EGĪLS LUKJANSKIS

MEMENTO MORI

.

Zvana skaņas ieskanējās pavisam tuvu, blakus, uz�sēdās uz pleca, ar visu spēku triecās pret deniņiem, sita pa seju un atmiņām, te aiz�āvās garām kā lode, kā reaktīvais �āviņ� vai putns, te atkal atgriezās un stāvēja virs galvas un kokiem kā pakārtas.

Spīdēja saule; saule spīd vienmēr, vai mēs to re�dzam vai neredzam, bet todien tā mētāja savus siltos starus kā iz�ķērdīgs bagātnieks zelta monētas: saule apspīdēja ceļu, me�u, pie kapsētas vārtiem garo auto�ma�īnu rindu, veco kapli�u, pavadītāju drūmās sejas, vienīgi tā nespēja nevienu sasildīt. Ne kokus, ne ceļu, ne automa�īnas, ne kapli�u, ne pavadītāju sejas. Ari sirdis ne. Un nevajag censties. Kapli�ās vienmēr būs auksti. Nāve vienmēr būs auksta. Pat tūksto� sauļu to neatsildīs. Un dobjās zvana skaņas tikai papildi�nāja �ā mirkļa nozīmīgumu, saltā vēja nepatīkamos pieskārienus un kaut kādu bezjēdzīgu bezcerību.

Ar zvana skaņām aizlido sāpes.

Un pazūd spēks.

Aizlido viss sliktais, viss melnais.

Un izgaist prieks.

Aizlido gadi un pagātne.

Un aizskrien piepildījums.

Ar dobjajām zvana skaņām aizlido cilvēka mū�s.

Un izgaist dzīve.

Bedre, bedre jau izrakta.

Es stāvēju starp kapsētas vārtiem un kapli�u, spiedies pret sirmu vītolu, un uzmanīgi vēroju mil- zīgo pavadītāju pūli. Lielākā daļa tādi pa�i cilvēki kā . Piecdesmit pieci gadi. Pusmū�s� Tā tikai ir pie�mīts teikt. Gandrīz jau visa dzīve. Un tās dienas, : gadi, kuri vēl nāks, būs tikai dievu �ēlastība vai īnums. Dro�i vien brīnums, jo nekad vēl ne no dzī- :s, ne cilvēkiem nekādu �ēlastību neesmu saņēmis.

�ķiet, dievi guļ. Tie�i tad, kad cilvēcei varbūt pirmo reizi patie�ām bija vajadzīga jūsu palīdzība, jūs mie�rīgi atlaidāties paradīzes siltajos dārzos un mierīgi snaudāt. Varbūt pat redzējāt krāsainus sapņus. skaistus kā vasarsvētku bildītes. Bet vajadzēja tomēr pamest acis uz leju. Tikai da�us skatienus uz grēcīgo zemi, un jūs atmostos. Varbūt atmostos, varbūt no- tos, varbūt tomēr saņemtu dū�u un nokāptu lejā. Bet jūs ta�u esat dievi un tādēļ gudri. Jūs snaudāt en tālāk. Nekāpāt. Jūs skaidri zinājāt � arī jūs tic ilādētic fri�i pieliktu pie sienas. Skaidrs. �Gult mii is�. Tas nekas. Tie ir tikai bleķī iekalti vārdi. Arī is stāvētu ar paceltam rokām. Ar stingri uz mugu- is sasietām rokām. Pat pēdējo reizi viņi jums ņe�mtu paskatīties uz sauli. Uz kokiem. Uz debesīm, z zvaigznēm. Jūs spētu vienīgi saostīt pelēko akmeņu nar�as. Un dzirdētu, kā aiz muguras klusi �alc iķernieku priedes. Un varbūt pat sajustu, kā krūtīs triecas lode. Knih, knah, un no jums būtu paliku�i āri vienīgi jūsu baltie paltraki. Viss. Vairāk nekas, ā, lūk, mīļie dieviņi � gudrinieki. Snaudiet vien ilāk, kamēr nāve strādā. Bet tā strādā pamatīgi, aujas melnās miesās, dū�īgi kā me�strādnieks. Interesanti, kādēļ cilvēki nāvi iedomājas kā ģindeni r izkapti rokās? Kad tas sācies? Mēra laikos? Kole- as un melno baku laikos? Bet ne jau tāda nāve izska- ās. Cilvēkiem glu�i vienkār�i pietrūcis fantāzijas, ai arī viņi neko nav zināju�i. Nāvei ta�u ir tūksto� eidu. Simts miljonu tērpu. Simts miljonu masku,

Kauli un sarūsējusi izkapts � Smieklīgi. Bet var jau būt arī izkapts. Visbie�āk nāve tomēr ir lode. �ķemba. Nazis. Dzelzs stienis. Striķis. Akmens. Kaut kāds vī�russ vai mikrobs. Vilciens. Automa�īna. Lidma�īna. Skaistas, cilvēkiem nepiecie�amas lietiņas. Un vēl ļoti bie�i nāve ir cilvēku bailes. Neuzņēmība. Gļēvu�lība. Nodevība. Un ne retāk nāve pie mums atnāk vis�parastākā cilvēka izskatā. Varbūt tādā kā es. Glu�i parastā. Jo arī es esmu nāve � kādam. Tev, Ojar Berg. Jau trīsdesmit gadus dzīvoju ar domām par tavu nāvi. Par tevis sodī�anu. Par manu atriebību. Par manu bojā gāju�o biedru atmaksu. Un to es iz�darī�u, Ojār Berg. Vari būt pavisam dro�s. Tev ir skaists vārds un uzvārds, bet cik pretīgi to izrunāt! Un pavisam noteikti. Tas ir mans dzīves uzdevums. Miru�o pavēle. Iegaumē, Ojār Berg, � tavu nāvi sauc Mārtiņ� Zars, viņam jau ir piecdesmit pieci gadi, bie�i me�onīgi sāp galva un kāju pēdas, viņam ir dēls un meita, tomēr ir, par spīti visam, un viņ� strādā Vefā, sievas nav, tu jau zini, kādēļ nav un kur tā pa�lika, un vēl viņam pa�laik ir sācies atvaļinājums, tas jāizmanto, tas noteikti jāizmanto, lai beidzot tevi va�rētu atklāt, noķert, � gadi ripo, gadi aiziet, un laika palicis pavisam maz; viņa sirds ir piepildīta ar naidu pret tādiem kā tu, pret tevi, pret tavu nodevību. Tas mirklis tuvojas. Uzmanies! Uzdevums ir dots, un pa�vēle jāizpilda. Es ticu, ka tu vēl esi dzīvs. Nelie�i jau neiznīkst. Vismaz ne tik viegli un ātri. Mirst labie. Un upuri vienmēr ātrāk par bendēm. Redz, Marģers Gir- gensons arī pagalam. Viņ� ir pēdējais no mūsu gru�pas. Tagad esam paliku�i tikai divi vien. Es un tu. Mārtiņ� Zars un Ojārs Bcrgs. Iespējams, ka tagad tu saucies citādi. Bet tas nelīdzēs. Man un visiem pārējiem tu vienmēr būsi Ojārs Bergs. Un tāds ari paliksi. Ar kauna zīmi apzīmogots. Ar nicinājumu apspļaudīts. Uz mū�u mū�iem nolādēts.

Visas runas pie kapiem ir vienādas. Cilvēku sejas vienādas. Un ziedi uz kapiem. Un visas apbedī�anas ceremonijas. Un dro�i vien arī sāpes ir vienādas. Mar�ģers gulēja, rokas sakrustojis uz krūtīm, melnā uz�valkā, kreisajā pusē skaidri mirdzēja medaļu un da�u ordeņu krāsainās lentītes, balti, galīgi sirmi mati, iekritu�i vaigi un acu plaksti, bāla reta uz bālās pie�res, un redzi, Marģer, kā sanāk � cik rei�u uz tevi �āva gan vācu vērmahta kareivji, gan SD un gestapo bra�ie zeļļi un vēlāk me�os paklīdu�ie leģionāri, bet nekā � tu biji neno�aujams. Vienkār�āk to varētu pa�teikt tā � tev velni�ķīgi veicās. Laimes bērns. Visas zvaigznes vienmēr labvēlīgas. Bet tagad tevi pievā�rējis vecums un augsts asinsspiediens. Zel. Vienmēr ir �ēl, kad no mums aiziet labs cilvēks. Nokrīt zvaigzne. Ābelei kāds nolau� zaru. Un vāzē nozied tulpe. Es uzlieku uz tava kapa trīs sarkanas rozes. Tos trīs kara laikā kopā nodzīvotos, nocīnitos gadus. Tas ir pēdējais sveiciens. �Dusi saldi!� Nerunā muļķī�bas, izvadītāji Ne sal�li un ne rūgti. Nekādi. Marģers Girgensons ir miris. Un nav vairs nekā. Visas runas ir veltas. Mērķim garām aiz�auta lode. Vienīgi atmi�ņām vēl būs kāda nozīme. Būs, Marģer. Es neesmu sentimentāls, veco zēn, tu jau zini, bet, kad domāju par tevi, par mūsu dzīvi, par paveikto un nepaveikto, par visām sāpēm un cie�anām, kuras tik bagātīgi uz mūsu pleciem un sirdīm krāva aizvadītie gadi, tad gribas tevi gandrīz vai apskaust, gribas tev nogul�ties blakus un aizmigt, nē, nē, ne nomirt, bet aizmigt un nosnaust da�us miljardus gadu. Esmu noguris, Marģer. Da�brīd jūtos bezgala noguris un gribu at�pūsties. Beidzot. Bet nevar. Atmiņas neļauj. Un pie�nākums neļauj.

Kad pavadītāji izklīda, es piegāju pie Zigurda Prie�des. Viņ� tie�i tai brīdī vāca kopā kapa dēļus, dvieļus un lāpstas un to visu ielika sarūsēju�ā ķerrā.

�������� Sveiks, Zigi! � Es viegli pieskāros viņa ple�cam.

Viņ� nedaudz satrūkās un ilgi skatījās man sejā. Zigurda acis bija blāvas un duļķainas, vaigi iekri�tu�i, apaugu�i sirmiem bārdas rugājiem. Rokas netī�ras. Izspūru�i, balti mati. Mugurā vecs vatnieks un vecas bikses.

��� Nepazīsti? � es pajautāju.

������� Pazīstu, � viņ� atbildēja. � Kā nu ne. Lai gan gadi . . . vesels blāķis. Tevi es atcerē�os visu mū�u.

������� Un es tevi. Mums vajadzēja satikties daudz agrāk.

��� Kādēļ?

Zigurds Priede neveikli ar aprepēju�ajiem pirkstu galiem pārbrauca pār seju, pakasīja pazodi un do�mīgs paraudzījās uz svaigo kapa kopiņu. Augsts, simtkrāsains ziedu kalns.

��� Kādel, Mārtiņ? Tu meklē pagātni?

��� Jā.

�������� Nevajag. Nepavisam nevajag. Tikai liekas sā�pes. Rau, vienīgais reālais uz �īs pasaules � kapi. Vienīgā patiesība. Ej kurp iedams, dari ko darī�dams, atceries vai aizmirsti � �is ceļ� ir neizbēgams. Skumji, bet fakts. Kāda nozīme atkal atgriezties trīsdesmit gadu vecā pagātnē? It sevi�ķi ja tā bijusi tik draņķīgi riebīga?

��� Patie�ām, Zigi. Nekā skaista.

������� Ja tu nekur nesteidzies, pagaidi, � Zigurds sa�cīja. � Es aizstum�u ķerru. Tur, aiz tā ceļa gala, �ovakar bērēs vēl vienu. �odien man jau tas būs ce�turtais. Pēc tam aprunāsimies.

������� Labs ir, � es piekritu, � Tepat vien pagai�dī�u.

Zigurds Priede pacēla rokturus, un ķerra, nejauki �īkstēdama, lēnām attālinājās. Dēļi, lāpstas un dvieļi tagad bija vajadzīgi citam.

Vecs, es nodomāju, Zigurds palicis pavisam vecs. Kā lielākā daļa manas paaudzes cilvēku. Un dro�i vien vēl pamatīgi dzer. Nu protams. Iespējams, ka �ādu darbu bez iedzer�anas neviens vispār nespēj veikt. Bet tad jau arī ķirurgiem vajadzētu būt mū��īgi pilnā. Tas arī nav diez ko patīkami � katru dienu rakņāties pa cilvēku iek�ām. Dzīvu cilvēku. Smadzenēm. Zāģēt rokas un kājas. Bet pierod. Pie�rod ta�u pie visa kā. Nē, ne velna! Nepierod.

Zigurds Priede vācu okupācijas laikā strādāja Rī�gas Centrālcietumā par uzraugu, arī manas kameras, manu uzraugu. Viņ� bija lāga vīrs, �is Zigurds Priede. Kas nu par vīru, toreiz vēl jauns puisis. Viņ� nekad nesita. Brīnums. Skaista pasaka. Patiesība. Nekad ne- sita. Kad mani pēc pirmās �pastiprinātās� nopratinā��anas atveda uz to drausmīgo deviņdesmit astoto kameru, Zigurds Priede man iedeva dzert, nedaudz apmazgāja rētas un uz pamatīgi sadauzītās, apdedzi�nātās muguras uzklāja vēsā ūdenī samērcētu dvieli. Paldies tev, Zigi! Vēl �odien. Bie�i, nevienam nema�not, iedeva kādu papirosu vai gabalu maizes. Un pēc tam viņ� mani brīnumainā kārtā izdabūja laukā no tās nolādētās, trīskārt nolādētās deviņdesmit astotās ka�meras un ievietoja divdesmit tre�ajā. Zālamana augstā dziesma! Es to nezinu. Bet lai tā skan! Vēl ne�ilgu laiku, varbūt vēl tikai da�as dienas, un es būtu sajucis prātā tai deviņdesmit astotajā kamerā. Dauzīt viņi mani dauzīja pamatīgi. Dedzināja. Dūra. Sma�cēja. Es izturēju. Visas sāpes var izturēt, ja tikai ir pie kā pieturēties. Un ja sajūti naidu, ja esi par kaut ko bezgala pārliecināts. Bet tai deviņdesmit astotajā kamerā es nebūtu izturējis. Nē. Tur uz sienām vēl rēgojās manas sievas un manu abu bērnu asins traipi. Izplūdu�i, ar dīvaini robainām malām. Glu�i kā nc- veikli bērnu zīmējumi. Oriģināli sienas dekorējumi. Un viņi man tos rādija katru dienu. Atgādināja katru dienu. Ober�turmbanfīrers Oto Krauze. Un tie pā�rējie, kuriem tā arī nekad es neuzzinā�u ne vārdus, ne uzvārdus. Bet jūs bijāt tikpat gudri kā dievi. Tikpat ne�ēlīgi, vienaldzīgi pret citu sāpēm un cie�anām. Un uzskatījāt sevi par dieviem. Vienīgā at�ķirība bija jūsu tērpos. Balto lindraku vietā valkājāt melnus, labi pa�ūtus formas tērpus. Un gai�ā apļa vietā jūsu galvas rotāja sakrustoti kauli. Es gribu cerēt, ka tagad arī no jums nekas vairāk nav palicis pāri kā vienīgi trūdi.

Zigurdu Priedi es vēlāk pēc kara redzēju tikai vienu reizi. Tiesas zālē. Viņu tiesāja Sevi�ķais Kara Tribu�nāls kā līdzdalībnieku fa�istu pastrādātajos noziegu�mos. Es uzstājos par liecinieku. Biju vienīgais apsū�dzības liecinieks. Pārējie, kuri viņu pazina kā Cen�trālcietuma uzraugu, bija no�auti vai vēlāk gāju�i bojā koncentrācijas nometnēs. Es biju vienīgais. Un varbūt es viņu izglābu. Varbūt. Dro�i vien piespriestu nāves sodu. Bet viņ�, �is Zigurds Priede, nāvi tomēr nebija pelnījis. Un to arī nesaņēma. Dabūja desmit gadus.

��� Mums vajadzētu iedzert, � Zigurds Priede pēk�ņi man aiz muguras teica. Nemaz nemanīju, kā pienāca.

��� Jā, nebūtu slikti, � es piekritu. � Tev vēl tur nav jāiet? � Un parādīju ar roku uz garā ceļa galu.

��� Nē, � Zigurds pakratīja galvu, un viņa baltie mati vējā noplīvoja kā smilgas. � Tur vilksies ilgi. Tur, Mārtiņ, būs pamatīga raudā�ana. Nomiris bērns.

��� Tu vienmēr zini, ko glabā?

��� Ne, ne vienmēr. Redzēt gan redzu itin bie�i, ja pie kapa vēl atver zārku. Vienmēr tuvumā jābūt, un tad �o to jau dzirdu.

��� Ilgi �eit?

��� Divdesmit pirmais gads.

��� Nu un kā?

�������� Iztikt var. Katrā ziņā nopelnu vairāk nekā da�s labs rūpnīcas direktors.

��� Nav apnicis?

�������� Nē. Tik pierasts, ka nemaz neko citu nespēju iedomāties. Un ko gan citu es vēl varētu strādāt? Ne�kādas specialitātes man ta�u nav. Arī dzīvoju tepat kapsētas mājiņā. Darbs roku galā.

��� Un tomēr man �ķiet, ka �

�������� Nē, Mārtiņ, nē! Tā tikai �ķiet, pareizi. Bet nav nekā briesmīga. Drausmīgi vienīgi klausīties vecāku raudā�anā. Bet pati nāve man da�reiz �ķiet tīri jauka. Kā atvieglojums. Vismaz tā vienmēr ir klusa. Skaļas ir tikai apbedī�anas ceremonijas. Tas man nepatīk. Cilvēks ir miris, un kādēļ gan velti raudināt palicē�jus? To es nesaprotu. Kaut kāda muļķīga tradīcija. Varbūt pat izsmalcināta spīdzinā�ana.

Es neviļus pasmaidīju.

��� Kur vien pagriezies, visur sitieni, jā?

�������� Tā ir, � Zigis piekrita. � Dzīve � cilvēku lie�lākā bende. Vienīgi vakaros �eit ir jauki. Ja tu zi�nātu, cik �eit ir pasakaini jauki! Rīgas skaistākais parks. Miers, ar rokām sataustāms klusums, ziedu kalni, koki un brīni�ķīgi mākslas darbi! Tādu nav ne�vienā muzejā. Esmu laimīgs, ka varu dzīvot kap�sētā.

�������� Es gribu pajautāt, Zigi� Kādēļ tu toreiz gāji pie viņiem?

��� Par uzraugu?

��� Jā.

��� Tu atnaci, lai to uzzinātu?

��� Nē, tic tikai tādēļ.

��� Varbūt apsēdīsimies? � Zigis noprasīja, un va�rēja manīt, ka viņam par savu pagātni nemaz negri�bas runāt. � Tepat ir sols.

��� Varbūt atnāks piederīgie, � es klusi ieminējos.

��� Nē. Pavisam dro�i. Pie �ā kapa neviens vairs nenāk.

Mēs apsēdāmies un nesteidzoties aizsmēķējām. Man bija cigaretes �Rīga�, bet Priede smēķēja �Se- ver�. Viņ� dūmus sevi rāva gandrīz ar skaidri sa�skatāmu spēku un ilgi raudzījās uz balto, skaisti nograntēto ceļu. Daudzu cilvēku pēdējo ielu. Taku. Prospektu. Bulvāri. Gatvi. Lielās Kapsētas mazo Brodveju.

��� Redzi, Mārtiņ � � Zigurds Priede beidzot ierunājās. � Katram cilvēkam gribas dzīvot. Man va�jadzēja iet dienēt. Fri�i ņēma leģionā. Un es pado�māju � vai esmu dulls? Nekādas simpātijas viņi man neizraisīja. Man �ķiet, ka vispār latvie�u tautas lielā�kajai daļai vācie�i vienmēr biju�i sve�i un nepieņe�mami. Bet karot viņu labā tomēr vajadzēja iet. Mani noteikti nokniebtu jau pirmajā kaujā. Man bija tāda pārliecība. Un ta arī būtu bijis. Pārāk daudz zēnu nolika karotes Volhovas purvos. Bet tas bija tikai pats sākums. Kāda velna pēc man būtu jāmirst? Ir ta�u daudz labak rakt bedres citiem. Nē, Mārtiņ, cs nezai- mojos, bet dzīvot gribējās un joprojām gribas. Baudīt �o mieru un klusumu. Sajust rūgtos papirosa dūmus. Ielai�ot kapā zārku, da�reiz klusi nopriecāties, ka tajā neatrodies pats. Vienmēr kāds cits. Pagaidām. Bet cietuma mani iekārtoja biju�ais skolas biedrs. Un ta es izglābos. Kur citur es būtu gājis? Tagad jau var sacit � pie partizāniem. Vajadzēja dezertēt! Dzīvot me�a! Slēpties! Cīnīties! Runāt jau vienmēr ir viegli. Daudz grūtāk izdarīt. Toreiz ta�u viss bija daudz sare�ģītāk, nekā da�reiz �ķiet tiem skaļajiem runātā�jiem. Pamācību devējiem. It sevi�ķi jaunajiem. Bet ne visi ir spējīgi cīnīties, ne visi var dzīvot me�ā, un ne visiem ir kur noslēpties. Bet es nebiju suns, Mār�tiņ, vai ne? Es vienīgi gribēju izdzīvot.

��� Paldies, Zigi, � es teicu un cie�i saspiedu viņa strupos, netīros pirkstus. � Tu biji labs.

��� Es gribēju izdzīvot, � Priede turpināja, pame�tot skatienu uz baltā ceļa galu. Sāka atkal skanēt zvans, un tur jau parādījās neliela beru procesija. � Un vēl es toreiz biju traki iemīlējies. Man bija skaista meitene, sauca par Zentu, un arī viņa mani teicās mīlam. Un tad jau nu nepavisam negribas mirt. Es nezinu, Mārtiņ, kas tu �odien esi, dro�i vien liels priek�nieks, varbūt kāds ievērojams partijas darbi�nieks, bet arī tev ta�u gribējās dzīvot, gribas vel ta�gad, un tu varbūt mani sapratīsi.

Ilgi klusēju. Jutu, kā atkal kaut kur no dvēseles dzi�ļumiem lēnām kāpj aug�up rūgts kamols, melns mā�konis, tum�s asins traips, un atkal sāk smacēt, atkal sajūti sāpes un naidu.

��� Arī es toreiz mīlēju, � sacīju, nodūris galvu; es to negribēju teikt skaļj, es to gribēju pateikt klusi, pateikt tikai sev, pie sevis, atgādinat, atcerēties, lai gan nekad, ne uz vienu mirkli neesmu to aizmirsis.

��� Es zinu, � Zigurds teica. � Tev dzīve ir iznā�kusi pavisam baiga. Jau toreiz es brīnījos, kā tu to visu spēji izturēt. Es būtu pagalam. Tu esi no dzelzs, Mārtiņ. Tādi kā tu dzīvo ilgi. Es nezinu, kā esi pali�cis dzīvs. Bet esi. Un vēl tagad nezinu, nesaprotu, kādēļ tu toreiz tiesā mani aizstāvēji. Es zinu, Mār�tiņ, kāds naids tev toreiz bija pret vācie�iem, pret visiem tiem esesie�iem, pret visiem, kas viņiem kal�poja vai palīdzēja. Pamatots, zvērīgs naids. Pārāk daudz viņi tev atņēma. Un tādēļ�

��� Es tevi neaizstāvēju, � klusi teicu, pacēlu galvu un ieskatījos blakussēdētāja blāvajās, neizteiksmīga�jās acis. � Es tikai pateicu patiesību.

�� Tu to varēji ari neteikt.

������� Nezinu, Zigurd. Dro�i vien. Bet nevienam tu ne- siti, nevienu neno�āvi, nevienu nenodevi, varbūt vie�nīgi pats sevi.

Zvana skaņas joprojām dunēja kā tali lielgabalu �ā�vieni.

������� Tu kapos ieradies nejau�i? � Zigurds uzpra�sīja. � Vai arī uzzināji, ka �eit strādāju?

��� Nezināju. Apglabāju draugu.

��� Sito? � Un viņ� pamāja uz lielo ziedu kalnu.

�� Jā.

��� Bija labs cilvēks?

������� Pavisam labs. Sliktos par draugiem jau neņe�mam.

������� Tas tiesa. Man nav neviena. Ari ta Zenta mani toreiz piekrāpa. Izrādījās � tāda pati mauka kā citas.

������� Es, Zigurd, atnācu vēl tādēļ� Es nez kādēļ iedomājos, ka uz Marģera bērēm būs ieradies arī Ojārs Bergs. Nemanīji?

������� Nē, � Zigurds Priede domīgs pakratīja galvu. � Atklāti sakot, es reti kad pievēr�u uzmanību pavaditāju pūlim. Man ta�u jāstrādā.

��� Neesi vinu manījis arī agrāk?

��� Nē.

��� Un neesi dzirdējis, vai ir vel dzīvs?

��� Neesmu gan.

��� m.

�������� Es tev labprāt palīdzētu, bet nudien neko par viņu nezinu. Es Ojāru Bergu atceros tikai kā pirmā numura nelieti.

�� Man viņ� jāatrod. Noteikti jāatrod.

�� Varbūt aizlaidās līdzi fri�iem?

�������� Iespējams. Pat ļoti iespējams. Bet man visus �os gadus ir tāda sajūta, ka viņ� tomēr ir tepat kaut kur tuvumā, tepat kaut kur blakus.

��� Var jau būt. Un kas būs pēc tam?

�������� Pēc tam? � es klusi pārjautāju, lai gan to zināju pilnīgi skaidri.

��� Ja. Pēc tam kad satiksi?

��� Tad tev, Zigurd, būs jāizrok vēl viens kaps �

�eit bija ļoti jauki. Egija prata iekārtot dzīvokli un mīlēja spodrību. Visās vāzes bija svaigi ziedi. Smar��oja pēc kafijas, pēc pagātnes un nākotnes. Nē, ne, tic nav tikai vārdi, vārdu spēle. Ienākot �ai dzīvoklī, dze�rot kafiju vai ēdot vakariņas, es bie�i atcerējos savu sievu, abus bērnus � Birutu un Ansi, atcerējos mūsu ne sevi�ķi grezno divistabu dzīvoklīti Avotu un Ģertrūdes ielas stūrī, un Egija to juta, viņa to juta vienmēr, bet nekad neko neteica, nepārmeta.

��� Lielais cilvēk, � Egija teica.

��� Ir jau vēl garāki par mani, � es iesmējos.

�������� Tu esi visgarākais. Tu esi visstiprākais. Tu esi visgudrākais. Tu esi visskaistākais.

�������� Tā nevajag, � es teicu. � Tā parasti runā iemī�lēju�ās sievietes.

��� Vai tad es neesmu?

��� Nevajag. Tev tikai tā �ķiet.

�������� Tu esi visvājākais. Tu esi visdumjākais. Tu, Mārtiņ, esi visneglītākais vīrietis uz pasaules.

��� Bravo! Beidzot tu nu esi trāpījusi mērķi!

��� Tev sirdī. Tavā sapra�anā.

��� Ta man patīk daudz labāk.

��� Nejaukais.

��� Jaukā. Tu esi vislabākā. Visskaistākā.

��� Un vēl?

������� Tu esi visdumjākā. Es vel neesmu sapratis � kādēļ tev vajadzīgs tāds vecis kā es?

Egija pienāca klāt, ar abām plaukstām iebrauca ma�

nos sirmajos matos, paglāstīja, pēc tam ierausās klēpī un uzlika savu mazo, gai�mataino galvu uz mana pleca.

��� Labais, � viņa klusi �ukstēja. � Es arī to ne�zinu. Es nezinu, kādēļ tu man esi vajadzīgs. Bet esi. Da�reiz tikai to nojau�u. Tu esi stiprs cilvēks, Mār�tiņ. Stiprs vīrietis. Varbūt tādēļ. Un, kad nebiji �eit nācis veselu nedēļu, jutos pavisam neparasti. Jutos nospiesta, nomākta. Da�reiz pat nikna, neapmieri�nāta. Tu atnāci, un viss uzreiz kļuva citādi. Labi. Tā, kā vajag būt vienmēr.

��� Bet vienmēr tā dro�i vien nebūs, � es sacīju un viegli ar lūpām pieskāros Egijas baltajai pierei. Gai�i mati. Balts kostīms. Baltas kurpītes. Balta, ļoti maiga āda. Jau no pirmās tik�anās reizes es viņu nodēvēju par savu Balto Meiteni. Un viņai tas patika.

�� Vienmēr, Mārtiņ.

��� Vai tu esi kādreiz parēķinājusi, kāda mums ir gadu starpība?

�� Jā. Nupat izrēķināju. Tie�i divdesmit.

��� Nu redzi, manu Balto Meiten. Tie�i tad, kad tu piedzimi, arī man piedzima meita, un mēs ar sievu viņu nosaucām par Birutu. Pēc tam piedzima vēl dēls Ansis.

��� Paklausies, Mārtiņ! � Egija pacēla galvu, dziļi un ilgi ieskatījās acīs, pēc tam ar maigo, silto un mazo plaukstu aizsedza man muti. � Klusē, mīļais! Un nekad vairs nerunā par savu biju�o sievu, par sa�viem bērniem. Klusē! Jo tas tev tikai sagādā pavi�sam nevajadzīgas sāpes. Un arī man, Mārtiņ. Tici. Mēs ta�u varam runāt par daudz ko tādu, kas spēj mūs iepriecināt. Runāt kaut ko labu. Mēs ta�u, Mār�tiņ, varam darīt daudz ko lādu, kas mūs dara laimī�gus.

��� Neko daudz. Patiesību sakot, kaut kas tads ir tikai viens.

�������� Un tas ta�u nav pats sliktākais, ko daba izgud�rojusi, vai ne?

�������� Pats labākais. Bet to noteikti ir izgudrojusi sie�viete. Dro�i vien tā pati apķērīgā Ieva.

�������� Ādains. Tu gribētu, ka es tevi sauktu par Ādamu? Ādams vienmēr simbolizē pirmo vīrieti.

�������� Negribu. Lai jau paliek Mārtiņ�. Un bez tam es tev nebūt neesmu pirmais.

��� Pirmais.

��� Paklausies � cik tev ir biju�i pirms manis?

������� Dumjais! Es pirmīt pareizi teicu � tu esi vis�dumjākais vīrietis pasaulē! Nu kura gan sieviete at�klāti atbildēs uz �ādu jautājumu? Nav tādas! Un neat�bildēs varbūt tādēļ, ka tam ta�u nav absolūti nekādas nozīmes. Tu saproti? Sievietēm vienmēr ir tikai viens vīrietis � tas, kuru viņa mīl. Citu nav, Mārtiņ. Un nekad nav bijis. Ādam� Mans pirmais vīrietis. Tu! Kur tu biji pazudis visas �is dienas?

��� Man nomira draugs. Tikai vakar apglabājām.

��� Vecs?

��� Jā. Tikpat vecs kā es.

������� Tu esi jauns. Nekad neesmu pazinusi tik stipru un labu vīrieti kā tu.

��� Kā vīrieti?

��� Jā, un arī kā cilvēku.

��� Paldies tev, Egij.

��� Paldies tev � Adam.

��� Mārtiņ�.

��� Ko mēs �ovakar darīsim?

�������� Es gribētu, lai tu pārģērbtos, un mēs pēc tam varētu aiziet uz kādu restorānu. Varbūt uz �Lunu� vai �Rīgu�. Gribas pabūt skaļā sabiedrībā. Mani jau klu�sums sāk biedēt. Tas kļūst arvien nepatīkamāks.

��� Man mājās ir konjaks. Gribi?

��� Labprāt. Vienu glāzīti.

��� Mēs varam aiziet uz �skapi�. Tur noteikti satik�sim kādu pazīstamu.

��� Labs ir. Iesim uz �skapi�.

Savādi. Tagad daudz kas �ķiet savādak, neparas- tāk, daudz nopietnāk nekā toreiz. Visa pasaules iz�jūta. Notikumu skaidrāka uztvere. Nākotnes progno�zē�ana. Tagad jau vienmēr puslīdz dro�i zini, kas tevi var sagaidīt, kādas situācijas var sekot, uz ko esi spējīgs un kā rīkosies, nokļūdams �dzīves melnajās bedrēs�. Tagad tu sevi jau pazīsti. Un var pat apgal�vot, ka gandrīz jau pazīsti arī dzīvi un cilvēkus. Katrā ziņā tagad es skaidri zinu, ko nozīmē kar�, kādu lomu cilvēku likteņos spēlē mīlestība un nodevība, un esmu redzējis tūksto� nāves. Es to pazīstu. �etrus gadus tā bija mans tuvākais biedrs. Un nekad neesmu no tās baidījies. Nē, tā nav varonība, tā dro�i vien nav arī vīri�ķība. Bet nav arī apātija, vienaldzība, lai gan esmu redzējis simtiem cilvēku ejam uz karātavām absolūti mierīgus, kaut kādas drūmas vienaldzības pārņemtus. Cilvēks gāja pie nāves kā glābējas. Jo tā bija atbrīvo�ana. Vienmēr. Tu biji atpestīts � no sala, bada, sitieniem, no pazemojumiem. Beidzot at�brīvots. Un nav vērts lūgties. Un ko gan vispār var izlūgties? Maizi? Da�reiz jau var. Tas tiesa. Bet dzī�vību? Ne velna! Tomēr lūdzās. Daudzi lūdzās. Neko jau nepanāca. Iespējams, ka viņi to darīja neapzi�nāti. Vienkār�i instinkts. Pēdējais izmisuma klie�dziens. Pēdējā cerība. Pēdējā dzīvības izpausme.

Un neko toreiz vēl nezinājām par karu. Katrā ziņā toreiz tas ne�ķita nekas briesmīgs. Tie�i otrādi. Pa radio noklausījāmies Molotova runu, viņa paziņojumu par kara sāk�anos, un mani, arī pārējos biedrus pār�ņēma pat zināma pacilātība. Beidzot! Beidzot mēs tiem vācie�iem, tiem fa�istiem, parādīsim! Sakausim.

Uzvarēsim. Iznīcināsim. No viņiem atbrīvosim Vāciju un visu Eiropu! Un tā jau arī notika. Tikai toreiz mēs, būdami vēl glu�i jauni, nevarējām pat iedomāties, ko tas no mums prasīs un ka tas tomēr neies tik ātri. Tik viegli. Radio un avīzes nepārtraukti katru dienu dro�i apgalvoja � uzbrucēji netiks ne metru pāri mūsu valsts robe�ām! Un mēs svēti ticējām, ka tā arī būs. Bet jau divdesmit tre�ā jūnija pēcpusdienā virs Rīgas parādījās pirmie �stukasi�. Tic mēģināja sabombardēt tiltus, neizdevās, toties viena bumba trāpīja Trīs�padsmitā janvāra ielas stūrī, tie�i cilvēku pūlī, kas bija salasījies, lai pavērotu, kādas tad tās vācu lidma��īnas izskatās, un lai papriecātos, kad mūsējās �os �stukasus� iegāzīs Daugavā. Tad es pirmo reizi ieraudzīju Nāvi. Un varbūt tādēļ, ka tā bija pirmā, man vel �odien tā �ķiet visbriesmīgākā. Mēs, Strād�nieku gvardes otrā bataljona vīri, toreiz mēģinājām savākt to, kas vēl bija palicis pāri no �iem cilvēkiem. Dzelzceļa uzbēruma malā es atradu apmēram piecga�dīgu meitenīti, cik var.ēju nomanīt, mugurā bijusi balta kleitiņa, bet nebija vairs vienas rokas, pusgal- vas, viss ķermenītis kaut kā dīvaini saspiests, pavisam plakans, apģērbs mirka asinīs, gai�i, viegli iesārtās asinīs, tikai �ur tur pavīdēja balti drēbes laukumiņi. Un tad es pirmo reizi riebumā un sa�utumā pamazām sāku apjēgt, kāds izskatīsies kar�, ka kritīs ne tikai karavīri, pārliecināti cīnītāji, bet bojā ies ari malā stāvētāji, sievietes un bērni. Un tad cs pirmo reizi ar drausmīgām bailēm atcerējos, iedomājos par savu sievu, meitu Birutu, kurai nupat palika tikai trīs gadi, un nesen piedzimu�o Ansi. Kas ar viņiem no�tiks, kas būs? Un tad cs pirmo reizi apjēdzu, ka mums ir uzbrukusi liela nelaime, miers sagrauts, aizdzīts, tas aizlidojis līdzi vējiem kaut kur tālu prom, uz citām zvaigznēm un planētām, bet katru dienu arvien bie��āk atlidos �ie nejauki gaudojo�ie �stukasi� un katru dienu arvien bie�āk mums blakus nostāsies Viņas Ma�jestāte Nāve. Riebīgā vecene. Un būs jāpierod ar viņu kopa dzīvot. Būs jāpierod. Un tad man pirmo reizi modās naids, dzij� un pamatīgs naids pret vā�cie�iem. Līdz tam mums bija visai miglains priek��stats par hitlerie�u ideoloģiju, fa�isms � gandrīz vai kails apgalvojums, bet toreiz tas pēk�ņi mums parā�dījās pavisam konkrētā darbības izpausmē, un es ro�kas turēju �is darbības rezultātu. Mēs sakropļoto, nepazīstamo līķu atliekas sastūmām bumbas izrautajā bedrē, ari to, kas bija palicis pāri no tās meitenītes, es uzliku uz pelēkajām smiltīm un apraku. Tagad ne�tālu no tās vietas katru dienu garām brauc tram�vajs. Pavisam nesen es vēl gāju apskatīt, un ilgi �ķita, ka tas ir tie�i zem tramvaja sliedēm. Bet nē. Tā bedre ir tomēr tuvāk dzelzceļam. Kaut kur apmē�ram ielas vidū. Tā meitenīte guļ tur. Tagad viņa pa �o ielu līdz Daugavmalai varētu aiziet kopā ar vīru. Tagad viņa pa �o ielu jaunajā �iguli varētu aizbraukt kopā ar saviem bērniem.

Bet tagad brauc citi un ne velna nezina.

Iela paliek iela. Plata, laba iela. Ērta un pārska�tāma. Pa to ir labi braukt, un uz tās nekad nenotiek nekādas avārijas.

Varbūt tā meitenīte jums rāda ceļu. Varbūt, jums nezinot, tā meitenīte ir jūsu sargs.

� Paldies, Egij, � es sacīju un lēni, maziem mal�ciņiem iztuk�oju glāzi �OS�. Speciālais. Sevi�ķais. Konjaks bez zvaigznītēm. Desmit, divpadsmit gadus ieslodzīts ozola mucās. Stāsta, ka gruzīniem esot pat divdesmit piecus gadus veci konjaki. Divdesmit pie�cas zvaigznītes vajadzētu uzlīmēt uz etiķetes. Gaba�liņ� no dienvidu puslodes nakts debesīm. Kad pie�dzimst dēls, mucu ierokot zeme un tikai kāzas ceļ galdā. Bet arī sitam nav nekādas vainas. Labākais, ko mes veikalos varam dabūt. Arī maksā pamatīgi � se�padsmit rubļus un divpadsmit kapeikas. Varētu priek�ā pielikt vel vienu S. L'n iznāktu SOS. Ta būtu pareizāk. Pārāk daudzi tevī ir meklēju�i glābiņu.

������� Vēl vienu? � Egija vaicāja, vēl joprojām rokās turot apzeltīto pudeli.

��� Paldies. Pietiks.

�� Mēs to iedzersim vēl naktī, labi?

��� Brīni�ķīgi. Tas būs ļoti jauki.

�� Mēs dzersim visu nakti.

��� Jā, līdz pa�am ritam.

��� Un mīlēsim viens otru.

��� Jā, Egij. Arī līdz pa�am rītam.

�������� Nē. Līdz nākamas dienas vakaram. Divdesmit �etras stundas bez pārtraukuma.

Es sāku skaļi smieties.

�������� Nesmejies, � Egija teica. � Es ar tevi to va�rētu darīt nepārtraukti kaut veselu nedēļu.

��� Toties cs nevarētu.

������� Nabaga vīrie�i! � Egija no�ēloja. Varbūt uz�spēlēja, varbūt patiesi. � Daba jums nodarījusi pāri. Tā jau nu gan jūs varēja uzkonstruēt daudz labākus!

��� Visa vīrie�a vērtība slēpjas tā izturībā, jā?

�������� Nē. � Egija pakratīja gai�mataino galviņu. � Visa vīrie�a vērtība slēpjas viņa vēlmē darīt sie�vieti laimīgu.

�������� Tad es nebrīnos, kādēļ daudzi tik viegli un ātri var gūt pie jums panākumus. Tikai par savo labo gribu saņemt mīlestību vai pateicību! Bet tas ir lēts triks. Zel, ka jūs parasti uz to tik ātri iekrītat.

�������� Es nekad, � Egija teica. � Un, lūdzu, nesalī�dzini mani ar citām! Es esmu es, Egija Birne. Tikai tāda viena uz �īs zemes, �ai pasaulē. Un tu viens.

Egija pienāca klāt un mani noskūpstīja. To viņa prata lieliski. Lūpas atvērās, tās bija karstas un val�gas un nepacietībā piesūcās pie manējām kā dēles. Mēles galiņ� �audījās, un cs to cie�i saspiedu starp savām lūpām. Fran�i to saucot par �dvēseles skūpstu�. Var jau arī tā. Tikai no dvēseles ne vēsts. Sāds skūpsts loti ātri uzbudina, un cik tad nu vispār vīrietim vajag! Fran�i jau ir gudra tauta. Katrā ziņā viņi smalki zina, kā dabūt vienam otru ātrāk gultā.

��� Ne, tagad ne, � Egija sacīja. � Kad atgriezīsi�mies, labi?

Viņa atkāpās da�us soļus atpakaļ un �ķelmīgi pa�smaidīja.

��� Tu dusmojies?

��� Nē, � es pakratīju galvu un viņai arī uzsmai�dīju.

Egija tomēr bija skaista. Gari un tīri dzeltenbalti mati, tie sniedzās krietni pāri pleciem, līdz pusmugu- rai, un viņa tos nekad nebija krāsojusi; melni, kon�trastējo�i uzacu loki, gai�zili plakstiņi, pa�aura seja un neliels, taisns deguns. Kad viņa smējās, uz kreisā vaiga netālu no biezajām, vienmēr spilgti uzkrāsota�jām lūpām izveidojās neliela bedrīte. Tā man patika. Egija tad vienmēr izskatījās pēc pieaugu�a bērna. Bet nebija. Egija Birne bija karsta, pilnasinīga sieviete, sasniegusi savus labākos gadus. Un strādāja teātrī. Jau Nopelniem bagātā skatuves māksliniece. Izcila aktrise. Viņa savas lomas spēlē apbrīnojami labi. Ka uz skatuves, tā arī dzīvē.

��� Paklausies, � cs pajautāju. � Kad jums jā�skūpstās kādā izrādē, to jūs vienmēr darāt pa īstam?

Egija sasita plaukstas un sāka smieties.

��� Tas tevi interesē?

��� Līdz �im par to nekad nebiju domājis, bet ta�gad � jā.

��� Kā kuro reizi, � viņa atteica. � Tas atkarīgs no partnera. Da�reiz pa īstam, da�reiz saliekam kopā tikai vaigus.

��� Tā vajag vienmēr, � es teicu.

��� Tu esi greizsirdīgs?

��� Jā.

��� Mīļais, � Egija nopriecājās un vēlreiz sasita plaukstas. Acīmredzot arī es vēl tīri labi varēju no�spēlēt mīlētāja lomu. Bet nespēlēju. Es patie�ām da�reiz jutu greizsirdību.

��� Ko tu vēlies, lai es uzvelku? Kostīmu vai kleitu?

��� Kleitu. To sarkano.

��� Labi. Tie�i par to es arī domāju. Es tev tajā pa�tīku?

��� Jā.

��� Tūlīt, mīļais.

Viņa izgāja otrā istabā, bet es pa to laiku piegāju pie tum�ās �Jubilejas� bufetes, izņēmu aizsākto kon�jaka pudeli un izdzēru vel vienu glāzīti. Pēc tam ap�sēdos uz dīvāna un sāku gaidīt parādāmies Egiju. Skaisto sievieti. Lielo aktrisi. Manu sarkano meiteni. Draugu. Mīļāko. Un varbūt arī savu mīlestību?

��� Mī � Ies � tī � bu?

Jeb tā varbūt ir tikai neliela epizode no kādas lu�gas? Un es spēlēju lomu, kas nebūt nav paredzēta man? Vajadzēja būt kādam citam. Daudz jaunākam. Izcilākam. Bet nekad jau tās sievietes nevar īsti sa�prast. Kas viņām katrreiz patīk. Ko grib un ko nevē�las. �Dzīve ta�u ari ir tikai izrāde. Da�am labāk, da��am sliktāk uzrakstīta luga. Skatuve � zeme. Tavs vai mans dzīvoklis. Tava vai mana darbavieta. Tava vai mana gulta. Un atkarībā no katra pasaules izjū�tas, notikumu un situāciju izpratnes, to novērtējuma dzīve ir vai nu komēdija, vai traģēdija. Viss. Tā, Mār�tiņ, ir īstenībai vistuvāk atbilsto�ā filozofija. Tu pie�kriti?�

Jā un nē. Tas ir tas pats kā ar to skūpstī�anos uz skatuves. Atkarīgs no partnera. Da�reiz dzīvei gribas pieķerties ar visiem striķiem, da�reiz esmu gaidījis nāvi kā ticīgais dievu. Būtu loti jauki, ja dzīvi vien�mēr varētu skatīties kā komēdiju. Bet diem�ēl tā nav. Man tā vienmēr bijusi traģēdija. Da�reiz, ja negribas, var ari neskūpstīties. Protams. Var tikai salikt kopā vaigus. Var notēlot. Var tos skatītājus apmānīt. Bet sevi? Un kā apmānīsi dzīvi? Ar to vienmēr ir jā�skūpstās pa īstam. Un jādzīvo pa īstam. Jāmīl un jā�cie� pa īstam. Kā jau īstā dzīvē pienākas. Mēs ta�u kādreiz arī nomirsim pa īstam. Glu�i tāpat kā esam dzīvi. Bez jebkādas tēlo�anas.

Komēdija?

Traģēdija?

Drāma?

Vo devi ja?

Grotcska?

Farss?

Operete?

Kas tas ir, ko mēs abi spēlējam? Esmu pārliecināts, ka vismaz viens no mums nav īsti patiess. Varbūt abi. Varbūt abi īsti. Un, ja tā patie�ām ir, tad es ļoti gribētu zināt, kā �ī ludziņa mums beigsies. Sī varenā drāma. Bet drāma būs. Nekas labs nav gaidāms. Ti�kai tagad ir labi. Labi ir vienmēr, kad nedomā. Bet mani tomēr interesē pēdējais cēliens. Man aplausi ir vienaldzīgi. Man svarīga sapra�ana. Man svarīgi zināt � tu esi mans draugs vai ienaidnieks? Man sva�rīgi zināt � es varu tev ticēt un vai tu vari ticēt arī man? Tas ir ļoti svarīgi � uzzināt, cik lielā mērā mēs viens pret otru esam patiesi. Vai tā mums ir tikai vēlē�anās vai griba? Aizrau�anās vai nepiecie�a�mība? Nejau�ība vai nolemtība? Mums ir tikai divi varianti � vai nu būsim laimīgi, vai arī ļoti nelai�mīgi. Parasti jau notiek pēdējais. Reti, kur� mīl, ir laimīgs.

Mūsu pirmais uzdevums bija apsargāt �Sarkano kvadrātu�, bet, kad kara pirmajās dienās Rīga un tas apkārtnē vācie�i sāka no lidma�īnām nomest desant�niekus � diversantus, pirmais uzdevums kļuva ne�saudzīga cīņa pret �iem �nāves eņģeļiem�. Pa lielā�kai daļai viņi piezemējās Daugavas otrā pusē � Do- lcs salas un Katlakalna apkaimē un tad nakts aizsegā cēlās pāri upei. Aiz rūpnīcas korpusa mēs bijām izra�ku�i ierakumus, nelielus nocietinājumus un gandrīz visus desantniekus arī izķērām. Bet kas to lai zin . . . Pa�iem jau likās, ka noteikti. Dro�i vien daudzi tomēr izspruka sveikā, jo pec da�am dienām Rīgā gandrīz aiz katra mājas stūra vai no bēniņu loga varēji dabūt mugurā lodi� Un grūti tos pazīt. Reti kur� bija ap�ģērbis vācu armijas formu. Parasti viņi bija tērpu�ies vai nu privātdrēbēs, vai arī sarkanarmie�u formās. Un tad pirmo reizi vajadzēja sākt minēt � tu esi man draugs vai ienaidnieks? Es tev varu uzticēties? Tu saki patiesību vai melo? Un tā visu laiku.

Bet �odien jau ir svētki. Vienas līksmju dienas. Mel�nās gadas reti. Jā, tu vari vilties, var tev samelot, un var tevi piekrāpt, var arī kāds nodot, bet reti, pavisam reti, ikdienas gaitas ejot, tevi aiz rokas nogrābs nāve. Nē. Par to tu �odien vari būt gandrīz vai dro�s. Ja, ta tevi gaida kā ikvienu no mums, bet tā pagaidām vēl ir ļoti tālu, to vēl pagaidām ne saskatīt, ne jaust; nāve vēl ir ļoti tālu, kaut kur tālu prom � nākotnes ro�ainajā miglā tikko saskatāms melns punkts. Punktiņ�, punktiņ�, komatiņ� � Bet toreiz tā bija vai ik uz soļa. Un nekādu punktu. Nekādu kornatiņu. Viena pamatīgi melna svītra. Melns palags, nosviests uz pasaules lielākās daļas. Un Daugavas ūdeņi melni. Ausa jau rīts, divdesmit sestā jūnija rīts, kad, apstaigājot posteņus, aizgāju krietni tālu gar krastu uz leju. Tur stāvēja vesela rinda pelēku vienstāva mājiņu, tikpat pelēki �ķūņi un krāsaini sakņu dārzi. No pretējā krasta �urp vēlās pelēka migla, un kaut kur blakus skaļi ierējās suns. Es pagriezu galvu sā�ņus un ieraudzīju atveramies tuvākās mājas vārtiņus, pēc tam ieraudzīju pa tiem iznākam kādu sarkanar�mieti; viņ� nedaudz samulsa, ari cs uz brīdi apmulsu, un tā mēs kādu laiku blenzām viens uz otru. Pirmais attapās viņ�. Sarkanarmietis man pamāja ar roku, un es nesteigdamies gāju tuvāk. Nesteigdamies gāju arvien tuvāk, domādams, kur gan �eit varēja uzras- ties Sarkanās Armijas kareivis. Ne virsnieks, bet tie�i kareivis. Pār labo plecu man karājās �autene, un biju ģērbies Strādnieku gvardes zilajā frencī. Pie cepures sarkanā zvaigzne. Es viņam pienācu klāt un pajau�tāju, vai viņ� �eit nav manījis kādu pārccļamies pāri Daugavai, vai �ajās mājās nav paslēpu�ies fri�u diversanti un kā viņ� pats �eit gadījies. Kāpēc nav kopā ar savu daļu? Noklīdis, varbūt dezertējis? Nē, viņ� smaidot atbildēja. Neesot noklīdis un nebūt ne�domājot arī dezertēt. Kādēļ? Viņ� esot pienākuma cilvēks un savu pienākumu izpildī�ot. Pavisam no�teikti. Un neesot manījis nevienu laivu, ne arī kādu peldam, un �ai mājā dzīvojot tikai godīgi ļaudis. Un, lai gan es esot apbruņots, man tomēr neesot nekādas tiesības prasīt regulārās armijas pārstāvim par viņa �eit atra�anās iemesliem. Skaidrs? Jā. Pilnīgi. Bet tikai par vēlu. Mans pretimstāvētājs ātri no kabatas izrāva �Parabellum� sistēmas pistoli, skaļi noklak��ķēja dro�inātājs, un es raudzījos tie�i melnās pisto�les melnajā stobrā. Es toreiz vēl nezināju, ka jau pēc vairākām dienām man tā nāksies vēl neskaitāmas reizes skatīties uz da�ādu sistēmu revolveriem, kuru stobru gali pavērsti pret seju vai pakausi un kad va�rēju tikai minēt � �aus? Atskanēs vai neatskanēs tas tik bie�i dzirdētais sausais sprak�ķis? Tā lūst zari. Tā salūza arī dzīvības. Tā dobji smējās nāve. Tā klepo tuberkulozes slimnieki. Un katram no�autajam dro�i vien �ķita, ka līdz ar viņu vienmēr nomirst arī nāve. Bet nē. Tā turpināja klepot. Smagi slima tā tomēr turpināja strādāt. Kā jau apzinīga, �akla un nenogurdināma darba sieva. Un ari toreiz tā raudzī�jās man tie�i sejā. Kaut kur starp acīm. Tad melnais stobrs nolaidās zemāk un nāve skatījās uz krūtīm. Dīvaini, bet arī toreiz nejutu bailes. Vienmēr tās mani pārņēma tikai vēlāk. Vienmēr tikai tad, kad briesmas jau bija garām. Un tad mana nāve, kura runāja skaidrā latvie�u valodā un kurai varēja būt ap �etrdesmit gadu, ar gai�matainu galvu, zilām acīm un tīru seju, un ļoti pikantām ūsiņām, un mazliet ironisku, pa�pārliecinātu uzvarētāja smaidu, nedaudz pastiepa roku uz priek�u un iz�āva. Es pirms tam vēl paspēju nodomāt, ka �is vīrs ir tīri simpātisks, var�būt pat skaists un tā arī būs, ka viņ� mani no�aus, līdzko pakustē�os, līdzko mēģinā�u no pleciem no�raut �auteni, muļķības, tas aizņems veselu mū�ību, tas ir neiespējami, velti censties un mēģināt, �āviens atskanēs tikai da�as sekundes agrāk, tas arī būs viss, ko spē�u panākt. Un vēl es pirms tam iedomājos, ka mums tomēr vajadzēja posteņu rindu pagarināt, viņi nav muļķi, viņi zina, ka rūpnīca ir apsargāta, un pāri Daugavai pārceļas �eit � krietnu gabalu sā�ņus. Un vēl cs toreiz iedomājos, ka mēs līdz tai dienai, līdz tam miglainajam ritam, līdz tam likte�nīgajam mirklim katrs dzīvojām savu dzīvi, varbūt pat daudzreiz bijām viens otram pagāju�i garām uz ielas, varbūt daudzreiz bijām sēdēju�i blakus kino�zālē vai teātri vai varbūt pie viena galdiņa kādā krodziņā vai restorānā, bet tagad �is nolādētais kar� mūs nostādījis vienu otram pretim un no mums abiem tikai viens var palikt dzīvs. Tagad mēs neesam vairs nejau�i garāmgājēji. Neesam nejau�i blakussēdētāji. Tagad mēs viens otru pazīstam. Tagad mēs viens otram esam ienaidnieki. Un viss atkarīgs no tā, kur� pirmais iz�aus. Kā daudzreiz �Splendid Palace� ska�tītajās amerikāņu filmās. Un pirmais noteikti iz�aus viņ�. Viņ� to zina, tādēļ arī tā smīn. Varbūt nāve vienmēr smejas. No upes kāpj migla, tagad jau balta un tīra kā līgavas tērps; kaut kur iekurkstas varde, starp pelēko māju jumtiem parādās milzīga, sarkana ripa, �ķiet, tā izlien no netālā sakņu dārza, tā izlien no pelēkā �ķūņa, no tās melnās nāves apņemtās pa�saules malas, un kļūs silti, migla izklīdīs, tā pazudīs, kā debesīs pazūd zvaigznes. Un nekas nebūs noti�cis � būs tikai miers, pie debesīm spīdēs saule, Dau�gava steigsies pie jūras, sakņu dārzā kladzinās vistas un nobriedīs augļi. Toreiz es visu tā domāju. Nāves priek�ā da�u sekun�u laikā var izdomāt .neticami daudz. Esmu par to pārliecinājies. Vai arī da�reiz ne�domā neko. Varbūt tomēr domā, tikai vēlāk ne velna nevar atcerēties. Neko. Absolūts tuk�ums. Bet �o pirmo reizi es atceros labi. I\ā reiz skatītu un pama�tīgi iegaumētu gleznu. Tā man atmiņā � ikvienā smadzeņu �ūnā iespiedusies kā ar veseri iedzīta nagla. Un tur arī palikusi. Uz laiku laikiem. Nesarūsējusi un joprojām asa. Kā tas �āviena troksnis. Tas man tikko jūtami iebelza pa plecu, un es nedaudz sagrī�ļojos. Troksnis bija ass un pietiekami skaļ�, un viņa smaids bija skaists, un visa tā straujā roku kustība un pārliecība � tas izskatījās efektīgi, bet �āvējs viņ� tomēr bija slikts. Netrāpīja no divu soļu atstatuma. Es nedaudz sagrīļojos, sāpes nejutu un lēni noslīgu zemē. Tā bija mana vienīgā iespēja glābties. Cilvēku pa�pārliecinātība jau ir laba lieta, bet daudz�reiz tā arī cilvēkus pazudina. Tā pazudināja arī to ne�veiksmīgo �āvēju, manu pirmo ienaidnieku, kuram pirmo reizi biju stāvējis tik tuvu pretim. Viņ� paspēra soli tuvāk, viņ� nāca man pretim, viņ� paspēra soli tuvāk savai nāvei. Mirklis � un lomas mainījās. Tā dzīvē gadās bie�i, pat ļoti bie�i. Vakar un �odien. Kājas spēriens nedaudz zemāk par ceļgalu, un fal�ais �sarkanarmietis� strauji saliecās uz priek�u. Smaidu nomainīja milzīgs izbrīns, pārsteigums un sāpes. Nā�ko�ajā mirklī es jau biju aug�ā un ar atvērtas plauk�stas malu viņam no visa spēka iesitu pa kaklu. Tic bija vieni no japāņu cīņas karatē visizsmalcinātākajiem paņēmieniem, un tos es pārzināju ļoti labi. Sve�a ķermenis vispirms noraustījās, sastinga un tad bez skaņas saļima zemē. Izskatījās, it kā viņ� jau būtu miris. Migla izklīda, tā aizplūda, tā aizlidoja, izgaisa gai�i zilajās debesīs, starp mājas un pelēkā �ķūnī�a jumtiem paspīdēja pirmie saules stari, Daugava klusi un nesteidzoties savus ūdeņus vēla uz jūru, un krast�malā nemanot dīga zāle, dārzā ziedēja puķes, kokos brieda augļi, pāri galvai aizlidoja putni, un visapkārt bija tāds miers, tāds klusums un svinīgums kā pir�majā radī�anas dienā. Tikai nedaudz mirkļu vēlāk aiz �aurajiem vārtiņiem nikni sāka riet dzeltens, no�plucis suns.

��� Dzersim �Suni�, � Egija teica.

��� Kas tas tāds? � es painteresējos.

��� Ir tāds kokteilis, � viņa atbildēja. � �Dzelte�nais suns�.

��� Stiprs?

�� Nē. Sastāv no liķiera, nedaudz degvīna, konjaka un olas dzeltenuma.

��� Pateicos. Tad jau labāk tikai degvīnu.

��� To �eit tīrā veidā nemaz nevar dabūt.

�� Nu labi. Dzer savu �Suni�, bet cs pasūtī�u kon�jaku.

��� Nē. Sāksim ar �ampanieti.

Sai vietā, �ai brūnajā �skapi�, cs biju pirmo reizi. Vispār es nemīlēju daudz staigāt pa restorāniem. Vienreiz, divreiz gadā. Parasti, ja sagribējās iedzert, ar ve�iem sametām priek� da�ām pudelēm �Kristāla� un iegājām tās iztuk�ot tuvākajā ēdnīcā. Vienīgi tad, kad iepazinos ar F.giju, viņa mani parasti uzcienāja ar konjaku vai aizveda uz kādu kafejnīcu vai restorānu, par kuru eksistenci nekad pat nebiju dzirdējis. Ta�gad �is �skapis�. Vispār jau tā nekas. Ne pārāk spilgta gaisma. Ap katru galdiņu gar�, ieapaļ� mīksts sēdeklis. Kaut kur zem bāra letes magneto�fons klusi, tikko sadzirdami atskaņo kādu austrum�niecisku melodiju. Tā izraisa skumjas. Kaut kas aiz�iet, pazūd. Izgaist, aizlido. Kaut kas neglābjami iet bojā. Dro�i vien �is mirklis, �ī stunda, �is vakars. Kaut kur Sahāras tuksne�a malā soļo karavāna. Var�būt pa Jemenas akmeņainajiem ceļiem. Varbūt kāds beduīns jāj pretim savai līgavai. Varbūt �o dziesmu viņ� dzied viņai. Meitenei ar melnu �adru aizklātu seju. Var redzēt tikai acis. Un ne gabaliņu no pārē�jās miesas. Un, pārlaidis skatienu nelielajai telpai, es neviļus pasmaidīju. �eit sēdo�ās meitenes, sievietes dro�i vien jutās neērti, ka jau tā īsās kleitiņas aizsedz pārak daudz 110 viņu ķermeņu skaistuma. Dro�i vien. Katra ziņā neviena no viņām neizskatījās sevi�ķi kautrīga. Mūsdienu sievie�u raksturīgākā pazīme. Brīvi runāt un brīvi uzvesties. Jo mēs ta�u beidzot esam atbrīvoti no bur�uāzijas posto�o netikumu iespaida! Un tādēļ nepārtraukti tiek svinēti brīvības svētki. Skan svētku salūts. �ampanie�a pudeļu korķi triecas griestos, un dzēriens putodams līst glāzēs. Svētki, kuri da�iem diez vai kādreiz beigsies.

Es labprāt �o glāzi iztuk�otu, lai mēs tomēr ne- iemigtu. Lai mēs visi izjustu kaut nelielas bailes, kaut da�us brī�us bailes no pagātnes atkārtojuma, no tām bumbām, kas krita Daugavmalā. Bet Egija dro�i vien piedāvās dzert par mīlestību.

������� Mārtiņ, � viņa klusi teica un pagriezās ar seju pret mani. � Pirmo glāzi izdzersim par mīlestību!

�������� Labi, � es smaidot piekritu. � Par to var dzert vienmēr.

��� Tev �eit patīk? � Egija nedaudz vēlāk uzprasīja.

��� Jā. Kādēļ �o vietu sauc par �skapi�?

��� Pēc tāda izskatās!

��� Scit bie�i esi bijusi?

��� Jā.

Ejot garām mūsu galdiņam, Egiju pasveicināja kāds dū�īgs, ar gariem matiem un bārdu noaudzis jauns vīrietis.

������� Tas bija dramaturgs Gvido Rītiņ�, � Egija teica. � Uzrakstījis tikai divas lugas, bet jau slavens.

Pēc kāda laika viņu pasveicināja vel da�i vīrie�i.

������� Tas garais rūtainajā �aketē ir aktieris Uldis Bērzlapiņ�, bet tas ar tām melnajām brillēm dzej�nieks Jānis Darbiņ�. Viņa sieva ir mūsu teātra aktrise.

Pēc tam Egiju pasveicināja vēl kāds skaists, ele�gants tum�matis.

��� Rakstnieks Andris Jankovskis.

�������� Seit strādnieki laikam neiegrie�as, jā? � cs jau�tāju, vēlreiz rūpīgi pārskatot zāli.

�������� Kur nu! � Egija iesmējās, un varēja redzēt, ka viņa jūtas lieliski. � �ī ir rado�ās inteliģences vieta. Seit nāk galvenokārt tikai aktieri, rakstnieki, mūziķi.

�� Ahā!

��� Redzi, pie ta galdiņa sē� Nora Bumbiere un Viktors Lap�enoks. Abi tikai nesen kā apprecējās.

��� Vai pats Raimonds Pauls nav ieradies? � es tikko jau�ami pavīpsnāju. � Tad gandrīz visa ko�manda atkal būtu kopā.

��� Nē, Paula nav, � Egija pakratīja galvu. � Bet tu tikai, lūdzu, nesmejies!

��� Es nesmejos. Vienīgi jūtos nedaudz neērti. Pirmo reizi ta�u atrodos tik izmeklētā sabiedrībā!

Un tā arī patie�ām bija. Iespējams, ka pa�laik visi �ie Egijai pazīstamie vīrie�i ieinteresēti min un zīlē, kas es tāds varētu būt. Nupat tikai uzleco�a zvaigzne pie literatūras debesīm? Varbūt kāds Maskavas kino�re�isors? Varētu būt arī kāds arhitekts, kāds ārsts vai in�enieris. Bet varbūt no Austrālijas vai Zvied�rijas atbraucis onkulis? Izskatās tāds mierīgs, attu- rigs. Bet velti netērējiet laiku! Esmu strādnieks. Maiņas meistars rūpnīcā VEF. Komandēju div�desmit elektriķus. Tā, lūk, mīļie biedrī�i! Un mani ar Egiju saveda kopā vienīgi gadījums. Akla nejau��ība. Kā jau parasti sakas visas nelaimes vai prieki. Laime vai bēdas. Un tad varbūt pirmo reizi iedomājos, ka es par Egiju gandrīz neko nezinu. Neko par viņas pagātni. Vienīgi vecumu un nodar�bo�anos. Bet vai man vispār ir tiesības kaut ko zināt vairāk? Vai vispār kādam ir tiesības rakņā�ties pa otra pagātni? Nē, teiktu Ojārs Bergs. Tev �ādu tiesību nav! Cilvēks jāvērtē pēc tā, kāds viņ� ir pa�laik. �ajā brīdī. Ja labs, tad mīli vai slavē, ja slikts � nosodi, bet pagātni liec mierā! �odien pagātne ir tikai vēsture, un neko tajā vairs neat�sauksi, nepadarīsi citādu. �odiena vienmēr visiem bijusi daudz svarīgāka.

Tie, Mārtiņ, kuri meklē sen aizgāju�o, grib uzzi�nāt vai vēlreiz pārdzīvot sen pārdzīvoto, ir jaukļuvu�i neglābjami veci. Tas ir noriets. Saule vairs tikai mazu gabaliņu virs apvār�ņa. Spīd, pagaidām vēl spīd, bet sen jau vairs nesilda. Un pagātne var tikai apsaldēt vēl vairāk, vēl pamatīgāk. Paskaties apkārt! Un tu redzēsi, ka pasaule ir skaista. Dzīvo un ļauj ari man dzīvot! Arī man vēl patīk skaistas sievietes. Bet tu savu blakussēdētāju gandrīz ne�maz neievēro.

Patie�ām, mans vecais draugs, mans senais ienaidniek Ojār Berg! Tev taisnība. Paldies par pa�domu, un kaut �ovakar atstājies no manis! Jāpa- doma par Egiju. Jāpadomā par sievieti, kura gan�drīz man sve�a. Sieviete, kuru es vēl īsti nepazīstu.

��� Paklausies! � Es saņēmu Egijas roku. � Vai tev Austrālijā vai Zviedrijā nedzīvo kāds tēvocis?

��� Ņē. � Egija bija pagalam izbrīnījusies. � Ka tas tev varēja ienākt prātā?

��� Tāpat vien, � es atteicu. � Da�reiz galvā lien visādas muļķības. Tu saviem pazīstamajiem mani varētu uzdot par �ādu ārzemēs dzīvojo�u radagabalu.

�� Jocīgais, � Egija teica. -� Es visiem teik�u patiesību.

�Nezinu, kāda tā varētu būt.

��� Zini. Nevajag izlikties.

��� Paldies tev, Egij.

Austrumniecisko melodiju jau sen bija nomainī�ju�i modernāki ritmi, telpa kļuvis daudz skaļāk, zā�les pretējais gals un bāra lete arvien straujāk ieti�nas zilā dūmu segā, tā sabiezēja, tā smagi cēlās pret tum�i brūnajiem griestiem, un es vēlreiz atce�rējos divdesmit sestā jūnija rītu, bezgala tālo rītu, kad pāri Daugavai vēlās tā baltā migla, kad rēja suns un kad pie manām kājām gulēja ienaidnieks. Cilvēks, kur� gribēja, kuram vajadzēja mani nonā�vēt. Bet kur� pats tika nonāvēts. Viņ� nepateica savu vārdu, un viņ� ncjaulaja � kādēļ? Tas virs to zināja. Un iespējams, ka neviens viņu uz �īs pasau�les vairs neatceras. Bet vajag. Jāatceras ne tikai draugi, bet arī ienaidnieki. Pirmais �āviens, pirmā sakāve, pirmā uzvara. Un tagad varētu dzert ari to �Suni�. Tomēr ar mani notiek dīvainas lietas. Pats esmu kļuvis dīvains. Jau pagāju�i trīsdesmit trīs gadi. No pirmās līdz pēdējai dienai. Un vaja�dzētu ta�u būt tā, ka ar katru dienu, ar katru gadu, gadu desmitu visiem �iem notikumiem jāattālinās, jākļūst neskaidriem, jāpazūd, jāaizmirstas, bet nē! Viss noliek otrādi. Visu atceros arvien skaidrāk, tie�āk. Un arvien sāpīgāk.

� Tev �eit nepatīk? � it kā no liela attāluma es pēk�ņi sadzirdēju Egijas balsi. Attapos. Nevajag �ai sievietei darīt pāri. Viņai ar mani jau kļūst dro�i vien garlaicīgi. Piedod, Egij! Esmu slikts ka�valieris. Bet neko nevaru darīt, ja tās smadzenēs ietriektās naglas� nerūsē. Ja visi trakie vēji vēl nav paspēju�i no manas dzīves grāmatas izraut tas sen jau uzrakstītās, nedaudz nodzeltēju�ās lapas. Ja gandrīz katru nakti pie manas gultas nostājas ober�turmbanfīrers Oto Krauze. Un aiz viņa redzu Ojāru Bergu. Viņa �auri piemiegtās acis. Kuplās uzacis. Masīvo degunu. Labo roku, kurai trūka divu pirkstu. Un tad nāk abi tie dū�īgie sitēji. Pec tam pie manis atnāk sieva, mana Lilija, mans bal�tais zieds, un atnāk abi miru�ie bērni, tie icrau�as pie manis gultā, apliek rokas ap kaklu, viņu mazie ķermenī�i ir ļoti silti, un silta ir viņu elpa, un viņi lūdz dzīvot, neko vairak � tikai vēl dzīvot, vēl elpot, tikai vēl redzēt mati un tevi, tēt. Kādēļ �ļs onkulis mūs grib� Kādēļ viņ� to grib, teti? Kā�dēļ viņ� neļauj mums dzīvot? To parasti jautā Biruta. Ansis ir mazs. Viņ� vēl ir pārāk mazs. Viņ� vēl neko nesaprot. Tādēļ arī vienmēr tik cie�i turas ap manu kaklu un skatās tādām lielām, savādām acīm �

��� Piedod, � es klusi sacīju. Mute bija sausa ka toreiz, kad mums septiņas dienas nedeva ne ēst, ne dzert. � Piedod, Egij. Es tūlīt.

��� Tev palika slikti?

Neko neatbildēju, piecēlos un aizgāju uz tualeti. Atvēru krānu un ilgi aukstajā ūdens strūklā mēr�cēju galvu un seju. Un tad beidzot kalējs nometa veseri. Kāds vēl paņēma stangas un nedaudz pa�vilka uz āru tās asās, asās naglas. Bet Pagātnes Notikumu Koordinācijas Centrs nekavējoties atsū�tīja �ifrētu telegrammu:

�-Mārtiņam Zaram. Izbeigt! Tāda ir pavēle. Izbeigt! Nav īstais laiks. Vērojiet apkārtni. Jūs neesat viens. Operācija atlikta. Aizmirstiet! Kt's� aizmirstiet! Gai�diet turpmākos rīkojumus. Nekas nav bijis. Aiz�mirstiet!�

Kad atgriezos zālē, blakus Egijai bija apsēdies bārdainais divu lugu autors un vēl kāds jauns puisis. Viņi jau bija paspēju�i pasūtīt pudeli konjaka, �am�panieti un Egijai kokteili. Dro�i vien esmu bijis pro�jām pārāk ilgi, nodomāju. Egijai pat varēja ienākt prātā, ka esmu aizgājis pavisam.

��� Iepazīstieties, � Egija teica. � Mārtiņ� Zars � mans labākais draugs. Bet tas ir Gvido Rītiņ�.

�� Jūs dro�i vien manu vārdu jau būsiet dzirdē�ju�i. � Gvido cienīgi palocīja galvu.

��� Nē. Dzirdu pirmo reizi.

Gvido neslēpa vil�anos, bet Egija tikko jau�ami pasmaidīja.

�� Mani sauc Ivars Dambis, � otrs puisis nevērīgi atmeta ar roku. � In�enieris konstruktors.

�������� Neāksties! � Gvido noņurdēja. Tad pagriezās pret mani. � Viņ� brauc par �oferi. Vada manu tēvu.

��� Tātad tēvs liels priek�nieks?

������� Nekāds lielais jau nav, � Gvido atteica. � Lauk�saimniecības ministrijā vada nodaļu.

��� Tomēr.

�������� Ivaram vienmēr patīk uzdoties par ko citu, � Gvido iesmējās. � Tas der jaunām meitenēm, ne mums.

������� Tu kaunies par savu �ofera amatu? � cs ne�daudz izbrīnījies pavaicāju.

�������� Nē! � Ivars negaidot asi atcirta un nikni uz mani paskatījās. Viņ� bija gara auguma, plecīgs, gai�iem matiem un stingriem, it kā no rupja koka iz�cirstiem sejas vaibstiem. � Ko jums no manis vajag?

��� Neko.

��� Tad nevajag neko arī jautāt.

�������� Ivars ir nikns, � Gvido teica. � Saskaities ar dāmu.

������� Tas visiem nav jāzina, � jaunais puisis vēlreiz nozibsnīja ar acīm. � Labāk iedzersim.

�������� Lai notiek! � Gvido piekrita, pacēla glāzi un, pagriezies pret Egiju, viņai uzsmaidīja. � Par tavu jauno lomu!

�������� Labi, Gvido. Es ceru, ka tu kādreiz uzrakstīsi kaut ko arī speciāli man.

��� Es jau rakstu.

��� Tie�ām?

��� Pavisam nopietni.

��� �odienas modernā sieviete?

�������� Nē, � Gvido teica un sajūsmināts skatījās uz Egijas dziļi atsegtajām krūtīm un kājām. Arī es pa�skatījos un vēlreiz pārliecinājos, ka Egijas sarkanā kleita ir pārdro�i īsa un pārdro�s ir kleitas zemais iz�griezums, un ka viņa pati �ai tērpā ar saviem garajiem

matiem, spilgti uzkrāsotajām uzacīm un lūpām ir reti pārdro�a. Es pēk�ņi jutos ka nejau�s garām�gājējs. Nelūgts viesis. Vajadzētu piecelties un aiziet. Pateikties par patīkamo sabiedrību, cēli palocīt galvu, kā to lieliski prata jaunais, bet jau slavenais drama�turgs, un nesteidzīgi atstāt �o pagalam piepīpēto telpu. �ie abi tipi par to noteikti tikai priecātos. No- srnietos. Varbūt arī Egija. Es gribēju būt divatā. Egija viņiem varēja atteikt. Tam dramaturgam vaja�dzēja man paprasīt atļauju. Ak, pareizi! Es ta�u biju prombūtnē. Egija smaidīja, un viņai tika uzsmai�dīts. Katrā ziņā visa viņas izturē�anās, roku un ķermeņa kustības, sejas izteiksme un balss liecināja, ka viņa priecājas, viņai ir patīkami, ka blakus apsē�dies �is paresnais bārdainis. Lai jau sē�. Bet tas otrs man nepatīk. Auksts, vienaldzīgs skatiens. Katrā ziņā nav sevi�ķi gudrs un var būt stipri ne�ēlīgs. Tas ierakstīts sejā, balss intonācijā un acīs. Es tādus jau esmu redzējis. Pa�i gribēdami būt stipri un vareni, bez mazākām ierunām paklausīja vēl stiprāko, vēl varenāko pavēles. Aklie izpildītāji. Drosmīgie bruņi�nieki, kad neviens jums nevarēja pretoties �

Bet Pagātnes Notikumu Koordinācijas Centrs strā�dāja nevainojami. Atkal tika noraidīta telegramma: �Mārtiņam Zaram. Atkārtojam. Nekas nav bijis. Aizmirstiet! Tā ir pavēle. �ovakar visu aizmirstiet! Aizmirstiet! Pievērsiet uzmanību sarkanajam objek�tam. Gaidiet!�

� � ta būs sieviete, - Gvido turpinaja, � kurai kara laikā aizgāju�i bojā divi bērni, vīrs pazudis, viņa dzīvo ļoti vientuļi, strādā kadā iestādē par ma�īnrak�stītāju, ilgus gadus cer, ka pazudu�ais vīrs atgriezī�sies, būs tomēr palicis dzīvs, bet gadi aiziet, un tad �ī sieviete pēk�ņi atjēdzas, attopas, ka kļūst jau pama�zām veca, dzīve pagājusi gaidās, veltīgos sapņos un cerībās, ka tas nevienam nav bijis vajadzīgs, tas bijis sasodīti muļķīgi, un �ī sieviete pārvēr�as, kļūst cita. Viņai visu laiku savu uzmanību pievēr� kāds no tās iestādes vado�ajiem darbiniekiem, sieviete vienmēr viņam ar riebumu atteikusi, baidījusies pat no domām par tuvību, bet tad viņa �im vīrietim tuvojas pati un ar no�ēlu konstatē, ka savā dzīvē kaut ko nozīmīgu un nepiecie�amu palaidusi garām, vienmēr no tā centu�sies izvairīties un vairs nekādi nespēj saprast, kādēļ to darījusi. Kā vārda? Mīlestības, atmiņu, pagātnes vārdā? Bet pagātnes vārdā nedrīkst upurēt �odienu. Mi Iet var tikai to, kas dzīvs. Un atmiņas nekad ne�drīkst nomākt, radīt bailes vai naidu. Ja tas tā no�tiek, cilvēks pats sev paraksta nāvi. Dzīve ir bijusi tuk�a. Lieka. Nevajadzīga. Nepilnvērtīga. Un, bei�gās to visu sapratusi, �ī sieviete izdara pa�nāvību. Jo turpmākai dzīvei vairs nav nekādas jēgas. Visas iespējas kaut ko iegūt, pārdzīvot, izdarīt ko labu, mī�lēt un atkal radīt bērnus ir jau sen palaistas garām. Tas arī viss. Pie visa vainīga pagātne un viņas pār�lieku dedzīgā pieķer�anas atmiņām.

Da�us mirkļus valdīja klusums. Visi kā norunāju�i pacēlām glāzes un izdzērām. Ivars Dambis vienal�dzīgs noskatījās uz kādu garāmejo�u meiteni. Egija aizsmēķēja cigareti. Gvido Rītiņ� iegrima domās un nervozi plucināja bārdu. Bārmcne beidzot ieslēdza ventilatoru. Līdzās eso�ajā restorāna �Rīga� zāle sāka dārdēt orķestris. Pie blakus galdiņa apsēdās divi nēģeri un da�as pavecākas dāmas. Oficiante aiznesa piesmēķēto pelnutrauku. Bāra priek�telpā vairākas sievietes skaļi smējās. Kaut kur ārpus �īs telpas jo�ņoja ma�īnas, brauca tramvaji, pacēlās un nosēdās lidma�īnas, dzima bērni un morgā ieveda miru�os, cilvēki vēl strādāja, cilvēki ēda vakariņas, mācījās, skatījās televizoru, viens otru mīlēja vai ienīda, kaut kur ārpus �īs telpas ritēja dzīve, cilvēki dzīvoja, kā nu katrs mācēja vai atrada par labu esam, � dzīvoja, daudz neprātodami par �īs dzīves jēgu, par tās vaja- dzīgumu vai vienreizīgumu. Varbūt tie�i tādēļ arī ir vajadzīga māksla? Kāda glezna, kāds romāns vai luga, kas uz �iem jautājumiem atbild vai vismaz �os jautājumus uzdod. Vajag izprast. Mēģināt apjēgt. Censties at�ifrēt. Māksla palīdz. Tā vienmēr mums �os jautājumus izvirza. Kāda jēga ir cilvēka dzīvei? Vai ir kāda jēga cilvēka sūtībai uz �īs zemes? Kas mēs esam? Kādēļ esam? Kas ir mīlestība? Kas ir dzīve? Kas ir dzīvība? Kas ir nāve? Kādēļ vajadzīgs naids? Kas ir labais, kas ļaunais? Kas bija pagātnē, kas notiks nākotnē? Uz visiem �iem jautājumiem, kuri lielākā vai mazākā mērā interesē visus, atklāti sakot, ir gau�ām vienkār�as atbildes. Tās viens otram var pateikt, braucot tramvajā. Un vai vispār kāda jēga ir uzdot �ādus jautājumus? Un vai ir kāda jēga uz �iem jautājumiem meklēt atbildi? Bez tam vēl visi in�stinkti, refleksi, zemapziņas strāvojumi, nojautas un tieksmes. Vai tas ir aptverams? Vai kāds var izpētīt, kas mēs esam? Kādi esam? Ne velna! Var uzgleznot gleznu. Var uzrakstīt stāstu, romānu, lugu. Var pa�stāstīt interesantu notikumu. Katra cilvēka dzīve ir interesants notikums. Bet vairāk arī neko. Tikai pa�stāstīt, ne izpētīt. Nojaust, ne saprast. Un tikai netai�sīt kategoriskus slēdzienus! Ko tas bārdainais drama�turgs teica? Pie visa vainīgas atmiņas? Ko viņ� var zināt par tās sievietes dzīvi, viņas domām, izjūtām? Tas viss ir blefs. Tas viss ir pārāk vienkār�i. Dro�i vien pār �īs sievietes jūtām spēcīgi valdījis viņas iek�ējais tikumisko likumu kodekss. Un vēl varbūt līdz galam neapjausta pienākuma apziņa. Pret miru��ajiem, pret bojā aizgāju�ajiem, pret ļoti tuviem ci 1 - vēkiem mums ta�u jāizjūt kaut kāda cieņa. Jāatce�ras. Ne jau atmiņas ir vainīgas. Kas tad cilvēks būtu, ja visu aizmirstu? Nē, nē, gudro dramaturg, cilvēkiem pagātne ir tikpat nozīmīga kā tagadne vai nākotne. Var saplēst kalendāru, vecas avīzes vai sa�vas piezīmju grāmatiņas, bet aizgāju�ie gadi, aiz�gāju�ās dienas tevī riņķos kopā ar asinīm, tu tās sajūti kā savu sirdi. Un, kamēr tā pukst, tā vēl dzen �o silto asins straumi, tu esi dzīvs un nepārtraukti dzīvo gan pagātnē, gan tagadnē, gan nākotnē. Ne�viens no mums nevar cilvēku pārveidot tādu, kādu mēs to vēlētos redzēt. Pat māksla ne. Mēs varam to vienīgi apbrīnot vai no�ēlot.

Paskatījos uz Gvido Rītiņu, gribēju viņam iebilst, strīdēties, pateikt, ka nevar cilvēku tik viegli nosodīt, ka nevar cilvēkam atņemt viņa tiesības turēt atmiņā tuvus un dārgus notikumus, tuvus un mīļus cilvēkus, un vēl gribēju pateikt, ka katram cilvēkam ir tiesības uz atrieb�anu, uz citu un sevis sodī�anu, ja tā tiek iz�darīta sabiedrības un cilvēcības vārdā, to labā, bet dramaturgs bija saņēmis Egijas roku, skatījās viņas sejā un kaut ko aizrautīgi stāstīja. Es pat nemēģi�nāju ieklausīties. Gribējās vēl iedzert. Uzsmēķēju. Jāatslēdzas. Krogā nevajag nodoties pārdomām. Kā teica Zigurds Priede, �im nolūkam cilvēki ierīkoju�i pavisam citu, daudz noderīgāku vietu � kapsētu. To var darīt arī bezmiega naktīs. Bet restorānā jādzer. Jāpriecājas. Jāsajūt tieksme pēc sievietes. Jāsmejas. Jābūt jautram, asprātīgam. Bet arī Ivars Dambis drūmi blenza kādā pretējās sienas punktā.

�� Vai kas atgadījies? � es viņam jautāju.

�� Jā, � viņ� noņurdēja.

��� Sadauzīji ma�īnu?

��� Nē. Iet grāvī dzīve.

��� Stūrē taisni!

��� Neiet. Ma�īna vesela, bet neiet. Būs jāsadauza kādam ģīmis.

��� Vai tas tik viegli? � Es nedaudz uzrāvu uzacis un vēlreiz rūpīgi nopētīju Ivara seju. Nekā skaista, nekā pievilcīga. Bet iespējams, ka tie�i savā robus- turnā, ar savu auksto, pelēko akmens vai koka seju viņ� tomēr bija skaists. Tādi vīrie�i pa�reiz esot modē. Atcerējos, ka Biruta pavisam nesen rādīja fran�u kinoaktiera Pola Belmondo bildi un sacīja, ka tāds tagad esot vīrie�a skaistuma etalons. Roberta Teilora vai Klarka Geibla tips var izraisīt vienīgi nepatiku. Labākajā gadījumā vienaldzību.

�� Mēs iesim padejot. � Egija pieskārās rokai.

��� Es ta�u nedejoju, � vainīgi pasmaidīju.

��� Es ie�u ar Gvido, � Egija teica un cie�i saspieda manu roku. � Tu nedusmo?

��� Nē. Bet vai tad �eit dejo?

�� Mēs ieiesim �Rīgas� zālē.

��� Nu labi, ejiet vien.

��� Tikai vienu deju, � Gvido pieceldamies sacīja, � Parīzes tango.

Kaut vai Madrides, es domās teicu un noskatījos, kā viņi aiziet. Lai iet. Dramaturgam ta�u jāpazīst aktrise, kurai viņ� raksta lomu. Jāuzzina, kā viņa dejo, runā, izturas, kā skūpstās un ko jūt. . . Lai jau iet. Tikai viens tango. Bet neko tu nevarēsi uzzināt. Velti. Desmit gadus vari nogulēt vienā gultā un tik un tā neko neuzzināsi. Neiepazīsi. Sevi � varbūt. Jātic, ka tas iespējams. Citus � nekad. Tikai virs�pusi. Ārējo. Protams, kaut ko jau arī no dvēseles, bet tas vienmēr būs daudz par maz, lai varētu apgal�vot, ka esi iepazinis cilvēku. Savu brāli. Māsu. Sievu. Mīļāko. Draugu. Tas ir tikpat grūti kā uzrakstīt labu lugu. Es pirmīt sameloju. Biju dzirdējis tavu vārdu, un esmu pat noskatījies tavas lugas. Bet, atklāti sakot, tās bija diezgan �vakas. Sadomātas. Un kā tu vispār, būdams vēl jauns puisis, vari zināt, ko jūt un pārdzīvo sieviete, kura pazaudējusi divus bēr�nus un vīru? Neko! Tu vari tikai fantazēt vai atkal sadomāt. Nenoliedzu � tev varbūt �i jaunā luga iz�nāks tīri emocionāla, bet tā tomēr nebūs māksla. Pā�rāk grūti ir ielīst citu ādā, citu dvēselē. To visu var�būt varētu uzrakstīt vienīgi tā pati sieviete, tikai viņa. Bet tu vari dejot savu Parīzes tango. Un vispār vari iet dejot kaut vai uz elli!

��� Pavisam viegli, � Ivars teica.

�������� Kas viegli? � pārvaicāju, jo biju jau aizmirsis, par ko mēs ar Ivaru pirmīt runājām.

��� Sadauzīt kadam ģīmi, � viņ� paskaidroja.

�������� Jā, � es piekritu. � Da�reiz tas patie�ām ir viegli. It sevi�ķi ja otrs ir vājāks vai vispār nespēj pretoties.

Ivars izstiepa garās rokas gar mīkstā sēdekļa at�zveltni, pats vaļīgi atgāzās un nicīgi mani nopētīja.

�������� Pats jau arī neizskaties diezko stiprs, � viņ� teica.

��� Patie�ām, � es piekritu.

�������� Esi kādreiz dabūjis? � Ivars painteresējās. � Tā pamatīgi?

��� Jā. Un diezgan bie�i.

��� Neizskatās.

�������� Tu to nekad nebūtu izturējis, � es teicu un at�kal pakrūtē sajutu vieglas sāpes. Noraustījās acu plakstiņi, un viegli notirpa labā roka. Tā man ir vienmēr, kad sajūtu dusmas vai uztraucos.

������� Būtu, � Ivars pasmīnēja. � Tikai neviens man neko nevar izdarīt. Tādas tās lietiņas, vecīt!

��� Gan jau var. � Arī es centos pasmaidīt.

��� Ne velna!

��� Gan jau.

��� Tu? � Ivars paliecās uz priek�u.

�������� Paklausies, puis, � es viņu uzrunāju. � Kādēļ tu esi tik nikns? Kādēļ tu visu laiku runā par kau��anos? Ko tu piekasies?

��� Riebjas, � Ivars atteica.

��� Kas?

��� Visa dzīve.

��� Tu nemaz vēl neesi sācis īsti dzīvot.

��� Hā!

��� Kas tad tev �ai dzīvē nepatīk?

��� Viss. Kas tad tajā ir labs?

��� Daudz kas.

��� Hā! Tu gadījumā neesi skolotājs?

��� Nē.

��� Nu paldies dievam! Skolotāji man riebjas.

��� Tev pārāk daudz kas riebjas.

�� Jā, visa dzīve.

������� Vai tie�ām tevi vajadzētu pielikt pie sienas, lai dzīve tev kļūtu skaista un vajadzīga?

��� Nesaprotu, � Ivars klusi nomurmināja.

�������� Es teicu, ka tevi vajadzētu pielikt pie sienas. Ceru, ka saproti, ko tas nozīmē?

Ivars nobijies paskatījās uz mani, uz manām rokām, tad sāka starp pirkstiem nervozi grozīt glāzi, kurā vāji mirdzēja iedzeltens konjaks.

�������� Un vēl es teicu, ka tevi vajadzētu kārtīgi nomi�zot. Tā, lai tu to atcerētos visu mū�u. Citādi tev nez vai pāries vēlē�anās vienmēr, kad slikts garastāvok�lis, dauzīt kādam ģīmi. Tādiem kā tu grāmatas vai pamācībās neko nedod. Un iemācīt mīlēt dzīvīti var, tikai draudot to atņemt.

Ivaram tikko manāmi iedrebējās roka un lūpas. Bet mani arvien vairāk pārņēma naids, es zināju, ka tie�i tādi ka Ivars, ja atkal kaut kas atkārtotos, būtu pirmie, kas sistu, dedzinātu, �autu. Ne saukti, ne aicināti viņi atskrietu pa�i. Truli pildītu pavēles. Arī bez pavēlēm zvetētu pa labi un pa kreisi. Kā mūs toreiz Salaspili. Vienpadsmit mēne�us. Nepārtraukti, katru dienu. Bez jebkādas vajadzības. Vienkār�i tāpat. Lai tikai varētu sist. Man liekas, �ādos te Ivaros jau dīglī perinās ma�ziņ� fa�ists, un varbūt nemaz tik daudz nevajag, lai tas strauji izaugtu liels. Varbūt nemaz tik daudz �

��� Kas tu tāds esi? � Ivars klusi vaicāja.

��� Tas pats, kas tu, � es atteicu. � Tikai vecāks un �o to dzīvē pieredzējis. Katrā ziņā arī spēka man ir krietni vien vairāk nekā tev. Vari ticēt.

Viņ� tā savādi uz mani paskatījās, viņa sejā skaidri bija saskatāma neziņa un apmulsums, visa bravūra kaut kur pazuda, viņ� sakārtoja svīteri un piecēlās.

��� Es aizeju, � Ivars ātri teica.

��� Staigā vien, � pamāju ar galvu un, kad viņ� bija aizgājis, uzreiz sajutu atvieglojumu. Ar prieku paņēmu glāzi un to izdzēru tuk�u. Pēc tam aizsmē�ķēju un sāku gaidit atgrie�amies Egiju.

Toreiz mēs gaidījām pavēli. Divdesmit septītā jū�nija rītā mūs no �Sarkanā kvadrāta� rajona pārcēla uz Daugavmalu, tur izrakām ierakumus, no bruģ- akmeņiem izveidojām brustvērus un sagatavojāmies krasta un tiltu aizsardzībai. Bet vēl joprojām lielākā daļa no mums neticēja, ka mēs varētu satikties ar vā�cie�iem, ka viņi nokļūs līdz Daugavai, līdz Rīgai. Pie Zemgales un Pontonu tiltiem stāvēja da�as sarkan- armijas daļas, un arī tās jutās diezgan dro�as, lai gan redzējām, kā pa tiltiem gandrīz nepārtrauktā straumē plūda bēgļi. Satraukti, nobiju�ies, ļoti nogu�ru�i viņi mums neko saprātīgu nespēja pateikt. �Kur vācie�i? Tepat, tepat kaut kur jābūt!� Muļķības! Tas nevar būt! Vistīrākās baumas! Provokatori! Un tomēr dusmas un neziņu pamazām nomainīja kaut kādas miglainas priek�nojautas, it sevi�ķi pēc tam, kad pāri tiltiem sāka nākt atkāpjo�ās karaspēka vienības . .. Noputēju�ie, ievainotie, līdz nāvei noguru�ie karavīri mums arī neko prātīgu nespēja pateikt. Lielākoties viņi drūmi klusēja. Toties ļoti aktīvi kļuva diver�santi. Divdesmit septītā jūnija pievakarē viņi no tuvējo māju jumtiem un logiem negaidot atklāja spē�cīgu uguni. Kad pēc stundas tic vairākumā bija iznī�cināti, pie mums atskrēja Marģers Girgensons.

�� Zēni! Centrāltirgus paviljonos novietojusies liela aizsargu vienība! Saņemta pavēle to likvidēt!

Mēs ātri pārskrējām dzelzceļu, �ķērsojām kanāla tiltiņu un negaidot ielauzāmies piena paviljonā. Tur bija sakrauti cits uz cita tirgus galdi; pelēka koka siena, pelēka klona grīda, no kuras nāca pretīga smaka; es gulēju netālu no ieejas � mazliet pa labi, bet man blakus, nometies uz viena ceļgala, no vācu trofejas ma�īnpistoles īsām, aprautām kārtām �āva Ojārs Bergs.

��� Gulsties! � es viņam uzsaucu. No pelēkās galdu rindas joprojām atskanēja nemitīgas �auteņu zalves.

Lodes, dobji svilpodamas, lidoja virs galvas, ar sausu sprak�ķi caursita sienu vai, dzirkstelēm �ķīstot, atlēca no dzelzsbetona sijām. � Gulsties! Es metī�u granātu!

��� Davai! � Ojārs iesaucās, nometās gar�ļaukus un ar rokām aizspieda ausis.

Izrāvu dro�inātāju, da�us mirkļus pagaidīju, tad granātu triecu pret pelēko galdu rindu � Pec da�ām sekundēm atskanēja spēcīgs sprādziens, tā radītais eksplozijas vilnis mūs nedaudz apdullināja, pa gaisu lidoja koka �ķembas, dēļu gali, tie�i pie mūsu galvām nokrita kāda aizsarga cepure, visapkārt smirdēja pēc dūmiem un sēra, bija dzirdami da�i ievainoto klie�dzieni, tad ātri piecēlāmies kājās un strauji pārlēcām pāri sagrautajai barikādei. Daudz neskatīdamies, �ā�vām pa kreisi un pa labi.. . Da�i pacēla rokas.

��� Pie sienas! � Ojārs viņiem aizsmaku�ā balsī kliedza. � Pie sienas, maitasgabali!

Pretējās ejas galā parādījās divi aizelsu�ies aiz�sargi, abi reizē, nemaz nepaceldami �autenes pie pleca, iz�āva, lodes aizsvilpa varbūt tikai da�us rnili-

metrus no labā vaiga, es vēl paspēju nodomāt, ka ta�gad varbūt nevajadzētu �aut, ir vēl da�as sekundes laika, es varētu viņiem uzsaukt, lai met iero�us zemē, lai padodas, bet mans labais vaigs vel jopro�jām juta lo�u radīio siltumu, tas dedzināja apziņu un miesu, un, ja viņi būtu kaut nedaudz veiksmīgāki un es neveiksmīgāks, tad tagad gulētu pie viņu kājām ar sadragātu galvu . .. Un tūlīt viņi no�autu arī Ojāru Bergu, kas, mums pagriezis muguru, dzina sa�gūstītos aizsargus paviljona attālākajā kaktā. No�spiedu ma�īnpistoles mēlīti, ierocis nodrebēja, tas manās rokās sāka lēkāt, bet �āvienu troksni nedzir�dēju. Abi vīri nogāzās zemē. Tiem varēja būt ap piecdesmit gadu, apaugu�i ar bārdām, spēcīgi un gara auguma viņi gulēja, atkritu�i uz muguras, un vie�nam no deguna un mutes sīkā straumītē tecēja asinis. Jūsu pado�anās nav vajadzīga, es nodomāju un ne�jutu ne mazāko �ēlumu. Te nevar būt nekādu citu variantu. Vai nu mēs, vai jūs. Vai nu nāve, vai dzī�vība. Un, kur� vēl spēs turēt ieroci, � tas �aus. Vai nu jūs, vai mēs. Starp mums nostājies pārāk liels naids. Un nevar būt nekādas �ēlastības, nekādas piedo�anas. Nav sevi�ķa māksla un nav vajadzīga liela drosme � �aut mugurā no stūra.

Aizsargi� Bet ko jūs aizsargājāt? Vai �o zemīti, kura saucas par Latviju un kurai atkal � jau kuro reizi � gā�as virsū vācie�i? Bīskaps Alberts un zoben�brāļi, Teitoņu ordenis un krustne�i, melnie baroni un fon der Golcs, Vilhelms un tagad Hitlers! Vai tie�ām no tēvu tēvu asinīm jūs nebijāt vēl uzsūkusi naidu pret iebrucējiem, vai tie�ām jūs nemaz nemīlējāt savu zemi, vai tie�ām jūsu personiskā bodīte, nams vai saimniecība bija dārgāki, tuvāki un svētāki par dzim�teni? Kādēļ jūs ar tādu niknumu, ar tādu ne�ēlību uz- brukāt, �āvāt un spīdzinājāt tos. kuriem �ī zeme to�mēr bija svēta un tauta svēta? Un svēts tās turpmākais liktenis. Kādēļ jūs ar tādu enerģiju atbalstījāt un palīdzējāt iebruku�ajiem vācie�iem, kuru acīs lat�vie�i nekad nav biju�i nekas vairāk ka vienīgi vergi? Vēlāk pat jūs viņi nicināja un izmantoja vienīgi kā kalpus. Ne tauta, bet jūs bijāt vergi, no�ēlojami dzimtcilvēki. Par da�iem sīkas varas gadiem, par da�iem sīkiem privātīpa�umiem jūs sevi pārdevāt un pārdevāt visu, ar ko cilvēks ir liels, � savu godu, sirdsapziņu un dzimtenes mīlestību. �Un jūs tiksiet aizmirsti.� �odien �ai vietā tantiņas tirgo ar krējumu un medu. No piena paviljona caur nelielo eju cilvēki dodas pēc maizes. Iet, un neviens jūs vairs ne atce�ras, ne zina. Jūs esat nomiru�i pagātnē. Ierakti aiz�gāju�o notikumu pelēkajos mālos. No pagātnes ka�piem uzceļas vienīgi varoņi. Un tikai tajās vietās zied ziedi. Sarkanas neļķes un baltas margrietiņas. Jūs esat nolādēti un pazudu�i uz visiem laikiem. Varbūt saglabājies vēl vienīgi nicinājums, ko pret jums izjūt vēsture un dzīvi paliku�ie.

Divdesmit devītā jūnija priek�pusdienā Daugavas kreisajā krastā sākās sīvas kaujas. Vācie�i jau bija ieņēmu�i Pārdaugavu, un tagad Torņakalnā tos at�vairīja da�as armijas vienības. Kā vēlāk uzzinājām, tur līdz pēdējam �āvienam cīnījās arī daudzi Liepājas aizstāvji, Rīgas Kājnieku karaskolas kursanti, parti�jas un padomju aktīva grupas.

Dienas vidū gaisā uzlidoja Pontonu un Zemgales tilti. Tika mēģināts uzspridzināt arī Dzelzceļa tiltu, bet acīmredzot spridzinā�ana bija slikti sagatavota, un tas neizdevās.

Pēc da�ām stundām pāri tiltam jau traucās trīs vācu tanki, bet aiz tiem fa�istu izlūku rota, kurai bija jāieņem labajā krastā placdarms. Nekas viņiem todien nesanāca. �odien tā jau ir vēsture un visi to zina.

Bet tikai retais spēj iedomāties, ko toreiz izjutām. Mēs ta�u nebijām karavīri. Mums nebija nekādu mili�tāro zinā�anu, nedz iemaņu. Mēs bijām strādnieki, komunisti, komjaunie�i. Mēs iestājāmies Strādnieku gvardē, būdami pārliecināti par padomju varas tais�nīgumu, pārliecināti, ka jāaizstāv rūpnīcas un uzņē�mumi, jāaizstāv Padomju Latvija. Un mēs to aizstāvē�jām � kā nu pratām un varējām. Un tad, kad visi trīs tanki bija iznīcināti, kad tika iznīcināta arī tā iz�lūku rota, man pirmo reizi ienāca prātā, cik tas tomēr ir riebīgi un no�ēlojami, ka vispirms uz mums �āva pa�i latvie�i un tikai pēc tam vācie�i� Bet tā laikam bijis mū�dien, ka mantīgie vai to sulainī�i vienmēr spēlēju�i tikai ar melnajiem kauliņiem. Karaļa vājā sardze. Jūs tapāt nokauti, un jūs tā arī neapjēdzāt, ka bijāt tikai bandinieki�

Bailes nejutu. Visu prātu un apziņu piepildīja vie�nīgi vēlē�anās izturēt, nepadoties, un tomēr tas bija baigi, kad nāca virsū tie trīs tanki�

Naktī viss apklusa, bet trīsdesmitā jūnija rītā sākās atkal no jauna, tikai �oreiz bez kājniekiem. Vācie�i acīmredzot baidījās vēlreiz nākt pāri tiltam, toties spēcīgi palielināja smagās artilērijas uguni. �āviņi krita tie�i Daugavmalā, dega tuvējās mājas, viss gaiss bija piesūcies putekļiem, dūmiem, visapkārt lidoja �ķembas un akmeņi, un ausis nemitīgi plēsa sprāgsto�o �āviņu troksnis.

Pievakarē saņēmām ziņu, ka vācie�i pārcēlu�ies pāri Daugavai vienpadsmit kilometrus zemāk � Doles salas rajonā un tagad strauji tuvojas pilsētai. Pēc da�ām stundām pienāca pavēle atkāpties.

Naktī ejot cauri Rīgai, cs iedomājos par savām mā�jām, par Liliju un abiern bērniem, un gribējās ticēt, ka tagad viņi Ogrē pie krustmātes jutīsies puslīdz dro�i un cs viņus noteikti atkal redzē�u, redzē�u pa�visam noteikti, jo nevar ta�u būt, ka tie fri�i te paliks

ilgi, varbūt mēs atgriezīsimies jau pēc da�am dienām. Pie Vefa mūs vēl pamatīgi ap�audīja vai nu atkal aiz�sargi, vai diversanti; nobērām da�as automātu kār�tas pa logiem un jumtu karnīzēm, bet rūpnīcas teri�torijā iek�ā negājām.

Netālu no Juglas no kādas divstāvu mājas aug�ējā stāva pēk�ņi atkal atskanēja negaidīts �āviens, tikai nevienu tas neķēra.

������� Pagaidiet! � Ojārs Bergs iesaucās. � Jāiet to�mēr palūrēt. Nevar būt, ka viņu �eit ir daudz!

��� Ie�u tev līdzi, � es piedāvājos.

��� Nāc!

Mēs apgājam apkārt majai, ieklausījāmies, tad strauji atrāvām koridora durvis un uzskrējām otrajā stāva. Pie loga stāvēja jauns, apmēram divdesmitga�dīgs puisis un izmisīgi centas noslēgt �autenes aiz�slēgti, bet tas bija iesprūdis, aiz kaut kā aizķēries, un nekas viņam no �au�anas vairs neiznāca.

�� Met zemē! - - cs uzsaucu.

Viņ� tūlīt paklausīja un pacēla rokas. Cik nu tumsā varēju saskatīt, tad tās stipri drebēja un raustījās lū�pas. Viņ� bija ģērbies prastā vadmalas �akete, zerri tās saskatāms rūtains krekls, bet galvā tum�a �okej- cepure.

Ojārs Bergs, daudz nedomādams, sagatavojās �au��anai. Es stāvēju soli pirms viņa, un Ojārs mani pa�stūma sāņus.

�� Jāknellē tik nost, � viņ� teica.

�������� Pagaidi! � Un es atkal nostājos priek�ā. � Tu esi viens?

�� Jā, � puisis tikko dzirdami atbildēja.

�������� Ko tu tur murk�ķi? � Ojārs uzkliedza. � Runā skaļāk! Tagad bikses pilnas, ko?

��� Kādēļ �āvi?

Sve�ais klusēja. Tad negaidot nolaida rokas, apsē�dās uz palodzes un sāka raudāt. Grūti izskaidrot, kas ar mani toreiz notika. Tas bija �ēlums? Bet pret ienaidnieku nedrīkst just �ēlumu. Vai mirkļa vājums? Bet tu nedrīksti būt vāj�. Varbūt toreiz iedomājos, ka viņ� ir strādnieku puisis � un pēc tāda arī izskatī�jās � un viņ� ir maldījies, izdarījis kļūdu, kāds tikai sakūdījis, pavēlējis. Viņ� bija vēl pārāk jauns, lai jau būtu par kaut ko ļoti pārliecināts. Aizmirsu, ka pats toreiz biju tikai nedaudz vecāks par viņu, tomēr skaidri zināju, kā pusē nostāties, kas jādara un kādēļ to daru. Iespējams, ka biju vienkār�i noguris. Es ta�u nebiju kareivis. Strādnieks, kas tikai vajadzī�bas, ārkārtējas nepiecie�amības dēļ rokās paņēmis ieroci. So trofejas automātu.

��� Ejarri! � es Ojāram teicu. � Lai viņ� dzīvo.

Ojārs nesapra�anā paraustīja plecus, bet es nolie�cos, pacēlu �auteni un to no visa spēka triecu pret kāpņu margām. Tās salūza, un salūza arī �autene.

��� Vajadzēja viņam triekt pa galvu! � Ojārs teica un nolaida nedaudz zemāk automāta stobru.

��� Paklausies, puis, � es sacīju un viņam spēcīgi iebelzu pa plecu. � Atjedzies! Savāc �os skaliņus un pazudi! Taisies, ka tieci! Kamēr neesam vēl pārdomā�ju�i! Bet, ja tu vēl kādreiz paņemsi rokās �auteni un vērsīsi pret mums, tad lai tev visi dievi stāv klāt! Ne�aizmirsti, ka drīz atgriezīsimies!

Puisis pacēla galvu, tagad es skaidri redzēju viņa seju, un pēc vairākiem gadiem es to atcerē�os, un no viņa acīm patie�ām plūda asaras.

Atstājot Balo�us, mūsu grupa kļuva ievērojami ma�zāka. Nemanot, neuzkrīto�i daudzi izklīda. Viena daļa palika Rīgā, citus apgrūtināja ievainojumi, nomāca arī neziņa, pati atkāp�anās, ap�audī�anās, patronas izbeidzās, un neviens no mums pie tā visa vēl nebija pieradis. Sastaptie cilvēki sniedza vispretrunīgākās ziņas. Palika iespaids, ka vācie�i ir jau visapkārt un sen jau esam ielenkti. Bez tam mēs vairs nebijām ne�vienam pakļauti, vadības nebija, un tomēr sīkās gru�piņās turpinājām virzīties uz priek�u. Cerējām aiz�kļūt līdz Cēsīm, un tur tad viss arī noskaidrotos. Dzirdējām, ka tur pa�laik it kā atrodoties republikas valdiba. Bet netālu no pilsētas mums priek�ā negai�dot parādījās neliela sarkanarmie�u daļa � divas smagās automa�īnas, tanks un da�i simti kareivju. Vairāki bija ievainoti, noplīsu�i, pelēku putekļu pār�klātām sejām. Viņi mūs ielenca un pavēlēja nodot iero�us. Komandēja jauns kapteinis.

��� Mēs esam no Strādnieku gvardes, � es viņam krieviski paskaidroju.

��� Ko no jums, velniem, var zināt! � kapteinis at�kliedza un nospļāvās. � �auj no visiem krūmiem! Kā es varu zināt, kas jūs īsti esat, ka nemelojat?

�� Mūsu zilie fren�i� � apmulsis iebildu.

��� Eh! � viņ� atmeta ar roku. � Ko gan tagad ne�var uzģērbt! Kurp ejat?

��� Uz Cēsīm, � cs ar roku parādīju uz priek�u.

��� Tie�i pie fri�iem, jā? �_ kapteinis atk?l uz�kliedza. � Metiet iero�us zemē! Ātrāk!

Apmulsām. Tātad kritu�as ari Cēsis�

�� Veiklāk! � kapteinis komandēja.

Kad iero�i bija atdoti, viņ� mani paņēma aiz rokas.

��� Bet tagad paklausies, � viņ� teica. � Ja jūs patie�ām esat no iznīcinātāju bataljona, tad pēc iespē�jas ātrāk pazūdiet no �osejas un izklīstiet! Tagad jums priek�ā ir tikai vācu regulārais karaspēks! Sa�proti? Bet, ja esat bandīti, tad staigājiet vien tālāk plikām rokām! Skaidrs?

��� Nē, � es galīgi satriekts atbildēju. Bet kaptei�nis ar mani vairs negribēja runāt, ierausās ma�īnā un pavēlēja braukt. Pieskreju klāt.

�������� Pagaidiet! � es lūdzu. � Mēs jums atdevām visus iero�us� Bet varbūt jūs man tomēr iedotu kādu revolveri? Ziniet, ar ieroci tomēr dro�āk. Un būtu pavisam labi, ja nebūtu �ēl vēl kādu granātu.

�������� Varbūt tu gribi ari tanku? � Virsnieks nozib- snīja ar acīm.

������� Nē, � es nopietni atbildēju. � Bet revolveris un vismaz viena granāta var loti noderēt.

��� Lai to tūlīt iesviestu mūsu ma�īnā, jā?

������� Ticiet! � Es cie�i pieķēros kabīnes rokturim un atklāti ieskatījos kapteiņa acīs. � Nc jau visi ir ne�lie�i vai nodevēji.

�������� Zini, draudziņ, � viņ� asi teica, � karā ar goda vārdu vien tālu netiksi!

Kapteinis brīdi klusēja, tad negaidot pasmaidīja.

�������� Es tev ticu, � viņ� sacīja un atvēra kabīnes dur�vis. Varbūt tādēļ, ka labi runāju krieviski. � Ņem!

Un viņ� man iedeva TT pistoli un divas granātas.

��� Paldies.

������� Par iero�iem, tāpat kā par zālēm, paldies ne�saka! � Viņ� strauji aizcirta durvis un aizbrauca.

������� Viņi mūs laikam varēja arī no�aut, � Ojārs Bergs drūmi sacīja.

Neko neatbildēju, tikai nodomāju, ka tā dro�i vien arī varēja notikt. Tai laikā viss �ķita pārāk sare�ģīti. Daudz vienkār�āk bija mesties krūmos.

Taksometrs klusi slīdēja pa centra apgaismotajām ielām, tajās vēl bija redzami daudzi cilvēki, beidzās pēdējie kinoseansi, beidzās teātru izrādes, slēdza ka�fejnīcas un jaunatnes atpūtas vakarus, un tagad viņi visi steidzās uz mājām jautri un nedaudz noguru�i, skaļi un nopietni � uz saviem dzīvokļiem, pie saviem bērniem, vecākiem un savām gultām. Vienīgi iemīlē�ju�ies gāja nesteidzoties, un viņiem nekur arī nebija jāsteidzas. Lai nakts ir pec iespējas garaka! Apiesim trīs reizes apkārt Rīgai! Aiziesim gar Daugavmalu līdz jūrai! Apsēdīsimies parkā uz soliņa un sagaidīsim rītu! Uzkāpsim Bastejkalnā! Iesim peldēties kanāla zaļajā ūdenī! Uzmodināsim sargu un uzbrauksim Pēterbaznīcas tornī! Aiziesim uz Spilves pļavām! Iesēdisirnies elektriskajā vilcienā, un lai tas mūs aiz�ved uz Vecākiem! Ar autobusu aizbrauksim uz Plesko- dāli! Ar pēdējo lidma�īnu aizlidosim uz Kijevu!

�������� Par ko tu domā? � Egija vaicāja, iekārtojās ērtāk un galvu atspieda pret manu plecu. Viņas mati kutināja vaigu, un tie smar�oja pēc dārga konjaka.

������� Tāpat vien, � es atteicu, bet pēc brī�a turpi�nāju: � Zel, ka mēs jau vairs nekad nespēsim darīt daudz ko tādu �

��� Mēs varam visu, � Egija sacīja un pasmaidīja.

������� Nē, � es viņai nepiekritu. � To, ko es domāju, spēj izdarīt vienīgi jaunie vai iemīlēju�ies. Varbūt vēl arī trakie.

��� Arī mēs.

��� Varam vienīgi pasēdēt �skapī� �

��� Tev nepatika?

��� Nē.

�� Tad mēs tur vairs nekad neiesim.

�� Gan jau tu aiziesi.

��� Nē. Es ie�u tikai tur, kur tev patiks.

�� Man nepatika tie divi tipi.

��� Nēģeri?

��� Tavs dramaturgs un tas otrs.

�������� Gvido ir labs. Tu viņu glu�i vienkār�i vēl nepa�zīsti.

��� Ceru, ka neko neesmu zaudējis.

�������� Gvido ir labs dramaturgs. Neviens jau sen mūsu teātru dzīvē nav ienācis tik strauji, tik daudzsolo�i.

Viņu gaida spīdo�a nākotne. Gvido ir talants, sa�proti?

��� Nē. Gvido ir tikai nekaunīgs.

��� Tu dusmojies, ka viņ� mani uzlūdza dejot?

��� Tu uzlūdzi viņu.

��� Nestrīdēsimies, Mārtiņ. Tev tas nepiestāv.

��� Hs nestrīdos. Konstatēju faktus.

������ - Nevajag. Arī tas tev nepiestāv.

�� Vai tad ir kaut kas ari tāds, kas man piestāv?

��� Jā.

��� Kas?

��� To es tev pateik�u vēlāk.

Egija vēl cie�āk piespieda galvu pie pleca, mati at�kal sāka kutināt vaigu, no tiem tagad negaidot sāka plūst muziķa, vispirms kaut kādas klusas, neskaidras skaņas, kāda pusaizmirsta tautas dziesma, kāda pusaizmirsta joku dziesma, tad ieskanējās ērģeles, mūzikas skaņas kļuva arvien dobjākas, arvien ska�ļākas un satrauco�ākas, tās stāstīja par mū�senām cilvēku ilgām pēc laimes, par mū�īgo tiek�anos pēc miera un mīlestības, ieskanējās sensenais sapnis par nemirstību, par mū�īgo atgrie�anos, par mū�īgajām cerībām. Tā dro�i vien bija mū�ības dziesma. Pēc tam atskanēja bērnu balsis, bērni smējās, bērni priecājās, bērni pļavā plu�a ziedus, bērni �ūpojās, bērni spē�lēja paslēpes, bērni drēbītēs vīstīja lelles, bērniem no�pirka saldējumu, pie bērniem atnāca mamma un tētis, bērni priecājās, tad pēk�ņi smiekli apklusa un bija dzirdamas skaļas raudas. Nezinu, kas viņus iztrau�cēja, kas nodarīja pāri, bet tagad bija dzirdamas vienīgi raudas; iespejams, ka da�i vecāki vairs nespēja savējos atrast� Tādēļ arī tie bērni tik izmi�sīgi raud. Pēc tam sāka skanēt vijole, asa, smeldzīga melodija, ta dūra tie�i sirdī, tā aizskāra kaut ko ļoti tuvu, dārgu, svētu, ta bezgalīgi satrauca, tā mani atkal iesvieda pagātnes melnajā bezdibenī, un, kad tiku no tā laukā, vijoļu skaņas negaidot apklusa, ilgu laiku valdīja klusums, nekā vairs nebija, vienīgi taksometra skaitītājs vienmuļā ritmā skaitīja nobrauktās kapeikas; tad ieskanējās bungas, sākumā tikko dzirdami, tad arvien skaļāk, skaļāk, skaļāk, tās plēsa dzirdi, tās pie�spieda aizvērt acis un radīja bailes, �ķita, tūlīt ma�īna ietrieksies tilta margās, tilts sabruks, tilts uzsprāgs gaisā un mēs uzsprāgsim tam līdzi. Bet bungu dār�doņa apklusa, un sāka skanēt zvans. Tas skanēja bez�galīgi ilgi, vienmuļi un skumji. Gribējās kliegt. Sajutu sāpes, un �ķita � tūlīt atkal zaudē�u samaņu. Cie�i sakodu zobus. Muskuļi saspringa. Neko vairs nejutu, vienīgi asinis savā ritējumā no kāju pēdām līdz smadzenēm pa visu ķermeni nesa manu pēdējo vē�lē�anos � izturēt! Klusēt! Klusēt! Tikai izturēt! Bet zvans turpināja zvanīt. Tas vienmēr vēsta par bries�mām. Zvans pavada miru�os. Nāves mū�īgā dziesma. Tās vienīgā melodija, mīļākā dziesma. Bet vajag ta�u būt arī svētkiem. Priekam, līksmei, dejām. Un sāka skanēt saksofons. Arī tā radītās skaņas vispirms izrai�sīja vieglu smeldzi, bet ta ātri pazūd, pāriet, izgaist. Ir balts vīns un sarkans tērps. Tas slēpj vai izceļ sa�traukumu, vēlē�anos, kaisli. Kaut kur me�ā deg ugunskurs. Kaut kur skrien savvaļas zirgi. Mū�īgais aicinājums � �Tikai pie tevis�. Skan Parīzes tango. Tavā skaistajā Pārdaugavas mājā �

��� Saki kaut ko, � Egija lūdza.

��� Es klausījos dīvainu koncertu.

��� Kur?

��� Sevī. Tu neko nedzirdēji?

��� Neko, Mārtiņ.

��� Tev to derētu kādreiz noklausīties.

��� Labs?

��� Nē. Bet paklausīties der.

��� Ja nav labs, tad nevajag.

��� Vajag. Tu daudz ko par mani uzzinātu jaunu. Varbūt tu kaut nedaudz mani iepazītu.

��� Es jau tevi pazīstu.

��� Nenieka, Egij.

��� Pazīstu gan. Tu tikai �ovakar esi ka�ķīgs.

��� Vai mēs labāk nevarētu iet kājām?

��� Esmu nogurusi. Pārāk tālu.

- Nevajadzēja visu vakaru dejot.

Egija pacēla lielās, gai�zilās acis, un es tajās ieraudzīju gan skumjas, gan klusu pārmetumu. Viņa neko vairs neteica, un es vēlreiz nodomāju, ka neva�jag �ai sievietei darīt pāri. Uzvcdos kā vecs, greizsir�dīgs vīrs. Bet vīrs ta�u neesmu un nedrīkstu būt arī greizsirdīgs. Nav nekādu tiesību. Tikai jūtām da�reiz grūti pavēlēt, lai gan manos gados to jau nu gan vajadzēja prast. Bet neprotu. Neviens nav mācējis iemācīt. Ne nodzīvotie gadi, ne dzīve. Sliktie skolo�tāji. Varbūt tomēr vislabākie. Varbūt tie pelnīju�i vis�lielāko paldies. Tāpat kā Egija. Viņa ta�u mierīgi varēja palikt ar to dramaturgu. Viņai būtu inte�resantāk. Egija man varēja pateikt, ka �ovakar vēlas būt viena. Un tad man vajadzētu iet uz mājām. Ansis un Biruta dro�i vien jau guļ, bet es vēl uzvārītu tēju, pēc tam virtuvē nodzēstu gaismu, apsēstos pie loga, izsmēķētu cigareti un domātu par to, vai tas ir pietie�kami prātīgi� Mīlestība vienmēr ir neprāts. Un ļoti reti tā beidzas laimīgi. Spēle par visu banku. Parasti jau zaudē. Nekad nevar iegūt visu, bet ar mazumiņu neviens neapmierinās. Bet vai tad tie�ām es vismaz tagad nevarētu kaut da�us mirkļus, da�as dienas, varbūt pat da�us gadus nodzīvot bez liekas prāto�a�nas, domā�anas, ko varu zaudēt vai iegūt; zaudēt cs patiesībā nevaru neko, neviens mīlestībā nekad neko nezaudē, muļķības, to tikai apgalvo da�i impotenti dzejnieki, un neviens neko nezaudē pat tad, ja intī�mās attiecības notiek arī bez mīlestības, � to tikai mēdz sludināt ilgi vecmeitās dzīvoju�as skolotājas. Pat ar septiņiem zīmogiem apzīmogotās laulību ap�liecības nekad nevar garantēt to, ka laulības gulta vienmēr būs arī mīlestības vieta. Pārāk bie�i tie�i tur tā skaistā mīlestība tiek nobendēta. Nokauta, nomo�cīta. Ne templis, bet e�afots. Ne svētā vieta � sāpju bedre. Ne prieks un apmierinājums, bet visbie�āk vil��anās. Sadrupu�ais lūg�anu namiņ�. Cilvēki beg. Cil�vēki mekle. Mū�īgā riņķo�ana. Mū�īgā tiek�anās pēc nesasniedzamā. Kā nupat dzirdētajā ērģeļu kon�certa. Cilvēki daudz bie�āk ir laimīgi nevis morālistu apjūsmotajās laulības gultās, bet gan kaimiņu dzī�vokļos. Banāli, riebīgi? Jā. Bet noņemiet brilles, lai dzīve jums varētu ieskatīties tie�i acīs! Izņēmumi nevar būt pierādījums. Es ar Liliju biju laimīgākais cilvēks uz �īs zemes, �ai pasaulē. Ar savu sievu un bērniem. Ar Liliju, Birutu un Ansi. Bet kur viņi tagad ir? Kur? Es nevaru uz viņu kapiem pat nolikt ziedus. Kapu nav. Ir tikai drausmīgs tuk�ums. Orķestra mū�ziķi beigu�i spēlēt. Klusums. Ir tikai pelēkas sie�nas un uz tām sen nomazgāti asins traipi. Tas arī viss, kas palicis pāri no manas laimes. No stiprās ģimenes. No neatkārtojamās mīlestības. Laime tika no�ņaugta, mīlestība � nosista. To vietā mani radies naids, �ad tad to nomaina vienaldzība. Tad dvēse�lei ir svētki. Jo grūti, neizsakāmi grūti ir dzīvot, krū�tīs nepārtraukti jūtot sāpes. Smokot naidā. Egija � tas varbūt ir glābiņ�. Dro�i vien �ķietams, manīgs, tomēr glābiņ�. īsa atelpa. Brī�iem jūtu, ka esmu no�guris. Noguris no darba, no bērnu audzinā�anas, pal�dies dievam, nu viņi jau lieli, bet tas nebija viegli, vienam tomēr smagi audzināt divus bērnus, toties man atkal ir Biruta un Ansis, atkal meita un dēls, un es to neno�ēloju. Nekad neesmu no�ēlojis. Ticu, ka ar viņiem es varē�u lepoties. Un vai tad man beidzot nevar būt arī kāds draugs sieviete? Beidzot! Egija ir jauka. Egija ir taisni brīni�ķīga. Uz ielas atrasts dārgakmens. Dro�i vien agrāk vai vēlāk to man kāds nozags. Dro�i vien. Varbūt kads nopirks. Sis dārgakmens man diem�el nepieder. Esmu to tikai at�radis un gribētu uzglabāt. Man nav īpa�uma tiesību. Nevienam nav. Un nav vēl izgudrots tads seifs, kur to dro�i varētu noslēpt. Un nevajag. Nevajag slēpt ne savu miesu, ne dvēseli. Nevajag taupīt dvēseles spēkus, ne miesas degsmi. Mēs jau esam pieaugu�i, un nav ne mazākās jēgas izlikties labākiem vai sliktā�kiem. Darīsim to, ko atrodam par labu esam. Būsim cilvēki, un kā tādus lai mūs arī tiesā pārējie, visi velni un dievi! Lai notiesā! Bet iespējams, ka viņiem mūs nāksies tomēr attaisnot.

Beidzot nokļuvām Pardaugava.

Taksometrs apstājās, es samaksāju par braucienu, un izkāpām. Sejā iesitās silts gaiss un jasmīnu smar�a. Kaut kur tepat blakus ziedēja ari rozes. Egija atvēra vārtiņus, un iegājām dārzā.

��� Pagaidi, � Egija teica.

Viņa pienāca klat, bridi nekustīgi stāvēja, tad tumsā sajutu sievietes rokas, tās aptvēra manu kaklu, tās nedaudz nolieca galvu zemāk, sajutu Egijas lū�pas, tās mani noskūpstīja. Tā to parasti dara mā�tes.

��� Es tevi mīlu, Mārtiņ. Un tev tam jātic.

Gribēju kaut ko teikt, gribēju viņu spēcīgi saspiest,

gribēju līdz sāpēm skūpstīt, gribēju plaukstas iegrem�dēt zeltainajos matos, bet visi vārdi kaut kur pazuda, un pēk�ņi nespēju pat pakustēties. Tas ilga tikai mirkli, bet ar to pietika, lai �ajā īsajā laika sprīdī paspētu ieraudzīt gan visu zvaig�ņu gaismu, gan apkārtējo tumsu, lai sajustu gan daudzo ziedu, gan aizbrauco�ā taksometra smar�u, lai aptvertu �o vārdu nozīmīgumu un saprastu, ka Egija runā patie�sību. Un vēl es nodomāju, ka ar gadiem tomēr nekas nemainās. Bija tāda pati sajūta kā toreiz, kad �os vārdus man teica Lilija un mums abiem bija astoņ�padsmit gadu.

Pāri dārzam pār�alca vēj�, tas nedaudz atvēsināja, un gribējās tā stāvēt bezgalīgi ilgi, jo �ķita � līdzko pakustē�os, vārdu izraisītais satraukums kaut kur iz�gaisīs, tas pazudīs, varbūt pat aizmirsīsies. Būs tikai vēj�, mēmais dārzs un tumsa.

�������� Paldies tev, Egij, � cs saviļņots teicu, bet tad nez kādēļ atcerējos to krievu kapteini, atcerējos viņa vārdus un sapratu, ka arī par mīlestību dro�i vien paldies nav jāsaka, jo arī tā vienmēr ir vai nu zāles, vai ierocis. Ar to var aizstāvēties, var uzbrukt. Ar to var izārstēties, var aiziet bojā.

Noliecos, tumsā sataustīju ro�u stādu, nolauzu un to pasniedzu Egijai.

Viņa sāka smieties.

��� Tu esi ļoti oriģināls!

��� Nekas cits neienāca prātā, � cs godīgi atzinos.

�� Dro�i vien vajadzēja ielīst blakus dārzā.

�� Vai nu prāts! � Egija saķēra mani aiz rokas.

�� Tur dzīvo viens no Rīgas labākajiem izmeklētā�jiem!

������� Tu ar viņu iepazīstini, � es teicu. � Tāds vīrs man tie�i vajadzīgs!

��� Bet es? Es tev esmu vajadzīga?

��� Nē! Es tevi tūlīt aizmetī�u prom!

Pacēlu Egiju uz rokām, sajutu viņas ķermeņa sil�tumu un viņas kājas, vairākas reizes apgriezos ap�kārt, noreiba galva, jasmīni smar�oja tie�i sejā, un pēc tiem smar�oja arī Egijas mati, sarkanā kleita, viņas miesa. Egija atslēdza durvis, un cs viņu uz�manīgi ienesu mājā �

Tā kāzu dienā jaunie vīri nes sievas vai vecāki aiz�migu�us bērnus.

��� Varbūt uzvārīt kafiju? � Egija pavaicāja. Viņa jau bija pārģērbusies. Sarkanā kleita pazudusi. Slaido augumu sedza skaists gai�i rozā uzmetnis. Caur tā plānajām me�ģīnēm mirdzēja caurspīdīgs krū�turis. �ādā tērpā, es nodomāju, dro�i vien var uz�modināt pat mironi. Atdzīvināt akmeņus.

��� Uzvāri, � es satraukts teicu. � Tikai ne pārāk stipru.

��� Labi, � Egija atbildēja un aizgāja uz virtuvi.

Es ieslēdzu radiolu, uz atskaņotāja jau atradās

kāda skaņuplate, un pēc brī�a istabā ieplūda līganas val�a skaņas.

Istaba bija liela un pla�a. Gai�i zilas sienas. Vec�modīgas mēbeles. Sena kristāla lustra ar divpadsmit spuldzēm. Uz grīdas rakstains paklājs. Vāzēs ziedi. Gar sienām gleznas. Tie�i man iepretim �Nepazīsta�mās portrets�. Jauna sieviete baltā tērpā. Gai�i mati. Gar�, viegli iesārts kakls. Tievas rokas. Uz maza gal�diņa balts liliju klēpis. Pēc tā sniedzas sievietes rokas. Bet tikai sniedzas. Kā pēc tāla sapņa. Rokas �os ziedus nekad nesatvers. Acu skatienā kaut kāda stipra vēlē�anās, ilgas, apņem�anās. Es saprotu. Jums, kundze, �ie ziedi ir jāpaņem. Varbūt no tiem atkarīga visa jūsu turpmākā dzīve. Bet nekā. Jūs ne�kad to nespēsiet izdarīt. Varēs paiet gadu simteņi, laiks lidos bezgalībā kā lode, ziedi vienmēr atradīsies turpat netālu no jūsu slaido pirkstu galiem, bet tie tos neaizsniegs. Mākslinieks bijis ne�ēlīgs. Varbūt ne�ēlīgs bijis jūsu liktenis. Bet visticamāk, ka ne��ēlīga bijusi dzīve. Varbūt vienīgais mierinājums � �ie ziedi nenovītīs, glu�i tapat kā jūs, cienītā kundze. Bet es jūs tomēr pazīstu. Jūs esat Gaisma. Jūs esat Cerība. Jūs esat Mīlestība. Jūs esat Pasaule Bez Naida.

��� Tev �is portrets patīk? � Egija vaicāja, atgrie�zusies no virtuves, un nolika uz galda divas porce�lāna tasītes ar smar�ojo�u kafiju.

��� Ļoti. Kad uz to skatos, tā vien �ķiet, ka no kaut kā atbrīvojos.

��� Tā ir mana māte, � Egija teica un apsēdās blakus. � Tēvs to gleznoja, kad tikai nesen bija bei�dzis akadēmiju. Kad man bija divi gadiņi. Viņa mūs tie�i tad atstāja.

��� Kad?

��� Man bija tikai divi gadiņi. Tēvs līdz pat savai nāvei dzīvoja viens. Pareizāk sakot � mēs dzīvojām tikai divi vien. Tēvs nekad �ai mājā neieveda nevienu citu sievieti.

��� Tu ar māti satiecies?

��� Da�reiz. Par to nerunāsim. Viņa ir slikts cil�vēks. Par māti jau tā neklājas � Bet ko tu izdarīsi? Nekad viņu neesmu izjutusi kā māti. Tikai ka sve�u cilvēku. Neatnākusi pat uz bērēm, pēc tēva nāves at- drāzās, lai no manis pieprasītu viņa labākās gleznas. Riebīgi. Da�as ari iedevu. Bet ne jau nu labākās. La�bākās ir muzejos.

��� Bet es domāju �

��� Viņa diem�ēl nesniedzas pēc ziediem. Ne arī pēc skaistuma. Tā ir tikai gleznā. Pēc bagātības! Visu mū�u. Atstāja tēvu, lai apprecētos ar kadu uzņē�mēju, kur� kara laikā cerēja kļūt vēl bagātāks. Ko tad nabaga gleznotājs var nopelnīt! Tas uzņēmējs aizbēga līdzi vācie�iem, bet viņa palika. Tagad sen jau atkal apprecējusies, divi lieli bērni, un dzīvo ļoti turīgi. Gleznā viņa ir skaista, jā. Mākslai jābūt skaistai. Ne��ēlības un ļaunuma pietiek dzīvē.

��� Tas tiesa, Egij.

��� Tēvs atzinību ieguva tikai pēc kara. Vācu laikā strādāja kādā kartonā�as fabrikā. Piecdesmito gadu vidū nopirka �o māju. Iekopa dārzu. Viņ� visu dzīvi bija gan laimīgs, gan nelaimīgs. Bez darba mīlēja tikai mani. Viņ� daudz ko � varbūt visu pasauli man parādīja pavisam citā gaismā. Palīdzēja iemīlēt mākslu.

Ilgi klusēju. Es zināju, ka Egija ir slavena glezno�tāja meita. Es zināju, ka māja piederējusi tēvam. Es zināju, ka �ai mājā ienāku�i tikai cilvēki, kuriem bijis kaut kāds sakars ar mākslu. Glezniecību vai teātri. �ie cilvēki man vienmēr �ķitu�i kā no citas pasaules. Bet viņi tāpat cietu�i, jutu�i trūkumu, tieku�ies pēc laimes, biju�i vientuļi un tomēr, par spīti visam, radīju�i lielus, patiesus darbus. Bet da�reiz tomēr māksla noslēpj īstenību. Kā �oreiz. Varbūt ne pati māksla. Mākslinieks. Viņ� ir tas īstais slēpējs. Lai radītu ilūzijas? Lai pats no kaut kā aizbēgtu? Lai pats sev un citiem radītu jaunu pasauli, pēc kādas būtu jātiecas? Lai uzburtu sapņus? Varbūt lai radītu ideālu? Tas pa�as ilgas pēc nesasniedzamā? Bet, ja jau tas ir radīts, tātad tas nav vairs nesasniedzams, nav vairs ideāls . . .

��� Nedomā, Mārtiņ. Kafija jau pavisam atdzisusi.

��� Paldies. Tik tie�ām. Man nevajag domāt par lie�tām, kas nav man saprotamas.

��� Ko tu nesaproti?

��� Daudz ko. Piemēram, mākslu, sievietes� Un tikai tādēļ, ka nekad par tām neesmu sevi�ķi interesē�jies, neesmu domājis � Līdz �im kaut kā esmu izticis gandrīz vai bez mākslas un sievietēm.

Egija klusēdama dzēra kafiju.

��� Es tev dro�i vien liekos bezgala vienkār�s un prasts � Neizglītots.

�� Ta, Iudzu, nerunā.

��� Tu esi kādreiz bijusi rūpnīcā?

��� Nē.

��� Derētu aiziet. Tev dro�i vien da�reiz būs jāspēlē kāda audēja, strādniece �

��� Dro�i vien.

��� Tikai no ārpuses tur viss �ķiet trok�ņains, ne�tīrs. Un tā jau daudzās vietās arī ir. Bet rūpnīcā ir arī savs skaistums, savs ritms, sava dzīve. Visda�ā�dākie notikumi, cilvēki. Vesela pasaule. Pat veseli dārzi.

��� Tu esi apmierināts ar savu darbu?

��� Protams.

��� Bet vai neapnīk katru dienu darīt vienu un to pa�u?

��� Nekad tā nenotiek. Tad jau tev ir sliktāk. Tev viena loma jāspēlē simt, da�reiz pat divsimt rei�u. Es savējo padaru tikai vienreiz. Katru dienu ir kaut kas jauns.

��� Katru dienu kaut kas jauns� � Egija nez kā�dēļ klusi atkārtoja.

Es noliku izdzerto kafijas tasīti un aizsmēķēju. Vēl�reiz uzmetu skatienu baltajai sievietei, baltajiem zie�diem, paskatījos uz Egiju un pēk�ņi sapratu, ka arī viņa ir balts zieds, kaut kas tāds, ko ilgus gadus biju vēlējies sastapt, centies apspiest �o vēlē�anos, jo pie�nākums pret bērniem bija augstāks, daudz nozīmī�gāks. Gleznā baltā sieviete, izrādās, ir tikai uzburts sapnis. Sagrozīta īstenība. Bet tu, Egij, esi pavisam reāla, pavisam īsta. Mūsu attiecības � vislielākā mīkla. Viņai vajadzēja dzert kafiju ar to jauno dra�maturgu. Viņ� Egijai stāstītu par savām iecerēm, par jaunās lugas tēliem, raksturiem, si�eta pavērsie�niem; viņi varētu filozofēt par vissare�ģītākajām dzi-

vcs problēmām, par dzīvību un nāvi, par mīlestību, pārrunāt jaunākos notikumus mākslas pasaulē, bet ko es? Varu tikai stāstīt par rūpnīcu, par savu darbu, kas māksliniekiem noteikti �ķiet neinteresants, prasts un vienkār�s. Bet tā jau nav. Ne velti labus amatnie�kus dēvē par cilvekiem ar zelta rokām. Glu�i tāpat ka labus mākslas meistarus. Es jau varētu vēl spriest ari par dzīvību un nāvi, es zinu, kas tās ir par vērtī�bām, ko tās nozīmē; kaut ko zinu arī par mīlestību, par naidu, un glu�i sve�i nav arī jaunākie notikumi mākslā, es tikai neprotu tā smalki izteikties � Lai�kam ta�u mēģinu sevi iedro�ināt. Nevajag. Tu tomēr esi ienācis sve�ā mājā. Ienācis neierastā pasaulē. Tev nekad tāda sieviete nav bijusi. Baltā. Baltais zieds. Gai�ais sapnis. Mans īslaicīgais glāb�anas riņķis. Līdzko no tevis aizie�u, man atkal būs jādomā par nāvi, viss jāatceras � Nupat pieķeru, ka par to do�māju, arī būdams kopā ar viņu, tas mani nekad neat�stāj, un tomēr tad nav tik drausmīgi, es neesmu viens, blakus smar�o balti ziedi, vismaz varu mēģināt visu aizmirst, da�brīd tas izdodas, jo jādomā arī par Egiju �

��� Egija �

��� Jā?

��� Aizdzen mani! Ludzu, aizdzen! Man pa�am aiz�iet laikam nekad nepietiks spēka. Tagad jau vairs ne�pietiks.

Egija izbrīnījusies pacēla galvu, da�us mirk|us ne�kustīga skatījās, tad lēni izdzēra pēdējos kafijas mal�kus un pasmaidīja.

��� Mārtiņ, � viņa klusi sacīja, � es saprotu, ka tev dzīve nav bijusi skaisti uzzīmēta bilde vai krā�saina fotogrāfija. Es jūtu, ka tevi visu laiku kaut kas nomāc, satrauc. Zēl, ka tā neesmu es. Es neko daudz par tevi nezinu. Tu strādā rūpnīcā, esi elektriķis. Tev ir divi bērni. Esi bez sievas. Sācies atvaļinājums. Tas

arī gandrīz viss. Maz, daudz? Nezinu. Man vienalga! Es par to negribu domāt. Tu esi pie manis, un ar to pietiek. Daudz, maz? Nezinu. Arī tas mani neinteresē. Kad esi pie manis, man ir labi. Nekad ne ar vienu vīrieti tā neesmu jutusies. Neko nerunā, neko ne�dari � tāpat būs labi. Tas nav izskaidrojams. Neva�jag to mēģināt izprast. Tas nav saprotams. Tu bie�i esi nomākts, bie�i klusē, kaut ko domā, varbūt atce�ries. Dro�i vien ne mani. Kas esmu cs? Tu jau zini. Aktrise. Nedomā, ka ari man gājis viegli. Bija jādzīvo bez mātes. Ilgus gadus bija jāiztiek bez lielākām lo�mam. Alga astoņdesmit rubļu mēnesī. Tēvs? Jā, viņ� bija. Bet nu jau desmit gadu kā nav. Es gribēju būt patstāvīga. Biju laimīga, ja dabūju vēl blakus kādu lomiņu televīzijā vai radio. Aktrise� Tevi mulsina �is vārds, mana profesija? Tikai no ārienes viss izska�tās skaisti un lepni. Man tāpat jāstrādā kā jebkurai tavas rūpnīcas strādniecei. Da�reiz �ķiet vēl smagāk, vienmuļāk. Neviens meistars tā neatļausies kliegt un komandēt savas strādnieces, kā to bie�i pie mums dara re�isors. Ai, Mārtiņ� Tu neko nezini. Profesi�jām nav nekādas principiālas nozīmes. Vismaz gribē�tos, lai tās nenostātos mūsu starpā. Būsim tikai cil�vēki. Būsim tikai vīrietis un sieviete.

Es brīdi klusēju. Egija kaut ko pateica arī no tā, ko pavisam nesen biju domājis, stāvot dārzā un klauso�ties, ka aizbrauc taksometrs. Tātad kaut kas ir pa�reizi. Varbūt viss ir tie�i tā, kā tam vajag būt. Pa�tie�ām � mīlestību nevajag censties izprast. Nevajag iegrimt pārdomās, plosīt sevi ar �aubām vai pārmetu�miem, jo tas viss acīmredzot ir daudz, daudz vien�kār�āk �

��� Labā, � cs teicu.

Egija pasmaidīja, noģērba uzmetni un atsprādzēja balto krū�turi.

��� Es tikai tāda vēl gribu būt, � viņa atbildēja.

��� Ko mēs tagad darīsim? � cs vaicāju.

Visi klusēja. Bijām paliku�i tikai picci viri. Ne�ēdu�i, izslāpu�i, bezgala noguru�i. Saule tuvojās ap- vārsnirn, un uz ceļa lēnām nogūlās abu automa�īnu, kareivju un tanka saceltie putekļi. Diena gatavojās iet gulēt. Arī ceļ� gribēja atpūsties, jo rīt no rīta pa to jau nepārtrauktā straumē plūdis vācu armijas kara�spēks. Miljons apkaltu zābaku. Tanku kāpurķēdes. Automa�īnu riepas. Lielgabalu riteņi. Zirgi. Vezumi. Motocikli. Un tam visam līdzi � uzvarētāju bravūra. Iekarotāju ne�ēlība.

Pārlēcām pāri grāvim, �ķērsojām nelielu pļavu un iegājām priedulājā.

��� Ko mēs tagad darīsim? � es vēlreiz vaicāju.

Visi sadrūmu�i, joprojām klusēdami, skatījās gan

gaisā, gan pie savām kājām. Tā nebija vienaldzība. Mēs tikai bijām pamatīgi apmulsu�i. Nedaudz ap�stulbu�i.

��� Tu komandē, � Ojārs Bergs klusi sacīja un smagnēji nolaidās zemē, zālē sameklēja skābeni un sāka kāri ēst. Mutē saskrēja siekalas.

��� Neko es vairs nevaru komandēt, � gurdi atbil�dēju un ari apsēdos. � Tagad katram jāatbild tikai par sevi, jo nu ir galīgi skaidrs, ka fri�i mums ir gan priek�ā, gan aizmugurē. Tādā barā bez iero�iem mēs no �ā ielenkuma ncizlauzīsimies. Un ko tad mums vis�pār dotu tās �autenes un da�i automāti bez patronām! Tātad jāizklīst un jāmēģina ceļu turpināt pa vienam vai ari pa vienam jāatgrie�as Rīgā. Citas iespējas es neredzu. Varbūt tomēr ir kādi citi priek�likumi?

��� Nē, � Ojārs pakratīja galvu. � Tā vien �ķiet, ka tas būs pats prātīgākais.

Brīdi klusējām. Acīmredzot katrs sevī pārdomāja radu�os situāciju un turpmākās rīcības plānu.

��� Tātad izklīst, � es sacīju, jo pārējo klusē�anu uzņēmu kā piekri�anu. � Var mēģināt iet uz priek�u, bet domāju, ka labāk tomēr atgriezties Rīgā.

��� Viņi mūs no�aus jau pirmajā dienā, � teica kāds jauns puisis. � Mūs tur visi pazīst, zina, ka esam no Strādnieku gvardes �

��� Turpmākais ceļ� katram jāizvēlas pa�am. � Es piecēlos stāvus un visiem pārlaidu cie�u skatienu. � Nāve būs visur, ar to jārēķinās. Naivi domāt � ja mūs aizturēs da�us kilometrus tālāk, varēsim izsprukt sveikā. Pa vienam būs dro�āk, tas radīs mazāk aiz�domu. Bet galvenais nav jau Rīga, Cēsis vai kāda cita vieta. Galvenais � nenokļūt vācie�u rokās! Mūsu dzīvības vēl noderēs. Jāizvairās sastapties ari ar aizsargiem. Varbūt no tiem mums tagad jāuzmanās visvairāk. Tic, kas mēģinās nokļūt līdz Rīgai� mums jānorunā kaut kur satik�anās vieta un laiks. Mums jāturpina cīnīties, jādabū atkal iero�i, jo neti�cas, ka �i atkāp�anās var būt ilgsto�a.

��� Ko nu tā var zināt � � kāds pavecāks vīrs smagi nopūtās.

��� Bet es zinu! � gandrīz iekliedzos, lai gan patie�sībā to pateicu pavisam mierīgi. Mute bija galīgi izkaltusi.

��� Vajadzētu satikties pēc nedēļas Daugavas krastā aiz �Sarkanā kvadrāta�, kur atradās mūsu pēdējais postenis, � Ojārs sacīja un arī piecēlās kājās.� Tre��ajā bunkurā.

��� Nē, � es nepiekritu. � Tur tagad būs bīstami. Labāk tirgū. Tur ncuzkrito�āk. Netālu no tās būdas, kur klibā Anna tirgojās ar vainagiem. Pēc desmit die�nām. Tātad trīspadsmitajā jūlijā pulksten divpadsmi�tos dienā. Piekrītat?

��� Ja tikai līdz Rīgai aiztiksim, � vecais vīrs atkal �aubījās.

��� Noteikti! � es teicu. � Mēs nedrīkstam pat pie�laist domu, ka friei mūs varētu aizturēt, mums līdz Rīgai jānok|ūst un jāturpina cīnīties! Kā tevi sauc?

��� Kāda nu vārdam �obrīd nozīme, � vecais vīrs atmeta ar roku un pagriezās uz ie�anu. � Sauc jau gan par Jāni. Jānis Stumbriņ�.

Viņ� pa�ķīra jaunaudzi un aizgāja lēniem, ļoti no�guru�a cilvēka soļiem. Pēc da�ām minūtēm izklīda arī pārējie. Palika vienīgi Bergs. � � Barā kaut kā tomēr labāk, � Ojārs sacīja un nemierīgs paskatījās uz ceļu. Tas tuk�s, kluss, visu pamests gulēja slīpajos saules staros un izskatījās pēc paēdu�as �ūskas. Tagad mierīgi guļ � aprijis daudzu cilvēku dzīves un likteņus.

��� Var jau būt, � es atbildēju, � bet vienatnē dro��āk. Citas izejas neredzēju. Mums, Ojār, jāpatur prātā, ka nekas vēl nav beidzies. Viss turpinās, tikai tagad būs savādāk. Varbūt nupat tikai pa īstam viss sāksies.

��� Tu domā?

��� Jā. Varbūt mums nelegālā stāvoklī būs jāpaliek ilgi. Tas Jānis Stumbriņ� pareizi teica � neko vēl ne�var zināt� Katrā ziņā uz to jāsagatavojas.

��� Varbūt iesim kopā? � Ojārs ba�īgi ieminējās.

Negaidot uz ceļa parādījās grupa vācu motocik�listu. Strauji pieplakām zemei. Tā smar�oja pēc va�saras.

��� Nē, � es klusi atteicu. Varēju dzirdēt, kā krūtīs me�onīgi dauzās sirds. � Centīsimies pa vienam! Tikai atceries � trīspadsmitajā pulksten divpadsmi�tos pie Annas!

Es paspiedu Ojāram roku, viņ� izskatījās nedaudz nobijies vai ļoti satraukts, un es viņa acīs skaidri varēju izlasīt �aubas, neticību, ka mēs varētu dzīvi nokļūt lidz Rīgai, kur nu vēl turpināt cīnīties, jo uz ceļa parādījās arvien vairāk melno motociklu un tā�lumā jau varēja saklausīt dobjo tanku rūkoņu.

��� Nu labi, � Ojārs noteica. � Es lai�os! Seit mūs kuru katru brīdi var noķert.

��� Turies! � es viņam vēl klusi uzsaucu un salie�cies ari icskrēju tālāk me�a.

Pēc pusstundas gājiena nonācu līdz Gaujai, tur bija īsti d�ungļi, neredzēju nevienu cilvēku, visapkārt tikai salīku�i koki, krūmi, gari zāļu stiebri, stāvs krasts un mierīgi plūsto�s ūdens. Kā pasakā. Kā uz neapdzīvotas salas. Visapkārt bija tāds klusums, ka to varēja ņemt rokās un bāzt kabatās. Es to paliku zem galvas. Apsedzos. Biju neizsakāmi noguris. At�cerējos, ka neesmu gulējis �etras vai piecas naktis. No cepures noplēsu sarkano zvaigznīti, iebāzu to bik�u kabatā, bet cepuri iemetu upe. No blūzes noplēsu arī visas spo�ās misiņa pogas un aizmetu prom. Noliku blakus pistoli, abas granātas un gandrīz tai pa�ā mirklī aizmigu. Vēl paspēju saklausīt kāda putna skaļo balsi un dzirdēju, ka Gaujā palecas zivs. Pēc tam visa apkārtne iegrima zilā, baltā, melnā tumsā. Zilā, baltā, melnā mierā. Un līdz ar apkarini pazudu arī es.

Gāju visu nāko�o dienu. Turējos gar upes krastu. Cilvēkus nemanīju. Sur tur bija redzamas mājas, bet tās �ķita kā izmiru�as. Vairākas reizes gaisu pār��ķēla vācu lidma�īnas. Takas nebija, es vēl baidījos iziet uz ceļa, visu laiku lauzos caur krūmiem, gāju pa pļavām un me�u. Pēcpusdienā sāka līt. Nogranda pērkons, uzzibsnīja zibens. Biju ļoti piekusis. Draus�mīgi mocīja izsalkums. Pievakarē, izmircis līdz pē�dējai vīlītei, nonācu līdz nelielam me�a ielokam. Li�kās � vēl tikai nelielu gabalu, un tālāk vairs nespē�u paiet ne soli. �onakt būs jāguļ uz slapjas, pagalam izmirku�as zemes. Un jāapsedzas ar lietu. Pagāju vēl mazliet uz priek�u, tad netālu pļavas malā ierau�dzīju kādu pusmū�a viru pļaujam zāli. Viņam mu�gurā bija balts krekls, tum�i brūnas bikses, basas kā�jas. Viņ� pla�iem, spēcīgiem vēzieniem pļāva slapjo zāli, apstājās, uztrina izkapti un pļāva tālāk. Es uz viņu skatījos kā brīnumā, kā uz Rozentala gleznu. Tum�i apmāku�ās debesis, mākoņi karājas turpat virs galvas, spilgti iezīmets me�s, var dzirdēt, kā vēj� loka zarus un kustina lapas, tālumā spīd pelēku māju puduris, zaļa, sulīga zāle, un spēcīgs virs ar izkapti rokā. Pasaule pazūd. Nekas cits vairs nenotiek. Ne�kur nekrīt bumbas, nekur ne�auj, nekur nemirst cil�vēki, un pa ceļiem nebrauc tanki. Cilvēks strādā. Viņ� jau tā strādājis pirms tūksto� gadiem. Govij jā- sapļauj zāle. Jāsagatavo siens. Viss. Pavisam vien�kār�i. Kāda viņam daļa, kas notiek visapkārt! Kūtī īd lopi, un tie glu�i kā bērni ir jāpabaro. Un es iedomā�jos, sapratu, es pilnīgi fiziski sajutu, cik tas ir bezga�līgi jauki � �ādā vasaras pievakarē atrasties klu�sumā, atrasties tālu no visiem pasaules notikumiem un mierīgi darīt to, kas tev jādara. Bez bailēm, bez uz�traukumiem. Tu ta�u atrodies uz savas zemes, savās mājās, savā sētā �

Es uz to viru skatījos ļoti ilgi. Pēdējās nedēļas laikā biju pārāk daudz redzējis un pārdzīvojis, un nemaz negribējās ticēt, ka vēl var notikt kaut kas ari tāds � mierīgs darbs. Gribēju �o skatu, �o skaisto, neatkār�tojamo gleznu, savā atmiņā iespiest un paņemt līdzi uz mū�u. Laikam kaut ko tik tīru un dabisku nere�dzē�u nekad.

Pēc kāda laika iznācu no me�a un lēnām tuvojos baltajam vīram.

� Labvakar! � es sveicināju.

Vīrs pārtrauca pļaut, pacēla izkapti un vērīgi mani nopētīja.

��� Labvakar! � viņ� klusi atbildēja.

��� Vai nevajag palīga? � es piedāvājos.

��� Nē, paldies, � vīrs tikpat klusā balsī atteica.

��� Gan jau es pats� Patiesību sakot, ir jau cauri. Pietiks.

Vīrs likās īsts latvie�u zemnieks. Viņ� rūpīgi ar zā�les ku�ķi noslaucīja izkapti, un no viņa mitrās sejas, rokām un auguma plūda gandrīz vai svinīgs, apga�rots miers.

��� Kā �o vietu sauc? � es painteresējos.

������� Mājas tiek dēvētas par Brie�iem, bet dzīvojam Uses pagastā. Tas ir tepat blakus Siguldai.

Tatad noiets tikai pusceļ�.

��� Vai �eit jau ir vācie�i?

Baltais vīrs vērīgi nopētīja apkārtni.

�������� Nē, vēl nav, � viņ� atteica. � Bet pagastā vara jau mainījusies. Jau� � Brīdi domīgs klusēja.

�� Es skatos, ka jums laikam nav nekāda sevi�ķa vē�lē�anās sastapties ar vācie�iem?

��� Jā, tas tiesa.

�������� Nezinu, kādi būs tie vācie�i, bet mūsu pa�u letiņi jau trako, � vīrs teica un vēlreiz rūpīgi nopētīja ap�kārtni. � Kas būs tālāk, to tikai dies zin.

�������� Saimniek, � es viņu uzrunāju un pagāju soli uz priek�u. � Vai nevarat iedot man naktsmājas? Esmu ellīgi noguris, izsalcis, galīgi izmircis.

�������� Redzu jau, redzu. � Saimnieks joprojām rūpīgi tīrīja izkapti. � Nāc no tālienes?

��� No Rīgas.

��� Tur jau vācie�i ir?

��� Jā.

��� Un kur tagad?

��� Turpat atpakaļ.

Virs no�ūpoja galvu un uzmeta izkapti uz pleca.

�������� Nāc, � viņ� teica. � Tikai man tevi jābrīdina. Tu neesi uzgājis īsto. Pie manis ir bīstami. Strādāju

pagasta izpildkomitejā par sekretāru un tagad katru dienu, katru stundu gaidu �

��� Vajadzēja atkāpties, � es neveikli iebildu.

��� Man mājās ir sieva, divi mazi bērni. Saimnie�cība. Tas nav tik vienkār�i. Un vai tad tu esi tālu ticis?

Klusēju. Tā arī vairs nepārmīdami ne vārda, aizgā�jām līdz mājām. Mūs priecīgi sagaidīja melns suns, tas no priekiem mēģināja saimniekam nolaizīt seju un mani neaprēja.

Lielajā istabā stāvēja pajauna sieviete, viņai mu�gurā bija balta, ar krāsainiem ziediem izrakstīta kleita. Zilas, laipnas un ļoti labas acis.

Viņa mums pasniedza vakariņas. Silts piens, kū�po�i kartupeļi, cepts speķis un olas. Sen nebiju tik gar�īgi ēdis. Un zināju, ka ilgi tā arī vairs ne�ēdī�u.

Vēlāk saimnieks mani ieveda guļamistabā. Labajā pusē pie krāsns stāvēja divas gultiņas, un tajās du�sēja divi balti bērni. Zēns un meitenīte.

��� Viņiem ir labi, � saimnieks klusi sacīja. � Viņi vēl nezina, kas pa�laik notiek uz zemes. Guļ kā divi eņģelī�i.

Man gandrīz acīs saskrēja asaras. Kaklā cie�i iesprūda auksts kamols. Atcerējos Liliju, savus bēr�nus un gandrīz vai iekliedzos. Sajās piedzīvojumiem bagātajās dienās tos biju it kā aizmirsis. Ko viņi ta�gad dara? Vai arī mani eņģelī�i �onakt guļ tikpat mie�rīgi un klusi? Vai jums varbūt draud briesmas? Var�būt saucat pēc manis, bet es neko nedzirdu? Un neko nevaru palīdzēt. Varu vienīgi cerēt, ka drīz, pavisam drīz es jūs atkal satik�u.

Pēc tam saimnieks mani aizveda uz blakus istabu.

��� Guliet �eit. � Viņ� parādīja uz jau uzklātu gultu. � Tikai vēlreiz brīdinu, ka mana māja nav pati dro�ākā vieta.

�� Nekas, saimniek, � es pasmaidīju. � Liels pal�dies. Nez vai �eit būs bīstamāk kā pie tiltiem.

��� Ar labu nakti! � Saimnieks pamāja ar galvu un izgāja.

Izvilku pistoli, pabāzu to zem spilvena, bet granā�tas pastūmu zem gultas. Pēc tam apsedzos un jutos neparasti laimīgs. Sen nebiju gulējis gultā. Sen nebiju jutis, kā smar�o balti, tīri izmazgāti linu palagi. Biju jau sācis atrast no ikdieni�ķā. Tas, kas līdz �im likās tik pierasts un pazīstams, tagad jau rādās kā brī�nums. Pat bērnu miegs tagad �ķiet notikums! Lēnām pievēru acis, un mani jau otro nakti savā baltajā segā ietina miers.

Bet �ajās dienās tev miera nebūs. Un naktīs nebūs. Miers ir smagi ievainots, un tas visu laiku raustās nāves agonijā. Tas kliedz, tas klauvē pie tavas sirds�apziņas, sauc palīgā un neļauj gulēt.

Es uztrūkos sēdus. Pie mājas durvīm bija dzirdams liels troksnis un klauvējieni. Kāju spērieni. Saimnieks jau bija piecēlies. Viņ� jautāja, kas tur esot. Lai at�verot! Tūlīt, saimnieks atbildēja. Viņ� kaut ko teica sievai, pec tam attaisīja durvis. Ienāca divi vīri. Viņi lika iedegt uguni. Es piegāju pie loga un ieskatījos dārzā. Nevienu nemanīju. Tātad �ie divi atskrēju�i vieni pa�i. Atri apģērbos un paņēmu rokā pistoli. No�stājos blakus durvīm un gaidīju.

��� Nu, boļ�eviki � viens no atnācējiem uzrunāja saimnieku. � Kā tad tagad dzīvo?

��� Kā līdz �im, � saimnieks atbildēja.

��� Tad ir ļoti slikti, � tā pati balss sacīja. � Vai tad nejūti, ka tava dziesmiņa nodziedāta? Nezini, ka draugi krievi beidzot aizdzīti un Latvija atkal ir brīva? Kas tevi tagad aizstāvēs, ko? Būs laikam jājo� uz Maskavu, bet tā, brālīt, ir tālu. Nekur vairs nespruksi.

Saimnieks klusēja.

��� Saģērbies un ejam! � tā pati balss pavēlēja.

��� Kur? � saimnieks dobjā balsī uzprasīja.

��� Tad jau redzēsi.

�������� Ko jūs ar viņu gribat darīt? � pēk�ņi atskanēja sievietes balss. � Kur viņu vedisiet?

�������� Ej istaba un nemaisies citu darī�anās! � viņai uzkliedza otrs vīrietis. � Kad tavs vīrs ņēma citiem nost zemi, tad ari stāvēji viņam blakus un pink�ķēji? Tad jūs priecājāties!

Uzmodās bērni un sāka raudāt.

������� Taisies! � atkal pavēlēja pirmā balss. � Tavi svētki beigu�ies! Tagad ļauj palustēties arī mums!

��� Lieciet viņu mierā! � sieviete iekliedzās.

�������� Liecies pati mierā! Tevi arī vel paņemsim ciet! Jūs jau vairs neesat īsti latvie�i � jūs pārdevāties krieviem! Bet tagad tādus mēs liekam tikai pie sienas!

Manī atkal atgriezās uz brīdi zudu�ais naids. Atkal pamodās vēlē�anās aizstāvēties un aizstāvēt citus. Noliecos, kreisajā rokā paņēmu granātas un ar kājas spērienu atgrūdu durvis.

��� Rokas aug�a! � es skaļi iekliedzos.

Abiem vīriem no pārbīļa �autenes izkrita no rokām, bet pa�i sastinga.

�������� Pievāc! � cs saimniekam pavēlēju, ar galvu pa�rādot uz �autenēm.

Viņ� noliecās, tās paņēma un ienesa istabā.

������� Tikko pakustēsieties, � es brīdināju iebrucējus, � tūlīt �au�u vai arī uzspridzinā�u granātu!

Vīri stāvēja bāli, vēl joprojām no abu sejām neno�zuda izbīlis. Viens valkāja biju�ās bur�uāziskās Lat�vijas armijas, otrs aizsargu formu. Viņi nenovērsa skatienu no pistoles stobra. Abi izskatījās no�ēlojami. Pirmītējā bravūra, drosme, pa�pārliecinātība pazu�dusi kā nebijusi. Tikai pirms da�ām minūtēm viņi bija valdnieki, kas gribēja savam līdzcilvēkam atņemt

dzīvību, izpostīt ģimeni, nodemonstrēt savu neiero�be�oto varu. Paņirgāties. Tagad pa�i, trīcēdami pie visām miesām, stāv stobra galā. Dzīvība nav rotaļ�lieta. To nevar atņemt, iestāstot, ka pēc laiciņa da�būsi citu. Tikai tad, kad pa�am tā karājas mata galā, varbūt saproti, ka arī citiem tā ir vienreizēja. Pārāk riebīgi, pārāk gļēvulīgi ir atnākt naktī un no�aut cil�vēku tikai par to, ka viņ� strādājis un domājis savā�dāk nekā tu.

��� Ko jūs gribat ar mums darīt? �biju�ais virs�nieks prasīja.

��� Vai tu jau aizmirsi, ko nupat gribēji darīt ar �is mājas saimnieku? � es atvaicāju.

Virsnieks nodūra galvu.

��� Kas jums pavēlēja nākt uz �ejieni?

��� Neviens, � viņ� pacēla skatienu. � Mēs pa�i.

��� No�ēlojamie! � es viņiem teicu. � Atskrējāt pa�i. Pa�i arī aizskriesiet�

��� Uz kurieni? � virsnieks vēlreiz pajautāja.

��� Tad jau redzēsiet.

Saimnieka guļamistabā bērni mitējās raudāt. Ta�gad varēsiet atkal gulēt, un guliet ilgi, redziet krāsai�nus sapņus, mani sve�ie, nepazīstamie bērni! Gribas ccret, ka vismaz �onakt jūs neviens vairs netraucēs un netraucēs arī jūsu tēvu un māti.

��� Ejam! � abiem pavēlēju.

Viņi nobāla vel vairāk, bet projām tomēr negāja.

��� Saimniek, � es teicu, � �autenes kārtīgi noslē�piet! Varbūt kādreiz noder. Neviens nezina, ka viņi �eit atnāku�i. Tā ka vismaz �onakt jūs neviens vairs netraucēs. Bet tomēr no visas sirds iesaku pāriet dzī�vot uz citu vietu. Nekur nav vel teikts, ka rītnakt atkal kādam neuznāk vēlē�anās atskriet pēc jūsu dzīvības. Bet tagad jūs tur � apkārt griezties un � ejiet laukā! Veiklāk!

��� Ne! � aizsargs iekliedzas. � Apdomā, ko dari! Visur ta�u vācie�i! Viņi tevi jau rīt noķers! No�aus! Ja mūs ap�ēlosi, ari tev tiks piedots!

��� Man jūsu piedo�ana nav vajadzīga! Un netaisos jūs ap�ēlot! Ja palaidī�u vaļā, jūs ta�u jau pēc da�ām minūtēm atskriesiet atpakaļ, lai izrēķinātos ar �o ne�vainīgo cilvēku. Viņ� jums atņēma zemi un to iedalīja citiem? Muļķi! Vai tad viņ� to darīja? Jums zemi at�ņēma valsts, padomju vara, tauta! Tādēļ ka visi grib est, ne tikai jus vien! Bet tagad � mar�! Jus pa�i sev parakstījāt spriedumu! Neviens ta�u jums nelika uz �ejieni drāzt! Pa�i!

Stingri turot pistoli rokā, es viņus aizdzinu uz Gaujmalu un tur no�āvu. Pēc tam līķus nogrūdu lejā, varēja dzirdēt, kā tie ar skaļu plīk�ķi iekrīt ūdenī, tad viss apklusa, tikai kaut kur netālu koka zarā skaļi iedziedājās kāds putns.

Vienu mirkli pirms �āvieniem es atkal sevī sajutu �ēlumu. Tomēr drausmīgi, kad jāno�auj cilvēks. Kaut tas ari būtu ienaidnieks. Bet tai pa�ā mirklī atcerējos nerunīgo, labo saimnieku, viņa jauno sievu un abus baltos, aizmigu�os bērnus. Dzirdēju viņu skaļās raudas, redzēju mātes izmisumu. Tā vīra dzīvība, �īs ģimenes miers un turpmākais liktenis atradās manās rokās. Ne mirkli vairs ne�aubīdamies, es sapratu: �ie divi ir jānogalina, lai jūs, saimniek, jus, jaunā māte, un jūs, abi bērni, varētu dzīvot. Tā nu tagad tā dzīvīte ripo. Tā nu tagad tas liktenis grie�as. Vasaras vidū putina.

��� Tev nav vēsi? � es pajautāju.

��� Nē, � Egija pakratīja savu zeltaino galvu. Mati viņai bija tik gari, ka ar tiem pilnīgi varēja nosegt krūtis.

Piecēlos, �ķērsoju istabu un atvēru logu. Sejā spē�cīgi iesitās ro�u un jasmīnu smar�as.

Beidzot vajadzētu aizbraukt uz Uscs pagastu un mēģināt sameklēt Brie�u saimnieku, cs nodomāju. Varbūt vēl ir dzīvs. Sācies atvaļinājums, un citreiz es to neizdarī�u. Interesanti, kādi tagad būs viņa bērni? Lieli, appreceju�ies, pa�iem jau bērni. Noteikti būs jāaizbrauc, noteikti. Varbūt jau rīt. Esmu �o braucienu atlicis no gada uz gadu. Nekad nav bijis laika. Bet �ovasar tas jāizdara. Noteikti.

�������� Par ko tu domā? � Egija klusi vaicāja un piecē�lās sēdus.

������� Tāpat vien, � es atbildēju. � Tuvākajās dienās būs jāaizbrauc uz laukiem.

��� Tev tur ir kādi radinieki?

��� Nē. Esmu palicis viens.

��� Kādēļ tad? Ko tu gribi tur darīt?

�� Jāsatiek da�i labi cilvēki.

��� Draugi?

������� Nezinu. Es viņus gandrīz nepazīstu. Tas bija ļoti sen. Mani dro�i vien vairs neatceras. Mēs iepazi�nāmies kara pirmajās dienās.

��� Varbūt jau miru�i, � Egija ieminējās.

��� Varbūt. Tomēr gribas ticēt, ka viņi vēl dzīvi.

��� Es brauk�u tev līdzi, labi?

��� Brauc, Egij.

Kaut kur tālu aiz dārza vārtiņiem pavīdēja iesārta blāzma. Pie loga jasmīnu krūms viegli �ūpojās rīta vējā. Dziedāja putni. Blakus mājas pagalmā ierējās suns. Un es jau kuro reizi �ādos vasaras rītos uz pa�sauli un dzīvi skatījos kā brīnumā. Nakts pagājusi, dārzā zied puķes, lec saule, un tu esi dzīvs. Skaidri sa�jūtu, ka tava, Egijas, tavu bērnu dzīvības smar�o glu�i kā dārzs, kā �is saulainais rīts, kā visa daba. �ādos rītos rodas neizsakāms prieks, ka esi �ai pasaulē, vari elpot �o gaisu, sajust �is smar�as, klau�sīties putnu balsis un redzēt, kā uzlec saule.

Atgāju no loga, uzģērbu kreklu un atkal apgūlos blakus Egijai.

������� Tev palika auksti? � viņa ievaicājās un cie�i man pieglaudās. Viņas ķermenis bija karsts, neizsa�kāmi maigs. � Es tevi sasildī�u.

�������� Pie tevis, Egij, var sildīties kā saulē. Negribu, ka tu mani redzi kailu.

�������� Bet es gribu. � Egija cie�i piespieda galvu pie pleca. Tagad viņas mati smar�oja pēc ceriņiem. � Mums tas vienmēr notiek tikai tumsā.

��� Un loti labi.

��� Tu kautrējies?

��� Es negribu, ka tu mani redzi kailu.

��� Kadel?

������� Tapat vien. Varbūt ta ir mana kaprīze, mans untums. Vai tad man tāds nevarētu būt?

������� Var. Tev uz miesas, sevi�ķi uz muguras, ir rē�tas, ja? Es sataustīju. Man tas patīk.

�������� Toties man nepatīk! � es pārvērstā balsī ieklie�dzos. Egija satrūkās un ļoti nobijās. � Un negribu, ka tu tās redzi! Nekad, saproti? Nekad!

Egija ilgi klusēja. Viņas karstā roka ar spilgti uz- lakotiern pirkstu galiņiem viegli slīdēja pār manām krūtīm, vēderu, pleciem. Maigi noglāstīju viņas seju.

�������� Es gribu tomēr patikt. Kails tev izraisī�u vienīgi riebumu.

�� Muļķīt, � Egija sacīja. � Tu vēl nezini, kas man patīk, kas ne. Tu biji ievainots?

��� Nē.

��� Cieti kada nelaimes gadījuma?

�������� Nē. Lai gan varētu teikt arī tā, ja tikai karu var nosaukt par nelaimes gadījumu.

��� Tu karoji?

��� Nē. Vismaz ne tankā, ne ierakumos netiku sēdē�jis. Es cīnījos pats uz savu roku un risku. Bet tagad par to vairs nerunāsim. Tev tas nav jāzina.

��� KadeJ? Es gribu tomēr zināt.

���� Tādēļ, ka tas viss ir pārāk drausmīgi, pārāk ne��ēlīgi. Tas nav priek� tevis. Tu esi uzaugusi skais�tuma pasaulē. Dzīvo mazā pilī, pasakaina dārza vidū, visapkart tev ir ziedi, gleznas un skulptūras. Gandrīz katru vakaru da�as stundas esi vai nu princese, vai grāfiene. Skaistule, kuru visi iemīl, iekāro un iegūst. Tev gan teātrī, gan dzīvē vienmēr visapkārt biju�i un ir skaisti, gudri, spēcīgi vīrie�i, un es nemaz ne�aubos, ka sievietēm tādi patīk arī neapģērbti. Varbūt pat vēl vairāk nekā apģērbti. Arī tev. Bet mana miesa ir sa�kropļota. Un es zinu, ka tāda tā nevienai nevar patikt. Es negribu stāstīt, kā tas noticis, jo tas būtu ne�ēlīgs stāsts un tu varbūt tam pat neticetu. Tādēļ labāk tur�pini dzīvot �ai skaistajā mājā, �ai dārzā, savā brī�ni�ķīgajā mākslas pasaulē � es to negribu iztraucēt vai sagraut kaut uz da�am stundām. Lai paliek. Par karu un cilvēkiem karā tu jau zini pietiekami daudz. Skolās to māca pamatīgi, ir arī labas grāmatas un lu�gas. Tādām maigām meitenītēm kā tu ar to pilnīgi pietiek. Vismaz priek�stats ir.

��� Mārtiņ, kādēļ tu vēl joprojām nevēlies saprast, ka es jau sen vairs neesmu meitenīte, patiesībā ta�u esmu jau paveca sieviete.

��� Tu esi vēl meitene.

��� Man jau ir trīsdesmit pieci gadi.

��� Manu dieniņ, cik tu esi vēl jauna!

��� Bet kas ar mani būs pēc desmit gadiem?

��� Tas pats. Tādas sievietes kā tu nekad nenoveco.

��� Labais. Tu tad mani vēl mīlēsi?

��� Pēc desmit gadiem es jau bū�u vectētiņ�.

��� Kādēļ mēs nesatikāmies agrāk?

��� Mums vispār nevajadzēja satikties.

Egija palīda zem segas, vir,ias karstās rokas atkal slīdēja pār manām krūtīm, pleciem, aptvēra gurnus, taustīja rētas, noglāstīja cietos ādas saaugumus, vi�ņas pirksti dedzināja, viņa pārliecās man pāri, pavilka aug�up kreklu un mēģināja noskūpstīt muguru, ma�nas drausmīgās rētas. Nodrebēju. Egijas lūpas bija karstas kā uguns, man �ķita, ka mugurai atkal pie�skaras nokaitēta dzelzs, un cs viņu strauji atgrūdu. Bet iespējams, ka vēl nebiju pieradis pie �ādām sie�vie�u maiguma izpausmēm un baudas vietā radās nepatika.

��� Nevajag, � es mierino�i sacīju. � Skaties man acīs, noskūpsti seju, bet� tur nevajag.

��� Tātad tu man viss nepiederi?

��� Nē.

��� Bet es gribu tevi visu.

��� Tas nav iespējams. Tas nekad nav iespējams.

���� Ir gan. Vajag tikai mīlēt. Bet tu pret mani esi vienaldzīgs. Tu mani negribi visu?

���� Tā tikai saka. Tie, Egij, ir tikai skaisti vārdi. Vē�lē�anās, kas praktiski nekad nevar piepildīties. Es gribu tavas lūpas, glāstīt krūtis, tavus matus, es tevi gribu kā sievieti visu un pilnīgi, bet kā tu man varēsi atdot savas domas, savu pagātni, savu prieku, savas sāpes? Tas viss paliks tev pa�ai. Es no tevis varu pa�ņemt vienīgi tik daudz, cik vīrietis vispār no sievietes var paņemt, bet tas ir tālu no tā, ko varētu apzīmēt ar �viss�.

��� Daudzām sievietēm tas arī ir �viss�!

��� Tad tās nav no bagātajām. Vienmēr rezervē vajag būt vēl kaut kam.

��� Man ir?

���� Dro�i vien. Tu būtu pati labākā sieviete uz �īs zemes, ja tikai�

��� Kas?

��� Ja tu nebūtu tik jauna � Tā ir vienīgā lava sliktā īpa�ība.

��� Tu esi nejauks, Mārtiņ! Pavisam slikts cilvēks. Tev vispār nepiemīt neviena laba īpa�ība! Un tu mani nemaz nemīli!

Es viņu apgriezu uz muguras, sāku skūpstīt seju, lūpas un kaklu. Manī radās nepārvarama tieksme vēlreiz Egiju iegūt. Pārāk ilgi es sevī biju apspiedis vēlē�anos būt kopā ar sievieti un tagad visu spēku un kaisli, kas pēdējos gados sakrājies, gribēju atdot Egijai. Un bez tam mīlestība vienmēr prasa pierā�dījumus. Nezinu, vai tas ir labi vai slikti, bet pa lielākai daļai tie�i tādus.

Pēc tam mēs ilgi gulējām klusēdami. Rīts jau pa�visam dro�i pa atvērto logu bija ienācis istabā un jasmīnu smar�a kļuvusi gandrīz vai necie�ama. De�niņos spēcīgi atbalsojās sirdspuksti. Egija uzlika galvu uz mana pleca un pievēra acis. Viņas mati nez kādēļ tagad smar�oja pēc. me�a. Pie zilajām sienām pielipa pirmie saules stari. Uznāca nogurums, arī es aizvēru acis, un ļoti drīz aizmigām. Uzmodāmies tikai tad, kad skaļi zvanīja telefons un saule bija pa�kāpusies jau augstu virs ziedo�ā jasmīnu krūma.

Apmēram pēc stundas gājiena uz �aurā me�a ceļa man negaidot priek�ā nostājās kāds drūms pusmū�a vīrietis. Viņ� bija ģērbies pelēkā, stipri saburzītā vad�malas uzvalkā, galvā �okejcepure, bet rokās turēja �au�anai sagatavotu �auteni.

� Stāt!

Apstājos un nopriecājos, ka tikai pirms da�am mi�nūtēm biju paspējis zem kuplas egles zariem noslēpt abas granātas. Es zināju, ka agrāk vai vēlāk man va�jadzēs iziet uz �osejas, ka agrāk vai vēlāk �āda sa�stap�anās notiks.

��� Kas tu tāds esi?

��� Vai tad tu neredzi?

��� Nemuldi! Kā sauc, kurp iedams?

��� Bet kas tu pats tāds esi, ka me�a vidū sāc prati�nāt?

Parādījās vēl divi bārdām apaugu�i vīri. Arī viņi bija apbruņoti. Kabatā sajutu pistoles smagumu, bet tagad tā, �ķiet, būs lieka. Neko nespē�u izdarīt. Acīm�redzot kaut kur tuvumā atrodas vēl citi. Aizstāvēties nav nozīmes, vienīgi tad, ja būtu pilnīga pārliecība, ka viņi patie�ām ir tikai trīs. Bet dro�i vien esmu iekū�lies slazdos. Uzskrējis virsū kaut kādai bandai. Pil�nīgi apzinājos man draudo�ās briesmas.

��� Vajadzēs �o tipu aizvest uz �tābu pie Apsi�a,� mans aizturētājs sacīja abiem pārējiem. � Izskatās stipri aizdomīgs.

Viņi man pavēlēja iet uz priek�u. Visu laiku do�māju � kā lai tieku vajā no pistoles? Gāju ar pacel�tām rokām un pie iero�a klat netiku. Pirmo reizi dzīvē biju pacēlis rokas. Biju gūsteknis. Nekas riebīgāks, nospiedo�āks vairs nevar būt. Tu esi pilnīgi un viss citu cilvēku varā. Tava dzīvība vai nāve tagad atro�das viņu rokās, un tagad viņi lems � tev dzīvot vai ne. Protams � ne.

Bojā var aiziet vienmēr, var cīnīties līdz pēdējai patronai, var bēgt, skaidri zinot, ka tevi tūlīt no�aus, bet da�reiz dzīvība vēl var noderēt. Un tādēļ kādreiz �īs rokas tomēr jāpaceļ, jāpaceļ, ja tev ir kaut visma�zākā cerība. Man tāda bija. Es ātri izdomāju pasaku un ticēju, ka arī �ī, kā visas pasakas, beigsies laimīgi. . .

Pēc pāris simt metriem stāvēja vēl viens apbruņots vīrs, tad me�s kļuva retāks, pagājām garām lielam labības �ķūnim, aiz tā kļuva redzama tum�i brūna lauku māja ar pla�u verandu, saimniecības ēkas, liels dārzs, bet ap māju auga vareni ozoli. Pagalmā staigāja vairāki apbruņoti vīrie�i. Netālu no pagraba zālītē zvilnēja trīs aizsargu formās tērpu�ies. Viņi ni�cīgi mani noskatīja, bet kāds no viņiem skaļi pa�teica: � Vēl viens! Varētu būt kaut desmit, mums pagrabā rūmes diezgan!

Mani ieveda lielā priek�istabā, kur atradās galds un da�i soli. Uz tiem sēdēja �etri vai pieci da�ādi ģēr�bu�ies tipi, bet viens no viņiem bur�uāziskās Latvijas armijas formas tērpā. Tas bija varena auguma vīrs ar kupliem matiem un ūsām.

��� Kas tas tāds? � viņ� pavēlo�ā balsī uzprasīja maniem apsargātājiem.

��� Nezinām, � viens atbildēja. � Uzskrēja mums me�ā. Stipri aizdomīgs. Neko nesaka.

��� Izkratījāt?

��� Nē.

��� Tad beidzot to izdariet, stulbeņi! � ūsainais pa�vēlēja, un es nopratu, ka tas laikam būs tas pats Ap�sitis, par kuru tika runāts me�ā.

Tiku ātri pārmeklēts, un, kad kratītāja roka bik�u labajā kabatā sataustīja pistoli, es skaidri jutu, kā tā saraujas, redzēju, kā pats nobālēja. Laikam apjēdza, kādas viņam visu �o laiku draudēju�as briesmas. Bet es biju pavisam mierīgs.

Apsitis rūpīgi apskatīja pistoli, un viņa sejā pa�vīdēja nicīgs smīns, uzvarētāja augstprātība un naids.

��� Tātad boļ�eviks. � viņ� sacīja, ar dego�ām acīm ieurbdamies manā sejā. � Cik mūsējos no�āvi, suns tāds? Nu, saki! Vienu, piecus, desmit? Varbūt simtu? Strādāji milicijā, �ekā? Atbildi!

Arī pārējie strauji uztrūkās kājās un mani ielenca. Jutu � tūlīt sāks sist, saplosīs gabalos, bet joprojām centos būt pēc iespējas mierīgāks, jo sapratu, ka mani tagad var glābt tikai miers, tikai dzel�aina aukstasi�nība.

��� Netrako! � es tam ūsainajam Apsītim pavēlo�i uzkliedzu. � Ka neiznāk vēlāk no�ēlot!

Apsitis un arī pārējie uz mirkli apstulba. Es ātri turpināju: � Neesmu nekāds boļ�eviks! To iegaumē! Esmu visīstākais latvietis! Tāds pats kā tu! Dzīvoju Rīgā, un, kad krievi atkāpās, viņi mani un vēl da�us, ar kuriem kopā cīnījos, lai vācu armija ātrāk varētu atbrīvot pilsētu, noķēra, iesēdināja ma�īnā un veda līdzi. Kaut kur pie Valkas mēs uzbrukām apsardzei, jo jutām: tālāk vairs nevedīs � tūlīt no�aus. Apsardzi iznīcinājām, pievācām iero�us, un tā nu es pēc triju vai �etru dienu gājiena esmu �eit. Bet tu te bļausties! Ja arī tu esi īsts latvietis, tad būtu vismaz iedevis pa�dzerties un kaut ko ieēst!

Visi izskatījās stipri apmulsu�i, it sevi�ķi tas Apsi�tis. Viņ� vairākas minūtes domīgs braucīja garās ūsas un nenolaida no manis skatienu. Nevērīgi pa�grūdis kādu vīru sānis, apsēdos pie galda, brīdi sē�dēju, rokām apņēmis galvu, tad noguru�ā balsī vēr�sos pie klāteso�ajiem:

��� Kungi, vai nevarētu palūgt krūzi ūdens vai piena?

Viens no viņiem, vispirms saņēmis Apsī�a piekrī�to�o mājienu, aizgāja uz virtuvi un drīz atgriezās ar krūzi piena un pusklaipu maizes. Es kāri ēdu un dzēru. Da�reiz pat ienaidnieks var būt devīgs, nodo�māju. Mans dīvainais likteni � cik ilgi tu turpināsi smaidīt?

��� Kur tad pārējie? � Apsitis uzprasīja un apsēdās man iepretim.

��� Mēs bijām �etri, � es mierīgi paskaidroju. � Kad cīnījāmies ar apsardzi � divi tika smagi ievai�noti, viņi palika netālu no Smiltenes pie kāda saim�nieka. Ceru, ka viņ� tos kops un uzmanīs labi. Bet tre�ais palika Siguldā � tur viņam māsa. Pēc visa pār�dzīvotā .. . Esmu loti noguris. Arī es gribētu atpūsties.

- Kas tu tads esi? - Apsitis vēl arvien izpra�ņāja, bet varēja just, ka viņa balss jau kļūst pielaidīgāka, klusākā.

�� Mans vārds ir Zigfrīds Steinbergs, � es ātri no- skaldīj u un stalti izsleju galvu. � Tēvs strādaja ārlietu ministrijā, viņ� ir vācietis, un, kad trīsdesmit devītajā gada viņu repatriēja uz Vāciju, es, protams, devos līdzi. Divdesmit otrā jūnija naktī mūs ar spe�ciālu uzdevumu nometa virs Rīgas � netālu no Doles salas. Mans segvārds ir Klusais.

��� Kas tas bija par uzdevumu?

��� Tas tev nav jāzina! � skaļi teicu un nikni pa�skatījos uz viņa lielajām ūsām. � Bet, ja tā gribi zi�nāt, � bija jāuzspridzina tilts.

��� Un to izdarījāt? � Apsitis klusi un, ka man �ķita, pat ar cieņu jautāja.

��� Neesmu radis neizpildīt pavēles, � cieti no�teicu un pieceļos. � Kas �is ir par pagastu?

��� Pogas. � Apsitis arī piecēlās.

��� Es skatos, ka jūs neticat, � sacīju, � un tādēļ, lūdzu, nekavējoties aizvediet mani pie pirmā vācu virsnieka!

Es to varēju lūgt bez sevi�ķa riska, jo pa ceļam uz Rīgu jau biju ievērojis, ka nomaļākajās vietās vācie�u vēl nav, un bez tam, ja viņi Pogās jau būtu, tad Apsi�tis �eit tā nekomandētu.

�� Vācu armiju gaidām kuru katru dienu, � ūsai�nais laipni paskaidroja. � Manas mājas sauc par Bisēm, � viņ� turpināja. � Seit ierīkots pagasta pa��aizsardzības grupas �tābs, un esmu uzņēmies tā va�dību. Ceru, ka vācu armija vai to pārstāvji�

��� Protams. Es cie�i viņu noskatīju no galvas līdz kājām. � Protams, viņi jūsu pūles pratīs no�vērtēt.

��� Mēs jau visu pagastu esam iztīrīju�i no boļ�e�vikiem vai to lidzskrējējiem. � Apsitis lepni nobrau�cīja ūsas un sakārtoja formas tērpu. � Esam noķē�ru�i ari se�us sarkanarmie�us. Viņi gan izrādīja niknu pretestību, bet mēs � latvie�i � tomēr pada�rījām viņus nekaitīgus!

��� Kur �ie sarkanarmie�i atrodas?

��� Pagrabā � kopā ar vienu daļu no saķertajiem komunistiem.

�� Kur tad otrā daļa?

��� Likvidējām. Tepat me�malā. Tie bija pa�i bīs�tamākie.

��� Jūs esat strādāju�i gods godam, � dobjā balsī uzslavēju un izgāju pagalmā. � Vācu armija jums būs mū�īgi pateicīga �

Apsitis smaidīja. Viņ� bija bra�s virs. Tuvu pie diviem metriem augumā un apmēram simt kilo dzīv�svarā. Tādam tikai me�ā gāzt kokus. Skaldīt akme�ņus. Art zemi. �aut jau ir vieglāk. �aut vienmēr bijis vieglāk nekā art. Vieglāk zemi mēslot ar no�auto līķiem nekā ar govs mesliem.

Jums netiks piedots!

Zeme nepiedos, un nekad nepiedos me�malās no��auto līķi. Viņi savu trūdu smaku vel ilgi, ilgi trieks jūsu apmierinātajās sejās un jūs nosmacēs. Kaut kad jau nosmacēs. Jūs tam vēl neticat. Jūs to vēl pat ne- nojau�at. Jūs vēl neko nesao�at. Bet es dzirdu. Es jau redzu, kā viņi mostas aug�ā no saviem kapiem un nāk no jums prasīt norēķinu. Nāk atmaksāt, nāk at�riebt. Es redzu �os skeletus. Un katram no viņiem ro�kās ir asa izkapts�

Tā ir jūsu,

jūsu,

jūsu

Nāve.

Pārgulēju �ķūnī. Blakus gulēja vēl kāds vīrs. Jau�nais siens smar�oja tik spēcīgi, izraisīja tādas ilgas pēc miera, klusuma, atpūtas, ka gribējās tā gulēt bez�galīgi ilgi, just sausos zāļu stiebrus pieskārāmies pie vaiga, atrast sakaltu�u margrietiņu un sapņot par rīta miglas pieraudātu pļavu, par putniem me�ā un par to, cik pasakaini jauki pa �ādu pļavu iet basām kājām, klausīties putnu dziedā�anā, kad nav jābaidās, ka varēsi sastapt kādu apbruņotu vīru un vel kāds cits sāks tevi pratināt�

Atkal atcerējos Liliju, Birutu un Ansi, sāpīgi sa��ņaudzās sirds, klusi piecēlos un nemanīts izgāju no �ķūņa.

Svīda agra rīta gaisma. Lielajos ozolos patie�ām dziedāja putni. Varēja dzirdēt, kā kūtī vairākkārt noīd govis. Klusi iezviedzas zirgs. Visapkārt smar�oja pēc kūts, piena un rīta. Bija drēgni. Noskurinājos, aiz�gāju aiz stūra, it kā vajadzētu izkārtoties, ieklausījos, viss bija klusi un mierīgi, tad nesteidzoties �ķērsoju tīrumu un uzgāja uz ceļa. Devos Rīgas virzienā. Acīm�redzot �ai pusē viņiem posteņu nav. Tikai me�ā, un tad arī nez vai viņi tur naktī stāv.

Biju nogājis varbūt tikai da�us kilometrus, kad pēk�ņi izdzirdu dobju rūkoņu. Gribēju ieiet me�ā, bet tad nodomāju, ka nav vairs ko sevi�ķi baidīties. Man ta�u bija pasaka � Vismaz pirmajā mirklī tā mani paglābs.

Turpināju vien iet uz priek�u, un tad, man par mil�zīgu pārsteigumu, uz ceļa parādījās Sarkanās Armi�jas tanks . .. Pirmajā mirklī pat apstulbu. Tanks ap�stājās. Uz tā korpusa sēdēja se�i bezgala noguru�i, ievainoti kareivji.

Noskaidrojās, ka nokļuvu�i ielenkumā, tanks ticis sa�auts, vairākas diennaktis to me�ā remontēju�i, degvielas palicis ārkārtīgi maz un, saprotot, ka pie sa�vējiem jau sen vairs ncnokļūt, tagad vismaz gribot uzbrukt jebkurai vācu armijas vienībai.

��� Ejam uz nāvi, � jauns leitnants teica. Viņ� lai�kam bija �īs grupas komandieris. � Nepadosimies. Tikai gribas savas dzīvības pārdot pēc iespējas dārgāk.

�Ejam uz nāvi.�

Tā viņ� toreiz teica. Jauns leitnants ar apsaitētu kreiso roku, sarecēju�ām asinīm izraibinātu seju, zilām acīm un baltiem, baltiem matiem.

�Ejam uz nāvi.�

Viņam �ai vecumā vajadzēja iet uz satik�anos ar �o rītu, ar me�u, ar ziedo�o rudzu lauku, uz satik�anos ar savu līgavu.

�Ejam uz nāvi.�

Ne dzīvot, bet mirt. Viņi visi bija jauni pui�i. Dro�i vien kāda komjaunie�u grupa, varbūt no karaskolas. Jauni, zilacaini, gai�mataini zēni.

�Ejam uz nāvi.�

To viņ� pateica pavisam mierīgi, it kā tas būtu pats par sevi saprotams.

Es viņiem pateicu, ka tuvumā laikam vācie�u nav, bet varētu parādīt vietu, kur tāpat atrodas ienaidnieks un kur ieslodzīti viņu biedri.

��� Pojehaji! � leitnants nokomandēja, un pēc ne�ilga laika mēs strauji iedrāzāmics Bisēs. Tur izcēlās neaprakstāma panika. Un, kā jau to varēja gaidīt, bārdainie, pa�pārliecinātie aizsargi tomēr bija �vaki karotāji. Dro�i tikai tad, kad me�malā jāno�auj ne�apbruņoti cilvēki. Tagad bailēs bēga kur kurais. Vie�nīgi Apsitis aizstavejās. Viņ� no savas mājas logiem at�audījās tik ilgi, kamēr beidzot kāda lode trāpīja galvā, un Apsitis pārkrita pār atvērtā loga palodzi. Kad piegāju klāt, viņ� bija jau miris. Un pat tad viņa seja atspoguļoja naidu.

Ar da�iem �autenes laides sitieniem pagraba durvis tika uzlauztas, un brīvību atguva vairāki desmiti cil�vēku. Arī tie se�i sarkanarmie�i. Viņi piebiedrojās pā�rējiem, visi paspieda man roku, atkal sasēdās uz tanka un aizbrauca.

Uz kurieni?

Neko par viņiem vairs nezinu.

�Ejam uz nāvi.�

Gribas ticēt, ka vismaz da�i no jums tomēr ir pali�ku�i dzīvi.

Nāko�ās dienas rītā, pārejot Juglas tiltu, ienācu Rīga. Biju noguris. Apsēdos Juglas ezera krastā un da�as stundas atpūtos. Kas mani �eit sagaida? Skaidri zināju tikai vienu � es cīnī�os. Negribu, kaut kur noslēpies pagrabā, sagaidīt atbrīvo�anas dienu. Esmu komjaunietis, un tas tagad ir mans pienā�kums � cīnīties, kā jau to esmu darījis no kara pir�mās dienas. Citas izvēles nav. Jānoorganizē pagrīdes grupa. Jādabū iero�i. Tas vispirms. Kādas cīņas for�mas un metodes izvēlēsimies � to vēlāk. Bet katrā ziņā tai jābūt kaujas grupai. Kaujas�

Manu dīvaino likteni � arī rīt tu man turpināsi smaidīt?

Ober�turmbanfirers Oto Krauze pēc ilgām pārdo�mām nesteidzoties piegāja pie restotā loga. Aiz tā cietuma pagalmā krita lielas sniega pārslas. Sniga jau tre�o dienu, un pagalms pieputināts pilns. Va�rēja redzēt tikai �auri iemītu taku un nomīdītu lau�kumiņu, kur da�reiz uz pusstundu izdzina ieslodzītos pastaigāties. Bet sniegs joprojām sniga, un pavisam drīz �aurā taka un nelielais laukumiņ� pazuda. Pa�lika tikai balts, gluds pagalms. Melnas debesis un balts gaiss.

Ober�turmbanfīrers Oto Krauze atcerējās Tiringu, kur bija piedzimis un pavadījis jaunību. Atcerējās Alpu kalnus, dzidro, tīro gaisu, baltās kalnu nogā�zes, pa kurām tik bie�i bija traucies lejup ar slēpēm, viņam patika ziemas sports, patika trakais ātrums, kad gar ausīm kā lode svilpo vēj� un sejā sitas sauss, balts sniegs. Viņ� atcerejās da�as lavīnas, kuras bija redzējis, redzējis, kā viena no tām savā baltajā tumsā noslēpa veselu ciematu ar visiem tā iedzīvota�jiem, ar divām viesnīcām, trīs restorāniņiem un vai�rākām automa�īnām; atcerējās Sveici, kur pirms kara vairākas reizes bija devies slēpot, pec tam �amoni, kur iepazinās ar kādu jaunu francūzieti un kopā ar viņu pavadīja divas brīni�ķīgi skaistas nedēļas; tas viss bija ļoti sen un nemaz tik sen � tikai pirms desmit gadiem, jā, tie�i pirms desmit gadiem, kad nacionālsociālisti beidzot ieguva varu, kad arī viņ� bija iestājies partijā un sācis atri kāpt aug�up. Kā kalnos. Viņam �ad tad ienāca prātā, ka varbūt kād�reiz nāksies braukt ari lejup, ka iegāzīsies kādā aizā vai ari viņu līdzi paraus lavīna vai ieputinas sniega vētra, bet labāk par to nedomāt. Pagaidām ir tikai kāpiens aug�up. Viņ� savos trīsdesmit piecos gados jau bija ieguvis augstu dienesta pakāpi un milzīgu varu. Jau trīsdesmitajos gados viņ� sev pievērsa priek�niecības uzmanību ne tikai ar savām ]oti laba�jām novēro�anas spējām, aso, analītisko prātu, bet ari ar fizisko spēku, neticamo izturību un veiklību. Himle- ram �ādi viri bija gau�ām vajadzīgi, viņ� ātri iekļuva SD augstāko virsnieku pulkā, kur skaitījās ne tikai viens no labākajiem �āvējiem un sportistiem, bet arī viens no visprasmīgākajiem, stingrākajiem torei�zējā gestapo priek�nieka Hcidriha palīgiem. Bez tam arī ārēji viņ� bija skaists, pievilcīgs vīrietis. Vienmēr izturēts, pieklājīgs, galants.

Un tagad obcr�turmbanfirers Oto Krauze jau tre�o gadu ir Ostlandes reihskornisariatā ietilpsto�ās Latvi�jas SD, dro�ības policijas un gestapo augstākais priek�nieks. Dienestā pakļauts vienīgi Jckelnam un pa�am Kaltenbrunneram.

Strādāts bija pamatīgi. �etrdesmit pirmā gada zie�mas sākumā viņ� likvidēja Rīgas geto � apmēram divdesmit septiņi tūksto�i �īdu tagad var klanīties savu dievu priek�ā; uzcēla Salaspils koncentrācijas nometni, tas bija viņa lolojums, viņam patika uz tu�rieni aizbraukt, patika pa�audīties dzīvajos mēr�ķos � tā bija viņa mīļākā nodarbo�anās, un viņ� ne�kad neaiz�āva garām�.patika noskatīties nāves sodu izpildī�anā. Tas bija tikpat kā noskatīties labu teātra izrādi. Kur nu! Ar teātri to nevarēja pat salīdzināt! Tur viss bija neīsts, tēlots, uzspēlēts. Salaspilī mira pa īstam. Varēja skaidri redzet īstu izmisumu, bai�les, �ausmas.

Nabaga �ekspīrs!

Tu tagad �ķieti kā nesekmīgs skolnieks un tavas \arēnās traģēdijas � nekas vairāk kā vienīgi pirmās klases līmenī uzrakstīti sacerējumi. Tavā Makbetā ir tikai divpadsmit līķu! Bet vai tev, naivo �ckspīr, va�rēja ienākt prātā, ka pēc tūksto� deviņi simti �etr�desmit pirmā gada kādas ziemas pēcpusdienas Rum�bulas me�ā paliks divpadsmit tūksto�i! Tas tikai vienā dienā. Vienā skaistā ziemas pievakarē. Piecās kārtās. Cits uz cita. Un viss bez jebkādām intrigām un sa�zvērestībām. Bez na�a dūrieniem un slepus vīnā iebērtām indēm. Ar lo�metējiem. Ar automātiem un �autenēm. Tev, vājais dramaturg, vajadzēja piedzimt �etrsimt gadu vēlāk. Un tu dabūtu vielu da�iem ne�lieliem stāstiem. Si�eti lugām būs vēlāk. Pa�reiz ir tikai sākums. Prologs. Neliela uvertīra. Priek�spēle. Vēl tikai nāks daudzu tautu Pazu�ana. Un Vāci�jas triumfs. Pazudīs ebreji, no �īs pasaules pazudīs visi poļi un slāvi un lielākā daļa igauņu, lietuvie�u un �o nolādēto latvie�u. Tiem jāiznīkst, tiem jāizkūp gaisā, tiem jāsapūst zemē, tiem jāizdun kapsētu zvanos�

Mosties aug�ā, �ekspīri

Asini spalvu!

Tu divos mū�os to visu nespēsi aprakstīt!

Ober�turmbanfīrers Oto Krauze lēni atgāja no loga un atkal apsēdās aiz masīvā rakstāmgalda. Sniegs joprojām sniga lielām, slapjām pārslām. Viņam ne�patika Baltijas ziemas. Drēgni un auksti. Pelēcīgs sniegs un pelēkas dienas. Atmiņā atkal uzausa snie�gotās Alpu virsotnes, tīrais, bezgala dzidrais gaiss, baltās kalnu nogāzes un piesnigu�ās Tīringas ielejas.

�oziem laikam atkal neiznāks aizbraukt atvaļinā�jumā. Darba līdz kaklam, un viņam kārtējo reizi uznāca dusmu lēkme. Nolādētie boļ�eviki! Visi tie komi�sāri, komunisti! Un vispār � visi tie latvie�i! Hel�muts fon Kizingers teica, ka pie viņa Igaunijā esot daudz mierīgāk. Melo! Rigā �etrdesmit pirmā gada ziemā arī bija daudz mierīgāk. Bet jau pagāju�ajā gadā arvien bie�āki kļuva sabotā�as un diversijas akti. Uzbrukumi vācu iestādēm un atsevi�ķiem virsniekiem. Visda�ādākās nelegālās organizācijas. Grupas, kurās bija tikai da�i cilvēki un vairāki simti. Lielākā daļa to jau sen ir likvidētas, to locekļi atro�das Salaspilī vai pūst Biķernieku priedēs, un tomēr, tomēr� Sēdi kā uz pulvera mucas. Bija jāizdod pat speciāla pavēle, ar kuru vācu kareivjiem un virs�niekiem tika aizliegts pa vakariem un naktī uz ielas parādīties vieniem. Vislielākās galvassāpes un Je- kelna dusmas izraisīja kāda labi konspirēta pagrīdes organizācija �Atriebēji�. Divus gadus viņ� nekādi nespēja tikt uz tās pēdām, bet tagad nu beidzot to da�būjis rokā. Beidzot! Oto Krauze atviegloti uzelpoja. Viens no �īs grupas dalībniekiem sē� tepat Centrāl�cietuma otra korpusa �etrpadsmitajā kamerā. Un Oto Krauze bija pārliecināts, ka �is dalībnieks vēl runās. Izstāstīs visu. Ojārs Bergs. Jau pirmajā no�pratinā�anā viņ� daudz ko pateica. Ober�turmbanfī- rers Oto Krauze priecājās. Tas Ojārs Bergs viņam bija tīrais atradums. Uz viņu krita aizdomas pēc uz�brukuma Spilves aerodroma noliktavām. Un �is Ojārs Bergs dro�ības aģentus, pats to nemanot, aizveda uz kādu konspiratīvo dzīvokli. Tur gan iznāca pamatīga ap�audī�anās, krita divi viņa labākie aģenti, arī dzī�vokļa saimnieks, toties Ojārs Bergs tagad ir viņa rokās.

�Atriebēji�. Neko teikt! Un kaut kāds Klusais. Gan jau arī �is Klusais stāvēs viņa priek�ā. Ojārs Bergs palīdzēs. Klusais ober�turmbanfīreram Oto Krauzem sagādājis pārāk daudz nepatik�anu. Pārāk daudz!

Ojārs Bergs at�ķirībā no sava vadītāja bija neuzma�nīgs. Kratī�anas laikā pie Ojāra Berga tika atrasta plāna papīra strēmele ar kādu adresi. Tā bija neti�cama veiksme! Izrādījās, ka pēc �īs adreses Ogrē dzīvo tā noslēpumainā un nenotveramā Klusā ģi�mene � sieva un divi bērni. Oto Krauze nespēja slēpt savu prieku par �o atradumu. Viņam uzreiz radās ģeniāls, bet savā būtībā pavisam vienkār�s plāns � Un pavisam drīz viņ� vaigu vaigā dabūs redzēt �o �Atriebēju� vadītāju Kluso. Tikai vēlreiz jānopratina Ojārs Bergs. Viņ�, ja jau sācis runāt, tad stāstīs ari tālāk. Oto Krauze iek�ēji nicināja �os runātājus, bet bez viņiem nevarēja iztikt. Galvenokārt pateicoties tie�i provokatoriem, viņ� bija atklajis un iznīcinājis lielāko daļu no Rīgā eso�ajām preto�anās grupām. Sis Ojārs Bergs būs jāizmanto arī turpmāk. Katrai tautai ir savi nodevēji. Oto Krauze ar viņiem strā�dāja, sadarbojas, jo viņi sniedza neatsveramu palī�dzību reiha iek�ējai dro�ībai. Tie tikai pareizi jāvirza. Pilns cietums ar latvie�iem. Vieni sē� kamerās, citi tos apsargā. Rumbulas me�s un Biķernieku priedes pilnas ar no�autajiem, bet kas tad bija tie galvenie �āvēji? Pa�i latvie�i! Arājs, Celmiņ�, Vciss, Cukurs ar savām komandām! Brīvprātīgie policijas bataljoni. Lai tik �auj! Un, jo vairāk, jo labāk! Varbūt kādreiz mēs, vācie�i, vēstures priek�ā nemaz tik vainīgi ne�būsim �

Ober�turmbanfīrcrs Oto Krauze apmierināts no�spieda rakstāmgalda stūrī iemontēto signalizācijas pogu. Kabinetā ienāca �ārfīrers Hugo Vaithofs un Rīgas Centrālcietuma vecākais uzraugs Elmārs Za�riņ�, pēc iesaukas � Bende.

� Atvediet uz nopratinā�anu Ojāru Bcrgu! � Oto Krauze teraudeietā balsī pavēlēja.

Ojārs Bergs sakņupis sēdēja kameras labajā stūrī. Pie pretējās sienas apmēram pusmetra augstumā no

pelēkās akmens grīdas atradās no tum�iem dēļiem sanaglota guļvieta. Kreisajā stūrī blakus durvīm stā�vēja spainis � �para�a�. Tas ari bija viss kameras iekārtojums, ja neskaita augstu sienā, gandrīz vai pie pa�iem griestiem, iebūvēto logu.

Kad viņu �eit ieveda, uzraugs dū�īgi uzsita pa plecu un smīnēdams sacīja:

��� Es tev kā vecam �omam pateik�u � �ī ir nāvi- nieku kamera. Tādēļ nedabūsi ne segu, ne ēst, ne dzert! Sēdi un skaiti tēvareizi!

Durvis aizslēdzās. Vēl uz mirkli tajās atvērās mazs lodziņ�, un viņ� atkal ieraudzīja smīnā savilkto uz�rauga ģīmi.

��� Skaiti, skaiti! Tikai klusu! Ja daudz trok�ņosi � dabūsi tādu kāvienu, ka neviens zobs nepaliks mutē!

Skaiti, skaiti � Bet ko lai skaita? Minūtes, stun�das? Dzīvot atlicis pavisam maz. No�aus. Tas nu ir pilnīgi skaidrs. Divdesmit trīs gadi. Zēl. Pavisam maz. Dzīvot! Tik ļoti grības vēl dzīvot! Vēl staigāt pa �o zemīti, vēl sildīties saulē, vēl ēst un dzert, vēl aiz�braukt uz laukiem � strādātu par puisi, par kalpu, par vergu, tikai būt vēl dzīvam! Vēl dzīvot! Laikam jau tā ir, ka pat vislielākajos briesmu brī�os mēs reti kad domājam par nāvi, vienīgi tad � Jā. Es jau to redzu. Kameras durvis noslēgtas. Vel da�as stundas, varbūt vesela diena? Nāve jau sē� blakus. Pati �ī ka�mera jau ir nāve. Dro�i vien simtiem cilvēku �eit tā sēdēju�i un gaidīju�i� gaidīju�i. Kā es. Bet var�būt man vēl paveiksies. Varbūt tie�ām palūgt dievu? Nē. Dieviņ� nepalīdzēs. Vienīgi es pats. Uz �ēlsir�dību nav ko cerēt. Divos okupācijas gados vācie�i ir iepazīti. Nē. Tikai es pats sevi varu glābt. Jāmēģina. Viss jāizstāsta. Viss. Mūsu cīņa bijusi velta. Ko mums tā devusi? Fri�i paliku�i vājāki? Ne velna! Ti�kai niknāki. Vēl ne�ēlīgāki. Mārtiņ� ir fanātiķis. Ne�vis Klusais, bet Apmātais. Krievi �o karu nekad neuz�varēs. Vispār bija ļoti muļķīgi fri�iem pretoties. Jā, sākumā �ķita, ka viss būs labi. Sarkanā Armija ātri tos sasitīs. Mēs tad būtu varoņi. Bet tagad? Kāda jēga mūsu cīņai ir tagad? Blefs. Idiotisms. Fri�i jau Staļingradā. Viss! Es negribu tik muļķīgi, tik bezjē�dzīgi nomirt. Es negribu būt nezināmais kareivis. Es gribu vēl dzīvot! Es negribu, ka mani sit, spīdzina, sakropļo! Negribu! Nē! Kāda jēga būs manai klusē��anai? Es bū�u varonis? Ja notiks brīnums, krievi to�mēr uzvarēs, Latvijā atkal atjaunos padomju varu, vai tad man uzcels pieminekli? Par mani uzrakstīs grāmatu? Dzīvo�u mū�īgā tautas piemiņā? Var jau būt. Bet es to negribu! Negribu! Nē! Es gribu dzīvot tagad! Tie�i tagad, nevis nākamajās paaudzēs! Piemi�neklis, grāmata, piemiņa� Smieklīgi! Miru�ajiem tas ta�u pilnīgi vienalga. Slavē vai nolādi. Cel varoņu vai nodevēju kārtā. Vienalga. Būs tikai melns tuk��ums. Melns klusums. Melna tumsa. Bet es gribu būt dzīvs! Man ir tikai divdesmit trīs gadi. Neviens cilvēks mani nedrīkst nosodīt. Neviens! Katras cīņas, preto��anās pamatā jābūt kaut kādai jēgai. Es to nesaskatu. Klusais jau var stāstīt, ka mūsējie tomēr uzvarēs, fa�isms tiks sakauts, iznicināts, bet es tam neticu. �odien vairs ne! �odien tas izklausās pēc fantastikas. Uz dzīvi un notikumiem jāskatās reāli. Vai tu, Klu�sais, mani varēsi nosodīt? Nosodit par to, ka es vēlos palikt dzīvs? Ne! Ne grāmatas, ne avī�u raksti, pat ne mūsu griba, bet gan pati daba iepotējusi, ielikusi ikvienā nervu �ūnā, ikvienā mūsu apziņas nostūrī vē�lē�anos dzīvot, izdzīvot. Tas stāv ārpus visiem liku�miem, ir augstāks par tā saucamo pienākumu un stip�rāks par visu eso�o. Priek�ā ta�u vēl visa dzīve. No�mirt ar urrā saucieniem uz lūpām nemaz nav tik liela māksla. Daudz grūtāk palikt dzīvam, kad nāve jau sē� blakus un tu to redzi pavisam skaidri. Kā �is pelēkās sienas, grīdu, durvis un smirdo�o spaini. Tu jau esi nāvē, tā ir visapkārt, tā jau tevi ieslēgusi savos aukstajos skāvienos. Ietinusi savos melnajos palagos.

Skali no�vadzēja atslēgas, durvis, smagi, nejauki �īkstēdamas, atvērās, un kamerā ienāca �ārfirers Hugo Vaithofs un cietuma vecākais uzraugs, iesaukts par Bendi.

��� Uz nopratinā�anu! � viņ� aizsmaku�ā balsī pa�vēlēja. � Veiklāk!

Ojārs Bergs nodrebēja, da�us mirkļus no bailēm stāvēja kā sastindzis, gribēja kaut ko sacīt, bet vecā�kais uzraugs viņam spēcīgi iebelza pa skaustu un izgrūda gaitenī.

��� Veiklāk! Rokas aiz muguras! Un stūrē taisni uz priek�u!

Ober�turmbanfīrers Oto Krauze ilgi klusēdams stai�gāja no kabineta viena gala līdz otram, ik pēc brī�a uzmezdams vērīgu skatienu uz krēsla sēdo�ajam Ojāram Bergam. Tas izskatījās no�ēlojams. Ne tikai acis, seja, �ķita � pat viss viņa apģērbs izstaro vie�nīgi bailes.

��� Tātad tas ir viss, ko jūs mums varējāt pa�teikt? � Oto Krauze jautāja.

�� Jā, � Bergs atbildēja un vēl zemāk nodūra galvu. Viņ� baidījās ieskatīties pratinātāja acīs. Ta�jās viņ� redzēja savu nāvi. Bet tajās viņ� redzēja arī savu glābiņu, tikai joprojām tam vel neticēja. Viņ� baidījās vilties, baidījās pazaudēt �o cerību.

��� Jūsu preto�anās grupa nodibinājās �etrdesmit pirmā gada rudeni?

��� Nē, agrāk, � Bergs ātri paskaidroja, � �etr�desmit pirmā gada vasarā, tūlīt pēc vācie�u �

Ojārs pēk�ņi aprāvās, samulsa un atkal zemu no�lieca galvu.

��� � tūlīt pēc jūsu ienāk�anas.

��� Un grupas vadību uzņēmāties jūs?

�������� Nē! � Bergs iesaucās. � Nē! Es biju tikai izpil�dītājs. Grupu vada Klusais.

��� Tas ir viņa īstais uzvārds?

Seit Ojārs Bergs ātri nodomāja, ka varbūt �ur tur varēs arī samelot, vismaz izlikties, ka ne viss viņam ir zināms. Viņ� bijis tikai izpildītājs. Pēc savas gribas vai iniciatīvas neko nav darījis. Bijis mazs, paklau�sīgs gariņ�.

��� Nezinu, � Ojārs papurināja galvu.

�������� Kā tad tā? � Oto Krauze tēloja izbrīnu. � Di�vus gadus, kā jūs mēdzat sacīt, plecu pie pleca �

��� Visi viņu pazīst tikai kā Kluso.

��� Kādēļ viņu tā sauc?

�������� Nezinu, � Ojārs paraustīja plecus. � Varbūt tādēļ, ka viņ� tāds arī ir � kluss un mierīgs, nekad nekliedz un nepaceļ balsi.

��� Jauns, vecs?

��� Jauns. Apmēram divdesmit �etri gadi.

��� Kāds viņ� izskatās?

�������� Nekas sevi�ķs, nekas īpatnējs. Gar� un kalsns, brūni mati. .. Varbūt vienīgi deguns tāds pagar�. Runā nesteidzoties, it kā apsverot, apdomājot katru vārdu.

��� No inteliģentajiem? Kāda viņam ir profesija?

�������� Nē, Klusais ir strādnieka cilvēks. Pirms kara strādāja �Sarkanā kvadrātā�. Skaidri nezinu � vai par elektriķi vai atslēdznieku.

��� Un kur pats strādājāt?

�������� Pie būvuzņēmēja Zvārguļa par mūrnieku. Varu strādāt arī podnieka un apmetēja darbu.

��� Un kur pa�laik strādā Klusais?

��� Nezinu. Viņ� nekad man par to nav stāstījis.

��� Viņ� deva tikai pavēles?

��� Jā.

��� Klusais ir apbruņots?

�������� Jā. Esmu viņam redzējis divas pistoles. Vienu valteru, otru � parabellumu.

Oto Krauze nostājās apcietinātā priek�ā un ilgi ska�tījās tā sejā. Ojārs kārtējo reizi �o skatienu neiztu�rēja un atkal nodūra galvu.

�������� Uzbrukumu Pārdaugavas policijas iecirknim organizēja Klusais?

�� Jā.

�������� Bolderajas dzelzceļa pārbrauktuves uzspridzi�nā�anu ari organizēja viņ�?

��� Jā.

�������� Un uzbrukumu Spilves aerodroma noliktavām ari?

������� Jā, � Ojārs Bergs atbildēja un ar grūtībām no�rija siekalas. Mute bija izkaltusi, un traki gribējās dzert.

�������� Kas pirms divām nedēļām �etrdesmit otrā gada trīsdesmitā decembra vakarā Operas apstādījumos no�āva �turmbanflrcru Ēriku fon Taubi? � Oto Krauze bargi vaicāja, un Bergs �ai balsī atkal sa�klausīja nāves briesmas. � Klusais?

�������� Nezinu, � Ojārs satrūkās un uzmeta ātru, bai�līgu skatienu virsniekam. Viņ� pat nenojauta, ka tas ir visas Latvijas SD, dro�ības policijas un gestapo priek�nieks. Ja viņ� to būtu zinājis, tad dro�i vien no bailēm pat nespētu parunāt. � Klusais nekad par to nav stāstījis.

�������� Tātad to izdarījāt jūs pats? � Oto Krauze uz�kliedza un panāca soli tuvāk.

Ojārs Bergs notrīcēja, viņ� caur visu ķermeni sa�juta pārskrienam aukstumu, atkal sajuta nāves tu�vumu un pret Oto Krauzi pavērsa lūdzo�u skatienu.

��� Nē! Dies pasarg! Nē! Es tikai da�reiz izmētāju vai vēstuļu kastītēs iemetu uzsaukumus un proklamā�cijas �

��� Tās arī sacerēja Klusais? � virsnieks turpināja pratinā�anu.

��� Pa lielākai daļai.

��� Kur jūs parasti satikāties?

��� Pie Jāņa Stumbriņa. Bet tagad, kad viņ� aresta laikā � Klusais tur vairs nenāks. Viņ� jau dro�i vien zina, ka gandrīz visa mūsu grupa ir iznīcināta.

��� Jums bija sakari arī ar citām grupām vai par�tizāniem?

��� Nezinu. Mums nebija, bet iespējams, ka �ādus sakarus uzturēja Klusais.

Ober�turmbanfīrcrs Oto Krauze lēni aizgāja līdz lielajam rakstāmgaldam, mirkli pastāvēja, tad apsē�dās un iegrima dziļās pārdomās.

Aiz loga joprojām sniga. Dro�i vien arī jūra ir aiz�salusi. Aizsnigusi pilna līdz krastiem. �ogad ziema ir ne�ēlīgi auksta. Vecie ļaudis saka � tāda neesot bijusi simt gadus. Bet Alpos tagad vajadzētu būt skaisti. Paslēpot. Aizbraukt uz Sveici. Atkal pagulēt ar kādu francūzieti. Interesanti, kādēļ mēs ncuzbru- kām �veicei? Mēs to būtu ieņēmu�i ar vienu lielga�balu un rotu zaldātu. Vairāk nebūtu vajadzīgs. Ar to pilnīgi pietiktu. Kādēļ Hitlers to nedarīja? Varbūt vēl izdarīs. Tur esot pilns ar krievu aģentiem. Strādā arī angļi un fran�i. Jāizdara! Noteikti jāizdara.

��� Jūsu banda patie�ām ir sagrauta un iznīci�nāta, � Oto Krauze negaidot sacīja. � Un nesau�dzīgi tiks iznīcināts jebkur�, kas iedomāsies pretoties vācu armijai vai nacionālsociālistiskajai ideoloģijai! Jebkur�! Tas jums bija jāsaprot jau kara pirmajā dienā! Bet jūs paklausījāt kaut kādam tur Klusajam un mēģinājāt paveikt neiespējamo! Ziniet, es jums pa�teik�u atklāti � es �o Kluso pat zināmā mērā cienu.

Jā, jā! Viņ� izrādījās cienīgs pretinieks. Divus gadus mēs nekādi netikām uz viņa pēdām, bet tagad ir bei�gas. Tagad jums visiem jāsaņem sods! Visiem!

Ojārs Bergs sakņupa vēl vairāk. Dziļi ierāva galvu mēteļa apkakle, it kā gribētu paslēpties no �ā melnā virsnieka, no neskaitāmiem rēgiem, no miru�o cilvēku dvēselēm, kuras viņu mocīs vēl ilgus, ilgus gadus pec kara, paslēpties no visas pasaules un sevis. Viņ� atce�rējās pirmo pratinā�anu gestapo telpās Reirnersa ielā, tos sitienus, kurus bija saņēmis, tās bailes un �ausmas, ko tur pārdzīvojis, un savu stāstījumu, nosauktos vārdus un uzvārdus un uzrādītās adre�ses� Viņam pēk�ņi kļuva �ēl gan pa�am sevis, gan nodoto cilvēku � Viņ� sāka gandrīz vai raudat.

��� Sodu � � Ojārs Bergs klusi sacīja. � Ir jau saņēmu�i� Alk�ņi, Jāzeps un Māra � Vecais Stumbriņ� �

��� Ne, nē, nc visi! � Melnais virsnieks strauji uz�trūkās stāvus, un viņa acīs uzliesmoja naids un ne�ē�lība. � Vēl jūs esat dzīvs, un galvenais � dzīvs vel ir Klusais!

Oto Krauze atgāja no galda, nostājās blakus lo�gam un vairākas minūtes klusēdams raudzījās uz piesnigu�o cietuma pagalmu. Starp otro un tre�o kor�pusu skaidri varēja saskatīt baltas, apledoju�as karā�tavas.

��� Jūs, Ojār Berg, tūlīt tiksiet pakārts, � Oto Krauze vienaldzīgā balsī paziņoja un atgriezās pie rakstāmgalda, apsēdās un turpināja verot apcieti�nāto.

Ojārs Bergs nodrebēja, uzlēca kājās un, kļuvis pa�visam bāls, nesapra�anā paskatījas uz Oto Krauzi.

��� Par ko? � viņ� ar lielām grūtībām izrunāja. � Es ta�u jums visu izstāstīju!

��� Par maz! � virsnieks uzkliedza. � Mēs jau to visu zinājām pa�i. Un vēl mēs zinām, kāds Klusajam ir īstais vārds un uzvārds. Mārtiņ� Zars, vai no? Un arī jūs to zinājāt, tikai negribējāt teikt! Mums ir zi�nāmi visi viņa noziegumi pret reibu un vācu armiju. Mums ir arī viņa fotogrāfija. Mēs pat atradām un arestējām viņa sievu un abus bērnus, kurus bija nosū�tījis uz laukiem. Nē, nē! Jūs mums nepastāstījāt neko jaunu, vismaz ne tik daudz, lai ar to nopirktu sev dzīvību. Bet, ja gribat, es jums do�u �ādu izdevību. Tā būs jūsu pēdējā �anse, un, ja būsiet pietiekami gudrs, to izmantosiet.

Ojārs Bergs atviegloti uzelpoja. No pleciem, krūtīm un apziņas nokrita liels smagums. Uzreiz kļuva vieg�lāk elpot. Nāve izgāja aiz durvīm. Telpā kļuva gai��āks. Blakus nostājās Cerība.

��� Protams! � viņ� iesaucās un pagāja soli tuvāk rakstāmgaldam. � Esmu gatavs darīt visu �

��� Tagad paklausieties! � Oto Krauze pavēlēja. � Klusais ir pazudis. Viņam noteikti vēl jābūt Rīgā. Ja būs devies uz Ogri, tūlīt tiks arestēts. Bet ja nu ne? Viņ� ir ārkārtīgi uzmanīgs un viltīgs. Un �eit jūs mums palīdzēsiet. Jums Klusais ir jāsaliek. Jūs ta�u smalki zināt visas tās vietas, kur viņ� varētu slēp�ties. Jums viņ� noteikti jāatrod, un man ir pilnīgi vienalga, kā to izdarīsiet. Bet jums tas ir jāizdara! Sapratāt?

��� Jā, � Ojārs Bergs apstiprināja. � Es pacentī��os.

��� Jums nebūs jāspēlē nekādas paslēpes, � virs�nieks turpināja. � Visu ar atklātām kārtīm! Jūs viņam pateiksiet, ka cīņas turpinā�ana ir velta un pil�nīgi bezmērķīga, visa grupa sagrauta un tās locekļi iznīcināti. Viņam kopā ar jums jāierodas gestapo galvenajā pārvaldē Reirnersa ielā vai arī �eit � Centrālcietuma izmeklē�anas kamerā.

Ojārs Bergs atkal sa�|uka. Viņ� zināja, ka viss �is pasākums nesola nekādus panākumus, ka tas ir abso�lūti bezcerīgs.

��� Tad tā ari izdariet � pakariet mani tūlīt, � viņ� drūmi sacīja. � Klusais nekad nenāks, viņ� nekad ne�padosies.

��� Nāks! � Oto Krauze, viltīgi smaidot, iesaucās. � Un kā vēl nāks! Ja tikai viņ� nav galīgs idiots vai prātu zaudējis fanātiķis.

Ober�turmbanfīrers Oto Krauze pasmaidīja. Viņ� bija ļoti apmierināts gan pats ar sevi, gan gaidāmo operācijas iznākumu.

��� Es jau jums sacīju, ka mēs arestējām viņa sievu un abus mazgadīgos bērnus. Ja Klusais divdesmit �etru stundu laikā pēc jūsu tik�anās neieradīsies pie mums, viņa sieva un abi mazie bērni nekavējoties tiks no�auti. Vienīgi viņ� tos var izglābt. To jūs pa�teiksiet, un viņ� �urp atskries skrie�us! Bet tagad ejiet! Es piezvanī�u sardzei, un tā jūs izlaidīs. Es jūs gaidu drīz atgrie�amies. Un jūs paliksiet dzīvs. Vēl vairāk � ja turpināsiet ar mums sadarboties, mums palīdzēsiet, cs jums apsolu spo�u nākotni. Darba vēl daudz. Rīga pilna ar boļ�evikiem vai to piekritējiem. Ejiet!

Ojārs Bergs pagrie�as un gandrīz skrie�us izskrēja no izmeklē�anas kameras, bet ober�turmbanfīrers Oto Krauze nodomāja, ka varbūt viņ� �oziem tomēr atvaļinājumu dabās un beidzot varēs aizbraukt uz Alpu kalniem �

Nāko�ās dienas rītā sniegs beidzot pārstāja snigt. Vēj� pierima, mākoņi izklīda, un sāka spīdēt saule. Tā bailīgi slēpās aiz māju jumtiem, un termometra stabiņ� noslīdēja līdz divdesmit diviem grādiem zem nulles.

Bija svētdiena, un Rīgas ielas tuk�as. Pilsētas iedzīvotāji vai nu vēl gulēja, vai gatavoja brokastis. Atpūtās. Vienīgā nedēļas brīvdiena.

Atvērās da�i veikali.

Saka dunēt zvani.

Vecajā Ģertrūdes, Jāņa un svētā Pāvila baznīcā sākās rīta dievkalpojumi.

�Aizlūgsim dievu par fīreru. Aizlūgsim dievu par Eiropas atbrīvotāju Ādolfu Hitleru. Aizlūgsim dievu par vācu neuzvaramo sesto armiju, kura varonīgi cīnās pret boļ�evikiem Staļingradas frontē.

Slava kritu�ajiem! Mēs jūs neaizmirsīsim.

Nāve ir mū�īga, tikai dzīvība ir jauna.

Nolieksim galvas.�

Rumbulas ine�ā un Biķernieku priedēs vēj� viegli putina sniegu.

Jā, nāve ir mū�īga. Un jūs, kritu�ie, nobendētie va�roņi, nevainīgie cilvēki, mocekļi, arī jau esat kļuvu�i par mū�ību. Zem katra koka saknēm trūd jūsu kauli. Jūsu Varmācīgi izdzēstās dzīvības. Māmuļu asaras un izmisums. Bernu nevainīgās acis. Cik daudz nenodzī�votu mū�u, cik daudz talantu un mīlestības slēpj �ie koki un baltais sniega lauks!

Lai dievi stāv sāņus! Nolieksim galvas un dūrēs sa�ņaugsim pirkstus. Nolādēsim Eiropas lielāko bendi! Nolādēsim visus tos arājus, celmiņus, vcisus! Visus tos zariņus un krauzes!

Duniet, zvani!

Duniet!

�ī svētdienas diena daudziem cilvēkiem būs pēdējā. Nāve jau nenogurst. Nāve strādā bez brīvdienām.

Duniet!

�odien tiks no�auti Ojāra Berga nodotie preto�anās grupas �Atriebēji� aktīvie dalībnieki Jāzeps Krēsliņ�, Māra Sproģe, Alberts un Baiba Alk�ņi, Silvija Stūris�

�odien arī Mārtiņam Zaram � Klusajam ir pēdējā brīvības diena � Un sāksies bezgala ilgs sāpju un moku ceļ�.

�odien drausmīgā nāvē mirs arī Mārtiņa Zara sieva Lilija un mazie bērni � Biruta un Ansis. �ajā sal�tajā bezvēja svētdienas dienā.

Duniet, zvani!

Raudiet � cilvēki un dievi!

Lai jūsu sirdīs izzūd mīlestība!

Asiniet naidu!

Ojārs Bergs braucīja nosalu�ās ausis un neveikli mīņājās netālu no masīva rakstāmgalda.

�������� Nu, kur tad ir Klusais? � ober�turmbanfīrers Oto Krauze smīnēdams jautāja. Viņ� bija mierīgs, toties Ojārs Bergs atkal izskatījās apmulsis un pavi�sam nobijies.

������� Viņ� nenāks. Es viņam visu pateicu. Es centos pierunāt. Viņ� atteicās. Viņ� pat mēģināja mani no�galināt. Knapi izglābos.

Oto Krauze tikko dzirdami iesvilpās.

��� Tātad viņ� atteicās �

��� Jā. Klusais teica, ka pats nekad nepado�oties.

Ober�turmbanfīrers Oto Krauze ilgi nekustēdamies

stāvēja, atspiedies pret rakstāmgaldu, un viņa dzel��ainais skatiens sastinga pie pretējās sienas, kur ka�rājas Ileinriha Ilirnlera portrets. Tad viņ� strauji pagriezās un apņēmīgi nospieda melno signalizāci�jas pogu.

Nekavējoties atveras biezas durvis un ienaca �ar- firers Hugo Vaithofs.

��� Kur Zariņ�?

��� Tūlīt būs, ober�turmbanfīrera kungs!

Pēc nedaudz mirkļiem aizelsies ienāca arī Rīgas Centrālcietuma vecākais uzraugs Elmārs Zariņ�,

iesaukts par Bendi. Tas tādēļ, ka viņ� �amatu apvie�no�anas kārtībā� parasti izpildīja ari piespriestos nā�ves sodus.

��� Kurā kamerā ievietota Lilija Zars ar bērniem?

�� Deviņdesmit astotajā, obcr�turmbanfircra kungs! � Bende noskaldīja.

�� Ja nemaldos, tā ir nāvinieku kamera?

��� Tie�i tā!

��� Nu ļoti jauki! Tūlīt abi aizejiet uz to deviņ�desmit astoto kameru un nekavējoties izpildiet nāves sodu preto�anās grupas �Atriebēji� vadītāja sievai un abiem viņa bērniem! Jā, jā, turpat kamera! Un neka�vējoties!

Zariņ� ar Vaithofu apgriezās un izgāja.

Ojārs Bergs nobāla. Viņam sāka reibt galva un kļuva slikti. Viņ� bez prasī�anas piegāja pie rakstām�galda, no karafes ielēja glāzē ūdeni un kāri dzēra.

Oto Krauze smīnēja.

��� Bet tagad apsēdieties, � viņ� uzaicināja, � un uzmanīgi paklausieties! Es jūs nepiespie�u. Jūs varat izvēlēties � vai nu dzīvot un mums palīdzēt, vai arī mirt. Jūs ta�u nenoliegsiet, ka par savu ilgo pret- valstisko darbību esat pelnījis karātavas. Bet es jums dodu vēl iespēju izvēlēties. Pareizāk sakot � iz�vēlēs jums nemaz nav! Atpakaļceļ� noslēgts. Tikai pa�teicoties jums, mēs esam arestēju�i gandrīz visu �Atriebēju� grupu. Arī Liliju Zars. Un �odien bei�dzot arestēsim arī Mārtiņu Zaru � Kluso. Varbūt pa�am to nezinot, jūs parādījāt, kur viņ� tagad slēp�jas. Ar �Atriebējiem� ir gandrīz cauri. Bet Rīgā dar�bojas vēl vairākas grupas. Tā ka darba netrūks. Mēs jums maksāsim pieklājīgu algu, un vēl saņemsiet pa�pildus pārtikās kartītes. Varēsiet nēsāt ieroci. Katrā ziņā tas viss būs daudz patīkamāk nekā karāties cilpā. Es jūs ierakstu savā aģentu sarakstā zem simt astoņdesmit otrā kārtas numura. Pie mums jūsu seg�vārds būs Eņģelis, bet komunistiskajā pagrīdē dar�bosieties ar savu eso�o. Kāds tas ir?

�� Mūrnieks.

��� Tātad esat ar mieru?

�� Jā, � Ojārs Bergs nekavējoties piekrita.

��� Bet tagad es izstāstī�u jūsu pirmo uzde�vumu �

Vai sāpes var izkliegt? Varbūt tās var izraudāt, bet raudāt nav laika. Nāve jau blakus. Nāve jau ņirdz. Bez izkapts un baltajiem kauliem. Zariņ� un Vait- hofs. Latvietis un vācietis. Ne�ēlīgs nacionālists un apzinīgs fa�ists. Vaithofs sagrāba Liliju aiz pleciem, spēcīgi atlauza rokas aiz muguras un iestūma kame�ras kaktā. Bet Bende saķēra Birutu aiz garajām bizī- tēm un no visa spēka meitenīti trieca pret pelēko mūra sienu �

Pļavā zied puķes. Ogres upē peld zivis. Pagalmā uzcelts balts snicgavīrs..Me�ā dzīvo ļauns vilks, bet Sarkangalvīti mednieks izglābs.

Kas izglābs mani?

Mazais Ansis nedomā neko. Viņ� ir nokritis �etr�rāpus un raudādams rāpo pie mammas. Un, lai gan viņus �ķir tikai da�i metri, mazais zēns �o ceļu nekad neveiks. Nekad vairs nesajutīs mātes siltumu, viņas glāstus. Sie bērni nekad vairs nedzirdēs pasakas. Mednieks pazudis. Labais mednieks neatnāks.

Tai brīdī pļavā novīta visas puķes. Zivis no upēm aizpeldēja uz jūru, uz okeāniem. Sniegavīrs izkusa. Un mazās dzīvības sa�ķīda pret biezajiem cietuma mūriem. Pie tiem pielipa vairākas gai�u matu �ķip�snas un izplūda lieli asins traipi�

Lilija vairs nekliedza. Tas normāla cilvēka prātam nebija aptverams. Pat visdrausmīgākajos sapņos, vis�briesmīgākajos murgos tas nekad nevarēja rādīties acu priek�a. Bet te nu tas notika. Ātri un pavisam

vienkār�i. Abi bērni ar sa�ķaidītam galviņām gulēja netālu no viņas kājām, un viņa tos vairs nepazina. Lilija nepazina arī abus �os cilvēkus, viņai �ķita, ka nokļuvusi zvēru dārzā, iemaldijusies pie tīģeriem vai vilkiem un tagad tie plosa, plosa � Viņai uz mirkli gar acīm nozibēja kāda saulaina diena, me�s, stāvais Ogres upes krasts un viņai blakus Mārtiņ� Zars; kar� vēl nebija sācies, un Mārtiņ� viņu noskūpstīja. Tikai vakar tika nosvinētas kāzas. Tad viņa redzēja slim�nīcas palātu, tikko piedzimu�o Birutu, tad atkal dzem�dību nodaļu un zēnu, varenu puiku, kuru nosauca par Ansi, un Mārtiņa no prieka un laimes piesarku�o seju�

Tad pēc Lilijas sniedzās kādas resnas, spēcīgas, rūsganām spalvām apaugu�as rokas, tās aptvēra kaklu un lēnām, arvien spēcīgāk sāka �ņaugt�

Viss pazuda. Lilija Zars kopā ar saviem bērniem, kopā ar pagātni un nebiju�o nākotni gāzās dziļā bezdibenī.

Ar pēdējiem spēkiem viņa tikko dzirdami izgārdza:

� Es-iet no � lā � dē� ti�

Kad vakarā saule atkal noslēpās aiz māju jumtiem, sāka pūst auksts ziemeļu vēj� un termometra dzīv�sudraba stabiņ� strauji noslīdēja līdz divdesmit devi�ņiem grādiem zem nulles.

Ansis Zars strauji atrāva Medicīnas institūta brūn�ganās durvis, �ķērsoja Padomju bulvāri un ātri uz�skrēja Bastejkalnā. Ansim �ķita, ka pie viņa kājām guļ visa Rīga, visa pilsēta ar tās parkiem un bulvā�riem, ar visām �aurajām Vecpilsētas ieliņām un du�no�ajiem tramvajiem. Sirdi un prātu pārņēma prieks, kaut kāda neticama veiksmes un spēka apziņa. Viņ� paskatījās uz rnasivo Pulvertorni un jutās kā uzvā�rētājs. Un var būt, ka tā ari bija.

Ansis Zars nupat kā nokārtoja savu pēdējo valsts eksāmenu. Tā. Tas nu tagad ir cauri! Garām! Pēc da�ām dienām viņ� saņems ārsta diplomu. Se�us ga�dus gaidītais mirklis ir klāt! Viņ� ir dakteris! Pēc kāda laika jau būs zinātņu doktors. Pēc tam � pro�fesors. Un vēl pēc desmit gadiem � akadēmiķis! O la-lā! Bravo! Tu būsi ģēnijs!

Ansis Zars smaidīja. Pie velna ar visiem profesora un akadēmiķa grādiem! Viņ� grib būt tikai labs dak�teris un cer, ka tads arī kļūs. Ansis jau zina, ka no rudens būs jāsāk strādāt Valmieras jaunajā slimnīcā. Ansis ir ķirurgs, un viņ� �o pirmo darba dienu sāka gaidīt ar tādu pa�u nepacietību, kā līdz �im bija gai�dījis diploma saņem�anu.

Ansis Zars smaidīja un savu nākotni redzēja vis�ro�ainākās krāsās. Bija jūnija beigas, karsti spīdēja saule, Bastejkalnā ziedēja jasmīni, un uz soliņiem sēdēja pārī�i.

Ansis Zars pēk�ņi kanāla malā ieraudzīja kādu vientuļu meiteni. Un mirkli apstājas, kaut ko pārdo�māja, tad lēni viņai piegāja klāt. Ansim jau bija tāda priek�nojauta, ka �odien, tie�i �odien � �ajā skaistajā vasaras dienā �

Tagad ne�auj. Neviens varmācīgi nemirs. �odien cilvēki var tikai iemīlēties. �ādās siltās, pēc jasmīniem smar�ojo�ās vasaras pēcpusdienas �

��� Piedodiet, � viņ� meiteni uzrunāja. � Jūs kādu gaidāt?

Viņai mugurā bija balta, balta kleita.

Meitene ātri uz viņu paskatījās un paspēra soli sānis.

��� Jā, tikai ne jūs.

��� Zēl. Jus vārējāt gaidīt mani.

��� 2ēl? � Meitene bija izbrīnījusies. � It kā būtu kāds Alens Delons!

��� Nebūtu. Mani sauc Ansis Zars. Bet vai tad jūs gaidāt tie�i �o puisi no Francijas?

Meitene strauji pagriezās, skatījās uz nepazīstamo pienācēju un sāka smaidīt. Viņai bija ceriņbalti mati un neticami zilas acis.

��� Ja jūs aizraujaties ar kinoaktieriem, � Ansis turpināja, � tad es jums labāk ieteiktu iepazīties ar Marlēnu Brando. Viņ� ir nesalīdzināmi vīri�ķīgāks par to Delonu.

��� Tāds, kāds esat jūs, vai ne? � meitene nedaudz ironiski pavaicāja.

��� Nē, � Ansis atbildēja un nostājās meitenei bla�kus. � Es esmu daudz labāks.

��� Vai tas tie�ām ir obligāti � līdzko ieraugāt kādu meiteni vienu, tūlīt tai piesieties?

��� Nē, obligāti tas nav, un bez tam ne jau nu vi�sām tuvojas. Redzat? Uz tā soliņa viena sēd. Tai zilajā bik�u kostīmā. Redzat? Un tur vēl viena� Un tur� Redzat? Sēd vienas. Seit tā daudzas sēd. Gaida, bet tā arī bie�i nevienu nesagaida.

��� KādēJ? � meitene uzprasīja un kļuva nopietna. Acīmredzot viņu �is jautājums ļoti interesēja.

��� Nezinu, � Ansis paraustīja plecus. � Dro�i vien viņās nav nekā pievilcīga.

��� Katrā kaut kas ir, � meitene sparīgi teica. � Katrā.

��� Var jau būt, � Ansis piekrita, paraudzījās uz kalna galu, tad atkal pievērsās meitenei. � Jūs pa�tie�ām kādu gaidāt?

��� Jā, � viņa nepacietīgi atbildēja, � un, ja līdz tam laikam nebūsiet vēl pazudis, viņ� jūs iemetīs ka�nālā!

Ansis Zars nelikās to dzirdam. Viņam �ī meitene sāka patikt arvien vairāk.

��� Un jums manis nemaz nebūs �ēl?

��� Nē, � sve�ā pakratīja galvu, bet seja atspogu�ļoja maigumu, kaut ko vēl neredzētu, nekad vēl nesa�justu. � Es ta�u jūs nepazīstu. Varbūt esat pēdīgais nelietis, kāds briesmīgs ļaundaris, izbēdzis noziedz�nieks vai arī. . .

��� Redzat, nepazīstamā, � Ansis teica un viegli pieskārās meitenes baltajai rokai. � Tie�i tādēļ, lai jūs tā par mani nedomātu, es nolēmu ar jums iepazī�ties. Tie�i tādēļ. Un bez tam es vēl iedomājos, ka esat viena un jums patie�ām var piesieties kāds slikts cil�vēks. Esmu gatavs jūs aizstāvēt. Kā redzat, mani pie jums ir vedu�i tikai celi mērķi.

��� Jūs esat gatavs aizstāvēt nepazīstamu mei�teni? � sve�ā patiesi izbrīnījusies uzprasīja un vēl�reiz uzmeta ātru skatienu jaunajam vīrietim.

Viņ� bija ģērbies gai�i pelēkā uzvalkā un modernās sandalēs. Simt astoņdesmit se�us centimetrus gar�, plecīgs un vingrs, dro�i vien nodarbojas ar sportu, un viņam ir atklāta, vīri�ķīga seja. Tikai zilganpelē�kajās acīs ik pēc brī�a uzliesmoja draiskas jautrības dzirkstis. �odien viņ� ir labā garastāvoklī vai ari vienmēr tāds skaļ� un bezbēdīgs.

��� Pavisam nopietni, � Ansis apstiprināja. � Pat tad, ja �eit piestātu kāds pirātu kuģis un gribētu jūs nolaupīt.

��� Jūs nemaz pēc tāda bruņinieka neizskatāties, � meitene vēlējās viņu sakaitināt.

��� Ārējais izskats parasti viļ, �- puisis mierīgi atbildēja.

��� Tad jūs jau esat vīlies. Es diem�ēl neesmu no tām, kuru dēļ būtu vērts cīnīties.

��� Kas to lai zin? � Ansis noteica. Meitenei kājās bija baltas kurpes ar platformas zoli, un viņ� nodo�māja, ka tās viņai nemaz nepiestāv, viņai vajadzētu staigāt ar pavisam smailiem, tieviem papēdī�iem. Pati smalka un trausla kā kristāla vāze. � Mēs pietiekami labi pa�i sevi nepazīstam, kur nu vēl citus! Bet varbūt pamēģināsim?

��� Ko tad?

��� Iepazīties! Ko mes varam zaudēt?

�������� Dro�i vien neko, � meitene domīga teica un pa�raudzījās uz parka ieeju. � Glu�i tāpat kā neko neva�rēsim arī iegūt. Es neticu �ādām nejau�ām iepazī�a�nām, it sevi�ķi, ja tās notiek uz ielas. Tas viss man vienmēr atgādina �

Meitene samulsa un gandrīz vai nikni paskatījās uz Ansi Zaru.

�������� Es vēl joprojām nesaprotu, kādēļ ar jums vis�pār runāju!

Uz mirkli apklusa, nedaudz nolieca galvu un klusi pateica: � Mani sauc Inese Rozīte.

�������� Ļoti patīkami, Incs, bet kur gan citur mēs vēl varējām iepazīties? � Ansis pajautāja. � Kādā ballē?

��� Es uz ballēm vairs neeju.

�������� Nu redziet! � Ansis iesaucās un da�us mirkļus kaut ko pārdomāja. � Tātad jūs esat no tām svēta�jām, no tām supergodīgajām?

�������� Nē, � Inese pakratīja galvu. � Varbūt tie�i otrādi. Man tikai nepatīk pārāk liela uzbāzība, pārāk nekaunīga savu nodomu izrādī�ana. Pārāk bie�i bal�lēs, glu�i tāpat kā piesienoties uz ielas, pui�i no meite�nēm vēlas tikai vienu �

������� Ja nu reiz tā meitene patīk � � Ansis domīgi novilka. � Atklāti sakot, laikam jau tikai tādēļ arī cilvēki mēģina cits ar citu iepazīties�

������� Ja patīk� Tas tomēr ir par maz. � Arī Inese kļuva domīga. � Vajag mīlēt vienam otru.

������� Tas ir tikai labākais variants. Viens pret desmit. Cilvēku lielākā daļa iztiek ar to pa�u patik�anu vien.

������� Jūs kaut kur strādājat? � Inese negaidot vai�cāja.

��� Nē. Nupat tikai beidzu studēt. Tie�i �odien.

��� Dro�i vien būsiet .in�enieris?

��� Kādēļ tā domājat?

��� Pēc tāda izskatāties.

��� Nē. Bū�u ārsts. Ķirurgs.

�������� Patie�ām? � Inese priecīga iesaucās. � Es jau divus gadus mēģinu tikt mediķos, bet nekā � Vien�mēr iegā� ķīmija. Bet �oruden es viņu beidzot tomēr pieveik�u. Noteikti. Jūs man ticat?

��� Protams! Es jums palīdzē�u.

��� Jūs esat laimīgs, vai ne?

� Tik tie�am, Incs. Pavisam laimīgs, un man ir stipras aizdomas, ka pats dievs ar visiem eņģeļiem mums ir licis �odien satikties.

Inese skaļi iesmējās, pēc tam nemierīga paskatījās pulkstenī un atkal uz parka ieeju.

Ansis Zars to redzēja.

�������� Un tagad tas pats dieviņ� man acīmredzot sir�snīgi iesaka iet prom, � viņ� mazliet skumīgi teica. � Jūs laikam patie�ām kādu gaidāt, un man pa�laik nudien nav ne mazākās vēlē�anās nodarboties ar peldē�anu. Bet, ja jums nav nekas pretim, varbūt mes varētu satikties �eit pat rītvakar?

�������� Labi, � Inese tūlīt piekrita. � Tikai negribētos �eit.

��� Kur tad?

��� To nu jūs pats izdomājiet.

�������� Pulksten se�os tie�i pie Medicīnas institūta dur�vīm. Piekrītat?

No Ļeņina ielas Bastejkalna parkā iegriezās vairāki skaļi, bravūrīgi pui�i. Visi bija ģērbu�ies d�insos un spilgti krāsainos kreklos. Starp tiem ari Ineses brālis Kārlis un �ā rajona �atamans� Ivars Dambis. Viņ� nicīgi noskatīja Ansi Zaru, tad cie�i saņēma Ineses roku.

�������� Kas tas tāds? � Ivars nevērīgi ar galvu norā�dīja uz Ansi.

��� Tu, kā parasti, liec sevi pārāk ilgi gaidīt.

�������� Es tev prasu � kas tas tāds? � Ivars gandrīz uzkliedza.

�������� Mans paziņa, � Inese paskaidroja un pārlaida skatienu raibajam pui�u baram. � Un tic ir tavi mie�sassargi?

��� Jā, kā jau Vecrīgas karalim piederas.

�������� Kur tu visu dienu biji? � Kārlis neapmierināts uzprasīja. � Atbrauca krustmāte � tev kaut kur bija izrāvusi kolosālu fran�u ka�oku, dro�i vien no serti�fikātu veikala, bet mutere dusmojās. Tev ta�u to vaja�dzēja vismaz uzmērīt!

�������� Krustmāte to aizveda atpakaļ? � Inese painte�resējās.

�������� Nē! Mutere nopirka. Ja tev nederēs � uzsitīs kādai gaisā par dubultu cenu! Vienkār�ie pircēji tos ta�u nekur nevar dabūt! Krustmāte teica, ka tai vei�kalā tikai divi tādi ka�oki biju�i.

�������� Un mana jaukā Inesīte ziemā būs elegantākā sieviete Rīgā, � Ivars nopriecājās.

�������� Kadeļ Rīgā? � Inese arī neslēpa prieku. �Visā Latvijā!

�������� Nu protams! � Ivars pilnīgi piekrita. � Man tikai traki nepatīk, ka gar tevi trinas da�i aizdomīgi tipi.

Viņ� vēlreiz noskatīja Ansi un pamāja ar roku.

��� Panāc �urp!

Ansis mierīgi palika stāvot.

��� Panāc pats, ja tev kaut ko vajag!

�������� Man patie�ām kaut ko ari vajag! � Ivars atsaucās un pievērsās Inesei. � Tu saki, ka tas ir tavs paziņa?

������� Jā, � meitene atbildēja, � un neiedro�inies vinu aiztikt!

��� Tu sen jau viņu pazīsti?

��� Simt gadu.

������� Tatad ne ilgāk par desmit minūtēm, � Ivars sa�cīja. � Bet tagad paklausies, manu Inesīt! Kamēr es to gribē�u, tu drīkstēsi satikties tikai ar mani. Un ne ar vienu citu! To tu iegaumē! Un tagad cs ie�u to ieskaidrot arī tavam jaunajam draugam. Zēl, bet man tā vien �ķiet, ka �is jauneklis tūlīt dabūs nedaudz atvēsināties!

Un viņ� teatrāli paklanījās.

��� Man patiesi �ēl.

Pēc tam nostājās iepretim Ansim un ironiski smī�nēja. Blakus Ansim tūlīt nostājās arī Kārlis un pā�rējie pui�i.

�������� Redzi, zēn, � Ivars teica, � es Inesi jau pa�zīstu joti sen, un mēs arī turpmāk esam nodomāju�i uzturēt tuvas un draudzīgas attiecības, un man nekad nav paticis, ja kāds mēģinājis �īs attiecības izjaukt. Skaidrs?

��� Pilnīgi, � Ansis atbildēja un neslēpa smaidu.

������� Es jau saprotu, � Ivars turpināja, � ka Inese ir pārāk gards kumosiņ�, un tu nebūt neesi pirmais, kas to iekārojis. Tikai nevienam nekas nav iznācis. Bē�dīgi, vai ne?

�������� Daudz nebēdājies, � Ansis teica. � Man iz�nāks!

Ivara Dambja acīs uzliesmoja naids un ne�ēlība.

��� Peldēt proti? � viņ� skaļi uzbrēca.

��� Nē!

�� Jo sliktāk priek� tevis!

Ivars Dambis ar tikko pamanāmu kustību spēcīgi un negaidot sita. Bet Ansis Zars tomēr �o kustību pa�manīja, viņ� jau to nojauta da�us mirkļus agrāk un uz to bija sagatavojies. Viņ� strauji noliecās, Ivara dūre ātri pa�āvās garām, un tagad roka atradās virs An�a pleca. Jaunajam dakterim vairs nesagādāja ne mazākās grūtības �o roku satvert, spēcīgi pagriezt, iztaisnoties � Ivars jau atradās virs galvas � un ātri �o pa�pārliecināto, nekaunīgo zelli iesviest kanāla zaļajā ūdenī�

Tas viss norisa da�u sekun�u laikā. Kārlis un pā�rējie pui�i galīgi apstulba un neiedro�inājās nepazīs�tamo aiztikt.

Ansis Zars sakārtoja uzvalku, kaklasaiti un pavi�sam mierīgs atkal nostājās blakus Inesei.

��� Tātad tā arī paliek? � viņ� pajautāja. � Pulk�sten se�os pie institūta durvīm?

��� Jā, � meitene klusi atbildēja.

Mārtiņ� Zars dzīvoja nelielā trīsistabu dzīvoklī Kri�jāņa Barona un Dzirnavu ielas stūrī. Viena istaba piederēja Birutai, otra Ansim, bet mazākā � Mār�tiņam.

An�a istabā gar vienu sienu stāvēja liels grāmat�plaukts, pilns ar romāniem, mācību grāmatām un spe�ciālo medicīnas literatūru. Da�i akvareļi un Heming- veja portrets. Pie otras sienas atradās dīvāns, trīs atpūtas krēsli, neliels �urnālu galdiņ� un radiola �Rigonda�.

Uz galda da�as pudeles vermuta. Uz dīvāna sēdēja Biruta, Juris, �anis, Aivars un Zenta.

Atspiedusi rokas pret galda virsu, mazliet skumīga sēdēja Vija. Viņa nenolaida acis no An�a sejas.

�anis ģitāras pavadījumā dziedāja jautru studentu dziesmu. Pārējie klusi piebalsoja. Pa to laiku istabā nemanot ienāca Mārtiņ� Zars un apsēdās netālu no durvīm. Kad dziesma beidzās, Mārtiņ� pievērsās �anim.

� Tu labi dziedi, � viņ� teica.

��� O jā! � �anis piekrita un nolika ģitāru sānis. � Kas gan ir Toms D�onss vai Uolidcjs, salīdzinot ar mani! Skolnieki!

Pēc tam ar roku parādīja uz pārējiem pui�iem un meitenēm.

��� Bet �ie jau mani neatzīst! Lai gan kā Bulats Okud�ava vai Dins Rids pats saceru tekstu, kom�ponēju mūziku un pats arī izpildu!

��� Studē konservatorijā? � Mārtiņ� painteresējās. Viņ� nekad �o puisi vēl �eit nebija redzējis. Pārējos gan. Juri pavisam bie�i. Studē Politehniskajā insti�tūtā un kā uzburts uz Birutu. Nāk katru otro vakaru. Laikam jau arī Biruta nav glu�i vienaldzīga. Kaut nu tikai viņai neiznāktu vilties. Gribu, ļoti gribu, lai Bi�ruta būtu laimīga. Par Ansi daudz nebēdāju. Vīrietis paliek vīrietis. Viņam vienmēr būs labāk, vienmēr sā�pes vai vil�anos spēs pārdzīvot vieglāk. Institūtu pa�beidza bez neviena trijnieka. Piedāvāts mācīties aspi�rantūrā. Atteicies. Varbūt prātīgi darīts. Tā zinātne nekur neaizbēgs. Bet toties iegūs tik vajadzīgo praksi un pieredzi. Rudenī aizbrauks uz Valmieru, un māja uzreiz kļūs daudz tuk�āka. Lai jau brauc. Kaut kad ta�u tādam brīdim bija jāpienāk. Bērni izaugu�i lieli, un pēc tam viņi aiziet. Aizlido kā putni. Ari Biruta drīz aizies. Aizies pie tā Jura vai kāda cita, un es atkal palik�u viens� Labi, ka man ir Egija. Tikai �eit es viņu nekad nevedī�u. Vismaz pagaidām neko neteik�u arī bērniem. Lai paliek, kā ir.

Vija tāda skumīga. Strādā pirmajā slimnīcā par medicīnas māsu un, kā rādās, bezcerīgi iemīlējusies manā Ansī. Ir tādas aizdomas, ka viņ� �ai klusajai meitenei krietni vien nodarījis pāri. Vēlāk būs ar Ansi nopietni jāparunā.

��� Nē! � �anis atbildēja. � Es studēju ķīmiju.

�� Viņ�, tēt, būs skolotājs, � Biruta teica.

�������� Hā! � �anis iesaucās. � Gaidiet vien! Es bū�u zinātnieks, tā, lūk, mīļie biedri�i! Un neviens no jums pat neapjēdz, kāds izcils cilvēks se� jūsu vidū un ar pa�saceretām dziesmiņām kavē jums laiku!

�������� Ko tad tu tādu izdarīsi? � Biruta uzprasīja. � Atklāsi dzīvības noslēpumu?

��� Kam tas vajadzīgs? � Aivars nobrīnījās.

�������� Viņ� atklās nāves noslēpumu, � Juris paskaid�roja.

��� Tas sen jau ir atklāts, � teica Ansis.

�������� Ko tad, Zani? � Biruta iesmējās. � Mcndeļe- jeva tabulā aizpildīsi vēl atliku�os tuk�os kvadrāti�ņus?

�������� Naivie mīklu minētāji! � �anis iesaucās. � Vai tad tas pa�laik ir svarīgākais? Es atklā�u vē�a noslē�pumu! Apjēdzat? Varbūt tas ir tik viegli, ka nevienam līdz �im glu�i vienkār�i nav ienācis prātā! Bet es to knifu atradī�u, jūs redzēsiet! Es no nāves izglāb�u miljoniem cilvēku, un pateicīgā pasaule�

������� Tev uzcels pieminekli no tīra zelta, � Juris viņu pārtrauca.

�������� Hā! Kam man tāds piemineklis vajadzīgs? Esmu pieticīgs cilvēks un bū�u laimīgs, ja pateicīgā cilvēce man sametis vismaz priek� jaunas ģitāras.

Visi sāka smieties.

�������� To mēs tev, di�o jaunekli, uzdāvināsim, galīgi apstulbu�i no taviem vel di�ākiem sapņiem, � Juris sacīja.

�������� Sen jau varējāt! Bet līdz �im jūs spējat samest vienīgi priek� da�iem lētiem vīniņiem! Bērni, jums trūkst fantāzijas!

Aivars piegāja pie galda un paņēma pudeli.

��� Nemaz nav tik slikts padzēriens.

Pēc tam pagrie�as pret Mārtiņu Zaru.

��� Varbūt arī jūs ierausiet kādu malku?

��� Nē, Aivar, nē! � Mārtiņ� atmeta ar roku. � Pa��laik nemaz negribas.

��� Mēs jau ari tikai pa malciņam.

��� Bet tas patie�ām būtu vareni, � �anis izslēja savas garās rokas pret istabas griestiem, � dzīvē izdarīt kaut ko lielu un varenu! Tā, lai pasaulei aiz�rautos elpa!

��� Nē, patie�ām, tas �anis ir traks, � Biruta sasita plaukstas. � Viņ� par katru cenu grib iekļūt vēsturē!

��� Tas nemaz nav tik slikti, māsiņ, � Ansis teica. � Ari mēs par to varētu padomāt. Katrā ziņā no tā zaudētāji nebūsim.

�anis atkal pievērsās Mārtiņam.

��� Paklausieties, � �anis viņu uzrunāja. � Tas ta�u ir vienreizēji kolosāli � izglābt no nāves, no ne�novēr�amas bojāejas kaut vienu cilvēku, vai ne? Jūs to zināt. Jūs ta�u esat karojis, cīnījies un noteikti izglābis ne vienu vien cilvēku. Tas ir labākais, ko mes viens otram varam izdarīt, vai ne?

Mārtiņ� skumji pasmaidīja, da�us mirkļus klusēja, tad nopietni sacīja: � Noteikti, Zani! Tas patie�ām ir pats labākais� Tas attaisno visu dzīvi.

Mārtiņ� apklusa un ar vērīgu skatienu noskatīja visus klāteso�os. Tad nesteidzoties turpināja.

��� Ir jau labi, ja zinātnieki cen�as atminēt dzīvības un nāves noslēpumus ķīmijas laboratorijās, bet tas jau vairāk tikai tā � tīri teorētiski. Praktiski cilvēka dzīvība un nāve, it sevi�ķi kara gados, nebūt nebija atkarīga no tiem procesiem, kas norit mūsu orga�nismā, bet gan no visas fa�istiskās sistēmas ideoloģi�jas, no kāda atsevi�ķa cilvēka gribas vai garastā�vokļa, no kāda atsevi�ķa cilvēka bailēm vai nodevī�bas. .. Nav nozīmes obligāti būt zinātniekam, vajag būt bezgala pārliecinātam par kādu ideju un būt bez�gala drosmīgam. �ie vārdi tā pierasti jau skan, bet es ticu, ka jūs visi tādi arī būsiet.

��� Lai dievs dod! � Aivars iesaucas. � Man nekas nebūtu pretim, ja visi no manis baidītos!

��� Kam tas tev vajadzīgs? � Ansis uzprasīja.

��� Lai justos dro�s. Kādēļ pie mums neatļauj nēsāt iero�us? Paskaties uz meksikāņiem! Katram kolts ka�batā, bet vai viņi ap�auj viens otru? Ne velna! Tā�dēļ, ka visi raustās. Zina � tikko kādam uzlēks uz auguma, tā lode ribās! Tamdēļ nekādas kau�anās � visa dzīve paiet, dancojot �a-�a un sambu! O, Zenta! O, mana melnā acteku meita! Uzdejosim?

��� Nē, � Zenta pakratīja galvu.

��� O, ne�ēlīga! Par to tev jāsaņem sods!

Aivars atgāza Zentu puszviļus un sāka skūpstīt.

��� Zenta bez tā varēja iztikt, � Biruta sacīja, � bet Ivaru gan jums jau sen vajadzēja pārmācīt. Viņ� pirms da�ām nedēļām ar savu bandu uzbrucis arī Ansim.

��� Nekas jau no viņa nav. � Aivars atkal piecēlās sēdus. � Vienīgi barā jūtas dro�s. Bet, atklāti sakot, arī man diez kā viņ� nepatīk. Un visa tā viņa ko�manda. Pārāk lecīgi un iedomīgi.

��� Ve�i! � Juris iesaucās. � Mums tā banda jāiz�sit! Un pamatīgi. Man viņi riebjas. To vien zin kā lielīties ar savu sen�u biezajiem naudas makiem un braukt ar javiņām.

��� Daudziem jau ir arī �igulī�i, � Aivars piebilda.

��� Fakts! Bet vai kāds no viņiem ir nopelnījis pat tik daudz, lai nopirktu sev velosipēdu? Nē, � Juris nerimās.

��� Tā jau ir, � �anis piekrita. � Bet mēs pa va�sarām visi esam �ancēju�i kā turki! Man arī riebjas tie tīrie memmesdēliņi. Kaut kas jādara! �ie pui�i un meitenes būs mūsu nākamās sabiedrības pirmie pu�vuma dīgļi, un, ja lielākā daļa no viņiem nemainī�sies, es neko daudz nedodu par to sabiedrību, kura izveidosies pēc desmit, divdesmit gadiem. Dzīvodami pilnīgā materiālā bezrūpībā, nepazīstot nekādu grū�tību, ne trūkumu, �ī sabiedrība sāks deģenerēties. Jūs redzēsiet! Tā būs tipiska mietpilsoņu kopiena, kur svarīgākais un galvenais būs vienīgi iegādāties lepnā�kas mebeles, uzcelt māju vai vasarnīcu un nopirkt jaunākā modeļa automa�īnu!

��� �ādas kopienas ir jau izveidoju�ās, � Ansis teica. � Aizbrauciet tikai uz Me�ciemu, Pleskodāli vai Juglu, un jūs varēsiet iepazīties ar mūsdienu sīkbur�uāziju! Ja pret to nesāks cīnīties�

��� Bet kā? � Juris pavaicāja. � Tu zini?

��� Nē.

��� Tikai ar darbu! � �anim viss bija skaidrs. � Visiem iedot rokās lāpstas vai lauzni, un lai tik �ancē!

��� Es arī nezinu, � Aivars bija gandrīz vai izmi�sis, � bet tā vien gribas da�ām privātmājām pielaist uguni un sadauzīt spīdīgos �iguļus. Jeb iet vismaz izdauzīt logus!

��� Nekur jūs, zēni, neiesiet, � Mārtiņ� pakratīja galvu. � Tas viss ir muļķīgi un nevajadzīgi. Bez tam vienmēr izpostīt ir daudz vieglāk nekā uzcelt. Varbūt paies tikai da�i gadi, un jūs to sapratīsiet, lai gan jums saprast jau vajadzēja tagad.

��� Ne! � Biruta iesaucās un pielēca kājās. Viņa bija patiesi sadusmota. � Kāpēc tad tu, tēt, nespēj neko uzcelt? Negribi? Nē � nevari! Kādēļ mums ir jādzīvo tik mazā dzīvoklīti? Un �anim? Un Aivaram, Zentai un Jurim? Kādēļ mums nav personiskās mā�jas, dārza, vasarnīcas, pulētu melnkoka mēbeļu un volgas? Kaut vai �igulis � tas ta�u tagad ir tik mo�derni!

��� Es to negribu, mcit, � Mārtiņ� klusi, bet apņē�mīgi teica un nenolaida skatienu no Birutas piesar�ku�ās sejas. � Es savā dzīvē lietām nekad neesmu pie�ķīris nekādu nozīmi. Es veļos tikai vienu � lai jūs kļūtu par godīgiem, labiem cilvēkiem un nekad vairs nedomātu, kā citiem kaut ko atņemt vai iznīci�nāt. Pietiek! Pārāk daudz tas jau ir darīts. Jums visiem jārada � Daudz, daudz jārada �

��� Bet tu pats, tēt? � Biruta uzprasīja. � Tu tikai esi radījis un nekad neko neesi iznīcinājis?

Mārtiņ� uz mirkli it kā apmulsa, nodūra galvu, tad neveikli pieceļas un vēlreiz cie�i paskatījās uz Birutu.

��� Jā, rrieit, man ir nācies arī iznīcināt, bet nekad to neesmu no�ēlojis. Es toreiz cīnījos, un citādi ne�maz nebija iespējams. Un vēl es �ai cīņa esmu zau�dējis visdārgākos cilvēkus, kas man toreiz bija. Vis�tuvākos �

Mārtiņ� apklusa un ilgi stāvēja kā sastindzis. Pec tam dobjā, gandrīz nepazīstamā balsī turpināja:

��� Ne, �ani. Es nemaz tik daudzus neesmu izglā�bis. Daudzi varbūt tie�i manis dēļ aizgāja bojā �

Mārtiņam tā savādi noraustījās acu plakstiņi un labā roka. Vēl brīdi pastāvējis, viņ� pagriezās un lēnām, mazliet �ļūco�iem soļiem izgāja no istabas.

Iestājās neveikls klusums.

��� Kaut kā muļķīgi sanāca, � beidzot �anis ierunā�jās.

��� Ko viņ� īsti ar to gribēja sacīt? � Juris painte�resējās. � Tu, Ansi, zini?

��� Nē. Viņ� nekad neko nav stāstījis par savu pa- gatni, par kara gadiem. Tikai tā � vispārīgi. Nekad neko konkrētu.

�� Tur ir kāds knifs. � �anis kļuva doinigs. � Viņ� kaut ko baigu ir pārdzīvojis. Noteikti!

��� Kā jau visi, kas piedalīju�ies karā, � Juris pie�bilda.

�� Viņ�, Jurka, ne tā kā visi, � Ansis sacīja. � Viņ� bijis pagrīdnieks vai izlūks tepat frieu oku�pētajā Rīgā. Un vairāk nekā gadu nosēdējis gestapo,

Centrālcietumā un Salaspilī. Ziniet, viņ� nekad neno�ģērbj kreklu. Vismaz mūsu klātbūtnē. Varbūt vienīgi tad, kad ir viens. Tikai pavisam nesen vannas istabā es viņam nejau�i uzskrēju virsū un ieraudzīju kailu. Viņam ir drausmīgi sakropļota mugura un krūtis. Arī rokas un kāju pēdas. Tamdēļ vēl tagad spēj paiet tikai tā � lēni un nesteidzoties. Viņam no muguras noplē�su�i visu ādu, un pēc tam fri�i uz jēlās miesas dzēsu�i cigare�u galus un �

��� Pietiek! � Zenta iekliedzās un ar abām rokām aizspieda ausis�Lūdzu, beidz! Mēs ta�u �eit atnā�cām parunāt, uzdejot un paklausīties Zaņa dziesmas, bet jūs jau atkal tikai par kau�anos vai karu! Vai tad kādreiz nepietiks?

��� Nezinu, Zenta, � Ansis domīgs atbildēja. � Bet tas nu ir pavisam dro�i � kamēr tie, kas biju�i karā, būs vēl dzīvi, kar�, vismaz viņu atmiņās un sirdīs, nekad nebeigsies.

��� Bet mēs? � Zenta bija izbrīnījusies. � Kāda gan mums tur daļa? Mēs ta�u neesam karoju�i!

��� Viņ� ir An�a tēvs, � �anis klusi pateica.

��� Piedod!

��� Kas pagājis, pagājis! � Aivars iesaucās. � Lai viņi dzīvo ar savām atmiņām, bet mums ir savas problēmas. Kā tad īsti paliek ar to Ivaru? Kar� vai miers?

��� Miers, Aivar, lai ir tomēr miers! � Juris at�meta ar roku.

��� Svaki pulverī�i jūs esat, lūk, ko es jums teik�u. � Aivars gribēja nospļauties, tad atjēdzās, ka atrodas istabā. � Mēs varam būt par mieru vienīgi globālā mērogā, un lai dzīvo nesatricināmā tautu draudzība, tā da�ādo valstu mierīgā līdzāspastāvē��ana, bet ar tādiem kā Ivars un Kārlis, ar visiem tiem jaunizceptajiem aristokrātiem es līdzās pasta-

vēt negribu! Sauciet mani, par ko gribat, bet cs sludinu karu!

��� Nomierinies, Aivar, nomierinies! � Juris uz�sauca. � Ej labāk vēlreiz noskūpsti savu melno ka�ķēnu!

��� Ansim tagad jābūt draugos ar Kārli, � Biruta teica. � Viņ� ta�u iemīlējies Inesē! Bet kā tu izturē�sies pret Ivaru?

Vija sarāvās un, kļuvusi vēl skumjāka, paskatījās uz Ansi. Pēc tam klusēdama piecēlās, �ķērsoja istabu un nostājās viņam blakus.

�� Tad jau pareizāk jājautā � kā tagad Ivars iztu�rēsies pret Ansi? � Aivars sacīja. � Man ir stipras aizdomas, vecīt, ka tu vienmēr staigāsi ar zilām acīm. Bet mēs tev varam palīdzēt!

��� Paldies! � Ansis atteica. � Gan jau es kaut kā pats tik�u galā.

��� Tas tev, Ansi, ir nopietni? � �anis uzprasīja.

Ansis neko neatbildēja. Vija ar plaukstu viegli pie�skārās pui�a plecam un arī gaidīja atbildi. Bet Ansis joprojām klusēja.

��� Tad tā arī notiks! � �anis skaļi noteica. � Mēs protam tikai skaisti muldēt. Bet nekas no mums neiz�nāks! Pabeigsim studijas, varbūt jau pēc da�iem ga�diem saksim pelnīt lielo rubuli un pamazām arī mēs iekūņosimies siltajās ligzdiņās. Tāpat sāksim domāt par mājām vai vasarnīcām, mēbeļu garnitūrām un ma�īnām. Uzaudzēsim vēderiņus, kļūsim augstprātīgi un lepni.

Ansis stipri izbrīnījies paskatījās uz draugu.

��� Kāds tam visam sakars ar mani un Inesi? � viņ� pajautāja.

��� Naivais! Tā mums vienīgi pamatskolā mācīja, ka mīlestība cilvēku padara cēlu, labu un vienmēr ved tikai aug�up. Hā! Tā bie�i ved arī bedrē! Un tā vien �ķiet, ka tu tajā ievelsies ar lielu blīk�ķi.

��� Es joprojām vēl nesaprotu � kāds tam sakars ar mani un Inesi?

��� Vistie�ākais! Kādēļ tu nevari mīlēt Viju vai galu galā iemīlēties kādā citā meitenē? Tu Inesi pa�zīsti? Tu pazīsti viņas vecākus? Bet es viņus visus zinu ļoti labi! Tu pazīsti Ivaru? Arī ne! Un, ja tu no Ivara nedabūsi nazi ribās, tad sapelēsi viņu greznajā savrupmāja, viņu �etristabu dzīvoklī vai nositīsies ar viņu jauno volgu!

�anis neapmierināts pakampa ģitāru, vairākas rei�zes spēcīgi uzsita pa stigām, tad atmeta ar roku.

��� Bet galu galā kas man par daļu!

Ansis sadrūma un kļuva nikns. Viņ� paskatījās uz Viju un Zani, uz pārējiem, un visu viņa būtību pār�ņēma trakas dusmas. Viņi mēģināja aizskart to, kas tiem nepiederēja. Ko viņi nedrīkstēja aiztikt. Nedrīk�stēja par to skaļi runāt. �ī draudzība, vēl vairāk � ja tā patie�ām ir mīlestība �, pieder tikai viņam, un neviens cits tai nedrīkst piedurt pat pirkstiņu, nedrīkst tai pat tuvoties.

��� Tik tie�ām � jums tur nevienam nav nekādas daļas, un manis pēc visi brauciet kaut vai uz elli!

Ansis pagriezās, viegli pastūma Viju sāņus, ātri izgāja no istabas un spēcīgi aizcirta durvis.

��� Ansi! � Vija iesaucās un gribēja sekot.

��� Liec viņu mierā! � Juris meiteni aizturēja. � Lai skrien!

��� Atkal kaut kā stulbi sanāca, � �anis no�ēlo�dams sacīja. � Patie�ām � kāda mums tur daļa?

��� Es eju prom, � Juris pieceldamies teica. � Tu, Birutiņ, mani pavadīsi?

��� Labprāt, � meitene atbildēja, � tikai tev, Zani, nav taisnība. Un arī Aivaram nav taisnība. Ne jau tādēļ cilvēki ir slikti, ka viņiem kaut kas pieder.

Biruta ar Juri aizgāja. Varbūt lai kaut stundu būtu divatā un mēģinātu apjēgt �o laimi.

�������� Un ko mēs, Zentiņ? � Aivars kaismīgām acīm skatījās uz jauno sievieti.

��� Ejam pie manis.

��� Nu protams! Kur gan citur mēs vēl varētu iet? Aivars ātri ielēja glāzē vēl paliku�o vīnu, izdzēra,

un pēc tam neatvadīju�ies abi aizgāja.

Vija nekustīga stāvēja pie grāmatplaukta un rau�dzījās uz savu kurpju strupajiem purngaliem.

�������� Es tevi varu pavadīt? � �anis paņēma Viju pie rokas.

��� Nē, � meitene pakratīja galvu. � Es ie�u viena.

�������� Kā nu zini, � �anis noteica, pasita padusē ģitāru un izgāja no istabas.

Es to visu vēl nezināju.

Es nezināju, ka Ojārs Bergs mūs nodevis. Viņ� ne�bija no bailīgajiem. Ojārs Bergs vienmēr piedalījās vispārdro�ākās operācijās, it sevi�ķi izcēlās, kad �etr�desmit otrā gada aprīlī, tie�i Ādolfa Hitlera dzim�a�nas dienā, uzbrukām Pārdaugavas policijas iecir�knim. Viņ� no�āva vairākus policistus un kādu SD virsnieku, kur� tobrīd tur atradās. Pēc tam uzlauzām kameras un atbrīvojām deviņus ieslodzītos. Viss no�risa ātri, saskaņoti un labi organizēti.

Vakarā Stumbriņa dzīvoklī es visiem preto�anās grupas �Atriebēji� dalībniekiem izteicu atzinību par sekmīgi veikto kaujas uzdevumu, it sevi�ķi uzsvēr�dams Ojāra Berga varonīgo rīcību �

Mūsu grupas uzdevums, ko pilnīgi atbalstīja Rīgas pilsētas nelegālā komjaunatnes organizācijas komi�teja un vēlāk arī Latvijas partizāņu kustības �tābs,

bija galvenokārt likt iebrucējiem nemitīgi sajust, ka notiek preto�anās, notiek cīņa un ka viņi ne mirkli nevar justies dro�i. Bez tam �ai cīņai bija milzīga politiska nozīme � lielākā latvie�u tautas daļa ma�nīja �o nepārtraukto cīņu, un tā iedvesa ticību pa�domju varas uzvarai un drīzai fa�isma sakāvei.

Es tobrīd vēl nezināju, ka Ojārs Bcrgs ir nodevējs.

Vēl �odien īsti nevaru izskaidrot un saprast �o viņa pēk�ņo pārvērtību. Visticamāk, ka viņ� neizturēja vai glu�i vienkār�i nobijās no spīdzinā�anas. Ir tādi cilvēki, kuri varonīgi jūtas tikai kopā ar citiem. Ir tādi, kuriem patīk �aut un galināt citus, bet, līdzko pistoles stobrs pavērsts pret viņu pa�u vai saņemti pirmie sitieni, tā visa varonība vējā, visa labā griba un cie�ā apņem�anās pazūd kā nebijusi. Sāk darbo�ties tikai instinkti. Tie kļūst valdnieki un uzvarētāji.

Protams, tas nav attaisnojums.

Es tikai gribu saprast.

Neviens tevi, Ojār, nepiespieda kopā ar mums cīnī�ties. Tu pats izvēlējies �o ceļu un skaidri zināji, kā tas var beigties. Tu kopā ar mums devi zvērestu.

Tu �o svinīgo solījumu lauzi.

Es starp grupas locekļiem ieviesu dzel�ainu discip�līnu un prasīju ievērot visstingrākos konspirācijas likumus. Tikai tā mēs gandrīz divus gadus varējām cīnīties un vācie�iem nodarīt pamatīgus zaudējumus.

Tu �os likumus pārkāpi.

Mēs viens otram ticējām.

Tu �o ticību pievīli.

Mēs solījāmies desmitkārt labāk mirt nekā cits citu nodot.

Tu nodevi.

Tai laikā nebija runas par kāda atsevi�ķa cilvēka dzīvību. Ne tavu, ne arī manu. No katra klusē�anas bija atkarīgs visas organizācijas liktenis, visas mūsu grupas dalībnieku dzīvības.

Tu savējo stādīji augstāk nekā desmitiem citu dzī�vības.

Savējo uzskatīji par daudz vērtīgāku nekā daudzu citu dzīves.

Bailes�

Cik jūs esat pretīgas!

Mazdū�ība �

Kā gan tā da�reiz pārvēr� cilvēku!

Dzīvotgriba �

Cik gan bie�i tā cilvēkā nokauj visu cilvēcīgo!

Nodevība . ..

Es to vienkār�i nespēju aptvert. Es to nesaprotu.

F.s tikai zinu, ka lai nav attaisnojuma.

Un tai nekad nebūs piedo�anas.

Tagad manā priek�ā uz galda guļ Lilijas un abu bērnu fotogrāfijas. Tas arī viss, kas palicis pāri.

�odien Birutai ir dzim�anas diena un mums ar Li�liju kāzu diena. Tā savādi sagadījās. Biruta pie�dzima nākamajā gadā tie�i mūsu laulības pirmajā gadskārtā . . . Radi un kaimiņi teica, ka mēs būsim ļoti laimīgi, ka kopā ar bērniem nodzīvosim līdz simts gadiem.

Nodzīvojām tikai se�us.

Rezervē vēl palika deviņdesmit �etri �

Katru gadu se�padsmitajā janvārī es raudu.

Nekad neesmu �o asaru kaunējies.

Biruta ar Ansi neko nezina, un ceru, ka viņi patie�sību tā arī nekad neuzzinās�

Vairākus gadus pēc kara, kad viņi bija vēl pavisam maziņi, starp daudzām pasakām es viņiem izstāstīju arī savējo. Kā jau visi bērni, viņi �ai pasakai no�ticēja.

Ticiet, bērni!

�ī pasaka ir skumja un sadomāta, bet tomēr� ticiet! Tā būs labāk kā jums, tā arī man.

Meli da�reiz ir daudz vajadzīgāki par patiesību.

Vismaz �ai gadījumā tie nav tik ne�ēlīgi. �oreiz �ie meli ir ietīti siltuma, maiguma un mīles�tības segā.

Iecepti saldā pīrāgā. Mēs vienmēr esam paēdu�i.

Dzim�anas diena �

Nāves diena �

Tikai vēlāk es uzzināju, ka tas noticis se�padsmitajā janvārī. Un visu laiku domāju, domāju �

Es būtu gājis?

Vai es būtu gājis pats pieteikties, ja man toreiz Ojārs Bergs būtu pateicis?

Varbūt.

Bet Ojārs Bergs man nepateica.

Tu tai dienā kļuvi divkār�s nodevējs. Tu nodevi mūs un savu jauno saimnieku ober�turmbanfīreru Oto Krauzi. Tu neizpildīji .viņa uzdevumu. Tu man nepa�teici, ka Lilija ar bērniem ir atrasta un arestēta. Bet ober�turmbanfīrera kungs to nelikās manām. Tu savu paveici. Tu aizvedi viņa aģentus uz manu atra�anās vietu Dzirciema ielā, jo �o pēdējo konspiratīvo dzī�vokli tu zināji vienīgais. Kad es tev uzprasīju, kādēļ vācie�i atklāju�i Stumbriņa dzīves vietu un kādēļ pats Stumbriņ� aizgājis bojā, tu paraustīji plecus un atbildēji: �Nezinu�.

Kad es tev uzprasīju, kā tas ir sagadījies, ka vienā dienā arestēti Alberts un Baiba Alk�ņi, Silvija Stū�ris, Jāzeps Krēsliņ� un Māra Sproģe, tu atkal tikai paraustīji savus stūrainos plecus un atbildēji: �Ne�zinu.�

Kad es tev uzprasīju, vai aizbrauci uz Ogri, vai sa�tiki Liliju ar bērniem, tu man atbildēji: �Jā. Tagad viņi ir dro�ībā.�

Kade] tu man nepateici patiesību?

Es varbūt būtu gājis. Varbūt būtu viņus izglābis. It sevi�ķi vel tādēļ, ka jau pēc da�ām minūtēm visu sapratu.

Manā priek�ā stāvēja nodevējs.

Tu man teici: �Mārtiņ, arī es esmu arestēts, un viņi mani izlaida tikai uz da�ām stundām.�

Tad es visu sapratu. Zināju, ka viņam noteikti seko un māja jau dro�i vien ir ielenkta. Sapratu, ka visi arestētie biedri iekritu�i tikai viņa dēļ, glu�i tāpat kā tūlīt mēģinās arestēt arī mani.

�Mārtiņ,� tu vēl teici. �Mūsu cīņa ir galā. Ja pats pieteiksies gestapo, viņi varbūt tevi ap�ēlos.�

Es nepaspēju izraut pistoli.

Ojārs Bergs ar visu augumu ietriecās logā, stikli izbira, un viņ� ātri pazuda aiz mājas stūra.

Neko tā savā dzīvē neesmu no�ēlojis kā �o garām palaisto izdevību tevi nonāvēt.

Par visu arestēto biedru mokām.

Par viņu sāpēm.

Par viņu pārciestajām �ausmām.

Par visu tevis nodoto biedru dzīvēm.

Un nāvēm.

Tas bija mans pēdējais pienākums. Vienīgais, ko neesmu izpildījis. Bet man vēl ir cerība, kaut niecīga, tomēr vel cerība �

Es ticu savai zvaigznei, savai veiksmei.

Es tevi atradī�u, Ojār Berg.

Manu dīvaino likteni � nu pasmaidi vēlreiz!

Pēdējo reizi.

Vairak 110 tevis man neko nevajag. Tikai vēlreiz pa�smaidi!

Es at�audījos tik ilgi, cik varēju. �ķita � tas ilgst stundām ilgi, bet patiesībā nozibēja piecas minūtes. Varbūt arī viņiem laiks vilkās bezgalīgi ilgi. Bet da�iem tas apstājās pavisam. .,

Redzēju, kā pēc manas �Parabellurn� pistoles �ā�vieniem sakņu dārzā nokrīt divi �andarmi ar visiem saviem spīdīgajiem bleķiem un kāds privātās drēbēs ģērbies vīrs.

Viņi uzbruka gan no logu puses, gan lauzās caur durvīm. Es biju par daudz aizrāvies. Manī par daudz stipri vārījās niknums un naids.

Tūksto� grādu pēc Celsija.

Desmit tūksto�i � pēc Fārenheita.

Pat nemanīju, ka iz�āvu pēdējo �āvienu. Joprojām spiedu pistoles gaili, it kā aptverē vēl atrastos sim�tiem patronu. Tad atjēdzos. Viņi jau bija uzlauzu�i durvis. Es biju solījies, ka pēdējo patronu sev ietriek�u mutē. Bet to ietriecu kāda policista krūtīs.

Viņi man uzbruka visi reizē. Tad es atcerējos d�udo, karatē, d�iu-d�itsa un aikido cīņu paņēmienus, bet ari viņi �o to zināja un prata �

Viņi mani sasita gandrīz līdz nāvei, arestēja, bet es nebiju padevies. Tomēr nebiju.

Es zināju, kas mani sagaida.

Un biju gatavs uz visu.

Es tikai nekad nebiju iedomājies �

Otrajā dienā pēc atve�anas uz Rīgas Centrālcie�tumu mani pratināja �ārfīrers Hugo Vaithofs.

Tā bija tikai izlūko�ana. Kā viņ�, tā arī es skaidri zinājām, ka nekas netiks pateikts.

Tikai tāds neliels treniņ�.

Viņi arī sita ne sevi�ķi centīgi. Tikai tāda neliela iebaidī�ana, neliela manu fizisko spēju pārbaude.

Nākotnei.

Bet tas viss tomēr �ārflrcru Hugo Vaithofu stipri sakaitināja. Viņ� pavēlēja abiem saviem palīgiem mani aizvest uz deviņdesmit astoto kameru.

Tā bija vienīgā reize, kad pēc nopratinā�anas spēju paiet pats saviem spēkiem.

Durvis atslēdzās.

��� Pirms da�ām dienām �eit atradās tava sieva un bērni, � Vaithofs sacīja. � Tagad kādu laiku � līdz savai nāvei � varēsi dzīvot arī pats.

Sastingu. Skatījos uz �ārfīreru Hugo Vaithofu un neko nesapratu.

��� Kā? � cs ]oti izbrīnījies pajautāju. � Jūs tei�cāt � mana sieva un bērni� Bet viņi ta�u�

��� Jā, � �ārfīrers ņirdzīgi atbildēja. � Un viņu dvēselītes izlidoja, lūk, pa to �auro lodziņu, skaidrs? Es viņus palīdzēju nogalināt, es! Un kādreiz noga�linā�u arī tevi! Skaties! Tu redzi? Lūk, viņu asins traipi! Divu boļ�evicēnu tagad uz pasaules ir mazāk! Redzi?

Un tad cs laikam sajuku prata. Gar acīm leni nolai�dās sarkana migla, mani sāka kratīt auksti drebuli, uz mirkli laikam pat zaudēju samaņu, tad jutu, ka visu vēl apzināto esību, visu ķermeni un sirdi, varbūt pat katru drēbju vīlīti un kurpju zoles strauji, bezgala ātri piepildīja naids. To nevar izteikt vārdiem, to nevar uzrakstīt.

Naids kvēloja, kā debesīs kvēlo saule.

Varbūt miljons grādu pēc Celsija.

Un miljards pēc Fārenheita.

Ar drausmīgu spēku Vaithofam pakrūtē ietriecu dūri, pēc tam ar atvērtas plaukstas malu asi iesitu pa kaklu, viņ� saļima, bet es jau situ nāko�ajam, tad vēl vienam un vēl�

Palīgā atskrēja vairāki uzraugi un virsuzraugi, un viņi mani beidzot pievārēja, viņi mani ar saviem dzel�iem apkaltajiem zābakiem saspārdīja tik pama�tīgi, ka uz miesas nepalika neviena baltas ādas lau�kumiņa � Es biju uztūcis un kļuvis zils, sarkans, melns � Bet joprojām vēl dzīvs.

Tikai es vairs nebiju Mārtiņ� Zars.

Man vairs nebija ne sievas, ne bērnu.

Tā pasaule sagruva.

Palika vienīgi sāpes, neizsakāmas cie�anas, naids un pienākums pret tiem, kas vēl paliku�i dzīvi.

Apzina, ka viņi vēl varēs cīnīties pret �iem ne�ē�līgajiem izdzimteņiem.

Zvēriem.

Mans segvārds bija Klusais.

Mārtiņ� Zars cie�i rokās sa�ņaudz iedzeltēju�o foto�grāfiju, pēc tam to uzmanīgi izgludina, viņam atkal pretim raugās Lilijas nopietnās acis un Birutas, mazā An�a acis, un viņ� tās 'noskūpsta.

Uz dzeltenā fotoattēla nokrīt asara.

�is stiprais cilvēks raud.

Pagāju�i trīsdesmit gadi, bet Mārtiņ� Zars vēl jo�projām raud. Tiesa, ne pārāk bie�i, parasti tikai piek�tajā jūlijā un se�padsmitajā janvārī, bet tomēr �

Nezinu � tas ir �ā cilvēka vājums vai spēks?

Mārtiņam Zaram atkal priek�ā nostājas Ojārs Bergs, Vaithofs, Bende un Oto Krauze, ausīs sāk skanēt mar�i, atkal ērģeles, bungas un zvani, draus�mīgi skaļa mūzika, ko viņi vienmēr ieslēdza, kad sāka spīdzināt, un acu priek�ā sāk lēkāt sarkani riņķi, sarkani asins traipi � viņ� no tiem bija noņēmis da��as gai�as matu sprogas, tās varēja piederēt kā Biru�tai, tā Ansim, un viņ� tās noslēpa, viņ� tās ilgi nē�sāja sev līdzi par piemiņu un atgādinājumu.

Mārtiņ� gandrīz iekliedzās. Tas nekad nepāriet, ne�kad nepazūd. Mārtiņ� Zars uzlec kājās un ar sastin�gu�ām acīm skatās kaut kur tālu, tālumā. Kur tu esi, Ojār Bcrg? Es gribēju nomirt tai kamerā. Neiznāca. Viņi arī mani gribēja nosist tai kamerā. Neizdevās. Viņi mani trīs reizes veda uz no�au�anu. Neno�āva. Vienreiz pat kāra � nepakāra. Tad viņi gribēja, lai es nomirstu lēni, pavisam lēni, nesteidzoties, lai varētu nāvi sajust visā tās pretīgumā, visā tās daudzvei�dībā � Un tomēr, tomēr paliku dzīvs. Nē, ne zvaig�znes un ne dievs. Un pat ne nolemtība. Es ticu, ka bija kaut kāds varens spēks, kas mani pasargāja, neļāva nomirt.

Brīnums? Veiksme?

Mans dīvainais liktenis?

Var jau būt.

Bet gribas gan domāt, ka tā bija ticība. Pārliecība un pienākums. Manu bojā gāju�o biedru pavēle.

Lai kaut kad tevi varētu satikt.

Kur tu esi, Ojār Bcrg? Kur tu pa�laik esi, trīskārt nolādētais Ojār Berg? Kur?

Mārtiņ� Zars pat nemanīja, ka sācis kliegt.

Atvērās durvis, un istabā aizelsies ieskrēja Ansis. Viņ� izbrīnījies paskatījās uz savādi pārvērtu�os tēvu un klusi noprasīja:

�� Tu mani sauci?

Mārtiņ� Zars nodrebēja, strauji pagriezās un gan�drīz metās Ansim virsū � Tad attapās, nedaudz no�mierinājās, ātri piegāja pie galda un paņēma dzelteno fotogrāfiju.

������� Nē, dēls, nē! � Mārtiņ� mēģināja pasmaidīt un viegli atmeta ar roku. � Tev būs tikai tā licies. Es saucu pavisam ko citu. Citu vīru. Es labprāt, dēls, gribētu satikt vienu cilvēku. Ļoti gribētu.

Balss skanēja asi un salti.

Dzeltenā fotogrāfija pazuda Mārtiņa kabatā.

��� Kādu vecu draugu? � Ansis pavaicāja.

��� Nē, dēls, � Mārtiņ� atteica. � Kādu vecu ienaidnieku.

Viņ� aizgāja līdz durvīm, tad apstājās.

��� Cilvēks galu galā var būt ar visādām vājībām un trūkumiem, � Mārtiņ� teica. � Cilvēks var būt gan dzērājs, gan skopulis, patmīlis, godkārīgs, mant�rausis, egoists, neuzņēmīgs, liekulis un pat bai�līgs. To visu vienmēr var saprast, mēģināt izskaid�rot vai piedot. Bet visdrausmīgāk, dēls, kad viņ� kjūst nodevējs. Zemāk vairs nevar krist. Cilvēks tad vienmēr pārstāj būt cilvēks.

Mārtiņ� vēl da�us mirk]us pastāvēja, tad ātri izgāja un klusi aizvēra durvis.

Ansis Zars sēdēja atlaidies uz dīvāna un lasīja Kro- nina �Citadeli�. Arī viņam pavisam drīz sāksies patstāvīgas darba gaitas. Būs pirmā iepazī�anās, būs pirmā operācija, pirmā veiksme un �

Dro�i vien būs arī neveiksmes. Bet �obrīd par tām vēl negribējās domāt. Viņ� nolika grāmatu sāņus un sāka domāt par Inesi. Rozīte� Tāds neparasts uz�vārds. Bet Inesei tas piestāv. Inesei piestāv viss. Viņa ir jauna, skaista, jautra un ļoti maiga. Vienmēr eleganti ģērbjas. Un �oruden viņa noteikti kļūs Me�dicīnas institūta studente. Es palīdzē�u. Noteikti. Tas ir pavisam dro�i. Un rīt viņa mani pirmo reizi vedīs pie saviem vecākiem. Mēs jau esam pazīstami trīs nedēļas. Pēc desmit dienām Inesei pirmais eksāmens. Pats grūtākais un svarīgākais � ķīmijā. Es bū�u pie tevis. Es bū�u tev blakus. Es par tevi turē�u īk�ķi.

Inese, Inesit�

Rozīte.

Tu dabūsi piecnieku, aizbrauksim kaut kur ārpus

Rīgas, un es tev tur saplūk�u lauku puķes.

Un Ansis Zars pavisam skaidri apjēdza, ka viņ� �o meiteni ir iemīlējis un gandrīz nepārtraukti par viņu domā. Ansi pārņēma prieks, vēl nekad nepazīta sa�jūta, ka var par Inesi domāt, uztraukties un viņai palīdzēt.

Tad pie durvīm pieklauvēja.

��� Nāc tik iek�ā! � Ansis aicināja.

Durvis atvērās, un istabā ienāca Vija. Viņai bija īsi apgriezti mati, ovāla, skaista seja, �auras aus- trumnie�u acis un slaids, ļoti sievi�ķīgs augums. Superīsi, sarkani svārciņi, balta blūzīte un baltas augstpapē�u kurpes. Viņa izskatījās uzkrīto�i gra�cioza un pikanta.

Kā baltais gulbis.

Kā iesārtais flamingo.

�� Vai drīkst? � �is putns klusi pajautāja.

�������� Nu kādēļ tad ne? � Ansis iesmējās. � Nāc dro�i!

�������� Tu mani nemaz negaidīji, � Vija sacīja, un viņas balsī skaidri jautās pārmetums.

������� Gaidīju, Vijiņ, gaidīju! � Ansis apliecināja un piecēlās kājās. � Es tevi gaidu vienmēr.

��� Nemelo. Tu lasīji.

�������� Patie�ām, � Ansis atzinās un vainīgi pasmai�dīja.

��� Un domāji par Inesi, � Vija klusi piebilda.

��� Jā. Un domāju par Inesi.

Vija apsēdās mīkstajā atpūtas krēslā, sarkanie svārciņi uzrāvās vēl augstāk un pilnībā atsedza ga�rās, brūni iedegu�ās kājas.

Ansis tām uzmeta ātru, bet vērīgu skatienu, atce�rējās �ās vasaras sākumu, kad abi vairākkārt bija brauku�i pie Langstiņu ezera sauļoties kaili, un vēl nodomāja, ka arī pa�laik Vijai zem baltās, cie�i pie�guļo�ās blūzītes dro�i vien nav krū�tura. Viņa vasaras karstajās dienās �o sievie�u veļas gabalu parasti ne�valkāja un varēja to arī pilnīgi atļauties. Ansis ar lielu piepūli sevī apspieda vēlē�anos pieiet pie Vijas un savu pieņēmumu pārbaudīt.

�������� Kā cs gribētu, Ansi Zar, lai tu būtu kurinā�tājs, krāvējs, mūrnieks, �oferis, ugunsdzēsējs, kap�racis! �

�������� Tu negribi, ka esmu ārsts? � Ansis izbrīnījies paskatījās uz jauno sievieti.

�������� Ne! Tu jau tagad esi kļuvis iedomīgs. Un bez tam ārsti nekad neprecas ar medicīnas māsiņām �

��� Jā? Kā tu to zini?

��� Zinu.

�������� Var jau būt. Nekad par to neesmu interesējies. Ar ko tad viņi precas?

�������� Parasti ar savām kolēģēm, bet gadās arī citas profesijas pārstāves. Gadās pat glu�i jaunas meite�nes � studentes �

������� Jā? � Ansis nepārstāja brīnīties. � Kop� kura laika tu esi sākusi par to intereseties?

�������� No tās dienas, kad iepazinies ar Inesi. Tad es visu sapratu.

��� Neko tu neesi sapratusi.

��� Esmu gan.

��� Piedod, bet tu esi maza muļķe.

�������� Liela, Ansi, pavisam liela muļķe! Es tev ļoti ticēju.

��� Tu, Vijiņ, neko nesaproti.

������� Saprotu. �anis toreiz pareizi teica, ka mīlestība cilvēku ne vienmēr dara cēlu, labu vai dro�sirdīgu. Mīlestība, kā redzi, liek arī pazemoties un liek būt bailīgam. Un es baidos, Ansi.

��� No manis?

�������� Nē, kādēļ tad no tevis? Bet vai tas tev neko ne�nozīmē, kas mums abiem bija? Vai tas bija tikai tā? �

��� Nē. Viss bija ļoti nopietni.

��� Un tagad tev arī ir nopietni?

Ansis neko neatbildēja un nemierīgs sāka staigāt pa istabu. Vija lēni piecēlās, piegāja viņam klāt, ap- stādinaja, uzlika rokas uz abiem pleciem, pieglaudās un piespieda galvu pie vīrie�a krūtīm.

�������� Piedod, Ansi, � viņa klusi sacīja. � Es jau sa�protu, ka muļķīgi tā ir jautāt, muļķīgi ir vēl vispār nākt pie tevis, bet saproti . .. Visu pagāju�o gadu un �o pavasari, vasaras sākumu es biju laimīga ar tevi, un es gribētu � Bet tu spej pieiet uz ielas jebkurai meitenei!

������� Tas tikai tā nejau�i sanāca. Protams, es varēju arī nepieiet. Tik un tā Inesi būtu saticis kaut kad vē�lāk � citā vietā.

��� Tu tam patiesi tici?

��� Jā. Esmu pārliecināts.

�������� Tātad tas ir tavs liktenis� � Vija gurdeni sa�cīja un atgāja no An�a da�us soļus sānis. � Tavs ne�novēr�amais liktenis�

��� Nezinu, � Ansis paraustīja plecus.

�������� Bet kāds tad būs mans liktenis? � Vija skaļi uz�prasīja. � Būt pavestai un pamestai?

�������� Es tevi nepavedu, � Ansis asi atcirta. � Tu to tāpat gribēji kā es!

��� Nu protams, Ansi. Vai tad citādi maz varētu?

Vija da�us mirkļus stāvēja pilnīgi nekustīgi, tad

ātri atpogāja visas pogas, atrāva blūzīti un atkal cie�i pieglaudās An�a plecam. Tik tie�ām � krū�tura nebija.

��� Un gribu pa�laik �

Pec tam Vija apmulsa un izskatījās pat nedaudz nokaunējusies. � Piedod un nedomā, ka es� Es tikai nezinu, Ansi, kā lai cīnos par tevi, par mums abiem, par mūsu mīlestību.

��� Nevajag, Vija, � Ansis sacīja un aizpogāja bal�tās blūzītes priek�u. � Es skaidri nezinu, bet man �ķiet, ka mīlestībā jebkur� cīniņ� ir pilnīgi bezcerīgs, veltīgs. Un tas nevienam nedara godu.

��� Bet es tā nevaru, saproti? � Vija gandrīz ieklie�dzās. � Es nevaru mierīgi noskatīties, ka tevi kāda man atņem! Es to negribu! Saproti?

��� Saprotu, Vija. Tikai neviens mani neatņem.

��� Tu aizej pats, jā? Nu tad skrej, skrej ātrāk pie viņas. Skrej!

Vija atkrita atpūtas krēslā, acīs saskrēja asaras, un viņa izskatījās ļoti nelaimīga.

��� Nekur es tagad neskrie�u, � Ansis atteica, at�sēdās uz dīvāna malas un, saņēmis galvu rokās, iegrima pārdomās.

��� Protams! � Vija iesaucās, un viņas balsī nik�nums sajaucās kopā ar ironiju. � Kādēļ tev jāiet, ja viņa var atnākt pie tevis! Tagad ta�u viņa nomainīs mani! Kā mainās sargposteņi vai kuģi ostās. Tuk�a�jiem jāaizbrauc, jāaizpeld, lai dotu vietu pilna�jiem � Tavā ostā, pie tavas gultas � O, Ansi Zar, bet paklausies!�

��� Piedod, Vija, � Ansis asi un skaļi teica, � bet es negribu klausīties! Tā nedrīkst runāt! Ja mīlestību neviens vēl nav izcīnījis vai ieguvis ar varu, tad ne�viens to nevar arī izlūgties. Un tās vārdā, Vija, nav vērts pazemoties. Tici man � nav vērts.

Vija atvēra rokassomiņu, izņēma baltu kabatas lakatiņu un izslaucīja acis. Tad pieceldamās sacīja: � Ir vērts, ja ir kaut vismazākā cerība. Kaut viens pret desmit. Mīlestība attaisno visu. Un tā atalgo visu. Tikai man diem�ēl, kā izrādās, nav pat tā vieni�nieka � Apaļa nulle.

Viņa aizgāja līdz durvīm, apstājās un kļuva pavi�sam domīga. Tad, kaut ko atcerēdamās, sakārtoja ma�tus un paskatījās uz dīvāna malas sēdo�ajā Ansī.

��� Pirmdienas vakarā mūsu slimnīcā smagās dzem�dībās kādai jaunai sievietei piedzima bērns, � viņa pārvērstā balsī negaidot sacīja. � Nedzīvs. Zini, pavi�sam beigts bērns. Un tagad es visu laiku domāju � kādēļ viņam vispār vajadzēja piedzimt? Tik ļoti beigtam �

Ansis strauji uztrūkās kājās un neizpratnē tuvojās Vijai.

��� Ko tu ar to gribēji teikt?

Meitene skumji pasmaidīja un viegli sapurināja tum�mataino galvu.

��� Neko, Ansi. Tāpat vien. Pati nezinu, kādēļ to atcerējos�

1943. gada 21. janvāris.

Skaidrs, saulains laiks. Astoņpadsmit grādi zem nulles. Bezvēj�.

RĪGAS KINOTEĀTROS IZRĀDA �ĀDAS FILMAS:

BLĀZMA � Mūsu doktora jaunkundze. DAILE � Habanēra. ETNA � Sirds balss. FILM-PALACE � 7 laimes gadi. FORTŪNA � Nedēļas apskats un kulturfilmas. FORUM � �enija un kungs frakā. GAISMA � Zemūdenes � uz rietumiem! GRAND-KINO � Gasparone. KRISTALL-PALACE � Zelta pilsēta. KAZINO � Flirts uti mīla. RENESANCE � 7 nelaimes gadi.

10 � 2202

SPLENDID-PALACE � Sievietes ir labākas

diplomātes.

TEIKA � Viņa dēls. VENĒCIJA � Stiprāks par mīlu. DZINTARPILS � Tango Natturno.

�T ē v i j a� ziņo

Amerikāņi meklē pretzemūdeņu cīņas vadītāju. Neveiksmīgs boļ�eviku gājiens pāri Ilmenes ezeram. Se�u dienu cīņa ar kuģu karavānu. Nakts kontrolē aizturētas 300 personas. Niknas kaujas rietumos no Kurskas�Charkovas līnijas.

Bones ostā nogremdēti 3 tvaikoņi. Jauns bīskaps pareizticīgo baznīcai.

�T ē v i j a� brīdina

Pārmācības nams .dezertiera atbalstītājiem �Vienā no pēdējām vācu Sevi�ķas tiesas sēdēm uz apsūdzēto sola atradās 21 g. v. Matilde Grīnvalde un 24 g. v. Elmārs Kincis. Grīnvalde iepazinusies ar kādu karavīru � dezertieri. Viņa tajā iemīlējusies, slēpusi to un palīdzējusi sagādāt privātās drebes. Grīnvaldei drēbju sagāda�anā palīdzējis Kincis, pie kura dezertieris arī slēpies 2 dienas. Tiesā noskaidro�jās, ka Grīnvalde zinājusi, ka sve�ais ir dezertieris. Tiesa sodija Grīnvaldi ar 2 g. pārmācības namā un tiesību zaudē�anu, bet Kinci ar 3 g. pārmācības namā un tiesību zaudē�anu.�

No visas pasaules

�Vulkāna izvirdumi un zemestrīces Meksikas rietu�mos trako arvien vairak. Zemestrīce nodarījusi se�vi�ķi smagus postījumus Gerero apvidū. Vairākās

pilsētas sabruku�as daudzas ēkas, pie kam daudzi cilvēki gāju�i bojā.�

��United Press� ziņo no Riode�anciro, ka 4 dienu ilgajās karnevāla svinībās Brazīlijas galvaspilsētā nonāvēti 12 cilvēku, bet tūksto�i ievainoti.�

No �Tēvijas� sludinājumiem

�Ostland-Faser G. m. b. II. Tūku fabrika �Hanza� (bij. A. Dancigers) Rīgā, Tallinas ielā 5/7, pārdod pakulu atkritumus.�

�Lakādas 38. nr. dāmu kurpes un skujamo nazi maina pret bērnu sporta ratiņiem. Dārtas 21-5.�

�Garu, baltu zīda kleitu un ballu kombinēju (derīga līgavas tērpam vai iesvētī�anai), vid. aug., maina pret vilnas kleitu. Ofert. Nr. C. 128.�

�Jauna, skaista dāma meklē vīru starp inteliģen�tiem jaunekļiem. Ja mīli skaisto un patieso, tad at�saucies nop. prec. nol. Dziļjūras sapnim. Of. Nr. U 581.�

��ķirtene, lauciniece, 28 g. v., kurai pūrā �aklas rokas un 2 bērni, vēlas rast sev jaunu dzīves draugu starp kungiem, 30�40 g. v., vēlams laucinieks, kuram savs īpa�ums. Ģīm. ar īsu dzīves apr. nepiec. Pilnīga diskrēcija. Ofert. Nr. U 593.�

Taja diena pirmo reizi Mārtiņu Zaru-Kluso prati�nāja ober�turmbanfīrers Oto Krauze.

Jānim Rozītim Berģu ciemā Juglas ezera krastā piederēja māja ar pla�u verandu, liels dārzs un ātr�gaitas motorlaiva. Tiesa, laivu viņ� nesen pārdeva, jo ezerā tika aizliegts braukt ar jebkurām peldo�ām ierīcēm.

Sai mājā Rozī�u ģimene parasti dzīvoja tikai vasa�rās. Rīga, Stu�kas ielā, netālu no Kirova ielas krusto�juma, viņi apdzīvoja vēl septiņdesmit divus kvadrāt�metrus lielu trīsarpus istabu dzīvokli.

Jā, un vēl jaunā volga. Jānis Rozītis to nebija pir�cis. Vienīgais, ko nebija iegādājies par naudu.

Viņ� �o ma�īnu vinnēja DOSAAF sporta loterijā uz vienu vienīgo biļeti, kuru tik neatlaidīgi ieteica no�pirkt viņa sekretāre Maiga. Neticami, bet fakts. Vēlāk Jānis Rozītis �ai Maigai rokassomiņā ielika trīssimt rubļu. �Tas tā, Maigumiņ, jaunām zeķēm un bonbon- gām �� Pēc tam viņi ar jauno volgu arvien bie�āk aizlaida uz Berģu ciemu,.kamēr gādīgā dzīvesbiedre Milda staigāja pa tirgu, veikaliem un Rīgas dzīvoklī viņam un bērniem gatavoja vakariņas. Milda neko nemanīja vai arī izlikās neko nemanām. Lai jau pa�trako, varbūt nodomāja. Cik tad nu vairs ilgi. Jānim Rozītim �opavasar palika piecdesmit �etri gadi.

Jānis strādāja par kādas celtniecības pārvaldes priek�nieku. Viņ� bija sācis no pa�as apak�as. Pēc kara strādāja par mūrnieku, apmetēju, betonētāju. Pa�beidza celtniecības tehnikuma vakara nodaļu. Viņ� bija labs amatnieks, visu zino�s speciālists un, pa�am gandrīz nemanot, kāpa arvien augstāk� Jānis Rozītis nebūt nebija karjerists, pēc tā netiecās, bet viņu strauji izvirzīja. Tai laikā izglītotu speciālistu ļoti trūka, celtniecība izvērsās arvien pla�āka, arvien lielākos mērogos, un Jānis Rozītis bija viens no prasmīgākajiem darbu vadītājiem, izcils praktiķis.

Daudzi runāja � ja viņam būtu augstākā izglītība, tad noteikti jau sēdētu ministrijā un ieņemtu varbūt pat ministra vietnieka posteni. Bet Jānim Rozītim bija labi tāpat. Viņ� ātri un labi cēla gan valstij, gan pa�līdzēja privātam sektoram un, protams, neaizmirsa arī sevi�

Tovakar Jānis Rozītis sēdēja Rīgas dzīvokļa pla�ajā viesistabā un uzmanīgi lasīja saņurcītu �Rīgas Balsi�.

Viņa dzīvesbiedre Milda Rozīte, dzimusi Akmentiņa, �etrdesmit divus gadus veca, korpulenta dāma, ļoti rūpējās par bērniem un reti kad uzdro�inājās runāt pretim vīram.

Pa�laik viņa bija uzģērbusi tum�u brokāta kleitu, starp krūtīm mirdzēja neliels zelta medaljons, un bija izveidojusi pat jaunu vakara frizūru. Viņa nebija skaista, bet sejā un augumā tomēr jaudās kaut kāda klusa pievilcība. Domā�anā, uzvedības un runas veidā apbrīnojama naivitāte jaucās kopā ar brutali�tāti, pa�pārliecinātību un maigumu.

Viņa jau kuro reizi no lielās bufetes noslaucīja pu�tekļus, pārbīdīja kristāla glāzes un paskatījās uz galdu, kur stāvēja liels �ķīvis ar augļiem. Pēc tam, ik pēc brī�a paveroties pulkstenī, sāka nemierīgi staigāt.

Jānis negaidot satrūkās, krēslā sagrozījās un uzma�nīgi kaut ko pārlasīja.

� Paskat, ko te raksta! � viņ� iesaucās un ar pirkstu sāka vilkt pa kādas slejas rindkopām. � Pa�klausies tik! Tā, tā! �� pārvaldes priek�nieks A. Sir�mais par nevī�īgi organizēto darbu Iļģucicma-divi celtniecībā un par nocirstajiem kokiem administratīvi sodīts.� Nu padomā tik! Tu cilvēkiem uzcel jaunu piecstāvu māju, tu viņiem uzcel gandrīz vai jaunu pilsētu, bet viņi raud par da�iem nocirstajiem koci�ņiem! Tā ir pateicība! Tu vari strādāt kā zvērs �

�������� Diez kur tā Inese tik ilgi kavējas? � Milda sa�traukta pajautāja un vēlreiz pavērās pulkstenī.

�������� Ko? � Jānis pacēla galvu un neizpratnē parau�dzījās sievā.

��� Fs saku, vai tikai ar Inesi nebūs kas atgadījies.

��� Kas tad?

�������� Es ta�u nezinu! Tādēļ arī prasu! Bet tu tikai de�gunu avīzē!

�������� Nekas jau nenotiks! � Jānis atmeta ar roku. Gan jau tūlīt būs klāt. � Un atkal iegrima lasī�anā.

��� Vai tu to avīzi beidzot nevarētu nolikt sāņus?

�������� Pag, pag! � Jānis attrauca un ar lielu uzmanību lasīja tālāk. � Nomiris Marģers Girgcnsons � Redz, kā � Vēl viens no mūs � Lai viņam vieglas smiltis! Lai vieglas �

�������� Vai tu tomēr nevarētu uzsiet �lipsi un uzvilkt �aketi? � Milda pavisam nelaimīgā balsī ieminējās. � Kā nekā tava meita tūlīt mums stādīs priek�ā savu izredzēto, varbūt nākamo vīru. Bet tu lasi bēru slu�dinājumus!

�������� Un labi, ka izlasīju, sieviņ, pavisam labi! � Jā�nis manāmi mundrāks sacīja. � Trīs nedēļas veca avīze, bet redz, ko tur var izlasīt� Kur tu to atradi?

��� Ko tad?

��� Avīzi ta�u!

��� Tajā man �odien tirgū ietina puķkāpostus.

�������� Ahā! � Jānis iesvilpās. � Tatad tas bija pēdē�jais, pats pēdējais .. .

Un Jānis Rozītis, jautri svilpodams, iegāja guļam�istabā, lai pēc da�ām minūtēm atgrieztos jau eleganti pārģērbies.

�������� Nu tagad pavisam cits cilvēks! � Milda noprie�cādamās sasita plaukstas.

��� Pats vēl varu iet par brūtgānu, vai ne?

�������� Sēdi tik nost! � Milda parādīja uz krēslu un arī pati apsēdās. � Es tik nekādi nevaru iedomāties,

kāds viņ� būs. Inese gan saka, ka esot jau dikti smuks.

��� Kāda tam smukumam �odien cena! � Jānis nicīgi saviebās. � Ne pliku kapeiku nevar dot! Sie�vi�ķiem tad nu vēl, bet vīrietim vajadzīga griba, stingrs raksturs un spēcīgas rokas. Un vēl nav par sliktu, ja ir stipri zobi, kā buldogam, ar kuriem ickos- ties dzīvē un to neatlaist. Izspiest no dzīves visu, visu, pa�u pēdējo sulu � Un paņemt visu. Pec tam to dzīvīti var arī aprakt savā ģimenes dārziņā un mie�rīgi uz�urāt virsū.

��� Paklausies, Jāni, � Milda viņam viegli iebikstīja sānos, � es jau sen gribēju ar tevi aprunāties. Cik no Ineses runām varēju saprast, tad viņiem tas ro�māns sācies ne jau nu vakar � Un kā tu domā? Vai mūsu Inesītc vēl ir nevainīga?

��� To nu gan es nezinu. � Jānis kļuva nopietns un ar labās rokas plaukstu, kurai trūka divu vidējo pirkstu, sāka nervozi braucīt seju. � Jau divdesmit gadu� Un tas Ivars jau arī otro gadu danco ap viņu � Nudien nezinu. Bet kāda �odien tam nozīme? Tā vien �ķiet � jo tas notiek ātrāk, jo labāk! Ne tā, sicv, kā mūsu laikos,� tikai laulības gultā! Kad mans kadru daļas vadītājs sāk stāstīt par mūsu pa�u celt�nieku kopmītni, tad jāsaķer galva un jābrēc. Jā, jā! Tur notiekot tādas lietas �

��� Tu, lūdzu, mūsu Inesīti nepielīdzini kaut kādiem stroikas skuķiem! � Milda svētā sa�utumā iesaucās un sāka jau meklēt kabatas lakatiņu. � Bet ja nu tomēr, Jāni? Un ja viņai ar to Ansi nekas nopietns nesanāk, tad var iznākt blamā�a pa visu pasauli, visai mūsu famīlijai�

��� Nekāda blamā�a, siev, mums nedraud, � Jānis cieti noteica. � Mēs esam cienījami cilvēki, un ari mūsu bērni tādi būs. Jā. Cieņa un godbijība pret mūsu

ģimeni būs vienmēr! Bet par to jautājumu tu aprunā�jies ar pa�u Inesi.

��� Es jau vairākas reizes sāku, bet viņa tik smej!

��� Tad jau viss kārtībā, � Jānis labsirdīgi norūca.

Pēc tam viņi dzirdēja, ka skaļi noklaudz ārdurvis,

da�as minūtes gaitenī klusi sarunājās, tad durvis at�vērās un viesistabā ienāca Inese ar Ansi.

��� Cau! � meitene priecīga iesaucās.

��� Labvakar, � Ansis viegli palocīja galvu.

Abi Rozī�i cienīgi piecēlās un pagāja da�us soļus jaunajiem pretim.

�������� Iepazīstieties � tas ir mans draugs! � Inese pa�ziņoja.

Ansis vieglā gaitā piegāja pie meitenes vecākiem un abiem paspieda rokas.

��� Ansis.

��� Cik smuks vārds! � Milda nopriecājās.

��� Jānis Rozītis. Loti patīkami, jaunais cilvēk!

��� Piedod, mamm, ka aizkavējāmies, � Inese teica,

�� bet mēs vēl ieskrējām'kafejnīcā. Ansis pirms nāk��anas �urp gribēja izdzert glāzīti konjaka.

������� Vai tad nu vajadzēja tā tērēties? � Milda nesa�pra�anā nogrozīja galvu. � Mums jau mājās pilna bufete!

�������� Saprotu, saprotu. � Jānis viegli Ansim pakla�pēja pa plecu. � Lai būtu lielāka dū�a, jā? Es jau ar atceros, kā gāju pie viņas vecākiem � Bet tad bija citādi. Tad man vajadzēja no viņiem izlūgties meitas roku, lūgt atļauju viņu precēt, bet �odien ir tikai jāatnāk un jānosauc savs vārds. Un priek� tā, jau�nais cilvēk, liela dū�a nemaz nav vajadzīga!

��� Nu liecies tak mierā! � Milda viņu apsauca.

�� Cilvēks vēl lāgā nav ienācis istabā, ka tu jau sāc lasīt sprediķi!

�������� Nekas! � Ansis sāka smieties. � Es jau no pa�matskolas laikiem pie tiem esmu pieradis.

�������� Papu, Ansis nemaz nav atnācis lūgt manu roku. Mēs nebūt vēl netaisāmies precēties. Viņ� atnāca tikai iepazīties.

�������� Sito godu, � Jānis pie sevis norūca. � Tad nu nāc vien pie galda, un ierausim da�us kārtīgus �ņab�jus! Pie glāzītes jau cilvēku lielākā daja tikai tā rik- tigi vien iepazīstas.

Jānis ar Ansi piegāja pie galda un apsēdās. Ansis bija pavisam mierīgs un jutās brīvi. Viņu gan ne�daudz kaitināja visa �ī procedūra, bet bija ar to jau samierinājies.

������� Mēs ar Incsīti aiziesim uz virtuvi, � Milda sa�cīja un pievērsās Ansim. � Jūtaitics kā mājās.

Un viņa cēli, apzinoties savu vērtību, pilna pa�ap�ziņas skaistās meitas pavadībā izgāja no istabas.

Jānis Rozītis steidzīgi glāzēs ielēja degvīnu.

�������� Jūs jau Inesi ilgi pazīstat? � viņ� paintere�sējās.

�������� Kā to lai saka � � Ansis uz mirkli apmulsa. � Trīs nedēļas.

��� Vai tas ir daudz?

��� Da�reiz pilnīgi pietiekami.

�������� Tātad tu jau vari apgalvot, ka manu meitu pa�zīsti? � Jānis Rozītis uzrāva uzacis un stingri paska�tījās uz blakus sēdo�o puisi.

��� Jā, � viņ� atbildēja.

��� Pilnīgi?

��� Nesaprotu � � Ansis atkal nedaudz apmulsa.

�������� Redzi, � Jānis sāka paskaidrot, � es jau pa�ā sākumā gribu zināt� Lai tā bilde būtu pilnīgi skaidra. Jums jau ir biju�as vistuvākās? � Hm. Nu pats ta�u saproti!

Ansis kļuva ļoti nopietns un atklāti ieskatījās Jāņa Rozī�a blāvajās acis.

������� Vai tas jums būtu noteikti jāzina? Manuprāt, Inese jau ir pilngadīga.

��� Nu protams, protams! � Jānis iesaucās. � Tā ir jūsu darī�ana, bet viņa ir mana meita, un man ir tiesības zināt, cik tālu jūs savās attiecībās esat aizgā�ju�i � Lai vēlāk, saproti, kad varbūt� jums tā pa īstam nemaz nekas nesanāks �

Jānis Rozītis bija tie�s un pavisam atklāts. Viņ� ne�bija mācījies Starptautisko attiecību institūtā, bet beidzis tikai Rīgas celtniecības tehnikumu. Un pa�rasti mājās un ar cilvēkiem runāja, kā bija to piera�dis darīt būvlaukumā.

��� Saprotu. � Ansis pamāja ar galvu. � Varat ne�uztraukties. Mēs esam �ķīsti kā eņģeļi.

Rozītis apmierināts pasmaidīja un pēc tam piedā- vāja dzeramo.

Viņi izdzēra glāzes tuk�as.

Tai brīdī viesistabā atgriezās Milda ar Inesi, nesda�mas �ķīvjus ar visda�ādākām uzkodām.

��� Vai tad nevarēji uzgaidīt? � Milda pārmeta vīram. � Jau grū� to briesmīgo �ņabi tuk�ās iek�ās! Ta ta�u beigts var palikt!

Pec tam piestūma Ansim tuvāk �ķīvi ar ceptu cāli un pīrāgiem.

��� Lūdzu, uzkodiet! Pa�u cepti pīrādziņi, veikala jau nevar ēst, jā, jā, tās aknu maizītes arī, lūdzu, lūdzu, ēdiet dro�i, nekautrējieties, un tos tomātiņus ari, pa�u audzēti, un gurķī�i, viss pa�u audzēts, no pa�u dārza, un vēlāk būs gan pa�u ābolī�i un burn- bicrī�i, un plūmītes� Bet tu beidz tik bie�i liet tajās glāzēs! � viņa vīram uzsauca, redzēdama, ka tas atkal sniedzas pēc pudeles.

��� Nekas, siev, nekas, jauns cilvēks, var dro�i turēt daudz! � Jānis sacīja un piepildīja glāzes.

��� Bet tu tak nevari! � Milda atgādināja. � Man jau par tevi jāuztraucas!

��� Sev un Inesei paņem ķir�u vīnu, � Jānis sacīja.

Milda aizgāja līdz bufetei un atgriezās ar veclai�cīgu pudeli rokās.

��� Pa�u brūvēts no pa�u dārza pērnajiem ķirsī- �iem, � viņa Ansim teica. � Nosmeķējiet!

��� Labprāt, � Ansis bija ar mieru. � Jums ir liels dārzs?

��� Vai tad Inesīte vēl nebūtu stāstījusi? � Milda bija patiesi izbrīnījusies. � Nē? Jā, ja, liels! Kā tad! Un galvenais � ļoti skaists! O, tas jums noteikti jā�redz! Bet rudenī, tikai rudenī! Kad koki būs pilni ar ābolī�iem, bumbierī�iem, plūmītēm! Jūs ta�u mīlat romantiku, dabu? Jā? Tas ir skaisti! Mūsdienu jau�natnei tikai tā tehnika, ma�īnas, balles! Jā, kur tad es paliku? Ēdiet, ēdiet! Jā, dārzs mums ir liels, un visa tur ir gana � gan puķītes, auglī�i un saknītes! Burkā- niņi, zirnī�i, kartupelī�i� Nekas tirgū nav jāpērk, jūs ta�u zināt, cik tur viss ir dārgs, ak, �ausmas, tā ka mums visa kā ir pa�u, viss tikai pa�u, bet, ja nu tā gadās, ja kaut kas paliek pāri, tad to jau var aizlaist arī uz tirgu, jā �

Rozītes kundze bija nedaudz aizrāvusies.

��� Mēs jau lielāko tiesu tikai uz tirgu! � Inese iesmējās. � Pārdodam ta�u gandrīz visu!

��� Kā visu, kā? � Milda sa�uta un pārmeto�i pa�skatījās uz meitu. � Ko tu te runā! Ja viss būtu aiz�laists tirgū, tad �eit ta�u nekā nebūtu! Un ko gan tagad tavs draugs �

��� Tas mani neinteresē, � Ansis atklāti pateica. � Tirdzniecība mani vienmēr atstājusi pilnīgi vienal�dzīgu. Glu�i tāpat kā naudas skaitī�ana.

Abi Rozī�i satraukti saskatījās, un viņu sejās bija skaidri redzama neliela vil�anās.

��� Vai drīkst pajautāt, kas tad jūs interesē? � Milda auksti, gandrīz oficiāli uzprasīja.

Ansis mirkli klusēja, tad iesmējās.

��� Jūsu meita!

��� Tas nu pats par sevi, tas ir saprotams, � Jānis sacīja. � Bet bez Ineses?

�� Saprotiet, mums ir tiesības zināt, ar kādu cilvēku mūsu meita � Nu draudzējas, vai? � Milda tai pa�ā aukstajā balsī paskaidroja.

��� Lūdzu, izbeidziet! � Inese iekliedzās un pielēca kājās. Viņai par saviem vecākiem pēk�ņi kļuva neiz�sakāms kauns. Līdz �im brīdim ar viņu nekad nekas tamlīdzīgs nebija noticis. � Es ta�u jums jau sa�cīju � Ansis ir ārsts!

��� Tas ir labi, tas ir ļoti labi! � Jānis uzslavēja. � Ārsts � tas nemaz neskan slikti! Ja!

��� Vai drīkst pajautāt, � atkal atskanēja Mildas aukstā, nepatīkamā balss, � tie�i kāds ārsts? Tera�peits, ķirurgs, neiropatologs?

Un tad arī Ansi beidzot pārņēma savāda nepatika, viņ� savieba seju un ironiski teica:

��� Nē, cienītā kundze, ja tas jūs tik ļoti interesē � es bū�u ginekologs!

Pēc tam grezni iekārtotajā viesistabā vēl ilgi val�dīja auksts, nepatīkams klusums.

10

Tātad �eit viņi mira, �ai melnajā telpā, akmens būrī, dzelzsbetona ligzdā. Mana Lilija, Biruta un Ansis. Ko jūs viņiem bijāt izdarīju�i? Kādēļ viņi to darīja?

Caur �auro lodziņu iespīd zils debess gabals. Aiz�lido balodis. Tu esi brīvs. Tu vari atlidot un aizlidot. Tev pieder visa �ī zilā debess. Tu esi brīvs. Tev pie�der viss pagalms, korpusu jumti un zeme aiz sētas. Lido! Un nekad vairs �urp neatgriezies! Tu ta�u vari apmesties Esplanādē, Vērmaņa dārzā, dzīvot uz māju jumtiem, pa�obelēm vai logu palodzēm. Kādēļ tev jā�lido tie�i uz cietumu? Lai izraisītu ilgas pēc brīvības? Bet tās jau ir. Tās nekur nav pazudu�as. Un neviens tevi �eit nepabaros. Seit dzīvo tikai izsalku�ie, cerē�dami, ka viņiem pa�iem beidzot kāds iedos gabalu maizes � Maizīti� Un ūdens malku. Aizlido! Tālu aiz mākoņiem, tālu aiz zvaigznēm, uz kādu citu pa�sauli. Aizlido! Varbūt tur cilvēki dzīvo bez naida, bez fa�isma, tur neviena tauta otru negrib iznīcināt, pa�verdzināt, pazemot un iztiek bez cietumiem. Varbūt tur cilvēki nemaz nezina, kas ir nāve, � viņi dzīvo mū�īgi. Nē. Mū�ība cilvēkiem nemaz nav vajadzīga. Būtu tik jāvu�i cits citam nodzīvot vismaz to laiku, kas katram atvēlēts. Būtu ļāvu�i vismaz dzīvot bēr�niem. Un kur gan jūsos ir radies tāds naids pret Dzīvību? Jā, arī es esmu nonāvējis. Bet esmu to darī�jis tie�i dzīvības vārdā, tās uzdevumā. Jūs � tikai pa�as nāves dēļ.

Un uz akmens sienas uzzied sarkanas puķes. Deg sarkans ugunskurs. Sarkani asins traipi. Sadeg jūsu mazie sapņi. Jūsu neilgā bērnība. Jūsu laimīgā � nelaimīgā dzīvīte. Paliek pagalmā uzceltais sniega- vīrs. Un jūsu lelles. Un pļavas ziedi. Un jūsu krāsai�nas bil�u grāmatas. Un vienmēr upes tccēs uz jūru un gaisā lidos putni. Vienmēr mazā Sarkangalvīte būs dzīva. Tikai jūs � jūs � Piedodiet. Es jūs ne�spēju pasargāt. Varbūt tie�i otrādi. Varbūt tie�i ma�nis dēļ� Man nevajadzēja uzticēties Ojāram Ber- gam. Nevajadzēja. Bet kā lai neuzticas cīņu biedram? Kā lai neuzticas draugam? Un tomēr, kā tagad izrādās, tā bija mana lielākā kļūda. Viena vie�nīgā, ko esmu pieļāvis, bet par to ir bijis jāsamaksā nesamērīgi augsta cena. To vispār nevar samaksāt. Un tagad, ja notiks brīnums un es palik�u dzīvs, man katru dienu, katru nakti būs jādomā par jums un jāmokās, jāmokās drausmīgos sirdsapziņas pārmetu�mos. Nekāda spīdzinā�ana nevarēs līdzināties �īm dvēseles mokām. Un tas tikai tādēj, ka Ojāram Ber- gam pateicu jūsu adresi. Jāpacie� visnecilvēcīgākās sāpes tikai tādēļ, ka esi kādam uzticējies � O, visi cilvēku prātos eso�ie dievi! Tu, Jēzu Krist, un tu, Muhamed, un tu, godājamais Allah, un tu, visuvare�nais Buda, un tu, mūsu Pestītāj, beidzot atpestījiet cilvēci no �ādiem cilvēkiem! Ari jums, svētie, ta�u jābūt kaut kam svētam, kaut kam ļoti patiesam, kura vārdā būtu vērts visu to paciest, būtu vērts dzivot�

��� Ar seju pret sienu! � ober�turmbanfīrers Oto Krauze pavēlēja.

Mani apsēdināja uz zema, ar ādu pārvilkta ķeblī�a, rokas sasēja aiz muguras un piestūma cie�i klāt pelē�kajai izmeklē�anas kameras sienai.

�� Jūs esat Mārtiņ� Zars-Klusais?

�� Jā.

��� Noorganizējat un vadījāt nelegālu bruņotu ban�dītu grupu �Atriebēji�? '

��� Nē. Noorganizēju un vadīju drosmīgu, pārlieci�nātu cīnītāju organizāciju.

��� Mārtiņ Zar, jūs neatrodaties mītiņā. Aizmirstiet �īs nodeldētās boļ�eviku frāzes! Vēl jo vairāk tādēļ, ka jūsu tā saucamajā organizācijā visi nebūt nebija tik pārliecināti un drosmīgi cīnītāji, kā iedomājaties.

Cie�i sakodu zobus. Ober�turmbanfīreram Oto Krauzem bija taisnība.

��� Mani pa�laik neinteresē, lai jūs uzskaitītu visus pret reihu izdarītos noziegumus � tie visumā man jau ir zināmi. Es gribu, lai jūs nosauktu visus gru�pas dalībniekus.

Klusēju.

��� Ja tas jums ir grūti � nesakiet. Es tos jau zinu. Es gribu, lai jūs nosauktu tās adreses, kur pa�laik vēl nesodītie jūsu līdzdalībnieki varētu slēpties vai uzturēties. Tātad pirmais � Marģers Girgensons. Kur viņ� ir?

Klusēju.

Marģeram bija trīsdesmit pieci gadi. Partijas biedrs. Trīs gadus nosēdējis cietumā bur�uāziskās Latvijas laikā. Sacerēja uzsaukumus un izveidoja ne�lielu pagrīdes tipogrāfiju. Tās atra�anās vietu zina tikai viņ� un es. Dzirciema ielas pa�ā galā, gandrīz blakus Spilves aerodromam. Maza divistabu mājiņa, kuras vienā galā saimnieks tur kazu. Mājas dārzā vācie�iem stāv zenītartilērijas baterija. Ļoti bie�i tās apkalpe sēd pie saimnieka, dzer kafiju un spēlē kārtis. Saimnieks ir Marģera krusttēvs. Viņ� tur var nākt, kad grib. Un tur ir gandrīz absolūti dro�i. Tipogrā�fija atrodas kūtiņā izraktā pagrabā, virs ieejas blēj balta kaza, un to apsargā vesela baterija dro�sirdīgo vērmahta karavīru �

��� Tātad atkārtoju � kur pa�laik slēpjas Marģers Girgensons, un kur atrodas jūsu slepenā tipogrā�fijā?

��� Nezinu. Nekādas tipogrāfijas mums nebija.

��� Tālāk. Es gribu zināt � kur pa�laik slēpjas un uzturas Imants Kārkliņ�?

Klusēju.

Imantam bija divdesmit �etri gadi. Viņa vecākiem Kalēju ielā piederēja neliels gatavo apģērbu veikals. Trīs kursus bija studējis universitātes ķīmijas fakul�tātē. �etrdesmit pirmā gada pavasarī iestājies kom�jaunatnē. Mūsu lielākais speciālists bumbu un vis�da�ādāko spridzekļu izgatavo�anā. Jautrs, ar labu humoru apveltīts puisis. Dro�i vien slēpjas Nometņu ielā pie savas līgavas Leldes. Viņa vecāki par �o meiteni neko nezina, un tev, Imant, ir lielas iespējas palikt nenotvertam, ja nu vienīgi nejau�i neuzskriesi virsū Ojāram Bergam . ..

��� Nezinu.

� Tālāk. Es gribu zināt � kur pa�laik varētu slēpties vai uzturēties Peteris Vimba, Nikolajs Sevast- janovs un Uldis Garkalns?

Klusēju.

Pēterim Vimbām bija divdesmit viens gads. Māte Vecrīgā strādāja par sētnieci, bet tēvs �etrdesmit pirmā gada divdesmit septītā jūnija rītā bija aizgājis bojā, kad vācie�i ar smago artilēriju sāka ap�audīt Daugavmalu un pilsētas kvartālus. Dro�s, pat pār�galvīgs puisis. Sevi�ķi izcēlās, kad uzbrukām Spilves aerodroma kara noliktavām. Komjaunietis. Māte dro�i vien viņu noslēpusi kaut kur Vecrīgas pagrabos. Viņa tos pārzina tikpat labi kā savu virtuvi. Arī tev, Pēter, ir izredzes palikt dzīvam, ja nu tikai arī nesa�tiksi � Un es nekādi nevaru jūs brīdināt. Tas varbūt ir pats briesmīgākais. Ojārs Bergs jūs tomēr var ne�jau�i atklāt�

Nikolajs Scvastjanovs ir krievs. Neko daudz par viņu nezinu. Apmēram �etrdesmit pieci gadi. Komu�nists. Artilērijas majors. Vienmēr kluss, nerunīgs. Par sevi stāstīja ļoti maz. Esot no Kalugas. Precējies. Trīs bērni. Gūstā saņemts �etrdesmit pirmā gada jū�lija sākumā, kad atkāpu�ies un desmit kilometrus aiz Cēsīm sācies spēcīgs tanku uzbrukums. Lielgabals sa�auts. Kontuzēts. Mēs viņu un vēl divpadsmit ieslo�dzītos atbrīvojām �etrdesmit pirmā gada ziemas sā�kumā. Nelielā karagūstekņu nometne ar vāju ap�sardzi atradās netālu no Spilves aerodroma � Gūtin- mui�as me�ā. Iekārtojām darbā vienā no Pārdaugavas mehāniskajām darbnīcām, kura atradās rūpnīcas �Omega� teritorijā. Tur vācie�i remontēja tankus un smagās automa�īnas. Nikolajs Sevastjanovs bija lie�lisks speciālists, un esmu pārliecināts, ka daudzi vācu tanki � varbūt tie�i visasākā uzbrukuma brīdī � apstāsies. Viņ� ir apbruņots. Skaidri zinu, ka viņ� otrreiz dzīvs jūsu rokās nekad nenokļūs. Bet, kur

Nikolajs tagad varētu slēpties vai uzturēties, es pa�tie�ām nezinu.

Uldis Garkalns aizbrauca uz laukiem. Viņa māte strada vācu augstāko virsnieku tik iemīļotajā resto�rānā �Romas pagrabs� par viesmīli. Uldim Saldus apkārtnē dzīvo attāls radinieks, un tur jau kaut kā iekārtosies. Viņam ir tikai astoņpadsmit gadu.

��� Nezinu.

��� Tālāk. Mani vēl interesē, kā un caur ko jūs uztu�rējāt sakarus ar citām pagrīdes grupām vai partizā�niem.

Klusēju.

Sādi sakari mums patie�ām bija. Un tos uzturēju vienīgi es. �etrdesmit otrā gada pavasarī nodibināju kontaktu ar rado�ās inteliģences preto�anās grupu �Cīņa�. Man bija sakari arī ar grupu, kura darbojās fabrikā �Vairogs�, ar diversantu grupu �Nāve vācu okupantiem�, ar pagrīdes organizāciju �Jaunie komu- nāri�, kas galvenokārt nodarbojas ar aģitāciju un pretfa�isma propagandu. Ar Sudmaļa un Rendenicka palīdzību, kuri pārstāvēja Padomju Latvijas partijas un komjaunatnes organizācijas, gribējām visas �īs grupas apvienot vienā. Tā būtu daudz labāk un efek�tīvāk vadīt un koordinēt visu preto�anās kustības darbību. Tika nodibināti arī pirmie sakari ar O�kalna partizanu �tābu.

��� Nezinu. �ādi sakari vispār nepastāvēja. Mes darbojāmies pilnīgi patstāvīgi.

��� Tālāk. Es vēl gribu zināt � kas tūksto� deviņi simti �etrdesmit otrā gada trīsdesmitā decembra va�karā Operas apstādījumos no�āva �turmbanfīreru Ēriku fon Taubi?

Klusēju.

�o latvie�u tautas bendi no�āvu es. Mēs toreiz ilgi strīdējāmies. Vispirms bija priek�likums nogalināt Ostlandes reihskomisāru gauleiteru Lozi, pēc tam Latvijas ģenerālkomisāru Dreksleru, Ostlandes SS, policijas un gestapo augstāko pavēlnieku SS ģenerāli Jekelnu, Latvijas pa�pārvaldes ģenerāldirektoru Dan- keru vai, beidzot, ober�turmbanfīreru Oto Krauzi. Bet �iem vīriem tik viegli nevarēja tikt klāt. �āda operācija prasītu ilgsto�u un ārkārtīgi rūpīgu sagata�vo�anos. Bet laika bija maz. Mēs pēc iespējas ātrāk gribējām sarīkot �ādu aktu, jo vācie�i kļuva arvien nekaunīgāki, arvien ne�ēlīgāki, jau jutās kā pilnīgi latvie�u tautas kungi un bendes. Vēl vairāk �o mūsu pārliecību nostiprināja ziņa, ka Prāgā �ehu patrioti veiku�i sekmīgu atentātu pret biju�o Vācijas impēri�jas galvenās dro�ības pārvaldes priek�nieku Ileid- rihu.

Izvēlējāmies Ēriku fon Taubi. Bijām lasīju�i desmi�tiem viņa parakstītu pavēļu un spriedumu par izpil�dītiem nāves sodiem kaut mazākās aizdomās turētiem cilvēkiem. Tagad mēs viņam pa�am piespriedām �ādu sodu.

No Ulda Garkalna mātes uzzinājām, ka Taube bie�i mēdz apmeklēt �Romas pagrabu�. Gaidīju veselu ne�dēļu. Un tad beidzot trīsdesmitā decembra vakarā viņ� nedaudz iereibis kāda virsnieka pavadībā iznāca no lepnā restorāna, pie Operas uz brīdi apstājās, it kā iz�ķiroties, uz kuru pusi iet, tad iegriezās apstādīju�mos, lai dro�i vien pa tuvāko ceļu dotos taisni uz savu rezidenci Reirnersa ielā. Sekoju. Sniga balts, pūkains sniegs. Priek�pēdējā diena �ajā trakajā, drausmu un smagu pārdzīvojumu pilnajā �etrdesmit otrajā gadā. Pēdējā� tev, �turmbanfīrer Erik fon Taube, � pēdējā. Noteikti.

�Halt!� cs klusi uzsaucu. Virsnieki apstājās un pa�griezās pret mani. Rīgas gestapo priek�nieks bija ļoti gar�, kalsns vīrietis. Pierē un pazodē dziļas grum�bas. �aurs, līks deguns. Patie�ām kā maitu ērglis. Mugurā ādas mētelis ar siltu bebrādas apkakli.

Iz�āvu. Uz sava valtcra biju uzmaucis trīs biezi adī�tus cimdus. �āviena troksni tikko varēju sadzirdēt. Bez tam tie�i tai bridi garām dardēdams pabrauca tramvajs. Iz�āvu vēlreiz un no�āvu ari to otru virs�nieku. Vēlāk izrādījās, ka tas bijis Ērika fon Taubes adjutants.

Apgriezos un nesteidzoties gāju prom. Man bija Rīgas pilsētas komandanta pa�rocīgi parakstīta caur�laide, kura deva tiesības uzturēties ielās arī pēc ko�mandanta stundas iestā�anās no divdesmit diviem līdz se�iem no rīta, jo strādāju pilsētas gāzes avārijas dienestā par uzraudzības inspektoru. Arī toreiz krei�sajā rokā nesu mazu �emodāniņu ar instrumentiem.

Iegriezos Vecrīgā un pa tās �aurajām, pilnīgi tuk�a�jam ielām aizgāju pie Pētera Vimbas. Tur pavadīju visu nāko�o dienu un tur arī sagaidīju �o jauno � riebīgo �etrdesmit tre�o gadu.

Daudzu, ļoti daudzu cilvēku un dro�i vien arī savu nāves gadu �

�o melno, melno, melno nodevības gadu.

� Es jums dodu trīs minūtes laika, � Oto Krauze sacīja un apsēdās aiz liela rakstāmgalda. � Pārdo�mām. Jums uz visiem �iem jautājumiem tomēr būs jāatbild. Es ceru, ka to izdarīsiet labprātīgi. Ar to jūs pats sev aiztaupīsiet da�as nepatīkamas stundas un dienas.

Tagad vajadzētu izslēgties. Pēc trīs minūtēm sāk�sies. Ja varētu pats sevi nohipnotizēt, pats sevi iemi�dzināt, neko nejust, neko nesaprast, neko nedzir�dēt� Galvenais � neko nejust. Būtu labi, ja varētu iedzert tādas pa�as zāles, kādas lietoja Rutku Tēva romāna �Bendes meita� galvenais varonis. Ja tādas būtu! Tās viņam pagatavoja kāds vecs vīrs no līķu taukiem un aknām, izkaltu�iem zirnekļiem, pelniem, svaigām �urku asinīm un kaut kāda sakņu uzlējuma.

Vēl divas.

Vēl tikai divas minūtes. Sasodīti maz. Es dzirdu, kā rit sekundes. Es redzu, kā aiziet Laiks. Varbūt �is sīkās laika drupatiņas ir manas dzīves pēdējie mirkļi. Un tu tajos neko vairs nevari izdarīt. Vari tikai klusē�jot sēdēt un atcerēties �īs dzīves da�us mirkļus.

Un tagad vairs tikai viena.

Pēdējā.

Kamēr esmu vel pie skaidras apziņas, gribu no tevis, Lilij, vēlreiz izlūgties piedo�anu. Es gribēju, lai Ojārs Bergs aizbrauc pie jums un pasaka, ka rūpnīcas �Vairogs� smagā automa�īna, kas torīt devās uz Dau�gavpili, iebrauks Kārļos un jūs aizvedīs pie Martas tantes, Vi�ķu Pabērzos. Kā reiz jau bijām runāju�i. Atceries? Tur jūs būtu dro�ībā, tur jūs briesmu gadī�jumā varētu arī aiziet me�a pie partizāniem. Bet tagad esat aizgāju�i� Piedod. Man pa�am vaja�dzēja braukt. Par ma�īnu es uzzināju tikai pēdējā brīdī, pārmiju da�us vārdus ar �oferi, bet tie�i tai diena man noteikti vajadzēja satikties ar Sudmaļa sūtīto sakarnieku. Tas bija ļoti svarīgi. Mums vaja�dzēja cie�ākus kontaktus ar parlizāņiem. Mums vaja�dzēja iero�us un sprāgstvielas. Tas, ko spēja pagata�vot Kārkliņ�, bija daudz par maz. Ieplānojām uzspri�dzināt Rīgas pasa�ieru staciju, dzelzceļu, sarīkot vai�rākas diversijas �ķirotavā, uzspridzināt gestapo un Rīgas komandantūras ēkas un pēc tam, apvienojoties ar grupu �Nāve vācu*okupantiem� un saņemot spe�ciālus papildspēkus no partizāņiern, uzbrukt Salas�pils koncentrācijas nometnei un atbrīvot visus ieslo�dzītos � Tie bija pārdro�i, da�brīd pat fantastiski plāni, bet ne�aubos, ka vismaz daļu no tiem mes katrā ziņā būtu realizeju�i. Piedod, Lilij, un tu, Bi- rutiņ, un tu, Ansi. Varbūt vajadzēja pagaidīt � Jā. Tagad es to zinu noteikti. Un cik viss būtu vienkār�i, ja mēs vienmēr zinātu, kas ar mums visiem notiks kaut rīt! Bet nekā! Kā viss �is drausmais laiks, tā ari katra atsevi�ķa diena ietīta biezā, pelēkmelnā miglā � Es tikai skaidri zinu vienu � nekad vācu fa�isms nebūs latvie�u tautas valdnieks, nekad tas nespes mūs noliekt pie zemes, nekad mu�u tauta nepa�dosies. Nekad! Un nekad es vairs nebū�u laimīgs. Vienalga, vai �ī ir mana pēdējā diena vai nejau�ība un liktenis ļaus nodzīvot vēl gadu desmitus, � es ne�kad vairs nespē�u but laimīgs. Izslēgts. Jūsu nāves, �ie melnie gadi, Berga nodevība un tas, kas ar mani tūlīt notiks, � neļaus.

Viss.

Laiks iztecejis. Es pāreju cita kvalitātē, citā sub�stance. Sāku dzīvot arī ceturtajā, piektajā vai sestajā dimensijā. Platumam, garumam, augstumam pievie�nojas sāpes, cie�anas un vientulība. Mārtiņa Zara vairs nav.

Ir tikai Klusais.

Manu dīvaino likteni� Nē, nē, smaidīt nevajag! Tagad jau vairs nevajag!

��� Cik tad ārsti tagad saņem? � Jānis Rozītis pa�interesējās.

��� Ne sevi�ķi daudz, � Ansis atbildēja. � Atka�rīgs no slodzes un ieņemamā amata. Man pirmajā laikā būs kaut kas ap simtu.

��� Diez kas nav� � Namatēva seja savilkās skābā grimasē. � Mums uz būvēm katrs mūrnieks nopelna daudz vairāk. Nu, bet vēlāk?

��� Papu, vai tad tas ir tik svarīgi? � Inese pār�meto�i paskatījās uz tēvu.

��� Ir svarīgi, ir! � Jānis Rozītis nepiekrita. � Dzīvē nauda ir pats svarīgākais, un visi tie liekuļo, kuri apgalvo, ka viņu dzīvē naudai nav nekādas

nozīmes. Ir! Bez naudas ne soļa! Pat kastīti sērkociņu tu nevari dabūt par velti, nemaz jau nerunājot par to pa�u maizīti, par drēbēm, māju vai ma�īnu.

���� Bez mājas un ma�īnas var arī iztikt, � Ansis sacīja. � Man, piemēram, tās nemaz nav vajadzīgas.

���� Protams! � Jānis ironiski iesaucās. � Var iztikt arī bez kurpēm un skraidīt plikām kājām! Nē, jaunais cilvēk, nē! Naudiņai jābūt, jāprot to nopelnīt un jā�prot to taupīt! Tagad tu esi vēl jauns, tagad tev prātā tikai mīlestība, bet gan jau to vēlāk pats sapra�tīsi!

Gaitenī atkal bija dzirdams skaļ� troksnis, tad strauji atvērās durvis, un istabā ienāca Ivars Dambis ar Kārli. Ivars bija ģērbies tum�i zilos �Milton� fir�mas d�īnsos un spilgti sarkanā japāņu neilona jakā. Abi nostājās netālu no durvīm un drūmi blenza uz Ansi un Inesi.

���� Vai tad labvakars nav jāsaka? � Jānis dusmīgi uzkliedza.

��� Sveiks! � Kārlis tikko saprotami noņurdēja, bet Ivars izstiepa labo roku un radīja uz Ansi.

���� �is jau gan laikam ir sasveicinājies? Izskatās tāds ļoti inteliģents.

Inese uztrūkās kājās un ātri pieskrēja pie sarkanā jakā tērptā pui�a.

��� Un ļoti �ēl, Ivar, ka tu tāds neesi.

���� Negribu būti � viņ� nikni noskaldīja. � Es bū�u tāds, kāds esmu! Kādu mani pazīst visa Vec�rīga!

��� Lūdzu, ej prom!

���� Bet �is paliks, jā? Tā tu turi vārdu, jā? � Ivars patie�ām bija pārskaities. � Tu laikam esi jau aizmir�susi, ko man solījies?

�� Apklusti! � Inese pavēlēja.

���� Tu laikam esi aizmirsusi, � Ivars nerimās, � ka es tev biju pirmais vīrietis, ka es tev �

Inese sa�utumā iecirta pliķi un nicīgi noteica:

�� Vīrietis �

��� To tu man vēl pieminēsi! � Ivars draudēja.

�� Un tas tur arī! Viņ� dzīvs no �ejienes laukā ne�izies! Es viņu sagriezī�u �ķēlītēs!

Beidzot Jānis Rozītis, kur� visu laiku klusēdams bija noklausījies �o strīdu, tāpat klusēdams piecēlās, piegāja pie Ivara, satvēra aiz spo�ās japāņu jakas, strauji apgrieza un gandrīz me�us izmeta laukā pa durvīm. Kārlis satrūkās un pamanījās pazust pats.

��� Es savās mājās neko tādu necietī�u! � Jānis nokliedza pakaj. � Ja gribi, atnāc un ar Inesi izrunā�jies godīgi! Bet tagad vācies! Pazūdi!

Varēja dzirdēt, kā gaiteņa galā noklaudz ārdurvis, un Jānis Rozītis atgriezās pie galda.

��� Ar viņu vajag tikai �itā! � viņ� mazliet aizelsies paskaidroja. � Ivars prot cienīt spēku! Bet kur� gan to neprot! It sevi�ķi tas krasi izpaudās kara laikā.

�� Jūs esat karojis? � Ansis uzprasīja. Viņu �is ne�lielais incidents ne mazākā mērā neuztrauca.

��� Un kā vēl! � Jānis lepni iesaucās. � Frontē bija daudz vieglāk, lai nu stāsta ko stāstīdami! Bet es cīnījos tie�i starp fri�iem � pagrīdē. Tepat Rīgā, un kuru katru brīdi tevi varēja no�miegt, katru minūti varēji nokļūt gestapo nagos. Un beigu beigās gandrīz visi mūsējie arī aizgāja bojā � Da�s krita aresta laikā, citi partizāņos, bet daudzus nogalināja ges�tapo � Arī mūsu toreizējo vadītāju Kluso. Viņu vēlāk no�āva Salaspilī� Jā �

Pēc tam Jānis Rozītis visiem piepildīja glāzes un paberzēja acu plakstiņus.

��� Lai viņiem vieglas smiltis!

Visi izdzēra, un brīdi istabā atkal valdīja auksts, nepatīkams klusums.

�� Jā, bet Klusais tomēr varēja izglābties, � Jānis iesilis turpināja stāstīt. � Vācie�i arestēja viņa sievu

un divus bērnus un pateica, lai viņ� pats piesakās gestapo, tad sievu un bērnus palaidī�ot vaJa, bet Klu�sais neatnāca � Tai pa�ā dienā sievu un abus bēr�nus � no�āva, vai? Bet beigti bija.

�������� Par ko? � Inese �ausmās gandrīz iekliedzās. � Par ko, papu?

������� Viņi bija ķīlnieki, � tēvs savai meitai mierīgi izskaidroja. � Vienīgi Klusais tos varēja izglābt. Bet neglāba. Vēlāk viņu tomēr noķēra, un tāpat beigas vien bija. Bet varēja vismaz mēģināt sievu un tos bēr�nus � Viņi bija nevainīgi.

�������� Bet vai tad tas Klusais bija vainīgs? - Ansis skaļi uzprasīja un juta, ka viņu visu pārņem kaut kāds dīvains satraukums.

��� No vācie�u viedokļa � jā! - Jānis Rozītis teica.

�������� No vācie�u! � Ansis sa�utis iesaucās. � Bet kā�dēļ tad jaskatās ar vācie�u acīm? Skatieties no Klusā viedokļa! Vai fri�i būtu turēju�i vārdu? Būtu? Vai viņiem kāds varēja ticēt?,

������� Jūs mani būsiet nepareizi sapratis � - - Jānis Rozītis, mazliet nobijies, klusi sacīja. - Es gribēju teikt� pavisam citādi. . .

�������� Izbeidziet! � Inese palūdza. � Vai tie�am �o�vakar jārunā par karu?

������� Būs par to Kluso jāuzprasa tēvam, � Ansis sa�cīja. � Varbūt arī viņ� zina �o gadījumu.

Jānis Rozītis satrūkās un uzmanīgi paskatījās uz jauno dakteri.

�� Jūsu tēvs � Kā tad viņ� to varētu zināt?

���� � Viņ� arī vācu okupācijas laikā darbojās vienā no pagrīdes grupām.

Jānis Rozītis jutas loti pārsteigts.

��� Jā?

������� Ja, � Ansis drūmi apstiprināja, - un nodevības dēļ nokļuvis gestapo. Izgājis drausmīgu spīdzinā�a�nas elli, aizvests uz no�au�anu, �auts un tomēr pali�cis dzīvs �

Jāni Rozīti lēnām, bet neatlaidīgi sāka pārņemt baismas, un viņ� neskanīga, viegli drebo�a balsī jau�tāja:

�- Kā viņu sauc?

- Mārtiņ� Zars.

Jānis Rozītis nodrebēja no matu galiem līdz papē��iem, viņ� visu saprata, tikai nekādi to nespēja apjēgt. Tas nekādi nevarēja iegulties viņa smadzeņu krokās. Ober�turmbanfīrers Oto Krauze viņam toreiz ta�u skaidri un gai�i pateica, ka Mārtiņam Zaram Salas�pils koncentrācijas nometnē izpildīts nāves sods. Tā�tad notikusi kļūda. Brīnums. Vai nu Klusais patie�ām kaut kādā neticamā kārtā tomēr nav no�auts, kam grūti ticēt, vai tā ir vienīgi sagadī�anās, ka �ā pui�a tēvu arī sauc par Mārtiņu Zaru. Drīzāk tā. Jā. Un tomēr būtu bijis labāk, ja es neko nebūtu stāstījis. Neko! Kāds velns mani dīdīja vārstīt muti! Bet mieru, tikai mieru! Nē! Tā būtu vistīrākā fantastika, ja Mār�tiņ� Zars-Klusais būtu vēl dzīvs! Ne! Brīnumi ta�u nenotiek! Viņ� sen jau ir sapuvis. Bet �is puika mani pamatīgi nobiedēja. Es jau to visu biju gandrīz vai aizmirsis. Un tomēr būs labāk, ja tagad pazu- dī�u.

Viņ� nenocietās vēl nepajautājis:

��� Kur jūsu tēvs strādā?

�� Vefā pie elektriķiem. Viņ� tur ir meistars.

Jānis Rozītis nobāla, un viņa aizdomas atkal pa�stiprinājās. Pareizāk sakot, viņ� tanī pa�ā mirklī sa�prata, ka Mārtiņ� Zars ir dzīvs.

Reti, pavisam reti, bet da�reiz brīnumi tomēr no�liek. .. Un Jānis Rozītis smagnējiem soļiem virzījās uz durvju pusi.

��� Es nu, bērni, ie�u � Palieciet divi vien. Ko jūs tā kopā ar mani � veci. Iedzeriet, parunājiet.

Inese tūlīt piecēlās un maigi saņēma Ansi aiz rokas.

��� Nāc! Es gribu tev parādīt savu istabu.

Ansis piecēlās, un viņi iegāja blakus telpā. Tajā atradās divi grāmatplaukti, plats dīvāns ar vairākiem lieliem spilveniem, neliels spogulis un tualetes gal�diņ�, trīs atpūtas krēsli un pie sienām vairākas glez�nas. Dzeltens, ne pārāk spilgts apgaismojums. Visa �ī istaba un telpas iekārtojums izstaroja siltumu, mā�jīgumu un mieru. �ī telpa bija kā radīta atpūtai vai mīlestībai. �ī būtu lieliska vieta jaunlaulāto me�dusmēnesim.

��� Piedod, Ansi! � Inese klusi sacīja.

��� Par ko?

��� Nedomā, ka mums ar Ivaru �

��� Tagad es domāju pavisam par ko citu.

��� Es gribu, lai tu domātu tikai par mani.

��� Tu to Ivaru vēl mīli?

��� Nē. Viņ� mīl mani.

�������� Vēl viens, � Ansis.nicīgi teica, � kas mīlestību mēģina iekarot ar dūrēm, kad to nevar izdarīt pat ar lielgabaliem.

�������� Tu �ovakar nedrīksti no �ejienes iziet! � Inese neslēpa satraukumu. � Ivars tevi noteikti gaidīs!

��� Tie�i tādēļ es ie�u.

�������� Nē, Ansi, es tevi lūdzu � paliec! Viss kas var gadīties. Tu vēl Ivaru nepazīsti!

�������� Tie�i tādēļ es ie�u, � Ansis nopietni atkārtoja. � Kādreiz ta�u jāiepazīstas.

Inese viegli apvija rokas ap pui�a kaklu un maigi ieskatījās acīs.

��� Es tev patīku?

��� Jā.

��� Ļoti?

��� Jā, Ines.

��� Es gribu tev patikt. Saproti?

�� Jā.

��� Es gribu, lai tu �ovakar domātu tikai par mani un nekur neaizietu. Saproti?

�� Jā.

��� Es gribu, lai tu �ovakar mani mīlētu.

Inese aizgāja līdz atpūtas krēslam, novilka kleitu un atgriezās atkal pie An�a.

��� Pārējo tu pats � � viņa �ukstus sacīja.

Tā telpa vairāk atgādināja slimnīcas palātu vai kādu ķīmijas laboratoriju. Baltu flīzī�u sienas, iepe�lēka klona grīda ar atvērtu kanalizācijas caurules galu, �aura, ar melnu ādu apvilkta ku�ete un koka sols, stikla plaukti, uz kuriem atradās visda�ādākie ķirur�ģiskie instrumenti, no griestiem nokarājās vairākas rupji savītas virves, āķi, netālu no durvīm stāvēja neliela elektriskā krāsns, bet telpas pretējā kaktā kādas dīvainas konstrukcijas krēsls �

Bez manis un ober�turmbanfīrera Oto Krauzes �ai telpā ienāca vēl trīs spēcīga auguma jauni cilvēki. Vienu es pazinu uzreiz � tas bija bur�uāziskās Latvi�jas un arī vācu okupācijas laikā ļoti pazīstamā Rīgas Operas solista dēls. Kā uzzināju vēlāk � otrs bija SS leģiona virsnieks, bet tre�ais � pirms kara populārs sportists.

Viņi rokās uzvilka boksa cimdus un sāka sist. Katrs otrais vai tre�ais sitiens mani notrieca no kājām, un cs ar galvu atsitos vai nu pret sienu, vai grīdu. Galvā viss dunēja, d�inkstēja, un biju pamatīgi apdullis. Griesti, sienas, grīda un sejas griezās ātrā, krāsainā virpulī� Pēc tam dzirdēju Oto Krauzes balsi:

� Kur atrodas tipogrāfija, kā un caur ko uzturējāt sakarus ar citām grupām, un kur pa�laik atrodas pārējie jūsu līdzdalībnieki?

Izspļāvu asiņainas siekalas, un atkal griesti, sienas un grīda gāzās man virsū �

Tad mani izģērba pilnīgi kailu un noguldīja uz melnās ku�etes. Tai blakus netālu 110 grīdas atradās roku dzel�i, un es tiku pieslēgts. Nevarēju vairs pa�kustināt ne rokas, ne kājas. Uz muguras tika uzklāts karsts, vāro�ā ūdenī samērcēts dvielis, un viņi sāka sist ar visda�ādāko veidu pletnēm. Ar �kaķi� � div�padsmit ādas sloksnes, un katrai galā neliela svina lode. Ar �rīvi� � plata ādas loksne, kurā iestiprinā�tās simtiem sīku, asu nagliņu. Ar �cēzaru� � bieza ādas caurule, kas piepildīta ar smiltīm vai tērauda skrotīm. Ar �mīlulīti� � no tērauda vai dzelzs va�diem savīta slota.

�Kur atrodas ��

Atsevi�ķus sitienus nejutu. Bija tikai tāda sajūta, it kā �ai telpai būtu iebruku�i griesti un tie tagad man uzgāzu�ies virsū.

�Kur atrodas ��

Pēc tam mani piecēla un aizveda pie tā dīvaini kon�struēta krēsla � Muguras atzveltne tika nolaista ze�māk, un viņi ap manu kaklu apmeta vieglu dzelzs ķēdīti, ta ka galvu nevarēju pacelt � redzēju tikai pelēkos griestus un mazu gabaliņu no loga. Krēsla apak�ējā daļa tika pacelta un pie tās pieslēgtas manas kājas.

�Kur atrodas ��

Viņi ar tērauda stieņiem sāka sist pa kāju pēdām. Tagad es sajutu katru sitienu, katru metāla pieskā�rienu, katrs sitiens neticami spēcīgi atbalsojās tie�i smadzenēs.

Gar acīm viss satumsa, varēju tikai redzēt spo�as ugunis, spilgtus zibens uzliesmojumus � manā galvā dega milzīgs ugunskurs . .. �Kur atrodas ��

Tad pamazām sāku zaudēt samanu. Ugunskurs lenārri izdzisa. Palika tikai kvēlojo�as ogles. �Kur pa�laik atrodas �� �Kur pa�laik . . .� �Kur�� atrodas. . . pa�laik� kur�

balts sniegs

ledus

sniegs

aizsalusi jura jūru dodiet dzert

aizsalu�u jūru

ūdeni

sausu

sausu

sausu

ūdeni

dzert

tur

nedrīkst

peld

debess

putns

mākonī

tava seja peld

sasalusi

sasalu�as acis

redz

tavi mati

Birutiņ

pļava peld zivis tavās acīs

Samaņu atguvu tikai tad, kad viņi man bija uzlē�ju�i vairākus spaiņus auksta ūdens.

Atsprādzēja no krēsla un aizveda pie koka sola.

��� Vēl nepārdomājāt? � Oto Krauze pavaicāja.

�Nē,� es gribēju teikt, bet nespēju izrunāt ne varda.

Viņi stāvēja pie loga un smēķēja.

Atpūtās.

Tas katrā ziņā ir smags darbs � visu laiku sist. Arī man sagribējās uzsmēķēt, un es jau gribēju viņiem palūgt kādu papirosu, kad Oto Krauzem tas pa�am ienāca prātā. Viņ� nostājās man blakus un pasniedza cigareti. Iedeva uguni. Dūms bija viegls un salds.

�������� Runājiet, � Oto Krauze sacīja. � Izstāstiet visu. Nepiespiediet mūs būt tik ne�ēlīgiem.

�������� Es neko vairāk nezinu, � ar grūtībām atbildēju. � Neko.

Sis ober�turmbanfīrers Oto Krauze bija ļoti laipns cilvēks. Joprojām mani uzrunāja ar �jūs� un atļāva nosmēķēt cigareti līdz galam.

Tiku noguldīts uz sola un pie tā atkal piesprādzētas rokas un kājas. Laikam paredzot, ka tūlīt sāk�u drausmīgi kliegt, muti aizsēja ar to pa�u slapjo dvieli. Elpot kļuva neizsakāmi grūti. Pec tam viens no viņiem paņēma skalpeli un no pleciem

kur pa�laik atrodas līdz jostas vietai

kur pa�laik atrodas sāka �aurās strēmelēs

kur pa�laik atrodas griezt ādu,

kur atrodas

zivis peld

pēc tam ar nelielu instrumentu, kas atgādināja

kur pa�laik atrodas mazu grābeklīti, kur atrodas

sāka �īs sagrieztās, sasistās ādas loksnes plest no manas muguras �

Drausmīgi kliedzu. No elpas trūkuma un neiedomā�jamām sāpēm kļuvu zils. Viss ķermenis raustījās me��onīgās konvulsijās. Acis izspiedās uz āru, un �ķita � tas tūlīt izkritis no acu dobumiem.

Dvielis tika spēji norauts.

��� Runājiet! � ober�turmbanfīrers Oto Krauze kliedza. � Runājiet! Izstāstiet visu! Kur pa�laik atro�das slepenā tipogrāfija, kā uzturējāt sakarus, kur slēpjas pārējie jūsu līdzdalībnieki! Runājiet!

Es kāri sevi rāvu gaisu un iedomājos, cik pa�laik būtu labi, ja varētu nomirt. Lai viņi atkal paņem sa�vus dzelzs stieņus un man sadragā galvu. Un tad būs beigas. Viss. Beidzot būs beigas.

Bet nē. Viņi atkal aizsmēķēja, ievilka da�us dūmus, un visi �etri savas dego�ās cigaretes nospieda uz manas asiņojo�ās miesas �

Vēlreiz viss ķermenis sāka drebet, raustīties un plosīties me�onīgās konvulsijās, un es ar visu spēku gribēju atrauties no �ā zemā koka sola un lidot, lidot, lidot, aizlidot! Kaut tikai metru tālāk, kaut tikai da�us centimetrus, kaut pāris milimetru tālāk no viņu pirk�stu un cigare�u galiem �

Gar sāniem uz pelēkās klona grīdas lēni pilēja sa�degu�as asinis .. .

��� Labi, � Oto Krauze neapmierināts sacīja. � �o�dien pietiks. Varēsiet līdz rītdienai vēl visu pārdomāt.

Atnāca Rīgas Centrālcietuma vecākais uzraugs Elmārs Zariņ�, iesaukts par Bendi, un pa garo tre�ā korpusa gaiteni mani aizvilka līdz deviņdesmit asto�tajai kamerai. Tagad tā bija pilnīgi tuk�a. Tur vairs neatradās ne lāva, ne spainis, ne galdiņ�. Absolūti

tuk�a. Vienīgi visa kameras grīda bija nobērta ar biezu sāls kārtu .. .

Un jau pēc da�ām minūtēm es atkal sāku kliegt.

Es ar savām sasistām, asiņainām kāju pēdām �

Es ar savu noplēsto, asiņojo�o muguru �

Un tad ar drausmīgu izmisumu sāku apskaust mu��as, odus, skudras un visus zirnekļus, kuri prot un spēj ātri rāpot pa sienām �

Es alku pārvērsties par mu�u, odu, skudru vai jeb�kuru zirnekli. Es tikai negribēju būt cilvēks.

Un tad ar drausmīgu izmisumu sāku apskaust ba�lodi, kaiju, zvirbuli, vārnu, visus putnus, kuri prot lidot un aizlidot. Kameras logs ir pietiekami liels.

Un tad ar drausmīgu izmisumu sāku apskaust lauvu, tīģeri, degunradzi un ziloni. Tie spētu uzlauzt �īs sienas, tie spētu sadragāt �īs durvis. Es apskaudu visus zvērus un gribēju kļūt par jebkuru no tiem.

Es tikai negribēju būt cilvēks.

Es gribēju kļūt lode vai tanks.

Es tikai vairs negribēju būt cilvēks.

Gribēju kļūt auksts, nejūtīgs metāla gabals.

Tikai negribēju būt cilvēks.

Es līdz izmisumam vairs vispār nevēlējos būt.

Kļūt atkal par zemi, pārvērsties par mākoni gaisā, putekli, jūras putām, uzziedēt par sarkanu magoni uz Lilijas, Birutas un An�a kapa �

Būt cilvēkam ir pārāk smagi, pārāk ne�ēlīgi.

�Cilvēks � tas skan lepni!�

Piedod, di�o humānist Maksim Gorkij!

Pa�laik � pa�laik �

Cilvēks � tas skan riebīgi�

Bija pagājusi apmēram stunda. Sarāvies tupēju kameras kaktā un viss degu � Un visu laiku domāju, kaut nu ātrāk, kaut nu ātrāk, ātrāk varētu sadegt. ..

Beidzot acu priek�ā atkal nostājās balta migla, balts sniega lauks. Un es tajā pazudu.

Atjēdzos, kad mani kāds bija apsēdinājis uz lāvas un deva dzert.

Ieraudzīju jaunu, atklātu seju.

��� Dzer! Dzer tuk�u!

Tas bija jauns puisis cietuma uzrauga tērpā.

��� Dzer!

Un viņ� manu muguru apklāja ar vēsā ūdeni samēr�cētu dvieli. Uguns mitējās. Palika vienīgi sāpes.

�������� Es bū�u tavas kameras uzraugs, - jaunais pui�sis sacīja. � Tu tagad atrodies divdesmit pirmajā. Atceries � divdesmit pirmajā. Pēc stundas es atnāk�u atkal. Guli uz vēdera!

Viņ� atnāca ātrāk. Nomainīja asiņaino dvieli pret jaunu. Atnesa kaut kādu bezgar�īgu zupu. Centos visu apēst.

��� Paldies, � es tikko dzirdami teicu.

�������� Neāksties! � Uzraugs atmeta ar roku. � Vēlāk es mēģinā�u sadabūt ihtiola ziedi. Dauzīju�i viņi tevi pamatīgi. Noplēsu�i visu ādu. Bet nekas, draudziņ, pēc nedeļas es tevi dabū�u uz pekām. Vecākais uz�raugs Zariņ� divas nedēļas nebūs. Rīt aizbrauc uz Baltkrieviju, kur varonīgā cīņā pret partizāniem kritis viņa vecakais dēls. Tā ka turies! �onakt guli tikai uz vēdera! Vēlāk es dvieli noņem�u. Lai pa nakti ap�ūst un sāk jau pievilkt. Tā ja.

��� Ka tevi sauc? � es uzprasīju.

�������� Eh, vai nav vienalga? � viņ� iesaucās. � Zi�gurds Priede, tā, redz, sauc.

��� Tu esi labs.

������� Eh, ko tu! Labs, slikts� Slikts! Es pārkāpju dienesta reglamentu! Redz, tā, draudziņ! Slikts!

Un Zigurds Priede aizgāja.

Pēc da�iem mirkļiem es atkal iegrimu liela, liela

Sāpē.

Ober�turmbanfīrers Oto Krauze mani pratināja ve�selu nedēļu pēc kārtas. Katru dienu. Neko neteicu. Neko nepasacīju. Un tikai tad, kad radas nopietni draudi manai dzīvībai, viņ� lika mieru. Ļāva atpūsties. Es viss biju viens liels, jēls, asiņojo�s gaļas ga�bals � Laipnais ober�turmbanfīrers Oto Krauze bija tik laipns, ka pat pavēlēja mani ievietot cietuma laza�retē �

Labais, cēlais un �ēlsirdīgais bende �

Ansis Zars sēdēja savā istabā un pār�ķirstīja lekciju pierakstus. Ārēji viņ� vienmēr bija ļoti mierīgs un nosvērts. Nekad nepazina bailes. Nekad nebija sli�mojis. Un bija apveltīts ar lielu fizisku spēku. Pēc ārējā izskata viņ� nebija ne skaists, ne neglits. Nor�māla izskata puisis, bet meitenēm viņ� tomēr patika. Un arī pats pēc rakstura un temperamenta nebūt ne�bija nekāds svētais vai askēts, kur� bēg vai izvairās no daudzajiem dzīves vilinājumiem� Viņ� bie�i gāja uz studentu ballēm, un bie�i radās īslaicīgi jūtu uzliesmojumi, īslaicīgi piedzīvojumi un aizrau�anās. Bet viņ� nekad nevienai meitenei nebija melojis, ne�kad nevienai meitenei vai sievietei neko nebija solījis. Viņ� vienmēr bija rīkojies un uzvedies kā jebkur� daudzmaz godīgs vīrietis, kur� vēl nedomā savu dzīvi saistīt ar kādu konkrētu sievieti. To, ko vīrietis pa�rasti vēlas no sievietes, viņ� dabūja arī bez meliem, tuk�iem solījumiem vai izlik�anās �

Bet tagad Ansis juta, ka varbūt ir pienācis tas mirklis� Viņ� neglābjami juta, ka ir iemīlējies

Inesē un ka tas ir nesalīdzināmi nopietnāk par visiem viņa iepriek�ējiem piedzīvojumiem. Ansis saprata, ka tas nav tikai īslaicīgs kaisles uzliesmojums, jo tad jau tam vajadzēja apdzist tūlīt pēc viņu pirmās nakts � Bet nē. Tie�i otrādi. It sevi�ķi vēl tādēļ, ka ne tā nakts, ne Inese nesagādāja gandrīz nekādu prieku vai baudu. Bija tikai pamatīga vil�anās. Jā, Inese vairs nebija nevainīga, bet gultā tomēr uzve�dās tik nemākulīgi kā jauna skolniece. Viņa gan cen�tās, sākot jau ar izģērb�anos, notēlot daudz pieredzē�ju�u sievieti, bet nekas no tā neiznāca. Gultā neko nenoslēpsi, neapmānīsi. Katra ķermeņa kustība, katra rīcība, katrs vārds un pat dziļāks elpas vilciens ir ļoti patiess, jo gandrīz vienmēr tic ir neapzināti. Ne jau par velti saka, ka cilvēks nekur nav tik patiess kā mīlestībā.

Un tagad tā beidzot atnākusi. Ansis Zars vienīgi nopriecājās, ka tā neatskrēja da�us mēne�us agrāk � eksāmenu laikā.

Bet Inese ir malacis. Viņai �ī mīlestība atnāca tie�i iestāju pārbaudījumu brīdī. Un tomēr Inese izturēja. Viņa visus eksāmenus nolika uz pieci. Pat ķīmiju. Var būt, ka tie�i mīlestība palīdzēja. Varbūt �is bija viens no tiem retajiem gadījumiem, kad mīlestība palīdz, nevis traucē, kad mīlestība nevis satricina, izārda vai pat izposta dzīvi, bet gan dara to stip�rāku vai rada pilnīgi no jauna.

Inese par katru cenu, ar apbrīnojamu neatlaidību, pat ar kaut kādu drūmu izmisumu gribēja kļūt par ārsti. Viņa, gatavojoties eksāmeniem, pārtrauca pat satikties. Viņa Ansi vienkār�i padzina.

�Es gribu kļūt ķirurgs, tāpat kā tu. Es vēlāk gribu kopā ar tevi strādāt. Es gribu kopā ar tevi dzīvot. Bet tagad ej un pazūdi! Nerādies! Citādi man vajadzēs domāt tikai par tevi un ne par ko citu. Palīdzi man!�

Un tagad Inese Rozīte ir uzvarējusi.

Viņi abi ir uzvarēju�i.

Bet nekas jau nav beidzies. Viss tikai sāksies. Un priek�ā būs vel daudzi, daudzi eksāmeni . . . Pa�i grūtākie, visnopietnākie. Par tiem vairs neviens atzī�mes neliks. Neizturē�anas gadījumā jums būs jāmaksā ar negulētām naktīm, uztraukumiem, sāpēm un bē�dām, vientulību un vil�anos, ar savu vai citu dzīvi un varbūt pat dzīvību �

Turieties, zēni! Lai jums labi veicas! Es par jums abiem turē�u īk�ķi.

Patiesībā tas ta�u tikai tāds sīkums vien ir � uzva�rēt dzī\ i . . .

Istabā ienaca Biruta. Viņa bija skaista slaida au�guma tum�mate. Divus gadus jaunāka par Ansi. Stu�dēja universitātes �urnālistikas fakultātē, bija sporta meistare mākslas vingro�ana, mīlēja labi ģerbties un līdz sirds dziļumiem neieredzēja vājus, gļēvus un neuzņēmīgus cilvēkus. Pa�laik bija pārgājusi piektaja kursā un vēl atradās mācību praksē.

Viņa pārsteigta paskatījās uz brāli.

������� Joprojām zubries? Tev vēl pa �iem se�iem ga�diem nav apnicis?

������� Kā redzi, māsiņ. Jāatsvaidzina atmiņa. Man ta�u jau pēc nedēļas jābrauc uz Valmieru.

��� Bail?

��� Ne, bet ta savadi ir.

��� Kas tur ir galvenais ārsts?

��� Laucis.

��� Un kāds ir?

�������� Ta nekas. �ķiet tīri lāga vīrs. Vēl jauns. Vienīgi izskatas tāds stipri iedomīgs.

��� Dro�i vien ir par ko.

�������� Lai ari ir. Tamdēļ jau nevajag tūlīt celt degunu gaisā.

�������� Ja ir par ko, tad var arī cclt! Lai uz zemi ska�tās tie, kuri neko nespej!

��� Bet ko tu pati spēj?

��� Neko! Tādēļ jau arī neskatos gaisā, bet grāma�tās!

��� Kas tev jādara?

������� Jāraksta apskats �Jaunie�a tēls latvie�u pa�domju jaunākajā literatūrā�. Varē�u izrakstīties pēc sirds patikas.

�������� Nez vai nu tik viegli varēsi. Es dro�i vien neuz�rakstītu. Cik tad mums vispār ir tās literatūras par mūsdienu jaunatni?

�������� Kaut kas jau ir. Pamatā ņem�u Andreja Dripes daiļradi.

��� Tad tik pūcē vaļā! Viņ� raksta tīri pieklājīgi.

Patiesi, brālīt, galvenais � patiesi! Tu nezini,

kur ir �Pēdējā barjera�?

��� Kaut kur jau tepat vajag būt.

Biruta piegāja pie lielā grāmatplaukta un vērīgi ar acīm tam pārbrauca pāri.

��� Atradu!

��� Parlasīsi vēlreiz?

��� Gandrīz.

��� Kur tev tagad vajadzēs iet praksē?

��� Uz �Literatūru un Mākslu�. Mazliet baigi.

�� Kādēļ?

�������� Kā nekā rakstnieku un mākslinieku avīze. Tāda solīda. Ne tā kā �Darba Balss� vai �Sports�.

��� Tad tev jau tur ir īstā vieta! Pati arī pēdējā laikā kļūsti tāda solīda, daudz nosvērtāka.

Biruta iesmējās.

��� Vecums, brālīt, vecums!

��� Kā klājas Jurim? Kāpēc vairs nepiekāpj?

�������� Aizņemts. Sāk jau strādāt pie diplomdarba. Braukā pa visādām rūpnīcām.

��� Kā tev ar viņu īsti ir? Viss kārtībā vai dēlis?

��� Kārtībā! Bet kā pa�am?

��� Laikam jau labi.

��� Skaidri nemazām nezini?

��� Zinu.

��� Tu biji mu|ķis, ka atstāji Viju.

�������� Nē, Birutiņ, tas nepavisam nav tā. Es viņu neat�stāju. Tā vienkār�i sanāca gandrīz pats no sevis.

��� Nevis vienkār�i, brālīt, bet diezgan riebīgi.

������� Var jau būt, � Ansis domīgi sacīja. � Bet vai tad pirmajai mīlestībai vienmēr jāturpinās visu mū�u? Tā bija tikai aizrau�anās. Tiesa, daudz spēcīgāka un ilgāka par citām, bet diem�ēl tikai aizrau�anās.

�������� Nebija gan! � Biruta iesaucās. � Nevajag apmānīt pa�am sevi! Tā tikai pamatskolas skolotāji mums teica, ka jaunībā nekādas mīlestības neesot. Muļķības! Ko tās vecmeitas zina! Pavisam īsti un patiesi var mīlēt vienīgi jaunībā. Un tikai! Un tikai pirmo reizi! Tā vienmēr ir tā visīstākā. Vēlāk noteikti sākas gan pieradums, gan izlik�anās, gan tie�i �ī aizrau�anās. Pieaugu�ie viens otru dro�i vien mīl vairāk ar pieredzi, ar rutīnu nekā ar patiesām jū�tām.

��� Vai tad tu joprojām vēl domā, ka esam bērni?

�������� Nē, brālīt, par lielu no�ēlu � nē. Un tamdēļ mums arvien grūtāk un sare�ģītāk sāk iet.

��� Pa�i vien jau sare�ģījam.

��� Protams! Kas tev lika pamest Viju?

��� Neviens. To es izdomāju pats.

��� Un ko Inese? Arī mīl?

Ansis domīgs klusēja.

��� Viņa tevi mīl?

������� Jā, - Ansis beidzot atbildēja. � Vismaz tam ļoti gribētos ticēt.

��� Un ko viņas sen�i? Kādi tie ir?

������� Vecais tā vēl nekas, bet muteri nevaru ciest. Gluma kā zutis un baigi aprobe�ota.

��� Toties turīgi!

������� Jā, par naudas trūkumu gan viņi laikam nekad nesūdzas. Langstiņos māja ar dārzu, bet Rīgā liels dzīvoklis. Vēl jaunā volga.

��� Vai tad Ineses tēvs strādā par ministru?

�������� Nē. Bez tam man �ķiet, ka ministri tik labi nemaz nedzīvo. Ineses tēvs ir kādas celtniecības pār�valdes priek�nieks.

������� Tad jau nav nekāds brīnums, ka var tikt pie mājas!

������� Viņ� piedalījies arī karā, bijis pagrīdnieks vai izlūks kā mūsu tēvs.

�������� Un, bez �aubām, to lieliski prot izmantot! � Biruta iesaucās. � Dro�i vien vairāki ordeņi, un tagad liels priek�nieks! Bet kādēļ mūsu tēvs ir tikai vienkār�s strādnieks?

��� Viņ� ir meistars.

�������� Nu kāda tur starpība! � Biruta novicināja ro�kas. � Tas pats strādnieks vien ir! Bet vai nevarēja būt direktors? Vai vismaz ceha priek�nieks? Vai viņ� nav karojis? Vai arī viņam nav ordenis? Ir! Bet ne�grib! Ko līdzēja atbrīvot visu Eiropu, izcīnīt brīvību, ja tagad viņ� pa �iem ilgajiem gadiem nespēj sev izcīnīt vismaz jaunu dzīvokli jaunā mājā! Un jāstrādā tas pats melnais darbs kā pirms kara!

Tie�i tai brīdi klusi atvērās durvis, un istabā ienāca Mārtiņ� Zars. Viņ� lēni piegāja pie meitas un maigi uzlika roku uz meitenes galvas.

�������� Nedusmo, meit, � viņ� mazliet skumji sacīja. � Es visu dzirdēju.

��� Bet vai tad tā nav, tēv?

��� Ir, meit, ir, � Mārtiņ� noguru�ā balsī pie�krita.

��� Nu kādēļ tu esi tik neuzņēmīgs? � Biruta uz�prasīja. � Vai tad tie�ām tu neesi pelnījis neko labāku?

��� Nezinu, meit, � Mārtiņ� atteica un apsēdās uz dīvāna gala. � Bet, atklati sakot, es neko arī labāku negribu. Es strādāju to darbu, kas man patīk un ko cs labi protu. Tas dod man gan prieku, gan apmieri�nājumu. Un mums visiem ir gan jumts virs galvas, gan uz galda vienmēr bijusi maize. Ko tad vel, meitiņ?

��� Bet vai tad tadeļ bija vērts karot? � Biruta gandrīz sa�utumā iesaucās. � Vai tādēļ tev bija vērts stāties partijā, lai uz galda būtu tikai tā maizīte? Kā�dēļ citi to visu prot izmantot?

��� Nē, meit, nē! � Mārtiņ� noraido�i papurināja galvu. � Tu tagad spried pavisam aplam. Neviens toreiz necīnījās, neviens nestājās partijā, lai vēlāk kā atalgojumu saņemtu kaut kādus labumus vai priek��rocības. Nē, nē! Visi to darīja aiz visdziļākās pārliecī�bas. Kritu�o dzīvības, viņu asinis, viņu drausmīgās mokās izkliegtie vaidi ir pārāk svēti, un nekāds atal�gojums tos nevar atsvērt.

__� Es runāju par dzīvajiem, � Biruta teica. � Es, tēt, runāju par tevi..

��� Par mani nevajag. Es savu dzīvi esmu nodzīvo�jis tā, kā pats to esmu gribējis un kā da�reiz to vēlē�jies arī liktenis � Un neko tur nevar vairs grozīt. Tagad jūs, bērni .. .

��� Jā, paklausies, tēv! � Ansis, kaut ko atcerēda�mies, ar roku pieskārās viņa plecam. � Vai tu nepa�zīsti tādu Jāni Rozīti?

Mārtiņ� iegrima pārdomās.

������� Neatceros gan, � viņ� beidzot sacīja. � Jānis Rozītis?

�� Ja. Viņ� arī bijis pagrīdnicks.

�������� Kur? � Mārtiņ� stipri ieinteresets ātri pajau�tāja.

�������� Tepat Rīga. Viņu pagrīdes grupu toreiz vadījis kāds Klusais.

Mārtiņ� zibenīgi pielēca kājās un ārkārtīgi izbrīnī�jies ilgi skatījās dela sejā.

�������� Ineses tēvs stāstīja, � Ansis turpināja, � ka tas Klusais būtu varējis izglābties, ja pats pieteiktos gestapo.

�������� Bet viņ� nepieteicās, � Mārtiņ� pārvērstā balsi sacīja.

������� Jā. Un tādēļ fri�i no�āvu�i viņa sievu un abus bērnus. Baigi.

������� Jā, dēls, pavisam baigi, � Mārtiņ� dobji pie�krita un nodrebēja. � To ta ar prātu uzreiz nemaz nevar aptvert.

�������� Vēlāk viņi nobendēju�i arī pa�u Kluso, � Ansis turpināja stāstīt.

Mārtiņ� vēlreiz nodrebēja, tad lēni nostājās blakus Ansim un cie�i, cie�i skatījas viņa sejā. Mārtiņa acīs dega dīvainas ugunis. Un arī balss pēk�ņi kļuva cieta, auksta un pavisam sve�a.

�������� Tu saki, ka Ineses tēvu sauc par Jāni Rozīti un viņ� tev to visu stāstīja?

- Jā, tēv.

�������� Kads viņ� izskatās? � Mārtiņ� asi un pavēlo�i prasīja.

������� Nu tā � � Ansis apmulsa. � Kā lai to pa�saka � Vidēja auguma, iesirms, pliks pakausis, stipri paresns. Acis blāvas un neizteiksmīgas. Bie�i mēdz tas uz ilgāku laiku pievert, un tad liekas, ka viņ� ir

aizmidzis. Zem kreisās acs tuvu degunam liela kārpa. Labajai rokai trūkst divu pirkstu. Tas ari apmēram būtu viss.

Mārtiņam atkal sāka stipri raustīties acu plakstiņi un skaudri notirpa ķermeņa labā puse. Galvā iesmel�dzās asa sāpe. Bija tāda sajūta, it kā tur kāds mē�ģinātu aizdegt ugunskuru �

��� Tad tas ir viņ�. � Mārtiņam dīvaini raustījās lūpas. � Tas noteikti ir viņ�! Jānis Rozītis . . . kur� tik smalki visu zina par Kluso �

��� Tu viņu pazīsti? � Ansis pavaicāja, un arī viņam nez kādēļ pielipa tēva acīm redzamais satrau�kums.

��� Kuru?

��� To Kluso.

�� Jā, dēls, � Mārtiņ� lēni, ar grūtībām teica. � Es viņus pazīstu abus. It sevi�ķi labi pazīstu � Kluso.

��� Bet kāds viņam bija īstais vārds? � Ansis pa�interesējās. � Biruta tagad prakses laikā varētu uz�rakstīt par viņu aprakstu. Tik un tā kaut kas būs jāraksta.

��� īstais vārds? � Mārtiņ� domīgs pārjautāja un pēk�ņi sajuta milzīgu atvieglojumu. Kaut kas neiedo�mājami smags, smacējo�s un sāpīgs novēlās no sirds un krūtīm. Trīsdesmit gadus �is smagums, �ī draus�mīgā neziņa un bezspēcība viņu bija mocījusi, neļā�vusi naktīs gulēt un piespiedusi vērīgi ieskatīties gan�drīz vai katra pretimnācēja sejā. Nu beidzot būs miers. Beidzot atnāks �ī tik ilgi gaidītā Atmaksas stunda. Beidzot piepildīsies mana un visu bojā gā�ju�o Cerība. Beidzot jūs tiksiet Atriebti. Visi. Uz pa�saules tomēr ir Taisnība. Ir �ēlastība, un ir Sods. Tikai nav vietas, kur no tā varētu noslēpties. Manu dīvaino likteni � varbūt �is pēdējais smaids man bija visvajadzīgākais. Ja tas nenotiktu, tad neko daudz nebūtu vērti arī iepriek�ējie. Tu ta�u smaidīji tikai tādēļ, vai ne? Tikai tādēļ, lai pienāktu �ī diena, �is mirklis.

��� Tēt! Ansis prasīja, kāds tam Klusajam bijis īstais vārds. � Biruta saņēma tēva roku. Tā bija ļoti karsta. � Kas ar tevi notiek?

��� īstais vārds? � Mārtiņ� vēlreiz klusi pārjau�tāja, tad vainīgi pasmaidīja. � Viņa īstais vārds ir . . . Mārtiņ� Zars . . .

Biruta ar Ansi spēji satrūkās, paskatījās viens uz otru, tad bezgala izbrīnīju�ies sāka lūkoties uz tēvu.

�� Jā, mīļie bērni, � viņ� sacīja, � es esmu tas Klusais, un es izglābos, pēdējā sekundē izglābos. Mani tomēr neno�āva, kā to viens otrs cerēja. Un cer vēl �odien �

Tad Biruta pēk�ņi kļuva bāla un spēcīgi sakratīja tēva roku.

��� Bet� � Meitene bija pavisam apmulsusi.

�� Tātad arī mūs � mēs . .. Kur tad ir mamma? Tēt.' Kur tad ir mūsu mamma?

��� Tic nolādētie zvēri� � Mārtiņ� ar grūtībām sāka stāstīt, un viņam atkal dīvaini raustījās lūpas.

��� Tomēr nogalināja gan manu sievu, gan abus bēr�nus. Un es viņus nekādi nevarēju izglābt. Es vispār par to vēl neko nezināju. Es būtu ļāvies, lai mani trīs�kārt no�auj, lai sit un nosit, tikai lai viņus atstāj dzī�vus. Bet toreiz man Ojārs Bergs par viņiem neko nepateica . . .

Biruta ar Ansi bija bezgala pārsteigti, pavisam ap�mulsu�i, pat nobiju�ies.

��� Bet mēs? � Biruta satrauktā, neizpratnes pilnā balsī pajautāja. � Mēs, tēv? Kā tad mēs? � Tātad mēs � tātad iznāk� mēs nemaz neesam� tavi bērni?

Mārtiņ� Zars atkal viegli uzlika savu spēcīgo roku uz meitenes galvas un skumji pasmaidīja. Acīmredzot pasaka bija beigusies.

� Esat � - viņ� maigi teica. � Esat, Birutiņ, un tu, Ansi� Esat mani bērni, tikai es neesmu jūsu īstais tēvs � Es jūs paņēmu pavisam maziņus no bērnu nama. Es nezinu, kas ir jūsu vecāki. Un nezinu, kas ar viņiem noticis�

Pagātnes Notikumu Koordinācijas Centrs nekavējo�ties atsūtīja kārtējo telegrammu.

�Mārtiņam Zaram. Steidzo�i! Objekts ir atklāts. Dro�ības deļ � pārbaudiet! Rīkojieties uzmanīgi. Ob�jekts ir atklāts. Atkārtojam. Velreiz visu pārbaudiet!�

Es sēdēju savā nelielajā trīsistabu dzīvoklī, un mani apņēma tumsa. Baidījos iedegt spuldzes. Baidī�jos palikt gaismā. Tumsā vēl joprojām jutos dro�āk.

�o dzīvokli saņēmu tūksto� deviņi simti �etrdesmit piektā gada martā. Līdz tam biju apmeties pie Mar�ģera Girgensona. Es vairs nevarēju dzīvot savā agrā�kajā dzīvoklī uz Ģertrūdes un Avotu ielas stūra. Pēc�kara tur pavadīju tikai vienu nakti. Ar to man pilnīgi pietika. No abu istabu sienām, grīdas un griestiem, no katra istabas kakta pretim raudzījās Lilijas, Birutas un An�a nedzīvās acis � Tās visu laiku raudzījās man sejā, ne mirkli no manis nenovērsa savus sastin�gu�os skatienus, bet neko neredzēja � Visu laiku dzirdēju viņu soļus, dzirdēju, kā Lilija virtuvē ga�tavo vakariņas, kā tur �ķind trauki un katli un ka viņa sarunājas ar bērniem . . . Tad no abu istabu sie�nām, no grīdas un griestiem, no visiem dzīvokļa kak�tiem sāka skanēt Lilijas un bērnu smiekli� Viņi smējās jautri, skaļi, neticami tuvi. Un neticami ilgi. Tikai uz da�iem mirkļiem iestājās dīvains, stindzino�s klusums. Un pec tam es dzirdēju Lilijas drausmīgi skaļos, izmisīgos, jau uz ārprāta robe�as izkliegtos kliedzienus� Tie ne�elīgi plēsa man dzirdi, plosīja krūtis. Abi bērni raudāja. Viņi atskrēja pie manis, ierāpās gulta, novēlas blakus, es skaidri sajutu viņu mazo ķermenī�u siltumu, viņu karstas rokas un karsto elpu, redzēju viņu gai�os matus, zilas acis un baltās bērnu sejas; tās bija noplūdu�as asinīm, visi mati sajauku�ies asiņainā kamolā, asinis plūda, tās aiz�klāja acis, neļāva elpot, viņi smaka savu asiņu straumēs; un tad es dzirdēju Birutas balsi, viņas kluso, lūdzo�o balsi: �Tēti! Kādēļ �is onkulis? � Kā�dēļ viņ� mūs grib? .. . Aizdzen, ludzu, aizdzen to onkuli! . .. Tēti � glāb!� Bet mazais Ansis nerunāja neko. Viņ� bija cie�i apķēries ap kaklu, stipri, stipri apķēries ap kaklu un raudzījās uz mani ar tādām lie�lam, savādām acīm . .. Tikai vēlāk es sapratu, ka �īs acis ir jau miru�as �

Man bija tāda sajūta, ka atkal esmu ieslodzīts Rīgas Centrālcietuma deviņdesmit astotaja kamerā � Vairāk �ai dzīvoklī neesmu atgriezies. Līdz pat pagā�ju�ajai nedēļai nezināju, kas tur dzīvo. Tikai pavisam nesen, ejot pa Avotu ielu, uzmetu acis t ā dzīvokļa logiem. Logs bija atvērts, un tajā stāvēja kāda jauna sieviete, uz rokām turot apmēram pusgadu vecu bērnu. Pirmajā mirklī gribēju viņiem uzsmaidīt, pamāt ar roku, bet tad kaklā, ka parasti, iesprūda auksts, rūg- tens kamols, es ātri nodūru galvu un pasteidzināju gaitu . . .

Gribas ceret un tā arī dro�i vien ir, ka �ī sieviete ar bērnu tur pa naktīm var gulēt pavisam mierīgi�

Tūlīt pēc kara aizgāju uz Valsts dro�ības pārvaldi un visu izstāstīju par Ojāru Bergu. Viņi apsolīja sākt meklē�anu, ievākt ziņas. īespejams, ka Ojārs Bergs aizbēdzis kopā ar vācie�iem. Lai to varētu dro�i no�skaidrot, būs vajadzīgi ilgi, ilgi gadi.. . Pa�reizējā momentā tas ir pilnīgi neiespējami. Mēs ar Marģeru no mūsu �Atriebēju� grupas dzīvi bijām paliku�i tikai divi. L<n tagad es viens. Pret Ojāru Bergu esmu pali�cis vienīgais apsūdzības liecinieks.

�etrdesmit piektā gada pavasarī aizgāju pie Rīgas pilsētas izpildkomitejas priek�sēdētāja un izstāstīju visu par mūsu preto�anās cīņu vācu okupācijas laikā, visu par mūsu �Atriebējiem�, par Ojāru Bergu un par to, ka agrākajā dzīves vietā es dzīvot nevaru, bet Marģeram Girgensonam ir pavisam �aurs dzīvok�lītis �

Priek�sēdētājs izsauca kādu vīru, tas atnesa lielu grāmatu ar vēl neaizņemto dzīvokļu adresēm un pie�dāvāja izvēlēties jebkuru no tiem. Divistabu, trīs- istabu, �etristabu, piecistabu� Man bija vienalga. Izvēlējos pirmo, kas �ai sarakstā bija.

Sāku strādāt rūpnīcā VEF. Gribēju iet atpakaļ uz �Sarkano kvadrātu�, bet tas bija patālu un bez tam Vefā sāka strādāt arī Marģers Girgensons. Spēju no�strādāt tikai pusgadu. Pēc tam sākās ne�ēlīgas kāju un kaulu sāpes. Bie�i uznāca reiboņi un locekļu trīce. Kāju pēdas uztūka, viņi man toreiz vairākas reizes tajas iedzina nokaitētas naglas, un bija tāda sajūta, it kā visu laiku vajadzētu staigāt pa karstām oglēm � Pēc tam vispār vairs nespēju paiet.

Pusotra gada pavadīju Ķemeros. Atlabu. Ar katru turpmāko gadu kļuva arvien labāk, kļuvu arvien spē�cīgāks. Tagad ir pavisam labi. Neviens pat netic, ka man jau ir piecdesmit pieci gadi. Vienīgi tad, kad stipri uztraucos, sāk trīcēt acu plakstiņi, notirpst labā roka vai visa labā puse, un kāju pēdās atkal sajūtu sāpes. Katru gadu, poliklīnikā izdarot profilaktisko apskati un ieraugot manu muguru un kājas, ārsti galvas vien nogroza � Bet tā � nekādas citas vai�nas. Tikai mani sirmie, sirmie, ļoti baltie mati. Sāp un smeldz vienīgi dvēsele, bet to jau dakteri neārstē. Vēl nav izgudrotas tādas zāles. Vēl nav piedzimis tāds zinātņu vīrs.

Un tomēr es ilgi viens neizturēju.

Tikai piecus gadus.

Es gandrīz katru dienu strādāju divas maiņas pēc kārtas. Lai tikai pēc iespējas mazāk atrastos viens. Sad tad pazibēja doma par kādu sievieti, atkal par ģimeni� Mūsu mājā vienu stāvu zemāk dzīvoja kāda trīsdesmitgadīga atraitne, sauca par Vandu, un viņa bija pavisam viena, es katru dienu redzēju, cik viņa ir vientuļa un cik viņai grūti �o vientulību pa�nest � Es jutu, ka arī viņa domā par kādu vīrieti, par ģimeni�

Iespējams, ka �is vīrietis biju cs.

Mēs ta�u vienmēr domājam un ilgojamies vairāk pēc tiem, kas atrodas tuvumā, ko redzi un dzirdi daudz bie�āk par tiem,-kuri dzīvo kaut kur tālu prom vai radu�ies vienīgi mūsu sapņu tēlos.

Es viņai palīdzēju sagādāt malku, to vienmēr sazā�ģēju, saskaldīju un no pagraba uznesu aug�ā. Vien�mēr palīdzēju sīkajos mājas darbos, laboju elektriskos korķus, gludekli, uztaisīju grāmatplauktus, jaunus ķeblī�us un izremontēju dzīvokli.

Tas viss man sagādāja patiesu prieku.

Es vienmēr ar kaut ko biju aizņemts.

Daudz lasīju.

Vandas vīrs �etrdesmit tre�ajā gadā bija iesaukts leģionā un kritis da�as dienas pirms kara beigām.

Mēs kopā pavadījām tikai vienu nakti.

Bet tur nekā nebija no prieka vai baudas.

Tā bija kārtējā sāpju nakts, un to nespēja aizdzīt pat tas, ka man blakus atradās sieviete.

Tie�i otrādi.

Es viņai gulēju blakus un neko nespēju izdarīt. Gulēju vaļējām acīm, un tomēr es redzēju, kā man blakus elpo sieva, un skaidri zināju, ka tā nav mana Lilija, mans baltais, sen nosalu�ais zieds, un gultā atkal ierāpās abi bērni, �oreiz viņi nekliedza, nesmē�jās, neraudāja, arī Lilija klusēja, klusēja, klusēja, viņi visi trīs drausmīgi klusēja un raudzījās manī tādām savādām, sastingu�ām acīm�

� Piedod, Vanda, � es no rīta teicu un noskūp�stīju viņas auksto pieri. Tā es viņu arī nespēju sa�sildīt.

Vanda neko neteica. Viņa tikai skumji pasmaidīja un viegli pa�ūpoja galvu. Varbūt �ī sieviete mani saprata.

Pēc diviem gadiem Vanda nomira.

Klusi novīta vēl viens zieds.

Un es jau tūlīt pēc tās nakts sapratu, ka laikam nekad ne ar vienu sievieti vairs nespē�u būt laimīgs. Mana drausmīgā pagātne, mana Lilija, mana no��ņaugtā mīlestība, mana izpostītā dzīve to neļaus. Tā mū�īgi stāvēs man blakus kā lāsts, kā nepelnīts sods, kā visneuzpērkamākais sargkareivis.

Un tomēr dzīvot viens es ilgāk vairs nespeju.

Es to vienkār�i neizturēju.

Cilvēka vientulība � un varbūt tie�i mājas vientu�lība � bie�i ir daudz neizturamāka par jebkuru visne��ēlīgāko spīdzinā�anu �

Visi papīri bija nokārtoti.

Lūgums, iesniegtās izziņas par dzīvokļa platību, izpeļņu un veselību apstiprinātas pilsētas izpildkomi�tejā, sociālās nodro�inā�anas nodaļā un adoptācijas komisijā. Pēc vairākiem mēne�iem pienāca paziņo�jums, ka varu braukt izvēlēties �

Un tad mani pārņēma pavisam dīvaina, glu�i nepa�rasta sajūta. Mēs varam izvēlēties dzīves vietu, varam izvēlēties ēdienu, tērpus un darba vietas; mēs varam izvēlēties dzīves draugu, ziedus un pat savu likteni; mēs varam izvēlēties grāmatas, kaklasaites un ciga�retes � bet bērnus ta�u parasti� neizvēlas, glu�i tāpat kā bērni nekad neizvēlas savus vecākus � Tas ir Lielais Dabas Noslēpums, Lielā Mīkla, patīkamā, satraukuma pilnā Nezinā�ana, kas tiek atklāta, uzmi�nēta un uzzināta tikai pēc ilgiem, ilgiem gadiem� Vai arī paliek neatklāta, neatminēta un neuzzināta nekad�

Bet tai pa�ā dienā pārliecinājos, ka cs tomēr ne�varēju izvēlēties. Man tika piedāvāts, un cs �o �dā�vanu� varēju tikai vai nu pieņemt, vai atraidīt. Citas iespējas vai izvēles nebija.

Satraukts staigāju pa nelielu telpu, kuras vienā kaktā stāvēja papluku�i palma, bet otrā � blakus logam � pusnokallis gumijkoks, sienas bija nolīmētas puķainām tapetēm, pie tām karājās Krupskajas por�trets. Leonardo da Vin�i slavenās gleznas �Litas ma�donna� krāsaina reprodukcija un kāds neliels bērna zīmējums � rotaļlietas, zaļi koki, dzeltena trīsstāvu māja, brūns ceļ� un melni, melni mākoņi� Spo�ais debess spīdeklis nekur nebija redzams. Bet bērni ta�u parasti savos zīmējumos vienmēr uzzīmē ari sauli�

Pēc apmēram desmit minūtēm atvērās durvis, un �ai telpā ienāca baltā virsvalkā ģerbusies �ā bāreņu nama vadītāja, pie abām rokām turot divus bērnus � Zēnu un meitenīti. F.s no viņiem nespēju atraut ska�tienu. Visā ķermenī sajutu strauji ieplūstam karstumu un lielu satraukumu.

� Zēnam ir apmēram �etri, bet meitenei divi gadi, � vadītāja teica un noglaudīja bērniem galvas. Varēja skaidri redzēt, ka meitenīte tikai nupat kā pār�stājusi raudāt, � acu plakstiņi sasarku�i, un pāri

vaigiem stiepās divas garas, gai�as svītras � Pir�majā brīdī viņi man nepatika. Puika �ķita neglīts, tāds kā sabozies un nikns �

�������� Vai jūsu iestādē vairāk bērnu nav? � es klusi painteresējos.

�������� Ir, � sieviete atbildēja. � Tuvu pie �etriem simtiem.

������� Vai es nevarētu tos apskatīt? Es gribētu pats�

��� Nē, to jūs nevarat, � vadītāja stingri noteica.

��� Kādēļ?

��� Tas ta ir pieņemts. Bērnus izvēlamies mēs.

��� Un pēc kā jūs izvēloties vadāties?

Vadītāja nedaudz apmulsa.

�������� Jūs ta�u uzrakstījāt, ka gribat zēnu un meite�nīti?

�������� Jā, � es piekritu. � Es gribu zēnu un meite�nīti.

�������� Viņi ir labi, � sieviete sacīja. � Puika pēc rak�stura tāds ātrāks, bet neesmu novērojusi, ka būtu kādam sitis, melojis vai vispār kādam nodarījis pāri. Viņ� ir labs, varbūt da�reiz vienīgi tāds iecirtīgs, iespītējas, bet meitene� vēl jau dikti maziņa. Bie�i raud.

��� Kas ir viņu vecāki? � es uzprasīju.

�������� Nezinām. Nav nekādu pieturas punktu. Bet, ja arī zinātu, mēs jums tik un tā neko par viņiem ne�drīkstētu stāstīt.

�� Jums ir daudz aizliegumu.

��� Jā. Tas viss tiek darīts bērnu labā.

������� Vēl viens jautājums. Vai arī es varē�u būt abso�lūti dro�s, ka �o bērnu vecāki nekad neuzzinās �

������� Absolūti dro�s. Ja vecāki ir dzīvi, tic nekad neuz�zinās, pie kā viņu bērni dzīvo vai atrodas.

��� Tas tā ir vienmēr?

��� Nē. Tas attiecas tikai uz adoptētiem bērniem.

��� Saprotu. Vai jūs esat pilnīgi pārliecināta, ka viņi abi ir brālis un māsa? Tas ir būtiski svarīgi.

��� Jā, � vadītāja sacīja. � Viņi ir māsa un brālis. Pavisam noteikti.

��� Tad ir labi, � es domīgi teicu.

Meitenīte negaidot sāka skaļi raudāt. Zēns piegāja klāt un mēģināja māsiņu nomierināt.

Atkal sajutu ķermeni ieplūstam karstumu un tikko spēju novaldīt asaras. Kaut kas ļoti aizkustino�s bija �ā zēna rīcībā un meitenes skaļajos �ņukstos. No manas biju�ās dzīves, no aizgāju�ajiem gadiem saltie pagātnes vēji sejā atkal iepūta kaut ko ļoti tuvu, pa�zīstamu, tik bie�i redzētu � Un es pārsteigts nobrīnī�jos, kā vispār tik ilgus gadus biju spējis nodzīvot bez dzīvu bērnu smiekliem un asarām �

��� Jūs viņus ņemsiet? � sieviete nedro�ā balsī pajautāja. � Viņi ir labi.

�� Jā. Es viņus ņem�u.

��� Novēlu jums lielu, lielu laimi, � bāreņu nama vadītāja mums priecīgā sacīja. � Esiet laimīgi visu mū�u, jo ne jau pie visiem tā laime atnāk.

��� Paldies, � es teicu un saņēmu bērnu siltās roci�ņas. � Mēs visi trīs pacentīsimies �

��� Zēnu mēs saucām par Kasparu, bet meitenīti par Anitu, � vadītāja vēl pastāstīja.

��� Nekas, � es pasmaidīju. � Turpmāk viņus sauk�u par Birutu un Ansi�

Un tad mana dzīve krasi pārvērtās. Tā ieguva daudz lielāku jēgu, lielāku vērtību. Es atkal par kaut ko biju atbildīgs. Katra diena nesa prieku � un sā�pes. Vakaros vērojot, kā viņi spēlējās, draiskojās, es priecājos līdzi ar viņiem. Katru svētdienu braucām vai nu uz Me�aparku, uz Zooloģisko dārzu, vai gājām uz Leļļu teātri, uz visiem bērnu rītiem, vai tāpat vien pastaigāties pa Rīgas parkiem. Bet tad mani arvien bie�āk pārņēma dīvainas sajūtas. Bērni man ātri pie�ķērās, un, katru dienu redzot viņu priecīgās sejas, es izjutu asu skaudību, greizsirdību, �ēlumu un sāpes � Viņi tomēr nebija mani bērni. Lai kā pūlējos sev iestāstīt, apmānīt, pierunāt pats sevi � neizdevās. Es skaidri zināju, ka tie nav mani bērni. Tos ne�jau�i vai mīlestībā radīju�i citi. Mani bērni ir nosisti, ir nogalināti. Un, kad es par to domāju, kad redzēju �os sve�os bērnus, mani bie�i sagrāba naids un izmisums. Kādēļ viņi var dzīvot, kādēļ viņi var spēlē�ties, var smieties, var staigāt ar mani pie rokas, bet mani, mani, mani� mani pa�a? Kādēļ manējiem jā�būt miru�iem? Un kaut es būtu vismaz zinājis viņu kapa vietu! Un tad bija tādi brī�i, tādas dienas un tā�das naktis, kad gribēju no �iem bērniem atteikties, gribēju tos aizvest atpakaļ uz bāreņu namu, bet abi bērni manī skatījās ar tik uzticīgām acīm, ar tādu paļāvību un ticību, ka gribējās kliegt, kaukt, bēgt, izmesties laukā pa logu, pazust. Nebūt. Bet nekad neko tamlīdzīgu pat nemēģināju darīt. Es tikai cie�āk sakodu zobus. Bija vēl iespēja sajukt prātā. Es vēl cie�āk sakodu zobus. Toreiz mani spīdzināja ober- �turmbanfīrers Oto Krauze. Tagad mani spīdzina � dzīve. Un cs vēlreiz cie�i sakodu zobus. Gāja dienas, nedēļas un mēne�i, un pēc tam arvien ātrāk sāka ripot gadi, un ar katru dienu, katru aizejo�o gadu mana Lielā Sāpe pamazām apdzisa. Gruzdēt gan gruzd vēl �odien, bet tagad tā jau vairs neizraisa tādu izmi�sumu, tādas mokas kā toreiz. Mani abi bērni un labais dakteris Laiks tai virsū uzsēju�i pamatīgas saites. Tās, protams, rētas pilnīgi aizdziedēt nevar, bet ne�viens tās arī vairs nespēs saraut. Ne es, ne gadī�jums, ne laiks. Nekas.

Un tomēr �

Jānis Rozītis ārkārtīgi uztraukts jau apmēram pus�stundu skraidīja no viena istabas gala uz otru. Viņ� bija izģērbies kreklā, kājās, kā parasti, uzvilcis siltas kamiejvilnas �ības un gandrīz nepārtraukti slaucīja sviedrus.

��� Nu rimsties tak! � Milda uz mirkli pārtrauca adī�anu un jau kuro reizi uzmanīgi paskatījās uz vīru. � Tu pēdējā laikā tīri kā jocīgs palicis. Kas ar tevi notiek? Skraidi kā pa karstām oglēm!

��� Un ir jau ar! � Jānis apstājās, lai kārtējo reizi nosusinātu pieri un vaigus. � Vēl trakāk! Kas gan to būtu domājis! Kas to varēja paredzēt!

Tik tie�ām. Viņ� to nekādi nespēja paredzēt. Viss jau sen bija noklusis. Viss aizmirsies. Pagātne iemū�rēta mājas pamatos. Tā aizmirsta bērnos, ģimenes labklājībā un nerimtīgā darbā. Virs pagātnes jau zie- deja puķes. Virs pagātnes notikumiem ienācās augļi. Virs pagātnes piedzīvojumiem nogatavojās gurķi un tomāti. Pagātne bija dziļi ietriekta zeme, un katru pavasari tai vēl virsū uzgāza pamatīgu mēslu kaudzi� Bet nekā. Atklāti sakot, visa tā pagātne bija viena vienīga mēslu �upa. Un tā atkal sāk smir�dēt. Nejauki, riebīgi, smacējo�i smirdēt. Jānis Rozītis sev nekādi nevarēja piedot to vakaru, tos da�us lielī�bas mirkļus, kad tam sve�ajam puisim pieminēja karu, pagrīdi� Kluso. Nu kāds velns mani toreiz dīdīja! Kāds velns lika atvērt muti! Ilgi, ilgi es biju klusējis. Neviens nekā nezina. Neviens pat nenojau�. Un es tā būtu varējis klusēt līdz mū�a beigām. Se tev! Viens mirklis � un dzīve pagalam. Mū�a beigas pienāks daudz agrāk, nekā cerēts. Bet cerēt vēl var. Var! Tas puika dro�i vien tēvam neko vēl nav izstās�tījis. Dro�i! Vai nu viņam prātā būs paliku�i tādi sīkumi? Tagad pats svarīgākais, lai viņ� tos aizmirstu pavisam. Lai nekas viņam tos neatgādinātu. Un, lai tas tā varētu notikt, viņam mani jāaizmirst, jāaizmirst �ī māja un Inese. Viss! Lai viņam turpmākajā dzīvē par to vakaru, par to mūsu sarunu nekas vairs neatgā�dinātu. Jā! Lai viņ� visu to aizmirst nelaimīgās mīles�tības sāpēs. Lai izraud rūgtās asarās. Inesi viņam vairs neredzēt. Es neapdauzī�os. Lai kārtējo reizi ap- dauzas citi. Arī �is notikums kļūs tikai par Pagātni. Ne vairāk, ne mazak. Atkal ziedēs puķes, kokos ienāk�sies augļi un dobēs sārtosies tomāti� Pagātne iegrims vēl dziļāk. Tā pazudīs. Tā � O, mani mīļie dievi! Kaut nu tie nebūtu tikai sapņi! Kaut nebūtu!

��� Darbā atkal nepatik�anas? � Milda vēlreiz pār�trauca adī�anu un uzmeta vērīgu skatienu vīra pie- sarku�ajai sejai. � Atkal laikus nevari nodot kādu māju? Es jau arī saku, ka tas viss tikai no tās trakās- dzer�anas. Kā tad! Kas tad cels, kas mūrēs, kas krā�sos, ja vīri caurām dienām tikai plītē! Un arī amat�nieki ta�u nav vairs tie. Ne, ne! Labi vēl, ka vispār kaut ko uzceļ, bet par tiem grafikiem un plāniem nav daudz ko uztraukties. Labāk saudzē sirdi un nervus! Tie ir dārgāki par jebkuru māju! Un, ja nevari vairs turēt, ej pensijā!

��� Tu neko nesaproti, siev. Tu neko nezini, � Jā�nis Rozītis ar grūtībām izdvesa un sāka atkal staigāt.

��� Zinu gan! Un sāc jau vien klapatot personālo pensiju! Cīnījies tu esi � kādēļ ne? Gan jau iedos. Tad būs vismaz simt divdesmit rubļu mēnesī, un va�rēsi mierīgi audzēt rozes un agrās tuipītes. �ogad gāja pa trim �etriem rubļiem gabalā, bet nākamgad varbūt jau varēs prasīt piecus vai pat visus se�us!

��� Apklusti! � Jānis iebrēcās. � Tagad man ne rozes, nc rubļi prātā!

- Kas tad? � Milda izbrīnā nolaida adīkli. � Varbūt esi samīlējies savā sekretārē? Tā jau tev tāda dikti �erpa ir! Svārciņi tik īsi, ka varēja arī

vispār nevilkt! Tāpat visus tos plikumus var redzēt!

�������� Dieva dēļ, apklusti! � Jānis izmisumā pacēla rokas. � Mūsu Inese valkā daudz īsākus brun�us!

�������� Tā ir Inese! Viņa to drīkst, ja viņai reiz tā patīk!

Jānis Rozītis vērīgi paskatījās apkārt un ieklausī�jās.

��� Kur vina ir?

��� Kas tad?

��� Inese! Kur ir Inese?

������� Tūlīt jau vajaga būt mājās. Teicās aiziet līdz Ligitai.

Jānis Rozītis nostājās blakus sievai.

��� Kā tev patīk tas viņas Ansis? � viņ� uzprasīja.

�������� Ne visai. � Milda savieba seju. � Varēja būt daudz nopietnāks, daudz smalkāks un vispār�

��� Man viņ� arī nepatīk, � Jānis asi pavēstīja.

�� Nekavējoties Inesei jāsaka, lai izbeidz ar viņu sa�tikties. Tūlīt un nekavējoties! Uz to ātrāko!

��� Bet vai tad tik ātri var? � Milda �aubījās.

�� Viņa ta�u laikam to Ansi mīl. Un tad tur nekā ne�var pavēlēt. Ar to viņai pa�ai jātiek galā.

�������� Nekavējoties! � Jānis atkal pacēla balsi. � Es to Ansi vairs negribu savās mājās redzēt! Nekad! Nevienu reizi!

�������� Ūja! � Milda pārsteigumā iepleta acis. � Ko tad viņ� tev tādu nodarījis? Man viņ� arī nepatīk, bet nevar ta�u Inesītei aizliegt ar viņu satikties!

��� Es aizliedzu! � Jānis Rozītis vēl arvien kliedza.

�� Un uz to stingrāko! Vai tad mums vairs nebūs ne�kāda teik�ana par pa�u bērnu?

�������� Nezinu gan, � Milda nogrozīja galvu. � Ine- sīte jau mums tāda paklausīga, ne tā kā Kārlis, aug par bosiku, bet man gan �ķiet, ka �oreiz mums par

Inesi patie�ām nav nekāda teik�ana. Nevar tā pa�teikt � nemīli �ito, mīli to!

��� Es nerunāju ne par kādu mīlestību! Es tikai saku, ka Inese vairs nedrīkst ar to Ansi satikties! Tas arī viss. Lai mīl Ivaru!

��� Es nekādi nesaprotu, kas tev pēk�ņi lēcies? � Milda raustīja plecus. � Ko tas Ansis tev tādu noda�rījis?

��� Izrādās, ka viņ� man ir bīstams, � Jānis klusi sacīja un ar sastingu�u skatienu ieurbās melnās bufe�tes aug�ējos plauktos. � Izrādās, ka viņa tēvs vai, pareizāk sakot, patēvs� Es visu uzzināju. Es re�dzēju � Tas patie�ām ir Klusais. Un es, muļķis, to�reiz sāku stāstīt. �ausmas! Kas tagad būs, siev? Kas tagad notiks?

Jānis Rozitis atkrita krēslā, da�us mirkļus nekustīgi sēdēja, tad atkal strauji uzlēca kājās un sāka skraidīt.

��� Mums no tā An�a jāturas tālāk! Viņam jāaiz�mirst Inese, es, �ī māja! Sis dzīvoklis! Viņam viss ir jāaizmirst! Varbūt viņ� vēl neko nav paspējis pa�teikt �

��� Ko tad? � Milda neko nesaprata. � Kas viņam būtu jāpasaka?

��� Nekas! � Jānis uztraukumā sāka lauzīt rokas. � Lai dievs nedod, ja viņ� pateiks! Ak, �ausmas, �aus�mas! Tad Klusais uzreiz sapratīs. Visu sapratīs� Un visu pateiks. Un tad būs vakars! Sāksies izmek�lē�ana, dro�i vien arī arests �

��� Ko tu mels! � Beidzot arī Milda sāka nopietni uztraukties. � Kādēļ arestēt? Ko tu esi izdarījis? Nu pasaki ta�u!

��� Nevaru, sieviņ, nevaru! Tikai karā nebija tik vienkār�i, kā par to raksta grāmatās vai rāda ķinītī. Toreiz viss bija daudz sare�ģītāk, o, cik viss toreiz bija sare�ģīti! Un kā toreiz gribējās vēl dzīvot! Dzī�vot! Kur ir Inese?

�������� Nu nomierinies, Jāni, nomierinies! � Milda sāka lūgties. � Ineslte tūlīt būs klāt, ej atlaidies, es tev atnesī�u liepziedu tēju, sataisī�u ar medutiņu, ej atgulies, palasi avīzi�

�������� Degvīnu! � Jānis pavēlēja. � Pilnu glāzi ar degvīnu!

Milda a�i piecēlās un pieskrēja pie bufetes.

�������� Tūlīt būs, tūlīt es tev ielie�u tavu �ņabīti, tu tikai neuztraucies, ej atlaidies �

Tai brīdī noklaudzēja durvis, un istabā ātri ienāca Inese. Viņai mugurā bija cie�i pieguļo�s svīteris, kas asi izcēla stingrās krūtis, un neticami īsi mākslīgās zam�ādas svārki.

��� Cau!

Jānis ātri izdzēra pasniegto glāzi ar degvīnu, no�slaucīja muti, apņēma Ineses plecus, nosēdināja viņu sev blakus un maigi sacīja:

�������� Paklausies, meitiņ. Nāc apsēdies, manu mīļo meitiņ, apsēdies un uzmanīgi klausies.

Inese izbrīnījusies paskatījās tēva satrauktajās acīs un iekārtojās ērtāk.

��� Es klausos.

�������� Tu kaut ko ēdīsi? � Milda meitai uzprasīja. � Es tūlīt atnesī�u. Es sa�morēju galinu un piecepu vēl klāt�

�������� Liecies mierā ar savām pusdienām! � Jānis asi pārtrauca. � Ej uz virtuvi un sāc jau gatavot vaka�riņas!

��� Bet Inesīte � � Milda apjuka.

�������� Es tak tev teicu � pazudi! � Jānis atkal sāka kliegt. � Ej tamborēt tās savas bumbierenes vir�tuvē!

�������� Traks kas traks! � Milda noteica, paņēma adī�jumu un apvainojusies gāja prom. � Es ta�u adu tev vesti!

��� Ko tu, papu, gribēji? � Inese jautāja.

��� Es tev esmu labs tevs?

��� Jā.

��� Tev kaut kas kādreiz ir trūcis?

��� Nē, nekad.

��� Vai es tev kādreiz neesmu devis naudu?

��� Paldies, papu! Arī nauda man vienmēr bijusi.

��� Vai es neesmu jums uzcēlis māju?

��� Esi.

��� Un dzīvoklis? Un mebeles? Un ma�īna?

Inese sāka smieties.

��� Tu, papu, tu! Tu esi mūsu finansu ģēnijs!

�������� Un tu ta�u negribētu, lai tā visa mums vairs nebūtu?

��� Nu protams! Bet kādēļ lai nebūtu?

�������� Un tu ta�u negribētu, ka � tavs tēvs � Tavs mīļais, labais tēvs �

�������� Kas ar tevi ir, papu? � Inese uztraukusies pie�cēlās kājās. � Ko tu runā? Kas noticis?

�������� Pagaidām vēl nekas, meitiņ, pagaidām nekas. Bet var notikt� Dikti var. Tikai tu mani vari izglābt.

�������� Kas atgadījies? � Inese sāka uztraukties arvien vairāk. � Tu esi pavisam bāls. Slims?

Jānis izmisis saķēra galvu un tikko valdīja asaras. Balss skanēja gau�i �ēlabaini.

��� Tikai tu, meitiņ, tikai tu!

��� Tev vajadzīgas kaut kādas deficīta zāles?

�������� Nē, ne! Es tev gribētu lūgt tikai vienu � pār�trauc satikties ar Ansi! Lai viņ� tevi aizmirst, lai aizmirst mani, mūsu māju� Es tevi ļoti lūdzu!

Inese pilnīgā nesapra�anā atkāpās uz istabas vidu un ilgi skatījās uz saknupu�o tēva augumu.

�� "Kādēļ?

�������� Vajag! Es tagad tev nevaru visu pateikt, bet tā vajag! Ansim �ī māja jāaizmirst�

Inese ilgi klusēja un, pārdomājot dzirdēto, ner�vozi kodīja lūpas.

��� Ja tu tā vēlies � Protams, �o māju viņ� var aiz�mirst. Bet es? Kas notiks ar mani?

��� Tu, meitiņ, esi skaista, tu varēsi dabūt jebkuru citu vīrieti�

��� Bet es citu negribu! Es Ansi mīlu.

Jānis piecēlās, mēģināja ar roku aizskart meitas- plecu, un viņa balss skanēja aizdomīgi maigi.

��� Rīt pat cs mūsu Langstiņu māju, automa�īnu, visu, kas man ir uz krājkases grāmatiņas, apmēram divpadsmit tūksto�us, visu to norakstī�u uz tavu vārdu. Visu, es tikai lūdzu �

��� Nevajag! � Inese iekliedzās un atkāpās vēl da��us soļus tālāk. Neizpratne, izbrīns, apmulsums jau�cās kopā ar vil�anos, pārsteigumu un dusmām. � Iz�beidz! Ja tu gribi, ja jūs abi ar mammu gribat� Tas ir � negribat, ka Ansis �eit nāk � Labi! Viņ� var arī nenākt! To jūs varbūt arī varat aizliegt, bet jūs nekādi nevarat man aizliegt viņu mīlēt!

��� Bet es aizliedzu! � Jānis bargi uzkliedza, un tagad viņa balsī jaudās kaut kas sve�s, nepazīstams,, draudīgs.

��� Neko tu nevari! � Inese aiz niknuma atkliedza pretim. Nupat tika aizskarts kaut kas ļoti svēts, kaut kas tāds, kam viņa ļoti ticēja. � Gribi mani nopirkt,, jā? Esi pieradis, ka visu vari nopirkt, jā? Un visu var pārdot, jā? Bet nekā, papu! Nevar! Mīlestību ne�var! Vari mani nosist, bet to tu neaizliegsi!

��� Muti! � Jānis pavēlēja, un viņa balss kļuva arvien sve�āka, arvien draudīgāka. � Ja gribi dzīvot manā mājā, ēst manu maizi, ģērbties par manu naudu, tad tev mani arī ir jāklausa!

��� Vai tad tie�ām tikai tādēļ? � Inese klusi uz�prasīja.

��� Jā! � Jāņa balss bija galīgi pārvērtusies. Ta�gad tajā jau skaidri varēja saklausīt kaut ko no zvēra. � Un, ja negribi ar labu, es piespiedī�u ar varu!

Inese ilgi sastingusi stāvēja istabas vidū, un viņā visas aizgāju�ās dienas, gadi sajaucās kopā ar tikko dzirdēto sarunu, tēva lūgumiem un pavēlēm, un pēk�ņi kjuva pavisam skumji. Viņa saprata, ka visa iepriek�ējā dzīve, vismaz tā, kas norisa �ā dzīvokļa sienās, bijis liels pa�apmāns, mazs leļļu teātris� Vienīgi īstais un patiesais biju�i �ie divi vasaras mē�ne�i, kad iemīlējās Ansī, viņu satik�anās un viņu naktis, noliktie iestāju pārbaudījumi institūtā un viņu mīlestība.

��� Nevar, � viņa, klusi murminādama, virzījās uz durvīm. � Nekādi nevar. Un ja tu mani negribi� Es varu aiziet.

Inese pie durvīm apstājās, viņas acīs spēji uzlies�moja lepnums, pa�pārliecinātība un niknums.

��� Es pārvācos uz kopmītni! � viņa noteiktā balsī paziņoja. � Man ir apriebu�ās jūsu mū�īgās valodas par tirgus cenām, cik �ogad ieņemsiet no dārza, mū�ī�gās gaudas par sliktajiem laikiem � Pietiek! Pie�tiek arī jūsu uzbāzīgās intereses par manu tikumību? Vai tevi, Inesīt, nav vēl kāds pavedis? Nav! Jūs esat aizmirsu�i, ka es jau sen vairs neesmu bērns, un, kad es to darīju, tad darīju labprātīgi! Gan ar Ivaru, gan Ansi! Pati!

Inese strauji pagrie�as un izskrēja no istabas. Dobji noskanēja ārdurvis. Jānis Rozītis smagnēji apsēdās, atspieda galvu plaukstās un iegrima pārdomās. Bet neko nespēja izdomāt. Skaidrs bija tikai viens � dzīvē izrauts pamatīgs robs � Tā lēnām sāk asiņot. Dzīve lēnām sāk �ūpoties, drebēt, ļodzīties un � kas to lai zin � varbūt pavisam drīz sabruks. Sis dzī�ves pamatā acīmredzot bija ielikti pārāk neizturīgi akmeņi� Pie cementa pārāk daudz piejaukta smilts. Un pats cements jau laikam ari nebūs bijis tās labā�kās markas � Viss bijis viltots, neīsts.

Jānis Rozītis dzirdēja, kā atkal noklaudz ārdurvis un pēc bri�a kāds ienāk istabā.

Tas bija Ivars Dambis. Viņ� nevērīgi pameta ar roku.

��� Sveicināti! Kur Kārlis?

Jānis lēni pagriezās pret ienācēju, bet sveicienu ne�atņēma.

��� Nezinu. Viņ� jau vairāk dzīvo uz ielas.

�������� Un kur Inese? � Ivars painteresējās. � Viņa ir mājās?

Jānis neko neatbildēja. Viņ� ar trulu skatienu vērās uz pazīstamā pui�a augumu un dzirdēja, kā visu laiku ausīs dunēja: �Inese, Inese, Inese �� Pēk�ņi viņa jau noguru�ajās smadzenēs uzliesmoja spilgts zibens. Apskaidrība! �ēlīgie dievi! Tā bija ideja! Tas bija simtprocentīgs glābiņ�!'

Jānis Rozītis uztrūkās kājas un pieskrēja pie Ivara.

�������� Nav arī Ineses� � viņ� satraukts teica. � Nav. Tu kaut kur steidzies? Nē? Gribi vienu �ņa- bīti? Es tūlīt ielie�u, pagaidi, tūlīt�

Viņ� ātri piegāja pie bufetes, izņēma aizsākto pu�deli un piepildīja glazēs.

��� Dzer!

�������� To jau nu var. � Ivars vienaldzīgi paņēma glāzi un izdzēra. � Vai ir kāda bēda?

�������� Kā tad! � Jānis tūlīt atsaucās. � Inese aiz�gāja �

�������� Uz kinci? � Ivars tikpat vienaldzīgi uzpra�sīja.

�������� Es tā pēdējā laikā skatos uz tevi, skatos � � Jānis nicīgi sacīja un atkal piepildīja glāzes. � Arī

uz Kārli skatos un domāju, ka ne velna no jums abiem tomēr nav!

��� Kā � nav? � Ivars lepni izrieza krūtis. � Kam tad ir jābūt?

��� Drosmei jābūt! � Jānis nikni, gandrīz pavēlo�i paskaidroja. � Saproti? Drosmei! Lepnumam! Pa��cieņai! Jābūt īstiem vīrie�iem, nevis lupatām!

��� Kā � nav? � Ivars apvainojās. � Mani pazīst puse Rīgas, cs �

��� Ko tas līdz? � Jānis izsmejo�i noprasīja. � Puspilsēta viņu pazīst! Nu un tad? Bet vai esi aiz�stāvējis Ineses godu? Esi? Un pats savējo � esi? Tu ta�u viņai biji pirmais vīrietis, jā? Biji?

��� Nu, biju, � Ivars negribīgi atzinās.

���� Un tas Kārlis ar! � Jānis turpināja. � Vai ir aizstāvējis māsas godu? Nē! Un tagad Inese atkal aizskrēja pie tā An�a! Es tev, Ivar, pateik�u atklāti � mēs savā jaunībā gan tik viegli savas meitenes citiem neatdevām!

��� Es ar neatdo�u! � Ivars draudo�i novicināja dūres. Viņ� juta, ka tik tie�ām viņa gods ir aiz�skarts.

��� Tad tā arī dari! � Jānis uzmundrināja. � Tas puika tev atņem meiteni, aizvilina pie sevis, neķītri pavedina, samaitā, bet tu neliksies ne zinis? Vai tie��ām tu nevari ar to Ansi parunāt kā vīrs ar vīru? Tev jāatriebj! Tev ta�u dūres kā lāpstas. Kabatā var at�rasties arī nazis! Un beigu beigās tev ta�u ir vēl auto�ma�īna! Uz ceļa viss kas var gadīties� Tu mani saproti? Jeb varbūt baidies?

��� Ilā! � Ivars augstprātīgi nosmējās un ātri izdzēra no jauna piepildīto glāzi. � Visi baidās no manis!

Ivars gāja prom. Pie durvīm vēl apstājās un mieri�no�i pacēla labo roku.

�� Viss būs kārtībā! Es to lietu nokārto�u�

Rīgas Centrālcietuma lazaretē nogulēju veselu mē�nesi. Mugura un kāju pēdas nedaudz apdzija, bet vēl arvien sāpēja sasistie kauli un galva. Seja joprojām bija uztūku�i.

Pēc tam mani atkal izsauca ober�turmbanfīrers Oto Krauze. Izmeklē�anas kamerā viņ� bija viens.

�������� Ka jūtaties? � Krauze tūlīt painteresējās un piedāvā ja uzsmēķēt. Atteicos.

�������� Tā nekas, � es atbildēju. � Sliktāk vairs ne�var �

��� Ceru, ka tie dakteri darīja visu iespējamo.

������� Jā. Tikai tur neviena daktera nebija. Vienkār�i sanitāri un viens feld�eris. Un viņi patie�ām darīja visu iespējamo � Katrs otrais tika noindēts. Katru dienu kādam lika izdzert ��ēlsirdības kafiju�.

Oto Krauze dzēlīgi smīnēja.

�������� Mēs esam humāni, � viņ� teica. � Mēs neļau�jam ilgi mocīties �

�������� Tas tiesa, � e� piekritu. � Humānie velni� Es jūs drausmīgi ienīstu.

�������� Es jūs tāpat, � Krauze sacīja. � Jūs esat ko�munists?

��� Jā.

��� Vai tagad to neno�ēlojat?

��� Nē. Kādēļ?

�������� Nevarētu sacīt, ka pa�laik jums būtu ļoti labi.

������� Tik tie�ām, � cs piekritu. � Manu pa�reizējo stāvokli dro�i vien neapskaustu pat visno�ēlojamā�kais dzīvnieks. Bet mums nekad nav bijis viegli. Tas ir mierinājums. Mazs, bet tomēr �

��� Vai jūs, Mārtiņ Zar, nāve nebaida?

�������� Baida, ober�turmbanfīrera kungs. Da�brīd pat ļoti baida. Es, glu�i tāpat kā jūs, vēl gribētu dzīvot.

Bet pa�reiz �ī mana vēlē�anās diem�ēl nav atkarīga no manis.

�������� Tikai no jums, � Oto Krauze sacīja. � Pado�mājiet.

��� Nav ko domāt, � es atteicu. � Es zinu.

��� Nesteidzieties. Mums laika vēl diezgan.

�������� Nē. Jau no kara pirmās dienas mana dzīvība vairs nepiederēja tikai man. Es savu dzīvi esmu sais�tījis ar citiem, ar savas dzimtenes likteni.

��� Tas sen jau iz�ķirts.

�������� Vai jūs, ober�turmbanfīrera kungs, tam patie��ām ari ticat?

��� Protams. Pat vairāk. Esmu pārliecināts.

�������� Es savukārt esmu pārliecināts, ka tā nekad ne�būs.

��� Jūs esat fanātiķis.

��� Ober�turmbanfīrera kungs, bet Staļingrada �

������� Tas ir tikai viena ģenerāla, vienas karaspēka vie�nības zaudējums! � Krauze piesarcis uztriecās kājās un sāka kliegt. � Viena ģenerāļa, bet ne visas armi�jas zaudējums! Tikai viena ģenerāļa!

Nupat visā Vācijā un okupētajās teritorijās tika at�zīmētas se�u dienu ilgas svinīgas sēras �

Baznīcās notika dievkalpojumi.

Bija slēgti kino, teātri un visas izpriecu vietas.

Vienīgi daudz bie�āk pa Centrālcietuma vārtiem uz Biķernieku priedēm devās smagās automa�īnas �

Daudz bie�āk atskanēja sitieni un �āvieni.

Nepārtraukti dunēja kapsētas zvani.

Vācija sastinga drausmās nojautās.

�������� Būtu ļoti labi, � Krauze auksti sacīja, � ja jūs tomēr atcerētos arī tipogrāfijas atra�anās vietu, sa�karu tīklus un vēl brīvībā eso�os līdzdalībniekus. Bet tagad turpiniet! Es ļoti uzmanīgi klausī�os.

Spīdzinā�ana mani vairs nebaidīja. Nez vai viņi kaut ko vel briesmīgāku spētu izdomāt un ar mani

izdarīt. Acīmredzot viņu rado�ās potences ir jau iz�smeltas. Bet parunāties vēl varam. Kādēļ gan ne? It sevi�ķi, ja �ī patie�ām ir pēdējā reize� Pēdējā iespēja viņiem iespļaut sejā. Pēdējā iespēja izkliegt sevi. Pēdējā iespēja viņus nolādēt. Pēdējā iespēja sevi apzināties.

��� Neko es jums nevaru pateikt. Tipogrāfijas mums nebija, mūsu grupa rīkojās patstāvīgi, un savu biedru uzturē�anās vietas nezinu. Tas arī viss. Varat neko vairāk nejautāt.

Oto Krauze steidzīgi nospieda melno signalizācijas pogu. Tai pa�ā mirkli telpā ienāca �ārfīrers Hugo Vaithofs, Elmārs Zariņ�, bet aiz viņiem apmulsis stāvēja Ojārs Bergs.

Mūsu skatieni sastapās. Ojāram mugurā bija jauns mētelis, �alle un jauni zābaki, galvā hūte. Uzcirties kā frants, riebīgais nodevējs! Saņēmis jau savus Jū- dasa gra�us. Interesanti, cik viņam par to samak�sāja?

��� Mārtiņ Zar, � Krauze svinīgā un apmierinātā balsī teica. � Jūs noorganizējāt un vadījāt nelegālu bruņotu kaujas grupu �Atriebēji�, kura no tūksto� de�viņi simti �etrdesmit pirmā gada augusta līdz �etr�desmit tre�ā gada divpadsmitajam janvārim izrādīja pretestību vācu okupācijas varas iestādēm un sagā�dāja ievērojamus zaudējumus reiha bruņotajiem spē�kiem. Par �o ilgsto�o pretvalstisko rīcību es jums � Mārtiņam Zaram-Klusajam � piesprie�u nāves sodu pakarot! Sods izpildāms nekavējoties!

Elmārs Zariņ�, iesaukts par Bendi, man atgrieza rokas aiz muguras un ieslēdza dzel�os. Tātad tādi izskatās cilvēki, kas man izpildīs nāves sodu, es no�domāju. Sie ir pēdējie cilvēki, kurus es redzē�u.

Un mani atkal pārņēma neiedomājams naids. Ojārs Bergs tikko jau�ami pasmīnēja, un tas tikai �o naidu vēl pavairoja.

�������� Lai jūs visi esat simtkārt nolādēti! � es sāku kliegt. � Lai jums nekad vairs nepiedzimst neviens bērns! Lai pār jūsu lūpām vairs nenāk neviens vārds! Kļūstiet kropļi, kādi jau esat!

Hugo Vaithofs man sejā spēcīgi ietrieca dūri.

Mani pēdējie vārdi, un pēdējais sitiens.

Viss.

Mana dzīve ir beigusies.

Kad mani grūda laukā pa durvīm, es vēl pagriezos un Ojāram Bergam sejā iespļāvu asiņainas siekalas.

��� No�ēlojamais!

Mani izveda iaukā, kur starp otro un tre�o korpusu stāvēja karātavas. Bende kaklā uzmauca cilpu. Neko daudz neatminos. Atceros tikai spo�o sauli, balto sniegu un to, kā cs izmisīgi ccntos atsaukt atmiņā Li�lijas, Birutas un An�a sejas �

Tad viss pazuda.

Viss iegrimu baltā, lipīgā miglā. Varbūt vēl nodo�māju, kādēļ ne tumsā, bet gan baltā, baltā, ļoti lipīgā miglā �

Bet tā vēl nebija Nāve.

Tas tikai bija nāves ģenerālmēģinājums.

Pēc tam notika vēl divi.

Ģenerālmēģinājumi.

Pēc trīs dienām mani ar vēl diviem nepazīstamiem biedriem noveda otrā korpusa pagrabā, iegrūda lielā kamerā, kuras sienas bija apsistas ar baltiem dēļiem.

Vaithofs ar Bendi sāka �aut. Vispirms no�āva to, kas man stāvēja kreisajā pusē, pēc tam otru. Viņi abi klusēdami saļima pie manām kājām.

Vaithofs ar Bendi turpināja �aut. Skaidri dzirdēju, kā lodes �ņākdamas lido gar ausīm un, skaļi smilkstē�damas, ieurbjas dēļos �

Tad viņi �au�anu pārtrauca.

Pēc piecām dienām notika atkārtojums.

Atkal ar diviem biedriem stāvēju pie baltās dēļu sienas un noskatījos, kā viņi tiek no�auti. Tikai �oreiz Vaithofs ar Bendi likās tēmējam rūpīgāk un pēc katra �āviena ieturēja lielāku pauzi.

�odien atceros tikai pa�us faktus, �os notikumus, bet, ko tobrīd domāju, ko izjutu, � neko. Melns plan�kums. Absolūts tuk�ums. Visticamāk, ka tobrīd ne�domāju neko, tādēļ arī neko neatceros. Acīmredzot ir ārkārtīgi grūti par kaut ko domāt, kaut ko atcerēties, kad no neliela attāluma tev virsū vai garām triec vai�rākas lodes un tu nezini, ka tas ir tikai mēģinājums, ka tā ir visizsmalcinātākā spīdzinā�ana . ..

Kad mani uzveda aug�ā, Zigurds Priede nobrīnījās un parādīja spoguli.

Visi mati bija kļuvu�i pilnīgi balti.

Kā sniegs.

Kā tikko izmazgāti linu palagi.

Kā Lilijas līgavas tērps.

Kā manu bērnu sejas.

Pēc �etrām dienām mani atkal izsauca, un Hugo Vaithofs veda uz otrā korpusa pagrabu. Vai atkal �aus? Un �oreiz patie�ām arī no�aus? Tai kamerai pagājām garām. Viņ� klusēdams atslēdza citas dur�vis. Tās atradās pa�ā koridora galā. Vaithofs neko neteica. Viņ� mani �ai kamerā ieslēdza un atstāja vienu. Bet es tur nebiju viens. Tajā atradās �etr�padsmit līķu, un acīmredzot �ī kamera bija cietuma morgs. Es nezinu, kādēļ viņi mani tur ievietoja. Lai parādītu, kāda izskatās telpa, kurā pavisam drīz arī man nāksies atrasties? Lai parādītu, kāda izskatās �mazā atpūtas istaba� pirms do�anās uz elli? Riebīga. Izskatās pavisam riebīga. Netīra. Smird pēc asinīm, urīna un izkārnījumiem. Nelielais elles priek�kamba�ris smird pēc Nāves. Seit nespēlē arfas. Nav zie�do�u dārzu. Nelido eņģeļi. Nedzied koris. �eit draus�mīgi smird pēc nāves. �etrpadsmit izdzēstas dzīvības. Tā ir tikai pagāju�ās nakts ra�a. Un ne sevi�ķi ba�gāta � Krauze, Vaithofs, Zariņ� un Nāve ir piere�dzēju�i arī labākus laikus� Ir biju�as tādas nak�tis� Bet tagad ir rīts. Netālu no griestiem spīd neliels logs. Un es �os līķus redzu pavisam skaidri. Kas viņi tādi ir? Bija � Cilvēki, cīnītāji ar saviem vārdiem un uzvārdiem, ar dzim�anas dienu un savu nāves stundu, un starp pirmo un pēdējo brīdi bija gadi, vienam vairāk, citam mazāk, bija dzīve, kurā tika gan mīlēts, gan nīsts, kaut kas iegūts, kaut kas ilgots, sapņots, piepildīts un bezcerīgi zaudēts. Var�būt tajā pa�ā gadā un varbūt pat tajā pa�ā dienā, kad kāds no jums piedzima, uz �īs pasaules ieradās arī jūsu slepkava � Un varbūt, ka tā tas ir vien�mēr � vienmēr līdz ar Dzīvību piedzimst arī Nāve, tikai ar to at�ķirību, ka Nāve nekad nemirst.

Es sēdēju, muguru atslējis pret dzelzs durvīm, un skatījos uz piecpadsmit līķiem, jo arī sevi jau pie�skaitīju klāt, un domāju par �īm trim savādām lie�tam � Dzīvību, Nāvi un Dzīvi�

Divu cilvēku saplū�ana vienā. Alkas. Ilgas pēc lai�mes. Bēg�ana no vientulības. Prieks. Aicinājums. Mū�īgā vēlē�anās. Mīlestības augstākā kulminācija. Tās mērķa piepildījums. Lielākais garīgo un fizisko spēku sasprindzinājums. Izlādē�anās. Divu cilvēku saplū�ana vienā� Un rodas jauna dzīvība. Rodas gan mans draugs, gan mans ienaidnieks. Gļēvais un drosmīgais. Varonis un nodevējs. Es un tu. Mēs visi.

Aptuvena shēma, izdomāta da�u sekun�u laikā Rī�gas Centrālcietuma morgā.

Sauss sprak�ķis. Tā lūst zari. Nelūst nekas. Nekā nav. Absolūti nekas. Nav pat ne klusuma, ne tumsas.

Nekas. Vienīgi � �is Nekas. Vienīgā realitāte. Vie�nīgā iespējamība. Viss pārējais ir muļķības. Iedomas. Bailes. Ne paradīze, ne elle. Vienīgi � nekas. Pa�skatieties uz �iem �etrpadsmit miru�ajiem cilvēkiem! Redzat? Man tie�i blakus, nosviests kameras stūrī, guļ kāds pusmū�a vīrs ar izdedzinātām acīm, sa�ķaidītam lūpām, caur kurām spīd dzelteni, apdrupu�i zobi. �is vīrs daudz smēķējis un nekad nav lietojis �Chloro- dont� zobu pastu. Pelēks vadmalas uzvalks. Garie vācu armijas zābaki. Dro�i vien laucinieks. Kādēļ viņi negribēja, ka tu redzi savus pēdējos mirkļus? Bet taisni man priek�ā, uzsviesta uz �etriem vīrie�iem, no kuriem es redzu tikai kurpēs ieautas kājas, guļ kāda jauna sieviete. Rokas atsviedusi sānis, mati izspūru�i, seja sasista, uz tās izplūdu�i zilgandzelteni plan�kumi, un viņa skatās tie�i uz mani. Drēbes saplēstas, pareizāk sakot, viņa ir gandrīz kaila. Uz krūtīm melni asinsizplūdumi. Vēdera lejas daļa un kāju ciskas sa�plosītas. Ko viņi gribēju�i no tevis? Un kas tu pati esi bijusi? Bet man pa labi guļ apmēram divdesmitga�dīgs jauneklis, un viņam ar cirvi vai kādu citu priek��metu pārsista galva. Visa seja melna, bet pierē starp sarecēju�ām asinīm spilgti izdalās da�as baltas kaulu �ķembas. Da�as smadzeņu piles. Mugurā glīts, rū�tains uzvalks, kaklasaite. Un uz pirksta pat laulības gredzens. Nekas. Ja tas ir zelta, tad kapra�i novilks. Un tā jūs visi �eit guļat, guļat mēmi un klusi, jo pati nāve ir mēma un klusa. Pirms tam bija prieks, bija cīņa, pārpratums vai nodevība un neizmērojamas sāpes, drausmīgs pazemojums. Bet tagad ir miers. Viss, kas notiek uz �ās zemes, �ai pasaulē ir vērtīgs un nozīmīgs tikai līdz tam brīdim, kamēr vēl elpojam, kamēr var sataustīt pulsu. Pēc tam ir miers. Pa�laik es redzu �etrpadsmit drausmīgas nāves. Bet ir arī mierīgas, dabiskas un pat skaistas. Piemēram, kad nomirst vecs, vecs un ļoti labs cilvēks. Tad nāve ir skaista. Bet �īs te ir riebīgas. Smirdīgas. Drausmī�gas. Agras. Varmācīgas. Ne�ēlīgas. Rupjas. Nevaja�dzīgas. Pati jūsu aizie�ana ir bijusi briesmīga. Un briesmīgi tie cilvēki, kas jums lika aiziet. Bet tagad ir labi. Tagad nekas vairs nesāp. Neviena priek�ā nav jāpazemojas. Tagad ir miers. Tagad ir atpūta. Tagad nāve ir lieli svētki. Lielā Brālība. Mēs atkal atgrie�a�mies tur, kur jau kādreiz bijām, � nekur �

Skatīts un apcerēts da�u minū�u laikā Rīgas Cen�trālcietuma morgā.

Dzīve� Taisni novilkta līnija no pirmā līdz pēdē�jam punktam? Krustota, punktota līnija? Varbūt ne�maz nekādas līnijas nav? Ir tikai lēciens, kritiens? Nepārtraukts skrējiens pretim savai nāvei. Viens to sasniedz ātrāk, cits vēlāk, bet sasniedz visi. Kaut stāvi uz vietas � melno fini�a lentīti tu tomēr pār�rausi. Un neko tur nevar izdarīt. Nevar pa stadiona skrejceļu riņķot mū�īgi. Nevar. Tie neuzpērkamie Laika tiesne�i� Viņiem ir precīzi pulksteņi. Ļoti precīzi. Un tos nevar ne samaitāt, ne nozagt. Tu tikai riņķo, riņķo � Nav svarīgi� Protams, starta līnija ir jāatceras. Tāpat nedrīkst aizmirst arī fini�a līniju. Nedrīkst aizmirst ne pirmo, ne pēdējo punktu. Bet līnija tomēr jānovelk. Svarīgi, kas notiek starp �iem diviem punktiem. Taisna, krustota, punktota līnija? Kādu to uzzīmēsi? Treknu, tievu, baltu, melnu? Daudz�krāsainu? Tad, kad jau guli �ādā kamerā un tev virsū vairākās kārtās uzkrauti tādi pa�i līķi kā tu, principā tas ir vienalga. Tad, kad guli jau bedrē un tev virsū ir uzkrauts divus metrus biezs smil�u slānis, arī prin�cipā tas ir vienalga. Jo vairāk nekā nav. Tev. Nekas. Punktiņi izzudu�i. Līnija izgaisusi. Laiks ar savu lielo dzē�gumiju to izdzēsis. Paliek tikai balta papīra lapa. Balts sniega lauks. Varētu sākt visu no jauna, bet� daba nav bijusi muļķe. Viss jāmēģina izdarīt tai niecīgajā laika sprīdī, kamēr dzīvo. Viss jāmē�ģina paspēt �ai dzīvē. Citas jau nebūs. Būs tikai Lie�lais Nekas. Tādēļ svarīgs un nozīmīgs ir tikai �is mirklis, �is brīdis, �ī diena, �ī dzīve. Es neno�ēloju, ka esmu dzīvojis. Tāpat kā neko neno�ēlo�u, kad mir�u. Lai nāk tas Hugo Vaithofs un ietriec man pa�kausī lodi. Man nav bail. Nemaz nav bail. Es savu dzīvi esmu nodzīvojis. Bezgala īsu � tikai div�desmit piecus gadus, un tomēr tā bijusi pārpārēm pārpildīta gan ar prieku, gan sāpēm. Cits to visu nesalasītu pat piecos garos mū�os. Esmu pārāk daudz zaudējis �ajos divdesmit piecos gados. Ļoti daudz. Māti, tēvu, jaunāko māsu, sievu, divus bērnus un ap�mēram desmit tuvus, uzticamus draugus. Tā kā būtu mazliet par daudz tik jaunam puisim kā cs. Naudas man nekad nav bijis sevi�ķi daudz, toties tagad esmu bagāts ar nāvēm� Man visas kabatas pilnas ar nā�vēm, un pat �is pagrabs gandrīz piekrauts līdz aug�ai, un nāves ir visapkārt, un tu vari tās ņemt, dot citiem un pats kļūt par nāvi� Drausmīgi sāp galva� Viegli, viegli reibst. Nāve dvako pēc asinīm. Un man dzīve� Bet nav jau tikai zaudējumi. Es ta�u �ais divdesmit piecos gados arī ieguvu gan māti, tēvu, jaunāko māsu, sievu, divus bērnus, gan daudzus uzti�camus draugus. Un vēl esmu ieguvis atziņu, ka bija tomēr vērts nodzīvot �os divdesmit piecus gadus, jo es bez visa cita vēl iepazinu arī dzimtenes mīlestību un naidu pret tās ienaidniekiem un apzinājos, ka cil�vēks nekad neko nedara velti, un arī mūsu cīņa nav bijusi velta, un tādēļ es neko neno�eloju, un man nemaz nav bail nomirt. Esmu bijis �ā divdesmitā gadsimta, �ā drausmīgā kara pavisam mazs, neievē�rojams cīnītājs, un tomēr esmu mēģinājis �o zemi aizstāvēt� Tas arī piepildījis un attaisnojis manu īso dzīvi. Mani no�aus, piemetīs klāt pie �iem �etrpadsmit līķiem, un tad mēs būsim piecpadsmit. Nu un tad? Mana dzīve, mana dzīvība un mana nāve � Es tik�u iemests tajā lielajā, bezgala dziļajā Melnajā Bedrē, kur �is kar� jau iemetis vairāk par desmit mil�joniem un dro�i vien iemetīs vēl tikpat daudz � Kas gan ir mana dzīve, mana dzīvība un mana nāve, salī�dzinot ar visu �o lielo kaudzi? � Bet, kamēr es vēl elpoju, kamēr es redzu, kamēr vēl varu sajust sitam pulsu, esmu laimīgs, ka neesmu gulējis krūmos, ne�esmu bēdzis, bet cīnījies � Un tādēļ nomirt nav bail. Esmu izpildījis savu pienākumu. Esmu �o zemi, uz kuras piedzimu, aizstāvējis, un tādēļ pavisam mie�rīgs varu atkal pārtapt par �o pa�u mīļo, tuvo ze�mīti � Man nav bail. Un vēl es jūtos laimīgs, vis�maz �ajos pēdējos dzīves mirkļos varu justies laimīgs tādēļ, ka nekad neesmu padevies. Viņi mani nav salauzu�i. Varēs atnākt tas Vaithofs un man pa�kausī ietriekt lodi. Varēs atnākt Zariņ� un man atkal ap kaklu apmest cilpu. Varēs atnākt tas solista dēls un man ar dzelzs stieņiem sadragāt galvu. To viņi vēl var. Bet, lai kas ar mani notiktu, cs nekad savā dzīvē neesmu teicis un nekad neteik�u � �es padodos�. Nē! Jūs mani varat iznīcināt, varat no��aut, pakārt, nosist, no�ņaugt, bet nekad jūs mani neuzvarēsiet. Nekad! Nekad jūs no manis nedzirdēsiet �os visriebīgākos, cilvēka cieņu un visu viņa esību vispazemojo�ākos vārdus � �es padodos�. Nē! Esmu pietiekami stiprs. Jebkura cilvēka dzīve � īsa vai gara � kļūst attaisnojama, tai ir nozīme, jēga un ārkārtīga vērtība, ja esi palīdzējis savai zemei, ja esi kā draugam tai steidzies palīgā un ja nekad neesi padevies. Ne grūtībām, bailēm, sāpēm, izmisumam, ne ienaidniekam. Nekam. Un galu galā arī sev. Tu vienmēr būsi Uzvarētājs. Tu jau esi Uzvarētājs.

Visu to pārdomājis un vēlreiz apzinājies da�u stundu laikā Rīgas Centrālcietuma morgā.

Ober�turmbanfīrers Oto Krauze smīnēja.

��� Kā jūtaties? � viņ� atkal painteresejās.

�� Jauki, � es atbildēju.

��� Tad būs vēl jaukāk! � viņ� sacīja. � Jūs dro�i vien cerējāt ar savu dzīvi tikt ātri galā � Nē, Mār�tiņ Zar, nē! Jūs mirsiet lēni, palēnām. Jūs mirsiet katru dienu. Un varbūt pat būs tādas dienas, kad mirsiet vairākkārt� Sapratāt?

��� Ne. Esmu pārāk mazizglītots, lai kaut ko tādu spētu saprast.

��� Nekas, gan sapratīsiet. Salaspils ir laba skola. Varētu pat teikt � akadēmija � Jums tur būs jāmā�cās. Esat ar mieru?

��� Neākstieties, � es viņam atbildēju. � Jums pa�tīk teātris.

�� Jā, � Krauze atbildēja. � Vāgnera operas un �ekspīra traģēdijas.

Krauze apklusa un iegrima sevī. Varbūt atcerējās Tanhcizeru, Makbetu, Ri�ardu Tre�o � Varbūt atce�rējās bērnību, kādu sievieti� Māti. Varbūt atcerējās me�u, kādu saulainu pļavu, dziesmas �

��� Es jūs �odien nosūtu uz Salaspili, � Oto Krauze vienaldzīgā un, kā man likās, arī stipri noguru�ā balsī paziņoja. � Uz Salaspili� Varbūt tur pārdo�māsiet �

Noriju siekalas. Pēk�ņi jutos vieglāk. Nedaudz no�reiba galva. Nāve, paklapējusi man pa plecu, aizgāja atsēsties aizdurvē. Nedaudz atvilkt elpu. Noslaucīt sviedrus un uzasināt izkapti. Salaspils tomēr nav cie�tums. Tur man nebūs jāsē� vieninieku kamerā. Tur bū�u kopā ar citiem. Tur vajadzēs iet strādāt. Un tur varbūt radīsies izdevība izbēgt. Vismaz tur �ādas izredzes būs desmitkārt lielākas nekā �eit. Beidzot tur varbūt arī radīsies iespēja paziņot biedriem, ka Ojārs Bergs ir nodevējs, lai uzmanās un pie pirmās izdevī�bas viņu novāc. Es pasmaidīju un gandrīz vai gribēju Krauzem sirsnīgi paspiest roku. . . Bet viņ� joprojām stāvēja sevi iegrimis un ar kaut kādu trulu, neredzo�u skatienu raudzījās laukā pa logu. Acīm�redzot kaut kas ar viņu bija noticis.

��� Ober�turmbanfīrera kungs, � es klusi sacīju. � Kā pa�laik jūtas Ojārs Bergs?

��� Labi, � Oto Krauze lēni, domīgi teica. � Ļoti labi! Strādā nevainojami. Jūsu lieg�anās bija velta. Jā. Strādā labi. Atradām visus. Visus!� Arī tipogrā�fiju atradām. Ojārs Bergs ir pelnījis vislielāko patei�cību � Viņ� ir ļoti akurāts � Ejiet!

��� Pasveiciniet viņu no manis, � es teicu. � Viņ� bija man draugs. Un, lūdzu, pasakiet, ka cs par viņu visu laiku domā�u � cie�i, cie�i piedomā�u � Es viņu nekad neaizmirsī�u �

Krauze vienaldzīgs nospieda signalizācijas pogu.

Ienāca Vaithofs, izveda mani pagalmā, iesēdinaja smagajā automa�īnā, un es jau pēc stundas atrados Salaspilī�

Sāpju, moku un izmisuma skolā.

Nāves universitātē.

Vīri�ķības akadēmijā.

Salaspilī sabiju tie�i gadu. Neko par to laiku ne�gribu atcerēties. Visiem jau zināms. Nekas jauns. Varbūt vienīgi tas, ka divreiz mēģināju bēgt, bet nekas tomēr nesanāca � Saņēmu tikai drausmīgu kāvienu. Tas arī viss. Bie�i Salaspilī ieradās arī Krauze. No�āvis vairākus ieslodzītos, kas viņam bija gandrīz vai obligāts rituāls, Oto Krauze pēc tam vien�mēr uzmeklēja mani un apjautājās par labsajūtu � Sis ober�turmbanfīrers Oto Krauze bija ļoti dīvains � Viņ� pret mani laikam izjuta kaut kādas savādas sim�pātijas .. . Varbūt viņ� tomēr jau sāka sajust bailes?

Tūksto� deviņi simti �etrdesmit ceturtā gada trīs�padsmitajā aprīli mani izsauca uz nometnes koman�dantūru, kur nolasīja Latvijas SD, dro�ības policijas un gestapo augstākā pavēlnieka ober�turmbanfīrera Oto Krauzes pavēli par man piespriesto nāves sodu. Sods izpildāms �odien, pulksten divdesmitos nulle nulle. Nāves veids � pakār�ana.

Ap pusdienas laiku mani un vēl vienu ieslodzīto pie sevis izsauca jaunais nometnes komandanta vietnieks Jānis Zemītis. Viņ� ilgi un ļoti vērīgi uz mani skatījās. Es jau to biju ievērojis ari agrāk. Viņ� nez kādēļ mani vienmēr ļoti uzmanīgi un cie�i noskatīja. Vienmēr.

��� Nāciet man līdzi, � viņ� teica. � Jums me�ā būs jāizpilda speciāls uzdevums.

Izgājām cauri nometnes vārtiem. Jānis Zemītis lika mums iet pa priek�u, un mēs tūlīt nogriezāmies pa labi. Iegājām dziļi me�ā. Viņ� lika mums apstāties nelielas pļaviņas vidū. Tās vienā malā stāvēja malkas grēda un da�as tuk�as benzīna tvertnes.

Jānis Zemītis izvilka pistoli un, neteikdams ne vārda, ar vairākiem �āvieniem krūtīs un vēderā no��āva manu nepazīstamo biedru. �Tātad ne pakarot, bet no�aujot,� cs vēl paspēju nodomāt. Ja viņ� man stāvētu kaut da�us metrus tuvāk, varētu mēģināt uz�brukt, izsist pistoli no rokām, bēgt. Bet tagad nekā. Stāvi un atkal gaidi, kad beidzot tev domātā lode noglāstīs pieri.

��� Tu mani pazīsti? � Jānis Zemītis uzprasīja. � Ne tikai kā nometnes komandanta vietnieku?

Es vērīgi ieskatījos. SS virsnieks. Apmēram div�desmit trīs, divdesmit pieci gadi. Gai�i mati. Zilas acis. Gar� augums. Tādu ir tūksto�iem.

��� Nē, � es atbildēju. � Nepazīstu.

��� Tu mani agrāk nekad neesi saticis? � Zemītis turpināja taujāt, ne uz mirkli nenolai�ot acis no ma�nas sejas. � Paskaties uzmanīgāk.

���� Nav ko skatīties. Es jūs nepazīstu. Nekad nav nācies sastapt.

���� Bet es tevi gan atceros, � Zemītis teica un pa�smaidīja. � Bēdz!

Es pat nepakustējos. Nebēg�u! Lai viņ� mani no��auj stāvus! Varbūt tomēr vajadzēs pamēģināt uz�brukt. Galu galā neko ta�u nevaru zaudēt. Katrā ziņa tas būs daudz labāk nekā lodi saņemt mugurā.

��� Tu negribi dzīvot? � Zemītis pajautāja.

��� Gribu.

��� Kādēļ tad nebēdz?

���� Tādēļ, ka negribu! � asi atcirtu un paspēru soli uz priek�u. Vēl mirklis, un es viņam uzbruk�u.

Jānis Zemītis, man par lielu pārsteigumu, pistoli ielika atpakaļ ādas makstī.

���� Bet es tevi atceros, � Zemītis atkārtoja. � Tu man reiz izglābi dzīvību.

Vēlreiz pārsteigts paskatījos.

���� Atceries �etrdesmit pirmā gada trīsdesmitā jū�nija pievakari? Tu kopā ar Strādnieku gvardes daļām atkāpies no Rīgas un tad netālu no Juglas tilta �

Jā. Tagad es atcerējos. Atcerējos vientuļo �āvienu no kādas mājas koridora loga un kā mēs ar Ojāru Bergu uzskrējām pa kāpnēm uz otro stāvu, un kā jauns puisis izmisīgi mēģināja aizcirst �autenes aiz�slēgti, tas bija iesprūdis, un atcerējos �ā pui�a bailēs izķēmoto seju, viņa drebo�os plecus, Ojāra Bcrga �jā- knellē tik nost� un pui�a asaras �

��� Atceros, � es sacīju. � Tagad atceros.

���� Tu man toreiz izglābi dzīvību, � Jānis Zemītis sacīja. � Un tagad cs tev izglāb�u dzīvību. Dots pret dotu. Un varbūt pavisam drīz tev vēlreiz nāksies� Te malkas grēdā ir paslēptas drēbes un dokumenti. Sis no�autais esi tu. Tu bēgi, un es tevi no�āvu. Tev ir apmēram stunda laika. Pacenties aizlaisties pēc iespējas tālāk. Drēbēs ir arī nauda. Dzīvo vesels!

Un Jānis Zemītis ātriem, noteiktiem soļiem aizgāja. Vairāk viņu nekad neesmu redzējis un par viņu ne�esmu neko dzirdējis.

Pēc stundas es jau biju tālu prom. Nokritu pie ze�mes, zeme kā ārprātīga smar�oja pēc pavasara, tā izstaroja kaut kādu neizsakāmu spēku, tā ātri modās no ziemas sastinguma, tā man sejā, visā ķermenī, ap�ziņā, ikkatrā miesas �ūnā spēcīgi iepūta Dzīvību. Bla�kus ziedēja da�as vizbulītes. Es dziļi elpoju �o pasa�kaino zemes smar�u, pēc ilgiem, ilgiem gadiem jutos bezgala laimīgs, tik laimīgs, ka gulēju uz �ās siltās, pasakaini smar�ojo�ās zemes un raudāju �

Rudens saule laiski ar saviem vēsajiem stariem slaucīja māju jumtus un koku galotnes. Krita lapas. Dzeltenas, sarkanas, bruņas. Skaistais rudens. Lielais krāsu meistars. Skumjais burvis.

Ansis Zars nesteidzoties pārgāja tiltu, apak�ā lēni plūda Gauja, līdz ar saviem ūdeņiem uz jūru līdzi aiznesdama nobiru�ās kļavu, bērzu un vītolu lapas, aiznesdama pagāju�ās dienas un kaut kādas vieglas, tikko samanāmas skumjas.

Viss aiziet, aizplūst�

Tikai pats plūdums nekur neaiziet, nepazūd.

Plūdums paliek.

Ansis Zars iegāja nelielā bufetē, aiz letes stāvēja uzblīdusi blondīne un izskatījās ļoti neapmierināta. Sieviete ap �etrdesmit gadiem jutās ļoti neapmieri�nāta. Jaunība, labākie dzīves gadi jau pagāju�i, bet priek�ā draudīgi tuvojās vecums �

Ansis Zars paņēma divas tasītes kafijas, auksto gaļu un divas vārītas olas. Viņ� jutās izsalcis. Bro�kastis, kā parasti, nebija ēdis.

Negaidot kāds pieskārās pie pleca. Ansis pagriezās un sev blakus ieraudzīja Aivaru Blūmu.

��� Cau! � viņ� teica.

��� Tu? � Ansis bija pārsteigts.

��� Kā redzi, vecīt!

��� Ko tu �eit dari?

�������� Pagaidi! � Aivars sacīja. � Es tūlīt paņem�u aliņu.

Pēc da�ām minūtēm Aivars atgriezās ar divām pudelēm alus un glāzēm.

��� Dzersi?

��� Nē. Man pēcpusdien sākas de�ūra.

��� Es gan. Man ir baigās paģiras.

��� Kur tad vakar iekriti?

������� Eh, labāk neprasi! Atbraucu komandējumā. Ga�ļas kombinātā vajadzēja uzstādīt jaunu, no demokrā�tiskajiem vācie�iem atsūtītu �skapi�. Nu, tad jau pats saproti�

Aivars Blūms pirms vairākiem gadiem beidza Rīgas industriālo politehnikumu un tagad bija liels un veikls visu saldējamo iekārtu speciālists. Braukāja pa visu republiku un �prata taisīt naudu�. Katrā ziņā blakus ienākumi viņam ienāca. Vienmēr bija jautrs, mazliet rupj�, atklāts un jau tre�o gadu mīlēja Zentu. Meiteni ar melniem, ogļu melniem matiem.

������� Bet ko tu �eit dari? � Aivars pavaicāja, kāri un ar patiesu baudu dzerdams biezo, putojo�o alu.

��� Strādāju.

��� Jā?

��� Jau no pirmā septembra.

��� Tevi atsūtīja uz �ejieni? Nu un kā?

������� Vispār nekas. Nesen uzcelta slimnīca, lieliskas operāciju zāles, arī speciālisti ir labi, ar lielu praksi.

��� Bet tomēr viņu trūkst?

�������� Diem�ēl. No vecās slimnīcas visi jaunie laidu- �ies prom, nenostrādāju�i pat obligātos trīs gadus. Bet tagad paliks. �eit ir visjaunākā aparatūra, labiekār�toti kabineti, palātas pēc ārzemju parauga, vispār viss, kā pienākas. Varbūt �eit palik�u uz visu dzīvi.

��� Ja nemaldos, tu da�us kursus biji pat Ļeņina stipendiāts, � Aivars sacīja un ķērās jau pie otrās pudeles. � Rīgā tu ta�u varētu tikt vislabākajā robā.

��� Dro�i vien. Bet �eit es varē�u būt daudz patstā�vīgāks. Es �eit izie�u lielisku praksi. Un varbūt bū�u daudz noderīgāks. Zini, vakar izdarīju savu pirmo lielo, patstāvīgo operāciju. Nodaļas vadītājs vecais Brengulis asistēja. Operācijas laikā neteica nevienu vardu. Bet es to visu nostrādāju spīdo�i.

��� Kas bij par lietu? � Aivars painteresējās.

��� Divpadsmitgadīgam zēnam amputēja labo roku, � Ansis stāstīja. � Sa�ķaidīta driskās, bet ar kreiso vel vajadzēs uzgaidīt. Varbūt varēsim saglābt.

��� Tas laikam ir sare�ģīti, vai ne?

��� Kā to ņem, � Ansis pasmaidīja, � Primitīvi izsakoties � kas nu tur liels! Rokās stingri jātur zā�ģis, un tik vālē! Glu�i kā D�cka Londona stāstos. Bet tas, veco zen, ir ellīgi grūti. Vienu brīdi man uz�nāca tāds �ēlums, ka gribējās visu pamest un izmukt no zāles.

��� Kas ar to puisi bija noticis?

��� Saspridzinājies. Tepat aiz slimnīcas personālam cels vēl vienu dzīvojamo māju, un zēns būvbedrē bija atradis granātu.

��� Vo velns! � Aivars iesaucās un noslaucīja putainās lūpas.

��� Jā, � Ansis domīgs sacīja. � Kar� neaizmir�stas. To atceras gan vecie, gan jaunie, un, kā redzi, ar to pat sastopas mazgadīgi bērni�

��� Pagaidi! � Aivars piecēlās. �� Es paņem�u vēl da�us aliņus. Tu tik drūmi stāsti, ka gribas taisni vai piedzerties.

Aivars aizgāja līdz letei, nedaudz parunājās ar

blondo bufetnieci un atgriezās ar trim jaunām pu�delēm.

��� Kā tev �eit ar dāmām? � viņ� pavaicāja.

������� Cik tik uziet! � Ansis atbildēja. � Pilna pil�sēta ar izslāpu�ām, bet es nekāroju.

�������� Nu, brālīt! � Aivars klusi iesvilpās. � Tad tu esi slims vai arī kļuvis vienkār�i slinks!

�������� Nē, veco zēn! � Ansis saka smieties. � Gribu tikai turēties pie Ineses.

��� Baigā mīlestība? � Aivars uzprasīja.

��� Jā. Pavisam īsta. Viņa tagad dzīvo kopmītnē �

�������� Ei, ei? � Aivars bija pagalam izbrīnījies. � Inese kopu�kā? Ko tad viņas sen�i? Padzina?

�������� Nē, pati aizgāja. Un pareizi darīja. Tikko �eit saņem�u dzīvokli � mēs apprecēsimies.

�������� Lai tev labi veicas! � Aivars sacīja, uz glāzes malas rūpīgi uzbērdams sāls kārtiņu. � Man jau arī laikam būs jāprecas.

��� Ar Zentu?

�������� Nu kā tad! � Aivars iesaucās. � Atkal palikusi stāvoklī un kategoriski atsakās taisīt abortu. Un var�būt pareizi dara. Zini, viņa jau piecas reizes to taisī�jusi, un tā ta�u var galīgi sabeigt iek�as�

�� Tev vajag viņu pa�ēlot, � Ansis teica.

������� Vajag� Kā tad, ka vajag! Bet zini � riebjas tie mū�īgie prezervatīvi, tās svecītes, tabletītes un ej sazini, kas vēl� Nav tas � Un tādēļ tagad esmu striķos. Par visu jāmaksā. Negribēji tā, dabūsi �itā! Bet kādreiz jau tā vajadzēja notikt.

��� No�ēlo?

�������� Nē! Ko tur daudz no�ēlot? Mana dzīves devīze un filozofija vienmēr bijusi �āda: �Lai kas arī dzīvē notiktos, viss notiek tikai uz labāko!�

Ansis sāka smieties, tad negaidot apklusa un pār�steigumā uzlēca kājās. Bufetē ienāca Inese. Viņai mu�gurā bija jauns, rūtains rudens mētelis, kaila galva,

plecā uzkārta brūna soma, ap kaklu spilgti sarkana �allīte, bet kājās skaistas augstpapē�u kurpes. Inese, kā vienmēr, izskatījās ļoti sievi�ķīga, ļoti pievilcīga, ļoti skaista. Ansis juta, kā krūtīs sāk dauzīties sirds.

Inese viņu ieraudzīja un pienāca klat.

��� Sveiks, � viņa sacīja un pasmaidīja.

�������� Kā tu �eit gadījies? � Ansis joprojām vēl bija pārsteigts.

������� Es ta�u tev zvanīju, ka kādu dienu atbrauk�u ciemos.

������� Tas gan. Sēdies! Iepazīsties � tas ir Aivars Blūms � republikas lielākais ledusskapju speciālists.

��� Prieks iepazīties, � Aivars teica.

��� Tā ir Inese, � Ansis sacīja.

�������� A! Tad �is prieks ir vēl lielāks! � Un Aivars uzmanīgi nopētīja jauno sievieti.

��� Ko tu ēdīsi? � Ansis pavaicāja.

��� Neko. Paņem tasīti kafijas.

��� Varbūt vēl kādu kūku vai maizīti?

��� Nē. Tikai kafiju.

Pēc da�ām minūtēm Ansis atgriezās, rokā turē�dams kūpo�u kafijas tasīti.

��� Diez kas jau nav, � viņ� sacīja, � bet dzert var.

������� Biju jau aizgājusi uz slimnīcu, � Inese sāka stāstīt, � tevis tur nebija, un man pateica, ka tu esi atnācis uz �ejieni iekost. Sī ir tava pastāvīgā pus�dienu vieta?

��� Apmēram. Ne vienmēr, bet diezgan bie�i.

��� Sevi�ķi eleganti �eit neizskatās.

��� Ko nu mums, provinciāļiem, daudz vajag�

��� Vajag, Ansi. Visur vajag.

�������� Pirms brauk�anas varēji piezvanīt. Būtu aizgā�jis pretim.

�� Tev pārsteigumi nepatīk?

��� Patīk, Ines. Tādi kā �is � ļoti patīk.

�������� Viņa dro�i vien gribēja tevi pārbaudīt, � Aivars sacīja. � Var būt, ka tu pusdieno ar kādu medmā- siņu vai kolēģi.

�������� Nepavisam, � Inese teica. � Es tikai tevi loti gribēju redzēt. Tas arī viss. Kaut kā tā uz�nāca �

�������� Paldies, Inesīt, � Ansis sacīja. � Tas bija ļoti jauki. Izdzer kafiju, un iesim. Es tev izrādī�u slim�nīcu, iepazīstinā�u ar kolēģiem, un vēlāk aiziesim paēst uz restorānu. �eit nekā prātīga nedabūsi.

��� Tev tur patīk? � Inese ievaicājās.

��� Kur?

��� Protams, slimnīcā!

�������� Ļoti! Tev arī patiks. Prakses laikā brauksi uz �ejieni.

��� Es �urp brauk�u tāpat. Es brauk�u pie tevis.

�� Jauki. Es vienmēr zināju �

Visi pārsteigumā pacēla galvas. Pie viņu galdiņa, ģērbies d�insos un nedaudz notriektā ādas jakā, stā�vēja Ivars Dambis. Viņa seju, kā parasti, rotāja nicīgs, izaicino�s smīns.

�������� Sveiki, vecī�i! � viņ� iesaucās. � Jūs gan esat baigie! Kur lai es neaizietu, kur neaizbrauktu, visur jūs vienmēr priek�ā! Jocīgi sanāk. Kāzu ceļojums, jā?

�������� Bet kā tu �eit nokļuvi? � Inese ieprasījās. � Se�koji?

�������� O nē, cienītā! � Ivars teatrāli atmeta ar roku. � Kur nu tik smalkas lietas! Viss ir daudz vienkār�āk. Uz �o provinces galvaspilsētu atvedu �efu. Tā sakot, no lielās uz mazo. Viņam kaut kādas darī�anas Lauk�saimniecības pārvaldē. Bet pats pa to laiku ierau�u aliņu. Kā saka � noskalo�u ceļa putekļus.

Ivars Dambis pagriezās, aizgāja līdz bufetes letei, kaut ko pateica blondīnei un pēc da�ām minūtēm atgriezās ar divām alus pudelēm.

��� Es apsēdī�os pie jums, � viņ� teica.

������� Varēji gan kratīties tālāk! � Aivars nikni sacija. � Brīvu galdiņu cik uziet!

������� Man ir dikti iepatikusies jūsu sabiedrība, � Ivars teica un apsēdās. � Nav daudz laika. Pēc pus�stundas jāvīlē atpakaļ. Jāaprunājas.

Inese lūdzo�i ieskatījās Ansim acīs un saņēma viņu pie rokas.

��� Ejam!

�������� Stop, cienītā, stop! � Ivars iesaucās, vaļīgi at�gāzās krēslā un ar pirkstu parādīja uz Ansi. � Ne tik ātri! Es gribu ar �o te biedru nedaudz apru�nāties.

�������� Tu esi stulbs, Ivar! � Inese nervozi sāka raustīt rokassomiņas siksnu. � Kas tev ar viņu ko runāt? Vai tad tu vēl nesaproti, neesi vēl apjēdzis, ka viss jau sen starp mums ir beidzies un �

�� Vot, tie�i tādēļ, Inesīt, tie�i tādēļ!

��� Lai viņ� runā! � Ansis asi teica. � Tikai īsāk!

�������� Man vispār nevajadzētu runāt, bet uzreiz ar �o pudeli gāzt tev pa galvu! � Ivars sacīja, mēģinot no pudeles noraut vāciņu. � Bet cs tomēr pateik�u! Lai tu zinātu. Mēs ar Inesi� Viņa tev dro�i vien vēl nav stāstījusi, kādus numurus, kādus gājienus mēs esam strādāju�i gultā �

������� Apklusti! � Inese �ukstēja. � Cik tu esi riebīgs, Ivar!

Ansis ar pirkstu galiem viegli pieskārās Ineses ple�cam.

��� Lūdzu, izej laukā un tur mani pagaidi.

������� Nē, es palik�u, � Inese teica un nicino�i uzmeta skatienu Ivara sejai. � Bet ja turpināsi vēl kaut ko izdomāt�

�������� Kā pie tiesas � tikai patiesību! � Ivars apmie�rināts iesmējās.

������� Paklausies, Ivar, aizveries un vācies prom! � Aivars nikni teica. � Baigi tu mums te esi vajadzīgs!

��� Jūs jau man neļauj pateikt, � Ivars teica un beidzot atkorķēja pudeli. � Tātad tā � Mēs ar Inesi� Nu labi, lai paliek! Velns ar jums! Bet tu nedrīksti iziet sveikā! Tu esi mani apvainojis! Citās valstīs tu par �ādiem gājieniem būtu jau no�auts. Pie karstasinīgajiem austrumniekiem tu sen būtu nodurts. Bet mēs, tic lēnīgie�

Ivars ielēja sev alu un gribēja sākt dzert.

��� Noliec glāzi! � Ansis negaidot sacīja.

�� Kas tad tas? � Ivars bija tik pārsteigts, ka jau pacelta roka ar putojo�o alus glāzi sastinga gaisā.

��� Tu esi pie stūres! Tev vēl jābrauc, � Ansis teica. � Noliec glāzi!

��� Hā! Sitais numurs tev neies cauri! � Ivars pār�skaities iesaucās. � Es jau sen vairs neesmu skol�nieks!

��� Tu esi �oferis, un tev vēl jābrauc.

Ansis piecēlās, paņēma Ivara pudeles un nesa tās nolikt uz letes. Tai pa�ā mirklī Ivara acīs uzlies�moja drausmīgs naids, ne�ēlība, apņem�anās. Viņ� uzlēca kājās, zibenīgi no d�īnsu aizmugures kabatas izrāva nazi, pieskrēja Ansim klāt un trieca to aizejo�ā pui�a mugurā � Bet pa�ā pēdējā sekundē, kad jau Ivara roka laidās lejup, starp An�a muguru un �o strauji lejup slīdo�o roku pēk�ņi nostājās kaut kas brūngani rūtains, sarkana �alle, paceltas plaukstas. Inese. Ivars visu to redzēja, kādas sekundes simtda�ļas laikā visu to apzinājās, bet bija jau par vēlu. Viņ� vairs nevarēja roku apstādināt. Tā ar visu uz�ņemto ātrumu, ar inerci gāzās lejup, un nazis mīksti ieslīdēja kaut kur starp sarkano �alli un rūtainā meteļa apkakli�

Arī Aivars jau bija uzlēcis aug�ā, sekoja da�i lē�cieni, da�i spēcīgi sitieni, nazis aizlidoja pa gaisu, viņ� atlauza Ivaram rokas aiz muguras, bet pa�u nolieca pie grīdas.

�������� Bet esi nu gan tu riebeklis! � Aivars elsodams teica. � O, kāds tu esi riebeklis, vecīt!

Ansis noliecās pie saļimu�ās Ineses, atrāva mēteli, kleitas aug�daļu, izņēma kabatas lakatiņu un mēģi�nāja aizturēt asiņo�anu.

�������� Piezvaniet ātrajai palīdzībai! � viņ� uztraukts teica. � Piezvaniet uz slimnīcu! Ātri!

Blondā bufetniece, galīgi pārbijusies, tā arī izda�rīja.

Vakarā Ansis Zars klusi atvēra durvis un iegāja astotajā palatā. Bez Ineses Rozītes taja atradās vēl divas slimnieces. �ķita, ka visas guļ. Ansis piegāja pie Ineses gultas, apstājās un ilgi raudzījās meitenes bālajā sejā. Un viņam �īs meitenes kļuva neizsakāmi �ēl. Un varbūt tikai tagad tā pa īstam saprata, cik viņam �i meitene ir tuva un vajadzīga. Un varbūt tikai tagad pavisam skaidri saprata, ka viņ� �o mei�teni mīl un cik tas viss ir ļoti nopietni, ļoti svarīgi. Un tad �ī balā meitene beidzot atvēra acis.

��� Tu esi jau aug�ā? � Ansis klusi pavaicāja.

��� Jā.

�������� Viss kārtībā, � Ansis pateica. � Tev nav nekas briesmīgs, nekādu komplikāciju. Brūce ir sa�ūta, un tagad tikai jāguļ.

�������� Nē. Tagad es nevaru gulēt, � Inese tikko ma�nāmi pakratīja galvu.

��� Jāguļ! � Ansis teica. � Es atnāk�u vēlāk.

��� Lūdzu, palieci

Ansis uzmanīgi apsēdās uz gultas malas un pa�ņēma plaukstā Ineses balto, stipri karsto roku.

��� Kas mani lāpīja? � Inese uzprasīja. � Tu?

�������� Nē, vecais Brengulis. Viņ� ir liels meistars. Ta�gad tev viss ir kārtībā.

��� Kad esi pie manis.

��� Vienmēr, draudziņ!

��� Man nekas nebūs slikts?

��� Nē. Viss kārtībā.

��� Esi pie manis!

��� Es jau esmu.

�������� Tu izskaties skaists baltajā uzsvārci. Tas tev piestāv.

��� Tad ir labi, Inesīt.

��� Man arī piestāvēs.

��� Noteikti. Tu izskatīsies pavisam skaista.

��� Ansi, es nenomir�u?

��� Nerunā muļķības. Viss būs labi, tu redzēsi.

��� Bet tad, kad iznāk�u no slimnīcas?

��� Tad būs taisni brīni�ķīgi.

��� Tu mani nepametīsi?

��� Guli un beidz pļāpāt!

��� Nepametīsi?

��� Nē!

��� Tu esi labs, Ansi.

�������� Tu esi laba. Varbūt tu man izglābi dzīvību. Es viņam jau biju pagriezis muguru. Es neko nere�dzēju.

��� Ansi, lūdzu, piedod! Netici tam, ko Ivars teica.

��� Viņ� muldēja. Viņ� neko neteica.

��� Piedod, ka tā ir sanācis �

��� Mēs tur neesam vainīgi. Tu jau nu vismazāk.

��� Esmu gan.

��� Guli!

�������� Lūdzu, piedod, ka tu man nebiji pirmais. Ivars toreiz bija tāds skaļ�, pārgalvīgs� Bet tad atnāci tu � tāds labsirdīgs, gudrs un spēcīgs.

��� Pavisam vāj�. Es nepratu tevi nosargāt.

�������� Es nosargāju tevi. Vai nav vienalga, kur� kuru nosargā?

�������� Paldies! Tu esi daudz labāka, nekā to spēju iedomāties.

��� Man tagad starp krūtīm paliks rēta, jā?

�� Jā. Bet par to tagad nedomā.

��� Es tev vēl patik�u?

�� Jā. Es to vietu noskūpstī�u, un rēta izzudīs �

Egija Birne lēni, ar ierastām kustībām noņēma grimu, pēc tam nomazgāja seju, atkal viegli uzkrā- sojās un pārģērbās. Pēc da�ām minūtēm viņa jau at�radās uz ielas. Nesen bija nolijis lietus. Melnais ielu asfalts atspoguļoja krāsainos reklāmu uzrakstus. Egija Birne nesteidzoties gāja pa Padomju bulvāri, iegriezās Bastejkalnā, izgāja tam cauri un nonāca uz Ļeņina ielas. Viņa gāja uz devītā trolejbusa gala�punktu.

Izrāde beigusies. �āvakara loma beigusies. Nupat, tikai pirms pusstundas, viņa bija nomirusi. Nomirusi, tā ari nesagaidījusi savu laimi, savu mīlestību. No�mirusi dubļos, piedzēru�u jūrnieku skavās, savās asinīs. Melnais ielas asfalts viņu bija dziļi iesūcis sevī. Un cik gan daudz cilvēku bija pārlaists pāri! Vesels karaspēks. Vīrie�i tikai ņēma, bet neko nedeva. Deva! Kā tad ne? Deva naudu. Deva �īs mazās, smir�do�ās papīra lapiņas. Un viss? Tas ir viss, ko jūs va�rat dot? Patie�ām � viss? Bet Siltumu? Maigumu? Mīlestību? Patvērumu? Ticību? Spēku? Kur paliek Laime?

Lauma nomira. �Putni bez spārniem�. Viļā Lā�a romāna dramatizējums. Dramatizējuma autors � Arnolds Liniņ�. Re�isors inscenētājs � Alfrēds Jaunu�ans. Un ari �ie trīs vīri neļāva Laumai dzīvot. Neļāva� Vai tad viņi nevarēja izdomāt? � Laikam jau nevarēja. Dzive dara savu. Dzīve nerēķinās ar da�u cilvēku domām vai vēlējumiem. Dzīve ir vispa�tiesāk uzrakstītā luga. Un tajā mums katram ir sava loma. Savs liktenis. Savs prieks un sava bēda. Bet kur paliek Mīlestība?

Egija Birne, kā vienmēr pēc katras izrādes, pārradu- sies mājās, tūlīt iegāja vannā. Viņa sataisīja karstu ūdeni, tajā izlēja veselu pudeli vācu �ampūna un iekāpa vannā ka karsta sniega kupenā �

Viņa mazgājās ilgi un ]oti rūpīgi, pēc tam ilgi slau�cījās, visa āda kļuva viegli iesārta un pavisam maiga; pēc tam vēl visu ķermeni ieberzeja ar stipri smar�ojo�u poļu losjonu, uz pleciem uzmeta caurspī�dīgo fran�u peņuāru un nostājās spoguļa priek�ā.

Kails, ļoti skaists sievietes ķermenis. Normāla lie�luma krūtis, vēl ļoti stingras, varētu pat staigāt bez krū�turiem, platas gū�as, stingrs vēders, slaidas kā�jas � Kādēļ vīrie�i tik maz ir vēlēju�ies �o ķermeni iegūt? Tas ta�u nav ne par matu sliktāks kā citām. Daudz labāks. Ticiet - daudz labāks, daudz pievilcī�gāks! Kādēļ tik maz jūs to esat gribēju�i. Un �is ķer�menis, �īs krūtis, �is vēders un kājas ta�u pieder lielai māksliniecei. .. .Varbūt tādēļ? Varbūt tie�i tādēļ? Ja strādātu rūpnīcā, staigātu uz ballēm, piedalītos visā�dās ekskursijās, izbraukumos, sarīkojumos, iedzer�a�nās, tad viss būtu citādi? Dro�i vien. Man būtu vīrs, kāds atslēdznieks vai elektriķis, un tris bērni. Puika un divas meitenītes. Jauki. Bet� �ī loma nav rak�stīta man. Ko man dod �is skaistais, kailais, pēc pu�tām smar�ojo�ais ķermenis, ja nav neviena, kas to noglāsta? Ko dod �ī māja, �īs istabas, ja nav, kas tajās dzīvotu? Ko dod dārzs, ko dod visi tie koki un puķu dobes, ja nav, kas par to priecātos? Ja tur ne�skan bērnu smiekli. Un tā pavisam savādi sanācis. Līdz divdesmit �etriem gadiem bija tēvs. Pēc tam � Tikai īsu brīdi. Tikai pusgadu. Un pēc tam � Nekas. Tuk�ums. Starpbrīdis starp divām izrādēm. Mūsu teātrī visi normālie vīrie�i jau sen kā precēju�ies, bet pārējie ir vai nu galīgi ve�i, vai tādi, ka riebjas tiem skatīties virsū. Un tā tikai darbs, darbs un �īs drausmīgi melnās naktis. Vientuļās naktis, kad vārties no vieniem sāniem uz otriem, domā un atceries, ilgi nevari aizmigt un kaut ko ļoti, ļoti ilgojies � Mans dievs! Man jau ir trīsdesmit pieci gadi! Vēl pieci, var�būt septiņi gadi, un ap kaklu, krūtīm, uz vēdera pa�rādīsies krunkas, no sākuma pavisam sīkas, tikko samanāmas, tad arvien redzamākas, arvien vairāk � Uz sejas tas noslēpt ir viegli. Bet kā noslēpsi tur?

Egija Birne nodrebēja, iegāja guļamistabā, paskatī�jās uz dīvānu, un pēk�ņi viņai pret to uznāca dusmas. Atkal uz tā būs jāguļ vienai, atkal jāmokās ar bez�miegu, atkal jādomā par savu dzīvi� un par, par, par . .. Mārtiņu Zaru. Viņa �o vīrieti mīlēja. Vismaz viņa tam svēti ticēja. Viņa nevarēja izskaidrot � kādēļ. Viņa nesaprata, kādēļ �o Mārtiņu Zaru mīl. Un necentās saprast, jo mīlestība nav izprotama. To ne�var izskaidrot vai pamatot. Jūtas vai nu ir, vai nav. Kādēļ tās pēk�ņi rodas tie�i pret vienu vienīgu cilvēku, ja katru dienu gadiem ilgi tevi simti, pat tūksto�i ir atstāju�i vienaldzīgu? Tas stāv augstāk par mūsu sa�pra�anu. Dieva pirksts? Nejau�ība? Liktenis? Sare�ģī�tas kombinācijas laimīgs iznākums? Kas tā ir par spēli? Kādēļ neviens to neprot? Bet spēlēt spēlē visi� Vismaz piedalās. Protams. Citādi nemaz nevar. Jo �ai spēlē nav ne uzvarētāju, ne zaudētāju. Ir tikai Lielā Piedalī�anās. Un jau pati �ī piedalī�anās katram tās dalībniekam ir ļoti nozīmīga. Ļoti sva�rīga. Tu Dzīvo � Tie�i tad tu ārkārtīgi asi izjūti sa�vas domas, savas vēlē�anās, savas ilgas pēc piepil�dījuma un alkas pēc laimes. Un vēl tu ārkārtīgi asi izjūti savu ķermeni. Bērnībā tā nebija, un tā nebūs arī vecumā. Sis ir pats īstākais laiks. Gadi, dienas un naktis, kad savā ķermenī vari sajust katru nervu �ķiedru, katru �ūnu � �īs satrauco�ās alkas pēc glāstiem, vēlē�anās atdoties mīļotajam cilvēkam ir skaistākais, kas ar mums dzīvē var notikt. Bet tikai jaunībā. Diem�ēl tikai jaunībā. Bet tā ātri, ne�ēlīgi ātri aiziet. Un paliks tikai krunkas, daudz, daudz sīku krunku, un sāpju pilna no�ēla par tik daudzām velti nodzīvotām dienām, par vientulībā pavadītām naktīm un par daudzām garām palaistām izdevī�bām � No�ēlosim savu biklumu, iepotētos aizsprie�dumus, savu neizdarību, neuzņēmību un savas bailes.

Egija Birne vēlreiz viegli nodrebēja un paskatījās uz balto telefona aparātu. Viņu visu pēk�ņi pārņēma spēcīga vēlē�anās pēc vīrie�a � Viņa visa gan ar prātu un miesu gribēja Mārtiņu Zaru, un, jo vairāk par to domāja, jo �ī velē�anās kļuva arvien spēcī�gāka, arvien valdonīgāk pavēlēja rīkoties �

Egija ātri piegāja pie telefona un uzgrieza pazīs�tamo numuru. Tajā galā ilgi neviens nenāca klāt. Bei�dzot viņa izdzirda Mārtiņa balsi.

��� Labvakar! � viņa teica.

��� Tu vēl neguli?

��� Nē. Tikai nesen atbraucu mājās.

��� Tik gara izrāde?

��� Jā. �Putni bez spārniem�. Turpat trīs stundas.

��� Nogurusi?

��� Nē.

��� Kādēļ tu vēl neguli?

��� Gaidu tevi.

��� Tu zini, cik tagad ir pulkstenis?

��� Jā. Bez astoņām minūtēm divpadsmit.

��� Redzi, cik vēls.

��� Kādēļ tu vēl neguli?

�������� Negribu. Esmu nolēmis �o nakti pavadīt no�modā. Daudz kas vēl jāpārdomā. Zini, rīt man būs tāda savāda diena �

��� Es tevi iztraucēju?

��� Nē. Ļoti jauki, ka piezvanīji.

��� Paklausies, Mārtiņ� Lūdzu, atbrauc pie ma�nis�

��� Tu jūties slikti?

��� Jā. Atbrauc, Mārtiņ. Es tevi ļoti lūdzu.

Vada otrā galā ilgi valdīja klusums.

��� Atbrauc, Mārtiņ, � Egija sacīja. � Mums �ī nakts ir jāpavada kopā. Es gribu �

�� Labi, � Mārtiņ� beidzot atbildēja. � Es pa�ņemu taksi un braucu. Pusvienos bū�u pie tevis.

�� Mīļais, � Egija sacīja. � Es tevi gaidu!

��� Mīļais, � Egija sacīja. � Man tik labi vēl ne�kad nebija bijis �

Viņa elsoja, plēsa, koda, mētājās pa gultu � Tagad guļ pievērtām acīm, un viņas skaisto lelles seju rotā nevainīgs bērna smaids �

��� Mīļais, � Egija sacīja un varbūt tikai tagad tā pa īstam spēja saprast tās sievietes, kurām mīlestība dzīvē ir galvenais, kuras vīrie�a dēļ gatavas nest vis�lielākos upurus, gatavas pazemoties, gatavas doties pat nāvē� Varbūt tikai tagad Egija Birne tā pa īstam saprata, ko nozīmē īsts vīrietis un cik daudz viņ� var dot sievietei� Un viņa saprata, ka visas tās kaislības, kuras valda uz skatuves, kaut vispatiesā�kajā, vislabāk uzrakstītajā mākslas darbā, nekad nespēs sniegt pat ne simto daļu no tiem emociju un kaislību lādiņiem, kas mutuļo katrā cilvēkā, kas sprāgst starp cilvēkiem un dzīvi. Māksla ir tikai at�spulgs. Liels pa�apmāns. Visiem pieejamā Rezerve. No tas cilvēki vienmēr var kaut ko paņemt vai aizlie- nēt. Bet īstās traģēdijas notiek dzīvē. īstais naids, ilgas un mīlestība � tikai dzīvē. Patiesās vērtības, visi ieguvumi vai zaudējumi � tikai dzīvē. Piepildī�jums un laime � tikai �eit. �eit, kur esi tu un esmu es. Sai dzīvē, simtkārt nolādētajā un tomēr tik skais�tajā, tuvajā un vienreizīgajā dzīvē.. . �is ir tas mirklis, tā stunda, tā diena � Tā dzīve. Un citas vairs nebūs. Nekad nebūs. Bet citas jau nevajag. Ra�dīsim piepildījumu un laimi �ajā dzīvē � kamēr esam vēl dzīvi.

�������� Mīļais, � Egija sacīja un uzlika galvu uz Mār�tiņa pleca. � Es tevi rnīlu!

Mārtiņ� klusēja.

�������� Mīļais, � Egija sacīja, � būtu ļoti labi, ja tu nekad no manis vairs neaizietu, ja tu katru vakaru at�grieztos �eit, ja es tev katru dienu varētu gatavot ēst, ja es varētu par tevi rūpēties, ja es katru dienu tevi varētu izvadīt un sagaidīt�

Mārtiņ� joprojām klusēja. Uguns bija nodzēsta, un tumsā kā vientuļa zvaigzne spīdēja dego�ās cigaretes gals.

��� Tu dzirdi, Martin?

��� Jā.

��� Vai tas nebūtu jauki?

��� Nezinu. Esmu jau aizmirsis, kā tas ir.

�������� Tad ir labi. Mēs visu varēsim sākt no jauna. Pa�gātne tevi netraucēs.

Mārtiņ� Zars tikko manāmi nodrebeja.

��� Kas to lai zin �

��� Es zinu.

��� Neko, Egij.

��� Zinu gan.

��� Es tevi nekad nespē�u darīt laimīgu.

�������� Man nemaz to nevajag. Es gribu darīt laimīgu tevi.

Mārtiņ� pasmaidīja.

��� Jaukais bērns�

�������� Spēsi gan, � Egija sacīja. � Tev vajag tikai atnākt, man vajag tevi tikai ieraudzīt, un es jau esmu laimīga.

��� To es nesaprotu.

�������� Es ari nc. Un varbūt tie�i tur slēpjas visa mī�lestības burvība�

�������� Paklausies, � Mārtiņ� nedaudz pagriezās pret Egiju. � Es jau agrāk gribēju pajautāt� Tam, pro�tams, nav nekādas nozīmes. Vai tu nekad neesi bijusi precējusies?

��� Esmu, � Egija atbildēja. � Pusgadu.

��� Kas viņ� tāds bija?

��� Mākslinieks.

��� Tas bija sen?

�������� Jā. Tik sen, ka tas jau aizmirsies. Man bija div�desmit �etri gadi. Zini, �ai vecumā cs vēl biju nevai�nīga � Neticami, vai ne? Tas notika tūlīt pēc tēva nāves. Gunārs bija viens no labākajiem tēva skolnie�kiem. Tagad pats ir slavens jo slavens mākslinieks. Nē, nekādas mīlestības mums nebija. Bailes, lūk, kas bija. Vienīgi bailes. Pēk�ņi paliku viena. Viena �ai lielajā mājā, viena �ai pilsētā, �ai pasaulē. Tu arī biji kaut kur tālu prom� Tikai pusgadu, Mārtiņ! Pēc tam mēs iz�ķīrāmies."

��� Kādēļ?

�������� Vai tad tu nesaproti? Tādēļ, ka nebija mīlestī�bas. Un darījām viens otru laimīgu, katrs aiziedami uz savu pusi. Paldies dievam, tik daudz prāta mums vēl bija.

��� Un bērni?

�������� Bērna nebija. Es to nevēlējos. Es zināju, kā tas mums beigsies. Visi bērni, kas nav radīti mīlestībā, piedzimstot ļauni un slikti. Tad jau labāk ne.

��� Jā. Tad jau labāk nc �

�������� Bet tagad es gribu. Dzirdi, Mārtiņ? Tagad cs gribu. Tie�i no tevis, Mārtiņ, dzirdi, es gribu bērnu. Tie�i no tevis. Man jau ir trīsdesmit pieci gadi� Es gribu �

��� Es dzirdu.

��� Mīļais, man liekas, ka �onakt� tie�i �onakt�

��� Nevajag, � Mārtiņ� teica. � Kaut tā nebūtu.

��� Kādēļ? Tu negribi?

��� Nē.

��� Kādēļ? Tu mani nemīli?

�� Mīlu. Tevi nemaz nav iespējams nemīlēt.

��� Kādē| tad tu negribi bērnu?

������� Redzi, Egij, man �ķiet, ka manā vecumā jau ir nepieklājīgi tos radīt� Un bez tam �

Mārtiņ� apklusa.

��� Kas bez tam?

��� Es vēl īsti nezinu, kas ar mani rīt notiks �

��� Kā � nezini? � Egija sabijusies uztrūkās sēdus.

�������� Guli! � Mārtiņ� viņu atkal novilka sev blakus. � Guli un ne par ko nedomā.

�������� Es ļoti gribētu, lai �onakt� Lai mums būtu bērniņ�, Mārtiņ. Tāds liels, varens puika. Vai maza, trausla meitenīte. Ko tu gribētu?

�������� Nezinu, � Mārtiņ� domīgs sacīja un atkal aiz�smēķēja cigareti. � Nezinu. Bet es ļoti gribētu, lai tu mani saprastu.

�� Tu atkal domā par savu pagātni?

�� Jā.

�������� Nedomā. Ta tevi visu laiku traucē. Ta neļauj tev domāt par nākotni.

�������� Tik tie�ām. Tu uzminēji. Varbūt tu mani sapra�tīsi. Bet ko es varu izdarīt, ja man tā bijusi. Tā nolā�dētā pagātne!

��� Nedomā. Centies aizmirst!

�������� Nevar. Tev tava pagātne varbūt nav atstājusi nekādas rētas. Bet man vēl sāp. To nemaz ar vārdiem nevar pateikt.

��� Es tevi mīlu.

�������� Un es tevi. Tikai �ēl, ka liktenis pret mums dro�i vien būs ne�ēlīgs �

��� �ēlīgs, Mārtiņ! Mums abiem būs bērns. Tu re�dzēsi. Es jūtu. Sievietes to vienmēr jūt.

Mārtiņ� Zars pagriezās, noliecās pār Egiju un maigi, ļoti saudzīgi saspieda viņas baltos plecus un noskūpstīja � pieri, acis un lūpas.

��� Guli, Egij! � viņ� klusi teica. � Un lai piepil�dās viss, ko tu vēlies. Esi laimīga! Rītvakar es tev mēģinā�u piezvanīt. Iespējams, ka tas būs pēdējais zvans, un pēc tam varbūt manu balsi tu atkal dzir�dēsi tikai pēc ilgiem, ilgiem gadiem � Tad, kad tu �o balsi jau būsi paspējusi aizmirst. Bet tagad guli. Un lai tev piepildās viss �

Un lai top man piedots.

Viss.

Brāļu kapi. Me�a kapi. Lielie kapi. Svētā Miķeļa kapi. Sarkandaugavas, Vecmīlgrāvja, Torņakalna, Ziepniekkalna kapi. Lācara kapi. Rumbulas me�s. Biķernieku priedes. �ī' zeme ir bagāta. Sī zeme ir trekna. Si zeme ir melna, līdz aug�ai piedzīta ar bal�tiem kauliem. �ī zeme ir laba. �ī zeme ir jāmīl. Mūsu mājas, mūsu mū�ības patvērums. Nezinu, vai mēs esam nāku�i no zemes, bet par zemi mēs paliksim. Tas nu ir pilnīgi dro�i. Vienīgais, ko nevar apstrīdēt vai ap�aubīt. Tādēļ ir vērts par �o zemi cīnīties. Ir vērts� Un zied rudzi. Laiks pieturējās labs, un �o�ruden būs bagāta, bagāta ra�a. Būs maize. Un alus būs. Paretam ir ta�u arī svētki. Koku galotnēs ie�al- cas vēj�. Rudenī tiks svinētas kāzas. Kad lauki būs apkopti, zeme uzarta un labība izkulta, tiks svinē�tas daudzas, daudzas kāzas. Jānis ņems Annu, Pēte�ris Mildu, Kārlis ņems Dzintru, un visa apkārtne noreibs no laimes. Būs baltie līgavu tērpi un viesi, un ziedi, un no simtgadu pagātnes atnāku�ie ticējumi, laimes vēlējumi un kādā piekvēpu�ā rijā,

kādā putekļainā piedarbā sacerētas dziesmas � Skumjas kā dzīve � Sērīgas kā laime.. . Bezcerīgas kā mīlestība � Un kāzu tērps nolikts. Alus izdzerts. Dziesmas izdziedātas. Tagad ap Jāņiem dzims bērni� Nāks vareni puikas un tiklas meitas. Dzims labie un sliktie. Drosmīgie un gļēvie. Gudrie un dumjie. Priek�ā gājēji un uz vietas stāvētāji. Skrējēji un soļotāji. Lēcēji un rāpotāji. Skaistie, lepnie un ne�glītie. Nākamgad ap Jāņiem bērns piedzims gan tev, gan man. Un tādēļ es visu laiku domāju � pēc div�desmit gadiem viņi būs draugi vai ienaidnieki?

Es jau redzu tavu bālo seju, tavas drebo�ās lupas un rokas. Tava mute bija teikusi vārdus, daudz, daudz vārdu, bet tagad būs jāklusē. Un lavas rokas ir netīras. Asinīm aplipu�as. �Es atnācu tevi nogali�nāt, Ojār Berg.� Tā es tev pateik�u. Man kabatā atro�das spo�s, labi ieeļļots �Valtera� sistēmas revolveris, kuru ieguvu, pēc Salaspils aizejot pie Valdmaņa par�tizāniem. Es tur vel krietni pa�audījos. Un pēc kara �o revolveri nenodevu. Es zināju, ka �ī diena pienāks. Tava pēdējā, Ojār! Tu lūgsies, prasīsi ap�ēlo�anu, bet es citādi nevaru. Un citādi nemaz nedrīkst būt. Pēc manis tu tomēr uzmeklēji arī visus pārējos. Tomēr� Es domāju, tik ļoti cerēju, ka vismaz viņi paliks dzīvi. Bet nē! Jo uz pasaules dzīvoja tāds Ojārs Bergs � Mūrnieks � Eņģelis. Un tādēļ, ka �is Eņģelis bija pārdevies velniem. Tika arestets Pēteris Vimba, Imants Kārkliņ�, Uldis Garkalns � Vienīgi Nikolaju Sevastjanovu jūs nedabūjāt rokās dzīvu. Viņ� pē�dējo lodi atstāja sev. Jūs arestējāt un vēlāk iznīci�nājāt arī visus �o biedru ģimenes locekļus. Un tu zini, Ojār Bcrg, ko viņi izdarīja ar Leldi? Atceries to skaisto meiteni, pie kuras slēpās Imants Kārkliņ� un kuru tu nejau�i satiki uz ielas? Hugo Vaithofs ar Bendi Imanta acu priek�ā viņai nocirta rokas � Abas plaukstas .. . Lai �ī latvie�u meitene nekad vairs ne�varētu noglāstīt reiha ienaidnieku � To sauc � �no�mirt mocekļa nāvē�. Ojār Berg! Tu ta�u varēji viņai paiet garām. Tu ta�u varēji nesekot. Tu ta�u varēji� Bet nē! Tu veselu gadu nostrādāji gestapo kā provo- kators, kā ziņu pienesējs, kā nodevējs. Tu paliki dzīvs. Jā, Ojār Berg, tu sev nopirki dzīvību, pārdodams des�mitiem citu cilvēku dzīvību. Tā ir pārāk dārga, pārāk augsta cena, Ojār Berg. Tava dzīvība to nav vērta.

Ēs zinu, cs pavisam skaidri apzinos, ka pa�reiz nerīkojos no likuma viedokļa, bet� citādi nevaru. Tā nav mana personiskā atriebība, lai gan man uz to ir tiesības. Tas ir uzdevums. Iegaumē, Ojār, es izpildu kaujas uzdevumu! Man kar� nebeidzās ar Uzvaras salūtu. Tas man turpinājās visu laiku, arī pa�reiz tas vēl turpinās, jo man priek�ā stāv zemisks ienaidnieks. Un karā mēs ta�u savus ienaidniekus iznīcinājām, vai nc? Un par to deva ordeņus. Tagad es uz tiem, pro�tams, neceru. Es tikai gribētu, lai mani saprastu. Un vēl, Ojār Berg. Ja tu paliksi dzīvs� tad tas, ko mēs darījām, tas, par ko cīnījāmies � būs bijis gandrīz vai velti. Un visas tās sāpes un mokas, ko pārcieta mani biedri� arī būs biju�as gandrīz veltas. Un Pienākums, Sirdsapziņa, Godīgums un Dzimtenes Mīlestība būs tikai skaisti vārdi. Ne!

� Es atnācu tevi nogalināt, Ojār Berg!

Zvana skaņas ieskanējās pavisam tuvu, blakus, uz�sēdās uz pleca, ar visu spēku triecās pret deniņiem, sita pa seju un atmiņām, te aiz�āvās garām kā lode, kā reaktīvais �āviņ� vai putns, te atkal atgriezās un stāvēja virs galvas un kokiem kā pakārtas.

Zigurds Priede smagi rok bedri. Kad tā sasniegusi divu metru dziļumu, viņ� bedres smil�ainās sienas nostiprina ar platiem dēļiem, pēc tam izrau�as laukā, iesvie� lāpstu smil�u kaudzē, noslauka sviedrus, aiz�smēķē papirosu un ilgi apmierināts skatās uz savu labi paveikto darbu.

�1. dala. MĪLESTĪBA�������������� 5

2. dala. NODEVĪBA����������������� 93

3. daja. NĀVE�������������������. 190