Egils Lukjanskis

Mīlestības neredzamā puse

.

Desmit minūtes pēc pusnakts vienpadsmitā mar�ruta tramvajs devās savā pēdējā reisā uz Me�aparka galapunk�tu. Pirmais vagons bija tuk�s - neviena pasa�iera. Pieturā "Otrie Me�a kapi" kā tikko pamanāma spoka ēna no tum�sas negaidīti iznira melnā vējjakā ģērbies sportiska auguma vīrietis un, galvu slēpdams zem cie�i piegulo�as kapuces, veikli ielēca vagonā un apsēdās sēdeklī, kas atradās tūlīt aiz vadītājas kabīnes.

Mazliet vēlāk viņ� lēnām pagriezās, apmierināts noska�tīja tuk�o salonu, no vējjakas iek�kabatas izvilka krietnu papīru �ūksnīti un sāka to drud�aini �ķirstīt. Tad pārtrau�ca, da�ās lappusēs ieskatīdamies ilgāk, kaut ko sasprindzis domāja, līdz beidzot atrāvās no manuskripta un ar savādi sastingu�u sejas izteiksmi raudzījās garām slīdo�ajās pilsē�tas ainavās.

Kad viņi nokļuva Me�aparkā, tramvaja vadītāja sastāvu novietoja uz rezerves sliedēm, bet pati, jūtami nogurusi, kāpa laukā, lai līdz pirmajam rīta reisam mēģinātu pagu�lēt tepat eso�ajā labiekārtotajā dispe�eru punktā. Pulksten 5.20 atkal vajadzēja sākt jaunu darba dienu.

Izejot no kabīnes, vadītāja vēlreiz pievērsa uzmanību vagona vienīgajam pasa�ierim. Viņ� sēdēja tik sastindzis un nekustīgs, ka �ķita - cilvēks ir aizmidzis, piedzēries vai ari pēk�ņi nomiris.

-������� Jaunais cilvēk! - sieviete skaļi uzsauca. - Viss! Esam atbrauku�i! Ceļa tālāk nav!

Vīrietis spēji satrūkās un, turpinādams zem kapuces slēpt seju, nedaudz pagriezās pret vadītāju.

-������� Negvelz muļķības! - viņ� dobjā balsī brīdināja. - Ceļi ir visur! Gribam to vai ne. Vienīgi� ne vienmēr pa tiem uzdro�ināmies iet.

-������ Jākāpj laukā! - vadītāja, mājot ar roku, atgādināja. - Es slēdzu durvis ciet!

-������� Pagaidi! - vīrietis uzsauca. - Varbūt atļausi man nakti pārlaist vagonā?

-�� Kāpēc? - vadītāja pārsteigta prasīja.

Vīrietis drūmi klusēja. Tad nicīgi iesmējās.

-�� Nesaproti?

-������ Saprotu, - vadītāja tūlīt atbildēja. - Tev nav kur palikt. Māju nav?

-�� Māja ir. Bet es tur nedrīkstu rādīties.

Vadītājas sejā uz mirkli pavīdēja spēj� satraukums.

-�� Ko sliktu esi izdarījis?

-������� Neko īpa�u, - vīrietis atbildēja, - ta�u mani meklē po�licija un�

Vadītāja �aubās vairākkārt pa�ūpoja galvu.

-������� Tas ir velti, - viņa sacīja. - Da�as stundas� Tās tevi ne�glābs. Ja jau tevi ir sāku�i meklēt, agrāk vai vēlāk ari atradīs.

-������� Dro�i vien, - vīrietis drūmi piekrita. - Ta�u tās da�as stundas es vismaz varētu pabūt siltumā.

-������� Lai ko tu ari būtu izdarījis, man tevis ir �ēl, - vadītāja teica, - ta�u kārtībai jābūt. Es citādi nedrīkstu.

Vīrietis smagi nopūtās, piecēlās un negribīgi devās uz iz�eju. Tad strauji apstājās un, it kā ar ledū sasalu�ām acīm, paskatījās uz sievieti.

- Lai ko tu arī būtu izdarījis, man tevis ir �ēl, - vadītāja teica, - ta�u kārtībai jābūt. Es citādi nedrīkstu.

-�� Tev bail nav? - viņ� negaidīti vaicāja.

-�� Ir, - sieviete gandrīz �ukstus atbildēja. - Es jau gadiem ilgi dzīvoju vienās bailēs.

-� Tas ir slikti, - vīrietis sacīja. - Vajag bie�āk lasīt bēru slu�dinājumus. Tie ļoti nomierina - tevi tas vēl pagaidām neskar.

-�� Tas ir savādi, - sieviete viegli drebo�ā balsī turpināja.

-�� Un nepareizi. Varbūt tomēr labāk lasīt precību piedāvā�jumus?

-� Var arī tos, - vīrietis teica, - lai gan tas tāpat nav nekas labs. Laulības - patiesībā tā pati nāve vien ir. Tikai �ai ga�dījumā viens no viņiem vai abi dzīvības vietā zaudē brīvību. Un zini, kas vēl ir jocīgi? Brīvībai ir uzcelti pieminekļi, tādi ir arī da�ādu rangu slepkavām un pat suņiem, bet kur tu esi redzējusi kādu piemiņas zīmi� mīlestībai?

-�� Kaut kur jau dro�i vien ir, - vadītāja samierino�i teica.

-�� Nedomā par mani sliktu! Es patie�ām nevienu nedrīkstu atstāt vagonā. Man par to jāatbild.

-�� Es apskau�u brīvos, - vīrietis sacīja. - Cilvēkus, kuriem ne par ko nav jāatbild. Ne par mieru vai kariem, ne par valsts ekonomiku vai dro�ību, ne par ģimenes labklājību, karjeru, bērniem un pat ne par saviem grēkiem!

-��� Tas nav iespējams, - vadītāja vēlreiz �aubās pakratī�ja galvu, nospieda ārēji tikko pamanāmu pogu, un durvis aizvērās. Stāvēdami laukā, viņi uzreiz sajuta, ka līst sīks rudens lietus un visapkārt ir drēgna nakts.

-�� Tu man piedod, - sieviete, �ēli skatīdamās uz lietū stā�vo�o cilvēku, sacīja. - Es tevi nedrīkstu uzaicināt pasildīties arī dispe�eru punktā. Sve�iem tur stingri aizliegts.

Vīrietis rūgti iesmējās.

-�� Tas ir vēl viens iemesls, kāpēc man �ī pasaule riebjas, - viņ� sacīja. - Viss notiek kā pirms nolemto �ķiro�anas lopkau�tuvē vai Saeimas sēdēs - te savējie, tur sve�ie! Labēji un krei�sie! Te draugi, te ienaidnieki! Latvie�i un krievi! Bet visiem it kā viens Dievs.

-�� Bet ir jau arī, - sieviete teica. - Vienīgi katrs viņu uz�tver citādi.

-�� Tur jau arī sākas visas mūsu nelaimes, - vīrietis no�skurinājās. - Jēdzienu "grēks" nekādā ziņā nav izdomājis Dievs, bet gan savtīgu intere�u vadīti nepareizi cilvēki.

Sieviete, it kā piekrītot, tikko manāmi palocīja galvu un sāka iet apgaismotā dispe�eru namiņa virzienā. Viņa bija simpātiska slaida auguma apmēram trīsdesmitgadīga blon�dīne un ļoti vēlējās pēc iespējas ātrāk nokļūt aiz slēgtajām dienesta telpas durvīm. Viņai no vientuļā nakts vīrie�a bija kļuvis bail, ta�u tai pa�ā laikā viņa balsī un izrunātajos vār�dos skanēja kaut kas tāds, kas �ķita patīkams, pareizs un nedaudz noslēpumains. Bet tas vēl nebūtu sliktākais. Kā�dus gan nelie�us mums nākas sastapt gai�ā dienas laikā! Un ar kādiem maitas gabaliem saskaramies gan valsts pār�valdes iestādēs, gan katrā otrā pārticībā dzīvojo�ā ģimenē! Bet pusnakts tumsā sastapts vientuļ� vīrietis - bez mājām un vēl policijas vajāts - var izrādīties tikai ļoti nelaimīgs cilvēks.

-� Ei, daiļā tramvajrņece! - vīrietis uzsauca. - Vēl mazliet pagaidi! Tu esi baigi simpātiska dāma! Vai neko labāku par �o darbu atrast nevarēji?

-�� Tas, ko tagad daru, nav nekas slikts, - sieviete, it kā mē�ģinot attaisnoties, atbildēja. - Bet vispār� Jā, es varēju. Es jau biju tur aug�ā - lepnā pilī ar dārzu, dārgu automa�īnu, pielūdzēju bariem un pa�ai savu firmu. Ta�u tev vajadzētu zināt - turpat vai katra cilvēka dzīvē pienāk brī�i, kad rule�tes kauliņi sāk krist tikai uz melnajiem lauciņiem�

-�� To es zinu, - vīrietis piekrīto�i pamāja. - Tāpēc laikus jāattopas un jāsāk likt uz citu krāsu numuriem. Bet kāpēc tu izvēlējies tie�i tramvaju?

-�� Tā nu tas sanāca, - sieviete negribīgi sacīja. - Neko tuvāk nestāstī�u. Bet savā ziņā varbūt arī tāpēc� Mazliet mistiski, ta�u mani da�reiz vilināja sliedes - ceļ� bez sāku�ma un beigām. Es nekad vairs nevaru nonākt līdz vietai, kur ceļ� beidzas bezdibeņa malā�

-�� Bet nevari atgriezties arī ceļa sākumā, - vīrietis atgā�dināja. - Riņķot pa noslēgtu apli arī diez kas nav. Un visu laiku vienas un tās pa�as pieturas.

Viņi jau bija nonāku�i līdz dispe�eru nama durvīm un tur apstājās. Sieviete no logiem plūsto�ajā gaismā mēģināja vēlreiz ieskatīties vīrie�a acīs. �oreiz tas izdevās labāk un viņai �ķita, ka vīrie�a skatiens tagad kļuvis mazliet siltāks.

-�� Piedod! - viņa klusi teica.

-�� Nekad dzīvē nevienam nelūdz piedo�anu! - vīrietis ne�gaidīti bargā balsī uzkliedza. - Ja kāds tev arī piedos, tas būs tikai vārdos. Atmiņa nekad pilnībā nespēj izdzēst tās sāpes, ko kāds mums ir sagādājis. Tās paliek uz mū�u - mūsu apziņā, zemapziņā. Un kādreiz tas viss uzsprāgst. Atgrie�as. Un jauna nelaime klāt.

-� Vai tā ir noticis ar tevi? - sieviete painteresējās.

-� Viss atkarīgs no tā, kā katrs vērtē notikumus, - vīrietis atbildēja. - Mēs nevienam nevaram būt tiesne�i, un arī tie īstie ir tikai cilvēki. Mēs varam būt vienīgi apsūdzētie�

Sieviete manāmi nodrebēja un ātri satvēra vēso durvju rokturi.

-�� Un ko tagad tu? - viņa prasīja.

Vīrie�a biezās lūpas savilkās tikko manāmā smīnā.

-�� Tūlīt pārlēk�u pāri Zooloģiskā dārza sētai un - pie vil�kiem! - viņ� rūgti iesmējās. - Tur varbūt arī ir mana īstā vieta. Bet pirms �ķiramies� Varbūt pateiksi savu vārdu? Kas zina, kā dzīve vēlāk sagrie�as, un mēs atkal kādreiz satiekamies.

Sieviete brīdi domāja. Izskatījās, ka nekāda vēlē�anās teikt savu vārdu �im nepazīstamajam nakts cilvēkam viņai nav.

-�� Saki vien! - vīrietis, it kā to uzminējis, pavēlēja. - Ja gribē�u, uzzinā�u tāpat. Es iegaumēju tramvaja numuru. Un laiku, kad apstājāmies.

-�� Mani sauc Lidija, - sieviete pateica, ātri atrāva durvis un steidzīgi iegāja de�ūrtelpā. Vīrietis vēl laiciņu stāvēja, tad pagriezās un nesteidzoties patie�ām devās Zooloģis�kā dārza virzienā. Vai nu neticamas sagadī�anās vai arī vēl neizskaidrojamu dabas parādību dēļ, pēk�ņi netālu no augstās zvēru novietnes sētas atskanēja vairāki gari vilka kaucieni�

Vai brālis būtu atnācis pie brāļiem..?

Divdesmit minūtes pirms pieciem Lidija pamodās, pie�cēlās, aizskrēja uz tualeti, pēc tam izdzēra karstas kafijas tasīti, mazliet papļāpāja ar dispe�eri un gāja laukā. Sākās jauna un ne viegla darba diena.

Atslēgusi vadītāja kabīnes durvis, viņa kā parasti vēl ātri izstaigāja vagona salonu, pārbaudīdama, vai viss kārtībā,

bet, atgrie�oties vadības telpā, pamanīja, ka sēdvietā, kur vakar pēdējā reisa laikā sēdēja vienīgais pasa�ieris, kaut kas ir atstāts. Atradumu apskatījusi rūpīgāk, Lidija atklāja, ka tā ir pabieza ar roku aprakstīta papīru kaudzīte. At�ķīrusi pirmo lappusi, viņa skaidri salasāmiem burtiem izlasīja: Nevainīga noziedznieka piezīmes Bet zem tā sekoja �āds teksts: Kāds nenormāls mīlasstāsts Lidijai ietrīcējās rokas un iesmeldzās sirds. Viņa tūlīt no�domāja - vai tad kāds mīlas stāsts vispār ir normāls? Un, ja tā, tad mēs visi esam nenormāli.

Bet pēdējā lappusē jau ar stipri ķeburainiem burtiem tika vēstīts:

Cilvēku, kas pa�laik tur rokā �o manuskriptu, ļoti lū�dzu atradumu tūlīt ugunī vēl nemest! Arī miskastē ne! Lai paliek! Varbūt labāk aiznes uz kādu grāmatu apgādu un piedāvā to publicēt! Iespējams, kāds noriskēs un pat labi nopelnīs. Man pa�am neko vairs nevajag. Un arī piezīmēs nekā īpa�a nav. Varbūt tikai tāda viegla smeldze. Un atklā�ti da�i cilvēciska vājuma brī�i. Un kaut kas no mūsos pa�stāvīgi mīto�ā naida un ne�ēlības, nodevības un mīlestības. Iespējams, es patie�ām esmu noziedznieks. Varbūt slims. Ko mēs vispār zinām katrs par sevi?

Akmeņi klusē. Pasaule kliedz. Bet kāda maza meitenīte sē� uz loga palodzes un nelaimīgā balstiņā dzied - māmiņa iedeva� to un to� tikai laimīti aizmirsa�

Tā da�reiz gadās. Paies kādi simts, varbūt tikai piecdes�mit gadi un mēs - �ai mirklī dzīvojo�ie - tāpat visi tiksim aizmirsti. Un akmeņi turpinās klusēt. Un pasaule kliegt. Un krustā piesistais cilvēks joprojām nelūgs �ēlastību. Un tavās acīs būs redzama vientulība. Un turpmāk bērni dzims klusējot. Pilsēta grims tumsā. Pēdējā reisā dosies tuk�s tramvaja sastāvs. Kur gan cilvēkiem pusnakts stundā būtu jābrauc? Tikai psihiskās aprūpes centrā kāds cilvēks, līdz sāpēm iekrampējies loga restēs, skaļi kliedz, kā to ir darīju��i, dara un darīs miljoniem citu cilvēku visā pasaulē, - kur tu esi, Dievs?! Kāpēc nepalīdzi? Varbūt tu ne par nieka tie�su neesi gudrāks par mums un, tāpat kā mēs, arī nezini, kas ir godīgums, taisnīgums, patiesība, �ēlastība, mīlestība; kas ir grēks un kas ir vaina? Kas ir sods? Kas dzīvība un kas nemirstība?

Vai viss jau ir izdomāts? Viss atrisināts? Sakārtots? Un cilvēka dzīve - tikai Dieva nelāgs sapnis?

Kas mēs beigu beigās tādi esam? Un kāpēc esam?!

Tu zini? Es nezinu un tāpēc ari kliedzu - tā klusi, klusi, lai pasaule nepamostas. Kad uzlēks saule un viss kļūs gai�s, sāksies gatavā elle, tas ir, parastā ikdienas dzīve. Tiesnesis dosies pie savām likumu grāmatām, sētnieks pie slotas, bet bende pēc cirvja�

Lidija viegli nodrebēja, vēlreiz atcerēdamās savādo nakts pasa�ieri, tad domīga paņēma aprakstītās lapas, apsēdās pie vadības pults un sāka braukt.

Pusstundu vēlāk, kad ap Galveno policijas pārvaldi tram�vaja sastāvu grieza atpakaļceļam, viņa ieslēdza mazo radio�aparātu, kas vienmēr stāvēja pa rokai kabīnes kreisajā pusē un cauru dienu atskaņoja mūziku vai stāstīja, kā mūsu pa�saule ar katru dienu kļūst trakāka.

Pulksten se�os kā parasti vispirms tika atskaņota valsts himna, tad sekoja ziņas, bet beigās nāca diezgan negaidīts paziņojums:

"Cienījamie rīdzinieki un pārējie Latvijas iedzīvotāji! Pa�gāju�ajā naktī no stingri apsargājamā valsts psihiatriskās ekspertīzes centra neticamā veidā ir izbēdzis sevi�ķi bīstams noziedznieks - divu cilvēku slepkava Edijs Ēriksons. Viņa pazīmes - 186 centimetrus gar�, atlētisks augums, kalsna, mazliet iegarena seja, uz kreisā vaiga netālu no zoda skaidri saskatāma rēta, biezas lūpas, parasti cie�s, ļoti vērtējo�s ska�tiens, zilas acis, gai�i, "ezī�a" frizūrā apgriezti mati. Runā bez akcenta skaidrā latvie�u valodā. Intelekta līmenis visai augsts. Patīk sievietēm. Ja jums gadās viņu kaut kur redzēt vai sa�stapt, brīdinām - ņemot vērā viņa augsto militāri profesionālo sagatavotības līmeni, ļoti lūdzam pa�iem nekādā ziņā nemē�ģināt viņu aizturēt! Tas var būt ārkārtīgi bīstami! Par viņa atra�anās vietu nekavējoties ziņojiet tuvākajam policijas iecir�knim vai zvaniet pa tālruni 02! Jau iepriek� pateicamies!"

Lidija nodrebēja, strauji apstādinot tramvaja ātro gaitu, tad, jau kuro reizi atcerēdamās vientuļo pagāju�ās nakts pa�sa�ieri, saprata, ka, iespējams, tas arī bija �is meklējamais

Edijs Ēriksons. Ta�u tā kā viņ� neko sliktu neizdarīja, viņu neaiztika, Lidija nolēma policijai nezvanīt. Lai meklē pa�i! Un ari atrastos papīrus (varbūt tie nemaz nav viņa!) nevie�nam nerādīs. Ja tie �ā manuskripta autoram �ķitīs svarīgi, viņ� mani kaut kad uzmeklēs pats.

-�� Edij! Tas esi tu?

-� Atļauj pamosties! Pēc tam pateik�u.

-�� Neāksties! Kāpēc vēl guli?

-� Vakar ilgi biju aug�ā.

-������� Ko darīji? Dzēri? Skatījies televizoru? Vai varbūt biji ar sievieti? ,

-������� Tā arī ir, Kristīn. Gan dzēru, skatījos televizoru, gan biju kopā ar sievieti.

-�� Kādēļ tu man to stāsti? Vai nebija labāk paklusēt?

-�� Tu prasīji. Es atbildu.

-� Vai nevarēji izgudrot ko citu?

-� Varēju. Bet kāpēc?

-�� Tāpēc� Es tev joprojām neko nenozīmēju?

-�� Apmēram. Vismaz pagaidām.

-�� Es tev nepatīku?

-������� Patīc! Tu esi skaistākā meitene, kādu esmu jebkad re�dzējis.

-�� Tad kāpēc tu vēl guli?!

-������ Tu, Kristīn, esi pārāk jauna. Ja pareizi saprotu - patie��ām vēl meitene.

-�� Nu un tad?

-�� Tas rada zināmas problēmas.

-�� Man?!

-�� Man, Kristīn, man! Cik tev to gadu īsti ir?

-�� Se�padsmit.

-�� Nu, lūk! Es ar tevi varu sarunāties tikai pa telefonu.

-�� Un vairāk neko?!

-������ Nē, kāpēc? Varu tevi aizvest uz Leļļu teātri. Varam rāt�ni pastaigāties gar krastmalu. Pasēdēt kādā kafejnīcā un dzert bezalkoholiskus kokteiļus.

-�� Edij, nemuļķojies! Tas ir par maz. Es gribu ko vairāk!

-�� Ja tas ir tas, ko tu domā, nekas nesanāks.

-�� Kāpēc?

-������� Neapjēdz? Tu esi vēl nepilngadīga! Es nedrīkstu tevi pat noskūpstīt!

-�� �ēl. Kas to visu ir izdomājis?

-������ Oficiāli - valsts likumdevējs. Patiesībā - kaut kādas tur tantītes un ve�i.

-������� Patie�ām. Viņi mums aizliedz pat apsēsties parka pļa�viņā! Kādas viņiem vispār ir tiesības kaut ko aizliegt?

-�� Kaut ko jau arī vajag, bet.. Ko tu pa�laik dari?

-�� Sarunājos ar tevi.

-�� Varēji jau vēl gulēt.

-�� Esmu noilgojusies pēc tevis.

-������� �aubos, Kristīn. Rīta agrumā pēc vīrie�a parasti ilgojas jau nobriedu�as sievietes. Ta�u tavos gados�

-�� Edij! Saki skaidri! Ko sievietes dara manos gados?

-�� Tu jau vēl neesi sieviete.

-�� Kādas grūtības tev jāpārvar?

-�� Es jau teicu.

-�� īsti nesapratu.

-�� Lai tad tā arī paliek.

-�� Edij! Es gribu būt sieviete! Un gribu, lai tie�i tu būtu tas�

-�� Kristīn! Liecies mierā! Es par to varu nokļūt cietumā!

-������� Ārprāts! Tu vari nokļūt cietumā tāpēc, ka būsi mani mīlējis?!

-������� Par to glu�i ne. Mani var sodīt par to, ka bū�u ar tevi gulējis.

-�� Pat tad, ja tas notiks pēc mūsu abu vēlē�anās?

-������� Tāds ir likums. Kad nosvinēsi astoņpadsmito dzim�a�nas dienu vai vismaz saņemsi pasi�

-�� Vai vēl kaut ko stulbāku vari iedomāties?

-�� Varu. Dzīve vispār ir viena stulba padarī�ana.

-������� Manos gados daudzas meitenes ir jau mātes! Par no�darbo�anos ar seksu nemaz nerunājot! �odien ar to jau sāk pamatskolā! Bet tu baidies�

-�� Klausies! Vai tavā klasē nav neviena zēna..?

-������� Edij! Kam man zēns? Es gribu vīrieti! Vai to tik grūti saprast? Es gribu tevi!

-������� Kristīn, lūdzu, nomierinies! Tas nav aktuāli. Turklāt �ādas problēmas neapsprie� pa telefonu!

-�� Kur tad par tām runā?

-�� Visur. Visbie�āk gultā.

-�� Ļoti jauki. Tad tikai brauc �urp!

-������� Nekur es nebrauk�u! Labākajā gadījumā gaidī�u, kad kļūsi pilngadīga.

-�� Atmosties! Tad, Edij, es jau bū�u veca.

-�� Nekas. Mīlestībai vēl derēsi.

-�� Paldies! Mazliet nomierināji.

-������� Es jau tevi saprotu, Kristīn. Tavā vecumā domas par seksu nāk virsū kā vētras satrakoti plūdi. Bet tad vienmēr kaut kas sabrūk. Kaut kas tiek iznīcināts. Un nekad vairs nav tā, kā bija pirms tam.

-�� Tas ir slikti?

-�� Ne vienmēr. Ta�li bie�i mēs to no�ēlojam.

-�� Muļķības! Es neko neno�ēlotu. Es būtu laimīga!

-������ To neviens iepriek� nezina. Cerēt jau var. Bet tas ir par maz.

-�� Kam par maz?

-�� Visam. Visvairāk turpmākajai dzīvei.

-������� Tādā gadījumā, austrumu gudriniek, lūdzu, pasaki� Zaudēt nevainību ir ieguvums vai zaudējums?

-�� To, Kristīn, tu labāk uzprasi savai mammai.

-�� Bet es prasu tev!

-������� Jautājums ir muļķīgs un liecina tikai par to, ka tev patie�ām vēl jāpaaugas. Nevainības zaudē�ana nav ne ie�guvums, ne zaudējums. Tas vienkār�i ir katras sievietes fizioloģisks�

-������� Edij! Tu pats esi muļķis! Kāds te sakars ar fizioloģiju? Man �ķiet, tam vistie�ākais sakars ir tikai ar mīlestību!

-������� Ne vienmēr, Kristīn. Parasti tie ir �ādu nepilngadīgu meitenī�u visraksturīgākie maldi. Mīlestība pie katra cilvē�ka atnāk vēlāk� ja vispār kādreiz atnāk.

-�� Nav pareizi! Pie manis tā jau ir atnākusi.

-������� Nekā slikta jau nav, ja tu tā domā, ta�u� Atjēg�anās var būt diezgan briesmīga.

-������ Kāpēc mani baidi? Kāpēc nepriecājies, ka esmu tevī iemī�lējusies? Vai tas ir slikti?

-������� Slikti varbūt tas nav, protams, lai gan� Nevajadzētu velti sevi mocīt.

-������ Vai tu tā tī�i runā, lai es pēc iespējas ātrāk tevi pārstātu mīlēt?

-�� Gandrīz.

-�� Kāpēc?

-�� Es jau tev to vairākkārt esmu izskaidrojis.

-�� Bet es neko nesaprotu.

-�� Pagaidi! Kad paaugsies, sapratīsi.

-�� Es negribu gaidīt.

-�� Kristīn! Kur tev jāsteidzas?

-������� Mums visiem jāsteidzas dzīvot! Varbūt jau rīt sāksies kar�! Vai arī es nositī�os autoavārijā.

-�� Tu esi sākusi braukt? -Jā.

-�� Ar ko?

-������� Ar tēva d�ipu! Toyota Lanā Cruiser. Pasakaina ma�ī- nīte!

-������� Kāpēc viņ� to atļauj? Tev ta�u vēl nav vadītāja tiesī�bas!

-�� Nu un tad? Toties tēvam ir daudz naudas!

-������� Tad jau gan. Un tomēr, Kristīn. �ad tad mums tomēr jāpakļaujas gan likumiem, gan kaut kādai morālei.

-�� Edij! Kas vispār ir morāle? Tu zini?

-�� Nezinu. Ta�u da�reiz to saprotu kā garīgu pienākumu.

-�� Pienākumu� pret ko?

-�� Vispirms jau pret sevi. Un da�reiz arī pret citiem.

-�� Man - pret citiem?!

-�� Redzi, Kristīn, tu jau sāc kļūt nedaudz gudrāka.

-������� Bet tu dumjāks! Tātad seksu ar mani tu nevēlies kaut kādas tur impotentu sludinātas morāles dēļ?! .

-������� Es saprotu, Kristīn, tu esi brīnumjauka moderna mūs�dienu jauniete un kaut kādas garīgās morālās vērtības tev vēl varētu būt diezgan pasve�as. Bet�

-������ Edij, lūdzu, izbeidz! Ja manā dzīvē kaut kas vēl ir sve�s, tad tas ir sekss! Kāda tam nozīme - pusgadu ātrāk vai vē�lāk?

-������� No morālā viedokļa, protams, nekādas nozīmes tam nav. Bet vīrietim no juridiskā�

-������ Edij, mīļais! Es ta�u tevi pazīstu jau pietiekami ilgi. Un skaidri zinu, ka tu tik "pareizs", kā tagad mēģini izlikties, nemaz neesi. Tad kāpēc? Tev ir cita sieviete?

-�� Nē, Kristīn. Nevienas nopietnas.

-�� Kāpēc tu negribi mani?

-�� Gribu, Kristīn, kā nu ne, bet�

-������� Nebaidies, Edij! Es tevi saprotu. Ta�u, ja mēs to izda�rīsim, vai mums par to vajadzētu stāstīt visai pasaulei? Bū�sim laimīgi un klusēsim.

-� Ja tas būtu iespējams�

-�� Kādēļ ne?

-������� Tādēļ, ka es principā neticu sievietēm. Un kur nu vēl vieglprātīgi iemīlēju�amies meitenēm! Vai tu man vari dot garantiju, ka jau otrajā, nu, kaut vai simtajā dienā pēc mūsu skaistās mīlas pakts to vēl turēsi noslēpumā? Man ir gandrīz vai simtprocentīga pārliecība, ka pavisam drīz par to zinās gan visas tavas draudzenes, vecāki, gan daudzi citi. Tu varēsi man draudēt, �anta�ēt. Es kļū�u tavs gūsteknis.

-������� Edij! Kāpēc tu par mani tik slikti domā? Es tāda ne�esmu!

-������� Tas ir labi, Kristīn. Es to teicu pieļāvuma formā. Man �ajās lietās ir rūgta pieredze. Tāpēc jau krietnu laiciņu tu�ros pie gudru vīru padoma - nekad neielaidies ar vecām maukām vai jaunām meitenēm! Mīlestībai der sievietes - vislabāk jau precētas.

-� Vai ar tām nav nekādu problēmu?

-������ Da�reiz ir vēl smagākas. Ta�u tikai par to vien, ka ar viņu kādu nakti bū�u pārgulējis, neviens mani cietumā neliks.

-�� Bet, ja ar mani, tad liks, ja?

-�� Nav izslēgts. Tas būtu atkarīgs no tevis.

-Jocīgi�

-������� Redzi, kā tā dzīve sākas! Vēl neesi sasniegusi pilngadī�bu, kad no tevis jau atkarīgs kāda cilvēka liktenis.

-�� Tas ir drausmīgi.

-������� Par to jau es runāju. Un tā būs visu mū�u - vienmēr būsi atkarīga no kāda cita, bet tas cits savukārt� Un tā mēs visi jau kop� dzim�anas brī�a esam sasieti vienā savstarpējo atkarību ķēdē un cits no cita netiekam vaļā arī tad, kad kļūstam sve�i vai pat ienaidnieki.

-������ Jā, Edij! Gandrīz vai aizmirsu! Vakar dzirdēju, kā tēvs runā pa telefonu ar vienu no Saeimas deputātiem. Man �ķiet, viņ� bija no opozīcijas, jo vārdi mūsu ienaidnieki ska�nēja visai bie�i. Tika piesaukts arī tavs vārds. Pēc tam tēvs man palūdza, lai es tev piezvanu un pasaku, ka �ovakar pulksten astoņos viņ� tevi gaidīs mūsu mājās.

-������� Paldies, Kristīn! Tā tu par seksu vien, ka gandrīz vai aizmirsi tēva lūgumu. Par ko viņ� grib ar mani runāt, ne�zini?

-Viņ� grib tevi pārpirkt uz savu televīziju. Radusies kaut kāda jauna ideja.

-�� Laba, interesanta?

-�� Nezinu. Dro�i vien.

-������� Lai notiek! Astoņos es bū�u. Bet tagad bai-bai! Vēl jau tikai septiņi no rīta.

-�� Ko darīsi pa dienu?

-�� Strādā�u.

-�� �odien ta�u ir svētdiena!

-������ Tad ie�u uz baznīcu un palūg�u Dievu, lai viņ� mazliet nomierina tevi ploso�ās hormonālās vētras.

-� Edij! Tu varēsi būt tik slikts?!

-������ Neko sliktu tur neredzu. Atceries, Kristīn, - visam savs laiks. Gan akmeņus mest, gan tos salasīt. Gan mīlēties, gan stāvēt rāmi, kā skolas izcilākai teicamniecei.

-�� Edij! Tu pa�laik runā kā vecs vecis.

-������� Varbūt, Kristīn, tāds jau arī esmu. Tu zini, ka es vis�maz desmit reizes jau varēju būt no�auts, nosists, nodurts, sabraukts - vispār beigts!

-������� Mēs varējām arī nepiedzimt. Cik tur trūka! Man tas �ķiet vēl �ausmīgāk. Es nekad nebūtu redzējusi sauli, jūru, mūsu dārzu, tevi� Tu dzirdi, Edij? Es nekad nebūtu sati�kusi tevi un nespētu ilgoties� Tu pēc mani arī ilgojies?

-� Jā, Kristīn. Es no ilgām pat mirstu nost�

Negaidot atbildi, ātri izslēdzu mobilo. Man tas viss jau

sāka apnikt. Kristīne nenoliedzami bija burvīga meitene - Latvijas varenā preses magnāta Ēvalda Laventāla vienīgā meita - neticami skaista, izlutināta, manī laikam patie�ām traki iemīlējusies un pa�laik par iespējamo seksu vien domā un runā. Bet labi tas nav. Pavisam noteikti. Es patie�ām (ja

� Givi! - uzrunātais vērsās pie sava drauga. - Redzi, vēl viens nelaimīgais uzradies!

kas!) ar to varu smagi iekrist un tāpēc nekādas nopietnas attiecības veidot nevēlos. Bet tā - papļāpāt, paflirtēt - kā�pēc ne?

Lai gan� tā vien gribas viņu pēc iespējas ātrāk iesviest gultā un kārtīgi izdrāzt! Atklāti sakot, ja viņa jau būtu vai�nīga, es to sen būtu arī izdarījis. Līdz �im man reti nācies sastapt meiteni, kura pati tik atklāti uz to uzprasās. Tas vienlaikus liecināja viņai gan par labu, gan sliktu. Un tad, kad es vai cits ar viņu pirmo reizi pārgulēs, viņa ātri kļūs ļoti temperamentīga sieviete un, iespējams, savu grūti ap�valdāmo kaisli dāļās katram, kas viņai iepatiksies.

Desmit minūtes pirms astoņiem ar savu BMW-LX5 d�i�pu piebraucu pie modernas, tikai pirms da�iem gadiem īpatnējā arhitektūras stilā uzceltas divstāvu savrupmājas Langstiņu ezera krastā.

Pla�ajā pagalmā nepiesieti skraidīja divi milzīgi Kaukāza vilku plēsēji. Viens no tiem neganti rēja, otrs klusējot pie�skrēja pie dzelzs vārtiem un, gatavs jebkurā brīdī mesties man virsū, bakstīja savu purnu pret sētas re�ģiem.

Pie vārtu staba blakus rokturim atradās neliels diktofons.

Nospiedu pogu un drīz vien izdzirdu mazliet aizsmaku�u vīrie�a balsi.

-�� Lūdzu! Kas ieradies?

-�� Edijs Ēriksons. Kristīne sacīja�

-�� Kad viņa aizvāks suņus, nāc iek�ā!

Pēc neilga laiciņa kaut kas noklak�ķēja vārtu atslēgu ap�tverē, pagalmā baltā, ļoti īsā kleitiņā iznāca Kristīne, mīļi man pamāja ar roku, tad kaut kur aizveda niknos miljonāra mājas sargus un atgriezās pie vārtiem.

-���� Cik jauki, ka atbrauci! - viņa, neslēpjot prieku, teica. - Tikai �ēl, ka ne pie manis.

-��� Tas jau iznāk arī pie tevis, - es sacīju. - Tā ta�u ir arī tava māja, vai ne?

-�� Nākamreiz brauksi tie�i pie manis!

-�� Kur liki suņus? - painteresējos.

-�� Ak, Dievs! Tagad tev prātā suņi?! Mani tu neredzi?

-��� Cilvēks, Kristīn, tā ir iekārtots, ka viņ� vispirms redz un baidās no tā, kas viņam var izdarīt ko sliktu. Un tikai pēc tam ierauga to, kas viņam var sagādāt prieku.

-�� Paldies! Vismaz to tu mani saskati.

Lai gan ar Ēvaldu Laventālu biju divas reizes jau ticies, pie viņa mājās tagad ierados pirmo reizi. Ta�u ar viņa mei�tu Kristīni diezgan neparastā veidā iepazinos jau agrā pa�vasarī - vēlu vakarā netālu no Van�u tilta, ejot pa 11. No�vembra krastmalu Vecrīgas virzienā. Apmēram piecdesmit soļus pirms manis no tuvākās kafejnīcas iznāca divas mei�tenes, acīmredzot nedaudz iedzēru�as, skaļi smiedamās un da�ādi draiskodamās, gāja uz priek�u. Kad viņas devās ga�rām Anglikāņu baznīcai, pēk�ņi no kādas turpat ielas malā stāvo�as automa�īnas izlēca divi vīrie�i - pēc izskata kau�kāzie�i - pieskrēja pie abām meitenēm, satvēra viņas aiz rokām un rāva uz automa�īnu.

Meitenes pārbiju�ās sāka nedabiski skaļi kliegt.

Tuvumā citu cilvēku nebija.

Es instinktīvi sāku skriet. Tajā mirkli manai rīcībai bija maz sakara ar līdzcietību vai kaut kādām tur humānisma izpausmēm. Vienkār�i momentāni nostrādāja manas biju��ās profesijas pamatīgi uztrenētā reakcija - ja kādam uz�brūk, man jāaizsargā!

Jau pēc da�ām sekundēm biju klāt un vienu no uzbrucē�jiem tūlīt cie�i satvēru aiz rokas.

-�� Liec skuķi mierā! - es uzkliedzu.

Viņ� pārsteigts uz mani paskatījās un lauzītā krievu va�lodā nikni iesaucās:

-Ko?!

-�� Es teicu - liec meiteni mierā! - �oreiz to atkārtoju krie�vu valodā.

To laikam saprata.

-�� Givi! - uzrunātais vērsās pie sava drauga. - Redzi, vēl viens nelaimīgais uzradies!

-�� Nekas! - Givi ņirdzīgi teica. - Tūlīt laimīgi nokļūs morgā.

Meitenes no bailēm vai cita iemesla dēļ pārstāja kliegt un

kļuva pavisam rāmas.

Ievēroju, ka pie automa�īnas stūres sē� tre�ais ādas jakā ģērbts vīrietis. Tūlīt sapratu - �ie nav nekādi sīki huligā�ni, bet gan visīstākie kaukāzie�u bandīti. Bet arī meitenes bija labās - spilgti uzkrāsoju�ās, uzvilku�as pārmērīgi īsus mini bruncī�us un, vaļīgi uzvezdamās, kārdinājumu varēja izraisīt pat jebkurā Tālo Ziemeļu iedzīvotājā, par dienvid�niekiem nemaz nerunājot.

-� Ja gribi palikt dzīvs - pazūdi! - tas, ko biju satvēris, sa�cīja un spēji izrāvās, pie reizes palaizdams vaļā arī Kristīni.

-��� Tas attiecas tie�i uz tevi! - es brīdināju. - Un aizmir�sti - te tev nav ne Krievija, ne jūsu Kaukāzs! Savos kalnos jūs varat darīt, ko gribat, bet te ir Latvija! Te �ādi numuri neies cauri! Un �īs ir latvie�u meitenes! Tā ka� Ja pa la�bam - abi Ieciet ma�īnā un laidieties! Es jums piedo�u!

Uzbrucēju sejas krasi pārvērtās. Tās pēk�ņi kļuva naida pārpilnas un niknumā mirdzo�ās acis vēstīja, ka viņi man tūlīt uzbruks un, iespējams, mēģinās pat nogalināt.

Tā arī notika. Ta�u redzēdami, ka es ne pēc kāda vārgu�ļa neizskatos, bet acīmredzot esmu labi trenēts cilvēks, tā vienkār�i uzbrukt tomēr neuzdro�inājās. Viņi no kabatām sāka vilkt ārā pamatīgus mednieku dun�us. Tas viņiem pra�sīja da�as sekundes, bet man ar to pietika. Tam, kas pirmīt turēja Kristīni, nekavējoties triecu sejā dūri. Varbūt pat mazliet par stipru. Parasti, ja situ ar pilnu spēku, es varēju cilvēku arī nosist. �oreiz, zaudējis tikai samaņu, uzbrucējs spēji saļima un nokrita blakus automa�īnas priek�ējiem riteņiem. Nākamajā mirklī, strauji pagriezies, otrajam pa galvu situ ar kāju. Tas bija parasts, diezgan vienkār�s kara�tē paņēmiens, ta�u, ja sitiens trāpīja mērķī, tas tāpat varēja būt ari nāvējo�s.

Pēc tam apgāju apkārt ma�īnai, ātri atrāvu priek�ējās durvis un, no aizsiksnas izrāvis Makarova pistoli, to zibenī�gi piegrūdu pie vadītāja sejas.

-�� Paklausies, genecvāle, - kamēr vēl esmu labā garastā�voklī! Tūlīt savāc savus bandītus un triecies pēc iespējas ātrāk prom! Savādāk� Neviens nojums dzīvs nepaliks!

-� Sapratu, - vīrietis teica un taisījās kāpt laukā. Es atgāju sāņus un pistoli atkal aizliku aiz bik�u jostas. Pēc tam pie�gāju pie meitenēm, kuras pa to laiku bija pabēgu�as tālāk un tagad klusas stāvēja pie Anglikāņu baznīcas kāpnēm.

-�� Vai bijāt kafejnīcā "Piektdiena klāt!"? - vaicāju.

-�� Jā, - otrā meitene atbildēja. Tad pagriezās pret Kristī�ni. - Es ta�u tev teicu - vēl paliekam! Ri�ards beidzot būtu nomierinājies un nācis mūs pavadīt.

-������� Ri�ards ir maita, - Kristīne sacīja, tad paskatījās uz mani un mīļi pasmaidīja. - Bet kas jūs tāds?

-������� Vai ta nepamanījāt? - jautāju. - Esmu jūsu glābējs. Tava draudzene pareizi saka - varbūt tomēr jums vajadzēja to Ri�ardu pagaidīt. Nebūtu es te trāpījies, ar jums varēja notikt liela nelaime.

-������� Vai viņi mūs būtu nogalināju�i? - meitene drebo�ā balsī jautāja.

-������� Varbūt ari ne, - es teicu, - toties noteikti izdarītu ko citu.

-�� Izvarotu?

-Jūs esat smukas meitenes, - es sacīju, - bet atrazdamās Vecrīgā vēlā vakara stundā� Ar to ir jārēķinās.

-������� Jūs esat supermenis? - Kristīne, skatīdamās uz mani ar ko�i mirdzo�ām acīm, prasīja. - Tikt galā ar trim bruņo�tiem bandītiem�

-������ Jā, - es pasmaidīju. - Esmu kaut kas līdzīgs D�eimsam Bondam. Bet kas esat jūs? Mazgadīgas prostitūtas?

-������� Vai pēc tādām izskatāmies? - otra meitene nopietni jautāja.

-������� Nezinu, cik jums ir gadu, ta�u jūsu izskats� Tā da�i varētu nodomāt.

-�� Bet jūs, mūsu glābēj?

-�� Es nodomātu tie�i tāpat, - sacīju.

-������� Tad tā var nodomāt par jebkuru mūsdienu sievieti, - Kristīne �ķelmīgi pasmaidīja. - Mēs esam godīgas. Nē, pa�tie�ām. Ri�ards mūs �ovakar uzaicināja uz kafejnīcu atzī�mēt viņa uzvaru kaut kādā tur autorallijā. Baigais gon��iks. Bet pārlieku lecīgs. Es jokojot pateicu, ka viņam varbūt bija vāji pretinieki. Viņ� uzreiz sacemmējās, mēs arī, un skrē�jām prom. Tagad sāku apjēgt. Tā patie�ām ir laime, ka tie�i īstajā brīdī �eit gadījāties jūs! Un vēl tik superīgs! Mēs� Vismaz es to nekad neaizmirsī�u! Ticiet! Kā jūs sauc?

-�� Edijs Ēriksons.

-������� Bet mani Kristīne. - Tad ar roku parādīja uz draudze�ni. - Viņu sauc Agrita. Abas mācāmies Fran�u licejā vienā klasē. Kad skolu beigsim, stāsimies universitātē. Agrita ju�ristos, es - sabiedriskajās attiecībās.

-�� Gribi būt �urnāliste?

-�� Vairāk gan par Valsts prezidenta preses sekretāri.

-�� Arī nav slikti.

-�� Bet slikti varēja būt pa�laik, - Kristīne klusi pateica. - Paldies, Edij! Vai jūs vienmēr steidzaties kādam palīgā?

-�� Nē, Kristīn, ne vienmēr, - es atbildēju. - Katram cil�vēkam par savu dro�ību jārūpējas pa�am. Bet tā nu �oreiz sagadījās�

-�� Jums bail nebija?

-� Jutu bailes pārjums. Cik tur trūka - tikai da�as sekun�des - un jūs būtu aizvestas prom.

-� Par to iedomājoties vien, mani pārņem �ausmas! - Ag�rita nodrebinājās. - Tagad jūs mums būsiet�

-� Nekas es jums nebū�u, - sacīju. - Nenoliedzu - tas skan diezgan glaimojo�i - "dzīvības glābējs" - ta�u vēl nesen tā bija daļa no manas pamatprofesijas. Tā ka tas vairāk sais�tās ar jau iedresētu pienākuma apziņu.

- Nemaz tik daudz cilvēku neatradīsies, kas vienmēr savus pienākumus pilda, - Kristīne sacīja un, skatoties uz mani, viņas lielajās acīs spilgti mirdzēja atklāta sajūsma, apbrīns un varbūt pat pirmās mīlestības dzirkstelītes.

�ai sakarā uzreiz grūtsirdīgi nodomāju - ļoti savādas ir �īs vīrie�a-sievietes attiecības un tas, ko parasti dēvējam par mīlestību. Kāpēc gan �im skuķim, gan sievie�u lielāka�jam vairākumam viņu mīlestības ierosmei bie�i ir nepiecie��ams, ja ne glu�i vienmēr kāda vīrie�a "varoņdarbs", tad sabiedriskā atpazīstamība, labi atalgots amats, apbrīnas cienīgs privātīpa�ums vai pietiekama materiālā nodro�inā�tība gan? Vai bez visa tā nevar? Skumji, ta�u, ja nebūtu trā�pījusies �ī diezgan baigā situācija ar kaukāzie�u bandītiem, es �īm meitenēm dro�i vien būtu pilnīgi vienaldzīgs.

Nūjā, kaut ko labu viņām jau tomēr esmu izdarījis, nav ko teikt, tāpēc arī �ī neslēptā sajūsma un sazin kas tur vēl! Bet galu galā par ko es brīnos? Tā ir noticis un notiks mū�īgi. Mī�lestība, tāpat kā viss uz �īs pasaules, nekad ne no kā nerodas. Vienmēr ir jābūt kādam sākumam - kad sirds pēk�ņi iedre�bas un sāk pukstēt mazliet ātrāk. Da�reiz tas var būt tikai silts acu skatiens un nekāds dzīvības risks nav vajadzīgs.

-� Es pārjums esmu sajūsmā! - Kristīne joprojām neslēpa prieku. - Man tādi vīrie�i patīk!

-Kādi?

-�� Tādi kā jūs! Cēli un dro�sirdīgi!

-������� Mīļās meitenes! - es sacīju. - Yarbūt par agru priecāja�ties! Ko jūs zināt par mani? Varbūt īstenībā esmu vēl bai�gāks bandīts par tiem jūsu nolaupītājiem! Tāpēc vēlreiz at�gādinu - tik uzkrīto�i apģērbtām vakaros staigāt pa Vecrīgu ir ļoti bīstami! Jūs pievēr�at pastiprinātu vīrie�u uzmanību. Ja nav noslēpums - jūs dzīvojat tepat kaut kur netālu?

-������ Ko jūs! Dzīvojam Rīgas otrā pusē! Agrita Iļģuciemā, es Langstiņos.

-�� Nav slikti, - es teicu. - Ve�i baigi bagātie?

-������� Vispār jau jā, - Kristīne apliecināja. - Mans tētis ir Ēvalds Laventāls. Varbūt esat dzirdējis?

-������� Esmu gan, - sacīju. - Viņ� ir cilvēks, kam pieder gan grāmatu apgāds, laikrakstu un �urnālu izdevniecība, gan privātā televīzija LLL.

-������ Tas pats, - Kristīne apstiprināja. - Es viņam izstāstī�u �āvakara notikumu, pie jums jau rīt aizdrāzīsies reportieri no mūsu televīzijas, vairākiem �urnāliem un avīzēm� Pēc da�ām dienām jūs kļūsiet slavens visā valstī! Starp citu, ar ko jūs pats nodarbojaties? Es īsti nesapratu - kāda tad galu galā ir jūsu profesija?

Es neko neatbildēju. Kāpēc gan �iem skuķiem to vajadzē�tu zināt?

Mazliet vēlāk ar viņām aizgāju līdz Smil�u ielai, kur stā�vēja mans luksusa d�ips, un aizvedu viņas līdz mājām. Vis�pirms Agritu, tad Kristīni.

Tur Langstiņos pie vārtiņiem toreiz arī atvadījāmies.

-������� Es ļoti negribētu, ka �ī būtu mūsu pirmā un pēdējā sa�tik�anās reize, - Kristīne, joprojām mirdzo�ām acīm, sacīja. - Es jūsu lūdzu - uzaiciniet mani uz randiņu!

-Kad?

-�� Kaut vai rīt!

-Kur?

-������� Vienalga! Varam pasēdēt kādā kafejnīcā, pastaigāties pa pilsētu vai aizbraukt uz Jūrmalu.

-�� Tur vēl ir auksti. Parasti pū� spēcīgs ziemeļu vēj��

-������� Ko jūs, Edij! Ja mēs būsim cie�i kopā� Kādi vēji, kādi aukstumi..?

Nenoliedzu - man Kristīne ārkārtīgi patika, lai gan viņā viss bija it kā nedaudz pārspīlēts - gan ārējais skaistums, acu lielums, pārāk uzkrīto�ais ģērb�anās stils, īsie mini- bruncī�i, gan pārāk atklātā (tāpēc dro�i vien arī dabiskā) sevis piedāvā�ana seksam.

Viņa izskatījās nedaudz vecāka nekā bija patiesībā, un tā�pēc jau pēc otrās satik�anās reizes sāku domāt, ka nav ko vilkt garumā - pēc nākamā randiņa skuķis patie�ām jāiemet gultā.

Ta�u, kad līdz tam jau bijām it kā nonāku�i, viņa pēk�ņi nez kāpēc darīja zināmu, ka ir vēl nevainīga, turklāt arī nepilngadīga. �is negaidītais paziņojums mani ne tikai pa�matīgi pārsteidza, bet radīja arī pamatīgu vil�anās sajūtu. Man līdz tam bija iznākusi darī�ana tikai ar nobriedu�ām sievietēm, tāpēc, lai cik pievilcīgas mazgadīgās draiskulītes ari �ķita, es ar viņām nekad līdz tuvībai neielaidos. Vis�mazāk jau laikam bailēs no nepatik�anām vai pat soda. Es vienkār�i zināju, ka �īs "pirmās reizes" nekādu lielo baudu nevienam nesniedz, bet jaunradītai sievietei notiku�ais uz viņas psihi un jūtām var atstāt tik graujo�u iespaidu, kas hereti - no vīrie�a nesaņemot gaidītās jūtas un mū�īgās mī�lestības apliecinājumus - var beigties pat ar pa�nāvību.

Kristīne izveda mani cauri mājas pirmajā stāvā eso�ām lielajām istabām un drīz nonācām līdz pla�ai terasei, no kurienes pavērās brīni�ķīgs skats uz Langstiņu ezeru un apkārtējo me�u. Pie neliela moliņa stāvēja piesietas divas laivas un neliela jahta.

Ēvalds Laventāls, līdz pusei izģērbies kails, sēdēja dziļā atpūtas krēslā un �ķirstīja kādu krāsainu �urnālu.

-�� Pēc sarunas ar tēvu tūlīt prom vēl nebrauc, - Kristīne klusi palūdza. - Uzmeklē mani! Es arī gribu ar tevi mazliet aprunāties.

Meitene aizskrēja. Piegāju pie nama saimnieka un svei�cienam sniedzu roku.

-�� Sveiks! - Ēvalds paspieda roku un parādīja uz blakus stāvo�o krēslu. - Sēdies nost!

Lai gan nevienu miesassargu neredzēju, nez kāpēc radās iespaids, ka esmu ieradies uz pārrunām ar kādu no mafijas krusttēviem. Varbūt pat ar pa�u vareno senjoru Karlioni�

-�� Kaut ko iedzersi? - Ēvalds tūlīt piedāvāja.

� Sveiks! - Ēvalds paspieda roku un parādīja uz blakus stāvo�o krēslu. - Sēdies nost!

-�� Esmu ar ma�īnu, - paskaidroju.

-������ Jā, kā tu vispār tiki pie sava lepnā BMW-LX5 d�ipa? Ja mani atmiņa neviļ, tas maksā apmēram 60 tūksto�us latu. Tavi ienākumi to atļauj?

-������� Nekādā ziņā. Es par tādiem ienākumiem varu tikai sapņot.

-�� Tātad nozagi?

-�� �itās tik viegli nevar. Ir jau ari citas iespējas.

-�� Kādas?

-������� Man to ma�lnīti uzdāvināja viens biznesmenis, - es sa�cīju. - Viņ� piebrauca pie manas mājas durvīm, parādīja uz autiņu un teica - ņem! Ņem dro�i! Tas vēl ir lēti maksāts!

Ēvalds aizdomīgi uz mani paskatījās.

-������� Kāpēc viņ� tā rīkojās? Izdarīji kādu nenovērtējamu pa�kalpojumu?

-������ Jā, - es atbildēju. - Tādu mazu nieciņu. Es viņu un viņa dēlu izglābu no dro�as nāves.

-�� Kā tas izdevās?

-������� Tas ir profesijas noslēpums. Pateik�u tikai, ka tolaik strādāju vienā no īpa�ajām policijas specvienībām. Tā bija un vēl tagad ir elitāra, labi apmācīta un vēl labāk apbruņo�ta, pēc īpa�ām prasībām atlasīta neliela militāra vienība, kurai ir pa spēkam veikt vissare�ģītākos kaujas un prette�rorisma uzdevumus. Tas cilvēks - savas pa pusei nelegālās darbības dēļ - oficiāli negribēja pēc palīdzības vērsties ne policijā, ne prokuratūrā. Viņ� ar lūgumu vērsās pie manis personīgi, un es to lietu nokārtoju.

-�� Tik vienkār�i?

-������ Nē, tik vienkār�i nemaz negāja. Pēc situācijas atrisinā��anas palika da�i smagi ievainotie un viens līķis.

Ēvalds uz mani vēlreiz aizdomīgi paskatījās, brīdi kaut ko pārdomāja, tad ar roku parādīja uz ezeru.

-� Jauks skats, vai ne?

-������� Patie�ām, - es piekritu. - Kā noprotu, jums ari dzīve ir ļoti jauka.

-������ Vispār jau jā, - Ēvalds piekrita, - lai gan tautas lielākā daļa domā, ka tie bagātnieki neko nedara! Bet mēs smagi strādājam, un mūsu problēmas ir nesalīdzināmi smagākas un grūtāk risināmas nekā pārējiem.

-�� Bet acīmredzot tas ir to vērts.

-�� Protams. Kā pa�am?

-�� Tā nekas. Kas attiecas uz materiālo stāvokli� Nerau�du. Naudas daudz nav, bet visam pietiek.

-�� Tad tu neko daudz negribi, - Ēvalds teica. - Pieticība arī nav nekāda labā īpa�ība.

-��� Par to var strīdēties, - es sacīju. - Tāpēc jau nemir�u, ja man Jūrmalas kāpās nebūs trīsstāvu villa, liela jahta vai miljons bankas kontā.

-�� Es skatos, Edij, tev ir mazliet vienkār�ota dzīves uztve�re, - Ēvalds teica. - Trūkuma dēļ vispār neviens nemirst! Neviens pie mums tā īsti nemirst arī no bada. Tu esi redzē�jis, kā dzīvo bom�i? Viņi mirst no alkohola un aukstuma. Bet cilvēks tomēr vispirms jau bioloģiski, pēc tam sociāli ir tā iekārtots, ka dzīvības uzturē�anai viņam ir nepiecie��ams zināms komforts. Ziemā, siltumu meklēdams, viens lien mājas pagrabā pie siltumtrases caurulēm, cits brauc uz Taizemi, Kanāriju salām vai sē� savā pilī dego�a kamī�na priek�ā! Un tas nav atkarīgs tikai no tā, kā katram no mums dzīvē paveicas vai nepaveicas. Noteico�ais ir tas, kādi esam mēs pa�i. Kādas mums ir smadzenes. Kādi gēni. Viens jau no dzim�anas ir �akls, cits slinks. Viens enerģijas pār�pilns, cits knapi kustas. Viens grib strādāt, citu pie darba nedabūsi pat ar mietu! Un beigu beigās viens ir gudrs, ar labu izglītību un pla�ām zinā�anām, cits vienkār�i muļķis. Zinātne neko jaunu par to nesaka. Dzīve gan.

-�� Diez vai, - �aubās pa�ūpoju galvu. - Cilvēkiem dzīve, kāda tā bija pirms divtūksto� gadiem, pamatu pamatā ir arī �odien. Visi tie telefoni, telegrāfi, televizori, datori, internets, automa�īnas, kafijas maļamās dzirnaviņas vai elektriskās plītiņas� Vai visa �ī smalkā sadzīves un kara tehnika kaut vai par mata tiesu cilvēku ir darījusi labāku? Viņa dzīvi jā, neap�aubāmi, bet pats cilvēks palicis tāds pats, kāds bija ci�vilizācijas sākumā - ļauns, agresīvs, tikai par sevi domājo�s, skaudīgs, mantrausīgs, slepkavīgs un seksuāli nepiepildāms.

-�� Tas tevi uztrauc? - Ēvalds ar nelielu izsmieklu balsī prasīja. - Tu par to bie�i domā?

-�� Nē, ne īpa�i, - es atbildēju. - Bet man gandrīz vai katru dienu ar �ādām cilvēka būtības izpausmēm ir jāsastopas.

-� Joprojām esi tai policijas specvienībā?

-� Nu vairs ne.

-�� Kāpēc?

-������� Pēc tā notikuma, par kuru pirmīt stāstīju, tika ierosi�nāta dienesta izmeklē�ana un, lai gan manu rīcību atzina par pareizu un likumīgu, es vairs nevēlējos�

-������ Ja pareizi atceros, pirms tam tu ta�u strādāji par �ur�nālistu?

-������� Ne glu�i. Es vienkār�i da�iem preses izdevumiem un televīzijai, kā saka, pārdevu interesantus, da�reiz pat sen�sacionālus si�etus.

-�� Es to atceros.

-������ Toreiz gandrīz vai kļuvu slavens! Un tad, Ēvald, es sa�pratu, ka lasītājus vai televīzijas skatītājus ārkārtīgi vilina notikumi, kur attēloti visda�ādāko veidu noziegumi, bagāt�nieku vai politiķu guļamistabu noslēpumi, viss, kas saistās ar seksu, prostitūciju vai cēlu mīlestību. Politika, ekono�mika, kaut kāds tur Abrenes jautājums, deputātu darbs Saeimā, partiju programmas un valdību deklarācijas� Tas deviņdesmit deviņiem procentiem mūsu valsts iedzīvotāju ir pie vienas vietas!

-� Tu domā tik daudziem?

-� Nu, varbūt mazāk. Kāda starpība?

-�� Ko tagad dari? - Ēvalds jautāja.

-�� Esmu kāda Saeimas deputāta miesassargs.

-������ A, pareizi! - Ēvalds iesaucās. - Man teica. Tam jefiņam no ārzemēm, ja?

-�� Tam pa�am.

-�� Darbs patīk?

-������ Ne visai. Priek� manis par garlaicīgu. Ja viņ� bie�i stai�gātu pa krogiem, piedzīvojumus meklēdams, nakts vidū klīstu pa Vecrīgu, apmeklētu bordeļus vai skuķus ķertu uz �aka ielas� Dzīve būtu daudz interesantāka. Bet tā� Viņ� ir baigi godīgais. No Saeimas uzreiz iet uz mājām pie bērni�ņiem. Bet politikā viņ� man �ķiet pēdējais maita.

-������� Vai esi jau aizmirsis? - Ēvalds nicīgi iesmējās. - Tā ta�u bija arī padomju laikā! Dumj� vai gudrs, der vai neder, vienalga! Ja esi partijas biedrs, lūdzu! Vari dabūt jebkuru amatu!

-�� Jā, - gari novilku. - Un kāda velna pēc viņam vēl va�jadzīgs miesassargs? Kas viņu aiztiks? Kam viņ� tāds vaja�dzīgs?

-�� Ja pareizi sapratu, tu labprāt darītu ko citu? - Ēvalds nopietni jautāja.

-�� Vispār jā, - es apliecināju, uzreiz atcerēdamies, ka viņ� ta�u mani ir uzaicinājis uz pārrunām par darbu. - Jums ir kāds piedāvājums?

-�� Tā ir, - Ēvalds apliecināja. - Tāpēc tevi arī uzaicināju.

-�� Vai gribat mani nolīgt par savu miesassargu?

-�� Par to padomāsim vēlāk, - Ēvalds sacīja. - Pa�laik man ir cita ideja.

-�� Es klausos.

-�� Tad klausies uzmanīgi! - Ēvalds sparīgi teica. - Kā zini, esmu telekompānijas ĻLL galvenais akcionārs. Man tur pie�der 72%. Lietas iet labi, ar peļņu tāpat. Programma ir sa�stādīta tā, ka principā apmierina visus mūsu skatītājus. Bet tie ir apmēram �etrsimts tūksto�i. Vidēji. Vairāk diez vai spēsim piesaistīt. Sakarā ar lielo konkurenci mediju tirgū, tagad galvenais noturēt tos pa�us. Un man ienāca prātā� Faktiski mani uz to uzvedināja Kristīne. Pēc tā ļoti nepatī�kamā notikuma Daugavmalā� Viņa par tevi vien runā un ir stāvā sajūsmā! Man �ķiet, viņa tevī ir pamatīgi iemīlēju�sies. Bet uzmanies! Pirmās mīlas reiboņa stāvoklī no �āda vecuma meitenēm var sagaidīt visu ko! Lai gan� Parasti jau viņām tas ātri pāriet. Tāpēc ceru, ka arī Kristīne visai drīz atjēgsies, nomierināsies un nekādas lielas problēmas neradīsies. Bet tu, ja vari, tomēr pamēģini no viņas turēties pēc iespējas tālāk!

-�� Laventāla kungs! - klusi iesaucos. - Jūs pirmīt ieminē�jāties par kādu jaunu ideju�

-�� Jā! - Ēvalds piekrīto�i pamāja un turpināja. - Tātad skatītājiem vajadzīgs kas jauns. Tādā sakarā man vajadzīgs tāds revolver�urnālists, kāds esi tu! Paparaci! Sensāciju mednieks! Jo dzeltenāk, jo labāk! Nebaidies, es tev labi maksā�u. Toties prasī�u, lai katru otro nedēļu būtu tāds raidījums, par kuru vai visa Latvija runātu vismaz līdz nā�kamā raidījuma sākumam! Tu saprati?

-�� Ne visai.

-�� Ja ne visai, tad man ar tevi vispār nav vairs ko runāt! Bet tu saprati. Ir vēl viena ideja. Taisīsi iknedēļas raidīju�mu "Gadsimta liecinieks". Tas būs kaut kas pilnīgi jauns. Sameklēsi cilvēkus� Visda�ādākos. Katrā raidījumā citu! Gan no vecā Ulmaņlaika, tad kādu tā laika re�īma pretinie�ku, pēc tam pārliecinātu komunistu, kaut vai pa�u Rubiku, tad padomjlaiku disidentu, kādu rakstnieku, �ekistu, vācu laika SD vīru, krievu lēģeros pabiju�os, padomju un vācu pusē karojo�os, sarkanos un nacionālos partizānus, kādu mūsu atmodas varoni un tādu, kas �odienas Latviju nepie�ņem. Katrs sava raidījuma laika ietvaros lai izkrata sirdi. Lai pilnīgi atklāti pastāsta, kāpēc attiecīgajā vēstures brīdī rīkojies tie�i tā un ne citādi. Kāpēc viens nodeva un �āva cilvēkus padomju laikā, un kāpēc citi to pa�u darīja vācu okupācijas gados? Un kāpēc gan pirmie, gan otrie uzskatīja to par pareizu un vajadzīgu? Nu, apmēram tā. Ko saki?

-� Nebūtu slikti, - es teicu. - Vienā Krievijas kanālā nesen tāds raidījuma cikls jau bija - "Gadsimta liecinieks".

-�� Es zinu, - Ēvalds īgni sacīja. - Bet mēs ņemsim pla�āk un daudz atklātāk! Būsi ar mieru?

-�� Vai esat pārliecināts, ka es..?

-�� Tie�i tā - pārliecināts! Tu to spēsi! - Ēvalds sparīgi ap�galvoja.

-�� Paldies par uzticē�anos, bet� - Mani tomēr kaut kas mulsināja.

-�� Nekādu "bet"! - Ēvalds, tāds kā mazliet nikns, iesau�cās. - To Saeimas deputātu triec ratā! Lai iztiek bez miesas�sarga! Agrāk pat vecajam Ulmanim tāda nebija, bet tagad katrai niecībai pie abiem sāniem vīri ar stobriem! Starp citu, tavā bruņojumā eso�ā pistole� Kam tā pieder? Valstij?

-�� Tas ir mans personīgais ierocis, - es atbildēju. - Pa- gāj�gad astoņpadsmitajā novembri ministrijas vadība mani apbalvoja "Par apzinīgu dienesta pienākumu pildī�anu un parādīto drosmi"�

-� Es par to pistoli ieminējos tikai tā� - Ēvalds jau daudz mierīgāk sacīja. - Protams, tavs darbs būs diezgan bīstams, viss kas var gadīties, ta�u ceru - ierocis tev nekad nebūs jā�lieto. Starp citu, kāda ir ju�ana, kad nākas no�aut cilvēku?

Mirkli domāju. Tad atbildēju:

- Ju�ana, Laventāla kungs, ir diezgan riebīga, ta�u ja uz�brucējs pirms mirkļa ir gribējis atņemt manu vai cita cilvē�ka dzīvību� Tad tas kaut kā izlīdzinās un pēc tam nekādi murgi nemoka. Bet, atgrie�oties pie pirmīt izteiktā darba piedāvājuma� Vai jums, Laventāla kungs, ne�ķiet, ka pats ar sevi nonākat nelielās pretrunās? Pirmīt apgalvojāt, ka �odien lasītājus, kā arī televīzijas skatītājus galvenokārt interesējot tikai noziegumi, da�ādas intrigas sabiedrības augstākajos slāņos un sekss. Ta�u tagad pēk�ņi gribat te�levīzijas kameru priek�ā saukt visda�ādākos cilvēkus, kuri atklāti stāstīs, tas ir, īstenībā propagandēs savus dzīves un politiskos uzskatus! Vai tas jūs nebaida? Un, ja nebaida, kam �odien ir vajadzīga patiesība par to, kas divdesmitajā gadsimtā noticis ar Latviju un latvie�iem? Ko �ī patiesība var dot, it sevi�ķi, ja nekādu jaunu patiesību neviens vis�pār nepateiks?! Jā, nenoliedzami, atklāsies daudzu cilvēku traģiskie vai mazāk nelaimīgie likteņi, bet� Kas tālāk? Ko vairāk? Dzīve paiet. Pagātne kļūst arvien tālāka un, atklāti sakot, arī nevajadzīgāka. Pagātnē neko izmainīt vairs ne�var, bet �odienas pasaule ir jau cita un cilvēki ir citi. Tāpēc, piemēram, ir ārkārtīgi muļķīgi jauniem cilvēkiem (un arī veciem) kā iz�ķiro�ā skolas eksāmenā uzdot gandrīz vai ob�ligāto testa jautājumu: "Lūdzu, atbildiet - notika Latvijas okupācija, vai ne?" Daudzmaz saprātīgs cilvēks tūlīt painte�resēsies: "Par kādu Latvijas okupāciju jūs runājat?" Patrio�tiski noskaņotais eksaminētājs sa�utumā iekliegsies: "Kā - par kādu?! Protams, par padomju!" Un tad pratināmais �im cilvēkam ar sa�aurināto vēstures redzējumu atgādinās: "Ja jums ar prātu viss ir kārtībā, tad tomēr vajadzētu atcerē�ties, ka bija ta�u vēl viena - vācu okupācija! Un, kaut tā bija daudz īslaicīgāka, tā tomēr mūsu tautai sagādāja gan cilvēku, gan materiālos zaudējumus, nemaz nerunājot par to, ko bija iecerēju�i ar mums izdarīt pēc savas uzvaras. Un vēl �is cilvēks kā nelielu vēsturisku "joku" varētu atgādināt, ka padomju okupācijas laikā Latvijas PSR, kaut vai tikai uz papīra, tomēr skaitījās suverēna republika (!) pat ar tiesī�bām izstāties no PSRS, ta�u nacistu okupācijas rezultātā vārds "Latvija" vispār pazuda no aprites, jo mūsu zemīte pēk�ņi bija kļuvusi tikai par Austrumu zemju okupētajā ģenerālapgabalā ietilpsto�u teritoriju "Ostland"� Un pēc da�u gadu desmitiem no latvie�iem vispār nekas daudz nebūtu palicis pāri. Kā jūs domājat, Laventāla kungs, vai mūsu "pareizi domājo�ajiem" �ī patiesība patiks, nemaz nerunājot par daudziem citiem politiskiem un morāles jau�tājumiem, kurus tik daudzi �odien negrib ne pieminēt, ne atcerēties?

Ēvalds ilgi domīgs klusēja, tad nopietni paskatījās uz mani.

-�� Paklausies, Edij! Vai tu pēc politiskās pārliecības esi kreisais?

-�� Nē! - iesmiedamies atbildēju. - Es esmu taisnais! Pa vidu stāvo�ais. Centrā.

�odien daudz kas notiek tie�i kā padomju laikā, rūgti nodomāju. Vienmēr �ie cilvēka cieņu pazemojo�ie politiskie apzīmējumi - "tautas ienaidnieks", "dzimtenes nodevējs", "bur�uāziskais nacionālists", "budzis", "kreisais", "labē�jais", "kosmopolīts", "internacionālists", "sarkanais", "pe�lēkais", "baltais" un pēdējā laikā nācis klāt vēl viens - "sar�kanbaltsarkanais"! Tas ir diezgan pārsteidzo�i. Man �ķiet, ir jābūt lielam pa�cieņas trūkumam, lai pats sev uz pieres it kā iededzinātu apliecinājumu - redziet, esmu pareizais! Balsojiet par mani! Un pietrūkst spējas vienkār�i pateikt - es esmu cilvēks ar savām domām un uzskatiem, tie jums var patikt vai nepatikt, ta�u es vienmēr palik�u pie savas pārliecības.

Tā, kā to daru es - Edijs Ēriksons - ne sarkanais, ne bal�tais, ne kreisais, ne labējais. Tāds, kāds īstenībā esmu - pa�tiess.

Mēs tovakar vēl kādu laiciņu parunājām par paredzama�jiem raidījumiem, manu atalgojumu un citiem ar jauno dar�bu saistītiem jautājumiem, bet, kad jau taisījos atvadīties un iet prom, mājas terasē parādījās Kristīne - tajā pa�ā ļoti īsajā baltajā kleitiņā (ja tā vispār bija kleita, jo arī tās aug��daļa bija tik īsa, ka gandrīz vai pilnībā atsedza viņas cietās, vidēja lieluma krūtis), ar brīvi krīto�iem blondiem matiem un apburo�u smaidu sejā.

-�� Kungi, lūdzu, beidziet! - viņa iesaucās. - Cik ilgi var? Paskatieties, kāds burvīgs laiks!

-�� Mēs jau ari beidzam, - Ēvalds sacīja. - Ceru, ka mans jaunais draugs Edijs Ēriksons mūsu televīzijas program�mu darīs daudz interesantāku un mēs visus tos "De facto"', "Bez tabu", "Dejo ar zvaigzni" un citus pārējos televīziju "top" raidījumus ātri atstāsim lielā gabalā. Mums jābūt pir�majiem! Un labākiem! Starp citu, Edij, no kurienes tev tāds uzvārds? Vai tavos sen�os ir zviedri?

-� Jā, - klusi atbildēju. - Kāds zviedru jūras laupītājs�

-�� Kolosāli! - Kristīne uzreiz iesaucās un sajūsmā sasita plaukstas. - Cik romantiski!

-�� Gandrīz vai tā, - domīgi piekritu. - Savā ziņā diezgan interesants stāsts, lai gan� Kuram dzīve ir absolūti nein�teresanta? Nevienam! Ja nu tikai ar mū�a ieslodzījumu no�tiesātajam vieninieka kamerā. Ta�u arī tur vairākums no viņiem dro�i vien atrpd ko darīt, lai soda dienas nevilktos tik vienādas un tuk�as. Par ko vīrietis, ja viņ� nesē� cietu�mā, parasti sapņo? Protams, par lielu naudu, labu automa��īnu, izcilu karjeru un sievietēm. Tas ir tāds kā sabiedrībā pieņemts tipveida �ablons, kas, visticamāk, tomēr ne tuvu neatbilst īstenībai. Tāpat kā diezgan populārais uzskats - visas sievietes ir palaistuves, kas tāpat ir ļoti tālu no dzīves īstenības. Ta�u, ja tā pēk�ņi izrādītos vistīrākā patiesība, mēs - vīrie�i - par to varētu tikai priecāties�

1940. gada 17. jūnijā agri no rīta Rīgas ostā, lai uzņem�tu papildu ogļu kravu, pietauvojās vidējas tonnā�as zviedru transporta kuģis "Bjorn". Kad bija nokārtotas ostas un mui�tas formalitātes un darbu jau sāka dokeri, no kuģa pa �au�ru trapu krastā nokāpa vairāki matro�i, starp kuriem bija arī galvenā mehāniķa palīgs, divmetrīgais, eleganti ģērbtais zviedru milzis Svens Eriksons. Viņ� uz Rīgu bija atkuģojis ne jau pirmo reizi, jo līdzās mehāniķa darba pienākumiem kopā ar otrā stūrmaņa palīgu un bocmani nodarbojās arī ar spirta un tabakas izstrādājumu kontrabandu. Ta�u �oreiz viņam bija speciāls uzdevums - vajadzēja atrast Latvijas pu�ses pārstāvi Tāli Kreicumu, kas zviedriem par iepriek�ējiem darījumiem bija palicis parādā krietnu naudas summu, bet, neskatoties uz vairākkārtējiem atgādinājumiem, visādi izvai�rījās nokārtot rēķinus. Tāpēc Svenam Eriksonam tika dots svarīgs uzdevums - Rīgā atrast krāpnieku un, ja arī �oreiz parāds netiktu atdots, viņu nogalināt. Tā tas kriminālajā vidē noticis vienmēr - kār�u vai cita veida parāds (ja netika laikus atmaksāts) bija līdzvērtīgs parādnieka dzīvībai.

Bra�ā gaitā aizgājis līdz pilsētas centram, Svens iegāja lielajā pasta ēkā, kas atradās iepretim Operai, un piezvanīja Tālim. �is biju�ais latvie�u jūrnieks savā laikā ilgus gadus arī bija braucis uz da�ādu valstu kuģiem, kur bija iepazi�nies ar zviedru jūrniekiem, kuri vairākkārt lielākus ienāku�mus par jau tā labi apmaksāto darbu guva no da�ādu pre�u kontrabandas. Da�us gadus iepriek� Tālis kuģo�anai meta mieru, nopirka mazlietotu Ford automa�īnu un Rīgā sāka strādāt par taksometra �oferi. Tas bija ne tikai vēl viens labas peļņas avots, bet arī lielisks aizsegs nelegālo pre�u pārvadā�anai.

Tāļa Kreicuma dzīvoklī telefona klausuli pacēla sieviete.

-�� Es klausos!

-� Ļoti labi, kundze, - Svens sacīja. - Tas mani iepriecina. Ta�u� Vai varētu palūgt Tāli?

-� Viņ� strādā, - sieviete atbildēja.

-�� Tas ir jauki! Vai jūs, cienītā, nepateiktu, kurā Rīgas rajonā viņ� parasti uzņem pasa�ierus?

-� Tālis parasti stāv pie Otto �varca, - sieviete teica. - Bet kas jūs tāds esat? Sprie�ot pēc valodas - ārzemnieks?

-�� Tā ir, - Svens apliecināja. - Esmu dāņu diplomāts. Tā kā Kreicuma kungs savā laikā ir kalpojis arī uz Dānijas ka�raliskās flotes kuģiem, viņam pienākas daļa no mūsu valsts pensijas. Man ir gods �o lietu nokārtot.

-�� Tas Tālim būs patīkams pārsteigums, - sieviete sacīja. - Vai jūs pie mums nevarat atbraukt vakarā?

-�� Tā ir, kā ir, - Svens izvairīgi atbildēja. - Kāda ir jūsu mājas adrese?

-�� Tērbatas ielā 20, - sieviete teica. - Tā ir sētas māja. Dzīvoklis deviņpadsmit.

-�� Paldies! - Svens nopriecājās. - Ja viņu nesatik�u pilsē�tā, vakarā noteikti bū�u klāt. Gaidiet!

Pēc tam Svens aizgāja līdz rīdziniekiem labi pazīstamajai Otto �varca kafejnīcai.

Pēc tam Svens aizgāja līdz rīdziniekiem labi pazīstamajai Otto Svarca kafejnīcai un apstājās netālu no eso�ās takso�metru pieturas. Tur stāvēja viena ma�īna. Svens paskatī�jās - pie stūres sēdēja cits vadītājs. Pēc neilga laika no ka�fejnīcas iznāca gara auguma dāma, iesēdās taksometrā un aizbrauca. Pēc neilga laika pie pieturas piebrauca nākamā ma�īna, un Svens uzreiz ieraudzīja, ka �o taksometru vada Tālis.

Svens uzlika tum�as saulesbrilles, ātri atvēra durvis un apsēdās blakus vadītājam.

-�� Lūdzu! - Svens klusi pateica. - Uz priek�u!

-������� Varbūt varat precīzāk? - Tālis palūdza. - Tie�i uz ku�rieni?

-������� Uz Bolderāju! - Svens sacīja. - Tev ta�u tā vieta ir pa�zīstama, vai ne?

-������ Vispār, jā, - Tālis mazliet satrūkās un aizdomīgi paska�tījās uz pasa�ieri. - Bet kā jūs zināt..?

-�������� Tev sveicieni no Zigismunda, - Svens paziņoja. - Tur ta�u netālu no Daugavgrīvas bākas parasti saņēmi kārtējo �pre�u kravu.

Tālis krietnu laiciņu klusēja, tad prasīja:

-�� Nu un kas?

-������� Pagāj�nakt mēs tur nogādājām jaunu kravu, - Svens teica. - Tūksto� litru spirta. Aizbrauksim, es tev parādī�u. Vecajā vietā - Baltās kāpas slēptuvē.

-������ Vai pats Zigismunds arī būs? - Tālis pajautāja, un viņa balss jūtami ietrīcējās. Acīmredzot no �ā vīra viņ� baidījās.

-������� Zigismunds nebūs, - Svens atbildēja. - Būsim divatā. �odien preci tikai apskatīsi, norēķināsimies, bet jau rīt va�rēsi vest prom. Peļņai vajadzētu būt piecsimt procentiem. Tas tevi apmierina?

-�� Pagāj�reiz bija vairāk, - Tālis atgādināja.

-������� Tas tiesa, - Svens piekrita, - ta�u tu līdz pat �odienai neesi vēl atdevis mūsu daļu. Tas tev var būt ļoti bīstami.

-������ Viss, ko cilvēks dara, savā ziņā ir bīstami, - Tālis drūmā balsī sacīja. - Es katru dienu varu aiziet bojā autoavārijā.

-�� Ma�īna ir veca?

-������� Ne sevi�ķi. Ta�u braucot vienmēr kaut kas var atga�dīties.

-� Tad brauc uzmanīgāk! - Svens nikni ieteica. - Un dzī�vo pareizāk! Ja esi uzņēmies kādu pienākumu� Ja vīriem esi devis solījumu� Turklāt, lai no darījuma vēl varētu gūt piecsimt procentu lielu peļņu, pat vislielākajam noziedz�niekam jābūt ļoti godīgam� vismaz attiecībā pret saviem darījuma partneriem.

Turpmāko ceļu viņi klusēja. Tālis kļuva manāmi drū�māks, bet Svens, aizdedzis cigāru, ma�īnas priek�ējam stik�lam pūta virsū biezus dūmu mākoņus un vēlreiz prātā ap�svēra, kā �o nelietīgo krāpnieku sodīt. Bet sodīt vajadzēja! Tālis Kreicums divas reizes bija pārkāpis vienu no svētāka�jiem noziedzīgās pasaules likumiem - no savējiem nezodz! Ja tas notiek cietuma kamerā, vainīgais labākajā gadījumā var iztikt ar salauztiem pirkstiem vai roku, bet brīvajā pa�saulē lietas parasti beidzas daudz bēdīgāk.

Jau vairākus gadus �ī nelielā kontrabandistu grupa bija izveidojusi labi organizētu un samērā dro�u darbības shē�mu: zviedru kuģis (parasti naktī) pirms iebrauk�anas Rīgas ostā iepretim Daugavgrīvas bākai apstājās vai stipri sama�zināja gaitu, no kuģa ātri nolaida divas laivas ar spirta kan�nām un tās tika nogādātas Bolderājas me�onīgo kāpu rajo�nā, kur bija izveidota kontrabandas pre�u slēptuve - kaut kas līdzīgs pazemes bunkuram.

Kad todien Tālis ar Svenu aizgāja līdz tai vietai, Tālis pārsteigts konstatēja, ka daļa noliktavas ir tuk�a.

- Kur ta jaunā krava? - viņ� jautāja.

-�� Bet kur ta nauda? - Svens bargā balsī prasīja. - Es daudz nezinu, kādi jūs latvie�i īstenībā esat. Varbūt jūs cits citu tā viegli arī varat paķert uz muļķa, bet ar mums tas neiet cauri! Tu mūs esi apzadzis! Mēs tev uzticējāmies! Tu devi savu goda vārdu! Preci iztirgoji, bet kur ir nauda?!

-� To dabūsi vēlāk, - Tālis, krietni nobijies, apsolīja. - Es ta�u tādu summu neņemu līdzi uz darbu!

-�� Bet mājās ir?

-� Mājās ir.

-�� Tie�i kur?

-� To nu gan es neteik�u!

-�� Tātad melo? Nekādas naudas vispār nav?! - Svens draudīgi kliedza.

Tālis klusēja un satraukts skatījās apkārt.

Pa to laiku Svens no �aketes iek�kabatas izvilka diezgan lielu somu dunci un to zibenīgi pielika Tālim pie rīkles.

-�� Tātad, kā ir ar parādu? - Svens skarbi prasīja. - Atdosi vai ne?

-�� Es jau teicu. - Tālis nu bija pārbijies pavisam. - Mājās ir. Kumodes apak�ējā atvilktnē starp vairākiem dvieļiem.

-�� Noteikti?

-�� Goda vārds! - Tālis nogārdza. - Piedod, bet visa jums vajadzīgā summa diem�ēl tomēr tur nav. Man gadījās nepa�redzēti izdevumi�

-�� Tu tos varēji segt ar savu naudu, bet mūsējā ir svēta! - Svens iekliedzās. - Tas, ko esi izdarījis, ir tas pats, it kā tu baznīcā būtu iespļāvis Jēzum sejā! Bet viņ�, krustā piesists, tur mokās sāpēs! Tu esi Jūda, vecīt! Tu mūs nodevi! Par to arī sods!

Svens, dunci atrāvis no Tāļa kakla, to uzreiz gribēja triekt viņa krūtīs, ta�u pēdējā mirkli pārdomāja (kam lie�kas asinis?!) un no visa spēka ar dūri sita pa galvu. Triecie�na spēks bija līdzvērtīgs kalēja vesera sitienam. Tālis spēji sagrīļojās un bezsamaņā nokrita zemē.

Pēc tam Svens aizgāja līdz automa�īnai, no bagā�as noda�lījuma paņēma lāpstu un, ātri izracis paseklu bedri, tajā ie�meta Tāļa nekustīgo ķermeni un to apbēra ar nelielu smil�u kārtu. Tad rūpīgi nolīdzināja zemi un virsū vēl uzmeta tur�pat netālu salasītus da�ādus koka zarus. Kad darbu bija pa�beidzis, atkal aizgāja līdz automa�īnai, ieslēdza dzinēju un, būdams simtprocentīgi pārliecināts, ka Tāli ir nositis, �ķēr�soja Daugavgrīvas salu un aizbrauca līdz Buļļupei. Tur pa�ā tās krastā ma�īnu pameta. Aizdedzes atslēgas atstāja slēdzī, bet automa�īnas durvis puspievērtas. Jebkur� garāmgājējs vai pat Rīgas labākais kriminālizmeklētājs neko citu nevarē�tu iedomāties, kā vienīgi to, ka pārguru�ais taksometra �ofe�ris, uz Bolderāju atvedis kādu pasa�ieri, acīmredzot nolēmis mazliet atpūsties, izpeldēties upē un tur nejau�i noslīcis. Jā, drēbju nav, bet tās varēja paņemt kāds mak�ķernieks vai cits garāmejo�s cilvēks. Vai arī Tālis no stāvā krasta paslīdējis un upē iekritis ar visām drēbēm. Un tagad diezgan pamatīgā upes straume viņu jau būs aiznesusi zilajā jūriņā�

Pēc nepilnas stundas Svens atgriezās Rīgas centrā un devās uz Tāļa Kreicuma dzīvokli. Uzkāpis ceturtajā stāvā, viņ� brīdi stāvēja, rūpīgi nopētīdams pamatīgās ozolkoka dubultdurvis, tad apņēmīgi nospieda zvana pogu. Pēc neil�ga laika durvis tika atslēgtas un uz sliek�ņa parādījās vidēja auguma ļoti glīta apmēram trīsdesmitgadīga sieviete. Vi�ņai bija līdz pleciem krīto�i melni mati, tum�as mirdzo�as acis, palielas krūtis un slaids, uzkrīto�i kārdino�s augums. Atklāti sakot, viņa visa bija ellīgi iekārojama, ko Svens, bū�dams pieredzējis vīrietis, tūlīt arī prata novērtēt.

-�� Labdien, cienījamā! - Svens viegli palocīja galvu. - Dro��i vien neesmu maldījies - jūs esat Kreicuma kundze?

-�� Tie�i tā, - kundze apliecināja. - Ko jūs vēlaties?

-�� Piedodiet! Jūs sauc..?

-�� Anita.

-�� Ļoti patīkami. Tas biju es, kas jums no rīta zvanīja. Es gan īsti diplomāts neesmu�

-�� Ā! - Anita atcerējās. - Jūs interesējāties par Tāli. Vai satikāt?

-�� Jā, - Svens sacīja. - Izrunājāmies, un viņ� man patei�ca� Tālis gribēja �urp braukt kopā ar marii, ta�u viņu kāds kungs, piesolīdams labu dzeramnaudu, lūdza steidzīgi aiz�vest uz Bolderāju. Tāpēc tagad te stāvu viens.

Anita diezgan ziņkāri noskatīja milzīgā auguma īpa�nie�ku - nenoliedzami kādu ārzemnieku - un �ķelmīgi pasmai�dīja.

-�� Kāpēc jūs te stāvat? - viņa prasīja.

-�� Lai sastaptu jūs, - Svens negaidot atbildēja. - Jūs ta�u izskatāties tik vienreizēji� apburo�a!

-�� Jūs, protams, jokojat?

-�� Mazliet, - Svens atbildēja. - Varbūt uzaicināsiet ienākt?

-�� Kādēļ? - Anita vaicāja, vēlreiz ar zināmu labpatiku no�skatījusi atlētisko sve�inieku.

-�� Esmu zviedru jūrnieks - Svens Eriksons, - viņ� stādījās priek�ā. - Kuģis stāv ostā - uzņem ogļu kravu. Tālis ir sens mans paziņa. Viņ� neko par mani nav stāstījis?

-�� Neko.

-�� Labi vien ir, - Svens turpināja. - Mums bija da�as ko�pīgas darī�anas� Būtu labi, cienītā, ja jūs mani uzcienātu,

ja ne ar gar�īgām pusdienām, tad vismaz ar karstas kafijas tasīti.

Anita da�us mirkļus domāja, tad durvis atvēra platāk.

-� Lūdzu, ienāciet! - viņa laipni aicināja. - Par pusdienām es gan �aubos, ta�u kafiju piedāvā�u.

Tas bija liels piecistabu dzīvoklis un, lai gan ne pārāk bagātīgi iekārtots, tomēr atstāja reti patīkamu iespaidu.

Anita negaidīto ciemiņu ieveda attālākajā istabā, kur viņ� uzreiz pamanīja pie sienas stāvam senu kumodi, ista�bā vēl atradās galds, da�as citas mēbeles, bet pie pretējās sienas, kā vilino�s sapnis, stāvēja plats dīvāns.

Tikko Svens sadzirdēja Anitu �iverējamies pa virtuvi, viņ� ātri piecēlās, steidzīgiem soļiem piegāja pie kumodes un uzmanīgi atvilka pēdējo atvilktni. Tā bija pilna ar iz�gludinātu veļu - labajā pusē kārtīgi sakrauti atradās pala�gi un spilvendrānas, kreisajā - dvieļi, kabatlakati un da�i sievie�u apak�veļas piederumi. Svens ātri pārskatīja baltu un rozā krāsu dvieļu kaudzīti un tā vidū ieraudzīja diez�gan lielu da�ādu valūtu �ūksni - tur bija simts un piecsimt latu naudas zīmes, gan arī dolāri, angļu mārciņas un ne�daudz zviedru kronu. Viņ� to visu tikpat ātri sabāza bik�u un �aketes kabatās, klusi aizvēra atvilktni un atgriezās ie�priek�ējā vietā - netālu no loga blakus dīvānam noliktajam atpūtas krēslam.

Svens jutās vairāk nekā apmierināts. Naudas summa neko daudz viņam nenozīmēja. Apziņu pildīja lepnums un zināmā mērā pat neliela laimes sajūta - viņ� saviem kolē�ģiem bija turējis doto vārdu, naudu atguvis un sodījis nego�dīgo darījuma partneri. Jā, varbūt nedaudz ne�ēlīgi, bet, kā saka gudrie fran�i - selauīl Tāda ir dzīve - skaista un tajā pa�ā laikā ārkārtīgi cietsirdīga.

Pēc neilga laika istabā atgriezās daiļā mājas saimniece, uz sudraba paplātītes atnesot kūpo�as kafijas tasītes un ne�lielu trauciņu ar cepumiem.

-�� Es skatos, jums ir liels dzīvoklis, - Svens sacīja. - Vai varat iztikt bez mājkalpotājas?

-�� Varam, - Anita teica un apsēdās iepretim sve�ajam viesim. Tas sievietē uzreiz izraisīja sen nepiedzīvotu jūtu satraukumu. Vīrietis bija skaists, liela auguma, eleganti

apģērbies un ar tikko jau�amu skarbumu zilo acu skatie�nā. Anita nemaz tā īsti neaptvēra, kas ar viņu notiek - jau krietni sen viņa nebija izjutusi tik ārkārtīgi spēcīgu tieksmi pēc fiziskas tuvības ar vīrieti�

-�������� Dzīvoklis pieder Tāļa vecākiem, - Anita paskaidroja, - un viņi reizi nedēļā uz �ejieni atsūta savu kalponi. Vai jums �ķiet, ka �eit valda nekārtība?

-������� Ko jūs, kundze! - Svens mīļi pasmaidīja. - �eit ir ka Botāniskā dārzā - viss tīrs un labi kopts, patīkamas smar��as un visur plaukst puķes. Bet jūs - kā �ī dārza krā�ņākais zieds!

Anita mazliet pat piesarka.

-�� Vai jūrnieki vienmēr ir tik romantiski noskaņoti?

-������ Jā, kundze, vienmēr, - Svens atbildēja. - Kad dienām, nedēļām un pat mēne�iem sev apkārt neredzi neko citu kā tikai mierīgu vai trakojo�u jūru� Vai zināt, par ko tad do�mājam, pēc kā ilgojamies?

-�� Dro�i vien pēc mājām, - Anita domīgi sacīja.

-������� Ne glu�i, - Svens teica. - Mēs vienmēr domājam par sievietēm.

Anita saproto�i pamāja ar galvu.

-�� Tas ir tas pats, kas domāt par mājām, - viņa sacīja.

Un tā vārds pa vārdam, stunda pēc stundas, un Anita jau

sēdēja blakus Svenam uz dīvāna un ar neslēptu baudu ļāva viņam sevi gan skūpstīt, gan glāstīt. Zviedru jūrniekam �ķi�ta, ka �ī sieviete pēc seksa noilgojusies daudz stiprāk nekā viņ�. Un, kad abi jau bija nonāku�i līdz izģērb�anās sāku�mam, Anita, beidzot tramīgi paskatījusies uz durvju pusi, satraukta �ukstēja: - Sven, man ir bail. Jebkuru brīdi var ta�u atgriezties Tālis�

-�� Vai viņam ir savas atslēgas? - Svens painteresējās.

-�� Protams! Kā tad viņ� tiktu iek�ā, kad neesmu mājās?

-�� Un bie�i neesi mājās? -Jā.

-�� Ko tu vispār dari?

-�� Strādāju par medmāsiņu. Man slimnīcā ir de�ūras.

-������� Tas ir jauki, - Svens sacīja. - Tātad tev �ēlsirdības ne�trūkst! Bet mēs velti tērējam laiku. Tālis neatnāks. Varbūt viņ� vispār nekad te vairs neatgriezīsies�

Anitas acīs pazibēja neliels izbrīns.

-�� Kāpēc tā domā?

-��� Es, Anit, nedomāju. Man vienkār�i ir tāda savāda priek�nojauta�

Varbūt tajās minūtēs un stundās viņi patie�ām ne par ko citu vairs arī nespēja domāt, kā vienīgi par to, ko viņi viens otram var dot un ko saņemt.

Vakarā Svens gāja prom un viņam bija �ēl �ķirties no tik skaistas un kaislīgas latvie�u sievietes, ta�u sirdsapziņa to�mēr visu laiku sīksīkiem dūrieniem dzēla tie�i sirdī - Sven, kā tad tā? Pirms da�ām stundām tu nogalināji �īs sievietes vīru, bet pēc tam - it kā nekas nebūtu noticis - met viņu gultā un visu pēcpusdienu mīlējies! Ta�u nevajadzētu par to arī daudz skumt. Galu galā �ī Anita tāpat nav nekāda labā! Kamēr vīrs (vismaz parasti tā vajadzēja būt!) smagi strādā, pa Rīgu izvadādams da�ādus (bie�i vien arī nepa�tīkamus pasa�ierus), viņa mīļotā sieviņa, spalgi kliegdama un smagi elsdama, mīlējās ar sava vīra slepkavu!

Protams, viņa to nezināja, ta�u dro�i zināja vismaz to, ka �im vīrietim, redzot tikai pirmo reizi mū�ā, tomēr nekādi nespēja atteikt� Tas, kas tobrīd plosīja Anitas miesu, bija stiprāks par veselo saprātu.

Un labi, ka tā. Tas ta�u bija brīni�ķīgi! Būtu ļoti muļķīgi �ādus mirkļus laist garām. Jo tagad �is it kā nelielais dzīves notikums viņai tomēr paliks atmiņā uz visu mū�u. Un tad, kad, jau būdama veca vecenīte, viena sēdēs krāsns priek�ā un grūtsirdīgā noskaņojumā atcerēsies sen pagāju�o jaunī�bu� tas viņu sasildīs un varbūt pat atgādinās, ka dzīvot nemaz nebija tik slikti�

-��� Tu vairs nekad neatgriezīsies? - Anita drebo�ā balsī jautāja.

-�� Tev ta�u ir vīrs, - Svens sacīja.

-�� Es viņu nemīlu, - Anita paziņoja. - Tu patie�ām domā, ja viņ� izrādītos tāds, kādu vēlos, vai es ar tevi būtu likusies gultā?

-�� Kāpēc gan ne? - Svens iesmējās. - Vai tad neuzticīgas kļūst tikai tās, kas savus vīrus nemīl?

Anita brīdi domīgi klusēja, tad ātri Svena pierei uzspieda vieglu skūpstu.

-�� Tu man patiki, - viņa sacīja. - Viss notika kā pasakā. Bet varbūt tā arī bija tikai pasaka?

-�� Iespējams, - Svens teica. - Bet tu arī biji laba. Es tevi neaizmirsī�u.

Un es tevi, Anita domās apsolīja. Tas bija īss, ta�u skaists un vēl nebiju�a satraukuma pilns dzīves mirklis, ko nav vērts no�ēlot. Ja man par to pārmetumos iedrebētos kaut viens sirds muskulītis, tad vispār vajadzētu no�ēlot visu, ko esmu darījusi vai daru.

Anita, nelielu skumju pārņemta, noskatījās, kā Svens lēni kāpj lejup un �ai brīdī, kad romantiskais piedzīvojums it kā jau bija beidzies, nespēja pat iedomāties, ka tagad viss tā pa īstam tikai sāksies - dzīve sagriezīsies neticamu no�tikumu virpulī, un vienam baisam atgadījumam tūlīt sekos nākamais�

Nedaudz vēlāk Svens^ nonācis ostā, vēl pēdējā brīdī pa�spēja uzlēkt uz kuģa trapa un atviegloti uzelpot. Nelielais kravas kuģis "Bjorn" jau vilka aug�ā enkurus, lai pēc iespē�jas ātrāk pazustu no valsts, kuras robe�as agri no rīta bija �ķērsoju�i draudīgi sarkanās armijas tanku pulki�

Svētdienas vakarā, kad vismaz viena tre�daļa Latvijas iedzīvotāju atradās mājās un gandrīz vai katrs skatījās to vai citu televīzijas pārraidi, privātais televīzijas uzņēmums LLL sāka jaunu, pēdējā laikā skaļi reklamētu televīzijas raidījumu "Gadsimta liecinieks".

Uz ekrāna aizmugurējā fona vispirms parādījās jau�nās pārraides logo - divi sakrustoti zobeni un balta roze, pēc tam baltās biksēs, melnā kreklā un spilgti sarkanā �aketē ģērbies jaunā raidījuma vadītājs Edijs Ēriksons. Bez kautrē�anās atzī�os - izskatījos lieliski! Atlētisks au�gums, elegants apģērbs un nedaudz skarba, vīri�ķīga seja. Arī ikdienā - ārpus studijas telpām - diez vai kāds no tik izslavētajiem Holivudas grāvējfilmu galveno varoņu at�tēlotājiem varētu kā līdzīgs stāvēt man blakus. Es biju pārāks!

Pēc tam televīzijas ekrānā parādījās cita bilde - vecs, vienkār�i ģērbies, ne pārāk salīcis vīrietis televīzijas studijā sēdēja lielā atpūtas krēslā un ar diezgan padrūmu sejas iz�teiksmi raudzījās televizora ekrānā vai, precīzāk sakot, tie�i visu skatītāju acīs. Varēja ne tikai redzēt, bet arī pat fiziski sajust, kā no vecā cilvēka prāta un dvēseles plūst it kā salti stari - diez vai tas bija tikai atklāts naids pret latvie�iem. Drīzāk jau drausmīga nepatika un pat riebums pret cilvēci vispār. It sevi�ķi jau pret tiem, kuri �odien slavēja bur�uā�zisko dzīvesveidu un kapitālistisko valsts iekārtu.

-�� Petrova kungs, cik vecs jūs īsti esat? - sākumā painte�resējos.

-�� Diez vai tas būtu tik svarīgi, - Petrovs diezgan pareizā latvie�u valodā atbildēja, kas skatītāju lielākajai daļai bija liels un varbūt arī patīkams pārsteigums. - Ja nu vienīgi jums personīgi� Esmu dzimis 1913. gadā. Vēl nebija sācies Pirmais pasaules kar�.

-�� Kā pa�laik jūtaties?

-� Paldies par interesi. Fiziski jūtos tā nekas, vismaz, kaut ar grūtībām, tomēr pats ar sevi tieku galā, ta�u garīgi - ļoti slikti.

-�� Kāpēc?

-�� Vai jūs, būdams vairāk nekā trīs reizes jaunāks par mani, jūtaties labi? Esat ar dzīvi un valsts kārtību apmie�rināts?

-�� Visā visumā, jā, - atbildēju. - Viss atkarīgs no tā, kādus mērķus savā dzīvē vēlamies sasniegt. Kad, Petrova kungs, jūs izvēlējāties savas dzīves galveno ceļu? Vai tā bija nejau��ība? Ārkārtēji apstākļi? Kas cits?

-�� Es kā sestais bērns piedzimu ārkārtīgi nabadzīgā zem�nieku ģimenē vienā no Ukrainas guberņas Veļikoje rajona sād�ām. Sād�a nez kāpēc saucās Zem�u�ina, tas ir, Pērle. Kas to tā izdomāja, nezinu. Nelielas baltas kaļķu mājiņas vienā galā mitinājāmies mēs - Petrovi, bet otrajā mājdzīv�nieki - cūkas, govs, putni, vēl kaut kas. Pirmās smar�as, ko �ai pasaulē ieelpoju, bija kūts mēslu smaka. Tad vecāki runāja, ka sācies kar�, bet, kas ir kar�, es to nezināju. Vēlāk runāja, ka tagad visi nabagie būs paēdu�i un trūcīgajiem ļaudīm sāksies laimīga dzīve. Man jau bija septiņpadsmit

Uz ekrāna aizmugurējā fona vispirms parādījās jaunās pārraides logo - divi sakrustoti zobeni un balta roze.

gadi, kad gandrīz vai visi mūsu sād�as ļaudis apmira no bada. Dibināja kolhozus. Nebija, kas strādā. Tos, kas neno�mira no bada, kā kulakus aizsūtīja uz Ziemeļiem vai Sibīriju. Mūsu ģimenē no bada aizgāja bojā visas sievietes - māte un �etras manas māsas. Palikām ar tēvu un brāli. Tēvs, lai pa�liktu dzīvs, vispirms iestājās milicijā, pēc tam OGPU - �ekā. Pēc gada tur tiku uzaicināts strādāt arī es. No sākuma biju beidzis tikai �etras klases, bet trīsdesmito gadu otrajā pusē pabeidzu vidusskolu un speciālos �ekistu komandsastāva kursus.

Un tad sākās tas, ko �odien sauc par Staļina Lielo teroru. Bet mēs to tā neuztvērām. Mēs domājām un bijām pat pār�liecināti par pavisam ko citu. Es ticu, ka �odienas cilvēkiem to visu ir grūti saprast, tāpēc mazliet paskaidro�u. Ne tā�pēc, lai mēģinātu sevi attaisnot. Nē! Es neno�ēloju nevienu savas dzīves dienu, nevienu savu rīcību, lai cik tā ari �odie�nas skatījumā ne�ēlīga būtu bijusi. Vienīgi gribu, �obrīd to visu stāstot daudziem latvie�iem, lai jūs spētu saprast� Es nelūdzu piedo�anu, negribu, lai jūs mani it kā augstsirdīgi ap�ēlotu� Uzskatu, ka nevienu noziegumu vispār nekad neesmu izdarījis, es vienīgi kalpoju savas valsts interesēm un pakļāvos likumiem, kurus uzskatīju par pareiziem un taisnīgiem.

Es jau teicu - savu dzīvi sāku, katru dienu ieelpojot mēs�lu smakas un svētdienās dabūjot mazliet biezāku maizes �ķēli. Visur, kā nopļauta pļavas zāle, ceļa malās gulēja no bada uzpampu�i vai tievi kā skeleti miru�i cilvēki. Sādi ska�ti iespie�as atmiņā uz mū�u. Un vārdi, kurus dienu no die�nas mūsu ausīs un apziņā meta gan katrā mājā, gan tirgus laukumā uzstādītais skaļrunis - pie visa �ī drausmīgā posta vainīgi esot mūsu tautas ienaidnieki, bur�uji un kapitālisti, sabotieri, kaitnieki un sociālisma pretinieki!

Un tad, kad satriekts stāvi blakus savas mātes un māsu zārkiem, �ie vārdi tavās smadzenēs ietriecas kā karsti no�kaitētas naglas un tur arī paliek. Tu to visu uztver kā ne�apgā�amu pierādījumu, jo redzi - māte ir beigta, māsas ir beigtas un beigta ir arī gandrīz vai visa sād�a. Bet kāds ta�u pie tā ir vainīgs! Vai kāds no tajā laikā dzīvojo�ajiem ļaudīm spēja iedomāties, ka vainīgs ir biedrs Staļins, Kaganovi�s vai Hru��ovs?! Tas būtu tas pats, ja kāds fanātisks kato�lis spētu iedomāties, ka pasaules lielākais bende ir Romas pāvests! Ta�u to nespēj neviens īsteni ticīgs katolis, ne arī toreiz valsts vadoņiem un partijas "ģenerāllīnijai tico�s pa�domju cilvēks!

Ar vēl lielāku sparu sāku strādāt vietējā �ekā. Tad mani pārcēla uz Maskavu. Ar �odienas acīm skatoties, tur, Lub- jankā, bija diezgan briesmīgi. Bet toreiz� Es ticēju, ka daru savai valstij labu darbu, jo tie�i �ie partijai netico�ie, �ie no�devēji, kapitālisma piekritēji un tautas ienaidnieki� Savā ziņā tā bija kā apsēstība. Viņi ir jāsit, jāpazemo, jāno�auj un jāiznīcina! Par darbu Maskavā neko daudz nestāstī�u, varbūt vienīgi�

Tur tad Lubjankas pagrabos arī satikos ar pirmajiem lat�vie�iem� Bija jau visādi. Bet da�i� Es �odien viņu priek�ā varu tikai cieņā un apbrīnā noliekt galvu. Es nezinu, kāda bija viņu īstā vaina tautas un partijas priek�ā un vai viņi vispār kaut kur bija vainīgi� Ta�u turējās kā dzelzī izkalti! Piemēram, vārdu gan tagad esmu piemirsis, bija tāds Smil�ga - savā laikā tuvs Ļeņina draugs, Politbiroja loceklis, vis�pār liels vadības vīrs. Pats gan tāds tievs, gāra auguma, vājas miesas uzbūves, ar zelta brillītēm� Ak Dievs, kā viņ� tika dauzīts, tik izsmalcināti spīdzināts, bet nenosauca nevienu vārdu, izņemot pats savu� Mēs bijām pārsteigti, kā vispār kāds cilvēks tik lielas mocības spēj izturēt. Bet ilgi jau nevar neviens. Kādu laiku labi turējās arī Bērziņ�, nu tas, kas bija padomju izlūkdienesta priek�nieks. Jēkabs Peters - biju�ais Dzer�inska vietnieks - tāpat nebija slikts. Vispār man viņ� ļoti patika. Viņ� tad �ekā jau vairs nestrādāja, ta�u viņā bija kaut kas tāds� Viņ� bija īsts vīrs. Bet nepatika jūsu kād�reizējais slaveno strēlnieku komandieris Jukums Vācietis. Viņ� tomēr bija pamatīgi noslēpies bur�uāziskais nacionā�lists! Fiziski neviens viņu tā pa īstam neaiztika. Tāds vecs, resns plikgalvains onkulītis� Pavisam mierīgs. Vienmēr ar indīgu smīniņu sejā. Kad mēs viņu vedām uz no�au�anu, viņ� sāka dziedāt kādu latvie�u tautas dziesmu. Tādu bez�gala sērīgu� Laikam par kāda jaunekļa aizie�anu karā� Pēc tam viņ� pēk�ņi pagriezās pret mani un diezgan niknā balsī pateica: "Es jau to paredzēju divdesmitajā gadā, kad tika noslēgts Miera līgums. Man vajadzēja Latvijā atgriez�ties kopā ar saviem strēlniekiem, ta�u� tur mani dro�i vien tāpat būtu gaidījis cietums vai pat kara tiesa - par deviņ�padsmito gadu� Bet neviens man nekad tomēr nevarēs pār�mest, ka biju slikts karavīrs. Tagad vienīgi �ēl, ka neiznāca pakarot ari pret jums - nelie�iem. Mums, latvie�u strēlnie�kiem, īstenībā vajadzēja sist jūs� Bet gan jau kādreiz tiksiet sakauti arī tā. Varbūt to izdarīs jūsu pa�u - krievu tauta!"

-� Petrova kungs, kad jūs pirmo reizi ieradāties Latvijā? - mēģināju viņu atgriezt tuvāk mūsdienām.

-�� īsi pirms kara - 1941. gada maijā, - vecais �ekists at�bildēja. - Teica - jāiet no kapitālisma jūga atbrīvot latvie�u strādniekus. Un bargi sodīt ekspluatatoru �ķiras pārstāv�jus! �odien tas varbūt skan pat mazliet smieklīgi un turpat vai neticami, bet mēs patie�ām ticējām, ka esam latvie�u darba tautu atbrīvoju�i no bada un nebrīves.

Jā, nemaz neslēp�u - es piedalījos bur�uju arestos un 14. jūnijā viņu izsūtī�anā uz Sibīriju. Bet vai tā bija mana personīgā ideja? Vai to visu izdomāju es? Tā ta�u bija par�tijas griba - ģenerāllīnija! Par ko jūs apsūdzat mani? Vai jūs pa�i to apjēdzat?! Es tieku apsūdzēts par to, ka apzinīgi pildīju savus dienesta pienākumus un, kā nākas, pakļāvos tai laikā pastāvo�ajiem likumiem! Un ja tā, tad �odien būtu jāsoda arī visi jūsu valsts ierēdņi, dro�ības dienesta darbi�nieki, policisti, pa�reizējie stuka�i un visi citi godīgie, kuri nepārkāpj likumus! Un nevajag demagoģiski muldēt - to�reizējie likumi bija slikti, bet �odienas taisnīgi un pareizi! Jo runa galu galā jau nav par tiem! Runa ir par to, kā mēs vispār attiecamies pret savu valsti, pret tās sabiedrisko un politisko iekārtu un, beigu beigās, ko mēs katrs saprotam ar jēdzieniem "taisnīgi, netaisnīgi", kas ir darīts labi, kas ļauni, un vai savas rīcības pakļau�ana personīgai pārliecī�bai vienmēr ir nosodāma?

Redzu, jūs uz mani tā savādi skatāties. Nē, godājamais �urnālista kungs! Arī �odien neviena toreiz arestētā, no��autā vai uz Sibīriju aizsūtītā bur�uja vai padomju varas ienaidnieka man nav �ēl. Jo�

-��� Stop, Petrova kungs! - pēk�ņi viņu skaļi pārtraucu. - Jūs nupat liekuļojāt un teicāt nepatiesību! Jūs melojat!

Ne visas sievietes, vecmāmiņas un pat daudzi no vīrie�iem bija padomju varas ienaidnieki! Un, ja ari bija, tad tie�i jūs - atņemot viņiem īpa�umus, naudas uzkrājumus un visu, kas tiem piederēja, viņus par tādiem padarījāt! Un kā ar maziem bērniem un zīdaiņiem?! Vai tie arī bija bur�uji un padomju varas ienaidnieki?!

Ivans Petrovs ilgi klusēja, manāmi nervozi ar pirkstu ga�liem klabināja pa lielā atpūtas krēsla rokas atzveltni, tad nedaudz saliecās uz priek�u.

-�� Formāli, protams, jums ir taisnība, - viņ� sacīja, - ta�u viņi visi kādreiz varēja kļūt par mūsu ienaidniekiem. Es ticu �ķiru cīņai. Nabagie vienmēr būs pret bagātajiem.

-�� Vai jums tik tie�ām neviena nebija �ēl?

-�� Kaut kā neatceros. Kāpēc man viņus vajadzētu �ēlot? Parasti ar ienaidniekiem rīkojas citādi.

-�� Tur nu jūs patie�ām pacentāties, - es sacīju. - Tikai brīnos, kā jūs vēl līdz �ai dienai neesat apjēgu�i�

-�� Nav tiesa! - Petrovs asi iebilda. - Mums nekas nav jāap�jēdz, bet jums tas nu gan nenāktu par skādi! Visa Eiropa par jums smejas! �odien par to vien bļaustāties - genocīds pret latvie�u tautu! Bet vai tie bļāvēji maz zina, ko nozī�mē vārds genocīds? Varu pateikt, kā to jau daudzkārt teiku�i vairāki pasaulē pazīstami vēsturnieki, politiķi un zinātnieki - nekāds genocīds Latvijā nav noticis, protams, izņemot vācu okupācijas gadus attiecībā pret ebrejiem. Kur jūs 1941. gada represijās saskatāt kaut mazākās genocī�da pazīmes?! Vēl vairāk! Tajā laikā Latvijā dzīvoja apmē�ram divi miljoni trīssimt tūksto�i iedzīvotāju. Uz Sibīriju 14. jūnijā aizsūtīja piecpadsmit ar pus tūksto�us, tātad �īs represijas skāra tikai 0,64% no visiem Latvijas iedzīvotā�jiem! Lai varētu runāt par genocīdu, būtu vajadzīgi vismaz 50-70 procenti fiziski iznīcināto no visas tautas! Turklāt apmēram tre�daļa no tolaik represētajiem tomēr izdzīvo�ja un atgriezās mājās! Jūs, latvie�i, �ajā ziņā esat nopietni slimi. Jums patīk sevi spīdzināt un to vien atcerēties, cik tie komunisti un krievi ir briesmīgi. Bet negribat atcerē�ties, cik briesmīgi bija un ir fa�isti un ko pa�i latvie�i ir nodarīju�i pāri citiem, it sevi�ķi jau Pilsoņu kara laikā krie�vu un ukraiņu tautām, bet vēlāk ebrejiem. Un tad vēl jūsu slavinātie leģionāri� Kad gandrīz vai visa pasaule nostājās un karoja pret hitlerisko Vāciju, jūs nostājāties viņu pusē� Jūs �odien godināt karavīrus, kas karā nevis uzvarēja, bet ar baltiem palagiem rokās gāja padoties gūstā�

Pēc tam notika kaut kas tāds, kas parasti tie�raidēs ne�notiek. Tas vispār nekad vēl nebija noticis nevienā no Lat�vijā eso�ajām televīzijām.

Es, pārraides "Gadsimta liecinieks" vadītājs, strauji uzlēcu kājās un, ar seju pagriezies pret vado�ā operatora kameru, nedaudz aizlauztā balsī vērsos pie skatītājiem.

-��� Es ļoti atvainojos� ta�u pārraidi vairs nespēju turpi�nāt! Piedodiet! Neviens mans radinieks nav cietis padom�ju varas represijās, neviens no manas ģimenes nav die�nējis vācu armijā� Nav karojis, nav padevies gūstā� Es ticu visam, ko �is biju�ais padomju OGPU, NKVD, KGB, "Smer�s" un VDK �tata darbinieks stāstīja par savu dzī�vi un attieksmi pret mūsu tautu un tās pagātni. Ta�u es vairs nespēju to klausīties! Ja mēs kādreiz atradīsim par iespējamu nosodīt to, ko esam darīju�i Oktobra revolūci�jas laikā, Pilsoņu karā, pirmajā padomju varas gadā, gan it sevi�ķi vācu okupācijas laikā, tad to izdarīt mēs drīkstam tikai pa�i! Mēs - latvie�i - nevis citas tautības cilvēki, kuri �eit atnāku�i neviena ne saukti, ne aicināti�

Re�isors tūlīt ekrānam uzlaida kādu reklāmas rullīti, bet es, pat nepaskatījies uz studijā uzaicināto viesi, ātri iegā�ju �urnālistu darba kabinetā un smagi apsēdos pie tuvākā rakstāmgalda.

-�� Tu nu gan nupat sataisīji baigās ziepes, - Arnolds, tāds kā pat nobijies, sacīja.

-�� Kam? - es prasīju.

-�� Mums visiem, - Sanita teica. - Bet it sevi�ķi jau pats sev.

-�� Kas - tev nervi netur? - Arnolds prasīja. - Drausmīgi apvainojies, ka viņ� atgādināja, ka leģionāru lielākā daļa labprātīgi padevās gūstā?

-�� Nē, ne par to! - spēji pakratīju galvu.

-�� Par ko tad? Viss ta�u gāja normāli!

-�� Viņ� pats bija nenormāls, - es pateicu, piecēlos un stei�dzīgi gāju prom.

Nākamajā rītā Ēvalds Laventāls sasauca ra�o�anas sa�pulci, kurā piedalījās galvenais re�isors, galvenā redakto�re, otrs lielākais televīzijas uzņēmuma akcionārs Vitauts Lauskis un es. Ne mirkli ne�aubījos, ka esmu jau atlaists no darba, tāpēc nejutu nekādu lielo satraukumu, par bai�lēm nemaz nerunājot.

-�� Es jūs esmu uzaicinājis, lai tā mierīgi, bez liekām emo�cijām ar jums pārrunātu vakar notiku�ās pārraides nesank�cionētu pārtrauk�anu, - Ēvalds Laventāls sāka. - Atgā�dinā�u - tā nekad nekas tamlīdzīgs vēl nav noticis. Jutos ārkārtīgi pārsteigts, protams, sliktā nozīmē. Bet, ātri nomie�rinājies, sāku domāt - kas tas īsti bija? Vai totāla izgā�anās, vai arī� apzināta kolosālas intrigas radī�ana, lai nākamās pārraides laikā pie televizora ekrāniem piesaistītu vismaz divreiz lielāku skatītāju skaitu? Edij, tu to izdarīji apzināti?

Es sapratu - pa�laik'ir īstais brīdis, lai, pasakot "jā", vie�nā mirklī vismaz par simts punktiem celtu savu profesio�nalitātes reitingu, ta�u� gribēju tomēr palikt godīgs. Kaut vai izmests uz ielas, bet vismaz �ajā ziņā bez meliem. Es ne tuvu nebiju kristāltīrs cilvēks, tad jau drīzāk otrādi - sirds�apziņa jau bija krietni pagurusi no visda�ādākajiem pa��pārmetumiem un citu ļau�u lāstiem, ta�u �oreiz nez kāpēc negribējās ar patiesības noklusē�anu mēģināt izlocīties no kārtējiem dzīves mēsliem.

-�� Nē, Laventāla kungs, - strauji pakratīju galvu. - Var�būt jums un pārējiem es kā raidījuma vadītājs esmu sagā�dājis lielu vil�anos, ta�u iemesls bija cits. Varbūt �obrīd ne�maz nepateik�u tie�i kāds, ta�u visticamāk� es vienkār�i nespēju �o cilvēku vairs klausīties! Un varbūt pat ne tikai tāpēc, ka jutos mazliet aizskarts savās nacionālajās jūtās, bet� Man viņ� vienkār�i riebās!

-�� Ko niekus! - Arnolds iesaucās. - Tu ta�u savā mū�ā esi ticies ar desmitiem slepkavu! Un, cik zinu, arī pats ne vienu vien�

-�� Pareizi! - piekrīto�i pamāju. - Bet �odienas slepkavām ir cita motivācija, ko es, lai gan ne vienmēr, da�reiz tomēr daudzmaz spēju saprast, ta�u �os Staļina laika �ekistus�

-�� Vai tie�ām tur nebija nekā personiska? - Lauskis jau�tāja.

-�� Nē, - es teicu. - Viņ� savā ziņā apvainoja mūs visus - latvie�us.

-�� Nevajag pārspīlēt, - Lauskis sacīja. - Viņ� tikai atklāti izstāstīja savus uzskatus, kas, ja pareizi atceros, tie�i arī bija �īs jaunās pārraides īpa�ais jaunums - cilvēki, nebai�doties no soda un nekaunoties no savas pagātnes, skatītā�jiem atklāj savas melnās vai baltās dvēseles; savas melnās vai baltās domas un uzskatus, kas skatītāju lielākajai daļai varbūt ir absolūti nepieņemami! Tātad, Ēriksona kungs, vai nu patie�ām jums ir ļoti vāji attīstīta nervu sistēma, kas, zinot jūsu militāri profesionālo sagatavotību, �ķiet pilnīgi neiespējami, vai arī cie�at no zināmas psihes pār�slodzes. Un, ja tā, tad tādā gadījumā jūs �im darbam tomēr nederat!

-�� Nē, nē! - Ēvalds spēji atmeta ar roku. - Viss ir lieliski! Defekts var pārvērsties efektā! Ir noticis tie�i tas, ko mums arī vajadzēja - skandāls! Ta�u, dro�s paliek dro�s, turpmākos raidījumus tomēr rādīsim ierakstos. Un Edijs Ēriksons - pa�liek! Kas mums ir nākamais?

-��� Kārlis Kramiņ�. �ķiet, vienīgais vēl dzīvs paliku�ais Viktora Arāja zonderkomandas dalībnieks, - es atbildēju.

-�� Nē, viņu pagaidām atliksim uz vēlāku laiku! - Ēvalds iebilda. - Varbūt tagad ņemt priek�ā, iespējams, arī vēl vie�nīgo dzīvo Ulmaņlaika slavenāko kurtizāni? Lai pastāsta, cik toreiz tas prieciņ� maksājis, kur un kā tas parasti noti�cis, kā vispār sabiedrība to uzņēmusi..?

-�� Vai tad mēs to nezinām? - Arnolds iesmējās. - Vēl lie- kulīgāk nekā �odien!

Krietnu laiciņu klusēju, tad pārlaidu vērīgu skatienu sapulcēju�os kolēģu sejām. Izskatījās, ka viņi joprojām ar manu rīcību nav īsti apmierināti.

-�� Paldies, ka jūs man vēl uzticaties, - sacīju. - Bet mana domā�ana, dzīves uztvere un pieredze liedz kaut kā mierīgi un klusi pieņemt to cilvēku uzskatus un pārliecību, ka viņi ir darīju�i labus darbus, piemēram, Staļina laikā piedalī�damies represijās pret tā saucamajiem latvie�u bur�ujiem, ekspluatatoriem vai mūsu armijas virsniekiem; vai savu�kārt vācu okupācijas laikā atmaskojot komunistiski domā�jo�os un piedaloties vardarbīgās akcijās.

Sākumā jums visu nepateicu. Tagad pateik�u. Pirms raidī�juma es ar Ivanu Petrovu apmēram desmit minūtes sarunā�jos. Viņ� atklāti darīja zināmu, ka, izmantojot tik vienreizēju gadījumu tie�raidē vērsties pie Latvijā dzīvojo�ajiem cilvē�kiem, nekavējoties aicinā�ot visus krievus un citus �odienas Latvijā "apspiestās" minoritātes uz bruņotu sacel�anos vai vismaz uz vispārēju protesta streiku! Sanita tobrīd kaut kur bija aizskrējusi, bet līdz pārraides sākumam paliku�as vairs tikai da�as minūtes� Es negribēju, ka viņ� to pasaka, tāpēc, atradis piemērotu bridi� raidījumu pārtraucu.

-�� Es tevi saprotu, - Ēvalds sacīja, - ta�u �ai gadījumā varbūt nemaz nebūtu bijis slikti, ja viņ� to arī pateiktu� Skatītāji vēl pārliecino�āk redzētu, kādi viņi patiesībā ir.

-��� Nē, nē! - Sanita spēji iesaucās. - Tā mēs būtu tikai veicināju�i starpetniskos konfliktus! Turpmāk mums pa�tie�ām, izvēloties �os marismātiskos divdesmitā gadsimta lieciniekus, jābūt sevi�ķi uzmanīgiem!

-��� Starp citu, Edij, kāpēc tu uzvilki tik spilgti sarkanu �aketi? - Ēvalds negaidīti jautāja. - Varbūt tie�i tas viņu satracināja?

-�� Visai iespējams, - tikko manāmi pasihaidīju. - Bet vis�pār man sarkanā krāsa patīk.

-�� Kāpēc? - Sanita tūlīt ļoti ieinteresēti jautāja.

-�� Tāpēc, ka tā jūtami uzbudina, - es atbildēju. - It sevi��ķi, redzot sievieti sarkanā peldkostīmā. Tev tāds ir?

Nākamā pārraide, kas notika jau pēc nedēļas, man nekā�du rado�o gandarījumu nesagādāja. Tēma nebija oriģināla, mani personīgi tā īpa�i arī neinteresēja un kādreiz slave�nākā Rīgas kurtizāne Emīlija Plociņa pati jau izskatījās tik veca, ka bija pat nepatīkami uz viņu skatīties. Viņas stās�tījumu un tātad arī pa�u pārraidi varbūt būtu iespējams padarīt interesantāku, ja ar viņu spētu sarunāties kā, pie�mēram, Dāvids citā televīzijas �ovā pļāpā ar savām uz pār�raidi uzaicinātajām maukām. Ta�u es tā nespēju. Ne tāpēc, ka būtu pārāk smalks kungs vai kāds tur baigais estēts, bet vienkār�i tādēļ, ka tik rupji runāt publiski vēl nebiju iemā�cījies. Un arī negribēju. Turklāt Dāvida ielenes vismaz vēl bija jaunas un vairumā gadījumu pat ļoti simpātiskas, bet manējā izskatījās tik ļoti dzīves un vīrie�u nomocīta, ka ne pat matu galiņ� vai mirkļa skatiens neatgādināja, ka viņa kādreiz ir bijusi tik vienreizēji skaista sieviete, apveltīta ar sportisku augumu un pietiekami augstu intelektu, lai viņu kārotu iegūt tūksto�iem vīrie�u.

-�� Vai jūs kaut brīdi savā dzīvē esat bijusi laimīga? - bez īpa�as intereses vaicāju.

-� Vienmēr, - sieviete ar bezzobainu muti atbildēja. - Vien�mēr, jaunais cilvēk, kad nebiju viena.

-�� Vai, būdams vienatnē, cilvēks nevar justies laimīgs?

-�� Var. Laimīgs nevar būt vientulībā. Tur ir diezgan liela at�ķirība.

-�� Kā jums ir tagad? Vai dzīvojat viena?

-�� Tā nu ir sanācis. Īstenībā varbūt viena es jutos jau se��padsmit gadu vecumā.

-�� Kāpēc?

-�� Nezinu. Vienkār�i tā jutos. Iespējams tāpēc, ka man nebija vecāku.

-�� Kas jūs audzināja?

-�� Neviens. Piecu gadu vecumā mani no bērnu nama paņē�ma un vēlāk adoptēja kāds smalks, bet savā ziņā dīvains vīrie�tis. Viņ� bija diezgan turīgs. Kur ņēma naudu, nezinu. Varbūt vienkār�i palēnām notrieca iegūto mantojumu. Bet, kad man palika divpadsmit, viņ� pirmo reizi mani paņēma pie sevis gultā. Nē, viņ� nedraudēja, neko ar varu nedarīja - vienkār�i maigi glāstīja. Es pat teiktu - ļoti maigi un man tas patika. Pēc tam fotografēja. Vēlāk izrādījās, ka viņ� tās fotogrāfijas izpārdeva.

-� Jūs nekliedzāt? Nekādi neprotestējāt?

-� Nē. Es jau teicu - man tas patika. Kāpēc lai kliegtu? Meite�nes to uztver nedaudz savādāk nekā jau pieaugu�as sievietes.

-� Vai tas bija galvenais iemesls, kāpēc izvēlējāties nodar�boties ar..?

Spēji aprāvos. Man pēk�ņi kļuva kauns �o veco sievieti izpra�ņāt par viņas pagātni. Galu galā, kāda man un citiem daļa, kā viņa nodzīvojusi savu mū�u?

- Vienmēr, - sieviete ar bezzobainu muti atbildēja. - Vienmēr, jaunais cilvēk, kad nebiju viena.

-�� Sakiet dro�i! - viņa mani aicināja. - Jūs domājat pros�titūciju?

-Jā.

Sieviete strauji papurināja galvu.

-�� Es nekad ar prostitūciju neesmu nodarbojusies! Kā ag�rākajā, tā tagadējā sabiedrībā valda pilnīgi aplams priek��stats par sievietēm, kuras par savas miesas izmanto�anu no vīrie�iem ņem naudu. īstās prostitūtas ar retiem izņē�mumiem ir visas precētās sievas! Tie�i viņu lielākais vai�rākums no saviem vīriem katru mēnesi par kopā gulē�anu prasa naudu! Bet ielu, krogu vai salonu sievietes� Paldies, ka iedevi, bet ja ne� Ej ellē, skopuli! Mani aiz stūra vai pie blakus galdiņa gaida jau nākamais klients! Tas ir darbs, jaunais cilvēk! Smags katorgas darbs, bet tai pa�ā laikā� Tur ir arī savs skaistums, jauna piedzīvojuma trīsas un fi�ziska bauda. Galu galā arī garīga. Un muļķības, ka visas ir no�ēlojamas un nelaimīgas. Varbūt tikai viena no simta. Atliku�ās deviņdesmit deviņas to dara galvenokārt vistīrā�kās baudas dēļ! Tāpēc ne jau kura katra ar to spēj nodarbo�ties. Uz krogu vai ielu pārsvarā iet tās, kurām ar vienu vī�rieti nepietiek. Turklāt ir jau vēl arī citi iemesli. Piemēram, kāpēc man astoņas stundas, galvu nepacēlu�ai, vajadzētu fabrikā strādāt pie �ujma�īnas vai stellēm? Vai no rīta līdz vakaram stāvēt veikalā pie letes, tirgojot siļķes vai bombon- gas? Daudz kas atkarīgs arī no izskata. īsta ielasmeita vai kurtizāne var būt tikai ļoti skaista! Un jauna! To iegaumē! Tikko kaut kur ieraugi skaistu sievieti, tūlīt zini - �ito tu vari nopirkt!

-�� Kas bija jūsu klienti? Vai vēl atceraties?

-�� Kā tad! - sieviete apliecino�i pamāja ar galvu. - Tad man būtu jāaizmirst visa dzīve. Bet nevar. Da�reiz var par to nedomāt, bet aizmirst ir neiespējami.

-�� Arī riebīgo?

-��� Nekā riebīga jau nebija. Uz ielas nestrādāju. Avīzē "Jaunākās Ziņas" katru nedēļu liku sludinājumu: "Jauna, skaista un apskau�ama temperamenta sieviete katru pēc�pusdienu pie sevis Brīvības ielā tādā un tādā dzīvoklī uz tasīti kafijas un interesantām sarunām gaida labi ģērbtus un turīgus kungus." Zini, es nevarēju no tiem kungiem at�kauties! Viņiem nācās vismaz divas nedēļas iepriek� pie�rakstīties rindā! Es burtiski peldēju naudā, �ampanietī un baudā! Kā to visu lai aizmirstu? Bija arī pastāvīgie intere�santu sarunu un kafijas mīļotāji. Gandrīz vai katrs otrais manī iemīlējās! Un zini, jaunais cilvēk, uz �o vajadzību ne mazāko iespaidu neatstāj ne revolūcijas, ne kari un oku�pācijas! Sociālisms, kapitālisms, brīvais tirgus� Viss viens! Pie manis nāca baņķieri, augsti valsts ierēdņi, studenti, ar sievām neapmierināti vīrie�i; tad nāca komunisti, sarkanās armijas virsnieki un bija pat viens ģenerālis! Tad nāca vā�cie�i, visādi vērmahta virsnieki un SD �turmbanfireri. Tad atkal parādījās krievi un mūsu pa�u zēni, beidzot atgrie�zu�ies no kara vai gūsta. Un zini, es tev pateik�u vēl vienu patiesību. Līdzās maizniekam, skroderim un zārciniekam, laba, pat izcila profesija ir arī prostitūtas darbs - lai kāda valsts pārvalde arī pastāvētu, kāda ideoloģija vai morāle sa�biedrībā valdītu, viņas nekad bada maizi neēdīs�

-� Tātad jūs neko savā dzīvē neno�ēlojat? - prasīju, pēk�ņi pret �o veco kundzi sajuzdams pat zināmu cieņu.

-�� No�ēloju gan, - viņa atbildēja. - Pat ļoti!

-�� Tie�i ko? - Nupat jau to prasīju ar patiesu interesi.

Sieviete, zemu noliekusi galvu, klusēja, tad lēnām galvu

pacēla aug�up un ar nepanesami grūtsirdīgu skatienu ieska�tījās manā sejā.

-�� �ēl, ka dzīve tik ātri paiet, - viņa klusi pateica. - Var�būt ar to beigu beigās vēl kaut kā varētu samierināties, ta�u bezgala �ēl, ka daba ir tik ne�ēlīga, tik neticami cietsirdīga, ka mūs visus mū�a beigās pārvēr� par tik no�ēlojamiem graustiem� Kāda es tagad izskatos! Tirpas iet pār kauliem. Tāpēc dzer kausu tuk�u! Un pērc visu, ko vari nopirkt! Un pārdod, kas tev �ķiet lieks un nevajadzīgs! Arī miesu, godu, sirdsapziņu vai tā saucamo dzimtenes mīlestību! Tie ir tikai vārdi! Blefs! Kāda tur dzimtenes mīlestība, ja varbūt jau rīt man �īs dzimtenes vairs nebūs! Izraks bedri, un neviens tur pat krustu neuzliks! Tāpēc tev vēl viena dzīves gudrība! Mīli tikai sevi! Un mīli to, kas mīl tevi! Un nekad nevajag sevi pārāk mocīt ar domām par rītdienu! Jo rītdiena� tā bie�i var būt ārkārtīgi tāla nākotne�

Nākamajā rītā man piezvanīja Kristīne.

-�� Sveiks! Kā jūties? - viņa draiski vaicāja.

-�� Slikti.

-������� Tas tāpēc, ka esi viens! - Kristīne sparīgi sacīja. - Būtu blakus es�

-�� Tad būtu vēl sliktāk, - es teicu.

-������� Tu to saki jau vismaz desmito reizi! It kā es būtu� Tev labāk patīk sarunāties ar vecām ielenēm?!

-������� Nepatīk. Nākamreiz saviem producentiem palūg�u, lai uzaicina kādu jaunu striptīzdejotāju.

-������� Tie ir veci gājieni, - Kristīne sacīja. - Nekā oriģināla! Man �ķiet, jūs ar jauno programmu būsiet pamatīgi izgā- zu�ies! Raidījums par veco �ekistu principā nebija slikts. Sevi�ķi beigas nebija sliktas, ta�u vakardienas pārraide� Jums jāizdomā kaut kas patie�ām vēl nebijis! Jūs to neap�jēdzat?

-������� Katra cilvēka dzīve ir vienreizēja un neatkārtojama, - es atgādināju. - Kur nu atrast vēl kaut ko neparastāku?

-�� Pats jūties apmierināts?

-������� Ne visai. Ta�u savā ziņā �ī vecā kundzīte bija intere�santa.

-������� Ko skatītāji no visa dzirdētā un redzētā varētu mācī�ties?

-������ Pilnīgi neko, - es atbildēju. - Varbūt vienīgi da�reiz pa�domāt� Dzīve patie�ām ir velni�ķīgi īsa un nav svarīgi, ko mēs savā mū�ā darām. Svarīgi, lai beigu beigās mēs justos apmierināti.

-������� Vai tādam vajadzētu būt mūsu dzīves mērķim? - Kris�tīne nopietni jautāja.

-�� Vienam no mērķiem, - es teicu.

-�� Kāds tev ir �odienas mērķis? - Kristīne vaicāja.

-�� Gribu atpūsties.

-�� Kopā ar mani negribi?

-�� Tad jau nekāda atpūta nesanāks.

-������ Sanāks, Edij! - Kristīne iesaucās. - Pārbrauksim ar lai�vu pāri ezeram, tur ir da�as sienas kaudzes, gulēsim saulītē, ieelposim iz�uvu�ās zāles smar�u, es uzlik�u galvu uz tavām krūtīm� Vai tu uzliksi savējo uz manām un klusi dziedā- si kādu nomierino�u �ūpļa dziesmu. To bez manis dzirdēs debesis un zeme, koki un putni, pa zāļu stiebriem rāpojo�a skudra vai garām lidojo�a bite. Pēc tam, redzēdams, ka es tomēr neaizmiegu, tu nolieksies pie manas auss un skaļi �ukstēsi: "Es tevi gribu, Kristīn!" Un, beidzot sadzirdējusi no tevis �os ilgi gaidītos vārdus, arī es tev ie�ukstē�u ausī: "Jā, Edij, dari to! Es tāpat to vēlos!"

-�������� Kas tev, Kristīn, ir uznācis? Baigi liriskais noskaņo�jums?

-�� Dzīve paiet! Edij, tu to nejūti?

-�� Mazliet.

-�� Varbūt tomēr atbrauksi?

-�� Vecāki ir mājās?

-�� Nē. Kaut kur aizbrauca.

-�� Tēvs neko neteica par vakardienas pārraidi?

-�� Tā, mazliet. Visā visumā izskatījās apmierināts.

-�� Savas domas viņam pateici?

-Nē.

-�� Kāpēc?

-�� Es tevi mīlu, Edij! Tāpēc!

-�� Labi, Kristīn! Pēc stundas bū�u klāt.

Braucot uz Rīgas otru malu, mani arvien vairāk pārņē�ma patīkams satraukums. Jutu - �odien'laikam arī būs tā mūsu pirmā "lielā grēka" diena. Iedomājos, ka, turpinot no �ī grēka atteikties, viņa par mani kā vīrieti varētu nodomāt visu to sliktāko� Es to nevēlējos. Es nebiju slikts. Turklāt atkārtoti nepiepildīt kādas meitenes vai sievietes vēlē�a�nos būtu apmēram tas pats, kā tuksne�a slāpēs nomocītam cilvēkam nepasniegt sauju ar ūdeni� Ja abiem slāpst, tad jādalās.

Kad bijām saskūpstīju�ies, mazliet ieēdu�i un izdzēru�i pa glāzei sauso Mārtiņi, Kristīne mani palūdza viņu pagai�dīt uz mājas terases.

-�� Es saģērb�os.

Ko nu tu saģērbsies, nodomāju. Dro�i vien iznāksi laukā gandrīz vai kaila.

Apsēdos uz mīkstas sofas un spilgtajos saules staros vē�roju, kā pa gludo ezera virsmu lēni aizpeld bariņ� me�a pīļu un kaut kur viņējā krastā skaļi rej suns.

Kāpēc pasaule vienmēr nevarētu būt tik skaista un mie�rīgi, kāda ir pa�laik? Bez naudas pelnī�anas, bez kariem un

politiskiem strīdiem un galvenais - bez �īs ārkārtīgi bīsta�mās vēlmes pēc seksa! Vai mēs no savstarpējās saskarsmes nevarētu gūt cita veida baudu?

Te daba kaut ko nav izdomājusi pareizi. Kaut kur ir no�tikusi kļūda. Kāda galu galā jēga no mīlestības, ja tā cilvē�kiem sagādā galvenokārt tikai cie�anas?

Tā arī bija. Klusi noklaudzēja durvis, un uz terases parādī�jās Kristīne. Man mazliet aizrāvās pat elpa. Viņas krūtis un ķermeņa lejasdaļu sedza tik niecīga izmēra bikini peldkos�tīms, ka to varēja arī nepamanīt. Praktiski viņa bija kaila.

Meitene tomēr ir ellīgi pievilcīga, labpatikā nodomāju un nu nekādi negribas ticēt, ka joprojām ir nevainīga! Bet, ja nopietni - ko vispār nozīmē morāli fiziskais apzīmējums - vainīga, nevainīga? Tātad, ja viņa jau ar kādu ir pamīlēju�sies, kādas tiesas priek�ā viņa ir vainīga?! Atjēdzieties! Un, ja nav - tad kāda likuma priek�ā viņa ir nevainīga?!

-� Vai pavizināsi? - Kristīne �ķelmīgi jautāja, sākot vingri soļot piestātnes virzienā. - Ko ņemsim - jahtu vai laivu?

-�� Nebūtu slikti paņemt "Titāniku", - es teicu. - It sevi��ķi, ja noticētu, ka tas patie�ām nekad nevar nogrimt.

-��� Ved mums no tā vajadzētu baidīties? - Kristīne, jautri iesmejoties, jautāja. - Tu ta�u mani izglābtu, vai ne?

-�� Protams, - nopietnā balsī apstiprināju. - Ja tu aizietu bojā, visa pasaule no bēdām sajuktu prātā.

-�� Bet tu?

-� Es izmisumā lēktu dzelmē un tur - �etru kilometru dzi�ļumā - vienmēr paliktu kopā ar tevi.

-�� Bet kā dzīvē?

-�� Dzīvē nekur nevajag lēkt, - es teicu. - Vai nu vienīgi ātri jāieskrienas, vai arī jāprot pareizā brīdī apstāties.

-�� Kas, tavuprāt, ir "pareizais brīdis"? - Kristīne, kļuvusi nopietna, prasīja.

-�� Pareizais dzīves brīdis ir tad, Kristīn, kad cilvēks bei�dzot kļūst gudrs - pārstāj alkt mīlestību.

-�� Bezgalīgs stulbums� Un tu tam patie�ām tici?!

-�� Ticu, Kristīn. Tāpēc, ka tad mūsu apziņa, prāts un domas ir maksimāli skaidras un mēs spējam pareizi novēr�tēt notieko�o. Mīlestība, kā likums, vienmēr mūsu dzīvi sare�ģī.

Kristīne neko neatbildēja un drīz jau atradāmies ūdens malā.

-�� Vai ezers arī pieder tavam tēvam? - painteresējos.

-�� Nē, tikai tā daļa, - meitene atbildēja un iekāpa laivā. - Tu ta�u airēt proti?

-�� Neprotu, - sacīju. - Esmu pieradis braukt ar kuteriem, kurus uz priek�u triec reaktīvie dzinēji.

-�� Bet tagad, lūdzu, tomēr pamēģini ar airiem, - Kristīne teica. - Nedomāju, ka tik ārkārtīgi muskuļains vīrietis�

-� Tikai tevis dēļ, - es sacīju. - Tas man sagādās pat baudu.

-��� Ne es, bet airē�ana?! - Kristīnes balsī ieskanējās tāds kā neliels aizvainojums.

-�� Tu pārāk ātri iekarsti, - es atgādināju. - Tā nevajag! Man baudu sagādās iespēja būt kopā ar tevi. Turklāt tev vēl esot tik satrieco�i pavedino�ā izskatā.

-� Mīļais, ko tas dod? - Kristīne kļuva tāda kā bēdīga. - Ja tu baidies man pat pieskarties?

-�� Bet ir jau ari par ko baidīties, - es teicu. - Par nepiln�gadīgas meitenes pave�anu var dabūt desmit gadus cietu�mā. Nemaz nerunājot par to, kas pēc tam ar mani tur var notikt.

-�� Kas? - Kristīne izskatījās pārsteigta.

-�� Tas tev nav jāzina. Bet nekas labs tas nav.

-�� Pasaki atklāti, Edij! - Kristīne nikni iesaucās. - Vai arī likumu lielākā daļa nav baigi stulba? Kaut vai tikai tie, kas pieņemti pēdējā laikā? Tagad visur pie iestā�u durvīm stāv brīdino�i uzraksti - "Smēķēt atļauts tikai desmit metrus tālāk!" Vai kaut reizi esi redzējis kādu �o attālumu mērī�jām? Kaut kāds absurds! Vēl lielāks absurds ir aizliegums, braucot ar automa�īnu, sarunāties pa mobiļņikul Neviens to neievēro! Un tā ar desmitiem likumu! Ar reālo dzīvi tiem visiem nav ne mazākā sakara! Tāpat tas ir ar nepilngadīgo pave�anu! Rūgti jāsmejas! Kāpēc kaut kādi tur onkuļi un tantes uzdro�inās man aizliegt darīt to, ko es gribu un kas nevienam nesagādā neko sliktu? Otrkārt - atkal stulbuma kalngals! Piemēram, kādai meitenei pirmajā janvārī paliek se�padsmit gadi. Tātad kļūst pilngadīga. Bet trīsdesmit pir�mā decembra vakarā viņu paved mīļotais puisis. Kas no�tiks? Viņu liks cietumā?! Dro�i vien. Formāli likums ta�u

būs pārkāpts! Bet, ja mīlē�anās notiks �etras stundas vē�lāk, tas ir, pirmajā janvārī - viss būs skaisti, labi, likumīgi, pareizi un apsveicami?! Edij, vai tev ne�ķiet, ka pieaugu�o pasaule ar savu liekulīgo morāli un likumiem ir ārkārtīgi nepareiza un pat netīra?

-������� Ne glu�i tā, - es iebildu. - Dro�i vien, ka mūsu pasaule nav pati labākā vietiņa Visumā, ta�u te mēs dzīvojam un nekur citur nevaram aizbēgt. Bez tam, Kristīn, �is tas to�mēr jāaizliedz, citādi viss kļūtu daudzkārt riebīgāks.

Lēnām aizairēju laivu uz ezera vidu, spo�i spīdēja sau�le, pūta lēns dienvidu vēj�, visapkārt joprojām bija tik liels miers un klusums, ka �ķita esam ceļā uz citu - daudz skais�tāku, pareizāku un godīgāku - pasauli.

Kristīne sēdēja man priek�ā tikai apmēram pusmetra at�tālumā un viņas diezgan plati atplestās kājas gandrīz vai pilnībā liedza baudīt apkārtējās dabas jaukumus, bet uz�mācīgi piespieda nepārtraukti domāt par to, ko es redzēju turpat vai savā degungalā�

-������� Ko domā darīt, kad beigsi vidusskolu? - jautāju, lai ne�būtu jādomā, vai �o skuķi tomēr nepaņemt tepat laivā?

-�� Es jau reiz teicu. Vai aizmirsi?

-�� Piedod!

-������� Gribēju uz �urnālistiem, bet tēvs uzstāj - jāstudē Ban�kas vadības augstskolā!

-������� Tas diez kas nav. Es neieteiktu. No rīta līdz vakaram kvernēt piesmaku�ās kantora telpās�

-Tad man jāatrod tāds vīrs vai mīļākais, kas mani katru dienu svaigā gaisā vizinātu pa ezeru.

-� Vai tā tev būtu problēma? Tu esi jauna, skaista, bagāta�

-������� Es neesmu bagāta. Bagāti ir mani vecāki. Bet tu? Tu, Edij, esi nabags?

-������� Ne glu�i. Turklāt tavs tēvs, ja drīz nepadzīs, man sola labu algu� Tā ka badā nenomir�u.

-Tu arī turpmāk esi ar mieru strādāt viņa televīzijā? - Kristīne jautāja. - Iepatikās?

-������� Jā, - es atbildēju. - Patīk da�ādu cilvēku dzīves stāsti. Patīk vēsture. Ta�u nepatīk, ka arī �odien daudz ko noslēp�jam no pagātnes vai arī notikumus traktējam tā, lai tie at�bilstu pa�reizējai valsts ideoloģijai.

Kristīne pārsteigta uz mani paskatījās.

-������� Vai tad mums vispār pastāv kaut kāda valsts ideoloģi�ja? - viņa nopietni prasīja.

-������� Man �ķiet, nekur oficiāli tā gan-nav pasludināta, ta�u praktiski izskatās, ka tas ir tāds mērens nacionālisms.

-�� Vai tas ir slikti? - Kristīne prasīja.

-������� Nekādā ziņā, - es atbildēju. - Tie�i otrādi - tas ir pat vajadzīgs, jo savdabīgā veidā vieno nāciju. Vienīgais iebil�dums - bez pārspīlējumiem!

-�� Edij, tu esi gudrs? - viņa negaidīti jautāja.

-������� Ne visai, - atbildēju. - Bet ko, tavuprāt, nozīmē būt gudram?

-������� Gudrs vīrietis, redzot sev priek�ā gandrīz vai kailu sie�vieti, nekad nerunās lieku, bet gan pacentīsies�

-������ Mums jau vēl ir laiks, - es atgādināju. - Kur jāsteidzas? Turklāt, ja tam var ticēt, tu nemaz vēl neesi sieviete.

Kristīne lēnām kustībām sev uz muguras atķeksēja krū��tura kniedi, noņēma krū�turi un to nosvieda sev blakus uz soliņa.

-�� Nu kā, Edij? Patīk?

Meitenes krūtis bija vairāk nekā pievilcīgas. Mani vien�mēr ārkārtīgi spēcīgi uzbudināja gandrīz jebkuras sievie�tes krūtis, bet Kristīnei tās bija sevi�ķi valdzino�as - vidēji lielas, cietas un nosauļotas glu�i kā pārējais viņas jaunais augums.

-������� Jā, Kristīn, - viegli palocīju galvu. - Tu vispār esi brī�ni�ķīga!

-������� Ja tā� Vai es tevi nevilinu? Tu mani negribi? - Kristī�nes balsī atkal skanēja gandrīz vai izmisums.

Atklāti sakot, pirmo reizi biju saticis meiteni, kura pati (!) tik atklāti un mazliet pat uzbāzīgi mācās virsū ar savu vēlmi pēc seksuālas izklaides. Tā ne tuvu darīja katra jau pieredzē�jusi sieviete, kur nu vēl nepilngadīga jauniete! Varbūt tagad viņām tās hormonu vētras sākas daudz agrāk un ir nesalīdzi�nāmi spēcīgākas?

-������� Tu joprojām baidies? - Kristīne vaicāja. - Vīrietis, kas drosmīgi spēj apsist veselu baru bandītu� baidās pieskar�ties sievietes miesai?!

Strauji pakratīju galvu.

-�� Kristīn� Mazā, dumjā meitenīte� Kādas te bailes? Tu esi mana darba devēja meita. Kā pati apgalvo - vēl nevainīga� Tas viss nav tik vienkār�i. Es saprotu - ja manā vietā būtu kāds cits, viņ�, visticamāk, tevi mīlētu katru rītu un vakaru, ta�u es� Man �ķiet, ka tie�i �ādā veidā izpau�as atbildība par to, ko es daru. Varbūt tas ir muļķīgi, varbūt ne tuvu mūsdie�nīgi, bet es zinu, kādas tam visam var būt sekas. Saproti - es savā dzīvē vairs negribu piedzīvot tāda veida problēmas. Es vispār vairs negribu mīlēt, negribu bērnus. Ja nu vienīgi tad, ja kādreiz sastap�u tādu sievieti, kuras dēļ zaudē�u prātu, kā tu to acīmredzot esi jau zaudējusi attiecībā pret mani�

-�� Bet, Edij! - Kristīne smējās. - Tie�i tā ta�u arī izpau�as viss mīlestības skaistums!

Var jau būt, nodomāju un turpināju airēt laivu pāri eze�ram. Kad apstājāmies pretējā krastā, Kristīne paņēma lielo sporta somu, kur atradās plata kamieļvilnas sega, pudele vīna un vairākas sviestmai�u paciņas.

-�� Tu savam vīram būsi laba sieva, - es teicu. - Visu jau iepriek� paredzi.

-� Visu ne, - Kristīne sacīja. - Ta�u �o to paredzēt nemaz nav tik grūti.

Viņa atkal savas krūtis aizklāja ar krū�turi, palīdzēja lai�vu uzvilkt augstāk krastā un ar roku parādīja uz priek�u.

-�� Es tur zinu klusu vietiņu, - viņa teica. - Tur ir divas siena kaudzes un neliels �ķūnis. Apkārt me�s. Gaiss smar�o pēc sveķiem un medus.

-�� Tur supervillas vēl nav sabūvētas?

-�� Pagaidām vēl ne. Tikai nedaudz tālāk.

Pēc apmēram se�u minū�u gājiena patie�ām nonācām glu�i vientuļā vietā, kur, staltu prie�u ieskauta, atradās neliela pļa�va, bet tās malā divas siena kaudzes un nesen uzcelts �ķūnis.

-�� Tā dro�i vien ir privāta zeme, - es teicu. - Ar īpa�nieku jākaujas nebūs?

-�� Vai tev par to vajadzētu satraukties? - Kristīne, klājot segu blakus vienai no siena kaudzēm, jautāja. - Tu ta�u vienmēr būsi uzvarētājs, vai ne?

Bet tagad dro�i vien bū�u zaudētājs, nodomāju, sasprin- dzis skatīdamies, kā meitene atkal atraisa krū�turi un ap�guļas uz muguras.

-Nu kā, Ediji Patiki

Neko teikt, bilde ir smuka, nodomāju. Un es būtu pēdē�jais idiots� Tādas izdevības neviens garām nelai�. Un viss būtu brīni�ķīgi, ja vien viņa būtu mazliet vecāka un pie- redzēju�āka. Un nebūtu Ēvalda Laventāla vienīgā meita. Katrā ziņā dumja viņa nav. Viņa zina, ko grib sasniegt. Un zina, kā to izdarīt.

Apgūlos Kristīnei blakus, īsu bridi mierīgs skatījos, kā vieg�lā vējā lokās koku galotnes, tad nedaudz pacēlos virs viņas un sāku glāstīt patie�ām vienreizēji skaistās meitenes krūtis.

Kristīnes reakcija bija zibenīga. Viņa sāka ātri, aprauti elpot, un visu viņas vingro augumu pārņēma acīmredza�mas trīsas. Un kad caur manu atmiņu bija izskrēju�as visas tās sievietes, ar kurām biju mīlējies, tūlīt sapratu - tā arī ir! Kristīne nav nekāda nevainīga meitene! Muļķības! Tik jūtami asi uz vīrie�a glāstiem, nemaz nerunājot par skūp�stiem, var reaģēt vienīgi jau ļoti pieredzējusi sieviete!

Tā arī bija. Es mazliet pat nobijos - jau krietni sen man nebija gadījusies tik spēcīgas kaisles pārņemta būtne. Ta�u tas man zināmā mērā palīdzēja tikt vaļā no tām pamazām pieaugo�ām mīlestības jūtām, kuras ar katru tik�anās reizi manī sāka mosties pret �o jauno skaistulīti.

Viss uzreiz kļuva daudz vienkār�āks. Tagad varēja iztikt bez jebkādiem solījumiem, mīlestības apliecinājumiem vai bailēm no soda. Gribēju sākt pat smieties. Mūsu likumde�vēji kārtējo reizi ir krietni atpaliku�i no dzīves. �odien reti kura meitene nevainīgās statusā noturas līdz �etrpadsmit gadiem, kur nu vēl līdz astoņpadsmit�

Un tomēr - varbūt nevajadzēja? Jo likumam ta�u ir pil�nīgi vienalga - meitene ir vainīga vai nevainīga, neviens tik un tā ar nepilngadīgo mīlēties nedrīkst! Un tikai tad es apjēdzu, ka, iespējams, kārtējo reizi esmu nokļuvis diezgan bīstamā dzīves situācijā. Tagad atliek vienīgi cerēt, ka Kris�tīnei pret mani patie�ām ir radu�ās diezgan spēcīgas mīles�tības jūtas un viņa pasaulei nekliegs, ka, lūk, pieredzēju�ais Edijs Ēriksons viņu gandrīz vai ar varu ir pavedis!

-�� Kāpēc tu man meloji? - es prasīju.

-�� Dusmojies?

-�� Nē. Esmu tikai nedaudz pārsteigts.

-�� Nepatīkami?

-�� Patīkami. Un tomēr.

-������� Biju pārliecināts, ka tie�i mana nevainība tevi mudinās rīkoties ātrāk.

-�� Kāpēc?

-������ Es tevī esmu iemīlējusies. Tu to neredzi, nejūti? Tas tev ir vienaldzīgi?

-������� Nē, glu�i vienaldzīgi tas, protams, nav. Bet tu man esi pirmā vēl tik jauna� Kā jau esmu teicis - tas uzreiz rada problēmas.

-������� Neuztraucies! Līdzko divi cilvēki kļūst tuvi, tā visiem uzreiz rodas problēmas. Vecumam nav nekādas nozīmes.

-�� Kas tev tādas gudrības māca?

Kristīne klusēja.

-�� Kas tev �o to ir iemācījis arī seksā? - turpināju taujāt.

-�� Dikti gribi zināt? ,

-�� Nu tā - sportiskas intereses pēc.

-�� Ir viens puisis�

-������ Vai tikai tas nav tas pats autogon��iks Ri�ards? - pra�sīju.

Kristīne atkal kādu brīdi klusēja, tad iesmējās.

-������� Tagad �ai ziņā mani turpināsi skolot tu! Tici, Edij! Es tev bū�u ļoti paklausīga skolniece!

To dzirdēt, protams, bija patīkami, ta�u� kāpēc man bla�kus tomēr nevarēja gulēt cita sieviete?! Tāda, kurai neko nevajadzētu mācīt, bet kura, maigi pieglaudusi pie mana pleca galvu, klusi pateiktu: - Cik jauki, ka mēs te atbrau�cām! Ir ta�u labi, vai ne?

Un es viņai tikpat klusi atbildētu: - Jā, mīļā. Ir taisni vai brīni�ķīgi!

Kad 1941. gada saulainā 17. jūnija dienā no Rīgas ostas lēnām aizpeldēja vidējas tonnā�as transporta kuģis "Bjorn" ar pilnu ogļu kravu, vecākā mehāniķa palīgs Svens Erik- sons ar pārējiem komandas dalībniekiem atviegloti uzelpo�ja. Visas briesmas vēl nebija galā, ta�u �ķita, ka vismaz no lielākajām (krievu gūsta!) viņi tomēr būs tiku�i prom.

Kuģa kapteiņa kajītē radio zviedru valodā nepārtraukti ziņoja par jaunākajiem notikumiem Eiropā.

"�odien, 17. jūnijā kritusi Parīze! Hitlera karavīri, lepni kā jau uzvarētāji, soļo cauri Triumfa arkai! Francijas gal�vaspilsētas iedzīvotāji raud un savas nācijas pazemotājiem velta skaļus lāstus!"

"Mūsu korespondents ziņo no Latvijas: �odien, 17. jūnija rītā no Lietuvas puses Latvijā iebrucis padomju karaspēks. Valsts galvaspilsētas Rīgas centrā blakus dzelzceļa stacijai izcēlu�ās asas sadursmes starp policiju un sal kanās armijas daļām. Turpat redzami trīs krievu tanki. Ļau�u pūļi līks�mo. Karavīriem tiek pasniegti ziedi. �obrīd grūti pateikt, vai visas �īs izdarības ir komunistu labi organizēts pasā�kums, vai arī patie�ām rīdzinieku patiesu jūtu izpausme. Un ja tā - tas būtu vairāk nekā no�ēlojami."

Izgāju�i jūrā, jūrnieki tūlīt ievēroja, ka gaisā arvien bie��āk parādās sarkanzvaig�ņotas lidma�īnas, bet Rīgas lī�a ūdeņos vairāki Padomju Savienības karakuģi.

Kaut nu paveiktos vēlreiz, Svens, stipri satraucies, do�māja. Līdz �im Latvijas krasts man kaut kā vienmēr ir nesis veiksmi. Un pat vakar! Sodīju nelietīgu darījumu partneri, atguvu it kā jau dro�i zaudēto naudu, turklāt vēl pārgu�lēju ar viņa sievu! Esmu lepns par sevi. Lai gan� Kas nu tur daudz ko lepoties! Vienkār�i izdarīju to, ko vajadzēja. Nekādus sirdsapziņas pārmetumus nejūtu. Pats Anitai ne- uzplijos. Vai nu viņa jau pēc dabas ir ļoti izlaidīga sieviete, vai arī kaut kādu iemeslu dēļ ar Tāli ilgāku laiku nemīlēju�sies, Anita uzreiz man pieķērās, kā slīkonis parasti tver sev priek�ā kaut pagadīju�os salmiņu. Daba vienmēr ir stiprā�ka par cilvēku izdomāto morāli vai tikumību.

Divas dienas vēlāk, iepeldēju�i jau Somu jūras līcī, viņu kuģi negaidīti aplenca divi Padomju Savienības militārie ātrgaitas kuteri un pavēlēja "Bjorn" apstāties.

Kapteinis paklausīja.

Uzkāpis uz kuģa klāja, viens no kuteru komandieriem kapteinim paziņoja:

- Sakarā ar ārkārtīgi sasprindzināto militāro situāciju Eiropā, it sevi�ķi Baltijas valstu reģionā, esmu spiests, pa�klausot savas augstākās vadības pavēlei, aizturēt ikvienu ārzemju kuģi, nogādāt tuvākajā padomju ostā, pārbaudīt to kravas un tad, vadoties pēc apstākļiem un pārbaudes rezul�tātiem�

-�� Kas notiks ar komandu? - kapteinis manāmi satraukts pajautāja.

-� Visticamāk, ņemot vērā kara laika situāciju, jūs tiksiet internēti, - krievu komandieris paskaidroja.

-�� Zviedrija ir neitrāla valsts un kara darbībā nepieda�lās, - kapteinis stingrā balsī atgādināja. - Jūs nekaunīgi pār�kāpjat visus starptautiskos kuģo�anas likumus un tās saistī�bas, ko jūsu valsts ir oficiāli uzņēmusies pret citām valstīm.

-��� �obrīd par starptautiskiem likumiem un līgumiem labāk nerunāsim! - krievu komandieris neiecietīgā balsī ieteica. - Kad Eiropas kapitālistiskās valstis, vispirms jau Francija un Anglija, atkal ir izraisīju�as jaunu pasaules karu� Labāk paklusējiet un sekojiet mūsu kursam!

Nākamās dienas pēcpusdienā kuģis "Bjorn", pretēji tā kapteiņa un komandas gribai, tika ievests Ļeņingradas kara ostā un vēlāk, pārdēvēts par "Mehāniķis Gavrilovs", 1941. gada rudenī piedalījās Ļeņingradas aizstāvības kau�jās, pilsētas iedzīvotājus un karaspēka daļas apgādājot gan ar pārtiku, gan iero�iem. Novembra vidū, spēcīgas vācu aviācijas uzlidojuma laikā, kuģis pēc tie�a bumbas trāpīju�ma uzsprāga un da�u minū�u laikā nogrima.

Zviedru jūrnieku komanda, kas patie�ām pusgadu ie�priek� tika internēta vai, pareizāk sakot, vienkār�i sagūstīta un ieslodzīta vienā no Ļeņingradas apkaimē eso�ajām kon�centrācijas nometnēm, tagad 1941. gada vēlā rudenī pilsētai viskritiskākajā laikā, kopā ar daudziem civiliedzīvotājiem katru dienu tika dzīta pilsētas rietumu daļā rakt prettan�ku tran�ejas. Zviedrus gan turēja nedaudz �ķirtus no citiem un arī apsardze bija daudz vājāka. Varbūt tāpēc, ka krievu komunisti zviedrus nekad tā pa īstam nebija uzskatīju�i par saviem niknākajiem strādnieku �ķiras ienaidniekiem. Tur�klāt vienmēr atcerējās, ka di�ākais no di�ajiem - Padomju Savienības dibinātājs biedrs Ļeņins - kādu laiku ir pat dzī�vojis viņu galvaspilsētā Stokholmā�

-�� Man vairs nav spēka, - Kārlis, smagi elsodams, no�meta lauzni zemē, ar muguru atspiedās pret tran�ejas sienu un ar naida pilnu skatienu raudzījās uz vairākiem iek�lietu karaspēka apsardzes vīriem. - Nekad nevarēju iedomāties, ka dzīve pēk�ņi tik krasi var apmest smagu kūleni�

-�� Ja tagad pēc kārtējā vācu uzlidojuma mums uz galvas neuzkritīs neviena bumba, varbūt paliks kaut neliela cerī�ba� - Svens Eriksons domīgs skatījās uz debess malu, kur arvien skaidrāk varēja saskatīt kārtējo Foke Wulf armādu. - Varbūt tomēr stulbi darīju, ka nepaliku Rīgā pie tās Ani�tas Kreicumas� Kur es tā skrēju? No kā muku? Veco kon�trabandistu Tāli ta�u neviens nekad nemeklēs�

-�� Protams! Kas tad tur vispār zināja, ka viņ� nodarbojas ar nelegālu biznesu? Gan sievas, gan sabiedrības acīs viņ� bija godīgs cilvēks - labs taksometra �oferis.

-�� Lūk, tie�i tā! - Svens iesaucās. - Cik �ādu nelie�u zem godīgu pilsoņu maskām ar lielu cieņu un bēdām ir svinīgi apglabāti labākajos valsts kapos, bet patie�ām godīgie - uz�skatīti par nelie�iem.

-�� Sven, kas mēs pa�i esam? - Kārlis, tāds kā nedaudz pārsteigts, jautāja. - Godīgi nelie�i?

-� Nedomāju gan, - Svens lēni pakratīja galvu. - Mēs esam lieli nelaimes putni. Nelie�i ir tie, kas aiz mūsu mugurām stāv ar �autenēm.

-�� Tu redzēji tos somus? - Kārlis prasīja. - Viņi ir dzīvi miroņi. Krieviem pret tiem ir �ausmīgas dusmas. Tagad viņi nabaga somiem atriebjas par zaudējumu tā saucamajā Ziemas karā.

-�� Krievi pamatīgi atriebsies arī vācie�iem, - Svens bija pārliecināts. - Kaut kā neticas, ka vāci uzvarēs arī slāvus. Skat, uz tran�eju rak�anu sadzinu�i gandrīz vai visus pilsē�tas iedzīvotājus! Un, ja vajadzēs, viņi �os iedzīvotājus dzīs arī pāri mīnu laukiem un pret tankiem.

-�� Lai dzen! - Kārlis nīgri atmeta ar roku. - Labāk priecā�jies, ka nedzen mūs!

-�� Tas nav izslēgts. No �itiem var sagaidīt visu ko.

-�� Sven, es ik brīdi prātoju, vai mums tik tie�ām ir zudu��as visas cerības no �īs elles kādreiz izkļūt sveikā?

-�� Ko tu ar to domā? - Svens prasīja. - Vienkār�i palikt dzīviem?

-�� Protams, tas nebūtu slikti, ta�u ir vēl kaut kas līdzvēr�tīgs, bez kā plikai dzīvībai nekādas lielās vērtēs nav. Un proti - brīvība!

-�� Man arī ap to pa�u domas vien grie�as, - Svens teica. - Tepat netālu ir Somija. Bet aiz tās - mājas! Arī brīvībai ne�būtu lielas nozīmes,ja mums neatrastos vieta, kur atgriezties.

-�� Tā ir, draugs. Sitie nolādētie krievi�

-�� Un vācie�i. Skat, tūlīt atkal sāks bumbot! Krītam lejā!

Abi zviedri līdz ar pārējiem ieslodzītajiem apgūlās tran��ejas apak�ā un ar rokām apsedza galvas. Un tad jau arī sākās. Bumbas krita, kā bie�i negaisa laikā no skaidrām debesīm krīt pamatīgi krusas graudi. Zeme drebēja. Visap�kārt bija dzirdami gan bumbu sprādzieni, gan drausmīgi cilvēku kliedzieni. Uz ļau�u galvām un augumiem bira jau sasalu�i zemes gabali. Tad tikpat ātri, kā bija sācies, uzli�dojums beidzās.

Bet klusums valdīja tikai neilgu laiku. Drīz gabaliņu tā�lāk, kur tran�eju rak�anas darbos bija sadzīti vietējie iedzī�votāji, atkal sāka skanēt �au�alīga bļau�ana, kas pēc kāda apsardzes virsnieka brīdinājuma �āvieniem gaisā pēk�ņi pārtrūka, un mazliet vēlāk zviedru un somu ieslodzītie, sa�vādu jūtu pārņemti, skatījās, kā militārpersonas no pusaiz- bērtajām tran�ejām velk laukā daudzus sievie�u un vecu vīru līķus. �ad tad trāpījās arī kāds bērns�

-�� Baigs skats, vai ne? - Svens sacīja, spļaujot no mutes smil�u graudus. - Nupat kaut kā velk uz nelielu filozofē�a�nu - kas tā tāda cilvēka dzīvība ir? Visam mūsu pasaulītē vajadzētu notikt dabiski - piedzimt un nomirt. Bet nē! Kas tā bija par tik lielu vajadzību, lai da�i cilvēki, pacēlu�ies debesīs, citiem cilvēkiem uz galvām mestu bumbas? Kāpēc mēs tikām arestēti un mūs neviens nelai� uz mājām? Kāpēc man, galu galā, vajadzēja nogalināt arī to latvieti Tāli Krei- cumu, ja jau nākamajā dienā atgūto naudu varēju tikai uz�spraust mazmājiņā uz naglas?! Vai tie papīra gabaliņi bija cilvēka dzīvības vērti? Un ko nupat vācie�i?

-�� Kāpēc pēk�ņi atcerējies to mūsu krāpnieku Tāli Krei- cumu? - Kārlis prasīja. - Vai palika �ēl?

-� Viņu mazāk, bet joprojām �ēl viņa sievu Anitu. Tu jau zini - nav pasaulē tādas pilsētas, kur man nebūtu kāda mīļākā. Bet tā latviete� Kaut kur tik dziļi iesēdusies at�miņā�

-��� Pēc iespējas ātrāk viņu aizmirsti! - Kārlis, uzmanīgi paskatījies apkārt, sacīja. - Mums vismaz pa�laik jāaizmirst viss, kas noticis pagātnē! Jādomā tikai par �o mirkli! Un jācer un jābūt gataviem� Sven! Tagad pēc bumbo�anas, ie�spējams, vācie�i nāks uzbrukumā un tad, ja apsargi mūs tūlīt nedzīs atpakaļ uz nometni� Jābēg!

-�� Kur? - Svens tūlīt prasīja, tāpat uzmetis ātru skatienu netālu stāvo�ajiem sargiem.

-� Pie vācie�iem! - Kārlis �ukstēja. - Mēs neesam karavīri, neesam bruņoti� Mēs esam ārzemnieki! Krieviem tas �ķiet kaut kas briesmīgi slikts, bet vācie�iem pret mums būs pa�visam cita attieksme. Es viņus pazīstu! Dro�i vien arī viņi mūs nekur tālu nelaidīs, ta�u izturē�anās� Nav ko runāt! Tāpēc� Atkal krītam zemē, saberam virsū smiltis un izlie�kamies par beigtiem! �ā vai tā, bet zaudēt neko nevaram!

Ta�u tas vēl nebija viss. Vācie�iem ar bumbu me�anu vien nepietika. Drīz sākās arī spēcīga artilērijas ap�aude, atkal drebēja zeme, gaiss smirdēja pēc sēra un cilvēki, izmi�suma un baiļu tracināti, kā kurmji rakās dziļāk zemē�

Tas bija Ļeņingradas aplenkuma posms, kad pilsēta vēl pilnībā nebija sagatavota ilgsto�ai aizsardzībai. Cilvēki pie�spiedu kārtā vēl tikai �o aizsardzības līniju veidoja. Kara�spēka kā tāda arī nebija - tikai mazskaitlīgs rak�anas dar�bos atdzīto ļau�u apsardzei paredzēts iek�lietu darbinieku bruņots vads.

Neilgi pēc artilērijas ap�audes vācie�i patie�ām apmēram divu kājnieku rotu sastāvā nāca negaidītā uzbrukumā, lai gan nekāds nopietns mēģinājums pārraut �o vēl īsti neno�stiprināto pilsētas aizsardzības posmu tas noteikti nebija. Vairāk atgādināja tādu kā nelielu treniņu vai daudz tica�māk - izlūko�anu ar kauju, lai uzzinātu aizsardzības līnijas vājākās vietas.

Nekur aiz �īm vēl īsti neizraktajām tran�ejām vācie�i tā�lāk negāja. Pēc neilga laika, gandrīz vai pilnībā iznīcinot ieslodzīto apsardzes daļu, viņi nāca atpakaļ.

Un tad vēl dzīvi paliku�ie cēlās aug�ā. Un da�i, kuri kaut cik pieprata vācu valodu, to starpā arī Kārlis, pavēstīja, kas viņi tādi ir, kā �eit nokļuvu�i un ko darīju�i. Vācie�i, at�grie�oties savās pozīcijās, nevienu no krievu civiliedzīvo�tājiem līdzi neņēma, bet apmēram -desmit biju�os zviedru jūrniekus un �etrus somus tomēr aizveda uz savu karaspē�ka �tābu.

Tur viņus katru atsevi�ķi nopratināja un paskaidroja, ka viņus tā glu�i vienkār�i atlaist vaļā tomēr nav iespējams. Vismaz ne tik ātri. Tāpat kā nav arī īsta pamata viņus ilg�sto�i atkal turēt ieslodzījumā. Zviedrija ar Vāciju nekaro, tā ir neitrāla, pat draudzīga valsts, bet somi ir Vācijas sabied�rotie karā pret boļ�evikiem.

Ta�u viss �is viņu atbrīvo�anas process nez kāpēc ievil�kās, tagad viņi turpināja rakt tran�ejas un citas nocieti�nājuma būves vācie�u vajadzībām, līdz tikai pēc gada, tas ir, 1942. gada novembrī viņi �ai problēmai atrada abām pusēm pieņemamu atrisinājumu. Internētajiem ārzem�niekiem beidzot izsniedza personu apliecino�us dokumen�tus - Ausivaiss - un kāds augstāka ranga virsnieks, kā at�vainodamies, pateica:

-� Pa�laik, kamēr joprojām turpinās kar�, ir ārkārtīgi grū�ti, varbūt pat neiespējami, jūs visus nosūtīt uz jūsu piede�rības zemēm, tāpēc līdz kara beigām jums jāpaliek Tre�ā reiha teritorijā, jāpakļaujas tā varas iestādēm un apzinīgi jāstrādā Lielvācijas labā.

Vācie�i pirmā laika izdevumiem vēl katram iedeva pa tūksto� reihsmarkām un viņus atlaida, gan stingri atgādi�not, ka viņi visu turpmāko kara laiku paliks vācu dro�ības un Darba dienesta uzraudzībā.

Kādā no Carskoje Selo izvietotajām vācu armijas ka�zarmām Svens stipri saskumis atvadījās no sava drauga Kārļa.

-�� Es ar vienu virsnieku no izlūkdienesta jau runāju, - Kārlis atklāja. - Es palieku �eit. Vācu valodu protu un viņ� mani ņem pie sevis par tulku. Ko es vēl labāku atradī�u?

-� Viss pareizi, Kārli, - Svens teica, - lai gan, pretēji tev, es nekādās militārās darbībās iesaistīties negribu. Jebkuras valsts militārais formas tērps o� pēc nāves. Tāpēc labāk�

Svens apklusa un iegrima dziļās pārdomās. Kārlis viņu strauji parāva aiz rokas.

-�� Ei, atmosties! Ko esi nodomājis darīt?

-�� Nekādas lielās izvēles jau nav, - Svens paskaidroja. - Vispirms vajadzētu kārtīgi sadzerties un pienācīgi atzī�mēt mūsu diezgan neticamo izglāb�anos gan no krieviem, gan vācu gūsta! Bet pēc tam� Es kārtējo reizi atcerējos, ka, kā nu kā, tomēr protu latvie�u valodu, ka Rīgā Bolderājas kāpās mūsu slepenajā noliktavā vēl palika divdesmit pilnas lielās spirta kannas, bet pa�ā Rīgas centrā kāda bezdievīgi skaista latvie�u atraitne� Ko es varu zaudēt?

Es turpināju maigi skūpstīt Kristīnes seju, kaklu un cietos krū�u galiņus. Acīmredzot tas viņai ļoti patika, ātri uzbudināja, jo viņas brīni�ķīgais augums viegli trīcēja, bet elpa kļuva arvien ātrāka, līdz drīz jau atkal sadzirdēju pa- skaļus vaidus.

Viss, kas toreiz tur notika, bija vienreizēji jauki. Saulaina vasaras diena, pūta tikko manāms atspirdzino�s vējiņ�, vis�apkārt pasakaini smar�oja me�s, ziedēja lauku puķes, siena kaudze uzreiz izraisīja neparasti romantisku noskaņojumu, putnu balsis atgādināja, ka pasaule joprojām ir dzīva, bet pati Kristīne tik vienreizēji skaista, it kā daba �o jauno sie�vieti nupat būtu radījusi speciāli man.

Tomēr, mazliet padomājot, uznāca gandrīz vai dusmas. Viss ne tā! Muļķības! Aizmirsti un atceries - nevajag sapņot, jo nekas �ai pasaulē speciāli tev nekad netiks radīts! Viss, kas būs sasniedzams, tev būs jāsasniedz pa�am! Viss, ko gri�bēsi iegūt, tāpat būs jāiegūst pa�a spēkiem. Un vēl - nekad neviens tev neko par velti nedāvinās! Ja tev kāds kaut ko arī dos, viņ� atklāti vai slēpti kaut vai tikai zemapziņas līmenī tomēr cerēs un gaidīs, ka tu kaut ko dosi arī pretī�

Ko gaida gandrīz vai katra sieviete, kad kaila guļ tev blakus uz baltiem pēļiem vai siena smar�u apņemtā me�a pļaviņā? Pareizi - neviena tāpat vien kaila neizģērbjas un ar kuru katru neguļ. Viņām visām minimālā programma ir baudas gū�ana, maksimālā - "uzdāvini man mīlestību!" Vai tad es neesmu tās vērta?!

Edij! Kāpēc tu pārtrauci? - Kristīne no�ēlas pilnā balsī jautāja.

Kā nu ne! Protams! Mēs visi esam mīlestības vērti. Tikai pastāv kāds nerakstīts, ta�u sievietes un vīrie�a attiecību praksē gandrīz vai nepārvarams likums - sekss �o attiecī�bu turpinā�anai parasti spēj dot vismazāko garantiju� Un, atklāti sakot, labi vien ir! Ja notiktu citādi, dzīve būtu �aus�mīgi garlaicīga.

-������� Edij! Kāpēc tu pārtrauci? - Kristīne no�ēlas pilnā balsī jautāja.

-������ Nekas nav pārtraukts, - es teicu. - Esi mierīga! Process turpinās.

Piecēlos sēdus un vērīgi paskatījos apkārt. Patie�ām, �is bija ļoti jauks dabas stūrītis. Un mēs, kā �īs dabas neatņe�mama sastāvdaļa, tāpat bijām jauki. Un pasaule bija jauka. Un jauki bija apzināties, ka esi vēl jauns, vesels, spēcīgs, ka zemeslode vismaz tuvākajā laikā zem tavām kājām nepazu�dīs Visuma bezgalībā un tu, un varbūt vēl kāds tev blakus, varēsiet vēl ilgi baudīt �o vienreizējo dzīvības mirkli.

-������ Tātad pirmais tev bija autorallists Ri�ards? - es prasīju, lai gan man tas bija diezgan vienaldzīgi.

-������� Nē, pirmais bija Nils, - Kristīne atbildēja un ar patiesu interesi paskatījās uz mani. - Tu gribi, lai es tev stāstu par visiem saviem pui�iem?

-�� Nē, - es teicu. - Labāk paklusē!

-�� Kļūsti jau greizsirdīgs?

-������� Mana nojauta ir izrādījusies pareiza, - es sacīju. - Ne�vainīgas meitenes uzvedas pavisam citādi.

-�� Kā? - Kristīne pārsteigta vaicāja.

-�� Atceries sevi! - es aicināju. - Cik tev toreiz bija gadu?

-�� �etrpadsmit. Par maz?

-������� Nezinu. Nekad neesmu interesējies, kad katrs sāk �o savu "pieaugu�a cilvēka dzīvi".

-������� Tas ir ļoti individuāli, - Kristīne sacīja. - Nezinu, vai tas ir labi vai slikti, bet pieaugusi jutos jau toreiz.

-�� Varbūt esi izdarījusi arī kādu abortu? - prasīju.

-�� Mūsdienās ir līdzekļi, lai līdz tam nenonāktu.

-������� Vai tagad, pirms do�anās uz �ejieni, tu arī noriji kādu tabletīti? - vaicāju.

-�� Protams. Bez tā jau vairs nevar.

-�� Biji pārliecināta, ka es..?

-�� Bet kā citādi, Edij? �ai ziņā visi vīrie�i ir vāji. Bet, ja viņi nav vāji, viņi ir slimi.

-�� Ko saka tavi vecāki?

-�� Neko! Ko viņi vispār var teikt?!

-�� Tu ar Ri�ardu vēl satiecies?

-�� Da�reiz. Tā - nejau�i. Tagad es satiekos ar tevi.

-�� Kāpēc?

-�� Es tevī esmu iemīlējusies, - Kristīne nopietni atbildēja. - Vai tu, Edij, patie�ām domā, ka es spētu� tā vienkār�i� bez jebkādām jūtām..?

-�� Nē, tā es glu�i nedomāju, lai gan vairāk gribas ticēt, ka tu vienkār�i pati sev nez kāpēc esi iestāstījusi, ka mani mīli. Ta�u, ja tu tēlo vai arī patiesi esi moderna mūsdienu jaunie�te, kādēļ tev tas ir vajadzīgs? Vai tad mēs - divi pieaugu�i cilvēki - nevaram pamīlēties arī tāpat? Vai obligāti vienmēr vajadzīga �ī galīgi nesaprotamā dabas parādība mīlestība?

-�� Kāpēc tev tā �ķiet nesaprotama? - Kristīne prasīja.

-�� Tu to saproti? - savukārt prasīju es.

-�� Protams! - Kristīne iesaucās. - Mīlestībai ar prātu nav ne mazākā sakara! Ja mēs vispār par to sākam domāt, tad jau labāk tomēr pamēģināt saprast, kāpēc, piemēram, es tevi jau no tā vakara Daugavmalā nespēju aizmirst un visu lai�ku esmu gribējusi, lai tu mani� Lai es tev varētu atdoties� Kad cilvēks ieiet baznīcā, viņ� aizdedz svecīti un par kaut ko grib pateikties Dievam. Es gribēju pateikties tev. Varbūt �ī "miesas atdo�ana" ne vienmēr ir pati labākā dāvana, ko sie�viete var pasniegt vīrietim, bet es gribēju darīt tie�i tā! Un tam nav lielas nozīmes, kā mēs �ādu rīcību nosaucam - par mīlestību, izlaidību vai vienkār�i par patīkamu laika pavadī��anu. Svarīgi, ka mēs gribam� kaut ko dot otram.

Tā tas varēja būt. Viena daļa mūsdienu jaunie�u ir neiz�glītoti, ar apbrīnojami �auru dzīves redzējumu, ko ik dienas �aurāku dara datorspēles, internets, grāmatu nelasī�ana, narkotikas un rokmūzika. Bet otra daļa nenoliedzami ir gudra, agri pieaugusi, izglītota, zino�a, kulturāla, lasīt gri�bo�a un uz dzīvi spēj skatīties gan romantiski un mazliet sapņaini, gan ļoti racionāli un auksti pragmātiski.

Tāda bija arī Kristīne Laventāle. Es melotu, ja teiktu, ka viņa man nepatika. Tie�i otrādi - patika pat ļoti! Ta�u, lai

pārliecinātos, vai �ī patik�ana jau tuvojas īstas mīlestības jūtām vai vēl joprojām paliek tikai seksuālās vēlmes līmenī, acīmredzot vajadzēja paiet vēl kādam dzīves laikam.

-������ Paklau, Edij! - Kristīne atkal vērsās pie manis. - Tu jau kādreiz esi bijis precējies?

-�� Tas tev �ķiet svarīgi?

-�� Nē. Vienkār�i tāpat.

-������� Kaut kā nav sanācis, - es atbildēju. - Divdesmit trīs gadu vecumā bija viena meitene, ar kuru uz to pusi jau it kā gāja, ta�u�

-� Vai pēdējā brīdī pārdomāji? -Nē.

-�� Pārdomāja viņa?

-������� Kaut kā liktenīgi sanāca. Tie�i tai dienā, kad bijām sa�runāju�i iet uz zagsu pieteikt laulības dienu, viņu uz apzī�mētas ielas pārejas iepretim manai mājai notrieca smagā kravas automa�īna. Es tai brīdī stāvēju pie loga un visu to redzēju.

Ilgāku laiku klusējām. Pēk�ņi jutos ļoti slikti.

-������� Un pēc tam nolēmi..? - Kristīne mazliet pārvērstā balsī jautāja un pagrieza skatu sāņus.

-������ Apmēram, - es atbildēju. - Nekad nevajag censties ie�gūt to, ko kādreiz vari zaudēt. Lūk, tāda vienkār�a dzīves filozofija.

-� Vai tev vecāki ir?

-�� Mēs dzīvojam atsevi�ķi.

-� Viņi ir labi?

-� Ne visai.

-� Vai attiecībā tikai pret tevi?

-�� Nē. Vispār.

-�� Tavos rados patie�ām ir kāds zviedrs?

-� Ja var ticēt ģimenes leģendai� Iespējams.

-�� Ir pamats arī neticēt?

-� Man tas viss drīzāk atgādina fantastiku.

Kristīne atkal apklusa un ilgāku laiku domīgi raudzījās spilgti zilajās debesīs.

-������ Edij� Tu ilgi domā dzīvot viens? - viņa jūtami satrauk�ta jautāja. - Precēties negribi? Bērnus nevēlies?

Es skaļi iesmējos.

-�� Kas tev no tā?

-�� Nesaprati?

-������� Tās ir muļķības! Tev tagad jādomā par iestājeksāme�niem augstskolā!

Lēnām pagriezos un nedaudz pārliecos pār viņas puskai�lo augumu.

-������ Mīļā Kristīn! - turpināju. - Tu patie�ām esi jauka mei�tene. Un gudra. Tikai sev par nelaimi pārspīlēti baudkāra. Ta�u, kā sievie�u lielākais vairums, tikko sāc runāt par mī�lestību, paliec stulba! Uzreiz par precē�anos, par bērniem� Patiesībā tu pati vēl esi bērns. Tāpēc ar to vēl pagaidi! Vie�niem dzīve ir gara, citiem ļoti īsa. Ja apprecēsies tagad, tu pat nesapratīsi, kādas di�as izdevības būsi palaidusi garām! Varbūt atjēgsies tikai tad, kad tev būs jau simts gadi.

-������� Nē, nē! - Kristīne, strauji pakratīja galvu. - Veca ne�gribu būt! Es mir�u jauna! Bet tagad, lūdzu� Es gribu vēl�reiz!

-������ Tad ejam uz siena kaudzi! - aicināju. - Nemaz tik bie�i negadās pamīlēties tik romantiskos apstākļos�

Pēc tam aizgājām peldēties, ūdens mūs atspirdzināja un mazliet nomierināja un, kad pēc krietna laika atkal atgrie�zāmies iepriek�ējā vietā, jutāmies vienreizēji labi. Varbūt tie�i �ādās reizēs un �ādos apstākļos cilvēks tā pa īstam spēj izjust, ka ir dzīvs un varbūt pat īslaicīgi laimīgs.

-�� Paklausies, Edij�

-�� Es klausos, Kristīn. Ko vēl no manis gribi?

-�� Tu kādreiz esi izjutis bailes? Tādas stipras, stipras?

-�� Protams. Bet ļoti reti.

-������� No kā tu �ādos brī�os esi baidījies? - Kristīne vaicāja. - No nāves, dzīves, nodevības, vientulības?

-�� Nē, Kristīn, tas nav tā.

-�� Kā tad ir?

-������� Citādi. Katrā ziņā tas ir daudz sare�ģītāk. Bet to pa�sakot vienkār�āk� Es vienmēr baidos būt zaudētājs. Lai gan� Neviens cilvēks sava mū�a beigās nevar justies kā absolūts uzvarētājs. Beigu beigās dzīve un daba vienmēr uzvar mūs.

-������� Tas ir tikai fiziski, - Kristīne iebilda. - Bet garīgajā plāksnē�

-������� Garīgajā plāksnē ir vēl bēdīgāk, - es teicu. - Tu pa�laik jūties labi?

-������� Jā, Edij, - Kristīne apliecināja. - Jūtos kā uzvarētāja. Brīni�ķīgi!

-�� Domā - uzvarēji mani? - es prasīju.

-������� Bet vai tad ne? - Kristīne iesmējās. - Es tomēr savu panācu! Un tā notiks arī turpmāk. Vienmēr sasnieg�u to, ko gribē�u!

Es arī iesmējos. Tikai �oreiz - tā mazliet rūgti.

-������� Tādā gadījumā, Kristīn, tu bie�i būsi nelaimīga, - es teicu. - Nekad dzīvē neviens nevar sasniegt visu, ko grib! Tas vispār ir neiespējami.

-������ Ar mani būs citādi, - Kristīne apgalvoja. - Man aiz mu�guras ir labs atbalsta punkts - vecāku bagātība. Vai tavējie ir trūcīgi?

-�� Ne glu�i.

-������� Tu vari, piemēram, aiziet pie sava tēva un paprasīt naudu?

�- Es nekad to nedarī�u.

-�� Nu, bet piemēram! Viņ� tev iedotu?

-�� Stipri �aubos.

-������� Paklau! Tu vari aiziet pie savas mātes un tā� Nu, tā vienkār�i aprunāties par dzīvi?

-�� Man tas vairs nav vajadzīgs, - es atbildēju.

-������� Kam tādā gadījumā pateiksi..? Nu, piemēram, kam tu pateiksi, ka taisies precēties? Tēvam, mātei?

-������� Būtu loģiski, ja to vispirms pateiktu tai sievietei, - sacī�ju. - Es to varētu pateikt arī tev.

-������� Man nevajag, - Kristīne pakratīja galvu. - Paklausot tavam gudrajam padomam, acīmredzot arī es vēl ilgi ne�precē�os.

-������� Gan jau, Kristīn. Nupat pārliecinājos, ka esi no tām sievietēm, kuras ilgi bez vīrie�a nespēj normāli justies.

Kristīne atkal lēni apvēlās uz muguras un pievēra acis. Saule stāvēja augstu virs tuvējā me�a galotnēm, vēj� bija pie- rimis un mazo pļavas ieloku apņēma karsts, spiedīgi virmo�jo�s gaiss. Lielajā sutoņā pēk�ņi bija apklusu�i pat putni. Kaut kur blakus �ad tad ie�irkstējās kāds sienāzis, bet no attālākas mājas joprojām paretam atskanēja klusi suņa rējieni.

- Man tas vairs nav vajadzīgs, - es atbildēju.

Piecēlos sēdus un jau kuro reizi skatījos Kristīnes skais�tajā sejā, skatījos uz viņas slaido, sportisko augumu, nez kādēļ krūtīs tūlīt iesmeldzās viegla sāpe un mutē kārtējo reizi sajutu sāļu rūgtumu. Varbūt tās atkal bija tādas pa�gaidām vēl neskaidras un pilnībā vēl īsti neapjaustas bailes kārtējo reizi dzīvē pazaudēt to, kas it kā jau kļuvis tuvs un nepiecie�ams?

Īstenībā - gan fiziski, gan garīgi - savus vecākus biju zau�dējis jau sen. Es viņus nenosodu. Man tikai da�reiz kļūst skumji. Viņi toreiz vēl bija jauni un es biju jauns, tikko bei�dzis vidusskolu, kad tēvs aizgāja no mums pie Kristīnei lī�dzīga skuķa. Nezinu, vai māte, vēloties iespītēt tēvam, vai tā pa�a vecā, daudzu sievie�u vienīgā argumenta dēļ - "es bez vīrie�a nevaru!" - tāpat mani pameta un devās uz citām mājām.

-�� Piedod, dēls, bet es vēl esmu pietiekami jauna� - viņa toreiz sacīja. - Tev mani ir jāsaprot.

Nu, protams, māt! Kas tur ko nesaprast?!

Es stāvēju, ar muguru atspiedies pret istabas durvju stenderi, un mazliet nicīgi, mazliet skumji skatījos uz savu mammu, kura patie�ām vēl bija jauna un ļoti simpātiska sieviete.

-� Es tevi esmu izaudzinājusi, skolu esi beidzis, - viņa klu�si atgādināja.

Jā, tas nu ir garām, nodomāju. Kas tagad notiks tālāk?

-�� Man beidzot ir jāsāk domāt arī par savu dzīvi, - māte, it kā atvainodamās, paskaidroja.

Kārtējo reizi rūgti pasmaidīju.

-�� Osvalds ir labs cilvēks, - viņa turpināja. - Tu jau zini - viņ� strādā par kādas lielas celtniecības pārvaldes priek��nieku, alga viņam ir laba, dzīvoklis liels, bērnu nav, sieva nomirusi� Viss ļoti labi sanāk. Turklāt vēl tagad "pere- stroikas" laikā viņ� var kļūt pat par celtniecības ministru! Edij! Es būtu pēdējā muļķe, ja �o izdevību palaistu garām.

-�� Nelaid gan, - es teicu. - Bet kas notiks ar mani?

-�� Ar tevi nekas, dēls, - māte mierīgi atbildēja. - Es tev atstāju mūsu dzīvokli, tevi bie�i apmeklē�u, materiāli pa�līdzē�u, ta�u tagad tev vajadzēs tomēr dzīvot vienam. Tu vairs nevarēsi uz mani simtprocentīgi dro�i paļauties. Es jau bū�u citur. Man tagad ikdienā būs citas rūpes par citu cilvēku.

-� Tad man vajadzēs sākt strādāt, - sacīju. - Un mācības Minskas augstākajā milicijas skolā"atlikt.

-� Tā nu laikam iznāks, - māte diezgan vienaldzīgi piekri�ta, mani vēsi noskūpstīja un ātri pazuda.

Pēk�ņi kļuva vēl skumjāk un īsu brīdi pret māti un to sve�o vīrieti sajutu pat naidu. Tad tas ar laiku pārgāja. Bet rūgtums turējās vēl ilgi. It sevi�ķi to sajutu, kad tās vasaras beigās tomēr iestājos Minskas augstākajā milicijas skolā, tiesa, neklātienē un tūlīt sāku strādāt par Galvenās milici�jas pārvaldes īslaicīgā aizturē�anas izolatora uzraugu.

Pēc diviem gadiem jau pārgāju darbā uz slepkavību iz�meklē�anas nodaļu par vecākā izmeklētāja palīgu.

Tā man tā dzīvīte tolaik ripoja - mācības (galvenokārt naktis), pēk�ņi izbraukumi (tāpat galvenokārt naktīs) uz noziegumu izdarī�anas vietām, intensīvi sambo, karatē un �au�anas treniņi un diezgan drūmi rīti, kad pamodies dzī�voklī nedzirdēju nekādu skaņu. Un neredzēju nevienu, iz�ņemot kaimiņienes uzdāvināto kaķi.

Jā, �ad tad sev blakus tomēr pamanīju ari kādu sievieti - vai nu no mūsu pa�u preses centra meitenēm, kolēģēm vai pievāktu no kroga.

Piedodiet! Gandrīz vai aizmirsu! Kāpēc vispār nolēmu savu dzīvi un darbu saistīt vēl ar toreizējo miliciju? Stāsts ir vairāk nekā traģisks, bet tas manu lēmumu dara sapro�tamu.

Vidusskolas pēdējā gadā diezgan nopietni - varbūt pat pārāk nopietni! - iemīlējos savas klases meitenē Zanē Za�riņā. Viņa nebija tipiska skaistule, ta�u viņai piemita kaut kas tāds, kas ļoti daudzām mūsdienu jaunietēm bezcerīgi trūkst, un proti, - sirsnība un maigums. Atlika tikai ilgāk par mirkli paskatīties uz viņas seju un mirdzo�ajām acīm, kad pārņēma tik pasakaini laba sajūta, kad �ķita - tu ar �o eņģeli jau atrodies kaut kur ļoti tuvu debesīm�

Bet Zanei, man un visai skolai stāstot, ka viņu bezprātī�gi mīlot, uzbāzās arī puisis no paralēlās klases Atis Ābols. Vienreiz pat kārtīgi izkāvāmies, ta�u tas situāciju nemai�nīja - Zane turējās pie manis, bet Ati trieca ratā. Un ne vienreiz vien tas notika publiski - skolas zālē, gaiteni, pagalmā vai uz ielas. Protams, tas Ati aizskāra, varbūt pat pazemoja, viņā vairojot naidu un spēcīgu atriebības vēlmi.

Un viņ� �o atriebības vēlmi drīz arī realizēja.

Traģēdiju vērsa vēl baismāku tas, ka tā notika pēc skolas svinīgā izlaiduma sarīkojuma. Sporta zālē bija klāti galdi, notika nopietnas un jautras runas, sākās dejas, vairāki pui��i jau bija krietni iedzēru�i, skolas aktu zāle un gaiteņi bija pilni ar cilvēkiem - tikko skolu beigu�ajiem audzēkņiem, viņu vecākiem, vecvecākiem un draugiem.

Pēk�ņi Zane kaut kur pazuda. Sākumā ne es, ne citi tam īpa�u vērību nepievērsa, ta�u, kad bija pagājusi jau apmē�ram pusstunda, ļoti satraukts ar viņas tēvu sākām meiteni meklēt. Beidzot Zani atradām vienā no nelielajām saimnie�cības telpām. Viņa savā baltajā izlaiduma kleitā gulēja uz grīdas, un mēs uzreiz redzējām, ka viņa ir mirusi. Kāds vi�ņai ar nazi (vēlāk izrādījās - ar garu īlenu) bija iedūris tie�i sirdī un nelielais asins traips uz spilgti baltās kleitas fona izskatījās kā tikko izplaucis rozes zieds�

Daudz nestāstī�u, ko tajā brīdī, tajā vakarā un vēl ilgi pēc tam pārdzīvoju un cik draņķīgi toreiz jutos. Lai tas paliek tikai man. Pateik�u vien to, ka manī kaut kas jūtami salūza un, �ķiet, mazliet pat izmainījās psihe. Sāku cilvēkus vērtēt savādāk, daudz saasinātāk, varbūt pat pārspīlētāk. Gandrīz visi, kurus pazinu un nepazinu, pēk�ņi kļuva krietni sve�āki un nepatīkami. Da�i pat pretīgi, kā, piemēram, Atis Ābols un viņam līdzīgi tipi. Vispār noziedznieki - slepkavas, kas kaut kāda nieka dēļ vai bie�i pat bez jebkāda iemesla bija spējīgi nogalināt cilvēku. Arī bērnus, jaunas meitenes vai vecas omītes.

Kas notiek viņu galvās? Kā strādā �o izdzimteņu prāts? Vai viņiem jau kop� dzim�anas ir deformēta domā�ana un patoloģiski izmainīta jūtu pasaule? Absolūta nespēja at�ķirt labo no ļaunā? Vai tā ir totāla egoisma izpausme, kas liek domāt tikai par sevi? Vai varbūt da�os atsevi�ķos brī�os viņiem rodas tāds specifisks apziņas stāvoklis, kad pasaule pazūd un līdz ar to arī visas laika gaitā uzkrātās atziņas par īstajām dzīves vērtībām, morāli un cilvēcību, slepkavas prātā atstājot vienīgi nepārvaramu vēlē�anos iegūt to, ko nodomājis, vai arī tikai vēlmi izjust atriebības apmierinājumu?

1940. gada 17. jūnija pēcpusdienā, kad Rīgas centrālsta- cijas laukumā jau stāvēja pirmie krievu tanki, pa Bolderā- jas kāpām, cie�i sadevu�ies rokās, nesteidzoties pastaigājās kāds iemīlējies pārītis.

Uz zemeslodes mazā pleķī�a, ko spo�i apgaismoja karsti saules stari, tuvumā neredzēja nevienu cilvēku. Tikai jau tālu jūrā varēja saskatīt vidēja lieluma zviedru kravas kuģi "Bjorn", bet turpat pie kājām ko�i baltas kāpu smiltis.

-�� Izskatās, ka uz pasaules esam paliku�i vieni, - vīrietis apmierināts teica. - Bail nav?

-�� Kopā ar tevi nekad! - sieviete draiski apgalvoja. - Labi, ka mani uz �ejieni atvedi.

-�� Man patīk bāka, - vīrietis teica. - Un �ie milzīgie ak�mens krāvumi. Un zini kāpēc? Tie salau� Viļņus.

-�� Bet pa�iem akmeņiem ne vainas, ja?

-�� Kaut kad, varbūt pēc miljons gadiem, sabruks arī tie, - vīrietis sacīja. - Paliksim tikai mēs.

-�� Savādi, - sieviete teica.

-�� Normāli, - teica vīrietis. - Nekas uz �īs zemes nepazūd. Mainās tikai formas un matērijas fiziskais stāvoklis. Atomi paliek.

-�� Tu teici, ka paliksim arī mēs, - sieviete atgādināja.

-� Tā arī būs, - vīrietis apgalvoja. - Neviens atoms no mums nepazudīs.

-�� Interesanti, - sieviete sacīja.

-��� Ikdienā kaut kā aizmirstam vai vispār par to nemaz nedomājam, bet īstenībā mēs sastāvam no tās pa�as matē�rijas, tas ir, no tiem pa�iem atomiem, no kā sastāv jūra, �īs baltās smiltis, akmeņi, mūsu drēbes, kuģi un viss pārējais, ko redzam un varam sataustīt. Kāds mans draugs nesen teica - arī mūs ir radījis Visuma Lielais Sprādziens un pir�mo zvaig�ņu neredzamie putekļi�

-�� Tiem putekļiem vajadzēja būt ļoti karstiem, - sieviete teica un apstājās. - Tādiem kā mūsu mīlestība.

-� Tā arī ir, - vīrietis piekrita un, apskāvis sievieti, viņu cie��i pievilka sev klāt. - Mīlestība citāda nemaz nemēdz būt.

Pēc tam viņi sāka skūpstīties, arvien trakāk un trakāk, ātri uzbudinājās, �ķita, ka viņu ķermeņiem patie�ām arī pa�laik pieskaras Lielā Sprādziena radītais karstums, un viņi lēnām noslīga zemē. Saules sakarsētās smiltis spēcīgi dedzināja sievietes muguru, vīrietis viņai apak�ā paklāja savu uzvalka �aketi, pacēla baltās kleitas malu un jau pie�skārās biksītēm, kad pēk�ņi atskanēja sievietes bailēs iz�kliegts �uksts: - Paskaties!

-�� Kur? - vīrietis prasīja, tūlīt iedomādamies, ka sieviete vēlas, lai tiktu atsegtas arī viņas krūtis.

-�� Tepat blakus� - sieviete turpināja �ukstēt.

Vīrietis paskatījās. Un pēk�ņi ieraudzīja, ka baltās kāpu smiltis mazliet sakustas un pēc da�iem mirkļiem tur parā�dās kāda cilvēka roku pirksti�

Vīrietis ārkārtīgi satraukts strauji uzlēca kājās un pār�steigts skatījās, kā aiz pirkstiem kļūst redzama arī roka, tad zeme sakustējās vēl vairāk un jau pēc brī�a no karsta�jām kāpas smiltīm lēnām izkārpījās vidēja auguma labi apģērbies cilvēks� Viņ� vairākkārt lēni pakratīja galvu, to aptaustīja, it kā pārbaudot, vai tur nav kāda asiņaina brū�ce, tad sāka berzēt acis un no mutes izspļaut tur iekļuvu�os smil�u graudus�

Pa to laiku arī sieviete, �ausmu pārņemta, bija ātri uzlēku�si kājās un tagad abi ar vīrieti skatījās, kā no sava kapa lēnām dzīvo pasaulē atgrie�as taksometra �oferis Tālis Kreicums�

Pagāja vēl kāda minūte, kad Tālis jau izskatījās tik at��irdzis, ka varēja daudzmaz normāli paskatīties uz netālu stāvo�o pārīti.

-�� Kur es atrodos? - viņ�, dziļi elpojot, prasīja.

-�� Bolderājas kāpās, - vīrietis pateica.

-�� Kāpēc? - Tālis vaicāja, ta�u tūlīt laikam saprata. - Ā! Nu, jā� Sāku kaut ko atcerēties�

-�� Kas ar jums notika? - sieviete bailīgi, ta�u tai pa�ā lai�kā ziņkāri jautāja. - Jums kāds uzbruka? Jūs �eit bijāt ap�rakts?!

Tālis Kreicums krietnu laiciņu domāja, tad atkal, ar ro�kām aptaustījis galvu, piekrīto�i pamāja.

-�� Tas nelietis� - viņ� �ukstus sacīja. - Jā� Un arī es kā tāds pēdējais muļķis� Tik viegli uzķēros.

-� Jūs ta�u ne pats..? - sieviete joprojām nespēja attapties.

-�� Tas tikai vēl trūka! - Tālis nikni noņurdēja, brīdi vēl sēdēja, tad mēģināja piecelties. Ta�u nelaimīgajam slepka�vas upurim tūlīt spēji noreiba galva un pēc mirkļa viņ� at�kal pusguļus noslīga karstajās kāpas smiltīs.

-� Jūs nedrīkstat staigāt! - sieviete iesaucās. - Ja esat sa�ņēmis spēcīgu sitienu, jums noteikti ir smadzeņu satrici�nājums! Jums jāpaliek uz vietas! Gaidiet! Mēs aiziesim līdz zvejnieku ciemam un izsauksim ātrās palīdzības ma�īnu!

Vīrietis ar sievieti steidzīgi aizgāja.

Tālis Kreicums, ar rokām satvēris galvu, sakņupis sēdēja un drūmi raudzījās sev priek�ā. Un pamazām sāka atcerē�ties visu, kas bija noticis pirms da�ām stundām.

Labi, ka viņ� mani nenogalināja, Tālis gandrīz vai prie�cīgs nodomāja. Un nevis apraka, bet tikai apbēra ar smil�tīm. Tagad laikam patie�ām visprātīgāk būtu sagaidīt dak�teri, redzēs, ko teiks, varbūt vedīs uz slirflnīcu, varbūt uz mājām; interesanti, kur ir mans fordiņ�, kur nauda?! Dro�i vien nekādas naudas vairs nav. Tas ir visai ticami. Ta�u� Tomēr vēl paliek cerība, ka Anita zviedru milzeni nemaz nebūs ielaidusi dzīvoklī, varbūt viņa vispār nebūs bijusi mājās, aizskrējusi uz bodi vai pie draudzenes, un diez vai zviedrs gai�ā dienas laikā uzdro�inātos lauzt durvis� Var�būt, ka �oreiz bū�u laimīgi izsprucis cauri.

Sakarā ar 17. jūnija notikumiem Rīgas centrā ātrās palī�dzības brigāde Bolderājas kāpās kopā ar jaunu kriminālpo�licijas inspektoru ieradās tikai pēc divarpus stundām.

Apskatīja, nopratināja, aizveda.

Nākamajā dienā, slimnīcā saņēmis nepiecie�amās zāles, īslaicīgu atpūtu un vērtīgus padomus, kā tuvākajā laikā ievērot dienas re�īmu, Tālis piezvanīja pie sava dzīvokļa durvīm. Pēc neilga laika tās atvērās un viņ� sev priek�ā ie�raudzīja Anitu. Viņa nekāda priecīgā neizskatījās. Tad jau drīzāk otrādi. Nikni paskatījās uz vīru un, ne vārda netei�kusi, atgriezās dzīvoklī.

-������� Ko tu klusē? - pēc viņas iegājis istabā, Tālis nesapratnē jautāja. - Atkal dusmojies?

-������� Tāli� - Anita smagi nopūtās. - Saki - par ko man va�jadzētu priecāties?

-�� Par kaut ko jau tā kā varētu�

-�� Ka kārtējo nakti nebiji mājās? - Anita rūgti iesmējās.

-� Vai tev ne�ķiet, ka beidzot būtu laiks mani iepazīstināt ar savu mīļāko?

-�� Neāksties! - Tālis saviebies atmeta ar roku un apsēdās.

-�� Nakti pavadīju slimnīcā.

-�� Kāpēc? - Anita pārsteigta prasīja. - Ko tu tur darīji?

-�� Mani nogalināja, - Tālis, smagi nopūties, pateica.

-������ Tā kā neizskatās vis, - Anita teica. - Vai pabiji psihiat�riskajā slimnīcā?

-������� Beidz ņirgt! - Tālis nikni uzkliedza. - Mani patie�ām mēģināja nogalināt!

-������� To jau varēja arī gaidīt, - Anita sacīja. - Visu laiku no�darbojies ar tum�ām lietām, bet par ģimenes dzīvi� Par

mani nemaz nedomā!

�

-������� Tie�i domājot par tevi, stulba, es ar tām tum�ajām lie�tām arī nodarbojos! Un tu vēl uzdro�inies man kaut ko pār�mest?! - Tālis dusmās kliedza.

Anita pagriezās un nicīgi paskatījās uz vīru, kas viņā jau sen izsauca vienīgi dziļu nepatiku - glu�i tāpat kā Tālim viņa.

-������ Vai tu maz atceries, kad mēs pēdējo reizi esam mīlēju��ies? - Anita prasīja.

-� Vai tas tev tagad �ķiet svarīgi?

-������ Jā! - Anita asā balsī iesaucās. - Pat ļoti svarīgi! Un ja tu to nespēj vai negribi� Es iegādā�os sev draugu!

-������ Biju pārliecināts, ka tev tāds jau ir, - Tālis sacīja un pa�skatījās uz veco kumodi. - Lai varētu mīlēties, vispirms ir vajadzīga mīlestība. Ta�u mums, Anit, tās nav. Kāpēc nav, es nezinu. Atceries, es jau pa�ā sākumā teicu - mēs neesam pāris! Jā, kādu laiku bija labi, pamatīgi iztrakojāmies, bet cik ilgi tā var - bez dziļākām jūtām? Pienāk diena, kad pēk��ņi sajūti - esi tuk�s.

Anita piekrīto�i vairākkārt pamāja ar galvu un iek�ēji nopriecājās, ka vismaz vakar zviedru jūrnieka Svena Erik- sona personā pēc krietna laika atkal bija sajutusi, ko no�zīmē būt gultā ar normālu vīrieti. Tā nebija tikai fiziska bauda. Daudz lielāka bauda izpaudās apziņā, ka esi sievie�te - vēl jauna, skaista, iekārojama un kāds vīrietis jebkurā dzīves mirklī tevi grib.

Tālis, kā uzminējis, par ko Anita pa�laik domā, cie�i uz viņu paskatījās un prasīja: - Vai gadījumā vakar neviens pie tevis neatnāca?

-�� Nē. - Anita strauji pakratīja galvu. - Vai kādam vaja�dzēja atnākt?

-�� Jā, - Tālis apliecināja. - Kādam garam zviedru jūr�niekam.

-�� Nē, neviena nebija, - Anita turpināja noliegt, pati īsti nesaprazdama, kāpēc tā dara. Nekādi sirdsapziņas pārme�tumi par vakardienas neuzticību viņu nemocīja.

Vēl da�us mirkļus sēdējis, Tālis apņēmīgi piecēlās, piegā�ja pie kumodes, izvilka pēdējo atvilktni un ar manāmi trīco��ām rokām izvandīja tur atrodo�ās veļu kaudzītes. Naudas nebija�

Tālis visu saprata.

Un tad negaidīti viņu pārņēma ne tikai me�onīgs naids, bet arī kaut kāds dīvains, vēl nekad nepiedzīvots �ēlums pa�am pret sevi un prātu dedzino�a pazemojuma sajūta - vēl nepietika ar to, ka tas nolādētais jūrnieks viņu mēģinā�ja nogalināt, bet nelietis atnācis uz viņa māju un paņēmis visu naudu!

Tālim, kā daudziem �ādos vai līdzīgos gadījumos, kaut kā neienāca prātā, ka pie visa vainīgs ir pats un vainīga Anita, kas sve�inieku ielaidusi dzīvoklī, un visa dzīve, kas viņam nav devusi nekādas citas iespējas, kā vienīgi braukt uz ku�ģiem par vienkār�u matrozi, nodarboties ar kontrabandu, vakaros no Rīgas centra krogiem pa mājām izvadāt turīgus klientus un dzīvot kopā ar skaistu, bet pagalam nemīlamu sievieti.

Tālis piegāja pie Anitas un gribēja viņai iesist. Ta�u pē�dējā mirklī pārdomāja. Ko tas dos? Varbūt mazliet atvieglos niknuma lēkmi, bet no zaudētā neko vairs atpakaļ neatgū- si. Tagad būtu īstais laiks priecāties, ka vispār esi palicis dzīvs.

-������� Kāpēc tu ļāvi viņam paņemt naudu? - Tālis bargā balsī prasīja.

-�� Kādu naudu? - Anita pārsteigta paskatījās uz vīru.

-������� Kumodes apak�ējā atvilktnē bija nolikta nauda, - viņ� paskaidroja.

-�� Daudz?

-�� Pietiekami.

-�� Un tagad vairs nav?

-�� Ej un paskaties!

-�� Kāpēc tu man par to neko neteici agrāk?

-�� Tas tev nebija jāzina! - Tālis atcirta.

-������� Tad kāda velna pēc tu te nāc un prasi to, kas man nav jāzina? - Anita dusmīgi jautāja.

-������� Kur tavas acis bija, ka neredzēji, ko tas zviedrs dara? - Tālis turpināja pratinā�anu. - Kāpēc tu vispār viņu ielaidi �ai istabā? Ko jūs te darījāt? Cienāji viņu ar pusdienām? Dzērāt? Varbūt pēc tam pat mīlējāties?!

-������� Nomierinies, Tāli! - Anita, jau pati nomierinājusies, tei�ca. - Tā nauda tāpat drīz kļūtu nederīga. Vakar Rīgā ienāca krievu tanki. Runā - bū�ot jauna valdība, Ulmani ņem�ot nost un latu vietā sāk�ot drukāt rubļus. Un, izskatās, visa mūsu līdz�inējā dzīve� tāpat izmainīsies līdz nepazī�anai. Bet tu par kaut kādiem tur papīrī�iem�

Protams, nauda patie�ām nav nekas cits kā tikai plānas papīra lapiņas, ta�u tikai tad, kad tās tev ir ļoti daudz vai arī valsts to vietā neizdomā ko citu.

Tālis piegāja pie loga un paskatījās lejup. Mājas pa�galms stāvēja tuk�s. Tikai pēc krietna brī�a to ātri �ķērso�ja kāds vīrietis un parādījās sētniece, turot rokā sarkanu karodziņu.

Tā arī notiks, Tālis drūmi domāja. Viss bruks un mainī�sies un nekas vairs nebūs tā, kā bija vakar.

Kristīne atvēra acis un mīļi pasmaidīja.

Joprojām spīdēja saule, smar�oja me�s un turpat blakus atrados arī es. Izskatījās, ka tas joprojām viņu iepriecina.

Viss bruks un mainīsies un nekas vairs nebūs tā, kā bija vakar.

-�� Labi, ka nekur neesi aizgājis, - viņa teica. - Un vēl tik kāri skaties.

-�� Tā notiek ar daudzām - tūlīt pēc mīlē�anās. Jūs uzreiz izskatāties pēc tikko izplauku�iem ceriņiem.

-�� Kāpēc pēc ceriņiem? - Kristīne prasīja. - Pēc rozēm ne?

-�� Jūs izskatāties daudz skaistākas nekā pirms tam. Var�būt tie�i tāpēc� Acīmredzot tas jums var aizvietot vienu lieku gājienu uz skaistumkop�anas salonu.

-�� Tas arī saprotams, - Kristīne sacīja. - Kas gan var būt vēl labāks par me�a pļaviņu vai siena kaudzi?

-�� Nekas, - es piekritu.

-�� Lūdzu, atkārto vēlreiz! - Kristīne spo�ām acīm paskatī�jās uz mani. - Es patie�ām tev �ķietu skaista?

-�� Protams, Kristīn. Bet galvenais - tu esi dabiska. Esmu pārliecināts - tu neko neuzspēlē.

-�� Bet kāpēc tu mani nemīli? - viņa jautāja. - Iznāk kaut kā neloģiski.

-�� Loģiski. Tu īstai mīlestībai vēl esi mazdrusciņ par jau�nu, - paskaidroju. - Tev vēl jāpaaugas.

-�� Bet mīlēties varu, ja? Tam jau esmu pieaugusi? - Kris�tīne jautāja un pagriezās uz sāniem. Kailās krūtis izskatījās kā iesārtu�i, jau pilnībā nogatavoju�ies āboli.

-�� Tā ir tava izvēle, - es teicu. - Tu pati izlem, ko darīt ar savu ķermeni. To varēji taupīt vienam vienīgajam, bet vari arī tā, kā to acīmredzot dari jau no pirmās grēka reizes - kam gribi, tam arī dod.

-��� Vai tas ir slikti? - Kristīne nopietni prasīja. - Vai tie�ām arī tu izrādīsies viens no �ķīstās dzīves sludinātā�jiem?

-�� Ja atklāti, Kristīne, es nemaz tā īsti nezinu, vai �ķīsta dzīve vispār ir kaut kas ļoti labs.

-� Es gan to zinu pavisam noteikti, - Kristīne sacīja. - Kat�ram cilvēkam jādzīvo tā, lai viņ� justos labi. Lai mums vēlāk neko nevajadzētu no�ēlot! Ar visiem pui�iem, kādi nu man ir biju�i, es vienmēr esmu jutusies lieliski! Bet ar tevi vis�labāk! Nē, tik tie�ām, Edij! Bet vispār savādi. Vienu brīdi man �ķiet, ka tevi ļoti mīlu. Ta�u nākamajā brīdī - nē! Tad atkal - jā! Nē, jā! Nē, jā! Edij! Ko tas nozīmē?

-�� Es jau teicu - tev vēl mazliet jāpaaugas! Daudzmaz no�briedu�as sievietes vienmēr zina, kāds vīrietis jāmīl, bet ar kādu dzīves da�ādības dēļ var tikai pamīlēties.

-� Es tevi mīlu, Edij, - Kristīne apgalvoja, un jau kuro rei�zi sapratu, ka viņas vecumā tas patie�ām tā arī varētu būt, bet tai pa�ā laikā, visticamāk, tā viņai ir tikai tāda viegla izklaide - glu�i kā man.

Tāpēc arī nevēlējos meitenei neko mācīt, ieteikt vai mo�ralizēt. Lai viņa ir tāda, kāda ir. Dabiska un atraisīta - ne ar kādām morāles normām nesaistīta. Tāpat kā es. Mēs darām to, ko gribam un kas mums patīk. Mēs esam brīvi - ne ar kādiem laulības zvērestiem un pienākumiem neapkrauti. �is varbūt ir tas vienīgais īstais un patiesi laimīgais mū�a mirklis, kad mums par savu rīcību neviena priek�ā nav jā�atskaitās.

Un kāda vispār nozīme ir gadiem?! Es par vecu, viņa par jaunu?! Pat smiekli nāk. Dabiskie cilvēka instinkti vienmēr ir biju�i daudz stiprāki un mūsu organisma normālai darbī�bai nesalīdzināmi vajadzīgāki, nekā tās muļķības, ko svētās ticības fanātiķi gadsimtu gaitā sarakstīju�i savos rakstos vai teiku�i no baznīcu kancelēm.

Vēlreiz domīgi paskatījos uz blakus gulo�o Kristīni. Brī�ni�ķīgi jauka, sievi�ķīga būtne. Ko vēl?

Vai viņa dara pareizi, man atdodamās?

Vai es daru nepareizi, viņu paņemdams?

Kas atbildēs?

Tikai mēs pa�i.

Bet, lai kāda atbilde arī būtu, vismaz attiecībā pret Kris�tīni, nekādus nākotnes plānus nekaļu. Visa mana dzīve un mū�s - tikai �ī diena. Un esmu pateicīgs liktenim, ka tas man ir devis iespēju �o dienu nodzīvot tā, kā esmu to vēlējies.

Bet kas bija pirms tam?

Pirms tam - pirms tūksto� gadiem vai tikai da�iem mir�kļiem? - man bija cita meitene, cita dzīve un daudz labāki nodomi, kā nodzīvot sev atvēlēto laiku.

Ta�u, kā izrādījās, mums laika bija pavisam maz. Tev, Zane, tikpat kā nemaz. Un cik dīvaini, mazliet pat mistis�ki un absolūti neizskaidrojami, ka es mūsu pirmajai mīlas reizei toreiz viņu aizvedu uz Bolderājas Balto kāpu, kur kādreiz (es par to neko vēl nezināju) tika mēģināts nogali�nāt manu iespējamo vectēvu Tāli Kreicumu, kur vēlāk tika galināts arī zviedru jūrnieks Svens Eriksons, kur� tāpat, iespējams, ir mans vectēvs; kur vēlāk taisnīgai sodī�anai aizvedu Kristīni un kur beigu beigās ne�ēlīgai nogalinā�a�nai tiku aizgādāts arī pats�

Tā patie�ām ir tāda savāda un baismīga vieta - �ī Bal�tā kāpa netālu no Daugavgrīvas bākas� Katrā ziņā manā dzīvē tā ir nospēlējusi svarīgu lomu, glu�i tāpat kā �ī jau�kā me�a pļaviņa un sieviete, kas atrodas blakus. Praktiski jebkur� ikdienas notikums uzreiz vai kaut kad vēlāk var izrādīties iz�ķiro�i liktenīgs�

Un jāpateicas Dievam, ka viņ�, mums labu vien vēlē�dams, ir liedzis iespēju simtprocentīgi dro�i paredzēt mūsu dzīves turpmākos notikumus, bet atļauj dzīvot pārliecībā, ka nekas slikts nenotiks un visi sastaptie cilvēki būs labi, godīgi un taisni.

Atvēru acis un pamazām atgriezos �odienā. Pēk�ņi kļuva neizturami skumji. Varbūt tāpēc, ka manas pirmās mei�tenes Zanes vietā gandrīz vai tādā pa�ā izskatā tagad acu priek�ā gulēja cita meitene - tikpat jauka un skaista, kāda toreiz bija Zane, ta�u Kristīne tomēr ir pavisam cita - it kā atnākusi no daudz tālākām zvaigznēm, ar citām dzīves vērtībām un atklātākiem uzskatiem par pui�u un meiteņu attiecībām.

Un tad prātā ienāca pilnīgi negaidīta atziņa - gandrīz vai pats sliktākais, ko cilvēks savā dzīvē dara, ir tas, ka laiku pa laikam mēģina atgriezties pagātnē. Nevajag! Tas mūs tikai lieki sāpina un piespie� kaut ko no�ēlot. Ta�u tas neko nedod. Ne tev, ne man, ne citiem. Kas aizgājis, tas nekad vairs neatgriezīsies. Tāpat kā nekad vairs neatgriezīsies mūsu jaunība un tās izdevības, ko savas dzīves laikā būsim palaidu�i garām.

-�� Interesanti, - Kristīne piecēlās sēdus un kādu brīdi uz�manīgi klausījās, kā joprojām tālumā rej suns. - Tur vajag būt kādām mājām.

-� Tā izklausās. Ja ir suns, tuvumā vajag būt arī cilvēkiem.

-�� Es vēl nekad tālāk par �o vietu neesmu gājusi, - Kris�tīne teica.

-������ Vai visapkārt ezeram ir iekārtoju�ies tikai miljonāri? - painteresējos. - Parastu cilvēku nav?

-������� Kas tavā priek�statā ir parasti cilvēki? - Kristīne no�pietni jautāja.

-������� Tādi kā mēs, - es atbildēju. - Bez miljoniem un aug�stiem amatiem.

-������� Nē, tādu �eit nav, - Kristīne sacīja. - Te viss ir ļoti dārgs.

Piekrīto�i pamāju un uzreiz mutē sajutu rūgtuma gar�u.

-������� Tā jau laikam ir, - klusi teicu. - Ne saukts, ne aicināts esmu ienācis sve�ā teritorijā.

-������� Tevi saucu es, - Kristīne atgādināja. - Un tu paklau�sīji.

-������� Tas ir ļoti slikti, - sacīju. - Ja tevi kāds sauc, ne vien�mēr uzreiz ir jāskrien.

-������� Edij� - Kristīne ieskatījās apmulsusi. - Vai tie�ām arī tu esi viens no tiem, kas izjūt naidu pret bagātajiem?

-������� Nē, Kristīn, es nekādu naidu nejūtu. Man ir mazliet vieglāk. Es cilvēkus tā ne�ķiroju.

-�� Kā tad tu �ķiro? - Kristīne vaicāja.

-�� Es viņus vērtēju labā un sliktā kategorijās.

-�� Es esmu laba?

-������ Tu esi vienreizēja! - atbildēju. - Tu mani pasauci, un es paklausīju. Tu jau iepriek� biji sameklējusi �o jauko vieti�ņu, un mēs labi pavadījām mums atvēlēto dienas laiku.

-�� Un tikai?! - Kristīne iesaucās.

-������� Tas īstenībā ir ļoti daudz, - es teicu. - It sevi�ķi, ja zinām, ka mums visapkārt ir tūksto�iem nelaimīgu cilvēku un vēl da�i miljoni visā pasaulē tie�i �ajā brīdī mirst.

-������� Tas patie�ām ir briesmīgi, bet, Edij, kāda mums daļa par citiem?!

-�� Pa�laik nekāda.

-������� Tu ar mani esi apmierināts? - Kristīne ar atklātu in�teresi atkal pārgāja pie sev tik vēlamās sarunas tematikas.

-�� Vai bija tā, kā iedomājies?

-������� Ne glu�i. Es biju iedomājies, ka tomēr esi vēl nevai�nīga.

-�� Bet tad mums nebūtu sanācis tik labi, - Kristīne teica.

-�� Vai ne?

-������ Dro�i vien, - klusi piekritu un piecēlos. Es, protams, ne mirkli neno�ēloju, ka viss bija noticis tie�i tā, kā tas notika, ta�u, atkal atceroties Zani, un dro�i vien vēl kādu citu ie�meslu dēļ, man tas viss tomēr kaut kā baigi nepatika.

Skaidri apjēdzu, ka Kristīne ir viena no mūsu jaunradī�tās totālās brīvības augļiem, kas, turklāt vēl bagāto vecā�ku izlutināta un nodro�ināta, patiesībā ir diezgan izlaidīga mūsdienu jauniete, kas savā dzīvē diez vai ko palieko�u sa�sniegs. Ta�u, iespējams, pamatīgi maldos. Varbūt tā �odien jau ir norma - vēl pirms astoņpadsmit gadu sasnieg�anas pārgulēt vismaz ar pieciem se�iem �aļiem, tad vēl mērena iedzer�ana, diskotēkas, naktsklubi, vieglās narkotikas un līdz pilnīgam apstulbumam kratī�anās drausmīgās rokmū�zikas skaņās�

Paldies! Es jau tam vecumam esmu laimīgi ticis pāri. Ja man kaut kas vēl ir vajadzīgs, tad ne jau �ādi skuķi! Man vajadzīga normāla sieviete.

Jā! Sieviete!!!

No zvaigznēm nokritusi gaisma. Ro�u dārza smar�a. Putna balss.

Sapnis, kas tikai retam piepildās. Tas, protams, nepiepil�dīsies arī man, ta�u �īs smeldzīgās ilgas paliks.

Ātri apģērbos un paskatījos uz Kristīni. Viņa bija pār�steigta.

-�� Ko tu dari? - meitene nesapratnē vaicāja.

-������� Dzirdi? - nedaudz pagriezos un. ar roku parādīju uz me�u. - Suns joprojām rej.

-�� Nu un tad?

-������ Varbūt viņam ir slikti, - es teicu. - Saimnieki būs pa�metu�i.

-�� Iesi viņu glābt?

-�� Aizie�u vismaz paskatīties.

-������ Vai tev manis nav �ēl? - Kristīne jautāja. - Mani tu vari pamest?

-������� Ar tevi viss ir kārtībā, - es atbildēju. - Jā�ēlo tie, kuri ir vieni.

-������ Ak, Edij, Edij� - Kristīne smagi nopūtās un izskatījās, ka viņai patie�ām �ai mirklī nav viegli. - Es �o mūsu at�tiecību koncertu biju iedomājusies stipri savādāku. Teik�u atklāti - esmu vīlusies. Man �ķiet, tu esi tipisks mūsdienu vīrie�u pārstāvis - vairāk �ēlo sevi, ma�īnu vai suni, nevis sievieti, ar kuru nupat esi pārgulējis. Biju iedomājusies� Pārbrauksim pāri ezeram, nokļūsim �ai pasakainajā me�a pļaviņā, tu man atzīsies mīlestībā, pēc tam pagrēkosim un tu laimē starosi. Un es staro�u. Bet ne tavās, ne savās acīs nekādu spo�umu neredzu. Kāpēc?

- Ak, Kristīn, Kristīn� - Arī es smagi nopūtos. - To jau esmu mēģinājis tev izskaidrot. Tev der zināt, ka esi ne pirmā, ne pēdējā, kas savam partnerim nedaudz pārsteig�ta vaicā to pa�u - kāpēc tavās acīs nedeg jūtu sakurinātie ugunskuri? Iemesls ir ārkārtīgi vienkār�s - nav mīlestības! Tas, ko mēs te darījām� Jā, bija labi, neko neteik�u. Bet tu jau to esi darījusi ar citiem, un es ar citām. Nekā jau�na, nekā pārsteidzo�a! Tas ir kā sen apniku�as cietumnieka pusdienas - vienmēr viena un tā pati zupa. Ta�u, ja tu sa�vos jaunas meitenes sapņos no manis cerēji sagaidīt kaut ko vēl nebiju�u un satrieco�u� Tad zini - ja tā vispār kādreiz notiek, tas notiek ārkārtīgi reti. Bet tas, ko mēs te darī�jām, mūsu jūtas spēja sakarsēt tikai uz da�ām stundām. Iespējams, mēs nekad to neaizmirsīsim, jā, tas paliks mūsu atmiņā kā jauki pavadīts dzīves mirklis, bet ne vairāk! Mēs neesam īstie, Kristīn. Tas viss nav nopietni. Tev jāmeklē tāds puisis, kas tev kādreiz vai pat tūlīt arī pateiks �os tik ilgi gaidītos maģiskos vārdus - "tevi mīlu!". Es tev tos, ne�melojot, pateikt nevaru.

Pagriezos un ātri devos prom. Pagāju garām abām siena kaudzēm, �ķērsoju pļavu un drīz uzgāju uz �aura lauku ceļa, kas caur jaunaudzi acīmredzot veda uz tuvākajām mājām.

Līdz pat �im brīdim pats sev īsti nespēju izskaidrot, kā�pēc toreiz tik pēk�ņi �ķīros no Kristīnes un gāju tur, no kurienes joprojām atskanēja �ēlabaini suņa rējieni.

Kas mani uz turieni trieca? Liktenis? Kāds cits noslēpu�mains spēks, kas mūs pārāk bie�i, it kā pilnīgi neapzinātas rīcības rezultātā, parasti atved vai nu pie laimes akas vai nelaimes bedres�

Kad ceļ� strauji pagriezās pa labi un iznācu no me�a, ska�tienam negaidīti pavērās gleznains skats - netālu stāvēja modernā arhitektūras stilā celta divstāvu villa, tai apkārt bija liels dārzs un labi kopts mauriņ�, bet mazliet iesāņus saules staros spoguļojās peldbaseins.

Tā laikam arī būs, ka bez revolūcijas mēs no tiem miljo�nāriem vaļā netiksim, nodomāju un gribēju jau doties atpa�kaļ. Nebija nekādu �aubu, ka atrodos teritorijā, kur noteik�ti ir uzlikts brīdino�s uzraksts - "Private. Nepiedero�iem ieeja aizliegta!"

Bet kur un kam biju piederīgs es? Pats sev? Vai kādam citam vai sabiedrībai esmu vajadzīgs? Nē! Tikai vienas die�nas darbiņam. Kādam nelielam pakalpojumam. Kādam īs�laicīgam sakaram. Lūdzu, pamīlē mani! Lūdzu, nointervē vecu �ekistu vai kādreiz populāru Ulmaņlaika kurtizāni! Lūdzu, lūdzu! Jāpriecājas, ka labi vēl tā. Vismaz pagaidām man neviens neko nesaka pavēles formā.

Pēk�ņi ar skaļu troksni atsprāga viens no lielajiem mājas priek�ējās fasādes logiem un tūlīt izdzirdu diezgan baismī�gu, nenoliedzami ļoti izmisu�as sievietes kliedzienu: - Palī�gā! Gustav! Lūdzu, nevajag! Pa-lī-gā!!!

Mana apziņa nostrādāja instinktīvi, tas ir, augstākā mērā profesionāli - ja kāds sauc palīgā, palīgā jāiet!

Strauji metos uz priek�u. Pēc da�iem mirkļiem apziņa no automātiskā re�īma pārslēdzās uz analītisko. Sāku domāt skaidri un saprotami - tur kādam cilvēkam iet slikti! Tur kāds ir nokļuvis nelaimē! Es nezinu, kas tur pa�laik notiek, ta�u tas, kas notiek, nekas labs nav.

Pagalmā skraido�ais nenosakāmas sugas suns pēk�ņi pārstāja riet, it kā visas dienas garumā to vien būtu darījis kā arī kādu saucis palīgā.

Pieskrējis pie lepnā nama greznajām ārdurvīm, tās spēji atrāvu vaļā, �ķērsoju pla�u priek�telpu un devos uz to pusi, no kurienes joprojām atskanēja sievietes skaļi izkliegti sau�cieni.

Spēji atrāvu tuvākās istabas durvis. Skats, kāds man tur pavērās, rādījās diezgan drūms. Uz grīdas mētājās no gries�tiem nez kāpēc norauta lustra, saplēstas vāzes un grāmatas, divi salauzti krēsli, televizors un apgāzta neliela sekcija.

Pajauns, gai�iem bārdas rugājiem apaudzis vīrietis, ista�bas kaktā starp dīvānu un skapi bija iespiedis trausla izska�ta sievieti un to ne�ēlīgi sita ar īsu, aplauztu koku.

-�� Izbeidz! - es uzreiz viņam skaļu uzsaucu. - Galīgi dulls esi, vai?

Vīrietis pārtrauca sist, pārsteigts paskatījās uz mani, it kā pat samulsa vai nokaunējās, ta�u jau pēc īsa brī�a viņa acīs uzliesmoja vai arī turpināja degt iepriek�ējais naids. Vīrietis ar ātru un veiklu kustību no sienas norāva bisi, uzvilka abus gaiļus un tai pa�ā mirklī ieroci pavērsa pret mani.

-�� Nekusties! - vīrietis lauzītā latvie�u valodā ar zviedru akcentu pavēlēja. - Viens solis uz priek�u vai sānis, un no tevis būs palicis vienīgi siets!

Ar grūtībām noriju siekalas. Sastingu un jutu, ka pāri mugurai pārskrien karsts satraukuma vilnis, kā nedaudz notirpst kreisā roka un deniņos dobji atbalsojas neritmiski sirdspuksti.

Mieru, tikai mieru! domāju. Tu ta�u �ādā situācijā atro�dies ne jau pirmo reizi mū�ā. Un vienmēr kaut kā no tām esi veiksmīgi izkūlies. Būs jāpacen�as arī �oreiz. Varbūt pa�veiksies, ta�u jāsaprot - te tev, draudziņ, nav tā situācija, kad me�a pļaviņā vari bezrūpīgi mīlēt jaunu skuķi! Te tu esi ielauzies sve�ā mājā, atrodies citam piedero�ā privātīpa��umā, un �im mājas saimniekam ir pilnīgi vienalga, ka esi �urp atdrāzies tikai gadījuma un cilvēciska �ēluma dzīts.

Vēlreiz paskatījos uz naidā pārvērsto vīrie�a seju, uz galdu un krēsliem, kas mani �ķira no bises īpa�nieka, tad uzmetu īsu skatienu sievietei, kas tagad sakņupusi tupēja istabas kaktā un skaļi raudāja.

-��� Pamēģini tikai! - vīrietis vēlreiz mani brīdināja un draudīgi pavicināja bisi. �is cilvēks acīmredzot vai nu pa�tie�ām bija vājprātīgs, vai arī tik zvēriska naida pārņemts, ka, nospie�ot bises gaiļus, drīzāk izjutīs atvieglojumu, nevis no�ēlu par izdarīto slepkavību.

Sieviete istabas kaktā turpināja raudāt.

Bet vīrie�a acīs dega atklāts ļaunums, un es lieku reizi sapratu, ka viņ� �ai brīdī ir spējīgs uz visu. Ta�u es, kā pa�rasti bīstamās situācijās, ātri vien nomierinājos un nekādas bailes nejutu. Mani pārņēma gandrīz vai aukstasinīgs miers, jo jau skaidri zināju, kas man jādara, lai �o vīru vienā mirklī padarītu nekaitīgu.

-�� Pamēģini tikai kustēties! - vīrietis jau tre�o reizi mani brīdināja, un viņa sejā nepakustējās ne vaibsts. �ķita - tā ir auksta, sastingusi maska, vienīgi zilajās acis turpināja degt trula naida dzirkstis.

Pagāja da�i bezjēdzīgi gari un saspringti brī�i.

-�� Pazūdi! - vīrietis atkal dobjā balsī iekliedzās un ar gal�vu pamāja uz durvju pusi. - Taisies, kā tiec, kamēr esmu �ēlsirdīgs un tu esi vēl dzīvs!

īsu brītiņu domāju. Varbūt tas patie�ām arī būtu pats la�bākais, ko tobrīd varēju darīt - iespēja, ka viņ� mani varētu no�aut, tomēr bija ļoti liela. Ta�u es nevarēju tā vienkār�i atkāpties. Kāda tad vispār bija jēga �urp skriet?

-�� Lai tā sieviete nāk man līdzi! - es sacīju un ar roku pa�rādīju uz istabas stūri. - Viņa �eit nevar palikt!

Vīrietis mirkli izskatījās tāds kā apmulsis, tad sāka skaļi smieties. Viņ� smējās diezgan ilgi, tad spēji aprāvās, seja at�kal sastinga, un balss skanēja vēl draudīgāk nekā iepriek�.

-� Tad es nogalinā�u jūs abus! - viņ� apņēmīgi pateica un atkāpās soli atpakaļ. - Vispirms tevi un pēc tam viņu.

-� Kādēļ? - klusi, ar sausu muti pavaicāju un jutu, ka sirds it kā salēcās un sāka dauzīties mazliet ātrāk. - Es ta�u tev neko sliktu neesmu izdarījis un dro�i vien arī �ī sieviete�

-� Turi muti! - vīrietis mani pārtrauca, un viņa ārzemnie�ka valodas akcents kļuva vēl jūtamāks. - Nekad nebāz savu degunu tur, kur tevi neviens ne sauc, ne gaida! �ī ir mana māja, un tā ir mana sieva, un tu nedrīksti, sve�ais, ienākt cita dzīvesvietā un tur kaut ko aizliegt! Saprati?

-�� Ne visai, - atbildēju un ātri aprēķināju attālumu, kas mani �ķira no trakā saimnieka. Tas nebija sevi�ķi liels un tomēr būtu bijis daudz labāk, ja pirmīt viņ� nebūtu soli at�kāpies.

-� Bet tagad izvēlies! - viņ� drūmi teica, dodot man pēdējo iespēju. - Vai nu nekavējoties pazūdi, vai arī es pēc da�ām sekundēm �au�u bez brīdinājuma!

Sieviete, visa kaut kā savādi drebot, turpināja skaļi rau�dāt. Tad viņa pacēla galvu un es beidzot ieraudzīju viņas seju, ko ieskāva dabiski blondi mati. Tā bija ļoti bāla, ar dzi�ļi iekritu�ām acīm, kuru spo�umu bija nomāku�as bailes un izmisums. Uz kreisā vaiga varēja saskatīt svaigi uzplēstu

Vīrietis sagrīļojas, skaļi iekliedzās un izlaida bisi no rokām.

brūci, no kuras sīkā straumītē līdz zodam tecēja asinis. Sie�viete skatījās uz mani ar tik bezpalīdzīgu �ēlumu, skaudru dedzino�u lūgumu acīs, ka atkal sajutu pār muguru pār�skrienam karstu satraukuma vilni.

Sievietes lūpas tikko manāmi sakustējās.

-�� Lūdzu, neaizejiet! Palieciet! Esiet tik labs� Glābiet!

Iespējams, ka viņa �os vārdus nemaz neteica, ta�u es tos

dzirdēju skaidri un saprotami - glu�i tāpat kā to, ko man kliedza naida pārņemtais vīrietis.

Lēmumu pieņēmu vienā mirklī.

Zibenīgi noliecos un asi, no visa spēka triecu sev priek��ā stāvo�o galdu pret vīrie�a ķermeni. Tas notika tik ātri un negaidīti, ka vīrietis nepaspēja iz�aut. Galds atsitās pret viņa kājām un vēderu, no �ī trieciena vīrietis sagrīļojās, skaļi iekliedzās un izlaida bisi no rokām. Nākamajā mirklī pielēcu viņam klāt un ar atvērtu labās plaukstas malu no visa spēka iesitu pa kaklu. Vīrietis sabruka virs galda un, klusi stenēdams, plati izpleta rokas.

Ātri piegāju pie sievietes, saņēmu viņu aiz rokas, pie�cēlu kājās un izvedu no istabas pagalmā. Viņa paklausīgi sekoja.

-�� Es nezinu, kas jums tur notika, - sacīju, - bet acīmre�dzot jūs prātīgi darīsiet, ja tagad pēc iespējas ātrāk pazudī- siet kaut kur tālāk no �ejienes.

-�� Jā, jā! - sieviete satraukta �ukstēja. - Es aizie�u. Liels paldies jums. Nemaz nezinu, kā lai pateicos.

-�� Nu, ko jūs! - sacīju un jutos mazliet pat neērti. - �ad tad man tā vienkār�i gadās - trāpīties tie�i tur, kad kādam vajadzīga palīdzība.

Un tūlīt atcerējos neseno notikumu Vecrīgā - Daugav- malu, Kristīni ar draudzeni un trīs brutālos bandītus�

Tikai �ēl, ka toreiz skolas izlaiduma vakarā īstajā laikā nespēju aizsteigties palīgā savai Zanei�

Tas, starp citu, dro�i vien ir kāds likteņa izdomāts viltīgs gājiens - mēs reti kad spējam nosargāt tie�i to, kas mums ir visdārgākais, bet izmisīgi cīnāmies par to, kas ne vienmēr ir vajadzīgs.

-� Kā jūs vispār �eit tik pēk�ņi uzradāties? - sieviete pain�teresējās. - Te tuvumā neviens nedzīvo.

-�� Gadījās nejau�i iet garām, - paskaidroju un vēlreiz sie�vietei uzmetu vērīgu skatienu, it kā gribēdams saprast - vai viņas dēļ bija vērts riskēt ar savu veselību vai pat dzīvību?

Es nezinu. Kas viņa tāda ir? Varbūt viņa tam vīrietim ir izdarījusi kaut ko ļoti sliktu? Varbūt blakus istabā no�galinājusi bērnus?! Bijusi neuzticīga? Tas nu gan nekāds lielais noziegums tā kā nebūtu, ta�u vīrietī tas tomēr varēja izraisīt negantu dusmu lēkmi.

Kāpēc es vienmēr eju tur, kur mani neviens negaida?

Stulbs jautājums. Protams. Arī tur, kur mūs gaida, ne vienmēr viss iet gludi.

-�� Vēlreiz liels paldies, - sieviete teica un nolieca galvu.

-� Par to nav ko runāt! - atmetu ar roku. - Mēs ta�u esam cilvēki. To vienmēr der atcerēties.

-� Nē, nē! - sieviete atkal izbailēs satrūkās. - Ko jūs! Ne visi!

Pēc tam viņa tramīgi'paskatījās uz māju, kaut ko klusi

pie sevis nomurmināja un metās skriet prom. Kā pamatīgi izbaidīts me�a dzīvnieks viņa veikli izlocījās caur tuvu sa�augu�ajiem kokiem un pazuda me�ā.

Es vēl noskatījos viņai pakaļ un sapratu, ka tikko biju nejau�s divu cilvēku dzīves traģēdijas liecinieks, patiesībā aktīvs tās beigu cēliena dalībnieks, par ko nupat saņēmis viscildenāko apbalvojumu - kādas sievietes klusu paldies. Bet, kā jau daudz kas uz �īs dīvainās pasaules, arī �oreiz blakus cildenajam stāvēja zemiskais. Tuvu tuvu. Abi tik vienādi un at�ķirīgi kā dvīņu brāļi.

Paspēju paiet tikai soli uz priek�u, kad aiz muguras at�skanēja skaļ� �āviena troksnis. Tūlīt sajutu mugurā spēcīgu triecienu, lēnām pagriezos pret lielo māju un ieraudzīju, ka pie atvērtā istabas loga, seju savilcis ņirdzīgā smīnā un ro�kās cie�i satvēris bisi, stāv naida pārņemtais vīrietis. Pēc tam atskanēja vēl viens �āviens. Strauji sagrīļojos, paspēru da�us soļus un, neveikli krītot zemē, rūgti nodomāju - tā�tad tomēr, nelietis�

Pagāja da�as moko�i garas minūtes, ta�u nekas vairāk nenotika. Turpināju gulēt ar seju pret zemi, tad lēnām pievilku ceļgalus pie vēdera, mēģināju savilkties kamolā, tas sāpju dēļ neizdevās, un ar pirkstu galiem cie�i ieķēros kāda koka saknē.

Skaidri redzēju, kā turpat manu acu priek�ā pa me�a zemi kaut kur steidzas brūna skudra, tad mans skatiens pamazām kļuva arvien miglaināks, līdz pēc da�iem mir�kļiem vairs nespēju saskatīt neko.

Viss lēnām iegrima lipīgā tumsā.

10. NODAĻA

No krievu un vācu gūsta atbrīvotais biju�ais zviedru jūr�nieks un kontrabandists Svens Eriksons Rīgā atkal ieradās 1942. gada novembra sākumā.

Viņ� nepārtraukti domāja vai, pareizāk sakot, sapņoja, kā tūlīt dosies uz pazīstamo Tērbatas ielas namu, kur viņu kā pirms pusotra gada atkal mīļi sagaidīs Tāla Kreicuma atrait�ne Anita, kā viņa uzklās galdu, pagatavos gar�īgas vakariņas, sameklēs arī kaut ko dzeramu, parunāsies, viens otram pa�ē- losies par grūto dzīvi, Anita pastāstīs, ka Tālis līdz �ai dienai tā arī nav atradies, neviens nezina, kur tik pēk�ņi pazudis, un viņa jūtoties vientulīgi - katru vakaru sē�ot pie loga un gaidot mājās pārnākam vīru, un ja ne vīru, tad vismaz kādu citu vīrieti, un kāpēc gan �is vīrietis nevarētu būt Svens Erik�sons, ta�u arī viņ� ir kaut kur pazudis, kā pēdējo gadu laikā ir pazudu�i tūksto�iem cilvēku; vispirms krievi likvidēja savus patiesos vai iedomātos ienaidniekus, tad vācie�i savukārt sev nevēlamos pretiniekus, un tā �is savstarpēji naidīgais putras katls joprojām vārās, katru dienu sevī ieraujot arvien jaunus un jaunus cilvēkus, un katru dienu kaut kur skan uzvaru fanfaras, bet turpat blakus līst asaru jūras�

Svens apstājās pie netālu no stacijas eso�ā puķu kioska un nopirka piecas maigi rozā krāsas rozes.

-� Viņa noteikti būs priecīga, - puķu pārdevēja teica. - Sie�vietēm �āda krāsa piestāv.

-�� Es arī tā ceru, - Svens teica un paskatījās uz stacijas ārējo sienu. Tur bija piestiprināts milzīga izmēra Hitlera portrets. Tā abās pusēs stiprajā vējā plīvoja vēl divi sarkani kā�krustaini karogi.

-� Vai Hitlera kungam �odien ir dzim�anas diena? - Svens painteresējās.

-��� To es nezinu, - pārdevēja atbildēja. - Te viņ� karājas jau ilgi. Pirms tam tur rēgojās tikpat liela Staļina bilde. Es nesaprotu, kā tiem tautas vadoņiem patīkas�

Pārdevēja, tagad rūpīgāk uzmetusi-skatu pircējam, spēji aprāvās. Neviens arī agrāk, ne tolaik nevarēja zināt, kas par cilvēku stāv tavā priek�ā un ko viņ� ar tevi var izdarīt.

-�� Tā firera bilde laikam uzlikta tāpēc� - pārdevēja maz�liet nervozi sacīja un paskatījās apkārt. - "Tēvija" rakstīja un radio ziņoja, ka �ajās dienās neuzvaramā vācu armija esot ieņēmusi boļ�eviku otru lielāko pilsētu Ļeņingradu. Vispār komunistiem gals klāt!

-��� Tad jau jums par pircēju trūkumu nevajadzēs �ēlo�ties, - Svens sacīja un nesteidzoties sāka iet Tērbatas ielas virzienā.

Ei nu sazini, kas �ajos juku un kara laikā būs noticis ar Ani�tu, Svens domāja. Varbūt būs sagājusi kopā ar kādu vīrieti, varbūt nemaz vairs nebūs dzīva, bet, ja būs, iespējams, mani nemaz vairs neatcerēsies, ta�u tas ir maz ticams - mums to�mēr bija skaists mīlas vakars un mēs pa�i bijām pārsteigti, ka tāds var notikt tikai da�as stundas pēc iepazī�anās, praktiski starp diviem pilnīgi sve�iem cilvēkiem, bet, ja atceramies, ka �ie divi sve�ie cilvēki bija vīrietis un sieviete, uzreiz viss kļūst skaidrs un saprotams. Vajadzētu baidīties, ja starp viņiem nekas nebūtu noticis.

Uz ielām, kas tagad bija pārdēvētas reiha vadoņu un vācu pilsētu vārdos, bija redzami daudzi virsnieki un kaut kur ātri ejo�i vietējie iedzīvotāji, pārsvarā gan sievietes, un ne�viena no viņām neizskatījās priecīga. Protams, iela nav tā vieta, kur savu dzīvesprieku izrādīt, un tomēr visu cilvēku sejās bija saskatāma tāda kā traģiska nolemtības sajūta.

Svens, beidzot nonācis līdz Kreicumu mājai, lēnām uzkā�pa ceturtajā stāvā un nospieda pie durvju stenderes piestip�rinātā zvana pogu.

Viņ� juta, ka ir pamatīgi uztraucies. Varbūt tās bija pat neapzinātas bailes, ka viņu te var sagaidīt pamatīga vil�a�nās. Kara laikā divi gadi ir pietiekami ilgs laiks, lai cilvēki pārvērstos līdz nepazī�anai. Tāpat dzīves apstākļi ir mainī�ju�ies tik pamatīgi, ka ļaudis jūtas kā nonāku�i citā pasau�lē. Bet tā jau arī bija. Pasaule patie�ām bija kļuvusi cita.

Pēc neilga laika noskanēja kluss atslēgas pagrieziens, durvis atvērās un Svens ieraudzīja sev priek�ā stāvo�u Ani�tu. Neko daudz viņa nebija pārvērtusies - tā pati daiļā seja, tie pa�i tum�brūnie mati, tikai tagad, �ķiet, citā sakārtoju�mā, bet slaido augumu sedza zaļas krāsas kleita.

Izskatījās, ka pirmajā mirklī Anita Svenu neatpazina. Pārāk īss bija viņu iepriek�ējais satik�anās laiks, lai gan tie�i �īs kopā pavadītās stundas vēlāk stipri ietekmēja vai�rāku cilvēku turpmākos likteņus. Un arī �is brīdis Likteņa vērīgajam skatam nepaies garām nepamanīts�

Anita mulsi skatījās uz kāpņu telpā stāvo�o vīrieti.

-� Jūs� pie kā?

-�� Pie tevis, Anit, - Svens teica un pasniedza rozes. - Vai tik ļoti esmu pārvērties?

Anita atcerējās un tūlīt viņas sejā parādījās patiess pār�steigums.

-�� Tas esi tu..? Svens..?

-�� Jā, Anit, - vīrietis apstiprināja. - Svens Eriksons. Bi�ju�ais zviedru jūrnieks� Tu visu pagāju�o laiku esi bijusi kopā ar mani - manās atmiņās.

Anita neveikli paņēma pasniegtos ziedus un joprojām iz�skatījās pamatīgi apmulsusi.

-�� Sven� No kurienes tik pēk�ņi esi parādījies?

-�� No elles, - Svens atbildēja. - Savam ienaidniekam ne�novēlu to visu piedzīvot. Varbūt tomēr ielaidīsi iek�ā vis�maz sasildīties?

Anita brīdi domīgi klusēja. Pārsteigumu ātri nomainīja kaut kas līdzīgs bailēm. Tomēr sievi�ķīga interese un pa�tīkamās atmiņas par da�iem pagātnes mirkļiem �īs bailes pievārēja un Anita pamāja ar roku.

-� Ja jau atkal esi tik negaidīti� Ienāc ar!

Gaiteni novilcis plāno lietusmēteli, Svens pēc neilga lai�ka atkal atradās tai pa�ā istabā, kur kādreiz bija juties maz�liet laimīgs.

Viņ� apsēdās uz tā pa�a dīvāna� Skatījās uz to pa�u sievieti� Un �ķita, ka nekāds laika pārrāvums vispār nav noticis, viņ� nav nogalinājis �is sievietes vīru, nav nozadzis naudu, pēc tam bēdzis uz kuģa, nav nokļuvis krievu gūstā un nepārtrauktā slapjdraņķī un badā Ļeņingradas pievārtē racis aizsardzības tran�ejas, nav veiksmīgi pārbēdzis pie vā�cie�iem, un tie nav �ēlsirdīgi viņu palaidu�i vaļā�

Nekas nav bijis! Nekas nav noticis.' Pagātne, kā lielgaba�la iz�auta lādiņa dūmi, pēk�ņi kaut kur izgaisusi, viņ� atkal ir atgriezies mājās, tūlīt mīļotā sieviete pagatavos vakari�ņas, iekurs krāsni un aicinās pie sevis�

-������ Es nesaprotu, Sven� - Anita tie�i kā toreiz, apsēdusies dziļā atpūtas krēslā netālu no loga, līdzcietīgi paskatījās uz negaidīto ciemiņu. - Vai tad tu toreiz nenokļuvi savā dzim�tenē? Pa ceļam uz Zviedriju kuģis nogrima?

-������� Ne glu�i, - Svens atbildēja. - Mūs Somu jūras līcī sa�gūstīja krievi.

-� A� Kas notika tālāk?

-������� Koncentrācijas nometne un smags darbs. Brīnos, ka esmu palicis dzīvs.

-� Varbūt to visu arī biji pelnījis? - Anita negaidīti jautāja.

-� Neesmu ticīgā, ta�u zinu - ikviens, kas izdara kaut ko ļoti sliktu� Varbūt tas bija sods?

Svens nedaudz saspringa.

-�� Ko tu ar to domā? - viņ� prasīja. - Kas par sodu? \J

-������ Vai pats neapjēdz? - Anitas sejā bija redzams neviltots izbrīns. - Vai tai dienā� Atceries? Tas bija 1940. gada 17. jū�nijā� Tu vispirms piezvanīji, uzdodamies par Dānijas dip�lomātu, painteresējies, kur vari sastapt Tāli, pēc tam atnāci pie manis�

-������ Vai tad bija slikti? - Svens neizpratnes pilns vaicāja. - Es visu �o laiku to vien atcerējos�

-������ Nē, tas bija labi, - Anita sacīja. - Runa nav par to. Es to�laik, ja tā varētu teikt, patie�ām biju noilgojusies pēc vīrie�a� Tu pēk�ņi ieradies kā īslaicīgs manu alku piepildījums. Ta�u slikti bija tas, ka, man nemanot, tu paņēmi Tāla naudu.

-������ Tā nebija viņa, bet gan mana un manu draugu nauda! - Svens tūlīt aizsvilās. - Tāpēc ari ņēmu. Mana sirdsapziņa ir tīra!

-������� Bet ko tava sirdsapziņa saka� - Anita cie�i paskatījās uz biju�o vienas dienas mīļāko. - Kas toreiz notika pirms tavas atnāk�anas uz �ejieni? Atceries?

-� Katru mirkli kaut kas notiek, - Svens negribīgi atteica.

-� Tas tagad tev �ķiet svarīgi?

-�� Man ne, - Anita atbildēja. - Tas svarīgi var būt tev.

Svens krietnu laiciņu sasprindzis skatījās uz netālu sē�do�o sievieti un no�ēloja, ka ne tik ilgi gaidītā satik�anās, ne �ī saruna nenotika glu�i tā, kā viņ� to bija iedomājies.

-�� Ko tu ar to gribi teikt? - viņ� beidzot prasīja. - Svarīgs var būt viss, ko mēs darām vai esam darīju�i. To es saprotu un zinu. Bet kāpēc tie�i �odien man vajadzētu atcerēties, ko esmu darījis pirms diviem gadiem? Vai �is mirklis� �ī mūsu pārsteidzo�ā atkalredzē�anās tevī neizraisa neko pa�tīkamu? Tu neko vairs negribi atcerēties? Toreiz tu ilgi tai krēslā vis nesēdēji! Tu ātri vien iemeties manā klēpī, apviji rokas ap kaklu un� Nupat teici, ka tad esot bijusi izsalkusi pēc vīrie�a. Situācija mazliet ir mainījusies. Pa�laik savu�kārt es izjūtu badu pēc sievietes. Starp citu, tu pa�laik mā�jās esi viena?

-�� Ne glu�i.

-�� Tev tagad ir cits vīrs?

-�� Nē. Nekāda vīra man nav.

-�� Kāpēc?

-� Visi vīrie�i ir karā. Vai atrodas ieslodzījumā.

-�� Es tevī vairs nekādas trīsas neizraisu? - Svens diezgan nekaunīgi jautāja. - Tu nevēlies atkārtojumu?

Anita klusēja. Svens saprata, ka pagātnē paliku�ais laiks ar saviem pārlieku traģiskajiem notikumiem jebkurā cilvē�kā ir varējis kaut ko būtisku izmainīt, ta�u viņam kaut kā nebija ienācis prātā, ka tas būs noticis arī ar Anitu. Visu ceļu līdz Rīgai un vēl krietnu laiku pirms tam viņam galvā dega vien spilgtas gaidāmās satik�anās vilino�ās ainas - Anita tūlīt viņam metas ap kaklu, ir gan patīkami pārsteigta, gan laimīga - "es gaidīju, es ticēju, ka tu agrāk vai vēlāk atkal atgriezīsies manā dzīvē!" - un nepacietībā, ar trīco�ām ro�kām viņi sāks viens otru izģērbt, skūpstīt un glāstīt, lai jau pēc da�iem mirkļiem abi atkal kristu grēkā, tikai �oreiz tas nekāds lielais grēks nebūtu; tagad abi ir brīvi cilvēki un, priecādamies, ka ir vēl dzīvi, alkst arī turpmāk dzīvot.

-�� Sven� - Anita klusi ierunājās. - Mēs neko savā dzīvē vairs atkārtot nespējam. Un diez vai tas ir arī vajadzīgs. Laiks daudzas rētas sa�uj, bet tu ar savu negaidīto iera�a�nos tās atkal esi atplēsis vaļā.

Svens pārsteigts paskatījās uz Anitu. Patie�ām - sievie�tes ir grūti izprotamas būtnes.

-�� Anit, vai es toreiz tev sagādāju sāpes? - viņ� prasīja. - Vai es tevi smagi ievainoju? Tie�i otrādi! Atceros, tu biji laimīga - kaut niecīgu laika sprīdi, un tomēr.

-� Jā, Sven, tā bija, - Anita piekrita. - Es biju laimīga. Kā�pēc gan man būtu vajadzējis aizliegt pa�ai sev romantisku piedzīvojumu ar nepazīstamu vīrieti? Tas bija to vērts, ta�u tikai līdz brīdim�

Anita spēji aprāvās un novērsa skatienu.

Tātad pēc tam kaut kas ir noticis, Svens ātri nodomāja. Un nekas labs tas nav bijis.

-�� Anit, lūdzu, turpini! - Svens sacīja. - Kas pēc tam no�tika?

Anita lēnām pacēla g^lvu un cie�i paskatījās uz lielā au�guma zviedru, kas viņai joprojām �ķita sve�s un pa�laik arī ne īpa�i vajadzīgs. Ta�u viņ�, atkal nez no kurienes uzra�dies, te sē� un alkst viņas tuvību.

-�� Labi, Sven, es tev pateik�u, - viņa sacīja. - Notika diez�gan briesmīgas lietas. Pirmkārt, krievi ar daudzu latvie�u pa�līdzību te nodibināja padomju varu. Ulmanis kaut kur pazuda un viņa vietā mums visiem vajadzēja katra vārda galā slavēt kādu tur gruzīnu Josifu Staļinu. Jaunā vara daudzus arestēja, daudzus aizsūtīja uz Sibīriju, bet daudzi vienkār�i pazuda. Arī mūsu prezidents Ulmanis - klusi un nevienam nemanot.

Tad atnāca augstprātīgie un ne mazāk ne�ēlīgie vācie�i un viss atkārtojās - tagad mums jāslavē viņu vadonis Hit�lers, visi jaunās Eiropas cēlāji un jānolād �īdi un komunis�ti. Un bija vēl viens negaidīts pārsteigums - jau nākamajā dienā pēc satik�anās ar tevi mājās dzīvs un vesels atgriezās Tālis Kreicums�

Svens spēji satrūkās un vēlreiz pārsteigts paskatījās uz Anitu.

-�� Ko tu teici..? - viņ� sausu muti prasīja. - Tālis Krei�cums..?

-� Jā, Sven, - Anita apstiprināja. - Tie�i tā! Tu viņu neno�galināji. Viņ� ir dzīvs.

-�� Tas nevar būt� - Svens tikko dzirdami nomurmināja un tramīgi paskatījās apkārt.

-������� Tu viņu tikai apdullināji, - Anita stāstīja tālāk. - Nak�ti gan bija pavadījis slimnīcā, bet vispār jutās spirgts un nikns. Vispirms dusmas izgāza uz mani, tad sāka lamāties un draudēja izrēķināties.

-�� Ar tevi? - Svens ātri jautāja.

-�� Un ar tevi, - Anita atbildēja.

-������� Kāpēc ar tevi? - Svens prasīja. - Tu viņam izstāstīji, ko mēs te darījām?

-�� Nē, ne tad. Es to viņam pateicu vēlāk.

-�� Kāpēc?

Anita lēnām piecēlās, brīdi klusēdama stāvēja, tad Sve�nam pamāja ar roku.

-Nāc!

Viņi izgāja no istabas un pa diezgan garu gaiteni aizgāja līdz tā galam, kur acīmredzot atradās pēdējā no lielā dzī�vokļa piecām istabām. Tur Anita Svenu pieveda pie glīti sakārtotas bērna gultiņas.

-�� Skaties! - viņa aicināja.

Svens paskatījās. Gultiņā aizmidzis gulēja apmēram gadu vecs bērns. Seja bija tīra un gai�a, un viņ� izskatījās tik mierīgs un ar savu tikko sāku�os dzīvi apmierināts, ka atgādināja �īs nejēdzīgi trakās pasaules nekad nepiepildīto sapni - bezgalīgu mieru un nevainību.

-�� Smuki, - Svens teica. - Vai tavējais?

-�� Jā, - Anita apliecino�i pamāja. - Un tavējais�

Svens vēlreiz - tagad jau daudz vērīgāk - paskatījās uz bērnu, pēc tam uz Anitu.

-�� Tu nepārteicies? - viņ� prasīja. - Neesi kļūdījusies?

-������� Nē, Sven, viss ir tie�i tā, kā teicu, - Anita sacīja. - Es jau tev toreiz darīju zināmu, ka man ar Tāli viss ir sagājis dēlī. Mēs nebijām kopā gulēju�i vismaz divus mēne�us. Pēc tam arī vairs ne. Tā ka bērns ir tavējais. Vēl arī tas, ka tie�i tad man fizioloģiski bija vispiemērotākais laiks bērna ieņem�anai.

-�� Kā tu to zini?

-������� To zina katra sieviete. Turklāt es ta�u strādāju par medmāsu!

-������� Kas viņ� tāds ir? - Svens painteresējās. - Puika vai meitene?

Svens krietnu laiciņu domīgs klusēja.

-�� Puika, - Anita pateica. - Nosaucu par Akselu.

Svens krietnu laiciņu domīgs klusēja. Sie divi pilnīgi negai�dītie jaunumi - "Tālis ir dzīvs!" un "Tas bērns ir tavs!" - viņu garīgi ne īpa�i iespaidoja. Visa dzīve bija viens liels un aiz�raujo�s piedzīvojums, nemaz nerunājot par tiem notikumiem, ko nācās pārdzīvot pēdējo divu gadu laikā. Un tomēr tas viss uzreiz lika būt uzmanīgākam un gaidīt kārtējās briesmas. Bet tas, ka viņam tagad sve�ā valstī ar sve�as tautības sievieti ir bērns� viņu atstāja gandrīz vai vienaldzīgu. Citā laikā un citos apstākļos viņ� to noteikti būtu uztvēris daudz emocio- nālāk un varbūt par to pat priecātos, ta�u tagad� Turklāt viņ� Anitai tā īsti nemaz nenoticēja. Ja toreiz viņa tikai divas nepilnas stundas pēc iepazī�anās varēja ar viņu likties gultā, tad to �ī sieviete acīmredzot var darīt ar katru, kas ienāk vi�ņas dzīvoklī�

-�� Kur Tālis ir pa�laik? - Svens prasīja. - Viņ� dzīvo �eit vai esat iz�ķīru�ies?

-�� Mēs esam �ķīru�ies, - Anita atbildēja. - Oficiāli. Bet viņ� �ad tad tomēr te mēdz iegriezties. Kā nekā �is ir viņa vecāku dzīvoklis.

-�� Ko viņ� dara? Joprojām strādā par taksometra �oferi?

-�� Ma�īnu viņam atņēma krievi. Turklāt mūsu dzīvoklī vēl iemitinājās divi sarkanās armijas virsnieki, - Anita pa�vēstīja. - Tāpēc vai ne tāpēc tūlīt pēc vācie�u ienāk�anas Tālis pieteicās pie tāda Viktora Arāja. Stāsta - braukājot pa Latviju un �aujot cilvēkus. Bet pats jau laikam ne. Tālis tur strādā par �oferi.

Svens nezināja, ko tagad lai dara. Sapnis, ka Anita jo�projām būs brīva sieviete un viņ� varēs vismaz kādu laiku padzīvot pie viņas, izskatījās izsapņots. Ko darīt tālāk, viņ� nezināja. Varbūt arī viņam pieteikties �ucmaņos, tā mēģi�not izdzīvot un beidzot kaut kad tomēr nokļūt savās mājās Zviedrijā? Bet pa�laik� Stingri ņemot, Anita ta�u patiesībā ir brīva sieviete - tāda, kādu viņ� to atstāja. Biju�ais vīrs ir dzīvs, jā, vajadzēja viņam tomēr gāzt pa galvu daudz stip�rāk, kā nekā tolaik es ar kailu dūri varēju nosist pat vērsi; �eit viņ� ierodoties reti, un, kad arī ieradīsies, kaut kā jau galā tik�u, bet kas attiecas uz bērnu� Gandrīz vai iznāk klasiska Ziemassvētku pasaciņa - pēc ilgiem klejojuma ga�diem tēvs beidzot atgrie�as pie ģimenes pavarda un sava pirmdzimtā�

-�� Paklausies, Anit! - Svens pienāca pie sievietes un, ar labo roku viņu apņēmis ap vidukli, cie�i pievilka klāt. - Lū�dzu, nedzen mani prom! - viņ� klusi palūdza. - Es tev neko sliktu neesmu izdarījis. Un pat tas, ko izdarīju Tālim� Viņ� to bija pelnījis. Bet kas vēlāk notika ar mani� Nē, Anit, tāds sods man tomēr nepienācās! Tāpēc paturi mani un ne manai miesai, ne dvēselei neuzkrauj vēl kādu sodu! Varbūt mums divatā vienkār�i izdosies daudz labāk kādu laiku no�turēties �ai trakojo�ajā naida okeānā�

Anita, pēc krietna laika atkal sajuzdama savam augu�mam pieskārāmies spēcīgu vīrie�a roku, patīkamās trīsās nodrebēja, sirds atmaiga, un dzīve vairs ne�ķita ne tik drū�ma, ne bīstama�

-� Es nezinu, Sven� - Anita domīgi sacīja. - Tā jau ir - tu man personīgi neko sliktu neesi izdarījis, ja nu varbūt vie�nīgi� Tu par bērnu nemaz nepriecājies?

-�� Bet tu? - Svens tūlīt prasīja.

-� Tā ir, kā ir, - Anita atbildēja. - Izskatās, �is nav piemē�rots laiks ne bērniem, ne mīlestībai�

-�� Bet cita laika mums nebūs, - Svens atgādināja. - Ja tu vēlētos, mēs varētu pat apprecēties. Viss būtu oficiāli un likumīgi.

Anita saprata, ka �ī mazpazīstamā zviedru jūrnieka per�sonā dzīve kārtējo reizi viņai piedāvā kaut ko tajā kardināli izmainīt. Kā jau parasti tas notiek - vai nu uz labu vai sliktu.

Vēl krietnu laiciņu domājusi un arvien spēcīgāk sajuzda�ma �ā vīrie�a vilino�o tuvumu, viņa varbūt mazāk ar prātu, vairāk ar ilgām pēc pastāvīga vīrie�a klātbūtnes, nolēma�

-�� Labi, Sven, - viņa klusi pateica. - Paliec�

Iespējams, tas bija nepareizs lēmums, varbūt tai brīdi

neko labāku vispār nevarēja izdomāt. Ta�u tie�i tai mirklī dzīve viņiem atkal jau bija sagatavojusi kārtējo nelaimi�

Tie�i tai laikā, kad Anita ar Svenu, priecādamies par veiksmīgo situācijas atrisinājumu, sāka kaislīgi skūpstī�ties, Tālis Kreicums, ģērbies �ucmaņa formas tērpā, krietni iedzēris un ar pistoli pie sāniem atslēdza dzīvokļa durvis un, ienācis istabā, pārsteigts ieraudzīja, ka bijusī sieva Ani�ta, visu pasauli aizmirsdama, atkal ir gatava atdoties viņa slepkavam�

Kristīne jau kuro reizi atvēra acis un, piecēlusies sēdus, vērīgi paskatījās apkārt. Nekas nebija mainījies. Ainava iz�skatījās kā laikā apturēts kino kadrs. �ķūnis, divas siena kaudzes, pļava un tuvējais me�s. Klusums. Tas būtu bijis jauki, ja �is klusums tik ļoti nebiedētu. Pirms tam bija labi, tagad slikti - Edijs joprojām vēl nebija atgriezies. Viņa sa�īgusi paskatījās pulkstenī - aizritēju�as jau divas stundas, bet kā gāja, tā arī aizgājis.

Kāpēc?! Viņai gribējās kliegt. Vai es tev biju slikta? Es ta�u tā centos un gribēju..! Jā, viņ� ir krietni vecāks par mani, bet tie�i tas gandrīz vai arī ir galvenais, kāpēc viņ� man tik ļoti patīk! Varbūt kļūdos un tas, ko jūtu un alkstu, patie�ām nekāda mīlestība nav, bet kaut kas ta�u manī to�mēr notiek! Vai tā ir vēlē�anās romantiskos apstākļos pa�mīlēties ar vīrieti bez �īs cilvēku priek�statos gadsimtiem ilgi pastāvo�ās klasiskās "mīlestības"? Vai tas ir kas slikts? Protams, ne! Tie�i otrādi! Bija tik skaisti un labi! Edija ķer�menis vien bija to vērts! Kā sengrieķu Apollons! Viens vie�nīgs muskuļu kalns! Neviens no maniem iepriek�ējiem pui��iem viņam nevar stāvēt pat blakus. Vārguļi! Varbūt vienīgi Ri�ards. Viņ� arī ir labs. Un vīri�ķīgi pievilcīgs. Bet Edijs ir pārāks. Arī mīlēties prata daudzpusīgāk, bet galvenais nesalīdzināmi ilgāk nekā visi iepriek�ējie kopā! Man tas ir svarīgi. Nezinu kāpēc, bet man tas ir svarīgi! Un ļoti pa�tīk. Ja būtu tāda iespēja, es to vien darītu�. Vai tas nebūtu brīni�ķīgi? Nekādas skolas, ne universitātes! Nekādi darbi, karjera vai bizness! Nekādu laulību, ne bērnu! Tikai gulēt siena kaudzē vai milzīgā pēļiem klātā gultā un katru nedēļu ar jaunu partneri. Bet Edijs būtu pats galvenais - kā mana vīrie�a harēma pirmais numurs! Viņ� pie manis tiktu vien�mēr, bet pārējiem �o prieciņu vajadzētu nopelnīt. Tie�i kā, nezinu, bet gan jau es izdomātu! Vispār, visi vīrie�i ir radīti tikai tāpēc, lai mūs pienācīgi apkalpotu. Apmierinātu. Ap�brīnotu. Apjūsmotu. Apdāvinātu. Ta�u Edijs, izrādās, ir bai�gi lepnais. Pārējie pui�i, pat Ri�ards, manā priek�ā ir kritu�i uz ceļiem un, mani iegūstot, jutu�ies pārlaimīgi, bet Edijs� Tā - ar gariem zobiem, gandrīz vai vienaldzīgi. "Tu priek� manis esi par jaunu!" Idiots! Kaut ko tādu no vīrie�a dzirdu pirmo reizi. Viņi visi ta�u kā traki - jo jaunāka, jo labāka! Un es labāka par visām! Bet Edijam slikta. Jūtos apvainota un aizskarta. Izrādās, viņ� pret mani ir izturējies tikai kā pret mazgadīgu palaistuvi. Sak, ja jau skuķēns tik ļoti grib - lūdzu! Vai man �ēl? Es neesmu mazgadīga palaistuve! Dzir�di? Neesmu! Stingri vērtējot, esmu jau pieaugusi sieviete ar savām mīlestības alkām un to visu, kas tai piederas. Edij! Kur tu pazudi? Kāpēc aizgāji? Kāpēc mani pameti �ai sve��ajā me�a nostūrī? Vai,tev vajadzēja būt tik sliktam? Vai tu nevarēji būt labs līdz galam? Bet� ko nozīmē "līdz galam"? Ko es te muldu? Līdz kādam galam?! O, mama mia\ Lai�kam sāku nojūgties. Ta�u dzīvē tā nez kāpēc notiekot - tūlīt pēc laimes brī�iem nākas paraudāt. Ta�u gaidiet vien! Ko nu ko, bet es tomēr neraudā�u! Esmu jauna, skaista, lepna, seksīga un gudra bagātu vecāku vienīgā meita! Un neļau�u vīrie�iem ar sevi spēlēties! Es spēlē�os ar jums! Un Edijam par spīti varbūt �odien pat pie sevis izsauk�u Ri�ardu! Lūk, tā! Edijs vairākkārt teica - "es vienmēr gribu būt uzvarē�tājs!" Bet arī es gribu būt savas vienīgās dzīves vinnētāja! Lai raud vājie! Lai vaimanā nabagie! Es esmu stipra!

Kristīne piecēlās un nesteigdamās aizgāja līdz me�malai. Tur koki auga retāki un pa�aurs ceļ� diezgan asi pagriezās pa labi un kā pelēka �ūska ātri pazuda me�ā.

Kaut kur netālu atkal ierējās suns. Tā �ēli �ēli.

Tātad tur ir mājas, Kristīne nodomāja. Iespējams, tie�i tur pa�laik atrodas Edijs. Un ja tā, tad tur lai arī paliek! Vi�ņam pienāktos meklēt mani, nevis man viņu! Un tie�i tāpēc nav izslēgts, ka tev par manis pame�anu vēl nāksies krietni samaksāt�

Tā jau ir. Un tā tas diem�ēl turpinās jau no pa�iem cil�vēces sākumiem. Vēlme atriebties, bie�i nedomājot par �īs atriebības sekām, ir mūsu pamatinstinkts nr. 2. Kāpēc tie�i tā - grūti saprast. Ja seksuālā dziņa un pa�saglabā�anās instinkts ir saprotams un sugas turpinā�anai pat nepie�cie�ams, tad vēlme turpat vai par katru sīkumu kaut kādā veidā pāridarītājam atriebties ir taisni vai apbrīnojama un nekādi nesaistās ar normāla cilvēka rīcību.

Ta�u tas ir tas pats vecais, nekad pareizi neatbildāmais jautājums - kas tad mūsu dzīvē vispār ir "normāli", kas "nenormāli"?

Meitenei līdz astoņpadsmit gadiem saglabāt nevainību� normāli? Bet līdz pilngadības sasnieg�anai jau paspēt pār�gulēt ar vairākiem pui�iem� nenormāli?! Kas to ir teicis, kas tā pasludinājis?! Vēl dīvaināk - ja greizsirdības lēkmē vīrs nosit sievu, tas ir kaut kas �ausmīgs, drausmīgs nozie�gums un, protams, ārkārtīgi nepareizi! Bet, ja pēckara ga�dos kāds me�abrālis no�āva savu kaimiņu - padomju varas atbalstītāju, �odienas priek�statos tas, protams, bija labi un pareizi?! Tāpēc gribas skaļi kliegt - ļaudis, mīļie, atjē�dzieties! Nekas �ai pasaulē nav vērtējams viennozīmīgi. Par jebkuru notikumu pa�a vai cita cilvēka dzīvē kāds noteikti Staros laimē, cits savukārt raudās. Viens atriebsies, cits pie�dos. Viens atnāks, cits aizies. Un nekad mēs visi nevarēsim vienoties - sodīt vai ap�ēlot.

Kristīne lēnām, mazliet noguru�ām roku kustībām savā�ca segu un somu un nesteidzoties aizgāja līdz ezeram, kur tā otrajā krastā atradās viņas vecāku nesen uzceltā super- modernā divstāvu villa. Viņa, nevienam to neslēpjot, ļoti lepojās, ka var dzīvot tik greznā mājā, ka viņai ir tik bagāti vecāki un pa�ai laba un interesanta dzīve.

Kristīne iekāpa laivā, paņēma airus un nesteidzoties sāka irties pāri lielajam ūdens klajumam. Mazliet skumji jau bija, nav ko teikt. Ta�u dzīvē, kā karā, tā notiek bie�i - uzbruku�mā vai uz kādu mērķi jāiet divatā, bet izejas pozīcijās kādam jāatgrie�as vienam. Cīņas biedrs tevi ir vai nu nodevis, 'pa�devies gūstā, pārgājis pretinieka pusē vai arī vienkār�i cīņas karstumā kaut kur pazudis un atrodas bezvēsts prombūtnē.

Pa ezeru brauca vēl viena laiva, bet patālāk kā liels gul�bis lepni slīdēja balta jahta.

Kad Kristīne tika līdz krastam, viņa diezgan nikna piesē�ja laivu, bet pati ātri devās uz mājas otrajā stāvā eso�ajiem apartamentiem, kas bija nodoti viņas rīcībā.

Tāda pati pusplika tūlīt iekrita gultā un sāka raudāt. Ne�kādas spēcīgas dvēseles sāpes viņu, protams, nemocīja. Kris�tīnei vienkār�i bija ārkārtīgi �ēl (un tas patie�ām ļoti aizskāra viņas jūtu pasauli), ka viņa - tik jauna, skaista, seksīga un gudra! - tomēr nebija spējusi pie sevis paturēt vīrieti ilgāk kā vienīgi tikai da�u stundu ilgsto�am kaisles uzliesmojumam�

Un viss? Patie�ām viss?! Viņa iek�ēji kliedza. Vienai airē�ties pāri ezeram - tas bija pazemojo�i. Tagad jūtos tāda kā kuce - me�malā izdrāzta un pamesta!

Pēc kāda laika, izdzirdusi, ka mājās beidzot pārnākusi meita, uz otro stāvu steidzīgi kāpa Kristīnes māte Skaidrīte Laventāle.

-�������� Kur tik ilgi biji? - viņa, līdzko atvērusi durvis, prasī�ja. - Es no uztraukumiem gandrīz vai jūku prātā! Nav un nav! Jau sāku domāt, vai tik nav atgadījusies kāda nelaime! Laiva apgāzusies vai�'

Pienākusi tuvāk un tūlīt pamanījusi meitas asarainās acis, Skaidrīte spējās izbailēs pieskrēja klāt, apsēdās blakus un satvēra meitenes roku.

-������� Kristīn! - viņa drebo�ā balsī vaicāja. - Tātad kaut kas tomēr ir noticis?!

-������� Nē, nekas, - Kristīne negribīgi atbildēja un pagrieza galvu sāņus. - Viss kārtībā.

-�� Kādā kārtībā?! - Skaidrīte nesaprata. - Ko ta raudi?

-�� Tāpat vien.

-������� Nestāsti muļķības! Tāpat neviens neraud! - Skaidrīte cieti pateica. - Kur Edijs? Kāpēc viņ� nav kopā ar tevi?

-�� Nezinu, - Kristīne izvairīgi noņurdēja.

-������� Kā tu vari nezināt? - Skaidrīte brīnījās. - Es redzēju - jūs laivā iekāpāt abi! Varbūt patie�ām noslīka?

Kristīne, cie�i sakodusi lūpas, klusēja.

-������� Ko tu visu dienu darīji? - Skaidrīte neatlaidās. - Kur biji?

-�������� Otrpus ezeram, - meitene beidzot atbildēja. - Sauļo�jāmies.

-������� Es jau skatos. Iedegusi kā nēģeriete! Un viss? Vairāk neko nedarījāt?

-������� Mammu, lūdzu, liec mani mierā! - Kristīne uzspēlēti nelaimīgā balsī teica. - Es gribu būt viena.

-�� Kādā mierā?! - Skaidrīte nikni turpināja. - Tu par mani nemaz nedomā?

-�� Nē, - Kristīne atbildēja. - Man pa�laik ir daudz svarīgā�kas lietas par ko domāt.

-�� Kādas lietas? - Skaidrīte, beidzot sapratusi, ka patie��ām noticis kas nelāgs, bargā balsī prasīja. - Par ko tu domā raudādama?

-�� Nu jau vairs neraudu, - Kristīne pateica un ar pirkstu galiem izslaucīja acis.

-Bet sāp?

-�� Jā, mammu. Sāp.

-�� Stāsti! - Skaidrīte skaļā balsī pavēlēja. - Kas jums tur notika?

Kristīne piecēlās sēdus, kailos ceļgalus pierāva pie zoda, krietnu laiciņu klusēja, tad, ieturot nelielas pauzes, sāka stāstīt.

-��� Es jau tev esmu teikusi - Edijs man ļoti patika. Viņ� ir tāds ma�o tipa. Skaists, spēcīgs un drosmīgs. Man pat vienu brīdi �ķita, ka esmu viņā pamatīgi ieķērusies. Mēs �ad tad ■satikāmies, bet nekas tāds nopietns nenotika. Ta�u viņ� to ļoti vēlējās. Vienmēr baigi uzbāzās. Kļuva arvien nekaunī�gāks. Protams, ja tas notiktu, viņ� man nebūtu pirmais. Tu jau atceries - pirmais bija Nils, pēc tam Ri�ards� Bet ar Edi�ju es nekādu tuvību vēl negribēju! Gan tāpēc, ka viņu nemī�lu, jā, viņ� man patika, ta�u līdz mīlestībai bija vēl ļoti tālu; gan tāpēc, ka viņ� ir krietni vecāks par mani, gan tāpēc� Galu galā, esmu godīga meitene! Ko viņ� iedomājas! Ja es mazliet paflirtēju, tas ta�u vēl nenozīmē, ka katram esmu pieejama! Es mīlu Ri�ardu un gribu būt pieejama tikai vi�ņam! Tu to saproti? Tev tas jāsaprot! Bet Edijs� Viņ� neko nesaprata. �odien no rīta atbrauca, pierunāja pabraukāt ar laivu, pēc tam aizgājām uz pretējā krastā eso�o pļavu, tu to zini, un sākām sauļoties. No sākuma viss it kā bija mierīgi. Runājāmies par �o un to, es viņam pastāstīju, ka man jau ir draugs Ri�ards, mēs viens otru mīlam� Nezinu, tas vai ne tas, varbūt mans bikini vai es pati, pamazām sāka viņu tracināt, līdz viņ� vairs nespēja sevi novaldīt un mēģināja mani iegūt. Es nikni pretojos. Ne tā - fiziski. Es vienkār�i lūdzos. Elementāri lūdzos, lai viņ� liek mani mierā! Teicu -

- Brutāli aizspieda man muti un ieguva ar varu.

esmu sevi apsolījusi Ri�ardam, es ar citiem nevaru� Un arī negribu! Bet viņ� bija kā apsēsts. Tad sāku raudāt. Arī tas nelīdzēja. Tad sāku kliegt. Tas viņu pamatīgi nokaitināja, un viņ� jau vairs nespēja sevi novaldīt. Brutāli aizspieda man muti un ieguva ar varu. Un tā vairākas stundas pēc kārtas� Tas bija neizsakāmi pretīgi, bet, mammu, ko es varēju izdarīt? Neko! Tikai raudāt un izmisīgi lūgties, lai viņ� mani vismaz atstāj dzīvu�

Skaidrīte, to visu noklausījusies, kļuva arvien drūmāka un juta, ka viņas prātu ātri vien piepilda dusmas pret Kris�tīnes pāridarītāju un �ēlums pret meitu, kuru tik nekrietnā veidā pazemojis kaut kāds tur izbijis policists!

Protams, Skaidrīte labi apzinājās, ka viņas vienīgā meita ne�kāds zelta gabaliņ� nav; Kristīne jau sen uzvedas kā pieaugusi sieviete un diez vai nu tā ir, ka viņai tuvi ir biju�i tikai tie divi nosauktie - Nils un Ri�ards� Mājās pie viņas vai katru sest�dienu sapulcējas da�ādu jaunie�u bari, iedzer, smēķē, klausās skaļu mūziku, varbūt lieto arī narkotikas, un ko viņi dara pēc tam? To nemaz nav grūti iedomāties. Un kas ar viņiem notiek ārpus mājas? Ta�u �obrīd tas nav svarīgi. �obrīd ir svarīgi, ka mana meita raud un kāds viņai gau�i nodarījis pāri!

-�� Tātad, ja pareizi sapratu, viņ� tevi izvaroja, turklāt vēl vairākkārt? - Skaidrīte cietā balsī prasīja.

-� Jā, mammu, - Kristīne raudulīgā balsī apliecināja. - Es to negribēju! Tici! Es pretojos un lūdzos� Bet viņ��

-�� Kur Edijs pazuda? - Skaidrīte pajautāja. - Nobijās un aizbēga?

-� Jā! - Kristīne pēk�ņi diezgan priecīgi iesaucās. - Parei�zi! Es viņam piedraudēju, ka, atgriezusies mājās, tūlīt par to paziņo�u policijai� Un viņ� aizbēga!

-�� Kur aizbēga - nezini?

-�� Kā - kur? Me�ā!

-�� Nekur jau tālu netiks, - Skaidrīte piecēlās un apņēmīgi steidzās uz durvju pusi. - Viņa dārgais d�ips ta�u palicis �eit - mūsu mājas pagalmā! Tā ka agrāk vai vēlāk atkal būs klāt. Bet mēs, meitiņ, tik ilgi negaidīsim. Piezvanī�u tēvam - lai policija sāk jau viņu meklēt! Bet tu uz vannas istabu neej! Nekādā ziņā nemazgājies! Guli rāmi un gaidi, kad ieradīsies izmeklētāji un bērnu tiesību speciālisti.

Skaidrīte ātri nokāpa lejā un piezvanīja vīram. Viņai, kā iepriek�, jūtami drebēja balss.

-�� Ēvald� Ir notikusi liela nelaime�

-�� Kāda? Vai ugunsgrēks?

-�� Kaut kas līdzīgs�

-�� Lūdzu, konkrētāk!

-�� Kristīne�

-�� Kas ar viņu noticis? Ātri!

-�� Bail pat teikt�

-�� Saki! Autoavārija?

-� Nē. Vina ir izvarota.

-�� Kur? Kad?

-�� �odien. Tepat netālu no mūsu mājas. Otrpus ezeram.

-�� Kas to izdarījis? Pazīstams, nepazīstams? Viens, grupa?

-�� To izdarīja tas nelietis Edijs Ēriksons.

-� Tas nevar būt� Neticu!

-�� Es arī labprāt neticētu. Bet Kristīne tā stāsta.

-������ Stipri �aubos. Pazīstot Ediju� Man �ķiet, tas ir pilnīgi neiespējami.

-������ Bet Kristīne tā apgalvo! Turklāt� Cik tad mēs to Ediju pazīstam?

-�� Kā viņa vispār jūtas? Ir fiziski iespaidota?

-� Tā kā neizskatās�

-������� Tad jau nekas briesmīgs nav. Dro�i vien pati ar savu vaļīgo uzvedību būs izprovocējusi.

-������� Tas notiku�ā būtību nemaina! Ēvald! Tev tūlīt jāziņo policijai! Tas nekavējoties jādara zināms arī tavam drau�gam ģenerālim Kazimiram! Pēc tam jāuzaicina eksperti�

-�� Kāpēc?

-�� Lai tas vardarbis saņemtu sodu! Varbūt domā citādi?

-������ Jā, Skaidrīt, es domāju citādi! Tu vispār esi dumja un gribi tikai taisīt lielu troksni! Vai tu nesaproti - lai Ediju dabūtu līdz apsūdzēto solam, Kristīnei vispirms vajadzēs rakstīt policijai iesniegumu ar sīku notiku�ā izklāstu! Bez tā nekāda notikumu tālākvirzība nemaz nevar sākties! Turklāt neviens eksperts pie mums uz mājām nebrauks! Kristīnei būs jābrauc pie viņiem! Un ne tikai tur. Viņai viss notiku�ais vispirms atkārtoti būs jāizstāsta policijas izmek�lētājam, un labi, ja tā izrādītos sieviete! Pēc tam viss sīkās

detaļās vēl būs jāizstāsta prokuratūrai un vēlāk arī tiesai! Tu to gribi? Un vai par mūsu pretīgi dzelteno presi nemaz neesi padomājusi?! Desmitiem �urnālistu to vien gaida, lai, indīgi smīkņājot, to visu publiski pasniegtu kā grau�jo�u sensāciju! Lasiet - preses magnāta Ēvalda Laventāla nepilngadīgo meitu izvaro biju�ais Saeimas deputāta mie�sassargs! Tā ka, Skaidrīt, lūdzu, nomierinies, un nekādu publisku skandālu! Ar �o lietu mums jātiek galā pa�iem! Kā - to izdomāsim!

-� Mūsu pagalmā stāv viņa d�ips, - Skaidrīte pateica. - Kaut kad jau nāks pakaļ. Ko lai daru?

-�� Atslēdz vārtu automātiku! Aizslēdz ar atslēgu! Kad viņ� atnāks, mēģini aizturēt! Laid virsū Roniju, bet viņ� tev jāaiztur līdz manai atbrauk�anai! Mums te darbā at�kal izraisījies neliels konflikts, tas jānoregulē, viegli neies, tāpēc mājās bū�u tikai ap desmitiem. Starp citu, vai mūsu skuķis pirms sē�anās laivā atkal bija uzvilcis tos pārmērīgi īsos bruncī�us, kas patiesībā tādi nemaz nav? Labākajā ga�dījumā tikai tāda paplatāka josta?

-�� Nē, Ēvald, nekādu bruncī�u vispār nebija! Tikai tas sarkanais bikini peldkostīms, kuru pats viņai pavasarī at�vedi no �veices!

-� Skaidrīt, par ko tad tu brīnies? - Ēvalds sacīja un atslē�dza telefonu.

Bet tai laikā, kamēr ritēju abu vecāku saruna, viņu mei�ta Kristīne savu augumu atkal atlaida guļus un gandarīta iek�ēji smējās. Ha-ha-hā! Tas bija labs gājiens, viņa pati sevi uzslavēja. Malacis, Kristīn! �is joks man izdevās! Un izdo�sies vienmēr! Es nekad nevienam neļau�u sev nodarīt pāri! Jā, viss bija brīni�ķīgi, mēs ar pilnu slodzi pamīlējāmies, es biju pat sajūsmā par Edija prasmi un izturību, bet viņ� ne�drīkstēja mani atstāt vienu! Me�malā pamīlē un negaidīti aiziet! Kas viņam tik pēk�ņi uznāca? Bet varbūt neuznāca itin nekas? Edijs tāds vienkār�i ir - pieradis, ka jebkura sieviete viņam pakļaujas. Arī es. Lai gan� Atklāti sakot, es pati viņam baigi uzprasījos, varbūt tas labi nebija, ta�u savu mērķi tomēr sasniedzu! Tas bija to vērts. Edijs ir brīni��ķīgs, bet viņ� nedrīkstēja mani pamest! Par to arī tagad būs sods. Jā, es pastāvē�u, ka viņ� mani izvaroja! Es bū�u sliktā meitene, bet lai! Es bū�u nekrietna - un kas par to? Bet es nekad nevienam nepiedo�u� Viņiem visiem manā priek�ā jāsē� uz pakaļējām kājām un no laimes jāsmilkst tāpēc vien, ka esmu uz viņiem tikai paskatījusies! Bet Edijs to nevēlē�jās. Baigi lepnais. Tāpēc tagad� Pats redzēsi, ka nemaz tik stiprs neesi, kā par sevi iedomājies! Tevi ar sava tēva nau�du un sakariem cietumā ieliks nevis kaut kādi tur Alfas vai Omegas kaujinieki, bet gan fiziski vāja meitene. Un nekādi rokas dzel�i! Man jāuzraksta tikai da�u teikumu gar� ziņo�jums policijai. Un jānobirdina da�as vieglas asariņas�

12. NODAĻA

Vispirms ieraudzīju tumsu, tā �ķita lipīga un smaga, pēc tam dzirdēju dīvainus trok�ņus, it kā tālas mūzikas skaņas, it kā vieglu bungu rīboņu, un mēģināju atcerēties, kāpēc vairs neredzu sauli un nedzirdu putnu balsis, ne suņa rē�jienus. Tad mēģināju atvērt acis, bet tas viegli nebija izda�rāms. Plakstiņi �ķita smagi, kā izlieti no svina.

Vispirms nedaudz pārsteigts ieraudzīju baltus istabas griestus, pēc tam paskatījos sāņus. Netālu no manis pa labi atradās gulta, kur klusi vaidēja kāds pusmū�a vīrietis ar cie�i nosaitētu galvu. Caur biezu marles apsēju varēja re�dzēt izspiedu�os vairākus nelielus asins traipus.

Paskatījies tālāk, pamanīju, ka pie pretējās sienas guļ vēl viens nosaitēts cilvēks, un sapratu, ka atrodos slimnīcā. Un tomēr, dro�s paliek dro�s, blakus gulētājam pajautāju: - Kas �ī ir par vietiņu? Slimnīca?

-� Vai domāji, ka esi jau morgā? - vīrietis ar nelielu iz�smieklu sacīja. - Kaut kad jau būsim arī tur, ta�u pagai�dām�

-�� Kas �ī ir par slimnīcu? - painteresējos. - Un kas par nodaļu?

-� Vai nav vienalga? Galvenais, lai tikai labi ārstē!

-�� Un kā? - es prasīju. - Ārstē labi?

-�� Grūti pateikt, - vīrietis atbildēja. - Kas attiecas uz mani� Redzi - dzīvs vēl esmu!

-� Tad jau laikam labi. Vai liela vaina?

-�� Pamatīga. Norāva gandrīz vai pusi galvas.

-Kas?

-� Viens dullais! Sadzēries �oferis. Tikko pusnaktī izbrau�cis no Saulkrastiem, viņ� pa pretējo joslu nesās virsū kā plēsts. Es gan pēdējā mirklī metos nost no �osejas, ta�u ne�paspēju. Kā tai lū�ņu kaudzē varēju palikt dzīvs� nudien, nesaprotu!

-�� Tu nezini, kas noticis ar mani? - prasīju, tikai tagad pamanījis, ka blakus manai gultai stāv statīvs un esmu pie�slēgts "sistēmai".

-� Vai pats neko neatceries? - vīrietis jautāja.

-�� Visai miglaini, - atbildēju. - Mazliet jāsasprindzinās. Tā arī ir - kaut ko sāku atcerēties. Ezers, laiva, skaista meitene, me�a pļaviņa, siena kaudzes un neliels �ķūnis, pēc tam tālāk liela māja, kādas sievietes izmisuma pilns palīgā sauciens, naida pārņemts vīrietis, viņ� satver bisi� Vai ne�dzirdēji, ko dakteris teica? Vai esmu sa�auts?

- Dakteris teica, ka esi piedzimis laimes krekliņā. Skro�tis tev trāpīju�as tikai da�us milimetrus no mugurkaula. Kājas kustas?

Pamēģināju un atviegloti uzelpoju. Kājas kustējās.

-�� Kad mani �eit ieveda? - prasīju. - �odien?

-� Vakar, - vīrietis pateica. - Biji bezsamaņā vai, kā saka, vieglā komā. Vispirms tevi aizveda uz operācijas zāli, kur no muguras ārsti izkasīju�i veselu sauju skro�u, pēc tam tiki atvests uz �ejieni.

Atkal pievēru acis un vēlreiz, tagad jau daudz sīkāk, mē�ģināju atcerēties vakardienas notikumus. Bet nekādi spilgti gai�umi tur nerādījās. Nenoliedzami - dienas sākums nebi�ja slikts. Par tādu var sapņot jebkur� vīrietis. No rīta pie�zvana jauna, visādā ziņā burvīga meitene un medus saldā balstiņā lūdz atbraukt pie viņas, lai nedaudz vēlāk brīvā dabā un romantiskā noskaņojumā kopīgi pavadītu dienas atliku�o daļu� Romantiskais noskaņojums drīz gan kaut kur izgaisa, jo mūsu prātus un miesu pārņēma nevaldāmi traka kaisle�

Bet tad pēk�ņi sapratu, ka tas, ko mēs tur darām, nav ne�kas vairāk kā tikai nesamērīgi īss baudas mirklis un to ne�var ņemt par pamatu turpmākajai dzīvei. Mū�a fundamen�tam jābūt daudz pamatīgākam un dro�ākam - kā mūsdienu modernām tanka bruņām vai dzelzsbetona blokam. Balstīt dzīvi uz seksu vai īslaicīgiem kaisles uzliesmojumiem ir tikpat muļķīgi, kā to būvēt uz lielāku- vai mazāku naudas kaudzi. Mīlestība, sekss, kaisle un naids ir visnedro�ākās lietas, ar ko mums nākas dzīvē sastapties. Salīdzinot ar tiem gadiem, ko daba mums jau ģenētiski ir ieprogrammē�jusi nodzīvot, tie patie�ām ir tikai da�i mirkļi. Skaisti, jā, bet tie ir tikai mirkļi.

Der iegaumēt - cilvēkiem, kad tiem tuvojas pusmū�a ve�cums, pēk�ņi visi pulksteņi sāk steigties nedabiski ātri. Bet daudziem pusmū�a vecums var jau būt arī divdesmit vai trīsdesmit gadu jaunumā� Arī to nav par sliktu �ad tad atcerēties�

Pēc neilga laika palātā ienāca pajauns ārsts un vēl jaunā�ka māsiņa. Viņa tūlīt aizvāca "sistēmas" statīvu ar divām manā roku vēnā jau iztecinātām zāļu pudelēm, bet dakte�ris, pēc tam pienācis pie gultas, vispirms ieskatījās manās atvērtajās acīs un pasmaidīja.

-�� Pamodāties? - viņ� apmierināts jautāja.

-�� Jā, - klusi apliecināju. - Izskatās - pasaule vēl nav pa�zudusi.

-�� Vismaz pagaidām nekur arī nepazudīs, - viņ� teica, sa�tvēra manu roku un sāka skaitīt pulsu. Arī tas viņu laikam apmierināja. - Kā jūtaties?

-�� Vēl tā īsti nespēju atjēgties, - sacīju. - Vai mani ievai�nojumi ir bīstami?

-� Ne sevi�ķi, - ārsts atbildēja. - Vakar jūs operējām. Jums vispār ir paveicies. Daudz sīku skro�u, bet mugurkauls ir skarts minimāli. Noziedznieks acīmredzot uz jums ir �āvis no diezgan liela attāluma. Ta�u, tā kā mugurkauls tomēr zināmā mērā ir traumēts, nemaz nerunājot par pa�as ope�rācijas ietekmi, mums un jums, lai atgūtu jūsu iepriek�ējo veselības stāvokli, būs vēl krietni jāpapūlas.

-�� Nāksies intensīvi vingrot?

-�� No sākuma pamazām un ļoti uzmanīgi. Palīgā vēl ņem�sim fizioterapiju, masā�u un zāles. Faktiski nekas bries�mīgs. Daudzi slimnieki veiksmīgi tiku�i uz kājām pēc daudz smagākām traumām.

-�� Tātad zināms risks tomēr pastāv? - prasīju. - Vai iespē�jama paralīze?

-� Risks, ka ar mums jebkuru brīdi var notikt kāda nelaime, pastāv vienmēr, - ārsts sacīja. - Ar to jārēķinās. Ta�u pa�laik trauma nav tik smaga, lai jums vajadzētu uztraukties par iespējamo paralīzi. Nē! Tik traki nav. Varat būt mierīgs.

-� Es vienmēr esmu mierīgs� ja tikai mani kāds pamatīgi nenokaitina. Kāpēc tik ilgi atrados bezsamaņā?

Ārsts paraustīja plecus.

-� Grūti pateikt. Jums operācijas laikā gan tika lietota vis�pārējā narkoze, intensīvās terapijas palātā jūs pamodāties, ta�u, kad tikāt pārvests uz �ejieni, atkal kritāt bezsamaņā.

-�� Bet pats ievainojums?

-�� Nē, nē! Par to jums nav jāuztraucas. Visticamāk - pēc- operācijas sindroms. Bez tam� Acīmredzot kaut kas ta�u bija noticis arī pirms tam, līdz kāds nolēma uz jums �aut�

Tā ir, kad ārsts ar māsiņu aizgāja, atkal sāku atcerēties. Kāpēc es no Kristīnes aizgāju? Kāpēc tik pēk�ņi sagribē�jās iet prom? Viens no iemesliem dro�i vien bija tas, kas parasti ar vīrie�iem notiek, kad liecies gultā ar nemīlamu sievieti - līdzko esi viņu ieguvis, uzreiz interese pazūd. �ajā gadījumā �o intereses zudumu un pēcgrēka nepatiku vēl vairāk pastiprināja fakts, ka ne es, bet tie�i viņa bija pārlie�ku aktīva mūsu fiziskās tuvības rosinātāja� Nenoliedzami, �āda sievietes izturē�anās jebkuram vīrietim var būt tikai ārkārtīgi patīkama, ta�u pēc tam diezgan paradoksālā vei�dā �ī vēlākā nepatika var izrādīties neparasti liela - tie�i proporcionāla sākuma patikai�

Nākamās dienas pēcpusdienā pie manis palātā ieradās vidēja vecuma resnītis, kas stādījās priek�ā kā Rīgas rajona kriminālpolicijas inspektors.

-�� Es jūs pazīstu, - paņēmis krēslu un apsēdies blakus gultai, viņ� teica.

-�� Kaut kā neatceros� - Vērīgi paskatījos. Kriminālpolici�jas inspektoru redzēju pirmo reizi.

-�� Nē, ne tie�i vaigā, - viņ� sacīja. - Tā - jūsu vārda dēļ vai, pareizāk sakot, jūsu visda�ādāko puskriminālo "varoņ�darbu" dēļ. Arī �ai gadījumā�

-�� Kas ir �ai gadījumā?

- Nē, to es neteik�u! Un to tev ari nevajag zināt!

-������� Ēriksona kungs! Sāksim no pa�a sākuma, un es mūsu sarunu ierakstī�u, labi?

-������ Vai varu arī neatļaut un pieprasīt oficiālu nopratinā�a�nu tikai pēc tam, kad bū�u vesels?

-������� Protams, Edij. - Inspektors pamāja ar galvu. - Jūs va�rat vispār neatbildēt ne uz vienu manu vai citu izmeklētāju jautājumiem - gan �eit, policijā vai prokuratūrā. Bet jūsu pa�u interesēs būtu�

-������� Es sapratu, - sacīju. - Varbūt vispirms pateiksi, kā esmu nokļuvis slimnīcā? Kas mani atveda, zini? Ātrā palī�dzība vai kāds privātais?

-������� Ātrā palīdzība, - inspektors atbildēja. - Kāds to bija izsaucis.

-� Varbūt pats �āvējs?

-�� Iespējams.

-������ Tomēr maz ticams, - �aubās pa�ūpoju galvu. - Viņ� bija pārāk liela naida pārņemts. Glu�i vai traks.

-� Protams. �aut uz otru cilvēku var tikai nenormālais.

-������ Negvelz muļķības! - asi pateicu. - Tad mēs neviens ne�esam īsti normāli.

-������ Vai tad esam? - inspektors iesmējās un ieslēdza dikta- fonu. - Kā tu vispār tai vietā atradies?

-�� Netālu sauļojos.

-� Viens?

-� Vai tam ir kāda nozīme?

-�� Nekāda. Un tomēr?

-� Biju kopā ar meiteni.

-� Viņas vārds, uzvārds? Dzīves vieta?

Brīdi domājis, nolēmu, ka Kristīni gan te nevajadzētu jaukt iek�ā, it sevi�ķi vēl tāpēc, ka �im faktam laikam patie��ām nekādas lielās nozīmes nebija.

-�� Nē, to es neteik�u! Un to tev arī nevajag zināt!

-������ Vajadzētu gan, - inspektors iebilda. - Ja jau tu pateici, ka esi bijis kopā ar meiteni, viņa var būt lieciniece.

-������� Kam - lieciniece? - jautāju. - Tam, ka mēs me�a pļavi�ņā sauļojāmies?

-������ Ne tikai, - resnītis sacīja. - Kāpēc tu no tās me�a pļavi�ņas gāji prom? Sastrīdējāties? Nekas tev no seksa nesanāca, biji pārskaities un gāji uz villu "Sallija" meklēt ka�ķi?

Nedaudz pārsteigts, paskatījos uz inspektoru.

-�� To māju sauc villa "Sallija"? - prasīju. - īpa�nieki bai�gie miljonāri?

-�� Tā ir, - inspektors apliecināja. - Māja ir kopīpa�ums. Viena daļa pieder Sallijai Reliņai. Viņa ir vairāku skaistum�kop�anas salonu īpa�niece. Otras puses īpa�nieks ir Gus�tavs Eriksons - Latvijas-Zviedrijas kopuzņēmuma akciju kontrolpaketes turētājs.

-�� Ko tas kopuzņēmums ra�o? - painteresējos.

-�� Neko īpa�u. Tur ir gateris. Galvenokārt apstrādā da��ādus kokmateriālus. Starp citu, vai neieklausījies? Viņ� ir tavs uzvārda brālis!

-��� Kā ne! Ieklausījos. Bet Ēriksonu ir daudz ne tikai Zviedrijā. Turklāt mans pirmais un īstais uzvārds ir Krei- cums. Ēriksons nāca vēlāk pēc mātes vēlē�anās. Es pats arī tā gribēju - man tas patika. Bez tam �ādai uzvārda maiņai bija vērā ņemams pamats.

-� Atvaino - to es vēl nezināju, - inspektors pateica. - Bet ejam tālāk! Tātad no pamīlē�anās nekas nesanāca, tu pār�skaities un ej�

-�� Nē, ne pārskaities! - nikni iebildu. - Tie�i otrādi! Viss sanāca, ko gribējām! Es vienkār�i vēlējos nelielu atslodzi. Nolēmu pastaigāties. Pagājis uz to pusi, pēk�ņi izdzirdu kādas sievietes palīgā saucienu. Man vispār ar to veicas. Vienmēr kāds sauc palīgā, it kā tas man būtu uzrakstīts uz pieres - esmu biju�ais miesassargs! Tā arī �oreiz - sieviete sauca un es atsaucos. Vai darīju slikti?

-�� Redzot tevi tagad slimnīcā�

-�� Bet tad mēs to sievieti �odien skatītu morgā! Kas ar viņu noticis tālāk, nezini?

-� Zinu. Viņa guļ tepat �ajā nodaļā. Gustavs Eriksons viņu tomēr ir pamatīgi sadauzījis.

-� Vai esi painteresējies - kāpēc?

-�� Protams, - inspektors atbildēja. - Kāpēc vīri galveno�kārt sit savas sievas? Ne jau vienmēr par slikti pagatavo�tām pusdienām! Sit tāpēc, ka dragā ar citiem ve�iem!

-�� Vai tad nedrīkst? - mazliet izaicino�i iesmējos.

-�� Drīkst. Tikai tādā gadījumā �īm neuzticīgajām sievām jārēķinās ar to, ka bie�āk nekā parasti vajadzēs apmeklēt skaistumkop�anas salonus - lai savestu kārtībā savus smu�kos ģīmī�us.

-�� Un kas ar to Gustavu Eriksonu? - prasīju. - Jūs viņu esat arestēju�i?

-�� Vēl ne. Esam aizturēju�i un nopratināju�i. Tev vaja�dzēs uzrakstīt policijai adresētu iesniegumu.

-�� Tūlīt?

-�� Vari arī da�as dienas vēlāk. �aubos, vai izmeklē�anas tiesnesis viņu palaidīs vaļā. Pēc diviem mēne�iem - var�būt.

Mēs vēl krietnu laiciņu tā pusoficiāli parunājām, tad in�spektors aizgāja, bet es lēni pagriezos uz sāniem, mugurā sajutu diezgan asas sāpes un, kad tās pārgāja, atcerēda�mies pēdējo dienu notikumus, lēnām iegrimu murgu pilnā miegā.

��

Divdesmitā gadsimta �etrdesmito gadu sākumā "laikme�ta ainiņas" cilvēku dzīvēs mainījās tikpat strauji kā dien�nakts temperatūra - naktī parasti aukstāks, dienā - jau jūtami siltāks. Vēl vairāk! Viena sabiedrības daļa notieko�o Latvijā uztvēra kā jaunu ledus ēras iestā�anos, otra - kā Sahāras tuksne�a svelmi.

Visu avī�u pirmo lappu�u pastāvīgo Vadoņa K. Ulma�ņa portretu izlasi negaidīti nomainīja melnūsains drūma izskata vīrs, bet jau pēc gada uzradās vēl viens Vadonis, kuru, tāpat kā iepriek�ējos, vajadzēja slavēt, apjūsmot un bijīgi pielūgt.

Bailes - tās bija toreizējo ļau�u neatņemama dzīves sa�stāvdaļa. Un tais apstākļos vēlē�anās par katru cenu iz�dzīvot, nododot pat tuvāko draugu vai paziņu, izskatījās gandrīz vai kā reflektora reakcija uz pa�a tikai iespējamo dzīvības apdraudējumu.

Apstākļi un vēsturiskā situācija katru cilvēku nostādīja grūtas izvēles priek�ā - kalpot vecajai vai jaunajai varai? Ja salūzi vai patiesā priekā nolēmi "kalpot", noteikti vaja�dzēja rēķināties ar to, ka �īs varas maiņas gadījumā tu būsi

pirmais, ko jaunā vara soda veidā par �o kalpo�anu pieliks pie sienas�

Tā bija, ta�u arī �odien neviens simtprocentīgi dro�i ne�var pateikt, ka tagad tā nekad vairs nebūs�

Jā, cilvēkam ir grūti �ai pasaulē dzīvot, bet mēs visi kaut kā tomēr dzīvojam, nemaz tā īsti nedomājot, vai mums atkal par savu pārliecību kādreiz nenāksies dārgi samaksāt�

Bet dzīvot bez kādas morālās vai politiskās pārliecības arī diez kas nav - dzīve uzreiz kļūtu pelēka, neinteresanta un praktiski bezjēdzīga.

Anita Kreicuma par to gan īpa�i nedomāja. Un nebija arī nekādas vajadzības. Vīru Tāli viņa nemīlēja, pirms tam savu kopdzīvi ar �o vīrieti iedomādama krietni vien labāku, skaistāku, vētraināku un intīmajās attiecībās arī nesalīdzi�nāmi kaislīgāku. Bet Tālis, augumā padevies tīri normāls, kā arī darbā un sadzīvē būdams pietiekami enerģisks, Ani�tai par rūgtu apbēdinājumu tie�i intīmajās attiecībās nez kāpēc izrādījās neparasti vāj� un pret to pat diezgan vien�aldzīgs.

Iespējams, nemaz tik slikti nebija, varbūt tā tikai �ķita pārmērīgi temperamentīgajai Anitai, ta�u viņa acīmredzot jau iedzimtības ceļā mantotajai paaugstinātajai seksualitā�tei ar tādu ģimenisko attiecību stāvokli nevēlējās samieri�nāties un vīru krāpa, kolīdz radās mazākā iespēja. Bet �ādu iespēju, strādājot vienā no Rīgas centrālajām slimnīcām par medmāsiņu, bija diezgan daudz. Pēc dabas un rakstura būdama iejūtīga un maiga, turklāt vēl apveltīta ar ideālām auguma formām un skaistumu, neatkarīgi no tā brī�a pa��as noskaņojuma, viņa visos vīrie�os gandrīz vai vienmēr izsauca negantas alkas pēc tuvības. Un kā pati smējās - "es ta�u esmu �ēlsirdīgā māsiņa!" - reti kādam atteica. Un kā�pēc gan? Sekss ta�u ir viena no spēcīgākajām, ja ne pati iedarbīgākā zāle psiholoģiskā, miesiskā un garīgā tonusa uzlabo�anai.

Tāpēc arī toreiz Anita, līdzko pirmo reizi ieraudzīja div- metrīgo zviedru jūrnieku Svenu Eriksonu, daudz nedomāja ne par morāli, ne uzticīgas sievas godu, bet ļāva viņam sevi pavest ar tik satrieco�u atdevi, ka zviedru milzis to nespēja aizmirst visu mū�u.

Arī Anitai patīkamās atmiņas par notiku�o ne mazākā mērā nespēja noslāpēt Tāļa paziņojums, ka Svens viņu ir ne tikai apzadzis, bet pat mēģinājis nogalināt! Anitā tas nekādu �ēlumu neizraisīja, tad jau drīzāk otrādi - "�ēl, ka tikai mēģināja", viņa rūgti nodomāja un nekādos sīkākos paskaidrojumos neielaidās pat tad, kad jau vairs nebija ie�spējams noslēpt grūtniecību.

Ta�u Tālis ari bez visiem neizteiktajiem paskaidroju�miem saprata, ka gaidāmais bērns nav viņa radīts, bet ir vai nu no neveiksmīgā slepkavas Svena vai ari jebkura cita, ar ko viņa varēja ielaisties sakaros.

Tālis drīz panāca oficiālu laulības �ķir�anu un pārvācās dzīvot pie vecākiem, pla�o centra dzīvokli augstsirdīgi at�stādams neuzticīgās Anitas rīcībā ar tiesībām �ad tad tomēr tur ierasties - pēc savstarpējas vieno�anās viena istaba to�mēr palika viņa rīcībā.

Pirmo padomju gadu Tālis pārlaida diezgan veiksmīgi, ja neskaita gandrīz vai pastāvīgās naida lēkmes pret jauno varu, kas viņam atņēma gan veco labo fordiņu, gan dzīvoklī iemitināja divus savas armijas virsniekus un daudz netrū�ka, ka būtu "kā ekspluatatoru �ķiras pārstāvis" aizsūtīts uz Sibīriju.

Vācie�u ienāk�anu, kā daudzi citi, viņ� uzņēma ar zinā�mu atvieglojumu, lai gan tāpat nekādas lielās ilūzijas par jauno varu neloloja - okupants paliek okupants.

Jūlija otrajā pusē Tālis nejau�i uz ielas satika kādreizējo paziņu Maksi, ar kuru pirms kara saistīja da�i kopēji darī�jumi ar kontrabandas precēm.

-�� Sveiks! - Maksis patiesi nopriecājās. - Es tevi jau sen meklēju! Kur esi pazudis?

-�� Tagad dzīvoju Iļģuciemā, - Tālis paskaidroja. - Tu jau zini - vecāki pirms kara tur uzcēla māju. Vieta ir laba - bei�dzas iela, apkārt pļavas, me�s, upe un Spilves aerodroms.

-�� Lidma�īnas netraucē?

-�� Traucē. Bet pie tā ātri pierod.

-�� Kas notika vecajā dzīvoklī?

-��� Baigais bardaks. Anita piedzemdēja bērnu, dzīvoja krievu virsnieki�

-�� Domā, viņa gulējusi arī ar tiem?

-�� Nezinu. Bet izslēgt to nevar.

-�� Pa purnu nedevi?

-Kam?

-�� Gan tiem krieviem, gan Anitai!

-������� Nē. Krievi ta�u ir prom, bet Anita� Man jau cemme ir liela, bet vai tādu izlabosi? Turklāt viņa ir brīva sieviete.

-�� Un kas? Tagad salai� ar fri�iem?

-������� Es �ad tad tur aizstaigāju. Nevienu frici neesmu re�dzējis.

-�� Ko pats dari?

-�� Iļģuciema alus darītavā strādāju par �oferi.

-�� Un kā? Esi apmierināts?

-������ Jā! - Tālis iesmējās. - Katru dienu par baltu velti varu dzert tum�o Portera alu!

-������� Paklausies! - Maksis jnazliet pieklusināja balsi. - Nezi�nu, vai esi jau dzirdējis.!'. Dro�i vien vēl ne. Vācie�i ar mūsu puikām ir saorganizēju�i tādu diezgan īpatnēju bruņotu ļau�u grupu - kaut kādu tur zonderkomandu - un tā jau sākusi strādāt Biķernieku me�ā un �ur tur ari citviet. Tūlīt viņu darbības ģeogrāfija strauji papla�inā�oties un to vadī�tāji pa�laik enerģiski meklē vairākus �oferus. Varbūt vari pāriet strādāt pie viņiem?

Tālis krietnu laiciņu klusēja.

-������� Jāpadomā, - viņ� beidzot teica. - Vispirms, lūdzu, pa�skaidro tuvāk, ko īsti nozīmē "strādāt Biķernieku me�ā" un citviet Latvijā?

-�� Tev patika boļ�eviku vara? - Maksis prasīja.

-�� Es to ienīdu! Vai tad nezini?

-�� Viņi tev nodarīja pāri?

-�� Un kā vēl!

-������� Pa�laik Biķernieku me�ā un citviet Latvijā tiek iznī�cināti aktīvākie padomju varas pārstāvji un to līdzskrējēji. Ceru, tu par to asaras nebirdini?

-������� Protams! Viņi tomēr bija baigie nelie�i. Tu tagad arī esi tai komandā?

-� Jau no pirmajām dienām. Man praktiski nebija izvēles.

-�� Un kā?

-������ Sākumā gandrīz vai vajadzēja vemt. Ta�u tā kā pirms ak�cijām parasti neierobe�otā vairumā izsniedz "dzimtenīti"�

Nav tik traki. Ja tu ātri varēji pierast pie tuvējo lidma�īnu rūkoņas, pieradīsi arī pie �au�anas trok�ņa.

-�� Es tomēr gribētu zināt� - Tālis vēl joprojām �aubījās, lai gan uzreiz saprata, ka piedāvātais darbs viņam varbūt beidzot dos iespēju tikt vaļā no pastāvīgi apziņu ploso�ā naida pret boļ�evikiem, un tomēr tūlīt dot apstiprino�u atbildi liedza �is bruņotās einzackomandas "darba" speci�fika�

-� Ja es teiktu "jā", kādas priek�rocības iegūtu, salīdzinot ar darbu Iļģuciema alus darītavā? - Tālis prasīja. - Porteru tur ta�u nedos, vai ne? Un vai algu maksā?

-�� Porteru nedos, tas tiesa, - Maksis apstiprināja. - Dos degvīnu. Un maksās arī algu. Domāju, daudz lielāku nekā tev maksā fabrika. Bet ne tas ir galvenais! Tāli! Galve�nais ir tas, ka mums tagad ir lieliska iespēja visiem tiem iznireļiem taisnīgi atriebties! Turklāt� Un tas varbūt ir vēl daudz svarīgāk� Tagad, dzīvojot zem kārtējo - �oreiz brūno okupantu zābaka, mums paveras lieliska iespē�ja daudzmaz dro�i arī turpmāk nodzīvot likteņa atvēlēto mū�u. Jo, raugi, mēs nebūsim stāvēju�i malā! Mēs būsim kalpoju�i! Aktīvi darboju�ies! Cīnīju�ies! Neviena vara to neaizmirst.

-�� Labi, - Tālis, vēlreiz kādu laiciņu padomājis, beidzot piekrita. - Kur jāiet pieteikties?

-� Valdemāra ielā deviņpadsmit, - Maksis atbildēja. - Tas ir tepat netālu. Varbūt tūlīt?

-�� Jūs strādājat arī svētdienās? - Tālis nedaudz izbrī�nījās.

-�� Jā! - Maksis iesmējās. - Vispirms aizejam uz baznīcu, tur saņemam svētību, pēc tam ņemam rokās Schmeiser un uz Centrālcietumu pēc kārtējās atkritumu kravas�

Tā arī notika. Tālis Kreicums iestājās Arāja vadītajā ko�mandā, tūlīt saņemdams formas tērpu un ieroci, un sāka strādāt par �oferi, vai katru dienu bēdīgi slavenajos "zilajos autobusos" izvadādams komandas locekļus pa jau iepriek� sagatavotām "darba" vietām.

Pats viņ� nekad ne�āva. Parasti pat negāja skatīties, kas tur me�ā vai kādā gravā notiek. Sēdēja savā autobusā un lasīja grāmatu vai avīzi, vai arī turpat netālu vienkār�i pastaigājās. Jau pēc pirmajām akcijām, klausoties �āvienu trok�ņos un dzirdot likvidējamo cilvēku izmisuma pilnos kliedzienus, viņ� saprata, ka �ādā veidā tomēr nav iespē�jams tikt vaļā no tās nepatikas un naida, ko viņ� padomju varas gadā izjuta gan pret �o varu, gan tās vietējiem realizē�tājiem. Tas nebija īstais ceļ� un nebija arī pareizais līdzek�lis. Ja viņ� pirmajās reizēs bedres malā būtu ieraudzījis tur stāvam Svenu Eriksonu vai to Rīgas pilsētas Molotova ra�jona izpildkomitejas ierēdni, kas bija ieradies, lai ar pavēli par nacionalizāciju viņam atņemtu sirdij tik tuvo fordiņu, Tāļa Kreicuma sajūtas būtu stipri vien savādākas un �ajos �āvienu trok�ņos varbūt ari saskatītu kādu dziļāku jēgu, ta�u tagad� Tie visi bija sve�i ļaudis, kas viņam personiski neko sliktu nebija darīju�i.

Pēc kārtējās akcijas ļālis, krietni sadzēries un noguris, nez kāpēc nebrauca vis uz savām mājām Iļģuciemā, bet, no�licis busiņu Valdemārielas garā�ā, nesteidzoties devās uz veco dzīvokli Tērbatas ielā. Un domāja, ka pēc visa tā, ko viņ� bija redzējis un dzirdējis, nebūtu slikti ieiet du�ā, kār�tīgi nomazgāties, mēģināt visu to aizmirst un beidzot pēc krietni ilga laika atkal ielikties gultā ar Anitu�

Nodoms katrā ziņā nebija peļams, tas pat zināmā mērā viņā izraisīja tādu kā gai�u pacilātību, un viņ� gandrīz vai skrie�us uzlēk�oja ceturtajā stāvā, atslēdza durvis un klu�si aizgāja līdz lielajai viesistabai, domādams patīkami pār�steigt savu biju�o sievu�

Iegājis istabā, viņ� strauji apstājās, it kā nupat būtu pie�skāries kailiem elektrības vadiem. Viņ� jau zināmā mērā bija pieradis, ka, �eit ierodoties, �ad tad pie Anitas sastop te vienu, te citu vīrieti, bet, ka kādu dienu te ieraudzīs Ani�tu sava slepkavas Svena Eriksona apskāvienos� tas viņu burtiski �okēja. Visu ko, tikai ne to! No kurienes un kā te tas Svens atkal ir uzradies?! Vai tie�ām būs speciāli no Zviedrijas atbraucis pēc atliku�ās parāda daļas?! Tas �okēja tikpat spēcīgi kā Svena atkārtotā parādī�anās viņa dzīvē un Anitas sistemātiskā nespēja kārtējam pielūdzējam neko atteikt�

Kas tas ir par tik savādu, da�reiz pat prātam neaptve�ramu sievie�u vājumu? Un kas tas ir par vīrie�u stiprumu, kas mums liek atkal un atkal atgriezties pie tās, ar kuru ir bijis labi?

-�� Ei! Kas te notiek? - Tālis neganti iebļāvās. - Un tu - Sven! Nelieti! Atkal esi �eit ieradies apzagt un pavest manu sievu?!

Nav ko lieki stāstīt, ka arī Anitu un Svenu negaidītā Tāļa iera�anās viegli �okēja. Ta�u tomēr ne tik ļoti, lai viņi spēji sastingtu kā Bībelē aprakstītie sālsstabi. Attapās diezgan ātri - kā nekā viņi bija dzīves vētrās pamatīgi rūdīti ļaudis. Anita veikli atraisījās no Svena cie�ā apskāviena un pārme�to�i paskatījās uz biju�o vīru.

-�� Kāpēc nāc bez brīdinājuma? - viņa nesamulsusi prasī�ja. - Būtu vismaz piezvanījis pie durvīm!

-� Kad gribu, tad nāku! - Tālis atcirta un nikni paskatījās uz Svenu. - Nu kā - necerēji mani sastapt dzīvu?

-��� Tā ir, - Svens diezgan mierīgi apliecināja. - Esi izrādī�jies daudz sīkstāks nekā biju iedomājies.

-�� Tas tiesa, - Tālis apmierināts teica, izvilka no maksts pistoli, atslēdza dro�inātāju un iero�a stobru pavērsa pret abiem mīlniekiem. - Lūdzu, paejiet sāņus un apsēdieties uz dīvāna!

Ne Anita, ne Svens pat nepakustējās. Tikai nedaudz pār�steigti paskatījās uz pavēles devēju.

-�� Ko tu gribi darīt? - Anita manāmi drebo�ā balsī jau�tāja.

-�� Klausi, ko saku! - Tālis turpināja runāt stipri paceltā balsī. - Un jautājumus �eit uzdo�u tikai es! �igli!

�oreiz Anita ar Svenu paklausīja. Aizgāja līdz dīvānam, apsēdās un saspringti gaidīja, kas notiks tālāk.

Tālis paņēma krēslu, apsēdās iepretim un, joprojām tu�rot rokā pistoli, indīgi pasmīnēja.

-�� Redziet, cik tai dzīvītē raibi iet! - viņ� apmierināts sacī�ja. - Te viens bija iedomājies, ka mani ir nogalinājis. Bet nē! Vēlamais upuris negaidīti ir izrādījies dzīvs un tūlīt izlems sava slepkavas likteni! Bet pirms tam� Vai tad tu uz Zvied�riju neaizbrauci? Kāpēc? Nokavēji kuģi?

-�� Nē, uz kuģa tiku laikus, - Svens atbildēja. - Somu jūras līcī krievi mūs aizturēja, kuģi konfiscēja, bet pa�us ieslodzī�ja nometnē.

- Sven, tu nolādētais sve�ais zviedrs� Kāpēc tu atkal esi atvilcies uz �ejieni?

-�� Izbēgi?

-�� Ne glu�i. Viņi mūs piespieda Ļeņingradas pievārtē rakt tran�ejas. Kārtējā vācu uzbrukuma laikā mēs nokļuvām fri- �u gūstā.

-�� Un kas?

-� Nekas. Vēlāk vācie�i mūs atbrīvoja. Mēs nepārstāvējām nevienu no karojo�ajām pusēm.

-�� Vai kaut kādi papīri tev ir?

-�� Protams! Pase un vācu kara komandantūras izdota iz�ziņa, ka esmu Zviedrijas valsts pilsonis un līdz kara beigām nedrīkstu atstāt Tre�ā Reiha teritoriju.

-�� Ko tādā gadyumā tu drīksti darīt? - Tālis turpināja iz�jautāt, ta�u, tikko uzzinājis, ka Svens Eriksons ir bijis un, iespējams, arī pa�laik atrodas cie�ā kontaktā ar vācu oku�pācijas iestādēm, tā kā nedaudz aprāvās un nodomu viņu tepat no�aut meta prom.

Svens uzreiz pamanīja �o diezgan kraso Tāļa nodomu maiņu, uzreiz sajutās daudz dro�āk un saprata, ka varbūt arī �oreiz viņ� savu kādreizējo nelegālā biznesa partneri spēs uzvarēt.

-�� Tu prasi, ko es drīkstu? - Svens bargā balsī pārjautāja. - Daudz ko! Un tev par to nav nekādas daļas! Varu tikai pateikt� Varbūt es pildu kādu ļoti svarīgu vācu dro�ības dienesta uzdevumu�

Tālis Kreicums kļuva domīgs. Tad gandrīz vai nelaimīgs paskatījās uz Svenu, savā dvēselē atkal sajuzdams netīka�mu smeldzi.

-�� Sven, tu nolādētais sve�ais zviedrs� Kāpēc tu atkal esi atvilcies uz �ejieni?

-�� Es jau tevi saprotu, - Svens mierīgi atbildēja. - Mani redzēt tev nekādas patikas, protams, nav, ta�u� Man vien�kār�i citur nebija kur iet. Vairākus mēne�us gandrīz vai ne�pārtraukts bads. Sitieni un pazemojumi. Smags darbs gan lietū, vējā un sniegā. Un tad beidzot brīvība! Vācie�i nebija slikti, viņi pret mums izturējās normāli. Tad es atcerējos Anitu� Zināju, ka viņa ar tevi nav laimīga. Bet kas attiecas uz epizodi Bolderājas kāpās� Pats vien esi vainīgs. Man bija uzdevums - ja tu uzreiz neatdod visu parādu, man tevi ir jānogalina! Pats zini - �ādās lietās noteikumi ir ārkārtīgi

stingri! Neviens tevi nepiespieda iesaistīties mūsu kontra�bandas darījumos. Pats pieteicies! Naudas neesot! Bet, ja jau �o spēli sāki, tad arī vajadzēja spēlēt godīgi! Un ko ta�gad dari? Joprojām tirgojies ar cigaretēm un spirtu? Bet, ja esi armijas formā un tev ir ierocis, tātad acīmredzot kalpo kādā no vācu okupācijas dienestiem? Vai tas ir tikai piesegs taviem nelegālajiem darījumiem?

-�� Nē, Sven, nekādu nelegālu darījumu man vairs nav, - Tālis tāds kā noskumis atbildēja. - Viss legāli un pareizi. Bet kā pats domā..? Vai es tevi tagad drīkstu palaist vaļā nesodītu?

-�� Kāpēc tev mani vajadzētu sodīt? - Svens izsmejo�i pra�sīja. - Tie�i otrādi! Stingri ievērojot kriminālās pasaules likumus, man joprojām vajadzētu sodīt tevi! Jo rēķini kā gribi, bet tu savu parādu tā arī vēl neesi līdz galam atdevis! Ko darīt, Tāli? Mēs divi nopietni vīri, agrāk saistīti, tagad viens otru gribam sodīt. Tev ir vieglāk - rokās pistole. Ta�u tici, arī man tas nesagādātu nekādas milzu grūtības. Abi atrodamies jaunās varas varā. Un, galu galā, mums abiem ir viena sieviete. Blakus istabā guļ bērns - piereģistrēts kā tavējais, bet, iespējams, mans. Varbūt ļausim viņam izaugt lielam un savus savstarpējos rēķinus nokārtosim vēlāk? Vai varbūt vispār salīgstam mieru un mēģinām kaut kā �o karu pārdzīvot, lai pēc tam bez jebkādiem sirdsapziņas pārmetumiem katrs beidzot varētu atgriezties savās mā�jās?

-��� Es jau esmu savās majas, - Tālis sacīja un nodoma- ja, ka varbūt tā arī labi, ka pagaidām noslēdzam pamieru, ta�u to, ka viņ� mani mēģināja nogalināt, kā pēdējo suni apraka Bolderājas kāpu smiltīs, pēc tam atnāca uz �ejieni, paņēma naudu un piedevām vēl arī manu sievu� Sanāk pārāk daudz grēku, lai viņam tik viegli piedotu. Nē, Erik- sona kungs, tā tās lietas tomēr netiks kārtotas! Apsolu - agrāk vai vēlāk es tev atrieb�os! Un tā pamatīgi! Un tavu līķi neiekārpī�u vis mūsu dzimtenes baltajās smiltiņās, bet iesviedī�u atkritumu izgāztuvē! Es varu pagaidīt. Ne�kur man nav jāsteidzas un laiks, vismaz pagaidām, mums abiem rit vienādi.

Vispār nav jau slikti, es nodomāju, kārtējo reizi slimnīcas gultā pagriezdamies no vieniem sāniem uz otriem. Daudzo ievainojumu dēļ gulēt uz muguras bija tikpat kā neiespē�jami. Tas bija sāpīgi un ļoti nogurdino�i. Ta�u to kaut kā pārvarēju, saprazdams, ka viss varēja beigties arī nesalīdzi�nāmi sliktāk. Varēju jau būt beigts vai vismaz paralizēts. Tā ka beigu beigās varu pat priecāties - man kārtējo reizi ir paveicies.

Bet stop, Eriksona kungs! uzrunāju pats sevi. Padomā�sim nopietni - vai man dzīvē kaut kad tā pa īstam vispār ir veicies? Būtu jau labi, ja tā. Ta�u, kur ir mans tēvs? Kur māte? Kur mīļotā sieviete? Kur ģimene? Kur bērni? Kur tā mazā un tik daudzu cilvēku ilgotā ikdienas laimīte - darbs, kas tev patīk, un mājas, kur ir siltums, miers un mīles�tība?

Kāpēc daudziem tas viss ir, bet savukārt tik daudziem rio tā nav nekā? Protams, var jau teikt - pa�i vien esat vai�nīgi - neprotat dzīvot! Bet, ja tā pamatīgāk iedziļinās - ko tad galu galā nozīmē "prasme dzīvot"? Parasti �o jēdzienu uztveram ārkārtīgi vienkār�oti. Lielākajai daļai cilvēku �ī izslavētā "prasme" saistās ar spējām vairāk vai mazāk godī�gi raust naudu, izdevīgi apprecēties, taisīt profesionālo vai politisko karjeru vai da�ādu finansiālu mahināciju un spe�kulatīvu darījumu rezultātā censties sev iegūt to, kas pirms tam piederēja citiem.

Nekā krimināla! Bet nav arī nekādas morāles�

Un reti kuram ienāk prātā - un vēl retāk tas kļūst par mūsu apziņas dominējo�o pārliecību - ka prasme dzīvot izpau�as arī kā nesavtīga attieksme pret visu, kas notiek apkārt. Spēja pa�ēlot nosalu�u kaķēnu arī, protams, ir �ēl�sirdības izpausme, ta�u nesalīdzināmi augstāk vērtējama ikviena cilvēka spēja jebkurā dzīves situācijā palikt godī�gam, drosmīgam un palīdzēt tam, kam palīdzība nepiecie��ama. Es zinu - ne �īs spējas, ne godīgumu vai drosmi �o�dien nevienā lielveikalā nopirkt nav iespējams. Un, ja tie arī būtu kaut kur zemu nobāzti starp citām precēm, diez vai tiem daudzi pircēji atrastos.

Negaidīti asi iezvanījās telefons. Da�us mirkļus pagaidī�jis, cie�i satvēru aparātu.

-�� Es klausos!

-�� Edij! Kur tu esi? - māte satraukta prasīja. - Biju pie tevis aizbraukusi - durvis ciet! Zvanu - telefons klusē! Kas noticis?

-�� Ļoti patīkami, ka beidzot esi sākusi par mani uztrauk�ties, - es sacīju. - Tāpēc man tagad jāprasa tev - kas ir noticis?

-�� Ak! - māte smagi nopūtās. - Izskatās, ka mēs ar vīru �ķiramies.

-�� Kas par vainu?

-�� Mēs esam viens otram absolūti nepiemēroti! Esmu ļoti vīlusies.

-�� To jau varēja paredzēt, - es teicu. - Vai vēl neesi apjē�gu�i - visu mū�u tev totāli ņeveicas ne tikai ar vīriem, bet vispār ar vīrie�iem!

-�� Tā ir, dēls, - māte atkal smagi nopūtās. - Esmu tik nelaimīga�

-�� Tu labāk mazāk vaimanā, bet padomā� Kāpēc visi vīri no tevis bēg?

-�� Kā - kāpēc? - māte gandrīz vai sa�utusi iesaucās. - Tā�pēc, ka viņi ir nelie�i!

-��� Paklausies, muterīt, - klusi teicu. - Tu jau atceries - nekad tā īpa�i neesmu interesējies par mūsu ģimenes lie�tām. Ta�u tomēr - kā tur īstenībā ir bijis? Vai tie�ām tur jau no pa�a sākuma ir iejaukts arī kāds zviedru jūrnieks Svens Eriksons? Un kas tālāk? Vai mans tēvs Aksels ir viņa dēls? Un kas tas par Gustavu Eriksonu? Kas tie ir par Krei- cumiem, kas arī it kā ir mūsu radi?

-�� Es pati neko daudz nezinu, un tas pa�laik nemaz nav tik svarīgi, - māte izvairīgi pateica. - Kad vēl dzīvojām kopā, Aksels, protams, �o to pastāstīja, lai gan viņa radi mani absolūti neinteresēja! Jā, patie�ām tāds zviedru jūr�nieks Svens Eriksons ir bijis. Te Rīgā kādu laiku dzīvojis. Kas ar viņu noticis vēlāk, nezinu. Bet tavai vecmāmiņai no Svena piedzimst dēls Aksels - tavs tēvs. Kad viņ� appre�cas ar mani un �ai pasaulē savukārt parādies tu, pēc kāda laika Aksels no mums aizbēg, un tev es neko nestāstu par �o tavas asinsradniecības zviedru atzaru. Kur Aksels dzīvo pa�laik, tāpat nezinu. Tu ar viņu uzturi kaut kādus saka�rus? Kontaktējies?

-�� Nē. Nav bijusi nekāda vēlē�anās.

-�� Es jau saku - maita! Iespējams, �is Gustavs Eriksons ari ir no tās pa�as zviedru līnijas.

-�� Un kas tie par Kreicumiem? - turpināju interesēties.

-�� Aksels maz par viņiem runāja, it sevi�ķi par Tāli, kas oficiāli skaitījās viņa tēvs. Tikai vienreiz kaut kā izmeta, ka viņam ir bijis traģisks liktenis. Vēlāk es pati uzzināju� Jā�

-�� Kāds tiem Kreicumiem sakars ar mani? - neatlaidos.

-� Vistie�ākais! Piedod, dēls, bet man jāprasa - vai tev jau sācies atmiņas zudums? Esi aizmirsis, ka tavam tēvam Ak�selam uzvārds ir Kreicums? Un arī pats līdz pases saņem�a�nai saucies Edijs Kreicums? Un tikai tad es caur pazī�anos panācu tava uzvārda maiņu.

-�� Kāpēc?

-�� Ak, Edij� Tāpēc, lai tev būtu labāka dzīve! Tālis Krei�cums, kas oficiāli skaitījās Aksela tēvs, kara laikā bija vācu pusē un dienēja SD. Pēc kara krievi viņu noķēra, notiesā�ja un no�āva. Kā domā, vai padomju laikā tu varētu iegūt augstāko izglītību un taisīt diezgan labu karjeru, ja �eka uzzinātu, ka esi Tāla Kreicuma mazdēls? Varbūt nemaz ari neesi, ta�u papīros tā skaitījās! Tāpēc es �o faktu, kur vien varēju, visiem slēpu un arī tev neko nestāstīju.

-��� Bet kā pati par to uzzināji? - nepatīkami pārsteigts, jautāju. - Ja jau tēvs neko daudz nav stāstījis?

-�� Ta�u tik daudz jau tomēr pateica, - māte atbildēja. - Vi�ņam pa�am Tāļa Kreicuma pagātne nodarīja lielu skādi, un viņ� nespēja realizēt visus savus nodomus.

-� Un kas bija tēva māte? - ieinteresēts turpināju iztaujāt. - Mana vecmāmiņa�

-�� Viņa saucas Anita Kreicuma. Mū�a lielāko daļu strādā�jusi slimnīcā par medmāsiņu. Nekādu lielo interesi par sava dēla Aksela dzīvi un mīlas gaitām nav izrādījusi. Tāpat arī ne par mani, ne tevi. Tikai vienreiz satikāmies un tad viņa man arī pastāstīja par to zviedru Svenu, Tāli un Akselu.

-�� Baigi sare�ģīti, - diezgan vēsi konstatēju. - Kā domā - �ī Anita Kreicuma ir vēl dzīva?

-������� Nezinu. �odien viņai vajadzētu būt ap astoņdesmit as�toņiem gadiem. Bet stipri �aubos. Ja būtu dzīva, viņai ta�u kaut vecumā vajadzētu uzrasties vēlmei beidzot redzēt, kāds izskatās viņas mazdēls!

-������� Savādi, - es teicu. - Parasti tā nenotiek. Tur ir jābūt kādam iemeslam.

-������ Nopietns iemesls var arī nebūt, - māte iebilda. - Pirm�kārt - visai ticams, ka bez tevis viņai ir arī citi mazbērni. Bet otrkārt� Kāpēc pats līdz �im tā pa īstam neesi intere�sējies par visiem saviem iespējamiem radiem? "Mani tas ne�interesē!" tu parasti atbildēji. Un arī man Aksela radi bija vienaldzīgi. Bet varbūt da�reiz tomēr der painteresēties? Kaut vai tāpēc, lai mēs �ai pasaulē nejustos tik vientuļi.

-������� Vai tāda jūties? - es prasīju. - Un ja tā, vai bija vērts vairākkārt precēties?

-������� Tādā sakarā tu vari jautāt pats sev, gan man - vai vis�pār ir vērts dzīvot?

-�� Un kā? - drūmi iesmējos. - Vai ir vērts?

-������� Grūti pateikt, - māte atbildēja. - Dro�i zinu tikai vie�nu - notiek visādas sliktas lietas. Un visbie�āk tie�i radu un vistuvāko cilvēku starpā. Ar tevi viss ir kārtībā?

-������ Nekas nav kārtībā, - es pateicu. - Pa�laik atrodos slim�nīcā.

-�� Kas tev notika?

-�� Mani sa�āva.

-������� Brīnos, ka tas noticis tikai tagad, - māte bez īpa�a sa�traukuma sacīja. - Kā jūties?

-������� Tā nekas. Iztikt var. Tikai mazliet savādi, ka mani sa�āva kaut kāds tur Gustavs Eriksons. Varbūt tas arī ir viens no tā zviedru atzara?

-�� Es jau to minēju. Man vispār zviedri nepatīk.

-������� Ja Anita Kreicuma ir tēva māte, tad viņ� nekāds tīrs zviedrs nemaz nav. Un es vēl mazāk.

-������� Tā jau laikam ir, - māte lēnīgi piekrita. - Ko tev aiz�vest?

-�� Neko. Te visu var dabūt uz vietas.

-�� Tad jau labi, - māte sacīja un beidza sarunu.

Bet varēja arī tik ļoti nesteigties, rūgti nodomāju. Būtu vismaz painteresējusies, kur tad esmu sa�auts - vai galvā,

vēderā, kājās, mugurā? Varbūt esmu paralizēts un ne uz kādu slimnīcā eso�o kafejnīcu vai veikalu nemaz nevaru aiziet? Bet tā dzīvē diem�ēl ir iekārtots - katrs vispirms rū�pējas par sevi un tikai pēc tam par citiem. Un Kristīne par mani arī neliekas ne zinis. Kas nu kas, bet viņa gan man varēja piezvanīt! Bet varbūt arī zvanīja? Aparātam bija no�sēdu�ās baterijas un tās tikai �orīt uzlādēju. Pats piezva�nī�u. Un beidzot jāaiziet uz sievie�u palātu aprunāties ar to Gustava Eriksona pamatīgi sadauzīto Salliju. Dro�i vien būs jau atlabusi.

Interesanti� Kā kaut kāds tur zviedrs Svens Eriksons kādreiz ir ienācis latvie�u vidē? Ta�u ko tur daudz brīnīties? Jūrniekiem katrā ostas pilsētā ir sava draudzene. Acīmre�dzot mana vecmāmiņa Anita Kreicuma ar nekādu augsto morāli apveltīta meitene nav bijusi. Un ļoti labi! Ja būtu baigi godīgā, es nebūtu radies. Bet vispār� Kāda man daļa par to, kas noticis agrāk? Vai man tik tālā pagātnē jāska�tās? Jādzīvo �odien un labākajā gadījumā varu atcerēties, ka$ ar mani un pasauli ir noticis vakar, bet kam man tāds Tālis Kreicums, Anita un Svens? Ja arī uzzinā�u par viņu dzīvēm un likteņiem ko vairāk, vai manā dzīvē daudz kas izmainīsies? Nekas! Pulksteņi tāpat no man atvēlētā mū�a lēni, bet neatlaidīgi atskaldīs atvēlētā laika gabaliņus, līdz zobratiņi būs nodilu�i un pulkstenis apstāsies.

Paņēmu mobilo un uzspiedu Kristīnes numuru. Viņa neatsaucās. Pēc zināma laika signāli beidzās. Da�as minū�tes pagaidīju, tad zvanīju vēlreiz. �oreiz Kristīne, acīmre�dzot pirms tam krietni padomājusi, nolēma ar mani tomēr runāt.

-�� Sveiks, Edij! - viņa teica. - Beidzot mani atcerējies?

-�� Es tevi nekad neesmu aizmirsis, - sacīju. - Kur tu to rāvi?

-�� Tavā klusē�anā.

-� Tā slikti sanāca, - es paskaidroju. - Negaidītu apstākļu sakritība.

-�� Pats esi teici - apstākļus, kādos nokļūstam, pa�i vien veidojam.

-�� Neatceros, kad to būtu teicis. Tik lielas muļķības pa�rasti nerunāju.

-�� Tātad es esmu tā muļķīte? - Kristīnes balsī varēju just tādu kā apvainojumu.

-�� Nē, Kristīn, kāpēc uzreiz tā? Tu esi gudra meitene.

-�� Izskatās, ka tomēr ne visai.

-�� Kāpēc �aubies?

-�� Man nevajadzēja ar tevi sasieties, - Kristīne pateica un tagad viņas balsī jau bija saklausāms slikti slēpts niknums. Tas mani pārsteidza.

-��� Mēs nemaz tik cie�i neesam sasēju�ies, - es atgādinā�ju. - Jebkurā brīdī viens otram varam pagriezt muguru un nekādas asaras par to nebirdināt.

-�� Bet es raudāju, - Kristīne sacīja.

-�� Kāpēc? - tūlīt prasīju. - Kas par iemeslu?

-�� Un tu vēl prasi?! - Kristīne atkal neslēpa patiesu vai uzspēlētu sa�utumu. ,

-��� Kādēļ gan ne? Kristīn! Kas noticis? - pārsteigts vai�cāju.

-�� Manām asarām iemesls biji tu, - viņa atbildēja. - Zel, ka izrādījies tik slikts.

-�� Es - slikts?! - neticēju savām ausīm. - Ko es tev sliktu esmu nodarījis? Iepriek� visu laiku mani slavēji, apbrīnoji un, kā pati ne vienreiz vien apgalvoji, arī neprātīgi mīlēji. Mums nebija tādas satik�anās reizes, kad tu nebūtu atklā�tā tekstā izteikusi vēlē�anos ar mani pamīlēties. Vai tagad gribē�ana pārgājusi?

-�� Tu, Edij, visu būsi pārpratis, - Kristīne sacīja. - Es tev nekad neesmu atzinusies mīlestībā. Nekad neesmu izjutusi ne mazāko vēlē�anos ar tevi likties gultā. Tu man esi daudz par vecu. Ja atklāti - ar tevi da�reiz satikos tikai pateicī�bā par to notikumu Daugavmalā. Tā ka, Edij Ērikson, esi godīgs pret sevi, esi vīri�ķīgs un beidzot atceries, ka pats visu laiku man nekaunīgi uzbāzies ar neķītriem priek�li�kumiem, par mīlē�anos vien runāji, līdz beidzot, ar laivu pārvedis pāri ezeram, mani brutāli izvaroji! Atceries, kā es tev lūdzos to nedarīt, kā raudāju, kā izmisumā un dziļā pre�tīgumā saucu pēc palīdzības, bet tu� Edij! Tu izturējies kā pēdējais nelietis! Es tevi ienīstu!

Pamatīgi pārsteigts to visu klausījos un nekādi nespēju saprast - vai tie�ām viņa to saka nopietni? Kaut kā tā bija sagadījies (varbūt redzot un pārdzīvojot savas mātes diez�gan vaļīgo dzīvesveidu), ka man par sievietēm bija izveido�jies ne pārāk labs iespaids, ta�u, ka tik krasi savā uzvedībā un atklātā ļaunumā var pārvērsties vēl tik jaunas meitenes domā�ana, raksturs un izturē�anās�

-�� Kristīn, piebremzē! - spēji uzkliedzu. - Tu apjēdz, ko runā? Vai tev ar prātiņu viss kārtībā?

-� Neuztraucies! - Kristīne nepatīkami iesmējās. - Bet tev gan tūlīt būs jāsāk domāt�

-�� Par ko? - nojauzdams ko nelabu, ātri prasīju.

-�� Esmu iesniegusi policijai ziņojumu�

-�� Kādu ziņojumu?

-�� Ka esi mani izvarojis!

-�� Ko?! - vēl lielākā pārsteigumā iekliedzos.

-�� Es ta�u tevi jau brīdināju! - Kristīnes balsī tagad jau skanēja atklāti draudi. - Atceries! Kad biji mani izvarojis, tu vēl krietnu laiku domāji - nogalināt mani vai ne? Tad tomēr ap�ēlojies, tikai nobrīdināji, ka nogalināsi tad, ja ar attiecīgu ziņojumu vērsī�os policijā. Bet es neesmu nobiju�sies! Man ir labi sargi - tēvs, māte un draugs Ri�ards. Tā ka tagad no soda tev neizbēgt!

-�� Kristīn, kāpēc tu to dari? - vēl joprojām pamatīgi pār�steigts prasīju. Līdz tam biju pieradis katrā noziedzniekā un vispār jebkura cita cilvēka rīcībā atrast kaut kādu loģis�ku pamatojumu, lai gan zināju, ka bie�i rīkojamies arī neko prātīgu nedomājot, iespējams, tikai mums vēl īsti neapjēgtu impulsu vadīti, ta�u to, kā tobrīd uzvedās Kristīne, es ne�sapratu.

-�� Tu prasi - kāpēc? - Kristīnes balsī skanēja nicinājums. - Es tev atriebjos!

-�� Stulbā draņķe! - nikni iesaucos. - Par ko tu man at�riebies?

Kristīne diezgan ilgi klusēja, es varēju tikai dzirdēt, kā viņa skaļi, varbūt tāpat pamatīgi uztraukusies smagi elpo, līdz saņēmusies klusināti pateica: - Tāpēc, Edij, ka mani nemīlēji. Es būtu jutusies ļoti lepna, ja tu vismaz gadu būtu bijis mans draugs - ļoti tuvs draugs. Bet tu �o tuvību ne�gribēji. Tev mani kaut kas nepatika, un diez vai tā bija ti�kai mana jaunība. Un tad, kad tik kolosāli pamīlējāmies, kad tev pateicībā vēl ilgi pēc tam vajadzēja turpināt mani skūpstīt, glāstīt un sacīt visbrīni�ķīgākos vārdus, tu vienal�dzīgs piecēlies un gāji prom. Tu mani pameti, Edij! Vai pats to neapjēdz? Iespējams, tu nemaz tā īstenībā nedomāji, ne�gribēji, varbūt vienkār�i vēlējies tikai pastaigāties, varbūt aiziet paskatīties, kāpēc visu dienu tur tik �ēli rej suns� Ta�u tu mani atstāji, jā, kaut uz piecām vai desmit minū�tēm, kaut ne pavisam, kaut tikai uz vienu stundu, bet tu pazudi, un es me�ā paliku viena�

-�� Nu un tad? - es jautāju. - Vai tāpēc ar tevi notika kas slikts?

-� Jā, Edij, es jutos pazemota� un prasti izmantota.

-�� Tās ir pārāk smalkas dvēseles trīsas, - es sacīju. - Tu patiesībā tāda neesi. Tu esi daudz prastāka, stingrāk ņe�mot, pat diezgan primitīva. Tevī pa�laik dominē galveno�kārt visvienkār�ākie' instinkti un tas, ka tagad esi izdomā�jusi pasaciņu par savu izvaro�anu, to tikai apstiprina. Mani nepatiesi apsūdzot smaga kriminālnozieguma izdarī�anā, ne es tevi, bet tu pati sevi pazemo! Kristīn! Tas ir vairāk nekā no�ēlojami!

Vairs nejuzdams ne mazāko vēlē�anos' sarunu turpināt, rupji nolamājos un atslēdzu telefonu.

Vēlāk izrādījās, ka Kristīne, paklausot sava drauga Ri�ar�da ieteikumam, �o sarunu bija ierakstījusi kasetē, pirms tam gan nodzēsusi beigu daļu, kur viņa man paskaidro, kāpēc ar izdomāto ziņojumu vērsusies pie tiesībsargājo�ām iestādēm.

"Tāpēc, Edij, ka mani nemīlēji!"

Es zināju, ka tas daudzām sievietēm patie�ām var izrā�dīties ārkārtīgi svarīgs iemesls, kas var pamudināt izdarīt visnekrietnākās nelietības, slepkavību ieskaitot. Taisnības labad gan jāsaka, ka izdomātas apsūdzības izvaro�anā to�mēr gadās reti un to parasti dara vai nu patie�ām dziļa nai�da pārņemtas sievietes, vai arī tās, kas savas attiecības ar vīrie�iem balsta galvenokārt uz seksu. Tiklīdz �ai parastajā procedūrā notiek kādas neparedzētas izmaiņas vai vispār tā tiek pārtraukta, uzreiz traģēdija klāt!

Tā domādams, atkal atcerējos sievieti, kuras dēļ (nu tā - nosacīti) atrados �ai slimnīcā. Kristīnes pavēstītais manī iz�raisīja ne tik daudz bailes par gaidāmajām nepatik�anām, bet vairāk gan dziļu no�ēlu par ārēji tik jaukas meitenes pre�tīgo rīcību. Un vēl atcerējos diezgan neparasto sakritību - mana pazī�anās ar Kristīni sākās pēc viņas izkliegta palīgā sauciena Daugavmalā, bet, kad nolēmu attiecības ar viņu pārtraukt, tūlīt me�a otrā pusē sadzirdēju kādu citu sievie�ti saucam palīgā� Kāpēc tā notiek? Un kāpēc es, vienmēr atsaucoties, tūlīt arī skrienu? Ta�u varbūt �oreiz - vismaz pārmaiņas pēc! - iepazī�anās ar �o palīdzības lūdzēju man beigu galā tomēr izrādīsies daudz patīkamāka?

Vairākas sievie�u palātas atradās ķirurģiskās nodaļas garā gaiteņa vidū. Pirmajā palātā neviena viņai līdzīgas ne�bija. Otrajā tobrīd atradās tikai viena veca tantiņa, bet, kad atvēru tre�ās durvis, gultā pie loga ieraudzīju sievieti, kas maz atgādināja to dziļu līdzjūtību izraiso�o nelaimes �upi- ņu, kas toreiz, ierāvusies izdemolētās istabas kaktā, tupēja uz grīdas un aizelsdamās skaļi raudāja.

Tūlīt varēja redzēt, ka sieviete ir jau pamatīgi atkopu- sies. Viņas mazā ieapaļā seja ar reti sastopamām lielām acīm un biezām (ļoti erotiskām!) lūpām bija svaiga un sav�dabīgi skaista. Dabiski blondie mati izlaisti līdz pleciem un visu viņas trauslo augumu sedza viegli iesārts, pūkains un acīmredzot arī dārgs mājas halāts.

Sieviete lasīja �urnālu "Santa", un viņas seja man uzreiz atgādināja slaveno amerikāņu kinoaktrisi Odriju Hepbernu no kinofilmas "Romas brīvdienas" - princesi, kas uz brīdi izmukusi no savas pils. Un es - Gregorijs Peks, kam tagad �ī debesbrīni�ķīgā zviedru karaļnama atvasīte jāpasargā no �ādām tādām dzīves nepatik�anām.

-�� Atvainojiet, - klusi pateicu un nesteidzīgā gaitā devos viņas virzienā.

Sieviete nolika �urnālu un ieinteresēta paskatījās uz mani.

Divas pārējās palātas iemītnieces tūlīt piecēlās un izgāja laukā. Ceturtā, kuras gulta atradās vistuvāk palātas dur�vīm, palika guļam. Visām, izņemot "manējo", uz galdiņiem vāzēs stāvēja ziedi.

Piegāju klāt un, viņu sveicinot, viegli palocīju galvu.

-�� Lai tev, Sallij, �ī ir laba diena! - es teicu. - Un visas nākamās arī.

- Lai tev, Sallij, �ī ir laba diena! - es teicu - Un visas nākamās arī.

-������� Paldies, - viņa pārsteigta sacīja. - Kas jūs tāds esat? Pēc daktera tā kā neizskatītos�

-������� Tā arī ir, - piekritu. - Parasti es izskatos pēc rūdīta bandīta. Nu, varbūt mazliet augstāk - pēc kāda ne�ēlīga reketieru brigadiera.

Sallija mani cie�i noskatīja no galvas līdz kāju galiem.

-������� Jā� - viņa gari novilka. - Sprie�ot pēc auguma un iz�skata� tā ari varētu būt.

-�� Bet diem�ēl nav, - es teicu. - Kā pa�laik jūties?

-������� Tīri labi, - viņa atbildēja. - Rīt mani izraksta. Ta�u kāda jums par to varētu būt interese?

-������� Tā ir dabiska vīrie�a interese par skaistu sievieti, - es paskaidroju. - Nekas krimināls.

-�� Kāpēc jūs mani uzrunājat uz "tu"?

-�� Vai tas tevi apvaino?

-�� Ne glu�i. Un tomēr.

-������ Nepatīk? Sallij! Beidz muļķoties! Pat nepazīstamu uzrunāt uz "tu" ir visdraudzīgākais uzrunas veids un tikai pārspīlēti smalkas dāmas un kungi to var uztvert kā kaut ko aizskaro�u. Bet es, labi vai slikti, tik smalks neesmu. Ceru, ka tu ari ne.

-������ Savā uzvedībā būt smalkam - vai tad tas ir kas slikts? - sieviete jautāja.

-������ Nekādā ziņā, - es teicu. - Slikti ir, ja tam pie�ķir pārāk lielu nozīmi.

-������ Visam, kas ar mums notiek, ir kaut kāda nozīme, - sie�viete sacīja un turpināja mani uzlūkot ar neslēptu pārstei�gumu. - Ko jūs no manis gribat?

-������ Atnācu vienkār�i papļāpāt par dzīvi, - paskaidroju, pa�ņēmu krēslu un apsēdos viņai blakus. - Vai nav garlaicīgi? Skatos, neviens pie tevis nav nācis. Vismaz vīrietis ne. Ja būtu kāds bijis, uz galdiņa vāzē vajadzētu atrasties kaut kādiem ziediem. Bet galdiņ� stāv tuk�s. Vāzi arī neredzu. Kas par lietu? Ne vīra, ne mīļākā nav?

Sieviete turpināja pārsteigta uz mani skatīties, ta�u �ai skatienā nevarēja manīt nepatiku. Tikai interesi.

-������� Vai jums ne�ķiet, kungs, ka esat atklāti nekaunīgs? - viņa bez jebkādām dusmām jautāja.

-������� Nē, kundze, man ne tuvu tā ne�ķiet, - mierīgi atbildē�ju. - Ar pārāk lielu kaunīgumu neviens dzīvē tālu nav ticis.

Tāpat kā ar sirds �ķīstību, godīgumu, atklātību, visu morālo normu ievēro�anu, pieticību, uzticību vai ticību Dievam. Tas viss varbūt noder tikai garīgi ļoti vājiem cilvēkiem, kuri jau ģenētiski ir ieprogrammēti dzīves neveik�mēm. Un tad viņu vienīgais attaisnojums arī ir lepo�anās ar savu sirds �ķīstību, godīgumu, morāli un uzticību laulātajam draugam, kas pa�tiesībā vienkār�i ir bailes zaudēt to, kas jau iegūts. Nevienam neienāk prātā, ka ļoti bie�i kaut ko zaudējot mēs ne vienmēr paliekam glu�i be�ā. �o to arī iegūstam un nekas, ja tas izrā�dās kas īslaicīgs. Bet kas tad �ai pasaulē vispār ir mū�īgs?

-�� Vai patie�ām nekas? - sieviete neticīgi jautāja.

Es iesmējos.

-� Var jau teikt, ka mū�īgas ir cilvēka cie�anas un ilgas, zvaig�ņu mirdzums debesīs vai mīlestība. Ta�u tas viss mūs ikdienā maz skar.

-� Patie�ām? - sieviete neticīgi iesaucās. - Vai tad jūs �eit slimnīcā neatrodaties tikai tāpēc, ka jūtat kādas fiziskas cie�anas? Un ko jūs teiktu, ja pēk�ņi debesīs pārstātu mir�dzēt zvaigznes? Un kā justos, ja tikpat negaidīti no mūsu dzīves pazustu arī mīlestība?

-�� Par to mēs varētu tikai priecāties, - es nopietni atbil�dēju. - Tas vispār cilvēcei būtu milzīgs ieguvums. Domāju, tu pati zini, kāpēc. Vismaz �īs slimnīcas ķirurģiskajā nodaļā atrastos uz pusi mazāk pacientu.

-� Vai arī jūs te nebūtu? - sieviete jautāja. - Jūs esat cietis nelaimīgas mīlestības dēļ, un tikai tāpēc jūsos pa�laik vir�mo tāds nepatīkams dzīves rūgtums?

-� Ar mani ir mazliet citādāk, - es teicu. - Starp citu, man pret dzīvi nav nekādu iebildumu. Pret cilvēkiem gan.

-�� Vai tas nav viens un tas pats?

-�� Ne glu�i.

-� Kas ar jums noticis? - viņa painteresējās. - Veu salauzāt kāju?

Atkal iesmējos.

-�� Kāju ne! Kāda jauna sieviete salauza manu sirdi�

Sallija pasmaidīja.

-�� Vai gadījumā neesat dzejnieks?

-�� Nē. Vienīgi da�reiz, domājot, ko cilvēki cits ar citu dara, uznāk tāda smeldzīga dvēseles sāpīte� Un kļūstu

melanholisks. Bet tad sapurinos, daudz kam atmetu ar roku un turpinu darīt to, kas man patīk un ko es gribu.

-�� Bet visu jau nevar, - Sallija atgādināja.

-������� Visu nemaz nevajag. Tikai to, lai kāds labums no tā tiktu arī citiem.

Sieviete lēnām piecēlās sēdus un atkal cie�i uz mani pa�skatījās.

-������� Nē, nopietni, - viņa teica. - Kas jūs tāds esat un kāpēc atnācāt, kā pirmīt teicāt, papļāpāt par dzīvi tie�i ar mani?

-�� Vai tas tev ir nepatīkami? - pajautāju.

-�� Nē, to es neapgalvotu. Vispār interesanti. Un tomēr?

-������� Tu mani patie�ām vairs neatceries? - prasīju. - No�pietni?

Viņa lēnīgi vairākkārt noraido�i pakratīja galvu.

-�� Nopietni. Mēs jau esam kādreiz tiku�ies?

-�� Jā, Sallij, - es pateicu. - Turklāt vēl pavisam nesen.

-������� Kur? Kad? - viņa ātri prasīja. - Un kā tu zini manu vārdu?

-�� Vispirms atbildi - tavā dzīvē ir biju�i daudzi vīrie�i?

Sallija brīdi domāja, acīmredzot ne tikai par to, vai uz �o

jautājumu atbildēt, bet, iespējams, arī par to, kā viņai vis�pār pret mani izturēties, ko atjauties, ko runāt. Bet, ja viņa par to patie�ām domāja, tad acīmredzot es ar savu uzspēlēti vaļīgo uzvedību un runā�anu viņā tomēr kaut kādu interesi bū�u izraisījis.

-������� Kāpēc biju�i? - viņa tā kā mazliet pat apvainojusies atbildēja ar pretjautājumu, laikam nolēmusi, ka nekādu liekulības teātri nespēlēs un man atklāsies tāda, kāda pa�tiesībā arī ir. - Vai es izskatos pēc nevainīgas mūķenes? Pēc tādas, kurai nevar būt neviena pielūdzēja?

-������� Par to nemaz ne�aubos, - es teicu. - Neskatoties uz to, ka atrodies slimnīcā, tu izskaties kolosāli! Kā tas tev izdodas?

-������� Pie manis bija atnākusi māsa un atnesa veselu somu ar kosmētiku, - viņa paskaidroja.

-�� Bet kur tad vīrie�i?

-������� Nevienu vairs negribu redzēt! - viņa nedaudz pārvēr�stā balsī paziņoja. - Ja pateik�u, ka visi vīrie�i ir pēdējie maitas, tu ta�u ari uzreiz apvainosies, vai ne?

-�� Saki dro�i! Es neapvaino�os. Tāpat kā ne jau lielākā daļa nojums uzreiz apvainojas, ja kāds pasaka, ka visas sie�vietes ir maukas.

-�� Tas tomēr ir nepatīkami, - Sallija atgādināja.

-�� Nedomāju vis, - es iebildu. - Sievie�u vairākums �o ap�zīmējumu dro�i varētu uzskatīt kā visaugstākās uzslavas cienīgu.

-�� Labāk �ādus jautājumus neapspriedīsim, - Sallija ie�rosināja. - Atgriezīsimies pie tā� Kur tad mēs jau kādreiz varējām būt tiku�ies? Vai jūs kaut ko nejaucat?

-�� Nekādā ziņā, - es apgalvoju. - Bet pirms atbildu� Lū�dzu, beidzot pārstāj mani uzrunāt ar to atsve�ināto "jūs"! Mēs atrodamies slimnīcā, abi esam kaut ko smagu pārdzī�voju�i, izjutu�i sāpes un izmisumu un velns sazina, ko vēl! Tad kāpēc mums tagad,te vajadzētu runāt un uzvesties, it kā neatrastos vis drūmā cie�anu namā, bet gan kādā aug�stākās sabiedrības kokteiļu vakarā!

-�� Patie�ām, - Sallija piekrita. - Tātad� Tu mani pazīsti?

-�� Nepazīstu, - atbildēju. - Tāpēc jau arī esmu �eit at�nācis.

-�� Ko tu gribi? - Sallija prasīja. - Iepazīties?

-�� Jā, arī to. Bet galvenokārt� Vai izmeklētājs pie tevis jau bija?

Tagad Sallija jutās vēl vairāk pārsteigta un to nemaz ne�slēpa.

-�� Kāds izmeklētājs?!

-�� Visparastākais, - es paskaidroju. - No policijas. Un tas būs neatkarīgi no tā, vai par sava vīra Gustava Eriksona brutālo uzvedību uzrakstīsi par viņu oficiālu iesniegumu, vai ne.

Sallija strauji pagrieza seju pret logu, ilgi domīgi klusē�ja, tad lēnām atkal pagriezās pret mani. Viņas lielajās acīs un sejā kaut kas bija izmainījies. Diez vai tās bija sāpes, ko varēja izraisīt nupat vēlreiz pārdzīvotās atmiņas par pa- gāj�nedēļas dramatiskajiem notikumiem viņas mājā. Visti�camāk, tas bija atspulgs tam, ko viņa vēlējās vispār izsvīt�rot no savas dzīves. Bet tas nevilkās ilgi. Pagāja da�i mirkļi un seja atkal kļuva gai�āka, bet acīs parādījās iepriek�ējais mirdzums.

-�� Ak, Dievs! - viņa priecīga nopūtās. - Tas esi tu?! Mans glābējs?!

-�� Jā, Sallij, - es apstiprināju. - Tā diena man vispār bija piedzīvojumiem pilna.

-�� Piedod! - viņa patiesi palūdza un maigi pieskārās ma�nai rokai. - Es toreiz biju tik ārkārtīgi satriekta, apdullu�si, man tik ļoti sāpēja� Un bailes, �ausmīgas bailes� Tās mani burtiski paralizēja - spēju vien kliegt. Un pēk�ņi pa�rādījās kāds vīrietis� Tas biji tu, ja? Es neatcerējos seju, atminējos tikai, ka viņam mugurā bija sarkans krekls. Kad jau biju ieskrējusi me�ā, dzirdēju atskanam vairākus �ā�vienus. Loģiski nodomāju - tie ir tēmēti man. Ta�u� tas tā nebija?

-� Jā, Sallij. Tie bija domāti man.

-Un..?

-�� Nekas briesmīgs. Neuztraucies! Ja patronas būtu pie�lādētas ar renkuļiem� tad nu gan. Es tagad jau atrastos Lā�upes kapos.

-� Ak, Dievs! Tu uz mani dusmojies?

-�� Sallij! Par ko? Es dusmojos pats uz sevi! Pieļāvu nepie�dodamu profesionālu kļūdu. Notriecis viņu zemē un pama�tīgi apdullinājis, ar to apmierinājos un viņam neatņēmu ieroci. Bet tobrīd mani vairāk uztrauci tu! Man vispirms vajadzēja tevi dabūt tālāk no viņa un tāpēc par bisi aiz�mirsu�

-� Tātad iznāk, ka manis dēļ� - viņa pamatīgi samulsa un atkal izskatījās nelaimīga.

-�� Nē, Sallij, ne tevis dēļ! - es sacīju. - Cilvēka ļaunuma dēļ. Starp citu, kas viņ� tev tāds ir? Vīrs?

-� Jā, - viņa apliecināja. - Vīrs�

-�� Kas jums tur īsti notika? - es prasīju. - Kāpēc viņ� tevi sita? Vai tie�ām gribēja nogalināt? Un, ja tā, ko tādu biji izdarījusi?

Sallija atkal krietnu laiciņu klusēja, pēc tam skumji pa�smaidīja, atlaida manu roku, drīz guļus stāvoklī atlaidās arī pati un klusēdama skatījās baltajos palātas griestos.

Nupat uznāk tādas kā nelielas �aubas - kāda velna pēc man �ajā stāstā par sevi un Kristīni vajadzētu vēl iepīt kād�reiz Latvijā nejau�i ieklīdu�o zviedru jūrnieku? Vai neva�rētu iztikt bez viņa? Bet viņ� te bija un tie�i tāpēc tagad esmu arī es. Visai ticams, ka Svens ir mans vectēvs - nekad neredzēts un neiepazīts, ta�u viņam, tāpat kā daudziem tā laika latvie�iem, ir bijusi piedzīvojumiem pārbagāta dzīve un atmiņas - gan skaistas, gan pretīgas - ko paņemt līdzi, kad vajadzēs aizvērt aiz sevis �īs pasaules vārtus.

Un vēl! Nemaz nav slikti �ad tad tomēr atcerēties savus tālākos priek�te�us, jo viņi ir tie jau mazliet sarūsējo�ie ķēdes posmi, kas ar dzfvības saknēm cie�i savieno pagātni ar �odienu. Tā ir mūsu nepārtrauktība. Ta�u lielākā daļa cilvēku neko daudz nezina, kas bijis pirms viņiem. Labi, ja zinā�anas par iepriek�ējām radu paaudzēm sniedzas līdz vecvecākiem. Bet kas tālāk? Nevajag? Varbūt. Ta�u man tomēr gribējās �o to uzzināt vairāk, it sevi�ķi vēl tāpēc, ka, ne tikai pateicoties biju�ajam zviedru kontrabandistam, esmu tapis dzīvs, pavisam nesen atrados arī par mata tiesu no nāves� Tāpēc vairs nebrīnos - pagātne itin bie�i kā visu paspēlējis kār�u spēlmanis mūs negaidīti sagrābj un nelai� vaļā, cenzdamies kaut nieka tiesu atgūt no tā, kas sen jau paspēlēts.

Bet rulete turpina griezties, sudraba lodīti uzmezdama te uz sarkano, te melno spēles laukumiņu. Tikai tā nekad neapstāsies tie�i tur, kur biji cerējis.

Un arī tas ir visai neparasti, pat pārsteidzo�i, ka �odien jau tik tāla pagātne joprojām �ad tad traģiski spēj ietekmēt daudzu cilvēku likteņus. Un kas vēl bēdīgāk - mēs nekad nevaram simtprocentīgi dro�i paredzēt, no kurienes mums jebkurā dzīves brīdī var uzbrukt jauna nelaime. Starp citu, glu�i tāpat kā negaidīta laime.

"Viss Dieva rokās", mēdz teikt. Bet tā nu tas nav. Kaut kas ir arī mūsu rokās. Vismaz itin bie�i. Izskatās, ka visi mūsu mū�a galvenie notikumi ir jau ieprogrammēti un ie�kodēti mūsu pa�u prātiņos, tieksmēs un vēlē�anās kādam darīt ko labu vai sliktu.

Ko tad mēs brīnāmies, ja izmisuma brī�os gribam pakār�ties? Ja jūtamies dzīves apkrāpti un pazemoti? Un ienaid�nieku ir vairāk nekā draugu? Un kāpēc �ampanietis dzirk�stī citu glāzēs, bet tavējā ir tikai krāna ūdentiņ�? Un kāpēc neviena skaista sieviete uz tevi pat nepaskatās? Un tavā makā ir tikai da�i santīmi? Kāpēc tu nekad neuzcelsi māju? Nekad neiestādīsi koku? Nenositīsi �ūsku? Tu to nezini? Tūlīt pateik�u. Lai to visu varētu izdarīt, tev tā �ūska vis�pirms ir jānosit sevī�

Svens jau kuro reizi piegāja pie bērna gultiņas un domī�gi raudzījās uz tur smaidīgi guļo�o puiku. Svens nezināja un arī nevarēja zināt, kādas īstenībā pirms pusotra gada ir biju�as Anitas un Tāla Kreicuma intīmās attiecības un cik regulāri tās notiku�as, tāpēc viņam tomēr nācās diezgan grūti, varbūt pat neiespējami ar skaidru prātu pieņemt, ka �is mazais radījums patie�ām ir viņa dēls. Vai nu tie�i tā būs bijis, ka toreiz, atgriezies no Tāla "nogalinā�anas" Bol- derājas kāpās, un tad arī tikai vienreiz sagrēkodams ar Ani�tu,. viņa uzreiz palika grūta. Turklāt Anita puiku dzimtsa�rakstu nodaļā ir piereģistrējusi kā Akselu Kreicumu - sava un Tāļa bērnu. Ta�u tagad, skarbo dzīves apstākļu spiests, viņ� Anitai vismaz vārdos puiku tomēr atzina par savu.

-�� Aksels� - viņ� joprojām mazliet apmulsis teica. - Nav jau slikti. Kāpēc izvēlējies tie�i �o vārdu?

-�� Nezini? Ir tāds slavens zviedru ārsts un rakstnieks Ak�sels Munte, - Anita paskaidroja. - Viņ� man patīk. Itālijā, Kapri salā nesavtīgi rūpējās par zvēriņiem un putniem.

-�� Par cilvēkiem nerūpējās? - Svens pajautāja.

-��� Tas pats par sevi, - Anita atbildēja. - Viņ� ta�u ir ārsts!

-�� Bet mums būs jārūpējas par �ito, - Svens teica un ar galvas mājienu parādīja uz bērnu. - Viņ� ir atnācis neīstajā laikā.

-�� Tā ir, - Anita piekrita. - Laiki varēja būt labāki.

-�� Mēs pa�i arī, - Svens teica. - Ja toreiz, tik atklāti de�monstrējot savu vēlmi pamīlēties, tu nebūtu ieraususies manā klēpī� Es bie�i par to esmu domājis un beidzot no�nācis pie apjēgas, ka krietna daļa no cilvēku dzīves lielajām nelaimēm tie�i tad arī sākas, kad vīrietis un sieviete, labu vien gribēdami, kaisles apmātībā iekrīt gultā� Varbūt ne velti to dēvē par grēkā kri�anu?

- Muļķības! - Anita nepiekrita. - Nelaime nav ne bērnos, ne to radītājos. Nelaime ir apstākļos, kādos tas viss notiek.

Un patie�ām - nekāda labā dzīve nevienam toreiz nebija. Anita no rīta līdz vēlam vakaram un bie�i arī naktīs strādā�ja slimnīcā, kur bez parastajiem slimniekiem arvien bie�āk tika ievesti arī smagi ievainoti vācu virsnieki, un tas slim�nīcas kolektīvam ne tikai papildināja fizisko slodzi, bet arī daudz lielāku atbildību.

Arī mājās trūka tā gai�i priecīgā noskaņojuma, kāds paras�ti valda ģimenēs, kur nesen piedzimis bērns un starp radiem un laulātajiem pastāv savstarpēja sapra�anās un cieņa. Te nekas no tā nebija. Svens pagaidām dzīvoja bez darba, pa�rasti atradās ļoti drūmā garastāvoklī un, saprazdams savu diezgan no�ēlojamo stāvokli, domāja, kā no tā izkļūt - vai nu mēģināt kaut kādā veidā tomēr atkal atgriezties dzimte�nē, kur viņu Stokholmā atgrie�amies mājās joprojām gaidīja sieva un dēls Kārlis, vai arī brīvprātīgi pieteikties kādā no vācu pakļautībā eso�ajiem latvie�u policijas bataljoniem. �ai gadījumā viņam rastos divi labumi - viņ� netiktu piespiedu kārtā mobilizēts darba dienestā un zināmā mērā būtu no�dro�ināts pret iespējamo Tāļa Kreicuma atriebību.

Bet Tālis tagad reti kad atnāca apciemot savu biju�o sievu, ta�u, kad ieradās, vienmēr bija krietni sadzēries un Svenam atklāti draudēja - daudz nepriecājies! Agrāk vai vēlāk es tevi samal�u miltos! I neceri, ka visu aizmirsī�u un piedo�u! Nē! Zini - tādas lietas neviens nepiedod un nekad arī neaizmirst! Ja tagad mēs te Latvijā gandrīz vai katru dienu iznīcinām visādus mūd�us, tad tev vajadzētu būt pirmajam, kam Biķernieku me�ā stāvēt bedres malā! Un neprasi par ko! Pats zini! Tu kā ārzemnieks noteikti esi padomju spiegs! Tā, lūk! Tas pirmkārt� Bet otrkārt� Man kā latvietim� Nu, to varētu arī īpa�i neuzsvērt� Man vienkār�i kā normālam vīrietim ar tavām asinīm ir jāno�mazgā tas negods, ko esi man sagādājis! Gan slepkavības mēģinājumu, naudas nozag�anu un vēl gulē�anu ar manu sievu! Par katru no tiem jau esi pelnījis nāvessodu! Un to es vistuvākajā laikā arī panāk�u! Tā ka drebi, Sven! Un jau rīt aizstaigā tepat līdz Ģertrūdes baznīcai un izsūdzi grēkus! Visu no�ēlo! Citreiz tev �āda iespēja jau vairs nebūs!

Tā arī notika. Ne tāpēc, ka Svens, protams, ne uz kādu baznīcu neaizgāja, ne mazākā mērā nevēlēdamies kaut ko no izdarītā no�ēlot. Ta�u Tālis, nespēdams Svenam neko piedot, burtiski dega naidā pret �o sve�zemnieku.

Tie�i Lieldienu rītā, kad daudzi rīdzinieki, neskatoties uz okupācijas laika sadzīviskajām grūtībām, ļoti siltās pavasa�ra dienas iejūsmināti pēc baznīcas apmeklējuma mājās "kā�vās" ar krāsotām olām un bērni draiskojās �ūpolēs, Tālis Kreicums, līdzi paņemdams kādu dienesta biedru, ieradās savā agrākajā dzīves vietā.

Lielā dzīvokļa virtuvē valdīja gandrīz vai bībeliska idil�le - spo�as saules apspīdēti, pie brokastu galda sēdēja Ani�ta, Svens un mazais Aksels. Sēdēja, brokastoja un nedomā�ja, ka nelaime pie viņiem var atnākt tie�i tik skaistā svēt�ku rītā� kad �ķita, ka tie�i �is ir vispiemērotākais laiks, lai ļau�u prātos beidzot kaut uz īsu brītiņu pierimtu viss viņos verdo�ais naids un atmaksas kāre, bet atkal rastos spēja vienkār�i normāli dzīvot - bez vēlmes kādu sodīt un bez bailēm pa�iem tikt atmaskotiem kā pastāvo�ās varas pretiniekiem�

Kad Tālis Kreicums, skaļi klaudzinot smagos zābakos apautās kājas, ar savu draugu bra�i ienāca pla�ajā virtuvē, Anita un Svens uzreiz saprata - nekādu svētku nebūs. Kā pirms divtūksto� gadiem Senās Romas leģionāri brutāli iz�rīkojās ar tiem pakļautajiem jūdiem un aramie�iem, tā arī tagad vācu okupantu vietējie brīvprātīgie izpalīgi nāca vaņ- ģot tos, kas viņiem nepatika.

- Priecīgas Lieldienas! - Tālis, indīgi smīnot, pateica, tad, brīdi klusējis, nikni paskatījās uz Svenu. - Tu jau par to nepriecājies, vai ne? Tev jau mūsu pasaules glābējs ne�interesē, tā?

Svens neko neatbildēja. Paskatījies uz bruņotajiem vī�riem, viņ� uzreiz saprata, ka �is nu ir tas brīdis, kad labāk paklusēt un nekādās reliģiskās vai politiskās diskusijās ne�iesaistīties.

Anita tāpat jutās ārkārtīgi satraukta un, neko labāku ne�atradusi, negaidītos ciemiņus neveikli aicināja pie galda.

-�� Nāciet! Kā redzat, nekāda bagātība gan te nav, kafija arī nav īstā, toties krāsotās olas� Galu galā, tomēr Lieldie�nas� Tā ka, lūdzu, kungi!

-�� Nē, cienītā kundze! - Tālis pakratīja galvu un nicīgi pasmīnēja. - Varbūt citu reizi. Mums pa�laik ir svarīgākas darī�anas.

Anitu spēji pārņēma bailes.

-�� �eit? - viņa ar sausu muti prasīja.

-� Jā, Anit, - Tālis atbildēja. - Tie�i �eit - �ajā pa�ā dzīvok�lī, �ai virtuvē un pie �ī mūsu vecā ķēķa galda, kur astoņus gadus katru rītu, katru svētdienu un svētku reizēs divatā esam sēdēju�i kopā, brokastoju�i un, lai kā mums da�reiz arī gāja, visā visumā tomēr jutāmies labi. Ta�u pa�laik viss ir mainījies. Tagad kopā ar tevi svētku kliņģeri ēd cits vī�rietis, kaut kāds �eit nejau�i ieklīdis sve�zemnieks, un kopā ar jums ir vēl bērns, kur� gan nes manu uzvārdu, bet tomēr nav mans! Mēs par to ne vienreiz vien jau esam runāju�i - ko darīt, Anit? Bet ne vienmēr viss atkarīgs tikai no mums. Daudz ko nosaka un notikumus virza arī valsts vara. Un kā jau visām varām, arī �ai ļoti nepatīk tās ienaidnieki. Tā ka atvaino, Eriksona kungs! Vara ir nolēmusi, ka tu, kādu laiciņu pabūdams krievu gūstā, esi savervēts kā viņu spiegs un �eit uzturies tikai tādēļ, lai kaitētu Lielvācijas politiska�jām un militārajām interesēm. Tā ka, Erikson, auni kājas! Tev jānāk mums līdzi!

Svens, uzreiz saprazdams, ka te diez vai vācu vara vispār ir iejaukta, bet daudz ticamāk tā ir tikai pa�a Tāla personī�gā iniciatīva, lēnām pagriezās pret netālu stāvo�ajiem �uc- maņiem un ātri rēķināja, ka, zibenīgi un ne�ēlīgi rīkojoties, viņ� ar tiem dro�i vien galā tiktu, bet kas pēc tam notiktu ar Anitu un puiku? Nē, viņ� ātri nolēma, vismaz ne �eit! Ja tāda izdevība gadīsies, tad to izdarī�u ārā uz ielas vai pa ceļam uz aresta vietu.

-�� Tu nu gan, Tāli, esi pamatīgs maitas gabals, - Svens pieceldamies pateica, savu vareno augumu vēl vairāk pa�griezdams pret biju�o darījumu partneri. - Gļēvs iznire�lis! Neuzticams cilvēks! Par ko tu mani tagad gribi ares�tēt? Par ko apsūdzi? Par to, ka mēs - tavi biju�ie ārzemju draugi - tev pieprasījām taisnīgi atmaksāt visu naudu, ko �eit realizēji par mūsu piegādātajām precēm? Vai par to, ka toreiz Bolderājas kāpās tev iegāzu pa galvu? Bet tu to biji pelnījis! Vai par to, ka sagribēju tavu sievu? Ta�u ko tu pats viņu nesagribēji? Tev to nāktos tā kā zināt - ja nevēlies kaut �ad tad paglāstīt sievas krūtis, tad agrāk vai vēlāk gar tām grābstīsies kāds cits! �ai gadījumā trāpījos es. Nu un tad?

-�� Tad ir slikti, - Tālis teica, pamāja ar roku un kopā ar līdzpaņemto biedru negaidīti metās Svenam virsū. Brutāli nogāza uz grīdas un uzvarētā zviedra rokas saslēdza dzel��os. Tas bija ļoti nepatīkami, un Svens saprata, ka tās, ie�spējams, arī ir viņa dzīves beigas.

Nekāda no�ēla viņu nemocīja. Vienkār�i bija mazliet skumji, ka tas notiek Lieldienu rītā� Tie�i tas pats acīm�redzot nomāca arī Anitu, jo viņa ātri pieskrēja pie Tāla, ar abām rokām ieķērās zaļganpelēkajā formas tērpā un kliedza:

-� Tāli! Esi stiprāks! Stāvi tam pāri! Tikai garīgi vāji cilvē�kā spēj kādam atriebties par tik seniem grēkiem! Lai Svens paliek! Neaiztiec! �odien ta�u ir svētku diena! Būtu labāk aizgāju�i uz baznīcu, bet jūs nākat sist un arestēt cilvēku, kas tagad nevienam neko sliktu nedara! Jēzus Kristus ir cēlies no kapa, cilvēki par to priecājas un vismaz �odien vi�ņiem pasaule kļūst gai�āka! Nevajag to aptum�ot! Kāpēc tev vajag atņemt manam dēlam tēvu?! Tas ir liels grēks! At�ceries! Jēzus Kristus piedeva pat tiem, kas viņu sita krustā! Piedod Svenam arī tu, it sevi�ķi, ka arī pats toreiz nebiji bez vainas! Piedod, Tāli, un lai miers mūsu mājā!

-�� Nē, Anit! - Tālis nikni pakratīja galvu. - Nekādas pie�do�anas! Jo ir notikumi un lietas� Es nezinu, kā to visu sauc juristu valodā, bet jebkura ļaunuma izpausme ir jā�soda!

Anita cie�i paskatījās uz biju�o vīru un viņas acīs uzspī- guļoja atklāts nicinājums.

-� Un ko tu pats? - viņa aukstā balsī prasīja. - Iedomājies, ka esi liels humānists? Bet ko tava humānā pasaules izprat�ne saka par to, ko jūs, nonāku�i vācu kalpībā, darāt ārpus mājas? Tas ir kaut kas labs un cildens?! Atdarinā�anas cie�nīgs? Dievam tīkams darbs?

- Aizveries! - Tālis uzkliedza.

-�� Aizveries! - Tālis uzkliedza. - Nejauc te vēl iek�ā Die�vu! �ai bridi mēs pa�i esam dievi! Un priecājies, stulbā, ka mēs arī tevi neņemam līdzi!

Nākamajā brīdī Tālis nikni sagrāba Svenu un noveda lejā, kur viņus uz ielas jau gaidīja "zilais autobuss". Ares�tēto cilvēku iegrūda iek�ā un busiņ�, ar kuru pirms kara pa Rīgas ielām bija vesti visā visumā ar dzīvi apmierināti pasa��ieri, tagad nelaimīgo zviedru un viņu pavado�os "dievus" rāva laukā no pilsētas burzmas. Svens to pamanīja, un viņa satraukums kļuva lielāks.

-�� Kur tu mani ved? - viņ� dobjā balsī vērsās pie Tāļa.

Tas tikai nicīgi pasmaidīja.

-�� Tad jau redzēsi, - viņ� sacīja. - Ko pāragri satrauk�ties?

-�� Vai tev par mani kaut kādi papīri ir? - Svens painte�resējās. - Kāds rīkojums, prokurora parakstīts aresta or�deris?

-�� Bija, - Tālis atbildēja. - Ta�u no rīta es to atstāju maz�mājiņā uz naglas!

Svens pārsteigts paskatījās uz savu seno ienaidnieku.

-�� Vai esi pārliecināts, ka tev par to nekas nedraud?

-�� Nē, Sven, nekas! - Tālis, turpinādams pretīgi smīkņāt, apgalvoja. - Varbūt pie jums tur neitrālajā Zviedrijā pa�laik arī pastāv kaut kāda demokrātija, bet pie mums� Paska�ties! "Smeisers"! Tur patronu magazīnā kopā ar lodēm ir ielādēti arī visi agrāk pastāvo�ie likumi un mana personīgā vēlme tevi beidzot sodīt! Un es to izdarī�u!

-� Labāk jau nedari! - Svens skarbi brīdināja. - Kas zin, kā vēlāk viss sagrie�as. Varbūt bargs sods par manu sodī�anu drīz ķers ne tikai tevi, bet kaut kad vēlāk arī tavus bērnus un bērnu bērnus! Tāpēc vēl padomā! Vai ir vērts?

-�� Esmu jau padomājis, - Tālis atbildēja. - Tev vajadzēja palikt tur, kur biji - savā dzimtenē, uz kuģa, krievu vai vācu gūstā, bet nē! Tu atkal atdrāzies �urp pie manas sievas, bū�dams pārliecināts, ka Bolderājas kāpās esmu jau sapuvis! Tagad tur sapūsi pats!

Un patie�ām - jau pēc neilga laika Svens caur mazliet apputēju�o sāna logu ieraudzīja, ka busiņ�, nogriezdamies no �osejas, pa �auru zemes ceļu izbrauc cauri retam jauktu koku me�am un apstājas netālu no pirmatnējo Bolderājas kāpu sākuma. Pēc tam Svenu izveda laukā un drīz visi ap�stājās stāvas kraujas malā.

-�� Sven! - Tālis uzsauca. - Vai atceries �o vietiņu?

Viņ� atcerējās. Tā bija tā pati kāpas mala, kur toreiz at�radās kontrabandas spirta slēptuve un kur, būdams pārlie�cināts, ka Tāli ir nositis, viņu bija apracis�

Slikti padarīju savu darbu, Svens rūgti nodomāja. Bet Tālis nav muļķis. To viņ� ir labi izdomājis - mani nogalināt un aprakt tie�i tai pa�ā vietā, kur tagad vajadzēja atrasties viņa kauliem�

Svens lēnām pagrieza galvu sāņus. Netālu, kā majestā�tisks akmens dievs, stāvēja baltā Daugavgrīvas bāka - kā ostas �veicars naktīs ar saviem spilgtas gaismas zib�ņiem laipni aicinādams kuģus ar tur noguru�ajiem jūrniekiem iegriezties lielās pilsētas krodziņos kārtējo reizi papriecā�ties, ka arī �oreiz nekādas vētras viņus laimīgā kārtā nav parāvu�as jūras dzelmē�

Arī �oreiz jūra izskatījās tik mierīga, kā tikko aizmidzis bērns. Pūta liegs dienvidpuses vēj�, gar pa�u ūdensmalu ne�steidzoties gāja kāda veca kundzīte, garā saitē vedot mazu �u�neli, bet netālu riņķoja neliels kaiju bars bez parastajiem klie�dzieniem vai niknas savstarpējas plē�anās sīkas zivteles dēļ�

Gandrīz vai neticami - kluss, skaists un neparasti mie�rīgs Lieldienu svētku rīts. Tikai kaut kur ļoti tālu, bet tāpat neierasti klusi skanēja vecajā zvejnieku ciemā eso�ās Baltās baznīcas zvans�

Kā tur bija pēc Bībeles ticējuma - Jēzus Kristus aug�ām�cel�anās ir mū�īgas dzīvības apliecinājums? Bet vai patie��ām kā pirms divtūksto� gadiem, tā arī �odien tas vienmēr ir jāapliecina ar kāda cilvēka varmācīgu nāvi..?

Tālis Svenu atbrīvoja no roku dzel�iem un viņam pasnie�dza no autobusa līdzpaņemto lāpstu.

-�� Roc! - viņ� pavēlēja. - Un pēc iespējas ātrāk!

-�� Kas man jārok? - Svens, visu saprazdams, tomēr jautā�ja. - Vai te apslēpts zelts vai tā nauda, ko tu mums joprojām esi parādā?

-�� Roc savu kapu! - Tālis pārskaities kliedza. - Roc un atceries, kā tu �eit raki mani!

-�� Ej ta�u galīgi ellē! - Svens nospļāvās un aizmeta lāpstu prom. - Kāpēc atcerēties tik sliktas lietas? Labāk atcerē�os, kā aizgāju pie tavas Anitas, kā dzērām vīnu un kā pēc tam traki mīlējāmies�

Tālis neslēptā niknumā rokā cie�i satvēra �meiseri un gribēja jau �aut, kad negaidīti otrs �ucmanis viņu brīdināja. - Nevajag! Paskaties!

Tālis paskatījās un nobijās. Gar pa�u ūdens malu, skaļi sarunājoties, gāja vācu armijas militārās policijas patruļa - trīs �andarmi ar saulē zibo�iem bleķiem uz krūtīm un saitē turētu dzeltenmelnu vilku sugas suni.

Tālis tūlīt saprata - ja �andarmi viņus pamanīs, nekādi joki nebūs. Būs tie�i otrādi - baigie mēsli. Tātad �aut ne�drīkst - Svens jānogalina klusi.

-�� Sitam viņu nost tāpat! - Tālis apņēmīgi pateica un ne�gaidīti ma�īnpistoli no visa spēka trieca pret Svena galvu. Milzīgā auguma zviedram tas tomēr neko daudz neskādēja - viņ� samaņu nezaudēja. Svens mirkli pirms tam tāpat bija ie�raudzījis vācu patruļu un uzreiz saprata, kāpēc Tālis ne�auj. Tātad vienīgā iespēja palikt dzīvam - jāizliekas par miru�u.

Svens izturēja arī nākamo sitienu un, tēlodams apziņas zaudē�anu, vairākas reizes nodrebēja, sagrīļojās un lēnām sabruka zemē. Tāļa līdzgaitnieks paķēra lāpstu un viegla�jās jūrmalas smiltīs ātri izka�āja ne pārāk dziļu bedri. Pēc tam tur ieripināja nekustīgo zviedra ķermeni, ta�u, pirms to apbērt, Tālis atpogāja savu bik�u priek�u un sāka �urāt uz Svena galvas, aicinot to darīt arī draugam.

-�� Lai viņam tā ir kā skaista bēru mūzika, - Tālis apmie�rināts sacīja. - Un mācītāja atvadu vārdu vietā - mūsu at�vadu sveiciens! Kad nonāksi ellē, Sven, lieku reizi atceries! Nekad bez uzaicinājuma nelien sve�ā mājā, nekad nenoga�lini savu parādnieku un nekad neguli ar cita sievu!

Bet Svens, līdz galējai iespējai sasprindzinājis visus ga�rīgos un fiziskos spēkus, turpināja nekustīgi gulēt seklajā bedrē un, kā pats sevi suģestēdams, nepārtraukti domās atkārtoja - nekas, nelie�i, nekas! Gan jau es kaut kā �o pazemojumu pārdzīvo�u! Nekas briesmīgs. Tikai izturēt! Krievu gūstā bija vēl sliktāk. Bet sargeņģelis mani sargāja. Lūdzu, pasargā arī �oreiz, kā Ļeņingradas pievārtē sargā�ji no krievu apsargu naida un vācu aviācijas bumbām! Un tad, ja ari tagad palik�u dzīvs� Ja palik�u� Es tev, Tāli, atrieb�os! Es zvēru! Es tev atrieb�os! Bet, ja tā gadīsies, ka tu no �īs pasaules pazudīsi ātrāk par mani, es atrieb�os ta�viem bērniem un pat tavu bērnu bērniem! Tu un visa tava dzimta būs uz tūksto� gadiem nolādēta! Eriksoni pret Krei- cumiem! Un nekas jūs uz �īs pasaules neglābs! Nekas!

Atklāti sakot, visi turpmākie, kā arī agrākie notikumi, kas saistās ar Svena dzīvi �ķiet maz ticami, lai gan patiesī�bā nekā neticama tur nav. Viņam vienkār�i veicās. Un viņ� �eit Latvijā bija. Pat tad, kad jau vairs nebija, Svens vēl ilgus gadus pēc �iem notikumiem tomēr spēja ietekmēt gan manu - Edija Kreicuma-Ēriksona, gan citu cilvēku likteņus.

Kad Tālis ar otro nozieguma līdzdalībnieku Svena "līķi" bija apbēru�i ar viegli plūsto�ām kāpas smiltīm un aizbrau�ku�i, Svens lēnām izkārpījās no smil�u gūsta, krietnu laiku turpat vēl pasēdēja, pamazām atguvās, lai gan galva asiņoja un, cie�ot pamatīgas sāpes, vēlāk nokļuva līdz nelielai zvej�nieku mājai Buļļupes labajā krastā. Tur mita kāda pusmū��a latvie�u ģimene - vīrs, sieva un dēls ar Volhovas purvos zaudētām kājām.

Viņi Svenu pieņēma kā otru dēlu un vēlāk viņ� saimnie�kiem palīdzēja gan mājas darbos, zvejniecībā, gan apkop�dams invalīdu, par ko jau sirmie Gūtmaņi viņam bija bez�gala pateicīgi.

1944. gada vasarā Svens Eriksons, jau agrāk sagatavojis piemērotu laivu, pārbrauca pāri jūrai, bez īpa�iem sare�ģī�jumiem nokļuva Gotlandē, pēc tam savā iepriek�ējā dzīves vietā vienā no Stokholmas priek�pilsētām, ar to bezgala pārsteigdams sievu Astrīdu un dēlu Kārli.

Kara pēdējā gadā un vēl krietnu laiku pēc tam, Svens te atklātāk, te slēptāk, izmantodams agrākos sakarus un kara laika radītās ekonomiskās grūtības, starpvalstu līmenī - Nor�vēģija, Vācija, Somija - nodarbojās ar da�ādu pre�u tirdznie�cību un jau piecdesmitajos gados kļuva ļoti bagāts - daudzu eksporta un importa pre�u tirdzniecības firmu īpa�nieks.

Se�desmitajos gados, būdams jau miljonārs, viņ� uzrak�stīja mazliet dīvainu testamentu, kuru nodeva glabā�anā vienā no lielākajām Stokholmas bankām.

�odien es precīzi nespēju nocitēt �ā stipri savdabīgā no�vēlējuma pilnu tekstu, bet, kā man pastāstīja nesen uz Rīgu atbrauku�ais zviedru kriminālinspektors Knuts Hāgens, teksts ir bijis apmēram �āds:

"Savam dēlam Kārlim Eriksonam� ja viņ� manas nāves laikā ir miris� tad viņa dēlam Gustavam Eriksonam novē�lu visus savus kustamos un nekustamos īpa�umus 3 (trīs) miljonu kronu vērtībā, kā arī visus "Nordenbankā" �etros da�ādos kontos noguldītos naudas līdzekļus apmēram 8 (as�toņu) miljonu kronu� ar nosacījumu, ja viņi bankas valdei un testamenta izpildītājam, kuru nosauk�u vēlāk, uzrādīs dokumentālus pierādījumus, ka Rīgā vai jebkurā citā vietā Latvijā dzīvojo�ais Tālis Kreicums un visi viņa tie�ie pēc�te�i, kuri oficiālā kārtā attiecīgajās Latvijas valsts iestādēs reģistrēti ar uzvārdu Kreicums, ir dabiskā vai vardarbīgā nāvē miru�i. Ja �ādi pierādījumi netiek darīti zināmi ne bankas valdei, ne �ā testamenta izpildītājam, visus augstāk minētos kustamos un nekustamos īpa�umus, kā arī visus bankas kontos eso�os naudas līdzekļus novēlu labdarībai - veco jūrnieku pansionātu un patversmju uzturē�anai."

Bet to, ko testamentā Svens nedrīkstēja rakstīt, viņ� savam dēlam Kārlim un mazdēlam Gustavam pateica vārdiem.

"Es jau jums to ne vienreiz vien esmu paudis - Latvijā, ja tikai krievi par kalpo�anu kara laikā vācie�iem viņu nav jau sen no�āvu�i, dzīvo tāds Tālis Kreicums - pirm�ķirīgs nelietis. Savā laikā es jau centos viņu sodīt, un ne par to, ka viņ� mums (nelielai zviedru kontrabandistu grupai) palika parādā krietnu naudas �ūksni. Mums viņu vajadzēja sodīt par to, ka viņ� mūs piekrāpa un nodeva. Viņu sodīt - tā bija mūsu goda lieta. Neizdevās. Vēl sliktāk! Viņ� nepelnīti sodīja mani! Es to neesmu varējis aizmirst visu mū�u! Es to joprojām nespēju piedot! Arī tas ir mana goda jautājums. Un ne tikai tāpēc, ka viņ� mani "nosita" un apraka. Nē! Pirms tam viņ� mani vēl drausmīgi pazemoja! Visus �os gadus par to vien esmu domājis un atcerējies, ta�u klāt ne�tieku - priek�ā padomju varas uzceltais dzelzs priek�kars. Bet, iespējams, kādreiz tas tiks tomēr pacelts un ārzemnie�ki Latviju varēs apmeklēt tikpat brīvi kā pirms kara. Tad, lūk, mani zēni, atcerieties - Latvijā dzīvo Tālis Kreicums!

Latvijā dzīvo Tālis Kreicums! Ja viņ� tomēr vairs nav dzīvo vidū, acīmredzot dzīvs ir viņa dēls Aksels.

Ja viņ� tomēr vairs nav dzīvo vidū, acīmredzot dzīvs ir viņa dēls Aksels. Pats Tālis un viņa sieva Anita uzskatīja, ka viņ�, iespējams, ir mans dēls, par ko gan ļoti �aubos. Katrā ziņā Akselam uzvārds ir Kreicums un jums viņu atrast ne�nāksies grūti. Visai ticams, ka �im Akselam savukārt ir bēr�ni. Vismaz vīrie�u kārtas pārstāvjiem uzvārdam vajadzētu būt Kreicums. Tātad, puikas, ja jūs pēc manas nāves - un tā vairs nav tālu - gribat mantot vismaz vienpadsmit mil�jonus, jums kaut kad ir jānokļūst Rīgā, jāsameklē ne tikai pats Tālis, bet vismaz da�i no viņa tuvākajiem radiem un tie jānogalina! Varu to pateikt arī mazliet maigāk - viņi ir jāsoda! Jums �iem Kreicumiem jāatriebj mans toreiz pār�dzīvotais pazemojums! Jums ir jāiznīcina visa �ī Kreicumu dzimta! Kā jūs to izdarīsiet, man ir pilnīgi vienalga! Ta�u, ja gribat tikt pie tik lielas naudas� jums bez mazākiem sirdsapziņas pārmetumiem taisnīgi jāatriebjas �ai ģimenei. Iemeslus jūs zināt. Jums nav jādomā "kāpēc"? Jums maz- lieļ. jāpalauza galvas tikai par to, kā to labāk izdarīt."

No�ēlojami, bet tā tas notiek vienmēr un visur. Vai nu kaimiņu dzīvoklī, blakus ielā, darba vietā, paziņu pulkā vai pat pasaules otrā malā, piemēram, Maskavā, Pekinā vai Va�ingtonā kādi cilvēki domā un spēj iz�ķirt ne tikai per�sonīgos, bet arī mūsu ģimenes un pat visas tautas likteni. Da�reiz mēs to zinām, da�reiz tikai nojau�am, bet parasti par to nemaz nedomājam, turpinām mierīgi dzīvot un sap�ņot savus pieticīgos ikdienas sapnī�us, pat neparedzot, no kuras puses mums jebkurā brīdī var skart kāda cilvēka nai�da izpausme�

16. NODAĻA

Balta saule. Balts Mēness debesīs. Balti ceriņu ziedi. Balts līgavas tērps. Balts peldkostīms un baltas ūdensrozes. Baltas, vēl neaprakstītas papīra lapas. Balts smaids maza bērna sejā. Balts lina pārklājs virs nesen miru�a vīrie�a au�guma. Balta baznīca. Balti krusti. Balti slimnīcas griesti. Balti pārsēji. Balti māsiņu un ārstu tērpi. Un baltas cerī�bas, kā bie�i mūsu dzīves vienīgā varbūtība�

-������� Sallij� Tev kļuva slikti? - redzēdams, kā viņa lēnām atlai�as guļus, vaicāju. Nekāds pārsteigums tas nebūtu.

-������� Nē, nē! - viņa strauji pakratīja galvu. - Tā vienkār�i ir ērtāk. Kur tev Gustava raidītās lodes trāpīja?

-�� Mugurā. Da�us milimetrus no mugurkaula smadzenēm.

-�� Un� nekas?

-������� Tā izskatās. Dakteris saka, ka kaut kādas sekas varot parādīties pēc da�iem gadiem.

-�� Tad tik slikti nav, - Sallija teica. - Vismaz pa�laik.

-� Jā, Sallij, - es piekritu. - Vienmēr var būt daudz sliktāk.

-������ Var teikt, mums abiem ir paveicies. Man - ka īstajā lai�kā un īstajā vietā mūsu mājā trāpījies tu, bet tev - ka Gus�tavs �āva ar bisi. Viņam tai istabā kaut kur vēl bija pistole. Es redzēju. Pirms tam viņ� man ar to draudēja.

-������� Pastāsti, Sallij! - es atkārtoti palūdzu. - Tev tik un tā par to nāksies stāstīt izmeklētājam.

-�� Ko tu gribi zināt? - viņa prasīja.

-�� Gustavs Eriksons ir tavs vīrs? -Jā.

-� Jau sen?

-�� Mēs apprecējāmies pirms trim gadiem.

-�� Oficiāli?

-�� Viņ� negribēja. Es uzstāju.

-�� Kāpēc?

-�� Tāpēc, ka tas ir normāli.

-� Viņ� ir zviedrs?

-Jā.'

-�� Kur un kā jūs iepazināties?

-������� Pirms trim gadiem Zviedrijā, Stokholmā, - Sallija at�bildēja. - Es tur universitātes biznesa vadības fakultātē pa�pildināju savas zinā�anas mened�mentā. Man Rīgā pieder vairāki skaistumkop�anas saloni un divi kosmētikas piede�rumu veikali. Konkurēju ar Kolonnu. Miljonāre vēl neesmu, bet gribētu gan. Tāpēc arī mācījos. Gadu pirms tam mans vīrs, aizbraucis uz Austrijas Alpiem paslēpot, aizgāja bojā sniega lavīnā. �ķita, tūlīt arī man dzīve apstāsies. Tāpēc mācības Stokholmā noderēja kā lielisks psihoterapeitisks līdzeklis dzīves kvalitātes uzlabo�anai. Tur tad arī iepazi�nos ar Gustavu. Viņam ar tēvu Stokholmā un vēl kaut kur

pieder vairākas tirdzniecības firmas, ta�u nekā spo�a tur nav. Tā - pa vidām starp zemāko un augstāko turības līmeni. Ta�u �iem Eriksoniem - Kārlim un Gustavam - pastāv ie�spēja, kā saka, vienā rāvienā kļūt par multimiljonāriem. Gustava vectēvs Svens Eriksons saviem vīrie�u kārtas pēc�nācējiem esot atstājis testamentu ar vairāk nekā neparastu (slēptu) nosacījumu - ja gribot saņemt mantojumu vien�padsmit miljonu kronu vērtībā, viņiem te Rīgā vai citviet Latvijā jānogalinot kaut kādi tur Kreicumi. Nu, kaut tikai viens no viņiem! Gustavs, saprotamu iemeslu dēļ, man neko sīkāk nestāstīja, bet, kad atgriezāmies Rīgā, viņ� diezgan ātri noskaidroja, ka viens no Kreicumiem, kuru viņam būtu visvieglāk likvidēt, ir televīzijas �urnālists Edijs Eriksons, kas patiesībā esot Kreicums, kāda tur kara noziedznieka Tāļa Kreicuma mazdēls�

Es pat nedaudz satrūkos, pārsteigts paskatījos uz Salliju un tūlīt nodomāju, ka tas viss ir pārāk neticami, lai būtu patiesība. Dzīvē tik lielas nejau�ības un sakritības parasti nenotiek. Tas, ko es jau zināju, un tas, ko nupat pavēstīja Sallija, �ķita kā nezinātniskā fantastika. Lai gan� Ja go�dīgi� Ko mēs vispār zinām, kā Dievs vai Liktenis regulē mūsu dzīves svarīgākos notikumus? Vai ikviens no mums vismaz reizi mū�ā, galvu saķēris, nav skaļi novaimanājies: "Tas ir pilnīgi neticami!"

-�� Sallij, - klusi teicu un vēl vairāk paliecos uz viņas pusi. - Lūdzu, atkārto! Kādu cilvēku Gustavs Eriksons ir nodo�mājis likvidēt?

-�� Tas esot televīzijas �urnālists Edijs Eriksons, dzimis Kreicums, - viņa atbildēja. - Sprie�ot pēc tagadējā uzvārda, iespējams, kāds no pa�a Gustava radagabaliem.

-��� Tā varētu būt, - domīgi piekritu. - Kāds iemesls bija jūsu asajam konfliktam? Kāpēc viņ� tevi sita un draudēja nogalināt?

-��� Gustavs vispār ir diezgan briesmīgs cilvēks, - Sallija nervozi turpināja. - Man �ķiet pat psihiski slims. Visu lai�ku runā par novēlētajiem miljoniem un nolād Kreicumus, kuru dēļ viņ� normālā kārtā pie vectēva lielā mantojuma nevarot tikt. Kad mēs kādā studentu ballītē iepazināmies un Gustavs uzzināja, ka esmu latviete un dzīvoju Rīgā, viņ� nospēlēja diezgan ticami teātri, tūlīt atzīdamies mīlestībā un piedāvādams apprecēties. Viņ� uzreiz saprata, ka līdz ar to viņam būs daudz vieglāk nokļūt �eit, atvērt savu uzņē�mumu, sameklēt vismaz vienu no Tāla Kreicuma pēcte�iem, viņu nogalināt, dabūt tam pierādījumus, ar tiem atgriezties Zviedrijā un beidzot saņemt tik ilgi kāroto mantojumu. Kad viņ� man nesen to izstāstīja, jutos �okēta. Līdz tam domāju, ka mūsu attiecībās viss ir pa īstam, ta�u izrādījās, ka Gusta�vam �īs attiecības ir biju�as vajadzīgas tikai viņa noziedzīgā nodoma labākai realizē�anai! Un tad, saldas atriebības dēļ, es vairākas reizes pārgulēju ar vienu no saviem iepriek�ē�jiem pielūdzējiem, ar kuru man jau savā laikā bija �āda vei�da attiecības. Bet, lai atriebība būtu vēl saldāka, Gustavam to tie�i iemetu ausīs, turklāt vēl kā pēdējā muļķe piedraudē�dama, ka policijai atklā�u, kāda iemesla dēļ viņ� patiesībā Latvijā ieradies. Tas viņā izraisīja tik neprātīgu niknuma lēkmi, ka patie�ām bija gatavs mani nosist. Un dro�i vien būtu arī nositis, ja laimīgā kārtā tie�i tobrīd tu nebūtu gājis garām mūsu mājai� Tagad es tev esmu mū�a parādniece. Tu faktiski esi izglābis man dzīvību, pats arī smagi cietis, bet es vēl joprojām nezinu pat to, kā tevi saūc�

Krietnu laiciņu klusēju. Uzzinātais mani pamatīgi pār�steidza, un bija jau arī par ko brīnīties. Dzirdot par tik fan�tastisku nejau�ību ķēdi, tūlīt radās domas par zināma veida mistiku vai pat kāda neredzama, da�reiz tikai nojau�ama mūsu dzīves "satiksmes regulētāja" pastāvē�anu, kas, dro�i vien tikai labu gribēdams, atļauj mūsu mū�a skrējienam te palielināt, te atkal samazināt uzņemto ātrumu, nereti nezi�nāmu iemeslu dēļ to pēk�ņi arī apstādinot�

-� Savādi, - pie sevis tikko sadzirdami nomurmināju. - Tas viss, Sallij, ir gandrīz vai neticami.

Viņa, vēl vairāk pagriezusi savu daiļo seju pret mani, mazliet naivā izbrīnā vaicāja: - Kas te ir tik nesaprotams?

-�� Viss, - es atbildēju. - To vajadzētu uzzīmēt uz krāsai�nām bildītēm. Vispirms milzīga auguma zviedru jūrnieku - kontrabandistu Svenu Eriksonu. Pēc tam latvieti, Svena nelegālo darījumu partneri Tāli Kreicumu. Vadoties pēc kriminālajā vidē pastāvo�ajiem likumiem, Svens par parāda neatdo�anu Tāli nogalina. Ta�u izrādās, ka tomēr ne. Tālis izdzīvo. Tad parādās Tāļa nemīlētā sieva Anita, ar kuru Svens pēc krievu un vācu gūstā pavadītā laika uzsāk kopdzīvi. �ādā sakarā uz nākamās bildītes ir redzams vai nu Svena, vai Tāļa dēls Aksels. Tā kā viņa piedzim�anas laikā Anita ar Tāli jo�projām oficiāli skaitās precēju�ies, Aksels dzimtsaraksta de�partamentā tiek piereģistrēts kā abu Kreicumu - Tāļa un Anitas - bērns.

Ko zīmējam tālāk? Tālāk ir jāzīmē diezgan briesmīgas lietas - viss, ko Tālis Kreicums kā nacistu SD vīrs dara vācu okupācijas laikā, un to, ko viņ� izdara ar Svenu Eriksonu, tā līdz �odienai pagarinot savstarpējo dzimtu naidu un ta�gad jau vēl papildus uz materiālās ieinteresētības pamata balstītu atriebības kāri. Kāds ir turpinājums? Tāli Kreicu�mu tūlīt pēc kara padomju soda orgāni notver, notiesā un no�auj. Tā kā tai laikā Anita jau vairākus gadus no Tāļa ir �ķīrusies, krievi viņu liek mierā un viņa turpina strādāt slimnīcā un viena audzināt dēlu. Kad Aksels izaug, Anita par viņu nekādā sajūsmā nav. Jā, viņ� ir liela auguma, spē- cīģs un glīts, ta�u nepakļāvīgs, ar avantūrista tieksmēm un nevaldāmu raksturu apveltīts cilvēks, kas liek domāt, ka viņ� tomēr varētu būt Svena dēls. Arī savā intīmajā dzīvē Aksels ir gau�i nepastāvīgs, maina sievas un sievietes un vienā no savām kārtējām, �ķiet, tre�ajām laulībām uz bil�dītes parādās viņa dēls Edijs. �o vārdu izdomā māte, kura tāpat kā Aksels, savā dzīvē tikai ar vienu laulāto draugu iztikt nevar. Ta�u viņai tik daudz prāta tomēr pietiek, lai beidzot, padomājot arī par dēla nākotni, nolemtu, ka sakarā ar Tāļa drūmo pagātni līdz�inējais uzvārds Edijam turpmā�kajā dzīvē var pamatīgi kaitēt, panāk, ka uzvārds tiek mai�nīts un Kreicuma vietā Edijs kļūst par Ēriksonu�

Tu klausies? Tātad zīmējam tālāk! Skaties! Uz nākamās bildītes negaidīti parādās no Zviedrijas atbrauku�ais ko�mersants Gustavs Eriksons. Viņ� noprec latvie�u meiteni Salliju Reliņu (viņa patur savu iepriek�ējo uzvārdu) un, pildot vectēva Svena gribu, uzsāk visu Kreicumu vīrie�u kārtas medības. Pirmais, bet varbūt ne pirmais, viņam ceļā trāpās pēdējā laikā pla�ākai publikai pazīstamais televīzijas �urnālists Edijs Eriksons, dzimis Kreicums. Un tagad jāzī�mē visfantastiskākā bilde!

Ko mēs tur redzam? Edijs netālu no Gustavam un Sallijai piedero�ās mājas patīkami pavada laiku ar viņā iemīlēju�os meiteni Kristīni. Todien ir jauks laiks, spīd saule, turpat arī ezers, klusi �alc me�s un kaut kur tālāk smilksto�ā balsī rej suns. Edijs pieceļas un iet paskatīties, kāpēc suns visu dienu tik �ēlabaini raud. Pienācis pie mājas, viņ� pēk�ņi izdzird kādas sievietes izmisīgu palīgā saucienu� Tālāko tu zini. Tāpēc tagad, cienītā kundze, lūdzu, pastāsti un iz�skaidro, kā tas varēja gadīties, ka Edijs Ēriksons - cilvēks, kur�, izrādās, ir nolemts vardarbīgai nāvei - pats it kā lab�prātīgi dodas sava iespējamā slepkavas rokās� Kā tas vis�pār varēja notikt, ka abi satiekas tie�i tur - tie�i tai laikā un vietā - kad Gustavs Eriksons, pa�am to nezinot, varēja savu noziedzīgo nodomu arī spīdo�i realizēt..?

Sallija krietnu laiciņu, klusēja. Viņa izskatījās vairāk nekā apmulsusi.

-�� Tātad� tu esi tas �urnālists Edijs Ēriksons?! - viņa pārsteigta iesaucās un uz mani skatījās, it kā būtu ierau�dzījusi nedabisku dabas parādību.

-� Jā, - apliecino�i pamāju ar galvu. - Kā tas viss ir sanā�cis, es nezinu.

-�� Tas ir liktenis, - Sallija teica. - Citādi tas nav izskaid�rojams. Bet vispār� Varbūt labi, ka tas notika tagad. Ja jūs ar Gustavu būtu satiku�ies vēlāk, nav izslēgts, ka tev �ī satik�anās varētu beigties daudz sliktāk�

-�� Paldies, - klusi pateicu. - Tagad vismaz zinu, no kā man jābaidās. Viņ� ir labs �āvējs?

-�� To nu gan es nezinu! - Sallija atbildēja. - Bet tev jau vairs nevajag baidīties.

-�� Kāpēc?

-�� Māsa teica, ka Gustavs esot arestēts.

-�� Bet savukārt man izmeklētājs teica, ka viņ� esot at�laists brīvībā. Arests kā dro�ības līdzeklis nav piemērots. Kā domā, Sallij, vai vispirms no viņa tagad nevajadzētu bai�dīties tev?

-�� Es jau arī baidos, - Sallija atzinās.

-�� Ko esi nolēmusi darīt? - painteresējos. - Kur dzīvosi? Kur dosies? Pie māsas? Pie sava senā mīļākā? Vai atgriezī�sies mājās?

-�� Nē, tikai ne tur! - Sallija strauji pakratīja galvu. - Es vēl neko neesmu izlēmusi.

-�� Ja nekur citur nevari vai negribi, nāc pie manis! - es piedāvāju. - Diez vai sliktāk kā citur būs.

Sallija jau kuro reizi pārsteigta ieskatījās manās acīs.

-�� Tu to nopietni?

-�� Protams. Tas tev �ķiet nenopietni? Nepieņemami?

-�� Nē, kāpēc? Pat ļoti pieņemami! Paldies! Tikai� Ko par to sacīs tavas ģimenes locekļi?

-�� Man nekādas ģimenes nav, - es atbildēju. - Tēvs Ak�sels mani pameta, kad vēl biju puika. Māte, laimi meklē�dama, mani atstāja, kad beidzu vidusskolu. Tie�i tai laikā kāds slikts puisis skolas izlaiduma vakarā nodūra manu pirmo mīlestību. Tagad mani, apsūdzot izdomātā seksuālā vardarbībā, pamet arī līdz �im visā visumā jauka meitene Kristīne. Es nesaprotu, kāpēc tā notiek. Tas mani mulsina. Pats nejūtos nekāds sliktais un parasti pret sievietēm iztu�ros vairāk nekā labi. Bet tomēr totāli neveicas! Tā ka, Sallij, es jau vairākus gadus savā divistabu dzīvoklī nīkstu viens. Ja tev nav kur palikt - nāc! Varbūt tai vientulības bedrē mums abiem būs mazliet vieglāk.

Sallija pasmaidīja.

-�� Paldies, Edij! - viņa itin priecīga teica. - Laikam patie��ām tu neesi no sliktajiem zēniem. Ta�u man ir, kur palikt. Kā jau teicu, esmu diezgan turīga "biznesa lēdija" un mani nekādas sadzīviskas problēmas nenomāc. Galu galā, varu padzīvot arī kādā viesnīcā vai Rīgas centrā noīrēt dzīvokli. Bet tavs uzaicinājums mani pat aizkustināja. Tu mani - sev pilnīgi sve�u sievieti, pats riskēdams ar savu dzīvību, izglā�bi no nāves vai vismaz no pamatīgas sakropļo�anas. Manis dēļ esi ievainots un dabūjis ciest. Tagad vēl piedāvā jumtu virs galvas. Tas no tavas puses ir ļoti mīļi, nesavtīgi un, teik�u atklāti, pavisam neparasti. �odienas cilvēki diem�ēl tā jau vairs nedara. Bet patiesībā visam vajadzētu notikt tie�i otrādi! Es esmu tava parādniece un man tavā labā ir jādara labi darbi! Bet kādi, es vēl nezinu.

-�� Par to nu galvu nelauzi! - es teicu. - Rīt, kad mūs abus izrakstīs no slimnīcas, aiziesim uz kādu jauku krodziņu, izdzersim pa glāzei �ampanie�a un noslēgsim derības par draudzību. Esmu pārliecināts, ka draudzība - tas ir kaut kas daudz vērtīgāks par mīlestību. Mīlestība mūs parasti apdullina un mēs pasauli redzam ļoti neskaidri. Bet drau�dzība atdara acis, un mēs savu dzīvi ieraugām tādu, kāda tā ir - skaistu un briesmīgu�

Stāvēju pie sava dzīvokļa trīssekciju loga un skatījos, kā pie mājas pagalmā novietotajiem atkritumu konteineriem bez niknas plē�anās kaut ko cītīgi meklē kaimiņam piedero��ais krancis D�erijs un vienacainais runcis Rūdis. Viņi jau agrāk simtām rei�u bija savstarpēji izkāvu�ies, pastāvīgi plēsu�ies arī ar pārējiem mājas dzīvniekiem, bet nu izska�tās, ka tagad visiem karirfiem beidzot atmetu�i ar roku un par labāku atzinu�i ar pilnu vēderu dzīvot vienā mierā, ne�vis izbadēju�iem nemitīgi karot.

Man arī diez ko karot vairs negribējās - ne ar sabiedrību, ne atsevi�ķu indivīdu. Ta�u mierīga dzīve - tā laikam atkal bija kārtējā ilūzija, ilgas, kas principā nekad nevar īsteno�ties. Mierīgu dzīvi var dzīvot tikai miru�ie. �ai gadījumā neviens skauģis, ienaidnieks vai atriebības tīkotājs tev klāt netiek. Tu vairs neesi, un pasaule uzreiz kļūst mierīga kā bezvējā ziedo�s dārzs - ne lapiņa neiekustas. Ta�u tai pa�ā laikā kaut kur zemeslodes otrā pusē sprāgst bumbas un vulkāni, dreb zeme un sabrūk pilsētas un neviens vien pret saviem biju�ajiem darba kolēģiem vai skolas biedriem, nai�da pārņemts, uzreiz tver rokās ieroci, ieslēdz kādreizējos draugus kabinetā vai skolas zālē un viņus mierīgi ap�auj. Pēc tam, izpīpējis da�as cigaretes un nesakarīgi papļāpā�jis ar viņu ielenku�ajiem policistiem, no�aujas arī pats. Un lielajā cilvēces traģēdijas izrādē kāda maza ainiņa atkal ir nospēlēta, atstājot mums, skatītājiem, nedaudz laika pār�domām par cilvēka savādo dabu.

Un ir jau arī par ko bie�i būt pārsteigtam, jo cilvēka tieksme un spēja pat vismazākā sadzīves sīkuma dēļ no�galināt otru cilvēku ir taisni vai apbrīnojama! Un liek mums domāt, ka pēc dzīvotgribas, kā nākamo spēcīgāko instinktu daba mūsos ir ieprogrammējusi tie�i �o vēlmi dzīvību iznīcināt�

Turpinādams stāvēt pie loga, skatījos, kā tuvāko apkārt�ni pakāpeniski piepilda arvien spo�āka uzleco�ās saules gaisma, un mani pārņēma sajūta, ka vajadzētu sākt arī jau�nu dzīvi. Tas būtu jauki, iedomāties, ka nekas nav bijis, bet viss tikai vēl būs. Ta�u pagātne, katrs pagāju�ais gadsimts, desmitgade, gads, diena un pat tikko nodzīvota stunda ir kā nikns suns, kas, cie�i iekodies bik�u stērbelēs, mūs nelai� vaļā. Un patiesību sakot, kur tu tāds pliks iesi? Mūsu pagāt�ne, viss, ko esam pārdzīvoju�i, viss, ko mums darīju�i citi cilvēki un ko citiem esam darīju�i pa�i, ir vai nu kā dārgs un elegants mūsu mū�a tērps, ar ko varam tikai lepoties, vai arī vienīgi netīras skrandas, ko, kaunā sarkstot, uzmest uz mūsu tikpat noskrandu�ām dvēselēm.

Es vairs neatceros, cik ilgi tur stāvēju, drūmi domādams par savu un citu cilvēku dzīvēm, lai gan pēc tā, kā ikdienā tiek formulēts laimes jēdziens, man vajadzētu justies ļoti laimīgam - kārtējo reizi biju veiksmīgi izsprucis no vardar�bīgas nāves, daudz ko jaunu uzzinājis par saviem radiem un iepazinies ar sievieti, kas man ļoti patika. Kas tad vēl būtu vajadzīgs? Nekas. Pagaidām pilnīgi pietika.

Pēc kāda laika ieraudzīju, ka pie mājas piebrauc un apstā�jas� mans vecais, labais d�ips! Pirmajā brīdī neko nesapra�tu, ta�u tad, kad no ma�īnas izkāpa Kristīnes tēvs - mans darba devējs preses magnāts Ēvalds Laventāls un divi viņa atlētiska auguma miesassargi, nojausma par viņu iera�anās iemesliem radās tūlīt. Acīmredzot Laventāls, uzņemoties meitas aizstāvja lomu, grib nevis savās mājās, kad būtu iera�dies pēc tur atstātās automa�īnas, bet tie�i �eit sarīkot starp kriminālajiem grupējumiem tik bie�i sastopamo razborku, vai, to pasakot latviski, savstarpējo rēķinu nokārto�anu.

Pirmais, kas ie�āvās prātā - es viņu dzīvoklī nelaidī�u! Ta�u, mazliet padomājot, sapratu, kas tas būtu muļķīgi. Turklāt, pret likumu un Kristīni būdams absolūti nevai�nīgs, taisnības vārdā man vajadzētu uzbrukt viņiem - gan �im nepelnīti bagātajam Laventālam, gan viņa izlutinātajai un jau pietiekami izvirtu�ajai mūsdienu bagātnieku "zelta jaunatnes" tipiskai pārstāvei Kristīnei, kura, apvainojusies,

Es viņus ievedu savā lielākaja istabā.

ka neesmu viņai kaut liekulīgi atzinies mīlestībā, tagad ir gatava uz ārkārtīgi nekrietnu rīcību - apsūdzēt mani viņas izvaro�anā�

Negaidītie ciemiņi klāt bija - pie durvīm jau zvanīja. Vēl nezinādams, vai gaidāmie notikumi risināsies miermīlīgi vai agresīvi, dro�s paliek dro�s, aizgāju līdz rakstāmgaldam, no atvilktnes paņēmu personīgo ieroci - Makarova sistēmas pistoli, to aizbāzu muguras daļā aiz jostas un gāju atvērt.

Aiz durvīm stāvēja Laventāls un viens no viņa dū�īga�jiem miesassargiem. Acīmredzot otrais bija palicis pie mā�jas ārdurvīm vai automa�īnas.

-��� Sveiks! - Ēvalds kaut kā nevērīgi izmeta un nedraudzī�gi paskatījās. - Dzirdēju - biji slimnīcā?

-� Jā, tā notikās, - apliecināju. - Nelaimes gadījums.

-�� Ar mums nelaimes gadījumi vien notiek, - Ēvalds sacīja. - Vai kādreiz esi dzirdējis par spo�iem laimes gadījumiem?

-�� Nē, - es teicu. - Bet gan jau ir arī tie.

-� Varbūt atļausi..?

-�� Nu, protams! Lūdzu! Nāciet iek�ā!

-��� Es tevi ilgi neaizkavē�u, - Ēvalds sacīja. - Ta�u apru�nāties vajadzētu.

Es viņus ievedu savā lielākajā istabā. Ēvalds tūlīt smag�nēji iekrita atpūtas krēslā, miesassargs palika stāvam pie durvīm, bet es bez īpa�a satraukuma apsēdos iepretim. �o�reiz Ēvalds man kaut kā nepatika. Izskatījās neizgulējies, tāds kā sabozies un ar kaut ko ļoti neapmierināts.

-�� Kas ar tevi notika? - viņ� nez kāpēc vispirms paintere�sējās. - Tevi patie�ām sa�āva?

-��� Tā ir, - apliecino�i pamāju ar galvu. - Daudz netrūka, ka būtu kļuvis invalīds - paralizēts.

-�� Kā tas gadījās? - Ēvalds turpināja jautāt. - Konflikts ar �au�anu� Mūsdienās tā notiek reti.

-��� Dullo nekad nav trūcis, - es atbildēju. - Konflikts kā parasti radās ne no kā. Toreiz, mierīgi atvadījies no Kris�tīnes, gāju pa me�u, kad pēk�ņi izdzirdu kādu sievieti sau�cam pēc palīdzības. Un, lūk, rezultāts! Gandrīz aizgāju pie dieviem!

-�� Tā gadās, - Ēvalds, smagi nopūzdamies, sacīja. - Ar sie�vietēm nepatik�anas vien sanāk. Kāpēc man nepiezvanīji?

Ieplānotais raidījums "Gadsimta liecinieks" nojuka. Stei�dzīgi vajadzēja meklēt ko citu.

-�� Atvainojiet, - teicu. - Vairākas dienas atrados reani�mācijā. Pēc tam, kad pārveda uz kopējo palātu, izrādījās, ka "mobiļņikam" nosēdu�ās baterijas, bet uzlādētājs, protams, līdzi nebija. Man vispār nekā nebija! Sporta soma ar peld�biksēm, un viss! Neviens, izņemot izmeklētāju, pie manis tā arī neatnāca!

-� Vai tad kāds zināja, ka esi slimnīcā!

-�� Zināja! - dusmīgi iesaucos. - Māte zināja, policijā zi�nāja, Kristīne zināja� Līdz ar to zināja arī daudzi citi. Jūs arī, Ēvald! Es strādāju jūsu kantorī, esmu jūsu televīzijas algots darbinieks. Ja ne līdzjūtība, tad vismaz elementāra pieklājība prasīja� Kāds jau varēja atskriet painteresēties, vai vēl esmu dzīvs. � '

Ēvalds brītiņu klusēja un izskatījās - kļūst arvien drūmāks.

-�� Redzi, Edij, - viņ� mazliet aizsmaku�ā balsī teica. - Tas bie�i tik vienkār�i nemaz nav - aizej pie nelaimes gadījumā cietu�a darbinieka, aiznes viņam sulas paciņu, apvaicājies par veselību, līdzcietībā paraudi un mēģini nomierināt, ka viss jau būs labi. Bet ja pie viņa negribas iet? Ko tad? Ja ļoti negribas viņam pasniegt ne to sulas paciņu, ne līdzcietībā nobirdināt asariņu?

-� Tad ir slikti, - es teicu. - Ta�u kāpēc jums visiem to tik ļoti negribējās darīt?

-�� Vai tad pats nezini?

-� Nezinu! Jo kas attiecas uz darbu� Jūs mani slavējāt un bijāt apmierināts!

-�� Iemesls, kāpēc neviens pie tevis negāja uz slimnīcu� - Ēvalds kļuva vēl drūmāks. - Tam ar darbu nav nekāda sa�kara!

-�� Ar ko tad?

-�� Netēlo muļķi! - Ēvalds nikni uzbļāva.

-�� Es neko netēloju, - sacīju. - Esmu tikai pārsteigts.

-�� Par ko pārsteigts? - Ēvalds tūlīt prasīja.

-�� Par cilvēku mū�īgajām spējām būt nelie�iem, - es atbil�dēju. - Ja vēl runa, Ēvald, būtu par mums - pieaugu�ajiem. Apstākļu spiesti, mēs da�reiz varam būt gan varoņi, gan ne�lie�i, bet ja par tādu viņas gados var jau kļūt jauna meitene�

Tad mums jābūt ļoti uzmanīgiem un tikai ar lielām grūtī�bām jānotic, ko viņa sola vai apgalvo.

-�� Tu runā par Kristīni? - Ēvalds prasīja.

-�� Jā, Laventāla kungs. Es runāju par jūsu meitu.

Ēvalds sabozās vēl vairāk, tad ar roku pamāja miesas�sargam.

-������� Andrej! Vari būt brīvs! Pagaidi mani laukā. Jā! Tūlīt piezvani Augustam, lai viņ� atbrauc uz �ejieni! Apmēram pēc pusstundas. D�ipu atstāsim �eit - tā īpa�niekam.

Andrejs paklausīja un tūlīt aizgāja. Ēvalds vērīgi noska�tīja pieticīgo istabas iekārtojumu, tad ar neslēptu interesi paskatījās uz mani.

-� Vai tev mājās ir kāds alkohols? - viņ� negaidīti prasīja.

-������� Jau aizsākta degvīna pudele, - es atbildēju. - Mūsu pa�u ra�ojums.

-������� Nekas! - Ēvalds apmierināts pateica. - Visi tie skotu viskiji un fran�u konjaki� Tas ir tāpat kā ar tiem importa augļiem - smuki jau izskatās, ta�u labāk tomēr ēst mūsu pa�u zemenes.

Es sameklēju pudeli, uz galda uzliku �ķīvi ar āboliem un piepildīju glāzes.

-������� Lūdzu, Laventāla kungs! - sacīju. - Es gan vēl nezinu jūsu iera�anās patieso iemeslu, ta�u nojau�u gan.

-������ Tas ir labi, - Ēvalds pateica un ātri iztuk�oja glāzi. - Bet slikti ir tas�

Strauji aprāvis, viņ� mani cie�i uzlūkoja, krietnu brītiņu klusēja, tad kaut kā nikni iecirta savus zelta zobus rokā paņemtajā ābolā un, to skaļi grauzdams, beidzot novērsa skatienu no manis un tagad ar neslēptu interesi uzlūkoja pie pretējās sienas redzamo gleznu. Tur bija attēlots sniega laukā pret melnām debesīm gaudojo�s vilks.

-� Vai bilde ir oriģināla? - viņ� vaicāja.

-� Jā. Radīta pirms pusgada.

-�� Kas ir mākslinieks? Pazīstams?

-������ Vispār jau jā, - es paskaidroju. - Ta�u �odien viņu ne�viens vairs ne atceras, ne pazīst. Tā ir viena no mūsu laika spilgtākajām iezīmēm. Visa māksla un kultūra pakļauta tir�gum. Bet kādreiz slavenais mākslinieks �odien ir jau vecs, slims un pamatīgi nodzēries.

-�� Ar ko tad viņ� agrāk bija slavens? - Ēvalds nicīgi ie�smējās. - Padomju laikā tāpat visi pakļāvās tirgum, tikai toreiz tas saucās sociālistiskais reālisms! Dro�i vien tolaik mālēja pie virpām stāvo�us strādnfekus vai kombainierus novācam jauno ra�u.

-�� Un kas? - es prasīju. - Vai tas bija slikti? Nevajadzīgi? Kas tad mums toreiz to maizīti gādāja? Jūs?

-��� Es arī, - Ēvalds diezgan mierīgi atbildēja. - Ja dziļāk ieskatāmies lietu būtībā, tad ne jau laiki, bet cilvēki ir vai nu labi vai slikti. Tas tāpat notiek arī �odien. Zinu - tu par sevi esi diezgan augstās domās. Tu savu maizīti, līdz no�kļuvi pie manis, pelnīji ar spēku, es - ar prātu. Kā tu, tā es pret likumu ne vienmēr izturamies ar pienācīgu godbijību. Varbūt es likumus būtu ievērojis precīzāk, ja vien man kāds jēdzīgi prastu izskaidrot, ko tad īsti nozīmē "godīgums". Kā cilvēku lielākā daļa, pamatu pamatos es to, protams, zinu, ta�u ja �is "godīgums" man liedz dzīvē sasniegt to, ko gribu, es par visām �īm smalkām lietām nedomāju. Es rīkojos! Tu ta�u dari tāpat, vai ne?

-�� Laventāla kungs� Tā pie izdevības dara gandrīz vai visi. Tāpēc �odien jēdziens "godīga" cilvēka reputācija vai katram otrajam neko daudz nenozīmē. Vismaz �odien ar to vairs tik ļoti nelepojas. No tā gandrīz vai kaunas.

-�� Tu arī? - Ēvalds vaicāja.

-�� Kā kuro reizi. Viss atkarīgs no apstākļiem, kādos esam nokļuvu�i.

-�� Dro�i vien tā arī ir, - Ēvalds domīgi piekrita, tad at�kal man uzmeta asu skatienu. - Ta�u tagad no filozofijas vajadzētu pāriet pie daudz praktiskākām lietām. Un �ādā sakarā, Edij, es gribētu, lai tu ar mani būtu maksimāli at�klāts! Apsoli?

-�� Kāpēc gan ne? Vismaz pacentī�os.

-�� Ļoti labi! Lūdzu pasaki� kādi apstākļi pirms divām ne�dēļām tevi piespieda ņemt manu Kristīni, sēsties laivā, �ķēr�sot ezeru un abiem dienas lielāko daļu pavadīt me�a pļavi�ņā, ko vietējie iedzīvotāji iesauku�i par "sarkano paklāju"?

-�� Kāpēc tā? - tūlīt jautāju. - Nekā tur sarkana nebija.

-�� Atbildi uz jautājumu! - Ēvalds diezgan nikni pavēlēja. Man tas nepatika. Es pat saviebos.

-�� Laventāla kungs! Ja no manis gaidāt atklātību, lūdzu, nepaceliet balsi! Galu galā - vismaz �obrīd - jūs esat mans viesis. Uz mani varēsiet bļaut, kad būsiet savā kantorī!

Pirmajā mirklī Ēvalda sejā pavīdēja nepatīkams pārstei�gums, ta�u tas ātri pazuda, un viņ� samierino�i pasmaidīja.

-�� Atvaino, - viņ� klusi teica. - Ta�u mēģini mani sa�prast�

-�� Ko lai es saprotu? - neapmierināts iesaucos. - Ja slim�nīcas laikā Kristīne man nebūtu piezvanījusi un izstāstī�jusi, ko viņa un acīmredzot arī jūs esat sadomāju�i darīt� Labi, Laventāla kungs! Pateik�u visu, kā tur bija! Neko ne�slēp�u, jo at�ķirībā no Kristīnes un, iespējams, arī nojums, man tomēr nav mazsvarīgi, ko cilvēki par mani domā! Tad, lūk, Ēvald! Es nezinu, pēc kādiem godīguma un morāles standartiem jūs ar kundzi esat audzināju�i savu meitu, un vai vispār, lielās aizņemtības un trakās naudas pelnī��anas azarta pārņemti, esat to darīju�i, ta�u manā vērtē�jumā Kristīne morāli un tikumiski jau tagad ir pagrimusi

■ sieviete� Es saprotu - jums kā tēvam to dzirdēt nav īpa�i patīkami, bet jūs pats mani aicinājāt būt maksimāli atklā�tam� Un te nu es esmu, kāds esmu! Man nevienam spe�ciāli nav jāpatīk! Bet Kristīnei es ļoti iepatikos! Pieļauju, ka viņa varbūt manī patie�ām arī iemīlējās. Varbūt! Ko no tiem �odienas skuķiem var saprast? Bet tas viss sākās ar to samērā baigo atgadījumu Daugavmalā. Viņai tur patie�ām draudēja nopietnas briesmas. Laimīgā vai nelaimīgā kār�tā tie�i tobrīd tur trāpījos arī es. Un viss! Kristīne mani, �ķiet, patiesi tūlīt uztvēra kā kaut kādu tur varoni, ma�o, baigi kruto �ali un viņas glābēju. Ticu - varbūt tie�ām arī iemīlējās. Un, ja mēs tagad, Laventāla kungs, runājam kā vīrietis ar vīrieti� Jā, man ir biju�as daudzas sievietes, ta�u pirmo reizi Kristīnes personā satiku meiteni, kura pati jau pēc pirmās tik�anās reizes diezgan atklāti un, es pat teik�tu, nekaunīgi piedāvāja iespēju pamīlēties� Vienalga, kur! Manās mājās, jūsu mājā, uz ielas, tramvajā, tuvākajā kāpņu telpā, automa�īnā vai me�a pļaviņā! Es nezinu - varbūt ta�gad tāda ir visa jaunatne, un es �ādu uzvedību neko sevi�ķi arī nenosodu. Katrā ziņā tas ir visai patīkami, ko tur runāt! Ta�u nelielu izbrīnu tas tomēr rada. Bet tas nu tā! Lai pa�liek! Katrā ziņā, stiprā mērā kaitējot sava normāla vīrie�a reputācijai, es visu laiku mēģināju no tuvības ar Kristīni izvairīties. Ne tāpēc, ka viņa man nepatiktu. Nē! Viņa ir ļoti skaista meitene un izskatās nepārspējami seksīga! Es no tā izvairījos galvenokārt tāpēc, ka viņa man �ķita vēl nepilngadīga. Bet ne tikai! Sākumā viņa pat apgalvoja, ka esot nevainīga! Ta�u ko nu ko, bet nevainīga meitene man bija vajadzīga vismazāk! Bet torīt Kristīne man piezvanīja, maigā balsī �ivināja un ļoti lūdza atbraukt. Un es atbraucu. Kāpēc gan ne? Pēc tam sēdāmies laivā, �ķērsojām ezeru un aizgājām uz to jūsu jauko me�a pļaviņu.

Apklusu. Ēvalds vēlreiz man veltīja pētījo�u skatienu.

-�� Kas notika tālāk? - viņ� prasīja.

Kādu brīdi domāju. Vai man vajadzētu ko slēpt?

-�� Tālāk notika tas, kam �ādā situācijā normāli ir jāno�tiek, - es atbildēju. - Mes mīlējāmies.

-�� To es zinu! - Ēvalda balss tonis atkal nedaudz paaug�stinājās. - Kā jūs to darījāt?

�is jautājums mani pamatīgi pārsteidza.

-� Jūs vēlaties dzirdēt �īs nodarbes tehnisko aprakstu?!

-�� Neāksties! - Ēvalds strauji atmeta ar roku. - Tu viņu paņēmi ar varu?

-�� Tas tikai vēl trūka! - iesaucos. - Jūs par mani slikti do�mājat, Laventāla kungs! Man neviena sieviete ar varu nav jāņem! Es jau pirmīt teicu� Kauns atzīties, bet tas notika pēc neatlaidīgiem Kristīnes lūgumiem�

-�� Nopietni?

-�� Patie�ām, Ēvald. Vai Kristīne apgalvo pretējo?

-�� Tā ir, - viņ� apstiprināja un tagad jau pats sev glāzītē ielēja degvīnu. - Kristīne apgalvo, ka esi viņu brutāli izva�rojis.

-� Laventāla kungs� - mazliet pārvērstā balsī sacīju. - Lū�dzu, neticiet! �is Kristīnes melīgais apgalvojums mani pa�zemo ne tikai kā vīrieti. Līdz ar to es tieku apsūdzēts ari smagā kriminālnoziegumā. Teik�u kā ir - Kristīnes rīcība ir nelietība!

Ēvalds jau kuro reizi krietnu laiciņu domīgi klusēja, tad ātri izdzēra glāzi un atkal mani uzlūkoja ar caururbjo�u skatienu.

-�� Kā pats domā, Edij, kam lai tagad es ticu - savai meitai vai tev?

Paraustīju plecus.

-�� Domājiet, ko gribat! - jūtami nervozi atbildēju. - Ta�u, loģiski sprie�ot, jums kā tēvam tomēr nāktos zināt, kāda pa�tiesībā ir jūsu meita. Pirmkārt, jums vajadzētu zināt, ka viņa jau sen vairs nav nevainīga meitenīte; ka viņa ir paspējusi pārgulēt jau ar daudziem saviem vienaud�iem un varbūt pat vīrie�iem; ka viņai piemīt jau iedzimta vai, iespējams, prak�tiskā darbībā izkopta paaugstināta seksualitāte, kas turpmā�kajā dzīvē viņu darīs vai nu laimīgu, vai arī pagalam nelai�mīgu. Turklāt viņa vēl ir izlutināta un jūtas daudz pārāka par citiem. Galu galā, varbūt tas viss ļoti slikts vai nosodāms nemaz nav, ta�u viņas aiz atriebības izdomātais apgalvojums par manu vardarbību� neko labu par viņu neliecina.

Ēvalds sadrūmis turpināja klusēt. Es lēnām paņēmu savu glāzi un to izdzēru. Un tikai krietnu laiciņu pēc tam man kļuva tā kā mazliet vieglāk.

� - Atklāti sakot, Edij� es Kristīnei neticu, - Ēvalds negaidī�ti atzinās. - Man to ir grūti atzīt, bet� ne viņai saplēsts kāds drēbju gabals, ne uz ķermeņa jel kādas preto�anās pazīmju�

-� Tie nav nekādi rādītāji, - es pateicu. - Izvarotājs pieliek nazi pie rīkles un nekāda preto�anās nenotiek. �ai gadīju�mā jums vienkār�i jānotic, ka es saku patiesību, bet Kris�tīne melo.

-�� Tas ir grūti�

-�� Protams, Laventāla kungs. Paskatīties patiesībai acīs vienmēr ir grūti, bet ja mēs gribam būt godīgi�

-Atkal �is abstraktais "godīgums"! - Ēvalds nikni iesau�cās. - Bet ja Kristīne negrib būt godīga?! Un beigu beigās arī es..? Ko tad?

-�� Tad tas, Laventāla kungs, ir ļoti bēdīgi, - es atbildēju. - Un kārtējo reizi pierāda jau sen pierādīto tēzi, ka cilvē�kiem rīkoties negodīgi gandrīz vienmēr ir daudz izdevīgāk nekā būt kristāl�ķīstiem īpatņiem. Ta�u� kas �ai gadījumā notiks ar mani - esat padomāju�i?!

-�� Jā, Edij, esam gan, - Ēvalds drūmā balsī sacīja. - Māte Kristīnei tic un viņai ir pilnīgi vienalga, kas ar tevi notiek! Ar Kristīni tas pats - viņa alkst atriebības un vēlas, lai tu saņemtu sodu. Bet es� Pirmajā vietā es lieku savas ģime�nes godu.

-�� Piedodiet, Ēvald� - neizpratnes .pilns sacīju. - Kādā veidā jūsu ģimenes gods tiek aizskarts? Vēlāk tā varētu no�tikt. Visi dzeltenās preses �urnālisti jau tagad asina zīmu�ļus. Gaidāms publisks skandāls.

-�� To es zinu! - Ēvalds iesaucās. - Un neko tamlīdzīgu nevēlos! Turklāt es tev ticu! Bet neticu savai meitai! Tagad izskatās, ka viņa nekādu iesniegumu policijai tomēr nerak�stīs. Ta�u� ar savu iepriek�ējo boifrendu Ri�ardu apsolīja, ka tik un tā tev mieru neliks un kaut kā mēģinās kaitēt. Tā ka esi uzmanīgs! Tu man patīc! Un pie tevis tagad es atbraucu tikai tāpēc, lai atklāti ieskatītos tavās acīs! Tu jau zini, kur slēpjas mūsu dvēseles.

-�� Paldies, Laventāla kungs! - klusi pateicu un uzreiz sa�jutu atvieglojumu, lai gan kaut kāds asi sūrsto�s rūgtums sirdī tomēr palika. - Mūsu īstā patība ne vienmēr atklājas acu skatienos. Daudz bie�āk savas dvēseles noslēpjam - aiz skaistiem vārdiem, bet ļaunos nodomus aiz smaidiem sejā. Tāpēc nekad neviens nevar simtprocentīgi dro�i pateikt, vai mums veltītie vārdi ir patiesi un smaidi īsti. Ta�u, lai nu kā tur īsti arī būtu, es jums, Laventāla kungs, pateicos par uzticību un ceru, ka mēs bez āsiem konfliktiem varēsim sadarboties arī turpmāk.

-� Es par to padomā�u, - Ēvalds apsolīja. - Būtu labi, ja tu līdz mēne�a beigām mūsu projekta "Gadsimta liecinieks" ietvaros dabūtu pie viena galda kādu no vecajiem leģionā�riem un sarkanā armijā karojo�u latvieti. Lai abi tie�ajā ēterā pastrīdas, padiskutē. Tagad, vērojot vai lasot masu medijus, �ķiet, ka tādi sarkanajā armijā karojo�ie nemaz nebūtu biju�i! Tāpēc patiesas mūsu tautas vēstures dēļ�

-�� Labi, Laventāla kungs! - gandrīz vai ar prieku tūlīt pie�kritu. - Es to izdarī�u.

-��� Tātad sarunāts, - Ēvalds tāpat apmierināts pateica un piecēlās. - Bet kas attiecas uz Kristīni un tevi� Tieciet pa�i galā! Ta�u tev tomēr vajadzētu atcerēties un to pama�tīgi sagremot, ka tu savā veidā Kristīnei tomēr esi nodarī�jis pāri. Viņa jutās aizskarta. Ja jau tu atbrauci pie viņas, iesēdināji laivā, aizvedi uz me�u un tur mīlējāties, tad tev kā d�entlmenim vai vismaz, kā pa�am patīkas uzsvērt, nor�mālam vīrietim viņu vajadzēja atgādāt arī atpakaļ uz mā�jām. Bet tu viņu me�ā atstāji vienu, aizklīdi līdz villai "Sal�lija", iesaistījies tur notieko�ā konfliktā, guvi ievainojumus, bet Kristīnei pret tevi radās pamatīgs "zobs". Tā ka viss, ko mēs darām, vienmēr ir cie�i savstarpēji saistīts, un katram cēlonim ir savas sekas.

Ēvalds paspieda man roku un gāja prom.

- Jau rīt esi kantorī! - viņ� cietā balsī pateica. - Tur tad visu arī norunāsim sīkāk!

Piegājis pie loga, redzēju, kā Ēvalds ar saviem miesassar�giem iekāpj mirdzo�i baltā mersedesā un aizbrauc. Pēc tam nokāpu lejā un, piegājis pie sava melnā d�ipa, redzēju, ka automa�īnas atslēgas ir nosviestas uz vadītāja sēdekļa un blakus atrodas Kristīnes rakstīta zīmīte:

"Edij! Es pārdomāju! Ar tevi netiesā�os! Ta�u nepriecā�jies! Norēķinā�os kaut kā citādi�"

Skumji pasmaidīju. Katrā ziņā nekādu "norēķinā�anos" nebiju pelnījis. Un tad vēl tas vecais Svens un jaunais Gus�tavs Eriksons ar viņu manis noslepkavo�anas plāniem� In�teresanti - cik ilgi cilvēkam ir jānodzīvo, lai pagātne viņu beidzot liktu mierā, bet �odien, darot pat labus darbus, mēs neiekultos baigās nepatik�anās?

18. NODAĻA

Viss pamazām kaut kā nomierinājās. Mugura vairs tik ļoti nesāpēja, katru dienu, kā to biju darījis ari agrāk, gāju uz vingro�anas zāli un divas stundas pamatīgi cilāju dzel��us un savu ķermeni raustīju, staipīju un nostiprināju ar visda�ādākajiem trena�ieriem. Tā pamazām atkal atguvu labu sportisko formu un jutos lieliski. Centos aizmirst un nedomāt ne par Kristīni, ne Gustavu Eriksonu, kas sākumā tika apsūdzēts manas slepkavības mēģinājumā, ta�u vēlāk, izmeklētājiem konstatējot, ka man nodarīti tikai "viegli mie�sas bojājumi", vai tāpēc, ka Gustavs bija ārvalstnieks - Zvied�rijas pilsonis, vai ari izmeklētājs bija saņēmis vērā ņemamu "kukuli", viņ� krimināllietu vispār izbeidza. Vēlēdamies pēc

Biezi varēja redzēt pļavas un neapstrādātus laukus, kur vienā to galā stāvēja sarkanu obelisku rinda, bet �ai pusē - balti bērzu krusti�

iespējas ātrāk visu to aizmirst un konfliktu izbeigt, es pret izmeklētāja rīcību neprotestēju. Pirmajā laikā man pa�am gan tas �ķita diezgan savādi - nekādu atriebību nevēlos! Tas kaut kā nesaskanēja ar manu raksturu, dzīves pieredzi, ne filozofisko pasaules uzskatu, ka jebkur� ļaunums (it sevi�ķi jau uz personīgās "ādas" izjustais) obligāti ir jāsoda un par nodarīto personīgi jāatriebjas!

Tikai vēlāk sapratu, ka, iespējams, manai mīkstsirdībai vai, pareizāk sakot, augstsirdībai ir pavisam cits iemesls - Gustava Eriksona neparasti skaistā sieva Sallija�

Bet par to vēlāk.

Tagad visu uzmanību un laiku veltīju nākamajai "Gad�simta liecinieka" pārraidei. Kopā ar producentu no dau�dziem kandidātiem izvēlējāmies personīgi man simpātiskā�kos dalībniekus - jau stipri pavecu kādreizējo sarkanarmieti un mazliet jaunāku biju�o leģionāru. Biju pārliecināts, ka skatītājiem, tāpat kā man, tas būs ne tikai interesanti, bet arī noderīgi. Ja jau da�reiz pār�ķirstām mūsu tautas vēs�tures lapas, tad �odien tomēr nevajadzētu rīkoties, kā savā laikā darīja boļ�eviki - �ķirstām un lasām tikai tās, kas at�bilst tā laika ideoloģiskajām nostādnēm - komunisti nelab�prāt runāja par leģionāriem, bet �odien nacionālisti pilnībā ignorē tos latvie�us, kuriem labprātīgi vai piespiedu kārtā nācās cīnīties sarkanās armijas rindās.

Tas ir ne�ēlīgi traģisks mūsu tautas likteņa mirklis - pēc kara Kurzemē, kur tolaik atradās frontes līnija, bie�i varēja redzēt pļavas un neapstrādātus laukus, kur vienā to galā stāvēja sarkanu obelisku rinda, bet �ai pusē - balti bērzu krusti� Un kā tur, tā �eit steigā apglabātie karavīri bija mūsējie - latvie�i�

Bet!!!

Padomju vara vispirms novāca baltos krustus, pēc tam mēs - sarkanos obeliskus. Un tagad tur ir tikai kaila zeme. Vai tas jums nesāp?

Tie bija vārdi, kurus es pateicu pārraides ievadā. Studijā viens otram blakus sēdo�ie vecie vīri piekrīto�i pamāja ar galvām.

Leģionārs. Protams. Tas nekur nederēja. Bet krievi to izdarīja pirmie.

Sarkanarmietis. Tas nebija labi. Karavīru kapu vietām vajadzētu būt svētām.

Es. Tās bija tādas kā vietējās, par kurām neviens vairs nerūpējās. Vai nav labāk, ka tagad Lestenē ir izveidota, ja tā varētu teikt, valsts mēroga piemiņas vieta?

Leģionārs. Nenoliedzami. Ta�u valstij diem�ēl tur nopel�nu ir visai maz. Mēs to ar tautas atbalstu panācām pa�u spēkiem.

Sarkanarmietis. Pavasarī braucu uz Liepāju un apstājos pie Blīdenes brāļu kapiem. Tie atrodas tikai desmit soļu atstatus no �osejas. Tur ir apglabāti apmēram tūkstotis Blīdenes lielkaujā 130. latvie�u strēlnieku korpusa kritu��o karavīru un virsnieku. Saskaitīju plāksnes un uz tiem iegravētos vārdus. Katram tre�ajam, ceturtajam ir latvisks uzvārds. Bet tikai pie .vienas no tūkstots plāksnītēm bija nolikti da�i ziediņi. Viss tur nekopts, netīrs, pamests un aizmirsts� Un tu vēl prasi, vai nesāp?!

Leģionārs. Jūsu slavas laiks bija agrāk. Tagad pienākusi mūsu kārta. Tas ir tikai taisnīgi.

Sarkanarmietis. Taisnīgi būtu, ja ziedus, noliktu pat tur, kur aprakts kaut viens kritis karavīrs.

Leģionārs. Bet neviens jau neaizliedz jebkuram Latvijas iedzīvotājam aizbraukt uz tiem pa�iem Blīdenes brāļu ka�piem un tos kaut vai noklāt ar puķu kalniem! Kāpēc tikai viens tur ir aizgājis?

Es. Interesanta sakritība - jums abiem vārds ir Jānis�

Sarkanarmietis. Jāņu jau mums ir daudz.

Leģionārs. Mūsu rotā vien tādu bija ap divdesmit!

Es. Kā jūs nokļuvāt katrs savā okupācijas armijā? Jūs esat pilsētnieki, laucinieki?

Leģionārs. Esmu no laukiem. Mēs bijām gandrīz vai nabagi. Nu, varbūt ne glu�i. Kalpi. Tēvam nekādas lielās amata prasmes nebija, mātei tāpat. Tēvs strādāja par puisi pie da�ādiem saimniekiem, vēlāk specializējās tā kā vairāk pie zirgiem. Māte pie virtuves darbiem. Mēs viņiem bijām astoņi bērni! Par kādu turību te runāt!

Sarkanarmietis. Man tāpat ne bērnība, ne jaunība ne�kāda saulainā nebija. Vectēvs piektajā gadā bija piedalījies kādas tur mui�as nosvilinā�anā un soda ekspedīcija viņu no�āva. Tēvs arī bija kreisi noskaņots un vecā Ulmaņa laikā trīs gadus dabūja pasēdēt cietumā.

Es. Varētu teikt - lauku un pilsētas proletārie�i� Tātad, ņemot vērā jūsu diezgan zemo sociālo stāvokli, acīmredzot jūsu ģimenes 1940. gadā nodibināto padomju varu uzņēma visai atsaucīgi?

Leģionārs. Nekādā sajūsmā gan nebijām. Ja tas būtu no�ticis bez krievu armijas palīdzības, varbūt arī kāda tautas daļa to uztvertu labvēlīgi. Katrā ziņā Kārļa Ulmaņa re�īms tāpat nekāds labais nebija. It sevi�ķi to jutām, kad Eiropā sākās kar�.

Sarkanarmietis. Tas tiesa. Pastāvēja visda�ādākie gan politiskie, gan ekonomiskie ierobe�ojumi. �odien, kad dzir�du tās sagrabēju�ās gro�iņas aizgūtnēm slavinot vecos Ul�maņlaikus, nāk dusmīgi smiekli. Vai tad viņas vairs neat�ceras, ka Ulmani vajadzēja tikai slavēt, cik pretīgs bija viņa personības kults un ka jau no 1939. gada rudens petroleju, cukuru, tabaku un daudzas citas preces varēja dabūt tikai uz kartiņām?

Leģionārs. Mēs no padomju varas bijām it kā pat vinnē�tāji. Vecākiem iedeva 10 hektārus zemes, bet nekāda lielā saimnieko�ana neiznāca. Sākās kar�.

Sarkanarmietis. Mēs gan nekādu materiālo labumu ne- guvām. Ta�u radās cerības, ka varbūt būs labāk. Turklāt, kas nebija mazsvarīgi, godā tika celts strādnieks. Ne tirgo�tājs, ne namīpa�nieks, ne uzņēmējs, ne naudas mijējs, bet tie�i, kā saka, melnā darba darītājs. Tas cēla pa�apziņu.

Es. Un tad sākās kar��

Leģionārs. Jā� Mūsu ģimeni 1941. gada 14. jūnija re�presijas neskāra. Arī vācie�i no sākuma lika mierā. Viens otrs no tuvākās apkārtnes gan uzreiz aizskrēja pieteikties par �ucmaņpolicistiem, bet es nolēmu nogaidīt un nekur neiesaistīties. Bet kas to deva! 1944. gada vasaras beigās saņēmu iesauk�anas pavēsti.

Es. Kāda bija sajūta?

Leģionārs. Teik�u atklāti - sajūta bija vairāk nekā draņ�ķīga! Tagad gan daudzi te tēlo baigos varoņus, svētus pat�riotus un kvēlus savas dzimtenes aizstāvjus, lai gan toreiz tādus tikpat kā nemanīju. Lielumlielākā daļa ar iesauk�anu vācu armijā bija ļoti neapmierināti. Jā, �ādi tādi "varoņi" bija to vidū, kuri pie mums atnāca no policijas bataljoniem, ta�u starp mobilizētajiem tā bija, kā bija. Jutāmies ne sevi��ķi labi. Lielākā daļa saprata - Vācija karu neglābjami zaudē un tam, ka mēs te Kurzemē sitamies, lielas jēgas nav. Jūs zināt, cik daudz bija dezertieru? Un cik simtus, varbūt pat tūksto�us latvju zēnu vācu karatiesas par to no�āva?

Es. Nezinu.

Sarkanarmietis. Pie mums arī bija dezertieri. Ta�u tikai kā atsevi�ķi gadījumi. Padomju vara visiem bija iedzinusi pamatīgas bailes. Turklāt, vismaz kara sākumā, mēs gan�drīz vai visi bijām brīvprātīgie.

Es. Kāpēc?

Sarkanarmietis. Tāpēc, ka tā rīkoties likās pareizi. Un vispār� Varbūt es maldos, ta�u man �ķita, ka 1940. gada jūnija notikumus latvie�u tauta, iespējams, tās maldino�ās Kārļa Ulmaņa radiorunas iespaidā, padomju karaspēka ie�nāk�anu Latvijā nemaz uzreiz neuztvēra kā mūsu zemes okupāciju. No �odienas skata naivi, bet domājām - dzīve tomēr kļūs labāka.

Es. Vai atceraties savu pirmo kauju? Kā' toreiz jutāties? Jūs pārņēma bailes? Varbūt cīņas degsme?

Leģionārs. Kāda tur degsme! Tie�ajā karadarbībā nokļu�vu novembra sākumā netālu no Tukuma. Bija ellīgi drēgna diena, kad ik pēc brī�a aukstu lietu nomainīja slapj� sniegs un nepārtraukti brāza ass ziemeļu vēj�. Tur pret mums sar�kanos latvie�us vēl netrieca. Virsū nāca krievi un, tanku aizsegā, kaut kādi aziātu tipa zaldātiņi. Kad viņus atsitām, mums pavēlēja tos patriekt tālāk. Gājām uzbrukumā. Tas notika ap dienas vidu. Priek�ā dubļains tā gada līdz galam nenovākts kartupeļu lauks. Tas pilns ar kritu�o sarkanar�mie�u līķiem. Bet otrpus laukam viņiem bunkuros stāvēja vairāki smagie lo�metēji, un kad tie sāka strādāt� Sagūlām biezajos dubļos un, ja gribēji palikt dzīvs, galvu nedrīkstēji pacelt. Tā mēs tur gulējām, ta�u pēcpusdienā slapjais sniegs pārstāja un sāka piesalt. Vakarā, kad jau it kā varējām rā�pot atpakaļ, izrādījās, ka esam piesalu�i pie zemes� Kāpēc to stāstu? Viena lieta ir �odien teikt patriotiskas runas no tribīnēm, bet pavisam citādi tu jūties, kad gandrīz vai katru dienu netālu sprāgst �āviņi, virs galvas nemitīgi spindz lo�des, blakus redzi kritu�os vai smagi ievainotos biedrus, vai dzīvs iesalsti zemē� Zināt, tad nekāda lielā tēvzemes mī�lestība nerodas. Un ne par kādu Latvijas brīvību nedomā. Tas viss ir suņa sūdi! Tu vienkār�i guli uz savas dzimtenes zemes, nolādi karu un lūdz Dievu, lai arī �oreiz vēl paveicas un paliec dzīvs.

Sarkanarmietis. Nupat atcerējos! Kāds no amerikāņu rakstnieka Hemingveja varoņiem mirstot saka: "Viens tu nevari neko." Tā arī ir. It sevi�ķi karā. Mums pirmā lielākā saskare ar vācu karaspēku iznāca atkāp�anās laikā igauņu mazpilsētiņu Paides un Tjuri apkārtnē. Neatceros, vai jutu bailes. Bet kaut kas nepatīkams jau bija. īstas bailes, varētu pat teikt, spēcīgas �ausmas pārņēma Tallinas aizstāvē�anas kaujās. Tur bija gatavā elle un vēl ilgi pēc tam nepārstāju brīnīties, ka esmu palicis dzīvs.

Leģionārs. Es pagātni vispār gribētu aizmirst. Bet kā var aizmirst savu jaunību?

■ Sarkanarmietis. Man tāpat neko daudz negribas atcerē�ties. Labi, ka tagad daudz kas aizmirstas.

Es. Tūlīt beigsim. Vēl tikai da�i jautājumi. Kas jūs armijā bijāt? Kājnieki, artilēristi, lidotāji?

Leģionārs. Es biju kājnieks - grenadieris. Tiem karā ir vismazākās izredzes palikt dzīviem.

Sarkanarmietis. Pēc Gorohovecas nometnes, kur tika iz�veidota mūsu Latvie�u strēlnieku divīzija, pēc slepkavīga�jām Maskavas aizstāvē�anas kaujām, kad gandrīz vai visa �ī divīzija tapa iznīcināta, es pārkvalificējos par snaiperi. Izredzes palikt dzīvam uzreiz kļuva nedaudz lielākas.

Es. Vai kaut ko pārdzīvojāt, redzēdams, ka jūsu raidītā lode nogalina jaunu pretinieka ierindnieku vai jau pusmū�a virsnieku?

Sarkanarmietis. Parasti ierindniekus nemaz ne�āvu! Bet virsniekus� Es saprotu, ko jūs domājat. Nē! Karā viss ir savādāk! Daudz primitīvāk. Par līdzcietību pret ienaidnie�ku� Par to mēs varam pafilozofet pa�laik, ta�u kad �is ie�naidnieks arī pret mani ir pavērsis savu snaipera �auteni un iespēja palikt dzīvam ir atkarīga tikai no manām spē�jām pirmajam nospiest gaili� Tu vienkār�i apmierināts pa�smaidi, ka arī �oreiz esi izrādījies mazliet veiksmīgāks par savu pretinieku.

Es. Kā jūs uztvērāt faktu, ka atradāties un karojāt katrs savā Latvijas okupētājvalsts karaspēkā?

Leģionārs. Es personīgi to smagi pārdzīvoju. Kā jau tei�cu - biju pretlikumīgi mobilizēts, un kar� man riebās. Mēs sapratām, ka Vācija karu zaudē un drīz krievi atkal būs klāt. Cemme jau bija liela un leģionāru lielumlielākā daļa tik tie�ām negribēja, ka viņi vēlreiz sāk pār mums valdīt. Tas bija iemesls, kāpēc tik pamatīgi arī sitāmies, ka �odien mums par to nav jākaunas. Ta�u tai pa�ā laikā apzinājā�mies� vācie�i pēc būtības nav neko labāki par krieviem. Viņi ir tikai citādi. Tas tracināja. Vismaz es jutos kā slazdā, kā tikai Vācijai noderīga lielgabalgaļa. Mēs nevēlējāmies ne krievus, ne vācie�us, bet� Viss jau bija izlemts kaut kur citur, un tūksto�iem nokauto latvie�u zēnu� Tas bija velti. Kā parasti vinnēja citi.

Sarkanarmietis. Man, protams, ir �ēl, ka mūs vairs neat�ceras. Lieli meli un liela netaisnība ir tā, ka mēs it kā esam palīdzēju�i Padomju Savienībai otrreiz okupēt Latviju� Vēsturiski tā jau sanāca, ta�u� Mēs tomēr b'ijām īsti Latvi�jas patrioti. Mēs karojām un, cie�ot �au�alīgus zaudējumus, nācām savu dzimteni atbrīvot no vācu okupantiem� Tas nebija nekāds teātris, tās bija patiesas jūtas, kad 1944. gada jūlijā spērām pirmos soļus uz atbrīvotās Latvijas zemes, visi kritām uz ceļiem un �o zemi skūpstījām� Un mūsu asaras bija īstas. Un prieks bija īsts. Un griba uzvarēt bija īsta. Un �odienas sarūgtinājums arī īsts�

Kad pārraide beidzās, atviegloti uzelpoju. īpa�i apmie�rināts gan nejutos, tomēr arī skaļi �ēloties nebija par ko. Protams, mēs varējām sameklēt arī daudz labākus, tas ir, krietni radikālākus savu uzskatu paudējus, ta�u man �ķita, ka tie�i viņi, kas piedalījās �ai pārraidē, bija tie, kas pārstā�vēja kā leģionāru, tā toreizējo latvie�u sarkanarmie�u vai�rākuma domas un personīgās izjūtas, kad viņi tika ierauti atklātā karadarbībā un savu iespēju un sapratnes robe�ās cīnījās par Latviju.

Nākamajā rītā, īsas apspriedes laikā, Ēvalds Laventāls mani pat atturīgi uzslavēja.

- Labi, ka tas Gustavs Eriksons tevi nesa�āva galvā! Neko sliktu nevaru teikt. Tā ari turpini! Tas leģionārs gan varēja būt mazliet asāks, ta�u ticu, ka tādu patie�ām bija lielākais vairums - patiesībā nelaimīgi cilvēki. �odien bra�vūrīgas dziesmiņas var dziedāt pat no parlamenta tribīnes, bet toreiz visi tik jautri tomēr nejutās� Tas arī izskatītos pretdabiski, ja viņi būtu jutu�ies citādi.

Dro�i vien, nodomāju un gāju prom. Labi, ka man �odien nav jābaidās būt mobilizētam nevienas armijas vajadzībām un mani neviens nekur nesūtīs karot - ne par kādas valsts okupāciju, ne pret to. Ta�u tik un tā jūtos apdraudēts. Arī �odien pret mani var būt pavērsts kāda snaipera �autenes stobrs. Un var tikt kaldināti da�ādu provokāciju plāni. Bet valsts mani aizsargāt nespēj. Vismaz ne tik zibenīgi, kā pie vajadzības to spētu es pats.

Baltā �ūpuļkrēslā �ūpojas balta meitene.

Es stāvēju pie sava dzīvokļa atvērta loga un, patīkamas sajūtas pārņemts, skatījos uz pretējās mājas balkonu, kur baltā �ūpuļkrēslā �ūpojās balta meitene. Viņas kailo ķerme�ni nedaudz piesedza gai�s bikini peldkostīms, galvu krā�ņo- ja tum�brūni mati, saulē vēl neiedegusi seja, un viņa sēdēja, uz ceļgaliem uzlikusi grāmatu, atmetusi galvu un acīmre�dzot klausījās no istabas nāko�ās mūzikas skaņās. Atskaņo�tājs bija ieslēgts mēreni skaļi, un kāds vīrietis skanīgā balsī angliski dziedāja populāro dziesmiņu Love story.

Viņ� to stāsta �ai meitenei, stāsta man un visai pasaulei. Bet kam lai es izstāstu savu mīlas stāstu? Nevienam! Man ta�u nekāda mīlas stāsta nemaz nav! Jā, esmu mēģinājis to radīt, turklāt ne vienreiz vien, ta�u nez kāpēc nekad nekas nesanāca�

Varbūt beidzot piezvanīt Sallijai un abiem aiziet uz kro�gu? Varbūt jau ir pienācis laiks sākt ar viņu romānu? Pir�mās lappusītes tā kā būtu jau uzrakstītas. �ķiroties slim�nīcas pagalmā, Sallija diezgan atklāti lika saprast, ka viņai nekas nebūtu pretim�

"Edij, pateicībā par to, ko manis labā esi darījis, es tev varu piederēt jebkurā laikā un vietā, bet� mazliet vēl pa�gaidīsim! Pirmkārt man vēl kārtīgi jāatjēdzas. Jānokārto visas attiecības ar atriebības kāro Gustavu Eriksonu. Var�būt tagad jau būs kļuvis mierīgāks. Oficiāli jāsadala visa manta un īpa�umi. Un tad, Edij, kad atkal sevi sajutī�u kā brīvu sievieti�"

Tad sāksies jauna un skaista dzīve, rūgti nodomāju. Ta�u es vairs negribēju, lai vēlreiz kāda sieviete mani mīlētu vai ļautu man mīlēt viņu tikai pateicībā par to, ka nejau�ības dēļ esmu viņai izdarījis labu darbu. Varbūt visīstākā mīles�tība atklājas tad, kad nekas vēl nav izdarīts?

Vēlreiz paskatījos pāri pagalmam. Meiteni vairs neredzē�ju. Kāds bija nomainījis disku un tagad Vladimirs Visockis savā dobjajā balsī dziedāja dziesmu par draugiem alpīnis�tiem, dziedāja par drauga plecu, savstarpējo uzticību un vir�ves izturību. Dziedāja dziesmu par cilvēka gara, draudzības un mīlestības stiprumu. Un �ķita, ka uz balkona pamestais �ūpuļkrēsls arī �ūpojas ne no vēja, bet gan no �īs dziesmas vārdiem, mūzikas un pa�a dziedātāja balss.

Kā uz bezdibeņa malas.

Līgojamies, �ūpojamies.

Bet kam - kā pēdējo palīdzību - lai es pasniedzu savu virvi?

Kam lai ledū izcērtu ceļu?

Kam lai uzceļu telti, ja tūlīt sāktos viesuļvētra? Un kur ir tas draugs, viens vienīgais un īstais, ar kuru varētu doties uz visaugstāko virsotni?

Apsēdos un zemu noliecu galvu. Jau kuro reizi sapratu - nav vērts sevi skumdināt, ta�u �ādi depresīvi - garīgā vāju�ma - mirkļi tomēr gadījās un, nezinādams, kā ar tiem tikt galā, vienkār�i tiem ļāvos, līdz tie kaut kur pazuda un es at�kal atguvu savu ierasti brutālo psiholoģisko stāvokli.

Iezvanījās telefons. Displejā parādījās numurs, ko nepa�zinu.

-�� Es klausos!

Brīdi valdīja klusums, tad atskanēja patīkama, klusa, bet it kā satraukta sievietes balss.

-�� Tas esi tu, D�ord�? - viņa jautāja.

-�� Nē, - es atbildēju. - Jūs esat kļūdījusies.

-�� Patie�ām?!

-�� Pavisam noteikti.

-�� Tas nevar būt, - viņa sacīja.

-������� Kāpēc tad ne? Vai tad jums nekad iepriek� nav tā ga�dījies, ka�

-�� Ir, ir! - sieviete iesmējās. - Ļoti interesanti.

-�� Kas ir interesanti?

-�� Nu tas, ka D�ord�a nav, bet ir� kāds cits!

-�� Kas ir D�ord�s?

-������� Labs cilvēks, - sieviete atbildēja. - Kā tagad mēdz teikt - liriskais draugs. Tas ir tas pats, kas mīļākais.

-�� Vai viņ� tev pa�laik ir ļoti nepiecie�ams?

-�� Protams! Kam tad vispār ir mīļākie?

-�� Tik traki ir sagribējies?

-������� Nejau nu traki! Nevajag pārspīlēt! Ja nav D�ord�a, būs cits. Starp citu - tu esi jauns?

-�� Ko tu uzskati par jaunu?

., - Pui�us līdz divdesmit pieciem gadiem.

-������� Tad tu, meitenīt, esi krietni atpalikusi no mūsu laika reālijām. Gudras meitenes tagad meklē krietni vecākus vīrus.

-�� Tādus kā tu?

-�� Apmēram.

-�� Ta�u vairāk par �etrdesmit tev nav?

-�� Nē. Ir pat mazāk.

-�� Lieliski! - meitene iesaucās. - Tu esi smuks?

-�� Nē, ne visai.

-�� Bet pretīgs ta�u arī ne?

-�� Normāls.

-�� Precējies?

-�� Kāpēc vēl tas tev būtu jāzina?

-�� Nu tā� - meitene atbildēja. - Interesanti.

-�� Bet pati esi precējusies?

-������� Nē, - viņa sparīgi teica. - Mēs saderam kopā! Atbrauc pie manis ciemos!

-�� Tu to nopietni? - pārsteigts jautāju.

-�� Protams! Tas tevi pārsteidz?

-�� Zināmā mērā.

- Cik tev ir gadu? - pajautāju.

-������� Atbrauc! - meitenes balsī nepārprotami skanēja lū�gums.

-�� Kāpēc?

-�� Esmu ļoti viena, - viņa pateica.

-�� Kur tavi vecāki?

-� Nav. Pirms diviem gadiem aizgāja bojā autoavārijā.

Iestājās klusums, un pēk�ņi kļuva �ēl �īs vēl nepazīsta�mās meitenes, kura, tāpat kā es, �ai dienā un brīdī jutās vientuļa.

-� Tev ir smagi? - vaicāju.

-� Mazliet, - viņa klusi atbildēja.

-� Cik tev ir gadu? - pajautāju.

-� Astoņpadsmit.

-� Tātad jau no se�padsmit gadiem�

-������� Tā sanāk, - meitene gari nopūtās. - No tā laika sāku strādāt un dzīvoju viena.

-� Grūti, vai ne?

-� Jā, nekā patīkama nav.

Atkal sajutu �ēlumu - jau kuro reizi aizmirstot, ka vis�maz es nevienu �ēlot vairs nedrīkstu! - un sāku jau domāt, kā un ar ko meitenei varētu palīdzēt.

-� Kā tevi sauc? - uzprasīju.

-� Agrita. Bet tevi?

-�� Edijs.

-������ Skanīgs vārds, - meitene sacīja. - Man jau kādreiz bija pazīstams viens Edijs�

-�� Un kas sanāca?

-������� Nekas. Pēc neilga laika iz�ķīrāmies. Tev mans vārds nepatīk?

-������� Kur tu to ņēmi? - iesmējos. - Vārds ir skaists. Uzreiz asociējas ar agriem rītiem.

-������� Es pati arī esmu skaista, - Agrita paziņoja. - Tu ne�tici?

-� Nē, - smīnot atbildēju. Man �ī spēlīte sāka iepatikties.

-������� Tu vari atbraukt un par to pārliecināties pa�a acīm, - Agrita ātri teica. - Es labprāt ar tevi iepazītos.

-�� Es arī, - klusi atzinos. - Kur tu dzīvo?

-������� Iļģuciemā - Dzirciema ielā simt piecpadsmit. Tā ir lie�la privātmāja, apkārt pla�s dārzs. Tu atbrauksi? - Agrita jautāja, un viņas balsī atkal varēja saklausīt nepārprotamu vēlmi, lai tā arī notiktu.

-�� Tu patie�ām to gribi? - nez kāpēc to pārjautāju vēlreiz.

-������� Pat ļoti! - meitene sparīgi apstiprināja. - Tu ta�u arī esi viens, vai ne?

-�� Tā iznāk.

-������� Tad atbrauc! Es bū�u patiesi priecīga un ceru, ka spē�u tevi apmierināt.

-�� Labi, - apsolīju. - Es atbrauk�u.

-������� Paldies! - Agrita apmierināta no�ivināja. Pēc tam lie�ti�ķi painteresējās. - Pēc cik ilga laika tevi varu gaidīt?

Mirkli padomāju.

-�� Apmēram pēc stundas, - es atbildēju.

-�� Lai notiek!

-�� Uz redzē�anos!

-�� Uz redzē�anos, Edij!

Meitene atslēdza telefonu, bet es vēl krietnu laiciņu stā�vēju, rokā sa�ņaudzis savu mobiļņiku un uzreiz nemaz ne�spēju īsti attapties.

Kas tas bija? Vai vienkār�a sagadī�anās? Joks? Spēle? Bet varbūt atkal kaut kas no likteņa iestudētā "negaidīto tik�anos" repertuāra, kad pat viens vārds vai nejau�a tik�a�nās spēj krasi izmainīt dzīvi.

Tā gandrīz arī notika. Mani izglāba vienīgi spēja zibenīgi reaģēt uz notieko�o, fiziskais pārākums un gandrīz vai ie�dzimtais naids pret visu marku nelie�iem.

Es pie Agritas nebraucu tikai kārtējo piedzīvojumu alku aicināts. Man pēk�ņi ļoti sagribējās noticēt nelielam brīnu�mam - beidzot satikt baltu meiteni� Pretstatā Kristīnei - tīru un jauku. Bet kārtējo reizi�

Kur jūs galu galā esat - skaistās, �ķīstās, cēlās, gudrās un labās?!

Uzreiz varēja redzēt, ka Agritas mājā nekādi nabagi ne�dzīvo. Tā dro�i vien bija veca, ta�u, kā tagad mēdz teikt, nesen renovēta un liecināja par parasta �odienas jaunlatvie��u bur�uā pietiekami augsto materiālās labklājības līmeni. Man gan uz mirkli ie�āvās prātā, ka piezvanījusī meitene acīmredzot būs melojusi - no se�padsmit gadiem dzīvojot viena, diez vai viņa to varēja dabūt gatavu�

Pēc zvana mājas ieejas durvis gandrīz vai tai pa�ā bridi atvērās, un manā priek�ā parādījās jauna, patie�ām skaista meitene. Viņai bija tum�i, gandrīz melni mati, slaids au�gums un kalsna seja, kuru rotāja lielas, it kā pēk�ņā izbrī�nā ieplestas acis, spilgti krāsotas uzacis, acu plakstiņi un lūpas. Viņa atgādināja to aprindu meiteni, kuras tik bie�i var sastapt vakaros klimstam pa Vecrīgas ieliņām, dejojam diskotēkās vai pa dienu nīkstam kafejnīcās. �o iespaidu vēl pastiprināja ārkārtīgi īsā kleitiņa un jau padzīvoju�as sie�vietes apmierināts smīns.

Mani �āda tipa meitenes vairs īpa�i neinteresēja. Seksam viņas bija labas, neko teikt, bet savas garīgās aprobe�otības dēļ absolūti nederīgas daudzmaz nopietnākām attiecībām.

-�� Sveika! - nevērīgi izmetu.

-������� Tu esi Edijs? - Agrita, acīmredzot dro�s paliek dro�s, pajautāja.

-�� Tas pats.

Agrita draiski iesmējās.

-�� Nemaz necerēju, ka tomēr atbrauksi!

-�� Bet es ņēmu un atbraucu! Nepatīk?

-�� Ko tu! - Agrita apmierināta pamāja. - Nāc iek�ā!

Mēs �ķērsojām pla�u priek�telpu, tad izgājām cauri pa�garam gaitenim un nonācām moderni - tātad arī dārgi! - iekārtotā istabā.

-�� Sēdies nost un jūties kā mājās!

Apsēdos un istabai pārlaidu vērīgu skatienu. Turpat gandrīz blakus atradās plats dīvāns ar vairākiem spilgti krāsainiem spilveniem, neliels galds un da�i krēsli, mazs grāmatplaukts, pie sienām divas gleznas un kāda pavecāka vīrie�a fotogrāfija, bet vienā no istabas stūriem stāvēja liels plazmas televizors. Tie�i iepretim atradās vēl kādas durvis, kurām aug�ējā daļa bija veidota no stikla.

Agrita, varbūt tī�i jau tā pārlieku īsos svārciņus uzrāvusi vēl augstāk, apsēdās iepretim un apmierināta smaidīja.

-�� Nē, patiesi! Es neticēju, ka man tā paveiksies!

-Kas?

-� Ka tu atbrauksi un man �ī diena nebūs jāpavada vienai.

-�� Kādēļ vienai? - vaicāju.

-�� Tādēļ, ka esmu viena.

-�� Vai tad tev nav nevienas draudzenes?

-�� Ir, bet �odien aizņemtas.

-�� Un draugs?

-�� Tas pats. Visi kaut kur paklīdu�i.*

-�� Neviena radinieka arī nav?

-�� Nav! - Agrita smiedamās iesaucās. - Un paldies dievam!

-�� Kam tad pieder �ī māja?

-������� Man, - meitene lepni atbildēja un pacēla acis uz netālu eso�o durvju aug�u. - Netici?

-�� Tā ir, kā ir.

-�� Māja piederēja maniem vecākiem, - Agrita paskaidroja.

-�� Tagad tā pieder man. Kas tur ko nesaprast?

-������� Viss skaidrs, - pamāju ar galvu un vēlreiz uzmanīgi nopētīju lielās mājas jauno saimnieci. Meitene sēdēja tur�pat netālu uz dīvāna malas, pārlikusi vienu kāju otrai, un �ķelmīgi smaidīja.

Tā arī ir, nodomāju, īsta seksbumba. Un pēk�ņi jutu, ka �ī tik pikanti apģērbusies un pavedino�ā pozā sēdo�ā Agrita mani negaidīti spēcīgi pievelk un ļoti uzbudina; tik tikko spēju sevi apvaldīt, lai jau uzreiz negāztos viņai virsū. Bet izskatījās, ka viņa ar vāji slēptu nepacietību to vien gaida, lai tas notiktu pēc iespējas ātrāk.

-������ Paklausies, Agrit! - Vēl vairāk pagriezos pret viņu. - Kā�pēc tu mani sauci?

-�� Kā - kāpēc? - viņa pārsteigta iesaucās. - Tev nepielec?

Saproto�i pamāju ar galvu.

-������� Kur tu rāvi manu telefona numuru? - diezgan bargā balsī prasīju. - Tikai nemēģini atkal fleitēt, ka tas tev uz�spiedās nejau�i!

-�� Tev taisnība, - Agrita, turpinot koķeti smīnēt, atzinās.

-�� Es tev zvanīju mērķtiecīgi.

-�� Kāpēc?

-������� Viena no manām draudzenēm teica� - Agrita tā kā nedaudz samulsa. - Tu esot kolosāls mīļākais! Varot pat vairākas stundas�

-������� Un kas? - es prasīju. - Tu arī esi viena no tām nepie�sātināmām?

-������� Viss atkarīgs no attiecīgā brī�a noskaņojuma, - Agrita atbildēja. - Vai mana draudzene saka nepatiesību?

-�� Arī man tas ir atkarīgs no noskaņojuma, - es sacīju. - Kas tev tā ir par draudzeni?

Agrita sāka smieties. Man tas nepatika. Viņa �ķita ļoti vulgāra.

-�� Tu, Edij, esi slikts policists, - meitene, kā to no�ēloda�ma, teica.

-�� Es jau sen tāds vairs neesmu.

-�� Un labi! - Agrita iesaucās. - Toties slikti ir tas� Tu mani patie�ām vairs neatceries?

Vēlreiz rūpīgi noskatīju turpat rokas attālumā sēdo�o jauno sievieti, mēģināju atcerēties, bet atmiņa klusēja.

-�� Kāpēc man tevi vajadzētu atcerēties? - jautāju. - Vai tad kādreiz jau esam tiku�ies?

-�� Protams! - Agrita atbildēja. - Vasaras sākumā, Dau- gavmalā. Kad mums ar Kristīni uzbruka vairāki bandīti, mēģināja ieraut ma�īnā, bet laimīgā kārtā tie�i tai mirklī turpat trāpījies arī tu. Cik zinu, Kristīne tev par �o labo darbiņu attiecīgi ir jau pateikusies. Tagad to pa�u gribu iz�darīt arī es. Citādi visu laiku jājūtas kā tavai parādniecei.

Es viņu tomēr neatcerējos. Toreiz visu uzmanību veltīju Kristīnei, bet viņas draudzene kaut kā nemanāmi paslīdēja garām. Atceros vien to, ka, ieraudzījis, cik viņas bija spilg�ti izkrāsoju�ās, apģērbu�ās un cik vaļīgi uz ielas uzvedās, uzreiz nodomāju: �itās ir īstās - mazgadīgās palaistuves� Acīmredzot tie�i tāpat bija nodomāju�i arī kaukāzie�i, kad nolēma abas draiskules ieraut savā autiņā�

-�� Ja jau jūties kā mana parādniece� - nenovērsis acis no Agritas augsti atsegtajām kājām un puskailajām krūtīm, sacīju. - Kā tu gribi man pateikties? Dosi naudu? Varbūt sevi?

-�� Tu tagad strādā pie Kristīnes tēva, - Agrita teica un, nedaudz papletu�i kājas, atlaidās pusguļus. - Tev tur ir lie�la alga un naudas pietiek. Ta�u zinu - tev trūkst sievietes. Lūdzu, Edij! Esmu tavā rīcībā!

�āds sievietes aicinājums jebkuram vīrietim var būt tikai patīkams un ļoti satrauco�s. Un, atklāti sakot, būtu ārkār�tīgi muļķīgi no �ādas iespējas atteikties. Pēc da�u mirkļu pārdomām nedaudz paliecos uz priek�u un ar abu roku plaukstām pieskāros Agritas augsti atsegtajām kājām un

rokas lēni bīdīju uz aug�u. Brīdī, kad tās jau gandrīz pieskā�rās Agritas spilgti sarkanājām biksītēm, pēk�ņi izdzirdu sa�vādu troksni. Mana labi uztrenētā maņu sistēma noreaģēja zibenīgi - uzmanies! Var draudēt briesmas! ļ|

Spēji atrāvos no Agritas, pagriezos trok�ņa virzienā un pārsteigts ieraudzīju, ka pie istabas otro durvju stiklotās aug�as ir pielipu�as Kristīnes un viņas iepriek�ējā drauga slavenā autorallista Ri�arda Eglona sejas� Vēl vairāk! Ri��ards rokā turēja videokameru un visu notieko�o filmēja. Man uzreiz situācija kļuva skaidra - tā ir labi izdomāta provokācija! Gandrīz vai mala�i! Kristīne, tēva atrunāta un varbūt arī pati vairs nevēlēdamās būt publiski iejaukta iz�domātajā izvaro�anas skandālā, acīmredzot kopā ar Ri�ardu ir pierunājusi �ādā skandālā iesaistīt draudzeni Agritu� Ja es būtu kaut nedaudz iedzēris vai lielākas kaisles pārņemts, noteikti mēģinātu meiteni iegūt jau ātrāk un katrā ziņā ne�salīdzināmi enerģiskāk, tas ir, mazliet brutālāk. Protams, Agrita, kā iecerēts, sāktu sparīgi pretoties un, lūk, klasiska izvaro�anas aina gatava! Tas viss tiktu nofilmēts, pēc tam uzrakstīts iesniegums policijai, un Kristīne savu ļauno no�domu tomēr būtu sekmīgi realizējusi! Es, apsūdzēts vienā no visnekrietnākajiem noziegumiem, atrastos tiesas priek��ā un pēc tam cietumā. Izsprukt sveikā man nebūtu nekādu iespēju - visu "nozieguma" izdarī�anas procedūru bezkais�līgi būtu nofiksējusi videokamera, ko vārdiski apliecinātu ari �īs sievietes liecinieki�

Visu to apjēdzis, mani pārņēma me�onīgs naids. Tas viss - sadragāt manu dzīvi - tikai tāpēc, ka es �ai izluti�nātajai un kā fiziski, tā morāli jau izvirtu�ajai Kristīnei nepateicu, ka viņu mīlu?! Man tas �ķita totāls absurds, kas tikai liecināja, uz ko ir spējīgi daudzi �odienas "zelta jaunatnes" pārstāvji, kad viņu aprobe�otās vēlmes netiek izpildītas�

Vēl nebiju paspējis piecelties no krēsla, kad abu nelie�u sejas pazuda, durvis ar lielu troksni atsprāga vaļā un istabā iedrāzās Ri�ards, vēl viens puisis un Kristīne.

- Jūs jau nu ari esat labie, - Agrita viņiem pārmeto�i teica. - Vai nevarējāt vēl mazliet paciesties un ienākt kādas desmit minūtes vēlāk?

-�� To tu gribēji gan! - puisis iesmējās. - Bet es uz to vairs nespēju mierīgi skatīties!

Savukārt es nevarēju mierīgi skatīties uz viņiem. Ri�ards videokameru nolika uz grāmatplaukta, sportiskais puisis, kuru, kā vēlāk izrādījās, sauca Georgs, tas ir D�ord�s, bet Kristīne, smuki uzpucējusies gai�i zilā kleitiņā, stāvēja ne�tālu no durvīm un ar apmierinātas uzvarētājas smaidu ska�tījās uz mani.

-�� Ko tas nozīmē? - bargi uzkliedzu.

-�� Tas nozīmē, ka atkal esi mēslos līdz ausīm! - Ri�ards paskaidroja. - Kārtējo reizi kritis uz jauniem skuķiem! Esi maniaks, vai?

-�� Un kas jūs tādi esat? - sevi, knapi valdot, turpināju kliegt. - Nelie�i! Ko atkal, Kristīn, sadomāji? Kāds ļaunums tevi neliek mierā?

-�� Es ta�u apsolīju, ka tev atrieb�os! - Kristīne atbildēja. - Tev vajadzēja būt labākam pret mani!

-� Vai tas ir Ri�ards? - ar galvu pamāju uz viņa pusi.

<> - Tas pats, - Kristīne atbildēja. - Par to, ka mani aizvedi uz me�u un tur atstāji, viņ� tūlīt tev nodarīs ko sliktu.

-�� Es arī, - D�ord�s teica un pēk�ņi viņa rokās pazibēja spo�s mednieka duncis. - Par to, ka uzmācies manai meite�nei! Ko tu te atvilkies? Tas bija nepārprotams izvaro�anas mēģinājums� Tāpēc� Pirms tevi nododam policijai, mēs tevi mazliet apskādēsim. Nebaidies! Dzīvs varbūt paliksi, ta�u mū�a invaliditāti garantēju!

-�� Zēni, sadodiet viņam tā pamatīgi! - Kristīne mudinā�ja. - Viņ� gan skaitās tāds kā latvie�u �aks Noriss vai van Damme, bet jūs ta�u arī neesat nekādi sīkaļi! Tā, lai viņ� atceras, ar kādu publiku sasējies!

-�� Meitenes, lūdzu, aizejiet uz otru istabu! - D�ord�s pa�lūdza. - Tas, kas tūlīt notiks, jums nav jāredz!

-�� Nē, ir jāredz! - Agrita iesaucās un viņai tūlīt piebalsoja arī Kristīne. - Tas būs mans triumfa brīdis! Es gribu to izbaudīt!

Nicīgi pasmaidīju un, kā jau ne pirmo reizi, kad gadījās nokļūt bīstamā situācijā vai man pat draudēja nāves bries�mas, kļuvu pavisam mierīgs, visu skaidri apzinājos un pil�nībā kontrolēju gan savas domas, gan rīcību. Tas vispār bija

Svārkus un bikses nost! Lai pēc mirkļa tu te stāvētu kaila!

savādi - kļuvis ārēji mierīgs, vienlaikus viss degu un ari gribēju sadegt savā naidā un nicinājumā pret �o nekauņu baru.

Patiesībā man viņus apsist vai pat nosist nesagādātu nekādas lielās grūtības. Bet es patie�ām vairs nevēlējos ie�kulties nekādās nepatik�anās, nemaz nerunājot par arestu, izmeklē�anu, tiesu un cietumu. Ta�u tā vienkār�i viņus pa�laist vaļā arī negribēju. Atklāti sakot, man nekādas izvēles nemaz nebija - viņi uzbruka pirmie, un tas man nāca tikai par labu.

Neiedziļinoties īsās, bet ļoti niknās cīņas tehniskā ap�rakstā, pateik�u tikai to, ka iznākumā abi pui�i, skaļi vai�dēdami, iespējams, ar salauztām rokām un �okļiem atradās uz grīdas, bet meitenes �ausmās kliedza.

-�� Beidzot apklustiet! - es tāpat kliedzu. - Stulbās kazas! Jūs ta�u pa�as to gribējāt redzēt!

Pēc tam piegāju pie Agritas un, joprojām niknuma pār�ņemts, no viņas auguma ar asu rokas kustību noplēsu blū�zīti un krū�turi.

-�� Tālāko pati! - es pavēlēju. - Svārkus un bikses nost! Lai pēc mirkļa tu te stāvētu kaila! Ja ne� Tūlīt arī tu, sāpēs vaimanādama, atradīsies uz grīdas!

Agrita paklausīja. �ņukstēdama no sevis novilka svārkus un spilgti sarkanās biksītes un, bailēs drebēdama, skatījās uz mani.

-�� Kas tālāk? - viņa tikko dzirdami jautāja.

-�� Tālāk notiks tas, ko tu gribēji! - turpināju kliegt. - Es tevi izvaro�u! Turklāt vēl tik baigi� Liecies guļus!

Agrita, man par nelielu pārsteigumu, tūlīt arī paklausīja, aizgāja līdz dīvānam un apgūlās. Protams, es pat nedomāju viņai pieskarties. Es tikai gribēju viņu pazemot. Man pat ie�nāca prātā, ka tagad vajadzētu izdarīt to pa�u, ko savā laikā Tālis Kreicums Bolderājas kāpās izdarīja ar manu iespēja�mo vectēvu Svenu Eriksonu - uz �ī kailā ķermeņa iztuk�ot savu pārpilno urīnpūsli� Ta�u to nedarīju. Kļuva �ēl vai pretīgi, nezinu. Vienkār�i nospļāvos, pārkāpu uz grīdas gu�lo�ajiem pui�iem un strauji aiz rokas satvēru Kristīni.

-�� Nu, draiskulīt, kā ir ar to triumfa brīdi? - skarbi pra�sīju. - Izjuti baudu?

Kristīne bija pārbijusies. Viņa stāvēja netālu no durvīm, man pat �ķita - viegli drebēja un ārkārtīgi satraukta skatī�jās uz mani.

-�� Edij� Ko tu gribi?

Ieraudzījis turpat blakus uz grāmatplaukta Ri�arda no�likto videokameru, to paņēmu, mazliet pagrozīju rokās, tad no visa spēka triecu pret grīdu. Pēc tam to pacēlu un metu vēlreiz. Smalkais aparāts, protams, nesa�ķīda sīksīkos ga�baliņos, ta�u, garantēju, lieto�anai vairs nebija derīgs.

-�� To nevajadzēja, - Kristīne teica. - Tas bija ļoti dārgs.

Es viņu atkal satvēru aiz rokas un strauji rāvu sev lī�dzi. Aizgāju�i līdz mēmam d�ipam, Kristīni apsēdināju uz priek�ējā sēdekļa, bet pats iekārtojos pie stūres. Vēl nezi�nāju, ne ko Kristīnei teikt, ne ko ar viņu lai daru. Viss no�tiku�ais joprojām �ķita pretīgs un lika man justies gandrīz vai kā noziedzniekam. Līdz �im man bija izdevies diezgan veiksmīgi nobalansēt uz �īs grūti nosakāmās un turpat vai neredzamās robe�as, kur sastopas atļautais un morāli ne�pieļaujamais.

-��� Tu saki, aparāts bija ļoti dārgs? - pagriezies pret Kristīni, jautāju. - Bet vai tu maz zini, kas vispār dzīvē ir dārgs?

-�� Tikai, lūdzu, nesāc atkal moralizēt! - Kristīne sacīja un palūdza cigareti. Izskatījās, ka viņa ir jau daudzmaz atgu�vusies.

-�� Neuztraucies! - es sacīju. - Tādus kā jūs ar sprediķiem jau neviens vairs nepāraudzinās. Tikai tā - pa purnu! Tad varbūt kaut ko sāksiet saprast.

-�� Kas man būtu jāsaprot? - Kristīne, tēlodama naivu ai�tiņu, prasīja.

-�� Ļoti vienkār�a lieta, - es paskaidroju. - Vispirms jau to, ka ne visi cilvēki ir bagāti. Ne visi ir stipri. Ne visi ir gudri. Un ne visi ir nelie�i - tādi kā jūs! Un ka arī vājais grib būt uzvarētājs. Un ka da�reiz viņam tas arī izdodas. Un da�reiz nabags kļūst bagāts un muļķis gudrs. Tikai nelie�i nekad nemainās. Ja vienreiz ko ļaunu izdarījis, viņ� to darīs visu mū�u.

-�� Tu mani uzskati par nelieti? - Kristīnes acis kļuva lie�lākas. - Esmu ļauna?

Rūgti iesmējos.

-�� Nē, Kristīni Tu esi pats �ķīstuma un godīguma iemie�sojums! Tikai der atcerēties - tā dzīvodama un tik slikti uzvezdamās, tev ne vienmēr blakus būs draugi un ne vien�mēr citi par draugu vēlēsies tevi. Un vēl neskādētu atcerē�ties - katrs cilvēks, kas izdara ko sliktu citam, agrāk vai vēlāk tiek sodīts. Kā tas tiek izdarīts, nav vairs svarīgi. Svarīgs ir pats rezultāts - sods.

-� Ko tu tagad gribi darīt? - Kristīne manāmi drebo�ā bal�sī jautāja.

-�� Kā - ko? - es iesaucos. - Vai tad vēl nesaprati? Tevi sodīt!

-�� Kāpēc? - Kristīni pārņēma vēl lielākas bailes.

-��� Tāpēc, ka tu, pēdējā draņķe, pirmā iedomājies sodīt mani! - es kliedzu. - Turklāt vēl absolūti nevainīgu! Tu jau esi pieradusi, ka pui�i tavu vecāku bagātības un pa��as skaistuma dēļ krīt tavā priek�ā uz ceļiem! Tēlo tādu kā latvie�u miljonu mantinieci Parisu Hiltoni! Bet es tavā priek�ā uz ceļiem nekritu! Un neviena cita priek�ā arī ne! Tāds vienkār�i ir mans dzīves princips! Ta�u tu..! Kristīn, Kristīn� Varbūt tu to sapratīsi, ja vispār kādreiz sapratīsi, ka neviena normāla sieviete, tikko pavadījusi kaisles pilnus mirkļus, jau nākamajā brīdī neiedomāsies savu mīļāko, ap�sūdzot viņu izdomātā noziegumā, ieslodzīt cietumā! Uz to diez vai ir spējīga pat visno�ēlojamākā stacijas prostitūta. Bet tu to spēji. Tāpēc arī sods.

Kristīne ilgi klusēja. Ko viņa tobrīd domāja - nezinu. Vai kaut ko pārdzīvoja? Dro�i vien. Ta�u to, ka viņa ir ļoti nobi�jusies, varēju redzēt uzreiz.

Viņai atceroties, kā toreiz Daugavmalā izrīkojos ar trim bandītiem un nupat, me�onīga naida pārņemts, izrēķinājos arī ar viņas draugiem, Kristīni tīri objektīvi vajadzēja pār�ņemt �ausmas un ticēt, ka esmu spējīgs uz visu�

Varbūt ar to man arī vajadzēja apmierināties?

-�� Edij� - Kristīne viegli drebo�ā balsī teica un nelaimīga paskatījās man acīs. - Lūdzu, nedari man neko sliktu!

-�� Labprāt, Kristīn, - es atbildēju. - Bet kā tādā gadījumā paliktu ar taisnīgumu? Atkārtoju - tu mani gribēji sodīt ne�vainīgu, bet es tevi vainīgu lai ap�ēloju?!

-�� Kāpēc gan ne? - Kristīne tēloja vai arī patiesā naivumā jautāja. - Tu ta�u esi labs! Vienmēr visiem steidzies palīgā. Kāpēc tu tagad nevarētu vēlreiz mani izglābt?

Mazliet pat samulsu, ta�u jau pēc "da�iem mirkļiem sa�pratu - Kristīne ir ne tikai viena no mūsdienu "sliktajām meitenēm", bet arī ļoti gudra. Parasti �ie abi jēdzieni kaut kā nesalīmējas. Bet Kristīne jau tagad zina, uz kādām po�gām jāspie� - kad jāatdodas, kad jāatsaka; kad jābūt pa�tiesai, kad jātēlo; kad jāmēģina atriebties un kad jāpalūdz piedo�ana.

-�� Tu saproti, ka pa�laik esi nelaimē? - es vaicāju. - Tur�klāt vēl pamatīgā?

-�� Protams! Tāpēc jau arī lūdzu� Piedod, Edij! Tas bija tikai mirkļa aizvainojuma uzliesmojums!

-�� Kristīn! Vismaz �obrīd esi patiesa! Kāds mirklis? Kāds uzliesmojums! Cik ilgs laiks jau pagājis! Bet kas notika �o�dien? Izdomājāt, kā mani tomēr apsūdzēt neizdarītā no�ziegumā! Bet, kad no tā nekas nesanāca, nolēmāt mani vardarbīgi padarīt par invalīdu! Un tu..! Ja gribēji baudīt triumfa brīdi, skatoties, kā nogalina vai sakropļo cilvēku, tad tu pārējos cilvēkus vari darīt tikai nelaimīgus! Tātad - kādi ir secinājumi? Ļoti vienkār�i. Man tevi ir jānogalina!

-�� Edij� - Kristīne �ukstēja. - Tu pirmīt sacīji� Katrs, kas izdara ko ļaunu citam� Tu pats nebaidies soda?

-�� Nē, - es atbildēju un pagriezu automa�īnas aizdedzes atslēgu. - Esmu augstas klases profesionālis - nostrādā�u tā, ka nekādas pēdas nepaliks. Tu vienkār�i pazudīsi!

Sāku braukt. Godīgi atzī�os - lai gan joprojām biju nik�numa pārpilns, tobrīd vēl nezināju, ko ar meiteni turpmāk darī�u. Lai gan� Stipri �aubos, vai es viņu īstenībā patie��ām varētu nogalināt! Ta�u� varēja gadīties visādi.

No Dzirciema ielas nogriezos uz Buļļu ielas, drīz pār�braucu dzelzceļa pārbrauktuvei, pirms Lā�upes kapiem pa�griezos pa labi un caur Spilves pļavām pilnā ātrumā drāzos uz Bolderāju�

�is lēmums ienāca prātā pilnīgi spontāni, lai gan, iespē�jams, pēk�ņi sevī sajutu ierunājamies manu ne tik tālo ra�dinieku Tāļa Kreicuma vai Svena Eriksona avantūristiskos gēnus�

Kad nonācām Bolderājā vai, pareizāk sakot, Daugavgrī- vā, ma�īnu apturēju blakus piejūras me�am un pa krietni iestaigātu smil�u ceļu aizvedu Kristīni līdz lielai kāpai, ku�ras pakājē auga da�i nīkulīgi bērziņi un krūmi.

Tā bija tā vieta, kur kādreiz pirms se�desmit septiņiem gadiem sākās to visda�ādāko notikumu ķēde, kas caur dau�dzu cilvēku personiskajiem, gan valstu likteņiem arī mani beidzot ir atvilkusi uz �ejieni. Vēl dīvaini �ķita tas, ka �ī vie�ta saistījās ar da�u cilvēku (Eriksona un Kreicuma) vēlmi vienam otru nogalināt. Un tagad arī es, tāda pa�a nodoma vadīts, uz �ejieni biju atvedis kārtējo upuri, nekādi nepa�redzot �ā pasākuma iespējamo turpinājumu - nepaies ne da�as nedēļas, kad arī man, kā kādreiz Svenam Eriksonam, kāds te liks izrakt pa�am sev domātu kapu�

Kā to visu lai izskaidro, es nezinu.

Zinu tikai vienu - mūsu likteņus, mūsu dzīves svarīgā�kos notikumus - piedzim�anu, mīlestību un nāvi - ar kaut kādu dīvainu pastāvīgas nejau�ību sistēmas palīdzību regu�lē kāds mums līdz �im nezināms un stipri biedējo�s spēks. Var jau to mēģināt izskaidrot ar Dieva gribas esamību, bet tas nav �ī noslēpuma īstais minējums. Tas tikai visu sare�ģī vēl vairāk.

- Apsēdies! - es, jau daudzmaz nomierinājies, Kristīnei pateicu. Pēc tam apsēdos viņai blakus. - Skaties, cik �odien jūra ir mierīga! Ne vēji, ne viļņi! Bet redzi, kādi milzīgi ak�meņi un betona bluķi ir samesti ap Daugavgrīvas bāku! Tas tāpēc, ka jau rīt var sākties neganta vētra, kas �o skaisto vie�tiņu var pagalam saārdīt. Tāpat tas var notikt katra cilvēka dzīvē. Viss ir mierīgi, skaisti un laimīgi, bet tad pēk�ņi viss sagrie�as� Mēs milzīgus akmens gabalus veļam ne tikai, lai aizsargātu kaut kādas materiālas vērtības, bet to darām arī ap savām dvēselēm - lai neļautu tajās iemiesoties ļau�numam. Ta�u ne vienmēr tas izdodas vai, pareizāk sakot, ne vienmēr pa�i to gribam. Tāpēc nevajadzētu arī brīnīties, ka mums tik bie�i nākas raudāt, justies nelaimīgiem un pa�saulei �ēloties, ka mums nekā nav un esam dzīves neveiks�minieki. Bet mēs aizmirstam, ka tas ir noticis galvenokārt tāpēc, ka pirms tam kādus citus esam darīju�i nelaimīgus un piespiedu�i viņus raudāt. Es saprotu, Kristīn, ka tie ir tikai vārdi, tāda neliela "morāllte", ta�u tāda ir mana pār�liecība un tajā noteikti ir ari kāda daļa patiesības.

Kristīne uzmanīgi klausījās un atkal palūdza cigareti.

-��� Piedod, Edij! - viņa klusi teica. -"Es biju pārāk uzvilku- sies. Bet tā mūsu mīlas diena ta�u bija skaista, vai ne?

-��� Jā, Kristīn, - es piekritu. - Tā diena bija skaista. Tikai sasodīti �ēl, ka ne mēs, ne citi cilvēki sava mū�a skaistākos mirkļus bie�i nespēj saglabāt pat ne līdz nākamās dienas rītam�

-��� Tu ta�u mani īstenībā negribi nogalināt, vai ne? - Kris�tīne, man uzmetusi ātru skatu, jautāja.

-��� Esi mierīga! - es teicu. - Mums abiem vēl ilgi gadi dzī�vojami. Bet ja es to tomēr gribētu un jau gatavotos to da�rīt� tu tā arī turpinātu mierīgi sēdēt? Tu nekliegtu, nevie�nu nesauktu palīgā, neraudātu, nekristu manā priek�ā uz ceļiem un nelūgtos �ēlastību?

Kristīne ilgi klusēja, tad grūtsirdīgi pasmaidīja.

-��� Nē, Edij. Ne kliegtu, ne lūgtos. Es pati zinu, cik da�reiz varu būt riebīga. Ta�u tāda nu esmu. �aubos, vai te ir kāds sakars ar mūsu ģimenes turību un manu it kā nepareizo au�dzinā�anu. Vai mūsu instinktus un slēptākās vēlmes var ra�dīt mākslīgi? Vai arī tas viss mums tomēr ir jau dabas dots?

-���� Dro�i vien, - lēnīgi piekritu. - Viss atkarīgs no tā, vai mēs gribam �os instinktus un vēlmes sevī apvaldīt. Piemē�ram, es pa�laik to spēju, cerēdams, ka tas man nāks par labu - es nebū�u pamatīgi sabojājis ne tavu, ne savu dzīvi.

-���� Paldies, - Kristīne sacīja un jautājo�i paskatījās. - Tu man esi piedevis?

-��� Nē, - noraido�i pakratīju galvu. - Turpmāk es vienkār��i pacentī�os par tevi vairs nedomāt.

Pilsētas lielākā atkritumu izgāztuve dega jau vairākus gadus.

Kodīgu dūmu vērpetes kā melnas sveces triecās pret skaidrajām debesīm.

Sadega viss, kas bija nolietojies, kļuvis vecs un nederīgs.

Svila avī�u komplekti, zāģu skaidas, sadzīves priek�meti, rūpniecības atkritumi un da�ādas mēbeles.

Izgāztuvē netālu no tās dego�ās malas vējā �ūpojās vecs �ūpuļkrēsls.

Arī tas gaidīja savu iznīcības mirkli - mierīgs un lepns.

Tagad neviens vairs nepateiks, kam �is �ūpuļkrēsls ag�rāk piederējis un kas tajā kādreiz sēdējis.

Varbūt kāds cara laika ģenerālis? Varbūt kāda pirmska�ra mūsu Operas primadonna? Bagāta valsts ierēdņa sieva? Pēc grūtas darba dienas noguris �eka pulkvedis? Nacistu laika gauleiters vai vienkār�s Viktora Arāja zonderkoman- das �oferītis - tāpat pēc smagā darbā pavadītas dienas? Varbūt tur atpūties kara laika invalīds vai no Sibīrijas lē�ģeriem beidzot mājās atgriezies kāds latvie�u inteliģences pārstāvis? Varbūt mana vecmāmiņa Anita, adot zeķes sa�vam dēlam Akselam? Bet varbūt tur sēdējusi tā pati baltā meitene no pretējās mājas balkona, klausoties Frenka Si- natras dziedāto "Love Story"?

v Vienmēr esmu juties pārsteigts - kāpēc visas dziesmas par mīlestību ir tik ļoti skumjas?

Kas tagad vairs pateiks, ta�u skaidri zinu - vecais �ū�puļkrēsls ir bijis labs un daudziem noderīgs. Ta�u drīz pie tā pienāca kāds no izgāztuves strādniekiem, �ūpuļkrēslu nevērīgi satvēra rokā un iesvieda to tālu ugunī.

Man kļuva �ēl. Bet tas ātri pārgāja. Es nodomāju - var�būt tas arī ir vispareizākais? Kāpēc �ēlot vecas lietas? Kā�pēc skumt pēc biju�ā? Mēs jau tā pārāk bie�i vairāk dzīvo�jam pagātnē, nekā skatāmies nākotnē.

Nekas nav bijis! Viss tikai vēl būs!

Vai tā mums visiem nevarētu būt jauka dzīves devīze?

Ta�u tie atkal ir maldi. Kārtējās ilūzijas, ka mēs varam izvairīties no to notikumu sekām, kas notiku�i pirms mums.

Es tur stāvēju vēl ilgi, skatīdamies, kā milzīgajā izgāz�tuves bedrē sadeg tik daudz lietu, kas kādreiz cilvēkiem ir biju�as ļoti vajadzīgas, bet tagad�

Agrāk vai vēlāk tā dzīves miskastē mēs izmetīsim arī daudz ko no tā, ko savā mū�ā būsim darīju�i�

Tad pēk�ņi atcerējos skaistu kadru no mūsu slavenās ki�nofilmas "Ceplis" - pilsētas atkritumu izgāztuve. Ķērco�s kaiju bars. Kā mazas saules, spilgti dzeltenas saulespuķes. Un brīni�ķīgā Cepļa kunga sekretārīte Austra nupat gan�drīz vai sadegusi kaisles ugunīs, ar savu leitnantiņu lēni iet gar izgāztuves malu un viņas lielās acis un pasakaini daiļā seja ir skumju pilna�

Un atkal tas pats! Kāpēc visas mīlestības mums turpat vai vienmēr izraisa galvenokārt traģiskas priek�nojautas? Un kāpēc tie, kas visu vēsi aprēķina, bie�i ir daudz laimīgā�ki par mīlas reibonī eso�ajiem?

Es arī gribēju mazliet noreibt. Gribēju sievieti, tikai vēl nezināju, kur viņu atradī�u - zvaig�ņu gaismās vai dzīves atkritumos�

Apņēmīgi iekāpu savā d�ipā un braucu uz pilsētas cen�tru. Ma�īnu novietojis blakus Operai, paņēmu mobilo tele�fonu un piezvanīju Sallijai.

-�� Sveika! - es teicu. - Vai balsi atpazīsti?

-�� O, Edij! - viņa gai�i iesaucās. - Labi, ka piezvanīji!

-�� Kāpēc labi?

-�� Es pēc tevis esmu noilgojusies!

-�� Priecājos, Sallij! Bet varbūt tas nemaz tik labi nav?

-� Vai tad varētu būt arī citādi?

-�� Es vienmēr esmu juties pārsteigts, klausoties, ka dau�dzi cilvēki satraucas par to, kas, piemēram, notiks ar Lat�viju pēc piecdesmit, simts vai pat tūksto� gadiem! Tas ir stulbi. Neviens nevar zināt pat to, kas ar katru no mums notiks jau rīt!

-�� Es arī par to daudz nedomāju, - Sallija teica. - Tagad savās izpausmēs gribu būt brīvāka. Daudz brīvāka! Kā tu?

-�� Es jau no puikas gadiem esmu juties brīvs. Katrā ziņā mani nekad nav nospiedu�i sabiedrībā jau sen izveidoju��ies priek�stati par to, kas ir labs, kas slikts, kas godīgi, kas ne, kāda cilvēka rīcība viennozīmīgi vērtējama kā pa�reiza, kāda kā nepareiza. Es vienmēr pats esmu zinājis, kas man �ai dzīvē jādara, un pats lēmis, kas taisnīgi, kas ne sevi�ķi.

-�� Mazliet tevi pazīstot, par to varētu arī �aubīties, - Sal�lija sacīja. - Tu ātri iededzies. Uz�virksti kā sērkociņ�! Esi pārāk impulsīvs. Tātad arī neprognozējams. Bet tas ir tie�i tas, kas man tevī patīk! Nomirt var ar tādiem vīrie�iem, par

kuriem jau iepriek� zini, ko viņ� darīs un teiks. Un uz ko vispār ir spējīgs!

-������ Esmu dzirdējis, ka tie�i ar tādu sievietēm ir daudz vieg�lāk dzīvot.

-������� Daudzām dro�i vien, - Sallija piekrita. - Ta�u man gri�bas to laiku, kas man atvēlēts, pārvērst lielā piedzīvojumā! Kas zina, kad mums atkal radīsies iespēja būt dzīviem�

-������� Nekad, - es teicu. - Tas būtu arī netaisnīgi. Vai tie�ām mēs vēlreiz būtu pelnīju�i tik smagu sodu?

-������ Mēs esam pelnīju�i prieku! - Sallija iesaucās. - Esam pel�nīju�i baudu un neaizmirstamus dzīves mirkļus! Un laimīga tā sieviete, kas arī bez sava vīrie�a spēj sev tādus sagādāt!

-������� Kā tagad jūties? - painteresējos. Man nez kāpēc radās priek�stats, ka pēc slimnīcas Sallija ir jūtami pārvērtusies. No toreiz klusās un it kā dziļi nelaimīgās sievietes tagad kļuvusi tāda kā vieglprātīga dzīves baudītāja. Atlika tikai minēt, vai viņa bija patiesa slimnīcā, vai tāda ir pa�laik.

-������� Es jūtos labi, - Sallija pavēstīja. - Ar nepacietību gai�du� Uzmini, ko?

-�� Vai tie�ām mīlestību?! - mazliet ironiski prasīju.

-������� Nē, Edij! - viņa draiski iesaucās. - Es gaidu tevi! Bei�dzot!

Skaļi smējos.

-�� Tātad ar mīlestību es kaut kā nesaistos, ja?

-������� Pa�laik ne, - Sallija atbildēja. - Ja gribam� Mēs mūsu attiecības varam mazliet vienkār�ot.

-������� Tā nav slikta doma, - es teicu. - Tagad jau mēs daudz ko vienkār�ojam - gan darbojoties politikā, sabiedriskajā dzīvē, kultūrā, gan attiecībās.

-������� Un pareizi! Kāpēc vajadzētu tī�i sare�ģīt? - Sallija vai�cāja. - Kaut kur lasīju - "Mīlestība - tā ir vissare�ģītākā cilvēka psiholoģijas sfēra." Diezgan baigi skan, vai ne? Tad jau labāk tomēr turēties pie tā, kā dzīvot iesaka ķīnie�u gudrie - "Visu uztver viegli!"

-�� Tu to spēj?

-�� Vismaz cen�os, - Sallija atbildēja.

-������� Ko dara Gustavs Eriksons? - prasīju. - Esat jau iz�ķī�ru�ies?

-� Vēl ne.

-�� Kur tu dzīvo? Vai tie�ām esi atgriezusies villā?

Sallija brīdi klusēja, tad iesmējās.

-������ Es māju pārdevu! Tu jau dro�i vien zini - katrs īpa�ums ir tikai par apgrūtinājumu.

-������� Milzīgs apgrūtinājums mums ir arī dzīve, - es sacīju. - Vai Gustavs pēdējā laikā kaut ko ir runājis par saviem no�ziedzīgajiem plāniem attiecībā pret Ediju Kreicumu-Ērik- sonu? Tas ir - pret mani?

-������� Neko daudz nezinu, - Sallija teica. - Es tikai vienreiz nejau�i dzirdēju� Tā, pa ausu galam� Man �ķiet, viņ� mē�ģināja sarunāt killeru - profesionālu slepkavības izpildītāju.

-�� Ko pats Gustavs? Nobijies?

-������� Tā izskatās. Viņ� grib pēc iespējas ātrāk no �ejienes pazust. Tā ka, Edij, uzmanies!

-������ Paldies par informāciju, - es sacīju. - Un brīdinājumu! Bet tas man sāk jau apnikt. To vien nākas darīt, kā visu laiku no kaut kā uzmanīties. Pie velna, Sallij! Ko tie ķīnie��u gudrie sludina? Visu vajag uztvert viegli? Lai tad tā arī notiek! Davai\ Kur tu pa�laik atrodies?

-�� Bankā! Tas ir iepretim Operai. Jānokārto da�as lietas.

-�� Es arī tepat esmu. Pēc tam vari būt brīva?

-� Jā. Da�as stundas. Tu stāvi pie durvīm?

-�� Kad nāksi ārā, es tur stāvē�u.

Pēc apmēram piecpadsmit minūtēm tur arī satikāmies. Sallija bija zibens spo�umā un ne mazākā mērā neatgādi�nāja to raudo�o un izmisīgi pēc palīdzības sauco�o pelēko nelaimes �upiņu, kad liktenis man ļāva viņu ieraudzīt pir�mo reizi.

Tagad Sallija izskatījās kā tikko izkāpusi no populārā �urnāla "Santa" pirmā vāka. Moderns matu sakārtojums, mērens make up, gai�i rozā kostīmiņ�, slaidās kājas ietērp�tas miesas krāsas zeķēs un sarkanās augstpapē�u kurpītēs.

Tas bija lielisks lieti�ķas "biznesa lēdijas" un ļoti seksī�gas sievietes veiksmīgs apvienojums, kas ne tikai mani, bet, domāju, vai katru vīrieti tūlīt aicināja būt kaut nedaudz vieglprātīgam�

Te bija manta.

Tu labi izskaties, - es teicu, viņu diezgan nekaunīgi noskatījis no galvas līdz kurpju purngaliem.

-�� Vēl vairāk! - Sallija iesmējās. - Es izskatos vienkār��i satrieco�i! Un zini, kāpēc? Ja tu nebūtu piezvanījis, pēc bankas apmeklējuma es pati būtu tev zvanījusi.

-�� Ļoti patīkami. Kāpēc?

-�� �odien viss jādara ātri, - viņa lieti�ķi paskaidroja. - Ja gribi kaut ko iegūt, ilgi tūļāties nav ieteicams. Ņem, kamēr to pirms tevis nav pakampis kāds cits!

-� Tas man atgādina kaiju baru, - mazliet īgni sacīju. - Vai esi redzējusi, kā tie putni savstarpēji plē�as virs pilsētas iz�gāztuves?

-�� Edij, nevajag tik drūmi! - Sallija sacīja un negaidīti mani paņēma zem rokas. - Kāpēc tu neredzi jūru, baltu pludmali un sauli? Tur arī lido kaiju bari, bet tie savstarpēji neplē�as. Katrs putns par savu zivteli cīnās atsevi�ķi.

-�� Tāpat kā mēs, vai ne?

-� Jā, - Sallija piekrita. - Ko mēs bez lielākas vai mazākas cīņas dzīvē varam iegūt?

-�� Daudz ko, - es pateicu. - Piemēram, sievieti. Atliek sa�krāt tikai desmit, piecpadsmit latus, aiziet līdz Caka ielai un izvēlēties sev tīkamāko. Kāda te cīņa?

-� Es runāju par lietām, ko gribam iegūt ilgtermiņā, - Sallija sacīja. - Meitenei no Caka ielas nav lielas vērtības. Lai gan� Man nesen kāda pazīstama daktere stāstīja, ka gandrīz vai katra sieviete kaut vienu dienu mū�ā gribot būt prostitūta� Tā esot viena no mūsu zemapziņas slēptākajām vēlmēm�

Var jau būt, es nodomāju. Un tas nemaz nav slikti. Tas tikai mūsu īslaicīgo mū�u var papildināt ar vēl vienu patī�kami pavadītu dienu.

Es Salliju aizvedu uz viesnīcas "Rīga" restorānu lielo zāli, paēdām pusdienas (ļoti dārgas!), uzcienāju viņu ar fran�u sarkanvīnu, pats arī izdzēru vienu glāzi, Sallija kļuva ar�vien pļāpīgāka, arvien vaļīgāka, kas nepārprotami liecināja, ka nekādas slēptākas vēlmes viņa netaisās slēpt�

Es to sapratu jau no mūsu satik�anās pirmās mirkļa. Acīm�redzot beidzot tikusi tālāk no sava agresīvā vīra Gustava Eriksona un jau piemirsusi, vai tie�i otrādi, visu �o laiku pa�stiprināti atcerēdamās viņa morālos pāridarījumus un fizisko vardarbību, to vien alkst, kā pie jebkuras izdevības viņam ie�riebt, tas ir, būt neuzticīgai�

- Tu labi izskaties, - es teicu.

Es viņu sapratu. Tas nebija ne slikti, ne labi. Tas bija normāli.

Pievakarē viņu aizvedu pie sevis un palaidu vaļā tikai no rīta. Viņa patie�ām bija līdz tam aizturētas kaisles pārņem�ta un izlādē�anās notika vairāk nekā eksplozīvi. Bet�

No rīta man tas viss nepatika. Nē, ne pats notikums. Sal�lija bija brīni�ķīga un viņu kā mīļāko varētu izmantot līdz mū�a galam, ta�u viņa �ai ziņā uzkrīto�i spilgti atgādinā�ja to, ko jau desmitām rei�u biju piedzīvojis. Bet iz�ķiro�i manī nepatiku izraisīja tas, ka viņa ļoti atgādināja� Kris�tīni! Tāda pati smukulīte, tikpat bagāta, pārmērīgi kaislīga un atklāti sevi piedāvājo�a�

Ja pirms tam man nebūtu bijusi Kristīne un viss, ko viņa pret mani pasāka, dro�i vien par �o Salliju būtu stāvā sa�jūsmā, ta�u tagad� Turklāt vēl nezināju, kāpēc Gustavs Eriksons viņu toreiz tik pamatīgi dauzīja un draudēja pat nogalināt. Varbūt tas, ko viņa man stāstīja, tomēr bija tālu no patiesības?

Ta�u, galu galā� Kāda man tur daļa? Es vienkār�i gribē�ju kaut ko normālāku, nopietnāku un pastāvīgāku.

Es beidzot gribēju mieru.

-�� Mēs nekad vairs nesatiksimies? - Sallija, visu sapratu�si, tomēr nedaudz ba�īgi jautāja.

-� Nē, - es atbildēju. - Mēs varam arī satikties. Tikai pirms tam mums derētu iegriezties baznīcā un �o to no�ēlot.

-�� Kāpēc? - viņa prasīja. - Vai tad mīlēties ir grēks?

-�� Nekādā ziņā, - pateicu. - Tas ir labākais, ko daba iz�domājusi un ko cilvēki ar tik milzīgu sajūsmu pieņēmu�i. Grēks, Sallij, ir tas, ka mēs bie�i darām to, kas ne sevi�ķi atbilst mūsu pārliecībai.

21. NODAĻA

Un tad pienāca manas dzīves melnā diena. Visīstākā. Visdrūmākā. Lai gan patiesībā diena bija silta un saulaina un, ja par to tik bie�i nevajadzētu domāt jau agrāk, tā būtu atnākusi pilnīgi negaidīta. Ta�u tomēr arī tobrīd nekas ne�liecināja, ka nelaime ir jau tik tuvu.

Vakarā piezvanīja Saeimas deputāts - nacionālās dro�ī�bas komisijas loceklis - kuram, pirms salīgu darbu Laven- tāla televīzijā, biju nozīmēts par miesassargu. Deputāts publiskās vietās pret apkārtējiem izturējās atklāti un brīvi, diezgan ticami tēlodams cilvēku no tautas - "savu puiku", ta�u privātajā dzīvē bija manāmi lepns un augstprātīgs, īs�tenībā laikam sevi apzinādamies kā lielu un varenu vīru.

Kā pirmajā, tā otrajā gadījumā mūsu attiecībām tas ne- skādēja. Tās palika puslīdz oficiālas, bet visā visumā drau�dzīgas.

-�� Sveiks, Edij! - viņ� patīkamā balsī sveicināja. - Ceru, mani vēl neesi aizmirsis?

-�� Ko jūs! - es atbildēju. - Jūs nekad neaizmirsīs arī lat�vie�u tauta�

-�� Būtu jau labi, - viņ� noņurdēja. - Kā tu tagad dzīvo?

-�� Tā nekas. Iztikt var.

-�� Laventāls tev maksā normāli?

-�� Varēja arī vairāk. Ta�u man - vientuļam vecpuisim - nekādi lielie materiālie labumi nav vajadzīgi.

-�� Tā ir pieticība, ar ko neviens normāls cilvēks nelepo�jas! - deputāts pateica. - Atceries! Tā nedrīkst! Tā ir pado��anās dzīves grūtību priek�ā!

-�� Bet uzbūvēt Jūrmalā trīsstāvu villu, kļūt par deputātu vai bagātnieku ir milzīgs sasniegums? - ar izsmieklu bal�sī jautāju. - Es zinu - tā uzskata daudzi. Jūs arī. Bet man �ķiet� Tas varbūt ir tikai labs apliecinājums atsevi�ķa indi�vīda uzņēmībai, ta�u� Vai dzīve vispār ir uzvarama? Mums �ad tad izdodas pieveikt savu pretinieku vai pa�iem sevi, ta�u dzīvi nekad! Ja kāds par to �aubās, lai aiziet kaut vai uz tuvāko kapsētu! Visi kapulauki ir pilni ar tiem, kas savā laikā sevi ir uzskatīju�i par dzīves uzvarētājiem� Bet kas esam īstenībā? To zināja jau senie romie�i - "Memento, quia pulvis est!" Tas ir - "Neaizmirsti, cilvēk, ka esi tikai pī�ļi!"

-�� Edij, tu esi kļuvis pārāk pesimistisks! Tā arī nedrīkst! Dzīve ta�u ir skaista!

-�� Protams, - es piekritu. - Kā sieviete - mirkli pirms at�do�anās.

-�� Tu joprojām dzīvo viens?

-�� Tā ir sanācis.

-�� No�ēlo?

-�� Mazliet.

-�������� Es jau rīt tev varu piespēlēt vienu kolosālu dāmu! Skaista, gudra un neiedomājami seksuāla!

-������ Paldies, deputāta kungs! - es vēsi atteicu. - Man no tām skaistajām, gudrajām, bagātajām un seksuāli uzlādētajām metas jau nelaba dū�a! Tagad gribas kaut ko dabiskāku - kādu vienkār�u fabrikas meiteni�

-������� Kur tu tādu �odien atradīsi? Mums jau nekādu fabriku vairs nav! Pēdējo, ko īpa�nieki aizklapēja ciet - Ogres kom�bināts.

-�� Nu tad kādu nabaga studentīti�

-������� Liecies mierā! Tās ir vēl vairāk izsalku�as gan pēc pār�tikas, gan seksa! Bet tagad stāsts nav par to! Es tev zvanu tāpēc� Tu rīt esi brīvs?

-�� Kādā nozīmē?

-�� Darbā jābūt?

-Nē.

�> - Rīt man jābrauc uz Liepāju - ne glu�i kā deputātam. Tā vairāk ir tāda kā privāta lieta. Sev pakļauto dro�ībnieku lī�dzi ņemt negribu. Es nevaru būt dro�s, ka viņ� jau drīz par to nepastāstīs citiem. Varbūt �o informāciju pārdos presei. Bet tev es uzticos! Tātad� Tu man varētu braukt līdzi?

-Jāpadomā�

-�� Kas tur ko domāt? Turklāt vēl labi samaksā�u!

-�� Bez apsardzes jūs nevarat?

-������ Varu, - deputāts atbildēja. - Es pa Rīgu itin bie�i stai�gāju viens. Ta�u rīt Liepājā� Man tur var sanākt pamatīgs konflikts. Bet ar tevi jutī�os dro�s.

-������� Labi, - beidzot lēnīgi piekritu. - Liepājā sen neesmu bijis.

Norunājām, ka nākamajā rītā satiksimies Mārupē, kur deputāts dzīvoja, un tad ar viņa personīgo SAAB limuzīnu drāzīsimies uz pilsētu, kur "piedzimst vēj�".

Ieēdis vieglas brokastis, saģērbos un, kā to biju darījis agrāk, savu Makarova pistoli mugurpusē aizliku aiz jostas. Tā biju pieradis - uzvilcis �aketi, ne no priek�as, ne sāniem un pat no aizmugures neviens nevarēja manīt, ka esmu bruņots.

Un tad tas notika.

Atstājis dzīvokli un, �ķērsojis mājas pagalmu, netālu no vārtiem ieraudzīju stāvam divus vīrie�us, bet turpat netālu Mersedes-benz busiņu ar atvērtām durvīm.

Mazliet gan saspringu, ta�u nedomāju, ka tur var slēp�ties kādas briesmas. Ejot viņiem garām, viens no vīrie�iem pret mani zibenīgi izstiepa roku ar elektrisko �oka aparātu, pieskārās manam kaklam, un es uzreiz saņēmu tik apdulli�no�u triecienu, ka dzirksteles vien no�ķīda, un uz vairākām minūtēm kļuvu paralizēts.

Vīrie�i mani cie�i sagrāba, ātri iegrūda busiņā un tūlīt tiku saslēgts roku dzel�os. Viens no viņiem apsēdās pie stū�res un sāka braukt. Otrs iekārtojās iepretim un drūmi ska�tījās. �is skats neko labu nevēstīja.

Pamazām at�irgu un- uzreiz sapratu, ap ko lieta grozās. Esmu nolaupīts, mani kaut kur ved un tas tāpat neko sau�lainu nesola. Ieskatījies vērīgāk pretim sēdo�ā vīrie�a sejā, viņu beidzot atpazinu. Tas bija Gustavs Eriksons - cilvēks, kas mani jau vienreiz bija mēģinājis nogalināt.

Viņ� kaut kā riebīgi pasmīnēja.

-�� Nu, ko? Beidzot mani atcerējies?

-� Jā, Gustav Erikson, - drūmi teicu. - Atcerējos un tagad no�ēloju, ka toreiz tevi nenositu.

-�� Es jūtos tāpat, - viņ� atzinās. - Toreiz tevi palaidu dzī�vu. �ēl.

-�� Tad tu tagad sēdētu cietumā, - es atgādināju. - Bet mūsu cietumi, maigi sakot, ir mazliet sliktāki par Zviedrijā eso�ajiem.

-�� Ta�u toties es jau būtu izdarījis to, kas man būs jāiz�dara tagad.

-�� Un kas tev tāds jādara?

-�� Tad jau redzēsi, - Gustavs apņēmīgi sacīja, paņēma turpat netālu nolikto videokameru, to ieslēdza un pavērsa pret mani. - Tie būs pirmie kadri videofilmai "Atriebības anatomija".

-�� Par ko tu gribi man atriebties? - nedaudz izbrīnījies prasīju. - Ko tev sliktu esmu nodarījis?

Arēji paliku mierīgs, lai gan tik bīstamā dzīvību apdrau�do�ā situācijā laikam tomēr atrados pirmo reizi. Visas iek�as trīcēja. Un neganti sitās sirds. Un domas �audījās galvā, kā pūznī skraida izbaidītas skudras. Ta�u ne mirkli nezaudēju cerības, ka man tomēr izdosies ho �ī ārkārtīgi smagā eksis�tences stāvokļa izkļūt ar daudzmaz veselu ādu. �īs cerības vairoja ne tikai mans fiziskais pārākums, lielā pieredze un augstā profesionālā sagatavotība, bet arī joprojām pie mu�guras jostas paslēptā pistole. Viņiem, kā jau nepieredzēju��iem amatieriem, nebija ienācis prātā mani pārmeklēt.

-�� Tu prasi, ko esi nodarījis? - Gustavs pārjautāja. - Tas �obrīd nemaz nav svarīgi. Svarīgi ir vienīgi tas, ka tu esi rados ar Kreicumiem. Kā noskaidroju - Tālis Kreicums ir tavs vectēvs. Tā ir?

-� Idiot! - nikni uzkliedzu. - Ko tu varēji noskaidrot?! Ne�viens to nezina! Ne mana māte, ne tēvs Aksels, ne vecmā�miņa Anita! Tas viss vēl ir dziļā tumsā! Un, ja jau kaut ko skaidroji, vai tad neuzzināji, ka mans uzvārds ir Ēriksons? Un daudz ticamāk, ka mans īstais vectēvs tomēr ir biju�ais kontrabandists zviedrs Svens Eriksons! Vai viņ� tev neko nestāstīja, ko te Rīgā darīja pirms kara un ko pēc tam?

-�� Stāstīja, - Gustavs atbildēja. - Es zinu vairāk nekā tu spēj iedomāties! Un zinu to, ka vismaz divdesmit gadus - tas rakstīts dzimtsarakstu arhīva materiālos - tu esi bijis, vismaz skaitījies, Tāļa Kreicuma dēls! Edijs Kreicums! Bet kas bija Tālis Kreicums? Pēdējais nelietis! Jā, mana vectē�va Svena darījuma partneris. Bet Kreicums bija negodīgs. Viņ� Svenu krāpa! Piesavinājās dalu peļņas. Un kas noti�ka vēlāk? Cik cilvēku viņ� nodeva un no�āva nacistu laikā? Viņ� arī Svenu gribēja nogalināt! Bolderājas lielajā kāpā lika pa�am izrakt bedri un vēl viņu apmīza! Par to tev tagad arī sods - visu nevainīgi nonāvēto vārdā�

-� Bet tā ir tikai daļa no patiesības, - vāji valdot niknumu, teicu. - Otru daļu tu nez kāpēc negribi atklāt. Nekas, es tev palīdzē�u! Jā, Tālis Kreicums tik tie�ām nekāds zelta gaba�liņ� nebija. Ta�u toreizējie apstākli� Ja savu nodomu rea�lizēsi, tu visiem varēsi lepni stāstīt, ka būsi taisnīgi sodījis bendes mazdēlu, atriebis daudzu tā laika nevainīgu upuru cie�anas. Bet kā tad, Gustav, būs īstenībā? Zini, kas ir para�doksāli? - patiesība reti kam ir patīkama un tā gandrīz vai vienmēr cilvēkus bie�āk apbēdina nekā iepriecina. Tāpēc tā ari tevi diez vai darīs gai�āku. Redzi, par to, kas notika pirms mēs vēl bijām piedzimu�i, es noteikti zinu vairāk par tevi! Es zinu pat to, kas ar jums - Eriksoniem - ir noticis Zviedrijā. Un zinu par Svena atstāto testamentu! Tas patie�sībā ir drausmīgs! Tātad nekādi nevainīgi upuri! Tev mani ir jānogalina, lai tiktu pie Svena atstātajiem miljoniem! Vai pats neapjēdz, cik tas ir pretīgi un no�ēlojami?

- Apjēdzu, - Gustavs mierīgi pateica. - Bet miljoni ir mil�joni� Pie jums te Rīgā gandrīz vai katru dienu kādu nosit tikai da�u latu dēļ�

Es ar viņu vairs negribēju runāt. Man tas viss derdzās, tāpēc labāk sāku aprēķināt da�ādus iespējamos variantus, kā izglābties un tomēr �im ārzemju tipiņam neļaut pie tiem Svena miljoniem tikt. Galu galā, ja Svens Eriksons patie��ām ir mans vectēvs, tad vismaz daļa no tiem miljoniem pienākas arī man� '

Tā arī notika, kā biju paredzējis. Viņi mani aizveda uz Daugavgrivas lielo kāpu, tur izgrūda no busiņa un lika ap�stāties tie�i tai vietā, kur agrāk Svens ar Tāli bija ierīkoju��i kontrabandas spirta slēptuvi, kur Svens, domādams Tāli nositis, viņu ieru�ināja smiltīs, bet vēlāk Tālis savukārt bija apracis Svenu, un vēl nesen es pats biju atvedis arī Kristīni.

Kas gan �ī ir par tādu nolādētu vietu?

Nē, ne nolādēta, dzirdēju savā galvā kādu sakām. Tā ir soda vieta! Tur, kur sācies kāds noziegums, tur tam arī jābeidzas. Tas ir likumsakarīgi. Neviens cilvēks savu dzīvi nevar nodzīvot tik tīri, lai kaut kādā veidā uz labo vai slikto neietekmētu arī citu dzīves. Viss atkarīgs vienīgi no tā, cik bie�i un kādā apmērā mēs sevī mīto�o ļaunumu spējam tur arī paturēt, neļaujot tam izlauzties uz āru un būtiski ietekmēt citu mū�us.

Ja tas izdodas, tu esi labais.

Ja neizdodas, esi sliktais un tiec vests uz soda vietu. Viss ļoti vienkār�i.

Bet, velns parāvis, es ta�u neko sliktu neesmu izdarījis! Es esmu labaisl Es visiem esmu palīdzējis, uz katru palī�gā saucienu atsaucies, riskējis ar savu dzīvību un veselību, Kristīnei piedevis visnekrietnāko nodevību, godīgi strādājis un alcis mīlēt, un tagad man par to sods?!

Otrs vīrietis, no busiņa paņēmis lāpstu, to nosvieda manā priek�ā un pavēlēja: - Roc! Atri!

-�� Ve�i, ko jūs gribat darīt? - satraukts prasīju. - Varbūt tomēr pārdomāsiet?

-�� Mēs jau visu esam pārdomāju�i, - Gustavs sacīja un, rokās satvēris videokameru, sāka filmēt. Otrais no savas kabatas izvilka pistoli, nolaida dro�inātāju un stobru pa�vērsa pret mani.

-�� Roc, roc! Iznāks smuka bildīte!

-�� Tu, no�ēlojamais Dauna slimniek! - es iekliedzos. - Ja jau tu gribi redzēt, kā es pats sev roku kapu, tad no manis vispirms noņem roku dzel�us! Citādi nekāda smuka bildīte nesanāks!

Viņ� da�us mirkļus domāja, tad beidzot pienāca klāt un atsvabināja manas rokas. Uzreiz atviegloti uzelpoju, jo zi�nāju, ka tagad viņi diez vai mani pieveiks.

Paņēmu lāpstu un sāku nesteidzoties rakt. Baltās, saulē iz�uvu�ās smiltis bija irdenas, un es uzreiz sapratu, kāpēc tņreiz ne Svens Tālim, ne Tālis Svenam īsti nespēja izrakt dziļāku bedri. Un arī es neizrak�u. Tikai tā - mazliet pa�tēlo�u. Gandrīz dro�i zināju, ka ar viņiem varētu tikt galā tikai ar lāpstu vien. Turpat netālu vien viņi stāvēja, un es katrā ziņā būtu ātrāks par to vīru ar ieroci rokā. Ta�u, lai�kam to nojauzdami, viņi pēk�ņi atkāpās da�us soļus tālāk, Gustavs nolika videokameru un no kabatas tāpat izvilka pistoli un to pavērsa pret mani.

Tas manu stāvokli tūlīt jūtami pasliktināja, ta�u, kamēr viņiem vēl nebija radusies vēlē�anās pēc manas nonāvē�a�nas pa�iem rakt kapu, tikmēr cerības vēl saglabāju.

Turpināju strādāt, tad pārtraucu, iztaisnojos un drūmi uz viņiem paskatījos.

-�� Varbūt tomēr nevajag? - vēlreiz palūdzu. - Jums to�mēr vajadzētu zināt - tas jums nekādā gadījumā nebeigsies labi!

-�� Tu par mums neuztraucies! - Gustavs ņirdzīgi teica. - Tas slikti beigsies tev, nevis mums! Tā ka turpini vien �akli strādāt!

-�� Paklausies, Gustav! - es viņam uzsaucu. - Varbūt mēs esam pat radi! Es nezinu, kā ir tavam pāriniekam, bet tev ir

Satvēru aiz jostas eso�o pistoli, zibenīgi to izrāvu un, krītot zemē, �āvu.

ko zaudēt! Tu esi samērā bagāts cilvēks, tev pieder da�ādas firmas, te tev ir smuka sieva, Zviedrijā bērni� Padomā! At��ķirībā no tevis, man nav ko zaudēt! Ne man kāda bagātība, ne smuka sieva, ne bērni, ne īpa�umi� Tāpēc pie vajadzības es varu būt ļoti ne�ēlīgs un vienmēr gatavs sevi aizstāvēt. Varbūt tomēr slēdzam mierlīgumu?

-�� Nekas nesanāks, - Gustavs asi pakratīja galvu. - Man tevi ir jānogalina. Es jau paskaidroju, kāpēc.

Un tad man, kā saka, sametās melns gar acīm. Tas viss notika vienā mirklī. Prātu nomāca svelo�s naids, un es vēl atcerējos, kā viņ� mani jau bija mēģinājis no�aut ar bisi, un cik tur trūka, ka uz visu atliku�o mū�u būtu kļuvis parali�zēts invalīds, un tagad viņ� atkal stāv manā priek�ā ar ie�roci rokās, kad savu nodomu var realizēt ar simtprocentīgu garantiju�

Nē! iek�ēji kliedzu. Es kaut kādam te nejau�i ieklīdu�am ārzemniekam neļau�u sevi nogalināt! Neesmu nekāds dzīv�nieks, ko mednieks iedzinis slazdā. Es esmu Edijs Kreicums- Ēriksons, latvie�u puisis, kas pieradis būt uzvarētājs!

It kā iztaisnodams un masēdams stīvo muguru, satvēru aiz jostas eso�o pistoli, zibenīgi to izrāvu un, krītot zemē, �āvu. Viņi nepaspēja pat pamirk�ķināt acis, kad abi, vairā�ku lo�u ķerti, smagi saļima un bija beigti.

Vēl da�us mirkļus gulēju, smagi elpoju, un kad satrau�kums jau bija nedaudz pārgājis, apsēdos un neilgu laiku domāju. Principā varēju arī tūlīt celties kājās un iet prom. Ta�u atcerējos, ka mana Makarova pistole ir pie�auta un tās darbības īpatnības atrodas policijas iero�u kartotēkā, grūti nopūtos, paņēmu mobilo un zvanīju uz 02.

-�� Policija klausās!

-� Jums vajadzētu atbraukt uz Bolderāju vai, pareizāk sa�kot, uz Daugavgrīvu, - diezgan mierīgā balsī teicu. - Tur netālu no bākas Baltās kāpas rajonā atrodas divu cilvēku līķi.

-�� Noslīku�i?

-�� Nē. Nogalināti.

-�� Divi gabali? Nevar būt!

-�� Nē, nopietni! Es pats viņus nupat no�āvu! Zvanu no mobilā. Numurs jums zināms. Nekur nebrauk�u. Gaidu!

Muk�anai nebūtu arī nekādas nozīmes. �odien vai rīt es tāpat jau atrastos viņu rokās. Bet nejau tas bija iz�ķiro�ais! Es absolūti nejutos vainīgs un biju pārliecināts, ka neesmu pārkāpis likumā noteiktās pa�aizsardzības robe�as.

Uzkāpu kāpas galotnē un diezgan mierīgs paskatījos te uz pludmali, te jūru. Tie�i tobrīd gar ūdens malu, pie rokas turēdama mazu meitenīti, gāja kāda jauna sieviete spilgti baltā peldkostīmā, bet gar bāku Daugavgrīvā uz Rīgas ostu lēni peldēja milzīgs sauskravas transporta kuģis ar spo�i dzeltenu krustu. Zviedrijas karoga vidū�

Nākamās dienas pēcpusdienā mani pirmo reizi pratināja jau nedaudz pazīstamais kriminālpolicijas izmeklētājs Vil�mārs Vagulis, kura pārziņā atradās arī lieta par iepriek�ējo Gustava Eriksona uzbrukumu Sallijai un manu slepkavī�bas mēģinājumu villā "Sallija".

-�� Savādi sanāk, - miermīlīgais izmeklētājs teica. - Tai lietā tu esi cietu�ais, �ajā - apsūdzētais. Kā jūties?

-�� Draņķīgi, - es atbildēju, jo patie�ām jutos slikti. Ne tik jūtami fiziskā, kā garīgā nozīmē, apzinoties, ka esi izdarījis no juridiskā viedokļa smagu noziegumu un pēc tam kame�rā būs jāatrodas kopā ar pusdebiliem kriminālās vides pār�stāvjiem, tas ne mazākā mērā dzīvesprieku nevairoja.

Izmeklētājam izstāstīju, kāda satik�anās ar Gustavu Eriksonu man bija �oreiz un kā �is notikums būtu beidzies, ja abus uzbrucējus nebūtu no�āvis.

-�� Tad viņi būtu no�āvu�i tevi, - Vagulis rezumēja.

-� Jā, izmeklētāj, - klusi apliecināju. - Tas ir tāds kā ma�zais dzīves reizrēķins. Vienmēr jāpacen�as būt pirmajam.

-�� Vai �im notikumam liecinieku nav? - izmeklētājs prasī�ja. - Neviens neko neredzēja, neko nedzirdēja?

-�� Nezinu. Tuvumā neviena nebija. Ta�u videokamerā va�jag būt attēliem, kur redzams, kā manā priek�ā tiek nosvies�ta lāpsta, kā no rokām tiek noņemti dzel�i un kā es roku pa�am paredzēto kapu. Turklāt vēl viņu pistoles� Domāju, ka ne tev, ne prokuroram, ne vēlāk arī tiesai neradīsies ne mazāko �aubu, ka atrados bezizejas situācijā un vienīgā ie�spēja palikt dzīvam� Tālāko tu zini.

-�� Jā, - izmeklētājs gari novilka. - Tā izskatās. Un to�mēr� divi līķi. Vai �ēl nav?

-�� Viņus nē, - es atbildēju. - Man �ēl, ka vispār tādas lie�tas var notikt.

-�� Labi, - izmeklētājs gandrīz vai apmierināts noteica un lika parakstīties uz vairākām nopratinā�anas protokola la�pām. - Vai ar advokātu jau tikies?

-�� �odien viņ� ir aizņemts. Būs klāt rīt no rīta.

-� Pēc divām dienām iesim uz tiesu, lai tiesnesis izlemj, ko ar tevi darīt - uzreiz apcietināt vai uz izmeklē�anas laiku līdz tiesai pret parakstu palaist brīvībā. Domāju, viņ� ares�tu nesankcionēs. Tas, ko esi izdarījis, juridiskā izpratnē nav slepkavība. Apsūdzība un tiesa varēs vienīgi spriest - esi vai neesi pārkāpis nepiecie�amās pa�aizsardzības pieļaujamās robe�as.

Pēc divām dienām mēs ar advokātu stipri vīlāmies. Ties�nesis tomēr sankcionēja manu arestu, bet vēlāk, kad jau pusgadu biju pavadījis Centrālcietumā, prokurors, kas iz�meklēja �o lietu, man nozīmēja medicīniski psihiatrisko ekspertīzi.

Kā apgalvoja prokurors, tiesnesis man jau sen būtu nozī�mējis citu dro�ības līdzekli un arī viņ� pats nebūtu protes�tējis, ta�u tomēr vajadzētu atcerēties - ir divi nogalinātie. Turklāt viens no viņiem vēl citas valsts pilsonis. Tas visu sare�ģījot.

�ā pusgada laikā es uzrakstīju to, ko jūs nupat lasāt.

Ne uz ko vairāk nepretendēju. Varbūt vienīgi� lai tie, kas to vēlas, uzzina patiesību. Bet �ai stāstā patiesība un atziņa, ko tā pau�, ir ļoti vienkār�a, ta�u diezgan baiga -ne vienmēr vajag būt labam�

Vēlāk, kad mani jau aizveda uz medicīniski psihiatris�ko ekspertī�u centru, kad sākās specifiskā manas uzvedī�bas un sprie�anas spēju slēpta un atklāta novēro�ana, kad notika pirmās it kā "brīvās" sarunas un tika uzdoti visai primitīvie testa jautājumi, acīmredzot, lai noteiktu mana intelekta līmeni un vai man ir vai nav kaut kādi garīgi traucējumi, atkal gar acīm melns vien nogriezās. Tas man �ķita kā kārtējais manas cieņas un cilvēciskās būtības pa�zemojums.

Vēlāk sapratu. To visu laikam tomēr biju uztvēris pārāk saasināti. Ta�u pēc pusgada, kas tika pavadīts Centrālcie�tuma kopējā kamerā, visi nervi bija uzvilkti kā augstsprie�guma vadi un patie�ām vairs nebija tālu no īstiem psihis�kiem traucējumiem�

Un tad, vairākas dienas gatavojies, es bēgu. Tas nebija viegli. Bet man tas tomēr izdevās! Par to jutos patiesi lepns.

Tai naktī izdarīju vēl kaut ko sevis cienīgu.

Es iekļuvu Zooloģiskajā dārzā un aizgāju līdz vilku no�vietnei.

Visapkārt biedējo�s klusums.

Cilvēki un zvēri gulēja.

Lietus bija pārstājis, mākoņi paklīdu�i un to starpā parā�dījās apaļ� Mēness.

īstais laiks tādiem kā es un vilkiem, nodomāju un ar seju pieplaku �o brīni�ķīgo dzīvnieku novietnes �ogam.

Ilgi nebija jāgaida. Drīz no būdas izlīda, iespējams, ļoti vecs vilks, da�us mirkļus stāvēja, vairākas reizes pao�ņāja gaisu, tad, dro�i vien sajutis, ka ciemos atnācis kāds no viņa senajiem (vai varbūt tagadējiem?!) sugas brāļiem, pienāca tuvu �ogam, apsēdās un ar savām spo�i dzeltenajām acīm nopietni raudzījās man tie�i sejā.

Ko tu skaties ar tik skumju pilnām acīm, klusi pie sevis �ukstēju. Es jau saprotu - tev arī nav viegla dzīve. Visu lai�ku jāatrodas ieslodzījumā. Nevainīgs notiesāts ar brīvības atņem�anu uz mū�u. Bet kas tevi tiesāja un tik bargu sodu piesprieda? Protams, tie, kas bija stiprāki par tevi. Tas pats notiek arī mūsu - cilvēkveidīgo - barā. Jūs kopā turaties draudzīgāk un da�reiz savstarpēji plē�aties tikai kādas jau�nas vilcenes labvēlības, bara vadoņa vai lieka gaļas gabala dēļ. Mums �o plē�anās iemeslu ir tūksto� rei�u vairāk. Bet ne tas ir sliktākais. Visas nelaimes sākas ar to, ka mums ro�das vēlē�anās un spējas vairumā gadījumu nieku dēļ citam citu fiziski iznīcināt.

Un tad ir jākliedz - kāpēc?!

Attaisnojumi �ādai rīcībai savā stulbumā ir drausmīgi un vairāk nekā no�ēlojami. Sākot jau ar "valsts interesēm" un beidzot ar vīrie�u garīgās aprobe�otības augstāko iz�pausmi - "tu man biji neuzticīga!"

Nu un tad?!

Ja man ir tiesības, bet atsevi�ķos gadījumos pat pienākums aizstāvēt valsts intereses, mana cilvēciskā cieņa un gods pra�sa ar jebkuriem līdzekļiem aizstāvēt arī pa�am sevi.

Un ja valsts izņēmuma gadījumos var lietot galējus aiz�sardzības līdzekļus, tad to varu darīt arī es, jo kā cilvēks - kā personība un vienreizēja dzīvība!!! - esmu neaprēķinā�ma vērtība pati par sevi un valstij tikpat (bet da�reiz pat vairāk!) vajadzīgs nekā tās armija vai visa valsts pārvaldes sistēma!

Uzbrucējs vienmēr zaudē. Es nezinu, kas tas ir par liku�mu, ta�u tā notiek - uzbrucējs vienmēr zaudē.

Nenoliedzu - divu cilvēku nāve ir briesmīga. Bet bries�mīgs bija arī viņu nodoms un nepārprotama vēlē�anās mani nogalināt.

Vai sabiedrība būtu kaut ko ieguvusi un varētu justies apmierināta, ja tagad noslepkavots atrastos aprakts Baltās kāpas malā? Bet sabiedrība ir ieguvusi, atbrīvodamās no cilvēkiem, kuri vismaz pēdējā laikā dzīvoja ar stingru ap�ņem�anos nonāvēt sev līdzīgo - �ai gadījumā mani.

Un, ja viņi vēl kā attaisnojumu vismaz būtu sameklēju�i daudzmaz cildenāku iemeslu! Bet nē! Iemesls bija vispretī�gākais, kādu vien var atrast nauda!

Arī no pagātnes mēs nekādi nespējam tikt vaļā.

Tā mūs negaidīti var ietekmēt jebkurā brīdī, vienmēr kaut kas var uzpeldēt no aizgāju�o gadu pelēkās miglas un ne�ēlīgi vērsties pret mūsu �odienas dzīvi.

Nekas nav absolūti dro�s - grimst gan atomzemūdenes, gan sabrūk mūsu vispieticīgākie sapņi.

Mēs - pagātnes turpinājums - esam lemti dzīvot un mū��īgi justies bez vainas vainīgiem�

Vecais vilks uzmanīgi noklausījās manu diezgan nesaka�rīgo monologu, vairākas reizes gari iegaudojās un nestei�dzoties atgriezās savā necilajā mājvietā.

Nākamās dienas rītā es pats labprātīgi atgriezos soda vietā.

Vecais vilks uzmanīgi noklausījās manu diezgan nesakarīgo monologu.

Pēc �etriem mēne�iem �o monologu, tikai apmēram des�mit reizes garāku un daudz izvērstāku atkārtoju Rīgas Ap�gabaltiesā izskatītajā krimināllietas laikā - Latvijas Repub�lika pret Ediju Ēriksonu.

Tiesas sastāvs manus izteiktos argumentus un rīcības motivāciju noklausījās tikpat uzmanīgi kā sirmais vilks.

Tiesa pēc nedēļu ilgās lietas izskatī�anas gandrīz vai svi�nīgi paziņoja - Edijs Eriksons viņam izvirzītā apsūdzībā tiek atzīts par nevainīgu, viņa rīcība ir pilnībā attaisnojama un viņ� nekavējoties atbrīvojams tiesas zālē!

Patiesā godbijībā pret tiesu un tās taisnīgo lēmumu pat nedaudz paklanījos.

Brīvs!

Ko tas nozīmē, to īstenībā var izprast tikai tas, kam kaut uz vienu dienu �ī brīvība ir bijusi liegta.

Kad mani izlaida no tiesas zālē eso�ā dzelzs būra, pār�steigts ieraudzīju gandrīz fantastisku skatu - tur bija sanā�ku�i vai visi mani paziņas un radi. Pirmā pie manis pienāca Kristīne - skaistāka kā jebkad agrāk.

-������ Tu kā parasti, Edij, biji lielisks, bet es joprojām esmu "sliktā meitene". Piedod!

Un klāt pienāca Ēvalds Laventāls.

-������ Apsveicu! Es zināju, ka viņi tev neko nevarēs "pie�ūt"! Tu biji malacis! Kādu nedēļu atpūties, tad nāc atkal uz dar�bu! Mūsu līgums joprojām ir spēkā!

Un tad klāt pienāca māte un nez kāpēc sāka raudāt.

-� Edij! Dēls! Lūdzu, piedod! Lūdzu, lūdzu!

Un klāt pienāca arī sen neredzētais tēvs Aksels un man cie�i paspieda roku.

-������ Tu pareizi darīji! Bet es visu mū�u esmu darījis tikai ko nepareizu. Ja vari, piedod!

Un tad klāt vēl pienāca Sallija - tikpat iekārojama kā iepriek�.

-������� Edij! Tu atriebi arī par mani! Es to nekad neaizmirsī��u un tevi atcerē�os� Ja vien gribēsi� Jebkurā dienā un mirklī� Tikai pasauc! Un es bū�u klāt. Bet par to, kas bija agrāk� Lūdzu, piedod!

Bet es ne no viņas, ne pārējiem neko jau vairs negri�bēju.

Mani tikai pārsteidza un pat pamatīgi samulsināja�

Kāpēc viņi visi lūdza man piedo�anu?

Vai tādēļ, ka kaut kādā mērā jutās, vainīgi, vai tāpēc..?

Varbūt piedo�ana ir tikai tāds kā neliels liekulības plāk- sterītis, ko attiecīgajā dzīves brīdī lūdz uz savas dvēseles uzlīmēt nekrietns cilvēks?

Bet ticamāk, ka tā vienkār�i ir savdabīga �ēlsirdības dā�vana, ko bende augstsirdīgi pasniedz savam noskatītajam upurim?

Es piedevu visiem.

Pat Tālim Kreicumam un Svenam Eriksonam, ar kuru savstarpējo konfliktu un sodī�anas vēlmi viss �is stāsts arī sākās.

Tā bija viena no �ā gada skaistākajām atvasaras die�nām.

Spīdēja pavēsa, ta�u spilgta saule, pūta lēns rietumu vir�ziena vēj�, un gaiss labpatikā virmoja kā sīki jūras vilnī�i.

Lielajā pilsētas atkritumu izgāztuvē gadiem ilgi gruzdo��ā uguns beidzot bija noslāpusi un kaijas sīka laupījuma dēļ vairs tik skaļi neplēsās.

Tagad tur cits ar citu labāka guvuma dēļ nemitīgi karoja no sabiedrības izstumtie.

Staltās Me�aparka priedes, viegla vēja sa�ūpotas, izelpi- nāja tik reibino�u sveķa smar�u, ka parka apmeklētāji pat nedaudz noreiba.

Edijs Ēriksons, novietojis savu d�ipu vienā no Me�apar�ka sānieliņām, nesteidzoties aizgāja līdz Zooloģiskajam dār�zam. īsu brīdi tur domīgs stāvēja, atcerēdamies kādu citu dienu un nakti, tad pagriezās pa labi un devās uz vienpa�dsmitā mar�ruta tramvaja galapunktu, kur atradās arī ne�lielais dispe�eru namiņ�.

Pēdējā laikā Edijs, kā �ad tad arī agrāk, arvien bie�āk jutās vientuļ� un nevienam tā kā arī īsti nevajadzīgs�

Kad viņ� atvēra namiņa smagās durvis, uzreiz sastapās ar kādas dū�īgas sievas bargu skatienu.

-������ Ko jums vajag? - viņa neapmierināta jautāja. - �eit ne�piedero�iem ieeja aizliegta!

Lūk, tā vienmēr, Edijs rūgti nodomāja. Kur tu gribi iet, tur nekad nedrīkst. Vienmēr kāds kaut ko aizliegs un reti iegūsi to, ko vēlies.

-������ Nemaz tik dusmīgi uz mani neskaties! - viņ� sacīja. - Vai tad tu te sargā valsts naudas krātuvi?

-�� Es neko nesargāju, - sieviete atbildēja. - Es te strādāju.

-������� Ļoti jauki, - Edijs teica. - Varbūt tādā gadījumā zini, vai pie jums vēl strādā arī tāda..? Uzvārdu gan nezinu, bet bija tāda smuka tramvajniece ar saulrieta krāsas matiem� Ja pareizi atceros, viņu sauc Lidija.

-������� Ko tev no viņas vajag? - dispe�ere atkal kļuva tāda kā dusmīga.

-������� Gribu mīļi nobu�ot uz vaiga, - Edijs atbildēja. - Ja ne�būtu tik nelaipna, es nobu�otu arī tevi.

-� Tad jau būs jāpacen�as, - dispe�ere beidzot pasmaidīja.

-�� Kas tad tev �odien par svētkiem - dzim�anas diena, sieva aizbēgusi vai kaut ko vinnēji loterijā?

-������ Gandrīz vai uzminēji, - Edijs teica. - Pirms kāda laika dzīves loterijā vinnēju augstāko balvu - dzīvību. Pēc tam paveicās atkal - vinnēju brīvību. Tagad jāpamēģina vēl�reiz - varbūt �oreiz vinnē�u mīlestību�

-������ Jaunais cilvēk! - dispe�ere nopietni sacīja. - Mīlestību neviens nevinnē! Tā vai nu negaidīti nokrīt no debesīm, vai lēni izgaist, kā no rītiem pakāpeniski pazūd zvaig�ņu gaisma� Bet kas attiecas uz Lidiju� Jā, viņa te vēl strādā. Drīz beigs rīta maiņu un�. - dispe�ere paskatījās pulkste�nī. - Tūlīt būs klāt! Varat viņu pagaidīt �eit - es atļauju.

-�� Paldies, kundze! - Edijs laipni pateica un gāja prom.

-�� Vietā, kur drīkst uzturēties tikai piedero�ie� Tam jau esmu izgājis cauri. Tagad es piederu tikai pats sev.

Edijs lēnām aizgāja līdz slie�u aplim, kur parasti apstājās atbrauku�ie tramvaji.

Viņ�, nedaudz uztraucies, sāka gaidīt.

Pēc se�ām minūtēm pienāca kārtējais sastāvs un, izlai�dusi pasa�ierus, no vadītāja kabīnes izkāpa Lidija.

Varbūt tā bija tikai sagadī�anās, varbūt tā viņa ģērbās katru dienu, ta�u izskatījās tik skaista un eleganta, it kā tūlīt pēc darba vajadzētu iet uz teātri vai satik�anos ar mī�ļoto vīrieti.

-�� Sveika, Lidij! - Edijs viņu klusi sveicināja. - Tev vaja�dzētu mani vēl atcerēties. Pirms gada kādā drēgnā rudens naktī es tavā tramvajā biju pēdējais pasa�ieris. Kad tu mani te izsviedi no vagona� Es tur atstāju krietnu kaudzīti ap�rakstītu papīru - tādu kā savu grēksūdzi. Ko tu ar to izda�rīji? Sadedzināji? Aizsviedi prom?

Lidija uz viņu pārmeto�i paskatījās.

-�� Edij� - viņa samulsusi un satraukta teica. - Tā ta�u ir tava dzīve. Kā es to varēju aizsviest prom?

-�� Paldies, - Edijs viegli palocīja galvu. - Ja pa�laik vari būt brīva un tevi, tāpat kā mani, neviens uz �īs pasaules tā īpa�i negaida� Es tevi labprāt aizvestu līdz jūrai. Bolderā- jā, netālu no Daugavgrīvas bākas, atrodas liela kāpa� Tu jau zini - tur savā laikā risināju�ies da�i baigi notikumi, ta�u �oreiz� Mēs tur mierīgi pasēdētu, paskatītos, kā jūrā lēni ieripo saule, un ar savu klātbūtni varbūt Balto kāpu varētu pārvērst vietā, kur cilvēki turpmāk nāktu viens otru tikai mīlēt, nevis nokaut�

-� Labi, Edij! - Lidija tūlīt piekrita un gai�i pasmaidīja. - Es zināju, ka tu mani kādreiz atradīsi�

Edijs maigi paņēma Lidiju zem rokas un nesteidzoties veda uz automa�īnu. Un, jau pienākot pie tās, viņ� pēk�ņi saprata - varbūt �ī vēl neiepazītā sieviete ir tāda pati lik- tens dāvana, kāda mums visiem ir tik nejau�i trāpījusies dzīvē�

Mīlestības redzamā puse

"Mīlestības neredzamā puse" ir divdesmit astotais manis sarakstītais romāns. Vai tas ir daudz, maz? Nezinu. Laikam jau tomēr daudz. Vismaz nezinu nevienu citu latvie�u rakst�nieku, kam varētu būt tik liels skaits sacerētu romānu. Bet tas nu tā - starp citu.

Negribu �o romānu arī analizēt un vērtēt - vai tas iznācis ļoti labs, tikai labs vai arī ne visai� Lai gan mans perso�nīgais vai jebkura cita lasītāja vērtējums var būt tikai ļoti subjektīvs un kārtējo reizi apstiprināt tēzi, ka nekad neviens neapstrīdami objektīvu (pareizu) vērtējumu ne par vienu mākslas darbu nespēj sniegt. Da�reiz vērtē�anas skala, protams, var variēt no atzinumiem, ka analizējamais darbs nenoliedzami ir "ģeniāls", līdz autora pa�cieņas pazemojo��ajam - "pēdējais mēsls". Lai gan manas sapratnes robe��ās arī �ādus secinājumus tomēr nevar uzskatīt par nekļū�dīgiem un apgalvot, ka tā patie�ām ir arī patiesība.

Daudz objektīvāks vērtējums par literāru sacerējumu varētu būt atzinums, vai uzrakstīto darbu lasīt ir bijis inte�resanti, vai ne? Vai tas lasītāju aizrāva? Viņā izraisīja kaut kādas emocijas? Vai lika �o to pārdomāt, izdarīt kaut kādus secinājumus un atstāja atmiņā palieko�u pārdzīvojumu?

Kritiķa vērtējumam, protams, ir sava vieta mūsu diezgan raibajā un ne visai godīgajā literārā procesa laikgaitā, ta�u

tas neko jūtami vairs ietekmēt nespēj. Vēl nesenā pagāt�nē situācija bija daudz sliktāka, ta�u �odien neviens kriti�ķis ar saviem subjektīvajiem (un kaut vai ar simtprocentīgi objektīvajiem!) vērtējumiem vairs nevar iz�ķirt kāda darba turpmāko likteni. Visu - labi vai slikti - iz�ķir tas, kam īste�nībā jebkur� literārs darbs ir arī veltīts, un proti, - lasītājs. Jo viņ� vienlaikus ir arī pircējs - pie veikala letes izvēloties sev tīkamāko un vajadzīgāko preci. Un viņ� vienmēr - pat neskatoties ne uz kādu cenu! - pirks to, ko sajutīs par ne�piecie�amu sev iegādāties kā vērtīgu garīgo rupjmaizi. Vai saldu torti. Vai rūgtus sirds pilienus.

�ai sakarā es jau dzirdu da�u mūsu "ģeniālo" rakstnie�ku vai augstprātīgo kritiķu nicīgu secinājumu - "tās ta�u ir prastas tirgus attiecības"! Protams. Bet kā tad citādi, mīļie? Vai vēl neesat apjēgu�i, ka viss, ko mēs �ai dzīvē darām, apzināti vai neapzināti, bet pa�saprotami iekļaujas �ajās prastajās tirgus attiecībās? Vienalga, gan politikā, gan mīlestībā, gan mākslā. Tāda vienkār�i ir dzīve, un nav ko tēlot nesavtīgus un sirds�ķīstus mākslas un literatūras kalpus.

Tātad - kam lai es rakstu, ja ne lasītājiem? Bet lasītāju vairākums, kuru skaits diem�ēl ar katru gadu kļūst arvien mazāks, �odien negrib lasīt - to ļoti labi atklāj pircēji gan grāmatveikalos, gan lasītāji bibliotēkās - ne murgu pilnus sacerējumus, postmodernisma "�edevrus", ne bezsi�eta tekstos uzkrīto�ā vairumā lasāmās rupjības un da�ādas jē- lības.

Tas manā uztverē ir satrieco�i un no�ēlojami, ka vairāki "mūsdienīgi" re�isori vairs nespēj (un nekad nav arī spēju��i!) iestudēt gandrīz nevienu normālu teātra uzvedumu - bez rupjībām, pretīgām cilvēku attiecībām un turpat vai obligā�to sēdē�anu uz poda vai pilnīgi nevajadzīgas cilvēka ķer�meņa kailuma demonstrē�anas; tik reti kāds individuāli vai mūziķu ansamblis spēj atskaņot skaistas mūzikas melodi�jas (parasti viņi prot atskaņot tikai troksni!), un ka vairākas no mūsu tik ļoti savu draugu kritiķu slavētajām rakstniecēm nespēj pat viselementārāko, ko katram prozaiķim tomēr tā kā nāktos prast, - lasītājiem vienkār�iem vārdiem izstāstīt kādu interesantu notikumu�

Mākslas darbu un literāro sacerējumu vērtē�anas kritēriji mainās, un tas ir saprotami, jo kardināli ir mainījusies pati dzīve un līdz ar to stiprā mērā citādas kļuvu�as arī cilvēku savstarpējās attiecības. Ta�u vienalga - piectūksto� gadu pirms Kristus, vai divtūksto� gadu pēc Kristus, cilvēka bū�tība nav mainījusies ne par mata tiesu! Līdz ar to pama�tos nemainīga palikusi arī viņa dzīves un pasaules uztvere, viņa priek�stati par morāli, viņa dvēseles sāpes un prieks, viņa ilgas un sapņi, viņa seksualitāte un greizsirdības iz�pausmes, mantkārība, vēlme savam pāridarītājam atrieb�ties, cietsirdība, spēja un griba nogalināt sev pat vistuvāko cilvēku, atriebties vai iedomātas "taisnības" vārdā nodot gan savu iepriek�ējo pārliecību, gan tos, ar kuriem vēl va�kar dalīja pēdējo maizes �ķēli; būt augstprātīgam, lepnam un atklāti nicināt visus un visu, kas nepatīk; būt godīgam, nesavtīgam, mīlēt alksto�am, spējīgam uzupurēties vai ot�ram atņemt vienīgo, kas tam pieder; būt spējīgam piedot un nebēgt, ja pa�u vai citu panāk nelaime. Vai liela nelaime ir jau atnākusi.

Tas viss ir gandrīz katrā cilvēkā - arī manī un tevī.

Kas �odienas cilvēku vispār interesē mākslā un literatū�rā? Kāpēc viņ�, jebkurā grāmatveikalā staigādams gar ga�riem, grāmatu kalniem apkrautiem galdiem, apstājas un, piemēra pēc, izvēlas nopirkt manu grāmatu, bet blakus eso�ā viņā neizraisa interesi?

Es zinu, kāpēc tā notiek, ta�u īsi to izskaidrot nespēju, ja nu vienīgi ar jau pieminēto: "Man �is autors patīk! Un ne tikai! Man patīk, k ā viņ� raksta, un tas, p a r ko viņ� raksta. �īs autors man ir kļuvis tuvs - kā draugs vai mīļā�kais."

Lūk, tā arī visa filosofija un gudrība, kāpēc lasītājam ir interese un pat garīga nepiecie�amība iegādāties tie�i �ā autora darbu, bet ne to, kas acu priek�ā stāv turpat bla�kus.

Ikviens literatūras gudrinieks (akadēmiķi ieskaitot) var par kādu autora atsevi�ķu darbu vai viņa darbiem kopumā, tos pamatīgi analizējot un vērtējot, uzrakstīt varen biezu grāmatu, var uzrakstīt un aizstāvēt doktora disertāciju, ta�u tik un tā �ā darba būtiskākā atziņa slēptāk vai atklātāk būs ietverta ārkārtīgi vienkār�ā secinājumā - "viņ� man patīk!" vai arī-"viņ� man ļoti nepatīk".

Atkārtoju - tas ir tāpat kā mīlestībā. Viss ir līdz ārprātam sare�ģīti, ta�u tajā pa�ā laikā arī smieklīgi vienkār�i - iepa�zītais cilvēks man patīk! Nekas pla�āk nav jāskaidro. Nav jāprasa - kāpēc? Un vai mums tas vispār ir jāzina?

Ta�u kritiķiem un citiem literatūras vērtētājiem tomēr būtu diezgan svarīgi, kāpēc liela lasītāju daļa aizrautīgi lasa, piemēram, tie�i manas grāmatas, bet pret citām ir pilnīgi vienaldzīga? It sevi�ķi vēl tāpēc, ka viss, ko uzrakstījis esmu es, kritiķuprāt, skaitās otrās �ķiras vai "vieglā literatūra", bet, piemēram, tas, ko uzrakstījis J. Einfelds, esot augstā�kais sasniegums latvie�u literatūrā un viennozīmīgi "�e�devrs" - kaut kas vēl nebijis un �okējo�i "ģeniāls"!

Var jau būt. Nemaz negribu strīdēties. Vienīgi nedaudz mulsina tas, ka lasītājs, mani, protams, ieskaitot, no viņa romānu trīssimt vai piecsimt lappusēm ir spējīgs izlasīt tikai da�as�

Tātad, gribot negribot, jāatgrie�as pie jau pieminētā - kāpēc vispār tiek rakstības grāmatas? Kam tās ir domātas? Kāpēc ar tādām grūtībām jāstāsta citiem stāsts, kuru nevie�nu tas tā pa īstam nemaz neinteresē?

Es to nekad neesmu spējis saprast.

Tas, protams, ir sens, patiesībā pilnīgi neauglīgs strīds - kas ir laba literatūra? Uz �o jautājumu ir desmitiem atbil�u, ta�u neviena nav pareiza un pareizas ir visas.

Katrs lasītājs attiecīgā autora prozas grāmatā atrod to, kas viņam �ķiet interesants, garīgi piesātināts un atmiņā palieko�s. Kāpēc mēs pat pēc piecdesmit vai septiņdesmit gadiem vēl atceramies mums bērnībā stāstītu pasaku vai mazliet vēlāk kādu notikumu, kas atgadījies vai nu ar mums pa�iem vai citiem?

Viss ir ļoti vienkār�i - mēs �o notikumu, tajā būdami vai nu iesaistīti pa�i vai tikai klausoties un redzot, to esam pārdzīvoju�i.

Lūk, tas arī ir visu mākslas veidu pamatu pamats - vai redzētais, dzirdētais vai lasītais mūsos ir izraisījis pārdzīvo�jumu, emocionālu sakāpinātību un vismaz kaut niecīgāko interesi?

Ja jā - viss kārtībā, ja nē, tad kritiķi, kādu nebaudāmu grāmatu slavinot, var rakstīt rakstu pēc raksta, tik un tā �ādi darbi noputēju�i stāvēs grāmatnīcu vai bibliotēku plauktos, nekādu interesi lasītājos neizraisot.

Labs rakstnieks, kas domā arī par lasītāju, jau iepriek� zina, ka strādāts nebūs velti. Lasītāji grāmatu pirks un, to nopirku�i, dro�i zinās, ka nebūs vīlu�ies - �o autoru ir vērts lasīt, bet tie, kas par savas grāmatas panākumiem pie lasī�tāja nedomā, lai gaida savu atzī�anu pēc simt gadiem! Man tik daudz laika nav, un vispār man jau sen nekāda oficiāla atzī�ana nemaz nav vajadzīga! Man ir svarīgi, lai mani atzītu lasītājs jau �odien, lai viņ� nopērk manu grāmatu, izlasa un ar izlasīto būtu apmierināts.

Kas mums vispār no mākslas un literatūras būtu vēl va�jadzīgs?

Egils Lukjanskis

Rīgā, 2008. g. 15. martā

Izvēle. Stāsti un noveles. "Liesma", 1966.

Nekad nebeigsies. Stāsti un noveles. "Liesma", 1968.

Pieskāriens. Stāsti un noveles. "Liesma", 1971.

Bez �ēlastības. Garstāsti. "Liesma", 1973.

Bronzas sieviete. Stāsti un noveles. "Liesma", 1975.

Neuzvarētais. Romāns. Liesma, 1977.

Memento mori. Romāns. "Liesma", 1977.

Lāse karogā. Mākslinieciski apraksti. "Liesma", 1980.

Skrējiens bezgalībā. Stāsti ļ/h noveles. "Liesma", 1981.

�un mana dzīvība arī. Dokumentālais apraksts. "Liesma", 1984

Atliktais laiks. Romāns. "Liesma", 1987.

Ne jau katru dienu. Romāns. "Liesma", 1987.

Atnāc un paņem. Romāns. "Liesma", 1987.

Rēta akmenī. Romāns. "Liesma", 1993.

Nakts tiesnesis. Romāns. "Avots", 1993.

Sāpes un triumfs. Romāns. "Sol Vita", 1994.

Kliedziens no debesīm. Romāns. "Liesma", 1994.

Sieviete visam mū�am. Romāns. "Preses nams", 1996.

Asaras debesīs. Romāns, "Liesma", 1997.

Palīgā sauciens. Romāns. "Daugava", 1999.

Privāttiesnesis. Romāns. "Preses nams", 1999.

Notiesātais. Romāns. "Lauku Avīze", 2000.

Cilvēks naktī. Romāns. "Lauku Avīze", 2000.

Tas, ko tu negaidi. Romāns. "Lauku Avīze", 2001.

Naida nogurdinātie. Romāns. "Lauku Avīze", 2002.

Krievu leitnanta mī|ākā. Romāns. "Lauku Avīze", 2002.

Sprieduma izpildītājs. Romāns. "Lauku Avīze", 2002.

Trīs saujas mīlestības. Romāns. "Lauku Avīze", 2003.

Cilvēks, kur� negribēja mirt. Romāns. "Zvaigzne ABC", 2006.

Latvie�u �igolo. Romāns. "Lauku Avīze", 2005.

Dzīve pēc pasūtījuma. Romāns. "Lauku Avīze", 2005.

Kam neskanēs zvans. Romāns. "Zvaigzne ABC", 2006.

Ugunī nosalu�ie. Romāns. "Lauku Avīze", 2006.

Stāsti un noveles. Izlase. "Lauku Avīze", 2006.

Sarkanā luktura ēnā. Romāns. "Lauku Avīze", 2007.

* * *

Atvērusi dzīvokļa durvis, viņa uzreiz sajuta piedegu�u tostermaizī�u aromātu.

-���� �au, kas tev te par oglēm pusdienās? - Ieva centās jokot.

-��� Es uzcepu maizītes bērniem un sev. Mazliet aizrāvā- mies ar datorspēli, bet es jau izvēdināju.

-�� Mala�i! Kas jauns?

-�� Kas mums te var būt jauns? Sē�u un klausos, kā aug��stāva kaimiņi lamājas. Laikam pensiju saņēma un tagad vecais taisās iet iedzert, bet �ī viņu nelai�. Brēca, ka par dzīvokli vēl neesot samaksāts. Mutere zvanīja. Teica, ka nā- ko�svētdien kartupeļus grib stādīt, vajagot braukt palīgā. Vecais nevarot viens no pagraba ne iznest, ne līdz laukam dabūt. Nolasīja man atkal morāli. Bērni atnāca no skolas, paēda un izskrēja ārā. Baiba ir pie draudzenes, bet Rainers tepat kaut kur ap māju bizo. Teica, ka nekas neesot uzdots. Varbūt nav arī, jo skola tūlīt beigsies.

-�� Un ko pats �odien labu sadarīji? - Ieva neuzmanīgi pa�vaicāja un tūlīt pat to no�ēloja.

-�� Ko tad es te varu darīt? Sē�u un tēloju mēbeli. Riebjas! Vai tie�ām esmu tik nederīgs? Avīzē atkal nekā nav. Bija ti�kai viens jokains sludinājums: darbs brīvajā laikā ikvienam, kas vēlas nopelnīt. Būs atkal kaut kādas piedevas jātirgo. Man pietika tās smadzeņu skalo�anas ziemā, labi, ka pietika prāta aizlaisties prom.

Jā, Ieva to atcerējās itin labi. Mārcis bija atsaucies līdzī�gam darba piedāvājumam un sākumā nekas neliecināja, ka tajā ir kaut kas dīvains. Piedāvātājs bija pārlieku dedzīgs un pats atzvanīja visdrīzākajā laikā. Darbs bū�ot ar importa precēm, tikai jāatbrauc uz semināru un kadru atlasi Rīgā.

Kaut gan mazliet skeptisks, Mārcis tomēr brauca. Vismaz ir cerība�

Tā sauktais seminārs notika �aubīgā centra daudzstāvu mājas aktu zālē - nopluku�ā un krietni pēcpadomju nostal�ģijas apvēdītā gaisotnē. Gaitenī atradās neskaitāmi mazi kantorī�i ar neko neizsako�iem firmu nosaukumiem. Mārcis redzēja starp semināristiem visda�ādākos cilvēkus - pensi�onāres, studentus, kā arī sievietes un vīrie�us labākajos ga�dos. Visi viņi cerēja uz kaut ko sevi�ķu. Patiesība izrādījās pārlieku banāla - �ī bija kārtējā pārtikas piedevu tirgotāju kliķe, kas spieda �īs brīnumzāles pa�iem tirgotājiem iepirkt lielā daudzumā. Viss balstījās uz tādu kā sektantu apmātī�bu - viņiem pa�iem tās mītiski izcilās zāles bija jālieto un jāpārliecina neskaitāmi cilvēki darīt to pa�u. Vislabāk, ja tiek iesaistīti arī draugi un radi, bet, ja kāds �aubās, tad no tādiem paziņām ir ar steiģu jāatsakās. Kaut vai tādēļ būtu jāzaudē ģimene, jo zāles esot vērtīgākas par visu. Turklāt vispirms bija jāiemaksā visai pieklājīga dro�ības nauda. Ru�nātāji tie�ām �ķita milzīgi pārliecināti par savu nemaldību un lielisko produkciju. Mārcis, pieklājības pēc pasēdējis kādu brīdi, cēlās un devās uz izeju. Ta�u kāda eksotiski tērpusies dāma ar spilgti uzkrāsotām acīm no rīkotāju aprindām ne�kavējoties bija devusies gaitenī viņam pakaļ. Notvērusi vī�rieti aiz piedurknes, viņa tūdaļ bargi pārmeta to, ka vīrie�i kļūstot gļēvi, nedomājot par nākotni un veselību, baidoties kļūt veiksmīgi biznesmeņi un tā joprojām. Mārcis saprata, cik tas ir labi izkopts cilvēku apstrādā�anas rituāls. Kur� gan grib būt neveiksminieks? Un kur� uzdro�ināsies pateikt, ka neuzticas un savu naudu netaisās iemaksāt par diezin kādu produkciju? Par to liecināja kaut vai tas, ka no visas klausītāju zāles viņ� bija vienīgais, kas protestēja. Kas zina, vai tantuki tūlīt neskries aizņemties naudu jaunajām brīnumzālēm? Kat�rā ziņā atmiņas par �o pasākumu vēl bija pavisam svaigas.

-��� Nekas, gan kaut kas atradīsies. Es vēl pavaicā�u kolē�ģēm - varbūt viņu vīriem ir kas zināms. Tu nedomā cauru dienu par vienu un to pa�u, bet vienkār�i dzīvo nost un skaties visapkārt. Būs jau labi. Kaut ko padari pa māju, lai nav jādomā drūmas domas.

-� Jā, tev viegli teikt - "kaut ko padari", man liekas, ka es drīz nojūg�os. Vēl mani vecie burk�ķ katru otro dienu. �odien arī fāters piezvanīja - ja es neko prātīgu nedarot, tad lai braucot viņam malku sazāģēt. Kādu piecīti samaksā�ot, jo �ā vai tā cilvēks jālīgst. Iedomājies? Par piecīti iet pie saviem ve�iem strādāt! Par ko viņi mani uzskata? Palīdzēt es varu tāpat, bet tā� par maksu? Laikam būs jāmeklē darbs ārzemēs, citādi mani te noēdīs.

-�� Mārci! Bet kā tad ar mums?

-���� Kas jums? Saņemsiet naudu bankā un dzīvosiet tik nost.

-��� Nu beidz! Mēs ta�u to esam izrunāju�i. Nevajag nekā�das ārzemes, tev tikai jāsasparojas un jātiek vaļā no sevis nopel�anas. Varbūt tev �is laiks bija vajadzīgs, lai sakārtotu domas? Varbūt pavisam drīz tu ar skumjām atcerēsies, ka pa �o laiku varēji izgulēties un atpūsties, jo būs atkal skrie��ana un darbs darba galā?

-��� Nu ja! Kas tad mainīsies? Brīnumi nenotiek.

Vīrietis aizkaitināti atmeta ar roku. Nebija jēgas vienmēr runāt vienu un to pa�u. Sieva vienmēr centās viņu mierināt, bet bija skaidrs, ka tās ir tikai tuk�as pļāpas. �ēlsirdības mi�sija. Kas zina, ko viņa domā patiesībā? Ko stāsta draudze�nēm un kolēģiem? Brī�am viņ� jutās kā pele slazdā.

Tobrīd arī Aina Miltiņa savā virtuvē sirdīgi slaucīja trau�kus. �odien dusmām bija īpa�s iemesls - tēvs tika zvanījis dēlam, lai aprunātos par malkas sazāģē�anu. Tā kā Mār�cis ir bez darba, laika viņam atliku likām. Ko viņ� tur savā dzīvoklī sē�? Sievas lupatas mazgā vai? Tēvs pat naudu par darbu piedāvāja, bet dēls gandrīz lāgā runāt negribēja. Abi - gan dēls, gan tēvs bija viens otra cienīgi: kad ietiepās vai saniknojās, starp vīrie�iem vienmēr valdīja saspringta gaisotne. Vai tad nu Mārcim grūti vecākiem atbraukt palīgā? Bet nē! Apskaitās, kad �im naudu piesolīja! Tāpat kādam bomzim būs jāmaksā, jo pa�iem vairs nav tik daudz spēka, tad kāpēc nevarētu samaksāt dēlam? Bet �e nu bija - dēls tagad ir nikns. Un tēvs arī. Malka joprojām stāv kā stāvējusi, drīz zāle sāks augt cauri. Posts un bēda!

Jaunākais dēls Andis gan nebija tāds, ar viņu dro�i vien varētu sarunāt visu ko. Un pret vecākiem izturējās mīlīgāk. Varbūt tāpēc, ka jaunākais, kur� vairāk tika lutināts no ma�zotnes? Bet Andis nu jau labu laiku gulēja kapos. Nositās ar ma�īnu� Lai gan kop� tā laika bija pagāju�i desmitgadi, Ai�nai vienmēr likās, ka jaunākais dēls noteikti visu būtu darījis labāk nekā Mārcis. Andis joprojām dzīvoja Ainas domās un sirdī. Vedekla Vija, palikusi ar diviem bērniem atraitnēs, itin drīz apprecējās otrreiz. Nu tajā ģimenē bija piedzimis vēl viens bērniņ�. Vijas otrais vīrs krietni vien iedzēra, bet biju�sī vīramāte uzskatīja par savu svētāko pienākumu palīdzēt mazbērniem, kā vien varēja - ar naudu, ar dārzeņiem, ar drēbēm un skolas somām. Mārcis brāļa bērnus apsveica tikai svētkos. Arī tas bija mū�īgo strīdu iemesls, jo viņ� pre�tēji mātei uzskatīja, ka Vijas jaunajam vīram arī jāuzņemas daļa atbildības par sievieti, ko apprecējis. Bez tam bērni sa�ņemot apgādnieka zaudējuma pensiju. Mārcim ne�ķita, ka alla� Vijas mājai jāpiegādā kartupeļi, malka un jāapmaksā gandrīz visi rēķini, un ko tu tādam tiep�am padarīsi? Kā pie�spiedīsi palīdzēt biju�ajai brāļasievai, ja viņ� pat par naudu atsakās vecākiem malku saskaldīt? Tēvs ta�u tikai labu gri�bēja, samaksu solīdams.

Aina, glīti, ar osiņām uz vienu pusi sarindojusi krūzītes virtuves plauktā, salocīja dvieli un apsēdās. Tas, ka viņa neko nespēja grozīt dēlu dzīvē, kremta visvairāk. Bija tādi mazi, mīļi puisēni, bet tagad katrs aizgājis savu ceļu un māti neviens sen vairs neklausījās. Andis izrādījās iedzēris, kad notika tā nelaime. Bet nu nevar zaimot pa�as dēlu - dzērājs viņ� nebija. Tomēr mātes cerības tika apraktas lī�dzi viņam kapā. Tagad tikai atlicis mazbērniņus, bārenī�us palutināt.

Vecākais dēls Mārcis tagad tik ilgi sē� bez darba un dus�mojas, kad māte piedāvā kādu sludinājumu. Ko viņ� gaida? Kādu debesmannu sagaidīs, mājās tupēdams? Bija uz visā�diem kursiem un semināriem, bet kā nekā, tā nekā. Nu, nav viņ� slikts, tikai tāds nervozs un uzvilkts pēdējā laikā kļuvis. Augstskola palika pusceļā, kad Mārcis aizgāja armijā, tā i nepabeidza, pēc dienesta pastrādāja vienkār�us darbus un drīz arī apprecējās. Vai nevarēja pagaidīt ar to precē�anos? Tā nu tagad, kad nav īstas profesijas, darba arī nav.

Un vispār - kas tā tagad bija par dzīvi? Agrāk abi ar tēvu sapazinās vienā darba vietā, abi vienā strādāja un no tās pa�as aizgāja pensijā. Milzīgi lepni atpūtā aizvadīja gan vienu, gan otru. Pat medaļu kā darba veterāniem iedeva! Miltiņu pāris strādāja autobusu parkā, Aina bija kasiere, bet

Pēteris - autobusa �oferis. Visu uzņēmumu viņi zināja kā savu kabatu, pat autobusu atie�anas grafikus un izmaiņas tajā. Visi jaunie darbinieki vairāk vai mazāk izgāju�i "caur viņu rokām". Cik direktoru pa tiem gadiem nenomainījās? Un cik - partijas sekretāru? Visus Miltiņi pārdzīvoja un dar�bu uzskatīja par savām otrajām mājām. Pat pie vakariņu galda sarunas vijās tikai ap autobusu parka problēmām un rezerves daļām. Darbs viņiem bija viss, un abus tajā cienīja un godāja. Bet kas tagad? Nekur tevi netur par cilvēku - atlaist var, kad vien iedomājas. Nav ne partijas komitejas, ne arodbiedrības, kam sūdzēties! Nem un tavu darba vietu nopērk viens "biezais" un tu-tū� Meklē atkal jaunu! Uz �o�laiku valdību Aina labu prātu neturēja.

Nebūtu tas Mārcis tik ietiepīgs, tad tepat pie kaimiņiem, malku vienam otram paskaldot, varētu laiciņu papelnīties. Bet nē! Kauns esot. Būtu uz Polijas tirgiem pabraukājis pēc apģērbiem un apaviem, kā citi to dara. Ainas vecos darba biedrus vien apstaigājot, sapelnītu naudiņu, nemaz uz tirgu nevajadzētu braukt. Kas zina, kā tur ar tiem nodokļiem īsti ir? Bet te viņa pat pabrauktu dēlam līdzi, pie viena pamē�ļotu ar biju�ajām paziņām. Visiem ir bērni un bērnu bērni, nevajadzētu uz veikaliem pēc drēbēm iet. Kur tad vēl pa�a Mār�a kādreizējie kolēģi? Vai tie neiepērkas? Varbūt izdo�mātu vēl kaut ko, vai nu mazums bezdarbnieku paklusām piepelnās? Pēk�ņi Aina attapās, ka dvieli ir atkal atlocījusi un labu laiku ber� vienu un to pa�u dak�iņu. Ko lai dēlam iesaka, ja viņ� pat nesadzird viņas sacīto? Kur viņ� tik tie�pīgs un neklausīgs? Aina nu gan padomus varētu dot labu labos, ja vien kāds tos ņemtu vērā.

Vēlreiz noslaucījusi nelaimīgo dak�iņu, viņa stingri apņē�mās runāt ar dēlu nopietni. Tiklīdz tas būs iespējams. Gan Mārcis atbrauks. Ja nē, tad viņa izdomās kādu neatliekamu

darbu, lai dēlu atdabūtu �urp.

* * *

Uz nopluku�ā un daudz pieredzēju�ā sludinājumu dēļa siltajā vējā drebinājās papīra strēmeles. Daudzas no tām vairs neko nevēstīja, citas bija sapluinītas driskās. Bet tām pa vidu ko�i kā karogs lepojās spo�i balts papīra taisnstūris.

"Strauji augo�am uzņēmumam vajadzīgs C kategorijas �oferis" - tas vēstīja. Mārcis, apskatījies apkārt, noplēsa visu sludinājumu. Būs mazāk konkurentu. �o darbu viņam vajadzēja dabūt! Ne jau �ofera karjera "bija tā pati kārdino- �ākā, bet tas vismaz ir kaut kas, vismaz ne sētnieks vai liel- veikala krāvējs. Kad pēdējo reizi viņ� bija meklējis darbu tie�i veikalā, redzētais vēlmi būt par krāvēju izgaisināja uz ilgu laiku. Ar trīsdienu bārdām noaugu�i vīreļi sēdēja uz kāpnītēm un pie alus pudeles filozofēja par grūto dzīvi un mazo algu. Likās, ka dzīve te apstājusies kaut kādā sirreālā padomju laikā. Kā saimnieki �ādus varoņus te turēja, vai viņi maz spēja pilnīgi tuk�u kasti iekraut vai izkraut? Mārcis te sēdēs kopā ar viņiem? Vai, glu�i otrādi - rausies, kamēr �ie te gozēsies? Vēl jau druska pa�cieņas viņam bija, kaut gan bezdarbnieka pabalstu vīrietis saņems vairs tikai divus mēne�us. �oferis vismazir puslīdz cie�ama perspektīva.

Tagad vajadzēja steigties mājās un piezvanīt uz norādīto telefona numuru. Mobilo kādu laiciņu Mārcis vairs neva�rēja atļauties lietot, lai gan tie�i darba meklējumos tas lieti noderētu, ta�u naudas bija tik, cik bija. Pārsvarā visi �etri dzīvoja no Ievas algas un tas ar katru dienu kļuva arvien ne- panesamāk. Labi, ka bērniem būs brīvlaiks un nevajadzēs dot naudu skolas pusdienām un citām, katrreiz neatlieka�mām vajadzībām.

Uzrādītajā numurā atsaucās nevaļīga vīrie�a balss. Jā, �oferi viņam vajagot. Darbs - vest ogles, granti, malku un visu citu, ko vien klientiem vajag. Vai Mārcis nedzerot dar�ba laikā? Ak, nedzer vispār? Nu labi, lai atnāk rīt desmitos darba drēbēs.

Saruna bija īsa un strupa, bet Mārcis gandrīz gavilēja. Darba drēbēs! Vai tas nozīmēja, ka viņ� rīt varēs strādāt? Varbūt sievai neteikt neko, ja pieņems darbā, tad pateiks. Bet nē, starp abiem nekad nebija lielu noslēpumu un tagad, nudien, ir iemesls padajīties priekā. Vai tie�ām jau rīt viss notiks? Glu�i neticami! �oferis? Būs labi, Mārcis savulaik ir strādājis arī par �oferi.

Mājās pārnākusi, Ieva tūlīt pamanīja pārmaiņas vīra ga�rastāvoklī.

- Kas noticis? Tu izskaties, kā loterijā laimējis! Atradi darbu?