies dzīvību, tad izvēles brīdī tev vienmēr kaut kas ir jāliek atsvaram.

-�� Vai kundze nebūtu tik laipna un mani nepacienātu ar tēju vai kafiju? - pulkvedis negaidīti laipni palūdza. - Tādā gadījumā es �eit vēl kādu brīdi varētu uzkavēties, ar jums mierīgi pārrunājot radu�os situāciju.

-�� Jā, labprāt, - es teicu, ātri aizgāju uz virtuvi, pagatavo�ju kafiju, sameklēju cepumus un pat pudeli Mozeles vīna, kas jauno pulkvedi ārkārtīgi iepriecināja.

Manu prātu un jūtas atkal sāka plosīt spēcīgas pretrunas. No vienas puses es sapratu, ka tik laipni un labi apkalpot cilvēku, kur� ne lūgts, ne prasīts ir ienācis tavā mājā un paziņojis par tava vīra un pa�as varmācīgas nāves iespē�jamību, ir ļoti slikti, nepareizi un noteikti arī cilvēciski paze�mojo�i, ta�u no otras puses� Tie�i no �ī sve�ā cilvēka, ja viņ� neblefo, ir atkarīga gan Viestura, gan mana dzīvība� Vai �o dzīvību vārdā nav vērts arī da�reiz pazemoties? Ja �o izvēli liktu uz svariem, kas svērtu vairāk - tava pa�cieņa vai tava un mīļotā cilvēka dzīvība?

Es izvēlējos pēdējo, jo galu galā cieņu var arī atgūt, bet dzīvību nekad.

Kad pulkvedis smalkā manierē bija jau iebaudījis da�us malkus kafijas un vairākas glāzes gar�īgā un ļoti aro�mātiskā vācu vīna, viņ� acīmredzami kļuva atraisītāks, apmierinātāks un uz mani visu laiku skatījās ar neslēptu iekāri.

-������� Jūs jau sen esat precējusies? - viņ� negaidīti pain�teresējās. - Skatoties pēc jūsu vēl tik meitenīgā izskata�

-�� Mūsu laulības notika tie�i pirms gada.

-������� Vai jūs to darījāt apstākļu spiesta, vai arī lielas mīles�tības dēļ? - viņ� vaicāja.

-Ja jūs tas interesē, pulkve�a kungs, tad lielas mīlestības dēļ, - es atbildēju.

-�� Vai tad �odien tāda vēl pastāv� liela mīlestība?

-������ Kā redzat, pulkve�a kungs. Mīlestību nespēj iznīdēt pat visapkārt valdo�ais naids, kar� un apspiestība.

Pulkvedis sarauca pieri.

-�� Jūs jūtaties apspiesta?

-������� Nē, es ne sevi�ķi, ko diem�ēl nevar teikt par visu lat�vie�u tautu.

-������� Vai esat nacionāliste un, tāpat kā jūsu vīrs, ienīstat vācie�us?

-�� Es nevienu neienīstu.

-������ Ja man sniegtā informācija atbilst patiesībai, tad Sim- soni ir vieni no bagātākajiem cilvēkiem Latvijā. Vai tā ir?

-� Nezinu. Es nenodarbojos ar Simsonu ģimenes rēķiniem.

Pulkvedis krietnu brīdi klusēja, izdzēra vēl vienu glāzi

vīna, aizsmēķēja kārtējo papirosu un, jau kuro reizi ar vieglu smīniņu uz lūpām, cie�i ieurbās manās acīs.

-������� Simsones kundze, - viņ� laipni sacīja, - lūdzu, neuz�runājiet mani par pulkve�a kungu. Sauciet mani vienkār�i par Herbertu.

-�� Kāpēc?

-�� Es gribu būt jūsu draugs, - viņ� negaidīti paziņoja.

-�� Draugs? - jutos pārsteigta. - Kādēļ?

-�� Vai jūs to vēl nesaprotat? -Nē.

-������� No manis ta�u ir atkarīga gan jūsu vīra, gan arī jūsu dzīvība� Es, tāpat kā Viesturu Simsonu, tūlīt varu likt arestēt arī jūs un� Tālāko jau zināt.

-������ Bet, ja būsiet mans draugs� - es ar sausām lūpām �uk�stēju.

Grāfs Herberts fon Helmanis piekrīto�i pamāja un atkal pasmaidīja.

-�������� Pareizāk vajadzētu teikt, ja jūs būsiet mana drau�dzene� - viņ� precizēja.

-�� Un tad viss vērsīsies par labu?

-�� Iespējams.

-������� Kas man jādara? - klusi vaicāju. - Jākļūst par jūsu mīļāko?

-������� Tas, protams, būtu labākais variants, - pulkvedis at�bildēja. - Jums vajadzētu mani saprast.

-�� Jūs esat precējies?

-�� �ķīries.

-�� Kāpēc jūsu sieva �ķīrās no grāfa?

-������ Viņa �ķīrās no Herberta fon Helmaņa, sava vīra. Grāfa titulam tur nebija nekādas nozīmes.

-�� Kad cilvēka dvēseli plosa mīlestība vai naids�

-������ Tik tie�ām, kundze, - pulkvedis piekrita. - Tad nekam citam vairs nav lielas nozīmes.

-������� Kur jūs iemācījāties tik labi runāt latviski? - pain�teresējos.

-������� Esmu baltvācietis, - pulkvedis paskaidroja. - Mani sen�i jau gadsimtiem ilgi ir dzīvoju�i un dzīvo Latvijā - Lēdurgas pilī.

-�� Jums ar mani pārgulēt �ķiet ļoti svarīgi? - jautāju.

Pulkve�a sejā atkal pavīdēja nedaudz ironisks smīns.

-������� �ai gadījumā, Silvij, man �ķiet, tam vajadzētu būtu ārkārtīgi svarīgi tie�i jums!

-������� Vai jums, Herbert fon Helmani, - es turpināju runāt klusi, - ir tik neiespējami būt vienkār�i labam cilvēkam, nu tādam, kādi cilvēki parasti ir - līdzjūtīgam, izpalīdzīgam, cil�vēciskam� Un manu vīru un mani likt mierā?

-������ Citos apstākļos, dro�i vien, - pulkvedis piekrita. - Kādēļ gan ne? Ta�u pa�laik es atrodos dienestā un man ir jāpilda valsts uzlikti pienākumi.

-������� Bet tad, kad ar mani liksieties gultā� �ie pienākumi vairs nebūs jāpilda? Tie aizmirsīsies?

-������� Es tos pacentī�os aizmirst, - viņ� sacīja. - Turklāt� Silvij, jums der iegaumēt vai pilnībā aptvert, ka, izsakot jums priek�likumu kļūt par manu mīļāko, vienalga, uz īsāku vai

ilgāku laiku, es jums sevi parādu tie�i tādu, kādu jūs ari vēlaties redzēt ļau�u vairākumu - kā līdzjūtīgu, izpalīdzīgu, labu un cilvēcisku� Es jūs varu nekavējoties arestēt un ar jums vairs nerunāt ne vārda! Bet es to nedaru. Es ar jums malkoju vīnu un nebeidzu sajūsmināties par jūsu jaunību un sievi�ķīgo pievilcību!

Bū�u atklāts. Jūs man esat ļoti iepatikusies. Es jūs esmu iekārojis un jūs ļoti gribu. Saprotu, tā nav d�entlmeņa cie�nīga saruna un dāmai tik atklāti izteikt �ādu priek�likumu nav sevi�ķi pieklājīgi, bet�

Cienītā Simsones kundze, mums vienkār�i nav laika! Jūsu vīra dzīvība ir briesmās! Jūs pati ari� Jums, Silvij, vispār ir ļoti paveicies. Manā vietā vadīt kratī�anu varēja cits, piemēram, mans vietnieks, vecais sievie�u nīdējs Hugo Grosmans! Un tad jums nekāda filozofē�ana par dienesta un laulības uzliktajiem pienākumiem nenāktu ne prātā! Jūs jau atrastos vienā no Citadeles arestantu kamerām, trīcētu nāves bailēs un gau�i raudātu! Un būtu laimīga, ticiet, Silvij, būtu neizsakāmi laimīga, ja piecas minūtes pirms nāvessoda izpildes kāds jauns un patīkama izskata virsnieks jums nebūtības vietā pēk�ņi piedāvātu da�us baudas mirkļus, apmaiņai jums dāvinot gan dzīvību, gan brīvību. Atkārtoju vēlreiz - jūs, Silvij, būtu pasakaini laimīga un jums ne uz brīdi neienāktu pat prātā pieļāvums, ka tas varētu būt ari kaut kas slikts, ka kāds to varētu uzskatīt par laulības pārkāpumu vai neuzticību. Jūs nevienu mirkli neatcerētos par kādreiz dotajiem solījumiem un vismazāk jau nu kaut ko par morāli un tikumību! Tas viss nāves priek�ā nobāl un aizmirstas!

Ticiet! Esmu redzējis simtiem soda izpildes skatu un tikai retais spēj saglabāt mieru un cilvēcisku cieņu. Ļaudis par morāli, laulības sai�u svētumu un sabiedrības vai personīgās dzīves ideāliem mēdz parunāt pēc sātīgām vakariņām iekur�tu kamīnu priek�ā, bet tad, kad cilvēku no mū�ības �ķir tikai sprīdis, tad, ticiet, tas viss pēk�ņi �ķiet ārkārtīgi muļķīgs un nevajadzīgs! Ko dod visu �o morāles normu ievēro�ana, laba un pareiza uzvedība un pat ticība Dievam, ja attiecīgos apstākļos kāds cilvēks, apveltīts ar lielāku vai mazāku varu, var kardināli izmainīt jūsu likteni?!

Un ne tikai to! Viņ� var ļaut vai neļaut jums dzīvot� Atcerēties tā sauktās cilvēces morāles vērtības da�reiz der, vienīgi strostējot palaidnīgus bērnus vai Ziemassvētkos baznīcā aizdedzinot svecītes, ta�u jaunībā, dzīves krustcelēs vai briesmās nenāk par sliktu atcerēties ļoti vienkār�u, ta�u fundamentālu izdzīvo�anas atziņu, kas principā mūsos ir jau dabas ieprogrammēta - ja kāds spēks ir lielāks par tavu nespēku, tad �im spēkam dzīvības saglabā�anas vārdā ir jāpakļaujas, ko jebkur� daudzmaz saprātīgs cilvēks arī dara. Vai izteicos pietiekami skaidri?

Es klusēju. Bailes pēk�ņi pazuda. Varbūt patie�ām dzīve un viss tajā notieko�ais jāuztver daudz vienkār�āk?

Un tomēr. Es vairs ne�aubījos, ka Viesturam noteikti draud briesmas, varbūt pat nāve, ta�u vai ari mani viņi var tik vienkār�i paņemt ciet, nodot ātrai tiesai un sodīt?

Dro�i vien. Kāpēc gan ne? Okupācijas vara. Vēl karalaika likumi. Diez ko Viesturs īsti ir pastrādājis? Ta�u kaut ko noteikti ir. Ierocis arī atrasts. Sve�as armijas virsnieks. Kas mēs viņiem tādi - latvie�i? Sieviete, jā. Vienkār�i sieviete. Cik ilgi vīrie�i bez mums var iztikt? It sevi�ķi armijas cil�vēki. Viesturs ta�u arī, tikko mani ieraudzījis, kļuva glu�i kā bez prāta. Tāpat kā �is. Esot grāfs� Varbūt patie�ām ir. Kāpēc viņam vajadzētu melot? Tīri glīts. Pieklājīgs. Jauns. Kāpēc gan ne? Jāiedzer vēl vīns. Pēc tam jāsameklē vēl viena pudele. Ar mani kaut kas slikts var notikt vienīgi tad, ja atteik�os. Būtībā tas ta�u ir tik vienkār�i� Un ja arī būtu ļoti sare�ģīti. Vienalga! Ja viņ� tur vārdu, es ta�u Viesturu varu izglābt! Kāpēc vismaz nepamēģināt? Un izglābt sevi!

Vai tāpēc kļū�u nodevēja?

Vai tādēļ pārkāp�u laulību?

Bū�u neuzticīga?

Vai arī tie �ādos gadījumos nav tikai vārdi? Un arī citreiz.

Mīlestību aizmirsīsim! Tas būs tikai vienkār�i darījums. Savstarpēji izdevīgs pirk�anas un pārdo�anas līgums.

Vai man no tā kas sāpēs?

Varbūt.

Iespējams, kādreiz sāpēs dvēsele.

Nekas, pacietī�u. Mīlestības vārdā�

Ja cilvēki bie�i mīlestības vārdā var nogalināt otru cil�vēku, tad es bez �aubām varu arī to�

Bet par mīlestību tomēr labāk nedomā�u! Kā nekā - svēta lieta.

Atcerē�os vienkār�i cilvēku. Atcerē�os Viesturu Simsonu. Savu vīru. Ja man ir iespēja viņu izglābt� Ja man ir iespē�ja izglābties pa�ai�

Ko vēl te tik ilgi domāt un rēķināt?

Man jau tāpēc nav dzīvai jālec ugunī!

Man tikai jāliekas gultā un jāatplē� kājas� Un viss!

Izrādās tik lētas ir divu cilvēku dzīvības� Vai vismaz viņu brīvība.

Ko tie rakstnieki un filozofi ņemas, rakstīdami grāmatu kaudzes par dzīvības un nāves jautājumiem, par izvēles brīvību, par cilvēka gribu, morāles principiem un mūsu jūtu pasauli?!

Vienmēr viss ir daudz vienkār�āk un saprotamāk.

Ja cilvēku māc bads, viņ� meklē maizi.

Ja cilvēkam draud nāves briesmas, viņ� varbūt ne tik daudz prāta, cik instinktu un zemapziņas vadīts, vienmēr meklēs izdevību no tām izvairīties. Izbēgt. Tikt no tām vaļā.

Varoņu nāvē mirst tikai muļķi�

Bet es gribu dzīvot! Gribu būt kopā ar savu Viesturu. Gribu dzīvot �īs skaistās mājas skaistākajā dzīvoklī! Rīgas centrā. Gribu būt Simsones kundze, nevis atraitne.

Jebkura cilvēka dzīves un rīcības pamatā, jebkuras mo�rāles un pārējo gudro mēslu vietā ikdienā stāv aprēķins! Un garā vāj� ir cilvēks, kur� apzināti dara to, kas viņam nav izdevīgi un nāk par sliktu.

Kļūstot par grāfa Herberta fon Helmaņa mīļāko, ar mani nekas slikts nevar notikt. Tikai labs. Tikai�

-������ Pulkve�a kungs, - es klusi ierunājos, bet viņ� mani tūlīt pārtrauca, atgādinot:

-�� Herberts�

-������� Labi, lai notiek! Herbert� - es turpināju. - Ja jūsu priek�likumam piekrītu, kādas jūs man varat dot garanti�jas, ka Viesturs Simsons un es�

-������� Silvij� - Herberta sejā ironiskā smīniņa vietā �oreiz pavīdēja apmierināts smaids. - Nekādas simtprocentīgas garantijas es jums nevaru dot un vispār pasaulē nepastāv nekas tāds, kam varētu dot tik augstu garantiju! Nekas! Ta�u dodu savu goda vārdu, ka darī�u visu iespējamo�

Atkal stipri sadrūmu.

-������ Ja jūs, Herbert, tomēr nevarat dot pilnīgu garantiju� Varbūt tādā gadījumā mans upuris var izrādīties pilnīgi velts?

Herberts fon Helmanis skaļi iesmējās. Acīmredzot nupat dzirdētais viņam �ķita ļoti smieklīgs.

-��� Cienītā kundze! Ko jūs taisāties upurēt? Un kam?! Dievam? Man? Sev?

Kādu brīdi domāju, tad paķēru glāzi ar vīnu un to kāri izdzēru.

-�� Es upurē�u savu godu, - klusi pateicu. - Vai tad jūs to nesaprotat?

Herberts turpināja smieties. Un kāpēc gan ne? Viņ� bija stāvokļa noteicējs, nevis es.

-� Silvij! Kam ir vajadzīgs jūsu gods?! Aizmirstiet! Turklāt tam, kas starp mums var notikt, nav nekāda sakara ar goda zaudē�anu! Tie�i otrādi! Manās acīs jūs tikai iegūsiet vēl lielāku cieņu un apbrīnu! Sieviete, kuru es vēlos iegūt un iegūstu, manā vērtējumā vienmēr kļūst līdzīga dievietei�

Turpmākais notika, kā jau tas parasti notiek.

Es līdz tam gan krietni iedzēru un tad, kad Herberts mani palūdza ieiet du�ā, es to tūlīt uztvēru kā pa�saprotamu lietu, nomazgājos, iesmar�inājos, uz kailas miesas uzģērbu tikai smalku spilgti sarkanas krāsas Ķīnas zīda mājas halātu, atgriezos istabā, iztuk�oju vēl vienu glāzi vīna, apsēdos uz gultas malas un klusi pateicu:

-�� Esmu gatava�

Atzī�os godīgi - tas, ko viņ� vispirms sāka ar mani darīt, bija krasi at�ķirīgs no tā, kā mūsu tuvību parasti sāka Vies�turs. Ja viņ� man vienmēr ātri, nepacietīgi, bet da�reiz pat diezgan me�onīgi klupa virsū kā vērsis uz sarkanu lupatu, tad Herberts turpretī vispirms ilgi un ļoti maigi skūpstīja ausu ļipiņas un kaklu, pēc tam noliecās zemāk un kaislīgi skūpstīja krū�u galiņus, kas man bija liels un ļoti patīkams pārsteigums - tas mani ārkārtīgi uzbudināja, es neko tādu pirms tam vēl nebiju izjutusi, pār muguru un vēdera leju skrēja karstas skudriņas. Bet tad, kad Herberts manī ienā�ca, es burtiski jau pēc da�iem mirkļiem sajutu tik spēcīgu orgasmu, ka, skaļi iekliegdamās, iekritu tādā kā pusnemaņā, jo �ī vētrainā, tik asi izjūtamā baudas kulminācija ar nelieliem pārtraukumiem turpinājās visu mūsu mīlē�anās laiku�

Kaut ko tādu es piedzīvoju pirmo reizi mū�ā un ne tad, ne arī vēlāk visā dzīves laikā, nekad neesmu no�ēlojusi nevienu atdo�anos vīrie�a spēkam�

Uz kailas miesas uzģērbu tikai smalku Ķīnas zīda mājas halātu, atgriezos istabā, iztuk�oju vēl vienu glāzi vīna, apsēdos uz gultas malas un klusi pateicu:

- Esmu gatava�

Tie�i toreiz es sapratu, vēlāk tas kļuva par manu abso�lūtu pārliecību, ka vīrie�a un sievietes seksuālās attiecī�bas ir visas mūsu dzīves un savstarpējo attiecību pamatu pamats.

Tie�i uz tām un tie�i to dēļ arī pastāv �ī pasaule un viss, kas tajā notiek.

Mēs - vienkār�ie dabas bērni� kurus tik ļoti cen�as samaitāt reliģija, visda�ādākās morāles dogmas un da�u nepilnvērtības kompleksu nomāktu cilvēku sludinātās un pat ar likumu nostiprinātās sabiedriskās uzvedības nor�mas�

Visu pie velna!

Esmu īslaicīgi dzīva un brīva un kas man var aizliegt?

Diem�ēl var.

Un tā ir mūsu nelaime.

Vienmēr kāds kaut ko aizliegs.

Silviju Simsoni mocīja asas pretrunas. Nevarētu teikt, ka tie bija spēcīgi izteikti sirdsapziņas pārmetumi, ta�u kaut kas viņas dvēseli durstīja un da�reiz lika aizdomāties līdz pieņēmumam, vai viņa tik tie�ām nav savas laulības dzīves noziedzniece?

�ādās reizēs neviens likums gan netiek pārkāpts, toties tiek lauzts kādreiz dotais solījums.

Nu un tad? Silvija mēģināja sevi mierināt.

Vai tas patie�ām ir tāds noziegums, par kuru var sodīt? It sevi�ķi, ja kāds no tik sodītkārajiem atcerētos, ka tas tiek darīts nevis vienkār�as izlaidības dēļ, bet gan, lai glābtu savu un mīļotā cilvēka dzīvību!

Kādi tikumiskie un morāles kritēriji var man to aizliegt?!

Ja kādreiz par to uzzinās arī pats �ī iedomātā upura vai�ninieks Viesturs, diez vai viņ� būs tik nesaprātīgs, ka uz�dro�ināsies man to pārmest, mani nosodīt vai pat novērsties no manis. Viņam to visu vajadzētu saprast.

Un tomēr bailes palika.

Atklāti sakot, kad Herberts fon Helmanis pie Silvijas at�nāca jau tre�o vai ceturto reizi, viņa par savu uzupurē�anos Viestura labā domāja vairs tikai zemapziņas līmenī, bet ar skaidru prātu un asi izjūtamu satraukumu ilgojās pēc kārtējās tik�anās ar savu mīļāko.

Tie patie�ām biji skaisti dzīves mirkļi, kurus Silvija arvien bie�āk sāka gaidīt ar lielu nepacietību un rūpīgu sagata�vo�anos. �īs vienmēr bezgala maigās un tai pa�ā laikā arī neparasti vētrainās mīlē�anās reizes Silvija ātri vien sevī iesūca kā putekļu sūcējs savās metāla iek�ās ierauj visu, kas tam gadās pa tvērienam.

�ad tad Silvija tomēr atcerējās, ka putekļu sūcēja iek�as parasti tiek tīrītas un to saturs pēc tam kā nekam nederīgs izsviests miskastē, ta�u viņa par to centās nedomāt, jo bija pārliecināta, ka neviens par �o slepeno sakaru neuzzinās.

Herberts fon Helmanis pie Silvijas parasti nāca vakaros, Rīgas ielas bija tikpat kā neapgaismotas, arī lepnās jūgendstilā celtās Simsonu mājas kāpņu telpas grima tumsā, turklāt katrā stāvā atradās tikai divi dzīvokļi, tā ka nejau�i satikt kādu no kaimiņiem bija gandrīz vai neiespējami. Tum�ajos rudens vakaros neviens bez īpa�as vajadzības no dzīvokļa ārā negāja.

Herberts fon Helmanis Silviju no nepatik�anām, aresta un soda, ja tāds viņai patie�ām draudēja, nenoliedzami izglāba, ta�u kas attiecās uz Viesturu, viņ� nez kāpēc vien�mēr no tie�as atbildes izvairījās, vienīgi pasakot:

- Pastāv nopietnas problēmas un tas nav tik vienkār�i izdarāms. Katrā ziņā viņ� vēl ir dzīvs.

Apmēram pēc mēne�a Herberts, visticamāk, dienesta darī�anu dēļ, pēk�ņi pazuda. Nopietni jā�aubās, vai viņam skaistā, jaunā un seksuāli jau tik atraisītā sieviete būtu tik ātri un negaidīti apnikusi.

Silviju Herberta pēk�ņā pazu�ana no viņas dzīves stipri skumdināja, jo �is romāns Silvijai sagādāja ne tikai fizisku, bet arī garīgu baudu. Tas bija slepens, satraukuma pilns un zināmā mērā pat bīstams. Līdz�inējā vienmuļā dzīve pēk�ņi kļuva interesanta, bagātāka un nenoliedzami arī vērtīgāka.

Bija ko gaidīt, bija ko zaudēt, bija par ko priecāties un da�reiz varēja justies pat laimīga.

Bet, kā jau tas dzīvē bie�i notiek, laimes mirkļus negai�dīti ātri nomaina nelaimes stundas, mēne�i un pat gadi. Un prieka smieklu vietā jālej gau�as asaras�

Vieni par to var teikt - tāda ir dzīve, citi - tāds ir likte�nis, bet tre�ie - un vispareizāk - tādi esam mēs pa�i, cilvēki.

Tie�i tai laikā, kad Herberts pazuda - viņ� gan Silvijas dzīvē uz īsu brīdi atkal fantastiskā kārtā parādīsies pēc div�desmit trīs gadiem jau nacistiskās Vācijas okupācijas laikā - Silvija sev par milzīgu un ļoti nepatīkamu pārsteigumu pēk��ņi secināja, ka ir kļuvusi grūta� Viņas ķermenī bija sāku�sies lēna un pakāpeniska jaunas dzīvības ra�anās�

Nekādu prieku tas, saprotamu iemeslu dēļ, Silvijai nesa�gādāja. Tie�i otrādi. Viņa jutās tik satriekta, ka vairākas dienas staigāja apkārt kā nemaņā.

Dievs �ēlīgais, ko tagad darīt, kā rīkoties?!

Pastāvēja vairākas iespējas. Viņa bērnu varēja saglabāt un, stipri riskējot, to mēģināt uzdot par Viestura radītu. Vēl viņa ar kādas draudzenes palīdzību varēja tikt pie sabied�rībā pazīstama ārsta un grēka augli likvidēt. Tre�ā iespēja bija jau daudz sare�ģītāka. Silvija varēja bērnu iznēsāt un pēc tam, vadoties no apstākļiem, vai nu paturēt vai arī� no tā atsacīties, jaundzimu�o ne nu glu�i pametot uz ielas, bet� Par tālāko viņa baidījās domāt. Tas bija moko�i un vēl arī nedaudz par agru.

Viss turpmākais bija atkarīgs no tā, kad viņas dzīvē atkal parādīsies Viesturs, un vai vispār kādreiz vēl parādīsies�

Ja viss noritētu kā parasti un bērns piedzimtu pēc noteik�tajiem deviņiem mēne�iem, tad Viesturs, ja viņam rastos kaut mazākās aizdomas, diezgan viegli varētu izrēķināt, ka bērns nekādi nevar būt viņa�

Tā būtu katastrofa. Viesturs Silviju noteikti padzītu, tūlīt �ķirtos, un tādā gadījumā viņa arī no lielās Simsonu dzim�tas bagātības mantojumā nedabūtu ne grasi� Ceļ� atkal vestu atpakaļ uz smil�aino Iļģuciema nomali, uz mazo divistabu būdiņu un nekas cits neatliktu, kā sākt strādāt Ra�insku putekļainajā fabrikā�

Tās nebija labākās dzīves izredzes. Silvija, būdama spilgti izteikta pragmatiķe, cie�i nolēma vai nu ar skaidru prātu, vai arī pilnīgā bezprātā kaut kā no �īs dramatiskās situācijas tomēr tikt vaļā.

Dienas moko�ā garlaicībā vilkās lēni kā smagā darbā nodzīti zirgi. Vācu varas iestādes nekādas ziņas par Vies�tura likteni Silvijai nesniedza, tikai aplinkus viņa vēlāk uzzināja, ka Viesturs esot aizvests un ieslodzīts koncentrā�cijas nometnē kaut kur pie Saldus, kur kopā ar karagūs- tekņiem atradās arī daudzas da�ādu iemeslu dēļ represētas civilpersonas.

1918. gada 9. novembrī Vācijā revolucionāri noskaņotie un nenoliedzami arī krievu boļ�eviku sakūdītie strādnieki izdarīja valsts apvērsumu, gā�ot līdz�inējo Vācijas valdību, padzenot ķeizaru Vilhelmu Otro un visā Vācijas teritorijā izsludinot padomju varu. Līdz ar to vismaz formāli Vācijai vairs nebija nekādas oficiālas teik�anas ar Brestļitovskas miera līgumu pie�ķirtajās biju�ajās Krievijas teritorijās, arī Latvijā.

Izmantojot �o tik negaidīti radu�os situāciju, gan arī zināmas latvie�u pilsoniskās sabiedrības vēlmi, 1918. gada 18. novembrī Latvijas Tautās padome, kuras sastāvā bija arī Viestura tēvs Tenis Simsons, pasludināja neatkarīgu Latvijas Republiku. Pagaidām gan tas bija tikai vārdos un uz papīra - nekādas reālas varas jaunajai valsts vadībai nebi�ja. īstā un, galvenais, bruņotā vara Rīgā un Latvijā joprojām piederēja vācu okupācijas iestādēm un to pārziņā eso�ajam karaspēkam, kas atklāti paziņoja, ka viņiem vienkār�i uz- �ķaudīt, ko tur neliela latvie�u ļau�u grupiņa sludina un deklarē!

Bet jau pēc mēne�a, kad jaunā Latvijas valdība ar izmisīgiem pūliņiem centās kaut necik nostiprināt savu varu un panākt tās starptautisku atzī�anu, Latvijas teritorijā no austrumiem kā dego�i okeāna viļņi ievēlās Sarkanās armi�jas daļas, kuru pamatkodolu veidoja latvie�u strēlnieki�

Jaunā Latvijas valdība, niknas vācu pretestības dēļ tā arī nespēdama noorganizēt savu karaspēku, Sarkanajai armi�jai tuvojoties Rīgai, bēga uz Jelgavu, vēlāk uz Liepāju. Valdības sastāvā finansu ministra biedra amatā bija arī Tenis Simsons. Savukārt Ilma Simsone, ārkārtīgi baidī�damās no sarkanās Pētera Stu�kas valdības un revolucionāri noskaņotiem Rīgas iedzīvotājiem, galvenokārt, protams, strādniekiem, aizbēga uz savu Mellu�u vasarnīcu, izlik�damās par vidējas rocības atraitni�

Silvija pēk�ņi lielajā Simsonu mājā palika kā vienīgā tās saimniece. Viņa gan tūlīt iedomājās, ka tie�i tagad būtu vispiemērotākais laiks atkal pārcelties uz dzīvi pie saviem vecākiem, ta�u drīz pārdomāja, nolēmusi, ka jaunās varas pārstāvjiem nenāksies grūti pierādīt, ka nejau viņai pieder �ī lielā māja un pārējie Simsonu īpa�umi. Tie�i otrādi! Silvija nāk no nabadzīgas Iļģuciema strādnieku ģimenes, viņas tēvs ir bijis aktīvs 1905. gada revolūcijas dalībnieks, bet vīrs Viesturs Simsons latvie�u strēlnieks, kas ārkārtīgi naidīgi noskaņots kā pret vācie�iem, tā arī pret jauno Latvijas bur�uāzisko valdību�

Ilgi nebija jāgaida. 1919. gada janvāra beigās pie viņas dzīvokļa durvīm spēcīgi pieklauvēja. Bija vēl rīts. Silvija ar satraukumā dauzo�os sirdi lēnām gāja atvērt. Viņu brutāli atgrūdu�i sāņus, dzīvoklī ienāca divi vidēja vecuma vīrie�i, ģērbu�ies ādas pusjakās, ar �okejcepurēm galvās un pie sāniem piestiprinātos koka ietvaros ieliktām mauzera tipa pistolēm.

-� Esi Simsoniete? - viens no viņiem aizsmaku�ā balsī tūlīt prasīja.

-�� Ne glu�i, - Silvija nobijusies atbildēja. - Mani sauc Silvija Simsone. Ko jums vajag?

-�� Mums ar tevi jāparunājas, - tas pats vīrietis atbildēja.

Silvija pamanīja, ka viņam virs aug�lūpas rēgojās plata,

jau diezgan sen sadzijusi rēta, bet uz labā vaiga mazliet uztūkusī violetā ugunszīme izraisīja gandrīz vai nelabumu.

-�� Kādā sakarā jūs ar mani gribat runāt? - Silvija pa�interesējās.

-�� Tūlīt uzzināsi! - rētainais teica. - Starp citu, �eit jautā�jumus uzdosim mēs, nevis tu - nolādētā bur�ujene!

Silvija klusēdama abus sve�os ieveda viesistabā, kur pirms pieciem mēne�iem tāpat bez īpa�ām emocijām bija ienāku�i vācu virsnieki un Herberts fon Helmanis bija sācis viņu pratināt. Ta�u Herberts vismaz bija pieklājīgs un pasvītroti laipns, bet �ie rādās kā tikko izspruku�i no zooloģiskā dārza!

-�� Kas tu vecajiem Simsoniem tāda esi? - rētainais, ap�sēdies atpūtas krēslā, prasīja, bet viņa biedrs pa to laiku vērīgi apskatīja pie sienām piekārtos latvie�u un ārzemju gleznotāju darbus, lielos grāmatplauktus, dārgo flīģeli, kok�griezumiem greznoto ozolkoka bufeti, pilnu ar kristāla un porcelāna traukiem un glāzēm, un istabas vidū izklāto, acīmredzot ārkārtīgi dārgo persie�u paklāju, pa kuru viņ� tagad nevērīgi bradāja ar dubļainiem zābakiem. - Tu esi Simsonu meita, māsa, krustmeita, vedekla?

-�� Vai jums to ir tik svarīgi zināt? - Silvija dusmīgi atvai- cāja. - Un vispār, kas jūs tādi esat? Jaunās varas pārstāvji vai varbūt vienkār�i lielceļa laupītāji? Vai jums ir kādi dokumenti?

Rētainais ne vārda nebildis, tikai nicīgā smīnā savilcis savu drausmīgi sakropļoto seju, no kabatas izvilka sarkanos vākos iesietu apliecību un uz gai�pelēka papīra lapas uzrakstītu mandātu, kas apstiprināja, ka �o dokumentu uzrādītājs ir Krievijas Sociālistiskās Padomju Federatīvās Republikas jeb Viskrievijas Ārkārtējās komisijas (VĀK jeb �ekas) cīņai pret diversijām un sabotā�u pilnvarota persona ar neierobe�otām tiesībām nesen pasludinātās Latvijas Sociālistiskās Padomju Republikas teritorijā pieņemt lēmu-

- Kas tu vecajiem Simsoniem tāda esi - rētainais, apsēdies atpūtas krēslā, prasīja, bet viņa biedrs pa to laiku vērīgi apskatīja pie sienām piekārtos latvie�u un ārzemju gleznotāju darbus.

mus un rīkoties padomju varas vārdā. Mandāta īpa�nieku sauca Ēvalds Sproģis, mandātu Maskavā bija parakstījis �ekas priek�sēdētāja Fēliksa Dzer�inska vietnieks - latvie�tis Jēkabs Peterss.

-�� Tagad atbildēsi? - �ekas pilnvarotā persona jautāja.

-�� Protams! Kas gan man būtu ko slēpt? - Silvija atbildē�ja, nespēdama pat iedomāties, ka savā mū�ā viņai vēl ne vienreiz vien nāksies, lūk, tā, bailēs drebo�ai stāvēt da�ādu varas pārstāvju priek�ā un atbildēt uz visda�ādākajiem viņu jautājumiem. - Esmu Simsonu dēla Viestura sieva.

-�� Kur tad pats kungs?

-�� Nezinu.

-�� Kā tad tā? Sieva nezina, kur atrodas pa�as virs?

-�� Jūs viņu meklējat?

-�� Atbildi, ko tev prasa! - Ēvalds uzkliedza. - Un netēlo te nekādu svēto govi vai naivu kalponīti! Tev uz visiem jau�tājumiem jāatbild īsi un skaidri! Sajēdz?

-�� Es pacentī�os.

-�� Nu tad pacenties arī! - Sproģis nikni turpināja. - Kur pa�laik slēpjas Viesturs Simsons?

-� Viņ� neslēpjas, - Silvija sacīja. - To es zinu dro�i. Tāpat kā to, ka viņu pagāju�ā gada augusta sākumā arestēja vācie�i un viņam draudēja lauka karatiesa.

-�� Par ko? - Sproģis ātri prasīja.

-�� Nezinu, - Silvija paraustīja plecus. - Dzirdēju vienīgi to, ka viņ� ar nelielu biju�o latvie�u strēlnieku grupu it kā esot gatavojis atentātu pret Vācijas ķeizaru Vilhelmu Otro, kad viņ� pagāju�ajā vasarā apmeklēja Rīgu.

-�� Tas patie�ām tā ir? - Sproģis jutās nedaudz pārsteigts.

-� Tas ir visai ticams, - Silvija teica. - Vismaz vācie�i Vies�turu arestēja un tik tie�ām draudēja ar karatiesu.

Silvija neko vairāk �iem sve�ajiem negribēja stāstīt. Pa�stāstot vēl to, ka Viesturs, iespējams, ir ieslodzīts koncen�trācijas nometnē pie Saldus, viņi tagad Viesturu varētu tur atrast, ta�u, ja viņu prātos perinās ļauni nolūki (vai tad savādāk viņi Viesturu meklētu!), tad tomēr labāk �iem jaunās varas pārstāvjiem to nezināt.

-� Bet tagad, pirms atbildi, lūdzu, krietni padomā un atbil�di godīgi! - Sproģis draudo�ā balsī sacīja. - Vai tu, Silvij, esi lietas kursā par to, ka Viesturs Simsons, 1917. gada maijā kategoriski atteicies nostāties revolucionāro strēlnieku pusē, pēc kaujām pie Mazās Juglas no Iskolastrela, tas ir, no boļ�evistiski noskaņoto latvie�u strēlnieku apvienotās vadī�bas �tāba, izzaga ārkārtīgi svarīgus dokumentus un de�zertēja no armijas?

Silvija bez sīkākiem paskaidrojumiem tūlīt saprata, ka Viesturs atkal gan sev, gan viņai par lielu nelaimi kārtējo reizi ir savārījis baigās ziepes, par ko, kā rādās, �oreiz nāksies atbildēt viņai vienai�

Kāpēc, mīļais, tu esi to darījis? - Silvija satraukta domāja. Kas tevi uz to pamudināja? Protams, manis toreiz tev vēl nebija, un tomēr� Kādēļ tu un tik daudzi citi kādas apsēs�tas idejas vai patriotiskas pārliecības vārdā rīkojas tā, it kā uz �īs pasaules atrastos tikai kopā ar saviem patiesajiem vai iedomātajiem ienaidniekiem? Kāpēc jūs nekad nedomājat arī par citiem�

Cik ķeizaru, imperatoru, karaļu un valdnieku nav jau nogalināts! Cik nav spiegots, izlūkots un nodots?! Cik daudz cilvēku savas pārliecības vārdā ir labprātīgi devu�ies mokpilnā nāvē! Nu un tad? Kas ir noticis? Vai daudz kas izmainījies? Nekas!

Kāpēc cilvēkam sevi ir jāpaceļ augstāk par citiem? Mēs nekad neesam gribēju�i būt līdzvērtīgi. Iespējams, sabied�rības taisnīgas attīstības vārdā tā nemaz arī nav tik ļoti smaga un bīstama kļūda, cilvēkus iedalot ģēnijos un idiotos, pilnvērtīgajos un nepilnvērtīgajos, bagātajos un nabagajos, un tomēr tajā visā ir kaut kas pretīgi netaisnīgs un pat noziedzīgs!

Jo mēs visi esam Cilvēki. Mums visiem gribas ēst, dzert un mīlēt; mums visiem vienādi sāp, mēs visi vienādi cie�am, vienādi piedzimstam un vienādi nomirstam.

Mēs esam vienādi, ta�u arī ļoti at�ķirīgi! Un ti�kai tad, kad mums �īs at�ķirības vairs neliksies būtiskas, mēs varbūt beidzot varēsim dzīvot un dzīvosim� ja ne glu�i laimīgi, tad vismaz bez skaudības, lepnības, naida un ļaunuma.

-�� Tu manu jautājumu saprati? - Silviju no dziļajām pārdomām dzīves drūmajā realitātē atkal atgrieza �ekista Ēvalda Sproģa skarbā balss. - Viesturs tev par to kaut ko ir stāstījis?

-�� Par ko? - Silvija joprojām vēl nespēja īsti attapties.

-� Par savu nodevību! Par svarīgu dokumentu nozag�anu un labprātīgu pārie�anu nīstās bur�uāzijas kalpībā! Par to, Silvij, par to es tev prasu! Viņ� tev par to ir stāstījis?

-� Nē, Sproģa kungs, - Silvija strauji pakratīja galvu. - Es par to neko nezinu. Viesturs vispār ar mani ne par kādām kara lietām nekad nerunāja.

-�� Nesauc mani par kungu! - Sproģis nikni uzkliedza. - Viss! Nekādu kungu vairs nebūs! Aizmirsti! Tagad valdīs darbaļaudis un to izvēlētā valdība! Skaidrs?

Silvija klusēja. Otrs vīrietis, beidzot rūpīgi apskatījis arī pārējās dzīvokļa telpas, atgriezās pie Ēvalda un nicīgi pa�teica:

-� Ja viņ� tos papīrus nav noslēpis kādā slepenā vietā ārpus mājas, tad izskatās, ka to �eit nav. Bet vispār� Baigie bur�uji! Tādus tikai tūlīt nodot revolucionārajam kara tribunālam! Vai viņi to visu, kas te redzams, ir nopelnīju�i ar darba sviedriem? Gatavie asinssūcēji, darba tautas ekspluatatori!

-�� Kur atrodas tavs vīratēvs Tenis Simsons? - Ēvalds Sproģis vaicāja. - Slēpjas kaut kur tepat vai arī kopā ar visu Ulmaņa bandu aizbēdzis uz Liepāju?

-�� Nezinu, - Silvija, joprojām stipri nobijusies, atbildēja.

-� Un kur pa�laik atrodas tā vecā govs, miljonāre Ilma Sim- sone? - Sproģis turpināja pratināt. - Aizlaidās līdzi savam baņķierim vai joprojām vēl atrodas tepat?

Silvija cie�i sakoda zobus un klusēja. Lai gan viņa pret savu vīramāti izjuta lielu nepatiku, viņai tomēr nebija ne mazākās vēlē�anās �iem brutālajiem un �ķiru naida pār�ņemtajiem cilvēkiem atklāt, ka Ilma Simsone ar mū�seno kalponi Madi pa�laik dzīvo savā Mellu�u vasarnīcā. Lai ta�u �itie galīgi ieskrienas!

-�� Man nav ne mazākās jausmas, kur varētu atrasties Simsones kundze, - Silvija noteiktā balsī atbildēja. - Mums vispār nebija nekādu attiecību! Kā redzat, dzīvojam atsevi�ķi un viņa ar mani tikpat kā nerunāja!

-�� Tad ar tevi tagad nopietni vajadzētu parunāt man! - draudīgi iesaucās otrs vīrietis, kur� pēc dzīvokļa apskates labu laiku ar pastiprinātu iekāri bija vēries arī jaunajā dzīvokļa saimniecē.

Tā kā bija diezgan agrs rīts, Silvija, nepaspējusi apģērb�ties, abu sve�o vīrie�u sabiedrībā bija spiesta sēdēt gai�zilā, līdz pusei neaizpogātā mājas halātā.

Vīrietis lēnām pienāca pie dzīvokļa saimnieces, brīdi kā izsalcis plēsoņa draudīgi stāvēja, tad, nedaudz paliecies uz priek�u, ar asu rokas kustību atrāva vaļā jaunās sievietes rītakleitu. Tūlīt visā savā krā�ņumā un gandrīz vai neat�vairāmā pievilcībā atklājās Silvijas kuplās, grūtniecības stāvokļa dēļ piebriedu�ās krūtis.

-�� Nāc uz gultu! - vīrietis dobji pavēlēja. - Tādas kā tu vajadzētu triekt uz ierakumiem zaldātu vajadzībām, bet pirms tam revolūcijas vārdā tu vispirms pārgulēsi ar mani!

Silviju pēk�ņi pārņēma drausmīgas, stindzino�as bailes, kā spilgts zibens spēriens prātā ie�ķīlās doma, ka tādā gadījumā viņa varētu kopoties ari ar kādu dzīvnieku - suni vai lāci�

-�� Es jūs lūdzu, nevajag! - viņa ar sausu muti iekliedzās.

-������ Vajag! - vīrietis atbrēca pretī. - Laiki mainās! Vēstures rats grie�as! Tagad bur�ujiem ar miesu un dvēseli jākalpo strādnieku �ķirai!

-� Es jūs lūdzu� - Silvijas balss kļuva arvien �ēlabaināka.

-������ Maksi, liec viņu mierā! - Sproģis, uzsverot katru vārdu, bargi sacīja.

-������ Tā būtu pārāk liela vieglprātība, - Maksis atteica. - Es pat teiktu - bezatbildība! Viņai ta�u vismaz par vīra grēkiem kaut kāds sods ir jāsaņem!

-������� Es jūs ļoti lūdzu, nedariet to! - Silvija, krampjaini ieķērusies krēsla atzveltnēs, turpināja lūgties. - Es esmu stāvoklī�

-�� Ko?! - Maksis atkal iekliedzās. - Kādā stāvoklī?

-������ Es gaidu bērnu, - Silvija, visa drebēdama, teica. - Jau piekto mēnesi�

-������� Ko tu muldi? - Maksis turpināja kliegt. - Kur tas ir redzams? Tev vēders kā vēders!

-�� Nē, patiesi�

-������� Maksi, liec viņu mierā! - Sproģis, kas acīmredzot bija augstāk stāvo�a persona par Maksi, atkārtoja iepriek� iz�teikto pavēli.

�oreiz Maksis paklausīja. Viņ� negribīgi atgāja no Silvijas un nostājās blakus savam priek�niekam.

-������� Un tomēr, Ēvald, - viņ� nikni sacīja. - Tādas dāmītes tikai zaldātiem�

-� Gan jau viņi iztiks ar citām, - Ēvalds sacīja un piecēlās.

-� Mēs, Silvij, tev neatvainosimies par mūsu negaidīto vizīti un varbūt ne sevi�ķi pieklājīgo uzvedību. Revolūcija uzliek lielus pienākumus un ne mēs esam vainīgi, ja �o pienāku�mu izpilde da�reiz mums liek būt arī skarbiem un pat ne�ēlīgiem. Ja tavu Viesturu nav vēl noklapēju�i fri�i, mēs viņu pacentīsimies dabūt rokā arī bez tavas palīdzības. Tu patie�ām esi stāvoklī?

-������ Jā, - Silvija tikko sadzirdami apstiprināja. - Jau piek�to mēnesi�

-� Lai būtu puika, - Sproģis novēlēja un devās uz durvīm.

-� Varbūt dienās izaugs par pārliecinātu darbaļau�u aizstāvi - komunistu!

Abi nelūgtie viesi aizgāja. Silvija piecēlās, aiztaisīja halā�tu un apdullusi piegāja pie loga. Miesās kuplā sētniece �oreiz kaut kā laiski un negribīgi tīrīja pagalmu no sniega, uz tuvāko bodi, acīmredzot pēc kārtējās degvīna pudeles, ne�daudz grīļodamies aizslampāja vienmēr paģirainais jūrnieks �anis, ko visi nez kāpēc sauca par Veco Pirātu, bet pretējās mājas tre�ā stāva logā Silvija skaidri redzēja, ka, tagad jau nedaudz paaudzies, �īdu Koganu vienīgā meita, kā vienmēr glīti apģērbta baltā kleitiņā, sē� pie klavierēm un atskaņo kādu melodiju. Acīmredzami tā nebija nekāda jautrā, jo meitenītes slaidie pirkstu gali pa klavieru melnbaltajiem taustiņiem slīdēja lēni un apdomīgi. Mūzikas skaņas nebi�ja dzirdamas, un tas vēl spēcīgāk izraisīja sāpīgu grūtsirdību.

Tā dro�i vien salā un pamestībā mirst balti gulbji, Silvija nez kāpēc rūgti nodomāja, atkal apsēdās krēslā un sāka histēriski raudāt.

1919. gada maija vidū Silvija juta, ka kuru katru dienu var sākties dzemdības.

Lielajā Rīgas centra mājā viņa joprojām bija vienīgā saim�niece un pārtika no divdesmit dzīvokļu īrnieku regulāri maksātās īres naudas.

Viestura liktenis Silvijai joprojām nebija zināms.

Nemitīgi sakaujot Sarkanās armijas daļas un strauji vir�zoties uz priek�u, Rīgas pievārtē jau stāvēja ģenerāļa Rīdi- gera fon der Golca komandētie spēki - vācu dzelzsdivīzija un no baltvācie�iem saformētais landesvērs ar firsta Līve- na krievu rotu, kā arī Latvie�u atsevi�ķā brigāde, kuru izvei�doja un komandēja Oskars Kalpaks, bet pēc viņa kri�anas kaujas laukā pie Skrundas - pulkvedis Jānis Balodis.

Silvija bija pārliecināta, ka Viesturs jau sen nav vairs starp dzīvajiem, tāpēc nolēma pēc bērna piedzim�anas to paturēt un gan Viestura, gan saviem vecākiem iestāstīt, ka tā, pats par sevi saprotams, ir viņu abu laimīgā laulībā un mīlestībā radītā jaunā dzīvība�

Sarkanie bēga, Stu�kas valdība Rīgu bija atstājusi, pilsētā atkal valdīja pilnīgs haoss, vardarbība un bailes.

Sarkanie bēga, Stu�kas valdība Rīgu bija atstājusi, pil�sētā atkal valdīja pilnīgs haoss, vardarbība un bailes.

Daugavas krastos iepretim senajai Rīgas pilij kārtējo reizi stāvēja vācu armija un kuru katru dienu tā atkal bramanīgi soļos pa mūsu valsts galvaspilsētas ielām. Un varbūt iepriek�ējā pieminekļa vietā pie Rīgas apgabaltiesas ēkas, nojaucot lielinieku uzstādīto Kārļa Marksa ģip�a skulptūru, tās vietā kā vācu armijas neuzvaramlbas simbolu atkārtoti uzstādīs tur jau pirms gada stāvēju�o Koka Frici.

Ja toreiz kaut viens latvietis būtu spējis iedomāties, cik bie�i līdz divdesmitā gadsimta beigām, varām mainoties, nāksies graut iepriek� uzstādītos pieminekļus un celt citus, tos atkal plēst nost un likt jaunus, viņ� noteikti skaļi smie�tos un tam neticētu. Bet, ja ticētu, �ausmās par cilvēku stulbumu un neiecietību pret pa�u pagātni saķertu galvu un skaļi raudātu.

Atklāti sakot, tā mēs esam plēsu�i un ārdīju�i arī pa�i sa�vu un tautas dvēseli, savā apziņā pieņemdami vai norai�dīdami sve�o varu uzspiestās ideoloģiskās dogmas, visda�ā�dākās mācības un dzīvesveidu. Lai gan taisnības labad ar no�ēlu jāatzīst, ka bie�i arī pa�u latvie�u radītā ideoloģija, it sevi�ķi vadoņa kults, uzskati par dzīvesveidu un valsts pastāvē�anas principu, tāpat lielai iedzīvotāju daļai izsauca vienīgi nicino�u smīniņu, dziļu nepatiku un nevēlē�anos tomēr dzīvot tā, kā to piedāvāja pastāvo�ā iekārta vai viena cilvēka griba.

Tas nebija nekas jauns. Cilvēki vienmēr ir vēlēju�ies dzīvot labāk - jā, diem�ēl arī sliktāk! - nekā tas notiek pa�laik. Vai nu trauksmaini atpakaļ pagātnē vai iluzoriskajā nākotnē, bet tikai ne tā, kā �odien!

Kāpēc tagadne gandrīz vai visiem vienmēr �ķiet slikta?

Kāds smejas�

Bet vai tad tā arī nav?!

Un tā mēs, mū�īgi maldīdamies biezajos vēstures d�un�gļos, te ceļot godā noziedzniekus un nodevējus, te kā no�ziedzniekus un nodevējus sodot varoņus un vienkār�i godīgus cilvēkus, smagi klibodami, apsisti un apdauzīti kaut kā tomēr esam nonāku�i līdz �odienai, lai dzirdētu kādu cil�vēku par mūsdienu civilizēto pasauli - tātad arī par mums un mūsu valsti! - sakām �ādus skarbus, bet patiesus vārdus.

"Mēs esam zaudēju�i savu garīgo līdzsvaru un vērtību sistēmu.

Mēs atzīstam, ka esam noliegu�i Tava vārda absolūto patiesību un to nosauku�i par plurālismu.

Mēs esam kalpoju�i citiem dieviem un to nosauku�i par multikulturālismu.

Mēs esam atbalstīju�i perversiju un to nosauku�i par alter�natīvo dzīvesveidu.

Mēs esam ļaunprātīgi izmantoju�i nabagos un to nosau�ku�i par loteriju.

Mēs esam nogalināju�i nedzimu�os un to nosauku�i par izvēli.

Mēs esam atteiku�ies no savu bērnu stingras audzinā�a�nas un to nosauku�i par pa�apziņas veido�anu.

Mēs esam ļaunprātīgi izmantoju�i varu un to nosauku�i par politiku.

Mēs esam iekāroju�i sava tuvākā mantu un to nosauku��i par veselīgām ambīcijām.

Mēs esam piesārņoju�i pasauli ar ne�ķīstību un porno�grāfiju un to nosauku�i par izpausmes brīvību.

Mēs esam ņirgāju�ies par mūsu sentēvu dzīves vērtībām un to nosauku�i par apgaismību."

It kā vajadzētu kliegt - un tāds ir bijis civilizācijas un cil�vēka progress?!

Diezgan baismīgs un stipri apkaunojo�s� cilvēkam.

Ta�u atgriezīsimies divdesmitā gadsimta sākumā, kad gandrīz viss �ausmīgais, perversais, tum�ais un maldino�ais bija vēl tikai priek�ā�

1919. gada 21. maija vakarā pie Silvijas dzīvokļa durvīm kāds ilgi un nepacietīgi zvanīja. Lai gan Silvijai kuru katru dienu vajadzēja dzemdēt, neviens, izņemot viņas pēdējā gada labāko draudzeni Elzu Jansoni, Silviju nebija redzējis kā grūtnieci - ar vēderu. Elza bija jauka, dzīvespriecīga un lab�sirdīga jauna sieviete, kāda pazīstama Rīgas advokāta meita, un strādāja pie sava tēva par advokāta palīdzi.

Silvija reti izgāja no mājas un, tikpat kā ar nevienu ne�satiekoties, to līdz �im bija veiksmīgi noslēpusi, bet nu, ja kāds viņu ieraudzītu, tūlīt saprastu, ka �ī sieviete ir jau grūtniecības pēdējā stadijā�

Silvija stāvēja aiz durvīm un kārtējo reizi ar satrauktu sirdi klausījās.

Vai otrā pusē stāv draugs vai ienaidnieks?

Viņ� nāk ar labu vai ļaunu?

Un tā visu dzīvi - �ie mū�īgie jautājumi.

Nekad nevar dro�i zināt, ko katrs no jauna sastapts cil�vēks iedos vai atņems.

Skaļais zvans joprojām turpināja griezt nervus.

Beidzot Silvija neizturēja. Pilnīgi aizmirsusi par savu izskatu un tām ļoti nopietnajām sekām, kas no tā varētu izrietēt, viņa pēk�ņi iedomājās, ka aiz durvīm stāv� Vies�turs! Nelaimīgs, izvārdzis, tikko dzīvs.

-�� Kas tur ir? - viņa ba�īgi prasīja.

-������� Vai jūs esat Silvija Simsone? - jautāja nedaudz pie�smaku�i vīrie�a balss.

-�� Jā� Ko jums vajag?

-������� Es nāku Viestura Simsona uzdevumā, - vīrietis at�bildēja. - Man jums ir jānodod viņa vēstule.

Silvija kādu brīdi jutās pilnīgi apstulbusi. Viņa tikai nespēja saprast no kā - no bezgalīga prieka vai bezgalīgām bēdām.

Silvija atslēdza durvis un atvēra tās.

Viņas priek�ā stāvēja gara auguma noputējis, acīmre�dzami noguris jauns cilvēks glu�i vecā, gandrīz vai noskran- du�ā latvie�u strēlnieku formas tērpā.

-�� Piedodiet, kundze, par traucējumu, - viņ� sēco�ā balsī sacīja un pat nedaudz paklanījās. - Mani sauc Haralds Kulbergs un nāku jūsu vīra Viestura lūgts.

-�� Tātad viņ� ir dzīvs?! - Silvijai iedrebējās balss.

-�� Jā, kundze, viņ� ir dzīvs un pa�laik komandē vienu Latvie�u atsevi�ķās brigādes bataljonu. �ajās dienās ir sācies vācu dzelzsdivīzijas un landesvēra uzbrukums Rīgai. Pēc tam nāksim arī mēs� latvie�i.

-�� Jūs esat Viestura draugs?

-�� Nē. Es dienu brigādes izlūko�anas daļā un tā sagadījās, ka Viesturs, uzzinājis, ka �ovakar dodos uz Rīgu, man priek� jums iedeva ātri uzrakstītu vēstuli. Lūdzu!

Silvija ar mazliet trīco�u roku paņēma vairākas �etrkārt salocītas papīra lapas un viņai tai mirklī �ķita, ka tās dzeļo�i apdedzina pirkstu galus.

-�� Paldies� - viņa no�ukstēja.

-�� Esiet uzmanīga, - Haralds brīdināja. - �ajās dienās labāk palieciet mājās! Te ies diezgan traki un būs ļoti bīstami.

-�� Jā, jā, - Silvija saproto�i pamāja. - Varbūt ienāksiet iek�ā? Uzcienā�u ar tēju, bet ar ē�anu gan ir gau�i bēdīgi. Pēdējā laikā mēs te dzīvojam pusbadā.

-�� Paldies, kundze, - Haralds pieklājīgi atteica. - Man vēl jāieskrien pie savējiem, turklāt� kaujas uzdevums. Kā redzat, esmu karavīrs.

-�� Paldies jums�

Haralds Kulbergs pagriezās un ātri devās lejup pa kāp�nēm, bet Silvija, atkal rūpīgi aizslēgusi durvis, atgriezās guļamistabā, joprojām ar stipri trīco�ām rokām nolika vēs�tuli uz naktsgaldiņa, lēnām apgūlās, aizvēra acis un mēģi�nāja nomierināties. Ta�u tas nekādi neizdevās. Tie�i otrādi. Domājot, ka tūlīt var sākties radības, viņu pārņēma arvien lielāks satraukums.

Tikai ne tagad, Silvija, bailēs drebēdama, lūdzās. Tikai ne tagad! Rit jā! Lūdzu! Rit no rīta atnāks Elza un palīdzēs. Vai pa�laik Rīgā vispār būtu atrodams kāds ārsts vai dar�bojas kāda slimnīca? Dro�i vien, dro�i vien! Bet tikai rīt! Tu, mazais, vēl pacieties! Lūdzu, lūdzu! Vēl nenāc �ai pasaulē, kur tevi neviens negaida un nevēlas! Pat es! Jā, pat es!

Viesturs ir dzīvs un pēc da�ām dienām atgriezīsies mājās. Viņ� nedrīkst redzēt� Nē, viņ� nedrīkst pat zināt, ka esmu iznēsājusi un dzemdējusi sve�a vīrie�a bērnu! Turklāt Viestura niknākā ienaidnieka - vācie�a� Bet tagad pats kopā ar vācie�iem. Laikam jau citādi nevar. Strēlnieku lielākā daļa ir sarkano pusē. Puse Latvijas un pilna Krievija. Kas palicis neatkarības cīnītājiem? Nekas! Pilni grāvji ar kritu�ajiem, tūksto�u tūksto�i izklīdu�i bēgļu gaitās un nokauti par citādu domā�anu. Bet nu pasaulē nāks vēl viena dzīvība. Puika, meitene? Vēl viens iznīcībai nolemts karavīrs vai vēl viena nelaimīga sieviete?

Beigu beigās Silvija tomēr mazliet nomierinājās un paņēma vēstuli, tūlīt pat apjēgdama, ka pēc izlasī�anas tā viņu satrauks vēl vairāk nekā pa�laik. Bet nelasīt nevarē�ja. Pēc visa sprie�ot, tā varēja būt vienīgi mīlestības vēstule.

"Dārgā Silvija!

Rakstu, nemaz vēl nezinādams, vai tu maz vēl esi �ai pa�saulē. Bet rakstu. Laika ir maz. Haralds tepat netālu smēķē un gaida. Bet ko tu? Ja esi dzīva, tu mani vēl gaidi? Ta�u gaidi, mīļā, gaidi! Es atnāk�u! Man jāatgrie�as! Diez vai nu tā gadīsies, ka pie pa�as dzimtās Rīgas� Esmu izgājis septiņus Dantes elles lokus un, lai gan jau virs pirmajām durvīm stāvēja baismīgi brīdino�s uzraksts: "Tu, kas �eit ieej, atstāj cerības ārā!" - es tomēr cerības nezaudēju un vēl joprojām ceru uz tavu mīlestību un uzticību.

Atminos, Dantes ellē ļauniem cilvēkiem pēc viņu nāves bija jācie� mū�īgas mokas, bet elles dziļumā valdnieks Lucifers grauza trīs pasaules lielākos nodevējus: Jūdu - Kristus nodevēju, izģindu�os Brutu un Kasiju - Gaja Jūlija Cēzara slepkavas.

Kas grauzīs un sodīs mūsu bendes? Varbūt neviens. Varbūt kā viņiem, tā arī mums tiks piedots, jo, stingri ņemot, mēs, karavīri, arī tādi pa�i slepkavas vien esam� Vienīgais attaisnojums - tāda diem�ēl ir �is drausmīgi nelietīgās pasaules kārtība.

Mazliet citādāk ir ar nodevību. Tā vienmēr ir bijusi daudz nekrietnāka rīcība nekā kaujas laukā nogalināt pretinieka karavīru. Nosacīti to vismaz varētu dēvēt par daudzmaz godīgu rīcību, turpretī kāda cīņasbiedra vai tuva cilvēka nodevība� Tas vienmēr ļoti sāp. Sāp tie�i tāpēc, ka satriec tavas pēdējās cerības un paļāvību uz cilvēka godīgumu un spējām jebkurā dzīves situācijā būt stiprākam par tiem apstākļiem, kādos esi nokļuvis.

Kā jau uzrakstīju, es negaidīti nokļuvu patiesā, pa�u cil�vēku radītā ellē. Neko sīkāk par to nerakstī�u. Varbūt kādreiz pastāstī�u. Ta�u pat tad, kad pēc aresta vācu armi�jas pretizlūko�anas �tāba telpās mani veselu nedēļu draus�mīgi sita un spīdzināja, es, mīļā, domāju par tevi! Visne�ē- līgāk pret mani izturējās viņu priek�nieks, pulkvedis grāfs Herberts fon Helmanis. Tagad es �o vārdu atcerē�os visu mū�u un, lai Dievs viņam ir �ēlīgs, ja kādreiz �is nelietis nokļūs manās rokās!�

Ceru, Silvij, ka tu tomēr esi dzīva, joprojām uzturies mūsu jaukajā dzīvoklī un gaidi mani pārnākam, lai gan �īs zemes lielākais neģēlis un sadists grāfs Herberts fon Helmanis mani baidīja, ka viņ� varot arī tevi� Tāpat kā mani�

Ja tā būs noticis, dro�i vien sajuk�u prātā un naids mani nosmacēs.

Tomēr ceru. Kāpēc kādreiz nevar arī paveikties? Tev, man, mums visiem? Ja sākumā man �ad tad tomēr uznāca nelielas �aubas par tavu jūtu patiesīgumu, tad pa�laik ticu, ļoti ticu� Tu mani nekad nespētu nodot, nekad attiecībā pret mani nespētu būt nelietīga un ļauna. Ja kādreiz mūsu dzīves ceļi arī �ķirtos, tam ir jānotiek godīgi un atklāti. Tas �ādā situācijā var izrādīties vienīgais mierinājums un apliecinājums mūsu pa�cieņai.

Tu redzi, jau atnācis pavasaris, bargā ziema ir beigusies un pa�laik visā no lieliniekiem atbrīvotajā Latvijas daļā pilnā krā�ņumā zied dārzi un plaukst ceriņi. Vai nav skaisti? Vai nav brīni�ķīgi būt dzīviem un �o pasauli kaut īslaicīgi uztvert vienīgi kā bezgalīgi siltu un miera pilnu Visuma dvēseli.

Silvij! Mana jaukā, brīni�ķīgā latvie�u meitene! Kur tu tagad esi, ko dari? Te visapkārt krīt granātas, bunkura sie�nas dreb, dreb zeme un mana sirds. Gan par tevi, gan

Latviju, gan pa�am par sevi. Atklāti sakot, tā ir diezgan draņķīga ju�ana, jau kuro laiku atrasties apstākļos, kad nezi�ni, vai nākamajā mirkli būsi vēl dzīvs un laimīgi izdosies pabeigt kaut vai �o vēstuli.

Bet� notiks, kam jānotiek! Piedod, ja vēstule neiznāca silta, mīļa, jauka un mīlestības pilna. Mīlestības pilna ir mana sirds. Ticu, ka tu pa �o laiku manā vietā neesi atradusi citu un mums abiem priek�ā stāv skaista un ilga dzīve.

Pieej pie loga un paskaties! Pagalmā tagad vajadzētu ziedēt lielajam balto ceriņu krūmam, vecajam pirātam �a�nim apkārtējo māju puikām stāstīt savus nebeidzami tra�kos piedzīvojumus tālajās Kārību jūras salās, bet smukajai un vienmēr tik ļoti rātnajai Koganu meitai Judītei sēdēt pie klavierēm un spēlēt kādu pasakaini skaistu melodiju�

Tā ir pasaule, ko esmu pazaudējis. Bet gan jau� Pāri bun�kuram, pretīgi gaudojot, pārlido kārtējā mīna un sprāgst soļus divdesmit tālāk.

Mīļā Silvij, ceru, ka arī pār tavu galvu viss sliktais pār�lido pāri un mēs abi no �īs pa�u cilvēku radītās elles izkļū�sim laukā dzīvi, veseli un neaptraipīti.

Skūpstu! Rīgā, ja pilsētas atbrīvo�anas operācija būs veik�smīga, ieradī�os divdesmit otrajā vai divdesmit tre�ajā maijā!

Gaidi!

P S. Tūlīt uzkāp aug�ā un pasaki manai mātei, lai beidz uztraukties, esmu dzīvs un vesels un ar mani, cerams, nekas slikts vairs nenotiks. Uz redzi!

Mū�īgi tavs Viesturs."

Izlasījusi vēstuli, Silvija gandrīz vai noģība. Jau kuro reizi viņu pārņēma karsts baiļu drudzis un gandrīz vai ārprātam līdzīga sajūta. Tagad viņa jau skaidri saprata, ka no bērna ir jātiek vaļā par jebkuru cenu! Par jebkuru!

Jaunā atklāsme, ka Herberts fon Helmanis, visu dienu ne�ēlīgi sitis un spīdzinājis Viesturu, vakarā atnācis pie vi�ņas, ar tām pa�ām rokām maigi glāstījis viņas krūtis, vēderu, un laidis tās vēl zemāk, Silviju noveda gandrīz vai līdz ģībonim.

Tas patie�ām, vismaz pirmajos mirkļos, bija kaut kas ārprātam līdzīgs un grūti izturams. Ja pirms tam Silvijas apziņā kā viena no turpmākajām iespējām vēl pastāvēja Viestura atgrie�anās gadījumā tikko piedzimu�o bērnu uzdot par viņa radītu, tad tagad tas atkrita pavisam. Tagad jau viņa pati �o bērnu nekādi nespētu pieņemt kā savu. Nekad! Tāpēc�

Tikko piedzimu�u tūlīt iemest miskastē? Atstāt uz ielas? Vai varbūt pat nogalināt, aiznest uz me�u un aprakt?

Dievs, ko man tagad darīt? - Silvija iek�ēji kliedza. Kā rīkoties? Ko izvēlēties? Esmu patiesā izmisumā. Es - pēdējā neliete? Draņķe? Es - mūsu mīlestības nekrietnā nodevēja? Nicināma vazaņķe vai tikai kaislības pārņemta sieviete, kurai savā izvēlē ir nedaudz misējies?

Bet nē! Viss ta�u bija it kā pareizi un saprotami! Es neesmu ne tā, ne tā, ne tā! Es esmu mīlo�a sieviete, uztica�ma sava vīra draudzene, kas tikai mēģināja savu tuvāko cil�vēku un sevi, jā, ari sevi, glābt no neizbēgamas bojāejas! Nenoliedzami, cena bija augsta, bet vai tas nebija to vērts?

Par to man tagad sods? Par to man krusts? Ļau�u nici�nājums, kauna pilna padzī�ana no mājas un pa�ai savas dvēseles nemitīga plosī�ana?

Bet pieņemsim, ka es nebūtu maksājusi nosaukto cenu, būtu palikusi godīga, līdz galam uzticīga un es būtu tik spēcīga, ka pat domās nepieļautu iespēju meklēt kompro�misu, bet ar paceltu galvu, mīlestības apgarota, dotos dro�ā nāvē, līdzi paņemot ari Viesturu�

Vai tā būtu bijis pareizi, godīgi, uzticami?

Tas, protams, izskatītos skaisti un vēlāk kāds skumju mākts dzejnieks �im gadījumam par godu varētu pat sace�rēt nelielu dzejolīti, bet� Kādu tam visam varētu atrast jēgu? Nebūtu ta�u vairs ne manis, ne Viestura! Iespējams, neviens to pat lāgā nepamanītu, ta�u pasaule bez mums tomēr kļūtu daudz tuk�āka. Tāpat kā tā kļūst tuk�āka ar miljoniem karalaukā nobendēto karavīru dzīvībām vai tikai ar viena nedzimu�a bērna dvēselīti�

Nākamajā rītā pie Silvijas atnāca Elza un sastapa drau�dzeni negulēju�u, jau vieglu dzemdību sāpju pārņemtu.

-�� Sākas� - Silvija sausām lūpām paziņoja.

-�� Sen jau? - Elza tūlīt painteresējās.

-�� Nē, nupat.

-�� Tad jau vēl ir vismaz da�as stundas laika, - Elza zino�i pateica. - Tu pati gan tā sevi�ķi vēl necenties! Guli rāmi un gaidi! Aizskrie�u pēc vecās kundzes un drīz bū�u atpakaļ.

Silvija gaidīja. Sāpes spazmveidīgi te rimās, te atkal sākās no jauna. Nekādas bailes vai lielu satraukumu Silvija neju-

Dzemdību sāpes spazmveidīgi te rimās, te atkal sākās no jauna. Nekādas bailes vai lielu satraukumu Silvija neju�ta. Viņa tikai gandrīz vai nepārtraukti mēģināja pati sev

iestāstīt, ko jau saprata tāpat.

ta. Viņa tikai gandrīz vai nepārtraukti �ukstēja, mēģinot pati sev iestāstīt, ko jau saprata tāpat.

-� Tā tam jābūt, tas viss ir dabiski, tā notiek ar katru sie�vieti.

Kad sāpes kļuva stiprākas, viņa sāka �ukstēt citus vārdus:

-� Dievs, palīdzi man pēc iespējas ātrāk un vieglāk tikt vaļā no tā, ko es vairs negribu sevi paturēt ne mirkli! Tas ir mana ķermeņa melnais akmens! Mana melnā nodevības un kauna zīme! Varbūt visa mana turpmākā mū�a lielākā sāpe un nelaime�

Apmēram pēc stundas Elza atgriezās kopā ar iesirmu nenosakāma vecuma kundzi, kura pēc pa�as vārdiem, kādā pilsētas slimnīcas dzemdību nodaļā bija nostrādājusi trīs�desmit gadus, bet tagad, karu un juku laikos palikusi bez darba, par attiecīgu samaksu nodarbojās ar privātpraksi, daudzajām vieglprātīgajām karavīru un virsnieku mīļā�kajām taisot abortus un da�reiz, lūk tā, mājas apstākļos pieņemot arī dzemdības.

Radības sākās ap divpadsmitiem dienā, viss notika ļoti ātri un viegli. Silvija iztika pat bez it kā ļoti dabiskās klieg��anas. Viņa vairākas reizes tikai tā paskaļāk ievaidējās un jau pavisam drīz dzirdēja bērnu iebrēcamies.

-�� Kas tur ir sanācis? - viņa, mazliet pacēlusi galvu, to�mēr ļoti satraukti prasīja.

-� Jums piedzimusi meitenīte, - vecmāte atbildēja. - Viss izskatās labi. Svars, augums, ķermenītis� Zilas acis un redzat, jau pabiezi, gai�i mati. Apsveicu, kundze! Pilnīgi dro�i varu apgalvot, ka dienās viņa būs pasakaini skaista sieviete! Jau tagad izskatās pēc tādas mazas smukas lellītes�

Vēl pēc stundas istabā viss jau bija sakopts, satīrīts un izmazgāts. Kundze, par savu darbu saņēmusi labu samak�su, aizgāja. Elza, Silvija un tikko piedzimusi meitenīte pali�ka vienas.

-��� Kā jūties? - Elza, apsēdusies uz gultas malas, no�rūpējusies prasīja.

-�� �ausmīgs nespēks, - Silvija noguru�ā balsī atbildēja. - Un vispār�

-�� Prieka nekāda?

-�� Par ko tu runā? Kāds te prieks?

-�� Un tomēr. Galu galā piedzimis bērns.

-� Elziņ, ja tas būtu no Viestura! Es dro�i vien pa�laik jus�tos kā septītajās debesīs! Bet tagad? Paņemt sīko un ar galvu uz leju mesties laukā pa logu?

-�� Varbūt Viesturs tomēr noticēs, ka tas ir viņa bērns? - Elza klusi ieminējās.

-�� Diezin vai. Rēķins te ir visai vienkār�s. Mēs ar Viestu�ru pēdējo reizi grēkojām, �ķiet, kaut kad jūlija beigās. Pagā�ju�i vairāk nekā desmit mēne�i. Bērni da�reiz piedzimst ātrāk, bet tik vēlu nekad!

-�� Varbūt tomēr turēties pie patiesības? - Elza nopietni jautāja.

-�� Ja patiesība būtu citādāka, tad kāpēc gan ne? - Silvija atbildēja. - Ta�u tas nolādētais grāfs fon Helmanis� Varētu jau arī pateikt, ka esmu viņa izvarota, un Viesturs dro�i vien to saprastu. Bet vai tādā gadījumā mēs abi spētu audzināt tā nelie�a bērnu?! Domāju, nekad! Bērns, protams, ne pie kā nav vainīgs. Vainīgi esam mēs - pieaugu�ie.

Elza pie Silvijas norūpējusies pavadīja visu dienu. Vaka�rā pirms promie�anas viņa vēlreiz mēģināja Silviju no�mierināt un teicās atnākt rīt atkal.

-�� Kuru katru bi'īdi mājās var ierasties Viesturs, - Silvija domīgi atgādināja.

-�� Vai tas traucēs?

-�� Nezinu. Varbūt tomēr atnāc citu reizi?

-�� Labi, - Elza piekrita. - Atnāk�u pēc nedēļas.

-�� Elziņ� - Silvija �ukstēja un lūdzo�i skatījās uz drau�dzeni. - Tu savu vārdu turēsi? Viesturam neko neteiksi?

-��� Protams! - Elza pārliecino�i atbildēja. - Es savus solījumus pildu.

-�� Noteikti? - Silvijai joprojām drebēja balss. - Es varu būt dro�a?

-�� Pilnīgi, - Elza jau kuro reizi apliecināja. - Cilvēks reti dara kaut ko tādu, ja viņam no tā neatlec kāds labums. Bet ko es iegūtu, �o mūsu noslēpumu pavēstot Viesturam?

-�� Nezinu�

-��� Lai tad tā arī paliek! - Elza sacīja un smaidīdama atvadījās. - Lai tev labi klājas!

Elza aizgāja. Silvija atviegloti nopūtās un ar labās rokas pirkstiem viegli pieskārās blakus gulo�ajam bērnam, tobrīd vēl tā īsti neapjēgdama, ka jebkur� noslēpums, ja to zina divi, agrāk vai vēlāk kļūst zināms visai pasaulei vai vismaz vēl kādam cilvēkam�

Silvijai ne mirkli no prāta neizgāja tas, ko Herberts ir darījis ar Viesturu, galu galā arī ar viņu pa�u, un bērns �ķita absolūti sve�s, auksts, pat ļoti nepatīkams. Ta�u beidzot mātes instinkts tomēr ņēma virsroku pār visiem vēsa prāta aprēķiniem un Silvija jaundzimu�o pielika pie krūts. Tas Silvijai par milzīgu pārsteigumu viņas apziņā kaut ko krasi izmainīja un viņa pret bērnu pēk�ņi vairs nejuta tik spēcīgi izteiktu sve�ādību un nepatiku kā pirmīt. Tie�i otrādi! Ar kaut kādu pacilājo�u, nekad vēl nepiedzīvotu siltu sajūtu viņa negaidīti �o mazo radībiņu sajuta kā daļu no sevis, kā neatdalāmu sava ķermeņa un dvēseles sastāvdaļu�

�ajā dienā, 22. maijā, bez lielas kaujas Rīgā bija ienāku�i vācie�i. Un tūlīt dzelzsdivīzija, bet it sevi�ķi landesvērs, pil�sētas ielās, it kā taisnīgi atmaksājot par piecu mēne�u ilgu�o sarkano teroru, sarīkoja asiņainu vēl paliku�o lielinieku un strādnieku slaktiņu.

Silvijai bija bail iziet no mājas. Viņa visu dienu un nakti pavadīja dzīvoklī, gaidot, ka kuru katru brīdi pie durvīm pieklauvēs. Tas varēja būt gan Viesturs, gan cits no Sim- soniem vai arī atkal kāds no jaunās varas pārstāvjiem�

Bet nē. Neviens pie viņas nenāca. Pa nakti vēl visu simt�kārt pārdomājusi, Silvija raudādama tomēr galu galā nolē�ma no bērna atteikties.

Nē, miskastē viņa to nemetis! Negalinās un neapraks! Silvijai negaidīti prātā ienāca doma bērnu aiznest uz Iļģu- ciemu un atstāt pie bagāto poļu Ra�insku mājas durvīm�

Kas tādai iecerei vainas?

Ja Ra�inski viņu paņems, bet par to Silvija nez kāpēc bija pilnīgi pārliecināta, bērns vismaz dzīvos labu un ļoti turīgu aud�uvecāku ģimenē. Meitenīte tiks lutināta, skolota un visādi aprūpēta. Viņu nenoliedzami gaidīja skaista un ļoti laimīga nākotne. Turklāt - un tas nebūt nebija mazsvarīgi! - Silvija, ciemojoties pie saviem vecākiem, varēs redzēt, kā aug un ko dara viņas piespiedu kārtā, bet patiesībā tomēr per�sonīgo apsvērumu dēļ atstātā meita�

Ja iedziļinātos notiku�ā būtībā, nekas jau toreiz Silvijai neliedza agrā rīta stundā no Rīgas centra ar rozā zīda sedzi�ņā glīti ietītu bērniņu uz rokām drāzties nevis uz Ra�insku grezno māju, bet gan nogriezties nedaudz pa kreisi - pie sa�viem vecākiem - un tur arī palikt�

Kāpēc gan ne?

Ta�u acīmredzot viņa to tomēr nespēja. Stāvoklis Silvijas vēl jaunajam prātam un dvēselei �ķita pārāk smags un sare�ģīts. Un vispār� Vai maz var zināt, kas �ādos brī�os notiek sievietes dvēselē un ko viņa īsti grib, spēj vai nespēj?

Tajās Silvijai diezgan drausmīgajās dienās viņas izvēlētā rīcība laikam jau bija labākais, ko varēja darīt - kā pa�ai, tā bērnam.

Vismaz pagaidām�

Kad Silvija uzmanīgi iegāja sakoptajā Ra�insku mājas pagalmā, sirds krūtīs dauzījās kā dzelzs būrī iesprostots putns, kas visiem spēkiem mēģina izlauzties brīvībā, un viņa nepārtraukti domāja - kaut tikai mani neviens neredzētu! Kaut tikai neviens mani te neieraudzītu un nepazītu!

Tā arī notika. Visa apkārtne un Ra�inski vēl mierīgi gu�lēja. Plauksto�os ziedos visda�ādākajās krāsu gammās iz�krāsotais lielais dārzs glu�i vai reibināja ar savām spēcī�gajām ābeļziedu un puķu smar�ām, bet no tuvējām Spilves pļavām viegls ziemeļu vēj� kā prieka vai bēdu vēsti nesa spirgta gaisa vēsmas, netālo ūdeņu dvesmu un tālus, pa�gaidām vēl tikai priek�ā stāvo�us jaunus vēsturisku pagrie�zienu gadus un nu jau citus tūksto�iem un tūksto�iem per�sonisko traģēdiju stāstus�

Silvija noliecās un bērnu uzmanīgi nolika pie mājas dur�vīm, pirms tam zem sedziņas palikusi jau mājās uzrakstītu zīmīti.

"Godīgie cilvēki!

Ja esat kristie�i un labas gribas ļaudis, nepametiet �o bērnu nejau�a likteņa varā, kā to �ai brīdī daru es! Lūdzu, pieņemiet viņu kā savu un mani pārāk nenosodiet! Gan jau mani dro�i vien par to sodīs Dievs, bet pa�laik apstākļi diem�ēl man liek rīkoties tie�i tā un ne citādi.

Bērns ir vesels un radības notika bez komplikācijām. Bērna vecāki ir jauni, izglītoti, skaisti, fiziski un garīgi stip�ri cilvēki, kas dod gandrīz vai pilnīgu garantiju, ka tāds būs arī viņu radītais bērns.

Palīdziet! �ajā brīdī �ī mazā dzīvībiņa ir manas dzīves lielākā nelaime, bet jums tā varbūt var izrādīties dzīves lielākā laime!

Pa�laik zied ievas un ceriņi. Ja jums prātā neienāk cits vārds, es ļoti gribētu, lai jūs viņu nosauktu par Ievu.

Paldies!

Nelaimīga sieviete."

Pēc tam Silvija izgāja no Ra�insku pagalma un, lai vēlāk neradītu nekādas aizdomas, pie saviem vecākiem neie- griezās. Viņa nonāca uz Daugavgrīvas ielas un devās pilsē�tas centra virzienā, domādama, ka arvien bie�āk sastopamie vācu zaldāti viņu tagad mierīgi varētu arī no�aut�

Pirms Viesturs atgriezās mājās, pagāja vairāk nekā ne�dēļa. Atbrīvo�anas cīņas vēl turpinājās un viņam pēc da�ām dienām jau atkal vajadzēja doties uz fronti. Visa Latgale vēl atradās lielinieku rokās.

Pirmās dienas vakarā pēc vētrainiem atkalredzē�anās skūpstiem un Silvijas mīļu roku sarūpētajām vakariņām, Viesturs iegāja vannā un ilgi, pat zināmā svētlaimē, maz�gājās, it kā cenzdamies no sevis notīrīt visu, kas pēdējā gada laikā bija sakrājies uz viņa miesas un dvēselē.

-�� Zini, Silvij, - viņ� apmierināts teica, - vēlē�anās pēc karstas vannas un du�as man da�reiz uznāca tikpat spēcīgi kā vēlme pēc sievietes.

-�� Tev jāsajūt ilgas tikai pēc manis! - Silvija sacīja un gribē�ja Viesturam nomazgāt muguru, ta�u, ieraudzījusi uz tās vairākas jau sadziju�as rētas un ādas apdeguma vietas, strauji atkāpās atpakaļ un, satraukusies un pagalam ap�mulsusi, apstājās pie durvīm, Viestura joprojām stalto, bet diezgan novārdzināto ķermeni aplūkodama pa gabalu.

-�� Kur tu paliki? - Viesturs jautāja. - Sakaunējies mana kailuma?

-�� Nē, - Silvija pakratīja galvu. - Tie�i otrādi! Tas mani pat ļoti vilina.

-� Ko tad tu vēl gaidi? - Viesturs vaicāja. - Nāc! Tu, kaut apģērbta, mani vilini simtreiz spēcīgāk!

-� Vēlāk, Viestur, vēlāk� - Silvija klusi pateica.

-� Neklīrējies! - Viesturs jautri uzsauca. - Ģērbies nost un vannosimies abi! Pēc ierakumos pavadītās aukstās ziemas man tas būtu tikpat kā no elles nokļūt paradīzē!

-� Vēlāk, Viestur, - Silvija �ukstus atkārtoja. - Mums vēl laika būs diezgan� padzīvot sapnī.

-�� Kāpēc sapnī? - Viesturs nesaprata.

-�� Tu ta�u no manis atkal iesi prom, - Silvija atgādināja. - Atkal pazudīsi.

-�� Tagad �ī pazu�ana jau būs pavisam citādāka. Es ta�u visu laiku bū�u ar savējiem. Tāpēc nāc! Vanna ir mūsu vēl neapgūtā mīlestības teritorija. Mēs vēl ne reizi tā neesam darīju�i - kopīgi mazgāju�ies un pēc tam tepat arī mīlēju�i viens otru� Vajadzētu būt vienreizēji labai sajūtai - zem karstas du�as strūklām�

-�� Dro�i vien, - Silvija piekrita. - Tikai citreiz.

Silvija gribēja Viesturam nomazgāt muguru, ta�u, ieraudzījusi uz tās vairākas jau sadziju�as rētas un ādas apdeguma vietas, strauji atkāpās atpakaļ.

-����� Kas ar tevi ir, Silvij? - Viesturs pabrīnījās. - Tu ne�drīksti? Sliktās dienas?

-���� Nē, nē! - Silvija, savādi iesmiedamās, atteica. - Es vien�kār�i baidos sadegt� pēc simts vientulības gadiem.

Silvija brīdi nopietna klusēja, tad nedaudz pārvērstā balsī uzprasīja:

-�� Kas tev tās par rētām uz muguras? Biji ievainots?

-���� Būtu jau labi! - Viesturs atbildēja. - Ta�u tas ir tā grāfa Herberta fon Helmaņa darbs! Pamatīgi, vai ne?

-�� Tas ir drausmīgi�

-���� Drausmīgs bija tas grāfs, - Viesturs sacīja, izkāpdams no vannas. - Lūdzu, padod dvieli! Tu palaid garām skaistu dzīves mirkli!

Pēc tam, apģērbies tum�brūnā atlasa mājas halātā, Vies�turs vēl no vecajiem krājumiem sameklēja vīna pudeli, abi iedzēra, parunāja par abu vecākiem, paziņām un aizgāju�o laiku, tad, savstarpēju glāstu un ilgsto�u skūpstu sakaitu�i, iekrita gultā un tur kaisles neprātā mēģināja aizmirst �o pasauli un dzīvi, domādami vienīgi par to, kā izdarīt tā, lai otrs justos pēc iespējas labāk un laimīgāk.

-�� Tas bija vienreizēji! - Viesturs aizelsdamies pateica.

-�� Paldies! To mēs vēl neesam aizmirsu�i!

-� Un kaut nekad ari neaizmirstu� - Silvija kā apdullusi �ukstēja.

-�� Es par to domāju gandrīz vai nepārtraukti, - Viesturs sacīja. - Ne nu glu�i par to vien, bet vispār� Par tevi, par mūsu nejau�o sastap�anos, tik ātri pieņemto lēmumu apprecēties, par dzīvi kā tādu, par likteni un mīlestību.

-�� Kad tevi arestēja� - Silvija prasīja. - Tu biji viens?

-�� Mēs bijām pieci.

-�� Vai jūs patie�ām gribējāt nogalināt Vācijas ķeizaru?

-Jā.

-�� Ko tas būtu devis?

-� Varbūt to, ko pagāju�ā gada novembrī deva Vācijas strād�nieku sacel�anās. Vāciju bez jebkādiem Vilhelmiem un ķeizariem! Demokrātisku republiku un aizvāk�anos no visām viņu okupētajām teritorijām! Tātad arī no Latvijas.

-�� Acīmredzot es kaut ko nesaprotu, - Silvija atzinās.

-� Vācijā nekāda ķeizara vairs nav. Vilhelms padzīts. Viņiem tur ir jauna valdība, bet nekas būtībā nav mainījies. Vācie�i tepat vien Latvijā ir paliku�i. Turklāt kopā ar mūsu Ulmani, Pagaidu valdību un tevi. Kā to saprast? No niknākajiem ienaidniekiem viņi tagad pēk�ņi pārvērtu�ies par latvie�u labākajiem draugiem?

-� Tā gandrīz vai iznāk, - Viesturs negribīgi atzina. - Citas izvēles mums pagaidām diem�ēl nav. Tā ir vēsturiska ne�piecie�amība, ko tauta varbūt pilnībā sapratīs tikai pēc gadu desmitiem. Vispirms ir jāpadzen sarkanie. Ko Oskars Kal- paks janvārī ar saviem trīssimt karavīriem būtu varējis iesākt pret Jukuma Vācie�a �etrtūksto� lieliniekiem?

-�� Tevi no gūstekņu nometnes atbrīvoja Kalpaks?

-�� Jā, un tūlīt pieņēma par vienu no sava bataljona komandieriem.

-�� Kā tu nokļuvi gūstekņu nometnē?

-� Nezinu, - Viesturs atbildēja. - Pēc visiem likumiem man vajadzēja būt beigtam. Notiesātam un no�autam.

-�� Kas notika ar pārējiem tavas grupas dalībniekiem?

-�� Tas ari notika. Viņiem lauka karatiesa piesprieda nā�vessodu.

-�� Un no�āva?

-�� Es jau teicu.

-�� Tātad� - Silvijai nedaudz iedrebējās balss. - Varbūt kāds par tevi pēdējā brīdi ie�ēlojās?

-�� Tas ir ļoti ticami, - Viesturs domīgi sacīja. - Vēlāk no�metnē komandants teica, ka mani nez kāda iemesla dēļ dzīvu esot atstājis tie�i Herberts fon Helmanis. Ta�u es tam neticu. Viņ� bija pārāk ne�ēlīgs un uz tādu rīcību diez vai bija spējīgs.

Silvija atviegloti uzelpoja un iek�ēji nedaudz nomieri�nājās, dvēselē sajutusi kaut ko līdzīgu pat gai�am apmierinā�jumam, jo, izrādās, kļūdama Herberta mīļākā, viņa to tomēr nav darījusi velti! Viesturs ir dzīvs, guļ viņai blakus un nekad tā arī neuzzinās - Silvija vismaz tā cerēja! - ka viņ� pa�laik var baudīt dzīvi un mīlēt viņu, pateicoties vienīgi viņas spē�jai�

Jā, kādai spējai?

Būt vājai vai stiprai? Bailīgai vai drosmīgai?

Vai viņa, tā rīkojoties, savu mīlestību pret Viesturu ir noliegusi vai apliecinājusi?!

-�� Tavas krūtis ir kļuvu�as daudz lielākas, - Viesturs pēc kāda laika sacīja, atsākdams tās atkal glāstīt. - Ļoti lielas un stingras.

-� Tas dro�i vien no mīlestības pret tevi, - Silvija, nedaudz samulsusi, pateica. - Tā da�reiz sievietēm notiekot.

-� Man patīk, - Viesturs teica. - Esmu dzirdējis, ka sievie�tēm krūtis piebriestot, kad viņas gaida bērnu.

-�� Bet es, mīļais, gaidīju tevi, - Silvija sacīja un �ķelmīgi pasmaidīja. - Pasaki, ka mani mīli! Lūdzu! Ne par ko citu vairs nerunāsim, ne par vācie�iem, ne to Herbertu fon Hel- mani, ne lieliniekiem, ne mūsu jauno valdību un kā tā beigu beigās tiks galā gan ar sarkanajiem, gan fri�iem. Visu turpmāko vakaru runāsim tikai par mīlestību! Labi!

-�� Nē! - Viesturs nepiekrita. - Visu turpmāko vakaru labāk grēkosim, bet par mīlestību� Par mīlestību ir jārunā klusējot.

Vakar Rīgā bija ienācis vācu karaspēks, tāpēc Iļģuciema tekstilfabrikas īpa�nieks Edmunds Ra�inskis nolēma aiziet uz darbu, ko gan pēdējā laikā darīja ne pārāk bie�i. Fabriku pārvaldīja uzticams Ra�inska iecelts direktors, viņ� strādāja labi, pie teik�anas bija vēl arī galvenais in�enieris un teh�nologs, kuri kopīgiem spēkiem fabrikā spēja noturēt tādu ra�o�anas līmeni, lai tā ne tikai nebankrotētu, bet arī ie�nestu krietnu peļņu.

Gatavās produkcijas, pārsvarā vilnas audumu, pasūtītāji un noņēmēji bija vācu armijas apgādes daļas, ta�u ari lieli�nieku valdī�anas laikā fabrika turpināja strādāt. Lai gan uzņēmumam kuru katru brīdi vajadzēja pāriet valsts īpa�umā, ta�u it kā birokrātisku sare�ģījumu, bet patiesībā Ra�inska iedotā kukuļa dēļ, tas uzreiz netika izdarīts; kad nacionalizācijas procesam beidzot vajadzēja sākties, bija jau par vēlu. Sarkanās armijas daļas tika sakautas, tās atkāpās un Rīgu atstāja arī Stu�kas valdība.

Ra�inskis torīt piecēlās agrāk nekā parasti, nomazgājās, noskuva bārdu un iegāja virtuvē, kur kalpone Kate viņam jau bija pagatavojusi vieglas brokastis. Kundze Irēna, jau pamodusies, tomēr palika vēl vāļājamies savā platajā, ar mākslinieciskiem kokgriezumiem rotātajā gultā.

Edmunds no smalkas, gai�i zilas porcelāna tasītes iemal�koja rīta kafiju, kad viņam pēk�ņi �ķita, ka kaut kur ārā netālu no virtuves loga skaidri dzirdamas bērna raudas.

-�� Kate! - viņ� vērsās pie kalpones. - Ieklausies! Tu kaut ko dzirdi?

Kate sastinga, brīdi saspringti klausījās, tad apmulsusi pagriezās pret saimnieku.

-�� Ra�inska kungs, - viņa godbijīgi teica. - Es dzirdu, kā laukā raud bērns.

-� Kā tas ir iespējams? - Edmunds prasīja. - Kā pie mūsu mājas var atrasties bērns un kāpēc viņ� tur raud?

-�� Tas varētu būt kāds no kaimiņu bērniem, - Kate sacīja, - ta�u�

-�� Pareizi! Daudzmaz pieaudzis bērns tā neraud, - Ed�munds pateica. - Vai nu mums abiem rādās dzirdes halu�cinācijas, vai arī� Lūdzu, izej laukā un apskaties, kas tur notiek!

Kate, Edmunda vērīgā skatiena pavadīta, aizgāja.

Ra�inskis bija �etrdesmit divus gadus vecs, vidēja, vairāk kalsna nekā slaida auguma vīrietis ar patīkamiem, lab�sirdīgiem sejas vaibstiem, ogļu melniem matiem un nelie�lām angļu d�entlmeņa ūsiņām, kas viņu sievie�u acīs darīja ļoti pievilcīgu, bet vīrie�os izraisīja cieņu un tiem, kuri zināja viņa turību, arī zināmu bijību.

Ra�inskim, glītam vīrietim, arī sev visapkārt patika re�dzēt skaistas lietas. Viņ� nebija skops, drīzāk jau iz�ķērdīgs, straujas dabas un, kā gandrīz vai visi bagātnieki, bija nedaudz augstprātīgs un visai stūrgalvīgs, ko varētu uz�skatīt arī par apņēmību, bez kuras ne pie kādas turības nevienam netikt, ja tikai bagātība neiekrīt rokās mantoju�ma veidā.

Bērnu Ra�inskim un viņa divdesmitastoņgadīgajai skais�tajai sievai Irēnai, neskatoties uz jau vairāk nekā septiņiem laulībā aizvadītajiem gadiem, nebija. �ajā sakarā vēl pirms kara abi bija devu�ies uz vienu no vislabākajām �veices sanatorijām pie kāda pasaulslavena profesora, kas secināja, ka bērnībā piedzīvotā ievainojuma un vēlākā ilgsto�a iekaisuma dēļ, Ra�inskim ir stipri pavājināta sēklinieku darbība un bērnu viņam praktiski nevar būt.

Tas Ra�inski ārkārtīgi nomāca, ta�u ne tik daudz par pa�u nespēju radīt bērnu kā apzinoties, ka viņ� kā vīrietis ir nepilnvērtīgs.

Daudzu cilvēku iedomas, ka visi bagātie cilvēki ir ļoti laimīgi, lielākoties ir stipri tālu no patiesības. Katram cil�vēkam ir savas problēmas un parasti tie�i bagātajiem tās ir daudz sare�ģītākas un nereti arī nesalīdzināmi traģiskākas nekā trūcīgajiem vai vispār nabagajiem.

Vienmēr svarīgi ir tas, ko mēs savā dzīvē varam iegūt un zaudēt. Ne jau velti izcilais Baznīcas dumpinieks Mārtiņ� Luters ir teicis: "Es ne no kā nebaidos, jo man nekas nepieder."

Vēl te vietā būtu atcerēties arī slavenā vācu dzejnieka un domātāja Johana Volfganga Gētes vārdus: "Es katru dienu pateicos Dievam, ka man nav jārūpējas par Romas impēriju."

Patie�ām. Cilvēks, kas netiecas ne pēc varas, ne mantas, daudzos gadījumos ar savu pieticību ir nesalīdzināmi laimīgāks par to, kuram katru dienu no rīta līdz vakaram bailēs jādreb par iespēju pēk�ņi zaudēt visu, kas godīgā vai negodīgā ceļā iegūts.

Piekritīsiet, tā nav nekāda apskau�ama dzīve, un vēlāk daudzu padomju varas represēto cilvēku prātos vissāpīgāk sūrstēja ne tik daudz apziņa par nelikumīgu un netaisnīgu boļ�eviku re�īma patvaļu, kā tie�i par sabiedriskā stāvokļa, namīpa�umu, zemes, naudas un dzīves laikā sakrāto man�tu zaudē�anu.

Kate, ienākusi atpakaļ mājā, neatgriezās vis virtuvē pie Ra�inska, bet, gandrīz vai �ausmu pārņemta, bez brīdinā�juma iedrāzās Irēnas guļamistabā.

-�� Kundze! - viņa satraukti kliedza. - Kundze!

-������ Kas noticis? - Irēna spēji uztrūkās sēdus un pārsteigta skatījās uz kalponi. - Sācies ugunsgrēks?

-������� Kaut kas daudz sliktāks, - Kate atbildēja. - Pie jūsu mājas durvīm� guļ kāds zīdainītis. �ķiet meitenīte.

Irēna uzreiz vēl neko nesaprata.

-� Kā - guļ? Dzīva, beigta?

-������� Nē, kundze, dzīva! Visu laiku raud. Acīmredzot ir izsalkusi.

-�� Kā tas ir varējis notikt?

-� Kāds viņu tur ir nolicis, - Kate paskaidroja. - Kā citādi?

-�� Kāpēc?

Kate paraustīja plecus.

-������ Māte dro�i vien nav vēlējusies bērnu paturēt. Izskatās tikko dzimis.

Irēna, jūtami uztraukusies, ātri piecēlās, uzģērba gai�zilu samta halātu un devās uz durvīm.

-� Vai kungs jau aizgāja?

-� Viņ� ir virtuvē.

Irēna apstājās virtuves durvīs un paskatījās uz vīru.

-�� Tu jau dzirdēji?

-�� Kādus vēl jaunumus?

-������ Pie mūsu mājas durvīm dro�i vien naktī vai agri no rīta kāds esot nolicis bērnu.

-�� Mazu?

-� Zīdaini. Es jau no �ejienes dzirdu viņa balsi. Ko darām?

-� Jāizsauc policija! - Edmunds tūlīt stingri pateica.

-������� Edmund, atjēdzies! - Irēna iesaucās. - Kāda mums pa�laik policija? Kur?!

Edmunds brīdi domīgs stāvēja, tad ar roku asi pamāja sievietēm.

-�� Ejam!

Viņi izgāja ārā un stiprā mērā apmulsu�i, varbūt pat nobi�ju�ies, skatījās uz glīti dārgā rozā krāsas sedziņā ar baltām spicītēm ietītu zīdainīti.

Bērns skaļi raudāja, it kā nolādot �o pasauli un cilvēkus, vai arī tie�i otrādi, saukdams pasauli un cilvēkus palīgā.

Pēc da�iem mirkļiem Irēna noliecās, ļoti uzmanīgi pacēla grezno saini un to viegli piespieda krūtīm.

Bērns, kā par brīnumu, tūlīt pārstāja raudāt.

Irēna pasmaidīja un pilnīgi negaidīti kā fiziski, tā garīgi pēk�ņi sevī sajuta ieplūstam tik daudz maiga siltuma, ka nedaudz pat noreiba galva. Neko tādu viņa agrāk vēl nebi�ja izjutusi.

-�� Viņ� laikam patie�ām ir piedzimis tikai vakar vai aiz�vakar, - Irēna saviļņota teica. - Kate! Paskaties! Ko tu domā?

-�� Tā tik tie�ām, kundze, arī izskatās, - Kate apliecināja un ar roku parādīja uz sedziņu. - Turklāt� Redziet, kundze, tā, kas viņu te atstājusi, nav bijusi nekāda nevī�īga paklīdene! Dro�i! Sega ir dārga, bērns tīrs.

-�� Bet kāpēc viņa to atstājusi tie�i pie mūsu mājas dur�vīm? - Edmunds, pilns nesapratnes, jautāja. - Tas nevar būt nejau�i! Viņa mūs noteikti pazīst!

Vēl neilgi pārrunāju�i tikko radu�os situāciju, visi at�griezās mājā un bērnu iztina no segas. Atrada vēstuli, kas Ra�inskus zināmā mērā nomierināja, ta�u tai pa�ā laikā vēl vairāk nostiprināja aizdomas, ka �ī nelaimīgā sieviete viņus patie�ām pazīst. Diez vai tā varētu būt kāda no Iļģuciema strādnieku meitenēm, jo kā sega, tā vēstules saturs liecināja, ka tai ir jābūt ne tikai diezgan turīgai, bet arī izglītotai sie�vietei.

Ta�u pēc neilga laika tas vairs ne�ķita svarīgi. Bērns, acīmredzot izsalkuma dēļ, atkal sāka nejauki brēkt, un Irēna apjuka. Viņa nezināja, ko tagad lai dara, kā un ar ko bērns būtu pabarojams, un gandrīz vai izmisusi skatījās uz Kati. Tā visu saprata.

-�� Kundze, neuztraucieties! - Kate mierino�i sacīja. - Es tūlīt aizie�u pie Kārkliņiem, viņiem ir govs, un atnesī�u pienu. Pēc tam jūs jau mierīgi varēsiet apspriesties, ko ar to sīci darīt tālāk.

Tā arī notika. Bērns kaut kā tika pabarots, Edmunds aizgāja apskatīties, kas notiek viņa fabrikā, bet Irēna visu dienu te nedaudz nomākta, te atkal gai�i pacilāta kopā ar

Kati bērnu ēdināja, uzmanīja, apkopa un mazgāja un, nez kāda garīgās enerģijas strāvojuma ietekmēta, arvien vairāk un noteiktāk sāka justies kā �īs tik negaidīti atrastās mei�tenītes Māte.

To varēja saprast un īstenībā tas nekāds brīnums nebija.

Irēna visus laulībā pavadītos gadus par to vien bija do�mājusi un sapņojusi, kā tikt pie bērna! Viņai, kā lielākajai daļai sievie�u, bija ļoti spēcīgs iedzimts mātes instinkts, un, uzzinot par Ra�inska nelaimi, arī viņa jutās nelaimīga un da�os depresijas mirkļos pat sāka domāt par �ķir�anos. Ta�u, tā kā toreiz slavenais �veices ārsts bija sacījis, ka Ra�inska kaite nebūt nav neatgriezeniska, lietojot zāles, viss vēl varot nākt par labu, vaina izzust un problēma ar bērna radī�anu atkrist, Irēna �īs domas par iespējamo �ķir�anos arvien atli�ka uz vēlāku laiku.

Ta�u līdz �im Edmundam nekas par labu tomēr nebija nācis. Irēna jau bija samierinājusies, ka bērnu viņai nebūs, un joprojām neizslēdza iespēju pie labas izdevības un jau�nas mīlestības, Edmundu tomēr atstāt.

Kā jau tas dzīvē parasts, viss bija atkarīgs no veiksmes. Nav izslēgts, ka kāds mūs tomēr rūpīgi novēro un tikai vi�ņam vien zināmā veidā, uzzinot par mūsu neveiksmēm vai kādu nelaimi, nosprie� - tam ir vērts palīdzēt, bet tam nē!

Līdz vakaram Irēna jau bija sapratusi, ka �o mazo meite�nīti caur kādas varbūt patie�ām ļoti nelaimīgas sievietes miesu un prātu kā dzīves lielāko dāvanu ir atsūtījis pats Dievs�

Vakarā viņa savam Ra�inskim diezgan noteiktā balsī paziņoja:

-�� Es gribu �o bērnu paturēt!

Edmunds uz viņu cie�i paskatījās un paraustīja plecus.

-� Vēl padomā! - viņ� teica. - Nesteidzies! Nav izslēgts, ka tas var izrādīties tavas dzīves visiz�ķiro�ākais lēmums!

-�� Es to zinu, - Irēna atbildēja. - Es jau vienu ārkārtīgi svarīgu lēmumu savā dzīvē pieņēmu, kad piekritu kļūt par tavu sievu. Bet tu pats zini, kā mums �ajā laikā ir gājis� Tūksto� rei�u esmu lūgusies un sacījusi - es gribu bērnu! Nē, Edmund, tu neapvainojies, es tev neko nepārmetu, man vispār nav nekādu tiesibu tev kaut ko pārmest, bet tev mani tomēr vajadzētu saprast�

Pārrunāju�i tikko radu�os situāciju, Ra�inski un Kate atgriezās mājā un bērnu iztina no segas.

-�� Es tevi saprotu, Irēn, - Edmunds klusi pateica.

-������ Ja tā sieviete raksta patiesību, - Irēna turpināja, - tad bērns patie�ām varētu būt vesels un skaists� Bet tas nu tā. Man būtiski pa�laik ir tikai tas� Tu, Edmund, piekris�tu?� Tu atļautu?� Un, ja mēs �o bērniņu paņemtu� tu pret viņu varētu izturēties labi?

-�� Bet pati?

-�� Protams! Kā savādāk?

-�� Tu par to vari būt dro�a?

-�� Pilnīgi!

-������� Varbūt tas, Irēn, ir tikai �obrīd. Vienkār�i cilvēciski saprotams �ēlums.

-������� Jā, tā tas varētu būt, - Irēna domīgi piekrita. - Ta�u esmu pārliecināta, ka �is cilvēciskais �ēlums manī varētu palikt visa mū�a garumā.

-�� Bet ja nu pēk�ņi kādu dienu uzrodas īstā māte? - Ed�munds, loģiski sprie�ot, prasīja. - Ja nu viņa atnāk un prasa bērnu atpakaļ? Viņa ta�u zina un visu savu dzīvi zinās, kur un pie kā atrodas viņas �onakt pamestais bērns! Katrā ziņā tas nekādā gadījumā nav tik vienkār�i - es gribu un, lūk, paņemu! Tas viss ta�u kaut kādā veidā būs jānokārto arī juridiski!

-�� Dro�i vien, - Irēna piekrita. - Vai iespējami kādi sare��ģījumi?

-�� Kas �obrīd nav sare�ģīti? - Edmunds rūgti iesmējās. - Atkal jauna valdība, kamēr sāks strādāt visas iestādes un izdoti jauni likumi�

-�� Kur mums ar to, Edmund, jāsteidzas? - Irēna mīļi pa�smaidīja un viņu maigi apskāva. - Ta�u mums abiem svarīgi lēmumu pieņemt jau �odien. Bet vēlāk� Kad visi valsts kan�tori atsāks normālu darbu, mēs bērnu adoptēsim, juridiski noformēsim kā savu un varbūt, mīļais, ar �o izvēli beidzot kļūsim patiesi laimīgi.

-�� Varbūt, - Edmunds domīgi teica. - Ta�u vispirms� Dro�s paliek dro�s, tuvākajās dienās ieliksim sludinājumu Jaunākajās ziņās�

-Kādu?

-�� Nu, piemēram, �ādu�

"Nelaimīgā sieviete! Ja Jūs tomēr esat pārdomājusi un Jums kļuvis �ēl pirms da�ām dienām Iļģuciemā atstātā bērna, mēs ļoti lūdzam to darīt mums zināmu un bērnu paņemt. Pretējā gadījumā pēc iespējamās bērna kā atrade�ņa adoptācijas, Jūs zaudēsiet jebkādas gan morālas, gan juridiskas tiesības saukties par �ā bērna māti."

Ta�u pagāja dienas, nedēļas, mēne�i un gadi, bet nekas nenotika - pamestā bērna māte neatsaucās.

1921. gada 22. maijā Irēna un Edmunds atrasto meite�nīti adoptēja, dodot viņai vārdu - Eva Ra�inska.

Pēc 1920. gada 11. augustā noslēgtā miera līguma starp Latvijas Republiku un Padomju Krieviju izskatījās, ka visi lielie �o zemju satricinājumi beidzot būs sekmīgi aprimu�i.

Pasaules kar�, Pilsoņu kar� Krievijā un Brīvības cīņas Latvijā� Tas viss bija beidzies, aiz sevis atstājot miljoniem lielu līķu kaudzi, apmēram tikpat daudz kara invalīdu, citādi sakropļotas un izpostītas cilvēku dzīves, dēmoniskus vado�ņus un jaunu skatījumu uz pasaules kārtību. Neviens tomēr neticēja, ka Krievijā boļ�evisms varētu noturēties tik ilgi, lai sāktu apdraudēt arī tuvākos un tālākos kaimiņus�

Cilvēki atviegloti uzelpoja, pēc ilga pārtraukuma dzīvi redzot daudzmaz gai�ākās krāsās. Latvijā atsevi�ķās vietās gan vēl klīda vairākas bruņotas bandas, kā vācu okupācijas un lielinieku valdī�anas laikā, arī Latvijas brīvvalsts pir�majos gados pilnā sparā darbojās lauka karatiesas, ta�u pamazām, kaut kā klibodama un maldīdamās, dzīve tomēr pakāpeniski sāka ritēt parastajās sliedēs.

Ne viens vien gai�a optimisma pārņemts cilvēks pieņem��anā pie Valsts prezidenta vai savā mājas ballītē varēja jau uzvaro�i raudzīties apkārt un sanāku�os viesus patētiski uzmundrināt:

- Kungi, �odien atkal varam brīvi dzert �ampanieti un nodarboties ar mums tik ierastajām, īslaicīgi aizmirstajām lietām - ar jaunu veikalu un ra�o�anas uzņēmumu atvēr��anu, spekulācijām ar akcijām un citiem vērtspapīriem, kre�dītu izsnieg�anu un saņem�anu, vekseļiem, namīpa�umu un lauku saimniecību iegādi, naudas pelnī�anu un ik pēc pus�gada - ar jaunas valdības sastādī�anu!

Dāmas un jaunās lēdijas! Jūs, nu jau uz visiem laikiem aizmirstot bada maizi, pie Otto Svarca un citās mājīgās ka�fejnīcās varēsiet ēst kūkas, cita citai izrādīt jaunus tērpus un dārgas rotaslietas, papļāpāt par saviem un citu vīriem, paziņām vai pielūdzējiem un, ja kāda gribēs paspīdēt ar savu intelektu, mazliet parunāt arī par dzeju un mākslu!

Rudenī, Krievijā atstājot karalaikā no Rīgas un citām pilsētām evakuētās rūpnīcas, mājās sāka pārrasties strād�nieki un Pasaules kara bēgļi.

Pamatīgi izkaroju�ies, lepni un neviena neuzvarēti, dzim�tenē atgriezās arī latvie�u strēlnieku lielākā daļa - gan tie, kuri karoja lielinieku pusē, gan tie, kas karoja pret viņiem.

1920. gada oktobra sākumā Rīgā iebrauca arī Fridrihs Frīnbergs ar savu ģimeni, pirms pieciem gadiem evakuētās Rīgas lielfabrikas ra�o�anas iekārtas piespiedu kārtā atstādams Urālu pilsētā Jekaterinburgā.

Lilija, vēl 1915. gada rudenī Viestura Simsona saderinātā meitene, saprotamā nepacietībā dega pēc iespējas ātrāk satikt savu mīļoto, nemaz īsti nezinādama, vai Viesturs kara un revolūciju viesuļvētrās maz ir palicis dzīvs.

Kādu dienu Lilija, saposusies un ļoti satraukta, no Me�a�parka, kur atradās Frīnbergu savrupmāja, atnāca uz pilsē�tas centru un pa Tērbatas ielu devās pie Simsoniem vai, pareizāk sakot, gāja satikt savu saderināto Viesturu�

Uzkāpusi ceturtajā stāvā, viņa ar trīco�u roku piezvanīja pie Simsonu dzīvokļa durvīm. Pēc neilga laika durvis atvēra Simsonu ilggadīgā kalpone Made un, Liliju uzreiz neatpa- zinusi, uzmanīgi uz viņu paskatījās.

-�� Ko jūs vēlaties?

-Jūs mani vairs neatceraties? - Lilija, nedaudz pārsteigta, jautāja. - Vai būtu tik ļoti pārvērtusies?

Made paskatījās uzmanīgāk un beidzot atcerējās.

-�� Lilija?

-�� Tā pati.

-�� Nudien nepazinu! - Made atzinās. - Atceros tevi vēl kā jaunu jaunkundzīti, bet tagad� īsta dāma!

-�� Pagāju�i vairāk nekā pieci gadi�

-�� Nāc iek�ā! - Made aicināja. - Noģērb mēteli, bet es pa to laiku ie�u tevi pieteikt Simsones kundzei!

Made aizgāja. Lilija pla�ās priek�telpas labajā stūrī iekār�totajā garderobē pakāra savu ne vairs glu�i jauno rudens mēteli, noņēma �alli, bereti un ļoti satraukta nodomāja, kāpēc gan vecā Made tūlīt negāja saukt Viesturu, bet devās pie viņa mātes? Vai patie�ām Viesturs būtu karā kritis, un tagad� Kas tagad notiks? Labdien un sveiki, un piecu gadu ilgais sapnis par atkalredzē�anos ar mīļoto vīrieti, par lau�lībām, par skaistu ģimenes dzīvi un bērniem� būs jau izsapņots?! Viss pēk�ņi izgaisis un pazudis? Un es da�ās valsts svētku reizēs vai kritu�o karavīru piemiņas vakaros varē�u vienīgi aiziet pie kāda no daudzajiem strēlnieku kapiem vai Nezināmā karavīra pieminekļa un, atceroties jaunību, pirmās mīlestības trakumu un no�autās cerības, klusi paraudāt?

Tik vien?!

Mazs mierinājums - es tāda nebū�u vienīgā. Tagad pēc revolūcijas un Pilsoņu karā Krievijā tādas ir miljoniem. Un tādām tūksto�u tūksto�ām pa�laik ir jābūt arī Latvijā.

Kāpēc tā viss noticis?

Kāpēc vispār sākas kari un revolūcijas? Vai tie�ām tikai cilvēku neārstējama stulbuma dēļ? Jau iedzimtās ļaunās dabas dēļ? Vai, kā Krievijā apgalvoja revolūcijas dēmoni, tās vadoņi Trockis un Ļeņins - lielas mīlestības un līdzjūtības dēļ pret visā pasaulē apspiestajiem strādniekiem?

Kāpēc vienmēr smagākajiem noziegumiem pret cilvēci un cilvēcību tiek atrasti tik skaisti un vienkār�i attaisnojumi? Glu�i tāpat kā jebkurai nodevībai, jebkurai nelietībai. Vienmēr un visur.

Garā gaiteņa galā atkal parādījās Made, viegli pamādama ar roku.

-�� Nāc! Simsones kundze tevi gaida!

�ķērsodama vairākas istabas un divus gaiteņus, Lilija bei�dzot nonāca viesistabā, kur milzīgā, ar gai�u ādu apvilktā klubkrēslā sēdēja Ilma Simsone, uz pleciem uzmetusi vil�nas lakatu un rokā turēdama biezu grāmatu.

-������ Lilij! - viņa neviltotā priekā iesaucās un nepieceldamās izstiepa rokas pret jauno sievieti. - Ļauj tevi apraudzīt! Tāda kā nobriedu�āka, tāda kā smukāka� Kad tad atbraucāt?

-������ Pirms �etrām dienām, - Lilija atbildēja un apsēdās iepre�tim mājas saimniecei.

-� Visi dzīvi, veseli? - Ilma tūlīt painteresējās.

-������ Jā, paldies Dievam! - Lilija apstiprināja. - Tēvs gan pēc lielajiem pārdzīvojumiem galīgi sabeidzis nervus, bet tā�

-� Viegli negāja?

-� Es nemaz nezinu, kā to lai visu nosauc� - Lilija sacīja.

-�� Te sarkanie, te baltie, te atkal sarkanie, te vēlreiz baltie, un tā pilsēta no rokas rokā un katrs dara, ko grib! Nekādi likumi, nekādas tiesības! Ja vieni kaut ko iedod, otri tūlīt atņem! Kā vieni kaut ko atļauj, tā otri tūlīt aizliedz! Tur, Simsones kundze, bija gatavā elle un laimīgi tie, kas no tās ārprāta pārņemtās Krievijas tiku�i prom!

-�� Bija arī bads? - Ilma turpināja interesēties.

-������� Turklāt vēl kāds! - Lilija iesaucās. - Negribas pat atcerēties.

-�� Pie mums jau te arī negāja daudz labāk, - Ilma sacīja.

-�� Latvie�i, krievi, vācie�i! Te valda Ulmanis, te Niedre! Te lielinieki, te mazinieki! Un visiem tūlīt vajag laupīt, zagt, pavēlēt un dibināt savu kārtību! Ta�u nu rādās, ka beidzot tomēr būs miers.

-������ Jā, - Lilija klusi teica. - Nebūtu slikti, ja cilvēki beidzot varētu sākt dzīvot kā agrāk.

-������� Kāpēc tu neatsūtīji nevienu vēstuli? - Ilma negaidīti vaicāja. - Kā aizbrauci, par mums un Viesturu nemaz vairs nedomāji?

-������� Ko jūs! - Lilija tīri vai sabijās. - Domāju nepārtraukti! Arī vēstules sūtīju! Vai tad nevienu neesat saņēmu�i?

-������ Nē, - Ilma pateica. - Vismaz Viesturs par tām neko nav stāstījis.

-������� Es rakstīju� - Lilija tikko sadzirdami no�ukstēja, in�stinktīvi nojauzdama, ka ar Viesturu tik tie�ām varētu būt noticis kas slikts.

-������ Saki atklāti, Lilij! - Simsones kundze uzstājīgi un caur�urbjo�i raudzījās jaunās sievietes saspringtajā sejā un lielajās acīs. - Kā tev tur Krievijā gāja? Tu esi skaista, izglītota sie�viete. Vai tev tur bija daudz pielūdzēju? Varbūt esi pat apprecējusies vai tur ar kādu dzīvojusi civillaulībā?

-�� Nē, kundze! - Lilija, strauji pakratot galvu, atbildēja.

-�� Ko jūs! Kā es būtu varējusi? Es ta�u Viesturam solījos�

-������ Lilij, Lilij, - Simsones kundze smagi nopūtās. - Kas gan laikā, kad pasaule ir apgriezu�ies ar kājām gaisā un daudzu cilvēku likteņi tik ļoti samezgloju�ies� ir viena cilvēka pirms vairākiem gadiem dots solījums?

Lilija nobijusies paskatījās uz Ilmu, tūlīt saprazdama, ka tas nav teikts velti.

-������� Simsones kundze, - Lilija, ļoti satraukta, sacīja, - tas ta�u bija solījums uz mū�u!

Tad, labu brīdi domīgi klusējusi, Lilija nedaudz drebo�ā balsī uzprasīja:

-� Viesturs ir kritis?

Ilma pasmaidīja, un Lilijai uzreiz kļuva vieglāk.

-� Tikai pārnestā nozīmē, - Ilma pateica. - Simboliski.

-�� Kā to lai saprot?

-�� Varbūt tev to nemaz nevajag saprast, - Ilma sacīja.

-� Vismaz ne pa�laik. Bet tagad, Lilij, vēlreiz atklāti. Tu Vies�turu mīli?

-������ Jā, Simsones kundze! - Lilija atbildēja. - Protams. Mīlu pat ļoti! Es ta�u visus �os gadus�

- Kad tad atbraucāt? - Simsones kundze vaicāja. - Pirms �etrām dienām, - Lilija atbildēja un apsēdās

iepretim mājas saimniecei.

-�� Tu no viņa biji tālu prom, - Ilma atgādināja. - Nevie�nas vēstules, nekādu ziņu� Bet Viesturs ir jauns, spēcīgs vīrietis un viņam vajag�

Lilija nobāla, ātri no rokassomiņas izņēma mutautiņu un izslaucīja acis.

-�� Viesturs ir apprecējies? - Lilija prasīja un viņas balss trīcēja vēl jūtamāk nekā iepriek�. - Apprecējies un ir pat bērns?

-�� Tā nu, meit, iznācis, - Ilma grūtsirdīgi pateica. - Vies�turs ir apprecējies, ta�u bērnu viņiem vēl nav.

-�� Kas viņa tāda ir? - Lilija, nedaudz nomierinājusies, prasīja. - Kāpēc viņ� neturēja vārdu? Kādēļ neatcerējās mani? Kāpēc negaidīja?

-�� To nu es nezinu, - Ilma atklāti atbildēja. - Viņa sievu sauc Silvija, ir diezgan glīta un saprātīga, ta�u nāk no nabadzīgas Iļģuciema strādnieku ģimenes. Man viņa ļoti nepatīk, es pret �īm nevienlīdzīgajām laulībām biju kate�goriski pret, ta�u� Ko tu pieaugu�am, karu izgāju�am vīrietim iestāstīsi? Neko!

-��� Kur Viesturs ir? - Lilija steidzīgi jautāja. - Viņ� joprojām dzīvo �eit?

-��� Viņ� dzīvo stāvu zemāk, - Ilma sacīja. - Tre�ajā dzī�voklī, kur agrāk mita Zemī�i.

-�� Viņ� ir mājās?

-�� Iespējams.

-�� Man viņ� jāsatiek! - Lilija apņēmīgi sacīja un piecēlās.

-�� Paldies�

-���� Lilij, - Ilma teica, joprojām palikdama sē�ot. - Tu man ļoti patīc. Tu to zini, un es būtu laimīga, ja par Viestura sie�vu kļūtu tu! Tāpēc novēlu� Runā ar viņu, ko gribi, dari, ko vari, ta�u mēģini sev Viesturu atgūt! Es saprotu, nav jau labi jaukt ģimeni, ta�u tā ir mana dēla ģimene, es to Silviju nevaru redzēt ne acu galā! Tāpēc, Lilij, es patiesi priecātos, ja tu Viesturu spētu Silvijai atņemt. Tu gan �ādās lietās neesi neko daudz pieredzējusi, ta�u tev kā sievietei tomēr vajadzē�tu zināt, kā un ar kādiem līdzekļiem iekarot vīrie�a sirdi un to atņemt citai.

Kad Lilija jau bija izgājusi gaitenī, tā galā negaidīti at�vērās lielās parādes ieejas durvis un kā gadiem ilgu�ā sapnī pēk�ņi pretim nāca Viesturs. Viņ�, protams, nevarēja zināt, ka �eit tik negaidīti sastaps savu biju�o meiteni, bet no sava dzīvokļa pie mātes bija uzkāpis vienkār�i tāpat.

Lilija apstājās. Arī Viesturs, Liliju tūlīt atpazinis, uz da�iem mirkļiem it kā sastinga, tad pasmaidīja un, stei�dzīgiem soļiem piegājis pie meitenes, to cie�i apskāva.

-��� Lilij� - viņ� �ukstēja. - Manu mazo, maigo putniņ! No kādiem tālumiem tu te pēk�ņi esi atlidojusi?

-�� No kāda tāla un ļoti skaista sapņa, - Lilija atbildēja.

-�� Nu tas ir beidzies. Es atkal esmu tavās rokās.

Viesturs patiesā atkalredzē�anās priekā Liliju vairākas

reizes noskūpstīja un aicināja uz istabu, kur agrāk bija dzīvojis un kas vēl joprojām skaitījās viņa istaba.

-�� Kad atbrauci? - Viesturs tūlīt pajautāja.

-��� Pirms �etrām dienām, - Lilija atbildēja un ļoti saviļ�ņota raudzījās uz savu biju�o līgavaini. Viņ� bija ģērbies Latvijas armijas virsnieka formas tērpā, sejas vaibsti tagad izskatījās daudz skarbāki, asi izdalījās lūpu kaktiņi un zods, bet augums bija palicis iepriek�ējais - tikpat spēcīgs un vīri�ķīgi vilino�s.

-�� Kāpēc tu nerakstīji? - viņ� vaicāja.

-� Es rakstīju, - Lilija pateica un skumji pasmaidīja. - Vai tas būtu spējis tavā dzīvē ko mainīt?

Viesturs nedaudz saspringa un vērīgi paskatījās uz pre�tim sēdo�o Liliju.

-�� Ko tu ar to domā? - viņ� prasīja.

-�� Pats zini. Tava māte man visu izstāstīja.

Viesturs nolieca galvu un ilgi klusēja. Viņam uz īsu brīdi tā kā uznāca kauns, tā kā asi iesmeldzās sirdsapziņas pārmetumi, ta�u sapratis, ka vismaz pa�laik viņ� neko nevar un arī negrib mainīt, drīz nomierinājās, galvu atkal pacēla aug�up un mīļi pasmaidīja.

-�� Tu esi kļuvusi daudz skaistāka, nekā biji pirms aiz�brauk�anas, - Viesturs sacīja. - Varbūt tādēļ vien tev bija vērts doties tik tālā ceļā.

-�� Nesmejies! - Lilija diezgan neiecietīgi pateica. - Tu vēl atceries mūsu atvadī�anās mirkli uz Rīgas stacijas perona? Ja gribi, varu tev atgādināt. Bija 1915. gada septītais vai astotais oktobris�

-�� Nē, Lilij, - Viesturs iebilda. - Man neko nevajag atgā�dināt! Es tāpat visu labi atceros. Un atceros, ka tevi lūdzu, pat izmisīgi aicināju nekur nebraukt un kaut vai pēdējā brīdī, kad tavi vecāki jau bija iegāju�i vagonā, bēgt prom! Palikt kopā ar mani! Nekad ne�ķirties! Bet ko tu? Tev pie�trūka drosmes un uzņēmības. Vai arī� tavas jūtas pret mani vēl nebija nobriedu�as tik stipras�

-�� Bija, Viestur, bija! - Lilija dedzīgi iebilda. - Tu atceries, ko es tev atbildēju? Es vispirms tev pajautāju, vai tu savus vecākus varētu pamest vienus viņu dzīves varbūt visgrūtākajā brīdī?

-�� Un ko es?

-� Tu atbildēji, ka, protams, nekad tā rīkoties nespētu! Es arī nespēju. Tu to saprati un vēl teici� Atceries, Viestur? Tu teici: "Es tevi mīlu, Lilij, un man ir patiesi �ēl�" Bet es savukārt tev atjautāju: "Vai man nav �ēl?" Tad tu mani uz atvadām noskūpstīji un sacīji: "Tu, Lilij, izrādās, esi ļoti stipra. Vai vismaz tāda vēlies būt. Paldies tev par to!" Es savukārt atbildēju: "Mani stipru dara tava mīlestība." Bet ko tu man pateici pretim? Tu atzinies: "Ta�u mani, Lilij, tava mīlestība dara vāju. Gribas pat raudāt."

Ta�u varbūt tas, kas pa�laik notiek, ir labi? Varbūt, ka tā pat vajag? Varbūt Dievs mūsu mīlestībai speciāli ir uzlicis tik smagu pārbaudījumu� Mums, mīļais, tas vienkār�i ir jāiztur.

Lilija piecēlās, apsēdās blakus Viesturam un dziļi ieska�tījās viņa tum�zilajās acīs. Ko tās pa �o aizgāju�o laiku ir redzēju�as? - viņa satraukti domāja. Dro�i vien daudz ko. Visas kara �ausmas - kā krīt vai tiek smagi ievainoti kara- biedri, kā nākas zaudēt daudzas kaujas, atstāt dego�as pil�sētas, kā, salstot piesnigu�ajos ierakumos, pāri galvai lido mīnas un mirdz miljoniem zvaig�ņu, kuras tu varbūt redzi pēdējo reizi mū�ā�

Varbūt �ad tad tavu acu priek�ā pazibēju arī es un viss, ko mēs pirms tavas aizie�anas karā darījām, kā mīlējāmies un jutāmies laimīgi. Bet tad kādu dienu tavas acis ir ierau�dzīju�as citas sievietes seju, citas sievietes augumu un krūtis� Jā, es biju tālu prom un mana seja un viss pārējais tavās atmiņās varēja arī pabalēt, bet viņa tev bija blakus, ar roku aizsniedzama� Es to visu saprotu un tomēr� Un tomēr, Viestur, manu mīļo zēn�

-�� Kā tu tagad jūties? - Lilija klusi jautāja. - Tev pa�laik negribas raudāt?

-� Nē, - Viesturs atbildēja, - negribas. Tas, ko pa�laik jūtu, ir pavisam kas cits.

-�� Tu apzinies savu vājumu?

-�� Tas nebija vājums, - Viesturs pateica.

-�� Tad tas ir bijis kaut kas daudz sliktāks, - Lilija sacīja. - Tad tā ir bijusi vienkār�i nodevība.

-�� Nē, Lilij! - Viesturs atkal nepiekrita. - Kāpēc tev un daudziem citiem nekad neienāk prātā, ka tā varētu būt vienīgi jauna mīlestība? Ja kāds atnāk pie tevis, tā ir laime. Ja kāds no tevis aiziet, tā uzreiz ir melna nodevība. Bet tā, Lilij, nav! Vismaz tā nav vienmēr! Turklāt, Lilij, un to tu pamēģini iegaumēt uz visiem laikiem, mūs neiz�ķīra ne mana vieglprātība, ne nodevība, ne pēk�ņa iemīlē�anās citā sievietē! Nē! Mūs iz�ķīra kar�! Vēsture! Mūs atstūma notiku�mi, kurus mēs nekādi nespējām ietekmēt. Tad kāpēc man tagad vajadzētu vainot tevi, ka nepaliki Rīgā, nepaliki kopā ar mani, bet devies līdzi saviem vecākiem? Un vai tev pa�laik vajadzētu arī man kaut ko pārmest, ka pēk�ņi, izgājis no kara elles, es kādā saulainā augusta dienā negaidīti ierau�dzīju viņu? Man tai mirklī �ķita, ka vienīgais glābiņ� no tā visa, ko biju pārdzīvojis, no apdullino�ā kara trok�ņa, no armijas sakāves, no Rīgas atdo�anas vācie�iem un vispār no visas �īs prātā sajuku�ās pasaules, ir ielikt galvu starp sie�vietes krūtīm un mēģināt visu aizmirst�

-�� Un kā? - Lilija painteresējās. - Izdevās?

-�� Ne nu glu�i, bet� - Viesturs domīgi teica. - Vispār jā.

-�� Esi laimīgs?

-�� Ne visai.

-�� Kas par vainu?

-�� Mani vecāki Silviju neieredz un līdz ar to arī manas attiecības ar vecākiem ir pasliktināju�ās.

-�� Vai tad par to vajadzētu daudz bēdāties? - Lilija maz�liet izsmējīgi prasīja. - Mātes vietā tev ta�u tagad ir citas sievietes mīlestība! Ar to tev nepietiek?

-�� Tas ir pavisam kas cits, - Viesturs nomāktā balsī pa�teica.

-�� Protams, - Lilija piekrita. - Sieva tevi sajūt un uztver kā vīrieti, māte tikai kā dēlu. Bet tagad, Viestur, pasaki go�dīgi! Tas man ir ārkārtīgi svarīgi! Pateiksi?

-�� Pacentī�os.

-�� Kad tava māte noraidīja un, kā to saprotu, joprojām nepieņem tavu izvēli, viņa tev atgādināja par mani? Vai viņa tev sacīja, ka tu tā nedrīksti rīkoties, tu nevari saiet kopā ar Silviju, jo tev jau ir viena sieviete, jūs viens otru mīlat un tas no tavas puses būtu liels grēks, savu saderināto meiteni pamest salstam kaut kur tālu Krievijā, bet pa�am ar kaut kādu tur nejau�i satiktu fabrikas strādnieci likties kopā sil�tos zīda pēļos�

-�� Tā, Lilij, lūdzu, nerunā! - Viesturs bez jebkādām re�dzamām dusmām vai aizvainojuma brīdināja. - Pirmkārt, mana sieva nav nekāda fabrikas strādniece! Silvijas vecāki, jā. Bet kas tur slikts? Starp citu, gandrīz vai visiem latvie�u strēlniekiem vecāki bija vai nu strādnieki vai zemnieki. Otrkārt� Es pie viņiem toreiz atnācu, lai pateiktu, ka pē�dējā Rīgas aizstāvē�anas kaujā septiņpadsmitā gada augustā pie Mazās Juglas ir kritis viņu vienīgais dēls Alberts. Viņ� bija Silvijas brālis un mans draugs, cik nu vispār karalaikā iespējama draudzība starp rotas komandieri un vienkār�u zaldātu. Bet viņ� krita, viņ� godīgi karoja un �ai karā tika nogalināts. Es savā ziņā jutos līdzvainīgs. Nezinu, Lilij, varbūt vairāk zemapziņā kā skaidrā sapratnē, es �iem cil�vēkiem gribēju izdarīt kaut ko labu. Viņi ne kliedza, ne skaļi raudāja, ta�u es redzēju, kā viņiem sāp dēla un brāļa nāve. Turklāt nemaz negribu noliegt un saku atklāti, ka liela loma bija ari tam� Nu, kā to lai labāk pasaka, lai tu saprastu� Mūsu jau iedzimtajai seksualitātei, vai? Es Silviju ļoti gribēju, un viņa vēl trakāk gribēja mani. Tas ari viss.

-��� Paldies, Viestur, par atklātību, - Lilija sacīja un par nupat uzzināto jutās gandrīz apmierināta. - Es visu sapratu. Es zinu - viss sare�ģītais patiesībā ir ļoti vienkār�s. Tāpat kā �ai gadījumā. Tu gribi, viņa grib� Un viss! Ta�u kur paliek mīlestība? Vai tie�ām, Viestur, to vienmēr izdomā? Un izgudro tikai tāpēc, lai mūsu gultas attiecības izskatītos skaistākas? Bet varbūt nekas tomēr nav jāizdomā un mīlestība patie�ām pastāv? Pastāv daudz augstākas jūtas, daudz cēlākas par vienkār�u, tik tie�ām jau pa�as dabas iedo�tu gribē�anu� Jūtas, kas sevī ietver vēlmi ne tikai fiziski iegūt iepatiku�os cilvēku, bet to no netīriem matra�iem vai dārgām ozolkoka gultām ari garīgi pacelt tādā augstumā, lai spētu izjust atbildību, pienākumu, godu, bailes otru pa�zaudēt un bezgalīgu prieku, katru rītu pamostoties, sev blakus redzēt mīļoto cilvēku. Ja tev, Viestur, tas tā ir, ja tu jūties laimīgs un ar dzīvi apmierināts, es varu no tavas dzīves pazust vēlreiz. Bet ja ne�

Viesturs lēnām pagriezās, ar abām rokām cie�i satvēra Lilijas plecus un pēk�ņi ārkārtīgi spēcīgi izjuta ne tikai tīri fizisku, bet arī garīgu iekāri pēc �īs viņam tik ļoti mīļās un tuvās sievietes.

-�� Kas, Lilij? - Viesturs klusi jautāja. - Kas, ja ne?�

-� Tad es atkal gribētu tev piederēt, - Lilija atklāti pateica. - Un visu turpmāko mū�u palikt kopā ar tevi.

Viesturs domīgs klusēja.

-�� Vai tas varētu būt tik neiespējami? - Lilija saspringusi jautāja.

-�� Nē, - Viesturs atbildēja. - Dzīvē vispār nav nekas tik neiespējams, lai vismaz viens cilvēks to nespētu īstenot. Ta�u�

Viesturs atkal nedaudz apmulsis nolieca galvu, domās pats sev pārmezdams, ka at�ķirībā no tās stingrās un vien�mēr noteiktās rīcības, kāda viņam izpaudās kaujaslaukā, tagad saskarsmē ar Liliju nez kāpēc jūtas diezgan nevarīgs, vāj�, neuzņēmīgs un it kā pat nedaudz nobijies. Viņ� sapra�ta, kāpēc tik slikti jūtas. Lai ari cik pārliecino�us attaisno�jumus savai agrākajai rīcībai atrastu, tik un tā ar to nepie�tiktu. Tik un tā gan Lilija, gan daudzi citi viņu uzskatīs par vīrieti, kas nav spējis turēt vārdu, ir lauzis solījumu un de�zertējis kā karā.

-�� Mīļais, kas tevi attur? - Lilija ziņkāri prasīja un savu galvu vēl cie�āk pieglauda Viestura plecam.

-�� Redzi, Lilij, nemaz nenoliedzu, jā, es lauzu solījumu attiecībā pret tevi un tas, protams, ja lietu ņemam nopiet�ni, neko labu par mani neliecina. Ta�u, lai es tagad vai kaut kad vēlāk varētu atgriezties pie tevis, man atkal būs jālau� solījums - tagad jau cits. Un ne tikai tas! Man būs jālau� zvērests, ko es Silvijai esmu devis baznīcā un Dieva priek�ā svēti apņēmies� Tas nekad nav vienkār�i - ne pie kāda atnākt, ne no kāda aiziet. Lai es, paliekot daudzmaz godīgs, varētu �ķirt laulību ar Silviju, ir jābūt kādam ārkārtīgi nozīmīgam iemeslam, kas dotu iespēju to izdarīt civilizēti pieņemto normu robe�ās.

Lilija nedaudz pagriezās, �ķelmīgi pasmaidīja un ar lūpām viegli pieskārās Viestura gludi noskūtajam vaigam.

-�� Kā būtu, mīļais, ja tu pamēģinātu atkal manī iemī�lēties? - viņa koķeti jautāja. - Vai tas nebūtu pietiekami spēcīgs iemesls tavas laulības �ķir�anai? Vienreiz, mani aiz�mirsdams, tu jau to esi izmantojis. Varbūt tagad, aizmirstot viņu, tu atkal varētu atcerēties mani?

-� Muļķības! - Viesturs neiecietīgi pateica. - Es tevi nekad neesmu aizmirsis! Es vienkār�i tev netiku klāt! Bet pa�laik� Pa�laik tu atkal esi manās rokās� Man blakus. Skaista, mīļa, tik iekārojama� Es tevi gribu, Lilij! Ļoti! Neprātīgi! Ja es tevi tūlīt neiegū�u, citādi nespē�u pierādīt� Lilij, es tevi joprojām mīlu!

-�� Tev, Viestur, nekas nav jāpierāda, - Lilija, stipri uzbu�dināta, teica. - Paņem mani! Iegūsti, it kā nebūtu nekādas piecu gadu ilgas �ķir�anās, nebūtu sastapta cita sieviete, nebūtu biju�as manas vientulības sāpes, nekas nebūtu noti�cis, ne bēgļu gaitas, ne kara, bet mēs vienkār�i kā toreiz� Kā divi jauni iemīlēju�ies cilvēki esam atkal sastapu�ies un gribam darīt to, ko iemīlēju�ies parasti �ādās reizēs ari dara�

Viesturs piecēlās, aizslēdza durvis, atgriezās un sāka Lili�ju pamazām izģērbt. Viņa ļāvās� Kad Lilija jau sajuta Vies�tura auguma svaru, viņa pievēra acis un gai�i nodomāja - redz, kā da�reiz sapņi tomēr piepildās un pavest vīrieti laikam ir visvieglākais, ko sieviete savā dzīvē var izdarīt�

Ar apskau�amu pastāvību mainoties gadalaikiem, gandrīz vai tādā pa�ā noteiktā kārtībā mainījās arī jaunās Latvijas Republikas valdības, te uz sliktāku, te labāku pusi mainījās valsts ekonomiskais stāvoklis, mainījās mode un sabiedrības lielākās daļas politiskie uzskati, ta�u nemainīga palika katra atsevi�ķa cilvēka it kā ļoti mietpilsoniskā, bet patiesībā vienkār�ā un saprotamā vēlme pēc mierīgas dzīves, laimīgas laulības, bērniem, pastāvīga, labi apmaksāta darba, cie�amas veselības un romantiskas mīlestības.

Tāpat daudziem nemainīgi palika arī tie līdzekļi, kā �ādu dzīves stāvokli sasniegt. Naids, greizsirdība, skaudība, intri�gas, agresivitāte, politisko uzskatu maiņa un vēlē�anās būt pārākam par citiem, ir raksturīga gandrīz vai visiem cil�vēkiem, neskatoties uz to, kāda sabiedriski politiskā iekārta valsts iedzīvotājiem ir uzspiesta vai viņu pa�u labprātīgi izraudzīta. �ie netikumi, ja tie vispār ir netikumi, cilvēka domā�anā un uzvedībā ir iekodēti jau ļoti senā pagātnē, kad viņa apziņa tikai sāka veidoties.

Morāli vai priek�status par to, kas ir labs, kas ļauns, ko cilvēks it kā drīkst vai nedrīkst darīt, kas ir nosodāms, kas attaisnojams, kas ir taisnīgi, kas netaisnīgi, pēc kādas rīcības cilvēkam vajag vai nevajag justies vainīgam, kādreiz ir radīju�i ļaudis, kuriem acīmredzot pa�iem piemitu�i visi �ie cilvēciskie uzvedības un domā�anas trūkumi. Bet tad kādā jaukā dienā pēk�ņi atjēgu�ies, ka zagt, melot, iekārot cita sievu un nokaut savu tuvāko ir slikti, bet nogalināt ienaid�nieku ir svētākais un vistie�ākais pienākums. Kad valstī valda noteiktas ideoloģijas totalitārs re�īms, nodot valsts represīvajiem orgāniem sodī�anai vai iznīcinā�anai cilvēkus, kuriem ir at�ķirīgi politiskie uzskati, ir pareiza un ļoti cilde�na pilsoņa rīcība. Un atklāti vai slepus no�aut citādas rases vai pārliecības ļaudis var būt slavas un augstu valsts apbalvojumu cienīga rīcība, bet, mainoties pastāvo�ajam re�īmam, tas var kļūt - un kļūst! - par noziedzīgu nodarī�jumu un lielu negodu kā pa�am, tā ģimenei.

Cilvēks, pajautājot pats sev vai Dievam, kas tad vispār mūsu dzīvē ir nemainīgs un nemaldīgs, vienmēr �ai pasaulē ir juties apjucis, nekad nespēdams būt pilnīgi pārliecināts, vai tas, ko viņ�, atzinības aplausiem skanot, �odien dara un runā, jau rīt netiks pasludināts kā kaut kas slikts, nepareizs, kaitīgs un pat bargi sodāms.

Ta�u cilvēks, daudzos gadījumos sev par lielu nelaimi, vienmēr kaut ko dara un saka - un gaida vai nu atzinību vai sodu. Taisnīgi vai netaisnīgi, bet par savu rīcību, uzve�dību, uzskatiem un skaļi pateikto diem�ēl daudz bie�āk mēs tomēr saņemam sodu nekā valsts pie�ķirtus ordeņus un līdzcilvēku pateicību.

Gāja gadi - tie ātri un mazliet skumji kā gājputni rude�ņos aizlidoja no mūsu mū�a kaut kur tālu prom, prātā atstājot vai nu kaut ko gai�u un skaistu, vai arī tikai nepa�tīkamas, netīras un smagas atmiņas.

Glu�i vai nemanot bija pienācis 1937. gads. Pirms trim gadiem diezgan vienkār�i Kārlis Ulmanis bija padzinis valsts iedzīvotāju ievēlēto Saeimu, apcietinājis un izgaiņājis savus niknākos politiskos pretiniekus un ar lielu di�manību sevi pasludinājis ne tikai par Valsts prezidentu, bet arī par visas latvie�u tautas vadoni.

Kā vienmēr �ādās reizēs, kad valstī mainās vara un uzro�das pa�izreklamēti vadoņi, vieni skaļi aplaudēja un tūlīt gan re�īmam, gan pa�am Kārlim Lielajam sacerēja slavas dzies�mas, citi savukārt tikai nicīgi smīnēja un tāpat kā vēl priek�ā stāvo�ajā 1940. gada vasarā, valstī nodibinoties padomju varai, izjuta kaut ko līdzīgu gan kaunam, gan naidam, gan personiskai nevarībai �o stāvokli kaut kādā veidā mainīt. Bet vēl viena, kaut mazākā iedzīvotāju daļa, kategoriski noraidot kā Ulmaņa, tā vēlāk arī padomju un nacistu tota�litāros re�īmus, cīnījās pret tiem, kā prata un varēja. Pro�tams, nekādus lielos panākumus negūstot.

Lilija Frīnberga, jau divdesmito gadu sākumā beigusi ma�īnrakstītājas un stenogrāfistes kursus, tāpat kā bēgļu gaitās Urālos, turpināja strādāt rūpnīcā par direktora sek�retāri pie sava tēva. Lilija joprojām nebija precējusies, bet, būdama Viestura Simsona mīļākā, viņu patiesi mīlēja un nepacietībā gaidīja izdevību arī turpmāk Viesturu paturēt ne tikai kā savu svētdienas draugu, bet beidzot kā oficiālu vīru. Un �āda izdevība drīz vien arī radās�

Viesturs tā arī palika Latvijas armijā, nedemobilizējās, bet, otrreiz beidzis Augstāko Kara skolu, 1937. gadā jau bija ieguvis pulkve�a dienesta pakāpi un dienēja Kara ministrijā Armijas �tābā.

Kopā ar Silviju dzīvoja turpat kur agrāk - vecākiem piedero�ās Tērbatas ielas mājas trīsistabu dzīvoklī, kur viņiem 1921. gada vasarā piedzima dēls Juris.

"Es pasaules kara laikā esmu apbalvots ar diviem Svētā Jura ordeņiem," Viesturs toreiz priecīgs atgādināja. "Tāpēc cerībā, ka arī puika, ja būs vajadzīgs, izrādīsies stiprs un varonīgs, nosauksim viņu par Juri."

Silvijai nekādu iebildumu nebija, ta�u kad 1923. gada ziemā jaunajiem Simsoniem piedzima arī meita, vārdu Madara savukārt izvēlējās Silvija.

Nevarētu teikt, ka Silvija un Viesturs savā laulības dzīvē būtu tikai laimīgi vai apmierināti. Silvija zināja, ka Vies�turam ir mīļākā, tā ir viņa pirmā meitene Lilija, ta�u tā kā viņ� mājās izturējās labi un pieklājīgi, nekad neiekarsa dusmās un neplijās virsū ar da�āda veida pārmetumiem, bet ar lielu mīlestību un gādību rūpējās par bērniem. Viņa bija pietiekami gudra, lai izliktos neko nemanām, un kā jau prag- matiķe vēsi aprēķināja, ka daudz izdevīgāk tomēr ir paciest vīra sānsoļus nekā viņu vispār zaudēt. Silvija juta, ka Vies�tura dedzīgums pret viņu jau sen ir apdzisis, tātad arī nekādas lielās mīlestības vairs nav un varbūt tagad Viesturs tikai gaida daudzmaz piemērotu brīdi un iemeslu, lai no viņas tiktu vaļā.

It sevi�ķi vēl tāpēc, ka visus �os gadus Viestura māte Ilma Simsone, neskatoties uz abiem mazbērniem, pret Silviju joprojām izrādīja lielu nepatiku, kas da�reiz robe�ojās pat ar atklātu naidu. Viņa dēlu nepārtraukti kūdīja, lai ta�u viņ� �o sve�o, viņu kārtai absolūti nepiederīgo sievieti beidzot padzen un apprec to, kas viņam jau bija nolemta pirms daudziem gadiem�

Savādi, ta�u Silvija pēc abu bērnu piedzim�anas reti kad atcerējās savu pirmdzimto - ārlaulības meitu Evu, kuru, aizbraukusi pie vecākiem, �ad tad redzēja skraidām pa Ra�insku lielo dārzu, ta�u tais brī�os nekādu īpa�u saviļ�ņojumu nez kāpēc tomēr nejuzdama. Silvija ne vienreiz vien par to domāja un mierīgā garā secināja, ka �ī atsve�inātība no pa�as bērna acīmredzot jau ir bijusi nolemta tā ieņem��anas brīdī� Bērns ta�u bija no sve�a vīrie�a, negribēts un �ai pasaulē laists gan bailēs, gan naidam līdzīgā nepatikā.

Arī bagātie Ra�inski dzīvoja turpat kur agrāk - savā skaistajā un ļoti grezni iekārtotajā savrupmājā Dzirciema ielas galā - un jutās patiesi laimīgi. Viņiem bija viss, lai tādi arī būtu - vienreizēji lepna māja, bagātība, veselība, kus�tamie un nekustamie īpa�umi, savstarpēja mīlestība un pasakaini skaista meita Eva, kurai nupat bija paliku�i astoņpadsmit gadi. Viņa pavasarī absolvēja Rīgas 3. meiteņu ģimnāziju, tika iesvētīta un sāka jau diezgan atklāti ilgoties pēc kāda vīrie�u kārtas drauga�

Edmunds un Irēna Ra�inski gandrīz jau bija aizmirsu�i, vismaz viņi par to nekad vairs nerunāja, ka viņu gudrā un apburo�ā meita Eva ir pieņemts bērns - adoptēta atradene. Viņi tik ļoti Evu mīlēja, sargāja un gādāja par viņu, ka vienkār�i nebija nekādas vajadzības par to domāt, jo jau no pirmajām dienām Evu gan miesiski, gan garīgi uztvēra vienīgi un tikai kā pa�u radītu bērnu.

1937. gada 20. jūnijā Ilma Simsone ar grandiozu balli atzīmēja savu 75 gadu jubileju. Svētki notika Simsonu jau trīsdesmito gadu sākumā krietni pārbūvētajā Mellu�u vasarnīcā. Labi apmaksāti mākslinieki bija pastrādāju�i godam. Skaistās ēkas ārpuse tika gaumīgi izgreznota ar ziedu virtenēm, bet pla�ajā dārzā, kur notika jubilejas mie�lasts un gaviļnieces suminā�ana, gandrīz vai katrā koka zarā un krūmā vakara krēslā da�ādās krāsās mirgoja simtiem elektrisko spuldzī�u.

Simsoni, kā jau tas viņiem parasts, bija uzaicināju�i ne tikai draugus un paziņas, bet arī daudzus sabiedrībā pa�zīstamus māksliniekus, aktierus, politiķus un rakstniekus.

Uzlūgto vidū, protams, bija arī Ra�insku ģimene, un Eva ar savu dzirksto�o jaunību un �ilbino�o skaistumu tūlīt pie�saistīja visu klāteso�o, it sevi�ķi jau vīrie�u, pastiprinātu uzmanību.

Kad Ra�inski pēc apsveikuma un dāvanas pasnieg�anas vēlāk piegāja pie Simsoniem, Ilma, sē�ot milzīgā ozolzariem izgreznotā krēslā, viņiem sirsnīgi pateicās un ar neslēptu prieku noskatīja jauno Evu.

-�� Jums ir ļoti skaista meita, - Simsones kundze sacīja.

-�� Staro kā tikko uzlēkusi saulīte, bet es, diem�ēl, esmu jau rietā�

-�� Ko jūs, kundze! - Irēna iesaucās. - Jūs vēl esat�

-� Irēnīt, man pat savā dzim�anas dienā vairs nekādi kom�plimenti nav vajadzīgi, - Ilma sacīja. - Tas viss ir dabiski. Jaunie nomaina vecos� Ar tādu meitu jūs varat būt patiesi laimīga.

-�� Toties jums aug skaisti mazbērni, - Irēna atgādināja.

-� Jā, - Ilma lēnīgi piekrita. - Jurim jau se�padsmit, Ma�darai �etrpadsmit. Ja viņi vēl būtu citas mātes bērni� - Pat �ajā dienā Simsones kundze nenocietās kaut nedaudz neiedzēlusi savai nevēlamajai vedeklai.

Silvija stāvēja turpat netālu, visu dzirdēja, ta�u īpa�i uz to nereaģēja. Viņa tikai nicīgi pasmīnēja un panāca soli pre�tim Ra�inskiem. Ieraugot Evu tik tuvu un iepazīstoties paspie�ot roku, Silviju pēk�ņi pārņēma skaudrs karstuma vilnis. Sirds iedrebējās, dvēselē kaut kas asi iesmeldzās un viņa tikai tagad pēc tik ilgiem gadiem pirmo reizi skaidri apjēdza, ka �ī apbrīnojamā, pasaku princesei līdzīgā būtne ta�u ir viņas pa�as miesīga meita�

-�� Kāpēc jūs nekad pie mums neatnākat ciemos? - Irēna jautāja. - Mēs ta�u kādreiz tā norunājām!

-� Kaut kā nav iznācis, - Silvija apmulsusi nomurmināja.

-�� Es gan da�reiz gribēju�

-��� Vai jūs savus vecākus vairs neapmeklējat? - Irēna turpināja interesēties. - Man �ķiet, viņi ta�u joprojām dzī�vo turpat netālu no mums, vai ne?

-�� Tā ir, - Silvija apstiprināja. - Abi vēl joprojām strādā un viņiem nekāda īpa�ā palīdzība no manis nav vajadzīga. Pirms da�iem gadiem, palielinoties algai un Simsonu ban�kā paņemot kredītu, tēvs mūsu vecajai mājai piebūvēja klāt vēl divas istabas un verandu. Tā ka tagad viņi par sevi�ķu �aurību sūdzēties vairs nevar.

-�� Jā, es jūsu vecāku māju esmu redzējusi, - Irēna teica.

-�� Tagad ne tikai turīgie pilsoņi vien, bet arī daudzi strād�nieki spēj sev uzcelt labas mājas. Turklāt jums ta�u ir divi bērni.

-�� Kad aizbraucu pie vecākiem, viņi tur dabū kārtīgi iz�dauzīties, - Silvija sacīja. - It sevi�ķi jau pa dārzu. Rīgas centrā tas ir neiespējami. Bet kā jūs, Irēn? Kad jums pie�dzima Eva�

-������� Patie�ām, Silvij, - Irēna priecīgi sacīja. - Mana dzīve uzreiz pārvērtās! Es biju un esmu neizsakāmi laimīga! Mēs ar Edmundu tik ļoti gribējām bērnu un tad, kad viņ� bei�dzot radās� Jūs mani sapratīsiet.

-� Es jūs, Irēn, saprotu, - Silvija skumjā balsī apstiprināja.

-�� Mums sievietēm, bērni dzimst gan gribēti, gan arī ne�gribēti.. . Ja tas ir gaidīts un plānots, viss kārtībā! Mēs esam laimīgas. Kad bērns rodas negaidīts un, kas vēl sliktāk, negribēts� Tas bie�i mums pārvēr�as pat traģēdijā.

Irēna mazliet izbrīnījusies paskatījās uz Silviju, neko vairs neteikdama, atvadījās un devās parunāties ar citiem Sim�sones kundzes viesiem.

-�� Eva, pagaidi! - Silvija negaidīti uzsauca.

Meitene apstājās.

Silvija, ļoti satraukta, Evu paņēma aiz rokas un cie�i ieskatījās viņas lielajās, tum�zilajās acīs. Silvija gribēja kaut ko teikt, pajautāt, ta�u nekas jēdzīgs prātā neienāca. Viņa tikai vēl stingrāk satvēra meitenes roku un skatījās uz patie�ām neparasta skaistuma apveltīto Evas seju, garajiem, līdz pleciem izlaistajiem rudzu dzeltenajiem matiem un slai�do augumu.

-�� Tu pati apjēdz, cik tu esi skaista? - Silvija jautāja.

-�� Mazliet, - Eva smaidot atbildēja.

-�� Tas no tā, ka tavi vecāki ir skaisti, - Silvija pateica.

-�� Iespējams, - Eva piekrita.

-��� Tev dro�i vien pielūdzēju netrūkst, - Silvija teica.

-�� Nevari vien atkauties, vai ne?

-������� Tā ir, - teica Eva. - Bet neviena tāda nopietnāka vēl nav.

-�� Atceries, Ieviņ, - Silvija negaidīti trīco�ā balsī sacīja.

-� Mūsu skaistums var būt gan liela dabas dāvana un priek��nosacījums personīgai laimei, gan ne retāk arī lielai ne�laimei�

-� Nelaimei? - Eva neticīgi prasīja. - Kāpēc tā?

-������ Tā kaut kā vienkār�i sanāk, - Silvija atbildēja. - Skais�tums gan ceļ, gan pazudina. Tā ir gadījies arī man. Es sava izskata dēļ esmu bijusi laimīga, jo manī jau no pirmā acu uzmetiena ieskatījās un par sievu paņēma bagāto Simsonu dēls Viesturs, bet nelaimīga� Skaistu sievieti par sievu vai mīļāko diem�ēl iekāro ne tikai labi vīrie�i� Grib arī nelie�i un Jaunie. Tāpēc, Ieviņ, uzmanies! Nesteidzies! Esi stipra un pie vajadzības spēj arī atteikt! Tas da�reiz var glābt no ļoti lielām nepatik�anām!

Eva krietnu brīdi stāvēja tāda kā apmulsusi, tad klusi pavaicāja:

-�� Kāpēc jūs mani saucat par Ievu?

Silvija rūgti iesmējās un maigi noglāstīja meitenes plecu.

-� Tāpēc, ka es tevi �ādā vārdā nosaucu vēl pirms tam, kad tavi vecāki tev iedeva vārdu Eva�

Meitene, stipri izbrīnījusies un neko nesapratusi, pa�skatījās uz sve�o sievieti, pēk�ņi sajuzdama ar viņu tikko uztveramu un mazliet pat mistisku dvēseles tuvību. Rūpīgāk ieskatoties Silvijas joprojām vēl jaunajā, labi koptajā sejā, Eva nedaudz pārsteigta secināja, ka tā ļoti līdzinās viņas pa�as izskatam� Ta�u tūlīt pat nosprieda, ka te nav nekā pārsteidzo�a - visas skaistās sievietes savā ziņā ir stipri līdzīgas�

Dārza labajā pusē dega ugunskurs, turpat netālu neliels orķestris spēlēja patīkamas deju melodijas, notika ugu�ņo�ana un beidzot, jau sākot spīdēt zvaigznēm, visi, mēreni iesilu�i, sadalījās atsevi�ķās intere�u grupiņās un gan slavi�no�i, gan nosodo�i runāja par Ulmaņa vienpersonisko valdī��anu, valsts ekonomisko stāvokli, kas pēdējos gados strau�ji kāpa aug�up; tāpat tika pārrunāta vispārējā politiskā situācija tuvākajās kaimiņvalstīs un Eiropā.

Jaunajai Evai Ra�inskai �īs sarunas maz interesēja, tāpēc viņa, stipri garlaikota, atgāja nedaudz sāņus un apsēdās uz mākslinieciski veidota koka soliņa dārza stūrī, klausījās mūzikas skaņas un domāja, kā tagad, kad ir pabeigta ģimnāzija, pēc iespējas labāk un interesantāk pavadīt vasaru. Vienmēr būt kopā ar vecākiem viņa vairs negribē�ja. Ne tāpēc, ka būtu nepatīkami. Tas vienkār�i sāka iero�be�ot viņas da�brīd vētrainās brīvības alkas un cen�anos ātrāk būt iespējami neatkarīgākai no pārmērīgi mīlo�o cil�vēku gribas un vēlmēm.

Eva bija ne tikai apbrīnojami skaista meitene. Kā lielākā daļa jaukto asiņu bērni, viņa bija arī gudra un talantīga. Spējas izpaudās ļoti vieglā mācību vielas apguvē, bet ta�lants - mūzikā un dziedā�anā; viņa arī daudz lasīja. Eva spēlēja klavieres, kaut ko pat komponēja, un māte viņai

- Tu pati apjēdz, cik tu esi skaista i - Silvija jautāja.

- Mazliet, - Eva smaidot atbildēja.

paredzēja slavenas pianistes vai operdziedātājas karjeru. Bez tam Eva bija ļoti enerģiska, uzņēmīga, bezbēdīga, da�brīd pat trakulīga un ar katru dienu vairāk juta, ka viņas or�ganismā sāku�ās tik me�onīgas hormonu vētras, kas, pretēji viņas dzīvespriecīgajam raksturam, da�reiz meiteni noveda dziļā depresijā un pie domām par dzīves bezjēdzīgumu. To nenoliedzami veicināja arī stingrā vecāku uzraudzība, punk�tuāli izpildāma dienas programma un pilnīga personiskās brīvības ierobe�o�ana.

Ta�u Evas jaunā miesa un gars alktin alka tie�i brīvību! Patstāvību! Iespēju darīt tie�i to, ko vēlas pati, nevis vecāki vai, viņasprāt, jau sen novecojo�ie priek�stati par to, kā kārtīgai meitenei jāuzvedas. Ko viņa drīkst atļauties un ko vēl nedrīkst. Bet Eva juta un saprata, ka viņas cilvēciskais es ir absolūti nepiemērots �ādai dzel�ainai mājas un ģimenes disciplīnai un no tās izrieto�ajiem ierobe�ojumiem. Viņa bija radīta brīvībai! Vējiem! Kalniem! Ceļojumiem! Piedzīvoju�miem! Un bez �aubām - brīvai draugu izvēlei.

Evai da�reiz līdz kauna un dziļa pazemojuma sajūtai bija jādzird mātes stingrā balsī izteiktie atteikumi draudzēties ar �o vai citu tuvākās apkārtnes vai skolas zēnu.

"Viņ� ir slikts!"

"Viņ� ir neglīts!"

"Viņ� slikti ģērbjas un neprot pieklājīgi uzvesties! Vai tu neredzi?"

"Bet �im ir slikti vecāki!"

"Savukārt �is nāk no strādnieku vides un kas tur var būt labs?"

"Bet, mammu! Es tomēr gribu draudzēties!"

"Mēs atradīsim, ar ko tev draudzēties un vēlāk arī apprecēties!"

"Nē, es izvēlē�os to pati!"

"Nomierinies! Neaizmirsti, kas tu esi!"

"Kas tad es esmu?!"

"Tu esi mūsu vienīgais bērns! Tu esi Eva Ra�inska - tik�pat kā miljonu mantiniece! Un ne tikai tas! Manos rados ir poļu kņazi! Aristokrāti! Tāpēc draudzēties un - Dievs pa- sarg! - vēl ielaisties pat mīlas dēkās ar kādu no �iem Iļģuciema strādnieku pui�iem!� Nekad!"

"Bet, mammu! Vai es vainīga, ka te Iļģuciemā tikai Ra��inski ir bagāti, bet turpat vai visi pārējie vienīgi apkārtējo fabriku strādnieki?"

"Protams, tu neesi vainīga. Bet pacieties, Eva! Tēvs drīz brauks uz Var�avu apciemot savus un manus radiniekus un no turienes tev atvedīs�"

"Ko?! Princi vai kādu no pana Volodijevska di�ciltīgajiem pēcnācējiem?"

"Tas nav izslēgts. Vismaz tu esi tā cienīga!"

Bet nē, Eva spītīgi domāja. Tas nav pareizi un nav arī vajadzīgs! Es varu būt pati sevis cienīga! Cilvēki �o pasauli nez kāpēc grib veidot tikai pēc tiem priek�statiem, ko viņi savā prātā ir izdomāju�i vai kaut kur izlasīju�i! Bet Dievs un Svētā Marija ir vēlēju�ies �o pasauli redzēt bez naida, bez �īs pazemojo�ās bagāto un nabago �ķiro�anas, bez ak�las un padevīgas pakļau�anās gan vecāku varai, gan Vado�ņiem! Dievs grib, lai cilvēki būtu brīvi un pa�i varētu iz�vēlēties savas dzīves grūtos, vieglos vai maldīgos ceļus! Un galvenais, kas, iespējams, ir pats svarīgākais katra cilvēka īslaicīgajā mū�ā - būt brīvam mīlestībā! Savā izvēlē vadīties tikai un vienīgi pēc savām jūtām, nevis vecāku, draugu vai Baznīcas dogmām! Kāpēc man sava vienīgā dzīve būtu jānodzīvo pēc tiem iedomātajiem priek�statiem, ko man liek priek�ā vecāki un sabiedrība, sastāvo�a no man pilnīgi sve�iem cilvēkiem?!

Nē!!! Un vēlreiz nē! Es dzīvo�u tā, kā pati gribē�u! Man nupat maijā palika astoņpadsmit gadi. Jūtos pieaugusi un varbūt ar savu turpmāko rīcību un uzvedību atklāti īsteno�u miljoniem sievie�u visslēptāko sapni - būt garīgi neie�robe�otai un ar savu miesu darīt to, ko gribu pati, nevis tikai vīrs vai citi vīrie�i!

Es pati! Un tikai es pati!

Es piepildī�u �o vēlē�anos beidzot izrauties no ģimeņu un vīrie�u uzspiestās verdzības va�ām un dzīvot, kā pa�ai tīk!

Es, Eva Ra�inska - meitene nevis no kaut kādiem tur tāliem di�ciltīgiem poļu radiem, bet gan no Rīgas tālākās nomales Iļģuciema!

Es - brīva un skaista, gribu �ai pasaulei un tās liekulīgajai morālei būt Izaicinājums!

Domāju, ja dzīvo�u citādi, nekā sabiedrībā pieņemts, tādēļ jau ne pasaule, ne cilvēce bojā neaizies! Bet savu mū�u bū�u nodzīvojusi tā, kā to bū�u vēlējusies es, nevis citi! Un tad, kad man �ī pasaule būs jāatstāj, kad bū�u veca un sagrabējusi ve�iņa, kam gan būs kāda daļa par to, kā esmu savu mū�u nodzīvojusi?

Pēc neilga laika, izdzirdusi klusu troksni, Eva mazliet satrūkās un paskatījās sāņus. Pa grantēto dārza celiņu viņai tuvojās stalta auguma jauns cilvēks, kuru viņa jau bija ievērojusi un nodomājusi - cik glīts un pievilcīgs jaunietis! Acīmredzot arī viņ� daudzo viesu vidū bija pamanījis skaisto meiteni un tagad nāca iepazīties tuvāk.

- Vai jaunkundze no kaut kā baidās, ja paslēpusies dārza vistum�ākajā stūrī? - jauneklis patīkamā baritonā jautāja.

Eva viņu rūpīgi noskatīja. Patie�ām, atlētisks augums, gai�s vasaras uzvalks, balts krekls, pelēka �lipse, atklāta, ļoti glīta seja, tum�brūni mati, bet virs aug�lūpas mazas, melnas profesionāla pavedēja vai angļu lorda ūsiņas.

-�� Acīmredzot te nemaz nav ne tum�s, ne tik attāls stūris, ja jau jūs mani atradāt. Bet varbūt tas notika glu�i nejau�i?

-� Nē, jau�i, - vīrietis atbildēja. - Es visu vakaru ar to vien nodarbojos, kā meklēju izdevību ar jums iepazīties.

-�� Kāpēc?

-��� Jūs man uzreiz ļoti iepatikāties, - vīrietis atklāti pateica.

-�� Nu un tad? - Eva prasīja. - Vai tāpēc uzreiz jāuzsāk medības?

-��� Nē, nē! - vīrietis iesmējās. - D�entlmeņi sievietes nemedī!

-�� Jūs esat d�entlmenis?

-�� Es vismaz tā ceru.

-�� Ko tad tie ar iepatiku�os sievieti dara? - Eva vaicāja un juta, ka viņai ir ļoti patīkami sarunāties ar �o jauno cilvēku, un labi vien ir, ka jauneklis uzdro�inājies viņu sameklēt, sākt sarunu un dro�i vien mēģināt vakara atliku�o daļu pavadīt kopā. Ja tas nebūtu noticis, Eva būtu gājusi prasīties uz mājām vai aiz garlaicības nomirusi.

-�� D�entlmeņi iepatiku�os sievieti mēģina savā varā iegūt mazliet citādākā veidā, - vīrietis sacīja un, palūdzis atļauju, apsēdās blakus.

-��� Es nekad to neesmu sapratusi, - Eva domīgi sacīja. - Kāpēc vīrie�i vienmēr sievietes grib iegūt savā varā? Vai bez tā nevar?

-�� Protams, - vīrietis piekrita. - Ta�u apzināti vai neap�zināti ikviens no mums tādā vai citādā nozīmē ir atkarīgs no kāda cita vai atrodas tā varā. �eit es nedomāju fizisko varu. Nekādā ziņā! Jūs ta�u nenoliegsiet, ka, piemēram, daudzas sievietes ar savu neatvairāmo �armu, seksapīlu un sievi�ķīgo valdzinājumu vīrie�us vārda vistie�ākajā nozīmē apbur. Apstulbina! Vismaz īslaicīgi atņem prātu! Sajūsmina! Un kāds ir rezultāts? Visbie�āk tas ir diezgan bēdīgs. Vī�rietis, pa�am to negribot, ir nokļuvis �īs sievietes varā un viss tālākais atkarīgs vienīgi no tā, kā sieviete mācēs �o varu izmantot.

-��� Vai to visu nevar attiecināt arī uz vīrie�iem? - Eva jautāja, arvien spēcīgāk sajuzdama, ka �is cilvēks viņu pievelk ne tikai tīri fiziski - kā magnēts mazu dzelzs skai�diņu, bet valdzina arī ar savu runas veidu un nepiespiesto uzvedību.

-�� Protams, - viņ�, patīkami smaidot, sacīja un atkārtoja to, ko bija jau pateicis. - Vīrietis sievieti mēģina iegūt savādāk.

-�� Kā? - Eva ar interesi prasīja. - Ar spēku?

-��� Tas ir tikai viens no iespējamiem variantiem, - viņ� paskaidroja. - Man �ķiet, daudz bie�āk tomēr ar prātu. Jā, nenoliedzami varbūt ne retāk arī ar savu vīri�ķību. Patie�sībā tas, ko mēs savu jūtu apzīmē�anai izsakām ar vārdiem, nav nekas vairāk kā vienīgi elegants piesegs mūsu dabiska�jiem, bet ne vienmēr īsti izprotamiem impulsiem, kas, pie�mēram, man �ovakar lika jūs meklēt un atrast, bet savukārt jums, ne�aubos, �eit apsēsties un kādu gaidīt. Visticamāk tie�i mani.

-��� Jūs vienmēr esat tik augstās domās par sevi? - Eva jautāja.

-�� Vienmēr, - vīrietis atbildēja. - Ceru, ka ari jūs sevi nevērtējat zemu.

-�� Vai tas ir labi?

-�� Pārāk slikti tas arī nevarētu būt, - vīrietis atbildēja. - Varbūt ne vienmēr mūsu pa�vērtības latiņu vajadzētu pacelt pārāk augstu, ta�u nav nekādas vajadzības to nolikt arī tik zemu, lai jebkur� tai varētu pārkāpt pāri.

Eva vēl vairāk pagriezās pret blakus sēdo�o vīrieti un uz viņu nopietni paskatījās.

-�� Kas jūs īsti esat? - viņa vaicāja.

-�� Cilvēks. Vīrietis.

-�� Es to redzu, - Eva teica. - Tas nav asprātīgi.

-�� Jūs patie�ām kaut ko gribat par mani zināt?

-�� Citādi es nebūtu jautājusi.

-� Tad mums ar steigu jāiepazīstas! - vīrietis sacīja. - Mani sauc Ilvars. Ilvars Strauts. Esmu Latvijas Universitātes ceturtā kursa students, lai gan jau divus gadus kā reportieris ar spo�iem panākumiem strādāju mūsu vislielākajā laik�rakstā - Jaunākās Ziņas. Jaunais Benjamiņ� mani ciena, ja vispār viņ� kādu ciena, un par darbu diezgan labi maksā. Ko vēl? Jā! Man ir divdesmit divi gadi, neprecējies, kopā ar māti Austru, kas ir skolotāja, un tēvu - medicīnas profesoru Aleksi Strautu - dzīvoju īrētā �etristabu dzīvoklī iepretim Operai. Tas ir tur, kur atrodas Valters un Rapa.

-� Par ko jūs tai Benjamiņu avīzē rakstāt? - Eva turpināja interesēties.

-������� Par to vēlāk! Bet tūlīt� Cerībā, ka mūsu draudzība ir jau sākusies un tā tik drīz nepārstās� Uzrunāsim viens otru uz tu! Ko mēs abi - jauni cilvēki - te tā ilgi mā�osimies ar to oficiāli auksto jūs! Esi ar mieru?

-�� Kāpēc gan ne? Es jau tā gribēju uzreiz.

-�� Kāds ir tavs vārds? Un kas tu esi?

-������ Tagad man vajadzētu tev atspēlēties un pateikt - esmu cilvēks. Sieviete. Vai tad tu neredzi?

-������� Redzu! - Ilvars iesaucās. - To nemaz nav iespējams neredzēt! Tu esi sapnis vasaras naktī!

-�� Bez �iem salkanajiem komplimentiem iztikt nevari?

-�� Nepatīk?

-�� Patīk. Man tikai tie jau sen ir apniku�i!

-�� Tik ātri? Ko tādā gadījumā darīsi pusmū�ā?

-� Tad man neviens nekādus komplimentus vairs neteiks!

-������� Gan jau teiks vēl deviņdesmit gadu vecumā! - Ilvars smējās. - Tādas sievietes kā tu nemaz nenoveco!

-������ Es vēl neesmu sieviete, - Eva nopietni pateica. - Pirms mēne�a tikai beidzu ģimnāziju. Turklāt vēl meiteņu ģim�nāziju!

-������ Kā tad jūs iztikāt bez pui�iem? - Ilvars prasīja. - Visas esat baigās mūķenes?

Eva dzidri iesmējās.

-� Vai es pēc tādas izskatos?

-������ Tu izskaties� - Ilvars teatrāli noplātīja rokas. - Man vienkār�i trūkst vārdu!

-������� Tas ir labi, - Eva sacīja. - Paklusēsim! Tu dzirdi �o brīni�ķīgo tango melodiju?

-� Vēlies dejot?

-������� Nē. Tur ir mani vecāki. Gribu no viņiem kaut drusku atpūsties.

-�� Kas par vainu? Viņi tevi tur dzelzs būrī?

-�� Vēl sliktāk! Būris ir no zelta!

-�� Tad ir jābēg prom! - Ilvars ierosināja.

-Kur?

-������ Vienalga! Kur acis rāda! - Ilvars atkal iesmējās. - Ta�u, tā kā manis acis joprojām redz vienīgi tevi� Kā tad tevi sauc?

-�� Eva, - meitene atbildēja.

-�� Skaists vārds! - Ilvars sacīja. - Tev tie�i piemērots.

-������ �ovakar te viena sieviete mani nez kāpēc nosauca par Ievu�

-�� Vai tas nav viens un tas pats?

-�� Varbūt. Tēvs teica, ka Eva esot poļu vārds.

-�� Tu esi poliete? - Ilvars jutās nedaudz pārsteigts.

-� Jā, - Eva apstiprināja. - Vai tas tev liekas svarīgi?

-������� Neuzdod dumjus jautājumus! - Ilvars teica. - Tas sva�rīgi varētu būt vienīgi tāpēc� Esmu dzirdējis, ka poļu sievie�tes esot ārkārtīgi temperamentīgas�

-������ Iespējams, - teica Eva. - Tomēr ne uz ko daudz neceri! Es jau teicu, ka vēl neesmu sieviete!

-�� Ta�u arī vairs ne bērns, vai ne?

-������ Nezinu, - Eva paraustīja plecus. - Lai gan da�reiz tie�i tā jūtos. Bet citreiz glu�i pieaugusi. No kā tas varētu būt atkarīgs?

-������� No tā, ko tu attiecīgajā brīdī jūti un domā, - Ilvars paskaidroja.

-������� Zini, ko es piecas minūtes pirms tavas atnāk�anas darīju? - Eva prasīja.

-�� Varu iedomāties.

-Ko?

-�� Gaidīji kādu atnākam, - Ilvars pateica. - Atnācu es.

-������� Zini, Ilvar, piecas minūtes pirms tavas atnāk�anas es pieņēmu savas turpmākās dzīves programmu! Nu, varbūt ne glu�i pilnu un detalizētu, bet tās pamatuzmetumu no�teikti!

-�� Un kā? - Ilvars prasīja. - Burvīga nākotnes vīzija?

-�� Protams!

-������� Bagāts vīrs, daudz bērnu, pa starpu kāds mīļākais, ārzemju ceļojumi� Vispār grezna, bet principā laiska un neinteresanta dzīve, tā?

-������ Tu esi slikts �urnālists, - Eva rezumēja. - Tev pietrūkst iztēles.

-������� Tas tie�i ir labi, - Ilvars sacīja. - �urnālistam nekāda iztēle nav vajadzīga. Nemaz nedrīkst būt! Tikai konkrēti, tie�i fakti! Tikai lietas būtība un precīzs notikuma atstāsts! Iztēle vajadzīga rakstniekam, bet �urnālists pārtiek no skarbās dzīves īstenības! Tā, lūk, Eva! Kā lai tevi sauc mīļvārdiņā? Eviņa? Vai varbūt tomēr turēties pie latviskā varianta un saukt tevi par Ieviņu?

-������ Vai nav tā kā mazliet par agru jau mētāties ar mīļvār- diņiem? - Eva nopietni prasīja, ta�u viņas lielajās acīs jau sprēgāja draiskas vieglprātības uguntiņas.

-�� Baidos, ka esmu jau mazliet nokavējis, - Ilvars atbil�dēja.

-��� Nē, nekas nokavēts vēl nav, - Eva teica. - Es savā programmā paredzēju� Ilvar, tu esi labs?

-�� Man �ķiet, ka jā. Vismaz vēl nevienam neko sliktu ne�esmu nodarījis.

-��� Es jau �ovakar pat gribu sākt dumpi pret saviem vecākiem, gan pret visu pasauli! - Eva negaidīti paziņo�ja. - Tu esi atnācis visīstākajā laikā! Dumposimies kopā!

-�� Kā un kāpēc? - Ilvars nopietns prasīja.

-�� Vai tevi dzīve apmierina? - Eva jautāja. - Un pasaule? Un tu pats �ai pasaulē un dzīvē? Neko negribi izmainīt, neko sagraut?

-�� Nē, - Ilvars pateica. - Es gribu kaut ko uzcelt. Radīt.

-�� Dzelzs būra vietā pili? - Eva prasīja. - Mēs ta�u visi esam ieslodzīti sava veida krātiņos! Morāles, pienākumu, atbildības� Tas ir pareizi, tas nepareizi, tas ir godīgi, tas ne visai� Vai tu negribi dzīvei diktēt pats savus noteiku�mus, nevis vienmēr pakļauties tiem, kurus diktē citi?

-� Tas būtu jauki, ja es varētu savu dzīvi kārtot tā, kā pats to gribu! Ta�u tas nav iespējams. Tas nekad un nekur nav bijis iespējams. Tāpat arī tu to nekad nevarēsi.

-�� Kāpēc?

-�� Tāpēc, ka tas vienkār�i nav iespējams!

-�� Es skatos, manu vēl nepazīstamo zēn, tu jau esi pade�vies pirms kaujas!

-�� At�ķirībā no tevis, Eva, izskatās, ka es dzīvi tomēr pazīstu daudz labāk. Bet galu galā tas nemaz nav tik slik�ti, ja tu jau tagad, vēl nekādus belzienus no dzīves neda�būjusi, tajā gribi kaut ko izmainīt.

-�� Tu būsi mani nepareizi sapratis, - Eva sacīja. - Nekā�du sociālo revolūciju netaisos veikt. Es vienkār�i gribu dzīvot pati pēc saviem likumiem, uzskatiem un vajadzībām.

-�� Domāju, ka tas nav iespējams, - Ilvars atkārtoja. - Tas ir utopisks sapnis.

-�� Kāpēc gan nespē�u, ja es to gribē�u? Bū�u par vāju?

-�� Ne jau tur tas iemesls! Vari būt stipra, cik spēj, ta�u tevi un mūs visus ierobe�o pati dzīve ar jau gadu tūksto�os iedibināto kārtību, likumiem, morāli, uzskatiem un to, ko mēs mazliet miglaini saucam par sabiedrisko domu un to, ko par mani domās citi - gan vecāki, kaimiņi, draugi un bei�gu beigās arī tas cilvēks, ko tu mīlēsi. Visticamāk, ka tie�i tas būs visietekmīgākais arguments visu tavu lēmumu pieņem�anā, gan savas rīcības un uzvedības modeļa turp�mākajā izstrādnē. Un mēs ātkal nonākam pie tā, ko jau teicu mūsu sarunas sākumā, - agrāk vai vēlāk mēs visi nonākam kāda, visbie�āk tie�i visstiprāk mīlētā, cilvēka varā! Un viņam pakļaujamies, no kā nebūt nav jākaunas. Pajautā jebkuram, kas �ai pasaulē jūtas vientuļ� un nelaimīgs, un ko viņ� tev atbildēs? Diez vai viņ� vispirms vainos valsti, likumus, morāli, likteni un tā tālāk. Ja būs godīgs, viņ� vai�nos pats sevi, savu neuzņēmību, bailīgumu, bet citos gadī�jumos lepnību, godkāri un nevēlē�anos kādam pakļauties. Ta�u pakļau�anās savām jūtām� Tu zini, kas ir �īs pasaules lielākais vergturis?

Eva, mazliet izbrīnījusies, ar lielu interesi vēlreiz paskatījās uz blakus sēdo�o puisi.

-Kas?

-�� Mīlestība! - Ilvars iesaucās. - Tie�i mīlestība agrāk vai vēlāk mūs visus padara par tās vergiem! Un visnelaimīgākais cilvēks ir tie�i tas, kas alkst brīvību un to arī iegūst! Būt brīvam no mīlestības nenozīmē neko citu kā vienīgi pa�am sevi brīvi ieslodzīt drausmīgā vientulības cietumā�

Eva joprojām dzirksto�ām acīm skatījās uz Ilvaru, līdz, vēl vairāk pieliekusies uz viņa pusi, klusi pateica:

-�� Lūdzu, noskūpsti mani!

Tas Ilvaru nedaudz pārsteidza, viņ� uz brīdi tā kā maz�liet pat apmulsa, tad tomēr noliecās pretim meitenei un viņu maigi noskūpstīja.

-�� Tu no tā, ko es tev esmu teikusi, neko neesi sapratis, - Eva sacīja. - Es jau runāju tie�i par mīlestību! Es gribu dumpoties pret cilvēku uzskatiem, nevis pret jūtām, ko mēs cits citā izsaucam. Tie�i tas jau arī ir manas programmas gal�venais punkts un mērķis - kļūt par mīlestības verdzeni� Ja man tas izdosies, es bū�u brīvākā no brīvajām�

Brīdi abi klusēja, tad Eva atkal tikko dzirdami pateica:

-�� Ilvar! Manu gudro sve�iniek ar tik neparasto vārdu! Noskūpsti mani vēlreiz! Bet ne tā kā pirmīt! Tā brālis skūp�sta māsu! Tagad to izdari tā, kā vīrietis to dara ar sievieti!

-�� Vai tad es drīkstu? - Ilvars smaidīdams prasīja. - Tu ta�u visu laiku apgalvoji, ka esi vēl bērns!

-� Drīksti, Ilvar, drīksti! - Arī Eva smaidīja. - Tie�i pa�laik mana bērnība beidzas! Viss! Es gribu būt pieaugusi!

Ilvars asi pierāva Evu sev cie�i klāt, sāka spēcīgi glāstīt meitenes krūtis un burtiski iezīdās viņas maigajās, vēl tik reti skūpstītajās lūpās. Evu tas tik ārkārtīgi uzbudināja, ka pat nedaudz noreiba galva, viņa jūtami atslāba un pilnīgi pakļāvās Ilvara spēkam.

Pēc tam Eva nedaudz atguvās, skaļi iesmējās un strauji uzlēca kājās.

-��� Ilvar! Skrējām pie jūras! Aizved mani pie kāpām, pie jūras viļņiem un zvaigznēm! Nolaupi mani! Aizved prom no �o uzpūtīgo, bagāto, neinteresanto ļau�u pūļa pretim brīvībai! Tur, kur mēs vismaz �o nakti varētu būt tikai divi vien!

Tā viņi arī izdarīja. Aizgāja līdz jūrai, nevienu cilvēku tur nemanīja, ilgi staigāja, turpināja runāt gan par mīlestību, ko neviens no viņiem vēl nebija ne sastapis, ne pārdzīvojis, gan par to, kā katrs vēlētos nodzīvot savu, tik fantastiskā kārtā iegūto dzīvi, un par to, ka būtu visai bēdīgi, ja �ī dzīve izrādītos neveiksmīga un pa�i nelaimīgi.

Tāpēc�

To viņi saprata vienlaicīgi, varbūt bija jau sapratu�i agrāk. Tver mirkli, kad tev ir iespēja būt laimīgam, dari to, ko gribi, un nekad neparedzi savu dzīvi pārāk tālu uz priek�u! �ī nakts vai nākamā diena jebkuram, pat visstiprākajam, vis�laimīgākajam, visveselākajam �īs zemes cilvēkam var izrādīties pēdējā�

Eva Ra�inska savu nevainību zaudēja skaidrā, ļoti siltā 1937. gada 20. jūnija naktī Mellu�u jūrmalas kāpās, jau pirmajā reizē izjūtot lielu baudu un apmierinājumu.

-�� Skaties! - viņa �ukstēja un ar roku rādīja uz debesīm. - Mūs ta�u redzēja gan zvaigznes, gan Dievs, gan Māte Marija!

-�� Tad jau ir labi, - Ilvars sacīja. - Viņi par to priecājās un mūs ļoti labi saprata. It sevi�ķi jau Marija! Kā nekā arī viņa ta�u ir sagrēkojusi! Ja ne ar savu Jāzepu, tad vismaz ar Svēto Garu! Bet ko mēs, Eva?

-� Mēs viens otru mīlējām! - Eva atbildēja. - Ilgumam nav nekādas nozīmes. Vismaz �ai naktī, vismaz �ai mirklī mēs viens otru tomēr mīlējām. Dzīves sākumam tas nemaz nav maz.

Eva joprojām dzirksto�ām acīm skatījās uz Ilvaru, līdz, vēl vairāk pieliekusies uz viņa pusi, klusi pateica:

- Lūdzu, noskūpsti mani!

1937. gads Latvijā, salīdzinot ar to, kas tolaik notika Padomju Savienībā un Vācijā, �ķita kā ziedo�s dārzs draus�mīgas varmācības tuksnesī. Neskatoties uz to, ka Vadoņa kults varbūt nebija mazāk iespaidīgs kā minētajās valstīs, Latvijā tomēr iztika bez masveida represijām un cilvēku iznīcinā�anas. Valstī viss notieko�ais ārēji izskatījās vien�kār�i, saprotami un ļoti patriotiski. Kad latvju tautas vado�nis Kārlis Ulmanis apmeklēja Lauksaimniecības kameras organizēto izstādi Jelgavā un baltās kleitiņās ģērbtas meite�nītes di�ākā latvie�a priek�ā kaisīja ziedus, pat tas no malas izskatījās skaisti, mazliet sentimentāli un daudziem pat pieņemami. Apmēram tā, kā draudzīga ģimene jubilejā sveiktu savu oplti.

Nebija tā kā Krasam, kad pirms divtūksto� gadiem, uzva�rēju�am nepaklausīgā verga Spartaka karaspēku, viņam pa Apija ceļu līdz Romai vajadzēja jāt caur desmit tūksto� krus�tā piesistu cilvēku aleju�

Un nevajadzēja tā, kā biedram Josifam Visarionovi�am, kad no rīta, iegāju�am savā darba kabinetā, viņam vajadzē�ja izlasīt pa�a parakstīto pagāju�ā nakti no�auto cilvēku sarakstu�

Un nenācās domāt kā Ādolfam, kam pēc Kristāla nakts bija skaidrs - pēc viņa gribas un pavēles vismaz Vācijā un Eiropā drīz neviens �īds dzīvs vairs nepaliks�

Slavino�as dzejas vārsmas un puķītes pie kājām� Tas viss bija tikai tāda skaista sadzīves bildīte cilvēku prātu priecē�anai. Un nomierinā�anai. Varbūt Vadonis juta vai pat paredzēja, ka pavisam drīz - tikai pēc trim gadiem! - viss te pajuks un sa�ķīdīs, un cilvēku prātos mutuļos vienīgi zvērīgs naids un nez no kādām apziņas vai zemapziņas dzīlēm izrāvusies tieksme nodot un nogalināt gan sve�us, gan savējos�

Bet tas vēl tikai būs. Ta�u arī toreiz valstij apkārt uzceltā miera un labklājības �oga iek�pusē spēcīgi virmoja kā poli�tiskas, tā seksuālas kaislības, intrigas, sīkas nodevības, mazas uzvaras un lielas sakāves.

Tā nemanot, it kā no vienas sīkas un, ja neesam fatālisti, varbūt pat nejau�as sarunas notika kādas skaistas mīlestības un laulības dzīves spēj� sabrukums un vēlāk - gandrīz vai visas kādreiz tik ļoti bagātās un ievērojamās latvie�u dzim�tas traģēdija�

�odien to uzzinot, es ilgi domāju - vai tie�ām katra cil�vēka ļaunas rīcības pamatā kā dzelzsbetona klucī ir iedzīts nekad nepiedodamais aizvainojums, pārestības sajūta, sevī ilgi glabāta un pēk�ņi uzliesmojo�a atriebības vēlme, naids un� mīlestība?!

Ja kādreiz izcilais fran�u rakstnieks Emīls Zolā, acīm�redzot skatoties no vīrie�u viedokļa, ir teicis, ka cilvēces gal�venais progresa veicinātājs un vispār pasaules pastāvē�anas pamatu pamats esot sievietes pakaļa, tad kas �o zemīti notur eņģēs no sievie�u viedokļa?

Vai tie�ām, iztiekot bez rupjībām, tikai un vienīgi mī�lestība?!

Bet kā un par kādu cenu?

Vienalga par kādu?!

Iespējams.

Ko galu galā īsti var zināt, kas da�reiz notiek sievie�u skaistajās galviņās un viņu tik pievilcīgajā rumpja apak��daļā?

Vienā no tolaik lielākajām Latvijas fabrikām, kur pie sava tēva par direktora sekretāri joprojām strādāja Viestura Simsona bijusī līgava Lilija Frīnberga, pirms da�iem gadiem par Fridriha Frīnberga padomnieci juridiskajos jautājumos sāka strādāt Elza Jansone. Viņa kādreiz bija Silvijas Sim�sones laba paziņa, bie�i satikās, ta�u tad Elza visu savu laiku veltīja jurisprudences studijām, apprecējās, dzemdēja trīs bērnus, vīrs negaidīti, akūta plau�u karsoņa radīto kom�plikāciju dēļ nomira un Elza bija spiesta atkal sākt strādāt.

Ar Liliju viņas nekādas sirsnīgas draudzenes nekļuva, ta�u turpat blakuskabinetos strādāja, katru dienu satikās un jutās diezgan tuvas un viena otrai patīkamas.

Un tā, kādu dienu pusdienas pārtraukumā tuvākajā ka�fejnīcā malkojot kafiju un pieko�ot klāt smalkmaizītes, Lilija cita starpā sāka runāt arī par Simsoniem, jo pēdējās dienās visi Latvijas lielākie laikraksti - cits sīkāk, cits ļoti pla�i - aprakstīja Ilmas Simsones 75 gadu jubilejas svinības, kur, kā ziņoja prese, bija sapulcējies viss latvie�u sabiedrības zieds un pat Vadonis �o gadījumu nebija palaidis garām neievērotu, atsūtīdams aizkustino�u apsveikuma telegram�mu.

Izcila! Enerģiska! Uzņēmīga! Pirmo labdarību fondu dibi�nātāja Latvijā! Bāreņu un nabagu aizgādne! Laulības sai�u un visu mūsu morālo vērtību stiprinātāja! Un, protams, māte! Turpat vai simboliska Māte Latvija�

Lilija diezgan nicīgi iesmējās.

-�� Es gan tā neteiktu�

Elza uz viņu nopietni paskatījās un ar grezni iz�ūtu zīda mutautiņu nosusināja mitrās lūpas.

-�� Ko tad tu teiktu?

-� Es viņu labi pazīstu un teiktu� Tāpat kā apģērbs sedz mūsu kailos ķermeņus, tāpat daudziem cilvēkiem tik raksturīgā darbo�anās sabiedrības labā vienā gadījumā lieci�na tikai par viņu vēlē�anos nokļūt �īs sabiedrības uzmanī�bas centrā, bet citā� Tā ir kaut kādas savas vainas izpirk��ana vai mēģinājums noslēpt dvēseles netīrumus. Pilnīgi nesavtīga cilvēka rīcība ir ļoti reti sastopama.

-�� Tu domā, Simsones kundze kaut kādā veidā rīkojas savtīgi?

-�� Mēs visi tā rīkojamies, - Lilija atbildēja. - Tu ne?

-�� Es ne, - Elza sacīja. - Es tagad knapi savelku kopā ga�lus, lai samaksātu par dzīvokli un skolotu bērnus.

-���� Cilvēka godīgums gandrīz vienmēr ir sinonīms nabadzībai, - Lilija pateica. - Dzīvē kaut ko vairāk var iegūt vienīgi tad, ja kāds spēj pārkāpt pāri tai plānajai robe�ai, kas cilvēkus �ķir no sabiedrībā pieņemtajiem priek�statiem par labo un slikto; ja cilvēks ir pilnīgi pārliecināts, ka tie�i tas, ko viņ� dara, ir pareizi, kaut varbūt tikai viņam vien vajadzīgi un izdevīgi.

-�� Bet ja tas pārvēr�as par sliktumu citiem un kādam konkrētam cilvēkam, kā parasti notiek? - Elza jautāja.

-� Pareizi, - Lilija teica. - Tā tas vienmēr arī notiek. Varbūt vienīgi Jēzus Kristus darbība nesa labumu visiem. Lai gan� Par ko tad viņu galu galā romie�i piesita krustā? Acīmre�dzot daudziem viņa darbība nesa arī sliktumu.

-�� Es domāju� - Elza nedaudz samulsa. - Ja Simsoni ir tik bagāti� Kādēļ sirmajai kundzei vajadzētu rīkoties pēc aprēķina?

-�� Kaut vai slavas un sabiedrības uzmanības dēļ, - Lilija paskaidroja. - Patiesībā viņa cilvēkus neieredz. Ne vispār, bet atsevi�ķus. Piemēram, viņa līdz naidam neieredz pat savu vedeklu! Neieredz savus mazbērnus, jo viņi, lūk, nav no tās sievietes, kura būtu bijusi viņas dēla cienīga!

-�� Tie�ām?

-�� Jā! Bet ja es būtu bijusi viņas vedekla, ko viņa tik ļoti arī gribēja�

-�� Vai tev tāda iespēja bija? - Elza, nedaudz pārsteigta, vaicāja.

-�� Un kāda vēl! - Lilija iesaucās. - Es ar Viesturu biju saderinājusies!

-�� Un kas? Kāpēc viss pajuka?

-� Tāpēc, Elziņ, ka visi vīrie�i ir pamatīgas maitas! - Lilija sacīja. - Kara laikā ar vecākiem biju evakuācijā Krievijā, bet

Viesturs, atgriezies no kara, nespēja vai negribēja mani gai�dīt un sev par sievu ātri paķēra kaut kādu tur Iļģuciemā dzīvojo�u strādnieci Silviju!

Elza nopietni noskatīja galdiņa pretējā pusē sēdo�o Liliju un viņas galvā, pa�ai negaidot, pēk�ņi radās turpmākās rīcī�bas plāns, kas daudziem cilvēkiem tuvākajā un nedaudz tālākā nākotnē kļuva ļoti liktenīgs un traģisks�

-��� Tu Viesturu vēl joprojām mīli? - Elza painteresējās un viesmīlim pasūtīja vēl vienu kafijas tasīti.

-��� Protams! - Lilija apstiprināja. - Mēs turpinām �ad tad satikties, bet pati zini, kā tas ir. Vienās bailēs no skandāla, nepārtrauktos uztraukumos un skumjās. Bet viss varēja būt citādi! Arī es varēju būt laimīga un dzīvot kā Viestura sieva. Ta�u nē! Kāda cita sieviete�

-���� Ja �īs citas sievietes nebūtu, vai Viesturs tevi tagad ņemtu par sievu? - Elza prasīja.

-���� Bez �aubām! Mēs par to ne vienreiz vien esam jau runāju�i!

-��� Kāpēc tādā gadījumā Viesturs no Silvijas ne�ķiras? Viņu tomēr mīl?

-��� Tagad jau vairs ne, - Lilija atbildēja. - Bet pati sapro�ti. Lai �ķirtos bez skandāla un lai tas netraucētu arī Viestura turpmāko militāro karjeru, ir nepiecie�ams kāds pamatīgs iemesls. Bet tāda nav. Turklāt vēl bērni�

-��� Lilij! - Elza gandrīz vai lūdzo�i skatījās uz kolēģi. - Ja es tev �ādu iemeslu pateiktu?� Gribi?

-�� Un tu vēl prasi?!

-��� Labi, es tev to pateik�u! - Elza apņēmīgi sacīja. - Ta�u glu�i par velti to darīt arī negribētu.

-� Vai tu zini ko tādu?� - Lilijai stipri iedrebējās balss.

-��� Jā, - Elza cietā balsī apstiprināja. - Kaut ko tādu, ko uzzinot tu tūlīt nokritīsi no krēsla un kas tev kalpos par simtprocentīgu iemeslu, lai Viesturs jau nākamajā dienā Silviju padzītu!

Lilija saspringa un ar lielu interesi skatījās uz draudzeni.

-�� Nopietni?

-�� Goda vārds!

-��� Ko tu par to gribi? - Lilija, visu sapratusi, lieti�ķi vaicāja. - Naudu?

-��� Jā! - Elza neslēpa savu vēlmi. - Katra informācija kaut ko maksā! Bet tāda, kas var ietekmēt daudzu cilvēku likte�ņus� Tāda, mīļā, maksā ļoti dārgi.

-�� Cik tu gribi? - Lilija nepacietīgi prasīja.

-�� Es negribu, lai tu man kaut ko maksātu, - Elza pa�skaidroja. - Es gribu, lai tu savam tēvam pateiktu, vai vēl labāk, ļoti palūgtu, lai viņ� man vismaz divreiz palielina darba algu! Salīdzinot ar to laimi, ko iegūsi - savas dzīves lielākā sapņa piepildījumu tas tāds sīkums vien būs!

-�� Labi! - Lilija sparīgi sacīja. - Es ar tēvu parunā�u!

-� Nē, dārgā! - Elza iebilda un ironiski pasmīkņāja. - Tev ne tikai jāparunā! Tev noteikti jāpanāk, lai man jau pēc da�ām dienām būtu vismaz divreiz lielāka alga!

-�� Es to izdarī�u! - Lilija vēl apņēmīgāk apsolīja. - Saki, ko tu zini?

-�� Es zinu ļoti daudz, - Elza atbildēja. - Un tev to tūlīt pateik�u. Pēc tam ar iegūto informāciju varēsi rīkoties pēc sava prāta! Ta�u brīdinu uzreiz! Ja algas palielinājumu ne�dabū�u, tūlīt visu nolieg�u un nekādus pierādījumus ne tev, ne Viesturam nedo�u! Saprati?

-�� Pats par sevi, - Lilija apliecināja. - Tēvs mani ļoti mīl un izdarīs visu, ko viņam lūg�u! Tātad - kas?

Elza dziļāk ievilka elpu, iedzēra vairākus malkus rūgti smar�ojo�ās kafijas un sajuta lielu atvieglojumu, ka pēc tik ilgiem gadiem beidzot var atbrīvoties no tā noslēpuma, kas visu �o laiku viņu bija nospiedis. Nospiedis tāpēc, ka viņa lielā mērā jutās it kā līdzvainīga kāda smaga morāla noziegu�ma izdarī�anā�

-�� Astoņpadsmitā gada rudenī, kad Viesturu vācie�i arestē�ja, Silvijai uzradās mīļākais - kaut kāds tur vācu pulkvedis un grāfs� Vārdu esmu aizmirsusi. Bet tas nav svarīgi. Svarīgi ir tas, ka Silvija palika stāvoklī un neilgi pirms Viestura atgrie�anās dzemdēja bērnu! Meitenīti! Dzemdībās biju klāt gan es, gan Risberga kundze, kura vēl ir dzīva un tāpat kā es jebkādā tiesā varēs apzvērēt, ka 1919. gada 20. maijā Silvijai Simsonei mājas apstākļos piedzima sievie�u dzimuma bērns, un viņa �o bērnu pameta�

-�� Elziņ, bet vai �is bērns tomēr nevarēja būt Viestura? - Lilija, ārkārtīgi satraukta, prasīja.

-� Izslēgts! - Elza teica. - Silvija rēķināja visādi, bet galus nekādi nevarēja savilkt tā, lai Viesturs noticētu�

-�� Kur Silvija pēc tam �o bērnu lika? - Lilija prasīja. - Tu zini?

-�� Zinu.

- Labi, es tev to pateik�u! - Elza apņēmīgi sacīja. - Ta�u glu�i par velti to darīt arī negribētu. - Vai tu zini ko tādu?� - Lilijai stipri iedrebējās balss.

-�� Pateiksi?

-�������� Nē! - Elza strupi izmeta, ta�u tad, kādu bridi pa�domājusi, tomēr kļuva pielaidīgāka. - Redzi, Lilij, �ī jau ir cita, ne mazāk svarīga informācija, un tāpēc� Saproti pati.

-�� Es sapratu. Cik tu gribi? - Lilija nepacietīgi jautāja.

-������� Tā kā tu ar �o ziņu, tāpat kā ar iepriek�ējo, vari iegūt loti daudz� Es arī daudz gribu. Lai gan� Jūs, Frīnbergi, esat pietiekami turīgi, lai pieci tūksto�i latu jūsu makos nekādu lielo robu neiesistu.

-� Labi! - Lilija tūlīt piekrita. - Rīt atnesī�u! Tad pateiksi?

-������� Mēs ta�u tā norunājām! - Elza apmierināta atbildēja un kaut kā savādi pasmaidīja.

Nākamajā dienā Lilija uz Elzas rakstāmgalda nolika piecus tūksto�us, fabrikas direktors Fridrihs Frīnbergs,

vispirms Lilijas klātbūtnē uzklausījis Elzas teikto par Sil�vijas Simsones ārlaulības bērna nāk�anu pasaulē, parakstīja formālu pavēli par savas padomnieces juridiskajos jautā�jumos Elzas Jansones paaugstinā�anu amatā par juridiskā biroja vadītāju, līdz ar to arī dubultojot viņas jau tā visai lielo algu.

Pēc tam, kad abas dāmas atkal aizgāja uz viņu tik iemī�ļoto kafejnīcu un kā parasti dzēra melno dziru, klāt pieko�ot ro�maizītes, Elza pateica:

-�� Silvija savu bērnu nolika pie Iļģuciemā dzīvojo�ā tek- stilfabrikanta Edmunda Ra�inska durvīm.

-�� Vai viņi to bērnu paņēma? - Lilija jautāja.

-� Protams! - Elza apliecināja. - Tavs tēvs to noteikti zina! Viņ� ta�u ar Ra�inski bie�i satiekas! Meiteni sauc Eva, pavasarī beigusi ģimnāziju un, kā dzirdēju, esot neredzēti skaista.

-� Paldies, Elziņ, - Lilija priecīgi teica. - Jūtu, tu man būsi ļoti palīdzējusi�

Es biju laimīga.

Ne tikai tāpēc, ka pirmo reizi mū�ā sajutu vai, pareizāk sakot, pa pilnam izbaudīju fiziskās mīlestības neparastās izjūtas, ne ar ko nesalīdzināmo satraukumu un baudu, bet varbūt galvenokārt tāpēc, ka labprātīgi, neviena nepie�spiesta, paklausot vienīgi savām jūtām un dvēseles alkām, biju pārlēkusi pāri tam, ko nez kāpēc pieņemts uzskatīt par robe�u, kuras vienā pusē stāv meitene, bet otrā pusē - jau sieviete.

Jā, es ar to pat lepojos! Es to biju izdarījusi! Sapratu, ka pēc toreiz sabiedrībā pastāvo�ajiem uzskatiem �is pirms�laulības grēks nekas labs nebija. Ta�u lai man piedod visi taisnie un pareizie, bet es nekādi nespēju iedomāties sevi ar draugu liekamies gultā tikai pēc tam, kad rokā turētu laulības reģistrācijas apliecību, kur sausā birokrātu valodā būtu uzrakstīts - Latvijas Republikas pilsone Eva Ra�inska tādā un tādā mūsu ēras divdesmitā gadsimta gadā un dienā�

Paldies! Sirsnīgi pateicos!

Jau tālā senatnē vispirms Baznīca, pēc tam, Baznīcas ietekmēta, arī sabiedrība, bet tad jau arī valsts mēģināja ie�spaidot un beigu beigās stipri reglamentēt vispirms jau cil�vēku apziņu un viņu jūtu pasauli. Smieklīgi un pretīgi, ka kaut kādi tur resni un impotenti mācītājkungi kādreiz no�teica, kā un cik bie�i katrs laulātais pāris drīkst mīlēties! Ja �odien kādam no viņiem varētu lūgt paskaidrojumu, kāpēc tik absurds lēmums tika pieņemts, ko tas deva Baz�nīcai, cilvēkiem un sabiedrībai, diez vai kāds spētu to daudz�maz jēdzīgi izskaidrot.

Lai gan principā izskaidrot var jebkuru muļķību.

Es tomēr gribu dzīvot tā, kā pati gribē�u! Es, protams, pacentī�os nepārkāpt nevienu likumu, par ko draudētu kriminālsods, ta�u morāle kā tāda priek� manis vairs nepastāvēs! Var jau pieņemt un domāt, ka sabiedrība morāli radījusi principā ļoti prātīga un pragmatiska iemesla dēļ, un proti, - lai pati sevi pasargātu no iek�ējā sabrukuma, lai pastāvētu vismaz kaut kāda stabilitātes un garīgās kārtības ilūzija. Ta�u vienalga, neskatoties ne uz kādiem sabiedriskās domas �ņaugiem, lielākā daļa ļau�u tik un tā vienmēr ir rīkojusies un rīkojas, kā viņiem tas ir izdevīgi, patīkami un interesanti; kā to liek darīt viņu sirdsbalss, prāts, vēss aprēķins, mantkāre, varaskāre un miesaskāre. Trīs pēdējās tieksmes nenoliedzami ir visspēcīgākie stimulatori tādai vai citādai mūsu rīcībai; tie ir daudz spēcīgāki par jebkuru narkotiku. It sevi�ķi jau miesaskāre, kas īstenībā tā pati marihuāna, ha�i�s, heroīns, opijs vai kokaīns vien ir. Tikai daudz patīkamāks un miljonkārt veselīgāks.

Ledus izkusa.

Aizsalu�ajās upēs atkal parādījās straume.

Sveces, pat visstiprākajā vējā, turpināja liesmot.

Vīna glāzē bija izkusis dimantcietais rubīns.

Akmens pārvērtās viļņu putās. Smiltis - zelta graudos.

Vai jūs esat redzēju�i, kā mazs zieda stādiņ�, tiekdamies pēc saules, spēj salauzt biezu asfalta kārtu, izlīst no tumsas ar nepārvaramu vēlmi dzīvot gaismā?

Un, kā izrādās, nav pasaulē spēka, kas to spētu aizkavēt vai aizliegt.

Es ar Ilvaru satikos vai katru otro dienu un nereti, iz�domādami kaut ko jaunu, mīlējāmies visda�ādākajās vietās, satraukti domādami, ko darīsim ziemā�

Māte parasti katru dienu uzturējās mājās, un tur mums grēkot nekādi nebija iespējams. Ta�u vienreiz, kad māte jau vakarā paziņoja, ka nākamrlt brauk�ot vispirms uz kos�mētisko kabinetu, pēc tam apciemo�ot veco Simsones kundzi un vēl ieskrie�ot apraudzīt kādu citu draudzeni, tūlīt pie�zvanīju Ilvaram un aicināju jau ap pulksten desmitiem ierasties pie manis.

-�� Desmitos? - viņ� ne īpa�i priecīgs pārprasīja. - Tu esi slima?

-�� Esmu vesela, - atbildēju. - Pat pārāk vesela! Tu neko nesaproti?

-�� Tu beidzot būsi viena?

-�� Paldies par attapību! Es bū�u kopā ar tevi!

-�� Tas būs brīni�ķīgi! Bet desmitos nekādi nevaru. Man deviņos jābūt Valsts bankā un jāpaņem neliela intervija no tās pārvaldnieka Teņa Simsona. Pēc tam a�i uz redakciju, sagatavo�u materiālu, to nodo�u salik�anai un� Pie tevis varē�u būt mazliet pēc vienpadsmitiem. Der?

-�� Protams! Māte teicās būt mājās tikai vēlā pēcpusdienā.

-�� Bet tēvs?

-�� Viņ� būs darbā. Tur ir radu�ās kaut kādas nopietnas problēmas. Viņ� tagad uz fabriku iet katru dienu.

-�� Labi, mīļā! Es noteikti bū�u! - Ilvars apsolīja. - Nemaz nebūtu slikti pēc jūrmalas smiltīm, Spilves pļavām, me�a sūnām vai malkas �ķūnī�a zāģskaidām ar tevi beidzot pa�vārtīties arī dūnu spilvenos un zīda pēļos!

-�� Es par to vien domāju, - pateicu, tūlīt sajūtot spēcīgu satraukumu.

-�� Tagad par to līdz rītam domā�u arī es, - Ilvars sacīja, atsūtīja telefona skūpstu un nolika klausuli.

Viss notika tā, kā biju paredzējusi. Ilvars ar lielu ziedu pu�ķi, vīna pudeli un �okolādes konfek�u kārbu ieradās pus�divpadsmitos. Kad nemaz vēl lāga nebijām ne parunāju�ies, ne iemalkoju�i vīnu, viņ�, mani pat īsti neizģērbis - nebija jau arī daudz ko ģērbt! - tūlīt iesvieda gultā. Man uz brīdi pat aizrāvās elpa, un abi sākām neprātīgi mīlēties. Tas man vienmēr sagādāja tik milzīgu baudu, ka visu laiku atrados tādā kā pusnemaņā un nekad nespēju pat skaidri atcerēties, ko tai laikā biju runājusi un vai vispār, bez skaļākas vai klusākas klieg�anas, kaut ko esmu spējusi pateikt. Viss ķermenis it kā dega karstās liesmās, apziņa pārklājās ar baltu saldkaismes plīvuru un baudas kulminācijas mirkļi viļņveidīgi atkārtojās ik pēc da�ām minūtēm.

Kad es par �im izjūtām, kas ar katru gadu kļuva aizvien spēcīgākas, kādreiz pastāstīju savai ginekoloģei, viņa pa�smaidīja un pateica: "Tevi, Eva, var apskaust. Tu esi ļoti laimīga sieviete. Ne visām tas ir dots."

Kad pirmais trakuma vilnis bija noplacis, Ilvars atkor�ķēja vīna pudeli, atvēra konfek�u kārbu, un mēs abi, jo�projām mazliet apreibu�i un kaili, ērti iekārtojāmies turpat gultā, dzērām izcilo fran�u Bordo vīnu, klāt piekodām gar�īgās Laimas konfektes un smiedamies runājām gan nopietnības, gan visādas muļķības.

-�� Jā, - Ilvars, apkārt skatīdamies, gari novilka. - Patie��ām dūnu spilveni un zīda segas� Tomēr mazliet savādāk nekā me�ā vai Spilves pļavā� Tā kā civilizētāk�

-�� Tu esi mietpilsonis! - es pateicu. - Ja cilvēki viens otru patiesi mīl, tad viņiem labi ir visur! Kaut mazmājiņā uz tualetes poda!

-�� Pilnīgi pareizi, - Ilvars piekrita. - Agrāk vai vēlāk civi�lizācijas ļaunums dro�i vien skars arī �o cilvēku attiecību sfēru. Ar mīlē�anos dabā, turklāt vēl pārējo cilts locekļu acu priek�ā, vispār ir sākusies cilvēces attīstība. Bet civilizācija līdz ar reliģijas ra�anos �o dabisko procesu visu laiku mēģina visādi ierobe�ot, reglamentēt un noslēpt guļamistabās un bordeļos. Laimīgi tie, kuri vismaz savās intīmajās attiecībās tomēr joprojām spēj palikt pirmatnējo me�oņu līmenī! Jo tas ir dabiski. Bet kas ir dabisks, tas nevar būt ne slikts, ne nosodāms. Mēs esam tādi, kādi esam. Un pareizi ir, kā tu saki - sekss ir vienīgais veids un līdzeklis, kā cilvēkam justies un patiesībā arī būt absolūti brīvam! Absolūti! Tikko sekss beidzas, mums atkal tūlīt jāuzvelk civilizēta cilvēka maska un jāturpina stingri ievērot tos sadzīves un uzvedības rituālus, ko sabiedrība uzskata ja ne par pareiziem, tad vis�maz ļoti vēlamiem.

-�� Ne jau mēs, Ilvar, - es teicu. - Pārāk neuztraucies! To visu ir izgudroju�i citi. Mēs ar tevi esam izdomāju�i vienīgi to, kā pēc iespējas labāk pamīlēties!

-�� Tu maldies, mīļā, - Ilvars iebilda. - Arī �eit mums nav nekādu nopelnu! To jau pirms piectūksto� gadiem ar savu Kamasutru ir izdomāju�i indie�i! Un tas tikai liecina par to� Par ko, Eva, tas, tavuprāt, liecina?

-������ Acīmredzot par to, ka jau tik bezgala tālā senatnē cil�vēki mīlē�anās mākslu ir atzinu�i par vienu no vissva�rīgākajiem cilvēka darbības un vispār eksistences pamatiem!

-������� Tu esi gudra meitene, - Ilvars mani uzslavēja. - Par tiem eksistences pamatiem, protams, var ari pastrīdēties, ta�u, ka tā ir liela māksla - neap�aubāmi.

-�� Iznāk, ka mēs esam mākslinieki, ko? - es vaicāju.

-������ Pagaidām gan vēl tikai iesācēji, - Ilvars teica. - Mācekļi. Pirmā kursa studenti. Bet ja labi zubrīsimies, pastāv vēl milzīgas izaugsmes iespējas.

-������ Vēl? - es prasīju. - Man �ķiet, mēs jau esam sasniegu�i visu, ko vien mīlestībā iespējams sasniegt!

-������� Muļķīt, - Ilvars teica. - Tu vēl atrodies pamatskolas tre�ajā klasītē!

-� Kā tu to zini? - es prasīju. - Tev ir milzīga pieredze?

-�� Ne nu milzīga�

-������ Tev pirms manis biju�as daudzas meitenes? - turpināju interesēties.

-������� Nē, - Ilvars atbildēja. - Ja vīrietis pret savu meiteni grib būt godīgs un d�entlmenis�

-� Viņam obligāti jāmelo, jā?

-������ Tie�i tā, mīļā! - Ilvars smiedamies piekrita. - Un vien�mēr jāsaka, ka tā sieviete, ar kuru viņ� tai brīdī atrodas gul�tā, viņam ir pirmā un vienīgā!

-�� Bet izskatās, ka es ta�u tev neesmu pirmā! - iesaucos.

-� Nekad nevienam vīrietim tā nesaki, - Ilvars ieteica.

-�� Kāpēc?

-������� Tāpēc, ka tam no morālā viedokļa nav nekādas nozī�mes, - viņ� atbildēja. - No praktiskā, jā. Jo lielāka prakse, jo labāk sievietei.

-� Atradies gudrais, - es teicu. - Man tu gan esi pirmais.

-������ Jā, - teica Ilvars. - �ī ir vienīgā reize, kad sievietei, pat gribot, ir neiespējami samelot.

-�� Bet kad tā spēj?

-�� Citkārt vienmēr.

-�� Izklausās, tu neko labu par sievietēm nedomā.

-������ Es vispār par sievietēm nedomāju, - Ilvars sacīja. - Es domāju vienīgi par tevi!

-������� Paldies! Tu patie�ām vismaz līdz �im esi bijis īsts d�entlmenis!

Nepārprotami es uz Ilvaru skatījos ar stipri iemīlēju�ās sievietes acīm, jo domāju, ka pasaulē diez vai atradīsies tāda

Kad pirmais trakuma vilnis bija noplacis, Ilvars, apkārt skatīdamies, gari novilka: - Jā. Patie�ām dūnu spilveni un zīda segas� Tomēr mazliet savādāk nekā me�ā vai

Spilves pļavā�

sieviete, kura pret vīrieti, kas viņai spējis sagādāt ja ne ne�aprakstāmu, tad kaut vai vienkār�u seksuālu baudu, varē�tu palikt vienaldzīga. Nē! Mēs pēc tam viņus visus lielākā vai mazākā mērā mīlam un nav pat izslēgts, ka mūsu mī�lestības stiprums ir tie�i proporcionāls sniegtajam un gūtajam seksuālajam baudījumam. Jo nevar, vismaz ilgsto�i neviena sieviete nevar mīlēt vīrieti, kur� viņai sve�u gaismā priek�ā lasītu tikai dzeju, sapņains un vāj� vestu pastaigāties gar jūras krastu, gudri runātu par dzīves jēgu vai Dievu, bet nekādi necenstos izrādīt vēlē�anos arī pēc fiziskas tuvības. Tādu vīrieti var izturēt vienīgi ļoti stipras vai pilnīgi vien�aldzīgas sievietes. Lai kā �odienas ar milzīgu kultūras slāni apaugu�ie, ļoti civilizētie un labi audzinātie cilvēki mēģinātu to noslēpt vai vismaz par to atklāti nerunāt, lietas būtību tas nemaina.

īstas, stipras, nevaldāmas, laimi sniegt spējo�as mīlestī�bas pamatu pamatā bijis, ir un vienmēr arī būs tie�i tas, cik stipri mēs spējam ar mīļoto cilvēku saplūst fiziski un �ai tuvībā papilnam izbaudīt to, ko alkst nevis prāts, bet gan mūsu miesa! Tagad es saprotu un skaidri zinu, ka mūsu jūtas, instinkti, visslēptākās atziņas, protams, arī par dievi�ķīgu parādību dēvētā mīlestība, patiesībā ir viena drausmīgi velni�ķīga padarī�ana�

-�� Bet kā tu, Eva, būdama tik apdullino�i skaista, spēji noturēties, līdz satiki mani? - Ilvars jautāja. - Nevienā ne�spēji iemīlēties, vai arī?� Tevi tie�ām kā dzelzs būrī turē�ja vecāki?

-� Jā, - es apliecināju. - Tā bija. Man zēni patika. Daudzi, bet vai es biju iemīlējusies, nezinu. Ar tevi uzreiz bija citā�di. Vienā mirklī. Bet kas attiecas uz vecākiem� Zināmā mērā es viņus saprotu. Viņiem ilgu laiku nav varējis būt bērnu. Abi nelaimīgi. Bērnu neprātīgi grib, ta�u nekā! Tra�ģēdija! Kad bezcerība jau sasniegusi krīzes punktu, pēk�ņi, jā! Ir! Tāpēc viņi mani tagad sargā daudz rūpīgāk nekā savu naudas seifu! Un grib tie�i to, ko es negribu!

-�� Ko tu negribi? - Ilvars painteresējās.

-� To jau tev esmu teikusi desmit reizes! Es negribu dzī�vot tā, kā grib viņi!

-� Iznāk kaut kāds kalambūrs! Paskaidrot sīkāk nevēlies?

-� Paskaidrot vēl saprotamāk nav iespējams! Es esmu es, bet viņi ir viņi! Kaut vistuvākie radi, mēs katrs tomēr esam loti at�ķirīgi un mums katram ir tiesības izvēlēties tādu dzīves modeli, kādu atrodam sev par vispiemērotāko. Es ta�u vecākiem nelieku dzīvot vai uzvesties citādāk! Bet kāpēc viņi tik ļoti cen�as mani iespiest izdomātajā dzīves shēmā? Ar kādām tiesībām?!

-� Ar vecāku tiesībām, - Ilvars mierīgi paskaidroja.

-� Vai tad tādas vispār pastāv? - prasīju.

-�� Protams!

-�� Oficiālas? Juridiskas?

-� Vismaz līdz bērnu pilngadības sasnieg�anai.

-�� Nopietni?

-�� Tā ir, Eva, - Ilvars apliecināja. - Tu pārmaiņas dēļ pēc romāna Kaislību viļņos izlasī�anas, iemet acis arī mūsu valsts jaunajā Civillikumā! Nupat ir publicēts.

-�� Paldies! - diezgan nikni pateicu. - Ko nu ko, bet liku�mus zināt es gribu vismazāk!

-�� Ko tad tu gribi? - Ilvars vēlreiz vaicāja.

-�� Dzīvot! - sparīgi atbildēju un, lai gan ar prātu sapratu, ka tā ir visai abstrakta atbilde, tomēr to apņēmīgi atkārtoju vēlreiz. - Dzīvot, mīļais! Dzīvot tā, kā to vēlas mana sirds un dvēsele!

Ilvars domīgs pa�ūpoja galvu un atkal piepildīja vīna glāzes.

-� Tu esi pārliecināts, ka tas nebūs iespējami? - es prasīju.

-��� Diem�ēl, - Ilvars sacīja. - Stulbi, bet mums visiem pamatā tomēr jādzīvo tā, kā to vēlas citi.

-�� Ja tas būtu manos spēkos, - nopietni teicu, - es �o pasauli uzspridzinātu!

-�� Tad tev ar steigu jādodas uz Maskavu, jāiestājas Komu�nistiskajā partijā un kopā ar tiem fanātiskajiem boļ�evikiem jāmēģina izraisīt pasaules revolūciju! Lai gan rezultāts pat tās vismaigākajā formā izrādīsies glu�i tāds pats - visiem būs jādzīvo tā, kā to bargi nodiktēs neliels neizglītotu cil�vēku bariņ�! Tāpēc, Eva, mana mīļā, debesbrīni�ķīgā mei�tene, atmet domas par pasaules sagrau�anu, bet labāk vēl�reiz atnāc pie manis!

-�� Es jau pie tevis esmu, - pateicu.

Skatījos Ilvaram tie�i acīs, ļoti satraukta gaidīju, kad viņ� mani atkal sāks skūpstīt, glāstīt krūtis un mīlēt un sapratu, ka �o jauno, stipro, vienmēr jautro un dzīvespriecīgo puisi neprātīgi mīlu! Jā, neprātīgi, jo patiesībā īsta mīlestība iespē�jama tikai tāda, it sevi�ķi jau astoņpadsmit gados, kad prātu turpat vai pilnībā nomāc jūtas.

Starp citu, tie�i jaunība ir vienīgais laiks mūsu mū�ā, kad mīlestība pastāv kā absolūti tīra manta - bez jebkāda aprēķina! Vēlāk mēs visi lielākā vai mazākā mērā kļūstam sīki dzīves grāmatve�i, kas to vien rēķina, vai jauns sakars un tuvība ar kādu tikko iepazītu cilvēku mums būs izdevīgs vai ne; ko mēs ar to iegūsim, ko zaudēsim. Tā arī ir, un es par to ne�aubos ne mirkli, ka cilvēks īsti laimīgs - protams, neveiksmes gadījumā, arī nelaimīgs! - var būt vienīgi ar savu neprātu!

Es �ādā stāvoklī gribēju palikt iespējami ilgāk.

Mēs bijām tik ļoti aizrāvu�ies ar to, ko darījām, ka ne�maz nedzirdējām, kā mājās negaidīti atgriezās māte. Iz- dzirdusi trok�ņus, viņa pārbijusies iedrāzās manā istabā un, ieraudzījusi mūs kailus aizrautīgi mīlējāmies, it sevi�ķi vēl tādā pozā, kādā pati to dro�i vien nekad nebija darījusi, pār�steigumā sastinga un pirmajā brīdī nespēja pateikt ne vārda. Pēc tam, nedaudz atguvusies no psiholoģiskā �oka, gandrīz vai necilvēcīgā balsī skaļi iekliedzās:

-�� Kas te notiek?!

Jautājums, protams, bija ļoti muļķīgs, jo māte skaidri redzēja, kas notiek. Ta�u �is kliedziens mūs tik ļoti pārsteidza, ka arī pa�i pirmajā brīdī nokļuvām �oka stāvoklī! Pirmais attapās Ilvars. Viņ� uzreiz mani norāva guļus, pats apgūlās blakus un pār mums ātri pārsedza segu.

-�� Es prasu - ko jūs te darāt?! - māte turpināja kliegt.

Mēs klusējām. Man pat �odien nekas neienāk prātā, ko

es tai brīdī būtu varējusi atbildēt.

Tad sapratis, ka istabā ienākusi sieviete ir mana māte, pirmais atkal uz negaidīto situāciju reaģēja Ilvars.

-�� Cienītā kundze! - viņ� mierīgi sacīja. - Ja jūs būtu tik laipna un izietu laukā, mēs apģērbtos un jums visu pa�skaidrotu.

Māte vēl kādu brītiņu, joprojām nespēdama attapties no redzētā, stāvēja, tad pagriezās un, kaut ko ne pārāk skaļi pateikusi, aizgāja. Nebiju pārliecināta, ta�u man izklausījās, ka vārds, ko viņa tik nicino�i pateica, bija - dzīvnieki!

Neskatoties uz situācijas nopietnību un it kā tīri labi saprotamo mātes sa�utumu, mani �is vārds ārkārtīgi aiz�skāra un pazemoja. Mēs neko noziedzīgu nebijām darīju�i. Vēl vairāk! Tas, ko mēs darījām, nebija pat nepieklājīgi! Tas bija dabiski, mēs to darījām pa�i priek� sevis, un nevienam citam par to nebija nekādas daļas! Pat viņai!

Tā bija pirmā reize, kad pret māti izjutu kaut ko līdzīgu naidam. Un ne�aubos, ka viņa ko līdzīgu izjuta ari pret mani.

Mūsu savstarpējās attiecībās bija noticis pirmais lielākais konflikts un konkrēti manā dzīvē - krass pavērsiens uz patstāvību. Kaut kas, līdz tam dro�s un nesatricināms, pēk�ņi sabruka, lai tai vietā rastos kas cits. Citādi laikam nemaz nemēdz būt. Dzīve ir kā automa�īna - laika gaitā viena detaļa nolietojas ātrāk, cita vēlāk. Vienmēr kaut kas

ir jāmaina, jāeļļo, jāuzpilda, jāremontē; galu galā - ir ari jābrauc! Un, jo ātrāk braucam, jo bie�āk piedzīvojam sma�gākas vai vieglākas avārijas.

Da�reiz pat nositamies, citreiz apdauzāmies, bet vēl kādreiz tiekam cauri tikai ar krietnu izbīli.

Par to visu nevajag ne priecāties, ne pārāk �ausmināties. Tā vienkār�i notiek.

Kad bijām apģērbu�ies un savedu�i kārtībā gultu, Ilvars pajautāja:

-�� Man ar viņu runāt?

-������� Labāk ne, - es iebildu. - Es visu mātei paskaidro�u un tikai pēc tam jūs iepazīstinā�u. Domāju, tik svinīgam brīdim �is tomēr nav pats piemērotākais laiks.

-������ Es domāju glu�i tāpat, - Ilvars piekrita. - Ceru, jūs abas spēsiet apvaldīt savu karsto poļu temperamentu un iztik�siet bez asinsizlie�anas.

-������� Tā arī notiks, - es teicu. - Tu pārāk neuztraucies! La�bāk pasaki - tu mani mīli?

-�� Jā, Eva, - Ilvars nopietni atbildēja. - Es tevi mīlu.

-�� Ļoti, ļoti?

-�� Neprātīgi!

-������� Paldies, mīļais! - es teicu un viņu noskūpstīju. - Tu pa�laik man esi vienīgais cilvēks�

-������� Un tu man vienīgā, - teica Ilvars. - Kā saule, kā debe�sis, kā�

-�� Mēs kļūstam necie�ami sentimentāli, - es sacīju.

-������ Tie�i tas ir kolosāli! - Ilvars pasmaidīja. - Turies, mīļā! Tas varbūt tev būs vienīgais ierocis, ar ko doties un vispār pastāvēt �ai naida pārņemtajā pasaulē�

Ilvars aizgāja.

Aizvērusi mājas ārdurvis, uztraukusies un zināmā mērā pat nobijusies, lēnām iegāju viesistabā, kur māte, stāvēdama pie loga, mani jau gaidīja. Viņas bargā sejas izteiksme neko labu nesolīja.

-�� Ko tas nozīmē? - māte tūlīt jautāja.

Es labu brīdi klusēju, līdz bailes nomainīja pēdējā laikā manī pastāvīgi kvēlojo�ais spīts. Dzīves pavēlniece bū�u es, nevis citi!

-�� Vai tad tu nezini? - Es tēloju izbrīnu.

-������� Zinu, - māte atbildēja, - ta�u gribu dzirdēt, vai arī tu to zini un maz saproti, ko dari?

-������ Es saprotu, - sacīju. - Esmu jau pieaugusi un visu, ko daru, skaidri apzinos!

-� Tu esi vēl bērns!

-������ Mammu, attopies! Man jau ir astoņpadsmit gadi! Esmu pilngadīga un jau iesvētīta!

-������ Iesvētīta - kam?! - Mātes balsī saklausīju gan izsmiek�lu, gan dziļu nicinājumu. - Izvirtībai?!

-� Vai mīlestība ir izvirtība?

-������ Tai veidā, kā jūs to darījāt, jā! - Mātes balss bija auks�ta kā ledus. Viņu tādu redzēju un dzirdēju pirmo reizi. Kop� tā laika nekad neesmu sapratusi, kāpēc cilvēki tik nopiet�ni, da�ādi un pat traģiski uztver kā savu piederīgo, tā arī glu�i sve�u cilvēku intīmās attiecības!

-������� Mamma, mīļā! - es iesaucos. - Kāda gan tev daļa par to?!

-�� Kas viņ� tāds ir? - māte skarbi jautāja.

-������� Ko tu gribi zināt? - es prasīju. - Viņa vārdu, vecumu, profesiju?

-� Visu! - māte paģērēja.

-������ Ilvars Strauts, divdesmit divi gadi, �urnālists, - es saufei atbildēju.

-������� Ilvars Strauts� - māte kļuva domīga. - Kur es �o vārdu jau esmu dzirdējusi?

-������ Viņ� publicējas galvenokārt Jaunākajās Ziņās, - es pa�teicu.

-������� Ā!� - māte saproto�i novilka. - Viņam ir ļoti kreisi uzskati. Viņ� ir marksists! Viņ� neieredz mūsu sabiedrību!

-������� Neko tādu no viņa neesmu dzirdējusi, - es teicu. - Un ja arī tā būtu! Kāda man par to daļa?

Māte krietnu laiciņu klusēja, tad, laikam tomēr mazliet nomierinājusies, līdzjūtīgi uz mani paskatījās.

-� Vai jums �is sakars� Jau sen?

-�������� Nu tā� - paraustīju plecus. - Iepazināmies Ilmas Simsones jubilejas vakarā.

-�� Kāpēc izvēlējies tie�i viņu?

-�� Nezinu. Man vienkār�i ar viņu ir labi. Pat vairāk!

-� Mīli?

-Jā.

-������ Muļķīt! - māte rūgti iesmējās. - Tu vispār zini, kas ir mīlestība?

-�� Tagad zinu, - atbildēju.

Uztraukusies un zināmā mērā pat nobijusies, lēnām iegāju viesistabā, kur māte, stāvēdama pie loga, mani jau gaidīja. Viņas bargā sejas izteiksme neko labu nesolīja.

-�� Tas tev uz vietas ir jāaizmirst! - māte stingrā balsi pa�ziņoja. - Tev pa�laik no kauna vajadzētu sarauties tik mazai un klusai, nolīst tālākā istabas kaktā un raudot lūgt man piedo�anu! Ko mēs ar tēvu par tevi un tavu nākotni gan neesam sapņoju�i! Kā tu, izaugusi liela, �oruden iestāsies konservatorijā, kā tu mācīsies, kā uzstāsies klausītāju pārpilnās zālēs, kā braukāsi pa Eiropu un pasauli, kā pie tevis atnāks milzīgi panākumi un slava un kā tu beidzot apprecēsi kādu solīdu, sabiedrībā cienījamu kungu, un kā jūs mums sagādāsiet pirmos mazbērnus� Bet kas notiek pa�laik? Es tev prasu - kas tagad notiek?!

-�� Mammu, par ko tu tā uztraucies? - Es atkal paraustīju plecus un izbrīnā izpletu acis. - Pa�laik notiek brīni�ķīgas lietas! Esmu iemīlējusies un jūtos laimīga! Vai man par to tagad vajadzētu kaunēties? Kāpēc?! Vai man tāpēc vajadzē�tu raudāt un lūgt tev piedo�anu? Bet atvaino, mammu! Vai tad tu ar tēvu apprecējies bez mīlestības? Vai tie�ām tev ir sve�as kaislību vētras, kad gribas �o pasauli aiztriekt ratā un skatīties tikai sava mīļotā vīrie�a acīs un zvaigznēs?

Māte ilgi neko neatbildēja, nervozi ļoti garā baltā ziloņ�kaula iemutē ielika cigareti, aizsmēķēja un caur logu raudzījās mūsu dārza ābelēs.

-�� Tev tomēr tas tūlīt ir jāpārtrauc! - viņa joprojām asā balsī turpināja. - Tev katru dienu jāsē� pie galda, jāmācās un ne par ko citu nav jādomā! Viss! Neaizmirsti, ka tu esi Ra�insku meita, nevis kaut kādu tur�

Māte spēji aprāvās un, it kā mani pirmo reizi ie�raudzīdama, ļoti rūpīgi nopētīja. Pēc tam pateica:

-�� Es tevi lūdzu, Eva! Izbeidz �o sev necienīgo sakaru, mācies, iegūsti augstāko izglītību, lai tu savā mū�ā varētu darīt tikai kaut ko skaistu un labu!

-�� Mammu, vai mūsu dzīvē kaut kas skaistāks par mī�lestību vēl vispār pastāv? - patiesi ieinteresēta jautāju. - Un vai visam pārējam nav jābūt pakļautam tie�i �īm jūtām?

-�� Nerunā muļķības! - māte atkal asi pavēlēja. - Tās tev nav vēl nekādas jūtas! Tā nav nekāda mīlestība! Tūlīt sē�dies pie galda un mācies! Un turpmāk tu nekad� Tu ne reizi vairs nesatiksies ar �o �urnālistu, aizmirsīsi tev vēl pilnīgi sve�o un galīgi nesaprotamo vārdu mīlestība un arī turpmāk darīsi tikai to, ko es tev lik�u! Tu mani saprati?

-�� Jā, - piekrīto�i palocīju galvu. - Es tevi saprotu. Bet, mīļo mammu! Nekas no tā nesanāks! Es jau esmu cita! Labāka vai sliktāka, bet jau ne tāda, kāda biju agrāk! Nezinu, vai mani tik ļoti ir pārvērtusi �ī tik ilgi gaidītā mīlestība vai kas cits, ta�u es nekad tavai gribai vairs ne�pakļau�os! Vari mani bārt, lamāt, neieredzēt vai dzīt laukā no mājas, bet turpmāk rīko�os vienīgi tā, kā to par vajadzīgu uzskatī�u tikai es! Jā, es - Eva Ra�inska�

Māte tai mirklī nez kāpēc gandrīz vai �ausmās iepleta acis, atkāpās soli sāņus un, kā kaut ko ļoti svarīgu atskārtusi, pārsteigta �ukstēja:

-�� Nē, Eva! Tu neesi Ra�insku meita�

Toreiz �os vārdus, pilnībā neapjēgusi un nesapratusi, diez�gan viegli palaidu gar ausīm kā vispār turpat vai visu, ko viņa man todien pateica. Tikai daudz vēlāk es sapratu, kādēļ mātes acīs pēk�ņi parādījās �ī negaidītā atskārsme un pat �ausmas.

Es ta�u patie�ām nebiju �o bagāto un loti izsmalcināto poļu aristokrātu Ra�insku meita� Es biju vienkār�u Iļģu�ciema strādnieku meitas, vieglprātīgas latvietes un kāda vācu pulkve�a, iespējams, liela avantūrista, asiņu krusto�jums�

Viesturs Simsons sēdēja savā Kara ministrijas darba kabinetā un vēlreiz rūpīgi caurskatīja pēc da�ām dienām gaidāmo Latvijas armijas lielo manevru plānu, kad kabinetā ienāca ministra adjutants un, militāri sveicinājis, panāca da�us soļus uz priek�u.

- Pulkve�a kungs! - viņ� bra�ā balsī sacīja. - Ģenerālis Balodis jūs aicina atnākt pie viņa!

Viesturs nevaicāja, kāpēc. Pirmkārt, tā darīt nebija pieņemts, bet, otrkārt, viņ� tik�anās iemeslu, visticamāk, jau zināja tāpat - detalizētāk apspriest gaidāmo armijas ma�nevru gaitu. Un tomēr. Ne jau katru dienu viņam ar atskaitēm vai citām pārrunām nācās iet pie otrā cilvēka valstī - kara ministra ģenerāļa Jāņa Balo�a. Viņi gan per�sonīgi bija pazīstami jau kop� deviņpadsmitā gada sākuma, kad iekļāvās pirmajā neatkarīgās Latvijas kaujas vienībā - Oskara Kalpaka komandētajā bataljonā. Toreiz viņi viens otru pat uzrunāja uz tu un bija ļoti draudzīgi. Varbūt tāpēc, ka abus vienoja kopīgs liktenis, kas viņiem kā karavīriem nekādu īpa�u godu nedarīja, un proti - abi, gan da�ādu iemeslu dēļ, savulaik sabiju�i vācu gūstā�

Tagad, protams, viss bija citādi. Lai gan viņi, dienesta pienākumus pildot, �ad tad satikās, attiecības bija diezgan vēsas, pareizāk sakot, oficiālas.

Jānis Balodis pēc 1934. gada Ulmaņa izdarītā valsts ap�vērsuma, kurā arī viņam bija visai nozīmīga loma, kļūdams par otro vīru valstī, ne pats, ne arī vadoņiem ļoti glaimīgā prese, nekad nepieminēja �o Balo�a dzīves ne visai patīka�mo epizodi, kā arī to, ka viņ� vispār gan politiski, gan militāri brīvības cīņu laikā da�reiz pat visai atklāti pret vācie�iem bija noskaņots samērā labvēlīgi�

Kad Viesturs iegāja Balo�a kabinetā, ģenerālis sēdēja pie rakstāmgalda zem milzīga Ulmaņa portreta un, kā Viesturam �ķita, diezgan flegmātiski caurskatīja paplānu dokumentu kaudzīti.

-� Ā! - Balodis, Viesturu ieraudzījis, novilka un pamāja ar roku. - Lūdzu, apsēdieties!

Viesturs apsēdās un diezgan saspringts gaidīja, kas notiks tālāk.

Balodis, beidzis izskatīt dokumentus, ielika tos rak�stāmgalda atvilktnē un apmierināts paskatījās uz iepretim sēdo�o virsnieku.

-��� Kā sokas darbs gaidāmo manevru detalizētākā iz�strādē? - viņ� painteresējās.

-�� Labi, - Viesturs atbildēja. - Rīt es jau jums to varē�u iesniegt apstiprinā�anai.

Balodis apmierināts palocīja galvu, krietnu laiciņu klu�sēja, tad atkal cie�i paskatījās uz Viesturu.

-�� Eiropā sāk kļūt arvien nemierīgāk, - viņ� klusā balsī sacīja. - Kā Vācija, tā Padomju Savienība bruņojas uz nebē�du. Nav izslēgts, ka pēc da�iem gadiem Latvija vai, ticamāk, visas Baltijas valstis vienlaikus var kļūt par ļoti nopietnu kā vienas, tā otras puses savtīgu intere�u objektu. Kā jūs domājat, Simsona kungs, pagaidām, protams, tīri teorētis�ki un pavisam godīgi� Konflikta vai tie�a uzbrukuma gadījumā� Mēs sevi spētu aizsargāt?

-�� Balo�a kungs! - Viesturs jautājo�i paskatījās uz mi�nistru. - Vai tie�ām godīgi?

-�� Es ta�u tā lūdzu! - Balodis nepacietīgi atsaucās.

-� Vācijas uzbrukuma gadījumā mēs vieni pa�i spētu aiz�sargāties ilgākais nedēļu, bet ja uzbruktu Padomju Savie�nība� Ņemot vērā, ka tā mums atrodas tepat blakus� Divas dienas.

Balodis nedaudz sarāva uzacis un ļoti nopietns ieskatījās Viestura acīs.

-�� Lūdzu, atkārtojiet vēlreiz!

-��� Mēs pret Padomju Savienības iebrukumu labākajā gadījumā spētu aizstāvēties nepilnu nedēļu.

-�� Man jāsāk domāt, Simsona kungs, vai jūs maz esat latvie�u tautas un valsts patriots! - Balodis iesaucās, bet

Viesturam nez kāpēc �ķita, ka ģenerālis viņu tī�i provocē. Ta�u Viesturs nolēma ari turpmāk runāt godīgu un atklā�tu valodu.

-�� Varat ne�aubīties! - viņ� sacīja. - Esmu! Manuprāt patriotisms neizpau�as, vismaz ne vienmēr, tikai skaļās publiskās runās, bet arī spējā skaidri novērtēt valsts poli�tisko, ekonomisko un militāro stāvokli.

-Visās jūsu nosauktajās jomās mūsu stāvoklis ir spo�s! - Balodis stingrā balsī pateica.

-�� Mūsu valsts mērogā, jā, - Viesturs piekrita. - Ta�u kā Vācijai, tā Padomju Savienībai vismaz militārā nozare ir simtkārt spo�āka, tas ir, viņi vienkār�i ir simtreiz spēcīgāki par mums.

-� Ko tad mums darīt? - Balodis prasīja, un Viesturs atkal nespēja pateikt, vai ģenerālis �ai brīdī ir patiess, vai turpina tēlot. - Ja mēs nespējam aizstāvēties, tad kāda velna pēc mums vispār armija ir vajadzīga?

Viesturs tūlīt saprata, ka Balodis pa�laik noteikti runā ne to, ko īsti domā, lai gan� Kas zina? Kā vēlāk parādīja turpmākie vēsturiskie notikumi, tobrīd Balodis varbūt tie�i tā arī domāja�

-��� Kā godīgs virsnieks un latvie�u patriots es, protams, jums teik�u, ka katrai valstij, ja tai armija nav ari sevi�ķi vajadzīga tie�i aizsardzības vajadzībām, tad tā noteikti ir nepiecie�ama vismaz valsts presti�am. Ja es savā laikā ne�būtu tik ilgi karojis un pa�laik neatrastos militārā dienestā� Saku atklāti, ģenerāli! Es nezinu!

-�� Man, Viestur, ļoti patīk jūsu godīgums, - Balodis teica. - Jūs dro�i vien jau būsiet dzirdējis kolēģus runājam, ka es tuvākajā laikā gribu jūs paaugstināt amatā un pie�ķirt ģenerāļa dienesta pakāpi. Esat dzirdējis?

-�� Tā, pa ausu galam� - Viesturs nedaudz samulsa.

-�� Tā ir tiesa, - Balodis apstiprināja. - Ta�u tā kā jūs to dro�i vien daudzkārt jau esat piedzīvojis, kādam vienmēr skau� gan citu bagātība, gan panākumi, slava un strauja profesionālā karjera. Diez vai armija �ai ziņā daudz at�ķi�ras no teātra. Tās pa�as intrigas, tenkas, skaudība un aprunā�ana. Vēl sliktāk! Pārjums, Viestur, man ir ienākusi, tiesa, anonīma sūdzība par visai nopietna militāra rakstu�ra nozieguma izdarī�anu! Jūs, Viestur Simson, 1917. gada augustā pēc sīvām kaujām pie Mazās Juglas un Rīgas

aizstāvē�anas esot patvarīgi atstājis savu pulku un no armi�jas dezertējis! Sakiet godīgi, vai tas atbilst patiesībai?

Viesturs ilgu laiku nedaudz apjucis, drūmi klusēja, līdz saprata, ka jebkurā bridi pat labākais draugs pēk�ņi var kļūt atklāts vai slepens ienaidnieks� Diem�ēl.

-������� Tas neatbilst patiesībai, - Viesturs manāmi skumīgā balsī pateica. - Es neesmu dezertējis. Savu karaspēka daļu toreiz atstāju ar brigādes komandiera pulkve�a Goppera mutisku pavēli.

-�� Kāds bija iemesls �ādai pavēlei?

-������ Lai organizētu pretestības kustību vācu okupētajā Lat�vijas teritorijā, it sevi�ķi Rīgā, - Viesturs paskaidroja.

-� Un kā? - Balodis, it kā to jau nezinādams, painteresējās.

-�� Organizējāt?

-������� Jā, ministra kungs, - Viesturs apliecināja. - Astoņ�padsmitā gada jūlijā, kad Rīgā ieradās Vācijas ķeizars Vil�helms Otrais, mums gandrīz vai izdevās viņu likvidēt.

-�� Kāpēc neizdevās?

-������ Mūs kāds nodeva, - Viesturs atbildēja. - Glu�i tāpat kā pa�laik kāds atkal grib man pamatīgi iegriezt.

Balodis piekrīto�i pamāja ar galvu.

-������� Tā patie�ām arī ir, - viņ� apstiprināja. - Anonīmais ziņotājs vēl vēsta, ka jūs ne ar kādu pretestības kustību vis�pār neesat nodarbojies, bet gan tūlīt ar steigu apprecējies un dzīvojis mierīgu laulāta cilvēka dzīvi uz savu bagāto vecāku rēķina! Vai �ai gadījumā viņ� arī melo?

-������� Ne glu�i, - Viesturs, galīgi sadrūmis, atbildēja. - Es patie�ām apprecējos un dzīvoju uz savu vecāku rēķina.

-�� Vēl joprojām esat kopā ar to pa�u sievu? -Jā.

-� Ja pareizi atceros, jums ir arī divi bērni?

-�� Tie�i tā! Pusaud�i. Dēls un meita.

Balodis piecēlās, sāka lēnām staigāt pa milzīgi pla�o kabi�netu, ik pēc brī�a uzmezdams skatienu te Ulmaņa por�tretam, te sēdo�ajam Viesturam.

Arī viņ� piecēlās un, juzdams zināmu satraukumu, gaidīja Balo�a turpmākos vārdus. �

-� Pulkvedi Viestur Simson! - ģenerālis norūpējies sacīja.

-� Es nekādiem anonīmiem ziņotājiem vispār neticu� - Pēc tam da�us mirkļus klusējis, pēk�ņi uzprasīja. - Jums esot arī mīļākā?

Viesturs klusēja.

- Nu labi! - Balodis pasmaidīja. - Tas virsnieka godu var rīvēt tikai sabiedrības acīs, bet starp mums, veciem zaldā�tiem� Ta�u ar to ģenerāļa dienesta pakāpi un paaug�stinājumu darbā tomēr labāk pagaidīsim! Nekur jau tas viss pārāk tālu no jums neaizbēgs ! �is tracis pamazām norims un varbūt pat aizmirsīsies� Varat iet! Rīt pulksten div�padsmitos gaidu jūsu detalizēto manevru plānu!

Viesturs, izgājis no ministra kabineta, pa �ķietami bez�galīgu gaiteni lēnām devās atpakaļ uz savu darba vietu, skaidri sapratis, ka līdz ar �o sarunu viņa militārā karjera ir beigusies.

Acīmredzot tagad par to kāds ļoti priecājas.

Nelietis! - Viesturs domās sacīja, vēl piebilzdams kādu ļoti rupju lamu vārdu.

Ak, naivais un savā ziņā patie�ām godīgais Latvijas ar�mijas virsnieks Viesturs Simsons! Tev, tāpat kā kara minis�tram Balodim un vēl ļoti daudziem citiem, pat vismurgai�nākajos sapņos nekādi nevarēja ienākt prātā, ka paies tikai nieka trīs gadi un nekādas jūsu dienesta pakāpes nevienam vairs nebūs vajadzīgas! Gan ministri, ģenerāļi, pulkve�i, gan ierindas karavīri visi pēk�ņi kļūs vienlīdzīgi un vienādi - padomju varas represiju upuri. Un nelie�u, nodevēju un slepenu ziņotāju saradīsies tik daudz, ka cilvēki sāks bai�dīties pat no savas ēnas!

Un tie�i tāpat būs arī vācu okupācijas laikā, tie�i tāpat būs pēckara periodā, un kaut kas līdzīgs notiks arī at�kārtotas Latvijas neatkarības izcīnī�anas un pastāvē�anas laikā!

Pat �odien - 2001. gada pavasarī, kad gan avī�u slejās, gan televīzijā uzstājas no morālā viedokļa tie�i tādi pa�i stuka�i, kādi bija padomju laikā, publiski atmaskojot, sau�cot pēc taisnas tiesas un liedzot ieņemt daudzmaz ievēroja�mus amatus cilvēkiem, kuriem var atrast kādu nesmuku�mu viņu nesenajās padomju laiku biogrāfijās!

Tas ir neizbēgams pasaules ļaunums. Nemitīga bruņo��anās - vai tai ir kāda jēga, vai ne! - naids, nodevība, nemi�tīga ienaidnieka meklē�ana, atklāta vai slepena stu�l�ana, ko darīju�i turpat vai visi arī �odienas redzamākie Latvijas politiķi un sirdīgi taisnības cīnītāji, skaudība, kompromatu meklē�ana, apmelo�ana, sūdzības un ārkārtīgi patīkams - �ādos gadījumos noteikti patoloģisks! - prieks, ka ir izde�vies kādu nodot, atmaskot vai citādi nodarīt ko ļaunu.

Cilvēk, kad tu beidzot kļūsi tāds, kādu tevi ir vēlējies redzēt Dievs!? Nekad! - Viesturs rūgti nodomāja, smagi iekrizdams krēslā un pavērsdams skatienu pret augstajiem kabineta griestiem. Viss ir tikai māns un smirdo�i mēsli!

Asi un nepacietīgi iezvanījās telefons.

-�� Es klausos! - Viesturs īgni sacīja.

-������� Prieks dzirdēt! - atsaucās patīkama sievietes balss, un Viesturs tūlīt atpazina Liliju. - Kur tu biji? Es tev zvanīju jau vairākas reizes!

-�������� Lilij! Mans darbs neaprobe�ojas tikai ar sēdē�anu kabinetā! - Viesturs atgādināja. - Kas noticis?

-������� Tā kā tevi redzēt man izdodas diezgan reti� Vismaz ļauj dzirdēt tavu balsi!

-������� Pa�laik esmu ļoti aizņemts, - Viesturs pateica. - Man ir maz laika!

-������� Kam vispār ir vajadzīgs laiks, ja tas netiek veltīts mīlestībai? - Lilija iesmējās.

-������ Nav vairs nekādas mīlestības! - Viesturs, vēl vairāk sa�pīcis, sacīja. - Ir tikai vairāk vai mazāk patīkamas atmiņas.

-������ Mēs ar tevi nekad neesam pat nopietni sastrīdēju�ies! - Lilija atgādināja. - Kāpēc tev par mani vajadzētu būt ne�patīkamām atmiņām?

-�� Nejau par tevi! - Viesturs noņurdēja. - Vispār!

-� Vai kādas nepatik�anas darbā?

-� Jā, mazliet, - Viesturs smagi nopūtās.

-������� Tūlīt tev būs nepatik�anas arī dzīvē, - Lilija negaidīti pateica. - Turklāt vēl ļoti nopietnas!

-������� Kādas vēl nepatik�anas? - Viestura balss kļuva skar�bāka. - Par ko tu runā?

-������� Vai jūs tur ministrijā pļāpājat tikai par iero�iem un karu? - Lilija vaicāja. - Ja tu varētu atrast brīvu brītiņu, es ar tevi labprāt parunātu par ko citu.

-�� �odien?

-� Tūlīt!

-�� Par ko?

-�� Par kaut ko ārkārtīgi svarīgu!

-� Neāksties!

-������� Nē, nopietni! Tas kardināli var izmainīt pat visu tavu dzīvi!

-�� Kas? Tūlīt sāksies kar�?

-� Apmēram! Ta�u, ja nebēgsi vai nepadosies, vari būt arī uzvarētājs!

-�� Par ko ir runa? Skaidrāk pateikt nevari?

-� Varu! Pēc stundas es tevi gaidī�u pie Laimas pulksteņa! Pēc tam ieiesim pie Otto un tu uzzināsi kaut ko tādu� Nebūtu slikti, ja pirms tam tu iedzertu kādu nervus nomieri�no�u tabletīti�

Lilija nolika klausuli, bet Viesturs, galīgi sadrūmis un zemu noliecis galvu, ilgi sēdēja nepakustēdamies. Galvā jaucās visādas domas, viena baigāka par otru, līdz beidzot viņ� secināja, ka acīmredzot �odien vienkār�i ir melnā diena, kāda nereti atnāk gandrīz vai pie katra cilvēka. Jāsaņemas! Nekādas tabletītes rīt nevajag! Miers jāsaglabā bez tām, vienmēr atceroties, ka viss, kas uz �īs pasaules notiek, ir ļoti īslaicīgs un pārejo�s. Tāpat kā pati pasaule un dzīve.

Viesturs Liliju ieraudzīja jau pa gabalu. Viņa lēnām pa�staigājās pie Laimas pulksteņa, savu slaido augumu izdai�ļojusi spilgti zilā, dziļi dekoltētā vasaras kleitā, kājās zilas augstpapē�u kurpes, pie rokas zilas krāsas ādas somiņa, bet pa�ai lielas, zilas acis.

Kā �īs vasaras skaidrās debesis, Viesturs nodomāja. �ī sieviete ta�u kādreiz bija manas dzīves zilais sapnis� Vai viss mums izjuka vienīgi tāpēc, ka tā bija tikai ilūzija? Var jau būt. Ta�u tas tomēr būtu pārāk viegls izskaidrojums.

Vainīgs bija kar�. Vainīga bija tava labsirdīgā un reizē piespiedu do�anās līdzi saviem vecākiem uz Krieviju! Es bie�i esmu domājis par to un tagad gandrīz vai pilnīgi pārliecināts, ka laikam tā arī ir - cilvēki mīlestībā laimīgi vai- būt vienīgi ar savu jūtu dullumu! Nekādus aprēķinus! Nekādu laiku pārdomām! Nekādu labāku variantu meklē��anu! Dzīvi nevar izrēķināt uz skaitļojamiem kauliņiem! Ja jūti, dari! Riskē! Ja Lilija toreiz būtu spējusi pakļauties nevis prātam, bet gan jūtām, viņa paliktu Rīgā, un es būtu ap�precējis viņu!

Viņu - �o savu gai�zilo cerību zvaigzni!

Ta�u jau pēc brī�a Viesturs skaidri apjēdza, ka tās pa�tiesībā ir kolosālas muļķības, kā vispār viss, ko cilvēki domā, runā un dara, mīlestības vājprāta pārņemti!

Kur tad ir mana laime?! Jāsmejas! Vai toreiz, tikko Sil�viju ieraudzīdams, es nenojūdzos? Vai nekļuvu traks? Vai daudz domāju, rēķināju, izvēlējos da�ādus variantus? Ta�u nē! Tūlīt grābu skuķi ciet, un kas no tā ir iznācis?

Arēji viss ir labi. Kā daudziem. Kā puspasaulei. Inteli�ģenta, pieklājīga, ļoti turīga latvie�u bur�uā ģimene. Bet kas mums katram ir sirdī? Dvēselē? Prātā? Varbūt pēdējais klai�donis un dzērājs, iegāzies ar savu netīro draugaļu un degvīna pudeli me�malas krūmos, ir simtreiz laimīgāks par mani?! Un pēdējā Marijas ielas prostitūta ar dzīvi apmierinātāka par Silviju?

Viesturs, piegājis pie Lilijas, noskūpstīja viņai roku un klusi, ne mazākā mērā neliekuļojot, pateica:

-�� Tu �odien izskaties brīni�ķīga!

Lilija priecīgi pasmaidīja.

-�� Ja tu būtu vērīgāks, tad jau sen pamanītu, ka es tāda izskatos vienmēr!

Arī Viesturs, uz brīdi aizmirsis nepatik�anas, pasmaidīja.

-�� Es labo�os. Turpmāk bū�u sevi�ķi uzmanīgs!

Dārgā un rīdzinieku tik ļoti iecienītā Otto Svarca ka�fejnīca pa�ā Rīgas centrā tobrīd bija pustuk�a. Netālu no viņiem sēdēja pazīstams operdziedātājs ar miesās varen kuplu dāmu, bet pie blakus galdiņa diezgan skaļi sarunājās tolaik populārais dzejnieks Aleksandrs �aks ar ne mazāk slaveno mākslinieku Niklāvu Struņķi.

Viesturs pasūtīja kafiju, vermutu, Lilijai kūku, bet sev divas la�maizītes. No sākuma runāja par �o un to, mazliet par darbu un vasaras nodomiem, līdz Viesturs neizturēja un beidzot pajautāja:

-� Lilij! Ko tu pirmīt pa telefonu teici?� Tev priek� manis ir kāda ārkārtīgi svarīga ziņa?

-��� Jā, - Lilija piekrīto�i pamāja ar galvu un mazliet noslēpumaini pasmaidīja. - Ta�u vispirms�

Lilija apklusa un sāka lēni malkot kafiju.

-�� Kas - vispirms? - Viesturs nepacietīgi prasīja.

-Vispirms es tev gribu atgādināt� - Lilija teica un varē�ja just, ka viņa ir ļoti uztraukusies. - Tu, Viestur, esi mana mū�a pirmā un vienīgā mīlestība. Jau no visagrākās jau�nības. Varbūt tas viss ir stipri muļķīgi un pat no�ēlojami..% Nezinu. Kā nupat pats apliecināji, es joprojām izskatos brīni�ķīgi! Tā arī ir. Es sevi kopju un uzturu labā formā. Kā tu pats domā, vai man nav neviena pielūdzēja? Nav neviena virie�a, kas pēc manis ilgotos un mani gribētu? Jau toreiz

Krievijā. Bet es vientuļa katru vakaru sēdēju pie aizsalu�a loga, laukā katru ziemu pieturējās līdz �etrdesmit grādu sals, un domāju par tevi. Es zināju, tu esi karā, un katru dienu uztraukdamās lūdzu Dievu, lai tu būtu dzīvs, un mēs atkal varētu satikties! Vai es to darīju aiz gara laika un bez�darbības? Nē, Viestur! Es to darīju tāpēc, ka tevi ļoti mīlēju un mīlu vēl tagad! Man nevienu citu nevajag! Es nevienu citu negribu! Varbūt tā ir kāda apsēstība, varbūt esmu nolādēta, bet visticamāk, tā ir tāda mīlestība, kāda pie cil�vēka atnāk tikai vienreiz mū�ā. Tas ar prātu nav izskaidro�jams. Iespējams, to arī nemaz nevajag izskaidrot - tas, labi vai slikti, vienkār�i ir! Kā tu zini, es visus savus pielūdzējus esmu atraidījusi. Neesmu apprecējusies. Joprojām gaidu tevi. Bet tu esi aizņemts. Precējies. Pieļauju, ka tā no tavas puses nebija tikai vieglprātība. Tu to sievieti iemīlēji. Ta�u ja tad, kad tikko atgriezos no Krievijas, tu tūlīt gribēji un varēji atkal gulēt ar mani� Atļauj domāt, ka tā tomēr nekāda stiprā mīlestība nav bijusi. Vairāk gan tikai liktenīga apstākļu sakritība un tavs vājums. Vīrie�i vispār pret sievie�tēm ir vāji, bet savukārt sievietes� Vismaz tā tava Silvija, piedod, ir pamatīga maita! Atceries, tu man stāstīji, kā vā�cie�i tevi astoņpadsmitā gada vasarā arestēju�i, spīdzināju�i un taisīju�ies jau it kā pat no�aut, ta�u tad nez kāpēc pārdo�māju�i un ieslodzīju�i nometnē, no kurienes tevi atbrīvoja Kalpaka vienības. Bet kā tu domā, Viestur, ko pa to laiku darīja tava karsti mīļotā sieviņa? Vai dziļās skumjās mirka asarās un tevi nepacietīgi gaidīja atgrie�amies mājās? Nē, Viestur! Tāpēc tagad labāk cie�āk pieturies pie krēsla, ka nenokrīti uz grīdas! Tavai sievai Silvijai bija mīļākais! Iespē�jams pat viens no tiem, kas tevi arestēja un vēlāk dauzīja!

-�� Tas nevar būt, - Viesturs, glu�i satriekts, papurināja galvu. - Tevī pa�laik runā greizsirdība!

-�� Nē, mīļais! - Lilija nedaudz pacēla balsi. - Manī runā patiesība!

-�� Es tam neticu! - Viesturs noteiktā balsī sacīja.

-�� Kam? - Lilija pārsteigta jautāja. - Kam tu netici?

-�� Visam, ko tu teici!

-�� Es teicu patiesību.

Viesturs atkal noraido�i kratīja galvu.

-�� Nē, nē! Silvija nav tā sieviete� Vismaz �ai ziņā viņa nav tāda kā citas!

-� Viestur, atmosties! - Lilija neatlaidās. - Vai tu maz zini, uz ko sievietes ir spējīgas?

-�� Zinu, - Viesturs atbildēja. - Bet Silvija nav tāda�

Lilija nicīgi pasmīkņāja un atkal iedzēra da�us malkus

kafijas.

-�� Un ja tā arī būtu� - Viesturs domīgi teica. - Ir jau pagājis pietiekami ilgs laiks, lai�

-� Lai aizmirstu? - Lilija ātri vaicāja. - Lai �onakt, ar viņu atkal mīlējoties, tu nedomātu, ka to pa�u, un varbūt pat labāk par tevi, ir darījis kāds cits?!

-�� Tev to man nevajadzēja atklāt, - Viesturs drūmā balsī sacīja, un Lilija redzēja, ka tikko uzzinātā patiesība Vies�turu ir stipri satriekusi. Ta�u viņa to neno�ēloja. Tie�i otrādi! Lilija nopriecājās, ka ar �o ziņu vien viņa Viesturā ir spējusi ja ne glu�i iznīcināt, tad vismaz krietni iedragāt viņa mīlestību un ticību sievai, bet tūlīt sekojo�ais turpinājums viņu satrieks pavisam! Lilijai uz mirkli tomēr radās �aubas, vai viss pateiktais maz līdzēs Viesturu atgūt, ta�u tas, ka vismaz būs pamatīgi ieriebusi sievietei, kuru Viesturs kādreiz bija izvēlējies viņas vietā, Lilijai sagādāja patiesu baudu un gandarījumu.

Un vēl. Lilija tīri labi apzinājās, ka tas, ko pa�laik dara, ir diezgan riebīgi, ļauni un viņas pa�cieņai pat apkaunojo�i, ta�u, kā tas nereti dzīvē gadās, mīlestība, vēlme atgūt savu biju�o vīrieti un gandrīz vai neapslāpējama atriebības kāre, godaprātu atslēdza, un viņa ļāva sevi vairāk vadīt tiem zemapziņas spēkiem, kurus līdz pat �odienai neviens no pasaules gudrajiem tā arī nav spējis līdz galam atklāt.

-� Nē, Viestur, man tev to vajadzēja pateikt! - Lilija sparīgi turpināja. - Kaut vai tādēļ, lai tu beidzot atvēsinātos no savas nepareizās mīlestības un tik gai�ām acīm vairs neska�tītos uz sievieti, kas tevi ir krāpusi tavas dzīves visgrūtākajā brīdī!

-�� Es tam neticu, - Viesturs stūrgalvīgi atkārtoja. - Kad atgriezos, viņa bija tik laimīga! To nav iespējams notēlot.

Lilija ātri paskatījās uz Viesturu un nicīgi iesmējās.

-�� Es apbrīnoju tavu naivumu, - viņa sacīja. - Ne�aubos, tu daudz ko saproti no kara lietām, ta�u sievietes tu nesapro�ti nemaz! Nemaz, Viestur! "Viņa bija tik laimīga!" Jāsmejas un jāraud! Jā! Patie�ām! Bet vai tu zini, kāpēc viņa tāda bija? Tu, protams, tāpat kā visi vīrie�i domā - ja sieviete tikai koķeti pasmaida, izdve� jums da�us patīkamus vārdus, parauj augstāk svārku stērbeles un ļaujas jūsu iegribām, tad tā jau ir sievietes patiesā būtība un mīlestība! Bet nē, mīļais! Nē! Tu maldies! Tas gandrīz vai vienmēr patie�ām ir tikai teātris! Un teātris bija arī tad, kad Silvija tevi tik laimīga sagaidīja! Un zini, kāpēc viņa tā tēloja? Nē, atvainojos! Tev taisnība. Viņa neko netēloja! Silvija tobrīd tik tie�ām bija laimīga! Ta�u, manu naivo zēn, ne jau tevis dēļ!

Lilija apklusa. Viesturs paņēma rokā vīna glāzi un to ātri izdzēra.

Slavenais operdziedātājs ar savu resno dāmu bija aizgājis. Aleksandrs �aks ar Niklāvu Struņķi bija nolēmu�i pasūtīt vēl vienu pudeli vīna.

-�� Bet tagad, Viestur, lūdzu, dziļi dziļi ievelc elpu un cie�i turies pie galda malas! Varbūt man patie�ām tev to neva�jadzētu teikt, ta�u� Es tevi mīlu un, kā lielākā daļa iemī�lēju�os cilvēku, esmu spējīga gan uz labām, gan sliktām lietām. Bet ja atzīstam, ka patiesība vienmēr tiek uzskatīta par vienu no cilvēku savstarpējo attiecību lielākajām vēr�tībām� Es tev pateik�u!

Lilija vēlreiz ieturēja saspringtu pauzi, tad lēni, uzsverot vai katru zilbi, sacīja:

-�� Silvijai ir ārlaulības bērns! Viņai tava apcietinājuma laikā to uztaisīja kāds jauns vācu pulkvedis, kur� sevi dēvējis par grāfu� Silvija bērnu dzemdēja da�as dienas pirms tavas atgrie�anās. Tā bija meitenīte. Nākamajā rītā Silvija to nolika pie kādas viņai zināmas mājas durvīm un pameta. Tie�i tāpēc, Viestur, Silvija arī bija tik laimīga, ka pēdējā brīdī pirms tavas atgrie�anās paspēja visu to noslēpt! Un redzi, kā tagad iznāk. Tu jau tik ilgi ar viņu dzīvo kopā, nemaz nezinādams, ka jūsu laulības dzīves laikā tavai sievai ir piedzimis un joprojām ir vēl viens bērns!

Viesturs, jaunās ziņas satriekts, nobāla un tik tie�ām krampjaini pieķērās galda malai.

-�� Lilij, vai tā patie�ām ir patiesība? - viņ� ar sausu muti prasīja.

-� Goda vārds! - Lilija apliecināja. - Nekas nav izdomāts!

-�� Vai tev ir arī kādi pierādījumi? - Viesturs jautāja.

-� Jā, Viestur, ir, - Lilija sacīja. - Es strādāju kopā ar juristi Elzu Jansoni, kura tolaik kā vienīgā Silvijas draudzene bija klāt dzemdībās. Dzīva vēl ir arī Risberga kundze, viņas adresi es zinu, kura kā pieredzējusi vecmāte Silvijas bērnu pieņēma.

Viesturs, zemu noliecis galvu, drūmi klusēja.

-������ Varbūt tu arī zini, kur pa�laik tas bērns atrodas? - bei�dzot viņ� nomāktā balsī jautāja.

-������ Protams! - Lilija atbildēja. - Tikai viņa vairs nav nekāds bērns! Tagad viņa ir jau ļoti skaista, talantīga sieviete.

-�� Tātad tu zini arī viņas vārdu un aud�uvecākus?

-������ Protams! - Lilija atkal sacīja. - Tu pats viņu un viņas vecākus labi pazīsti!

Viesturs atkal ļoti pārsteigts paskatījās uz iepretim sēdo�o sievieti.

-�� Kas? - viņ� klusi prasīja.

-������ Edmunds un Irēna Ra�inski, - Lilija pateica. - Bet tavas sievas pamesto un viņu pieņemto bērnu sauc Eva Ra�inska. Tu viņu, �ķiet, ne vienreiz vien esi redzējis.

Viesturs atkal ilgi klusēja, tad lēnām piecēlās un, vairs ne vārda nepateicis, gāja prom.

Lilija viņu panāca jau uz ielas.

-������ Viestur! Kur tu tagad iesi? Ko darīsi? - viņa satraukta prasīja.

Viesturs tā savādi pasmaidīja, tad skarbi pateica:

-������� Es tagad ie�u pie Silvijas un viņu no�au�u. Pēc tam nāk�u atpakaļ un no�au�u tevi�

Rīgas slavenākais naktslokāls Alhambra atradās Brīvības ielas sākumā un bija iecienīts varbūt galvenokārt ar to, ka pilsētnieku un to ciemiņu lielākā dala zināja, ka tur apmek�lētājus izklaidē patīkama izskata seksuāli pievilcīgas bār- dāmas un es - Eva Evereste - neoficiāli dēvēta par Latvijas skaistāko sievieti un dziedātāju ar nekur vēl nedzirdētu balss tembru - zemo altu - ļoti līdzīgu tai, kāda bija pasaul�slavenajai kinozvaigznei Zārai Leanderei.

Eva Evereste - tas bija mans mākslinieces pieņemtais vārds. Skanēja labi. Man patika. Atgādināja ko anglisku un simboliskā nozīmē pasaules augstāko kalnu. Lai iekarotu mani, nevienam, protams, tik pārcilvēciskas pūles nebija

Viesturs, jaunās ziņas satriekts, nobāla un tik tie�ām krampjaini pieķērās galda malai.

jātērē, kā kāpjot kalnā, ta�u arī kuru katru es līdz virsot�nei nelaidu.

Pēc vēl viena pamatīga ģimenes skandāla, kurā �oreiz aktīvi piedalījās arī tēvs, es no mājām vienkār�i aizbēgu. Bez naudas, bez lieka apģērba, bez nekā! Kā stāvēju vienā vasaras kleitiņā, tā arī aizgāju. Sapratu, ka tobrīd par �ādu iz�ķir�anos vecāki uz mani bija ļoti dusmīgi, es ar savu aizie�anu viņiem tomēr sagādāju smagus pārdzīvojumus un sāpes. Ta�u es neizturēju. Es jutos morāli pazemota. Es ne garīgi, ne miesiski - arī visu turpmāko mū�u! - sevi ne mazākā mērā neuztvēru kā ļoti izlaidu�os sievieti, kā viegl�prātīgu skuķi, kā ielasmeitu, kā nimfomāni vai seksuāla vājprāta pārņemtu būtni.

Lai gan� Lai gan no visa tā kaut kas manī tomēr neno�liedzami bija. Un varbūt tie�i tas arī veidoja manas per�sonības kodolu, manu cilvēka un sievietes būtību.

Toreiz gan sevi tik dziļi nepētīju un neanalizēju. Jau pa�as dabas noteiktā, bie�i vien patie�ām ļoti impulsīvā rakstura dēļ, mana mū�a galvenais vadmotīvs kā toreiz, tā arī vēlāk bija - dzīvot! Kā un kāpēc - par to īpa�i nedomāju. Vien�kār�i - dzīvot! Sīkdaļas mani neinteresēja. Mani interesēja dzīve un dzīvo�anas process kopumā. Kur es to biju izrāvusi, izlasījusi, vai tas kā mū�a vērtīgākā atziņa kaut kur no zemapziņas tālākajām dzīlēm atnāca pati, nezinu, bet es visu mū�u esmu dzīvojusi tikai vienai dienai!

Vai tie�i �āds dzīves modelis patie�ām ir arī labākais, par to var strīdēties, ta�u man - tie�i man - tas bez �aubām bija pats pieņemamākais un vispiemērotākais.

Vienmēr justies kā krīto�ai koka lapai� Kur vēj� aiznesīs, tur arī būs labi! �o uzskatu nemainīja pat tas, kad, nopiet�ni padomājusi, es sapratu, kur tad galu galā visas vēja norautās lapas paliek. Protams, atkritumu kaudzēs! Ielu, parku un dārzu dūmainajos ugunskuros!

Bet kas tad beigu beigās notiek ar cilvēkiem? Tas pats. Bedre vai krematorijas krāsns! Vai tāpēc ir vērts sevi mocīt ar kaut kādiem tur stulbiem morālas dabas pārmetumiem, ja tu taisnā, pareizā un godīgā, un es - netaisnā, nepareizā un amorālā - abas pie fini�a nonāksim pilnīgi līdzvērtīgas?

Radi, draugi un paziņas mūs �ēlos kā jebkuru dzīves pieveiktu cilvēku. Un raudās kā par tevi, tā par mani.

Ticamāk, par mani pat daudz skaļāk un viņu bēdas par manu aizie�anu mū�ībā būs daudzkārt patiesākas par tavu radinieku un paziņu skumjām.

Jebkura cilvēka dzīves un rīcības morālais vērtējums var izpausties vienīgi kā līdzcilvēku pateicība vai nosodījums. Un ir tikai viens �ī vērtējumu patiess kritērijs - tu ar savu esamību cilvēkiem esi darījis ko labu vai ļaunu.

Citu kritēriju nav! Viss pārējais ir tikai sabiedrības mal�dinā�ana vai pa�apmāns. Vienīgā atzīme uz mūsu mū�a vērtību skalas var būt tikai vai nu pa�a, vai citu izdarītais atzinums - tu esi bijis labs vai ļauns. Viss! Nekas cits nepastāv! Ja nu vienīgi Dievs izdara da�as korekcijas, bet ne pa�am, ne citiem tas jau vairs nav iespējams.

Lai kas un kā vērtētu manu dzīvi - stipri �aubos, vai vispār kādam būtu tiesības to darīt! es skaidri zinu, lai nu ko, bet neko sliktu gan nevienam neesmu nodarījusi! Es cilvēkiem ar savu esamību �ai pasaulē esmu sniegusi vienīgi prieku un gai�umu, vienīgi garīgu un fizisku baudu!

Jūs mani apskaudīsiet!

Jūs man vēl uzcelsiet balta marmora pieminekli!

Un kāds uzrakstīs dzejoli. Un kāds sakomponēs dziesmu. Un kāds mani atcerēsies vēl ilgi pēc tam, kad jau sen būs apklusu�i visi �īs savādās pasaules trok�ņi un zemi klās vienīgi zvaig�ņu gaisma.

Pēc manas aizie�anas no mājām Ilvars Dzirnavu ielas galā man noīrēja nelielu divistabu dzīvoklīti, mājas saimniecei īres naudu samaksādams pusgadu uz priek�u.

Jutos apmierināta. Tur ar Ilvaru varējām ne tikai neviena netraucēti nodoties nevaldāmiem mīlas priekiem, bet tie�i tur es pirmo reizi sevi tīri fiziski sajutu arī kā pilnīgi brīvu cilvēku.

Ej, kur gribi! Nāc mājās, kad vēlies! Nekāda skatī�anās pulkstenī, nekādu pārmetumu! Es pati esmu noteicēja gan par savu laiku, gan to, ko �ai laikā daru!

Lai man piedod visi pareizie un normālie ļaudis, ta�u es nekad neesmu spējusi saprast tos cilvēkus, it sevi�ķi jau nu sievietes, kuras ar tādu joni steidz sevi saķēdēt laulību va�ās un savas brīvās gribas izpausmes labprātīgi ierobe�ot kazarmu re�īmā!

Domājot par turpmāko eksistenci vai, pareizāk sakot, nevēlēdamās dzīvot uz Ilvara rēķina, uzprasījos, lai viņ� ma�ni kādu dienu aizved uz Alhambru - viens no tās īpa�niekiem bija viņa draugs Ēriks. Viņ� mani apmierināts nopētīja un tūlīt piedāvāja strādāt par bārdāmu.

Nicīgi pasmīnot, no �ī piedāvājuma atteicos. Ne tikai tā�pēc, ka �o nodarbi tomēr uzskatīju sev par apkaunojo�u, bet vairāk tādēļ, ka tūlīt sapratu, ka tur es bū�u vēl vairāk ie�robe�ota nekā vecāku mājā! Man būs jākalpo. Bet es gribēju, lai citi kalpotu man!

-�� Ko, jaunkundz, tādā gadījumā jūs vēlētos darīt citu? - Ēriks jautāja. - Virtuvē mazgāt traukus vai pēc lokāla slēg�anas uzkopt telpas?

-�� Vai es ar savu izskatu nevarētu darīt ko labāku? - prasīju.

Ēriks domīgs pa�ūpoja galvu.

-�� Ja jūs dzīvi gribat būvēt, paļaujoties tikai uz savu ārējo pievilcību, �aubos, vai jums no tā kas jēdzīgs iznāks. Pirm�kārt, laika gaitā daudz kas mainās. Otrkārt, sievietēm ārē�jais izskats, ja visu kā uz trumpja dūzi grib likt tie�i uz to, var noderēt vienīgi ielasmeitas profesijai, un ari tad tas ne vienmēr var būt iz�ķiro�ais. Ielasmeitām nebūt nav jābūt diez kādām skaistulēm. Tāpat kā bārdāmām, viņām vien�kār�i jāprot labi darīt savu darbu. Tā ka, Evas jaunkundz� Cilvēkiem bez dabas dāvinātā izskata jāprot ari kaut ko darīt.

-�� To es zinu, - sacīju. - Tāpēc nemaz nevajadzēja man lasīt tik garu lekciju!

-�� Apvainojāties?

-�� Mazliet.

-�� Par to nevajag apvainoties, - Ēriks teica. - Vispār esat ļoti lepna?

-�� Nezinu, - paraustīju plecus.

-�� Tad jau neesat, - Ēriks sacīja. - Lepnas sievietes krogā darbu nemeklē!

-�� Vai tad �is ir krogs? - mazliet pārsteigta jautāju.

-�� Nu, ne glu�i krogs, - Ēriks teica. - Da�us pakāpienus augstāk.

-�� Tie�i tāpēc es pie jums esmu atnākusi, - paskaidroju. - Te ta�u apgrozās laba publika?

-�� Protams! Es pat teiktu - izmeklēta! Neatzīti ģēniji no mākslas pasaules, neveiksmīgi uzņēmēji, paputēju�i aristo�krāti, caurkritu�i politiķi, bankrotēju�i akciju turētāji, kār�u blē�i un vienkār�i bagāti dīkdieņi! Te viņi grib atpūsties, iz�klaidēties, atrast kādu romantisku piedzīvojumu un gan savas bēdas, gan priekus noslīcināt vīnā!

-�� Ilvars man teica, ka jums te esot arī mazs deju or�ķestris� - nedaudz bikli sacīju.

-� Tā ir, jaunkundz, - Ēriks piekrita. - Pie tam vēl ļoti labs orķestris.

-�� Es labprāt pie jums pastrādātu kā dziedātāja, - negai�dīti pateicu, kas visā visumā patīkamo lokāla īpa�nieku jūtami pārsteidza.

-�� Jūs protat dziedāt? - viņ� vaicāja.

-�� Turklāt vēl ļoti labi!

-� Jums jau ir publiskas uzstā�anās pieredze? - Ēriks iein�teresēts turpināja izvaicāt.

-� Diem�ēl ne tāda, kādu jūs domājat, - es godīgi atbildēju. - Ta�u pacenstos.

Ēriks labu bridi saspringti domāja, tad piedāvāja kopā ar viņu iebaudīt glāzi vīna.

Es piekritu.

Ēriks bija vēl jauns patīkama izskata tum�matains vīrie�tis, eleganti ģērbies, pieklājīgs un, kā jau jutu no mūsu satik��anās pirmajiem mirkļiem, pret mani labvēlīgi noskaņots. Varbūt tas lielā mērā bija arī Ilvara nopelns, ta�u ne mirk�li ne�aubījos, ka Ērikam esmu iepatikusies tie�i kā sieviete.

Tas manī uzreiz izraisīja patīkamas trīsas. Un tā tas notiks visu mū�u. Nekad man tas neapnika un nepārstāja. Kā jutu, ka kādam vīrietim ļoti patīku un viņ� mani iekāro, tūlīt visu organismu pārņēma tik saldkāra tīksme, ka par iespējamo tuvību vien domāju.

Kad Ēriks piedāvāja iztuk�ot vēl vienu glāzīti, tūlīt sapratu, ka, lai bez jebkādas pieredzes tiktu pieņemta �ādā darbā, man, varbūt pēc vēl vienas glāzītes iztuk�o�anas, būs jādodas uz viņa darba kabinetu, kur Ēriks, pirms parakstīt līgumu, liks priek�ā ar viņu arī pārgulēt�

Nekas slikts jau tas nebūtu. Tāda lieta daudzās, it sevi�ķi ar teātri un citās ar mākslu saistītajās vietās, jau sen bija kļuvusi par tādu kā obligātu tradīciju. Kā ro�maizlte pie brokastu kafijas vai biļetes iegāde pirms gaidāmā koncerta.

Bet nē! Man par nelielu pārsteigumu, nekas tamlīdzīgs nenotika.

-�� Jūs, Eva� - Ēriks lēni sacīja. - Varbūt atļausiet jūs uzrunāt uz tu?

-�� Protams!

-�� Tu atnāc vakarā! - viņ� teica. - Es palūg�u kādu dāmu, viņu sauc Rasma Ozoliņa, un viņa tevi paklausīsies. Ozoli- ņas kundze strādā konservatorijā par vokālo pedagoģi un viņa dos slēdzienu� Tu sagatavo da�as dziesmiņas! Operas repertuāru tu ta�u nedomā izpildīt?

-�� Nē! - es iesmējos. - Dziedā�u to, kas �ādai naktslokāla publikai varētu patikt!

Vakarā uz Alhambru atnācu vēl krā�ņāk uzpucējusies nekā pirmīt, un ļoti kalsna, izstīdzējusi dāma uzmanīgi no�klausījās trīs dziesmas, no kurām divas bija pazīstamu opere�u ārijas.

Ozoliņas kundze jutās patiesi pārsteigta un to nemaz neslēpa.

-� Vai jūs jau kaut kur esat mācījusies?

-�� Jā, - es atbildēju. - Tikai mājas apstākļos. Vecāki trīs gadus man algoja dziedā�anas un klavierspēles pedagogus, un es arī pacietīgi mācījos.

-�� Kāpēc?

-��� Pēc ģimnāzijas beig�anas �oruden gribēju iestāties konservatorijā.

-�� Tagad esat pārdomājusi?

-�� Uz to pusi iet.

Ozoliņas kundze mani pēk�ņi satvēra aiz rokas un skaļi �ukstēja:

-Jaunkundz! Jums no �ejienes pēc iespējas ātrāk jāpazūd! Nekavējoties! Jūs neap�aubāmi esat talantīga! Jums ir nepa�rasta, ļoti laba balss un pēc konservatorijas beig�anas var�būt, nē, pilnīgi dro�i, jūs varētu būt viena no mūsu jaunajām uzleco�ajām vokālās mākslas zvaigznēm! Jūs ar laiku pie savām kājām varētu nolikt visu Eiropu! Jums aplaudētu Rīga, Parīze, Londona, Roma! Visa pasaule! Ko jūs darīsiet �eit? Jūs �eit nosmaksiet tabakas dūmos, vīna tvaikos un piedzēru�u vīrie�u brutālajos skāvienos! Ejam! Ejam ātrāk no �ejienes prom! Gaismā! Lielās mākslas patiesajā tīrībā!

Man ļoti patika un pat aizkustināja cienījamās un tik la�bestīgās Ozoliņas kundzes izrādītā rūpe par manu turpmāko nākotni, ta�u� Es jau biju izlēmusi. Spīts kārtējo reizi ņēma virsroku pār citiem apsvērumiem un, iedomājoties vien par atgrie�anos mājās un, ka atkal vajadzēs iejūgties vecāku noteiktajā dzel�ainajā dienas un mācību ritmā, man gandrīz vai kļuva nelabi. Mans gars neko tādu vairs nevēlējās un diez vai vispār kaut ko tamlīdzīgu vēlreiz spētu izturēt.

�ad tad esmu padomājusi, kā dzīve būtu iegrozījusies, ja toreiz ļautos gan Ozoliņas kundzes padomam, gan vecāku gribai. Jā, būtu iestājusies un beigusi konservatoriju. Bet vai tie�i tāpēc būtu laimīgāka? Pareizāka? Godīgāka?

Iespējams. Bet varbūt ne. Dzīve jāpieņem tāda, kāda tā ir un nekad, un nekad, un nekad nekas nav jāno�ēlo! Ne izdarītais, ne neizdarītais!

Jau pēc da�ām nedēļām kļuvu slavena visā Rīgā. Vismaz to cilvēku vidū, kas parasti apmeklēja �āda tipa izklaides* vietas.

Jā, pirms noslēgt darba līgumu ar Alhambras īpa�nieku Ēriku Kalēju, es no savas puses kā vienīgo noteikumu uz�stādīju aizliegumu uzstā�anās laikā mani fotografēt, bet, ja kāds to slepus arī izdarītu, panākt �o fotogrāfiju nepub- licē�anu. Domājot par vecākiem, tomēr negribēju viņus vēl papildus skumdināt ar meitas tik zemu kri�anu. Ēriks pie�krīto�i pamāja ar galvu, lai gan saprata, ka viņam teik�ana iespējama vienīgi par to, kas notiek restorāna zālē, bet ne avī�u redakcijās.

Ta�u tas izrādījās velti. Jau pēc nedēļas manus fotoattēlus publicēja turpat vai visas avīzes un �urnāli.

"Eva Evereste - noslēpumaina dāma no Londonas aug�stākajām aprindām! Klīst baumas, ka viņa esot piederīga pat Lielbritānijas karaļnamam!"

Tā Ilvars, lai pievilinātu publiku un veicinātu drauga biz�nesa straujāku uzplauk�anu, par mani rakstīja Jaunākajās Ziņās.

Neatpalika arī citas avīzes. �o tekstu �urnālā Stāsti un romāni, Ilvara pierunāts, uzrakstīja kāds viņa draugs.

"Runā, ka ar neparastu skaistumu, grāciju un balsi ap�veltītā naktslokāla Alhambra jaunā dziedātāja un dejotāja Eva Evereste patiesībā tā pati pasaulslavenā dejotāja Mata Hari vien esot, kuru pēdējā brīdī fran�u virsnieki tomēr pa��ēloju�i un 1916. gadā nebūt nav no�āvu�i kā vācu spiedzi!"

Patiesībā teksts bija satrieco�i stulbs, ta�u kā jebkura reklāma - jo nejēdzīgāka, jo efektīvāk iedarbojas uz cilvēka apziņu - arī toreiz nostrādāja perfekti.

Publika uz Alhambru gāzās pūļiem. Ērika Kalēja peļņa, atbilsto�i pieprasījumam tūlīt paaugstinot arī ieejas un dzērienu cenas, īsā laikā trīskār�ojās. Viņ�, tāpat kā pārējie apmeklētāji, mani atklāti dievināja, un arī Ilvars bija ap�mierināts.

Viņiem �is jaukais triks ar manu piedalī�anos un per�sonības mistifikāciju bija lieliski izdevies.

Bet tā nebija nekāda afēra. Ātri iejuzdamās dārga kroga erotiskajā atmosfērā, es godīgi strādāju, dziedāju un dejoju patie�ām lieliski un ļoti profesionāli!

Parasti uzstājos, ģērbusies vieglā, caurspīdīgā balta vai sārta auduma īsā kleitiņā, augstpapē�u kurpēs, turklāt bie�i mainīdama matu sakārtojumu. Izskatījos seksuāli tik kairi�no�a - piedevām vēl mūzika un dziesmu vārdi! -, ka pēc pus�nakts vīrie�u lielākā daļa manis dēļ vārda pilnā nozīmē juka prātā! Kad �ī uzbāzība kļuva pārāk brutāla un nekaunīga,

Ēriks par maniem miesassargiem sāka algot divus grieķu- romie�u cīņas meistarus un viņiem darba netrūka.

Tā nemanot atnāca ziema un turpat jau klāt bija arī Zie�massvētki. Ēriks man piedāvāja atpūsties, paņemt trīs brīvdienas un abiem aizbraukt svētkus pavadīt svaigā gai�sā un brīni�ķīgā me�a klusumā.

-�� Tie�i me�ā? - es jautāju.

-������� Ne glu�i, - Ēriks atbildēja. - Netālu no Lēdurgas atro�das kāda veca vācu grāfa Zigfrīda fon Helmaņa pils. Kā zi�nāms, pēc Latvijas Republikas nodibinā�anas visiem vācu baroniem un grāfiem viņu pilis valsts nacionalizēja, ta�u Zigfrīds fon Helmanis joprojām vienā pils galā dzīvo. īsti ne�zinu, bet man �ķiet, ka toreiz, tāpat kā pret baronu fon Līvenu, arī �ai gadījumā Latvijas Republika ir darījusi izņēmumu un viss viņa īpa�ums tomēr nav atņemts.

-������� Labi! - es tūlīt piekritu. - Ilvars ta�u arī brauks līdzi, vai ne?

Ēriks brīdi domāja.

-�� Tu to ļoti gribi?

-� Ja mēs viņu līdzi neņemsim� Pēc kā tas izskatīsies?

-������� Tu domā slikti? - Ēriks jautāja. - Viņ� tūlīt kļūs cem�migs?

-������� Dro�i vien, - es sacīju. - Tu nekļūtu dusmīgs, ja draugs Ziemassvētkus svinēt aizbrauktu ar tavu meiteni?

Ēriks jūtami sarūgtināts pasmaidīja.

-�� Tu joprojām esi viņa meitene? -Jā.

Ēriks mani cie�i apskāva un skatījās tie�i acīs.

-������ Vai tev jau nebūtu pienācis laiks?� Tu negribi būt mei�tene kādam citam?

Es �o mājienu sapratu.

-�� Tev? - tūlīt prasīju.

-�� Jā, Eva, - Ēriks atbildēja. - Man.

-������ Par to vēl jāpadomā! - iesmējos un ar prieku ļāvos Ēri�ka dedzīgajiem skūpstiem.

Tā bija pirmā reize, kad mani pa īstam skūpstīja kāds cits vīrietis.

Pirmajos Ziemassvētkos, paņēmu�i līdzi da�as dāvanai un krietni daudz dzeramā, trijatā aizbraucām uz kādreiz varenu, bet arī tolaik vēl joprojām skaistu un labi sakoptu pili, kur mūs lielā zālē, sēdot dziļā, loti senatnīgā krēslā,

Jau pēc nedēļas manus fotoattēlus publicēja turpat vai visas avīzes un �urnāli: "Eva Evereste - noslēpumaina dāma no Londonas augstākajām aprindām! Klīst baumas, ka viņa esot piederīga pat Lielbritānijas karaļnamam!"

sirsnīgi sagaidīja vecs kungs. Tas izrādījās biju�ais pils īpa�nieks Zigfrīds fon Helmanis, ar kuru Ērikam saistījās gan jaunības atmiņas - viņa māte pirmsrevolūcijas laikā tur bija kalpojusi, gan arī vēlāk kaut kādi saimnieciski darījumi.

Vakars bija brīni�ķīgs. Dega krā�ņi izpu�ķota eglīte, saim�niece uzklāja bagātīgu galdu, vecais grāfs un arī mēs bijām labā garastāvoklī, skaitījām dzejolī�us, cits citu apdāvinājām, dziedājām un dejojām.

Septiņdesmitgadīgais grāfs pret mani bija pati uzmanī�ba. Varbūt pat vairāk. Viņ� gandrīz vai visu vakaru no manis nenovērsa dzirksto�ās acis, un es toreiz nesapratu, kāpēc. Nodomāju, ka, neskatoties uz jau pieklājīgo grāfa vecumu, tā pati dabiskā vīrie�a iekāre vien būs.

�aubos vai arī pats fon Helmanis, ja tā tie�ām nebija tikai seksuāla interese, mācētu paskaidrot, kāpēc es tik uzkrīto�i piesaistīju viņa uzmanību.

Tas noteikti bija noslēpumainais dabas spēks, kas vēl joprojām mums nekādi neizzināmā veidā atrod un liek sajust tuvo asiņu kopību�

Tikai pēc daudziem gadiem uzzināju, ka vecais pilskungs Zigfrīds fon Helmanis ir mans vectēvs un es - viņa maz�meita�

-�� Vai jūs �eit dzīvojat bez ģimenes? - es, kādu brīdi ar viņu palikusi viena, painteresējos.

-�� Tā iznāk, - grāfs skumīgi atbildēja. - Mani sen�i �eit jau mitu�i kop� piecpadsmitā gadsimta. Viens no viņiem ir bijis pat Krievijas sūtnis Turcijā, bet cits karā pret Na�poleonu Aleksandra Pirmā vadītā karaspēka sastāvā kā uzvarētāju ģenerālis pabijis arī Parīzē! Bet pēdējie radi� Kur kurais. Sievu un vecāko dēlu latvie�u zemnieki noben�dēja piektā gada revolūcijas laikā, mēģināja nodedzināt arī pili, bet pats tolaik ar jaunāko dēlu Herbertu atrados Vācijā.

-�� Vai viņ� tur atrodas arī pa�laik? - nez kāpēc jautāju.

-� Jā, - grāfs sacīja. - Herberts visu mū�u ir bijis armijā, bet pa�laik jaunajā Vācijā esot liels priek�nieks valsts dro��ības iestādēs. �ad tad atbrauc ciemos. Viņam Latvija ir pa�zīstama. Herberts �eit pilī un Rīgā bija arī Pasaules kara laikā. Stāstīja, ka īsu brīdi bijis pat iemīlējies kādā rīdzi�niecē�

-�� Vai jums vienam nav skumji? - es vaicāju.

-�� Kā tad nu ne! - grāfs atsaucās. - Bet man ir laba saim�niece, daudz lasu, klausos radio un �o to pārdomāju.

-�� Pasaules problēmas?

-�� Apmēram.

-�� Vai tam ir liela jēga?

-�� Nekam, kas tie�i neskar tevi pa�u, nekāda lielā jēga, protams, nav! Pasaule dzīvo savu dzīvi, tu savu. Ta�u cie�a kopsakarība da�reiz var iznākt pat ar ļoti tāliem notiku�miem, kuriem ar mums vismaz pa�reizējā dzīves mirklī it kā nav nekāda sakara. Vajag vienkār�i dzīvot, priecāties par katru jaunu atnāku�u dienu un jums, jaunajiem, mīlēt un daudz nepārdzīvot to, kas tevi tie�i neskar.

-�� Dro�i vien, - es piekritu. - Mani �ai brīdī skar vienīgi �is vakars jūsu senajā pilī. Vai naktīs nav bail? Neviens nespokojas?

-�� Kā tad nu ne! - grāfs iesmējās. - Divreiz gadā - savā dzim�anas un nāves dienā - vienā no pils istabām parādās mana vecvecmāmiņa Doroteja fon Helmane, kuru greizsir�dības trakumā nogalinājis viņas vīrs grāfs Dītrihs.

-�� Vai greizsirdībai bija arī kāds pamats vai varbūt daiļā Doroteja mira nevainīga? - jautāju.

-�� Greizsirdība reti kad ir bez pamata, - vecais pilskungs nopietni sacīja. - Tad jau cilvēkam ir jābūt absolūti vien�aldzīgam. Dorotejai bijis slepens un ļoti romantisks mīlas sakars ar jauno pils dārznieku Johanu� Tolaik, un tagad jau tāpat, veci, bet bagāti vīrie�i vienmēr sev par sievām izvēlēju�ies jaunas meitenes. Ta�u vai vecs cilvēks daudz ko var dot jaunai sievietei guļamistabā? Bagātību un ārēji krā��ņu dzīvi viņ� jau ir iedevis, bet jaunām sievietēm tas ne vienmēr ir pats galvenais. Galvenais tomēr visos laikos ir bijusi mīlestība un, piedodiet, jaunkundz, tas, ko vīrietis ar sievieti spēj izdarīt gultā!

Pasmaidīju, jo es jau zināju, ka tas katras sievietes dzīvē patie�ām ir ļoti svarīgi, un nelaimīgo Doroteju labi sapratu, kad viņa mēness gaismā no drūmās pils klusi izlavījusies laukā, lai turpat pie tuvākā ro�u krūma kristu kaislīgos ap�kampienos ar jauno dārznieku�

�ēl tikai, ka sievietēm bie�i par savu mīlestību tik dārgi jāmaksā�

Jau krietni pēc pusnakts grāfa saimniece, labu laiciņu mulsdama neziņā, kā mums iekārtot guļamvietas, beidzot iz�ķīrās mazākajā istabā uzklāt gultu Ērikam, bet mums ar Ilvaru citā telpā.

Pirms likties pie miera, mēs vēl izgājām uz pla�ās pils terases un kādu laiku sajūsmināti vērojām tuvās pasaules skaistumu. Lēnām, lielām sniegpārslām no melnajām de�besīm krita balti ūdens kristāli un tie spilgtajā pils apgais�mojumā izskatījās pēc tādiem kā Visuma sūtņiem, kas steidz mums paziņot, ka arī tur� Jā, aiz septiņsimtās ga�laktikas septiņu miljardu gaismas gadu attālumā cilvēkiem līdzīgas būtnes tāpat kā mēs ilgojas un cie� mīlestības dēļ, ir laimīgi veselības un turības, bet nelaimīgi nabadzības un vientulības dēļ�

Varbūt mīlestība kā mums vēl īsti neizzināta garīga sub�stance līdzīgi kosmiskajiem stariem ir vienmērīgi izplatī�jusies visā prātam neaptveramajā Visuma telpā un tā radī�anā un pastāvē�anā spēlē tai ir ne mazāka loma kā pro- toniem un elektroniem, atomiem un molekulām, gravitācijas un elektromagnētiskajiem laukiem�

Nav izslēgts, ka mīlestība un tas, kas man �ai bridi liek būt kopā ar vīrieti, ir tikpat spēcīgs kā tas, kas pavēl pulsēt zvaigznēm, galaktikām izstarot gaismu un Visumam izplesties.

Agrāk vai vēlāk katra cilvēka jūtās notiek Lielais Sprā�dziens un nav tāda spēka, varbūt, izņemot vienīgi nāvi, kas spētu �ā sprādziena atbrīvoto milzīgo enerģiju sublimēt vai citādi apturēt tās tālāko izplatī�anos. Vismaz tās ra�anās brīdī noteikti ne. Tādā gadījumā tas runātu pretī gan visiem mums zināmajiem fizikas likumiem, uz kuriem turas mūsu izpratne par Visumu, gan būtu arī pilnīgā pretrunā ar mūsu sapratni par cilvēka būtību un jūtu pasauli.

Pēc kāda laika Ilvars nemanot pazuda. Biju pārliecināta, ka viņ� jau devies pie miera, un arī mani dienā uzkrātais nogurums pamazām aicināja beidzot atpūsties.

Ēriks maigi aplika roku ap maniem pleciem, mani pie�glauda pie sevis un klusi prasīja:

-�� Kā ir, Eva? Neno�ēlo, ka atbrauci man līdzi?

-�� Ko tu! - sacīju. - Paldies! Diena bija brīni�ķīga!

-�� Un nakts būs brīni�ķīga, - teica Ēriks.

-�� Dro�i vien, - piekritu. - Saldi jo saldi gulē�u piecsimt gadus vecā pilī, sapni redzē�u drosmīgus bruņiniekus dzelzs tērpos un di�ciltīgas lēdijas milzīgi kuplās kleitās�

Ēriks vēl cie�āk mani piekļāva sev un klusi pateica:

-�� Sapnī tu redzēsi mani.

Mazliet izbrīnījusies uz viņu paskatījos, bet viņ� mani, saņēmis aiz rokas, jau veda prom.

Pēc nedaudziem mirkļiem iegājām nelielā telpā, kur se�natnīgos sve�turos dega elektriskās spuldzītes, gar sienām uz da�āda augstuma postamentiem stāvēja sengrieķu mar�mora figūras, bet istabas grīdu sedza bieza lā�āda. Pie vie�nas no sienām starp lieliem biju�o pils īpa�nieku portretiem bija piestiprināti arī da�i spo�i mirdzo�i zobeni, bises un sen�laicīgas pistoles.

Ēriks mani pieveda pie kādas ļoti daiļas sievietes portreta.

-�� Tā ir neuzticīgā Doroteja, - viņ� teica.

Sievietes seja bija skaista, ta�u acis ļoti skumjas.

-� Jā, par to es jau simtkārt esmu domājusi, - sacīju. - Ko līdz pilis un milzu bagātības, ja tev nav tā, ko vēlas sirds?

Ēriks mani pieveda pie kādas ļoti daiļas sievietes

portreta.

- Tā ir neuzticīgā Doroteja, - viņ� teica.

Ēriks pasmaidīja, noliecās un sākumā lēnām un ļoti maigi, pēc tam arvien kaislīgāk sāka skūpstīt manas ausu ļipiņas, kaklu un lūpas.

Es ļāvos. Es vienmēr esmu ļāvusies vīrie�u glāstiem, skūpstiem un viņu gribai. Tas mani gandrīz vai vienmēr tūlīt it kā paralizēja, izraisīja atbildes reakciju, pēc tam sagādājot milzīgu baudu un apmierinājumu.

- Tie�i �ai istabā Doroteja arī tika nogalināta, - Ēriks, jau pavisam iekarsis, nez kāpēc pateica.

Savādi, lai neteiktu vairāk, ta�u �ī ziņa mani nevis no�biedēja, bet tie�i otrādi - manas izjūtas tik ļoti saasināja, ka to nespēju aizmirst vēl �odien.

Ēriks, kā jau to gaidīju, mani apguldīja uz biezās lā�ādas un, pilnībā neizģērbis, sāka mīlēties. Es iekliedzos un, kā

parasti �ādās reizēs, iekritu tādā kā vieglā transā, saldkaislē nepārtraukti skaļi elsojot un kunkstot, ļāvos debesbrīni�- ķīgajiem baudas mirkļiem. Redzēju, kā caur tālo gadsimtu zilganpelēko miglu vai no blakus eso�ās gleznas istabā pēk�ņi ienāk palaidnīgā Doroteja, nostājas netālu no manis, dzirksto�ām acīm skatās un klusi saka:

-�� Daiļā sve�iniece! Es par tevi ļoti priecājos! Tu pareizi dari! Un tā dari vienmēr! Ja mēs uz brīdi aizmirsīsim par mūsu bērniem, tad tas ir vienīgais, kas mums, sievietēm, sagādā patiesu prieku, laimi un baudu! Un ir vienīgais, kādēļ, ja nu tā nelaimīgi gadās, mēs da�reiz varam doties arī nāvē�

Vēlāk Ēriks mani pavadīja līdz mums ar Ilvaru ierādītās istabas durvīm, vēlreiz noskūpstīja un klusi pateica:

-� Paldies, Eva! Tu esi ne tikai brīni�ķīga māksliniece, bet arī laba mīlētāja! Ceru, tu �o vakaru tik drīz neaizmirsīsi!

-� Paldies, Ērik, tev, - atbildēju. - Es �o nakti neaizmirsī�u nekad!

Tā arī notika. Tas bija pats romantiskākais mīlestības pie�dzīvojums manā garajā mū�ā. Un es sapratu - kaut kādu sabiedrībā pastāvo�u aizspriedumu un, kas vēl sliktāk, kaut kādas tur morāles dēļ būtu ārkārtīgi muļķīgi neko tādu nedarīt! Vienīgi no �ādiem mirkļiem arī veidojas tā mūsu mū�a daļa, kuru, sirmā vecumā sē�ot pie nabagmājas ne�kurinātas krāsns, vai savas pils apzeltītā krēslā, mēs at�cerēsimies kā patīkamāko un vērtīgāko, kas mūsu dzīvē vispār ir noticis.

Viesturs, smagu domu nomākts, nesteidzoties gāja mā�jās. Garastāvoklis bija vairāk nekā draņķīgs. Visa pasaule pēk�ņi �ķita netīra un ļoti netaisna. Domas nesakarīgi pār�lēca no viena dzīves mirkļa pie otra, gandrīz vai izmisīgi meklēdamas kādu atbalsta vai pieturas punktu, ta�u to neatrazdamas, atkal aizjoņoja tālāk.

Vai mūsu dzīvē �āds pieturas punkts vispār pastāv? Vies�turs domāja. Nesagraujams mīlestības, uzticības un nor�mālas dzīves cietoksnis? Vai da�reiz neiznāk tā, ka stacijas uzgaidāmā zāle mums var dot daudz dro�āku patvērumu? Un grimsto�a kuģa klājs ir nesalīdzināmi izturīgāks pamats dzīvei nekā visi mūsu īpa�umi, nauda un septiņiem zieģeļiem apzīmēti laulības papīri kopā ņemti?

Pat smiekli nāk. Esmu piecstāvu nama īpa�nieks, bagāts un sabiedrībā pazīstams cilvēks, ta�u kā pēdējam nabagam man nav kur pavadīt �o vakaru!

Kas tā vispār ir par dzīvi, ja to tik viegli var sagraut da�i tī�i pateikti vārdi! Atklāsme! Patiesība! Pie velna! Kam īstenībā patiesība ir vajadzīga? Vai es arī turpmāk nevarēju palikt neziņā, ko pirms tik un tik gadiem ir darījusi mana sieva?!

Ta�u tagad es zinu. Un tas ir ļoti slikti, ka zinu. Ko es ar �o patiesību lai iesāku? Ko darīt? Varētu jau nelikties ne zinis, neko nepārmest un neteikt ne vārda. Turpināt dzīvot tālāk, it kā nekas nebūtu noticis.

Protams. Kāpēc gan ne? Tas būtu pat ļoti gudri.

Ta�u kaut kas tomēr ir noticis! Un ne tikai tas. Noticis ir kaut kas ārkārtīgi svarīgs! Tā tev nav nekāda vaļasbrī�a spēlīte! Tas ir daudz kas nopietnāks! Varbūt pat traģisks. Dvēseles dziļumos lēnām rūga naids.

Uzzinātais mani aizskāra un pazemoja! Katrā ziņā es to nekādā veidā nebiju pelnījis.

Kad tava mīļā sieviete kādā īsākā vai garākā dzīves pos�mā salai� ar citu, tu viņai �ai laikā vairs neeksistē. Tu pārstāj būt. Viņa par tevi vairs nedomā, viņa tevi vispār no savas dzīves ir izslēgusi! Norakstījusi! Tavā vietā ir cits.

Ta�u tu esi! Tomēr. Tu esi karā, cietumā vai turpat bla�kusistabā!

Visam �ai pasaulē vajadzētu notikt godīgi. Ta�u, tā kā tas nav iespējams principā, mēs varētu pacensties būt godīgi vis�maz savā laulības dzīvē! Bet tas acīmredzot ir vēl neiespē�jamāki Kāpēc, nezinu. Es ta�u viņai arī esmu bijis neuzticīgs! Un tas neko nemaina, ja, kā tagad izrādās, viņa to darījusi pirmā!

Ja katrs laulātais pāris dzīvotu uz vientuļas salas� Tad jā! Tad dro�i. Bet ikviens no mums diendienā satiekas ar citiem cilvēkiem. Daba, jau�i vai nejau�i, mūsu psihi un jutekļus ir iekārtojusi tā, ka, līdzko ieraugām pievilcīgu pretējā dzimuma būtni, ja tā mūs kairina, vēlas, noskūpsta, ļauj glāstīt un cerēt uz kaut ko vēl patīkamāku, nez kādēļ visi vārdi par godīgumu un uzticību, visi solījumi un zvēresti pēk�ņi aizmirstas un prātu pilnībā pārņem tikai �ī galve�nā vēlē�anās - iegūt!

Seksuālā tieksme un cilvēka ķermeņa erogēnās zonas ir miljonkārt iedarbīgākas un psihi apdullino�ākas par visstip�rākajām narkotikām, nemaz nerunājot par tām izjūtām un vārdiem, ko cilvēki saka baznīcā vai kāzu naktī!

Solījums būt mū�īgi uzticīgiem, vienalga, kur pateikts, ir, ja tam patie�ām tic, cilvēku lielākā naivuma pazīme, bet, ja netic, - ciniskākā liekulības izpausme.

Nonācis mājas pagalmā, Viesturs uz dzīvokli vēl negāja. Apsēdās uz vecā, jau krietni apsūbēju�ā soliņa un skumji paskatījās apkārt. Mazie puikas, kuri agrāk te bie�i klau�sījās vienmēr krietni iedzēru�ā jūrnieka Zaņa Lapsas fan�tastiskos stāstus, tagad jau bija izaugu�i par staltiem jau�nekļiem, mācījās, strādāja un mīlēja, pat nenojauzdami, ka pavisam drīz turpat vai visi viņi tiks mērdēti badā gan Staļina, gan Hitlera lēģeros; ka viņu lielākajai daļai nāksies varonīgi krist gan Austrumu, gan Rietumu frontē, lai vēl pēc piecdesmit gadiem Latvijā tiktu lamāti kā no labās, tā kreisās puses�

Resnā un mū�dien dusmīgā, ta�u patiesībā ļoti labsirdīgā sētniece Valentīna jau sen bija aizgājusi kopt citus laukus, un tagad pagalmu un mājai piederīgo Tērbatas ielas dalu slaucīja kāds nerunīgs Pasaules kara invalīds.

�anis arī jau bija miris, mazā nāves laiviņā beidzot aiz- kuģodams uz tālajām Kārību jūras salām. Dro�i vien atradis arī pirātu apraktās bagātības, un pa�laik sēd zila okeāna krastā, paņēmis sev blakus melnādainu sievieti, dzer rumu un smejas par mums - �ai pasaulē paliku�ajiem�

Bagāto �īdu Koganu meita Judīte pretējās mājas dzīvoklī klavieres vairs nespēlēja, bija apprecējusies un nesen laidusi pasaulē dēlu Haimu. Judīte katru dienu pa Tērbatas ielu, stumdama gaumīgi izrotātus ratiņus, ar jaundzimu�o devās uz Vērmanes parku elpot svaigu gaisu, tāpat ne mazākā mērā nespēdama paredzēt, kas viņus vistuvākajā nākotnē sagaida�

Bet vai arī mēs toreiz, sagūlu�i sniega sapūstos ieraku�mos un gaidīdami Ziemassvētku kauju sākumu, daudz domājām, kas mūs sagaida varbūt jau pēc stundas? Laikam ta�u ne. Es vismaz vairs neatceros, ko tobrīd domāju.

Izvēle bija maza. Mums pastāvēja tikai divas iespējas - vai nu tevi tūlīt no�aus, lai vēlāk tuviniekiem paziņotu, ka esi kritis varoņa nāvē, vai arī paliksi dzīvs. Ko tur daudz domāt, ko atcerēties?

Ta�u Jānis Vingris no Tukuma, ar muguru atspiedies pret apsnigu�o tran�ejas sienu, turēja rokā kādas sievietes fotogrāfiju un kaut ko klusi bubināja.

"Līgava?" es prasīju.

Jānis noraido�i pakratīja galvu.

"Māsa?"

"Māte", viņ� atbildēja. "Viņa mājās palika viena. Un acīmredzot viena tā arī paliks visu mū�u."

"Negvelz muļķības!" es teicu. "Viņa savu mū�u pavadīs kopā ar tevi, ar tavu sievu un mazbērniem."

"Diez vai," Jānis domīgi sacīja. "Viņa pagāj�nakt pie ma�nis atnāca sapnī un atvadījās. Tagad es atvados no viņas."

Klusēju. Es jau sen no visiem biju atvadījies.

Jānis Vingris krita pirmajā Ziemassvētku kauju rītā. Vē�lāk kara grāmatve�i bija saskaitīju�i, ka �ajās kaujās bija kritu�i pieci tūksto�i latvie�u strēlnieku.

Tātad par saviem dēliem raudāja vēl piectūksto� mā�u.

Vai kādu no �ī kara izraisītājiem vai vismaz kādu no �īs Ziemassvētku frontes pārrāvuma izplānotājiem aizkustināja �īs asaras?

Vai kādam no viņiem kļuva �ēl nokauto dzīvību un tik daudz izlieto asiņu? Protams, ne! Viņi vēsā mierā plānoja turpmākās kauju operācijas un jaunus karus. Kas toreiz bija nieka piectūksto� cilvēku dzīvības? Nākamajā karā ies bojā 50 miljoni�

Un tas zēns, kuram tagad esmu aizmirsis vārdu, vairākas stundas, granātas sprādziena uzmests, gulēja dzeloņstieplēs ar pārplēstu vēderu, iek�as bija izgāzu�ās laukā, un viņ� visu laiku kliedza: "Māt! Kāpēc tu mani dzemdēji?! Māt, kāpēc tu mani?� Lai tie�i tā� Lai tie�i �itā man vajadzētu no �īs pasaules aiziet?�"

Neviens neno�āva �o jauno karavīru, lai atvieglotu viņa cie�anas, neviens viņu arī nenocēla no asā dzeloņstiepļu �oga, jo tad izkritu�ās zarnas vajadzētu mēģināt bāzt atpa�kaļ vēderā, kas bija bezjēdzīgi, vai arī, viņu noceļot, tās pa�liktu uz drātīm�

Ja jums no �īs sīkās, ikdieni�ķās un ļoti parastās kara ainas kaut uz brīdi kļuva nelabi vai vismaz nepatīkami, tad ir labi! Tad vismaz tās, kurām aug puikas, pat patriotisku jūtu uzplūdos un dzijā nepatikā pret cittautie�iem, nekad viņus neaicinās, varonīgi cīnoties, nolikt galvas uz e�iņas� Lai vispirms tur savas stulbās galvas atstāj pie varas eso�ie, kuri �āda kara iespējamību būs pieļāvu�i�

Un tā viscaur melnā tērpusies pusmū�a sieviete, kuru es vēlāk ievedu Ik�ķiles kapsētā, lai parādītu, kurā rindā kopējā brāļu kapā guļ viņas Nāves salā kritu�ais dēls, kaut kādu mistisku, neizskaidrojamu impulsu vadīta, pēk�ņi mani palūdza apstāties netālu no vārtiem.

"Es pati," viņa klusi teica. "Es zinu, kur viņ� guļ."

Un viņa, neskatīdamās ne pa labi, ne kreisi, taisnā ceļā, atbraukusi no tāliem laukiem un pirmo reizi būdama �ai kapsētā, nemaldīgi starp trim pagarām septiņdesmit piecu kritu�o strēlnieku kapu rindām, nostājās tie�i pie sava dēla atdusas vietas�

Tas nav izskaidrojams. Izskatās, ka daudzas mātes, pa�teicoties saviem instinktiem un vēl kaut kam mums nezi�nāmam, savus pazudu�os vai bojā gāju�os bērnus spētu at�rast pat visdziļākajos Amazones d�ungļos�

Bet ko mana Silvija? Mums ir divi bērni. Ta�u vai viņa to tre�o, to savējo meklē? Vai, man nezinot, uztur kaut kā�dus kontaktus, vai jau sen viņu bezcerīgi aizmirsusi?

Viesturs piecēlās un smagi kāpa aug�up uz savu dzīvokli.

Silvija kā parasti viņu laipni sagaidīja un uzklāja vakariņu galdu.

Viesturs, drūmi klusēdams, paēda.

-�� Vai kas noticis? - Silvija, kas jau tūlīt bija pamanījusi vīra slikto garastāvokli, beidzot tomēr uzdro�inājās pajautāt.

Viesturs, viņu vispirms ar dzeļo�u un ļoti nepatīkamu skatu nopētījis, dobjā balsī pateica:

-� Jā, Silvij. Kaut kas ir noticis.

Pēc tam piecēlās un gāja uz istabu.

-�� Kur bērni? Jau izmācīju�ies?

-�� Jā, - Silvija, sekodama Viesturam, sacīja. - Juris aiz�skrēja uz treniņu, bet Madara ir pie draudzenes.

Viesturs iekrita mīkstā atpūtas krēslā, labu brīdi, galvu atgāzis, saspringts skatījās griestos, tad strauji pagriezās pret sievu.

-�� Saki atklāti, Silvij, - viņ� diezgan mierīgā balsī teica. - Vai tu pret mani vienmēr esi bijusi godīga?

Silviju �is jautājums stipri pārsteidza. Viņa tūlīt no�jauta ko sliktu. Pēdējos gados viņu attiecības bija kļuvu�as vēsas, viņi viens no otra bija it kā attālināju�ies, var�būt lielā mērā pat atsve�ināju�ies, ta�u Silvija nespēja atcerēties asāku konfliktu vai skaļu strīdu. Arēji, kā agrāk, viss bija tīri jauki. Silvija kopa māju, saimniekoja virtuvē, rūpējās par bērniem un diezgan stingri audzināja tos, viņi pa�i kopā parādījās sabiedrībā, gāja uz da�āda ranga pie�ņem�anām un viesībām un joprojām kopīgi dalīja arī gultu.

-����� Es īsti nesaprotu, ko tu ar to domā, - Silvija sacīja. - Ta�u zinu, ka jā, Viestur. Es pret tevi vienmēr esmu bijusi godīga.

-� Vienmēr?

-� Vienmēr, Viestur. Kas noticis?

-�� Noticis kaut kas ļoti slikts, - Viesturs atbildēja.

-�� �odien?

-�� Nē, - Viesturs pakratīja galvu. - Jau krietni sen.

-� Vai tev �odien par to tik ļoti jāuztraucas? Jābēdājas?

-���� Es pat īsti nezinu, kā to lai apzīmē, - Viesturs domīgi teica. - Katrā ziņā lielas bēdas tās nav. Arī uztraukuma it kā nav. Ir pavisam kas cits.

-Kas?

-� Vienkār�i kaut kas dziļi riebīgs, - Viesturs atbildēja.

-���� Vai tas kaut kādā veidā saistās ar manu godīgumu? - Silvija, pilna neizpratnes, jautāja un apsēdās Viesturam iepretī uz gai�i dzeltenas sofas.

-�� Tā, Silvij, iznāk, - Viesturs drūmi apliecināja.

-���� Lūdzu, paskaidro sīkāk! - Silvija aicināja. - Ja jau tu mani apvaino negodīgumā!

-����� Es tevi neapvainoju, - viņ� sacīja. - Savā laikā tu nekrietni esi apvainojusi mani!

Silvija izbrīnā iepleta acis un nopietni skatījās uz vīru.

-Kad?

-���� Toreiz, kad, vācie�u arestēts, atrados apcietinājumā, - Viesturs pateica. - No 1918. gada augusta līdz 1919. gada maija beigām. Tu vēl atceries, ko tai laikā darīji?

-���� Ā! - Silvija, tūlīt visu saprazdama, gari novilka. Tātad Viesturam beidzot ir nācis zināms� Nevarētu teikt, ka viņa visus �os gadus par to vien būtu domājusi un no tā bai�dījusies, ta�u �ad tad tāda iespēja galvā tomēr pazibēja, it sevi�ķi pirmajos pēckara gados, bet, gadiem ritot, kā daudzām citām rētām, laiks uz tām uzlīmēja plāksterus, un nekas vairs īpa�i nesāpēja.

-�� Es to nekad neesmu aizmirsusi, - Silvija klusi sacīja.

-�� Ta�u kāpēc tev �odien vajadzētu interesēties par tik senu pagātni?

-������ Nemaz tik sena tā nav, - Viesturs atgādināja. - Turklāt tā ir arī mana pagātne!

Silvija, zemu noliekusi galvu, klusēja.

Viesturs nedaudz paliecās uz priek�u un dusmīgs skatījās, kā Silvijai trīc rokas.

-�� Es, Silvij, gaidu.

-�� Ko? - viņa prasīja. - Ko tu konkrēti gribi zināt?

-������� Vai tai laikā, kad biju ieslodzīts, tev bija mīļākais? - Viesturs bargi jautāja.

Tātad viņ� tie�ām zina visu, Silvija rūgti nodomāja un tūlīt nolēma, ka tādā gadījumā viņai nav nekādas nozīmes ne melot, ne citādi slēpt patiesību.

-������� Jā, - Silvija atklāti pateica. - Tikai viņu nosaukt par mīļāko būtu stipri pārspīlēts. Man vienkār�i kādu laiku patie�ām bija cits vīrietis.

-�� Kas? - Viesturs ātri prasīja. - Kāds no fri�iem?

Silvija atkal klusēja.

-������ Nosauc viņa vārdu un uzvārdu! - Viesturs skarbi pavēlē�ja. - Ātri! Ceru, tu to vēl atceries?

-�� Kam tev to vajag zināt?

-� Atbildi!

-��� Pulkvedis Herberts fon Helmanis, - Silvija sacīja.

-� Vismaz tā viņ� stādījās priek�ā. Vel teica, ka esot grāfs.

-������� Vai viņ� tev teica arī to, ka pēc aresta tie�i viņ� mani visvairāk sita un mocīja?

-�� Nē, - Silvija nobālusi atbildēja.

-������� Kāpēc tu to darīji? - Viesturs jautāja, un viņa dobjajā balsī bija saklausāms visas pasaules rūgtums.

Silvija atkal ilgi klusēja, tad nervozi pateica:

-�� Es to darīju ne labprātīgi.

-�� Kāpēc ne? Viņ� tevi piespieda?

-�� Ne glu�i.

-� Kā to lai saprot?

-� Viņ� vienkār�i mani piespieda izvēlēties.

-� Ko? Mani vai viņu?! - Viesturs iekliedzās. - Runā!

-������ Nē, ne to, - Silvija strauji pakratīja galvu. - Viņ� lika izvēlēties starp dzīvību un nāvi.

Silvija, zemu noliekusi galvu, klusēja. Viesturs nedaudz paliecās uz priek�u un dusmīgs skatījās,

kā Silvijai trīc rokas.

- Es, Silvij, gaidu.

-��� Viņ� gribēja tevi nogalināt? - Viesturs turpināja pratināt.

-�� Ne tikai mani, - Silvija atbildēja. - Tu tagad vari do�māt, ko gribi. Bet toreiz� Tu pazudi. Tad atnāca viņ� un vēl da�i vācu virsnieki. Atrada tavu revolveri. Viņi gribēja mani arestēt kā tavu līdzdalībnieci. Tu no manis visu slēpi. Es neko par taviem nodomiem nezināju! Viesturi Es nebiju tava līdzdalībniece! Es vienkār�i biju tava sieva! Ta�u tu mani aizmirsi! Tu par mani nedomāji! Tāpat kā tev līdzīgie, nacionālu vai lieliniecisku ideju pārņemti, nekad nedomā par savas rīcības sekām, ne par tām cie�anām, ko ar savām idejām un terora aktiem sagādā gan nevainīgiem cilvēkiem, gan saviem tuviniekiem! Jums par viņiem nospļauties! Tu

uzspļāvi ari man! Tu visu to laiku patiesībā dzīvoji ar naidu pret vācie�iem, nevis ar mīlestību pret mani! Tādi pa�i bija ari lielinieki! Ari viņi atnāca �urp, lai tevis dēļ mani paze�motu, sistu un draudētu! Bet es ne pie kā nebiju vainīga! Es neko nebiju noziegusies ne pret valsti, ne pret kādu no tolaik Latvijā pastāvo�ajām varām! Ta�u man draudēja ar izvaro�anu, ar arestu, ar nāvi! Tu saproti, Viestur? Tu mani vispār spēj saprast? Es negribēju mirt! Tu ta�u laikam arī to negribēji, vai ne? Un tad Herberts fon Helmanis man piedāvāja diezgan �au�alīgu izvēli - vai nu mana un tava nāve, vai arī� Tu jau to zini! Jā! Es to darīju! Bet es to darīju, glābdama gan sevi, gan tevi! Un, kā redzi, tas nebi�ja darīts velti! Esmu dzīva, tu esi dzīvs un dzīvi ir mūsu bērni! Kāpēc tev tagad vajadzētu man kaut ko pārmest? Ar kādām tiesībām?! Tev pa�laik nāktos nokrist uz ceļiem un, asarām plūstot, man pateikt vislielāko paldies! Ja ar paldies vispār ir iespējams atsvērt to, ko toreiz ar savu rīcību panācu!

Viesturs vēlreiz atlieca galvu pret mīkstā atpūtas krēsla aug�ējo malu un, ilgi klusēdams, skatījās istabas baltajos griestos. Viņam ienāca prātā, kāpēc gan cilvēki un visa pasaule nevarētu būt tikpat tīra un gai�a, bet nē! Vienmēr starp cilvēkiem jānotiek kaut kam tik netīram un riebīgam, kas visu izjauc un liek uz dzīvi skatīties kā uz smirdo�u atkri�tumu spaini�

-� Tu esi smagi kļūdījusies, - Viesturs, atkal pavērsies pret sievu, sacīja. - Negribu strīdēties, varbūt tu ar savu atdo��anos �im pretīgajam tipam, sevi arī izglābi, ta�u mani nu noteikti nē! Nē, Silvija! Mani toreiz izglāba pavisam kas cits!

Silvija pārsteigta skatījās uz Viesturu, un viņai gan balss, gan rokas sāka trīcēt vēl redzamāk.

-�� Kas? - viņa nobijusies �ukstēja. - Kas tevi izglāba?

Viesturs nicīgi iesmējās.

-�� Nauda! - viņ� skaļi izkliedza. - Dienu pirms paredzētā nāvessoda izpildes pie pulkve�a Herberta fon Helmaņa at�nāca mana māte Ilma Simsone un par manas dzīvības saglabā�anu viņam iedeva brangu kukuli gan naudā, gan zeltā! Tā ka tavas gultas pūles ir biju�as veltas! Un atceries, Silvij! Lūdzu, atceries visu mū�u, ka, lai kaut ko dzīvē sa�sniegtu vai dabūtu gatavu, noder da�ādi līdzekļi, tostarp, protams, gultu ieskaitot, ta�u vienmēr, visos laikos, notei�co�ā būs vienīgi nauda! Un būs pilnīgi vienalga, vai te Latvijā valdīs vācie�i, lielinieki vai mūsu pa�u nacionālā birokrātija, tu ar naudu spēsi nopirkt jebkuru ierēdni, jebkuru amat�personu, ikvienu, no kā būs atkarīga tev vajadzīga lēmuma pieņem�ana! Par cilvēces un Latvijas gai�o nākotni vari aizmirst! Vari aizmirst ari visus ideālus, ro�ainos sapņus par demokrātiju, taisnīgumu un likuma varu! Pie viena aizmirsti arī iedomas par cilvēku godīgumu un viņu nesavtīgumu! Pārdot un nopirkt var visu! Salīdzinot mūsu amatpersonu lielākās daļas pērkamību, Marijas ielas prostitūtas ir vis�godīgākie cilvēki pasaulē!

Viesturs apklusa, tad strauji piecēlās, piegāja pie bufetes, no tās izņēma aizsāktu konjaka pudeli un tie�i no kakliņa iedzēra da�us malkus.

-�� Bez tam, Silvij, ir vēl viena lieta� - viņ�, jau nedaudz nomierinājies, teica. - Tu tai laikā esot dzemdējusi bērnu. Tā ir taisnība?

Silvija saprata, ka tās ir beigas. Viņa ir notiesāta un tūlīt sekos sods. Bet liegties netaisījās. Ja jau zaudēt, tad zaudēt vismaz nepazemojoties un saglabājot cieņu.

-� Jā, - viņa atzinās. - Tā ir taisnība.

-� Vai mans tas nevarēja būt?

-�� Diem�ēl.

-�� Pavisam noteikti?

-Jā.

-�� Tev to uztaisīja Helmanis?

-Jā.

-�� Kāpēc nemēģināji to uzdot par manējo?

-�� Varbūt tu smiesies, bet es gribēju būt godīga, kā biju godīga attiecībā pret tevi arī tad, kad piespiedu kārtā ar to Helmani likos gultā! Kas ir da�as pretīgas vai baudas pil�nas grēka reizes, salīdzinot ar iespēju izglābt gan savu, gan sava mīļotā cilvēka dzīvību?! Un, ja tu tagad saki, ka man tas nav izdevies, tad tā nav mana vaina! Es vismaz to mēģināju! Es gribēju! Centos! Vai tas tev ne�ķiet daudz būtiskāk, daudz svarīgāk nekā pats neuzticības fakts?

Viesturs atkal iedzēra vairākus konjaka malkus un apsēdās iepriek�ējā vietā.

-� Vai tā arī ir taisnība, ka tava un Helmaņa meita ir Eva Ra�inska? - Viesturs prasīja.

-�� Jā, - Silvija apstiprināja.

-�� Tu ar viņu satiecies?

-Nē.

-� Kāpēc?

-� Viņa man ir sve�a.

-�� Tev no viņas bija viegli atteikties?

-������ Ļoti viegli. Tas nebija mūsu bērns. Toreiz man bija tāda sajūta, ka tas nav arī mans bērns. Kaut kas pilnīgi sve�s un nepatīkams.

-� Vai Ra�inski zina, ka tu esi Evas māte?

-������� Nē. Bet kā tu to zini? - Silvija jautāja. - Vai tev to gadījumā nepastāstīja Elza Jansone?

-������ Gandrīz, - Viesturs atbildēja. - To viņa bija pastāstījusi Lilijai, bet viņa savukārt pastāstīja man.

Silviju tas ļoti nepatīkami pārsteidza.

-�� Tu ar Liliju satiecies?

-�� Da�reiz.

-�� Un ko satiku�ies darāt?

-������� To pa�u, ko tu darīji ar to pretīgi smalko vācieti! - Viesturs dusmīgi, pat ar neslēptu bravūru pateica. - Tikai man ir cita motivācija! Man nevienam dzīvība nav jāglābj! Iespējams, es ar to mēģinu vēl izglābt savu dzīvi!

-������� Tātad - mīlestība? - Silvija, joprojām pārsteigta, jau�tāja. - Tātad tu visus �os gadus esi mīlējis nevis mani, bet viņu?! Tā?

-������ Tas nav tik vienkār�i, - Viesturs nervozi atbildēja. - Tā glu�i nav, ka es tevi nebūtu mīlējis. Bet nav arī tā, ka būtu bijis vienaldzīgs pret viņu.

Silvija rūgti iesmējās un smagi noplātīja rokas.

-������ Tagad es saprotu! - viņa iesaucās. - Tu gribi saiet kopā ar Liliju un tāpēc, meklējot piemērotu ieganstu un attais�nojumu, pa�laik no aizgāju�ā laika esi izrāvis daļu no mūsu pagātnes! Vai jūties apmierināts? Protams! Kā nu ne? Visi trumpji tavās rokās! Es - neuzticīga sieva un bērnu pamest varo�a māte! Bet tu� Kas esi tu, Viestur? Toreiz tu gribēji nogalināt cilvēku, un nav svarīgi, vai tas bija kāds klaidonis vai Vācijas ķeizars! Tu gribēji noslepkavot c i 1- v ē k u! Un ir absolūti vienalga, kāds iemesls tevi uz to mudināja, - vai individuāls naids vai valsts intereses! Starp citu, viss, ko cilvēki ir darīju�i, dara un vēl tikai darīs tā saukto valsts intere�u labā, gandrīz nemainīgi ir visnelie�tīgākie, visnoziedzīgākie darījumi! Jo vienmēr nez kāpēc �īs visai abstraktās valsts intereses tiek stādītas daudz augstāk par ikviena valsts iedzīvotāja interesēm! Tāpat arī toreiz. Ja tavā galvā neperinātos slepkavnieciski nodomi, nekad mūsu mājā tāds Herberts fon Helmanis nebūtu ienācis! Un nebūtu manas neuzticības, un nebūtu nekādas Evas Ra- �inskas� Būtu jauka, skaista, mīlestības pilna kopdzīve, Viestur. Bet kas būs tagad?

Viesturs kārtējo reizi domīgi klusēja, tad atkal nervozi cēlās aug�ā, ņēma rokā pudeli un dzēra. Acīmredzot to, ko viņ� gribēja pateikt, skaidrā prātā izsacīt nespēja.

- Redzi, Silvij, - viņ� beidzot sadū�ojās. - �o iemeslu dēļ un vispār� Es ar tevi kopā vairs dzīvot nevaru. Tas ir iz�slēgts. Arī mani vecāki jau no pa�a sākuma bija pret tevi. Tagad arī es. Rīt uz trim dienām es dodos darba ko�mandējumā. Sākas lielie armijas manevri. Būtu labi, ja tu pa �o laiku no �ejienes pazustu! Bērni lai paliek pie tevis. Es no viņiem neatsakos. Palīdzē�u materiāli. Katru mēne�si maksā�u trīssimt, �etrsimt latus. Dzīvo pie saviem vecā�kiem! Oficiāli �ķir�anos nokārtosim vēlāk. Viss!

Silvija kā iepriek� pārsteigta skatījās uz Viesturu un viņu pamazām pārņēma spēcīgs naids. Tas nav diez ko patīkami būt padzītai un sajust, kā vienā mirklī sabrūk tas, ko tik centīgi un rūpīgi esi būvējusi gadiem ilgi! Ta�u no visām pasaules celtnēm tie�i laulības ēka, lai uz kādiem pamatiem un nez no kādiem materiāliem celta, vienmēr ir bijusi vis�nestabilākā būve pasaulē! Nav vajadzīgas nekādas zemes�trīces, ne plūdi, ne vulkānu izvirdumi! Atliek tikai jau�i vai nejau�i iegāzties kāda cita gultā, un viss pēk�ņi sabrūk! Un bie�i nevajag pat to! Ir simtiem citu iemeslu, lai mēs pa�i sagrautu to, kas mums kādreiz ir bijis tik ārkārtīgi svarīgs un nepiecie�ams!

Tā arī notika. Viņi gan tovakar vēl ilgi strīdējās, dusmās viens otru apvainoja un skaļi pārrunāja radu�os situāciju, bet Viesturs savu lēmumu nemainīja.

Nākamajā rītā viņ� aizbrauca uz armijas manevriem, bet Silvija, savākusi daļu no savām un bērnu mantām, nomākta un apvainota, pārvācās dzīvot pie vecākiem.

Bet vaimanāt daudz nevajag! Katrā nelaimē tomēr patiesi ir arī sava laimes daļiņa. Mums grūti paredzēt, kā viens notikums vēlāk izraisīs un ietekmēs citus. Ja nebūtu �īs �ķir�anās, tad Silvija ar abiem bērniem un bagātajiem

Simsoniem 1941. gada 14. jūnijā smirdo�ā lopu vāģī būtu devusies moku pilnā ceļojumā uz auksto Sibīriju�

Ta�u tagad tikai da�as nepelnīta apvainojuma izraisī�tas asaras un neliels pārbrauciens uz Daugavas pretējo krastu�

Labi vai slikti, bet mēs nekad nevaram paredzēt, kad mums nāksies raudāt vairāk un pa kādu ceļu iet�

1940. gada vasara Latvijā atnāca skaista un ļoti karsta. Ar negantu spēku un nevaldāmu dzīvības prieku, it kā jau paredzēdami savu drīzo bojāeju, kupli saziedēja Latvijas dārzi un lauki. Zaļoja un plauka visa Eiropa. Tikai �ēl, ka Rietumos to ar me�onīgu uzvaras troksni dragāja nacistu tanki, bet Austrumos - padomju.

Viss bija tik vienkār�i, ka tas nemaz nelikās aizdomīgi. Kā vienā, tā otrā pusē sanāca da�i vīri, papļāpāja, izdzēra da�as glāzes �ampanie�a, rūpīgi apskatīja Eiropas karti un to kā kārotu maizes kukulīti sadalīja vienlīdzīgās daļās.

Viņi bija ļoti izsalku�i, ta�u draudzīgi.

Tu iesi tur, es ie�u �eit!

Tu ņemsi to, es - �ito!

Bez izsalkuma viņi vēl jutās trūcīgi ģērbti, tāpēc piemek�lēja sev citas valstis - kā nabaga klaidoņi trūksto�us drēb�ju gabalus.

To gan Fīrers, gan Vadonis dēvēja par vēsturisku tais�nīgumu.

Taisnīgums jau tā realizē�anas pirmajā mirklī kļuva par pasaules lielāko netaisnību. Tas tikai lieku reizi pierādīja, ka viss �ai pasaulē notieko�ais ir ļoti īslaicīgs, mainīgs un relatīvs.

1940. gada 17. jūnijā Latvijas Republikas teritorijā iebrū�ko�o tanku armāda izraisīja ne tikai milzīgu katastrofu, kur, kā senā Atlantīda okeāna viļņos, padomju varas sistēmā pazuda mūsu nesen izveidotā un tik rūpīgi koptā valsts, bet lielāka vai mazāka katastrofa notika arī katra Latvijas iedzīvotāja personīgajā dzīvē.

Vieniem, protams, par labu, citiem - par sliktu.

Kā jau �ādos vēstures vētru viļņos parasti. Kā vienmēr.

Kuģu avārijas laikā ari vieni izglābjas, citi iet bojā.

�oreiz gan ne�ēlīgās katastrofas vaininiece nebija vis Māte Daba, bet cilvēki. Gan krievi un citi vienotās padomju tautas pārstāvji, gan pa�i latvie�i.

Mēs pa�i, vismaz krietna tautas daļa, alkām kā politis�kas, tā ekonomiskas pārmaiņas mūsu valstī.

Mēs pa�i ar Valsts Prezidentu priek�galā sirsnīgi apsvei�cām Sarkanās Armijas ienāk�anu Latvijā.

Mēs pa�i - visi!!! - gājām pie vēlē�anu urnām un neli�kumīgi ievēlējām Saeimu - patiesībā LPSR Augstāko Padomi.

Mēs pa�i sajūsmas pilni uz Maskavu pavadījām profeso�ra Augusta Kirhen�teina vadīto valdības delegāciju nelielai politiska �ova izrādei biedram Staļinam.

Mēs pa�i kā aktīvi līdzdalībnieki piedalījāmies visās gan padomju, gan nacistu represijās pret savu un citām tautām.

Mēs pa�i vēlējāmies un - cepuri nost! - varonīgi cīnījā�mies par uzvaru Otrajā Pasaules karā kā Sarkanās Armijas, tā nacistiskās Vācijas vērmahta rindās.

�odienas aizbildinājumos attiecībā uz 1940. gada noti�kumiem, ka mēs neko nezinājām, mēs to nevarējām pare�dzēt, mūs vienkār�i apmānīja, bija bailes nenoliedzami ir liela daļa patiesības, ta�u mans naivums vai manas bailes nevar kļūt par attaisnojumu manai mazdū�ībai, savtīgumam vai vienkār�i stulbumam.

Tāpat attiecībā uz nacistu okupācijas laiku Latvijā �o�dienas pamatojumos gan par cīnī�anos hitleriskās Vācijas uzvaras labā, gan par piedalī�anos vācu pastrādātajos no�ziegumos kā pret latvie�u, tā pret ebreju tautu, nevar kalpot attaisnojums mums bija baigs naids pret komunistiem un mēs negribējām atkal pieļaut tās zvērības, ja tai pa�ā laikā vācu okupācijas varas iestādes - atkal ar mūsu pa�u palīdzību! - pret latvie�u un ebreju tautu veica vēl lielākas zvērības, nekā to paspēja izdarīt boļ�eviki! Turklāt hitlerie�u ideologu izstrādātie plāni uzvaras gadījumā attiecībā uz Latviju un latvie�iem bija simtkārt baismīgāki, nekā mēs to pieredzējām padomju okupācijas laikā.

Ja Vācija ar latvie�u leģiona līdzdalību būtu uzvarējusi Otrajā pasaules karā, tad �odien ne tikai Latvija nepastāvētu kā neatkarīga valsts, bet latvie�u tautas vispār vairs nebūtu!

Būtu vispārēja piespiedu ģermanizācija! Vajag palasīt oficiā�lus arhīva materiālus un vēsturnieku savākto dokumentu izdevumus, nevis mītiņos vai radiopārraidēs bļaustīties par cīnī�anos par brīvu un neatkarīgu Latvijas valsti!

Noziegumus vienmēr ir pavadīju�i meli. Bet meli savu�kārt vienmēr ir palīdzēju�i īstenot un attaisnot visda�ādākos noziegumus.

Iespējams, mums nekas nav jāno�ēlo. Kas bijis, bijis! Neko neaizmirsīsim, ta�u nav arī lielas jēgas katru dienu uz mūsu tautas joprojām sāpo�ajām rētām atkal un atkal kaisīt naida sāli.

Būsim labestīgi un godīgi vismaz �odien.

1940. gada rudenī Ra�inskiem padomju vara atņēma jeb nacionalizēja Iļģuciemā eso�o tekstilfabriku un, lai gan tās biju�ais īpa�nieks Edmunds Ra�inskis turpat vēl palika strādāt par in�enieri, tagad Ra�inski bija kļuvu�i tādi pa�i parasti Latvijas pilsoņi kā pārējie - bez tiesībām uz pri�vātīpa�umu un bez tiesībām brīvi izteikt savas domas.

Nedaudz agrāk, vasaras beigās, kā biju�ais Latvijas Republikas valdības loceklis un bankas pārvaldnieks tika arestēts Tenis Simsons. Par viņa likteni radinieki uzzināja tikai Atmodas sākumā - 1942. gada 2. februārī no�auts Astrahaņas cietumā.

Simsoniem piedero�ais piecstāvu nams Tērbatas ielā un vēl viena māja Miera ielā tika nacionalizēti, bet pati �o īpa�umu valdniece, gandrīz jau 79 gadus vecā Ilma Simsone, 1941. gada 14. jūnijā izsūtīta uz Sibīriju.

Tie�i tai dienā jau otrreiz izsūtījumā uz Krieviju, tagad jau tālāk par Urāliem, devās arī Frīnbergu ģimene. Tikai �oreiz stacijā neviens viņus nepavadīja, un Lilija velti visu 14. jūnija dienu �ķirotavā no pre�u vagona mazā lodziņa satraukta un noraudājusies �ēli skatījās uz stacijas pusi, vai tur neparādīsies viņas mīļotais Viesturs Simsons, kur� pēc oficiālas laulības �ķir�anas ar Silviju viņas vietā Liliju par sievu tā arī nebija paņēmis�

Viesturs Simsons palika armijā, ta�u 1941. gada jūnija sākumā, jau atrodoties vasaras nometnē Litenē un uzzinot, ka tuvākajās dienās pret viņu un daudziem citiem 1918.-1920. gada atbrīvo�anas kara dalībniekiem, kas cīnīju�ies pret lieliniekiem, tiek gatavots arests ar tūlītēju

1940. gada 17. jūnijā Latvijas Republikas teritorijā iebrūko�o tanku armāda izraisīja ne tikai milzīgu katas�trofu, kur padomju varas sistēmā pazuda mūsu valsts, bet lielāka vai mazāka katastrofa notika arī katra Latvijas

iedzīvotāja personīgajā dzīvē.

no�au�anu, pārdro�ā kārtā ar da�iem citiem virsniekiem no nometnes izbēga un līdz vācie�u ienāk�anai slēpās me�os.

Populārais �urnālists Ilvars Strauts, kā daudzi laikraks�ta Jaunākās Ziņas redakcijas darbinieki, tūlīt kļuva par aktīvu padomju varas atbalstītāju un bija viens no tiem ne�daudzajiem preses pārstāvjiem, kuri braucienā uz Maskavu pavadīja Augusta Kirhen�teina vadīto valdības delegāciju.

Padomju varas pusē, kļūstot par komjaunieti, tūlīt no�stājās arī Viestura un Silvijas dēls Juris, kas mātei deva solījumu atriebties tēvam par ģimenes izjauk�anu�

Mīlestība kaut kur pazuda. Cilvēka prātus nodarbināja daudz svarīgākas lietas - naids, atriebības kāre, vēlme sagraut veco un uz tā drupām celt jaunu un skaistu dzīvi�

Kā bagāto bur�uju un dīkdieņu iecienītāko izpriecas vietu aizklapēja ciet arī Alhambru.

Pēdējā vakarā mēs ar Ilvaru, Ēriku, da�iem draugiem un bāra meitenēm sapulcējāmies vienā no kabinetiem un kā da�dien cilvēki pirms savas nenovēr�amās bojāejas dzērām, dziedājām un smējāmies kā negudri.

No malas tas izskatījās pēc parastas jautras kompānijas ierastas uzdzīves, ta�u, ja kāds spētu ieskatīties mūsu dvēselēs� Un labi vien bija, ka nevarēja. To spēja vienīgi katrs savas dvēseles īpa�nieks.

Kam jāredz manas sāpes un rūgtums par dzīvi, ja es par to visu varu arī pasmieties? Ja tik un tā neviens man nevar palīdzēt?

Biju pārliecināta, ka, lai kāda vara Latvijā arī pastāvētu, es nepazudī�u! Es vienmēr izķepuro�os! Palīdzēs mans skaistums, vieglā dzīves uztvere, vīra un bērna neesamība un tas, ka spītīgi un pat ar zināmu izaicinājumu klaji igno�rēju sabiedrības mietpilsonisko morāli.

Katrā ziņā tas daudziem cilvēkiem ir palīdzējis un palīdz vēl �odien dzīvi panest nesalīdzināmi vieglāk nekā tiem, kuri arī dzīves vieglumu pārdzīvo smagi, uztraucas par lietām, kas viņus tie�i neskar, un grib, lai sabiedrība dzīvo pēc tiem priek�statiem, kādi ir pa�iem. Nē!

Skumjas un viegla dvēseles smeldze - tikai kā īslaicīgas manas nemainīgās dzīves pavadones! Kā nelielas uzkodas pie dzirksto�ā dzīvesprieka un tikko glāzēs ielieta �ampa�nie�a.

"�Un tu atkal �odien nevarēji

Atnākt �urp, kā bija norunāts.

Kamdēļ teikt un smaidot solīt klusi,

Ka tu nāksi tad, kad saule riet,

Ja tu zini, ka uz citu pusi

Gribas tev tai pa�ā brīdī iet?

Liepas satumst. Lapās apklust vēji,

Savāds gurdums zāli lejup māc.

Un tu atkal �odien nevarēji

Atnākt �urp, kā bija norunāts."

Jā, es nevarēju! Es daudz ko nevarēju, ko varēja citi. Un varēju to, ko savukārt nespēja pārējie!

- Ilvar, es domāju, tu esi rīkojies nepareizi, - Ēriks teica. - Tu esi mans draugs un ceru, tāds arī paliksi, ta�u� Tev ar tiem krievu komunistiem� tomēr nevajadzēja.

-������� Kāpēc tie�i krievu? - Ilvars iesmējās. - Vai to maz ir latvie�iem?

-������� Vienalga! Tu patie�ām esi pārliecināts, ka �ī vara ir labāka un taisnīgāka par iepriek�ējo?

-������� Vēl ļoti pārliecināts neesmu, - Ilvars atbildēja. - Ta�u arī iepriek�ējā nekāda labā nebija. Jā�aubās, vai vispār jebkāda vara var būt laba un taisnīga pret visiem. Vienmēr kāds būs neapmierināts.

-������� Kam traucēja mans krogs? Vai tagad sarkanie stūrī�i būs īstās atpūtas vietas?

-�� Ērik, ne es to izlēmu!

-������ Un ko Kirhen�teins ar Lāci? Viņi ir Latvijas glābēji vai nodevēji?

-�� Tā, lūdzu, nerunā!

-�� Tu labāk atbildi.

-������ Domāju, ka Latvija, iestājoties Padomju Savienībā, sevi ir paglābusi.

-�� Idiot! No kā?!

-������ No bojāejas! Neapjēdz? Tu neredzi, kas notiek Eiropā? Hitlera tanki ir jau pie Baltijas valstu robe�ām! Kas traucē�tu viņiem atbraukt arī �eit?

-�� Ar ko krievu tanks ir labāks par vācie�u?

-������ Varbūt labāks nav ne ar ko. Nestrīdos. Ta�u mēs vis�maz esam iztiku�i bez kara! Tu to nesaproti?

-������ Nē, Ilvar, nesaprotu! Ja vēl būtu simtprocentīga garan�tija, ka kara patie�ām nebūs� Bet vai tie�ām nebūs?

-�������� Padomju Savienība ir pārāk spēcīga, lai Vācija tai uzdro�inātos uzbrukt! Turklāt vēl līgums! Bet Latvijai tā uzbruktu! Un uzbruktu Igaunijai un Lietuvai! Kāpēc gan ne? Ja jau tā kā rotaļādamās varēja uzveikt Dāniju, Holandi, Beļģiju, Norvēģiju?

Es apviju rokas ap Ērika kaklu un viņam cie�i piekļāvos.

-������� Ar Ilvaru nestrīdies! Labāk parunā ar mani! �eit ta�u pagāju�i mūsu dzīves skaistākie gadi!

-������� Tā ir, Eva, - Ēriks piekrita. - Nekad nespēju iedomā�ties, ka viss beigsies tie�i tā! Atnāks viens sīks padomju ierēdnis ar mazu papīrīti rokā, un viss! Naglo logus ciet, atlaid darbiniekus un ej, kur acis rāda! Es nesaprotu, kāpēc padomju vara tik ļoti vēlas, lai visi būtu nabagi, bet negrib, lai visi būtu turīgi? Nabadzība kā ideoloģisks un morāls prin�cips? Kāda velna pēc?

-������ Es to, Ērik, nezinu, - klusi teicu. - Zinu tikai to, ka man te pie tevis bija labi. Un labi bija būt kopā ar tevi. Tagad mēs �ķirsimies uz mū�u?

-������� Nezinu, - Ēriks sacīja. - Ja mani kā biju�o privāt�īpa�nieku un darbaļau�u ekspluatatoru tautas vara nere- presēs vai citādi nesodīs�

-������ Tu biji labs ekspluatators, - es teicu. - Paldies tev, Ērik, ka toreiz mani paņēmi darbā, ka biji labs draugs� Es to nekad neaizmirsī�u.

-������� Un es nekad neaizmirsī�u tevi, - Ēriks apsolīja. - Tu biji mana dārza viskrā�ņākais zieds! Tu biji labākā sievie�te, kāda man jebkad ir bijusi. Tu, Eva�

-������� Es jau tepat vēl esmu, - teicu. - Nekur vēl neesmu pazudusi. Diez vai tautas vara iedomāsies sodīt arī mani, lai gari� Ko mēs, dārgais, varam zināt par savu nākotni?

-������� Neko, - Ēriks noskumis atbildēja. - Ta�u vienu gan es zinu. Es tevi, Eva, ļoti gribu! Tik stipri, kā vēl nekad!

Mēs ātri iegājām vienā no labiekārtotākajiem Alhambras atsevi�ķajiem kabinetiem un sākām tik neprātīgi mīlēties, it kā mums nekad vairs tāda izdevība negadītos, it kā jau rīt pasaule aizietu bojā un mēs pa�i pārvērstos zvaig�ņu putekļos.

Nedaudz vēlāk to pa�u gribēja arī Ilvars, bet es viņam atteicu. Tā bija pirmā reize, kad vispār kādam atteicu.

-�� Tu biji kopā ar Ēriku? - Ilvars neapmierināts prasīja.

-� Jā, Ilvar, - apstiprināju. - Es biju kopā ar savu draugu.

-�� Un kā ar mani? Es tev vairs neesmu draugs?

-�� Nerunā muļķības! Es pa�laik vienkār�i esmu nogurusi.

-� Vai Ēriks tevi tik pamatīgi ņēma priek�ā?

-������� Ilvar! Lūdzu, liec mani mierā! Ja esi tik ļoti nocieties, paņem kādu no meitenēm!

-�� Es gribu paņemt tevi!

-�� Es jau biju ar Ēriku.

-�� Un kā? Labi?

-������ Jā, Ilvar, - es spītīgi teicu. - Taisni brīni�ķīgi! Ar tevi man bija labi agrāk, bet kop� sagāji kopā� Tagad vari mī�lēties ar padomju varu!

Ilvars dusmīgi uz mani paskatījās, izdzēra kārtējo glāzi un dobjā balsī pateica:

-�� Skaties, mīļā, ka kādreiz tev neiznāk to rūgti no�ēlot!

-������ Nu un tad, ja arī no�ēlo�u? - iesmējos. - Ceru, ka dzīva tomēr palik�u!

Vēlāk nomazgājām mazās skatuvltes grīdu, kur �etrus gadus bijām kopīgi pavadīju�i bezbēdīgus vakarus un nakts stundas, pēc tam uz tīrās skatuves sasitām lielāko daļu no traukiem, glā�u komplektus un uz grīdas izlējām visus �ampanie�a krājumus.

-�� Lai tiem krieviem nekas nepaliek! - Ēriks, triekdams pudeli pēc pudeles pret kamīna krāsaino mūri, niknumā kliedza. - Esmu iznīcināts! �ī ir mūsu pēdējā brīvās Latvijas balle! Ja Ilvars mani nenodos, rīt jaunajiem saimniekiem pateik�u, ka starp apmeklētājiem iznāca grandiozs kautiņ� un tie�i tāpēc arī redzama �āda posta�a�

Naivais Ēriks! Toreiz mēs vēl ticējām godīgumam un brī�vu ļau�u brālībai! Ilvars, ilgus gadus būdams viņa labākais draugs, Ēriku tomēr nodeva jau nākamajā dienā, un pēc nedēļas viņ� par tī�u. un apzinātu valsts mantas bojā�anu un iznīcinā�anu tika arestēts, lai no manas dzīves pazustu uz ilgiem ilgiem gadiem�

Es viņiem vēl pēdējo reizi nodziedāju skaudras smeldzes pārpilno populāro dziesmiņu Mēs satiksimies sapņos, tad pamazām sākām izklīst.

Bija ļoti skumji.

Kad izgājām uz ielas, Ēriks pieteicās mani pavadīt līdz mājām un tur palikt arī līdz rītam, ta�u, tikko pagājām da�us soļus uz Dzirnavu ielas pusi, no tumsas negaidīti iznira kāds liela auguma vīrietis un saķēra mani aiz rokas.

-�� Eva, pagaidi! - vīrietis dobjā balsī uzsauca.

Pirmajā brīdī nobijos un instinktīvi, aizstāvību meklējot,

cie�i piekļāvos Ērikam. Ta�u jau pēc da�iem mirkļiem vīrietī atpazinu biju�o Latvijas armijas pulkvedi Viesturu Simsonu un tūlīt nomierinājos. Viņu �ad tad biju redzējusi, kad da�ā�du jubileju vai svētku reizēs kopā ar vecākiem viesojāmies pie Simsoniem.

-�� Tas esat jūs, Viestur? - es prasīju.

-� Jā, Eva, - Viesturs atbildēja. - Tas esmu es.

-�� Ko jūs �eit, nakts vidū? Kādā sakarā?

-�� Es gaidīju tevi, - Viesturs sacīja un ātri paskatījās uz Ēriku. - Kas viņ� tāds ir? Tavs vīrietis?

-�� Viņ� ir mans draugs, - es pateicu. - Ēriks Kalējs. Nu�pat atvadījāmies no viņa īpa�uma - slavenās Alhambras. Padomju ļaudīm izpriecas nav vajadzīgas. Tikai darbs.

-� Es no saviem īpa�umiem arī esmu atvadījies, - Viesturs sacīja un, pagriezies pret Ēriku, turpināja. - Paklausies, veco zēn! Esmu nokļuvis diezgan draņķīgā situācijā� Mani par dezertē�anu no armijas pa�laik meklē jaunās varas speciālie dienesti� Ja tev ir iespēja �o nakti pavadīt kur citur� Tad ej tur! Es ceru� Tu, Eva, mani uz da�ām dienām varētu paslēpt pie sevis?

Kamēr domāju, Ēriks piegāja Viesturam tuvāk un cie�i paspieda viņa roku.

-�� Turies, vecīt! Man ir kur palikt, - viņ� teica. - Pie Evas ir dro�i, cik nu dro�i �ais laikos vispār kāds cilvēks var justies.

Ēriks mani noskūpstīja un ātri pazuda trūcīgi apgais�motās Brīvības ielas otrajā pusē. Vēlāk, uzzinot viņa likteni, man kļuva ļoti �ēl, ka tonakt viņu tik viegli palaidu prom, lai gan, visticamāk, tas viņu tomēr nebūtu glābis. Būtu arestēta arī es un kopā ar citiem tautas ienaidniekiem tiktu dzīta uz mū�īgā sasaluma un miljons cilvēku iznīcības vietu - saulaino Magadanu�

Mājās tūlīt uzvārīju kafiju un piedāvāju arī Viesturam kaut ko ieēst. Izskats viņam bija diezgan no�ēlojams. No�putējis, noguris, vaigi iekritu�i, bārdas rugāji�

-�� Pēc tam varēsiet ieiet arī vannā, - es teicu.

-�� Paldies, - teica Viesturs. - Precējusies neesi?

-�� Paldies Dievam! Runā, ka sievietes esot ļoti vieglprā�tīgas, ta�u tik viegla es vēl neesmu!

-�� Tad jau tev nekas no vīrie�a drēbēm �eit neatradīsies?

-�� Kāpēc ne? Atradīsies! - iesmējos. - Ilvars �eit ir iekār�tojis tādu kā savu rezerves skapi.

-�� Tas Ilvars Strauts ir īsts nelietis, - Viesturs, dzerot karsto kafiju, teica. - Tik ātri pārmest ka�oku�

-�� Nezinu, varbūt tā nemaz nebūs, ta�u man nez kāpēc �ķiet, ka lielāko nelie�u laiks ir tikai vēl priek�ā, - domīgi sacīju. - Jūs jau pats esat redzējis, cik ātri cilvēki izmainās! Es tikai nesaprotu vienu� Kāpēc, strauji mainot savu pasaules redzējumu, dzīves uzskatus un politisko pārliecību, viņi vienmēr mainās galvenokārt uz slikto pusi? Kāpēc ne uz labo? Vai būt labam ir daudz grūtāk nekā būt sliktam? Vai varbūt tā ir tikai pragmatiska piemēro�anās jaunajiem apstākļiem?

-� Tā varētu būt, - Viesturs nopietni sacīja. - Cilvēks reti kad ir pilnīgi atklāts. Viņam vienmēr ir kas slēpjams. Pat

- Lai tiem krieviem nekas nepaliek! - Ēriks, triekdams pudeli pēc pudeles pret kamīna krāsaino mūri, niknumā kliedza. - Esmu iznīcināts! �ī ir mūsu pēdējā brīvās

Latvijas balle!

uz baltākās dvēselītes atradīsies kāds netīrs traipiņ�. Principā tas nekas slikts nav, ja cilvēks kādreiz maina savu pierasto pasaules redzējumu vai pat politiskos uzskatus. Ir tikai viens noteikums - ja līdz ar to viņ� nevienam nenodara neko ļaunu! Bet parasti jau nodara. Turklāt, Eva, tā nebūt nav �odienas problēma. Cilvēks ļauns ir bijis vienmēr. Vienmēr ir bijis gan neuzticīgs, gan nodot spējīgs. Varbūt tie�i tāpēc mēs arī iemīlam un garīgi tiecamies pēc kaut kā tīra, gai�a, patiesa, dro�a, cēla, pastāvīga un laba. Cilvēku lielākajai daļai tas viss arī piemīt, vienīgi nez kāpēc tā savādi sagadās, ka parasti iemīlam tie�i to sliktāko� Arī man tā ir gadījies. Dro�i vien arī tev. Tāpēc, protams, nav nekādas vajadzības kārties, ta�u rūgtums var palikt uz visu mū�u.

Viesturs apklusa, kafijas tasīti izdzēra tuk�u un palūdza vēl. Pēc tam apēda da�as sviestmaizes un, vēlreiz mani rūpīgi noskatījis, turpināja:

-�� Tu dro�i vien esi diezgan pārsteigta par manu �ā brī�a atra�anos �eit� Ta�u es tevi nemeklēju kā sievieti. Patiesībā man pie tevis vajadzēja atnākt jau pirms da�iem gadiem, kad tikko biju uzzinājis� Ta�u negribēju nevienam sagādāt nekādus nepatīkamus pārsteigumus, ne sāpes. Bet pa�laik situācija ir krasi mainījusies. Mainījusies ir visa dzīve. Lat�vijas armiju iekļāva Sarkanās armijas sastāvā kā 24. teri�toriālo strēlnieku korpusu. Ta�u es vairs nevēlējos tur būt un katru dienu strīdēties ar trulajiem krievu poļitrukiem. Bēgu un pa�laik slēpjos. Viņi, maitas, atņēma visu, kas piederēja maniem vecākiem un man! Tēvu arestēja. Kuru katru dienu varēja un joprojām var apcietināt arī mani. Varbūt viņi manu turību un sabiedrisko stāvokli arī spētu piedot, bet to, ka 1919. un 1920. gadā esmu piedalījies Sar�kanās armijas sakāvē Latvijas teritorijā� Nekad! Tāpēc kuru katru dienu mana dzīve var tikt pārtraukta. Arī kara laikā jebkura diena varēja būt pēdējā. Ta�u krist godīgā cīņā ir kaut kas pilnīgi at�ķirīgs no tā, ko viņi ar mani izdarītu �odien. Tāpēc, Eva� Es no �īs pasaules negribu aiziet, neatklādams kādu tevi skaro�u noslēpumu� Pats īsti ne�saprotu, kāpēc man to gribas darīt, ta�u varbūt tas tev kād�reiz noderēs� Iespējams, tas kādreiz tavā dzīvē var nospēlēt pat kādu iz�ķiro�u lomu� Varbūt kaut ko mainīt. Nezinu. Un ja arī neko nemainīs. Vismaz tu zināsi patiesību.

Nedaudz izbrīnījusies paskatījos uz manāmi saguru�o cil�vēku, kuru atcerējos vienmēr labi koptu, staltu, pieklājīgu un skaistu. Tādu latvie�u virsnieku fotoattēlus lika uz �urnālu pirmajiem vākiem.

-��� Kādu noslēpumu, Simsona kungs, jūs man vēlaties atklāt? - jūtami uztraukusies, ta�u arī ļoti ieinteresēti, jautāju.

Viesturs labu brīdi klusēja, tad, cie�i ieskatījies man acīs, negaidīti prasīja:

-�� Kas ir tavi vecāki?

Es nodrebēju. Jautājums bija tik pārsteidzo�s, ka pirmajā mirklī pat apmulsu. Tad skaļi iesmējos.

-�� Vai tad jūs to nezināt?

-������� Es zinu, - Viesturs atbildēja. - Tāpēc arī jautāju. Bet vai to zini tu?

-������� Kā - kas? - iesaucos. - Edmunds un Irēna Ra�inski! Kas tad cits?

Viesturs tikko manāmi pasmīnēja.

-������ Viņi nav tavi vecāki, - viņ� sacīja un tas mani tik ļoti pārsteidza, ka vārda tie�ā nozīmē kādu laiku kļuvu pilnīgi mēma! Tad atguvos un strauji paliecos uz Viestura pusi.

-������ Kā nav� mani vecāki? - trīco�ā balsī vaicāju. - Vai jūs kaut ko nejaucat? Neputrojat?

-������ Nē, Eva, - Viesturs papurināja galvu. - Pamatīgu put�ru savā laikā savārīja citi.

-������� Es tam nevaru noticēt, - klusi sacīju. - Nē! Ja tā būtu patiesība, tad visu �o gadu laikā Ra�inski kaut nejau�i būtu atklāju�i vai liku�i man saprast, ka neesmu viņu meita! Bet nē! Nekad!

Ta�u pēk�ņi man it kā ar āmuru iesita pa galvu. Atce�rējos diezgan neganto strīdu ar māti pēc tam, kad viņa mūs ar Ilvaru pieķēra manā istabā grēkojam.

"Vari mani bārt, lamāt, neieredzēt vai dzīt laukā no mā�jas, bet turpmāk rīko�os vienīgi tā, kā to par vajadzīgu uzskatī�u tikai es! Jā, es - Eva Ra�inska�"

Māte tai mirklī nez kāpēc gandrīz vai �ausmās iepleta acis, atkāpās soli sāņus un, kā kaut ko ļoti svarīgu atskārtusi, pārsteigta �ukstēja: "Nē, Eva! Tu neesi Ra�insku meita�"

Ļoti uztraukusies, ātri aizsmēķēju papirosu, sameklēju degvīna pudeli, piepildīju glāzes un savu vienā kampienā izdzēru tuk�u. Viesturs izdzēra arī savējo. Glāzes tūlīt at�kal piepildīju no jauna.

-������� Es klausos, Simsona kungs, - mazliet drebo�ā balsī sacīju. - Lūdzu, turpiniet!

Viesturs nez kāpēc klusēja. Varbūt viņ� pēk�ņi pārdomāja, varbūt iedomājās, ka tomēr dara kaut ko sliktu un neva�jadzīgu. Viņ� ilgi neko neteica, līdz beidzot, izdzēris otru glāzi, pacēla aug�up galvu un atkal tā savādi skatījās.

-������ Simsona kungs� - nenocietusies vēlreiz jautāju. - Vai esmu pieņemts bērns?

-� Jā, - Viesturs apliecināja.

-�� Atradene?

-�� Gandrīz.

-�� Kā to lai saprot?

-�� Tikko piedzimusi, tu speciāli tiki nolikta tie�i pie Ra��insku mājas durvīm.

Noriju pēk�ņi izkaltu�ajā kaklā saskrēju�ās siekalas, tad turpināju taujāt.

-�� Kas mani tur nolika?

-�� Tava īstā māte, - Viesturs atbildēja.

Atkal mute kļuva sausa, un krūtīs jutu ātri dauzāmies sirdi.

-�� Kas ir mana īstā māte? - prasīju.

-� Tu viņu pazīsti, - Viesturs teica. - Tu viņu pazīsti tik�pat labi kā mani.

-�� Kas viņa ir? - iesaucos. - Pati nekādi nespēju iedo�māties�

Viesturs rūgti pasmaidīja.

-�� Tava īstā māte, Eva, ir mana bijusī sieva Silvija, - Viesturs beidzot pateica. - Bet savukārt tava vecmāmiņa ir tava vistuvākā kaimiņiene, Silvijas māte Velta Lipska! Tu ta�u �ad tad pie viņas ciemojies, vai ne?

Attapusies no pirmā pārsteiguma, iesmējos.

-� Protams! Ļoti bie�i! Viņa vienmēr pret mani bija tik mīļa un jauka! Bet� Vai jūs tomēr runājat patiesību? Ja jau es reiz esmu jūsu sievas meita, kas tad man esat jūs? Ne tēvs?!

-�� Nē, Eva! - Viestura lūpu kaktiņi atkal savilkās dīvainā smīnā. - Tavs tēvs ir kāds vācietis. Pareizāk sakot, balt- vācietis. Biju�ais ķeizariskās Vācijas armijas pretizlūko�anas pulkvedis grāfs Herberts fon Helmanis!

Un tā, lēnām līdz rīta gaismiņai tuk�ojot degvīna pudeli, Viesturs Simsons izstāstīja visu par manu ra�anos un Silvijas atteik�anos no manis.

Bū�u atklāta - uzzinātais mani ne pārāk �okēja. Varbūt tāpēc, ka jau vairākus gadus, dzīvojot no Ra�inskiem atse�vi�ķi, es no viņiem zināmā mērā biju atsve�inājusies. Un to�mēr - pārsteigums bija pamatīgs. Patīkams vai nepatīkams, nemāku teikt. Es jau tik dziļi biju iegājusi sevī vai, pareizāk sakot, dzīvi uztvēru tik viegli un, iespējams, arī vienkār�oti, ka neatradu par vajadzīgu pārdzīvot citu cilvēku personīgās dzīves neveiksmes vai pat traģēdijas.

Ta�u tomēr nolēmu jau nāko�ajā dienā aizbraukt pie Ra�inskiem un vienkār�i intereses pēc par �o lietu pa�runāties. Bija 1941. gada 13. jūnija rīts.

1941. gada 14. jūnija pēcpusdienā ar tramvaju aizbraucu līdz Dagmāras ielas pieturai, pēc tam aizgāju līdz vietai, kur no Buļļu ielas atzarojās Dzirciema iela un pa to, paejot garām �auļu, Riekstu, Malkas, Garajai, Cementa un Skodas ieliņām, nonācu līdz skaistajai Ra�insku savrupmājai.

Tur bija mana bērnība. Tur bija dzimu�i mani pirmie sap�ņi. Tur biju laimīga un tomēr jutusies kā ieslodzīta cietumā�

Kāpēc viss noticis tā un ne citādi?

Vai kāds bija to rūpīgi izplānojis? Smalki izrēķinājis?

Liktenis? Dzīve? Dievs?

Un vai viss notiku�ais ir kaut kas labs vai, glu�i otrādi, slikts?

Mana attieksme pret Irēnu Ra�insku nebija mainījusies ne par mata tiesu. Zinot, ka Irēna nav tā sieviete, kas mani radījusi, viņa manā apziņā un jūtās tik un tā palika īstā māte. īstā un patiesā. Viss, ko viņa bija darījusi, bija domāts un darīts manis labā. Vienīgi man pa�ai tas nebija īpa�i vajadzīgs. Gēni un raksturs, instinkti un tieksmes izrādījās nesalīdzināmi spēcīgāki par vecāku labajiem nodomiem un nemitīgo audzinā�anu. Es negribēju būt labā meitene no labas ģimenes. Gribēju būt pati par sevi un tas visa mū�a garumā man arī lieliski izdevās.

Vecāki sēdēja pla�ajā ēdamistabā un vakariņoja. Mana negaidītā iera�anās viņus stipri pārsteidza.

-�� Tu? - māte, strauji pagriezusies, jautāja.

-� Vai tad tu neredzi?

-� Jautrā dzīve beigusies?

-�� Jā, - es atbildēju. - Domāju, ka tagad vispār nekādas jautrās dzīves vairs nebūs.

-� Tas tiesa, - tēvs piekrita. - Fabriku mums jau atņēma. Tagad jāgaida, ka atņems arī māju.

-� Diez vai, - Irēna �aubījās. - Lielās, piecstāvīgās, jā. Bet mūsu�

-�� Gan jau to iekāros kāds krievu ģenerālis, - Edmunds nikni teica. - Tur, Padomju Savienībā, dzīvoju�iem komu�nālajos dzīvokļos, mūsu māja viņiem var �ķist kā milzīga pils!

-� Bet ko tu? - māte vaicāja, joprojām no manis nenolaidusi cie�u skatienu. - Vai atnāci paziņot, ka precies? Varbūt esi stāvoklī?

-�� Nē! - smaidot pakratīju galvu. - Es nekad neprecē�os un diez vai man būs arī kāds bērns.

-� Kāpēc tad tā? - māte jautāja. - Kādēļ tu beidzot negribi atsākt normālu dzīvi?

Es izbrīnījusies uz viņu paskatījos, ieraudzīju klāto galdu, un pēk�ņi ļoti sagribējās ēst.

-�� Ko tas nozīmē - dzīvot normāli? - klusi jautāju.

-��� Beidz atkal tēlot muļķīti! - māte dusmīgi iesaucās. - Normāli ir iegūt augstāko izglītību, apprecēties, dzemdēt bērnus, viņus audzināt, būt labai mātei un sievai�

-� Ak! - es atmetu ar roku un apsēdos pie galda. - Tas viss tā sabiedrībā ir tikai pieņemts! Tā vajag! Bet vai patie�ām tā vajag?! Vai cilvēki nevar dzīvot savādāk? Var! Piemēram, tu pati! Vai tu kādu bērnu esi dzemdējusi?

Irēna pēk�ņi nobāla un ārkārtīgi pārsteigta skatījās uz mani.

-�� Ko tas, Eva, nozīmē? - viņa stipri trīco�ā balsī jautāja.

-�� Tas nozīmē, ka es visu zinu, - atbildēju.

-� Ko visu ? - Irēnai balss sāka drebēt vēl uzkrīto�āk. - Ko tu zini?

-�� Es zinu, kas ir mana bioloģiskā māte, - mierīgi attei�cu. - Zinu, ka viņa mani kādreiz atstāja pie jūsu mājas durvīm un jūs mani adoptējāt. Bet tas neko nemaina. Tici! Tu tik un tā visu mū�u paliksi mana īstā mamma. Jā, mums pēdējos gados ir radu�ās dziļas domstarpības, un es esmu sākusi patstāvīgu dzīvi. Par to jums nevajadzētu uztrauk�ties. Agrāk vai vēlāk tam vajadzēja notikt. Turklāt� Pa�i redzat, kas pa�laik notiek mūsu valstī! Sagrūst tik daudzas it kā nekad nesatricināmas lietas, nākotnes nodomi un per�sonīgās dzīves! Varbūt no visa �ī haosa un dzīves nenoteik�tības es izrādī�os vislielākā ieguvēja? Ja arī �odien mana dzīve pēk�ņi beigtos vai krasi izmainītos, man būs vismaz ko atcerēties!

Nezinu, kā tas gadījās, ta�u �os manus vārdus laikam bija saklausījis pats sātans. Mājas priek�ā, toreiz vēl smil�ainās Dzirciema ielas galā, pēk�ņi apstājās kāda kravas automa��īna un mājā diezgan bravūrīgi ienāca divi krievu armijas zaldāti ar �autenēm, viens virsnieks un divi civilisti - acīmredzot no partijas un komjaunatnes darbiniekiem, kas 1941. gada 13. un 14. jūnijā lielā skaitā aktīvi piedalījās Latvijas pilsoņu arestē�anā un nogādā�anā uz dzelzceļa sta�cijām, viņu mantas aprakstī�anā un vēlākajā konfiscē�anā.

�is sve�ās ļau�u grupas iera�anās mūs ārkārtīgi pār�steidza un nobiedēja, lai gan Irēna un Edmunds kaut ko tādu laikam jau bija gaidīju�i.

Vēl vairāk pārsteigta, pat �okēta jutos, kad �o civilo palīgu vidū pēk�ņi ieraudzīju� Ilvaru! Vārda vistie�ākajā nozīmē tas mani galīgi satrieca un es skumji nodomāju - redz, kā da�reiz dzīvē gadās! Pat tava pirmā un tik skaistā mīlestība var izrādīties netīrs un melns cilvēks! Ilvaram, pa�am to negaidot, tagad trāpījusies lieliska iespēja piepildīt vēl vakar man klaji izteiktos draudus - "Skaties, mīļā, ka kādreiz tev neiznāk to rūgti no�ēlot!"

Nu �is brīdis bija pienācis.

Kad virsnieks mums visiem pusstundas laikā lika saģērb�ties un paņemt līdzi arī kādas mantas un pārtiku, Irēna bija tuvu nervu sabrukumam. Viņa no sākuma vispār nespēja aptvert, kas īsti notiek. Tikai pēc vairākkārtējiem atgā�dinājumiem Irēna beidzot atjēdzās, sāka kliegt un raudāt.

-�� Kur? Kāpēc?

-� Lūdzu, paņemiet līdzi pēc iespējas vairāk siltās drēbes, apavus un pārtiku, - Ilvars mums teica. - Jūs vedīs uz Sibīriju!

Irēna kā pārakmeņojusies ar dziļu nicinājumu skatījās uz Ilvaru, un man �ķita, viņa tūlīt tam metīsies virsū ar dūrēm.

-�� Tu - no�ēlojamais! - viņa sāka kliegt. - Tu - latvieti, tagad pūcē krieviem zābakus? Vai tas ir kāds gods? Vai tas tev ir jādara? Atceries, tu pirms da�iem gadiem, man atļauju neprasījis, jau vienreiz ielauzies �ai mājā! Un ko darīji? Mīlējies ar manu meitu! Bet tagad? Ko darīsi tagad? Es tev prasu? Sūtīsi viņu nosalt Sibīrijas taigā? Un mūs? Mūs arī?!

-� Kundze, lūdzu, nomierinieties! - Ilvars teica. - Un velti netērējiet laiku! Labāk savāciet visu, kas jums tur var no�derēt! Un atcerieties! Ne jau es jūs arestēju un ne es jūs izsūtu uz Sibīriju! To dara padomju vara! Es tai tikai palīdzu.

Pēc tam Ilvars mani asi parāva aiz rokas un ieveda istabā, kur mēs toreiz pirmo reizi mīlējāmies mājās.

-�� Paklausies! - viņ� man klusi teica. - Ne jau es to esmu izdomājis! Ceru, ka tu saproti. Kāpēc tu atrodies �eit? Kādēļ nepaliki Dzirnavu ielas dzīvokli? Bet kā nu ir, tā ir! Teik�u atklāti - man pret tevi ir baigā cemme! Ta�u nevis kā pret bur�uju meitiņu, bet gan kā pret sievieti, kuru esmu mīlējis!

Tu domā, man bija patīkami redzēt, kā tu vienlaikus salaid gan ar mani, gan Ēriku, gan da�iem citiem? Nē, man tas bija pat ļoti nepatīkami! Ta�u es neesmu ļauns. Tu zini. Lai tava mutere bļauj uz mani, ko grib! Es zinu, ko daru! Un zinu, ka tomēr negribu tev atriebties! Tāpēc, Eva�

Ilvars ātri pieskrēja pie loga un to spēji atrāva vaļā. Aiz loga smar�oja mūsu lielais dārzs, bet tālāk aiz sētas atradās Lipsku māja.

-� Bēdz! - Ilvars negaidīti pavēlēja. - Laidies! Neviens tev pakaļ nedzīsies! Vakarā vai rīt varēsi atgriezties un mierīgi dzīvot tālāk! Bet tagad davaj! Un atceries! Atceries, Eva, - cilvēks nav ne labs, ne ļauns. Viņ� vienkār�i ir tāds, kādam būt viņu piespie� apstākļi. Un vēl varbūt kāda loma viņa rīcībā ir naidam vai mīlestībai. Bet tagad viss! Joz!

Es, ilgi nedomādama, izlēcu pa logu un patie�ām, ko kājas nes, ārprātīgā ātrumā jozu līdz sētai, pārlēcu tai pāri un nāko�ajā mirklī jau atrados Lipsku dārzā.

Vēlāk man kļuva �ēl, ka neiznāca atvadīties no aud�utēva Edmunda, kur� 1942. gada novembrī Soļikamskas darba nometnē nomira bada nāvē. Neatvadījos arī no Irēnas, toties �ī ļoti smalkā un fiziski vājā sieviete kaut kādā glu�i vai neticamā kārtā tomēr bija spējusi izturēt piecpadsmit gadus ilgo Sibīrijas izsūtījumu, un mēs atkal satikāmies 1956. gada vasarā �ai pa�ā mūsu vecajā mājā�

Bet toreiz, tikusi pāri sētai, es tūlīt ielīdu biezā ceriņ- krūmā un pārbijusies gaidīju, kas notiks tālāk. Tie�ām, neviens pakaļ nedzinās. Pēc neilga laika redzēju, kā pa ielu aizbrauc smagā automa�īna, kuras kravas kastē, viens otru apskāvu�i, sēdēja divi cilvēki, kas, var teikt, vienā mirklī bija zaudēju�i visu - gan lielu bagātību, gan brīvību, gan arī pieņemto bērnu, kuru viņi divdesmit divus gadus tomēr bija izjutu�i kā pa�u radītu�

Izlīdusi no ceriņkrūma, pēc da�iem mirkļiem jau klau�vēju pie Lipsku mājas durvīm. Pagāja vēl neliels brīdis, un manā priek�ā ļoti pārsteigta stāvēja Silvija.

-�� Eva� - viņa �ukstēja. - Kā tu te gadījies?

-� Silvij� - trīco�ā balsī teicu. - Nupat uz Sibīriju aizve�da Ra�inskus�

-�� Kā tad tā? - Silvija seju izmainīja bailes. - Kāpēc?

-�� Nezinu. Teica - tāpēc, ka esot bur�uji un darbaļau�u ekspluatatori.

Vēl vairāk pārsteigta, pat �okēta jutos, kad �o civilo palīgu vidū pēk�ņi ieraudzīju� Ilvaru!

Silvija, vērīgi paskatījusies apkārt, mani strauji saķēra aiz rokas un rāva pāri mājas slieksnim.

-� Ātri! - viņa teica. - Pazūdam!

Silvijas māte, jau novecojusī Velta, mani kā agrāk mīļi sagaidīja, tūlīt apsēdināja istabā pie galda, uzlika virtuvē vārīties tēju un sāka gatavot ēdienu.

-� Vai tevi viņi neaiztika? - Silvija painteresējās.

-�� Man izdevās aizbēgt, - es atbildēju.

-���� Kā? - Silvija pārsteigta iesaucās. - Aizbēgt no bruņo�tiem vīriem?

-���� Man ļāva aizbēgt kāds civilists. Par laimi, tas izrādījās man pazīstams puisis.

-�� Tu domā, viņi tevi nemeklēs?

-���� Tas puisis teica, ka ne. Tu, Silvij, neuztraucies! Es jau �ovakar atgriezī�os mājās.

-������� Kur tu līdz �im dzīvoji? Ra�inskas kundze man vai�rākkārt sūdzējās� Tu aizgāji pie kāda vīrie�a?

-������ Nē, - mazliet rūgti pasmaidīju un atkal sevī sajutu asu spītu, kas manā apziņā vienmēr iecirtās tad, kad kaut vismazākā mērā tika aizskartas manas jūtas vai ap�aubīts tas, ko gribēju darīt. - Es aizgāju uz krogu! Es tur dziedāju un dejoju! Jā, tur bija arī vīrie�i! Neko neesi dzirdējusi? Irēna tev neko nestāstīja?

-� Viņa jutās ļoti apbēdināta�

-������� Protams! Viņa gribēja, lai es kļūtu par pasaulslavenu operdziedātāju! Iespējams, tas nemaz nebūtu slikti, ta�u� Manī diem�ēl netek di�ciltīgo poļu aristokrātu asinis! Manī vārās pavisam cita zupa!

Silvija spēji satrūkās un atkal ļoti pārsteigta skatījās uz mani plati ieplestām acīm.

-�� Ko tu ar to gribi teikt?

-�� Es jau pateicu! Izrādās, es nemaz neesmu viņu meita!

Silvija spēji novērsās, apsēdās un zemu nolieca galvu. Ilgi

klusēja. Varēja dzirdēt, kā virtuvē �ķind trauki, bet istabā man blakus uz galdiņa necie�ami skaļi tik�ķ liels modi�nātājpulkstenis.

-������� Ja tu neesi Ra�insku meita� - Silvija beidzot pacēla galvu un ar savādi stingu skatienu raudzījās man tie�i acīs. - Kā meita tad tu esi?

Par tik muļķīgu jautājumu tikai pasmīnēju. Ta�u Silviju labi sapratu. Dro�i vien viņai nebija viegli pēc divdesmit di�viem gadiem pēk�ņi atzīties vēl viena sava bērna esamībā�

Lēnām piecēlos, piegāju pie Silvijas un viņas priek�ā noslīdēju uz ceļiem.

-� Silvij� - es klusi teicu. - Tev toreiz bija ļoti grūti?

Acīmredzot Silvija vēl joprojām nespēja noticēt, ka es nez

kādā ceļā beidzot esmu uzzinājusi tik ilgi slēpto patiesību.

-������� Kad� grūti? - viņa nobijusies, vai vismaz ārkārtīgi satraukta, prasīja.

-������� Tad, kad tu mani, tikko piedzimu�u, noliki pie Ra�in�sku mājas durvīm, - es sacīju. - Nedomāju, ka tu to darīji vieglprātības dēļ. Dro�i vien tev bija daudz nopietnāks iemesls. Vienīgi� Tu �ad tad tomēr varēji kaut kā izrādīt, ka esi man kaut kas vairāk nekā tikai kaimiņiene vai pie Simsoniem un Ra�inskiem bie�i rīkoto viesību dalībniece. Tu ta�u galu galā tomēr esi mana īstā māte�

Silvija nodrebēja, strauji paliecās uz priek�u, ar abām rokām satvēra manu galvu, sāka to glāstīt un konvulsīvi raudāt. Es jutu viņas asaras kā karstus ugunsziedus krītam uz manām rokām un matiem un sapratu, ka pa�laik no viņas plūst viss gadiem ilgi aizturētais mātes maigums, sāpes, rūgtums par tik traģisku apstākļu sakritību, bailēm zaudēt vīru, stāvokli sabiedrībā un beigu beigās arī zināmu bagātī�bu, kas viņai kā Simsonu ģimenes loceklei likumīgi pienācās. Daudz vieglāk bija mani nolikt pie sve�u cilvēku mājdurvīm, nekā visu to zaudēt. Es vēl varu priecāties, ka viņa mani toreiz vienkār�i neiesvieda Daugavā!

Ta�u galvenais, kā Silvija man vēlāk pastāstīja, tomēr nav biju�as bailes pazaudēt ne Viesturu, ne Simsonu naudu, bet gan patiess riebums pret mani kā grāfa Herberta fon Helmaņa radītu būtni�

Bet kur bija un ir mana vaina?

-�� Tu man piedosi? - Silvija, mazliet apturējusi asaru plūdus, jautāja.

-�� Nē, - es atbildēju. - Kas man tev vispār ir jāpiedod? Man bija brīni�ķīgi aud�uvecāki, vēl brīni�ķīgāka bērnība un jaunība, vienīgi pēdējā laikā� Ta�u �ķiet, Irēna beidzot sāka mani saprast. Kas ar viņiem tagad notiks?

-� Katrā ziņā nekas labs, - Silvija sacīja. - Jācer, ka mums tas ies garām.

-�� Jūs esat strādnieku dzimta. Jūs neviens neaiztiks.

-�� Eva� - Silvijai atkal mazliet aizlūza balss. - Kā tu tomēr uzzināji patiesību?

-� Man to vakar izstāstīja tavs biju�ais vīrs, - es atbildēju. - Viesturs Simsons. Arī viņam pa�laik iet grūti.

Silvija nedaudz pagrieza galvu sāņus un skumīgi skatījās uz grāmatplauktā noliktu palielu Viestura fotogrāfiju.

-�� Tu viņu mīlēji? - es prasīju.

-� Jā, - Silvija apstiprino�i pamāja ar galvu. - Es viņu mī�lēju tik stipri, ka, cerēdama viņam izglābt dzīvību, sāku gulēt ar to Helmani� Stulbi, vai ne?

Jau nākamajā dienā pēc Ra�insku izve�anas es pametu Dzirnavu ielas dzīvokli un atkal atgriezos savās īstajās mājās. Pārvākties palīdzēja Ēriks, kur� gan uzstājīgi ietei�ca to nedarīt.

-�� Viņi tur var atgriezties, - viņ� drūmā balsī teica.

-�� Ko? Ra�inski?

-�� Krievi, - Ēriks atbildēja. - Un Ilvars.

-� Viņ� nezinās, ka tagad atkal dzīvo�u Iļģuciemā.

-� Ja viņ� ir sasējies ar �ekistiem, tad zinās visu.

Un tomēr kārtējo reizi spītīgi paliku pie sava. Risks, pro�tams, pastāvēja, ta�u sliktākajā gadījumā es tomēr varētu mēģināt viņiem iestāstīt, ka pati nevienu neesmu eks�pluatējusi. Tie�i otrādi! Ekspluatēja mani! Un savu maizīti pelnīju, sūri grūti strādādama nakts stundās.

Ta�u bailes nepārgāja. Tagad katru jaunu dienu sagaidīju ne vairs ar pierasto prieku un laimes sajūtu par savu esa�mību, bet gan ar ba�ām par iespējamu krasu dzīves pa�vērsienu. Protams, uz vissliktāko pusi.

Varbūt iluzorisku, ta�u kaut nelielu dro�ības sajūtu snie�dza Ēriks un blakusmājā dzīvojo�ā Silvija un vecmāmiņa Velta. Jāsaka gan atklāti, ka Silvija, mana īstā māte, tā arī līdz sava mū�a beigām pret mani nekādu īpa�u tuvību neizjūta. Rūgtās atmiņas un gadi bija darīju�i savu. Mēs satikām labi, ta�u īstenībā tā arī palikām sve�as.

Kad uzzināju par Ērika arestu, ilgi raudāju, līdz pusnaktij dzēru degvīnu un nolādēju Ilvaru.

Tā laikam arī ir, ka visi noziegumi un pretīgākās nelie�tības vienmēr tiek pastrādāti mīlestības vai naida rosināti. Ilvars Ērikam atriebās ne tik daudz par to, ka viņ� bija mans mīļākais, bet galvenokārt tāpēc, ka Ēriks atklāti neieredzē�ja padomju varu un Ilvaram to vairākkārt teica tie�i sejā. Ilvars laikam patie�ām bija kļuvis pārliecināts komunists. Bet kāpēc tad viņ� man ļāva izbēgt no izsūtījuma uz Sibīriju? Tātad viņā tomēr vēl bija palicis kaut kas no mīlestības, no �ēluma?

Nezinu. Ta�u pēc Ērika aresta Ilvars no manas jūtu pasaules pazuda. Es pret viņu pilnīgi atsalu un gandrīz vai no�ēloju, ka tāds izrādījies mans pirmais vīrietis. Lai gan tai pa�ā brīdī sapratu, ka ir neizmērojama at�ķirība starp to, kas notika toreiz un kas notiek tagad. Ka ir milzīga starpība starp to, kādi mēs bijām toreiz un kādi esam pa�laik. Laiks kā podnieks mālus mūs nepārtraukti mīca un pār�veido, līdz pa�i cits citu vairs nepazīstam.

1941. gada 1. jūlija dienā Rīgu pilnīgi ieņēma vācie�i, un jau vakarā gar manu māju uz Spilves aerodromu pabrauca garām pirmā vācu armijas kravas automa�īnu un motocik�listu kolonna.

Pēc da�ām nedēļām pie durvīm kāds pieklauvēja. Tās atvērdama, sev priek�ā ieraudzīju stalta auguma, skaistu un jaunu vācu kara lidotāja formā tērptu vīrieti.

-�� Valters Krauze, - viņ� laipni stādījās priek�ā.

Nezinu, kur viņ� bija padzirdējis, ka mājā dzīvoju viena

un esmu neprecējusies. Ta�u nepārprotami pie manis bija atnācis kā pie sievietes. Es ģimnāzijā biju mācījusies vācu valodu un man nekādas grūtības nesagādāja ar viņu saru�nāties. Viņ� bija jauks, interesants cilvēks, daudz stāstīja par savām mājām Lībekā, par māti un māsu, un kā karojis Francijā un Norvēģijā, cik grūta ir karavīra dzīve un cik jūs, Eva, esat brīni�ķīga sieviete�

Protams! Kā gan citādi? Es patie�ām biju brīni�ķīga.

Viņam pūlēties daudz nevajadzēja. Jau nākamajā dienā mēs kļuvām mīļākie.

Rudenī viņu pārcēla uz Ļeņingradas fronti un viņ� no manas dzīves pazuda.

Pēc neilga laika pie durvīm atkal skanēja klauvējieni, un es ieraudzīju citu lidotāja formas tērpā ģērbtu vācu virsnieku.

-�� Valters Krauze bija mans draugs, - viņ� teica. - Mani sauc Bruno Veinbergs.

Tā bija iepazī�anās vizīte. Divas dienas vēlāk mēs tāpat kļuvām mīļākie.

Pēc mēne�a arī Bruno pazuda. Ceru, viņ�, savā dego�ajā lidma�īnā triekdamies Volhovas purvā, vēl pēdējā mirklī mani atcerējās kā jauku latvie�u meiteni� Esmu pārlie�cināta - viņa nāve būtu daudz briesmīgāka, ja es, kaut īslaicīgi, nebūtu ienākusi viņa dzīvē.

Un tad jau gandrīz vai ik mēnesi pie manis ieradās cits virsnieks - viņu vārdi man jau sen ir izgaisu�i no atmiņas.

Varat par mani domāt, ko gribat, bet es devu visiem. No tā ne mazākā mērā ne kaunos, ne to no�ēloju. Kā jau esmu teikusi, man pa�ai tas ārkārtīgi patika un, ja tas kādu iemeslu dēļ nenotika ilgāku laiku, es gan fiziski, gan garīgi jutos ļoti slikti. Otrkārt - kara laikā ar pārtiku bija visai bēdīgi. Pastāvēja kartiņu sistēma un man vienai ar saņemto, kaut ne visai, tomēr it kā pietika. Ta�u vācu lidotāji, būdami labi apgādāti, man nesa un dāvināja to, ko uz pārtikas kartiņām dabūt nebija iespējams un par ko citi varēja tikai sapņot.

Un tre�kārt. Varbūt to izskaidrot ir visgrūtāk, bet tai pa�ā laikā arī visvieglāk. Visi pēdējo gadu notikumi - gan krievu armijas ienāk�ana Latvijā, neziņa un uztraukums par nā�kotni, padomju varas nodibinā�ana, arvien bie�āka pazīs�tamu cilvēku pazu�ana, Alhambras slēg�ana, nelaimīgais Viesturs Simsons, kuram nācās bēguļot, aud�uvecāku arests un izsūtī�ana uz Sibīriju, Ilvara nekrietnā nodevība un tai pa�ā laikā arī nepārprotami cēlais �ests, ļaujot man aizbēgt, un Ērika, mana labākā drauga, arests, un kara sākums, un visa dzīve, kas varēja beigties jebkurā brīdī un vietā� - tā vai citādi uz mani tomēr atstāja jūtamu iespaidu.

Nekas vairs nebija stabils un dro�s. Nekas vairs nebija noteikts un rītdienai noderīgs. Dzīve un tev atvēlētais laiks - tikai vienam mirklim. Patiesībā tas bija visai baigi, lai gan vienlaicīgi tur bija arī kaut kas skaists un vilino�s. Jūtas un visi nervu galiņi saasinājās kā griezo�i uztrīti na�i. Sajūta, ka �ī var būt mū�a pēdējā diena, iespējams, dzīvei un visam, ko cilvēks dara, dod daudz lielāku jēgu un svaru nekā apziņa, ka priek�ā ir vēl ļoti gar� mū�s un tu visu vēl paspēsi�

Bet jāpaspēj jau �odien. Kāpēc gaidīt rītu, ja tas vispār var nepienākt?

1941.-1942. gada ziema bija neparasti auksta. �ķiet, auk�stākā, kāda Latvijā vispār jebkad bijusi. Spilves aerodroma apkārtnē �ai bargajā salā vasaras formas tērpos - bez �ine�ļiem! - strādāja daudzi Sarkanās armijas karagūstekņi un Salaspils nometnes ieslodzītie. Viņi tur būvēja da�ādus aero�dromam vajadzīgus pievedceļus - starp citu, tie vēl joprojām ir saglabāju�ies! - un da�ādas ēkas, acīmredzot kara mate�riālu noliktavas.

�ēl bija raudzīties uz �iem cilvēkiem, kas vācie�u skatī�jumā nekādi cilvēki vairs nebija. Beztiesīgs karagūsteknis vai ieslodzītais� Kas vēl no�ēlojamāks var būt?

Valters Krauze bija jauks, interesants cilvēks, daudz stāstīja par savām mājām Lībekā, par māti un māsu, cik grūta ir karavīra dzīve un cik jūs, Eva, esat brīni�ķīga sieviete�

Kādu vakaru pie mājas durvīm atkal dzirdēju klusus klau�vējienus. Būdama pārliecināta, ka ieradies kārtējais kava�lieris, steidzos atvērt. Ta�u pārsteigumā sastingu. Manā priek�ā pārsalis, acīm redzami arī ļoti slims un ārkārtīgi izsalcis stāvēja kāds bezgala novārdzis jauns biju�ais sar�kanarmietis. Es jau biju dzirdējusi, ka da�i no krievu kara- gūstekņiem ar atļauju vai bez tās staigā pa tuvākajām mājām, lūgdami kaut ko ēdamu. To darīja arī �is gūsteknis. Viņ� neko neteica, viss trīcēja un, skumji raudzīdamies, pret mani lēnām lūgdams izstiepa savas kailās, zilimelni nosa�lu�ās rokas�

Pirmajā mirklī nespēju attapties. Tad, atjēgusies un visu sapratusi, tūlīt viņu aicināju ienākt. Viņ� it kā domāja, it kā baidījās, tad tomēr ienāca mājā. Es viņu nosēdināju ku�ro�as krāsns priek�ā, uz viņa pleciem uzmetu segu, uzvārīju tēju un pagatavoju vakariņas.

Mani pārņēma gandrīz vai ārprātam līdzīgs �ēlums. Lai�kam tā bija pirmā reize, kad tik tuvu un skaidri redzēju kaut ko tik sāpīgi atbaido�u - to, ko viens cilvēks var nodarīt otram; to, kā viena vara, cen�oties iznīcināt līdzīgas ideoloģijas valsti, spēj tik ļoti pazemot cilvēka cieņu un viņu fiziski lēnām iznīcināt.

Tai mirklī es, protams, nedomāju, ka tie�i tobrīd tūk�sto�iem kilometru no �ejienes Soļikamskas vergu nometnē bada nāvē mirst arī mans aud�utēvs Edmunds Ra�inskis un simtiem citu no Latvijas aizvesto cilvēku; ka tie�i tai brīdī drausmīgajā Sibīrijas aukstumā kopā ar citām latvie�u, igauņu, lietuvie�u un ukraiņu sievietēm, tāpat badā novār�gusi, smagas dzelzceļa sliedes cilā mana aud�umāte, vien�mēr tik smalkā, labi koptā un fiziski vājā Irēna Ra�inska�

Tai brīdī savā priek�ā redzēju tikai smagu cie�anu pār�ņemtu, izsalku�u un lēnām mirsto�u krievu tautības jau�nekli un man bija vienalga, vai �is cilvēks ir ģērbies smo�kingā, vācu vai krievu armijas formas tērpā. �is cilvēks bija atnācis lūgt palīdzību, lūgt kripatiņu siltuma un gabalu maizes. Es viņam to neliedzu.

Karagūsteknim bija drudzis. Es viņu apguldīju gultā, apsedzu un iedevu iedzert divas aspirīna tabletes. Varbūt uz īsu brīdi viņam kļuva vieglāk. Viņ� pamāja ar roku, aicinādams mani apsēsties blakus.

Apsēdos. Zēna acis bija dziļi iekritu�as, vaigu kauli izspiedu�ies, lūpas zilganas un balss vārga. Viņ� kaut ko stāstīja, acīmredzot ļoti vēlēdamies man ko svarīgu pateikt. Es uzmanīgi klausījos, ta�u, nezinādama krievu valodu, no viņa teiktā nesapratu ne vārda. Bet viņ� runāja un runāja, un man �ķita, ka viņ� stāsta par savu bērnību kādā no Arhangeļskas novada sād�ām, cik tur bijis skaisti gan ziemā, kad bie�i skatīju�ies fantastiskas ziemeļblāzmas, gan vasarā, kad ziedēju�i dārzi, pļavas un upes biju�as pilnas ar zivīm; un kā pēc tam ciemā iebrauku�i vairāki vīri ādas mēteļos, dibināju�i kolhozu un visiem zemniekiem atņēmu�i gan lopus, gan sēklas graudus. Kā sācies drausmīgs bads un cil�vēki miru�i kā rudeņos mu�as. Un kā vēl pēc da�iem gadiem puse no sād�as iedzīvotājiem arestēti par kaitniecību, jo kol�hozs galīgi izputējis, un kā pēc tam viņ� iesaukts armijā, pulks atsūtīts uz Latviju un, karam sākoties, viņi pie Dau�gavpils, nemākulīgas vadības un negaidīta vācu trieciena dēļ, nokļuvu�i ielenkumā un, dzīvības glābdami, padevu�ies gūstā. Un vēl viņ� bie�i pieminēja kādu Mariju, nezinu, vai tā bija viņa māte vai meitene, ta�u bija skaidrs, ka neviena no viņām savu dēlu vai nākamo vīru nekad vairs neredzēs.

Kad viņ� apklusa, es savukārt sāku stāstīt par sevi. Viņ�, dabiski, nezinādams latvie�u valodu, tāpat nesaprata nevienu vārdu, bet tas jau vairs nebija svarīgi.

Mēs viens otru sapratām.

Un es, ne mazāk noskumusi kā viņ�, stāstīju par savu skaisto un bezrūpīgo bērnību, kas pagājusi �ai skaistajā mājā, bagātībā un lielā pārticībā, un par brīni�ķīgajiem ģimnāzijas gadiem, un par to, ka pie mums agrāk nevienam cilvēkam viņa īpa�umu nost neņēma, bet tie�i otrādi - valsts darīja visu, lai iedzīvotāji kļūtu pēc iespējas turīgāki un laimīgāki. Un stāstīju par savu pirmo zēnu un vīrieti, par trako, piedzīvojumiem bagāto dzīvi Alhambrā, par mīlestību un nodevību. Stāstīju par cilvēku ne�ēlastību ci�tam pret citu un tai pa�ā laikā par apbrīnojamu �ēlsirdību un cilvēciskumu. Teicu, ka es vispār nezinu, kas cilvēks īstenībā ir - mazliet kultūru apguvis un kādu valodu iemā�cījies zvērs vai tik tie�ām Dieva radīta būtne, kam �ai pasaulē paredzēta pavisam cita misija? Bet kāpēc tādā gadījumā tu, novārdzis un pazemots, sakauts un sagūstīts, atrodies �eit - sve�ā zemē starp saviem ienaidniekiem? Un kāpēc mani aud�uvecāki, absolūti nevainīgi cilvēki, kuri saviem līdzcilvēkiem ir darīju�i tikai labu, gādāju�i darbu un peļņu iztikai, pa�laik atrodas tālu no savas dzimtenes un pazemoti mirst bada nāvē glu�i kā tu?

Tu - sve�ās armijas uzvarētais karavīri Tu neesi atnācis pie ienaidnieka. Mans ienaidnieks var būt vienīgi tas, kas man personīgi nodarījis ko ļaunu. Tu nāci pēc �ēlastības un to arī saņēmi. Iespējams, tikai tāpēc, ka man arvien bie�āk pa�ai gribas, lai arī mani kāds beidzot pa�ēlotu.

Nākamās dienas rītā viņ� nomira. Da�us mirkļus pirms aizie�anas mū�ībā viņ� vārgi pasmaidīja, varbūt juzdamies pat savdabīgi laimīgs, ka viņam nav jāmirst ne kaujas laukā, ne karagūstekņu nometnē, bet no dzīves jāaiziet tik skaistā

un grezni iekārtotā mājā, kāda viņam nav rādījusies pat sapņos. Un blakus kā pasaku princese sē� apbrīnojami skaista meitene, kura, iespējams, simbolizē arī pārējās pa�saules sievietes ar visu, kas viņās ir labs un slikts.

Es nezināju, ko darīt tālāk. Kā par laimi vai nelaimi, apmēram pēc stundas ieradās mans pēdējā laika mīļākais, tāpat kā iepriek�ējie, vācu armijas lidotāja formas tērpā, �ķiet, majora dienesta pakāpē. Ja atmiņa neviļ, viņu sauca Henrihs. Viņ� vai turpat pie durvīm mani tūlīt jau sāka skūpstīt, spaidīt krūtis un savu kreiso roku pār manu vēderu laist arvien zemāk�

-�� Henrih, pagaidi! - es teicu. - Mēs �eit neesam vieni!

-������� Kas tad vēl ir atnācis? - viņ� tūlīt prasīja. - Roberts, Johans? Vai par to jāuztraucas? Darīsim kā francū�i - trijatā būs jautrāk!

-�� Es nezinu kā viņu sauc, - sacīju. - Bet viņ� ir miris.

Henrihs ieskrēja te vienā, te otrā istabā, līdz beidzot ie�raudzīja miru�o krievu karagūstekni. Tas viņu ļoti nepa�tīkami pārsteidza.

-�� Kā viņ� te nokļuva?

-� Vakar vakarā vienkār�i pieklauvēja pie durvīm�

-�� Kāpēc?

-� Viņ� bija izsalcis un nosalis. Pilnīgi bez spēka.

-�� Tālāk!

-������� Es viņu pabaroju un pēc tam apguldīju. No rīta viņ� nomira.

-�� Kāpēc tu to darīji?

-�� Es jau teicu. Viņ� bija izsalcis un ļoti nosalis.

-������� Tādam viņam arī vajadzēja palikt! - Henrihs auksti pateica. - Tev tagad var sanākt lielas nepatik�anas.

-�� Ko sliktu esmu nodarījusi?

-�� Tu esi sniegusi palīdzību mūsu valsts ienaidniekam!

-�� Ko tu runā! Viņ� man nebija nekāds ienaidnieks!

-�� Tev - varbūt. Ta�u viņ� bija Vācijas ienaidnieks.

-�� Pat tagad. Gūstā kritis?!

-�� Jā, Eva. Pat tagad!

-�� Man viņ� bija tikai lielā nelaimē nokļuvis cilvēks.

-������ Izbeidziet, Ra�inskas jaunkundz! - Henrihs uzreiz kļuva oficiāls un pārgāja uz jūs. - �odien neviens vairs nav tikai cilvēks vien! Cilvēks vispār! Ir tie, kas cīnās par Vācijas, Fīrera un nacionālsociālistiskās ideoloģijas uzvaru visā

pasaulē, un tie, kas tam pretojas! �is arī pretojās un viņam par to vajadzēja izciest sodu! Bargu sodu! Bet uzradās viena �ēlsirdīga latvie�u jaunkundzīte, kas atļāva nomirt savas mājas gultā, lai gan viņam vajadzēja nosprāgt karagūstekņu nometnē! �im krievam palīdzēdama, tagad arī jūs esat kļuvusi mūsu valsts ienaidniece!

Skumji pasmaidīju. Nekad neesmu spējusi saprast tos cil�vēkus, kuri, runādami par savas valsts interesēm, aizmirst visu cilvēcisko. Nupat vēl �is lielais savas dzimtenes patri�ots alkatīgi grābstījās gar manām krūtīm, bet, ieraudzījis miru�o pretinieka armijas karavīru, acumirklī aizmirsa sava nāciena mērķi un mani tūlīt ieskaitīja savos ienaidniekos! Tā notika arī ar daudzu krievu un latvie�u domā�anu.

Kas notiek cilvēku prātos? Vai mēs vispār esam garīgi veseli?! Kas tā ir par tādu drausmīgu lietu - vācu nacistu, krievu komunistu vai latvie�u nacionālradikālā ideoloģija? Kāpēc tā tik bie�i �īs ideoloģijas nesējā spēj iznīcināt vai vis�maz stipri apslāpēt vienkār�as cilvēciskas jūtas un pat seksuālo tieksmi, tās vietā nervu sistēmā un apziņā kā dzelzsbetona masā iedzenot pienākumu pret valsti, tautu vai attiecīgo ideju!

Tas viss bija tik no�ēlojami, tik pretīgi un necilvēciski, ka es līdz pat �odienai pret �ādiem idejiskiem, bet patiesībā garīga truluma pārņemtiem cilvēkiem izjūtu dziļu nepatiku.

-�� Kas tagad notiks? - klusi jautāju.

-�� Man par �o gadījumu jāziņo attiecīgajām valsts dro�ī�bas iestādēm, - Henrihs paskaidroja.

-�� Bet tu ta�u to vari arī nedarīt! - pārsteigta iesaucos.

-�� Tāda ir kārtība!

-��� Man �ķiet, ka �ai gadījumā tu �o kārtību vari arī neievērot.

-�� Nevaru!

-�� Kāpēc?!

-�� Tāpēc, ka uz �ādas kārtības pamata turas visa mūsu valsts! Un jo vairāk būs tādu, kas �o noteikto kārtību ievēros, jo lielākas izredzes ilgsto�ai valsts pastāvē�anai! Es negribu, lai tā aiziet bojā! Es vēlos, lai mana Lielvācija valdītu pār visu pasauli, bet mēs pār visiem cilvēkiem! Mērķis ir skaists un tas attaisno visu!

Savādi, bet pēckara gados un vēl ilgi pēc tam tie�i tāpat runāja un domāja arī komunisti.

Baigs mērķis un vēl baigāki līdzekļi tā sasnieg�anai.

Henrihs aizgāja. Pēc stundas pie mājas piebrauca kravas automa�īna un vairāki vācu zaldāti miru�o karagūstekni aizveda. Nākamajā rītā mājas priek�ā atkal izdzirdu moto�ra rūkoņu. �oreiz tā bija vieglā automa�īna. No tās izkāpa divi melnās formās tērpti vācu virsnieki, mani arestēja un aizveda vispirms uz Reimersa ielu - uz pa�reizējo Iek�lietu ministrijas ēku, kur tad atradās gestapo. Tur noturēja di�vas dienas, nopratināja, pēc tam nez kāpēc pārveda uz vācu dro�ības dienesta (SD) galveno ēku tagadējās Baznīcas un Elizabetes ielas stūrī.

Mani ieveda diezgan palielā kabinetā, kur aiz tum�brūna rakstāmgalda sēdēja pusmū�a vīrs melnajā SD virsnieka for�mas tērpā ar vienu sudrabaini spo�u uzpleci uz labā pleca un diviem grezniem Dzelzs krustiem - pie kakla un krūtīm.

-� Lūdzu, sēdieties! - viņ� laipni sacīja un ar roku parādīja uz lielu, tāpat tum�brūnu ozolkoka krēslu.

Apsēdos. Nekādas lielās bailes nejutu. Ta�u uztraukusies biju pamatīgi. Nodomāju, ka laikam patie�ām bū�u iekri�tusi mēslos līdz ausīm. Ta�u melnās formas īpa�nieks bija pieklājīgs un laipns. Prātā gan pazibēja kaut kad agrāk dzirdētais, ka tie�i �ie laipnie un pieklājīgie beigās izrādo�ties visne�ēlīgākie izmeklētāji! Ta�u tik daudz tomēr sapra�tu, ka �is vīrs nav nekāds vienkār�s izmeklētājs! Visticamāk, viņ� ir visu izmeklētāju priek�nieks.

-� Vai Eva Ra�inskas jaunkundze? - Viņa balss bija sam�taini mīksta.

-Jā.

-�� Kā jūtaties aresta laikā?

-� Ļoti slikti.

-� Vai tikāt fiziski ietekmēta?

-� Nē. Mani pratināja latvie�i. Mazliet rupji un brutāli, jā, bet tā� Neko nesūdzos.

-�� Jūs domājat, ka vācie�i pret jums būtu izturēju�ies sliktāk?

-�� Es vispār nekad nebiju iedomājusies, ka ar mani kaut kas tamlīdzīgs varētu notikt! Vai es patie�ām esmu arestēta?

-�� Protams!

-�� Par ko?

-� Jūs esat sniegusi palīdzību mūsu valsts ienaidniekam! - virsnieks, balsi nepacēlis, man skaidroja to pa�u, ko Henrihs.

Kabinetā aiz tum�brūna rakstāmgalda sēdēja pusmū�a vīrs melnajā SD virsnieka formas tērpā ar vienu sudrabaini spo�u uzpleci uz labā pleca un diviem grezniem Dzelzs krustiem - pie kakla un krūtīm.

- Bet likums, kas izdots okupēto teritoriju iedzīvotājiem, skaidri pavēl, ka jebkura palīdzība �īdiem, komunistiem vai citiem valsts ienaidniekiem ir stingri aizliegta un �ī likuma pārkāpējiem līdz ar to draud ilgsto�s ieslodzījums darba nometnē vai pat nāvessods!

Es nobālu, pēk�ņi sajuzdama stipras bailes un pirmo reizi sapratusi, ka tikai ar savu sievi�ķību un skaistumu varu arī neizglābties�

-� Virsnieka kungs! Cilvēks, kas slims, izsalcis un nosalis man lūdz gabaliņu maizes� Man viņu vajadzēja dzīt prom? Bet es to nevarēju! Esmu sieviete un man ir sirds�

-� Es saprotu, - virsnieks sacīja, pasmaidīja un pēk�ņi at�mani sāka runāt diezgan skaidrā latvie�u valodā! - Ta�u

cilvēciski attaisnojams �ēlums, vismaz pa�laik kara laikā nevar un pat nedrīkst izpausties jebkuros apstākļos! Tas nu gan tā kā būtu jāzina! Bez tam� Es skatos, jūs esat ļoti skaista sieviete� Pat neparasti skaista! Vai gadījumā neesat aktrise?

-� Paldies par komplimentu, - sacīju. - Es zinu. Vācu virs�nieki vismaz pret sievietēm vienmēr izturas d�entlmeniski. Paldies arī jums!

Virsnieks pasmaidīja, ta�u tūlīt viņa sejā kaut kas strau�ji izmainījās un tā kļuva kā akmenī izcirsta.

-�� Vai jūs vispār apjēdzat, kur pa�laik atrodaties? - viņ� bargi prasīja.

-�� Ne visai, - es vientiesīgi atbildēju. - Dro�ības policijā?

-�� Tā gan, jaunkundz! - virsnieks sacīja. - Dro�ības poli�cijā! Kā tad paliek ar manu jautājumu? Ar ko jūs nodarbo�jaties?

-�� Agrāk dziedāju un dejoju naktsklubā Alhambra. Bet pa�laik�

-� Vai esat Darba dienesta uzskaitē?

-� Protams! Spilves lidostas virsnieku klubā divreiz nedē�ļā uzstājos ar nelielu izklaides programmu.

-�� Tas ir labi, - virsnieks sacīja. - Es izlasīju Henriha Bukholca paskaidrojumu. Jums esot liela piekri�ana mūsu karavīru vidū. Tā ir?

-�� Tie�ām, - es apstiprināju. - Vācu lidotāji par mani ir sajūsmā un domāju, tas viņiem palīdz gūt lielus panākumus kaujas laukos�

Virsnieks atkal pasmaidīja.

-� Par to arī mūsu pateicība un� piedo�ana, - viņ� negai�dīti pateica. - Tas nebūtu prāta darbs tik jauku sievieti sapūdēt koncentrācijas nometnē vai vienkār�i no�aut! Jūs Vācijai vēl varat dot daudz ko labu. Starp citu. Eva Ra�in�ska. .. Vai esat poliete?

-� Nē, - es atbildēju. - Mana māte ir latviete. Tēvs vācietis.

-�� Vācietis? - virsnieks pārjautāja un uzmanīgi uz mani paskatījās.

-�� Jā, - es turpināju. - Astoņpadsmitajā gadā viņ� Rīgā atradās vācu armijas sastāvā. �ķiet, pretizlūko�anā. Pulk�vedis grāfs Herberts fon Helmanis.

Virsnieka seja krasi pārvērtās. Tajā liels izbrīns sajaucās ar acīm redzamu apmulsumu. Viņ� lēnām piecēlās, apgāja apkārt lielajam rakstāmgaldam un nostājās man blakus.

-�� Vai jūs zināt, kā mani sauc?

-� Nē. Virsnieks, kas mani pavadīja, pārjums neko neteica.

-�� Lūdzu, atkārtojiet vēlreiz! Kā sauc jūsu tēvu?

-������� Grāfs Herberts fon Helmanis, - sacīju. - Es pat vien�reiz biju nejau�i nokļuvusi viņa tēva pilī! Bet toreiz vēl nezināju, kas ir mans īstais tēvs.

-�� Kad jūs to uzzinājāt?

-�� 1941. gada vasaras sākumā.

-�� Kā sauc tavu māti?

-�� Silvija Simsone.

-�� Kur viņa dzīvo?

-������� Iļģuciemā. Palangas ielā trīspadsmit. Bet toreiz, astoņ�padsmitajā gadā, viņa dzīvoja lielajā Simsoniem piedero�ajā piecstāvu namā Tērbatas ielā.

-������� Tu esi neprecējusies. Kāpēc tu neesi Simsone, bet Ra- �inska?

-������� Mātei tas grāfs pazuda. Acīmredzot tika aizkomandēts uz Vāciju, vai vienkār�i viņu aizmirsa. Ta�u māte bija pre�cējusies. Vīrs arestēts, pēc tam atbrīvots un drīz viņam va�jadzēja atgriezties mājās. Kur viņa mani būtu likusi? Māte nolēma no manis atteikties un nākamajā dienā pēc dzem�dībām nolika pie Ra�insku mājas durvīm. Pēc tam viņi mani adoptēja.

-�� Kā sauca Silvijas vīru?

-�� Viesturs Simsons.

-�� Par kādu noziegumu viņ� toreiz tika arestēts?

-������ Par atentāta mēģinājumu pret Vācijas ķeizaru Vilhelmu Otro.

Virsnieks smagi nopūtās, negaidīti uzlika plaukstu uz mana pleca, to mazliet paspieda, tad atgriezās aiz rakstām�galda, apsēdās un ilgi klusēja.

Es ļoti satraukta gaidīju, kas notiks tālāk. Prieks, ka viņ� mani ir ap�ēlojis, mijās ar neziņu, kāpēc tik sīki izjautāja par manu pagātni un Simsoniem. Man pat prātā nevarēja ienākt, kādas domas un jūtas tobrīd plosīja viņa dvēseli! Teikt man patiesību, vai ne?!

-������� Dzīve vispār ir ļoti interesanta bū�ana, - beidzot viņ� domīgi ierunājās. - Nekad nevari skaidri paredzēt, kas notiks, ja izdarīsi �ito vai neizdarīsi to! Katrs mūsu solis, katra darbība ir cēlonis kādiem citiem notikumiem un mēs pa dzīvi ejam kā cirka mākslinieks pa stingri novilktu stiepli!

Ta�u viena neuzmanīga kustība vai kāda nejau�ība, un mēs no arēnas augstumiem krītam lejā! Ja paveicas, mēs tikai viegli apdauzāmies. Ja nepaveicas, tiekam smagi sakropļoti vai pat aizejam bojā. Bet ne vienmēr viss atkarīgs tikai no mums pa�iem. Stingri nospriegotā stieple kāda cita nepareizi aprēķinātā stipruma dēļ var pēk�ņi pārtrūkt, un mēs tāpat ar lielu blīk�ķi gā�amies lejup� Un atkal mūs tur lejā gaida veiksme vai neveiksme. Būs sajūsmas aplausi vai līķrati? Kā tu domā, Eva, tev dzīvē ir paveicies?

-� Jā, - es atbildēju. - Man bija labi aud�uvecāki, mēs ne�dzīvojām trūkumā� Laba arī īstā māte. Jūs arī esat labs. Mani pa�ēlojāt un apsolījāties nesodīt�

Uz virsnieka lūpām kārtējo reizi pazibēja viegls smaids un viņ� atkal ļoti vērīgi ieurbās manā sejā.

-�� Ko tu izjuti, kad pirmo reizi uzzināji, ka Ra�inski nav tavi vecāki, bet tev ir pavisam cits tēvs? - virsnieks prasīja.

Man arī pēc �ī jautājuma neradās ne mazākās aizdomas. Es tikai mazliet izbrīnījusies nodomāju, kāpēc par �ādām ģimenes lietām un maniem personīgajiem pārdzīvojumiem interesējas tik augsts SD virsnieks!

-�� Es, dabiski, jutos ļoti pārsteigta, - atbildēju. - Un bie�i domāju - interesanti, kāds tas vācu grāfs izskatās? Vismaz vecais Lēdurgas pilskungs Zigfrīds fon Helmanis bija ļoti jauks cilvēks, un tās divas dienas, kuras kopā ar draugiem pavadīju viņa pilī, viņ� pret mani izturējās ārkārtīgi laipni.

-�� Paldies, - virsnieks klusi pateica. - �ēl, ka viņ� tā arī nekad neuzzinās, ka esi viņa mazmeita. Pagāj�gad viņ� nomira.

-�� Jā? - es skumji novilku, tad pārsteigta jautāju. - Jūs viņu pazināt?

-�� Tā iznāk, - virsnieks atbildēja. - Esmu viņa dēls grāfs fon Helmanis�

No negaidītā pārsteiguma paliku ar vaļā muti. Pirmajā brīdī es pat īsti neapjautu tikko pateiktā svarīgumu un tā nozīmi manā dzīvē. Tikai pēc krietna laiciņa un ļoti lēnām�

-� Jūs gribat teikt� - es �ukstēju.

-� Jā, Eva, - virsnieks, samocīti smaidot, sacīja. - Ja viss, ko tu pirmīt teici, atbilst patiesībai� Izrādās, tavs tēvs esmu es�

Tas mani, protams, ārkārtīgi pārsteidza. Varbūt tas vis�pār bija mana mū�a lielākais pārsteigums - tik neticams un

negaidīts! Pat fantastisks! Ta�u, atklāti sakot, manu dvēseli tomēr nesaviļņojo�s. Es pretī sēdo�o cilvēku nekādi nespēju uztvert kā tēvu. Un tomēr nez kāpēc tūlīt sāku raudāt.

Herberts mani pat nemēģināja mierināt. Kādu laiciņu pagaidījis, viņ� nospieda uz rakstāmgalda eso�o pogu, un tūlīt kabinetā ienāca viņa adjutants.

-� Bruno, automa�īnu! - Herberts uzkliedza. - Steidzami!

Tad pagriezās pret mani.

-�� Kur, tu teici, Silvija Simsone pa�laik dzīvo?

-�� Pārdaugavā. Palangas ielā trīspadsmit.

-�� Braucam!

Pēc minūtēm divdesmit jau atradāmies pie Lipsku nelielās mājas durvīm. Mūs sagaidīja Silvija un, ieraudzījusi mani stāvam kopā ar SD obergrupenfīreru, nobāla un dro�i vien nodomāja, ka es, vēlēdamās atriebties par viņas jaunības grēkiem un toreizējo atsacī�anos no manis, tagad esmu atnākusi viņu sodīt�

Ta�u pagāja tikai neliels brīdis, un Silvija Herbertu tomēr atpazina� Bija aizritēju�i vairāk nekā divdesmit gadi, ta�u to, kas starp viņiem kādreiz noticis, māte laikam nebija aizmirsusi nekad.

Viņa skaļi iekliedzās un acīmredzot, lai apslāpētu klie�dzienu, strauji ar plaukstām aizklāja muti.

-�� Tu mani atceries? - Herberts prasīja.

Silvija apstiprino�i pamāja.

-�� �ī sieviete, Eva Ra�inska, ir tava meita?

Silvija atkal pamāja.

-�� Kad viņa piedzima?

-�� 1919. gada 22. maijā.

-�� Kur tu pēc tam viņu liki?

-������ Ne pārjums, ne sevi neko nepavēstīdama, bērnu toreiz noliku pie Ra�insku mājas durvīm. Redziet, tas ir tepat blakus.

-������� Vai viņa patie�ām ir mana meita? - Herberts stingrā balsī prasīja.

-�� Neap�aubāmi.

-�� Kā viss nāca gaismā?

Uzreiz saprazdama, ka atklājot, ka man to ir darījis zināmu Viesturs Simsons, viņam var draudēt nāves bries�mas, es pateicu, ka to man pavēstīja kāda sieviete, Silvijas draudzene, kura palīdzējusi dzemdībās.

-�������� Kur pa�laik atrodas Viesturs Simsons? - Herberts turpināja interesēties. - Viņ� vēl ir dzīvs?

-�� Nezinu, - Silvija atbildēja.

-� Joprojām tavs virs?

-�� Nē. Mēs esam iz�ķīru�ies.

-�� Iemesls?

-� Jūs.

-�� Otrreiz neapprecējies?

-Nē.

-�� Tātad brīva?

-� Man ir divi bērni.

Herberts iesmējās, atmeta ar roku un iek�ā nemaz negāja. Mēs aizgājām pie manis un, lēni tuk�ojot vīna pudeli, viņ� man pastāstīja, ka viņa māja atrodoties Hamburgā, divdes�mit divus gadus esot precējies, un tur dzīvojot ari divas manas pusmāsas - Helēna un Edīte. Pēc tam atvadījās, noskūpstīja uz pieres un piekodināja - ja vajadzīga jebkāda palīdzība, lūdzu, es vienmēr bū�u tavā rīcībā!

Un aizbrauca.

Es viņu nekad vairs neredzēju. Nezinu, ar kādām lietām viņ� - SD ģenerālis - nodarbojās te Latvijā, Polijā un Vācijā, ta�u nekādas labās lietas tās nevarēja būt. Vēlāk uzzināju, ka viņ� 1945. gadā nokļuvis amerikāņu gūstā un par no�ziegumiem pret cilvēci 1946. gada pavasarī pēc tiesas sprie�duma pakārts Hamburgas cietumā.

Kļuva skumji un savādi. Mēs, likteņa pūsti, kā pieneņu pūkas vējā lidojam gar koku galotnēm, īsu brīdi cits ar citu saskaramies, lai atkal drīz vien pazustu nebūtībā�

1944. gada 13. oktobrī Rīgu ieņēma Sarkanās armijas karaspēks. Vācie�i vēl turējās Pārdaugavā, un divas dienas krievi no Daugavas labās puses intensīvi ap�audīja Iļģu- ciemu un it sevi�ķi Spilves aerodromu un tā apkārtni. No rīta līdz vakaram visapkārt krita bumbas un artilērijas �āvi�ņi, un vēl �odien nebeidzu brīnīties, kā mana un arī Lipsku māja palika neskartas.

1944. gada 15. oktobra rītā, saceļot nelielus putekļu mā�koņus, gar māju, tie�i tāpat kā pirms trim gadiem vācie�i, garām pabrauca Sarkanās armijas automa�īnu kolonna un divi tanki.

Nekādas bailes nejutu. Ta�u satraukums atkal bija liels.

Kā Latvijas un manu personīgo dzīvi pārmainīs �ie oku�panti? Atceroties 1940. un 1941. gadu, no padomju varas neko labu gaidīt nevarēja. Tad jau drīzāk otrādi! Ja, krie�viem ienākot Latvijā pirms kara, viņi ar vieglu roku dau�dziem latvie�iem varēja pārmest kalpo�anu bur�uāzijai un darbaļau�u ekspluatāciju - un par to ne�ēlīgi sodīt! -, kas gan ar mums notiks tagad, kad bez iepriek� minētajiem pārmetumiem viņi �eit vēl paliku�os latvie�us varēs apsū�dzēt arī sadarbībā ar vācu okupantiem? Jo galu galā mēs visi ta�u kaut kur strādājām, dzīvojām un no kaut kā pārtikām!

Stāvēdama pie loga un skatīdamās, kā pa Dzirciema ielas putekļaino galu aerodroma virzienā aizbrauc armijas auto�ma�īnu rinda, es mirkli �aubījos, vai tomēr arī man pirms mēne�a nevajadzēja bēgt uz Kurzemi un pēc tam aizceļot uz Vāciju? Valodu es pratu, un pēdējais mans pielūdzējs pulkvedis Herberts Gross pat ļoti lūdzās, lai dodos viņam līdzi uz Vācijas dienvidiem, kur Alpu kalnos pie Austrijas robe�as atrodoties viņa vecāku māja. Kar� �o vietu noteik�ti nebū�ot skāris, un tur - izpostītās Eiropas vidū - es varē�ot justies kā paradīzē�

Dro�i vien pat labāk nekā paradīzē! Visa mana turpmākā dzīve - un nenoliedzami brīni�ķīgi skaista dzīve! - bija at�karīga tikai no viena vārda - jā vai nē. �odien to ir grūti izskaidrot, ta�u es pateicu - nē! �ī atraidījuma pamatā bija daudz kas saprotams un arī nesaprotams. Neizskaidrojams. Man bija �ēl pamest mūsu - Ra�insku - patie�ām vienreizēji skaisto māju, grezno se�u istabu un lielās verandas iekār�tojumu un pasakaino dārzu, un savas bērnības atmiņas, un vietu pie durvīm, kur varēju jau otrajā dienā pēc piedzim��anas nomirt. Bez vārda, mātes pamesta, nekristīta. Un pēc tam aprakta Lācara kapu nabagu daļā.

Es toreiz domāju arī par Irēnu un Edmundu Ra�inskiem, jo kaut kad viņiem ta�u vajadzētu atgriezties Latvijā, un kā abi jutīsies, ienāku�i tuk�ā, dro�i vien izlaupītā un sve�u cil�vēku aizņemtā mājā?

Mans pienākums bija viņus sagaidīt!

Un vēl �ī māja glabāja atmiņas par trako mīlas dienu ar Ilvaru un pirmo pamatīgo strīdu ar Irēnu, un �is mājas atstā�anu un atgrie�anos, un aud�uvecāku arestu un pa�as bēg�anu, un daudzos vācu virsniekus, kas �eit bija nāku�i un gāju�i, par sevi atstājot vispatīkamākās atmiņas, un ceru, ka arī ikviens no viņiem, vai nu dego�ā lidma�īnā, vai vēlāk karagūstekņu nometnē ar smeldzīgām skumjām atcerēsies kādu skaistu latvie�u meiteni, kura viņiem briesmu pilnajā kara ikdienā bija sniegusi gan maigumu, karstus glāstus, gan to, kā dēļ mēs patiesībā vispār dzīvojam�

Pēc nedēļas pie manis ieradās kāds Sarkanās armijas pārstāvis un divi vīri no rajona izpildkomitejas. Rādot kaut kādus ap�tempelētus papīrus, viņi man paziņoja, ka māja pagaidām nacionalizēta netiekot, ta�u uz tāda un tāda Kara komandantūras un izpildkomitejas lēmuma pamata man tik liela apdzīvojamā platība neesot nepiecie�ama, tāpēc dzīvoklis tiekot sadalīts - trīs istabas pie�ķirot Sarkanās armijas lidotāja, Padomju Savienības Varoņa vecākā leit�nanta Aleksandra Romanova vajadzībām.

Un aizgāja, mani atstājot lielā satraukumā un neziņā.

Pats Padomju Savienības Varonis manā mājā ieradās tikai pēc �etrām dienām. Viņ� bija liels, atlētiska auguma jauns vīrietis, tum�iem, mazliet viļņojo�iem matiem, tum�i brūnām acīm, iegarenu kalsnu seju, skarbu izskatu. Pāri visam labajam vaigam stiepās dziļa rēta, divas nelielas svaigas rētas bija redzamas arī uz pieres. Viņu pavadīja kāds civilā ģērbies vīrietis.

Aleksandrs, mani sveicinot, pamāja ar galvu un kaut ko pateica. Es to nesapratu. Es vispār krievu valodā nezināju nevienu vārdu.

Civilists palūdza, lai es parādot, kuras istabas lidotājam atvēlētas.

Es parādīju. Viena bija caurstaigājama, pārējās izolētas.

Atnācējam līdzi bija tikai neliels zaļa brezenta mantu maisiņ�.

- Vai tā ir visa jūsu bagātība? - es prasīju.

Aleksandrs, manu jautājumu nesapratis, uz mirkli it kā samulsa, tad pasmaidīja un kaut ko neveikli pateica, ko savukārt nesapratu es.

Grūti mums būs, es nodomāju. Mēs ilgi nespēsim sa�prasties, ja vispār kādreiz spēsim. Bet varbūt tie�i tā arī būs

1944. gada 15. oktobra rītā, saceļot nelielus putekļu mākoņus, gar māju, tie�i tāpat kā pirms trim gadiem vācie�i, garām pabrauca Sarkanās armijas automa�īnu

kolonna un divi tanki.

labi? Vai mums nepiecie�ams vienam otru saprast? Tu esi sve�inieks, kas ne lūgts, ne aicināts, ienācis manā mājā. Kāds padomju ierēdnis ar vienu spalvas vilcienu man atņem pusi mājas, to viegli atdodams tev, kas mājas cel�anā, uzturē�anā un iekārto�anā nav ieguldījis ne pliku grasi, ne darba sviedru lāsi. Un ej vēl sazini, kāds tev ir raksturs, noslieces un prasības!

To visu toreiz domāju bez jebkāda naida, jo galu galā, krieviem bumbojot Spilves aerodromu, vai ik dienu kāda fugasene varēja trāpīt arī mājā un tad no tās būtu palikusi pāri tikai gruve�u kaudze! Iespējams, ka krievu leitnants no visām nelaimēm, kas man un mājai pēdējo nedēļu laikā draudēja, ir pati mazākā�

Pēc da�ām dienām pievakarē izgāju dārzā, apsēdos �ūpuļkrēslā un skumji skatījos, kā lēnām noriet saule. Ne tuvākajā, ne tālākajā apkārtnē vairs nesprāga bumbas un artilērijas �āviņi, pamazām iestājas vakars un gandrīz vai svētsvinīgs klusums. Redzēju, ka lielākajai daļai koku jau nobiru�as lapas, bet kailajos ābeļu zaros vēl joprojām sīksti turas nogatavoju�ies āboli.

Glu�i kā cilvēki pie savas dzīvības un dzīves, es domāju. Turamies pie saviem radiem, mīļajiem cilvēkiem, bērniem un mantas.

Grūti, da�reiz pat neiespējami, ir pamest to, pie kā esi ļoti pieradis.

Grūti, da�reiz pat neiespējami, ir mainīt savus dzīves uzskatus un to, ko visu mū�u esi uzskatījis par pareizu un sev ļoti vajadzīgu.

Grūti, da�reiz pat neiespējami, ir pārstāt mīlēt to, ko mīli.

Ābols, pat nogatavojies, ne vienmēr pats nokrīt no zara. Tas gaida, kad atnāks cilvēks, to noplūks un paņems savās siltajās plaukstās. Vai tā nerīkojamies arī mēs? Visu mū�u kaut ko gaidām. Visbie�āk, protams, mīlestību. Vīrieti. Kas atnāks, tevi paņems savās stiprajās rokās un nekad vairs nelaidis projām. Viņ� tevi sargās, viņ� par tevi gādās, rū�pēsies, saudzēs un mīlēs.

Nezinu, vai sievietēm ir arī vēl citi sapņi?

Pēc kāda laika izdzirdu tuvojamies smagus soļus, ta�u galvu uz to pusi nepagriezu. Nedomāju, ka �ie soļi man varē�tu nest ko sliktu, turklāt es jau nojautu, kā soļi tie varētu būt.

Tā arī bija. Man blakus nostājās Aleksandrs, nopietni ieskatījās sejā, tad pēc brī�a pasmaidīja. �is negaidītais smaids viņa skarbo, kā granītā kalto, un rētām izvagoto seju pēk�ņi darīja pārsteidzo�i mīļu un gaidītu.

Atceroties skaistās, vienmēr gludi noskūtās, labi koptās un pēc da�ādiem odekoloniem smar�ojo�ās vācu virsnieku sejas, �ā krievu lidotāja spēcīgais augums un askētiskā, vairākkārt savainotā seja man �ķita kā vīrie�a ārējā izska�ta visideālākais iemiesojums. Visu manu prātu un zem�apziņu pārņēma spēcīgs emocionāls spriegums un tas no�slēpumainais, laikam nemū�am neatminamais, bet katrā mīto�ais spēks, kas agrāk vai vēlāk, te skaļāk, te klusāk aici�na, vai, da�reiz pat asi pavēlēdams, liek iet pie kāda cilvē�ka pa ceļu, kas aizved vai nu uz paradīzi vai elli.

Dievs, palīdzi man �ai cilvēkā neiemīlēties! - es domās neviļus iesaucos, lai gan tai pa�ā mirklī jau sapratu, ka tas būs velni�ķīgi grūti� Jo kaut kas neizsakāmi juteklisks mani mita jau kop� dzim�anas. Un pat tagad, jau dziļā vecumā, es saku paldies gan saviem tālajiem, daudzu iepriek��ējo paaud�u nepazīstamajiem sen�iem, gan vecākiem, gan Dievam un pa�ai dabai, ka jūs visi tik ļoti pacentāties un man �o spēju un vēlē�anos iedevāt.

Lai kādi varas laiki arī bija - Ulmaņa diktatūra, padomju okupācija, vācu okupācija, vēlreiz krievu laiki un beidzot atkal brīvā Latvija, es nekad traģiski nelaimīga neesmu jutusies.

Ar to vien.

Aleksandrs piegāja pie tuvākās ābeles, norāva lielu sar- kandzeltenu Grāven�teina ābolu, tad atgriezās, negaidīti nometās uz viena ceļa un sniedza man skaisto augli. Tas bija mazliet teatrāli, ta�u ļoti mīļi un patīkami. Pat nedaudz pārsteidzo�i un aizkustino�i.

-� Paldies, - es, mazliet apmulsusi, pateicu. Viņ� savukārt kaut ko sacīja krieviski, tad, kādu brīdi kaut ko domājis, pēk�ņi pie manis vērsās vācu valodā.

-�� Varbūt jūs runājat vāciski?

-� Protams! - es, patīkami pārsteigta, iesmējos un atvieg�loti uzelpoju. Beidzot mēs varēsim viens otru saprast un mums nevajadzēs kā diviem mēmajiem sarunāties tikai �estu un acu valodā. - Jūs protat vācu valodu?

-�� Tā iznāk, - viņ� atbildēja. - Savā laikā man to īpa�i mācīja.

-�� Skolā?

-� Jā, bet ne parastajā. Speciālajā. Bet jūs?

-� Iemācījos ģimnāzijā. Un pēdējos gados, kad te visapkārt bija vācie�i.

-�� Kā viņi izturējās pret iedzīvotājiem?

-�� Pret mani labi. Arestēja tikai vienu reizi.

-�� Kāpēc?

-� Aerodroma apkārtnē da�ādos būvdarbos kopā ar citiem ieslodzītajiem tika nodarbināti arī jūsu armijas karagūs�tekni, - es sāku stāstīt. - Viņus vācie�i turēja badā. Kādu dienu pie manis palūgt maizi ienāca jauns gūsteknis. Viņ�

bija pārsalis un slims. Es viņu ievedu istabā, tajā, blakus ve�randai, kas tagad ir jūsējā, pabaroju, apguldīju, sasildīju un iedevu zāles. Bet no rīta viņ� tomēr nomira.

-�� Vai jūs neatceraties, kā viņu sauca?

-������� Viktors Romanovs. Es vēl toreiz nodomāju - uzvārds glu�i kā Krievijas caru dinastijai.

Aleksandra seja negaidīti kļuva ļoti nopietna un viņ� cie�i ieskatījās man acīs.

-������� Vai jūs to skaidri atceraties? Vai patie�ām viņu sauca Viktors Romanovs?

-������ Jā. Viņ� man kaut ko ilgi stāstīja, bet es neko nesapratu. Viņ� pieminēja Arhangeļsku, to es sapratu, un vēl kādu apdzīvotu vietu, kuru vairs neatceros. Un vairākkārt, ar roku rādīdams uz sevi, sacīja - Viktors Romanovs, Viktors Romanovs�

Aleksandrs uzlika savu vareno plaukstu uz mana ceļgala un to spēcīgi saspieda.

-�� Tu viņu mēģināji glābt?

-�� Man �ī pui�a bija ļoti �ēl.

-�� Kas notika tālāk?

-�� Vācie�i viņu atrada un kaut kur aizveda.

-�� Tie�i uz kurieni, nezini?

-������� Dro�i vien tepat netālu. Diez vai viņu aprakt veda uz Rīgas otru pusi?

-�� Kāpēc vācie�i tevi neno�āva?

-������� Ne jau visus �āva. Turklāt viens no izmeklētājiem iz�rādījās man pazīstams.

Aleksandrs ilgi klusēja, tad apsēdās blakus, nolauza kādu zāles stiebru un sāka to nervozi ko�ļāt.

-������ Tas varētu būt pārāk fantastiski, - viņ� beidzot domīgi sacīja. - Lai gan dzīvē bie�i notiek glu�i neticamas lietas, un, iespējams, arī �oreiz�

-������ Kas jums �ķiet tik neticams? - es jautāju. - Ka vācie�i mani palaida nesodītu?

-������� Man ir jaunākais brālis un viņu sauc Viktors Roma�novs, - Aleksandrs sacīja. - Mēs pavisam bijām �etri brāļi, dzimu�i Arhangeļskas apgabala Starije Dubinki sād�ā. Dzīvs vēl esmu palicis vienīgi es. Nav izslēgts, ka tas ka- ragūsteknis, kam neliedzi pajumti, bija mans brālis. Ta�u varbūt, ka ne. Romanovs krieviem ir diezgan izplatīts uz�vārds, nemaz nerunājot par Viktoriem. Bet Arhangeļska�

Vai tu neatceries, kādā formas tērpā viņ� bija? Lidotāju, tankistu, kājnieku?

-�� Es neat�ķiru jūsu formas tērpus, - sacīju.

-�� Vai viņ� gadījumā nebija tādā formas tērpā kā es? Vai vismaz līdzīgā?

Sasprindzināju atmiņu, ta�u precīzi neko neatcerējos. Zināju tikai, ka tā noteikti bija krievu armijas forma.

-� Vispār, jā, - es sacīju. - Protams.

Tad vērīgāk paskatījusies uz blakus sēdo�o virsnieku un ieraudzījusi viņa formas tērpa piedurkni, pēk�ņi atcerējos un gandrīz vai iekliedzos.

-�� Viņam uz piedurknes bija tāda pati uz�uve kā jums - kaut kas līdzīgs sudraba putna spārniem�

Aleksandrs zemu nolieca galvu un atkal ilgi klusēja. Pēc tam pacēla galvu un vēlreiz nopietni ieskatījās manā sejā.

-�� Paldies, - viņ� klusi pateica. - Tas viss �ķiet pārāk neti�cami, ta�u� Tikpat neticams notikums daudziem �ķita arī tas, ka ar sa�autu lidma�īnu, smagi ievainotam un būtībā jau esot bezsamaņā, darbojoties vienīgi instinktiem un profesionālām, līdz automātismam izkoptām iemaņām, ne�ko neredzot - ne debesis, ne zemi - man tomēr izdevās savu lidma�īnu nosēdināt. �is gadījums dro�i vien ieies kara vēs�turē, bet Viktoram nav paveicies. Tu, Eva, lūdzu, nevienam nestāsti par �o gadījumu. Vai vismaz nepiemini Viktora vārdu. Tagad viņ� skaitās bezvēsts prombūtnē. Ja uzzinās, ka nokļuvis gūstā� Partija uzskata, ka tie visi ir nodevēji. Tātad nodevēja brālis tāpat var izrādīties nodevējs�

-�� Un jūs neglābtu pat Padomju Savienības Varoņa no�saukums? - pārsteigta prasīju.

-�� Nē, - Aleksandrs atbildēja un rūgti pasmaidīja. - Mani varbūt glābtu vienīgi tas, ka neviens tev neticētu. Kā nekā tu esi latviete, mūsu priek�statos gandrīz vai ārzemniece, turklāt trīs gadus dzīvojusi vācie�u okupētajā teritorijā� Arī es, savukārt jūsu priek�statos, dro�i vien tāpat skaitos sve�zemnieks, turklāt vēl ļoti slikts sve�zemnieks - krievs, kas jūsu tautai un valstij jau �etrdesmitajā gadā nodarījis daudz ļauna. Es visu saprotu. Ta�u toreiz es �eit nebiju. Mācījos lidotāju skolā un sapņoju par tīrām debesīm un zvaigznēm.

Pēc tam mēs iegājām vienā no manām istabām. Alek�sandrs savā mantu maisā sameklēja degvīna pudeli un amerikāņu gaļas konservu bund�u, un mēs sarīkojām tādu kā nelielu iepazī�anās balli.

Aleksandrs pat necentās tēlot nez cik galantu kavalieri. Viņ� bija vienkār�s un dabisks, ta�u tūlīt sapratu, ka Alek�sandrs ar savu intelektu, valodu, izturē�anos un raksturu tomēr stāv uz nesalīdzināmi augstāka pakāpiena nekā tie krievu virsnieki, zaldāti un civiliedzīvotāji, kuri īsā laikā Spilves aerodroma apkārtnē un vispār Iļģuciemā parādījās arvien lielākā skaitā.

-�� Kā vietējie iedzīvotāji izturējās pret vācie�iem? - Alek�sandrs drīz pavaicāja.

Labu brīdi klusēju. Un tūlīt nolēmu, ja viņ� sarunu virzīs uz politiskām tēmām, būs daudz labāk neko neatbildēt vai vismaz neatļauties būt pārāk atklātai. Ja pati sevi sargāsi, arī Dievs tevi sargās� �ķiet, tā bija viena no noderīgākajām krievu tautas gudrībām�

-� Tu domā, visiem iedzīvotājiem pret vācie�iem vajadzēja izturēties naidīgi? - es atbildēju ar pretjautājumu.

-�� Es neko nedomāju, - Aleksandrs teica. - Es tāpat vien painteresējos.

-�� Es to nevaru zināt, - sacīju. - Parasti mūsu jūtas un attieksmi pret jebkuru cilvēku galvenokārt nosaka sav�starpējās simpātijas un antipātijas. Ja cilvēks pret mani izturas labi, arī es pret viņu cen�os izturēties tāpat. Bet tas ir tā, diezgan virspusēji. Ārēji. Tas, ko abi redz. Ta�u, ko katrs jūt īstenībā� Un vispār, Aleksandr� Vai cilvēks var brīvi, nebaidoties ne par savu dzīvību un brīvību, izrādīt savas patiesās, piemēram, negatīvās jūtas pret sve�as armi�jas karavīriem?

-� Vai tām vienmēr jābūt negatīvām jūtām? - Aleksandrs prasīja.

-�� Varbūt ne vienmēr. Nezinu. Un tomēr. Mums pa�iem bija, kāda nekāda, ta�u sava valsts. Sava armija. Tad kā atbrīvotāja Latvijā ienāca Sarkanā armija un �eit nodibināja citu varu. Pēc tam atbrīvotāji no boļ�eviku jūga nāca vācie�i un tūlīt nodibināja savu - Jaunās Eiropas kārtību! Tagad kā atbrīvotāji atkal esat ieradu�ies jūs un �eit vēlreiz būs citi likumi un cita kārtība. Nepaklausīgie un neapmierinātie dro�i vien tiks sodīti tikpat bargi, kā to darīja vācie�i. Par ko lai tauta priecājas? Priecāsies vai bēdāsies atsevi�ķi cil�vēki - tie, kuriem attiecīgi paveiksies vai nepaveiksies. Man

Aleksandrs savā mantu maisā sameklēja degvīna pudeli un amerikāņu gaļas konservu bund�u, un mēs sarīkojām tādu kā nelielu iepazī�anās balli.

personīgi vācie�i visā visumā neko sliktu nenodarīja. Ceru, ka neko sliktu nenodarīs arī krievi.

-������� Ir jau nodarīju�i, - Aleksandrs rūgti pasmaidīja. - Es tev esmu atņēmis pusi no mājas!

-������ Vai tad tu to man atņēmi pats? - es prasīju. - To ta�u izdarīja jaunā vara!

-������ Tu uz mani neesi dusmīga? - Aleksandrs jautāja. �ķita, ka atbilde viņam ir ļoti svarīga.

-������� Nē, - es atbildēju. - Tu pagaidām vēl man neesi devis tam iemeslu. Bet tas, ka tu vispār esi �eit - pie manis� Vai pie tā esi vainīgs tu?

-������ Es vienkār�i palūdzu, - Aleksandrs sacīja. - Es te varu būt ari pavisam neilgi. Kar� ta�u nav vēl beidzies! Pa�laik pēc smagā ievainojuma esmu tādā kā rehabilitācijas stadijā.

�ad tad tomēr uznāk reiboņi un mani pie lido�anas vēl nelai�. Tāpēc uz laiku esmu ieskaitīts rezervē, pēc tam būs vairākas ārstu komisijas un tad jau redzēs. Vai nu vēl turpinā�u karot, vai arī mani no armijas atvaļinās.

-�� Ko tad?

-������� Tad būs jāmeklē cita nodarbo�anās. Starp citu, ja tas nav noslēpums. Kāda ir tava profesija?

-�� Esmu māksliniece, - atbildēju.

-�� Glezno?

-�� Dziedu un dejoju.

-������ Tā jau es domāju, - Aleksandrs teica. - Tu esi ļoti skaista un tev ir brīni�ķīgs augums.

-������ Man ir arī brīni�ķīga balss, - teicu es. - Varbūt kādreiz kaut ko nodziedā�u tie�i tev.

-�� Nodziedi tūlīt! - Aleksandrs palūdza.

-������� Nē! - Strauji pakratīju galvu. - Nav vēl attiecīgā no�skaņojuma.

-�� Es tev nepatīku?

-������� Patīc. Kāpēc ne? Ta�u tikai pēc izskata un mazliet arī citādi. Ta�u patiesībā tu man vēl esi pilnīgi sve�s.

-������ Vai tev nepiecie�ams ilgs laiks, lai kāds tev iepatiktos? Tā, pa īstam?

-������� Nē, - es atbildēju. - Da�reiz tas notiek jau pirmajā mirklī. Tā ir noticis arī ar tevi. Ta�u dziedāt gan es vēl netaisos. Ko es par tevi zinu? Varbūt man vēl nāksies drīz raudāt.

-� Tu domā manis dēļ?

-�� Iespējams. Kā vēl cita?

-������� Kāda mana rīcība tev varētu izsaukt asaras? - Alek�sandrs nopietni jautāja.

Es paraustīju plecus.

-�� Nezinu. Iemesli var būt da�ādi.

-�� Tu esi ļoti jūtīga?

-������ Ir vairākas lietas, ko vīrietis dara un kas man patīk, un ir arī tādas, kas man ļoti nepatīk.

-�� Konkrētāk pateikt nevari?

-������ Nē. Ar vārdiem tas nav izsakāms. Visas atziņas, lēmu�mus un vēlmes rada sajūtas.

-�� Tu esi precējusies? -Nē.

-�� Biji?

-�� Nekad.

-�� Bērni ir?

-�� Nav.

Aleksandrs iesmējās.

-�� Kas tad tev īstenībā ir?

Arī es iesmējos. Tā, mazliet rūgti un indīgi.

-������� Man bija labi aud�uvecāki, - es sacīju. - Arī māte un tēvs. Bija skaista, tikai man piedero�a māja� Bet tagad viss pajucis. Jā! Ir dārzs. Ir kaķenīte Zuze. Un ir personiskā brīvība.

-������� Kāpēc tu neesi apprecējusies? - Aleksandrs turpināja. - Piekri�ana ta�u laikam bija?

-������ Tās pa�as personiskās brīvības vārdā, - es pateicu. - Vai tu vispār zini, ko nozīmē vārds brīviba?

-������ Nē, - Aleksandrs godīgi atbildēja. - Es jau no visagrākās bērnības vienmēr esmu bijis kādam pakļauts.

-�� Diezgan drūmi, - es atteicu.

-�� Pie tā pierod, - teica Aleksandrs.

-�� Man būtu grūti, - sacīju. - Es nekad to negribētu.

-������ Viss atkarīgs no tā, kādas vērtības mēs dzīvē izvēlamies sev kā svarīgākās, - Aleksandrs teica. - Sievietēm parasti tā ir ģimene, bērni� Vīrie�iem bie�āk - kalpo�ana sabiedrībai, tēvzemes aizstāvē�ana�

-������� Vai to var saprast tā, ka ari tu esi neprecējies? - es prasīju. - Sievas vietā izvēlējies armiju?

-�������� Ne glu�i, - Aleksandrs sacīja. - Es esmu precējies. Vienīgi� Man nav sievas.

Nedaudz izbrīnījusies, paskatījos uz Aleksandru.

-�� Kur tad palika?

-������� Viņa nomira bada nāvē Ļeņingradas blokādes laikā, - viņ� pateica. - Tur dzīvoja viņas māte. Ļeņingradā nomira arī divi mūsu bērni - tāpat bada nāvē. Izdzīvoja vienīgi vecākā meita Svetlana. Pa�laik viņa atrodas kādā no Maskavas apgabala bērnunamiem.

Apklusām.

Tad Aleksandrs negaidīti piecēlās un, vairs nepateikdams ne vārda, ātri aizgāja uz savu mājas galu. Ilgi gaidīju viņu atgrie�amies.

Viņ� neatgriezās.

Tad piecēlos un aizgāju pie viņa. Aleksandrs bija atlai�dies uz dīvāna un izskatījās, ka viņ� nupat bija raudājis. Apsēdos viņam blakus un klusi jautāju:

-�� Tev pa�laik ir grūti?

-�� Jā, Eva, - viņ� atbildēja. - Man pa�laik ir ļoti grūti.

-�� Kā es tev varu palīdzēt? - prasīju.

-������ Nekādi, - viņ� atbildēja. - Vai tev kāds tuvinieks ir gājis bojā?

-�� Nē. Ir kaut kur pazudu�i, bet neviens nomiris vēl nav.

-������ Tad tu esi laimīga, - Aleksandrs sacīja. - Es kara laikā esmu redzējis tik daudzu cilvēku nāvi� Tik me�onīgu, necil�vēcisku� Da�reiz �ķita, ka sāku pie tā jau pierast. Bet, līdzko iedomājos par sievu un abiem bērniem� Viss! Kaut kas dvēselē sāk svelo�i degt, un bezgalīgs �ēlums mijas ar drausmīgu naidu�

Man �ā cilvēka, tāpat kā toreiz tā karagūstekņa, kļuva ļoti �ēl.

Vēlāk daudzi nikni pārmeta un asi nosodīja manu mīles�tību uz �o krievu lidotāju, bet vai esmu vainīga, ja ne mana sirds, ne dvēsele, ne prāts nekādu naidu nepazina? Nekad!

Atgriezusies savā istabā, nokopu galdu un arī apgūlos. Elektrības nebija. Aizdedzināju mazu sveces galiņu, skatī�jos vārgajā liesmiņā un atcerējos visu, kas ar mani un man tuvajiem cilvēkiem bija noticis pēdējo septiņu gadu laikā, tā arī līdz �odienai nesaprazdama, kāpēc tam visam tā vajadzē�ja notikt? Un kāpēc man pret Aleksandru Romanovu pēk�ņi un vētraini radās tik spēcīga mīlestība, ka tā nav vēl apdzi- susi pat �odien - astoņdesmit divu gadu vecumā?

Man bija daudzi vīrie�i pirms viņa un bija arī pēc tam. Ta�u kāpēc viena no divām mana mū�a lielajām mīlestībām radās tie�i pret viņu?

Nezinu.

Un paldies Dievam!

Turpmāk mēs līdz ziemas sākumam, da�reiz no rītiem satiku�ies virtuvē, pārmijām tikai da�us vārdus, galveno�kārt pasūdzoties par stipri jūtamajām sadzīves grūtībām.

Elektrības joprojām nebija. Tramvaji negāja. Ūdensvads nedarbojās. Vakaros un no rītiem telpas apgaismojām ar

plo�kām, ta�u drīz Aleksandrs mājās atnesa lielu artilērijas �āviņa �aulu, to līdz pusei piebēra ar karbīdu, aug�daļu saplacināja, tur nostiprināja degli un galu galā iznāca pietiekami spēcīgs gaismeklis. Tiesa, tas diezgan nejauki smirdēja un stipri dūmoja, un arī no plo�ku dedzinā�anas gan virtuves, gan istabu griesti drīz nokvēpa, ta�u vismaz nebija jādzīvo pilnīgā tumsā.

Ar pārtiku tāpat bija visai bēdīgi. To, stingri reglamen�tētu, izsniedza tikai uz kartiņām un, dzīvojot ļoti taupīgi, tas ir, gandrīz vai pusbadā, kaut kā iztikt varēju. Ta�u Aleksandrs, neko neprasot pretī, man pastāvīgi no saviem krājumiem deva da�ādus pārtikas produktus, ko Sarkanajai armijai piegādāja tās sabiedrotie karā pret Vāciju - visvisādas skārda bund�as ar konservētu gaļu, piena un olu pulveri, cukuru, kas toreiz un vēl ilgi pēc tam bija ārkārtīgi liels deficīts, kā arī cepumus un da�reiz pat �okolādi.

Salīdzinot ar citiem apkārtējiem iedzīvotājiem, es dzīvoju ļoti lepni. Kad jau biju nonākusi tuvu izmisumam malkas trūkuma dēļ un salu nost, Aleksandrs atveda veselu sma�gās automa�īnas kravu ar veciem dēļiem un sijām. Nāka�majā dienā atnāca trīs zaldāti, visu sazāģēja, saskaldīja un rūpīgi sakrāva malkas �ķūnītī.

Es biju glābta gan no aukstuma, gan bada.

Aleksandrs ne katru dienu un ne katru nakti pārradās mājās. Ko viņ� darīja, nezinu. Bet kad ieradās, es, pateicībā par viņa rūpēm, pagatavoju kaut ko siltu un kurināju arī viņa krāsni.

Tā lēnām un pamazām, it kā taustoties, it kā baidoties un jūtoties neveikli, mēs viens otram tuvojāmies, lai beigu beigās�

Atklāti sakot, es pati par sevi jutos ļoti pārsteigta. Katrā ziņā agrāk ar mani nekas tamlīdzīgs nebija gadījies. Ja man kāds vīrietis iepatikās un es patiku viņam, mums �īs savstarpējās simpātijas pēc iespējas ātrāk vajadzēja aplie�cināt arī gultā! Es vispār, satiekoties ar jebkuru vīrieti, jau pirmajā redzē�anās brīdī viņu tūlīt novērtēju tikai �ādi - vai es ar viņu varētu gulēt vai ne? Ja jā, tad to arī darīju, ja nē, tad iztikām bez tā.

Ar Aleksandru, protams, arī gribēju mīlēties, turklāt vēl kā! Ārprātīgi! Es iek�ēji trīcēju, viņu ieraugot vien! Ta�u, kāpēc �o mirkli gaidīju divus mēne�us, sapratu tikai vēlāk.

Izskaidrojums bija ļoti vienkār�s un labi saprotams. Tai pa�ā laikā arī visgai�ākā prāta neizrēķināms un neizskaidrojams!

Bet es to tomēr sapratu. Mēs vienkār�i bijām iemīlēju�ies! Abi. Un ne tikai! Mēs viens otru mīlējām, un �īm jūtām nebi�ja nekāda sakara ar diezgan vienkār�oto patīk vai nepatīk.

Mēs viens otru mīlējām, ta�u mūsu prāts un zemapziņa brīdināja - nesteidzieties! Vīrie�a un sievietes attiecībās tie�i �is mulsino�ais un satraukuma pilnais gaidī�anas laiks ir viens no visskaistākajiem! Esiet pacietīgi un tik kāroto tuvības brīdi sagaidiet kā lielāko dabas, Dieva un likteņa dāvanu! Kā visdārgāko balvu par jūsu pacietību, jūtu stipru�mu un mīlestību!

Pienāca 1944. gada Ziemassvētki. Neviens tos svinēt vēl neaizliedza. Vectēvs Zigurds Lipskis no tuvējā Gūtiņmui�as me�a arī man atnesa nelielu eglīti un es to krā�ņi izpu�ķoju ar eglī�u rotājumiem, kas bija paliku�i vēl no Ulmaņa un vācu laika, un kastē, sev par milzīgu prieku un pārsteigumu, atradu arī vēl neaiztiktu svecī�u un brīnumsvecī�u kom�plektu!

Nezināju, vai Aleksandrs mājā ieradīsies, ta�u arī viņa dēļ, un varbūt galvenokārt tie�i viņa dēļ, es tovakar ļoti uz- pucējos. Man vēl no pirmskara un vācu laika bija saglabājies pilns skapis ar dārgām vakarkleitām, kostīmiem, svārkiem un visda�ādākajām blūzītēm un svīteriem. Tāpat lielā izvēlē bija ne mazāk dārga un izcili smalka apak�veļa, zeķes un da�ādu krāsu augstpapē�u kurpes. Netrūka arī kosmētikas, un no greznajām rotaslietām bija grūti izraudzīties piemē�rotākās.

Pievakarē pie manis atnāca Silvija un uzlūdza Ziemas�svētku vakaru pavadīt pie viņas un vecvecākiem.

Es atteicos.

Silvija izskatījās neapmierināta un dusmīgi mani nopētīja no galvas līdz kājām.

-�� Gribi tupēt mājās viena?

-�� Nē, - es atbildēju. - Negribu, ta�u tā var iznākt.

Silvija sarauca pieri un nicīgi iesmējās.

-�� Ar mums tu svētvakaru kopā pavadīt nevēlies, - viņa aizvainotā balsī teica. - Ar miesīgu māti un saviem vec�vecākiem! Bet ar to krievu gribi?! Ar viņu, jā?!

-�� Nekliedz! - es mierīgā balsī pateicu. - Viņa pa�laik nemaz nav mājās un, iespējams, arī nebūs.

-�� Tad kāpēc negribi nākt pie mums?

-�� Piedod, bet es �ovakar vēlos būt viena.

-� Tik ļoti uzpucējusies? Tādā izskatā iet uz Operas pirm�izrādēm!

Es iesmējos.

-� Varbūt man �ovakar ari būs kāda pirmizrāde� - klusi pateicu un atkal mazliet noslēpumaini pasmaidīju.

Māte krietnu laiciņu klusēja, vērīgi apskatīdama istabu.

-�� Kā tas krievs te vispār uzvedas? - viņa jautāja. - Vari paciest?

-�� Nesūdzos, - atbildēju.

-� Jā� - Silvija domīgi novilka. - Kas gan to kādreiz va�rēja paredzēt� Bagāto Ra�insku mājā, ko es apskaudu jau no visagrākās bērnības, ienāks kāds nez no kurienes ieklī�dis krievu armijas plukatu pārstāvis, Ra�inskiem atņems pusi no skaistās mājas un� Viņu aud�umeita un mans bērns� Eva Ra�inska� Latviete� Kļūs kaut kāda tur pras�ta krievu leitnanta mīļākā! Vai tev kauna nav? Un nekad �is kauns tev tā arī neparādīsies?!

Apsēdos, pārmetu vienu kāju otrai, aizsmēķēju pa�pirosu un, ne mazāk nicīgi kā viņa uz mani, paskatījos uz Silviju.

-Vai tu toreiz izjuti lielu kaunu, kad jau nākamajā dienā pēc dzemdībām mani nometi pie Ra�insku durvīm? - es diez�gan asā balsī prasīju. - Bet ja viņi mani nebūtu pieņēmu�i? Ja būtu vienaldzīgi aiznesu�i uz Gūtiņmui�as me�u un tur atstāju�i par barību zvēriem? Vai aizgāju�i līdz Rātsupītei un iemetu�i ūdenī? Vai tev par to nevajadzētu tūksto�kārt vairāk kaunēties un izjust sirdsapziņas pārmetumus nekā pa�laik man, neizjūtot ne mazāko nepatiku pret cilvēku, kuru liktenis nejau�i ir nolicis man blakus? Tavai zinā�anai, Silvij! Es neesmu viņa mīļākā. Viņ� mani vēl ne reizi nav pat noskūpstījis! Ta�u neizslēdzu, ka tas tomēr kādreiz var notikt. Jā! Varbūt pat �ovakar! Un kas? Vai tāpēc tūlīt notiks zemestrīce, atkal bombardēs Iļģuciemu, sāksies jauns ledus- laikmets, nobeigsies tavs suns vai sabruks pasaule? Nē, nekas tamlīdzīgs nenotiks! Notiks pavisam kas cits! Kaut kas tāds, kas atgadās visai reti - divi cilvēki kļūs laimīgi. Un ja tā, tad kāda nozīme ir tam, no kurienes mēs katrs nākam? Pasaki! Kāda?! Tie visi savā ziņā ir slimi cilvēki, kas citus vērtē tikai pēc viņu tautības! Tie ir tie pa�i fa�isti vai komunisti! Viņi ir vienīgie, kuri ļaudis �ķiro kā lopus! Piemēra pēc. Kas īstenībā esmu es? Māte latviete, tēvs vācietis, bet jau no zīdaiņu vecuma audzināja poļi!!! Un kas, ja būtu tīra latviete, vāciete, poliete vai krieviete? Būtu labāka, sliktāka, uz e�afotu vedama vai ceļama uz goda pjedestāla?! Par ko?! Es vēlreiz saku, ka cilvēka nacio�nalitātei nav pilnīgi nekādas nozīmes! Bet tie, kas apgalvo pretējo� Man viņu vienkār�i ir �ēl. Vienīgā nozīme, ja mēs kādu cilvēku vērtējam, ir tikai viņa cilvēciskajām īpa�ībām. Viņa prātam un dvēselei. Svarīgi ir tas, vai viņ� ir labs vai ļauns! Vai viņ� ar savu rīcību citiem dara ko sliktu vai pa�tīkamu. Viss! Nekādi citi kritēriji nepastāv! Pārējos izdomā cilvēka egoisms, viņa ļaunā daba un prāta mazspēja!

Es apklusu, paskatījos uz eglīti, tad atkal pagriezos pret Silviju.

- Atvaino, ka man to visu tev vajadzēja pateikt tie�i Ziemassvētku vakarā! Ta�u tu pirmā man meties virsū ar nepelnītiem pārmetumiem! Tu pie manis nepienāci, neapmī- ļoji kā svētvakarā pieklātos. Bet es tev jau sen esmu pie�devusi! Tikai, lūdzu, arī turpmāk nekad vairs nejaucies manā dzīvē! Es zinu, ko daru! Bet, ja nezinā�u, pajautā�u citam! Bet tev, Silvij, nē! Ne tāpēc, ka tu kādreiz no manis atsacījies. Dzīve da�reiz tā sagrozās, ka daudzām sievietēm nākas atteikties no saviem jau piedzimu�ajiem, gan vēl ne�dzimu�ajiem bērniem. Bet ne tāpēc, Silvij! Ar to, kas �obrīd notiek pasaulē, tas, protams, tāds sīkumiņ� vien ir. Kādu mīlēt ir tikai cilvēciski, turklāt, ļoti saprotami un dabiski. Un, ja tas notiek, tad kāda nozīme ir izskatam, apģērbam, profesijai, valodai vai vietai, kur cilvēks piedzimis? Mēs ta�u visi esam Zemes bērni, turklāt vēl tikai īsu, pavisam īsu brīdi �ajā pasaulē! Kāpēc tik daudzi cilvēki, to starpā arī tu, �o mirkļa mū�u izmanto visādiem sīkumiem, neapmierinātībai un da�ādām neiecietības izpausmēm, kad pat citu cilvēku mīlestība viņos var izsaukt tikai naidu!

Atkal apmulsu un ļoti noskumusi paskatījos uz Silviju. Arī viņa krietnu laiciņu klusēja, tad, tikko sadzirdami no�vēlējusi priecīgus Ziemassvētkus, aizgāja.

Es paliku viena.

Bija skumji.

Tālumā varēja sadzirdēt, kā dobji ieskanas Mārtiņa baz�nīcas zvani.

Apsēdos, pārmetu vienu kāju otrai, aizsmēķēju papirosu un, ne mazāk nicīgi kā viņa uz mani, paskatījos uz

Silviju.

Paņēmu vīna pudeli, pielēju nepilnu glāzi un izdzēru.

Vīns bija labs. Vienīgi dzīve tai bridi �ķita ne pārāk laba.

Pēc neilga laika saklausīju, kā noklaudz ieejas durvis un mājā ienāk Aleksandrs. Sirds uzreiz sāka dauzīties stiprāk un jutu, ka vaigos pat iemetas sārtums.

Piecēlos, nostājos spoguļa priek�ā un pati par sevi nopriecājos. Nu glu�i kā Grēta Garbo savā slavenajā Kornē�lijas dāmas lomā! Sieviete vārda vispla�ākajā nozīmē, skaistule, pasaules viskrā�ņākais zieds, Baltā kamēlija, kurai dzīvot atlicis pavisam īsu brīdi�

Mēs varam nomirt klusi, mierīgi un pat svētsvinīgi. Bet varam no �īs pasaules aiziet arī ar lielu troksni, ar mūziku, neprātu, �ampanie�a kausu rokā, neko neno�ēlojot, un vēl pēdējā brīdī tiekdamies pēc kāda mīlestības piedzīvojuma�

Tas ir tikai gaumes, audzinā�anas un arī apstākļu saga�dī�anās jautājums. Jo mums visiem tik un tā būs jāaiziet. Tā vai citādi.

Es diezgan ilgi gaidīju, cerēdama, ka Aleksandrs ienāks pie manis. Ta�u velti. Tad piecēlos un pati gāju pie viņa. Pieklauvēju, viņ� atsaucās, un es iegāju istabā. Aleksandrs sēdēja pie galda un �ķirstīja kādus dokumentus.

-� Vai traucēju?

-������ Nē, nemaz! - viņ� priecīgi atsaucās, pagriezās pret mani un ļoti pārsteigts skatījās. Esmu pārliecināta, ka viņ� tik skaistu un eleganti saposu�os sievieti redzēja pirmo reizi mū�ā.

-�� Kas noticis? - viņ� jautāja.

-�� Es gaidīju tevi.

-� Kāpēc?

-������� �ovakar ir Ziemassvētki, - es atbildēju. - Varbūt �o vakaru pavadīsim kopā?

Aleksandrs pasmaidīja.

-������� Paldies, Eva, - viņ� teica. - Ziemassvētki� Kaut kas dzirdēts, bet neredzēts.

-� Vai tad jūs Ziemassvētkus nesvinat?

-Nē.

-� Aizliegts?

-������� Kā pa miglu atceros visagrāko bērnību, kad vecāmāte mūsmājās pu�ķoja egli, dega sveces, vecāki kopā ar mums gāja uz vietējo baznīcu. Tad viss beidzās. Baznīcā ierīkoja graudu noliktavu, un neviens vairs eglītes nepu�ķoja. Ta�u tā kā katrā sād�as mājā pie sienas vai istabas stūrī stāvēja kāda svētbilde, tad svecītes tomēr aizdegtas tika. Vai Zie�massvētki var būt arī bez egles un dego�ām svecītēm?

-������ Nē, - es sacīju. - Varbūt var iztikt bez baznīcas, Dievu atceroties vienīgi sirdī, bet eglītei un dego�ām svecītēm jābūt noteikti.

-� Tādā gadījumā - kā mēs �os svētkus svinēsim?

-������ Man tas viss jau ir, - es teicu. - Gan eglīte, gan sveces. Trūkst vienīgi tevis.

Aleksandrs piecēlās, nesteidzoties �ķērsoja istabu, nostājās man iepretim, tad cie�i pievilka sev klāt, sāka mai�gi glāstīt manus matus, mazliet noliecās un noskūpstīja. Pagaidām gan vēl bez jebkādas jūtamas iekāres. Vienkār�i tā, kā vīrietis noskūpsta sievieti, ar viņu sasveicinoties dzelzceļa stacijā.

-�� Kāpēc to nedarīji jau agrāk? - prasīju.

-�� Eva� - viņ� klusi sacīja. - Tu esi pārsteidzo�i skais�ta. Atklāti sakot, es vēl nevienu tik skaistu sievieti neesmu ne redzējis, ne saticis. Tāpēc� Man ir mazliet bail no tevis.

-�� Tev? - iesmējos. - Padomju Savienības Varonim?

-� Man ir bail, ka varētu saņemt atraidījumu, - Aleksandrs paskaidroja. - Tu - pasaules skaistākā sieviete, bet es? Paskaties uz manu seju! Nekā cita tur nav kā vienīgi rētas! Turklāt� Esmu krievs. Es zinu, ko jūs par mums domājat! Bet es neesmu vainīgs, ka Dievs mani radīja vienā no Arhangeļskas apgabala sād�ām, bet tevi �eit, Rīgā. Un vēl mazāk esmu vainīgs, ka sākās kar�, ir jākaro, un kara ceļi pa�laik mani atvedu�i uz Latviju.

-� Sa�a� - stipri saviļņota teicu. - Varbūt kar� tikai tāpēc arī sākās, lai tu kādreiz varētu nokļūt pie manis? Lai mēs varētu satikties�

-�� Eva� - Aleksandrs, tāpat ļoti uztraucies, sacīja. - Ko tas nozīmē?

-�� Tas nozīmē, ka es tevi mīlu, - par nelielu pārsteigumu pa�ai, negaidot pateicu. - Jā, Sa�a! Mazliet savādi jau sanāk. Ta�u es visu laiku gaidīju, ka tu to pateiksi pirmais. Ja tas tā nav, vari arī samelot! Sievietēm vienalga to dzirdēt ir patīkami!

-�� Nē, Eva, - Aleksandrs teica. - Man nekas nav jāmelo! Es tikai vēl nezinu, vai tas, ko jūtu pret tevi, ir mīlestība. Varbūt tas ir tikai sapnis. Varbūt ilgas pēc tā, ko man nav lemts ne sasniegt, ne iegūt. Ta�u jau toreiz rudenī, kad pir�mo reizi apsēdos tev blakus un mēs dārzā ēdām ābolus� Varbūt jau tad pēc visām kara �ausmām pie tevis pēk�ņi biju nokļuvis kā paradīzē? Vienīgi neticēju un vēl joprojām neticu� Tu patie�ām vari būt mana?!

Iesmējos, paņēmu Aleksandru aiz rokas un aizvedu uz savu istabu pie eglītes. Viņ�, patiesi pārsteigts gan par eglītes, gan manu krā�ņumu, ilgi apmulsis skatījās te uz mani, te izgreznoto eglīti, līdz mani atkal piekļāva savam augumam un maigi noskūpstīja.

Es ar karstām lok�ķērēm bija izveidojusi frizūru, uzkrā�sojusi lūpas, mazliet nopūderējusi vaigus, ap kaklu aplikusi dabisko pērļu krelles, mugurā uzvilkusi savu kādreizējo ļoti skaisto, balto iesvētību kleitu, kājās baltas augstpapē�u kurpes, smalkas zeķes, bet zem kleitas - greznu, baltu zīda apak�veļu. Tas man pa�ai vienmēr bija ļoti svarīgi. Ja mugurā bija kaut kas tāds, kas man ne īpa�i patika, jutos slikti. Ta�u sievietes apģērbs - gan redzamais, gan neredza�mais - vienmēr bijis ļoti svarīgs arī vīrietim. Katrā ziņā daudz svarīgāks, nekā pierasts domāt.

Varu apgalvot dro�i - es tovakar gan apģērba, gan izska�ta ziņā biju absolūti nevainojama!

Mazliet vēlāk apsēdāmies pie galda, ieēdām, iedzērām, parunājāmies, tad aizdedzinājām svecītes.

Bija skaisti un ļoti romantiski.

Pasaule pazuda. �ķita, nekas �ausmīgs nav noticis un nenotiek. �etrdesmitā gada vasarā Latvijā nav iebrauku�i krievu tanki, nav nodibināta padomju vara, nav notikusi 14. jūnija latvie�u izsūtī�ana uz Sibīriju, Litenē nav no�auts neviens Latvijas armijas virsnieks, nav sācies kar�, Latviju nav okupēju�i vācie�i un tās vārdu vispār izsvītroju�i no Eiropas kartes; neviens - ne vācietis, ne latvietis - nav dedzinājis �īdu sinagogas, neviens - ne vācietis, ne latvietis - nav �āvis �īdus Rumbulā, Biķernieku me�ā un simt citās vietās Latvijā; Kurzemes katlā latvie�i necīnās pret lat�vie�iem, bet glu�i kā 1915. gada Ziemassvētku kauju laikā, visi sē� pie viena ugunskura, pie lielas egles me�a vidū netālu no D�ūkstes un no karavīru katliņiem dzer degvīnu par latvie�u vienotību, par savu un visu pārējo godu, par savu un mūsu visu brīvību, par cieņu, drosmi un vīri�ķību; un par meitenēm, atstātām mājās; un mātēm, kas stāv pie maizes krāsns vai ceļa galā cerību pilnām acīm veras tālumā, gaidot mājās atgrie�amies karā iesauktos dēlus - kā Sarkanā, tā vācu armijā dienējo�os�

-�� Par ko tu domā? - Aleksandrs klusi jautāja.

-� Mazliet pasapņoju, - atbildēju. Pēc tam piecēlos, aizde�dzināju divas brīnumsvecītes, vienu no tām pasniedzu savam viesim un teicu. - Kamēr svecīte dzirksteļo, lūdzu, vēlies kaut ko! Ļoti, ļoti! Tas noteikti piepildīsies!

Kad svecītes nodzisa, paskatījos uz Aleksandru. Viņ� bija neparasti nopietns.

-� Ja nav noslēpums, ko tu vēlējies? - es prasīju.

-�� To, kas var un nevar piepildīties, - viņ� atbildēja. - Es vēlējos, lai manai mātei nebūtu jāraud arī par manu

Es piecēlos, apviju rokas ap viņa kaklu un satraukta

sacīju:

- Nē, Aleksandr! Mēs vēl varam paspēt viens otru tikai mīlēt!

bojāeju� Lai viņa iztiek bez �īm asarām, un no �etriem dēliem dzīvs paliek vismaz viens! Un vēl� Es domāju par tevi, Eva. Runājot katrs savā dzimtajā valodā, mēs viens otru nespējam saprast. Mēs kļūstam mēmi. Sve�i. Lai spētu saprasties, mums jārunā valodā, kuru, vismaz pagaidām, es dziļi ienīstu. Tā ir manu un manas tautas ienaidnieku va�loda! Ta�u tai pa�ā laikā es tai esmu pateicīgs, ka varu sarunāties un saprasties ar tevi un pateikt to, ko tūlīt pateik�u. Vakar mani pārbaudīja pēdējā ārstu komisija un atļāva dienestu turpināt. Tātad ar mani viss ir kārtībā. �odien saņēmu visus attiecīgos papīrus un pēc divām nedēļām man jau jābūt Kurzemes frontē. Ceru, ka man paveiksies un neviens zenītartilērijas �āviņ� vai ienaidnieka iznīcinātājs mani vairs nenotrieks. Ta�u gadīties var visādi� Tāpēc, Eva� Labi, es pateik�u! Es tevi mīlu! Patie�ām. Bez jebkādas izlik�anās. Patiesi. Tu jau redzi - pēc sava rakstura esmu noslēgts, mazliet neveikls un robusts un neesmu pieradis ne savas dusmas, ne maigumu atklāti izrādīt. Ta�u tici, Eva! Es tevi tik tie�ām ļoti mīlu. Un ne tikai tāpēc, ka esi pasakaini skaista, tik skaista, Eva, ka, uz tevi paskatoties vien, tūlīt noreibst galva un rodas neprātīga vēlē�anās� Tas tāpēc, ka tavs skaistums nav auksts. Tas ir silts un sie�vi�ķīgs. Un tu pati esi laba. Varbūt visvairāk, Eva, tie�i tāpēc. Tu pret mani neizrādīji nekādu naidu, pat ne mazāko nepatiku, kad man ierādīja pagaidu dzīvesvietu tavā mājā. Es biju un esmu �eit sve�inieks. Ta�u tu biji viesmīlīga mājasmāte un, ja arī izjuti, tad vismaz līdz �im nekad neesi izrādījusi nekādas dusmas vai nepatiku. Tu esi ļoti cilvē�ciska. Tu, Eva, esi vienkār�i laba. Arī es pret tevi centos būt labs, un �is laiks, �ie divi mēne�i, kurus esam pavadīju�i zem viena jumta� Tas vismaz man ir mū�a pēdējo gadu skais�tākais laiks. Neskaitāmas reizes esmu gribējis pie tevis te atnākt vēlu vakarā vai naktī� Bet varbūt labi, ka tā. Vēl nekas nav izjaukts. Mēs vēl neko neesam paspēju�i sabojāt. Ja mūsu jūtas ir patiesas� Mēs vēl visu to paspēsim.

Viss, ko viņ� toreiz teica, mani ļoti aizkustināja. Es piecē�los, apviju rokas ap viņa kaklu un satraukta sacīju:

-�� Nē, Aleksandr! Mēs vēl varam paspēt viens otru tikai mīlēt!

-�� Jā, - viņ� klusi piekrita. - Mīlestība� Kāds svēts un nolādēts vārds!

Balta svece.

Baltas pērļu krelles.

Balta, ļoti vārga uguns liesmiņa.

Balts sniegs aiz loga.

Balti apsnigu�i me�i un kaujas lauki.

Balta marmora baletdejotājas figūriņa uz grāmatplaukta.

Balts balodis uz loga palodzes.

Balti me�ģīņu aizkari.

Balti istabas griesti.

Balti palagi.

Balts Ziemassvētku vecītis.

Baltas jūtas.

Balta apak�veļa.

Balti vārdi.

Balta miesa.

Baltas cilvēku dvēseles.

Balts baudas kliedziens.

Balta mīlestība.

Nesapratu - tas bija sapnis vai īstenība?

Kā bija pavēlēts, Aleksandrs uz fronti devās pēc divām nedēļām - 1945. gada 6. janvārī - Zvaigznes dienā. �o divu nedēļu lielāko laika daļu mēs pavadījām gultā. Jutāmies kā tuksnesī izslāpu�i ceļinieki, kuri, pārvarot milzīgus at�tālumus un ne�ēlīgi karsējo�o saules svelmi, beidzot no�kļuvu�i pie dzidra avota ūdens. Kā mīlestības badā ilgi mērdēti grēcinieki. Kā nez par kādiem noziegumiem sodīti noziedznieki, kuriem piespriesta nāve, nevis sadegot uz sārta, bet gan nevaldāmas kaisles ugunīs.

Mēs noteikti bijām mazliet sajuku�i prātā.

Es par daudzām lietām un notikumiem varu ari �aubīties, bet vienu gan zinu dro�i - mīlestība un seksuālā tieksme cilvēkus da�reiz patie�ām padara garā vājus, un mēs varbūt nemaz īsti nesaprotam, kas ar mums tad notiek.

Nav ne mazāko �aubu, ka cilvēks ir ne tikai bioloģiska un sociāla būtne, bet nepārtraukti arī baudu meklētājs. Homo baudkāris. Es pat teiktu, ka tie�i baudas meklējumi, tās atra�ana un izbaudī�ana ir katra cilvēka dzīves pamatu pamats, galvenā dzīves jēga un primārais stimuls vispār dzīvot. Jau ar mātes krūti.

Nav vajadzības uzskaitīt visas tās dzīves izpausmes, iespē�jas un vajadzības, kas mums sagādā lielāku vai mazāku baudu. Pirmām kārtām tā noteikti ir pati dzīve, kad bau�das sajūtu rada pa�a esamība un savas dzīvības apziņa.

Tad bauda vēl var būt labs miegs. Gar�īgas brokastis. Kafijas malks. Cigarete. Ātra brauk�ana automa�īnā. Sevis kop�ana. Sports. Karjera. Labas grāmatas lasī�ana. Nauda.

Saskarsme ar pretējo dzimumu. Rado�s darbs. Dabas skais�tums. Alkohols. Ē�ana. Narkotikas. Lietu kolekcionē�ana. Atpūta. Ceļojumi. Māksla. Svētku svinē�ana un tā tālāk un tā joprojām. Pat karsta vanna vai pirts apmeklējums mums var sagādāt neizsakāmu baudu!

Un tā katru dienu un visu dzīvi. Nepārtraukti baudas meklējumi. Ta�u nenoliedzami vislielāko baudu mums to�mēr sagādā mīlestība - vīrie�a un sievietes saplūsme vienā veselumā. Dievs dro�i vien jau paredzēja, ka cilvēkam uz �īs zemes nekāda vieglā dzīve nebūs, tāpēc arī dāvināja �o vislielākās baudas iespēju.

Mīļie cilvēki, to arī izmantojiet! Tā patie�ām ir Dieva dāvana, un mums par to nav jākaunas. Tie�i otrādi! Es, pie�mēram, ļoti lepojos un jūtos gandarīta, ka �o iespēju izman�toju par visiem simts procentiem! Pat ar uzviju!

Toreiz laiks no Ziemassvētkiem līdz Zvaigznes dienai bija pats skaistākais un vētrainākais mīlestības mirklis manā mū�ā. To nav iespējams aizmirst un izskatās, es to pat at�cerē�os, būdama mirusi!

-������� Vai tavai sievai bija skaists vārds? - es Zvaigznes die�nas rītā jautāju.

-������� Jā, - Aleksandrs atbildēja. - Man patika. Viņu sauca Tatjana. Taņa.

-�� Kāda bija pati?

-� Viņa bija jauna un gudra.

-�� Strādāja?

-������ Taņa mācījās Ļeņingradas Pedagoģiskajā institūtā. Kad apprecējāmies un radās bērni� Viņa pārgāja neklātienē.

-�� Bija laba?

-������ Krievu sievietes vispār ir labas. Dvēseliskas. Nekad nav augstprātīgas.

-� Viņa tevi mīlēja?

-������ Visas krievietes mīl savus vīrus. Pat vislielākos dzērājus un tos, kuri viņas sit.

-�� Tad tā nekāda mīlestība tomēr nav, - es teicu.

-� Varbūt, - Aleksandrs piekrita. - Tāda vienkār�i ir dzīve.

-�� Tu savu sievu mīlēji?

-� Kā jau es teicu, viņa bija laba, un mums bija trīs bērni.

-������� Tu bie�i uzsver - es laba, viņa laba� Tas tev ir ļoti svarīgi?

-������� Jā, - Aleksandrs apstiprināja. - Jēdzienā laba ietilpst viss, ko vīrietis gaida un grib no sievietes un ko viņa arī spēj sniegt, sākot ar karstas tējas glāzi uz galda un beidzot ar gultu.

-�� Es esmu laba? Patie�ām?

-�� Nē, - Aleksandrs sacija. - Tu esi vislabākā.

-������ Paldies, - klusi no�ukstēju. - Vai tu ārstu komisiju kaut kā nevarēji apmānīt, mazliet pasimulēt, lai tev uz fronti vairs nebūtu jāiet?

-������ Varēju, - Aleksandrs atzinās. - Varēju pat ļoti viegli. Bet man tomēr vēl jākaro. Mums tie vācie�i jāsakauj un jāuzvar! Tu, saproti, Eva? Man vēl ir jāatriebj par sievu un abiem Ļeņingradas blokādes laikā badā nomiru�ajiem bērniem.

-������� Vai tu, Sa�a� Un visi pārējie� Jūs karojat tikai per�sonīgā naida un atriebes dēļ?

-������ Tā gandrīz vai iznāk, - Aleksandrs paskaidroja. - Ta�u ne tikai. Vēl ir pienākums pret dzimteni.

-������� �ādu pienākumu noteikti izjūt ari vācie�i, - es atgā�dināju.

-������� Dro�i vien, - Aleksandrs piekrita. - Tas puisis, kas no zenītlielgabala drīz raidīs �āviņu pret manu lidma�īnu, vai tas vācu ass, kur� mēģinās mani notriekt ar savu meser- �mitu� Mēs viens pret otru nekādu personīgo naidu ne�jutīsim. Mēs esam nepazīstami. Sve�i. Mēs vienīgi katrs apzinīgi izpildīsim savu karavīra pienākumu pret tēvzemi. Un katrs gribēsim, lai �ai karā uzvar tā valsts, kuru pārstāvam.

-�� Uzvarēs Padomju Savienība?

-�� Bez �aubām!

-�� Kas notiks pēc tam?

-�� Pēc tam būs miers.

-�� Ko tu darīsi?

-�� Par to vēl neesmu domājis. Mazliet tā kā par agru.

-�� Kāpēc?

-�� Es varu no kara arī neatgriezties.

-Tu domā?�

-������� Nē, Eva! Es nedomāju. Es vienkār�i zinu, ka tā var gadīties.

-�� Kas tādā gadījumā notiks ar mani?

-�� Tu mani aizmirsīsi.

-�� Nekad!

-������� Nē, Eva! Tie�i tā arī notiks! Kas es tāds tavā dzīvē bū��u bijis? Nekas! Sve�as tautības cilvēks, kas tikai nejau�ības pēc nokļuvis tavā mājā un �eit uz brīdi juties laimīgs. Kā pa�as mājas, tā skaistās saimnieces dēļ. Bet� Uz�āvās gaisā raķete, uz da�ām minūtēm pār�ķēla tumsu, spilgti izgais�modama gan tavu miesu, gan dvēseli, ta�u izdziestot atkal visu ietīs tumsā.

-�� Kāpēc tu tā runā? Kāpēc tev tā vajag runāt?

-�� Tāpēc, ka tas ir iespējams.

-������� Tu atgriezīsies, - es teicu. - Nekas slikts ar tevi neno�tiks. Nekāds puisis ar savu zenītlielgabalu, ne pats labākais vācu lidotājs� Nē! Tu būsi par viņiem pārāks un atkal atgriezīsies pie manis.

Aleksandrs skumji pasmaidīja.

-������ Tu patie�ām esi laba, bet� Iespējams, es palik�u dzīvs! Es atgriezī�os. Kas notiks tālāk? Es - krievs, tu - latviete, tā arī turpināsim sarunāties mums abiem sve�ajā vācu valodā?!

-������ Nē, - es sacīju. - Tu iemācīsies manu valodu, es - tavu. Bez tam� Man �ķiet, ka tagad mēs jau varam arī vispār nesarunāties. Mēs tik un tā viens otru sapratīsim.

Aleksandrs mani maigi noglāstīja.

-�������� Dro�i vien, - viņ� teica, tad balss kļuva skarbāka. - Pirms manis tev ta�u kāds bija, vai ne?

-������ Jā, - es atzinos. - Bija draugs. Ēriks Kalējs. Viņ� man ļoti palīdzēja.

-�� Kur viņ� ir tagad?

-������ Nezinu, - es atbildēju. - 1941. gadā padomju vara viņu apcietināja.

-�� Par ko? Bija tautas ienaidnieks?

Rūgti iesmējos.

-������ Nē! Viņ� bija tautas draugs! Viņam piederēja viens no labākajiem restorāniem Rīgā!

-������� Es saprotu, - Aleksandrs drūmā balsī teica. - Mūsu sād�ā kolektivizācijas sākumā daudzus arestēja tikai tāpēc, ka viņu kūtīs atrada lieku govi!

-� Arī �eit daudzi cieta�

-�� Kur ir tavi vecāki?

-�� Viņus 1941. gada vasarā izveda uz Sibīriju.

-�� Kāpēc?

-������ Viņiem piederēja fabrika, - es atbildēju. - Laikam tā�pēc. Nevienam jau neteica, kāds iemesls ir viņu arestam.

-������ Visi tavi radinieki ir cietu�i� Arī draugs, - Aleksandrs sacīja. - Tev padomju vara ir jāienīst.

-� Nē, - es sacīju. - Varbūt tā arī nav pati labākā vara pa�saulē, ja tā pat vienas govs dēļ ir gatava iznīcināt cilvēku, bet� Es vienkār�i par to cen�os nedomāt. Tāpat kā vācu laikā. Es vienkār�i dzīvoju� Kamēr var dzīvot.

-� Principā tev vajadzētu neieredzēt arī mani, - Aleksandrs negaidīti pateica.

Pārsteigta uz viņu paskatījos.

-��� Vai tad man tevi vajadzētu identificēt ar padomju varu? - es prasīju.

-�� Nevajadzētu, - Aleksandrs teica. - Bet tā gribot negri�bot iznāks. Un ja ne tev, tā iznāks citiem. Taviem radi�niekiem, kaimiņiem, draugiem un paziņām. Ja ne katrs tev glu�i pateiks acīs, tad katrā ziņā vismaz nodomās - redz, bagāto Ra�insku meita Eva ir sasējusies ar prastu krievu! Ar mūsu tautas apspiedēju un iekarotāju! Tā arī notiks. Mēs iekarosim ne tikai Baltijas valstis. Mēs iekarosim arī Vāciju un pusi no Eiropas! Krievija ir milzīga, varena, ta�u naba�dzīga valsts. Man ne viss patīk, kas pie mums ir noticis un notiek. Bet tā ir mana valsts un es ar to lepojos. Ta�u �eit vietējie iedzīvotāji� �o trīs mēne�u laikā esmu izjutis viņu attieksmi. Neteik�u, ka vienmēr naidīgu. Varbūt bailes �o naidu nedaudz noslāpē, un tomēr. Ta�u es, Eva, tie�ā nozīmē nepārstāvu padomju varu. Sarkano armiju, jā. Bet drīz kar� beigsies. Mani smago ievainojumu dēļ no armijas dro�i vien demobilizēs un es kļū�u vienkār�s krievu tautības cilvēks. Dzīvojot kopā ar tevi, es vienmēr izjutī�u gan tavu radinieku, gan apkārtējo cilvēku negatīvo attieksmi pret sevi. To izjutīsi arī tu! Stipri �aubos, vai man jebkurā veidā varētu izpausties tā sauktais uzvarētāju sindroms, lai gan neap�aubāmi bū�u to vidū, kas �o karu būs uzvarēju�i. Ta�u vienalga� Sakautie nekad pret uzvarētājiem nekādu lielo mīlestību neizjūt. Tas vienkār�i būtu pretdabiski.

-�� Aleksandr� - es tā kā mazliet nobijusies teicu. - Jūs ta�u būsiet sakāvu�i Vāciju! Kāds sakars �ai sakāvē būs Latvijai?!

-�� Visai būtisks, - Aleksandrs atbildēja. - Divas latvie�u divīzijas vācu armijas sastāvā sparīgi cīnās pret mums, turklāt viena no tām, varētu teikt, tepat aiz mājas sienām - Kurzemē. Ja viņi netiks iznīcināti, tiem būs jāpadodas. Kā tu domā - viņi un to piederīgie un vēl daudzi jo daudzi citi mūs par to ļoti mīlēs?

-�� Aleksandr! - es iesaucos un uztrūkos sēdus. - Kāda man par to daļa?! Kāda tev? Tam nebūs nekāda nozīme, ko par mums domās citi! Tāpat, ko domās krievi par latvie�iem vai latvie�i par krieviem! Tas viss ir muļķības! Absurds! Nacionālais egoisms vai �ovinisms! Pa�laik, sarunājoties vācu valodā, kas mēs esam? Un ja mēs vispār būtu bez va�lodas? Ja būtu kurlmēmi? Kāda tautība tad mums būtu? Vācie�u? Krievu? Latvie�u? Nē, Aleksandr! Mēs esam cilvē�ki! Vel vairāk! Mēs esam vīrietis un sieviete! Un nav nekādas nacionalitātes, un nav nekādas valodas! Tas viss ir izdomāts! Iedomāts! Un ļoti nepareizs! Ir tikai mīlestība! Ir tikai mūsu jūtas un cilvēciska vēlē�anās palīdzēt otram, nebūt vienam! Vai tu neredzi? Vai neviens cits to arī neredz un nesaprot, ko ar cilvēkiem un pasauli ir izdarījis naids?! Un ko vēl izdarīs! Tad kāpēc mīlestība, arī mūsu mīlestība, Aleksandr, nevar būt vismaz kā neliels atsvars �īm drausmīgajām cil�vēku savstarpējās neiecietības, ļaunuma un naida izpaus�mēm?

Aleksandrs pasmaidīja un pagriezās uz sāniem ar seju pret mani. Tad izstiepa roku, sāka maigi glāstīt manas krūtis un sacīja:

-�� Tu, Eva, patie�ām esi brīni�ķīga! Tu dzīvo bez naida, bez jebkāda ļaunuma sirdī, ko �ai pasaulē spēj tikai retais. Varbūt vienīgi mūķenes un mazi bērni. Paldies tev par to! Tu ne par ko nesūdzies. Tu pat �ai drausmīgajā elles katlā esi atradusi vietu un laiku, kad runāt par mīlestību! Es tevi apbrīnoju. Es tevi mīlu! Tu da�reiz par mani palūdz Dievu! Varbūt viņ� man palīdzēs un es no �ī kara, iespējams, tik tie�ām izkul�os dzīvs!

-�� Tu izkulsies, - es teicu. - Tevi sargās ne tikai Dievs. Tevi sargās arī mana mīlestība�

Pēcpusdienā pēc viņa atbrauca vieglā armijas automa�īna un viņ� pazuda.

Vakarā no bēdām un pēk�ņās tuk�uma sajūtas gan mājā, gan dvēselē gandrīz vai piedzēros.

Arī nākamās dienas bija ļoti skumjas. Drūmas. Un neparasti aukstas.

Lai gan mans dzīves princips, kā pēc iespējas labāk un interesantāk pavadīt to laiku, ko tik fantastiskā kārtā man ir pie�ķīru�i noslēpumainie Visuma spēki un divu cilvēku - manu vecāku - nejau�ā satik�anās, bija - dzīvot tikai vienai dienai! -, pēc da�ām nedēļām es tomēr sāku domāt, ko darīt tālāk? Toreiz vēl nebija glu�i tik stingri noteikumi kā pie vācie�iem, kad visiem tūlīt obligāti bija jāreģistrējas Darba dienestā un jāstrādā, ta�u uz to pusi jau vilka.

Nekādas profesijas man nebija. Vīrie�a, kas par mani gādātu, arī.

Vajadzēja iekārtoties darbā. Dzirciema un Riekstu ielas stūrī atradās neliels pārtikas veikals, un man pazīstama pārdevēja aicināja nākt tajā strādāt. Ta�u, tā kā �ai veikalā iepirkās galvenokārt tuvākās apkārtnes iedzīvotāji, atteicos. Man būtu kauns. Visi, kas mani pazina kā Iļģuciema vienīgo īsto bagātnieku Ra�insku meitu, tagad, redzēdami mani stāvam aiz letes un apkalpojot viņus� Es to neizturētu. Vispatīkamākais, ko viņi man varētu pateikt, dro�i vien būtu: "Redz, kā aiziet �īs pasaules godība�"

Bet ideja nebija slikta. Pēc da�ām dienām sāku strādāt par pārdevēju Audēju ielas Armijas Ekonomiskajā veikalā, ko tad jau sauca par Centrālo universālveikalu. Strādāju mūzikas instrumentu nodaļā, kur patiesībā �o instrumen�tu tikpat kā nebija. Klavieres, mutes ermoņikas, krievu bajāni un garmo�kas. Līdz ar to nebija arī pircēju. Caurām dienām sēdēju un vienkār�i nīkuļoju. Ta�u algu maksāja, pārtikas kartiņas bija un dzīvot varēja.

Uz pavasara pusi daudzi Sarkanās armijas augstākie virsnieki, kā arī vietējie un uz Latviju atsūtītie da�āda ka�libra priek�nieki, kuri vienīgie varēja atļauties nopirkt bajānu vai saviem bērniem klavieres, uz mani bie�i nāca vienkār�i paskatīties! Runāja visādas muļķības (starp citu, apstākļu spiesta, diezgan ātri iemācījos runāt krieviski!), teica visda�ādākos komplimentus, dāvināja puķes, aicināja uz randiņiem un par iespēju kopīgi pavadīt kaut vienu vakaru solīja nez kādus tur pasaules labumus!

Nav ko noliegt, es ar visiem koķetēju, flirtēju, daudzso�lo�i smaidīju, vienmēr biju laipna, dabiski jautra un tas viņus gandrīz vai padarīja trakus! Vismaz katrs mans labvēlīgais smaids - kā jebkuros laikos ikvienas sievietes smaids! - vīrie�a dvēselē uzreiz radīja gai�umu un zināmas cerības�

Vai tas bija slikti?

Visneatlaidīgāk mani lenca kāds no Krievijas atbraucis latvietis, kur� strādāja Ministru Padomē par vienu no daudzajiem Viļa Lā�a vietniekiem. �ķiet, atbildēja par rūpniecības atjauno�anu. Viņ� bija precējies, viņam bija bērni un pirms mēne�a viņ� mūsu nodaļā bija nopircis kla�vieres. Viņam bija jāsargā sava reputācija, vajadzēja ievērot partijas disciplīnu un komunista morāli, ta�u, tikko mani ieraudzījis, par to visu aizmirsa!

Es jau zināju, cik liela vara da�reiz sievietēm var būt pār vīrieti. Un ir absolūti vienalga, kādu sabiedrisko stāvokli viņ� ieņem, ir ministrs vai atkritumu savācējs, ir ģeniāls mākslinieks vai analfabēts, vienalga, skaistas un pret viņu labvēlīgi noskaņotas sievietes priek�ā viņ� ir melns un maziņ�!

Beidzot atļāvos pierunāties un Lielais Biedrs mani pēc darba aizveda vakariņās uz slaveno restorānu Astorija tur�pat veikala piektajā stāvā.

Labi, ka aizgāju. Kā vīrietis viņ� mani tikpat kā nein�teresēja. Viņ� bija resns, ar uzblīdu�u seju, nekulturāls un bezgaumīgi ģērbās. Ta�u es ilgi nebiju bijusi nevienā restorānā un nebiju ēdusi gar�īgas un dārgas vakariņas. Tāpēc vien bija vērts paciest viņa klātbūtni.

Spēlēja orķestris.

Mūs apkalpoja viesmīle, kura kādreiz strādāja Alhambrā.

Vēlāk aizgāju pie Birutas uz virtuvi un viņa man patei�ca, ja es vēloties daudz labāku darbu, lai jau rīt pat atnākot pie restorāna direktora Arvīda Ivanova, kur�, tāpat kā daudzi citi, �urp bija atdrāzies vai atsūtīts no Krievijas. Viņ� izmisīgi meklējot orķestra solisti un es viņam būtu kolo�sālākais atradums! Biruta viņam pateik�ot, ka es jau pirms kara biju visspo�ākā zvaigzne!

Tā arī notika.

Arvīds Ivanovs mani patie�ām ar vislielāko prieku darbā pieņēma, un es Astorijā nodziedāju divdesmit gadus� Naba�ga direktors manis dēļ, protams, tāpat drīz vien zaudēja galvu, nemaz neslēpdams, ka viņam galvenās tomēr ir tikai seksuālās intereses. Nepakļau�anās gadījumā vairākkārt draudēja atlaist no darba, pats no�auties un tā tālāk.

Bet ne par to ir runa.

Stāsts ir par mīlestību.

Kādā 1945. gada aprīļa svētdienas pēcpusdienā pie manas mājas durvīm kāds piezvanīja. Atvērusi sev priek�ā ierau�dzīju stāvam iesirmu virsnieku.

- Atvainojiet, - viņ� teica. - Vai esat Eva Ra�inska?

..Mani patie�ām ar vislielāko prieku darbā pieņēma, un es Astorijā nodziedāju divdesmit gadus�

-Jā.

-������ Ja jums nekas nebūtu pretim� Varbūt ieiesim iek�ā? Man jums jāpasaka kaut kas svarīgs.

Nedaudz samulsu, tad aicināju ienākt. Aizvedu viņu uz verandu, apsēdāmies �ūpuļkrēslos un, juzdamies neveikli, klusējām.

-������ Ja bū�u pareizi sapratis� - beidzot virsnieks ierunājās. - Jūs labi pazināt Aleksandru Romanovu?

-������ Jā, - es atbildēju. - Vai labi, nezinu. Bet viņu patie�ām pazinu. Viņ� �eit dzīvoja.

-�� Vai jūs viņu mīlējāt?

Pirmā doma, kas tūlīt ie�āvās prātā, bija, ka es uz �o jautājumu varu arī neatbildēt. Otrā doma - Aleksandrs nez kāda iemesla dēļ ir arestēts un tagad pie rīkles ķersies arī man!

-� Kāpēc tas jūs interesē? - es prasīju. - Ja tā arī būtu, tad tas attiecas tikai uz mums.

-�� Protams, - virsnieks tūlīt piekrita. - Neapvainojieties! Lieta ir tāda� Lidotājs Aleksandrs Romanovs, Padomju Savienības Varonis, pirms nedējas kādā no nakts kaujām netālu no Saldus tika notriekts. Viņ� pēdējā brīdī paspēja izlēkt no dego�ās lidma�īnas un palika dzīvs. Ta�u viņ� ir smagi ievainots. Viņam ir lauztas abas kājas un stipri apde�gusi seja. Pa�laik viņ� ir pārvests uz Rīgu un atrodas kara hospitālī Ģimnastikas ielā. Būdams gandrīz bezsamaņā, viņ� nepārtraukti sauca da�ādus vārdus. Tie bija viņa miru�o bērnu un sievas vārdi. Bija arī jūsējais. Tagad, kad viņa dzīvībai tie�as briesmas vairs nedraud, viņ� runā tikai par jums. Esmu ārsts. Es zinu, kas �ādos apstākļos notiek cil�vēku dvēselēs. Kad tu apzinies, ka no skaista, vesela vīrie�a pēk�ņi esi kļuvis invalīds ar izkropļotu seju. Ne katrs to spēj pārciest. Kauli, protams, saaugs, un viņ� vēl varēs gan skriet, gan lēkt. Uz sejas pārstādīsim ādu no muguras, un varbūt arī tur nekādas lielās vainas nebūs. Vienīgi pa�laik viņam ir ļoti grūti. Jūs to dro�i vien saprotat. Viņ� man par jums izstāstīja. Un vairākas reizes ar patiesām �ausmām iz�dvesa: "Ja viņa mani tādu redzētu!" Varbūt patie�ām labāk neredzēt un pēc iespējas ātrāk viņu aizmirst? Ta�u� Cilvēka psihe ir tik sare�ģīta� Un mīlestības jūtas vēl noslēpumai�nākas. .. Varbūt tomēr vajadzētu aiziet? Da�reiz pietiek tikai ar vienu skatienu, ar vienu vārdu, tikai ar savu klātbūtni vien, lai, kā saka, cilvēks pieceltos pat no miroņiem! Lai visa pasaule apgrieztos otrādi un atkal rastos tik neprātīga vēlme dzīvot� ka arī dzīvosi.

Virsnieks apklusa. Arī es ilgi klusēju, tad pajautāju:

-�� Kur lai es viņu sameklēju?

-�� Es jau teicu. Ģimnastikas ielas kara hospitālī. Tas ir Torņakalnā. Otrajā stāvā. Divdesmit astotā palāta.

Virsnieks piecēlās, paspieda man roku un gāja prom.

-�� Paldies jums, - viņ� klusi pateica, aizvērdams durvis.

Es atkal paliku viena.

Atkal skumjas un smeldze. Kur pazudis mans bezbēdīgais dzīvesprieks? Vai tāpēc, ka visa pasaule pilna ar cilvēku bēdām? Ar sāpēm un asarām? Ar cie�anām un izmisumu?

Un ko tur var palīdzēt nabaga mīlestība?

Bet vai vispār kaut ko vajag darīt? Kāpēc mocīt sevi un citus?

Mīlestība - tas ir ne tikai prieks un bauda. Visbie�āk mīlestība tomēr ir mūsu dvēseles vislielākā sāpe. Un nereti, kad �ī sāpe beidzot pāriet, izrādās, ir pazudusi arī dvēsele�

Pēc da�ām dienām restorāna virtuvē dabūjusi da�us aug�ļus, gaļu un litru stipra buljona, aizbraucu uz hospitāli. Cauri drausmīgai asiņu, strutu, hlora un nez kādai vēl tur smirdoņai, lēnām ejot uz otro stāvu un pēc tam pa garu gai�teni līdz divdesmit astotajai palātai, es redzēju tik drausmīgi sakropļotus cilvēkus, dzirdēju tik �au�alīgus kliedzienus un tik izteiksmīgus mēmus ievainoto karavīru skatienus, ka man ar to pietika visam mū�am. Pat �odien vien izdzirdot vārdus - kar�, patriotisms, tēvzemes aizstāvē�ana, rūpes par aizsardzību, ziedo�anās dzimtenes labā - manī uzreiz rodas dziļ� riebums, jo skaidri zinu - tie, kas �os vārdus un jēdzienus lieto, pa�i ar sadragātām kājām, norautām rokām, izārdītām iek�ām, sakropļotām sejām un izspridzinātām acīm nekad negulēs kara hospitāļu gaiteņos uz grīdas, skaļi nolādēdami visu, kas nolādējams!

Viņi, sē�ot lepnos kabinetos vai stāvot mītiņu tribīnēs, dro�sirdīgi aicinās ziedoties citus, bet pa�i par nacionālu stāju un patriotisku rīcību ies saņemt ordeņus�

Iegāju palātā. Tur uz divstāvu nārām gulēja apmēram div�desmit ievainoto. Da�i kliedza, citi, nepārtraukti sāpju mo�cīti, skaļi vaidēja, pārējie klusēja un skatījās uz mani kā uz pasaules lielāko brīnumu. Varbūt pat kā uz eņģeli. Kā uz pa�u Dievmāti vai vienkār�i kā uz parastu sievieti, kura, nez kāda spēka vai aicinājuma nesta, pāri visiem nāves laukiem, zaudējumu rūgtuma jūrām, sāpju un vientulības okeāniem pēk�ņi pie viņiem ir atnākusi no tiem sapņiem, kurus katrs, būdams ierakumā, blindā�ā vai �eit, noteikti ir sapņojis.

Sieviete�

Tas katrā ziņā ir daudz pla�āks, neaptverami ietilpīgāks jēdziens par to, ko vīrietis par sievieti domā vispirms. Ne tikai māte, sieva vai mīļākā. Iespējams, sievietes pielūgsme, dievinā�ana un kalpo�ana viņas iegribām, vēlmēm un vajadzībām, vīrie�u lielākajai daļai ir pat sava veida reliģija�

Diezgan ilgi, apmulsusi un ļoti uztraukusies, raudzījos apkārt. Aleksandru nekur neredzēju. Vairums ievainoto bija ar pārsietām galvām un kādu uzreiz atpazīt bija tikpat kā

neiespējami. Ta�u, vienkār�i ļaujoties intuitīvai nojausmai, aizgāju līdz palātas galam, pagriezos pa labi un tur, blakus logam, ieraudzīju Aleksandru. Ieraudzīju - tas varbūt būtu teikts stipri pārspīlēti. Drīzāk to vienkār�i nojautu.

Brīdi stāvēju, tad nedaudz noliekusies, klusi prasīju:

-�� Aleksandr?�

Ievainotais sakustējās. Viņam bija apsaitēta galva un pārsējs aizklāja pusi sejas. Neaizsegtā acs bija vaļā. Pēc mir�kļa tā plati iepletās, bet lūpas pavērās klusam pārsteiguma kliedzienam.

-�� Eva?!

Pasmaidīju, apsēdos blakus un uz galdiņa noliku pro�duktu sainīti.

-������� Savādi, bet es tevi tūlīt atradu, - teicu. - Nevienam neprasīju.

-������� Patie�ām savādi, - Aleksandrs piekrita. - Kā tu vispār uzzināji?�

-������ Sirds pateica, - atbildēju. - Vai tu nezināji, ka sirds da��reiz ir ļoti gudra?

-������� Iespējams, - Aleksandrs sacīja. - Bet tu pati �ai gadī�jumā ne sevi�ķi.

-�� Tev nepatīk, ka esmu atnākusi?

-�� Tu redzi, kāds es izskatos?

-������� Redzu. Tāds pats kā agrāk, vienīgi nedaudz savādāks. Bet tas ta�u nav uz visu mū�u!

-������� Apsēju, protams, noņems. Tas tiesa. Ta�u seja jau būs cita.

-�� Gaidi operāciju?

-�� Vairākas. Griezīs ādu no muguras un audzēs klāt sejai.

-�� Diezgan baigi�

Aleksandrs vārgi pasmaidīja.

-������� Baigākais jau garām. Kad nācu lejā ar izpletni, tas bija starp mūsu un pretinieka pozīcijām, latvie�i no 19. divīzijas uz mani �āva ar automātiem. Netrāpīja, toties sa�āva iz�pletni, un es ar pamatīgu ātrumu triecos pret zemi. Tā nekas, tikai kājas pagalam.

-�� Pavisam?

-������� Nē. Kauli ir salikti, kājas ieģipsētas, un viss bū�ot kār�tībā. Vienīgi seja� Es negribēju, ka tu mani tādu redzi. Gribēju, lai es tev atmiņā palieku tāds, kāds biju Zvaigznes dienā.

-� Tā bija mūsu mīlestības lielā diena, - es teicu. - Tu biji skaists.

-�� Nu redzi�

-�� Nē, Sa�a! Pa�laik arī! Sievietes vīrie�a izskatu pārāk augstu nevērtē. Ja mīl, tad mīl pa�u cilvēku.

Kādu bridi nerunājām. Dzirdēju, kā palātā iestājas gan�drīz vai pilnīgs klusums, un visu acis ir pievērstas mums. Domāju, ka tai brīdī viņi visi Aleksandru ļoti apskauda.

-�� Es tev atnesu buljonu un vēl �o to, - teicu. - Ieēd! Tas tevi noteikti stiprinās!

-�� Labi, Eva! - Aleksandrs sacīja. - Paldies! Es to izdarī�u vēlāk.

Un tikai tad ar �ausmām ieraudzīju, ka abas Aleksandra plaukstas tāpat ir nosaitētas ar biezu marles kārtu, caur kuru bija izsūku�ies dzeltenbrūni plankumi�

Es spēji satrūkos un man pilnīgi neviļus pār vaigiem noritēja da�as asaras.

-�� Tev karote ir? - trīco�ā balsī prasīju.

Aleksandrs apstiprino�i pamāja ar galvu.

Galdiņa atvilktnē atradu nedaudz saliektu alumīnija ēdamkaroti un sāku Aleksandru barot. Nekad neko tam�līdzīgu dzīvē vēl nebiju darījusi. Tas man sagādāja neparas�tas sajūtas. Tie�i toreiz manī pirmo reizi ļoti spēcīgi ieska�nējās mātes instinkts�

Turpmāk pie Aleksandra braucu katru dienu. Nesu ēdamo, baroju, runājāmies vai vienkār�i klusējām.

Toreiz tāpat pirmo reizi mū�ā sapratu, cik sievietes būtībai da�reiz ir ārkārtīgi svarīgi par kādu rūpēties. Es to pēk�ņi izjutu kā savu jūtu bagātinā�anu, kā obligātu nepie�cie�amību, kā sievietes garīgās pasaules piepildījumu. Un tas viss ietilpa �ai noslēpumu pilnajā un tik ļoti īsajā vārdiņā - mīlestība!

Kar� beidzās. Noskanēja Uzvaras salūts. Uzziedēja ceriņi un dārzi. Kļuva ļoti silts. Stāvēju uz Kalnciema un Slokas ielas stūra un skatījos, kā Rīgā, lepni paceltām galvām, atgrie�as vieni no �ā kara uzvarētājiem - 130. latvie�u strēl�nieku korpuss un viņus ar ziediem sagaidīja tūksto�iem rīdzinieku.

Dzīve turpinājās ar visiem tās priekiem, bēdām un �ausmām.

Aleksandru Romanovu, acīmredzot kā Padomju Savienī�bas Varoni, jūnija beigās turpmākai ārstē�anai pārveda uz kādu no labākajām Maskavas klīnikām.

Manā dvēselē un dzīvē atkal iestājās neliela pauze. Diez�gan smaga. Es vairs nebiju padsmitniece. Man jau bija divdesmit se�i gadi un toreiz domāju, ka es vairs nevaru kā uzvilkts vilciņ� arī turpmāk neprātīgi griezties dzīves vir�pulī. Bet izrādījās, ka varēju gan! Vēl vismaz �etrdesmit gadus�

Vīrie�i nāca un gāja. Ta�u Aleksandru aizmirst nespēju un nespē�u nekad! Da�reiz tas mani pat ļoti nomāca.

Kāpēc?! - domās kliedzu. Ar ko viņ� tik krasi at�ķīrās no pārējiem? Principā - ne ar ko! Ta�u, kad sāku domāt lēnāk un pamatīgāk� Pirmkārt jau laikam ar to, ka viņ� bija krievs. Ka viņ� kādu laiku dzīvoja manā mājā. Ka mēs sarunājāmies vāciski. Ka viņ� bija neparasti vīri�ķīgs un krieviem neraksturīgi pieklājīgs, pat inteliģents. Ka bija smagi ievainots. Ka spēja manī pret sevi izraisīt gan �ēlumu, gan mīlestību. Tāds vienīgais.

Es saprotu, ka meklēt un mēģināt atrast mīlestības cēloņus ir tikpat kā neiespējami un principā arī nevajadzīgi. Pat muļķīgi. Jo pati mīlestība savā dziļākajā būtībā ir muļķīga un tāpēc nekādai jēdzīgai analīzei nepakļāvīga.

Mēs vienkār�i dzīvojam un mīlam. Kāpēc tie�i �o, bet ne to? Vai tas būtu jāzina? Jāpriecājas, ka vispār esam atradu�i cilvēku, kuru spējam iemīlēt! Un viņ� mūs. Iemesls lai paliek Dieva ziņā. Man da�reiz �ķiet, ka tie�i tad, kad pasaule bei�dzot �o noslēpumu atklās, tā pēk�ņi sabruks. Un zudīs mūsu dzīves dziļākā jēga un mū�a lielākais skaistums.

Aleksandrs manā dzīvē pēk�ņi atkal parādījās pēc trim gadiem. Tas bija tik negaidīti, ka no izbrīna un stipra sa�mulsuma uzreiz pat nespēju attapties.

Kādu dienu Aleksandrs atkal visā savā varenajā augumā stāvēja manā priek�ā, tikai �oreiz jau ģērbies gai�pelēkā uzvalkā. Elegants.

Pēk�ņi nez kāpēc jutos kā jauna, mīlestības lietās pilnīgi nepieredzējusi meitene. Nosarku, mulsu un nekādi nespē�ju izrādīt pat atklātu prieku.

-� Labdien, Eva! - Aleksandrs sveicināja. - Tu nemaz neesi izmainījusies. Tikpat skaista kā agrāk. Vēl jaunāka.

-� Tu jau tāpat, - es teicu. - Domāju, būs daudz sliktāk.

-� Man trāpījās labi ārsti, - teica Aleksandrs. - Varēja būt visādi.

-�� Es jau domāju, ka būsi "mani aizmirsis.

-�� Eva, tādas sievietes kā tu neviens neaizmirst! Mēs tās atceramies vai nu ar prieku, vai sāpēm.

-� Vai tev mūsu �ķir�anās sāpēja? - jautāju.

-� Man sāpēja visa dzīve, - Aleksandrs atbildēja. - Arī tu. Protams.

-�� Bet es biju laimīga, - sacīju. - Man par tevi palika vis�skaistākās atmiņas.

Aleksandrs iesmējās.

-�� Slimnīca, ja?

-�� Ne tikai! Man atmiņā palika mūsu Ziemassvētki un Zvaigznes diena un kāds skaists rudens vakars dārzā, kad spilgti sarkana rietēja saule un tu man pasniedzi tikko no zara noplūktu ābolu. Un tu pats. Viss. Tāds, kāds esi.

Aleksandrs man pasniedza dāvanu. Iegarenā kārbiņā uz tum�sarkana samta gulēja mazs, ļoti smalks �veicē izga�tavots sievie�u zelta pulkstenis ar dimantiem rotātu zelta ķēdīti. Krievijā tādus dabūt bija neiespējami. Tas, neno�liedzami, kā kara laupījums vai trofeja bija nācis no sakautās Vācijas un to Aleksandram atdevis vai pārdevis kāds no tiem, kas tur karojis. Neizskatījās, ka to kāda dāma jau būtu valkājusi. Visticamāk, paņemts tie�i no juvelierveikala skat�loga vai seifa.

Es ar patiesu prieku un pateicību �o dāvanu, protams, pieņēmu, ta�u ne reizi to sev ap roku tā arī neapliku�

Vakarā sēdējām siltā, atkal rieto�as saules izgaismotā istabā, dzērām gruzīnu vīnu un armēņu konjaku, ko restorāna bufetē varēju dabūt vienmēr, un runājām par karu un dzīvi, par mums abiem un mīlestību. Sīkumus vairs neatceros, ta�u katrā ziņā tā bija ļoti skumja saruna, ko abi ar alkohola palīdzību kaut necik centāmies tomēr uzturēt mazliet priecīgāku.

Izrādījās, Aleksandrs bija atbraucis no manis atvadīties.

-�� Saņēmu atbildes vēstuli no mātes, - viņ� teica. - Viņa ir ļoti slima, bet laimīga, ja vispār �o vārdu var lietot. Es vienīgais no viņas dēliem� Atradu meitu. Man tagad viņa jāizņem no bērnunama, jāaizved pie vecmāmiņas un jālai� skolā. Pēc tam uz Ļeņingradu. Mums tur lielā komunālā dzīvoklī bija divas istabas. Tās jāatbrīvo. Man kā Padomju

Savienības Varonim apsolīja iedot atsevi�ķu dzīvokli. Pēc tam jāiekārtojas darbā un jāsāk strādāt. Tādas, lūk, Eva, tās lietas.

-�� Es saprotu, - teicu. - Tev viss būs kārtībā.

-�� Ceru. Kas gan cits atliek?

-�� Kājas nesāp?

-�� Es jau teicu. Man trāpījās brīni�ķīgi dakteri.

-�� Varbūt sāpēs vēlāk.

-�� Iespējams. Deviņdesmit gadu vecumā.

-�� Es gan tik ilgi nenodzīvo�u.

-�� Ilgāk arī nevajag, - Aleksandrs teica. - Kāda jēga?

-�� Kāda vispār ir jēga? - es prasīju.

-������� Tomēr, - viņ� domīgi teica. - Vai mūsu satik�anās nebi�ja jauka?

-�� Bija, - es teicu. - Toties �ķir�anās ne visai.

-������ Arī tā, - Aleksandrs nepiekrita. - Kā tur dzejnieks bija teicis? Katra �ķir�anās sola jaunu tik�anos?

-�� Aleksandr� Mēs vēl kādreiz tiksimies?

-������ Kāpēc gan ne? Līdzko pārcel�os uz dzīvokli, es tev tūlīt atsūtī�u vēstuli ar jauno adresi.

-�� Tu man to vēstuli, lūdzu, uzraksti ļoti biezu, labi?

-�� Ko tur lai rakstu? - Aleksandrs jautāja.

-������� Uzraksti kaut ko par mīlestību, - es palūdzu. - Tas ir vienīgais par ko vērts rakstīt un lasīt. Tad vēl uzraksti, kā jūties, kad es tev vairs neesmu, kā tu iepazinies ar citu sie�vieti, kā viņu iemīlēji un apprecēji, un cik jums ir bērnu, un kā vispār dzīvojat, vai esi laimīgs vai nelaimīgs, un vai tu mani, Latvijā nejau�i satiktu meiteni, vēl atceries,, un vai tev nav mazliet �ēl, ka mūsu mīlestība neatrada tālāku ceļu, mēs nepalikām kopā, neturpinājām viens otru mīlēt, vismaz fiziski ne, un tagad skumstam katrs savā pasaules galā, domādami, ka varbūt būtu bijis daudz labāk, ja vispār nebūtu satiku�ies�

Aleksandrs ilgi nopietns klusēja, tad pasmaidīja, ievilka mani klēpī un vairākas reizes noskūpstīja.

-������ Nē, Eva, - viņ� teica. - Es neko neno�ēloju. Kara �aus�mu pārņemtajā pasaulē un manas personiskās dzīves izsalu�ajā dārzā tu pēk�ņi ar savu vienreizējo būtību un dzīvesprieku ienāci kā ne �īs pasaules būtne. Tu esi vis�krā�ņākais zieds, kam man jebkad ir nācies pieskarties. Biju pārliecināts, ka tas nekad vairs nevar notikt. Es tev neko

- Nē, Eva, - viņ� teica. - Es neko neno�ēloju. Kara �ausmu pārņemtajā pasaulē un manas personiskās dzīves izsalu�ajā dārzā tu pēk�ņi ar savu vienreizējo būtību un dzīvesprieku ienāci kā ne �īs pasaules būtne.

neprasīju par tavu pagātni. Tā mani neinteresēja. Tu man līdz mū�a beigām atmiņā paliksi kā sieviete, kuru es iemīlēju no pirmā acu uzmetiena, kura pret mani vienmēr izturējās labi un, kad atrados slimnīcā, par mani aizkustino�i rūpējās. Tas vārdos nav izsakāms, ko tas man nozīmēja un cik tas bija cilvēciski, jo es toreiz, Eva, jutos tik smagi, cik smagi cilvēks vispār var justies. Es zinu, mīļā. Man tevi vajadzē�tu neprātīgi mīlēt, nekad neatstāt, par tevi visu mū�u rūpēties, sargāt un no galvas līdz kājām apbērt ar visas pasaules bagātībām! Bet� Dzīve ir dzīve. Tajā bez mīles�tības vēl pastāv arī pienākums pret tiem, kas mūs ir radīju�i, un tiem, kurus esam radīju�i pa�i.

- Es tevi saprotu, - teicu. - Un tomēr - ļoti skumji.

Mani �is skumjas neatstāja pat mīlējoties, un pirmo reizi mū�ā es no tā neguvu nekādu baudu.

Nākamajā rītā Aleksandrs aizbrauca.

Pēc mēne�a sapratu, ka esmu stāvokli.

1949. gada vasaras sākumā, konkrēti, 22. maijā - tie�i pēc trīsdesmit gadiem, kad piedzimu es - man pa�ai piedzima meita, kuru nosaucu par Ievu.

Savādi, lai neteiktu vairāk.

1953. gada vasarā, jau pēc Staļina nāves, negaidīti saņēmu vēstuli no savas aud�umātes Irēnas Ra�inskas, sākām sarak�stīties un es viņai uz Sibīriju regulāri sūtīju pārtikas paciņas un naudu.

1956. gada pavasarī viņa atgriezās, un mēs abas ilgi raudājām.

1956. gada rudens pusē no ieslodzījuma pārnāca arī Ēriks Kalējs. Mēs norunājām veselu dienu un nakti, izdzērām pudeli degvīna un sākām dzīvot kopā.

Tai pa�ā gadā pēc gūsta un desmit Vorkutā pavadītiem ieslodzījuma gadiem Rīgā atgriezās ari biju�ais Latvijas armijas pulkvedis un latvie�u leģiona majors Viesturs Sim�sons. Kādreiz pa�am piedero�ajā Tērbatas ielas namā viņam vairs neatradās ne istabiņa un viņ� atnāca uz Iļģuciemu pie biju�ās sievas Silvijas. Viņa Viesturam piedeva, pa�ēloja, un viņi atkal sāka jaunu dzīvi tie�i tai vietā, kur kādreiz bija iepazinu�ies.

Tas arī viss. Esmu ļoti nogurusi.

26. nodaļa

Eva Ra�inska apklusa un lēnām pievēra acis.

Daktere vēl kādu brīdi uzmanīgi vēroja sirmo sievieti, tad piecēlās un, klusi novēlējusi arlabunakti, nesteidzoties izgāja no palātas.

Ap pulksten septiņiem no rīta, palātā ienākusi māsiņa piegāja pie slimnieces gultas, lai izdarītu ārsta nozīmēto injekciju. Māsa saņēma slimnieces izkaltu�o roku, pacēla, tad, spēji satrūkusies, to atlaida atpakaļ.

Eva Ra�inska apklusa un lēnām pievēra acis.

Eva Ra�inska bija mirusi. Ta�u viņas vēl joprojām sav�dabīgi skaisto seju rotāja nevis nāves �ausmas, bet gan laimīgs smaids.

Blakus uz galdiņa, acīmredzot jau agrāk uzrakstīts, uz baltas papīra lapiņas bija lasāms �āds teksts:

"Katra cilvēka dzīves aplis kādreiz noslēdzas.

Noslēdzas arī daudzu notikumu ķēde, ta�u vienmēr mūsu rīcības dēļ kaut kāda kustība, visbie�āk - dzīvība, tomēr turpinās.

Labi vai slikti, bet īstenībā dzīve nekad nebeidzas.

Mīlestība kā milzu spēks joprojām grie� �o mazo zemīti un mūsu mū�us.

Es, piedzīvodama kaut īsu, ta�u jauku mīlestības mirkli ar neparastu cilvēku neparastos apstākļos, esmu laimīga un liktenim pateicīga. Tās smeldzīgās skumjas, kas da�reiz pavada pat visskaistākās attiecības, liecina vienīgi par mūsu mīlestības stiprumu.

Tagad viss ir beidzies.

Man, tāpat kā agrāk, nav vajadzīga ne piedo�ana, ne attaisnojums.

Visas kaislības rimu�as. Dzīves svētki beigu�ies.

Nodzisu�ās pat zvaigznes.

Varbūt vienīgi kaut kur ļoti tālu kādā nomaļā Visuma stūrī joprojām mirdz manas divas lielās mū�a mīlestības.

Aleksandr! Ērik!

Vai jūs arī tās vēl redzat?"

Rīgā, 2001. gadā

Jau pēc romāna "Krievu leitnanta mīļākā" publikācijas "Lauku Avīzē" 2001 ./2002. gada ziemas mēne�os saņēmu daudzas gan telefoniskas, gan tie�ā saskarsmē, gan vēstuļu veidā izteiktas la�sītāju pārdomas. Tagad, pēc grāmatas iznāk�anas, �ādu ļoti da�ādu un pretrunīgu atsauksmju dro�i vien būs krietni vairāk. Vieni, to izlasīju�i, sajūsmā aplaudēs (par to ne mirkli ne�aubos), savukārt citiem tas būs tikai paticis, bet noteikti atradīsies arī tādi, kuriem Lukjanskis vispār kā rakstnieks nepatīk, un viņi nepie�ņems arī �o darbu.

Tas nekas slikts nav. Tā tam jābūt un tā vienmēr arī ir bijis. Neviens mākslinieks, neviens mūziķis vai rakstnieks nevar patikt visiem vai nepatikt absolūti nevienam. Man ne tikai nepatīk, bet fiziski un garīgi pat riebjas, piemēram, lielais vairums mūsu poprock vai smagā metāla noskrandu�ie bļauri, bet tūksto�iem meiteņu viņus apbrīno, mīl un tie�ā nozīmē pat ģībst, viņus ie�raugot vien! Ta�u viegla vājprāta pārņemtie skatuves lēkātāji, spiedzēji, bungu sitēji vai vienas ģitāras stīgas trink�ķinātāji, tas ir, vienkār�i skaļa trok�ņa taisītāji ar savu māksliniecisko sniegu�mu vienmēr garīgo vērtību skalā stāvēs uz daudz zemāka pakā�piena par jebkuru visvājāk uzrakstītā romāna autoru.

Skaņa pazūd. Tā atskanēja un te jau tās vairs nav. Bet vārds un doma paliek. Ja tā kaut vai uz īsu laiku nepaliek lasītāju

atmiņās vai emocionālajā pārdzīvojumā, tad uzrakstītie vārdi un ar tiem izteiktā doma vai kāda atziņa tīri fiziski grāmatas lappusēs tomēr paliek uz daudz ilgāku laiku.

Nocitē�u kādas lasītājas (iespējams, Balvu skolotājas) vēs�tules fragmentu - pirmo atsauksmi, ko saņēmu par savu "Krievu leitnanta mīļāko". Vēstule bija adresēta "Lauku Avīzes" redakcijai un tur tika skartas arī citas mūsdienu dzīves problēmas.

"�o romānu, tāpat kā visus citus E. Lukjanska darbus, izlasīju ar lielu interesi. Jāteic, ka jau pēc romāna "Notiesātais" izlasī�a�nas sāku vērtēt autoru par mūsu pa�reizējās rakstnieku saimes vado�o spēku.

Domu bagātība, izjūtu asums, patiess skatījums uz dzīvi - tas viss izteikts labā literārā valodā, tēlaini, skaisti. �ie sirsnīgie vārdi rakstniekam godam nopelnīti. Arī viņa pēdējo romānu "Krievu leitnanta mīļākā" lasīju ar baudu. Pārdzīvoju Silvijas veiksmes un neveiksmes, vieglprātīgo un pat noziedzīgo rīcību, kā arī sa�ņemto smago atmaksu. Silvijas meitas Evas tēlu uztvēru ar dziļu iek�ēju satraukumu, pat prieku, domājot, ka nu rakstnieks rādīs mūsdienu jaunatnei, kur noved vieglprātība, kā dzīvē sokas cil�vēkiem, kuri domā tikai par sevi, savām baudām, savu "ego".

Skaista, bet tuk�a sieviete, kura nespēj novērtēt aud�uvecāku rūpes un mīlestību, neizjūt ne mazāko pateicību par labu, pat priek�zīmīgu audzinā�anu. Seksu meitene uztver kā vienīgo vēr�tību dzīvē. Viņa ne�ķiro vīrie�us: ar vienu seksojas pie guļam�istabas durvīm, bet otrs gaida jau gultā. �ai sievietei nerūp, ka varbūt kādam sāp viņas izrīcības, ka vīri atgrie�as mājās īgni un neapmierināti ar sievām, kuras, protams, audzinot bērnus, ne�spēj būt tik gudras un pieredzēju�as seksa pasnieg�anā."

Paldies �ai cienījamai lasītājai par izteiktajiem labajiem un vēlāk arī kritiskajiem vārdiem. Varu pieļaut, ka maz ir tādu autoru, kuriem būtu pilnīgi vienaldzīgs viņa pa�a uzrakstītā darba liktenis un tā īslaicīgs vai ilglaicīgs iespaids uz lasītāju. Arī es vienmēr esmu bijis gandarīts un da�reiz pat nedaudz lepns, ka manas grāmatas tiek lasītas un daudzās bibliotēkās apmeklētāji pēc tām pierakstīju�ies pat garu garās rindās. Tātad, notieko�o vērtējot objektīvi, es ar kaut ko tomēr piesaistu lasītāja interesi un uzma�nību. Vai tikai ar spraigu si�etisku darbību? Ar dzīves patiesumu? Ar diezgan bie�i tekstā izteiktajiem atzinumiem, pārdomām par da�ādiem mūsu dzīves un vēstures notikumiem, sentencēm un da�kārt pat aforismiem? Diez vai tikai ar to. Atzīstu - mani varoņi ir diezgan vienveidīgi un vairumā gadījumu ne ar ko krasi neat��ķiras cits no cita. Bet kāpēc Lukjanski tomēr tik daudzi lasa (kas ārkārtīgi kaitina da�us kritiķus!), viņa darbus neaizmirst, tos at�ceras vēl daudzus gadus pēc to publicē�anas un ļoti augstu vērtē?

Atklāti sakot, mani ļoti pārsteidza un zināmā mērā pat satrieca kāda Jelgavā dzīvojo�a lasītāja, kura, mani apsveicot pagāju�ā gada Ziemassvētkos, atcerējās un izteica da�as savas pārdomas par 1977. gadā (!) publicēto romānu "Memento mori". Dienu vē�lāk piezvanīja vēl viena lasītāja un tāpat, apsveicot svētkos, atcerējās manu kādreiz �urnālā "Liesma" publicēto noveli "Nelie��u banda". Es pats no tās vairs neatceros nevienu vārdu, bet viņai tur attēlotais notikums ir palicis atmiņā uz visu mū�u. Pa�skatījos savos pierakstos un ieraudzīju - novele tāpat publicēta pirms divdesmit pieciem gadiem! Vēl divas nedēļas vēlāk �ā gada dienu noplē�amajā kalendārā manas dzim�anas dienas lapiņas otrajā pusē bija nodrukāts neliels noveles "Neizdomāts stāsts" fragments. Atkal palūkojos savos reģistros un pārsteigts konstatēju, ka �ī novele publicēta vēl agrāk - 1967. gadā! Tātad pirms trīsdesmit pieciem gadiem!!! Ko tas viss nozīmē?

Tas galvenokārt var nozīmēt tikai vienu - daudzu lasītāju at�miņā uz ilgu laiku paliek manis, vairumā gadījumu no dzīves ņemtais notikums, izvēles situācija, kādā manu grāmatu varoņi nonāk un �o cilvēku likteņi. Parasti �ie notikumi, izvēles situāci�jas un likteņi ir neparasti, dramatiski, emocionāli sakāpināti un ļoti traģiski. Tas tad arī paliek lasītāju atmiņā. Jo, raugi, kā gan var aizmirst, piemēram, romānā "Notiesātais" attēloto situāciju, kad tiesnesei par smaga nozieguma izdarī�anu nākas piespriest nā�vessodu pa�as dēlam�

Esmu pārliecināts, ka lasītāju lielais vairums tik ātri neaizmirsīs arī romānu "Krievu leitnanta mīļākā". Jo �eit ir gan mūsu tautas vēsture, daudzi valstij iz�ķiro�i notikumi, gan arī atmiņā palieko�i traģiski cilvēku likteņi. Un tie tādā vai citādā veidā ir patiesi. Ne�kas īpa�i nav izdomāts, vienīgi notikumi sakārtoti daudzmaz loģiskā secībā un galveno romāna varoņu Silvijas un Evas tēli ir radīti, pamatojoties gan uz konkrētu, vēl tagad reāli dzīvojo�u sievie�u likteņiem, gan, protams, ļaujot vaļu arī nelielai iztēlei, kad atmiņa no pagātnes tumsas pēk�ņi izrauj kaut kur redzētus, lasītus vai dzirdētus citu sievie�u dzīves stāstus.

Sākotnējās idejas pamatā, iecerot rakstīt romānu "Krievu leit�nanta mīļākā", bija neparasts notikums manu vecāku draugu ģi�menē. �o cilvēku uzvārdus neminē�u. Pateik�u vien, ka tēva draugs un darba kolēģis Rūdolfs pirmskara laikā bija pazīstams sportists - ilggadējs Latvijas futbola izlases dalībnieks. Viņa sieva

1.� Izvēle. Stāsti un noveles. Liesma, 1966.

2.� Nekad nebeigsies. Stāsti un noveles. Liesma, 1968.

3.� Pieskāriens. Stāsti un noveles. Liesma, 1971.

4.� Bez �ēlastības. Garstāsti. Liesma, 1973.

5.� Bronzas sieviete. Stāsti un noveles. Liesma, 1975.

6.� Neuzvarētais. Romāns. Liesma, 1977.

7.� Memento mori. Romāns. Liesma, 1977.

8.� Lāse karogā. Mākslinieciskie apraksti. Liesma, 1980.

9.� Skrējiens bezgalībā. Stāsti un noveles. Liesma, 1981.

10.� � un mana dzīvība arī. Dokumentāls apraksts. Liesma, 1984.

11. Atliktais laiks. Romāns. Liesma, 1985.

12.� Ne jau katru dienu. Romāns. Liesma, 1987.

13. Atnāc un paņem. Romāns. Liesma, 1987.

14.� Rēta akmenī. Romāns. Liesma, 1993.

15.� Nakts tiesnesis. Romāns. Avots, 1993.

16. Sāpes un triumfs. Romāns. Sol Vita, 1994.

17.� Kliedziens no debesīm. Romāns. Liesma, 1994.

18. Sieviete visam mū�am. Romāns. Preses nams, 1996.

19. Asaras debesis. Romāns. Liesma, 1997.

20.� Palīgā sauciens. Romāns. Daugava, 1999.

21.� Privāttiesnesis. Romāns. Preses nams, 1999.

22.� Notiesātais. Romāns. Lauku Avīze, 2000.

23.� Cilvēks naktī. Romāns. Lauku Avīze, 2000.

24.� Tas, ko tu negaidi. Romāns. Lauku Avīze, 2001.

25.� Naida nogurdinātie. Romāns. Lauku Avīze, 2002.

_______________________________________________ 1999. g adā

V� Kaijaks Enijas bize

A. Skailis Septiņas bīstamas jaunavas M. Zīle Lilija M. Geidāne Puisiķciems

V� Kaijaks Zem Marsa debesīm A. Pūriņ� Mīla un naids Livonijā

_______________________________________________ 2000. g adā

L. Brīdaka Aizvēj� pie jūras E. Lukjanskis Notiesātais E. Lukjanskis Cilvēks naktī R. Plūcis Mazā ciema ledainais pavasaris

A. Sedlenieks Gladiators

V Kaitina Mīlestības ārprāts jeb lielie kāposti M. Zīle Lilļja-2

M. Geidāne Bāka pār me�iem I. Bērziņa Dālderkalnā

D. Avotiņa Kapteiņa Jēka mīlestība

V� Kaijaks Nārbuļu dēli

V� Gune Atpakaļceļ� � Nāru guns

_______________________________________________ 2001. gadā

B. Eglīte "Ābeļu" ragana M. Geidāne Vēju dziesma

0. Mauriņ� Hameleonu rotaļas latvie�u gaumē

A. Pūriņ� Lā�plē�a klejojumi

M. Zīle Smukas meitas maksā smuku naudu

Pūriņ� Lielā bērza noslēpums

S. Gailīte Taureņa lidojums akmenī

Eglīte Me�a noburtie

E. Lukjanskis Tas, ko tu negaidi

M. Svīre Slazdu krogs un divi nami Rīgā Z. Bekmanis Trīs dienas pēc pastardienas �

E. �ņore Uzticības tests L. Brīdaka Melnās ogas

___________________________________ 2002. gadā

E. Lukjanskis Naida nogurdinātie A. Pūriņ� Mana dzīve jūsu rokās K. Klāna Klūrgu sūnākļa rēgs S. Me�ābele Uz priek�u, meitenes! A. Zuja Piepildi savus sapņus M. Geidāne Kārklu sīkstums

________________________________________ SAGATAVO�ANĀ

A. Skailis �ūsku dīdītājs un svētā

E. Lukjanskis KRIEVU LEITNANTA MĪĻĀKĀ

Redaktors Valdis Veilands Aleksandra Stankevi�a zīmējumi Valda Semjonova foto Silvijas Kokinas datorgrafiskais noformējums Mudītes Arājas korektūra Parakstīta iespie�anai 24.05.2002. Izdevniecība "Lauku Avīze" Dzirnavu ielā 21, Rīga LV-1010. Iespiesta SIA "Latgales druka" tipogrāfijā Baznīcas ielā 28, Rēzekne LV-4600.