Egils Lukjanskis

NAIDA NOGURDINĀTIE

.

Daudzu valstu prezidenti, karaļi un Romas katoļu baz�nīcas galva pāvests Jānis Pāvils II teica sirdi aizkustino��as runas. Debesīs �āvās spo�i raķe�u kūļi, pauk�ķēja �am�panie�a pudeļu korķi, cilvēki skūpstījās, cits citu apsveica un ticēja, ka jaunā tūksto�gade, jaunais gadu simtenis un jau pat nākamā diena tomēr būs nesalīdzināmi labāka un taisnīgāka par 20. gadsimtu, kas paliks atmiņā gan ar cil�vēka prāta visapbrīnojamākajiem tehnikas, zinātnes un mākslas sniegumiem, gan tā pa�a prāta izraisītām revolū�cijām, diviem pasaules kariem, 250 miljoniem vardarbīgi iznīcinātu cilvēku dzīvībām un līdz tam vēl cilvēces vēs�turē nekad nepiedzīvotām naida, necilvēcības un ļaunu�ma izpausmēm.

Izvēle darīt labu vai ļaunu vienmēr ir mūsu pa�u apzi�ņas un dvēseles ziņā.

Laiks nav vainīgs, ka lielu vēsturisku notikumu vai sīka strīda iespaidā spēji izmainās cilvēka priek�stati par taisnīgumu un Dieva bau�ļiem. Cilvēks pats rada laiku, kurā viņam ir lemts �o īso brīnuma mirkli - savu mū�u - nodzīvot.

Vai nenodzīvot.

Krā�ņās atvadas no aizejo�ā 20. gadsimta ritēja pilnā sparā, kad 1999. gada 31. decembra vakarā laikā no pulk�sten 21.00 līdz pulksten 23.30 Rīgā notika divas ne�ēlīgas slepkavības. Iespējams, ka tās vismaz Latvijā bija pēdējās vardarbības izpausmes 20. gadsimtā, ar ko tas ir daudz bagātāks nekā abas iepriek�ējās tūksto�gades kopā.

Acīmredzot, lai nesabojātu vispārējo tautas eiforisko noskaņojumu par jaunās tūksto�gades atnāk�anu, par �īm divām slepkavībām sabiedrībai ar televīzijas un preses starpniecību tika darīts zināms tikai jaunā gadsimta pirmā mēne�a 5. datumā.

Nelielajā informācijā par notiku�ajiem noziegumiem gadsimtu mijas laikā publika uzzināja, ka abi noslepkavo�tie ir biju�i jau paveci vīrie�i, un savā laikā viens no vi�ņiem - Marats Zubris, dzimis 1918. gadā - bijis ievērojams Latvijas PSR Valsts dro�ības komitejas darbinieks, atva�ļināts Iek�lietu karaspēka pulkvedis, bet savukārt otrs - Jānis Veinbergs - kādreizējā Viktora Arāja cilvēk�āvēju ko�mandas līdzdalībnieks, pēc tam kā SD �turmbanfirers dar�bojies vācu okupācijas re�īma dro�ības iestādēs un dienējis latvie�u leģionā. Vēlāk tiesāts un ilgus gadus pavadījis da�ādās padomju soda nometnēs.

Tagad viņu kāds bija sodījis vēlreiz - nu jau visbargāk un galīgi. Pēc atstātajiem pirkstu nospiedumiem policijas izziņas dienesta izmeklētājs secināja, ka gan biju�o Valsts dro�ības komitejas pulkvedi, gan biju�o leģionāru sodījis viens un tas pats cilvēks.

�īs bija tā saucamās tīrās slepkavības - nogalināto cil�vēku dzīvokļos nekas nebija paņemts.

Ko viņ� ir gribējis panākt, tik ne�ēlīgi sodot abus vecos cilvēkus? Vai nāvi kā atriebību par �o abu cilvēku kādreiz izdarītajiem noziegumiem, vai nāvi kā simbolu aizejo�a�jam vardarbīgajam 20. gadsimtam?

Es, tāpat kā visi, �ajās 20. gadsimta pēdējās minūtēs dzēru �ampanieti un tikai vēlāk uzzināju, ka ar �īm divām slepkavībām dīvainā kārtā būs saistīta gan manas dzim�tas pagātne, gan mana turpmākā dzīve.

Jau no pa�a rīta man nez kāpēc �ķita, ka vakarā notiks kaut kas slikts. Nekāda konkrēta pamata �ādām ba�ām nebija, ta�u jau iedzimtā un gadiem ilgi izkoptā priek�nojauta brīdināja, ka vakarā, iespējams, mani sagai�da kaut kādas nepatik�anas vai pat traģiska nelaime. �ai sakarā tūlīt atcerējos ļoti savādu, līdz �im vēl nekādi ne�izskaidrotu, ta�u bie�i sastopamu parādību, kad cilvēks mirst vai traģiski iet bojā vai nu tie�i savā dzim�anas dienā, vai arī da�as dienas pirms vai pēc tās.

Piegāju pie noplē�amā kalendāra un paskatījos lapiņā. Uz tās bija rakstīts - 2000. gada 6. janvāris. Zvaigznes diena. Saule lec 8.59. Riet 15.59. Dienas ilgums 7.00. Vārda dienas svin Spulgas un Arnitas.

Bet es svinēju savu piecdesmit tre�o dzim�anas dienu. Tā nebija nekāda apaļā jubileja un, ja arī būtu, biju to nolē�mis atzīmēt vienatnē savās vecajās lauku mājās. Tikko kā bija sācies jaunais gadsimts, un es gribēju �o vakaru, pārdomājot aizgāju�o laiku, pavadīt viens.

Patiesībā jau arī Rīgā sen dzīvoju viens, ta�u lauku mājās �o vientulību tie�i savā dzim�anas dienā vēlējos iz�just vēl skaudrāk. Vēl asāk. Vēl sāpīgāk.

Cilvēces ārprāta liecinieks - 20. gadsimts - bija pagājis. Ko mums katram nesīs jaunais gadu simts? Ko katram no mums nesīs nākamā diena? Nākamā nakts?

Vakar dzirdēju, kā visu laiku nez kādēļ gaudoja kaimi�ņu suns. Bet varbūt tas nemaz nebija suns, bet gan vilks, noguris apstājies manas mājas pagalmā? Ap Mēnesi naktī varēja skaidri saskatīt sarkanīgu vainagu. Tas neko labu nevarēja solīt. Nodomāju - vai nu būs ārkārtīgi barga zie�ma, vai arī sāksies Tre�ais pasaules kar�. Sāksies vēl viens vardarbības laikmets. Tad jau labāk lai sabrūk kalni, lai jūra izkāpj no krastiem, lai nodeg me�s, lai nenobriest ra��a, lai izsalst visi augļu dārzi, lai kādu laiku nespīd ne sau�le, ne zvaigznes. To cilvēks izturēs. Bet vai mēs spētu iz�turēt vēl vienu 1905. gadu? Vēl vienu 1906. gadu? Vēl vienu 1914. gadu? Vēl vienas Ziemassvētku kaujas? Vēl vienu so�ciālistisko revolūciju? Vēl vienu latvie�u tautas Vadoni? Un nākamos latvie�u tautas Vadoņus - Staļinu un Hitleru? Un vēl vienu un vēl vienu mūsu valsts okupāciju? Vēl vie�nu tautas tre�daļas emigrāciju? Vēl vienas ne�ēlības pilnās pēckara me�abrāļu izdarības un �ekas kaila naida uzlies�mojumus? Vēl vienu viszemiskāko nodevību un atriebības laiku?!

Pievakarē nesteidzoties iekūru krāsni, pēc tam no vecā virtuves skapī�a izņēmu �ķīvi ar iesistu malu un atcerē�jos, ka no tā esmu ēdis jau bērnībā. Tad sameklēju vecu dak�iņu, kurai līdz pusei bija nolauzti divi zari, un vēl vecā�ku nazi, uz kura asmens tikko samanāms rēgojās nodilis uzraksts - Gebr. Hammacher Solinger Hohsheid. Pēc tam to visu aiznesu uz lielo istabu un noliku uz galda. Tad vēl no skapja izņēmu degvīna pudeli un glāzi. No virtuves at�nesu bļodiņu ar vārītiem kartupeļiem un �etras saceptas speķa �ķēles.

Lai gan es biju vairāk nekā labi pārticis cilvēks ar lie�liem ienākumiem, man da�reiz patika atbraukt uz vecajām dzimtas mājām un kaut da�as dienas padzīvot, lūk, �ādos diezgan primitīvos apstākļos. Bez siltā ūdens, vannas un du�as, centrālapkures, gāzes plīts, izsmalcinātiem ārzem�ju dzērieniem un ēdieniem. �ādās reizēs garīgi un vēl vairāk fiziski sajutu patīkamu un ļoti vajadzīgu kopību ar zemi un debesīm.

Vecais sienas pulkstenis nozvanīja astoto vakara stun�du. Sniegs turpināja snigt, un atkal tālumā sadzirdēju vairākas reizes iegaudojamies suni vai vilku.

Dzīres varēja sākties.

Kad mana roka jau sniedzās pēc pudeles, pēk�ņi pie durvīm pieklauvēja. Vispirms da�as reizes klusi un uz�manīgi, it kā taustoties, it kā kaut ko meklējot pie sten�deres vai sliek�ņa, pēc tam arvien uzstājīgāk, arvien skaļāk.

Negribīgi piecēlos. Ejot pie durvīm, nodomāju, ka kaimiņ� nez vai tas varētu būt, jo tuvākās mājas atradās puskilomet�ra attālumā. Visapkārt drūmi �alca me�s, pāri laukam skrē�ja biezs sniegputenis, un diez vai �ādā laikā mani ar savu klātbūtni būtu atcerējusies arī bijusī sieva vai meita.

Parāvu aizvērtni un atvēru durvis. Manā priek�ā uz sliek�ņa stāvēja apsnidzis, noguris, nepazīstams apmēram se�desmit gadus vecs cilvēks.

Vīrietis smagi elsoja, ar kreiso roku atspiedās pret durv�ju stenderi un ilgi skatījās man sejā. Vīrie�a acis bija tum��as, un tajās ik pēc brī�a uzliesmoja kaut kas sve�s un ne�patīkams.

-������� Ielaid! - sve�inieks dobjā un aizsmaku�ā balsī sacīja. - Man vajag tikt iek�ā.

Es brīdi domāju. Varēja redzēt, ka atnācējs bija gandrīz vai bez spēka, novājējis un nosalis.

Sve�inieks pārkāpa slieksni un turpat arī apstājās. Es aizvēru durvis un gribēju iet tālāk, kur gaismas bija vairāk.

-�� Aizslēdz! - atnācējs negaidīti pavēlēja.

-�� Ko? - uzreiz nesapratu.

-�� Aizslēdz durvis, - sve�ais atkārtoja. - Aizbultē!

-������ �eit neviens bez brīdinājuma nenāk, - neapmierināts sacīju. - Tu ta�u arī vispirms pieklauvēji!

-������� Un tomēr labāk aizbultē, - vīrietis teica un ar roku pārbrauca savai sejai. Uz tum�ajiem bārdas rugājiem lēni kusa sniegs. Seja viņam izskatījās raupja un netīra, bet labo vaigu �ķērsoja dziļa rēta.

-�� Nāc tālāk! - es aicināju.

Vīrietis palika stāvot.

-�� Tu no kaut kā baidies? - painteresējos.

-�� Jā, - vīrietis atbildēja un vērīgi skatījās apkārt.

-�� Esmu mājās viens, - pateicu.

Vīrietis atviegloti uzelpoja, viegli uzlika roku uz mana pleca, tad negaidīti pagriezās, pieskrēja pie durvīm, atrāva tās vaļā un uzmanīgi skatījās tumsā. Viņ� pēk�ņi bija kļu�vis tik saspringts, tik vērīgs un uzmanīgs, it kā baidītos palaist garām kaut niecīgāko �īs pasaules troksni. Bet pa�saule, nogurusi no jaunās tūksto�gades vētrainajām svinībām, jau gulēja. Tai �obrīd nebija ne mazākās daļas

par manu vientuļo māju, nedz arī par diviem nepa�zīstamiem cilvēkiem �ai mājā. Vienīgi melnās debesis tur�pināja raudāt baltas asaras. Vīrietis lēni aizvēra durvis un tām priek�ā aizgrūda bultu.

-�� Piedod, - viņ� teica, - bet tā tomēr būs dro�āk. Bez tam arī pieradums. Savas dzīves lielāko daļu esmu piera�dis dzīvot aiz slēgtām durvīm.

-� Vari noģērbties, - es aicināju, ar roku parādīdams uz pakaramo.

Vīrietis noģērba netīru, nedaudz uzpūstu ziemas jaku un to nevērīgi uzsvieda uz āķa. Mugurā viņam palika melns svīteris un d�insu bikses.

-�� Dro�i vien būsi nosalis, - �ēlsirdīgi paskatījos uz pa�plāni ģērbto cilvēku. Viņa apģērbs, izskats un bezceremo- niālā izturē�anās man tūlīt atgādināja kaut ko ļoti pa�zīstamu, kaut ko jau daudzkārt redzētu, bet kad sve�ais noņēma arī cepuri un kļuva redzami viņa īsi apcirptie ma�ti, es biju tikpat kā pārliecināts, ka mans negaidītais vie�sis ir biju�ais zeks vai no policijas bēguļojo�s noziedznieks.

-�� Tas tiesa, - vīrietis sacīja un vēlreiz ar netīru rokas plaukstu pārbrauca pāri savai sejai. - Esmu nosalis kā suns. Visu dienu pa lauku. Būtu labi, ja tu mani varētu pacienāt ar karstu tēju. Un iedotu vismaz gabalu maizes.

-�� To visu tu dabūsi, - es sacīju un vedu pēk�ņi uzradu��os ciemiņu pie galda. Man no viņa nebija bail. Ja sve�a�jam kabatā nav jau �au�anai sagatavota pistole, es no�domāju, tad ar viņu galā tik�u jebkurā brīdī. Ne tikai tāpēc, ka biju ļoti spēcīgs, bet galvenokārt tāpēc, ka pilnībā pārzināju visus kaujas tuvcīņas un karatē paņēmienus, tā ka man - par ko jau ne vienreiz vien biju pārliecinājies ne tikai treniņu zālē, bet arī uz ielas - �ādi tipi varēja uzbrukt pat nelielā barā, vienalga, es viņus visus apsistu kā mu��as.

-�� Paldies, saimniek, - vīrietis klusi sacīja, apsēstoties pie trūcīgi klātā galda. - Tāda bagātība� Atklāti sakot, es uz to nemaz nebiju cerējis. Vai �ovakar nav krievu Ziemassvētki?

-�� Ir gan, - es apliecināju.

-�� Esi pareizticīgais?

-�� �odien man ir dzim�anas diena, - es pateicu.

-�� Cik tad paliek?

-�� Piecdesmit trīs.

-������ Nemaz tik vecs neizskaties, - vīrietis sacīja un, vienā rokā paņēmis jau atdzisu�o kartupeli, bet otrā speķa �ķēli, sāka kāri ēst.

Apsēdos viņam iepretim un smaidot skatījos uz izbadē�ju�os, nelūgto viesi. Man atkal �ā cilvēka kļuva nedaudz �ēl.

-������� Kāpēc tev visu dienu nācās pavadīt laukā? - painte�resējos, sameklēju otru glāzi un abās ielēju degvīnu.

-�� Tā iznāca, - sve�ais negribīgi noņurdēja.

-�� Tādā sniegputenī� Strādāji me�ā?

-������ Jā, - atnācējs pēc ilga brī�a atbildēja, aizvēra acis, sma�gi nopūtās un cie�i saspieda glāzi. - Vai mājās bez tevis patie�ām neviena cita nav?

-Nē.

-� Ja atļauts zināt, kā tevi sauc?

-�������� �eslavs, - es atbildēju. - �eslavs Rakovskis. Vai kādreiz nav gadījies dzirdēt?

Sve�ais domīgi pa�ūpoja galvu.

-� Vai esi aktieris? Varbūt deputāts?

-�� Ne uz to pusi! Ta�u mans vārds ir diezgan pazīstams.

-������ Vai tie�ām būsi ministrs? Vai tas ir tavs d�ips, kas stāv pagalmā?

-�� Mans, - es apstiprināju.

-������� Neko teikt, lepni dzīvo, - sve�ais teica un drūmi pa�skatījās apkārt. - Vienīgi dzim�anas dienas galds varēja būt bagātāks. �ņaudzies?

-������� Nē, - neviļus pasmaidīju. - Pārmaiņas pēc man vie�nam tas ir pilnīgi pietiekami.

Sve�ais lēnām pacēla glāzi.

-������ Lai tad iet, �eslav Rakovski, uz tavu veselību! - viņ� iesaucās. - Dievs dod man nodzīvot vēl vismaz da�us ga�dus!

-������ Varbūt pateiksi, kā sauc tevi? - es jautāju. - Kaut kāds vārds ta�u tev ir?

-������� Ir gan, - atnācējs apstiprināja. - Georgs Zubris. Ta�u daudz bie�āk nekā par Georgu vai Zor�u mani sauc par Drūmo. Tā ir kļi�ka, ja tu saproti, ko �is vārds nozīmē.

-�� Es saprotu, - klusi sacīju. - Biji zonā?

-� Jā, - Georgs apstiprināja. - Un ne vienreiz vien. Man tur pagāju�i dzīves labākie gadi. Lai gan� Tā tikai saka. Man cietumos un zonās ir pagāju�i dzīves sliktākie gadi. Diem�ēl.

-�� Kāpēc tevi iesauku�i par Drūmo?

-�� Pārāk maz manā dzīvē ir bijis kaut kā gai�a, - Georgs tūlīt atbildēja. - Es pat neatceros, kad esmu smējies. Bet neatceros sevi arī raudam! Mazs mierinājums, vai ne? Tāpat nezinu, kas ir laime, kas mīlestība, kas tuvas sie�vietes glāsts, kas bērni, kas pieklājīgs darbs, kas silts un labi iekārtots dzīvoklis, kas tīrs apģērbs, kas teātris; es ne�zinu, kāda ir normāla dzīve un nezinu, kāda velna pēc es vispār dzīvoju.

Georga balss skanēja rupji, viņ� gandrīz kliedza, �ai drūmajā balsī bija kaut kas baigs, kaut kas smeldzīgi ass un sāpīgs.

-�� Kāpēc esi bijis tik vāj�? - jautāju, izdzerdams arī sa�vu glāzi.

Georgs neatbildēja. Viņ� tikai tagad daudz lēnāk apēda pēdējo kartupeli un, lēni sūkājot saceptā speķa ādu, jau kuro reizi vērīgi apskatīja istabu. Apaļ� galds, ap kuru �et�ri krēsli, klavieres, kuras neviens jau sen nebija spēlējis, divi lieli grāmatplaukti. Pie pretējās sienas plats dīvāns, galdiņ� ar televizoru, liels atpūtas krēsls, pie griestiem piecspuld�u lustra, bet pie vienas no sienām greznā sud�raba ietvarā karājās kāda svētā bilde un tai blakus skais�tas meitenes portrets. �īs meitenes zilās, plati ieplestās acis uz pasauli raudzījās pārgalvīgi dro�i. �īs acis smaidīja, tās aicināja, iedro�ināja, visa viņas seja, garie, vējā plī�vojo�ie mati, baltais augums un rokas un sārtās lūpas at�gādināja kaut ko ļoti tīru, skaistu un nepiepildāmu. Tā dro��i vien bija jaunība tās viskonkrētākajā izpausmē, varbūt kāds zieds bez vārda un latīniskā nosaukuma, klīsto�a rīta migla, kāda sapņa gai�ā mala, aizejo�a vai atnāko�a cerī�ba. Galu galā, varbūt tā bija mīlestība.

Sve�inieks iedūra zodu krūtīs un aizvēra acis. Tad pēc brī�a uzprasīja:

-�� Tu tici Dievam?

-�� Nē, - nedaudz pārsteigts atbildēju. - Esmu nodzīvo�jis pietiekami ilgi, lai man būtu pamats viņam neticēt.

-������ Vai tā bilde pa kreisi� - Georgs parādīja ar īsu un ne�tīru pirkstu, - tas ir Jēzus Kristus?

-������� Nezinu, - paraustīju plecus. - Nudien nezinu, bet vi�sai iespējams.

-������� Tad kāpēc tu to turi? - Georgs atvēra acis, pacēla gal�vu un drūmi raudzījās uz mani. - Ja tu pat nezini, kas tur karājas?

-������ Mana māte bija ticīgā, - es sacīju un paskatījos uz svēt�bildi, - tāpēc arī turu.

-������ Tagad jau pati sen pie dieviem, vai ne? - Georgs rūgti iesmējās.

-� Jā, jau sen, - es apliecināju. - Pagāju�i piecdesmit gadi.

-�� Cik tad tev pa�am toreiz bija?

-������� Trīs. Bet mātes nāvi atceros tik spilgti, it kā tas būtu noticis vakar.

-�� Vai �īs vēl ir viņas mēbeles?

-�� Daļēji.

-������� Tev māte laikam ir bijusi laba, ja pat �ēl aizsviest ve�cu krēslu, uz kura tā sēdējusi.

-������� Laba gan, - piekrīto�i pamāju. - Viņa nomira tie�i tai krēslā, uz kura tu pa�laik sēdi.

-�� Sirdstrieka? - Georgs nopietns pavērsa skatu uz leju.

-������� Nē, - strauji pakratīju galvu. - Viņu �eit no�āva divi krievu �ekisti un viens latvie�u izstrebiķeļs.

Georgs krietnu laiciņu saspringti domāja.

-�� Tātad bija baigā nacionāliste?

Ilgi klusēju, tad lēni un domīgi pateicu:

-������� Nez vai. Viņa bija cilvēks. Mana māte bija vienkār�i labs cilvēks. Par to arī no�āva.

-�� Par to vien jau nu ne�āva, - Georgs �aubījās.

-������� Par to pa�u vien! Par �ēlsirdību vai labestību, kā ta�gad mēdz teikt.

-�� Ko tad viņa tādu izdarīja?

-������ Slēpa vienu me�abrāli, - joprojām runāju lēni un domī�gi. - Puisis bija ievainots abās kājās. Nevarēja vairs ne pa�iet, ne lāgā gulēt. Pirmajās naktīs viņ� �au�alīgi kliedza. Ja pa rokai būtu ārsts, kas viņam tās kājas nogrieztu, viņ� varbūt izdzīvotu.

-�������� Ko darīja tavs tēvs un citi radi? - Georgs prasīja. - Bija par krieviem, vācie�iem vai latvie�iem?

-�� Tēvs toreiz bija me�ā, - atbildēju. - Un tas ievaino�tais puisis bija viņa labākais draugs. Un tā bija mana māte, ko �ekisti �eit no�āva. Redz, tur sienā vēl paliku�as da�as lodes!

Sve�ais vīrietis kā sastindzis ilgi raudzījās manī, tad pēk�ņi pielēca kājās, paķēra krēslu, uz kura pirmīt bija sēdējis, un ar ne�ēlīgu spēku, ar kaut kādu nesaprotamu naidu un dīvainu prieku negaidīti trieca to pret grīdu. Krēsls izjuka. Vīrietis salūzu�os koka gabalus nicīgi ar kāju vēl paspēra sānis.

Es saspringu un gaidīju, kas notiks tālāk.

-�� To nu gan tev nevajadzēja! - asi sacīju. - Kāpēc? Ko tas krēsls tev bija nodarījis?

Georgs lēni pagāja da�us soļus uz priek�u un atpakaļ, vēlreiz uz priek�u un atpakaļ, tad apstājās man tie�i iepretim. Viņa acīs dega naids.

-�� Tev ta�u ir pilnīgi vienalga, vai tai bildē ir attēlots Jēzus Kristus vai arī kāds pavisam parasts cilvēks! Varbūt kāds nenormālais, - Georgs kliedza. - Varbūt tie�i viņ� �ai pasaulē izdomājis cietsirdību! Kā sērgu palaidis ļaunumu un cilvēkiem licis būt ne�ēlīgiem, zemiskiem un izvirtu- �iem! Varbūt tie�i viņ�! Varbūt viņ� ir tas, kas izgudrojis mīlestību, kas mums vienmēr atnes nesalīdzināmi lielākas cie�anas nekā visu cilvēku ļaunums un cietsirdība kopā! Bet tev ir vienalga! Un man savukārt ir vienalga, kas pirms manis ir sēdējis uz tā krēsla! Saproti, saimniek? Vienalga! Man viss riebjas! Apnicis! Es jūs visus neieredzu! Ienīstu! Gan bagātos, gan nabagos! Gan biju�os boļ�evikus, gan �o�dienas nacionālistus! Gan �ekistus, gan biju�os latvie�u esesie�us! Visus! Ja es tev pastāstītu, ko viņi savā laikā ir darīju�i ar manu māti, tev no �ausmām gaisā sacelsies ma�ti un pa�a mātes vardarbīgā nāve �ķitīs kā nevainīga bērna rotaļa!

-�� Kādi - viņi? - es ar sausu muti vaicāju.

-�� Gan �ekisti, gan vācie�i, gan klaja naida pārņemtie mūsu pa�u nacionālisti! Tā ir diezgan liela muļķība visu vainu par Latvijā notiku�ajām zvērībām uzvelt vai nu ti�kai krieviem vai vācie�iem. Bet ko tad mēs pa�i - latvie��i?! Bijām miermīlīgi Dieva jēriņi un vienīgi noskatījāmies, cik me�onīgi ar cilvēkiem rīkojās gan krievi, gan vācie�i?

Nē, saimniek! Pa lielākajai daļai viss bija tie�i otrādi! Kā krievi, tā vācie�i mierīgi noskatījās, cik me�onīgi ar saviem tautas brāļiem un māsām izrīkojas pa�i latvie�i! Vai tu to saproti? Mēs pa�i! Un vienmēr pamatu pamatā cilvēka ciet�sirdīgo rīcību noteic naids un neapturama atriebības kāre! Nabagie un stulbie ar ienāku�o boļ�eviku palīdzību ne��ēlīgi atriebās gudrajiem un bagātajiem, bet pēc �etrdes�mit pirmā gada vēl dzīvi paliku�ie inteliģenti, studenti, turīgie, varaskārie, da�ādu �laku sadisti un kriminālisti nu jau ar ienāku�o vācie�u palīdzību savukārt tikpat ciet�sirdīgi atriebās �eit vēl paliku�ajiem komunistiem, viņu līdzjutējiem, citādi domājo�ajiem un ne pie kādas vainas neeso�ajiem �īdiem!

-�� Nomierinies! - es asi pavēlēju. - Paņem citu krēslu un apsēdies! >

-� Pietiekami jau esmu sēdējis, - Georgs drūmi atbildēja, ta�u tomēr pēc brī�a apsēdās. _

-�� Paēdi? - es prasīju. - Diem�ēl vairāk nekā nav.

-�� Paldies, saimniek! Viss kārtībā! - Georgs, jau manā�mi nomierinājies, atbildēja. - Ja nu vēl vienīgi kādu glāzi degvīna.

Es klusējot atkal piepildīju glāzes un jau kuro reizi uz�metu vērīgu skatienu atnācēja sejai. Neko jaunu tur ne- ieraudzīju. Tās pa�as biezās bre�ņeva uzacis, tā pati rēta, tie pa�i bārdas rugāji, tās pa�as dziļās rievas gar drukno zodu, tās pa�as plānās, zilganās lūpas, tās pa�as tum�ās acis, kas vērās pretī ar naidu un dziļu vientulību.

Joprojām nekādas bailes nejutu. Savā mū�ā daudz kas bija piedzīvots un pārdzīvots un galu galā dzīves lielākā daļa jau bija aiz muguras. Tikai Dievs vien zināja, cik man vēl atlicis dzīvot. Desmit, divdesmit, nu, varbūt vēl trīsdesmit gadi? Bet varbūt tikai viena diena? Viena stun�da?!

Kādreiz no slepkavu rokām bija kritusi mana māte - labsirdīga, vēl jauna sieviete, kas, ejot pie darba, vienmēr ap galvu apsēja baltu lakatiņu, bet sirdī līdzi nēsāja mīlestību pret Latvijas zemi un mani, kuram uz �īs zemes bija jāizaug. Kā vēlāk uzzināju, viņa pati toreiz nekad uz me�u nav gājusi. Cilvēki no me�a nāca pie viņas. Tad �eit varēja atrast gan gabalu maizes, pajumti, gan krāsns sil�tumu. �ai istabā nomira arī Valdis, kuram krievu smagais lo�metējs bija sadragājis abas kājas. Māte tika no�auta tāpēc, ka �im cilvēkam bija sniegusi palīdzību, un mirda�ma tā arī nesaprata, par ko tiek nogalēta. Vai par �ēlsirdību, par to vien, ka krūtīs pukst laba sirds un tu pazīsti līdzcietību? Māte nomira, tā arī nesapratusi, ka �ēlsirdība da�reiz var būt arī varoņdarbs.

Tagad man pretim, iespējams, atkal sē� kāds slepkava. Sava darba dēļ es viņus biju labi iepazinis. Esmu runājis ar desmitiem visbriesmīgāko slepkavu, un viņu izturē�a�nos, runas veidu un psiholoģiju pazīstu ļoti labi. Ja nemal�dos, arī �is atnācējs visticamāk ir slepkava, tikai intere�santi, ko viņ� būtu varējis nogalināt? Vai kādu nevarīgu vecenīti, jaunu sievieti, varbūt pat bērnu?! To cilvēku, kur� toreiz bija piedalījies manas mātes no�au�anā, pēc divdes�mit gadiem mēs ar tēvu vēl satikām dzīvu. Uztaisījām tādu kā nelielu tiesu un atkārtojām to pa�u, ko viņ� kādreiz bija izdarījis ar manu māti. Tikai daudz ne�ēlīgāk, toties, vismaz mūsuprāt, daudz taisnīgāk.

Bet kas notiek pa�laik? Kas notiks vēlāk? Kāpēc es vispār �im cilvēkam atvēru durvis? Viņam ta�u nav sa�au�tas kājas un viņ� nekad nav bijis mans draugs. Tikai ta�gad es zinu, ka viņam, glu�i kā man, ir sa�auta dvēsele.

Pēk�ņās dusmās es strauji pagriezos, pagrābu sve�inie�kam domāto glāzi un izlēju uz grīdas. Degvīns izveidoja lielu peļķi, tā sadalījās divās daļās un gar ciemiņa kājām lēnām aizplūda uz istabas vidu.

-��� Kāpēc? - Georgs dobjā, daudz rupjākā balsī nekā pirmīt, jautāja. - Ja negribēji dot, tad nemaz nevajadzēja liet! Bet kādēļ mantu gāzt uz grīdas? Būtu pa�am noderē�jis - kaut vai pret kaulu sāpēm!

Neviļus pasmīnēju.

-�� Tev rūp citu sāpes?

Georgs brīdi klusēja.

-� Jā, saimniek, - viņ� negaidīti atbildēja. - Man rūp arī citu sāpes. Tais retajos mirkļos, kad pa�am nesāp un sir�di nepiepilda naids.

-�� Ko tad cilvēki tev tik ļaunu nodarīju�i? - painteresē�jos.

-�� Bet ko viņi man izdarīju�i labu? - Georgs sparīgi at�jautāja. - Mēs varbūt abi esam līdzīgā situācijā. Varbūt esam pat kā garīgi brāļi - savā naidā un sāpēs. Iespējams, tavs naids pret savas mātes slepkavām jau sen ir rimis, bet mans pret kādreizējiem manas mātes mocītājiem, nē! Lai gan� Nu jau plok. Nu jau lēnām tomēr dziest.

-�� Vai tu, Georg, bez vārda naids zini, ko, nozīmē vārds mīlestībai

-� Jā, - atnācējs tūlīt apstiprināja. - Ko �is vārds nozīmē, es zinu. Protams! Bet es nepazīstu tās jūtas, kuras ar �o vārdu apzīmē.

-�� Kāpēc?

-�� Tāpēc, ka mans tēvs bija nelietis! Augstākās klases! Bet ja man nav radusies mīlestība pret vistuvāko cilvēku, tad kāda velna pēc man būtu jājūt mīlestība pret citiem, man pilnīgi sve�iem cilvēkiem?

-�� Nezinu, - smagi pa�ūpoju galvu. - Nezinu, Georg, bet vispār jau vajadzētu.

-�� Tu nezini, - Georgs gurdeni sacīja. - Neviens neko nezina, bet prasa visi! Mīli Latviju, mīli savu zemi, tau�tasdziesmas, sen�us, cieni sabiedrību, ejot garām Brīvības pieminekli, rauj cepuri no galvas, uzvedies kārtīgi, ievēro likumus! Un kas notiks, ja es cienī�u, uzvedī�os un ievēro��u? Kļū�u labāks? Iespējams. Bet vai spē�u mīlēt? Stipri �aubos. Jo mani pa�u, izņemot māti, un arī tad tikai ne�ilgu laiku, neviens cits nav mīlējis! Es vienmēr cilvēkiem un sabiedrībai, kura man nez kāpēc ir jāciena, bū�u tikai nicināms noziedznieks! Cietumnieks! Bet tādā gadījumā arī no manis neprasiet neko vairāk!

Ilgi neko neteicu. Skatījos tumsas pieliju�ā logā un skumji nodomāju, ka mans paredzējums diem�ēl ir piepil�dījies. Georgs ir noziedznieks, ja pat ne slepkava.

-�� Ko tu esi izdarījis? - pavaicāju.

-�� Daudz ko, - Georgs drūmā balsī atbildēja. - Ja nav �ēl, labāk tomēr ielej glāzē degvīnu! Pudelē vēl ir atlicis diezgan.

Piepildīju glāzi un pastūmu tuvāk nelūgtajam viesim. Georgs to cie�i sakampa savā lielajā plaukstā, brīdi pa�gaidīja, tad vienā malkā iztuk�oja. Pēc tam ilgi klusēja, līdz domīgs ierunājās.

-�� Pasaulē ir patiesības, par kurām var strīdēties, un ir patiesības, kuras nav ap�aubāmas. Katram cilvēkam ir savs liktenis, savs melnais vai baltais aplis, kuru viņ� ne�kādi nevar pārkāpt. Joņo uz riņķi kā zirgs cirka arēnā! Un pamēģini tikai pārlēkt barjerai pāri! Tur ta�u sē� cil�vēki, kurus tu samīsi! Tāpēc jau blakus vienmēr stāv dresētājs ar garu pātagu. Ja būsi godīgs, klausīsi pavēlēm, tu kā algu saņemsi mazu cukura graudiņu. Ne - tūlīt dabū�si sitienu! Cilvēku lielumlielākā daļa ir vāja, un tāpēc mēs arī rik�ojam. Apli pēc apļa. Iespējams, ka mūs �ai dzīves aplī notur ne tikai vājums. Varbūt arī bailes. Naids. Mīlestība. Bet man baltais cukura graudiņ� �ķita par maz. Es bie�i, kā daudzi citi, lēcu barjerai pāri! Ne vienmēr, bet da�reiz par to tiku sodīts. Ta�u visbargākais sods mani vēl tikai gaida.

Lielais sienas pulkstenis nozvanīja desmit. Abi reizē pa�cēlām acis. Vai nu man atkal tikai tā �ķita, bet izklausījās, ka kaut kur netālu vēlreiz iegaudojas vilks.

-�� Laiks iet, - es domīgs ierunājos. - Lēnām un pavisam neredzami, bet iet un iet� Diez kur tas beigu beigās aiziet, kur paliek?

-�� Kaut kur aiz zvaigznēm, - Georgs zino�i atbildēja.

-�� Vai arī tepat mūsos pa�os.

Vēlreiz cie�i paskatījos uz atnācēju un man pēk�ņi viņa atkal nez kāpēc kļuva �ēl. Viņ� izskatījās nelaimīgs.

-�� Paklausies, Georg, - es viņu mierīgā balsī uzrunāju.

-�� Ko tādu tu esi izdarījis, par ko tevi gaida bargs sods?

Georgs ilgi neko neatbildēja, nervozi kodīja plānās

lūpas, un es jutu, ka sirds viņam ir pilna - vai nu ar bailēm, slāpēm un ļaunumu - un viņ� grib kādam sirdi izkratīt; vēlas, kā kādreiz Aleksandrs �aks, sirdi nolikt uz trotuā�ra vai galda, bet kaut kas viņu pagaidām attur. Visticamāk, tās bija bailes. Un patie�ām.

-�� Es tev to varētu pateikt, - Georgs lēnām sacīja. - Man pa�laik ir ļoti smagi. Ir tāda sajūta, ka krūtīs vai sma�dzenēs plosās satrakojies vilku bars. Ta�u lai es tev to pa�teiktu� man vispirms ir jāzina, kas tu pats tāds esi? Ar ko nodarbojies? Kāda cilvēka mājā esmu nejau�i ienācis? Varbūt esi prokurors, policists, zemessargs, varbūt pat iek�lietu ministrs, ja jau reiz braukā ar tik dārgu japāņu d�ipu?

-�� Nē, ministrs es neesmu. Un tam jau nav arī nekādas nozīmes. Es ta�u tev visu varu samelot. Pārbaudīt tu ne�vari. Katrā ziņā tu jebkurā brīdī vari no �ejienes netraucēts aiziet. Iero�a man nav un nav arī suņa.

-� Un tomēr, - Georgs domīgs teica. - Pacenties man par sevi tomēr pateikt patiesību. Tad es pateik�u patiesību arī par sevi.

-�� Bet varbūt nemaz nevajag? Izdzer atliku�o degvīnu un staigā tālāk! Ar patiesībām sare�ģījumi vien rodas.

-�� Tas tiesa, - Georgs piekrita. - Patiesība vienmēr visu izjauc. Tomēr ir brī�i� Ir tādi mirkļi� Lai nesajuktu prātā, patiesība ir jāpasaka. Ne taisnības un ne godīguma dēļ. Sevis pa�a dēļ. Tas ir tāpat, kad tev paliek slikta dū�a. Vienkār�i jāapstājas un jāizvemjas.

-�� Es jūtu, ka tu, Georg, esi izdarījis smagu noziegu�mu. Bet es neesmu tas, kas noziedzniekus ķer. Es noziedzniekus aizstāvu vai, pareizāk sakot, aizstāvot no�ziedzniekus, es aizstāvu arī likumu.

Georgs mani vēlreiz cie�i nopētīja.

-�� Tu esi advokāts?

-� Jā, - es apstiprināju. - Man Vecrīgā pieder advokātu birojs - Rakovskis, Lazdovskis un Brunovskis.

-�� Izklausās pēc tādas kā nelielas poļu bandas, - Georgs drūmi rezumēja.

-�� Jā, - es piekritu. - Bet mūsos tomēr vairāk ir latvie��u asiņu.

-�� Tādā gadījumā esmu ienācis īstajā mājā, - Georga se�ja kļuva gai�āka. - Tu esi labs advokāts?

-� Mēs visi esam labi, - es atbildēju. - Augstākās klases profesionāļi.

-�� Dārgi?

-� Kā kuram. No mafijas krusttēva noplēsīsim tūksto�us, no tādiem kā tu� Ko tu esi izdarījis?

Georgs atkal, galvu pagriezis pret svētā bildi, ilgi klusē�ja. Tad pavērsās pret mani un nopietns ieskatījās acīs.

-�� Esmu slepkava, - viņ� savā ierasti dobjajā balsī patei�ca. - Varbūt avīzēs lasīji� Pirms nedēļas, 1999. gada 31. decembra vakarā, Rīgā tika izdarītas divas slepkavī�bas. Nogalināti divi sirmi vecī�i, lai gan īstenībā viņi ne�kādi vecī�i nemaz nebija. Pēc gadiem jā, bet tā� Vēl vīri kā ozoli. Marats Zubris, biju�ais �ekas pulkvedis, bet otrs bija Jānis Veinbergs - biju�ais SD �turmbanfirers. Tas bi�ju es, kas viņus nogalināja. Iznāk, ka esmu dubultslepka- va. Turklāt� - Georgs acīmredzami apmulsa. - Turklāt Marats Zubris, tas kādreizējais �ekas pulkvedis, bija arī mans tēvs�

Tagad apmulsu es. Un ne tikai. Kļuva mazliet pat bais�mi - dīvainas sagadī�anās dēļ nomaļās lauku mājās ir sa�tiku�ies divi cilvēki - viens savas mātes slepkavas slepka�va, otrs - sava tēva galētājs. At�ķirībā no Georga, es no soda jau sen biju izbēdzis, noziegums netika atklāts un dro��i vien nekad arī netiks atklāts. Ta�u ar Georgu būs citā�di.

-�� Lai nogalinātu savu tēvu� - es klusi teicu, - tam va�jadzīgs pamatīgs iemesls. Vai varbūt tas notika dzēruma strīda laikā?

-�� Nē. Es to biju izplānojis jau krietni sen.

-�� Kāpēc?

-�� Tas ir gar� stāsts un to es tev kādreiz izstāstī�u� Ma�ni dro�i vien drīz noķers. Un kad nokļū�u izmeklētāja na�gos.. . Vai es tevi varētu nolīgt par savu advokātu? Gan iz�meklē�anas gaitā, gan tiesā?

-�� Principā, jā, - es atbildēju. - Vienīgi�

-�� Tu gribi runāt par samaksu?

Klusēju.

-� Samaksāt es neko nevaru, - Georgs atzinās. - Es tēvu nogalināju ne mantkāres pēc. Tā bija vistīrākā atriebība.

-�� Bet kāpēc vēl otro? Vai tā arī bija atriebība?

-�� Jā, - Georgs apliecināja. - Biju�ais �ekas pulkvedis Marats Zubris bija manas mātes civilvīrs, tai pa�ā laikā būdams arī mātes brālis un mans tēvs� Arī Jānis Vein- bergs bija manas mātes brālis.

-�� Ko tas nozīmē? - es prasīju. - Vai nu tu esi psihiski slims, vai arī jūsu ģimenē ir valdījis gan asinsgrēks, gan asinsnaids�

-�� Tā ir, - Georgs piekrīto�i pamāja. - Es jau tev teicu - kad izstāstī�u mūsu ģimenes vēsturi, tev no �ausmām ma�ti sasliesies stāvus! Pagaidām varu piebilst vienīgi to, ka es patie�ām esmu sevi�ķi bīstams recidīvists un man ir tu�berkuloze pēdējā stadijā. Līdz �im tomēr nevienam cilvē�kam dzīvību atņēmis nebiju. Ta�u nu uzreiz diviem. Es to izdarīju� savas mātes lūgts. Tā bija mirsto�a cilvēka pēdējā vēlē�anās, lai es �os abus neģēļus nogalinu. Es to izdarīju. Es atriebos mātes vietā par viņai nodarītajām sāpēm un cie�anām. Tagad jūtos gan labi, gan vienreizēji riebīgi.

Iespējams, es mātes lūgumu nemaz nebūtu izpildījis, ja� Es esmu ļoti slims. Kā jau teicu, man ir tuberkuloze pēdējā stadijā. Turpat vai katru dienu spļauju asinis, un man ir palicis ļoti maz laika. Tāpēc vēlos� Kad viņi ma�ni dabūs ciet, es tev visu izstāstī�u, bet tu kā advokāts sa�vukārt pastāstīsi tiesai, kāpēc man �os cilvēkus vajadzēja nogalināt, un kāpēc man to darīt lūdza māte! Neticu, ka mani tas kaut kādā veidā spēs pasargāt no soda, ta�u tie�sa un līdz ar to arī sabiedrība uzzinās, kādi nelie�i var būt cilvēki! Un visbie�āk tie�i tad, kad visiem vajadzētu būt labiem un ļoti cilvēcīgiem! Kad tautu piemeklē lielas ne�laimes - revolūcijas vai kari. Ta�u tie�i tad cilvēki ir uz�vedu�ies kā visprimitīvākie me�oņi. Protams, ne visi, bet lielākā daļa noteikti. Un, ja arī mazākā, tad tik un tā tas ir nesaprotami un baismīgi.

Georgs piecēlās, pagriezās, pagāja da�us soļus sānis un nostājās iepretim gai�ās meitenes portretam. Pēc tam il�gi kā sastindzis skatījās viņas skaidrajās acīs.

-�� Kas viņa tāda ir? - viņ�, mazliet samulsis, prasīja.

-�� Tā ir mana meita, - es atbildēju.

-�� Jauna?

-�� Vai tad to nevar redzēt?

-������ Tātad vēl nesamaitāta, - Georgs klusi pateica un gāja uz durvīm. - Sargā viņu! Mūsu pasaule ir ārkārtīgi ne��ēlīga.

-������� Pasaule ir skaista, - es iebildu un arī piecēlos. - Ne��ēlīgi ir tikai atsevi�ķi cilvēki. Tu jau gribi iet prom?

-������ Jā. Pie tevis ir jauki, bet� Man ir zināma kāda dro�ā�ka vieta.

-� Varbūt ir jēga iet pa�am pieteikties? - ieminējos.

-������� Es par to padomā�u, - Georgs neveikli pasmaidīja. - Bet tev, saimniek, paldies par laipno uzņem�anu! Kāds bija tavs vārds?

-������ �eslavs Rakovskis. Pagaidi! Es tev tūlīt iedo�u vizīt�karti! Ja būs vajadzīga mana juridiskā palīdzība� Jebkurā laikā! Turklāt� es tevi aizstāvē�u bez maksas.

-�� Kādēļ tāda iz�ķērdība?

-������ Dots pret dotu. Tu biji vienīgais viesis manā dzim�a�nas dienā.

-�� Nelūgts�

-������� Tas nekas. Tu man arī liki kaut ko atcerēties� Gan māti, gan viņas slepkavu, gan to, kas ar �o cilvēku notika vēlāk.

-������� Paldies, - Georgs teica, paņēma manu vizītkarti, ap�ģērbās un gāja prom. - Nebūtu slikti, ja mums nekad vairs nevajadzētu satikties. Vismaz kā apsūdzētajam ar advokā�tu, bet� Dzīve ir barga, vai ne? Un sapņi piepildās tik reti�

Georgs aizgāja. Ieklausījos, vai viņ� nemēģina aizbraukt ar manu patie�ām ļoti dārgo d�ipu, ta�u visapkārt bija klu�su un mierīgi. Aiz loga lēnām krita lielas sniegpārslas, bet tālumā atkal iegaudojās vilks.

�

Jēkabs Laiviņ�, no uztraukuma nosvīdis glu�i slapj�, sēdēja savas lauku mājas lielajā guļamistabā un klausījās, kā blakusistabā dzemdību sāpēs jau tre�o stundu te klusāk, te neprātīgi skali kliedz viņa sieva Kate.

Viņ� to vairs nespēja izturēt. Piecēlās, ātri piegāja pie tum�brūnās ozolkoka bufetes, ar nedaudz trīco�ām rokām izņēma stikla karafi ar degvīnu, pielēja pilnu glāzi un iz�dzēra.

Kaut nu Kate izturētu, viņ� nodomāja. Lai Dievs viņai palīdz! Tas ta�u ir mūsu pirmais bērns. Mūsu zilais sap�nis. Cerība un mūsu nākotne. Bet vispār tas ir ļoti savā�di. Jaunā, divdesmitā gadsimta pirmā diena vismaz mūsu ģimenē ir sākusies ar skaļiem sāpju kliedzieniem. Un pēc tam noteikti sāks kliegt tikko piedzimu�ais bērns. Un tad varbūt klieg�u arī es - ja kaut kas slikts notiks ar Kati vai bērnu. Un kas zin, varbūt �ajā gadsimtā sāpēs, pazemo�jumos un �ausmās kliegs arī visa latvie�u tauta, visa cil�vēce�

Kad beidzot pasaulē iestāsies taisnīgas un pārtiku�as dzīves laikmets?

Principā es to zinu. Tad, kad visi cilvēki savās tiesībās, materiālajās iespējās un brīvībā kļūs vienlīdzīgi. Protams, jebkurā valsts iekārtā - impērijā vai republikā, pie ķeiza�ra vai prezidenta - būs gudrie un muļķi, būs centīgie un sliņķi, ta�u beidzot ir jārada tāda sabiedrība, kur visiem tās locekļiem būtu vismaz vienādas starta pozīcijas. Lai mans bērns jau nepiedzimst ar melnu zīmogu uz pieres - tu būsi tikai kalps! Tu būsi tikai �uvēja! Tu būsi tikai va��onis! Tu būsi tikai ielasmeita!

Nē!!!

Lai tas tā nebūtu, lai cilvēka dzīve beidzot kļūtu taisnīga un pareiza, �ī vecā pasaule ir jāsagrauj! Tā ir jāiznīcina! Tā jānoslīcina asinīs�

Vieni uzskata, ka pilnīgi pietiktu, ja nogalinātu tikai Krievijas imperatoru Nikolaju Otro un valsts pārvaldī�anu uzticētu tautas ievēlētai Valsts Domei. Varbūt tā arī būtu pareizi, vēl neesmu ticis skaidrībā, ta�u dro�i zinu, ka līdz tam mums te Latvijā noteikti ir jāizkauj visi cara ieliktie valsts ierēdņi, jāizkauj visi vācie�i un jānosvilina visas vi�ņu krā�ņās baronu pilis! Un, ja jau mums arī ir lemts visu mū�u būt vergiem vai kalpiem, tad labāk tomēr ver�gosim un kalposim pa�i sev, savai Latvijai, nevis vācu ba�ronam vai krievu kupcim!

Jēkabs Laiviņ� atkal ielēja degvīnu, to ātri izdzēra, tad nesteidzoties piegāja pie loga.

Kate blakusistabā joprojām kliedza, bet tas viņu jau vairs tik ļoti nesatrauca. Izdzertais degvīns bija nedaudz pieklusinājis pēk�ņi uzradu�ās līdzjūtības jūtas, toties ar�vien spēcīgāk uzjundīja naidu pret citiem, pret valsts iekārtu un tuvējās Baltmui�as īpa�niekiem.

Jēkabs bija liela auguma, spēcīgs mui�as kalējs, divdes�mit piecus gadus vecs un pirms da�iem gadiem diezgan neprātīgi iemīlējās barona Herberta fon Rozenburga vienīgajā meitā Ingaborgā. Jēkabs jau uzreiz apjauta, ka tas patie�ām izskatās pēc tāda kā neliela prāta aptumsu�ma, ta�u, salasījies ne tikai krievu teroristu, vācu anar�histu, fran�u revolucionāru, latvie�u sociālistu un na�cionāli noskaņoto jaunstrāvnieku darbus, bet �o to arī no daiļliteratūras, viņ� tikpat naivi kā sociālajām utopijām, ticēja arī mīlestībai kā ārpus �ķirām pastāvo�am spēkam.

Tā gada vasaras diena bija necie�ami karsta. Jēkabs kā parasti, kad bija apkalis zirgu, aizveda to līdz upei un ļāva padzerties un paskraidīt pa smil�aino krastmalu. Pats ap�sēdās uz akmens un ar sajūsmu skatījās uz rāmi plūsto�o upi, uz stalto un labi kopto zirgu Udo un dzeltenās puķēs ziedo�o pļavu. Un ja tagad man vēl blakus atrastos Inga- borga� Jēkabs sapņaini nodomāja, tad mana dzīve un pa�saule kļūtu pati pilnība.

Dievs �os vārdus kaut kādā veidā bija sadzirdējis un pēk�ņi licis Ingaborgai iznākt no baltās pils un aiziet līdz gleznajam upes krastam. Ta�u tā sagadījās, ka ne tāpēc, lai nabaga mui�as kalēja Jēkaba dzīvi darītu vēl skaistāku un dzīvo�anas vērtu, bet gan tie�i otrādi - lai pēc tam Jēka�ba dvēsele kļūtu auksta un naida pilna.

Ingaborga, ģērbusies garā baltā kleitā un rokā turot bal�tu saulessargu, nesteidzoties nogāja līdz upes krastam un apstājās netālu no Jēkaba. Viņ� tūlīt piecēlās un, pagriezies pret meiteni, dziļi paklanījās un mulsi viņu sveicināja.

-�� Labdien, Ingas jaunkundzi - viņ� smaidot sacīja. - La�bi, ka iznācāt laukā! �ādā karstumā atrasties telpās� Tām jābūt mocībām.

-��� Telpās ir daudz vēsāk, - Inga sacīja. - Toties �eit skaistāk.

-�� Tā ir, - Jēkabs tūlīt piekrita un nodomāja, ka meite�ne dro�i vien no pils greznajām istabām iznākusi laukā ne tikai tāpēc, lai paskatītos uz saules apmirdzēto upes plūdumu, ziedo�o pļavu, kokiem un stalto, brīvībā palais�to zirgu, bet arī tāpēc, lai satiktu tie�i viņu.

Ingaborga nebija ne pārāk lepna, ne augstprātīga un pret visiem mui�as ļaudīm parasti izturējās iecietīgi un lab�vēlīgi. īpa�i nepiespiesti un silti, Jēkabam vismaz tā �ķi�ta, viņa izturējās pret jauno, stipro, staltā auguma mui��as kalēju. Viņa �ad tad, vienkār�i ģērbusies, ienāca pat smēdē un raudzījās, kā Jēkabs strādā. Iespējams, daudz vairāk par Jēkaba amata prasmi viņu pievilka smēdē vien�mēr dego�ā uguns, kvēlo�ās ogles, tum�i sarkani nokaitētā dzelzs un pa�a kalēja parasti līdz pusei kailais varenais augums. Varbūt pa�ai to vēl skaidri neapzinoties, Ingabor- gas dvēsele, apziņa un savāda spēka satricinātie nervu ga�li viņu aicināja, pretstatā pils greznumam un tur dzīvojo�o ļau�u nedabiski izsmalcinātām uzvedības un runas ma�nierēm, meklēt dabā un pārējos mui�as ļaudīs kaut ko vienkār�āku un dabiskāku. Varbūt vispirms jau vīrie�a, �ai gadījumā Jēkaba, primitīvo fizisko spēku un tā noslēpu�maino pievilcību.

Viņi bie�i runājās, Inga �o to pastāstīja par saviem Rīgas un Hamburgas radiem, par mācībām Rīgas di�ciltīgo mei�teņu licejā, izlasītajām grāmatām un pagāj�vasaras ceļo�jumu ar kuģi uz Zviedriju. Tas viss, meitenes skaistuma, biedriskuma un savas mīlestības iespaidotam, Jēkabam radīja pārliecību, ka arī Ingaborgu ir pārņēmu�as līdzīgas jūtas pret viņu.

-������ Tas ir Udo, vai ne? - Inga jautāja, ar roku parādot uz zirgu.

-������� Jā, nupat apkalu, - Jēkabs sacīja. - Tas ir labākais no jūsu tēva jaunajiem zirgiem.

-������� Vai tev pa�am arī pieder kāds zirgs? - Inga painte�resējās.

-�� Jā, - Jēkabs apliecināja. - Viņu sauc Marats.

-������� Kāpēc tā? - Inga jutās pārsteigta. - No kurienes tu tādu vārdu ņēmi?

-������� No vēstures, - Jēkabs atklāja. - Es savu zirgu nosau�cu par godu visizcilākajam fran�u revolūcijas vadonim �a- nam Polam Maratam.

Inga strauji pagriezās pret Jēkabu un plati ieplestām acīm skatījās uz viņu.

-������� Vai tam pa�am, kuram kā visiem tā laika revolu�cionāriem tika nocirsta galva?

-������� Viņam ne. Marats vienīgais izbēga no bendes Sanso- na giljotīnas.

-������� Kā tad viņ� beidza savu dzīvi? - Inga turpināja inte�resēties. - �aubos, vai kāds no tā laika revolucionāriem nodzīvoja līdz sirmam vecumam.

-������� Tā ir, nenodzīvoja, - Jēkabs piekrita. - Viņi visi mira jauni. Vai pareizāk sakot, viņus visus nogalināja jaunus.

-�� Kas? Karalis? Valsts vara?

-������� Kā kuro reizi. Gan valsts vara, gan pa�i revolucionāri, gan viņu politiskie pretinieki. Piemēram, Maratu 1793. ga�da 13. jūlijā nodūra kāda jauna mui�niece �arlote de Kordē d'Ar mora.

-�� Kur? - Inga prasīja. - Gultā? Viņi mīlēja viens otru?

-������� Stipri �aubos, vai Marats būtu spējīgs iemīlēt mui��nieci.

Inga atkal asi pagriezās pret Jēkabu un viņu cie�i uz�lūkoja.

-������� Vai būt mui�niecei ir slikti? - viņa prasīja. - Apkau�nojo�i? Vai tas cilvēkam nes kādu ļaunumu?

-��������� Lielās fran�u revolūcijas dalībnieki par to bija pārliecināti!

-������ Aizmirsti tos sve�os fran�us! - Inga dusmīgi iesaucās. - Ko tu pats par to domā?

Jēkabs apmulsis klusēja.

-��� Ja tavam prātam ir tik tuvi �ie trakie revolūcijas tirā�ni Marats, Dantons vai Robespjērs, varbūt tu arī mani ie�nīsti un pie izdevības nogalinātu tikai tāpēc, ka man gadī�jies piedzimt mui�nieka, nevis zemnieka ģimenē?

-�� Ko tu! - Jēkabs uztraucies, strauji pakratīja galvu.

-� Tie�i otrādi! Inga� Tu esi kā balts zieds. Neko skaistāku es vēl neesmu redzējis. Vienmēr, kad atnāc uz smēdi, vai kā tagad tāpat vien stāvi man blakus� Es nezinu, kas ar mani notiek. Baidos tev to teikt, bet� kaut kad jau tas laikam būs jāpasaka.

-��� Saki dro�i! - Inga, tikko jau�ami smīnot, aicināja.

-�� Kas tas ir par noslēpumu?

-�� Tu nedusmosies?

-��� Neko solīt nevaru! - Inga smējās. - Tas atkarīgs no tā, ko man pateiksi!

Jēkabs paspēra soli tuvāk meitenei un mulsi nolieca galvu.

-�� Es tevi mīlu, - viņ� klusi atklāja.

Inga pagriezās nedaudz sāņus, atlocīja saulessargu un, jūtami saspringusi, skatījās uz netālo upi. Viņa jau zinā�ja iepriek�, ka Jēkabs pateiks tie�i to. Tas viņai patika un stiprā mērā glaimoja arī pa�apziņai, jo viņai patika - bet ne vairāk! - arī staltais mui�as kalējs, ta�u Inga, at�ķirībā no Jēkaba, jau no pirmās viņu redzē�anās dienas skaidri zināja, ka viņa - barona Herberta fon Rozenburga vienīgā meita, Baltmui�as, citu lielu īpa�umu un vairāku miljonu mantiniece - ar tādiem cilvēkiem kā Jēkabs Laiviņ� labā�kajā gadījumā drīkst pārmīt tikai da�us vārdus.

Inga, protams, zināja arī vārda mīlestība dvēseli tik ļo�ti pacilājo�o nozīmi, jo pirms gada vecāki viņu bija iepa�zīstināju�i ar Rīgas Politehniskā institūta studentu Alek�sandru Rakovski - kāda Rīgas poļu lieltirgotāja bagāto dēlu. Viņ� bija patīkams, interesants jauns cilvēks, ar ku�ru pēdējo mācību pusgadu Inga pavadīja kopā gandrīz vai katru otro vakaru. Abi iemīlējās un ar nepacietību gaidīja rudeni, kad visu brīvo laiku atkal varēs veltīt otram.

Viņus nebaidīja ne rudens, ne saltā ziema. Jaunie cil�vēki ticēja, ka viņu dvēselēs laiks vienmēr būs skaists un ļoti saulains.

Bet tagad viņai blakus stāv tēva un savā ziņā arī pa�as strādnieks un klusi atzīstas mīlestībā. Tas jau bija nopiet�ni. Viena lieta ir tāpat parunāties par kaļamu dzelzi, ugu�ni vai zirgu, bet pavisam cita, kad otra cilvēka runā�anu, uzvedību un pat visas dzīves turpmāko ievirzi nosaka pret tevi vērstās jūtas - mīlestība, kas vienā gadījumā var būt tava likteņa lielākā balva, bet citā - tavas dzīves lielākā nelaime.

Ko man tagad darīt? Inga satraukta domāja. Vai Jēka�ba atzī�anos uztvert kā joku? Vienkār�i par to pasmieties un iet prom? Vai varbūt kļūt niknai un aiztriekt pa�u Jēka�bu?

-�� Kāpēc tu klusē? - viņ� nospiests prasīja.

-�� Es domāju.

-�� Vai mani vārdi tevi apvainoja? - Jēkabs skarbi jautāja. - Es apzinos mūsu stāvokļa kraso at�ķirību, bet� jūtām, ja tās ir īstas� Vispār mīlestībai ir jāstāv daudz augstāk par katram piedero�o mantas vai naudas lādi.

-������� Iespējams, - Inga domīgi piekrita. - Lietas vai nauda pa�as par sevi mīlestību, protams, nerada, ta�u� Es ta�viem vārdiem ticu, jā, bet ko, Jēkab, tu ar savu mīlestību darīsi? Un ko man darīt ar savu� nemīlestību?

Jēkabs ilgi drūmi klusēja, tad paspēra vēl vienu soli tuvāk Ingai un, acis piemiedzis, ļauni skatījās.

-������ Tu man atsaki? - viņ� dobjā balsī jautāja, un Inga tajā nepārprotami saklausīja arī skaidri jau�amus draudus.

Ingai pēk�ņi kļuva pat nedaudz baisi, ta�u viņa drīz nomierinājās, jo �ķita absurds, ka Jēkabs viņai varētu nodarīt ko sliktu.

-������ Vai tad tu no manis kaut ko prasīji? - Inga izbrīnījusies vaicāja.

-�� Es pateicu, ka tevi mīlu, - Jēkabs atgādināja.

-�� Nu un tad? - Inga jautāja. - Kam tagad ir jānotiek?

-� Nezinu, - Jēkabs paraustīja savus muskuļotos plecus.

-������� Tu vari mīlēt, cik vien stipri gribi, - Inga sacīja, - ta��u tas manī pret tevi nespēj izraisīt neko līdzīgu. Un ja arī spētu. Labi! Es tevi mīlētu. Kas tālāk? Tu nāktu pie ma�nis uz pili, kas ir absolūti neiespējami, vai arī es ietu pie tevis, kas ir vēl neiespējamāk?

-�� Vai tre�ās iespējas nav? - viņ� jautāja.

-������ Ak, Jēkab� - Inga skaļi nopūtās, rokās pagrozīja sau�lessargu un taisījās iet prom.

-������� Tev būtu kauns nākt pie manis par sievu? - Jēkabs vēl dobjākā balsī vaicāja. - Būtu kauns dzīvot manā mājā?

-������� Te nav runa par kaunu, - Inga atbildēja. - Runa ir par to, kas nekad nevar notikt. Kāpēc man būtu jādzīvo ar nemīlamu cilvēku vecā būdā, ja es varu ar mīļotu cil�vēku dzīvot pilī? Nemaz nerunājot par to, ka mana sirds pret tevi ir pilnīgi auksta.

-������ Vai tikai tāpēc, ka esmu strādnieks, bet tu barona mei�ta?

-������� Nē, Jēkab, ne tikai tāpēc, - Inga atbildēja. - Tu zini, kāpēc esi manī iemīlējies? Un es nezinu, kāpēc esmu ie�mīlējusies citā.

Inga, it kā juzdamās nedaudz vainīga, mulsi pasmaidīja un gāja prom.

-�� Pagaidi! - Jēkabs iesaucās. - Tu mīli citu?

Inga turpināja smaidīt un ar roku parādīja uz upi.

- Aizmirsti! - viņa teica. - Labāk skaties, lai zirgs ne�aizskrien par tālu!

Inga nesteidzīgi un cēli aizgāja, kā vasaras dienās de�besu zilgmē lēnām aizpeld balts gubu mākonis.

Jēkabs jutās apvainots, pazemots un apsmiets. Viņ� cie��i savilka dūres un ļauni nodomāja - kas zin, princesīt, varbūt kādreiz pienāks diena, kad tu kaut ko gaidīsi no manis, kad tu manā priek�ā stāvēsi skrandās, raudāsi un lūgsi �ēlastību� Bet es neko nepiedo�u! Es tev atrieb�os! Un kā vēl! Turpmāk vairs nepakļau�os nekādām senti�mentālām jūtām! Pie velna! Krievu narodovoļciem, Mara- tam, Robespjēram un Kārlim Marksam ir taisnība - nāci�ju niknākais ienaidnieks ir kapitālisti, aristokrātija un mui�niecība! Lai pārējā tautas daļa, visi strādājo�ie kļūtu laimīgi, mui�niecība un kapitālisti ir jāiznīcina! Kā �ķira! Jāpakar! Jāno�auj! Mums palīdzība nav jāgaida no Dieva un Baznīcas! Mums jāpielādē bises! Jāasina na�i! Jāvij vir�ves! Visi �ie vācu baroni, mui�kungi, krievu kapitālisti un cara ierēdņi dzīvo un pārtiek vienīgi no mūsu, latvie�u, darba sviedriem! Mums beidzot jāpiespie� ari viņus strādāt! Visi cilvēki �ai pasaulē dzimst vienlīdzīgi. Bet tie ir tikai vārdi! Dzīvē viss ir citādi! Tāpēc �ī dzīve ir jāpārveido, un jāpārveido ar varu! Jārada jauna taisnība un jauni likumi! Tas nekas, ka �is cildenais mērķis, ie�spējams, maksās tūksto� cilvēku dzīvības! Paliku�ie dzīvos labāk.

Pēc pusgada Jēkabs Laiviņ� apprecēja kaimiņos dzīvojo�o kalpa meitu Kati un pa�laik gaidīja piedzimstam savu pirmo bērnu.

Naids pret Ingu joprojām nebija zudis un varbūt tie�i tāpēc pret jauno sievu viņam vēl nebija radu�ās nekādas siltākas jūtas.

Blakusistabā Kates skaļie kliedzieni bija rimu�ies. Vai patie�ām nomirusi, viņ� satraukts nodomāja un vēl brīdi ieklausījās. Nē. Pēc īsa brī�a atskanēja spēj� jaundzimu�ā bērna kliedziens, un Jēkabs atviegloti uzelpoja. Viņ� vēl kādu laiku pagaidīja, blakusistabā bija dzirdama liela kņa�da, tad atgāja no loga un nesteidzoties devās uz durvīm.

Ienācis istabā, Jēkabs vispirms paskatījās uz gultā gu�lo�o Kati. Viņa izskatījās bāla un nogurusi. Viena no pie�aicinātajām sievietēm Kati apsedza ar plānu segu un pie lūpām pielika trauku ar kaut ko dzeramu - medustēju vai pienu. Bet otra sieviete, bērnu jau nomazgājusi un ietinu�si baltā linu paladziņā, pienāca pie Jēkaba un viņam to parādīja.

Jēkabs izskatījās stipri apmulsis.

-�� Jums ir piedzimusi meita, - sieviete pavēstīja. - Iz�skatās, ka nav nekādas vainas. Vesels, ņiprs skuķēns. Dzīvos ilgi.

-�� Tas ir labi, - Jēkabs vēl vairāk apmulsis, klusi patei�ca. - Paldies par jūsu pūlēm. Kā jūtas sieva?

-�� Lai mazliet paguļ un atpū�as, - bērna pieņēmēja sacī�ja. - Grūti jau gāja, ta�u parasti tie bērni, kuri dzimst lielās sāpēs, vēlāk esot ļoti laimīgi cilvēki.

Dievs dod, Jēkabs nodomāja, un viņam tobrīd nevarē�ja ienākt prātā, ka lielā mērā tie�i viņa dēļ �ī vēl mazā mei�tenīte kādreiz būs visnelaimīgākā sieviete pasaulē�

Vakarā viņ� vēlreiz ienāca istabā, apsēdās blakus Katei un viegli noglāstīja viņas roku.

-�� Savādi, ka mūsu bērns ir piedzimis jaunā, divdesmitā gadsimta pirmajā dienā. Kā mēs viņu sauksim?

Kate nedaudz samocīti pasmaidīja.

-� Sauksim viņu par Annu, - Kate pateica. - Tas ir skaists vārds. Un arī labi skan - Anna Laiviņa.

Kalēja Laiviņa lielā smēde atradās ceturtdaļversti no Baltmui�as pils un bija ideāla vieta, kur pat gai�ā dienas laikā, ne no viena neslēpjoties, varēja pulcēties revolu�cionāri noskaņotie apkārtnes ļaudis, teroristi, da�āda ka�libra avantūristi un naida pārņemti mui�as strādnieki. Vi�ņi visi pie Jēkaba nāca it kā sadzīves vajadzību spiesti - vienam vajadzēja apkalt zirgu, citam bija nepiecie�amas naglas, rata rumba, bet vēl kādam krāsns kruķis vai durv�ju aizvērtnis. Bet patiesībā tur apsprieda pret valdību un vietējo baronu vērstus plānus, kā arī izgatavoja aukstos iero�us - dun�us, zobenus un da�āda smaguma dzelzs si�tamos stieņus.

Izņemot Jēkabu Laiviņu un vēl da�us vietējos, pārējiem 1905. gada revolūcijas laikā nebija daudz ko zaudēt. Viņi te bija ieklīdu�i no attālākajiem apriņķa nostūriem, lielākā daļa vispār bija sve�inieki - neizglītoti cilvēki bez ģime�nes, ar kriminālu pagātni un spilgti izteiktu noslieci uz vardarbību.

Vienīgi pa�a Jēkaba, kur� vienbalsīgi tika atzīts par �īs ļau�u grupas vadoni, rīcība noteica arī daudzmaz augstā�ki revolūcijas ideāli - ne tikai visu sagraut un iznīcināt. Jēkabs ne�aubīgi ticēja, ka, cīnoties pret cariskās Krievi�jas un vietējās mui�niecības varu, viņ� noteikti palīdz arī visai latvie�u tautai beidzot atbrīvoties ne tikai no krievu ierēdņu un vācu bagātnieku neierobe�otās patvaļas, bet arī no latvie�u tautas pārkrievo�anas.

Ta�u tas bija tikai tā - ideālu līmenī. Ja kāds spētu Jēka�ba dvēselē ieskatīties dziļāk, viņ� tur vispirms ieraudzītu dedzino�u naidu pret baronu fon Rozenburgu un viņa skaisto meitu Ingaborgu.

Kā vēlāk parādīja ne tikai 1905. gada revolūcija, bet vi�si divdesmitā gadsimta lielie vēsturiskie notikumi Latvijā, katram no daudzmaz aktīvākiem �o notikumu dalībnie�kiem vispirms bija kāds personīgs, egoistisks, mantkārīgs un varaskārīgs mērķis, vai visai primitīvs individuāls at�riebības nodoms. Sociālo taisnīgumu, tiesiskumu un lat�vie�u tautas vajadzības pirmajā vietā diem�ēl lika tikai ne�daudzi. Pārējie visus vēsturiskos un politiskos notikumus Latvijā - un arī Krievijā! - izmantoja un joprojām turpi�na izmantot vienīgi personīgo intere�u labā un sava ne�valdāmā naida izpausmēm.

�ķita, ka pasaulē labais vispār vairs nepastāv. Izskatījās, ka Dievs nez kāpēc aizslēdzis debess vārtus un kā sanik�notu suņu baru mūsu zemītei uzrīdījis neaprakstāmu ļau�numu.

1905. gada 3. septembra rīts atnāca skaists un saulains. Lai gan gaisā jau bija jūtams neliels rudens dzestrums, �ķi�ta, ka neparasti karstā vasara turpināsies vēl ilgi.

Kad Kate pamodusies atvēra acis, viņa redzēja, ka Jēkabs ir jau piecēlies un no skapja izņem divstobru bisi un spo�u nazi, kas vairāk gan atgādināja īsu zobenu.

-�� Ko esi nodomājis darīt? - Kate piecēlās sēdus un ļoti satraukta uzlūkoja vīru.

-�� Guli! - Jēkabs neapmierināts pavēlēja. - Vēl ir agrs. Tikko aust gaisma.

-�� Bet tu? - Kate prasīja. - Uz smēdi iesi ar iero�iem?

-�� Es �odien uz smēdi neie�u.

-�� Ko tad darīsi?

-�� Kaut ko daudz svarīgāku, - Jēkabs atbildēja.

Kate labu laiciņu domīga klusēja, tad, skumju nomāk�ta, uzprasīja: - Jēkab� Kas gan var būt vēl svarīgāks par darbu, par ģimeni, par mūsu mazo Annu?

Jēkabs gribēja pateikt, ka �obrīd vissvarīgākais ir re�volūcija, cīņa pret krievu patvaldību un vācu mui�nieku varu; ka vissvarīgākais �odien ir beidzot �iem ļaudīm at�riebties par gadsimtiem ilgo latvie�u apspie�anu un na�cionālo jūtu pazemo�anu, ta�u neko tādu tomēr nepatei�ca, bet, nolicis iero�us uz galda, pienāca pie gultas un apsēdās Katei blakus.

Viņ� nekad �o sievieti nebija mīlējis, bet tā bija viņa bērna māte, sieviete, ar kuru kopā nodzīvoti jau se�i ga�di. Jēkabs bija pieradis pie viņas paklausības, padevības un maigajām rūpēm par ģimeni, tāpēc Kates satraukums bija saprotams un stiprā mērā viņu pat aizkustināja. Ta��u, kā bija rakstīts gudrās grāmatās, revolūcija �ēlastības nepazīst un tās mērķi un ideāli ir nesalīdzināmi augstāki un no morāles viedokļa daudz vērtīgāki par jebkura atse�vi�ķa cilvēka un viņa ģimenes labklājību un likteni.

-� Esi mierīga, - Jēkabs sacīja un ar roku viegli noglāstīja sievas plecu. - Tu ta�u zini, kas pa�laik notiek apkārtnē un Latvijā.

-�� Zinu gan, - Kate apstiprināja. - Katru svētdienu mācītājs Pone par to stāsta savā sprediķī. Un tas, ko viņ� mums stāsta, nav nekas labs. Tas ir kaut kas baismīgs.

-� Mācītāju Poni vajadzētu pakārt! - Jēkabs drūmā balsī pateica. - Jauc tikai cilvēkiem prātus.

-�� Bet jūs? - Kate strauji pagriezās pret Jēkabu un vi�ņas acīs skumjas pēk�ņi nomainīja naids. - Un tu?! Vai tu ar saviem draugiem vai tā sauktajiem cīņasbiedriem ne�esi cilvēkiem sajaucis prātus?! Līdz �im viss bija mierīgi.

Pastāvēja stingri noteikta kārtība. Katrs darīja to, kas tam bija jādara. Kas notiek tagad?

-�� Tagad notiek revolūcija, - Jēkabs paskaidroja.

-�� Kāpēc? - Kate patiesā nesapratnē vaicāja.

-�� Tāpēc, ka jāsagrauj vecā valsts iekārta!

-�� Kāpēc?! - Kate vēlreiz jautāja. - Kad būsiet sagrāvu��i, nāks labāka iekārta? Taisnīgāka? Krievu un vācu kun�gus nomainīs latvie�u kungi? Tie būs labi, taisnīgi, godī�gi? Par to ir stipri jā�aubās. Neviens kungs, vienalga, kādā valodā arī runātu, nevar būt labs un taisnīgs pret savu kalpu. Bet tādu iekārtu, kur nebūtu ne kungu, ne kalpu, kur nebūtu ne bagāto, ne nabago, pasaulē radīt nav iespējams!

Jēkaba seja savilkās nicīgā smīnā.

-� Skatos, esi kļuvusi makten gudra! Bet mēs tomēr tādu iekārtu radīsim! Sabiedrību, kur visi būs vienlīdzīgi!

Kate joprojām �aubās pakratīja galvu.

-�� Kādā veidā tas ir panākams? Vai patie�ām tikai ar �au�jamiem un zobeniem?

-�� Galvenokārt, - Jēkabs atbildēja. - �is necilvēciskais kapitālisms un augstprātīgā mui�niecība ir jānoslīcina asinīs! Un tad uz vecās iekārtas drupām�

-�� Jēkab! - Kate satraucās vēl vairāk. - Ikviena asins lāse� Tas ir milzīgs grēks! Vai par to neesi padomājis? Ja nu �īs jūsu vainas dēļ izlietās asinis, viss, ko jūs būsiet darī�ju�i.. . tūlīt sauks pēc taisnīgas atriebības? Ja tiks pakārts nevis mācītājs Pone, bet tu? Ja nodedzinātās mui�as vietā tiks nodedzināta mūsu māja?! Ja nogalināto baronu vietā pēc tam nogalinās mani un mūsu bērnu?! Prasu vēlreiz - vai esi par to domājis?! Jēkab! Kāpēc tu tagad nevari iet uz smēdi un godīgi darīt savu-darbu? Kādēļ tev darba rīku vietā jāņem rokā iero�i un jāiet taisīt revolūcija? Bet ja tev ir iero�i� Tātad tu jau esi gatavs kādu nogalināt! Tu esi ar mieru kļūt slepkava?! Kāpēc? Vai tie�ām pēc tam mūsu dzīve kļūs labāka, mierīgāka, turīgāka? Tu par kalēju vairs nestrādāsi? Un ja tā - par ko tad tu varētu strādāt?

-��� Nezinu, - Jēkabs atzinās. - Tik tālu vēl neesmu domājis. Zinu tikai vienu� Tā nolādētā fon Rozenburgu dzimta�

Kate strauji izlēca no gultas un gandrīz vai kā vājprātīga, rokas vicinādama, sāka skraidīt pa istabu.

-Jēkab! Es tevi lūdzu! Neko nedari! Es zinu, kāpēc tev uz tiem Rozenburgiem ir naids! Patiesībā ne uz viņu� Tu turi naidu uz Ingaborgu! Pats kādreiz teici, un ļaudis runā�ja. .. Tu viņā biji iemīlējies. Inga tevi atraidīja, un tāpēc tu tagad� Tu taisīsi revolūciju? Tu iesi ar �aujamiem un du�ramiem uz barona pili, un revolūcijas vārdā Ingai un vi�ņas tēvam atriebsies par toreizējo atraidījumu?! Vai tā tas būs?

-�� Ne glu�i, - Jēkabs drūmi noņurdēja.

-�� Nē, būs tie�i tā! - Kate nerimās. - Revolūcija tev ir ti�kai iemesls personiskai atriebībai! Ta�u kas notiks ar ma�ni un Annu? Ja tu esi tik traks, ej! Ej! Kauj ļaudis, bet kas pēc tam notiks ar tevi pa�u, ar mani un mūsu meitu? Es zinu - tu mani nekad neesi mīlējis un nemīli, bet vai tev �ai laikā nebūtu jāmīl un jāsargā vismaz savs bērns?! Jēkab, kāpēc tu esi tik ne�ēlīgs?

Kate atkal iekrita gultā un sāka histēriski raudāt.

Blakusistabā no skaļā trok�ņa pamodās piecgadīgā An�na un sāka saukt mammu. Kate ātri piecēlās un aizgāja pie meitas. Jēkabs vēl kādu laiku palika sēdot, tad ap�ņēmības pilns piecēlās, paņēma jau pielādēto bisi, patro�nas, īsu zobenu un izgāja no mājas, kur jau uzlēku�ās sau�les staros viņu gaidīja kādi divdesmit bruņoti vīri. Sasveicināju�ies, viņi �ķērsoja pagalmu un ātri devās uz parku, kur, vecu ozolu ieskauta, stāvēja barona Herberta fon Rozenburga baltā pils.

*

Jēkabs, varbūt vairāk zemapziņā nekā ar skaidru prātu, saprata, ka viņ�, iespējams, tomēr dara kaut ko ļoti nepa�reizu, katrā ziņā vismaz nelikumīgu, pretvalstisku un no Baznīcas viedokļa Dievam nepieņemamu. Vēl vairāk! Viņ� apzinājās, ka no cilvēciskā viedokļa tas, ko viņ� ir darījis un darīs, ir kaut kas ļoti ne�ēlīgs un varbūt pat barba�risks. Bet� vai visa mūsu vēsture neapliecināja vācu mui��niecības un krievu ierēdniecības barbarisko attieksmi pret latvie�u tautu un katru atsevi�ķu cilvēku? Vai mums nav tiesību �o stāvokli mainīt? Vai tā tam ir jāpaliek mū�īgi? Vai mēs beidzot nevaram būt brīvi?!

Tā kaujinieciski sevi iedro�inājis, Jēkabs Laiviņ� 3. sep�tembra rītā kopā ar divdesmit citiem revolucionāri noska�ņotiem cilvēkiem, ar spēku izgāzu�i Baltmui�as pils lielās ieejas durvis, izkliegdami da�ādus saukļus, lāstus un nāves draudus, ielauzās greznajās pils telpās. Mui�as saimnie�ku un viņu kalpotāju baiļpilnie kliedzieni sajaucās kopā ar rupjām iebrucēju lamām un skaļi izkliegtām pavēlēm.

Drīz vien pēc Jēkaba rīkojuma visi pils iemītnieki tika sadzīti ēkas lielajā zālē, kuras sienas greznoja krā�ņas Ķīnas zīda tapetes, gobelēni, izcilu mākslinieku gleznas un antīkas statujas. Gar zāles malām stāvēja ar sarkanu un dzeltenu samtu apvilktas sofas, nelieli rokoko stila gal�diņi un smagnēji atpūtas krēsli. Pie augstajiem, ar Bībe�les si�etiem apgleznotajiem griestiem, karājās milzīga, ap�brīnojami skaista se�padsmit sve�u Venēcijas stikla lustra.

Kad visi pils iemītnieki bija sadzīti zālē, Jēkabs tiem, kuri to vēlējās, ļāva apsēsties, bet pats, ļoti pārsteigts par �eit redzamo greznību, vispirms rūpīgi apskatīja lielo zāli, pēc tam ar dego�u naidu acīs pienāca pie pils saimniekiem. Vecais barons Herberts fon Rozenburgs, nenoliedzami no�bijies, ta�u vismaz ārēji saglabājis cieņas pilnu izskatu, stāvēja savu ļau�u vidū un ik pēc brī�a mēģināja nomie�rināt blakus sēdo�o baronesi Hildu. Viņa nebija paspējusi pārģērbties, tāpēc sēdēja, savu tuklo ķermeni ietinusi garā baltā naktskreklā, bet matus noslēpusi zem smalki me�- ģīņotas aubes.

Nedaudz tālāk ārkārtīgi nobijusies, tērpusies greznā zīda naktskreklā, sēdēja viņu skaistā un vienīgā meita Ingaborga.

Pirms pieciem gadiem viņa bija apprecējusies ar jaunu poļu mui�nieku Aleksandru Rakovski, kuram pēc gada dzemdēja dēlu Filipu. Tagad Inga, pie visām miesām trīcēdama, raudzījās uz satrakoto ļau�u pūzni, kuru ko�mandēja agrāk ārēji tik mierīgais un klusais Jēkabs. Viņa cie�i piespieda pie krūtīm �etrgadīgo dēlu un baiļu pilnām acīm skatījās, kā ar uzvarētāja pārākumu sejā viņai lēnām tuvojas mui�as kalējs Jēkabs Laiviņ�. Ta�u pienācis klāt, viņ� vēl neko neteica, tikai nicīgi paskatījās, no�ēlodams, ka nekur neredz viņas vīru Aleksandru, tad pagriezās un nesteidzoties aizgāja pie barona. Nostājās tā priek�ā, viņ� vecā vīra vēderā asi iegrūda bises stobru un, ļauni smīnēdams, jautāja:

-�� Nu, cienītais barona lielkungs, kāda pa�laik ir ju�a�na?

Herberts fon Rozenburgs krietnu laiciņu domāja, vai vi�ņam vispār �im cilvēkam vajadzētu kaut ko atbildēt, ta�u nospriedis, ka �ajā naida sakarsētajā situācijā tomēr labāk būtu iztikt bez liekiem asumiem, nolēma sarunu uzsākt.

-�� Ju�ana ir ļoti slikta, - barons sacīja. - Jūs bez atļau�jas esat ienāku�i manā mājā, rīta agrumā vardarbīgi pie�cēlu�i pils iemītniekus un pie mana ķermeņa pielicis �au�jamieroci! Ja jūs spētu sevi iedomāties manā vietā� Jūs saprastu, ka tas nekas patīkams nav.

-�� Es to saprotu, - Jēkabs teica. - Ta�u tev, ļau�u asins- sūcēj, daudz kā patīkama ir bijis visu mū�u! Tu esi dzīvojis nepelnītā greznībā, ēdis, dzēris tikai to labāko, braukājis pa Eiropu, ciemojies pie krievu kņaziem un poļu paniem, cēlis pilis un ne�ēlīgi ekspluatējis latvie�us, kuru darba sviedri, nereti arī asinis tev ir devu�i iespēju visus �os pa�saulīgos priekus baudīt un dzīvot bagātībā, darbam nepie�liekot ne mazo pirkstiņu! Bet nu, barona kungs, ir situsi taisnīgā atmaksas stunda! Jums visiem ir jāpazūd no �īs pasaules! Jāiznīkst! Mēs, latvie�i, ļoti labi iztiksim arī bez vācu kungiem!

Barons skumji pasmaidīja un klusā balsī palūdza:

-�� Jēkab� Paņem nost to �aujamo! Kas negadās�

Jēkabs paklausīja. Viņ� bisi izslēja taisni un vēlreiz cie��i noskatīja visus pils iemītniekus - gan fon Rozenburga ģimeni, gan pils kalpotājus.

-�� Atceros, tu uz mui�u atnāci strādāt, būdams vēl glu��i zēns� palicis bez tēva, - barons negaidīti sacīja. - Tu biji centīgs un visi pret tevi izturējās labi. Pēc tam, kad biji apguvis amatu� Mēs tevi cienījām un par tavu dar�bu labi maksājām. Kādas asinis es no tevis esmu sūcis?!

-�� �ai gadījumā nav runa par mani! - Jēkabs dusmās ie�kliedzās. - Notiek revolūcija! Runa ir par visu latvie�u tau�tu! Bet tauta jūs vairs negrib, saproti, vecais? Negrib!

Tauta jūs ienīst un mēs tās vārdā esam pilnvaroti� jūs sodīt!

-�� Par ko? - baronese bailēs iekliedzās. - Tikai par to, ka esam piedzimu�i bagāti? Vai par to ir jāsoda?

-� Jā! - Jēkabs tēraudcietā balsī apstiprināja. - Jūs tik�siet iznīcināti! Un iznīcināta tiks arī visa jūsu manta!

Pēc tam viņ� pagāja sāņus un atkal nostājās iepretim Ingai. Ar lielu gandarījuma sajūtu viņ� redzēja, kā Ingas acīs parādās �ausmas.

-�� Jēkab� Tu gribi sodīt?� - Ingai aizlūza balss un vi�ņa krietnu brīdi vairs nespēja pateikt ne vārda. Tad tomēr saņēmās un turpināja. - Tu gribi� iznīcināt arī mani?

-� Jā! - Jēkabs bez vilcinā�anās atbildēja. - Tevi it īpa�i!

-�� Jēkab� Vai tie�ām tikai tāpēc, ka es tev toreiz?� - Inga jautāja, un viņu vēl vairāk pārņēma gan bailes, gan dziļ� nicinājums pret cilvēku, pret kuru viņa kādreiz bija tik labi izturējusies, zināmā mērā pat draudzējusies, bet kur� tagad, atcerējies viņas toreizējo atteikumu, stāv so�ļa attālumā un draudīgi vicina bisi�

-�� Es jau pirmīt teicu tavam tēvam, - Jēkabs atbildēja. - Tas, kas �eit patlaban notiek, nav ne mazākā sakarā ar mūsu kādreizējām attiecībām. Notiek revolūcija! Un re�volūcijas vārdā�

-�� Jēkab! - Inga spēji iekliedzās. - Apdomājies! Vai re�volūcijai patie�ām ir vajadzīgas mūsu dzīvības?! Vai tā bez mums izputēs?

-�� Idiote! - Jēkabs patiesās dusmās kliedza. - �obrīd re�volūcijas galvenais mērķis tie�i tāds ir - iznīcināt visus mūsu apspiedējus, nosvilināt jūsu greznās pilis un�

Jēkabs strauji aprāvās, jo īstenībā vairāk arī neko daudz nezināja, kas �obrīd revolūcijai vēl būtu darāms� Ta�u viņ� pēk�ņi jutās kā ārkārtīgi svarīga persona - viņ�, ze�mākais no zemākajiem, vienmēr netīrais, nokvēpu�ais un daudzu mui�as pārvaldītāju nicinātais kalējs, pa�laik stāv �o vareno ļau�u priek�ā un lemj viņu likteņus� Pat ba�ronam jau sen vairs nebija tādu tiesību, kādas �obrīd viņ� bija pie�ķīris sev� �ī sajūta un apziņa, ka vismaz �ajā brīdī viņ� ir tik varens, ka var visus no�aut, var pazemot, var ņirgāties un atriebties, Jēkabu darīja eiforiski pacilātu un neap�aubāmi laimīgu. Piedzīvot tādus svētlaimīgus mirk�ļus var tikai da�reiz mū�ā�

-�� Uzmanību! - Jēkabs, pacēlis roku ar bisi, atkal skaļi iekliedzās. - Par visu to, ko jūs, ne�ēlīgi ekspluatējot lat�vie�u zemniekus, esat viņiem nodarīju�i pāri� Par mūsu nabadzību, apspiestību, par visai latvie�u tautai sagādātajiem pazemojumiem. Revolūcijas un mū�īgās taisnības vārdā es jums, baron fon Rozenburg, un visai jūsu ģimenei piesprie�u mokpilnu nāvi! Bet pārējie mui��as ļaudis var izklīst! Ātri savāciet savas mantas un do�dieties uz mājām, bet kuriem tādu nav� dodieties pasaulē! Mēs mui�u nodedzināsim!

Pils kalpotāji ātri piecēlās, lai dodos prom, bet mirklī, kad Ingaborgai garām gāja viņas bērna auklīte Made, In�ga ātri, Jēkabam nemanot, viņas rokās iegrūda mazo Filipu�

-�� Sargā viņu! - Inga no�ukstēja un sāka skaļi raudāt. Made puikam tūlīt uzmeta savu lakatu un pazuda.

Arī pārējie ļaudis aizgāja. Milzīgajā pils zālē palika vienīgi barons, baronese un viņu meita Ingaborga. Kopā ar Jēkabu bija tikai da�i dumpinieki. Pārējie izklīda kur kurais pa visu lielo pili un atklāti laupīja. Dro�i vien arī revolūcijas vārdā.

-� Vai tu, Jēkab, patie�ām gribi mūs nogalināt? - barons nedaudz aizsmaku�ā balsī prasīja.

-�� Jā, - viņ� nekavējoties apstiprināja.

-�� Vai tādā gadījumā tevi pa�u sods nebaida?

-Nē.

-�� Bez cilvēkiem vēl pastāv Dievs�

-� Ej ellē ar savu Dievu! - Jēkabs atkal kļuva nikns. - Vai, izkalpinot mūsu zemniekus un pārējos, tu bie�i atcerējies Dievu?

-Jēkab� - barona balss sāka drebēt. - Ja tavs nodoms ir patiess� Varbūt tu kādu varētu aizsūtīt pēc mācītāja Pones? Mēs tomēr esam kristie�i un tiekam sodīti bez tie�sas�

-�� Nomierinies! - Jēkabs pavēlēja. - Ja mēs �urp vēl at�vedīsim mācītāju� Arī viņ� tiks nogalināts. Tāpēc jau labāk uz elli dodies bez dievvārdiem! Vienīgi varu nākt jums pretī, dodot iespēju pa�iem izvēlēties nāvessoda vei�du� Kā jums patiktu labāk - tikt pakārtiem, no�autiem vai sadegt dzīviem?

Iestājās ilgs un ļoti nomāco�s klusums. Jēkabs pilnīgi fiziski sajuta pret viņu vērstās karstā naida liesmas, bet tās viņu tomēr nededzināja. Vismaz sāpīgi ne. Tās viņu, kā mīļotas sievietes miesa, patīkami sildīja.

-�� Redzu, jums pa�iem ir grūti izvēlēties, - Jēkabs ņir�dzot teica. - Labi! Izvēlē�os jūsu vietā. Tevi, baron, un te�vi, resnā govs, es no�au�u, bet tevi, Inga� Jā, starp citu, kur ir tavs karsti mīļotais vīrs Aleksandrs Rakovskis? Kāpēc viņ� nestāv blakus un nemēģina tevi aizsargāt?

-�� Ja viņ� atrastos man blakus, - Inga, naida pilna, sacī�ja, - tad tagad tu jau sen būtu beigts!

Jēkabs neko neatbildēja, nostājās iepretim baronam Herbertam fon Rozenburgam un negaidīti iz�āva. Renku- ļa lādiņ� trāpīja krūtīs, un vecais barons uz vietas bija beigts.

Baronese un Inga sāka �ausmās kliegt.

Jēkabs iz�āva otrreiz. Smagā svina lode ietriecās baro�nesei galvā, to gandrīz vai pilnībā sa�ķaidot. Uz dārgajām Ķīnas zīda tapetēm parādījās asiņaini traipi�

Pēc tam Jēkabs nostājās Ingas priek�ā un saldā at�riebības tīksmē ilgi skatījās uz �ausmu pārņemto sievieti. Jā, viņ� nodomāja, varbūt tie�i �āda mirkļa dēļ ir vērts dzīvot. Skaista, lepna un ļoti bagāta sieviete, kura kādreiz bija atļāvusies uz tevi skatīties ar milzīgu pārākuma ap�ziņu, tagad savas absolūtās bezspēcības sajūtā bailēs dreb tavā priek�ā un tu viņu vari nospiest kā blakti uz sienas.

īsu mirkli Jēkaba prātā pazibēja doma, ka viņ� pa�laik tomēr izturas kā pēdējais nelietis, kā noziedznieks un slep�kava, bet vai visi �ie baroni, mui�nieki un kapitālisti ne�bija noziedznieki?! Un vēl kādi! Tāpēc viņu sirdsapziņa ne�mocīja un viņ� ne tobrīd, ne arī vēlāk neko sev nepārmeta. Tikai pēc da�ām nedēļām, kad jau pa�am draudēja nāves briesmas, viņ� sāka domāt, kāpēc viņā tik pēk�ņi bija uzsprāgusi �ī gandrīz vai neapslāpējamā tieksme uz var�darbību. Izlasītā literatūra un neapmierināto ļau�u saru�nas bija viena lieta, bet vai galvenā tomēr nebija� iedzim�ta pārmantojamība? Jēkaba tēvs Pēteris par laupī�anu un divu cilvēku slepkavību jau piecpadsmit gadus atradās Sibīrijas katorgā, arī vectēvs Andrejs neesot bijis labāks - deviņpadsmitā gadsimta se�desmitajos gados Kurzemes

me�os laupījis un ticis notiesāts uz nāvi. Tagad es turpi�nu, Jēkabs domāja. Vai es revolūcijas karogu rokās nees�mu paņēmis tikai kā spo�u un visu attaisnojo�u aizsegu savām līdz �im snaudo�ajām tieksmēm būt stiprākam par citiem un, atriebjoties cilvēkiem, kuri kaut kādā veidā man ir nodarīju�i pāri, pa�am pacelties tiem pāri un izjust gan pa�a spēku, gan iespēju izgāzt uz viņiem visu sakrāju�os naidu?

Varbūt, ka tā arī ir, Jēkabs nodomāja. Nu un tad? Es biju pazemots un atraidīts. Tagad pats varu jebkuru pa�zemot un atraidīt. Visas sacel�anās, sākot jau ar Sparta�ku, un visas revolūcijas vienmēr ir sāku�ās nevis ar ideā�las sabiedrības radī�anas mērķiem, bet gan ar daudzu atsevi�ķu cilvēku atriebības un varas tieksmēm. Vienkār�āk par vienkār�u.

Jēkabs savu no jauna pielādēto divstobru bisi piegrūda pie Ingas apaļajām krūtīm.

-�� Kur palika tavs puika? - viņ� painteresējās.

Inga klusēja.

-�������� Kur atrodas tavs vīrs? - Jēkabs atkārtoti jautāja. - Slēpjas tepat kaut kur pilī?

-�� Nē, - Inga atbildēja. - Viņ� ir Rīgā.

-������� Gan es arī viņu dabū�u ciet, - Jēkabs sacīja. - Tas ir tikai laika jautājums. Bet tagad piecelies un manā priek�ā nokrīti uz ceļiem!

Ingas acis iepletās vēl platākas un viņa spēji nodrebēja.

-�� Kāpēc?

-������� Tāpēc, ka es tā gribu! - Jēkabs iekliedzās. - Dari, ko lieku!

-�� Tu gribi, lai es tevi lūgtos? - Inga trīco�ā balsī prasīja.

-������ Jā! - Jēkabs skaļi sacīja. - Es gribu, lai tu, tādiem kā es nekad nepieejama sieviete, manā priek�ā nokristu uz ceļiem un lūgtu piedo�anu!

-�� Par ko? - Inga pārsteigta vaicāja.

-�� Netēlo muļķi! Pati zini, par ko!

Inga ilgi klusēja, tad bezgala skumji pateica:

-������� Jēkab� Ja tu tagad visu �o dari toreizējā gadījuma dēļ� Tāpēc, ka es pateicu, ka nekādi nevaru būt tava sie�va� Tu pēc se�iem gadiem ar sala�ņu bandu ielauzies mūsu mājās, nogalini manu māti un tēvu un taisies no�slepkavot vēl arī mani� Tu esi niecīgāks par niecīgu! Tu vispār neesi cilvēks! Tad jau dzelzs.gabali smēdē ir daudz jūtīgāki par tevi! Tu esi daudz ļaunāks par visiem vācu baroniem septiņsimt gadu laikā!

-������ Uz ceļiem! - Jēkabs, it kā neko nebūtu dzirdējis, skar�bi pavēlēja.

-������� Nekad! - Inga strauji pakratīja galvu. - Ja tevi neva�da personiskas atriebības mērķis, bet patie�ām kaut kādi revolūcijas ideāli� Tad zini. Es jau piecus gadus vairs ne�esmu baronese fon Rozenburga! Pēc laulībām esmu vienkār�i Ingaborga Rakovska!

-������� Tam nav nekādas nozīmes, - Jēkabs sacīja. - Uz ce�ļiem!

-������� Labi, - Inga joprojām trīco�ā balsī teica. - Ja es tā iz�darī�u � Tu man piedosi? Tu mani atstāsi dzīvu un es varē��u iet?

-�� Nē! - Jēkabs tēraudcietā balsī paziņoja. - Tu nekur nevarēsi iet! Un es tev nekad nepiedo�u!

-�� Tad kāpēc man tavā priek�ā būtu jākrīt uz ceļiem?

-�� Tāpēc, ka es tā gribu! - Jēkabs nervozi pateica. - Gri�bu, lai tu manā priek�ā rāpotu kā tārps!

Inga lēnām piecēlās, ar asarām acīs paskatījās uz no�slepkavoto māti un tēvu, tad, zemu noliekusi galvu, neil�gu laiku lūdza Dievu, pēc tam izslējās un nicinājuma pilna ieskatījās Jēkabam tie�i acīs.

-�� Kāda gan tu, Jēkab, esi niecība! - viņa rūgtuma pilnā balsī pateica. - Zirga mēsli ir daudz vērtīgāki par tevi!

Jēkabs cie�i sakoda zobus, nolamājās, pagrieza bisi pret Ingas krūtīm, kuras kādreiz tik ļoti bija alcis glāstīt, un iz�āva. Pēc tam tūlīt iz�āva otrreiz. Inga strauji noplūda asinīm un pēc mirkļa nokrita zemē.

Jēkabs stāvēja un skatījās. Viņ� smagnēji ieelpoja �au�jampulvera dūmus, raudzījās uz Ingas nedzīvo ķermeni, ta�u dīvainā kārtā nekādu uzvaras prieku vairs nesajuta. Tad jau drīzāk otrādi. Viņam Ingas negaidīti kļuva pat �ēl. Pēc tam skumji kļuva tāpēc, ka kādreizējais baltais sap�nis par mīlestību un barona meitu nebija piepildījies. Viss, ko viņ� bija varējis - atriebties.

Nu �ī vēlme piepildījusies. Viņ� bija atmaksājis. Kas no�tiks tālāk? Ta�u Jēkabs Laiviņ� to jau nojauta. Vēlreiz pārlaidis drūmu skatienu noslepkavotajiem cilvēkiem, viņ� pēk�ņi saprata, ka ar to nekas �ai pasaulē nav mainījies. Ir tikai vardarbīgi pārtrūku�as da�u cilvēku dzīves, tāpēc ļoti ticams, ka drīz tie�i tādā pa�ā veidā tiks paņemtas arī pa�a un viņa ģimenes locekļu dzīvības�

Jēkabu atkal pārņēma gandrīz vai vājprātam līdzīgs nai�da uzliesmojums un viņ�, skriedams laukā no lielās pils zāles, sāka nepārtraukti kliegt:

-�� Uguni! Lieciet klāt uguni! Lai deg! Lai svilst! Lai viss izkūp vējā un pārvēr�as pelnos!

Pēc da�ām minūtēm barona fon Rozenburga lepno Balt- mui�as pili jau bija apņēmusi milzīga uguns jūra�

Jaunā gadsimta pirmā ziema bija pagājusi. Tā nebija ne aukstāka, ne siltāka par citām ziemām, ta�u pavasara at�nāk�anu visi tomēr sagaidīja ar lielu atvieglojumu.

Izgājis no mājas, lai dotos uz garā�u, apstājos pagalma vidū un pavēroju, kā kaimiņa dārzā bērni spēlē paslēpes. Viens ātri noslēpās aiz atkritumu tvertnes, otrs pazuda aiz malkas grēdas, tre�ais palīda zem automa�īnas, bet divi ieskrēja blakusmājas kāpņu telpā.

Cik tas viss ir bijis neiedomājami sen! Es tāpat skraidīju pa laukiem un me�u, spēlēju karu, tikai tad bija cits mājas pagalms un dārzs, cits laiks un citi bērni. Vieni bija vācie�i, citi krievi, un mēs kāvāmies pamatīgi, �āvām ar kaķenēm, ar pa�taisītiem puga�iem, ar cemmī�u �autenēm - kā jau īstā karā. Neviens gan nekrita, ta�u ievainoto bija daudz. Skuķi tēloja �ēlsirdīgās māsiņas, bie�i ar saviem uzdevu�miem netika galā un tad vajadzēja nākt palīgā vecākiem vai da�kārt pat ciema feld�erim. Tad mēs patie�ām jutā�mies kā ievainoti karavīri, kā savas zemes aizstāvji.

Paslēpes� es ironiski nodomāju. Ir jau jauki, kad tās spēlē bērni. Mazliet sliktāk sanāk, kad to dara pieaugu��ie. Bet mēs bez tā jau laikam nespējam. Vienmēr kaut kas ir jāspēlē. No sākuma klasītes, sunī�us, kurpniekus, tad ātri aizmirstam lelles un indiāņus un sākam rotaļā�ties cits ar citu, ar savu un citu cilvēku dzīvēm.

Savādi, bet pieaugu�o cilvēku rotaļās un -dzīves cīņās nekad nav uzvarētāju. Vismaz ilglaicīgi ne. Mēs vienmēr agrāk vai vēlāk zaudējam visus savstarpējos karus.

Laiks kā fiziska kategorija pats par sevi �ķiet absolūti bezvērtīgs. Kaut kāda nozīme laikam ir vienīgi tad, ja cil�vēks tam atvēlētajā laikā paspēj kaut ko izdarīt. Turklāt izdarīt kaut ko labu. Bet parasti mēs paspējam izdarīt ļo�ti maz.

Iegājis pagalmā un skatīdamies bērnu rotaļās, ilgi domā�ju, kurp lai dodos. Bija svētdiena, un es �o dienu varēju vienkār�i noklaiņot, nogulēt vai nodzert. Vislabāk, ja es �īs brīvās stundas būtu varējis uzdāvināt kādam mirsto��am cilvēkam. Iespējams, tas viņu izglābtu no nāves. Īstenībā es kādam mirējam varētu uzdāvināt pat visu savu dzīvi - visu to laiku, ko daba ir aprēķinājusi man. Esmu pietiekami ilgi dzīvojis, un man tas pamazām sāk jau apnikt. Gandrīz vai katru dienu kāda tiesas sēde, brauk�ana uz Centrālcietumu, tik�anās ar apsūdzētajiem un viņu radiniekiem, uzvaru un zaudējumu rūgtā piere�dze, noziedznieku izlik�anās, melo�ana, patiesības slēp�ana vai tie�i otrādi - viņ� tavā priek�ā visu dzīvi kā sviestmaizi uzliek uz galda. Ņem, skaties un, ja tā kāro, ēd! Bet tas nav nekāds labais ēdiens. Noziedznieku dzīvesstāsti nenoliedzami ir interesanti, ta�u psiholoģis�ki viņu nonāk�ana līdz smaga nozieguma izdarī�anai gandrīz vienmēr un visur ir vienāda - rīkoties noziedzīgi liek smadzeņu normālas darbības traucējumi, pēk�ņi uz�liesmojo�i naida impulsi, galēja egoisma izpausmes, absolū�ta vienaldzība pret citu cilvēku jūtām un dzīvību, ārkārtīgi pārspīlēta jebkura apvainojuma uztvere un pilnīga nespēja novērtēt savas rīcības sekas.

īsāk sakot, noziedznieku lielumlielākā daļa �ādā vai tādā mērā vienkār�i ir psihiski neveseli cilvēki. Un ja tā, tad tas attiecas arī uz mani, rūgti secināju. Esmu garīgi slims. Lai gan no tā nozieguma, kuru mēs ar tēvu iz�darījām, atriebdami mātes nāvi, ir jau pagāju�i trīsdesmit gadi, es to nekad neesmu spējis aizmirst. Ta�u pārāk bie��i par to arī neesmu domājis. Un labi vien ir. Ja sāktu pa�matīgi iedziļināties katra nozieguma, it sevi�ķi slepkavī�bas, izdarī�anas motīvos un tā attaisnojuma meklējumos, ko gandrīz visi slepkavas arī dara, tad nāktos ne tikai iz�studēt visus fīlosofīskos sacerējumus, bet vismaz desmit sējumus uzrakstīt pa�am.

Cilvēks, kur� �āda vai tāda iemesla dēļ kādreiz ir pie�ņēmis patstāvīgu lēmumu par otra cilvēka nogalinā�anu - vienalga, kādu motīvu vadīts! - vienmēr ir bijis absolūti pārliecināts, ka viņa rīcība ir pareiza! Tā vienkār�i vajag! Un viss! �āds spriedums vienmēr ir bijis ne�pārsūdzams. Nekādi līdzcietības vai cilvēcības argumenti nekad nav līdzēju�i! Jo slepkavas argumenti par savas rīcības pareizību vienmēr ir biju�i daudz spēcīgāki un daudz svarīgāki par viņa upura lūgsnām par saudzību, sa�pratni un piedo�anu.

Pat Jēzus Kristus piesi�anai pie krusta ta�u tika atrasts lielisks attaisnojums! Kāpēc tad brīnīties par to, kas no�tika vēlāk?

Un attaisnojums tika atrasts pirmo kristie�u ieme�anai satrakotu lauvu krātiņos!

Un D�ordāno Bruno sadedzinā�anai uz sārta.

Un 1789. gada Lielās fran�u revolūcijas �au�alīgajai var�darbībai.

Un mūsu pa�u 1905. gada revolūcijai� ja tā vispār bija revolūcija.

Un krievu melnās sotņas neiedomājamai cietsirdībai.

Un Pirmā pasaules kara izraisī�anai. Divdesmit miljo�ni bojāgāju�o. Nu un tad?

Un 1917. gada boļ�eviku valsts apvērsumam Krievijā.

Un tā laika sarkanajam teroram.

Un vēlāk arī baltajam teroram.

Un Kārļa Ulmaņa 1934. gada 15. maija valsts ap�vērsumam.

Un Sarkanās armijas ienāk�anai Latvijā 1940. gada jūnijā.

Un pa�pasludinātā Valsts prezidenta 1940. gada 17. jūnija vakarā tautas nomierinā�anai domātajai radio runai, kas vēl �odien daudziem komunistiem visai pama�toti liek ap�aubīt Latvijas okupācijas faktu.

Un latvie�u inteliģences, virsnieku un turīgu cilvēku iz�sūtī�anai uz Sibīriju 1941. gada 14. jūnijā.

Un otrreizējās, �oreiz jau vācu okupācijas jūsmīgajai ap�sveik�anai.

Un cilvēku masveida no�au�anai Biķernieku priedēs un Rumbulas me�ā.

Un brīvprātīgo latvie�u policijas bataljonu izveido�anai un to turpmākajai rīcībai gan tepat Latvijā, gan Baltkrie�vijā un Polijā.

Un hitleriskās Vācijas armijas latvie�u leģiona radī�a�nai.

Un �ekas pēckara gadu neierobe�otajai prettiesiskajai patvaļai.

Un mūsu pa�u me�abrāļu veiktajai padomju aktīvistu slepkavo�anai.

Un padomju varas pasīvai vai atklātai atbalstī�anai.

Un tā tālāk un tā joprojām.

Skumji, vai ne?

Ikvienu cilvēka individuālo vai kolektīvo rīcību vienlai�kus var gan attaisnot, gan nosodīt, un tas neap�aubāmi liecina ne tikai par vienotas, vispārīgas morāles un liku�mu trūkumu �ai pasaulē, bet galvenokārt par katra cil�vēka garīgo nepilnvērtību, uzskatu da�ādību, vēl joprojām pilnīgu neizpratni par to, kas tad galu galā ir tas, ko mēs ne�aubīgi varētu uzskatīt par labu, un ko tikpat ne�aubīgi varētu dēvēt par nepārprotamu ļaunumu.

Man �ķiet, ka tas nekad neizdosies. Glu�i tāpat, kā cil�vēce nekad nav spējusi vienoties par vienu Dievu.

Beidzot ar automa�īnu izbraucu uz ielas, bet, nenobrau- cis pat pārsimt metrus, uz pirmās �ķērsielas stūra ierau�dzīju stāvam pazīstamu televīzijas �urnālistu un viņam līdzās divas jaunas sievietes. Abas bija tum�mates, ģērbu�ās īsos svārciņos un vieglās blūzītēs. Abām bija skaistas sejas un vingri augumi. Kad braucu garām, Arnolds, mani pamanījis, tūlīt pacēla roku. Es apstādināju ma�īnu.

-�� Sveiks! - viņ�, pienākot klāt, teica. - Kurp dodies?

-������� Pie Pavlovskiem, - es atbildēju. - Emīlija ir manas mātes jaunākā māsa - mana krustmāte, nu jau sirma tan�tiņa.

-�������� Nav slikti apciemot radiniekus, - Arnolds sacīja, - bet� Ar kādu jaunāku dāmu negribi iepazīties?

-������� Ar kuru? - jautāju un uzmetu vērtējo�u skatienu ielas malā stāvo�ajām sievietēm.

-������� Ar to sarkanajos svārkos, - Arnolds teica. - Viņai ir skaists vārds - Fran�eska. Pati arī nav smādējama, vai ne?

-�� Patie�ām, - es piekritu. - Kas viņa tāda ir?

Arnolds iesmējās.

-������ Vai tev nav vienalga? Vispirms viņa ir skaista sievie�te. Vai tad tu to neredzi?

-�� Redzu.

-�� Negribi?

-�� Tu ar viņu jau esi pārgulējis? - painteresējos.

-Nē.

-�� Kas traucē?

-������ Fran�eskai ir baigais vecis - gatavs pārgriezt rīkli jeb�kuram, kas tikai mēģinās viņai tuvoties.

-�� Tad kāda velna pēc tu viņu piedāvā man?

-�� Viņa ir nelaimīga.

-�� Un es ļoti laimīgs?

-�� Vai tad ne?

-������ Zini, Arnold, tiec ar savām maukām galā pats! - es asi pateicu un gribēju jau braukt prom, kad Arnolds mani vēl�reiz apturēja.

-�� Pagaidi! Vai nobijies?

-�� Jā. No bailēm pilnīgi drebu.

-�� Tas ir labi. Tātad neesi pilnīgi vienaldzīgs.

Vēlreiz cie�i noskatīju abas sievietes. Tā, kuru Arnolds nosauca par Fran�esku, bija gadus trīsdesmit veca un vis�maz ārēji izskatījās nevainojami.

-�� Kurp jūs visi dodaties? - pavaicāju.

-������� Aizbrauksim uz Me�aparku pie zvēriņiem, bet va�karā� Fran�eska dro�i vien dosies uz mājām, bet mēs ar Ivetu nedaudz iedzersim un mīlēsimies. Nekas labāks prātā nenāk.

-������ Nekā labāka jau vispār nav, - es pateicu un, pazīstama spēka dzīts, izkāpu no automa�īnas un piegāju pie sie�vietēm. Ivetu es jau nedaudz pazinu.

-�������� Tas ir �eslavs Rakovskis, - Arnolds mani stādīja priek�ā otrai sievietei. - Rīgas labākais advokāts, kur� no cilpas paglābis ne vienu vien nelieti. Bet tā ir Fran�eska - vienkār�i for�a sieviete.

Fran�eska, izdzirdusi manu vārdu un uzvārdu, nez kāpēc pēk�ņi satrūkās un vērīgi mani nopētīja. �ai ska�tienā nebija nekā aizvainojo�a, ta�u tas bija tik nopietns un dedzino�s, ka tūlīt nodomāju - viņa par mani kaut ko zina vai vismaz ir dzirdējusi. Tas varēja būt kaut kas pa�tīkams vai arī ļoti nepatīkams.

-������� Priecājos, - es teicu un, vēl vairāk pagriezies pret Fran��esku, viegli palocīju galvu. - Pēc izskata jūs patie�ām esat jauka sieviete. Vai gadījumā nestrādājat par modeli?

Fran�eska dzidri iesmējās.

-�� Nebūtu jau slikti, bet diem�ēl�

-������� Ko tad jūs darāt? Morgā mazgājat grīdas? - es indīgā balsī jautāju, jo tai mirklī negaidīti sapratu, ka �ī skaistā un diezgan eleganti ģērbtā sieviete man ļoti patīk. Bet ja patīk, tad jau vairs nav tālu līdz mīlestībai. Bet to es ne�gribēju. Es vairs nevēlējos nekādus draudzīgus vai intīmus sakarus. Es no tiem jau biju atsacījies. Tāpēc, kaut kāda iek�ēja protesta dzīts, vēlējos �ai sievietei pateikt ko rup�ju un apvainojo�u. Lai viņa nepatikā no manis novērstos. Lai viņa man tāpat pateiktu kaut ko sliktu vai pat rupju, un es mierīgi un pieklājīgi no viņiem varētu atkratīties. Ta�u sieviete neko tādu nepateica.

-������ Ja es arī mazgātu grīdas morgā � Vai jūs to uzskatī�tu par kauna lietu? - Fran�eska skumīgi prasīja.

-�� Ne nu glu�i par kauna�

-������� Bet kādam ta�u tā grīda ir jāmazgā, - sieviete sacīja un bēdīgi paskatījās uz mani.

Man pēk�ņi ienāca prātā diezgan neticama doma, ka vi�ņa varbūt patie�ām tur arī strādā�

-������� Vai gadījumā jūs pagāj�gad nepiedalījāties precēto sie�vie�u Misis 99 skaistumkonkursā? - es jautāju, mēģinā�dams daudzmaz solīdi izkļūt no situācijas. - Man �ķiet, es jūs kaut kur jau esmu redzējis.

-������ Ja nebūsi dumj� un slinks, tad redzēsi vēl, - Arnolds strauji iemetās starpā.

-�� Neuztraucies! �oreiz es pacentī�os būt ļoti gudrs�

-�� Un prātīgi darīsi! Varbūt jau tagad sarunāt randiņu?

-�� Diem�ēl� - Plati noplātīju rokas. - Varbūt citreiz.

-������� Kāpēc tā? - Fran�eska vaicāja. - Vai jums jāauklē bērni?

-�� Jā, - es meloju. - Es par viņiem ļoti rūpējos.

-������� Tad jūs esat labs tēvs, - Fran�eska teica. - Un daudz jums to bērnu ir?

-������ Astoņi gabali, - nopietns atbildēju. - Ieplānoti vēl vis�maz �etri.

Fran�eska tā savādi un ilgi uz mani paskatījās, tad novērsās un atkal mazliet skumji raudzījās pāri ielai, kur pie tramvaja pieturas bija sapulcēju�ies diezgan daudz ļau��u.

-������� Neklausies! - Arnolds viņai teica. - Viņ� vienkār�i muld! Ne viņam sievas, ne bērnu! Nē! Atvaino! Bērns vi�ņam tomēr ir, bet tas jau ir liels un dzīvo pie mātes.

-������� Bet kur dzīvo pats Rakovska kungs? - Fran�eska, �ķelmīgi smaidot, jautāja. - Advokāti pa�laik esot ļoti

bagāti. Vai arī jūs esat uzcēlis di�u pili, ar ko varat pa�lielīties, piemēram, �urnāla Privātā Dzīve lappusēs?

-�� Par dziļu no�ēlu� - es vēlreiz teatrāli noplātīju ro�kas. - Man gan tepat Ciekurkalnā patie�ām pieder diez�gan liela māja, bet tā ir veca un no greznuma tur nav ne vēsts.

-�� Bet ma�īna ir jauna�

-�� Jā, - es piekritu. - Vēl tikai vajadzētu atrast jaunu mīļāko�

-�� Kādas problēmas? - Arnolds iesmējās. - Pastiep roku un paņem!

-� Vai tas ir tik vienkār�i? - vaicāju un atklāti ieskatījos Fran�eskas lielajās acīs. Viņa manāmi apmulsa. Es viegli atmetu ar roku. - Labi! Brauciet apskatīt zvēriņus, bet es apciemo�u krustmāti. Tā ir sarunāts. Ta�u nav izslēgts, ka mēs vēl kādreiz saskrienamies� Protams, ja kaut vie�nam no mums tāda vēlē�anās radīsies.

Fran�eska smaidot pamāja ar galvu, bet es iesēdos au�toma�īnā un braucu uz Iļģuciemu.

Nez kāpēc man �ī jaunā sieviete ne uz mirkli neizgāja no prāta.

-�� Sen nebiji atbraucis, - Emīlija nedaudz pārmeto�i sacī�ja, ievezdama mani nelielā dzīvokļa lielākajā istabā. - Tev daudz jāstrādā?

-� Diezgan pamatīgi, - es teicu. - Gandrīz vai katru die�nu kāda tiesas sēde.

-�� Un tev no tiem razbainiekiem bail nav? - Emīlija vaicāja. - Tagad, kā dzird, viņi paliku�i pavisam me�onī�gi.

-�� Nē, jābaidas nav, - atbildēju. - Kāpēc? Es ta�u viņus aizstāvu!

-�� Pasaki atklāti, Ceslav, - Emīlijas tante nopietna pa�skatījās uz mani. - Vai tu tos slepkavas, bandītus un zag�ļus patie�ām aizstāvi, kā saka, no sirds, vai tikai tā?�

-� Kā kuro reizi, - paskaidroju. - Da�reiz man viņus pa�tie�ām ir �ēl, bet principā es, kā jebkur� advokāts, vairāk skatos, kā tiek realizēta procesuālā darbība, kā notikusi izmeklē�ana, vai tās gaitā nav pieļauti pārkāpumi un vai lietā ir savākti visi iespējamie pierādījumi, kas varētu ne��aubīgi apstiprināt apsūdzētā vainu vai glu�i pretēji - �o vainu ap�aubīt, vai, un galvenokārt tas ir mans darbs, ap�sūdzēto vispār attaisnot.

-�� Vai tad tā arī gadās? - Emīlija jutās pārsteigta.

-�� Reti, bet da�reiz tā notiek.

Iegājis otrā istabā, sasveicinājos ar Viktoru Pavlovski, Emīlijas vīru, kur� sēdēja dziļā atpūtas krēslā un lasīja grāmatu. Paskatījos - Mihaels Preisingers. Bermudu trij�stūra mīkla atrisināta.

-�� Vai patie�ām atminēta? - neticīgi vaicāju.

-�� Līdz beigām vēl neesmu ticis, - Viktors sacīja, - ta�u stipri �aubos. Uzrakstīt jau var visu ko.

-�� Ta�u kaut kas nesaprotams tur tomēr notiek, - es iebildu.

-�� Bet kur gan kaut kas tāds nenotiek? - Viktors iesau�cās. - Visa pasaule ir liela mīkla.

-� Un cilvēks, - es teicu un apsēdos. - Cilvēks ir vislielākā mīkla un to neviens nekad neatminēs.

-�� Dro�i vien, - Viktors piekrita. - Varbūt labi vien ir.

-� Stipri �aubos, - pakratīju galvu. - Ja cilvēka raksturs, noslieces, domu gaita, varētu sacīt - dvēsele, būtu izpētīta vairāk, iespējams, mēs �ai pasaulē justos daudz dro�āk.

-�� Tev kāds draud?

-�� Nē, es runāju vispārīgi.

Istabā ienāca Emīlija un nesteidzīgi sāka klāt galdu. Vi�ņa bija manas mātes jaunākā māsa un 1950. gadā, kad �e�kisti un da�i viņu brīvprātīgie palīgi māti nogalināja, Emī�lija dzīvoja un mācījās Rīgā. Apprecējās vēlu, kad nejau�i satika Viktoru Pavlovski, kuram pirms tam ugunsgrēkā tepat Iļģuciemā bija nodegusi māja un liesmās bojā gāju�si arī sieva ar bērnu. Viktors visu mū�u bija Ilģuciema stik�la fabrikā strādājis par �oferi, tagad, pensijā būdams, rūpīgi ņēmās pa dārzu, daudz lasīja un par izlasīto arī labprāt runāja. Viņā, tāpat kā manī, ritēja poļu asinis.

-�� Kas notiek noziedzības pasaulē? - Viktors kā parasti painteresējās.

-�� Izņemot da�us krāp�anas paņēmienus, nekas jauns nav izgudrots. Tas pats nazis, cirvis vai dzelzs caurule. Arī nozieguma izdarī�anas motīvi ir tie pa�i vecum vecie - mantkārība, greizsirdība, apvainojuma vai pazemojuma nepanesamība, taisnīga vai netaisnīga atriebība un vienkār�i dzēruma dullums.

-�� Paklau, Ceslav! - Viktors diezgan spēji pagriezās pret mani un ļoti ieinteresēti raudzījās man acīs. - Tu katru dienu tiecies ar noziedzniekiem. Saki atklāti - kā īsti ir? Vai katrs, kas izdarījis pat smagu noziegumu, patie�ām arī ir noziedznieks? Un vai slepkavas ar kaut ko īpa�u at�ķi�ras no citiem cilvēkiem?

Brīdi domāju. Pa to laiku Emīlija uz skaistiem porcelā�na �ķīvjiem jau bija uzlikusi maizi, dārzeņu salātus, kar�tupeļus un brūni apceptus vistas gabaliņus. Pēc tam no senlaicīgas bufetes izņēma tikpat senlaicīgu stikla karafi, kurā skalojās nedaudz saduļķojies �ķidrums.

-�� Tā nav nekāda krutka, - viņa teica. - Nebaidies! Tas ir ļoti gar�īgs zāļu �ņabītis. Vienu glāzīti varēsi. Zāļu tie�sai.

Sākām ēst. Man vienmēr bija patīkami atrasties starp �iem cilvēkiem, �ai istabā un �ai mājā. Patie�ām mājā, ģi�menē. Man pa�am jau sen tādas vairs nebija un tāpēc vien�mēr, kad aizbraucu pie Pavlovskiem, jutos apmēram tā, kā ticīgs cilvēks jūtas, ieejot baznīcā.

Klusēdami paēdām, katrs izdzērām nelielu glāzīti zāļu �ņabī�a, pateicu paldies, Emīlija novāca galdu un virtuvē sāka mazgāt traukus. Mēs ar Viktoru aizsmēķējām un pārsēdām ies uz dīvāna.

-�� Tu neatbildēji uz maniem jautājumiem, - viņ� at�gādināja. - Es tev pirmīt prasīju, vai katrs, kas izdarījis pat smagu noziegumu, patie�ām ir arī noziedznieks? Un vai slepkavas ar ko īpa�u at�ķiras no citiem cilvēkiem?

-� Protams, - es teicu, - jebkur� cilvēks, kas izdarījis kaut ko tādu, kas kriminālkodeksā atzīts par noziegumu, vis�maz formāli tik tie�ām arī skaitās noziedznieks. Cita lie�ta, ja mēs uz katru izdarīto noziegumu paskatāmies ne ti�kai no juridiskās puses, bet arī no cilvēciskā un morāles viedokļa. Tad tā bilde gandrīz vai vienmēr rādās stipri savādāka. Vismaz saprotamāka. Arī slepkavas ir ļoti da�ā�

di - tikpat da�ādi kā jebkur� no mums. Es te nesen pa�skatījos da�ās enciklopēdijās, un ko tur izlasīju? Slepkavī�ba - tā ir prettiesiska cita cilvēka nonāvē�ana. Bīstamākais noziegums pret personu. Jāuzsver īpa�i - prettiesiska. Bet, kad likumdevējs �ādu rīcību formulē kā prettiesisku, tad loģiski sprie�ot, pastāv arī tiesiska - juridiski un morāli attaisnojama - citu cilvēku iznīcinā�ana. Kā liecina kaut vai divdesmitā gadsimta asiņainā Latvijas vēsture, te nu at�ķirīgu uzskatu ļaudīm pavērās neierobe�ots darbības lauks! Cilvēkus slepkavoja �ekisti, un tas toreiz valsts līmenī skaitījās gan likumīgi, gan attiecīgo ļau�u goda un varonības lieta! Par to slavēja, visādi cildināja un apbal�voja! Kad cilvēkus slepkavoja vācu nacisti un viņu dedzī�gie latvie�u izpalīgi - gan Viktora Arāja zonderkomanda, gan brīvprātīgo policijas bataljonu vīri, tad tas tāpat bija tikai �o cilvēku sadistisko vēlmju apmierinā�ana un

formāla pienākuma pildī�ana, par ko �āvēji kā apbalvoju�mu saņēma dzelzs krustus, �ņabi un no�auto cilvēku man�tas. Vai tu �odien vari kaut kur dzirdēt vai izlasīt kaut vie�nu nosodījuma vārdu tiem, kuri pēckara gados dzīvoja me�os un nedarīja gandrīz neko citu, kā vien zaga, laupīja un bez tiesas slepkavoja? Nē! Nekad nedzirdēsi un nekur arī neizlasīsi! Jo, raugi, - viņi esot cīnīju�ies par Latvijas brīvību, kas, protams, ir vislielākais blefs! Tāpēc jebkura viņu citādi domājo�a iedzīvotāja nogalinā�ana �odien skaitās attaisnojama un definējama kā ārkārtīgi varonīga un bez �aubām ļoti patriotiska rīcība! Tātad, Viktor, kādus secinājumus mēs no tā varam izdarīt?

-� īsti nezinu, - Viktors dobjā balsī atbildēja, - ta�u katrā ziņā ļoti drūmus.

-�� Tā ir, - es piekritu. - Pat vairāk nekā drūmus! Tie ir pretīgi, jo visos �ais gadījumos ļoti pretīgs ir bijis pats cil�vēks. Bet tas jau vēl nekas! Cilvēki mēdz būt pretīgi arī tad, ja otram nepieskaras pat ar mazo pirkstiņu! Galve�nais, ko es varu secināt, visu to pārdomājot, ir tas, ka cil�vēka dzīvības atņem�anu ne no juridiskā, ne no morālā viedokļa īstenībā vispār nemaz nav iespējams definēt, ne arī kvalificēt kā kaut ko neapstrīdami noziedzīgu. Visu iz�ķir apstākļi, situācija, kādā ir nonācis cilvēks, viņa uz�skati par taisnīgumu, sodu un tām dzīves vērtībām, kuras viņam �ķiet vitāli svarīgas un nepiecie�amas. Un vēl kas nav mazāk svarīgi - katra cilvēka rīcību un tās vērtēju�mu nosaka viņa apziņas līmenis un psihiskās veselības stāvoklis.

Viktors ilgi domīgs klusēja, tad nopietns atkal ieskatījās man acīs.

-�� Tātad tu tomēr piekriti, ka jebkuram, kur� kādreiz ir nogalinājis otru cilvēku, piemīt kaut kādi psihiski traucējumi?

Es viegli pasmīnēju.

-�� Ne vienmēr! Es savā laikā arī esmu piedalījies kāda cilvēka nonāvē�anā, bet tāpēc īpa�i nenormāls tomēr ne�jūtos.

-�� Tu?! - Viktors ļoti pārsteigts iesaucās. - Kad?

-�� Tas bija sen, - es atbildēju. - Mēs toreiz ar tēvu no�galinājām kādu nelieti. Nekad to neesmu no�ēlojis un tāpēc mani nekad nav mocīju�i ne mazākie sirdsapziņas pārmetumi. Tas bija atriebības akts. Juridiski tas, pro�tams, neko nemaina, ta�u no mū�senā taisnīguma un ļau�numa sodī�anas viedokļa� Tas bija labs darbs.

-� Varbūt pastāstīsi sīkāk? - Viktors ieinteresēts paliecās pret mani.

-� Vai Emīlija tev neko nav stāstījusi?

-�� Neko.

-�� Tas ir labi, - nopriecājos. - Es tev par to pastāstī�u citu reizi. Man pa�laik vairāk interesē citu cilvēku likte�ņi. Pirms trim dienām policija ir arestējusi kādu vīru, ku�ru tur aizdomās par divu cilvēku nogalinā�anu 1999. ga�da 31. decembra vakarā. Es viņu nedaudz pazīstu. �o cilvēku sauc Georgs Zubris.

-�� Kā tu viņu pazīsti?

-� Gada sākumā es ar viņu liktenīgi satikos savās lauku mājās. Tagad bū�u viņa advokāts.

Tie�i tai brīdī istabā atgriezās Emīlija un, dzirdējusi pēdējos vārdus, nedaudz pārsteigta uz mani paskatījās.

-�� Atkal aizstāvēsi slepkavu?

-�� Tā iznāk.

-�� Vai tev neviena cita nav, ko aizstāvēt?

-�� Ir. Ta�u �is gadījums būs kaut kas īpa�s.

-�� Vai jebkura cilvēka nonāvē�ana nav īpa�s gadījums?

-� Tā ir, krustmāt. Tev ir pilnīga taisnība, - es teicu. - Bet �eit atklāsies briesmu lietas, kas sāku�ās jau divdesmitā gadsimta sākumā un kaut kādā veidā ir skāru�as arī ma�nu vecvectēvu Aleksandru Rakovski. Es jau zināju agrāk, ka viņ� savā laikā bija precējies ar vācu barona Herberta fon Rozenburga vienīgo meitu Ingaborgu fon Rozenbur�gu, tas ir, manu vecvecmāmiņu.

-�� Tu nekad par to mums neesi stāstījis, - Emīlija maz�liet pārmeto�i atgādināja.

-�� Es pats vēl visu nezinu, - atbildēju, - ta�u mana vec�vecmāmiņa Ingaborga, būdama vēl ļoti jauna, 1905. gadā tika zvēriski nogalināta, bet slepkava - mui�as kalējs Jēkabs Laiviņ� - savukārt iznāk vecvectēvs Georgam Zub- rim. Izklausās diezgan raibi un sare�ģīti, ta�u agrāk vai vēlāk es visu sīki izzinā�u. Un, ja ne sīki, tad galvenos �īs paaudzes un viņu pēcte�u dzīves notikumus tomēr atklā�u.

Ne tikai tāpēc, ka tie netie�i skar ari mani, bet galvenokārt tāpēc, lai kaut mazliet sāktu saprast vai, tie�i otrādi, ne�kad nespētu saprast viena cilvēka me�onīgi cietsirdīgo iz�turē�anos pret otru�

�

1906. gada 25. februāra rītā Kate Laiviņa uztraukusies piegāja pie loga un paskatījās ārā. Pēc lielajiem februāra puteņiem dārzs bija piedzīts pilns ar sniegu un izskatījās izsalis un vientuļ�. Da�ām jaunajām ābelītēm no dziļā snie�ga ārā slējās tikai pa�as galotnītes, un Kate nodomāja, ka tās līdz pavasarim diez vai izdzīvos.

Bet mēs? - viņa, baiļu pārņemta, domāja. Vai mēs iz�dzīvosim? Par to nācās stipri �aubīties. Pa tuvāko un tālāko apkārtni siroja krievu karaspēks - tā sauktā melnā sotņa, kas ar savām buntavnieku soda ekspedīcijām mulsināja ļau�u prātus, tiem liekot ar �ausmām gaidīt savu likteni.

Aktīvākie revolucionāri bija sabēgu�i me�os, tur izvei�doju�i labi apbruņotas partizānu, tautā sauktas me�abrāļu grupas, un reizi pa reizei par sevi atgādināja, slepus uz�brukdami soda ekspedīciju dalībniekiem. Savukārt viņi, naidā tvīkdami, ne�ēlīgi izrēķinājās ar sacel�anās dalībnie�ku radiniekiem vai vienkār�i dumpja līdzjutējiem.

Kate zināja, ka jau vakar vēlu vakarā kaimiņu mājā bi�ja apmetusies kāda dragūnu daļa un tagad vairs nebija �au�bu, ka kuru katru brīdi viņi ieradīsies arī �eit. Un tad, kad viņi ieradīsies� Par to Katei bija bail pat domāt. Kaimi�ņu mājā dzīvoja vācietis pastmeistars Johans �mits, kas kopā ar vietējo latvie�u draudzes mācītāju Pēteri Poni enerģiski uzrādīja cilvēkus, kuri tie�i vai netie�i bija pie�dalīju�ies laupī�anās, ļau�u kūdī�anā uz vardarbību un mui�u dedzinā�anā.

Kad Kate piegāja pie istabas loga, viņa nobālusi redzē�ja, ka pāri balti aizsnigu�ajam rudzu laukam jāj kāds virs�nieks, bet viņam seko pieci vai se�i zaldāti un divi civilās drēbēs ģērbu�ies vīrie�i.

Kate ātri ieskrēja virtuvē, kur Jēkabs, sēdēdams pie gal�da, nesteidzoties ēda brokastis.

-� Jēkab! - viņa iekliedzās. - Ātri saģērbies un bēdz! �urp nāk zaldāti!

-� Viņu ir daudz? - Jēkabs diezgan mierīgi painteresējās.

-�� Daudz, Jēkab, daudz! Vesels bars!

Jēkabs joprojām ārēji mierīgs piecēlās, piegāja pie skap�ja, no tā izņēma jau pielādētu divstobru bisi, kabatās sabā�za vairākas patronas un nostājās gaitenī iepretim mājas lielajām ieejas durvīm.

-�� Jēkab! - Kate, galvu saķērusi, iekliedzās. - Nevajag! Es tevi lūdzu - bēdz! Bēdz uz me�u pa virtuves durvīm! Kad toreiz lūdzos neiet uz mui�u, tu mani neklausīji! Tu tomēr ar saviem razbainiekiem gāji un noslaktēji barona ģimeni! Kas tev no tā tika? Tagad viņi nāk atriebties tev! Jēkab! Vismaz �oreiz paklausi! Es jau veselu nedēļu lūdzos - pazūdi no mūsu mājām! Ja tev nez kāpēc vairs nepatika tavs kalēja darbs, bet iepatikās slepkavot ļaudis un dedzināt mui�as� Dzīvo me�ā! Dzīvo kā zvērs! Bet kāpēc tu tagad atriebībai pakļauj arī mani un mūsu ma�zo bērnu? Kāpēc tev nav �ēl pat mūs?!

Jēkabs labu brīdi klusēja, cie�i sakoda zobus, līdz bei�dzot nikni izgrūda:

-�� Ja tu būtu bijusi īsta sieva� Tev toreiz uz Baltmui- �u vajadzēja nākt man līdzi! Mums abiem vajadzēja tos vācu asinssuņus�

-�� Tu Ingu mīlēji� Arī kā suni?

-�� Tas bija vēl pirms tevis!

-�� Vienalga! Tu viņu mīlēji kā sievieti! Bet nogalināji� Piedod, Jēkab, bet tu nebiji īsts vīrietis!

-�� Un neesmu! - Jēkabs spēji atkliedza pretī. - Es esmu revolucionārs! Un, ja nāksies, tad arī mir�u kā cīnītājs par taisnības uzvaru!

-�� Jēkab! - Kate turpināja izmisīgi lūgties. - Atver dur�vis un bēdz! Par savu taisnību cīnies klajā laukā vai me�ā! Bet tikai ne �eit! Ja tev nebija �ēl ne vecā barona, ne vi�ņa vienīgās meitas, es tevi lūdzu vēlreiz - vismaz pa�ēlo mani un mūsu vienīgo meitu Annu! Ja tu te �audīsies, vi�ņi ņems un nodedzinās māju! Vai tu to nesaproti? To tu gribi?

Jēkabs neatbildēja, jo pagalmā skaidri saklausīja dobju zirga pakavu dipoņu un cilvēku skaļās balsis.

Kate ātri ieskrēja istabā pie bērna.

Māja tika ielenkta un nepagāja ilgs laiks, kad kāds zaldāts, atrāvis ieejas durvis, turot rokā �auteni, ienāca priek�namā. Viņ� apstājās, nedaudz piemiedza acis, lai no spilgtās āra gaismas aprastu ar priek�nama tumsu, kad negaidīti atskanēja skaļ� �āviens. Lode zaldātam trāpīja krūtīs, un pēc mirkļa viņ� lēni saļima uz grīdas. Tūlīt aiz viņa priek�namā ieskrēja vēl viens kareivis, bet arī viņu Jēkabs no�āva. Ta�u vairāk neko arī neiespēja. Pēc brī�a virsnieka vadībā mājā ielauzās pārējie zaldāti un Jēkabam, lai no jauna pielādētu bisi, pietrūka da�as sekundes. Viņ� tūlīt tika notriekts uz grīdas, pamatīgi sasists un saspārdīts. Pēc tam, asinīm noplūdu�u, viņu ievilka istabā, sasēja rokas un apsēdināja pie lielā ēdamgalda. Tad no bla�kusistabas tika ievesta arī Kate ar piecgadīgo Annu un nosēdinātas uz gultas. Virsnieks apsēdās iepretim Jēka�bam, bet nedaudz aiz viņa iekārtojās pastmeistars Johans �mits un vietējās draudzes mācītājs Pēteris Pone.

-�� Vai tas ir viņ�? - virsnieks, nedaudz pagriezis galvu pret pastmeistaru, vaicāja.

-Jā, jūsu augstdzimtība, - Johans �mits tūlīt apliecinā�ja. - Tas ir Baltmui�as kalējs Jēkabs Laiviņ�. Tie�i viņ� te visus sakūdīja iet uz mui�u un pastrādāt varas darbus.

-� Vai arī jūs to varat apliecināt? - virsnieks jautāja Po- nem.

-�� Bez �aubām, - mācītājs sacīja. - Viņ� ir vislielākais razbainieks, kādu vien pasaule ir redzējusi! Dievu neat�zīst, baznīcu neapmeklē, nicīgi izsakās par mūsu ķeizaru, bet par pārējām izdarībām vispār nav ko runāt! Ja nebūtu �ā cilvēka, esmu pilnīgi pārliecināts, mūsu apvidū vai vis�maz draudzē, viss būtu bijis klusu un mierīgi. Bet tagad ir pastrādāti tik �au�alīgi asinsdarbi� Es jūtu, ka �im cil�vēkam dvēselē ir iemājojis pats nelabais!

-�� Un kas �ī ir par sievieti? - virsnieks turpināja jautāt un cie�i noskatīja uz gultas malas sēdo�o Kati, kura, bailēs trīcēdama, cie�i bija piekļāvusi piecgadīgo meitu Annu. Mazais bērns ar plati ieplestām acīm skatījās uz sve�ajiem onkuļiem un tāpat nobijies spiedās tuvāk mātei.

-��� Tā ir �ā cilvēka sieva Kate, - mācītājs paziņoja.

-�� Strādāja mui�ā pie lopiem.

Virsnieks novērsa skatienu, nedaudz paliecās uz priek��u, uz galda pa tvērienam nolika revolveri un ledaini auks�ti paskatījās uz iepretim sēdo�o Jēkabu. Viņam visa seja asiņoja, un kreisā acs jau bija tikpat kā aizpampu�i.

-�� Kā tevi sauc? - virsnieks prasīja.

-������ Kas tev par daļu! - Jēkabs negaidīti asi atcirta un caur sasistajām lūpām izspļāva asiņainas siekalas. - Tev ta�u nav pat papīra, kur manu vārdu pierakstīt!

-�� Nekādi papīri man nav vajadzīgi, - virsnieks sacīja.

-�� Man ir pavēle visus, kas tā vai citādi piedalīju�ies var�darbīgās akcijās pret pastāvo�o valsts iekārtu, baznīcu un mui�u īpa�umiem, kā arī nevainīgu cilvēku slepkavībās, bez jebkādas tiesas un sevi�ķas izmeklē�anas sodīt ar nāvi. Pilnīgi pietiek, ka �ie divi godīgie pavalstnieki - mācītājs un pastmeistars - tevi atpazīst kā ļau�u kūdītāju un vairāku slepkavību izdarītāju.

-������� Tas viņiem ir iedzimts, - Pone sacīja. - Viņa tēvs bi�ja laupītājs, slavens pat Rīgā.

-�� Kur atrodas tagad?

-�� Sibīrijas katorgā. Tur arī Jēkabam ceļ�.

Virsnieks ironiski pasmīnēja.

-������ Diez vai� Valstij lode izmaksā krietni lētāk nekā brau�ciens līdz Jeņisejas tundrai. Tāpēc �o lietu ilgi nevilksim garumā. Darba mums daudz un nav vērts velti tērēt lai�ku. Es tikai vēl gribētu uzzināt� Jēkab Laiviņ! Tu pirmīt redzēji - māja ir aplenkta. Aizbēgt tu nevarēji. Kāpēc �āvi? Kāpēc tev vajadzēja nogalināt vēl divus manus kareivjus?

Jēkabs, sāpes cie�ot, strauji sagrozījās krēslā un naidā zibo�ām acīm ieurbās virsnieka sejā.

-������ Tāpēc� Es jūs visus neieredzu! Ienīstu! Jūs esat pat�valdības vienīgais balsts, un jo mazāk jūsu būs, jo ātrāk tauta kļūs brīva!

-�� Tu līdz �im juties nebrīvs? - virsnieks jautāja.

-������� Runa nav par mani! - Jēkabs strupi izmeta. - Runa ir par latvie�u tautu, kurai uz saviem pleciem ir jāizjūt divkār�s sve�zemnieku jūgs - gan vācu baronu, gan krie�vu ierēdņu patvaļa!

-������ Tu smagi maldies, - virsnieks sacīja. - Ne vācie�i, ne krievi �eit nav sve�zemnieki. Viņi �ai teritorijā ieradās jau pirms daudziem gadsimtiem, kad tāda vienota latvie�u tauta nemaz nepastāvēja! Tā ka vēsturi labāk liksim mierā! Tavs naids ir bijis velts. Tu varēji mierīgi strādāt, labi pelnīt un arī turpmāk visā apkārtnē būt cienījams cilvēks. Tev bija ģimene, mazs bērns� Vai tu patie�ām visā no�pietnībā iedomājies, ka, noslepkavojot da�us cilvēkus, no�dedzinot vairākas mui�as, tu kaut ko vari izmainīt Krie�vijā vai pasaulē?

Jēkabs, smagi noliecis galvu, klusēja.

- Tu pirmīt prasīji, vai es, tevi pratinot, rakstī�u arī pro�tokolu? Nē, Jēkab Laiviņ, nekāda protokola nebūs! Un ne�būs ne tikai tāpēc, ka man ir Krievijas impērijas valdības izsniegtas pilnvaras ārkārtas apstākļos rīkoties bez jeb�kādu juridisko normu un likumu ievēro�anas, bet galve�nokārt tāpēc� Vai tad, kad tu ar savu bandu ielauzies Baltmui�as pilī un pratināji barona fon Rozenburga ģime�ni, tu rakstīji nopratinā�anas protokolu? Vai tā bija likumī�ga tiesa? Nē! Tā bija patvaļa un tī�a, atklāta trīs neaiz�sargātu cilvēku slepkavība!

Starp citu, mani vienmēr ir pārsteigusi jebkura bandīta un slepkavas, kad viņ� ir notverts un gaida sodu, vēlē�anās, lai visos smalkumos tiktu ievērotas likuma prasības! Bet ko jūs pa�i?! Kādus likumus ievērojat jūs, kad tum�ā ielā, pieliekot nazi pie rīkles, vientuļam gājējam atņemat nau�das maku? Vai kā gadījumā ar Rozenburgiem� Tu mei�tas acu priek�ā vispirms nogalini viņas tēvu un māti, bet pēc tam arī viņu pa�u! Interesanti, ko tu tai brīdī izjuti? Saldtīksmi? Uzvaras prieku? Iespējams. Bet vai �is mirk�lis bija to vērts, lai tagad izjustu kaut ko pilnīgi pretēju? Jo, raugi, Jēkab Laiviņ, tagad tavu acu priek�ā atmaksai tiks no�auta tava sieva un bērns, nodedzināta māja, un tevi pa�u gaida drausmīga nāve! Kāpēc agrāk, pirms rokā paņēmi bisi un sērkociņus, tu neatcerējies, ka �ai Dieva pasaulē tā ir iekārtots, un iekārtots taisnīgi! - ja tu kādam izdari ko ļaunu, agrāk vai vēlāk tu tādu pa�u vai vēl lielāku ļaunumu saņemsi pretī!

Varēja redzēt, ka Jēkabs pēc sasi�anas jūtas arvien sliktāk. Tomēr viņ� lēnām pacēla galvu un vēlreiz naida pilns paskatījās uz iepretim sēdo�o virsnieku.

-��� Bet ko tu pats? - viņ� dobji �ukstēja. - Un tie abi līdzpaņemtie smerdeļi - �mits ar Poni? Vai jūs pa�laik vei�cat labu, Dievam tīkamu darbu? Vai tomēr jūs pa�reiz tāpat darāt kaut ko ļaunu, un agrāk vai vēlāk arī jūs ķers taisnīga atmaksa? Neesat par to domāju�i? Der atcerēties - arī neviens nojums neizbēgs no soda! Jā, es piekrītu - �is ir jūsu uzvaras mirklis! Skaists, vai ne? Varbūt jūs pa�laik jūtat apmēram to pa�u, ko es izjutu, stāvot Baltmui�as pils baltajā zālē.

-�� Nē, nelieti! - virsnieks asi pateica un ar roku pieskārās revolverim. - Mēs neizjūtam to pa�u! Kad tu iedomātas taisnības vārdā iznīcināji Rozenburgu ģimeni, viņi pirms tam nevienu nebija nogalināju�i! Viņi vispār neko sliktu cilvēkiem nebija izdarīju�i! Bet mēs pie tevis esam atnāku��i tāpēc, lai tevi sodītu vismaz par piecu cilvēku slepkavī�bu! Starpība ir, vai ne? Un vēl vieni tavi maldi. Mēs pie tevis esam ieradu�ies nevis kā uzvarētāji, bet gan kā tev uzliktā valdības soda izpildītāji! Mū�senā taisnība prasa - nāve tiek apmierināta ar nāvi! �o vissenāko cilvēces pa�saglabā�anās postulātu senie jūdu priesteri ierakstīja jau Bībeles pirmajās lappusēs! �ēl, ka tu neesi kristīgs cil�vēks! Tad tu zinātu, ka cilvēku nogalināt nedrīkst.

-�� Bet jūs, protams, to drīkstat, vai ne? - Jēkabs sacīja un atkal izspļāva asinis. - Turklāt vēl ne tikai ar ķeizara, bet arī ar Dieva svētību! Mācītāj Pone! Paskatieties man acīs! Kā tu domā, vai Dievs patie�ām priecāsies, mani re�dzot nogalinātu?

-�� Nē, Jēkab, - mācītājs atbildēja un pārmeta krustu. - Dievs raudās. Jo tu, atsacīdamies no ticības un viņa svētības, esi pastrādājis �au�alīgus varas darbus� Dievs tādiem nepiedod. Kā redzi, to nepiedod arī valdība. Stip�ri �aubos, vai to tev kādreiz piedos arī cilvēki.

-� Bet jums? - Jēkabs aizsmaku�ā balsī iesaucās. - Jums piedos?!

-�� Mums piedos, - virsnieks aukstā balsī atbildēja un strauji pagriezās pret Kati un mazo Annu. - Piedos tāpēc, ka sodīt noziedznieku nav nekāds noziegums. Tas vienkār�i ir valsts pienākums.

Pēc tam virsnieks, paņēmis rokā revolveri, piecēlās un lēnām tuvojās Katei. Soļa attālumā apstājās un, ļauni smīnēdams, ieskatījās Kates baiļpilnajās acīs.

-��� Vai jūs, Kate Laiviņa, zinājāt par sava vīra no�ziedzīgajiem nodomiem un ja zinājāt, kāpēc par tiem ne�ziņojāt valsts varas iestādēm?

-� Virsnieka kungs� - Katei aizlūza balss. - Es neko ne�zināju� Man nebija pat jausmas�

-�� Nemelojiet! - virsnieks skarbi sacīja. - Jūs ne tikai kaimiņiem pie baznīcas, bet arī pastā daudzu cilvēku klātbūtnē esat sūdzējusies, ka Jēkabs pārtraucis darbu mui�as smēdē, bet dienu un nakti uzturoties �aubīgu ļau��u sabiedrībā, visus kūdot uz nemieriem un slepeni izga�tavojot iero�us! Vai tā bija?

Kate piekrīto�i pamāja.

-� Jā, kungs�

-�� Ko jūs darījāt, lai savu vīru atturētu no �o noziegu�mu pastrādā�anas?

-�� Es lūdzos un raudāju�

Virsnieks atkal nedaudz pagriezās pret Jēkabu.

-�� Tu dzirdēji? Kāpēc neklausīji?

Jēkabs nicīgi nospļāvās.

-�� Ja Jūlijs Cēzars vai Napoleons� Ja di�ie fran�u re�volucionāri Marats, Dantons un Robespjērs būtu klausīju�i savām sievām�

-� Tad viņi nekad savu dzīvi nebūtu beigu�i zem giljotī- nas na�a! - virsnieks pateica. - Tā ka da�reiz tomēr ir vērts ieklausīties, ko saka sievas. Ta�u tu biji kurls! Tu ar savām revolucionārajām idejām juties kā apsēsts. Ta�u idejas ir viena lieta, bet to īsteno�ana ar vardarbīgiem līdzekļiem ir pavisam kas cits! �ai konkrētajā gadījumā tas cits ir ta�va un tavas ģimenes nāve! Kā saka - dots pret dotu!

Beidzis runāt, viņ� strauji pagriezās, paliecās uz priek��u un ar spēcīgu rokas atvēzienu atsvieda mazo Annu sāņus no mātes. Bērns nokrita uz grīdas un, pārmēru no�bijies, tūlīt aizrāpoja aiz gultas malas.

Virsnieks, joprojām ļauni ņirdzot, negaidīti sagrāba Ka�tes plānās kleitas aug�daļu un to asi parāva uz leju. Klei�ta �ņirkstēdama pārplīsa, un virsnieks starp Kates kai�lajām krūtīm iegrūda revolvera stobru.

-�� Lūdzu, nevajag! - Kate, �ausmu pārņemta, izdvesa.

-�� Jēkab Laiviņ, skaties! - virsnieks kliedza. - Skaties un atceries veco baronu fon Rozenburgu! Skaties un at-

% ī % f f

ceries sirmo baronesi! Skaties un atceries jauniņo Ingu, kurai atraitņos palika virs Aleksandrs Rakovskis un maz�gadīgs dēls Filips! Skaties un atceries arī nupat no�autos zaldātus! Skaties, tu elles izdzimums Jēkab Laiviņ, kā mirst tava sieva!

Kati pilnīgi paralizēja spēcīgas bailes. Viņa tikai ar lielām grūtībām vēl spēja �ukstus pateikt:

- Virsnieka kungs! Es esmu bez vainas! Lūdzu, neva�jag!�

Virsnieks, mirkli it kā �aubījies, tomēr apņēmīgi nospie�da revolvera gaili, un Kate, ar sastingu�u kliedzienu uz lūpām, strauji atkrita uz muguras. Starp viņas baltajām krūtīm �ļācās asiņu straume�

Virsnieks pagriezās, �ķērsoja istabu un atkal nostājās Jēkaba priek�ā.

-� Tu kaut ko tamlīdzīgu esi jau redzējis, vai ne? Toreiz, Baltmui�as baltajā zālē�

Jēkabs smagi pa�ūpoja galvu.

-�� To nu gan tev nevajadzēja, - viņ� �ļupstot teica. - Vi�ņa patie�ām bija bez vainas.

Virsnieks ar roku pamāja pārējiem.

-�� Ejam! �o nelieti ņemam līdzi, bet tu, Zeņa, aizdedzi�ni māju! Lai elles ugunīs svilst viss �is razbainieku mitek�lis.

Kad visi izgāja ārā, viens no kareivjiem, vārdā Jevge�ņijs Kuralovs, ar petroleju aplēja mājas durvis, daļu sie�nas un jumta un aizdedzināja.

Māja sāka lēnām degt un jau pēc da�ām minūtēm pārvērtās milzīgā uguns gubā.

-�� Skaties, Jēkab Laiviņ! - virsnieks vēlreiz griezās pie biju�ā mui�as kalēja. - Izskatās brīni�ķīgi, vai ne? Tur sa�deg visas tavas murgainās revolucionārās idejas, pati re�volūcija, sieva, tava sakrātā manta un tavs bērns! Viss! Ta�gad, ejot uz savu soda vietu, padomā, Jēkab! Tev vēl ir paliku�as da�as minūtes laika. Padomā, vai bija vērts vi�su to zaudēt?

Virsnieks ar zaldātiem sagūstīto Jēkabu Laiviņu veda uz veco Baltmui�as smēdi.

Pa to laiku Jēkaba un Kates Laiviņu piecgadīgā meita Anna, istabā sajutusi asu dūmu smaku, izlīda no pagul�tes, piecēlās, piegāja pie atmuguriski gulo�ās mātes un mēģināja viņu atmodināt. Tas nekādi neizdevās. Un lai gan mazajam bērnam vēl bija stipri miglains priek�stats par tādu parādību kā nāve, Anna beidzot tomēr saprata, ka mamma laikam tā arī nekad vairs nepamodīsies, un sāka skaļi raudāt. Kad istabā kļuva jau necie�ami karsti un to arvien vairāk piepildīja kodīgi dūmi, meitenīte ieskrēja vir�tuvē, caur to iegāja mājas otrajā pusē un pa melnā gala durvīm nokļuva dārzā. Brīdi pastāvējusi, viņa, joprojām raudādama, plānajā naktskrekliņā basām kājām pa dziļo sniegu brida uz tuvākajām kaimiņu mājām Kūlī�iem, kur dzīvoja pastmeistars Johans �mits un viņa sieva �arlote. Anna gāja prom no liesmu apņemtās dzimtas mājas, kur sadega viņas mamma, rotaļlietas, viss, kas tur bija tik silts un patīkams, lai dotos pretim citai uguns jūrai - �oreiz sa�vas dzīves ugunsgrēkam�

Virsnieks ar kareivjiem Jēkabu aizveda uz smēdi un li�ka nostāties pie laktas. Pēc tam pavēlēja mācītāja priek�ā skaļi izlūgties grēku piedo�anu un visu izdarīto rūgti no�ē�lot.

-� Nekad! - Jēkabs �ukstēja. - Tas, ko es darīju, bija ma�na pārliecība!

-�� Tas bija akls naids! - virsnieks pateica un pavēlēja zaldātiem Jēkaba rokas ar varu uzlikt uz lielās dzelzs lak�tas.

-�� Tu �eit varēji mierīgi strādāt, - virsnieks atgādināja. - Kalt naglas, pakavus vai ratu rumbas. Tu cilvēkiem un savai ģimenei varēji darīt tikai labu. Ta�u darīji ļaunu! Tu savu amata prasmi neizmantoji �īs pasaules labumam. Tu rokās ņēmi ieroci, lai nogalinātu nevainīgus cilvēkus. �ādas rokas ir jāiznīcina! Un jāiznīcina arī �ādi cilvēki! Tāpēc� Zeņa un Koļa! Paņemiet veserus un blieziet!

Zeņa un Koļa katrs paņēma pamatīgus veserus un gandrīz vienlaikus no visa spēka tos trieca pa Jēkaba plaukstām�

Varēja skaidri dzirdēt, kā uz laktas ar savādu sprak- stoņu sa�ķīst kauli�

Jēkabs, �au�alīgu sāpju pārņemts, sāka necilvēciski kliegt. Viņa abas plaukstas bija sadragātas asiņainās driskās�

Ta�u virsnieks vēl nesteidzās Jēkabu nogalināt. Viņ� ar zaldātiem izgāja no smēdes, cie�i pievēra durvis, lai vājāk dzirdētu Jēkaba drausmīgos sāpju kliedzienus, un aiz�smēķēja papirosu. Kad tas bija izsmēķēts un pārrunātas vēl todien darāmās lietas, virsnieks, no kāda zaldāta pa�ņēmis �auteni, iegāja smēdē un ar �autenes durkli Jēka�bu nodūra.

Pēc tam visi, klusi dziedādami Dievs, sargi ķeizaru, lēnām devās uz nākamajām mājām�

Kate un Jēkabs Laiviņi ir apglabāti kādas mazas lauku kapsētas attālākajā stūrī. Gadu desmitiem neviens �o ka�pu nav kopis, un tas jau ir pilnīgi nolīdzinājies ar zemi. Par to, ka īsu brīdi �ai pasaulē ir dzīvoju�i �ādi cilvēki,

�odien liecina vienīgi vecs, jau pagalam sarūsējis �uguna krusts ar tikko salasāmu tekstu: Kate Laiviņa 1881. - 1906. Jēkabs Laiviņ� 1874. - 1906. No Dieva atteiku�ies�

Ar reti pretīgu skaņu noklaudzēja dzelzs durvis. Tad vēl vienas. Pirms tre�ajām, vēl biezākām tērauda durvīm aiz nelielas koka barjeras parādījās dū�īga vecākā leitnanta stāvs.

-�� Kur jūs? - viņ� skarbā balsī prasīja.

-������� Esmu advokāts �eslavs Rakovskis, - stādījos priek�ā. - Eju uz Patiesības istabu.

-�� Lūdzu, uzrādiet atļauju!

Es parādīju visus Ģenerālprokuratūrā un Advokātu kolēģijā apstiprinātos dokumentus.

-�� Pie kā ejat? - virsnieks painteresējās.

-������� Man �odien pulksten vienpadsmitos ir sarunāta tik��anās ar manu klientu, apsūdzēto Georgu Zubri.

Vecākais leitnants rūpīgi nopētīja gan manus papīrus, gan mani pa�u.

" - Vai pie tā, kur� Vecgada vakarā noslepkavoja divus sirmgalvjus?

-�� Pie tā pa�a.

-�������� Vai jūsu sirdsapziņa atļauj �ādus necilvēkus aiz�stāvēt? - Virsnieka seja un balss bija akmens cieta. Jutu, ka viņ� mani nicina.

-������ Atļauj, - es īgni atbildēju. - Vēl vairāk to darīt atļauj mans profesionālais pienākums. Bet ko, leitnant, saka jūsu sirdsapziņa, sargājot ieslodzītus cilvēkus, kuru lielākā da�ļa nemaz nav vēl notiesāta, tātad oficiāli skaitās nevainīgi?

-������� Man jums nekādas atbildes nav jādod, - virsnieks dusmīgs sacīja, pārbaudīja mani ar detektoru, lika parādīt kabatas un diplomāta saturu, pēc tam atdeva papīrus, no�spieda kaut kādu man neredzamu pogu, un lielās tērau�da durvis automātiski atvērās. - Ejiet!

Izgājis cauri neviesmīlīgajām Centrālcietuma sardzes telpām, es kārtējo reizi sevī sajutu ne tikai dziļu nepati�ku, bet arī nelielu trauksmi. �is cietums man bija labi pa�zīstams. Ilgajos advokāta prakses gados te esmu pabijis simtiem rei�u. Un tomēr, ieejot �ajā divkār�u augstu �o�gu, sargtorņu, plēsīgu suņu un bruņotu sargu ierobe�o�tajā teritorijā, mani vienmēr pārņēma kaut kas līdzīgs bailēm un spēcīgam satraukumam.

Tā bija īpatnēja pasaule pārējās pasaules vidū. �eit mi�ta savdabīgi cilvēki ar varu noslēgti no pārējiem, varbūt ne mazāk savdabīgiem cilvēkiem. Ta�u tie vairāki tūksto�i, kas Centrālcietuma kamerās gaidīja tiesu, vis�maz jau bija pieķerti un apsūdzēti vieglākos vai smagākos kriminālnoziegumos, bet �oga ārpusē vēl eso�ie� bija godīgi un cienījami mūsu valsts pilsoņi.

Savādi, bet da�reiz smieklīgi maz ir vajadzīgs, lai tu no godīgā un labā pēk�ņi pārvērstos noziedzniekā!

Tāpēc ne jau vienmēr kāds ir jānogalina.

Ne vienmēr kāds jāapzog.

Bie�i ir pieticis ar to vien, ka esi domājis un paudis citā�dus uzskatus, nekā oficiālā valsts ideoloģija to ļāva; ka nav patikusi valsts vara un tev ir piederējusi māja, fabrika vai zeme; ka neesi ticējis īstajam Dievam, pasmējies par tau�tas Vadoni, lasījis ne tās grāmatas un dziedājis ne tās dzies�mas!

Da�reiz tā vien �ķiet, ka �ai mūsu nepārtraukti mainīgajā pasaulē ikvienam cilvēkam ir daudz lielākas ie�spējas kļūt par noziedznieku nekā par izglītotu un pa�tie�ām godīgu pilsoni. Pirmajā mirklī �ī iespēja var �ķist pilnīgi absurda, ta�u diem�ēl tā var būt arī visīstākā pa�tiesība.

Atcerēsimies kaut vai tik liktenīgos 1940. un 1941. ga�du Latvijā, kad jaunnodibinātā - diem�ēl ar pa�as latvie��u tautas aktīvu palīdzību! - padomju vara turpat vai vi�sus, kuri nestaigāja skrandās un neizkliedza lozungus, apsūdzēja par bur�ujiem, darbaļau�u ekspluatatoriem, pretpadomju elementiem un pasludināja par no�ziedzniekiem - tautas ienaidniekiem!

Glu�i tāpat bija arī Vācijas okupācijas laikā un varētu būt �odien, ja Krievija vēlreiz savai teritorijai pievienotu mūsu Dievzemīti un �eit atkal nodibinātu kaut ko līdzīgu vecajai padomju varai. Gandrīz vai ikkatrs no mums �īs varas tiesiskajā izpratnē vēlreiz kļūtu par tautas ienaid�nieku, jo mūs varētu apsūdzēt sadarbībā ar bur�uāziska�jiem nacionālistiem un prettautisku valsts re�īmu�

Un tad, kā jau pierasts, atkal sekotu drūmais Stabu ie�las nams un Centrālcietums. Un atkal lode pakausī�

Gandrīz vai nopriecājos, ka joprojām �ai cietumā varu ienākt un no tā iziet neviena nepiespiests.

Apmeklētāju jeb tā sauktajā Patiesības istabā, kur iz�meklētāji un advokāti tikās ar saviem klientiem, krietnu laiku sēdēju viens. Beidzot parādījās kāds pusmū�a virs�nieks, kuru es pazinu un kur� pazina arī mani, ta�u viņa vārdu nezināju.

-� Advokāta kungs, - virsnieks pieklājīgi sacīja. - Georgs Zubris uz tik�anos nevar ierasties.

-� Kāds tam ir iemesls? - vaicāju. - Smagi piekauts? No�sists?

-�� Jūs slikti domājat par mūsu cietuma re�īmu, - virs�nieks viegli pasmaidīja. - Georgs Zubris ir sevi�ķi bīstams recidīvists, vecs likumīgais zaglis un �eit no ieslodzītajiem neviens viņam nedrīkst pieskarties pat ne ar mazo pirk�stiņu!

-�� Vai viņ� no manis atsakās?

-�� Zubris neko tādu nav teicis. Viņ� pa�laik slimības dēļ diezgan smagā stāvoklī atrodas cietuma slimnīcā.

-�� Vai es varu aiziet pie viņa?

-�� Tad man jāprasa priek�niecības atļauja.

-�� Lūdzu, paprasiet, - es palūdzu.

Virsnieks aizgāja. Jau kuro reizi vērīgi noskatīju ak�mens istabas kailās sienas. Būtu pie tām piekāru�i vismaz kādu bildi, nodomāju, lai gan labi zināju, ka sienas ir at�stātas kailas tie�i advokātu un izmeklētāju dro�ības dēļ, lai kāds ieslodzītais ar to pa�u bildi tev neiegāztu pa gal�vu!

Virsnieks atgriezās pēc piecpadsmit minūtēm.

-�� Viss kārtībā, - viņ� pavēstīja. - Varam iet. Es jūs pa�vadī�u.

Mēs nesteidzoties �ķērsojām diezgan garu cietuma pa�galmu, tuvumā nikni rēja piesieti nedaudz izkāmēju�i su�ņi, pie visu korpusu kameru logu restēm bija pieplaku�i ieslodzītie un mums māja ar rokām, kaut ko kliedza, lūdzās vai smējās, bet es domāju par to, ka vainīgu vai ne�vainīgu cilvēku ieslodzī�ana cietumos varbūt ir vienīgā, kas cilvēces ilgajā attīstības laikā nav ne atcelta, ne arī kaut vai par mata tiesu mainījusies. Princips joprojām pa�licis viens un tas pats - jau tūksto�iem gadu pirms Jēzus Kristus, vēl pirms senās Romas un Grieķijas, cilvēki da�ā�du iemeslu dēļ ir tiku�i ieslodzīti, spīdzināti, tiesāti un Die�va un likuma vārdā - daudz bie�āk gan bez jebkāda die�va un likuma! - nogalināti.

Kas tāpēc �ai pasaulē ir mainījies? Pilnīgi nekas.

Virsnieks mani ieveda slimnīcas korpusā, kur atsevi�ķā vienvietīgā kamerā - palātā - gulēja man jau pazīstamais Georgs Zubris. Viņa bālo un ļoti iekritu�o seju, kurā kā dun�u spali asi izdalījās vaigu kauli, klāja vairākas dienas neskūti bārdas rugāji. Georgs izskatījās savārdzis un stip�ri no�ēlojams.

-�� Sveiks, Georg! - mundri sacīju un apsēdos gultas kājgalī. - Kas notika?

-�� Sveiks, Ceslav, - viņ� gurdā balsī atbildēja un mēģināja pasmaidīt. - Priecājos tevi atkal redzēt. Paldies, ka turē�ji vārdu un atnāci.

-�� Par to paldies nav jāsaka. Tas ir mans pienākums.

-�� Es tevi brīdinu vēlreiz - man pie dvēseles nav nevie�na lata, ar ko apmaksāt tavu darbu!

-� Nekas, Georg! Neuztraucies! Es badā nenomir�u. Bet kas noticis ar tevi? Slimības saasinājums, vai arī apzinā�ti noriji da�as karotes vai dak�iņas?

-�� Tu mani apvaino, - Georgs nopietns sacīja. - Tādi vīri kā es to jau sen vairs nedara. Lai paglābtos no ne�pārtrauktas si�anas, pederastijas un citiem pazemoju�miem, tos dzel�us rij mazu bērnu slepkavas un izvarotā�ji. Nonākot slimnīcā, viņi vismaz kādu nedēļu var padzīvot mierā.

-� Vai, at�ķirībā no tiem, pieaugu�u cilvēku slepkavas �eit ir cieņā?

-�� Nē, ne vienmēr, - Georgs atbildēja. - Lai cietumā vai zonā pārējo ieslodzīto acīs iegūtu patiesu cieņu� Atklāti sakot, to spēj tikai retais. �eit valda savi likumi, savi

taisnības un goda kodeksi. Viss atkarīgs no ieslodzītā cil�vēka fiziskajām un prāta spējām, no iepriek�ējām sodāmībām, izdarītā nozieguma un tā, ko esi vai neesi darī�jis, būdams brīvībā. Bet tas tikai tā - vispārīgos vilcienos. Ir vēl desmitiem citu ne mazāk svarīgu iemeslu, lai tu, nonākot ieslodzījumā, sēdētu pie pirmā vai pēdējā galda.

-�� Vai tu pats �eit esi viens no karaļiem ?

-������� Vai tev nav vienalga - esmu pahars vai �estjorka? - Georgs tikko manāmi pasmīnēja. - Man ir slikti. Tuber�kuloze pēdējā stadijā. Manās plau�ās jau izveidoju�ies cau�rumi dūres lielumā. Un es, cienījamo advokāt Ceslav Ra- kovski, lēnām mirstu. Tā ka diez vai tev ir vērts ar manu lietu noņemties. Jā�aubās, vai līdz tiesas dienai vispār iz�vilk�u.

-�� Gan jau izvilksi, - teicu. - Tu no tiesas baidies?

-�� Nē. Kāpēc?

-�� No soda arī nebaidies?

Georgs drūmi iesmējās.

-������ Advokāt! Kāds man sods?! Man jau drīzu nāvi ir pie�spriedusi pati dzīve.

Georgs vairākas reizes dziļi ievilka elpu, ilgi klepoja, tad domīgi piebilda:

-������� Vēl �im ne visai patīkamajam mirklim mani ir tuvinā�jusi da�u citu cilvēku dzīve un viņu rīcība.

Brīdi klusējis, atslēdzu diplomātu un parakņājos tur eso�ajos papīros.

-�� Vai apsūdzības rakstu jau esi saņēmis?

-�� Jā, - Georgs apstiprināja. - Pirms da�ām dienām.

-�� Ko tu par to saki?

-������� Neko. Pamatā tur viss ir uzrakstīts pareizi. Es pa�tie�ām tos divus cilvēkus 1999. gada 31. decembra vakarā nogalināju.

-�� Kāpēc izvēlējies tie�i �o datumu?

-������ īsti nemaz nezinu. Varbūt tāpēc, lai tas būtu kā mans pēdējais atvadu sveiciens aizejo�ajam divdesmitajam gad�simtam. Kas �ai laikā bijis labs? Nekas! Tikai kari, revolū�cijas, okupācijas, represijas, varas maiņas un asiņu jūra! Manis izlietās �o abu nogalināto cilvēku asinis ir tikai di�vas tik tikko saredzamas pilītes�

Iespējams, es nodomāju. Daudzi cilvēki, drīzāk - necil�vēki, kas revolūciju, karu un pēckara laikā bija vainojami neskaitāmu ļau�u nāvē un cie�anās, vispār nesaņēma ne�kādu sodu! Tie�i otrādi! Viņi saņēma slavu, ordeņus un godu! Pilnus galdus un makus! Ja visu to sāktu dziļi pārdomāt un analizēt� vajadzētu sajukt prātā.

-�� Paklausies, Ceslav Rakovski, - Georgs gārdzo�ā balsī sacīja. - Ko tu par mani domā? Kā vērtē izdarīto noziegu�mu? Tāpat kā prokurors?

-��� Nē, Georg, - es atbildēju. - Tā es to nevērtēju. Man ir jāmeklē savi argumenti apsūdzības rakstā, un tur uz�skaitītajos tava nozieguma pierādījumos jāatrod pretru�nas un visas vājās vietas. Bet galvenais, Georg, man jāmēģina pārliecināt tiesu, ka tu �o noziegumu neesi iz�darījis ne savas ļaunās dabas, ne mantkārības dēļ. Tu �o noziegumu esi pastrādājis citu motīvu vadīts. Varētu pat teikt - idejas vārdā�

-�� Ceslav! - Georgs, stipri uztraucies, mani pārtrauca. - Saki godīgi - vai tas vispār ir noziegums?

-�� No juridiskā viedokļa - bez �aubām, - atklāti patei�cu. - No soda tev neizbēgt. Ta�u no morālā viedokļa tavs noziegums ir pilnīgi attaisnojams. Kā Dieva, tā cilvēku priek�ā.

-�� Bet tiesa jau to neņems vērā, vai ne?

-�� Dro�i vien.

Georgs atkal sāka ilgsto�i klepot, un, kad viņ� netīrā lupatā noslaucīja lūpas, uz tās parādījās tum�i asins trai�pi.

-�� Diezgan draņķīgi, - viņ� �ukstēja. - Vēl sliktāk ir tas� Atceries, pirms da�iem gadiem lielais cīnītājs par sociālo taisnīgumu, nu, tas juridisko zinātņu doktors, no�āva kādu autozagli. Tātad noslepkavoja cilvēku. Vai tiesa bija? Nē! Pret viņu neierosināja pat krimināllietu! Uzsita pa plecu un pateica - malacis! Tā vari turpināt! Nedaudz vēlāk kāda �armanta sabiedrībā pazīstama dāma dzērumā pie VEFa ar automa�īnu nogalināja kādu padzīvoju�u kundzi. Vai to trako braucēju ielika cietumā? Nē! Vēl pēc da�iem ga�diem pazīstams aktieris tāpat dzēruma dullumā ar auto�ma�īnu nogalina cilvēku, turklāt vēl policistu - divu maz�gadīgu bērnu tēvu! Vai viņ� sē� cietumā? Nē! Dzied savas dziesmiņas, it kā nekas nebūtu noticis! Bet, Ceslav, kaut kas ta�u tomēr notika! Vienīgi, at�ķirībā no manis pastrādātā, nogalinā�anas veidi un motīvi bija citi, ta�u rezultāts ir viens un tas pats! Cilvēkiem ir vardarbīgi at�ņemta dzīvība. Tātad iznāk, ka �o sabiedrībā pazīstamo personu tiesiskais attaisnojums slēpjas vienīgi iero�u iz�vēlē? Ar nazi nedrīkst, bet ar citiem priek�metiem, ar pis�toli vai automa�īnu, drīkst?!

Drūmi pasmaidīju.

-�� Vai tas ir taisnīgi? - Georgs turpināja, un viņa balss bija rūgtuma pilna.

Labu laiciņu klusēju. Nedaudz pagriezu galvu sāņus un redzēju, ka turpat aiz aizrestotajām palātas durvīm stāv dū�īga izskata cietuma uzraugs un mūs rūpīgi novēro.

-�� Lai es tevi labāk varētu aizstāvēt, - atkal pagriezos pret Georgu, - man par tevi un tavu dzīvi ir jāzina kriet�ni vairāk, nekā jau zinu.

-�� Tu gribi, lai es tev izstāstu savu dzīvi?

-�� Nebūtu slikti, - es teicu. - Izstāsti par savu vecmāmi�ņu Annu Laiviņu, par savu māti Martu un viņas abiem brāļiem vai, pareizāk sakot, pusbrāļiem, kurus tu 31. de�cembra vakarā tik aukstasinīgi nogalināji.

Georgs kaut kā savādi un dusmīgi uz mani paskatījās.

-�� Man nepatīk vārds nogalināji, - viņ� īgni pateica. - Es tev ne velti pirmīt vaicāju, vai to, ko esmu izdarījis, vispār var kvalificēt kā noziegumu? Jā, arī no juridiskā viedokļa!

-�� Es tev jau paskaidroju�

-� Paldies, es saprotu, - Georgs sacīja, - bet es viņus ne�nogalināju.

-�� Kā? - pārsteigts iesaucos un nopietni ieskatījos viņa dziļi iekritu�ajās acīs. Tur dega sīkas - vai nu prieka vai liela naida - dzirksteles.

-� Es viņus sodīju, - Georgs aukstā balsī pateica. - Tā ne�bija slepkavība. Viņi vienkār�i saņēma pienāko�os sodu.

-�� Tas skan ne visai pārliecino�i, - es teicu. - Atceries vecos laikus! Pirms kara un pēc tā! Toreiz �ekisti gandrīz vai katru dienu �āva cilvēkus, bet vai kāds kaut reizi dzirdēja oficiālas personas runājam par cilvēku slepkavo��anu? Vajadzēja tikai pamēģināt, un tūlīt pats tiktu no��auts! Jo, raugi, humānā padomju vara un viscilvēcis�kākais no pasaulē dzīvojo�ajiem cilvēkiem, biedrs Josifs

Staļins nevienu nenogalināja! Nekad! Viņ� un padomju va�ra tikai sodīja tautai naidīgus elementus! Un ko saka mūsu �odien tik varonīgie pēckara me�abrāļi? Vai viņi slepka�voja padomju varas aktīvistus, komjaunie�us un daudzus bez jebkādas vainas eso�us latvie�u zemniekus? Atkal nē! Arī viņi �os cilvēkus sodīja! Un tu sodīji. Un arī es savā laikā līdzīgi tev esmu sodījis vienu nelieti - savas mātes sodītāju. Tagad mums vajadzētu apklust un krietni pa�domāt. Kas galu galā �ai pasaulē īsti notiek? Vai pasaules kārtība un taisnība izpau�as vienīgi cilvēku sodī�anas pri�mitīvajos ceremoniālos? Padomāsim, vai patie�ām tikai tādā veidā mēs varam cits citam pierādīt savu taisnību, nekādi nespējot apvaldīt acīmredzot vēl no pirmcilvēkiem iedzimtības ceļā pārmantotas agresivitātes, naida un at�riebības gēnus? Vai �ie gēni ir radu�ies vienlaikus ar civi�lizāciju? Un ja tā, kas tā vispār ir par civilizāciju?

- Par to es neko nezinu, - Georgs noņurdēja, - ta�u tad, kad es Maratu Zubri un Jāni Veinbergu sodīju, jutos ļoti apmierināts. Daudziem pilsoņiem tas var �ķist pat atbai�do�i, ta�u vai pieminētais juridisko zinātņu profesors ne�jutās apmierināts? Vai tā sauktie mūsu nacionālie partizā�ni, no�miegu�i kārtējo partorgu, nejutās izdarīju�i labu darbu? Un beigu beigās arī tie senie romie�i, kuri pēc Pon�cija Pilāta pavēles krustā piesita Jēzu Kristu? Kāpēc man vajadzētu kaunēties vai mocīties sirdsapziņas pārmetu�mos, iznīcinot divus ārkārtīgi ne�ēlīgus nelie�us? Mani nedaudz izbrīnī vienīgi tas, kāpēc mani par tik labi padarī�tu darbu taisās vēl tiesāt un sodīt?

Georgam atkal uznāca ilgsto�a klepus lēkme, palātā ie�nāca ārsts ar de�urējo�o uzraugu un palūdza mani aiziet.

Es, neatvadījies, arī gāju prom. Kāpu lejā pa nesen no�krāsotām dzelzs kāpnēm un nevarēju saprast, kas mēs tādi patiesībā esam? Vai patie�ām Dieva bērni cilvēki, vai arī?� Mans prāts it kā atslēdzās, un es tā arī nespēju izdomāt, ar kādu vārdu lai apzīmē to, ko mēs �ai pasaulē darām, kāpēc to darām un kāda tam visam ir jēga?

*

Vakarā sajūta bija tik riebīga, ka nezināju kur likties. Varbūt automa�īnā aizdrāzties līdz jūrai, me�am, kādam vientuļam ezeram vai vienkār�i tāpat pastaigāties pa pil�sētas centru, mēģinot no prāta izsviest visu, kas mani jau no jaunības dienām ir diezgan pamatīgi traucējis dzīvot - moko�as domas par sodu, cilvēku un sava pa�a vainu, at�riebību, cietumu, vardarbību, naidu un nāvi.

Aizbraucis līdz centram, automa�īnu atstāju vienā no Dzirnavu ielas stāvvietām, bet pats, lēnām ejot, gandrīz vai neapzināti iegāju Vernisā�as Piano restorānā. Tur vēl nekad nebiju bijis. Apsēdos pie galdiņa, caur milzīgi liela�jiem sienas logiem paskatījos uz glīti uzkopto Vērmanīti.

Neko teikt, skats bija jauks. Parku spo�i apspīdēja rie�to�ā saule, ziedēja pirmās pavasara puķes, pa celiņiem, katrs savu mērķu dzīts, steidzās gājēji, bet jaunās māmi�ņas, lepnas un neko citu �ai pasaulē neredzēdamas, stūma ratiņus ar saviem bērneļiem.

Patie�ām, patīkams pilsētas stūris, nodomāju. īstā vie�ta, kur atslēgties no ikdienas rūpēm, lai gan� Nekur jau tu neaizbēgsi. Ratiņos brēc bērns, un māte tūlīt satrau- kusies mēģina viņu nomierināt. Divi sirmi pensionāri, sēdot uz soliņa, izspēlē kārtējo �aha partiju. Cienījama iz�skata vīrietis melnās raga brillēs rūpīgi lasa Dienu. Vai viņ� tur izlasīs ko labu un nomierino�u? Stipri jā�aubās. Bet kāds divpadsmitgadīgs pui�elis stāv netālu no pamatīgās dzelzs sētas un to vērīgi pēta. Nav izslēgts, ka viņ� funk- tierē, kā nakts tumsā tai vieglāk tikt pāri. Vai varbūt domā glu�i to pa�u, ko es? Mums pat �ī skaistā pilsētas vietiņa, glu�i kā zooloģiskais dārzs ir jāapjo� ar bieziem tērauda stieņiem. Acīmredzot ne tikai tāpēc, ka esam ar izcilām dotībām apveltīti zvēri, bet varbūt galvenokārt tāpēc, lai mums visiem lieku reizi atgādinātu, ka tā vai citādi atro�damies vai arī varam atrasties� ieslodzījumā. Ne tikai cie�tumā. Arī ģimenes, darba, savu kaislību, mantkāres, mīlestības, naida, skaudības un atriebības gūstā.

Pēc da�ām minūtēm pie manis pienāca melnās biksēs un spilgti baltā kreklā ģērbies viesmīlis.

- Ko kungs pasūtīs? - viņ� tūlīt lieti�ķi painteresējās.

-�� Vai obligāti vajag kaut ko pasūtīt?

-�� Tā �eit ir pieņemts.

-�� Tāpat pasēdēt nevar?

-�� Var, - viesmīlis atbildēja. - Tikai tur laukā, parkā uz soliņa.

-� Tas nav slikts priek�likums, - es sacīju. - Nākot �urp, man bija nodoms nedaudz iedzert un paēst labas vakari�ņas, ta�u nupat �ī vēlme nez kāpēc pārgāja. Lūdzu, atne�siet man glāzi apelsīnu sulas, cigare�u paciņu un vienu smalkmaizīti.

-�� Mums nekādu smalkmaizī�u nav, - viesmīlis aukstā pa�apziņā paskaidroja. - Tās jūs varat dabūt kādā lētā bistro. �is ir augstākās klases�

-�� Paldies par padomu, - es viņu pārtraucu. - Vēlāk tā noteikti arī izdarī�u. Ta�u pagaidām lai paliek tā pati su�las glāze un cigaretes.

Viesmīlis, redzami neapmierināts, aizgāja.

Bet es jutos apmierināts. Biju nedaudz izgāzis �ulti un, kā parasti, atkal kļuvis mierīgs.

Lielā restorāna zāle bija gandrīz vai tuk�a. Pēc mirkļa redzēju, kā no kāda attālāka galdiņa pieceļas gara augu�ma vīrietis un, pametot divas sievietes, taisnā ceļā nāk pie manis. Tikai pēc brī�a sazīmēju viņā savu seno paziņu te�levīzijas �urnālistu Arnoldu Broku.

-� Sveiks, Ceslav! - viņ�, pienākot klāt, sniedza roku un apsēdās iepretim. - Kā iet �ai bēdu ielejā?

-�� Kāda ieleja?! - es iesmējos. - Zelta kalni! Vai neredzi? Viss mirdz un laistās!

-�� Tas ir tikai �eit, - Arnolds sadrūmis sacīja. - Paej da��as ielas tālāk� Rīga joprojām ir liela mēslu kaste.

-�� Tevī ir par maz patriotisma, - smīnot sacīju.

-� Man tas patriotisms ir pie vienas vietas! - Arnolds tei�ca, un tikai tagad pamanīju, ka viņ� ir jau krietni iereibis. - Visas patriotiskās jūtas, katru dienu par tām uzbāzīgi atgādinot, no manis izsita laukā jau padomju laikos. �o�dien latviskā patriotisma sludinā�ana, it sevi�ķi tāda, par kādu piemēram katru piektdienas rītu Latvijas radio ie�stājas izbiju�ais skolotājs Atis Skalbergs, manī neizraisa neko citu kā vienīgi nelabumu! Un ne tikai tāpēc, ka viņ�, glu�i kā padomju propagandists, daudz ko no mūsu vēstures noklusē vai atklāti melo, bet galvenokārt tāpēc, ka viņa sagatavotie materiāli cilvēkos neizraisa neko la�bu, gai�u un cēlu.

-��� Arnold, veco zēn, - es, joprojām smīnēdams, teicu. - Vai esi nokritis no Marsa? Vai tu nezini, ka nevienai vals�tiskas nozīmes propagandai nav un nekad arī nav bijis cita uzdevuma un mērķa, kā vienīgi, slavinot visu, ko darī�jusi pa�u valsts un tās patriotiski noskaņotie iedzīvotāji, nomelnot iedomātā pretinieka valsti, tās sabiedriski politisko iekārtu un sēt naidu pret citādi domājo�iem cilvēkiem.

-�� Tu domā Krieviju un krievus?

-��� Es domāju vispārīgi, - atbildēju. - Protams, arī par Krieviju un krieviem. Bet, atklāti sakot, par to es uztrau�cos vismazāk, lai gan par to būtu vērts uztraukties. Mani vairāk kaitina mūsdienu propagandas slavino�ā, bet, gal�venais, attaisnojo�ā nostāja bez izņēmuma pret visiem pēckara me�abrāļiem, stiprā mērā arī pret leģionāriem, ne�kad un nekur nepasakot, ka hitleriskās Vācijas okupācijas armijas sastāvā nekāda cīņa par Latvijas brīvību nebija iespējama! Tā ir vistīrākā fantastika! Un ļoti nekrietni meli! Tas pats tevis pieminētais Atis Skalbergs, būdams valsts algots propagandists, nekad godīgi nepateiks, ka vi�si leģionāri, saņemot iero�us, nezvērēja uzticību Latvijai, bet gan svinīgi solījās savas dzīvības atdot par cilvēces lielāko noziedznieku Ādolfu Hitleru! Ja to �ai brīdī dzirdē�tu visa Latvija, es, protams, daudzu cilvēku acīs nu ne�kādi neizskatītos pēc patriotiski noskaņota cilvēka! Bet neuztraucieties - esmu! Man vienīgi nepatīk meli. �ai gadī�jumā es tikai atgādināju vēsturisku patiesību, kuru turklāt ir ļoti viegli pierādīt!

Tas pats attiecas arī uz nacionālajiem partizāniem. Vai Atis Skalbergs savā aizkapa balsī var minēt kaut vienu daudzmaz vērā ņemamu �o partizānu veiktu militāru operāciju? Nē! Vai viņ� kādreiz pastāstīs arī par tām drausmīgajām zvērībām, ko �ie cilvēki pastrādāja pret nevainīgiem latvie�u zemniekiem? Nekad! Bet es zinu patiesību, kā saka, no pirmās mutes. Mans tēvs bija pēckara partizāns un viņ� pēc atgrie�anās no Vorkutas man daudz ko pastāstīja. �ekisti un izstrebiķeļi mūsu

mājās no�āva manu māti, bet savukārt es ar tēvu� Labi, lai tas paliek! Es neesmu nekāds nomaskējies komunists vai, kā da�i domā, �ekas aģents. Atkārtoju - man, tāpat kā padomju laikā, vienkār�i nepatīk meli un riebjas mūsu vēstures kārtējie izkropļojumi.

Apklusu. Pienāca viesmīlis un ar diezgan nicīgu sejas izteiksmi manā priek�ā nolika glāzi ar apelsīnu sulu un Marlboro cigare�u paciņu.

-�������� Vai esi kļuvis atturībnieks? - Arnolds neslēpa pārsteigumu.

-Nē.

-������ Tad kāpēc, sēdēdams dārgā krogā, tu dzer kaut kādu tur suslu, bet ne viskiju vai konjaku? Nav naudas?

-������ Nē, Arnold, viss kārtībā, - es pateicu. - Naudas man pietiek. Vienīgi gribu tikt mājās pats ar savu automa�īnu.

-� Joprojām brauc ar to pa�u veco?

-�� Tā nemaz nav tik veca. Bet ko tu? Uzdzīvo?

-������ Tā, mazliet, - Arnolds atbildēja. - Rīt man ir dzim�a�nas diena, bet vakarā jāstrādā. Tāpēc nolēmu ar Velgu un Sintiju padraiskoties �odien.

-������� Vai ar tām pa�ām, kas sēd iepretim kamīnam? - es, paskatījies uz to pusi, vaicāju.

-�� Tām pa�ām, - Arnolds piekrīto�i pamāja.

-�� Abas no televīzijas?

-� Jā, manas kolēģes, tikai no citas redakcijas.

-�� Labas?

-�� Kādā nozīmē?

-�� Visādā.

-������ Ja vērtēju pēc se�u baļļu sistēmas, Velgai es dodu pie�cas, bet Sintijai �etras balles.

-�� Kāpēc viņai tik maz?

-�� Tas nemaz nav maz. Man nepatīk, kā Sintija ģērbjas.

-�� Nemaz neizskatās slikti. Vismaz no tālienes.

-�� Iespējams, bet man tomēr nepatīk.

-�� Valkā garus svārkus?

Arnolds iesmējās.

-������� Nē, tie ir pietiekami īsi, lai par to vien domātu, kas atrodas zem tiem!

-�� Viņa ir tava mīļākā?

-�� Protams.

-�� Kāpēc ne Velga, ja tu viņu vērtē daudz augstāk?

-� Es viņu taupu saviem draugiem. Varu piedāvāt arī tev.

Domīgs paraustīju plecus.

-�� Tas ir tik vienkār�i?

-������� Diezgan sare�ģīti ir ar daudzām citām lietām, bet dabūt gultā sievieti� Tev ir kādas problēmas?

-������� Jā, - es atbildēju. - Man arvien vairāk sāk riebties maukas.

-������� Nū! - Arnolds pārsteigts iesaucās. - Kādreiz tu tās vērtēji daudz augstāk par visām godīgajām! Kas ir noti�cis?

-�� Nekas, - negribīgi noņurdēju.

-������� Velga nav nekāda mauka, - Arnolds sacīja. - Viņa vienkār�i dod visiem, kas to vēlas. Kāpēc sev un citiem liegt to prieku?

-������� Paklausies, - nedaudz paliecos uz Arnolda pusi. - Tu jau pirms kāda laika man piedāvāji vienu dāmu ar diez�gan neparastu vārdu - Fran�eska. Vai tu gadījumā ārpus televīzijas nepiepelnies kā suteners un visas tavas sievie�tes ir pērkamas?

-�� Un ja arī tā, kas tur slikts?

-������� Nē, Arnold, nekas. Es to pajautāju tāpat vien - spor�tiskas intereses pēc.

-������� Tu neesi tālu no patiesības, - Arnolds sacīja, - bet vai principā nevar nopirkt jebkuru sievieti? Nav jau obligāti vienmēr jāmaksā ar naudu. Sievie�u lielāko daļu vīrie�i nopērk ar savu izskatu, prātu, turību, talantu vai sabied�risko stāvokli.

Klusējot skatījos laukā pa logu. Saule taisījās uz rietu. Parkā cilvēku kļuva vairāk. Acīmredzot viņi steidzās no darba uz mājām pie savām sievām un vīriem, cepe�krās�nīm, bērniem, siltajām istabas �ībām un televizoriem. Vienīgi man nekur nevajadzēja steigties. Un, iespējams, arī Arnoldam un viņa draiskajām dāmām.

-������� Kur tā Fran�eska pazuda? - es painteresējos. - Bija skaista meitene.

-������� Nezinu, - Arnolds paraustīja plecus. - Kaut kur pa�tie�ām ir pazudusi. Tu viņu pēc tam neesi saticis?

-������� Nav gadījies, - domīgs pa�ūpoju galvu. - Neesmu pat nopietni domājis.

-�� Tev pa�laik vispār ir kada sieviete?

-Ir.

-�� Kāpēc tad atcerējies Fran�esku?

-�� Nezinu. Kaut kā pēk�ņi ie�āvās prātā.

Arnolds brīdi klusēja, izņēma no manas Marlboro paci�ņas cigareti, aizsmēķēja un cie�i uz mani paskatījās.

-������� Tu man piedod, veco zēn, - viņ� klusi teica, - bet es tev gribu uzdot vienu jautājumu kā �urnālists. Protams, neoficiāli. Kā �urnālists - draugs.

-������� Pūcē vaļā, - es atļāvu. - Vari jautāt gan par pros�titūtām, noziedzniekiem, politiķiem, gan manu personīgo dzīvi.

-������ Nē, personīgā dzīve lai vēl paliek, - Arnolds viegli at�meta ar roku. - Mani interesē politika.

-�� Mēs jau pirmīt par to runājām.

-�� Nekas. Mazliet parunāsim vēl.

-�� Tevi interesē, ko es domāju par Valsts prezidenti vai Andri �ķēli?

-�� Nē, nē! - Arnolds atkal meta ar roku. - Mani interesē tie�i tu! Es nesen prokuratūrā uzzināju, ka esi uzņēmies kāda slepkavas Georga Zubra aizstāvību. Tā pa�a, kas aiz�gāju�ā gadsimta pēdējā dienā nogalināja divus vecus cil�vēkus. Tu jau zini, viens no viņiem - Marats Zubris, biju��ais Valsts dro�ības komitejas pulkvedis - bija viņa pa�a tēvs, bet otrs - Jānis Veinbergs, viņa tēvabrālis - Viktora Arāja cilvēk�āvēju komandas dalībnieks, vēlāk SD �turm- banfīrers un latvie�u leģiona kapteinis.

-�� Pareizi, - es teicu. - Tu jau visu zini.

-�� Saki godīgi, �eslav, - Arnolds palūdza. - Kāpēc tu vispār uzņēmies �ā noziedznieka aizstāvību?

-�� Interesanta lieta, - es izvairīgi atbildēju.

-�� Pieņemsim. Bet tagad klausies uzmanīgi! Mani inte�resē, kā tu viņu aizstāvēsi? Kā vienkār�u noziedznieku un tikai juridiski, vai arī� kā cilvēku un politiski?

Grūtsirdīgi pasmaidīju, izdzēru sulas glāzi, aizsmēķēju cigareti un nopietni ieskatījos Arnolda �auri piemiegtajās acīs. Ja viņ� man nebūtu labs paziņa, es ar viņu vairs ne�runātu nevienu vārdu. Man nepatika vai, pareizāk sakot, es neatzinu �o visai bie�i sastopamo ļau�u �ķiro�anu - no�ziedznieks vai cilvēks? Tie nav �ķirami jēdzieni. Visi ir cil�vēki, tikai viena daļa no viņiem izdara tādas darbības, kas gandrīz vai visu pasaules valstu, izņemot Staļina laiku Pa�domju Savienības un Hitlera laiku Vācijas, likumu krājumos juridiski ir kvalificēti kā noziegumi.

-� Neuzdod muļķīgus jautājumus! - es teicu. - Labāk ej pie savām bezkompleksainajām dāmām un pajautā kaut ko viņām! Kaut vai, piemēram, kas ir mīlestība? Ja viņas uz �o jautājumu nespēj atbildēt, paprasi ko citu. Par pro�vi, vai cilvēku politiskās pretrunas, ideoloģiskās at�ķirī�bas viņu domā�anā un uzskatos, nesavaldība un neie�cietība pret viena vai daudzu ļau�u rīcību, kā arī individuālais naids pret kādu konkrētu personu var kal�pot par pamatu un attaisnojumu cilvēka nogalinā�anai?

Arnolds iesmējās.

-�� Liecies mierā! - viņ� iesaucās. - Manas dāmas ārpus darba domā un runā galvenokārt tikai par seksu! Bet ma�ni �is gadījums ar Georgu Zubri patie�ām ir nopietni ie�interesējis. �ai sakarā mani esi ieinteresējis ari tu. Tā sa�kot, tīri psiholoģiski. Tavs tēvs Stefans, kas Ulmaņlaikā darbojās kā pazīstams Rīgas advokāts, pēckara gados bi�ja nacionālais partizāns. �ekisti no�āva tavu māti. Tēvu notiesāja uz divdesmit pieciem gadiem Vorkutas ogļu �ahtās. Es varu saprast tavu naidu, ja ne glu�i naidu, tad vismaz dziļu nepatiku pret biju�ajiem komunistiem un dro�ībniekiem. Tātad tas ir loģiski un saprotami, ka esi uzņēmies aizstāvēt cilvēku, kas vienu no visne�ēlīgākajiem pēckara laika �ekas darboņiem ir aizsūtījis cepināties el�les katlos. To es saprotu. Bet viņ� ir nogalinājis arī pretējās puses pārstāvi - biju�o latvie�u leģiona kapteini. Viņ� bi�ja mūsējais! Tātad - kā tu vienlaicīgi, nerunājot pretī ne savai politiskajai pārliecībai, ne sirdsapziņas protestiem, Georgu Zubri gribi un spēsi aizstāvēt arī par �o noziegu�mu?

Ilgi klusēju. Pēk�ņi ļoti sagribējās iedzert ko stiprāku un ar acīm jau sāku meklēt �vītīgo viesmīli. Ta�u viņ� ne�kur nebija manāms, un es atkal pagriezos pret Arnoldu.

- Tu prasi, kā es to spē�u? - nedaudz apmulsis jautāju. - Īstenībā tas nemaz nebūs grūti un mana sirdsapziņa to mierīgi atļaus. Uz mirkli aizmirsīsim manu profesiju, kas uzliek par pienākumu juridiski aizstāvēt jebkuru ap�sūdzētu personu. Neskatoties ne uz kādiem amatiem vai profesijām, mēs visi pirmām kārtām esam cilvēki un tikai pēc tam vīri, ģimenes tēvi, ministri, sētnieki, �oferi, ties�ne�i, advokāti vai bendes. Tātad cilvēki, Arnold, - kādu nu katru ir radījis Dievs un viņa vecāki. Bet es kā cilvēks ārkārtīgi neieredzu jebkura veida vardarbību, lai gan pats vienreiz dzīvē esmu bijis ļoti ne�ēlīgs. Un kā miljoniem ci�tu, ari es tam tūlīt esmu meklējis un atradis attaisnoju�mu. Man �ķiet, es jau tev teicu, ka katrā valstī pastāvo�ie likumi nekādā ziņā nevar kalpot par vienīgo kritēriju tam, vai cilvēks par savu rīcību ir saucams par noziedznieku vai varoni. Uz kādas tikumiskas, juridiskas, reliģiskas un ētiskas bāzes likumi vispār tiek radīti? Un vai vienmēr tie obligāti jāpilda? Un ja nu atkal kaut kur pasaulē vai te�pat mūsu Latvijā piedzimst un nāk pie varas jauns Sta�ļins vai Hitlers? Un viņ� atbilsto�i savām prāta spējām, ideāliem un pasaules redzējumam atkal uzraksta likumu, ka ebreju vai latvie�u lielākā daļa ir fiziski iznīcināma? Vai tas būs tiesiski, likumīgi, ētiski? Kādiem principiem un likumiem mums vispār ir jāpakļaujas? Vai patie�ām vi�siem, kurus kāds ir uzrakstījis? Un ko �ādā gadījumā darī�tu tu, Arnold Brok? Lai apzinīgi pildītu valsts varas pa�sludinātu likumu, ņemtu rokā kala�ņikovu un ietu �aut �īdus un nepareizos latvie�us? Bet tas jau ir darīts! At�ķirī�ba ir tikai tā, ka vienā laika posmā tas tika kvalificēts kā ļoti labs un vajadzīgs darbs, bet da�us gadus vēlāk kā ļo�ti slikts un noziedzīgs. Pēc kādiem kritērijiem savā ikdie�nas dzīvē, bet it sevi�ķi vēsturisku lūzumu brī�os, cil�vēkiem jāvadās savā rīcībā?

Vai biju�ais �ekas pulkvedis Marats Zubris bija no�ziedznieks? Vai biju�ais latvie�u leģiona kapteinis un pirms tam SD �turmbanfīrers Jānis Veinbergs bija noziedznieks? Un mans Georgs Zubris - tāpat? Protams, viņi ir cilvēki, kuri sava rakstura un psihes dēļ klasiskā nozīmē neap��aubāmi ir kļuvu�i par noziedzniekiem. Pareizi vai nepa�reizi, bet vērtējot kādu cilvēku, mans personiskais kritē�rijs vienmēr ir bijis ne tas, vai viņ� ir gudrs vai dumj�, bagāts vai nabags, skaists vai neglīts, bet galvenokārt tas, ko viņ� ar mani darītu, ja es pēk�ņi nokļūtu �ā cilvēka varā? Vai viņ� mani iemestu �ekas pagrabos un zem pirk�stu nagiem triektu nokaitētas adatas? Vai pēc vācie�u ie�nāk�anas Rīgā mani arestētu, prefektūras pagrabā ar kai�lu dibenu uzsēdinātu uz pārkurinātas plīts riņķiem un pēc tam pusdzīvu aizvestu uz Biķernieku priedēm no�aut?

Uz ko spējīgs esi tu? Tu to vari prognozēt? Uz ko spējīgs esmu es? Uz kādu rīcību (tradicionālā izpratnē labu vai ļaunu) ir spējīgi mūsu �odienas komunisti un skaļi klaigājo�ie nacionālisti? Vai atkal stūra māja, Rumbulas me�s, Soļikamskas lēģeri un par cilvēku slepkavo�anu bez izmeklē�anas un tiesas Sarkanās Zvaigznes ordeņi un Dzelzs Krusti?!

- Nedaudz piebremzē! - Arnolds Broks mani pārtrauca. - Skaisti un emocionāli runāt tu vienmēr esi pratis. Turklāt vēl diezgan loģiski un pareizi. Kopumā es tev pie�krītu. Ta�u jebkur� kopums vienmēr sastāv no atsevi�ķā. Bet katrs atsevi�ķais cilvēks savukārt sastāv�

-�� No ūdens, asinīm un sūdiem! - stipri iekarsis patei�cu. - Es tikai nesaprotu, kāpēc vienmēr, kad cilvēks cer iegūt kādu materiālu labumu, slavu vai īslaicīgu varu, viņā to sūdu katru reizi kļūst necie�ami daudz?

-�� Muļķības! Kādu materiālu labumu, slavu vai varu ir ieguvis Georgs Zubris? - Arnolds prasīja. - Viņ� ir no�ziedznieks, slepkava un, pildot savu profesionālo pienāku�mu, tu viņu vari arī aizstāvēt, bet tāpēc jau nekas ne�mainīsies. Slepkava saņems sodu, un taisnīgi vien būs.

Atkal labu brīdi klusēju. Vēlreiz paskatījos uz parku. To jau sedza plāna vakara krēsla, un pa celiņiem ejo�ie cilvē�ki izskatījās pēc astrālām būtnēm, kas negaidīti izniru�i no pagātnes miglas - pareizie un sliktie, godīgie un nelie��i, tiesne�i un apsūdzētie.

-�� Arnold, - es klusi teicu. - Ne man tev stāstīt, ka viss �ai pasaulē notieko�ais ir relatīvs un ļoti īslaicīgs. Katru notikumu ikviens cilvēks vērtē pēc sava prāta, zinā�anām, priek�statiem, politiskās un reliģiskās pārliecības un ap�ziņas dziļuma. Ta�u viens ir skaidrs - ja tiesa Georgu Zub�ri atzīs par vainīgu un notiesās kā slepkavu, tad taisnības vārdā tiesai vispirms vajadzētu par slepkavām un no�ziedzniekiem atzīt abus cietu�os. Jā, arī tavai sirdij tik tu�vo latvie�u leģiona kapteini - biju�o SD virsnieku. Un ja tā, tad rūdītais kriminālists un sevi�ķi bīstamais recidī- vists Georgs Zubris nemaz tik vainīgs neliktos. �ai gadī�jumā viņ� vairāk līdzinātos tiesnesim. Kaut vai tam, kas viņam drīz pasludinās spriedumu. Jo arī Georgs Zubris ne�ko citu nav darījis, kā tikai tiesājis. To savā laikā esmu darījis arī es. Un pie izdevības darītu tu. Mēs visi savā ziņā esam gan bendes, gan upuri. Visi�

�arlote �mita, agri no rīta iznākusi uz savas mājas sliek�ņa, tūlīt ieraudzīja, ka tuvākā kaimiņa - 1905. gada lielākā razbainieka Jēkaba Laiviņa māju ir apņēmu�as milzīgas liesmu mēles. Tās kā nikni �ņāco�as �ūskas lo��ņāja gar visām sienām un rāpoja uz aug�u, līdz sasniedza jumta kori, un pēc kāda laika māja jau dega kā milzīgs ugunskurs.

�arlote pārmeta krustu un nodomāja, ka tā tiem Laivi- ņiem arī vajag! Par Kati un mazo bērnu es vēl neko nesa�ku, ta�u Jēkabs nebija cilvēks! Nē, nē! Kopā ar citiem iet pastrādāt varas darbus� Nogalināt nemaz ne tik slikto baronu fon Rozenburgu un mūsu tik dievbijīgo baronesi� Un kur tad vēl tik jauno un skaisto Ingu - viņu vienīgo meitu! Kāpēc tādiem cilvēkiem kā Jēkabs Laiviņ�, pirms darīt ļaunus darbus, nekad neienāk prātā, ka Dievs ta�u visu redz! Visu dzird! Un neko neaizmirst!

Te nu ir rezultāts! Barona dzimta, izņemot mazdēlu Fi�lipu Rakovski, ir pagalam, un pagalam ir arī viņu lielā manta! Ko visi tie dumpinieki ar �iem briesmu darbiem ir ieguvu�i? Ko Jēkabs? Iespējams, vienīgi mirkļa baudu, īsa brī�a apmierinājumu, sajūtu, ka tu esi �īs dienas uz�varētājs? Ta�u kas notiek pa�laik? Ir atnākusi atmaksas stunda - tikpat ne�ēlīga un asiņaina. Tas viņiem tāpat ne�kad neienāk prātā! Būtu jau labi un taisnīgi, ja atmaksa ķertu tikai cietsirdīgo Jēkabu! Ta�u diez vai tā notiks� Dragūni un Donas kazaki pret dumpiniekiem esot vēl ne��ēlīgāki nekā dumpinieki pret mui�niekiem, cara ie�rēdņiem un karavīriem! Nemiernieki, Jēkaba sakūdīti, di�vas reizes uzbruka pat manam vīram Johanam! Tagad citi savukārt uzbrūk viņam! Kate gan bija laba, tāda klusa un kautrīga, ta�u kā Jēkaba sievu nez vai tie rupjie zaldāti arī viņu pasaudzēja�

Māja ugunīs. Visa iedzīve pagalam. Bet pa�i� Dro�i vien jau nomocīti. Kāpēc dumpinieki lasīja skrejlapas un Cīņu, bet nekad nelasīja Bībeli? Tad ta�u viņi zinātu� Viņi spētu paredzēt. Ta�u nē! Viss iet garām! Dievu neatzīst, tāpēc par tādiem razbainiekiem arī kļūst! Krusta vietā zobens. Svēto rakstu vietā sarkans karogs. Goda vietā naids. Mīlestības vietā� Vai tādi cilvēki maz mīlestību pazīst?

�arlote jau satvēra durvju rokturi, lai atgrieztos mājas siltajās istabās, kad pēk�ņi ieraudzīja pāri sniega laukam plānā naktskreklā un basām kājām brienam �urp Laivi�ņu mazo skuķi Annu�

- Ak, Dievs! - visu sapratusi, pastmeistara Johana sie�va �arlote skaļi novaimanājās, atkal pārmeta krustu un skrēja pretim raudo�ajam bērnam. Pieskrējusi klāt, �ar�lote paņēma meitenīti rokās, cie�i pieglauda krūtīm, ap�sedza ar savu plecu lakatu un ātri steidzās atpakaļ.

-�� Neraudi, Anniņ, neraudi! - pastmeistara sieva bērnu mierināja, arī pati gandrīz vai sākdama raudāt. - Tūlīt būsim siltumā, tūlīt es tevi ielik�u gultiņā, padzersi pie�nu ar medu, aizmigsi un vismaz �ī diena tev būs beigu�sies�

�arlote aprāvās. Viņa gribēja teikt - vismaz �ī diena tev būs beigusies laimīgi - bet kāda te laime, ja ir notikusi tik liela nelaime?!

Bērns, mazliet aprāvis raudā�anu, �ņukstus vairākas reizes atkārtoja:

-�� Mamma, mana mamma tur palika!

�arlote, tūlīt saprotot, ka Kate acīmredzot ir beigta, bailēs satrūkās un turpināja bērnu mierināt.

-��� Nekas, Anniņ, māmiņa drīz atnāks� Nebaidies! Viņa� - Tad atcerēdamās, ka melot ir grēks, painteresējās: - Kāpēc tava mamma palika mājās?

-�� Viņa nevarēja paiet. Mamma palika guļam uz gultas.

-�� Bija slima?

-� Viens zaldāts uz viņu �āva un pēc tam mamma vairs nekustējās.

-�� Bija beigta, vai?

-�� Nezinu.

-� Nu nekas, bērniņ, nekas! Tagad tāds laiks - visur �auj, deg mājas un pilis. Pa�laik padzīvosi pie mums, bet vēlāk redzēsim�

Johans un �arlote �miti pēc tautības bija vācie�i, ta�u, jau vairākās paaudzēs dzīvodami Latvijā, labi prata lat�vie�u valodu un, at�ķirībā no citiem, ne pārāk augstprātīgi izturējās pret apkārtējiem latvie�u zemniekiem. Ta�u 1905. un 1906. gada asiņainie nemieri, it sevi�ķi barona fon Rozenburga ģimenes ne�ēlīgā iznīcinā�ana un viņu pils nodedzinā�ana, �mitos, īpa�i Johana apziņā un jūtās, radīja krasu lūzumu un tagad viņ� visus latvie�us neie�redzēja, tos uzskatīdams par tum�u, neizglītotu tautu, kas apbrīnojami viegli padodas da�ādu sociālistu aģitato�ru musino�ajai ietekmei un patiesībā ir cietsirdīgi kriminālisti.

Vakarā, kad mājās pārnāca Johans un �arlotei ap�jautājās par vakariņām, viņ� sievas uzvedībā tūlīt pamanī�ja ko neparastu. �arlote bija satrūkusies, ba�īgi grieza gal�vu sāņus, neko daudz nerunāja un vairījās taisni skatīties vīra sejā.

-��� Vai kas noticis? - Johans jautāja, virtuvē apsēzdamies pie galda.

-���� Vai tad nekas nenotiek? - �arlote atjautāja un cēla galdā gai�zaļu terīni ar karstu kāpostu zupu, kartupeļus ar gaļu un maizi.

-��� Es domāju par mūsmājām un tevi, - Johans sacīja un sāka ēst.

-���� Visu dienu dega Laiviņu māja, - �arlote pateica un apsēdās uz patīkamu siltumu izstarojo�ā krāsns mūrī�a. - Pat �eit bija sajūtams karstums.

-��� Barona pils dega divas dienas un �ī ugunsgrēka svel�me bija jūtama visā pagastā, - Johans drūmi noteica.

-��� Pils bija nesalīdzināmi lielāka par Laiviņu māju, - �ar�lote sacīja.

-��� Toties Jēkabs bija bandīts un slepkava, bet barons go�da vīrs, - Johans atgādināja. - Tev Laiviņu kļūst �ēl?

-���� Nē, ne Jēkabu, - �arlote atbildēja. - Kas ar viņu no�tika?

-���� Soda ekspedīcija viņu no�āva, - Johans strupi patei�ca un turpināja strēbt zupu.

-���� Tā vienkār�i� ņēma un no�āva? - �arlote jutās ne�daudz pārsteigta.

-���� Ja tu domā tiesu� Nē, nekādas tiesas nebija. Pirms nonāvē�anas zaldāti viņam ar kalēja veseriem vēl sadragā�ja abas rokas. Un pareizi darīja!

-��� Tu tur arī biji klāt? - �arlote vaicāja un pēk�ņi kaut kur dziļi sevī sajuta iedzeļamies asas baiļu trīsas.

-�� Jā, - Johans apstiprināja.

-�� Stāvēji klāt un priecājies?

-��� Nē, sieva, es nepriecājos, - Johans atbildēja. - Stāvēju klāt un arī gribēju rokā paņemt veseri.

-���� Johan� Vai tu to spētu izdarīt?! - �arlotes sejā uz brīdi pavīdēja turpat vai �ausmas. - Mocīt cilvēku?

-���� Jā! - Johans apņēmības pilns atzinās. - Jēkabam es to spētu izdarīt!

�arlote smagi pa�ūpoja galvu.

-� Laiviņi bija mūsu tuvākie kaimiņi, - viņa sacīja. - Mēs tomēr labi satikām.

-�� Viņi maskējās! - Johans iekliedzās un nikns uz galda nometa karoti. - Liekuļi tādi! Vai tad tu to neredzēji? Lat�vie�iem ir liels naids gan pret vācie�iem, gan krieviem! Tas viņiem ir asinīs! Bet mēs jau te bijām un saimniekojām septiņsimt gadus pirms tam, kad te vispār tādi latvie�i uz�radās! Būvējām cietok�ņus, baznīcas, pilis, sludinājām kristīgo ticību, cēlām pilsētas, mājas un skolas, ap�strādājām zemi un me�us un radījām kultūru. Kas �eit bi�ja pirms mums? Pagāni! Tum�i ļaudis! Kaut kādi tur līvi, vendi, kur�i, zemgaļi, latgaļi un sēļi! Kur tu te redzi lat�vie�us?! Viņu nav! Tad �eit nāca krievi, poļi, zviedri, pa bi�ķiņam fran�i un dāņi, bet pirms tam vēl vikingi un velns sazina kas! Tikai pirms kādiem simt, simt piecdesmit ga�diem visu �o milzīgo da�ādu tautību savārīto putras kat�lu sāka dēvēt par latvie�iem! Ta�u tagad paskaties, ko lat�vie�i ar mums dara! Kauj kā lopiņus un dedzina kā salmus! Nē, sieva, �odien viņus �ēlot ir grēks! Lai viņi vispirms ie�ēlojas par mums, tad varbūt arī mēs�

�arlote klusēja. Johans atkal paņēma karoti un turpinā�ja ēst, ik pēc brī�a nikni paskatīdamies gan uz sievu, gan uz tumsas apklāto logu.

-�� Kas notika ar Kati? - �arlote klusi vaicāja. - Dzirdēju, ka viņa ir no�auta un sadegusi reizē ar māju. Tas tiesa?

-�� Tā ir, - Johans apstiprināja. - Laiviņu dzimta ir pa�galam.

-�� Kate bija bez vainas, - �arlote sacīja. - Kate negāja kopā ar citiem galēt Rozenburgus un dedzināt viņu pili. Kate tai laikā ar mani atradās baznīcā un lūdza Dievu.

-��� Es to zinu, - Johans teica. - Viņa bija vainīga tik daudz, ka nespēja vīru atrunāt no ļaunas rīcības.

-�� To nevar dēvēt par vainu, - �arlote domīgi sacīja. - Vai es tevi �orīt spēju pierunāt palikt mājās un kopā ar tiem krievu zaldātiem neiet tiesāt un sodīt Jēkabu? Vai tas, ko jūs darījāt, skatoties ar Dieva acīm, nebija ļauns darbs?

-� Iespējams, - Johans lēnīgi piekrita. - Ta�u Jēkabs sāka pirmais. Mūsu rīcība bija tikai atmaksa par jau notiku�u ļaunumu. Dievs tādu darbu atļauj.

-�� Tu par to esi pārliecināts?

-�� Es eju baznīcā ne retāk kā tu.

-�� Tas ir labi, - �arlote, smagi nopūzdamās, piecēlās un devās uz vienu no lielās mājas istabām. - Nāc, Johan, es tev kaut ko parādī�u!

Viņa vīru ieveda istabā, kur gultā starp logu un lielu skapi aizmigusi gulēja mazā Anna.

�arlote aizdedzināja petrolejas lampu un piegāja pie bērna gultas. Johans jutās stipri pārsteigts. Pirmajos brī�os viņ� puskrēslā vēl īsti nespēja saskatīt, kas gultā atrodas, bet ka tas ir bērns, apjauta uzreiz.

-�� Kas tur ir? - viņ� klusi vaicāja, pārliecās pāri gultai, ilgi skatījās, līdz beidzot mazajā meitenītē pazina Laiviņu skuķi.

-�� Ko tas nozīmē? - viņ�, strauji pagriezies pret �arloti, jautāja.

-� Ejam prom! - �arlote aicināja. - Lai bērns guļ. �o die�nu viņa dro�i vien atcerēsies visu mū�u.

Kad �miti iegāja blakusistabā, Johans savu drukno, smago augumu iesēdināja masīvā, ar melnu ādu apvilktā klubkrēslā un nesapratnes pilns skatījās uz savu tievo, varētu pat teikt, diezgan izkaltu�o sievu.

-�� Kā tas skuķis �eit nokļuva? - Johans bargi prasīja.

-� Es Annu ieraudzīju, kad viņa, �ausmu pārņemta, pāri sniega laukam skrēja uz mūsmājām� Gandrīz plika, basām kājām� Tu domā, man viņu vajadzēja dzīt atpa�kaļ� ugunī?

Johans, kaut ko saspringti domājot, ilgi neko neatbil�dēja, tad klusi sacīja:

-�� Nē, tā nu es glu�i nedomāju. Tikai nesaprotu� Man �ķita, ka tas garais dragūnu virsnieks Zabolockis, �aujot uz Kati, ir nogalējis arī bērnu. Vismaz es redzēju, kā An�na no gultas nokrita uz grīdas un tad� Vai bērns ir ievai�nots?

-�� Nē, - �arlote atbildēja. - Viņa bija tikai ļoti nobiju�sies un pārsalusi.

-�� Ko tu domā darīt tālāk? - Johans vaicāja.

-�� Tas mums jāizdomā abiem. Vai tad es viena kaut ko varu izlemt? - �arlote paraustīja plecus, nervozi tos vēl cie�āk apsedzot ar biezu, tum�brūnu lakatu. - Anna ta-

gad ir palikusi viena. Vecāki miru�i mokpilnā nāvē. Tu tur biji klāt. Tu tam Zabolockim Jēkabu uzrādīji� Nezinu, Johan, nudien nezinu! Varbūt lai tu vismaz kaut kā Die�va acīs spētu izpirkt �o grēka darbu� Mums pa�iem bērnu nav un diez vai būs. Varbūt Annu paturēsim sev?

Johans atkal ilgi klusēja. Lai gan viņ� patie�ām soda ekspedīcijai Jēkabu Laiviņu bija uzrādījis kā apkārtnes lielāko dumpinieku un ne�ēlīgu slepkavu, turklāt vēl pats bijis klāt gan Jēkaba, gan Kates sodī�anas brīdī, viņ� ne�kādus sirdsapziņas pārmetumus par to nejuta un savā rīcībā neko grēcīgu vai nepareizu neatrada. Ta�u Laiviņu mazā skuķa viņam uz brīdi tā kā kļuva �ēl. Bet tas ātri pārgāja. Pieņemt un audzināt sve�u, turklāt vēl baismīga noziedznieka bērnu� Tas viņam �ķita par daudz prasīts.

-�� Es viņu negribu, - Johans drūmā balsī pateica. - Ja tas būtu atradenis, tad vēl varētu padomāt. Bet es zinu, kas ir �ā bērna vecāki.

-� Tu domā Anna kaut ko sliktu varētu mantot no Jēka�ba?� - �arlote jutās apmulsusi.

-�� Tas ir pilnīgi dro�i, - Johans ne�aubījās.

-�� Un ko no Kates? - �arlote vaicāja. - Vai no Kates vi�ņa neko nemantos?

-� Tam nav nekādas nozīmes! - Johans neiecietīgi atme�ta ar roku. - Man pilnīgi pietiek ar to, ka �ī bērna vecāki bija dumpinieki! Tēvs slepkava! Viss! Es �o bērnu savā mājā vairs negribu redzēt!

-�� Apdomājies! Kur man tagad viņu likt? - �arlote dus�mīgi jautāja un līdzcietīgi paskatījās uz otru pusi, kur aiz sienas aizmigusi gulēja Anna. �ādu skatu viņa jau sim�tiem rei�u bija redzējusi gan savos sapņos, gan iztēlē - is�tabā mazā gultiņā laimīgs un vesels guļ viņas bērniņ�, bet pati sēd blakus, stāsta pasakas vai klusi dzied �ūpļadzies- mu - Guli, bērniņ, guli� Mana mazāprincesīte� Mana mazā dzlvībiņa�

�arlote strauji pagriezās pret vīru un varbūt pirmo rei�zi pret viņu pēk�ņi izjuta naidu. Par to, ka viņai nebija bērnu. Par to, ka visu līdz�inējo laulības laiku bez ierunām nācies pakļauties vīra despotiskajai gribai un sievi�ķīgajām kaprīzēm. Par to, ka viņa ar Johanu nespēj būt laimīga. Par to, ka vakar Johans ar ziņojumu par pēdējā laika no�tikumiem pagastā tūlīt skrēja pie soda ekspedīcijas vadītāja pulkve�a Zabolocka un �odien kopā ar viņu un zaldātiem bija piedalījies Laiviņa sodī�anā. Un par to, ka Johans pa�laik atraida arī piecgadīgu bērnu, kas nu ne�kādi nav vainojams ne mui�u dedzinā�anā, ne cara ierēdņu slepkavo�anā! Un vēl mazāk ir vainojams tēva grēkos. Ja tēvs ir ļauns, vai tad arī bērnam noteikti jābūt tādam? Un savukārt, vai labiem un pat ļoti dievbijīgiem vecākiem bērns, izaudzis liels, nekad nevar kļūt slikts?

�arlote pagāja da�us soļus tuvāk vīram un, cie�i uz vi�ņu skatīdamās, prasīja:

-� Vai tagad man to bērnu nest laukā un iesviest sniega kaudzē?

Johans brīdi domāja, tad strupi izmeta:

-�� Nes uz kūti! Lai dzīvo pie lopiem! Lai pierod! Kad ne�daudz paaugsies, varēs iet ganos un pie mums strādāt par kalponi!

�arlote tikko jau�ami pasmaidīja.

-�� Paldies, Johan, par tavu gai�o augstsirdību! Ta�u uz kūti es viņu tomēr nenesī�u! Lai paliek tepat. Bērni ne pie kā nav vainīgi. Pieej tuvāk un paskaties uz Annu! Vai mēs abi daudzkārt neesam par �ādu skatu sapņoju�i? Mājās ne�kas slikts nenotiek. Kaut kur klusi skan baznīcas zvani, aiz mājas sienām pagalmā trako pūlis, nemiernieki dedzi�na mui�as, Donas kazaki savukārt svilina nemiernieku mājas, slepkavo kā vieni, tā otri, bet mēs abi stāvam pie mūsu bērna gultas un sargājam viņa balto miegu. Un ce�ram, ja mēs viens otru mīlēsim, ja mīlēsim arī bērnu, mums �ai vājprāta piemeklētajā pasaulē varbūt izdosies nosargāt gan savu, gan bērna dzīvību�

Johans par sievas pēk�ņi tik poētiski atvēru�os dvēseli jutās nepatīkami pārsteigts. Ta�u drīz nomierinājās. Viņ� negaidīti apjauta, bet varbūt pat saprata to, ko līdz �im tā īsti vēl sapratis nebija - �arlote visus �os gadus tik spēcīgi ir vēlējusies kļūt māte, ka tagad tie�i tāda arī jūtas! Labi! Lai tas ir viņas bērns! Par manējo �is razbainieku skuķis gan nekad nekļūs! Kas būs vēlāk, tad jau manīs. �ai die�nai pietiks. Jēkabs soda dēļ tika drausmīgi nomocīts. Ka�te no�auta - varbūt patie�ām ne visai vainīga. Paliek bērns. Deg sveces. Mājās ir miers. Krāsnī deg malka. Ir silti. Un mēs abi - �arlote un Johans �miti. Kāds liktenis mūs gai�da? Kāda balva vai sods? Un kāda dzīve būs �ai pagaidām vēl mazajai Annai Laiviņai?

Bērns gultā sagrozījās un, iespējams, kāda skaista sap�ņa iespaidā, pasmaidīja. Un pareizi darīja. Visa turpmākā dzīve Annai paies vienās asarās�

�

Johans �mits smagi elsdams un pūzdams piecēlās no krēsla un lēnām piegāja pie istabas loga. Stallī, lielajā sie�na �ķūnī un mājas otrajā galā bija apmetusies kāda lat�vie�u sarkano strēlnieku daļa. Laukā aiz loga ausa diena.

Lauks, kas �ķīra lepno �mita māju no tās vietas, kur kādreiz atradās Laiviņu būda, izskatījās pēc milzīgi liela pelēka palaga, zem kura paslēpu�ies daudzi baigi un tra�ģiski notikumi; kur sasalu�as cilvēku asinis un pelēkos laukakmeņos pārvērtu�ies ļau�u kliedzieni pēc saudzības un palīdzības.

Johanam sevis kļuva �ēl. Viņ� zināja, ka �odien tiks no��auts. �is ir viņa mū�a pēdējais rīts. Skaists dienas sākums. Glu�i tāds pats, kāds bija toreiz, kad viņ� ar dragūnu pulkvedi Zabolocki bija ieradies sava kaimiņa Jēkaba mājā un viņu uzrādījis kā valsts noziedznieku. Bet tagad, izrādās, viņ� nekāds noziedznieks un slepkava nemaz neesot bijis! Tie�i otrādi! Jēkabs Laiviņ� ir bijis drosmīgs un apzinīgs revolucionārs - cīnītājs par latvie�u tautas atbrīvo�anu no cara patvaldības un vācu mui�nie�ku jūga! Kristāltīrs cilvēks! Savulaik izkaujot barona fon Rozenburga ģimeni, izrādās, viņ� sevi esot parādījis ne ti�kai kā principiālu un nelokāmu revolucionāru, bet arī augstākā mērā kā ļoti humānu cilvēku. Brutāli un ne��ēlīgi noslepkavojot visus Rozenburgus, Jēkabs Laiviņ� esot �os ienīstos vācu mui�niekus ne tikai taisnīgi sodījis, bet caur viņu sodī�anu centies darīt brīvu latvie�u tautu! Visus zemniekus! Visus strādniekus!

Johans ar abām rokām sakampa stipri sāpo�o galvu un da�us brī�us tā stāvēja - kā akmenī pārvērties.

Ko tu, cilvēk, �ai pasaulē vari saprast? Kas ir nozie�gums, kas taisnīgs sods? Tagad viņi nāks pēc manis. Kā pa�i teica - sodīt. Ta�u varbūt paies tikai da�i gadi un jau citi cilvēki �o sodu nosauks par ne�ēlīgu noziegumu? Un manus �odienas sodītājus kādreiz atkal sodīs citi? Un tos savukārt atkal citi - vēl pareizāki un taisnīgāki pasaules kārtības labotāji� Tā gads pēc gada. Laikmets pēc laik�meta. No neandertālie�u alām līdz �odienas prezidentu pilīm. Aplis pēc apļa. Taisnības un labākas dzīves vārdā, kad aiz taisnības deviņos gadījumos no desmit slēpjas vis�parastākais cilvēku zemiskums, cietsirdība, sadisms, va�raskāre un vēlme kādam atriebties.

Di�ie un prātu tik spēcīgi ielīksmojo�ie vārdi - vienlīdzība, brālība, taisnība - vienmēr tā arī paliks tikai vārdi, patiesībā tuk�a skaņa, jo aiz �iem skaļi izkliegta�jiem vai �ukstus pateiktajiem vārdiem katru reizi stāv cil�vēks! Visbie�āk ar revolveri, nazi vai cirvi rokā. Ar savu balto vai melno dvēseli. Ar savu skaidro vai apmigloto prātu.

Mēs katru gadu varam mainīt valsts sabiedriski poli�tisko iekārtu. Kaud�u kaudzēm rakstīt likumu grāmatas. Sodīt varoņus kā slepkavas, slepkavas savukārt celt varo�ņu kārtā. Nekas nemainīsies. Cilvēka dziļāko būtību at�klāt nav iespējams. Kas mēs tādi īstenībā esam? Kam tas viss, ko mēs darām?! Nemaz nerunājot par to, ka mēs jel�kad spētu saprast, kas tad tā taisnība tāda ir, kuras vārdā pastrādāti visme�onīgākie noziegumi pret cilvēcību?

Johans atgāja no loga un atkal atkrita krēslā. Viņ� smagi elsoja. Viņ� bija slims. Resns un patiesībā jau arī vecs. No nāves viņ� īpa�i nebaidījās. Kam jānotiek, lai no�tiek! Ta�u Johans tomēr būtu gribējis nomirt pats savā nāvē. Savā gultā. Ar raudo�u sievu blakus. Ar mācītāja svētību. Ar baznīcas zvaniem un apkārtējo ļau�u līdzjūtības asarām.

Bet tā nebūs. Glu�i kā toreiz pie Laiviņiem, tagad pie manis tāpat atnāks zaldāti, sasitīs, paņirgāsies un no��aus. Pat neapglabās. Aiznesīs līdz kūtij un kā pēdējo su�ni iesviedīs vircas bedrē!

Skumji. Bet būs vēl bēdīgāk, kad kopā ar zaldātiem, ar �iem bravūrīgajiem latvie�u strēlniekiem atnāks skaistā Anna Laiviņa� un tāpat man pieprasīs samaksāt rēķinu.

Kā es savā laikā cara zaldātiem uzrādīju viņas tēvu, tā savukārt viņa �iem zaldātiem tagad uzrādīs mani�

Viss ļoti vienkār�i.

Nekas �ai pasaulē nemainās. Naida dzītas, likteņdzir- nas neapstādamās lēnām turpina malt cilvēku dzīves.

Varbūt tas ir pareizi?

Varbūt tie�i tā arī vajag?

Varbūt vienīgi �ādā veidā arī var izpausties jēga �im noslēpumainajam vārdam - taisnība?

�

Anna, kopā ar nedaudz iedzēru�o strēlnieku Vitāliju Zubri, �ķērsojot mājas pagalmu, sajuta spēcīgu satrauku�mu. Gandrīz vai neapslāpējamā, gadiem ilgi krātā vēlē�anās beidzot Johanam atriebties, ik pēc brī�a tomēr mijās ar bailēm un tīri cilvēcisku �ēlumu. Kā nekā Jo�hans �mits, kāds nekāds, tomēr bija viņas aud�utēvs un cilvēks� �ai necilvēcības pilnajā laikā.

Kad viņi nonāca līdz mājas durvīm, Anna apstājās un ar roku Vitāliju apturēja.

- Pagaidi! - viņa klusi sacīja un apsēdās uz lieveņa ma�las. - Vēl mazliet pagaidīsim! Atvilk�u elpu, saņem�os un padomā�u. Tu pa to laiku uzpīpē! Es mēģinā�u atcerēties, kad pirmo reizi pārkāpu �īs mājas slieksni�

To atcerēties nebija grūti.

Anna pavēra acis un mazliet cie�āk ietinās ka�okā, ko pirms divām dienām, dro�i vien zagtu, uzdāvināja viņas kārtējais mīļākais Vitālijs Zubris. Anna sēdēja un kā spilgtā gaismas starā pēk�ņi atcerējās da�as savas no�ē�lojamās dzīves epizodes�

Tas man nekādi neiziet no prāta. Apziņa, kā izsalkusi vilcene, �os notikumus vispirms sakampa savos asajos zo�bos, ilgi un sāpīgi ko�ļāja, līdz beidzot norija un tur arī at�stāja - manā atmiņā.

Torīt pamodusies, varbūt neapzināti nojauzdama ko sliktu, no savas istabas ieskrēju vecāku istabā. Tēvs jau bija piecēlies un kaut ko darīja virtuvē. Apgūlos blakus mātei. Viņa mani cie�i pieglauda klāt, vairākas reizes noglāstīja, apmīļoja un skumji sacīja: "Mīļo meitiņ, tu esi piedzimusi neīstā laikā. Varbūt arī īstajā, ja nu vienīgi mūsu tētis būtu turpinājis godīgi strādāt, bet tagad� Kad cilvēks darba rīka vietā rokā ņem ieroci, viņ� gandrīz vai vienmēr pats no kāda cita cilvēka iero�a iet bojā. Tāpēc, bērniņ, es baidos, ka tie�i tā drīz var notikt arī ar mūsu tēti. Viņ� mani neklausīja, un tagad ir gaidāms sods. Tu jau zini, ka ne tikai bērni, bet arī pieaugu�ie par da�iem pārkāpumiem tiek sodīti. Tā ka mums abām, An�niņ, nekāda skaistā dzīve nav gaidāma. Visai ticams, ka mēs paliksim vienas, turklāt bez jumta un maizes. Ak, Jēkab, Jēkab� Kāpēc tu tik pārgalvīgi domāji par pasau�li, bet ne mirkli nepadomāji par mums?"

Tad saklausīju, kā zaldāti, viens otru pārkliegdami, lau�as mūsu mājā, kā tēvs �auj pretim, kā pēc tam viņ� tiek sagūstīts, sists un ievests istabā. Resnais past�meistars Johans �mits, dusmās saviebis seju, ar pirkstu rāda uz tēti.

"Pulkve�a kungs! Jā! Tas ir viņ�! Jēkabs Laiviņ� - vis�niknākais valdības ienaidnieks un barona fon Rozenbur- ga ģimenes slepkava!"

Redzu pulkve�a kungu pieceļamies, viņ� rokā tur re�volveri un ar to tēmē uz mammu. Ko viņ� teica un ko mamma atbildēja, vairs neatceros. Vienīgi redzēju, un vēl tagad redzu, kā melnā revolvera stobra galā iemirdzas spilgta uguntiņa, atskan skaļ� troksnis, un mamma, ar abām rokām tverdama pie krūtīm, spēji atmuguriski at�krīt gultā.

Pēc tam zaldāti aizgāja. Pārbijusies piecēlos no grīdas, atkal apgūlos blakus mammai, viņa bija noplūdusi asinīm, neko neteica, nekustējās, un es sapratu, ka mam�ma ir mirusi. Sāku raudāt, glāstīju mammas seju un ma�tus un domāju - kas tagad notiks ar mani? Kad manīju, ka zaldāti ir aizdedzināju�i māju un dūmi jau sāka pie�pildīt istabu, centos mammu izvilkt laukā, bet tas neiz�devās. Kad jau sāku klepot un aizrīties ar dūmiem, pa mājas melno galu izskrēju laukā un brēkdama jozu pie �mitiem. Man citur vienkār�i nebija kur skriet.

Tobrīd nesapratu, ka tie�i Johans, �ī resnā cūka, ir līdzvainīgs mana tēva un mātes nāvē; līdzvainīgs mūsu mājas nodedzinā�anā un manas dzīves izpostī�anā. Es vienā dienā, vienā īsā mirklī kļuvu bārene. Bērns bez vecākiem. Cilvēks bez izglītības un bez jebkādas sakarī�gas nākotnes. Tavs drūmais paredzējums, māt, ir piepil�dījies. Es patie�ām nekad neuzzinā�u ne tikai to, kas ir skaista dzīve, bet neuzzinā�u pat to, ko vispār nozīmē dzīvot�

Apjukusi, nobijusies un nereti arī �ausmu pārņemta, simtām rei�u esmu pati sev jautājusi - kāpēc tas tā ir no�ticis? Kas pie tā ir vainīgs? Vai tēvs, kas darba vietā izvēlējās cīņu pret mui�niekiem un krievu caru? Kāpēc �īs cīņas aizsegā viņ� noslepkavoja gan baronu, gan baro�nesi, gan viņu meitu Ingaborgu, kuru, kā vēlāk uzzināju, tēvs esot pat mīlējis?! To visu ir grūti saprast. Vai cīnoties par labāku un cienīgāku cilvēku dzīvi, noteikti ir jānoga�lina citas �ķiras un citādi domājo�i ļaudis? Ja �iem cil�vēkiem rokās būtu iero�i, to es vēl kaut kā saprastu, bet Rozenburgiem nekādu iero�u nebija. Un Ingaborgai nebi�ja. Viņai bija dēls Filips Rakovskis, ar kuru pirms diviem gadiem man iznāca negaidīta tik�anās� Un mana māte bija neapbruņota. Tad kāpēc, cilvēki mīļie?!

Vai patie�ām tas mums ir no dabas, ar Dieva vai Sāta�na ziņu, jau �ūpulī smadzenēs ielikts, ka mantkāres, varaskāres, skaudības, taisnības un atriebības dēļ mums visiem ir jāsajūk prātā?!

Tagad arī es esmu sajukusi. Dro�i vien. Parastam cil�vēkam laikam ta�u ir diezgan pagrūti, da�reiz pat neie�spējami nogalināt citu cilvēku. Bet es to gribu! Un es to noteikti izdarī�u! Es nogalinā�u Johanu�

Jā, Smiti mani pieņēma - nav ko liegties. Ta�u nevis kā savu meitu, kā bāra bērnu, bet gan kā bezalgas kalponi, kā pēdējo verdzeni! Par �arloti es neko sliktu nesaku. Lai gan viņa mani nemīlēja, ta�u nekad arī nesita un nepaze�moja. Bet Johans� �is netīrais vepris! Es nezinu nevie�nu pretīgāku par viņu. Un ne tāpēc, ka viņ� man skolā at�ļāva iet tikai �etrus gadus, bie�i sita un visādi izņirgājās, bet galvenokārt tāpēc�

Kad man palika divpadsmit gadi, kādu dienu Johans mani aizdzina uz kūti it kā apskatīt lopus, lai gan nesen kūtī biju. Ar lopiem viss bija kārtībā. Tie mierīgi gremo�ja un atpūtās. Kārtējo reizi kaut kas nebija kārtībā ar cilvēkiem. It sevi�ķi jau ar Johanu. Iespējams, pirms tam viņ� bija sastrīdējies ar �arloti, jo kūtī ieskrēja stipri sasārtis un smirdo�s pēc �ņabja. Aizbultēja durvis un kā saniknots vērsis metās man virsū. Tas bija tik negaidīti, ka pirmajā brīdī nemaz neapjēdzu, ko viņ� no manis grib. Pirmā doma dabiski bija, ka nez par ko es kārtējo reizi es�mu nopelnījusi kāvienu. Bet nē! �oreiz viņam padomā bi�ja daudz nekrietnāks nolūks. Viņ� mani gribēja izvarot!

Toreiz man bija vēl visai miglains priek�stats par to, ko vīrietis ar sievieti dara guļamistabā. Jā, kopā guļ. To es zināju. Bet ko viņi vēl tur dara, to varēju iedomāties tikai ar lielām grūtībām. Ta�u kad Johans man pavēlēja no�vilkt kleitu, es instinktīvi nojautu, ka tagad viņ� no ma�nis grib to, ko laikam dara sieva ar vīru, bet es ta�u biju vēl bērns!� Tikai divpadsmit gadus jauna kalponīte. Pa�klausīga un ļoti iebiedēta.

Johans man iecirta spēcīgu pļauku, nepārvarama nik�numa un satraukuma pārņemts, pats noplēsa visu manu apģērbu un kā tādu lupatu lelli iesvieda kūtsgala sal�mos�

"Ja tu, �ūskulēn, ēd manu maizi, ja dzīvo zem mana jumta, ja sildies ar manas krāsns siltumu� Tad tagad pa�sildi mani! Paglāsti! Atplet kājas un nebļauj! No �odienas tas tev būs jādara, kad vien es gribē�u!"

Es gandrīz vai apvēmos. Mans ķermenis sāpēja, un sāpēja sirds.

"Ja tu kaut vienu vārdiņu pateiksi �arlotei - nositī�u!" Johans skarbi pateica un, sviedrus slaucīdams, apmie�rināts izgāja ārā.

Man �ķiet, es tai salmu kaudzē toreiz nogulēju līdz vēlam vakaram. Protams, �arlotei neko neteicu, un Jo�hans mani visvisādos veidos drātēja līdz pat 1917. gada pavasarim.

Kā ubags vai skops bagātnieks krāj kapeiku pie kapei�kas, tā es savā sirdī un dvēselē krāju naidu. Un nupat tas uzsprāgs. Un sa�ķaidīs tā pretīgā cilvēka vēl pretīgāko ķermeni. Es atrieb�os. Atrieb�os ātri un ne�ēlīgi. Nezinu, vai Dievs man to piedos, bet vismaz pa�laik tas man ir pilnīgi vienalga! Kur tu biji, Visvarenais, kad viņ� mani, vēl bērnu, paņēma smirdo�ā kūtsgalā? Kāpēc tu, Dievs, mani nepa�ēloji? Varbūt tagad mana miesa un dvēsele būtu balta un tīra. Un es pati maiga un mīļa. Ta�u viss ir iznācis otrādi. Esmu nikna, ļauna, rupja un atriebības kāra!

Jā, vēl viens notikums. Bet tas ir labs. Varbūt pat skaists. Un nav nekādā saistībā ar cilvēku, kuru tūlīt ie�u nogalināt.

1917. gada pavasarī �mitu mājas apkārtnē un pa�ā mājā, glu�i kā tagad, bija apmetusies kāda latvie�u strēlnieku daļa. Lielajā siena �ķūnī gulēja apmēram des�mit viegli ievainoti karavīri un divi virsnieki. Līdz ar strēlnieku iera�anos sapratu, ka beidzot manā dzīvē kaut kas var mainīties. Smitiem varu vairs nekalpot. Varu kal�pot un palīdzēt citiem. Strēlnieki man patika. Es viņus redzēju un pieņēmu ne tikai kā bra�us un pārgalvīgus latvie�u zēnus - vīrie�us, bet arī kā savus glābējus. Varbūt patie�ām pasaule beidzot mainīsies?

Kāda virsnieka palūgta, sāku apkopt ievainotos strēl�niekus. Viņiem tur jau bija viens briļļains feld�eris un ga�dos paveca māsiņa. Vai nu tāpēc, vai ne tāpēc, ta�u strēl�nieki manu parādī�anos uzņēma ar sajūsmu! Viņu acīs dega ne tikai karavīriem nepiemīto�s mīļums, bet arī ne�noslēpjama iekāre! Es visu sapratu. Zēni, jau vairākus ga�dus būdami kopā, neko daudz vairāk par ierakumiem, blindā�ām, iero�iem un līķu kaudzēm neredzēju�i, uz mani skatījās un iekāroja varbūt ne tik daudz kā jaunu un patīkama izskata sievieti, bet gan kā kaut ko tādu, kas viņiem, kara un vēstures maltiem, bija zudis, vardarbī�gi atņemts, un ko viņi vairs nebija cerēju�i ne redzēt, ne iegūt.

Sievieti - Dieva labāko izgudrojumu. Vispilnīgāko mākslas darbu.

Sievieti - sapni.

Sievieti - pasaules siltuma, mīlestības un dzīvības devēju.

Tu uzliec galvu uz manām krūtīm, un nekā vairs nav. Pazudu�i visi lielinieki un mazinieki, komunisti un sociā�listi, anarhisti un revolucionāri; pazudu�as visas pasau�les pārveido�anas idejas, visas nepakļāvīgo un �ķiras ienaidnieku iznīcinā�anas teorijas, pēk�ņi pazudu�i arī visi iero�i, patronas sarūsēju�as, karakuģi nogrimu�i, lidma�īnas nokritu�as, un visos ierakumos zied ceriņi un rozes.

Nav vairs ne nāves, ne nodevības. Nav ne naida, ne cietsirdības. Mēs guļam pasaules vidū, spo�i spīd saule, mūs apņem klusums un puķu smar�as, un tu man saki vārdus, kādus līdz tam vēl neesmu dzirdējusi, un es tev �ukstu vārdus, kādus līdz tam vēl nezināju. Viss ir skais�ti un labi. Tā, kā vajag. Es glāstu tavu ar �āviņu dūmiem nokvēpu�o seju un tavas acis, kuras ir redzēju�as tikai cilvēku briesmu darbus. Tagad tu redzi mani, tu, aiz�grābts no �īs pasaules un mana ķermeņa skaistuma, skūpsti manas krūtis un glāsti viegli trīco�o augumu. Tas, tāpat kā tavējais, alkst saskarsmi un vēlē�anos aiz�mirsties cilvēces senākajā sapnī.

Mēs viens otru saprotam. Mēs �ai karu, revolūciju un naida nokausētajā pasaulē esam paliku�i divi vien. Mēs varam izvēlēties. Vai nu kļūt par ienaidniekiem un tur�pināt iesākto iznīcības ceļu, vai palikt par mīļākajiem un to, kas vēl atlicis, piepildīt ar mieru un mīlestību.

Kas zina, varbūt mums tas izdotos.

Kādu vakaru, kad savā istabā jau taisījos uz gulētie�a�nu, pie durvīm skaļi pieklauvēja. Pirmā doma, kas ie��āvās galvā, - tas atkal ir trakais Johans! Bet nē! Durvis atvērās, un istabā ienāca stalta auguma strēlnieks, kuru jau biju pamanījusi agrāk. Pamanījusi tāpēc, ka, satieko�ties pagalmā vai siena �ķūnī pie ievainotajiem, kur gulē�ja arī viņa draugs, viņ� mani vienmēr rūpīgi nopētīja. Skatiens bija tik auksts, un es tūlīt atmetu domu, ka viņ� uz mani tik savādi skatās tāpēc, ka vienkār�i grib ar ma�ni pārgulēt. Neslēp�u - es toreiz gulēju ar daudziem. Ne katrreiz man tas sagādāja prieku un baudu, ta�u strēl�nieki bija apmierināti vienmēr.

Es zināju, ka viņiem ir visai maz izred�u nodzīvot ilgu mū�u. Puse no viņiem kritīs tepat Latvijā - pie Rīgas un Mazās Juglas, citi - pie Pēterburgas, Maskavas, Kazaņas, Orlas un Kromiem, pie Kahovkas un Perekopa. Kāpēc lai viņi, ejot nāvē, līdz ar iero�iem, nacionālistiskiem vai boļ- �evistiskiem lozungiem un pārliecību, sev līdzi nepaņem�tu arī kādas latvie�u meitenes smar�u un viņas kaisli? Varbūt mirstot sniegotajos Latvijas vai Krievijas laukos, tas �iem zēniem būs pēdējais, ko viņi atcerēsies.

-�� Labvakar, - strēlnieks klusi sveicināja un apstājās netālu no krāsns.

-�� Labvakar, - es atbildēju. - Ja gribi palikt �eit ilgāk, lūdzu, aizver un aizkrampē durvis!

Strēlnieks tā arī izdarīja, atkal nostājās blakus krāsnij un cie�i uz mani skatījās.

Petrolejas lampas dakti pagriezu nedaudz uz aug�u, un istabā uzreiz kļuva gai�āks.

-������� Vai nevajadzēja tie�i otrādi? - strēlnieks patīkamā balsī jautāja.

-�� Tev bail no gaismas?

-������� Vispār man vienalga, - strēlnieks atbildēja. - Tevi sauc Anna Laiviņa?

-������� Jā, - piekrīto�i pamāju un pēk�ņi mani nez kāpēc pārņēma savādas bailes. Nojauta teica priek�ā, ka �is strēlnieks pie manis nav nācis kā pie sievietes. Lielum- lielākā daļa nekad neinteresējās, kā mani sauc. Kad mīna vai kāds artilērijas �āviņ� lupatu lēveros sa�ķaidīs viņa ķermeni, vai nebūs vienalga - tu gulēji ar Annu, Ilzi vai Rasmu?

-������� Es gribētu ar tevi parunāties, - strēlnieks sacīja un skatījās apkārt. - Vai drīkstu apsēsties?

Mani pārsteidza karavīra uzkrīto�ā pieklājība, jo reti kāds savai rīcībai prasīja manu piekri�anu. Lielākoties vi�si no manis ņēma, ko vien no sievietes var paņemt, bez jebkādas atļaujas. Davaj! Atplet kājas, aizver muti un strādā!

-������� Lūdzu! - joprojām nedaudz nobijusies, strēlniekam pastūmu krēslu, bet pati atgāju no gultas un apsēdos vi�ņam iepretim pie galda.

-������� Tātad tu saki, esi Anna Laiviņa� - strēlnieks domī�gi sacīja. - Vai Baltmui�as kalējs Jēkabs Laiviņ� bija tavs tēvs?

-�� Jā, - klusi apstiprināju.

-�� Jūsu māja atradās tepat netālu?

-�� Tā ir. Tepat pāri laukam, upītes krastā.

-�� Māja nodega?

-�� Tā tika nodedzināta.

-�� Kāpēc?

-�� Par mana tēva grēkiem.

-������� Vai tev nevajadzēja teikt, ka māja tika nodedzināta par tava tēva pastrādātajiem noziegumiem?

-�� Kā kungs vēlas, - mulsi atbildēju. - Var sacīt arī tā.

-������ Kā tu izglābies? - strēlnieks vaicāja. - Laikam tas ne�bija viegli.

-�� Jā, - piekrīto�i pamāju. - Tas bija �ausmīgi.

-�� Kur tavi vecāki ir apglabāti? - strēlnieks nez kāpēc vaicāja, bet viņa balss joprojām bija mierīga, pats arī sēdēja rāmi, un es pamazām sāku nomierināties.

-�� Tepat vietējos kapos, - es pateicu. - Labajā pusē ne�tālu no ieejas blakus �ogam. Māte bija sadegusi. Gandrīz kauli vien. Bet tēvs bija tāds, kāds bija. Vienīgi ar sa�dragātām rokām.

Strēlnieks krietnu brīsniņu klusēja, tad atkal pavērsa pret mani savu cie�o acu skatienu.

-�� Tu zini, kāpēc tavam tēvam tās rokas tika sadragā�tas?

Nodrebēju. Pāri visam ķermenim pārskrēja karstas skudriņas.

-�� Ļaudis runāja� - mazliet drebo�ā balsī sacīju. - Viņ� piektā gada revolūcijas laikā esot piedalījies pret valdību vērstajos nemieros.

-�� Ko vēl darījis?

-�� Kopā ar citiem nodedzinājis Baltmui�as pili.

-�� Un vēl?

Klusēju. Mani pēk�ņi atkal stindzināja aukstas bailes. Nespēju saprast - no kā un kāpēc. Kas ir �is strēlnieks? Jauns, glīts zēns. Labi piestāv armijas formas tērps. Drīz dro�i vien būs virsnieks un varbūt kaut kad vēlāk pat ģe�nerālis. Ta�u kāpēc viņ� ar mani nerunā par to, kā mums abiem labāk pavadīt nakti, bet jautā par maniem vecā�kiem?

-� Ja tu zini, ka tavs tēvs ir nodedzinājis Baltmui�as pi�li, tad tu tāpat noteikti zini, ka viņ� pa�rocīgi toreiz no�galināja ari baronu Herbertu fon Rozenburgu, baronesi Hildu fon Rozenburgu un viņu vienīgo meitu Ingaborgu Rakovsku. Zini?

-� Jā, - ar sausu muti apstiprināju. - Zinu.

-�� Ko tu par to saki?

-�� Ko es varu teikt? - paraustīju plecus. - Pagāju�i jau divpadsmit gadi. Protams, man ir �ēl, ka tas viss tā ir no�ticis.

-�� �ēl savu vecāku?

-�� Protams, kā citādi? Bet �ēl arī barona dzimtu. Es vi�ņus nepazinu. Ta�u ļaudis runāja, ka Rozenburgi tomēr nebija no sliktākajiem vācu mui�niekiem.

-��� Tas tiesa, - strēlnieks domīgi sacīja. - Viņi nebija slikti. It sevi�ķi Ingaborga. Kam nu kam, bet viņai jau nu vismazāk kāds varēja pārmest, ka viņa latvie�us visādi iz- kalpinājusi. Ingaborga tolaik jau bija precējusies ar poļu aristokrātu Aleksandru Rakovski, dzīvoja Rīgā, audzinā�ja dēlu Filipu un toreiz nelaimīgā kārtā pie saviem vecā�kiem uz da�ām dienām bija atbraukusi tikai ciemos.

Atkal samulsusi klusēju. Nekādi nespēju iedomāties, kāpēc �is jauneklis man visu to stāsta? Tāpēc pajautāju pati:

-�� Kas tev ir prātā? Kāds nodoms tevi ir atvedis pie ma�nis?

Strēlnieks nedaudz skumji pasmaidīja, kas mani tūlīt nomierināja. Kaut nedaudz, ta�u tomēr. Cilvēks, kas spēj pasmaidīt, diez vai galvā tur ļaunus nodomus.

-�� Es gribēju ar tevi iepazīties, - strēlnieks paskaidroja.

-�� Tas ir labi, - atviegloti uzelpoju. - Ar mani daudzi grib iepazīties. Vieni tikai parunāties, savukārt citi� Pats zini, kāpēc. Tu to negribi?

-�� Nē, - strēlnieks strauji papurināja galvu un vērojo�u skatienu pārlaida visai istabai.

-�� Nepatīku?

-�� Patīc, - viņ� atbildēja. - Tu esi smuka, tvirta, īsta lat�vie�u meitene. Ceru, tu daudziem patiksi vēl ilgi.

-�� Tad kas par lietu? - jautāju. - Atģērbies! Es varu uz�vārīt tēju vai skapī sameklēt degvīna pudeli.

-�� Nē, Anna, nevajag, - strēlnieks atteica un taisījās uz promie�anu. - Es vienīgi ienācu� Gribēju parunāties ar meiteni, kuras tēvs ir nogalinājis manu māti�

Pārsteigumā iekliedzos un atkal - jau kuro reizi! - ma�ni sastindzināja spējas bailes. Neticēju, ka zinādams - tavs tēvs ir nogalinājis manu māti - viņ� �eit ir ieradies tikai nedaudz papļāpāt par dzīvi. Sprie�ot pēc tā, kādu pasauli un cilvēkus es jau biju iepazinusi, tam bija ļoti grūti noticēt. Viņ� noteikti ir atnācis, lai tagad nogalinā�tu mani� Cilvēks pie cilvēka nāk tikai divu iemeslu dēļ - vai nu lai mīlētu, vai lai atriebtos.

-�� Mani sauc Filips Rakovskis, - strēlnieks pateica. - Es latvie�u strēlniekos pieteicos brīvprātīgi. Tam gan it kā vajadzētu būt pilnīgi pretēji vācu mui�nieka loģikai, jo

latvie�u strēlnieku bataljoni tie�i tāpēc arī tika saformēti, lai cīnītos pret vācie�iem, bet es� To nav viegli izskaid�rot. Varbūt vienkār�i tāpēc, ka esmu vēl jauns un dumj�. Bet varbūt tāpēc, ka es sevi tomēr vairāk uztveru kā po�li, nevis vācieti. Ta�u, iespējams, vienīgi tāpēc, ka Latvija ir mana dzimtene un, ja palik�u dzīvs, es �eit arī dzīvo�u un citas tēvzemes man nebūs.

Lēnām piecēlos, nostājos viņam blakus un maigi ar pirkstu galiem pieskāros viņa pierei un ogļu melnajiem matiem.

-��� Tev pret mani nav ļaunuma? - es, cerību pilna, vaicāju.

-�� Nē. Kāpēc?

-�� Tu esi glīts zēns, - es teicu. - Tavi vecāki arī bija skaisti, vai ne?

-�� Jā, - Filips apstiprināja. - It sevi�ķi māte.

-�� Tēvs vēl ir dzīvs?

-�� Viņ� dzīvo Rīgā.

-�� Bagāts?

-������� Stipri �aubos, vai �odien Latvijā maz viens cilvēks ir bagāts.

-������� Ir, ir! Kur nu bez tā! - es sacīju. - Piemēram, mans saimnieks Johans �mits, visi vācu baroni� Bet velns ar viņiem! Tu vari nekarot?

-�� Nevaru. Esmu devis zvērestu.

Skaļi iesmējos.

-�������� Filip! Vai �odienas visnekrietnāko nodevību laikā zvērestiem vispār ir kāda jēga?

-�������� Man ir, - Filips atbildēja, - lai gan patie�ām visi zvēresti tiek lauzti. Nupat Iskolastrela vadība pieņēma lēmumu atbalstīt lieliniekus un viņu vadoni Ļeņinu. Sla�venie latvie�u strēlnieku pulki tagad ir sa�ķēlu�ies - lielākā daļa dro�i vien dosies uz Krieviju, bet viena daļa noteikti paliks �eit.

-�� Kāpēc?

-�� Lai aizstāvētu Latviju.

-�� Kur iesi tu?

-������� Es palieku �eit, - Filips stingrā balsī atbildēja. - Es jau tev teicu - mana dzimtene ir Latvija, nevis Krievija.

-�� Es tev neesmu ienaidniece? - pajautāju.

-������� Nē, Anna! - Filips iesmējās un piecēlās. - Vai mums ir jāatbild par mūsu vecāku grēkiem? Mēs esam pa�i par sevi.

-�� Tu aizej?

-�� Tā iznāk, Anna�

Man kļuva skumji.

-�������� Tu esi pirmais strēlnieks, kur� no manas istabas aiziet� Vismaz, lūdzu, noskūpsti mani!

Filips mani noglāstīja un noskūpstīja.

-������� Turies, Anna! - viņ� uzmundrino�i sacīja. - Mēs abi esam dzimu�i laimes krekliņā. Mūs abus mātes ļoti mīlēja. Viņas mūs pēdējā mirklī izglāba. Tas bija pēdējais, ko viņas pirms savas nāves vēl paspēja izdarīt. Tādā sa�karā mani neskāra tava tēva ārprātīgais naids, bet sa�vukārt tevi - soda ekspedīcijas atriebība. Mēs esam dzīvi. Un dzīvo, Anna! Drīz pasaule pilnīgi pārvērtīsies. Un Latvija kļūs cita.

-�� Un dzīvo tu, Filip! - es maigi sacīju. - Es par tevi lūg�u Dievu, un tu paliksi dzīvs! Kas zin� Varbūt mēs vēl kādreiz satiksimies?

-�� Viss ir iespējams, - Filips teica un gāja prom. - Ja nu vienīgi�

Tālāko viņ� tā arī nepateica.

Ja nu vienīgi� pasaule neuzsprāgs gaisā?

Ja nu vienīgi� cilvēku sirdis līdz galam nesaplosīs naids?

Pagāja da�i mēne�i. Mūsmājās atkal ir apmetu�ies strēlnieki. It kā boļ�eviki. Un kārtējo reizi atkal reti kur� mani lai� garām tāpat� Viņi ir kā izsalku�i pēc manas miesas un to mīl ilgi un pamatīgi� Viens no trakākajiem ir Vitālijs Zubris - divdesmit trīs gadus vecs strēlnieks no Latgales. Spēcīgs, ātras dabas, kauslīgs un rupj�. Bet viņ� man patīk! Varbūt tāpēc, ka drīz vien pārējos no manis atsita un paziņoja, ka tagad es piederē�ot vienīgi viņam! Faktiski mēs jau esot kā vīrs ar sievu! Formalitātes no�kārto�ot pēc kara! Bet pa�laik - frontes apstākļos� Zīmoga vietā dūre! Zvēresta vietā - �autenes durklis! Bet mīlestības� Jā, patie�ām, kas ir mīlestības vietā? Varbūt naids, varbūt bailes, bet varbūt vienkār�i plika dzīvotgri�ba? Vēlē�anās beidzot dzīvē vismaz pie kaut kā pieķer�ties? Un kad viss �is ārprāts kādreiz beigsies, lai man būtu kāds cilvēks, kāda maza vietiņa zem saules, kur es beidzot varētu rast mieru un siltumu?

Es Vitālijam izstāstīju visu par sevi. Par Johana Smita izturē�anos pret mani. Vitālijam uzreiz viss bija skaidrs.

-�� Ejam �miegt nost! - viņ� cieti pateica un satvēra �au�teni.

Un te nu mēs esam. Mūsu priek�ā pamatīgas ozolkoka durvis, bet aiz tām� Man bail. Ta�u jāiet. Es zinu. Man Johanam jāatriebjas gan par mana tēva uzrādī�anu, gan par pa�as saplosīto miesu un dvēseli. Loks būs noslēdzies. Es par viņa nāvi neraudā�u. Es smie�os un viņa līķim vēl uz�urā�u virsū! Tik ļaunu mani ir padarījis gan viņ�, gan viss �is vājprātīgais laiks.

-�� Labi! - Anna beidzot apņēmīgi pateica un strauji pie�cēlās. - Nav ko vilkt garumā! Padarām darbu un viss�

Kad viņi iegāja Smitu lielajā viesistabā, tūlīt pamanīja saimnieku mierīgi sē�am melnas ādas apvilktā klubkrēslā un naida pilnām acīm raugoties uz ne�lūgtajiem viesiem. Istabas kaktā kurējās krāsns, un is�tabā valdīja patīkams siltums.

-�� Labvakar saimniek! - Vitālijs bra�i sveicināja un ap�stājās da�us soļus no viņa. - Kā jūties?

-�� Kas tev par daļu! - Johans a�i atcirta un pagriezās pret Annu. - Kas viņ� tāds ir?

-�� Vai tad tu neredzi? - Anna cirta pretī. - Viņ� ir lat�vie�u strēlnieku divīzijas kareivis. Mans vīrs!

Johans izbrīnījies vēlreiz paskatījās uz Annu, tad nicī�gi atmeta ar roku.

-�� Būtu labāk klusējusi, - viņ� teica. - Katrs zaldāts ir tavs vīrs.

Anna naidā dego�ām acīm pieskrēja pie Johana un vi�ņa uzblīdu�ajā sejā iecirta spēcīgu pļauku.

-�� Jā! - viņa kliedza. - Jā, Johan! Katrs zaldāts ir mans vīrs! Bet �is ir visīstākais! Ta�u kas mani par tādu pasau�les mauku padarīja? Kas? Tu, Johan! Tas biji tie�i tu! Jau tad, kad tu mani - toreiz divpadsmitgadīgu skuķi - kūtī iegāzi salmu kaudzē, es zvērēju tev atriebties! Jā!

Es raudāju, puņķojos, cietu sāpes un visu laiku iek�ēji kliedzu: "Pagaidi tik, Johan! Pagaidi! Gan jau pienāks arī mans laiks! Kad izaug�u liela� Es tev noteikti atrieb�os! Es tev nogriezī�u pautus, uz�ķērdī�u vēderu un no krūtīm izrau�u tavu melno sirdi!"

Johana sejā pavīdēja �ausmas, un viņ� ar abām rokām ieķērās klubkrēsla malās.

-�� Anna! - viņ� dobji nogārdzās.- Tu tik tie�ām uz to būsi spējīga? Tu to varēsi izdarīt?!

-�� Jā! - Anna apņēmīgi sacīja. - Viss notiks tie�i tā, kā es teicu!

-�� Anna� - tagad Johana balss jau skanēja klusi un �ēlabaini. - Pieej pie spoguļa un paskaties! Tu ta�u jo�projām esi bērns! Tev nav vēl pat astoņpadsmit�

-�� Aizveries! - Anna uzkliedza. - Man jau ir astoņdes�mit! Tik vecu mani padarīji tu! Kad vēl kā bērnu mani iz�jāji, kad dzini vissmagākajos lauku darbos un pavēlēji sev kalpot kā tādai nēģeru verdzenei! Ta�u tagad latvie�u verdzības laiki beidzas! Visi vācu mui�nieki, baroni un tādi kā tu� Viss! Sociālistiskā revolūcija un padomju va�ra jūs visus iznīcinās! Latvija un katrs zemnieks un strādnieks beidzot kļūs brīvs!

Izdzirdusi Annas skaļo balsi un tai laikā tik pierastos lielinieku saukļus un apgalvojumus, istabā ieskrēja �ar�lote. Viņa pa �iem gadiem bija kļuvusi stipri vecāka, vēl kalsnāka un atgādināja sausu priedes zaru.

-�� Kas te notiek? - viņa uztraukusies jautāja.

-�� Mūsu Anna ar �o sarkano bosiku grib mani noga�lināt! - Johans drūmā balsī paskaidroja.

-�� Anna! - �arlote, �ausmu pārņemta, iesaucās un pa�spēra da�us soļus tuvāk savai kalponei. - Tas ir tiesa?

-�� Jā, �arlotes kundze! - Anna apstiprināja. - Es �o brīdi esmu gaidījusi piecus gadus!

-�� Kāpēc?

-�� Tāpēc, kundze, ka tavs vīrs ir pēdējais nelietis! Jūs pati to zināt, ka viņ� cara soda ekspedīcijai nodeva manu tēvu! Viņ� ir vainīgs arī manas mātes nāvē! Mūsu mājas nāvē! Vēl vairāk! Viņ� ir vainīgs arī manas dvēseles nāvē! Un neliedzies, �arlote! Tu visu laiku zināji, ka viņ� ar mani guļ, ka viņ� to izdarīja jau tad, kad biju vēl bērns! Bet tu klusēji! Tu neko nedarīji, kad viņ� kopā ar citiem gāja noslepkavot manus vecākus, nodedzināt māju un tad turpat tavu acu priek�ā mani pazemoja un veda �akarēt gan siena �ķūnī, kūtī, pagrabā, gan jūsu laulības gultā! Ko tu klusēji? Kāpēc neko nedarīji? Vai tev ne�ķiet, �ar�lote, ka tev pa�ai viņu jau sen vajadzēja no�miegt?

�arlote ilgi skumīgi skatījās te uz Annu, te uz sve�o ka�ravīru un savu vīru. Un varbūt pirmo reizi mū�ā no�ēlo�ja, ka kādreiz jaunībā bija pakļāvusies viņa gribai un ap�precējusies.

-�� Anniņ, - �arlote lūdzo�ā balsī sacīja. - Ejiet prom! Pasaule tagad jau tā ir pilna ar nevainīgiem upuriem� Nevajag! Es tevi lūdzu! Dievs nekad �ādus asinsdarbus nepiedod! Atceries! Paies kāds laiks, un ne�ēlīga at�riebība atkal ķers tevi! Ejiet ar mieru, bērni! Pasaulē par vienu ļaunumu būs mazāk.

-�� Pareizi, �arlote! - Anna naida pilna sacīja. - Pasaulē par vienu ļaunumu būs mazāk tikai tad, kad mēs �o res�no vepri būsim nokāvu�i! Tikai tad, kundze! Bez tam� Tu pirmīt runāji nepareizi. Ne Dievs, �arlot, bet cilvēki �ādus asinsdarbus nepiedod! Manuprāt, tikai ne�ēlīgi, bet taisnīgi sodot citiem cilvēkiem ļaunumu neso�u izni�reli, mēs tā pa īstam izpildām Dieva gribu� Tu rūpīgāk palasi Bībeli! Bet tagad, lūdzu, ej laukā! Tevi mēs neaiz�tiksim, bet �ito krupi�

�arlote sāka raudāt. Viņa, iespējams, Johanu neiere�dzēja ne mazāk kā Anna, ta�u kopā bija nodzīvoti trīsdesmit pieci gadi. �arlote nespēja pat iedomāties, ka tie�i tā - tik brutāli un vienkār�i beigsies viņu kopdzīve.

-�� Anniņ, - �arlote caur �ņukstiem sacīja. - Ja tu atce�ries, ko Johans tev darījis sliktu� Es savukārt atceros to auksto ziemas rītu, kad dega jūsu māja un tu basām kājām klupdama krizdama skrēji pāri aizsnigu�ajai pļa�vai uz mūsmājām� Es stāvēju uz sliek�ņa un skatījos. Mierīgi varēju ieiet atpakaļ mājā un aizslēgt durvis. Tu jau pēc stundas būtu beigta. Nosalusi. Bet es tomēr ne�gāju atpakaļ mājā. Man par taviem vecākiem, tavu māju un tevi pa�u iesāpējās sirds. Skrēju tev pretim, piespiedu pie krūtīm un tevi sasildīju. Gribēju, lai tu kļūtu mans bērns. Es tevi mīlēju, bet tad� Kad nojautu un vēlāk uz�zināju� Es pret tevi atsalu. Tu mani vari vainot par to, ka es patie�ām biju vāja sieviete, es nespēju viņam preto�ties, es, glu�i tāpat kā tu, spēju vienīgi vēl zemāk saliekt augumu un nodurt galvu� Jā, tā tas bija, ta�u tu man neko nevari pārmest, ka būtu pret tevi izturējusies slikti!

Anna pienāca pie savas biju�ās saimnieces un viegli ap�skāva viņas drebo�os plecus.

-�� Piedod, �arlot, - viņa klusi pateica. - Paldies, ka ma�ni toreiz izglābi, lai gan� Mēs nekad īsti nevaram zināt, kā būtu bijis labāk� Ta�u tagad tomēr ej prom! Tavam Johanam sods ir jāsaņem! Ja tas netiks izdarīts� Kāda gan jēga tad būs taisnībai, cilvēku ilgām pēc ļaunuma ne�esamības un visam tam, kas rakstīts Bībelē?

�arlote paklausīja. Viņa izgāja laukā, apsēdās uz lieve�ņa un raudāja. Viņai bija �ēl gan Johana un pa�ai sevis, dzīvi, gan tā, ka toreiz Annu bija izglābusi no dro�as nāves. Ļaunums laikam patie�ām vienmēr tiek at�maksāts ar ļaunumu, bet kāpēc ne vienmēr labais ar labo? Bet varbūt tomēr pa�laik tā ir? Anna mani tāpat pa�laik glābj no iespējamas nāves!

�arlote piecēlās un, dro�s paliek dro�s, ātri skrēja prom. Pēc brī�a viņa vēl dzirdēja, kā, acīmredzot cie�ot me�onīgas sāpes, skaļi kliedz Johans, tad kliedzieni pa�mazām apklusa, un mājā atskanēja dobj� �āviens.

Pēc da�iem gadiem, kad visā Latvijā jau bija iestājies miers, �arlote Vācijā dzīvojo�ajam Johana dēlam no pirmās laulības Helmutam �mitam aizrakstīja vēstuli, kurā pavēstīja bēdīgo ziņu par tēva nāvi un to, ka Joha�nu vārda vistie�ākajā nozīmē ir nokāvusi viņa pa�a kal�pone, varētu pat teikt, pieņemtā meita Anna Laiviņa�

Neskatoties uz saulaino laiku, Vecāku pludmale bija gandrīz vai tuk�a. Pūta auksts ziemeļu vēj�, un da�i sau- ļotāji, slēpdamies no jūras nāko�ajām vēja brāzmām, bija iekārtoju�ies kāpu aizsegā.

Peldsezona vēl īsti nebija sākusies, ta�u todien pēc ne�veiksmīgi aizvadīta tiesas procesa pēcpusdienā aizbraucu uz Vecākiem. Automa�īnu atstājis stāvvietā, devos uz pludmali, apsēdos uz vientuļi stāvo�a soliņa un, neko daudz nedomādams, ar patiku raudzījos tum�i zilajā jūrā. Tālumā stāvēja divi nelieli zvejas kuģi, bet debess krei�sajā pusē kā balti burinieki lēnām peldēja nelieli gubu mākoņi.

Jūra mani vienmēr nomierināja, likdama saprast, ka �ai pasaulē ir arī kaut kas mū�īgs un nemainīgs. Mainās gadalaiki, mode un valstu sabiedriski politiskās iekārtas. Līdz ar tām gandrīz vai vienmēr krasi mainās arī cilvēki. Tie�i �ādos vēsturiskos lūzuma brī�os cilvēkos kā ie�u slāņos atsedzas gan viss labais, gan viss sliktais un pretī�gais, kas līdz tam ir slēpies cilvēku prātos un dvēselēs.

Ta�u par to tobrīd negribējās domāt. Tāpat nevēlējos atcerēties savu ne visai veiksmīgo personisko dzīvi, ne

todien, asā vārdu kaujā cīnoties ar apsūdzību prokurora personā, zaudēto tiesas prāvu. Mierīgs raudzījos jūrā un, lai pēc iespējas ātrāk justos pavisam labi, mēģināju domāt tikai gai�as domas. Bet nekas nesanāca. Ja ap�kārtējā pasaule ir melna, nekāds gai�ums galvā rasties nevar. Tā arī �oreiz. Pēc laiciņa pamanīju, ka pa pludma�li, rokā turot pusizdzertu alus pudeli, un nedaudz grīļodamies, man tuvojas kāds pavecs vīrs. Pagriezu gal�vu uz otru pusi, cerībā, ka viņ� man paies garām. Ta�u nē! Pēc brī�a blakus izdzirdu dobju balsi.

-�� Sveiks!

Sveicienu neatņēmu.

-�� Kurls esi, vai?

Joprojām klusēju.

-�� Krievs? - vīrietis neatlaidās. - Varbūt anglis? Fricis?

-�� Esmu melnādainais amerikānis, - dusmīgs atbildēju.

-�� Vai neredzi? Afroamerikānis! Par tādiem esi dzirdējis?

-�� Esmu gan, - vīrietis apliecināja un apsēdās blakus.

-�� Gribi ieraut?

-�� Tev jau tur nekā nav! Pa�am tikai da�i malki!

-������� Tie�i tāpēc es ceru, ka manu augstsirdību spēsi at�tiecīgi novērtēt un izmaksāsi jaunu trauku!

-������ Ja tu tūlīt netīsies prom, es tev varu sadot vienīgi pa purnu! - asi pateicu. - Pasaule liela, pludmale tuk�a! Staigā! Ko tu man piesienies?

-������� Kāpēc esi tik dusmīgs? - vīrietis prasīja. - Sastrīdē�jies ar sievu?

-�� Vienkār�i kaut īsu brītiņu gribu pabūt viens.

Vīrietis kādu mirkli klusēja, tad domīgs pateica:

-�������� Tā nav slikta ideja. Pat ģeniāla! Es arī bie�i esmu gribējis būt viens. Bet �odien� Teik�u atklāti. �odien es gribu nomirt. Jā! Beidzot esmu iz�ķīries. Izdzer�u �o pu�deli un� jūrā iek�ā! Pēc tam manu līķi varbūt izskalos kaut kur pie Zviedrijas krastiem� Neviens tur mani ne�pazīs. Nodomās - esmu kāds pār bortu pārkritis nabaga jūrnieks vai bagātnieks no vētrā nogrimu�as personīgās jahtas. Būtu skaisti, vai ne?

-������� Jā, - es piekritu. - Brien tik iek�ā un uzsāc savu ārzemju ceļojumu!

-�� Tev manis �ēl nebūtu?

-������ Nē. Kāpēc? �ēlojam tuviniekus, draugus. Kas man tu tāds esi? Sve�s garāmgājējs!

-������� Un tomēr, - vīrietis neatlaidās. - Tu pēc dabas esi auksts aprēķinātājs? Tev nekad neiedrebas sirds arī par sve�iem cilvēkiem?

Strauji pagriezos un cie�i paskatījos uz blakus sēdo�o vīrieti. Pelēka, savītusi un ļoti grumbaina seja. Zem acīm pietūku�i, nokarāju�ies maisiņi. Blāvas acis. Lielas ausis. Apģērbs noskrandis. Tipisks bomzis.

-������ Skatos, tev dzīvē nav sevi�ķi veicies,- es teicu. - Pats vainīgs vai citi?

-������� Pats, - vīrietis atbildēja. - Un citi. Ja es vai tu vieni dzīvotu uz Marsa, tad savās dzīves ķibelēs mēs patie�ām varētu vainot tikai pa�i sevi! Bet �ai pasaulītē� Vienmēr kāds traucē, un mēs savukārt traucējam citus.

-�� Kā ir ar savstarpēju izpalīdzē�anu?

-�������� Paldies par atgādinājumu! Viss pareizi! Da�reiz mums citi arī palīdz, un mēs palīdzam citiem. Tie ir reti, bet skaisti dzīves mirkļi. Ta�u agrāk vai vēlāk tomēr pie�nāk brīdis, kad neviens tev vairs nevar vai arī negrib pa�līdzēt.

-�� Ko tu gribi no manis? - es prasīju. - Latu pudelei?

-������� Principā jau tas nebūtu slikti, - vīrietis pasmaidīja. - Bet es patie�ām �odien vēlos izdarīt pa�nāvību.

-�� Kas ir noticis?

-�� Nekas sevi�ķs. Vienkār�i apnicis dzīvot.

-�� Vai tāpēc, ka dzīve slikta?

-�� Arī tas. Protams. Bet vēl ir daudzi citi iemesli.

-�� Vai esi biju�ais zeks? - painteresējos.

-������� Nē, nē! - vīrietis strauji papurināja galvu. - Varētu teikt - tie�i otrādi! Esmu atvaļināts milicijas kapteinis. Septiņu kalnu pilsētas un rajona biju�ais krimināl�meklē�anas nodaļas priek�nieks. Skan iespaidīgi, vai ne?

-������� Kur nu vēl iespaidīgāk! - es teicu, no kabatas izvilku cigare�u paciņu un sve�iniekam piedāvāju uzsmēķēt, ko viņ� ar baudu arī darīja.

-������� Kāpēc neturpināji dienestu? Varbūt �odien būtu jau ģenerālis.

-������� Tas arī labi skan, - vīrietis sacīja. - Mani sauc Ed- vards. Uzvārdam nav nozīmes. Nē, par ģenerāli es nekad

nekļūtu. Tur ir vajadzīga augstskola un vēl �is tas. Man vienkār�i neveicās. Mūsu pilsētā un rajonā tolaik, se�des�mito gadu beigās un septiņdesmito gadu sākumā, reti kad notika smagi noziegumi - izvaro�anas, laupī�anas, slep�kavības. Tā, sīkumi vien. Ta�u tad kādu dienu milicijā ienāca pieteikums, ka pēk�ņi pazudis Juris Rūsiņ�! Viņ� toreiz, ja tagad pareizi atceros, bija partijas rajona komi�tejas sekretārs. Pagāja dienas, nedēļas un mēne�i, bet Rūsiņ� neatradās. Mani priek�niecība lamāja, izmek�lē�anā tika iesaistīta arī vietējā �eka, ta�u nekā! Lielais partijnieks bija iekritis kā akā! Viena no visreālākajām versijām bija tāda, ka Rūsiņu kāds ir nogalinājis at�riebības nolūkā. Toreiz vislielākās aizdomas krita uz mūsu rajonā dzīvojo�ajiem Stefanu Rakovski un viņa dēlu �eslavu.

Es nodrebēju un vēlreiz ar interesi paskatījos uz sve�o vīrieti. Tagad viņā bija tikpat kā neiespējami atpazīt to samērā vēl jauno milicijas kapteini, kas mani, vairākkārt pratinot, vienmēr smagi piekāva. Un vēl ne�ēlīgāk sita tēvu.

-��� Kāpēc jūs domājāt, ka Juri Rūsiņu ir novāku�i Ste�fans un �eslavs Rakovski? - es, savādu jūtu pārņemts, jautāju.

-�� Pamats tā domāt nenoliedzami bija, - Edvards sacīja. - Stefans Rakovskis pēckara laikā bija me�abrāļu bandā, savās mājās pie sievas slēpa kādu ievainoto, bet Juris Rūsiņ�, tolaik aktīvs komjaunietis un izstrebikeļu vada komandieris, 1950. gada ziemā ar saviem palīgiem bija atnācis pārbaudīt Rakovsku māju. Mājā patie�ām atra�dies smagi ievainots puisis, viņ� nikni pretojies, izcēlusies ap�aude, kuras laikā Rūsiņ� tī�i vai nejau�i no�āvis Ste�fana sievu. Tolaik vēl mazais �eslavs palicis dzīvs. Pagāja divdesmit gadi. Stefans jau bija pavadījis savu soda laiku Vorkutā, atgriezies mājās un strādāja kaut kur Rīgā.

�eslavs pa to laiku, savā autobiogrāfijā acīmredzot sa�melodams par tēva pretpadomju darbību un sodī�anu, bi�ja beidzis universitātes juridisko fakultāti un strādāja kādā Rīgas rūpnīcā par juriskonsultu. Tātad motīvs slep�kavībai bija - atriebība par sievas un mātes no�au�anu. Ta�u Rūsiņa slepkavības faktu mēs nekādi nespējām pie�rādīt. Līķis netika atrasts un ne viņa, ne Rakovsku mājās nekas neliecināja par vardarbības aktu. Turklāt arī bez abiem Rakovskiem vēl ļoti daudziem cilvēkiem bija visai pamatoti iemesli Rūsiņam atriebties. Ta�u Rūsiņ� - ne dzīvs, ne beigts, - tā arī neatradās un lietu galu galā iz�beidza. Tāpēc, un ne tikai tāpēc, es no amata tiku at�stādināts un pamazām sāku ripot lejā� Un te nu es es�mu. Ar da�iem malkiem alus un vēlē�anos beigtam pārpeldēt Baltijas jūru.

Mani pārņēma dīvaina, nekad nepiedzīvota sajūta. Ne saukta, ne lūgta nez no kurienes tuk�ajā pludmalē man pēk�ņi bija pieskārusies pagātne un vēlreiz likusi atcerē�ties to, ko nekad nespēju aizmirst. Likusi vēlreiz no jau�na pārdzīvot to, ko tik ļoti negribēju, ko pēdējos trīsdesmit gadus sekmīgi biju centies noslēpt.

-�� No kurienes tu te uzradies? - jautāju. - Dzīvo kaut kur tuvumā?

-�� Nē, - Edvards pakratīja galvu. - Te esmu dzimis. Tāpēc �eit arī vēlos nomirt.

-�� Tu to nopietni?

-��� Bet ko man citu darīt? - vīrietis skumīgi jautāja. - Kas es esmu? Nekas! Mēsls! Pie dzīves lepnā galda ma�ni neviens vairs nelai�. Es arī nepretendēju. Pats vien vainīgs. Biju vāj�. Sāku dzert. Sieva padzina. Bērni mani negrib pat pazīt! Un ko mūsu valsts? Ja valstij nav va�jadzīga pat Nacionālā bibliotēka?! Ir vajadzīga armija! Ko valsts, ja tai nav vajadzīgi ne skolotāji, ne ārsti, ne zināt�nieki, ne kultūras darbinieki?! Toties ir vajadzīgi zaldāti! Vajadzīgi iero�i! Valstij nav vajadzīgi arī bērni, kur nu vēl tāds cilvēks kā es - caurkritis kriminālizmeklētājs! Par to visu domājot, tev negribas noslīcināties?

-�� Nē, Edvard, - klusi teicu. - Pagaidām vēl negribas.

-�� Tikai zvilnēt saulītē?

-�� Vai tad slikti?

-�� Nē, nekādas vainas, - Edvards piekrita. - Es darītu tāpat, ja nevajadzētu lasīt tuk�ās pudeles vai pie stacijas ubagot.

-�� Varbūt tas ir tāpēc, ka dzīvē esi darījis daudz ko sliktu?

Vīrietis labu brīdi domīgs klusēja.

-�� Ko nozīmē - dzīvē darīt kaut ko sliktu?

-�� Nezinu, - paraustīju plecus. - Piemēra pēc� Kad tu toreiz no jaunā Ceslava centies izsist atzī�anos par Jura Rūsiņa noslepkavo�anu, vai tas nebija slikti darīts?

-�� Kā uz to skatās� - Edvards samulsis sacīja. - Es ti�kai gribēju labi padarīt savu darbu.

-� Ar ļoti sliktiem līdzekļiem! - rūgti iesmējos. - Diem��ēl �ādā veidā tiek veikti gandrīz vai visi mūsu di�ie dar�bi. It sevi�ķi jau tie, kas tiek darīti valsts vārdā valsts vajadzībām, vienalga, vai tas bija Ulmaņlaikā, krievu laikā, vācu laikā, atkal padomju vai tagad - brīvās un neatkarīgās Latvijas laikā! Tas ir tas, ko man ir diezgan grūti saprast. Kāpēc labais gandrīz vai vienmēr ir sa�sniedzams tikai ar slikto?

-�� Vai esi biju�ais komunists? - Edvards nopietns pa�interesējās.

-�� Nē, cienītais kungs! - diezgan skarbi atbildēju. - Es esmu tas pats jaunais juriskonsults, kuru tu toreiz mili�cijas nodaļā tik pamatīgi dauzīji, ka pēc tam man nācās meklēt ārstu palīdzību!

Edvards spēji satrūkās un no manis pavirzījās mazliet tālāk.

-�� Tas nevar būt�

-� Kas nevar būt? - spēji uzkliedzu. - �ai pasaulē notiek vēl pārsteidzo�ākas lietas!

-� Tu nemelo? Tu patie�ām esi �eslavs Rakovskis?

-�� Tas pats.

-�� Tad man tik tie�ām jāiet slīcināties, - Edvards tāds kā nobijies pateica, ar trīco�ām rokām pielika pie lūpām pustuk�o alus pudeli un izdzēra to sausu. - �itāda sagadī��anās�

Jā, es domās piekritu. Ta�u tas mani īpa�i ne�pārsteidza. Dzīvē bija nācies sastapties ar vēl neti�camākām lietām un notikumiem. Un tomēr es ar pastip�rinātu interesi vēlreiz stingri nopētīju sev blakus sēdo�o cilvēku. Tagad pret viņu nekādu naidu vairs nejutu. Ti�kai dziļu no�ēlu un pat zināmu līdzjūtību. Kādreiz tik va�reno vīru dzīve bija salauzusi. Es ar tādiem Centrāl�cietumā un tiesu zālēs satikos turpat vai katru dienu. Da�i bija stipri, nav ko noliegt. Ta�u lielākā daļa tomēr atradās zaudētājos. Arī es toreiz mēģināju izturēt, un mums ar tēvu paveicās. Mēs izrādījāmies mazliet gud�rāki, piesardzīgāki un stiprāki. �is cilvēks mūs pamatīgi spīdzināja. Viņ� to darīja, kad likums to darīt aizliedza. "Atzīsties! Atzīsties! Atzīsties!" Mēs klusējām vai, pa�reizāk sakot, kliedzām, lamājāmies un draudējām.

"Mēs sūdzēsimies!"

"Ak tā? Tad saņem vēl!"

Sitiens sekoja sitienam. Draudi draudiem. Mēs toreiz uzvarējām. Mūs atlaida un vēlāk lika mierā. Jutāmies ap�mierināti. Mātes slepkava tika atriebts. Tikai da�reiz, it sevi�ķi pēdējā laikā, mani �ad tad tomēr sāk mocīt tādi kā sirdsapziņas pārmetumi. Tas acīmredzot tāpēc, ka pēdējos gados daudz lasu un domāju par �ai pasaulē pie�ņemtajiem juridiskajiem likumiem, gan tā dēvētajām morāles un ētikas normām. Un jo vairāk domāju, jo mazāk ko saprotu.

Savā laikā pazinu Padomju Savienības Varoni Jāni Vil�helmu. Viņ�, būdams Latvie�u gvardes divīzijas snaipe�ris, Otrā pasaules kara laikā, slēpnī tupēdams, bija no�ā�vis jeb iznīcinājis apmēram trīssimt vācu armijas karavī�rus. Tātad nogalinājis trīssimt cilvēkus. Pārāk smalki ne�pārzinu karalietas un, iespējams, karavīri neskaitās cil�vēki. Ja tā, tad viss ir pareizi. Nekādu problēmu. Spie�ot blaktis uz sienas, mums arī nekāds kriminālsods vai morāles pārmetumi nedraud. Ta�u, ja karavīrs tomēr tiek uzskatīts par cilvēku, tad Jānis Vilhelms par trīssimt cilvēku noslepkavo�anu ne tikai nesaņēma nekādu sodu, bet gan visaugstākos valsts un valdības apbalvojumus!

Tas pats ar Viktoru Arāju. Tas pats ar trīsdesmito ga�du �ekistiem. Jo vairāk no�āvi, jo cienījamāks valsts pil�sonis kļuvi! Tas pats gan ar padomju, gan, godīgi sakot, arī ar mūsu pēckara partizāniem. Jo vairāk pretējās ideo�loģijas piekritēju dzīvības tika iznīcinātas, jo par lielākiem tēvzemes varoņiem tika uzskatīti. Nemaz ne�runājot, piemēram, par amerikāņu pulkvedi Polu Tibet- su, kur� 1945. gada 6. augusta rītā pulksten 8 un 16 mi�nūtēs no lidma�īnas Enola Gay uz japāņu pilsētu Hirosi- mu nometa pirmo atombumbu Little Boy - Mazulis, uzreiz, vienā rāvienā izdzē�ot simtpiecdesmit tūksto� cilvēku dzīvības! Vai viņu gaidīja sods? Nē! Viņu gaidīja slavas pjedestāls! Viņ� kļuva par nacionālo varoni! Tai pa�ā laikā Padomju Latvijā vai tais pa�ās Amerikas Sa�vienotajās Valstīs daudziem pilsoņiem tikai par viena cilvēka slepkavību - toties valsts nesankcionētu! - tiesa piesprieda nāvessodu!

Te nu ir tas juridiskais, morālais un vienkār�i cilvēcis�kais āķis, uz kura mana sapra�ana ir uzķērusies un no tā nekādi netiek vaļā. Tik stulbs es tomēr neesmu, kā da��reiz var �ķist. Es saprotu, ka ir milzīga starpība starp ka�ra un miera laiku, starp to, kas tiek darīts valsts vārdā un tās interesēs, un to, ko katrs cilvēks dara individuāli. Un tomēr arvien bie�āk un bie�āk man �ī at�ķirība un du- bultmorāle �ķiet pilnīgi absurda un pat sātaniska!

Mums visiem ir viens Dievs. Mums visiem �ī pasaule ir vienīgā un pēdējā. Tāpat kā katram cilvēkam viņa dzīvība un reizē dzīve arī ir vienīgā un nekad vairs neat�kārtojama. Kāpēc vienā gadījumā cilvēka nogalinā�ana skaitās varoņdarbs, bet citā - noziegums? Ja mums ir viens Dievs, tad mums visiem vajadzētu pakļauties arī vieniem likumiem vai vismaz vienai morālei.

-� Kā tad palika ar to Juri Rūsiņu? - es, atkal pagriezies pret vīrieti, jautāju. - Jūs tā arī palikāt neziņā, kas ar viņu notika?

-� Viņ� dro�i vien aizlaidās uz ārzemēm, - Edvards klu�si sacīja. - Tādi gadījumi reti, ta�u tomēr notika.

-�� Pārliecināts komunists? Diez vai.

-�� Stipri �aubos, vai viņ� maz tik pārliecināts komu�nists bija. Tolaik lielākā daļa cilvēku gan labos, gan slik�tos darbus darīja ne jau pārliecības, bet gan karjeras dēļ. Tādēļ es tēvija tu patie�ām esi �eslavs Rakovskis, tik pa�matīgi arī dauzīju.

-�� Kā tu vēl atceries �o vārdu?

-��� Tas ir poļu vārds. Mūsu pilsētā un rajonā toreiz lielākoties dzīvoja tikai latvie�i, krievi un �igāni. �ie Ra�kovski bija gandrīz vienīgie poļi.

-�� Skatos, atmiņu tu vēl neesi nodzēris.

-�� Tā ir, - Edvards apstiprināja. - �o to vēl atceros.

-�� Bet es savukārt �o to varu pastāstīt tev, - sacīju un mierīgs aizsmēķēju cigareti. - Juris Rūsiņ� ne uz kādām

ārzemēm neaizbēga. Viņ� tika nogalināts vai, runājot �o�dienas valodā, Juris Rūsiņ� par savām izdarībām pret Latvijas brīvības cīnītājiem tika taisnīgi sodīts. Tu jau zi�ni �īs pasaules vissenāko un, iespējams, arī vistaisnīgāko likumu - dots pret dotu! Asinis pret asinīm!

-�� Vai to izdarīji tomēr tu? - Edvards stipri pārsteigts prasīja. - Varbūt tavs tēvs?

Rūgti iesmējos.

-�� Tu jau to man prasīji pirms trīsdesmit gadiem! Kāpēc atkārtoties? Viss ir izdarīts. Viss samaksāts. Rēķini no�kārtoti. Taisnīgi vai netaisnīgi - ne mums par to �odien spriest. Vienīgi der atcerēties, ka Juris Rūsiņ� valsts vārdā no�āva manu māti, kura neko sliktu nebija izdarī�jusi. Viņa vienīgi kopa smagi ievainotu cilvēku. Ja par tādu rīcību valsts Rūsiņa personā viņai piesprieda nāvi, tad vēlāk viņam atmaksas veidā atsevi�ķu cilvēku pie�spriestā nāve ir attaisnojama par visiem simts punktiem.

Edvards ilgi klusēja, �ēli skatīdamies uz tuk�o alus pu�deli, tad pacēla galvu un paskatījās uz mani.

-�� Tu vari man piedot? - viņ� jautāja.

-�� Jā, Edvard, - apliecināju. - Es tev piedodu un ļaunu prātu neturu. Mēs ta�u dzīvojam pasaulē, kur vardarbība un naids ir vienīgie līdzekļi, ar kuriem gan valsts, gan cilvēki parasti nokārto rēķinus. Da�reiz �ķiet, ka Jēzus Kristus ar savu lielo cilvēkmīlestību izskatās kā naivs puika. Katrā ziņā vardarbību un naidu pēdējos divtūksto� gados cilvēce ir izjutusi divtūksto� rei�u spēcīgāk, nekā tālumā vai pat mums blakus eso�o cilvēku mīlestību. Tikai naids un vardarbība ir pārveidojusi �o pasauli. Tikai naids un vardarbība ir spējusi radīt valstis, izraisīt revolūcijas un karus, tātad radikāli izmainīt arī miljoniem cilvēku dzīvi. Bet ko mīlestība?

-��� Neko, - Edvards drūmi piekrita. - Varbūt vienīgi radīt dzīvību�

-�� Lai to pēc kāda laika atkal nokautu cilvēka naids, - es teicu un piecēlos. - Nē, veco zēn! Acīmredzot Dievs ir kļuvis jau vecs un ne uz kādiem di�iem darbiem vairs nav spējīgs. Citādi viņ� ta�u ņemtu un �o mūsu naida pārņemto zemīti aizsviestu prom kaut kur tālā Visuma izgāztuvē�

Edvards savādi pasmaidīja un domīgi pateica:

-�� Man �ķiet, ka Dievs to jau sen ir izdarījis�

Bija jau vēls. Saule norietēja un mūsu pusē eso�o pa�saules daļu lēnām pārklāja vispirms plāna, pēc tam ar�vien biezāka auksta nakts sega. Nejutu ne mazāko vēlē�anos zem tās palikt. Tas arī būtu velti. Man sala dvēsele, bet kas to varētu sasildīt, nezināju.

Nolicis automa�īnu garā�ā, nesteidzoties �ķērsoju lielo pagalmu, iegāju kāpņu telpā un devos uz mājas otro stāvu, kur atradās mans dzīvoklis.

Māja bija veca, celta vēl trīsdesmito gadu pirmajā pusē kā īres nams. Tas bija piederējis sievas radiniekiem, kuri 1944. gada rudeni, bēgdami no krieviem, vispirms aiz�brauca uz Vāciju, bet piecdesmito gadu sākumā pārcēlās uz dzīvi ASV Ņujorkā. Sākoties denacionalizācijas proce�sam Latvijā, māju atguvu�i, radi ar vieglu sirdi to atdeva sievai, savukārt viņa, kad mēs �ķīrāmies, neoficiāli to at�meta man.

"Cīnies ar tiem krievu īrniekiem pats!" viņa pateica. "Man tam nav ne laika, ne patikas!"

Man tāpat �ai nodarbei nebija ne laika, ne īpa�as vēlē�anās, ta�u pēc �ķir�anās dzīvot kaut kur vajadzēja un, līdzko viens dzīvoklis atbrīvojās, vispirms veicis Eiro�pas līmeņa kapitālo remontu, tajā tūlīt arī iekārtojos.

Māju kop� 1944. gada rudens savā pārziņā bija pārņēmusi kāda padomju armijas saimniecības daļa, ta�u apbrīnojamā kārtā nekādi lielie posta darbi nebija izdarī�ti. Drīzāk otrādi. Mājā tika iemitināti tikai virsnieki, un attiecīgā karaspēka daļa ļoti rūpējusies par �o cilvēku sadzīves ērtībām. No biju�ajām militārpersonām pa�laik mājā dzīvoja tikai divi atvaļināti pulkve�i. Viņi bija jau veci vīri, krietni pāri astoņdesmit gadiem, un man ar vi�ņiem nekādi ideoloģiski vai sadzīviski konflikti neradās. Biju�ie pulkve�i dzīvoja klusi un mierīgi un īres naudu maksāja kārtīgi.

Nonācis līdz dzīvokļa durvīm, pēk�ņi gandrīz vai pa�klupu pret pustumsā uz pēdējā kāpņu pakāpiena sēdo�u cilvēku. Klusi pie sevis nolamājies, iededzu gaismu. Uz kāpnēm ļoti īsā, spilgti sarkanā trikotā�as kleitā, kas kā neatraujami pielipusi līmlente cie�i apņēma viņas slai�do augumu, sēdēja jauna sieviete. Nevarētu teikt, ka vi�ņa būtu ļoti skaista, ta�u garie, īpatnēji sasukātie tum�brūnie mati, nedaudz iegarenā seja, spilgti iz�krāsotās uzacis, lūpas un acis viņu darīja ārkārtīgi pie�vilcīgu.

-�� Ko tu te dari? - uzprasīju un vēl cie�āk nopētīju pie kājām sēdo�o sievieti. �ķita, ka es viņu kaut kad jau es�mu redzējis un ar viņu pat sarunājies.

-��� Gaidu tevi, - sieviete negaidīti atbildēja, lēnām piecēlās un manāmi satraukta skatījās uz mani. - Tu dus�mojies?

-������� Es vēl neko nesaprotu, - diezgan vēsi atbildēju, bet pēc mirkļa, redzot viņu pilnā augumā stāvam uz augstpa�pē�u kurpēm, redzot, kā turpat vai manā degungalā lēnām �ūpojas viņas zem spilgti sarkanās kleitas reljefi izspiedu�ās lielās krūtis, sajutu spēcīgu seksuālu satrau�kumu. Visā ķermenī viļņveidīgi ieplūda patīkams sil�tums. - Ko tu no manis gribi?

Sieviete �ķelmīgi pasmaidīja.

-�� Tu mani vairs neatceries?

-�� Mēs jau esam tiku�ies?

-�������� Mani sauc Fran�eska, - viņa pateica un mīļi pa�smaidīja.

-������� Tagad atceros, - sacīju un atslēdzu durvis. - Tu esi stipri izmainījusies.

-������� Tikai mazliet,- Fran�eska teica. - Mugurā cita kleita un matu sakārtojums savādāks. Bet citādi�

-������� Tagad tu izskaties daudz labāk, - es pateicu un at�vēru durvis. - Baigi seksīga.

-������ Vai tad slikti? - Fran�eska atkal �ķelmīgi smaidīja un sekoja man līdzi dzīvoklī. - Tu patie�ām dzīvo viens?

-������ Viens, Fran�eska, viens, - ātri atbildēju un ievedu vi�ņu viesistabā. - Kā vilks savā alā.

Sieviete apstājās un rūpīgi noskatīja moderni un ļoti dārgi iekārtoto telpu.

-������� �o vietu ir grūti nosaukt par alu, - viņa klusi patei�ca. - Turklāt vilki nekad nedzīvo vieni. Tie ir bara dzīvnieki. Vieni dzīvo tikai cilvēki.

-�������� Apsēdies! - ar roku parādīju uz zelta krāsas sofu. - Tu pa�laik arī esi viena?

-������� It kā jau jā, - Fran�eska atbildēja un ar acīm redza�mu patiku iekārtojās atpūtas vietā. - Brīni�ķīgi! �ādā dzīvoklī vēl nekad neesmu bijusi. Tu esi ļoti bagāts?

-������� Vai taisies mani aplaupīt? - iesmējos un uzmetu ātru skatienu sievietes melnās zeķēs ietērptajām kājām, ku�ras, tagad sakrustotas, vairs gandrīz nemaz neapsedza jau tā pārspīlēti īsā kleita.

-������� Ko tu! - Fran�eska iesaucās. - Vai es pēc tādas izska�tos?

-������� Tu izskaties lieliska! - neliekuļoti sacīju. - Melnas augstpapē�u kurpes, melnas zeķes un spilgti sarkana

kleita. Viss sapas. Pati izkrāsojusies kā lellīte. Ja nav noslēpums - kāda tev ir apak�veļa? Arī melna vai ko�i sarkana?

-�� Gan jau vēlāk redzēsi, - Fran�eska sacīja un palūdza cigareti. - Nebūtu slikti, ja tev mājās atrastos kas dze�rams.

-�� Gan jau atradīsies, - pateicu un piegāju pie bāra, kur man vienmēr glabājās vairākas pudeles laba alkohola. - Ko gribi? Konjaku, viskiju, vīnu?

-�� Konjaku, - viņa atbildēja. - Lai gan zinātāji saka, ka vistīrākais tomēr esot degvīns.

-�� Tā ir, - es piekritu. - Dzersim �ņabi. Man ir viena pu�dele Smirnoff. Tas ir pasaules labākais dzēriens.

Ātri uzklāju galdu, no virtuves ledusskapja atnesu degvīnu un da�as uzkodas, apsēdos ar gai�u ādu apvilktā klubkrēslā un ar satrauco�u patiku raudzījos uz iepretim sēdo�o Fran�esku. Viņa patie�ām izskatījās lieliska. Kā nesen redzēta kādā Fran�eskas Kirkes gleznā. Kaut kas spilgts un nereāls, tai pa�ā laikā tomēr dabisks. Ja viņas acīs �ad tad nepaspīdētu skaidri saskatāmas skumjas, varētu �ķist, ka manā priek�ā sē� lelle. Man nevajadzēja smagi lauzīt galvu, minot, kāpēc viņa pie manis ir at�nākusi. Bija jābūt totālam idiotam, lai to uzreiz nesapras�tu, tomēr nevarēju izslēgt arī citus variantus. Kaut vai to pa�u primitīvo dzīvokļa apzag�anu.

-�� Kā tu uzzināji, kur es dzīvoju?

-�� Man to pateica Arnolds.

-�� Tu pati gribēji atnākt, vai tev to pavēlēja darīt viņ�?

-�� Arnolds vienkār�i palūdza. Viņ� teica, ka tu pēdējā laikā jūtoties slikti un vientuļi. Turklāt pastāvīgi esot pārstrādājies. Tā ir?

-�� Tā ir, - es apstiprināju. - Lai gan būt vienam nemaz nav tik slikti. Protams, tur ir diezgan liela at�ķirība - esi viens vai vientuļ�.

-� Tu vēl neesi vecs, - Fran�eska sacīja. - Tev pieder lie�la māja, brīni�ķīgs dzīvoklis, dārga automa�īna un labi apmaksāts darbs. Kāpēc esi viens vai vientuļ�?

Neko neatbildēju. Lēnām pacēlu degvīna glāzi un to izdzēru.

-�� Arnolds sacīja, ka tu patiesībā nez kāda iemesla dēļ stipri neieredzot sievietes, ta�u to prasmīgi slēpjot. Tas atbilst patiesībai?

-�� Nē, Fran�eska, - atbildēju un vairākas reizes domīgs pa�ūpoju galvu. - Tas neatbilst patiesībai. Ta�u nav arī meli. Ja atklāti - ar katru gadu arvien vairāk sāku neie�redzēt cilvēkus vispār.

-�� Kāpēc?

-�� Viņu ļaunās dabas dēļ.

-�� Tu domā, ka ļauna pret tevi varētu būt arī es?

-��� Pret mani diez vai, - atbildēju. - Ta�u kaut reizi dzīvē tu jau esi bijusi un būsi vēl ļauna pret kādu citu.

-�� Vai esi pārliecināts, ka tas ir neizbēgami? - Fran�es�ka jautāja. - Un ja tā, vai vienmēr tas ir slikti?

-�� Kā kuro reizi, - es teicu. - Ta�u nekas labs tas arī nav.

-� Ja pareizi saprotu, - viņa sacīja un izdzēra savu glāzi, - ļaunums, ko cilvēki diendienā viens otram nodara, tevi ta�u tie�i neskar. Tu esi tāds kā vērotājs no malas.

-� Vispār jau jā, - piekrīto�i pamāju. - Ta�u tomēr ir lie�tas un notikumi, kas mani noteikti skar, ja tā varētu teikt, psihoenerģētiskajā līmenī. Un jo vairāk, jo spēcīgāk tiek iedragāta mana domā�ana un dzīves uztvere. Pie�mēram, pirms da�ām dienām tiesā tika izskatīta kāda septiņpadsmitgadīga pui�a krimināllieta, kur� dzēruma dusmu lēkmē vannas istabā ar astoņiem āmura sitieniem bija nogalinājis savu septiņdesmit divus gadus veco vec�māmiņu.

"Kāpēc?" prokurore jautāja.

"Viņa man visu laiku kaut ko pārmeta," puisis pa�skaidroja.

"Kā jūs pats vērtējat savu rīcību?" prokurore turpinā�ja. "Kā me�onību, kā ārkārtējas cietsirdības izpausmi vai kā nenormālības pazīmi?"

"Nē," puisis izbrīnījies atbildēja. "Esmu pilnīgi nor�māls un savu rīcību uzskatu par pareizu. Viņa ne�drīkstēja mani apvainot."

-�� Kā tas tev, Fran�eska, patīk? - es vaicāju. - Man tas nepatīk. Man �ī pui�a atbilde kā pretīgs sūklis ir piesūku�sies smadzenēm un visu laiku liek domāt par jau tūksto�kārt pārdomātām lietām - kāpēc vairums cilvēku daudzas slepkavības, sākot ar politiskajām un beidzot ar tīri kriminālajām, vienmēr uzskata par pareizām? Viņu vidū diem�ēl esmu arī pats. �ī problēma nav atrisināma. Un ja tā, tad par to vispār nevajadzētu daudz domāt. Pie�dod, Fran�eska! Es atkal ieminējos par to, kas man visu mū�u neliek mieru. Pietiek! Mums jāklausās mūzika, jālasa dzeja un jārunā par seksu.

Fran�eska jauki pasmaidīja.

-�� Tie�i tāpēc es pie tevis arī atnācu, - viņa sacīja. - Lai tev galva kļūtu skaidrāka un tu beidzot sāktu ilgoties pēc sievietes. Ceru, tu ta�u neesi zilais?

-�� Lai nu kas, bet zilais es patie�ām neesmu!

-�� Tas mani iepriecina.

-�� Mani tāpat.

-�� Tad jau būs labi.

-� Tev ir skaists un mazdzirdēts vārds - Fran�eska. Kur tavi vecāki to izrāva?

-�� Man nemaz nav vecāku, - Fran�eska diezgan skumjā balsī atklāja. - Esmu atradene. Mani savā laikā pieņēma kāds bezbērnu pāris. Viņi tad to vārdu arī iedeva. Varbūt ar to viņiem saistījās kas personisks vai reliģisks. Bet, kad sagadī�anās pēc kādu nakti pavadīju ārpus mājas, no pāragri aizvērtas krāsns dzīvoklī ieplūda tvana gāze, un abi aud�uvecāki nosmaka.

-�� Tā vien �ķiet, ka es pat līdz sirmam vecumam nekad tā arī nedzirdē�u nevienu skaistu, romantisku un gai�u dzīves stāstu.

-�� Varbūt tas cilvēkiem nemaz nav lemts?

-�� Iespējams.

-�� Kad aud�uvecāki nomira, es studēju juridiskās fa�kultātes pirmajā kursā. Tagad pasaki, cienījamo advokāt, kā astoņpadsmitgadīga meitene, pēk�ņi �ai pasaulē palik�dama viena, var izdzīvot?

Nedaudz samulsu.

-�� Es nezinu�

-�� Izdzīvot, protams, var, - Fran�eska nopietni sacīja, - tikai tad sevī jāatrod pietiekami liels spēks, lai spētu pārkāpt savam kaunam un da�iem sabiedrībā pa�stāvo�iem aizspriedumiem.

Domīgs pa�ūpoju galvu.

-�� �aubos, vai tas ir vienīgais iespējamais izdzīvo�anas veids. Darbu var atrast arī bez specialitātes. Kaut vai to pa�u - morgā mazgāt grīdas.

Fran�eska neslēpa pārsteigumu.

-�� Vai tu patie�ām man novēlētu tādu likteni?!

-�� Fran�eska! Es tev novēlu visspo�āko nākotni! - pa�teicu. - Bet vai tev pa�ai ne�ķiet, ka tas, ar ko tu nodar�bojies pa�laik, nav nekas daudz labāks par morga sanitā- res darbu?

-��� Labāks gan! - viņa sacīja. - Vismaz ir darī�ana ar dzīviem cilvēkiem.

-�� Miru�ie visus savus sliktos darbus ir jau padarīju�i, - es teicu. - Briesmas draud vienīgi no dzīvajiem.

-�� Tu pret mani vari būt slikts?

-�� Nē! - pakratīju galvu. - Patiesībā visi darbi ir noderī�gi. Gan mācītāja, skolotāja, prostitūtas, ārsta vai bendes darbs.

Paliecos uz priek�u un uzliku roku uz sievietes apaļā ceļgala.

-��� Izrādās, lai pavisam nenogrimtu netīrumos, tev va�jadzēs daudz spēka un izturības. Dzīve ir kā maza dubļu peļķe vai milzīgs mēslu okeāns.

-�� Tu mani uzskati par sliktu? - viņa pavaicāja

-�� Nekādā ziņā, - atbildēju. - Varbūt mana domā�ana un cilvēku uztvere zināmā mērā ir nenormāla, ta�u es savās izjūtās pat pēdējo stacijas staiguli vērtēju krietni augstāk par daudzām augsti intelektuālajām mūsu sa�biedrības dāmām. Viņas gandrīz vai visas nez kāpēc ir lepnas un augstprātīgas. Ar aukstām dvēselēm. Dro�i vien tāpēc, ka ir izglītotas, turīgas un laimīgas. Silta, sa�proto�a un pateicīga sirds var būt vienīgi nelaimīgiem cil�vēkiem.

Fran�eska piekrīto�i pamāja, paskatījās apkārt, tad ar roku parādīja uz gleznu, kas stāvēja mums tie�i iepretim.

-�� Savāda bilde, - viņa klusi pateica.

-�� Jā, - es piekritu, lai gan gleznā nekā savāda nebija. Pirms diviem gadiem diezgan lēti to biju pasūtījis kādam jaunam māksliniekam, kas ar uzticēto uzdevumu veiksmīgi tika galā. Gleznas fonā bija attēlots neliels balts kalns, bet priek�plānā dzelzs sēta un kāds līdz pu�sei vētras nolauzts melns koks.

-������ Tā ir mana dzīve, - es pateicu. - Kad skatos uz glez�nu, man vienmēr kļūst skumji.

-������ Tādā gadījumā tā ir jāiemet pagultē, - Fran�eska ie�teica. - Negribas ticēt, ka �is salauztais koks varētu sim�bolizēt tavu dzīvi. Manējo jā.

-������� Nē, Fran�eska, arī mana dzīve ir salauzta. Māja, au�toma�īna, rēķins bankā, dārgas drēbes, labas mēbeles ir tikai cilvēka dzīves ārējā atribūtika, bez kā var mierīgi iztikt. Un miljoniem cilvēku visā pasaulē arī iztiek. �ā iemesla dēļ neviens bojā neiet. Svarīgi, kas tiek un kas pietrūkst mūsu prātiem un dvēselēm.

-�� Tu jūti, ka tev kaut kas pietrūkst?

-Jā.

-�� Sieviete?

-������ Arī tā. Ta�u visvairāk man pietrūkst� Redzi, dzīvok�lis ir liels un ērts. Bet tas ir tuk�s. Kluss. Bez mātes. Bez tēva. Bez sievas. Bez bērniem. Mana māja ir maza un ļo�ti nabadzīga.

-������� Tas, kas tev trūkst, ir viegli iegūstams, - Fran�eska atgādināja. - Tā nav problēma.

-������ Tas nav iegūstams nekad, - es pateicu. - Miru�ie ne�atdzimst.

-�� Vecāki tev bija labi?

-������� Tas nav svarīgi - labi vai slikti. Viņi vienkār�i bija mani vecāki.

-������� Tu vismaz vari atcerēties, kādi viņi bija, - Fran�eska bēdīgi sacīja. - Es par savējiem nezinu neko. Varbūt viņi bija ģeniāli zinātnieki? Mākslinieki? Visticamāk gan kāds nabadzīgs pārītis vai nodzēru�ies bom�i.

-������� Par to labāk nedomāt, - es teicu. - Ta�u kas viņi lai arī būtu vai nebūtu, sprie�ot pēc tevis, vismaz skaisti vi�ņi ir biju�i.

Fran�eska jau kuro reizi skumji pasmaidīja un atkal palūdza cigareti.

-������� Tu arī labi izskaties, - viņa sacīja. - Ja būtu vēl ne�daudz jautrāks� Kāpēc vienmēr esi tik drūms?

-������� Es jau to paskaidroju. Bez tam� Dzīve mani arvien jūtamāk sāk vienkār�i nogurdināt.

-� Ja nevēlies dibināt jaunu ģimeni, varbūt vajag mainīt darbu?

-�� Da�reiz par to esmu domājis. Tu vari mainīt savu no�darbo�anos?

-�� Pa�reizējā situācijā nē, - Fran�eska atbildēja. - Ma�nas nākotnes prognoze var būt diezgan laba, vai arī stip�ri �au�alīga� Ja vēl kādu laiku spē�u daudzmaz sakarīgi noturēties - nenodzeroties un nekļūstot par narkomāni - es varētu iekrāt nedaudz naudas, galu galā tomēr ne�klātienē pabeigt studijas un sākt normāli dzīvot. Ja ne� Cik ilgi es vēl varē�u sevi piedāvāt kā īslaicīgas lieto�anas preci?

-��� Sekss veselībai nekaitē, - es pateicu. - Tev vienīgi jāatturas no narkotikām, dzer�anas un smēķē�anas.

-�� Tas viss diem�ēl iet roku rokā, - viņa teica. - Tur�klāt� Toreiz aukstā ziemas laikā, agri no rīta steidzoties uz darbu, Veronika Krauze mani varēja arī nepamanīt noliktu pie kādas mājas ārdurvīm. Varēja paskriet garām. Es pēc piecpadsmit minūtēm jau būtu nosalusi. Tad kāpēc tagad katru dienu nesvinēt dzīves svētkus?

Piekrīto�i pamāju. Varbūt iedzertā alkohola, bet ti�camāk daudz nopietnāka iemesla dēļ, �ī negaidīti uzradu- sies sieviete, kura vēlāk man sagādās prātam neaptvera�mu pārsteigumu un gandrīz vai arī traģisku dzīves galu, ar katru mirkli sāka patikt arvien stiprāk. Ja viņas dzīvesstāsts bija patiess, pievilcību, ko viņa izstaroja, pa�pildināja vēl saproto�s �ēlums. Ta�u, ja viņa to bija iz�domājusi, tad tomēr ļoti ticami. Ta�u vai gan vīrie�iem - �ai gadījumā man - daudz varētu interesēt kādas pērka�mas sievietes biogrāfija? Te viņa ir! Slaidās un pārmērīgi augstu atsegtās kājas sakrustojusi, sēd man iepretim, te skumji, te �ķelmīgi pasmaida, eleganti ģērbusies, jauna un skaista, un kas man par daļu, kādi iemesli viņu ir at�vedu�i pie manis?

Tad pēk�ņi atcerējos vēl kāda cilvēka dzīvesstāstu. To pirms da�ām dienām man pavēstīja Centrālcietumā ie�slodzītais Georgs Zubris, kura vecvecāku pagātne tik cie��i un traģiski bija saskārusies ar maniem vecvecākiem. Un dīvaini. Arī Annu Laiviņu aukstā ziemas rītā no nāves nosalstot bija paglābusi kāda sieviete.

Interesanti, vai visas atradenes kļūst par ielasmei�tām? - pats sev jautāju. Stipri jā�aubās. Acīmredzot tikai tās, kurām bez īstajiem vecākiem vēl pietrūkst tāds sīkums kā apkārtējo mīlestība un labu cilvēku tuvums.

-�� Zini, Fran�eska, - klusi sacīju. - Tu man pēk�ņi liki atcerēties kādu citu sievieti - Annu Laiviņu.

-�� Viņa bija tava sieva? Mīļākā?

-�� Es nekad viņu neesmu pazinis, - atbildēju. - Ta�u vi�ņas tēvs piektā gada revolūcijas laikā nogalināja manu vecvecmāmiņu Ingaborgu Rakovsku, dzimu�u baronesi fon Rozenburgu. Tagad esmu saticies ar Annas mazdēlu Georgu Zubri.

-�� Tu esi baronu pēctecis? - Fran�eska ziņkāri jautāja. - �eslavs fon Rakovskis?

-�� Tā iznāk, - viegli pasmaidīju. - Tikai bez fon.

-�� Nē, kāpēc? - Fran�eska iesaucās. - Ar fon skan daudz labāk.

-������� Toties ne tai Annai, ne Georgam Zubrim nekas labs dzīvē nav bijis. Viena vienīga mēslu kaste.

-������� Kāds sakars ar to ir tev? Kāpēc tev par to jādomā? Paskaties uz mani! Vai es tevi vēl neesmu iekārdinājusi?

-�� Esi. Jau no tā brī�a, kad tevi ieraudzīju.

-�� Ļoti patīkami. Uz to es arī cerēju.

-�� Tas tev �ķiet svarīgi?

-�� Vai jūties slikti, ja kādam patīc?

-������ Nē, jūtos labi, - sacīju. - It sevi�ķi labi jūtos tad, kad patīku tādām sievietēm kā tu.

-�� Nemelo?

-�� Kādēļ?

-������� Darījumos ar tādām sievietēm kā es, patik�anai vai nepatik�anai nav lielas nozīmes. Te svarīgs kas cits - gri�bi vai negribi?

Pasmaidīju un atkal piepildīju glāzes.

-������� Pirms kāda laika man arī Georgs Zubris prasīja - gri�bi vai negribi mani glābt?

-�� Kāpēc tev viņ� jāglābj? Kas viņ� vispār tāds ir?

-������� Georgs tiek apsūdzēts divās slepkavībās. Viens no noslepkavotajiem ir viņa tēvs, otrs - tēvocis.

-�������� Tas Georgs to patie�ām ir izdarījis? - Fran�eska vaicāja. - Viņ� ir vainīgs?

-� Jā, - es apliecināju.

-�� Un tu viņu tomēr aizstāvēsi?

-�� Protams.

-�������� Kādēļ? - Fran�eska ieinteresēta jautāja. - Kāpēc slepkavas vispār ir jāaizstāv? Vai tas ir godīgi? Vai tas ir pareizi? Vai tas nav pret Dievu un vispār pret jebkāda vei�da cilvēcību? Ja kāds nogalinātu mani? Ja nogalinātu ta�vu māti, tu �o cilvēku tāpat spētu aizstāvēt?!

Nodrebēju un ātri iztuk�oju sev priek�ā stāvo�o glāzi. Pēc tam nopietns paskatījos uz Fran�esku.

-������� Nē, - cietā balsī atbildēju. - Es savas mātes slepkavu neaizstāvētu. Tāpat neaizstāvētu arī tavu bendi. Bet citos gadījumos� Pirmkārt, man ir tāda profesija, bet otrkārt� Da�reiz tomēr der dziļi iejusties tāda cilvēka ādā un domā�anā, kur� tādu vai citādu iemeslu dēļ ir spējis vai bijis spiests atņemt dzīvību citam cilvēkam. Tad ir vieglāk aizstāvēt ne tikai viņu, bet pie vajadzības arī

sevi. Bet nu, Fran�eska, pietiks! Man principā visas �īs lietas riebjas, jo riebjas, ka mums visapkārt trako ļau�nums, cilvēku vēlme atriebties un sodīt. Gribas kaut da��reiz piedzīvot kaut ko arī skaistu un gai�u. �is mirklis nu tāds ir. Es pacentī�os aizmirst, ka man par to būs jāsa�maksā. Pats par sevi tas nav nekas slikts vai pazemojo�s, tomēr labāk domā�u, ka tu pie manis esi nokritusi tie�i no debesīm. Tu esi mana sapņu meitene - balta un tīra un nevainīga. Tev �ai dzīvē nav vajadzīga ne nauda, ne jumts virs galvas, ne maize uz galda. Tev vajadzīga un tu gaidi vienīgi�

Skaļi pateikt vārdu mīlestība pēk�ņi nespēju. Tajā brīdī man tas tomēr �ķita par daudz.

>

Anna Laiviņa sava pirmā bērna piedzim�anu gaidīja bez īpa�a satraukuma. 1918. gada vasarā viņai bija astoņ�padsmit gadi, laba veselība un ass, neiecietīgs raksturs. Viņa tradicionālajā izpratnē nepazina ne kaunu, ne godu un nekad īpa�i neaizdomājās, ko darīs rīt vai parīt. Anna sevi nekad nemocīja ar pārdomām par dzīves jēgu un ko viņai vajadzētu savā mū�ā izdarīt.

Varbūt par to viņai neko daudz arī neklātos pārmest. Trakajā karu un revolūciju pārņemtajā laikā, ja izdevās nodzīvot kārtējo likteņa uzdāvināto dienu, varēja uz�skatīt, ka jau ir paveicies.

Anna gulēja lielā, ar spilveniem piekrautā gultā kādas Piemaskavas sād�as mājā un, jau dzemdību sāpju pārņemta, vēroja, kā ap viņu rūpīgi ņemas vairākas pa�dzīvoju�as krievu sievietes.

Anna nezināja ne �īs vietas nosaukumu, ne mājas saimnieces vārdu. Pagāju�ajā gadā, it kā iemīlējusies, ta��u galvenokārt bēgdama no soda par Baltmui�as past�meistara Johana �mita slepkavību, viņa sekoja līdzi Vitā�lijam Zubrim. Anna tika oficiāli noformēta par rotas me�dicīnas māsu, lai gan no medicīnas neko nesajēdza, ta�u ievainojumus pārsiet prata, kā arī gatavot ēst un pie va�jadzības arī klusi mierināt kādu mirsto�u strēlnieku.

Ilgus gadus pieradu�ai pie izlaidīgas dzīves, tagad rupjā, neizglītotā un spēcīgā Vitālija Zubra stingri uz�raudzītai, Annai mīlas dēkas tikpat kā nācās aizmirst un piederēt vienīgi viņam. Ne vienmēr tas izdevās, par ko Anna patiesi priecājās - kā skolniece par veiksmīgi iz�darītu nerātnību. Vitālijs savas aizņemtības dēļ par �īm nerātnībām nekad neuzzināja. Anna, tāpat kā pats Vitā�lijs, bija pārliecināta, ka tuvākajā laikā �ai pasaulē nāko��ajam bērnam ir jābūt tie�i �ā cilvēka radītam. Un tā jau laikam arī bija.

Liela Latvie�u strēlnieku padomju divīzijas daļa to�laik - 1918. gada vasarā - bija izvietojusies divās nelielās Piemaskavas sād�ās, kur Annai arī sākās pirmās dzemdību pazīmes. Vitālijs viņu ātri aizveda uz sād�as nomali pie kādas pusmū�a sievietes, kuras vīrs nesen bi�ja no�auts kā kontrrevolucionārs.

Vitālijs kliedza, ja saimniece ar saviem radiniekiem Annai nesniegs visu nepiecie�amo palīdzību, tad no�aus arī viņu kopā ar visiem viņas bērniem. Bet pats tai pa�ā dienā ar pārējiem latvie�u strēlniekiem tika steidzīgi aizsaukts uz Maskavu apspiest negaidīti sāku�os kreiso eseru dumpi.

Anna jau otro dienu juta mājas saimnieces auksto iz�turē�anos, ta�u, gods kam gods, viņa, neap�aubāmi Annu tāpat uzskatīdama par sarkano, tomēr jaunajai sve�zem- niecei visādi palīdzēja.

Anna, klusi vaidēdama, redzēja, kā kāda sieviete, gal�vu apsējusi ar baltu lakatiņu, istabas kaktā, kur stāvēja liela svētbilde, uz neliela plauktiņa aizdedzina baltu sve�ci, pārmet krustu un klusi sāk skaitīt lūg�anu.

Cita sieviete ienāca istabā, ar abām rokām nesdama lielu bļodu ar karstu ūdeni.

Pēc tam sekoja saimniece, uz saliektas rokas turot vairākus baltus dvieļus.

Tātad tūlīt sāksies, Anna, stipri satraukta, nodomāja. Vai pareizāk sakot, beigsies. Pasaulē atskries jauna dzīvība. Ko es ar to lai iesāku? - viņa turpināja drud�aini domāt. Kur �o bērnu lai lieku? Vai man pa�ai un viņam ir kaut mazākās izredzes �ai vājprāta pārņemtajā pasaulē izdzīvot? Un, ja arī izdzīvosim? Kas notiks? Kas mūs �eit sagaida? Domāju, nekas labs. Es atceros mātes gai�o se�ju, viņas garos matus, siltās rokas un kluso balsi, kad va�karos, mani noliekot gulēt, viņa vienmēr izstāstīja kādu pasaku un nodziedāja �ūpladziesmu. Bet tad mājā ienāca sve�i zaldāti un māti no�āva. Savukārt man vajadzēja dzīvai sadegt kopā ar māju. Varbūt tā būtu bijis labāk? Dro�i vien. Vismaz pa�laik man nekas nesāpētu. Es ne�kad nebūtu nokļuvusi Smitu varā. Manī nekad nebūtu radies naids. Nekad nevajadzētu gulēt ar karavīriem. Ne�kad nebūtu kļuvusi zaldātu brūte. Tas vienmēr tika iz�teikts vēl nicino�āk, nekā vienkār�i mauka.

Tagad domāju - ja mans tēvs nebūtu bijis revolu�cionārs. Ja viņ� nebūtu nokāvis Rozenburgus. Nekas slikts ne ar viņu, ne māti, ne mani nebūtu noticis. Es būtu bijusi mīļ�, paklausīgs bērns, ietu skolā, labi mācītos un svētdienās kopā ar mammu un tēti apmeklētu baznīcu. Pēc tam iemīlētos, apprecētos un, tie�i kā pa��laik, dzemdētu savu pirmo bērnu.

Bet tas notiktu Latvijā. Tas notiktu slimnīcā vai mūsu pa�u mājās. Blakus, vai vismaz otrā istabā, atrastos mans vīrs. Klāt stāvētu māte un apmācīta vecmāte. Bet tagad no tā visa ne vēsts. Mans tā sauktais vīrs pa�laik Mas�kavā �auj cilvēkus. Uz pa�as dvēseles arī guļ kaut pretī�ga, dzīvnieciska, ta�u tomēr cilvēka dzīvība. Katram no�tikumam ir savs sākums�

-� Anna, - saimniece klusi jautāja. - �īs ir tavas pirmās dzemdības?

-� Jā, - viņa atbildēja. - Man ta�u ir tikai astoņpadsmit gadu.

-� Tūlīt sāksies, - saimniece sacīja. - Neguli kā nolēmē- ta, bet kusties, spied! Palīdzi!

-�� Saimniec� Kā lai es jūs uzrunāju?

-�� Mani sauc Marija Aļeksandrovna, vai vienkār�āk - tante Ma�a.

Anna dziļi iekampa gaisu un cītīgi izpildīja saimnieces dotos padomus.

-� Tante Ma�a, - Anna, sāpēs viebdamās, teica. - Vai es nenomir�u?

- Viss Dieva rokās, - Ma�a atbildēja un kopā ar otru sievieti enerģiski sāka kaut ko darīt Annas pavēderē, bet pati dzemdētāja sāka skaļi kliegt. Aizmiglojās prāts. Kā caur pelēku vadmalas segu viņa da�u minū�u laikā atkal redzēja to, ko tik ļoti vairs nevēlējās skatīt. Ta�u nekā ci�ta viņai nebija ko atcerēties. Tikai tos pa�us zaldātus, ca�ra virsnieku, mātes asiņainās krūtis, dego�o māju, baltu sniega lauku, �arloti, Johanu �mitu un pēc govju mēs�liem dvakojo�o kūti, un salmu kaudzi, un pēc sviedriem smirdo�o vīrie�a ķermeni, un tā gadu pēc gada līdz latvju strēlnieku laikam. Pēc tam atkal tas pats - zaldāts pēc zaldāta, kūts pēc kūts, salmu vai sienu kaudzes, me�s, pļava vai mājas guļamistaba, līdz beidzot uzradās brutā�lais miesnieks Vitālijs Zubris. Ta�u Annai viņ� tomēr bi�ja tāds kā uzticams draugs, vīrs un mīļākais, kur� prata un gribēja viņu aizstāvēt. Annai vismaz pagaidām ne�kādas citas izvēles nebija un vajadzēja samierināties ar to, kas ir.

Tālāko Anna atcerējās kā reibumā. Viņa beidzot sajuta lielu atvieglojumu, sāpes pierima, sievietes kaut ko ātri darīja un savā starpā skaļi sarunājās, līdz beidzot Anna sadzirdēja skaļus tādus kā suņa �ēlabainus raudienus. Savādi, bet Annu �ie diezgan paskaļie bērna kliedzieni at�stāja diezgan vienaldzīgu. Viņai tikai nodomāja - tātad ar bērnu viss ir kārtībā, jo vienu brīdi ie�āvās prātā, ka tas varētu piedzimt nedzīvs. Pagāja vēl da�as minūtes, un tad Anna pēk�ņi iedomājās, ka viņas bērns �ai pasaulē varēja nākt kropls. Ko viņa bija darījusi visu grūtniecības laiku?! Iespējams, ka tie�i tai dienā, kad bērns tika ie�ņemts, viņa ar Vitāliju nogalināja veco Johanu. Pēc tam sekoja garais un grūtais ceļ� no Latvijas uz Krieviju, kau�jas, pastāvīgas nāves briesmas, galējs nervu sasprin�dzinājums, �ādas tādas laupī�anas, �āda tāda kontrrevo- lucionāru, nodevēju vai karagūstekņu sodī�ana ar nāvi, dzer�ana, pīpē�ana un nepārtraukta izvirtība� Vai pēc tā visa bērns vēl var būt normāls?!

Anna atvēra acis un vērīgi paskatījās apkārt. Viņa redzēja, ka mājas saimniece Marija Aļeksandrovna, bērnu ietinusi baltā palagā, to tuvina viņas sejai. Anna gandrīz vai sabijās.

-�� Kas man ir piedzimis? - viņa tikko dzirdami jautāja.

-�� Jums ir piedzimis puika, - Marija atbildēja.

-�� Vesels?

-�� Nav nekādas vainas, - Marija sacīja. - īsts spēkavīrs.

Anna vārgi pasmaidīja.

-�� Kaut nu tā būtu�

Ta�u vakarā viņa ievēroja, ka puikam vēdera labajā pusē ir neliels sarkanzilgans plankums - ugunszīme. Ne�kādas spēcīgas izjūtas tas Annai neradīja, viņa tikai at�cerējās kaut kad dzirdētus vecu ļau�u stāstus, ka �āda zīme liecinot par to, ka �o cilvēku par savu mīluli esot iz�raudzījis vai nu Dievs vai Sātans�

Pēc nedēļas, kad Anna jau bija atspirgusi un sāka saimniecei palīdzēt da�ādos mājas darbos, viņa pēk�ņi sa�juta lielu vājumu, pēc tam drudzi un spēcīgas sāpes visā ķermenī.

Kad Anna visu pēcpusdienu bija nogulējusi gultā un ar katru stundu jutās arvien sliktāk, saimniece viņai iz�mērīja temperatūru. Tā bija nenormāli augsta - tuvu pie �etrdesmit grādiem. Ne ārsta palīdzības, ne pat vis�vienkār�āko zāļu nekur tuvumā dabūt nebija iespējams. Anna jau ceturto dienu neko neēda, visu laiku atradās tādā kā pusnemaņā, murgoja un mājas saimniece viņai deva dzert vienīgi liepziedu tēju ar medu.

Piektajā dienā kopā ar da�iem citiem strēlniekiem ne�gaidīti ieradās Vitālijs Zubris. Anna, bāla kā palags, jau gulēja pilnīgā bezsamaņā.

-�� Kas viņai kai�? - Vitālijs tūlīt painteresējās.

-�� īsti nezinu, - saimniece pagalam nobijusies atbildēja. - Vai nu tas ir tīfs vai arī gripa. Pie mums pa�laik te sli�mo turpat vai visa sād�a.

Tā patie�ām bija tā sauktā spāņu gripa, kas toreiz - 1918. gadā - nāvē aiznesa divdesmit divus miljonus pa�saules iedzīvotāju dzīvību.

-��� Bet kāpēc tu esi vesela? - Vitālijs bargi jautāja un naidīgi paskatījās uz dū�īgo lauku sievieti. Pēc tam ska�tienu pievērsa Annai. - Kā tu domā, viņa izdzīvos?

-�� Man �ķiet, viņa jau ir mirusi, - saimniece klusi sacī�ja un ātri pārmeta krustu.

Vitālijs piegāja pie Annas un uzlika plaukstu uz viņas pieres. Tā bija ne�ēlīgi karsta.

-�� Nē, viņa vēl ir dzīva, - Vitālijs sacīja un sirdi sajuta tādu kā nelielu �ēlumu. - Ta�u dzīvotāja viņa, protams, nav.

Pēc kreiso eseru dumpja veiksmīgas apspie�anas un Ļeņina valdības izglāb�anas, kur Vitālijs Zubris bija sevi parādījis kā pārgalvīgu un dro�u padomju varas aizstāvi, pulka vadība tie�i viņu rekomendēja darbam nesen izvei�dotajā Viskrievijas Ārkārtējā komisijā cīņai pret kontrre�volūciju un sabotā�u jeb, kā to sāka dēvēt saīsināti, �ekā. Vitālijs Zubris uzreiz saprata, ka tagad, kaut joprojām ti�kai kā ierindas darbinieks, viņ� negaidīti ir iekļauts stip�ri priviliģētu, gandrīz vai neaizskaramu ļau�u kārtā, kur dienesta pakāpēm vismaz pagaidām nebija nekādas nozī�mes. Viņ� varēja arestēt un no�aut gan cara ģenerāli, gan arī Sarkanās Armijas komisāru vai brigādes komandieri. �ī sajūta un gandrīz neierobe�otā patvaļas iespējamība Vitāliju Zubri reibināja kā bie�i lietotais alkohols. Viņ� pēk�ņi jutās ārkārtīgi nozīmīgs un varens, kļuva vēl ne�kaunīgāks un rupjāks un ne mirkli ne�aubījās, ka tas, ko viņ� un pārējie �ekisti dara, ir absolūti pareizi un taisnīgi un nāk par labu gan darbatautai, gan padomju varai.

-��� Labi, saimnieci - Vitālijs mazliet grūtsirdīgā balsī sacīja. - Tu Annu apglabā kā pienākas! Lai vietējais gald�nieks uztaisa labu zārku un vispār� Tikai bez mācītāja! Viens tāds Dieva vārdu sludinātājs kopā ar vietējo past�meistaru piektā gada revolūcijas laikā cara soda ekspedī�cijai nodeva viņas tēvu� Kādu labu vārdu pasaki tu vai kāds vietējais boļ�eviku partijas biedrs! Saprati?

-�� Sapratu gan, - Marija piekrīto�i pamāja un vēlreiz pārmeta krustu.

-�� Kur ir bērns? - Vitālijs prasīja.

-�� Otrā istabā, - Marija atbildēja. - Guļ.

-�� Vai Anna viņam vārdu jau iedeva? - Vitālijs painte�resējās.

-�� �ķiet, ka nē.

-� Nes �urp! - Vitālijs pavēlēja. - Es viņu ņem�u līdzi uz Maskavu.

Marija bērnu ietina mīkstā segā un vēl līdzi iedeva da��us tīri izmazgātus drēbju gabaliņus un divus ar krievu tautas ornamentiem iz�ūtus krekliņus.

Vitālijs puiku paņēma uz rokām un vairākas reizes viegli pa�ūpoja. Viņ� tikpat kā ne�aubījās, ka tas pa�tie�ām ir viņa dēls, lai gan da�reiz, it sevi�ķi kad bija ie�dzēris, kaut kādas asas �aubu dzirkstis caur viņa sma�dzenēm tomēr izskrēja, likdamas atcerēties Annas dzīves veidu, līdz meitene nonāca viņa pakļautībā. Ta�u viņ� ticēja, ko Anna bija apgalvojusi - bērns var būt vienīgi no tevis! Tāpēc tagad pret nesen piedzimu�o puiku viņ� vēlējās izturēties kā īstam tēvam pieklājas - par dēlu rūpēties, viņu audzināt un skolot.

-�� Puiku nosauk�u par Maratu, - Vitālijs negaidīti pa�teica un gāja prom.

-���� Kas tas tāds par vārdu? - Marija neslēpa pārsteigumu. - Kāpēc ne par Ivanu vai jūsu pa�u Jāni?

Vitālijs pasmaidīja.

-�� Tāpēc, Aļeksandrovna, ka par Maratu sauca kādu iz�cilu fran�u revolucionāru, - Vitālijs paskaidroja. - Ceru, ka tad, kad mans Marats izaugs, viņ� visiem bur�ujiem un darbaļau�u ekspluatatoriem lauzīs sprandas glu�i tāpat, kā to kādreiz darīja tas bargais francūzis, vai kā �o�dien to daru es!

Vitālijs, vairāku karavīru pavadīts, izgāja mājas pa�galmā, iesēdās automa�īnā un aizbrauca.

Marija domīga noskatījās, tad pagriezās un lēnām ie�gāja istabā, kur, slimības nokausēta, gulēja jaunā sve�- tautiete. Marija pret viņu nejuta ne naidu, ne līdzcietību. Viņa smagnēji apsēdās pie krāsns un gaidīja, kad �ī nez no kurienes uzradusies latviete nomirs.

Ta�u Anna nenomira�

No rīta izgājis pagalmā, paskatījos apkārt. Visgarām sētai ziedēja ceriņi, nedaudz tālāk uz ielas stāvēja vairākas automa�īnas, bet no dārza puses man pretim, nedaudz pieklibodams, nāca astoņdesmitpiecus gadus ve�cais atvaļinātais padomju pulkvedis Viktors Kuzņecovs.

-������� Labdien, saimniek! - viņ� mani krievu valodā svei�cināja un ar roku parādīja uz debesīm. - Jauks laiciņ�, vai ne?

-�� Jauks gan, - es piekritu. - Kā ar veselību?

Viņ� atpogāja rūtainu flaneļa kreklu un jau kuro reizi rādīja savu viscaur rētaino ķermeni.

-������� �eit man �ķemba vēderā ietriecās 1941. gada ziemā pie Mo�aiskas. �eit krūtīs pie Smoļenskas. �eit lejāk pie Kurskas. Kājas un mugura reizē ar tanku dega pie Kēnigsbergas. Bet tu vēl prasi, kāda man ir veselība? Tev vajadzētu prasīt, kā es vispār vēl esmu dzīvs?

Manas mājas īrnieks Viktors Kuzņecovs Otrā pasaules kara laikā un vēl ilgi pēc tam bija komandējis tanku pul�ku. Latvijā dzīvoja kop� 1953. gada, ta�u nevienu vārdu latviski pateikt nemācēja.

-������� Bet tev? - viņ� turpināja. - Tev uz ķermeņa ir kāda rēta?

-�� Ir, - es atbildēju. - Abas no na�iem.

-�� Dabūji kautiņos?

-�� Tā divreiz gadījās.

-�� Skuķu dēļ?

-Nē.

-�� Kā tad? Tu ballītēs vai uz ielas kāvies ar krieviem?

-�� Apmēram.

-�� Kas parasti vinnēja?

-Es.

Pulkvedis ilgi klusēja, tad domīgs paskatījās uz mani.

-������� Atklāti sakot, es jūs, latvie�us, nekad neesmu spējis tā pa īstam saprast.

-��������� Bet es savukārt nekad tā īsti neesmu sapratis krievus.

-������� Mūs saprast ir viegli. Tur galva nav jālauza, - pulk�vedis sacīja. - Mēs esam liela tauta, jūs maza. Tāpēc kā jums, tā mums ir savi kompleksi. Mēs vienmēr esam bi�ju�i uzvarētāji. Jau no Ivana Bargā laika. Bet jūs vienmēr esat kauti, iekaroti un pazemoti. Jūs nekad un nekur ne�esat biju�i uzvarētāji. Jums nav pat neviena sava na�cionālā varoņa! Jums nav ar ko lepoties! Tāpēc esat spies�ti radīt mītus un visda�ādākās leģendas. Sākot ar Lā�plēsi un beidzot ar stāvē�anu uz barikādēm. Ta�u vai

tas ko iz�ķīra? Padomju Savienības pastāvē�anu vai ne�pastāvē�anu iz�ķīra ukraiņu tauta, referendumā nobalso�dama par atdalī�anos no PSRS. Pēc tam krievu tauta, ne�atbalstot augusta militāro pu�u un Jeļcins. Jūs visu to ātri aizmirsāt. Tagad, lasot avīzēs, ko saka jūsu na�cionālisti, rodas iespaids, ka Latvijas neatkarību iz�cīnīju�as tantiņas, kas pie barikādēm salsto�ajiem vīriem nesu�as karstu zupu, tad vēl, protams, Vācijas okupācijas karaspēka sastāvā izveidotais latvie�u leģions un pēckara bandīti! Tu pats tam tici?

-�� Nē, - es pakratīju galvu. - Ta�u neviens tie�i tā to publiski neapgalvo.

-�� Kā tad nu ne! - pulkvedis iesmējās. - Jums trūkst sa�va nacionālā pa�lepnuma! Tas ir no�ēlojami. Jūsu vietā kaunēties gandrīz vai jāsāk man - krievam un biju�ajam Padomju armijas pulkvedim!

-�� Par ko ir runa? - es, īsti nesapratis, saraucu pieri.

-��� Par tiem pa�iem jūsu leģionāriem, kurus mēs pie Opo�kas sasitām lupatu lēveros! Par tiem pa�iem jūsu iz�cili gļēvajiem nacionālajiem partizāniem, kuri astoņu ga�du laikā tā arī nespēja veikt nevienu daudzmaz nozīmīgu militāru operāciju! Un kas notika pagāj�gad? Jūs neuz�cēlāt Nacionālo bibliotēku, jūs ļaujat sabrukt desmitiem kultūrvēsturiskām ēkām, skolām, slimnīcām un kultūras namiem, toties ar milzīgu �iku un troksni atjaunojāt vācu tirgoņu grezno namu un pa�ā Rīgas centrā tā priek�ā no�vietojāt vācu bruņinieka - kādreizējā Latvijas pirmieka- rotāja - skulptūru ar paceltu zobenu rokā! Turklāt vēl blakus varonīgajiem latvie�u strēlniekiem, kuriem bija tik milzīga loma divdesmitā gadsimta vēsturē! Jūs jau sen viņus pat nepieminat! Tikai leģionāri, leģionāri un pēckara bandīti - lūk, tagad tie ir jūsu varoņi! Vai tas nav no�ēlojami? Tāpēc, Rakovska kungs, pasaki godīgi - vai tu par to visu nekaunies?

Es domīgs klusēju.

-�� Jums patiesībā vajag neieredzēt pa�iem sevi, - pulk�vedis, iekarsis, turpināja. - Ta�u jūs savas dusmas nez kāpēc vēr�at vienīgi pret krieviem!

-�� Bet vai tad bez iemesla? - es jautāju.

-�� To, kas jums kādreiz nodarīju�i pāri, jau sen vairs nav �ajā pasaulē! Tāpat kā nav vairs Staļina re�īma. Kāpēc jūs savu naidu izgā�at pret nevainīgiem cilvēkiem?

-��� Nekur neesmu manījis, ka latvie�i kaut kur atklāti pret jums izrādītu naidu, - es teicu. - Ta�u, ja tādi gadī�jumi arī ir� Tu jau zini - cilvēkiem, tāpat kā tautai ko�pumā, saglabājas atmiņa� Un mūsu tauta atceras, kā krievu komunisti trīsdesmito gadu beigās Padomju Sa�vienībā iznīcināja septiņdesmit tūksto� cilvēku tikai tāpēc vien, ka viņi bija latvie�i! Un ko jūs ar mums darījāt 1940. un 1941. gadā? Ko pēckara laikā? Kā tu domā, Vik�tor Ivanovi�, tauta to spēj aizmirst? Un vai tā vispār to drīkst aizmirst?

Pulkvedis atkal ilgi klusēja, paskatījās uz debesīm un ielu, tad pagāja sāņus un pie garā�as apsēdās uz neliela sola. Neskatoties uz saviem astoņdesmit pieciem gadiem un daudzajiem ievainojumiem, viņ� joprojām bija stalts un spēcīgs vīrs.

-�� Viss jau it kā pareizi, - pulkvedis domīgi sacīja. - Ta��u arī krievu tautai ir sava atmiņa. Un tā atceras, ka lat�vie�i, uzsveru, tie�i latvie�i Pilsoņu kara laikā, veikdami savus di�os varoņdarbus, nogalināja un iznīcināja tūksto�iem un tūksto�iem labāko krievu tautības cilvēku! Viņi tos vārda vistie�ākajā nozīmē izkāva! Tāpat kā uk�raiņus! Miljonu! Visu balto gvardi, mahnovie�us un pārējos nacionālistus!

-��� Bet, pulkvedi! - es iesaucos. - Tas nav korekti rēķināts! Tas ta�u notika kara laikā!

-�� Vienalga! - pulkvedis strauji pakratīja galvu. - Jūs no savas zemes atnācāt uz mūsu zemi! Un tur jūsu strēlnie�ki revolūcijas vārdā kāva vienu krievu pulku pēc otra! Jūs pirmie sākāt vardarbību pret krieviem!

-��� Bet jūs pirmīt teicāt, ka mēs nepazīstot nekādu uzvaru.

-�� Es runāju par valsti! - pulkvedis asi pateica un nikni nozibsnīja ar acīm. - Ta�u vēl nebūs lieki parunāt arī par jūsu �ekistiem! Kas tur bija kopā ar Dzer�inski? Tikai latvie�i un �īdi! Tā ka dro�i var teikt, ka tevis pieminētos septiņdesmit tūksto�us latvie�us toreiz iz�āva pa�i latvie��i� Un vēl kas, Ceslav. Ne jūs, ne arī mēs, ja gribam būt godīgi, nedrīkstam nekādos nāves grēkot apvainot tau�tas! Tautas vada viņu vadoņi vai valdības. Un noziegu�mus pret cilvēcību izdara tikai atsevi�ķi cilvēku vai atse�vi�ķu cilvēku grupas. Tādas bija kā jums, tā mums. Ta�u jūs to �odien nez kāpēc negribat atcerēties. Ne savus sar�kanos strēlniekus, ne komisārus, ne savus ārkārtīgi ciet�sirdīgos �ekistus, ne �īdu �āvējus Rumbulas un Biķernie�ku me�os, ne sulainisko kalpo�anu hitleriskajam vācu okupācijas re�īmam, kas jums gatavoja simtkārt baigāku nākotni par to, kas ar jums notika padomju laikā! Tā ka, Rakovska kungs, kā saka krievi - staigā ar mieru! Ne�turēsim ļaunu viens uz otru! Jā, es nerunāju latviski. Nu un tad? Kam no tā kāds sliktums? Tu mani saprati?

-�� Jā, - es apstiprināju. - Es tevi sapratu. Ta�u ja es būtu runājis savas tautas valodā, tu mani sapratis ne�būtu. Tur tad, pulkvedi, arī ir galvenā at�ķirība gan starp mums abiem, gan mūsu tautām.

Pagriezos un gāju prom. Parasti uz pilsētas centru ar automa�īnu nebraucu. Pa Ciekurkalna Pirmo garo līniju aizgāju līdz ūdenstornim, �ķērsoju Gaujas ielu, pie Otra�jiem Me�a kapiem iekāpu 11. mar�ruta tramvajā un braucu uz pilsētas centru.

Pēc pusstundas pa mobilo telefonu piezvanīju biju�ajai sievai Inesei, kura strādāja Rīgas tiesas apgabala proku�ratūrā par sevi�ķi svarīgu lietu izmeklētāju. Dīvainas sakritības pēc viņai bija uzticēta divās slepkavībās ap�sūdzētā Georga Zubra krimināllietas izmeklē�ana, apsūdzības raksta sastādī�ana un tā iesnieg�ana tiesai.

-�� Sveika! - es teicu. - �eit �eslavs.

-�� Es tevi pazinu, - teica Inese. - No kurienes tu zvani?

-�� No ielas.

-�� Kāpēc?

-�� Gribu tevi satikt.

-�� Bez tā nevar?

-�� Var, - es atbildēju. - Ta�u nebūtu slikti tomēr ne�daudz papļāpāt.

-�� Par mums abiem? - Ineses balsī ieskanējās parastais skarbums. - Par mūsu attiecībām?

-��� To jau, mīļā, mēs esam pārmalu�i tūksto� rei�u. Gribu aprunāties par Georga Zubra lietu.

-�� Kādēļ? Tu viņu pazīsti?

-�� Esmu viņa advokāts.

-�� Tu? - Inese jutās patiesi pārstigta. - Neblefo?

-������ Ja neesi pārāk aizņemta, lūdzu, iznāc no sava kanto�ra un ieskriesim kādā kafejnīcā. Tur tad arī parunāsi�mies.

-�� Kur tu esi?

-�� Esplanādē. Stāvu tie�i iepretim taviem logiem.

-������� Labi, tūlīt eju, - Inese pateica, un pēc brī�a es redzē�ju, kā, nedaudz pavērusi aizkarus, uz mirkli pie loga pa�rādās viņa pati. Mana dvēsele tūlīt sajuta nelielu vēsumu. Ja kādreiz mēs bijām karsti mīlētāji, tad tagad viens ot�ram spējām sniegt vienīgi ledusskapja aukstumu.

Pēc neilga laika Inese stāvēja man blakus un lieti�ķi apvaicājās:

-�� Kur tu mani vedīsi?

-������� Iziesim cauri parkam un ieiesim Lolo Pizzeria res�torānā.

-������ Tas esot dārgākais restorāns Rīgā, - Inese teica. - �ēl nebūs?

-������ Man priek� tevis nav �ēl nekā, - es pateicu, lai gan tie bija klaji meli. Man viņai nekā nebija �ēl pirms desmit ga�diem. Tagad bija �ēl pagāju�ā laika. Iespējams, es justos laimīgs, ja man būtu pagātne ar citu sievieti. Ta�u, ie�spējams, būtu bijis vēl nelaimīgāks.

Kad apsēdāmies gandrīz vai tuk�ā zālē un viesmīlis jau bija pasniedzis grezni iesietas ēdienkartes, Inese, tās pētot, klusi sacīja:

-������� Te viss patie�ām ir �au�alīgi dārgs. Tu to vari atļau�ties?

-�� Jā, - es apstiprināju. - Nav nekādu problēmu.

-������ �is restorāns pieder kādam polim, - Inese sacīja. - Tu �eit nāc tāpēc?

-������� Es tevi �eit atvedu tādēļ, ka tuvumā nekā cita labāka nav.

-������� Paldies! Ļoti jauki no tavas puses. Atcerējies, ka tavi sen�i ir biju�i poļi?

-������� Es to nekad neesmu aizmirsis. It sevi�ķi spilgti atce�ros kādreiz tēva stāstīto par mūsu ģimenes izcelsmi. Savādā kārtā tā nedaudz skar arī Georga Zubra pagātni.

-�� Kāds sakars tur ir? - Inese ieinteresēta jautāja.

-������ Netie�s, un tomēr, - es atbildēju. - Georga vectēvs pa mātes līniju Jēkabs Laiviņ� 1905. gada revolūcijas laikā ir noslepkavojis manu vecvecmāmiņu Ingaborgu fon Ro�zenburgu, kura tolaik jau bija precējusies ar manu vec�tēvu poļu aristokrātu Aleksandru Rakovski.

Inese nopietni un dziļi ieskatījās manās acīs.

-������ Tāpēc tu arī esi tāds savāds cilvēks, - viņa, kā no�ē�lodama, sacīja. - Tevī rit gan vācu baronu, gan poļu mui��nieku, gan latvie�u zemnieku asinis.

Es iesmējos.

-�� Tu domā, ir arī kāds pilnīgi tīrs latvietis?

-������� Protams, - Inese teica. - Tāda, piemēram, esmu es. Manos rados nav neviena sve�zemnieka.

-������ Ar to tad arī tevi apsveicu! Pēc deviņdesmit pirmā ga�da pie mums �eit uzradu�ies aizdomīgi daudz tādu tīro latvie�u! Viņi nekad nav biju�i komunistiskās partijas

biedri un nav sastāvēju�i arī komjaunatnē! Viņi nav biju��i pat pionieri! Visi kā viens, ja ne atklāti, tad vismaz slepus bezbailīgi cīnīju�ies pret padomju varu! Skaisti, vai ne?

-�� Protams. Vai tad tādu cilvēku nebija?

-� Kāds jau bija. Bez �aubām. Vienmēr kāds ir neapmie�rināts ar to, kas notiek pasaulē.

Krietnu brīdi klusējām. Kaut kur netālu ieskanējās pa�tīkama mūzika, un logam, pie kura sēdējām, pagāja garām slavena Nacionālā teātra aktrise.

-�� Kāpēc tu esi uzņēmies Georga Zubra aizstāvību? - Inese jautāja. - Viņ� spēj tev tik daudz samaksāt?

-�� Viņ� vairs nespēj neko, - es sacīju. - Viņu aizstāvē�u, ja tā var teikt, idejas vārdā.

-�� Kādas idejas? - Inese painteresējās.

Mirkli domāju, tad paskaidroju.

-�� �ī ideja ir tikpat veca kā pasaule. Vēl nezināja Dievu, vēl uz zemes nebija atnācis Jēzus Kristus, cilvēki tikai sāka iedegt pirmos ugunskurus, bet viņi jau zināja, ka no kopējā katla paņemt lieku gaļas gabalu ir ļoti slikti. Cil�vēki vēl pielūdza Sauli un Pērkona dārdus, bet viņi jau zināja, ka nogalināt kādu no savas cilts ir ļoti smags no�ziegums un vainīgais ir jāsoda tie�i tādā pa�ā veidā. Pa�saulē vēl nebija uzbūvēta neviena tiesu pils, nebija ne prokuroru, ne tiesne�u, neviena rakstīta likuma, bet cil�vēki jau zināja, ka sodam ir jābūt. Tāpat kā taisnībai. Varbūt viņi vēl īsti nesaprata �o postulātu visda�ādākās nianses, ta�u par to dziļāko būtību un nepiecie�amību ne��aubījās ne mirkli - katram cilts loceklim ir tiesības kā uz sodu, tā taisnīgu atriebību. Ticēja, ja kāds otram cil�vēkam dzīvību atņem mantas vai sava prieka pēc, viņam vairs nav tiesību uz �īs zemes atrasties. Un, ja tā tas ir nospriests, tad jau vairs nav būtiski, kas �ā neģēļa dzīvības iznīcinā�anas procedūru uzņemas - valsts ar savām tiesām un represīvajām institūcijām vai arī kāds atsevi�ķs indivīds. Svarīgs ir rezultāts, ne pats sodī�anas rituāls.

-�� Nē, nē! - Inese asi iebilda. - Ir jābūt tā, kā tas �odien ir pieņemts visā Eiropā - nekad un nekur kā soda veids nedrīkst būt cilvēka vardarbīga nāve.

-�� Tam varētu piekrist, - es teicu, - un tas būtu pat vairāk nekā apsveicami un taisnīgi gan no morāles, reli�ģijas, gan jurisprudences viedokļa, ja tikai� Ja tikai var�darbīga nāve jebkuras valsts lielākajās pilsētās nebūtu ikdieni�ķa parādība. Vēl trakāk! Ja katru dienu kaut kur pasaulē nenotiktu nekādi kari vai militāri konflikti. Ja nebūtu tas, kas notika 1905. gadā, kas notika 1914., 1917., 1937., 1938., 1941., 1949. gadā; ja nebūtu tas, kas notika Korejā, Vjetnamā, Afganistānā, Etiopijā, Ēģiptē, Jordānijā, Izraēlā; ja nebūtu tas, kas pavisam nesen noti�ka Persijas līcī, Kosovā un Ce�enijā! Ja nebūtu bijis ne Salaspils, ne Būhenvaldes, ne Soļikamskas, ne Au�vices, ne Vorkutas, ne Osvencimas, ne Noriļskas. Neap��aubāmi, divdesmitajā gadsimtā cilvēce �o to ir sasniegu�si arī zinātnē, tehnikā un mākslā. Cepuri nost! Ir aizli�dots pat uz Mēnesi, ta�u ar ko vismaz desmit nāko�ajām cilvēces paaudzēm paliks atmiņā �is reti pretīgais divdes�mitais gadsimts? Tikai ar vardarbību, neiedomājamu cietsirdību, murgainām rasisma un sociālajām idejām un atklātu necilvēcību.

Inese neko nesacīja, bet klusēdama sāka ēst viesmīļa atnestās pusdienas un no greznas kristāla glāzes maziem malciņiem iebaudīja tum�i sarkanu fran�u vīnu.

-�� Sāc jau trenēties Zubra aizstāvības runai? - beidzot viņa lieti�ķi pavaicāja.

-�� Vai es pateicu ko nepareizu?

-�� Nē, Ceslav, viss ir pareizi. Vienīgi� Tu Georgu Zub�ri uzskati par nevainīgu?

-�� No juridiskā viedokļa nē, bet no morālā� Viņ�, pro�tams, ir absolūti tīrs. Nevainīgs.

Inese skumji pasmaidīja.

-��� Tad man jājautā, Rakovska kungs, kas tavuprāt vispār ir morāle?

Es tikpat grūtsirdīgi atsmaidīju viņai pretim.

-���� Morāle, iespējams, ir tikpat maldīgs cilvēces priek�stats par labā un ļaunā pareizu izpratni kā citi. Ta��u īstenībā mēs ar vārdu morāle vienmēr mēģinām no�sodīt cilvēkus par to, ko pa�i nespējam izdarīt.

Inese paēda, iedzēra vēl da�us malkus vīna un pirmo reizi uz mani paskatījās mazliet siltāk nekā iepriek�.

-�� Paldies, Ceslav, - viņa teica. - Viss bija ļoti gar�īgs.

-�� Par to tev paldies jāsaka pavāram, - es sacīju. - Man vienkār�i pēc ilga laika bija patīkami ar tevi atkal pabūt kopā.

-�� Patie�ām? - Inese neticīgi vaicāja un, atvērusi melnu rokassomiņu, tur sameklēja pomādi, spogulīti un sāka rūpīgi uzkrāsot lūpas. Es brīdi vēroju viņas darbo�anos, ta�u nez kāpēc galvā neie�āvās kaut īss atmiņu uz�plaiksnījums, ka es ta�u kādreiz �īs lūpas esmu tūksto�kārt skūpstījis.

-�� Tā jocīgi sanāks, - Inese uzkrāsojusies sacīja. - Mēs atkal būsim pretinieki.

-�� Tu vari atteikties no apsūdzības uzturē�anas tiesā.

-�� Bet tu vari atteikties no Zubra aizstāvē�anas.

-�� Nē, - noraido�i pakratīju galvu. - Man viņ� noteikti jāaizstāv!

-�� Kāpēc?

-� Viņu aizstāvot, es kaut kādā veidā aizstāvē�u arī pats sevi un savu tēvu.

-�� Viņ� ta�u sen ir miris! - Inese iesaucās. - Kāds jums abiem sakars ar Zubra izdarītajām slepkavībām?

-�� Nekāds, - es atbildēju. - Vismaz ne juridisks. Ta�u, meklējot attaisnojo�us motīvus Zubra pastrādātajā nozie�gumā, es tādu pa�u motīvu atradu arī sava un tēva kādreizējā rīcībā�

Inese, nedaudz pārsteigta, atkal uz mani auksti pa�skatījās.

-�� Ko, jūs arī kādu esat nogalināju�i? - viņa prasīja.

-�� Jā, - es atzinos. - Bet tas bija ļoti sen un �im nodarī�jumam jau ir iestājies juridisks noilgums. Un tomēr es par to bie�i domāju.

-�� Bailēs no soda?

-�� Nē, Ines, bez jebkādām bailēm. Man sods nedraud. To, ko mēs toreiz izdarījām, es vispār neuzskatu par no�ziegumu. Tāpat kā Georgs par noziegumu neuzskata Ma- rata Zubra un Jāņa Veinberga nogalinā�anu. Ja tev ir gadījies lasīt da�ās atmiņu grāmatās vai avī�u publikā�cijās, tad arī mūsu pēckara me�abrāļi nevienu civil�iedzīvotāju nav nogalināju�i. Nevienu partorgu, nevienu komjaunieti, nevienu padomju aktīvistu, nevienu zem�nieku, kas viņiem, bailēs no Sibīrijas, nedeva maizi vai liedza pajumti. Viņi tos ir tikai sodīju�i.

Inese ilgi klusēja. Ko viņa domāja, nezinu. Ta�u pie�ļāvu, ka viņa par mani nedomāja neko labu.

-�� Esmu pārsteigta par tavu atklātību, - beidzot viņa ie�runājās. - Pat tad, kad mums bija vislabākās attiecības, tu neko tādu nestāstīji. Tavs tēvs bija nacionālais par�tizāns. Pats arī biji ļoti nacionāli noskaņots. �odien tavā domā�anā ir noticis krass lūzums. Tu esi stipri iz�mainījies. Bet� paldies Dievam, tas mani jau vairs ne�skar! Ja tu būtu apsūdzētais, man kā prokurorei ar tevi būtu viegli. Tu neslēp savus uzskatus. Ta�u ar tavu aiz�stāvamo Zubri man bija grūti. Viņ� ar mani vispār ne�runāja. Neko nestāstīja. Vienīgi pirmajā pratinā�anas reizē tūlīt atzinās nozieguma izdarī�anā, sevi atzina par vainīgu, bet pēc tam� klusums. Vairs neviena vārda! Kāpēc viņ� tā darīja?

-�� Georgs Zubris ir ļoti slims.

-�� Viņ� ar tevi arī neielaidās nekādās sarunās?

-��� Nē, kāpēc? Viņ� man izstāstīja visu ne tikai par minētā nozieguma izdarī�anu, bet arī savu visai drausmīgo ģimenes vēsturi. Līdz ar to es uzzināju arī par Jēkabu Laiviņu, viņa attiecībām ar Ingaborgu un viņas vēlāko vīru Aleksandru Rakovski.

-�� Skaista mīlestība?

-�� Iespējams. Ta�u ne Laiviņu, ne Zubru, ne arī Rakovs- ku ģimenes vēsturēs neko īpa�i skaistu tomēr atrast ne�var. Diem�ēl. Vienīgi naidu, asinis, atriebību un vardar�bīgu nāvi.

-�� Skumji, - Inese teica un piecēlās - Tu mani pavadīsi?

-�� Jā, - es piekritu. - Līdz ielas malai.

Anna Laiviņa nenomira. Ta�u drausmīgā spāņu gripas epidēmija, kas 1918. gadā aptvēra visu Eiropu un līdzi sev paņēma miljoniem cilvēku dzīvības, sāpīgi skāra arī Annu un iedragāja viņas veselību.

Pēc pārciestās slimības Anna vairs tikai miglaini un fragmentāri spēja atcerēties to, kas ar viņu bija noticis pēdējos gados. To, ka bija dzemdējusi bērnu un viņam vēdera labajā pusē bija redzama neliela ugunszīme, Anna atcerējās. Painteresējusies, kur dēls palicis, viņa nomie�rinājās, nesajutusi ne mazāko vēlē�anos kaut kur viņu meklēt. Vēl mazāk viņa vēlējās satikt Vitāliju Zubri.

Kad saimniece pateica, ka cilvēks, kur� bija uzdevies par viņas bērna tēvu, Maskavā strādājot �ekā - iestādē, kuras vārdu vien ļaudis toreiz izrunāja ar lielu bijību un vieglām �ausmām, un dēlu nosaucis par Maratu, Anna kļuva pavisam mierīga. "Tātad puika nekur nepazudīs," viņa nodomāja. "Bet man gan var būt beigas."

Tas bija jāņem vērā, jo Anna pla�ajā Krievijā pēk�ņi bi�ja palikusi viena. Viņa nezināja ne tikai to, kā tagad vispār varētu dzīvot, viņai nebija pat ne mazākā priek�stata, kā daudzmaz normāli nodzīvot vismaz līdz rītdienai. Ta�u tajos apstākļos, kādi Krievijā valdīja Pil�soņu kara laikā, nevienu dienu normāli nodzīvot nevarē�ja. Viss laiks bija kļuvis nenormāls un ārkārtīgi bīstams. Valsts trakoja savā bojāejas agonijā. Baltā armija izmisī�gi un varonīgi mēģināja nepieļaut Krievijā padomju varas nostiprinā�anos, ta�u sarkanā armija, kurā ļoti liela lo�ma bija tie�i latvie�u strēlniekiem, turpināja graut gan iepriek�ējo valsts iekārtu, gan baltos demokrātus un monarhistus.

Kas gan �ai drausmīgajā slaktiņā bija viena cilvēka dzīve un dzīvība? Nekas! Putekļu puteklītis. Visuma mik�robs.

Kādu vakaru mājas saimniece Marija Aļeksandrovna sagurusi apsēdās pie galda iepretim flegmātiski noskaņo�tajai Annai, cie�i uz viņu paskatījās, tad klusi ierunājās.

-� Atspirgusi tā kā būtu� Ko domā darīt tālāk?

-� Nezinu, - Anna diezgan vienaldzīgi paraustīja plecus.

-�� Tu pie manis ilgāk vairs dzīvot nevari, - saimnieces balss kļuva skarbāka. - Tu esi sve�zemniece. Ienācēja! Turklāt vēl latviete! Bet visi latvie�i ir cietsirdīgi revolu�cionāri! Visus krievus bez �ēlastības kauj nost. Viņi te no�āva arī manu vīru. Ta�u esmu kristīgs cilvēks un tev palīdzēju. Tu neko sliktu nevari teikt. Bet tev ir jāsaprot arī mani. Es nevaru tevi te ilgāk turēt. Tavi boļ�eviki man visu ir atņēmu�i. Mēs, kas agrāk dzīvoja pārtiku�i, tagad dzīvojam badā. Tā ka, lūdzu, Anna, piedod, bet �ais laikos viena lieka mute� Pati saproti.

-�� Es saprotu, - Anna klusi pateica. - Paldies, tante Ma��a, par visu, ko manis labā esat darījusi. Varbūt man tomēr vajadzēja nomirt?

-��� Nerunā blēņas! - saimniece spēji atmeta ar roku. - Tev jābrauc uz Maskavu! Tur sameklē savu Zubri un dzīvo vien tālāk!

Nākamajā rītā Anna pauniņā sasēja da�us savus drēb�ju gabalus, nedaudz saimnieces iedotās pārtikas un, sirsnīgi atvadījusies, gāja prom.

Anna tā arī nekad neatcerējās, kā �o sād�u sauca, kur tā atradās un kā viņa pēc kaut kāda laika tomēr bija spējusi aizkulties līdz Maskavai. Ko viņa pēc tam tur vēl trīs gadus darīja un kā dzīvoja, nekādu ziņu nav. Zināms vienīgi tas, ka pēc gada Annai piedzima vēl viens dēls, ku�ru nosauca par Jāni, bet 1921. gadā piedzima meita Mar�ta. Tāpat nekas nav zināms, kas bija �o abu bērnu tēvs vai tēvi. Ta�u papīros stāv rakstīts, ka Anna Laiviņa, dzi�musi 1900. gada 1. janvārī, neprecējusies, divu mazgadī�gu bērnu māte 1921. gada vēlā rudenī no Krievijas atgrie�zusies Latvijā. Pēc da�ām dienām abus bērnus, no tiem atteikdamās, nodevusi patversmē un vēlāk pati Rīgā sākusi strādāt Sarkanā Krusta slimnīcā par sanitāri.

Bija pagāju�i �etri gadi. To, kas �ais gados notika ar Annu un Latviju, ir smagi atcerēties.

Latvija bija vārījusies kā elles katls.

Latvie�u strēlnieki� Di�ākie no di�ajiem. Ziemassvēt�ku un simtiem citu kauju uzvarētāju Lielā Ideju un Iero��u Brālība! Pat jums vajadzēja sa�ķelties un nostāties ci�tam pret citu! Baltie un sarkanie latvie�u streļķi! Kādās krāsās jūs krāsojāties? Tad vēl nāca dzelzsdivīzija un lan- desvērs; vācie�i, latvie�i un krievi; fon der Golcs, Latvijas neatkarība, Ulmanis un �akste; Andrievs Niedra, Oskars Kalpaks un tad atkal boļ�eviki, līdz beidzot tikai 1920. gada 11. augustā tika parakstīts miera līgums ar Padomju Krieviju!

1922. gada pavasarī Annas dēlu Jāni adoptē kāda aug�sta ranga Latvijas kriminālpolicijas ierēdņa bezbērnu ģimene, viņam dodot savu uzvārdu - Veinbergs. Bet Annas meitu Martu 1923. gada vasarā savā ģimenē kā aud�ubērnu pieņem kāds Iļģuciema stikla fabrikas strādnieku pāris - Silvija un Gunārs Kaktiņi.

Tālākie notikumi, kas nāca pēc ilgiem gadiem, pirmajā mirklī var �ķist glu�i fantastiski vai autora izdomāti, ta��u dzīve ir tāda, kāda tā ir - skaista un ne�ēlīga, mīlestības un naida, negaidītu pavērsienu un neticamu notikumu pilna.

PSRS Iek�lietu tautas komisariāta (NKVD) iz�meklētājs, jaunākais leitnants Marats Zubris, 1938. gada 16. decembra vēlā vakarā Maskavā pa Lubjankas drūmās iestādes platajām kāpnēm, stipri uztraucies, devās uz ce�turto stāvu, kur negaidīti bija izsaukts pie viena no liela�jiem �ekas priek�niekiem, operatīvās izmeklē�anas pārvaldes vadītāja Sergeja Vitalova.

Maratam bija atlētisks augums, viņ� bija spēcīgs, gudrs un skaists vīrietis. Sievietes viņu mīlēja, bet kolēģi cienīja un pat nedaudz baidījās. Viņ�, pateicoties sava tēva - �īs pa�as iestādes atbildīga darbinieka, apak�pulk�ve�a Vitālija Zubra ietekmei, tūlīt pēc vidusskolas beig�a�nas tika nosūtīts uz speciālo NKVD skolu, kas sagatavo�ja vispusīgus valsts ārējās izlūko�anas aģentus. Ta�u sko�lu sekmīgi beidzis, Marats negaidīti griezās pie priek�niecības ar lūgumu viņu izlūko�anas darbā uz ārzemēm nesūtīt, bet gan atstāt strādāt par izmeklētāju tepat Maskavā vai jebkurā citā Padomju Savienības vietā.

"Esmu pārliecināts, ka, strādājot �eit uz vietas, stingri sekojot mūsu dzimtās Komunistiskās partijas un Vispa�saules lielākā darbaļau�u Vadoņa biedra J. V Staļina gud�rajiem un tālredzīgajiem norādījumiem, ne�ēlo�u pūles un pat savu dzīvību cīņā pret trockistiem, labējiem oportūnistiem, buharinie�iem un visu veidu imperiālis�tisko valstu spiegiem un sabotieriem!"

Viņa lūgums tika apmierināts. 1937. un 1938. gadā turpat vai puse no PSRS valsts dro�ības iestādēs strādājo�ajiem, pa�iem par lielu pārsteigumu, arī iz�rādījās kapitālistisko valstu spiegi un nodevēji! Tie, pro�tams, drīz vien tika no�auti. Steidzīgi vajadzēja jaunus kadrus. Maratu Zubri no vajā�anas un stulbajām ap�sūdzībām glāba arī viņa nelatviskais vārds un uzvārds. Tas tomēr vairāk atgādināja kaut ko krievisku. 1938. ga�da beigās Lubjankā, NKVD centrālajā pārvaldes iestādē nevienu latvie�u tautības �ekistu vismaz vado�ajos poste�ņos vairs neredzēja. Tagad viņi atradās turpat, kur viņu nesenie upuri - kopējā bedrē bez jebkāda uzraksta vai piemiņas zīmes. Izrādījās, viņus citu no cita �ķīra vienīgi kāda Kremlī dzīvojo�a cilvēka griba.

Taisnīgi vai netaisnīgi, ta�u tā ir bijis arī agrāk un dro��i vien būs vienmēr - bende, zem giljotīnas na�a paliekot karaļa vai vienkār�i zemnieka galvu, nekad nevar būt pilnīgi pārliecināts, vai jau nākamajā dienā tie�i tai pa�ā vietā nevajadzēs gulties pa�am.

Marats jau savas darbības pirmajos mēne�os pārējos izmeklētājus un priek�niecību pārsteidza ar neparastu centību, stingru raksturu, uzticību dotajam solījumam, izturību un neierastu cietsirdību, kas pat �ajā namā �ķi�ta visai pārsteidzo�i. Viņ� bija, kā saka, cilvēks bez morā�les un nerviem. Marats izlikās vai patie�ām arī bija kurls pret apcietināto cilvēku zvērestiem par viņu nevainību, uzticību Staļinam un boļ�eviku partijai; kurls pret viņu �au�alīgajiem sāpju kliedzieniem un lūgsnām pēc �ēlastības.

Ja tu reiz esi nokļuvis Lubjankas pagrabos, tad ar to vien tava vaina ir jau pierādīta! Maratam un pārējiem iz�meklētājiem, strādājot ar arestētajiem cilvēkiem, vaja�dzēja vienīgi aizpildīt it kā jau notiku�as nopratinā�anas protokolu, uzrakstīt apsūdzību un piespiest apsūdzētos to parakstīt. Tas tad arī bija smagākais darbiņ�. Bet tā� Parasti apsūdzības teksts bija standartizēts un neaiz�ņēma daudz vietas. Faktiski tas bija trafareti formulēts izmeklētāja neapstrīdams secinājums par apcietinātā cilvēka izdarītajiem smagajiem valsts noziegumiem, ko ar savu parakstu bija apliecinājis arī pats apsūdzētais - jā, esmu Vācijas, Japānas vai Anglijas spiegs; jā, esmu trockists, buharinietis un ne�ēlīgs terorists, kas ilgi un rūpīgi gatavojis atentātu pret di�āko pasaules vienkār�o cilvēku aizstāvi un Padomju Savienības Vadoni biedru J. V Staļinu�

Operatīvās izmeklē�anas pārvaldes priek�nieka Serge�ja Vitalova kabinets bija neparasti liels, ta�u samērā pie�ticīgi iekārtots. Vitalovam aiz muguras pie sienas karājās lieli Dzer�inska un Staļina portreti, bet pats kabineta īpa�nieks sēdēja pie plata tum�koka rakstāmgalda, kas vienā galā bija nokrauts ar da�ādām grāmatām, bet otrā pusē stāvēja kaudze ar pelēka kartona mapītēm, uz kurām labi saredzamiem melniem burtiem biedējo�i rēgojās uzraksts - Lieta Nr.

Kad Marats, kā armijā pieņemts, ziņoja par savu iera��anos, Vitalovs palūdza Maratu apsēsties. Krēsls atradās netālu no rakstāmgalda.

-�� Vai esi jau labi iejuties darbā? - priek�nieks tēvi�ķi painteresējās.

-�� Tie�i tā, biedri Vitalov! - Marats stingrā balsī apstip�rināja.

-�� Vai jūti kādas psiholoģiskas vai fiziskas grūtības?

-�� Nē, biedri priek�niek!

-�� Man par tevi ir ienāku�as labas atsauksmes, - Vita�lovs lēnīgi turpināja. - Tas, protams, sagādā prieku, ta�u�

Vitalovs negaidīti apklusa un drūmi ieturēja garu pauzi.

Marats tūlīt intuitīvi sajuta tuvojamies briesmas. Viņ� tikai nezināja, kādā veidā tās izpaudīsies, ta�u to, ka pat �ajā visaugstākās varas iestādē neviens tās darbinieks ne�varēja būt pilnīgi dro�s arī par savu brīvību un dzīvību, viņ� zināja pārāk labi.

-�� Es tevi esmu uzaicinājis uz tādu kā neoficiālu saru�nu, - Vitalovs pateica. - Man par tevi ir ienāku�as ne tikai labas, bet diem�ēl arī sliktas ziņas. Da�i biedri ir iz�teiku�i, �ķiet, visai pamatotas aizdomas par tavu iespē�jamo neuzticību mūsu augstākajiem ideāliem� Tāpēc gribu, lai tu ar mani būtu maksimāli atklāts.

-�� Citādi nemaz nav iespējams, - Marats gandrīz �uks�tus sacīja. - Esmu vienmēr gatavs�

-�� To es arī gribu precīzi zināt, - Vitalovs turpināja.

-� Vai tev mūsu darbs patie�ām patīk? Iet pie sirds? Vai tu skaidri apzinies tā absolūto nepiecie�amību, lai spētu dro�i aizsargāt mūsu partiju, Vadoni un valsti kā no iek�ējiem, tā arī ārējiem ienaidniekiem?

-������� Protams, - Marats tūlīt apliecināja. - Es ne�aubīgi ticu�

-������� Tas ir labi, - Vitalovs uzslavēja. - Vai tevi kā vēl ļoti jaunu cilvēku da�reiz nemulsina tās metodes, kādas mēs lietojam, lai piespiestu visus tos nodevējus un sala�ņas atzīties savos pret tautu vērstajos noziegumos?

-�� Nē! - Marats ātri pateica un tūlīt iztaisnoja augumu.

-��� Uzskatu un esmu pārliecināts, ka pret mūsu valsts ienaidniekiem nemaz citādi cīnīties nav iespējams!

Vitalovs krietnu laiciņu klusēja, tad ar drūmu seju pa�skatījās uz Marata nobālu�o vaigu.

-�� Saki atklāti! Tu pēc tautības esi latvietis?

Marats pat satrūkās. Viņ� �ādu jautājumu nebija gaidījis, ta�u tūlīt saprata; ka tas neko labu viņam nesola.

-������� Biedri priek�niek, - Marats nedaudz drebo�ā balsī sacīja, - es īsti nezinu. Pasē un citos dokumentos stāv rakstīts, ka esmu krievs. Arī runāju krieviski. Mācījos krieviski. Un domāju krieviski.

Vitalovs ironiski pasmīnēja.

-������ Mūsu saspringtajā cīņā pret tautas ienaidniekiem tas vēl neko īpa�u nenozīmē, - viņ� biedējo�ā balsī pateica.

-�� Manā rīcībā ir nonāku�as ziņas, ka gan tava māte, gan tēvs ir latvie�i. Tātad loģiski arī tu, lai kādā valodā runā�tu, tāpat esi latvietis!

Marats vēlreiz noraido�i papurināja galvu.

-�� Es sevi par latvieti neatzīstu�

Vitalova sejā joprojām nenodzisa ironisks smīniņ�.

-������ Ta�u vai tas ir tik labi, Marat Vitaļjevi�, neatzīt savu tautību? - viņ� prasīja. - Vai tas jau nesāk smirdēt pēc iespējamas nodevības?

Marats atkal spēji satrūkās un pēk�ņi vairs nezināja ne ko teikt, ne "ko domāt. Galvā tikai ātri pazibēja biedējo�a doma - tās ir beigas!

Arī Vitalovs klusēja. Viņ� no sev priek�ā stāvo�as kas�tītes izņēma Kazbek markas papirosu, aizsmēķēja un,

pārstājis smīnēt, vēlreiz drūmi paskatījās uz jauno cilvē�ku, par kuru jutās pārliecināts - no viņa dienās nenolie�dzami iznāks krietns �ekists, ta�u tomēr gribēja viņu pārbaudīt vēlreiz. Un ne tikai vienkār�i pārbaudīt. Ser�gejs Vitalovs bija nodomājis Maratam Zubrim uzlikt tik smagu pārbaudījumu, tādu psiholoģiski grūtu rīcības un lēmuma pieņem�anas izvēli, ka to tie�ām spētu izturēt vienīgi komunistisko ideālu totāli pārņemts cilvēks, vājprātīgais vai vienkār�i absolūti bezjūtīgs kriminālno�ziedznieks.

-�� Visapkārt tikai ienaidnieki, - Vitalovs domīgi sacīja.

-�� Osoaviahima priek�nieks Eidemanis, biju�ais Sarkanās armijas virspavēlnieks Vācietis, gaisa kara spēku koman�dieris Alksnis, tanku komandieris Boķis, izlūko�anas pārvaldes priek�nieks Bērziņ�, mūsu pa�u kantora priek�nieka vietnieks Peterss, starp citu tie visi ir tavi tautie�i, un vēl pats dzelzs komisārs Je�ovs! Ārprāts! Bez visa tā vakar pēcpusdienā vēl tika arestēts� - Vitalovs atkal ieturēja neko labu nevēsto�u pauzi, tad ātri pateica,

-�� arī tavs tēvs, mūsu, varētu teikt, labākais operatīvais darbinieks Vitālijs Janovi�s Zubris!

Marats jau kuro reizi iek�ēji nodrebēja. Viņ� saprata situācijas nopietnību, ta�u ne mirkli ne�aubījās - tēvs nav ne pie kādas vainas! Varbūt tie�i tāpēc, ka tas pa�tie�ām varēja būt vienīgi kaut kāds absurds vai muļķīga kļūda, Marats tūlīt skaidrāk par skaidru apzinājās, ka arī viņa pa�a brīvība un dzīvība pa�laik karājas mata galā. Iespējams, vairs pat nekarājas. Tā jau ir nokritusi zemē tie�i tepat kabinetā uz grīdas, un �is iepretim sēdo�ais, ārēji it kā mierīgais un pat laipnais cilvēks to vienkār�i jebkurā brīdī var samīt un iznīcināt. Pirmo reizi Marata prātā uzausa neliela gaisma, un viņ� diezgan skaidri stādījās priek�ā, ka līdzīgi ta�u jūtas arī tie cilvēki, kuri pēc viņa veiktajām speciālajām nopratinā�anas reizēm ar drebo�ām un nereti arī asiņojo�ām rokām ātri vai lēni, atzīstoties visos pasaules grēkos, pa�i paraksta sev nāves spriedumu�

-�� Par ko mans tēvs tiek apsūdzēts? - Marats aizlauztā balsī prasīja.

Vitalovs nesteidzoties nodzēsa papirosu, nedaudz at�gāzās pret lielā krēsla augsto ādas atzveltni, atpogāja pelēkā fren�a aug�ējo pogu un jau kuro reizi nopietni nopētīja sava jaunā darbinieka stāvu. Viņ� vēlējās, lai no �ī jaunā un neap�aubāmi centīgā cilvēka ar laiku pa�tie�ām iznāktu tāds �ekists, kādus gribēja redzēt Fēlikss Edmundovi�s Dzer�inskis un biedrs Staļins - bezgala uz�ticīgs komunisma idejām un partijai, ne�ēlīgs pret ienaid�niekiem un spējīgs bez apdomā�anās veikt jebkurus par�tijas un savu priek�nieku uzdevumus un pavēles.

-�� Es tev varu dot gudru padomu, - Vitalovs mierīgā, bet cietā balsī sacīja. - Ja tu jau pats esi atsacījies no sa�vas īstās tautības, tad turpmāk savās pa�a interesēs tev vajadzēs atteikties un aizmirst, ka tev bija arī tēvs! Iz�rādās, viņ� visu �o laiku prasmīgi slēpies aiz apzinīga boļ��evika maskas, bet īstenībā kalpojis Amerikas Savienoto Valstu izlūkdienestam! Pagāju�ajā naktī jau pirmajā pra�tinā�anas reizē viņ� visos savos noziegumos ir atzinies, un �odien no rīta tribunāls viņam piesprieda nāvessodu no�aujot. Tu jau zini, kas pie mums �os nodevējus �auj. Bet �oreiz es gribu� - Atkal iestājās drūma pauze. - Es pat ļoti gribu, lai mūsu tautas ienaidnieku un amerikāņu imperiālistu pakalpiņu Vitāliju Zubri no�autu tie�i tu!

Marats nobāla, sajuta spēju sausumu mutē un palūdza atļauju no stikla karafes ieliet glāzē ūdeni.

Vitalovs atļāva.

-�� Ja tu to spēsi, - viņ� sacīja, - es ne�aubīgi noticē�u, ka tu patie�ām esi mūsējais un nekad nespēsi kļūt no�devējs kā tavs tēvs un pārējie nelie�i.

-�� Bet ja es to nedarī�u? - Marats jautāja. - Vai tad jūs arī mani apsūdzēsiet spiego�anā un no�ausiet?

-�� Nē, - Vitalovs atbildēja. - Pagaidām varēsi turpināt strādāt, ta�u tu nekad ne manās, ne mūsu jaunā vadītāja biedra Berijas acīs nebūsi simtprocentīgi uzticams. Pats zini, pa�laik Iek�lietu tautas komisariātā notiek kadru tīrī�ana. Mums beidzot jātiek vaļā no visiem nodevēja Je- �ova cilvēkiem! Tāds ir partijas, pa�a biedra Staļina un viņa uzticamā līdzgaitnieka Berijas obligāti izpildāmais norādījums! Tā ir pavēle! �āda veida pavēles stāv ne�salīdzināmi augstāk par jebkādu morāli, par visiem likumiem un bur�uāziski filosofiskajiem prātojumiem par kaut kādu tur humānismu un cilvēcību! Mums pa��iem ir sava izpratne, kas ir īstens humānisms un cil�vēces gai�āki ideāli! Tāpēc, biedri Zubri, mums ir jāspēj būt ne�ēlīgiem! Tu saproti? Mums ir jāaizmirst, kas ir sirdsapziņa un līdzjūtība! Tikai tā mēs ne tikai padomju tautu, bet apspiestos darbaļaudis visā pasaulē spēsim darīt laimīgus! Bet tagad ej! Es tev ticu. Nokāpis lejā, tūlīt griezies pie iek�ējās apsardzes priek�nieka biedra Zi- mina un pasaki, atsaucoties uz mani, ka esi saņēmis pa�vēli vienpersoniski izpildīt nāvessodu pretīgajam mūsu saliedēto rindu nodevējam Vitālijam Zubrim! Kad to iz�darīsi, piezvani man un ziņo par uzdevuma izpildi!

Marats, kā viegli apreibis, izgāja no kabineta, pa pla�tajām kāpnēm devās lejup uz bēdīgi slavenajiem Lubjan�kas pagrabiem, apzinoties - ja viņ� �o pavēli neizpildīs, tad, iespējams, jau pēc da�ām dienām kāds cits pa �īm pa��ām kāpnēm dosies lejā pēc viņa dzīvības�

Tāda nu bija tā pasaule, kurā viņam nācās dzīvot un kuru viņ� līdz �im bez mazākajām �aubām bija atzinis kā labu un pareizu. Ta�u tagad Marata apziņā vienu brīdi uzplaiksnīja negaidīta doma, ka viss, kas pēdējos gados ir noticis Maskavā un Padomju Savienībā, un kas katru die�nu notiek �eit - Iek�lietu tautas komisariātā, tomēr ir kaut kāds absurds, kaut kādu vājprātīgu cilvēku izdomā�jums vai visvareno Vadoņu ļaunas gribas izpausme.

Kur un kāpēc pēk�ņi uzradies tik liels skaits ienaidnie�ku? Tik daudz spiegu, teroristu, sabotieru un Dzimtenes nodevēju? Kāpēc pratinā�anu laikā un pat ejot uz no�au��anu, lielumlielākā daļa tomēr zvērēja uzticību Staļinam un padomju varai? Vai tie�ām viss, kas nāca no Kremļa, bija neapstrīdami pareizs? Jagoda un Je�ovs� Cilvēki, kas padomju varai un partijai bija uzticīgāki par visiem? Un vecā, labā Ļeņina gvarde� Visi, ar kuriem lielais Va�donis sāka? Un tagad arī mans tēvs?!

Ko man pa�laik darīt? Marats drud�aini domāja. Kā rīkoties? Bet viss jau ir izlemts! Vitalovs ta�u pateica - vai nu, vai nu� Ja arī tēvs būtu izdarījis kādu nopietnu kļūdu� Ja viņ� arī būtu pat tūksto�kārtīgs nodevējs un tik tie�ām par to pelnījis nāvessodu, kādai pārliecībai un ticībai ir jāvalda pār manu prātu, lai es ne�aubīgi zinātu, ka rīkojos pareizi? Bet ja nepareizi, kam pēc tam man va�jadzētu lūgt piedo�anu?

Pēc kāda laika Marats, galīgi sadrūmis, iegāja �aurā, pustumsā grimsto�ā vieninieka kamerā, kur pusizģērbts un sasists uz kailu dēļu nāras gulēja viņa tēvs Vitālijs Zubris. Ieraudzījis Maratu, viņ�, klusi stenēdams, pie�cēlās sēdus, ar muguru atspiedās pret mūra sienu un mēģināja pasmaidīt.

-�� Labi, ka tas esi tu�

-�� Nekā laba tur nav, - Marats drūmi sacīja un apsēdās tēvam blakus. - Patiesībā tas ir kaut kāds ārprāts� Par ko tevi apsūdzēja?

Vitālijs īsu brītiņu klusēja, tad smagnēji atmeta ar roku.

-�� Kāda tam tagad nozīme? Par visu ko! Vai tu nezini, kā mēs te strādājam un kādi ir vado�ie norādījumi?

-�� Un tomēr. Kāpēc viss notiek tik ātri? Kāpēc tie�i tevi?

-�� Berija sāk jaunu tīrī�anas operāciju. Bet es stāvēju tuvu Je�ovam. Bie�i pildīju tie�i viņa personiskos speciāl- uzdevumus. Un vēl papildus tam� Esmu latvietis.

Marats asi pagriezās un, cik nu to ļāva vājā griestu spuldze, mēģināja ieskatīties tēva aizpampu�ajās acīs.

-�� Saki atklāti, tēv� - viņ� satraukts teica. - Vai arī es esmu latvietis?

-�� Principā jā, - Vitālijs apstiprināja. - Tu gan esi uzau�dzis krievu vidē, gājis krievu skolās, ta�u mana sieva Tamāra nav tava īstā māte. Viņa ir krieviete, mēs ģimenē runājām tikai krieviski, ta�u īstenībā� Es nezinu, vai va�lodas prasme nosaka tautību, un kas vispār ir tas, kas no�saka tautību, bet gan es, gan tava īstā māte ir latviete.

Marats nodrebēja. To viņ� no tēva dzirdēja pirmo reizi.

-��� Kas ir mana īstā māte? - Marats stipri satraukts jautāja. - Kur viņa atrodas? Sodīta? Iznīcināta?

Vitālijs viegli paraustīja sāpo�os plecus.

-�� Viņa bija kāda vācie�a kalpone. Toreiz dzīvoja Lat�vijā. Vārdā Anna Laiviņa. Jauna un smuka meitene, ta��u� ļoti izlaidīga. Lai gan toreiz viņas visas, kas nonāca saskarē ar zaldātiem, tādas bija. Ja pa�as negribēja, tad piespieda. Tā es to Annu pievācu.

-�� Vai viņa pa�laik dzīvo Latvijā?

-�� Diez vai� - Vitālijs domīgs teica. - Man �ķiet, viņa 1918. gadā �eit netālu no Maskavas nomira. Tu tikko bi�ji piedzimis. Es tevi paņēmu un uzaudzināju. Arī Tamāra pret tevi izturējās labi.

-�� Paldies, ta�u� Tu zini, kas ir noticis?

-�� Vai beidzot patie�ām atentāts pret kādu no mūsu va�doņiem? - Vitālijs jautāja tādā balsī, ka turpat vai priecātos, ja tā tik tie�ām būtu noticis.

-�� Nē, - Marats atbildēja. - Es saņēmu pavēli� tevi no��aut vai, citādi sakot, tev piespriesto nāvessodu izpildīt uzdeva man!

Vitālijs ilgi klusēja un vairākas reizes ar mēli nolaizīja uztūku�ās, ar sarepēju�ām asinīm apklātās lūpas.

-�� Nezinu, vai visi notikumi ir jau iepriek� paredzēti, - viņ� domīgi sacīja. - Kas zina, kā viss būtu sagriezies, ja 1917. gada maijā latvie�u strēlnieku lielākā daļa nebūtu nostājusies lielinieku pusē� Ja 1919. gadā mūsu strēl�nieki būtu spēju�i noturēt Padomju Latviju ar Stu�ku priek�galā. Ja es toreiz pēc eseru dumpja apspie�anas ne�būtu nozīmēts darbā Ārkārtējā Komisijā� Ja es tevi kopā ar Annu būtu atstājis Piemaskavas sād�ā� Ne tu, ne es �eit neatrastos. Un man nevajadzētu� Un tev ne�vajadzētu�

-�� Ko man tagad darīt? - Marats prasīja. - Vai izpildīt uzdoto pavēli vai arī kopā ar tevi iet pagalmā pie sienas?

Vitālijs, klusi vaidēdams, izstiepa roku un to uzlika uz Marata pleca.

-�� Es tev esmu mācījis� Un partija māca� Uzdevumi un pavēles ir jāpilda. Vienīgi tagad sāku domāt, vai �ī ce�na nav pārāk dārga un vai bija vērts toreiz visu to sākt�

-�� Jā! - Marats pēk�ņi, gandrīz vai raudot, iekliedzās. - Pareizi! Pavēles ir jāizpilda! Ienaidnieki jāiznīcina! Ta��u tu neesi mans ienaidnieks! Tu esi mans tēvs!

Vitālijs zemu nolieca galvu, ilgi klusēja, tad tikko sa�dzirdami pateica:

-�� Jā, dēls, tā tas ir. Ta�u tagad, izrādās, es esmu valsts noziedznieks. Bet tu esi �īs valsts uzticams kalps. Ja gri�bi dzīvot, tev bez garas �aubī�anās jādara tas, ko tev liek. Taisnīga vai netaisnīga, ta�u tāda �ī valsts ir.

Pēc da�ām minūtēm atvērās kameras durvis, tajās pa�rādījās apsardzes priek�nieks Zimins un aicināja Maratu

izvest pagalmā tautas ienaidnieku Vitāliju Zubri soda iz�pildī�anai un speciāli �ādiem nolūkiem izveidotajā vietā no�aut.

Vitālijs ar grūtībām piecēlās un, ar vienu roku at�balstījies pret Marata plecu, lēnām gāja ārā no kameras.

- Paklausies, dēls, - viņ� klusi sacīja. - Kas zin, kā tev turpmāk dzīvē ies� Varbūt liktenis vai dienesta darī�a�nas tevi kādreiz aizved arī uz Latviju� Pameklē savu māti - Annu Laiviņu. Varbūt viņa toreiz nemaz nenomi�ra. Viņai starp krūtīm ir neliela rēta. Kādreiz viņas aud�u�tēvs, tas vācietis Johans �mits, viņai tur iegriezis ar na�zi. Mēs atriebāmies. Mēs abi viņu toreiz nogalinājām. Varbūt �odien es saņemu sodu tie�i par to. Noteikti! Jo neko pret partiju un padomju varu noziedzies neesmu�

Viņi aizgāja līdz Lubjankas iek�ējā pagalma galam, kur blakus kurinātavai bija iekārtota speciāla cilvēku no�au��anas vieta. Notiesāto nostādīja pie mūra sienas, kas bija apsista ar biezu dēļu kārtu, bet netālu stāvēja kravas au�toma�īna. Tai bija iedarbināts motors, un tās priek�ējie lukturi meta spilgtus gaismas starus tie�i uz sodam no�lemtā cilvēka stāvu. �āvēju upuris redzēt nevarēja.

Netālu no Marata stāvēja kapteinis Zimins un uzmanī�gi skatījās. Vēl tālāk stāvēja divi konvoja zaldāti, kuru uz�devums bija pēc nāvessoda izpildī�anas savākt no�autā cilvēka līķi.

Marats nesteidzoties no ādas maksts izņēma nagana tipa revolveri un to izstieptā rokā pacēla līdz pleca aug�stumam.

-�� Piedod, tēv! - viņ� skaļi iekliedzās. - Pats zini - ja ne es, tad kāds cits!

-�� Nemeklē sev attaisnojumu! - Vitālijs atkliedza pretī. - �auj!

Marats juta, ka viņam viegli dreb roka, ta�u drīz saņēmās un mēģināja nedomāt, ka cilvēks, kur� pa�laik stāv spo�i apgaismotajā laukumā pie cietuma sienas, ir viņa tēvs. Nē! Es viņu nemaz nepazīstu! - Marats iek�ēji kliedza. Viņ� vienkār�i ir simtais, tūksto�ais vai pat mil- jonais tautas ienaidnieks, kuru valsts uzskata par vaja�dzīgu fiziski iznīcināt.

Tāda ir partijas griba. Tāda ir pavēle. Un tāds ir mans darbs.

Marats beidzot apņēmīgi nospieda revolvera gaili un sāka ātri �aut. Viņ� iz�āva visu aptveri. Pēc tam revolve�ri ielika atpakaļ makstī, nedaudz trīco�ām rokām sa�meklēja papirosu paciņu un aizsmēķēja. Pēc tam steidzīgi atgriezās ēkā.

Marats notiku�o no�ēloja tikai da�as dienas. Par to ne�bija laika ilgi domāt, līdz aizmirsās pavisam. Un tikai ve�cumā, kad viņ� vairs nespēja atcerēties pavisam nesenus notikumus, atmiņa gandrīz vai katru nakti viņu ne�ēlīgi atgrieza Lubjankas pagalmā, kur viņ� ar paceltu revolve�ri rokā stāvēja pret savu tēvu�

1940. gada augusta sākumā, kad LPSR Iek�lietu tau�tas komisariāta Valsts dro�ības pārvaldes darbinieki no biju�ām Latvijas Politpārvaldes telpām Alberta ielā pārcēlās uz skaisto namu Stabu un Brīvības ielas stūrī, kur pirms tam bija atradu�ās Latvijas Republikas Iek�lie�tu ministrija un Sabiedrisko lietu ministrija, Marats Zub�ris jutās ļoti apmierināts. No ceturtā stāva logiem pa�vērās tāls skats uz Brīvības ielu un �īs Rīgas galvenās maģistrāles greznajiem īres namiem. Tādus viņ� reti bija redzējis pat Maskavā.

Uz ilgsto�u darbu Rīgā viņ� bija atsūtīts kopā ar lielu PSRS �ekistu grupu, ta�u sākumā viņi nekādas aktivitā�tes vēl neizvērsa. �eka pilnos apgriezienos sāka strādāt tikai pēc 1940. gada 5. augusta, kad Latvija kā neatkarī�ga valsts jau bija beigusi pastāvēt de facto, tas ir, formāli uzņemta Padomju Savienības sastāvā. Septembrī pēc M. Kaļiņina parakstītā dekrēta visā Latvijas PSR terito�rijā stājās spēkā un tika piemērots Krievijas Padomju Fe�deratīvās Sociālistiskās Republikas Krimināllikums, uz kura pamata tad tā pa īstam arī sākās visas jau iepriek� sīki izplānotās represijas pret lielu latvie�u tautas daļu.

Līdz tam Marats jau bija noskatījis labi iekārtotu trīsistabu dzīvokli ar pla�u virtuvi, lieliem gaiteņiem un vannas istabu kādā no respektablajiem Dzirnavu ielas namiem, kur agrāk bija dzīvojis tagad jau arestētais at�bildīgs Latvijas Politpārvaldes darbinieks Zigfrīds Vein- bergs, viņa sieva Klāra un dēls Jānis.

Kāpēc Dievam vai liktenim labpatika Maratam likt iz�vēlēties tie�i �o dzīvokli, var tikai minēt. Visticamāk, tā vienkār�i bija nejau�ība, kāda nereti atgadās gandrīz vai katra cilvēka dzīvē. Zigfrīds Veinbergs jau jūlijā bija arestēts kopā ar biju�o Politiskās pārvaldes priek�nieku Jāni Fridrihsonu-Skrauju un Rīgas rajona priek�nieku Jēkabu Vinteru. Kad tika izdarīta kratī�ana Veinberga dzīvoklī, Maratam tas uzreiz iepatikās. Visu līdz�inējo laiku nodzīvoju�am Maskavas pārpildītajos komunālajos dzīvokļos, Veinbergu miteklis viņam �ķita kā burvīgs sap�nis - liels, gai�s, tīrs un pilns ar dārgām mēbelēm, mākslas priek�metiem, spoguļiem un lustrām.

Priek�niecība neiebilda, ka �o dzīvokli par savu no�formē jaunais, ta�u ļoti centīgais, kvēlais zobena un vairoga cīnītājs Marats Zubris. It sevi�ķi vēl tāpēc, ka ne�sen LPSR Tautas Komisāru Padomes priek�sēdētājs Vilis Lācis pēc Maskavas lūguma bija jau parakstījis pavēli par divarpus tūksto�u dzīvokļu pie�ķir�anu Sarkanās armijas un Iek�lietu tautas komisariāta virsnieku ģimeņu va�jadzībām. Marats gan vēl nebija precējies, ta�u priek�niecībai apsolīja, ka tuvākajā laikā to noteikti iz�darīs.

Da�as dienas vēlāk Marats ar diviem savas nodaļas darbiniekiem nesatricināms un varens kā viss lielais Dzirnavu ielas mūra nams, stāvēja nolūkotā dzīvokļa viesistabas vidū un labu brīdi �ķietami mierīgs klausījās Klāras Veinbergas raudā�anā. Turpat netālu no durvīm ar skarbu sejas izteiksmi uz Maratu noraudzījās viņas dēls Jānis. Marats tūlīt pat pilnīgi fiziski sajuta, kā no jaunā cilvēka spēcīgi izstaro atklāts naids. Marats ne�daudz pagriezās pret Jāni un it kā garāmejot konstatēja, ka �is jauneklis pēc izskata ir visai līdzīgs viņam pa�am. Ta�u tai brīdī tas viņā neizsauca nekādas emocijas - pat ne izbrīnu. Nākamajā mirklī Marats to jau bija aizmirsis un atcerējās tikai krietni vēlāk�

-�� Nekauc! - Marats pēk�ņi Klārai skaļi uzkliedza, pa�spēra da�us soļus uz priek�u un apsēdās mīkstā atpūtas krēslā. - Revolūcija ir daudz spēcīgāka par visu sievu asarām un vīru asinīm.

-�� Par kādu revolūciju jūs runājat? - Jānis, ar grūtībām valdot naidu, tūlīt uzprasīja.

-�� Vai tu avīzes nelasi? - Marats aukstā balsī jautāja. - Radio neklausies? Nezini, kas pa�laik notiek Latvijā?

Marats, kaut ne visai pareizi, ta�u tomēr runāja latvis�ki. Pirms gada priek�niecība, acīmredzot jau zinādama, kādi notikumi risināsies Latvijā, viņu kopā ar nelielu NKVD darbinieku grupu no darba brīvajā laikā sūtīja īslaicīgos kursos kaut daļēji apgūt latvie�u valodu. Pro�tams, tikai tāpēc, lai labāk un vieglāk sekmētos viņu darbs.

-��� Kāpēc jūs arestējāt manu vīru? - Klāra, nedaudz mitējusies raudāt, jautāja. - Ko viņ� jums ir nodarījis?

Kādos noziegumos tiek apsūdzēts? Kur jums ir aresta or�deris un kratī�anas atļauja?

Marats tikai nicīgi pasmīnēja.

-�� Es skatos tu esi gudra vecene, - viņ� sacīja. - Vai ti�kai arī pati ar savu vīru Politpārvaldē neesi spīdzinājusi arestētos pagrīdniekus un komunistus? Ko?! Atbildi!

Klāra satrūkās un, kā palīdzību meklēdama, ātri pa�skatījās uz dēlu. Ta�u Jānis uzreiz saprata, ka viņ� te viens neko iesākt nevar. Pagaidām jābūt savaldīgam un jāgaida kāds cits mirklis vai pat pavisam cits laiks. Viņ� vienīgi nedaudz izbrīnījies pamanīja, ka jaunais �ekas virsnieks ir uzkrīto�i līdzīgs viņam pa�am�

-��� Ko tu klusē? - Marats turpināja kliegt. - Vai ne�dzirdēji, ko es tev prasīju?

-�� Ja jūs būtu daudzmaz solīds cilvēks, tad jūs vispirms atbildētu uz maniem jautājumiem, - Klāra �ņukstot sacī�ja. - Vai Zigfrīdu Veinbergu var arestēt un sodīt tikai par to, ka viņ� līdz �im apzinīgi pildījis savas valsts likumus?

-�� Jā, tie�i par to! - Marats aukstā balsī apstiprināja. - It sevi�ķi par to, ka viņ� to visu ir darījis, kā tu pati sa�ki, ap-zi-nī-gi! Jūs esat politiski pārāk neizglītoti, jūs esat bur�uji, darbaļau�u apspiedēji, tāpēc nesaprotat, ka ap�spiestajām tautām, revolucionārajām idejām un dar�bībām nekādas valsts robe�as vispār nepastāv! Tā ir visas pasaules problēma! Un ja tavs vīrs, tu nolādētā kuce, ir arestējis un mocījis revolucionārus vai tikai ar jūsu Ulmaņa diktatūru neapmierinātus cilvēkus, tad �is Zigfrīds Veinbergs vienkār�o ļau�u priek�ā ir visas pasau�les ienaidnieks! Un kā tāds no sabiedrības izolējams un iznīcināms! Skaidrs?

Klāra un Jānis klusēja. Pēc neilga brī�a viņa tomēr ie�dro�inājās pajautāt:

-�� Kur viņ� pa�laik atrodas? Vai es varu pie viņa tikt?

-�� Nē! - Marats cietā balsī atbildēja. - Nekāda tik�anās ar apcietinātajiem tautas ienaidniekiem nav atļauta!

-�� Kāpēc? - Jānis iejautājās. �ķiet, viņ� to prasīja patie�sas ziņkāres pēc.

-�� Tāpēc, ka līdz ar Veinberga arestu arī jūs automātis�ki esat kļuvu�i jaunajai varai neuzticami un, iespējams, pat bīstami.

-�� Tikai tāpēc, ka viņ� ir mans tēvs? - Jānis jautāja un pirkstus savilka cie�ā dūrē. - Pasaulē nav tāda likuma, ka dēlam būtu jāatbild par tēva grēkiem. Nav ari tāda liku�ma, ka sieva būtu uzskatāma par līdzvainīgu sava vīra oficiālajai darbībai valstī noteiktajos likumu ietvaros!

Marats ilgi un cie�i noskatīja jauno cilvēku, kas bija apmēram vienā vecumā ar viņu, un atkal savilka seju nicīgā smīniņā.

-�� Es skatos, arī tu te vareni plāties ar savām bur�uā�ziskajām zinā�anām! - viņ� sacīja. - Ar ko nodarbojies? Esi policists?

-�� Esmu students, - Jānis atbildēja.

-�� Ko studē?

-�� Jurisprudenci. Tre�ajā kursā.

-�� Interesanti, vai tavā juridiskajā fakultātē kopā ar te�vi studē arī kāds strādnieku bērns? - Marats jautāja un nepārtrauca auksti skatīties uz Jāni. Viņ� paraustīja ple�cus.

-�� Nezinu. Iespējams, ka ne.

Marats ilgi klusēja, tad piecēlās, no kabatas izņēma kādu papīru un to nevērīgi Klāras priek�ā nosvieda uz galda.

-��� Tas ir valdības izsniegts orderis, kas dod man tiesības �o dzīvokli izmantot savām vajadzībām! No �ī brī�a jūsu tiesības uz dzīvokli tiek anulētas un jums ne�kavējoties no �ejienes ir jāizvācas!

Klāra �ausmās iekliedzās. Jānis pagāja soli uz priek�u un �ķita, viņ� tūlīt Maratam metīsies virsū.

-��� Kā? - Klāra bija patiesi pārsteigta. - Mums �is dzīvoklis patie�ām tiek atņemts?

-Jā.

-� Bet tas ta�u ir mūsu personīgais īpa�ums! - Klāra at�kal, skaļi �ņukstēdama, iesaucās. - Uz kāda tiesiska pa�mata?�

-� Apklusti! - Marats viņu spēji pārtrauca. - Uz revolu�cionārās taisnības pamata! Ātri savāciet personīgās man�tas, ko varat aiznest, un lasieties! Un pateicieties manai augstsirdībai, ka es jūs vēl neapcietinu un neieslogu cie�tumā!

Klāra izskatījās pilnīgi apjukusi un satriekta. Jānis pienāca viņai klāt un, kaut ko klusi sacīdams, mēģināja nomierināt.

-�� Kur mēs tagad lai ejam? - viņa caur asarām jautāja. - Uz ielas?!

-�� Man ir pilnīgi vienalga! - Marats atbildēja. - Ta�u ne�slēp�u, ka ļoti priecā�os, zinādams, ka jūs, nolādētie bur��uji, kaut īsu brītiņu izbaudīsiet to nabadzību un beztie�sisko stāvokli, kādā atradās tūksto�iem jūsu iepriek�ējā valstī dzīvojo�o strādnieku!

Apmēram pēc stundas, Klāra ar Jāni savāku�i pa�u ne�piecie�amāko un vēl atliku�os dokumentus, ģimenes re�likvijas, dārglietas, fotoalbumus un naudu, lēnām devās ārā no dzīvokļa, kur Veinbergu ģimene bija pavadījusi divpadsmit laimīgus gadus. Pirms aizvērt durvis, Klāra vēl uz brīdi apstājās un naida pilnām acīm paskatījās uz jauno padomju varas pārstāvi, kura rīcības pamatu ne�balstīja nekādi juridiskie likumi, nedz arī līdz �im Latvi�jas iedzīvotājiem - vismaz to lielākajai daļai - tik pa�sa�protamie priek�stati par taisnību, līdzcietību un cilvēcis�kumu.

-�� Jaunais cilvēk, bīstieties Dieva soda! - Klāra nikni pateica. - �ādi noziegumi nepaliek nesodīti! Dievam pa�tīk, kad cilvēki ir cilvēki, nevis vājprāta pārņemti revolu�cionāri! Ta�u jūs tāds vispār nemaz neesat! Jūs vienkār�i esat augstprātīgs jaunās varas ierēdnis, kuram sagādā baudu citu cilvēku pazemo�ana. Tas ir dziļi no�ēlojami, un arī jūs pats kādreiz varat atrasties gan cietumā, gan uz ielas! Kad tas notiks, atcerieties mūs - nevainīgi sodī�tos! Tad jūs beidzot varbūt sapratīsiet - �ai pasaulē nevie�na cilvēka ļauns darbs nepaliek nesodīts! Vienalga, vai jūs to darāt valsts vai savā vārdā. Ļauns paliek ļauns.

Marats atkal tikai nicīgi pasmīnēja, apsēdās ie�priek�ējā vietā un atcerējās kriminālajā pasaulē gandrīz vai vispopulārāko eksistences postulātu - �odien mirsti tu! Es varu pagaidīt līdz rītdienai!

Jau 1940. gada rudenī LPSR Iek�lietu tautas komisa�riāta Dro�ības pārvaldes darbinieki visā Latvijas terito�rijā bija izveidoju�i ne tikai sava kantora attiecīgās ap�riņķa nodaļas, bet arī jau diezgan pla�u aģentūras jeb ziņotāju tīklu. Tur ietilpa visda�ādākie cilvēki - avan�tūristi, apzināti ļaunprā�i, bailīgie, piespiedu kārtā sa�vervētie, neapmierinātie ar iepriek�ējo valsts iekārtu, uz savu dro�ību un kādu materiālo labumu cero�ie, at�riebības kārie un nenoliedzami arī tādi, kuri tik tie�ām nelokāmi ticēja sociālisma un komunisma idejām un tam visam, par ko katru dienu klaigāja radio un rakstīja avīzes.

Tie�i tāds cilvēks izrādījās arī piecdesmit gadus vecais Iļģuciema stikla fabrikas strādnieks, augstākās kvalifikā�cijas stikla pūtējs Gunārs Kaktiņ�, kur� ar sievu Silviju kādreiz bija paņēmis audzinā�anā un adoptējis pirms de�viņpadsmit gadiem Annas Laiviņas Krievijā dzemdēto, ta�u kādā Rīgas zīdaiņu patversmē atstāto meitu Martu.

Katras nedēļas nogalē Gunārs Kaktiņ�, it kā ejot pie kāda ciemos, ieradās pie Marata Zubra vienā no NKVD konspiratīvajiem dzīvokļiem, kas atradās Avotu un Mari�jas ielas krustojumā. Gunārs vispirms visu viņam zināmo izstāstījis vārdiem, vēlāk vienmēr to arī sīki uzrakstīja uz papīra.

Marats to rūpīgi izlasīja un kā parasti aģenta Stikls zi�ņojumu ielika melnā mapītē, kas stāvēja uz neliela galdi�ņa. Pēc tam viņ� no bufetes izņēma degvīna pudeli, divas glāzes un piedāvāja atliku�o laiku līdz nākamā aģenta at�nāk�anai pavadīt brīvā un nepiespiestā sarunā.

Gunāram pret to ne tikai nekas nebija iebilstams, bet viņ� to uzskatīja pat par lielu godu un sevi�ķu uzticē�a�nos.

-�� Tātad fabrikas strādnieku lielākajai daļai pret pa�domju varu nav nekādu pretenziju? - Marats jau kuro reizi painteresējās. - Viņi to atbalsta?

-� Es jau jums to vairākkārt esmu stāstījis, - Gunārs at�gādināja. - Par visiem es neko nevaru zināt. Jūs ta�u to saprotat. Ta�u tuvākie darba biedri� Jā, viņi jauno varu

atbalsta, ta�u nav ko slēpt, mūsu materiālais stāvoklis pa�laik ir krietni pasliktinājies. Tāpēc jau arī ir neapmie�rinātie. Kā es �odien jau rakstiski ziņoju - visatklātāk sa�vu nepatiku, pat naidīgumu pret padomju varu un Latvi�jas pievieno�anu Padomju Savienībai izrāda kurinātājs Reiliņ�, noliktavas pārzine Nārmale, otrās maiņas stikla pūtējs Āboliņ�, vecākais krā�ņu meistars Zeibots un ga�tavās produkcijas pieņēmēja Znotiņa. Viņi mūsu fabrikā ir niknākie padomju varas pretinieki. Turklāt, atklāti sa�kot, cilvēki joprojām vēl nespēj pierast pie nemitīgās pro�pagandas, sociālistiskās sacensības, darba normām un Lielā Vadoņa slavinā�anas�

Marats kā parasti savu kalsno seju un asos lūpu kakti�ņus savilka viņam tik ierastajā nicīgajā smīnā.

-������� Tas nevar būt, - viņ� teica. - Vai tad jūs te gadu ga�diem pilnā balsī neslavinājāt savu Vadoni - Ulmani?

Gunāram atlika vienīgi klusējot piekrīto�i pamāt ar galvu.

-������ Vēl par tām materiālajām grūtībām� - Marats domī�gi sacīja. - Jūs ar sievu, būdami strādnieki, patie�ām ti�kai par savām darba algām spējāt uzcelt personīgo dzīvojamo māju?

-������ Jā, - Gunārs apstiprināja. - Mēs pelnījām labi. Es ne�saku, ka tas mums nācās ļoti viegli, ta�u māju uzcelt varējām. Bez jokiem.

-�� Ja es pareizi sapratu, tev ir arī meita, vai tā?

-������� Tā ir, - Gunārs atkal piekrīto�i pamāja. - Vienīgais bērns.

-�� Kā viņu sauc?

-�� Marta.

-� Jauna un smuka?

-�� Deviņpadsmit gadu. Jā, arī smuka.

-�� Ar ko nodarbojas?

-������� Pagāj�vasar beidza ģimnāziju. Gribēja studēt, ta�u netika uzņemta.

-�� Kāpēc?

-�� Vienā eksāmenā bija sliktāka atzīme nekā citiem.

-������� Bet varbūt to atzīmi pazemināja, ka ir strādnieku bērns?

-�� Nezinu, - Gunārs paraustīja plecus. - Varbūt.

-�� Tagad dzīvo pa māju? - Marats jautāja, tad negaidīti turpināja: - Kā būtu, ja tu mani ar viņu iepazīstinātu? - lieliski zinādams, ko Marta dara un kāda viņa izskatās. Da�as nedēļas pirms tam, kad Gunārs Kaktiņ� tika sa�vervēts, Marata cilvēki diezgan ilgi viņu vēroja, ievāca visda�ādākās ziņas par viņa ģimeni un pat slepus foto�grafēja. Tādā sakarā Marats uz kādas no fotogrāfijām Martu arī ieraudzīja, un tā viņam ar savu īpatnējo izska�tu ļoti iepatikās. Viņ� tūlīt sajuta spēcīgu vēlmi pēc �īs austrumnieciska izskata pievilcīgās meitenes ar ogļmel- niem matiem un sportisku, vingru augumu. Marats in�tuitīvi nojauta, ka viņi abi, iespējams, būtu visai saderīgs pāris. Ilglaicīgi vai īslaicīgi - tam tobrīd nebija lielas nozī�mes. Viņ� vienkār�i �o meiteni gribēja.

-�� Esmu neprecējies, - Marats turpināja. - Lielā darba apjoma dēļ nevienas tuvāk pazīstamas sievietes man nav. Es �eit visiem vēl esmu sve�s. Ja Marta man patiks� Es varē�u tā izkārtot, ka viņa universitātē noteikti tiks uz�ņemta.

Gunāra seja uzreiz kļuva gai�āka, un viņ� ar pateicības pilnām acīm paskatījās uz jauno, ta�u jau tik ietekmīgo padomju varas represīvo orgānu pārstāvi.

-�� Mēs tad nu gan būtu ļoti priecīgi, - viņ�, nedaudz sa�traucies, pateica. - Marta ir laba. Centīga. Jūs pats par to varēsiet pārliecināties.

-Ja jūsu materiālie apstākļi bija tik labi, kāpēc jums ir tikai viens bērns? - Marats negaidīti painteresējās.

Gunārs brīdi klusēja, tad nedaudz saguru�ā balsī pa�teica:

-�� Atklāti sakot, Marta nemaz nav mūsu bērns. īstā māte, divdesmit pirmajā gadā atgriezusies no Krievijas, viņu bija pametusi, bet manai sievai Silvijai� Mums pa��iem bērnu nevar būt.

-�� Tādā gadījumā jūs esat labi cilvēki, - Marats uzslavē�ja. - Pēc Pilsoņu kara Krievijā bija miljoniem bez vecā�kiem paliku�u bērnu, ta�u neviens uz ielas tomēr netika atstāts. Protams, ne uzreiz. Valsts un līdzjūtīgi cilvēki par viņiem parūpējās.

-�� Tagad mēs ar Silviju jau esam gandrīz vai aizmirsu��i, ka Marta ir pieņemts bērns. Mēs visi viens otru ļoti mīlam.

-�� Tas ir labi, - Marats sacīja, - ta�u mums par visu vairāk ir jāmīl padomju vara, mūsu varenā sociālistiskā valsts un �īs pasaules visdi�ākais cilvēks biedrs Staļins!

Marats uz brīdi apklusa, izdzēra degvīna glāzi un tur�pināja sarunu.

-�� Vai Marta ir komjauniete?

-�� Protams! - Gunārs priecīgs paziņoja. - Nupat pirms divām nedēļām svinīgos apstākļos tika uzņemta. Tagad mums fabrikā ir gan partijas �ūniņa, gan neliela komjau�natnes organizācija.

-�� Tas ir ļoti labi, - Marats atkal paslavēja. - Es tev, Gunār, būtu pateicīgs, ja tu �odien pat Martai pateiktu, lai viņa rītvakar no jūsu Iļģuciema atbrauc uz centru un pulksten se�os atnāk uz Brīvības un Dzirnavu ielas stūra. Es viņu tur gaidī�u.

-� Labprāt, - Gunārs tūlīt piekrita. - Domāju, viņai pret to nekas nebūs iebilstams.

-�� Tad nu pacenties, - Marats teica un piecēlās, ar to likdams saprast, ka saruna beigusies. - Es viņu gaidī�u.

Nākamās dienas vakarā viņi patie�ām arī satikās. Marta bija uzpucējusies, mugurā uzvilkdama sarkana au�duma kleitu ar dziļu izgriezumu un gai�i pelēku rudens mēteli. Kājas greznoja zīda zeķes ar melnu vīli un augst�papē�u kurpes, bet galvu moderna cepure. Marta iz�skatījās nevainojami, un pirmajā mirklī Maratam bija pat grūti noticēt, ka tā var izskatīties vienkār�a fabrikas strādniece. Pārāk ilgi bija pierasts pie Maskavas metro celtnie�u, lielo rūpnīcu �tancētāju un visda�ādākos dar�bos nodarbināto krievu meiteņu vairāk nekā pieticīga�jiem apģērbiem, kur rudenī un ziemā galveno vietu ieņēma gandrīz vai pats galvenais un raksturīgākais krievu tautas apģērbs - zils vai melns vatnieks, bet kājās zābaki vai velteņi. Ieraugot diezgan eleganto Martu, Maratam pirmā doma, kas ie�āvās prātā, bija - tā ir pro�vokācija! Viņa nav vis strādnieku, bet gan bagātu lielbur- �uju meita.

Ta�u viss ātri noskaidrojās. Nekāda provokācija tā ne�bija, Marta patie�ām izrādījās Marta Kaktiņa - Iļģuciema stikla fabrikas noliktavas strādniece, aktīva komjauniete, daudz lasījusi un ļoti tico�a sociālisma uzvarai visā pa�saulē.

- Ja jums nekas nebūtu pretim, es jūs aizvestu vaka�riņās, - Marats sacīja. - Par tēriņu neuztraucieties. Es vi�su samaksā�u.

Marta vērīgi noskatīja savu jauno kavalieri, tūlīt at�zīdama, ka viņ� ir pietiekami izskatīgs, lai �o vakaru kopā varētu pavadīt ne tikai krogā vien�

Marta pēc dabas un rakstura bija diezgan draiska, varbūt pat nedaudz vieglprātīga, vienkār�a un parupja. Viņa jau ģimnāzijas laikā sāka patiesi ienīst visas smalkās pārtiku�o pilsoņu jaunkundzītes, lai arī pati vai, pareizāk sakot, viņas vecāki nekādi nabagie nebija. Un tomēr starp klases audzēkņiem, uz ielas un visur citur tomēr pastāvēja diezgan jūtama at�ķirība - viņa un vēl apmēram tre�ā daļa klasē bija strādnieku bērni, bet pārējie - bur�uju atvases. Ikdienā viņi cits no cita ne ar ko īpa�u neat�ķīrās, ta�u tomēr bija gadījumi, it sevi�ķi lielāku vai mazāku konfliktu situācijās, kad viena vai ot�ra puse aizvainojo�i un pat sāpīgi aizskāra un mēģināja pazemot te pie strādniecības, te pie pilsonības piedero�os jaunie�us.

Marta Kaktiņa varbūt arī nebija pirmā skaistule, ta�u slaidais augums, ogļmelnie mati, simpātiskā seja un ne�parastā, tikai austrumu sievietēm raksturīgā sa�aurinātā lielo acu forma, viņai jau pusaudzes gados pilnā mērā ļāva izjust daudzu pui�u pastiprinātu uzmanību.

Neviens nezina, kādas tautības tēva asinis viņā ritēja, ta�u pēc acu veidojuma, melnajiem matiem un ātrās da�bas, diezgan nemaldīgi varēja apgalvot, ka tas ir bijis karsto dienvidnieku pārstāvis - gruzīns, persietis, uzbeks vai pat japānis.

Marta savu nevainību zaudēja se�padsmit gadu ve�cumā kādā saulainā vasaras sākuma dienā Spilves pļavā netālu no Rātsupītes. Vēl pēc diviem gadiem Marta par vīrie�u un sievie�u seksuālajām attiecībām zināja visu. Tā kā piekri�ana viņai bija liela, liela bija arī izvēle, ar ko draudzēties, ar ko ne.

Marats - �is pēk�ņi it kā ne no kurienes uzradu�ais ka�valieris - viņai �ķita ļoti simpātisks, fiziski spēcīgs un no�slēpumains. Tēvs gan brīdināja, ka viņai ar Maratu jābūt ļoti piesardzīgai, jāapdomā katrs vārds un stingri jākontrolē sava uzvedība.

"Ja es �o jauno padomju iekārtu, tās ideoloģiju un ārkārtīgo neiecietību pret savādāku uzskatu pau�anu es�mu sapratis pareizi, tad �ā cilvēka rokās atrodas karaļu cienīga vara."

Ta�u tas Martu nebiedēja. Drīzāk otrādi - vilināja.

Marats viņu aizveda uz turpat netālu Dzirnavu ielā eso�o restorānu Lira, jeb kā to sauca �ī izsmalcinātā kroga pastāvīgie apmeklētāji - fokstrotdīli, kur bija atse�vi�ķi kabineti, spēlēja labs orķestris un zāles vidū spo�i mirguļoja spoguļgrīda. �is fakts dāmām, kas to zināja, vienmēr lika atcerēties, ka, nākot �urp, nebūtu slikti sa�vas kājas ietērpt skaistās zeķēs un uzvilkt greznu apak��veļu.

Marats jau iepriek� bija pasūtījis atsevi�ķu kabinetu, un, kad viņi tur iegāja, galdā jau bija dzērieni un da�ādas uzkodas.

No sākuma sarunas neko labi nevedās. Abi jutās tā kā nedaudz apmulsu�i un neveikli. Ta�u ar katru izdzerto degvīna glāzi viņi kļuva arvien atraisītāki un jautrāki. Galvenokārt runāja par niekiem - par laiku, par ēdienu, par Rīgas krogiem, namiem, sportu un darbu. Protams, par Martas darbu. Pēc tam sadzēra tubrālības, abi saskūpstījās un kļuva vēl atbrīvotāki.

-��� Kāpēc tu no Maskavas brauci uz Rīgu? - Marta jautāja.

-�� Darbs, - Marats atbildēja. - Tu vispār zini, kur es strādāju?

-�� Milicijā?

-�� Tēvs tev neko nav stāstījis?

-�� Tikpat kā neko. Viņ� tikai teica� Tev ir kāds sakars ar valsts dro�ību?

-�� Vistie�ākais.

-�� No kā tu valsti sargā?

-�� No tās ienaidniekiem.

-�� Ja nav noslēpums - kas ir valsts ienaidnieki?

-�� Visi, kas neatzīst padomju varu, komunistisko parti�ju un mūsu tautas vadītāju biedru Staļinu!

-�� Nu, ja kāds arī neatzīst? Kas par to? Vai tāpēc uzreiz tiek apdraudēta valsts dro�ība?

-�� Varbūt ne uzreiz, bet� Valsts spēks ir tās iedzīvotāju vienotībā. Un vienprātībā, - Marats cietā balsī pateica. - Jo lielāka vienprātība, jo stiprāka valsts. Bet tu ta�u zi�ni, ka Padomju Savienība no ra�anās brī�a ir atradusies un joprojām atrodas naidīgo imperiālistisko valstu ielen�kumā. Tātad jābūt uzmanīgiem, stipriem un vienotiem. Ta�u bur�ujs un kapitālists - darbaļau�u ekspluatators - nekad nevar būt ne draugs, ne vienots ar tiem, kuri ar sa�vu darbu vairo �o kungu personīgās bagātības. Secinā�jums - lai pasaulē valdītu sociālā un politiskā taisnība, kungi kā �ķira ir jālikvidē! Lai visi kļūst vienlīdzīgi! Lai visi savu iztiku nopelna tikai ar godīgu darbu, nevis pa�ņem ar citu sviedriem gūto virspeļņu! Tu man piekļūti?

-�� Protams, - Marta tūlīt apliecināja. - Bet vai tu tici, ka vispār ir panākama reāla visu cilvēku vienlīdzība?

-�� Bet tu?

-� Nezinu. Varbūt tas ir tikai kārtējais cilvēces skaistais sapnis?

-�� Varbūt, - Marats domīgs sacīja, - ta�u tie�i mēs� Tie�i mums, jaunajiem, partijas vadībā �o sapni vajadzēs realizēt dzīvē! Vai tas nebūs skaisti?

-� Dro�i vien, - Marta piekrita. - Labi, ja cilvēki jaunajā sabiedrībā atrastu laiku arī mīlestībai� Kā bez tās?

-�� Bez tās nekā, - Marats pasmaidīja. - Vai tev pa�laik ir kāds puisis, ar kuru nopietni draudzējies?

-�� Nē, neviena.

-�� Agrāk bija?

-�� Bija, - Marta neliedzās. - Vai tad es neesmu pievil�cīga sieviete?

-�� Un kāda vēl! - Marats iesaucās. - Pat ļoti pievilcīga! Tu man iepatikies uzreiz. Bet kā es tev? Patīku?

-�� Jā. Tu esi glīts un vīri�ķīgs. Vismaz tāds izskaties.

-�� Es tāds esmu arī īstenībā, - Marats teica. - Un ļoti gribu�

Marats apklusa un iekāres pilnām acīm skatījās uz Martas dziļi atsegtajām krūtīm.

-�� Ko tu gribi? - Marta prasīja, lai gan atbildi uzminēt nebija grūti.

-�� Nāc, apsēdies man blakus! - Marats aicināja.

Marta piecēlās un pa �auru eju starp galdu un nelielu

sarkano sofu mēģināja tikt blakus Maratam. Ta�u viņ�, izstiepis rokas, meiteni ātri parāva uz priek�u un ie�sēdināja klēpī.

-�� Pajautā vēlreiz! - viņ� palūdza.

-�������� Ko tu gribi? - Marta, �ķelmīgi smaidot, atkārtoti vaicāja.

Marats ar kreiso roku meitenes sarkano kleitu lēnām uzvilka tik augstu virs ceļgaliem, ka kļuva jau redzama zeķu aug�mala un balti zeķturi. �is skats Maratu tik spēcīgi satrauca un iekārdināja, ka viņ� Martu tūlīt sāka kaislīgi skūpstīt un arvien stiprāk glāstīt viņas kāju iek�pusi.

Marta vairākas reizes iekunkstējās, sāka ātri elpot un pilnīgi ļāvās Marata skūpstiem un glāstiem.

-�� Es gribu tevi, - Marats �ukstēja.

-�� Ta�u ne �eit?! - Marta pārsteigta iesaucās.

-������� Nē, ne �eit, - Marats piekrita. - Protams. Aiziesim pie manis. Es tepat netālu dzīvoju.

-������� Patie�ām? Vai tas bija ar nolūku - mani atvest tie�i uz �ejieni?

-�� Jā, - Marats nemānījās.

-�� Uz vienu nakti?

-�� Ja arī tā. Vai tas būtu kas slikts?

-������� Nē, nekas, - Marta sacīja. - Var arī tā. Ta�u, ja cil�vēks reiz ir iepaticies, vienmēr gribas�

-�� Vismaz divas naktis? - Marats iesmējās.

-������� Mazliet vairāk! - arī Marta sāka smieties. - Vismaz divus gadus!

-�������� Mūsdienu ātri mainīgajā pasaulē tā jau ir vesela mū�ība, - Marats sacīja. - Ta�u kas mums liedz pa�mēģināt?

-�� Tu par mani neko nezini, - Marta teica.

-������� Es par tevi zinu visu, - Marats atbildēja. - Pat vairāk nekā tu spēj iedomāties.

-�� Bet es par tevi� neko.

-������� Un neko daudz arī neuzzināsi, - Marats brīdināja. - Nekad. Tas saistās ar manu darbu.

Marta brīdi klusēja, kleitas malu lēnām pavilka uz le�ju un nopietni ieskatījās Marata sejā.

-�� Paklau, - viņa klusi teica. - Ja tev ir tāds darbs un tu daudz ko spēj� Vai tu nevarētu uzzināt, kas ir mana īstā māte?

-� Kāpēc? Vai Silvija Kaktiņa pret tevi izturas slikti? Un kā tu vispār zini, ka viņa nav tava māte?

-�� Zinu. Silvija pati pateica.

-�� Tas tevi pārsteidza?

-��� Pirmajā brīdī, jā. Tad gan pamazām nomierinājos, bet interese tomēr palika. Kas viņa ir bijusi? Dro�i vien nelaimīga sieviete. Laimīgās un pārtiku�ās savus bērnus, it sevi�ķi meitas, uz ielas tomēr neatstāj.

-�� Viņa tevi pameta uz ielas?

-�� Ne glu�i. Nodeva zīdaiņu patversmē. Vienreiz tur bi�ju pat aizgājusi, ta�u viņi neko nesaka. Vai pareizāk - sa�ka, ka neko nedrīkstot teikt. Varbūt tu tomēr varētu no�skaidrot? Kaut kādas ziņas jau tur acīmredzot ir.

-�� Labi, - Marats solīja. - Es pamēģinā�u. Galu galā arī es pats esmu uzaudzis bez īstās mātes�

-��� Tev ir aud�uvecāki? - meitene gandrīz vai noprie�cājās.

-�� Jā, - viņ� apliecināja. - Izrādās, mums �is tas ir ko�pīgs. Pat vārdi ir līdzīgi - Marta un Marats.

-��� Patie�ām, - meitene klusi pateica un pret �o tikai pirms da�ām stundām iepazīto vīrieti pēk�ņi izjuta savā�das, ta�u ļoti spēcīgas jūtas. Varbūt tā bija meteorīta mīlestība, kas vienā mirklī spo�i uzliesmo, lai jau pēc īsa brī�a atkal nodzistu? Varbūt tās bija tādas jūtas, kādas parasti ir raksturīgas māsai ar brāli? Varbūt tās bija tikai ilgas pēc jauna piedzīvojuma un seksuālas baudas? Bet varbūt tas bija kaut kas tāds, kas nepakļaujas nekādām definīcijām, bet tomēr tik bie�i pārņem cilvēku, it sevi�ķi jaunu meiteņu prātus, ka vēlāk var tikai pabrīnīties, kāpēc esam rīkoju�ies tie�i tā un ne citādi?

Ja dzīvē kaut ko nāksies no�ēlot, tad labāk tomēr no�ēlot izdarīto, nevis neizdarīto, Marta nodomāja un mīļi uzsmaidīja cilvēkam, kur� savu seju bija piekļāvis vi�ņas krūtīm un kaut ko klusi �ukstēja.

Pēc nepilnas stundas Marats viņu aizveda pie sevis, un tur Marta palika līdz rītam. Pēc tam sekoja vēl daudzi �ādi vakari un rīti, līdz 1940. gada beigās Marta jau zinā�ja, ka ir tre�ajā grūtniecības mēnesī.

Ziemassvētku vakarā viņa aizgāja uz Mārtiņa baznīcu, skatījās uz dego�ajām svecēm, kas viņai nez kāpēc at�gādināja dzīves un dzīvības trauslumu, klausījās mācītāja garlaicīgo sprediķi un vairākas reizes klusi lūdzās:

- Dievs, dod man mīlestību un ticību! Dievs, dod man pārliecību, ka mans bērns piedzims vesels un stiprs. Dievs, dod man iespēju būt laimīgai! Dievs, lūdzu, izdari tā, lai ne ar mani, ne manu bērnu nekad neatgadītos ne�kas slikts vai ļauns! Dievs, dod� Piedod, Dievs, ka es no tevis tik daudz prasu, pati tev nespēdama dot pretī pilnī�gi neko! Bet tev jau neko nevajag! Tu esi Dievs! Bet cil�vēkiem vajadzīgs daudz kas, ta�u parasti saņemam niecīgi maz� Tāpēc arī nākam pie tevis cerībā, ka tu vienīgais mums iedosi to, ko nekad nesagaidīt no cilvēkiem�

�

Otrdien, 1941. gada 1. jūlija rītā biju�ais Latvijas Uni�versitātes juridiskās fakultātes students Jānis Veinbergs stāvēja ielas malā iepretim Brīvības piemineklim, skatījās uz tur iekalto Ķē�u rāvēju un saprata, ka nupat �ajā mirklī, �ajā dienā latvie�u tautai no tās ķermeņa un dvēseles beidzot atkal nokrīt smagas verdzības va�as. Viņ� jutās laimīgs un tai brīdī nedomāja, nemaz nespēja domāt par to, ka Latvijā, ienākot hitleriskās Vācijas okupācijas armijai, tā ne tikai latvie�u tautu atbrīvo no padomju gūsta, bet tai pa�ā laikā uzmet arī savas - vēl smagākas un daudz asiņainākas - pakļautības ķēdes.

Jāņa sirdi pildīja ne tikai gai�s prieks par atgūto brīvību, bet arī neapslāpējama naida un atriebības kāre. Tēvs Zigfrīds bija arestēts un, iespējams, sen jau no�auts. Māte Klāra 14. jūnijā aizvesta uz Sibīriju. Lielais dzīvok�lis atņemts. Pats politisku motīvu dēļ izslēgts no univer�sitātes.

Ta�u tagad� Tagad viņ� atriebsies! Un kā vēl atrieb�sies! Katram atsevi�ķi un visai pasaulei kopumā! Galve�nais vaininieks viņa ģimenes iznīcinā�anā un dzīvokļa nolaupī�anā Marats Zubris kopā ar citiem komunistiem dro�i vien būs aizlaidies uz Krieviju, ta�u daudzi viņu līdzjutēji, draugi, līdzīgi domājo�ie un ne viens vien arī tie�s līdzvainīgais padomju varas pastrādātajos noziegu�mos tomēr būs palicis! Jūs ar savu rīcību un uzvedību baigajā padomju varas gadā pa�i esat sev izraku�i kapu!

Pirms stundas Latvijas radiofonā bija izskanējusi bi�ju�ā Latvijas brīvvalsts militārā ata�eja Igaunijā Vol�demāra Veisa uzrakstītais uzsaukums latvie�u tautai. Tas Jāni ielīksmoja. Brīvības stunda situsi! Laiks ķerties pie iero�iem! Pērkonkrustie�i, aizsargi, Latvijas armijas virsnieki un visi, kam dārga Latvija, tika aicināti sapul�cēties gan Latvie�u biedrības namā Merķeļa ielā 13, gan biju�ā baņķiera un uz Sibīriju aizvestā bagātā �īda Fru- mas Smuljāna trīsstāvu namā Valdemāra ielā 19, kur steidzīgi veidojoties galvenais latvie�u pa�aizsardzības spēku �tābs.

Piektdien, 4. jūlija rītā laikraksts Tēvija savās lapās gandrīz vai to pa�u atkārtoja vēlreiz:

"Uzaicinājums

Visi nacionāli domājo�i latvie�i - pērkonkrustie�i, stu�denti, virsnieki, aizsargi un citi, kas grib aktīvi piedalīties mūsu zemes tīrī�anā no kaitīgiem elementiem, - var pie�teikties pie dro�ības komandas vienības, Valdemāra ielā 19 no pīkst. 9 līdz 11 un no 17 līdz 19."

Gribētāju netrūka. Tā bija gandrīz vai fantastiska ie�spēja ne tikai tā sauktajiem īstajiem latvie�u patriotiem, bet vispār jebkuram tobrīd pa Valdemāra ielu ejo�am cil�vēkam ar noslieci uz zag�anu, laupī�anu un vardarbību tūlīt saņemt ieroci un iet attīrīt Latvijas zemi no nevē�lamiem ļaudīm. Bet kaitīgs elements, glu�i kā boļ�eviku laikā, varēja kļūt jebkur� cilvēks, kas tā vai cita iemesla dēļ nepatika tam, kura rokās atradās ierocis un vara.

Jānis Veinbergs bija viens no pirmajiem, kas ieradās minētajā pērkonkrustie�u �tābā Valdemāra ielā 19. Tur viņ� uzreiz sastapa vairākus pazīstamus studentus, da��us korporeļus no korporācijas Lettonia un biju�os poli�cistus, kas viņu atpazina kā brīvvalsts Politiskās pārvaldes augstā ierēdņa Zigfrīda Veinberga dēlu. Tas uz�reiz Jānim deva lielas priek�rocības. Viņ�, pa�a Veisa ie�teikts, tika nozīmēts par vienas no Rīgas pa�aizsardzības spēku kaujas grupas komandieri ar vispla�ākajām vai, pareizāk sakot, neierobe�otām pilnvarām aizturēt, arestēt, bet preto�anās vai bēg�anas gadījumā arī no�aut ikvienu komunistu, �īdu, viņu līdzjutēju un aizdomīgu vai par tādu uzskatāmu personu.

Vācijas karaspēks Rīgā ienāca 1941. gada 1. jūlija pus�dienas laikā. Tās pa�as dienas vakarā, sekojot karaspē�kam, Latvijas galvaspilsētā ieradās arī Valters Stalekers - vācu dro�ības policijas un SD operatīvās grupas "A" ko�mandieris ar savu �tābu un tūlīt iekārtojās Rīgas prefek�tūras pla�ajās telpās Aspazijas bulvārī. Tur priek�ā jau atradās Roberts Stiglics - agrākais Latvijas Polit�pārvaldes aģentūras nodaļas vadītājs. Tie�i tai laikā Pre�fektūrā ar da�iem saviem domu biedriem no Ķeguma ap�kārtnes ieradās arī biju�ais policijas darbinieks, Latvijas

Universitātes juridiskās fakultātes "mū�īgais students" Viktors Arājs. Tie�i tur un tad arī notika viņa liktenīgā tik�anās ar SS un SD ober�turmbanfīrera Valtera �tale- kera personīgo adjutantu Albertu �telmaheru, kas, iz�rādījās, bija Viktora Arāja kādreizējais draugs un die�nesta biedrs. Negaidītā un ļoti sirsnīgā tik�anās beidzās ar to, ka viņ� tūlīt savam varenajam priek�niekam Stale- keram Arāju ieteica kā ļoti uzticamu un enerģisku cil�vēku, turklāt vēl ar augstāko juridisko izglītību un kriet�nu policijas darba pieredzi sūri grūti veicamajam iek�ējo ienaidnieku, vispirms jau �īdu, iznīcinā�anas darbam, kas arī bija �īs operatīvās grupas "A" pamatuzdevums.

Tāds toreiz bija sākums bēdīgi slavenajai Viktora Arā�ja cilvēk�āvēju komandai. Bie�i no mūsdienu īsto latvie�u patriotu mutēm dzirdētais, ka Viktors Arājs to darījis, boļ�evikiem atriebjoties par savas ģimenes izsūtī�anu uz Sibīriju, ir vistīrākā pasaciņa. Viktors Arājs savu tēvu ne�kad nebija pat pazinis, bet māti un sievu, neskatoties uz to, ka viņai piederēja neliels lauku veikaliņ�, boļ�eviki nemaz neaiztika. Tāpat kā neaiztika viņu pa�u - biju�o policistu!

1. jūlija pēcpusdienā Jānis Veinbergs ar diviem latvie��u pa�aizsardzības spēku dalībniekiem aizgāja uz Dzirna�vu ielu, kur kāda skaista piecstāvu nama tre�ajā stāvā vēl pirms nepilna gada bija atradies viņu - Veinbergu - lielais trīsistabu dzīvoklis.

Jānis piezvanīja. Neviens atvērt nenāca. Tad viņ� sa�tvēra biezo ozolkoka durvju apzeltīto rokturi un pavilka pie sevis. Viņam par lielu pārsteigumu, durvis nebija aiz�slēgtas un atvērās. Rokā stingri satvēris pistoli, Jānis ar abiem pārējiem uzmanīgi iegāja dzīvoklī. Jau pēc da�iem soļiem viņu pārņēma liels saviļņojums. Te bija pagājusi visa viņa līdz�inējā dzīve. Bērnība, pusaud�a gadi un jaunība. Te kopā ar viņu bija dzīvojusi māte un tēvs. Te ciemos bija nāku�i viņa kursabiedri, rīkotas da�ādas bal�lītes. Ta�u tad kādā melnā dienā� �eit bija bravūrīgi ie�nācis no Maskavas atbraucis �ekists Marats Zubris un stipri lauzītā latvie�u valodā pavēlējis viņam ar māti no �ejienes izvākties!

Nākdams uz savu veco dzīvokli, Jānis Veinbergs, pro�tams, vairs necerēja tur sastapt augstprātīgo un tolaik tik vareno padomju represīvo orgānu pārstāvi, ta�u gribēja pārliecināties, vai �o da�u pēdējo dienu juku laikā �eit jau nav paspējis ievākties kāds cits!

Atvēris istabas durvis, kur kādreiz bija iekārtota vecā�ku guļamistaba, Jānis, nedaudz pārsteigts, sastinga. Uz gultas malas sēdēja kāda jauna, ļoti patīkama izskata sie�viete un klēpī turēja zilā sedziņā ietītu, acīmredzot tikai nesen dzimu�u bērnu.

-��� Ko tu te dari? - Jānis bargi prasīja un vērīgi pa�skatījās apkārt. Gandrīz nekas �ai istabā, tāpat kā visā dzīvoklī, nebija mainījies. Tātad �ekists Zubris - �o uz�vārdu Jānis jau pirms gada bija zvērējis nekad neaiz�mirst! - patvarīgi izmantojis ne tikai Veinberga dzīvokli, bet arī visu tā iepriek�ējo iekārtu.

Kad jaunā sieviete pacēla galvu un viņu abu acis sa�stapās, Jānis ne tikai, kā saka, savā dvēselē, bet ikvienā nervu �ūnā da�us mirkļus izjuta kaut ko tik satrauco�u, asu un pat noslēpumainu, ka tikai pēc laba laiciņa spēja nedaudz attapties un turpināt skatīties uz sve�o dāmu. Kas tās bija par strāvām vai noslēpumainiem dabas sig�nāliem, kas viņu bija tik spēcīgi caurstrāvoju�i, Jānis vēl ilgi nespēja saprast. Viņ� to uzzināja tikai daudzus gadus vēlāk, bet tobrīd nepazīstamo sievieti tie�i tā ari uz�tvēra - atkal kāds sve�s cilvēks ne aicināts, ne saukts, ir ienācis viņa dzīvoklī, sēd uz viņu vecāku gultas un, ie�spējams, ir jau nolūkojis tuk�o dzīvokli pievākt sev un sa�viem tuviniekiem!

Ta�u �is dzīvoklis pieder man un manai ģimenei! - Jānis gribēja kliegt, tomēr savaldījās, vienīgi vēl asākā balsī atkārtoja iepriek� uzdoto jautājumu:

-�� Ko tu te dari?

Sieviete izskatījās stipri samulsusi, pat nobijusies, un tramīgi skatījās uz istabā ienāku�ajiem trim sve�ajiem vīrie�iem.

-�� Es� Es te sēdu�

-�� Kāpēc tu sēdi tie�i �eit? - Jānis uzkliedza.

-�� Es gribēju�

-�� Ko? Ievākties �eit dzīvot?

-�� Nē, nē! - sieviete iesaucās. - Ko jūs! Es atnācu�

-�� Pie kā? - Jānis ātri prasīja un jau nojauta atbildi.

-������ �eit agrāk dzīvoja� - sieviete atkal stipri samulsa un zemu nolieca galvu.

-�� Kas?

Sieviete klusēja.

-������� �eit agrāk dzīvoja Zigfrīds, Klāra un Jānis Veinber- gi, - Jānis sacīja. - Tu to zināji?

-Nē.

-�������� Bet pēc Veinbergiem �eit ievācās Maskavas atsūtīts �ekists Marats Zubris! - Jānis joprojām bargā balsī sacī�ja. - Tu nāci pie viņa?

Sieviete klusēja. Jau pa gabalu varēja redzēt, ka viņa ir ārkārtīgi nobijusies. Sieviete galvu nolieca vēl zemāk un sev pie krūtīm cie�i piespieda bērnu.

Jānis ātriem soļiem piegāja pie sievietes, ar labo roku satvēra garos matus un spēcīgi parāva viņas galvu aug��up.

-�� Tu atnāci pie Marata Zubra?! Atbildi! -Jā�

-�� Kāpēc?

Sieviete atkal klusēja.

-�� Es tev prasu, kāpēc tu pie vina nāci? Tātad pazini? -Jā.

-�� Kadā sakarā tu viņu pazini? Arī strādāji �ekā? -Nē�

-�� Kā tevi sauc?

-�� Marta.

-�� Uzvārds?

-�� Kaktiņa.

-�� Mājas adrese?

-�� Baltajā ielā septiņi.

-�� Dzīvoklis?

-�� Mums ir privātmāja.

-�� Tas ir tavs bērns? -Jā.

-�� Vārds ir jau iedots? -Jā.

-Kāds?

-�� Georgs.

-�� Kāpēc tu viņam esi iedevusi krievu vārdu?

-�� Tas nav nekāds krievu vārds, - Marta mulsi iebilda.

-�� Par Georgiem sauku�ies pat Anglijas karaļi.

-������� Nu, vienalga! - Jānis atmeta ar roku. - Kāpēc tu ar savu bērnu pa�laik nesēdi savā mājā vai nestāvi uz ielas un neapsveic mūsu atbrīvotājus - vācu armiju, bet gan tupi te sve�ā dzīvoklī un gribēji sastapt to nolādēto nelie�ti Maratu Zubri?!

-������� Tāpēc� - Marta �ukstēja. - Lūdzu, atlaidiet manus matus un galvu.

Jānis atlaida, ta�u palika stāvam turpat līdzās.

-�� Tad kāpēc?

-������ Marats� - Marta pārbijusies teica. - Viņ� ir �ā bērna tēvs�

-������� Ko?! - Jānis patiesā pārsteigumā iekliedzās. - Tu esi viņa sieva?

-������� Nē! - Marta strauji papurināja galvu. - Nekādā gadī�jumā�

-�� Kas tad? - Jānis neatlaidās. - Mīļākā?

-�� Nē� - Marta meloja.

-�� Viņ� tev to bērnu?� - Jānis pat nedaudz samulsa.

-�� Viņ� tev to bērnu uztaisīja ar varu?

-�� Jā! - Marta atviegloti uzelpoja un turpināja melot.

-�� Viņ� mani pagāj�gad izvaroja� Es negribēju� Preto�jos� Es biju izmisusi un nobijusies.

-������ Un kā �odien? Atnāci Zubrim atrādīt viņa darba pūli�ņus?

Marta klusēja. Viņa visa drebēja.

-������� Kā tu vispār zināji, ka viņ� �eit dzīvo? - Jānis tur�pināja pratināt. - Tātad pagāj�gad viņ� tevi izvaroja tie�i �eit? Un ja tā, kā tu �eit toreiz pie viņa atradies?

Marta ilgi kodīja lūpas un saprata, ka pavisam ne�gaidīti ir iekūlusies pamatīgā ķezā. Kā no tās tikt laukā, viņa nezināja.

-������� Marats pagāj�gad bija pratinājis manu tēvu, - Marta beidzot pateica. - Tā uzzināja par mani un atsauca pie sevis.

Jānis krietnu laiciņu saspringti domāja. Martas stāstītais pirmajā mirklī �ķita atbilstam patiesībai, un tomēr viņam �is stāsts tūlīt radīja arī krietnas aizdomas. Ja viņai un Maratam ir bijusi tikai viena tik�anās reize, turklāt Martai ļoti nepatīkama vai pat pretīga, kāpēc vi�ņa pēc krievu pazu�anas no pilsētas, tūlīt ir atsteigusies uz �ejieni? Vai kaut ko meklējusi? Kaut ko gribējusi no�zagt vai paņemt?

-�� Zēni, - Jānis vērsās pie saviem draugiem. - Rūpīgi pārmeklēsim dzīvokli! Varbūt tas Zubris te ir ko at�stājis. - Tad pagriezās pret Martu un uzkliedza. - Bet tu sēdi un daudz nespirinies! Neaizmirsti - tu slepus esi at�nākusi uz sve�u dzīvokli, un es tevi varu arestēt par to vien! Bet pagaidīsim! Varbūt es bū�u �ēlsirdīgs un tevi drīz atlaidī�u.

Kamēr abi Jāņa draugi veica rūpīgu dzīvokļa kratī�a�nu, viņ� pats ātri apstaigāja visus piecos stāvos atrodo�os dzīvokļus un tur sastaptos pazīstamos īrniekus palūdza ienākt pie viņa un paskatīties uz aizturēto Martu Kaktiņu.

-�� Vai jūs �o sievieti esat redzēju�i jau agrāk?

-�� Kā tad! - turpat vai visi apstiprināja. - Mēs nezinām, kas īsti tas bija par cilvēku, kas �eit dzīvoja. Runāja visā�di� Visbie�āk, ka viņ� strādājot �ekā. Kā tad citādi viņ� būtu varējis iegūt jūsu dzīvokli? Bet �itā jaunkundze vai kundze pie viņa nāca itin bie�i. Jau kop� pagāju�ā gada rudens. Mēs vēl visi nodomājām - kāda gan viņa ir mai�ta! Kuce! Latvie�u meitene, bet katru nedēļas nogali nāca te mīlēties ar krievu �ekistu!

-��� Paldies! - Jānis mājas iedzīvotājiem pateicās par vērtīgo informāciju un gāja uz virtuvi aprunāties ar pārējiem nelielās akcijas dalībniekiem. Viņu sejas bija drūmas.

-�� Paskaties! - Harijs sacīja un Jānim pasniedza �auru papīra strēmeli ar garu visda�ādāko vārdu un uzvārdu sarakstu.

-���� Atradām starp grāmatām. Acīmredzot trakajā bēg�anas steigā viņ� to ir aizmirsis paķert.

Tas bija �ekas ziņotāju saraksts, ar kuriem Marats Zubris bija strādājis. Rūpīgi to pārlasot, Jānis Martas

vārdu tur neatrada, toties acīs tūlīt iedūrās cits vārds - Gunārs Kaktiņ�.

Jānis atgriezās lielajā istabā, piegāja pie Martas, kura pēc iedzīvotāju aizie�anas, tagad sēdēja glu�i bāla, un ne�gaidīti iecirta viņai spēcīgu pļauku.

-������� Kas ir Gunārs Kaktiņ�? - Jānis naidā kliedza. - Tavs vīrs? Brālis? Tēvs?

Marta, zemu noliekusi galvu, neko neatbildēja.

-������� Vai nedzirdēji? - Jānis turpināja kliegt. - Vīrs, brālis, tēvs? Ja neatbildēsi, mēs tev te tūlīt uztaisīsim tādu ugu�ņo�anu�

-�� Viņ� ir mans tēvs, - Marta klusi pateica.

-������� Tu Zubrim arī kaut ko ziņoji? Tu �ekai esi nodevusi cilvēkus?

-������� Nē� - Marta trīco�ā balsī atbildēja. - Es neko tādu neesmu darījusi! Ticiet! Bet ja tā ir rīkojies mans tēvs� Tad Marats Zubris viņu tā darīt ir piespiedis ar varu vai nāves draudiem!

-�� Bet ko tu pati? - Jāņa balss kļuva arvien draudo�ā�ka. - Ar viņu tikai drātējies?

Marta jau kuro reizi neko neatbildēja, vienīgi pie sevis atkal cie�i piespieda bērnu un sāka skaļi raudāt.

-�� Apklusti, boļ�eviku mauka! - Jānis uzkliedza un pa�māja Harijam. - Atņem viņai to sīko! Aiznes uz otru ista�bu! Nākot atpakaļ, aizslēdz dzīvokļa durvis! Mums ar �o dāmiņu tomēr vajadzēs nopietni parunāt!

Marta sāka kliegt un izmisīgi pretoties. Bērnu viņai tomēr atņēma, aiznesa uz otru istabu, dzīvokļa ārējās durvis tika aizslēgtas, un tagad viņa atradās viena trīs naida pārņemtu vīrie�u vidū.

-�� Varbūt pārmaiņas pēc tagad pamīlēsies ar latvie�u zēniem? - Jānis ironiski prasīja un jau pogāja vaļā bik- �upriek�u. - Tas būs pirmais sods, ko tu saņemsi. Nāko��ie sekos vēlāk. Bet pa�reiz� Izģērbsies pati vai to izdarīt mums?

Marta sāka raudāt skaļāk. Redzot, ka savas bikses sāk vilkt nost arī abi pārējie vīrie�i, Martu pārņēma ārprātīgas �ausmas, un viņa sāka nedabiski kliegt. Mar�tai jau bija diezgan liela seksuālā pieredze un da�reiz, da�ādu ballī�u laikā krietni iereibu�i, viņa to bija darīju�si arī gandrīz vai ar sve�u partneri, ta�u tagad viņu bija trīs un tas grasījās notikt pret viņas gribu. Turklāt Mar�ta bija pilnīgi pārliecināta, ka pēc tam viņa noteikti tiks arī nogalināta. Jānis Veinbergs �ādā veidā atriebsies par to, ko viņam nodarījis Marats Zubris.

Tā gandrīz arī notika. Ta�u Marta nonāvēta netika. Jānis un citi viņu sita, spīdzināja, ņirgājās un visvisādi pazemoja vēl ilgi pēc tam gan Pērkonkrusta �tāba pagra�bos Valdemāra ielā 19, gan Prefektūrā, līdz Marta Kakti�ņa tika ieslodzīta Rīgas Termiņcietumā, pēc tam Salas�pils nometnē, bet 1944. gada augustā pa�ai par lielu pārsteigumu pēk�ņi atbrīvota un palaista mājās. Trīs ga�dus ilgā elle uz īsu brīdi bija beigusies, lai mazliet vēlāk sāktos jauna - vēl baigāka par iepriek�ējo.

Bet Jānis Veinbergs 4. jūlijā pēc piedalī�anās Rīgas Lielās horālās sinagogas nodedzinā�anā ar tur pagrab�stāvā ieslodzītajiem vairākiem simtiem ebreju tautības

Rīgas un Lietuvas iedzīvotājiem, Viktora Arāja komandas sastāvā piedalījās arī vēl Rīgas geto likvidē�anas operācijā 1941. gada 29. un 30. novembrī un 8. un 9. de�cembrī, kad kopumā Rumbulas me�ā tika no�auti ap�mēram 30 tūksto�i ebreju. Bet pirms tam, vēl vasarā, viņ� pa�rocīgi bija no�āvis arī Iļģuciema stikla fabrikas strādnieku, �ekas slepeno ziņotāju Gunāru Kaktiņu.

Tas notika Biķernieku me�ā - karstā, saulainā un pēc sveķiem smar�ojo�ā jūlija dienā.

-�� Tas tev ir sods ne tikai par to! - viņ� pirms �au�anas Gunāram pateica. - Tas ir arī par tavu meitu Martu! Par to, ka tu viņu neuzaudzināji par īstu latvie�u patrioti, bet gan par nolādētā krievu �ekista gultas piederumu!

-� Viņa nav mana meita! - Gunārs sauca. - Es viņu div�desmit pirmajā gadā paņēmu no Kapseļu ielas zīdaiņu pa�tversmes un man nav ne mazākās jausmas, kas ir viņas īstie vecāki.

Toreiz Jānis Veinbergs �os vārdus palaida gar ausīm un tos atcerējās tikai tad, kad pēc daudziem gadiem uz�zināja, ka Marta Kaktiņa, ko viņ� toreiz bija izvarojis, mocījis, da�ādi spīdzinājis un pazemojis, ir viņa pa�a māsa�

Nokārtojis vajadzīgās formalitātes un, kārtējo reizi iz�gājis cauri Rīgas Centrālcietuma galvenās sardzes telpai, lēnām devos uz otro korpusu, lai tiktos ar savu aizstā�vamo Georgu Zubri. Pārsteidzo�i, ta�u Centrālcietuma slimnīcas dakteri, dro�i vien ne bez lielām pūlēm, viņu tomēr bija spēju�i izraut no ātro mirēju pretendentiem un daudzmaz veiksmīgi uzstutēt kājās.

Kad viņ� ienāca satik�anās telpā, izskatījās jau pēc glu��i normāla cilvēka. Lai gan acis joprojām bija dziļi iekri�tu�as, seja kalsna un bāla, nedaudz trīco�as rokas, ta�u vismaz vēl bija dzīvs un spēja diezgan sakarīgi runāt.

-�������� Esmu patīkami pārsteigts, - pēc sasveicinā�anās sacīju. - Tu labi izskaties.

-������� Muļķības! - Georgs noņurdēja. - Ta�u labāk nekā ziemā noteikti. Pa�laik varu pat staigāt un stundām ilgi neklepot. Nekas laukā arī vairs nenāk.

-�������� Tu drīz pat dancosi, - es teicu. - Tev tikai tam ir jānotic.

-�� Kam? Dakteriem?

-������� Arī viņiem. Bet vispirms pa�am sev, man un citiem. Vari vēl ticēt arī Dievam.

-������ Es gan visu laiku �aubos, - Georgs sacīja un smagnēji apsēdās. - Atklāti sakot, es tāpat esmu nedaudz pārsteigts. Tikai par ko citu.

-�� Par ko?

-������ Par tevi, - Georgs atbildēja. - Biju pārliecināts, ka tu man jau sen esi atmetis ar roku.

-�� Kāpēc? Es ta�u apsolīju.

-������� Vai tev trūkst bagātu klientu? - Georgs drūmi ie�smējās. - Kāda velna pēc tev ir jāņemas ar mani?

-�������� Es jau teicu sākumā - tavu aizstāvību esmu uz�ņēmies ne jau naudas dēļ. Ko man no tevis prasīt?

-Kādēļ tad?

-�� Taisnības dēļ.

Georgs zilganās lūpas atkal savilka mazliet nedabiskā smaida grimasē.

-������� Paldies! - viņ� nedaudz sēco�ā balsī pateica un ar plaukstu vairākas reizes pārbrauca savai vairāku dienu neskūtajai sejai. - Jūtos aizkustināts. Tikai nav gadījies dzirdēt, ka taisnība kaut kad būtu uzvarējusi.

-������� Ta�u mēs vinnēsim! - apņēmīgi sacīju. - Mēs būsim uzvarētāji.

-������� Nesmīdini! - Georgs atmeta ar roku. - Mana lieta ir absolūti bezcerīga! Pat ja tu, labs advokāts būdams, ma�ni arī spētu paglābt no mū�a ieslodzījuma, ko tas galu galā dotu? Tā vietā piecpadsmit gadus? Nu un tad? Ja es būtu jauns, tad tas, protams, kaut ko nozīmētu. Varbūt nozīmētu pat ļoti daudz. Bet tagad? Pēc gada es jau tik un tā bū�u miris.

-������� Tā vis nesaki, - strauji papurināju galvu. - Tavu tu�berkulozi izārstēs, un tu vēl dzīvosi ilgi. Bez tam� Es tev

apsolu, ka panāk�u, ka tu nekādu sodu vispār nesaņem�si! Tevi attaisnos un no apcietinājuma atbrīvos tiesas zālē!

Georgs neviltotā pārsteigumā iepleta muti, kur spilgti rēgojās vairāki bleķa zobi, un ilgi uz mani skatījās kā uz nekaunīgu meli.

-�� Tu esi pie pilna prāta? - viņ� klusi vaicāja. - Mani� divkār�u slepkavu? Turklāt vēl tādu, kur� uz viņpasauli aizraidījis Jāni Veinbergu, kas savā laikā �āvis, dedzinā�jis, mocījis un pazemojis simtiem nevainīgu cilvēku, bet �odien mūsu urrāpatriotu acīs skaitās gandrīz vai varo�nis!?

-�� Tiesa savos spriedumos nevadās pēc saviem vai citu cilvēku politiskiem uzskatiem vai ideoloģiskām nostād�nēm, - es teicu. - Vismaz ir jācer, ka tā tas notiek. Tur�klāt� Tu zini, cik attiecīgā Ģenerālprokuratūras struktūra pēdējā laikā par pēckara gados visda�ādāko no�ziegumu izdarī�anu juridiski ir reabilitējusi mūsu biju�os tā sauktos nacionālos partizānus? Nezini? Simtiem! Kāpēc tad arī tu nevarētu tikt reabilitēts? Piemēram, starp viņiem ir kāds biju�ais valmierietis, kas �etrdesmit sestajā gadā, dzīvodams me�ā un, protams, nekādās cīņās nepiedalījies, ta�u personīgi no�āvis divus, bet pavēlējis no�aut vēl divus nejau�i sagūstītus cilvēkus. Un kas? Ne�kas! Viņ� ir reabilitēts!

-�� Tas kaut kādā veidā tomēr ir saistīts ar politiku, - Georgs lēnīgi sacīja. - Ta�u mans iemesls ir tīrs kri�mināls. Es ne Jāni Veinbergu, ne Maratu Zubri nenoga�lināju politisku motīvu dēļ. Es atriebos par tām sāpēm un cie�anām, ko viņi savā laikā sagādāja manai māte Martai. Un tikai.

Krietnu laiciņu klusēju.

-�� Georg� - beidzot teicu. - Kad tava māte īsti uzzinā�ja, ka Jānis Veinbergs ir viņas pusbrālis? Un kad viņa uz�zināja, ka arī Marats Zubris tāds ir?

-�� Tas notika se�desmit astotajā gadā, kad vecmāmiņa Anna Laiviņa kaut kādā veidā bija uzzinājusi, kur katrs atrodas, un visus sapulcinājusi kopā� - Georgs atbildēja. - Lai gan, iespējams, viņa par to visu jau zināja daudz agrāk. Ta�u klusēja, jo patiesībā tas ir kaut kas �au�alīgs un neticams. Marats Zubris savai māsai, nu labi, pusmā�sai, lai gan lielas starpības tur nav, uztaisa mani� Viņ� guļ ar savu māsu� Tu saproti? Tā ir kaut kāda patoloģi�ja, asinsgrēks, asinssajaukums, to darīt ir aizliedzis gan Dievs, gan likums, un ko tur brīnīties, ja man visu mū�u ir iznācis pa cietumiem vien dzīvot?

Klusēdams piekrīto�i pamāju ar galvu.

-�� Tiesas procesā tā mums būs laba kārts, - es teicu. - Kad Marta nomira?

-�� 1997. gada divdesmit pirmajā maijā. Dienā, kad uz�ziedēja ceriņi.

-�� Viņa ir ilgi dzīvojusi, - es sacīju. - Septiņdesmit sep�tiņus gadus.

-�� Tas ir taisni brīnums, - Georgs piekrita. - Neviens nezināja, kas ir bijis viņas tēvs. To nezināja arī Martas māte Anna Laiviņa. Ta�u visai iespējams, ka �ā vīrie�a sen�i biju�i ilgdzīvotāji. Martai, tas ir, manai mātei, bija spilgti izteikts dienvidnieces raksturs. Manuprāt, viņā maz bija latviskā. Tāpat kā man. Bet tas nu tā. Ko vispār nozīmē latviskums? To, ka mēs runājam latviski? Ta�u, ja kaut kas notiktu ar mūsu galvām, mēs pēk�ņi aizmirs�tu valodu, bet pēc atmiņas atgū�anas negaidīti sāktu runāt� nu, piemēram, spāniski? Mēs vairs nebūtu lat�vie�i?

-� Nezinu, - domīgs paraustīju plecus, jo es patie�ām to nezināju.

-�� Es arī par māti brīnījos, - Georgs turpināja. - Ko vi�ņai savā laikā nācies pārciest! Kādu dienu lēnā gaitā noej garām biju�ajai Prefektūras, tagad Rīgas Galvenās polici�jas pārvaldes ēkai Aspazijas bulvārī un pamēģini atcerē�ties, kas �ai mājā ir noticis, sākot jau no pagāju�ā gadsim�ta sākuma! Tad aizej uz Kri�jāņa Valdemāra ielu un krietnu laiciņu pastāvi pie greznās biju�ā baņķiera Smuljāna trīsstāvu savrupmājas, kas ir atzīmēta ar de�viņpadsmito kārtas numuru. Pastāvi, un zemu noliec gal�vu! Tās telpās un pagrabā kopā ar simtiem citu cilvēku ir ne�ēlīgi spīdzināta arī mana māte! Un to darīja nevis kaut kādi tur vācu gestapovie�i, bet gan tas reti pretīgais

Jānis Veinbergs! Latvietis! Patriots! Tu apjēdz? Nevis kaut kāds tur garīgs tumsonis, kriminālists, bezpajumt�nieks vai vienkār�i vājprātīgais! Nē! Viņ� bija gudrs, Ces�lav Rakovski! Kur, kāpēc un kad normāls cilvēks pēk�ņi spēj pārvērsties trakojo�ā zvērā? Pilnīgi nenormālā tipā? Tādā, kas spēj spīdzināt un izvarot pat savu miesīgu māsu?!

-�� Viņ� jau tad vēl to nezināja, - es domīgs sacīju. - Un vai vispār kādreiz uzzināja?

-�� Es jau pirmīt teicu, - Georgs apstiprināja. - Anna Laiviņa ar viņiem kādreiz tikās. Par Jāni tomēr īsti nezi�nu, ta�u ar Martu un Maratu dro�i.

-�� Un tad? - painteresējos.

-�� Ko viņi runāja un kā izturējās, es nezinu, - Georgs atbildēja. - Tikai īsi pirms nāves Marta mani lūdza� - Georgs stipri samulsa. - Māte mani ļoti lūdza Jāni Vein�bergu nogalināt. Un nogalināt arī Maratu Zubri. Tā bija mirsto�a cilvēka pēdējā vēlē�anās. Ta�u godājamais ad�vokāta kungs, ne jau tikai tāpēc! To jau tu laikam sapro�ti! Tas bija mans cilvēka pienākums! Tā bija mana perso�niskā atriebība ne tikai par �o izdzimteņu sagādātajām cie�anām mātei, bet arī tāpēc, ka tas mūdzis Marats man deva dzīvību� Kāda velna pēc man tā bija vajadzīga? Ko es labu �ai dzīvē esmu redzējis? Ko labu cilvēkiem devis, ko viņi labu ir devu�i man?! Neko! Tikai cietuma mūrus! Tikai vil�anos un pazemojumus! Vienīgi naidu un dus�mas uz man nesaprotamo un principā arī nepieejamo pa�sauli!

-�� Nomierinies! - klusā balsī pateicu. - To tu visu varē�si stāstīt tiesai. Paziņojumu par tiesas datumu jau esi saņēmis?

-�� Vai tad tas jau ir zināms?

-�� Tiesa sāksies pēc da�iem mēne�iem.

-�� Dzīve ir brīni�ķīga, vai ne? - Georga balsī atkal ie�skanējās sāļ� rūgtums. - Tādiem kā Jānim Veinbergam vācu laikos, tādiem kā Maratam Zubrim krievu laikos, un tādiem kā tu tagad latvie�u laikos.

-�� Tā ir, - es piekritu. - Daudziem cilvēkiem jebkuros laikos iet labi. Bet daudziem cilvēkiem jebkuros laikos iet slikti.

-�� Kāpēc? - Georgs, nedaudz izbrīnījies, prasīja. - No kā tas ir atkarīgs?

-� No mums pa�iem, - es atbildēju. - No tā, ko mēs vēla�mies - �ai pasaulē darīt labu vai ļaunu. Būt godīgiem vai ne visai.

-�� Tas ir pārāk abstrakti, - Georgs mazliet nikns iebil�da. - Viss dro�i vien ir daudz vienkār�āk vai arī mūsu prātiem neaptverami sare�ģīti.

-�� Labi! - es teicu. - Neatņemsim filosofiem viņu maizi! Pirms tiesas es tev atvedī�u jaunas drēbes. Tiesnese, pie�sēdētāji un arī prokurore būs sievietes. Nebūs slikti, ja tu viņu priek�ā nestāvēsi kā pēdējais bomzisl Turklāt es tev iesaku teikt tikai patiesību - dro�i un bez mazākās min�stinā�anās! Tā, kā to parasti dara cilvēks, kas ir absolūti pārliecināts par savu taisnību! Saprati?

Georgs piekrīto�i pamāja.

Pēc stundas, vēl atrazdamies advokātu kantorī, pie�zvanīju Fran�eskai.

-�� Mīļā, - es teicu. - Vai tu vari tā izkārtot, ka pēc pus�stundas mēs varētu satikties?

Viņa brīdi domāja.

-�� Tu to ļoti vēlies?

-�� Ja es tevi �odien nesatik�u� Tu zini, ko izdarī�u?

-�� Piedzersies?

-� Automa�īnā joņo�u ar simts �etrdesmit kilometru lie�lu ātrumu stundā un pēc tam ietriek�os� Brīvības piemi�neklī! Ceru, ka ne no manis, ne ma�īnas nekas daudz pāri nepaliks!

-�� Ja nu tik tie�ām vairs nevēlies dzīvot� - Fran�eska nedaudz savādā balsī teica. - Kāpēc tev būtu jānositas tie�i pie Brīvības pieminekļa?

-�� Tāpēc, ka tā neviens tur vēl nav darījis, - es atbildē�ju. - Būtu liels troksnis. Bez tam� Brīvības piemineklis nenoliedzami ir di�s tēlniecības mākslas darbs, bet kā simbols� Kad mums, Fran�eska, Latvijā ir bijusi patiesa brīvība?

-���� Vai tad tagad nav? - viņa, nedaudz pārsteigta, jautāja.

-�� Tagad ir, - es nopietns pateicu. - Tāpēc tevi arī gri�bu - brīvu sievieti�

-�� Labi, - Fran�eska piekrita. - Ja tu, �odien mani ne�dabūjis, taisies bojāt savu veselību un mūsu valsts di�āko pieminekli� Kur satiekamies?

-�� Uz Brīvības un Dzirnavu ielas stūra, - es sacīju. - Pie avī�u kioska.

Kad pēc pusstundas tur aizgāju, pēk�ņi atcerējos, ka tie�i �ai vietā pirms se�desmit gadiem Marats Zubris pir�mo reizi uz satik�anos bija uzaicinājis Martu Kaktiņu, nemaz nenojau�ot, ka meitene ir viņa māsa� Tā da�reiz jau�i vai nejau�i dzīve ar cilvēkiem izspēlē ne vienmēr saprotamus jokus. Tādus savādus liktenīgus trikus, kas patiesībā ir lielas mūsu mū�a traģēdijas.

To, ka mans jau trīs mēne�us ilgais sakars ar pavasarī iepazīto skaisto Fran�esku Krauzi arī var izrādīties diez�gan ļauna likteņa spēle, es jau pamazām sāku nojaust�

Pirms da�ām dienām kādā sarunā ar vienu no kolē�ģiem par mums abiem tobrīd interesējo�u juridisku pro�blēmu, kolēģis negaidīti pateica, ka Fran�eska viņam ir jau labi sen pazīstama. Pat parādīja fotogrāfiju, kur kādu viesību laikā bija redzams viņ�, vēl viens kungs un divas dāmas, no kurām viena nepārprotami bija mana Fran��eska. Izrādījās, ka viņa nebūt nav vieglas uzvedības sie�viete, nemaz nerunājot, ka varētu būt lēta vai dārga pros�titūta. Izrādās, ka Fran�eska ar izcilību beigusi univer�sitātes juridisko fakultāti un pa�laik strādājot kādā pazīstamā nekustamo īpa�umu firmā par prezidenta viet�nieci juridiskajos jautājumos. Jā, viņa patie�ām izskato�ties ļoti jauna, bet patiesībā viņai jau esot trīsdesmit gadi. Par Fran�eskas vecākiem viņ� gan neko sīki nezinot, ta�u tas, ka viņi te Rīgā būtu varēju�i aiziet bojā, nosmokot tvana gāzē, esot pilnīgs absurds.

"Viņas vecāki dzīvoja laukos un pati arī nāk no turie�nes. Tiesa gan, kaut kas slikts ar viņas vecākiem tomēr ir noticis, vismaz ar viņas tēvu, bet Rīgā viņi nekad nav dzīvoju�i. Fran�eska jau studiju laikā apprecējās ar savu kursabiedru Vidvudu Krauzi. For�s zēns bija, strādāja prokuratūrā par izmeklētāju, bet pirms diviem gadiem, krietni iedzēris, nositās ar automa�īnu. Pēc tam Fran�es�ka krasi izmainījās, kas ari ir saprotams, ta�u viņa ir godīga un jauka sieviete, lai gan� Kaut kas smags un melns viņas dvēseli tomēr nospie�. Kas, es nezinu."

Un es nezinu. Tas, ka viņa man ir sacerējusi aizkusti�no�u pasaciņu par Rīgā bojā aizgāju�iem vecākiem, studi�ju pārtrauk�anu un nodarbo�anos ar prostitūciju, var nozīmēt daudz un var nenozīmēt neko. Un tomēr. Kāpēc viņa man meloja? Kāpēc viņai to visu vajadzēja izdomāt? Bet, ja tā, tad ir jābūt kādam iemeslam, kāpēc viņa tā ir darījusi, kāpēc melojusi un izlikusies. Visticamāk, viņa cen�as kaut ko noslēpt, lai gan man pirmo reizi mū�ā nācās sastapties ar sievieti, kura vēlējās izlikties daudz sliktāka, nekā patiesībā ir.

Fran�eska man nāca pretim pa Brīvības ielu un iz�skatījās satrieco�i eleganta un skaista. Vaļēji, vējā plīvojo�i mati, spilgti sarkans kostīms, ap kaklu melna zīda �allīte, bet kājās sarkanas augstpapē�u kurpes un melnas zeķes.

-�� Piedod, - viņa teica un man uz vaiga uzspieda vieglu skūpstu. - Esmu nokavējusi tikai piecas minūtes.

-�� Nekas, - pasmaidīju. - Es būtu ar mieru tevi gaidīt arī piecas stundas.

Fran�eska dzidri iesmējās.

-�� Tad jau vajadzēs sākt domāt, vai tikai neesi manī ie�mīlējies. Esmu dzirdējusi, ka tā da�reiz gadoties arī ar vīrie�iem.

-�� Tu par vīrie�iem slikti domā.

-�� Tu par sievietēm domā labāk?

-�� Par tevi es domāju kā par labāko sievieti pasaulē.

-�� Tikai tāpēc, ka es ar tevi guļu? Vai tev no manis ne�vajadzētu gaidīt kaut ko vairāk? Vai arī tu no sievietēm vispār neko citu nevēlies?

-� Vēlos, - es atbildēju. - Ja kādam vīrietim un sievietei uznāk nepārvarama vēlē�anās kopā gulēt, tas da�reiz nozīmē daudz vairāk par visu pārējo.

-�� Iespējams, - Fran�eska domīgi pateica un ieskatījās man tie�i acīs. - Tu man vienmēr saki patiesību?

-� Jā, - klusi atbildēju. - Vismaz pagaidām tev neko vēl melojis neesmu. Bet tu?

Fran�eska neatbildēja. Viņa ieķērās manā elkonī, brīdi stāvēja, tad jautāja:

-������� Ko darīsim? Gribi mani aizvest vakariņās, vai tūlīt uz mājām?

-�� Vai to apvienot nevar? Vakariņosim mājās.

-�� Nē, - Fran�eska sacīja. - �ovakar esmu aizņemta.

-������� Vai tevi ir aizrunājis kāds cits vīrietis? - nedaudz sarūgtināts prasīju.

Fran�eska to palaida gar ausīm un ieteica turpat iepre�tim eso�o bāru Dailā impērija.

-������� Ja tev pa�laik ir kādas finansiālas problēmas� - Fran�eska sacīja. - �oreiz rēķinu varu apmaksāt es.

-������� Vai pēdējā laikā tev ir labi veicies? - prasīju. - Es domāju tavu darbu.

-������� Jā, Ceslav, - Fran�eska pasmaidīja. - Pēdējā laikā man darbā ir gājis lieliski!

�ķērsojām ielu, iegājām pla�ajā zālē, kas tobrīd bija gandrīz vai tuk�a un apsēdāmies pie galdiņa, kas atradās pie loga un no kurienes varēja labi pārredzēt daļu no Brīvības un Dzirnavu ielām.

-������ Jauks skats, - es teicu. - �eit vēl nekad neesmu bijis. Bet tu?

-������� Vairākas reizes, - viņa sacīja. - �eit patie�ām viss ir ļoti dārgs, toties arī labs. Tā, kā tam ir jābūt.

-�������� Daudzas labas un pat ļoti labas lietas nebūt nav dārgas, - es teicu. - Vēl vairāk! Daudzām labāk lietām vispār nav nekādas cenas! Tās vienkār�i ir labas.

-��������� Tu domā labas cilvēku attiecības? - Fran�eska jautāja. - Uzticību? Draudzību? Mīlestību?

-�� Jā, - apstiprino�i pamāju. - Tie�i to es arī domāju.

-������� Un domā nepareizi, - Fran�eska iebilda. - Arī uzticī�ba, draudzība un mīlestība mums vienmēr kaut ko maksā. Da�reiz tie�i visdārgāk. Dārgāk pat par dzīvību�

Kamēr viesmīlis klāja galdu, es uzmanīgi vēroju Fran- �esku. Viņa savukārt paņēma cigareti, aizsmēķēja un caur logu domīga raudzījās uz ielu.

Kas viņa īsti ir par cilvēku? - es domāju. Kā sieviete viņa nenoliedzami ir vairāk nekā brīni�ķīga. Tie�i tāda, kādas man patīk. Skaista, seksīga, eleganta, brīva

uzskatos un uzvedībā, maiga un kaislīga. Vai to visu var notēlot? Nē. �ai ziņā viņa ir īsta. Bet kas viņa tomēr ir par cilvēku?!

�ai brīdī iek�ēji nodrebēju un mani uz mirkli pārņēma pat vieglas �ausmas. Pēdējā laikā, uzzinājis Annas Laivi�ņas, viņas vecāku un bērnu - Marata, Jāņa un Martas - ārkārtīgi sare�ģītos dzīves stāstus, man pēk�ņi prātā ie��āvās baismīga doma - vai nevar iznākt tā, ka �ī Fran�es�ka Krauze arī var izrādīties� mana māsa?!

Ātri izdzēru konjaka glāzi un pamazām nomierinājos. Tas tomēr �ķita absurds. Lai gan� Kāpēc gan tēvam ne�varētu būt bijis kāds ārlaulības bērns? Un nemaz ne ārlaulības. Viņ� ta�u bija atraitnis! Kad aktīvais mūsu ciema komjaunietis un iznīcinātāju vada komandieris Ju�ris Rūsiņ� 1950. gadā no�āva manu māti un ievainoto partizānu Valdi, mātei bija tikai divdesmit �etri, bet tēvam, kas vēl kādu laiku palika me�ā, divdesmit pieci gadi. Vai se�desmitajos, septiņdesmitajos gados, kad tēvs jau bija atgriezies no ieslodzījuma, viņam nevarēja būt kāda sieviete? Varēja! Un vai viņam nevarēja būt arī kāds bērns? Piemēram, meita? Varēja! Es toreiz dzīvoju Rīgā pie mātesmāsas Emīlijas, biju beidzis 41. vidusskolu un jau studēju universitātes juridiskajā fakultātē. Ko es zināju par tēva dzīvi? Daudz ko un tomēr ne sevi�ķi. Pat tad, kad viņ� mani septiņdesmitajā gadā aicināja kopīgi Jurim Rūsiņam atriebties, arī tad es neko daudz par viņa personīgo dzīvi nejautāju. Tā ka tīri teorētiski �ī man pre�tim sēdo�ā Fran�eska� Sieviete, kurā es laikam pa�tie�ām jau biju iemīlējies, neskatoties uz to, ka viņu bija uzskatījis par dārgu prostitūtu� Man tas �ķita maz�nozīmīgs fakts. Būdams ar viņu kopā, vienmēr jutos labi. Tūlīt aizmirsās mans darbs, visi apsūdzētie, cietumnieki un cietumi, visas nepatik�anas, izjukusi laulība, vientulī�ba un jau diezgan stabili izveidojusies nepatika pret visas pasaules sievietēm. Fran�eska ar savu sievi�ķību un pa�tīkamo vieglprātību, ar viņai vien piemīto�o �armu to lai�ku, ko pavadījām kopā, spēja pārvērst kaut nelielos, ta�u tomēr gai�os dzīves svētkos.

Ta�u kāda viņa tomēr ir īstenībā? - turpināju saspring�ti domāt. Viņas maskē�anās, izlik�anās un meli - tas viss nav darīts velti. Aiz tā visa kaut kas noteikti slēpjas. Bet kas?!

Labi, ka es patiesību neuzzināju jau tovakar. Pēc vaka�riņām Daiļajā impērijā viņa tomēr atbrauca pie manis, un mēs pavadījām vienu no savām visjaukākajām un trakākajām mīlas naktīm.

Vēlāk uzzinātā patiesība izrādījās daudz pārsteidzo��āka un man nesalīdzināmi baismīgāka par iedomāto varbūtību, ka Fran�eska varētu būt mana māsa�

1944. gada 18. oktobrī, piecas dienas pēc Rīgas at�brīvo�anas no vācu okupantiem, Marats Zubris, tagad jau kā valsts dro�ības orgānu majors, ieradās Rīgā, iekārtojās viņam sagatavotajā kabinetā Stabu ielas nama ceturtajā stāvā, bet jau nākamajā dienā aizgāja uz pazīstamo Dzir�navu ielas māju, kur bija dzīvojis pirms kara. Biju�ais Veinbergu dzīvoklis stāvēja aizslēgts. Nokāpis lejā uz pir�mo stāvu, viņ� skaļi pieklauvēja pie sētnieces durvīm. Pēc brī�a durvis atvērās, un viņa priek�ā kā nesenās pa�gātnes rēgs parādījās tā pati pusmū�a sieviete Elza, kura �eit par sētnieci bija strādājusi jau pirms kara.

-��� Labdien! - Marats diezgan draudzīgi sveicināja. - Priecājos tevi atkal redzēt dzīvu un veselu!

Elza mulsi pasmaidīja. Marats bija ģērbies virsnieka formā.

-�� Labdien�

-� Tu mani vēl atceries? - Marats strauji izmainīja balss toni.

-�� �ķiet, ka jā� - Elza samulsa vēl vairāk.

-�� Ja esi piemirsusi� Mani sauc Marats Zubris, un es strādāju Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas Iek�lietu tautas komisariātā, jeb, kā to sauc saīsināti - NKVD. Pirms kara �eit dzīvoju sestajā dzīvoklī. Vai tagad atceries?!

-� Jā, jā, - Elza satrūkusies, izsaucās. - Protams, kungs, kā tad citādi! Atceros! Jūs ta�u bijāt�

-�� Tas ir labi, ka mans tēls tavā atmiņā vēl nav izdzi�sis, - viņ� gandrīz vai dzejiski pateica. - Tikai tagad to kungu gan sāc aizmirst! Latvijā atkal ir atgriezusies dar�baļau�u vara! Saprati? Esmu biedrs Marats Vitaļjevi�s Zubris. Iegaumēji?

-�� Kā tad, Zubra kungs, kā tad citādi?

Marats piedodo�i pasmaidīja un iegāja sētnieces nelie�lajā vienistabas dzīvoklī. Ne saukts, ne aicināts tūlīt ap�sēdās virtuvē pie galda un lika uzvārīt tēju. Kad tā bija gatava, Marats pavēlēja Elzai apsēsties iepretim un sāka sīki izpra�ņāt, kas Rīgā un mājā ir noticis vācu laikā. El�za nobijusies sāka arī stāstīt un, protams, nepārtraukti lamāja sliktos vācie�us.

-� Kas okupācijas laikā dzīvoja manā dzīvoklī? - beidzot Marats ķērās pie lietas, kas viņu interesēja visvairāk un kā dēļ viņ� patiesībā uz �ejieni vispār bija nācis.

-�� Jūsu dzīvoklī tūlīt pēc vācie�u ienāk�anas atgriezās tā iepriek�ējais iemītnieks Jānis Veinbergs, - sētniece ātri pavēstīja.

-�� Ko Veinbergs darīja vācu laikā?

-� Dienēja dro�ības policijā, bet pēc tam iestājās leģionā.

-�� Pa�laik vēl Kurzemē?

-� To nu gan es nezinu, - Elza atbildēja un joprojām ap�mulsusi un nobijusies skatījās uz negaidīti uzradu�os cie�miņu.

-�� Ko tad tu zini? - Marats pacēla balsi un nikni pa�skatījās uz sētnieci. - Vai mēģini no manis kaut ko noslēpt?

-�� Es zinu, jā� - Elza apstiprino�i pamāja ar galvu un satraukta sāka stāstīt, ka Jānis viņa dzīvoklī ar mazu bērnu uz rokām pārsteidzis Martu, kā viņa turpat tikusi ne�ēlīgi sasista un izvarota, pēc tam ieslodzīta cietumā un Salaspils nometnē, bet pēc tam nez kāpēc atbrīvota. Kur atrodas pa�laik, viņa nezinot.

-�� Kas notika ar bērnu? - Marats painteresējās. - Arī nezini?

-�� Viņu pie sevis esot paņēmis kāds Martas radinieks.

-�� Tēvs?

-�� Martas tēvs Biķernieku me�ā ticis no�auts.

-�� Māte?

-�� Ari viņa no�auta. Tikai nedaudz vēlāk.

-�� Par ko?

-�� Par sadarbību ar padomju varu.

-�� Vai tas ir Jāņa nopelns?

-������� Jā, - Elza apstiprināja. - Tā ir. Viņ� �ad tad, krietni iedzēris, nespēdams uzkāpt savā dzīvoklī, ienāca pie ma�nis un lielījās, kā ar dzīviem ebrejiem iek�ā nodedzinājis viņu lielo sinagogu netālu no stacijas, kā bija viņus �āvis Rumbulas un Biķernieku me�os, kā uzzinājis, ka Marta ir jūsu tāda kā civilsieva, viņu speciāli mocījis gan Rīgas prefektūrā, gan pērkonkrustie�u �tāba mītnē Valdemāra ielā 19, bet vēlāk cietumā un Salaspilī.

-������� Kāpēc Veinbergs neno�āva arī Martu? - Marats, ne�daudz satriekts par jaunās sievietes likteni, uzprasīja.

-������ To nu gan es nezinu, - Elza, tāda kā nobēdājusies, at�bildēja. - Vienreiz no Jāņa gan dzirdēju, ka par Martu esot ieinteresējies, iespējams, ar tā pa�a Jāņa palīdzību, kāds vācu dro�ības virsnieks un tāpēc arī izlaista no ieslodzījuma.

Marats ilgi drūmi klusēja, lēnām izdzēra tēju, tad atkal pievērsās sētniecei.

-������� Vai nezini, kāda dzimuma bērns Martai bija? - viņ� negaidīti vaicāja. - Puika vai meitene?

-������� Puika! - Elza ātri atbildēja. - Esot nosaukusi par Georgu.

Marats piecēlās un ledaini paskatījās uz vienkār�i ģērbto sievieti.

-������� Vai mans dzīvoklis ir brīvs? - viņ� prasīja. - Vēl ne�vienu citu tur ielaidusi neesi?

-�� Ko jūs, biedri Zubri, ko jūs! - Elza atmeta ar roku.

-�� Kā Jānis aizgāja karot� Viņ� man atslēgas neatstāja, ta�u zinu dro�i, ka neviens cits tur pa�laik nedzīvo!

-�� Gan jau es iek�ā tik�u, - Marats sacīja un gāja prom.

-�� Bet tu, Elza, turpmāk man regulāri ziņosi, kas mājā notiek, ko katrs iedzīvotājs ir darījis vācu laikā, ko dara

pa�laik, ko viņi runā un pat domā! Skaidrs? Ja ne, tu jau zini - uz Sibīriju prom, un basta!

Tās pa�as dienas vakarā Marata atsūtītais at�slēdznieks tīri un eleganti atmūķēja Veinberga dzīvokļa biezās ozolkoka durvis, un Marats pēc trīsarpus gadu prombūtnes atkal atgriezās savā iepriek�ējā dzīves vietā un jutās ļoti apmierināts.

Jau pēc da�ām dienām gan viņ�, gan viņa padotie starp citiem darbiem sāka meklēt arī Martu Kaktiņu. Marats skaidri nezināja, kāpēc viņam �ī sieviete vēl būtu vaja�dzīga, ta�u viņu, kaut nedaudz, tomēr bija ieinteresējis Martas bērna liktenis, jo nevarēja izslēgt, ka tas ir arī vi�ņa bērns. Ta�u, ja tā tas patie�ām arī būtu, viņ� to par sa�vu nedrīkstētu atzīt, jo tagad bija precējies, drīz uz Rīgu pārcelsies sieva un abas meitas� Ta�u kaut kāda intere�se par Georgu bija radusies, un tā Maratu neatstāja vēl vairākus gadus. Lielāka interese par Martu, tiesa gan, tīri profesionāla, Maratu pārņēma pēc tam, kad, noprati�not kādu arestēto biju�o Arāja komandas dalībnieku, kas 1944. gada vasarā līdz tās likvidē�anai bija apsargājis Sa�laspils nometni, uzzināja, ka Martai Kaktiņai Salaspilī par kādu pārkāpumu it kā esot bijis piespriests nāvessods un, lai no tā izbēgtu, viņa ļāvusies savervēties un atstāta izlūko�anas un diversiju darbam uzbrūko�ā ienaidnieka aizmugurē�

Maratam tas tomēr �ķita maz ticams, jo ko gan nevar sarunāt cilvēks, kuram kara tribunāls jau gatavo nāves spriedumu! Ta�u no otras puses� Vai arī Marta, gaidot savu sodu, ja tas atbilst patiesībai, tāpat nevarēja izman�tot pēk�ņi parādīju�os cerību tomēr palikt dzīvai? Varēja, lai gan Marats savā darbā vēl ne reizi nebija sastapies ar faktu, ka vācu izlūkdienests būtu sev vervējis aģentus no koncentrācijas nometnēs ieslodzīto civilpersonu vidus.

1945. gada 7. jūlijā Marata kabinetā ienāca viens no vi�ņa nodaļas priek�niekiem un paziņoja, ka izdevies Martu arestēt kādā Rīgas priek�pilsētas dzīvoklī, kur viņa mi�tinājusies pie cilvēkiem, kas tiek turēti aizdomās par aktīvu sadarbību ar vācu okupācijas iestādēm.

Jau nākamajā dienā Marta atradās Iek�lietu tautas ko�misariāta operatīvās izmeklē�anas nodaļas priek�nieka vietnieka Marata Zubra kabinetā.

Marta izskatījās slikti. Viņai bija tikai divdesmit �etri gadi, ta�u jaunajai sievietei bija dziļi iekritu�as acis, caur plāno sejas ādu nedaudz izspiedu�ies vaigu kauli, ķerme�nis izkaltis un uz tā uzvilktā raiba, lēta auduma kleita ti�kai vēl vairāk pasvītroja viņas visai no�ēlojamo izskatu.

-�� Sveika, Marta! - Marats klusi sacīja un ar roku pa�rādīja uz krēslu. - Apsēdies!

Marta apsēdās un tramīgi paskatījās uz augsto �ekas virsnieku, kas viņai vienlaikus �ķita gan labi pazīstams, gan pilnīgi sve�s.

-�� Tu mani vēl atceries? - Marats jautāja.

-�� Protams, - Marta atbildēja. - Tu ta�u pirms kara bi�ji tikpat kā mans vīrs! Bez tam es tie�i tevis dēļ esmu tik ne�ēlīgi cietusi� ka būtu laimīga, ja tevi vispār nebūtu iepazinusi!

-��� Laimīga tu nebūtu bijusi nekad, - Marats aukstā balsī pateica. - Kara laikā dro�i vien būtu sapinusies ar kādu vācu virsnieku vai latvie�u tautas nodevēju un ta�gad tāpat sēdētu manā priek�ā.

Marta strauji papurināja galvu.

-�� Es vācie�us neieredzēju! - viņa iesaucās. - Un neie�redzēju tos latvie�us, kas ar viņiem bija uz vienu roku! Ta�u visvairāk ienīdu Jāni Veinbergu! Viņ� bija gatavais zvērs! Lops! Un zini, kāpēc viņ� tie�i pret mani izjuta tik briesmīgu naidu? Tāpēc, ka es biju tava draudzene! Tāpēc, ka tu viņam biji atņēmis vecākus un dzīvokli, kur mani vedis mīlēties! To apliecināja daudzi mājas iedzīvotāji! Ta�u galvenais� Tu, Marat, aizbēgot, dzīvoklī biji atstājis savu aģentu sarakstu! Viņi to atrada un tur izlasīja arī mana tēva vārdu! Par to viņ� tika no��auts. Par to tika no�auta arī mana māte! Par to arī es ti�ku mocīta, pazemota un ieslodzīta Salaspils nometnē! Tad tagad pasaki, Marat, kuru savā sāpju pilnajā liktenī man vajadzētu vainot vairāk - to izdzimteni Jāni Vein�bergu vai tevi?!

Marats sadrūmis ilgi klusēja. Pēc tam aizsmēķēja papi�rosu un vairākas reizes caururbjo�i paskatījās uz pretim sēdo�o Martu. Viņ� tikai ar grūtībām spēja atcerēties, kā viņ� ar �o sievieti pirms �etriem gadiem bie�i bija mīlējies, ka viņam �ī sieviete bija patikusi, varbūt bija viņā pat iemīlējies, ta�u aizgāju�ie kara gadi un simtiem valsts nodevībā, kaitniecībā un spiego�anā apsūdzēto cilvēku, kas pa �o laiku bija izgāju�i caur viņa kabinetu un nopratinā�anas kamerām, pirmskara dzīvi ar Martu bija gandrīz vai pilnībā pārklāju�i ar saviem lāstiem, lūg�anām un pirmsnāves kliedzieniem.

-�� Vai tā ir patiesība, ka tev ir dēls? - Marats vaicāja.

-�� Jā, - Marta apstiprināja. - Viņ� piedzima tai dienā, kad sākās kar�. Bija nelieli sare�ģījumi, bet pēc nedēļas mūs no slimnīcas izlaida. Nākamajā dienā skrēju pie te�vis viņu parādīt, bet tu jau biji pazudis. Tā steidzies, ka nebiji pat aizslēdzis durvis! Tie�i tad mani arī sastapa Jānis Veinbergs.

-�� Tu esi pārliecināta, ka tas patie�ām ir mans bērns? - Marats dobjā balsī jautāja.

-�� Protams! - Marta atbildēja. - Kā cita viņ� vēl varētu būt? Mēs ta�u par to jau runājām toreiz! Esi aizmirsis?

Marats atkal ilgi klusēja, tad bargi prasīja:

-�� Kāpēc tevi atbrīvoja no Salaspils koncentrācijas no�metnes? Par kādiem nopelniem?

-�� Nezinu, - Marta paraustīja kalsnos plecus. - Da�as dienas pirms nometnes likvidē�anas un ieslodzīto lielā�kās daļas aizdzī�anas uz Vāciju, apmēram piecdesmit sie�vietes un da�i vīrie�i tika atbrīvoti un palaisti mājās.

-�� Kāpēc? - Marats uzkliedza. - Tikai tāpat vien - par skaistām acīm?!

-�� To es nezinu, - Marta sacīja. - Visticamāk tāpēc, ka vismaz man nekāda vaina netika atzīta. Man piesēja vienīgi to, ka esmu bijusi tava mīļākā. Ta�u kara beigās, kad �oreiz jau bēga vācie�i, tas acīmredzot nekāds lielais noziegums pret Tre�o reihu vairs neskaitījās.

-�� Man ir ienāku�as ziņas� - Marats lēni teica, - ka te�vi vācie�i ir savervēju�i diversantes un spiedzes darbam.

-�� Ko? - Marta pārsteigta iekliedzās. - Ko es spiego�u? Ko spridzinā�u?

-�� Atbildi uz jautājumu! - Marats uzbrēca. - Tu esi sa�vervēta, vai ne?

- Protams, ka nē! - Marta drebo�ā balsi atbildēja. - Lielākas muļķības vairs nevar būt!

Marats to jau bija sapratis pats. Vēl vairāk! Viņ� jau la�bu laiku skaidri zināja, ka Martu, protams, neviens ver�vējis nebija, tas bija tīrs izdomājums, ta�u Marats no �īs versijas atkāpties negribēja. Viņ� bija stingri nolēmis Martu vairs brīvībā neatlaist, jo agrāk vai vēlāk viņa kādam varēja izpļāpāties vai apzināti Valsts dro�ības ko�mitejas vadībai darīt zināmu, ka viņ�, toreiz kara sākumā bēgdams no Rīgas, savā dzīvoklī bija aizmirsis da�us svarīgus dokumentus un savu aģentu sarakstu� Tagad �ie informētāji bija vācie�u no�auti un par to visa vaina, protams, gulsies tikai un vienīgi uz viņa pleciem. Viņu varētu pat tiesāt. Nē, pilnīgi dro�i! Kara tribunāls viņu par dzimtenes nodevību notiesātu kā jebkuru �ai namā ievesto cilvēku�

Marats nodrebēja, steidzīgi aizsmēķēja kārtējo papiro�su un sāka nervozi staigāt pa pla�o kabinetu. Beidzot apstājās Martai aiz muguras un pēk�ņā naida uzliesmo�jumā ar atvērtu plaukstu no visa spēka sita pa viņas gal�vas labo pusi. Marta kā pļauta nokrita uz grīdas un pa�gāja krietns laiciņ�, līdz viņa pamazām spēja atjēgties. Galva bija kļuvusi kā pielieta ar karstu svinu, bet gar acīm joprojām ik pa brīdim iemirdzējās kāda sāpīga dzirkstelīte.

-�� Par ko? - Marta �ukstus jautāja un mēģināja piecel�ties.

Marats pienāca klāt un ar kāju spēcīgi iespēra viņai pa krūtīm. Marta atkal atmuguriski atkrita uz grīdas, pēc tam, cie�ot sāpes, rokas piespieda pie krūtīm un sāka klu�si vaidēt.

-�� Guli, sterva! - Marats iekliedzās. - Un nekusties!

Pēc tam viņ� apgāja apkārt lielajam rakstāmgaldam,

apsēdās un līdz galam izsmēķēja papirosu. Nedaudz no�mierinājies, Marats paskatījās uz sievieti un pavēlo�ā balsī sacīja:

-�� Tagad, Marta, klausies uzmanīgi! Un, jo uzmanīgāk klausīsies un izpildīsi visu, ko es tev tūlīt teik�u, tavas iz�redzes palikt dzīvai palielināsies. Bet ja ne� Tu tiksi vienkār�i iznīcināta! Tātad tā! Pirmkārt, tu mani ie�priek� nekad neesi pazinusi! Otrais izriet no pirmā - tev nekāds bērns no manis nav! Un tre�ais. Es �odien aizpil�dī�u nopratinā�anas protokolu, kur tu man labprātīgi būsi atzinusies, ka esi vācu izlūkdienesta aģente ar segvārdu Mīlulīte, ta�u nekādu kaitniecisku darbību pret Padomju Savienību neveici. Tāpēc tevi neno�aus. Rīt tu man to protokolu parakstīsi un uz pieciem gadiem aiz�brauksi uz kādu no Tālo Ziemeļu kūrortiem mazliet at�pūsties. Saprati?

Marta piecēlās sēdus un ar naidā zvērojo�ām acīm skatījās uz �ekas virsnieku, no�ēlodama, ka nespēj piecel�ties, pieiet klāt un vismaz viņam iespļaut ģīmī.

-�� Nekad! - Marta �ukstus sacīja. - Es jau �etrdesmit pirmajā gadā izgāju labu spīdzinā�anas skolu gan pie lat�vie�iem, gan vācie�iem, tāpēc tagad pie taviem krie�viem� Es tev mī�u virsū, pretekli! Nekādu atzī�anos tu no manis nedabūsi! Es neie�u pati sevi apmelot!

Marats klusēdams nospieda zvana pogu, un pēc da��iem mirkļiem kabinetā ienāca viens no viņa nodaļas dar�biniekiem.

- Noved �o dāmiņu lejā uz speciālo trīspadsmito kame�ru. Ja viņa pēc tām procedūrām joprojām neatzīsies, ka ir vācu spiedze, lai zēni ar viņu vēl pastrādā buduārā! Viss! Es gaidī�u rezultātu.

Pēc trīs dienām Marta tomēr salūza un pilnībā atzinās visā, ko viņai lika priek�ā izmeklētājs. Pēc tam protokolu parakstīja arī Marats Zubris un lietu nodeva tiesai.

1945. gada 22. novembrī Baltijas Kara apgabala tri�bunāls Martu Kaktiņu atzina par vainīgu spiego�anā hit�leriskās Vācijas labā un sodīja ar brīvības atņem�anu uz desmit gadiem. Pēc mēne�a viņa jau atradās vienā no No- riļskas sievie�u soda nometnēm.

Marta ieslodzījumā pavadīja visus desmit gadus un Rīgā atgriezās tikai 1955. gada rudenī, kad atkal satika savu dēlu Georgu, kur� jau ilgi pirms tam bija iesaistījies kādā nepilngadīgu jaunie�u ielas bandā un drīz pirmoreiz nonāca cietumā.

Marta da�us gadus dzīvoja viena, līdz sāka kopdzīvi ci�villaulībā ar kādu Iļģuciema stikla fabrikas strādnieku Aloizu Smiltānu.

Jānis Veinbergs ar �etriem savas me�abrāļu grupas dalībniekiem 1946. gada 11. oktobra rītā nosalis sēdēja Rīgas-Cēsu �osejmalas krūmos un ar nepacietību gaidīja parādāmies kravas automa�īnu. Tā, pēc viņu novēroju�miem, katru rītu starp pulksten septiņiem un astoņiem uz Cēsīm veda pārtikas produktus. Ja uzbrukums izdo�tos, tas būtu vērtīgs laupījums. Viņa partizānu grupai jau pirms nedēļas bija izbeigu�ies galvenie pārtikas produkti, un vīri kļuvu�i nikni un neapmierināti.

Jānis ar pa�reizējo dzīvi bija vairāk nekā neapmie�rināts. Visa viņa dzīve un nākotnes nodomi līdz ar krievu ienāk�anu 1940. gada jūnijā bija sa�ķīdu�i kā ar �āviņu saspridzināti mūra gabali. Līdz tam, turīgo vecāku pa�spārnē, dzīve patie�ām �ķita stipra kā dzelzsbetona sie�na. Ta�u tas viss pēk�ņi vienā dienā, vienā mirklī pazuda. Manta tika atņemta, tēvs no�auts, māte izsūtīta. Var�darbība un bailes bija kļuvusi par padomju varas nostip�rinā�anas galvenajiem līdzekļiem.

Kas cits man atlika ko darīt? - Jānis, aizsmēķējot ciga�reti, rūgtuma pilns domāja. Ar skaidru prātu es it kā sa�pratu, ka ne sinagogā sadedzinātie, ne Rumbulas vai Bi�ķernieku me�ā no�autie �īdi, ne daudzi jo daudzi citi iz�nīcībai pakļautie cilvēki nekādi lielie vaininieki padomju varas noziegumos nebija, ta�u neapslāpējams naids tomēr ņēma virsroku. Pa�laik man da�reiz uznāk tāds kā kauns, tādi kā nelieli sirdsapziņas pārmetumi par kara gados pastrādāto, ta�u visu no�ēlot es nu gan netaisos! It sevi�ķi to, kā sākumā izturējos pret Martu. Toreiz viņu atradis savā dzīvoklī un uzzinājis, ka viņa ir �ekista Ma�rata Zubra mīļākā, mani pārņēma tik me�onīgs naids un pretīgums, ka nekādi nespēju atturēties, Martu nesodot. Latvie�u meitene, studente, skaista un gudra, bet kā pēdējā ielene sasējusies ar prastu krievu �ekistu! Vai man par tādu latvieti vajadzēja priecāties? Nē, man vajadzēja atriebties! �ēl, ka toreiz rokā nedabūju pa�u Maratu, bet tagad diem�ēl nav izslēgts, ka viņ� dabūs rokā mani!

Tā da�reiz dzīve apgrie�as ar kājām gaisā! Kas tagad es esmu? Nekas! Bandīts un laupītājs? Partizāns? Varbūt. Ta�u mēs vēl nevienu militāru operāciju neesam veiku�i. Sē�am bunkurā, sirojam un da�reiz nokniebjam kādu ko�munistu vai viņu līdzskrējēju. Es neredzu �ai nodarbei nekādu lielo jēgu, ta�u ko man citu darīt? Esmu iedzīts me�ā. Pado�os, un mani no�aus. Ja arestēs un tiesās, tāpat no�aus. Vēl atliek iespēja pa�am ietriekt sev lodi galvā. Bet to jau varēs paspēt vienmēr. Tāpēc, kamēr vēl elpoju un kustos, kamēr vēl paliek kaut vismazākā cerība uz amerikāņiem vai angļiem, es krievus un komunistus, visus boļ�eviku līdzskrējējus latvie�us nīdē�u, cik vien man to laiks atļaus! Un nekad vairs nejautā�u, kāda tam visam ir jēga? Viss! Es savu spēli esmu zaudējis. Vācu laikā iedomājos un patiesi arī jutos kā Uzvarētājs. Tagad esmu īsts Zaudētājs. Un viss tikai tāpēc, ka Latvijā ienāca krievi, Ulmanis mūs nodeva un latvie�u lielākā daļa kā nobijies jēru bars gāja pie vēlē�anu urnām�

Pēk�ņi uz �osejas parādījās Sarkanās armijas villtis, kur bez �ofera vēl atradās divi civilā ģērbu�ies cilvēki. Jānis pamāja ar roku un visi vienā mirklī, rokās turot vācu ma�īnpistoles, izlēca uz ceļa un vicināja rokas, lai ma�īna apstātos.

-�� Kas par ļaudīm? - Jānis, pienācis klāt, lieti�ķi prasī�ja. - Kurp braukdami?

Visi klusēja.

-�� Komunisti?

Joprojām neviens neko neatbildēja.

-�� �ekisti?

-�� Nē, - vecākais no pasa�ieriem atbildēja. - Braucam uz Rīgu.

-�� Kādās darī�anās?

-�� Valsts darī�anās, - vecais pateica. - Bet kas jūs tādi esat?

-�� Mēs esam tie, kas tādus kā tu, kas valsts darī�anās brauc pie Rīgas kungiem, �miedzam nost! - Jānis dus�mīgi sacīja. - Mēs �o valsti neatzīstam, bet tie, kuri to at�zīst, ir mūsu ienaidnieki! Tāpēc, �oferīt, pārsēdies blakus saviem priek�niekiem, bet ma�īnu vadī�u es!

Pēc apmēram piecpadsmit minūtēm viņi pa �auru ceļu jau bija iebrauku�i tik dziļi me�ā, ka varēja justies samērā dro�i.

Pārbaudot dokumentus, partizāni uzzināja, ka gados vecākais vīrs ir apriņķa komunistiskās partijas komitejas sekretārs Vitauts Kociņ�, bet otrs - valsts pilnvarotais labības sagādes jautājumos Roberts Vīksna. Partijas sek�retāra kabatā atrada TT pistoli un da�ādas atskaites. Āt�ri tās pārlasot, Jānis Veinbergs izlasīja arī īsu ziņojumu par pēdējā laikā apriņķī noskaidrotajām personām, kuras pēc Kociņa uzskata ļaunprātīgi nebija izpildīju�as valsts uzliktās pārtikas sagādes normas un līdz ar to uzreiz skaitījās arī politiski neuzticamas. Kāds liktenis �os cil�vēkus tuvākajā nākotnē varētu sagaidīt, ilgi minēt neva�jadzēja.

-�� Nelietis! - Jānis uzkliedza un trieca dūri partijas sek�retāra sejā. Viņ� sagrīļojās, bet nenokrita. Jānis sita otr�reiz, ta�u sekretārs �oreiz veikli izvairījās un tāpat naida pilnām acīm skatījās uz savu sagūstītāju.

-�� Proti kauties? - Jānis, nedaudz pārsteigts, prasīja. - Esi biju�ais sportists? Bokseris?

-��� Ej ellē! - sekretārs iesaucās. - Kas tev par daļu, kas es esmu bijis? Bet tādus kā tu� Visus fa�istus un na�cionālistus, visus cilvēk�āvējus un pārējos nelie�us esmu dziļi nīdis un neieredzējis! Jūs esat no�ēlojami gļēvuļi! Kā vācu laikā, tā tagad! Nu, ko? Pa�laik arī jūties kā kara�laikā, kad jums aiz muguras stāvēja neuzvaramā vācu ar�mija un gestapo, bet priek�ā pie bedres piedzīti nevainīgi ļaudis? Bet, cilvēk, cik ilgi tas tā turpināsies? Cik ilgi tu tā vēl izvilksi? Tāpēc man jums ir sakarīgs priek�likums. Visi kāpjam ma�īnā un braucam atpakaļ uz centru. Jūs būsiet labprātīgi iznāku�i no me�a, jūs būsiet legalizēju��ies un jūs neviens nesodīs! Bet citādi� Patie�ām, cik il�gi jūs vēl spēsiet kā izsalku�i vilki klīst pa me�iem? Ta�u, ja jūs cerat uz amerikāņiem vai angļiem, tas ir absolūti velti! Un vispār� Kas jūs tādi par Latvijas patriotiem, kā jūs sevi dēvējat, ja atkal, tāpat kā agrāk vācie�us, tagad garidāt jaunus Latvijas okupantus - jeņķus vai stīvos ang�ļus! Vai pa�i tik vien spējat, kā no�aut neapbruņotus cil�vēkus?

-� Aizveries! - Jānis nikni uzkliedza. - Turi �aunas! Tu biji apbruņots!

Pēc tam vīri sanāca kopā, īsu brīdi apspriedās un nolē�ma tomēr labprātīgi nepieteikties padomju varas ie�stādēs. Izsludinātā amnestija attiecās tikai uz tiem, kas me�os bija sabēgu�i kara pēdējā gadā un nebija piedalīju��ies nekādos noziegumos pret cilvēci. Bet starp Veinber- ga grupas locekļiem tādu nebija. Viņiem visiem rokas līdz elkoņiem mirka cilvēku asinīs� Viņi atradās pilnīgā bezizejas stāvoklī un tāpēc ar dro�ai nāvei nolemtu cil�vēku raksturīgajām bailēm, izmisumu un naidu vēl pirms savas drīz paredzamās bojāejas, atriebjoties, mēģināja pēc iespējas vairāk iznīcināt tos, kurus uzskatīja gan par saviem, gan Latvijas ienaidniekiem.

Partizāni, beigu�i apspriesties, sagūstītos padomju partijas darbiniekus atkal cie�i aplenca, un Jānis viņiem pavēlēja izģērbties kailiem.

Kociņ� un Vīksna atteicās.

Pa to laiku kāds jau bija sameklējis divas pamatīgas koka rungas un tās iedeva gūstekņiem.

-�� Davaj! - Jānis iesaucās. - Sāciet viens otru sist! Uz�taisiet tādu kā gladiatoru cīņu! Kur� no jums būs stiprāks, veiklāks un paliks dzīvs, tas arī dzīvs paliks! Mēs viņu neaiztiksim! Atlaidīsim mājās! Bet brīvība, kā senajā Romā, būs jānopelna ar sava pretinieka pieveik�a- nu un tā nāvi! Tā ka, lūdzu, kungi! Sāciet! Komunists pret komunistu� ar mietiem rokās! Ha-hā!

Arī Kociņ� ar Vīksnu, drūmām sejām uzklausīju�i Jāņa garo tirādi, krietnu laiciņu apspriedās, tad, par kaut ko iz�ķīru�ies, pasauca pie sevis partizānu vadoni. Tikko Jānis pienāca klāt, tā Vitauts Kociņ� zibenīgi atvēzējās un no visa spēka smago koka nūju trieca pret viņa galvu. Sitiens bija tik spēcīgs, ka Jānis atkrita aug�pēdus un vairākas minūtes nevarēja at�ilbt. Kociņ� vairāk nesita. Viņ� aizsvieda mietu un, vērsdamies pie Veinberga, rūgti iesmējās.

-��� Plānprātiņ, netēlo Neronu! Lupata esi bijis, lupata paliksi! Ja nekas cits jums prātā neienāk, tad �aujiet nost, kā jūs to esat pieradu�i darīt, bet kāpēc ņirgāties? Esiet ta�u beidzot īsti vīri! Ja jūs noraidāt manu priek�likumu brīvprātīgi padoties varas iestādēm, cerot pa�iem palikt dzīviem, mēs noraidām arī jūsu piedāvāto spēlīti! Kaujieties pa�i savā starpā, jo uzbrukt kādai ar�mijas daļai vai pat iznīcinātāju vadam jums pietrūkst ele�mentāras drosmes! Tikai atcerieties� Ja jūsu galvās vēl ir palikusi kaut viena smadzeņu rieva� Mūs no�aujot, jūs padomju varas iestā�u un iedzīvotāju vidū izsauksiet tik negatīvu reakciju, tāda naida un neiecietības uzlies�mojumu, ka jūs jau pēc da�ām dienām tiksiet izsvilināti no me�a un sēdēsiet �ekas pagrabos! Tā ka ir vēl laiks�

Jānis piecēlās, ņirdzīgā smaidā saviebis seju, rokās cie�āk satvēra automātu un, stobru pagriezis pret abiem gūstekņiem, sāka �aut. Pēc tam līķus turpat arī apraka, automa�īnu iedzina purvā, �oferi palaida uz mājām, bet pa�i klusēdami devās uz bunkuru.

Tā arī izrādījās Veinberga grupas pēdējā kaujas operācija. Piepildījās tas, ko jau bija paredzējis Vitauts Kociņ�. Partijas sekretāra noslepkavo�ana kājās sacēla visu apriņķa miliciju un iek�lietu karaspēka daļas, un jau pēc nedēļas Jānis Veinbergs un vēl divi dzīvi paliku�ie at�radās Rīgā, Stabu ielas mājas pagrabā, bet vēl pēc trim nedēļām Veinbergs tika ievests speciālā nopratinā�anas kamerā, kur pēc da�ām stundām ieradās arī Marats Zubris.

Viņ� vispirms uzmeta bargu, bet vērīgu skatienu uz neliela, pie grīdas piestiprināta krēsla sēdo�o arestantu, tad pie galda apsēdās pats, klusēdams nedaudz sakārtoja da�as baltas papīra lapas, rokā paņēma spalvaskātu, to iemērca tintnīcā un vēlreiz cie�i uzlūkoja pretim sēdo�o cilvēku. Pa to laiku kamerā tikpat kā nemanīts klusi ie�nāca liela auguma privātās drēbēs ģērbies vīrietis un nostājās pie durvīm.

-�� Esmu Iek�lietu ministrijas Valsts dro�ības komitejas izmeklē�anas daļas priek�nieka vietnieks, Iek�lietu die�nesta majors, un es personīgi uzraudzī�u mūsu lietvedībā nonāku�o pret tevi ierosināto krimināllietu. Mani sauc Marats Zubris. Ceru, ka tu labprātīgi, neviena nepie�spiests, mums pats izstāstīsi visu, ko esi darījis, sākot no tā brī�a, kad 1941. gada 1. jūlija dienā ieradies manā dzīvoklī un tur sastapi Martu Kaktiņu� Lūdzu! Ta�u vispirms oficiāli noskaidrosim tavu personību! Tas ir vispārpieņemts standarts, ta�u, ja esi nolēmis tēlot varo�ni un mums to slēpt, tad tas ir pilnīgi velti. Mēs ta�u esam pazīstami. Turklāt trīs nedēļas bija pilnīgi pietie�ko�s laiks, lai uzzinātu visus, vai gandrīz visus tavus vācu okupācijas laikā veiktos varoņdarbus. Un visas tās pa�domju cilvēku slepkavības, ko tu un tavas bandas locekļi izdarīja �ai pēckara gadā. Tātad - vārds, uzvārds?

-� Jānis Veinbergs.

-�� Dzim�anas gads un vieta?

Jānis mazliet apmulsa un tikai pēc ilgāka klusuma brī�a pateica:

-���� Esmu dzimis Krievijā, 1920. gada 10. augustā. Zigfrīda un Klāras Veinbergu adoptēts 1923. gada 4. janvārī.

Marats nolika spalvaskātu sāņus un nedaudz pārsteigts atkal cie�i paskatījās uz arestēto cilvēku.

-�� Vai Veinbergi nav tavi īstie vecāki?

-�� Es jau teicu. Nē.

-�� Kas tad ir tavi vecāki?

-�� Par tēvu neko nezinu. Par māti tāpat, vienīgi, kad 1938. gadā stājos Latvijas Universitātes juridiskajā fa�kultātē, Klāra Veinberga man atklāja, ka esmu pieņemts bērns, ka īstā māte ieradusies no Krievijas, acīmredzot tur bijusi bēgļu gaitās, un mani tūlīt atdevusi bāreņu pa�tversmē.

-�� Vai viņa to izdarīja oficiāli? Tas kaut kur ir iegrā�matots?

-�� Dro�i vien. Kā citādi mani aud�uvecāki būtu varēju��i visu to zināt?

-��� Labi! Ko tu savukārt zini par saviem aud�uvecā�kiem?

-�� Zinu, ka Zigfrīdu Veinbergu jūsu bra�ie �ekisti ar �ustina pavēli ir no�āvu�i Baltezerā, bet Klāra Veinberga atrodas izsūtījumā Sibīrijā. Vai viņa ir vēl dzīva, nezinu.

-�� Kāpēc tu 1941. gada 1. jūlijā ielauzies manā dzīvok�lī? - Marats bargi prasīja. - Ko tu tur meklēji?

Jānis nicīgi iesmējās.

-�� Atjēdzies, izmeklētāji Tas bija mans vai, pareizāk sa�kot, mūsu - Veinbergu - dzīvoklis! Vai esi jau aizmirsis, kā tu atnāci un mums to ar varu atņēmi?

-�� Es neko neesmu ņēmis, - Marats atbildēja. - Man to dzīvokli pie�ķīra valsts! Bet jums, nolādētajiem bur�u�jiem� Jums vajadzēja dzīvot klin�u alās! Un daudz ne�raudi par savu aud�utēvu, kas, būdams Ulmaņlaika Politpārvaldes darbinieks, tik daudzus progresīvi domā�jo�us cilvēkus ieslodzīja cietumā! Un nevaino �ekistus, ja viņi cīnās, jā, da�reiz ļoti bargi, bet cīnās pret saviem ideoloģiskajiem pretiniekiem, ja tu pats un tev līdzīgie fa��isti un bur�uāziskie nacionālisti pret citādi domājo�a�jiem ir rīkoju�ies vēl nesaudzīgāk, vēl ne�ēlīgāk! Jūs, no�ēlojamie hitlerie�u pakalpiņi, esat no�āvu�i simt tūksto� cilvēkus gan Biķernieku priedēs, gan Rumbulas me�ā, gan visās Latvijas gravās un cietumu pagalmos! Atsauc atmiņā kaut vai tikai Valmieras Ķelderleju, kur bez �etriem tūksto�iem pieaugu�o jūs esat no�āvu�i ari trīssimt piecdesmit mazus bērnus! Zīdaiņus! Atceries! Tur neviens vācietis pat tuvumā nebija! To visu izdarījāt jūs, zvēra naida pārņemtie nacionālisti un zem latvie�u patriota vārda nomaskēju�ies visprastākie kriminālisti!

Marats apklusa, aizsmēķēja papirosu un labās rokas pirkstus nervozi sita pret galda virsmu. Pēc tam no kara�fes glāzē ielēja ūdeni un lēniem malkiem to izdzēra.

-��� Pasaki atklāti, Veinberg, kāda tev bija ju�ana, kad dzīvus cilvēkus dedzināji sinagogā, kad viņus �āvi un si�ti? Tu izjuti baudu? Apmierinājumu? Kaut kādu gandarī�jumu?

-�� To tu labāk pajautā pats sev! - Jānis atcirta. - Stipri �aubos, vai tu, ilgus gadus strādādams �ekā, nevienam nebūsi atņēmis dzīvību. Tā ka mēs viens no otra diez vai daudz at�ķiramies.

Marats lēnām pelnu traukā nospieda izsmēķēto papi�rosu, nedaudz pievēra acis un pēk�ņi acu priek�ā nostājās tēvs un tās dienas lietainais vakars, kad viņ� tika izvests Lubjankas pagalmā, nostādīts pie sienas un par dzimte�nes nodevību no�auts. Maratam vēl joprojām �ķita, ka tas nav bijis viņ� - Vitālija Zubra vienīgais dēls, kad, glābjot savu dzīvību un turpmākās karjeras iespējas, nācās no��aut savu tēvu� Tas bija pats sliktākais, ko viņaprāt bi�ja izdarījis, un vienīgais, par ko �ad tad tomēr iedzēla sirdsapziņa. Viss pārējais, ko viņ� bija darījis un dara jo�projām, apzinīgi bija veltīts ne savu personīgo, bet gan valsts intere�u aizstāvībai un sabiedrības dro�ībai. Ta�u ko ir darījis �is gnīda Veinbergs? Savas dusmas un naidu pret komunistiem, kā arī personisko apvainojumu visne��ēlīgākā veidā izgāzis pret pilnīgi nevainīgiem cilvēkiem! Jā, es piekrītu, es arī neesmu nekāds eņģelis, ta�u tāds ir mans darbs un to nevar strādāt cilvēki ar vājiem nerviem un gļēvu raksturu. Ta�u tā pārliecība, kas vada manu rīcību - visas pasaules darbaļau�u labklājība, vienotība

un laime - no morālā viedokļa ir nesalīdzināmi augstāka par to, kā vārdā rīkojās tie latvie�i, kas ar sirdi un dvēseli un viņiem iedotajiem iero�iem kalpoja necilvēciskajai hit�lerie�u ideoloģijai un varai, kas savos sve�u valstu iekaro��anas un pazemo�anas plānos latvie�u tautu bija pare�dzējusi ja ne glu�i simtprocentīgai iznīcinā�anai un pārvāco�anai, tad noteikti vismaz ļoti no�ēlojamai eksis�tencei, kā jau bauru tautai pienāktos�

To visu jau kuro reizi pārdomājot, Marats atkal sajutās stiprs un daudz pārāks ne tikai par �o Jāni Veinbergu, bet ikvienu, kas pārkāpa �īs nopratinā�anas kameras sliek�sni. Marats it kā lieku reizi pārliecinājās, ka viss, ko viņ� dara, vienmēr ir pareizi un ļoti taisnīgi. Galu galā arī at�tiecībā uz Martu. Kaut kur sirds dziļumos viņam �o jau�no, jau tā daudz pārcietu�o sievieti bija �ēl, ta�u citādi viņ� rīkoties nespēja, jo� uz spēles bija likta viņa pa�a brīvība un varbūt pat dzīvība. Vai kāds mani var nosodīt

par to, ka esmu mēģinājis glābties? Jā, pareizi, ne ar cil�denas rīcības paraugu, bet gan� Ta�u tā bija mana brīvība un dzīvība, ko vajadzēja glābt, tāpēc te nekāda morāle vai apgarotie kristietības cilvēkmīlestības pos�tulāti nav piemērojami. Vistuvākais cilvēks vienmēr tu esi pats sev, nevis kādam citam.

-�� Ko tu zini par Martu Kaktiņu? - Marats turpināja pratināt.

-�� Neko, - Jānis strupi atbildēja.

-�� Kad tu Martu arestēji, kur liki viņas bērnu?

-�� Nezinu. Ar viņu nodarbojās citi. Dro�i vien ievietoja bērnu namā, vai viņu pievāca kāds radinieks.

-�� Vai tad palika vēl kāds viņas radinieks, kuru tu ne�būtu aiztriecis nāvē? - Marats vaicāja.

Veinbergs, zemu noliecis galvu, klusēja.

-�� Vai tev kā latvietim nebija kauns uzvilkt vācu SD un SS formas tērpu? - Marats turpināja jautāt. - Juties ļoti pagodināts? Lepns?

-�� Bet kāds formas tērps tev pa�am ir mugurā? - Vein�bergs strauji pacēla galvu un uzmeta naida pilnu skatie�nu Maratam. - Ar ko tas at�ķiras no vācu dro�ības die�nesta apģērba? Tik vien kā ar ārējo izskatu! Ta�u abi die�nesti veica vienādus pienākumus - cīnījās pret saviem ideoloģiskajiem pretiniekiem un iznīcināja tos! Ja es to�reiz būtu paspējis laikā, es tevi jau sen būtu izkūpinājis caur skursteni! Tagad tu izkūpināsi mani. Kas notiks tālāk? Kas no tā �ai pasaulē mainīsies?

-�� Mainīsies daudz kas, - Marats atbildēja. - Mazāk uz zemes būs mēslu.

Pratinā�ana un �ādi draudzīgi strīdi turpinājās līdz vēlam vakaram. Jānis no savas pagātnes neko neslēpa, stāstīja visu, ko zināja un varbūt tie�i tāpēc, bet varbūt ne glu�i tāpēc, ne Marats, ne kāds cits viņu ne sita, ne citādi mocīja.

Pēc �etriem mēne�iem Baltijas kara apgabala tribunāls Jāni Veinbergu un vēl se�us apsūdzētos atzina par vainīgiem noziegumos pret cilvēcību un dzimtenes no�devībā un piesprieda nāvessodu no�aujot. Ta�u tie�i tai laikā, 1947. gada februārī, PSRS Augstākās Padomes

Prezidijs izsludināja likumu par nāvessoda atcel�anu, un Jānis Veinbergs no�au�anas vietā dabūja divdesmit pie�cus gadus katorgas darbos Vorkutas ogļu �ahtās.

Rīgā viņ� atgriezās jau 1958. gada rudenī, sāka strādāt Zasulauka depo par mehāniķi, dzīvoja kopmītnē, bet pēc diviem gadiem apprecējās. Sievas vecākiem Babītē pie�derēja nesen uzcelta privātmāja, kur Jānis Veinbergs arī nodzīvoja līdz sava raibā mū�a traģiskajam galam.

1968. gada 6. jūlija naktī Sarkanā Krusta slimnīcas ilg�gadējā sanitāre, se�desmit astoņus gadus vecā Anna Lai- viņa-Sūna sēdēja ķirurģiskās nodaļas veļas istabā pie ne�liela galdiņa un domīga uzmeta īsu skatienu pie sienas piestiprinātajiem plauktiem ar todien no mazgātuves at�vesto veļas kaudzi. Tā vēl nedaudz smar�oja pēc ziepēm un hlora, un Anna, no nelielas plastmasas pudeles sev bleķa krūzītē ielējusi at�ķaidītu spirtu, nodomāja - cik gan daudz slimnieku �ajās jau diezgan krietni ap�driskātajās pid�amās nav te gulēju�i, kliegu�i sāpēs, mocīju�ies un miru�i! Bet nekas! Pid�ama kārtējo reizi tiek izmazgāta un pēc divām trim dienām to atkal uzvelk cits vārdzinieks, pat neaizdomādamies, ka tā pirms pavi�sam īsa laika bijusi mugurā kādam mironim�

Bet tā jau tas dzīvē notiek katru baltu dieniņu. Vai mēs daudz zinām, kas risinās pasaulē, tepat Latvijā, kaimiņu dzīvoklī vai ikviena cilvēka dvēselē? Neko!

Anna slimnīcā bija nemainīgi nostrādājusi �etrdesmit septiņus gadus un skaitījās visilggadējākā �īs ārst�niecības iestādes darbiniece. Slimnīcas vadība visos valsts svētkos viņai nekad neaizmirsa pasniegt kādu pu�ķu pu�ķīti un goda rakstu. Visi Annu gan pazina arī kā krietnu iemetēju, ta�u viņa vēl ne reizi nebija kavējusi darbu un, lai gan da�reiz bija pat stipri iereibu�i, savus darba pienākumus veica apmierino�i un nekad nekādas sūdzības par viņu ne nodaļas, ne slimnīcas admi�nistrācijai neienāca.

Kā cilvēks Anna parasti bija klusa, nerunīga, ļoti bie�i pat nomākta un sevī dziļi ieslēgusies. Vienīgi iedzērusi nedaudz atdzīvojās, parunājās ar slimniekiem, jutās at�raisīta, da�reiz izmeta pat pa jokam, ta�u pati nekad tomēr nebija jautra un neviens viņu neredzēja smeja�mies. Vispār Annu uzskatīja, viegli sakot, par stipri jocīgu, ta�u tā kā viņa bija no klusajām, neviens tam īpa��u vērību nepievērsa.

Anna iedzēra kārtējo at�ķaidītā spirta malku, pa�skatījās pie sienas piestiprinātajā kalendārā, un viņu ne�gaidīti caurstrāvoja gai�a, tai pa�ā laikā arī sāpīga ap�gaismība - tie�i pirms piecdesmit gadiem - 1918. gada 6. jūlija vakarā viņa bija dzemdējusi dēlu! To viņa gan ne�kad pilnībā nebija aizmirsusi. �is notikums blāvajā pa�gātnes miglā �ad tad pazibēja kā gai�s mū�a mirklis, tomēr nekādus lielākus pārdzīvojumus neizraisīdams. Ta�u tovakar, varbūt tāpēc, ka tie�i tobrīd pagāja piecdes�mit gadi, varbūt kāda cita iemesla dēļ, Anna visu pēk�ņi atcerējās tik spilgti un krāsaini, it kā kāds nupat viņas acu priek�ā demonstrētu toreiz uzņemtu kinofilmu.

Anna skaidri redzēja nelielu Piemaskavas sād�u, pusmū�a saimnieci, kura, būdama naida pilna pret ko�munistiem, viņu - atvesto sve�inieci - tomēr kopa un ba�roja. Nokvēpu�u petrolejas lampu uz galda, istabas stūrī pie sienas apzeltītā rāmī piestiprinātu Svētās Marijas portretu un zem tās uz neliela plauktiņa dego�u sveci. Kaut kādas nepazīstamas sievietes un saimnieci, kura vi�ņai parādīja tikko piedzimu�u bērnu un, rūpju nomākta, klusi "pateica: "Puika! Cerēsim, ka neizaugs par boļ�evi�ku, bet gan normālu, kārtīgu cilvēku!"

Anna jutās laimīga. �ķita, ka nu visas Pasaules kara, revolūcijas un Pilsoņu kara briesmas ir garām, tagad vi�ņai ir vīrs Vitālijs Zubris, ir bērns, būs normāla dzīvo�ana Maskavā vai Rīgā un viss sliktais, ļaunais un tas, ko viņa un Vitālijs toreiz vēl Latvijā izdarīja ar Johanu �mitu, drīz aizmirsīsies un sāksies skaista un laimīga dzīve.

Ta�u tad kaut kas notika. Saimniece vēlāk teica, ka vi�ņa bijusi ļoti slima, gandrīz jau nomirusi, ilgi gulējusi bezsamaņā, bet beigu beigās visiem par lielu pārsteigumu tomēr izdzīvojusi, vienīgi palikusi tāda kā nenormāla un tikai ar lielām grūtībām spējusi atcerēties, kā nokļuvusi sād�ā.

"Kur ir mans bērns?" Anna prasīja.

"Bērna vairs nav," saimniece atbildēja.

"Kā nav? Nomira?"

"Viņu aizveda prom tas cilvēks, kas tevi �eit atveda."

"Kāpēc viņ� paņēma bērnu?"

"Vīrietis teica, ka esot �ā bērna tēvs. Puiku nosauca tādā savādā vārdā par Maratu un teicās viņu audzināt."

"Kāpēc viņ� bērnu neatstāja man?"

"Mīļā! Tāpēc, ka tu jau biji tikpat kā zārkā! Neviens neticēja, ka izdzīvosi."

Kas notika tālāk, Anna atcerējās ar lielām grūtībām un tikai fragmentāri. Dzīve �ķita sagraizīta �ķēlītēs. Ta��u to, ka viņa, būdama Krievijā, bija dzemdējusi vēl divus bērnus, Anna atcerējās diezgan skaidri. Un vēl atcerējās daudzus parastus vīrie�us un armijas cilvēkus, kas viņu īslaicīgi bija uzturēju�i un izmantoju�i, un atcerējās sevi vēlāk strādājam da�ādus darbus gan kādā lazaretē, gan vienā no Maskavas slimnīcām un beigu beigās - atgrie�a�nos Latvijā kopā ar latvie�u bēgļiem.

Kāpēc viņa, toreiz būdama vēl Krievijā, nebija uzmek�lējusi Vitāliju Zubri un savu pirmo dēlu Maratu, Anna nekādi nespēja izskaidrot. Bet visai iespējams, ka tomēr bija uzmeklējusi, vienīgi Vitālijs no viņas atsacījās un pa�dzina? Tas bija pat ļoti iespējams, jo Anna �ādu satik�a�nos �ad tad atcerējās, vienīgi nekad nespēja saprast, vai tā ir bijusi īstenība vai tikai kādreiz redzēts slikts sapnis.

Pēc neilga laika Anna izgāja no veļas istabas, kas bija gandrīz vai viņas darba galvenā rezidence, un nesteidzo�ties aiztipināja uz ceturto palātu, kur pēc smagas operācijas gulēja kāda pusmū�a sieviete Karlīna Auza, ar kuru Anna jau bija paspējusi sadraudzēties un viņu rūpīgi kopa.

-� Tu esi tik laba, Anna, - Karlīna teica. - Dievs tev par to noteikti atmaksās.

-�� Diez vai, - Anna, apsēdusies blakus uz gultas malas, domīgi pa�ūpoja galvu. - Savā dzīvē esmu darījusi arī daudz ko sliktu.

-�� Tas nevar būt, - slimniece neticīgi vērās rūpīgās sa- nitāres jau stipri novecoju�ajā sejā. - Tev ir laba sirds.

Anna skumji pasmaidīja.

-�� Tagad - varbūt, - viņa klusi teica. - Nezinu. Bet agrāk� Man da�reiz �ķita, ka tā ir melna un cieta.

-�� Kāpēc?

-�� Tas no naida, - Anna paskaidroja. - Cilvēkus jau kra�si pārmaina tikai divas lietas - naids vai mīlestība.

-�� Tas �ķiet glu�i neticami, - Karlīna �aubījās. - Tu nīdi cilvēkus vai pasauli?

-�� Es nīdu vienu cilvēku un pati savu dzīvi, - Anna at�bildēja.

Tad ilgi domāja un ar dīvaini sastingu�u skatienu vērās kādā nenoteiktā sienas punktā.

-�� Es nezināju, vai gulēt ar daudziem vīrie�iem ir liels grēks, - beidzot viņa klusi ierunājās. - Bet ja arī ir, Dievs man to, protams, piedos. Nekas slikts jau tas nav. Nevie�nam nenodara sāpes. Ta�u nosist cilvēku�

Palātā atkal iestājās smags klusums, un Karlīnas acīs uz brīdi pazibēja dziļa neizpratne.

-�� Tu esi nositusi cilvēku? - viņa �ukstus jautāja.

Anna piekrīto�i pamāja.

-�� Tas bija ļoti sen! Nebaidies! Pirms piecdesmit viena gada. Tas bija mans saimnieks vācietis Johans �mits. Viņ� nebija labs cilvēks. Viņ� bija prasts lops, ļauns, un tādu nāvi bija pārpārēm pelnījis. Varbūt tas viss, kas man nāca'pēc tam, kaut kādā veidā ir izpaudies kā sods par tā Johana nosi�anu?

-�� Kas sekoja pēc tam? - Karlīna nedaudz pagriezās uz sāniem un ar lielu interesi gaidīja turpmākos gādīgās sa- nitāres dzīves notikumus. Ta�u viņa atkal ilgi klusēja, tad zemu nolieca galvu un krietnu laiciņu kaut ko nesa�protamu pie sevis bubināja, līdz pamazām Karlīna iz�dzirdēja jau arvien saprotamākus vārdus.

-�� Esmu bārene. Tēvu soda ekspedīcija nomocīja. Ne��ēlīgi. Sadragāja rokas. No�āva. Māte sadega. Es gandrīz nosalu sniega laukā. Johans un �arlote �miti. Es neko nesaku, kundze bija laba. Viņa pati bija nelaimīga ar to savu Johanu. Viņ� mani jau trīspadsmit, ne, varbūt pat divpadsmit gadu vecumā� Kā zvērs lopu kūtī� Vai man viņu vajadzēja mīlēt? Cienīt? Es gaidīju dienu, kad viņam beidzot varē�u atriebties. Un tāda diena pienāca!

Jā, es biju zaldātu brūte! Devu visiem, kas vien to gribēja. Ta�u tādā veidā es glābos no Johana un tās dzīves, kādu man Smitu mājās nācās dzīvot. Viens strēl�nieks man tomēr patika vairāk par citiem. Viņ� bija lat�galietis - Vitālijs Zubris. Liels, spēcīgs un me�onīgs. Vi�ņam bija daudzi apbalvojumi. Vitālijs nebaidījās ari nāves. Es savukārt baidījos no viņa. Neviena cita man to�laik nebija. Marats ir viņa dēls. Dro�i! Ta�u kāpēc viņ� man to atņēma? Nezinu. Es gandrīz nomiru. Kāpēc Dievs pataupīja, tāpat nezinu.

Pati būdama bārene, es ari savus bērnus padarīju par bāreņiem. To nu gan man neviens nepiedos. Es zinu. Bet kas gan cits man atlika? Iebraukusi Rīgā, dzīvoju uz ie�las. Es ta�u nevarēju braukt atpakaļ uz �mitu māju, ja vispār māja kara laikā būtu arī saglabājusies. Es vispār nemaz tai pusē nevarēju rādīties! Būtu no�auta, pakārta, nosista vai sadedzināta sārtā! Mīļā Karlīn, ko es citu varēju darīt?! Pasaki! Tobrīd, kad izsalkusi, noplīsusi, bez jumta virs galvas un darba stāvēju Rīgas vidū un biju jau nolēmusi dzīvi beigt Daugavā� Es varēju savus bērnus vai nu nolikt pie kādas lepnas mājas ārdurvīm, cerībā, ka viņus paņems kāda pārtikusi kundze, vai arī nodot bērnu patversmē. Tā bija it kā dro�āk.

-�� Tu viņus nodevi patversmē? - Karlīna ieinteresēta pāijautāja.

-Jā.

-�� Kādā?

-�� Nezinu, - Anna klusi sacīja. - Tā atradās kaut kur Pārdaugavā.

-�� Kas notika tālāk? - Karlīna vaicāja. - Tu vēlāk bēr�nus izņēmi?

-�� Nē, - Anna pakratīja galvu. - Viņi palika tur.

-�� Tur neviens nepaliek! - Karlīna ātri teica. - Ja kāds bērnu nepaņem aud�uģimenē, tad, sasniedzot pilngadī�bu, viņi katrs aiziet savā dzīvē. Tu pēc tam tur ne reizi neaizgāji? Par saviem bērniem vairs neinteresējies? Cik tev viņu vispār bija?

-�� Divi. Dēls Jānis un meita Marta.

-�� Vai tu viņus ar �ādiem vārdiem tur ari piereģistrēji?

-� Jā, - Anna apliecināja. - Jānis Laiviņ� un Marta Lai�viņa. Abiem ari dzim�anas gadus un vietas. Vismaz man tā �ķiet.

-�� Bet tagad, Anna, nopietni! - Karlīna apņēmīgi sacīja un nedaudz parausās augstāk pussēdus. - Kas ar tevi no�tiek? Kāpēc tu tagad pēc piecdesmit gadiem atcerējies sa�vus it kā kādreiz pazaudētos bērnus?

-�� Nezinu, - Anna jau kuro reizi raustīja plecus. - Tā nav, ka es viņus visu �o laiku būtu pavisam aizmirsusi. Nē! Pēc kara vienreiz pat biju uz turieni aizgājusi painte�resēties. Dzīvi vai jau miru�i? Viņi man tur pateica, ka nekādas ziņas par bērnu turpmāko likteni nedrīkstot izpaust.

-�� Tātad viņi ir biju�i adoptēti?

-�� Acīmredzot.

-�� Ko, Anna, tagad? - Karlīna jautāja. - Vai tu tomēr gribi zināt, kas ar viņiem ir noticis?

-�� Jā! - Anna spēji apstiprināja. - Tāpat ļoti gribētu kaut ko uzzināt par savu pirmo dēlu Maratu Zubri. Kas zin, varbūt viņ� tagad dzīvo Latvijā?

-�� Kāpēc tu viņus gribētu satikt?

Anna jau kuro reizi krietnu laiku domīgi klusēja, tad tikko sadzirdami pateica:

-�� Es'viņiem palūgtu piedo�anu. Viņu priek�ā nokristu uz ceļiem un lūgtu, lai viņi man piedod! Varbūt ne tikai tāpēc, ka es viņus toreiz izmisumā pametu. Varbūt ne tāpēc, ka viņi, iespējams, �odien visi ir nelaimīgi. Bet tāpēc, Karlīn, tikai tāpēc, ka es viņiem esmu ļāvusi pie�dzimt� Tāpēc, ka es viņiem esmu devusi dzīvību�

Pēc tam Anna sāka raudāt. Viņai kļuva �ēl gan pa�ai sevi, gan visu savu no�ēlojamo dzīvi. Viņa saprata - viss bija sācies tikai tāpēc, ka viņas tēvs Jēkabs Laiviņ� toreiz - 1905. gadā - bija gribējis �o pasauli darīt kaut ne�daudz taisnīgāku. Bet� ja būtu tikai gribējis! Ta�u pa�sauli vai tikai mazu �īs pasaules daļiņu nevienam vēl nav izdevies darīt ne labāku, ne brīvāku, vispirms neizlejot daudzu cilvēku asinis. Pēc lielo cīnītāju apziņas līmeņa un taisnīguma sapratnes, vienalga vai iznīcībai pakļautie ļaudis ir vainīgi netaisnīgās pasaules esamībā vai ne, brīvību, sociālo taisnīgumu un labāku dzīvi nav iespē�jams izcīnīt bez upuriem. Un pilnīgi nav svarīgs katra cilvēka vainīgums vai nevainīgums - glu�i tāpat, kā seno inku priesterus, kad viņi saviem dieviem upurēja mazus bērnus, jaunavas vai visstiprākos jaunekļus, ne mazākā mērā neinteresēja �o nāvei nolemto cilvēku izjūtas, pārliecība vai dzīvotgriba.

Anna piecēlās, atkal aizgāja uz veļas istabu, apsēdās un ilgi raudzījās sienas kalendārā - 1968. gada 6. jūlijs. Pagāju�i piecdesmit gadi. Pusgadsimts. Bet �ķita, tas viss noticis tikai vakar. Laiks kā zem milzīgas preses bija sa�spiedis visus aizgāju�os gadus un dienas un tagad kā sa�kaltu�as maizes drupa�as uz galda uzmetis tikai atsevi��ķus mirkļus un viņas dzīves galvenos notikumus.

Anna vēlreiz krūzē ielēja da�us malkus at�ķaidītā spir�ta, aizsmēķēja un pēc brī�a atkal sāka raudāt.

Marat� Jāni� Marta� Kur jūs visi �odien esat? Vis�ticamāk, ka sen nekur vairs neesat. Kur apglabāti? Kur atrodas jūsu kapu vietas? Lai cik ilgi katrs no jums ir dzīvojis, neviens no jums nav zinājis, vismaz ne Jānis un Marta, kas ir bijis jūsu tēvs un māte. Diezgan baigi. Bet, galu galā, vai tas ir svarīgi? Es pati, Jāni un Marta, nezi�nu, kas ir bijis jūsu tēvs. Nu un tad? Ko tas iz�ķir? Vai par visu svarīgāka nav dzīvība pati par sevi? Bet, Dievs �ēlīgais! Kāpēc es domāju tikai par viņu iespējamo nāvi?! Tikpat iespējams, ka viņi visi ir dzīvi! Jā! Kāpēc gan ne? Viņi ta�u visi ir vēl jauni! Maratam piecdesmit gadi, Jānim �etrdesmit astoņi, bet Martai tikai �etrdesmit sep�tiņi!

Anna noslaucīja asaras un jau izstiepa roku, lai krūzītē ielietu kārtējo alkohola devu, kad pavērās durvis un tur parādījās viena no nodaļas māsiņām.

-�� Anna! - viņa skaļi uzsauca. - Tā kundzīte Karlīna Auza no ceturtās palātas lūdz tevi pie viņas steidzīgi at�nākt.

-�� Kas ta noticis?

Māsiņa paraustīja plecus un, neko vairāk nepateiku�i, aizgāja.

Anna piecēlās un mazliet nedro�ā gaitā vēlreiz devās uz ceturto palātu, kas neoficiāli skaitījās augsti stāvo�o biedru novietne. Kad viņa tur iegāja, Karlīna viņu sa�gaidīja ar mīļu smaidu.

-������� Labi, ka atnāci, - viņa sacīja. - Domāju, būsi jau aiz�gājusi mājās.

-������ Nē, - Anna tikko jau�ami pasmaidīja. - Man maiņa ir līdz rītam.

-������� Apsēdies! - Karlīna uzaicināja. - Es visu laiku domā�ju par tevi un taviem bērniem. Mani tas ieinteresēja. Bet vēl pirms tam� Tu dzīvo viena?

-������� Jā, - Anna atbildēja. - Man ir vienistabas dzīvoklis valsts mājā un galus es kopā savelku. Paēdu �eit slimnīcā, tā ka� Iztieku.

-�� Vīra tev nav?

-������� Bija. Pat divi gabali, ja neskaita Zubri. Valdis, kad vācietis viņu paņēma savā armijā, pazuda Kurzemē. Neko nezinu.

-�� Bet otrs vīrs? Iz�ķīrāties?

-������� Nē. Mēs dzīvojām saticīgi. Viņ� tepat mūsu slimnīcā strādāja par kurinātāju. Nevienu sliktu vārdu nevaru teikt. Ta�u negaidīti nomira. Ārsti teica - ar sirdi. Nezi�nu, pirms pieciem, se�iem vai septiņiem gadiem. Kaut kad, bet viņa vairs nav.

Karlīna izstiepa roku un viegli pieskārās Annas elko�nim.

-������� Tagad, Anna, paklausies uzmanīgi! - viņa klusi sacī�ja. - Ja gribi, es tev varu palīdzēt uzzināt tavu bērnu adreses un likteņus. Gribi?

Anna plati iepleta acis un ilgi raudzījās uz slimnieci. Tad ar sausu muti jautāja:

-�� Tu to vari?

-������� Es varu daudz ko, - Karlīna pateica. - Vēl vairāk var mans vīrs.

-�� Viņ� ir liels priek�nieks?

-������� Tas tev nav jāzina, - Karlīna atbildēja. -.Ja es pa�lūg�u, viņ� priek� manis izdarīs visu. Bet savukārt es

viņam to lūg�u tāpēc, ka tu visu �o laiku, kop� esmu slimnīcā, pret mani esi izturējusies ļoti labi, uzmanīgi un rūpīgi. Es pat nezinu, ko bez tevis te iesāktu. Visi tie �īberi un piles� Otra tava pāriniece ne par vienu nelie�kas ne zinis. Kaut kā pa�as viena otrai izlīdzam. Ta�u tu, Anna� Izrakstoties, es tev vēl samaksā�u naudā, bet ta�gad� �ovakar pat piezvanī�u vīram vai, ticamāk, viņ� atnāks pats un ceru, ka jau pēc da�ām dienām tu kaut ko noteikti uzzināsi.

Tā arī notika. Pirms Karlīna Auza izrakstījās no slimnīcas, viņa Annai iedeva salocītu papīra lapu, kur ar rakstāmma�īnu bija uzdrukāts �āds teksts:

"1. Marats Zubris, dzimis 1918. gada 6. jūlijā Maskavā. Dzīvo Rīgā, Dzirnavu ielā 33, dzīvoklis 6. Strādā LPSR Valsts dro�ības komitejā. Pulkvedis.

2. Jānis Veinbergs, dzimis 1920. gada 10. augustā Krie�vijā. Dzīvo Rīgas rajonā, Babītes ciema "Ro�ukrūmu" mājās. Strādā Zasulauka depo par mehāniķi. Par kara no�ziegumiem un bandītismu 1947. gadā ar Baltijas kara ap�gabala tribunāla spriedumu sodīts ar augstāko soda mēru, kas vēlāk nomainīts ar 25 gadiem ieslodzījumā.

3.� Marta Kaktiņa (Laiviņa), dzimusi 1921. gada 4. ok�tobrī Krievijā. Dzīvo Rīgā, Baltajā ielā 14, dzīvoklis 3. Ne�precējusies. Ir viens bērns - Georgs Zubris. Dzimis Rīgā, 1941. gada 25. jūnijā.

Marta Kaktiņa 1945. gada 22. novembrī ar Baltijas kara apgabala tribunāla spriedumu par spiego�anu un Dzimtenes nodevību sodīta ar brīvības atņem�anu uz 10 gadiem. Sods izciests. Strādā Iļģuciema stikla fabrikā par slīpētāju."

Anna, to visu rūpīgi izlasot, no pārsteiguma iekliedzās. Pēc tam tekstu pārlasīja vēlreiz un, iedomājoties, ko gan visu Jānim un Martai ir nācies pārdzīvot un izciest, atkal sāka raudāt. Viņa tonakt ne uz mirkli neaizvēra acis. An�na mazliet haotiski, it kā nonākusi vieglā transā, skraidīja no palātas uz palātu, skatījās, vai kāds nemokās ar bezmiegu, vai nav vajadzīga viņas palīdzība, bet no rīta, beigusi maiņu, apstājās uz Tallinas un Asara ielas stūra un pēdējo desmit stundu laikā jau simto reizi pati sev jautāja:

- Ko man tagad darīt? Un kā tas var būt, ka Martai ir dēls uzvārdā Zubris?!

Pēc tam viņa pa Asara ielu aizgāja līdz Grīziņkalnam, apsēdās uz sola blakus piemineklim 1905. gada revolūci�jas cīnītājiem, ilgi, nedaudz piemiegusi acis, raudzījās spilgtajā rīta saulē un drīz vien izlēma, ko viņa tuvākajā laikā darīs.

Ņems un savāks visus bērnus atkal kopā! Kaut uz vie�nu dienu, kaut uz stundu, kaut minūti, bet vismaz vienu mirkli viņiem beidzot ir jābūt kopā! Mums visiem ir jābūt kopā! Visai iespējams, ka viņi mani neatzīs. Bet ja atzīs - neieredzēs. Nīdīs. Nicinās un dzīs pie velna. Vienalga! Es viņus gribu redzēt! Atkal gribu satikt savus pirms pusgadsimta pazaudētos un it kā jau sen miru�os bērnus. Un tad arī pati varē�u nomirt� grēkus no�ēlojo�a un cerot, ka, ja ne mani bērni, tad vismaz Dievs man ir piedevis�

�

Apmēram pēc mēne�a Marats, Jānis un Marta saņēma �ādas vēstules.

"Marat!

Tu esi mans dēls! Pie pirmās izdevības atnāc! Es tevi gribu redzēt! Tava māte Anna. Rīgā, Pērnavas ielā 28, dz. 72."

"Jāni!

Tu esi mans dēls. Es tevi gribu redzēt! Atnāc ciemos! Tava māte Anna. Rīgā, Pērnavas ielā 28, dz. 72."

"Marta!

Mīļais bērns! Priecājos, ka esi dzīva! Esmu tava māte. Mani sauc Anna Laiviņa-Sūna. Dzīvoju Rīgā, Pērnavas ielā 28, dz. 72. Esmu ļoti vientuļa. Atbrauc pie manis! Gaidu!"

Vēstuļu saturs bija gandrīz vai vienāds. Glu�i līdzīga bija arī adresātu reakcija.

Jānis Veinbergs, lai gan skaidri zināja, ka Klāra nav vi�ņa īstā māte, nekādi nespēja viņas vietā iedomāties citu, tāpēc tikai nicīgi pasmējās un vēstuli, neparādījis sievai, iemeta kamīna liesmās. Kaut kāda vājprātīgā, viņ� no�domāja. Kāda viņa man māte!? Santā�iste! Man bija mā�te - Klāra Veinberga, kuru 1941. gada 14. jūnijā krievi aizsūtīja uz Sibīriju! Un tur arī palika! Kāda vēl Anna?!

Marta izlasīja vēstuli, paraustīja plecus, tad vēstuli sa�ņurcīja un iesvieda atkritumu spainī. Marta zināja, ka vi�ņas vecāki - Silvija un Gunārs Kaktiņi - kā padomju lai�ka aktīvisti 1941. gada vasarā ir no�auti Biķernieku me�ā. Nevajadzēja �aubīties, ka viņi tika iznīcināti ar Jāņa Veinberga visdi�āko līdzdalību.

Par saņemto vēstuli visilgāk domāja Marats. Viņ� skaidri atcerējās, ka tēvs Vitālijs pirms savas nāves bija stāstījis par kādu nelaimīgu, ta�u tolaik traka naida pārņemtu latvie�u meiteni, kura 1917. gadā pēc patēva nogalinā�anas viņam bija sekojusi līdzi uz Krieviju un vēlāk 1918. gada 6. jūlijā Piemaskavas sād�ā Domode- dovā viņu arī dzemdējusi. Ta�u, saslimusi ar tā saucamo spāņu gripu, nomirusi. Kur apglabāta, neesot interesē�jies. Ta�u acīmredzot turpat Domodedovas kapsētā. Kur vēl citur?

Kas �ī Annā varētu būt? - Marats saspringts domāja. Vai nu mana māte toreiz Domodedovā tomēr nav nomiru�si un patie�ām ir �ī Anna, vai arī noticis, jātic, ne ļaunprātīgs pārpratums. Parasti jau miru�ie aug�ā nece�ļas. Tad jau kādu dienu pie manis varētu atnākt arī 1938. gadā pa�a no�autais tēvs� Interesanti, vai par �o bezize�jas stāvoklī izdarīto slepkavību, kā arī pārējo, ko esmu valsts un savas pārliecības dēļ darījis� kādreiz varētu nākt arī sods� ja kaut kad tiktu atzīts, ka viss, ko pa�domju vara valsts vārdā ūn tās interesēs darījusi ar cil�vēkiem, ir noziegums? Bet tas nekad nevar notikt! Nevar principā, jo tad būtu jātiesā pati valsts, nevis tās kalpi!

Anna gaidīja. Pagāja nedēļa, divas, trīs. Pēc tam gāja mēne�i, bet pie viņas tā arī neviens neatbrauca. Anna dzēra un raudāja. Raudāja, dzēra un turpināja strādāt. Pienāca rudens. Un tad notika kaut kas pavisam ne�gaidīts�

Atnākusi vakarā uz nakts maiņu, pāriniece Gaļina vi�ņu uzreiz brīdināja, ka astotajā palātā guļot kāds augsts Valsts dro�ības komitejas darbinieks, kuram pēc da�ām dienām tik�ot veikta kuņģa �ūlas operācija. Tāpēc, ja An�na �ovakar nenoturēsies un iedzers kaut pilīti alkohola, lai tur nemaz nerādoties! Tas kegebe�ņiks ir ļoti kaprīzs kungs un, ja ar kaut ko būs neapmierināts, nav izslēgts, ka ņems un visus vēl atlaidīs no darba!

Anna nesteidzoties pārģērbās, mirkli stāvēja, tad domīga sarauca pieri.

-�� Ja viņ� ir tik liels priek�nieks, kāpēc tad guļ pie mums? Tādiem �i�kām jau esot savas, speciālas slimnīcas!

-�� Tā nu tas ir, - Gaļina lēnīgi piekrita, - ta�u tie, kas ir gudri un rūpējas par savu veselību, nopietnās reizēs tomēr meklē ārsta palīdzību citur. Bet kas vēl labāk par mūsu dakteriem Veidi un Langi Latvijā taisa vēdera operācijas? Neviens! Tā, lūk, mīļā Annu�ka! Strādā uz�manīgi un esi klusa kā pelīte! Padomju varu nelamā, bet viņam visādi pakalpo! Gan jau samaksās!

Tādi gan parasti ir skopi, Anna nodomāja un kājās uz�vilka mīkstas �ības. Kad miesās dū�īgā Gaļina jau gāja prom, Anna viņu viegli parāva aiz rokas un apturēja.

-�� Nezini, kā to kungu sauc? Man viņu vajadzētu dēvēt par biedru, vai kā parasti, par slimnieku?

-�� Sauc kā gribi! - Gaļina atteica. - Tre�ajā palātā ļoti smagā stāvoklī guļ kāda jauna meitene. Viņu apraudzīt ieej bie�āk! Meitenei neviena tuvinieka neesot, bet pie pulkve�a dro�i vien nepārtraukti nāks dakteri, māsiņas un radi! Slimnieku sauc Marats Zubris. Kur viņa vecāki izrāvu�i tādu vārdu, nudien nesaprotu! Marata vārds bie��i sastopams tatāriem, bet �is esot latvietis! - Gaļina aiz�gāja. Anna lēnām noslīga uz sola un ar abām rokām sa�tvēra galvu. Viņai uz brīdi kļuva pat slikti. Sirds krūtīs pulsēja tik ātri un dobji, it kā būtu uzlēkusi uz bungām un atskaņotu kādu sen un ļoti sāpīgu melodiju�

Marats Zubris! Dievs augstais debesīs! Vai tie�ām tas būtu viņ�?! Mans dēls?! Tas pats, kuru pirms piecdesmit gadiem redzēju un sajutu tikai da�as nedēļas? Un pēc tam� Kas bija pēc tam? Murgi un sāpes. Vēlāk saimnie�ce teica, ka da�i sād�as vīri jau gāju�i uz kapsētu man rakt bedri! Ta�u Dieviņ� pa�ēloja. Arī saimniece pa�ēloja. Vienīgi Vitālijs� Kāpēc viņ� mani beigās atraidīja? At�ņēma bērnu un patrieca ratā. Bet es viņu mīlēju. Vienīgo no visiem streikiem. Kāpēc viņ� bija tik ne�ēlīgs? Bet kas par cilvēku tagad ir Marats? Labs, ļauns? Ta�u viņ� ir mans. Dro�i vien, ka mans. Dēls, bet sve�s. Man �ad tad iesāpas dvēsele, ta�u viņam pa�laik sāp miesa.

Anna smagnēji piecēlās un lēnām aizgāja līdz astotajai palātai. Tā bija divvietīga. Viena gulta stāvēja tuk�a, otrā gulēja kāds pusmū�a vīrietis iesirmiem matiem, bālu un kā akmenī izcirstu kalsnu seju. Anna jau sen bija aizmir�susi, kāds izskatījās Vitālijs, ta�u, tikko ieraudzījusi pa�lātā gulo�o slimnieku, pēk�ņi atmiņa no tālās pagātnes krēslas ātri un asi izrāva kādreizējo latvie�u strēlnieka seju, augumu un balsi.

Anna nodrebēja, ta�u palātā neiegāja. Pie slimnieka gultas stāvēja dakteris Velde, blakus uz krēsla sēdēja kāda korpulenta dāma, un dakteris viņai kaut ko klusi stāstīja. Anna aizvēra durvis un gāja apraudzīt pārējās palātas.

Astotajā viņa atgriezās tikai īsi pirms pusnakts. Gaite�ņos lielās gaismas bija nodzēstas, un nodaļa pamazām iegrima mierā.

Anna klusi ienāca palātā un apstājās netālu no durvīm. Slimnieks vēl negulēja. Virs viņa galvas dega ne�liela spuldzīte, un viņ� lasīja grāmatu. Ieraudzījis Annu, Marats nolika grāmatu uz krūtīm un paskatījās uz baltā halātā tērpto veco sievieti. Pēc dakteres viņa neizskatījās, un Marats nākamajā mirklī jau nemaldīgi secināja, ka vi�ņa ir no apkalpojo�ā personāla.

-�� Labvakar, - Anna klusi sveicināja.

-�� Labs vakars, - Marats atņēma sveicienu. - Jūs esat slimnieku kopēja?

-������� Var teikt arī tā, - Anna atbildēja, nedro�i pagāja da��us soļus tuvāk slimnieka gultai un ļoti no�ēloja, ka bija paklausījusi Gaļinas padomam un neiedzēra nevienu malku� Tas tie�i tagad būtu ļoti noderējis. - Mani paras�ti sauc par sanitārīti.

-������� Tas pats jau vien ir, - Marats sacīja un pasmaidīja. - Vai jūs rūpēsieties arī par mani?

-������� Man te jārūpējas par visiem un visu ko, - Anna teica un pienāca cie�i klāt pie slimnieka. - Bet� ja tā izrādīsies taisnība� Es par tevi rūpē�os vislabāk.

Marats vieglā nesapratnē sarāva uzacis un ar neslēptu interesi paskatījās uz Annu. Neprasot atļauju, viņa lēnām apsēdās uz gultas malas blakus slimniekam.

-�� Kas tev kai�? - Anna, rūpju nomākta, vaicāja.

-�� Esmu iedzīvojies pamatīgā kuņģa �ūlā.

-�� Nervozs darbs?

-�� Diezgan.

-�� Ko tagad? Griezīs?

-������� �odien izdarīja pēdējās analīzes, tad jau redzēs. Bet visai iespējams.

-�� Baidies?

-������� Tā ir, kā ir. Ta�u man teica, ka dakteris Velde esot labākais �īs nozares ķirurgs.

-������� Tas tiesa, - Anna apstiprināja. - Viņ� ir labs diezgan, ta�u� nav partijas biedrs.

Slimnieks atkal pasmaidīja.

-�� Bet tu esi, vai ne?

Anna neko neatbildēja, tikai noraido�i pakratīja galvu un ilgi ar savādu sastingu�u skatienu lūkojās uz rokas at�tālumā eso�o cilvēku. Viņas atmiņā kā trakā karuseļa griezienā gandrīz vai vienā mirklī novirpuļoja tūksto� da�ādi dzīves notikumi - komiski, traģiski un ļoti sāpīgi.

-�� Tu dusmojies, ka es ar tevi tā runāju? - viņa prasīja.

-�� Nē, nekas. Miegs vēl nenāk.

-��������� Tu pirmīt prasīji, vai es neesmu?� Nē. Ta�u jaunībā� Jā, es biju par boļ�evikiem. Bet tas nu tā. Viss jau sen pagājis. Tu gribi zināt, kas es īstenībā esmu?

-������ Es jau zinu. Ja mazgā tikai grīdas, slauki putekļus un maini veļu, tad esi sanitāre. Ja vēl visādi palīdzi slimnie�kiem, esi arī kopēja.

-����� Tu esi gudrs, - Anna sacīja. - Patie�ām �ekas pulk�vedis?

-����� Neviena iestāde ar tādu nosaukumu jau sen vairs ne�pastāv.

-�� Kā - nepastāv? Nav vairs �ekas?!

-�� Ir Valsts dro�ības komiteja.

-�� Tas nav viens un tas pats?

-�� Ne glu�i.

-�� Tur tu esi pulkvedis?

-�� Vai to tagad jau zina visa nodaļa?

-������ Tevi sauc Marats Zubris? - Anna nedaudz trīco�ā balsī pajautāja.

-�� Tie�i tā.

Anna lēnām izstiepa roku un viegli pieskārās Mara�tam.

-����� Tas, ko es tev tūlīt pateik�u� Tu tikai nenobīsties, nelec laukā no gultas un neliec mani arestēt! Tas ir pilnīgi neticami, ta�u laikam tomēr� Ta�u es te no slim�niekiem esmu dzirdējusi ne tādus stāstus vien� Taisni jābrīnās, kā da�reiz dzīve un cilvēki cits ar citu spēlējas�

-������� Kā - spēlējas? - Marats vaicāja un auksti paskatījās uz veco sanitāri. Viņ� instinktīvi nojauta, ka tūlīt, ie�spējams, sekos kaut kas negaidīts, ta�u tas, ko viņ� pēc mirkļa uzzināja, viņu patiesi pārsteidza.

Anna atkal ilgi klusēja, tad tikko sadzirdami pateica:

-�� Marat! Es esmu tava māte�

-������� Ko?! - Marats pārsteigumā iesaucās, strauji pielēca sēdus, bet, sāpju dzelts, tūlīt atkrita uz muguras. - Tu teici, ka esi?�

-������� Jā, Marat, esmu tava māte, - Anna smagi pa�ūpoja galvu. - Ja negribi vai nepatīk, vari mani tā nesaukt. Ta��u tā nu ir sanācis, ka tie�i es tev esmu devusi dzīvību.

-�������� Kā tas ir bijis iespējams? - Marats skarbā balsī jautāja.

-�� Vai tad tu nezini, kā rodas bērni?

-������� To es zinu, bet� - Marats jutās nedaudz apmulsis. - Kā tevi sauc?

-�� Anna. Anna Laiviņa-Sūna. Tas ir otrā vīra uzvārds.

-�� Kur dzīvo?

-�� Tepat Rīgā, Pērnavas ielā 28, dzīvoklis 72.

-�� Tā biji tu, kas man atsūtīja vēstuli?

-Jā.

-�� Kur tu dabūji manu adresi?

-�� To man iedeva kāds cilvēks.

-�� Vārds, uzvārds? Kur �is cilvēks dzīvo?

-�� Es viņu nepazīstu. Tas bija kādas slimnieces vīrs.

-�� Kas viņ� tāds ir?

-������� Nezinu, - Anna klusi atkārtoja un �ēli skatījās uz Maratu. - Ko tu mani pratini? Kāpēc interesējies par sve��iem cilvēkiem, bet nepriecājies, ka tev beidzot pēc piec�desmit gadiem atkal blakus sē� māte? Kāpēc tu neko ne�prasi par mani?

Marats ilgi klusēja. Viņ� jutās neērti. Mazliet nervozi nolika uz naktsgaldiņa grāmatu un ātri norija kādu tableti.

-�� Piedod, Anna, - viņ� beidzot sacīja un jau kuro reizi ar aukstu skatienu pārbrauca pāri Annas sejai un augu�mam. - Kādēļ gan tev lai ticu? Kur tu biji agrāk? Kāpēc pēk�ņi tikai tagad?�

-�� Es neko nezināju, - Anna paskaidroja. - Pareizāk sa�kot, zināju, bet� Par to nedomāju. Ne tā, ka nemaz. �ad tad� Ta�u �ovasar 6. jūlijā� Piecdesmit gadi. Tu ta�u esi dzimis 1918. gada 6. jūlijā?

-�� Tik tie�ām, - Marats apstiprināja, - bet to tu varēji izlasīt manā slimības kartiņā!

-�� Bet vēstule? - Anna atgādināja. - Tad tu biji vēl ve�sels. Turklāt� Es tev tūlīt pastāstī�u to, ko neviens bez tevis un manis nevar zināt. Vispirms� Tavs tēvs vēl ir dzīvs?

-�� Nē.

-�� �ēl. Mira jauns?

-Jā.

-�� Normāli, vai kā citādi?

-�� Nenormāli. Viņ� 1938. gadā tika no�auts.

-�� Ļoti �ēl, - Anna atkārtoja. - Bra�s vīrietis bija. Vārdā Vitālijs, Aloiza dēls, vai ne? Latgalietis. Kaut kur no Bal�vu puses. Pēc eseru apspie�anas viņu paņēma darbā �eka. Es jau tad biju stāvoklī. Vitālijs mani aizveda uz kādu sād�u netālu no Maskavas. Tur tu arī piedzimi. Atceros, tev uz vēderiņa labajā pusē bijā diezgan paliels tum�i sar�kans plankums. Cilvēki to sauc par ugunszīmi. Parādi, tev �ī zīme tur ir?

Marats jūtami satriekts pavilka segu uz leju un atse�dza vēderu. Uz tā patie�ām bija redzams paliels, tagad jau zilganpelēks plankums.

Pēc tam abi atkal ilgi klusēja. Anna vairākas reizes no acīm izslaucīja tur sariesu�ās asaras un ar �ēlabainu ska�tienu raudzījās uz jau sirmo vīrieti, kuru tomēr vēl ne�kādi nespēja ne ar prātu, nejūtām uztvert kā savu bērnu. Likās, �ai laikā norisināju�ies visda�ādākie notikumi un galu galā pati dzīve visas jūtas jau sen bija krietni apsal�dējusi, izmainījusi uztveres spējas un notrulinājusi prātu. Un tomēr. Anna apzinājās - blakus gulo�ais cilvēks ir tie��i tas, ko viņa pirms piecdesmit gadiem bija radījusi.

Arī Marats, savādu jūtu pārņemts, plati ieplestām acīm raudzījās uz Annu un tāpat nekādi ne ar sirdi, ne dvēseli nespēja veco sievieti uztvert kā māti - savas dzīvības devēju. Ta�u tagad vairs ne�aubījās, ka Anna pa�tie�ām ir viņa māte. No �īs atziņas nekāds siltums dvēselē gan neieplūda, ta�u kaut kādas pārmaiņas tur tomēr notika. Vitālija sieva Tamāra, kamēr bija vēl dzīva, pret Maratu izturējās labi, ta�u jau jaunībā zinādams, ka viņa ir tikai tēva sieva, viņu tā arī nekad nebija sajutis kā māti. Marats piecdesmit gadu laikā bija pieradis, ka mātes viņam nav, ar to samierinājies un, atklāti sakot, pēc viņas ne mazākā mērā ne ilgojās, ne arī izjuta tās trūkumu.

-�� Tev ir vēl kādi bērni? - Marats painteresējās. - Mani pusbrāļi, pusmāsas?

-� Jā, - Anna apstiprināja. - Divi, bet es viņus tāpat kā tevi pazaudēju divdesmito gadu sākumā un nupat tikai atradu.

-�� Pazaudēji Krievijā?

-�� Tepat Latvijā. Pēc atgrie�anās no Krievijas.

-�� Par viņiem arī neko daudz nezini?

-�� Līdz ar tavu adresi uzzināju arī viņu dzīves vietas. Aizrakstīju vēstules. Neviens neatbildēja.

-�� Kāpēc tu mūs meklēji?

-�� Ilgi jau vairs nedzīvo�u, varbūt tāpēc.

-�� Tu esi bijusi laimīga? Nelaimīga?

-�� Nezinu. Es vienkār�i dzīvoju.

-�� Ko tu gribi no manis? Tev vajadzīga materiālā pa�līdzība? Esi slima un vēlies, lai kāds no mums tevi paņem pie sevis?

-� Nē, nē! - Anna atmeta ar roku. - Nevienu apgrūtināt negribu. Arī nauda nav vajadzīga. Nekas nav vajadzīgs, izņemot� Tu pirmīt prasīji, vai esmu bijusi laimīga. Jā, divus mirkļus atceros. Pirmais bija, kad kopā ar tavu tēvu Vitāliju Zubri nogalinājām vietējo pastmeistaru vācieti Johanu Smitu. Bie�i par to esmu domājusi. Kāpēc nespēju būt laimīga ar mīlestību? Kāpēc ne vienkār�i tāpēc, ka esmu dzīva? Kādēļ biju laimīga vienīgi tad, kad, atriebjoties savam patēvam Johanam, es viņu beidzot no�galināju? Kāpēc �ī atriebība, �ā cilvēka drausmīgā nāve mani darīja laimīgu? Es zinu. Tāpēc, ka tas, kā Johans iz�rīkojās ar mani, bija kaut kas pilnīgi nenormāls, pretda�bisks. Viņ� - liels un jau pavecs vīrietis, bet es - jauna meitene, pusaudze, patiesībā vēl bērns. Otrreiz biju laimīga, kad piedzimi tu. Tāds jauks, silts puikiņ� biji. Tātad laimīga - vienam cilvēkam dzīvību atņemot, sa�vukārt citam to iedodot. Savādi, vai ne?

Marats, noliecis galvu, klusēja, tad atkal pavērsās pret Annu. Viņa izskatījās ļoti bēdīga.

-�� Anna, ko tu galu galā vēlies no manis?

-�� Pirmīt jau teicu. Ilgi vairs nedzīvo�u. Gribu� Dzīve man ir bijusi gara un pagalam slikta. Cilvēki tā nedrīkst dzīvot, bet kā drīkst, es nezinu. Ļoti gribētos, lai mēs kādu dienu� Kaut tikai uz da�ām stundām spētu visi sa�pulcēties kopā. Es nezinu - pie manis, pie tevis vai Jāņa� Vienalga! Nebūtu slikti beidzot visiem satikties, iepazīties� Iedzertu �ņabīti, parunātos. Katrs pastāstītu par savu dzīvi. Mēs ta�u visi esam pārdzīvoju�i briesmīgu laiku. Varbūt visbriesmīgāko, kāds pasaulē bijis.

Pēc brī�a palātā ienāca de�urējo�ā māsiņa, apvaicājās, kā slimnieks jūtas, vai ko nevajag un palūdza Annu aiziet.

-�� Slimniekam ir jāguļ.

Anna piecēlās un paskatījās pulkstenī. Tas rādīja des�mit minūtes pāri pusnaktij.

-�� Patie�ām, - Anna piekrita. - Guli, dēls! Lai tev ciets miegs un viegli sapņi!

Desmit dienas pēc operācijas, kad Maratam no slimnīcas vajadzēja izrakstīties, Anna ar viņu norunāja, ka pēc nedēļas, tas ir, 1968. gada 22. septembri Marats ar savu automa�īnu atbrauks pie viņas, pēc tam abi dosies uz Iļģuciemu pie Martas, bet vēlāk aizbrauks uz Babīti pie Jāņa.

Izdzirdot vārdus Marta un Jānis, Marats uz to nekādi nereaģēja un nekādas asociācijas ar viņam kādreiz tik labi pazīstamo Martu Kaktiņu un Jāni Veinbergu, protams, neradās. Un arī nevarēja rasties. No tā brī�a, kad Marats pirmo reizi ar viņiem tikās, bija pagāju�i divdesmit astoņi gadi. Pa �o laiku Marats savā izmeklētāja kabinetā, un ne tikai tur, bija ticies ar simtiem Jāņu un desmitiem Martu.

Jau nākamajā dienā Anna Martai uzrakstīja vēl vienu vēstuli, kurā palūdza, lai viņa 22. septembra rītā noteik�ti esot mājās, jo kopā ar dēlu, tas ir, Martas pusbrāli, at�brauk�ot pie viņas ciemos.

Marats, vairāk gan profesionāla izmeklētāja intereses vadīts, vārdu turēja un pie Annas norunātajā laikā at�brauca. Pēc tam abi devās uz Iļģuciemu.

-�� Kur viņa dzīvo? - Marats prasīja.

-�� Baltajā ielā, - Anna atbildēja. - Kur tāda atrodas, es nezinu.

-�� Labi, gan jau atradīsim, - Marats noņurdēja. - Neuz�traucies.

Pēc nepilnas pusstundas viņi piebrauca pie vienas no lielpaneļu ēkām, kas atradās Baltās ielas galā. Uzkāpa ce�turtajā stāvā un piezvanīja pie dzīvokļa durvīm. Marats rokā turēja nelielu baltu ro�u pu�ķi, bet Anna tortes kārbu.

Durvis atvērās. Uz sliek�ņa stāvēja �etrdesmit septi�ņus gadus vecā Marta, uzvilkusi tum�zilu kleitu, ap kak�lu aplikusi biezas dzintara krelles, bet melnos, jau ne�daudz iesirmos matus brīvi izlaidusi līdz pleciem. Viņa iz�skatījās nedaudz vecāka par saviem gadiem, ta�u atstāja glīti apģērbtas un labi sakoptas sievietes iespaidu. Marta ātri noskatīja sve�os ciemiņus, ta�u tā kā vīrietis stāvēja mazliet sāņus aiz Annas, viņa pirmajā mirklī Maratu ne�pazina.

-�� Labdien, - Anna sveicināja. - Tu esi Marta?

-�� Jā, - viņa apliecināja. - Marta Kaktiņa.

Abas sievietes nemanīja, kā Marats, izdzirdot �o vārdu, spēji satrūkās un patiesā pārsteigumā vēlreiz paskatījās uz dzīvokļa saimnieci.

Tas nevar būt, viņ� ātri nodomāja. Kaut ko tādu var iz�domāt vienīgi stulbās filmās, ta�u dzīvē� Marta Kakti�ņa - mana māsa?! �ī sieviete, ar kuru es �etrdesmitajā gadā esmu gulējis, uztaisījis viņai bērnu un �etrdesmit piektajā gadā spīdzinājis un glu�i nevainīgu uz desmit ga�diem aiztriecis katorgā� ir mana māsa?!

Neskatoties uz to, ka Marats bija, kā saka, cilvēks bez nerviem, �oreiz nervi viņam tomēr uzdeva. Maratam pēk�ņi kļuva ne tikai slikti, bet pirmo reizi dzīvē viņ� iz�juta arī kaut ko līdzīgu kaunam�

-�� Lūdzu, nāciet iek�ā! - Marta aicināja. - Ja jau esat at�nāku�i�

Tas bija standarttipa divistabu dzīvoklis un, kad ciemi�ņi novilka virsdrēbes, Marta viesus sauca tālāk istabā.

Maratu plosīja neliela dvēseles vētra, un viņ� ļoti no�ē�loja, ka bija ļāvies sevi pierunāt Annu atvest uz �ejieni� Tā tas notiek vienmēr, viņ� rūgti domāja, kad neievēro dzīves pamatprincipus. Bet viens no manas dzīves pa�matprincipiem ir bijis - nekad cilvēkus ne�ēlo! Nevienu! Nekad pret viņiem neizrādi līdzjūtību! Līdz ko kļūsti maigāks, sentimentālāks vai cilvēciskāks, tā viss! Tu pats uzreiz atrodies mēslos līdz ausīm un gaidi, lai tagad citi palīdz tev!

Marats nezināja, ko lai iesāk ar atnestajām rozēm. Tās tagad pasniegt Martai.�ķita traģikomiski. Gribējās tās ie�sviest istabas kaktā, ta�u pēdējā brīdī viņ� apdomājās un rozes vienkār�i nolika uz istabas vidū eso�ā galda. Tas, protams, Martu nedaudz pārsteidza un viņa ieinteresēta ļoti vērīgi ieskatījās atnāku�ā vīrie�a sejā. Un jo ilgāk skatījās, jo sliktāk kļuva. Viņa beidzot Maratu atpazina un pirmajā brīdī tas Martu ne tikai glu�i vai apstulbinā�ja, bet radīja arī spēcīgas bailes, pretīguma sajūtu un nai�du.

Marta strauji pavērsās pret Annu.

-� Kas te īsti notiek? - viņa asā balsī vaicāja. - Kāpēc jūs te esat ieradu�ies? Ko meklējat? Vai biedrs Zubris mani atkal ir atnācis arestēt?

Anna samulsa un nesapratnes pilnām acīm skatījās te uz Maratu, te Martu.

-�� Meitiņ� - Anna drebo�ā balsī sacīja. - Ļauj tevi ap�skatīt� Es esmu tava māte. Anna Laiviņa-Sūna. Tu man, lūdzu, piedod�

-�� Apklusti! - Marta nikna ie�ņācās. - Kādu teātri jūs abi te spēlējat? Kāda tu man esi māte, ja manu māti

Silviju fri�i noklapēja jau �etrdesmit pirmā gada vasarā? No kurienes tu esi uzradusies?

-��� Meitiņ, nedusmojies! - Anna teica un apsēdās uz tuvāk stāvo�ā krēsla. - Tūlīt paskaidro�u. Es no tevis ne�ko nevēlos. Nē, nē! Es tikai gribēju tevi redzēt.

-�� Kāpēc? - Marta uzkliedza, ātri piegāja pie sekcijas, tur sameklēja cigareti un aizsmēķēja.

-�� Tas tev var likties neticami, bet tā nu tas ir. Tu esi nevis tās Silvijas, bet mana meita! Jā! Tu piedzimi Krie�vijā, Pilsoņu kara laikā. Kas bija tavs tēvs, es nezinu. To�laik strādāju kara hospitālī un� Pati saproti. Kad atgrie�zos Latvijā� Ne man bija kur dzīvot, ne ko ēst. Tevi ar brāli atstāju bērnu patversmē, bet pati� Beidzot dabūju darbu slimnīcā. Kad pēc da�iem gadiem aizgāju uz pa�tversmi, jūs jau bijāt adoptēti. Tikai nesen nejau�i uz�zināju� Visi esat dzīvi un veseli. Iepazīstieties! �is cil�vēks Marats Zubris ir tavs brālis! Nu, varbūt ne glu�i brālis� Jums katram ir cits tēvs, ta�u tas jau neko daudz nemaina. Jūs esat mani bērni!

Marta pagrieza galvu sāņus, nedaudz grīļodamās aiz�gāja līdz dīvānam, smagi apsēdās un sāka raudāt.

Ak Dievs, viņa, turpat vai �ausmu pārņemta, sāka drud�aini domāt. Kā tas varēja notikt? Kas to lēma, kas vadīja? Tēvs bija pazīstams ar Maratu. Ar tēva starp�niecību viņ� iepazinās ar mani. Kas tālāk? Turpinājums bija sakarīgs un loģisks. Dabisks. Restorāns, romantisks noskaņojums, jaunība, alkohols, glāsti, vārdi un gulta. Viss it kā pareizi un pat skaisti. Vienīgi�

Marta pacēla galvu un nikna paskatījās te uz Maratu, kas pa to laiku arī bija apsēdies, te uz Annu, kura iz�skatījās ļoti nobijusies.

-�� Cienītā, - Marta saltā balsī sacīja. - Tas, ko jūs pirmīt pateicāt, varbūt arī atbilst patiesībai, ta�u� Man ir ļoti grūti noticēt� Tas viss atgādina totālu absurdu, ko varē�ja izdomāt vienīgi Sātans!

-�� Mārtiņ� - Anna nervozi pagrozījās krēslā un, rūpju nomākta, skatījās uz meitu. - Kāpēc tu piemini Sātanu, bet nemaz nepriecājies, ka mēs beidzot viens otru esam atradu�i, satiku�ās. Vai tad tas nav labi? Nav prieka vērts?

Marta nepacietīgi nospieda pelnu traukā līdz galam neizsmēķēto cigareti un vēlreiz noskatīja savus ne�gaidītos viesus.

-�� Anna, - viņa caur sakostiem zobiem teica. - Lūdzu apstiprini vēlreiz! �is cilvēks - Marats Zubris - patie�ām ir tavs dēls un mans� brālis?! Un ja tā, kā tas varēja no�tikt?

Anna neparasti uztraukusies izstāstīja visu savu dzīvi.

-� Un te nu mēs esam, - Anna smagi nopūtās. - Pēc pus�gadsimta satiku�ies, ta�u neviens nepriecājas. Kāpēc? Es nojau�u. Mēs sve�i bijām, sve�i paliksim. Tā nu tas ir. Ta��u mūs visus vieno vienas asinis. Manas asinis! Varbūt tas neko nenozīmē, bet� Kam tad uz �īs pasaules ir kāda nozīme?

Martai niknums pamazām pārgāja. Viņai Annas kļuva �ēl, it sevi�ķi, ja viss nupat dzirdētais izrādītos patiess. Marta atmeta arī nolūku, kas tikai pirms da�ām minūtēm tik ļoti bija dedzinājis viņas prātu - lekt kājās un kā vājprātīgai kliegt: "Anna, ja viss ir pareizi, tad �is Marats Zubris, mans brālis� Mēs turpat vai veselu gadu esam biju�i mīļākie! Tu apjēdz? Brālis ar māsu - kā vīrs ar sievu! Vēl vairāk! Anna - mana sve�ā māte! �is Marats Zubris ir arī mana vienīgā bērna tēvs! Ta�u viņ� ir ļoti slikts tēvs! Viņ� ir pēdējais draņķis! Nelietis! Kad es, pēc kara un Salaspils koncentrācijas nometnes izvārgu�i un brīnumainā kārtā palikusi dzīva, Maratu atkal satiku, viņ� ne par mani, ne savu dēlu Georgu neparūpējās, ne�pa�ēloja, nejuta pat līdzi! Tie�i otrādi! Glābdams sevi no lielām nepatik�anām, viņ� pret mani ātri safabricēja lietu par spiego�anu, dzimtenes nodevību un uz desmit gadiem aizdzina katorgā!"

Marta sevi tomēr apvaldīja. Nekliedza. Tas viss vēl jo�projām bija pārāk �okējo�i un neticami. Turklāt Marta neizslēdza iespēju, ka Marats, iespējams, vēl joprojām strādā stūra mājā un viņas bēdīgā dzīves pieredze brīdino�i meta ar roku - apstājies! Labāk kaut ko no�klusēt, nekā pateikt ko lieku.

-�� Tu joprojām kalpo valstij? - Marta, pagriezusies pret Maratu, vaicāja.

-�� Tu nekalpo? - viņ� atjautāja.

-�� Es strādāju, - Marta atbildēja. - Strādāju Iļģuciema stikla fabrikā par slīpētāju. Katru dienu riju stikla putek�ļus, bet ko tu? Joprojām tvarsti tautas ienaidniekus?

-�� Lai nu tas paliek, - Marats stingrā balsi sacīja. - Ko dara tavs dēls? Ja pareizi atceros, Georgs, ja?

Mūsu dēls, Martai gandrīz vai paspruka, ta�u atkal spēja laikus aprauties.

-�� Georgs sēd cietumā, - Marta atbildēja. - Kārtējo rei�zi.

-�� Ko izdarīja?

-�� Ko var izdarīt puisis, kur� divdesmit gadus dzīvojis bez tēva, bez nevainīgi notiesātas mātes� Vai viņu gaidīja gai�a nākotne? Nē, Marat! Viņu, ņemot vērā vēl pretdabisko asins sajaukumu, varēja gaidīt vienīgi bērnu nams, iela, slikti draugi un cietums! Tas man no tevis vēl ir nācis klāt kā nepelnīts papildsods! Tāpēc, Marat� Es tevi ienīstu! Saku atklāti, kaut tu būtu pats Valsts dro�ī�bas komitejas priek�sēdētājs! Ienīstu dziļi un uz visu mū�u!

Marats tikko jau�ami pasmīnēja.

-�� Tādu cilvēku kā es, - viņ� mierīgā balsī teica, - ienīst ir ļoti bīstami. Bet lai jau �oreiz paliek! Nestrīdēsimies! Nenaidosimies! �odien patie�ām ir tāda savāda diena. Ļo�ti neparasta. Es vēl visu noteikti pats personīgi pārbaudī�u, ta�u ļoti ticams, ka �īs cienījamās dāmas An�nas Laiviņas stāsts ir patiess un viņa tik tie�ām ir mūsu māte. Kas pie tā vainīgs? Ne tu, ne es. Vienkār�i tā lik�tenīgi sagadījies. Kāpēc to tagad atcerēties ar naidu? Tāpēc �is ir vispiemērotākais brīdis� Es tev atvainojos. Tu toreiz varbūt patie�ām ne pie kā nebiji vainīga, bet� Da�reiz dzīve tik ļoti samezglojas� Rodas grūti atrisinā�mas problēmas�

-�� Nevajag, Marat! - Marta iesaucās. - Man tas nav va�jadzīgs! Tas viss tā arī ir, ta�u kāpēc cilvēki vienmēr �īs smagās personiskās problēmas atrisina kādam par slik�tu? Tu, Marat, esi pieradis sodīt cilvēkus, daudz neizsve- rot - vainīgs vai nevainīgs! "Varbūt vainīgi ir likumi? Varbūt visa mūsu valsts iekārta? Vai tev kādreiz nav ie�nācis prātā, ka tik centīgi sodot daudzus jo daudzus ne�vainīgus cilvēkus, tevi pa�u arī kādreiz var ķert bargs sods? Ja mēs uz brīdi aizmirstam skaistos komunisma cēlāju bau�ļus, bet atceramies Dievu, tad tas tev ir gandrīz vai neizbēgami�

Marats neko neatbildēja. Viņ� piecēlās, piegāja pie sie�nas, kur stāvēja kāda jauna, diezgan glīta vīrie�a foto- portrets.

-�� Tas ir Georgs?

-� Jā, - Marta apstiprināja.

-�� Tev citu bērnu nav?

-Nē.

-�� Neapprecējies?

-������� Mani varēsi pratināt, kad atkal izsauksi pie sevis stūra mājā!

Marats to mierīgi palaida gar ausīm.

-�� Un Georgam? Viņam ir bērni? -Nē.

-� Visu laiku esi dzīvojusi viena?

-�� Kā kuro reizi.

-�� Padomju varu ienīsti?

-�� Es ienīstu tevi.

-�� Tas ir viens un tas pats.

-������ Nē! - Marta spēji iesaucās. - Tas esi tikai tu! Jo tie�i tu, Marat Zubri, galīgi izjauci manu jau tā izjuku�o dzīvi! Bet pirmais bija� Atceries, es toreiz jau pirmajā nopra�tinā�anas reizē pastāstīju, kā mani tavā dzīvoklī noķēra tā iepriek�ējais īrnieks Jānis Veinbergs! Kā viņ� mani ar saviem draugiem tur sita, izvaroja, aizveda uz pērkon- krustie�u mītni Valdemāra ielā un to visu atkārtoja vēl vairākas reizes! Pēc tam nāca drausmīgais Tcrmiņcie- tums un vēl baismīgākā Salaspils. Bet kāpēc, Marat? Es to prasu tev, es to esmu prasījusi sev un turpinā�u prasīt visiem - Kāpēc?!! Kāpēc jūs - komunisti - un arī tā sauk�tie latvie�u patrioti esat biju�i tik ļauni pret mani? Bet būdami ļauni pret mani, savā būtībā jūs bijāt ļauni pret visu pasauli! Tāpēc es jūs neieredzu! Bet tagad lūdzu - abi lasieties prom! Pazūdiet! Ne es jums kāda meita, ne māsa!

-�� Paga, paga, Mārtiņ! - Anna ļoti satraukusies piecēlās un nesapratnes pilna skatījās uz Martu. - Par kādu Jāni Veinbergu tu pirmīt runāji?

Marta atkal apsēdās iepriek�ējā vietā, aizsmēķēja kārtējo cigareti un paraustīja plecus.

-�� Nezinu, - viņa sacīja. - Ta�u to Jāni Veinbergu tāpat atcerē�os visu mū�u! Marats, lai kāds nelietis būdams, mani vismaz kādu laiku mīlēja, bet Veinbergs� Viņ� ne�bija cilvēks. Zvērs! Viņ� man toreiz sagādāja tādus paze�mojumus un fiziskas cie�anas, ka, viņu satikdama, es vēl �odien to izdzimteni varētu nogalināt!

-�� Mēs tie�i �odien pie viena Jāņa Veinberga gribējām aizbraukt, - Anna teica. - Visi trīs.

-�� Kāpēc?

-�� Viņ� tāpat kā Marats arī ir mans dēls, - Anna pa�skaidroja. - Līdz ar to arī tavs un Marata brālis�

Marta atkal jutās kā apdullusi. Viņa krietnu laiku pat neko īsti nespēja aptvert. Viss notieko�ais un uzzinātais �ķita kā murgs vai ļauns sapnis. Marta tam nespēja no�ticēt, jo dzīvē tā nemēdz notikt. Vismaz normālā dzīvē. Ta�u vai līdz �im te Latvijā divdesmitajā gadsimtā kādam ir bijusi normāla dzīve?!

Arī Marats, izdzirdis Annas sacīto, ka Jānis Veinbergs, izrādās, ir viņa brālis, palika ar vaļā muti. Marats par jauno ziņu nejutās tik nepatīkami pārsteigts kā gadījumā ar Martu, ta�u tomēr tā viņu uz da�iem mirkļiem krietni vien apstulbināja.

Tātad iznāk, viņ� sāka ātri domāt. Kas tad iznāk? Es viņa aud�utēvu esmu no�āvis. Aud�umāti aizsūtījis uz Sibīriju. Pa�u Jāni pēc kara� Jā, mazliet pie�miedzām, un vēlāk kara tribunāls viņam piespriesto nāvessodu ap�mainīja pret divdesmit pieciem gadiem Vorkutā, lai gan tomēr bija pelnījis nāvi! Vai esmu rīkojies nepareizi? Nē! Lai viņ� man būtu kaut trīskār�s brālis, esmu rīkojies pa�reizi! Un taisnīgi! Varbūt vienīgi ar dzīvokli iznāca tā� ne sevi�ķi. Bet toreiz bija tāds laiks. Bur�ujus vajadzēja

represēt, un ne es to izdomāju, ne es to pavēlēju! Es tikai apzinīgi pildīju valsts uzliktos pienākumus.

Pēc ilga klusuma brī�a Marta piecēlās, piegāja pie sek�cijas, no tās izņēma nedaudz aizsāktu Kristāla pudeli, uz galda uzlika glāzes un turpat sameklēja tāpat jau aiz�sāktu cepumu paciņu. Pēc tam klusēdama piepildīja glāzes un jau kuro reizi atkal dzēlīgi noskatīja abus sve��os ciemiņus.

- Varbūt, Anna, tu patie�ām esi mana māte, - Marta dobjā balsī sacīja, pacēlusi glāzi. - Varbūt arī tu, Marat, esi mans brālis, varbūt. Es nestrīdos. Ta�u teik�u at�klāti - es nekad, Anna, nebū�u tava meita, un vēl mazāk bū�u Marata māsa! Tas ir pilnīgi izslēgts! Pārāk daudz savā dzīvē esmu cietusi, lai ne tikai pret jums, bet vispār pret visiem cilvēkiem nekādu mīlestību vairs neizjustu. Manā dvēselē ir tikai vai nu tuk�ums vai naids. Es uz jums vairs nedusmojos. Varbūt pat labi, ka atbraucāt. Jūs man lieku reizi atgādinājāt, ka cilvēki tādi mēsli vien ir� Protams, ne visi. Protams. Tas bie�āk notiek tad, kad normālā tautu dzīvē pēk�ņi varmācīgi ielau�as sve�s spēks, cita nācija� Tad daudzu ļau�u asiņainās me�onī�bas nav nekas vairāk kā viņu dabiskā vēlē�anās pa�iem palikt dzīviem. Un tomēr ir lietas, notikumi un cilvēku izdarības, ko piedot nedrīkst. Tas būtu pat noziedzīgi. Gan jau nāks cits laiks un citi cilvēki� Pagaidīsim! Es ti�cu - beigu beigās lietas atkal nostāsies savās vietās. Ie�spējams, tad jau mēs vairs nebūsim. Protams, �ēl. Mūsu dzīve nav bijusi skaista. Arī tava, Marat. �aubos, vai tu ar to vari lepoties. Bet Dievs ar tevi! Iedzersim par to, ka pa�gaidām vēl esam dzīvi! Pēc tam aizbrauksim pie Jāņa Veinberga. Aizbrauksim, un es viņam vismaz tagad varē��u atklāti iespļaut purnā!

*

13. oktobra rīts atnāca skaists un saulains. Pēc piecām dienām Rīgas apgabaltiesā vajadzēja sākties tiesas prāvai, ko, pieņemot citviet pasaulē pastāvo�u standartu, varētu nosaukt - nācija pret Georgu Zubri. Vai arī Lat�vijas Republika pret Georgu Zubri, apsūdzībā par divu Latvijas pilsoņu nogalinā�anu. Pirmās pakāpes slepkavī�bas. Rūpīgi gatavotas, izplānotas un izdarītas. Georgu iz�glābt no smaga soda man nebija ne mazāko izred�u, lai gan viņam tādas cerības devu. Un tomēr. Ja tiesa ņemtu vērā visus lietas apstākļus, Georga personību un tos motīvus, kas viņu pamudināja �os noziegumus izdarīt� tad varbūt. Ta�u mūsu tiesas parasti neiedziļinās cilvēku psihē, nemēģina izprast ne tikai apsūdzētā domā�anu no�zieguma izdarī�anas vai noziedzīga lēmuma pieņem�anas brīdī, bet, manuprāt, vispār nespēj patiesi saprast un no�teikt �āda veida nozieguma - taisnīga atriebība - būtību, jēgu, morālo aspektu un pareizu juridisko kvalifikāciju. Joprojām pastāv it kā neapstrīdama aksioma - vienmēr un visos laikos cilvēkam taisnīgi atriebties caur tiesu va�ru var vienīgi valsts!

Ta�u tā vis glu�i nav. It sevi�ķi �odien Latvijā. Piemēri nav tālu jāmeklē. Ja kāds pēckara gados me�ā, uz lielce�ļa vai latvie�u zemnieka sētā padomju varai labvēlīgi no�skaņotus cilvēkus ir slepkavojis taisnīgas atriebības dēļ un, protams, arī dārgās un vienīgās mūsu dzimtenes Lat�vijas vārdā, viņ� �odien tomēr tiek reabilitēts un gan morāli, gan juridiski attaisnots!

Kāpēc arī Georgs Zubris nevarētu būt tāds pats - turklāt vēl daudz labāks! - Latvijas patriots nekā tie, ku�ri mūsu neatkarības gados par viņu kādreiz izdarītajām civiliedzīvotāju slepkavībām ir attaisnoti, prokuratūrai tās atzīstot par pareizām un Latvijai ļoti vajadzīgām?

Vai arī Georgs Zubris mūsu valstij tāpat nav izdarījis lielu pakalpojumu, iznīcinādams divus ļaunus un nelie�tīgus cilvēkus?

Bet nu pietiek! To visu varē�u pateikt tiesā. Jāat�slēdzas. Jānomierinās. Jāizbauda varbūt pēdējā �āgada siltā un saulainā diena!

Paņēmu telefonu un piezvanīju Fran�eskai, tai brīdī pilnīgi aizmirsdams, ka viņa, vismaz attiecībā pret mani, glabā kādu noslēpumu. Man vēl nezināmu iemeslu dēļ vi�ņa patiesībā no manis slēpj pati sevi. Kāpēc? Kādēļ? Jau desmitkārt uzdoti jautājumi. Es viņai joprojām ļauju spēlēt �o dīvaino lomu, vēl ne reizi nepainteresējoties, kāpēc viņa tā dara? Kāpēc joprojām tēlo bāreni, neiz�glītotu, bet dārgu prostitūtu, ja īstenībā ir sieviete ar augstāko juridisko izglītību un ieņem firmas prezidentes krēslu? Vai tie�ām tikai tās naudas dēļ, ko es viņai iedo�du, it kā samaksādams par mūsu tuvību? Tas �ķiet maz ticams, lai gan� Vai miljonāram kādreiz ir pieticis ar pir�mo miljonu? Ta�u tas būtu vairāk nekā no�ēlojami. Turklāt ne�aubījos, ka Fran�eska manī ir iemīlējusies. Pie tam pamatīgi. Principā, par to sevi�ķi brīnīties neva�jadzētu. Es vairāk biju pārsteigts par sevi. Pēc ilgiem ga�diem arī es sajutu mīlestību. Ļoti spēcīgu mīlestību. Fran�eska manā dvēselē jau pēc otrās satik�anās reizes bija ienākusi ne tikai ar savu jaunību un īpatnējo skais�tumu, bet arī ar savu seksualitāti, maigumu, eleganci un gudrību. Tas viss, neskatoties uz to, ka viņa it kā bija prostitūta! Bet varbūt īstenībā arī bija?! Ta�u tas man ne��ķita svarīgi. Man bija pilnīgi vienalga, kas viņa īstenībā ir. Viens gan bija nepārprotami skaidrs - Fran�eska ir jauna un skaista sieviete. Bet vai tad mums, vīrie�iem, ir vajadzīgas advokātes, tiesneses, prokurores, �uvējas, bārmenes, firmu prezidentes un medmāsiņas? Mums tomēr vispirms ir vajadzīgas sievietes!

Kāds prātnieks ir labi pateicis: "Pastāv sekss par nau�du, un pastāv sekss par velti. Ja jums kādreiz ir jāizvēlas, izdevīgāk izvēlēties seksu par naudu, jo tas vienmēr iz�maksā daudz lētāk�"

-�� Fran�eska?

-�� Jā, mīļais. Es tavu balsi pazinu uzreiz.

-�� Bet es tavējo ne.

-�� Man �ķiet, ka tu da�reiz ne tikai manu balsi, bet vēl arī mani pa�u�

-��� Jā, Fran�eska, tas ir pareizi. �ad tad tu man pa�tie�ām �ķieti vēl glu�i sve�a. Cik ilgam laikam ir jāpaiet, lai cilvēki viens otru iepazītu?

-��� Ceslav� Vai tas vispār ir vajadzīgs? Un, ja ir va�jadzīgs, da�reiz tam pilnīgi pietiek ar mirkli.

-�� Es tomēr tevi gribētu dabūt daudz tuvāk.

-�� Kāpēc? Mani tu ta�u pārzini ļoti labi! Pazīsti katru vietiņu, katru punktiņu, kur piespiest, paglāstīt un pa�mīlēt. Ko tu vēl no vienkār�as prostitūtas vēlies?

-�� Beidz muldēt! - es pēk�ņi nikni iekliedzos. - Kāda tu prostitūta?! Kāda ielene?! Kāpēc tev man jāmelo? Kāpēc nepiecie�ams tēlot? Vai iedomājies, ka citādi tevi nebūtu gribējis? Bet vai nevarēja iznākt tie�i otrādi? Vai es tevi ar tādu reputāciju un profesiju tūlīt nevarēju aiztriekt pie visiem velniem?

-�� Es cerēju uz tavu labo sirdi. Ja atceries, es pie tevis atnācu pirmā. Tumsā apsēdos uz kāpnēm un gaidīju tevi pārnākam mājās.

-�� Man būtu pilnīgi pieticis ar tavu bārenību, vecāku traģisko bojā eju tvana gāzē un grūto bērnību, - es patei�cu.

-�� Tavs draugs Arnolds man toreiz teica, ka tu pēc �ķir��anās esot pret sievietēm noskaņots visai naidīgi. Tāpēc arī pateicu, ka man savu dieni�ķo maizīti nākas pelnīt uz ielas. Vīrie�u acīs prostitūta ta�u nav sieviete, vai ne? Ti�kai silts gaļas gabals, nekas vairāk.

-�� Stop, stop! - atkal skaļi iesaucos. - Tātad toreiz, at�nākot uz manu māju, nosalu�ai sēdot kāpņu telpā, tev jau bija nelokāms lēmums ar mani pārgulēt?

-�� Jā, - Fran�eska turpināja.

-�� Kāpēc? Tu ta�u mani vēl nepazini. Pirms tam bijām uz ielas pārmiju�i tikai da�us vārdus! Vai tas vispār ir tavs dabīgais stils? Ko ieraugi un kur� kaut mazliet iepa�tīkas, ar to tūlīt gultā iek�ā? Bet ja tā, vai tad tu tomēr neesi prostitūta?

-�� Nē, �eslav, - Fran�eska nopietni atbildēja. - Es tāda neesmu. Pavisam nopietni. Ne uz to pusi! Man bija svarī�gi� Man svarīgs biji tie�i tu! Man bija nepiecie�ams tevi piesaistīt. Kaut uz neilgu laiku, bet tomēr�

-�� Mīlestība pret mani tev varbūt ir pa�laik, - es domī�gi sacīju, - ta�u tā vēl nekādi nevarēja būt jau mūsu pir�majā tik�anās reizē. Kāpēc tu uzreiz gribēji būt tuva ar mani? Vai gāji vieglāko ceļu, labi zinādama, ka ar seksu, kaut īslaicīgi, var piesaistīt gandrīz vai jebkuru vīrieti? Ta�u kādēļ tas tev bija vajadzīgs?

Fran�eska iesmējās.

-�� Lai tu nekur neaizbēgtu!

-�� Kāpēc man vajadzētu bēgt? Turklāt vēl no sievie�tes�

Telefona klausulē atkal atskanēja dzidri Fran�eskas smiekli, lai gan man tie �ķita nedaudz samāksloti.

-�� Bet no kā tad jūs vispār dzīvē bēgat, ja ne no sie�vietēm?

-��� Mēs bēgam no sievām, - drūmā balsī pateicu un sapratu, ka tā, galveno nepasakot, mēs varētu muldēt stundām ilgi. Bet to, ka Fran�eskai beidzot būtu pienācis pēdējais laiks atklāt, ko viņa gandrīz pusgadu no manis ir slēpusi, man bija skaidrs. Iespējams, tas nekas svarīgs nav. Vismaz ne tik nozīmīgs, lai spētu izjaukt mūsu at�tiecības, ta�u zināmu satraukumu tas manī tomēr radīja.

Pēc stundas satikāmies pilsētas centrā netālu no Brīvības pieminekļa, tad nogriezāmies pa kreisi un gar kanāla malu gājām uz Bastejkalnu. Koku lapas bija kļu�vu�as dzeltenas vai dzeltensarkanas. �ķita, esam iegāju��i neatkārtojami savdabīgā dabas radītā Zelta templi un mums atliek vienīgi nokrist ceļos un palūgt Radītāju, lai tas mums neliedz �o vienreizējo dabas skaistumu baudīt vēl ilgi ilgi.

-�� Skaisti, vai ne? - es prasīju, cie�i piekļaudams Fran- �esku.

-�� Un skumji, - viņa piebilda. - Daba ir tikpat ne�ēlīga kā cilvēki. Kāpēc tā tie�i ziemas salam kokus atstāj kai�lus?

-�� Nezinu, - paraustīju plecus. - Kaut kāda jēga varbūt tur ir. Kāpēc mēs viens otru izģērbjam?

-��� Tas nemaz tik bie�i nenotiek, - Fran�eska teica. - Pat mīlējoties, uz ķermeņa kaut kas tomēr paliek.

-�� Zelta krustiņ� starp krūtīm, - es sacīju. - Ļoti jauki. Dievs redz, ka pat grēkojot, sieviete tomēr paliek it kā svēta un nevainīga.

-��� Paklausies, Ceslav, - Fran�eska mani vēl cie�āk satvēra aiz elkoņa. - Tu saproti, ko īsti nozīmē jēdzieni - cilvēka vainigums vai nevainīgums?

-�� Kā uz to skatās, - es atbildēju. - Juridiskajā nozīmē es to saprotu ļoti labi, bet no morālā viedokļa� Es zinu, ko nozīmē cilvēka vaina vai nevainīgums.

Pārgājām pāri Bastejkalna Mīlestības tiltiņam un cau�ri Esplanādei pēc neilga laika nonācām uz Valdemāra un Elizabetes ielas stūra. Kreisajā pusē pacēlās majestātiskā Mākslas muzeja ēka, bet tie�i iepretim kāda skaista, dzel�tenas krāsas trīsstāvu savrupmāja. Apstājos un uz to ilgi skatījos.

-�� Kas notiek? - Fran�eska prasīja. - Ko tu ieraudzīji?

-�� Daudzu cilvēku pagātni, - atbildēju. - Un dzirdu vi�ņu �au�alīgos sāpju kliedzienus, sitienus, lūg�anu pēc �ēlastības, izvaroto sievie�u raudas, rupjas lamas, kāju spērienus un pistoļu �āvienus.

-�� Neko nesaprotu, - Fran�eska sacīja un nopietni pa�skatījās uz mani. - Tu dzirdi balsis?

-� Jā, - es apliecināju. - Pirms neilga laika man kāds cil�vēks Centrālcietumā teica� Ja kādreiz gadoties iet

garām Valdemāra ielas deviņpadsmitajam namam, lai uz brīdi apstājoties, zemu noliecot galvu, un klusējot atcero�ties tos cilvēkus, kuri 1941. gada vasarā tur tika pakļau�ti me�onīga naida pārņemtu ļau�u neierobe�otai varai.

Brīdi pastāvēju�i, gājām atpakaļ uz Vecrīgas pusi, kur no Kaļķu ielas mums pretim nāca cilvēki biju�ās Padom�ju armijas formas tērpos; visi apkrāvu�ies ar vis�da�ādākajiem ordeņiem, medaļām un goda zīmēm.

-�� Ko tad viņi �eit dara? - Fran�eska brīnījās.

-������� Atgrie�as no mītiņa pie Uzvaras pieminekļa, - es paskaidroju. - �odien ta�u ir 13. oktobris. Diena, kad 1944. gadā Rīgā otrreiz ienāca krievi.

-������� Ko tu par to domā? - viņa negaidīti jautāja. - Tu vi�ņus neuzskati par Latvijas atbrīvotājiem?

-������� Uzskatu, - es pateicu. - Ta�u vienīgi tikdaudz, ka Pa�domju armija Latviju patie�ām atbrīvoja no hitleriskās Vācijas okupācijas. Tālāko tu jau zini.

Pēc tam mēs aizgājām līdz manam advokātu kantorim un pagalmā apstājāmies pie automa�īnas.

-������� Tu gribi, lai es tev braucu līdzi uz māju? - Fran�eska jautāja.

-�� Jā, - es atbildēju. - Pat ļoti gribu.

-�� Kāpēc?

-������� Es ar tevi gribu mīlēties, - smiedamies pateicu, tad nopietnā balsī piebildu. - Mums beidzot jāizrunājas! No sākuma līdz galam. Tu no manis kaut ko slēp.

-������� Neko, - Fran�eska apgalvoja. - Es tavā priek�ā esmu kā dzidrs kristāla gabaliņ�.

-������� Nevajag! - es teicu, atslēdzu durvis un Fran�esku maigi, ta�u reizē stingri iestūmu automa�īnas salonā. - Es par tevi zinu daudz vairāk, nekā tu to spēj iedomāties!

Fran�eska skumji pasmaidīja.

-������� Tad mēs esam kviti, - viņa sacīja. - Arī es par tevi zinu daudz vairāk, nekā tu man par sevi esi stāstījis.

Nedaudz piemiedzis acis, es viņu cie�i uzlūkoju, tad apsēdos pie stūres un sāku braukt.

Gandrīz visu ceļu klusējām, līdz Fran�eska negaidīti sacīja:

-�� �eslav! Tikai godīgi! Es līdz �im vēl tā īsti neesmu sapratusi. Kāda ir tava pārliecība? Tu esi par krieviem, vācie�iem vai latvie�iem?

Rūgti iesmējos un galvu nedaudz pagriezu pret Fran- �esku.

-�� Mīļā, - es klusi teicu. - Es neesmu ne par tiem, ne tiem, ne �iem. Es esmu tikai un vienīgi par cilvēkiem�

Mājās tūlīt iekūru krāsni, bet Fran�eska uzklāja galdu, uz tā uzlikdama da�ādas uzkodas un no bāra izņēma lie�lu Camus konjaka pudeli.

-� Tu lieto tikai vislabāko alkoholu? - viņa jautāja, grez�no pudeli novietodama galda vidū, un vēl sameklēdama divas glāzītes un sveci.

-�� Tagad jā, - atbildēju, - ta�u agrāk padomju laikā� Nekas labs jau toreiz nebija. Nācās dzert arī visādus draņķus.

-�� Kāpēc nācās? To jau katrs dara labprātīgi.

-�� Protams.

-�� Tu vispār esi krietns iemetējs? Varbūt pat alkoholi�ķis? - Fran�eska jautāja, un es viņas balsī saklausīju tādu kā no�ēlu.

-� Apdomā, ko runā! - es iesaucos. - Ja es būtu alkoho�liķis, vai varētu strādāt par advokātu? Dzērāji ka�ājas pa miskastēm, bet es�

Nedaudz apmulsu. Turpinājumam vajadzēja skanēt - bet es rakņājos pa sabiedrības atkritumiem, ta�u laikus aprāvos, jo tas ne vienmēr atbilda patiesībai. Turklāt ne�redzēju nekādu būtisku iemeslu, lai �īs jaunās sievietes priek�ā pēk�ņi nez kāpēc tēlotu nevainīgu jēriņu.

-� Ko - tu? - Fran�eska prasīja, apsēdās blakus krāsnij, sakrustoja kājas, aizsmēķēja cigareti un cie�i lūkojās manī.

-�� Bet es strādāju, - sacīju. - Ar skaidru galvu sekoju, lai izmeklē�anas un tiesas procesa laikā tiktu ievērotas visas juridiskās formalitātes, procesuālās normas un, ja tiesājamā personā vai viņa izdarītajā noziegumā atrodu kādus vainu mīkstino�us apstākļus, cen�os apsūdzēto pa�glābt no iespējami smagāka soda, vai vispār panākt viņa attaisno�anu.

-�� Un kā? Izdodas?

-�� Jā, un nemaz ne tik reti.

-� Jūties apmierināts?

-�� Gandarīts. Tā būtu pareizāk.

-�� Par to, ka noziedznieks saņēmis mazāku sodu vai at�brīvots no apcietinājuma? Vai tas nav amorāli?

-�� Pirmkārt, lai apsūdzētais tiktu atbrīvots no apcie�tinājuma, tiesai vispirms viņ� ir jāattaisno. Bet, ja cilvēks ar tiesas spriedumu ir attaisnots, viņ� juridiski skaitās nevainīgs. Otrkārt� Tiesu praksē tāds jēdziens kā morāle neeksistē. To cilvēki ir izdomāju�i, lai varētu cits citu nosodīt bez tiesas palīdzības.

Fran�eska, atkal mazliet pārsteigta, uzmeta man vērīgu skatu.

-�� Katram cilvēkam sava morāle?

-�� Vai tad tā nav?

Mēs iztuk�ojām glāzes, uzkodām un ilgi klusēdami skatījāmies uguns liesmu apņemtajā krāsns mutē. Man uguns patika ne tikai tās radītā siltuma dēļ. Es tajā vien�mēr saskatīju arī kaut ko mistisku un vilino�u. Katrā ziņā tur bija kāds noslēpums, kas, iespējams, saistījās ar �īs pasaules dzīvības pirmsākumiem un dro�i vien arī ar tās beigām.

-�� �eslav� - Fran�eska beidzot klusi ierunājās. - Es, protams, tevi vēl pilnībā neesmu iepazinusi un �aubos, vai tas vispār ir iespējams un vajadzīgs, ta�u man �ķiet - tu esi pretrunu pilns cilvēks, kur� bie�i nonāk asos strīdos pats ar sevi. Tu ta�u daudzas slepkavības, vienal�ga, izdarītas pirmajos padomju varas gados, kara laikā, pēc kara vai �odien kategoriski nosodi, bet citas attaisno! Kur un kā mums atrast vienīgo un pareizo slepkavību de�finējumu un to juridisko un morālo novērtējumu? Vai tas, �eslav, vispār ir iespējams? Vai par attaisnojumu vai no�sodījumu var kļūt cilvēka dzīvības iznīcinātāja politiskā pārliecība un viņa ideoloģiskie uzskati? Dro�i vien, ja mēs �ādu cilvēku uzskatām par slepkavu. Ja neuzskatām, tad daudz prāta nevajag, lai arī turpmāk viņus cildinātu kā brīvības un taisnības cīnītājus! Savādi. Vienmēr esmu uz�skatījusi, ka visi, absolūti visi, pat visdi�ākie mūsu ag�rākie vai tagadējie Latvijas urrāpatrioti, viskaismīgākie mūsu dzimtenes mīlētāji, vispārliecinātākie brīvības aiz�stāvji, ja viņi izdzēsu�i kaut viena cilvēka dzīvību, tad ju�ridiskā, morālā, gan vispārcilvēciskajā vērtējumā viņi ir un mū�īgi tomēr paliks visparastākie slepkavas. Tu pie�kriti?

-�� Nē, - strauji pakratīju galvu. - Principā tas ir parei�zi, ta�u vienīgi tiktāl, cik tas neskar mūs personiski. Ta��u tiklīdz skar� Viss pajūk. Neviens nespēj loģiski spriest. Vēloties atriebties, diez vai kāds domā, lūk, iznīci�not pa�a, sava tēva, māsas, brāļa vai mātes pāridarītāju, es kļū�u slepkava! Nē! Viņ� domā, viņ� ir pat pārliecināts, ka dara svētu un pareizu darbu! Un nekad izdarīto ne�no�ēlo.

Fran�eska domīga pagrozīja galvu, pati ielēja glāzē konjaku, to ātri izdzēra un atkal pievērsās man.

-�� Tu nupat to pateici tik pārliecināti� Tūlīt iedomā�jos� Vai tikai tu pats, Ceslav, kādreiz neesi izdarījis ko tamlīdzīgu? Vai neesi kādam atriebies, tāpēc arī tik aiz�rautīgi aizstāvi, piemēram, to pa�u Georgu Zubri?

Ilgi klusēju. Ielēju arī savā glāzē brīni�ķīgo fran�u kon�jaku, lēnām izdzēru, pēc tam noliecos un krāsns mutē ie�metu vairākas malkas pagales. Uguns uzliesmoja ar jau�nu sparu, un manā apziņā kā spilgts un ļoti karsts uguns�kurs iedegās atmiņu liesmas�

Nedaudz paliecos uz priek�u un vērīgi ieskatījos Fran- �eskas lielajās acīs. Tai mirklī aizmirsu, ka viņa pirms pusgada man stādījās priek�ā par citas, ne visai glaimojo��as profesijas pārstāvi, un līdz �im brīdim nez kāpēc vēl nebija atklājusi, ka ir juriste un lielas firmas viceprezi�dente. Es gribēju, lai viņa tai brīdī man ir tuva. Vēlējos, lai kļūtu mana līdzgaitniece, kā nereti sieva ar vīru, ja vi�ņus vieno mīlestība.

-�� Fran�eska� Pirms es atbildu� Tu esi mans draugs?

Viņa da�us brī�us domāja.

-�� Es ļoti gribētu tāda būt, - viņa klusi atbildēja. - Pat vairāk! Ta�u� Ir kaut kas tāds, kas man tevī nepatīk.

-�� Kas? - ātri prasīju.

-�� Tu ne vienmēr esi atklāts. Tā - līdz galam.

-�� Vai tas ir nosodāms?

-�� Ja mēs gribam būt patiesi draugi�

-�� Labi! - es teicu. - Ko no tevis slēpju?

-�� Savu pagātni.

-�� Bet tu? - es jautāju. - Vai pret mani esi bijusi atklāta? Nekad neesi melojusi? Neesi izlikusies?

-�� Ja atklāti� - Fran�eska nedaudz samulsa.

-�� Jā, Fran�eska, lūdzu, atklāti!

Viņa atkal krietnu laiciņu klusēja, iedzēra, viegli pa�smaidīja un atgādināja.

-���� �eslav� Tu joprojām neesi atbildējis uz manu jautājumu.

-��� Uz to ir grūti atbildēt, - klusi sacīju, ar muguru at�gā�os pret krēsla atzveltni un skatu pavērsu pret augsta�jiem istabas griestiem. - Jā, neslēp�u, arī es esmu kādam atriebies, ta�u tas bija ļoti sen. Nu, varbūt ne pārāk sen - pirms trīsdesmit gadiem. �im noziegumam jau iestājies noilgums, un juridiski esmu nesodāms.

-��� Kādu noziegumu tu izdarīji? - Fran�eska mazliet pārvērstā balsī jautāja.

-�� Tas notika 1970. gada vasarā. Ne mēnesi, ne datumu vairs neatceros. Visticamāk - jūlijā. Bija karsta diena. Bet pirms tam� Pirms tam bija 1950. gada auksta ziema. Mātes vecākiem laukos piederēja liela māja. Tagad tā pieder man. Es tev to parādī�u. Tēvs Rīgā strādāja par advokātu. Arī vācu laikā. Kara beigās leģions. Gūstā ne�padevās. Slēpās mūsu lauku mājās, kur arī iepazinās ar manu māti. Piedzimu es. Pēc tam tēvs aizgāja me�ā. Viņu partizānu grupa bija galvenokārt biju�ie leģionāri un Sarkanās armijas dezertieri. īsti nezinu, ko viņi darī�ja, ta�u acīmredzot to pa�u, ko lielākā daļa toreizējo me�abrāļu - militāriem objektiem neuzbruka, dzelzceļa sliedes nespridzināja, ar Iek�lietu karaspēku pa�i ne�kādās cīņās neiesaistījās, bet �ad tad izlaupīja ciemu vei�kalus, izdemolēja pagastu izpildkomitejas un no�āva kādu partorgu, komjaunie�u sekretāri vai zemniekus, kuri centās izpildīt valsts uzliktās sagādes normas vai citādi atbalstīja padomju varu. Tēva grupa noturējās līdz pat piecdesmitā gada beigām.

-�� Kā tavu tēvu sauca? - Fran�eska jautāja.

-�� Stefans, - es pateicu. - Savukārt viņa vectēva, tas ir, mana vecvectēva Aleksandra Rakovska jauno sievu - ma�nu vecvecmāmiņu Ingaborgu fon Rozenburgu me�onīgā kārtā 1905. gadā revolūcijas laikā nogalināja Georga Zub�ra vecvectēvs Jēkabs Laiviņ�. Tā no tālas pagātnes ne�gaidīti �odien ir saviju�ies mūsu abu ceļi� Bet tas nu tā.

Piecdesmitā gada rudenī kādā kaujā smagi ievainoja tēva labāko draugu Valdi Stūri. Viņ� tika paslēpts mūsu mājā, un māte viņu kopa. Ta�u tad kāds laikam bija ko manījis un nostu�ījis. Mājās negaidīti ieradās divi karavī�ri un viens aktīvs vietējais komjaunietis - iznīcinātājs Juris Rūsiņ�. Valdis bija bruņots. Viņ� tā vienkār�i ne�gribēja padoties. Māte metās viņu aizstāvēt, izcēlās ap��aude, kurā Valdis krita, arī māte tika no�auta un viens no �ekas karavīriem. Bet es, trīs gadus vecs puika, ierā�vies istabas kaktā, to visu redzēju.

-�� Un visu tik smalki atceries? - Fran�eska, nedaudz pārsteigta, jautāja.

-�� Nē, ne smalki, - atbildēju. - Es to atceros diezgan miglaini, ta�u 1970. gadā man par notiku�o sīki izstāstīja gan tēvs, gan nedaudz vēlāk arī pats Juris Rūsiņ�.

-�� Kas notika tālāk?

-�� Tēva grupu likvidēja. Ne tai nozīmē, ka visus no�āva. Nē. Da�i patie�ām pēdējā kaujā krita, pārējos arestēja un notiesāja. Tēvs dabūja divdesmit piecus gadus Vorkutā. Piecdesmit septītajā gadā braucis mājās, ta�u vilcienā iz�nācis ass konflikts ar kādu virsnieku. Tēvam acīmredzot izlauzies viss naids, kas pret krievu armijniekiem krājies visu ieslodzījuma laiku, un viņ� kautiņā virsnieku noga�linājis. Atkal sekoja ilgs ieslodzījums. Mājās atgriezās ti�kai 1970. gada sākumā - stipri savārdzis un slims. Es to�laik dzīvoju Rīgā pie mātesmāsas Emīlijas un studēju. Tēvs mani sameklēja un visu izstāstīja. Viņ� zināja, ka drīz mirs. Tāpēc pirms aizie�anas bija nolēmis noteikti atriebties Jurim Rūsiņam, kas tolaik jau bija izkalpojies par mūsu rajona partijas komitejas sekretāru. Tēvs viņu izsekoja un uzzināja, ka Rūsiņ� ir kaislīgs mak�ķernieks un gandrīz vai katru svētdienu sēd kāda ezera krastā. Tur mēs viņu arī notvērām.

Fran�eska cie�i uz mani paskatījās.

-�� Kāpēc �ai noziegumā piedalījies tu? Tavu tēvu es vēl varētu saprast, bet tu?! Tevī arī zvēroja nedzē�ams naids?

-�� Nē. Man nekāda naida nebija. Ta�u ne�aubījos, ka Rūsiņam sods pienācās. Un tie�i tāds.

-�� Par ko? - Fran�eska diezgan asi vaicāja.

-�� Vai tad tu nesaprati?

-�� Nē.

-�� �ēl. To pa�u prasīja arī Rūsiņ�, kad mēs viņu pie�spiedām ieiet me�ā. Par ko ?! Tēvs viņam atgādināja piec�desmitā gada ziemas traģiskos notikumus mūsmājās. Rūsiņ� nobijās. Viņ� acīmredzot tos nebija aizmirsis. Ta�u neko arī neno�ēloja.

"Toreiz bija tāds laiks," viņ� teica. "Cīņa pret bandī�tiem bija valstisks uzdevums. Atceries, �etrdesmit pirmā gada vasarā, kad padomju vara un Sarkanā armija jau bi�ja atkāpusies no Latvijas, visur laukos un it sevi�ķi Rīgā nacionālisti pēk�ņi sparīgi izveidoja tā sauktos pa�aiz�sardzības spēkus. Bruņotas vienības. Pret ko? Būtu loģis�ki, ja tās katru ciemu un pilsētu aizsargātu no uzbrūko�ā vācu okupācijas karaspēka. Bet nē! Pret ko jūs toreiz gribējāt aizsargāties? �īs vienības bija paredzētas vienīgi civiliedzīvotāju arestiem un viņu no�au�anai.

Ta�u citi pa�aizsardzības spēki, tā sauktie izstrebiķeļi jeb iznīcinātāji patie�ām pēckara gados tika izveidoti vie�na vienīga mērķa dēļ - lai katra pagasta un ciema ie�dzīvotāji pa�i saviem spēkiem spētu sevi aizsargāt no bruņotu bandītu uzbrukumiem, laupī�anām un da�āda veida atriebības aktiem. Ko jūs man tagad pārmetat? To, ka es kopā ar citiem jaunie�iem aizsargāju savu ciemu?! Savas mājas? Vai tas ir noziegums? Tas bija mūsu pie�nākums pret pārējiem iedzīvotājiem! Vai, jūsuprāt, mums bandītu priek�ā vajadzēja trīcēt bailēs un mierīgi gaidīt, lai jūs visiem pārgrie�at rīkles?!"

"Nē, Rūsiņ," tēvs atbildēja. "Ne par to es tevi tagad gribu sodīt. Tu no�āvi manu labāko draugu, kur� turklāt bija vēl smagi ievainots! Tu no�āvi jaunu sievieti - �ā jau�nekļa māti. Par to tev sods. Un vēl. Ne ievainotais par�tizāns, ne mana sieva tev neuzbruka, tavu māju neaizti�ka un nevienu neapdraudēja. Tu kopā ar citiem bruņo�tiem vīriem ienāci mūsu mājā! Ceru, tu apjēdz �o star�pību. Tāpēc� Katrs noziegums jāatklāj un katram no�ziedzniekam jāsaņem sods!

Pirmoreiz padomju vara mani sodīja nevainīgu. Es ne�ko nebiju noziedzies. Es nevienu nebiju nogalinājis! Bet ko tu? Uz tavas sirdsapziņas, ja tev tāda vispār ir, liktas vismaz divu nevainīgu cilvēku dzīvības! Bet sodu tu neesi saņēmis. Tie�i otrādi! Tu par �īm slepkavībām esi cil�dināts, visādi godāts, minēts par piemēru citiem jaunie��iem, turklāt vēl taisījis vairāk nekā spo�u karjeru! Kā tu pats domā - vai tas ir taisnīgi? Pareizi? Godīgi? Attaisno�jami? Morāli tīri?"

Es apklusu. Ātri izdzēru kārtējo konjaka glāzi, pagrie�zos pret uguni un ilgi klusēju. Man par to bija diezgan grūti runāt.

-�� Jūs viņu nogalinājāt? - Fran�eska nedaudz trīco�ā balsī jautāja.

-�� Viņu nogalināja tēvs. Es tikai palīdzēju līķi noslēpt.

-�� Rūsiņ� pretojās?

-�� Nē. Viņ� savu vainu saprata. Ta�u ļoti lūdzās, lai vi�ņu tomēr atstājot dzīvu. Galu galā bija jau pagāju�i div�desmit gadi.

-�� �ēl nebija?

-�� Man bija. Ta�u tēvs divdesmit gadus bija nosēdējis cietumā! Vorkutas katorgā. Viņ� bija naida pārņemts - komunistu dēļ zaudējis darbu, mīļotu sievieti, bijis spiests slēpties me�ā, divdesmit gadus �ķirties no dēla un pēc atbrīvo�anas strādāt par palīgstrādnieku.

-�� Tu viņu attaisno?

-�� Bez �aubām.

-�� Un pats sevi?

-�� Tāpat. Juris Rūsiņ� saņēma taisnīgu sodu.

-�� Kā jūs viņu nogalinājāt?

-�� Tas nav svarīgi.

-�� Bet varbūt svarīgi tas ir man? - Fran�eska negaidīti teica.

Es nedaudz izbrīnījies paskatījos uz viņu un mani pēk�ņi pārņēma ārkārtīgi smaga un ļoti nepatīkama sajū�ta. Atcerējos, kā Juris Rūsiņ�, lūdzoties, lai viņu atstāj dzīvu, pateica, ka viņam nesen piedzimusi meita� Bet tēvs, viss naidā trīcēdams, kliedza pretī, ka viņam sa�vukārt pirms aresta un ne�ēlīga soda pie�ķir�anas nesen bija piedzimis dēls� Asi pagriezos, paņēmu konjaka pu�deli un tie�i no kakliņa sev rīklē ielēju vairākus lielus malkus. Pēc tam pudeli noliku atpakaļ un atkal cie�i uz�lūkoju sev iepretim sēdo�o sievieti.

- Kas tu tāda esi? - dobjā balsī prasīju.

Fran�eska ar visu krēslu atvirzījās nedaudz tālāk no manis, paņēma rokassomiņu un tajā parakņājās. Pēc mirkļa viņas rokā negaidīti ieraudzīju nelielu pistoli. Noklak�ķēja dro�inātājs, un pistoles stobrs tika pavērsts pret manām krūtīm. No tik tuva attāluma bija neie�spējami aiz�aut garām.

-������ Mani sauc Fran�eska Krauze, - viņa atbildēja. - Dzi�musi Fran�eska Rūsiņa�

Rūgti pasmaidīju. Pēdējā mirklī radu�ās aizdomas iz�rādījās pareizas. �aubījos, vai viņa mani patie�ām no��aus, ta�u sajūta bija draņķīga, un es nodomāju, ka dzīvē bie�i notiek tie�i tā, kā tam arī jānotiek. �is ne�ēlīgais, ta��u laikam tomēr ļoti taisnīgais nepārtrauktais nozieguma un soda aplis�

-�� Tu esi Jura Rūsiņa meita? - es prasīju.

-�� Jā, - Fran�eska apstiprināja.

-������ Ja es tagad pareizi saprotu, tad mūsu iepazī�anās ne�būt nebija nejau�a?

-�� Tā ir, - Fran�eska sacīja. - Es tevi meklēju apzināti.

-������� Ar vienu vienīgu mērķi - lai kādu vakaru tā ar �au��anai sagatavotu pistoli varētu sēdēt man pretī?

-�� Diem�ēl.

-������ Tad kāpēc tu to neizdarīji agrāk? Kāpēc tev vajadzēja tēlot nelaimīgu meiteni, mīlestību un ar mani tik bie�i likties gultā? Bez tā nevarēji?

-������� Varēju, - Fran�eska atbildēja. - Bet es gribēju būt simtprocentīgi pārliecināta. Gaidīju, kad tu pats man par to izstāstīsi. Bez tam�

-�� Kas - bez tam?

-������� Par to vēlāk, - Fran�eska ātri sacīja. - Bet pa�laik� Kā jūties, Ceslav?

-�� Sūdīgi, - es pateicu. - Kā savādāk varu justies?

-�������� Tas ir labi, - Fran�eska izskatījās apmierināta. - Mans tēvs toreiz dro�i vien jutās daudz sliktāk.

-������ Kā tev vispār ienāca prātā?� Kā tu uzzināji, ka tava tēva nāvē esmu iejaukts arī es?

-������ Pēc mātes nāves sāku pārcilāt vecus dokumentus, al�bumus, grāmatas, papīrus un atradu da�as tēva tolaik rakstītas piezīmju grāmatiņas. Mūsu dzīvoklī ta�u ne�kāda kratī�ana netika veikta! Nu, lūk! Vienā no piezīmju grāmatiņām, tā gan pa�laik man nav līdz, bija apmēram �āds teksts:

"2.07.70. �odien mani pie dzīvokļa sagaidīja Stefans Rakovskis. Draudēja. Solīja atriebties.

4.07.70. S. Rakovskis piezvanīja uz mājām un atkal iz�teica draudus.

7.07.70. Tas pats.

10.07.70. Ja ar mani notiks kaut kas slikts, tad visti�camāk pie tā vainīgs būs Stefans Rakovskis un viņa dēls �eslavs."

Piekrīto�i pamāju ar galvu.

-������� Un tūlīt nolēmi mani uzmeklēt un atriebt sava tēva nāvi? Tu - sieviete?

-������ Jā, - Fran�eska apstiprināja. - Tavs vārds juristu ap�rindās ir labi pazīstams. Tavai zinā�anai - es arī esmu ju�riste.

-�� Es to zinu.

-�� Kā? - Fran�eska neslēpa pārsteigumu.

-������� Kāda tam nozīme? Tu mani apmānīji tikai pirmajā reizē. Pēc tam es jau zināju, kas tu esi īstenībā.

-�� Vai arī to, ka esmu Rūsiņa meita?!

-������� Nē, to nu gan ne! To es uzzināju tikai pirms piecām minūtēm.

-�� Kā, �eslav, milicija jūs toreiz nenoķēra?

-������� Noķēra. Mēs bijām pirmie, uz kuriem krita aizdo�mas. Mūs pamatīgi dauzīja un pratināja, ta�u nekādi pie�rādījumi netika gūti. Līķi neatrada, bet manas mātes māsa Emīlija, viņas vīrs un kāds kaimiņu dzīvoklī dzīvojo�ais biju�ais leģionārs apliecināja, ka mēs visu to dienu esam atradu�ies mājās.

Fran�eska, joprojām rokā turēdama pistoli, kādu laiku nopietna klusēja, tad domīgi ierunājās.

-������� Kā tev �ķiet, �eslav? Tu ne tikai uzskati, bet esi pārliecināts, ko nupat vēlreiz arī apliecināji, ka jūs manu tēvu esat nogalināju�i taisna soda vārdā. Ja tu neliekuļo, tad tev tagad vajadzētu piekrist, ka man, atmaksājot sa�va tēva nāvi, pa�laik tāpat ir pilnas tiesības, ar mierīgu sirdsapziņu tevi no�aut!

Bailes nez kāpēc nejutu. Varbūt tāpēc, ka joprojām �aubījos, vai Fran�eska �o nodomu spētu realizēt. Lai gan� No ilggadējās advokāta pieredzes labi zināju, ka tie�i sievietes, atriebības vēlmju pārņemtas, mēdz izdarīt ļoti ne�ēlīgas slepkavības. Bet Fran�eska visu mūsu pazī�anās laiku bija mīļa, maiga un kaislīga� Neticēju, ka to var notēlot. Viss bija īsts. Gan mūsu abpusējas jūtas, gan tas, ko pirms trīsdesmit gadiem izdarīju ar Fran�eskas tēvu, gan arī �is savādais un ļoti negaidītais mirklis - man iepretim sēdo�ā sieviete, kuru es mīlu, rokā tur pistoli un draud mani no�aut�

- Es nezinu, - grūtsirdīgi nopūtos. - Tu pati zini - ir tiesības, ko mums dod likumi, un ir tiesības, ko katrs cil�vēks sev pie�ķir pats. Par to gan vienmēr var strīdēties - vai tas ir pareizi, attaisnojami un galu galā arī godīgi? Ta��u tā kā visi �ie jēdzieni, godīgumu ieskaitot, ir stipri no�sacīti, un arī tos galvenokārt nosaka katrs cilvēks pats, vienota uzskata par individuāla atriebības akta veik�a�nas tiesībām gan no jurisprudences, morāles, gan fīloso- fIjas viedokļa joprojām nav. �ajā jautājumā ir tikai valsts oficiālais viedoklis, kas ir ierakstīts daudzās likumu grāmatās. Tie�i tāpēc jau mūsu cietumi ir tik pārpildīti. Ta�u, ja mēs no tā nebaidāmies, katram cilvēkam tomēr ir tiesības izvēlēties - ļaundari sodīt pa�am, vai atļaut to darīt valstij. Bet, ja valsts to nedara, kā padomju laikā at�tiecībā pret Maratu Zubri un Juri Rūsiņu, bet vācu laikā pret Jāni Veinbergu? Ko tad? Protams, var mēģināt visu aizmirst un piedot. Bet, ja cilvēks to nespēj? Ja viņa psi�he ir tiktāl iedragāta, ka viņ� ne par ko citu vairs nespēj domāt? Ja naids par izpostīto dzīvi ir tik spēcīgs un ne�valdāms, ka viņ� vienkār�i neredz citu iespēju, kā vienīgi ļaundari sodīt? Varbūt tādā gadījumā atriebēju tomēr var attaisnot? Un, ja ne attaisnot, tad vismaz mēģināt sa�prast un piedot?

Apklusu. Atkal tie�i no pudeles iedzēru da�us malkus konjaka un, nedaudz noguris, paskatījos uz Fran�esku. Viņas acis bija pārpilnas skumjām. Tā vairs nebija tāda sieviete, kas ir apņēmības pilna kādu nogalināt.

Lēnām piecēlos, pagāju da�us soļus un Fran�eskas priek�ā noslīdēju uz ceļiem. Pēc tam uzmanīgi no viņas plaukstas izņēmu pistoli, dro�inātāju atlaidu atpakaļ un atliku ieroci sāņus. Tad pacēlu galvu aug�up, ieskatījos viņas tagad jau asaru pilnajās acīs, un klusi sacīju:

- Mīļā, labā Fran�eska! Mana meitene ar neparasto vārdu! Personiski tev es neko sliktu neesmu izdarījis. Un nekad arī nespē�u izdarīt! Kaut vai tikai viena iemesla dēļ - es tevi mīlu! Tu manā dzīvē jau sen esi ienākusi kā tās neatņemama sastāvdaļa. Tu esi skaistākais un vērtīgākais, ko es vispār savā dzīvē varēju atrast. Es to labprāt negribētu pazaudēt, ta�u� Vismaz līdz �im biju iedomājies, ka tu mīli arī mani! Ta�u izrādās, ka tā lai�kam tomēr nav. Man ļoti �ēl. Neskatoties uz to, es tev, Fran�eska, lūdzu piedo�anu. Galu galā mums dzīvē tomēr ir paveicies - tev bez tēva, man bez mātes. Ko mēs vairs varam labot, ko izmainīt? No mīļākajiem kļūt par ienaidniekiem? Nu un tad? Vai tāpēc pasaulē kļūs labāk? Nē. Mūsu abu dzīve kļūs sliktāka. Būs pazudis tas, uz ko �ī pasaule vispār turas - mīlestība. Bet to, ko ar cilvēkiem spēj izdarīt naids, mēs jau zinām. Tad kāpēc, mīļā?

Noliecos, galvu ieliku Fran�eskas klēpī, un es - spēcīgs, skarbs un vienmēr ļoti apņēmīgs vīrietis - sāku raudāt. Es sapratu - diez vai sieviete spēs mīlēt cilvēku, kur� lielā mērā ir vainīgs viņas tēva nāvē, un tomēr� No Fran�eskas plūda tik mierino�s un patīkams siltums, ka visa pasaule ar tās ne�ēlīgo cietsirdību, naida un vardar�bības izpausmēm it kā pazuda, bet palika vienīgi sieviete un tas labais un brīni�ķīgais, ko viņa var dot otram cil�vēkam.

Fran�eska mani neatgrūda. Tie�i otrādi. Pēc neilga laika es sajutu, kā viņas pirksti un plaukstas ieslīdēja manos matos un sāka tos maigi glāstīt�

Pēc trīs dienām sākās tiesas process Latvijas Republi�ka pret Georgu Zubri, bet es, godīgi sakot, par to vairs ne�ko negribu stāstīt. Negribu pat atcerēties!

Viss, kas saistījās ar pagātni, man pēk�ņi sāka riebties. No brī�a, kad savā dvēselē atkal sajutu ilgas pēc mīlestības un harmoniskas dzīves� Kad beidzot sirdsap�ziņu biju atbrīvojis no kādreiz izdarītā nozieguma sloga� Kad Fran�eska man piedeva un apsolīja arī turpmāk būt kopā ar mani�

Viss!

Es it kā ienācu citā pasaulē - vairs ne tik netīrā un stulbā. Kāda velna pēc man atkal vajadzētu atgriezties pēc asinīm smirdo�ajā pagātnē un klausīties, kā cilvēki kādreizējo cie�anu, pārdzīvoto �ausmu, sāpju un at�riebības alku nomākti, joprojām dzīvo naidā gan pret bi�ju�ajiem komunistiem un �ekistiem, gan pret Viktora Arāja komandas vīriem un citiem cilvēk�āvējiem; gan pret sarkanajiem partizāniem, gan pēckara me�abrāļiem; pret tiem, kas cilvēkus uzrādīja un nodeva �ekai, gan tiem, kas savukārt līdzcilvēkus uzrādīja un nodeva gesta�po; pret tiem, kuri aktīvi stiprināja padomju varu, gan tiem, kuri vēl aktīvāk sadarbojās ar vācu okupācijas ie�stādēm un vēlāk bēga uz rietumiem.

Tas viss ir diezgan pretīgi un man da�reiz latvie�us pat sametas �ēl. Nekad mēs nevaram dzīvot mierā. Nekad mūsu attiecībās pārsvaru negūst sapratne un mīlestība, bet gan dziļ� naids. Sākot jau ar 1905. gadu līdz �odienai. Mēs neko daudz neesam darīju�i, kā vien cits citu node�vu�i, slepkavoju�i, sirsnīgi kalpoju�i abām mūsu tautai tik naidīgajām okupācijas varām un ar apskau�amu cen�tību visapkārt meklēju�i ienaidniekus, nekad pat neie�domājoties, ka pats lielākais ienaidnieks mēs katrs esam pats sev - ar savu vēlmi nosodīt, atriebties, nodot, nekad nepiedot un būt vismaz ar kaut ko pārākam par citiem.

No�ēlojami, ta�u mūsu godīgumu, dzimtenes mīlestību, taisnīgumu un cilvēciskumu - vismaz ārēji - vienmēr vai gandrīz vienmēr nosaka vienīgi attiecīgā laikā pastāvo�ās varas ideoloģija.

Nekas �ai pasaulē nav nemainīgs. Priek�stats par labo un ļauno mainās, līdzko mainās valsts sabiedriski poli�tiskā iekārta. Man neizraisa ne mazākās �aubas, ka, pie�mēram, tas latvietis, kas 1941. gada jūnijā Baltezera va�sarnīcā kopā ar krievu �ekistiem no�āva daudzus ievēro�jamus savas tautas pārstāvjus, bija pilnīgi pārliecināts, ka rīkojas pareizi un taisnīgi. Tāpat domāja arī tas latvie�tis, kas kopā ar vācie�iem Biķernieku me�ā �āva �īdus un

citas pārliecības cilvēkus. Sarkanās armijas gvardam bija tāda pati mīlestība, ja ne daudz lielāka, uz savu dzimteni Latviju, kā Vācijas armijas pusē karojo�ajam leģionāram.

Un tā tālāk un tā joprojām.

Vakardiena un �odiena.

Baznīcu zvani un mācītāju runas 1905. gadā un baz�nīcu zvani un dievkalpojumi �odien.

Mīlestības un naida izpausmes ir katra cilvēka esības neatņemama sastāvdaļa.

Visam ir savs sākums un gals. Sākot ar Visuma ra�a�nos un beidzot ar cilvēka mirstīgo atlieku sadedzinā�anu krematorijas krāsnī.

Ir cēloņi un sekas.

Bet ir tikai viena patiesība, varbūt pat absolūta taisnības izpratne - pa�a morālais likums katrā no mums. Un kāds nu tas ir, tāda ir arī pasaule.

Jēkabs Laiviņ�.

Kate Laiviņa.

Anna Laiviņa-Sūna.

Barons Herberts fon Rozenburgs.

Ingaborga fon Rozenburga-Rakovska.

Johans �mits.

�arlote �mita.

Vitālijs Zubris.

Marats Zubris.

Marta Kaktiņa.

Jānis Veinbergs.

Juris Rūsiņ�.

Stefans Rakovskis.

Georgs Zubris.

�odien viņu lielā dzīves spēle ir beigusies. Pulksteņi apstāju�ies. Kaislības rimu�as. Naids izdzisis.

Vai tas viss bija to vērts?

�odien no tajos notikumos iesaistītajām personām vēl dzīvi esam tikai mēs - es, �eslavs Rakovskis, un Fran�es�ka Krauze.

Tiesa Georgam Zubrim par Marata Zubra un Jāņa Veinberga nogalinā�anu piesprieda brīvības atņem�anu uz 12 gadiem.

Protams, vēl varētu uzrakstīt to, kā Georgs vispirms aizgāja pie Marata, par ko viņi vairākas stundas runāja un kā viņ� Maratu nogalināja. Un par to, kā Georgs pēc tam ar taksometru aizbrauca uz Babīti pie Jāņa Veinber�ga, ko viņi teica viens otram, un kā desmit minūtes pirms jaunā gadsimta iestā�anās, Georgs Jāni Veinbergu - kādreizējo savas mātes mocītāju - noslepkavoja. Un par se�as dienas ilgu�o tiesas procesu ar apsūdzētā bez no�ē�las izteiktajiem paskaidrojumiem, ar prokurores skarbo apsūdzības runu un manu neatlaidīgo cen�anos uz ap�sūdzēto sola sēdo�o cilvēku izglābt no soda.

Daudziem par lielu prieku man tas neizdevās, ko es pa�tiesi no�ēloju. Ta�u varbūt viss tomēr ir pareizi?

Cilvēce no laika gala ir dalījusies labos un ļaunos cil�vēkos. Un mēs kā agrāk, tā tagad ik dienas redzam un jūtam �o ļauno un labo darbu iedarbību un to sekas.

�ai pasaulē nemirstīga un nemainīga, tātad arī parei�za un patiesa ir tikai viena ideja - vienmēr un visur būt cilvēcīgam cilvēkam. Visas pārējās pasaules uzlabo�anas idejas, lai cik tās taisnīgas un vajadzīgas pirmajā brīdī arī �ķistu, katru reizi ir novedu�as un agrāk vai vēlāk ari turpmāk neglābjami novedīs pie cilvēciskuma iz�nīcinā�anas.

Es vispār stipri �aubos, vai jelkāds sods uz �īs pasaules var būt īsti taisnīgs un pareizs. Vai apzinīgi, vardarbīgi vairojot daudzu ļau�u fiziskās un morālās cie�anas, cil�vēks individuāli vai sabiedrībā kopumā var gūt morāla apmierinājuma un taisnīguma sajūtu?

Cilvēka būtība nav mainījusies kop� cilvēces sākuma. Ja cilvēks savā dziļākajā būtība ir nelietis un vērsts uz ļaunumu, tad tāds viņ� ir pie jebkuras varas. Ja cilvēks bija spējīgs uz zemisku vai cildenu rīcību, tad viņ� tā arī darīja, vienalga, latvie�u, vācu vai krievu laikā.

Cilvēku var nogalināt, cilvēku var sodīt, apmānīt, ie�nīst, pazemot un nopirkt, ta�u visgrūtāk �ai pasaulē lai�kam ir otram cilvēkam palīdzēt, viņu pa�ēlot un just līdzi. Tas ir ļoti skumji, ka mums joprojām pietrūkst tie��i tas, kas cilvēkam patiesībā �ai dzīvē ir visvairāk nepie�cie�ams, un proti - cilvēkmīlestības�

Jutos nedaudz pārsteigts, kad svētdienas rītā manas mājas pagalmā iebrauca jauna tum�zaļa Opel Vectra un tai pie stūres sēdēja Fran�eska.

-�������� Sveiks! - viņa, mani ieraugot atvērtajās garā�as durvīs, skaļi uzsauca. - Vai taisies kaut kur braukt?

-�� Nē, - es atbildēju. - Tagad jau vairs ne.

-�� Bet pirmīt?

-�� Es gribēju aizbraukt pie tevis.

-�� Vispirms piezvanīt nevarēji?

-�� Vai tu man piezvanīji?

Fran�eska iesmējās.

-������� Labi vien esmu darījusi, tevi pārsteigdama. Tu gata�vojies braukt pie citas!

-�� Man nevienas citas nav.

-������� Nemelo! Kā tu varēji gatavoties braukt pie manis, ja nemaz nezini, kur es dzīvoju?

-�� Nebēdājies! Gan jau es tevi būtu atradis!

-�� Kāpēc?

Lēnām piegāju pie Fran�eskas un viņu viegli noskūpstīju.

-�� Tāpēc, ka es tevi mīlu.

Fran�eska jautri pasmaidīja un izkāpa no automa�ī�nas. Viņai mugurā zem melna rudens mēteļa bija īsa, cie��i pieguļo�a sarkanas krāsas trikotā�as kleita, bet ap kak�lu melna �alle.

-������� Bez jokiem, Ceslav, - viņa sacīja. - Ko tu �odien esi nodomājis darīt?

-������� Neko īpa�u. Gribēju mazliet paremontēt ma�īnu, pēc tam iet atpakaļ uz dzīvokli, iedzert un domāt par tevi.

-�� Tagad vari nedomāt. Redzi, es esmu tavā rīcībā!

-�� Tu speciāli atbrauci, lai� Tu gribi pamīlēties?

-�� Kad mēs to neesam gribēju�i?

-������� Vienmēr, - es sacīju. - Tu esi brīni�ķīga sieviete, ta��u mūsu pēdējā tik�anās reizē� Toreiz tavs nodoms bija pavisam cits. Tu gribēji mani nogalināt.

-������� �eslav! - Fran�eska pārmeto�i iesaucās un lūdzo�i uz mani paskatījās. - Mēs ta�u norunājām, ka tu man to ne�kad vairs nepārmetīsi!

-�� Es tev to nepārmetu. Es tikai atgādināju.

-������� Tas ir viens un tas pats. Bet, ja jau esam tam atkal pieskārusies� Vai mēs �odien nevarētu aizbraukt?�

Fran�eska spēji aprāvās un galvu pagrieza sāņus.

-�� Uz kurieni?

-������� Es ļoti gribētu� - Fran�eska izskatījās apmulsusi. - Tu nedusmojies?

-�� Tad jau redzēsim.

-������ Aizbrauksim� Es gribu, lai tu man parādītu to vie�tu, kur guļ mans tēvs�

Jutos nepatīkami pārsteigts. Visu ko, ta�u to es nebiju gaidījis.

-�� Kāpēc? - diezgan skarbi jautāju.

-������ Vai tad tas ir tik nesaprotami? - Fran�eska pagrieza galvu un nopietna skatījās man acīs. - Nolik�u ziedus un mazliet paraudā�u.

-������� Tu raudāsi par sev pilnīgi nepazīstamu cilvēku, - es atgādināju.

-������� Jā, - Fran�eska piekrita. - Un tomēr viņ� ir mans tēvs. Ceru, ka arī tu, �eslav, aizejot pie savas mātes kapa, kuru tāpat ne lāga atceries, ne pazīsti, da�reiz tomēr pa- raudi. Vai vismaz tev viņas ir �ēl.

Ilgi klusēju, tad pieglaudu Fran�esku sev pie pleca.

-������� Varbūt nevajag? Iespējams, es to vietu nemaz vairs neatradī�u. Turklāt� Tevī atkal var rasties dusmas, ne�patika vai pat naids.

-������� Nē, �eslav! - Fran�eska strauji purināja galvu. - Ja manī kaut kas tāds arī radīsies, tad ne jau pret tevi! Nē! Naids manī var rasties tikai pret laiku, ko cilvēkiem to�reiz nācās dzīvot un� nenodzīvot.

Pēc divarpus stundām mēs jau atradāmies netālu no manām lauku mājām, kur pirms nepilna gada nejau�i no�salis bija ieklīdis Georgs Zubris, vēlāk man dodot iespēju daudz sīkāk uzzināt ne tikai savas vecvecmāmiņas Inga- borgas, bet arī daudzu citu cilvēku ārkārtīgi sare�ģītos un traģiskos dzīves stāstus.

Fran�esku mājās neievedu. Negribēju lieku reizi uzku�rināt nevēlamas kaislības. Es dro�i vien nebūtu nocieties, neievedis viņu lielajā istabā un parādījis - lūk, tie�i �ai

vietā tavs tēvs Juris Rūsiņ� pirms piecdesmit gadiem nokāva manu māti! Bet pēc tam brauktu uz vietu, kur viņ� par to saņēma sodu. Pelnītu vai nepelnītu, par to vēl varēs strīdēties gadiem ilgi, bet �odien� Es klusē�u. Es vairs nevēlos uzvandīt ne savu, ne savu vecāku, ne Fran��eskas, ne visu pārējo latvie�u pagātni, turklāt to kārtējo reizi krietni aplejot ar sajūsmas vai naida mērci�

Pietiek!

Automa�īna, nogriezu�ies no �osejas un pa zemes ceļu vēl nobraukusi deviņus kilometrus, apstājās liela me�a malā. Pa kreisi palika ezers - apaļ� kā bļoda. Pa �auru me�a taciņu aizvedu Fran�esku līdz nelielai, augstu egļu ieskautai pļaviņai, un pamāju ar galvu.

- �eit.

Fran�eska diezgan ilgi stāvēja gandrīz vai sastingusi, tad pagāja da�us soļus uz priek�u, notupās uz ceļiem un uz spēcīgi pēc me�a smar�ojo�ās zemes nolika jau Rīgā nopirktas desmit sarkanas rozes. Pēc brī�a, man par ne�lielu pārsteigumu, viņa patie�ām sāka raudāt.

Es viņu netraucēju. Es biju redzējis un zināju, ka gan agrāk, gan tie�i �ai brīdī, gan arī vēl nākamajos gadsim�tos ik mirkli visās pasaules malās tūksto�iem cilvēku ir stāvēju�i, stāv un stāvēs pie savu taisnīgi vai netaisnīgi sodīto tuvinieku apbedījuma vietām�

Diem�ēl tas nekad nebeigsies, kamēr cilvēkos nebeig�sies visda�ādāko iemeslu dēļ verdo�ais naids.

Es noslīdēju uz ceļiem blakus Fran�eskai un viņu mai�gi piekļāvu sev.

-� Piedosim visiem, - es klusi teicu. - Ienīsti un sodīti ir tik daudzi, ta�u mīlēti tik maz�

Fran�eska izslaucīja acis, pagriezās pret mani un gai�i pasmaidīja.

-�� Piedosim, - viņa klusi piekrita. - Kas gan cits cilvēku prātos un dvēselēs var atdzesēt naidu? Nekas, izņemot vienīgi mīlestību�

Rīga, 1999. gada vasarā

Bez naida. Ar mīlestību.

Tā sākās ļoti sen. Tik sen, ka to atceros neparasti skaid�ri, it kā viss būtu noticis vakar. Nezinu, vai tie�i �ī nejau�ā saruna ar kādu cilvēku toreiz galīgi iz�ķīra manu jau iecerēto nodomu kādreiz nopietni pievērsties literatūrai un rakstīt par to, ko man stāstīju�i citi, vai ko zinu un pie�dzīvojis esmu pats.

Toreiz viņ� stāvēja, atspiedies pret sētu, skatījās, kā Spilves pļavās lēni ieripo saule, un viņa rētām izraibinātā seja nodrebēja. Cilvēks kaut ko atcerējās. Dro�i vien kaut ko baigu, kaut ko ļoti nepatīkamu. Negribas, bet acīmre�dzot jāatceras.

Es svilpodams nācu mājās. Rātsupītē biju krietni izpel�dējies, pēdējo reizi tajā gadā, septembris klāt, naktīs jau parādījās pirmās salnas, un es jutos mo�s, spirgts un stiprs. Tūlīt pēc pārģērb�anās skrie�u satikt savu meiteni, tas būs ļoti jauki un patīkami, mēs bie�i tajā vasarā no�runājām satik�anos tie�i pusnaktī - divdesmit �etros nulle nulle vai arī piecos no rīta, lai redzētu uzlecam sauli.

-��� Paklau, puis! - cilvēks pie sētas mani apstādināja. - Par ko tu tā priecājies?

-�� Man ir labi, Arnold, - es viņam atbildēju. - Nekādas vainas, tādēļ varu arī uzsvilpot.

Arnolds, cilvēks no mūsu ielas, joprojām ar sastingu�u seju un it kā nedzīvām acīm raudzījās uz zemo, ugunīgo bumbu.

-�� Cik tev tagad īsti ir gadu? - viņ� painteresējās.

-�� Divdesmit viens.

Viņ� lēni pagrieza savu sakropļoto seju pret mani un es jau kuro reizi iedomājos, kā gan viņa skaistā, ļoti skaistā un jaunā sieva spēj �o seju skūpstīt. Toreiz tā man �ķita gandrīz vai pasaules lielākā mīkla. Bet varbūt vēl lielāks noslēpums man bija - kā gan viņ� vispār tik skaistu sievie�ti varēja dabūt?

-�� Un ko tu esi izdarījis �o divdesmit viena gadu laikā? - viņ� prasīja. - Ko piedzīvojis?

-�� Tu ta�u to zini, Arnold, - es viņam atteicu. - Mācījos, bet tagad strādāju. Brīvdienās eju uz ballēm, tad iedzeru vīnu un, ja ir luste, pamīlēju skuķus. Viss.

-�� Tev ir jauka dzīve, - Arnolds teica.

-�� Jā, tā nekas, - es viņam piekritu. - �ēloties nevaru.

Arnolds pagrieza galvu sāņus un atkal raudzījās uz sau�les gaismā dego�ajām Spilves pļavām.

-��� Divdesmit viens� - viņ� klusi, domīgi teica. - Tik smieklīgi maz, ka gribas vai raudāt! Bet es tavos divdesmit gados jau biju krietni izkarojies, biju ievainots, saņemts gūstā, no gūsta bēdzis un atkal karojis un vēlreiz sa�auts, un pēc tam gan gestapo, gan �eka� Ja es izstāstītu savu dzīvi, tu neticētu nevienam vārdam. Un neviens cits arī ne�tic - tik fantastiska tā ir bijusi. Un ārprātīgi ne�ēlīga. Es vienā frontes pusē, brālis - otrā. Tu nevari pat iedomāties, kā tas ir, kad tēvam �ekā jāspīdzina pa�a dēls. Un kā dēlam, pa�am to nezinot, jāguļ ar savu māsu. Un kā mātei ir bijis jānogalina mans vectēvs. Un kā man pa�am ir nācies no�aut tās meitenes tēvu, kuru toreiz mīlēju. Un kā esmu vests uz nāvessoda izpildi, un pēdējā mirklī tomēr ap�ēlots. Un kā mani, neskatoties uz diezgan briesmīgo iz�skatu, iemīlēja vienreizēji skaista sieviete. Tas viss da�iem var �ķist kā pasaka, kā tīrs izdomājums, bet tā, puis, ir ma�na dzīve. Drausmīga, ļoti moko�a un tomēr skaista! Varbūt visvērtīgākais cilvēka mū�ā notiek tad, kad mīlestība spēj nomākt mūsu naidu. Kad dzīvotgriba uzvar mūsu izmisu�mu un vēlē�anos no �īs pasaules aiziet labprātīgi. Un kad tu beidzot sastopi sievieti� Tie�i to sievieti�

Arnolds apklusa un, domās iegrimis, ilgi raudzījās uz rieto�ās saules pusi.

-��� Es tavos gados diem�ēl nevarēju jautri pasvilpot, - viņ� beidzot grūtsirdīgi turpināja. - Es no sāpēm nespēju pat parunāt! Jums, jaunajiem, tagad ir viegli. Varat dzīvot pie mammām un mīlēt skuķus. Nekāda vaina, tik tie�ām!

Es jau to biju dzirdējis, dzirdējis neskaitāmas reizes. Bet vai man vajadzēja justies vainīgam, ka tā izveidojusies ma�na dzīve? Ka visas kara un pēckara �ausmas, cilvēku no�devība, atriebība, aresti, izsūtī�ana un tuvinieku bojāeja ne mani, ne mūsu ģimeni toreiz neskāra?

Es ne mirkli ne�aubījos, ja sāktos kar�, arī es ietu karot un, Dievs nedod, nokļuvis gūstā, būtu mēģinājis bēgt un izbēdzis atkal karojis, bet tagad, par laimi, kara nav un man nekas cits neatliek kā dzīvot pie mammas, strādāt un, ja uznāk patik�ana, mīlēt skuķus.

-��� Dienestā biji? - Arnolds, atkal pagriezies pret mani, vaicāja.

Arī to viņ� jau zināja.

-�� Nebiju. Veselība nav kārtībā.

-�� Kas tad tev kait? - Arnolds ironiski pasmaidīja, un �is smaids viņa seju darīja vēl atbaido�āku.

-�� Hi-per-to-ni-ja, - uzsverot katru zilbi, viņam paskaidro�ju. - Ceru, ka tu zini, kas tā par slimību.

-��� Zinu, zinu! - Arnolds turpināja smīnēt, un tad es pēk�ņi sapratu, es pilnīgi fiziski sajutu, ka viņ� mani dziļi ni�cina. - būtu bijusi daudzmaz vīrie�a cienīga slimība, bet nē - hipertonija! Divdesmit viens gads, bet sirds jau �upā! �vaks pulveris tu esi, pavisam �vaks!

Strīdēties nesāku. Pār plecu pārmetis dvieli un nebēdīgi uzsvilpojis tolaik tik populāro "D�ambulaija", aiz sevis aiz�vēru mājas durvis. Miers. Nu beidzot būs miers!

* Bet nebūs, veco zēn, tev miera vairs nebūs nekad! Tu jau zini, ko nozīmē mīlestība, esi to izjutis un pārdzīvojis, un tagad pirmo reizi vēl sajuti, ka tevi kāds arī nicina. Ne�kas sliktāks uz pasaules laikam nevar būt. Skumji tik skumji, ka gribējās kārties. Ta�u vīrie�iem jau neklājas to darīt. Vīrie�iem vajag� Jā, ko gan īsti vīrie�iem vajag?

Nesteidzoties piegāju pie grāmatplaukta un tam kā ve�cam, labam draugam uzsitu pa plecu. Te nu jūs esat - ma�ni bērnības varoņi un jaunības sapņi! Briesmīgais Fanto- mass un Edgara Vollesa baigie gangsteri, Maina Rīda pārdro�ie indiāņu virsai�i, traki seksuālā sieviete Bella- donna un Krāsoto lūpu ielas prostitūtas, un �openhauers, Bernards �ovs, Dostojevskis un D�ozefs Morgans, Kip- lings un D�eks Londons un viņa vīri�ķīgie cilvēki. Un bei�dzot - Viļa Lā�a Zvejnieka dēls.

Kāds apbrīnojams visda�ādāko notikumu un domu kok�teilis! To es biju izdzēris. Un pamatīgi noreibis. Es gribēju būt Oskars Kļava un Mārtiņ� īdens, gribēju karot ar indiā�ņiem un būt Skotlendjarda kriminālizmeklē�anas ko�misārs. Es gribēju būs kovbojs, jūrnieks un lokomotīves vadītājs. Un beidzot es vēlējos būt filosofs un rakstnieks. Bet tolaik strādāju rūpnīcā VEF par elektriķi. Mana nākot�ne peldēja biezā, necaurredzamā miglā. Cik ilgi var sap�ņot? Un tomēr.

Vai es kādreiz �ajā grāmatplauktā varē�u ielikt arī kādu pa�a sarakstītu grāmatu? Un galu galā - par ko lai es rakstu?

Ta�u vajadzēja paiet tikai da�iem neticamu pie�dzīvojumu, pārgalvīgu ceļojumu un nāves briesmu pārpilniem gadiem, kad es jau zināju, par ko gribu un par ko vajag rakstīt.

Varbūt to varētu definēt kā vēlē�anos rakstīt par dzīvi. Bet tas ir diezgan vienkār�oti teikts. Cita lieta jau ir rakstīt par cilvēkiem. Ta�u pavisam sare�ģīti un grūti ir rakstīt par to, kā cilvēki uzvar savu likteni vai zaudē tam. Kā viņi jeb�kuros dzīves piespēlētos izvēles brī�os tomēr spēj palikt cilvēki, un par to, kā naida vai savas mazdū�ības dēļ viņi pārvēr�as zvēros�

Bet lai visu to daudzmaz jēdzīgi un saprotami varētu uz�rakstīt, kaut kas ir jāzina. Ta�u visu zināt neviens nespēj. Tāpēc vienmēr labi izlīdz pa�a piedzīvotais un izlasītās lite�ratūras blāķis. Ta�u noteikti ir vajadzīgs vēl kāds cilvēks, kas tev kaut ko pastāsta. Kas humora vai traģiskā toņkārtā izstāsta savu dzīvi. Un tad tu satiec vēl kādu cilvēku, uz�manīgi klausies un to visu mēģini paturēt prātā. Un pēc tam vēl vienu, vēl vienu un tā visu mū�u. Un pārsteidzo�i - tu pēk�ņi uzzini tik daudz interesanta - gan laba, gan ļau�na; uzzini tik daudzus ārkārtīgi sare�ģītus cilvēku likteņus un pārdzīvojumus, pilnīgi neticamas nejau�ības un sagadī��anās, brīnumainas izglāb�anās un nejau�as bojāejas, ka dro�i vari uzskatīt - neviena pasaules banka tev kā rakst�niekam nevar iedot tādu bagātību, kā daudzu cilvēku dzīvesstāstus.

Negribu apgalvot, ka visi �ai romānā attēlotie notikumi patie�ām tie�i tā arī risināju�ies, kaut ko vajag arī izdomāt un iztēloties, bet galvenie si�eta pavērsieni un notikumi tomēr tādi biju�i arī īstenībā.

Līdzās pārdomām par cilvēku rīcību un tās sekām ir arī galvenā romāna atziņa. Un tā ir tik vienkār�a, kādas paras�ti ir visas lielās dzīves patiesības - naids nogurdina. Naids mūs dara ne�ēlīgus. Atriebības kārus. Ļaunus un garīgi ne�patīkamus.

Iespējams, dzīvot tikai ar mīlestību pret cilvēkiem un visu pasauli ir daudz grūtāk, ta�u, ne�aubos, tomēr patīkamāk, skaistāk, garīgi bagātāk un mums visiem vajadzīgāk.

Rīga, 2001. gada 12. decembris Egils Lukjanskis

1.� Izvēle. Stāsti un noveles. Liesma, 1966.

2.� Nekad nebeigsies. Stāsti un noveles. Liesma, 1968.

3.� Pieskāriens. Stāsti un noveles. Liesma, 1971.

4.� Bez �ēlastības. Garstāsti. Liesma, 1973.

5.� Bronzas sieviete. Stāsti un noveles. Liesma, 1975.

6.� Neuzvarētais. Romāns. Liesma, 1977.

7.� Memento mori. Romāns. Liesma, 1977.

8.� Lāse karogā. Mākslinieciskie apraksti. Liesma, 1980.

9.� Skrējiens bezgalībā. Stāsti un noveles. Liesma, 1981.

10�. un mana dzīvība arī. Dokumentāls apraksts. Liesma, 1984.

11. Atliktais laiks. Romāns. Liesma, 1985.

12.� Ne jau katru dienu. Romāns. Liesma, 1987.

13. Atnāc un paņem. Romāns. Liesma, 1987.

14.� Rēta akmenī. Romāns. Liesma, 1993.

15.� Nakts tiesnesis. Romāns. Avots, 1993.

16. Sāpes un triumfs. Romāns. Sol Vita, 1994.

17. Kliedziens no debesīm. Romāns. Liesma, 1994.

18. Sieviete visam mū�am. Romāns. Preses nams, 1996.

19. Asaras debesīs. Romāns. Liesma, 1997.

20.� Palīgā sauciens. Romāns. Daugava, 1999.

21.� Privāttiesnesis. Romāns. Preses nams, 1999.

22.� Notiesātais. Romāns. Lauku Avīze, 2000.

23.� Cilvēks naktī. Romāns. Lauku Avīze, 2000.

24.� Tas, ko tu negaidi. Romāns. Lauku Avīze, 2001.

_______________________________________________ 1999. gadā

V� Kaijaks Enijas bize

A. Skailis Septiņas bīstamas jaunavas M. Zīle Lilija M. Geidāne Puisiķciems

V� Kaijaks Zem Marsa debesīm A. Pūriņ� Mīla un naids Livonijā

___________________________________ 2000. gadā

L. Brīdaka Aizvēj� pie jūras E. Lukjanskis Notiesātais E. Lukjanskis Cilvēks naktī R. Plucis Mazā ciema ledainais pavasaris

A.� Sedlenieks Gladiators

V� Kaitina Mīlestības ārprāts jeb lielie kāposti M. Zīle Lilija-2

M. Geidāne Bāka pār me�iem I. Bērziņa Dālderkalnā

D. Avotiņa Kapteiņa Jēka mīlestība

V� Kaijaks Nārbuļu dēli

V� Gune Atpakaļceļ� � Nāruguns

_______________________________________________ 2001. gadā

Eglīte "Ābeļu" ragana M. Geidāne Vēju dziesma

O. Mauriņ� Hameleonu rotaļas latvie�u gaumē

A. Pūriņ� Lā�plē�a klejojumi

M. Zīle Smukas meitas maksā smuku naudu

A.� Pūriņ� Lielā bērza noslēpums

S. Gailīte Taureņa lidojums akmenī

B.� Eglīte Me�a noburtie

E.� Lukjanskis Tas, ko tu negaidi

M. Svīre Slazdu krogs un divi nami Rīgā Z. Bekmanis Trīs dienas pēc pastardienas �

E. �ņore Uzticības tests L. Brīdaka Melnās ogas

SAGATAVO�ANĀ

K. Klāna Klūrgu sūnākļa rēgs A. Pūriņ� Mana dzīve tavās rokās

E. Lukjanskis NAIDA NOGURDINĀTIE

Redaktors Valdis Veilands Aleksandra Stankevi�a zīmējumi Silvijas Kokinas vāks un makets

Mudītes Arājas korektūra Parakstīta iespie�anai 14.12.2001. Izdevniecība "Lauku Avīze" Dzirnavu ielā 21, Rīga LV-1010. Iespiesta SIA "Latgales druka" tipogrāfijā Baznīcas ielā 28, Rēzekne LV-4600.