Egils Lukjanskis

Latvie�u �igolo

,

.

.

.

Es vēl nebiju īsti pamodies, kad caur moko�u murgu un baismīgu sapņu pilnu pusmiegu pēk�ņi sadzirdēju it kā no milzīga tāluma, varbūt pat no citas Galaktikas nāko�u tele�fona zvanu. Tas patie�ām �ķita tāls un nedabisks. Nevēlams.

Vēl da�us mirkļus, mēģinādams beidzot kaut nedaudz at�irgt, gaidīju, kad beidzot zvans pārstās tark�ķēt. Nekas nemainījās. Pagaidīju vēl. Tad, rupji nolamājies, beidzot iz�stiepu roku un satvēru turpat pie dīvāna galvgaļa uz nakts�galdiņa stāvo�ā telefona klausuli.

Turpmāk �o riebīgo skaņu ma�īnu vajadzēs uz nakti no�vietot tualetē, nodomāju, un negribīgi pieliku klausuli pie auss.

-�� Klausos.

-�� Tas esi tu, Aksel? dzirdēju patīkamu sievietes balsi. Pirmajā brīdī �ķita, ka to jau esmu kādreiz dzirdējis, ta�u vismaz tobrīd nejutu ne mazāko vēlē�anos lieki sasprin�dzināt atmiņu.

-�� Ar ko es runāju? jautāju.

-������� Neizliecies! sieviete pārmeto�i iesaucās. Vai tie�ām mani vairs nepazīsti?

-�� Es ļoti atvainojos�

-������� Tātad tomēr esi aizmirsis, sieviete bez jūtamas no�ēlas konstatēja. Slikti, draugs! Ko nu ko, bet mani tev vajadzē�ja paturēt atmiņā uz mū�u!

Nedaudz saspringu.

-� Vai Anita?

-������ Nu tad beidzot! viņa atviegloti uzelpoja. Vai tevi tur cietumā tik pamatīgi dauzīja, ka�?

-������ Jā, Anit, ironiski smīnēdams, sacīju. Atsita ne tikai nieres, bet no galvas izsita arī visu pelēko masu!

-�� Un kas tagad?

-������� Tagad ir labi, es teicu. Smadzeņu vietā man iebēra cementu, aplēja ar �ampanieti un kārtīgi samīcīja, tā ka pa�laik manā galvā atrodas tikai pēc alkohola smar�ojo�s dzelzsbetons! Vai nav jauki?

-�� Nezinu gan, Anita sacīja. Tu dzer?

-�� Es guļu.

-�� Viens?

-�� Nezinu. Jāapskatās� '

Brīdi klusēju.

-������� Nu kā? Anita ātri prasīja. Vai kādu sev blakus at�radi?

-������� Diem�ēl� smagi nopūtos. Protams, ja runa būtu par sievieti.

-������� Labi vien ir! Anita teica un ar katru nākamo vārdu viņas balss kļuva skarbāka un tāda kā pavēlnieciskāka. Vai vakar svinēji savu atgrie�anos?

-�� Protams! Kāpēc gan ne?

-������� Nē, es neko nesaku, Anitas balss kļuva mazliet mai�gāka. Vai Arnolds arī bija?

-� Viņ� ir mans labākais draugs.

-�� Un ko tava labākā draudzene?

-�� Es viņu nevarēju sazvanīt.

-������ Kāpēc nepiezvanīji man? Anita prasīja. Vai patie�ām gribi aizmirst?

-������ Lai cik tas tev arī būtu nepatīkami� Tik tie�ām, Anit. Gribu aizmirst.

-�� Kāpēc? sievietes balsī skanēja patiess izbrīns.

-������� Tāpēc, ka tevi mīlu! man paspruka, lai gan tas bija tālu no patiesības.

Anita skaļi iesmējās.

-�� Neko teikt, ļoti pārliecino�s arguments! viņa sacīja.

-� Kāpēc tu, Aksel, gribi, lai es par tevi domāju kā par pēdējo nelieti?

-������� To nu gan, mīļā, nedari! es teicu. Labāk domā, ka esmu vienkār�i slikts cilvēks! Būtiskas at�ķirības tur nav, ta�u skan tomēr mazāk aizskaro�i.

-� Vai tad tevi kas var aizskart? Anita pārmeto�i prasīja.

-� Agrāk tev bija tikai dzelzs muskuļi un izturība, tagad vēl smadzeņu vietā�

-������ Anit, ko tu gribi? jautāju. Vēlies, lai tūlīt braucu pie tevis, metos ceļos, skūpstu tavu kāju pirkstiņus un, birdi�nādams pateicības asaras, saku paldies, ka mani uz pieciem gadiem neiesēdināji cietumā? Ka tiesā kā vienīgā lieciniece klusēji un mani nenodevi?

-������� Es neklusēju, Anita atgādināja. Vai esi jau aizmir�sis? Es tiesai apzināti meloju!

-������� Paldies, Anit! Bet īpa�i censties tev nevajadzēja! Meli ta�u sievietēm ir otrā daba!

-�������� Un kāda tad ir pirmā? Anita jūtami ieinteresēta jautāja.

-������� Pirmā? lēnīgi pāijautāju un gribēju atbildēt "gal�venokārt risināt seksuālas problēmas" ta�u nolēmu labāk viņu nekaitināt, jo Anitai, vismaz pirms gada, tas patie�ām bija pats galvenais. Nezinu. Es sievietes maz pazīstu.

-������ Tad būtu pēdējais laiks iepazīt! Anita diezgan asi patei�ca. Lūdzu, ap dienas vidu, tas ir, pulksten divpadsmitos atbrauc pie manis! Un esi skaidrā!

-�� Tas būs gandrīz vai neiespējami�

-������� Pacenties gan, Aksel! Anita teica. Būs nopietna saruna!

-�� Vai bez tās nevar?

-������� Nekādi! Anita atcirta. Runa būs par tavu turpmāko nākotni! Un manējo arī! Tu ta�u netaisies �odien izlaist garu?

-������ Varu pagaidīt, noņurdēju. Bet vispār� Kas tu man tāda esi? Mamma? Māsa? Sieva? Kāda velna pēc tev vajadzē�tu sākt rūpēties par manu nākotni?

-������� Bez manis tu pazudīsi! Anita sacīja. Būt par tavu mammu vai sievu man nav ne mazākās vēlē�anās, ta�u� Aksel, tu pa�laik jūties laimīgs?

-������� Nesaprotu par ko tu runā? es prasīju. Lielā gud�riniece, tu vispār zini, kas ir laime?

-�� Naudas tev pietiek? Anita prasīja.

-�� Da�i lati vēl ir�

-������� Da�i lati� Anitas balsī bija saklausāms vāji slēpts nicinājums. Vai katru dienu vismaz simtu negribi?

-�� Tu joko? kļuvu uzmanīgs.

-������ Ar tādām lietām nejoko! Pavisam nopietni! Turklāt, ja būsi ar mieru un mums paveiksies, varēsi pelnīt pat vairāk!

Tas man �ķita maz ticami. Radās aizdomas, vai tikai Anita pati nemokās ar smagām paģirām.

-�� Vai kāds būs jāsit nost? painteresējos.

-������ Darbs būs glu�i normāls, Anita paziņoja. �odien lielu naudu var nopelnīt ar! ar galvu, nevis ar armatūras stieni tirgus dienās stāvot uz lielceļa!

-������� Tas tiesa, es piekritu. Romantiskais Kaupēnu laiks ir beidzies. Tā vietā ir nāku�i datori un kredītkartes.

-������� Nekādas krāp�anas! Anita iesaucās. Viss likumīgi un legāli! Vai tu savu dzīvi beidzot negribi padarīt daudz patīkamāku? Skaistāku? Aizraujo�āku?

-�� Gribu, Anit, es atzinos. Pilnīgi mirstu nost�

-� Labi! viņa pēk�ņi pārtrauca sarunu. Gaidu tevi div�padsmitos!

Gaidi vien, es nodomāju. Ja spē�u piecelties, varbūt arī aizbrauk�u.

Noliku klausuli un pievēru acis. Garastāvoklis bija vairāk nekā draņķīgs. To diem�ēl nespēja uzlabot arī Anitas radītā spo�ās nākotnes vīzija. Drausmīgi slāpa! Sāpēja galva un dvē�sele. Paldies Dievam, nevajadzēja ģērbties un tūlīt skriet uz veikalu. Turpat pa rokas tvērienam uz grīdas stāvēja divas vēl neizdzertas Zelta alus pudeles. Atkorķēju, un sen nebi�ju izjutis tik svētlaimīgu baudas mirkli, to saturu ielejot sev rīklē! Sapratu es vēl dzīvo�u! Vismaz pamēģinā�u.

Lai gan, atklāti sakot, nekādas smagas problēmas mani tobrīd vairs neskāra. Tā bija arī agrāk. Viss normāli. Vecāki pirms pārcel�anās uz laukiem manā rīcībā atstāja septiņ�desmito gadu sākumā celtu savrupmāju, kuru gleznaini ieskāva augļu dārzs un angļu stilā kopts mauriņ�.

�ķirtā sieva Irēna dzīvoja atsevi�ķi un mēs, ja tā varētu teikt, palikām draugi. Tas ir, centāmies viens otru vairs ne�traucēt ne ar labu, ne ko sliktu, ta�u, ja vienam no mums uzradās nepiecie�amība pēc jelkāda veida palīdzības, otrs nekad neatteica.

Vispār, sievietes mani mīlēja. Un kāpēc gan ne? Man bija cieņu un zināmā mērā pat bijību izraiso�s amats. Laba alga. Biju pietiekami gudrs. Glīts. Vīri�ķīgs. Lepns. Elegants. Un pietiekami pa�ironisks. Starp citu, tā esot augsti vērtējama cilvēciska īpa�ība spēja pasmieties pa�am par sevi.

Ar darbu arī viss bija kārtībā. Pēc universitātes juridiskās fakultātes beig�anas �etrus gadus strādāju par Rīgas tiesas apgabala prokuroru. Darbs bija interesants, katru dienu kaut kas jauns un, lai gan pa lielākajai daļai �ie jaunumi bija visai baismīgi, tie mani personīgi maz skāra, tāpēc ārpus darba savu mū�u īsināju diezgan vaļīgā uzdzīvē. Līdz bei�dzot, kā tas nereti gadās, pēk�ņi vienā dienā viss uzsprāga gaisā un sabruka. Un no iepriek�ējā nekas daudz pāri nepalika.

Esmu bie�i domājis ja mēs jau iepriek� spētu paredzēt, kas ar mums notiks nākamajā dienā, kas notiks pēc stun�das vai brī�a? Ta�u parasti nekas traģisks nenotiek. Tāpat kā neatnāk ne liela mīlestība, ne loterijā vinnējam miljonu�

Rit parasta ikdienas dzīve te nedaudz gai�āka, te maz�liet tum�āka. Tikai da�reiz tā kļūst glu�i melna un neiztui rama. Ta�u tas savukārt ir labs iemesls, lai mēs pēc iespē�jas ātrāk beigtu plēst matus no galvas, lai sāktu kaut ko darīt, lai atkal nāktu dienas baltās�

Pirms gada, 2003. gada 10. aprīlī, mēs ar Anitu vienā no Vecrīgas kafejnīcām divatā atzīmējām viņas vārda dienu. Bija brīni�ķīga pavasara diena. Ne tikai cilvēki, visa pasaule �ķita saules, mīlestības un viegla neprāta pārņemta. Ziema beigusies! Nebūs vairs ne sala, ne dubļu. Viss! Būs tikai saule, ziedo�i dārzi un romantiskas tik�anās.

-�� Tu vēl atceries, kad pirmo reizi sagrēkojām? Anita pauzē starp diviem �ampanie�iem prasīja.

-� Protams, es atbildēju. Tas bija tie�i pirms gada. Tavā vārda dienā. Toreiz apsolījos "es tavu vārdu, Anit, zelta burtiem iekal�u ne tikai savas mājas sienā, bet līdz mū�a galam paturē�u arī atmiņā".

-� Tu labāk līdz mū�a galam pie sevis paturi mani! Anita ieteica. Kā dārgu istabas mēbeli vai briljantiem rotātu gredzenu. Vai vismaz kā mīļu istabas sunīti!

-�� Nē, Anit! noraido�i pakratīju galvu. Nekas no tā ne�sanāks! Tu ne pēc rakstura, ne arī trakā temperamenta nu nekādi nespētu dzīvot un uzvesties kā mīļ� mājdzīvnieciņ�! Tev ir vajadzīgs kaujas lauks! Bet kas attiecas uz dārgu mē�beli vai rotaslietu� Tās, Anit, ir zūdo�as vērtības. Un galu galā arī pats cilvēks� Ja mēs līdz mū�a galam spētu paturēt otra cilvēka dvēseli� Un �ī dvēsele būtu tā vērta, lai mums rastos vēlē�anās to paturēt� Ta�u tas nav iespējams, kā

Atkorķēju Zelta alus pudeli, un sen nebiju izjutis tik svētlaimīgu baudas mirkli, tās saturu ielejot sev rīklē!

starp citu, nav iespējams paturēt ari daudz vienkār�ākas lietas. Piemēram, �o tuk�o vīna glāzi. Man tā patīk, es to lietoju un izmantoju, ta�u aizejot, man tā būs jāatstāj bāra īpa�niekam. Tā bie�i gadās arī ar cilvēku, kuru esi mīlējis. Pienāks laiks, kad viņ� jāatdod citam�

Anita man uzmeta aizdomu pilnu skatu un skumji pa�smaidīja.

-�� Tu varētu mani atdot citam? viņa jautāja.

-�� Nē, es atbildēju. Agrāk vai vēlāk tu aiziesi pati.

-�� Un kur paliksi tu?

-�� �eit krogā, es pateicu.

-������ Vieta, protams, nav slikta, Anita piekrita. Visas pa�saules krogos ir paliku�i simtiem, ja ne tūksto�iem, talan�tīgu, pat ģeniālu cilvēku! Bet tu tam esi par stipru. Vismaz man tā �ķiet. Krogos un dzīves pa�obelē paliek vājie.

-������ Es neesmu stiprs, iebildu. Tu ar savu skaistumu un nevaldāmo kaislību mani jau no pirmās iepazī�anās dienas esi saņēmusi gūstā. Un esmu padevies.

Pēc vēl vienas izdzertas glāzes mēs apmainījāmies dāva�nām. Es Anitai pasniedzu zelta ķēdītē iekārtu Me�ā�a sim�bolu, bet viņa nez kāpēc man uzdāvināja skaistu mednieku dunci ar brie�raga spalu.

-������ Paldies, Anit, es teicu. Bet kam man tas? Es neesmu mednieks.

-������� Nekas, gan noderēs! Viņa mīļi pasmaidīja. Vīrietis bez iero�a� �odienas pasaulē tas ir bīstami.

-�� Man mājās ir pistole, es atgādināju.

-������� Bet �ito katru dienu nēsā sev līdzi! Anita ieteica. Varbūt kādreiz būs ar ko mani aizstāvēt!

Ja toreiz būtu zinājis, kādu liktenīgu lomu �is nazis nospēlēs manā turpmākajā dzīvē, tūlīt to būtu iemetis atkri�tumu urnā. Bet nazis bija skaists un to man uzdāvināja sie�viete, kurā toreiz biju nedaudz iemīlējies.

Kad pēc pusstundas izgājām no kafejnīcas, mūs jau ap�ņēma viegla krēsla. Anitas dzīvoklis atradās Rīgas centrā, un mēs uz turieni devāmies gar Bastejkalnu. Kanālmalā pēk�ņi ieraudzījām, kā divi iereibu�i jaunie�i rupji aizskar vai nu pa�u kompānijas vai glu�i sve�u tur nejau�i pagadī�ju�os sievieti. Viņa eleganti ģērbusies dāma no huli�gāniem atgaiņādamās, vairākas reizes skaļi iekliedzās. Ilgi nedomādami, ar Anitu pieskrējām klāt, un es pui�iem brī�dino�i uzsaucu:

-�� Izbeidziet!

Tūlīt pamanīju, ka vienam no viņiem sejā pavīdēja ne tikai ņirdzīgs smīns labajā rokā bija stingri satverta arī pusiztuk�ota dzēriena pudele.

-�� Staigā tālāk! viņ� dobjā balsī uzkliedza. Citādi vari te palikt uz visiem laikiem!

-� Ejam! Anita, stipri nobijusies, rāva mani prom. Lai viņi pa�i tiek galā!

-� Lūdzu, neaizejiet! sieviete izmisusi teica. Viņi mani nogalinās.

-� Jūs esat pazīstami? es jautāju. No vienas kompānijas?

-� Nē, sieviete atbildēja. Mierīgi gāju mājās un viņi man pēk�ņi uzbruka! Centās izraut somiņu! Redzat? Viņi noteik�ti ir narkomāni!

Es sievietei vēlreiz uzmetu īsu, bet cie�u skatienu. Viņa nepārprotami bija ļoti glīta. Melni mati, lielas acis, klasiska, kā senās Grieķijas dievietēm, veidota seja, pabiezas lūpas, slaids augums, kuru apņēma dārgs dabiskās ādas ka�oks.

Neko teikt, ātri nodomāju. Jums, kundzīt, vajadzēja mājās doties ar jaunākā modeļa mersedesu, nevis krēslas laikā vie�natnē iet gar kanālmalu, kur mud�ēt mud� no narkomāniem un agresīvi noskaņotiem jaunie�iem.

Pagriezu galvu sāņus un ieraudzīju, kā man pretim stā�vo�ais puisis noliecas, sasit pudeli un, turot rokā �ķautņaino pudeles aug�daļu, pasper soli tuvāk. Nodoms bija acīm�redzams -jau nākamajā mirklī viņ� �o visai briesmīgo iero�ci centīsies ietriekt man sejā.

Protams, man pastāvēja izvēles iespēja. Es drebo�ā balstiņā viņam varēju lūgt to nedarīt, vai arī, pagriezis mugu�ru, mesties bēgt. Bet kas tādā gadījumā notiktu ar Anitu, man ātri pazibēja galvā. Kas notiktu ar sve�o sievieti? Ta�u galvenais kas notiktu ar mani pa�u?! Mana pa�cieņa un ieņemamais amats neļāva ne drebo�ā balstiņā lūgt �ēlastību, ne pie pirmajām briesmām uzreiz padoties un bēgt.

Tad pēk�ņi atcerējos �odien uzdāvināto mednieku dun�ci. Zibenīgi to izrāvu, strauji atlecu sāņus un tai pa�ā mirklī dunci ietriecu pui�a krūtīs. Tas notika pilnīgi auto�mātiski neko daudz nedomājot un nejūtot. Prāts it kā at�slēdzās un komandu rīkoties tie�i tā deva nevis kādi racionāli apsvērumi, bet gan tikai un vienīgi pa�saglabā�anās in�stinkts.

Sadurtais puisis tūlīt no rokām izlaida aso pudeles aug��galu, klusi iekliedzās un pēc mirkļa saļima zemē. Otrs uz�brucējs gar kanālmalu metās bēgt. Sieviete tāpat strauji pa�griezās un skrie�us devās uz otru pusi.

Labu brīdi stāvēju kā sastindzis, kamēr arī līdz manai apziņai beidzot nonāca lēmums pēc iespējas ātrāk pazust no �īs vietas.

Dzirdēju tuvojamies skaļi runājo�us cilvēkus.

Anita spēji no sava kakla norāva zīda �allīti un pret mani izstiepa roku.

-�� Dod dunci! Ātri!

Es paklausīju. Anita dunci nekavējoties ietina �allē un to veikli paslēpa aiz pabieza svītera, kas sedza viņas daiļā ķermeņa aug�daļu.

Pēc da�iem brī�iem pie mums pieskrēja vairāki cilvēki un, kur gadījies, kur ne, arī kāds policists. Man �ķiet, viens no tiem, kas bie�i de�urē Brīvības pieminekļa apkārtnē.

-�� Kas notika? policists jautāja un ziņkāri skatījās uz zemē gulo�o vīrieti.

Es īsu brītiņu saspringti domāju. Negaidīti biju nonācis diezgan grūtas vai, pareizāk sakot, pat liktenīgas izvēles priek�ā. Izskatījās, ka puisis, kur� man mēģināja uzbrukt, ir jau miris. Vai atzīties, ka aizstāvoties esmu viņu nogali�nājis? Ta�u vairāk nekā labi pārzinādams mūsu likumus, kriminālkodeksu, kriminālizmeklē�anu un tiesu praksi, sa�pratu, ka izvairīties no barga soda man nekādi nebūs iespē�jams. Jo, rēķini kā gribi, ir pārkāptas nepiecie�amās aizstā�vē�anās robe�as. Tī�i izdarīta slepkavība!

"Jūs, apsūdzētais Aksel Anson, no �īs sadursmes ta�u varējāt izvairīties! Jūs varējāt bēgt, kliegt vai galu galā lēkt kanālā! Bet ko jūs?!" Un pieci vai pat astoņi gadi kā likts!

Nolēmu melot. Neatzīties. Kaut kā pavisam negribējās uzreiz tik muļķīgi zaudēt labu darbu, ierasto dzīvesveidu, brīni�ķīgo Anitu, ilgus gadus atrasties ieslodzījumā un pēc tam eksistēt ar ne visai glaimojo�o apzīmējumu slepkava.

Lai no tā izvairītos, bija vērts patiesību neteikt.

-��� Mēs gar kanālmalu devāmies mājup, sāku stāstīt.

-�� Pienāku�i tuvāk, ieraudzījām, ka te stāv vairāki jauni cil�vēki, visi izskatījās iereibu�i, rokās turēja pudeles, skaļi strīdējās, līdz tie�i mūsu acu priek�ā kaut kāda iemesla dēļ pēk�ņi uzsāka savstarpēju kautiņu. Viena pui�a rokās pa�rādījās nazis. �is jauneklis nokrita. Pārējie aizbēga. Tas arī viss.

-�� Viņ� melo! kāda meitene, nostājusies blakus policis�tam un ar roku rādīdama uz mani, negaidīti skaļi paziņoja.

-�� Es redzēju, kā �o puisi nodūra tie�i �is cilvēks!

-�� Nē, policista kungs! sarunā tūlīt iejaucās Anita. �ī meitene melo! Es biju blakus un visu redzēju! �o jaunekli nodūra viens no viņu pa�u kompānijas!

Nekavējoties policistam parādīju savu dienesta apliecību, kas uz viņu atstāja acīmredzamu iespaidu. Viņ� tūlīt palūdza meiteni, kura joprojām diezgan histēriski turpināja apgalvot, ka dūrējs bijis es, apklust, izsauca ātro palīdzību un krimi�nālpolicijas darbiniekus.

Vēlāk mūs visus aizveda uz Galveno policijas pārvaldi, nopratināja un lika uzrakstīt paskaidrojumus. Ta�u te viņi pieļāva nelielu kļūdu, lai gan procesuāli viss bija noformēts pareizi un likuma robe�ās. Mani, kā aizdomās turamo, viņi pārmeklēja un, protams, nekādu slepkavības ieroci neatra�da. Ta�u Anita un tā meitene, kas joprojām teica, ka jaunek�li sadūris esmu es, kā liecinieces pārbaudītas netika, kas arī atbilda likuma prasībām. Lai gan praksē visus, ko aizturē�ja policija, tā bie�i nekautrējas pārmeklēt, kā saka, līdz plikai miesai.

Ar to lieta, it sevi�ķi ņemot vērā manu amatu, vismaz pa�gaidām varēja arī beigties. Ta�u policijas izmeklētājs, kur� mani pazina personīgi, nez kāpēc ar neslēptu labpatiku uz�stāja, ka mani, kuru tur aizdomās par smaga nozieguma slepkavības izdarī�anu, ir jāpatur apcietinājumā!

Nākamajā dienā tiesa tam piekrita. Pēc trīs mēne�iem apcietinājums tika pagarināts, un tā tas vilkās turpat vai gadu, līdz pirms da�ām dienām notika tiesa.

Ne izmeklē�anai, ne tiesai nekādu lietisko pierādījumu pret mani nebija. Apsūdzības rīcībā atradās tikai vienas lie�cinieces apgalvojums, ka dūrējs esot bijis es. Savukārt aiz�stāvības lieciniece bija Anita, kura, tāpat kā iepriek�, ap�galvoja pretējo.

Tiesnesis, pratinot liecinieci Valentīnu Lo�meli, viņai jautāja:

-�� Kādā attālumā jūs atradāties no notikuma vietas?

-�� Grūti pateikt, lieciniece paraustīja plecus. Man no�durtais puisis bija pazīstams. Es tobrīd biju atgājusi sāņus un apsēdusies uz soliņa, kas atrodas blakus sievietes skulptūrai.

-�� Tas ir apmēram trīsdesmit metri. Vai jūs no tās vietas varējāt skaidri saskatīt visu kanālmalā notieko�o?

-�� Jā, lieciniece apgalvoja. Diezgan skaidri.

Te iejaucās mans advokāts.

-� Lieciniece! Vai jūs ievērojāt, cik tobrīd rādīja pulkstenis?

-�� Nē, viņa atbildēja.

-�� Bet vai jūs vismaz ievērojāt to, ka tobrīd laukā jau biezē�ja krēsla? Kā liecina nozieguma vietas sākotnējais apraksts, minētais incidents noticis pulksten pusdeviņos vakarā. Laikā, kad visa apkārtne jau bija krēslas pārņemta un jūs no trīsdesmit metru attāluma nu nekādi nevarējāt saskatīt, kas kautiņa laikā katram no tā dalībniekiem bija rokās!

Meitene mulsa, acīmredzami nervozēja, līdz beidzot jau arī pati sāka savu liecību ap�aubīt.

Anita atradās daudz labākā stāvoklī, un viņas liecība ne prokuroram, ne tiesnesim neizraisīja ne mazākās �aubas.

-��� Notikuma brīdī atrados Ansona kungam līdzās un skaidri redzēju, kā īstenībā viss notika. Kāpēc tie pui�i tur savā starpā konfliktēja, nezinu. Bija pamatīgs kautiņ�. Kad gājām garām, cietu�ais nokrita, pārējie aizbēga.

-�� Cik viņu tur bija? tiesnesis painteresējās.

-�� Divi, Anita atbildēja. Ansona kungs vēl gribēja uz zemes gulo�ajam puisim sniegt pirmo palīdzību, vismaz apskatīties, kas ar viņu ir noticis, un izsaukt ātro palīdzību, ta�u tūlīt ap notikuma vietu sapulcējās vairāki ziņkārīgie, parādījās policists un vēlāk uz melīgas liecības pamata An�sona kungs nelikumīgi tika arestēts, apsūdzēts un līdz �im brīdim vēl joprojām atrodas apcietinājumā! Godājamā tiesa! Vai tad jūs nesaprotat tā noticis tikai un vienīgi nelaimīgas sagadī�anās pēc, jo tie�i tas policijas izziņas inspektors, kur� veica sākotnējās izmeklē�anas darbības, bija personīgi naidīgi noskaņots pret apsūdzēto! Viņi ir pazīstami! Un vēlāk prokurors, kas veica turpmāko izmeklē�anu un sastādīja apsūdzības rakstu, arī personīgi ir ieinteresēts, lai Ansona kungs tiktu notiesāts vai vismaz apsūdzēts! Viņ� proku�ratūrā grib ieņemt Ansona vietu!

-�� Tas nav pierādāms un liecinieces teikto es varu kvali�ficēt vienīgi kā brīvas fantāzijas lidojumu! prokurors Spridzāns iebilda. Kā jūs zināt, ar tagadējās valdības nāk�anu pie varas Latvijā ir sāku�ies jaunie laiki un mēs, at�ķirībā no agrāk pieņemtās prakses, vairs nevaram cil�vēku, kur� apsūdzēts smaga nozieguma izdarī�anā, tūlīt laist vaļā tik�u tāpēc, ka viņ� ieņem augstu valsts amatu! Tie laiki ir pagāju�i! Tāpēc vienīgi tiesai ir jāizlemj, vai apsūdzētais ir vainīgs vai nevainīgs, paturams apcietinājumā vai atbrīvojams!

Nākamajā dienā nolasītais tiesas lēmums bija �āds:

"Apsūdzētais Aksels Ansons viņam inkriminētajā nozie�gumā ir attaisnojams pierādījumu trūkuma dēļ un atbrīvo�jams no apcietinājuma tiesas zālē."

Nenoliedzami tas bija skaists dzīves brīdis. Draugu apsveikumi, �urnālistu jautājumi un televīzijas kameras. Lai gan� Ne mans godaprāts, ne sirdsapziņa nekādu triumfa brīdi tomēr nebaudīja. Es, protams, priecājos, ka biju izspru�cis tikai ar vienu gadu ilgu ieslodzījumu iepriek�ējās izmek�lē�anas izolatorā, ka tiku atbrīvots pierādījumu trūkuma dēļ, ta�u sapratu, ka �ī nav dvēseli tik iepriecino�ā un reti sa�stopamā patiesā taisnības uzvara. Tie�i otrādi! Mēs ar Anitu bijām spēju�i apmānīt gan izmeklē�anu, gan tiesu un, klau�soties attaisnojo�o tiesas spriedumu, sapratu nekādi jau�nie laiki Latvijā vēl ilgi neiestāsies! Kārtējo reizi patiesība, kā maza un neaizsargāta bārenīte, palika ceļa maliņā, bet pa modernu �oseju kā uzvarētāji velni�ķīgā ātrumā aizdrāzās meli, izlik�anās un nepatiesība.

Bet es neprotestēju. Varat mani uzskatīt par vāju un gļē�vu, ta�u godīgi atzīsimies kuram gan no mums labprātīgi gribētos ilgus gadus sēdēt cietumā?

Vienīgi sarūgtinājumu izraisīja tas, ka dienā, kad tiesa pa�sludināja spriedumu, Anitu zālē nemanīju. Iespējams, jau iepriek� paredzot tie�i �ādu tiesas lēmumu, viņa būs saju�tusi kaut nelielus sirdsapziņas pārmetumus.

"Melot ir slikti." Protams. To mūsu mazajās galviņās mēģināja iedzīt jau pirmajās skolas klasītēs.

"Apsolos tiesā liecināt tikai patiesas ziņas�" Par �ā solī�juma neizpildi neviens nekādu morāli nelasītu. Te jau bija kas cits. Draudēja kriminālatbildība smags sods.

Beidzot lēnām piecēlos, izlocīju augumu, aizgāju uz van�nas istabu, palldu zem du�as un bie�i mainīdams karstā ūdens strūklu pret aukstu, pakāpeniski sevī sajutu arvien lielāku spirgtumu. Pēc tam, ķermeni ber�ot ar biezu frotē dvieli, sevi pavēroju spogulī. Neko teikt, ja arī augums nebi�ja glu�i kā Svarcenegeram, sacensties ar jebkuru kultūristu varēju dro�i. Es nebiju vienkār�i muskuļu kalns, bet ideāli veidota un ļoti atlētiska auguma īpa�nieks gan.

Iekodis vieglas brokastis, sēdos automa�īnā un braucu pie Anitas. No iepriek�ējās telefona sarunas tā arī nespēju ap�jēgt, kas viņai lēcies. To, ka viņa pēdējā gada laikā ir stipri mainījusi savu attieksmi pret mani, jutu jau agrāk. Lai gan patiesībā tur nebija ko brīnīties. Jauna, seksuālu kaislību plosīta sieviete� Tagad viņai noteikti ir kāds cits. Iespējams, ir pat precējusies un kas viņai vairs es, ja neskaita mūsu iepriek� kopīgi pavadīto mīlas laiku un to kriminālo gadī�jumu, ko mums tik veiksmīgi izdevās noslēpt no tiesībsargājo�o iestā�u neatlaidīgajiem pūliņiem uzzināt patiesību.

Anita dzīvoja vienā no Valdemāra ielas sākuma lielajiem piecstāvu namiem. Līdz manam arestam bija kādas slave�nas fran�u parfimērijas firmas vietējā vadītāja, lepni sauk�ta par prezidenta kundzi. Savā laikā nopirkusi minētajā namā divus blakus eso�us dzīvokļus, tos savienoja, veica Eiropas standartiem atbilsto�u remontu, un es pat nezināju, cik viņai to istabu tur īsti ir. Ap desmit bija noteikti.

Izrādījās, namā tik vienkār�i nemaz nevarēja iekļūt. Va�jadzēja spiest attiecīgā dzīvokļa pogu, tad atskanēja Anitas balss, un tikai tad, kad biju apliecinājis, ka patie�ām esmu Aksels Ansons, durvju slēdzenē kaut kas klusi noklak�ķēja un es varēju tās atvērt.

Baigie miljonāri, nīgri nodomāju. Agrāk komunistiskās partijas Centrālkomitejā iek�ā tikt bija daudz vienkār�āk nekā tagad da�ā sīkā privātuzņēmumā vai daudzmaz turī�gāka cilvēka dzīvesvietā.

Pie izdevības varat apskatīt arī �o veiksmīgo spekulantu, bodnieku, augsti apmaksātu ierēdņu vai vienkār�i valsts apzadzēju krā�ņās mājas Siguldā, Baltezerā, Ik�ķilē vai Langstiņos! Paliek iespaids, ka katrs no �iem īpa�umiem ir veidots kā mazliet modernizēts viduslaiku cietoksnis vai privātcietums. Atklāti sakot, tas ir diezgan no�ēlojams skats. Augstas sētas, pagalmā vismaz divi nikni suņi un visi logi aizrestoti! Jauka dzīve, vai ne? Aiz restēm kā Centrāl�cietuma bandītiem.

Anita mani sagaidīja tikko kā izkāpusi no vannas un ietēr�pu�ies biezā, sniegbaltā halātā.

-�� Sveiks, Aksel! viņa teica un manam vaigam uzspieda vieglu skūpstu. Es jau tiesas sēdes laikā ievēroju, ka neko daudz mainījies neesi. Vismaz ārēji.

-� Matīsa cietumā nav tik traki, es sacīju. Man tur trīs reizes nedēļā ļāva iet pat uz sporta zāli.

Anita izskatījās pārsteigta.

-�� Patie�ām? Spēlēji tenisu?

-�� Cilāju dzel�us, es atbildēju. Tas bija patīkamākais, ko tur darīju.

-�� Vai vismaz reizi nedēļā pie sievietēm aiziet neļāva? Anita painteresējās.

-�� Tie, kas ir jau notiesāti, par labu naudu to varēja saru�nāt. Bez tam pie viņiem pēc iek�ējiem noteikumiem ik pēc trīs mēne�iem varēja nākt arī sievas vai līgavas.

-�� Vai tur ir speciālas telpas, kur var pamīlēties? Anita vēlreiz jutās stipri pārsteigta.

-� Nav vairs vecie padomju laiki, es atgādināju. Kā nekā tomēr Eiropa�

-�� Kas tur ir cietas nāras vai mīksti dīvāni? Anita turpināja interesēties.

-�� Pūkaini pēļi ir tikai tev, es sacīju, �ķērsoju pla�o vies�istabu un nevērīgi apsēdos mīkstā atpūtas krēslā. Ve�i ir tā nocietu�ies, ka nepacietībā mīlējās turpat uz grīdas!

Anita mani sagaidīja tikko kā izkāpusi no vannas un ietērpusies biezā, sniegbaltā halātā.

-� Un kā ir ar tevi? Anita, pienākusi man blakus, prasīja un pavēra balto halātu. Zem tā nekā cita nebija.

-�� Ar mani ir slikti, es atbildēju. Baigi slāpst�

-� Vai pēc seksa neesi izslāpis? Anita, �ķelmīgi smaidot, vaicāja.

-�� Ja tu varētu atrast kaut ko iedzert� Varbūt dzīvs pa�liktu.

-� Atkal man tevi ir jāglābj, Anita atgādināja, piegāja pie sekcijas un no tās izņēma dīvainas formas pudeli. Tas ir labākais fran�u jādzer nesteidzoties no lielām glāzēm ma�ziem malciņiem.

Ar maziem malciņiem tā bija kā bija, ta�u pēc da�ām glā�zēm jau spēju daudzmaz sakarīgi domāt un beidzot justies kā patie�ām brīvs cilvēks.

-� Tu esi burvīga! es Anitu uzslavēju. Un ļoti veiksmīga namamāte! Paldies! Kas pa �o gadu ir mainījies tavā dzīvē? Viss pa vecam?

-� Nē, kaut kas mainījies ir, Anita atbildēja un nez kāpēc apsēdās man iepretim tie�i uz grīdas vai, pareizāk sakot, uz mīksta, spilgti sarkana persie�u paklāja.

-�� Vai esi kārtējo reizi apprecējusies un atkal ar miljo�nāru? ar nelielu izsmieklu prasīju.

Vēl viņas atbildi nesagaidījis, nodomāju ja tā arī būtu, nekādas dvēseles sāpes tas man nesagādātu. Jau toreiz pirms aresta, kad viņa kādu laiku bija juridiski brīva sieviete, pret viņu nekādu lielo mīlestību nejutu. Varbūt, ka tur vispār nebija nekas no tā, ko esam pieradu�i saukt �ai svētajā vārdā.

Mīlestība�

Uznāca gandrīz vai melnas skumjas. Ko gan esam do�māju�i, lai �īs patie�ām labākās jūtas, ko mums tik nesavtīgi uzdāvinājusi māte daba, pa�i bie�i apspļaudītu, apņirgtu, diendienā pamazām iznīcinātu ar stulbām greizsirdības scē�nām, sīkiem vai skaļiem skandāliem, neuzticību, meliem, visda�ādākajiem pārmetumiem, prasībām, dzer�anu, pārmērigu darbu vai bezdarbību, vienaldzību un beigu beigās nereti arī ar kādreiz tik kvēli mīlētā cilvēka asinīm�

Tāpēc tagad, kad kaut kur dzirdu cilvēkus runājam par mīlestību, man tūlīt gribas piedzerties, rūgti smieties vai no�auties�

-������ Nē, precējusies neesmu, Anita atbildēja. Man ir biz�nesa partneris tuvs draugs, palīgs un� Jā, viņu var saukt arī par manu civilvīru.

-�� Es viņu pazīstu? -Nē.

-�� Kā sauc?

-�� Maksims Rubcovs.

-�� Krievs?

-�� Vai nepatīk?

-�� Man vienalga, es sacīju. Kaut vai nēģeris�

-�� Greizsirdīgs neesi?

-�� Tik stipri es tevi nekad neesmu mīlējis, atbildēju.

-������ Kāpēc tik stipri nemīlēji? Anita prasīja. Vai biju slik�ta? Neglīta? Dumja? Nabaga?

-������ Nedomāju, ka stipra mīlestība var rasties tikai pret labu, glītu, gudru un bagātu sievieti, es sacīju. Mīl ta�u ari sliktās, neglītās, dumjās un nabagās! Ne tur tā sāls. Vai pareizāk sakot ne tur tas iemesls!

-������ Kur tad? Anita ātri jautāja un, krietni platāk pavērusi halātu, apsēdās ērtāk.

-������� Tur, es teicu un ar roku parādīju uz viņas klēpja trīsstūri. Vismaz sākums noteikti ir tur! Pēc tam kaut kas notiek arī mūsu galvās.

Anita, acīmredzot manis teiktajam piekrizdama, �ķelmīgi pasmaidīja.

-�� Vai tu mani pa�laik iekāro? viņa prasīja.

-������ Jā, Anit, es neslēpu. Tu izskaties pēc tik garda ku�mosiņa, ka būtu tīri vai �ēl, ja tas tā arī paliktu nebaudīts.

-������ Vēl mazliet pacieties, viņa teica. Bet vispār� Es �o ideju varu vēl apdomāt!

-�� To nu gan nedari! es sacīju. Laist garām izdevību mīlēties uz tik brīni�ķīga paklāja� Ja to neizdarīsim, gau�i no�ēlosim un vecumdienas asarās vien pavadīsim!

-�� Man raudiens nāk jau tagad! Anita iesaucās un viņas balsī atkal ieskanējās kas nepatīkams. Es, riskēdama ar smagu sodu, tevi izglābu no ilgiem gadiem cietumā! Es melo�ju un tiesai sniedzu nepatiesu liecību! Kā tu domā, man tas nācās viegli?

-� Diez vai, paraustīju plecus. Bet ja mani mīlēji� Pati zini, kādus di�us varoņdarbus cilvēki veic mīlestības vārdā!

-�� Beidz ņirgt! Anita pavēlēja. Tu līdz �im brīdim man par to vēl neesi pateicis pat paldies! Vai tāda ir tava pa�teicība?

-� Anit� es klusi teicu. Mana pateicība ir bezgalīga� Paldies! Bez tevis es patie�ām būtu smagi iekritis. Un pa�tiesību sakot, pa�laik jau ari�

-�� Tev būs problēmas ar darbu?

-�� Ir jau tagad, es atbildēju. Gala vārdu gan teik�ot ģe�nerālprokurors, ta�u man jau darīja zināmu, ka cerību ne�esot nekādu. Varbūt kaut kad vēlāk kādā rajonā par jaunāko izmeklētāju�

-�� Ko domā darīt? Anita painteresējās.

-Nezinu. Kaut kāds darbs jau būs jāatrod. Vai arī jābrauc uz laukiem pie vecākiem un jāgana govis!

-�� Vai nekas labāks prātā neienāk? Anita cie�i uz mani paskatījās.

-�� Toreiz viss tā muļķīgi sanāca, domīgs sacīju un iztuk��oju kārtējo konjaka glāzi. Kāpēc es vispār viņam dūru? Nesaprotu, kas man tāds uznāca? Esmu ta�u tik labi trenēts, ka to puisi būtu varējis pieveikt ari ar kailām rokām!

-��� Pareizi vien darīji! Anita centās mani nomierināt. Varbūt viņ� tevi tomēr būtu smagi sakropļojis. Un nav iz�slēgts, ka arī mani! Tā ka nomierinies! Labāk domāsim par nākotni!

Ar neslēptu interesi paskatījos uz viņu.

-�� Ko tu ar to domā? vaicāju. Vai mūsu abu nākotni?

Anita iesmējās un garā iemutī graciozi aizsmēķēja tievu

cigareti. Viņa tobrīd izskatījās pēc kādas no tām ārzemju vai pa�māju dāmām, ar kuru portretiem bija izraibināti trīs�desmito gadu �urnāli Atpūta un Sievietes Pasaule. Neko teikt eleganti un kārdino�i.

-�� Tikai zināmā mērā! Anita paskaidroja. Bet tas, ka �is visai drūmais pagātnes notikums mūs abus tagad saistīs arī turpmāk� Tas ir nenoliedzami.

-�� Ko tu ar to domā? es, nelabu nojausmu mākts, jau�tājumu atkārtoju. Pirmīt, kad man zvanīji pa telefonu� Es neko nesapratu.

-� Tūlīt sapratīsi, Anita sacīja. Es gribu, lai mēs turp�māk darbotos kopā. Vai pareizāk gribu, lai tu strādātu man! Neaizmirsti, ko esmu darījusi tavā labā!

Tātad� Tu esi izskatīgs, spēcīgs vīrietis. Tu perfekti pār�valdi �etras valodas. �ā gada laikā esmu kļuvusi arī par tū�risma firmas vienīgo īpa�nieci! Neteik�u, ka tie būtu zelta kalni, ta�u dzīvot var. Ir arī labas nākotnes perspektīvas. Tāpēc vēlos, lai tu kļūtu mans biznesa partneris. Ienākumus dalīsim taisnīgi man se�desmit, tev �etrdesmit procenti.

Ideja ir �āda un tāda tiek praktizēta gandrīz vai visās Eiropas un Āzijas valstīs. Nekas krimināls, bet peļņa laba. Tāpēc klausies! Ar manas tūrisma firmas Argo starpniecību apmeklēt Rīgu un Jūrmalu ierodas daudzas bagātas ārzem�nieces. Man ir dro�i sakari visās viesnīcās un citās iestādēs. Rīgā gandrīz vai katru dienu iebrauc arī da�ādu starptau�tisku sievie�u organizāciju pārstāves. Darījumu cilvēki. Dip�lomātes, politiķes, kultūras darbinieces un tā tālāk. Pa dienu apsprie�as, savās sanāksmēs gvel� visādas muļķības, pēc tam apskata pilsētu, bet ko vakarā? Ko naktī?

Tad, lūk, mīļais Aksel! Lai viņām naktīs nevajadzētu vie�nām skumt sve�as pilsētas viesnīcu aukstajās gultās� Tev vajadzēs būt kopā ar viņām! Varbūt palīdzēt iepirkties, apskatīt pilsētu, muzejus, krogus� Pats saproti! Tev viņas vajadzēs apkalpot! Nedomāju, ka �īs dāmas vienmēr vēlēsies ari seksu, lai gan tas neap�aubāmi būs tava darba galvenais uzdevums! Neatteikt! Sagādāt viņām baudu un patīkamas atmiņas par mūsu valsts apciemojumu! Tev vajadzēs būt tādam kā vispārinātam Latvijas vīrie�a tēlam! Ideālam! Lai viņas vēlāk pa visu pasauli�

-�� Piebremzē! es Anitu asi pārtraucu. Tu to nopietni?

-�� Vai tas izklausījās pēc joka? viņa jutās pārsteigta. Tas ir ļoti nopietns biznesa plāns, kur peļņa ir simtpro�centīgi garantēta! Katrā ziņā tu pelnīsi daudz vairāk nekā tad, ja tevi ieceltu pat par valsts ģenerālprokuroru! Apjēdz?

-�� To es apjēdzu, apliecināju, ta�u�

-Kas?

-�� Tas tomēr būs pazemojo�i�

-�� Kas?! Anita vēlreiz skaļi un pilnīgā nesapratnē iesau�cās. Gulēt ar nepazīstamu sievieti? Bet kad jūs ejat pie pros�titūtām�

-�� Es pie viņām neeju.

-�� Es runāju vispārīgi! Tavas klientes būs� Nu, varbūt ne glu�i jaunas meitenes� To var saprast. Toties tās visas būs bagātas, inteliģentas, izglītotas, elegantas, tīras un, iespē�jams, pat skaistas!

Es dziļi ievilku elpu un izdzēru kārtējo konjaka glāzi. �oreiz patie�ām maziem maziem malciņiem. Anitas priek��likums mani pārsteidza, lai gan būtībā nekas jauns tas nebi�ja. Un diez vai �is darbiņ� arī bija tik pazemojo�s, kā pirmajā brīdī �ķita. Varbūt tie�i otrādi. Man sievietēm vajadzēs sagādāt prieku. Labsajūtu. Baudu. Un patīkamas atmiņas. Kas tur slikts? Kas apkaunojo�s? Vai tūksto�skaitlīgā mūsu valsts augstprātīgo ierēdņu un birokrātu armija ir spējīga cilvēkiem dot kaut mazumiņu no tā, ko es do�u viņām? Vai sēdēt kantorī un dziļā nopietnībā parakstīt kaut kādus tur sūda papīrus, vai bezjēdzīgi trenkāt apmeklētājus no viena kabineta uz citu, ir vairāk cienījami, vairāk pagodino�i, augstāk vērtējami?

Ja nopietni, pat smiekli nāk. Un tomēr! Kaut kas man Anitas spo�ajā biznesa plānā nepatika. Nezinu. Visticamāk tas, ka es tomēr nokļūtu tādā kā kalpa lomā. Un varbūt arī tas vēl nebija pats sliktākais! Gandrīz vai nepieņemama �ķita doma, ka tādā gadījumā es ta�u sevi faktiski pārdo�u vai, pareizāk sakot, ļau�os, lai mani kaut kāda tur zviedriete, vāciete, angliete vai francūziete vienkār�i nopērk! Kā rakstīts uz daudziem reklāmu stabiem izlīmētajiem plakātiem Tevi pārdos kā lelli!

Bet es negribu, ka mani kāds pērk! Strādājot par prokuroru, bie�i atteicos no piedāvātajām lielām naudas summām, daudziem mēģinājumiem mani uzpirkt. Bet kas notiks tagad? Tagad es ļau�os? Acīmredzot. Tomēr būs at�ķirība toreiz man piedāvāja naudu, lai es izdarītu kaut ko pretlikumīgu. Tagad man labi maksās par to, lai kādai smagu rūpju māktai vai pilnīgi bezrūpīgai ārzemniecei sa�gādātu tik vien kā patīkamu vakaru un nakti viņai sve�ā pilsētā!

Starp citu vai jebkur� cilvēks, kas strādā algotu darbu, savā ziņā nav nopirkts? Vienalga celtnieks, sētnieks, tram�vaja vadītājs, strādnieks, augstas kārtas valsts ierēdnis vai pat ministrs? Viņi visi par savu darbu saņem atalgojumu. Viņus visus uz īsāku vai garāku laiku ir nopirkusi valsts vai kāda privātfirma. Ar ko es bū�u sliktāks par viņiem?

-�� Kāpēc tu �im darbiņam esi izraudzījusi tie�i mani? painteresējos. Vai to nevarētu darīt tavs jau eso�ais biz�nesa partneris?

-�� Neaizmirsti, viņ� ir mans vīrs! Anita iesaucās. Un viņam ir jāguļ tikai ar mani!

-� Vai viņ� tā arī dara?

-� Es viņam ticu, Anita noteiktā balsī paskaidroja. Bez tam� Tu biji labs mīļākais. Es to neesmu aizmirsusi. Pa�laik esi bez darba. Aksel, tu neesi radīts govju ganī�anai! Saki atklāti tev mans priek�likums nepatīk?

-�� Es vēl domāju. Kaut kas vilino�s tur ir�

-�� Tas, ko tev piedāvāju� pēc cietuma būs viskrā�ņākie dzīves svētki! Anita turpināja mani pierunāt ar vēl lielāku sparu.

-�� Gribētos ticēt, ta�u� atkal kļuvu domīgs.

-�� Kas vēl? Anita nepacietīgi iesaucās.

-�� Rēķini kā gribi, es tomēr kļū�u par prostitūtu, klusi sacīju. Vīrie�u kārtas�

-�� Ne par kādu prostitūtu tu nekļūsi! Anita paskaidro�ja. To izmet no galvas! Ko tad lai saka par tiem, kas pa�domju laikā pēc politiskās pārliecības bija tādi, bet tagad �itādi?! Kas pirms katrām Saeimas vēlē�anām maina parti�jas piederību un savus uzskatus? Vai viņi ir labāki? Diez vai. Lieliski strādā tas pats personīgā izdevīguma princips! Un zini, Aksel� Pat tā nabaga meitene, kura nosalusi sniegā vai lietū īsos bruncī�os stāv uz �aka un Tallinas ielas stūra� Man viņa da�reiz �ķiet daudz tīrāka par tiem trekno biro�krātu mūļiem, kurus tik bie�i redz televizoru ekrānos, da�ā�dos kantoros vai uz pirmsvēlē�anu plakātiem!

-�� Tas tiesa, tūlīt piekritu. Es to publiku labi pazīstu. Un tomēr, Anit. Ko tu darītu, ja es no tava priek�likuma atteiktos?

-�� Es būtu ļoti noskumusi, viņa pateica un ar savām lielajām acīm cie�i ieurbās manās. Vēl vairāk! Man radās sajūta, ka viņa ne tikai ar savu pēk�ņi auksti kļuvu�o ska�tienu, bet arī it kā ar dzelzs rokām satver manu dvēseli un es kļūstu viņas vergs.

Vēlāk diem�ēl tā arī izrādījās.

-�� Ja esi uzmanīgi klausījies, Anita turpināja, es tev neko vēl neesmu pavēlējusi darīt, bet gan tikai mīļi lūgusi!

-� Es tevi esmu klausījies ļoti uzmanīgi, sacīju, un juties pat nedaudz pārsteigts. Tu vari uzdro�ināties man kaut ko arī pavēlēt?!

Anita iesmējās un vēlreiz nedaudz mainīja sava ķermeņa pozu.

Ja esi uzmanīgi klausījies, Anita turpināja, es tev neko vēl neesmu pavēlējusi darīt, bet gan tikai mīļi lūgusi!

-Varu gan, viņa apliecināja. Neaizmirsti, ka mūs tagad vieno diezgan baiss krimināli sodāms noslēpums!

-�� Tas ir garām! atviegloti uzelpojis, sacīju. Tiesa bei�gusies! Spriedums pasludināts!

-� Tu dziļi maldies! Anita negaidīti paziņoja. Tagad viss tikai sāksies!

-� Kā to lai saprot? prasīju, vēlreiz nojauzdams ko nelāgu.

-�� Mednieku duncis, ar kuru tu nodūri to puisi� Anita izturēja izcilas aktrises cienīgu pauzi, vēl joprojām atro�das pie manis! Uz slepkavības iero�a, kā tev pa�am nebūs grūti iedomāties, ir paliku�as gan tā pui�a sarecēju�ās asi�nis, gan tavi pirkstu nospiedumi! Man tikai atliek nazi aiznest uz tuvāko policijas iecirkni� Un spēle turpināsies! Būs jauna izmeklē�ana, cita liecība, tiesa. Un godājamais biju�ais prokurors Aksels Ansons aiz sevis vēlreiz aizvērs smagās cietuma durvis uz gadiem astoņiem. Diezgan rie�bīga turpmākās dzīves perspektīva, vai ne?

-�� Tā ir, spēji nomākts piekritu. Anit, kāpēc tu tā dari?

-�� Es tev neko sliktu vēl neesmu izdarījusi, viņa mierīgi atbildēja. Vienīgi mīļi atgādināju� Tu kādreiz biji ietek�mīga persona. Tev bija vara pār cilvēkiem. Tu savā laikā par valsts mantas piesavinā�anos uz ilgiem gadiem iesēdināji cietumā manu pirmo vīru! Piedod, bet tagad es gribu izjust varu pār tevi! Pirms gada nejau�s gadījums man piespēlēja lielisku izdevību un kāpēc gan to laist tik viegli garām?

Izdzēru kārtējo konjaka glāzi un, drūmi saraucis pieri, pa�skatījos uz Anitu.

-�� Es jau to zināju sen, sacīju. Daudzas skaistas un bagātas sievietes ir ar netīru dvēseli un miesu. Ta�u cerēju, ka vismaz tu�

-� Kāda nu esmu, tāda esmu! Anita uzjautrino�i iesmējās. Neņem ļaunā! Agrāk tu centīgi kalpoji likumam, taisnībai un valsts varai, tagad gribu, lai tu kalpotu man! Un izpildītu visu, ko tev lik�u darīt! Sarunāju�i?

Bridi domāju. Nepatīkamu sajūtu pārņemts sapratu iekams pats vēl biju labprātīgi viņai padevies, �ī sieviete mani jau bija saņēmusi gūstā. Ko tagad lai daru? Būs vien jāpakļaujas. Bet jau dro�i zināju agrāk vai vēlāk to med�nieku dunci atradī�u vai arī piespiedī�u to atdot! Tas ir tikai laika jautājums. Manu līdz�inējo dzīvi patie�ām gandrīz vai pilnīgi ir sadragājis nejau�ais atgadījums kanālmalā, ta�u tas tā nevar turpināties ilgi! Vismaz nekādā ziņā visu turp�māko mū�u! Tas būtu no�ēlojami. Visu laiku dzīvot bailēs no nozieguma atmaskojuma un nodevības. Gadiem ilgi būt pakļautam kāda cilvēka gribai un �antā�as iespējai� Kādu laiku to noteikti izturēt spē�u. Kā nekā esmu pietiekami stiprs kā garīgi, tā fiziski, ta�u kādreiz tam tomēr būs jābeidzas, kā patiesībā reiz beidzas viss uz �īs pasaules.

-� Sarunāju�i, beidzot piekritu. Man pagaidām nav kur atkāpties. Aizmugures ierakumi sabombardēti, bet priek�ā neieņemami dzelzsbetona bunkuri.

-� Aksel! Anita sacīja un smaidīja kā jauka pavasara sau�līte. Vai tu neredzi? Nekādu bunkuru nav! Tavā priek�ā ir tikai tevi ļoti gribo�a sieviete�

-�� Ļoti labi, Anit! es teicu. Kas vēl?

-� Vēl viens priek�likums. Man tagad pieder ari kāds neliels grāmatu apgāds, viņa paziņoja. īsti labi tur lietas neiet. Tāpēc gribu, lai tu jau tuvākajā laikā uzraksti savas prokuro�ra piezīmes! Nu, tādus īsus kriminālgabaliņus no savas ilggadējās sevi�ķi smago noziegumu izmeklētāja prakses! Palaidīsim lielā tirā�ā� Domāju, peļņa būs! Es tev jau �odien izmaksā�u avansu divi tūksto�i latu. Nopirksi elegantu uz�valku, baltus kreklus� Vispār, turpmāk tev ir jābūt aug�stākās klases vīrietim! Pa visām līnijām! Un tad tu beidzot sapratīsi, cik dzīve ir skaista un vilino�a! Tev vairs diendienā nevajadzēs sarunāties ar visādiem truliem noziedzniekiem, bet ar glītām un erudītām ārzemniecēm! Protams, ja iznāks, arī ar pa�māju dāmām, kuru vīri, savā biznesā iegrimu�i, viņas aizmirst pamīlēt! Bet tagad, Aksel, nāc pie manis! Kā saka, tev būs jāiztur jaunā darba pārbaudes eksāmens�

Velns parāvis, bet es pēk�ņi jutos tik pamatīgi uztraucies, ka gandrīz vai pamatīgi izgāzos! Ta�u Anita, būdama gudra un pieredzējusi sieviete, mani nomierināja, visādi palīdzēja, bie�i lika mainīt pozas un beigu beigās viss tomēr iznāca tīri labi. Vismaz Anita nekādu acīmredzamu neapmierinātību neizrādīja.

Varēji gan mazliet ilgāk, viņa piezīmēja. Bet, ņemot vērā tavu piespiedu atturē�anās periodu, esmu pat patīkami pārsteigta. Domāju, tu tūlīt beigsi, lāga vēl nesācis�

Apvēlos uz muguras, zem tā sajutu mīkstā paklāja maigo pieskārienu, smagi elpoju, skatījos uz lielu divpadsmit spuld�u lustru, kas atradās tie�i virs galvas, un domāju, ka sapnis, par kuru cietuma kamerā biju sapņojis gandrīz vai katru nakti, beidzot ir piepildījies. Tikko no vannas izkāpusi skaista, kaislīga sieviete, konjaks, dego�as sveces, klusa mū�zika, sarkans persie�u paklājs un patīkamā apziņa, ka esi spējis �o sievieti apmierināt. Pilnīgu labsajūtu mazliet nomāca apziņa, ka viss �is krā�ņais erotikas pārpilnais uzve�dums tika inscenēts vienīgi tāpēc, lai pārbaudītu manas turpmākās darba lopiņa spējas�

Bet, ja par to nedomā, un turpmāk par to arī pacentī�os galvu daudz nelauzīt, varbūt mana dzīve nemaz tik bēdīga ne�ķitīs�

Uz kapa dega svece. Sieviete zemu paklanījās aizgājēja mieram un svētajai piemiņai, tad iztaisnojās, pacēla galvu pret vakara debesīm un ieraudzīja krītam zvaigzni. Tātad atkal kāds mirst, viņa skumji nodomāja un aizdedza vēl vienu sveci.

Nākamajā dienā viņa Monreālas lidostā iekāpa Kanādas aviosabiedrības Air Canada lidma�īnā Boeing 637 biznesa klases salonā un pēc se�padsmit stundām, nonākusi Rīgā, iekārtojās vienā no viesnīcas Hotel de Rome dārgākajiem numuriem.

Vēl pēc divām dienām man piezvanīja Anita.

-�� Dārgais! viņas balss bija neparasti maiga un lūdzo�a.

-�� Tev ir jāsāk strādāt�

-� Par to vien domāju, ne sevi�ķi iepriecināts noņurdēju.

-� Vai atkal dzer? Anitas balss uzreiz kļuva skarbāka.

-� Esmu skaidrs kā bērna asara, atbildēju. Es ta�u dzeru reti un maz. Vai esi aizmirsusi? Vienīgi pagāju�ās nedēļas nogalē iznāca tāda pamatīgāka brīvības svētku atzīmē�ana. Bet tā�

-��� Klausies uzmanīgi! Anitas balss kļuva lieti�ķāka.

-�� Rīgā no Kanādas ir ieradusies Marina D�eksone. Viņa ir trīsdesmit trīs gadus veca, profesija mākslas zinātniece, precējusies, skaista un ļoti bagāta. Viņa savā laikā Kvebekas universitātē mācījusies kopā ar kādu no pazīstamā Latvijas pirmskara uzņēmēja Maikapara dzimtas radinieci un tagad, izmantojot iespēju, grib kaut ko uzzināt tuvāk gan par pa��iem Maikapariem, gan viņu biju�o māju! Marinai te ir savas profesionālās darī�anas, �ķiet, grib te sarīkot kādu avangar�distu mākslas darbu izstādi, ta�u brīvajā laikā� Pats sapro�ti. Tā ka esi nu tik labs un �o pēcpusdienu, vakaru un, kas to var zināt, varbūt arī nakti, pavadi kopā ar viņu! Marina tev par �o pakalpojumu diez vai ko maksās! Viss jau ir nokār�tots iepriek�. Bet ja nu dod vēl, tad ņem!

-�� Kur un cikos man viņa jāsatiek? painteresējos.

-� Mēs abas tevi gaidīsim pulksten piecos pie Hotel de Rome ieejas! Anita paziņoja. Marina atstāj labi audzinātas un ļoti elegantas dāmas iespaidu, tā ka arī tu, mīļais, savelc sevi kārtībā un esi pieklājīgs un laipns! Par to naudu, ko viņa mums maksā, vari arī pacensties!

-�� Labi! es teicu. Neuztraucies! Un noliku klausuli.

Pulksten piecos biju pie viesnīcas un tūlīt pamanīju Anitai

blakus stāvo�o sievieti. Viņa bija ģērbusies cie�i piegulo�ā īsā gai�i zilā kleitā un augstpapē�u kurpēs, pār pleciem krita gari tum�brūni mati, bet ap kaklu mirdzēja dārga rota.

Es nezinu, ko pirms tam Anita viņai bija sastāstījusi par mani, ta�u kad iepazināmies, Anita angļu valodā pateica:

-�� Aksels Ansons! Kungs, kur� jūs pavadīs un izpildīs visas jūsu vēlē�anās! Kamēr būsiet kopā, viņ� pildīs arī jūsu miesassarga funkcijas!

-��� Ļoti patīkami! Marina teica un sveicienam pastiepa roku, kur gandrīz vai katru pirkstu rotāja kāds zelta vai bril�janta gredzens. Mani sauc Marina! Kā jums būs ērtāk sarunāties angļu vai krievu valodā?

-��� Man vienalga, es atbildēju. Jūs protat krievu valodu?

-� Jā, Marina apliecināja. Mani radinieki� Vismaz tie, kuri �eit pirms kara dzīvoja Rīgā un vēlāk pārcēlās uz Ka�nādu, bija krievi. Krievu valodu prata arī mana kādreizējā studiju biedrene no Maikaparu dzimtas� Viņi bija jau sen Latvijā no Krimas ienāku�as mazskaitlīgas tautas pārstāvji karaīmi. Vai tā ir taisnība, ka Maikapariem piederējusi skaistākā savrupmāja Rīgā?

-�� Iespējams, paraustīju plecus. Vai kundze vēlas turp doties kājām, varbūt ņemam ma�īnu?

-� Es domāju, iesim kājām, Marina teica. Vai tas ir tālu?

-�� Diezgan. Turklāt� Ar tādām kurpītēm dāmas parasti dodas uz Operas pirmizrādēm, nevis tūrisma pārgājienos. Braucam ar ma�īnu!

Atstāju�i Anitu pie viesnīcas parādes durvīm, iekāpām vienā no hoteļa priek�ā stāvo�ajiem taksometriem un es liku �oferim braukt uz Briāna ielu.

Abi iekārtojāmies automa�īnas aizmugurē, Marinas jau tā īsā debeszilā kleita uzrāvās vēl augstāk virs ceļgala, tā gandrīz vai pilnībā atklājot garo kāju erotisko vilinājumu.

Bez tam no viņas plūda tik patīkama parfimērijas smar�a, kas mani pat nedaudz apreibināja un glu�i vai piespieda ne�pārtraukti domāt par ļoti grēcīgām lietām�

Parunāju�ies par laika apstākļiem �eit un Kanādā un vēl da�iem sīkumiem, beidzot apstājāmies biju�ās Maikapara mājas priek�ā.

-�� Skaista gan, Marina ilgi skatījās uz atjaunotā nama fasādi un nelielo dārzu ar strūklaku. Mēs iek�ā tiekam?

-�� Nē, pakratīju galvu. Nams tagad pieder vienai no lielākajām Latvijas firmām Ventspils nafta un ir privāt�īpa�ums.

-�� Kas �eit bija pirms tam? Marina jautāja. Es neko nezinu. Man tikai teica, ka visiem Maikapariem esot bijis traģisks liktenis,.

-�� Tā ir, es apliecināju. Bet �eit kādreiz ir radusies arī apbrīnojami skaista un noturīga mīlestība�

-� Pastāstīsiet? Marina ieinteresēta pagriezās pret mani, un viņas acīs ieraudzīju tās siltās uguntiņas, kas gandrīz vai vienmēr liecina par sievietes gatavību būt tuvai. Mani interesē viss, kas saistās ar mākslu un tām jūtām, ko jūs atļāvāties nodēvēt par mīlestību.

Mazliet pārsteigts paskatījos uz viņas gai�o seju, tad vaicāju:

-� Vai tā ir, ka māksla bez ķermeniskās mīlestības nemaz nespējot pastāvēt, bet kā ir ar mīlestību bez mākslas? Runā, ka tai nekas cits vispār neesot vajadzīgs!

Marina dzidri iesmējās.

-� Mīlestība pati par sevi ir �īs pasaules spilgtākā mākslas izpausme! viņa pateica. Nekas vērtīgāks un pilnīgāks vispār nav iespējams!

Mēs ar mugurām atspiedāmies pret mīksto automa�īnas sēdekļa atzveltni un es, pēk�ņi aizmirsis jebkādas pieklājīgas uzvedības likumus, uzliku savu plaukstu uz sievietes augsti atsegtās kājas. Man par lielu pārsteigumu viņa nekādi uz to nereaģēja, un mēs nedaudz satraukti turpinājām skatīties uz izcili skaisto sarkanbalti me�ģīņoto māju, kas savā ne pā�rāk garajā mū�ā bija pieredzējusi gan Maikapara ģimenes grezno, ta�u iek�ēji reliģiozi atturīgo dzīvesveidu, gan �etr�desmitajā un �etrdesmit pirmajā gadā pēc nama naciona�lizācijas padomju ierēdņu lielo pārsteigumu par mājas neticami skaistajām mēbelēm, lustrām un dārgajiem aus�trumzemju paklājiem; gan pa�a biju�ā mājas īpa�nieka, jau stipri pavecā Solomona Maikapara roku pieskārienu un pēdējo skatienu, veltītu savam di�ajam īpa�umam, pirms viņ� ar varu tika iesēdināts netīrā kravas automa�īnā, pēc tam vēl netīrākā lopu vagonā, kur sākās veiklā rūpnieka un apķērīgā tirgoņa moku ceļ� uz kādu no Tālo Ziemeļu soda nometnēm, lai �etrdesmit otrajā gadā, glu�i kā cita Latvijas superbagātniece Emīlija Benjamiņa, nomirtu galējā naba�dzībā un drausmīgā bada nāvē�

Vai viņi, aizverot acis uz mū�u, pēdējā dzīves mirklī redzē�ja un atcerējās savas savrupmājas, kas toreiz un, iespējams, vēl �odien ir vienas no greznākajām Latvijā; vai viņi atcerējās tērauda seifus, pilnus ar naudu, zīdā un samtā vizo�ās gu�ļamistabas un buduārus, svinīgās diplomātiskās pieņem��anas, spo�ās Preses balles un dinejas ar prominentu per�sonu piedalī�anos, zelta un briljanta gredzenus, vai arī viņu acu priek�ā kā vislielākā �īs pasaules bagātība tomēr pa�zibēja tikai mazs, smar�ojo�s maizes gabaliņ�?

Pirms apmēram desmit gadiem �eit no Kanādas bija atbraukusi kāda sirma sieviete, ģērbusies tradicionālajā krie�vu pareizticīgās mūķenes melnajā tērpā un, tāpat kā �obrīd mēs, raudzīdamās uz grezno savrupmāju, skumji smaidīja un savai draudzenei teica:

"Nekādas padomju okupācijas te Latvijā varēja arī nebūt. Vēstures rats varēja griezties uz citu pusi vai vispār stāvēt uz vietas, es tik un tā �eit saimniece nekad nebūtu bijusi. Maikapari mani nepieņēma."

Kad nesen to uzzināju, tūlīt sapratu te o� pēc kāda Maikapara ģimenes noslēpuma, ta�u īstenībā nekāda lielā

Marina dzidri iesmējās. Mīlestība pati par sevi ir �īs pasaules spilgtākā mākslas izpausme! viņa pateica. Nekas vērtīgāks un pilnīgāks vispār nav iespējams!

noslēpuma tur nebija. Bija traka un vienreizēji skaista mī�lestība. Un tikai. Vairāk nekas! Vienīgi mīlestība, kas divus cilvēkus uz neilgu laiku padarīja laimīgus.

Sieviete melnajā mūķenes tērpā bija Irina Maikapara aristokrātiskas un vispusīgi izglītotas Latvijas krievu ģi�menes Ļebedevu atvase. Trīsdesmito gadu beigās viņa bija nepārspējami skaista, valdzino�a un visādi interesanta jauna meitene, kas neprātīgi iemīlējās vecā Solomona Mai�kapara vienīgajā dēlā Kirilā. Viņ� bija krietni vecāks par Irinu, turklāt jau precējies un �etru bērnu tēvs� Ta�u tas netraucēja viņam vienā mirklī visu to aizmirst un pilnīgi ļauties jaunās sievietes neatvairāmajam valdzinājumam�

Maikapara bērni Tatjana un Kirils it kā jau iepriek� nojauzdami Latvijai un viņu ģimenei draudo�ās briesmas, 1939. gadā aizbrauca uz Vāciju, tā izbēgdami no 1941. gada jūnija izsūtī�anas uz Sibīriju. Kirils pēc kara sāk�anās at�griezās Latvijā un strādāja sava tēva tabakas fabrikā. 1943. gadā apprecējās ar apburo�o Irinu, lai gan visi vēl dzīvi paliku�ie radi viņu asi nosodīja un Irinu savā lokā ne�pieņēma.

1944. gada rudenī abi jaunlaulātie aizbrauca uz Vāciju, bet piecdesmito gadu sākumā devās uz Kanādu, kur sāka dzīvot Monreālas pievārtē. Bagāti viņi nebija, lai neteiktu otrādi. Kirils, sava mū�a lielāko daļu pavadījis apskau�amā greznībā un pārticībā, tomēr ātri piemērojās skarbajiem pēckara Vācijas un Kanādas dzīves apstākļiem un nekad nevaimanāja par zaudēto māju, fabriku un citiem īpa�umiem Latvijā. Viņ� bija laimīgs ar Irinu un viņas mīlestību, kas abiem dāvāja divus bērnus.

Kirils nomira Kanādā se�desmito gadu sākumā. Bet Irina, Kanādā palikusi viena, pastiprināti pievērsās reliģijai un iestājās Monreālas krievu pareizticīgo klosteri. Viņa ar dzīvi bija apmierināta. Atrada dzīves jēgu un tās piepildījumu. Iri�na bie�i apceļoja Kanādu, Krieviju un Latviju, priecādamās par �is vienreizējās pasaules apbrīnojamo skaistumu un raudādama par tās nesaprotamo cietsirdību un lielo postu.

Kad da�reiz iznāca runā�ana par bagātību un dzīves greznību, daudz pieredzējusī Irina Maikapara tikai piedodo��i pasmaidīja un bija pārliecināta, ka cilvēkam ta�u patiesībā neko daudz nevajag.

Mīlestību jā. Ticību jā. Bet naudu, mantu, pilis un zel�tu. .. Galu galā mēs visi, arī vislielākie bagātnieki, reiz nomir�sim kā pēdējie nabagi�

Un, atgriezusies Kanādā, kādreiz nepārspējami �ilbino�ā Latvijas skaistule, tagad jau veca un mazliet salīkusi, vis�caur melnā ģērbusies mūķene, nesteidzīgi iegāja tālās Monreālas krievu pareizticīgo kapsētā, par kuras uzturē�anu kārtībā viņa rūpējās, un aizdedzināja vairākas sveces.

Tad apsēdās pie Kirila Maikapara kapa uz soliņa un skum�ji skatījās, kā sveces, tāpat kā cilvēku dzīve lēnām izplēn Mū�ībā�

Es apklusu un arī mana nepazīstamā ceļabiedre, kaut kā savādi sevī iegrimusi, ilgi klusēdama raudzījās uz kādreizējo Maikapara namu. Ko viņa tobrīd domāja, nezinu, ta�u mans stāstījums uz viņu bija atstājis acīmredzamu iespaidu. Bet savukārt man radās pamatotas aizdomas, vai tikai viņa nav viena no Irinas Maikaparas mazmeitām�

Pēc krietna brī�a viņa lēnām atjēdzās un, it kā tikai tagad pamanījusi, ka mana plauksta joprojām guļ uz viņas augsti atsegtās kājas, viegli to pastūma nost.

-�� Paldies, Aksel, viņa klusi teica. Es no tā maz ko zināju.

-� Tas nav nekas slikts, es sacīju. Bie�i tie�i nezinā�ana mūsu dzīvi dara daudz mierīgāku.

-� Es ne vienreiz vien esmu domājusi� Marina nedaudz samulsa. Kāpēc visi stāsti par mīlestību ir skumji?

-�� Nezinu, tikko manāmi paraustīju plecus. Varbūt tāpēc, ka pati dzīve nav nekāda jautrā izprieca un tā mums visiem beidzas vienādi�

Marina pasmaidīja un maigi pieskārās manai rokai, kas turpat vien bija palikusi.

-�� Vai tie�i tāpēc mums nav jācen�as katru mū�a dienu pārvērst kaut nelielos dzīves svētkos? viņa jautāja, un atkal viņas acīs ieraudzīju to silto gaismiņu, kas gandrīz vai vien�mēr liecina par sievietes slēptākajām vēlmēm�

-� Tas ir grūti, es atbildēju. Visbie�āk pat neiespējami. Pamatā turpat vai katra mūsu mū�a diena ir cīņa par eksis�tenci. Un ja ne vienmēr glu�i fizisko, tad par garīgo noteik�ti. Mēs visi vēlamies justies apmierināti lai nekas nesāpētu, lai mums viss būtu labi gan mājās, darbā, gan mīlestībā. Bet reti kam tas izdodas. Kā mēs nupat dzirdējām stāstā par Maikaparu ģimeni, pat milzīgai bagātībai nav nekādas no�zīmes! Bie�i tie�i pārāk liela turība ir daudzu cilvēku dzīves lielākā nelaime, glu�i tāpat, kā prāta nekontrolēta mīlestība�

Marina pasmaidīja. Viņai bija pabiezas, ne pārāk spilgti uzkrāsotas lūpas, un tās liecināja, ka to īpa�niece var būt ļoti baudkāra sieviete.

-�� Kad mīlestību sāk kontrolēt prāts� Pasaka beidzas, viņa pateica. Sāk darboties grāmatvedība.

Es tam, protams, piekritu. Jau sen zināju, ka mīlestības skaistums un tās neatvairāmā pievilcība nez kāpēc slēpjas tie�i mūsu prāta mazspējā�

Vakariņas paēdām Hotel de Rome izsmalcinātajā res�torānā Otto Schwarz, mazliet iedzērām, dejojām un ar katru nākamo deju Marina man pieglaudās arvien cie�āk. Bija ļoti patīkami savās rokās turēt trauslo, silto, viegli reibino�u smar�u un erotisku valdzinājumu izstarojo�o sievietes augu�mu un ik pēc brī�a iedomāties, ka tas, kaut īslaicīgi un stipri nosacīti, tomēr var piederēt arī man�

Ap pusnakti Marinu pavadīju līdz viesnīcas luksa numu�ram, viņa lēnām, it kā negribīgi atslēdza durvis, bet iek�ā vēl negāja.

-�� Jūs bijāt ļoti jauks, Marina sacīja. Bija patīkami ar jums pavadīt �īs dienas nogali. Jūs esat interesants cilvēks. Ta�u es pamanīju, ka jūs nemaz tā sevi�ķi necentāties mani ne iekārdināt, ne pavest� Jūs, Aksel, varbūt bijāt pat pārāk galants. Vai tas latvie�u vīrie�iem ir raksturīgi?

-� Es neticu sabiedrībā tik ļoti izplatītai pasaciņai, ka kāds vai kāda otru tā uzreiz var viegli pavest, teicu. Mēs esam pieaugu�i cilvēki. Kāda velna pēc mums vienmēr vajadzētu spēlēt �īs sabiedrības morāles uzspiestās ilgsto�u mīlnieku lomas? Ja abi, kas viens otram ir iepatiku�ies, ļoti grib�

-�� Aksel, vai es jums esmu iepatikusies? Marina, mani pārtraukusi, jautāja.

-�� Jā, es atbildēju. Pat ļoti!

-� Es labi saprotu jūsu stāvokli, Marina sacīja. Kā man teica, jūs esot profesionālis. Ta�u es nevarētu� Ticat, Aksel, es nekad nevarētu nakti pavadīt kopā ar vīrieti, kuram nepatiktu, kur� pret mani būtu vienaldzīgs un to darītu tikai sava pienākuma vai atalgojuma dēļ.

-�� Nē, Marina! es sacīju. Par to neuztraucieties! Jūs patie�ām esat skaista, valdzino�a, seksuāli pievilcīga� Es pamazām jūku prātā, un jūs izdarītu lielu muļķību, ja mani atstātu gaitenī un savā viesnīcas numurā ieietu viena.

Marina iesmējās, �ķelmīgi paskatījās un atvēra durvis.

-�� Nāciet! viņa viegli pamāja ar roku un gāja iek�ā. Es viņai sekoju un aizslēdzu durvis.

Ak, raibais dzīves karnevāls! diezgan nicīgi nodomāju. Ak, skaisti iestudētā teātra izrāde! Ak, tik pierastais morāles liekulības tirgus! Cilvēcisko vājību kārtējā uzvara! Dzīves gaitā iegūtie pieradumi, pieredze un ceremonijas! Pirms sieviete ar vīrieti paliek divatā, pirms viņi, kaisles pārņemti, drud�ainā steigā rauj nost drēbes, pirms abi, baudā klieg�dami, saplūst vienā veselumā, nez kāpēc noteikti jāievēro vismaz inteliģences aprindās it kā obligāti nepiecie�amo pieklājības kodeksu.

Un viņa, viegli trīcot sirsniņai, jautā:

-�� Vai es tev patīku? Tu mani mīli? Vai es tev varu uz�ticēties? Tu mani nepametīsi?

Un viņ� pārliecino�i atbild:

-� Nē, dārgā! Tu man ļoti patīc! Es tevi mīlu! Tu man vari dro�i uzticēties! Es tev mū�īgi bū�u blakus!

Visu to dzirdot, kāds jūtīgāks cilvēks var būt aizkustināts līdz asarām! Bet tie jau tikai tādi pumpuriņi! Kādi gan melu, izlik�anās un liekulības ziedi ir uzplauku�i tāpēc vien, lai tikai mēs varētu izdarīt da�as visprimitīvākās fizioloģiskās darbības, kurām ar iepriek� minētajiem vārdiem, apgalvo�jumiem un solījumiem nav ne mazākās saistības!

Bet tas principā tovakar uz mani un no Kanādas atbrau�ku�o Marinu it kā tomēr neattiecās. Mēs nebijām mīlnieki un par tādiem arī necentāmies izlikties! Un nevajadzēja! Mēs bijām darījuma cilvēki. Es tev maksāju un tu strādā! Un to�mēr. .. Kaut ko no tik pierastā teātra pirmsseksuālo attie�cību rituāla mēs tomēr nospēlējām. Un labi vien bija! Vēl vairāk! Tas bija pat skaisti un vajadzīgi! Marina man pa�tie�ām patika, viņa gan ar savu izskatu, gan izturē�anos izraisīja tik spēcīgu un dabisku iekāri, ka man patiesībā nekas nebija jātēlo! Tik vien kā jāpacen�as neaizmirst elementāru pieklājību un da�as labas uzvedības manieres.

Bet tas viss kā jau parasti tikai līdz gultai! Tur jau sā�kas citi spēles noteikumi, citas prasības un vajadzības. Un mēs, nometu�i apģērbu, atsedzam ne tikai ķermeni, bet stiprā mērā arī dvēseli.

Varbūt maldos, ta�u man �ķiet, ka cilvēks nekur un nekad nav tik atklāts un patiess kā tie�i fiziskās mīlestības laikā. Vārdi vairs nav vajadzīgi. Nekas nav jātēlo, nav jādzied ne smukas dziesmiņas, ne jāskaita sirdi ploso�as dzejas. Ziedi, dārglieta dāvanā, pusizdzerta �ampanie�a pudele, dego�a svece un nauda paliek uz galda. Ir tikai tas, ko abi gribam gūt baudu no kopējas saplūsmes. Vēl pirms mirkļa mēs katrs bijām pats par sevi, atsevi�ķi, bet nu �ai dzives brīdī esam kopā! Vienoti. Miesa ar miesu, sirds ar sirdi.

Jau sen, iegūdams sievieti, nebiju izjutis tik spēcīgu, gan�drīz vai apziņu apdullino�u baudas sajūtu, kuru ļoti pastip�rināja arī tas, ka zināju Marina jūtas vēl labāk. Orgasmu laikā viņa kliedza, ar nagiem plēsa manu muguru un vai�rākas reizes pat iekodās plecā.

Redz, cik viegli un ātri intelektuāla, labi audzināta, izglī�tota, eleganta, sabiedrībā apbrīnojama sieviete gultā pēk�ņi var pārvērsties līdz nepazī�anai! Viņa pārstāj būt augstdzimusi lēdija, bet pārvēr�as savām organisma vēlmēm un vajadzībām pilnīgi pakļautā me�onē! Tas bija tik dabiski, uzbudino�i un skaisti, ka �o mirkļu dēļ vien bija vērts dzīvot.

Kad beidzu tre�o reizi, abi jau bijām nonāku�i turpat vai līdz galējam spēku izsīkumam. Smagi elsojām, es pēc inerces vēl turpināju glāstīt viņas apaļās krūtis un ieraudzīju uz grīdas nomesto sievietes apak�veļu. Tā bija uzkrīto�i smal�ka un grezna. Pasmaidīju. Kam galu galā tā bija domāta? Lai vīrs vai mīļākais, tiklīdz to ieraudzījis, ilgi nepētīdams tās izcilo kvalitāti, nepacietībā rautu nost un nevērīgi no�sviestu vai nu uz riekstkoka parketa vai dubļainas grīdas!

Nekam vairs nebija lielas nozīmes. Kad tevi vai sievieti pārņem nevaldāma kaisle, kādā gan vērtē ir tava izglītība, profesija, ieņemamais amats, tavas drēbes un pat izskats?! Nekādā! Daudzos gadījumos patie�ām ir tikai neatvairāma vēlme iegūt un atdoties!

Tie ir mirkļi un stundas, kad bez jebkādas liekulības atklāti un dabiski piedzīvojam Lielās Patiesības esamību. Mirklis, kā dēļ bija vērts piedzimt.

Ja ticīgais, baznīcā nometies uz ceļiem un bijīgi klausī�damies mācītāja tūksto�gadu senos kaut kādu tur vecu �īdu pierakstītajos viņu cilts sadzīves aprakstos, pēk�ņi sevī atklāj kaut kur Visuma tumsā noslēpu�os Dievu, Jēzu Kristu vai citus tālās pagātnes tēlus, tad vīrie�a un sievietes fiziskās mīlestības kulminācijas brīdī viņi abi noteikti piedzīvo kaut ko daudz lielāku, vajadzīgāku un nesalīdzināmi varenāku!

Kas gan ir noguru�ais Radītājs ar savu kuslo, fiziski vārgo un netīkami nevīri�ķīgo dēlu brīdī, kad tavā ķermenī kā verdo�ā piķa katlā mutuļo asinis, kad katra tava nervu �ūna, kaisles aizdegta, draud izraisīt atombumbas sprādzienam līdzīgu efektu, un tu bez visa Dieva, reliģiskās pārliecības un Baznīcas palīdzības lido tie�i debesīs?

-�������� Es �o nakti nekad neaizmirsī�u, Marina, beidzot daudzmaz atjēgusies, sacīja. Tu biji vienreizējs! Vai visi latvie�u vīrie�i ir tik izturīgi?

-������ Kā gan es to varu zināt? atjautāju pretī. Lai par vi�ņiem rastos kaut minimāls priek�stats, tev vajadzētu pār�gulēt vismaz ar pussimts rīdziniekiem.

Marina iesmējās. Smiekli bija kā zvaniņi tie vienlaikus nomierināja un satrauca.

-�� Paldies! viņa teica. Man pietiks ar tevi.

-������� Tomēr neatsakies ari no citiem, devu padomu. Es nebūt neesmu mūsu sugas labākais pārstāvis, lai gan, pilnīgi iespējams, arī ne sliktākais. �ī nakts mums izvērtās spo�āka par citām galvenokārt tāpēc, ka man pirms tevis bija ilgsto�s atturības periods. Tas arī radīja tik spēcīgu seksuālo izsal�kumu.

-������� Kāds iemesls bija tavai ilgsto�ajai atturībai? Marina ieinteresēta jautāja. Smagi slimoji?

-�� Nē, es atbildēju. Sēdēju cietumā.

Marina pārsteigta piecēlās sēdus un ilgi skatījās uz mani. �ķita, viņas acīs uz mirkli pazibēja pat bailes.

-�� Ko tu tādu izdarīji? viņa klusi vaicāja.

-� Mani apsūdzēja kāda cilvēka slepkavībā, es atbildēju.

-������� Apsūdzēja nevainīgu, jā? Marinas balsī bija skaidri saklausāma cerība.

-� Vainīgu, es sacīju. Es to cilvēku patie�ām nogalināju.

Viņa ilgi klusēja, tad no naktsgaldiņa ātri paķēra cigareti

un nervozi aizsmēķēja.

-� Pie mums Kanādā par cilvēka slepkavību bie�i piesprie� mū�a ieslodzījumu, Marina pateica.

-�� Bet pie mums da�reiz palai� vaļā, ļaujot rast iespēju pavadīt brīni�ķīgu nakti ar kādu sievieti, es iesmiedamies teicu. Dzīve vienmēr ir skaista, ja mēs to neuztveram pārāk nopietni. Bet tā kā sekss bie�i vien ir viena no mūsu mū�a nopietnākajām problēmām�

Un mēs atkal kā prātu zaudēju�i, vai patiesi priecādamies, ka esam dzīvi, metāmies viens otra apskāvienos un turpi�nājām trakot.

-� Es nekad neesmu mīlējusies ar cietumnieku, Marina, smagi elsojot, sacīja. Turklāt vēl ar slepkavu�

Man �ķita, ka �ī atziņa viņai piedeva kaut kādu savdabīgu, daudz asāk izjūtamu baudu, un, kad viņa jaunos kaisles uz�plūdos mani nepārtraukti slavēja un lielīja kā nepārspējamu vīrieti, man radās aizdomas, vai cienījamai mākslas zināt�niecei vispār neradīsies vēlē�anās turpmāk grēkot tikai ar biju�ajiem cietumniekiem�

No rīta, pirms atvadījāmies, viņa man palūdza atstāt tele�fona numuru.

-�� Varbūt kādreiz darī�anas vai liktenis atkal dos iespēju apmeklēt jūsu skaisto un tagad jau nekad vairs neaizmirsta�mo pilsētu�

-� Ja tā sagadās, patie�ām piezvani! es teicu. Neslēp�u tu biji labākā, kāda man kādreiz ir trāpījusies! Vienu brīdi pat radās aizdomas, vai arī tu neesi sēdējusi kādā no Kanā�das cietumiem�

Marinas sejā atplauka pieredzēju�as sievietes noslēpu�mainais smaids, pēc tam sekoja viegls, kā vēja plūsma, skūpsts uz manām lūpām un mazliet neparasti vārdi.

-�� Mēs visi esam notiesāti ar mū�a ieslodzījumu, ta�u tas ir visvieglākais sods, salīdzinot ar to, kādu mums vēl nāksies izciest�

Vasara tuvojās beigām. Tā bija pagājusi tik ātri, ka da�brīd �ķita to kāds uzlicis uz bultas uzgaļa un ar spēcīgi uzvilk�tu loku aiz�āvis tālu prom. Pagātnē. Pie rudens kājām. No kokiem lēni krita sarkandzeltenas lapas un, kad uznāca skumjas, varēju viegli iztēloties, ka tās ir aizejo�ās vasaras pirmās atvadu asaras�

Ta�u man personīgi daudz raudāt nevajadzēja. Vasara bija piedzīvojumiem pārbagāta, interesanta, savdabīgi skaista un, iespējams, neaizmirstama līdz mū�a galam.

Un tomēr laiku pa laikam dvēseli nospieda necie�ams rūg�tums un viegla sāpe. Arvien bie�āk pret sievietēm, kurām nācās sniegt seksuālos pakalpojumus, sāka rasties dziļa ne�patika. Vienīgais mierinājums bija labais atalgojums naudu es jau sen neskaitīju. Un jo vairāk man tās bija, jo mazāku nozīmi tā ieņēma manā dzīvē. Glu�i tāpat kā sievietes.

Bie�i rīta pusē, pārradies mājās no kārtējā nakts darba, sagatavoju karstu vannu ar smar�ojo�ām putām, paņēmu pudeli vīna, atslābinājos un domāju par lietām un notiku�miem, kas man it kā bija pilnīgi skaidri, ta�u tajā pa�ā laikā tomēr �ķita noslēpumaini un grūti izskaidrojami.

Kāpēc cilvēku lielākā daļa tik alkatīgi tiecas pēc seksuā�lajām attiecībām? Protams, pirmajā pārdomu brīdī �is jau�tājums izklausās diezgan stulbs! Nu kas tad to nezina?! To mūsu organismā ir ieprogrammējusi pati daba! Pamatinstinkts! Neviens ta�u neprasa, kāpēc mēs gribam ēst? Kāpēc nespējam iztikt bez gaisā eso�ā skābekļa?

Bet tur jau ir tas joks, ka mēs bez seksa tomēr iztikt varam! Tas, kā gadījumā ar gaisu un maizi, nebūt nav mūsu dzīvības un nāves jautājums!

Un tomēr, cik daudz vis�au�alīgāko traģēdiju un neap�rakstāmu laimes brī�u ir piedzīvoti, cik sapņu, ieceru, sa�dragātu un piepildītu dzīvju, baismīgu noziegumu un cēlu varoņdarbu ir veikti tie�i uz piepildītu vai nepiepildītu sek�suālo vēlmju pamata!

Kad atceros savu ilggadējo prokurora darbību un tās kri�mināllietas, kuru izskatī�anas laikā man vajadzēja piedalī�ties kā valsts apsūdzības uzturētājam, tad vispār da�reiz ir ārkārtīgi grūti saprast un pareizi novērtēt cilvēka rīcību, kuras pamatā tie�ākā vai netie�ākā veidā izpaudusies vēlme apmierināt savas seksuālās vajadzības.

Ja tas notiek dabiski, varbūt tie patie�ām arī ir vieni no mūsu mū�a skaistākajiem brī�iem miesas un gara saplū��anas svētki. Savukārt, kad tas notiek nenormāli un var�darbīgi, tas vienmēr ir �ausmīgi un dzīvnieciski pretīgi.

Iespējams, tie�i tāpēc gadu tūksto�u gaitā cilvēka sek�sualitātes izpausmes sabiedrībā izsauku�as vispretrunīgākos vērtējumus un aizliegumus, bagātināju�ās ar vislielākajām muļķībām un gudrām atziņām.

Atklāti sakot, es nekad nejautāju un vispār pat nedomāju, kāpēc sieviete, izvēloties manus pakalpojumus, to dara. Tā�pat kā nekad vairs ilgi nedomāju, kāpēc to daru es.

Tā vienkār�i vajadzēja. Tāda bija dzīve. Un tādi esam mēs cilvēki.

Kad, izkāpis no vannas, noslaucījos, iesmar�inājos un, rokā turēdams pusizdzertu vīna pudeli, devos uz savu guļam�istabu, manu jauko noskaņojumu iztraucēja negaidīts mobilā telefona zvans. Paskatījos ekrānā. Zvanīja Anita. Mana seja savilkās nepatīkamā grimasē. Kad beidzot viņa mani liks mierā?

-�� Sveiks, Aksel! Anita nevērīgi jautrā balsī sveicināja. Kā jūties?

-�� Tā nekas, es atbildēju. Dzīvs esmu!

-�� �orīt man tā pavecā kundze no Islandes, ar kuru tu vakar Radisson SAS viesnīcā pavadīji nakti�

-�� Ko? es iesaucos. Būs vēl kādas pretenzijas?!

-� Nomierinies! Anita iesmējās. Tie�i otrādi! Viņa par tevi ir stāvā sajūsmā! Teica, ja viņai �odien nevajadzētu piedalīties kaut kādā tur konferencē, viņa tevi no savas gul�tas neizlaistu laukā ne par kādu naudu! Ko tu ar viņu tādu izdarīji?

-�� Neko, es atbildēju. Normāls sekss. Ta�u kundze, acīmredzot kā vairums islandie�u sievie�u, bija auksta kā viņu piekrastē mīto�ās mencas! Es viņu mazliet uzsildīju un tas viņai bija tik priecīgs pārsteigums, ka viņa tie�ām �odien no rīta ne par kādu sievie�u tiesību aizstāvības konferenci negribēja pat domāt! Tik tikko spēju nomierināt un iestāstīt, ka apsprie�amās pasaules sievie�u problēmas noteikti ir daudz svarīgākas nekā viņas personīgā vēlē�anās pēc acīm�redzot sen nebaudītajiem mīlas priekiem! Man viņas kļuva pat nedaudz �ēl.

-�� Tas ir jauki, Aksel, ka tev ir tik līdzjūtīga sirds! Anita sacīja. Tas mani priecē un tādā sakarā tev atkal piedāvāju kārtējo darbiņu� Tikai �oreiz viņa nav nekāda ārzemniece! Vietējā nelaimīgā. Sauc Ligita Averboka. Viņu labi pazīst viena no manām draudzenēm un lūdza� Ļoti lūdza! Ligita neesot īsti normāla, tas ir, viņa ir garīgi slima. Ilgsto�i ārstējusies psihenē, bet veselība īpa�i uzlabojusies neesot. Tā pati depresija. Nomāktība. Vientulība. Draudzene saka, ja pie viņas beidzot aizietu kāds vīrietis� Iespējams, tas ne�maz nav svarīgi tev ar viņu būs sekss vai ne. Svarīgi, lai pie viņas kāds vispār aizietu un vismaz parunātos! Tu sapro�ti? Bet ej nu sazini� Varbūt �ādās reizēs patie�ām vienīgās un īstās zāles tomēr ir pamatīga izmīlē�anās? Vai mazums dzirdēts, ka bez tā da�as nojūdzas līdz �iletēm pie roku vēnām�

Nedaudz saspringu. Nosauktās sievietes vārds man �ķita pazīstams.

-�� Atkārto, lūdzu, vēlreiz! Kā to dāmu sauc?

-�� Ligita Averboka. Dzīvo Juglā� Anita pateica adresi.

Tā arī bija. Man viņas vārds un mazliet neparastais uz�vārds bija palicis atmiņā pēc kāda drausmīgi ne�ēlīga no�zieguma izdarī�anas. Apmēram pirms pieciem gadiem. Kad

Manu jauko noskaņojumu iztraucēja negaidīts mobilā telefona zvans. Paskatījos ekrānā. Zvanīja Anita. Kad beidzot viņa mani liks mierāi

vēlāk tiesāja slepkavu, tiesas procesā piedalījos kā valsts apsūdzības uzturētājs, bet cietusī Ligita Averboka jau tad slimības dēļ tiesas namā tā arī neparādījās.

Mana pirmā iepazī�anās saruna ar iespējamo slepkavu Juri Vindu notika Rīgas Centrālcietuma satik�anās istabā. Viņa izdarītais noziegums man spilgti palicis atmiņā ne tikai ar savu �ausmino�o ne�ēlību, bet ari ar tā motivāciju, kuras pamatā bija ne tikai personisks aizvainojums un vēlē�anās ciniski pazemot otru cilvēku, bet neap�aubāmi arī satra�kota, neatvairāma vēlē�anās apmierināt savas seksuālās tieksmes�

Es jau pirms �īs pirmās satik�anās un tiesas sēdes zināju, ka puisim pieprasī�u mū�a ieslodzījumu vai vismaz brīvības atņem�anu uz divdesmit gadiem. Neskatoties uz to, ka viņa izdarītais noziegums tik tie�ām bija reti pretīgs un ciet�sirdīgs, pats slepkava izskatījās samērā mierīgs, pietiekami gudrs un līdz zināmai robe�ai arī atklāts. Vienīgi �is cilvēks, maigi izsakoties, nebija pārāk glīts. Viņa kalsno seju nepa�tīkamu darīja liela zaķalūpa, kad virslūpa ir uzrauta aug�up un cie�i saaugusi ar deguna apak�ējo malu. Teik�u atklāti skats nav no patīkamākajiem.

Pēc sarunas un vēlāk arī pēc tiesas procesa beigām manī radās pārliecība, ka Juri Vindu līdz �im smagajam un reti pretīgajam noziegumam ir novedu�i ne tikai iepriek� minētie iemesli, nevis viņa ļaunā daba, necie�ams raksturs vai pato�loģiski domā�anas traucējumi, bet nenoliedzami arī kāda ilgsto�a un ļoti nomāco�a dvēseles sāpe�

Kad puisi atveda uz satik�anās telpu, viņ� apsēdās norādītajā vietā, mani uzmanīgi nopētīja, tad, kā vainīgs juz�damies, palūdza:

-�� Varbūt jūs mani varētu uzcienāt ar cigareti?

-�� Ņem vien, es teicu un iedevu veselu paciņu. Puisis to priecīgs atvēra, izņēma cigareti, es to aizdedzināju, un viņ� sāka kāri vilkt patīkami smar�ojo�os dūmus.

-������ Jūs esat labs, viņ� nedaudz vēlāk sacīja. Man teica� Jūs esat prokurors?

-������ Jā, es apliecināju. Mani sauc Aksels Ansons un man ir uzdots izmeklēt pret tevi ierosināto krimināllietu.

-�� Bet vai tad policija�?

-������ Tā tikai noskaidroja vainīgo, es sacīju. Turpmākās izmeklē�anas darbības veik�u es.

-�� Kas būs pēc tam? puisis painteresējās.

-������� Pēc tam sastādī�u apsūdzības rakstu un tiesas prāvā valsts vārdā uzstā�os kā apsūdzētājs.

-� Vai pieprasīsiet arī sodu?

-�� Protams.

-������� Kādu? puisis ieinteresēts jautāja. Vai tie�ām ka�rātavas?

-������� To rādīs tiesas process, ta�u saku uzreiz pēc visa sprie�ot, sods tevi gaida diezgan bargs.

-� Varbūt pat mū�a ieslodzījums?

-� Visai iespējams.

-� Diezgan draņķīgi, ieslodzītais sacīja un smagi nopūtās.

-�� Tu ceri uz ko citu?

Puisis ilgi klusēja, tad tikko manāmi pasmaidīja, kas viņa seju tūlīt darīja vēl atbaido�āku.

-������ Nē, es visu saprotu. Un tomēr. Vai gadījumā bez ciga�retēm jums līdzi nav paņēmies arī �ņabis?

-������ Nav gan, es atbildēju. Bet tev par to vajadzētu tikai priecāties! Man �ķiet, ka arī alkohols tev ir palīdzējis nonākt līdz �ai ne visai jaukajai vietiņai.

-������� Nē, ne alkohols! Juris krasi noliedza. Tie�i otrādi! Tas bija glābiņ�! Pie visa vainīgs ir mans izskats!

-������ Izskatam nav ne vainas, liekuļoti sacīju. Daudzi iz�skatās vēl sliktāk.

-������� Iespējams, viņ� domīgi piekrita. Bet man tas visu mū�u ir baigi sāpējis. Un tas, ko esmu izdarījis. Protams, mani vajag no�aut! Tā ir viegla nāve. Ar pakār�anu gan būtu sare�ģītāk. Man tas nepatiktu. Lai gan esmu lasījis, ka arī tas nekas briesmīgs neesot. Vai tad velti pa�nāvnieku lielākā daļa izvēloties tie�i �o veidu kā pazust no dzīves?! Turpretī es vislabāk gribētu nosisties ar elektrību. Kājas ūdenī, katrā rokā pa kailvadam� Skaisti!

-� Vai tu bie�i esi domājis par pa�nāvību?

-������� Jau pamatskolas laikā. Ziniet, man jau pati dzīve ir iznākusi kā tāds nepelnīts sods. Tagad vēl ilgi gadi cietumā. Skumji un pretīgi. Bet es vēl gribu redzēt zvaigznes, rīta gaismu, zaļu zāli, baltas smiltis, me�u un dzirdēt, kā koka zaros dzied putni.

Nedaudz pārsteigts paskatījos uz pui�a noskumu�o seju.

-�� Tu mīli dabu?

-������� Sākumā mīlēju arī dzīvi, viņ� sacīja. Bērnībā. Pēc tam sāku to ienīst. Arī cilvēkus.

-�� Kāpēc?

-�� Tāpēc, ka viņi vienkār�i ņudzēja visapkārt.

-�� Tas nav nekāds iemesls, es pateicu.

-�� Dro�i vien, puisis piekrita. īstais iemesls bija� Viņ� negaidīti apklusa un, kā man �ķita, pēk�ņi iegrima

citā pasaulē, kur nebija ne cilvēku, ne cietumu, ne tiesas. Iespējams, viņam �īs da�as minūtes likās tikpat garas kā viss viņa divdesmit piecus gadus īsais mū�s.

-� Juri Vinda! es viņu klusi uzrunāju. Atmosties! Apsūdzētais spēji nodrebēja un nedaudz izbrīnījies

paskatījās uz mani.

-�� Es nebiju aizmidzis, viņ� rāmi pateica.

-�������� Kāds tad bija īstais iemesls tavam naidam pret cil�vēkiem? es prasīju.

-�� Viņu izturē�anās pret mani.

-�� Vai visi pret tevi izturējās slikti?

-������ Jā, ieslodzītais apstiprināja. Vispirms jau vecāki. Es lūdzos, tas bija vēl pamatskolā, lai viņi mani ved pie ārsta. Lai taisa operāciju un likvidē �o nolādēto zaķalūpu! Pēc kā es izskatos?! Jūs redzat?! Bet to redzēja visa klase, skola, visa mūsu mājas apkārtne! Es jums to nemaz nevaru

izstāstīt, ko tolaik jutu un pārdzīvoju, kad katru dienu nācās dzirdēt klases biedru ņirgas un neslēptas nievas! Vidusskolā kļuva vieglāk, ta�u tai pa�ā laikā arī smagāk. Atklāti jau neviens neuzdro�inājās mani apcelt, ne arī par mani smie�ties. Tūlīt dabūja pa purnu! Ta�u neviens ar mani nedrau�dzējās. Visi kaut kā izvairījās. It sevi�ķi jau meitenes. Tie�i tas sāpēja visvairāk.

-�� Kāpēc vecāki tevi neveda pie ārsta? painteresējos. Manuprāt, tā nav nekāda sare�ģītā operācija.

-� Ir gan! Juris dedzīgi iebilda. Tā ir tā sauktā plastiskā ķirurģija! Ziniet, ellīgi dārga! Turklāt ar vienu operāciju nemaz nepietiekot. Esot jātaisa vismaz divas vai trīs!

-� Ja pareizi sapratu, tavas problēmas sākās vēl padomju laikā. Toreiz medicīna bija par velti. Kas par vainu?

-�� Vecāki negribēja, ieslodzītais atbildēja. Viņi ir ļoti reliģiozi cilvēki un teica, ka man jādzīvo tādam, kādu mani ir radījis Dievs!

-�� Un tu dzīvoji, es teicu. Kas notika vēlāk?

-� Riebjas atcerēties, viņ� rūgtuma pilns atbildēja. Ta�u īsos vārdos varu pastāstīt. Un to stāstī�u arī tiesā! Varbūt beidzot kāds tomēr iedomāsies, ka pat vissliktākajiem cil�vēkiem, kropļiem, invalīdiem, dzērājiem, klaidoņiem, musorņikiem, zagļiem un pat slepkavām da�reiz krū�u kreisajā pu�sē pukst sirds! Varbūt ir pat dvēsele. Nezinu. Bet �ī pastāvīgā cilvēku smīkņā�ana un izvairī�anās no manas sabiedrības kļuva arvien nepanesamāka, arvien nomāco�āka. Sāku visus ienīst. Visvairāk ienīdu skaistos un veselos! Ne es pats, bet tie�i viņi man �ķita vispretīgākie, viskroplākie! Ta�u ar to, domāju, beigu beigās es tomēr galā būtu ticis, ja ne�

Puisis apklusa, atkal kāri smēķēja, līdz beidzot, drūmi iesmejoties, pateica:

-� Ziniet, es iemīlējos! Ārprātīgi! Nevaldāmi! Kas mani uz to spieda, nezinu. Nesaprotu. Vispār tā mīlestība viena no�lādēta bū�ana vien ir! Nē, pareizi! Varbūt da�iem tā arī iznāk normāla, ta�u vispār� Diez kas nav. Nestrīdos. Ir tādi, kurus viņu mīlestība aizved uz paradīzi, uz pilīm un citiem zelta laukiem, ta�u mani, kā redzat, tā ir novedusi cietuma kamerā.

-�� Neplosi savu dvēseli! es viņam teicu. Nekāda mīles�tība tevi �eit nav novedusi! Tu �eit atrodies tikai tāpēc, ka nespēji sevī apslāpēt ne aizvainojumu, ne dusmas, ne naidu. Starp citu, liela daļa tie�i tāpēc arī cietumos sē�!

-�� Varbūt, viņ� piekrita. Ligita bija brīni�ķīga meitene dzīvoja mūsu mājā. Varbūt man uz viņu nemaz nevajadzē�ja skatīties, glu�i tāpat, kā viņa nespēja ilgāk par nieka mirk�li skatīties uz mani! Bet ziniet, prokurora kungs, viņa tomēr bija vienreizēji skaista! Vai jūs uz tādu varētu neskatīties? Nē! Vel vairāk! Jūs nepārtraukti domātu, kā viņu pēc iespē�jas ātrāk dabūt gar zemi! Bet, ja jūs pēc izskata būtu tāds kā es, nekad to nevarētu! Ta�u es to gribēju! Gribēju! Nesu viņai puķes, un viņa tās nekad neatraidīja. Tas it kā kaut ko solīja. Gandrīz katru vakaru sēdēju mājas priek�ā uz sola un skatījos, kā viņa atgrie�as no darba. Vienreiz iegāju pie viņas dzīvokli. Ligita bija uzpucējusies, acīmredzot kādu gaidīja. Parunājāmies. Viņa tobrīd mājās bija viena, un tad es mēģināju viņu noskūpstīt. Ligita �ausmās gandrīz vai iekliedzās.

-� Tu ta�u nemaz nespēj skūpstīties! viņa nicīgi iesmējās. Bu�osies ar zobiem, vai?

Teik�u atklāti tas mani ļoti aizskāra. No dusmām un apvainojuma mēģināju viņu iegūt ar varu. Ligita sāka �aus�mīgi kliegt. Nu tā, it kā viņai gāztos virsū kāds me�a zvērs! Ta�u tas man deva tikai vēl lielāku sparu! Bet nekas no iecerētā nesanāca. Dzīvoklī pēk�ņi ienāca kāds vīrietis un mani ne�ēlīgi piekāva! Tas bija viņ�, ko Ligita gaidīja. Vēlāk viņus vienmēr redzēju kopā. Bet ziniet, godājamais prokuro�ra kungs, tas man ļoti sāpēja. Ceru, jūs to varat saprast. Es jutos atraidīts, apspļaudīts, piekauts un pazemots! Un ne tāpēc, ka būtu slikts cilvēks! Nē! Tas notika tikai tāpēc, ka man ir �is drausmīgais izskats! Varbūt es patie�ām nevienu sievieti arī nespēju noskūpstīt. Nezinu. Varbūt. Bet vai tāpēc par mani vajadzēja ņirgt? Varējām ta�u draudzēties arī bez skūpstī�anās un kopā gulē�anas! Ta�u to jau laikam neviens nespēj. Visi grib mīlēties un no kopā bū�anas gūt baudu!

-�� Es to saprotu, sacīju. Tev sāpēja un tu juties aiz�vainots. Tas viss ir cilvēciski. Ta�u tā kaut vienreiz mū�ā mēs esam jutu�ies visi! Tu apjēdz? Visi! Nav neviena cilvē�ka, kas kādreiz nebūtu atraidīts, nepieņemts, padzīts vai ap�vainots! Nu un tad? Vai tāpēc tūlīt jāņem bise un kāds jā�auj nost?

-�� Nē, ieslodzītais piekrita. Protams, ne visi! Jo visi jau neņirdz par tiem, kas viņu vēlas noskūpstīt! Apmīļot. Drau�dzēties. Un beigu beigās arī pamīlēt. Kas tur slikts? Kas ļauns? Vai tāpēc vispirms jāskatās uz manu nepareizi saau�gu�o lūpu? Vai ir grūti ieskatīties dvēselē? Visi redz tikai ārējo! Tavu dzīvokli vai māju, tavu darba vietu vai profesi�ju, tavus uzvalkus un naudas maku! Vai jums tas neriebjas?

-�� Ko darīji tālāk? turpināju izpra�ņāt. Vai savu naidu nekādi nespēji novaldīt, kā vienīgi izdarot smagu noziegu�mu?

-�� Tā sanāk, apsūdzētais drūmā balsī piekrita. Es ne�gribu to visu sīkumos atcerēties. Vienīgi pateik�u� Tas notika �ovasar. Nejau�i pagalmā saticis Ligitas mammu, pa�jautāju, kur tad �orīt tik agri viņas meita ar vīru aizbrau�kusi? Jā, viņi jau bija apprecēju�ies! Mamma, neko sliktu nenojauzdama, pateica, ka jaunais pāris, turpinot medus�mēnesi, aizbraucis atpūsties un nākamo nakti pārlaist teltī pie Lilastes ezera. Tūlīt nobrieda plāns. Aizgāju pie tēva�brāļa, nozagu bisi, tai nozāģēju stobrus, paņēmu patronas un vakarā ar vilcienu aizbraucu uz Lilasti. Diezgan ilgi klīdu gar ezera malu, līdz beidzot abus ieraudzīju sēdam pie ugunskura. Kā divi balodī�i. Piespiedu�ies viens otra plecam, saliku�i galviņas kopā, sapņaini skatījās ugunskura liesmās un dro�i vien runāja par mīlestību. Par ko gan citu tādā vietā un tādos apstākļos var runāt?

Ta�u es, kā �īs pasaules lielākais bieds, pēk�ņi nostājos viņu priek�ā un pret laimīgajiem mīlētājiem pagriezu īsos bises stobrus. Viņi visu saprata un no bailēm nespēja pat pakliegt. Tas arī būtu velti. Vai jūs, prokurora kungs, zināt, ko es tobrīd domāju? Manī nebija naida, nē! Domāju, kāpēc es nevaru būt �ā vīrie�a vietā? Kāpēc dzīve ir tik netaisnīga? Kāpēc sievietes izvēlas tikai skaistos, stipros, veselos un bagātos?

Es to vīrieti no�āvu bez jebkādām dusmām vai naida. Es vienkār�i gribēju kaut uz īsu brīdi izlabot �īs pasaules ne�taisnīgo kārtību! Es gribēju, lai vismaz viena sieviete bei�dzot redz, ka esmu tāds pats vīrietis kā pārējie! Normāls. Un mīlestību alksto�s.

Turpinājums patie�ām bija riebīgs un galu galā varbūt arī nevajadzīgs. Ta�u es jau sevi vairs nespēju kontrolēt. Manī, kā būtu teiku�i fiziķi, bija sakrājusies naida, apvaino�juma, izmisuma un atriebības vēlmju kritiskā masa, kurai kaut kādā veidā vajadzēja eksplodēt! Notika ārkārtīgi spēcīgs manas psihiskās enerģijas atomsprādziens! Draudot no�aut arī Ligitu, es liku sievietei aiziet līdz viņu automa�īnai, sa�meklēt lāpstu, pavēlēju izrakt bedri un tur ievilkt un aprakt sava mīļotā vīra līķi. Tad piespiedu izģērbties kailai un vai�rākkārt trencu apkārt automa�īnai un lēkāt tajā vietā, kur zem tikko uzbērtās smil�u kārtas gulēja viņas vīrs� Pēc tam līdz nāko�ās dienas ritam ar viņu darīju to, par ko vismaz pa�laik neko negribu stāstīt.

-� Tu zini, kas pēc tavām noziedzīgajām izdarībām ir noti�cis ar Ligitu? es prasīju.

-�� Nē, noziedznieks izbrīnījies paskatījās uz mani. Vai tad kaut kas ir noticis?

-� Jā, drūmā balsī paziņoju. Ir noticis. Tevis vairākkārt izvarotā sieviete pa�laik ārstējas psihiatriskajā slimnīcā. Dakteri man teica, ka, iespējams, viņa no turienes vispār nekad vairs nespēs atgriezties normālā dzīvē. Vai �ēl nav?

-�� Tagad ir, noziedznieks nomākts atbildēja. Es ļoti no�ēloju� Varbūt tad, kad pēc desmit, piecpadsmit gadiem iznāk�u no cietuma� Ja vispār iznāk�u�

Pēc tam viņ� zemu nolieca galvu un ilgi klusēja. Arī es vairs neko nejautāju, vienīgi jutu, ka viņu kaut nedaudz tomēr spēju saprast�

Kad beidzot puisis pacēla galvu, es viņa acīs ieraudzīju asaras.

-�� Paklausieties, prokurora kungs! viņ� lūdzo�ā balsī vērsās pie manis. Ja jums atliek kāds brīvāks brīdis� Lūdzu, aizejiet uz slimnīcu un viņai pasakiet� Es lūdzu piedo�anu.

-� Labi, es piekritu. Tā arī izdarī�u. Aizie�u un pateik�u.

Bet neko pateikt tomēr neiznāca. Pēc da�ām dienām, aiz�gājis cietu�o oficiāli izjautāt par notiku�o noziegumu, ie�raudzīju, kā viņa slimnīcas pla�ajā pagalmā stāvēja, ar mu�guru atspiedusies pret veca koka stumbru, un bāla, ar dziļi iekritu�ām acīm raudzījās uz debesīm un kaut ko klusi pie sevis murmināja.

Es viņu negribēju traucēt, nolemdams pratinā�anu atlikt uz vēlāku laiku. Stāvēju netālu, skatījos un pēk�ņi iedomā�jos varbūt tie�i �ai brīdī nelaimīgā sieviete sarunājas ar Dievu�

Tagad pēc pieciem gadiem man atkal jāiet viņu satikt un jāpacen�as� Kas man būtu jādara �oreiz? Pie viņas jāierodas kā biju�ajam prokuroram, kā ārstam vai vienkār�i kā vīrie�tim? Neviens no �iem variantiem man ne�ķita īsti labs. Lai gan� Vai es varēju zināt, kas pa�laik notiek viņas prātā, ko viņa gaida, ko vēlas? Varbūt �ai sievietei pēc slimnīcu palātās un vientulībā pavadītajiem gadiem patie�ām ir nepiecie�ams tikai vīrietis? Vai, vienkār�āk sakot, pamatīga seksuāla iz�lādē�anās?

Un varbūt vēl da�i mierino�i vārdi. Da�i glāsti. Mazliet cerību. Mazliet mīlestības. Mazliet uzmanības. Mazliet cil�vēciska siltuma. Un likt saprast, ka viņa kādam ir vajadzīga vismaz gultai� Nedomāju, ka tas vienmēr ir pazemojo�i. Bie�i notiek tie�i otrādi daudzas sievietes ir laimīgas, ja kāds viņas vispār iekāro! Par dvēseli un to mistisko pada�rī�anu, ko saucam par mīlestību, vienmēr var parunāt arī vēlāk. Primārais vienmēr ir un paliek fiziskā iekāre ja tāda vispār rodas! un tikai pēc tam Dievs, mīlestība un pārējās muļķības, ar ko tik pārbagāti ir sievie�u prāti.

Māja, kur Ligita dzīvoja, atradās Juglā, pie Velnezera. Skats bija jauks. Vienā pusē me�s, otrā neliels, da�ādu noslēpumu un leģendu apvīts ezeriņ�, kura krastā tobrīd sēdēja da�as pavecākas kundzītes ar saviem suņiem.

Kad pēc vairākkārtējas zvanī�anas durvis beidzot atvērās, es ieraudzīju uz sliek�ņa stāvam diezgan nevī�īgi ģērbu�os, vāju, tādu kā mazliet nobiju�os trīsdesmitgadīgu sievieti ar lielām, dziļi iekritu�ām acīm, īsi apgrieztiem matiem un ļoti satrauktu skatienu.

-�� Kas jūs tāds esat? viņa klusi prasīja.

-������ Vai jūsu vārds un uzvārds Ligita Averboka? es, dro�s paliek dro�s, painteresējos.

-������ Jūs esat no slimnīcas? viņa jautāja. Balsī bija jūtams spēj� satraukums. Ārsts?

-�� Nē, es atbildēju. Esmu klavieru skaņotājs.

-�� Man nav klavieru, Ligita lēni pa�ūpoja galvu.

-������ Es varu būt noderīgs arī kā santehniķis, sacīju. Varu salabot jebkuru krānu vai ūdenscauruli.

Ligita vārgi pasmaidīja.

-������� Paldies, viņa teica. Ja man vispār kaut ko vajadzē�tu� Vai jūs gadījumā dvēseli nevarētu salabot?

Noraido�i pakratīju galvu.

-������� Tas ir ellīgi grūti, atklāti pateicu. Ja �is darbiņ� ir neveiksmīgs, dvēseli var sabojāt vēl vairāk.

-������ Vel vairāk nav iespējams, Ligita sacīja. Tā ka varat dro�i metināt, zāģēt, vīlēt, lauzt un atkal likt kopā nekas sliktāks nebūs.

-�� Es jūtu jums līdzi�

Kad beidzot puisis pacēla galvu, es viņa acīs ieraudzēju asaras. Ja jums atliek kāds brīvāks brīdis� Lūdzu, aizejiet uz slimnīcu un viņai pasakiet� Es lūdzu piedo�anu.

Ligita mani vēlreiz vērīgi nopētīja un tomēr palika �aubās laist mani pāri dzīvokļa slieksnim, vai nē?

-������� Pasakiet godīgi vai jūs pie manis ir atsūtījusi Sarmī�te? viņa prasīja un es uzreiz sapratu, ka tā acīmredzot ir Anitas paziņa, kas uzņēmusies par Ligitu zināmas rūpes.

-� Jā, es apliecināju. Viņa patie�ām palūdza�

-������ Jūs jau esat kāds tre�ais vai ceturtais, ko viņa man te sūta. Tikai nesaprotu, kāpēc? Viņa par katrām varītēm mēģi�na iestāstīt, ka man nepiecie�ams vīrietis! Tīri fiziski. Jūs saprotat?! Lai beidzot mani kāds izdrā�! Bet es esmu jau izdrāzta simts gadus uz priek�u! Man pietiek! Godājamais kungs! Es nekad to vairs nevēlē�os!

-�� Nē, Ligit! es klusi iebildu. Runa nav par to!

Sieviete ilgi klusēja, neveikli mīņājās uz vietas un jopro�jām nekādi nespēja iz�ķirties laist mani iek�ā, vai nē? Acīmredzot es ar kaut ko viņu tomēr biju piesaistījis, jo dur�vis joprojām stāvēja atvērtas.

-�� Kā jūs sauc? viņa negaidīti pajautāja.

-�� Aksels Ansons, es atbildēju.

-� �o vārdu esmu jau dzirdējusi, viņa nedaudz saspringa.

-�� Tā var būt.

Ligita atkal, ilgi klusēdama, raudzījās man tie�i sejā, it kā vēlēdamās tur saskatīt kaut ko tādu, kas viņai neliktu izjust bailes.

-������ Ja es jūs ielaidī�u� viņai mazliet ietrīcējās balss. Jūs neko sliktu nedarīsiet?

-������ Nē, Ligit, varat būt pilnīgi dro�a! es sacīju. Neslēp�u da�us sliktus darbus esmu darījis agrāk, bet tagad� Tagad visu tikai labu! It sevi�ķi sievietēm.

Beidzot viņa pieņēma lēmumu un mani ielaida dzīvoklī. Aizveda uz vienu no istabām, apsēdināja un lika nedaudz pagaidīt.

Tā arī notika, kā to biju iedomājies. Ligitas daudzcietu�ajā apziņā pēk�ņi bija ieskanējusies tā smalkā dvēseles stīga, kas parasti bez īpa�a atgādinājuma liek atcerēties, ka viņa ir sieviete�

Apmēram pēc divdesmit minūtēm Ligita atgriezās gan�drīz vai nepazīstama. Viņa bija glīti sasukājusies, pieklājīgi uzkrāsojusies, tērpusies īsā nomierino�i zaļas krāsas klei�tiņā un tai pieskaņotās zaļās augstpapē�u kurpēs.

Redz, cik viegli viņām tas viss sanāk, itin priecīgs nodo�māju. Te tu esi nabaga Pelnru�ķīte, bet jau nākamajā brīdī skaista un iekārojama Princese!

Ligita apsēdās iepretim, sakrustoja kājas, īsās kleitas mala uzrāvās zvaig�ņu augstumos, un es ātri nodomāju vismaz �obrīd viņa izskatās jau sen izārstējusies un ka tikai nesanāk tā, ka tie�i viņa tūlīt centīsies mani pavest! Tas, protams, būtu labs variants. Man atkristu liekas pūles un da�i morālas dabas jautājumi, lai gan biju jau gandrīz pilnīgi pārliecināts, ka �ai sievietei, ja vien pati to nevēlēsies, es nespē�u pieskarties pat ar mazo pirkstiņu. Jo, pieskaroties viņas miesai, man tā vai citādi nāksies aizskart arī viņas dvēseli�

-������� Alkohola man nav, Ligita, �ķiet, patiesā no�ēlā no�plātīja rokas. Varbūt vēlāk vienīgi kafiju.

-�� Paldies, Ligit! es teicu. Viss kārtībā. Neko nevajag.

-� Jūs vispār alkoholu nelietojat? viņa painteresējās.

-�� Tikai da�reiz, es atbildēju. Turklāt ļoti labu.

-�� Bet man nav nekāda�

-������� Neuztraucieties! es teicu. Vai jūs pa�laik dzīvojat viena? Atceros, jūs kādreiz dzīvojāt kopā ar māti.

-������ Jā, mamma� Ligita smagi nopūtās. Viņa aiz bēdām par manu nelaimi saslima un nomira.

-�� Ļoti �ēl�

-�� Vai jūs te agrāk jau kādreiz esat bijis? Ligita vaicāja.

-� Jā, es apliecināju. Vienreiz. Dienesta darī�anās.

-�� Jūs patie�ām esat santehniķis?

-������� Nē! es iesmējos. Toreiz strādāju par prokuroru un izmeklēju Jura Vindas krimināllietu.

Sievietes sejā kaut kas manāmi izmainījās. Es tikai uzreiz vēl nespēju pateikt tas ir uz labu vai sliktu.

-� Vai tas puisis Juris Vinda pa�laik atrodas brīvībā? Ligita trīco�ā balsī jautāja.

-�� Nē, es atbildēju. Viņ� vēl ļoti ilgi atradīsies ieslo�dzījumā.

-�� Vai tas bijāt jūs, kas viņu notiesāja?

-�� Jurim Vindām spriedumu pasludināja tiesa, paskaidro�ju. Es tikai pieprasīju soda mēru, ko tiesa apmierināja.

Ligita brīdi izskatījās tāda kā apjukusi.

-�� Es pat nezinu� Kādu sodu galu galā tas nelietis sa�ņēma?

-�� Divdesmit gadus, no kuriem pirmā puse jāpavada stin�grā re�īma cietumā.

-�� Vai tas ir daudz? Ligita prasīja. Maz?

-�� Nezinu, paraustīju plecus. Jūs to varat vērtēt pēc savas taisnīguma izpratnes, Juris Vinda dro�i vien to darīs citādi. Bet tas nav būtiski! Svarīgi, Ligit, ka �is cilvēks vēl ļoti ilgi� Mēs jau būsim veci, kad viņ� atkal atgriezīsies brīvībā�

Ligita piecēlās, negaidīti notupās manā priek�ā uz ceļiem un, nedaudz paliekusies uz priek�u, pēk�ņi mani noskūp�stīja. Maigi. Tā mātes parasti skūpsta savus bērnus.

-�� Paldies, Aksel, viņa klusi teica. Es pat nezinu, kā lai tev pateicas. Man visus �os gadus �ķita� Es �ausmās gai�dīju� Pēk�ņi atvērsies durvis un �eit atkal ienāks tas briesmīgais cilvēks�

-� Nebaidies, Ligit! es sacīju, viegli glāstīdams viņas galvu un matus. Tu �o puisi nekad vairs nesatiksi. Viņ� nekad vairs neatvērs tavas mājas durvis, nekad tevi vairs neizsekos ne me�ā, ne citur. Tā pagātnes lappuse tev jāaizver! Beidzot sāc domāt par ko citu! Par kādu vīrieti, darbu, ģimeni� Tā kā �ai dzīvē ir iekārtots. Varbūt �is iekārtojums ne tuvu nav labākais, ko būtu spējīga izgudrot daba un cilvēka prāts, ta�u tā mēs darām visi strādājam, ilgojamies, iemīlamies�

Ligita piecēlās un atkal apsēdās iepriek�ējā vietā.

-�� Zini, par ko es bie�i esmu domājusi? viņa vaicāja un pati tūlīt atbildēja. Par mīlestību! Tā ir tik savāda un at��ķirīga! Piemēram mana� Un mana vīra mīlestība pret mani bija tik vienreizēji skaista, tīra, tik neatkārtojama, maiga un stipra. Bet tai pa�ā laikā Jura Vindas mīlestība pret mani izpaudās kā glu�i vai neaptverami me�onīgs no�ziegums! Kāpēc tā, Aksel? Kāpēc mīlestībai ir tik da�ādas sejas, tik krasi at�ķirīgi izpausmes veidi?

-�� Uz ātru roku to izskaidrot ir ļoti viegli, es teicu. Mēs ta�u katrs esam tik at�ķirīgi� Un mūsu domas, vēlmes, jūtas� Ta�u īstenībā, protams, viss ir daudz sare�ģītāk.

-�� Tu to zini? Ligita jautāja.

Noraido�i pakratīju galvu.

-�� Un nevēlos arī zināt! Dzīve jau tā ir pietiekami smaga, lai vēl dziļi un rūpīgi analizētu mūsu sare�ģīto jūtu pasauli. Pēdējā gada laikā esmu nonācis pie itin prātīga secinājuma lai kas arī notiktu, viss jāuztver viegli! Neko nevajag sare��ģīt! Nekas nav jāpadara vēl smagāks! Dzīve ir īsa un kāpēc tā vēl būtu lieki jātērē da�ādu sīku problēmu risinā�anai? Var jau iebilst �ie sīkumi mūsu ikdienai ir ļoti svarīgi! Muļ�ķības! Nekas nav svarīgs! Ja uz to skatāmies nopietni viss mūsu dzīvē ir sīks un maznozīmīgs, izņemot mīlestību un nāvi�

Es apklusu un arī Ligita ilgi klusēja. Beidzot viņa no�ēlas pilnā balsī pateica:

-� �ēl, ka mums tomēr nav ko iedzert. Man pa�laik tas ļoti derētu.

-�� Pagaidi! es teicu un piecēlos. Tūlīt nokāp�u lejā un aizie�u uz bodi. Ko tu gribi? Vīnu, �ampanieti, degvīnu?

-� Man vienalga! viņa priecīga atbildēja. Var arī �ņabi� Bet�

-�� Kas? ātri prasīju.

-�� Tu nemānies? Ligitai atkal manāmi ietrīcējās balss. Tu atgriezīsies?

Nopietni ieskatījos viņas acīs.

-�� Tu to gribi? nopietnā balsī jautāju.

-� Jā, viņa apliecināja. Es pa �iem gadiem esmu atrai�dījusi tik daudzus vīrie�us� Bet tevi es labprāt redzētu atgrie�amies. Kāpēc to vēl īsti nezinu.

Es atgriezos ātri. Jau pēc minūtēm desmit. Un nekad to neesmu no�ēlojis. Mēs vēl nebijām izdzēru�i visu pudeli, kad es, Ligitas acīs un sejas izteiksmē ieraudzīdams man tik ļoti pazīstamās sievietes ilgas pēc tuvības, viņu piecēlu no krēs�la, paņēmu uz rokām un lēnām apguldīju uz dīvāna.

-� Es tevi lūdzu� Ligita tikko sadzirdami �ukstēja. Dari to ļoti saudzīgi� Man vēl joprojām ir bail. Un galva pilna ar baigām atmiņām.

-�� Neuztraucies! es viņu centos iedro�ināt. Es to darī�u tik lēni un saudzīgi, cik lēni un saudzīgi tas vispār ir iespē�jams! Bet tev vienreiz no �īm bailēm ir jātiek vaļā! Tev bei�dzot ir jātiek pāri tam melnajam atmiņu slieksnim, kas tevī �ķir pagātni no nākotnes! Tev savos trīsdesmit gados atkal ir jākļūst par normālu sievieti, nevis par sa�ākstēju�u vece�nīti! Un tu redzēsi dzīve tomēr ir skaista! Un turpmāk tu sastapsi tikai labus cilvēkus un redzēsi tikai viņu pareizos un labos darbus�

Es, skaidri apzinādamies savu atbildību �īs sievietes turp�mākās dzīves priek�ā, viņu patie�ām ieguvu tik saudzīgi un maigi, kā to nebiju darījis ne ar vienu citu sievieti. Un jutos laimīgs. Lai gan Ligita nekādu aktivitāti neizrādīja, es tomēr jutu un redzēju, ka viņai ir labi, viņa jūtas apmierināta. Varbūt tie�ām tikai ar mīlestības un varbūt tie�i ar fiziskās mīlestības palīdzību viņa beidzot tiks vaļā no tām sliktajām atmiņām un baigā murga, kas �o nelaimīgo sievieti bija mocīju�i pēdējos dzīves gadus.

Daudzi jau var nicīgi pasmīnēt un pat skaļi smieties, bet es ne�aubīgi ticu, ka sekss ir visunikālākās zāles pret visu ko! Pat pret mūsu totālo stulbumu, aizspriedumiem, poli�tisko apmātību, nacionālo aprobe�otību un morālām sāpēm.

Mazliet vēlāk Ligita piecēlās, apsēdās blakus, pieglauda galvu pie mana pleca un izskatījās ja ne glu�i laimīga, tad vismaz mierīga gan.

Viss ir daudz vienkār�āk, nekā mēs bie�i to iedomājamies.

Viens silts acu skatiens, viens maigs roku pieskāriens, abpusēja pozitīvās enerģijas apmaiņa un kopīgi pavadīta mīlas nakts cilvēka mū�ā ir nesalīdzināmi vērtīgāka, daudz�kārt vajadzīgāka par visu mūsu politisko partiju program�mām, valdības deklarācijām vai nacionālās dro�ības jau�tājumiem!

Mazliet vēlāk Ligita piecēlās, apsēdās blakus, pieglauda galvu pie mana pleca un izskatījās ja ne glu�i laimīga, tad vismaz mierīga gan.

-�� No kurienes tu te uzradies? viņa negaidīti prasīja.

-�� Ne no kurienes, es atbildēju. Vienkār�i ņēmu un atnācu.

-�� Tu zināji, ka man ir slikti?

-� Jā, Ligit. Es tā biju iedomājies.

-� Tu kādreiz atnāksi vēl? Ligita jautāja, un es viņas balsī atkal saklausīju jau pazīstamās trīsas.

-��� Nezinu, paraustīju plecus. Es tev negribu melot. Negribu izlikties vai stāstīt kaut kādas pasaciņas. Man pa�laik dzīve ir tā iekārtojusies, ka es pie sievietēm varu ierasties tikai uz neilgu laiku. Vesela nakts tā gandrīz ir jau mū�ība.

-�� Nekas! Ligita teica un mīļi pasmaidīja. Saku tev paldies kaut vai par nupat pārdzīvoto brīdi! Arī tas ta�u mums var palikt atmiņā uz mū�u, vai ne? Tikai �ēl, ka atmiņās sliktais nez kāpēc paliek ilgāk par skaisto!

-�� Nav tiesa, es nepiekritu un maigi noskūpstīju Ligitu uz viņas vēl sakarsu�ajām lūpām. Cilvēcisko attiecību skaistums ir nezūdo�a vērtība. Glu�i tāpat kā mūsu vienreizējā dzīve�

No rīta, tūlīt pēc astoņiem, man negaidīti piezvanīja bi�ju�ais kolēģis Arnolds un palūdza atnākt uz prokuratūru.

-�� Ko gribi? nojauzdams ko nelabu, pajautāju.

-�� Tā, mazliet parunāties, viņ� izvairīgi atbildēja.

-�� Vai cita vieta prātā neienāca?

-���� Mans kabinets nav slikta vieta, viņ� teica. Ja satik�simies citur, bez alkohola neiztiksim. Bet es jau pusgadu kā nelietoju.

-�� Kāpēc? biju patiesi pārsteigts.

-�� Varbūt smiesies, bet esmu iemīlējies.

-���� Nē, Arnold, es nesmie�os, sacīju. Tikai nesaprotu, kāds mīlestībai var būt sakars ar da�ām glāzītēm laba konjaka?

-�� Tas viņai nepatīk, Arnolds paskaidroja.

-���� Tad patie�ām esi pamatīgi ieķēries, es teicu. Jūtu tev līdzi.

-�� Tad atnāksi? viņ� prasīja.

-����� Labi! Pie viena ieie�u arī pie Spridzāna un pateik�u viņam da�us mīļvārdiņus.

Aloizs Spridzāns bija tas prokurors, kur� agrāk nez kādēļ mani neieredzēja un ļoti centās ieņemt manu departamen�ta virsprokurora vietnieka vietu. Tas viņam arī izdevās, kad pēc manas aizturē�anas aizdomās par slepkavību pārlie�cino�i tiesai centās pierādīt, ka, atrodoties brīvībā, es noteik�ti traucē�u objektīvu kanālmalā notiku�ā nozieguma izmek�lē�anas gaitu. Un gadu ar tiesas palīdzību mani noturēja cietumā.

Jauki, ja dzīvei nav nekādas vainas, iedams pie Aloiza, nez kāpēc nodomāju. Ta�u varbūt katra cilvēka mū�s nav nekas cits, kā viens vienīgs liels, nekad neizpērkams grēks?

Ko mums ir līdzējis un devis lielais Jēzus Kristus upuris krusta nāve cilvēces glāb�anas labā? Vai tāpēc esam kļuvu�i labāki, �ķīstāki, morāli un garīgi tīrāki? Nekas tamlīdzīgs!

Cilvēki ir kļuvu�i vēl cietsirdīgāki, morāli netīrāki un daudz ļaunāki! Kas toreiz bija da�u tūksto�u agrīno kristie�u si�ana krustā vai viņu ieme�ana lauvu bedrē? Salīdzinot ar to, ko cilvēks cilvēkam nodarīja turpmākajos divtūksto� gados, tas tagad �ķiet kā nevainīgas mazu bērnu rotaļas!

Nesteidzoties turpināju iet pa vienu no Ģenerālprokura�tūras garajiem gaiteņiem, ēkas iek�telpas bija patīkami izre�montētas, pie visu kabinetu durvīm varēja redzēt piestip�rinātas glītas plāksnītes ar �o telpu iemītnieku vārdiem un ieņemamajiem amatiem.

Beidzot gaiteņa galā apstājos pie durvīm, kur uz plāk�snītes bija rakstīts Aloizs Spridzāns. Mirkli vēl padomājis, bez klauvē�anas atvēru durvis un iegāju kabinetā. Aloizs tur atradās viens. Viņ� sēdēja aiz rakstāmgalda un bija iegrimis kādas krimināllietas lasī�anā.

-�� Nu, Spridzān, kā jūties? nesasveicinājies tūlīt vērsos pie viņa. Mans krēsls ir silts?

Aloizs pacēla galvu, uz brīdi izskatījās tāds kā nedaudz apjucis, tad tomēr ātri nomierinājās un pat indīgi pasmīnēja.

-�� Tas nav ne tavs, ne mans krēsls, viņ� pateica. Tas pieder valstij.

-��� Tad kāpēc tu tik ļoti centies mani nogremdēt? es prasīju. Tu labi zini, ko prokuroram nozīmē nonākt ieslo�dzījumā! Bet nē! Tev bija grūti tiesnesei pateikt Aksels Ansons ir augstas klases profesionālis, viens no labākajiem mūsu vidū un, ja viņ� to satrakoju�os narkomānu aizstā�voties arī ir nogalinājis, izmeklē�anu nekādā ziņā netraucēs, lieciniekus neiespaidos un līdz tiesas dienai var atrasties brī�vībā! Bet ko tu, maitas gabals, darīji?! Vai tagad ir laba ju�ana?

-� Nevaru �ēloties, Spridzāns mierīgi atbildēja. Bet zini, ko tev pateik�u es? Tu pats esi nelietis! Un kāds vēl! Es pat tagad pēc tev labvēlīgā tiesas iznākuma esmu pārliecināts, ka to puisi tomēr nogalināji tie�i tu! Tad tagad jāprasa man kāda ju�ana ir tev? Vai ir viegli dzivot, ja uz sirdsapziņas ir kāda, kaut slikta, tomēr cilvēka dzīvība?!

Dzīvot ir grūti, es, ilgi nedomādams, atbildēju. Da��brīd pat baigi! Bet tas notiek tikai tāpēc, ka pasaule ir pilna ar maitām! Ar plānprātiņiem! Ar alkoholiķiem un narkomā�niem! Ar seksuāli neapmierinātajiem, karjeristiem un visā�diem debiliķiem! Un beigu beigās arī ar tādiem kā tu, Spridzān! Ja tavu rīcību būtu vadījusi tikai augsta pienākuma apziņa, es neko neteiktu. Ta�u tavu rīcību noteica nevis valsts, bet galvenokārt tavas personiskās intereses! Neesmu ļauns, Aloiz, bet neko labu tev nenovēlu! Man ir nelāga no�jausma, ka ilgi tu te tomēr nesēdēsi! Tu jau pats zini, cik da�reiz maz ir vajadzīgs, lai bagātais kļūtu nabags, laimīgais nelaimīgs, bet augstu uzrāpies kaijerists drīz vien nokristu pat vēl zemāk par karjeras pirmo pakāpienu!

Pagriezos, izgāju ārā un pa platām, ar mīkstu paklāju no�klātām kāpnēm devos uz tre�o stāvu, kur atradās Arnolda kabinets. Mēs bijām draugi jau no studiju laikiem. Viņam piemita viena laba īpa�ība viņ� nekad nekļuva nesavaldīgs vai ārēji dusmīgs. Bie�i kopā piedalījāmies da�ādās ekskur�sijās, ar automa�īnām krustu �ķērsu izbraukājām ne tikai Latviju, bet agrāk ari turpat vai visu biju�o Padomju Savie�nību, un bie�i piedalījāmies da�ādās mājas ballītēs.

Arnolds, glu�i kā es, bija diezgan ilgi precējies ar vienu no mūsu kursa meitenēm, un mēs abi gandrīz vienlaicīgi arī iz�ķīrāmies. Iemesli bija da�ādi. Arnolda sieva Vita iemīlējās citā kā viņa pati paskaidroja: "Cilvēkā, kas katru nakti gulēs man blakus, nevis skries skatīties kaut kādus tur sakropļotus līķus!"

Bet es ar savu Irēnu iz�ķīros� Viņai patiesībā nebija ne vainas. Glīta, kārtīga, mīļa un laba. Ko vēl?! Bet kaut kas man tomēr pietrūka. Kaut kas viņā nepatika. Kaut kas ar laiku sāka kaitināt. Vai tas vienkār�i bija apnikums, vai, kā saka, "mūsu mīlestība nomira dabiskā nāvē", bet pienāca diena, kad abi, atviegloti uzelpojot, viens otram uz sasārtu�ajiem vaidziņiem uzspiedām atvadu skūpstus un pateicām ardievas.

"Esi laimīga, Irēn!"

"Un ari tu, Aksel!"

Lai gan it kā diezgan skaidri nojautām, ka, iespējams, neviens no mums laimīgs vairs nebūs nekad.

Kad iegāju kabinetā, Arnolds beidza telefona sarunu, tad pagriezās pret mani un ar roku parādīja uz krēslu.

-�� Sēdies!

Apsēdos un vērīgi paraudzījos apkārt. Tā bija tipiska, standartizēta �odienas valsts ierēdņa darba telpa, kas manī uzreiz izraisīja nepatiku un es nodomāju diez vai tik drīz pienāks laiks, kad atkal vēlē�os atgriezties pie moderna rakstāmgalda, datora, papīru kaudzēm, policijas iecirkņu un noziegumu vietu apmeklējumiem, atskaitēm, apsūdzību rak�stu sagatavo�anas, kvēlām runām tiesas sēdēs un da�ādām naida izpausmēm no apcietināto un tiesājamo puses.

Paldies, rūgti pasmaidīju. To es vairs negribu. Tagad esmu brīvs cilvēks un ar citiem sarunājos nevis cietumu kamerās, bet gan dārgos restorānos.

-������ Ilgi neesam tiku�ies, Arnolds atgādināja. �ad tad zva�nīju, bet nekad neesi uz vietas.

-������ Aizmirsu pateikt man tagad ir mobilais. Turklāt reti esmu mājās, ja nu vienīgi no rītiem. Bet tu �ajā laikā dro�i vien sēdi operatīvajās sanāksmēs.

-������� Kāpēc mājās esi tikai no rītiem? Arnolds, aizdomīgi uz mani paskatījies, prasīja.

Es iesmējos.

-�� Tāpēc, Arnold, ka naktīs aplaupu bankas! atbildēju.

-�� Un kā veicas? Arnolds nopietni prasīja.

-� Tā nekas, es teicu. Badā nemirstu un cietumā nesē�u.

-�� Nē, nopietni, Aksel! Ar ko tu tagad nodarbojies?

-� Vai tev to ir svarīgi zināt?

-�� Ne sevi�ķi, Arnolds sacīja. Un tomēr.

-�� Tad es pateik�u. Strādāju kādā tūrisma aģentūrā.

-�� Vai tajā, kas pieder Anitai?

-������� Tai pa�ā. Uz Taizemi, Indiju vai Zālamana salām ne�braucu. Esmu ārzemju visiem tāds kā gids tepat mūsu Rīgā.

-�� Vai esi apmierināts? Arnolds turpināja interesēties.

-������� Nu tā� paraustīju plecus. Tu ar savu darbu esi apmierināts?

-������� Vispār jā, viņ� atbildēja. Varbūt man aiziet pie ģe�nerālprokurora un palūgt�?

-������� Arnold, nevajag censties! strauji atmetu roku. Es to jau vairs negribu. Atkal iejūgties valsts darbā un katru dienu rakņāties mūsu sabiedrības mēslu kaudzēs� Tagad man ir daudz smalkāks darbs, turklāt vismaz piecas reizes labāk atmaksāts. Tā ka, veco zēn, tomēr paliekam katrs pie savām liestēm. Kādu lietu pa�laik izmeklē?

-������ Esmu grupā, kas nodarbojas ar tā pui�a divdesmit asto�ņām izdarītajām slepkavībām, ko viņ� pēdējo gadu laikā vei�cis da�ādās Rīgas vietās, nogalinot pavecas pensionāres. Mums ir aizdomas, ka viņ� tās vecenītes būs nomu�ījis daudz vairāk.

-�� Viņ� ir pieskaitāms? painteresējos.

-�� Rādās, ka jā.

-������ Arnold, kāpēc tā notiek? nopietni prasīju. Vai tie�ām mūsu gēnu sistēmā pastāv arī kas tāds, kas liek cilvēkam nogalināt otru cilvēku?

-������ Nezinu, Arnolds paraustīja plecus. Ta�u diez vai. No cilvēku kopējā skaita slepkavas sastāda labi ja niecīgu pro�centa daļu! Bet par to, ka daba katrā no mums ir ielikusi mīlestības gēnu, es ne�aubos ne mirkli! Jo raugi cilvēku skaits, kas savā mū�ā ir iemīlēju�ies kaut vienu reizi, noteik�ti sasniedz vismaz 99,99 procentus!

-������ Ļoti jauki, es teicu. Bet man tas laikam ir jau garām. �aubos, vai kādreiz iemīlē�os vēlreiz.

-������� Bet es iemīlējies esmu juties vienmēr, Arnolds teica. Un zini� Nākamsvētdien precos otrreiz! To arī gribēju tev paziņot.

-������ Apsveicu, sacīju. Biju gan domājis, ka vēlreiz tādas muļķības nekad vairs nedarīsi.

-������� Man ar viņu �is sakars ilgst jau vairākus gadus, Ar�nolds atzinās. Tā ka nekas sasteigts nav. Mīlestība kā pie�mineklis uz dzelzsbetona pamata.

-�� Kad jums tas sākās? es painteresējos.

-������ Jau sen, Arnolds atbildēja. Kad mēs vēl spēlējāmies smil�u kastē.

-�� Tad man vajadzētu viņu pazīt, es teicu.

-� Tu viņu arī pazīsti, Arnolds sacīja. Viņu sauc Irēna.

-�� Kas tā par Irēnu? man uzreiz kaut kā vēl nepielēca.

-������ Tava bijusī sieva, Arnolds paskaidroja un pavērsa ska�tu sāņus.

Neslēp�u tas man bija diezgan liels pārsteigums. Lai gan mēs jau bijām �ķīru�ies, tomēr ziņa, ka Irēna otrreiz precas ar manu ilggadējo draugu, bija diezgan nepatīkama. Sirds apvidū pat iesmeldzās tāda kā tikko jūtama sāpīte.

-������ Vai jūs tā pa īstam sākāt satikties tikai pēc mūsu �ķir��anās? es jautāju.

-������� Nē, Arnolds spēji pakratīja galvu. Man ir neērti un varbūt pat kauns atzīties, bet mēs ar Irēnu sākām salaist jau drīz pēc jūsu kāzām.

-������ Ļoti skaisti, sarūgtināts pateicu. Ja nav noslēpums kad pirmo reizi sagrēkojāt?

-������� Topavasar, kad Amatas krastā divas diennaktis nak�ņo�jām teltīs, Arnolds atklāja. Atceries?

-������ Veikli gan, es teicu un atkal sevī sajutu smeldzīgu sāpi. Tikai �oreiz jau dvēselē. Toreiz Amatas krastā mēs nak��ņojām un ar laivām braucām �etrus mēne�us pēc mūsu kāzām�

-������� Tu viņai uzplijies pirmais, vai viņa pati uzprasījās? turpināju izpra�ņāt.

-��� Vienkār�i tā sanāca, Arnolds izvairīgi atbildēja. Abpusēji.

-�� Ko tobrīd darīju es?

-�� Lejā pie upes laboji laivu.

Bet jūs tikai divdesmit soļus tālāk no manis� Dro�i vien pa telts �ķirbu vēl skatoties, vai es, darbu pabeidzis� Neno�liedzami, tas �o sakaru ir padarījis daudz asāku, izraisījis daudz spēcīgākas sajūtas un �oreiz tas patie�ām būtu kvali�ficējams kā grēks. Neko teikt labs draugs un brīni�ķīga sieva! Un vēl muļķa vīrs, kas da�reiz it kā kaut ko nojauta, ta�u tomēr nekādi nespēja iedomāties, ka jau tik drīz pēc kāzām� Velns parāvis, kāpēc toreiz tik ne�aubīgi ticēju �iem da�iem maģiskajiem, jūtu un apziņas mulsumu izraiso�ajiem vārdiem mīlestība, uzticība, es bū�u tava līdz mū�a galam un nekur un nekad�

-� Tas, Arnold, ir pretīgi, es atklāti pateicu. Un tā visu mūsu laulības laiku?

-� Jā, ar nelieliem pārtraukumiem, Arnolds atzinās. Visa vaina ir tā, Aksel, ka mēs toreiz ceturtajā kursā izvēlējāmies nepareizās meitenes. Tev uzreiz vajadzēja ņemt manu Vitu, bet man tavu Irēnu. Un viss būtu bijis kārtībā!

-�� Var jau būt, nedro�i piekritu. Tomēr interesanti. Kāpēc viņa gāja gulēt ar tevi? Mūsu laulības laikā es ne reizi nemanīju, ka viņa būtu palikusi neapmierināta. Tad jau drīzāk otrādi. Irēna bie�i lūdzās, lai es to daru retāk.

Arnolds iesmējās.

-� Tu nu gan esi āmurgalva! viņ� iesaucās. Vai tev vēl nepielēca? Viņa ta�u tev to lūdza tāpēc, ka vismaz reizi nedēļā mīlējās ar mani!

-� Tas man pielēca! rūgtā balsī sacīju. Es tikai nesapro�tu vienu kāpēc viņa vispār ar mani precējās, un ja tomēr apprecējās, kādēļ vēl satikās ar tevi? �aubos, vai tu gultā esi labāks par mani.

-�� Domāju, ka lietas būtība neslēpjas seksā, Arnolds sacīja. Vienkār�i Irēna mīlēja mani, nevis tevi! Tas arī viss noslēpums.

-�� Man gan, Arnold, neliekas, ka te viss ir tik vienkār�i, es teicu. Sievietes, protams, ir grūti izprotamas būtnes. Un tās tādas arī varētu būt. Mēs savstarpējās attiecības ar viņām varētu uzturēt, balstoties vienīgi uz seksu, ta�u tādā gadījumā tomēr ir diezgan nelietīgi vai vismaz dīvaini vēl runāt arī par mīlestību, kaut kādām tur jūtām un sapņot par nākotni. Cilvēks visprimitīvākā veidā vienkār�i kļūst par tādu kā seksa vergu.

Piecēlos un sāku iet uz durvju pusi. Atvadīties no Arnolda un vēl paspiest viņa roku negribējās.

-�� Nav tiesa, Arnolds iebilda. Mēs visi esam mīlestības vergi. Sekss vienmēr nāk tikai pēc tam.

-� Man tas jau ir glu�i vienalga, es pateicu. Vai vispirms ir tas vai �is? Kāda tam galu galā nozīme? Kaut kāda nozīme varētu būt vienīgi tam, cik mēs cits pret citu spējam būt godīgi. Un varbūt arī cilvēciski.

Izgājis no Ģenerālprokuratūras varenās ēkas, tūlīt pagrie�zos pa labi, un, �ķērsojis Raiņa bulvāri, nonācu Kanālmalas apstādījumos.

Garastāvoklis bija zem nulles. To vēl sliktāku darīja vējai�nais laiks un jau viegli jūtamā rudens dvesma.

Koki lēnām sāka atbrīvoties no vasaras apģērba, un es nekādi nespēju saprast, kāpēc tie�i rudens vēsumā un ziemas salā tiem patīk stāvēt kailiem.

Pagājis garām nogalināto policistu un kinooperatoru pie�miņas akmeņiem, uz brīdi apstājos Mīlestības tiltiņa vidū.

Tas ir bijis liels jokupēteris, kas �o dzelzs un betona kon�strukciju kādreiz nosaucis tik poētiskā vārdā. Bet varbūt nē. Iespējams, bijis nopietns un ļoti nelaimīgs cilvēks. Varbūt tas bija vienmēr fizisko sāpju nogurdinātais dzejnieks Jānis

Pagājis garām nogalināto policistu un kinooperatoru piemiņas akmeņiem, uz bridi apstājos Mīlestības tiltiņa vidū.

Ziemeļnieks, tā arī kārtējo reizi nesaticis savu mīļoto? Vai tik bie�i smagu skumju nomāktā Austra Skujiņa? Bet varbūt tas bija parasts cilvēks, kur� pirms simts gadiem, roman�tisku ilgu aicināts, te apstājies un gaidījis to, ko mums tik reti izdodas sastapt?

Mīlestība tas varbūt ir visas cilvēces sen kārots, bet tā arī nekad līdz galam nepiepildāms sapnis? Ta�u ja tas ir nepiepildāms, tad kāda velna pēc par to vispār vajadzētu sapņot un iekārot? Katrā ziņā dzīve bez mīlestības ir daudz vienkār�āka, vieglāka un labāk saprotama.

Pārgājis tiltiņam, apsēdos uz soliņa iepretim tai vietai, kur pirms pusotra gada notika viens no manas dzīves vis�nepatīkamākajiem notikumiem, kuru joprojām nespēju aizmirst.

Kā nespēju aizmirst arī neilgi pirms tam notiku�u nozie�gumu, kuru man nācās izmeklēt un ko toreiz bija pastrādā�jis jauns, nekur nestrādājo�s alkohola un narkotiku apdul�lināts puisis. Tikai �is noziegums bija daudzkārt pretīgāks un necilvēciskāks par to, ko apstākļu spiestam, nācās izdarīt man.

Vladimiram bija meitene vārdā Alla. Kad viņam aptrūkās naudas, lai turpinātu dzer�anu, viņ�, neko citu nespēdams izdomāt, pasauca pudeles brāli, piezvanīja Allai un aicināja viņu atnākt uz satik�anos Bolderājas kāpās. Meitene, prie�cīga par romantikas pilno vakaru, saposās un, laimē staro�jo�a, norunātajā laikā arī ieradās. Tur Vladimirs ar otru garīgi degradēju�os subjektu Allu piekāva, izvaroja, aplau�pīja un me�onīgā veidā nogalināja. Pēc tam, paņēmu�i viņas dzīvokļa atslēgas, ieradās meitenes dzīves vietā, jo Vladimirs zināja, kur glabājas gan nauda, gan da�as dārglietas. Kad dzīvoklis bija apzagts un abi laupītāji jau grasījās doties prom, mājās no skolas negaidīti pārnāca Allas jaunākā māsa. Un tad, baidoties no atmaskojuma, Vladimirs ar otru izdzim�teni, nogalināja arī skolnieci, viņas ķermenī divdesmit trīs reizes ietriecot turpat no virtuves galda paņemto nazi�

īsti pārliecināts neesmu, ta�u, kad pirms pusotra gada ar saplēstas pudeles lausku rokā man uzbruka divreiz tiesātais narkomāns Sergejs, iespējams, zemapziņā spēcīgi nostrādāja iepriek� minētā nozieguma nesenā izmeklē�ana, tā izdarī�tāju garīgi trulās personības un reti ciniskās atbildes uz manis uzdotajiem jautājumiem. Man dziļi riebās �ādi tipi, kuros tik maz bija kā cilvēciska, un tas noteikti bija, varbūt ne līdz galam apzināts, ta�u tomēr papildstimuls, lai es nenobītos, nebēgtu, bet dro�i stātos pretim �o cilvēku nepār�protamajām ļaunuma izpausmēm.

Bet pa�laik kanālmalā viss bija mierīgi. Varētu pat teikt svētsvinīgi skaisti.

Spīdēja saule, no kokiem krita daudzkrāsainas lapas, bet kanālā peldēja divi balti gulbji. Varbūt tā arī ir, nodomāju, mums zināmajā pasaulē gulbji ir visuzticamākie mīlētāju pāri.

Tad, netālu izdzirdis paskaļus soļus, lēnām pagriezu galvu sāņus un ieraudzīju tuvojo�os sievieti. Pirmajā mirklī �ķita, ka viņa tikko kā nokāpusi no kāda spilgta reklāmu staba vai �urnāla Santa pirmā vāka tik spo�s bija viņas sievi��ķības demonstrējums. Viņas slaidais augums bija tērpts tum�brūnā dabiskās ādas ka�okā, kājās augstpapē�u kur�pītes, bet matu sakārtojums dro�i bija tikko izveidots kādā skaistumsalonā.

Sieviete apstājās, da�us mirkļus mani vērīgi nopētīja, tad apmierināta pasmaidīja un pajautāja:

-�� Vai atļausiet apsēsties blakus?

-��� Protams! iepriecināts teicu. �is parks un soliņi ir sabiedrības īpa�ums un nekāda atļauja tos lietot jums nav jāprasa!

Sieviete apsēdās, pārmeta vienu kāju otrai, rokassomiņā sameklēja cigare�u paciņu un aizsmēķēja. Bet es nelielā satraukumā ātri nodomāju tūlīt kaut kas notiks! Tā nevar būt, ka viņa ne no �ā, ne no tā izvēlējās apsēsties un izsmēķēt cigareti tie�i blakus man. Pārējie soliņi stāvēja tuk�i.

-�� Skumji, vai ne? sieviete negaidīti teica. Vēl viena vasara pagājusi. Un tūlīt aizlidos arī �ie gulbji.

-� Nē, �ie neaizlidos, es sacīju. Tie jau ir cilvēku samai�tāti, pieradināti. Viņiem neviens nav parādījis ceļu uz dien�vidiem, un, ja kāds arī parādīs, viņi nekad vairs neatradīs ceļu atpakaļ.

-� Putni ir gudri, sieviete iebilda. Viņi vienkār�i negrib riskēt. Ceļ� uz siltajām zemēm ir tāls un ļoti nogurdino�s. Viss kas var gadīties. Tāpēc tie labāk paliek salt �eit, skaidri zinot, ka abi vienmēr būs kopā.

Nedaudz pagriezu galvu uz sievietes pusi. Viņa izskatījās nopietna un tāda kā satraukta.

Viņai noteikti ir radu�ās kādas nopietnas problēmas, es nodomāju. Pēc vieglas uzvedības sievietes viņa neizskatījās, tātad kaut kas cits viņu ir piespiedis apsēsties man blakus un diezgan veiksmīgi uzsākt sarunu. Iepretim kanālā pel�do�ais gulbju pāris tam bija vairāk nekā pateicīgs iegansts.

-�� Jūs pirmīt ieminējāties par skumjām, es atgādināju. Vai jums pagājusī vasara bija tik vienreizēji skaista un veiksmīga, ka tagad �ēl no tās �ķirties?

-�� Vai jums nav �ēl? sieviete atjautāja pretim. Ja arī vasara būtu izrādījusies slikta.

-�� Mazliet, es piekritu. Man �ī vasara bija diezgan neparasta un savdabīgi interesanta.

-�� Skumjas izraisa ne tikai zudu�ais siltums, sieviete teica. �ēl vispār aizejo�ā laika� Man katrs rudens atgādina asu nazi, ar ko jau no tā mūsu īsā mū�a kukulī�a tiek no�griezta kārtējā biezā �ķēle�

-�� Jums ir laba iztēle, es viņu uzslavēju. Vai gadījumā neesat dzejniece? Lai gan� �odienas dzejnieces dro�i vien nevar atļauties staigāt dārgos vāverādas ka�okos.

Sieviete lēnprātīgi pasmaidīja.

-�� Iespējams, viņa teica. Mans ka�oks ir labas automa��īnas cenā. Tāpēc da�reiz ir bijis jāizjūt kauns, citreiz atkal lepnums. Vai cilvēka turība kaut kādā veidā ir nosodāma?

Es atkal, nu jau ar daudz lielāku interesi, paskaitos uz sievieti un nodomāju, ka nebūtu slikti ar viņu iepazīties tuvāk.

-� Viss atkarīgs no tā, kādā sabiedrībā jūs uzturaties, es atbildēju. Ja atrodaties pieņem�anā prezidentes pilī vai mājas ballītē pie draugiem, viss kārtībā! Bet, ja �ādā izskatā ieradīsieties bezpajumtnieku naktspatversmē, neko citu kā atklātu naida izpausmi tur nesagaidīsiet.

-�� Jūs kļūdāties, sieviete nepiekrita. Viss notiktu tie�i otrādi! Viņi mani tur sagaidītu ar gaviļu saucieniem! Jo uzreiz novērtētu, ka no manis kaut ko var izlūgties! Es viņiem kaut ko varu iedot! Naidu vai vismaz klaju nepatiku viņi pret mani izrādītu tie�i tad, ja tur ierastos kā nodzē�rusies bomziene! Vēl viena konkurente pie kopējā zupas katla!

Es iesmējos. Man viņa sāka patikt.

-�� Kaut kā grūti jūs iztēloties bomzienes izskatā�

-�� Diem�ēl tas nemaz nav tik neiespējami, viņa smagi nopūtās. Un vispār� Vai mēs visas tā vai citādi neesam nabaga lūdzējas? Nav svarīgi, vai viena no kaimiņa izdīc divdesmit santīmus krutkas pudelei, vai cita no bankas desmit tūksto�us pieticīga biznesa uzsāk�anai. Neskatoties ne uz kādu sociālo stāvokli, mēs visi kaut ko gribam un gai�dām no citiem cilvēkiem. Reizi pa reizei izlūdzamies ne tikai iespēju strādāt vai naudu, bet nereti arī �ēlastību, piedo�anu, mīlestību un da�reiz pat dzīvību�

Es atkal, nu jau ar daudz lielāku interesi, paskatījos uz sievieti un nodomāju, ka nebūtu slikti ar viņu iepazīties tuvāk. Kaut kas viņā bija tāds, kas kā magnēts sāka pievilkt arvien stiprāk. Nebija �aubu viņa ir gudra, inteliģenta sieviete, turklāt dro�i vien arī bagāta, vienīgi pēdējā laikā vai tie�i �odien viņas dzīvē kaut kas ir atgadījies. Kaut kas salūzis. Vai vismaz krietni aizķēries.

-�� Ja nav noslēpums kas jūs tāda esat? diezgan nekau�nīgi prasīju. Ne�aubos kad izlēmāt apsēsties man blakus, jums jau bija kāds konkrēts mērķis.

-�� Tā ir, Aksel Anson, jūs uzminējāt, sieviete negaidīti apstiprināja. Beidzot gribēju ar jums iepazīties personiski.

Nedaudz samulsu un arī sameklēju cigareti.

-������ Jūs mani pazīstat? pārsteigts prasīju. Zināt pat vārdu un uzvārdu?

Sieviete burvīgi pasmaidīja. Manuprāt, tā parasti darīja tās, kuru prātiņos mita milzīga pārākuma sajūta pār citiem.

-�� Jūs pirmīt jautājāt, kas tāda esmu, viņa atgādināja.

-�� Vispirms, kā jūs pats to redzat, esmu dāma. Bet ne tikai! Es, ja tā varētu teikt, varu būt jūsu liktenīgā sieviete�

Vispirms apmulsu vēl vairāk, tad diezgan nicīgi iesmējos.

-�� Cienītā kundze! Kā to lai saprotu?

-������� Pavisam vienkār�i, viņa atbildēja. Dzīvē tā gadās mierīgi dzīvojam, da�reiz pat nenojauzdami, ka tuvāk vai tālāk atrodas cilvēks, kur� ārkārtīgi spēcīgi var ietekmēt mūsu turpmāko mū�u. Gan uz labo, gan slikto pusi.

-� Vai �ai gadījumā jūs domājat sevi? vaicāju.

-������ Un jūs, sieviete, turpinot smaidīt, piebilda. Vai tie�ām nespējat iedomāties, kas mums varētu būt kopīgs?

Krietnu laiciņu saspringti domāju, bet nekas nenāca prā�tā. Ne�aubījos �o sievieti redzu pirmo reizi un mums nekas kopīgs nevar būt. Ta�u tā izrādījās kārtējā mana ierobe�otā prāta radīta ilūzija. Mēs patie�ām tikai retos gadījumos zi�nām un pazīstam tos cilvēkus, kuri tā vai citādi ietekmē mūsu ikdienas dzīvi. Vīrs, sieva, bērni, radinieki, draugi vai kāds darba kolēģis. Bet tālāk? Tālāk aplis noslēdzas un mums nav pat jausmas, ko ar mūsu dzīvi un likteni da�reiz var izdarīt glu�i sve�i cilvēki.

-������� Piedodiet, es klusi teicu, ta�u nekādi nespēju iedo�māties, kas mums varētu būt kopīgs.

Sieviete, turpinot demonstrēt Monas Lizas tikko jau�amo smīniņu, atklāti ieskatījās man acīs un pēk�ņi pateica:

-� Ansona kungs, mūs abus vieno kāds baiss noslēpums�

Gandrīz vai satrūkos. Par ko gan varētu būt runa?!

-�� Vai �ī vieta jums neko neatgādina? sieviete jautāja.

-�� Domāju, jūs �odien te ne velti esat atnācis! Tie�i pirms pusotra gada �ai vietā atgadījās kāds traģisks notikums�

Tūlīt nojauzdams atkal sev tuvojo�ās briesmas, spēji sa�springu, instinktīvi paskatījos uz kanālmalu un kārtējo reizi atmiņā kā spilgts zibens uzliesmojums parādījās pirms pus�otra gada �eit piedzīvotais sadzēru�ies un narkotiku apdul�lināti pui�i, dārgā ka�okā ģērbusies sieviete, kurai huligāni mēģina izraut no rokām somiņu, viņas izmisīgie saucieni pēc palīdzības, mana straujā iejauk�anās konfliktā un sadursme ar vienu no galvenajiem uzbrucējiem, kas gan viņam, gan stiprā mērā arī man, beidzās visai bēdīgi.

Vēl vairāk pagriezies pret blakus sēdo�o sievieti, prasīju:

-�� Vai tā esat jūs, kuru tovakar uzbrucēji mēģināja ap�laupīt?

-� Jā, sieviete apliecināja. Tie�i tā! Vai jūs vienmēr esat tik drosmīgs un nekavējoties atsaucaties uz jebkuru sau�cienu pēc palīdzības?

-� Nē, es atbildēju. Diem�ēl. Ta�u tobrīd jūs izskatījāties tik nelaimīga un nobijusies, ka man jūs kļuva �ēl. Bet ne ti�kai! Klāt vēl nāca profesionāls un cilvēcisks naids pret tādiem kā tie uzbrucēji un atskārsme, ka es kāds nekāds tomēr esmu vīrietis.

-�� Patie�ām, sieviete piekrita. Jūs bijāt labs. Tagad esmu jūsu parādniece līdz mū�a galam!

Lai gan nupat dzirdētā uzslava nenoliedzami glaimoja manai patmīlībai, es pēk�ņi diezgan lielā satraukumā sa�pratu, ka te viss nemaz tik vienkār�i nav! Mani atkal pār�ņēma jau tik pazīstami riebīgā sajūta, kad apjēdz, ka atkal, pa�am negribot, esi nokļuvis kāda cilvēka pilnīgā varā un tagad vēl viena �ēlsirdīgā māsa tevi, kā smagi ievainotu karavīru, viegli var saņemt gūstā.

-�� Vai jūs mūsu konfliktu ar uzbrucēju redzējāt līdz tā atrisinājumam? nopietni jautāju.

-� Jā, viņa apliecināja. Es redzēju, kā jūs viņu nodūrāt un ka slepkavības ieroci mirkli vēlāk pie sevis noslēpa jūsu draudzene. Pēc tam no notikuma vietas aizbēgu un vēlāk izmeklē�anai un tiesas procesam sekoju pēc preses un tele�vīzijas ziņām.

-�� Kāpēc nepieteicāties par liecinieci? prasīju. Da�ādos preses izdevumos ta�u vairākkārt izskanēja aicinājums� Tiesas laikā prokurors atklāti ap�aubīja, vai vispār tāda sie�viete, kurai tie pui�i uzbruku�i, īstenībā ir bijusi. Viņ� uz�stāja, ka �o sievieti savas rīcības attaisno�anai esot radījusi vienīgi mana fantāzija.

-�� Es ilgi par to domāju, viņa atzinās. Varbūt no liku�ma viedokļa esmu patie�ām rīkojusies nepareizi, iespējams, pat noziedzīgi, ta�u no cilvēciskās puses� Pirmkārt, esmu tā cilvēka sieva, kur� nākamvasar noteikti kandidēs uz Valsts prezidenta amatu un viņa izredzes �o amatu iegūt ir visai lielas. Tas bija iz�ķiro�ais faktors. Jebkur�, pat vis�niecīgākais konflikts, kur būtu un, Dievs nedod, būs iejaukts mans vīrs vai kāds no viņa ģimenes locekļiem� Pats sapro�tat, kā to visu izpūstu mūsu it kā brīvā prese un pārējie �ī augstā valsts amata pretendenti. Bet otrkārt� Tad man tie�sai būtu arī jāatklāj, ka to puisi tik tie�ām nogalinājāt jūs, nevis, kā to apgalvojāt, tas noticis viņu savstarpējo nesa�skaņu rezultātā. Tādā gadījumā jūs pa�laik nesēdētu vis �eit, skatoties uz cēlo gulbju pāri un mazliet arī uz mani, bet gan, notiesāts uz pieciem vai astoņiem gadiem, atrastos cietuma kamerā!

Piekrīto�i pamāju. Te nebija ko iebilst. Patiesībā ne viņa ir mana parādniece, bet mū�a parādnieks viņai esmu es! Un tagad man �īs sievietes priek�ā vajadzētu nokrist uz ceļiem un, birdinot pateicības asaras, skūpstīt viņas labi koptās rokas� Ta�u apziņa, ka tu kādam esi kaut ko parādā, tomēr nav nekāda labā. Tu tā vai citādi kļūsti atkarīgs no �ā cil�vēka un viegli ietekmējams.

-� Cienītā kundze, klusi teicu. Esmu jums no sirds patei�cīgs, ka esat mani izglābusi no notiesājo�ā sprieduma un ilgiem ieslodzījuma gadiem. Atklāti sakot, es visu laiku bai�dījos un gaidīju jūs pēk�ņi ieradīsieties tiesas zālē un�

viss! Esmu pagalam! Zināmā mērā tas ar mani ir jau noti�cis, jo tā sieviete, kura liecināja par labu manai versijai, to lieliski prata izmantot un tagad stiprā mērā esmu nonācis viņas pakļautībā. Ziniet, kundze, tas vienmēr ir diezgan rie�bīgi nokļūt kāda cilvēka varā. Domāju, ka arī jums nav ne�kāda saldā dzīve mīlestības un vīra karjeras dēļ jādzīvo pārlieku tikumiski un jābaidās no jebkura jūs kompromi�tējo�a gadījuma. Pat tagad, sē�ot man blakus, jūs ļoti riskē�jat. Ies garām kāds paparaci no Vakara Ziņām vai Privātās Dzīves, mūs nofotografēs un jums un jūsu vīram nepatik��anas garantētas! Starp citu, jums nepatik�anas garantētas arī tādā gadījumā, ja es presei darītu zināmu, ka jūs, būdama pazīstama politiķa iespējamā Valsts prezidenta sieva to�reiz no izmeklē�anas un tiesas esat slēpusi kāda smaga no�zieguma izdarī�anas patiesos apstākļus� Tā ka redzat, cie�nītā kundze, kā viens nejau�s gadījums liktenīgi savedis kopā divus cilvēkus, kuri pa�laik zināmā mērā viens no otra ir ļo�ti atkarīgi� Ja nav noslēpums kāpēc jūs vispār pēc tik ilga laika pēk�ņi uzradāties, apsēdāties man blakus un visu to izstāstījāt?

Sieviete, domās iegrimusi, ilgi klusēja. Gulbju pāris cēli aizpeldēja uz strūklakas pusi. Beidzot uz netālā neaizņemtā soliņa apsēdās divas pavecākas kundzītes un sāka raiti �alot. Bet es, nedaudz nomākts, ta�u tai pa�ā laikā arī kaut kādu vēl īsti netveramu gai�u noskaņu pārņemts, skatījos uz bla�kus sēdo�o sievieti un domāju, ka Dievs neko tāpat vien nedara. Tātad tā arī vajadzēja notikt viņai �odien bija lemts mani ieraudzīt, apsēsties blakus, sākt sarunu un turpmāk mums būtu vienam no otra jābaidās man, ka �ī sieviete tādu vai citādu iemeslu dēļ beidzot tomēr varētu pieteikties prokuratūrā kā toreiz notiku�ās slepkavības galvenā lieci�niece, savukārt sievietei ka arī es prokuratūrai varētu atklāt, ka viņa ir bijusi �ā konflikta norises vietā un, visu to redzot, neko nav darījusi, lai izmeklē�ana un tiesa atklātu patiesību. Likums to definē kā nozieguma slēp�anu, par kuru tā vaininiekam da�reiz draud ne mazāks sods kā noziegu�ma izdarītājam.

Sieviete beidzot it kā pamodās, atkal aizsmēķēja cigareti un nedaudz grūtsirdīgi pasmaidīja.

-��� Es to nezinu, viņa atklāti pateica. Neslēp�u, bie�i par jums domāju. Visu atcerējos. Biju pārsteigta un apbrī�noju jūsu drosmi un uzdrīkstē�anos mani aizstāvēt. Man būtu ļoti �ēl, ja jūs tiktu notiesāts. Bez tam, Ansona kungs� Nav ko liegties mana personīgā dzīve patie�ām nav nekāda saldā. Vīrs no rīta līdz vēlam vakaram ir aizņemts, visas tās sanāksmes, sapulces, Saeimas sēdes, oficiālās un neoficiālās pieņem�anas, prezentācijas un ārzemju komandējumi, kur viņam da�reiz esmu vajadzīga galvenokārt tikai kā protokola sastāvdaļa. Nenolieg�u tas ir gan patīkami, gan reizē arī nomāco�i. Bie�i jūtos vientuļa un nevienam tā īsti neva�jadzīga. Tāpēc labprāt�

Sieviete spēji apklusa. Viņa izskatījās apmulsusi un pat nedaudz nosarkusi. Es visu sapratu. Un tad pēk�ņi atcerējos daudzu �urnālu lappuses, kur viņa bija redzama kopā gan ar vīru, gan bez tā.

-�� Ja pareizi atceros, jūs sauc Kristīne, vai ne?

-�� Tā ir, viņa apliecināja. Kristīne Savicka.

-�� Ļoti patīkami, neliekuļoti teicu. Protams, vēl patī�kamāk, ka par savu turpmāko draugu esat nolēmusi izvē�lēties tie�i mani! Gandrīz vai varētu lepoties. Ta�u mani mulsina fakts, ka esat iespējamā nākamā Valsts prezidenta kundze� Vai jūs nebaidāties, ka mēs abi varam iekulties lielās nepatik�anās?

-�� Baidos, Kristīne atklāti atbildēja. Un baidos arī par savu vīru Robertu.

-�� Jūs viņu mīlat?

-�� Jā un nē, Kristīne atbildēja, un tas man �ķita savādi.

-�� Tā nemēdz būt, es teicu. Ir vai nu mīlestība vai tikai pienākums. Domāju, ja jau jūs te sē�at man blakus un esam sāku�i runāt par iespējamo draudzību, tad jums pret vīru nekādas lielās mīlestības vairs nav. Ir tikai pienākums un jūs ļoti gribat, lai viņ� tomēr kļūtu par Valsts prezidentu. Vai tā?

Kristīne piekrīto�i pamāja.

-�� Jā, es to patie�ām vēlos. Viņ� savā laikā manā labā ir daudz darījis. Un būtu vienkār�i negodīgi� Lai gan tai pa�ā laikā� Man kaut kā pietrūkst. Kaut kā ļoti svarīga un bū�tiska. Varbūt pietrūkstat tie�i jūs, Aksel.

Es nezināju, ko tagad lai īsti daru. Nenoliedzami, �ī Kris�tīne Savicka bija vienreizēji skaista sieviete, turklāt izska�tījās ne pārāk laimīga. Ta�u iespēja dabūt sev par mīļāko nākamā Valsts prezidenta sievu� Kaut kas �ai avantūrā bija biedino�s, tai pa�ā laikā arī ārkārtīgi vilino�s. Dro�i vien es būtu pēdējais muļķis, ja �o izdevību viegli palaistu garām. Bet varbūt būtu gudrākais no gudrākajiem, ja tūlīt tam visam atmestu ar roku, pieceltos un ar lepni paceltu galvu dotos prom. Galu galā vai man trūkst citu sievie�u!?

Un tomēr nenocietos. Interese par �o sievieti un vēlme ar viņu iepazīties tuvāk, izrādījās stiprāka.

-�� Vai es jums drīkstu piezvanīt? painteresējos.

-� Protams! Kristīne priecīgi piekrita. Tūlīt uzrakstī�u sava mobilā telefona numuru!

Paņēmu papīra lapiņu un iebāzu kabatā. Pēc tam viegli satvēru sievietes roku.

-� Paklausieties, kundze! klusi teicu. Es vēl nezinu, vai tas, ko nupat esam iecerēju�i, ir kaut kas labs un mums pa�tie�ām nepiecie�ams. Pēc aresta un gadu ilga ieslodzījuma cietumā es vairs neesmu tāds, kāds biju agrāk. Neesmu bruņnieciski noskaņots. Neesmu arī vairs tik godīgs un ne tuvu nesavtīgs. Tagad vairāk domāju par sevi, nevis citiem. Tādā sakarā varbūt varu jums sagādāt drīzāk vil�anos nekā prieku. Tāpat arī jūs man. Jo mūs acīmredzot nekad nesais�tīs ne liela mīlestība, ne prātu atslēdzo�a kaislība. Jūs, kā man rādās, savā garlaicības pilnajā dzīvē vēlaties vienīgi ne�lielu izklaidi, bet es� Pat nezinu� Saku godīgi.

Kristīnes daiļajā sejā atkal atplauka smaids. Man nez kā�pēc joprojām �ķita, ka īstenībā viņa ar mani grib tikai paro�taļāties. Lai gan iemeslu tam tomēr neredzēju.

-� Aksel� viņa teica. Sakiet atklāti vai es jums patīku?

-� Par to nav runa! iesaucos. Jūs esat pat pārāk skaista!

-��� Un vai kā sieviete� nemaz nevilinu? viņa turpināja jautāt. Vai jūs mani, ja rastos izdevība� negribētu?

-�� Gribētu, es atbildēju. Kāpēc gan ne? Bet arī par to nav runa!

-�� Par ko tad? viņa pārsteigta prasīja. Kur jūs redzat problēmu?

Tagad iesmējos es. Man kļuva pat jautri. Nupat mūsu dia�logs sāka līdzināties sarunai, kādas parasti notiek lētos bordeļos.

-�� Piedodiet, Kristīn, es jūs ne mazākā mērā negribu ap�vainot, ta�u, ja es jūs kopā ar vīru vairākkārt jau nebūtu redzējis gan televīzijas ziņās vai Privātās Dzīves lappusēs, man rastos aizdomas, ka jūs neesat tā sieviete, par ko uzdo�daties.

Kristīne rūgti iesmējās, nervozi atkal ķērās pie cigaretēm, un es sapratu, ka viņa, protams, nekāda ielene nav. Viņa patiesībā nav pat vieglprātīga sieviete! Viņai vienkār�i kaut kas ir totāli noriebies un apnicis. Kaut kas pamatīgi sagājis dēlī gan ģimenes dzīvē, dvēselē, gan varbūt arī prātā, un viņa izmisīgi meklē kaut jel kādu izeju no �ī stāvokļa! Mana personība te diez vai nospēlēja iz�ķiro�o lomu. Tā bija tikai liktenīga sagadī�anās, ka uz �ā soliņa, kad viņa gāja garām, sēdēju es. Būdama �ādā depresijas stāvoklī, viņa varēja ap�sēsties blakus jebkuram. Ta�u es pieļāvu iespēju, ka varu arī pamatīgi kļūdīties un viņa patie�ām jau zināmo iemes�lu dēļ grib, lai tie�i es kļūstu viņas draugs.

-�� Nē, Aksel, Kristīne noraido�i pa�ūpoja galvu. Viss ir pa īstam. Esmu tāda, kāda esmu. Neko netēloju. Kādēļ gan? Vai to ir tik grūti saprast, ka da�reiz sievietēm vajag�

Ka mums bez pienākuma pret vīru, bērniem, vispār ģimeni, da�reiz gribas arī kaut kripatiņu mīlestības?

Es ilgi neko neatbildēju. Es viņu sapratu. Vienīgi stipri �aubījos, vai bū�u īstais vīrietis, kas viņai �o kripatiņu mīlestības spēs arī dot.

Vakarā sēdēju savas mājas kamīnzālē un, smagu pārdomu pārņemts, domīgi raudzījos uz savdabīgi trakojo�ām uguns liesmām. No kristāla glāzes lēnām sūcu tum�sarkanu spāņu vīnu un jutos gandrīz vai laimīgs, ka �ovakar esmu viens, ka mans tuvākais draugs ir tikai vilku sugas suns D�okers, ka blakus nav ne mīlestību alksto�a sieviete, ne kāds, kuram es būtu kaut ko parādā.

Varētu teikt īsts laimes bridis. Spo�s zibens uzliesmo�jums, kas pēk�ņi parāda to dzīvi, kuru tu labprāt dzīvotu, un nekādi nesaproti, kāpēc tu to nedzīvo.

Runājot atklāti jo lielāku sievie�u skaitu iepazinu, jo spēcīgāku nepatiku viņas manī izraisīja. Savas jūtas un �o nedaudz dīvaino attieksmi pret viņām nespēju ne sakarīgi izskaidrot, ne precīzi formulēt. Vienīgi arvien stiprāk jutu man sievietes vienkār�i sāk apnikt un da�reiz izraisa pat tādas kā bailes. Nekad iepriek� nevarēju paredzēt, kas sa�tik�anās laikā notiks viņu galviņās un kādu domu un mērķu vārdā tās mani ir pie sevis aicināju�as. Protams, ja runa bija tikai par seksu, tad notieko�o varēja daudzmaz saprast un nekādas lielas problēmas tas neradīja. Ta�u nekad nevarēju būt pilnīgi dro�s par vēlāk iespējamo �antā�u, negodīgu spēli vai cita veida nekrietnu izlēcienu.

Tāpēc arī nopietni apdomāju, vai pa�reizējā iespēja uzsākt vieglāku vai nopietnāku romānu ar mūsu valstī pla�i pazīs�tama politiķa sievu man var dot kādu labumu. Vai vispār ir

Vakarā sēdēju savas mājas kamīnzālē un, smagu pārdomu pārņemts, domīgi raudzījos uz savdabīgi trakojo�ām uguns liesmām.

kaut mazākā jēga ielaisties tādā sakarā, kas man un citiem var beigties ar lielām nepatik�anām?

Nez kāpēc �ķita, vai, pareizāk sakot, biju pat pārliecināts ja sāk�u �o jauno piedzīvojumu, tas agrāk vai vēlāk beigsies ļoti slikti. Slikti kā viņai, tā man un, dro�i vien, arī viņas vīram. Jo it kā pat teorētiski nepastāvēja iespēja, ka starp mums varētu rasties mīlestība. Bet, ja notiktu brīnums un tā pēk�ņi rastos da�reiz tā tomēr gadās! -, tad diez vai to par laimīgu varēsim nosaukt. Visticamāk tā mums abiem būtu milzīga drāma vai pat traģēdija. Mūsu seksuālās attie�cības no sabiedrības un viņas vīra, iespējams, kaut kā vēl varētu noslēpt, bet kā noslēpt mīlestību?!

Viss kaut kad atklāsies. Mēs tiksim atmaskoti un sodīti. Un cilvēki, kristīgās morāles apskaidroti, savā naidā mūs nomētās ar akmeņiem vai sitīs krustā.

Kad kamīnā iemetu pēdējās malkas pagales un arī vīna pudele jau taisījās būt tuk�a, pēk�ņi atkal atcerējos kādu krimināllietu, kuru īsi pirms atgadījuma kanālmalā biju izmeklējis un kur liktenīgas un diezgan nelietīgas sievietes lomu nospēlēja jauna, ļoti pievilcīga izskata meitene. Ja pa�reizi atceros, viņas vārds bija Silvija.

Viss �is pagalam drūmais notikums sākās ar to, ka īsi pirms tam kāds zemessardzes bataljons vienā no Rīgas ra�jona me�iem bija sarīkojis �au�anas apmācības. Lai izvairītos no jebkurām nejau�ībām, krietnā attālumā no �au�anas vietas tika izlikti vairāki sardzes posteņi. Vēlāk viens no kāda posteņa zemessargiem me�ā apmaldījās un pārējie sāka viņu meklēt. Meklēja, meklēja, līdz kāds cits zemessargs me�a biezoknī uzgāja no sūnām klaju vietu. Mazliet ar kāju pa�spēris smiltis, viņ� pēk�ņi ieraudzīja savādu drēbes gabalu. Parakņājās vēl dziļāk un visiem par lielu pārsteigumu pa�manīja to, kas kādreiz bijis cilvēks�

Pirmajā brīdī tik vien bija skaidrs, ka no vīrie�a līķa pāri ir palicis tikai skelets. Turklāt ar vairākām �āvienu pēdām galvā un mugurā. Tātad vīrietis nogalināts vismaz pirms pusgada, ja pat ne gada. Bijis labi ģērbies. Mugurā īstas ādas jaka. Uz rokas īpatnējs, ļoti dārgas markas �veices pulk�stenis. Līdz ar to aplaupī�anas motīvi atkrita uzreiz.

Kārtējo reizi sapratu �ī atkal būs tā sauktā tum�ā lieta, kuru atklāt ir tikpat kā neiespējami. Un tomēr!

Es pacentos. Vispirms sāku ar pulksteni. Tas kādreiz bija rādījis ne tikai laiku, bet arī dienas. Pulkstenis izrādījās me�hāniski uzvelkams un bija apstājies pulksten trijos. Bet die�nu lodziņā bija skaidri saskatāms skaitlis 22. Tātad slep�kavība visticamāk notikusi kāda mēne�a 21. datumā. Tas bija pirmais fakts, kas �ķita neapstrīdams. To ņemot vērā, varēju sākt �ķetināt �īs noslēpumainās slepkavības vaini�nieku takas. Ja eksperta slēdziens bija pareizs, ka līķis �ai vietā gulējis vismaz pusgadu, tad slepkavības diena ar lielu ticamības pakāpi varēja būt 21. aprīlis.

Nekavējoties tika pārbaudīti visos policijas iecirkņos sa�ņemtie ziņojumi par cilvēku bezvēsts prombūtni aprīļa div�desmitajos datumos. Atklāti sakot, cerības uz �ā pasākuma veiksmīgu iznākumu bija visai niecīgas, jo pastāvēja varbū�tība, ka nogalinātais cilvēks bija iebraucējs no citas valsts un, sprie�ot pēc apģērba, varēja būt saistīts ar kriminālo pasauli.

Ta�u nē! Caurskatot visus policijā iesniegtos pieteikumus, es atradu vienu, kas uzreiz radīja cerības, ka pazudu�ais cil�vēks varētu būt tie�i tas, ko uzgāja Pierīgas me�ā. Viss sakri�ta. Iespējamais vecums, apģērbs, augums un pulkstenis. Pazudu�o sauca Vitālijs Slucenko un viņ� bija astoņpadsmit gadus vecs. Tūlīt sazinājos ar pazudu�ā vecākiem un viņi apstiprināja, ka Vitālijs 21. aprīļa vakarā izgājis no mājas un līdz �im vēl nav atgriezies.

-�� Kur viņ� teicās iet? painteresējos.

-�� Nezinām, māte atbildēja. Viņ� aizbrauca ar automa��īnu, pirms tam vairākas reizes sazvanījies ar kādu Silviju. Mums palika iespaids, ka viņ� aizbrauca pie viņas.

-�� Kas tā ir par Silviju? tūlīt prasīju. Kāds ir viņas uz�vārds, vecums, adrese?

-� Diem�ēl neko par viņu nezinām, māte izskatījās vairāk nekā apbēdināta. Dēls par viņu neko tuvāk mums nav stāstījis.

-� Tātad jūs nezināt, vai Silvija bija viņa meitene vai tikai nejau�a paziņa? turpināju vaicāt. Tāpat jūs pavisam dro�i nevarat apgalvot, ka jūsu dēls tovakar brauca tie�i pie viņas?

-�� Tā ir, māte bēdīgā balsī piekrita. Ta�u pirms aiz�brauk�anas Vitālijs pa telefonu runāja tie�i ar Silviju! Tas gan ir dro�i!

Vēl nepazīstamā Silvija varēja viest kaut mazu skaidrību nezināmajā. Priek�ā gaidīja, nepārspīlējot, titānisks darbs. Vajadzēja starp daudziem tūksto�iem Latvijā vai vismaz Rīgā dzīvojo�ajām Silvijām atrast vienīgo, kura kādu laiku būtu pazinusi vai pat draudzējusies ar nogalināto Vitāliju. Ta�u nolēmu �o darbu tomēr sākt, jo nekā cita tik un tā nebija.

Vairāki preses izdevumi publicēja Vitālija Slucenko portre�tu un apģērba aprakstu.

"Kas viņu pazīst?"

Neviens neatsaucās.

Tad kādu dienu, kad savā kabinetā biju izpra�ņājis kārtējo Silviju, negaidīti atskanēja telefona zvans no Galvenās poli�cijas pārvaldes.

-�� Aksel! telefona klausulē kliedza man labi pazīstama izmeklētāja balss. Sit plaukstas, danco vai nodeklamē dze�jolīti! Pa�laik pie manis sē� tava Silvija!

-�� Tie�ām? jutos patiesi pārsteigts.

-� Jā! izmeklētājs apliecināja. Es �o Silviju biju izsaucis pavisam citas lietas sakarā. Bet uz rakstāmgalda guļ avīze ar Slucenko portretu. Es viņai to parādīju, viņa nobālēja, ārkārtīgi uztraucās un negaidīti atzinās, ka �o puisi pazīst un ka Slucenko 21. aprīļa vakarā braucis pie viņas.

Protams, tā bija vistīrākā sagadī�anās, nejau�ība un liela veiksme, ka tie�i tajā dienā Silvija tika izsaukta dot liecību par kādu citu noziegumu, kurā bija iejaukta, ta�u domāju, ka beigu beigās viņu tāpat būtu dabūjis rokā, jo jebkura veik�sme un laimīga nejau�ība vienmēr satiek cilvēku, kas ar savu darbu to ir pelnījis.

Kas tad bija noticis?

Daudzi uzskata, ka �odienas policijas vai prokuratūras izmeklētāji pret saviem pratināmajiem lieto gandrīz vai viduslaiku spīdzinā�anas metodes, ta�u bie�i pat visrūdītā�kie bandīti un slepkavas pa�i labprātīgi atzīstas savos �au�alīgajos noziegumos. �eit jau ari laikam slēpjas viena no izmeklētāju specifiskajām talanta izpausmēm prasme ar otru cilvēku vienkār�i parunāties par dzīvi�

Silvija bija jauna un visai glīta meitene, ta�u nākusi no nelabvēlīgas ģimenes un jau saistīta ar vairāku noziegumu izdarī�anu. Turklāt, kad mēs pirmoreiz tikāmies, viņa atra�dās ari acīmredzamā grūtniecības stāvoklī�

Noskaidrojās, ka kādu dienu vairāki Silvijai pazīstami pui�i palūgu�i viņu iepazīties ar Vitāliju.

-�� Kāpēc? Silvija jautājusi. Man �aļu pietiek.

-� Ne tāpēc, Silvij! Tu ar viņu iepazīsies kafejnīcā, kur viņ� gandrīz vai katru dienu mēdz iegriezties. Pēc tam pāris reizes aiziesi uz randiņu un atvedīsi viņu uz savu dzīvokli. Pārējais būs mūsu ziņā.

-��� Kādēļ viņ� jums vajadzīgs? Silvija tomēr painte�resējusies.

-�� Vitālijs mums ir parādā lielu naudas summu, pui�i atbildēju�i. To viņam iedevām uz goda vārda, bez parād�zīmes, ta�u, maita, neatdod! Ceram viņu pielauzt parādu at�dot, ta�u uz ielas to izdarīt nav iespējams.

Silvija piekritusi. Jaunā dzīves dēka solījusi ne tikai sa�trauco�u piedzīvojumu, bet arī ko romantisku un saldi kairi�no�u�

Silvijai ar Vitāliju iepazīties nenācies grūti, jo norādīta�jā kafejnīcā viņa pati puisim diezgan nekaunīgi uzprasī�jusies�

Un tā 21. aprīļa vakarā Vitālijs saposās, nopirka ziedus, �ampanieti un, manāmi uztraucies, visu laiku domādams par priek�ā gaidāmo vakaru ar jauko seksmeiteni, brauca pie Silvijas�

Ta�u īstenībā Vitālijs meitenes paziņām nebija parādā ne santīma! Vienkār�i viens no viņiem bija neilgu laiku strādājis Vitālija tēva firmā un visi diezgan stulbi nospriedu�i, ka Vitālija tēvam mājās noteikti vajagot būt milzīgai naudas kaudzei.

Kad toreiz Vitālijs ar ziedu pu�ķi un skaistiem sapņiem iegāja Silvijas dzīvoklī, viņu tur sagaidīja nevis dedzīgs mei�tenes skūpsts un ap kaklu apviju�ās siltas rokas, bet gan pamatīgs sitiens pa galvu.

Uzbrucēji viņu apdullināja, tūlīt ar leikoplasta lenti aiz�līmēja acis, ievilka istabā un sāka izjautā�anu.

Kur tavs tēvs glabā naudu?

Bet pa to laiku Silvija ar draudzeni blakus istabā dzēra Vitālija atnesto �ampanieti�

Vitālijs apgalvoja, ka mājās nekādas naudas neesot. Visi brīvie līdzekļi tiekot ieguldīti telpu papla�inā�anai un jaunu pre�u iegādei. Tā arī bija. Un uzbrucēji beidzot tam noticē�ja. Varbūt Vitālijam viss būtu beidzies labi, ja ne atkal lik�tenīga nejau�ība. Grūstī�anās un laikam arī fiziskās ietek�mē�anas laikā Vitālijam no vienas acs nokrīt leikoplasts, un viņ� pēk�ņi ierauga savus sagūstītājus. Divi no viņiem ir sve�i, ta�u tre�o Vitālijs pazīst. Tas ir puisis, kur� vēl nesen strādāja viņa tēva firmā. Primitīvi un ārkārtīgi muļķīgi, ta�u tie�i �is fakts arī iz�ķīra Vitālija likteni. Lai gan viņ� lūdzās un apgalvoja, ka nevienam neko neteiks, uzbrucēji tomēr nebija ar mieru viņu atstāt dzīvu.

"Tu esi liecinieks."

Jā, Vitālijs varēja būt liecinieks, bet kādam noziegumam?! Vēl ta�u nekas traģisks nebija noticis! Es �eit nedomāju par Silvijas zemisko morālo nodarījumu, ta�u triju uzbrucēju vaina vēl di�i krimināli sodāma nebija. Bet viņi tomēr nobijās! Vitālijam atkal aizlīmēja acis un, rokas sasēju�i ar elektrības vadiem, viņi to iemeta automa�īnas bagā�niekā un ieveda dziļi me�ā.

Tur viņam no acīm noņēma leikoplastu, lai viņ� varētu redzēt, kā tiek izrakta paredzētā kapa vieta. Vitālijs, stāvot uz ceļiem bedres priek�ā, ļoti lūdzās. Kā nekā viņam bija ti�kai astoņpadsmit gadu. Bet vai bandītiem, truliem, ciet�sirdīgiem cilvēkiem ir sirds? Vai ir dvēsele?

Viņi �āva visi trīs. Lai visiem būtu vienāda atbildība.

Vēlāk tiesa visiem arī piesprieda gandrīz vienādu sodu piecpadsmit un trīspadsmit gadus stingra re�īma cietumā.

Bet ko pa�laik dara Silvija, es nezinu. To uzzināt, pro�tams, nebūtu grūti, ta�u negribu. Iespējams, arī viņa vēlāk tika notiesāta un cietumā dzemdēja bērnu. Bet varbūt dzīvo brīvībā, da�reiz tomēr atcerēdamās jaunu un patīkamu puisi, kur� viņai toreiz tā arī nepaspēja pasniegt ziedus�

Vēlu vakarā pie manis negaidīti atbrauca Anita. Parasti viņa tā nedarīja. Ta�u �oreiz man pienāko�os honorāru atve�da uz mājām, neilgi pasēdēja jau nedaudz atdzisu�ā kamīna priek�ā un domīgi smēķēja. Izskatījās, ka viņas dzīvē ir ra�du�ies nopietni sare�ģījumi.

-�� Kas noticis? klusi vaicāju. Vai tevi pametis vīrs, vai varbūt nepatik�anas darbā?

-�� Tie būtu sīkumi, Anita negribīgi atteica. Sākas nepatik�anas dzīvē.

-�� Kam gan to nav? es iesmējos. Tā vispār vairs nebūtu nekāda dzīve, ja viss ietu kā smērēts! Nepatik�anas tie ir tie asie pipariņi, bez kuriem mūsu ikdienas saldā maizīte kļūtu gandrīz vai �ķebino�a.

-�� Es tev varētu piekrist, Anita teica, ta�u �oreiz lieta ir nopietna. Man tiek izteikti draudi.

Tūlīt kļuvu uzmanīgs un saspringu kā alpīnists pirms lēciena pāri dziļai ledus plaisai.

-�� Kas tie par draudiem? es prasīju.

-������� Kāds cilvēks draud mani nogalināt, Anita skumīgā balsī atbildēja.

-�� Vai tas ir nopietni?

-������ Jā, viņa apstiprino�i pamāja. Tas ir nopietni un es tik tie�ām baidos.

-������� Kas tas ir par cilvēku? turpināju izpra�ņāt. Tu viņu pazīsti?

-������� Pagaidām neteik�u, Anita atmeta ar roku. Tu par viņu tik un tā neko nezini, un varbūt viss tomēr atrisināsies man par labu.

-������ Vai esi viņam parādā lielu naudas summu? turpināju interesēties.

-�� Tas arī, Anita atbildēja.

Man viņas kļuva �ēl.

-� Vai tam ir kāds sakars ar darbu?

Anita nervozi nospieda izsmēķētās cigaretes galu un tad, it kā tikai tagad attapusies, pagriezās pret mani un mazliet samocīti pasmaidīja.

-������ Labi, ka atcerējies darbu! viņa sacīja. Būtu vai piemir�susi. Atvaino, ta�u tie draudi mani tomēr ir pamatīgi nobie�dēju�i. Nezinu, kā un kur tava nākamā kliente ir uzzinājusi, ka mana firma cita starpā sievietēm sniedz arī da�us speci�fiskus pakalpojumus� Kliente ir vietējā. Dzīvo Mazajā No�metņu ielā. Te ir viņas adrese. Man nav zināms, kādu seksa veidu �ī dāma vēlas, ta�u ir ar mieru viņas vēlmju izpildī�tājam samaksāt simts latus. Tas ir labi. Pēc tam se�desmit, kā parasti, atdosi man!

Piecēlos, piegāju pie sekcijas un no tur eso�ā bāra izņēmu vēl vienu vīna pudeli. Piepildīju glāzes un abi tās ar baudu iztuk�ojām.

-������ Tu, Anit, lūdzu, nedusmojies, es teicu, ta�u pateik�u atklāti man tas viss sāk ļoti nepatikt!

-�� Tie�i kas? Anita, plati iepletusi acis, jautāja.

-�� Tas, ko es daru, atbildēju.

-�� Kāpēc?

-�� Nezinu, paraustīju plecus. Es saprotu katrs darbs, ko cilvēks dara godīgi un kas kaut vienam nes kādu labu�mu, ir pareizs un vajadzīgs. Nekā slikta vai apkaunojo�a nav arī tajā, ko tagad daru es. Varbūt es sievietēm sniedzu pat kaut ko daudz vairāk nekā tikai fizisku baudu. Un tomēr, Anit! Kaut kas tur ir tāds� Nezinu! To ar vārdiem grūti izteikt. Ta�u arvien bie�āk jūtos gan kā tavs, gan kārtējais klientes privātīpa�ums! Tagad labi spēju saprast arī pros�titūtas. Un zini tā ir diezgan pretīga sajūta apzināties, ka esi nopirkts un tev ir jādara kas tāds, ko pats ne sevi�ķi vēlies!

Anita skaļi iesmējās. Es �ais smieklos saklausīju gan pār�steigumu, gan arī dziļu nicinājumu. Iespējams, arī personīgi pret mani.

-� Tas, ko nupat pateici� Aksel! Tās ir pupu mizas! viņa sparīgi iesaucās. Saki kas �odien nav nopirkts?! Kas �odien strādā bez algas? Neviens! Es saprotu ja kādam tiek samaksāts par cita cilvēka slepkavību� Tas ir drausmīgi. Bet, ja tu pats maksā sievietei vai viņa maksā tev par sagā�dātu baudu� Vai man tev stāstīt, ka tas ir tūksto�kārt vērtīgāks par to, kad valsts izgrū� lielu naudu kaut kādiem tur stulbiem pa�valdību ierēdņiem, augstprātīgiem minis�triju �inavniekiem vai pat valdības locekļiem! Ko viņi par �o naudu dara? Neko! Vai tie�i otrādi citiem sagādā tikai grūtāku dzīvi! Bet ko tu? Aksel, mīļais! Tu ta�u esi kā Dievs nesalīdzināmi labāks�

-� Anit, piebremzē! es viņu spēji pārtraucu. Es to visu zinu! Bet problēma nav tikai tur! Es �odien satiku kolosālu sievieti�

-� Nu un tad? Anita vēlreiz vēsi iesmējās. Tu ta�u tādas satiec katru dienu!

-�� Viņa ir pavisam kas cits, es teicu.

-� Nekā cita nav, Anita grūtsirdīgi paskaidroja. Vienmēr viens un tas pats ilgu pilni skatieni, siltu roku pieskārieni, slēptāk vai atklātāk izpaustas vēlmes un beidzot gulta! Pēc tam kā nu kuro reizi vai nu laimīgi dzīvojat savā mīlestības ligzdiņā vai ejat postā mēslu bedrē! Kā vienā, tā otrā gadī�jumā tas nav tas, pēc kā vajadzētu ilgoties.

Nekā laba nav nekur, es teicu. Ne ellē, ne paradīzē! Ta�u da�reiz dzīvē� Tu pēk�ņi satiec sievieti un neko tev vairāk nevajag! Tikai viņu! Tu saproti, Anit? Da�reiz cilvēks no �īs pasaules vispār neko citu nevēlas kā vienīgi mīles�tību! Un neko citu patiesībā arī nevajag! Tikai �o nolādēto mīlestību�

Ta�u man, kā daudziem citiem, tie bija tikai vārdi. Vēlme, ko bija gandrīz neiespējami piepildīt. Es to zināju. Tas bija tāpat kā ugunskurā iesviest piecsimt latu banknoti, cerībā, ka tā tomēr nesadegs. Vai izdzert pudeli konjaka nenoreibstot. Vai krītot no divdesmit otrā stāva cerēt, ka lejā nonāksi sveiks un vesels. Vai mierīgi norīt ciānkālija tableti, iedomā�joties, ka tā strauji uzlabos tavu veselību.

Bet neuzlabos! Mēs visi savā ziņā esam slimi.

Un izkaltis me�i. Upes kļūs sausas. Apstāsies vilcieni. Sta�cijas būs atbaido�i tuk�as. Un velti uz kādas izmiru�as pil�sētas ielas stūra stāvēs sieviete ar maijpuķī�u pu�ķi rokās un gaidīs tevi. Varbūt tu tur atnāksi tikai pēc tūksto� gadiem, kad puķes būs novītu�as, sieviete, zaudējusi cerības, būs kļu�vusi veca un neviens vairs neatcerēsies, ko nozīmē vārds mīlestība.

Varbūt ari labi. Vai daudzus mīlestība ir darījusi ilgsto�i laimīgus? Un ne vienmēr pie tā esam vainīgi pa�i. Tad jau mums vajadzētu justies vainīgiem arī tāpēc, ka rudeņos no kokiem krīt lapas un tie ziemas salā stāv kaili un nosalu�i.

Nāko�ās dienas pēcpusdienā apstājos nelielas divstāvu koka mājas priek�ā, kas atradās Mazā Nometņu ielā netālu no vietējo iedzīvotāju iecienītās kafejnīcas.

Māja, man par netīkamu pārsteigumu, izskatījās veca un stipri nopluku�i un es, mazliet apmulsis, nodomāju, ka tas ir visai savādi, ja �ādā no�ēlojamā būdā dzīvo sieviete, kas ir ar mieru par vienu seksa seansu vīrietim samaksāt simts latus.

Bet kas gan pasaulē nenotiek�

Pēc da�iem visai spēcīgiem klauvējieniem pa sen nekrā�sotām pirmā stāva durvīm, tās atvērās un savā priek�ā ierau�dzīju invalīdu ratiņos sēdo�u jaunu un ļoti simpātisku sie�vieti. Pirmajā mirklī atkal jutos stipri pārsteigts, it sevi�ķi vēl tāpēc, ka �īs sievietes seja man �ķita kaut kur jau redzē�ta. Pagāja vēl brīdis, līdz nepatīkami pārsteigts atcerējos, ka tā ta�u ir man kādreiz pazīstamā Vitālija Slucenko slep�kavības lietā iejauktā Silvija Niedre!

-�� Sveika! es viņai uzsaucu. Vai tā esi tu, kura ar tū�risma firmas starpniecību�?

-�� Jā, Silvija noguru�ā balsī apstiprināja. Tā esmu es. Jūtaties pārsteigts?

-�� Zināmā mērā, atbildēju. Tu gaidi mani?

-�� Es gaidu vīrieti, kur� neuzdos muļķīgus jautājumus, Silvija, nedaudz sadusmojusies, sacīja.

-�� Neko muļķīgu tev vēl neesmu pajautājis, teicu. Tu mani atceries?

-�� Nē, Silvija domīgi papurināja galvu. Lai gan� Vai jums �ķiet, ka mēs jau agrāk esam tiku�ies?

-�� Tā ir, Silvij, es atbildēju. Bet tas bija krietni pasen. Laiks aizskrējis tik ātri kā iz�auta lode. Es skatos, ar tevi ir notikusi liela ķibele.

-� Tik tie�ām, Silvija grūtsirdīgi piekrita. Kā jums? Viss kārtībā?

-�� Ne glu�i, es teicu, bet dzīvot var.

-� Nāciet! Silvija aicināja un sāka braukt uz istabas pusi. Aizslēdziet durvis un priek�ā vēl aizlieciet ķēdi!

Tā arī izdarīju. Pēc tam pagriezos un viņai sekoju.

Kā jau to paredzēju, tas bija diezgan nolaists, nabadzīgi iekārtots vienistabas dzīvoklis, kur virtuvē uz loga palodzes gulēja ruds kaķis, bet istabā bez neliela dīvāna, veca televi�zora, skapja un maza grāmatplaukta stāvēja ar rūtainu gald�segu pārklāts galds, uz kura bija uzlikta degvīna pudele un da�as sviestmaizītes.

Atklāti sakot, es pirmo reizi, neskaitot cietumā pavadīto laiku, biju nonācis tik no�ēlojamā vietā. Turklāt vēl blakus eso�ā sieviete�

Neskatoties uz to, ka pirms aresta un pēc atbrīvo�anas es biju uzturējies izglītotu, smalku un inteliģentu cilvēku sabiedrībā; ka mana garīgā un fiziskā saskarsme ar sievie�tēm bija veidojusies un notikusi vienīgi ar ļoti skaistām un eleganti ģērbtām �īs sugas pārstāvēm, man tomēr nekas nebija pretim da�reiz pasēdēt arī kādā prastā krodziņā vai parunāties ar kādu nabadzīgu dzīves atstumtu bārenīti. Bet tas, ko redzēju �eit�

Patiesībā nekā briesmīga jau tur nebija. Tādos un vēl slik�tākos mājokļos savu mū�u pavada tūksto�iem cilvēku un savā ziņā ir pat laimīgi, ka viņiem �ai dzīvē pieder kaut vai tikai jumts virs galvas. Ta�u mani nepatīkami mulsināja pa�ralizētā, invalīdu ratiņos sēdo�ā sieviete, kura sava orga�nisma fizioloģisko procesu dēļ bija ļoti noilgojusies pēc seksa vai kaut tikai pēc kāda vīrie�a fiziskā tuvuma un da�ām viņa maiguma izpausmēm.

Arī tas bija saprotami un dabiski. Ta�u mana sliktā gara�stāvokļa iemesls bija tas, ka es zināju kādu �īs sievietes bio�grāfijas daļu, un tā nekāda labā nebija.

Un tad nāca vēl kaut kas ļoti nepatīkams. Es pēk�ņi sa�pratu, vismaz pieļāvu domu, ka, salīdzinot ar �o pusparalizēto sievieti, es, iespējams, tagad savā ziņā tāpat esmu

kļuvis kroplis, kas nevis sē� invalidu ratiņos, bet gan ir cie�i saistīts ar tādu dzīvi un darbu, kas sabiedrības lielākajā daļā izraisa vienīgi nicinājumu.

Bet varbūt tā ir tikai mana kārtējā iedoma? Galu galā kāda man daļa par sabiedrības uzskatiem un atsevi�ķu ļau�u domām?! Pie velna! Ko es ar savu dzīvi un darbu atsevi�ķiem cilvēkiem vai sabiedrībai kopumā daru sliktu?! Neko! Un ko es sliktu varu izdarīt �ai nelaimīgajai meitenei?

-������� Lūdzu, apkalpojiet sevi pats! Silvija sacīja un mani aicināja pie galda. Nekādu baigo banketu uztaisīt nespēju, bet �ādos gadījumos var iztikt arī ar to, ko jūs tur redzat!

-������ Varēji arī nepūlēties, es teicu. Man nekāds dopings nav vajadzīgs.

-������ Nu tomēr! Silvija aicināja. Kā redzat, es neesmu glu�i parasta sieviete.

-�� Neesi gan, es piekritu. Kas atgadījās?

-������ Autoavārija. Liepājas �osejas septiņdesmit septītais kilo�metrs. Pagāj�pavasar drāzāmies uz vēju pilsētā notieko�o d�eza festivālu.

-� Vai pati sēdēji pie stūres?

-������� Nē, Silvija pakratīja galvu. Stūrēja Armands. Mēs pa to laiku ar Romku uz aizmugurējā sēdekļa mīlējāmies.

-�� Bijāt dzēru�i?

-�� Bet kā citādi?

-� Vai tagad nav �ēl?

-������� �ēl, ka toreiz neaizgājām bojā, viņa negaidīti pateica. It sevi�ķi jau es! Tas savā ziņā būtu bijis pat skaisti nomirt orgasma laikā! Kas zina, varbūt �ādos gadījumos tas nekad nebeidzas.

Es iesmējos un vēlreiz paskatījos uz ratiņos sēdo�o sie�vieti. Viņai savādi mirdzēja acis un spilgti uzkrāsotās lūpas bija pavēru�ās mazliet izaicino�am smīnam.

-������ Beidzas, Silvij, es teicu un ātri izdzēru palielu glāzi ar Smirnoff degvīnu. Viss �ai dzīvē kādreiz beidzas. Viss ir īslaicīgs. Diem�ēl. Arī jaunība. Bet ar to vēl kaut kā varētu

samierināties. Daudz grūtāk ir apzināties, ka visi mūsu slik�tie darbi� Tie grūti izskaidrojamu iemeslu dēļ vienmēr atgrie�as pie mums. Mēs vienmēr tiekam sodīti. Tas ir tik�pat neizbēgami un jau iepriek� paredzami, kā tas, ka pēc dienas vienmēr nāk nakts.

-�� Tagad man naktis nāk bie�āk nekā dienas, Silvija drūmā balsī sacīja. Da�reiz to izturēt ir ļoti grūti.

-� Es ticu, piekrīto�i pamāju. Ne mazākā mērā negribu tev lasīt morāli, bet� Kā tev, Silvij, �ķiet�? Vai tur nav arī tava vaina, turklāt vēl ļoti liela vaina, ka pa�laik esi nonākusi �ādā situācijā?

-�� Diez vai, Silvija domīgi paraustīja plecus. Tad jau vainīgiem jājūtas visiem arī tiem, kuri pēk�ņi saslimst ar neārstējamu slimību vai tiek sakropļoti ceļu negadījumos.

-� Es nerunāju par to, teicu. Es runāju par mūsu mū�a grēkiem. Man ir tāda sajūta, ka kāds velni�ķīgs spēks visu laiku mums seko, uzmanīgi novēro, visu darīto un neizdarīto pieraksta, it sevi�ķi jau sliktos darbus, un tad negaidīti kādu dienu mūs par to bargi soda.

-�� Vai jūs esat tīrs? Silvija, skatīdamās man tie�i acīs, pēk�ņi jautāja. Esat bez grēka un nekad nevienam neko ļaunu neesat darījis?

-� Esmu, atbildēju. Gan grēkojis, gan darījis daudz slik�ta. Tāpēc man ir nelāga priek�nojauta, ka kādreiz varu no�nākt daudz sliktākā stāvoklī, nekā pa�laik tu.

-�� Tādā stāvoklī var nonākt ikviens, Silvija atgādināja un, tāpat kā es, izdzēra vēl vienu glāzi degvīna. Arī visi labie. Domāju, tas tomēr nav atkarīgs no mūsu pagātnes dar�biem.

-�� No kā tad? es prasīju. Atceros, tu pirms vairākiem gadiem biji vesela, skaista, uz piedzīvojumiem traka meitene.

-�� Tas tiesa, Silvija piekrita. Es jūtu mēs patie�ām kaut kad jau esam tiku�ies. Bet kur? Neatceros. Varbūt pēc kādas kopīgas ballītes esam pat sagrēkoju�i?

Tādā stāvoklī var nonākt ikviens, Silvija atgādināja un, tāpat kā es, izdzēra vēl vienu glāzi degvīna. Arī visi labie.

-������� Nē, Silvij, noraido�i pakratīju galvu. Visu ko, bet to nu gan neesam darīju�i!

Tad, brīdi klusējis, vaicāju:

-�� Tu pa�laik dzīvo viena?

-�� Jā, viņa gurdenā balsī apliecināja. Pilnīgi viena�

-�� Kur paliku�i agrākie draugi?

-������� Kur kurais, Silvija negribīgi atbildēja. Viens otrs ir nogalināts, citi sē� cietumā.

-�� Skumji, vai ne?

-�� Tas ir vēl viegli teikts. Vispār drūmi.

-�� Kur ir tavs bērns?

�is jautājums bija tik negaidīts, ka Silvija pat satrūkās un ar plati ieplestām acīm skatījās uz mani.

-�� Kā jūs zināt�?

-������� Atceros, tu toreiz biji stāvoklī, es sacīju. Tu bērnu dzemdēji?

-�� Jā, Silvija apliecināja. Izmeklē�anas izolatorā.

-�� Kas tālāk?

-�� Atteicos. Atdevu valstij.

-������ Kāpēc? prasīju. Vai tikai tāpēc, lai varētu atkal jautri dzīvot un, nesoties ar simt piecdesmit kilometru ātrumu stundā, automa�īnā mīlēties?

Silvija rūgti iesmējās.

-������� Jūs pirmīt apsolījāt man nekādu morāli nelasīt! viņa dusmīgi atgādināja. Es firmai palūdzu vīrieti pavisam citai vajadzībai!

-�� Es to zinu.

-������� Neko tu nezini! Silvija spēji iekliedzās. Tu nezini, kā tas ir, kad meitenei jāaug dzērāju ģimenē un vecais tevi jau �etrpadsmit gadu vecumā kādam pārdod par pudeli deg�vīna! Un tu redzi, kā vēlāk tavi radītāji pārdzēru�ies aiziet bojā ugunsgrēkā! Bet tu neraudi! Tie�i otrādi tu priecājies un ārprātīgi gribi dzīvot! Par spīti pārējiem! Par spīti visai �ai riebīgajai pasaulei! Man nebija iespējas mācīties ne vi�dusskolā, ne augstskolā! Vai es pie tā vainīga? Man nebija

iespējas uzturēties gudru, turīgu un inteliģentu cilvēku sa�biedrībā! Mana sabiedrība bija Pārdaugavas huligāni, zagļi, klaidoņi un dzērāji! Un tu nezini, kā es jūtos pa�laik, kad naktīs nespēju normāli gulēt, kad manu prātu nomoka skumjas, grūtsirdība, atmiņas par da�ām gai�ākām dienām un me�onīgi erotiski sapņi! Kad biju vesela, nebija neviena, kas ar mani nevēlētos pārgulēt! Bet kas tagad?! Tagad da��reiz jūku vai prātā! Jā, man gribās! Es ta�u esmu vēl jauna un citādā ziņā pilnīgi vesela! Man nekustas vienīgi kājas! Nu un tad? Bet tur un citur viss ir kārtībā! Ta�u neviens mani vairs negrib! Domāju, ja ar kādu kaut vai par naudu nepamīlē�os, tāpēc vien jau nenomir�u! Un tomēr! Es to gribu! Tu mani saproti?

Piekrīto�i pamāju.

-� Es tevi, Silvij, saprotu, sacīju. Un jūtu tev līdzi. Kur tu rāvi tādu naudu simts latus?

Silvija labu bridi domīgi klusēja, tad nopietni paskatījās uz mani.

-�� Nenostu�īsi?

-�� Kāpēc gan?

-�� Es pa vakariem te tirgoju zālīti, viņa atzinās. No rī�tiem man to atved viens �igāns, es darbojos tālāk. Kaut kas par �o darbiņu atlec.

-�� Nebaidies?

-�� Kā nu ne! Bet ko man darīt? Kā dzīvot? Ar trīsdesmit latu mazo pensiju?!

Es neko neatbildēju. Un ko gan varēju sacīt? �ādu nelai�mīgu sievie�u bija pus pasaules, kuras ar atļautiem vai neat�ļautiem līdzekļiem izmisīgi mēģināja kaut kā noturēties un nenogrimt pa�u vai citu sakultajā dzīves atvarā. Lai gan tik un tā no �ā atvara viņas jau vairs pilnībā izkulties nespēs nekad. �obrīd galvenais bija noturēties, lai vismaz nenogrim�tu vēl dziļāk.

Savā ziņā Silvija manī izsauca �ēlumu, ta�u tai pa�ā laikā arī skaidri apzinājos, ka man ar �o sievieti nekāds sekss nesanāks. Tas principā nebija iespējams. Es tomēr biju pie�radis pie augstas klases sievietēm un daudz labākiem sadzī�ves apstākļiem. Protams, man nekas nebija pretim da�reiz pamīlēties arī siena kaudzē ar vienkār�u lauku skuķi, ta�u �eit to darīt negribēju. Un nevēlējos arī �o sievieti. Varbūt pat ne tik daudz tāpēc, ka viņa bija invalīde, bet galvenokārt tāpēc, ka man �ķita pretīgs gan viņas biju�ais, gan pa�reizē�jais dzīvesveids. Katrā ziņā man vēl joprojām no atmiņas nebija izgaisis viņas nāves slazdā iemānītais un vēlāk Pierīgas me�ā tik ne�ēlīgi nogalinātais puisis�

-�� Zini, Silvij, es sacīju un piecēlos no galda. Paldies par cienastu, ta�u tava vēlē�anās nevar piepildīties. Teik�u kā ir es to vienkār�i nespēju! Ne fiziski, ne garīgi! Ne tikai tāpēc, ka to nekad neesmu darījis ar invalīdu ratiņos sēdo�u sievieti, bet galvenokārt tāpēc� Esmu biju�ais prokurors, es tevi esmu pratinājis� Atceries Vitāliju Slucenko un tavus toreizējos drauģeļus, kas viņu noslepkavoja? Es neesmu re�liģiozs cilvēks, ta�u zinu� Es ticu, ka pasaulē pastāv kaut kāds vispārējs taisnības likums un �o stāvokli, kādā pa�laik atrodies, pati vien esi nopelnījusi. Tā ka� Sarunā seksu ar to pa�u �igānu vai kādu no tiem, kas pie tevis nāk pēc zālī�tes. .. Simts lati tomēr ir laba nauda un kāpēc to tērēt tam, ko vari dabūt par velti?

Silvija pārsteigta ilgi klusēdama skatījās uz mani, tad nicīgi iesmējās.

■>Es skatos, prokurora kungs, ka mums abiem ir gandrīz vai vienāds liktenis. Arī tu esi zemu kritis�

-� Jā, Silvij, es piekritu. Tā iznāk. Dzīve, glu�i kā cilvē�ki, itin bie�i pret mums ir ne�ēlīga. Es nevaru būt izņēmums.

Silvija atkal rūgti iesmējās.

-�� Simts lati tev nav vajadzīgi?

-� Gan jau noderētu, es atbildēju, bet tev tie dro�i vien noderēs vairāk.

-� Par mani, lūdzu, nerūpējies! viņa negaidīti nikni ieklie�dzās. Es pati ar sevi tik�u galā! Bet tu, prokuror� Es tevi atcerējos. Nelietis tu biji agrāk, nelietis esi pa�laik! Tu pat neesi īsts vīrietis! Vai tev ir grūti�? Man ir noriebu�ies visi tie narkomāni, dzērāji un bandīti! Es beidzot gribēju nor�mālu, skaistu, stipru vīrieti. Tādu, par kādu sapņoju jau sko�las gados. Kāpēc tu esi tik nejūtīgs un �o manu seno sapni nevēlies piepildīt kaut tikai uz stundu? Galu galā tu pa�laik tomēr atrodies darbā un es tevi esmu nolīgusi! Firmā man teica, ka esi augstas klases profesionālis. Nu tad, velns parāvis, sāc beidzot strādāt!

Es lēnām piepildīju vēl vienu glāzi ar degvīnu, to izdzēru, aizsmēķēju cigareti un devos prom.

Es atvainojos, jaunkundz, pie durvīm pagriezies pret Silviju, klusi teicu. Es jūtu tev līdzi. Bet, ja tev tik traki gribās, tu ta�u vari nodarboties pati ar sevi! Bie�i tas esot pat labāk nekā ar sve�u vai ne sevi�ķi tīkamu vīrieti! Bet tev es esmu nepatīkams. Tu man tāpat. Tādi vispār nedrīkst būt kopā. Tādi nedrīkst viens otram pat pieskarties! Ne tāpat vien, ne par naudu! Un zini, kāpēc? Neskatoties uz to, ka cilvēks tas pats dzīvnieks vien ir, viņ� bez seksa vēl ir izgud�rojis arī tādu lietu kā mīlestība� Smieklīgi, vai ne? Bet da�reiz tā mūs tomēr attur no pārsteidzīgiem vai sliktiem darbiem.

Atstājis automa�īnu Raiņa bulvārī blakus universitātei, nesteidzoties pārgāju kanāla tiltiņam un jau no tālienes ieraudzīju pie Operas durvīm stāvam spilgti sarkanā kostīmā ģērbu�os Kristīni Savicku.

Vakar viņai piezvanīju un, ilgi nepārsprie�ot citus va�riantus, norunājām satikties �eit.

Paskatījos pulkstenī. Biju nokavējis se�as minūtes. Tas, protams, bija slikti, bet viņa, sievietēm neraksturīgi, izrā�dījās ļoti precīza.

Pēc tam pametu skatu nedaudz augstāk un pie Operas ieraudzīju piestiprinātu milzīgu audekla afi�u pēc da�ām dienām �eit viesizrādes sniegs pazīstamais Maskavas teāt�ris Sovremeņņik. Slavena re�isore, vēl slavenāki aktieri un pasaulslavenu autoru darbi Pigmalions, Trīs draugi un Marija Stjuarte.

Ļoti jauki, nodomāju. Vajadzētu atnākt. Lai gan� Ko vēl nebiju�u uzzinā�u? Ko jaunu pārdzīvo�u? To visu jau kādreiz biju lasījis un simtām rei�u redzējis. Vai vēlreiz nobirdināt asariņu par skaistās Patricijas nāvi un nepiepildīju�os mīles�tību? Un kā Gotfrīdam izmisumā pret sienu spēcīgi mest pulksteni? Ta�u laiks vienalga neapstāsies! Tas ir velti! Ap�stājas pulkstenī iemontētais mehānisms, bet laiks tik un tā turpinās īsināt mūsu dzīvi. Un Patricija nomirs. Un neviens cilvēks �ai pasaulē un pat ne Dievs nespēs to aizkavēt. Kāpēc tas tā neviens nezina. Tāpat kā nav iespējams saprast, kāpēc vispār tik bie�i mirst un iet bojā jauni, talantīgi un mīlestības pārpilni cilvēki. Kāpēc pārsvarā tie�i viņi? Un kāpēc kauju laukos nāves dievam un da�u cilvēku godkāres, neprātīgu ideju un stulbuma dēļ tāpat tiek ziedoti jauni, stipri un dzīvot alksto�i jaunie�i?

Un kur tad vēl lepnā Skotijas karaliene Marija Stjuarte! Arī tevi nekas nespēja glābt. Ne tavs augstais tituls, ne vara, ne bagātība! Nekas un neviens! Tev ļoti dārgo balles kleitu galu galā tomēr nācās apmainīt pret melnu sēru tērpu un, ceļos nokritu�ai, galvu pazemīgi nolikt uz bendes bluķa� Ne tu tāda pirmā, ne pēdējā! Viss atkarīgs no tā, kādā vietā kurā likteņa brīdī stāvam: uz ķeblī�a ar cilpu kaklā vai bla�kus un būsi tas, kas citam �o ķeblīti izsitīs no kājapak�as�

Nez kāpēc Dievam ir labpaticies �o pasauli iekārtot nevis kā pasakainu paradīzes dārzu, bet gan kā lielu un reti pre�tīgu lopkautuvi�

Un ko bezgala apburo�ā amerikāņu kinoaktrise Odrija Hepberna pēc lugas Pigmalions radītajā filmā Mana skaistā lēdijai Filmas varonei paveicās. Viņai nevajadzēja mirt ne tuberkulozes baciļu saēstai, ne savu dzīvību upurēt varas vai lepnības dēļ. Viņa no nabagas no�ņurku�as puķu pār�devējas laba meistara rokās tapa par neparasti skaistu un elegantu dāmu augstākās sabiedrības spo�āko zvaigzni!

Bet tas viss, kā parasti, arī tikai uz mirkli! Varam sadauzīt visus pasaules pulksteņus, bet nav iespējams izmainīt mū��īgā laika ritējumu. Un tā arī debesbrīni�ķīgā Odrija Hepberna beigu beigās kļūs veca un, vē�a pieveikta, mirs tāpat kā daudzi citi sāpēs un vientulībā.

Lēnām piegāju pie mani gaido�ās sievietes, viegli palocīju galvu un pasniedzu garkātainu sarkanu rozi.

-�� Es ļoti atvainojos�

-�� Ko jūs! Viņa jauki pasmaidīja, acīmredzami nopriecā�damās, ka es vispār esmu ieradies. Es arī tikai nupat kā atnācu.

-� Ļoti priecājos, sacīju. Pie puķu pārdevējām pirkdams �o ziedu, nez kāpēc iedomājos, ka būsiet ģērbusies sarkanā tērpā un tas jums labi piestāvēs. Varu neslēpt patiesu ap�brīnu -jūs izskatāties brīni�ķīgi!

-�� Paldies! Viņai bija grūti noslēpt saviļņojumu. Sar�kanas rozes ir mani mīļākie ziedi.

-�� Jūs to dro�i vien sakāt tikai pieklājības pēc, es teicu. Tā vispār ir pieņemts. Ta�u, jo garāks kāts, jo ātrāk roze novīst. Tādā sakarā daudz izdevīgāk ir saplūkt vienkār�ās lauku puķes. Tās visas smar�o un novīst lēni.

-�� Kāpēc tad jūs tā nedarījāt? Kristīne, �ķelmīgi smai�dīdama, vaicāja.

-�� Es steidzos, paskaidroju. Un tāpat kā citi, esmu pakļauts standarta domā�anai. Ja es sievietei pasnieg�u sar�kanu rozi, tātad viņai vajadzētu saprast�

Apklusu un vēlreiz pārlaidu cie�u skatienu sievietes augu�mam, tērpam un izskatam. Viņa nepārprotami izskatījās neparasti valdzino�a un eleganta. Un lai gan tādas ne viena vien bija nokļuvu�as manās rokās un gultā arī agrāk, Kristīne, par lielu pārsteigumu, manī vispirms izraisīja nevis tūlītēju seksuālu tieksmi, bet gan kaut ko tādu, ko līdz �im vēl tā pa īstam nebiju izjutis prieku, ka tie�i �āda sieviete ir vēlējusies ar mani satikties un ir arī satikusies; un vēl neparastu maigumu, pacilātību, apmierinājumu un vēlē�a�nos viņu paturēt.

-� Aksel� nedaudz apmulsusi Kristīne paskatījās uz ma�ni. Ko tad, jūsuprāt, sievietei vajadzētu saprast, kad vīrietis viņai pasniedz sarkanus ziedus?

-�� Tas nav manuprāt, es atbildēju. Cilvēki tā uzskata jau sen tas nozīmējot bezvārdu atzī�anos mīlestībā, un jūs pati to labi zināt.

Kristīne dzidri iesmējās un ar vieglu rokas kustību ne�daudz sakārtoja matus.

-�� Tā tas varētu būt, viņa piekrita. Lai gan vienmēr pastāv arī izņēmumi. Ta�u es ceru� Jūs ir vadīju�i visla�bākie nodomi.

-�� Vispatiesākie, precizēju. Atklāti sakot, es neticēju, ka būsiet ar mieru� Mūsu pirmajā satik�anās reizē biju pārliecināts, ka, pirms pienācāt pie manis, jūs kāds ir pa�matīgi nokaitinājis, jūs nomāca slikts garastāvoklis un tad, nejau�i ieraudzījusi mani, apsēdāties blakus un, iespējams, pateicāt ko tādu, ko drīz jau no�ēlojāt.

-�� Nē, Aksel, Kristīne iebilda. Viss ir pa īstam. Gan to�reiz, gan tagad. Es patie�ām jutos vientuļa un jau ilgāku laiku vēlējos atrast sev jaunu draugu. Nelieg�os jūs atbilstat manam priek�statam par īstu vīrieti. Jūs man patīkat, un mūs galu galā vieno arī kāds diezgan baiss noslēpums�

-� Ja mēs turpināsim satikties, es teicu, mūs vienos vēl viens noslēpums. Iespējams, tas mums būs ne mazāk bīs�tams kā iepriek�ējais.

-� Diez vai, Kristīne domīgi pa�ūpoja galvu. Neticu, ka mūs kāds par to varētu sodīt.

-�� Un kā vēl! es iesmējos. Jums to noteikti vajadzētu zināt slepeni sakari vienmēr ir ļoti bīstami! Nemaz nerunājot par pa�u mīlestību! Tā vispār �ai pasaulē ir

Es iesmējos: Jums to noteikti vajadzētu zināt slepeni sakari vienmēr ir ļoti bīstami! Nemaz nerunājot par pa�u mīlestību!

visbīstamākā lieta! Jauki ir tikai sākumā. Toties beigas gandrīz vai visiem ir vienādas. Agrāk vai vēlāk brīni�ķīgo ro�u smar�u nomaina kanalizācijas asā smaka.

Kristīne cie�i ieskatījās man acīs un, kā �ķita, grūtsirdīgi pasmaidīja.

-�� Skumji, vai ne?

-Ja to neuztveram pārāk jūtīgi, tad ne sevi�ķi. Galu galā varbūt tas viss ir pat normāli. Varbūt kaut kas pilnīgi ne�normāls ir tie�i skaista, ilgsto�a mīlestība un saskanīgas abu iemīlēju�o cilvēku attiecības.

-� Tas ir sapnis, Kristīne sacīja. Un kas par to? Vai arī mēs kaut īsu laiku nevarētu būt mazliet nenormāli?

-�� Ar lielāko prieku! es tūlīt piekritu. Bet, ja jau mēs sākam �o seno spēlīti, tad, lai iet uz visu banku! Patie�ām kļūsim neprātīgi!

-� Kā tas varētu izpausties? Kristīne ieinteresēta jautāja.

-�� Tas jau ir izpaudies, es paskaidroju. Vai jums nav bail norunāt randiņu un ar mani satikties pa�ā Rīgas centrā, kur mūs var ieraudzīt daudzi pazīstami cilvēki?

-�� Tas ir izaicinājums! Kristīne nedaudz pārvērstā balsī atbildēja. Lai redz! Mēs ta�u neko sliktu nedarām, vai ne?

-�� Protams! es piekritu. Ta�u atliek mūs ieraudzīt kā�dam sensāciju kāram �urnālistam un jūs tūlīt kaut ko slik�tu varat nodarīt sava vīra spo�ajai reputācijai! Ne�aubos, jūs ta�u joprojām vēl cerat nākamgad kļūt par Valsts preziden�ta kundzi?

-� Gribu gan, Kristīne apliecināja. Jūs domājat tas ir kas slikts vai nosodāms?

-�� Ne tas, Kristīn! es sacīju. Tas viss ir saprotams. Jūs nosodīs par to, ka �eit stāvat un ar mani sarunājaties! Nemaz nerunājot par to, kādas attiecības mums var izveidoties vēlāk.

-�� Tas tiesa, Kristīne grūtsirdīgi piekrita un vērīgi pa�skatījās apkārt.Vai mēs varam pabūt kaut kur vienatnē?

-������� Kāpēc gan ne? es sacīju. Centra krogi atkrīt. Tātad atliek joņot kaut kur uz laukiem, Jūrmalu vai pie manis

mājās.

Kristīne kļuva nopietna un mirkli domāja. Izskatījās, ka viņa rūpīgi pārdomā pēdējo variantu vai vispār stipri �aubās par tā iespējamību.

-� Jums ir māja vai dzīvoklis? viņa beidzot painteresējās.

-�� Man ir māja, es atbildēju.

-�� Jūs tur dzīvojat viens?

-�� Ne glu�i. Man ir vilku sugas suns D�okers.

-�� Piedodiet, bet kur tad jūsu vecāki, sieva, bērni?

-�� Viņi dzīvo citur.

-�� Jūs esat �ķīries?

-�� Diem�ēl.

-�� Kāpēc jums �ēl?

-�� Es sievu ļoti mīlēju.

-������ Parasti jau sievas no tādiem vīriem ne�ķiras, Kristīne mazliet izbrīnījusies sacīja. Viņas ir uzticīgas.

-������ Parasti, jā, es piekritu. Bet mums viss veidojās kaut kā savādāk.

-������ Mēs ari nupat it kā norunājām� Kristīnes daiļajā sejā atkal pavīdēja mazliet skumj� apmulsums. Mūsu attiecības ta�u arī būs diezgan neparastas.

-������� Nē, Kristīn, smagi nopūties, es teicu. Diem�ēl viss notiks kā parasti. Nekas jauns vīrie�a un sievietes attiecībās nav izdomāts. Ja nu vienīgi mūsu neparastums izpaudīsies tādējādi, ka sabiedrībā pazīstama precēta sieviete sāks satik�ties ar vīrieti, kur� vēl nesen tika apsūdzēts kāda cilvēka slepkavībā. Jums, Kristīn, vēl ir laiks apdomāties. Galu galā es ne ar ko neriskēju, neko nevaru zaudēt, bet jūs, ja mūsu sakars nāks gaismā, varat zaudēt ļoti daudz.

Kristīne krietnu brītiņu klusēja. Man nebija grūti iedo�māties, ko viņa tobrīd domāja un pārdzīvoja. Un tomēr! Ja jau viņa kanālmalā pati pienāca pie manis, izteica vēlē�anos satikties un arī pa�laik atrodas man blakus, tad viņa jau sen

ir izlēmusi, ko ar sevi un savu dzīvi darīt tālāk. Un ja viņa tagad ar mani grib pabūt divatā, turklāt vēl manā mājā, tad neap�aubāmi, kā neatvairāms dzinulis to viņai liek darīt iespēja beidzot gūt pilnīgu seksuālo apmierinājumu� Mīlestība ir mīlestība var teikt, tas ir pavisam cits, daudz nopietnāks cilvēcisko attiecību teātris. Bet seksuālie sakari ir kā viegla vodeviļa, operete, kur jau pēc definīcijas nav pare�dzēti nekādi dramatiski notikumi, par traģēdijām nemaz nerunājot. Tikai sekss tas ir kā jauks muzikāls uzvedums, kas visai bie�i mūsu atmiņā saglabājas tie�i ar savu vieglu�mu, brīni�ķīgām melodijām, grezniem tērpiem, aizraujo�u brīvības sajūtu, vārdu un uzvedības vieglumu, bet galve�nais �ai vieglprātīgajai operetei parasti ir laimīgas beigas! Kas notiek pēc tam nākamajā dienā vai pēc gada tas jau ir pavisam cits stāsts. Ta�u tā kā mēs dzīvojam galvenokārt tikai �ai dienai un �im mirklim, viss ir daudz vienkār�āk. Un patiesāki Vismaz man �odien, kā daudziem citiem vīrie�iem, nebūs jāmelo, ka sievieti, kuru vēlos iegūt, neprātīgi mīlu, bez viņas nespēju dzīvot, esmu gatavs atstāt ģimeni, pamest bērnus un turpmāko dzīvi veltīt tikai un vienīgi viņai! Savā ziņā arī tas ir skaists, emocijām pārpilns teātris, ta�u vienmēr tur būs vēl klāt arī citu cilvēku asaras, pārdzīvojumi un nelaimes. Bet bezsaistību seksuālās attie�cības ir mūsu īslaicīgās dzīves skaistākie un laimīgākie brī�i. Vismaz tobrīd neviens no mums nedomā, kas būs pēc tam. Jo pēc tam var būt viss kas�

-�� Vai esat ar mieru �īs dienas atliku�o daļu pavadīt pie manis? es, dro�s paliek dro�s, jautāju.

-�� Jā, Kristīne klusi atzinās.

Tātad tā arī ir, es nodomāju. Neizskatās, ka viņa būtu vieglprātīga vai izlaidīga sieviete. Acīmredzot skaistā kundze jau ilgāku laiku vienkār�i atrodas seksuālā badā. Un varbūt ne tikai! Iespējams, viņa patie�ām vēlas arī mazliet nopiet�nākas attiecības. Tādas, kur viņai kā personībai arī būtu kāda loma un nozīme, nevis būt tikai sava vīra gultas piede�rumam un oficiālo pieņem�anu protokola sastāvdaļai.

Mēs aizgājām līdz autostāvvietai, es viņu iesēdināju ma�ī�nā un vedu uz Pārdaugavu.

Kristīne, pielikusi pie sejas pusplauku�o rozes ziedu, do�mīgi klusēja un izskatījās ne laimīga, ne nelaimīga. Bet es sevī sajutu diezgan lielu satraukumu. Tas mani zināmā mērā pat pārsteidza. Bet kas tur patiesībā bija ko brīnīties? Blakus sēdēja vienreizēji skaista, izglītota, eleganti apģērbusies sabiedrībā pazīstama sieviete, kura pēc stundas vai divām atļaus sevi izģērbt un ar viņu darīt visu, ko vīrietis ar sievie�ti gultā var darīt.

Vai jūs nesatrauktos?

Iebraucis mājas pagalmā, apstājos, izslēdzu motoru un mēs izkāpām. Pretī, plati smaidīdams, skrēja mans miermī�līgais vilku sugas suns D�okers, kas vie�ņai tūlīt centās nolaizīt daiļo seju un rokas. Kristīne, sparīgi atgaiņādamās, tomēr centās no suņa mīlestības apliecinājumiem izvairīties. Daļēji tas arī izdevās.

-� Nebīstieties! es teicu. Suns jūs atzīst un pieņem. Tas negadās bie�i.

-�� Ļoti patīkami, Kristīne sacīja un paskatījās uz māju. Tā nekāda izcilā nebija. Māju vecāki, knapinādamies un parādos iekritu�i, uzcēla se�desmito gadu beigās pēc tā laika padomju celtniecības prasībām. Tik un tik kvadrātmetri un ne centimetra vairāk! Toties iek�telpas gan biju iekārtojis mūsdienu vidusmēra cilvēka vajadzībām un man nebija kauns savā mājā uzņemt jebkuru draugu vai amatpersonu. Lai gan �ai gadījumā, domāju, tam nebija nekādas nozīmes! Ja sievietes galvenā vēlme bija sekss, tad mēs to varējām darīt arī automa�īnā, dārza stūrī vai turpat mājas pagalmā pie garā�as durvīm.

-� Es, Kristīn, jūsu ģimenes villu redzēju vienā no Privātās Dzīves numuriem, sacīju. Nevar ne salīdzināt, vai ne?

-�� Tā ir, Kristīne piekrita. Bet es tam nepie�ķiru īpa�u nozīmi. Studiju gados dzīvoju kopmītnē, bet pēc tam se�us gadus nelielā komunālā dzīvokļa istabiņā. Tāpēc mani nevar pārsteigt ne nabadzība, ne pārāk liela bagātība.

-�� Piedodiet, bet kas tad jūs spēj pārsteigt? es prasīju. Nekas?

-� Nē, kāpēc? Kristīne pasmaidīja. Mani vienmēr ir pār�steigusi cilvēku spēja mīlēt. Tāpat kā viņu nesavtīgums. Pa��aizliedzība. Drosme. Vīri�ķīgums. Vēlē�anās un uzdrīkstē��anās atsaukties kaut uz viena cilvēka palīgā saucienu. Tā, kā toreiz kanālmalā spējāt izdarīt jūs.

-��� Paldies, Kristīn, nedaudz aizkustināts sacīju. Tas tomēr vairāk iznāca spontāni, nevis skaidri apzināti. Turklāt jūs toreiz izskatījāties tik nelaimīga�

Kristīne, vēlreiz uzmetusi skatu mājai, sunim un dārzam, nopietni paskatījās uz mani.

-�� Es arī tagad esmu nelaimīga, viņa negaidīti pateica, bet tad, ieraudzījusi manā sejā pārsteigumu, steidzīgi piebil�da. Nē, ne pa�laik! Es runāju vispār.

Vēlāk, ievedis viņu verandā un apsēdinājis lielā �ūpuļkrēs�lā, pats aizgāju uz virtuvi, ātri pagatavoju uzkodas un no ledusskapja izņēmu �ampanie�a pudeli. Pēc tam aiznesu uz verandu un uzklāju galdu.

Kristīne, ar neslēptu interesi noskatījusies manā rosībā, atzinīgi pasmaidīja.

-�� Es skatos, jūs protat saimniekot.

-�� Ko darīsi? Plati noplātīju rokas. Dzīve piespie�!

Kristīne, atklāti nopētīdama telpas visai oriģinālo iekār�tojumu un skatienu ilgāk pakavēdama pie verandas labajā pusē stāvo�a sarkanā dīvāna, koķeti jautāja:

-�� Vai jūs �eit tā uzņemat daudzas sievietes?

Mirkli domāju. Nu ko viņai tādu lai atbildu?

-�� Nē, Kristīn, nopietni sacīju. Jūs esat pirmā. Bet ja es pateiktu, ka esat simtā, vai tas ko mainītu? Vai tūlīt piecel�tos un skrietu prom?

-�� O, nē! viņa smejoties iesaucās. Tas būtu muļķīgi.

Pilnīgi pareizi, nodomāju, pēc tam saskandinājām piepil�dītās �ampanie�a glāzes, un es uzreiz ierosināju sadzert tubrālības.

-� Vai mēs nejutīsimies brīvāki, viens otru uzrunājot uz tu?

-�� Labprāt! Kristīne ar neslēptu prieku tūlīt piekrita. Man viss oficiālais ir noriebies līdz kaklam!

Pēc tam es viņu noskūpstīju. Abiem par patīkamu pārstei�gumu, mums nekas no tradicionāli pieklājīgā tubrālību skūp�sta neiznāca. Tas jau uzreiz bija pamatīgs, kaisles pārpilns, īsts un ilgs fran�u skūpsts. Izskatījās, ka mēs tam jau būtu gatavoju�ies vismaz simts gadus tik spēcīgs, katru nervu �ūnu uzbudino�s tas bija.

Un tā sāku�i, mēs to atkārtojām pēc katras izdzertās glā�zes, kamēr nonācām līdz tik spēcīgam kaisles uzliesmoju�mam, ka tai mirklī varēja sabrukt kaut visa pasaule mēs viens otru gribējām, kā izslāpis ceļinieks, kas �ķērsojot tuk�snesi, alkaini pieplok pie beidzot atrasta avota ūdens�

Cik ilgi mīlējāmies, es neatceros. Bet atklāti sakot, tas bija līdzīgs kaut kādam svētam ārprātam. Viņai vienu orgasmu diezgan ātri nomainīja nākamais, un tā tas turpinājās gan�drīz vai līdz mūsu pilnīgam spēku izsīkumam.

Pēc tam vēl ilgi nespējām atjēgties. Viņa uzlika galvu uz manām krūtīm, joprojām ātri elpoja un izskatījās vēl valdzino�āka nekā līdz tam. Bet es, pagriezis galvu mazliet sāņus, skatījos uz grīdas nosviestajiem sievietes apģērba gabaliem sarkanu kostīmu, sarkanām, ļoti smalkām biksītēm, greznu krū�turi un acīmredzot arī ļoti dārgām zeķēm un domāju tāda sieviete man vēl ne reizi nav gadījusies tik ārkārtīgi pievilcīga, eleganta un līdz savdabīgam vājprātam tempera�mentīga. Tātad tā arī ir politikā līdz kaklam aizņemtais vīrs par viņu daudz neliekas zinis. Un tas, ko mēs nupat darījām, ir tikai dabiska viņas atbildes reakcija uz sava vīra vienaldzību un nespēju sievietei dot to, kas viņas organis�mam un, iespējams, arī jūtām ir tik vitāli nepiecie�ams.

Tad manā sakarsu�ajā prātā negaidīti uzplaiksnīja vēl viena atziņa. Es pēk�ņi atcerējos, ka Kristīne, kop� esmu iznācis no cietuma, ir pirmā sieviete, kuru esmu ieguvis� Kā?! Nu tā! Kā brīvs vīrietis! Labprātīgi, nevis kā algots amatnieks! Tas manī uzreiz radīja tik lielu apmierinājuma sajūtu un gai�u prieku, ka tūlīt pagriezos pret blakus gulo�o sievieti un viņu maigi noskūpstīju.

-��� Paldies, lielā grēciniece, es klusi teicu. Tu manī būsi kaut ko pamatīgi izmainījusi.

Kristīne smaidīja. Viņa izskatījās laimīga.

-�� Ko es tevī bū�u izmainījusi?

-���� Domā�anu. Kaut ko manā prātiņā, es paskaidroju. -Zini, kop� tā laika, kad izjuka mana laulība, tu esi pirmā sieviete, kuru labprāt gribētu iegūt vēlreiz. Ne tikai �odien. Arī rīt un parīt un vēl pēc gada un gadiem!

Kristīne iesmējās. Varbūt tas viņu darīja vēl laimīgāku. Nezinu. Bet varbūt viņa iesmējās tāpēc, ka jau zināja tas nekad nebūs iespējams.

-�� Ko tas, Kristīn, var nozīmēt?

-�� Tikai vienu, viņa pateica. Mīlestību.

Domīgs saraucu pieri.

-�� Nesapratu.

-���� Tas nozīmē, Aksel, Kristīne mirdzo�ām acīm sacīja, ka esi manī iemīlējies. Un es esmu iemīlējusies tevī.

-�� Grūti noticēt, es teicu. Tas parasti tik ātri nenotiek.

-��� Parasti, jā, Kristīne piekrita. Bet mēs ta�u būsim iz�ņēmums! Mēs turpmāk rīkosimies ne tā, kā to dara citi. Mums viss būs savādāk un noslēpumaināk!

Nākotne vienlaikus gan vilināja, gan atbaidīja. Ta�u neko vairs negribējās mainīt vai rīkoties citādi. Es sapratu bei�dzot ir noticis tas, ko īstenībā nemaz tā vairs nekāroju. Pie manas sirds un dvēseles durvīm pēk�ņi ir pieklauvējusi mīlestība. Un tagad atlika vienīgi vai nu durvis plati atvērt vai tās noslēgt vēl cie�āk.

Cik ilgi mīlējāmies, es neatceros. Bet atklāti sakot, tas bija līdzīgs kaut kādam svētam ārprātam.

Strauji pagriezos, piekļāvu sev Kristīnes tvirto augumu un, cie�i skatoties viņas lielajās acīs, pateicu:

Kristīni Nekas savādāks mums nebūs. Nekas savādāks vispār nav iespējams! Mēs, tāpat kā citi, būsim laimīgi vai ļoti nelaimīgi.

Tuvojās jau pusnakts. Sē�ot verandā uz sarkanā dīvāna gala, es caur lielajiem logu stikliem drūmi raudzījos zvaig��ņotajās debesīs un mani pakāpeniski pārņēma smacējo�a pamestības sajūta.

Pirms da�ām stundām Kristīne bija aizbraukusi uz mājām un pa�laik dro�i vien guļ uz cita dīvāna un viņas mū�dien aizņemtais vīrs, beidzot atcerējies savus laulātā drauga pie�nākumus� Par tālāko negribējās domāt. Tas bija slikti. Es teiktu pat ļoti slikti. Neko citu tas nevarēja nozīmēt, kā vienīgi to, ka man �ī sieviete ātri un negaidīti ir kļuvusi ļoti tuva. Kāda velna pēc tad �is aukstais dvēseles tuk�ums? Kā�dēļ pēc ilgiem gadiem pēk�ņi sajūtu, ka esmu sve�inieks pats savā mājā?

Es zināju �oreiz tam ar seksu nav nekāda sakara. Pirmo reizi pēc laulības �ķir�anas skaidri apjēdzu, ka man no visām lietām uz �īs pasaules pietrūkst tie�i dzīves drauga. Pie�trūkst sievietes, kuru varētu un vajadzētu mīlēt.

Jocīgi, turpināju domāt, kas vispār tā mīlestība tāda ir? Kāpēc tā visu mū�u tik uzstājīgi jauc mūsu prātu un jūtas? Vai Dievs ar mums spēlējas? Vai radījis Visumu, viņ� bei�dzot tagad grib cilvēku pilnveidot tiktāl, lai neviens vairs nejustu ne naidu, ne atriebības alkas, ne mantkāri, ne varas�kāri, bet paliktu vienīgi pie miesaskāres? Pie sievietes lai�mīgās nopūtas? Pie mājas miera? Pie iespējas visiem beidzot justies daudzmaz dro�iem?

�ēl, ka nav vairs nekā, ko iedzert. Atliek vien domāt par to, kā sieviete, kuras smar�u dvesma vēl joprojām piepilda �o nelielo telpu, pa�laik vēsa pienākuma vai karstas mīles�tības dēļ mīlējās ar citu vīrieti un varbūt viņam saka tos pa�us vārdus, kādus pirms da�ām stundām teica man.

Bet ko gan �ādos gadījumos nozīmē vārdi?! Mūsu ne re�dzamās, ne dzirdamās jūtas un vēlmes vienmēr būs vairāk�kārt stiprākas par skaļi izkliegtām skaņām.

Un ko Dievs? Mūsu Galaktikā vien esot apmēram triljons zvaig�ņu. Bet Visumā apmēram triljons galaktiku. Tā vien �ķiet, ka Dievs sava varenuma apziņā ir uzņēmies rūpes, kas viņam acīmredzot nav vairs pa spēkam.

Reiz kāds noziedznieks, kuram toreiz kā prokurors pie�prasīju ilgsto�u cietumsodu, no apsūdzēto sola man nikni uzbļāva: "Tu kādreiz aizej uz baznīcu un izsūdzi arī savus grēkus!"

Tas nebija slikts padoms. Ta�u baznīcā neesmu gājis. �aubos, vai grēku pilnā cilvēka dvēsele pēc �īs vienkār�ās reliģiskās procedūras uzreiz kļūst balta un tīra. Esam �ķīs�tīju�ies, viss ir nomazgāts un mēs neko sliktu vairs neesam darīju�i?!

Varbūt, ka tā arī ir. Kas vispār ir slikts, kas grēks? Vai precētai sievietei, kuru nekādi neapmierina viņas neizde�vusies laulības dzīve, iegādāties sev jaunu draugu vai mīļāko ir liels grēks? Kas to var aizliegt, kas nosodīt? Vai tie�ām pagātnē drausmīgus noziegumus izdarījusī baznīca? Sa�biedriskā morāle?! Kas tā tāda vispār ir? Pat smiekli nāk� Un gribas raudāt. Mūsdienu sabiedrība, korupcijas, mantkāres un izlaidības pārņemta, kļūdama gandrīz vai amorāla, pati būtu bargi nosodāma un tai nekaitētu Dieva priek�ā nokrist uz ceļiem un atzīties savā nespējā būt tīrai, godīgai un humānai.

Uz galda stāv izdzerta pudele un divas tuk�as glāzes. Kaut kas ir beidzies. Kāds no Remarka romāna Trīs draugi varo�ņiem �ādā situācijā saka: "Nekas skumjāks uz �īs pasaules

nevar vairs būt." Bet kā vēl var! Cilvēka mū�ā bie�i atnāk daudz drūmāki brī�i par tuk�ām glāzēm uz galda. Daudz sā�pīgāki. Daudz bezcerīgāki! Prieka un laimes mirkļi ir no�ēlo�jami reti. Kāpēc tad justies pārsteigtiem, ja mēs pēc �iem mirkļiem tik ļoti ilgojamies, pieķeramies tiem un gribam tos paturēt, tāpat kā mazi bērni nevienam negrib atdot savas mīļās rotaļlietas?

To, kas mums �ai dzīvē ir ļoti dārgs, mēs pa�i nevienam citam labprātīgi neatdodam. Parasti to kāds atņem ar viltu vai varu.

Bet kas mums var atņemt mīlestību? Neviens! Tā un dzī�vība ir vienīgās lietas �ai pasaulē, kurām nav cenas. Mīles�tība nekad netiek ne dāvināta, ne zagta. Tā mūsu dvēselē vienmēr iekrīt pati kā uz zemes nokrīt zvaig�ņu gaisma.

Jau agri no rīta iezvanījās telefons. Samiegojies un neap�mierināts pacēlu klausuli.

-�� Ko vajag?

-�� �eit Anita. Vēl guli?

-�� Nu jau vairs ne. Vēlāk nevarēji piezvanīt?

-������� Varēju, ta�u pa�ai miegs vairs nenāk un man ar tevi va�jadzētu nopietni aprunāties.

-�� Pa�laik? Pa telefonu?

-������� Es uz desmit dienām pazūdu aiz horizonta. Braucu prom.

-�� Ja nav noslēpums uz kurieni?

-�� Ir noslēpums. Vispār tālu. Uz pasaules otru malu.

-�� Ko tas, Anit, nozīmē? Tu bēdz?

-�� Apmēram.

-�� Vai tas ir sakarā ar tev izteiktajiem draudiem?

-Jā.

-������� Vai beidzot tu man vari pateikt, kādas ziepes esi sa�vārījusi?

-������� Tas ir diezgan pasens notikums. Ar �odienu tam nav nekāda sakara.

-�� Ja tev jābēg, tad jau tomēr ir.

-� Es aizbrauk�u atpūsties. Galu galā man ta�u pieder tū�risma firma! Kāpēc beidzot nepaņemt atvaļinājumu?

-� Tu atvaļinājumu varētu iedot ari man! es atgādināju.

-�� Gaidi vien! Anita nikni iesaucās. Es par tevi esmu saņēmusi baigo sūdzību! Bet tas kaitē firmas reputācijai!

-�� Neko nesaprotu! Kas par sūdzību?

-�� Silvija Niedre! Anita dusmīgi atgādināja. Tā parali�zētā, kura bija ar mieru mums samaksāt simts latus! Kāpēc tu viņu neapkalpoji? Vai esi aizmirsis, ko man apsolīji un kas ir rakstīts mūsu darba līgumā?

Mani pēk�ņi sagrāba tik spējas dusmas, ka gribējās mest telefona aparātu pret sienu.

-�� Zini, Anit, ej ta�u tu galīgā ellē ar visu savu līgumu! iekliedzos. Kas es tev galu galā esmu kāda mehāniska seksma�īna vai bezsmadzeņu ērzelis, kas spēj kāpt virsū jeb�kurai sievietei?! Bet es to nevaru un arī vairs negribu! Starp citu, tu man apsolīji gandrīz vai tikai bagātas ārzemnieces vai pa�māju garlaicību māktās miljonāru sievas! Bet kas tā tāda Silvija Niedre! Bijusī kriminālnoziedzniece! Tā ka, lūdzu, tu man par darba līgumu neatgādini! Pārlasi pati! Starp citu, tā Silvija bija jau otrā kliente, ar kuru es biju pa�zīstams! Diezgan riebīgi. Tā vēl var gadīties, ka man iznāks iet apkalpot savu biju�o sievu!

-�� Teorētiski tā var iznākt, Anita piekrita. Protams! Bet tu man teici, ka viņai esot vīrs kādreiz tavs labākais draugs.

-� Sliktākais! es turpināju kliegt. Ta�u es vairs negribu nevienas! Ne tādas, ne �itādas! Man viss ir noriebies! Es bei�dzot gribu dzīvot savādāk!

-� Kā savādāk? Anitas balsī bija jau�ams patiess izbrīns.

-�� Nesaprati? turpināju runāt paceltā balsī. Savādāk tas nozīmē labāk! Normālāk! Dabiskāk!

-�� Nekļūsti ta�u galīgs idiots! Anita pārmeto�i sacīja. Kas vēl var būt dabiskāks par seksu?!

-�� Nekas! atcirtu pretī. Bet ne tā, kā to līdz �im esmu darījis!

-�� Nomierinies! Anita teica. Skatoties no komerciālā vai pat morālā viedokļa, es neredzu ne mazāko starpību pārdot vai pirkt maizi, minerālūdeni vai seksuālu baudu! Bez tam, draudziņ, neaizmirsti par tiem pierādījumiem, kas atro�das manā rīcībā un kuru dēļ tu vēlreiz vari nokļūt uz apsū�dzēto sola un beidzot tikt notiesāts par tā pui�a slepkavību!

Smagi nopūtos un apklusu. Man to bija ļoti nepatīkami dzirdēt. Un vispār tā bija vienreizēji riebīga sajūta visu laiku būt atkarīgam no kāda cilvēka ļaunās vai labās gribas. Bet tā nu mana dzīve, toreiz palīdzot Kristīnei tikt vaļā no uzbrucējiem, tik slikti bija iegrozījusies. Un es nezināju, kā no �ī Anitas pretīgā gūsta tikt brīvībā.

-� Kāpēc apklusi? Anita, indīgi iesmejoties, jautāja. Aste kājstarpē?

-�� Es tevi nogalinā�u! drūmā balsī pateicu.

-�� To nu gan nedari! Anita sacīja. Es ta�u esmu tava darba devēja! Ko bez manis iesāksi? Varbūt man patie�ām tev vajadzēja piezvanīt vēlāk. Vai vakar dzēri?

-�� Mazliet, noburk�ķēju.

-� Viens?

-� Kas tev par daļu? atkal pacēlu balsi. Vai man tev būs vēl jāatskaitās, ar ko satiekos?

-�� Nomierinies! Anita asi sacīja. Satiecies ar ko gribi! Ta�u tas nedrīkst traucēt tavu darbu! �odien salāpi paģiras, labi izgulies, bet rīt atnāc uz ofisu! Es tev tur atstā�u trīs sievie�u adreses, pie kurām, vispirms viņām piezvanot, tev �īs nedēļas laikā noteikti jāaiziet! �oreiz visu honorāru vari paturēt sev! �au! Kad atgriezī�os, atnāksi pie manis un tad vēlreiz par visu kārtīgi izrunāsimies.

-�� Pagaidi! vēlreiz iekliedzos. Kas tās ir par dāmām? Vietējās?

-� Vietējā ir tikai viena kādas ministrijas valsts sekretāra kundze, Anita atbildēja. Standarta variants vīrs, bailēs, ka bargais premjerministrs neatlai� no darba, no rīta līdz vēlai naktij uzturas kantorī, bet pa to laiku jaunā sieviņa kalst nost! Pārējās ir karstās dienvidnieces itāliete un fran�cūziete pieradu�as kniebties vai katru dienu! Bet vīri Romā un Parīzē! Tā ka, lūdzu, turi augstu latvie�u vīrie�a godu!

Anita beidza sarunu, es lēnām noliku klausuli un nodo�māju, ka tūlīt jāceļas aug�ā, jāaizskrien līdz tuvākai bodei, jānopērk pudele Smirnoff degvīna un beidzot patie�ām kārtīgi jāpiedzeras.

Draņķīga garastāvokļa nomākts, nesteidzoties pagāju garām "Laimas" pulkstenim, iegriezos Bastejkalnā un at�kal jau kuro reizi! apsēdos kanālmalā netālu no vietas, kur kādreiz, aizstāvot Kristīni un sevi, biju nejau�i nogali�nājis jaunu puisi.

�is notikums mani joprojām smagi nomāca. Es vienlaicīgi jutos gan vainīgs, gan nevainīgs. Manu apziņu nenospieda jūtami sirdsapziņas pārmetumi, ta�u tomēr laiku pa laikam, to visu atceroties, uznāca sāpīgas skumjas un patiesa no�ēla.

Sēdēju, skatījos kā turpat netālu parka kafejnīcā ļaudis garlaikoti dzer alu, da�i jaunie�u pārī�i kanālā vizinās ar krāsainiem ūdensvelosipēdiem un atmiņā kārtējo reizi spēji uzplaiksnīja tās liktenīgās dienas vakars, tiesas diena un Anitas liecība, kas mani izglāba no soda.

Vai tas bija pareizi, nepareizi? Morāli, amorāli? �ādos mirkļos parasti par to nedomā. Glu�i tāpat, kā par savas rīcības sekām nedomāja man uzbrūko�ais puisis.

Ta�u, ja tagad Anita atkal visu to cels aug�ā.. .Maz ticams, vai atkārtota izmeklē�ana panāktu jaunu, nu jau uz citiem pierādījumiem balstītu apsūdzību, tiesu un manu notie�sā�anu. Un tomēr tas būtu ļoti nepatīkami. Pat riebīgi.

Un vēl vairāk iedragātu manas spējas un vēlē�anos da�reiz tomēr iet kādam cilvēkam palīgā, kad �ī palīdzība patie�ām ir vajadzīga. *

Vispār savādi mēs gandrīz nekad nespējam precīzi paredzēt tās sekas, tos likteņa pagriezienus, kādi var sekot gan tam, ko mēs darām, gan tam, ko neizdarām. Katrs solis, jebkura rīcība vai pateikts vārds itin bie�i mūsu dzīvi var strauji izmainīt gan uz labo, gan slikto pusi. Un da�reiz to pat pilnīgi iznīcināt�

Ideālā variantā mums pa dzīvi vajadzētu iet tik uzmanīgi un rūpīgi balansējot, kā to parasti cirkā dara cilvēks, kas, aplicis dro�ības jostu, lielā augstumā staigā pa stingri novilk�tu trosi. Un tomēr da�reiz arī viņ� krīt. Ko tad darīt mums pa dzīvi auļojo�ajiem? Kas mums var kalpot dro�ības jostas vietā?

�ādos gadījumos parasti sieviete meklē vīrieti, bet vīrietis sievieti, lai gan� Pa�i zināt. Nekādu dro�ību tas tomēr ne�garantē, bie�i tie�i otrādi. Lēnāk vai ātrāk rāpjoties pa dzīves stāvo klints sienu aug�up, nereti sasaite trūkst un mēs ne�laimīgi gā�amies kārtējā aizā�

Pagāju�i jau daudzi gadi, bet es tomēr nekādi nespēju aiz�mirst vienu it kā pavisam sīku un nenozīmīgu gadījumu, kas, iespējams, tomēr varēja manu dzīvi vērst glu�i citādu.

Tas notika tad, kad vēl nebiju precējies. Kādā no Vecrīgas kafejnīcām nejau�i iepazinos ar simpātisku, draudzīgi no�skaņotu un acīmredzami laba rakstura sievieti. Norunājām jau nākamās dienas vakarā satikties pie "Laimas" pulksteņa. Ta�u tie�i tad negaidīti uznāca spēcīgs sniegputenis, kļuva ļoti auksts, stiprs vēj� un sasalu�as sniegpārslas pret apģērbu un seju sitās kā no tuva attāluma iz�autas ledus lodes.

Apstājos iepretim pulkstenim tai vietā, kur pa�laik atro�das Makdonalds un, teik�u atklāti, pārsteigts skatījos uz sie�vieti, kura, neskatoties uz tik drausmīgiem laika apstākļiem, tomēr bija atnākusi uz satik�anos ar tikai dienu iepriek� iepazītu vīrieti. Un viņu gaidīja.

Bet es stāvēju ielas pretējā pusē un līdz viņai tā ari ne�aizgāju. Vairāk nekā stulbi, ta�u iedomājos, ka viņa, iespē�jams, dzīvo kaut kur ļoti tālu varbūt kaut kur pilnīgā Rīgas nomalē Bolderājā vai �ķirotavā, un man viņu �ādā draņķa laikā ta�u noteikti vajadzēs pavadīt ari līdz mājām�

Aizskrējis ilgs laiks, bet �o skatu joprojām nekādi nespēju aizmirst brāzmainā sniegputeni pa�ā Rīgas centrā maz�liet nosalusi stāv skaista sieviete, cerīgi skatās uz lielajiem pulksteņa rādītājiem un gaida vīrieti, kas bija apsolījies at�nākt un kur� tie�i tobrīd, iespējams, viņai bija ārkārtīgi nepiecie�ams�

Bet vīrietis neatnāca. Viņ� vēl īsu brītiņu pastāvēja, tad pagriezās un ātri devās prom.

Un te nu es joprojām sē�u viens. Toreiz man vajadzēja paspert tikai da�us soļus un varbūt es jau sen dzīvotu glu�i citu, daudz labāku dzīvi. Joprojām strādātu prokuratūrā, ne�vajadzētu piedzīvot Irēnas neuzticību, neatrastos ilgsto�ā saistībā ar tik izvirtu�u sievieti kā Anita, nenāktos iesaistī�ties konfliktā ar agresīvi noskaņotu narkomānu baru, jo tie�i tai dienā un mirklī noteikti būtu gājis pa citu ielu un nekad nebūtu glābis un iepazinies ar Kristīni.

Protams, savā ziņā tas ir brīni�ķīgi! Te nav ko prātot! Bet kas notiks tālāk? Ko es ar Kristīni lai daru turpmāk? Mīlēt? Turpināt satikties? Uzturēt slepenas seksuālas attiecības? Ta�u cik ilgi tas tā varētu vilkties? Viņa ta�u nekad no sava vīra ne�ķirsies! Neatteiksies. Negribēs un nekādi arī nespēs palaist garām tik lielisku izdevību bet tāda izdevība var gadīties tikai vienreiz mū�ā! kļūt par Valsts prezidenta kundzi! Bet kas �odien esmu es? No�ēlojams �igolo, kuram bez lielām izvēles iespējām par attiecīgo samaksu jāapkalpo da�āda vecuma, izskata un temperamenta sievietes. Es jau varu sevi mierināt, ka manu darbu dro�i var pielīdzināt ārsta darbam, kuram tāpat nav nekādas izvēles kāda sieviete apsē�as ginekoloģiskajā krēslā, tāda arī jāapskata un jāārstē!

Un tomēr! Es to vairs negribu! Pagaidī�u, kad Anita at�griezīsies no atvaļinājuma un darbu uzteik�u. Pietiek! Man nav ne mazākās vēlē�anās vecumdienās lepni atcerēties, cik daudz sievie�u manā mū�ā ir bijis! Es atkal gribu, lai man pieder tikai viena.

Kad piecēlos, lai jau ietu prom, pēk�ņi blakus eso�ajā par�ka kafejnīcā pie viena no galdiņiem ieraudzīju sē�am kād�reizējo draugu Arnoldu ar manu biju�o sievu Irēnu. Gribēju paslīdēt garām nemanīts, ta�u viņi mani tomēr ieraudzīja un Arnolds asi pamāja ar roku.

-�� Aksel! Nebēdz! Nāc �urp!

Es �ai pasaulē vismazāk vēlējos satikt tie�i viņus.

-� Piesēdi! Arnolds jautri aicināja. Sen neesam tiku�ies.

Apsēdos un, viņus nicīgi noskatījis, pajautāju:

-�� Vai kāds no jums to no�ēlo?

-������ Nē, Aksel, kādēļ gan? Irēna paraustīja saulē iedegu�os plecus. Bet kas mums liedz arī turpmāk uzturēt draudzīgas attiecības?

-������� Daudz kas, es atbildēju. Tu, kas mani tik nekrietni krāpi, gribi, lai es arī turpmāk pret tevi izturētos kā agrāk?

-�� Kāpēc gan ne? Irēnas sejā pavīdēja izbrīns.

-�� Tāpēc, ka tā nemēdz notikt.

-������� Kā tad mēdz notikt? Irēna jautāja. Vai akurāt uz visu mū�u jāpaliek par ienaidnieku?

-������� Apmēram, es apliecino�i pamāju ar galvu. Bet ne�reti� Zini, Irēn, ja man Arnolds būtu atklājis, ka tu ar viņu drāzies jau tai laikā, kad bijām precēju�ies, tad tagad mūsu varonīgie glāb�anas dienesta vīri tavu līķi varētu meklēt tepat kanāla ūdenī!

Irēnai plati iepletās acis un vienlaicīgi te nobijusies, te pārsteigta viņa skatījās gan uz mani, gan Arnoldu.

-������� Vai tu mani patie�ām tik stipri mīlēji, ka būtu bijis spējīgs�?

Es rūgti iesmējos.

-� Muļķības, Irēn! Mīlestības dēļ neviens otru nenogalina! Vismaz es tevi būti nositis naida dēļ!

-�� Naids tāpēc, ka mīlēju citu? Irēna vaicāja. Vai tas nav vēl lielāks stulbums?

-�� Ne tuvu! es nepiekritu. Negribu apgalvot, ka laulība ir kaut kāda baigi svēta padarī�ana, ta�u abiem da�us no�teikumus tomēr tā kā nāktos ievērot. Un viens no noteiku�miem ir tāds, ka kopdzīves laikā nedrīkst likties citu gultās! �o noteikumu neesmu izdomājis ne es, ne tu. To acīmredzot kāda ļoti būtiska un vajadzīga iemesla dēļ izdomāja pirmās civilizācijas jau pirms daudziem gadu tūksto�iem! �odien mēs tam visam, protams, varam mierīgi uzspļaut, ta�u da�reiz tas tomēr ellīgi sāp.

-� Es klausos, Aksel, Arnolds sacīja un pasūtīja man kau�su alus, ka tu joprojām neesi ticis vaļā no savas apnicīgās nodarbes nevienam nevajadzīgas morāles lasī�anas! Tā tu darīji videnē, kad biji komjaunatnes sekretārs, tad tiesas pro�cesos, aktieriski talantīgi vērsdamies pie plānprātīgiem noziedzniekiem. Bet vai tu pats vienmēr esi bijis morāli tīrs?

-�� Nē, es teicu. Ta�u tas attiecas tikai uz pēdējiem ga�diem� ja vispār attiecas.

-�� Tu ta�u apgalvo, ka to puisi neesi nogalinājis!

-�� Ne tur tā sāls! iesaucos. Ja es viņu arī būtu nogali�nājis, mana sirdsapziņa tomēr būtu tīra un arī ar priek�sta�tu par morāli viss būtu kārtībā. Tu pats zini, cik viegli daudzi sliktie un pat melnie darbi ir attaisnojami kā no juridiskā, tā arī morālā viedokļa. Par to vispār nav vērts runāt! Ta�u tad, kad tava mīļotā sieva, juzdamās laimīga, jo izmīlējusies un iztrakojusies ar citu, apguļas tev blakus un tu, neko par to nenojauzdams, sāc skūpstīt viņas lūpas, krūtis, tad vēderu un vēl zemāk� Patiesībā varbūt arī tas nav nekas briesmīgs, ta�u� Tas vienkār�i ir pretīgi.

Arnolds skaļi iesmējās un izskatījās pēc cilvēka, kas ar dzīvi un visu, kas �ai dzīvē notiek, ir ļoti apmierināts.

-������� Aksel! Tu atkal runā tā, ka riebjas pat klausīties! Vai tev ne reizi mū�ā nav gadījies gulēt ar kāda cita precētu sie�vieti? Un ja ir gadījies, tu esi atcerējies un baigi domājis par viņas vīru?

-�� Nē, es pateicu. Kaut kā reti tas ienāk prātā.

-������ Un arī es nedomāju par tevi, kad toreiz savā teltī atļāvu ienākt Irēnai. Un tas nav ne slikti, ne pretīgi. Tā, Aksel, vien�kār�i notiek. Ar to ir jāsamierinās. Bet ja samierināties ne�spēj, tad ņem striķi un pakaries!

Skumji pa�ūpoju galvu un iedzēru da�us malkus tum��brūna Aldara alus.

-������� Ko tu vispār pēdējā laikā dari? Irēna negaidīti pain�teresējās. Kaut kur strādā?

-�� Jā, negribīgi atbildēju. Vienā tūrisma firmā.

-�� Juriskonsults?

-�� Bie�āk par gidu.

-�� Vai tevi tur paņēma valodu zinā�anas dēļ?

-�� Arī tāpēc.

-�� Kā ir? Jūties apmierināts?

-�� Tuvākajā laikā tomēr meklē�u citu darbu.

-������ Ja būsi dzirdējis vai lasījis� Arnolds nopietni skatījās man tie�i acīs. Esmu iecelts par ģenerālprokuratūras sva�rīgākā departamenta virsprokuroru. Ja gribi, es, senas drau�dzības vārdā, tevi kaut rīt varu pieņemt pie sevis darbā. Ne�aubos, Galvenais piekristu.

Mazliet pārsteigts paskatījos uz Arnoldu. Neradās �au�bas viņ� to pateica nopietni.

-������� Paldies, Arnold! es, sāļi pasmīnot, sacīju. Ja tu ne�dzīvotu ar Irēnu� Labprāt! Ta�u tagad es labāk tīru mis�kastes, nekā strādāju tavā pakļautībā!

-������� Bet manis uzsaukto alu tomēr dzert nesmādē� Ar�nolds nopietnā balsī atgādināja.

Patie�ām, iekarsis sarunā, par to biju pavisam piemirsis. Ta�u to viņam atgādināt tomēr nevajadzēja.

Paņēmu gandrīz vēl pilno alus kausu labajā rokā un tad strauji visu tā saturu ie�ļācu Arnolda sejā. Irēna iekliedzās. Arnolds izskatījās pārsteigts un neganti noskaities.

Nebēdājies! es, dusmas valdīdams, sacīju. Tūlīt tev samaksā�u!

Paņēmu gandrīz vēl pilno alus kausu labajā rokā un tad strauji visu tā saturu ie�ļācu Arnolda sejā.

Irēna iekliedzās. Arnolds izskatījās pārsteigts un negan�ti noskaities. Viņ�, skaļi lādēdamies, ar abām plaukstām kaut kā ātri un neveikli centās no sejas un smalkā uzvalka notraukt biezās alus putas, bet es, uz viņiem vēlreiz nicīgi paskatījies, pagriezos un nesteidzoties gāju prom.

-�� Labi, ka mani �eit atvedi, Kristīne sacīja, neslēpjot sa�jūsmu par blakus �alco�o jūru, spo�i baltajām krasta smiltīm, augstajām, me�onīga izskata kāpām, netālo Daugavgrlvas bāku un tikpat kā no cilvēkiem tuk�o pludmali.

Es jau tur da�reiz biju aizbraucis agrāk un zināju, ka �ī vieta, kur Daugava aiz Bolderājas ietek jūrā, ir skaists, savā ziņā pirmatnējs, vēl civilizācijas nesamaitāts, dabas stūrītis. Da�viet tur viss �ķita tā, kā pirms simttūksto� gadiem.

Kristīne bija ģērbusies īsā, gai�i zilā kleitiņā, vaļā palai�dusi garus, saules krāsas matus, bet kāju pēdas sedza vieg�las sandales.

Viņa ir dievi�ķīga, es nodomāju. Slaidais augums un pievilcīgās krūtis tā vien aicina viņai pieskarties, glāstīt un mīlēt.

-� Es nezināju, ka �eit ir tik jauki, Kristīne, apkārt skatī�damās, teica. Tepat Rīgas nomalē.

-�� Savukārt es nezināju, ka tu vari būt tik neparasti pie�vilcīga, sacīju es, nekaunīgi skatīdamies uz viņas pusatsegtajām krūtīm un vēl krietnu gabaliņu zemāk. Tepat man blakus. Kur tu biji agrāk?

-�� Tas tā nav, ka cilvēki pārāk bie�i satiekoties vai nu par agru vai vēlu, Kristīne teica. īstie vienmēr satiekas tie�i laikā.

-�� �ēl, bet diez vai mēs esam īstie, es pateicu.

-� Kas tad mēs esam? Kristīne atklāti ieinteresēta prasīja.

-�� Mēs esam kā nejau�i lidma�īnas pasa�ieri, atbildēju.

-� Nejau�ība mūs uz brītiņu ir nosēdinājusi blakus, mēs jūta�mies lieliski, zem kājām puspasaules, virs galvas saule un skaidras debesis, laipnas stjuartes, gar�īgas brokastis, no�mierino�a mūzika un mums ir tik labi, ka mēs, beidzot atrāvu�ies no visa sliktā, kas palika apak�ā, varētu lidot bez�galīgi ilgi un, iespējams, justies pat laimīgi. Bet pēc zināma laika lidma�īnai noteikti sāks aptrūkt degvielas, kāds no pilotiem jutīsies noguris un priek�ā būs spēcīga negaisa josla. Gribot negribot nāksies atgriezties sākuma punktā. Bez tam, Kristīn, katram ceļojumam, lai cik tas arī aizraujo�s būtu, vienmēr ir kāds noteikts galamērķis.

Kristīne ilgi klusēja. Par ko viņa tobrīd domāja nezinu. Varbūt domāja par to, ko nupat biju pateicis. Un pateikto sapratusi. Pēc īsa brītiņa viņa apstājās, saņēma manu roku un nopietni skatījās tie�i acīs.

-�� Tu gribēji teikt�? Kristīnei mazliet iedrebējās balss.

-�� Mūsu ceļojums var būt tikai īslaicīgs?

-� Jā, apliecino�i pamāju ar galvu. Tādi, Kristīn, diem�ēl ir visi ceļojumi. Tādas ir visas mīlestības, un tāda galu galā ir arī pati dzīve. Īslaicīgs lidojums pretim zvaigznēm, lai viss agrāk vai vēlāk beigtos nepilnus divus metrus zem zemes�

-�� Kāpēc esi tāds pesimists? Kristīne nesapratnē jautāja.

-�� Vai tā ir labāk?

-�� Tā noteikti ir sliktāk, es teicu, toties tā ir vieglāk apzināties savu iespēju robe�as. Bet tās jebkuram cilvēkam nav pārāk pla�as. Laika ziņā tāpat. Tikai no piedzim�anas brī�a līdz krematorijas krāsnij.

-� Tu �odien esi pārāk drūms, Kristīne ar no�ēlu secināja.

-�� Vai pat es ar savu klātbūtni tevi nespēju darīt līksmāku?

-������ Ne tikai, es teicu. Tu mani dari laimīgu! Ta�u apzi�noties, ka tu man blakus vari būt tikai nosacīti īsu laiku�

-�� Vai tas tevi skumdina?

-������� Ne glu�i tā, ka sāpētu, bet� Es visu mū�u esmu ilgo�jies pēc sievietes, kura man blakus būtu vienmēr� pat, ja atrastos ļoti tālu.

-������ Vai pa�laik tev nevienas tādas nav? Kristīne nopietni vaicāja.

-������ Nē, es atbildēju. Es ar to jau biju tā kā samierinājies, ta�u no brī�a, kad uzradies tu� Kaut kas dvēselē iesmeldzās un pēk�ņi radās kārtējais sapnis, kas principā nekad nevar piepildīties.

-�� Kopdzīve ar kādu sievieti?

-�� Nē, Kristīn, es atbildēju. Kopdzīve ar tevi.

Kristīnei plati iepletās jau tā lielās acis, viņa manu roku

saspieda vēl cie�āk un apmulsusi skatījās taisni sejā.

-� Aksel, tu to nopietni? viņa prasīja.

Es rūgti iesmējos.

-�� Nē, mīļā! Es tikai izstāstīju kāda cilvēka ilgas.

-�� Kāpēc?

-� Vai tās bija sliktas? Apkaunojo�as?

-� Nē. Tās bija pārāk skaistas, lai jebkad kļūtu par īstenību.

-������ Un tā vienmēr, sarūgtināts teicu. Mīlestība ir kā no ledusskapja izņemts saldējums. Ja gribi to baudīt, tas jāēd ļoti ātri. Ilgi laizīsies, tas ātri izkusīs un tev paliks pāri tikai tuk�s papīrītis�

-� Var palikt arī skaistas atmiņas, Kristīne atgādināja.

-������� Pēc nepiepildītas mīlestības, izņemot rūgtumu, nekas skaists nepaliek, es teicu.

-� Vai kādreiz esi nodots? viņa jautāja. Atstāts?

-������ Nē, Kristīn. Es tiku nogalināts. Turklāt vēl diezgan rie�bīgā veidā. Bet ir ta�u arī skaista nāve, vai ne?

-������� Nezinu, Kristīne domīgi paraustīja plecus. Nekad par to neesmu domājusi.

-������� Un nedomā ari turpmāk! es devu padomu. Ja nav noslēpums kāda bija tava profesija, līdz kļuvi par cienījamo Savickas kundzi?

-�� Tas tev �ķiet svarīgi?

-������ Man tas �ķiet interesanti. Varbūt esmu iedomājies pa�reizi tu biji ārste, Savicka kungs nokļuva slimnīcā, tu viņu sevi�ķi silti aprūpēji, izārstēji un pateicīgais valsts darbinieks tevi tūlīt veda uz savām mājām�

Kristīne gai�i iesmējās. Acīmredzot dzirdētais viņu pama�tīgi uzjautrināja.

-������ Savicka kungs ir ļoti pieklājīgs, viņa teica. Ja atceries, mani uz savām mājām tūlīt jau pēc pirmā randiņa vedi tie�i tu!

-������� Un ko tad Savicka kungs? es prasīju. Aizveda tevi uz Operas pirmizrādi?

Kristīne turpināja jautri smieties.

-������� Jā! viņa iesaucās. Patie�ām! Tas notika tad, kad premjerministrs ar lielu pompu atklāja it kā jau izremon�tēto Operas namu! Lai gan patiesībā tam bija nokrāsota fasāde! Tāpat daudz kas cits vēl nebija pabeigts. Toties, �ķiet, tā bija pirmā reize, kad tik kuplā skaitā sapulcējās viss Lat�vijas augstākās sabiedrības zieds.

Es nicīgā grimasē savilku seju un vēl cie�āk paskatījos uz blakus ejo�o sievieti.

-�������� Tev ļoti patīk zīmēties �ādos pasākumos? pain�teresējos.

-������ Kā kuro reizi, Kristīne atbildēja. Tu tur saskati ko sliktu?

-� Neko. Vai nav apnicis redzēt vienus un tos pa�us ģīmjus?

-������ Mazliet. Ta�u piedalī�anās da�ādos diplomātiskos rau�tos, pieņem�anās un prezentācijās, ko rīko valdība vai prezi�dente, ir ļoti pagodino�i. Tu to nevēlētos?

-������ Nē, kāpēc? Vismaz vienreiz kaut tikai sportiskas intere�ses pēc varētu.

-�� Nekad nekur neesi ielūgts?

-�� Mani da�reiz kāds draugs ielūdz pasēdēt krogā, nevis prezidente savā pilī. Bez tam, Kristīn, kāds tur gods?! Un vai vispār tas ir kas vērā ņemams? Mēs jau ne viena vien lepna kunga seju esam vispirms redzēju�i �ādās valdības pieņem�anas reizēs, bet pēc tam tiesas zālē uz apsūdzēto sola! es atgādināju.

Kristīne piekrīto�i pamāja.

-� Diem�ēl tā tas patie�ām arī ir. Ta�u mēs visi, Aksel, esam tikai cilvēki ar savām vājībām un tieksmi padi�oties.

-�� Ta�u mēs visi at�ķiramies vēl arī ar citām īpa�ībām, es sacīju. Mūsu kopums dalāms sliktajos un labajos. Bet tie, kuri pastāvīgi grozās pa aug�ām, diez vai ir mūsu sabiedrības labākie pārstāvji. Mana pieredze apliecina pre�tējo vairums no viņiem ne tuvu nav mūsu tautas labākā un godīgākā daļa! Ne tuvu!

Kristīne pārsteigta paskatījās uz mani un apstājās.

-�� Tātad arī es? viņai atkal manāmi ietrīcējās balss.

-�� Nē, Kristīn, es teicu. Tu esi laba. Es tevi kaut kā nesaistu kopā ne ar viņiem, ne tavu vīru.

-�� Bet tas, Aksel, nav iespējams, Kristīne skaļi iebilda. Mēs vienmēr esam saistīti ar kādu cilvēku grupu, draugiem vai ģimeni. Tie, protams, var būt sliktāki vai labāki, bet� Kas mēs būtu vieni?

-� Tie pa�i vien būtu, es teicu. Pamatā. Es ta�u arī jau ilgus gadus dzīvoju viens. Un kas? Tāpēc vien es neesmu kļuvis ne sliktāks, ne labāks.

-�� Kāpēc tu dzīvo viens? Kristīne prasīja. Joprojām nespēj atrast īsto sievieti?

-�� Nespēju, jā, es apstiprināju. Vienreiz gan it kā jau rokā bija, ta�u� Nekas tomēr nesanāca. Tagad �ķiet, ka bei�dzot vēlreiz esmu atradis īsto, bet zinu jau iepriek� man atkal neveiksies.

Kristīne klusēja, jo acīmredzot to saprata tāpat kā es mīlestība ir mīlestība, bet dzīve ir dzīve�

Mēs aizgājām līdz Daugavgrīvas bākai un skatījāmies, kā tuvu garām jūrā iepeld milzīgs pasa�ieru kuģis.

Mēs aizgājām līdz Daugavgrivas bākai un, pakāpu�ies uz lieliem dzelzsbetona bluķiem, skatījāmies, kā tuvu garām jūrā iepeld milzīgs pasa�ieru kuģis.

-�� Laimīgie, Kristīne sajūsmināti teica. Prom no vir�tuves, bērniem, vīra un pienākumiem viņam vienmēr būt blakus kā oficiālās pieņem�anas reizēs, tā arī gultā�

-�� Neapskaud! es teicu. Varbūt naktī uznāks barga vie�suļvētra un kuģis ar visiem laimīgajiem pasa�ieriem no�grims. Atceries Estonia katastrofu? Vai uzsprāgs uz kādas vēl no Pirmā pasaules kara paliku�ajām jūras mīnām. Mēs nekad, Kristīn, nevaram zināt, kad būsim laimīgi, kad ne�laimīgi. Parasti jau mūsu dzīves bilde rādās pietiekami normāla, līdz pēk�ņi atnāk diena nenormālā�

Kristīne strauji pagriezās un, it kā atbalstīdamās lai neno�kristu, cie�i ar roku apķērās ap manu vidukli.

-�� Aksel, kāpēc tu nekam netici? viņa nesapratnes pilna jautāja. Kāpēc tu visur saskati tikai da�ādas nelaimes?

-�� Es labprāt visur saskatītu tikai labo un to mēģinātu paturēt atmiņā, sacīju. Kaut vai �o mirkli, kad esi man blakus. Bet tā savādi ir sanācis, ka man pārsvarā ir nācies saskarties tikai ar cilvēku rīcības negatīvajām sekām. Pati vari iedomāties, kāds darbs ir prokuroram. Ta�u arī per�sonīgajā dzīvē diem�ēl man nekā spo�a nav bijis un diez vai arī būs. Par ko man, Kristīn, priecāties? Ja nu vienīgi par �o mirkli.

-�� �is mirklis ir skaists, Kristīne piekrita. Daugava. Bāka. Jūra. Balts kuģis. Zilas debesis. Stingrs pamats zem kājām. Un, kā liels noslēpums, blakus vīrietis, kur� man ļoti patīk. Cilvēks, kur� nemaz tik sen varbūt izglāba manu dzīvību.

-� Dzīvību diez vai, es iebildu. Ta�u naudas maku dro�i.

-�� Tas ta�u arī bija labi, vai ne?

-�� Labi gan, es piekritu. Bet slikti, kā es to izdarīju un kas sekoja pēc tam.

-�� Varbūt būtu bijis pareizāk, ja nevienu palīgā nebūtu saukusi? Kristīne jautāja.

-�� Iespējams, es atbildēju. Katrā ziņā tad mēs abi te nestāvētu.

-�� Mēs �eit nestāvētu arī tad, ja tev vēlāk pati kanālmalā nebūtu pienākusi klāt, Kristīne atgādināja. Ja vispār ne�vēlētos ar tevi satikties. Ja nebūtu atnākusi uz pirmo ran�diņu. Ja nebūtu bijusi ar mieru doties pie tevis uz mājām. Ja nevēlētos tev piederēt.

Mirkli padomājis, ari es ar abām rokām satvēru Kristīnes vidukli, viņu maigi noskūpstīju, varbūt nemaz vēl neapjēg�dams, kādu dārgumu turu savās rokās.

-�� Kristīni Kāpēc tu visu to gribēji? es prasīju. Vai tas bija un ir tikai �ablonisks protests pret savu ne visai izde�vu�os intīmo dzīvi?

Kristīne ilgi domīgi klusēja, tad pagrieza galvu sāņus un nopietni skatījās, kā baltais jūras milzenis arvien ātrāk, liela kaiju bara pavadīts, attālinās no krasta.

Varbūt viņa tobrīd domāja, ka mūsu dzīve ir ļoti līdzīga putnu lidojumam varam plivināties tepat vien netālu no krasta, kur ir mūsu ligzdas un pazīstamas vietas, ta�u nekad mums nepietiks drosmes lidot tālāk pāri bangojo�ai jūrai, kur priek�ā ir tikai kaut kas nezināms un bīstams. Un mūs no �ī lidojuma vēl atturēs arī �aubas par savu garīgo un fizisko spēku nekad nevarēsim būt pārliecināti, vai varēsim sasniegt otru krastu. Tāpēc deviņdesmit deviņos gadījumos no simta, mēs tomēr labāk paliekam tepat pie jau ierastā dzīves ritma un cilvēkiem, pie kuriem esam pieradu�i.

Kāpēc būvēt jaunu māju, ja mums jau viena būda ir?

Kāpēc vajadzīgs miljons, ja es arī bez tā katru dienu esmu paēdis?

Kāpēc man vajadzīgs Everests, ja vēl neesmu uzkāpis Gaiziņā?

Kāda velna pēc tā vajadzētu censties nokļūt prezidentes inaugurācijas ballē un ar to lepoties, ja es jau vairākus gadus reti apciemoju savu veco māti?

Kāpēc alkt slavu vai citādu sabiedrības ievērību, ja ļoti labi jūtos nezināms divatā ar mīļoto sievieti?

Kāpēc uz pasauli, valdību un cilvēkiem turēt naidu, ja patīkamāk dzīvot ar mīlestību?

Kāpēc vajadzētu riskēt nokļūt ellē, ja kaut kur varbūt pa�tie�ām eksistē paradīze?

Kāpēc vajadzētu censties kļūt par karali, ja nav pa�as karaļvalsts?

Kāpēc vajadzētu savu portretu pasūtīt ekstravagantam galma māksliniekam, kura zemākā cena par darbu esot pieci tūksto�i lati, ja par pārdesmit santīmiem katrs sevi var nofo�tografēt pats?

Kāpēc mēs dzīvē darām tik daudz muļķību, ja varam darīt arī kaut ko prātīgāku?

Vai mēs, cilvēki, vispār esam gudri?

Kāpēc galu galā mēs vienmēr tiecamies tie�i pēc vismazāk iespējamā?

Un beigu beigās kāpēc tik ļoti vēlos paturēt �o sievieti, ja skaidri zinu, ka tas nav iespējams?

Kristīnes klusē�ana ieilga. Viņa vēl joprojām vai nu nevē�lējās, vai arī nespēja atbildēt uz manu pēdējo jautājumu: "Kāpēc tu visu to gribēji? Vai tas bija un ir tikai �ablonisks protests pret savu ne visai izdevu�os intīmo dzīvi?"

-�� Iespējams, Kristīne beidzot klusi apstiprināja.

-�� Un vairāk nekas?

-�� Diem�ēl.

-�� Man �ķiet, tu tomēr neatklāj visu patiesību. Kāpēc?

-��� Es nekad no sava vīra ne�ķir�os, viņa atbildēja.

-�� Tāpēc.

-��� Tas tomēr neizskaidro pamatjautājumu, es teicu.

-� Neviena sieviete, kurai galvenais stimuls satikties ar vīrieti ir tikai seksuāla vēlme, nekad tā ar viņu, cie�i piekļāvusies, nestāvētu jūras krastā un sapņaini nevērtos ne uz lidojo�iem putniem, ne baltu kuģi. Savā dziļākajā būtībā tu vēlies ne tikai seksuālas attiecības, bet arī daudz ko nopietnāku.

-�� Kā tu to zini? Kristīne pārsteigta prasīja.

-������ Es to redzu tavās acīs, atbildēju. Un jūtu tavos pirk�stu galos.

Kristīne piekrīto�i vairākkārt pamāja ar galvu.

-������� Vai tu, Aksel, zini, kāpēc visas dziesmas par mīlestību ir skumjas? viņa negaidīti jautāja.

Neziņā paraustīju plecus.

-������� Tu gribi teikt�? mazliet apmulsu. Mīlestība vien�mēr tikai sapnis? Vai kā �ie baltie putni? Tu tos skaidri redzi, vari priecāties par to skaistumu un brīni�ķīgo lidojumu, bet nekad nevienam no tiem nespēj pieskarties?

Kristīne skumji smaidīja.

-������� Pieskarties var, viņa klusi iebilda. Tad, kad putns no straujā lidojuma ir ļoti noguris un bez spēka nokrīt zemē.

-�� Es jau tev esmu pieskāries, teicu.

-�� Un es tev, teica Kristīne.

-�� Mums tikai tagad jānolemj, vai lidojumu turpinām?

-������� Jā! viņa diezgan priecīgi pateica. Turpinām! Galu galā arī katrā kritienā slēpjas savs skaistums!

Mēs apklusām un, sadevu�ies rokās, nesteidzoties devā�mies uz kādu me�onīga izskata kāpu, kur tās pakājē, at�ķi�rībā no iepriek�ējās reizes, mīlējāmies tik maigi un ilgi, it kā to darītu pirmo reizi mū�ā. Un varbūt, ka tā arī bija nevis ar nevaldāmu kaisli, bet gan tikai tagad tā pa īstam apjēgtām ilgām pēc tā, ko abi nebijām spēju�i iegūt katrs savā laulībā.

Man vienmēr ir paticis skatīties, kā noriet saule. Tas vien�laikus ir gan skumji, gan skaisti. Skumji tāpēc, ka tavs mū�s atkal par vienu dienu kļuvis īsāks, bet skaisti tāpēc, ka tas tie�ām ir skaisti. Tum�ie mākoņi pēk�ņi kļūst sārti, tad visa

debesmala spilgti sarkana un tevi pārņem sajūta, ka tālāk aiz apvār�ņa plosās milzīgs ugunsgrēks. Tikai tur nedeg ne mājas, ne cilvēki, ne me�i un pat ne jūra. Tur vienkār�i sadeg mūsu dzīves.

Beidzis lasīt mūsdienu ģeniālākā fiziķa Stivena Hokinga grezni izdoto grāmatu Visums rieksta �aumalā, noliku to sāņus un mani kārtējo reizi pārņēma nomāco�a grūtsirdība. Es tur daudz ko nesapratu, un daudz ko vēl līdz �im nav sa�pratis arī pats di�ais zinātnieks, tā pieļaujot iespēju, ka pastāv lietas un notikumi, kas cilvēka prātam vispār nebūs izprotami nekad.

Bet tāpēc vien nebūtu nekādas vajadzības rakņāties Visu�ma dziļumos un uzdot it kā ļoti vienkār�us jautājumus: "Vai Visums patie�ām ir bezgalīgs vai tikai ļoti liels? Vai tas ir eksistējis mū�īgi vai tikai ilgi? Kā mūsu ierobe�otajiem prā�tiem aptvert neierobe�oto Visumu? Vai pat tikai mēģinājums to saprast mums jau nav par grūtu?"

Bet kā gan citādi, godājamais Stīven Hoking? Ko te domāt un runāt par Visumu, ja mēs tik bie�i nekādi nespējam tikt skaidrībā, kas notiek mūsu pa�u prātiņos un dvēselēs!

Pieļauju, ka ir lietas un notikumi, kurus nemaz nevajag ne izskaidrot, ne saprast! Kāda velna pēc?! Lai viss notiek tā, kā notiek. Ta�u ir daudz kas tāds, kas skar mūs perso�niski, ka �o to tomēr gribas saprast un, saprotot, mēģināt savu dzīvi sakārtot tā, lai pēc iespējas retāk piedzīvotu ne�veiksmes, nelabojamas kļūdas un da�ādas nelaimes.

Nemaz nerunājot par to, lai nevis medicīniski, bet kaut vai no morāles viedokļa varētu daudzmaz jēdzīgi izskaidrot cilvēka seksuālo uzvedību un to psihes un dvēseles stāvokli, kad mūsos sākas tas velni�ķīgi savdabīgais process, ko mē�dzam apzīmēt ar vārdu mīlestība.

Un kāda ir mūsu parastā ikdiena? Pretīgi riebīga vai skaista?

Izsmēķētu cigare�u gali puķu podā. Izdzertas, tuk�as pudeles. Izlietoti prezervatīvi. Narkomānu �ļirces. Pastkastltē nevī�īgi iebāztas avīzes. Nesamērīgi augsti rēķini par apkuri, ūdeni un atkritumu izve�anu. Dators uz rakstām�galda. Pa sliedēm ātri brauco�s tramvajs. Tikai uz priek�u un atpakaļ. Ne solīti sāņus kā baznīcu dogmas. Skumj� skatiens vecenītes sejā, sē�ot uz kāda no stacijas perona soliem. Vilcieni, kas kaut kur aizbrauc, un vilcieni, kas nekad neapstāsies tur, kur tev vajadzīgs. Un baismīga autoavārija Rīgā uz Gaisa tilta. Divi nepacietīgie katrs no savas puses garām automa�īnu rindām drāzās pa tramvaja sliedēm, līdz tilta vidū ar drausmīgu blīk�ķi sadūrās purns purnā. Nu ir miers. Nekur nav vairs jāsteidzas. Paralizēti sē�at invalīda ratiņos un bēdīgi domājat ko es tajā ietaupītajā minūtē tādu di�u būtu paveicis? Un tas vīrietis, kur� Līvu laukumā tev vienaldzīgs paiet garām, un tā sieviete, kura tev uz�smaidīja, ta�u nekad nepateiks vārdu, ko tik ļoti gaidi. Un turpat uz netīra galda putojo�s alus kauss. Un narkotikas sariju�ās ielenes. Un ubags, bezcerīgi raugoties uz tavām garām skrejo�ām acīm, gan uz savu tuk�o cepuri. Un piepil�sētas me�i, piecūkoti ar visda�ādākajiem sadzīves atkritu�miem. Un bagātnieku villas Langstiņos un Baltezerā, un izsalkusi sieviete turpat mēģinot pusdienām pielasīt nelielu grozu ar sēnēm. Un dzemdību namā tikko piedzimu�u bērnu kliedzieni, un Me�a kapos klusas piederīgo raudas, pavadot aizsaulē savu vienīgo dēlu. Varbūt tie�i tāpēc viņ� pirms divdesmit gadiem savā pirmajā dzīves mirklī tik skaļi brēca, jau nojauzdams, kāds liktenis viņu sagaida.

Un �armantā francūziete Nikola, kura mani sagaidīja vie�nā no viesnīcas Metropole numuriem, demonstrējot izsmal�cinātu eleganci, gan kopā ar mani vakariņojot, gan dejojot, gan ar savu ģērb�anās un izģērb�anās stilu, gan vēlāk mīlējoties. Viņa bija patiesi pārsteigta, kad es, izņemot da�us īsus pārtraukumus, to varēju darīt vismaz divas stundas pēc kārtas, viņu nokausējot gandrīz vai līdz pilnīgam spēku izsīkumam.

-������ Vai visi latvie�u vīrie�i ir tik izturīgi? viņa izbrīnījusies jautāja.

-� Jā, es atbildēju. Visi spēka mitriķi.

Lai gan �is apgalvojums bija vairāk nekā pārdro�s. Vismaz tas attiecās uz mani, jo parasti, ejot pie ārzemniecēm, savām dabiskajām spējām palīgā vēl ņēmu arī ķīmiju da�as po�pulāras tabletes un krēmus. Bet lai jau viņas domā, ka lat�vie�u vīrie�i ir nepārspējami mīlnieki! Gandrīz vai viss �ai pasaulē ta�u ir viltots, samelots un mākslīgi radīts!

-�� Tava sieva dro�i vien ir laimīga, Nikola teica.

-�� Tā ir, es apliecināju. Pat pārlaimīga.

-������ Vai viņa zina, ar ko tu nodarbojies? Nikola negaidīti painteresējās.

-Jā.

-�� Un nedusmojas? Atļauj?

-������� Tas ir tikai viens no veidiem kā nopelnīt naudu. Un nebūt nav no sliktākajiem.

-�� Tev ir laba sieva, Nikola konstatēja.

-�� Bet tev acīmredzot ir slikts vīrs, es teicu.

-������� Viņ� ir labs, tikai kā vīrietis ne visai, Nikola smagi nopūtās.

-� Vecs? es vaicāju.

-�� Septiņdesmit �etri gadi.

-�� Tātad bagāts?

-�� Un kā vēl!

-������� Ko tev dod �ī bagātība, ja ceļojot pa Eiropu, tev turpat vai katras pilsētas viesnīcā jāmeklē �igolo? es prasīju.

-������ Tāpēc, ka man vienmēr gribās, viņa atbildēja. Tāda es esmu. Bet bagātība dod iespēju būt brīvai. Vai tu to ne�saproti?

-������ Saprotu, atbildēju. Ta�u brīvība visās tās iespējās ir tikai ilūzija. Mēs vienmēr savā rīcībā ar kaut ko esam iero�be�oti. Tev �ad tad tomēr jāatgrie�as mājās un jāatrādās vīram. Bez tam tavu brīvību jūtami ierobe�o arī �ī pastāvīgā

vēlme gūt seksuālu baudu. Drīzāk tas izskatās pēc savu vajadzību verdzības.

-�� Iespējams, Nikola piekrita. Ta�u nevar noliegt tā tomēr ir skaista, vai ne? Nepiecie�amība apmierināt izsalku�mu un slāpes ir daudz nomāco�āka. Mēs no tās atbrīvoties nespēsim nekad! Pat ne vissirmākajā vecumā! Bet no sek�suālās vēlmes, jā! Tā pāries. Tā mūs kādreiz atbrīvos. Tāpēc, manu vīri�ķīgo latvieti, mums jāpasteidzas! Kamēr vēl gribās un varam!

Un tā trakā itāliete Arnella tāpat kaut kur ļoti steidzās. Varbūt viņa bija slima. Varbūt veselāka par veselu.

"Dzīve ir skaista!"

Jā, mana �armantā romiete! Tu varētu būt sieva pa�am Cēzaram! Kamēr viņ� tālu no mājām kāva gaiļus, tu varēji līksmot ar patricie�iem un pārmaiņas pēc arī ar plebejiem un brīvlaistajiem feniķie�u vergiem. Tāpat kā �odien ar ma�ni. Es ta�u arī esmu vergs. Nekas vairāk! Mani pirms pus�otra gada viltīgi sagūstīja nelietīgā Anita un tagad man ir smagi jāstrādā. Protams, tas nebūt nav pats smagākais un nepatīkamākais darbs, kāds cilvēkiem �ai pasaulē ir jādara, un tomēr� To apzinos nejau pirmo reizi. Bet ko darīsi, ja liktenis tevi kā no auļojo�a zirga sedliem nometis tie�i tur, kur tu pa�laik esi? Birdināt gau�as asariņas? Kārties? Bet varbūt tomēr cie�i sakost zobus un mēģināt atkal ielēkt zirga sedlos? Cik tad ilgi vispār ir atlicis auļot? Tad labāk tā, nekā uz priek�u līst rāpus.

Arnellai bija brīni�ķīgs augums un skaista sarkanmelna me�ģīņota apak�veļa. Un viņa prata mīlēties!

-�� Pirmais noteikums vismaz divdesmit se�as pozas! viņa uzreiz pateica.

Es nopriecājos, ka viņa neliek izpildīt visas divsimt, kuras labi pārzināju.

-� Un otrais �o nakti veltīsim tikai seksam! Bez mūzikas, alkohola un pļāpā�anas! Līdz rīta gaismai!

-�� Tas nav iespējams, es iebildu. Lai gan jums ir brī�ni�ķīgs augums, iztēli rosino�a apak�veļa un acīmredzot arī nevaldāms temperaments, ta�u mēs latvie�i esam ne�daudz vēsāka tauta un, ja kādu nakti iztiekam bez seksa, tāpēc vien nost nemirstam! Lai labi veiktu savu darbu man ir nepiecie�ama gan mūzika, gan nedaudz alkohola, gan iespēja ar jums parunāt par literatūru iepazīstoties, jūs teicāt, ka esat rakstniece. Vai tā?

-�� Tā, tā! Arnella, neslēpdama lepnumu, sacīja. Skan�daloza.

-�� Kādā sakarā?

-�� Es rakstu pornogrāfiskus romānus, viņa paskaidroja. Milzīgas tirā�as, liela nauda! Daudz ļau�u jau no Jēzus laikiem ir pratu�i labi nopelnīt uz cilvēku vājībām, instink�tiem un alkām pēc grēka.

Man �ķita, ka �ī itāliete nav īsti normāla, it sevi�ķi pēc tam, kad no rīta man par nakts darbu samaksāja tūksto� dolārus. Tātad bija apmierināta. Un es priecīgs nodomāju cik jauki, kad cilvēki ir stulbi! Kā vīrie�i, tā sievietes. Viņi gatavi maksāt bargu naudu par to, ko cilvēku lielumlielākā daļa un arī pa�i! var viegli dabūt par velti!

Pēc da�ām dienām piezvanīju pie kāda nesen restaurēta Elizabetes ielas piecstāvu nama ārdurvīm un, izdzirdis Ditas Donovas balsi, paziņoju par savu iera�anos. Tūlīt durvju slē�dzenē kaut kas noklik�ķēja, es atvēru durvis un, ignorējis liftu, uz ceturto stāvu kāpu kājām.

Tur viss izskatījās ļoti smalki. Tūlīt varēja saprast, ka �eit iegādāties dzīvokļus ir varēju�i tikai ļoti bagāti cilvēki. Un tā laikam arī bija. Vismaz Ditas Donovas vīrs vairāku val�dību biju�ais ministrs tagad pazīstams uzņēmējs, nekādā ziņā par trūkumu nesūdzējās. Tie�i otrādi. Bija pat iekļauts pēdējā �urnālā Klubs publicētajā miljonāru sarakstā. Bet pa�ai Ditai piederēja vairāki parfimērijas veikali un, �ķiet, arī kāds modes nams. Kāpēc viņai pēk�ņi bija ievajadzējies

algots mīļākais, es nezināju. Un man tas arī nebija jāzina. Es atnāku, padaru savu darbu, saņemu nopelnīto un ātri lai�os prom. Man bez vajadzības nav jālien �o sievie�u dvē�selē, bet gan citā vietā.

Bija rīts. Pulkstenis rādīja vienpadsmit. Dita, manāmi iereibu�i, sagaidīja mani krā�ņā oran�as krāsas mājas halātā, kam bija aizpogāta tikai aug�ējā poga. Kad viņa vēlāk ap�sēdās pie neliela jau uzklāta galdiņa un pārmeta vienu kāju otrai, halāts pla�i pavērās un es redzēju, ka arī smalkās bik�sītes ir tādā pa�ā krāsā oran�as. Tādas vēl nebiju redzējis.

-�� Lūdzu, ielejiet un cienājieties!

Smagās kristāla glāzēs ielēju Metaxa konjaku, izdzērām un es uzkodai paņēmu nelielu la�a gabaliņu un citrona �ķēlīti.

-������� Man Anita teica� Dita izskatījās nedaudz samulsusi. Jūs patie�ām esat biju�ais prokurors?

-�� Jā, es apliecināju. Vai tas jums var traucēt�?

-������ Nē, nē! Dita strauji atmeta roku. Ko jūs! Vai palikāt bez darba?

-�� Ne glu�i, atbildēju. Es ta�u strādāju.

-�� Nūjā� viņa gari novilka. Tas ir pavisam kas cits.

-�� Protams. Daudz vienkār�āk.

Dita mani vērīgi nopētīja, tad negaidīti jautāja: Vai tiesāt cilvēkus ir sare�ģīti? Jums tas patika?

-�������� Es nevienu cilvēku netiesāju, mazliet sadrūmis paskaidroju. Es viņus apsūdzēju.

-�� Vai tas nav viens un tas pats?

-�� Ne glu�i.

-�� Vai jūs varētu apsūdzēt arī mani?

-�� Par ko?

-������� Par to, ko esmu nolēmusi darīt, Dita atbildēja. Par to, ka esmu jūs, man pilnīgi sve�u vīrieti, uzaicinājusi pie sevis un vēlos�

Es uzreiz sapratu, ka �ī sieviete nav ne vieglprātīga, ne izvirtusi. Vienkār�i kaut kas viņas dzīvē bija sagājis dēlī, viņai pa�laik ir smagi un viņa cen�as no �ī smaguma kaut kā tikt vaļā.

-������ Atvainojiet, es klusi teicu. Vai jūs iepriek� savu viru nekad neesat krāpusi?

-�� Nē, Dita pakratīja galvu. �ī būs pirmā reize.

-�� Vai jums ir maz draugu?

-������� Draugu ir daudz, Dita vāji pasmaidīja. Ta�u �ai ga�dījumā kļūt vīram neuzticīgai ir labāk ar nepazīstamu. Starp citu, Anita jūs rekomendēja kā godīgu un uzticamu cilvēku.

-������ Vai �ai gadījumā nebūtu svarīgākas manas profesionālās spējas? es vaicāju.

-������ Nē, Dita atkal pakratīja galvu. Tās mani neinteresē. Es vienkār�i gribu vīram būt neuzticīga!

Ar kaut ko tādu es jau biju sastapies arī agrāk.

-� Vai �ādā veidā gribat viņam atriebties?

-������� Jā! Dita apņēmīgi iesaucās. Viņ� man neuzticīgs ir bijis jau vairākkārt! Varbūt pat simtkārt! Es to zinu dro�i. Zinu pat viņa pa�reizējās mīļākās vārdu! And�elika! Kā jums tas patīk? Jauns skuķis viņa pēdējā sekretāre! Tāpēc bei�dzot arī es� Par spīti! Ja viss brūk, tad lai brūk ar lielu blīk�ķi!

Es saproto�i pasmaidīju. Pasaulē un cilvēku attiecībās nekas nemainās. Ne augsts stāvoklis sabiedrībā, ne miljoni vai cita veida bagātība nekad to īpa�niekiem nav spējusi ga�rantēt saticīgu ģimenes dzīvi, laimi, harmoniskas attiecības, par mīlestību nemaz nerunājot! Viss, kas notiek komu�nālajos dzīvokļos, nabagu būdiņās un bom�atņikos, notiek arī pilīs un visdārgākajās villās.

Kad bijām izdzēru�i vēl da�as glāzes konjaka, Dita koķeti pasmaidīja un painteresējās:

-� Vai man izģērbties pa�ai vai to izdarīsiet jūs?

-� To izdarī�u es, sacīju. Ceru, tas jums būs patīkamāk.

-������ Neap�aubāmi! Dita teica un viņas acīs mirgoja tik vel�ni�ķīgas uguntiņas, ka tūlīt sapratu �ai brīdī sekss viņu interesē daudz mazāk, nekā iespēja pirmo reizi tā kārtīgi ieriebt neuzticīgajam vīram. Es par to, protams, varēju tikai nicīgi pavīpsnāt, jo man tas �ķita tipiski sievi�ķīgi un diez�gan bezjēdzīgi.

Ja viņas vīrs atrastos �eit, ja mēs viņu būtu piesēju�i pie durvju stenderes un viņam vajadzētu noskatīties, kā mēs turpat pie viņa kājām mīlējāmies� Tad jā! Tas būtu �īs sievietes salds atriebības brīdis. Bet tagad� Nezinu. Var jau būt, ka viņai pietiks ar �ā grēka apziņu vien, ta�u vairāk sliecos domāt, ka tas mū�dien parastais sekss vien būs. Un aizbildinā�anās ar atriebību vāji slēpta maska.

-�� Kur mēs to darīsim? es, apkārt skatīdamies, prasīju. Tepat uz grīdas, vai�?

-� Nē, ne �eit, Dita teica un mani caur vairākām ļoti lie�lām un grezni iekārtotām telpām ieveda guļamistabā. Labu brīdi stāvēja, tad nedaudz pārvērstā balsī apņēmīgi, kā armijas komandieris, parādīja uz platu laulības gultu un pateica:

-�� �eit!

Es no viņas pleciem noņēmu vieglo mājas halātu un at�taisīju krū�turi, bet biksītes atstāju. Tās bija tik neparastā krāsā, smalkas un vilino�as, ka pietika ar vienu skatienu, lai būtu uzbudināts līdz tādam stāvoklim, ka mans darbs pēk�ņi aizmirsās �o sievieti gribēju kā parasts, normāls vīrietis.

Tā negadījās bie�i. Protams, arī �ī sieviete manu dvēseli nepiepildīja ne ar kādām siltākām jūtām parasti es pret savām klientēm izjutu vieglu nicinājumu, ta�u �oreiz vis�maz kādu laiku pacentos aizmirst, ka esmu darbā.

Nekādu lielo aktivitāti Dita neizrādīja. Viņa, aizvērusi acis, diezgan mierīgi gulēja un acīmredzot viņu vairāk ap�mierināja nevis �ai nodarbē gūtās sajūtas, bet gan apziņa, ka tie�i �ādā veidā atriebjas savam neuzticīgajam vīram.

"Dots pret dotu!" viens no vissenākajiem jau cilvēces rītausmā radītajiem priek�statiem par taisnīgumu, kas patiesībā varbūt ir visnetaisnīgākā rīcība, ko mēs �ā priek��stata vārdā darām attiecībā pret otru cilvēku.

Kad beidzām, Dita izskatījās apmierināta. Kā man �ķita gan fiziski, gan morāli.

Mēs uz īsu brītiņu vēl atgriezāmies viesistabā, izdzērām atliku�o konjaku, par �o to papļāpājām, viņa man samaksāja simts latus un atvadoties domīgi pateica:

-�� Visi vīrie�i tomēr ir baigākie nelie�i!

Es tam ar vieglu sirdi varēju piekrist, izņemot kategorisko visi, ta�u tādi mēs esam galvenokārt pateicoties tam, ka jūs godīgās sievietes ne par kapeiku neesat labākas par mums!

Mums atvēlētajā dzīves ellē mēs katrs savu iespēju robe��ās cen�amies neiekrist viskarstākajā piķa katlā un tāpēc darām visu, lai tajā vispirms iegāztos kāds cits. Parasti mums vistuvākais cilvēks.

Es atvadījos no Ditas un, protams, nevarēju zināt, ka mir�kli pēc tam, kad ar klusu blīk�ķi aiz manis noklaudzēja dzī�vokļa ārdurvis, viņa sameklēja mobilā telefona aparātu, atgriezās guļamistabā un, apsēdusies uz gultas gala, ātri sāka spiest cipariņus.

-�� Kristīne? �au! viņa jautrā balsī sauca. Ko tu dari? Ah, esi aizņemta? Nu tad neko! Jā, esmu mazliet iedzērusi. Un vispār� Tu zini, ko es �odien izdarīju? Tu neticēsi! Es beidzot Imantam atriebos! Kā kā? Sagrēkoju! Nē, ne ar Zigi! Ko tu! Viņ� ir memļaks! Es dabūju īstu vīrieti! Nezinu, vai viņ� lieto kādas tabletes, bet viņ� mani ņēma priek�ā di�vas stundas! Tu apjēdz? Divas stundas pēc kārtas! Es gandrīz vai zaudēju samaņu! Nē, nē! Tu viņu nevari pazīt! Viņ� ir profesionāls �igolo! Sauc Aksels Ansons. Kādreiz bijis pro�kurors, kaut kas tur viņam sagājis sviestā� Jā, tie�i tā! Aksels Ansons. Ei! Kur tu paliki? Kristīn!

Dita atslēdza telefonu, to nometa uz gultas, pati atkrita uz muguras un sāka skaļi smieties.

Kad Dita vēlāk apsēdās pie neliela jau uzklāta galdiņa un pārmeta vienu kāju otrai, halāts pla�i pavērās.

Anita izskatījās nogurusi un joprojām tāda kā nobijusies. Grūti nācās noticēt, ka viņa nupat atgriezusies no jauki pa�vadīta atvaļinājuma Francijas Rivjērā un da�ās Vidusjūras salās.

Likusi man pagaidīt, viņa vispirms iegāja du�ā, pēc tam, apmetu�i sev kaut ko līdzīgu krā�ņam ķīnie�u mājas tērpam, apsēdās iepretim, nevērīgi pārmeta vienu kāju otrai, aizsmē�ķēja cigareti un ar galvu pamāja uz priek�ā stāvo�o �am�panie�a pudeli.

-�� Taisi vaļā! viņa pavēlēja. Un pēc iespējas ar lielāku blīk�ķi!

-�� Vai slavenajās Sentropezas pludmalēs bija pārāk kluss un mierīgi? es vaicāju.

-�� Kā kuro reizi, Anita atbildēja. Tur bija pilns ar sla�venībām. Līdz riebumam!

-�� Vai rokmūziķi? es painteresējos. Holivudas kino�aktieri?

-�� Galvenokārt. Bet vienreiz manīju arī Monako princesi Stefāniju un kādu arābu �eihu.

-�� Baigie miljonāri, vai ne?

-�� Patie�ām. Nevienu nabagu tur neredzēju. Vislētākajā bārā vienas kafijas tasītes baudī�ana maksā mūsu skolotājas mēne�a algu.

-�� Un kāpēc? es prasīju. Tāpēc vien, ka kaut kāda tur izvirtusi D�oana Kolinsa vai cita pusplika dāmīte da�as mi�nūtes pagrozās kameras priek�ā? Un par to tie miljoni un iespēja laiski vāļāties Nicas baltajās smiltiņās? Vai tev, Anit, ne�ķiet, ka pasauli tomēr vajadzētu sadrebināt jaunai so�ciālai revolūcijai?

-� Nezinu, Anita paraustīja plecus. Es par to nedomāju.

-� Un kāda esi pati? jautāju. Ko tu tik di�u esi paveikusi, ka vari atļauties braukt atpūsties uz Rivjēru un Kapri salu?

-�� Arī par to es nedomāju, Anita redzami saīgusi atbil�dēja. Man tāda izdevība radās, un es aizbraucu. Kas tur slikts?

-�� Nekas. Vienkār�i tas ir netaisnīgi.

Anitai netēlotā izbrīnā iepletās acis un viņa uz mani pa�skatījās ar tik nicīgu sejas izteiksmi, kā vairums Rīgas smalko kundzī�u �etrdesmitajā gadā skatījās uz trulajiem krievu boļ�evikiem.

-� Par kādu netaisnību tu runā?! viņa gandrīz vai ieklie�dzās. Tu gadījumā neesi kļuvis komunists?

-�� Neesmu gan, klusi teicu. Es vienkār�i esmu ļoti noguris.

-�� No kā? Anita joprojām neslēpa pārsteigumu. No darba?!

-�� Tas ari, piekrīto�i pamāju. Bet galvenais� Esmu noguris no dzīves.

-�� Kas tavai dzīvei vainas? Anita ar nelielu izsmieklu vaicāja. Katru dienu vari dzert �ampanieti un drāzt skaistas sievietes! Tevi var apskaust ikviens vīrietis!

-� Diez vai, neticīgi pa�ūpoju galvu. Tas tomēr nav gal�venais.

-�� Un kā vēl! Anita neatlaidās. Zini, vienā no Sentropezas privātajām pludmalēm redzēju pasaulslaveno ameri�kāņu kinoaktieri vīri�ķības paraugiemiesojumu! Klintu īstvudu! Filmās bezbailīgs un fiziski spēcīgs policijas komi�sārs, veikls pistoļvīrs un kovbojs un beidzot kolosālākais vīrietis filmā Madisonas apgabala tilti\ Toreiz no sajūsmas varēju noģībt! Bet kāds viņ� izskatījās tur Vidusjūras kras�tā? Vecs, izģindis, ar uzpūstu vēderu, tievām kājām un tik prastām apak�biksēm, kādas mūsu nabaga vīrie�i bija spies�ti valkāt pēckara gados! Ak, Jēzus! Tagad varēju ģībt no pre�tīguma! Un tā diem�ēl ir ar mums visiem! Sabiedrībā rā�dāmies tādi, mājās atkal �itādi, bet kādi esam īstenībā� Kas notiek katra cilvēka dvēselē? To zinām tikai pa�i.

Lēnām ar baudu izdzēru kārtējo �ampanie�a glāzi un no�pietni paskatījos uz pretim sēdo�o sievieti. Viņa man ļoti nepatika.

-�� Kas, Anit, pa�laik notiek tavā dvēselē? es prasīju.

-�� Kaut kas riebīgs, viņa nikni atbildēja. Netīkas pat domāt! Un joprojām ir bail.

-�� No kā tu baidies? jautāju. Ja pareizi saprotu, tad ce�ļojums uz Sentropezu tev nekāds atvaļinājums īstenībā nebi�ja. Vai tevi kāds vajā?

-�� Tā ir, Anita apliecināja. Tas notiek �eit. Francijas Rivjēra bija tikai neliela atpūta bezgalīgajā skrējienā pa dzīvi.

-� Kaut kā pārāk liriski, es teicu. It sevi�ķi, ja ņem vērā, ka kāds cits tikpat aizrautīgi joņo tev pakaļ. Anit, tev ir slik�ti draugi.

-� Neviens cits citam nav draugs, Anita sacīja. Tas vis�pār nav iespējams! Vārdos da�reiz varbūt. Bet tā� Mēs esam kā zirnekļi aizslēgtā stikla burkā. Visi grib tik aug�ā, bet neviens to nespēj! Ja arī kāds niknā cīniņā uzrāpjas līdz burkas malai, tad uzreiz stop! Priek�ā trauka vāks! Un tālāk tu netiec ne soli! Pat ne milimetru! Lai cik to ir skumji apzināties, mēs visi esam �īs dzīves gūstekņi. Sekss, bagā�tība, grezni dzīvokļi un villas, automa�īnas, dārglietas un tā sauktā augstākā sabiedrība� Tās visas ir tikai mirkļa bau�das. Izmisīgs mēģinājums aizkavēt neizbēgamo. Bet kas notiks pēc tam?

-�� Kad? nedaudz pārsteigts par Anitas pēk�ņo tieksmi uz pārdomām par dzīves jēgu, prasīju. Kas ar tevi notiek?

-� Mani māc nāves bailes, viņa atbildēja. Tas arī notiek.

-�� Es jau pirms aizbrauk�anas jautāju vai tevi kāds grib nogalināt?

-�� Jā, Anita apliecināja un strauji izdzēra glāzi.

-�� Kāpēc?

-�� Es viņam esmu parādā lielu naudas summu.

-�� Saki atklāti tu to nespēj vai negribi atdot?

-�� Vairs nespēju, viņa smagi nopūtās.

-�� Ko tavs vīrs?

-�� Viņ� pa�laik ir Kanādā. Ta�u patiesībā mēs katrs dzī�vojam savu dzīvi. Viņ� nepalīdzēs.

-�� Vai tu �o naudu ieguldīji savā biznesā?

-�� Daļu jā, Anita sacīja. Pārējā aizgāja� Es pat ne�zinu kur un kā.

-�� Bet es zinu, teicu. Tev patīk pārāk jautri dzīvot! Tā viegli un bezbēdīgi. It kā tu dzīvotu pēdējo dienu. Ja tas no�tiek par pa�as naudu lūdzu! Kāpēc ne? Ta�u, ja kāds to at�ļaujas darīt uz cita rēķina..k Neizbēgami pienāk brīdis, kad jāsāk maksāt. Laiks, kad jāatdod parādi. Ja to nespējam, nav jābrīnās, ka zaudējam draugus, tuvus cilvēkus, mīlestību un pēc tam kāds rūpīgi pielādē bisi, trin nazi vai gatavo indes devu. Starp citu, Anit, kad beidzot atdosi manu mednieku dunci? Tā bija skaista dāvana nav ko noliegt. Ta�u pārāk liktenīga�

-�� Neraudi! Anita asi atcirta. Ja tovakar dunci nebūtu uzdāvinājusi, tev nebūtu bijis ar ko aizstāvēties un tas tra�kais narkomāns nodurtu tevi! Tā ka labāk klusē un priecā�jies, ka esi dzīvs!

Es indīgi pasmīnēju un pret �o sievieti sajutu vēl lielāku nepatiku.

-�� Vai tev, mīļā, nekad nav ienācis prātā, ka tev būtu pie�nācis pēdējais laiks sākt baidīties arī no manis? skarbā balsī jautāju. Turklāt vēl pamatīgi!

-�� Kāpēc? Anitas lielajās acīs atkal pavīdēja neviltots izbrīns. Ko es tev sliktu esmu nodarījusi?

-�� Daudz ko, es atbildēju. Patiesībā viss, ko mēs esam darīju�i, ir bijis slikts.

-�� Vai arī tad, kad bijām mīļākie? Anita prasīja.

-�� Tad ne, es atbildēju. Viss turpmākais.

-� Tas ir bijis tikpat labs kā sākums, Anita iebilda. Dau�dzas mūsu nelaimes sākas tie�i tad, kad sākam kaut ko no�ēlot. Bet nevajag, Aksel! Iedzer vēl �ampanieti un priecājies gan par to, ka jebkurā brīdi vari mani iegūt, gan vispār par dzīvi! Kas zina, cik mums katram vēl atlicis�

Es viņai vēlreiz gribēju atgādināt par nelaimīgo dunci, kad negaidīti ieskanējās mājas ārdurvju zvans. Anita spēji sa�trūkās un pajautāja:

-�� Kas tur ir?

-�� �eit Māra un Normunds, bija dzirdama spalga sievie�tes balss. Ja neesi pārāk aizņemta, mēs uz brītiņu!

Anita saspringusi brīdi domāja, tad pateikusi labi! gāja atvērt dzīvokļa durvis. Gaitenī viņi par kaut ko ilgi saru�nājās, vienu brīdi �ķita, ka pat skaļi strīdas, tad pamazām balsis aprima un Anita atgriezās viesistabā ar saviem ciemiņiem.

-�� Iepazīstieties! Anita aicināja. Tie ir mani jaunie biz�nesa partneri Māra un Normunds. Bet �is kungs ir mans draugs Aksels Ansons biju�ais prokurors un sevi�ķi svarīgu lietu izmeklētājs.

-��� Kāpēc biju�ais? Normunds, mani rūpīgi nopētījis, prasīja. Vai nekādi smagi noziegumi vairs nenotiek?

-� Nē, ar tikko jau�amu izsmieklu atbildēju. Viss ir kār�tībā! Cilvēki kļuvu�i apzinīgi, tikumiski, morāli tīri, pār�tiku�i, beidzot sāku�i ievērot Dieva bau�ļus, centīgi strādā un jautri izklaidējas. Varētu pat teikt beidzot zemes virsū iestājusies paradīze!

Normunds uz mani paraudzījās, it kā īsti nesaprazdams, vai jokoju vai runāju nopietni, tad uzmeta skatu lielajam sienas pulkstenim un pagriezās pret Anitu.

-� Pa�laik ir septiņi, viņ� teica. Pacenties līdz deviņiem no �ī sava jokupētera tikt vaļā, pārģērbies, iekur kamīnu, sagatavo visus papīrus un gaidi! Tie�i deviņos mēs atnāksim atkal, līdzi būs arī Gazajevs, un tad visu lēnā garā pārrunā�sim vēlreiz! Ceru, ka bez lieka atgādinājuma tu pati sapro�ti, cik tas mums visiem būs ārkārtīgi svarīgi!

-� To es saprotu, Anita, vairākkārt piekrīto�i pamājot ar galvu, klusi pateica.

Normunds pagriezās pret Anitu: Pacenties līdz deviņiem no �ī sava jokupētera tikt vaļā, pārģērbies, iekur kamīnu, sagatavo visus papīrus un gaidi!

Viesi aizgāja. Anita nervozi aizsmēķēja un es redzēju, kā viņai viegli trīc rokas.

-�� Būs mēsli? es jautāju.

Anita ilgi neko neatbildēja, tad asi atmeta ar roku un grūtsirdīgi pasmaidīja.

-������ Gan jau būs labi! viņa pateica. Tas ir miljona vērts darījums. Bet tagad ej! Rīt sazvanāmies un es tev iedo�u da��as jaunas adreses. Visas ir ārzemnieces bagātas, bet iz�salku�as. Vai nav savādi?

Daudz kas �ai dzīvē ir savāds, es nodomāju. Viss atkarīgs no tā, kā mēs uz notikumiem skatāmies un kā spējam tos novērtēt. Un vēl tur nāk klāt kaut kas no mūsu pieredzes, uzskatiem un morāles principiem.

-������ Tu to seksa badā eso�o sievie�u adreses vari vienā vietiņā uzkārt uz naglas! es negaidīti asi pateicu. Viss, Anit! Kon�certs beidzies! Es ar to vairs nenodarbojos!

-������ Kā? Anita spējā pārsteigumā iesaucās. Ar ko tad tu nodarbosies?

-������ Nezinu, paraustīju plecus. Varbūt atgriezī�os proku�ratūrā.

-� Jā! viņa nicīgi iesmējās. Tie�i tur tevi visi gaida!

-������ Tad jau redzēs, es mierīgi teicu. Vai tev par to vajadzē�tu uztraukties?

-������ Vajadzētu gan, Anita sacīja. Galu galā mums ir kopējs bizness!

-������ Izbeidz! Nospļauties par to! es atmetu ar roku. Kas tas par darbu? Tad jau �aka ielas meitenes arī ir baigās biz�nesmenes!

Anita aizsmēķēja kārtējo cigareti un cie�i, kā medībās izgājusi lauvu mātīte, skatījās man tie�i acīs.

-� Aksel, saki atklāti! Kas ir noticis?

Man negribējās neko stāstīt. Vēlējos piecelties un tūlīt iet prom. Galu galā kas viņa man tāda ir?

-������� Tu prasi, kas ir noticis? lēni pārvaicāju. Noticis ir tas, kas vismaz reizi mū�ā notiek ar katru cilvēku esmu iemīlējies.

-� Kā tā iemīlējies? Anita dzirdēto laikam uzreiz nemaz nespēja saprast. Viņa uz mani skatījās kā uz slimu cilvēku. Tu esi iemīlējies kādā no mūsu klientēm?! Un ja ari tā, vai tas tev var traucēt turpināt darbu? Atjēdzies! No kā tu dzīvosi �igolo?!

To viņai nevajadzēja teikt. Mani iekvēlojās tik spēcīga nai�da un pazemojuma sajūta, ka strauji uzlēcu kājās, nostājos Anitas priek�ā un spēji atrāvu vaļā viņas mājas tērpu. Pēc tam paņēmu �ampanie�a pudeli un atliku�o dzēriena daļu izlēju uz viņas kailajām krūtīm.

-�� Patiesībā, Anit, tevi, kā daudzas citas, vajadzētu apliet ar kūts vircu, es teicu. Vai arī nogalināt! Bet lai �oreiz vēl paliek! Dzīvo vien tālāk savos sūdos, bet mani liec mierā! Tev nav pat jausmas, kādas var būt citas sievietes�

Aizcirtu durvis un jau pēc minūtes atrados uz ielas. Sajūta bija tāda, it kā no prāta un dvēseles pēk�ņi būtu nokritis milzīgs akmens. Apstājos Elizabetes un Valdemāra ielas krustojumā un, gaidīdams iedegamies zaļo gaismu, sapratu, ka atkal manā mū�ā kaut kas ir beidzies kāda nozīmīga vai ari glu�i tuk�a manas dzīves daļa. Bet, kas notiks tālāk, nezināju.

Ieskanējās mobilais tālrunis. Izņēmis to no kabatas, ekrāna lodziņā ieraudzīju vārdu Kristīne.

Tātad tālāk viss būs labi, ātri nodomāju. Sliktais Edgars tūlīt �ķistās Kristīnes priek�ā nokritis uz ceļiem, palūgs piedo�anu un atzīsies mīlestībā.

Un tomēr! Kas notiks pēc tam?

Mēs ar Kristīni norunājām satikties kanālmalā pie Bastejkalna. Apsēdos uz tā pa�a soliņa, kur viņa reiz pie manis jau bija pienākusi, un domīgi raudzījos, kā pa gludo ūdens virsmu nesteidzīgi peld neliels pīļu bariņ�.

Un pareizi! Kur gan tām būtu jāsteidzas? Tie esam mēs cilvēki kuri sev atvēlēto laiku steidz nodzīvot pēc iespējas ātrāk un patīkamāk. Mums nepietiek ar viena kanāla ūdeni. Mums vēl vajadzīgas upes, jūras un okeāni! Mēs vienmēr ilgojamies iegūt to, ko iegūt nav iespējams. Beigu beigās mums visiem vieniem nez kāpēc tuvāk, citiem tālāk Dievs nolicis pēdējo barjeru, kurai pārlēkt vēl nevienam nav izde�vies. Varbūt tie�i tāpēc mēs tik ļoti traucamies noplūkt pēc iespējas vairāk augļu no dzīves koka.

Viens no kārotākajiem kumosiem, nenoliedzami, ir mīles�tība, un es jutos patiesi laimīgs, ka biju ticis pie koka aug�stākajiem zariem. Es zināju, ka man norauto augli nenāksies ilgi baudīt, man drīz vien to nāksies atdot citam vai vispār aizsviest prom. Ta�u pa�laik jutos pat vairāk kā apmierināts. Man bija Kristīne �ilbino�i skaista un labestīga sieviete. Un lai gan skaidri apzinājos, ka mūsu sakars arī turpmāk varēs būt tikai slepens un dro�i vien arī īslaicīgs, tas mani pārāk smagi nenomāca. Tad jau drīzāk otrādi sajutu sevī neparastu gai�umu, pacilātību un nevaldāmu dzīvesprieku. Bez tam es �odien biju galīgi atteicies arī no sava pēdējā gada naudas pelnī�anas veida un tagad jutos kā galeru vergs, bei�dzot atbrīvots no smagajiem kuģa airiem. Es vairs nejutos sagūstīts, nebiju iekalts va�ās un nolemts visu turpmāko mū�u darīt vienu un to pa�u. Es biju brīvs! Varēju mierīgi sēdēt vienā no skaistākajiem Rīgas parkiem un gaidīt sie�vieti, kura gan formāli piederēja citam, bet patiesībā savu dvēseli un miesu jau bija atdevusi man.

Pagāja tikai da�as minūtes un tur jau viņa arī nāca ap�ģērbusies elegantā gai�i rozā kostīmā, augstpapē�u kurpītēs, vējā brīvi plīvojo�iem matiem.

Neskatoties uz to, ka pēdējā gada laikā biju saticies ar ļoti daudzām sievietēm, ta�u, ieraugot Kristīni, tās visas pēk�ņi kaut kur pagaisa, atmiņa tās aizsvieda tālu prom un manas acis redzēja tikai sievieti, kas nāca pie manis.

-������� Sveiks, Aksel, viņa teica, pasniedza roku un apsēdās blakus. Piedod, ja biji aizņemts un es tevi esmu atrāvusi no kaut kā ļoti svarīga.

-������� Nē, Kristīni spēji pakratīju galvu. Viss kārtībā! Es nebiju aizņemts.

-������� Es tevi traki gribēju satikt, Kristīne atzinās. Tie�i �odien.

-�� Ļoti patīkami, es teicu. Paldies!

-Vai tev tas patie�ām ir patīkami? Kristīne, neslēpdama �aubas, prasīja.

-�������� Vai tev ir iemesls domāt citādi? mazliet pārsteigts jautāju.

-������� Varbūt, ka ir, Kristīne atbildēja. Bet par to vēlāk! Ko mēs �ovakar darām?

-������� Nezinu, viegli paraustīju plecus. Iespēju ir daudz. Varam ari vienkār�i tepat pasēdēt uz kanālmalas soliņa un vērot, kā mums garām paskrien dzīve. Pulksteņi nav vaja�dzīgi. Vajag skatīties vai nu uz zvaigznēm, vai otra acīs! Tad mēs tūlīt apjēgsim gan mūsu īslaicīgumu, gan to, kur� no mums ir patiess.

-������� Nezinu, kā citreiz, ta�u �obrīd patiesi esam mēs abi, Kristīne teica. Es tevi saucu un tu atnāci.

-�� Bet kad sauk�u es? jautāju. Tu nāksi?

Kristīne ilgi klusēja, tad domīgi vaicāja.

-�� Uz kurieni tu mani varētu saukt? Vai tikai uz gultu?

Es iesmējos.

-������� Atklāti sakot, tā nemaz nav slikta vietiņa, kur paslēp�ties no pasaules, sacīju. Bet es varētu ieteikt arī citu vietu. Piemēram, savu sirdi. Dvēseli. Prātu. Vai tev tur tomēr būtu par �auru?

Kristīne atkal iegrima nelielās pārdomās, tad mazliet skumji pasmaidīja.

-������ Ja es būtu brīva� Varbūt man arī pietiktu ar tavu sirdi, dvēseli un prātu.

-�� Un gultu, es ātri piebildu.

-�� Jā, arī gultu, Kristīne apliecināja. Nav ko noliegt tu esi brīni�ķīgs vīrietis! Tu jau zini esmu no tām sievie�tēm, kurām tas kaut ko nozīmē. Un tomēr�

-�� Kas tomēr? prasīju. Tavs vīrs?

-�� Jā, viņa, pamājot ar galvu, apstiprināja. Mans vīrs.

-�� Ko viņ� pa�laik dara? painteresējos. Vai starp Saei�mas deputātiem vervē atbalstītājus savas kandidatūras izvir�zī�anai prezidenta amatam?

-�� Tas projekts ir jau gatavs, Kristīne atklāja. �etras partijas viņam apsolīju�as atbalstu un nolēmu�as kā kopīgu kandidātu prezidenta amatam izvirzīt tie�i viņu. Ja nu vienīgi�

-�� Kas? ātri prasīju.

-Ja nu vienīgi politiskie pretinieki viņa vai mūsu ģimenes locekļu biogrāfijās pēk�ņi neatklās kaut ko tik kompromi�tējo�u, kas ar �o augsto valsts amatu nekādi nebūtu savieno�jams.

Brīdi domājis, teicu:

-� Atceries, septiņdesmitajos gados, kad ASV pēk�ņi pali�ka bez prezidenta, viņa vietā pēc likuma vajadzēja nākt vice�prezidentam Fordam. Un tomēr, neskatoties uz to, viņ� tika rūpīgi pārbaudīts visa pagātne no piedzim�anas brī�a! Un zini, kāds bija stingrās komisijas atzinums?

-�� Nezinu gan.

-�� Senatoru komisija amerikāņu tautai oficiāli paziņoja misters Fords ir "tīrs kā suņa zobs"! Skaisti, vai ne? Bēdīgi vien tas, ka diez vai �ādu vērtējumu varētu dot par kādu no mūsu politiķiem. Ja nu vienīgais izņēmums varētu būt tavs laulātais draugs�

Kristīne �aubās pamāja ar galvu.

-�� Pagaidām neko kompromitējo�u viņa nevainojamajai reputācijai neviens vēl nav spējis atrast, ta�u� Viņiem pie�tiktu arī ar mani.

Vērīgi palūkojos uz Kristīni. Viņa izskatījās skumja un noraizējusies.

-� Paklausies, Kristīn, es nedaudz saspringts teicu. Tad kāda velna pēc tu riskē un ar mani atkal sēdi visas Rīgas priek�ā? Triec mani ratā un esi vienmēr blakus savam ne ar ko neaptraipītajam vīram!

Kristīne vēl vairāk pagriezās pret mani, satvēra manu roku un jau kuro reizi grūtsirdīgi ieskatījās acīs.

-�� Es to nevaru, viņa tikko sadzirdami pateica. Varbūt esmu nolādēta, varbūt laimīga vai nelaimīga, stulba vai vien�kār�i tāda, kāda esmu un citāda nespēju būt, bet� Man to būtu ļoti grūti izdarīt.

-�� Kāpēc gan ne? rūgti iesmējos. Tas ta�u vienmēr ir bijis viegli padzīt kādreiz mīļotu cilvēku! Daudz grūtāk ir kādu pieņemt.

Kristīne atkal ilgi klusēja, tad viegli paraustīja mani aiz rokas.

-� Patie�ām, sēdēt visas Rīgas priek�ā� Ceļamies un ejam prom!

-�� Kur es tevi lai vedu? prasīju.

-� �oreiz es aizvedī�u tevi! Kristīne teica. Mana ma�īna atrodas tepat Operas laukumā!

-� Vai drā�am atkal piejūras? atcerēdamies mūsu neseno gājienu uz Bolderājas kāpām, vaicāju.

-�� Nē! Kristīne apņēmīgi papurināja galvu. Braucam pie manis!

Stipri pārsteigts paskatījos uz Kristīni un pirmajā mirklī �ķita, ka viņa joko.

-��� Pie tevis? pārjautāju. Vai tie�ām vēlies mani iepazīstināt ar savu kungu?

-� Ko tu! Kristīne iesmējās. Iztiksim bez �īs procedūras. Un vispār ceru, ka jums abiem nekad nenāksies sastapties aci pret aci! Mēs būsim vieni! Savicka kungs pa�laik mūsu parlamentārie�u delegācijas sastāvā atrodas Zviedrijā. Par ko viņi tur sprie�, man nav ne jausmas.

-�� Tas ir labi, es teicu. Katrā ziņā viņ� mūs negaidīti pārsteigt nevarēs. Lai tad tā arī notiek! Lai�am!

Pēc da�ām minūtēm iesēdos Kristīnes mersedesā un brau�cām uz Me�aparku.

-�� Atceries, es tev kādreiz jautāju, kā tu ar Savicki iepa�zinies? Toreiz domāju, ka biji ārste un dziļas līdzcietības pārņemta�

-�� Nē, nē! Kristīne pakratīja galvu. Esmu �urnāliste. Toreiz strādāju sievie�u �urnālā un atmodas sākumā redak�cijas uzdevumā gāju intervēt mūsu jauno, spo�i uzlēco�o poli�tikas zvaigzni. Vispār jau banāli. Savickis mani uzreiz saval�dzināja. Paņēma kā nogatavoju�os bumbieri. Viņ� bija �ķīries, bērni lieli, bagāts, slavens un gudrs. Ko tādam sku�ķim kā es vēl vajadzēja? Tas bija sapņu kalngals! Negaidīta likteņa dāvana! It sevi�ķi vēl tāpēc� Neesmu to teikusi, bet līdz studiju sākumam mēs ar māti dzīvojām �ausmīgā trū�kumā. Tēvs bija dzērājs. Ļoti slikts cilvēks. Viņ� nodzēra visu! Beigu beigās no mājas izstiepa pat mēbeles! Tu to vari iedomāties? Beidzot, saindējies ar krutku, nomira. Pēc neil�ga laika māte sagāja kopā ar kādu jaunības draugu, kuram tāpat dzīvē nebija veicies, un uzreiz sākām dzīvot labāk. Beidzu studijas, sāku strādāt. Un tad nāca Savickis. Kad viņ� mani pirmo reizi ieveda savā pasakaini skaistajā Me�aparka mājā un bildināja, es, no visa tur redzētā ap�ilbināta, pati sev teicu: "Kristīn, neesi muļķe! Tāds gadījums var nākt tikai vienreiz mū�ā! Tāpēc pie viņa turies, kā trakojo�ā jūrā kuģis turas pie enkura! Kā dzērājs smagās paģirās turas pie tikko piepildīta alus kausa!" Un tā es arī turos.

-� Vai vēl ilgi? nedaudz sadrūmis painteresējos.

-� Ilgi, Kristīne atbildēja. Cik ilgi vien spē�u. Es turē�os pie abiem virves galiem. Ir tāda smuka dziesmiņa �ūpoles.

Un ir tāda dzīve, nodomāju. Nez kāpēc man �ķita, ka viņa tomēr nav īsti patiesa. Ja jau tik ļoti gribas turēties pie sava vīra un brīni�ķīgajiem dzīves apstākļiem, tad kāda velna pēc tev vēl esmu vajadzīgs es?! Vai kopīga gulta tikai kā pateicī�bas dāvana par toreizējo izglāb�anu no narkomānu uzbru�kuma? Tas, protams, nav maz, bet nav arī milzīgi daudz.

Garlaicība? Patīkamu piedzīvojumu alkas? Ta�u nē! Ko es te murgoju! Tā ta�u ir mīlestība! Viņa ta�u ne vienreiz vien jau ir atzinusies, ka mani mīlot! Ka viņai varētu būt kaut desmit Savicki, viņa pa�laik mīlot vienīgi mani! Un tas, ka viņai patie�ām ir mīlo�s vīrs, ka dzīvo pilī un nekādā gadī�jumā pa�reizējos dzīves apstākļus un sabiedrisko stāvokli nemainītu ne pret ko citu, īstenībā neko vēl nenozīmē! Vai tad tas ir kāds pasaules brīnums, ka labi situētas precētas un sabiedrībā pazīstamas sievietes pat karalienes un prin�ceses! mīl citu vīrieti! Bet tas jau vēl nebūtu nekas! Parasta parādība. Dzīves ikdiena! Manuprāt, mūsu attiecībās traģis�kākais ir tas, ka es mīlu viņu! Tagad saprotu man vispār nevajadzēja �o sakaru sākt! Tik tie�ām ir jābūt vieglprā�tīgam, lai kaut uz brīdi varētu iedomāties, ka Kristīne, lai arī cik spēcīgas būtu viņas jūtas pret mani, kādu dienu spētu sadū�oties un savam Savickim mierīgi pateikt �au! un sākt jaunu dzīvi kopā ar mani! Pirmkārt, tas nevar notikt ne tikai tāpēc, ka tā parasti nekad nenotiek, bet galvenokārt tāpēc, ka debesbrīni�ķīgajai Kristīnei labi strādā ne tikai attiecīgie hormoni, bet arī prāts. Un gudra sieviete nekad� Nu, varbūt ar da�iem izņēmumiem. Ta�u reti kura, kaut lie�las mīlestības vārdā, spētu atteikties no tiem bezrūpīgas dzīves labumiem, ko viņai tik iz�ķērdīgi sniedz bagāts vīrs, un ar pauniņā sasietām mantiņām labprātīgi dotos trimdā pie cita tāda kā es.

Un ja turpinu daudzmaz mierīgā garā domāt tālāk pie kā tad savā mīlestībā varu turēties es? Nekā jau man nav, vienīgi �ī Kristīne! Sieviete, kura pieder citam. Bet kā lai es pasaku mīlestība, ej projām! Pazūdi! Ko tu kā tāda traka ielasmeita te visiem cilvēkiem jauc prātus?! Ko tu, sevi vi�siem piedāvādama, pie mums vispār nāc? Domā, baigi esi vajadzīga? Neko citu kā da�ādas nelaimes un dzīves satri�cinājumus tu nespēj dot! Un tomēr! Man jau vienreiz tā bija. Mīlestība apstājās, pieklauvēja pie sirds un klusi pateica: "Tas nav ne manos, ne tavos spēkos. Es, ja gribi dzīvot, esmu neatraidāma! Neuzvarama! Neiznīcināma! Es neesmu vai�nīga, ka jūs cilvēki vēlāk ar mani nez ko izdarāt. Es, Dieva sūtīta, �ai pasaulē esmu atnākusi, lai jūs visus darītu lai�mīgus! Ta�u, ja tādi nespējat kļūt, vainojiet tikai sevi! Savu prātu! Savus aprēķinus! Savu mazdū�ību! Savu nevēlē�anos vai nespēju būt kaut nedaudz neprātīgiem! Laimīgas dzīves recepte ir gau�i vienkār�a: ņem mani mīlestību piejauc tai klāt pamatīgu devu godprātības, nesavtīguma, mīļuma, nedaudz lēnprātības un samierinies ar visu, ko labu vai slik�tu tev dara mīļotais cilvēks!"

Kad automa�īna apstājās Me�aparkā skaistas divstāvu savrupmājas priek�ā, pirmajā mirklī man nemaz negribējās kāpt laukā. Kāpēc velti kaitināt likteni un cerēt uz to, ko nekad nespē�u īstenot? Ta�u Kristīne izskatījās tik velni��ķīgi vilino�a, ka man atlika vien iedomāties, ko mēs tur abi pēc neilga laika darīsim� Viss! Es padevos. Viņa kārtējo reizi mani viegli saņēma gūstā, un es par to vēl priecājos!

Mēs uzkāpām otrajā stāvā, kur vienā no istabām bija jau iepriek� izmeklēti klāts galds, tur atradās arī moderni iekār�tota guļamtelpa un terase, no kuras pavērās skaists skats uz Ķī�ezeru. Rietēja saule un izskatījās, ka viss Ķeizarme�s pēk�ņi sācis liesmot me�onīga ugunsgrēka liesmās.

Kristīne, acīmredzot vēlēdamās mani paturēt atmiņā uz mū�u, paņēma videokameru un vispirms uz �ī dego�ās de�bess un me�a fona nofilmēja mani, tad, kameru nolikusi uz statīva un maigi apvijusi rokas man ap kaklu, ļāva aparātam uzņemt mūs abus.

-�� Jauki, vai ne? Kristīne ieteicās, ta�u viņas balsī un acīs nez kāpēc jautās viegli pamanāmas skumjas.

-�� Tā ir, es piekritu. Kad esam biju�i kopā, mums vien�mēr viss ir bijis jauki. Man nekas nebūtu pretim, ja tas tā turpinātos ilgi. Vismaz mū�ību.

Kristīne savādi iesmējās un tagad es viņas balsī saklausīju jau daudz izteiktākas skumjas.

Kristīne paņēma videokameru, nolika to uz statīva un, maigi apvijusi rokas man ap kaklu, ļāva aparātam uzņemt mūs abus.

-�� Diem�ēl uz �īs pasaules nekas nav mū�īgs, viņa klusi pateica �o nodrāzto un stipri banālo patiesību un veda mani pie galda.

-�� Kaut kas tomēr pastāv ilgi, es domīgi teicu. Da�reiz tie�i tas, kas pirms tam mums ir �ķitis neiespējams.

-�� Nē! Kristīne nikni papurināja galvu. Mū�īgs ir tikai aprēķins! Mū�īgi ir cilvēku meli, izlik�anās, savtība, lieku�lība, mantkāre un vēlē�anās vienmēr pēc saviem grēka dar�biem palikt nesodītiem!

Es uz viņu cie�i paskatījos.

-�� Tu alksti kādu sodīt?

-�� Nē! viņa spēji pakratīja galvu. Ta�u, ja liktenis būs lēmis, tad sodu mēs saņemsim abi! Par ko pats zini! Bet kamēr tas vēl nav noticis� Nāc, Aksel, un paņem mani! Paņem ilgi, maigi un stipri! Kas zina, varbūt mēs to darīsim pēdējo reizi�

Es tā arī centos ilgi, maigi un stipri! Kristīne gandrīz nepārtraukti baudā kliedza, tad smagi elsoja, koda plecā un ar saviem spilgti uzkrāsotajiem pirkstu nadziņiem diezgan sāpīgi skrāpēja manu mugura.

Pēc tam ilgi klusējām, lēnām atguvāmies un turpat gultā, kā izslāpu�i ceļinieki, iztuk�ojām vairākas glāzes auksta �ampanie�a.

-�� Tu esi seksa ģēnijs, Kristīne, cie�i skatīdamās man acīs, pateica. Varētu pat domāt, ka tā ir tava profesionālā nodarbo�anās.

Es klusēju, pēk�ņi saprazdams, ka diez vai glu�i nejau�i viņa to sacīja.

-�� Kāpēc tu klusē? Kristīne jautāja.

-�� Ko tu gribi, lai es tev atbildu? prasīju.

Kristīne ātri izlēca no gultas, apmeta viegli gaisīgu mājas tērpu un netālu no mūsu grēka vietas apsēdās baltā �ūpuļ�krēslā.

-�� Es gribu, lai tu par sevi beidzot pateiktu patiesību! viņa gandrīz vai pavēlēja. Pirmīt tu interesējies par mani.

Kas es tāda ārste, �urnāliste? Tad atļauj tagad zināt man ar ko tu pats nodarbojies? Kā pelni iztiku? Kur tu strādā? Kāda ir tava pa�reizējā profesija?

Atkal krietnu brītiņu klusēju. Pēc �iem jautājumiem un Kristīnes pēk�ņās izturē�anās maiņas es vēl skaidrāk sa�pratu, ka viņa kaut ko ir dzirdējusi vai pat pavisam konkrēti uzzinājusi, ka strādāju Anitai piedero�ajā tūrisma firmā un kādi pienākumi man tur jāveic. Teikt patiesību negribējās. Bet ari melot nevēlējos, lai gan skaidri apzinājos, kādas sekas manis atklātā patiesība varētu izraisīt. Lai gan� Arī bez tās ta�u mūsu romantiskais sakars agrāk vai vēlāk būtu bei�dzies. Tā bija dzīve bez cerībām.

-�� Vai tu to gribi zināt par katru cenu? es prasīju. Un ja tā, tad kāpēc? Ja tu jau sen esi izlēmusi, ka manis dēļ ģi�meni nejauksi, vai tev nav vienalga, kur es strādāju un kāda ir mana pa�reizējā nodarbo�anās?

Kristīne domīgi pa�ūpoja galvu.

-� Principā, jā, viņa piekrita. Protams. Ta�u es tevi mī�lu, Aksel! Tur arī slēpjas viss joks un mūsu attiecību traģika. Es pirms da�ām dienām nejau�i uzzināju�

Viņa pēk�ņi aprāvās un ilgi klusēja. Arī es saspringu un gaidīju, kas notiks tālāk.

-�� Ko tu, Kristīn, uzzināji? beidzot neizturējis, prasīju.

-�� Tas man bija �oks! viņa teica. Es biju pilnīgi apstul�busi! Aksel! Tu patie�ām esi �igolo? Un katru dienu pārguli ar vairākām sievietēm, mani paņemdams tikai tā starp citu?!

-� Izbeidz! es viņai asi uzkliedzu. Vai tu jau esi aizmirsu�si, kā mums viss sākās? Vairs neatceries, kā tev kanālmalā uzbruka narkomānu bars, kā pēc gada pati Bastejkalnā pienāci man klāt, kā neparasti atklāti izteici vēlē�anos kļūt par manu mīļāko, kā jau pēc pirmā randiņa biji ar mieru braukt pie manis uz mājām, un vēlāko atzī�anos mīlestībā? Kāpēc tad tev bija vienalga, kur es strādāju, un kāpēc tie�i tagad tas tev pēk�ņi ir kļuvis ārkārtīgi svarīgi?

-�� Es agrāk neko nezināju, Kristīne �ukstus teica.

-�� Vai tagad tas ko maina? es vaicāju. Pirms nepilnas stundas tu tepat vēl kaislē kliedzi, visu jau zinādama! Jā, Kristīn, es esmu �igolo! Profesionāls sievie�u mīlētājs! Par attiecīgu samaksu gandrīz vai katru dienu drā�u bagātas ārzemnieces un da�reiz arī kādu vietējo! Nu un tad? Vai pēk�ņi esmu kļuvis cits? Draņķis, nelietis, pērkama dvēse�le?! Bet ko man citu bija darīt, ka tie�i tevis dēļ iesaistījos kautiņā, nokļuvu cietumā un pēc atbrīvo�anās paliku bez darba? Es saprotu, ka tas, ko pēc tam darīju, nekas cildens un labs nav, bet nav arī nekas tik slikts un nosodāms, lai man par to vajadzētu kaunēties! Tu zini labāk par mani, ka ir daudzas profesijas, starp citu, varbūt visbie�āk tie�i poli�tiķa, kuras ir simtkārt netīrākas un pērkamākas! Atceries tu tikai pirms brī�a mani uzslavēji: "Tu esi seksa ģēnijs!" Un tā par mani ir teiku�as gandrīz vai visas sievietes! Vai viņas to teica tāpēc, ka tām būtu nodarījis ko sliktu? Un ko sliktu es esmu nodarījis tev, Kristīn? Ja atklāti tad sliktu esmu nodarījis vienīgi pats sev! Es atļāvos tādu jūtu grez�nību, kā tevī iemīlēties! Un tas patie�ām ir pavisam bēdīgi. �odien mīlēt var atļauties tikai retais kā Jūrmalas kāpās uzcelt debesskrāpi vai savā bankas kontā noguldīt miljonu!

Kristīne piecēlās un nesteidzoties apsēdās man blakus. Viņa izskatījās sagurusi un ļoti nelaimīga.

-� Piedod, Aksel, viņa teica, lūdzo�i ieskatīdamās manās acīs. Es tev neko negribēju pārmest, bet tev ir jāsaprot, ka man to uzzināt bija ārkārtīgi nepatīkami. Es jutos pat garīgi satriekta! Tu man teici, ka esi viens. Esi �ķīries. Un es tam ticēju! Ta�u izrādās�

-� Kas izrādās? skarbi jautāju. Tā ta�u ir taisnība! Es patie�ām esmu �ķīries un dzīvoju viens! Ko tu vēl no manis gaidīji?

Kristīne skumji pasmaidīja.

-�� Es gaidīju mīlestību! Tādu gai�u, stipru, romantisku�

-�� Un to arī saņēmi! es atgādināju. Lai gan patiesībā� Kristīn, nu nemāni vismaz pati sevi! Neko tādu, ja nedomāji �ķirties, tu patiesībā nemaz nevēlējies! Tu tāpat kā daudzas citas neapmierinātas sievietes, vēlējies galvenokārt tikai seksu! Un to atliku likām arī dabūji! Kur te vēl būtu vieta mīlestībai?

-��� Bet es tevī, Aksel, patie�ām iemīlējos! Un mīlu vēl tagad! Kristīne gandrīz vai kliedza.

-�� No tā tev, mīļā, pēc iespējas ātrāk jātiek vaļā! es devu padomu, izlēcu no gultas un sāku ģērbties.

-�� Bet es nevaru! Kristīne bēdīgā balsī atzinās. Kad man nesen viena no tavām klientēm pastāstīja, ka esi bijis pie viņas, tu man pēk�ņi kļuvi pretīgs un sve�s! Bet tas ātri pārgāja. Un es atkal tevi gribēju un gribu!

Ātri pieskrēju viņai klāt, saķēru aiz rokas, strauji uzrāvu aug�ā un cie�i piekļāvu sev klāt.

-� Paklausies, princesīt! es skaļi teicu. Viss ir pārāk no�pietni, un mums nekāds teātris nav jāspēlē! Būsim atklāti un patiesi! Ja mēs viens otru patie�ām mīlam, tad kāda nozīme ir visam pārējam? Lūdzu, pārstāj domāt par savu vīru, aizmirsti, ka pēc nepilna gada tu vari kļūt par mūsu valsts pirmo lēdiju, tūlīt saģērbies, sakravā savas mantiņas, bez no�ēlas atstāj �o grezno namu un braucam pie manis! Bet ja tu to nevari vai negribi, tad esi tik mīļa un par mī�lestību vairs ne vārda! Tad arī turpmāk paliekam pie visu uzvaro�ā seksa un nav ko birdināt asaras, ka mīlas nav!

Es Kristīni palaidu vaļā, viņa atkal apsēdās uz gultas malas un sāka raudāt.

Apģērbos, brīdi vēl pagaidīju, tad noliecos, noskūpstīju Kristīnes matus un ātri izgāju no mājas.

15. nodaļa

Nākamajā dienā ar grūtībām pamodies, galēji sadrūmis ilgi raudzījos istabas griestos un mani pārņēma tik riebīga sajūta, it kā tūlīt vajadzētu mirt. Un ja patie�ām tā arī notik�tu, man blakus neatrastos neviens, kam varētu izsūdzēt grē�kus, pa�ēloties, ka dzīvē tik daudz ko esmu palaidis garām, ko izdarījis sliktu, ko nevajadzīgu, ko nepaspējis sasniegt. Un nebūtu blakus arī nevienas sievietes, kas uz manas sakarsu�ās pieres uzliktu vēsu plaukstu, norūpējusies pa�sniegtu medus tēju un klusi mierinātu, sakot, ka aizie�ana no �īs pasaules patiesībā nekas briesmīgs neesot. Pirms manis ta�u nebūtībā ir pazudu�i jau kādi astoņdesmit mil�jardi ļau�u un tu, kad arī dzīvs būdams, nebiji nekas vairāk kā tikai sīks rīsa graudiņ� cilvēces verdo�ajā zupas katlā, tā arī tur miru�o cilvēku dvēseļu biezoknī būsi tikai putekļu puteklītis un tik nepamanāms, ka tevi nespēs ieraudzīt ne Dievs, ne velns. Un varbūt labi, ka tā.

Nāve tā ir mūsu vienīgā iespēja beidzot atrast tik kāroto mieru un tikt vaļā no tā, kas mums �ai dzīvē nepatika. Ap�grūtināja. Kaitināja. Uzbudināja. Lika dusmoties un kvēlot naidā. Izraisīja skaudību un vēlmi par jebkuru cenu pa�aplie�cināties. Sastopot pretējā dzimuma pārstāvi un tajā saska�tot sev piemērotu dzīves partneri, kāds nesaprotams un nekādi neizskaidrojams spēks tūlīt mūsu prātus un dvēse�les padarīja atkarīgas no tām jūtām, ko saucam par mīles�tību, vienā rāvienā mūs pataisot par muļķiem, padevīgiem un stipri nervoziem cilvēkiem, kuriem pēk�ņi ārkārtīgi bail zaudēt to, no kā mums pa�iem vajadzētu labprātīgi atteik�ties!

Jo mīlestība, lai cik tas arī savādi skanētu, ir mūsu dvēse�les visstiprākā inde un laimīgs tas, kas �o kausu tomēr ir spējis neizdzert! Ta�u, ja esi padevies vilino�ajam kārdi�nājumam un kādu mīli, tad, lūdzu, esi rāms un nebrēc, ja beigu beigās paliec viens, dvēsele sāp, sirdī ir rūgtums, prātā skumjas, bet pats jūties kā vecs un sarūsējis divritenis, kas tagad nevienam nevajadzīgs iesviests malkas �ķūnī�a attā�lākajā stūrī�

Kur vairs braukt, ja pēk�ņi pazudis ceļ�?

Beidzot, noklausījies rīta ziņas, izlēcu no gultas, kā parasti iegāju du�ā, nedaudz pavingroju, apģērbos, ieēdu vieglas bro�kastis un sāku domāt, kā lai pavadu �o pirmo jaunās dzīves dienu. Ta�u ilgi prātot neiznāca. Par to jau bija parūpēju��ies citi ļaudis mūsu mazās valstiņas di�manīgie varas pārstāvji.

Pēk�ņi ilgi un neatlaidīgi sāka skanēt durvju zvans. Pir�majā mirklī iedomājos, ka, iespējams, atdrāzusies Anita, lai tomēr mēģinātu pierunāt mani turpināt sadarbību un joprojām palikt labiem draugiem.

Kad durvis atvēru, aiz tām pārsteigts ieraudzīju stāvam jaunu policijas ser�antu, kādu vīrieti civilā un manu kād�reizējo draugu, prokuroru Arnoldu Bīviņu.

Es viņus cie�i noskatīju un nez kāpēc tūlīt sajutu tuvo�jamies briesmas. Vel nespēju izskaidrot, kādas tās varētu būt, ta�u mana pieredze un pa�reizējā situācija skaļi brīdi�nāja Aksel, esi uzmanīgs! Kaut kas ir noticis! Policists, kriminālpolicijas inspektors un prokurors tāpat vien pie neviena nenāk! Lielāki vai mazāki, bet mēsli būs!

-� Ko kungi vēlas? es, cenzdamies palikt mierīgs, prasīju.

-� Mēs vēlamies ar tevi aprunāties, Arnolds oficiālā varas pārstāvja balsī paziņoja. -�is tas ir jānoskaidro.

-� Ja tev kaut kas nav skaidrs, es dusmīgi teicu, tad tu vai kāds no �iem policijas bra�uļiem lai neslinko, bet �akli izraksta pavēsti un es pats aizie�u uz kādu no jūsu kanto�riem.

-�� �oreiz tas nav tik vienkār�i, civilā ģērbtais paskaidro�ja. Jums nekur nav jāiet. Mēs pa�i ieiesim jūsu mājā un darīsim to, ko mums liek un ļauj likums!

-�� Ko tas nozīmē? atkal pavērsos pret Arnoldu un, lai gan man nebija ne mazākās vēlē�anās ar viņu sarunāties, tomēr gribēju uzzināt, ko viņi ir nolēmu�i darīt. Tā tomēr nebija joka lieta, savā mājā ielaist prokuroru un krimināl�policijas pārstāvjus, neliedzot viņiem darīt to, ko ļauj likumsl Bet likums diem�ēl ļauj daudz ko.

-� Mums tevi ir jānopratina, mājās jāveic kratī�ana un tevi vismaz uz trīs diennaktīm līdz apstākļu noskaidro�anai un, iespējams, arī apsūdzības uzrādī�anai, ir jāaiztur. Pēc tam tevi arestēsim. Esmu pārliecināts, ka tiesa pret to neiebildīs.

Viss! Kā elektriskās strāvas sitiens caur smadzenēm spē�cīgi izskrēja no�ēla, ka acīmredzot atkal izrādī�os zaudētājs. Citādi nevar būt Anita, saniknojusies par manu atteik�a�nos arī turpmāk būt par viņas naudas pelnītāju, vakar būs aizgājusi uz policiju, aiznesusi man kādreiz dāvināto mednie�ku dunci, uz kura vēl it kā esot saglabāju�ās toreiz nodurtā pui�a asinis un manu pirkstu nospiedumi, lai gan par to va�rēja arī stipri �aubīties. Pēc tam atzinusies viltus liecības snieg�anā kā izmeklē�anai, tā arī tiesai. Un, lūk, rezultāts! Bruņoti vīri ar aresta orderi ir klāt!

-�� Kādi apstākļi tev ir jānoskaidro un par ko tu mani taisies apsūdzēt? es jautāju, nikni paskatījies uz Arnoldu un pā�rējiem valsts varas pārstāvjiem. Nedomāju, ka viss �is pasākums varētu būt tī�a provokācija, ta�u, ja atmetu ver�siju par Anitas nodevīgo rīcību, nekādi nespēju iedomāties, par ko citu viņi mani varētu apsūdzēt?! Tas, ko es darīju fir�mas uzdevumā uz savstarpēji noslēgtas juridiskas vieno��anās pamata, nebija aizliegts. Tie�i otrādi! �igolo pakalpo�jumi bija pat oficiāli iekļauti tūrisma firmas klientiem piedāvāto pakalpojumu sarakstā!

-� Vai tu mūs iek�ā ielaidīsi pats vai mums tas būs jādara ar varu? Arnolds prasīja un draudīgi paspēra soli uz priek�u.

-�� Ja jūs kaut ko labi protat, tad tie�i to kur vajag vai nevajag lietot varu! es teicu un laidu vien viņus iek�ā. Ne�bija nekādas jēgas pretoties.

Kad durvis atvēru, aiz tām pārsteigts ieraudzēju stāvam jaunu policijas ser�antu, kādu vīrieti civilā un manu kādreizējo draugu, prokuroru Arnoldu Bīviņu.

Vispirms viņi ātri apskatīja gaiteni, tualeti, vannas istabu un virtuvi, pēc tam dzīvojamās istabas un verandu, līdz visi iekārtojāmies viesistabā. Kriminālpolicijas inspektors ar policijas ser�antu beidza rakstīt vietas apskates protokolu, bet Arnolds, ieslēdzis diktofonu un tāpat sev priek�ā noli�cis pratinā�anas protokola lapu, cie�i mani nopētīja un smagi pa�ūpoja galvu.

-�� Man (oti �ēl, Aksel, bet apstākļi spie��

-�� Tu daudz nepārdzīvo! rūgti iesmejoties, teicu. Dari, kas tev jādara, vienīgi� Varbūt pirms tam iedzersi glāzi kon�jaka? Noteikti kļūs vieglāk!

-�� Labprāt, Arnolds atbildēja, ta�u� Lieta ir ļoti no�pietna.

-�� Paklausies, vecīt, kas tomēr ir noticis? Es patie�ām par kaut ko tieku turēts aizdomās?

-�� Tā ir, Arnolds apstiprināja. Diem�ēl. Un nevis par kaut ko, bet par smaga nozieguma izdarī�anu! Aizdomas vēl vairāk pastiprinās, ja tiesībsargājo�ās iestādes atceras tavu neseno pagātni, kad reiz jau tiki apsūdzēts tī�as slepkavības izdarī�anā�

Spēji satrūkos un jutu, ka pāri ķermenim ātri pārveļas karsts satraukuma vilnis. Vai tie�ām atkal slepkavība?!

Steidzīgi atvēru bāra durtiņas, paņēmu jau aizsāktu kon�jaka pudeli un tie�i no kakliņa rīklē ielēju vairākus dzēriena malkus.

-�� To nevajag! Arnolds brīdino�i iekliedzās. Tev jābūt skaidrā!

-�� Kamēr tu mani oficiāli neesi aizturējis un aizvedis uz kādu no pārvaldes kamerām, es savās mājās varu darīt ko gribu!

Arnolds neapmierināts sarauca pieri, acīs iezibējās naida dzirkstis, un viņ� asi pagriezās pret pārējiem varas pār�stāvjiem.

-�� Sa�a, uzliec viņam rokudzel�us! Arnolds negaidīti pa�vēlēja policijas ser�antam, kur� to arī ļoti centīgi izdarīja.

Es tikai nicīgi iesmējos. Mana sirdsapziņa bija tīra.

-�� Bet tagad, Aksel Anson, lūdzu, apsēdies man iepretim, esi mierīgs un atbildi uz da�iem izmeklē�anu interesējo�iem jautājumiem!

-�� Esmu mierīgs, apsēzdamies sacīju. Bet tu, mans se�nais draugs, gan esi nelietis! Vai tu savā vietā nevarēji atsūtīt kaut vai manu veco ienaidnieku Aloizu Spridzānu? Tas būtu godīgāk. Bet nē! Nepietika ar to, ka atņēmi man sievu, tagad baigi sagribējies vēlreiz likt man izjust pazemojumu?

Arnolds brīdi klusēja, ta�u neizskatījās, ka manis teiktais uz viņu būtu atstājis jelkādu iespaidu.

-�� Lūdzu, Aksel, tagad personīgās lietas atliksim maliņā, bet beidzot ķersimies pie tā, kādēļ te esam ieradu�ies un iztraucēju�i tevi baudīt dzīvi tālāk.

Drūmi iesmējos.

-� Es dzīvi nebaudu, sacīju. Es vienkār�i mēģinu dzīvot.

-�� Tu dzīvo ļoti slikti, Arnolds teica. Bet tas nu tā ta�va personīgā darī�ana! Lūdzu atbildi uz manu pirmo un gal�veno jautājumu! Kur tu biji un ko darīji vakar no pulksten astoņpadsmitiem līdz divdesmit vieniem?

Tātad �ai laikā kaut kas ir noticis, ātri nodomāju. Un nekas labs tas nevar būt.

-� Vai es varu arī neatbildēt? painteresējos, lai gan atbil�di jau zināju iepriek�.

-� Protams, Arnolds sacīja. Vari klusēt kā padomju par�tizāns! Ta�u diez vai tas tev nāks par labu.

-�� Nāktu jau gan, es iebildu. Amerikas Savienotajās Valstīs jebkur� policists, aizturot kādu likumpārkāpēju vai tikai aizdomās turamo, uzreiz viņam paziņo: "Jums ir tiesības klusēt! Katrs pateiktais vārds var nākt jums par sliktu!"

-���� Pamosties! Arnolds dusmīgi iesaucās. Tās ir Amerikas Savienotās Valstis, bet �eit ir Latvija! Tā ka, lūdzu!

-� Es vēl padomā�u. Ja jūs mani turat aizdomās par smaga nozieguma izdarī�anu, tad nebūtu slikti, ja nopratinā�anā piedalītos arī mans advokāts, es teicu. Tas būtu likumīgi pat drūmajos Latvijas apstākļos.

-�� Neap�aubāmi! Arnolds piekrita. Ta�u diez vai tev pa�laik ir vērts velti tērēt laiku. Kad tiksi arestēts un atkār�tota oficiāla pratinā�ana notiks Kriminālpolicijas kantorī, tad varēsi pieprasīt kaut desmit advokātus! Tas, kas notiek pa�laik� Tā ir tikai tāda tiesiska priek�spēle. Es krimi�nālistiem atnācu līdzi vienīgi tāpēc, ka �obrīd esmu pilsētas de�urējo�ais prokurors un, kā jau pats zini, vienmēr, kad no�tiek slepkavība, man vai citam prokuroram jābūt klāt gan nozieguma vietas apskatē, gan citās darbībās, kas varētu pēc iespējas ātrāk sekmēt nozieguma atklā�anu!

-�� Lūdzu, apklusti! es skaļi iesaucos. Tu to visu vari apskaidrot �im jaunajam ser�antam, ne man! Atradies gud�rinieks!

-�� Vai manu jautājumu vēl atceries? Arnolds, nedaudz sanervozējies, atgādināja.

-�� Arnold, saki atklāti! cie�i ieskatījos viņa acīs. Vai tie�ām ir notikusi slepkavība?

-� Jā, viņ� apliecināja. Turklāt vēl stipri ne�ēlīga.

-�� Kad tas noticis?

-�� Vakar. Kā medicīnas eksperts pēc līķa apskates �odien mums darīja zināmu, slepkavība notikusi ap pulksten devi�ņiem vakarā. Varbūt minūtes piecpadsmit vēlāk. Tas ir diez�gan precīzi.

Es jau sāku nojaust, ap ko lieta grozās un kas varētu būt �ā nozieguma upuris. Tas mani ļoti satrauca.

-�� Kas ir cietu�ais? ar sausu muti jautāju.

-� Cietusī ir kādas tūrisma firmas īpa�niece Anita Ārgārde. Viņai vispirms ar �ampanie�a pudeli ir spēcīgi iebelzts pa galvu, kas arī izrādījies īstais nāves iemesls ielauzts gal�vaskauss. Pēc tam vēl astoņas reizes durts ar nazi. Nazis nav atrasts, ta�u uz �ampanie�a pudeles un vienas no glāzēm skaidri redzami tavi pirkstu nospiedumi. Kā tu to iz�skaidrosi?

-������ Ļoti viegli, atbildēju. Es vakar pie viņas biju aizgājis, lai uzteiktu darbu. Mēs abi sēdējām viesistabā un dzērām �ampanieti. Pa�saprotams, ka pudeli atkorķēju un glāzes piepildīju es.

-�� Vai pulksteni arī paskatījies?

-������ Tas notika laikā no pusseptiņiem līdz astoņiem. Nu tā, apmēram. Tad gāju prom.

-�� Uz kurieni? Arnolds ātri prasīja.

-�� To es neteik�u.

-�� Kāpēc?

-������ Tāpēc, ka izmeklē�anai par to nav nekādas daļas! skaļi atcirtu.

-������� Neāksties! Arnolds brīdināja. Tie�i tas izmeklē�anu interesē vispirms! Un tas ir ari tavās interesēs! Ja tu runā patiesību, tad tas ir vienīgais, kas tevi varētu atbrīvot no pamatotām aizdomām, ka �o slepkavību esi izdarījis tie�i tu! Vai tu pats to neapjēdz?

-������� Es visu saprotu, Arnold. Ta�u to, kur un ar ko es no pulksten astoņiem līdz vienpadsmitiem vakar biju, atklāt ne�varu. Arestē, kal va�ās vai �auj nost, bet to es neteik�u!

-�� Vai tas ir valsts noslēpums? Arnolds indīgi smīnēja.

-�� Gandrīz.

-������ Nu labi! Arnolds atmeta ar roku. Tad pasaki vismaz to� Pasaki kā vīrs godīgi un atklāti, nevis kā nobijusies padauza! Vai Anitu Argārdi nogalināji tu?

-������� Nē! strauji papurināju galvu. Tas ir absurds! Man nebija nekāda iemesla to darīt! Anita bija mana darba devē�ja un laba draudzene.

-������ Vai vakar vakarā starp jums notika kāds konflikts? Kaut vai sakarā ar to, ka gribēji aiziet no darba?

-������ Man ar viņu visu laiku bija draudzīgas attiecības un man ir patiesi �ēl� Pēk�ņi aizlūza balss. Anita savā ziņā bija kolosāla sieviete!

-������� Es tam ticu, Arnolds piekrita. Un vēl! Vai viņa bija tava mīļākā?

-���� Tas neattiecas uz lietu! nikni uzbļāvu. Bija vai nebi�ja! Kāda tam vairs nozīme?

-���� Tā vis, Aksel, nesaki! Pa�laik svarīgs var izrādīties katrs sīkums! Tinam lenti atpakaļ! Tātad jūs mierīgi sarunājoties, dzerat �ampanieti� Kas notika tālāk? Sekss?

-����� Nekāda seksa nebija! Mēs pārrunājām darba jautā�jumus. Viņa negribēja, ka beidzu strādāt.

-�� Kāpēc viņa to negribēja?

-���� Tas tev nav jāzina! Varu pateikt vienīgi to, ka Anita jau agrāk vairākkārt izteicās, ka kāds viņai draudot. Tovakar, tas bija īsi pirms manas aizie�anas, atnāca kāds vīrietis un sieviete. Starp Anitu un viņiem radās neliela konflikta si�tuācija, tad viņi drīz nomierinājās. Runāja par kāda jauna līguma slēg�anu. Ciemiņi sacīja, ka vēlreiz atnāk�ot ap pulk�sten deviņiem un tad turpinā�ot apspriest uzsāktās biznesa lietas.

-�� Kādā sakarā Anitai tika izteikti draudi? Tu to zini?

-�� Vienreiz viņa izmeta, it kā par lielu parādu.

-�� Kam viņa bija parādā?

-�� Nezinu.

-�� Kas varētu būt draudētājs?

-���� Nav ne jausmas, ta�u nevar izslēgt, ka tas bija tas pats pārītis, kas vakar pie viņas bija atnācis.

-�� Kas tie tādi bija? Tu viņus pazini?

-�� Pirmo reizi redzēju.

-�� Uz fotogrāfijām varēsi atpazīt?

-�� Dro�i vien.

-�� Un dzīvē?

-�� Bez �aubām!

-���� Viņi ir aizturēti, Arnolds negaidīti paziņoja. Izrādās, viņi patie�ām ir Anitas jaunie biznesa partneri. Viņi jau ir nopratināti un �ie cilvēki apgalvo, ka ap pusdeviņiem pie Anitas atnāku�i vēlreiz, tu joprojām tur esot atradies, viņi ātri noslēgu�i jaunu sadarbības līgumu un aizgāju�i. Tu esot palicis un izskatījies, ka prom nemaz neesot taisījies!

Es dro�i vien pat nedaudz nobālēju, tūlīt saprazdams, ka situācija kļūst arvien draudīgāka. Ta�u tomēr centos sa�ņemties un būt pēc iespējas mierīgāks.

-�� Tie ir meli! skaļi pateicu. Es no Anitas aizgāju jau ap pulksten astoņiem. Tas ir vēlākais! Kas pēc tam ir noti�cis viņas dzīvoklī, es nezinu. Starp citu, mister Holms, vai tev prātā nav ie�āvu�ās aizdomas, ka tie�i �is pārītis varē�tu būt Anitas īstie slepkavas?

-� Ie�āvās, Arnolds atbildēja. Bet viņiem vismaz pa�laik ir diezgan dro�s alibi. Vairāki cilvēki apgalvo, ka slepkavības izdarī�anas laikā, tas ir, ap pulksten deviņiem vakarā, redzēti darbojamies viņiem piedero�ajā kafejnīcā Ekstāze.

-�� Tā atrodas turpat netālu no Anitas mājas, es atgādi�nāju. Nav grūti da�u minū�u laikā aizskriet un atskriet atpakaļ.

-�� Teorētiski, jā, Arnolds piekrita. To mēs vēl pārbau�dīsim, ta�u pagaidām tiksim galā ar tevi! Tāpēc, aizdomās turamais Aksel Anson, vai tu vari pateikt un pārliecino�i pierādīt, ka pulksten deviņos neatradies cietu�ās dzīvoklī? Un ja patie�ām neatradies un slepkavību neesi izdarījis, kur tad tu biji? Ko darīji? Vai tev ir liecinieki? Vai tu vari pierādīt, ka tai laikā atradies uz ielas, kādā krogā, savās mājās vai, pildot sava specifiskā darba pienākumus, drāzi kārtējo ār�zemnieci vai kādu pa�māju dāmīti? Tu visu saproti pats! Li�kumus zini, arī izmeklē�anas juridiskās darbības nav sve�as. Ja tu to nevarēsi pierādīt, tad mums tevi ir jāarestē un vēlāk, pamatojoties uz neapstrīdamiem pierādījumiem tavu pirk�stu nospiedumiem uz slepkavības iero�a un laiku, kad tur esi atradies izvirzīsim apsūdzību tī�as slepkavības izdarī��anā, kas visticamāk notikusi sadzīves konflikta laikā.

Ta�u var būt arī citādi! Iespējams, tu viņu nogalināji greizsirdības vai pat mantkārīga nolūka dēļ. Un tad jau lietā figurēs citi panti. Tā ka, Aksel, domā! Pafunktierē, vai tev tomēr nebūtu izdevīgāk atzīties pa�am, nekā gaidīt, lai tavu vainu pierāda gan izmeklē�ana, gan tiesa! Ne�aubies, �oreiz

Aloizs Spridzāns pacentīsies tevi iesēdināt daudz sparīgāk! Toreiz tu viņam izspruki kā glums zutis no rokām, ta�u �oreiz, teik�u atklāti, tev nav ne mazāko izred�u! Desmit, divpadsmit vai pat visi piecpadsmit gadi ir nodro�ināti! Bet tagad laipni lūgts! Pazīstamais Matīsa cietums tevi jau ar nepacietību gaida!

Un sagaidīja arī! Man ļoti �ēl. Pagaidām kamerā esmu viens. Tik vien tā labuma. Garastāvoklis visu laiku turas zem nulles. Pie kā pa�laik turēties varētu es? Kur ir mans glāb�anas āķis? Principā es zinu. Tāpēc arī gandrīz vai jūku prātā! Varbūt esmu jau sajucis. Visu laiku tā vien gribas mesties ar galvu pret cietuma sienu. Lai sa�ķīst! Lai varu pazust! Kāda velna pēc man ir vajadzīgas smadzenes un to dotais prāts, ja es savā dzīvē nepratu un joprojām nespēju atrisināt da�as it kā pavisam vienkār�as problēmas!

Mani pakāpeniski pārņem sajūta, ka atrodos baismīgas vētras satrakota okeāna vidū un ar pēdējiem spēkiem mēģi�nu noturēties virs ūdens. �ķiet, vēl mirklis un es pazudī�u dzelmē! Kliedzu. Saucu palīgā. Bet nekā. Neviens nedzird! Visapkārt tikai tumsa un �au�alīgi vētras brāzieni. Un ja arī kāds dzird, dro�i vien pat ar patiku nodomā lai ta�u viņ� pazūd! Lai iznīkst! Aksels Ansons nav manu pūļu vērts! Kādreiz bija kaismīgs taisnības cīnītājs. Atmaskoja un sodīja ļaunumu. Centās, lai mūsu vidū būtu pēc iespējas mazāk sliktu ļau�u. Valsts un sabiedrība viņu cienīja un labi atal�goja! Bet ko viņ� darīja vēlāk!? No�ēlojams �igolo! Vīrie�u kārtas prostitūta! Kāda tur vairs cieņa, kāda sabiedrības atzinība!

Jā, iespējams, mana dvēsele nav tik balta un tīra kā vecmāmiņas tikko noausts linu palags, ta�u tur neviens

Mani pakāpeniski pārņem sajūta, ka ar pēdējiem spēkiem mēģinu noturēties virs ūdens. Skiet, vēl mirklis un es pazudī�u dzelmē! Saucu palīgā. Bet nekā. Neviens nedzird!

neatradīs neko arī tik melnu, netīru vai ko tādu, par ko man cilvēku priek�ā vajadzētu sarkt un kaunēties. Zigolo?! Nu un tad?! Cilvēki, likteņa sa�auti vai smagi ievainoti, ne to vien ir biju�i spiesti darīt, lai vismaz kaut kā noturētos uz tās �aurās laipas, kas ved pāri dzīves bezdibenim.

Izskatās, ka es jau esmu nokritis. Mazā cietuma kamerā. Visapkārt jūtams auksts drēgnums. Un atkal esmu apsū�dzēts slepkavībā! Kas tas ir kārtējā dzīves neveiksme vai ne�ēlīgs Dieva sods? Aloizs Spridzāns tā arī atklāti pateica: "�oreiz tu man, putniņ, neizspruksi! Sēdēsi būrītī ilgi un slikti!" Kāpēc viņ� neteica: "�oreiz tu neizspruksi likumam un taisnībai?" Kāpēc uzsvēra "man"?! Nekāda jaunatklāta pasaule tā nav. Lai cik godīgi arī būtu mūsu daudzie liku�ma sargi policisti, prokurori un tiesne�i, reizi pa reizei to�mēr atradīsies tāds, kur� likumu centīgi aizstāvēs ne valsts, bet galvenokārt savu personīgo intere�u vadīts. Diem�ēl. Neko pārmērīgi sliktu tur neredzu, vienīgi tādā gadījumā jau tā ne visai skaidrais jēdziens taisnīgums kļūst vēl mig�laināks un kārtējo reizi pārvēr�as par mietu, ar ko jebku�ram savam īstajam vai iedomātajam ienaidniekam iebelzt pa galvu!

Nu, vai nav riebīgi? Joprojām turpinu kliegt. Cilvēki! Atmostieties ta�u beidzot! Nenosodiet! Savā pārākuma apziņā nespļaujiet man sejā un dvēselē! Neko sliktu �ai dzīvē ne�esmu darījis. Tik vien kā mīlējis sievietes un daudzas iegu�vis bez mīlestības. Kas tur slikts, kas nosodāms? Vai tāpēc pasaule ir kļuvusi sliktāka?

Dzīvē, lai cik tas arī banāli skanētu, ir situācijas, kad viens tu neko nevari! Patīk vai nepatīk, ta�u tu esi spiests gaidīt citu cilvēku palīdzību. Vai vismaz vienu, kur� nebaidītos at�nākt un sniegt tev palīdzīgu roku. Vai vispār atnākt vien�kār�i tāpat lai pabūtu divatā.

Man it kā tomēr bija viena niecīga iespēja izglābties Anitas slepkavības lietas izmeklētājam atklāt, ka noziegu�ma izdarī�anas brīdī, tas ir, pulksten deviņos vakarā, atra�dos pavisam citā vietā pie savas mīļākās Kristīnes Savickas, un Anitu, kaut gribēdams, nekādi nogalināt nespēju!

Bet� Atkal �is nolādētais bet! Tas jau sāk kaitināt tāpat kā vārds mīlestība. Ja izmeklētājam pateik�u� Jā, es to varu un to darīt pat tā kā būtu mans pienākums, ta�u tādā gadījumā nāktos atklāt mūsu slepeno sakaru, Kristīne tūlīt tiktu saukta uz prokuratūru sniegt liecību, bet viņa, cen��oties saglābt ģimeni un spo�ās nākotnes izredzes, to, pro�tams, kategoriski noliegtu un nekas nemainītos� Un ja arī mainītos! Vai es, godīgs, stiprs un viņā iemīlējies vīrietis, vispār to drīkstu darīt? Vai man ir tiesības mūsu sakaru atklāt, tādējādi pakļaujot �o sievieti lielām nepatik�anām, nevēlamai publicitātei, ģimenes izjuk�anas draudiem un sabiedrības nosodījumam?

Nē!!!

Es kāds nekāds, zināmā mērā tomēr esmu d�entlme�nis. Un arī godīgs cilvēks. Bet vispār� Pie velna! Kāpēc gan man vajadzētu tēlot augstsirdīgu d�entlmeni un godavīru, ja tagad draud desmit gadi cietumā?! Vai man pie �ī vienīgā glāb�anas riņķa tomēr nevajadzētu pieķerties? Ar tā palī�dzību es diez vai līdz krastam tik�u, bet man vismaz radīsies cerība kādu laiku noturēties virs ūdens�

Arī tas būtu vērā ņemams panākums. Kāpēc to nedarīt?

Ta�u! Kur ir un vai vispār dzīvē pastāv tāds jēdziens kā mīlestības robe�a? Cik tālu jūtu un kaislību pārņemts cil�vēks var atļauties iet? Vai mīlestībā tomēr ir atļauts viss, nekādas fiziskās un morālās robe�as nepastāv un, milzīgā ātrumā traucoties uz priek�u, mums bremzes nav jāmeklē?

Ja tas, tāpat kā Visuma iespējamās robe�as apjēg�ana, mūsu prātam ir pārāk sare�ģīts process, es varu jautāt citā�di vai mūsu dzīvē no juridiskā, morālā un ētiskā viedokļa pastāv jelkādas daudzmaz vērā ņemamas uzvedības un rīcības normas, ko mēs, savas brīvības, dzīvības, dro�ības un personisko intere�u vārdā nekādā ziņā nedrīkstam pārkāpt? Un ja tomēr drīkstam, vai patie�ām visu?!

Nav izslēgts. Kā tur bija tai smukajā Paula dziesmiņā? "Es turē�os pie abiem virves galiem." Jā! Es savukārt turē�os pie pārliecības, ka tie�i mīlestības vārdā �o sievieti nedrīkstu nodot! Es labi saprotu, ka viņa, iespējams, nodos mani, ta�u lietas būtību tas nemaina. Es Kristīni tik tie�ām mīlu un varbūt desmit zaudēti brīvības gadi �ai mīlestībai nemaz nav pārāk augsta cena.

Tātad es palieku cietuma kamerā un nolemju klusēt. Par savām attiecībām ar Kristīni izmeklētājam neteik�u ne vār�da! Es negribu izjaukt viņas dzīvi. Lai gan tā nemaz tik laimīga un piepildīta nav, tā tomēr ir viņas dzīve un, ja es ar savu iera�anos to nespēju darīt labāku, tad, goda kodek�su ievērojot, vismaz nedrīkstu padarīt sliktāku un pa�u sie�vieti nelaimīgāku! Lai viņa paliek pie sava slavenā vīra, lai viņai paliek brīni�ķīgā divstāvu māja Me�aparkā un visai iespējamais valsts pirmās lēdijas tituls!

Es klusēju. Nav izslēgts, ka tas patiesībā ir ārkārtīgi stul�bi, ta�u, kā jau pirmīt iedomājos, viņa ta�u visu var noliegt un dro�i vien ari noliegs! Viņa neatzīsies! Tāda muļķe viņa nav. Un �ķiet, arī mīlestība viņas prātu un jūtas nav satrau�ku�i tik spēcīgi, lai labprātīgi ietu uz prokuratūru un, kaut�rīgi noliecot galvu, klusi atzītos: "Izmeklētāja kungs! Aksels Ansons nav vainīgs! Viņ� jau ilgāku laiku ir mans mīļākais, un tovakar, kad tika nogalināta Anita Ārgārde, viņ� bija pie manis, mēs dzērām �ampanieti un traki mīlējāmies. Es to varu apstiprināt ar zvērestu!"

Lai �ādā veidā atzītos, debesbrīni�ķīgajai Kristīnei vaja�dzētu būt vai nu sajuku�ai prātā mīlestības dēļ, vai arī būt ļoti godīgai� Tik godīgai, lai patiesības vārdā tomēr spētu upurēt savu pasakaini nokārtoto dzīvi!

Bet vai �odien kāds mīlestības dēļ spēj sajukt prātā? Vai kāds var uzdro�ināties būt tik godīgs un atklāts, lai ar savu rīcību nevis kaut ko iegūtu, bet zaudētu pilnīgi visu?

Tāpēc vairs izmisumā nevaidu. Es tikai rūgti smejos.

Un tad pēk�ņi manā sakarsētajā iztēlē uzplaiksna kāda pavisam reāli iespējama dzīves aina� īss kinokadrs. Ātri uzrakstīta novelīte.

Pagāju�i piecdesmit gadi. Tas pats vecais, labais Bastejkalns. Tas pats vecais, labais Rīgas kanāls un tā ūdenī lēni peldo�s gulbju pāris. Uz viena no soliņiem nesteidzīgi, pie kūjiņas turēdamās, apsē�as veca, balti nosirmojusi kundzīte, nedaudz iztaisno salīku�o augumu, grūtsirdīgi paskatās uz skaisto gulbju pāri un dziļās skumjās atceras kādu sen �eit notiku�u atgadījumu. Un atceras vīrieti, kas bija steidzies viņai palīgā atkauties no laupītājiem. Tas izdevās, ta�u tāpēc viņ� netaisnīgi zaudēja darbu, īslaicīgi nokļuva cietumā, bet, iznākot laukā, abi satikās un sākās skaists, mazliet roman�tisks, slepens mīlestības romāns. Tad negaidīti atgadījās kārtējā dzīves klizma. Vīrietis, atkal apvainots slepkavībā, vēlreiz nokļuva cietumā. �oreiz jau uz ilgu laiku. Sieviete varēja �o cilvēku izglābt, ta�u viņa labā nepakustināja ne mazo pirkstiņu.

Sieviete klusēja. Viņas dzīve bija pārāk skaista, laba, ma�teriāli nodro�ināta un sabiedriski spo�a. Viņa nespēja no tās atteikties. Tas būtu bijis pārāk smagi. Daudz vieglāk bija atteikties no mīlestības, un cēlais bruņinieks, nepatiesi ap�vainots un notiesāts, no viņas dzīves pazuda uz visiem laikiem.

Tagad mū�s ir galā. Viss dzīves ārējais krā�ņums zudis. Orķestra skaņas apklusu�as. Rīgas un Rundāles pils zālēs pieņem�anas rīko citi prezidenti un viņu dzīvesdraugi. Pa��laik no visa pagāju�ā palicis vienīgi vecums un vientulība.

Sievieti māc smeldzo�a grūtsirdība un, skatoties uz balto gulbju pāri, viņu pārņem arvien dziļākas skumjas. Viņa sa�prot, ka kaut kas ārkārtīgi vērtīgs dzīvē ir neglābjami pa�laists garām� Un neko tur vairs nevar izdarīt.

Tad negaidīti no Brīvības pieminekļa puses, rokā turot sarkanu rozi, viņai lēnām tuvojas vecs, tāpat nedaudz salīcis kungs, apstājas viņas priek�ā, mazliet noliec sirmo galvu un pasniedz simbolisko mīlestības apliecinājuma zīmi.

"Tas tev manai kādreizējai sapņu meitenei," viņ� saka.

"Paldies, Aksel!" sieviete klusi pateicas. "Tas ir skaisti un mīļi. Pārsteidzo�i, ka tu mani vēl atceries. Bet es to neesmu pelnījusi! Manas klusē�anas dēļ tu toreiz netaisnīgi cietumā pavadīji desmit gadus. Tas laikam bija �ausmīgi. Patiesībā tev tagad man vajadzētu�"

"To, ko man vajadzētu, esmu jau izdarījis," vīrietis atbild. "Esmu tevi atradis, atnācis un saku, ka mēs abi, gudri vai muļķi būdami, toreiz neizmantojām vienreizēji labu izdevību būt laimīgiem. Mūsu sirdīs un dvēselēs, kā pasakaina liktens dāvana, bija iekritusi mīlestība, bet� Tu izlēmi, lai tā paliek zināma vienīgi mums. Es tev neko nepārmetu. Man tos desmit cietumā pavadītos gadus nebija pārāk grūti iz�ciest fiziski, bet garīgi jutos ne�ēlīgi smagi. Man uz pieres un dvēselē tika iespiests kauna pilns zīmogs slepkava! Tu, Kristīn, biji vienīgā, kas varēja nepieļaut, lai man �o apkau�nojo�o zīmogu neuzspie�! Ta�u tu ļāvi. Kas notika pēc tam? Tu biji laimīga?"

"Jā," vecā sieviete atbild. "Es biju laimīga. Ta�u tas diem��ēl nevilkās ilgi. Tu domā mīlestībai vajag ilgt visa mū�a garumā?"

"Es to nezinu," vīrietis rūgtā balsī atbild. "Tu man liedzi iespēju par to pārliecināties. Varbūt, ka tā arī da�reiz notiek."

Vecā sieviete ar drebo�u roku pie sejas pieglau� sarkano rozi, un viņas acīs parādās asaras.

"Vai tu vari man piedot?" viņa klusā balsī prasa, un asaru vietā acīs pazib vāja cerība.

"Jā, Kristīn, es tev piedodu," vīrietis atbild. "Es tevi sapro�tu. Atteikties no tā, ko tu jau biji ieguvusi, tev nozīmētu no zelta karietes iesēsties vecos koka ratos, kas turklāt jebkurā brīdī varēja izjukt� Un tomēr, Kristīn! Dzīve ir pagājusi un nevajadzētu daudz raudāt, ta�u man joprojām kaut kas dziļi sāp un ir ļoti �ēl� Varbūt tie�i tavs vājums."

Turpmāko notikumu gaitu piecdesmit gadus tomēr gaidīt nevajadzēja. Viss noritēja daudz straujāk un neprognozējamāk.

Spriest jau var visādi, ta�u tā noteikti ir prātu smagi no�māco�a atziņa, kad saproti no tavas turpmākās rīcības, da�iem soļiem vai pat viena vārda ir atkarīgs cita cilvēka liktenis laimīgs vai ļoti traģisks! Bet ne jau tikai tas! No tā lielā mērā ir atkarīga ari pa�a tālākā dzīve�

Kristīne, nedaudz piemiegusi lielās acis, sēdēja dziļā at�pūtas krēslā un no savas Me�aparka mājas vaļējās terases domīgi vēroja rīta saules apspīdēto dārzu. Bija jau rudens. Pie mākslinieciski kaltā �oga ugunīgi sarkani vizēja lieli pīlād�ogu ķekari.

Tātad būs barga ziema, Kristīne grūtsirdīgi nodomāja. Auksta un ilga. Snigs pelēki sniegi. Izsals dārzi. Upēs slāps zivis. Loga rūtis greznos aukstas leduspuķes. Dienas vilk�sies bezgalīgi garas. Būs maz gaismas. Bie�i �ķitīs, ka tumsa vispār nekad vairs gaismu neatdos. Cilvēki dzīvos sve�u, naktslukturu vai kamīnu gaismā kā nu kuram būs pa�veicies.

Interesanti, kā tiek apgaismotas cietuma kameras? Man kādreiz viens pazīstams cilvēks teica, ka tur vispār apgais�mojums nekad netiekot izslēgts! Pat naktī! Vai tas ir labi visu laiku dzīvot mākslīgā gaismā? Bet vai tur ieslodzītie cilvēki vispār dzīvo?! Aksel! Kā tu tur jūties? Ak, es stulbā! Kā gan nevainīgs cilvēks, apvainots smaga nozieguma iz�darī�anā, var justies �aurā cietuma kamerā? Piedod, bet es to pat nespēju iedomāties! Tik daudz gan saprotu, ka tam ir jābūt kaut kam �au�alīgam!

Bet man ir labi. Saule viegli glāsta seju un, ja mēs nebūtu pazīstami, ja man par tevi nevajadzētu uztraukties un do�māt, es justos vienkār�i lieliski! Savickis ir jau kļuvis oficiāls Valsts prezidenta kandidāts nākamajam termiņam, un, to uzzinājis, viņ� man uzdāvināja pasakaini skaistu gredzenu ar briljantu! Nav ko noliegt man tas bija pat vairāk nekā patīkami! Es biju sajūsmā! Bet vispār� Tas bija tikai pir�majā brīdī. Skaists un dārgs tas gredzens, protams, ir, ta�u kaut kā nemaz nesilda dvēseli. Nezinu, Aksel, kā es justos tad, ja �ādu dāvanu man būtu pasniedzis tu? Vai aiz laimes ģībtu? Ta�u tikpat iespējams, ka es no tevis nemaz to ne�pieņemtu! Man vajadzētu tikai paskatīties uz tavām rokām un iedomāties, cik gan daudz sievie�u �īs rokas ir glāstīju��as. .. Un iedomāties tevi pa�u, kas par attiecīgu samaksu ir gulējis un kniebies ar desmitiem, varbūt pat simtiem sie�vie�u� Bet slikti vai labi tu esi gulējis arī ar mani! Tas visu izmaina! Es zinu tu ar mani to darīji ne naudas, ne arī izklaides dēļ. Mēs abi to darījām negaidīti uzradu�ās mīlestības dēļ! Tas daudz ko iz�ķir. Varbūt tas iz�ķir visu un ir galvenais, pats svarīgākais iemesls, kāpēc es vispār jo�projām par tevi domāju. Tevi atceros. Ilgojos. Un jūtu tev līdzi.

Es zinu, ka esi nevainīgs. Tu to Anitu neesi nogalinājis! Pats sev ļoti kaitējot, tu klusē! Tu nenodod mani! Tu nevie�nam vēl neesi atklājis, ka tai laikā, kad pelnīti vai nepelnīti tika nomu�īta tava darba devēja, mēs abi atradāmies uz �īs pa�as terases, un es tevi nofilmēju. Pēc tam nofilmējāmies abi. Tad dzērām �ampanieti un mīlējāmies. Toreiz, trakas kaislības pārņemti, mēs pārspējām pa�i sevi. Es zinu, kāpēc man joprojām to ir patīkami atcerēties. Tāpēc, Aksel mans mīļais un nolādētais -, ka es tevi joprojām mīlu! Tas ir ļoti savādi, varbūt slikti un grūti saprotami. Es tam, ko man dzīvē nācies darīt vai izlemt, vienmēr esmu piegājusi izsvēr�ti un pragmatiski. Bet pa�laik manā galvā un jūtās valda pamatīgs juceklis! Racionālais nepārtraukti mijas ar ira�cionālo. Tu manā dvēselē kā smagu slogu esi atstājis skaistas atmiņas un vēl kaut ko tādu, kas vārdos nav izsakāms.

Saki, ko man tagad darīt? Un kas tā mīlestība vispār ir kaut kas ļoti svēts un neaizskarams vai mūsu dzīves vissma�gākais lāsts? Ta�u vai pa�laik par mīlestību vajadzētu daudz prātot? Vai man tomēr nevajadzētu vairāk padomāt par savu sirdsapziņu un to, kā spē�u dzīvot tālāk, labi zinot, ka manas klusē�anas dēļ nevainīgam cilvēkam desmit gadi jāpavada ieslodzījumā?!

Un pat tad, ja �is cilvēks būtu glu�i nepazīstams, vai es spētu normāli dzīvot arī turpmāk?!

Nezinu. Klusēt ir viegli. Galu galā kāda man daļa par citu cilvēku dzīvi? Man jārūpējas tikai par savējo! Kaut kā ļoti negribas zaudēt to, kas iegūts� Bet, Kristīn, stop! At�jēdzies! Ko tad tu pati esi ieguvusi! Neko! Pirms vairākiem gadiem tev vienkār�i paveicās iepatikties bagātam, sabied�rībā pazīstamam vīrietim. Un viss! Kas tev te pieder?! Nekas! Ne māja, ne automa�īna un pat ne pirms nedēļas Savicka uzdāvinātais gredzens! Patiesībā, cik plika te atnācu, tik pli�ka varu arī aiziet! Skumji, jā, bet tādā gadījumā mani nekad nemocītu sirdsapziņas pārmetumi, ka neko neesmu darījusi, lai velti neciestu nevainīgs cilvēks.

Lai kādas ziemas arī nāktu, es negribu salt! Es gribu re�dzēt no debesīm krītam baltu sniegu. Un gribu redzēt� Jā, Aksel, gribu redzēt tavas acis un vīri�ķīgo seju! Gribu sajust tavu stipro roku pieskārienus. Savādi. Kāpēc viena vīrie�a glāsts var būt līdz riebumam nepatīkams, bet cita sniegt milzīgu baudu. Kā to lai izskaidro? Bet nekāda augstākā matemātika te nav vajadzīga. Vienkār�i vienu vīrieti tu mīli, bet citu ne.

Tā arī ir visa pasaules gudrība.

Jau pēc stundas, iepriek� sazvanījusies un saņēmusi atļau�ju un caurlaidi, Kristīne Savicka apņēmīgi vēra ģenerālpro�kurora vietnieka Arnolda Bīviņa kabineta durvis.

Lūdzu, sēdieties! Arnolds, viņu rūpīgi nopētījis, ar roku parādīja uz vienu ar melnu ādu apvilktajiem klubkrēsliem. Es jūs uzmanīgi klausos!

-������� Vakar izlasīju avīzē� Kristīne jutās acīmredzami ne�veikli. Rīt prokuratūra slepkavībā apsūdzētajam Akselam Ansonam uzrādī�ot galīgo apsūdzību un lietu nodo�ot tiesai.

-� Tā ir, Arnolds apliecināja. Vai jums par to jāuztraucas?

-������ Es viņu labi pazīstu, Kristīne teica. Aksels man stās�tīja, ka jūs esot viņa draugs.

Arnolds pārsteigts paskatījās uz negaidīto vie�ņu.

-�� Tā viņ� teica?

-�� Jā. Jūs esot draugi jau no skolas laikiem.

-������� Nu un tad? Arnolds neapmierināts prasīja. Kas no tā izriet?

-�� Vai jums viņa nav �ēl?

Arnolds nicīgi iesmējās.

-�� Kāpēc man vajadzētu �ēlot slepkavu?

Kristīne strauji paliecās uz priek�u un dusmīgi paskatījās uz bargo prokuroru.

-������� Kāpēc jūs esat pārliecināts, ka Aksels patie�ām ir slep�kava? viņa asi jautāja. Vai jūs ne mirkli par to ne�au�bāties?

-������� Nē, cienījamā Savickas kundze, Arnolds lepnā pārā�kuma apziņā atbildēja. Visi savāktie pierādījumi nepārpro�tami apliecina, ka Aksels Ansons ir vainīgs Anitas Argārdes vardarbīgajā nāvē. Ja arī viņ� joprojām būtu mans draugs, es viņa labā tomēr neko nespētu izdarīt. Man ļoti �ēl, kundze.

-������� Un ko viņ� pats? Kristīne ātri vaicāja. Vai viņ� no�darījumā ir atzinies?

-� Nē, Arnolds strauji pakratīja galvu. Viņ� visu noliedz.

-�� Kāpēc jūs viņam neticat?

-������ Te nevar būt runa par ticē�anu vai neticē�anu! Arnolds pacēla balsi. Jebkura nozieguma izmeklē�anā nozīme ir tikai faktiem! Bet tie skaidri runā�

-������� Bet ko saka jūsu sirdsapziņa? Kristīne skatījās tie�i viņa acīs. Vai tā neko neiebilst? Kāpēc jūs viņam tomēr neticat?

Kristīne klusējot no rokassomiņas izņēma nelielu kaseti un nolika to uz bargā prokurora rakstāmgalda.

-�� Es jau jums paskaidroju, Arnolds vēsi atbildēja.

-������ Vai Aksels jums neteica, ka viņ� nozieguma izdarī�anas brīdī nemaz nav atradies minētajā dzīvoklī, bet gan citā vietā?

-������ Teica, Arnolds apstiprināja. Bet tas neko nenozīmē! Viņ� vietu nenosauca. Bet bez pierādījumiem tie ir tikai tuk�i vārdi! Liecinieku nav. Tāpēc esmu absolūti pārliecināts�

-� �ādi pierādījumi tomēr pastāv, Kristīne pēk�ņi sacīja.

-�� Tāpēc jau arī esmu atnākusi, lai izmeklē�anai labprātīgi, neviena neietekmēta un nepiespiesta, �ai lietā oficiāli snieg�tu savu liecību� Aksels nav vainīgs! Un es to varu pierādīt!

Arnolds patiesi pārsteigts uz viņu paskatījās un nodomā�ja nākamā prezidenta kundze ir stipri nojūgusies.

-�� Kāpēc jūs to gribat darīt? viņ� skarbi vaicāja.

-�� Tāpēc, ka nevēlos, lai nevainīgs cilvēks�

-������� Kādēļ? Arnolds vēl vairāk izbrīnījies jautāja. Kas viņ� jums tāds ir? Draugs, radinieks vai parādnieks?

-������ Viņ� ir mans mīļākais! Kristīne, brīdi klusējusi, atklāti izaicino�i pateica. Un Aksels tai laikā atradās pie manis! Ko mēs tur darījām, jums ilgi galva nav jālauza!

Arnolds, stiprā mērā �okēts, �ķērsoja pla�o kabinetu un, apsēdies aiz liela rakstāmgalda, kļuva oficiāli nopietns.

-�� Vai jūs, Savickas kundze, maz apjēdzat, ko runājat?

-������ Apjēdzu, Kristīne apņēmīgi atbildēja. Es runāju pa�tiesību!

-������� Man �ķiet, cienītā, jūs īsti neapjēdzat visas lietas no�pietnību! Vai jūs �o patiesību esat ar mieru arī publiskot? Arnolds, joprojām nespēdams slēpt pārsteigumu, jautāja.

-�� Ja jūs �ādu liecību, apstiprinātu ar parakstu un zvērestu, sniegsiet izmeklē�anai un tiesai, tā tūlīt kļūs zināma sabiedrībai! Visai tautai! Vai jūs patie�ām to vēlaties?

-������� Nē! Kristīne gandrīz vai izmisusi iesaucās. Es to negribu! Bet mana sirdsapziņa un godaprāts�

-������ Izbeidziet! Arnolds asi atmeta ar roku. Aksels Ansons nav tas vīrietis, kura dēļ� Kas viņ� tāds ir? �igolo! Kāpēc jūs mēģināt viņu glābt? Labāk glābiet savu reputāciju, labo slavu un laulību ar nākamo Valsts prezidentu! Vai tie�ām tas viss jums neko nenozīmē?! Vai tam visam vairs nav ne�kādas vērtības?! Bez tam, cienītā kundze, jūsu pūles tik un tā būs veltas! Diez vai tiesa jūsu liecību ņemtu vērā. Tie atkal būtu tikai vārdi bez jebkāda seguma! Ir vajadzīgi pierā�dījumi! Saprotiet? Vai jums �ādi pierādījumi ir?

Kristīne klusējot no rokassomiņas izņēma nelielu kaseti un nolika to uz bargā prokurora rakstāmgalda.

-�� Tur ir, viņa teica. �ajā videokasetē redzams, kā mēs ar Akselu stāvam uz manas mājas terases un skūpstāmies. Tur ir arī fiksēts laiks 2003. gada 11. jūlijs, pulksten 21.04. �ķiet, tie�i tai laikā tika pastrādāts noziegums, kurā jūs nepatiesi apsūdzat Ansona kungu! Tādā sakarā kategoriski pieprasu, lai jūs tūlīt manu liecību un �o lietisko pierādījumu ieprotokolētu un pievienotu izmeklē�anas materiāliem, kā arī nekavējoties atbrīvotu Akselu Ansonu no apcietinājuma!

Arnolds, ar plaukstām saķēris galvu, ilgi klusēja, tad patiesas neizpratnes pilns cie�i paskatījās uz Kristīni.

-� Savickas kundze, kāda velna pēc tas jums ir vajadzīgs? viņ� prasīja. Vai jūs maz apjēdzat, ko darāt? Jā, ja patie�ām tā viss arī ir, mums Ansonu nāksies atbrīvot. Neko nepada�rīsi! Bet kas tādā gadījumā notiks ar jums? Vai esat par to padomājusi? Es ļoti atvainojos, kundze, bet vai jūs gadījumā neesat vājprātīga? Par jūsu attiecībām ar �o izvirtu�o vīrieti rakstīs visa mūsu dzeltenā, melnā un sarkanā prese! Savicka kungam, iespējams, nāksies atteikties no kandidē�anas uz prezidenta amatu! Vai tas ir to vērts? Jūsu zaudējumi būs milzīgi, bet ieguvums� Praktiski nekāds! Jūs no ilgsto�a cietumsoda patie�ām izglābsiet� Bet ko?! Nicināmu vīrie�a kārtas prostitūtu! Atkārtoju vēlreiz apdomājieties! Jūs zaudēsiet visu, pretsvaram negūstot pilnīgi neko!

Kristīne piecēlās, domīgi paraudzījās apkārt, tad sievi�ķīgi jauki pasmaidīja.

-�� Varbūt tas nemaz nav tik slikti, ja mēs da�reiz mazliet arī zaudējam prātu� Tad mēs pārstājam rēķināt. Kalkulēt. Analizēt variantus. Mēs vienkār�i dzīvojam, pakļaujoties tikai jūtām�

-� Man jūsu ir patiesi �ēl� Arnolds klusi sacīja. Atklāti sakot, neviena gudra sieviete tā nerīkotos!

-�� Iespējams, Kristīne lēnīgi piekrita. Bet kā, prokuro�ra kungs, tādā gadījumā paliktu ar patiesību? Vai tā mūsu laikos vairs nav nekādā cenā? Un kā būtu ar mūsu goda�prātu? Un galu galā ko tādā gadījumā mēs lai darām ar savu mīlestību?

Nākamajā dienā, pie Saktas puķu pārdevējām nopircis septiņas sarkanas rozes, gar Brīvības pieminekli nestei�dzoties nonācu pie Bastejkalna un lēnām tuvojos soliņam, kur mani jau gaidīja Kristīne.

-�� Sveika! es klusi sacīju, viņas priek�ā godbijīgi pakla�nījos un pasniedzu ziedus. Es tev ļoti pateicos, Kristīn! Tu esi daudz labāka, nekā par tevi biju domājis! Tu, izrādās, neesi ne pārāk lepna, ne savtīga. Tu vienkār�i esi laba! Pal�dies! Varbūt kādreiz pēc ilgiem gadiem atkal �eit satiku�ies, mēs savās dvēselēs nejutīsim ne rūgtumu, ne no�ēlu par to, ko esam darīju�i. Redzi? Mēs atkal sē�am uz mūsu vecā, labā Bastejkalna soliņa un jūtamies tīri. Es nezinu, kā turpmāk ritēs tava dzīve, kā ritēs mana vai pat mūsu abu kopējā� Bet vienu gan es zinu dro�i. Mēs, Kristīn, esam biju�i tik stipri un godīgi, ka spējām viens otru nenodot�

Kristīne uzlika galvu uz mana pleca un mazliet sapņaini skatījās, kā gar kanāla malu aizgāja kāds iemīlējies pārītis.

-�� Aksel, viņa klusi teica. Mēs izdarījām visu, lai pat pēc piecdesmit gadiem abi te atkal varētu sēdēt un mums vienam par otru nevajadzētu kaunā sarkt. Vai tas ir daudz vai maz, es nezinu. Bet pa�laik man ir pasakaini labi!

Un man tāpat, es nodomāju. Es nezinu, kā beigsies mans mū�s, bet �is mirklis patie�ām ir jauks! Tā dēļ bija vērts kaut ko arī paciest. Un atcerēties nemaz tik bie�i negadās, ka laimīga sieviete uzliek galvu uz tava pleca�

Rīga,

2003.� gada 21. marts -

2004.� gada 3. janvāris

Ko lai vēl saku?

Teik�u atklāti nezinu! Romāns ir uzrakstīts, publicēts "Latvijas Avīzē" un dro�i vien daudzi to jau ir izlasīju�i. Gribas domāt, ka lielā�kajai daļai lasītāju "Latvie�u �igolo", kā gandrīz vai visi manis iepriek� publicētie darbi, būs paticis, licies interesants, emocionāli uzlādēts un radījis vielu kaut nelielām pārdomām par vīrie�a un sie�vietes attiecībām, kā arī cilvēka dzīves lielāko laimi vai nelaimi mīlestību.

Lai gan� Par mīlestību vispār nevajadzētu runāt. Ne glu�i tāpēc, ka �o unikālo parādību neviens austrumzemju vai pa�māju gudrais nespēj daudzmaz jēdzīgi izskaidrot, bet galvenokārt tādēļ, ka tā cil�vēka apziņai un dzīvei |oti bie�i uzliek pārāk lielu slogu. Ne katrs ir tik stiprs, ka spēj un grib to nest.

Nesen pie manis bija ienākusi pusmū�a kaimiņiene, kuras laulī�bas dzīvi ne tuvu nevar nosaukt par izdevu�os, smagi apsēdās man iepretim un, atviegloti uzelpojusi, jauki pasmaidīja.

"Zini, Egil, esmu laimīga, ka tagad man visas mīlestības sagā�dātās cie�anas ir beigu�ās. Es vairs nemīlu! Tagad savā jūtu pasau�lē jūtos brīva un mierīga! Kaislības rimu�as, nav iemesla uztrauku�miem, nav vairs par ko īsti baiļoties, vairs nedzirdu nekādus pārme�tumus, piespiedu kārtā nav jāpiedalās nepelnītās un slikti uzvestās greizsirdības scēnās, nav jādzird lamas un bargus draudus "ja es tevi vēlreiz redzē�u kopā ar viņu (sava darba kolēģi!) nositī�u!"

Kāpēc viņai ar to vajadzētu samierināties?

AUTORS PAR ROMĀNU

Greizsirdība tas ir visstulbākais un pretīgākais, kas starp vīrieti un sievieti var notikt. Un neviens man neiestāstīs, ka greizsirdība

esot viena no neatņemamām mīlestības sastāvdaļām un tikpat nepiecie�ama, kā kaisles pilna tuvība.

Tas esot tāpat kā ar puķi ja ir zieds, ir jābūt arī kātam!

Tātad ja ir mīlestība, jābūt greizsirdībai. Bet ja savstarpējās at�tiecībās pastāv agresīvi aizdomu uzplūdi, mīlestībai �ais attiecībās tomēr nav vietas. Tā vienkār�i izgaist, kā pirmajos saules staros pa�rasti izgaist rīta migla un no zā|u stiebriem pazūd dzidrie rasas pilieni. Un pēc tam brīnāmies kur mīlestība pazuda?

Nekur nepazuda. Mēs pa�i to nokāvām.

Bet patiesībā ne tikai par to ir stāsts. Lai cik tas pirmajā brīdī it sevi�ķi, ņemot vērā romāna nosaukumu arī �ķistu paradoksāli, stāsts ir par skaistu, reti sastopamu mīlestību un uzticību. Par cilvē�ka spēju �īs mīlestības vārdā vienam otru nenodot pat ja vajadzē�tu ziedot materiāli labi nodro�inātu dzīvi vai brīvību.

Romānā "Latvie�u �igolo" cilvēku attiecības vismaz galveno varoņu ir tīras un skaidras. Gandrīz vai kā brīni�ķīgs sapnis. Bet, ja dzīvē tā tomēr ne pārāk bie�i notiek, kāpēc gan nepasapņot?

Ta�u gandrīz visi romānā attēlotie notikumi ir patiesi un nekas tur sevi�ķi nav izdomāts. Jo ne dzīvi, ne mīlestību neviens ta�u izdo�māt nevar!

Kā da�i citi manu romānu nosaukumi, arī �is, ja tā var teikt, ir nozagts. Pirms vairākiem gadiem noskatījos Holivudas grāvējfil�mu "Amerikāņu �igolo" ar slaveno aktieri Ri�ardu Gīru galvenajā lomā. Neko teikt aktieris ir skaists vīrietis, kas ar �o filmu iekaroja visas Amerikas sievie�u sirdis. Mazliet vēlāk par viņu sajūsminājās jau visa pasaule.

Un tad man uznāca tāda kā baigā cemme. Ko tie uzpūtīgie jeņķi tā izlec? Ko lielās ar savu bagātību, dzīvesveidu, militāro varenību un �ilbino�ajām Holivudas aktrisēm un aktieriem supermeņiem?!

Kas vai mēs, latvie�i, esam sliktāki?! Neko nespējam? Vai mums nav izcili aktieri, laba māksla, skaistas sievietes un vīri�ķīgi vīrie�i?! Ir! Un kā vēl ir!

Ja mēs vēl spētu tik bie�i un skaļi ne�īkstēt par savu drūmo pa�gātni (bet kurai tautai tā gan bijusi laimīga un sociāli taisnīga?), tad dro�i gan ar savu vitalitāti, gan seksuālo enerģiju nemaz nebūtu vā�jāki ne par vienu amerikāni vai dienvidos dzīvojo�u tautu pār�stāvjiem.

Man vismaz tā gribas domāt.

Nesen nelielā tik�anās reizē ar kādas bibliotēkas lasītājiem viena jauna dāma, skatīdamās man tie�i acīs, painteresējās: "Godājamo rakstniek, sakiet, lūdzu, kā jūs tik labi pārzināt specifisko �igolo darbu?"

Brīdi klusējis, drūmā nopietnībā savilku ģīmi un atbildēju: "Tas tāpēc, cienījamā kundze, ka bez rakstnieka darba es pa vakariem vēl piepelnos tie�i �ādā veidā�"

Protams, muļķības. Es viņai varēju arī atbildēt ar pretjautājumu: "Bet kā jūs pati, kundze, tik labi pārzināt, kā uzvedas, ko dara un kā strādā profesionāls seksuālo pakalpojumu sniedzējs?"

Viņa dro�i vien nosarktu un klusi atbildētu:

"Es par to esmu lasījusi sievie�u �urnālos�"

Es tāpat. Lai rakstnieks spētu aprakstīt, kā saimniece uz plīts vāra putru, viņam pa�am �ī putra nav jāvāra. Vai jālec liesmās, kad apraksta ugunsgrēku.

�urnāla "Karogs" janvāra numurā kāda studente (domājams nā�kamā literāte) diezgan augstprātīgā pārākuma apziņā uzrakstījusi savus iespaidus par gadskārtējiem prozas lasījumiem. Tur esot pie�dalīju�ies apmēram piecpadsmit autori, no kuriem vismaz puse man bija pilnīgi sve�i, nepazīstami, pirmo reizi dzirdēti. Ta�u jaunā literatūras censone vienu daļu no viņiem visā nopietnībā jau iedalī�jusi literatūras klasiķos un tajos, kuri par klasiķiem, iespējams, vēl tikai kļūs.

Par to visu, protams, varētu viegli pasmaidīt, ta�u �ā raksta au�tore pieminētos autorus ne tikai dalīja jau eso�ajos klasiķos un iespējamos ģēnijos, bet arī tradicionālistos, tas ir, normāli raksto��ajos (reālistos) un modernistos tajos, kas raksta nesaprotamus, grūti uztveramus pa�refleksējo�us tekstus, ne mazākā mērā nerē�ķinoties ar iespējamā lasītāja interesi par viņu uzrakstītajiem sace�rējumiem. Bet �ie sacerējumi ir veidoti bez stingra un secīga si�eta risinājuma un balstās tikai un vienīgi uz pa�a autora iek�ējiem pārdzīvojumiem, domām un nervozām refleksijām. Un kā nodeva mūsdienu modernajam laikmetam atklātas rupjības un diezgan pretīgas jēlības.

Pats par sevi saprotams, jaunajai literātei visas simpātijas pieder �iem murgu rakstītājiem, bet tos, kuri savos darbos dzīvi un cilvēku attiecības attēlo reālistiski un visiem saprotamā valodā, sūta ar saviem it kā sen novecoju�ā stilā radītajiem darbiem doties uz "Lauku Avīzes" izdevniecību�

Izdevējam, un vēl jo vairāk teksta autoram, galu galā vispirms ta�u jādomā par lasītājiem! Tātad normālam rakstniekam labā lite�rārā valodā un augstā mākslinieciskā līmenī jācen�as dzīvi attēlot tādu, kāda tā ir. Nenoliedzu, dzīve da�reiz var arī pārvērsties murgā, ta�u rakstniekam �ī situācija jāspēj aprakstīt vismaz tā, lai arī lasī�tājs, ar milzu grūtībām lau�oties modernista piedāvātā teksta d�un�gļos, pats nesajuktu prātā�

Domāju, ka ar visu savu reālistisko skatījumu uz dzīvē notieko�o, esmu arī pietiekami moderns, lai ne tikai ar interesantu si�etu, grāmatas varoņu raksturiem un to rīcības psiholoģisko pamatoju�mu, bet arī ar tikai man piemīto�o rakstības stilu būtu pieņemams kā reālistiskās prozas piekritējiem, tā arī modernās literatūras cienītājiem.

Romānā "Latvie�u �igolo" citu attēloto notikumu starpā ir piemi�nēti un pat diezgan detalizēti aprakstīti vairāki deviņdesmitajos ga�dos Latvijā notiku�i baismīgi kriminālnoziegumi. Savā laikā, strādā�jot par �urnālistu laikrakstā Neatkarīgā Cīņa, esmu par tiem jau rak�stījis un patie�ām sarunājies ar slepkavu, kuram tiesa toreiz bija piespriedusi nāves sodu.

Jebkur� lasītājs sapratīs, ka rakstnieks, kas uzraksta daiļliteratū�ras darbu romānu -, nekad nevar visus romānā attēlotos notiku�mus vienkār�i izdomāt. Tāpat kā nevar ja neraksta dokumentālu prozu visu si�etu balstīt tikai un vienīgi uz reāli notiku�u notikumu pamata.

Viss sajaucas gan autora izdoma, gan reāli dzīves notikumi, un grāmatas panākumi atkarīgi vienīgi no tā, cik talantīgi rakstnieks to visu spējis pasniegt jums lasītājiem.

Pie visa jau teiktā varu vēl piebilst, ka neesmu no tiem, kas pie jebkuras izdevīgas lamā valdību vai izjūt naidu pret bagātiem cil�vēkiem. Tāpat manī nekādu nepatiku, nemaz nerunājot par nicinā�jumu, neizraisa ne prostitūtas, ne �igolo darbs. Tad jau drīzāk otrā�di priecājos, ka tādas profesijas pastāv arī mūsu sabiedrībā, jo to pārstāvji, kā jau minēts romānā, cilvēkiem dara tūksto� rei�u vairāk labuma, nekā visa mūsu milzīgā valsts ierēdņu armija kopā!

Un vēl mana sirds pateicība lasītājam, kas �o grāmatu izlasīja.

Nemaz nebija slikta, vai ne?

Egils Lukjanskis

Izvēle. Stāsti un noveles. Liesma, 1966.

Nekad nebeigsies. Stāsti un noveles. Liesma, 1968.

Pieskāriens. Stāsti un noveles. Liesma, 1971.

Bez �ēlastības. Garstāsti. Liesma, 1973.

Bronzas sieviete. Stāsti un noveles. Liesma, 1975.

Neuzvarētais. Romāns. Liesma, 1977.

Memento mori. Romāns. Liesma, 1977.

Lāse karogā. Mākslinieciskie apraksti. Liesma, 1980.

Skrējiens bezgalībā. Stāsti un noveles. Liesma, 1981.

� un mana dzīvība arī. Dokumentāls apraksts. Liesma, 1984.

Atliktais laiks. Romāns. Liesma, 1985.

Ne jau katru dienu. Romāns. Liesma, 1987.

Atnāc un paņem. Romāns. Liesma, 1987.

Rēta akmenī. Romāns. Liesma, 1993.

Nakts tiesnesis. Romāns. Avots, 1993.

Sāpes un triumfs. Romāns. Sol Vita, 1994.

Kliedziens no debesīm. Romāns. Liesma, 1994.

Sieviete visam mū�am. Romāns. Preses nams, 1996.

Asaras debesīs. Romāns. Liesma, 1997.

Palīgā sauciens. Romāns. Daugava, 1999.

Privāttiesnesis. Romāns. Preses nams, 1999.

Notiesātais. Romāns. Lauku Avīze, 2000.

Cilvēks naktī. Romāns. Lauku Avīze, 2000.

Tas, ko tu negaidi. Romāns. Lauku Avīze, 2001.

Naida nogurdinātie. Romāns. Lauku Avīze, 2002.

Krievu leitnanta mīļākā. Romāns. Lauku Avīze, 2002.

Sprieduma izpildītājs. Romāns. Lauku Avīze, 2002.

Trīs saujas mīlestības. Romāns. Lauku Avīze, 2003.

Cilvēks, kur� negribēja mirt. Romāns. Zvaigzne ABC, 2004.

V� Kaijaks Enijas bize

A. Skailis Septiņas bīstamas jaunavas M. Zīle Lilija M. Geidāne Puisiķciems

V� Kaijaks Zem Marsa debesīm A. Pūriņ� Mīla un naids Livonijā

____________________________________________________________ 2000. gadā

L. Brīdaka Aizvēj� pie jūras E. Lukjanskis Notiesātais E. Lukjanskis Cilvēks naktī R. Plucis Mazā ciema ledainais pavasaris

A.� Sedlenieks Gladiators

V� Kaltiņa Mīlestības ārprāts jeb lielie kāposti M. Zīle Lilija-2

M. Geidāne Bāka pār me�iem I. Bērziņa Dālderkalnā

D. Avotiņa Kapteiņa Jēka mīlestība

V� Kaijaks Nārbuļu dēli

V� Gune Atpakaļceļ� � Nāru guns

____________________________________________________________ 2001. gadā

B. Eglīte �Ābeļu� ragana M. Geidāne Vēju dziesma

O. Mauriņ� Hameleonu rotaļas latvie�u gaumē

A. Pūriņ� Lā�plē�a klejojumi

M. Zīle Smukas meitas maksā smuku naudu

A.� Pūriņ� Lielā bērza noslēpums

S. Gailite Taureņa lidojums akmenī

B. Eglīte Me�a noburtie

E. Lukjanskis Tas, ko tu negaidi

M. Svīre Slazdu krogs un divi nami Rīgā Z. Bekmanis Trīs dienas pēc pastardienas �

E. �ņore Uzticības tests L. Brīdaka Melnās ogas

2Q02. gadā

E. Lukjanskis Naida nogurdinātie A. Pūriņ� Mana dzīve jūsu rokās K. Klana Klūrgu sūnākļa rēgs S. Me�ābele Uz priek�u, meitenes! A. Zuja Piepildi savus sapņus M. Geidāne Kārklu sīkstums E. Lukjanskis Krievu leitnanta mīļākā A. Skailis �ūsku dīdītājs un svētā

V� Kaijaks Mantinieki

V� Kaltiņa Te byu es

E. Lukjanskis Sprieduma izpildītājs S. Me�ābele Naktī uz svētdienu

____________________________________________________________ 2003. gadā

I. Bondere Karaļkronis M. Geidāne Pie mums �usnakciemā A. Auziņ� Neej uz savām bērēm L. Brīdaka Notikums U. Strupulis Paradīzes vārti M. Geidāne Atvars aiz laipas A. Zuja Zvaigznes gūstā E. Lukjanskis Trīs saivas mīlestības

V� Ozols Sekslietu detektīvs jeb Roņals Dz. �uravska Cietsirdīgās spēles

J. Pētersons Viltīgā mīla M. Zīle Sliktā sieviete

____________________________________________________________ 2004. gadā

A. Pūriņ� Brentes pils briljanti

M. Geidāne Pūķu nams

A. Skailis Cilvēks, kas izlīda no Daugavas

I. Bauere Sauc mani sniegā

L. Purs Daugav's vienu malu�

D. Avotiņa Zudībās atrastais

I. Freimane Malduguns vilinājums

L. M. Grin�teina Mūzikas stundas

A. S. Gailite Durvis nav aizslēgtas

S. Me�ābele Viena lustīga sieviete

Ozola Rūņciem bū�an un nebū�ans H. Pauk�s Pirmā sniega sindroms

2005. gadā

V Kaltiņa Savvaļas ganībās A. Pūriņ� Auss no debesīm

TURPMĀK IZNĀKS

APRĪLĪ Lija Brīdaka Krustceļu vasara

MAIJĀ Monika Zīle Mana mīļākā nams

ATCERIETIES_______________

"Lata romānu" Abonē�anas maksa:

var ari abonēt (indekss 2150) 1 mēnesim Ls 1,25

Latvijas Pasta nodaļās 3 mēne�iem Ls 3,75

(izdevums abonentiem tiek 6 mēne�iem Ls 7,50

izsniegts pasta nodaļā). 12 mēne�iem Ls 15,00

E. Lukjanskis LATVIE�U �IGOLO

Redaktors Valdis Veilands Korektore Mudīte Arāja Aleksandra Stankevi�a zīmējumi Silvijas Kokinas datorgrafiskais noformējums Parakstīta iespie�anai 15.02.2005. �Lauku Avīzes� izdevniecība Dzirnavu ielā 21, Rīgā LV-1010. Iespiesta SIA �Latgales druka� tipogrāfijā Baznīcas ielā 28, Rēzeknē LV-4600.