Egils Lukjanskis

Nakts tiesnesis

,

Tumsa iestājās ātri un negaidīti.

Smagie negaisa mākoņi pēk�ņi gāzās no debesim, un vēj� tos trieca pāri pilsētai, gandrīz vai likdams aizķerties aiz augstāko skursteņu galiem.

Iedegās ielu spuldzes, un Rīga pielija ar dzeltenu gaismu.

Edmunds pacēla lietusmēteļa apkakli, noskurinājās un no bulvāra iegriezās �ķērsielā. Tur bija mazāk ļau��u, arī ma�īnas tik bie�i nebrauca, gaiss spēcīgi smar��oja pēc lietus, un piecstāvu nami ar pelēkajām parā�des durvīm blāvajā krēslā izskatījās kā veci un mīļi draugi.

Edmunds apstājās. Kādas mājas otrajā stāvā bija atvērts logs, un caur to uz ielas krita pazīstamas mū�zikas skaņas.

�Dzīvi nevar pagriezt atpakaļ,� dziedāja kāda popu> lara estrādes dziedātāja. �Laiku ne uz mirkli nevar apstādināt. Nakts ir tum�a, un mana māja vientuļa un tuk�a.� Glu�i tāpat kā manējā. Nemaz tur negribas atgriezties. Tāpat es vairs nevaru atgriezties tur, kur nupat biju. Jo tur notika kādas taisnīgas tiesas sēdes turpinājums. Kādas pirms piecdesmit gadiem notiku��as traģēdijas fināls. Es izlēmu kāda cilvēka likteni. Es pats sevi iecēlu visaugstākā tiesne�a kārtā. Tai pa�ā laikā biju ari prokurors un mazliet vēlāk kļuvu bende �

Tagad pretimnācējiem sve�s nn nepazīstams klīstu pa milzīgās pilsētas ielām un nepārtraukti domāju � ko esmu izdarījis? Vai esmu bijis taisnīgs tiesnesis? Un, ja esmu, vai es reiz agrāk vai vēlāk par �o savu tais�nīgumu netik�u bargi sodīts? Jo ir ta�u iespējams, ka pastāv vēl kāda cita, daudz lielāka un taisnīgāka taisnība par manējo �

Mūzika apklusa. Dziesma bija beigusies, klausītāju sirdīs izraisot skumju optimismu. Arī manī pa�laik ir tāds savādi skumj� optimisms. Iespējams, ka viss to�mēr būs labi. Viss pāries. Varbūt es vēl kādreiz bū�u pat laimīgs, cik nu laimīgs vispār var būt nelaimīgs cilvēks�

Pēk�ņi no atvērtā loga atskanēja trīs dobji gonga sitieni. Edmunds satrūkās, paskatījās aug�up un tūlīt atcerējās, ka tādi dobji sitieni vienmēr atskan tajās reizēs, kad televizora ekrānā parādās melns uzraksts:

Policijas paziņojums.

Tā ari bija. Diktors svinīgi satraukta balsī sāka lasīt.

�Izmeklē�anas orgāni par sevi�ķi bīstama un smaga nozieguma izdarī�anu steidzami meklē pilsoni Edmun�du Ka�evski. Viņa pazīmes: piecdesmit �etrus gadus vecs, mati tum�i, īsi apgriezti, deniņos sirmo. Augums simt astoņdesmit centimetri, iegarena seja, pleci plati. Raksturīgas pazīmes: sejas labajā pusē netālu no de�guna tum�a kārpa, uz pieres vāji saskatāma rēta. Iet, mazliet klibodams. Ja kādam ir zināma minētās perso�nas "Edmunda Ka�evska atra�anās vai iespējamā uztu�rē�anās vieta, lūdzu nekavējoties piezvanīt pa telefonu nulle divi vai paziņot tuvākajā policijas nodaļā.�

Edmunds spēji nodrebēja un juta, ka nobāl. Sirds apvidū negaidīti asi iedzēla sāpe, noreiba galva un sSka tirpt labās rokas pirksti.

�Nolādētā bipertensija,� Edmunds no�ķendējās, pa�grieza seju pret melnajām debesīm un ļāva uz tās krist siltajām maija lietus lāsēm. Tās atveldzēja un dīvainā kārtā nedaudz nomierināja.

Tā viņ� tur stāvēja, galvu pacēlis aug�up, un glu�i vai satriekts domāja par to, ka parasti tik liktenīgas sagadī�anās nemēdz notikt.

�Edmunds Ka�evskis, piecdesmit �etrus gadus vecs, kārpa uz vaiga ��

Edmunds pacēla roku un pieskārās nelielai, tum�ai dzimumzīmei virs aug�ējās lūpas, par kuru viņu kād�reiz pamatskolas laikā,tik bie�i apcēla un ķircināja klases biedri.

�Tevi neviens skuķis nemīlēs! Baidīsies bu�ot! Tu patie�ām esi piedzimis, nevis atrasts kāpostos! Bet man tāda zīme ir uz pakajas! Ha-hā!�

�Varbūt vajadzētu kaut ko iedzert,� Edmunds nodo- inaja, pagriezās un sāka iet. Viņ� vēl dzirdēja, kā te�levīzijas diktors nupat lasīto tekstu atkārto krievu valodā, tad balss kļuva vājāka, līdz izgaisa pavisam.

Nedaudz vēlāk Edmunds iegāja pazīstamajā kafej�nīcā �Mimoza�, kas bija veidota izteikti orientālā in�terjera ar austrumu virtuvi un mūziku. Viņ� apstājās pie bāra letes, pasūtīja glāzi degvīna, augļu sulu, sviest�maizi ar ikriem un kādu brīdi pavēroja zāli.

Netālu no viņa pie diviem galdiņiem sēdēja vairāki liela auguma gruzīni kopā ar slaidām latvie�u blondī�nēm, uzkrīto�i �eslikulēja, skaļi sarunājās un vispār izturējās tik brīvi un vaļīgi, it kā atrastos kāda kalna virsotnē vai vientuļā aizā.

Tālāk sēdēja divi moderni ģērbu�ies jaunie�i, puisis bijj' uzlicis plaukstu uz meitenes rokas, viņi klusēdami skatījās viens otram acis, un tā vien �ķita, ka abi ir bezgala samīlēju�ies.

Vēl tālāk pie vienkār�i klāta galda pavecāks pāris dzēra �ampanieti un par kaut ko priecīgi māja ar gal�vām. Viņiem blakus vientuļa un it kā pamesta sēd j-'

baltā svīteri tērpusies vidēja vecuma sieviete īsi ap- gu ieztiem matiem un lielām, skaistām acīm. Uz krū�tīm melnā ķēdītē karājās neliela zelta rota, kas atgā�dināja lēni pilo�u ūdenslāsi. Sievietes spilgti izkrāso�ta seja tomēr izskatījās bāla un nogurusi.

Edmunds vēlreiz paraudzījās uz vientuļo bāra ap�meklētāju, līdz beidzot aptvēra, ka viņ� ta�u �o sie�vieti kaut kur ir redzējis, viņ� �o sievieti pazīst, tikai nekādi nespēja atcerēties, kur un kad ar viņu ir ticies.

�Visticamāk, ka �ī simpātiskā dāma kādreiz ir bijusi mana paciente,� Emunds nodomāja un ātri iztuk�oja glāzi. Pēc tam vēl brītiņu paklausījās vientuļo aus�trumnieku melodiju, kas plūda no kaut kur paslēpta magnetofona, samaksāja rēķinu un gribēja jau iet prom, kad pēk�ņi pamanīja, ka sieviete baltajā svīterī nostājusies viņam blakus un ar savām lielajām acīm uzmanīgi skatās taisni virsū.

�������� Sveiks, Edmund, � viņa patīkamā balsī sacīja un viegli pieskārās viņa plecam.

�������� Sveika, � Edmunds atbildēja un saspringts pa�raudzījās sievietes tum�ajās acīs. � Tu mani pazīsti?

Sieviete skumji pasmaidīja.

��� Un tu mani ne?

��� Diem�ēl.

Sieviete apsēdās blakus, nolieca galvu un ilgi klu�sēja. Edmunds jutās neērti.

��� Varbūt vēlies kaut ko iedzert? � viņ� pajautāja.

�������� Labprāt, � sieviete lēni pacēla galvu. � Glāzi �ampanie�a.

Edmunds paaicināja bārmeni un pieteica pasūtījumu.

��� Ja iespējams, tad ļoti aukstu, � sieviete piebilda.

��� Labi, � bārmenis sacīja. � Speciāli jums.

Mūzika apklusa.

Edmunds atkal vērīgi paskatījās uz blakussēdētāju. Viņa bija atspiedusi galvu uz saliektām rokām un ar savādi vienaldzīgu skatienu raudzījās bufetes krāsai�najā pudeļu rindā.

�Viņai kaut kas ir sagajis deli,� Edmunds gausi no- domaja. �Gadījies kaut kas slikts un neglabjams. Neiz�skatās, ka viņa �eit būtu atnākusi izklaidēties.�

�������� Ņem, � Edmunds pastūma tuvāk norasojo�o glā�zi, kurā jautri sprēgaja gai�i dzeltens �ķidrums. � Ja domā, ka tas var līdzēt.

Sieviete atkal tikko manāmi pasmaidīja.

��� Tev nelīdz?

��� Nē, nekas. Es nesūdzos.

Sieviete lēni iedzēra malku un domīga nolaida acis.

��� Es patie�am esmu tik ļoti pārvērtusies?

Edmundu vēlreiz pārņēma smaga neveiklības sajū�ta, un arī viņ� nolieca galvu.

������� Piedod, bet es tevi patie�am nepazīstu. Zinu, ka noteikti esam kaut kur tiku�ies, bet tie�i kur�

�������� IJģuciemā, � sieviete pateica priek�ā. � Mūsu tālajā bērnībā. Mēs kopā mācījāmies pamatskolā, pat vienā klasē� Pie Ruseckas. Atceries?

������� Viņu es atceros, � Emunds klusi atbildēja. � Tu zini, ka viņa ir mirusi?

��� Jā, � sieviete piekrīto�i pamāja.

�������� Es biju viņas bērēs un raudāju. Rusecka bija īsta skolotāja.

�������� Viņa mums visiem bija glu�i kā māte, � sieviete nopietni sacīja. � Mūsu izsalku�ajai, noplīsu�ajai pēc�kara paaudzei.

Un tad Edmunds �o sievieti beidzot atcerējās. Tā bija Marina Stepanova, maza, bālā meitene no klases pēdēja sola, kura vienmēr bija ļoti nopietna, sevī no�slēgusies, nez kādēļ no visiem baidījās, ne ar vienu īpa�i nedraudzējās, it sevi�ķi pēc tam, kad �etrdesmit devītajā gadā uz Sibīriju tika aizsūtīti viņas vecāki�

��� Es tevi atcerējos, � Edmunds pateica. � Ma- ririā, vai ne?

�������� Tā pati, � viņa pamāja ar galvu. � Tikai tagad Marina Svarinska. Neticami, ka pagāju�i trīsdesmit deviņi gadi. Pa �o laiku daudzi jau paspēju�i nomirt.

� Jā, � Edmunds domīgs piekrita. � Man �ķiet, pirmā bija mūsu klases teicamniece Spodra Brahmane.

��� Pēc tam laikam Vilnis Sedlinieks.

�������� Tad sekoja Henrihs Me�als, Vilnis Pūce, Emīls Jerruolājevs, Viktors Ginters un �

- Nevajag, - Marina palūdza. � Man �ķiet, ka viņi joprojām ir kopā ar mums. Ar mums kopā ir viss tas laiks. Mūsu bērnība.

�������� Bet vecā skolas direktore Bobrova vēl ir dzīva,� Edmunds sacīja. � Es viņu redzēju dokumentālajā filmā par Raimondu Paulu. Cik varēja saprast, tad viņa vēl joprojām dzīvo mūsu biju�ās skolas bēniņos. Pauls par to bija ļoti izbrīnījies.

Marina atkal viegli pieskārās Edmunda plecam un draudzīgi uzsmaidīja.

�������� Tu atceries, ka es tevī biju iemīlējusies? � viņa negaidīti pavaicāja.

�������� Protams, � Edmunds sameloja. � Vai tad to var aizmirst?

Marina piekrīto�i pamāja, īsu laiciņu klusēja, tad atkal painteresējas.

��� Ko tu vispār dari? Kā tev ir gājis pa �o laiku?

Edmunds ilgi neko neatbildēja. Viņ� vēlreiz paska�tījās uz jautrajiem viesiem no saulainās kalnu repub�likas, redzēja, ka kafejnīcā ienāk kāds sirms policijas apak�pulkvedis, un neviļus nodrebēja.

�Nervi,� Edmunds rūgti nodomāja. �Mani nervi ir ga�līgi �upā. No rīta līdz vakaram nepārtraukti atrodos stresa stāvoklī. Un tad vēl �īs da�ādās iedomas � Gru�zīni alkst pēc mūsu blondīnēm, bet es labprāt paņemtu kādu viņu sievieti. Uzkāptu augstu kalnos, divatā dzi- votu mazā ceļinieku būdiņā, raudzītos nedabiski spo��ajā saulē un sniegā, un tuvajos kalnos, un mākoņos dzidri zilajās debesīs, un tum�ajās sievietes acis un mēģinātu aizmirst lo, ko es �ovakar izdarīju, kas vis�pār ar mani ir noticis, kas notika ar Daci un Aivaru un ne mirkli vairs nedomātu ne par atriebību, ne nāvi, ne cietsirdību, ne ļaunumu, ne par sodu, ne piedo�anu. Es tur kalnos varbūt beidzot varētu domāt vienīgi par mīlestību.�

Gājis ir visādi, � Edmunds negribīgi atbildēja,

� bet, kā redzi, es vēl turos.

��� Ko tu dari? � Marina uzprasīja. � Tu esi ārsts?

Edmunds piekrīto�i pamāja.

��� Jā.

��� Labs?

��� Runā, ka labs.

�������� Bet lielais vairums mūsējo tomēr ir paliku�i apak�ā, � Marina negaidīti pateica. � Tā arī nespē�dami vai vienkār�i negribēdami dzīvē izsisties uz aug��u. Sasniegt kaut ko vairāk.

Edmunds sarauca pieri un mazliet nīgri paskatījās uz biju�o klases biedri.

�������� Kas tavā izpratnē ir �daudz� vai �maz�? Un ko vispār nozīmē �aug�a� un �apak�a�? Man liekas, tie nav īstie atskaites punkti.

������� Tev ir citi kritēriji, pēc kuriem tu vērtē cilvēkus? � Marina pajautāja un ar interesi gaidīja atbildi.

������� Jā, � Edmunds atbildēja. � Katrā ziņā ne ieņe�mamais amats, ne sabiedriskais stāvoklis vēl neko īpa�u par cilvēku neliecina.

��� Kas tad liecina?

Edmunds mirkli padomāja, bet nopietni atbildēja:

��� Dvēsele.

Marina klusēja. Viņa pagrieza nedaudz sāņus galvu un ar nelielu skaudību skatījās uz paveco cilvēku pā�riti, kas viens pret otru izturējās tik uzmanīgi un mīļi, it kā uz satik�anos būtu atnāku�i pirmo reizi mū�ā.

�Acīmredzot �ī Marina Svarinska tagad ir kāda liela priek�niece,� Edmunds kļūdaini nodomāja. �Pēc tādas ari izskatās. Pa�laik gan darbā ir kaut kādas nepatik��anas, varbūt viņu pat taisās atlaist no ieņemamā amata un tāpēc kundze nervu nomierinā�anai uz brīdi iegriezusies �ai jaukajā krodziņā. Bez tam viņai dro�i vien ir pajukusi arī ģimene. To tāpat var redzēt.�

��� Kādi tev ir iebildumi pret strādniekiem vai vis�pār pret tiem, kuri, kā tu saki, atrodas �apak�ā�? � Edmunds pajautāja.

��� Man iebildumu nav nekādu, � Marina noraido�i papurinaja galvu. � Kur tu to ņēmi?

��� Tavās acīs un balsī.

��� Nē, � Marina turpināja kratīt galvu. � Man pretenzijas ir vienīgi pret ļaunajiem, pret vienaldzīga�jiem, pret savtīgajiem, pret nodevējiem.

Edmunds piekrīto�i pamāja.

��� Arī man ar viņiem ir savi rēķini, � viņ� dobjā balsī pateica.

Marina strauji pagriezās un satvēra Edmundu aiz rokas.

��� Paklausies. Cik es atceros� Vai tad tu nestudēji juristos?

��� Studēju gan, � Edmunds atzinās. � Nomācījos divus gadus.

��� Kādēļ tālāk ne?

��� Tādēļ, ka� � Edmunds nedaudz samulsa. � Bija mums viens tāds pazīstams cilvēks Viktors Jurago. Mūsu ģimenes ienaidnieks � Viņ� toreiz pa�nāca, ka mani kā tautas ienaidnieka dēlu no juristiem izmeta 1 aukā. Bet, atklāti sakot, daudz an nebēdāju Es jau biju sapratis, ka visa �ī jurisprudence nav priek� manis. Vai pareizāk sakot� Es sapratu, ka

Jaunums nav uzvarams. Gan vispār, gan konkrēti. Cil�vēku cietsirdība, ne�ēlība vai vienaldzība nav iznīdē�jama. Tā ir tikpat neiedragājama kā mū�ība vai muļ�ķība.

��� Tas tiesa, � Marina domīga piekrita, � ta�u tomēr ir labi, ja pret to vismaz kāds cīnās.

�Protams, ka labi,� Edmunds nodomāja. �Pat ļoti labi. Arī es gribēju, ta�u tas nav tik vienkār�i. �ovakar es par to pārliecinājos vēlreiz. Ļaunums nav uzvarams ar bargiem sodiem. Jo bargs sods jau pats par sevi ir liels ļaunums. Acīmredzot cilvēku glābt var tikai ar cilvēcību. Interesanti, ko visi �ie nejau�ie kafejnīcas apmeklētāji darītu, ja es pēk�ņi paziņotu, ka pirms da�ām stundām esmu nogalinājis cilvēku? Vieni dro�i vien nobīļos, citi kliegtu, vēl kāds skrietu pie telefona zvanīt uz nulle divi, bet katrā ziņā būtu arī tādi, ku�riem tas neizraisītu nekādas sevi�ķas emocijas. Nonā�vēji cilvēku? Nu un tad? Kas tur īpa�s? Mēs visi kād�reiz zināmos apstākļos to varam izdarīt. Daudz svarī�gāk ir zināt, kādi �ai galējai rīcībai biju�i cēloņi, kādi motivi. Man tiktu jautāts: tu to izdarīji nejau�ības dēļ? Vai mantkārības? Aizskarta goda dēļ? Mīlestības? Greizsirdības? Varbūt atriebības, varbūt taisnīgas at�maksas dēļ? Un es viņiem atbildētu: jāl Es viņu noga�lināju taisnīgas atmaksas dēļ! Jo viņ� bija pēdējais nelietis, melns nodevējs, sadistisks mana tēva mocī�tājs, manas mātes izvarotājs, viņ� bija liels un bais�mīgs noziedznieks � Visus �os gadus prokuratūra man atteica pret viņu ierosināt krimināllietu, bet �odien tā nejau�i sagadījās� Viņu beidzot notiesāju es pats��

��� Edmund � � Marina jau tre�o reizi pieskārās viņa plecam un uzmanīgi skatījās acīs. � Kur tu biji aizgājis?

Edmunds satrūkās, paraudzījās uz blakus sēdo�o paziņu un tikko manāmi pasmaidīja.

�������� Piedod, Marina. Mazliet aizdomājos. Prātā nāk visādas domas�

��� Tu bie�i dzer? � Marina pavaicāja.

�������� Nē, tikpat kā nemaz. Bet tie�i �ovakar patie�ām sagribējās.

��� Kādē(?

Edmunds da�us brī�us domīgs klusēja.

�������� Varbūt tādēļ, ka tie�i �ovakar notika tas� �Ed�munds atmeta ar roku. � Lai paliek, Marina! Kādēļ tas tev būtu jāzina?

Marina viņu rūpīgi nopētīja un izskatījās, it kā viņa kaut ko zinātu par �ī vakara notikumu.

�������� Kā tev ar ģimeni? � Marina painteresējās. � Tu esi laimīgs?

Edmunds atkal ilgi klusēja. Viņ� negribēja neko stāstīt par savas ģimenes traģēdiju, viņ� negribēja vēlreiz pieskarties vēl joprojām sāpo�ajām atmiņām, tādēļ lēni pagrieza sāņus galvu un skatījās uz divām gai�ām latvietēm, kuras turpat netālu skaļi un vaļīgi sarunājās ar diviem melnīgsnējiem gruzīniem. Izskatī�jās, ka jau neko vairāk runāt nevajag. Viņas jau bija gatavas.

��� Edmund, tu esi laimīgs?

Edmunds noraido�i pakratīja galvu.

�������� Nē, Marina. Man visu laiku ir gājis diezgan smagi.

��� Kādēļ? Sieva tevi krāpj?

��� Nē.

��� Aizmuka prom?

�������� Jā, � Edmunds savādā balsī atbildēja. � Viņa no manis aizgāja.

��� Gribi, lai atgrie�as?

�������� Jā, Marina. Es ļoti gribētu. Bet tas nav iespē�jams.

��� Bija laba?

��� Labāku neatrast.

��� Ko tad lai dara?

��� Neko, � Edmunds rūgti pasmaidīja. � Viņa ir mirusi.

Marinai plati iepletās acis, viņa gribēja kaut ko teikt, tad strauji noliecās un ātri iztuk�oja glāzi. Arī Ed�munds izdzēra savējo.

��� Dace pirms pieciem gadiem kopā ar mūsu dēlu Aivaru aizgāja bojā autokatastrofā, � Edmunds pa�skaidroja. � Tas bija visne�ēlīgākais trieciens manā jau tā ne visai gai�ajā dzīvē.

Edmunds paskatījās rokas pulkstenī un piecēlās. Viņ� gribēja iet prom, lai gan vēl īsti nezināja, uz kurieni tagad varētu doties. �Kur man �ai naktī �ai pilsētā ir tāda vieta, kur es varētu paglābties no vientulības un bailēm? Aiziet pie māsas Māras? Jā, protams, tur va�rētu. Bet ne ilgāk par desmit minūtēm. Mani ļoti kai�tina viņas lepnais un slavenais vīrs Valters, �is lie�lais priek�nieks. Demagogs un karjerists. Man viņu kā�du dienu vajadzētu paņemt līdzi uz slimnīcas morgu. Lai paskatās uz vecī�iem, uz jaunie�iem, lai paskatās uz tikko miru�iem bērniem, kad viņiem tiek izdarīta pataloģiski anatomiskā izmeklē�ana. Lai paraugās, kāds tad izskatās cilvēks! Gan latvietis un krievs, gan ebrejs un �igāns. Bez sapņiem, ilgām, cerībām, mīles�tības un dvēseles. Un, galvenais, visi pilnīgi vienādi � miru�i� Pēc tam vēl noteikti vajadzētu piezvanīt mā�tei. Varbūt pie viņas ir pat jāaizbrauc, lai velti neuz�traucas.�

�� Paklau, � Marina viņu klusi uzrunāja. � Tu sa�vu sievu kādreiz krāpi?

Edmunds sadrūmis nolieca galvu. Viņam ļoti nepa�tika �is Marinas stulbais, bet tomēr tik dabiski cilvē�ciskais jautājums. �Man viņai, protams, vajadzētu at�bildēt, ka tie, kuri patiesi mīl, nekad viens otru ne- krāpj, bel lai jau paliek! Kāda tam nozīme? Daces vairs nav, viņa jau piecus gadus gu| Me�a kapos netālu no Mākslinieku kalniņa, kur es sākumā pie vi�ņas gāju gandrīz vai katru svētdienu. Tagad gan stipri retāk. Es viņai pastāstu, kā man iet pa klīniku, kādas smagas un sare�ģītas operācijas esmu veicis, kas man izdevies, kas ne. Pastāstu arī par pēdējiem politiskajiem notikumiem Latvijā un pasaulē, par pa�gāju�ās ziemas barikā�u dienām Rīgā, par to, kā es pēc tām vēl pēdējo reizi mēģināju tiesai nodot Viktoru Jurago, bet nekas no tā nesanāca��

��� Piedod, Marina, � Edmunds nervozi pateica, pa�griezās un gāja uz durvīm. � Man jāiet prom.

��� Pagaidi! � Marina negaidīti palūdza. � Tu ļoti steidzies?

Edmunds neko neatbildēja, klusēdams atvēra durvis un izgāja uz ielas.

Visapkārt dega spo�a gaisma un reklāmu ugunis. Tikko noliju�ais lietus bija nomazgājis asfalta putek�ļus, un vecā Rīgas iela izskatījās jauna un tīra. Gaiss smar�oja pēc medus un ziedo�iem ceriņiem.

��� Ja tev vēl būtu mazliet laika � � Marinas balss skanēja klusi un lūdzo�i. � Es dzīvoju tepat blakus- mājā. Jā, es jau to nemaz tev vēl neesmu pateikusi! AAan tur ir liela darbnīca. Tu varētu uznākt pie manis un � * f

Fdmunds apstājās un mazliet pārsteigts savilka uzacis.

��� Kādēļ?

Marina nepaspēja atbildēt, jo tie�i tai brīdī viņiem tuvojās divu policistu patruļa. Viņi bija bruņoju�ies ar pistolēm un gariem gumijas stekiem. Kad viņi pienā�ca klāt, Marina negaidīti apkrita Edmundam apkakļu, tā aizsedzot viņa seju un stāvu. Policisti uz viņiem pa�skatījās, bet, neko nesacīdami, lēnām pagāja garām un devās tālāk.

Edmunds vēlreiz nedaudz izbrīnījies paskatījās uz Marinu un atkārtoja jau pirmīt uzdoto jautājumu.

��� Kādēļ?

������� Man ir bail par tevi, � Marina satraukta at�zinās.

Edmunds skumji pasmaidīja.

��� Paldies, Marina, bet tev par mani� Nez vai.

�������� Es nezinu, ko tu esi izdarījis, ta�u � � Marina satraucās vēl vairāk. � Pirms stundas skatījos tele�vizoru, dzirdēju tavu vārdu� Es tevi paglāb�u.

Edmunds lēni pakratīja galvu.

��� Neviens mani vairs nevar glābt.

Edmunds pagriezās un lēni pa noraudāju�os ielu gāja centra virzienā. Marina viņu ātri panāca un sa�ķēra aiz rokas.

��� Pagaidi.

Edmunds apstājās un dziļi sevī ieelpoja smar�ojo�o pavasara gaisu.

��� Kur tu tagad domā iet? � Marina prasīja.

Edmunds domīgs paraustīja plecus.

��� Nezinu.

������� Nāc! � Marina enerģiski sacīja, un viņas balsī vīdēja cerība. � Es tepat dzīvoju. Es tevi paslēp�u!

Edmunds vāji pasmaidīja.

��� Tev 110 manis bail nav? � viņ� pavaicāja.

������� Nē, � Marina noteikti atbildēja. � Bail nav re- maz. Turklāt es nedomāju, ka tu patie�am esi spējīgs iz�darīt kaut ko ļoti sliktu.

Edmunds da�us brī�us klusēja, tad uzlika roku iz sievietes pleca, kura tobrīd viņam �ķita esam ļoti laba, vēl joprojām jauna un skaista, un dobjā balsi atzirv s.

������� Bet es izdarīju, Marina. Es �odien nogalināju c 1- vēku �

Marina pagāja apmēram desmit metrus uz priek�u, tad apstājās, atvēra kāda nama smagās parādes dur�vis, un viņi tūlīt nokļuva pla�a kāpņu telpā, kas bija izklāta ar mazliet noputēju�ām, krāsainām flīzēm. Lo�gā mirdzēja sena vitrā�a. Tautumeita, saule un rudzu kūlis. Lifts nedarbojās, un viņi uz ceturto stāvu kāpa kājām. Kāpnes bija tīras un pla�as.

��ādās mājās kādreiz dzīvoja labi algoti valsts ierēd�ņi,� Edmunds nodomāja. ��etristabu, se�istabu dzīvokļi. Mājapkalpotājas. Lejā durvju sargs. Viss kā pieklājas turīgiem pilsoņiem.�

Bet tad pēk�ņi pienaca kāda Dieva aizmirsta diena, kad viņus visus par to sodīja. Par to, ka strādāji valsts darbu, ka biji izglītots, inteliģents, ka dzīvoji �ādā mā�jā un lielā dzīvoklī. Nekas slikts nebija izdarīts. Viņi vienkār�i dzīvoja savu cilvēka dzīvi�

Un mani vecāki tāpat dzīvoja savu dzīvi.Turklāt vi�ņi nebija ne bur�uji, ne inteliģenti, ne arī ieņēma kā�dus amatus. Mani vecāki Smiltenes apriņķa Skariņu pagastā bija trūcīgi jaunsaimnieki � tēvs polis no Lat�gales, bet māte � latviete.

Es visu notiku�o vēl varētu daudzmaz saprast, ja visas represijas būtu vērstas tikai pret tiem, kuri pa�tie�ām cīnījās vai pretojās �īs varas izveido�anai Lat�vijā, bet nekādi nevaru piedot tiem, kuri ar citiem vien�kār�i nokārtoja savus tīri personiskos rēķinus.

Tā diem�ēl bija noticis arī ar mūsu ģimeni. Vik�tors Jurago, vienīgi un tikai personisku motīvu vadīts, ne�ēlīgi atriebās gan mātei, gan pie reizes arī tēvam un man. Es tiku sodīts jau �etru gadu vecumā un ta�gad varu kliegt un jautāt, kā visai pasaulei, tā arī vēl tiem daudzajiem dzīvi paliku�ajiem dro�ības ministri�jas ordeņotajiem vīriem: �Par ko?! Par ko man jau tik agra bērnībā vajadzēja izciest �ādu sodu? Septiņus gadus smagi strādāt, salt un ciest badu Sibīrijā?�

Es par to esmu daudz domājis, �im procesam mekle- jis visādus izskaidrojumus un dzirdējis ari visda�ādā�kās atbildes, bet ne ar vienu no tam neesmu pilnība apmierināts. Es pieņemu, ka �adas atbildes nemaz ne�eksistē, bet, ja ari eksistē, tad ta acīmredzot rodama pa�a cilvēka būtība � viņa drausmīgajā egoismā, mantkārībā, varaskārē, nespējā citiem piedot un pie�ņemt dzīvi lādu, kāda tā ir.

Apmēram par �iem pa�iem jautājumiem es nesen ru�nāju arī kādā intervijā. Pie mums klīnikā negaidīti ieradās pajauns veselības �urnāla līdzstrādnieks, es viņam rūpīgi izrādīju visas telpas, moderni iekārtotās operācijas zāles un intensīvas terapijas noda|as, pa�stāstīju jaunākos sasniegumus aterosklerozes un mio- karda infarkta ārstē�ana, atvadījos un gāju prom. Bet �urnālists bija neatlaidīgs, varbūt pat mazliet nekau�nīgs un par katru cenu gribēja no manis izspiest vēl kaut ko. Es kā muļķis arī saku stāstīt to, ko citā gadī�jumā dro�i vien nekad nevienam nebūtu teicis.

�Dakter, jūs uzskatāt, ka dzīvība ir svēta?

Ja, manas matēs vai bērna dzīvība ir svētas, bet manu ienaidnieka ne sevi�ķi� Viss relatīvi, viss nosa�cīti. Kas vieniem slikts, tas citiem labs. Ko citi nemi�tīgi visu dzīvi cen�as iegūt vai sasniegt, no tā savu�kārt daudzi labprat atsakās. Kas daudziem dzīvē �ķiet absolūti nepiecie�ams, tikpat daudziem tas rādās pilnīgi lieks un nevajadzīgs. Mēs diem�ēl nekur un nekad nevaram novilkt pilnīgi taisnu līniju. Nekur un nekad nevaram dro�i apgalvot � lūk, tikai tā ir pareizi! Lūk, te ir tas vienīgais svētums, bet te ir tas, ko var zaimot un iznicināt! Dzīve, cilvēku savstarpējās attiecības un pats cilvēks �ai pasaulē ir pārāk sare�ģīts, lai visur un vienmēr dotu viennozīmīgu atbildi. Bet vispār� Dzī�vība ir brīnums. Tāda skaista, bet pagaidām vēl līdz galam neizprasta dabas rotaļa.

��� Vai jūs atbalstāt nāves soda pielieto�anu sevi�ķi bīstamiem noziedzniekiem, tatad �ī brīnuma iznīcinā��anu?

��� Diem�ēl. Ja atsevi�ķs indivīds vai indivīdu grupa cilvēkiem un sabiedrībai kļūst iz�ķiro�i bīstama, tad �is indivīds vai indivīdu grupa apkārtējo dro�ības labad tiek izolēta vai soda veidā iznicināta. Tā sabiedrība pa�aizsardzības nolūkā rīkojas attiecībā pret sevi�ķi bīstamiem noziedzniekiem vai uzbrūko�iem sve�zemju ienaidniekiem. Sāda veida dzīvības iznīcinā�ana ir absolūti attaisnojama ne tikai no morālā un tiesiskā viedokļa: jebkurai dzīvības formai uz �īs zemes pa��aizsardzības instinkts ir jau bioloģiski nosacīts, tas ir ieprogrammēts. Bez tā vispār nekādos dzīvības formas nespētu eksistēt. Tāpēc da�u pilsoņu vaimanas un �ausmina�anās par atsevi�ķu noziedznieku bargu sodī��anu �ķiet pat smieklīgas. Ja cilvēce savas pastāvē�a�nas laikā būtu vadījusies tikai no morālajiem apsvēru�miem, tad �odien, iespējams, cilvēce vispār nemaz nepastāvētu.

��� Pēc kādiem tad, jūsuprāt, apsvērumiem cilvēce ir vadījusies, ja tā tomēr �odien vēl pastāv?

- Godīgi sakot, pilnībā uz �o jautājumu es nevaru atbildēt, ja vispār kāds var. Bez tam es neesmu ne filo- ofs. ne politiķis, ne teologs. Bet viens no iemesliem, kādēļ cilvēce līdz �im tomēr vēl pastāv, varētu būt tāds, ka gan atsevi�ķi cilvēki, gan da�ādu formāciju sabiedrības bez morālajiem, reliģiskajiem, politiskajiem un citiem motīviem vienmēr savā dziļākajā būtībā ir vadīju�ās pēc kaut kāda sociāla, juridiska vai cita veida taisnīguma principa, pēc paaud�u paaudzēs jau izveidota un tālāk nodota priek�stata par labo un ļau�no. Lai ikviena dzīvība, tātad arī cilvēka, vispār varētu pastāvēt, tai ir jāmēģina no tā, kas to apdraud, izvai�rīties vai to uzvarēt. Daudzos gadījumos, lai varētu uzvarēt, ir nepiecie�ams iznicināt. Tas ir � jāiznicina jaunums.

Piedodiet, dakter, par mazliet netaktisku jautā�jumu un, ja velaties, varat uz to neatbildet, ta�u es lomēr gribētu zinai� Jus pats varētu kādu iznicināt?

Nezinu, bet visai iespējams. Zināmos apstākļos�

Barikā�u dienas Rīga jus ari iur bijāt, de�urējāt Doma baznīcā ierīkota ja medpunkta. Gadījumā, ja tur tiktu ievests ievainots omonietis vai tie�i tas, kur� pirms tam būtu no�āvis kādu nejau�i ap�audes zonā gadīju�os bērnu� Jūs �im cilvēkam tāpat sniegtu pa�līdzību, jus viņu glābtu?

���� Protams. Es esmu ārsts. Es Domā atrados ne tadeļ, lai sniegtu palīdzību kādiem konkrētiem zināmiem cilvēkiem � tikai latvie�iem vai tiem, kuri apsargāja attiecīgos valsts objektus. Es tur atrados tādēļ, lai varbūtības gadījuma sniegtu palīdzību jebkuram ievai�notam vai mirsto�am cilvēkam.

��� Ko jus vispār domājat par nāvi?

��� Kā nu kuro reizi. Nāves daudzveidība ir tikpat neierobe�ota kā dzīvības. No bioloģiska viedokļa nāve nav nekas sevi�ķs, tā ir tipiska un ļoti vienkār�a da�bas parādību. Domus par nāvi daudziem cilvēkiem sa�re�ģī nepilnīgas zinā�anas, emociju vai reliģijas radītie priek�stati.

��� Vai tas nav pārāk vienkār�i?

��� Ja jau la, tad viss �ai pasaulē ir vienkār�s. Ta�u patiesība tas cilvēka pratam tā īsti nemaz nav aptve�rams. Visums, mūsu zeme, dzīvība un nāve� Atoma kodols, Kosmosa melnie caurumi, dzīvā �ūna, apziņa un cilvēka dzīve.

Piedodiet, bet es tomēr vēl gribētu mazliet at�griezties pie iepriek�ējā. Jūs apstiprinājāt, ka ir tais- nlgi, piemēram, slepkavu sodīt ar nāvi. Bet vai tad rati �āda savstarpēja iznicinā�ana nav pats lielākais ļaunums, ko mēs cits citam varam sagādāt? Kaut ari tiesas un taisnības vārdā?

���� Ta es nedomāju, un bez tam man �ķiet, ka pir�mīt uz �o jautājumu jau atbildēju. Ta�u varu atkārtot vēlreiz � cilvēki un sabiedrība dzīvo un vadās ne tikai pec morāliem, reliģiskiem, sociāliem vai bioloģis�kiem likumiem un priek�statiem, bet arī pēc elemen�tāras taisnīguma sajūtas. Un sodit ļaunumu vienmēr ir taisnīgi.

��� Bet kas tad vispār ir taisnīgums? Vai to bie�i vien nenosaka tas pats kļūdu pilnais un ne vienmēr ideālais cilvēks? Un. ja tā, vai tad taisnīgums vienmēr ir taisnīgs?

��� Protams, rar to var strīdēties. Katram cilvēkam ir sava taisnīguma izpratne, ta�u absolūto taisnīgumu tomēr nenosaka atsevi�ķi cilvēki, bet gan sabiedrības vairums. Un ne tikai. To patiesībā nosaka cilvēces tūksto�gadu pieredze. Bet, ja �ī pieredze ir palīdzējusi un nelīdz cilvēcei un atsevi�ķiem cilvēkiem izdzīvot, palīdz saglabāt tautu vai nāciju, tās kultūru un tradī�cijas, tad tā savā dziļākajā būtībā ir nenoliedzami taisnīga. Mēs varam strīdēties vai ap�aubīt vienīgi �ā jēdziena un procesa nianses.

Vai jūs kādreiz esat piedalījies tiesas sēdē, kurā noziedzniekam tiek pasludināts nāves spriedums?

��� Nē, nav gadījies. Ar ko jums �āda desas sēde �ķiet interesanta?

��� Ar to� Es gribētu redzēt tā cilvēka acis, kuram tiek paziņots, ka viņam, vistuvākajā laikā ir jāmirst.

��� Ticiet, tur nav nekā interesanta. Es �ādu cilvēku acis redzu bie�i. Turklāt jebkura noziedznieka sodī�ana, ari. slepkavas, vienmēr ir dziļi cilvēciska un sociāla traģēdija. Es pat gribētu apgalvot, ka gandrīz vai līdz�vērtīga kā soda saņēmējam, tā �ī soda devējiem.

��� Paldies par sarunu!

��� Lūdzu!�

Tāda bija �ī intervija, un es ar to jutos neapmie�rināts. Tajā skanēja pārāk daudz vispārīgu frā�u, pā�rāk daudz kā lieka un nevajadzīga. Man vajadzēja būt konkrētākam.

Ja tas �urnālists pie manis atnāktu �ovakar, es ar viņu parunātu pavisam par ko citu. Un noteikti pa�teiktu savādāk arī par tām nolemto cilvēku acīm. Jo es redzēju �īs noziedznieka acis � da�as minūtes pirms tam, kad tās aizvērās uz mū�u. Es �ovakar ska�tījos viņa bālajā sejā, kas pa aizgāju�ajiem gadiem bija kļuvusi kalsna un grumbu izvagota, ieskatījos viņa baiļu pārņemtajās acīs un vairākas reizes domas noteicu: �Zvērs, tu nolādētais zvērs!�

Ta�u tā glu�i nebija. Es tomēr skatījos cilvēka acīs, un fas bija visdrausmīgākais.

Pilsētas policijas pārvaldes de�ūrdaļā atskanēja kār�tējais telefona zvans. De�urants pacēla klausuli.

��� Policija.

Vada viņējā galā bija dzirdama satraukta sievietes balss.

��� Vai policija?

��� Jā.

�������� Es viņu redzēju, � sievietes balss uzreiz kļuva manāmi klusāka.

��� Nesaprotu. Ko jūs redzējāt?

��� Edmundu Ka�evski.

De�urants strauji sarosījās un ātri paskatījās uz steidzīgi izveidotās operatīvās aizturē�anas grupas komandieri kapteini Vīksnu.

��� Kur jus viņu redzējāt?

��� Mūsu veikala.

��� Atri! Veikala adrese, rajons?

������� Lielais gastronoms uz Matīsa un Brīvības ielas stūra. Ziniet, tas pats veikals, kas atrodas tie�i pretī tirgum un aptiekai. Bet, piedodiet, man gan uzreiz ir jāpasaka, ka es viņu tur redzēju 110 rīta, kad gāju pēc piena. �ovakar, kad jūs viņa bildi parādījāt pa tele�vizoru, es viņu uzreiz atcerējos un pazinu.

��� Ka jūs viņu pazināt?

�������� Es stāvēju rindā, �is gāja garātn un stipri aiz�ķēra ar elkoni. Es tūlit viņam par to aizrādīju un pateicu, ka tagad mūsu vīrie�i gan kļuvu�i nekulturāli. Iet, grūstīdami vecākas dāmas� Edmunds Ka�evskis apstājās, pirmajā brīdī nikni uz mani paskatījās, tad viegli palocīja galvu un, kā man likās, ironiski pa�teica: Es ļoti atvainojos, kundze!

������� Jus esat pārliecināta, ka tas bija tie�i Edmunds Ka�evskis?

�������� Pai vairāk! � sieviete iesaucās. � Viņam bija tie�i tāds pats ģīmis, kādu jūs rādījāt pa televizoru! Es to atceros noteikti, jo uz viņu cie�i skatījos.

��� Kādēļ?

������� Man �ķita, ka atvainodamies viņ� tomēr par mani ņirgājas.

��� Kā viņ� bija ģērbies?

������� Vi ņ� bija apģerbies gai�a lietusmētelī ar paceltu apkakli, melniem ādas cimdiem rokās un kailu galvu. Mati bija iesirmi, lādi pavisam īsi apgriezti. Es vēl nodomāju �

������� Vai bija vēl kādas citas pazīmes, kuras jūs ievē�rojāt?

������� Kā tad! Viņam bija melna pumpa pie aug�ējās lūpas un uz pieres rēta.

��� Varbūt vēl kas?

������ Jā, gandrīz vai aizmirsu! Lietusmētelim bija iz�trūkusi poga! Otrā no aug�as!

��� Ko viņ� nopirka?

������� Tēju. Divas paciņas gruzīnu tējas. Tā bakalejas nodaļa atrodas tie�i blakus piena nodaļai, un es visu redzēju. Viņ� pārdevējai paprasīja divas paciņas tējas un tāfelīti �okolādes.

��� Tas viss?

��� Vai tad vēl nepietiek? � sieviete neapmierināta

iesaucās.

��� Pietiek. Mēs jums pateicamies par informāciju.

��� Lūdzu.

Sieviete nolika klausuli, bet de�urants atkal pagrie�zās pret kapteini Vīksnu.

��� Dzirdēji?

�������� Iespējams, ka tas patie�ām ir bijis viņ�. Un, ja tā, tad nav izslēgta varbūtība, ka lai rajonā dzīvo kāda viņam pazīstama sieviete. Dro�s paliek dro�s, es tūlīt izsūtī�u cilvēkus, lai tie pastiprināti novēro minēto rajonu. Bez tam par Edmunda Ka�evska uzturē�anās iespējamību tai pilsētas daļā nekavējoties jāinformē arī visi Vidzemes priek�pilsētas kārtības sargi. Tas pagaidām būtu viss. Gaidīsim vēl kādu zvanu. Nekur ilgi viņ� nepazudīs. Agrāk vai vēlāk uzpeldēs kā nirējs pēc elpas.

�������� Tu ta�u neiebildīsi pret tasīti kafijas, vai ne? � Marina norūpējusies pajautāja.

��� Nē, � Edmunds atbildēja. � Vienu tasīti var. Marina mīļi uzsmaidīja un ātri izgāja no istabas. Edmundam kļuva silti un labi. Pēc ilgāka laika viņ� uz brīdi atkal jutās kā kādreiz savās mājās. Moderni iekārtotas telpas, mājīgums, miers un skaista sieviete, kas par tevi rūpējas un mēģina pat glābt.

Marinai tapai vajadzēja būt jau pāri piecdesmit gadiem, ta�u viņa izskatījās nesalīdzināmi jaunāka un patie�ām vēl skaista. Katrā ziņā viņ� neno�ēloja, ka bija �eit atnācis, viņam bija patīkami sajust �o Marinu un viņas māju.

Istaba bija liela un iekārtota ar atturīgu eleganci. Tum�as importa mēbeles. Sarkani aizkari. Krāsu tele�vizors, mazs galdiņ�, divi dziļi atpūtas krēsli. Pie griestiem īpatnēja un acīmredzot arī ļoti dārga lustra. Bet pie sienām piestiprinātas daudzas da�āda izmēra gleznas.

Edmunds saspringts pienāca tuvāk un uzmanīgi uz tām skatījās. Un, jo ilgāk viņ� tās vēroja, jo vairāk viņu pārņēma kaut kāda baisa un moko�i smaga sajūta.

Uz gleznām ļoti spilgtās krāsās naturāli atkailināti bija parādīti daudzi sakropļoti, nonāvēti cilvēki, skarbā Sibīrijas daba un ieslodzīto ļau�u ikdiena.

Taiga ziemā. Dzeloņstieples. Barakas ar divstāvu nārām. Balti sniega lauki. Izbadēju�ies bērni. Mātes ar izmisumā un �ausmās pārvērstām sejām. Pelēka saule. Un kapi. Lieli, melni krusti.

Edmunds nodrebēja. Viņ� atkal jutās kā aizsviests savā tālajā bērnībā. Un izjuta patiesu izbrīnu un dziļu pateicību pret Marinu, kura to spējusi tik ārkārtīgi dziļi un emocionāli attēlot.

Viņ� nemaz nedzirdēja, kā māksliniece atgriezās is�tabā,^ uz galdiņa nolika paplāti ar kafijas tasītēm un nostājās viņam līdzās.

��� Ko tu par fo domā? � viņa klusi pavaicāja.

Edmunds pagriezās prel sievieti un mazliet izbrīnī�jies uz viņu paskatījās.

��� To visu tu�

Marina piekrīto�i pamāja.

��� Liekas neticami?

������� Jā, Marina. Kaut kā pārāk ne�ēlīgi� sievietes rokām un dvēselei.

Tas ir veltījums maniem vecākiem, � māksliniece nopietna paskaidroja. � Un vēl manai māsai un brā�lim.

��� Viņi nomira Sibīrijā? � Edmunds pajautāja.

������ Jā. Neviens no viņiem neatgriezās. Tobrīd, kad viņus izveda, es atrados slimnīcā ar smagu plau�u karsoni un tā paglābos.

��� Cik es atceros, jūs ta�u bijāt�

.la, mēs bijām Latvijas krievi jau daudzās paau�dzēs. Iļģuciemā mums piederēja sava personīgā māja, un mēs jau sen bijām pilnīgi iekļāvu�ies latviskajā vidē un apstākļos. Es ta�u kopā ar tevi mācījos lat�vie�u skolā, un arī vecāki skaidri runāja latvie�u va�lodā. Bet varbūt viņus tie�i tādēļ?� Nezinu. Neviens viņiem vairs neatgriezās. Es paliku viena kopā ar vecomammu.

��� Bet mēs atgriezāmies, � Edmunds pateica.

��� Gandrīz visi�

Viņi vēl kādu laiciņu skatīja gleznas, tad Marina piegāja pie- bāra un izņēma krā�ņu, jau nedaudz aiz- sāktu konjaka pudeli.

��� Iedzersim? � viņa nopietna pavaicāja.

������� Jā, Marina, mazliet vēl varētu, � Edmunds pie�krita. � Par tiem nevainīgajiem � Par to, ko cilvēks spēj izturēt �

��� Par mums ari, � Marina sacīja un pasmaidīja.

��� Bet mazliet pagaidi! Es aizie�u uz virtuvi sameklēt kaut l ^das uzkodas.

�������� Labi, �- Edmunds lēni noteica. � Es tepat vien bū�u.

Marina aizgāja.

Edmunds smagnēji iekrita dziļajā atpūtas krēslā, vēlreiz pārlaida vērīgu skatienu gleznām un iegrima drūmās atmiņās. Pareizāk sakot, tās vēl nebija glu�i viņa pa�a personiskās atmiņas. Edmunds �ā vakara notikuma un redzēto gleznu iespaidā spilgti atcerējās galvenokārt to, ko viņam kādreiz bija stāstīju�i māte un tēvs.

Tā bija diena, kad es sākos.

Un, lai cik tas ari nebūtu savādi, tie�i (ai dienā sā�kās ari mūsu ģimenes traģēdija �

Es �ai pasaulē negribēju ierasties. Es nevienam ne- uzprasījos. Varbūt savas matērijas pirmsākumos es jau miglaini nojautu, kas mani �eit sagaida?

Bet acīmredzot nebija tāda spēka, kas manu ra�a�nos varētu aizkavēt.

Jo es ta�u rados no mīlestības. Un vēl no karstas vasaras dienas, no liega vēja pūsmas, no skaidri zilām debesim, no putna lidojuma, no rūgtās zemes un siena smar�as, no divu cilvēku kaislīgajiem �ukstiem, no viņu glāstiem, sviedriem, skūpstiem, alkām un sav�starpēji nepārvaramās vēlē�anās viens otram piederēt�

�odien, pēc piecdesmit �etriem gadiem, es skaidri redzu to dienu. Tik spilgti un tuvu, ka būs jāpalūdz Marinai, lai arī to viņa vēlāk uzglezno.

Tātad karsta, saulaina vasaras pēcpusdiena.

Brīni�ķīga Latvijas lauku ainava. Ar me�u un birz�talu apaugu�i pakalni, ezers un upe, balts lielceļ� un /.iedo�a pļava. Pa to cēlā gaitā iet stārķis un cītīgi meklē sev barību.

Turpat netālu atrodas lauku mājas ��agas�. Pa�galmā aizmidzis guļ suns un rāmi stāv zirgs.

Visapkārt ir gandrīz vai svētsvinīgs klusums un miers.

Tēvs, tai pusē ilgus gadus kalpodams pie da�ādiem saimniekiem par puisi, bija nedaudz iekrājis naudu un tai pavasarī, vēl iekrizdams parados, nopircis lauku jaunsaimniecību ��agas�.

Skaidrīte Kļaviņa jau bija saderināta ar turpat me��niecībā strādājo�o koku izcirtēju Viktoru Jurago, ta�u pavasari, iepazinusies ar �eslavu Ka�evski, neprātīgi iemīlējās, aizmirsa Viktoram doto solījumu un visu brīvo laiku centās pavadīt kopā ar jauno poli.

�eslavs ar Skaidrīti maigi viens otru apskāva un ilgu laiku klusēdami atpūtās.

- Mīļais � � Skaidrīte beidzot laimīga no�ukstēja. � Es dzīvoju, strādāju, maldījos, vispār biju nelai�mīga, bet negaidīti atnāci tu un � Man tas joprojām vēl liekas kā sapnis.

�������� Es tevi nolaupīju, � �eslavs teica. � Tagad tu esi manas dzīves lielākais dārgums.

Skaidrīte pasmaidīja.

��� Ko tu, Cesik! Es, nabaga meitene�

�������� Bet es vēl nabagāks, � �eslavs atgādināja un mazliet nedro�i ieskatījās skaistās latvie�u meitenes zilajās acīs. � Man tev jāsaka godīgi � Es tev neko daudz nespē�u dot, ta�u dzīvot varēsim. Man tagad pa�am ir sava māja, ir divpadsmit hektāru zemes, trīs govis, divas cūkas, da�as aitas, putni un zirgs.

Skaidrīte līdzjūtīgi nopūtās.

��� Grūti vienam saimniekot?

������� Jā, tā ir, � �eslavs piekrita. � Bet kaut kā jau kūļos. �ad (ad atbrauc palīgā brālis Boļeslavs.

�������� Noteikti derētu vēl arī kalpone, vai ne? �Skaid�rīte to vairāk pateica viegli ķircinādamās, nekā do�mādama nopietni.

' � Ja. Skaidrīt, nebūtu jau slikti, ta�u � � �eslavs

domīgs pateica, tad spēji apvainojās. � Ka tu varēji par mani til< slikti nodomāt?

Skaidrīte, saprazdama, ka patie�ām pateikusi ne to, ko vajadzēja, uzlika galvu uz Ceslava platajām krū�tīm, maigi tās noglastīja un lūdzo�i pasmaidīja.

��� Piedod, mīļais �

��� Es jau neko nesaku, � Ceslavs nopietns turpi- naja. � Ja gribēsi, mēs jau �o saimniecību varam pār�dot un braukt dzīvot uz Rēzekni vai Rīgu. Bet ja pa�liksim� Tu ta�u zini, Skaitli it� Kalpone vai saim�niece, viss vienalga. Seit uz laukiem jāstrādā visiem.

Skaidrīte atkal dzidri iesmējās. Viņa nopriecājas, ka Ceslavs nav sadusmojies, ka viņ� ir tepat blakus, tāds liels un spēcīgs, labs un godīgs. Viņa bija laimīga.

��� Strādāsim, Ceslav, strādāsim! � Skaidrīte draiski iesaucās. � Un mīlēsim viens otru, mīlēsim �

Iegrimdami vēl dziļāk svaigajā sienā, viņi vēlreiz sāka kaislīgi viens otru skūpstīt un glāstīt �

Viss aizmirsās. Pasaule pazuda. Vairs nebija ne ba- gāto, ne nabago. Ne saimnieku, ne kalpu. Bija tikai brīni�ķīgi skaista vasaras diena, putna kliedziens debe�sīs, suņa rējiens mājas pagalma, zirga zviedziens pie j akas, visapkārt smar�ojo�s siens un divu cilvēku saplū��ana vienā �

Viņi bija ta aizrāvu�ies, ka neko ne dzirdēja, ne , redzēja.

Bet pa to laiku Viktors Ju'rago, rokā turēdams �au��anai sagatavotu divstobru bisi, ātri �ķērsoja mājas pagalmu un, jau iepriek� zinādams, ka abi mīlnieki at�rodas tie�i tur, caur puspievērtajām durvīm klusi ieslī�dēja �ķūnī, mirkli pastāvēja, tad, pa kāpnēm uzkāpis uz siena panta, naidā zvērojo�ām acīm skatījās, kā Cesl avs ar Skaidrīti mīlējās�

Pagāja labs laiks, iekams Skaidrīte viņu ieraudzīja. Sieviete bailēs iekliedzās, spēji pierāvās pie Ceslava un ātri sev virsū uzrāva kaut kādu apģērba gabalu. Ari Ceslavs nobijies mēģināja ar kaut ko sevi apsegt.

Bet Viktors, joprojām pavērsis bises stobru pret abiem grēciniekiem, nicīgi smineja.

��� Nu ko, balodī�i? Pamīlējāties?

Ceslavs ar Skaidrīti, vēl turpinādami atrasties pār�steiguma un baiļu varā, neko nespēja atbildēt. Viņi tikai ar �ausmām skatījās uz bises stobriem un gan�drīz vai ne�aubījās, ka Viktors Jurago viņus tūlīt noga- linas.

Bet nē. Jurago �aujamo nolaida zemāk, vēl da�us mirkļus pastāvēja, tad turpat netālu neveikli apsēdās.

��� Es vēl padomā�u, ko ar jums iesāki, bet pirms tam � � Viktora balss bija pilna draudu. Viņ� ne�daudz nolieca galvu, ilgi sadrūmis klusēja, tad atkal paskatījās uz savu iecerēto. Nenoliedzami � viņam bija ļoti sāpīgi un varbūt pat baigi skatīties uz �o iemīlē�ju�os pārīti. Jo �ī enerģiska un skaistā meitene ta�u bija apsolīta viņam �

���� Tas nemaz nebija tik sen, Skaidrīl, kad mēs kopā mācījāmies, kopā gājām uz ballēm, braucām uz kul�a�nas talkam � Tu bie�i pie manis nāci arī uz me�u. Vis�pār, mēs bijām labi draugi. Tad te parādījās �itas po�lis, un es redzēju un jutu, ka tu kā apdauzīta skaties tikai uz viņu. Ta�u tu, Skaidrīt, vispirms apsolījies man! Un es tev noticēju. Pēc mēne�a mums jau vaja�dzēja būt kāzām. Tad tagad, lūdzu, pastāsti, kādēļ tu atrodies �eit, kādēļ tu te kaila kā pēdējā ielenc mīlē�jies ar viņu, bet nesēdi mājās un negaidi mani?

Skaidrīte atradās gandrīz vai �oka stāvoklī. Viņa apzinājās savu vainu un, palīdzību meklēdama, vai�rākkārt paskatījās uz Ceslavu, bet viņ�, vēl nespēdams attapties no negaidītās Jurago parādī�anās, arī sevī sajuta kaut kādu vainas apziņu pret Viktoru, tādēļ sē�dēja, galvu nodūris, un neteica ne vārda.

Beidzot Skaidrīte saņēmās. Viņa saprata � ja ne�spēs jēdzīgi Viktoram izskaidrot eso�o situāciju, viņa tiks nogalināta.

�� Tādē], Viktor� � Skaidrīte neveikli sāka taisno�ties. � Jā! Tu biji mans draugs, un es tev apsolījos. Bet tad, kad es iemīlējos Ceslavā � Kad vajadzēja ga�līgi iz�ķirties� Tu man, lūdzu, piedod, bet es� Es gribu dzīvot mierīgi! Es gribu vīru, kas vienmēr būtu pie manis, es gribu māju, bērnus, es gribu kaut ko ļoti stabilu un pastāvīgu, bet ar tevi� Izrādās, tu esi sa�saistījies ar komunistiem, tev ir kaut kādas slepenas tik�anās, noslēpumaini darījumi� Tevi ktiru katru dienu var arestēt, bet kas tad būtu ar mani?

Viktors neilgu laiku klusēja, nervozi rokās grozī�dams melno bisi, tad negaidīti uzkliedza: � Es ne�zinu, kas būtu ar tevi! Es nezinu, kas būtu ar mani, ta�u zinu� Tu mani nodevi, Skaidrīti Zemiski, riebīgi nodevi!

Beidzot arī Ceslavs saņēmās, no sevis izdzina bai�les un nikni uzsauca Viktoram:

��� Beidz muldēt! Es Skaidrīti mīlu vairāk nekā tu! Viņai ar mani būs dro�i. Atceries, es tev arī teicu � nesasienies ar tiem pagrīdniekiem! Viņi visi ir Krievi�jas aģenti!.

Viktors smagi un neveikli piecēlās un vēlreiz abus gulo�os noskatīja ar atklāti nicino�u skatienu.

^ � Ar ko man sasieties� to es zinā�u pats! Bet tev, Ka�evski, un tev, Skaidrīt, es pateik�u� īsta mīlestība maksā ļoti dārgi. Parasti vai nu cilvēka dzīvi, vai dzī�vību �

Viktors atkal draudīgi pavērsa bisi pret abu iemīlē�ju�os krūtīm, tad, apmierināts pr.r viņu bailēm, bisi strauji novērsa un to uzmeta uz pleca.

��� Bet � velns lai ar jums! Dzīvojiet! Mīlējieties! Radiet bērnus, saimniekojiet, kļūstiet bagāti un lepni!

Tikai atcerieties vienu! Jūs nakad nebūsiet laimīgi!

Nekad!

Viktors nolēca no siena panta un nesteidzīgi izgāja no �ķūņa.

Skaidrīte sāka raudāt, bet Ceslavs drūmās nojaus�mās cie�i sakoda zobus.

Bet es� Vēl tikai pirmās �ūnas iedīglī, vēl īstenībā neradīts, vēl nedzemdēts, es jau biju apkrauts ar lās�tu, naidu un atriebības alkām �

1941. gada jūnija sākumā Ceslavs Ka�evskis rīta agrutnā stāvēja rasas pieliju�ā pļavā un satraukts vēroja, kā pa lielceļu pilsētas virzienā dodas kāda liela Sarkanās Armijas tanku daļa.

Visu lielceļu un tuvāko apkārtni blīvi noklāja balts putekļu mākonis un vienmērīgs, dobj� moioru troksn ..

Putni aizlidoja. Cilvēki un dzīvnieki, drūmu no�jausmu pilni, bailīgiem skatieniem pavadīja dārdo�o dzelzs armādu.

Kad skatienam pazuda pēdējais tanks, Ceslavs bei�dzot satvēra izkapti, sapļāva zāli, to uzlika uz nēsdeķa, sasēja galus, ne�ļavu uzmeta uz muguras un aiznesa līdz kūtij. Pēc tam aizgāja pie akas, piesmēla spaini ar ūdeni, padzērās un nomazgāja sasvīdu�o seju.

Blakus nostājās Skaidrīte ar �etrgadīgo Edmundu. Acīmredzot arī viņus bija satraucis garām brauco�o tanku troksnis.

������� Skaties, ka nesaaukstējies! � Skaidrīte norūpēju�sies brīdināja, ieraudzīdama, ka vīrs auksto ūdeni lej uz sasvīdu�ajiem pleciem un krūtīm.

������� Nez vai, � Ceslavs norūca un ātri noslaucījās Skaidrītes pasniegtajā dvielī. � Lai gan jūtos patie��ām draņķīgi.

��� Kas vainas? � Skaidrīte tūlīt painteresējās.

��� Tāda ellīgi smaga priek�nojauta.

�������� Tu domā � būs kar�? � Skaidrīte ba�īgi pavai�cāja, vēlreiz paskatīdamās uz putekļaino lielceļu.

������� Viss kas var būt, � Ceslavs negribīgi noteica un paņēma mazo Edmundu uz rokam.

�������� Runā, ka Sarkana Armija esot tik stipra, ka tā spējot sakaut jebkuru ienaidnieku.

�������� Lai nu ta būtu, � Ceslavs rāmi noteica un sāka iet uz mājas pusi.

Skaidrīte maigi ar rokas plaukstu pieskārās vīra plecam 1111 gāja līdzi.

��� Es ticu, ka viss būs labi.

Ceslavs pie majas sliek�ņa apstājās, nedaudz pa�grieza galvu sāņus 1111 atkal uzmeta garu skatienu baltajam lielceļam.

������� Zini, Skaidrīt, � viņ� domīgs atzinās. � Pirmīt man uznāca tādas savādas bailes. Pēk�ņi �ķita, ka ne�būs vairs ne �o māju, ne zemes, ne tautas� Un ari mēs pa�i vairs nebūsim � pavisam drīz.

Viņi iegāja istabā, mazais Edmunds tūlīt sāka spē�lēties ar kādu rotaļlietu, bet Skaidrīte apsēdās iepretim vīram un noba�ījusies skatījās acīs.

������� Tu patie�ām domā, ka var būt tik slikti? � viņa klusi pajautāja.

������� Nezinu, Skaidrīt, nezinu, � Ceslavs paraustīja plecus. � Bet tāda nojausma mani pārņem.

�etrdesmitā gada varas maiņu Latvijā viņ� uzņēma bez sevi�ķām emocijām, jo �is pārmaiņas viņu vēl praktiski neskāra. Viņ� gan visapkārt dzirdēja dau�dzas neapmierinātas balsis, bet dzirdēja arī tādas, kas par jauno varu bija vai stāvā sajūsmā. Ta�u Ceslavs ieņēma neitrālu pozīciju. Pietika, ka ar politiku nodar�bojās viņa vecākais brālis Boļeslavs, kur� pagāju�ajā ziemā bija iecelts pat par viņu apriņķa partijas komi�tejas pirmo sekretāru. Līdz ar to daudzi Ceslavu neie�redzēja, uzskatīdami ari viņu par negantu boļ�eviku, ta�u netrūka ari tādu, kuri tī�i meklēja ar viņu drau�dzību un neslēpdamies li�ķēja.

Jau pirms �etrdesmitā gada vasaras notikumiem Latvijā viņu kopīgais �draugs� Viktors Jurago nepa�rasta pazuda, un vēlāk Ceslavs ar Skaidrīti uzzināja, ka jau kop� padomju varas nodibinā�anas pirmajām dienam viņ� esot liels virs iek�lietu ministrijā vai �ekā �

Tā ari bija Ka�evsku nelaime, kas sāpīgi parādījās jau tās pa�as dienas pēcpusdienā.

Ls domāju, ka viņi tomēr Latvijā kolhozus nedi- bk.ās, �- Skaidrīte sacīja, ta varbūt mēģinādama iedro��ināt gan savu viru, gan sevi. Toreiz Latvijā visus zemniekus īpa�i uztrauca tie�i �is jautājums � būs kolhozi vai ne? Jo vienīgi zeme bija tā, kas viņus tu�rēja uz �īs pasaules, kas viņiem dāvāja maizi, zināmu pārticību un pamatu nākotnei.

Varas varēja arī mainīties, vienu diktatoru varēja nomainīt otrs, ta�u zemei bija jāpieder tiem, kas to apstrādāja, darīja auglīgu un novāca ra�u.

Zeme bija svēta, tāpat kā māte, tēvs, sieva, vīrs, bērns un māja. Tos neviens nedrīkstēja ne aiztikt, ne atņemt. Un, ja �ur tur tas jau notika, tad tas tikai lie- cināja, ka jaunā vara būs ļoti tālu no Dieva un civili�zētās pasaules tradīcijām. Ta būs barbariska, primitīva un ļoti asiņaina.

� Zini, Ceslav, � Skaidrīte turpināja stāstīt, � es tev pavisam aizmirsu pateikt� Pirms da�ām dienām biju ieskrējusi pie Brie�iem, mūsu kaimiņiem. Pie vi�ņiem tagad apmetusies viena iebraucēju ģimene. Izska�tījās tadi labi un vienkār�i ļaudis, lai gan vīrs esot kāds augstākas kārtas virsnieks. Mazliet parunājām par �e un to, un viņi apgalvoja, ka pie viņiem Krievijā kolhozos nemaz tik slikti tomēr nedzīvojot. Visi esot pārtiku�i un laimīgi.

Ceslavs satraukts paskatījās uz sievu. Viņ� neko la�bu negaidīja no atklātām sarunām ne tikai ar sve�i�niekiem, bet pat ar vistuvākajiem kaimiņiem.

��� Tu viņiem kaut ko stāstīji arī par mūsu dzīvi? � Ceslavs noba�ījies uzprasīja.

���� Jā, � Skaidrīte apstiprināja. � To pa�u, ko viņi par savējo. Stāstīju, ka arī mēs esam dzīvoju�i pārti�ku�i un laimīgi.

���� Nez vai tev to vajadzēja teikt, � Ceslavs domīgs atgādināja.

��� Kādēļ ne? � Skaidrīte nesapratnē pavaicāja.

���� Tādēļ, ka visas avīzes raksta � Visās sapulcēs tagad to vien kliedz, ka mēs ta�u esam biju�i pēdējie nabagi, apspiesti un ļoti nelaimīgi!

Skaidrītes seja negaidīti kļuva gai�a un starojo�a. Viņa aplika rokas ap vīra kaklu un dzidri iesmējās.

��� Tās ir muļķības! Mēs ta�u bijām laimīgi, vai ne?

���� Jā, Skaidrīt, � Ceslavs piekrita. � Mēs bijām pat ļoti laimīgi. Un tad, kad es tevi toreiz satiku sējas talkā pie Kronenbergiem � Kad tevi iemīlēju un atvedu uz �o savu māju � Tu jau zini, ne maniem vecākiem tur Latgalē, ne man pa�am nekad nekāda bagātība nav piederējusi. Tik vien kā tie divpadsmit hektāru labi iekoptās zemes un pļavas. Bet kad tu atnāci pie ma�nis� Kad biji ar mieru �eit dzīvot un saimniekot� Man likās, nav neviena laimīgāka un bagātāka cilvēka par mani

���� Paldies � Skaidrīte saviļņota pateica un viegli noskūpstīja Ceslavu. � Tie bija skaisti vārdi.

���� Ko tu! � Ceslavs iesmējās. � Vai tad ar vārdiem var daudz ko pateikt?

������� Var! � Skaidrīte iesaucās. � Var visu! Es tev ari tūlīt kaut ko pateik�u�

Skaidrīte atrāvās no Ceslava, ātri sakārtoja savus ^aros matus un balto vasaras kleitu, kas viņu darīja ļoti trauslu un meitenīgu.

������� Zini, Ceslav � � Skaidrīte nez kādēļ sāka noslē�pumaini �ukstēt. � Mēs drīz kļūsim daudz bagātāki�

Ceslavs izbrīnā sarauca pieri.

��� Vai tad jaunā valdība dos klat vēl zemi? Naudu?

Lopus?

Skaidrīte sāka skaļi smieties.

��� Nē! Mēs pa�i!

Pēc tam viņa apklusa, atkal pienāca cie�i pie vīra un klusi ie�ukstēja ausī: � Mums būs bērniņ��

Ceslavs jutās pārsteigts, lai gan negaidītā vēsts viņu iepriecināja.

��� Tu to nopietni?

��� Jā! Mums būs bērns.

��� Kādēļ to neteici agrāk?

��� Agrāk es nezināju, � Skaidrīte priecīga atbildēja.

Bet tagad � Man pēk�ņi visa pasaule ir kļuvusi

skaista!

Ceslavs pacēla Skaidrīti uz rokām un vairākas reizes apgriezās riņķī. Tad uzmanīgi nolaida atkal uz grīdas un maigi apmīļoja.

������� Tādā gadījuma �ī būs mūsu dzīves visskaistākā vasara, � viņ� saviļņots pateica.

������� Noteikti! � Skaidrīte laimīga piekrita. � Vissil�tākā. Visilgākā. Vissaulainākā!

Pēc tam viņa paņēma klēpī mazo Edmundu un tam pieglauda savu silto vaigu.

������� Atceries� � viņa Ceslavam satraukta atgādi�nāja. � Kad es nācu �urp pie tevis, mana māte teica: �Jums varēs nobeigties lopi, jums sausumā varēs iz�degt zeme, jums varēs izputēt visa manta, bet, ja jums

būs daudz bērnu, nekādas nelaimes jūs nekad nevarēs padarīt nabagus!�

Viņi tajā brīdī bija laimīgi. �ķita, ka �o mierīgo, mīlestībā un pilnīgā sapratnē rito�o dzīvi nekas un neviens nespēs ne satraukt, ne izjaukt.

Bet tomēr izjauca un sadragāja. Bez mazākās �ēl�sirdības un līdzjūtības.

Vai vainīgs bija laikmets? Jaunā vara? Apstākļu sakritība?

Protams, arī tie, ta�u galvenais ļaunuma nesējs uz �īs pasaules tomēr ir un paliek pats cilvēks. Laikmets un varas maiņa viņam tikai piespēlē lielisku izdevību sevi nostādīt tur, kur viņu velk pa�a baltā vai melnā dvēsele � labā vai ļaunā pusē�

Ka�evski vēl smējās. Viņi vēl bija laimīgi. Vēl spī�dēja saule. Vēl viņiem bija nākotne un jaukas cerī�bas� Ta�u jau pēc da�am minūtēm viņi sadzirdēja majas pagalmā iebrauku�as automa�īnas troksni un spēcīgus klauvējienus pie durvīm �

Ceslavs tas atvēra un bezgala pārsteigts ieraudzīja savā priek�ā stāvam Viktoru Jurago un kādu austrum�nieciska tipa kareivi ar �auteni rokā. Viktors bija ģēr�bies pazīstamā �ekista formas tērpā ar plan�eti pie sā�niem. Turpat pie jostas karājās arī pistole.

Viktors nevērīgi �eslavu pagrūda sāņus un noteik�tiem soļiem ienāca lielajā istabā Skaidrīte no pārstei�guma un bailēm iekliedzās. Ceslavs ar rokam apņēma sievas plecus un mēģināja nomierināt. Kareivis nostā�jās pie durvīm, bet Viktors, vispirms cie�i un uzvaro�i noskatījis majas saimniekus, enerģiski paskatījās zem gultas, galda un skapī.

��� Es ļoti atvainojos, ka esmu jūs iztraucējis, � viņ� diezgan pieklājīgi pateica, � ta�u dienesta pienā�kumi � Saprotiet pa�i.

�������� Mēs neko nesaprotam � � Ceslavs klusi nomur- minēja, lai gan galveno viņ�, prolams, saprata � mā�jās ir atnākusi nelaime. Atriebība! Viktors Jurago sa�vas revolucionārās pagrīdes un aktīvas padomju va�ras atjauno�anas darbības rezultātā tagad bija kjuvis par apriņķa NKVD pilnvaroto un acīmredzot darīs visu, lai Skaidrītei atmaksātu viņas toreizējo nevēlē�anos kļūt par tā sievu�

�������� Ko tu tur meklē? � Skaidrīte uzsauca, laikam vēl nemaz nenojauzdama Viktora īsto nodomu.

Jurago pārstāja apskatīt telpu un nopietns nostājās abu nobālu�o Ka�evsku priek�ā. Viņ� mēģināja būt sausi oficiāls, ta�u tikai ar redzamām g'rūtībām spēja sevī apvaldīt uzvaras prieku, varbūt pat triumfa sa�jūtu. Un bija jau arī par ko! Pirms da�iem gadiem Vik�tors Jurago bija vēl tikai no�ēlojams, mazizglītots melnstrādnieks, bet �odien savās spēcīgajās rokās tu�rēja ikviena apriņķa iedzīvotāja turpmāko likteni un pat dzīvību � Un ne tikai sava apriņķa vien. Ikviena cilvēka likteni un dzīvību �

������� Mums ir ienāku�as ziņas� � Viktors mēģināja paskaidrot, tad pārdomāja un asi uzkliedza: � Kur jūs glabājat iero�us?

Ceslavu tas pārsteidza.

��� Kādus iero�us?

������� Visādus! � Jurago turpināja kliegt. � Aizsargu organizācijā sastāvējāt?

��� Nē.

��� �autene jums ir?

��� Protams, ka nav.

��� Revolveris, medību bise?

��� Es nekad neesmu medījis.

Jurago nicīgi pasmīnēja.

��� Ko tad tu esi darījis?

��� Es esmu strādājis, � Ceslavs atbildēja.

t Nemuldi! � Viktors asi noteica. � Zadzis tu esi, ne strādājis!

������� Es tevi palūg�u� � �eslavs brīdino�i sacīja, bet Viktors pagrieza viņam muguru un vēlreiz istabai par- laida rūpīgu skatienu.

�������� Iero�us mēs, protams, atradīsim, � viņ� pārlie�cināts teica. � Par to aizsargu organizāciju arī no�skaidrosim. Bet jau tagad viens ir pilnīgi skaidrs � jus sistemātiski esat nodarboju�ies ar pretpadomju propagandu!

Tas Ka�evski parsteidza daudz vairāk nekā mistisko iero�u meklē�ana.

��� Mēs?!

������� Ja, cienītais kungs, un jūsu daiļā kundzene! Tie�i jus! � Viktors Jurago pilnīgi staroja. � Slavējot bur��uāzisko valsts iekārtu, jūs apzinīgi vai neapzinīgi nopeļat padomju iekārtu. Bet padomju iekārtu nopelt nedrīkst.

��� Kādēļ? � �eslavs naivi pajautāja.

������� Tādēļ, ka padomju iekārta ir vispareizākā un taisnīgākā iekārta pasaulē! � Viktors ar neslēptu baudu paskaidroja. � Un tas, kas to kritizē, starp citu, ari slēptā veidā, tas neap�aubāmi ir atklāts vai slēpts padomju valsts ienaidnieks!

������� Tu maldies! � �eslavs, laikam patie�ām sajutis nopietnas briesmas, asi iebilda. � Mēs nekad neko ne�esam kritizēju�i!

Viktors strauji pagriezās, pieskrēja pie Ceslava un viņu apveltīja ar naida pilnu skatienu.

�������� Es tevi brīdinu! � viņ� skaļi uzsauca un turpi�nāja, uzsvērdams katra izrunātā vārda zilbi. � Mēs nekad nemaldāmies! Tas ir pirmkārt. Un otrkārt� Mums ir ziņas.

�eslavs joprojām bija apmulsis.

- Kiidas ziņas?

Svarīgas valsts ziņas, � Viktors paskaidroja.

�������� Es neko nesaprotu, � Ceslavs atzinās un izteik�smīgi noplātīja rokas. � Nudien!

Bet Skaidrīte gan saprata. Viņa uzreiz atcerējās ne�seno sarunu ar kaimiņmājas jaunajiem iemītniekiem un strauji nobāla. Viņai sāka trīcēt pat rokas.

�������� Es sāku kaut ko nojaust� � Viņa nobijusies pagriezās pret vīru. � Un tas ir �ausmīgi!

��� Tu domā?� � Ceslavs arī sāka saprast notiku�o.

��� Tie tur pie kaimiņiem apmetu�ies krievi?� Viktors Jurago atkal nicīgi iesmējās. Viņam bija ļoti

patīkami un tai pa�a reizē tomēr arī diezgan pretīgi savā priek�ā redzēt �os nobiju�os un faktiski jau nāvei nolemtos cilvēkus.

��� Lieciet tos krievus mierā! � viņ� bargi pavēlēja.

��� Viņi mums ir atnesu�i brīvību, bet� Ziņojumu par sistemātisku bur�uāziskās dzīves slavinā�anu mūsu orgāniem ir uzrakstījis jūsu kaimiņ�. Latvietis. Vistī�rākā latvie�u valodā �

Ceslavs jutās pilnīgi satriekts.

��� Tas nevar būt� Mūsu kaimiņ�?!

Skaidrīte galīgi nobijusies tomēr mēģināja sevi ne tikai aizstāvēt, bet arī pateikt patiesību.

�������� Tie ir meli, Viktor! � viņa iesaucās. � Meli! Es nekādu bur�uāzisko propagandu neesmu veikusi! Tu dzirdi? Es slavēju pati savu dzīvi! Tu to spēj saprast? Pati savu � dzīvi.

������� Apklusti! � Viktors pavēlēja. � Taisno�anās ir pilnīgi lieka!

��� Ko tu no mums gribi? � Ceslavs painteresējās.

��� Saki skaidri! Tu gribi, lai mēs atzītos? Viktors pasmīnēja.

��� Par vēlu! Tas jau vairs nav vajadzīgs.

Pēc tam viņ� pagriezās un ar roku parādīja uz ka�reivi. � Jūs esat arestēti! Ceslavs ar Skaidrīti nobāla, un viņus abus pārņēma

me�onīgas bailes, dziļa pazemojuma un netaisnības sajūta.

������� Ko?! � viņi gandrīz vai reizē iesaucās. � Mēs� arestēti? Par ko?!

Viktors Jurago patīkamā labsajūtā turpināja smaidīt.

������� Es jau jums paskaidroju, � viņ� pieklājīgi pa�teica. � Dodu jums trīsdesmit minūtes laika. Sagata�vojieties! Jūs varat ņemt līdzi da�as mantas un pār�tiku. Sargs paliks �eit. Pēc trīsdesmit minūtēm es atgriezī�os.

Viktors Jurago aizgāja.

Skaidrīte da�us brī�us nekustīga stāvēja, tad pēk�ņi, ka zaudējusi pratu, metās pie skapja, atrāva to vaļā un sāka uz grīdas sviest visas drēbes un mantas. Pēc tam turpat sakņupa un sāka nevaldāmi raudāt.

�eslavs saņēma sievas plecus un sāka tos glāstīt.

�������� Lūdzu, neraudi! � viņ� klusi sacīja. � Nomieri�nies! Tu nedrīksti uztraukties. Es tevi lūdzu.

������� Par ko viņ� ta? � Skaidrīte aizgūtnēm elsoja. � Mūsu kaimiņ� Briedis � Un Viktors. Par ko?!

������� Es nezinu, � �eslavs raustīja plecus. � Es neko nesaprotu. Mūs vedīs uz pagastmāju? Uz Rīgu? Turēs cietumā? Tiesās?

Skaidrīte pārstāja raudāt un pēk�ņi viņas apziņā uzplaiksnīja kāda gai�a doma.

�������� Paklau� � viņa trīco�ā balsī ierunājās. �Var�būt vajadzētu kaut kā ātri nosūtīt ziņu tavam brālim? Viņ� ta�u kā nekā ir mūsu apriņķa partijas sekretārs!

�eslavs brīdi padomāja.

��� Patie�ām. Tā nav slikta doma.

Bet, kamēr viņ�, nemierīgi staigādams pa istabu, meklēja iespēju kaut kādā veidā sazināties ar brāli, ! �'" ilmā jau atskanēja kādas citas automa�īnas trok- �'Mi , un pēc da�iem mirkļiem istabā pārskaities iedrā-

i Boļ. slavs Viņ� bija liela auguma vīrs, ģērbies sttiliiiju zābakos, galife biksēs, pelēkā �aketē, bet tum��os matus sedza brūna �okejcepure.

Ceslavs ar Skaidrīti par viņa negaidīto iera�anos ār�kārtīgi nopriecājās un vairs ne�aubījās, ka viņiem jau vairs nekādas briesmas nedraud.

������� Paldies Dievam! � Ceslavs priecīgs iesaucās. � Tie�i nupat mēs par tevi runājām!

Boļeslavs nevērīgi nosvieda �okejcepuri uz galda un nikni paskatījās uz saviem radiniekiem.

������� Būtu mazāk muldējis, būtu labāk! Kādus mēslus esi savārījis? Ātri!

-�� Es nezinu, � Ceslavs godīgi atzinās.

�������� Bet es zinu! � Boļeslavs uzkliedza. � Ko jūs visiem kladzināt, ka tic Ulmaņa laiki biju�i labi? Ne�varat turēt mēli aiz zobiem?

��� Piedod, bet es nezināju, ka tagad nedrīkst runāt.

��� Vajag zināt, ko runāt!

Skaidrīte nostājās iepretim vīra brālim un ba�īga skatījās viņa drūmajā sejā.

-�� Kas tagad ar mums noliks?

Boļeslavs ilgi neko neatbildēja. Viņ� vērīgi noska�tīja istabu. �eslavu, Skaidrīti un Edmundu, piegāja nie loga. pavēroja dārzu un turpat netālu stāvo�ās au�toma�īnas, tad negaidīti pavaicāja:

��� Kāda tev �ogad solās būt ra�a?

������� Ra�a būs laba, � Ceslavs atbildēja. � Rudzi līdz sralvai.

������� Neaizmirsti! � Boļeslavs atgādināja. � Tev par to jāpateicas padomju varai!

Ceslavs nepiekrītot strauji papurināja galvu.

�������� Man katru gadu ir bijusi laba ra�a. Un par to Inpateicas vienīgi manai mugurai un rokām!

Boļeslava acis joprojām meta dusmu zib�ņus.

������� Es nesaprotu, kas tu esi par cilvēku! � viņ� sa��utis noplātīja rokas. � Tu pat tagad nodarbojies ar

pretpadomju aģitāciju!

���� Bet es nesaprotu, kas tu esi par cilvēku! � Ces- lavs nebaidīdamies deva pretī. � Es nesaprotu, kas tā vispār ir par varu, pie tam vēl tautas vara, kas tautai neļauj runāt!

Boļeslavs no �iem vārdiem gandrīz nobijās.

���� Paklausies, brāl! � viņ� draudīgā balsī sacīja. � Tā nedrīkst!

Bet Ceslavs jau vairs nebija apstādināms. Viņu kai- tinaja un baidīja tā smagā politiskā atmosfēra, kas valdīja visā Latvijā, kad jebkur� par otru varēja ziņot un nodot; kad jebkur� sīks ierēdnis, partijas funkcio�nārs vai iek�lietu darbinieks varēja lemt likteni gan atsevi�ķiem cilvēkiem, gan veselām ģimenēm un dzim�tām.

���� Atkal nedrīkst? � viņ� sa�utis iesaucās. � Bet ko tad drīkst? Vai patie�ām tikai klanīties un slavēt to ūsaini?

���� Apklusti! � Boļeslavs turpat vai �ausmu pār�ņemts pavēlēja. � Tu arī mani vēl ierausi nelaimē!

���� Bet mēs jau esam ierauti! � Ceslavs dedzīgi at�gādināja. � Boļeslav! Ja vari, palīdzi!

Boļeslavs domīgs sāka staigāt pa istabu. Pēc tam apstājās.

���� Es nudien nezinu, � viņ� atzinās. � Man �orīt piezvanīja 110 orgāniem un pateica � Es stipri �aubos, vai kaut kā varē�u līdzēt.

Ceslavs strauji piemetās Boļeslavam klāt un to cie�i ii/lūkoja.

Ja tu esi mans brālis� � viņ� trīco�ā balsī ru- ,la tu esi cilvēks. Ja tu esi godīgs partijas sek- iHiip ,,, lev ir jāpalīdz! Jūs nedrīkstat sodīt cilvēkus 1 11 iii put to vien �

A11 Sluildiilc pieskrēja pie Boļeslava un ātri mēģi- lltlj#i V11,1 m 111 !<">knldrol abu nevainību un �īs situācijas

absurdūmu.

���� Es ta�u neko sliktu tur neteicu! � viņa runāja aizgūtnēm. � Tici! Es likai teicu, ka mēs ar lavu brāli esatn biju�i laimīgi! Tu to vari apjēgt? Laimīgi! Tādēļ, ka viens otru mīlam.

Bel Boļeslavs tikai neiecietīgi atmeta ar roku.

��� Tam nav nozīmes! � viņ� paskaidroja. � Mī�lam, nemīlam � Mēs ceļam jaunu dzīvi! Jaunu, sociā�listisku sabiedrību, bet visu laiku biju�ie bur�uji mums traucē! Un bud�i traucē! Un visādu baumu, tenku un apmelojumu izplatītāji! Ari traucē!

Ceslavs bija paliesi izbrīnījies.

��� Bet ne es, ne mana sieva ta�u jums netraucējam ccl' lo sociālismu! Celiet veseli!

Boļeslavs niknumā padraudēja pat ar dūri.

��� Par �iem vārdiem vien tevi vajadzētu sodīt!

��� Ja jūs to izdarīsiet� � Ceslavs izmisumā sāka skraidīt no viena istabas stūra uz otru. � Es nezinu � Vai tā ir armijas, orgānu, partijas vai atsevi�ķu cil�vēku vara � Bet tautas vara nu gan tā nav! Tā ne�drīkst! Tas viss ir pret cilvēku, pret pa�u tautu!

���� Lūk, lūk, pie kādiem uzskatiem noved tavs indi�viduālisms! � Boļeslavs turpināja pārmest. � Tavs budziskais dzīvesveids! Tava laimīgā personīgā dzīve! Bet man. vecīt, ka tu zini, lā nemaz nav bijusi laimīga! Tie�i otrādi! Kamēr lu te centies saraut pēc iespējas vairāk mantas un naudas, es cīnījos pagrīdē! Es par sociālisma idejām �etrus gadus esmu novergojis ka�torgā! Kamēr jūs te Ulmanim pie kājām kaisījāt ro�u ziedus, es Kalnciema raktuvēs lauzu akmeņus! Tādēļ tu, bra�iņ, man te lūdzu daudz nedziedi par kaut kādu vienotu latvie�u tautu! Ir saimnieks un kalps. Ir fabri�kants un strādnieks. Ir bagātie nn nabagie.

Ceslavs vēl neko nepaspēja iebilst, kad bez klauvē��anas istabā atgriezās Viktors Jurago. Acīmredzot viņ� jau zināja, ka Bo|eslavs ir �eit, viņi savstarpēji bija pazīstami un viens pret otru izturējās kā pret vecu paziņu.

��� Tu redzi, cik nelāga lietas, � viņ� gandrīz vai līdzjūtīgi Boļeslavam pavēstīja.

�� Jā, neko sliktāku vairs neizdomāsi, � viņ� nepa�tikā noņurdēja.

Skaidrīte, neizturējusi lielo nervu sasprindzinājumu, atkal raudādama vērsās pie abiem varas vīriem, no kuriem viens bija tuvs radinieks, bet otrs kādreiz va�rēja kļūt viņas vīrs� Vai tas tagad tiek aizmirsts, vai varbūt tie�i otrādi � tikai tādēļ �i pretīgā izrāde arī notiek?! Acīmredzot cilvēks nekad nespēj samierināties ar zaudējumu. Viņam visu vajag atgūt un par kādreiz izjustu apvainojumu noteikti atriebt�

��� Es jūs lūdzu, ap�ēlojieties! � Skaidrīte iesaucās. Savā baltajā vasaras kleitiņā izskatījās pēc nolauzta ievas ::ieda. � Lūdzu, lūdzu �

Sie izmisu�ie �ņuksti Viktoru Jurago ne mazākā mērā neaizkustināja. Dro�i vien jaunās varas apstāk�ļos, diendienā apzinīgi pildīdams savus baigos dienesta pienākumus, viņ� bija redzējis un dzirdējis ne tikai �ādas rāmas vaimanas vien � Viktors mierīgs paskatī�jās pulkstenī un oficiālā balsī pavēstīja: � Jums pali�ku�as vēl tikai desmit minūtes�

Apzinādamies, ka laikam patiesām viņi neko vairs sevis glāb�anai nespēs izdarīt, Ceslavs izmēģināja pē�dējo, kas viņam bija vēl atlicis.

��� Tā nevar! � viņ� no uztraukuma drebo�ā balsī griezās pie abiem kungiem. � Nē, patie�ām! Mēs ne�esam nekādi noziedznieki, ka ar mums tā var apieties! Bez tam � Skaidrīte gaida bērnu �

Viktors pretīgi pasmīnēja, glūno�i noskatīdams jau- ās sievietes augumu, tad, da�us mirkļus padomājis, pieliecās Boļeslavam pie auss un kaut ko ilgi �ukstēja.

Pēc tam izgāja no istabas.

Boļeslavs atri pienāca pie brāļa un ar labo roku viegli pieskārās viņa plecam.

������� Paklausies, Ceslav! � viņ� lūdzo�ā balsi sacīja. � Tagad viss ir jūsu pa�u rokās! Orgānu pārstāvis ir ar mieru jūs glābt, tikai ar vienu noteikumu� Atri pa�ņem papīru, zīmuli un raksti aug�ā ziņojumu par abiem jūsu kaimiņiem!

Pirmajā mirklī Ceslavs pateikto pilnībā neapjēdza.

��� Ko, ko? Es lagā nesapratu.

������� Es tev saku � fiksi raksti aug�ā ziņojumu, ka tavi tuvākie kaimiņi, tādi un tādi� Brie�i, ja? Nu, lūk, Brie�i sistemātiski aicina gāzt padomju varu, vāc iero��us un mūsu apkārtnē organizē teroristisku organizā�ciju!

Ceslavs jutās tik pārsteigts, ka uzreiz neko nespēja atbildēt. Viņ� līdz tam nezināja un pat nespēja iedo�māties, ka var rīkoties arī tā � Ka �ai sociālisma celt�niecības laikā ar tik primitīvi vienkār�iem līdzekļiem ir panākama jebkura cilvēka vai ģimenes pazudinā��ana� Nav vairs nekādas morāles, tikumiskie principi, grēka sajūtas, bailes no laicīga vai Dieva soda un pa�zudu�as jebkuras atļautā un neatļautā robe�as � Var�būt tā arī beidzot ir tik ļoti ilgotā brīvība, kad viena neliela saujiņa nelie�u ar pārējiem var darīt, ko grib?

��� Tu to nopietni? � Ceslavs vēl pārjautāja.

Boļeslavs izbrīnījies skatījās.

��� Tu gribi būt brīvs vai negribi?

��� Kas pēc tam notiks ar mūsu kaimiņiem?

������� Viņus arestēs jūsu vietā, � Boļeslavs vienaldzīgs paskaidroja.

�������� Citādāk jūs mūs nevarat likt mierā? � Ceslavs, dro�s paliek dro�s, painteresējās.

������� Nē. � Boļeslavs noteikti pakratīja galvu. � Bez tam� Kad viņi orgāniem rakstīja savu ziņojumu, tad nez vai viņus mocīja sirdsapziņa par jūsu turpmāko likteni.

��� Dro�i vien, � �eslavs ar sausu muti no�ukstēja.

���� Bet mani mocīs. Mocīs �

Izdzirdusi par iespēju tomēr paglābties no tiesas vai Sibīrijas, Skaidrīte piemetās pie vīra un atkal raudo�i lūdzās: � Raksti� Mīļais! Es tevi lūdzu, raksti!

Ceslavs to nespēja. Viņ� to saprata uzreiz. Un ne tādēļ, ka būtu līdz stulbumam godīgs, bet to vienkār�i neļāva darīt viņa godaprāts, dzīves laikā iegūta pie�redze, nesatricināms priek�stats par labo un ļauno, kā arī ticīga cilvēka nespēja kaut ko pilnīgi apzināti darīt pret Dieva bau�ļiem �

��� Apklusti! � Ceslavs neiecietīgi vērsās pie sievas. Bet viņa nerimās. Skaidrīte saprata, ka �ī ir pēdējā un varbūt arī vienīgā iespēja glābties. Jā, riebīga un pre�tīga iespēja, ta�u tai brīdī viņai bija pilnīgi vienalga, kas ar tiem Brie�iem pēc tam noliks� Viņi bija ne�lie�i. Viņi tāpat, rakstīdami savu ziņojumu, nedomāja, kas notiks ar cilvēkiem, kurus tie apsūdzēja neizdarītā noziegumā � Skaidrītei nesalīdzināmi svarīgāka �ķita pa�as brīvība un topo�ā bērna dzīvība� Tas bija drausmīgi, ka visas viņas ģimenes eksistence, pa�as, Ceslava un Edmunda dzīves un dzīvības pēk�ņi bija pārvērtu�ās mazos, tikko saredzamos kni�ļos, ko pre�tim stāvo�ais cilvēks nevērīgi ar knipja sitienu var notriekt no dzīves galda�

��� Padomā par mums! � Skaidrīte izmisusi kliedza.

��� Padomā par mani, Edmundu un sevi! Padomā par mūsu nākamo bērnu!!!

Arī Ceslavs kārtējo reizi bija tuvu izmisumam, ta�u viņ� nespēja kļūt cits. Viņ� bija pārliecināts � līdz kaut ko izdarīs pretēji savai pārliecībai, sirdsapziņai un ticībai, ja viņa rīcības rezultātā kāds cilvēks (kaut lielakais nelietis) tiks nogalināts, viņ� arī sevī noga-

Iinās visu to, kā vārdā vispār ir vērts dzīv*t un būt brīvam cilvēkam �

�eslavs lēni piegāja pie brāļa un, viss bailēs, naidā un izmisumā trīcēdams, dobjā balsī pajautāja: � Saki, sekretār� Kādēļ mūsu jaunā vara ir tik necilvēciska?

Boļeslava iegarenā seja saviebās nepatīkamā gri�masē. Viņ� sevi uzskatīja par godīgu un ļoti taisnīgu cilvēku, tādēļ norija �o apvainojumu visai padomju sistēmai, bet joprojām centās brāli, svainieni un viņu bērnu glābt.

��� Tagad nav vaļas spriedelēt par politisko situā�ciju! � viņ� iesaucās. � Ja gribi būt brīvs, raksti, ja ne�

Ceslavs nodūra galvu un klusi murmināja:

��� Es to nespēju izdarīt� Nē, nē! Ja man brīvība jāpērk par tik zemisku cenu � Es tomēr gribu būt cilvēks.

Boļeslavs noplātīja rokas. Skaidrīte vēl kaut ko klie�dza, pagalmā jau ierūcās automa�īnas motors, istabā noteiktiem soļiem atgriezās Viktors Jurago, ta�u Ces�lavs, kaut saliekts un garīgi sasists, joprojām stāvēja, stingri pārliecināts par savas izvēles pareizumu.

�Protams� viņ� ātri un drud�aini domāja. �Daudzi cil�vēki zināmos apstākļos par zemiskas nodevības un citu cilvēku cie�anu cenu savu brīvību un dzīvību da�reiz patie�ām var arī nopirkt un izglābt. Bet ko tu pēc tam darīsi ar �o brīvību un dzīvi? Kā varēsi dzīvot, ik die�nas jūtot apkārtējo cilvēku lāstus un nicinājumu? Tā�dēļ da�reiz man gribas spriest, ka bie�i cilvēkam godīga nāve ir daudz vērtīgāka un nozīmīgāka par draņķa dzīvi��

Ceslavs pagāja da�us soļus sānis, uz rokām paņēma Edmundu un, pagriezies pret Skaidrīti, klusi, bet' no�teikti pateica: � Ejam, sieva! Lai viņi aizrijas ar mūsu bēdām! Ar saviem meliem, trulumu un cietsirdību! Es

ticu, ka kādreiz pienāks tāds laiks, kad viņi visi sa�ņems savu sodu. Un arī tu, brāli Boļeslav, un tu � Viktor Jurago! It sevi�ķi jau tu, Viktor! Tā viņi toreiz aizgāja � trīs nevainīgie Ka�evski. Trīsdesmitgadīgais �eslavs. Divdesmittrīsgadīgā Skaidrīte. Un viņu �etrgadīgais dēls Edmunds.

Istabā klusi un nemanot atgriezās Marina. Viņas ro�kas cēli un graciozi turēja paplāti ar da�ādām uzko�dām un nelielu kafijas trauku. Marina to visu uzlika uz mazā galdiņa, piestūma tuvāk krēslus un laipni pamāja Edmundam.

Nāc! Nekādas lielās bagātības gan te nav, bet ieēst varēsim!

Edmunds apsēdās un da�us brī�us rūpīgi noskatīja uzklāto galdu. Piecus gadus viņ� dzīvoja viens, bie�i ēda slimnīcas kafejnīcā vai netālu no mājas eso�ajā ēdnīcā un gandrīz jau bija atradis no mājas maltītēm. Tādēļ jo sev�ķi bija patīkami redzēt un sajust, ka at�kal pēc ilgāka laika kāda sieviete ir pacentusies tie�i tevis dēļ.

� Ļoti jauki, Marina, � viņ� klusi pateica. � Kāda gan var būt vēl lielāka bagātība?

Marina pasmaidīja. Viņa jutās pacilāta, redzēdama, ka spējusi Edmundam sagādāt prieku. Varbūt �ai mir�kli no viņas jaunības atnāca tikko saredzama toreiz i piepildītās mīlestības atblāzma? Kaut kas no toreiz iinslcļilajam jūtām, no toreizējās sajūsmas un bailīga- i mii il";am pēc mazliet rupjā, bet ļoti centīgā klases ļaiin. kolnieka Edmunda Ka�evska? Toreiz viņ� Ma�inīti ucina/, neievēroja. Tikai pirms da�iem gadiem at�griezies no Sibīrijas, pirms tam dzīvojis uz laukiem, Edmunds toreiz bija sevī diezgan stingri noslēdzies zens un ne ar vienu atklati nedraudzējās. Tāda pati noslēgta meitene bija ari viņa, un, iespējams, tie�i tā�dēļ Marina tik ļoti alka Edmunda uzmanības un drau�dzības.

������� Atceries, � Marina sacīja, � mūsu toreizējais Iļģuciems ta�u ari mazliet atgādināja laukus, vai ne?

�������� Patie�ām, � Edmunds piekrita. � Vienstāva mā�jas, smil�ainas ielas, lieli dārzi, Spilves aerodroms, pļavas un me�s. Gar mūsu mājām tolaik uz ganībām vel dzina govis.

��� Kur tu dzīvo tagad?

������� Juglā. Tur arī ir tāda lauku ju�ana. Visapkārt me�i, pļavas un ezers.

��� Tev pieder pa�am sava māja?

��� Tu zini, kādas mums visu laiku bija algas?

������� Vai tad jūs dzīvojāt no algām vien? No slimnie�kiem neko neņēmāt?

��� Es neņēmu.

�������� Tu samaksu par savu darbu uzskatīji kā kaut ko negodīgu? � Marina painteresējās.

Varbūt es savā ziņā biju ideālists, bet toreiz jā.

��� Tagad tev alga ir lielāka?

������� Jā, bet izdevumi mazāki. Man nav ne automa�ī�nas, ne vasarnīcas, ne suņa. Es dzīvoju viens.

��� Tas ir labi vai slikti?

������� Protams, ka slikti. Bet kur lai es dabūju labu sievu?

Marina �ķelmīgi iesmējās un graciozi pacēla konjaka glāzi.

��� Bet kur lai es dabūju labu vīru?

������� Acīmredzot nekas cits neatliks, kā ņemt tevi, bet tev mani, � Edmunds smejoties nenopietni ierosināja.

Viņi iztuk�oja glāzes, uzkoda un da�us brī�us klu�sēdami viens otru vērīgi noskatīja.

Marinai pretim sēdo�ais vīrietis noteikti patiktu pat tad, ja nebūtu viņu kopējās bērnības un agrās jaunības atmiņu. Edmunds bija gara auguma, spēcīgs, ar kal�snu seju, vēl ne pārāk sirmiem matiem, mierīgs, ele�gants un tādām pa�ām skumju pilnām acīm kā toreiz bērnībā. Kā viņ� pa�laik jūtas? Ko domā?

������� Tas tomēr ir savādi, ka tu dzīvo viens, � Marina domīga teica. � Tev pret sievietēm ir tik nesamērīgi augstas prasības, ka neviena tā īsti neapmierina?

Edmunds pakratīja galvu.

������� Tie�i otrādi. Man pret sievietēm ir ļoti pieticīgas prasības. Es tikai gribu, lai kāda sieviete manī spētu izraisīt vismaz kaut ko līdzīgu mīlestībai�

������� Varbūt viss slēpjas tevī? Varbūt tu pats esi auksts un nejūtīgs un sievietes te ir bez vainas?

Edmunds brīdi padomāja.

��� Nez vai� Tad es nevarētu strādāt par . ārstu.

��� Tu esi ķirurgs?

��� Jā, kardioķirurgs.

��� Taisi sirds operācijas?

��� Ne tikai.

��� Kāda vispār izskatās cilvēka sirds?

�������� Nekā skaista tur nav. Ar taukiem apaudzis, pār- kaļķotiem asinsvadiem pārklāts muskuļu �ķiedru ga�baliņ� �

��� Tu esi kļuvis ciniķis?

�������� Nemaz ne. Es tikai katru dienu redzu, cik mēs visi esam slimi.

��� Tu to domā ne tikai medicīniskajā izpratnē?

��� Protams.

������� Ar ko, piemēram, varētu būt slima es? � Marina nopietna pajautāja. � Un tu pats?

�������� Es par tevi neko nezinu, � Edmunds domīgs at�bildēja. � Varbūt tu esi svēta. Varbūt patie�ām esi

fiziski un garīgi pilnīgi vesela. Viss ir iespējams. Var�būt tevi ne pārāk dziļi ir skārusi tava pagātne un īpa�i neskar arī �odiena. Nezinu. Lai gan domāju, ka arī tava sirdī kaut kur tomēr ir noslēpies gan naids, gan ļaunums.

��� Tev tā ir?

��� Tā ir katram.

���� Pret ko tu �odien izjūti naidu? � Marina negai�dīti prasīja un cie�i skatījās Edmundam tie�i acīs. � Pret komunistiem? Pret krieviem?

Edmunds klusēdams paliecās uz priek�u, nesteidzīgi glazē ielēja konjaku un to tāpat klusēdams izdzēra. Pēc tam pagrieza galvu sāņus un ilgi skatījās uz gleznu, kur bija attēlota viscaur melna ģērbusies māte ar baltu, laikam nesen nomiru�u bērnu uz rokām.

��� Ne, Marina, � Edmunds noraido�i pa�ūpoja galvu. � Mans krusttēvs Boļeslavs, tēvabrālis, bija pārliecināts komunists, un es pat nedaudz saprotu tā laika �sociālisma cēlājus�. Tāpat es neturu naidu ne pret krieviem, ebrejiem, vācie�iem vai latvie�iem. Mēs visi esam cilvēki ar absolūti vienādām tiesībām uz dzīvi, cieņu un mīlestību. Ja manī arī mājo naids un ļaunums, tad tikai pret nelie�iem. Pret necilvēkiem. Pret tiem, Marina, kuri cēlu mērķu un apgarotu ideju aizsegā rīkojās tikai un vienīgi savu personīgo inte�re�u labā. Pret tiem, kuriem bija vienaldzīgas mātes asaras acīs, mazu bērnu kliedzieni, vecī�u vaimanas, iemīlēju�os �ķir�anās izmisums un visas mūsu latvie�u tautas liktenis.

Marina paliecās uz priek�u un ar roku mēģināja pie�skarties Edmunda plecam. Tas neizdevās, viņa strauji atliecās atpakaļ un bija ļoti uztraukusies, jo tagad jau vairs ne�aubījās, ka Edmunds patie�ām būs izdarījis kaut ko krimināli nosodāmu.

Bet Edmunds laikam nojauta, par ko Marina tobrīd

domāja. Vai ari viņ�, sēdot blakus ļoti valdzino�ai sie�vietei un modernā interjerā malkojot augstvērtīgu kon�jaku, vienkār�i vairs negribēja runāt par tik nopietnām lietām. Edmunds novērsa skatienu no drūmās gleznas, paskatījās uz Marinas slaidajām kājām, pikanti apaļī�gajām krūtīm, un negaidīti pavaicāja:

��� Tu nekad neesi bijusi precējusies?

Marina iesmējās,

�������� Kā nu ne! Turklāt vēl divas reizes! Ta�u � Pir�mais vīrs aizgāja no manis, no otrā es aizgāju pati. Tā kā �

�������� Kādēļ? � Edmunds gribēja zināt. � Kas jums tr^ueēja?

Marina ilgi klusēja, tad beidzot domīga sacīja:

��� Visbie�āk cilvēkiem dzīvot traucē tie�i mīlestība �

Arī Edmunds pasmaidīja.

��� Mani tā netraucēja.

��� Bet tagad? � Marina ātri pavaicāja.

��� Tagad viss ir savādāk.

������� Kas ar tevi �odien ir noticis? � Marina neatlai�dās. Viņa to gribēja zināt ne tika sievi�ķīgas intereses (iēļ, bet galvenokārt tādēļ, ka vēlējās Edmundam palī�dzēt. Bet Edmunds savukārt neko tuvāku tomēr negri�bēja stāstīt.

������� Nevajag! � viņ� viegli atmeta ar roku. � Tas nav izstāstāms.

��� Varbūt es tev varu palīdzēt?

������� Tu jau man palīdzēji, � Edmunds atbildēja. � Ielaidi savā skaistajā dzīvoklī, uzcienāji ar stipru kafiju un dārgu konjaku� Paldies tev, Marina!

������� Ja gribi, tu, protams, man vari neko neteikt, un tomēr� � Marinas balss mazliet drebēja. � Tas pa�tie�ām esi tu, kuru pirms divās stundām pa televīziju meklēja policija?

Edmunds ilgi neko neatbildēja, tad diezgan izaici�no�i paskatījās uz pretim sēdo�o sievieti.

�������� Un ja tā arī būtu? � viņ� nopietns sacīja un ne�novērsa skatienu no Marinas sejas. Bet tur, kā par brīnumu, nenorau�tījāS' ne grumbiņa.

������� Tu �eit vari uzturēties, cik ilgi vien gribi, � vi�ņa mierīgā balsī pavēstīja.

������� Paldies, Marina, � Edmunds nedaudz pārvērstā balsī pateica. � Tev acīmredzot ir lāga sirds, ja tu bez ilgas domā�anas vari piedāvāt naktsmājas � slepkavam.

Marinas tum�i ietonētās skropstas spēji notrīcēja, un jau tā lielās acis izpletās vēl lielākas. Uz apaļajiem vaigiem notrīcēja da�i nervu mezgli, un bija skaidri redzams, ka Marina tagad ir nobijusies pa īstam.

�������� Tu patie�ām esi slepkava? � viņa klusi pajau�tāja, vēl joprojām tam īsti nespēdama noticēt.

Edmunds nolieca galvu, ilgi klusēja, tad atklāti un ļoti skumji paskatījās uz daiļo un tik norūpēju�os mā�jas saimnieci.

�������� Jā, Marina, � Edmunds neslēpjoties atzinās. � Es patie�ām esmu nogalinājis cilvēku �

Marina lēnām atslīga atpūtas krēslā un pievēra acis. Bet Edmunds smagnēji piecēlās, apgāja apkārt gal�dam un noliecās virs Marinas galvas.

��� Palika bail? � viņ� uzprasīja.

��� Jā, � Marina atbildēja.

Edmunds atkal apsēdās iepriek�ējā vietā un piepil�dīja glāzes.

��� Man arī ir bail, � viņ� negaidīti sacīja.

Marina atvēra acis. un joprojām izskatījās satraukta

un nobijusies. "

������� Kādēļ tu ..? � viņa nesapratnē jautāja. � Kāds tam bija cēlonis?

�������� Nemaz tā īsti nezinu, � Edmunds izvairījās no tie�as atbildes. �- Bet laikam jau visa mūsu nolādētā dzīve,

��� Nesaprotu, � Marina nomurmināja, jo to viņa saprata, ka tas nebūt nav īstais cēlonis.

Edmunds atkal labu laiku klusēja, tad ātri izdzēra glāzi un domīgs turpināja kaut kā neveikli un netie�i Marinai izskaidrot savu �āvakara baismo rīcību.

�� Acīmredzot tas bija naids, kas mani vadīja, � viņ� diezgan mierīgā balsī stāstīja. � Bet tikpat labi tā varēja būt arī mīlestība. Ta�u visticamāk, ka tā vien�kār�i bija vēlē�anās, lai uzvar taisnība. Lai beidzot tiktu sodīts Jaunums.

Marina klusēdama vairākas reizes pamāja ar galvu.

Edmunds piecēlās, aizgāja līdz lielajam istabas lo�gam un paskatījās lejā uz ielu.

Viss bija tā, kā lielpilsētā vajadzēja būt. Visapkārt ciega neona reklāmas, brauca limuzīni, pa slapjo asfaltu kaut kur steidzās daudzi cilvēki un, spalgi signalizē�dama, uz kāda notikuma vietu aizdrāzās policijas dzel�tenā patruļma�īna.

�Bet es ta�u nāku no laukiem,� Edmunds nez kādēļ pēk�ņi atcerējās, un atmiņā jau kuro reizi atkal atausa viss, ko viņ� zināja par savu vecāku dzīvi un viņu attiecībām ar Viktoru Jurago.

Ka�evskiem laimējās, it kā pats Dievs virs viņu gal�vām reizē ar cirvi būtu turējis arī lukturi ar gaismu. Bet varbūt tomēr kaut kādā veidā viņu likteni vismaz tik daudz ietekmēja Ceslava brālis Boļeslavs, ka viņi nefika �ķirti un �etrdesmit pirmā gada augustā visa ģimene kopā ar daudziem citiem izsūtītajiem nokļuva Krasnojarskas apgabala Kanskas pilsētā, bet vēlāk apmetās uz pastāvīgu dzīves vietu Harlovas sād�ā.

Edmunds no �ī lielā ceļojuma neko daudz neatceras.

�odien viņa atmiņa saglabājusi vairs tikai da�as sīkas la laika epizodes, da�us ātri aizskrēju�us dzīves mir�kļus, kuri toreiz nemaz tik �ausmīgi nelikās. Un pat vienmēr smeldzo�ā bada sajūta pa aizgāju�ajiem ga�diem ir izplēnējusi kā migla virs upes pļavām, atmiņā atstādama vienīgi rūgtumu un netaisnības sajūtu.

Edmunds no tā laika visspilgtāk atceras to dienu, kad viņi taigā apglabāja pirms nedēļas piedzimu�o māsiņu Māru. Todien bija briesmīgi auksts � ap piec�desmit grādiem zem nulles. Kad māte raudāja, viņai asaras sasala turpat uz bālajiem vaigiem. Zārka nebija. Mārīte tika ielikta nelielā papes kastē, ko viņiem vis��ēlīgi iedeva mājas vecais saimnieks Ivans Kuzmi�s.

Tevs ar Edmundu paseklu bedri akmeņainajā zemē bija izcirtusi jau da�as dienas agrāk, un, kad mā�eli apguldīja aukstajā ledus gultā, Skaidrīte elsoja un visu laiku skaļi vaimanāja: �Viņa nekad nesajutīs siltumu. Tagad viņa, tāpat kā �ī zeme, būs mū�īgi sasalusi��

Bet tēvs, nespēcīgās dusmās vīstīdams dūres, vairā�kas reizes drūmi atkārtoja: �Arī �is grēka darbs tagad iet uz Viktora rēķina ��

Vēlāk Edmunds neskaitāmas reizes no vecāku mutes dzirdēja �o skanīgo, mū�am nolādēto Viktora Jurago vārdu, un tas viņa apziņā jau tolaik stabili saistījās ar kaut ko ļoti nekrietnu, netīru un riebīgu.

�etrdesmit sestajā gadā �eslavs ar Skaidrīti, acīm�redzot visu laiku sāpīgi atceroties savu tik agri nomi�ru�o bērnu, paņēma audzinā�anā un vēlāk jau te Lat�vijā adoptēja se�gadīgu meitenīti, kura tāpat saucās par Māru un kurai vienā un tai pa�ā dienā, saindējo�ties ar nepazīstamām sēnēm, bija nomirusi gan māte, gan vecmāmiņa.

�etrdesmit devītā gada agrā pavasarī, iespējams, atkal ne bez Boļeslava palīdzības, kur� tolaik jau strā�dāja partijas centrālkomitejā, viņi visi beidzot atgrie�zās Latvijā un apmetās uz dzīvi savā dzimtajā pa�gastā. Ka�evskiem piedero�ajās ��agās� jau bija ievā�ku�ies citi iemītnieki, un-Sibīrijas pārbraucējiem lika ierādītas divas istabas ar atsevi�ķu ieeju netālu eso�ajos �Sīpolos�.

Skaidrītes vecāku mājas vairs nebija. Un pa�u ve�cāku arī vairs nebija. Tēvs brīvprātīgi bija pieteicies leģionā un, atkāpjoties no Volhovas purviem, pazudis bez vēsts. Brālis Rolands lāpai karojis leģionā un arī pazudis, lai gan pagastā daudzi runāja, ka viņ� lomēi esot red/.ēls dzīvs un slēpjoties lepat tuvējos me�os. Bel māte, kad �ai vietai tuvojusies fronte, dzīva sade�gusi pali savā mājā, ko tie�ā tēmējumā trāpījis kads smagas artilērijas �āviņ�,.. Toties māsa Ausma pēc mātes bojāejas bija aizbraukusi uz Rīgu, tur appre�cējusies un dzīvoja pilsētas nomalē Iļģuciemā vīra personīgajā mājā.

Tā Skaidrītes dzimta gandrīz visa izrādījās paga�lam, un arī pa�reizējās ģimenes eksistence visu laiku karājās mata galā. Varas iestādes pret viņiem izturē�jās atklāti naidīgi un nekādu pretimnāk�anu jaunās dzīves iekārto�anā neizrādīja.

Bet viņi dzīvoja. Ceslavs sāka strādāt vietējā me��saimniecībā, Skaidrīte ar lauku darbiem piepalīdzēja tuvējiem saimniekiem, bet Edmunds ar Māru mācījās skolā. Tā viņi varbūt arī būtu dzīvoju�i samērā mie�rīgi, savas sāpes par izpostīto mū�u pasaulei neizklieg�dami, ja jau vistuvākajā laikā viņu dzīvē vēlreiz ar savu naidu, seno apvainojumu, varas kāri un atriebības alkām nebūtu ielauzies Viklprs Jurago �

Ceslavs Ka�evskis, atgriezies no rajona centra, pār�brida piemirku�o p|avu, apstājās nelielas birzītes malā un asarām acīs skaiījās uz savām biju�ām mājām ��a�gani�. Visapkārt mētājās netīrumu kaudzes, kaut kādi sarūsēju�i dzel�i, koki un nekārtīgi sakrauta malka, nekopts dārzs, pagalmā uz striķiem karājās raiba vēja, rēja sve�s suns, caur atvērto logu bija dzirdamas ska�ļas sarunas, neskaidra dziesma un dzērāju lamas.

Ceslavam sa�ņaudzās sirds. Tās bija viņa mājas un tā bija viņa zeme, kas tagad tik vienaldzīgi tika bojāta un nemākulīgi apsaimniekota. Viņ� savā laikā bija strādājis kā zvērs, kā pēdējais kalps un vergs, lai tikai varētu iekrāt naudu un nopirkt �īs mājas un zemi.Viņ� te ar sievu un bērniem būtu varējis dzīvot kaut simt gadus, ta�u nenodzīvoja ne piecus�

Ceslavs vēl brīdi pastāvēja, tad saguris devās atpa�kaļ. Viņa kādreiz staltais un spēcīgais stāvs tagad bija novājējis, saliecies un kļuvis vecāks. Viņ� uz savu brāli Boļeslavu lielu naidu neturēja, ta�u Viktoru Jurago ienīda līdz sirds dziļumiem. Viņ� bija personiski vai�nīgs un atbildīgs tī�ā Ka�evsku dzīves izpostī�anā, un �sociālistiskā revolūcija Latvija� bija tikai ļoti parocīgs aizsegs �ā nekrietnā mērķa īsteno�anā.

Ko Viktors Jurago darīja pa�laik, viņ� nezināja, tikai ļaudis �ukstus runāja, ka Jurago acīmredzot savas ne�izglītotības un iedzimtā stulbuma dēļ kara laikā ne�kādu lielo karjeru nebija spējis taisīt, no dro�ības or�gāniem nesen atvaļināts uņ aizsūtīts uz kādiem tur partijas kursiem� Vai viņ� pēc tam �eit vēl atgriezī�sies, neviens neprata pateikt, ta�u izslēgts tas, pro�tams, nebija. Partorgi te mainījās bie�i, ik pēc pus�gada. Vienu otru no�āva me�abrāļi, vairāki apzagās vai nodzērās, bet da�i vienkār�i kaut kur pazuda.

Kad Ceslavs ienāca istabā, Skaidrīte sēdēja pie gal�da un no vairākkrāsu dzijām adīja d�emperi. Viņa tūlīt atrāva skatienu no adatām un ziņkāri pavērsās pret vīru.

�� Nu, kā? � viņa steidzīgi pavaicāja.

��� Nekā, � Ceslavs izteiksmīgi noplātīja rokas.

��� Ko viņi saka?

��� Ko viņi jaunu var pateikt! � Ceslavs sa�utis iesaucās, noģērba mēteli un apsēdās pie galda. Skaid�rīte tūlīt viņa priek�ā nolika bļodu ar sausi novārītiem kartupeļiem, saceptu gaļu un piena krūzi. � Apriņķa izpildkomitejā maļ to pa�u, ko �eit! Jūs esat biju�i re�presēti, jūs esat biju�i tautas ienaidnieki! Un visas tiesības zaudētas. Pilnīgi riebjas.

Skaidrīte līdzjūtīgi paskatījās uz sa�ļuku�o Ceslavu.

��� Varbūt tagad viii nemaz nevajadzētu par to mūsu māju tā karot? Varbūt vēlāk? � viņa nedro�i ieminējās.

Ceslavu pārņēma niknums.

��� Kad vēlāk? � viņ� uzkliedza. � Kad tie ienācēji to būs galīgi, nopostīju�i, vai? Tā ir mūsu māja, mēs lo esam pirku�i un uzturēju�i kārtībā �

Skaidrīte apsēdas Ceslavam iepretim un nemaz ne�jutās tik ļoti apbēdināta. Arī Skaidrīte pa �iem gadiem bija stipri mainījusies, kļuvusi vecāka, skarbāka, ta�u joprojām izskatījās pievilcīga. Viņai bija tikai trīsdes�mit viens gads, un Sibīrijā pavadītais laiks, bads, pa�zemojumi un meitas nāve viņu tomēr nebija spēju�i ne fiziski salauzt, ne garīgi saliekt. Latvie�u zemnieces iedzimtais sīkstums palīdzēja visu to pārciest un izdzī�vot. Un �obrīd viņa bija gandrīz vai laimīga, ka atkal dzīvoja uz dzimtās zemes, virs galvas bija jumts, uz galda maize, bērni veseli, un ikdienā varēja sajust kaut nosacītu brīvību.

��� Tā jau tas ir, � Skaidrīte domīga noteica,

��� bet � Atklāti sakot, es vēl tagad nekādi nespēju saprast, kā mēs no 1as Sibīrijas esam tomēr atgriezu��ies dzīvi � Tas liekas pilnīgi neticami.

��� Es jau arī tam vēl lāgā neticu, � Ceslavs atzinās.

��� Bet tas laikam ir iznācis tādēļ, ka starp nelie�iem, trulajiem un vienkār�i stulbeņiem reizēm tomēr trāpī�jās arī kāds prātīgais un labais.

������� Jā � � Skaidrīte piekrīto�i pamāja. � Atceries, kā bija ar mūsu �ujma�īnu un manu ziemas mēteli. Ja tas zaldāts, kad Viktors mūs arestēja, nebūtu tik uz�stājīgi lūdzis ņemt tos līdzi � Mētelis, bet galvenais �ujma�īna laikam bija tas, kas mums visiem izglāba dzīvības. Tai sād�ā ta�u nevienam tādas nebija, un es ar savu veco Zingeru vismaz spēju nopelnīt tik daudz, lai mums tomēr uz galda �ad tad būtu kāds kartupelis vai maizes �ķēle.

��� Tā ir, � Ceslavs piekrita. � Tas krievu zaldāts laikam bija sibīrietis, viņ� zināja, kas tur mums būs vajadzīgs. Bet Ozola kundzei nebija teiku�i neko. At�ceries, viņu tā arī aizveda augstpapē�u kurpēs un plānā vasaras kleitiņā �

Skaidrīte līdzjūtīgi nopūtās.

��� Ozola kundze mums vēlāk stāstīja, ka mājās, Ri- gas dzīvoklī, viņai paliku�i divi visdārgākie ka�oki � Un nomira viņa ļoti grūti.

Ceslavs kļuva pavisam drūms. Viņ� pārstāja ēst un nikns skatījās uz istabas pelēko sienu, bet dro�i vien redzēja tālo Sibīrijas taigu, nopluku�u sād�u, izbadē�ju�os trimdiniekus un neapkoptus kapus�

Tā ari klusēdami viņi turpināja sēdēt. Edmunds ar Māru vēl nebija pārnāku�i no skolas, un nospiedo�ajā istabas mierā skaidri varēja sadzirdēt vienīgi vienmu�ļus pulksteņa tik�ķus. Un Ka�evskiem tobrīd ne prātā neienāca, ka ne�ēlīgais laiks viņiem atkal sagatavo bargus likteņa pagriezienus �

Pie istabas durvīm kāds negaidīti vairākas reizes klusi pieklauvēja.

Skaidrīte spēji satrūkās un satraukta paskatījās te uz durvīm, te uz apmulsu�o viru. Viņa kaut kādā ne�dabiska, vai tie�i pretēji, pavisam dabiskā veida no�jauta, ka mājās atkal ienāk nelaime �

��� Vai tie�ām atkal?� � viņa bailēs novaimanājās.

Ceslavs �aubīdamies pakratīja galvu un lēnām gāja

uz durvju pusi.

�� Nevar būt�

Bet Skaidrīti joprojām stindzināja bailes.

��� Neatver! � viņa uzsauca.

Ceslavs bezcerīgi atmeta ar roku.

�������� Ja nāk tie ar zilajām cepurēm � Tas neko nelī�dzēs. Viņi ienāks tāpat.

Ceslavs ar drebo�u roku atvēra durvis un stipri pār�steigts ieraudzīja, ka viņa priek�ā stāv Skaidrītes pa�zudu�ais brālis Rolands. Viņ� bija ģērbies nopluku�ā vācu armijas frencī un cepurē. Kājas sedza melnas vad�malas bikses un dubļaini stulmju zābaki. Seja bija bāla, ar bārdas rugājiem apaugusi, acis iekritu�as un vaigu kauli izspiedu�ies kā ilggadīgam cietumniekam.

������� Tu?! � Ceslavs izbrīnā apslāpēja kliedzienu, jo tūlīt saprata, ka Rolanda atnāk�anai bez tīri cilvēciska prieka var būt ari ārkārtīgi smagas sekas. Un tomēr pēc da�iem apmulsuma brī�iem viņ� negaidīto ciemiņu aicināja iek�ā.

Rolands noņēma cepuri, to uzlika turpat uz paka�ramā un ienāca dziļāk.

������� Sveika, māsa! � ieraudzījis Skaidrīti, viņ� prie�cīgs pamāja.

Skaidrīte raudādama metās viņam pretī.

��� Roland! Patie�ām tu?

������� Jā, māsiņ, � Rolands bezgala noguris klusi pa�teica. � Tas esmu es.

�������� Tas nu gan ir pārsteigums! Vieni man teica, ka tu slēpjoties me�ā, citi atkal apgalvoja, ka esi kritis jau �etrdesmit ceturtajā gada.

�������� Daudz jau arī netrūka, � Rolands gurdi noteica un smagnēji apsēdās pie galda. Skaidrīte uzreiz sa�prata, ka brālis ir ļoti izsalcis, un �igli viņa priek�ā sakārtoja ēdamo un �ķīvjus.

Kad Rolands daudzmaz bija apmierinājis pirmo iz�salkumu, viņ� pārtrauca ēst un skumji paskatījās uz māsu.

�������� Tu jau laikam zini� Mūsu māju vairs nav, tā�pat kā ne mātes, ne tēva.

������� Jā, Roland, � Skaidrīte ar sausu muti no�uk�stēja. � Es to zinu.

��� Sis baigais laiks mūsu visus ir izputinājis. Skaidrīte nenovērsa acis no brāļa drūmās sejas, un

viņai Rolanda kļuva ļoti �ēl.

��� Brāļuk� Bet ko tu pa�laik dari? Kur dzīvo? Rolands klusēja, atsāka ēst un ierunājās tikai pēe

laba laika, tā arī neatbildējis uz māsas jautājumu.

��� Jūs sen atgriezāties?

��� Nu jau būs divi mēne�i, � Ceslavs pateica.

��� Es priecājos, ka esat izkūlu�ies sveikā. Ceslavs vārgi pasmaidīja.

������� Tas ir kā sapnis, �vāģer. Atkal atgriezties Lat�vijā, būt brīvam �

Rolands dobji ieklepojās.

�������� Es visu laiku atrodos Latvijā, ta�u no brīves ne vēsts. Kurā vietā jūs bijāt?

�������� Turpat vai aiz polārā loka. Tālāk jau vairs nebija kur. Tad viņiem mūs vajadzētu vest uz Ziemeļpolu.

������� Tā būtu laba vietiņa priek� manis, � Rolands drūmi pasmīnēja.

Abi Ka�evski nesapratnē paskatījās uz atnācēju.

�������� Neviens man tur netiklu klāt, � viņ� tūlīt pa�skaidroja.

Ka�evski tagad jau pilnīgi skaidri saprata, ka Ro�lands bēguļo.

��� Vai tad tu�

�������� Jā, mīļie radiņi, � Rolands smagi nopūtās. � Mani pa me�u trenkā kā pēdējo zvēru.

Tev seko? � Ceslavs �igli painteresējās.

��� Es nezinu, � Rolands mazliet neveikli atbildēja.

� Tie�i �obrid varbūt ne, bet vipār� Zilcepurainie kungi mani medī jau ceturto gadu.

Skaidrīte nosēdās iepretim brālim un, bailes neslēp�jot, norūpējusies pajautāja: � Ko tu esi izdarījis?

�������� Neko! � Rolands tūlīt nervozi iesaucās. � Ko bija izdarījusi mūsu māte, ko tēvs? Ko izdarīju�i tūk�sto�iem citi latvie�u �aļi? Bijām iesaukti leģionā! Un viss! Vairāk neko!

��� Tevi arī iesauca? � Skaidrīte vēl pārprasīja.

������� Protams! Tēvs gan aizgāja labprātīgi, bet mani mobilizēja. Kur es varēju likties?

������� Tu karoji? � �eslavs painteresējās, labi zinā�dams, kā �eka izturas pret tiem, kas ar iero�iem rokās bija cīnīju�ies pret viņiem. � �āvi?

Rolands piekrīto�i vairākas reizes pamāja ar galvu.

�������� Nedaudz pie D�ūkstes. Pēc tam laidos lapās. Jūs bijāt Sibīrijā, tēvs pazudis, bet māte slima un mājās atradās viena. Domāju � pado�os gūstā un tūlīt pēc kara beigām palaidīs mājās. Bet iesvilpa pakaļā. Vago�nos iek�ā un uz Sibīriju prom!

Ceslavs visu saprata.

��� Tu izbēgi?

�������� Tepat vēl Latvijā, � Rolands pastāstīja. � Tā es jau �etrus gadus klimstu pa me�iem. Bet par ko?

Ceslavs da�us brī�us padomāja. Viņam tas viss ļoti nepatika.

��� Tu esi grupā? Izpildi kādus uzdevumus?

������� Mazliet, � Rolands izvairīgi atbildēja. � Es vai�rāk darbojos viens.

Skaidrītē bailes nomainīja �ēlums.

��� - Brālīt� Varbūt tev tomēr vajadzētu iet pa�am pieteikties?

Rolands klusēja, nervozi kodīdams uztūku�ās lūpas, un varēja just, ka viņ� �o variantu ir jau apsvēris ne vienu reizi vien,

�������� Vajadzētu� Bet tu saproti, mā�cl, viņi mani tūlīt no�aus! Vai labākajā gadījumā iedos divdesmit piecus gadus! Un es vēlreiz prasu � par ko? Tādēļ, ka ar varu tiku iesaukts armijā? Tādēļ, ka vairs negribēju karot, bet vēlējos iet paiīgā savai mātei, lai viņa neno- mirtu bada nāvē? Tādēļ, ka negribēju būt par vergu Sibīrijā?

Skaidrīte raudāja

������� Es nezinu, Roland. Man tevis ir tik ļoti �ēl! Un mātes un tēva, un miru�ās meitas � Viss ir iznīcināts, sadragāts. Gan mājas, manta, mūsu dzīves un piede�rīgo dzīvības� Arī man gandrīz vai katru dienu gri�bas kliegt � par ko?!

�eslavs vērīgi paskatījās uz logiem un istabas dur�vīm. Kuru katru brīdi vajadzēja mājās pārnākt Edmun�dam un Mārai.

������� Visu laiku ir tāda sajūta, it kā kāds stāvētu aiz loga vai durvīm un visu noklausītos, � Ceslavs neap�mierināts sacija.

������� Man arī ir tāda ju�ana, � Rolands teica. � Tā�dēļ varbūt arī ir nepārtraukta baiļu sajūta.

�������� Mani �īs bailes neatstāj kop� pirmās izsūtī�anas dienas, � Skaidrīte pavēstīja, tad atkal sāka raudāt vēl skaļāk. � Zini, brāļuk � Man tur Sibīrijā nomira bērns. Tikko piedzima un pēc da�ām dienām nomira.

Rolands līdzjūtīgi paskatījās uz māsu.

��� Kādēļ?

�������� Ne man pa�ai, ne visā sād�ā nebija ne pilītes piena. Vispār, tur nebija nekā �

������� Gan jau, � Rolands mēģināja māsu nomierināt. � Tu vēl esi jauna, viss vēl priek�ā�

������� Es tirr paņēmu vienu bārenīti, � Skaidrīte pa�stāstīja. � Tagad man tomēr ir meita �

Rolands tāpat nedaudz tramīgs paskatījās uz logiem.

��� Jūs nebaidieties, � viņ� mēģināja radus iero�i-

/

nat. � Es pie jums netaisos palikt. P'aēdī�u un tūlīt ie�u prom.

Bet nekur tālu viņ� nepaspēja aiziet. Vai nu Rolands Lika izsekots, vai ari tā bija vienkār�i sagadī�anās, bet Ullīt pie durvīm atskanēja vairāki dobji un pavēlo�i klauvējieni. Ceslavs uzreiz saprata, ka tie ir vai nu �ekas me�u �ķemmētāji�, vai kāds no vietējiem varas . iein nāk pie viņiem kaut ko atteikt vai par kaut ko b idināt. Viņ� ātri pielēca kājās, paķēra Rolandu aiz rokas un zibenīgi rāva pāri istabai uz virtuvi.

��� Ziglil Tur ir otrā izeja! Uz �ķūni!

Ceslavs ar Rolandu aizskrēja, ta�u lielajā steigā un uztraukumā aizmirsa priek�namā uz pakaramā atstāto vācu armijas cepuri� Tas ari abus pazudināja.

Kad abi vīrie�i bija aizgāju�i, Skaidrīte trīco�ām ro�kām atvēra durvis un ieraudzīja, ka viņas priek�ā at�kal stāv Viktors Jurago � Tikai �oreiz viņ� bija ģēr�bies priv;.iās drēbēs un izskatījās, ka pa aizgāju�ajiem gadiem kļuvis nedaudz apaļīgāks un varbūt pat lab�sirdīgāks.

��� Sveika, Skaidrīti � Viktors bravurīgi pasveici�nāja. � Patīk vai nepatīk, ta�u beidzot jānāk jūs ap�raudzīt!

Skaidrīte stāvēja kā sastingusi. Viņa saprata, ka �is Viktora nāciens neko labu viņai nesola. Un Ceslavam tr.pat." Un viņas bērniem ari. Jo, neskatoties uz to, ka viņa �o cilvēku kādreiz bija mīlējusi, visus aizvadītos gadus Skaidrīte Viktoru bija nolādējusi un ienīdu�i, kā mēs parasti nīstam atklātus nelie�us, ļaundarus un ze�miskus cilvēkus.

��� Atkal tu?! � viņa patiesās �ausmās .no�ukstēja.

Viktors Jurago, kā atvainodamies, neveikli pasmai�dīja un paskatījās apkārt.

��� Apsēsties nepiedāvāsi?

Skaidrīte klusēja. Viktors mazliet pamīņājās uz vie�tas, tad apsēdas pats. Viņ� redzēja, ka nupat piegaida bija ēdu�i vairāki cilvēki. Viktors cie�i noskatīja nobi�ju�os sievieti.

���� Tu esi stipri izmainījusies, viņ� vēsi konsta�tēja.

���� Jā, � Skaidrīte saņēmusies atbildēja. � Ta tas ir. Jo ir izmainījusies visa dzīve.

Viktors brīdi klusēja, tad, turpinādams cie�i skatīties uz Skaidrīti, negaidīti un mazliet skumji pavaicāja:

��� Varbūt tu man beidzot pateiksi, kādēļ tu toreiz no manis aizgāji pie tā Ceslava?

���� Es jau tev reiz paskaidroju, � Skaidrīte atbil�dēja. � Es gribēju dzīvot mierīgu, normālu dzīvi.

Viktora acis pazibēja neizpratne.

���� Tie�i kopā ar mani tu ta�u būtu dzīvojusi mie�rīgu, normālu dzīvi.

Skaidrītei uznāca dusmas un līdz ar tām pēk�ņi pa�zuda bailes. Skaidrīte �o cilvēku ar jaunu spēku neie�redzēja, un �is nenoslēpjamais naids viņai piedeva drosmi.

���� Tu patie�ām domā, ka tas, ko tu darīji � Ko jūs visi dariet pa�laik � -ir normāli?!

���� Jā! � Viktors nevilcinādamies atbildēja. � Cīnī�ties pret dzimtenes ienaidniekiem ir visnotaļ normāli.

����� Es biju ienaidniece? � Skaidrīte sa�utumā iesau�cās. � Un Ceslavs? Un mans �etrgadīgais puika Ed�munds? Un mans vēl nepiedzimu�ais bērns arī?!

Viktors nepatikā saviebās. Viņ� visus �os gadus to�mēr bija sevī nēsājis nelielu vainas apziņu, ta�u tā bie�i lika ātri noslāpēla ar pārliecību, ka viņ� galu galā tomēr ir rīkojies pareizi. Jo Ceslavs daudzreiz bija i/leicies, ka jauno varu nevarot pieņemt un atzīt par labu un gudru. Bet, galvenais, Ceslavs pats bez mazākiem ,-irdsapziņas pārmetumiem viņam no degun�gala bija nocēlis �o vēl joprojām skaisto un jauno sie�vieti� Tā kā labāk par sirdsapziņām klusēsim. Un it sevi�ķi jau nu tu, Skaidrīt�

��� Nepārspīlē! � Viktors klusi noņurdēja. � Par jums toreiz bija ienācis ziņojums, un man uz to vaja�dzēja oficiāli reaģēt.

Skaidrīte tikko valdījās.

��� Mani� Sievieti stāvoklī� Un Ccslavu, savu bi�ju�o draugu�

�� Tur jau ir tā lieta, ka biju�o! � Viktors nicīgi iesmējās, tad caururbjo�i noskatīja Skaidrīti no galvas līdz kājām. � Es tevi mīlēju, � viņ� negaidīti turpi�nāja, � un, ja gribi zināt, mīlu vēl tagad �

Skaidrītei �ie vārdi �ķila apvainojo�i, un viņa sarā�vās, kā snēcīga sitiena ķerta.

��� Tā, lūdzu, nerunā! � viņa skarbi pavēlēja.

Bet, neskatoties uz visu savu netīro pagātni, pieradis pie izlik�anās, meliem un liekuļo�anas, Viktors Jurago �oreiz tomēr bija patiess. Viņ� patie�ām pret Skaid�rīti bija vēl saglabājis siltas jūtas. Un acīmredzot tie�i tādēļ viņ� Skaidrīti tomēr neaizsūtīja otrreiz uz Sibī�riju un daudz netraucēja arī tad, kad viņa pēc Ces- lava aresta ar bērniem pārcēlās uz dzīvi Pīgā pie māsas.

��� Es nupat sāku domāt� � Viktors uz mirkli it kā apmulsa un skatījās sāņus. - Es esmu ar mieru tevi aicināt pie sevis. Ar visiem bērniem. Es visu aiz�mirstu, piedotu.

> Skaidrīti �ie vārdi ne mazākā mērā neaizkustināja. Un tomēr viņa uzreiz kļuva mierīgāka un pat ar zi�nāmu ziņkāri spēja paskatīties uz jaunizcepto kavalieri.

��� Dzīvo viens? � viņa klusā balsī painteresējās.

Viktors apstiprino�i pamāja.

��� Es biju frontē� � viņ� kaut kā neveikli sāka stāstīt. � Tās eran bija tādas speciālas daļas � Sau�cās �Smer�� � Biju saistīts ar armijas pretizlūko�anu.

It kā jau tālu no pirmajām līnijām, tomēr mani te�pat Kurzeme ievainoja. Tagad esmu nozīmēts mūsu pagastā par partorgu �

Skaidrīte saprata, ka Viktorā Jurago no pirmskara laikiem nekas nav mainījies. Viņas priek�ā sē� tas pats cilvēku izsekotājs un varbūt pai �āvējs� Viņai atkal kļuva baigi un neomulīgi. Vēlējās, lai ātrāk atgrieztos Ceslavs un �is tagad pagasta varenākais vīrs pēc iespējas ātrāk lasītos prom! Un tomēr viņa nenocietās, lai Viktoram neuzdotu kādu vienkār�u jautājumu.

�� Viktor� � Skaidrītes balsī jaudas gan zināma līdzjūtība, gan tīri cilvēciska ziņkāre. � Kādēļ tu ne�gribi atkal strādāt me�a darbos? Vai ma�īnu � trak�toru stacija? Vai par zirgu puisi? Vai pastnieku? Kā�dēļ tu negribi, la visi cilvēki tev varētu atklāti skatī�ties acis?

Viktors uzreiz neatbildēja. Viņ� smagi nolieca galvu, mazliet nervozi sāka pa galdu bīdīt kādu �ķīvi ar ēdiena atliekām un, iespējams, kaut vienā īsā laika sprīdī iotnēr sajuta se\i kā izstumtu no cilvēku sabied�rības� Varbūt. Ta�u Viktors saņēmās, pacēla galvu un auksti paskaidroja:

��� 'Iu nezini, ko nozīmē vara�

Skaidrīte apstiprino�i palocīja galvu.

��� Tas nu gan � Toties es zinu, ko nozīmē mīles�tība �

Viktors klusēdams piecēlās, mazliet pamīņājās uz \ ietas, tad pienāca Skaidrītei cie�i klāt, atkal ilgi to nopētīja, dro�i vien atcerēdamies, ka tie�i �īs sievietes dēļ viņ� joprojām no dzīves nav saņēmis to, ko pār�pārēm bija guvusi viņa. To pa�u mīlestību �

Es tev gribu pateikt � � Viktora balsi skanēja tikko jūtama labvēlība, gan arī auksti draudi. �■ Tas vēl daudziem ir noslēpums, bet tev es tomēr pateik�u Tiek jau gatavoti jauni saraksti � Tūlīt gaidāma vēl viena cilvēku izsūtī�ana uz Sibīriju. Un jūs, Ka�evski, visi tai saraksti esat jau iek�ā� Vienīgi es vēl varu� Vienīgi es!

Skaidrīte nobāla, un viņas daiļo seju ātri izķēmoja �ausmas. Skaidrīte ar abām rokām satvēra galvu un skaļi iekliedzās: Nē! Es vairs tur negribu! Negribu!!!

Viktors spēcīgi satvēra Skaidrītes plecus un tos strauji sapurināja.

��� Nekauc! viņ� pavēlo�i uzsauca. � Ja būsi prā�tīga un pieliekami gudra � Tevi es pa�ēlo�u! Tikai kādu. vakaru atnāc pie manis � Tu jau zini, kur es dzīvoju.

Viktors atlaida rokas, vēl mirkli pastāvēja, kā gaidī�dams Skaidrītes tūlītēju atbildi, tad lēni pagriezās un gāja uz tīnim. Kad viņ� jau grasījās tās atvērt, Vik�tors pēk�ņi gandrīz vai turpat savu pārsteigto acu priek�ā ieraudzīja uz vad�a karājamies apbru�ātu, vēl mazliet mitru vācu armijas cepuri�

Viktors to strauji pakampa, nedaudz paņurcīja rokās, ■ ad cepuri lēni iebāza kabatā. Pēc tam pagriezās pret bailēs sastingu�o Skaidrīti un dobjā balsī uzprasīja:

��� Tātad pie jums nāk ciemiņi no me�a? Jūs ar vi�ņiem uzturat sakarus?

Skaidrīte klusēja. Viņa ar katru savas apziņas daļiņu skumji un ļoti sāpīgi saprata, ka tagad viņi ir neglābjami pazudu�i. Tagad neviens viņus tāpat trimdā vien nesūtīs. �oreiz viņiem būs jāstājas kara tribunāla priek�ā un sods jāizcie� kādā no tā laika baismīgajiem lēģeriem �

��� Vai tikai gadījumā tas nav tavs brālis Rolands, kas jūs te ir apciemojis? � Viktors turpināja interesē�ties. � Orgāni viņu jau medī veselus �etrus gadus.

Skaidrīte joprojām klusēja.

Marina nodzēsa lielo gaismu, atstājot degam vienīgi nelielu stāvlampu. Lampas aba�ūrs bija izgatavots no ķir�u krāsas materiāla, un tagad antīkā stila degķer- menis uz visām istabas sienām un drūmajām gleznām meta mazliet spocīgus, tum�i sarkanus gaismas starus.

Istaba un varbūt arī visa pasaule pēk�ņi �ķita pielīs- tam ar asiņainu lietu. Visas pie sienām izkārtās glez�nas tagad izskatījās daudz savādāk. Tur attēlotā dzīve negaidīti atklājās visā savā skarbumā un neparastajā ne�ēlastībā.

Un māte ar nomiru�o bērnu uz rokām.

Un tuk�ā nāvinieku kamera, no kuras uz no�au�anu tikko aizvests kārtējais tās iemītnieks�

Un melnais krusts balta sniega lauka vidū.

Un mazs, sacietējis maizes gabals uz gara barakas galda.

Un ļoti apmierināts NKVD virsnieks, laikam kādas nometnes komandants.

Un nosalis putns mazas meitenītes rokās. Un pēc tam arī pati meitenīte� nosalusi.

Un balta roze, ielikta apdauzītā bleķa krūzītē uz aizrestota loga fona.

Un visa pasaule � tāda liela un smirdo�a�

Tā bija apliela ar asinīm. Nebija vairs siltuma. Vis�apkārt lika sals, nāve, iznīcība. Un klusums. Baismīgs, prātu ploso�s klusums.

Cilvēks bija pazudis. Bet visdrausmīgāk �ķita tas, ka bija pazudis arī Dievs. Nev īcns nezināja, kur Visvare�nais p/aslēpies. Kāda iemesla dēļ viņ� nenāk cilvēkiem palīga? �Un kur tad visu cilvēci mīlo�ais Jēzus Kristus? Ko tu, Pestītāj, nevienu nepestī no nepelnītām cie�a�nām, kādēļ nevienu nepasargā no ļaundaru zemiskuma, kādēļ tu atļauj nosalt, arī mazam bērnam? Jeb tava mī�lestība ir tik neizmērojama, vispārcilvēciska, ka tu vienādi mīli visus? Ari slepkavas, ļaundarus, sadistus, bērnu un sievie�u mocītājus, cilvēku �āvējus, visu marku nodevējus, apmelotājus, uzrādītājus, visus sle�penos ziņotājus, spīdzinātājus un to garīgos iedvesmo�tājus? Un, ja tas ir tā, tad tu man piedod, Jēzu Kristu! Es tevi nevaru ņemt palīgā, ejot sodīt kaut vienu no �iem nelie�iem.

Krusts stāv tuk�s. Varbūt tur rīt piesitīs arī mani? Varbūt� Tādēļ laikam vajadzēs iet. Marina ir laba. Izrādās, viņa ir kolosāla gleznotāja un jutekliska sie�viete. Tā vien gribas viņu apskaut, velni�ķīgi skūpstīt un pēc tam varbūt arī ielikties gultā � Tas būtu brī�ni�ķīgi, tas būtu skaisti un neaizmirstami, ta�u laiks rit un man noteikti �ovakar vēl vajadzētu aizbraukt pie mātes. Man viņai ir jāpasaka, ko es �odien esmu izda�rījis.�

�� Tu, Marina, esi jauka sieviete, � Edmunds klusi pateica. � Un viss tavs skaistais dzīvoklis un �ī no�slēpumaina atmosfēra� Būtu labi te palikt, bet�

Marina skumji pasmaidīja un skatījās viņam tie�i

acis.

��� Paliec! � viņa klusi palūdza. � Es patie�ām esmu laba sieviete �

Edmunds piecēlās. Viņ� par to ne mirkli ne�aubījās.

��� Varbūt citreiz �

Marina uztrūkās kājās, negaidīti aplika rokas ap Edmunda kaklu un sāka viņu kvēli skūpstīt.

�� Nesatracini, � Edmunds �ukstēja. � Tā es vēl patie�ām nekur neaizie�u�

��� Neaizej! � Marina turpināja. � Tu to nekad ne�no�ēlosi �

Arī par to Edmunds ne mirkli ne�aubījās. Viņ� spē�cīgi glāstīja Marinas cietās krūtis, viss viņa organisms neatvairāmi liecās pēc �īs sievietes, ta�u viņ� sevi to�mēr pārvarēja, viegli atgrūda Marinu sāņus un ātri gāja uz durvīm.

��� Pagaidi! � viņa spēji uzsauca.

Edmunds apstājās. Marina piesteidzās klāt un lū�dzo�i raudzījās acis.

��� Ņem mani līdzi! � viņa negaidīti ierosināja.

��� Paņem, lūdzu!

Edmunds grūtsirdīgi pasmaidīja.

��� Uz kurieni, Marina?

������� Vienalga! � viņa kaut kā draiski un bezbēdīgi iesaucās. � Kādēļ mēs atkal nevarētu būt vieglprātīgi kā jaunībā?

�Kādēļ gan ne,� Edmunds domās piekrita. �Patie�am Tikai tu neesi vieglprātīga. Mani ir grūti apmānīt. Kā nekā es jau divdesmit piecus gadus strādāju par ārstu un mazliet cilvēkus pazīstu. Tu vienkār�i mani nekur vairs vienu negribi laist. Tu gribi man palīdzēt. Tu vē�lies mani pasargāt no briesmām un iespējamā soda. Paldies, Marina. Tas ir ļoti aizkustino�i.�

Paklausies, draudziņ, � Edmunds domīgs teica.

��� Bet man ir tāda sajūta � Ļoti iespējams, ka �ī var izrādīties manas dzīves pēdējā nakts�

������� Ta nerunā! � Marina maigi piekļāvās viņa krū�tīm. � Tie�i otrādi! Ja mēs abi grļbēsim� 5ī var būt mūsu dzīves pirmā nakts �

Edmunds pasmaidīja. Marina viņu bija pierunājusi.

��� Tev ma�īna ir? � Edmunds pavaicāja.

������� Jā! � Marina priecīga pamāja. � Tepat pagalmā stāv ��igulis�.

������� Tad ejam! � Edmunds aicināja. � Aizved mani pie mātes.

Marina rādījās laba braucēja. Noskaloties uz to, ka bija mazliet iedzērusi, viņa veiksmīgi �ķērsoja vairākus Rīgas centra krustojumus, bet, kad brauca garām Lai�mas pulkstenim, Edmunds tomēr palūdza apstāties.

��� Ieskriesim uz mirkli �Lunā�, � viņ� uzaicināja.

Marinu tas izbrīnīja. Viņa saprata, ka tas Edmun�dam var būt bīstami.

��� Gribi vel iedzert? � viņa pavaicāja.

Edmunds apstiprino�i pamāja.

�������� Bet ne tikai tas, � viņ� paskaidroja. � Man vienkār�i �obrīd tur gribas ieiet.

Viņi izkāpa no ma�īnas, Marina aizslēdza durvis, un pēc da�iem mirkļiem abi jau stāvēja restorāna aizvērto durvju priek�ā. Tur bez viņiem nepacietīgi mīņājās vēl diezgan liels cilvēku pūlis. Varēja redzēt vairākas skaistas, eleganti ģērbu�ās sievietes un manāmi ierei�bu�us vīrie�us. Nedaudz sāņus stāvēja kāda jauniņa, uzkrīto�i izkrāsojusies meitene, ģērbusies neaizpogātā lietusmētelī, zem kura varēja redzēt neticami īsus bruncī�us un melnu adītu jaciņu. Meitene nervozi smē�ķēja un, kad Edmunds apstājās, nez kādēļ tūlīt pienāca viņam klāt.

������� Jūs iesiet iek�ā? � viņa dobjā krū�u balsī uz�prasīja.

������� Jā � � Edmunds negribīgi norūca, skatīdamies uz glīti noformētu paziņojumu �Vietu nav��

������� Paņemiet mani līdzi! � meitene val�ķīgi ierosi�nāja.

������� Sie neņem? � Edmunds pamāja uz pārējiem -vī�rie�iem, kuri ar redzamu nepacietību gaidīja atveramies durvis.

��� Nē, � meitene bēdīga atbildēja.

��� Rīga ir pilna ar krodziņiem, kur tu vari mierīgi pasēdēt viena. Naudas nav?

������� Nauda būs, � meitene pārliecināti paziņoja. � Man jātiek tie�i �eit.

Edmunds saproto�i pakratīja galvu, ta�u bezpalī�dzīgi noplātīja rokas un parādīja uz Marinu.

��� Redzi, man jau ir ar ko iet.

Meitene nicīgi nosmīnēja un atkāpās sānis.

������� Es apskatī�os, kas �ovakar de�urē, � Edmunds Marinai pateica un izlauzās līdz ieejai. Viņ� zināja, ka vēl nesen �eit par �veicaru strādāja kāds viņa biju�ais pacients, kas viņu jau reiz bija ielaidis un izgādājis brīvas vietas tie�i �ādā sastrēgumstundā.

Edmunds pieklauvēja.

������� Tas ir velti, � kāds viņam aiz muguras neap�mierināts sacīja. � Durvju ķeizars parādīsies labi ja pēc pusstundas, un bez lain, cienītais, nevajag līst bez rindas. Mēs bijām pirms jums!

Edmunds to palaida gar ausīm un pieklauvēja ska�ļāk. Pēc īsa laiciņa plato durvju priek�ā pēk�ņi iznira atlētiska auguma vīrietis, ietērpts tum�i zilā tresolā �aketē.

Edmunds pasmaidīja. Tas bija �anis. Viņ�, īgni pa�skatījies vērīgāk, Edmundu pazina, priecīgs pamāja ar galvu un steig�us atslēdza durvis.

��� Sveiks, dakter!

������� Sveiks, Zani! � Edmunds sacīja un paspieda tre- sotajam vīram roku. � Es uz mirklīti gribētu �

��� Jūs esat ar dāmu? � �anis lieti�ķi painteresējas.

��� Tā ii.

������� Nāciet! � �veicars abus gandrīz rautin ierāva iek�ā. Tūlīt aiz viņiem centās likt iek�ā ari viss laukā paliku�ais pūlis.

Vietu vairāk nav! � �anis skaļi paziņoja un stei�dzīgi vēra durvis ciet. � Pēc desmit minūtēm atbrīvo�sies viens galdiņ� un �etras vietas būs. Pagaidiet!

Edmunds ar Marinu iegāja restorāna priek�telpā un apstājās pie garderobes.

�������� Priecājos jūs redzēt. � �anis pienāca klāt un pret abiem viegli paklanījās. � Atcerieties, es jau jums toreiz slimnīcā teicu � ja palik�u dzīvs, jums, dakter, ieeja �Lunā� būs garantēta jebkurā laikā!

������� Paldies, � Edmunds sacīja. � Galdiņu mums nevajag. Mazliet pasēdēsim bārā.

Edmunds ar Marinu uzkāpa otrajā stāvā, iekārtojās pie bāra letes un pasūtīja �ampanieti. Kamēr bārmene vēl kārtojās ar viesmīlēm, Edmunds pagriezās pret Marinu.

������� Tu mazliet uzgaidi, � viņ� klusi sacīja. � Es noie�u lejā piezvanīt mātei. Mūsu vizīte tomēr ir jāpie�saka.

Marina neko neteica. Viņai gan uz mirkli ienāca prātā, ka Edmunds var pazust, viņu �eit pametot vienu, ta�u rokassomiņā nauda bija līdzi, bet par automa�īnu viņa daudz neuztraucās. Sadauzīs, sadauzīs. Arī dzive ir vienās buktēs �

Edmunds nokāpa lejā pie Zaņa un sameklēja naudu.

������� Tev tas aparāts strādā? � Edmunds pamāja uz telefona automāta pusi.

- Strādā, strādā! � �anis dro�ināja. �� Da�reiz jau �upā saiet, bet nupat ir kārtībā.

Kā pa�laik ar veselību? � Edmunds painteresējās.

������� Tā nekas, � �anis priecīgs pamāja. � Dzert es vairs nedzeru, ta�u tādā sakarībā tūlīt uzradās jauna problēma � nav kur naudu likt!

��� Bet tu to neņem, � Edmunds deva padomu.

�������� Kā tu neņemsi, ja tev ar varu grū� ģīmī? ��a�nis paskatījās uz durvīm, kur aiz biezajiem stikliem, kafejnīcas spo�ās reklāmas apspīdēti, joprojām nepa�cietīgi mīņājās daudz cilvēku. � Jūs neņemat?

��� Nē, Zani, es neņemu.

�������� Kā jūs pats domājat, � �anis, acis piemiedzis, sacīja, � [as ir gudri vai dumji darīts?

������� Tas, draudziņ, ir darīts godīgi, � Edmunds no�pietns atbildēja.

��� Tādu kā jūs �odien nav daudz.

��� Noteikti vairāk nekā sabiedrībā pieņemts domāt.

�������� Nez vai, � �anis domīgs raustīja plecus. � Kā�dēļ neņemt, ja dod? Pats jau es nevienam neprasu.

������� Man te pirmīt laukā piesējās viens skuķis, � Ed�munds sacīja. � Gribēja tikt iek�ā un dro�i vien tiks. Stipri �aubos, vai arī viņa pati prasa, bet noteikti ņem. Un tu zini, kā to sauc?

������� Zinu, zinu! � �anis apliecināja. � Ar tām drais- kulītēm te ir tīrais negals. Rosās kā tādas bitītes�

��� Viņas -patie�ām �eit vienas nedrīkst nākt?

��� Jā. Ir tāds rīkojums.

��� Kādēļ?

������� Pie mums vakaros apgrozas daudz ārzemnieku, un bez tam � Kaut kadai morālei ta�u arī laikam ir jābūt.

Edmunds iesmējās, jo krogā runāt par morāli viņam �ķita smieklīgi.

������� Morālei ir jābūt, � Edmunds ātri un kaut kā pat nikni sacīja. � Protams! Tur vārdam nav vietas. Kaut vai tādēļ, lai daudziem uzlabotos viņu gremo�anas or�gānu darbība. Jo augstprātīgā un liekulīgā apziņa, ka tu dzīvo bez citiem redzama grēka, ka esi it kā labāks un �pareizāks� par pārējiem, gandrīz vienmēr labvēlīgi ietekmē zarnu peristaltiku un ātri likvidē vēdera aiz- cietēiumus.

��� Dakter, jūs esat kļuvis ciniķis.

�������� Vēl ne, Zani. vēl ne, � Edmunds nervozi turpi�nāja, - ta�u �odien diem�ēl daudziem jo daudziem morāle der vienīgi kā ļoti parocīgs plāksteris, ko viņi var uzlikt uz savām tuk�ajām, nelietīgajām dvēselēm �

��� Es gan nevienu nenosodu, � �anis teica. � Ne biju�os boļ�evikus, ne tagadējos nacionālistus. Un nakts drostaliņas ne tik. Tad jau man vajadzētu stā�ties baznīcas dienestā, nevis kalpot restorānu trestā. Katrs ta�u pelnās un dzīvo, kā viņam iznāk labāk un parocīgāk. Bet kas tā tada dvēsele un sirdsapziņa? Acīmredzot ne pārāk vajadzīga prece, ja tik daudzi cilvēki mierīgi iztiek bez tās.

�Diem�ēl,� Edmunds nodomāja un lēnām piegāja pie telefona aparāta.

Viņa māte Skaidrīte Ka�evska, neskatoties uz kād�reiz pārdzīvotajām cie�anām, Sibīrijas izsūtījumu un saviem septiņdesmit pieciem gadiem, vēl joprojām ju�tās visai �irgta un katru ceturto diennakti gāja uz darbu. Viņa strādāja par kadas nelielas noliktavas sar�dzi, par to mēnesi saņemdama se�simt rubļus un ie�spēju justies daudzmaz neatkarīgai un �ai pasaulē vēl kaut kam derīgai.

Numurs savienojās, un pēc da�iem brī�iem Edmunds jau dzirdēja pazīstamo matēs balsi.

��� Klausos.

��� Labvakar, muterīt.

��� AI� Kur tu esi?

��� Krogā.

��� Dzer?

��� Nē.

��� Ko tad tu lai vietā dari?

��� Zvanu tev.

��� Citu vietu nevarēji atrast?

��� Principā jau varēju, bet�

��� Kādēļ tu neesi mājās?

��� Ko es tur viens darī�u?

�������� Edmund � � Māte pēk�ņi sāka runāt ļoti klusi, un varēja dzirdēt, kā viņai no uztraukuma trīc balss. � Dēls� Es baidos pat runāt�

��� Bet tu nebaidies. Man nekas slikts nav noticis.

�������� Pirms neilga laika pie manis bija ienākusi kaimi�ņiene. Nu, tu viņu zini � Mildas tante. Viņa man tei�ca, ka pa televizoru liekot meklēts kāds Edmunds Ka- �evskis. Viņ� esot izdarījis smagu noziegumu, un es ar �ausmām tūlīt iedomājos �

��� Nē, māt. Neko nedomā. Viss ir kārtībā.

��� Kas ir kārtībā? '

������� Viss ar mani. Tas neesmu es, ko viņi meklē. Tā ir tikai tada dīvaina sagadī�anās.

��� Tu to nopietni?

��� Goda vārds.

��� Kādēļ tu neej uz mājām?

��� Negribas. �odien ir tik neparasts vakars �

��� Kaut ko tu tomēr būsi izdarījis.

������� Jā, māt. Es izdarīju. Bet pa�laik neko neno�ēloju. Varbūt vēlāk, citreiz �

��� Neko nesaprotu, dēls.

��� Tu �ovakar nestrādā?

��� Nē. Man arī rītdiena ir vēl brīva.

��� Es varu pie tevis aizbraukt?

��� Protams! Kā tu vispār tā vari prasīt?

��� Es bū�u ar sievieti.

���� Tad tev beidzot kāda ir uzradusies?

��� Nezinu� Pēc pusstundas būsim klāt.

�� Tik ātri?

�������� ■ Mums ir ma�īna.

��� Brauciet! Es jūs gaidu. Kafiju uzvārīt?

��� Jā, to var. Tējas tev nav?

��� Kaut kur jau vajadzēja būt.

��� Tad uzvāri arī tēju.

Edmunds nolika klausuli un paskatījās sāņus. Pa to laiku, kamēr viņ� runāja pa telefonu, kafejnīcas priek��telpā bija ienākusi policijas patruļa un pa�reiz kaut ko nopietni stāstīja �anim. Pēc tam policijas virsnieks �veicaram parādīja kādu fotogrāfiju, �anis to rūpīgi apskatīja, tad fotogrāfiju atdeva atpakaļ.

������� Es viņu pazī�u, � �anis apņēmīgi teica. � Esiet dro�i.

Policisti aizgāja. Edmunds piegāja pie Zaņa un viegli tam uzsita pa plecu.

Paldies, veco zēn, � Edmunds neslēpa apmieri�nātību. � Tu man atkal izlīdzēji.

�anis, ļoti uztraucies, tā savādi paskatījās uz savu kādreizējo glābēju.

Esmu jūsu parādnieks līdz mū�a galam, dakter.

������� Nevajag, Zani! Nemaz nav grūti otram palīdzēt. It sevi�ķi, ja par to vēl maksā algu.

������� Dakter � � �anis dobjā balsī pajautāja. � Kā�dēļ cilvēks ir tā iekārtots, ka viņ� spēj darīt gan vis�skaistāko, gan visriebīgāko? Viscēlāko un viszemiskāko.

������� Nezinu, � Edmunds paraustīja plecus. � Varbūt arī visam sliktajam un ļaunajam �ai pasaulē ir kāda svarīga nozīme un jēga?

�������� Vai gribat zināt, � �anis pēk�ņi sāka runāt �uk�stus, � kādēļ tie �dū�i� �eit bija atnāku�i?

��� Nē, Zani, es to negribu zināt.

��� Bet es jums tomēr pateik�u, labi?

��� Paldies par uzticību.

������� Nevajag smieties, dakter. Lieta ir daudz nopiet�nākā, nekā jūs domājat.

������� Es klausos, � Edmunds sacīja un manāmi sa�springa.

�������� Man liekas, viņi meklē jūs, � �anis ātri iz�āva un nodūra skatienu. � Vai jūsu brāli.

��� Man nav brāļa.

��� Tādā gadījumā viņi meklē jūs.

������� Tas nevar būt, � Edmunds �aubīdamies vairākas reizes pakratīja galvu un pēk�ņi sajuta asas, nomāco��as bailes.

��� Man jūs varat pilnīgi uzticēties, � �anis mēģi*

nāja iedro�ināt.

��� Nē, patie�ām, � Edmunds kļuva arvien drūmāks.

�� Policisti man teica, ka pa�laik visur tiekot mek�lēts kāds Edmunds Ka�evskis. Lai es pievēr�ot uzma�nību � Uz fotogrāfijas redzamais cilvēks man nez kā�dēļ �ķila līdzīgs jums.

��� Es tev tūlīt pateik�u, kādēļ. Policisti vispirms nosauca vārdu un uzvārdu � Edmunds Ka�evskis � tu momentā iedomājies par mani. Nevienu citu cilvēku ar �ādu vārdu un uzvārdu tu nezini un, pilnīgi dabiski, dzirdētais tev tūlīt asociējās ar mani. Pēctamtika pa�rādīta fotogrāfija un uz tās redzamais cilvēks tev tāpat tūlīt saistījās ar mani. Zemapziņa jau bija cie�i fiksē�jusi negrozāmu priek�statu � Edmunds Ka�evskis � tas esmu es. Bet uz fotogrāfijas noteikti bija pavisam cits cilvēks. Tā da�reiz gadās. Tā ir gadījies arī man. Ja iznāk, palasi slaveno psihiatru Vladimiru Levi.Viņ� �ādus gadījumus apraksta, cik uziel.

�anis domīgs klusēja, un izskatījās, ka Edmunda vārdi viņu tomēr nav pārliecināju�i.

��� Es tik un tā jūs nenodotu, � pēc kāda laika viņ� spītīgi teica.

Edmunds sajuta siltu saviļņojumu. Ikvienam ta�u laikam ir ļoti patīkami dzirdēt � �es tevi nekad neno- do�u�, kad agrāk un arī tagad nodevību var sastapt ik uz soļa.

Edmunds lēni uzkāpa otrajā stāvā, piegāja pie bāra letes un apsēdās blakus Marinai. Viņa jautājo�i pa�skatījās.

��� Kaut kas notika?

��� Nē, Marina. Viss kārtībā. Māte mūs gaida.

Viņi klusējot izdzēra savas �ampanie�a glāzes un,

domās vai atmiņās iegrimu�i, noklausījās kādu skumju tango melodijā komponētu dziesmu, ko izjusti nodziedāja mīlīga izskata orķestra soliste.

Marina līdzjūtīgi paskatījās uz Edmunda sadrūmu�o seju.

��� Uznāca skumjas? Edmunds papurināja galvu.

����� Nē, Marina. Uznāca atmiņas. Es �eit bie�i kād�reiz nācu kopā ar sievu �

Garām ātri paslīdēja Daugavas tum�ie ūdeņi un jaunais Valdemāra tilts, kura melnās tērauda vantis Edmundam nez kādēļ atgādināja milzīga zvēra krēpes.

�Mans maigais, piemīlīgais zvērs.

Kur es to esmu dzirdējis? Nekur neesmu dzirdējis. Esmu kādreiz redzējis. Bija tāda filma. Jā. Mans mai�gais, piemīlīgais zvērs. Ar skaistu sievieti galvenajā lomā. Pat ļoti skaistu. Turklāt viņa patie�ām bija tik maiga un trausla, cik trausla un maiga ir pirmā mī�lestība. Tik, cik netverama ir rīta gaisma.

Marina arī ir skaista. Man viņa patīk. Es viņu vairs īpa�i neatceros mūsu bērnībā, es vispār daudzus no mūsu klases vairs nepazītu, ta�u pa�laik man �ķiet, ka es �o sievieti pazīstu visu mū�u.

Tik, tik. Tik, tik. Tik, tik.

Automa�īnas panelī iemontētais pulkstenis kā vecs bleķa grāmatvedis vienmērīgi skaita laiku. Viņ� skaita arī manus gadus un varbūt pat dienas. Cik to pagājis, cik atlicis? Es tev pulka naudiņas samaksātu, ja tu man varētu izrēķināt�

Cik atlicis?

Katrā ziņā ne sevi�ķi daudz. Pirmais puslaiks jau sen ir nospēlēts. Skaists un riebīgs, ar daudzām kļū�dām, nepatiesiem apvainojumiem, nepelnītiem sodiem un neprecīzām, piespēlēm, ta�u, lai arī bie�i ciests, skriets un darīts velti, es tomēr esmu guvis da�us iz��ķiro�us vārtus un kaut ko paveicis, kaut ko sasnie�dzis. Man neviena priek�ā nav jākaunas. Es �o dzives spēlīti esmu spēlējis godīgi. Nevienam nekad neesmu priek�ā aizlicis kāju. Nevienu neesmu notriecis zemē. Esmu spēlējis atklāti un tie�i, daudzās luvcīņās un sadursmēs dabūdams ievainojumus, bet nekad par tiem neesmu sūkstījies. Vienkār�i pretinieks tobrīd bija stip�rāks par mani. Un acīmredzot arī ne�ēlīgāks.

Mani mū�īgie pretinieki � cilvēku ļaunums un nāve.

Interesanti, kādēļ visi viņu dēvē par veceni?

Man gan viņas vārds 1111 būtība ne reizes nav saistī�jies nedz ar izkapti, nedz krunkainu vaigu. Varbūt viņa ir jauna un skaista, jo ir ta�u arī skaistas nāves. Un nemaz ne tik bezjēdzīgas, kā ir pieņemts uzskatīt.

Man �ēl nav nekā. Un visa ir �ēl.

Pat Viktora Jurago ir �ēl � mūsu ģimenes ļaunā gara 1111 bendētāja. Mūsu dzīves izpostītāja. Mana tēva un masas faktiskā slepkavas.

Bet tāds ļaundaris un nelietis viņ� ir tikai manās acīs. Un manas mātes atmiņās. Ta�u daudzu jo daudzu cilvēku priek�statos viņ� ir bijis 1111 arī paliks kā �kris- tāltīrs ļeņinietis�, vecās gvardes boļ�eviks, nesaudzīgs cīnītājs par tautas laimi 1111 cilvēces gai�āku nākotni. Tas skan ļoti skaisti un, galu galā, arī es �im apgal�vojumam varbūt varētu gandrīz vai piekrist, ja vien kāds man spētu daudzmaz jēdzīgi izskaidrot, kādēļ par �o it ka ļoti cildeno mērķi vajadzēja cīnīties ar tik �au�alīgi noziedzīgām metodēm? Kādēļ par to ar sa�vām dzīvībām vajadzēja samaksāt miljoniem pilnīgi nevainīgu cilvēku? To skaitā arī inanam tēvam un tikai trīs dienas dzīvoju�ajai māsai.�

Edmunds mazliet paliecās uz priek�u, uzlika delnu uz Marinas siltajām kājām un ieraudzīja, ka ielas pre�tējā pusē no tumsas liels un majestātisks iznirst Dze- gu�kalns.

�Tātad esam jau Iļģuciemā,� viņ� priecīgs konstatēja. �Manas bērnības pelēkajā sētā. Vietā, kur mēs ar māti paglābāmies no jauna ceļojuma uz tālajiem Ziemeļiem.

Būtu skaisti �eit nomirt. Nekur citur es negribētu, es vispār nekur un nekad to negribētu, bet �eit varētu. �eit -� jā.

Dzegu�kalna virsotnē.

Rīgas D�omolungmā.

�eit es ar jauniepazītajiem Iļģuciema zēniem kādreiz spēlēju �karu� un viņiem rādīju, kā no zemes, dēļu atlūzām un koku zariem mēs pirmajā Sibīrijas ziēmā rakām un būvējām zemnīcu � Da�reiz es �eit bastoju no stundām. �eit es pirmo reizi atnācu uz satik�anos ar meiteni un neveikli viņai atzinos mīlestībā. Vēlāk es �eit iepazinos ar savu nākamo sievu Daci. �eit, no aug�as skatoties uz Zundu, Balasta dambi un Rīgu, man pirmo reizi radās pārdro�s sapnis un cie�a ap�ņem�anās � ja jau es reiz esmu padzīts no savu ve�cāku mājām ��agām�, ja mēs ar māti tagad esam spiesti dzīvot �ais akmens d�ungļos, tad kaut kad vē�lāk man �ī lielā pilsēta ir jāiekaro! Es sasnieg�u visu, ko esmu iecerējis un ļoti vēlos! Un tie�i �eit es vēlāk devu arī zvērestu neatlaisties, neatkāpties, nerimties, iekams Viktors Jurago beidzot būs saņēmis savu pel�nīto sodu.

Nu tas ir izdarīts. Es savu vārdu esmu turējis, lai gan godīgi jāatzīstas, ka man �oreiz palīdzēja vien�kār�i Gadījums. Nejau�ība. Bet varbūt pats Liktenis �

Dievu apmānīt ir grūti, bet da�reiz tas tomēr izdo�das. Ta�u es nezinu nevienu gadījumu, kad �ai dzīvē kāds ļaundaris būtu izbēdzis taisnīgai atmaksai. Vēl neviens cilvēks, kas visu savu dzīvi ir darījis tikai slik�tu, nav savu mū�u beidzis ne skaisti, ne laimīgi." Ne�viens! Tas vispār nav iespējams. Visiem beigu beigās ir jānoliecas pret zemi, pa�iem jāsameklē naglas un āmurs un, grēkus no�ēlojot, jāiet uz Krusta vietu � Ja tas tā nenotiktu, pasaule no ļaunuma, cilvēku ciet�sirdības un garīgā truluma jau sen būtu sa�ķīdusi gabalu gabalos �

Bei nesa�ķīst. Jo cilvēkā Labais caur mū�īgo Tais�nību, Patiesību un Gudrību vienmēr ir stiprāks par Ne�ēlastību, Asinskāri, Meliem un Varu.

Varbūt rīt es raudā�u un visu no�ēlo�u. Varbūt rīt ari man pa�am būs jāmeklē sarūsēju�as naglas, āmurs un savs Krusts � Jo galu galā arī es ta�u esmu izda�rījis kaut ko ļaunu un riebīgu. Nosodāmu. Iespējams, ka mani jau grūti nosaukt par cilvēku. Un vēl grūtāk par ārstu� Es varēju apsūdzēt, es varēju tiesāt, es Viktoram Jurago varēju pasludināt visbargāko sprie�dumu un visaugstako soda mēru, ta�u es to laikam nekad pats nedrīkstēju izpildīt�

Bet līdz rītam vēl tālu. Lai �ī nakts pieder tikai man un Marinai. Un vēl zvaigznēm un mēnesim. Un veca�jam Iļģuciemam, kas glu�i kā uzticams suns maigi glau�as pie kājām.

Tā vien gribas saukt � sveiki, Iļģuciema zēni un meitenes! Kur jūs �odien esat � mana skrandās tēr�pusies, izsalkusi pēckara paaudze? Kur trakais Jobans ar savu mū�am dziedo�o saksafonu, kur brāļi Ginteri ar nerimtīgo kau�anās kāri, kuri skaistulis Kārlis Bu�s ar savu cie�o apņem�anos pēc katra jauna deju vakara pie sevis uz mājām aizvest citu meiteni, kur vienmēr elegantais Oļģerts Strazdiņ�, kur jau cietumā pabiju�ie Konstantīns Zuks un �Melnais Zor�iks�, kur fiziski ne�ticami spēcīgais Henrihs Me�als un bezbēdīgais Zie�donis Rutks? Kur Inta, Vanda, Marta un Jadviga? Kur Ijģuciema lei�u stūris ar Kauņas, Viļņas, Palangasun Sauļu ieliņām?

Varbūt skaļi nodziedāt kādreiz tik populāro �D�am- bulaja� un �īstambulu�?

Jeb varbūt visprātīgāk būtu palūgt Marinai, lai viņa ar visu ma�īnu un mums abiem ietriecas fabrikas �Rī�gas tekstils� mūros?

Es jūtos sasodīti noguris.

Man ir bail no pagātnes, un loti sāp nākotne.�

������� Tu vēl atceries to māju, kur es dzīvoju? � Ed�munds lēni pagriezās pret Marinu un skumji ieskatījās viņas acīs.

�������� Nebaidies! � viņa uzmundrino�i pasmaidīja. � Es atceros visu.

Pēc da�ām minūtēm viņi piebrauca pie kādas nelie�las vienstāva koka mājas, kas bija noslēpttsies aiz bieza ceriņu un akāciju krūmu ie�ogojuma.

�Glu�i kā bērnībā,� Edmunds neviļus nodomāja. �Kad bija grūti, gāju pie mātes.�

Policijas pārvaldes de�ūrdaļā atskanēja kārtējais telefona zvans.

De�urants pacēla klausuli. .

��� Policija.

Vada viņā gala vispirms kāds ieklepojās, no�ņaukā- jās, tad ierunājās vāji sadzirdamā balsī.

��� Es gribētu jums ziņot� Jūs klausāties?

��� Jā, jā! Es klausos! Lūdzu, runājiet skaļāk!

��� Es �odien redzēju to cilvēku, kuru jūs meklējat!

De�urants pamāja kapteinim Vīksnām, un tas uz sa�karu sistēmas pults ātri nospieda sarkanu pogu, lai arī pats varētu dzirdēt sarunu.

������� Lūdzu, konkrētāk! � de�urants aicināja. � Tie��i kuru cilvēku jūs domājat?

��� Es iomāju Edmundu Ka�evski. Jūs ta�u viņu meklējat, vai ne?

��� Kur jūs viņu redzējāt?

��� Uz Brīvības un Matīsa ielas stūra.

��� Kad?

��� Ap pulksten astoņpadsmitiem.

��� Ko viņ� tur darīja?

��� Stāvēja pie tramvaja pieturas.

�������� Kādē] Jūs domājat, ka tas bija tie�i Edmunds Ka�evskis? Jūs viņu pazīstat personiski?

��� Nē.

�������� Kādēļ Jūs viņu ievērojāt? Tur ta�u parasti stāv ļoti daudz ļau�u.

�������� Es to nevaru izskaidrot. Varbūt tādēļ, ka viņ� vairākas reizes uz mani paskatījās. Ziniet, paskatījās ar tik aukstu un ne�ēlīgu skatienu, ka man pilnīgi karsts noskrēja pa kauliem! Es uzreiz nodomāju, ka tas noteikti ir ļauns cilvēks.

��� Kā viņ� bija apģērbies?

������� Galvassegas nebija. Mugurā gai�s, mazliet sa�ņurcīts lietusmētelis. Rokās ādas cimdi. Vairāk neko tādu neievēroju. Jā, vēl rētu starp acīm. Tas viss.

��� Nemanījāt, vai tas cilvēks bija iereibis?

�������� Nedomāju. Uz kājām stāvēja stingri un visus no�skatīja ar naidpilnu, nicino�u skatienu. Tādēļ viņ� man arī iespiedās atmiņā.

��� Tas viss?

��� Liekas, jā.

�������� Mēs jums pateicamies par sniegto informāciju. Ja jums gadās viņu sastapt vēlreiz� Pats saprotat.

De�urants nolika klausuli un paskatījās uz Vīksnu.

��� Ko tu saki?

������� �aubos, vai tā ir nejau�a sagadī�anās. Tā vien rādās, ka viņ� patie�ām uzturas tai rajonā.

������� Viņ� stāvējis pie tramvaja pieturas. Tātad kaut kur taisījies braukt. Un noteikti no tā rajona pa�laik

ari aizbraucis.

� Tas nekādā gadījumā neizslēdz viņa atgrie�anās iespējamību. Uzraudzība jāpastiprina. Līdzko saņem�sim ziņu par konkrētu adresi vai vietu, mana grupa tūlīt sāks aizturē�anas operāciju. Bet par to, ka �ādu ziņu mēs saņemsim jau �ovakar pat, es ne�aubos ne mirkli.

Uz Viktora Jurago ziņojuma pamata dro�ības viri Ceslavu Kacevski arestēja jau nākamās dienas rītā. Viņ� tūlīt tika aizvests uz rajona centru un ieslodzīts lielās NK.VD ēkas pagrabā.

Kamera bija �aura, bez gaismas un ļoti mitra. Viņ� tur atradās viens.

�eslavs ierāvās kameras stūrī, juta, kā gar kāju stil�biem skrien �urkas, bet pa kaklu, seju un matiem rāpo kaut kādi kukaiņi.

Ceslavu stindzināja riebums un bailes. Viņ� daudz bija dzirdējis par drausmīgajiem Rīgas un Maskavas �ekas pagrabiem, par baismīgajiem Leforlovas un Bu- tirkas cietumiem, par pa�māju vietējām pagastu un ra�jonu aresta telpām, ta�u kā par brīnumu tie�i �obrīd �ai drūmajā vietā viss bija klusi un mierīgi. Tikai kaut kur joti tālu pa retam bija saklausāmas kaut kādas dobjas, neritmiskas skaņas, vienu brīdi it kā pat ieska�nējās mar�a mūzika, tad atkal viss apklusa, un �es�lavs dzirdēja vien savus sirdspukstus un satraukto elpu.

Tās pa�as dienas vakarā viņu uzveda stāvu augstāk un no gara, pustum�a gaiteņa iegrūda pla�ā izmeklē�tāja kabinetā.

Sīs telpas logi bija cie�i aizklāti ar bieziem tum��brūniem aizkariem, pie griestiem un divos istabas stū�ros dega neparasti spilgti gaismķermeņi � līdzīgi nelieliem pro�ektoriem.

NKVD izmeklētājs bija maza auguma vīrs, kas ru�nāja rupjā, ta�u pilnīgi skaidrā latvie�u valodā.

Pēc tam kad Ceslavs bija atbildējis uz parastajiem iepazī�anās jautājumiem un jau paspējis nodomāt, ka pratinātājs ir tīri pieklājīgs cilvēks un, iespējams, ar viņu te nekas īpa�i ļauns nenotiks, izmeklētājs pēk�ņi uzlēca kājās un sprauslodams spalgi iebļāvās:

��� Tu neesi nekāds latvietis! Dzirdi? Tu esi pretīgs poļu cūka! Vot, kas tu esi! Bet vispareizāk� Tu esi fa�ists, mūsu tautas nodevējsl

Ceslavs drūms nolieca galvu un nesapratnē nomur�mināja:

��� Ja esmu polis, kā es lai pa�ā laikā varu būt lat�vie�u tautas�

Izmeklētājs neļāva pabeigt. Viņ� 110 visa spēka trieca dūri nabaga arestanta sejā, un Ceslavs nogāzās uz grīdas.

Nebija nekādas intelektuālas divkaujas, divu uzskatu vai pārliecību sadursme. Nebija nekādi smalkumi, zem�teksti, viltīgas loģiskas vai psiholoģiskas lamatas. Viss norisinājās gau�i primitīvi un ļoti brutāli.

Kabinetā ienāca divi liela auguma vīrie�i un, rupji lamājoties, Ceslavu sāka spārdīt kājām. Pēc tam uz�stutēja stāvus, viens no viņiem ap �eslava kaklu ap�meta slapju �allei līdzīgu lupatu un sāka lēnām �ņaugt. Ceslavam asi iesāpējās acis un galva, viņ� gārdzo�i, ar pēdējiem spēkiem un nāves bailēm mēģināja ieraut kaut vēl da�as kripatiņas gaisa � Kad Ceslavs jau bezsamaņā gāzās zemē, �ņaugs tika palaists vaļā, bet viņ� pats atkal ielidināts krēslā.

Da�as minūtes viņi ļāva Ceslavam mieru.

Laikam arī sitēji jutās piekusu�i, jo, mazliet parunā�ju�ies ar izmeklētāju, abi izgāja laukā.

Izmeklētājs pienāca pie Ceslava un viņa asiņainajā, uztūku�ajā sejā iecirta spēcīgu pliķi.

�� Mosties! � viņ� uzkliedza. � Tev te nav nekāds atpūtas nams!

Ceslavs pamazām atguvās. Viņ� noslaucīja no lūpām asinis, ar grūtībām norija siekalas un visā ķermenī un galvā sajuta drausmīgi smeldzo�as sāpes. Bija tāda sajūta, it kā viņam nupat būtu pārbraucis pāri asfalta rullis un visas ribas un locekļi ir lauzti�

��� Labi, Ka�evski! � izmeklētājs bargi sacīja un apsēdās aiz sava papīriem apkrautā rakstāmgalda. � Turpināsim! Jācer, ka tagad tavas smadzenes būs ieriktētas īstajā vietā! Tātad � kur atrodas bandītu bunkurs?

Ceslavs ar grūtībām valdīja niknumu.

��� Es jau to teicu aresta laikā un atkārtoju vēlreiz � es nezinu! Man nav bijis ne mazākā sakara �

��� Nemelo! � izmeklētājs viņu pārtrauca. � No kurienes tad tavā mājā uzradās tā bandīta cepure?

Ceslavs klusēja. Viņ� pilnīgi skaidri saprata, ka vi�ņam neizdosies izlocīties, ka viņ� nekādi nespēs attais�noties. Un tās būs beigas ne tikai viņam pa�am, bet arī sievai Skaidrītei, viņu dēlam Edmundam un pie�ņemtajai meitai Mārai. Tās vispār būs beigas dzīvei� Ceslavs skumji apzinājās, ka vēl vienu tik me�onīgu si�anu viņ� varbūt kaut kā varētu pārdzīvot, ta�u ne�kādu īstu spīdzinā�anu, protams, vairs neizturēs� Tā�tad atliek vienīgi labprātīga vai izprovocēta nāve, vai ari godīga atzī�anās, ka Rolands patie�ām bija atnā�cis, tā bija pirmā un vienīgā reize, nekādi citi sakari vai kontakti nav biju�i, un jācer uz �o dro�ībnieku sa�pratu un �ēlastību �

Bet vai �ai drausmīgi izkropļotajā, nabadzīgajā un garīgās tumsības laikā kaut vienam cilvēkam vēl ir saglabājies tāds gai�s greznuma priek�mets kā sa�prāts? Vai to jau sen abu pu�u cilvēkiem nav iznīcinā�jis savstarpējais naids un atriebības alkas? Un uzva�rētāju kliedzieni un pazemoto vaidi? Jauno varas viru niknums pret jebkuru neapmierinātības izpausmi un me�os iedzīto cilvēku izmisīgā bezspēcība? Jaunas okupācijas dzel�ainais cietuma un padevības re�īms un lielas latvie�u daļas nelokāmā nevēlē�anās padoties?

' Bet man ir jāpadodas,� Ceslavs 'caur nebeidzamām fiziskām sāpēm nodomāja, un pali �ī doma arī sāpēja. �Ta�u tas varbūt ir vienīgais ccļ� un vienīgā iespēja izglābt maniem mīļajiem tuviniekiem dzīvības�

Es nekaunos, ka esmu vāj�.

Man �ķiet, griba un vēlē�anās cilvēkus glābt, nevis tos pazudināt, ir augstākā mērā cildenāka un vajadzī�gāka nekā apzināta spītība un nāves nicinā�ana.�

Negaidīti pie durvīm pieklauvēja, un pēc da�iem brī��iem kabinetā noteiktiem soļiem ienāca Viktors Jurago. Acīmredzot te viņ� vēl joprojām bija savs cilvēks.

Izmeklētājs uz viņu paskatījās un priecīgs pamāja.

� A, Viktor! Labi, ka atnāci! � viņ� iesaucās un ar roku parādīja uz �eslavu. � Nāc un paskaties uz �ito drebekli! Klusē, maita! Tādēļ domāju � �aut viņu uzreiz nost vai arī vēl uzdot kārtīgus piparus?

Viktors lēni un kaut kā ļoti pa�apzinīgi pienāca pie �eslava, nostājās viņa priek�ā, sakrustoja rokas uz krūtīm un apmierināts smaidīja. Viktors vēlreiz jutās gandarīts. �is nelietis Ka�evskis viņam kādreiz bija atņēmis mīļoto meiteni, un, lai gan no tā laika bija pa- gaju�i jau divpadsmit gadi, toreizējais sarūgtinājums, vil�anās un personiskais apvainojums sūrstēja tāpat kā agrak un nekad netika aizmirsts. Viktors Jurago, pro�tams, Ceslavu un Skaidrīti bez ilgas domā�anas būtu varējis no�aut jau toreiz siena �ķūnī, ta�u pēdējā brīdī nevaldāmo atriebības kāri nobremzēja nelegālās komu�nistiskās partijas biedra �ķiriskais apzinīgums� To�reizējais partijas stāvoklis un intereses lika apvaldīt personiskās emocijas un vairāk domāt par savas sle�penās organizācijas mērķiem un ideāliem, nevis ļau�ties klajām greizsirdības izpausmēm. Un arī tagad viņ� necentās par to īpa�i domāt, ta�u laiku pa laikam visu viņa apziņu un būtību tomēr piepildīja salds at- riebības prieks.

�Te nu tu sēdi, vecīt, sasists un sadauzīts kā vecs kar�tupeļu maiss,� Viktors vēsi konstatēja. �Un nekādas cerī�bas nākotnei. Toties pagātnē ir jau astoņi Sibīrijas gadi. Un ari tālāk nekas spo�s nerādās, ja nu vienīgi, salī�dzinot ar no�au�anu, diezgan skaistas izredzes divdes�mit piecus gadus pavadīt Vorkutas �ahtās� Atceries, Ceslav, es jau jums toreiz �ķūnī teicu: �Jūs nekad nebūsiet laimīgi!� Un nebūsiet! Jo es neredzu nekādu lielo starpību starp, piemēram, tā saucamo �dzimtenes nodevību� un personīgo nodevību. Bet Skaidrīte mani nodeva. Un ari tu, Ceslav! Tu �ai spēlītē nedrīkstēji iesaistīties! Tu ta�u zināji, ka Skaidrīte jau pieder man! Tu viņu nedrīkstēji aiztikt! Bet, ja jau reiz to uzdro��inājies un tomēr paņēmi, tad tev jau tad vajadzēja paredzēt arī savas nelietīgās rīcības iespējamās se�kas � �etrdesmitā gada varas maiņa Latvijā, kar� un �is saspringtais pēckara laiks Latvijas laukos varēja ari nebūt. Tik uri tā jūs nebūtu laimīgi. Tik un tā es jums būtu atriebies. Jo neko �ai dzīvē nevar iegūt, kaut ko ļoti tuvu 1111 dārgu atņemot citiem. Tā kā ne�ņem nu ļaunā, draugs, ka es jau tad, �etrdesmit pir- majā gadā, sāku postīt arī tavējo. Tas ir pasaules visve�cākais likums � dots pret dotu � un nekas vairāk. Es turpinā�u postīt, kamēr tu savu dzīvi beigsi cietuma pagalmā pie inūra vai aukstajās pazemes ejās��

� Tas bija Skaidrītes brālis Rolands, kas pie jums bija atnācis no me�a? � Viktors ledainā balsī painte�resējās.

�eslavs mirkli padomāja, tad nenoteikti pakratīja sadauzīto galvu.

��� Neviens pie mums nebija �

��� Neliedzies! � Viktors uzkliedza, tad mazliet iz�brīnījies pajautāja � Vai tie�ām tev Sibīrija neko ne�iemācīja?

Ceslavs lēni pacēla galvu un caur uzpampu�ajiem acu plakstiņiem mēģināja cie�āk ieskatīties Viktora apaļajā sejā.

��� Jā, man Sibīrija kaut ko iemācīja gan, � viņ� tikko sadzirdami nomurmināja. � Iemācīja paciest salu un sāpes. Un bez sevi�ķām �ausmām sastapties ar nāvi. Un nicināt tādus kā tu.

�eslavs apklusa un smagi elsoja.

Izmeklētājs uz viņu neapmierināts paskatījās.

��� Ko tu tur vervelē? � viņ� pārskaities uzkliedza. � Runā skaidri un konkrēti!

�eslavs bezpalīdzīgi skatījās uz visām telpas pu�sēm, it kā gaidīdams kādu brīnumainu palīdzību.

���� Kādēļ jūs gribat, lai es meloju, aprunāju nevainī�gus cilvēkus un kļūstu nodevējs? � viņ� abiem drū�majiem �ekas vīriem galīgi sa�ļucis pavaicāja.

���� Beidz klepot! � Viktors brīdino�i iesaucās. � Tie ir tikai skaisti vārdi! Bet reālā dzīve ir daudz skarbāka un asiņaināka! Pirms divām nedēļām bandīti uz ceļa no�āva manu priek�teci � pagasta partorgu Miezīti! Pagāju�ajā nedēļā ne�ēlīgi nomocīja krievu valodas skolotāju, bet vakar no�āva divus �iztrebiķeļu� vada pui�us! Tā ka, Ceslav Ka�evski! Ja tu kaut ko zini, kur bandīti atrodami� Davai!

��� Es nezinu, � �eslavs atkal pakratīja galvu, jo viņ� to patie�ām nezināja.

��� Bet kāds ta�u 110 me�a pie jums tomēr bija atnā�cis! � Viktors dusmīgs atgādināja. � Kādēļ noliegt tik acīmredzamu faktu?

�eslavs klusēja.

Izmeklētājs nervozi paskatījās pulkstenī.

��� Vai nu būs jāsauc atkal mūsu bra�ie komjaunie��i, vai arī tūlīt jāved �urp tā viņa gaspa�a Skaidrīte un bērnil Lai tiek ari viņiem! Viņu draugi bandīti mūs te �audīs, bet mēs ar viņiem auklēsimies, ja? Nekā ne�biji Ja jau jūs esat �ai kariņā tomēr iesaistīju�ies, tad jākaro līdz galam! Vai nu runā un saki visu taisnību, vai arī neviens no Ka�evskiem rītu vairs nesagaidīs�

Ceslavam kjuva slikti ar sirdi. Viņ� ātri nodomāja, ka tagad nemaz nebūtu slikti nomirt � Viss beigtos. Neviens viņu nesistu, neviens uz viņu nekliegtu un ne�viens vairs neaiztiktu tuviniekus. �Par ko mums lādas cie�anas? Par to, ka es vakar atvēru durvis izsalku�am cilvēkam? Par to, ka Skaidrīte da�us vārdus parunāja ar savu miesīgu brāli? Galu galā mes ta�u visi esam cilvēki, vai ne? Un vai par to Rolanda cepuri Vikto�ram uzreiz vajadzēja skriet ziņot uz �eku? Kādēļ? Cil�vēcības vārdā? Dzimtenes mīlestības vārdā? Rūpējoties par padomju valsts dro�ību? Bet varbūt tas viss tomēr pilnīgi atklāti un apzināt; darīts � necilvēcības vārdā? Jo viņi ta�u pa�i nekaunoties visiem saka, ka viņi ne�esot �cilvēki vispār�� Viņi esot �padomju cilvēki�. Tātad jauna suga, lai gan tas, protams, atkal ir tikai viņu kārtējais blefs. Tie pa�i �cilvēki vispār� vien esam, tikai da�i no mums ir jau iedzimti ļauni un ne�ēlīgi, garā sīki un truli, bet daudzi ir godīgi, lepni un gudri. Tā arī ir visa mūsu at�ķirība � Vieni nogalināt alk�sto�i, bet citi dzīvot gribo�i �

Es arī gribu dzīvot. Un gribu, lai dzīvotu mana sieva, dēls un meita. Tādēļ, izmeklētāja kungs, es tūlīt pa�teik�u taisnību, k'ā jūs to vēlaties. Tūlīt pateik�u��

�� Jā, Viktor, � Ceslavs, rīdams asiņainas siekalas, diezgan skaidri sacīja. � Tas bija Rolands. Vari ticēt vai ne, bet viņ� pie mums tik tie�ām atnāca pirmo rei�zi, pabija likai da�as minūtes, neko daudz nestāstīja, vairāk interesējās par mums, par mūsu dzīvi Sibīrijā� Tā ka es nezinu un arī nekādi nevaru zināt, kur un kādā me�a nostūri atrodas viņu bunkurs.

Izmeklētājs un Viktors vēl uzdeva da�us nenozīmī�gus jautājumus, tad Ceslavu atlaida, un sargs viņu atkal noveda pagrabā un ieslodzīja iepriek�ējā kamerā.

Viss.

Dzīve bija beigusies.

Viņ� nekad vairs neredzēs, kā zied dārzi, kā ceļa putekļos kūp lielceļ�, kā, no upes nākdama, pāri pļavai lēni nogulst balta migla, kā pie mājas sliek�ņa, viņu sagaidot, priecīgs rej suns, kā lielajā krāsnī svētā ugunī cepas maize un ka sestdienas vakarā visa saime iet uz pirti �

Pēc diviem mēne�iem Kara tribunāls par sakaru uz�turē�anu un aktīvu atbalstu pretpadomju bandītiem Ceslavam Ka�evskim piesprieda desmit gadus ieslodzī�juma darba un pāraudzinā�anas nometnē. �is lēģeris patie�ām atradās Vorkutas �ahtu rajonā un ietilpa mil�zīgajā �Severlag� nometņu sistēmā.

Viss bija mierīgi.

Aiz mājas logiem lietains rudens vēj� kaut kā slinki un negribot laiku pa laikam no kokiem norāva pēdējās lapas, un tagad tie pagalmā stāvēja kaili un vasaras pamesti.

Arī Skaidrītei Ka�evskai �ķila, ka tagad viņa visas pasaules priek�ā stāv izģērbta un bezgalīgi vientuļa.

Viņas nelaime ārēji nebija redzama, tāpat kā asa�ras uz bālajiem vaigiem. Tās sen jau bija izraudātas, visas sāpes it kā izciestas un pārdzīvotas, ta�u ārkār�tīga smeldze, neremdināms rūgtums un kaut kāds melns, pretīgs smagums viņu mocīja no dienas dienā.

Visgrūtāk Skaidrītei klājās naktīs. Viņa ilgi nespēja aizmigt, vismazākais troksnītis izraisīja gandrīz vai paniskas bailes, un viņa, nogurdino�ā bezmiegā grozī�damās 110 vieniem sāniem uz otriem, nepārtraukti do�māja par �eslavu, par brāli Rolandu, kur� arī beigu beigās tika notverts un notiesāts uz divdesmit pieciem gadiem, un saviem bērniem.

�Kādas zvaigznes tagad mirdz pār jūsu galvām, �es- lav un Roland?

Un vai jūs maz tās vairs redzat?

Varbūt jūsu kauli jau trūd kaut kur sasalu�ā Lamas ezera krastos vai uz mū�īgiem laikiem ir apbērti dziļā pazemē zem miljongadigiem ogļu slāņiem?

Par ko?! Kādēļ?�

Neviens uz to nespēja atbildēt, vienīgi vēj� un lielus te skaļāk, te klusāk rotaļājās ar loga rūti.

Tai dienā, kad Skaidrītei un Edmundam negaidot uzbruka jauna nelaime un nācās pārdzīvot vēl vienu pretīgu pazemojumu, Māra bija aizkavējusies skolā un nebija mājās. Edmunds lielajā istabā sēdēja pie loga un pēc tikko paēstām pusdienām �ķirstīja literatūras mācību grāmatu.

Skaidrīte, pabarojusi puiku, no galda novākusi un nomazgājusi traukus, uz mirkli apsēdās uz mūrī�a ne�daudz atvilkt elpu.

Lietus joprojām lija.

Vēj� saudzīgi raustīja kokiem zarus, un pāri izmir- ku�ajiem laukiem, pļavām un me�iem lēni tuvojās va�kara krēsla.

Bija mazliet baismīgi un nedro�i.

Skaidrīte, it kā jau paredzēdama tuvojo�os nelaimi, strauji piecēlās un gāja aizslēgt durvis. Bet bija jau par vēlu. Skaidrīte vēl nebija tikusi līdz pusistabai,

kad durvis pēk�ņi atvērās un istabā, mazliet grīļoda�mies, ienāca Viktors Jurago. No viņa dubļainajiem za- bakiem uz tīrās istabas grīdas tūlīt palika lieli, netīri plankumi, bet mute izgaroja pretīgu alkohola dvingu�

Skaidrīte pirmajā brīdī burtiski sastinga no_ negai�dītā pārsteiguma un bailēm. Ta�u ātri saņēmās. Ka jau iepriek�ējā reizē, bailes aizdzina naids.

�������� Viktor Jurago! � Skaidrīte nedaudz drebo�ā balsī iesaucās. � Kur tu esi licis manu vīru?

Viktors apmierināts pasmīnēja, glūno�i noskatīja pretimstāvo�o sievieti, vēl uzmeta �ķību skatienu Ed�mundam, tad neveikli iegāzās krēslā.

������� Tu visu gribi dabūt un zināt par velti.. . � viņ� pārmeto�i sacīja.

Skaidrīte vēl pilnībā neapjēdza �o vārdu īsto nozīmi, tādēļ diezgan naivi pajautāja:

��� Tu vēlies naudu?

Viktors jutās nedaudz pārsteigts.

��� Vai tad tev nauda ir?

Skaidrīte apmulsa un skatījās kaut kur sāņus.

�������� Māsa man iedeva mātes zelta laulības gredze�nu. ..

�������� Kur tad tavs pa�as gredzens? � Viktors uzpra�sīja.

��� Es to jau pārdevu Sibīrijā.

�������� Cik tad par tādu tur dod? � Viktors tūlīt pain�teresējās.

�������� Divus klaipiņus maizes, � Skaidrīte ar mokām atbildēja.

�������� Maz gan. . . � Viktors pa�ūpoja galvu. � Var�būt sliktas proves bija?

��������� Prove bija visaugstākā, � Skaidrīte sacīja. �- Lēti tika vērtēta cilvēka dzīve.

Viktors brīdi klusēja, tad, neslēpjot apmierinājumu, skaļi pavēstīja:

�� Teik�u tev atklati, Skaidrlt. Ar tavu viru ir draņ�ķīgi. ..

Skaidrīti no jauna sagraba bailes. Viņa ātri pie�skrēja pie galda, apsēdās iepretim Viktoram un nelai�mīga cilvēka balsī klusi prasīja:

��� Kādēļ viņam ir draņķīgi, bet tev, kā redzams, ļoti

labi?

Viktors sāka gardi smieties. Viņ� gan juta Skaidrī�tes bailes un naidu, ta�u tas viņu darīja vēl iedomī�gāku un stiprāku. Viņ� tomēr bija uzvarējis! Viņ� bija sakāvis lupatu lēveros visus tos lepnos Ka�evskus un tagad, lai saldais atriebības mērs būtu galīgi pilns, ir atlicis vēl tikai pēdējais darbiņ��

���� Es, ta�u jūs abus brīdināju! � Viktors ne�ēlīgi atgādināja. � Jau trīsdesmit sestajā gadā, kad tu ar savu mīļoto Ceslavu mīcījies pa sienu! Es toreiz teicu: �Ja kāds cilvēks savu dvēseli nespēj piepildīt ar mī�lestību, tad tā gandrīz vai automātiski piepildās ar naidu��

�Jā, ļoti iespējams,� Skaidrīte rūgti nodomāja. �Bet ne vienmēr, Viktor, ne vienmēr! Naids pastāv atsevi�ķi un arī mīlestība pastāv atsevi�ķi. Tā, kā tās ir man. Es tevi dziļi neieredzu, man ir pretīgi uz tevi skatīties, bet es tomēr skatos un nedzenu ārā, jo tu varbūt man pateiksi kaut ko par Ceslavu, varbūt pastāstīsi, uz kuru debess pusi viņ� ir aizsūtīts, varbūt iepriecināsi, paziņodams, ka Ceslavs nav aiztriekts uz �ahtām, bet atstāts tepat kaut kur Latvijā.. . Kādēļ visi tiek sūtīti uz Ziemeļiem, uz Sibīriju, uz Tālajiem Austrumiem? Vai tepat Latvijā desmit vai divdesmit piecus gadus ilgs ie�slodzījums būtu pārāk viegls? Kādēļ jūs visi tik īsā laikā esat pārvērtu�ies tādos me�oņos? Vai patie�ām tikai tādēļ, ka ikviens no jums saskāries ar kādreiz mī�lētas sievietes atraidījumu? Absurds! Tātad jūsu ļaunu�mam ir citi iemesli � vai nu daudz dziļāki un nopiet�nāki, vai ari nesalīdzināmi vienkār�āki un primitīvāki.�

�������� Tu Dieva nebīsties? � Skaidrīte negaidīti pavai- cāja.

Viktors atkal iesmējās un vaļīgi grozījās krēslā. Viņ� taja brīdi atgādināja nopluku�u, bet vel joprojām lepnu un iedomīgu lauku saimnieku, kur� nupat iz�mests no kroga, un tagad savas dusmas var izgāzt uz nabaga kalponi. .. x

�������� Nē, Skaidri(, nebīstos! � Viktors turpināja smie�ties. � Kas �odien ir Dievs salīdzinot ar mūsu dzīles varenajiem?

��� Nu� bet ļau�u naida? Arī nebīsties?

Viktors saviebies atmeta ar roku.

Ne jau ļaudis mani nīst! Mani neieredz padomju varas ienaidnieki.

Tevī nolād ikviens godīgs cilvēks! � Skaidrīte atklāti pateica. �� Ikviens!

Viktors piemiedza �aurās acis un dursto�i paskatī- jās uz Skaidrītes seju. Tā bija bāla, ta�u joprojām jauna un skaista.

��� Tu arī? � viņ� dobjā balsi pavaicāja.

Skaidrīte apstiprino�i palocīja galvu.

�� Jā, Viktor.. Es arī.

Viktors Juraģo indīgi pasmīnēja.

��� Bail nav tā runāt?

������� Nē, � Skaidrīte skumja atbildēja. � Nekāda pa�domju vara( nepastāv. Tā ir baiļu vara, kas �eit valda.

Viktors brīdi domīgs pasēdēja, vērīgi nopētīja klusi sēdo�o Edmundu, un viņu pēk�ņi sagrāba traks nik�nums arī pret �o klusējo�o puiku.

�������� Sasodīti līdzīgs savam tēvam� � viņ� dusmīgs no�ņāca.

Skaidrīte asi pagriezās pret Viktoru.

Kādēļ tu atnāci? � viņa bargi pajautāja, pēk�ņi sajuzdama bailes ari par dēlu.

������� Es jūs gribu glābt, � Viktors pēc neilga laika atbildēja, bet Skaidrīte uzreiz saprata, ka tie atkal ir ineli. Viktors nebija spējīgs kādu glābt. Viņ� bija spē�jīgs tikai kādu pazudināt.

�������� No kā tu mūs taisies glābt? � Skaidrīte pajau�tāja.

Viktors atkal nikni paskatījās uz Edmundu, tad strupi pavēlēja:

��� Puika! Izej laukā! �igli!

Edmunds paskatījās uz māti, viņa viegli pamāja ar galvu, tin Edmunds izgāja no istabas. Bet nekur tālu viņ� negāja. Edmunds apstājās turpat aiz durvīm un viss trīcēja no bailēm. Par ko pieaugu�ie savā starpā runāja, Edmunds īsti nesaprata, ta�u to gan viņ� ap�jēdza, ka �is Viktors Jurago mātei var nodarīt kaut ko ļoti sliktu. . .

Pa to laiku Viktors vēl ērtāk iekārtojās krēslā, no galvas noņēma cepuri, novilka brezenta armijas tipa lietusmēteli un apmierināts paberzēja gaļīgās roka^.

������� Tu jau laikam zini, ka tavu Ceslavu nesen Rīgā notiesāja Kara tribunāls?

�������� Jā, � Skaidrīte trīco�ā balsī atzinās. � Es to zinu.

������� Un, ka viņ� dabūja desmit gadus katorgas dar�bus. to tu arī laikam zini?

Skaidrīte grūtsirdīgi pamāja.

������� Jā, Viktor, arī tas man ir zināms. Tikai nezinu, par ko jūs viņu tik briesmīgi sodījāt?

Viktors atkal sāka smieties, tad spēji apklusa, un viņa tum�ās acis meta dusmu zibeņus.

�������� Netēlo muļķi! � viņ� bargi brīdināja. � Cesla�vu notiesāja par palīdzības snieg�anu bandītiem, un arī tev var draudēt tāds pats sods! Tā ka to atceries, mīļā, un esi rāma un laba!

Skaidrīte kļuva vēl bālāka, sirds krūtīs dauzījās ar sāpīgiem pārsitieniem, un viņa skaidri apzinājās, ka �is Viktors Jurago, protams, arī viņu var nodot tiesai, var pazudināt bērnus un visu viņu dzīves�

Tagad krist ceļos un lūgties?

Vai varbūt piecelties un iespļaut sejā?

Ta�u, �ķiet, ka viena, tā otrā gadījumā rezultāts būtu viens un tas pats. Tad jau labāk godīgi un ar ne�slēptu naidu viņam atklāti pateikt, ka viņ� vienkār�i ir truls nelietis. Ka agrāk vai vēlāk ari viņu kaut kur un kaut kad neglābjami pārsteigs sods. Jo tas būtu nesa�protami un pārāk netaisnīgi, ja viņ� dzīvotu ilgi un labāk par citiem.

Ja Dievs nav aizņemts ar citiem darbiem, viņ� pa�rasti ļaunumu soda. Bet to da�reiz izdara arī cilvēks, novests lidz galējam izmisumam, vai arī mierīgi un aukstasinīgi, skaidri apzinoties savas morālās tiesības �o soda darbu veikt.

� Es tevi ienīstu, Viktor! � Skaidrīte tikko sadzir�dami no�ukstēja. � Ienīstu tādēļ, ka tu labi zini, ka tā nav taisnība! Ka Ceslavs ir absolūti nevainīgs! Ne�zinu, nesaprotu, kā tu vari dzīvot, kā tevi nemoka sirdsapziņa?!

Viktors strauji paliecās uz priek�u, un arī viņa acīs un balsi kvēloja nedzē�ams naids.

Ceslavs ir noziedznieku noziedznieks! Viņ� savā laikā pārmainīja visu manu dzīvi. . .

Viktors da�us brī�us klusēja, it kā vēlreiz un vēl�reiz domas atkārtojot un pārdzīvojot �o neiepriecino�o realitāti, tad smagnēji piecēlās, aizgāja līdz durvīm, tam negaidīti aizcirta priek�ā dzelzs bultu un lēni, drūmi klusēdams, kā liels, smirdo�s gaļas kalns drau�do�i tuvojās Skaidrītei.

Viņa uzreiz saprata Viktora neķītro nodomu un, �ausmu pārņemta, sāka lēnām atkāpties uz istabas galu. Bet pasaule pēk�ņi bija kļuvusi neticami maza.

To stingri ierobe�oja �etras sienas un aizslēgtas dur�vis. Skaidrīte gurdā bezspēcībā saprata, ka Viktora sirds un dvēsele tāpat �obrīd ir aizslēgta jebkurai cil�vēcībai vai līdzjūtībai. Tāpēc viņa nekliedza, nesauca pēc palīdzības un nelūdza �ēlastību. Skaidrīte sastinga, bailes, kauns un pretīgums viņu paralizēja. Skaidrīte padevās liktenim un situācijai, cerēdama, ka jau no pirmajiem Viktora roku un ķermeņa pieskārieniem tū�līt nomirs un viņai nekad vairs nevajadzēs sagaidīt ritu.. .

Edmunds stāvēja aiz durvīm, dzirdēja visus vārdus, trok�ņus, vaimanas un elsas un saprata, kas pa�laik notiek viņu istabā.. . Viņ� mēģināja durvis atvērt, sāka tās dauzīt un spārdīt ar kājām, tad paskrēja nost, nostājās pagalma vidū un raudulīgā balsī sāka saukt pēc palīdzības. Ta�u neviena cilvēka tuvumā nebija. Arī lielce|�, visu braucēju nez kādēļ aizmirsts, tie�i tobrīd stāvēja kluss un pamesls.

Pēc tam Edmunds, gandrīz vai vājprātīgās bailēs par mātes dzīvību, turpat sameklēja vairākus akmeņus un no visa spēka sāka tos mest istabas lielajos lo�gos. . .

Varbūt �is negaidītais troksnis, skaļa stiklu �ķin�doņa un Edmunda kliedzieni Skaidrītei arī izglāba dzī�vību. . . Pēc da�ām minūtēm Viktors Jurago, rupji la�mājoties, parādījās uz lieveņa un Edmundam kratīja dūri.

� Tev nevajadzēja būt �ai pasaulē! Dzirdi, kucēn? Tavā vietā vajadzēja būt manam dēlam! Manam�

Tad Viktors apklusa un aiztenterēja pāri laukam uz pretējo pusi.

Nākamās dienas rītā Skaidrīte, vēl ioprojām atrazda�mās diezgan dziļā �oka stāvoklī, tomēr tiktāl saņēmās, ka drud�aini sapakoja pirmās nepiecie�amības mantas, paņēma nedaudz pārtikas un kopā ar abiem bērniem devās uz dzelzceļa staciju, lai tās pa�as dienas vakarā apmestos uz dzīvi Rīgā pie māsas.

Marina izslēdza motoru un jautājo�i paskatījās uz Edmundu.

��� Ejam?

Edmunds pakratīja galvu.

��� Vēl mazliet pagaidīsim.

Edmunds centās saņemties. Viņam bija mazliet bail un kaut kā neērti tūlīt nostāties mātes priek�ā un at�zīties. .. Varbūt tomēr neko neteikt? Kādēļ tas galu galā viņai būtu jāzina? Bet vai tādā gadījumā vispār bija liela jēga Viktoru Jurago sodīt? Es ta�u to darīju mātes dēļ. Un tēva piemiņas dēļ. Izpostītās bērnības dēļ. Mū�īgās taisnības dēļ. Un lai kaut vai par mata tiesu uz �īs pasaules mazinātos ļaunums.

�������� Labi, Marina, � Edmunds smagi nopūtās. � Ejam! Ar tevi man būs dro�āk.

Viņi izkāpa no automa�īnas, atvēra vārtiņus un pa labi sakoptu dārza celiņu aizgāja līdz nelielai koka mājai.

Māte bija kļuvusi veca. Aizgāju�ie gadi, kādreizējas cie�anas un pārdzīvojumi,1 smagais darbs un tuvu cil�vēku zaudējumi kādreiz stalto, fiziski stipro un ļoti skaisto sievieti beidzot bija salieku�i un padarīju�i vāju un slimu. Tomēr viņa vēl dzīvoja un ļoti no�ēloja, ka Ceslavs nepiedzīvo �o atmodas laiku, kad viņi liku�mīgi beidzot var atgūt savu biju�o zemi un dzimtās mājas ��agas�.

Skaidrīte panāca pretim un viegli noskūpstīja Ed�munda valgu.

��� Tad beidzot! � viņa atviegloti uzelpoja un vērīgi

paskatījās uz dēla līdzpaņemto sievieti.

��� Iepazīstiesl � Edmunds pamāja. � Tā ir Marina. Meitene no manas bērnības.

Skaidrīte ar neslēptu interesi vēlreiz rūpīgi noskatīja priek�ā stāvo�o sievieti.

��� Marina?�

��� Maniem vecākiem toreiz uz Riekstu un Nordeķu ielas stūra piederēja liela, balta māja, � Marina atgā�dināja. � Uzvārda Stepanovi. Viņi bija Latvijas krievi.

��� A! � Skaidrīte pasmaidīja un mīļi apskāva Ma�rinas plecus. � Nu, ka tad! Es atceros tavu veco- mammu. Dikti labs cilvēks bija. Izpalīdzīga. Tā jau tur ari Sibīrijā� Ja mums toreiz nebūtu palīdzēju�i tik dau�dzi labi cilvēki�

Viņi iegāja istabā, un Skaidrīte tūlīt viesus aicināja sēsties pie galda. Uz tā jau bija uzliktas mazas porce�lāna kafijas tasītes, pīts groziņ� ar pīrādziņiem, ne�liels trauks ar cepumiem un nez kādēļ ari Bībele melnā ādas iesējuma.

Vai māte to nupat bija kā lasījusi? Vai arī speciāli uzlikusi, lai Edmunds neuzdro�inātos viņai melot vai citādi slēpt patiesību?

Skaidrīte Edmundam tikpat kā noticēja, kad viņ� pir�mīt telefona sarunā pateica, ka pa televīziju meklētais noziedznieks Edmunds Ka�evskis neesot viņ�. Un to�mēr kaut kādas nelielas �aubas palika, jo likās neti�cami, ka ir iespējama tāda vārda, uzvārda un pat da�u personīgo pazīmju pilnīga sakritība. Ta�u vēl netica�māka �ķita iespēja, ka viņas rūpīgais un pēc rakstura labsirdīgais dēls, kur� turklāt vēl ir ar augstu amata prasmi un pa�aizliedzību izslavēts ārsts, varētu kaut ko sliktu nodarīt kādam citam cilvēkam. Nerunājot jau nemaz par tī�u slepkavību� Tas �ķita absolūti neie�spējami, un, redzot Edmundu kopā ar �o simpātisko savas bērnības draudzeni, viņa gandrīz pilnībā nomie�rinājās.

Turklāt Skaidrīte Viktoru Jurago jau bija tikpat kā aizmirsusi. Viņa vienkār�i par to jau sen vairs nedo�māja, glu�i tāpat kā mēģināja ne pārāk bie�i atcerē�ties savu toreizējo izsūtī�anu uz Sibīriju, bērna nāvi, Ceslava otrreizējo arestu, viņa atgrie�anos un atkal drīzo aizie�anu, Viktora Jurago me�onīgo vardarbību un savu panisko bēg�anu uz Rīgu. Tas viss jau bija aizgājis talā pagātnē, un kādēļ savas atmiņas un prātu apgrūtināt ar to, kas ir iik necie�ami sāpīgs?

Viņi ar baudu dzēra kafiju, Marina stāstīja par savu vecomammu un vecākiem, Skaidrīte atcerējās, cik vi�ņai no sākuma bijis grūti iejusties lielpilsētas apstāk�ļos, bet Edmunds visu laiku kaut kā drūmi klusēja. Vai viņa garastāvokli ietekmēja �ai mājā pavadītā laika atmiņas?

Dro�i vien. Bet ne tikai.

Viņ� pēk�ņi skaudri un dziļi atcerējās �odien nodzī�voto dienu, katru tajā notiku�o sīkumu, katru pa�a pa�teikto un citu sacītos vārdus, ar neparasta smaguma sajūtu un ellīgu satraukumu izjuta ikvienu �odien no�dzīvoto stundu un minūti� Uri Viktora Jurago naidā sa�ķobīto seju un sava tēva dziļi iekritu�ās acis, kad piecdesmit sestajā gadā, atbrīvojies no septiņus gadus ilga ieslodzījuma, viņ�, slims un galēji novājējis, stā�vēja akmeņaina ceļa vidū un skatījās uzogļu putekļiem pārklāto Vorkutas pilsētu, uz milzīgajiem �ahtu izstrā�des parpalikumu kalniem, uz lielo dzeloņstiepļu ap�o�goto lēģeri, kur vēl palika tūksto�iem nevainīgi notie�sāto, uz augstajiem sargu torņiem un tum�u mākoņu aizklāto apvārsni, aiz kura kaut kur bezgalīgā tālumā atradās Latvija, viņa mājas, sieva un bērni. Edmunds sava iztēlē pilnīgi skaidri redzēja, kā tēvs toreiz no�lika zemē savu nelielo finiera �emodānu un aizsma�ku�ā balsī skaļi kliedza:

��� Paliec nolādēta, Vorkuta! Uz mū�u mū�iem no�lādēta!

Pēc tam viņ� noņēma cepuri, paskatījās uz debesīm un pilns neizpratnes pajautāja:

��� Kur tu biji, Dievs? Kur tu biji, Pestītāj? Kur jūs bijāt, cilvēki?!

Ceslavs tepat arī bija nomiris � �ai pa�ā istabā, kur viņi pa�laik visi sēd un malko melno dzērienu. Ceslavs nomira �etras dienas pēc pārra�anās mājās� Viņ� bija tik ļoti slims, viss organisms tā sagandēts, ka viņam laikam vajadzēja nomirt jau sen, vienīgi neapdzē�ama vēlē�anās kaut vēl tikai uz mirkli atkal redzēt Skaid�rīti un bērnus viņu uzturēja pie dzīvības.

Kad Ceslavs mira, viņ� vēl ar pēdējiem apziņas uz�plaiksnījumiem, pavērsies pret Edmundu, tikko sadzir�dami �ukstēja, un viņa balsī bija tik daudz sāpju, rūg�tuma, skumju un cerību, kā tas mēdz būt cilvēkiem, kuri vienā mirklī zaudē visu, ta�u rītdiena vēl tomēr neliekas pasaules gals�

��� Tā, lūk, dēls, mana dzīve beidzas. Tā ir bijusi ne�pelnīti īsa, un �ēl, ka to man nācās nodzīvot tik sliktā laikā. Arī tev, mātei, Mārai� Es tev gribu lūgt. Ne�viens cilvēks nevar dzīvot mū�īgās bailēs. Nevar nebrīvē. Tu esi jauns. Tev ir jāpanāk, lai visi tie ne�lie�i kādreiz saņemtu sodu. Un, kad tas būs noticis, tad visi godīgie, apmelotie, nonāvētie beidzot varēs gulēt mierīgi. Tikai tad!

Vai nu no �īm smagajām atmiņām vai tīras neuzma�nības dēļ Edmundam pēk�ņi no rokām izslīdēja jau izdzertā kafijas tasīte, un tā, nokrizdama uz grīdas, ar troksni saplīsa.

Edmunds atvainojās, ātri uzlasīja lauskas, tās iemeta atkritumu^ spainī, tad, skumji skatīdamies mātei tie�i a<rīs, pilnīgi negaidīti pateica:

��� Tā, lūk, es �odien saplēsu arī savu dzīvi�

Māte klusi iekliedzās. Tātad laikam tomēr�

��� Kādē|? � viņa ar sausu muti pajautaja.

������� Nezinu, � Edmunds paraustīja plecus. � Galu- galā mums visiem kādreiz �ī dzīve sabruks �

Skaidrīte jutās satriekta. Viņa piecēlās no galda, pienāca pie Edmunda, ar abām rokām pieskārās viņa krūtīm un klusi prasīja:

��� Dēls� Ko tu esi izdarījis?

Edmunds nervozi kodīja lūpas, nesakarīgi raudzījās apkārt, tad tomēr saņēmās un godīgi atzinās:

��� Es �odien nogalināju cilvēku �

Skaidrītes acīs pazibēja spējas �ausmas, un viņa instinktīvi atrāvās no Edmunda.

-� Tu?! � viņa joprojām tam vēl nespēja noticēt.

��� Edmund � Mans dēls�

�������� Jā, � Edmunds apstiprināja. � Es � tavs dēls. Bet ko tu tā �ausminies? Vai tad tas ir kaut kas se�vi�ķs? Izej uz ielas, un tev gandrīz vai uz katra soļa pret! nāks slepkavas�

Skaidrīte sabruka uz krēsla un ar abām rokām sa�tvēra sirmo galvu.

�������� Edmund � Es tevi vairs nepazīstu. Tevi ta�u sodīs!

Edmunds pakratīja galvu.

��� Nez vai� Ja nu vienīgi es pats�

������� Es vēl joprojām neko neesmu sapratusi, �Skaid�rīte atklāti pateica. � I<ādē} tu to darīji?

Edmunds ilgi klusēja. Viņ� nezināja, kā lai to visu mātei izskaidro.

��� Mans tēvs � � viņ� neveikli mēģināja stāstīt.

��� Un tavs vīrs Ceslavs Ka�evskis �

Edmunds apklusa, aizgāja līdz istabas stūrim, kur uz neliela speciāli izgatavota plauktiņa zem paliela sudraba krucifiksa stāvēja glīti ierāmēta Ccslava Ka- �evska fotogrāfija.

Skaidrīte piecēlās un nostājās blakus dēlam.

�������� Es katru vakaru par viņu lūdzu Dievu, � viņa klusi pavēstīja.

������� Tu atceries, ko tēvs mirstot man toreiz lūdza? � Edmunds pajautāja.

��� Nē� � Skaidrīte lēni atbildēja.

������� Viņ� man lika zvērēt� � Edmunds smagi el�poja. � Un es viņam toreiz apsolīju�

Skaidrīte pēk�ņi visu saprata un viņu atkal kā kād�reiz jaunībā pilnībā paralizēja aukstas bailes. Varbūt pat �ausmas.

�������� Edmund! � viņa iekliedzās. � Tu esi nogalinā�jis Viktoru Jurago?!

Edmunds klusējot piekrīto�i pamāja, tad viegli ar pirkstu galiem pieskārās sudrabā atlietai Jēzus Kristus figūrai.

������� Arī mēs visi esam tādi pa�i mocekļi kā viņ�, � Edmunds domīgs pateica. � Visi�

Skaidrīte atgriezās pie galda, apsēdās un pilna dzi�ļas neizpratnes raudzījās uz Edmundu. Marina tāpat no viņa nenolaida savas lielās acis.

�������� Es nesaprotu, dēls, � Skaidrīte joprojām nespēja attapties. Kādēļ tie�i tev bija jāuzņemas �ī visaug�stākā tiesne�a loma?

������� Protams. Es ne mazākā mērā negribēju būt ties�nesis, ,� Edmunds vismaz ārēji runāja diezgan mie�rīgi. � Vēl mazāk es gribēju būt bende. Es esmu ārsts, man jāglābj. Bet kas tad viņu būtu sodījis?

Skaidrīte strauji papurināja galvu. Viņa to visu nekādi nespēja uti arī negribēja saprast. Viņas priek��statos par �o pasauli un mūsu eksistenci tajā cilvēka dzīvība bija svēta un neaizskarama.

������� Jā, � viņa trīco�ā balsī pateica. � Viktors Ju�rago bija zvērs. Necilvēks. Viņ� mums tik daudz sāpju un nelaimju sagādāja. Un tomēr� Es tevi neattais�noju! Dzirdi, Edmund? Tu tā nedrīkstēji darīt! Nedrīk�stēji!!!

Edmunds ar Marinu, ilgi klusēdami, sēdēja automa�ī�nas salonā un nervozi smēķēja. Beidzot viņ� pagriezās pret Marinu un grūtsirdīgi raudzījās sievietes mazliet nobālu �ajā sejā.

�������� Māte mani nosodīja � � Edmunds stipri vīlies konstatēja.

��� Gaidīji, lai uzslavē? � Marina pajautāja.

������� Es gribēju, lai viņa mani vismaz saprot, � Ed�munds atbildēja.

�������� Kā lai normāli saprot cilvēka dzīvības iznīcinā��anu? � Marina klusi uzprasīja.

��� Pat slepkavas?

�������� Diem�ēl, � Marina domīga apliecināja. � Arī slepkava ir tikai cilvēks�

Edmunds turpināja klusēt. Viņ� principā piekrita �im Marinas atzinumam, ta�u tā bija tikai vispārīga tēze, vispārcilvēciska morāle. Katrā konkrētajā gadī�jumā mēs tomēr domājam un rīkojamies tā, kā to liek darīt reāli eso�ā situācija un mūsu raksturs.

- Ļoti dīvaina ir �ī pasaule, � Edmunds domīgs ierunājās. - Jau tālā senatnē cilvēki da�reiz sāka iz�mantot reliģiju nevis tādēļ, lai pasauli vienmēr vērstu uz labo, bet cau iiin bie�i tāpēc, ka tās vārdā bija pa�rocīgāk izrēķināties ar saviem pretiniekiem. Pēc tam nāca romie�u tiesības, kriminālkodeksi, rasisma teori�jas un revolucionāras idejas�

� Patie�ām, � Marina tūlīt piekrita. � Pārāk bie�i cilvēks tiek sodīts nevainīgs.

��� Es �odien sodīju vainīgo, � Edmunds skarbā

balsī atgādināja.

��� Bet kas tie ir par kritērijiem, kas nosaka katra cilvēka vainas pakāpi pret citiem, pret saviem tuvinie�kiem, pret dzīvi, pret valsti, pret likumiem? � Marina pavaicāja. � Un vai �ie kritēriji var būt īsti pareizi, ja tos nosakām mēs pa�i � cilvēki?

Edmunds atkal kādu laiku domīgs klusēja.

�� Nezinu � Bet viens nu gan man ir pilnīgi skaidrs � sodīt ļaunumu ir taisnīgi. Un vienmēr pareizi.

Edmunds pievēra acis, un viņam jau kuro reizi at�miņa spilgti atausa tā rēnā rudens diena, kad Lācara kapos tika apglabāts tēvs. Un ausīs kā klusa lūgsna vai pērkona dārdi tūlīt saka skanēt mācītāja toreiz sacītie vārdi.

���� Ceslav Ka�evski! Tu tagad no mums aizej uz daudz labāku un taisnīgāku pasauli! Bet ceļu līdz Die�vam tu būvēji jau �eit, uz mūsu grēcīgās zemes. Tu to būvēji mīlēdams, nevienu nenicinot, neskau�ot, neno�dodot un nenokaujot! Tavs liktenis bija smags, bet tu tomēr garīgi nesalūzi, tu 110 saviem ienaidniekiem ne�kad nolūdzies �ēlastību un maizes gabalu nepirki par Jūdasa gra�iem! Tu savu dzīvi nodzīvoji godīgs un tīrs, un tādēļ tagad tevi vairs nogaida nekādas raizes. Ti�kai Dieva apskaidrotais vaigs. Bet cilvēku nicinātājus, pa�labuma meklētājus, pielīdējus, zemiskos slepkavas 1111 nodevējus gaida bargs 1111 taisnīgs sods �

Bet tā 11u glu�i vis nebija. Padomju valsts stingri un nepiekāpīgi Aizsargāja savus eso�os un biju�os partijas varas pārstāvjus. Tikai astoņdesmit astotajā gadā pēc pirmā Tautas frontes kongresa republikas prokuratūra no Edmunda Ka�evska izskatī�anai pieņēma viņa ofi�ciāli iesniegto ziņojumu par kādreizējām Viktora Ju- rago nelikumīgajām izdarībām pret viņa ģimeni.

Kad pēc diviem mēne�iem atnāca pavēste ierasties republikas prokurora pirmā vietnieka kabinetā, Ed�munds ar stipri lielu satraukumu gāja pa milzīgās ēkas garajiem gaiteņiem, līdz atrada īstās durvis, aiz kurām uzreiz sastapās ar omulīga izskata briļļainu

sekretāri.

Ko jūs vēlaties? � viņa tūlīt painteresējās.

Edmunds pasniedza izsaukumu.

����� Seit ir rakstīts, ka mani �ai laikā gaida republi�kas prokurors�

Sekretāre paskatījās sarakstā.

��� Jūs esat Ka�evskis?

��� Jā.

Sekretāre nevērīgi ar roku paradīja uz blakus eso�a�jām durvīm.

��� Lūdzu, ejiet!

Edmunds iegāja norādītajā telpā. Tā bija liela un nemājīga. Aiz masīva rakstāmgalda sēdēja maza au�guma kalsns vīrietis.

Edmunds stādījās priek�ā. Prokurors viņu tūlīt uzai�cināja apsēsties un ļoti pieklājīgā, laipnā balsī paskaid�roja eso�ās lietas apstākļus.

���� Mēs jūsu iesniegumu ļoti rūpīgi izskatījām, visu pārbaudījām, ta�u diem�ēl� � prokurors, kā atvaino�damies, izteiksmīgi izpleta savas dzīslainās rokas. � Viktors Jurago ir godīgs padomju cilvēks, kas visu savu dzīvi ir apzinīgi pildījis viņam uzticētos valsts pienākumus. Gan strādājot dro�ības orgānos, gan vē�lāk, atrodoties partijas darbā. Mēs Viktora Jurago rī�cībā pat ar vislielāko centību nespējām saskatīt neko nosodāmu, par kaut kādu noziegumu, pats par sevi saprotams, nemaz nerunājot! Viktors Jurago, vai jums tas patīk vai ne, no juridiskā viedokļa ir pilnīgi tīrs.

Edmunds ilgi klusēja. Viņ� jau kaut ko tamlīdzīgu bija gaidījis, ta�u tomēr klusībā Cerēja, ka cienījamā likumu ievēro�anas iestāde Viktoru Jurago asi nosodīs kaut vai 110 cilvēcības un morāles viedokļa. Bet nekā!

Edmunds skarbi ieskatījās prokurora acīs.

��� Jūs sakāt � Viktors Jurago ir tīrs? Bet cik tad ne�vainīgu cilvēku ir jānogalina, cik jānodod, cik jāiz�varo, cik jāaizved uz Sibīriju, lai viņ� tomēr tiktu saukts pie atbildības?

Prokurors nepatikā saviebās un ar asu roku kustību it kā atgaiņājās no �iem Edmunda dziļā sarūgtinājumā pateiktajiem vārdiem.

��� Ka�evski, nevajag! � viņ� diezgan spalgā balsī iesaucās. � Es jūs labi saprotu. Jūsos pa�laik runā emocijas un personisks aizvainojums. Bet tie ir slikti padomdevēji, ticiet man! Viktors Jurago nevienu nav nogalinājis, nevienu personiski nav no�āvis! Ja viņ� to būtu darījis, tad mēs viņu, protams, varētu saukt pie kriminālatbildības, ta�u tagad � Saprotiet, Ka�ev�ski. Katras valsts vēsturē ir tādi attīstības periodi� Amerikas Savienotajās Valstīs, Francijā, Anglijā� Kad uz spēles ir likta pa�as valsts pastāvē�anas ie�spēja � Ziniet, tad valsts savās interesēs pret pilsoņiem da�kārt mēdz rīkoties arī ļoti ne�ēlīgi! Pat ļoti! Un tas vienmēr būs attaisnojami! Te ir svarīgi apzināties mērķa lielumu, es pat gribētu teikt � mērķa di�e�numu! Tā nav jauna problēma � valsts vai atsevi�ķs pilsonis? Diem�ēl da�reiz vēsturiski iz�ķiro�os brī�os�

Edmunds viņu asi pārtrauca.

��� Prokurora kungs! Ja �is atsevi�ķais pilsonis ne�būtu es pats, kuram sava agrā bērnība bija jāpavada badā Krasnojarskas taigā, ja tas nebūtu bijis mans tēvs, kuru Viktors Jurago absolūti nevainīgu aizsūtīja uz Sibīriju, mocīja un vēlreiz panāca viņa notiesā��anu � Ja �ī atsevi�ķā pilsone nebūtu mana māte, ku�rai toreiz Sibīrijā nomira tikko piedzimis bērniņ� un kuru �is pats Viktors Jurago tik brutāli piesmēja� Prokurora kungs!

Ja �ie atsevi�ķie pilsoņi nebūtu biju�i tūksto�iem un

tūksto�iem pilnīgi nevainīgi latvie�i un krievi, un ebreji, un vācie�i, un po|i, un�

Edmundam kļuva slikti. Viņ� strauji piecēlās, pie�gāja pie blakusgaldiņa, uz kura stāvēja karafe ar ūdeni un ātri padzērās. Tad atkal, cie�i paskatījies uz augst� amatvīru, skarbi turpināja:

� Ja tie pārējie arī nebūtu biju�i �īs valsts pilsoņi, tad mēs, protams, te arī varētu mierīgi pafilozofēt par da�ādu valstiski svarīgu mērķu lielumiem un to di�e�numu! Bet viņi bija � �ie miljonu miljoni� Kur jūs no tā aizbēgsiet?

Marina satraukta ar roku pieskārās Edmunda plecam.

��� Draudziņ! Kas ar tevi notiek?

Edmunds satrūkās un pamazām atgriezās tagadnē.

��� Nekas, Marina, � viņ� neveikli pasmaidīja.

��� Mani joprojām tā nolādētā pagātne rauj pie sevis.

��� Tev vajag sievieti, � Marina nopietna ieteica.

��� Ļoti iespējams, � Edmunds domīgs piekrita.

��� Vientuļnieka dzīvei neap�aubāmi ir savas priek�ro�cības, ta�u�

�������� AAans pirmais vīrs arī bija ārsts, � Marina nez kādēļ pateica.

�������� Jā? � Edmunds pārjautāja. � Kādas speciali�tātes?

��� Ārstēja bērnus.

��� Kādēļ nesatikāt?

������� Salikām, � Marina atbildēja, � bet viņ� man par lielu pārsteigumu iemīlējās kādā jaunā māmiņā, kurai gandrīz vai bezcerīgā situācijā bija izglābis meitu.

��� Stipri pārdzīvoji? � Edmunds painteresējās.

��� Jā, pat ļoti stipri. Gandrīz vai sajuku prātā.

������� Tā tas notiek tikai jaunībā, � Edmunds skumjā balsī atgādināja. � Vēlāk cilvēkiem mīlestība vaja�dzīga vienīgi kā neliela pa�apziņas deva pie trūcīgajām dzīves vakariņām�

��� Tā nedrīkst runāt, � Marina ļoti nopietna sacīja.

�������� Es jau arī nerunāju, ta�u� Ja man kādreiz arī bija kaut kādi svēti un augsti ideāli, tad tos patie�ām dzīve jau sen ir sadragājusi.

Marina uzmanīgi noskatīja blakus sēdo�o �ovakar ik liktenīgi uzradu�os jaunības draugu, un viņas dvē�selē jau kuro reizi �ai vakarā atplauka neslēpts mai�gums.

������� Tu ta�u esi mīlējis, vai ne? � Marina cerīgi pa�jautāja.

������� Jā, Marina, � Edmunds apstiprināja. � Es esmu mīlējis. Bet ko man tas ir (Ievīs?

Marina iedro�ino�i pasmaidīja.

��� Varbūt nemaz neko nevajag?

Edmunds skatījās sāņus. Tad pēc da�iem brī�iem turpināja, it kā Marinu nemaz nebūtu dzirdējis.

������� Vienīgi sāpes. Vienīgi drausmīgu tuk�uma sa�jūtu �

Marina līdzjūtīgi pieglauda savu vaigu Edmunda plecam, da�us mirkļus tā pasēdēja, tad ieslēdza mo�toru un sāka braukt.

��� Kur tagad? � viņa pavaicāja.

�������� Tepat da�us kvartālus uz priek�u, � Edmunds palūdza. � Daugavgrīvas ielā �etrdesmitpieci. Tur dzīvo mana māsa Māra. Uz da�ām minūtēm ieskrie�u arī pie viņas.

Kad viņi pēc neilga laika piebrauca pie skaista piec�stāvu nama, Marina maigi paskatījās uz Edmundu.

������� Ej, lūdzu, viens, � viņa klusi sacīja. � Es tevi tepat pagaidī�u.

������� Labi, � Edmunds piekrita. � Es tikai pateik�u da�us vārdus. Pēc desmit minūtēm bū�u atpakaļ.

Vēberu dzīvokļa pla�ajā viesistabā mīkstos atpūtas krēslos sēdēja pats Valters Vēbers, viņa sieva Māra, abu meita Dagnija un viņas līgavainis Ojārs. Abi jau�nie�i nupat bija beigu�i Medicīnas akadēmiju, saņē�mu�i ārsta diplomus un pie reizes atzīmēja arī savu saderinā�anos.

Viņu priek�ā uz neliela galdiņa stāvēja vairāki senat�nīgi �ķīvji ar augļiem, �okolādes konfektēm, riekstiem un sieru. Turpat lepojās ari atdzesēta �ampanie�a pudele.

Valters bija liela auguma, pilnīgs, ar sārtu, it kā vienmēr saules apdedzinātu seju un nedaudz atkāru��am ausīm. Liela galva jau krietni sen bija paspējusi atbrīvoties no kādreiz kuplajiem matiem, bet �aurās acis kā parasti uzmanīgi vēroja apkārtni.

Lai gan Valters valsts pārvaldes aparātā ieņēma vi�sai augstu posteni, viņ� ar sevi�ķi gai�u prātu tomēr neizcēlās. Bija paklausīgs izpildītājs, modrs visda�ā�dāko pavēļu un instrukciju uzraudzītājs un diezgan labs orators. �Kroņa� runātājs visās kolēģijas sēdē�, partijas un arodbiedrības sapulcēs. Bez tam Valters visur un vienmēr ļoti patmilīgi rūpējās gan par pa�a, gan'visas ģimenes nevainojamo reputāciju.

�Jo labāka reputācija, jo lielākas izredzes izvirzī�ties. Par mani runā tikai labu! Tāpat arī par sievu un meitu. Bet mans nākamais znots � Gan jau es to pui- kiņu ar laiku uzbīdī�u aug�ā � Ja tikai visu neizjauks �ī trok�ņainā varas maiņa.�

Ta�u visā visumā �ēlabām nebija īsta pamata. �Gan jau kaut ka pārdzīvosim arī �o laiku,� viņ� bie�i sevi mierināja. �Cilvēki patrok�ņos, patrakos, izsacīs visu, kas sakrājies uz sirds, apklusīs. Nekas normāls nevar iznākt, ja tautu netur stingros gro�os!�

Valters piepildīja glāzes, saskandināja ar abiem jau�nie�iem un, būdams labā garastāvoklī, jautri uzsauca tostu.

������� Par jūsu laimi, bērni! Lai bie�āk piepildās tas, par ko mēs tik bie�i sapņojam! Esiet laimīgi!

Arī Māra jutās lieliski. Viņa at�ķirībā no Valtera bija kalsna un ļoti smalka dāma. Pat mājās vienmēr ģērbās uzkrīto�i eleganti, ar gaumi, ko bija ieaudzinā�jusi arī savai meitai.

�������� Es nupat sāku domāt, vai tikai vienam vakaram tā kā nebūtu par daudz! � Māra laimīga smaidīja. � Meitai saderinā�anās, tev, Valter, negaidīts paaug�stinājums darbā�

Valters apmierināts iesmējās.

������� Gaidītais, mīļā, gaidītais! Es uz to vietu cerēju piecus gadus!

Viņi patie�ām visi jutās labi un apmierināti. Nekas nedraudēja aptum�ot ne viņu pa�reizējo stabilo dzīves pamatu, ne arī turpmākās spo�ās nākotnes izredzes.

Pēk�ņi istabā atskanēja spalgs un nepacietīgs dur�vju zvans.

Māra neapmierināta piecēlās, aizgāja līdz dzīvokļa ārējām durvīm, tās atvēra un pārsteigta ieraudzīja, ka uz sliek�ņa ļoti uztraukusies, diezgan nevī�īgi apģēr�busies, stāv viņas māte Skaidrīte. Tūlīt varēja redzēt, ka vina ir ļoti steigusies.

��� Mamma, tu?!

Skaidrīte ienāca gaitenī.

�������� Meitiņ� � viņa �ēlabainā balsī tūlīt sāka sūdzē�ties. � Ir notikusi drausmīga nelaime�

Māra izbailēs satrūkās un ar roku jau ķēra pie sirds.

��� Kada nelaime?�

Skaidrītei bija grūti runāt. Viņa at�ļuka pret lielā spoguļa galdiņu un taisījās raudāt.

��� Jā, Mārīt. Mūsu Edmunds� Tu zini� Edmunds esot nogalinājis Viktoru Jurago�

Māra atviegloti uzelpoja, pirmīt uzreiz nodomadama, ka ar pa�u Edmundu atgadījies kas traģisks�

������� Vai tas var būt? � viņa �aubīdamās kratīja galvu. � Kad tas ir noticis?

��� �odien.

Māra palīdzēja Skaidrītei atģērbties un pēc tam tūlīt atgriezās viesistabā.

Dagnija ar Ojāru dejoja.

��� Lūdzu, izslēdz atskaņotāju! � viņa ātri uzsauca.

Ojārs nekavējoties paklausīja, un istabā iestājās

draudo�s klusums.

������� Mammu, kas ir noticis? � Dagnija satraukta uzprasīja.

Māra jutās satriekta un spēja atbildēt tikai ar lielām grūtībām.

�������� Edmunds� �odien esot nogalinājis� Ak, mans Dievs!

Valters ari uzreiz kļuva stipri satraukts, tūlīt no�jauzdams, ka �is fakts kaut kādā veidā var negatīvi ietekmēt viņu turpmāko karjeru.

������� Ko Edmunds ir izdarījis? � viņ� steig�us pa�jautāja. � Kādu sabraucis?

Skaidrīte nelaimīga kratīja galvu.

�������� Cik reizes Edmunds to visu centās panākt tiesas ceļā, Skaidrīte atcerējās, � bet viss bija velti.

Valters pēk�ņi saprata, par ko iet runa.

��� Viņ� nobendējis Viktoru Jurago?!

��� To pa�u, � Māra apliecināja

Valteru sagrāba ne tikai patiess sa�utums, bet arī spēj� satraukums un naids. Viņ� strauji pielēca kājās un nervozi sāka skraidīt no viena istabas kakta uz otru.

Ārprāts! Stulbenis! Idiots! � viņ� kliedza.

Valters sāka vicināt dūres, tad pēk�ņi apklusa un no spējām bailēm un pārsteigumā palika stāvam kā ie- miets. Viesistabas durvīs, ar plecu atspiedies pret sten�deri, stāvēja Edmunds un mierīgs skatījās uz visiem klāteso�ajiem.

������� Es tev, Valter, tagad iespēju dodu, � viņ� klusi pateica. � Mēs varam parunāties.

Edmunds ienāca istabā un pret visiem nedaudz pa�klanījās.

������� Labvakar, māsiņ! Labvakar, Dagnij un Ojār! Un labsvakars arī tev, Valter.

Pēc tam Edmunds piegāja pie mātes.

������� Tu velti �urp atdrāzies, � viņ� pārmeto�i teica. � Varēji mierīgi palikt mājās.

�������� Vai tad es to varēju? � Arī Skaidrītes balsī bija jau�ams pārmetums.

Edmunds vēlreiz visus rūpīgi noskatīja, tad nostājās pie galda, paņēma rokā �ampanie�a pudeli un, diez�gan stipri vīlies, konstatēja, ka tā jau ir tuk�a.

Visi uz viņu skatījās gandrīz vai ar �ausmām.

������� �vāģer! � Edmunds uzsauca. � Vai tev vairāk nekas nav ko iedzert?

Valters, vēl lāga neattapies no lielā pārsteiguma, ātri piegāja pie bāra, izņēma aizsāktu konjaka pudeli un to nolika uz galda.

Edmunds nesteidzoties piepildīja glāzi un vienā malkā to izdzēra.

Māra galīgi nomākta pienāca viņam klāt un �ņukstē�dama pavaicāja: � Edmund� Vai tu patie�ām to spēji izdarīt? Tu spēji� nogalināt cilvēku?!

Arī Dagnija viņam pienāca cie�i blakus un bezgala satraukta gribēja dzirdēt viņa noliegumu.

������� Krusttēv� Pasaki, lūdzu, pasaki mums visiem, ka tas nav tiesa! Tas ta�u tā nevar būt!

������� Kādēj gan ne? � Edmunds nedaudz izbrīnījies pagriezās pret Dagniju. � Katru dienu malu malās no�tiek visādas nelaimes, cilvēki varmācīgi iet bojā�

��� Jā, pasaulē cilvēki patie�ām katru mīju dieniņu kaut kur karo un tiek citādi varmācīgi nogalināti, bet kas mums tur par daļu? � Valters beidzot bija atta�pies un atkal strauji pārgaja uzbrukumā. � Kāds tam galu galā sakars ar to, ko tu mums visiem tagad esi nodarījis? Tu � slepkavniek!

Valters patie�ām no visas sirds bija sa�utis, jo vēl vairāk tādēļ, ka nekad Edmundu nebija spējis mierīgi paciest. Par viņa brīvdomību un tieksmi pasmieties par tādiem priek�niekiem kā viņ�. Edmunds tāpat Valtera klātbūtni vienmēr panesa ar lielām grūtībām, ta�u kā par brīnumu �ie viņa asie vārdi Edmundu �oreiz at�stāja diezgan vienaldzīgu.

��� Paklausies, Valter! � viņ� tomēr nedaudz pacēla balsi. � Tu, protams, vari te bļaustīties un mani ap�vainot, ta�u es tomēr gribētu sniegt nelielu paskaidro�jumu. Jums un man arī pa�am par nelielu mierinā�jumu �

Edmunds, tā arī nenoģērbis gai�o lietusmēteli, ap�sēdās atpūtas krēslā un da�us brī�us domīgs klusēja. Pēc tam sāka runāt klusā, diezgan mierīgā balsī:

��� Kad cilvēks mirst no vecuma vai kādas slimības, tas ir kaut kas pierasts un dabiski. Vismaz tas ir daudzmaz saprotams. Bet kad absolūti nevainīgi cil�vēki tiek ierauti no viņiem pilnīgi neatkarīgos notiku�mos, kad daudziem vēl nesena pagātnē bija jāmirst tikai tādēļ, ka kāds nelietis gribēja izcelties, kad varēja jebkuru cilvēku iznīcināt tikai par to, ka viņ� domāja ne tik primitīvi kā da�s labs skaļi klaigājo�s �revolu�cionārs�� Tas ir netaisnīgi un necilvēciski. Tas ir ļaunums, pret ko ir jācīnās.

Dagnija viegli pieskārās Edmunda plecam. Viņa krusttēvu ļoti cienīja gan kā cilvēku, gan kā labu draugu, bet īpa�i kā izcilu ārstu.

������� Es neko tamlīdzīgu neesmu piedzīvojusi, � Dag�nija sacīja, � bet tīri labi saprotu tos cilvēkus, kuri pārdzīvoju�i gan fa�ismu, gan staļinismu. Saprotu arī vecomammu un tevi, ta�u� nogalināt cilvēku� Vien�alga, kādas jūtas un motīvi tevi arī vadītu. Vai tad tas nav pats lielākais ļaunums, kādu vien cilvēks otram var sagādāt?

���� Tev taisnība, Dagnij, � Edmunds drūmi- pie�krita. � Lielāka ļaunuma patie�ām nav.

��� Kas tevi vispār pilnvaroja uzņemties soģa lomu? � Valters bargi uzkliedza. � Kādas tev ir tiesības spriest citiem tiesu?

Edmunds ilgi neko neatbildēja. Viņ� vairs negribēja neko paskaidrot, ne strīdēties. Viņ� jutās ārkārtīgi no�guris un tikai vēlējās pēc iespējas ātrāk nokļūt mājās. Bet uz �o Valtera uzbrēcienu viņ� tomēr gribēja atbil�dēt. Kaut vai tādēļ, lai pie reizes atbildētu un kaut mazliet mēģinātu nomierināt pats savu jau pārmetu�mos un no�ēlā gruzdo�o sirdsapziņu�

��� Es vēl neko dzīvē nebiju paspējis izdarīt, � viņ� klusi sacīja. � Ne labu, ne sliktu, bet jau �etru gadu vecumā tiku ne�ēlīgi sodīts. Kādēļ kāds cits toreiz va�rēja būt tiesnesis man? Un soģis manam tēvam, mā�tei, tev, Māra? Kādēļ? Ar kādām tiesībām?!

Neviens neko neteica. Visi klusēja. Edmunds pēc da�iem brī�iem turpināja:

��� Piedodiet, bet es to nespēju panākt taisnīgā ceļā. Un tad � Mana sirdsapziņa, mana cilvēciskā pa�ap�ziņa, galu galā arī mans gods un taisnīguma izpratne beidzot nespēja samierināties, ka uz �īs zemes katrā ziņā jādzīvo arī nelietim un varmākam!

Skaidrīte piecēlās, neveikli aiztipināja līdz Edmun�dam un pilnīgi negaidīti noslīga viņa priek�ā uz ceļga�liem. Viņa raudāja un bija ļoti nelaimīga.

��� Dēls� � Skaidrīte �ņukstēdama teica. � Kādus �ausmīgus vārdus tu runā! Vai tad tu pats tagad�

tāpat apzinīgi, ar iepriek�ēju nodomu neesi kļuvis tāds pats nelietis un varmāka?!

Edmunds skumji pasmaidīja, noskūpstīja mātes balto galvu, piecēla stāvus un aizveda uz iepriek�ējo vietu.

������� Jā, māt, � viņ� klusi piekrita. � Tā tas diem�ēl patie�ām ir nolicis.

Pēc tam Edmunds sev ieleja vēl vienu glāzi, to iz�dzēra un lēnām gāja uz durvīm.

�������� Dēls! � Skaidrīte joprojām raudādama viņu uz mirkli apstādināja. � Kur tu tagad iesi?

Edmunds paraustīja savus platos plecus.

��� Es to nezinu, māt. Bet kaut kur jau ie�u. Naktī

Edmuuds izgāja uz ielas, atvēra automa�īnas durvis

un apsēdās blakus Marinai. Viņa atviegloti uzelpoja un mīļi pasmaidīja.

��� Es jau iedomājos� Tu nekad vairs neatnāksi.

Edmunds drūmi klusēja.

��� Kur brauksim tagad? � Marina painteresējās.

��� Man vienalga, � Edmunds negribīgi atbildēja.

��������� - Varbūt uz policiju? � viņa ironiski pavaicāja.

������� Var arī uz turieni, � Edmunds vienaldzīgs no�rūca.

������� Nu nē! � Marina iesmējās. � Es tevi aizvedī�u uz labāku vietu.

Edmunds jautājo�i paskatījās.

��� Aizbrauksim pie manis, � Marina paskaidroja.

Tur būs labi un dro�i. Bez tam ir jau pāri pusnaktij.

Edmunds neiebilda.

Marina saka braukt. Joprojām lija sīks, apnicīgs ru�dens lietus.

Policijas pārvaldes de�ūrdaļā atskanēja kārtējais te�lefona zvans.

De�urants ātri paķēra klausuli.

��� Policija.

Vada viņējā galā kāds brīdi klusēja, varēja dzirdēt tikai satrauktu elpu, pēc tam klusi, mazliet �erksto�ā balsī pajautāja: � Jūs vēl meklējat to Edmundu Ka� �evski?

������� Jā, jā! � de�urants dedzīgi atkal uz sakaru pults nospieda sarkano pogu un pamāja kapteinim Vīksnām. Arī viņ� tūlīt pieslēdzās sarunai. � Runājiet, mēs klausāmies!

�������� Edmunds Ka�evskis pa�laik ir pie savas mīļā�kās, � balss ziņoja. � Es to zinu pavisam noteikti.

��� Lūdzu, adresi! � de�urants gandrīz vai pavēlēja.

Balss atkal apklusa, tad norūpējusies painteresējās:

� Vai neviens neuzzinās, ka par Ka�evski jums ziņo�jis esmu tie�i es?

������� Nekādā gadījumā! � de�urants atbildēja. � Es ta�u neprasu jūsu adresi! Mūs interesē vienīgi Edmunds Ka�evskis! Kur, jūs sakāt, viņ� pa�laik atrodas?

������� Pie savas mīļākās. Es pats savām acīm redzēju, kā viņ� tur iegāja.

��� Kur iegāja? Lūdzu, adresi!

��� Miera ielā �etri, dzīvoklis piecdesmit septiņi.

Kapteinis Vīksna apmierināts pamāja ar galvu un

tai pa�ā mirklī uz sakaru pults nospieda kādu slēdzi, kas bija signāls operatīvajai aizturē�anas grupai būt kaujas gatavībā un doties uz ma�īnu.

Vai jūs esat pārliecināts, ka tas bija tie�i mūsu meklētais cilvēks? � de�urants vēl turpināja ievākt pēc iespējas dro�āku un pla�āku informāciju.

�������� Noteikti, � ziņotājs apstiprināja. � Es viņu pa�zinu uzreiz. Gan pēc izskata, gan apģērba.

��� Kā viņ� bija apģērbies?

��� Gai�ā lietusmētelī, galva neapsegta. Rokās melni ādas cimdi. Viņ� man pagāja garām burtiski viena soja attālumā.

��� Kur pagāja garām?

������� Miera ielas ceturtā nama gaitenī. Esmu minētās dāmas kaimiņ�, un tie�i tobrīd, kad pie viņas devās meklējamais noziedznieks, es izgāju gaitenī, lai uz atkritumu tvertni aiznestu �muespaini.

��� Ko jūs vēl pie viņa ievērojāt?

������� Liekas, neko. Viņam uz sejas netālu no virslūpas bija melna kārpa, bet uz pieres rēta. Gāja, nedaudz pieklibodams. Uz mani nez kādēļ paskatījās aizdomīgi un. nikni.

������� Vai sieviete piecdesmit septītajā dzīvoklī dzīvo viena?

������� Jā. Dāma ir �ķīrusies. Pa�laik viņa ar Edmundu Ka�evski dzīvokli atrodas divatā. Es to varu apzvērēt!

�������� Paldies jums, � de�urants sacīja, nolika klausuli un pagriezās pret kapteini.

Vīksna jau gāja uz durvīm.

������� Neaizmirsti, ka viņ� ir apbruņots! � de�urants vēl atgādināja.

�������� Esi mierīgs, � kapteinis atbildēja. � Ne tādus vien esam ņēmu�i ciet kā cālī�us. Pavisam siltus.

Marina patie�ām bija laba sieviete. Turklāt viņi abi jau bija tādā vecumā, ka jau sen vairs nevajadzēja kautrēties, kad ilgi sevī glabāto varēja izpaust brīvi un pilnīgi atklāti, nebaidoties viens otru kaut kādā veidā apvainot vai aizskart.

Pec tam viņi laimīgi aizmiga, pagāju�ā diena un nakts sajaucās kopā ar sapņiem un jaunām cerībām. No rīta pamostoties, abi jutās spirgti un veseli.

Lietus bija norimis, un tagad pa lielo logu uz istabas grīdas, sienām un dīvāna spēlējās spo�i saules stari.

Edmunds, nedaudz pacēlies pussēdus, atkal sa�springts skatīja gleznas. Atkal redzēja vagonus ar aizrestotiem logiem. Mātes ar ģindeņveidigiem bērniem. Ieslodzīto nometņu barakas. Sargtorņus. Darbu ogļu �ahtās. Un daudzu cilvēku portretus ar izmisumu 1111 sāpju pilnām sejām.

��� Par ko tu domā? � Marina painteresējās,

��� Par cilvēku stulbumu.

Marina mazliet apmulsa.

��� Tu domā, ka arī es�

Edmunds pasmaidīja.

��� Tu ne, Marina, � viņ� mierino�i sāka glāstīt sie�vietes kailos plecus. � Tu esi ļoti gudra un talantīga. Tu esi radījusi vienreizēji spēcīgas gleznas. Tur ir at�tēlotas cilvēku cie�anas. Un vēl es tur redzu dzīvi � tādu, kāda tā ir � pilna cie�anām, sāpēm un nāvi. Cilvēki nav pelnīju�i �ādu dzīvi, un labi, ka bez Dieva mūs da�reiz var iedro�ināt un nomierināt arī īsta māk�sla. Tas, ko tu, Marina, esi radījusi, paliks vēl ilgi pēc tevis. Bet ko būs devu�i citi?

Abi da�us brī�us klusēja. Marina jutās gandarīta un patīkami glaimota. Bez tam Marina juta, ka viņa Ed�mundā ir neglābjami iemīlējusies. Viņai patika gan Edmunda spēcīgais augums, gan diezgan brīvā izturē��anas, gan viss viņa runā�anas un dzīvo�anas stils.

��� Daudzi uzskata, ka pasauli izglāb�ot skais�tums, � Marina sacīja, un viņas acis mirdzēja. � Citi saka � to izglāb�ot māksla vai taisnīga sociālā poli�tika. Bet es domāju � pasaule var kļūt labāka vienīgi caur mīlestību. Vienīgi caur mani un tevi.

��� Nez vai, � Edmunds neticīgi grozīja galvu.� Mēs patiesībā esam zudusī paaudze. Mūs bezcerīgi ir samai�tājusi sabiedrības liekulība, piemēro�anās apstākļiem, nihilisms, meli un izlik�anās, nespēja katram sevi pil�nībā realizēt, nepārtrauktie pazemojumi, vil�anās un tas pats nolādētais naids�

Marina uzgūlās uz Edmunda krūtīm un saka viņu kaislīgi skūpstīt.

��� Kādē] tu pie manis nealnāci agrak? � Marina pārmeto�i uzprasīja.

��� Man vispār pie tevis nevajadzēja nākt, � Ed�munds nopietns atbildēja.

Marina jutās nepatīkami pārsteigta.

��� Es esmu slikta?

Tu esi lieliska! Vienīgi savā aizrautībā esi pie�mirsusi �

Marina atjēdzās. Viņa saprata un atcerējas, ka Edmundam ta�u laikam tomēr draud kaut kādas bries�mas. ka viņ� ir meklēts noziedznieks� Marina cie�i apskāva Edmunda kaklu, piekļāva lūpas viņa sejai un nobijusies �ukstēja. � Mīļais � Kur lai es tevi paslēpju?

Edmunds atkal grūtsirdīgi pasmaidīja.

��� Velti, Marina! Sai pasaulē cilvēks nekur nevar justies pilnīgi dro�s. Vienmēr kāds atradīsies, kas par tevi būs gatavs ziņot, kas tevi uzmanīs, sekos un kon�trolēs. Bet kad beidzot neradīsies tāds, kas būs ar mieru nevis nodot, bet gan sargāt? Sargāt tevi, mani, sargāt visu �o pasauli?

Varbūt jūtot tuvojo�ās briesmas, varbūt atkal vien�kār�i nevaldāmas kaislības pārņemti, viņi vēlreiz viens otram atdevās ar tādu prieku un aizrautību, it kā pa�tie�ām �ī būtu viņu pēdējā iespēja vēlreiz kaut ko tam�līdzīgu dzīvē pārdzīvot�

Pēc tam Marina piecēlās, uz kailā ķermeņa uzmeta vieglu caurspīdīgu mājas tērpu un aizgāja uz virtuvi uzvārīt kafiju un pagatavot brokastis.

Turnai virtuves stūrī uz kāda no zemajiem plauktiem stāvēja mazs pārnēsājams televizors, kuru Marina, ga�tavojot pusdienas vai vakariņas, �ad tad skatījās tie�i

�eit.

Arī tagad viņa lo ieraduma dēļ tūlīt ieslēdza. Tā bija rīta pārraide bērniem, bet nepagāja ilgs laiks, kad tā beidzās, un pēk�ņi uz ekrāna atkal nostājās vien�mēr nervus tik satrauco�ais brīdinājuma uzraksts �

Policijas paziņojums.

Pēc da�iem mirkļiem uzraksts pazuda, bet televīzijas ekrāna no jauna parādījās diktors, kas visai priecīgā balsī republikas iedzīvotājiem pavēstīja:

�������� Cienījamie skatītāji! Pagāju�ajā naktī krimināl�meklē�anas darbinieki ar jūsu aktīvu atbalstu arestē�ju�i no ieslodzījuma vietas izbēgu�o sevi�ķi bīstamo recidīvistu Edmundu Ka�evski. Izmeklē�anas orgāni visiem, kas sekmēja �ī bīstamā noziedznieka aizturē��anu, izsaka vislielāko pateicību!

Diktors pazuda, un saka skanēt mūzika.

Pirmajā mirklī Marina jutās pilnīgi apstulbusi. Viņa neko nesaprata. Viņa visu laiku ta�u bija pilnīgi pār�liecināta, ka�

Marina spēji pagriezās un ātri iedrāzās guļamistabā.

Edmunds vēl joprojām atradās zem segas un stipri izbrīnījies skatījās uz pagalam apmulsu�o Marinu.

��� Kas noticis? � viņ� mazliet satraukts pajautāja.

Marinai kļuva vieglāk. Viņa uzreiz saprata, ka te ir

bijusi kaut kāda kļūda vai pārpratums. Edmunds ir �eit, pie viņas. Viņ� nevienu nav nogalinājis! Neviens viņu vispār nav meklējis! Tātad viņi arī turpmāk varēs palikt kopā! Viņam nav jāslēpjas, bet viņai savukārt nav jābaiļojas, ka Edmunds, ko tikko atradusi, atkal varētu pazust.

Marina gai�i iesmējās, apsēdās blakus Edmundam un visa no laimes staroja.

Arī Edmunds pasmaidīja un sāka maigi glāstīt Ma�rinas krūtis un kājas.

��� Tu esi skaista, � viņ� neliekuļoti pateica.

��� Arī tu, Edmund.

������� Es ne, � viņ� nepiekrita. � Es jau patiesībā esmu vecs.

Marina vēlreiz apmulsa.

��� Tu vispār esi� Edmunds Ka�evskis?

Edmunds izbrīnā sarāva uzacis.

��� Tev ir pamats �aubīties?

��� Atklāti sakot, tagad tas man ir pilnīgi vienalga!

�������� Bet man ne, � Edmunds pēk�ņi stipri pārvērsta balsi pateica, strauji izlēca no gultas, kājās uzrāva bikses un nostājās pie loga. No turienes pavērās skaists skals uz pilsētas parku un vienu no Rīgas centrālajām ielām.

Marina pienāca klāt un lūdzo�i ieskatījās Edmunda mazliet skumjajās acīs.

��� Es tevi apvainoju?

Viņ� noraido�i pakratīja galvu.

������� Nē, Marina. Bez tam es jau to teicu vakar. Tas, ko viņi meklē, neesmu es. Ir notikusi kaut kāda glu�i vai fantastiska vārda un uzvārda sakritība. Tas arī viss.

Marina priecīga apkrita Edmundam ap kaklu un at�kal viņu sāka neprātīgi skūpstīt. Tagad jau viņa varēja dro�i cerēt, ka viņus abus nekas vairs nespēs �ķirt un agrāk vai vēlāk abi tomēr dzīvos kopā �

Bet Edmunds uzreiz �o skaisto sapni nez kādēļ sa�grāva.

Viņ� Marinu cie�i apskāva, apmīļoja, tad viegli at�stūma no sevis.

������� Tu velti priecājies, Marina, � viņ� kaut kā ne�parasti skumji sacīja. � Es jau tev pirmīt to teicu. Es esmu beigts cilvēks. Man vairs nav nākotnes�

Marina iesmējās. Lai nu kas, bet tie�i nākotne varbūt bija vienīgais, kas viņiem tagad tā pa īstam piederēja.

��� Es tomēr vakar nogalināju, � Edmunds pārvēr�stā balsī paziņoja. � Tomēr, Marina. Un no tā es ne�kur vairs nevarē�u aizbēgt. Nekur un nekad�

Edmunds atkal smagi iekrita dīvānā, pievēra acis un kā palēninātā kinofilmā ārkārtīgi asi un tie�i atcerējās, kas tad vakar īstenībā bija noticis�

Vakar ritēja parasta slimnīcas ikdiena, pie tam vēl tāda klusa un mierīga. Nodajā neviens nebija nomiris, da�i slimnieki izrakstījās uz mājām, nevienam nebija kļuvis krasi sliktāk, un Edmunds jau nopriecājās, ka viņa de�ūra, kurai vajadzēja ilgt līdz pulksten astoņiem vakarā, beigsies bez jebkādiem ārkārtējiem gadījumiem.

Bija jau dziļa pēcpusdiena, kad viņ� savā ārsta ka�binetā nesteidzīgi pārskatīja da�u pacientu slimības vēstures un no rīta izdarītās elektrokardiogrammu ana�līzes. Pēc neilga laika atvērās durvis, un kabinetā vi�jīgiem jauna cilvēka soļiem ienāca simpātiska medmā- siņa. Viņa ārsta priek�ā nolika garu sirdselektrokar- diogrammas lenti un tā pa�a jaunpienāku�ā pacienta pirmsslimnīcas izmeklē�anas datus.

��� Nupat ātrā palīdzība atveda vēl vienu slim�nieku,� viņa paziņoja. � Mēs viņu novietojām ses�tajā � �di�ciltīgo� palātā.

Edmunds ironiski pasmīnēja.

��� Kas tad kungam vainas?

��� Pirmsinfarkta stāvoklis.

��� Labi, Irēn. Es tūlīt ie�u.

Māsa aizgāja.

Edmunds rūpīgi apskatīja atnesto kardiogrammu, pēc tam visus līdzi iedotos medicīniskos dokumentus, tad pēk�ņi ārkārtīgi pārsteigts ieraudzīja slimnieka vārdu un uzvārdu � Viktors Jurago. Viņ�, ļoti uztrau�cies, vēlreiz ātri apskatīja iepriek�ējās izmeklē�anas datus, tad piecēlās, piegāja pie loga un paskatījās do besīs. Tās jau bija satutnsu�as, tin starp melnajiem lielus mākoņiem �ur tur parādījās pirmās zvaigznes.

Kā tad ir īslenībā � zvaigznes ir neaptverami lie�las vai tik mazas, kādas mēs tās redzam?

Edmunds pagriezās un steidzīgiem so]iem devās pie tikko atvestā slimnieka. Viņa seja bija skarba un ap�ņēmības pilna. Izskatījās, ka viņ� savas dzīves varbūt visiz�ķiro�āko lēmumu ir jau pieņēmis�

Edmunds iegāja vienvietīgajā sestajā palātā, aiz se�vis aizvēra durvis un da�us brī�us cie�i vēroja pa�cienta seju. Tā bija kļuvusi gau�i veca, zem acīm karājās biezi, uztūku�i maisiņi, bet lūpu zilganā krāsa atgādināja savītu�as mellenes. Ta�u seja galvenajās līnijās savus kādreizējos vaibstus tomēr nebija zaudē�jusi. Tas patie�ām bija tas pats vecais, kādreiz tik varenais un stiprais Viktors Jurago� Bet viņ� Ed�mundu nepazina. Viktors tikai redzēja, ka palātā ir ienācis ārsts un tūlīt pat pret viņu lūdzo�i izstiepa rokas.

��� Dakter� Lūdzu, palīdziet!

Edmunds apsēdās blakus uz gultas malas un no�pietns turpināja raudzīties Viktora blāvajās acīs.

��� Tu mani atceries? � Edmunds negaidīti asi pa�jautāja.

Viktors sasprindzināja atmiņu, bet nekas tajā tāds neuzausa, lai viņ� �o jau padzīvoju�o ārstu kaut kādā veidā spētu atpazīt

��� Ka�evskus atceries? � Edmunds turpināja atgā�dināt. � Skaidrīti, Ceslavu? \tceries?!

Viktors vēlreiz mēģināja piepūlēt savu smagnējo at�miņu, līdz beidzot seju savilka tādā izteiksmē, kas aptuveni atgādināja kaut ko līdzīgu smaidam.

�� A! Edmunds?

�� Jā, � viņ� aukstā balsī apliecināja. � Edmunds Ka�evskis. Skaidrītes un Ceslava dēls.

��� Tāds liels.. � Viktors bija izbrīnījies, it kā viņa atmiņa patie�ām nesniegtos tālāk un uz visiem laikiem būtu apstājusies vēl tai brīni�ķīgajā laikā, kad viņ� bija neierobe�ots valdnieks pār sava pagasta cilvēkiem, pār viņu brīvību un dzīvību � Bet tagad viņa pa�a lik�tenis un dzīvība atradās kāda cita cilvēka rokās�

�� Jā, tāds liels gan, � Edmunds piekrita, tad tē- raudeietā balsī turpināja. � Bet tu arī liels� nelietis�

Viktors �os vārdus tī�i palaida gar ausīm. Viņu kā parasti interesēja vienīgi pa�a labsajūta.

��� Palīdzi! � viņ� diezgan pavēlo�i sacīja. � Draus�mīgi sāp. Te, aiz krū�u kaula�

��� Paklausies, Viktor Jurago! � Edmunds skarbi iesaucās. � Laikam pats Dievs tevi �odien būs atsūtī�jis pie manis! Es tie�i �odien no rīta saņēmu kārtējo prokuratūras atteikumu attiecībā pret tevi, un tad es nodomāju �vai' tu patie�ām izspruksi taisnīgam sodam?

Viktora acīs beidzot pazibēja spēj� satraukums.

��� Par ko tu runā, Edmund?

��� Ordeņus tu esi saņēmis pietiekami, � Edmunds turpināja, � tagad tev būtu jāsaņem pats galvenais, ko esi nopelnījis ar savu draņķa dzīvi�

��� To visu vēlāk, vēlāk� Bet tagad� � Viktors steidzināja. � Dakter! Lūdzu palīdzi! Ātrāk!

B;^t Edmunds pat netaisījās palīdzēt. Viņ� strauji paliecās uz priek�u nn salti ieskatījās Viktora bailēs ieplestajās acīs.

Vai tu, Viktor Jurago, esi kādam dzīvē palīdzē�jis? Atbildi! Esi kādu izglābis? Esi kādam badā novār�gu�ajam pasniedzis gabalu maizes, izslāpu�am ūdens malku, trūcīgajam aizlienējis naudu vai galugalā kā�dam bāra bērnam vismaz noglāstījis galvu? Esi? Nē, Viktor Jurago! Tu neko tādu neesi darījis. Tu esi tikai iznīcinājis. Postījis. Pazemojis. Un nodevis!

Viktoru pēk�ņi sagrāba asas, neiedomājami spēcīgas sāpes un bailes. Viņ� pilnīgi skaidri apzinājās, ka ta�gad patie�ām beidzot ir pienākusi viņa tiesasdiena, no kuras viņ� tomēr visu mū�u bija kaut nedaudz baidī�jies. Viktors jau sen nojauta, ka viņam kādreiz kaut kādas tiesas priek�ā būs jāatbild, ta�u nebija iedomā�jies, ka tiesnesis un bende viena persona ia, lūk, mie�rīgi sēdes viņa priek�ā baltā arsta virsvalka un atga- dinās visu, ko viņ� ir izdarījis un neizdarījis�

Tomēr alkas dzīvot bija daudz stiprākas par bailēm vai no�ēlu. Viktoram izteikti trūka elpas, un viņ� sāka krampjaini mētāt rokas un elsoja kā maratonists pēc tikko pabeigtas distances.

� Dakter! Edmund� Tu ta�u varēji būt mans dēls� Hs tevi lūdzu! Trūkst gaisa� Skābekli!

Pirmajā brīdi Edmunds tīri instinktīvi, ārsta pienā�kuma vadīts, strauji uzlēca kājās, paķēra turpat uz gal�diņa stāvo�o skābekļa masku, to uzlika uz savītu�ās slimnieka sejas un atgrieza gāzes balona krānu. Pēc tam Edmunds tomēr atcerējās, kāds slimnieks guļ viņa priek�ā, balona krānu aizgrieza un skābekļa masku at�kal nolika uz galda� Tad vēlreiz zemu noliecās virs mirsto�ā pacienta galvas.

Ieklausies, Viktor Jurago, ieklausies! Edmunds gandrīz vai lūdzo�i teica. � Tu dzirdi, kā vaid tavi nomocītie cilvēki? Ka kliedz mana māte? Kā klusē mans tēvs? Kā raud mana māsa? Tu dzirdi?

Viktors mocījās pēc elpas. Viņ� vēl kādu laiku ar rokām tvēra kaklu un krūtis, skaļi gārdza un nemie�rīgi svaidījās, līdz pēk�ņi sastinga�

Edmunda skarbais skatiens atslāba. Viņ� cilvēka nā�ves priek�ā zemu nolieca galvu un vairākus mirkļus nopietns stāvēja blakus aizgājējam. Tad miru�o nedaudz sakārtoja, pārklāja ar palagu, izgāja no palātas un nesteidzīgiem soļiem atgriezās ārsta kabinetā.

Kad Edmunds Marinai visu bija izstāstījis, viņ� sa- ņema sievietes roku un viņu maigi uzlūkoja.

������� Tu man vēl vari mazliet izpalīdzēt? � viņ� norū�pējies uzprasīja.

�������� Nekad tā vairs neprasi, labi? � Marina jutās gandrīz vai apvainota. � Tu tagad 110 manis vari ņemt un prasīt visu�

Edmunds mirkli padomaja. Marinai radās iespaids, ka �is viņas cēlais paziņojums Edmundu gan ieprie�cina, gan tai pa�ā laikā savādā kārtā arī apbēdina.

�������� Būtu labi, ja tu mani vēl �odien varētu aizvest uz manu vecāku biju�ajām lauku mājām. Tas ir diez�gan tālu � ap simt trīsdesmit kilometriem no Rīgas.

�������� Es tavā labā darī�u visu� � Marina pateica un vairākas reizes viņu noskūpstīja. Bet Edmunds uz �iem skūpstiem kaut kā ne sevi�ķi atsaucās. Viņ� izskatījās nomākts un ar kaut ko ļoti neapmierināts.

Arī visu ceļu Edmunds drūmi klusēja.

Marina vairākkārt uz viņu līdzjūtīgi paskatījās un gribēja viņu kaut kādā veidā vismaz nomierināt vai iedro�ināt.

������� Tu, Edmund, velti sevi liesā! � Marina sacīja. � Tas Viktors Jurago ta�u nomira pats.

Edmunds strauji papurināja galvu.

�������� Tas nav tik vienkār�i, � viņ� nepiekrita. � Es esmu ārsts, un mans pienākums bija viņam palīdzēt.

������� Vispār jau jā, � Marina domīga sacīja, � ta�u viņ� to nebija pelnījis.

Edmunds nepatikā sarāva uzacis 1111 varēja skaidri just, ka viņ� jau kop� vakardienas ir sācis mocīties sirdsapziņas pārmetumos� Un laikam jau iemesls bija. Viņ� skaidri apzinājās, ka loks ir noslēdzies, ka patie�sībā cilvēku attiecībās, cilvēkā pa�ā un mūsu savstar�pējo rēķinu kārto�anas lielās nekas būtiski nav mainī�jies. Lielais �ķiro�anas laiks joprojām turpinās. Tas ir bijis �pret�, tas �par�. Tas ir �sarkans�, bet tas �balts�.

Tas ir pelnījis dzīvot, ta�u �is nekādā gadījumā�

��� Interesanti, kādu sodu tagad vajadzētu saņemt man? � viņ�, pavērsies pret Marinu, lēni pajautāja.

��� Tev? � Marina izbrīnījusies atjautāja.

��� Jā, Marina. Kas tiesās mani?

��� Nerunā muļķības! � Marina atsvieda roku.

��� Tās nav nekādas muļķības, � Edmunds pa�skaidroja. � Māte man vakar pareizi teica. Es tagad esmu kļuvis tāds pats nelietis kā Viktors Jurago un viņam līdzīgie. Tu saproti, Marina, arī es, pa�am to grihot vai negribot, ta�u pilnīgi objektīvi esmu nostā�jies vienā rindiņā kopā ar visiem �iem slepkavnie- kieni�

Marina pagrozīja galvu, bet neko neteica. Drīz jau ari bija klat ilgi gaidītais ceļamērķis. Grantēts lauku ceļ� viņus no lielās �osejas aizveda līdz neliela koku pudura stāvo�ai mājai. Tā tur nīka stipri nolaista, ar dēļiem aizsistiem logiem, �ķībām durvīm un ārkārtīgi netīru pagalmu. Te jau laikam krietni sen neviens vairs nedzīvoja, vienīgi netālu no dzīvojamās mājas pie kāda koka piesista zaigojās metāla plāksnīte ar vēl diezgan skaidri salasāmu uzrakstu � ��agas�.

Edmunds ilgi ļoti sērīgs vēroja �o nomāco�o pames�tības ainu.

� �eit kādreiz sākās mana dzīve� � viņ� beidzot domīgs klusi atzinās.

Marina tāpat diezgan satriekta skatījās uz sabruku��ajam saimniecības ēkām, nopluku�o dārzu un pa�mesto māju. Un tikai tagad ar īstām �ausmām apjē�dza, kādēļ Edmunds uz �ejieni īstenībā ir braucis. Dro�i vien ne jau tikai tāpēc, lai pēc ilgiem gadiem atkal skatītu dzimtās majas, bet acīmredzot lai tie�i �eit arī atvadītos no savas dzīves�

Edmunds klusēdams izkāpa no automa�īnas un pie�gāja pie mājas durvīm. Izrādījās, tās nebija aizslēg�tas, un viņ� iegāja iek�ā. Lēnām izstaigāja visas ista�bas. Te bija gulēju�i vecāki, te atradās ēdamistaba, bet �ai telpā viņus toreiz arestēja Viktors Jurago� �ur tur vēl kaut kas bija saglabājies no vecajām mēbelēm, bet vienā no istabām nez kādēļ divas sienas bija aplī�mētas ar avī�u izgriezumiem, uz kuriem varēja redzēt visda�ādāko valstu kādreizējo vadītāju portretus � Ulmani, Staļinu, Hitleru, Cēr�ilu, Hru��ovu, Mao, Bre�ņevu, Kenediju, Kim ir Senu. Kādēļ?

Edmunds vēlreiz skumji paskatījās uz visu �o ap�kārtējo posta�u un smeldzīgi asi saprata, ka arī viņa dzīve tagad ir kapitāli sabrukusi� Viņ� no�ēlā pa�ū�poja galvu, no kabatas izvilka nelielu zāļu paciņu un labās rokas saujā izbēra visu tās saturu � divdesmit tabletes lumināla� Mirkli pagaidīja, tad lēni roku cēla pie mutes� Tie�i tai brīdī istabā kā vēja mesta iedrā�zās Marina un pēdējā sekundē vēl paspēja Edmunda roku pasist uz leju� Baltās zāļu ripiņas, mirdzo�as kā pērles, ātri aizripoja pa visu istabas netīro grīdu�

��� Edmund! ,� Marina bailēs iesaucās un raudā�dama apkrita viņam ap kakļu. � Lūdzu, nekad tā vairs nedari! Es tevi lūdzu!!!

Edmunds pamazām nāca skaidrībā. Siltās sievietes rokas un Marinas lūdzo�ie vārdi viņu atkal atgrieza dzīvē. Pēc neilga laika viņ� jau jutās gandrīz vai ap�mierināts, ka viss bija beidzies tie�i tā.

��� Viss kārtībā, Marina, - viņ� klusi sacīja un vēl cie�āk sev piekļāva karsto sievietes augumu. � Viss ir kārtībā �

Parakstīta iespie�anai 18 12 K^ JPĻZ A'vcts�.^V mats 70Х108/32. Pasut Nr. 'f3 ;e 'TsTa Valmlera3 tipogrS- R ^sma�P f1 '"An� U^ra 4000. Jūras lelд �.

Lukjanskis E.

Luk 407

Nakts tiesnesis. � R.: Avots, 1993. � 134 lpp.

Romāna �Nakts tiesnesis� pamatdoma ir cilvēka atbildība par vēsturiskajiem notikumiem. Darba centrā kāda padzīvoju�a ārsta dzīves stāsts, vii,ia attieksme pret cilvēku, kas 1941. gadā bijis vainīgs visas viņa ģimenes izsūti�anā uz Sibīriju, bet pēckara pe�riodā - tēva vēlreizējā apcietinā�anā.

Darbs zināmā mērā uzrakstīts kā kriminālromāns ar diezgan asu piedzīvojumu elementiem si�etā.

84 L2