Egils Lukjanskis

NE JAU katru dienu

.

Bīsties mīlestības!

Bīsties naida!

Bīsties nodevības!

Viss velti. Tava balss nav uzklausīta.

Tas viss ar mani tomēr ir bijis. Es to visu esmu piedzīvojis Kā senēģiptie�u mūmija, sveķu un zā|u vietā tagad esmu piesūcināts ar naidu un trīskār�u nodevību.

Man nekas vairs nesāp.

Maniem kauliem blakus guļ suņa kauli. Nez kādēļ tas bra�ais Zigmunds arī suni no�āva.

Es nejūtos vientuļ�. Un es sevi�ķi nevaimanāju, jo galu galā savu nāvi esmu izvēlējies pats, gandrīz vai labprātīgi, lai gan man uz glābiņu tomēr bija nelielas cerības.

Man nepaveicās.

Mīlestībai da�reiz varbūt pietrūkst tikai viena noklusēta vārda. Bet dzīvei savukārt par smagu kļūst kāds lieki pateikts vārds.

Savādi. Ka lai mēs izvairāmies no kļūdām? Kā mēs ar aizvēr�tām acīm lai trāpām desmitniekā?

Esmu viens no tiem daudzajiem, kas aizgājis bojā savas ne�piekāpības dēļ. Viens no tiem, kas negribēja padoties.

Es bie�i sev esmu jautājis � kāda tam visam bija jēga? Kāds no tā labums? Ko esmu ieguvis?

Ta jau es guļu �etrdesmit vienu gadu. Cauri manai mutei un krūtīm izvijusies resna ābeles sakne, un esmu it kā vēlreiz sa�tverts un sagūstīts, esmu piesiets pie �is zemes līdz mū�ības bei�gām, saplūdis kopā ar vissīkāko smil�u graudiņu, pārvērties zaļajā zālē un iz�ķidis ūdens pilienā. Karstajās vasaras dienās, kad uznāk lielais sausums, kad tas izslāpis no zemes sūc pēdējo valgmi, es paceļos debesīs. Bet ar lietu atgrie�os atpakaļ. Tā visu laiku esmu nemitīgā apritē. Lielajā laika lokā.

Akmens neatsauksies. Atsauksies mūsu balsis. Es redzu laivu krastā. Redzu kādu meiteni domīgu ejam gar jūras malu. Mājas logos iesitas vēj�. Un rit uzziedēs ābeles.

Bet pēk�ņi iedrebas zeme. Drausmīgā skaļumā rēc reaktīvie dzinēji. No tālā Monreālas lidlauka, kas atrodas tie�i zemeslodes pretējā pusē, ar spēju paātrinājumu gaisā paceļas milzīgais, sar- kanzilais aviokompānijas �Finn Air� boings.

Es to jūtu un redzu. Es negribu, lai tā notiktu, bet neko ne�spēju izmainīt.

Ir silts, saulains svētdienas rīts, un lidma�īnas pasa�ierus no viņu tālā ceļamērķa �ķir apmēram deviņas lidojuma stundas.

Starp divsimt �etrdesmit astoņiem lidma�īnas pasa�ieriem � starp angļiem, francū�iem, amerikāņiem, zviedriem un somiem ir arī viena latviete.

Viņai jau septiņdesmit se�i gadi. Mati kļuvu�i plāni, pelēcīgi sirmi, un tagad nekādi vairs nevar pat uzminēt, ka tie senāk ir biju�i mirdzo�i, biezi un turpat vai ogļu melnumā. Tu man kād�reiz stāstīji, ka �ī latvietēm tik neparastā matu krāsa nākot no taviem poļu sen�iem. No tēva un vectēva. Bet kā bija ar tavu prātu? Ar tavu dzelzs raksturu? Ar nevaldāmo temperamentu? Tas viss arī no poļiem? Jeb varbūt gūts no nēģeriem, mongoļiem, huņņietn? No lei�u un latvie�u krustojumiem?

Tu dievbijīgi pārmet krustu, jo uznāku�as nelielas bailes. To var saprast. Tu lido pirmo reizi mū�ā. Toreiz tu uz tālo Kanādas krastu devies ar kuģi. Tu biji zaudējusi. Visu, kās gandrīz ikvie�nam cilvēkam ir absolūti nepiecie�ams, � dzimteni,, mājas, bēr�nus, vīru, nākotni un mīlestību. Tā vietā tev bija palicis vairs vienīgi izmisums, naids un pavisam maz cerību.

Es redzēju, kā tu toreiz stāvēji uz kuģa klāja, ar izraudātām acīm nobijusies un ļoti nogurusi vēries Atlantijas okeāna viļņos, kā tu sauci Latvijas vārdu, kā tu raudāji pēc saviem tēvu zemē paliku�ajiem bērniem, kā vēj� un nespēks tevi nogāza gar�ļaukus, kā tu ripoji pa klāju, alkaini vēlēdamās pārkrist pāri bortam un pazust tum�ajā dzelmē.

Bet tu ātri atguvies. Tu sevi piespiedi tikt galā ar kārtējo vā�juma mirkli un neraudāji. Tu atkal tapi stipra un paļāvīga. Un patie�ām � tu izkūlies. Tu sve�ajā krastā nepazudi.

Tagad tu esi veca, toties bagāta un visai cienījama izskata kundze. Tavas lielās acis un vienmēr labi koptā seja vēl joprojām atblāzmo kādreizējā skaistuma starus. Tu sēdi otrās klases salonā pie loga, galva tev atspiedusies pret mīksto atzveltnes krēslu, un tu satraukta lūkojies, kā balto mākoņu sega strauji paliek aiz muguras, bet taisni priek�ā sākas Visuma mala. Tad tu paveries lejup un atkal ieraugi Atlantijas okeānu. Kā par brīnumu, tas �o�reiz savus garos viļņus veļ pavisam slinki un ir tik zils � kā uzzīmēts.

Pēc deviņām stundām lidma�īna nosēdīsies Helsinkos. No turienes tu kopā ar pārējiem ārzemju tūristiem uzkāpsi uz kuģa �Georgs Otss� un ieradīsies Tailinā. Pārsēdīsies �Intūrista� auto�busā un brauksi uz Rīgu. Pēc tam tu dosies �urp. Tu mani modi�nāsi.

Kādēļ, Anna?

Es vairs negribu tevi redzēt. Es vairs negribu visu to pār�dzīvot no jauna. Es vairs negribu stāvēt drausmīgas izvēlēs priek�ā un apzinīgi izvēlēties sev nāvi.

Bet tu tomēr tuvojies. Tu nāc, kā ziemā neatvairāmi nāk sals. Kā vasaras tveicē uznāk pērkons. Kā dienas beigas nomaina nakts.

Varbūt tas ir liktenis!

Jo es zinu, kas tevi uz �ejieni dzen. Es redzu, kādas sāpes, ilgas un neiedomājamas mokas plosa tavu dvēseli. Es pazīstu tavas negulētās naktis. Tavu smago no�ēlu.

Tagad tu lūdzies, lai dievs tevi sargā, lai ceļā tevi neķertu insults vai infarkts, lai bagā�as nodalījumā nebūtu ielikta bumba, lai lidma�īnu nenolaupītu teroristi, lai tā neciestu avāriju, bet lai�mīgi nosēstos Helsinku lidlaukā un tu dzīva un vesela atkal va�rētu pieskarties Latvijas zemei.

Tu biji briesmīga sieviete, Anna. Juridiski tu vēl joprojām esi mana sieva. Neviena tiesa nuis nekad nav iz�ķīrusi. Un, lai kāda tu ari būtu bijusi, lai kā es tevi nicinu un nolādu, es tomēr sa�protu, ka tu esi māte. Un tagad, savas dzīves norietā, varbūt vis�lielākā un neatvairāmākā dabas spēka dzīta, tu esi gatava lidot no vienas pasaules malas uz otru, tu esi gatava nākt kājām vai pat rāpot uz ceļiem, lai tikai ieraudzītu savus bērnus. Kaut vienu reizi! Kaut mirkli!

Par mani tu nedomā. Mani tu jau sen esi aizmirsusi.

Tu nāc pie mūsu bērniem. Tu nāc pēc viņiem.

Nenāc, Anna!

Es esmu gatavs mirt vēlreiz.

Mēs �ai pasaulē dzīvojam un no tās arī aizejam vienīgi tā, kā uz to esam spējīgi. Katrs atsevi�ķi un savādāk.

Tā diena manās smadzenēs ir iedzīta kā nagla. Līņāja lietus, pūta auksts ziemeļu vēj�, un bija tūk�sto� deviņi simti �etrdesmit ceturtā gada devitā oktobra rīts.

Mēs ar Annu sēdējām mājas lielajā istabā un ik pēc bri�a ieklausījāmies, ka tālu austrumos dun lielgabali.

Da�brīd ar savādi smilksto�u skaņu ied�inkstējās logu stikli, un suns visu laiku gaudoja un smilkstēja kā nopērts.

Tad uz brīdi viss it kā apklusa � un no pagalma puses pavi�sam skaidri varēja saklausīt seno dziesmu: �Es karāji aiziedams, atstaj māsu �ūpuli��

Tur, garām iedami, skumji dziedāja da�i latvie�u leģionāri,

Anna paskatījās uz durvīm, tad vēlreiz uz mani un ar ne- sleptu naidu pateica:

��� Es tevi nolādu, Jāni! Nolādu un neieredzu!

Es jau to biju dzirdējis. Lēni pagriezu galvu uz viņas pusi, sāji pasmaidīju un atpogāju rūtainā krekla aug�ējo pogu. Elpot kļuva vieglāk.

��� Nevajag, Anna, � es rāmi palūdzu. � Labāk sēdi un klusē.

���� Es tevi nolādu, Jāni! � Anna sparīgi atkārtoja. � Es no�lādu to dienu, kad iepazināmies, nolādu to nakti, kad pirmo reizi kopā gulējām, nolādu, ka esmu dzemdējusi Edgaru un Māru. No�lādu visus �os se�padsmit gadus, nodzīvotos kopā ar tevi! Tu dzirdi� Nolādu!!!

Varēja redzēt, ka Anna patie�ām ir naida pārņemta un to visu saka no sirds. Bet ārēji viņa izskatījās jauka. To nu viņai nevarēja atņemt. Melnie mati lielās cirtās krita līdz pleciem, un tie viņas ovālo seju ieskāva glu�i tāpat, kā dārgs, apzeltīts rāmis satur vecmeistara gleznu. Un patie�ām. Anna man vienmēr vai�rāk atgādināja kādu sen aizgāju�o laiku poļu kņazieni, nevis vienkār�u un visai trūcīgu latvie�u darba sievieti. Bet varbūt visa vaina tie�i tur arī slēpās? Tie�i �ai mūsu dzīves nemainīgajā trūkumā. Anna nekad ar to nebija samierinājusies tin jau no mūsu laulības pirmajiem gadiem visādi mēģināja no tās izrau�ties. Diem�ēl nekas no tā neiznāca, turīgāki mēs ne par mata tiesu nekļuvām, un viņa sāka atklāti ienīst gan mani, gan mūsu dzīvi.

Pat toreiz, jau vairākus gadus dzīvojot uz laukiem, Anna to�mēr centās ģērbties kā pilsētniece un savam izskatam veltīja vai�rāk uzmanības nekā saimniecībai un bērniem.

Tas arī saprotams. Viņa vismaz �ādā veidā centās sevi pa�cel! nedaudz augstāk par to sabiedrības slāni, kurā dzīvojām un atradāmies. Bet �is slānis, izņemot �etrdesmito gadu, vienmēr bija atradies pa�ā apak�ā. Bez tam Annas dzīvē lielu vietu aiz�ņēma vīrie�i, un to viņa nemaz necentās slēpt.

Tagad es domāju, ka tas dzinulis varbūt viņai da�reiz bijis nesalīdzināmi stiprāks par gribu un prātu.

Lai to izbeigtu, man laikam Annu būtu vajadzējis nosist.

Bet toreiz, pirms desmit mēne�iem, negaidīti atbrīvots no Sa�laspils darba un audzinā�anas nometnes un atgriezies mājās� Mēs atkal bijām kopā, vismaz kopā gulējām, un pirms mēne�a piedzima Māra. Bet mūsu puikam jau bija piecpadsmitais gads. Tas viss likās savādi un neparasti.

��� Ko cs tev sliktu esmu nodarījis?

���� Bet ko tu man esi izdarījis labu? � Anna griezīgi atcirta. � Ko? Tu esi izjaucis manu dzīvi, visus manus sapņus un cerī�bas. Tagad vēl tī�u prātu dzen nāvē!

��� Tie�i otrādi, � es viņai mierīgi atgādināju. � Es tevi gribu izglābt.

Netālu aiz mājas skanēja atsevi�ķi �āvieni. Iezvanījās loga rūts, un suns apklusa, iebēga priek�namā. Mēs ar Annu satraukti, viens otru apsteigdami, piekļāvāmies logā malām un paskatījā�mies laukā.

Pagalms stāvēja tuk�s.

��� Bet viss iznāks tie�i tā, kā es teicu. � Anna pārmeto�i raudzījās uz mani. � Mēs �eit aiziesim bojā.

Anna ilgi stāvēja ar zemu noliektu galvu un vairākas reizes nodrebēja, it kā vēlēdamās kaut ko no sevis nokratīt. Tad pacēla galvu, ilgsto�i skatījās uz mani, un viņas acīs atkal pavīdēja tas pats vecais, iepriek�ējais aukstums.

���� Tu neesi cilvēks, � Anna ar rūgtumu pateica, aizgāja līdz galdam un apsēdās. � Nē, Jāni! Ja gribi zināt patiesību, tad tu neesi ne ists vīrs, ne īsts tēvs. Jo tu mū�īgi domā par to, par ko tev nemaz nenāktos domāt. Priek� tā ir daudz gudrāki cilvēki par tevi. Tev ta�u vajadzētu domāt par mūsu ģimenes labklājību, tev vajadzētu nemitīgi rūpēties par mani un bērnu nākotni, bet ko tu visus �os se�padsmit gadus esi darījis? Ko? Dzīvojis pa cietumiem! To tu esi darījis! Jā! Jā! Tev nepatika Ulmanis, mū�īgi viņu lamāji un pie reizes visus namīpa�niekus un saimniekus, gāji uz slepenām sanāksmēm� Izplatīji aizliegtu literatūru. Ko tu ar to panāci? Vai kādam no tā kļuva vieglāk, vai kāds sāka dzīvot labāk un brīvāk? Jāsmejas! Pats dabūji astoņus gadus Kalnciema kator�gas, bet mani ar Edgariņu iegrūdi nabadzībā! Jau tad es tevi sāku ienīst. Jau tad! Kur vien es parādījos, mani saukāja par ka- tordznieka sievu. Un nekur nedeva darbu! Nē, Jāni! Tu esi�

��� Anna � Es tevi lūdzu!

��� Nevajag man vairs neko lūgt.

Arī es aizgāju līdz galdam, apsēdos iepretim Annai un smagi uzliku rokas uz galda.

Es negribēju runāt. Tas bija smagi un nepatīkami, un vislab�prātāk es būtu gājis uz kūti vai me�u vai būtu paslēpies siena �ķūni ierīkotajā paslēptuvē pie Edgara, vai aizgājis pie Austras, bet pirtiņā atradās zīdainis, un es to nevarēju paņemt līdzi. Neko es �ai dzīvē nebiju ieguvis, nekas man nepiederēja, biju izcietis vislielākās cie�anas un pazemojumus, kādus vien cilvēka neprāts bija spējīgs izdomāt, un arī tagad brīvībā viņi manu dzīvību varēja paņemt jebkurā brīdī. Saglabāt bērnus � tas gandrīz vai bija vienīgais, ko es vēl varēju. Vismaz mēģināt.

���� Es tevi saprotu, Anna. Tu nekad mani neesi tā pa īstam mīlējusi. Tu visu mū�u esi tikai nīdu�i, jo laikam es patie�ām tev neko daudz arī neesmu spējis dot. Varbūt tie�i tādēļ vai arī citu iemeslu dēļ tu mani esi nepārtraukti krāpusi. Gan tad, kad es vel Kalnciema raktuvēs lauzu akmeņus, gan tad, kad divus gadus mocījos Salaspilī. Es zinu, ka nav tāda spēka, kas to varētu kā�dam aizliegt darīt. Varbūt vienīgi pa�a gods. Bet es tomēr tev gribu un arī varu aizliegt� Redzi, Anna, tu vari nedzīvot kopā ar mani, galu galā � dari, kā zini, ta�u tavam liktenim tagad būtu jāsaistās kopā ar mūsu mazo. Mēs ar Edgaru dro�i vien jau izkulsimies pa�i, bet Mārītei māte ir nepiecie�ama. Tava krūts.

Anna strauji uzlēca kājās un uztraukusies sāka skraidīt pa istabu.

��� Bet es ta�u netaisos viņu pamest! � Anna iesaucās. � Ko tu te muldi? Es ņemu Mārīti līdzi un tūdaļ braucu prom! Tālāk no �īm pastāvīgajām nāves briesmām! Prom no �ejienes, kur es neko citu neesmu izjutusi kā vienīgi nabadzību un pazemojumus!

Es ātri piegāju pie Annas un cie�i viņu satvēru aiz pleciem.

��� Tu apjēdz, ko tu runā?

��� Pilnīgi.

���� Kur tu brauksi? ,

��� Gan jau es zinā�u.

��� Ar baltu jahtu uz Argentīnu? Varbūt uz Singapūru vai

Havaju salām?

��� Neņirgājies! Es brauk�u ar kuģi uz Vāciju.

��� Uz mūsu ienaidnieka zemi�

���� Vari neuztraukties. Tur man nav neviena ienaidnieka. Es vienkār�i bēgu 110 kara.

��� Tur, Vācijā, nav kara?

��� Tur būs dro�i. Un bērni tur būs dro�ībā.

���� Liec bērnus mierā! � es nikni uzkliedzu. � Tev viņus ne�redzēt ka savu godu!

���� Man goda ir vairāk nekā tev! � Anna iesmējās skaļi. � Cie�tumnieks!

���� Bērnus es tev nedo�u, � stingri noteicu un nostājos bla�kus durvīm.

Anna nobijusies paskatījās apkārt un laikam tikai nupat pa�manīja, ka bērna �eii nav.

��� Kur Mārite?

Es klusēju.

��� Es tev prasu � kur ir Mārīte?!

��� Kad vajadzēs barot, es tev viņu atnesī�u.

Anna uzbudināta pieskrēja pie manis, niknumā lauzīja rokas, un �ķita � tūlīt man metīsies virsū.

���� Kur tu liki Mārīti? Varbūt aiznesi pie Austras? Jā? Pie Austras? Nu, saki!

���� Kad vajadzēs barot, es bērnu atnesī�u, � noteiktā balsī atkārtoju.

��� Tā jau es domāju! � Anna bezpalīdzīgi nopūtās. � Kā tad! Protams, pie Austras! Pie �itās �

��� Bērns nav pie Austras.

��� Nu, ko tu melo! Ko tu melo! � Anna pārmeto�i sacīja. � It kā es nezinātu! Tu ta�u par viņu vien domā, par viņu vien runā! Austra! Atradis nu gan esi sievieti!

Anna nicīgi nospļāvās, pagrieza man muguru un piegāja pie loga. Pagalms joprojām stāvēja tuk�s. Pēc brī�a to ātri pārskrēja melns kaķis un nozuda pagrabā. Un atkal viss sastinga.

��� Viņu tu neaiztiec! � es brīdino�i pateicu. � Austra ir vie�nīgais cilvēks, kam es kaut ko vēl nozīmēju. Kurai ari manu bērnu liktenis nav vienaldzīgs.

Anna strauji atrāvās no loga un draudīgi pajautāja:

��� Bet man ir, jā?

��� Jā, Anna, � es atbildēju. � Tāpat, kā tev ir bijis vienal�dzīgs viss, ko esmu darījis vai gribējis darīt! Viss! Vienaldzīgs!

��� Interesanti gan, � Anna stipri apvainojusies noteica. � Bet kas tad tevi visus �os gadus gaidīja? Svētā Marija, vai? Kas uzaudzināja tavu dēlu? Kas tev uz Kalnciemu un Salaspili sūtīja paciņas? �aklie rūķī�i, jā? Nē, es, Jāni, es! To darīja lava sieva Anna Ozola! Tevi nīzdama, tevi neieredzēdama, ta�u tomēr gai�dīdama un tev palīdzēdama! Bet tagad tev Austra ir tā labā?

Annai bija sava taisnība. Neskatoties uz dziļo atsve�inā�anos un pat atklāto naidu, kāds jau ilgus gadus valdīja mūsu starpā, viņa nekad mani tomēr nebija galīgi pametusi. Un visādi arī pa�līdzējusi, par ko es viņai vēl �odien saku paldies. Ta�u Austru es pazinu jau no �etrdesmitā gada. Viņa dzīvoja tuvākajās mājās, bija vēl gados jauna, neprecējusies, ļoti klusa un bikla, strādāja par kalponi, un es pret viņu jutu visdziļākās simpātijas. Varbūt pat mīlestību. Nezinu. Austra bija Annas pretstats. Austras seja, acis un skatiens vienmēr izstaroja kaut ko tik neizsakāmi tīru un gai�u, ka es nevarēju par viņu nedomāt un viņai netuvoties. Tad jāti aklais varētu neilgoties pēc gaismas. Un cietumnieks pēc brī�vības. Es ilgi biju atradies tumsā. Pārāk bie�i biju redzējis rie�bīgo. Man pārāk daudz kas atņemts, lai es nemēģinātu iegūt vis�maz to.

�� Ne jau tikai tagad, � es gurdi atteicu. � Austra vienmēr ir bijusi laba.

Anna dusmās vēlreiz nodrebēja.

��� Zvērs tāds! � viņa negaidīti uzkliedza. Es atkal sāji pa�smaidīju un lēni papurināju galvu.

��� Nē, Anna. Es tomēr esmu cilvēks. Vai tas tev patīk vai ne.

Annas sejā uz brīdi naids pazuda, un tā manāmi atmaiga.

Viņa ar labo roku pieskārās manam plecam.

��� Piedod, Jāni, � viņa klusi palūdza. � Es mazliet iekarsu, bet saproti arī mani. Vai tas ir tik grūti?

��� Tas ir neiespējami.

��� Kādē|?

��� Tadē|, ka tas nav cilvēciski, � es atbildēju.

��� Kas nav cilvēciski?! � Anna bezgala pārsteigta iesaucās.

��� Bēgt no briesmām? Varbūt bēgt no nāves nav cilvēciski?

�� Mums nekur nav jābēg, � es atteicu. � Mēs esam savās mājās.

��� Jāni� � Anna bezpalīdzīgi nopūtās un nolaida roku.

��� Tu vari mani beidzot mierīgi uzklausīt?

��� Es pamēģinā�u.

��� Nu tad klausies! � Anna runāja ātri un dedzīgi. � Tūlīt �eit nāks pāri fronte. Tūlīt pat! Ja mēs paliksim� No mūsu mājām un mums pa�iem nekas pāri nepaliks. Vai tad tu to ne�saproti? Ja mēs gribam dzīvot, ja mēs gribam, lai dzīvi paliek ari mūsu bērni� Mums jābēg, Jāni, steidzami jābēg! Uz me�u skriet nevaram. Kur mēs tur dzīvosim, ko ēdīsim? Bez tam tur mūs vā�cie�i jau pirmajā dienā no�aus kā partizānus vai vienkār�i kā bēgļus. Es neredzu, nudien es neredzu citas izejas, lai dievs man ir liecinieks, kā vienīgi tūlīt pat saģērbties, paņemt bērnus, rīt no rīta nokļūt ostā un ar kuģi doties uz Vāciju. Tas ir mūsu vie�nīgais glābiņ�. Vic-nī-gais!

��� Vai tad rit kāds kuģis iet? � es painteresējos.

��� Jā. Es to zinu pavisam noteikti.

��� Kā tu to vari zināt?

Anna diezgan ilgi klusēja, tad negribīgi izgrūda:

��� Man Kārlis pateica.

Es jau sāku visu saprast.

��� Kārlis arī taisās braukt?

Anna pagrieza galvu sāņus.

��� Es tev prasu � vai Kārlis arī taisās braukt?

��� Jā, � Anna tikko dzirdami atzinās.

Man krūtīs iesitās spēj� karstums.

_� Kadej jus abi ar Kārli?� � Man no dusmām gandrīz vai trūka vārdu. � Kādēļ jūs abi esat iedomāju�ies, ka tālais ceļo�jums ar kuģi uz Vāciju� Ka dzīve tur bus daudz dro�āka nekā �eil? Jūs abi esat galīgi juku�i? Vai tad jūs nesaprotat vai ari tī�u prātu negribat saprast, ka vācie�i karu zaudē?

Anna sāka nemierīgi staigāt pa istabu, ik pēc brī�a uzgrūz- damās te krēslam, te galdam.

���� Labi! � beidzot viņa apstājās un asi nocirta. � Iespējams, ka tas tā arī būs, lai gan es personiski tam neticu. Bet tas neko nemaina. Mums tik un tā no �ejienes jātiek prom. Ātrāk prom!

Anna asi ieskatījās man acīs.

���� Kārlis vistuvākajā laikā var nokārtot braucienu uz Zvied�riju. Patiesībā viss jau ir sagatavots. Mums �is variants bija re�zervē, vienīgi brauciens uz Zviedriju var saistīties ar lielāku risku, ta�u tur patie�ām kara nav. Tie�i tas, ko tu gribi!

Bet es jau visu biju stingri izlēmis, un pasaulē nebija tāda spēka, kas būtu varējis manu pārliecību iedragāt.

��� Es gribu palikt �eit, � stingrā balsī pateicu. � Man ar bērniem nav jāklīst pa pasauli, nav sve�ās zemēs jāubago patvē�rums, ja man pa�am un bērniem jau ir savas mājas.

Annas seja atkal kļuva auksta, un viņa draudīgi pajautāja:

��� Tātad tu tomēr gribi palikt?

��� Kā gan citādi?

��� Bet mēs ta�u �eit aiziesim bojā! � Anna izmisumā ieklie�dzās. � Visi! Līdz pēdējam! Vai tu patie�ām vēl neapjēdz?

���� Ja jau tam tā arī būs lemts notikt� Tad mēs vismaz aiz�iesim bojā Latvijā, saproti, nomirsim Lat-vi-jā! � Arī es pacēlu balsi. � Un mēs tiksim apglabāti tepat mūsu dārzā vai vecajā lauku kapsētā blakus mūsu vectēviem un omītēm, nevis kaut kur Zviedrijas klintis vai Vācijas sve�ajās pilsētās.

Anna satriekta saķēra galvu, apsēdās uz gultas malas un sāka histēriski raudāt.

��� Ja tu tikai zinātu, kā es tevi neieredzu, Jāni, neieredzu! Tu man esi kļuvis galīgi sve�s, nevajadzīgs� Pre-tīgs!

Anna uzlēca kājās un kā satrakota metās pie durvīm. Es no�stājos pretī.

��� Nekur tu neiesi!

��� Laid! � Anna kliedza. � Es tev saku � laid!

���� Nekur es tevi nelaidī�u! � noteiktā balsī atkārtoju. � Ja es būtu viens un tu būtu viena � Tad tu varētu laisties pie vi�siem velniem! Bet Mārītei ir vajadzīga māte, tu saproti, padauza pēdējā?! Mārītei ir vajadzīgs tavs piens, bez tā viņa patie�ām aizies bojā, un tādēj tu paliksi �eit, �eit, Annai

Es dusmās viņu satvēru aiz pleciem, apgriezu apkārt un ar asu kustību iegrūdu gultā. Pirmajā mirklī viņa jutās pārsteigta, tad seju kārtējo reizi apēnoja spējas bailes un dusmas.

��� Trakais! � viņa iesaucās. � Es tūlīt sauk�u palīgā Kārli!

Anna izlēca no gultas, pieskrēja pie loga, atrāva to vaļā un

sāka kliegt:

��� Kārli! Kārli!

Negaidīti iezvanījās lielais sienas pulkstenis. Tas nosita des�mit reizes. Anna atliecās atpakaļ un pārsteigta klausījās.

Pulkstenis pirms kāda laika bija sabojājies, bet te nez kādēļ atdzīvojās. Tas bija ļoti savādi. Pagāja vēl da�i mirkļi, un es sapratu, ka negaidīti sāku�ies tādi notikumi, kurus nespēju ap�turēt, tie ir neatkarīgi no manas gribas un vēlē�anās, un es neko nevaru izmainīt. Kaut kāds varens, neredzams spēks mani ierāva savā tum�ajā vēstures un cilvēku zemiskāko tieksmju un no- maldu atvarā, no kura es tā arī nespēju izrauties. Ne tādēļ, ka biju vāj�. Domāju, ka mani pazudināja tie�i mans spēks.

Pie durvīm kāds it kā pieklauvēja, it kā neveikli grabinājās. Istabai, kurā mēs atradāmies, bija vēl viena izeja, kas veda uz nākamo istabu, un no tās savukārt pa otro izeju varēja izkļūt mā�jas otrajā pusē, kur atradās dārzs. Bet tās, pie kurām toreiz kāds nedro�i piedauzīja, veda uz priek�namu, kur savukārt atradās mā�jas galvenā ieeja.

Es satraukts paskatījos un uzreiz iedomājos, ka varbūt pa�tie�ām �urp jau paspējis atskriet Kārlis � mūsu kaimiņ� un Annas mīļākais.

Bet nē. Durvis lēni atvērās, un istabā iestreipuļoja nepazīs�tams, gara auguma vīrietis. Viņ� bija ģērbies tum�ā, diezgan labā uzvalkā un garā, �inelim līdzīgā, pelēkā mēteli. Krūts labajā pusē bija izplūdis liels asins traips. Vīrietis gribēja kaut ko teikt, tad spēji sagrīļojās un kā nopļauts sabruka uz grīdas.

Es piegāju klāt un vērīgi paskatījos. Biondi mati un uzkrīto�i bāla seja. Ne vecāks par �etrdesmit gadiem. Nekad agrāk viņu nebiju redzējis. Katrā ziņā viņ� nebija no mūsu pagasta ļaudīm. Tātad kāds bēguļojo�ais. Dro�i vien dezertieris, Sarkanās Armijas izlūks vai partizāns.

Vispirms vajadzētu ievilkt gala istabā, es nodomāju, pārsiet un pēc tam aizdabūt uz �ķūni. Tad varbūt varētu atsaukt veco Kristapu, kas kādreiz strādājis par feld�eri. Vai arī pacietīgi jā�gaida, līdz no �ejienes vācie�us padzīs.

��� Palīdzi! � es Annai palūdzu.

Viņa da�us mirkļus �aubījās, tad tomēr paņēma ievainoto pie kājām, un mēs pa abiem viņu apguldījām blakusistabā. Es viņu līdz pusei izģērbu un ieraudzīju, ka lode acīmredzot iestrēgusi

krūtīs, priek�pusē varēja skaidri redzēt nelielu, mazliet robainu rētu, bet mugura bija vesela.

Anna viņu apmazgāja un pārsēja, bet es ātri aizruetos apru�nāties ar veco Kristapu.

Pa to laiku Anna steidzīgi kravāja savas mantas. Vi�ņai viegli trīcēja rokas, kad lielajā �emodānā ielika labāko kleitu, kurpes, veļu un vēl da�ādus sīkumus. Turpat viņa ielika arī nelielu lādīti ar sudraba pieclatniekiein. Pēc tam no sienas noņēma mūsu kāzu bildi un diezgan ilgi to �ūpoja rokās, kā nespēdama izlemt � ņemt to līdzi vai ne.

Tie�i tai brīdī pie durvīm atkal kāds pieklauvēja.

Anna satraukta paskatījās.

��� Jā �

Durvis atveras, un istabā ienāca Kārlis. Viņ� bija vidēja auguma, vēl jauns vīrietis, ģērbies garos ādas zābakos, gai�a lietusmētelī un �okejcepurē. Kārļa vecākiem netālu no mūsu mā�jām piederēja vidēji liela saimniecība, un viņ� bija viens no vecā Brie�kalna �etriem dēliem.

Pirms diviem gadiem Kārlis bija to pirmo brīvprātīgo skaitā, kuri, jautri dziedādami, devās �sist krievus� Volhovas frontē. Pēc diviem mēne�iem Kārli ievainoja krūtīs � un viņ� tika demobili�zēts. Bezbēdīgais cīņas spars arī bija saplacis, it sevi�ķi pēc tam, kad uzzināja, ka no viņu pirmā �melnā tūksto�a� Volhovas purvos nekas daudz nebija palicis pāri.

Tad Kārlis ari sāka nopietni domāt par bēg�anu uz ārzemēm. Si vēlē�anās pastiprinājās vēl pēc tam, kad, apārstējis ievaino�jumu, viņ� atgriezās mājās un sāka slepus satikties ar Annu.

Anna viņu mīlēja bezprātīgi un bija gatava Kārlim sekot gan uz Vāciju, gan Zviedriju, gan uz paradīzi un elli.

Sai ziņā es Annu nemaz tā nenosodu. Nē. Es zinu mīlestības drausmīgo spēku. Es zinu, ko mīlestība ar cilvēku var izdarīt. Cik augstu celt un cik zemu mest.

Anna Kārli mīlēja tikpat stipri un nevaldāmi, cik stipri un nevaldāmi ienīda mani.

Kārlis jautājo�i paskatījās uz Annu.

��� Nu?

Anna skumji nolaida rokas.

��� Nekā �

��� Kur pa�laik Jānis ir?

��� Aizgāja pie Kristapa.

��� Viņ� tev bērnu atdos?

���� Nezinu. Jānis ir nepiekāpīgs. Viņ� stingri pastāv uz to, lai es palieku �eit. Kopā ar Mārīti.

��� Tev neizdevās viņu.pierunāt braukt līdzi?

��� Viņ� par to i dzirdēt negrib.

��� Varbūt pamēģināt man?

Anna domīga paskatījās uz Kārli.

��� Vēl mazliet pagaidīsim. Vēl mazliet�

Tad Annai pēk�ņi tī�i vai netī�i no rokām izslīdēja mūsu ne�cilā kāzu bilde, tā ar skalu troksni nokrita uz grīdas un saplīsa. Anna apkrita Kārlim ap kaklu un gandrīz vai izmisīgi sāka viņu skūpstīt.

���� Izdomā kaut ko! Kārli! Lūdzu, lūdzu, izdomā! Man vairs nav spēka!

��� Apsēdīsimies, � Kārlis uzaicināja.

Viņi abi ievēlās gultā un tur turpināja viens otru glāstīt un skūpstīt.

Anna pievēra acis un kļuva sapņaina.

���� Cik būtu labi, ja kar� jau būtu beidzies, mēs būtu paliku�i dzīvi, atrastos Vācijā vai Zviedrijā, mums tur būtu pa�iem sava māja, dārzs, neliels veikals vai kafejnīca, automa�īna . . . Mēs tad neko citu nedarītu kā tikai viens otru mīlētu. Mīlētu nepār�traukti �

Kārlis brīdi atrāvās no Annas un vērīgi paskatījās uz durvīm.

��� Tas tā ari būs, � viņ� ātri teica, � noteikti būs, ja tikāt mēs� Mums ir palicis pavisam maz laika, pavisam maz. Ja pa�tiesi gribam būt laimīgi un kaut vēl mazliet padzīvot uz �is pa�saulītes, mums tūlīt jābēg!

Anna apmulsusi piecēlās sēdus.

��� Bet�

��� Nekādu �bet�! � Kārlis iesaucās. � Ja tev Jānis bērnu nedos, tad tev jābrauc man līdzi tāpat!

Anna pārsteigta saķēra Kārļa roku un neticēdama skatījās viņa acīs.

��� Bez Mārītes?!

Kārlis uzspēlēti iesmējās.

��� Nebēdā! Tur, pāri dīķim, mēs uztaisīsim divas tādas Mā�rītes! Cik tik vajag!

Anna cie�i sakoda lūpas.

���� Nevajag vairs necik, � viņa asi pateica. � Man jau viena ir, Kārli, dzirdi? Ir! Tādēļ es bez bērna no �ejienes nekur nekus�tē�os! Nekur!

Kārlis kādu laiku klusēdams vēl turpina sēdēt, tad, pēk�ņi kaut ko izlēmis, Annu atgrūda un piecēlās stāvus. Viņ� izskatījās dusmīgs un apņēmīgs.

��� Nu nekusties arī! � viņ� skaļi pateica. � Paliec pie sava Jāņa un bērna!

Kārlis pagriezās un gāja prom.

Anna nobālēja, tad strauji pietrūkās kājās un izbijusies metās viņam pakaļ.

��� Pagaidi! � Anna uzsauca. � Lūdzu, pagaidi!

Kārlis apstājās un abas rokas sabaza lietusmēteļa kabatās.

��� Ko tu vel gribi?

Anna sajuta dziļas sāpes un apvainojumu.

���� Un tu tā vari aiziet? � viņa pārmeto�i pajautāja. � Tu patie�ām tā vari aiziet bez manis, aiziet pēc visa tā, kas mums ir bijis?

Kārlis, kura seja vienā brīdī bija pārvērtusies, kādas iek�ējas nievas pilna, rūgti iesmējās.

��� Bet kas tad mums tāds ir bijis? Kas? Da�as nozagtas nak�tis? Abpusēji laulības pārkāpumi, kad mums slepus vajadzēja līst �ķūnī, kūtsaug�ā vai kādā siena kaudzē? To tu sauc par mūsu lielo mīlas laimi?

��� Bet vai tad tā nebija? Kārli! Tu nebiji laimīgs ar mani?

��� Biju, � Kārlis atbildēja. � Un paldies tev par to. Ta�u �os īsos laimes mirkļus mēs bijām spiesti nozagt citiem.

Annas seja lēni savilkās ironiskā smīnā.

��� Sāc jau no�ēlot grēkus? � viņa pavaicāja.

��� Es vienkār�i atceros, kā mums bija.

��� Bija skaisti, � Anna teica. � To es atceros. Viss bija ļoti skaisti.

���� Tagad, Anna, paklausies, tagad, kad mums beidzot ir tāda izdevība sākt dzīvi no jauna, vienmēr būt kopā, dzīvot bez slap�stī�anās, bez bailēm� Dzīvot tikai viens otram� Tu vēl �au�bies, kavējies, tev vēl vajag to un �ito �

���� Man neko nevajag! � Anna nepacietīgi uzsauca. � Neko! Tikai tevi un Mārīti! Bez viņas es nevaru! Nevaru, Kārli!

Annas seju izķēmoja izmisums, kur mātes jutas cīnījās ar sie�vieti, un Kārlis saprata, ka Anna bez bērna nevarēs. Un tomēr Kārlis piegāja pie Annas un to spēcīgi sapurināja aiz pleciem.

��� Attopies! Tev jāvar!

��� Veltīgi!

��� Ja tu gribi būt kopā ar mani, � Kārlis dedzīgi turpināja, � ja gribi tikt prom no �īs elles, ja gribi tikt vaļā no cilvēka, kuru tu sen jau vairs nemīli� Anna! Tev ir jāvar no kaut kā atteik- tie�i

Anna uzlika galvu uz Kār|a pleca un sāka raudāt.

��� Bet es jau atsakos! Es ta�u atsakos no mājām, no pierastās iedzīves, galu galā arī no savas dzimtenes. Vai tas ir maz? Tur dro�i vien vēl vajadzēs atteikties arī no mūsu valodas, tradīci�jām ,.. Vai patie�ām tas ir par maz? Un tu prasi vēl atteikties no bērna?!

Kārlis vairākas reizes maigi noglāstīja Annas biezos matus un viegli drebo�os plecus.

��� Nē, Anna, ne es to prasu, � viņ� smagā balsī pateica. � Ne es! To prasa apstākļi. Ņem bērnu, un ejam! Bet, ja tu bērnu nevari dabūt, tad jāiet tāpat! Mums pa�reiz ir svarīga katra mi�nūte. Katrs mirklis!

Anna atrāvās no Kārļa un, joprojām vēl līdz pēdējam satraukta un izmisusi, sāka ātri staigāt no viena istabas gala līdz otram. Tad apstājās, no grīdas pacēla nokritu�o kāzu portretu, to vēlreiz domīga apskatīja un nolika uz galda. Pēc tam atkal pievērsās Kārlim.

��� Jānis bērnu tūlīt atnesīs. Tūlīt. Ir pienākusi baro�anas reize. Tu ar Jāni parunā, labi? Parunā, Kārli! Varbūt viņ� mani tomēr atlaidīs kopā ar bērnu. Bet ja ne� � Annas balsī ieska�nējās draudīgi toņi. � Tad tev, Kārli, viņam Mārīte jāatņem ar varu! Dzirdi? Ar varu! Vienalga, kā, bet Mārīte tev man ir jā�dabū!

Kārlis apmulsis painīņājās uz vietas.

��� Es nezinu �

Tie�i tai mirklī, rokās nesdams bērnu, es no dārza puses iekļuvu savā istabā, Mārīti noliku gultā, durvis aizslēdzu un ne�pieklauvējis piegāju pie Annas. Viņa satrūkās un izbijusies pa�skatījās uz mani.

Es tūlīt ieraudzīju Kārli, vēl neaizvērto �emodānu un visu sapratu.

�� Sveiks, kaimiņ! � Kārlis diezgan bravūrīgi uzsauca, mēģi�nādams slēpt savu apmulsumu.

Es sveicienu neatņēmu, tikai nicigi viņu noskatīju, piegāju pie galda, paņēmu rokā kāzu bildi, kur mēs ar Annu bijām nofo�tografēti uz baznīcas kāpnēm, viens otram mīļi uzsmaidot.

Zem kājām nepatīkami no�irkstēja saplīsu�ie stikli, un es foto�grāfiju atliku atpakaļ vecajā vietā pie sienas.

Anna manu rīcību pavadīja ar savādi sastingu�u skatienu.

��� Kādēļ? � viņa dobji pajautāja.

��� Tāpat vien, � es atbildēju. � Lai da�reiz klusos vakaros būtu uz ko palūkoties.

Kārlis iesmējās.

��� Tu runā tā, it kā tev būtu atlicis ilgi ko dzīvoti

Es paskatījos uz viņu un nez kādēļ pasmaidīju.

���� Kas to lai zina, Kārli? Varbūt man paveicas un es nodzī�voju ilgāk par jums abiem.

��� Ceri, ceri� � Kārlis pa�ūpoja galvu.

��� Kas cits man atliek?

��� Es tev tūlīt pateik�u, kas tev atliek! � Kārlis sacīja, iz�ņēma rokas no kabatām un panāca soli man tuvāk. � Atdod An�nai bērnu! Viņa ir māte, un tev nav nekādu tiesību �

Es viņam gribēju iespļaut ģīmī. Lai nu kāda katram ir sieva un lai kādi mēs da�reiz esam pa�i, ta�u nevienam nav patīkami ne tikai sarunāties, bet pat redzēt to cilvēku, kas ir tavs laulības dzīves pārinieks.

��� Nelie�i tādi! � es izgrūdu un rupji nolamājos. � Jums kādreiz būs kauns, ka vispār esat dzīvoju�i uz �īs pasaules!

Anna atkal taisījās raudāt.

��� Kādēļ tu mūs � � viņa runāja drebo�ā balsī. � Kādēļ tu mani tik ļoti neieredzi?

Es ar roku parādīju uz fotogrāfiju.

��� Tur .. . Tad � � arī man aizķērās balss. � Es tevi mī�ļoju, Anna. Ļoti mīlēju. Man visā �ai zemē nebija tuvāka cilvēka par tevi.

Anna nostājās blakus, un es atkal sajutu viņas tuvuma smar�u.

��� Jāni� � Anna jutās saviļņota, un es vēlreiz varēju tikai nobrīnīties, cik ātri un viegli sievietē var mīties pacilātība ar no�māktību, naids ar mīlestību. � Jāni�

���� Klusos ziemas vakaros es te sēdē�u pie galda, skatī�os uz bildi, skatī�os uz tevi, varbūt da�reiz raudā�u, bet visbie�āk gan laikam tevi nicinā�u. Tik dziļi un stipri, Anna, cik dziļi un stipri vispār kādu cilvēku var nicināt.

���� Paklausies, kaimiņ! � Kārlis pamāja ar roku. � Tagad mums nevajadzētu lasīt morāli. Kas noticis, noticis! Dievs ar viņu! Ja mēs ari vēlētos, tad neko jau vairs nevaram izmainīt.

��� Ja grib, tad izmanīt var daudz ko.

Anna pienāca klāt, satvēra mani aiz rokas un lūdzo�i ieska�tījās acīs.

��� Jāni� Mēs gribam bēgt. Es tevi lūdzu � palīdzi!

Annas balss skanēja tik satrauco�i skumji, ka man atkal uz brīdi viņas kļuva pat �ēl. Un tā es līdz �im laikam īsti nernaz vēl neesmu ticis skaidrībā � es to sievieti toreiz tikai nīdu vai arī vēl joprojām mīlēju?

���� Kā tu, Anna, vispār vari domāt� Gribēt� Būt kaut kur tālu prom no bērniem, no savām mājām?

Anna ar abām rokām satvēra galvu un smagi izdvesa:

��� Ak dievs!

���� Ko tu tur sve�umā darīsi?

��� Dzīvo�u, ko tad citu?

��� Seit tu nevari dzīvot?

���� Kārlis nevar.

��� Kādēļ tad nevar? Par daudz grēku sakrājies?

Kārlis no kabatas izņēma papirosu kārbiņu un nervozi aiz�smēķēja.

���� Varbūt tu tā domā, � viņ� ātri sacīja, � bet es vācie�iem nekad tomēr neesmu kalpojis. Es cīnījos par Latviju!

Anna mani atkal apņēmīgi satvēra aiz rokas.

��� Lūdzu, atnes man Mārīti! � viņa noteiktā balsī pateica.

���� Es tevi lūdzu! Es negribu griezties pēc palīdzības pie varas iestādēm, negribu, lai �eit atnāktu Ādolfs fon Rotenburgs. Es gribu, lai tu man labprātīgi, pats savām rokām atdotu manu bērnu, un es pazūdu!

Man tas viss jau sāka apnikt. Varbūt �is cīniņ� patie�ām ir veltīgs? Varbūt vispār nevajadzīgs? Bezjēdzīgs? Anna tomēr ir māte. Vai līdz ar to es nekļūstu ne�ēlīgs? Bet kas tad ir �ēlas�tība? Kur to var atrast? Kur sastapt līdzjūtību un cilvēcību? Var�būt vēl vienīgi nevainīgā bērnā?

Kop� tās dienas, kad mani negaidīti atbrīvoja no Salaspils, mana brīvība un pat dzīvība tomēr tāpat turpināja karāties mata galā. Viņi mani atkal varēja arestēt jebkurā brīdī. Varēja aizdzīt uz Vāciju. Varēja no�aut uz vietas. Bet pagaidām nez kādēļ lika mierā. Tas man �ķita nesaprotami. Un mani arvien pamatotāk sāka mākt aizdomas, vai tikai tas nav �turmbanfīrera Ādolfa fon Rotenburga nopelns? Apkārtnē daudzi cilvēki runāja, ka Anna esot bijusi arī viņa mīļākā. Bet man tas likās neticami. Ne Annas, bet �ī Ādolfa dēļ. Parasti tik augsta ranga vācu dro�ības dienesta virsnieki ar vietējām neielaidās.

��� Anna � Ja tu aizbrauksi� � es klusi atgādināju, nemaz lāgā nesaprazdams, kādēļ es viņu vēl joprojām mēģinu atrunāt.

��� Tu tur pazudīsi.

��� Tev to nesaprast, � Anna ie�ņukstējās. � Tu nezini, kas ir mīlestība. Mans liktenis ir kopā ar Kārli.

Mani vēlreiz apdedzināja svelo�s naids un apvainojums.

���� No�ēlojamā palaistuve! � es nicīgi izmetu. � Tavs liktenis ir būt kopā ar bērniem! Un es nepieļau�u, es to vienkār�i nedrīk�stu pieļaut, ka viņi pret savu gribu tiktu vazāti pa sve�ām zemēm un dzīvotu kādā citā valstī, nevis tur, kur viņi ir piedzimu�i! Seit!

Anna, skaļi ievaidēdamās, atkrita gultā un kārtējo reizi sāka raudāt. Viņu māca izmisums. Un neprātīgas dusmas. Lielajās acīs zibeņoja uguņi, it kā tur visu laiku kāds spīdinātu bateriju.

Kārlim tas laikam arī sāka apnikt. Viņ� steidzīgi piedrāzās pie Annas, satvēra aiz rokas un asi viņu uzrāva kājās.

��� Tad nāc tāpat! � viņ� pavēlo�i teica. � Lai bērns paliek pie viņa! Lai viņ� to audzina. Nāc! Krievi jau esot tikai kādus div�desmit kilometrus no �ejienes.

Anna da�us brī�us domīga stāvēja, tad apņēmīgi sakārtoja kostīmu, matus un paķēra �emodānu.

��� Labi, Jāni! � viņa ar dziju rūgtumu teica. � Ja jau tu tā reiz vēlies. Ja tev nav �ēl ne manis, ne mana bērna. Labi. Es brauk�u Kārlim līdzi tāpat! Lai Mārīte paliek pie tevis, lai paliek!

Anna pagriezās un gāja prom.

Un es sapratu, ka viņa patie�ām arī aizies. Ai'ies uz visiem laikiem. Prom no manis, no saviem bērniem un inājas.

Kaut kur jau tas, protams, iedzēla, mazliet pat noreiba galva, it kā būtu saņēmis spēcīgu sitienu, bet �ēl nebija. Parasti jau mums �ēl ir tikai tā, kas dārgs. Tikai tā, kas tuvs. Tā, ko mīli.

Tādēļ rnan sāpēja bērns. Un sāpēja viņa izsalkums. Un mana bezpalīdzība �ādā situācijā. Un Annas atklātā nodevība. Un viņas gatavība kaut kāda nejau�i sastapta vīrie�a dēļ atsacīties no tā, kas viņai piederētu līdz mū�a galam.

Nesen dzemdēts bērns. Zilacaina, nevarīga un absolūti nevai�nīga meitenīte, kurai mēs iedevām Māras vārdu.

Vai tie�ām naids, bailes vai mīlestība var būt spēcīgāka par visdabiskāko cilvēka tieksmi pēc pa�a radīta bērna? Bet, ja patie��ām tā arī bija, tad tāda mīlestība ir nolādāma. Tad mīlestība pārstāj būt radītāja, bet pārvēr�as posto�ā spēkā, kas tikai iznī�cina. Mīlestība pārstāj būt saprotama un cilvēciska � un sieviete nokrīt zemāk par dzīvnieku.

E� Annu tik strauji parāvu atpakaļ, ka viņa tikko noturējās kājās.

��� Tu! � es viņai uzsaucu. � Tu apjēdz, ko tu dari?

Anna paskatījās uz mani, un �ai skatā bija viss � gan no�ēla un izbrīns, varbūt pat da�as pagātnes atmiņas, sāpes un izmi�sums, gan zvērisks naids.

��� Jā! Jā! Jā! � viņa satrakota kliedza.

��� Viņa ta�u bez tevis � � Man aizlūza balss. � Viņa ta�u neizdzīvosi Mūsu Mārīte nomirs.

��� Lai! � Anna kā neprātīga turpināja kliegt. � Un pie tā vainīgs būsi tu, nevis es! Tikai tu!

��� Nekā nebij! � es atkliedzu pretī, piedrāzos pie Kārļa un viņu izgrūdu laukā pa durvīm. � Vācies!

Pēc tam durvis aizslēdzu, atslēgu iebāzu bik�u kabatā, bet pats nostājos iepretim Annai.

��� Tā! � es viņai noteiktā balsi paziņoju. � Tu paliksi �eit. Paliksi�

Annas acis joprojām zvēroja.

��� Nekad tu mani nepiespiedīsi�

��� Piespiedī�u! Tūlīt tu redzēsi, ka piespiedī�u!

��� Tas ir velti, � Anna, visa drebēdama, teica. � Es bērnu tik un tā nebaro�u. Ne-ba-ro-�u! Dzirdi? Ja jau mirt, tad mirsim visi�

Es jutos pārsteigts. Man tas vispār nemaz nebija ienācis prātā. Es apņēmīgi pagriezos, aizgāju uz savu istabu, paņēmu Māru un atgriezdamies uz bridi pastāvēju pie ievainota. Tas smagi un sa�raustīti elpoja, un viņam no kreisā lūpu kaktiņa uz spilvena bija notecējusi sīka asins straumīte. Pēc tām ar Māru uz rokām pie�gāju pie Annas un viņai pasniedzu bērnu.

��� Ņem! � es sacīju. � Tas ir tavs bērns, un tev viņ� ir jā�pabaro!

Anna noraido�i pakratīja galvu.

��� Nē.

��� Ņem! Tu � māte! Bērns ta�u ir izsalcis!

Anna atkal pakratīja galvu un cie�ā apņēmībā saknieba ne tikai lūpas, bet savilka ari pirkstus dūrēs.

��� Nē! Nē, Jāni! Vai nu mēs abas ar Mārīti tūlīt braucam prom, vai arī� Vai arī �eit abas� nomirstam� Es viņu ne�baro�u!

Nezinu, kas ar mani tobrīd isti notika. Dro�i vien pārņēma nevaldāms naids. Vai kaut kads ārprāts.

Es bērnu, kas bija sācis kunkstēt un �ņukstēt, noliku uz galda, pagriezos un ar atvērtu plaukstu Annai iecirtu spēcīgu pliķi. Si�tiena spēks Annu atsvieda atpakaļ, un viņa iekrita gultā. Tur, ierāvusies kaktā un sev priek�ā paķērusi spilvenu, turpināja baigā apņēmībā kratīt galvu.

��� Tik un ta tu neko nepanāksi! Neko! Kaut nosit!

��� Panāk�u!

Es strauji noliecos un ar asu kustību satvēru Annas miklo kaklu, it kā gribēdams �ņaugt, tad roku zibenīgi rāvu uz leju. Baltā blūze, kas atradās zem pelēkā kostīma �aketes, pārplīsa līdz jostas vietai. Redzēju, ka biju aizķēris arī biezās dzintara krelles, un daudzie dzeltenie dzintara gabaliņi kā sastingu�as asaras sa�bira Annas klēpī.

Pēc tam es atkal paņēmu zīdaini un to pasniedzu Annai.

��� Baro!

Viņa pat nepakustējās.

��� Baro!

Bērns jau raudāja pilnā balsī. Es saspringts skatījos uz Annu un drud�aini domāju, vai patie�ām viņa ir kļuvusi tik neprātīga, ka spēs atteikties no bērna? Vai patie�ām naids un spīts viņā būs nosmacējis tās jūtas,.kuras parasti tiek uzskatītas par visstiprā�kajām pasaulē.

Bērns turpināja skaļi raudāt, it kā neapzinīgi saucot palīgā māti, un Annas nervi tomēr neizturēja. Viņa atbrīvoja krūti un to pielika Mārītei pie lūpām.

Bērns pārstāja raudāt, un arī es atviegloti nopūtos.

Kad Anna Mārīti pabaroja, es viņu vēlreiz ar varu paņēmu pie sevis un gāju prom.

��� Kur tu viņu atkal nesīsi? � Anna bailēs iekliedzās.

��� Mums visiem ir jāpaliek kopā, � es viņai atgādināju.

��� Kopā, Anna!

Tad Anna ātri izlēca no gultas, steidzīgi sakārtoja apģērbu un, mezdama melnus zibeņus, paskatījās uz mani. Tik briesmīgu es viņu vēl nekad nebiju redzējis.

��� Kopā� � Anna ar bezgalīgu nicinājumu izspļāva.

��� Idiots! Tas ta�u nemaz nav tavs bērns!

Es jutu, ka pamirst sirds. Sajutu tik lielu vājumu, ka gribējās apsēsties. Jo tas, ko nupat tiku sadzirdējis, bija vairāk nekā rie�bīgi.

�� Ko tu teici? � es, lēni pagriezdamies pret Annu, pārvai�cāju.

��� To, ko tu dzirdēji! � Anna mēdoties atcirta. � Tas ir Kārļa bērns! Un es visu laiku tā vien cen�os izkārtot, lai mēs visi būtu kopā! Visi! Es, Kārlis un mūsu bērns! Kāda tev �eit daļa?

Mutē sajutu asu rūgtumu, un nez kādēļ necie�ami sāka sāpēt galva.

��� Un tas vēl arī� � es joprojām apstulbis no�ukstēju.

��� Vēl to man vajadzēja � Vēl to.

Anna satvēra manu roku.

��� Dod bērnu!

Es Annu vēlreiz spēcīgi atgrūdu sāņus un iegāju otrā istabā. Uz brīdi atkal apstājos pie ievainotā. Viņ� joprojām gārdza, un es nezināju, kā viņam varētu palīdzēt.

Pēc tam paskatījos uz Mārīti. Viņa jau bija aizmigusi. Viņa mierīga gulēja, un viņai nebija ne mazākās jausmas, kas tajā brīdī notika �ai mājā un visā pasaulē. Un arī man kļuva pilnīgi vienalga, vai �īs meitenītes tēvs esmu es, Kārlis vai kāds cits. Galu galā tas nemaz nebija tik ārkārtīgi svarīgi.

Bērns bija piedzimis elles priek�namā. Naida un vardarbības jūrā. Nāves tuksnesī. Viņ� piedzimis tie�i tai laikā, kad dzīvībai nebija ne mazākās vērtības. Varbūt tie�i tādēļ es viņu tik izmisīgi centos saglabāt? Vai arī darīju tikai tādēļ, lai atriebtos Annai?

Ar bērnu uz rokām izgāju laukā un devos uz Sīpolu mājām.

Pa to laiku Anna �emodānā sameklēja atslēgu, atslēdza ista�bas durvis un tūlīt priek�telpā ieraudzīja Kārli. Viņ� nekur vēl nebija aizgājis.

��� Kārli! � Anna atviegloti iesaucās, paķēra viņu pie rokas un ierāva istabā. � Kārli! Es citas izejas neredzu� Nudien neredzu!

Kārlis nepatikā sarauca pieri.

��� Kādu izeju? Runā skaidrāk!

��� Jānis� � Anna sāka �ukstēt un pilnīgi instinktīvi paska�tījās apkārt. Tad ar roku parādīja uz blakusistabas durvīm. � Jā�nis tai istabā� Viņ� tur ir noslēpis kādu ievainotu dezertieri vai partizāni�

Kārlis satrūkās un vērīgi paskatījās uz to pusi.

��� Tu saki � partizāni? � viņ� nobijies uzprasīja.

��� Jā! � Anna ātri atbildēja un pārmeta sev krustu. � Lai dievs man piedod! Lai piedod svētā Marija un Jēzus Kristus! Aizej pie Adoifa fon Rotenburga � Aizej un pasaki� Mūsu mājās Jānis slēpj partizāni�

��� Bet tad jau � � Kārlis apmulsa, jo tūdaļ visu saprata.

��� Tad jau tavam Jānim vakars.

�� Lai! � Anna ar ne�ēligu spitu pateica. � Lai viss iet pie velna!

��� Jānis būs pagalam, � Kārlis, gandrīz vai mani �ēlodams, turpināja. � Pagalam kā likts.

��� Bet bērnu es tomēr dabū�u! � Anna sparīgi atsaucās.

��� Dabū�u! Un tas ir galvenais. Ej, Kārli! Ej!

Kārlis negribīgi aizgāja, bet Anna apsēdās uz gultas malas un saka nevaldāmi raudāt.

Viss tālākais norisa ātri un negaidīti.

Mūsmājās ieradās Rotenburgs ar kādiem pieciem se��iem zaldātiem, paņēma ievainoto un viņu kaut kur aizveda. Bet pats Rotenburgs ar diviem kareivjiem palika pie manis.

Pēteris, kas vēl bija pavisam jauns zēniņ�, ar �auteni rokā nostājās pie istabas loga, bet Zigmunds, krietni vecāks un ar kaklā pakārtu ma�īnpistoli, atradās pie durvīm.

Es stāvēju blakus gultai pie sienas.

Rotenburgs, indīgi smīnēdams, staigāja no viena istabas stūra uz otru un ik pēc brī�a apmierināts paplak�ķināja ar mēli.

Viņ� bija ģērbies melnā adas mētelī, bet galvu sedza pelēka platmale. Izskatījās labi, neko neteiksi. Varēja uzreiz redzēt, ka liels priek�nieks. Bra�s Lielvācijas karotājs, lai gan runāja tīri cie�amā latvie�u valoda.

Viņa tēvs līdz divdesmitajam gadam bijis visas �īs tuvākās tin tālākās apkārtnes barons, bet viņa dēls Ādolfs �eit aizvadījis savu bērnību. Tātad baltvācietis. Atgriezies savā dzimtmui�ā. Bet nu atkal mudīgi jābēg prom. Jau otro reizi. Varbūt tie�i tādēļ jaunais Rotenburgs bija tik neapmierināts un ne�ēlīgs? Lai gan viņam patika strādāt smalki un viltīgi. Patika filozofēt un visādi pasvītrot savu pārākumu pār citiem. Patika nogalināt ar vēsu smīnu uz �aurajām lūpām.

Bet abi mani apsargātāji bija latvie�i. Par Pēteri es neko sliktu negribu teikt. Viņ� bija tik jauns, ka neko sevi�ķi sliktu dzīvē vēl nebija paspējis ne īsti redzēt, ne arī izdarīt. Zigmunds gan bija visīstākais nelietis. Cilvēks ar zvēra sirdi.

Sve�zemnieks komandēja, un latvietis kāva latvieti.

�� Tātad tu saki, ka to darīji tikai aiz �ēlsirdības? � Roten�burgs pavaicāja. � Aiz vistīrākās cilvēkmīlestības, tā es sapratu, jā?

��� Jā, baron fon Rotenburg, � es atbildēju. � Tie�i tā.

��� No tā var spriest, ka tu esi liels cilvēku mīlētājs, � Roten�burgs, joprojām indīgi smīnēdams, teica. � Tu paņem pie sevis sve�u cilvēku, paslēp, ārstē, skaidri zinādams, ka par to draud nāves sods. Es tevi apbrīnoju, Jani Ozol. Tava mīlestība patie�ām ir neaptverama.

��� Tas cilvēks vairs nespēja iet, � es Rotenburgam paskaid�roju. � Viņ� neteica nevienu vārdu. Bez tam ne es viņu �urp atvilku, bet viņ� atnāca pats.

��� Tas neko nemaina, � Rotenburgs vēsi noteica, tad apstājās priek�ā un negaidīti uzprasīja. � Mani tu mīli?

Es klusēju.

Rotenburgs ar roku parādīja uz abiem apsardzes karavīriem.

��� Viņus tu ari mīli?

Es cie�i, ar kvēlo�ām acim paskatījos uz viņiem un jutu, ka man kļūst mazliet nelabi. Es skaidri zināju, kas mani tagad sa�gaida. No rīta pasaule vēl �ķita daudzmaz saprotama un tuva, bet tagad ta neprātīgā ātruma joņoja.prom. Cerību palikt dzīvam vairs nebija nekādu.

��� Nē, baron fon Rotenburg, � neslēpjot naidu, cs viņam pa�teicu. � Jūs es nemīlu. Un viņus ne tik.

Rotenburgs saproto�i pamāja.

��� Tev�no nāves nav bail? � viņ� painteresējās.

��� Ir gan.

Rotenburgs, nedaudz izbrīnījies, savilka lūpu kaktiņus.

��� Patie�ām?

��� Jā, � es pamāju. � Man ir bailes no nāves, un es labprāt vēl gribētu dzīvot. Vismaz līdz tam laikam, kamēr izaug mani bērni.

��� Kādus tu viņus iedomājies lielus? � Rotenburgs glu�i cil�vēciski apvaicājās. � Gribi, lai viņi būtu zemnieki, amatnieki, varbūt karavīri?

�� Tik tālu es vēl neesmu aizdomājies, � atbildēju. � Gribu, lai viņi būtu labi cilvēki.

Rotenburga smalkajā sejā ievilkās nicīga grimase, un seja uzreiz k|uva raupja un neglīta.

��� Labi cilvēki! � viņ� iesaucās. � Bet vai tu maz zini, ka viss pasaules ļaunums tie�i ceļas tikai no labiem cilvēkiem? No �ēlsirdīgajiem, no humānistiem, no puķī�u un kanārijputniņu mī�ļotājiem, no gļēvajiem, no iznīcināt nespējīgajiem un pārāk de�dzīgajiem patiesības mīļotājiem?

Man nebija ne mazākās vēlē�anās ar viņu strīdēties, un es klusēju.

Rotenburgs ilgi neko nejautāja, ar interesi aplūkodams mūsu trūcigo iedzīvi un kāzu fotogrāfiju.

��� Kā tu, Rīgas strādnieks būdams, nokļuvi �eit uz lau�kiem?� viņ� apprasījās. � Tiki nosūtīts partijas darbā?

��� Cs uz �ejieni atbraucu pats.

��� Kādēļ?

��� Tādēļ, ka uz �ejieni bija parcelusies dzīvot mana sieva Anna ar dēlu Edgaru.

��� Ko tu �eit darīji �etrdesmitajā gadā?

��� Strādāju.

��� Konkrētāk!

�� �etrdesmitajā gadā pēc padomju varas atjauno�anas Lat�vijā es �eit Vītrau�u pagastā . .. Mani ievēlēja par pagasta izpild�komitejas sekretāru.

��� Zinām, kādas toreiz bija tās vēlē�anas� � Rotenburgs iesmējās, tad atkal kļuva skarbs. � Ņēmāt saimniekiem nost zemi?

��� Jā, arī to darījām, � es apstiprināju.

��� Un pēc tam viņus aizsūtījāt uz Sibīriju, vai ne?

�� Tikai tos, kuri pretojās vai kuri pret jauno varu bija noskaņoti atklāti naidīgi, � cs paskaidroju.

Rotenburgs mani cie�i noskatīja.

���� Paklausies, Jāni Ozol! Lis taisni brīnos, � viņ� paraustīja plecus, � kā tevi �etrdesmit pirmā gada vasarā � pēc mūsu ka�raspēka ienāk�anas � neno�āva tavas pa�as tautas brāļi? Tu ta�u viņiem biji pamatīgi sariebis.

��� Es biju sariebis tikai da�iem! � skaļi atcirtu. � Tikai tiem, kuri savas netaisnīgi saraustās bagātības un varas dēļ bija ga�tavi citiem pārgriezt rīkles!

Rotenburgs domīgs pa�ūpoja galvu, noņēma platmali, to no�svieda uz galda un atkal cie�i ieskatījās man acīs.

��� Tātad � kā tu tomēr paliki dzīvs?

��� Es mēģināju kopā ar citiem padomju iestā�u darbiniekiem atkāpties, ta�u jūlija sākumā viena aizsargu grupa mani aiztu�rēja. Es dro�i vien būtu izlocījies, ta�u tur bija viens cilvēks, kas mani pazina. Pēc tam viņi nolēma mani neno�aut, bet nosist ar �auteņu laidēm. Kā redzat, es tomēr izdzīvoju.

��� Kas notika tālāk?

��� Ziemas sākumā mani arestēja un vēlāk aizsūtīja uz Salas�pili.

��� Jauka vietiņa, vai ne? � Rotenburgs iesmējās.

�� Jā, � es viņam piekritu. � Taisni paradīze zemes virsū.

Pēc tam Rotenburgs asi pagriezās pret abiem apsardzes kara�vīriem un viņiem pamāja ar roku.

��� Izejiet un palieciet aiz durvīm!

Kad Zigmunds ar Pēteri paklausīgi izgāja un aiz sevis aiz�vēra durvis, Rotenburgs atkal nostājās man priek�ā un savādi, nepatīkami skatījās tie�i acīs.

��� Vai tev nekad nav ienācis prātā, kādēļ tevi no Salaspils atbrīvoja? � viņ� pavaicāja.

��� To es nezinu. � Paraustīju plecus, jo patie�ām to arī ne�zināju.

��� Vai tev tas nelikās savādi?

��� Likās gan, � es apstiprināju.

Rotenburgs labu brītiņu klusēja, tad negaidīti pateica:

��� To izkārtoju es.

Tas man bija pārsteigums.

��� Jūs?!

��� Jā, es! Barons Ādolfs fon Rotenburgs! Un zini, kādēļ?

��� Nezinu. � Nesapratnē paraustīju plecus. � Bet dro�i vien ne jau nu aiz �ēlastības.

��� Bet ja nu tomēr? � Rotenburgs dedzīgi iesaucās. � Ja nu es nemaz tāds briesmonis neesmu?

Neko viņam neatbildēju, jo ko gan cs viņam varēju atbildēt? To, ka viņ� da�reiz var būt arī labs? Es par to nemaz ne�aubījos. Biju saticis un pazinu daudzus vācie�us, kuri bija pieklājīgi un gudri, izpalīdzīgi un miermīlīgi. Bet tas jau kopainu nemainīja.

Viņi visi tomēr bija �eit atnāku�i, lai iekarotu viņiem nepiedero�u zemi un cilvēkus pakļautu savai gribai un pa�u izdomātajai kār�tībai.

���� Es tev pateik�u, kādēļ tu �o pēdējo gadu varēji gulēt bla�kus savai sieviņai, nevis vārtījies Salaspils smirdo�ajās bara�kās, � Rotenburgs mazliet izsmejo�i teica. � Tādēļ ka pirtus tam tava mīļā sieviņa gulēja blakus man! Viņa visu to laiku bija mana mīļākā � un pie tam vēl kāda! Katrā ziņā tu tādu sievieti neesi pelnījis.

Atkal kļuva mazliet nelabi, iesāpējās galva, un jutu, ka pa rīkli kāpj aug�ā ass un pretīgs rūgtums.

��� Ak tad tomēr gan � � es ar sausu muti pateicu. � Man jau aizdomas bija, cilvēki arī visādi runāja, Anna jūs bie�i pie�minēja, ta�u es nekādi tam nespēju noticēt. Nespēju ticēt, ka latviete, precēta sieva, labprātīgi ies gulēt ar cilvēku, kas atnācis pazemot gan viņu pa�u, gan viņas tautu.

��� Tu nu gan esi nepateicīgs! � Rotenburgs iesaucās un ap�mierināts smaidīja. � Bez tam neaizmirsti, ka kaili mēs ta�u visi esam vienādi. Esam tikai vīrie�i un sievietes.

��� Dzīvnieki jūs esat, � es ar atklātu nicinājumu pateicu un trekni nospļāvos turpat uz grīdas. � Dzīvnieki�

��� Ja Annai kaut kāda iemesla dēļ tevis nebūtu kļuvis �ēl, ja man savukārt nebūtu bijis �ēl �īs sievietes, par dzīvnieku būtu palicis tu! � Rotenburgs skarbi pateica. � Tur, Salaspilī.

��� Jūs abi varējāt nepūlēties, baron.

���� Tā vis nesaki, � Rotenburgs atkal paklak�ķināja mēli. � Vai tad dzīvot nav jauki? Bet nu tā dzīvīte gan tev būs bei�gusies. Tu esi pārkāpis visstingrāko vācu augstākās virspavēlnie�cības, dro�ības dienesta un kara apgabala komandanta pavēli, kas azliedz sniegt jebkādu palīdzību mūsu ienaidniekiem. Tādā sakarībā man tevi ir jāno�auj. Diem�ēl. Tūlīt es pasauk�u tos abus bra�os karotājus, izvedīsim tevi laukā un � Varbūt tev ir pēdējā vēlē�anās? Varbūt tev ir īpa�i mīļa vietiņa, kur tu gribētu nomirt? Klētiņas, pirtiņas, varbūt pagraba priek�ā? Jeb tu varbūt vēlies, lai mēs tevi no�aujam ābeļu dārzā? Doīrnju, tur būtu tā visīstākā vieta.

Es savā dzīvē daudzas reizes biju skatījies nāvei acīs un atzī��os � nekad tādas īstas, paniskas bailes tomēr nebiju sajutis. Varbūt tādēļ, ka vienmēr virsroku ņēma mana spīts un apņem�a�nās, vēlme nepadoties, da�reiz arī tīra pārgalvība un nemitīga dzīvotgriba?

Tā bija ari toreiz. Lai cik man bija grūti, lai kā cs jutos ap�spļaudīts un pazemots, atraidīts un visu zaudējis, bet mirt tā glu�i par velti man negribējās. Tie�i otrādi. Nekad vēl tā nebiju

alcis dzīvot. Varbūt tā notiek vienmēr, kad mums blakus nostājas nāve?

Tobrīd es domāju par bērniem. Ko viņi �ai pasaulē bez manis darīs? Kas viņiem palīdzēs? Anna viņus ņems un vēl aizraus sve�atnē� Kas ar viņiem tur notiks?

Es vienmēr esmu bijis pārliecināts, ka dzīvot dzimtajā zemē tomēr ir nesalīdzināmi labāk nekā būt turīgam tālā sve�umā.

Es vismaz varu aiziet līdz Gaujai un paskatīties, kā tur pa�vasarī uzzied ievas.

Es varu apsēsties jūras krastā un raudzīties uz lidojo�ām kaijām.

Es ziedo�as pļavas vidū varu pieskarties balta bērza stum�bram.

Un es varu pretimnāko�ai meitenei labu ritu novēlēt skaidrā latvie�u valodā.

Nesakiet, ka tas ir maz. Daudziem tas varbūt ir viss.

��� Baron fon Rotenburg� � es mazliet drebo�ā balsī palū�dzu. � Es gribu dzīvot.

Rotenburgs apmierināts pasmaidīja un atkal galvā uzmauca platmali.

��� Tas ir labi, ka tu vēlies dzīvot. Pat ļoti labi!

��� Man ir jādzīvo, � es ātri un ļoti uztraucies teicu. � Ja es uz �īs pasaules būtu viens� Anna dro�i vien ar to Kārli aiz�brauks prom, viņa aizbēgs, bet man ir jārūpējas par bērniem. Es nevaru � Viņi nespēs vieni izdzīvot.

��� Es tevi saprotu, Jāni Ozol, � Rotenburgs nopietnā balsi sacīja un ar melnos cimdos ietērptu roku uzsita man uz pleca. � Arī man Hamburgā tagad paliku�i divi mazi bērni. Nupat da�būju zināt, ka sieva ar vecākiem aizgājusi bojā amerikāņu bom�bardē�anas laikā. Bet bērni brīnumainā kārtā paliku�i dzīvi.

Rotenburgs pagrieza galvu sāņus, piegāja pie loga un diezgan ilgi vēroja tuk�o pagalmu. Tad atkal pievērsās man.

��� Arī tu varēsi dzīvot, � viņ� dobjā balsī turpināja. � Es tev �ādu iespēju do�u. Ta�u� � Rotenburgs brīdino�i pacēla pirkstu. � Tev vajadzētu zināt, ka dzīvība tāpat vien tomēr ne�tiek dāvināta. Tiesības dzīvot ir jānopelna.

Ar grūtībām noriju siekalas un saspringts pagāju soli uz priek�u.

��� Ko jūs par to prasāt?

��� Tev būs man jāizpalīdz,

� Kādā veidā?

��� Pavisam vienkār�ā.

��� Es klausos.

� Egils Lukjanskls

��� Jau tad, kad es Osvaldam Langem ieminējos par tavu at�brīvo�anu, inan neskaidri ienāca prātā� Nu �is brīdis ir klāt.

��� Kāds brīdis?

�� Ari �ai apvidū jāizpilda fīrera pavēle �Izdedzinātā zeme�. Esi par to kaut ko dzirdējis?

��� Nē.

��� Krieviem visur ir jāienāk tuk�ā vietā. Izdedzinātā zemē, kur nebūtu vairs ne rūpniecības, ne māju, ne ari iedzīvotāju.

Es apmulsu.

��� Jūs gribat, lai es jums palīdzu � dedzināt?

Rotenburgs augstsirdīgi iesmējās.

���� Ko tu, Jāni Ozoli Ko tu! Mēs ar to tiksim galā pa�i, ta�u� Iedzīvotāji nepakļaujas pavēlei par evakuāciju. Viena daļa slapstās, iet me�ā, bēgujo. Mēs visus nevaram izķert, tādēļ tu mums palīdzēsi.

��� Kā? � Es izbrīnā iepletu acis.

��� Es jau pirmīt teicu � pavisam vienkār�i. Tā, kā tu to esi pieradis darīt.

��� Es jūs nesaprotu. Ko esmu pieradis darīt?

��� Tu ta�u esi liels meistars tautas musinā�anā! Vai ne? � Rotenburgs atkal to pateica, nejauki smīnēdams, tad seja viņam sastinga un balss skanēja kā dzelzī. � Tu �odien pat apstaigāsi ļaudis un viņiem pateiksi, ka tiem rīt pulksten divpadsmitos jāsa�pulcējas pie pagasta nama, līdzi ņemot visas nepiecie�amās man�tas.

��� Ko jūs ar viņiem darīsiet? � es ar grūtībām pavaicāju.

��� Mums visi iedzīvotāji jāevakuē uz Vāciju! Nekavējoties!

��� Kādēļ tad tagadējais pagasta vecākais?�

��� Neizliecies par muļķi! � Rotenburgs atmeta roku. � Tevi viņi klausīs.

Es domīgs pagāju vēl da�us soļus uz priek�u, neveikli apsē�dos pie galda un smagi noliecu galvu.

Tā. Rādās, ka pēdējās cerības ir izkūpēju�as gaisā. Mirkli tās spo�i uzzibsnīja, bet nu atkal ir tumsa.

Es saprotu, ka cilvēks vienmēr var iet uz kaut kādiem saprā�tīgiem kompromisiem, da�reiz var arī atkāpties, viltīgi izlikties, kaut kam uz kādu laiku piekrist vai nepiekrist, it sevi�ķi, ja uz spēles ir likia tava dzīvība vai kāda cita tev tuva cilvēka dzīvība, ta�u vienmēr �adai taktikai ir sava galēji pieļaujamā robe�a. Līdz tai vēl var iet, bet tālāk ne soli. Katrs cilvēks �o robe�u nosaka pats. To nosaka viņa godīgums, cildenums, saprāts, viņa iedzimtā labestība, sirdsapziņa, morālā tīrība un apzinātā nespēja nevai- nīgam cilvēkam nodarīt kaut ko sliktu vai ļaunu, nemaz jau neru�

nājot par to, ka varētu kaut vai uz brīdi atjauties tādu ricibu, kas tie�i vai netie�i sekmētu �āda cilvēka nāvi.

Vai es tāds biju? Dro�i vien. Jo Rotenburga priek�likums man bija absolūti nepieņemams. Es pat netaisījos ar viņu par to vairs runāt. Un, lai gan es par �o vēlē�anos, par �o savu atklāto nepa�kļau�anos esmu samaksājis visaugstāko cenu, kādu vien cilvēks var maksāt, cs tomēr to nekad tā īpa�i neesmu no�ēlojis. Un ne tādēļ, ka tagad man dikti gribētos no sevis tēlot diez kādu varoni. Nē! Es izjutu visu, ko cilvēks var izjust, � gan dedzino�u kaunu un sāpes, gan stindzino�as bailes un neprātīgu drosmi, gan pretīgu pazemojumu un visaugstāko uzvaras triumfu.

Jā. maz iznācis dzīvot. Bet kas galu galā par to? Tagad es ta�u tāpat būtu jau miris, bet daudzi mani nolādētu. Varbūt es pat kapā sajustu to cilvēku drausmīgo nicinājumu, jo ko gan citu nodevējs var just?

Bet tagad es guļu mierīgs. Guļu tīrs un apraudāts. Un nesa�kiet, ka ari tas ir maz!

��� Es jūsu priek�likumu nevaru pieņemt, � diezgan asi pa�teicu.

��� Kādēļ ne? � Rotenburgs mīlīgi pavaicāja.

��� Es cilvēkus nevaru ne lūgt, ne piespiest rīkoties citādāk, nekā viņi pa�i to vēlas.

�� Vari! � Rotenburgs pārvērstā balsī iekliedzās. � �etrdes�mitajā gadā tu varēji?!

��� Tagad es to nedarī�u.

��� Tev tas tomēr būs jādara! � Rotenburgs turpināja kliegt. � Būs!

��� Nē! � es kliedzu preti un pielēcu kājās.

Rotenburgs, par sevi jau vairs nevaldīdams, pieskrēja pie dur�vīm un tās atrāva vaļā.

��� Feldfēbel Zigmund Krastiņ! Un ari tu, Pētcr! Nāciet iek�ā!

Abi kareivji, rokās turot �aujamos, ātri iemetās istabā, bet

Rotenburgs pienāca pie manis un cie�i sagrāba aiz krekla.

��� Tu ļoti maldies, Jāni Ozol, iedomādamies, ka mēs tevi no��ausim. Nē! Tas priek� tevis būtu pārāk viegli un humāni. Kara laikā nevienu pavēli nevar izpildīt ar baltiem cimdiem rokās. Diem�ēl �is rokas krietni vien ir jāpamērcē asinīs� Ja tu �o manu lūgumu, manu pavēli neizpildīsi� Tad zini. Tuvāko stundu laikā dabūsi pārdzīvot kaut ko tādu, kas tev nekad nav rādījies pat vismelnākajos sapņos!

Rotenburgs gāja prom, bet pie durvīm vēl mirkli apstājās.

��� Dodu tev divdesmit minūtes pārdomām!

Es lēni aizgāju līdz gultai, smagi tur iegāzos iek�ā, galvu

dziļi iespiedu spilvenos un ar �ausmām gaidīju, kas tagad notiks tālāk.

Kādēļ es nevarēju būt putns gaisā? Kade] ne zivs ezerā? Kādēļ pat ne zirneklis istabas kakta?

Kādēļ man vajadzēja piedzimt par cilvēku?

5. nodaļa

Tātad atliku�as vairs tikai nieka divdesmit minūtes.

Bet varēja būt vismaz vēl divdesmit gadi. Vismaz� Es būtu varējis redzēt, kā Edgars izaug liels. Es būtu varējis re�dzēt, kā Māra apprecas. Es būtu varējis piedzīvot to laiku, kad ieraudzītu piedzimstam ari savu mazbērnu. Es būtu varējis ska�tīties, kā turpinās �ī nepārtrauktā, ne ar ko neiznīcināmā dzīvības stafete. Jo neviens jau nepazūd. Es savu vectēvu nepazinu, bet tomēr dzīvoju �ai pasaulē ar viņa izskatu un rakstura īpa�ībām. Un ta �ai pasaulē dzīvos arī Edgars un Māra. Un varbūt pat viņu bērnubērnos būs vēl samanāms kaut kas no manis. Tāda ir ta ķēde. Tāda ir ta nemirstība.

Kādu laiku pēc mūsu iepazī�anās Anna man atzinās: �Es ne�kad vēl neesmu redzējusi jūru.�

Un nākamajā dienā es viņu aizvedu pie jūras. Es viņai neko daudz nespēju dot, jo man nekas nebija. Bet pie iūras es viņu aizvest varēju. Mēs sēdējām Mcllu�u piekrastē, vērojām, kā pie mūsu kājām rotaļādamies plīst baltu viļņu gali, un bijām laimīgi.

�Un tā vienmēr?�

�Vienmēr, Anna.�

Mēs dzīvojam kopā ar manu māti mazā divistabu jumta dzī�voklīti netālu no Griziņkalna, un vakaros, kad nodzēsām gaismu, mūsu istabas logā tie�i no debesīm bira spo�as zvaigznes. Tās klusi atsitās pret stikla rūtīm un iekrita tavās lielajās acis. Tu atspiedi galvu pret manu plecu un atkal juties laimīga.

�Un tā vienmēr, Jāni?�

�Tā vienmēr, Anna.�

Bet jau mazliet vēlāk tavās acīs daudz bie�āk sāka krist asa�ras. Tad, kad mani pirmo reizi uz ielas sasita. Tad, kad mani pirmo reizi arestēja. Tad, kad mani pirmo reizi notiesāja. Tad, kad tu pirmo reizi saprati, ka ta tas acīmredzot turpināsies visu mū�u.

Ko man bija darīt, Anna?

Padoties?

Tas būtu vieglāk vismaz tai bridi, un viens otrs jau tā ari darīja. Bet es to nevarēju. Es nevarēju nestāties pretī ļaunumam. Bet ļaunums manā izpratnē bija tas ārkārtīgi lielais netaisnīgums, ko es jutu ik uz soļa.

Es neieredzēju kungus. Ienīdu viņu di�manību, augstprātību, viņu pasvītroti nicīgo attieksmi pret strādniekiem un kalpiem, viņu nepelnīto turību un greznību, viņu atbaido�o mantkārību, viņu uzkrīto�o nevērību pret �mazo cilvēku� vajadzībām un viņu diezgan drausmīgo varas aparātu, kas bez mazākās �ēlastības apspieda jebkuru brīvāku domas un ricibas izpausmi.

Esmu izgājis cauri visam sliktajam, ļaunajam, visam tam riebīgajam, ko vien cilvēks ir bijis spejigs izdomāt.

Varbūt man neko nevajadzēja darīt? Varbūt vajadzēja tikai klusi stāvēt maliņā un bijīgi apmierināties ar visu, kas notiek apkārt? Var jau būt. Varbūt man personiski tā arī būtu bijis daudz labāk. Nemaz nestrīdos. Daudz izdevīgāk. Un Annai tāpat daudz labāk un izdevīgāk. Un arī Edgaram un Mārai. Tagad viss būtu bijis pavisam citādi. Nezinu, labāk vai sliktāk, bet katrā ziņā ne tā kā pa�laik!

Bet tur jau ir tā nelaime, ka es citādi nevarēju. Neko neva�rēju. Tagad es to varbūt no�ēloju, ta�u es nevarēju ne darīt, ne runāt, ne rīkoties savādāk ka vienīgi tā, kā to esmu darījis līdz �im.

Es varu dzīvot vienīgi tāds, kāds es esmu.

Paskatījos sāņus.

Pie galda, uz ceļgaliem noliku�i savus �aujamos, sēdēja mani apsargātāji un, skaļi bļaustīdamies, spēlēja kārtis.

Uz brīdi ienāca prātā, ka varētu mēģināt viņus pievārēt un bēgt. Bet nez vai tas izdotos, tā kā varbūt tomēr labāk mēģināt ar labu un viltu. Ar nogaidī�anu, lai gan jau diezgan skaidri sa�pratu, ka es esmu zaudējis.

Es nevarēju nodot. Es nevarēju vācie�iem palīdzēt, jo tad man būtu jānostājas viņu pusē. Tas bija galīgi izslēgts. Tātad atliek vienīgi godīgi un ar cieņu nomirt.

Vai tas ir daudz vai maz?

Parasti �ādus jautājumus neuzdod.

Tas ir viss.

Kad �ie abi beidza spēlēt, Zigmunds savāca kārtis, tās iebāza fren�a kabatā un pievērsās man.

��� Nu, vecīt, kā ir ap dū�u? � viņ� izsmējīgi apjautājās.

��� Diezgan draņķīgi, � cs atbildēju.

��� Es domāju gan!

��� Paklausieties, zēni! � es teicu un piecēlos sēdus. � Ko tas Rotenburgs ir sadomājis darīt? Spīdzinās?

Pēteris neziņā paraustīja plecus un lidzjūtigi uz mani paska�tījās. � Neko viņ� tādu neteica.

Bet Zigmunda acīs nekādas līdzjūtības. Viņ� vispirms uz mani raudzījās ar dziļu naidu un nepatiku, un platajā ģīmī pavīdēja īgns nesapratnes pilns smīns.

�� Es vienmēr par tādiem kā tu esmu bezgala brīnījies, � viņ� atklāti atzinās. � Godā vārds! Kā cilvēki var būt tādi muļķi! Stulbeņi! Es saprotu, ka katram cilvēkam var būt sava pārliecība, savi mērķi, ta�u tad, kad draud nāve� Tevi ta�u pēc stundas no�ausim, nositīsim, noslīcināsim akā vai kā citādi nomocīsim, un kam tad būs vajadzīgi tavi ideāli?

Es jutos bezgala nomākts un saguris. �ķita, ka uz pleciem un sirds ir uzvēlu�ies visi pasaules kalni.

��� Nezinu, � es klusi noņurdēju.

��� Nevienam! � Zigmunds atmeta ar roku un piecēlās kājās. Viņ� bija liela un spēcīga auguma, bet seja izskatijās maza un apaļa, ar sasārtu�ām acīm vidū,, gaļīgu degunu, lielām ausīm un mazliet atkāru�os apak�lūpu. � Nevienam! � Zigmunds turpi�nāja. � Un vismazāk jau tev pa�am. Tā kā tu mierīgi varēji Ro- tenburgam izlīdzēt, palīdzēt tos da�us pārdesmit saimniekus aiz- firet uz Vāciju, un sveika, Gauja! Dzīvo vesels!

Es noraido�i pakratīju galvu.

��� Tas nav tik vienkār�i.

��� Kas nav vienkār�i? � Zigmunds izsmējīgi pavaicāja. � Pateikt tiem ve�iem un vecenēm, lai lai�as prom uz Vāciju?

��� Bet ja viņi negrib braukt? � es atvaicāju pretim. � Ja viņi grib palikt �eit, savā Latvijā?

Zigmunds nospļāvās, piegāja pie loga, brīdi pavēroja pagalmu, tad atkal paskatījās uz mani.

��� Latvija . .. Kas tā tāda ir? Es tev tūlīt pateik�u. Mazs bērns, kas mū�īgi maisījies pa kājām pieaugu�ajiem, lūk, kas ir tā mūsu di�ā Latvija!

Es noliecu galvu un ilgi klusēju. No istabas sienām plūda silta, maizes smar�a. Grīda atstaroja daudzu paaud�u kāju pieskārie�nus. Gulta runāja bērnu balsīs, kuri �eit bija dzimu�i.

��� Tu, piemēram, negribi palikt savās mājās? � es klusi pain�teresējos.

�� Nē! � Zigmunds dusmīgi izkliedza. � Es negribu dzīvot zem krievu tupeles!

��� Bet zem vācie�u zābaka � tu gribi dzīvot?

��� Arī negribu! � Zigmunds atteica un rokās satvēra ma�īn�pistoli.

��� Ko tad tu viņiem tik centīgi kalpo?.

Zigmunds da�us brī�us padomāja, tad mazliet pārvērstā balsī atbildēja:

��� Tādē|, ka es jau no puikas gadiem esmu bijis kalpsl Un tagad arī � kas stiprāks, tam kalpoju!

��� Pretīgi nav?

��� Pretigi nav. � Zigmunds pakratīja galvu, un viņa seja kļuva vēl pelēkāka un drūmāka. � Jo es kalpoju stiprākajam ne tikai tādēļ, ka tas ir gudri darīts, bet galvenokārt tādēļ, lai arī pats varētu izbaudīt varu! Varu, saproti, tu, knisli?!

Es gandrīz vai iesmējos. Atkal atcerējos savu cūku aizgaldā un to, ka varbūt ari tā, kad ir paēdusi, iedomājas sevi par pasau�les valdnieci, lai gan nekur tālāk par kūti viņai nekad netikt.

�� Bet rit, parit? � es pavaicāju.

��� Ko � ko? � Zigmunds, uzreiz nesapratis, lēni pārvaicāja.

��� Es tev prasu, ko tu darīsi rit? Kas tu rit vispār būsi?

Zigmunds ilgi klusēja un uzkrīto�i nervozi rokās �ņaudzīja

ieroci.

��� Neuztraucies, � viņ� beidzot drūmi noteica. � Līdz rītam vēl tālu �

Pēteris līdzjūtīgi turpināja uz mani skatīties, un viņa vēl zē�niskā seja atspoguļoja pilnīgu bezpalīdzību un lielu lūgumu.

��� Es arī domāju, ka jums tomēr vajadzētu Rotenburgain pa�klausīt. Kas gan ir da�i vārdi, ja ar tiem var gūt iespēju dzīvot?

Man pēk�ņi ienāca prātā, ka viņi varbūt nemaz tik ļauni nav, un cs strauji lēcu kājās.

���� Pui�i, varbūt jūs man tomēr palīdzēsiet tikt no �ejienes prom? � es ar cerībām pavaicāju. � I..aujiet aizbēgt! Es jūs lūdzu. Man vienā vietā ir atstāts bērns� Vēl pavisam maziņ�, zīdainītis � Man viņam jāaiznes piens, jāpabaro. Citādi viņ� no�mirs. Nomirs kā likts.

Zigmunds atmeta ar roku un dzel�aini pavēlēja:

��� Sēdi nost un nekusties!

Pēteris nikni paskatījās uz bra�o feldfēbeli un paņēma rokā ieroci.

��� Tu te beidz visu laiku bļaustīties! � viņ� Zigmundu ap�rāja. � Varenais atradies!

Es atkal lēni atslīgu uz gultas malas un paskatījos uz durvīm, it kā zemapziņā jau iepriek� nojauzdams, ka tūlīt saņem�u kār�tējo likteņa belzienu. Saņem�u vēl vienu līdz galam pretīgu no�devības triecienu, kas mani satrieks līdz pa�iem dvēseles dziļu�miem un liks ar �ausmām domāt par tiem veselam prātam pilnīgi nesaprotamajiem, atbaido�i melnajiem spēkiem, kas da�reiz slēp�jas cilvēkā. Sievietē. Kas da�reiz slēpjas pat mātē.

Durvis ar skaļu troksni atvērās, un istabā noteiktiem soļiem ienāca Ādolfs fon Rotenburgs, pie rokas vezdams manu dēlu Ed�garu. Mazais likās stipri nobijies un caur saviem biezajiem briļļu stikliem satraukts raudzījās uz mani.

Edgars bija slimīgs bērns. Viņ� bija vāj� un tuvredzīgs. Ārsti teica, ka tas no nepilnvērtīga uztura, no vitamīnu trūkuma. Bet kur es tos vitamīnus un pilnvērtīgo uzturu būtu ņēmis, ja pats visu mū�u esmu dzīvojis pusbadā?

Pirms da�iem mēne�iem, baidīdamies, ka dullie vācie�i puiku tomēr var paņemt armijā, es siena �ķūņa kreisajā kaktā izraku lielu, apmēram divus metrus dziļu bedri, kur varēja novietot salmu matraci un pat nelielu galdiņu. Ieeju bedrē slēpa viegls dēļu vāks, kas maskē�anās nolūkā bija vēl noklāts ar cie�i piestiprinātiem siena ku�ķiem. Tā bija gandrīz vai simtprocentīgi dro�a paslēp�tuve, jo to aizsedza arī turpat vai līdz griestiem piekrauts āboliņu pants. $o paslēptuvi es biju gribējis izmantot ari pats.

Edgars stāvēja, galvu dziļi ierāvis plecos, it kā visu laiku gaidīdams sitienu. Viņa pelēkā, no pa�austas vadmalas �ūtā �a�kete bija galīgi saburzījusies un aplipu�i ar gru�iem un sienu.

�� Ņ'ern ciet savu pazudu�o dēlu! � Rotenburgs pateica un Edgaru stipri pagrūda uz priek�u. � Un no sirds izrunājieties! Varbūt puika tevi vedīs pie prāta.

Tad viņ� pamāja abiem sargiem.

��� Ejam! Lai viņi uz da�ām minūtēm paliek vieni.

Līdzko Rotenburgs ar abiem karavīriem izgāja laukā, es ar asarām acīm metos pie dēla un to cie�i pieglaudu sev klāt.

��� Ldgar! Kā viņi . .. Kā viņi tevi atrada?

��� Es nezinu. � Puika paraustīja vājos plecus. � Es mūsu slēptuvē gulēju klusi un mierīgi, lasīju grāmatu, kad pēk�ņi iz�dzirdu skaļas balsis un soļus� Es nekur nevarēju aizbēgt, tēt.

Tad man viss kļuva skaidrs. Bez mums trim � bez manis, Ed�gara un Annas � �o paslēptuvi neviens cits nezināja. Tātad tā ir bijusi Anna. Māte! Nodevusi pati savu dēlu� ,

Man noreiba galva, un sirds apvidū sajutu lēnas, �ņaudzo�as sāpes.

Man bija gadījies redzēt, kā da�reiz salūst pat ļoti stipri cil�vēki. Bet viņus piespieda to darīt. Ta�u Anna to izdarīja labprā�tīgi. Pati aizgāja un nodeva savu vienīgo dēlu. Anna, Anna� Es to vēl kaut kā varēju saprast, ka tu tik nelietīgi rīkojies attie�cībā pret mani. Bet ko tad Edgars tev bija tādu sariebis?

��� Tēt! Kas tagad notiks? � Edgars klusi pajautāja.

��� Rotenburgs tev kaut ko teica?

�� Jā. � Edgars pamāja ar galvu. � Viņ� teica, lai es mē�ģinot tevi pierunāt viņu paklausīt.

���� Ko viņ� darīs, ja es tomēr nepaklausī�u? Neko neminēja?

��� Minēja gan. Viņ� teica, ka jau �odien pat mani paņem�ot leģionā.

��� Ko?! � cs pārsteigts iesaucos. � Leģionā?

��� Tā viņ� teica, � Edgars tikko dzirdamā balsī atkārtoja.

���� Bet tavu gadu nemaz vēl neiesauc! � Es biju galīgi uz�traucies. � Tev ir tikai piecpadsmit, tu esi vēl bērns, turklāt gan- . drīz vai akls �

Edgars ilgi klusēja, izraisījās no manām rokām un apsēdās pie galda.

���� Es jau teicu to pa�u, � Edgars noskumis skatījās sev priek�ā, � bet viņ� man atbildēja, ka tam neesot nekādas nozī�mes. Viņ� varot iesaukt armijā, ko vien gribot. Gan visus kroplus, gan visus bērnus.

���� Suns tāds! � es spēji izgrūdu un apsēdos blakus Edgaram. Man viņa kļuva �ēl, bet es tai mirklī nekādi nespēju izdomāt, kā viņam tagad varētu palīdzēt.

Ilgi klusēju, līdz sajutu pie sava pleca pieskārāmies silto bērna roku.

��� Tēt! Ko tu izlemsi?

Es turpināju klusēt, jo neko nespēju atbildēt.

��� Vai tas ir tik grūti? � Edgars nopietni pajautāja. � Izpil�dīt to, ko tev prasa tas vācietis?

Ko es viņam lai atbildu? Bet jāatbild ir. Noteikti. Viņam mani ir jāsaprot. Viņ� ir mans dēls. Viņ� nedrīkst par mani domāt sliktu.

���� Edgar! � Es viņu atkal pieglaudu sev klāt. � Baidos, ka nespē�u tev visu tā pienācīgi izskaidrot. Tad man ilgi un gari vajadzētu runāt par cilvēka sirdsapziņu, par personisko un na�cionālo lepnumu, par pārliecību, par ideāliem un mērķiem, kuriem es visu mū�u esmu godīgi kalpojis un tik daudz to vārdā jau izcietis. No tā visa vienā mirklī nemaz nav iespējams atteikties. Tad jau patie�ām daudz vieglāk ir atteikties no iespējas turpināt dzīvi�

Uz da�iem mirkļiem apklusu. Sāpes sirds apvidū bija pār�gāju�as. Bet galva joprojām bija smaga un nejauki sāpēja. Re�dzēju, ka viegli trīc abu roku pirksti. Gribējās dzert. Un ļoti gri�bējās, lai Edgars mani saprastu un kaut kad vēlāk pārāk neno�sodītu.

���� Es tev varu atbildēt tā, un tev ir jāmēģina mani saprast, man piedot� � Jutu, ka dreb arī balss. � Tas, kas kaut vienu dienu �etrdesmit pirmā gada ziemā kā ieslodzītais ir pabijis Rī�gas Centrālcietumā un pēc tam Salaspilī un uz savas ādas izbau�dījis visu, kas tur notika� Tas jau vairs nevar, Edgar, � tas nekad' �o cilvēku priek�ā uz ceļiem nekritīs, nekad nepakļausies nekādām viņu pavēlēm vai lūgumiem. Jo tas, ko viņi grib un dara� Tas vienkār�i nav cilvēciski, tas nav normāli, tis ne�varu � Es varu vienīgi pretoties.

Es atkal apklusu, un klusēja ari Edgars.

Es nezinu, vai viņ� mani saprata.

Varbūt.

Viņ� man vairs neko nejautāja, nez kādēļ noņēma brilles, no�lika tās uz galda un skumji pasmaidīja.

Nevaru iedomāties, ko viņ� tobrīd domāja. I<o juta? Varbūt viņam �i pieaugu�o cilvēku pasaule tā arī palika tumsā tīts no�slēpums? Vai varbūt viņam tā sāka �ķist kā mazliet baigs un ne�saprotams teātris, kur arī viņam, par dziļu sarūgtinājumu, ir iedalīta neliela loma?

Pulkstenis nosita trīs reizes.

Ierasti nodomāju, ka vajadzētu iet uz kūti pabarot lopus, tad atcerējos, ka arī pats esmu ļoti izsalcis un dro�i vien ari Edgars, un Spīdolu mājās dro�i vien pamodusies Māra un arī izsalkumā raud, un savā bērna valodā sauc māti, varbūt sauc arī mani, bet tas ir darīts velti, neviens tevi nedzird, tavā dzīvē nekad mātes nebūs un nebūs arī tēva; tu nekad neuzzināsi, kas �ai dienā mūs�mājās notika, tu nekad neuzzināsi, kas notika mūsu dvēselēs, kad iz�ķīrās gan tavs, gan mans, gan tava brāļa Edgara un tavas mātes Annas liktenis. Un Adoifa fon Rotenburga liktenis.

Tā bija tikai viena īsa diena bezgalīgajā laika ritējumā.

Viens mirklis mū�ības ceļā.

Mēs katrs uz tā paspērām tikai da�us soļus. Un katrs savai rīcībai atradām attaisnojumu. Pat cilvēka nogalinā�anai.

Kar�?

Jā. Tas pārvērta cilvēkus un radīja tādus apstākļus, kas krasi izmainīja mūsu ierastos priek�status gari par morāli, gan taisnī�gumu. Un tomēr nevienam īstam, patie�ām īstam cilvēkam nekādi ārkārtēji apstākļi nespēj izmainīt ne viņa pārliecību, ne viņa tiku�miskos principus, ne vina patieso, isto �es�. Vina cilvēcisko bū�tību.

Pat visbaigākajā nāves tuksnesī vienmer var sastapt kādu dzīvības izpausmi. Un tevī dzimst cerība. Tu dzīvo ar mīlestību un nomirsti, lai dzīvotu.

Durvis atkal strauji atvērās, un istabā atgriezās Rotenburgs ar abiem kareivjiem.

��� Nu, Jāni Ozol! � Rotenburgs gandrīz vai priecīgs iesau�cās. � Es ceru, ka tu tagad iesi aprunāties ar ļaudīm?

Es lēni piecēlos no galda un cie�i ieskatījos baltvācie�a sejā.

��� Nekur es neie�u, � klusi pateicu.

Rotenburgs paliesā izbrīnā sarauca uzacis.

��� Nē? Tu patie�ām teici nē? Es pareizi sadzirdēju?

��� Pilnīgi pareizi.

Rotenburgs nikni nosvieda uz galda savus melnos ādas cim�dus un vīlies vairākas reizes smagi pa�ūpoja galvu.

��� Tev dēla nemaz nav �ēl?

��� Ir! � es tūda| atsaucos un piegāju viņam klāt. � Bet jūs to nedarīsiet! Jūs ta�u nevarat ņemt dienestā bērnu, gandrīz vai aklu pusaudzi?!

���� Kādēļ gan ne? � Rotenburgs vēsi atteica. � Viņ� ies par izpalīgu pie zenītniekiem.

Man dusmas aiz�ņaudza kaklu, un es da�us mirkļus pat ne�spēju parunāt.

��� Jūs to nedarīsiet, � es beidzot izdabūju pār lūpām.

Rotenburgs iesmējās, paņēma cimdus un tos lēni vilka uz pirkstiem.

��� Jā! � viņ� teica. � Jā, Jāni Ozol! Labprāt! Lai viņ� pa�liek mājās un gana govis! Lai lien atpakaļ savā paslēptuvē! Bet tad jānāk tev. Nāc! Aprunājies*ar cilvēkiem, tu noteikti zini visas tās vietas, kur viņi pa�laik slēpjas. Viņi tevi paklausīs.

��� Neklausīs! � Es noraido�i pakratīju galvu. � Ne jums, ne man. Tie, kuri gribēja, ir jau aizlaidu�ies, bet tie, kuri to nevē�las � Veltas cerības.

Rotenburgs mazliet pastaigājās pa istabu, visu laiku par kaut ko saspringti domājot.

��� Man �is apgabals ir jāiztīra. Pavēle jāizpilda!

Viņ� cie�ā apņēmībā piegāja pie Edgara, sakampa aiz rokas un rāva uz durvīm.

��� Nāc!

Es neizturēju un metos Edgaram palīgā. Tai mirklī biju ga�tavs Rotenburgu nogalināt. Bet man momentā uzklupa abi ka�reivji, Zigmunds ar ma�īnpistoles laidi spēcīgi iebelza pakrūtē, man uzreiz aizcirtās elpa, un viņi mani piespieda pie sienas.

Rotenburgs ļauni ņirdza.

��� Tavs puika rīt jau būs frontē. Un es varu derēt, ka tavi sarkanie Latvijas atbrīvotāji viņu noblicēs jau pirmajā dienā!

Rotenburgs smejoties rāva Edgaru līdzi. Puika bailēs aizķērās aiz durvju stenderes, lūdzo�i skatījās uz mani un kliedza pilnīgi pārvērstā balsī:

��� Tēti! Tēti! Glāb mani!

liet es nevarēju pat pakustēties. �autenes stobrs man bija pa�likts zem zoda, pakausis un mugura piespiesta pie sienas, bet priek�ā divi spēcīgi tēvaiņi.

Dusmās un naidā �ņākdams, es varēju tikai klusi nogārgt: � Esi nolādēts, baron fon Rotenburg! Esi nolādēts.. . Edgara pēdējais izmisuma pilnais palīgā sauciens vēl tagad skan manās ausis.

Zigmunds lēni pastaigājās no viena istabas stūra līdz otram, tad piegāja pie skapja, atvēra to vaļā un sāka rakņāties pa plauktiem.

��� Nekādā mantā tu neesi iedzīvojies, tas tiesa, ta�u� � Viņ� alkatīgām acīm ieurbās man sejā. � Varbūt kaut kas ir no�slēpts? Piemēram, Nikolaja zelta piecrubļnieki, ko? Varbūt gre�dzeni, rotaslietas?

Es nepatikā novērsos.

��� Bet tu pamēģini tomēr atcerēties, var būt, ka ir? � Zig�munda balsī skanēja gan draudi, gan cerība.

Jauniņais Pēteris iesmējās un nolika �auteni pie sienas.

��� Liecies nu mierā! � Viņ� pagriezās pret resno feldfēbeli.

��� Kur �im var būt zelts vai gredzeni?

��� Tā vis nesaki. � Zigmunds turpināja rakņāties pa plauk�tiem. � Atceros, �etrdesmit pirmā gada ziemā Rīgas geto� Pēc izskata tādi nopluku�i �īdiņi vien bija, bet skaties � pilnas pau�nas ar briljantiem.

Pēteris klausījās muti ieplētis.

��� Ei, ei?

��� Kā tad! Kam nebija �ēl, tas maksāja un nopirka sev brī�vību, bet kas �ņaudzās� � Viņ� uzmeta man bargu skatu.

��� Viss, absolūti viss nāves priek�ā zaudē savu vērtību! Gan ide�jas un pārliecība, gan zelts un nauda, gan visstiprākā mīlestība. Tā kā domā, saimniek, domā! Tūlīt nāks Rotenburgs � un tavs laiks būs iztecējis.

Zigmunds nevērīgi aiztaisīja skapja durvis, no�āvājās un ar baudu izstaipījās.

��� Ah! Tagad vēl tikai vajadzētu vienu for�u latvie�u zelte- niti! Vai rie, Pēter?

Pēteris izskatījās pavisam samulsis. Viņ� bija noņēmis cepuri, to uzlicis uz �autenes stobra, un jaunā pui�a bālā seja it kā sa- plūda ar baltiem sariem līdzīgiem matiem.

��� Tev nu gan nāk prātā� � viņ� pārmeto�i nomurmināja.

�Tepat cilvēks sēd nāves priek�ā� Varbūt mums pa�iem viņu nāksies no�aut, bet tu domā par skuķiem�

Zigmunds, irdzigi smiedamies, pakasīja kājstarpi, un man viņ� tobrīd atgādināja briesmīgu me�a dzīvnieku, dubļos novārtīju�os kuili.

���� Puika! � Zigmunds patikā rēca. � Par skuķiem jādomā vienmēr! Atceros pagā�gad Baltkrievijā� Svilst mājas, uguns jūra, cilvēki kliedz, sauc palīgā, lūdzas, me�malā �auj, bet turpat netālu pļaviņā mūsu zēni mierīgi gā� zemē krievu daiļaviņas� Un zini, nekas. Tie�i �ī apkārtējā elle tam visam piedeva īpa�u asumu. Es to atcerē�os visu mū�u.

Es jau kuro reizi nodomāju, ka vācu fa�isti visriebīgākajiem varas darbiem vienmēr atrada ļoti centīgus palīgus no vietējo iedzīvotāju vidus.

Zigmunds noņirdzās, laida skaļus bezdeļus un gāja uz dur�vīm.

��� Tu viņu te pavaktē! Viņ� steidzīgi uzsauca Pēterim. � Es aizie�u uz mājiņu ar sirsniņu. � Un izgāja irgodamics.

Es ātri piecēlos, iesteidzos blakusistabā un atvēru durvis, kas veda uz dārzu. Tuvumā bija dzirdamas balsis.

��� Par velti, saimniek. � Man aiz muguras nostājās Pēteris.

���� Visapkārt mājai un uz ceļa ir nolikti posteņi. Aizbēgt nav iespējams.

��� Tas viss manis dēļ?

��� Nez vai� � Pēteris paraustīja savus kaulainos plecus.

��� Mums te �ovakar tīrī�anas akcija. Jātriec visi uz Vāciju.

��� Kādēļ tu, Pēter� Ko tu tiem fri�iem palīdzi?

��� A kur es spruk�u? � Pēteris atjautāja un veda mani at�pakaļ uz istabu. � Tomēr labāk nekā frontē.

��� Sarkanā Armija jau tepat, kaut kur tuvu, pavisam tuvu. Bail nav?

Pēteris neveikli pamāja ar galvu.

��� Tā ir, kā ir. Bet es jebkurā laikā ar tīru sirdsapziņu varu padoties gūstā. Dienestā esmu tikai-pirmo mēnesi, �āvis neesmu� Tā kā�

��� Pēter� � es mazliet drebo�ā balsī teicu un saņēmu jaunā pui�a roku. � Tu nevēlies man palīdzēt?

��� Kā? � viņ� apmulsis pajautāja. � Atļaut aizbēgt?

��� Jā.

��� To es nevaru, � Pēteris nobijies atbildēja. � Man var sa�nākt baigākie mēsli. Var pat no�aut.

���� Tad zini ko� � es ātri un cerīgi sacīju, jo man patie�ām bija pazibēju�as kaut kādas cerības. Varbūt ne tik daudz uz savu personisko glābiņu, cik attiecībā uz mazo Māru. � Kad atnāks tas Zigmunds� Tu ari aizej uz ateju, bet tad, ja vari, aizskrej līdz Sīpolu mājām, tas ir tepat netālu, tādas vecas mājas me��malā. Pajautā pēc Mārtiņa. Kad viņu satiksi, pasaki, lai viņ� mē�ģina atnākt pie manis. Labi?

Pēteris domīgs uzlika cepuri un paņēma �auteni.

��� Es pamēģinā�u.

��� Man tas ir ļoti svarīgi.

��� Tas ir sakarā ar to� zīdaini?

��� Jā, � es negribīgi atbildēju. � Arī ar to.

Pēc kāda laika durvis atvērās � un istabā iegruva Zigmunds, nez kādēļ mani aizdomīgi nopētīja, tad no fren�a kabatas izņēma nosmulētu kār�u paciņu.

��� Uzrausim?

��� Vēlāk� � Pēteris atteica un gāja uz durvju pusi. � Man arī jāizskrien.

��� Nu ej ari! � Zigmunds atmeta ar roku. � Bet fiksi!

Zigmunds lēnā garā turpināja staigāt pa istabu, tad pēk�ņi

cie�i satvēra ma�īnpistoli un to pavērsa pret manām krūtīm. Uz�reiz nosvīdu saltiem sviedriem.

��� Vāc prom to stroķi! � es viņam uzsaucu.

��� Bail tomēr ir? � Zigmunds jutās varen apmierināts.

��� Gāz prom!

��� Tu zini, ka es tevi varu arī nokniebt! � Zigmunds brīdi�nāja, un viņa balss skanēja tik atbaido�i, ka es ne mirkli ne�au�bījos, ka viņ� tā ari izdarīs. � Es pateik�u, ka tu man uzbruki vai gribēji aiz�maukt. Trr-trr-trr! Un tevis vairs nav.

Mani smacēja naids un bailes. Tā tomēr ir riebīga ju�ana, varbūt visriebīgākā, kādu cilvēks var just, � atrasties �āda tipa absolūtajā vara �

Centos nomierināties. Mēģināju sev iegalvot, ka nez vai �is primitīvais feldfēbelis bez sava smalkā kunga atļaujas uzdro�inā�sies �aut. Lai mazinātu bailes un novērstu viņa uzmanību, sāku lēni runāt:

���� Tu pirmīt brīnījies, kādēļ es nāves priek�ā nemainos, kādēļ neraudu, nelūdzu �ēlastību un nedaru to, ko no manis prasa? Es tev pateik�u, kādēļ tas tā. Es astoņus gadus esmu pavadījis ka�torgā. Es tam visam izgāju cauri. No pirmās lidz pēdējai dienai. Tāpat vēl Rīgas Centrālcietumam, Salaspilij� Un par ko? Vai esmu ieguvis kādu mantu, bagātību? Vai man pieder vara? Ne! Es vienkār�i esmu gribējis, lai tiem cilvēkiem, kuriem nekā ne�bija, ari kaut kas būtu. Vai tad tas nav taisnīgi? Lai arī viņiem būtu savs gabals zemes, darbs, lai būtu cieņa un mierīgas vecum�dienas. Tagad jūs ar Rotenburgu gribat cilvēkiem atņemt pat viņu dzimteni� Par ko, kādēļ?

Zigmunds saviebās un ma�īnpistoles stobru pagrieza sāņus.

��� Es esmu karavīrs un daru to, ko man liek!

Negaidīti atvērās durvis, un istabā ienāca Rotenburgs kopā ar Annu. Viņa izskatījās satraukta, bet pilna enerģijas turpināt cīņu par savu bērnu.

Bet es jutos bezgala noguris un sakauts. Nē, es nebiju pade�vies, tikai manīju, ka esmu tomēr uzvarēts. Viss ir velti. Un nav vairs nekādu cerību. Kādēļ man vēl jāskatās �is drausmīgais teātris? Ko es varu iegūt? Pilnigi neko. Un tomēr� Ko mēs va�ram izdarīt mirkli pirms savas nāves? It sevi�ķi tad, ja mēs vēl esam spējīgi uz kaut kadu rīcību? Lūgt dievu? Prasīt ap�ēlo�anu? Dzīvību pirkt par nodevības cenu? Mēģināt atriebties? Sev līdzi paķert arī savas bendes dzīvību? Kādu censties vēl izglābt? Cīnī�ties?

Redzat, cik viens mirklis sevi slēpj da�ādas iespējas! Viss at karīgs tikai no tavas gribas, uzņēmības, drosmes vai bailēm.

Rotenburgs asi pamāja Zigmundam, kur� viņa priek�ā stāvēja sastindzis kā koks.

��� Izej laukā! Pastāvi pie ārējām durvīm.

Zigmunds bra�ā soli izgāja. Anna pagāja nedaudz sāņus un it kā paslēpās aiz vācie�a muguras. Rotenburgs pagriezās pret mani un bargi nozibsnīja melnus zibeņus.

��� Ko esi izdomājis? Nāksi mums talkā?

Man bija riebīgi viņus abus redzēt kopā, un cs noliecu galvu

��� Nē.

��� Kādēļ tu tomēr nevēlies dzīvot? � viņ�, pilns neizpratne- un no�ēlas, pavaicāja. � Vai tie�ām ir tik slikti?

��� Es jau visu paskaidroju, � negribīgi atbildēju.

Rotenburgs pienāca klāt, ar melnā ādas cimdā ietērpto roku

pieskārās manam zodam un strauji parāva aug�up galvu.

��� Tu visu laiku uzsver, ka nepārtraukti domājot par citiem, nevis par sevi. Tad esi tik labs un beidzot patie�ām ari padoma par citiem! Padomā par savu sievu, saviem kaimiņiem, padomā par saviem bērniem!

Pēc tam viņ� roku atlaida un pagriezās pret Annu.

��� Tu ar viņu vēl parunā! Varbūt pārdomās, bet es pa to laiku aizie�u līdz pagastmājai apskatīties, vai tur viss sagatavots cil�vēku uzņem�anai.

Rotenburgs aizgāja.

Anna da�us mirkļus domīga stāvēja, tad lēni nostājās manā priek�ā un ar plaukstu pieskārās matiem. Laikam gribēja noglās�tīt, nezinu, vismaz tā izskatījās, bet man tas bija ļoti nepatīkami, un es viņas roku atgrūdu sāņus.

��� Nepieskaries! � es viņai draudīgi teicu. � Netīrā node- vēj a!

Annas skaistajā sejā nepakustējās ne vaibsts.

���� Ko es esmu nodevusi?

���� It kā tu nezinātu!

��� Es patie�ām nezinu. Pasaki!

���� Tu vispirms nodevi mani, savu vīru, un, kad tev likās, ka tas ir vēl par maz, tu nodevi savu bērnu! Dzirdi, tu briesmone sievietes izskatā! Tu nodevi pati savu dēlu!

Mani smacēja tik lielas dusmas, tik spēcīgs naids, ka tā vien valdījos, lai viņai nebruktu virsū un nenosistu.

Bet Annas seja pakāpeniski izmainījās. Vaigu muskuļi sa�stinga, it kā tie pēk�ņi būtu aplieti ar pelēku līmi, un balss ska�nēja auksti kā ledus.

���� Bet ko tu esi izdarījis? � Viņa cirta kā ar zobenu. � Tu viņu izglābi? Es tev prasu � izglābi?! Nē! Arī tu viņu nodevi!

��� Apklusti! � es kliedzu pretī. � Apklusti, Anna!

���� I nedomāju! � viņa diezgan mierīgā balsī atteica un ne�kautrēdamās skatījās man tie�i acīs. � Mēs esam vienādi, Jāni! Vienādi ne�ēlīgi gan pa�i pret sevi, gan apkārtējiem cilvēkiem. Ta�u mani ikviens vismaz var saprast un sapratis attaisnos. Jo mani vienmēr ir vadījis nevis naids, bet gan mīlestība. Jā, Jāni, mīlestība! Mīlestība uz vīrieti un mīlestība uz saviem bērniem. Es gribu būt kopā ar viņiem un bū�u, lai ko man tas arī maksātu!

Man patika viņas uzņēmība un griba, viņas dzel�ainā apņē�mība vienmēr panākt savu, un es kārtējo reizi no�ēloju, ka mēs abi neturamies kopā, ka mēs neairējam vienā laivā, ka neatroda�mies vienā ierakumā. Mēs būtu stiprs pāris, un mēs �ai dzīvē spētu noturēties. Bet visu mū�u, gulēdami pat vienā gultā, esam biju�i bezgala tālu viens no otra. Kādēļ tas tā noticis, es vēl nesaprotu �odien.

Bet vispār, Anna, tev bija liela taisnība. Manu rīcību bie�i, pat pārāk bie�i vadīja atklāts naids. Tas tiesa. Bet �is naids ta�u vienmēr bija vērsts tikai pret ļaunumu, pret netaisnību, tikai pret to, kas nekādi neiederējās normālu cilvēku dzīvē un uzvedībā. Arī nodevība bija viens no tiem ļaunumiem, ko es neieredzēju vis�vairāk, bet vai tādēļ es nepazinu mīlestību? Vai tadeļ es pārstāju būt labs, iejūtīgs, cilvēcisks? Domāju, ka ne. Tai dienā, tevi nīs�tot, tai mirkli, būdams pārliecināts, ka tu neesi normāla sieviete, es ne brīdi neaizmir�u, ka tu tomēr esi māte maniem bērniem, tu viņus esi radījusi, tu viņiem vēl vari noderēt, un tikai tādēļ es tevi toreiz neaizskāru. Tevi nesodīju.

��� Tas tev maksās tik daudz� � es ar grūtibām patefcu.

�� Tu nekad to nespēsi samaksāt. Nekad!

Anna domīga nokāra galvu un noraisīja rūtaino lakatiņu. Melnie mati viļņaini krita uz pleciem, un izskatījās, it kā uz Annas galvas būtu uzkritusi bezzvaig�ņu nakts.

��� Gan jau cs samaksā�u, Jani, gan jau� � viņa klusi, bet apņēmīgi noteica.

��� Jā, samaksāsi! � es patie�ām ar visdziļāko riebumu teicu.

��� Ar savu cilvēcisko godu un sievietes lepnumu� Es nesaprotu, man par to ir pat pretīgi domāt, bet es nekādi nespēju saprast� Nespēju. Kā tu varēji ar to Rotenburgu?� Anna! Kā tu varēji? Arī mīlestības vārdā?

Anna tikko manāmi pasmaidīja, tad atkal saspringa nopietnībā, aizgāja līdz galdam, apsēdās, uz tā smagi uzlika rokas un vēlreiz ieskatījās manās acīs. Viņas sejā uz mirkli pazibēja kaut kāds sen jau aizmirsts siltums un tikko saredzamas skumjas.

��� Es tev tūlīt pateik�u, tūlīt, � Anna steidzīgi ierunājās un nervozi rokās burzīja rūtaino lakatu. � Es tevi mīlēju, Jāni. Pa�tie�ām. Tu man �ķiti skaists, gudrs, enerģisks. Tu toreiz strādāji �Vairogā�, tīri labi nopelnīji, bet cs pie Ķuzcs vārīju �okolādi un karameles. Biju pārliecināta, ka salda kļūs arī visa mana dzīve. Būs ģimene, pa�iem būs savs dzīvoklis, bērni, pastāvīgs darbs. Kas vēl cilvēkam ir vajadzīgs? Bet tev ar to tomēr nepietika. Tu gribēji vēl kaut ko citu. Tev nepietika tikai ar mani, ar to darbu, ko strādāji, ar bērnu, ar manu mīlestību. Tu izvēlējies citu ceļu� Tādēļ nepārmet, ka arī es vēlāk izvēlējos citu ceļu. Biju spiesta to darīt! Dzirdi? Spiesta! Ja tu būtu bijis man visu laiku blakus, man pat sapņos nenāktu domāt par kādu citu virieti! Ja tu būtu bijis man blakus, būtu godīgi strādājis, mums ar Edgaru nekad nebūtu bijis jācie� bads! Man nebūtu no Rīgas jābēg uz laukiem par kalponi! Arī Edgars būtu vesels. Riebjas visu to atcerēties. Un tas viss tikai tevis dēļ, tevis! �etrdesmitajā gadā, kad atgrie�zies mājās, es nodomāju � nu beidzot būs miers! Beidzot! Bet nekā. Pēc gada atkal bēguļo�ana, tvarstī�ana, arestē�ana, cietums un Salaspils� Pasaki, Jāni, � tu patie�ām par mani nekad ne�padomāji? Tev nekad neienāca prātā, ka es esmu sieviete, ka man vajadzīgs vīrietis, vajadzīgs vīrs, kas mani sargātu, kas rūpētos par mani un bērnu?

Anna apklusa, un arī es drūmi klusēju. Alan bija sāpīgi un nepatīkami to visu dzirdēt. It sevi�ķi tādēļ, ka Annai, protams, bija taisnība. Sava taisnība.

��� Protams, tu Rotenburgu vari neieredzēt tāpat kā mani, � Anna mazliet skumji turpināja, � ta�u tie�i Rotenburgs par mani rūpējās, tu saproti, rūpējās! Tie bud�i toreiz būtu mani no�ā�vu�i, visi tie aizsargi, izsūtito piederīgie� Kā zvēri! Kas mani ar Edgaru būtu izglābis? Tu? Padomju vara? Latvie�i? Nē, inūs izglāba un par mani rūpējās barons fon Rotenburgs, vācietis� Viņ� izglāba ari tevi. Es viņam to lūdzu, un viņ� to izdarīja. Man tevis bija �ēl. Patie�ām, Jāni. Es nezinu, kādēļ. Bie�i atcerējos mūsu pirmo un vienīgo laimīgās laulības gadu� Atcerējos, kā ,.mēs toreiz viens otram zvērējām mū�īgu uzticību, mīlestību, rūpes vienam par otru. Es savu vārdu esmu turējusi. Tevi jau vairs ne�mīlēdama, tevi nīzdama un nolādēdama, es tevi tomēr izglābu no Salaspils un nāves. Es negribu, lai tu man par to pateiktos. Jau toreiz negribēju, kad pārnāci mājās. Es atkal biju tava sieva, tu varēji ar mani gulēt un� Varbūt viss būtu bijis labi. Varbūt. Bet tie�i tai laikā ari Kārlis atgrie�as mājās. Mēs viens otru bijām iemīlēju�i jau krietni agrāk pirms viņa do�anās uz austrumu fronti. Es Kārli mīlu, mīlu neprātīgi, tik ļoti, ka da�reiz pat melns sagrie�as gar acīm un zaudēju vai prātu! Tu tagad saproti?

Anna nopietna skatījās uz mani, un viņas acis spo�i mirdzēja gan auksts lepnums, gan skumja padevība un cerība. Tobrīd viņa nez kādēļ ļoti gribēja, lai es viņu atbalstītu vai vismaz rupji ne�nosodītu.

��� Jā, Anna, to es saprotu, � ar grūtībām pateicu. � To es vēl varu kaut kā saprast� ta�u�

��� Nevajag vairs neko teikt. Nevajag neko vairs pārmest. Mūsu kopdzīve beigusies.

Protams. Ari to es jau biju sapratis.

���� Beidzies ir viss, � es joprojām runāju ar lielām grūtībām. Man vispār vairs neko negribējās ne runāt, ne darīt. � Beigu�sies ir visa dzīve, Anna.

Man bija sāpīgi to apzināties. Nekad agrāk nebiju domājis, vismaz jaunībā ne, ka mana dzīve, mans iecerētais garais un lai�mīgais mū�s beigsies tie�i tā. Bez jebkādas turības, bez iekrātas mantas, bez zemes, bez mājām, bez sievas un bērniem. Kad tev blakus nebūs neviena, kas tevi vismaz pa�ēlotu, mēģinātu, nomie�rināt vai raudatu. Jo esmu ta�u vēl jauns. Man ir tikai trīsdesmit astoņi gadi. Pat mīlestību, kā nākas, neesmu dabūjis izbaudīt. Vienīgi ne�ēlīgi smagu darbu, sitienus, cietuma kameras, sāpes un nodevību. Vai esmu kādu apzadzis? Aplaupījis? Nonāvējis? Es tikai esmu gribējis dzīvot tā, kā to atzinis par pareizu un labu esam. Un, ja tādēļ mani sloga cietumos, mani atstāj sieva, ja man cen�as atņemt bērnus un pat nogalināt, tad ar �o pasauli un cil�vēkiem kaut kas noteikti nav kārtībā. Tad vispār nav vērts �ādā pasaulē dzīvot. Tad atliek tikai divas iespējas � vai nu pret �ā- riiem cilvēkiem un pasauli cīnīties, vai ari ar visu samierināties. Esmu iekārtots tā, ka samierināties nespēju. Nespēju klanīties. Nespēju padoties. Nespēju lūgt �ēlastību. Nespēju piedot. Nespēju neko aizmirst.

��� Nē, vēl nekas nav beidzies! � Anna dedzīgi iesaucās.

��� Tu vēl vari dzīvot, vēl varu dzīvot es, un Kārlis un mūsu bērni! Mums tikai jābūt mazliet prātīgākiem!

Es nicīgi pasmīnēju.

��� Vai tad tev kas draud? Tev ta�u ir tik vareni draugi � pats Rotenburgs un Kārlis!

��� Bet kur ir tavi draugi! � Anna izsmējīgi uzprasīja. � Kur? Visi tie skaļie aģitatori, jaunās dzīves cēlāji?

��� Es savu dzīvi neesmu dzīvojis draugu dēļ, � es viņai pa�skaidroju. � Un piedod, Anna, ka nespēju dzīvot ari tikai tevis dēļ. Man gribējās, lai vismaz mūsu bērni sev atvēlēto laiku varētu nodzīvot brīvi un gai�i. Bez klanī�anās kungiem.

Anna vēl da�us mirkļus pasēdēja, tad strauji piecēlās un satvēra mani aiz rokas.

��� Kur ir Mārīte?

��� Tu tomēr gribi braukt prom?

��� Es jau braucu! Kur ir bērns?

��� Viņ� paliks �eit, � es jau kuro reizi tai dienā stingri no�teicu. � �eit.

Annas seja atkal pārmainījās. Tā kļuva tum�i -pelēka, acis drud�aini mirdzēja, un lūpas pavērās naidpilnam kliedzienam.

��� Tu, lūdzu, nespēlē te idiotu! Vai tu pirmīt nesaklausīji, kad es tev teicu � Mārīte nav tavs bērns! Nav! Tas ir no Kārļa! Tas ir mans bērns! Mans!

��� Es no Salaspils atgriezos tie�i pirms desmit mēne�iem. Tagad Mārītei ir divdesmit astoņas dienas. Kopā desmit mēne�i.

��� Tu te nerēķini dienas! � Anna tā kā sabijusies turpināja kliegt, bet pēc tam pieklusa. Sāka runāt gandrīz vai lūdzo�i.

��� Jāni� Tu negribi atdot man bērnu. Tu gribi man atriebties. Labi! Bet ja tu nepaklausīsi Rotenburgam� Viņ� ta�u tevi no��aus. No�aus jau �ovakar pat. Kas tad notiks ar Mārīti? Kas viņu kops un baros? Tā sa�ākstējusī vecmeita Austra? Bet cik labi un viegli to visu var atrisināt. Tu man atdod bērnu, un es ar Kārli braucu prom. Mēs esam laimīgi, un bērns ir dzīvs. Viņ� ir kopā ar māti. Tad tu izpalīdzi Rotenburgam un arī pats paliec dzīvs. Pēc tam tu vari dzīvot kopā ar Austru, būt laimīgs� Nu?

Anna satraukata gaidīja atbildi. Es kārtējo reizi skumji pa�smaidīju un ari piecēlos.

��� Tā ir skaista pasaka.

��� Kādēļ pasaka? Viss tā arī būs� būs� Ja tikai tu�

Man atkal priek�ā sagāzās melna siena. Ko viņi no manis grib?

Ko viņi �odien mani neliek mierā? Ko visu laiku tikai prasa, prasa?� Ko lūdzas, ko pavēl un draud? Kas es jums tāds esmu? Vergs?!

��� Bet nebūs, Anna! � es dusmās atcirtu. � Tur jau ir tā lieta, ka nebūs! Tādēļ, ka es negribu un nekad arī neesmu gribējis dzīvot kā dresēts vai pieradināts dzīvnieks! Ja labi uzvcdīsies, dabūsi cukura graudiņu! Ja paklausīsi, tevi nesitīs. Ja būsi mie�rīgs un lēns, mēs tevi da�reiz izlaidīsim laukā no sprosta! Ja iz�pildīsi �o pavēli, mēs tevi atstāsim dzivu! Bet es negribu, dzirdi, Anna, negribu pakalpīgi ēst no sve�ām rokām, negribu izlūgties bendes �ēlastību un ubagot sev dzīvību! Negribu! Tādēļ, ka cs tomēr esmu cilvēks un, ja jau mirt, tad arī gribu nomirt kā cil�vēks!

Anna kā pārakmeņojusies kādu laiku stāvēja, tad pagriezās un strauji izskrēja laukā. Es tai pa�ā mirklī piegāju pie skapja, atvēru labās puses durvis un apak�ējā atvilktnē sameklēju savu garo mednieka dunci. Brīdi to pasvārstījis rokās, ātri paslēpu aii krekla piedurknes un atgriezos istabas vidū. Uzreiz kļuvu mierī�gāks un pa�paļāvīgāks. Tagad es savu dzīvību varēju vismaz mē�ģināt atdot pēc iespējas dārgāk �

Bet pa to laiku Anna atkal bija izdarījusi riebīgu, ta�u pilnīgi veltu gājienu.

Viņa pēc da�ām minūtēm atgriezās kopā ar Rotenburgu, tikko ienākusi istabā, parādīja uz mani ar roku.

��� Jānis ir ar mieru tev palīdzēt.

Rotenburgs mazliet tēlotā priekā sasita plaukstas.

��� Brīni�ķīgi! Es jau domāju, vai tu patie�ām būsi tāds neap�tēsts fanātiķis?

Es pārsteigts skatījos uz Annu un neko nesapratu.

Rotenburgs no mēteļa kabatas izņēma kādu papīra lapu un jautājo�i pavērsās pret mani.

��� Kur slēpjas Kalniņi? Kur Kronenbergi? Kur Vaguļi? Kur Ansoni? Kur Ķezberi? Viņi aizgāju�i me�ā vai, tāpat kā tu, ierīkoju�i slēptuves pagrabos, �ķūņos, kūtis, klētis un dzīvojamās mājās?

Es noraido�i pakratīju galvu.

��� Piedodiet, ta�u kundze maldās. Es nekad neesmu taisījies

jums palīdzēt.

��� Patie�ām? � Rotenburgs bija izbrīnījies un dziļi vilies.

��� Jā.

Rotenburgs kādu laiku pilns nesapratnes staigaja pa istabu, tad atkal nostājās man priek�ā.

��� Vai �ie Kalniņi, Kronenbergi, Vaguļi, Ausoni un Ķezberi ir tavi radinieki?

��� Nē.

��� Varbūt draugi?

��� Nē.

��� Kas tad viņi tev ir?

��� Man viņi nav nekas, � es dusmīgs atbildēju. � Bet tie visi acīmredzot ir cilvēki, kuri grib dzīvot uz savas zemes.

Rotenburgs atkal noņēma savu pelēko platmali, apsēdās, ar seju pagriezās pret mani, izstiepa kājas, uz krūtīm sakrustoja rokas un �adā uzvarētāja pozā aizdomīgi plati smaidīja.

Un es vēlreiz tīri instinktīvi jutu, ka man draud kaut kādas jaunas briesmas vai lamatas. Ta�u tas, ko viņ� pateica, mani tomēr satrieca pilnīgi nesagatavotu. Priek�ā atkal tika nolikts tik liels un pamatīgs �ķērslis, tik velni�ķīgi smags garīgs pārbaudī�jums, ka tas man atņēma pēdējos spēkus.

���� Redzi, Jāni Ozol� � Rotenburgs runāja lēni un uzsvērti laipni. � Es pilnīgi ticu, ka tu to visu dari savas idejiskās pār�liecības dēļ. Tādēļ tu arī pirmīt glābi un paslēpi ievainotu parti�zāni. Bet ja tā padomā� Kas gan ir cilvēka pārliecība un viņa ticība? Nekas! Tuk�a skaņa! Mēs, protams, iedomājamies, ka da�rām kaut ko labu un pareizu, ta�u kas tad gaiu galā ir pareizi, kas ir labi, kas ir taisnīgi? �ie priek�stati ta�u mainās, tie mainās ar jebkuru jaunu situāciju! Lai tevi pārliecinātu, es tev tūlīt pateik�u kaut ko tādu� Tu tūlīt sapratīsi, kā var mainīties ta�vas it kā pareizās rīcības novērtējums.

Rotenburgs ieturēja izteiksmīgu pauzi, no manis nenovērs�dams acis, tad negaidīti iz�āva:

���� Tas ievainotais nav partizāns. Nav, Jāni Ozol! Tu esi smagi kļūdījies. Ievainotais cilvēks, kuram tu sniedzi palīdzību un pa�slēpi, ir vācu dro�ības dienesta virsnieks SS ober�ārfīrers Oto Vīzcntrops! Viņam un vēl diviem kareivjiem �odien tepat netālu�no �īm mājām uzbruka da�i dezertieri. Kareivji krita, bet ober��ārfīrers ievainots ienāca pie tevis. Tagad vācu virspavēlniecība un dro�ības dienests tev, godigais latvie�u zemniek Jāni Ozol, iz�saka vissirsnīgāko pateicību par mūsu virsnieka izglāb�anu! �ī pateicība tev tiks izteikta publiski. Izziņosim visam pagastam! Un tad, Jāni Ozol, visi �ie Kalniņi, Kronenbergi, Vaguļi, Ansoni un Ķe-zberi, kurus tu tā gribi glābt, tev pirmie metīs ar akmeņiem! Viņi būs pirmie, kuri boļ�evikiem tevi uzrādīs kā vācie�u lidzskre- jēju, kā cilvēku, kas ir palīdzējis nevis partizānam, bet gan SS virsniekam!

Rotenburgs ar lielu patiku smējās.

��� Redz, kā da�reiz tai dzfvītē iet!

Es neveikli pagāju da�us soļus tuvāk un nedaudz paliecos uz viņa pusi.

��� Tas nevar būt, tas vienkār�i nevar būt! � es kā apdullis klusi nomurmināju. � Jūs melojat, baron!

��� Nē, tā ir balta patiesība, � Rotenburgs atbildēja. � Un vēl baltāka patiesība ir tā, ka nekad labprātīgi nedrīkst palīdzēt nevienam cilvēkam. Jo cilvēki vienkār�i nav tā vērti. �odien viņi tev ir draugi, rīt jau ienaidnieki.

Es smagi apsēdos un nodūru galvu. Bija tāda sajūta, ka es nu beidzot esmu ietriekts sprostā.

��� Kas man tagad atliek? � es jautājo�i paskatījos te uz Rotenburgu, te uz Annu.

Rotenburgs piecēlās, galvā uzlika būti un nostājās turpat vai miera stājā.

��� Tev atliek vienīgi pakļauties pavēlei! � viņ� bargā balsī paziņoja. � Tā ir vienīgā jebkura cilvēka izdzīvo�anas formula un garantija. Nedomā! Vienmēr izpildi to cilvēku gribu, kuri tai brīdī ir stiprāki par tevi, un tu nekad nebūsi zaudētājos!

Es cie�i sakodu zobus un klusēju. �obrīd nemaz tā uzreiz nespēju pateikt, kas mani toreiz īsti vadīja � kails naids un ne�valdāma spīts vai patie�ām nelokāma pārliecība? Visticamāk, ka tas viss sanāca vienkopus un vēl kaut kas tāds, ko es nemaz ne�protu ne pateikt, ne saprast.

��� Pasaki Annai, kur tu esi noslēpis viņas bērnu, � Roten�burgs turpināja, � pēc tam saģērbies un nāc man līdzi!

Anna ātri pienāca klāt un sāka raustīt aiz pleca. Viņa jutās dro�a, un viņa ļoti steidzās.

��� Kur tu esi licis Mārīti? Man viņa jābaro!

Tas, protams, bija liels trumpis, bet es tomēr neatkāpos. Pa�griezu galvu sāņus un nepatikā noteicu:

��� Nē, Anna, nē!

Anna tikko savaldījās, lai kārtējo reizi nekristu histērijā vai nekļūtu atklāti rupja.

��� Pirms divām stundām tu mani gandrīz vai nositi, saplēsi blūzi, likdams Mārīti barot, tagad atkal� Nē, Jāni, es nudien tevi nesaprotu! Ko tu gribi panākt? Ko? Tikai ļauni atriebties?

Mani atkal sa�ņaudza dedzino�s naids. Viss izlauzās uz āru, un par sekām es vairs nedomāju. Anna man pēk�ņi �ķita pretī�gāka par vispretīgāko ielas meitu, bet Rotenburgs � vistrulākais slepkava.

��� Jā, Anna! � es aizsmaku�ā balsī pateicu. � Es gribu jums ari atriebties! Tā kā nelolojiet nekādas cerības, baron! Ne ar ko es jums nepalīdzē�u. Es palīdzē�u tiem, kuri ar asarām un zo�biem ir iekodu�ies savas Latvijas zemē un negrib, dzirdiet, ne�grib braukt no tās prom! Viņi grib dzīvot pa�i savās mājās.

Rotenburgs nepatikā saviebās, tad viņa seja kārtējo reizi k|uva nordiski auksta un skarba.

��� Labi, Jāni Ozol! � viņ� dzel�aini noskaldīja un draudīgi pacēla melnā cimdā ietērpto roku. � Labi! Bet es tev apsolu, stingri apsolu, ka tu mani vēl lūgsies, tu man rāposi uz ceļgaliem, brēcot pēc �ēlastības un piedo�anas! Tu aizmirsīsi tādus vārdus kā biedri un dzimtenes mīlestība! Apsolu!

Rotenburgs pagriezās un pārskaities aizgāja.

Mēs ar Annu atkal palikām vieni. Es lēni noslīgu uz gultas malas un paskatījos uz istabas malā stāvo�o sievieti.

Atkal melnie mati bija paslēpti zem glīti sasieta lakatiņa, bet slaido augumu sedza pelēks ang|u stila kostīms, balts svīteris un melnas kurpes uz pusaugstiem papē�iem. Viņa arī tad bija skaista, vismaz ļoti pievilcīga sieviete, bet manī labpatikā neietrisē- jās neviena nervu �ūna. Viss bija apdzisis. Viss bija iznīdēts. Un tas pats jau bija arī viņā. Tikai salts, visu saploso�s naids.

Mēs katrs stāvējām savās pozīcijās. Katrs savā pasaulē, savā dzelzsbetona bunkurā.

Katrs � kā nu pratām 1111 mācējām � aizstāvējām savu pār�liecību, patiesības un taisnības, labā un ļaunā izpratni, un neviens no mums nevēlējās ne atkāpties, ne arī padoties.

Vai mēs varējām rikoties ari citādi? Vai mēs varējām beidzot samierināties, saprasties, salīgi? Dro�i vien, ka ne. Jo laikam jau tomēr pastāv kaut kas tāds, ko nevar piedot. Un ko nekad nedrīkst nodot.

Bet tad, kad Anna nostājās man blakus, kaut kā savādi neveikli tomēr noglāstīja manus matus un pateica vārdus, kuri, ka vēlāk izrādījās, bija pēdējie, ko es dzirdēju no viņas mutes, mani uz mirkli tomēr pārņēma �aubas par savas rīcibas pareizību. Bet tikai uz mirkli.

��� Man tevis ir �ēl, Jāni, � Anna klusā un neparasti siltā balsī pateica. � Es nezinu, vai tā patie�ām ir tikai kaila atriebība vai arī tava idejiskā pārliecība, bet tu ar �o rīcību noteikti sevi kaut ko zaudē, zaudē kaut ko ļoti cilvēcisku. Tu cietsirdībā jau sāc līdzināties savam ienaidniekam � �im baronam fon Rotenbur�gam. Viņ� ir ne�ēlīgs pret tevi un mūsu pagasta ļaudīm, bet lu savukārt esi ārkārtīgi ne�ēlīgs pret mani, pret manu bērnu, pret mūsu Edgaru, Kārli un galu galā arī pats pret sevi. Es nezinu, es stipri �aubos, vai ir tādi svari, uz kuriem var nosvērt, kura naids un cietsirdība ir attaisnojo�āka, taisnīgāka un vajadzīgāka.

Anna pagriezās un lēni izgāja no istabas.

Bet es jau vairs neko nevarēju mainīt. Es varēju vienīgi no�mirt. Ta�u tavas �aubas, Anna, bija ļoti pamatotas. Nav tādu svaru. Neviens uz �īs pasaules nevar nosvērt ne maldus, ne patie�sību, ne sāpes, ne mīlestību, ne nāvi.

Pagāja vēl da�as garas, mokpilnas minūtes.

Istaba lēnām ietinas vakara krēslā, es gribēju pie�celties, lai iedegtu uguni, tad pārdomāju un turpināju sēdēt tumsā.

Pēc neilga laika dzirdēju, kā no dārza puses kāds nāk. Vis�pirms klusi ie�īkstējās durvis, tad soļi atskanēja blakusistabā, līdz es ieraudzīju Sīpolu mājas saimnieka Ķezbera �etrpadsmitgadigo dēlu Mārtiņu. Tas bija vāj� un izstīdzējis puisis, ta�u pārpārēm enerģisks, drosmīgs un glums kā zutis. Vismaz da�ādu palaidnību darī�anā viņam mūsu tuvākajā apkārtnē lidzīgu nebija.

Es ļoti nopriecājos par viņa iera�anos.

�� Mārtiņ! � es no�ukstēju. � Tu velna zēni Tomēr prati atnākt.

��� Grūti jau bija, � Mārtiņ� lepni paskaidroja. � Pie mājas un dārzā atrodas vairāki posteņi.

��� Nu malacis, Mārtiņ, malacis! � es viņu uzslavēju. � Ja tu tikai zinātu, kā es tevi gaidīju!

��� Vai kas noticis?

��� Ir noticis, ir. Bet vissliktākais vēl var notikt.

��� Nākot �urp, es pie Jaungrūbām manīju daudz karavīru.

��� Nu, lūk, lūk! � cs ātri teicu. � Paklausies, Mārtiņ! Tie karavīri ir domāti� Varbūt pēc stundas, varbūt jau pēc pusstun�das Rotenburgs ar �iem karavīriem sāks pagasta �ķemmē�anu�. Viņi grib visus iedzīvotājus ar varu aizsūtīt uz Vāciju. Mārtiņ! Tu, lūdzu, skrej, skrej, cik jaudas, apskrej vismaz tuvākās mā�jas, ieskrej Lācī�os, Bisēs, Paipalās. Izziņo trauksmi! Pasaki, lai visi mūk me�ā, lai cik vien ātri noslēpjas. Sarkanā Armija ir jau pavisam tuvu. Iespējams, tā jau rīt bus klāt. Tā kā fri�iem ir pa�licis vairs tikai �is vakars un nakts. Skrej, Mārtiņ! Cilvēki ir jābrī�dina, jāglābj.

��� Labi, Jāņonkul. Es eju. � Puika bija apņēmības pilns.

��� Pagaidi! � es viņu vēl aizturēju. � Ka ir ar Mārīti?

��� Viss kārtībā! � Mārtiņ� pasmaidīja. � Mamma ar viņu at�rodas dro�ā vietā. Mums kūtī ir ierīkota tāda paslēptuve, ka ne�zinātājs to nu nekādi nespētu atrast. Pat iedomāties nevar!

��� Mārtiņ! � Es nopriecājos un viņu cie�i apkampu. � Es nezinu, kas ar mani �ovakar notiks. Bet, lai kas arī notiktu, jūs parūpējieties par Mārīti, labi? Bērns nav vainigs, ka viņ� piedzi�mis tādā laikā, bērns ne mazākā mērā nav vainīgs, ka viņa ve�cāki � Bērnam jādzīvo.

��� Jāņonkul, cs sapratu. � Mārtiņ� pakratīja galvu.

���� Mamma jau nu pratīs par Mārīti parūpēties. Kā nekā mēs ta�u viņai esam se�i gabali�

��� Tā nu ir sanacis, ka nav manos spēkos savu sievu� Mārī�tes mammu� aizkavēt� piedabūt palikt� Viņa brauc prom. Bet ja nu tā gadās� Un kas gan viss nevar gadīties! Ja viņa ne�aizbrauc� Jūs Mārīti viņai nekavējoties atdodiet. Labi?

��� Variet nebaidīties. Es visu pateik�u un izdarī�u tie�i tā, kā jūs man likāt, � puika apsolīja.

��� Paldies, Mārtiņ! � Es viņu sapurināju un palaidu vaļā

���� Bet tagad gan skrej! Ne, pagaidi! Pie �im durvīm ir kad.> sargs?

��� Jā. Tas pats, kas man lika atnākt pie jums.

Man uzreiz ienāca prātā, ka būtu vērts pamēģināt arī pa�am tikt prom. Es satvēru Mārtiņu aiz rokas, un abi piegājām pie durvīm. Turpat ar �auteni rokās stāvēja Pēteris.

��� Tas zaldāts teica� � Mārtiņ� satraukts �ukstēja. � Viņ: nevarot ļaut jums aizbēgt, jo viņam par jums esot jāatbild.

Es sapratu, ka ta ari būs. Pēteris man neļaus aiziet. Priecīgs un reizē skumj� noskatījos, kā Mārtiņ� veikli pazūd tumsā.

Durvis ar skaļu troksni atvērās, un es pārsteigts ieraudzīju, ka istabā smaidīgā un pa�pārliecinātā Ro- tenburga pavadībā ienāk Austra.

Pirmajā brīdī nespēju ne pakustēties, ne parunāt. Es tikai sa�pratu, ka Rotenburgs atkal ir izdomājis kaut ko ļoti nelietīgu.

Austrai bija divdesmit se�i gadi, viņa bija vēl neprecējusies un Sprūd�u mājās pelnījās par kalponi. Pēc rakstura bija klusa un noslēgta.

Ko viņa gaidīja? Ko cerēja?

Dro�i vien mīlestību. Dro�i vien cilvēku, kas viņai �ai pasaulē palīdzētu justies kaut nedaudz dro�ākai, kaut nedaudz mierīgākai, kaut nedaudz laimīgākai.

Iespējams, ka �is cilvēks biju es.

Vismaz tai mirklī, kad Rotenburgs viņu ieveda pie manis, es pēk�ņi sapratu, ka man nav vairs tuvāka un dārgākā cilvēka par �o kluso sievieti.

Tas bija pēdējais un arī vienīgais, kam es �ai pasaulē vel va�rēju pieskarties.

Piecēlos, piegāju klāt un ar abām rokām viegli aptvēru Austras galvu. Man viņas kļuva tik �ēl, ka gandrīz vai uznāca raudiens.

�� Austra� � es tikko dzirdami no�ukstēju. � Viņi arī tevi� Ari tevi�

��� Jā, ari viņu! � Rotenburgs ieņirdzās. � Ņem ciet! Es tev dodu tie�i desmit minūtes laika. Ja pēc tam tu vēl nebūsi ar mieru mums palīdzēt, tad nu vaino tikai sevi!

Rotenburgs aizgāja, aiz sevjs nevērīgi aizcirzdams durvis.

Mēs ar Austru palikām divatā. Es viņu apskāvu, maigi no�skūpstīju un aizvedu līdz gultai. Satraukti apsēdāmies, saņēmām viens otra plaukstas un ilgi klusēdami skatījāmies acīs. Pēdējo reizi bijām tik tuvu un tai pa�ā laikā arī neiespējami tālu viens no otra. Jo mums jau nekas vairs nepiederēja. Ne laiks, ne cerī�bas un pat ne pa�u dzīvības.

Vēl vienīgi siltā elpa. Vēl pagaidām dzīvās sirds ritmiskie sitieni. Vēl manā rokā tava plauksta. Vēl tavs skaidrais acu skatiens. Un mūsu abu nepiepildīju�ās ilgas. Un kaut kāda skaudra, skaudra sāpe par to, ka pat tas man nebija lemts.

Sieviete. Uzticams draugs. Mīlestība.

��� Austra� � cs turpināju �ukstēt. � Mīļā. labā Austra! Tu man, lūdzu, piedod� Piedod, ja vari. Es tev bū�u atnesis tikai nelaimi.

Austra pasmaidīja un viegli papurināja savus garos, saulainos matus.

��� Ko tu, Jāni, ko tu! Es jau jutos laimīga ar to vien, ka tevi redzu. Patiesi!

��� Maz mums ir iznācis tikties. Ļoti maz.

�� Tev jau ir Anna, sieva, � viņa mazliet izbrīnījusies pa�teica. � Kā tad mēs varējām tikties bie�āk?

��� Man kādreiz bija sieva, � es ar nepatiku sacīju. � Tagad man esi vienīgi tu un vēl liela, liela nelaime.

Austra spēji satrūkās.

��� Kāda nelaime? � Viņa izskatījās stipri nobijusies.

��� Anna mani nodeva, � es viņai paskaidroju. � Viņa tāpat nodeva Edgaru. Un arī tas� � es nedaudz samulsu. � Ari tas, ka tu esi �eit� Tā varbūt ir vislielākā nelaime.

Austra atkal smaidot papurināja galvu.

��� Kādēļ? Mēs ta�u tagad esam kopā. Es varu tev palīdzēt.

Es skumji pasmaidīju un nodomāju, ka varbūt tas ari ir labi,

ka tie�i �obrid Austra ir tik brīni�ķīgi naiva.

��� Ko tev Rotenburgs teica? � es painteresējos.

��� Neko tādu īpa�u. Viņ� tikai lika atnākt pie tevis.

��� Un viss? � Es jutu kaut kādas lamatas.

��� Vēl viņ� man lika� � Austra neveikli nodūra galvu.

��� Viņ� teica, lai es mēģinot tevi pierunāt paklausīt.

��� Bet ja es nepaklausī�u? Ko tad viņ� darīs? Neko neteica?

��� Nē.

��� Kādēļ tu nenoslēpies?

Austra ilgi klusēja, tad atkal acis kautrīgi pacēla aug�up un, savāda gai�uma apņemta, atklāti skatījās man sejā.

��� Es biju noslēpusies, � Austra sāka stāstit, 1111 arī viņas baiss skanēja gai�i un tīri. � Bet zini, Jāni� Es pēk�ņi sajutu kaut ko tādu� To nemaz vārdos nevar izstāstīt. Es jutu, ka ar tevi kaut kas ir noticis. Noticis kaut kas slikts. Es pilnīgi fiziski sajutu, ka tu sauc mani palīgā. Es pat dzirdēju tavu balsi. Nu�dien! Tūlīt iznācu no paslēptuves un aizskrēju uz māju. Es biju pārliecināta, ka tu esi atnācis pie manis, ka tu mani meklē, ka cs tev esmu ļoti vajadzīga� � Austrai aizķērās balss, un viņa labu laiciņu klusēja. � Bet mani mājās gaidīja barons fon Ro�tenburgs ar diviem kareivjiem.

Es saviļņots paliecos uz priek�u un vēlreiz Austru noskūpstīju.

��� Austra� Patie�ām. Es visu �o pēcpusdienu par tevi vien domāju un domāju, kaut nu tu būtu kārtīgi noslēpusies, lai tevi neviens neatrastu, lai tu varētu sagaidīt atbrīvo�anu�

��� Mēs esam kopā, � Austra gandrīz vai svinīgi pateica.

��� Kopā, Jāni. Varbūt tie�i tā vajag.

��� Mīļā Austra� � Es to pateicu klusi, lai gan tai brīdi gri�bējās kliegt. � Man �ķiet, ka tu vēl nemaz tā īsti neesi aptvē�rusi, kas �eit notiek.

��� Esmu gan, � Austra nepiekrita. � Mēs brīnumainā kārtā esam atkal kopā. Es varu uzlikt galvu uz tava pleca. Es varu klausīties tavos vārdos. Sajust tavu augumu�

Mani vir,ias teiktais dziļi saviļņoja, un es ar prieku, bet tai pa�ā laikā ar diezgan lielām bailēm sapratu, ka Austra mani mii. Es viņu cie�i pieglaudu pie pleca un ilgi klusēju.

Sāpēja dvēsele. Mums nebija kopējas nākotnes. Mēs no �is situācijas varējām izrauties vienīgi katrs atsevi�ķi. Bet tai pa�ā laikā mani turpināja satraukt Austras klātbūtne un es biju gatavs pateikties savam bargajam un tik ļoti netaisnajam liktenim, ka tas kaut vai pēdējā bridi man tomēr atļāvis izbaudīt to, kas visu mū�u liegts.

Mīlo�as sievietes galva uz pleca.

��� Man dzīvē ir gājis visādi, � es klusi pateicu. � Esmu bijis visdrausmīgākajās vietās, kur pat vārdi �skaistums�, �cil�vēcība� vai �mīlestība� skanēja kā vislielākie zaimi. Atgriezos mājās, atgriezos pie sava dēla un sievas, bet drīz vien atklājās, ka ari �eit, aiz �oga, mīlestība vēl neko daudz nenozīmē. Ar to tirgojas glu�i tāpat, kā daudzi tirgojas ar savu godu, pārliecību, dzimteni vai pārtikas kartiņām.

��� Jāni� � Austra bijīgi pajautāja. � Tu Annu vēl mīli?

��� Nē. Es mīlu tevi. Varu tev atklāti pateikt � es uz Annu tomēr cerēju, cerēju līdz tam laikam, kamēr viņa man pateica, ka guļot arī ar Kārli�

��� Kādēļ viņa tevi nodeva?

��� Kādēļ vispār cilvēki viens otru nodod? Laikam jau aiz at�riebības.

��� Tad jau drīzāk tev vajadzētu viņu�

��� Es to neprotu, � skaidri atbildēju. � Es protu atklāti nīst, bet neprotu slepus nodot.

��� Ko tas Rotenburgs grib 110 tevis? � Austra painteresējās.

��� Viņ� grib, lai es kļūstu nodevējs.

��� Kas tev ir jānodod?

��� Pa�am sevi, � es rūgti atbildēju. � Vispirms sevi un tad vēl da�us cilvēkus.

��� Kas �iem cilvēkiem draud, ja tu viņus� � Austrai aiz�rāvās balss.

��� Nāve sve�umā. Viņiem draud mokpilna nāve kaut kur Vā�cijas akmeņlauztuvēs, pazemes rūpnīcās vai kāda lielsaimnicka mui�ā.

Austra da�us brī�us domīgi klusēja, tad pieglaudas vel cie�āk klāt, un balss viņai 110 satraukuma trīcēja:

��� Bet kas tad� Kas tad� notiks ar tevi? Jani! Kas notiks ar tevi?!

���� Pateicoties Annas nodevībai, esmu nokļuvis visneapskau�a mākajā situācijā,, kādu vien var iedomāties. Man ir jāiz�ķiras par citu cilvēku nāvi vai arī pa�am par savu�

��� Nē! � Austra negaidīti skaļi iesaucās un apkrita man ap kaklu. � Nē! Es negribu! Es negribu tevi zaudēt, negribu! Domā, dari kaut ko, tikai paliec dzīvs, Jāni, dzīvs!

��� Ja es palik�u dzīvs, tad būs jāmirst citiem.

��� Nē! � Austra turpināja runāt skaļi. � Tā nekad nevar būt! Tā vienkār�i nedrīkst būt! Tev ir jādzīvo, Jāni, jādzīvo!

Es piecēlos un sāku nervozi staigat pa istabu. Es skaidri apzi�nājos, cik sare�ģītā situācijā esmu nokļuvis, es vēl nezināju, kā tā beigu beigas atrisināsies, ta�u vēlējos, lai tā pēc iespējas ātrāk beigtos.

���� Paklausies, Austra, � es ātri sacīju. � Pamēģini mani saprast. Un piedod, lūdzu, piedod! Es nevaru nodot cilvēkus, kuri man neko sliktu nav darīju�i, kuru vienīgā vaina ir tā, ka viņi grib palikt savā zemē, grib dzīvot un strādāt Latvijā. Vai tad cs pēc tam bū�u cilvēks? Vai tad es pēc tam varē�u normāli dzīvot, strādāt, skatīties citiem acis, mīlēt, audzināt bērnus? Nē, Austra, es to nevarē�u. Tādēļ izvēlos_________________

��� Nē! � Austra mani spalgi pārtrauca. � Nē! Dzirdi? Nē!

��� Es izvēlos tre�o iespēju, � apbrīnojami mierīgi pateicu. � Godīgi nomirt. Nomirt kā cilvēkam.

Austra ar plaukstām aizklāja seju un sāka raudāt.

Es piegāju viņai klāt un uzliku plaukstu uz viņas drebo�ās galvas.

��� Nevajag, Austra. Es ticu, ka tāda nāve ir nesalīdzināmi vieglāka nekā gara jo gara nodevēja dzīve.

Pēc tam es Austru piecēlu kājās, vēlreiz noskūpstīju un aizvedu līdz durvīm.

��� Tagad ej prom, � es viņai stingrā balsī pateicu. � Izej laukā, sameklē Rotenburgu un pasaki, ka es ar viņu gribu paru�nāt. Lai viņ� nāk �urp!

Austra gribēja kaut ko iebilst, bet es viņai neļāvu runāt. Vār�diem vairs nebija nekādas jēgas.

��� Ej, Austra, ej! Es tevi lūdzu.

Austra raudādama aizgāja, bet es nostājos istabas vidū un biju gatavs sagaidīt Rotenburgu. Man pa tvērienam krekla pie�durknē atradās mednieka duncis, un es biju nodomājis tik leti savu dzīvību tomēr neatdot. Vismaz tam Rotenburgam bija jānāk man lidzi.

Bailes nejutu. Es vienkār�i centos nedomāt, ka �īs var būt manas dzīves pēdējās minūtes. Es pats sev biju devis uzdevumu un tagad to centos kārtīgi izpildīt.

Atvērās durvis, un istabā steidzīgiem soļiem ienāca Roten�burgs. Viņ�' mirkli mani noskatīja, un viņa sejā tūlīt atplaiksnī- jās apmierināts smaids.

���� Cik es saprotu, tad tu beidzot esi izlēmis būt kopā ar mums?

��� Nē, barona kungs, � es salti atteicu. � Kopā ar jums es nebū�u nekad.

��� Nebūsi? � Rotenburgs neticīgi pārjautāja.

��� Nē.

��� Tātad tu vēlies, lai rriēs tevi tomēr no�aujam�

��� Nē, to es neesmu teicis, � mierīgā balsī iebildu. � Es gribu dzīvot.

Rotenburgs seju savilka nicīgā grimasē un vairākas reizes noplātīja rokas.

� Palīdzēt tu mums negribi, ta�u mirt arī negribi. Bet tā to spēlīti nespēlē! Ir jaizvēlas kaut kas viens. Saproti? Vai nu, vai nu�

Es sāku viņam lēni tuvoties, kuru katru mirkli būdams gatavs dūrienam satvert nazi.

���� Es jau esmu izvēlējies, � draudīgi pateicu un turpināju iet viņam tuvāk. � Esmu izvēlējies jūs, Ādolf fon Rotenburg�

Rotenburgs visu saprata. Viņ� strauji kāpās atpakaļ, un viņa seju tagad .izķēmoja zvēriskas bailes. Vairs nekas nebija palicis pāri no augstprātīgā cilvēku likteņa lēmēja.

��� Zigmūnd! � viņ� nedabiskā balsi tomēr paspēja iekliegties

Dun�a spals nelaimīgā kārtā bija aizķēries aiz krekla pie�durknes gala un nekādi nekrita laukā. Tūlīt atvērās durvis un istabā, turot rokās �au�anas gatavībā melno ma�īnpistoli, ieskrēja Zigmunds, kuram tuht sekoja arī Pēteris.

Rotenburgs atviegloti uzelpoja, bet es smagi ar muguru at�spiedos pret sienu. Mans plāns neizdevās.

Rotenburgs pārskaities skraidīja pa istabu, lidz apstājās man iepretim un spiedzo�ā balsi sāka kliegt:

��� Es arī esmu izvēlējies! Tu nedrīksti mirt, vismaz ne pa��laik! Un zini, kādēļ? Tādēļ, ka tu nedrīksti būt uzvarētājs. Uzva�rētājam jābūt man!

Viņ� da�us brī�us draudīgi klusēja, tad vairākas reizes ar cim�doto pirkstu iebakstīja man krūtīs.

��� Es tevi piespiedī�u padoties! Piespiedī�u!

��� Labāk nepūlieties, baron. Ticiet, tas jums nekad neizdosies.

Rotenburgs atkal seju savieba sev tik raksturīgajā nicīgajā grimasē.

��� Izrādās, tu esi daudz naivāks, nekā es biju iedomājies, � viņ� pateica. � Tu laikam patie�ām ceri, ka es tevi no�au�u. Bet es tevi ne�au�u, nē! Es tūlīt izdarī�u kaut ko tādu� Tūlīt tu pats mani steidzināsi iet ātrāk meklēt paslēpu�os pagasta iedzīvo�tājus. Pats!

��� Nekad! � es noraido�i pakratīju galvu. � Nekad.

Rotenburgs pagriezās pret Pēteri.

��� Ved �igli �urp to jaunkundzi!

Pēteris izskrēja lauka, bet jau pēc da�iem mirkļiem atgriezās istabā, sev pa priek�u grūzdams Austru. Viņa bija nobijusies un vairākas reizes bezpalīdzīgi paskatījās uz mani.

Bet es pēk�ņi sajutu fizisku vājumu, viegli reiba galva, un varēju skaidri dzirdēt, kā krūtīs skaļi, ar pārsitieniem dauzās sirds.

Rotenburgs bija izrēķinājis pareizi. Viņ� bija labs cilvēku pa�zinējs un skaidri zināja, kur un ar ko katru sist. Viņ� abiem kareivjiem ar roku parādīja uz Austru un skaļi pavēlēja:

��� Izģērbiet!

Austra pirmajā brīdī nemaz laikam neapjēdza, par ko te runā, bet tikai tad, kad abi kareivji pienāca viņai klāt, viņa bailēs sa�trūkās, instinktīvi atkāpās da�us soļus atpakaļ un stipri pār�vērstā balsī iekliedzās:

��� Nē! Es jūs lūdzu�

��� Metiet nost tās viņas parpalas! � Rotenburgs turpināja komandēt. � Visu! Izģērbiet to daiļaviņu pilnīgi kailu!

Austra, glābiņu meklēdama, tūlīt skrēja pie manis. Bet turpat uz vietas viņu cie�i sagrāba Zigmunds ar Pēteri un nekur ne�laida. Es steidzos palīgā, bet Rotenburgs momentā no maksts izrāva pistoli un to pavērsa pret mani.

��� Stāvi! Vēl viena kustība,�un es tevi no�au�u!

Da�reiz ir itin viegli domāt par nāvi. Tā parasti liekas tāla un da�reiz pat patīkama. Bet tad, kad tu virs sevis jau redzi cilpu vai no da�u soļu attaluma skaties revolvera stobrā, domas tomēr strādā mazliet citādāk. Un arī ju�ana ir stipri savādāka. Ierocis un pilnīgi dro�ā nāves iespējamība cilvēku it kā hipnotizē un viņu paralizē. Vismaz pirmajos brī�os.

Pa to laiku Zigmunds ar Pēteri, pārvarot Austras izmisīgo

preto�anos, 110 viņas norāva tum�brūno blūzīti un svārkus. Austra, palikusi vienos apak�svārkos, necie�ami skaļi raudāja.

��� Tu zini, kas tagad notiks? � Rotenburgs man pavaicāja un pats arī atbildēja. � Tūlīt �ie bra�ie zēni Austru izģērbs kailu ieliks gultā vai nometīs tepat uz grīdas un tavu acu priek�ā� Pēc tam nāks citi. Visi, kas �eit ir sapulcēti. Pirmais vads, otrais, visa rota! Nāks, kamēr viņa tavu acu priek�ā nobeigsies! Kamēr no viņas nekas pāri nepaliks!

Austras acis piepildījās �ausmām. Viņa sāka drebēt kā karsonī, negaidīti nokrita uz ceļgaliem un raudādama rāpoja pie Roten- burga.

��� Cs jūs lūdzu� Ļoti lūdzu! Esiet cilvēki, pa�ēlojiet! Lūdzu, lūdzu! �ēlojiet!

Rotenburgs viņai nicīgi iespēra ar kāju un parādīja uz mani.

��� Rāpo pie viņa! Lūdz viņu! Jo tikai viņ� tevi var izglābt no �ī drausmīgā pazemojuma un mokpilnās nāves! Tikai viņ�!

Austra pagriezās un rāpoja pie manis. Es to nevarēju skatīties un pagriezu galvu sāņus.

��� Jāni� � Kaut kur pavisam tuvu skanēja izmisusī Austras balss, un tā manī uzvirdīja neaprakstāmu �ēlumu un sāpes. � Es tevi lūdzu. Glāb mani! Glāb! Neļauj viņiem.. Neļauj �iem zvē�riem �

Grūti atstāstīt, kas tobrīd notika manā dvēselē. �ausmas mijās ar līdzjūtību, naids ar bailēm, vēlē�anās Austru izglābt tūdaļ no�mainīja nevaldāma spīts un cie�a apņem�anās nekādos apstākļos nepadoties.

Rotenburgs da�us mirkļus pagaidīja, tad atkal ar roku pamāja kareivjiem.

��� Turpiniet, zēni! Gāziet tepat uz grīdas un sauciet arī pārējos!

Es pagriezu galvu un paskatījos uz Austru. Viņas seja un augums bija sastindzis neaprakstāmās �ausmās. Viņa vairs ne�raudāja. Viņa vairs nekliedza. Viņa neko vairs arī nelūdza. Austra tikai ar nedabiski plati ieplestām acīm skatījās uz mani, un es biju pārliecināts, ka viņa no �ausmām, no milzīgā pazemojuma un kauna tuht nomirs.

�is skats mani pilnīgi satrieca. Rotenburga un abu kareivju necilvēciskā rīcība mani it kā atmodinaja, un cs no savas dzel�ai�nas apņem�anās atkāpos. Es pēk�ņi sapratu, ka pastāv kaut kāda svēta cilvēcības robe�a, kuru pat visaugstāko mērķu vārdā diez vai ir vērts pārkāpt. Jo ideja un mērķis ir kaut kas netverams, nemateriāls, bet tev tepat blakus ir pavisam konkrēts nelaimīgs cilvēks ar savu vienreizējo dzīvību un dzīvi, kuru tu vari neļaut iznīcināt. Savas pārliecības vārdā es varu iet nāvē viens, bet nez vai man ir tiesības ņemt lidzi ari pilnīgi nevainīgus cilvēkus.

Man vajadzēja Austru izglābt. Tas bija mans cilvēka pienā�kums.

Zigmunds ar Pēteri viņu strauji nogāza uz grīdas.

Austra iekliedzās, un �is kliedziens vēl joprojām skan manās ausīs, skan mūsmājas lielaja istabā un visos mākoņos, kas tagad traucas pāri Latvijai.

��� Pagaidiet! � es asi pateicu. � Pagaidiet! Es esmu ar mieru � Esmu ar mieru jums palīdzēt.

Rotenburgs apmierināts pasmaidīja un roku ar uzvilkto pistoli nolaida zemāk.

��� Atļaujiet, lai Austra saģērbjas� � es ar grūtībām tur�pināju. � Lai viņa iet mājās. Es jums palīdzē�u.

Rotenburgs piekrīto�i pamāja.

��� Labi, Jāni Ozol! Labi! � Tad pagriezās pret Austru. � Ņem savas lupatas un vācies!

Austra steidzīgi savāca drēbes un pirms aizie�anas vēl mirkli apstājās pie manis.

��� Piedod, Jāni! Lūdzu, piedod� � viņa klusi nomurmināja un gandrīz skrie�us izmetās laukā 110 istabas.

��� Tu to pareizi izlēmi, � Rotenburgs mani uzslavēja. � Nav tāda cilvēka, kura dēļ būtu vērts iet bojā.

��� Vai jūs nevarētu� � es jautājo�i paskatījos uz Roten�burgu. � Pasakiet, lai viņi iziet laukā. Man jums kaut kas svarīgs jāpasaka.

Rotenburgs bija pilnīgi pārliecināts, ka esmu uzveikts. Ka uzvarētājs ir viņ�. Un, kā daudzus �ādās situācijās, arī viņu ap�reibināja saldā uzvaras apziņa. Viņ� kļuva pa�pārliecināts un mazliet neuzmanīgs, un tas viņu pazudināja.

��� Ejiet! � Rotenburgs nevērīgi pamāja kareivjiem. � Izejiet pagalmā un tur mūs pagaidiet. Mēs tūlīt nāksim.

Zigmunds ar Pēteri aizgāja, bet Rotenburgs, joprojām rokā turot pistoli, nostājās man iepretim.

��� Ko tu gribi man pateikt?

��� Tūlīt, � es mierīgā balsī atkārtoju. � Es tikai uzvilk�u �a�keti. Vakari tagad jau auksti.

Es piegāju pie skapja, sameklēju savu pa�austās vadmalas �a�keti, brīdi to paturēju, it kā gribēdams vilkt mugurā, tad, lēni pa�griezies, smago �aketi zibenīgi uzsviedu uz Rotenburga rokas.

Pistole kopā ar �aketi skaļi nokrita uz grīdas. Tai pa�ā mirklī es no visa spēka triecu dūri Rotenburga pārsteigtajā sejā. Viņ� aizstreipuļoja da�us soļus atpakaļ un ar muguru dobji atsitās pret sienu.

Es ātri pacēlu pistoli un to pavērsu pret nīsto vācieti.

��� Tagad nekustieties jus, baron! � es viņam draudīgi uz�saucu. � Nekusties!

Rotenburga iepriek� pa�pārliecināto seju tagad kroplīgi izķē�moja bailes. Viņ� ar plati ieplestu muti, kā hipnotizēts skatījās uz pistoles stobru.

��� Ko tu gribi darīt? � viņ� pārvērstā balsi iekliedzās.

��� Es gribu, lai tu nomestos uz ceļiem! Es gribu, lai tu at�cerētos to sievieti, kura pirms da�ām minūtēm to darīja tavā priek�ā! Gribu, lai tu atcerētos manu dēlu! Gribu, lai tu atcerētos visus tos latvie�us, kurus esi nobendējis.

Rotenburgs neziņa mīņājas uz vietas, tad vairākas reizes pa�skatījās uz durvīm.

��� Ātrāk! � es viņam uzkliedzu. � Uz ceļiem un lūdz piedo��anu! Jeb es tūlīt �au�u!

��� Nē, � Rotenburgs �ausmas no�ukstēja. � Tu to nedrīksti darīt. �āvienu ta�u tūlīt sadzirdēs, atskries Zigmunds ar Pēteri�

��� Man uzspļaut uz to Zigmundu un Peteri, tāpat kā uz tevi! Uz ceļiem, uz ceļiem, baron fon Roteuburg!

Un pēc da�iem mirkļiem viņ� patie�am arī nokrita manā priek�a uz ceļgaliem un �ēlabaini skatījās acīs.

Te nu tu esi, es nodomāju un sajutu vārdos neizsakāmu gan�darījumu. Uzvaras lepnumu.

Es viņu negribēju nogalināt. Man pilnīgi pietika ar to, ka es viņu biju pieveicis gan morāli, gan fiziski. Es viņu biju uzvarējis. Gribēju klusi izlavities laukā un doties uz Sīpolu mājām, kur bija dro�a paslēptuve un tobrīd atrādas arī Māra.

Bet diem�ēl nekas nesanāca. Es pēk�ņi aiz muguras izdzirdu skaļu Zigmunda izkliegtu pavēli:

��� Stat! Met zemē ieroci! Jeb es no tevis tūlīt iztaisī�u sietu!

Acīmredzot Zigmunds istabā nemanīts bija ienācis no dārza

puses. Kā zibens caur smadzenēm izskrēja baiga doma � tās nu ir beigas! Beigas! Viss!

Turpmākais norisa da�u sekun�u laikā un gandrīz vai in�stinktīvi.

Es, asi pagriezdamies pret Zigmundu, iz�āvu. Un tūlīt redzēju, ka neesmu trāpijis. Tai pa�a mirklī Zigmunds nospieda sava �au�jamā sprūdu, un vairākas lodes aizspindza man cie�i gar galvu un pleciem, bet viena trāpīja krūtīs: it kā ar karstu cirvi būtu aiz�cirsta elpa, un es lēni saļimu. Bet jau krītot ieraudzīju, ka tie�i tai brīdi kājās uzlec Rotenburgs un metas man klāt. Neizstiepjot roku, es uz viņu vairākas reizes iz�āvu.

Rotenburgs nokrita tik spēji, it kā viņam kāds būtu aizlicis priek�ā kaju. Viņ� bija beigts.

Bet Zigmunds, stāvot istabas pretējā pusē, turpināja �aut. Viņ� manī satrieca vai visas atliku�ās locies. Pēc tam, mazliet pagaidī�jis, nesteidzīgi pienāca pie Rotenburga un viņu vērīgi apskatīja, tad pienāca pie manis un, arī bridi apskatījis, tikpat nesteidzīgi izgāja laukā ziņot savai priek�niecībai par notiku�o.

Nedaudz vēlāk istabā kā vājprātīga iedrāzās Anna ar Kārli, nokrita blakus, satvēra manu galvu un, ar �ausmām skatoties asinīm noplūdu�ajā sejā, ilgi un bezcerīgi kliedza:

��� Jāni! Jāni! Tu esi vēl dzīvs? Dzīvs? Kur ir Mārīte? Lūdzu, pasaki, kur ir Mārīte? Nemirsti! Es tevi lūdzu � nemirsti! Pa�saki, kur ir Mārīte? Kur ir mans bērns?!

Anna bezspēkā sabruka man blakus un nevaldāmi, moko�i ilgi un skaļi raudāja.

Kārlis noliecās un saudzīgi saņēma viņu aiz pleciem.

��� Celies! � viņ� klusi pateica. � Mums ir pēdējais laiks. Prom, Anna �

No tās dienas pagājis jau �etrdesmit viens gads.

Acīmredzot tas ir bijis pietiekami ilgs laiks, lai kaut ko varētu saprast.

Un te nu tu atkal esi. Atkal pieskaries Latvijas zemei. Nāc pa mūsu smil�aino ceļu. Redzi ezeru, me�u, upi, pļavu un vien�tuļo bērzu, kur mēs kādreiz paslēpāmies no lietus.

Anna ir kļuvusi kalsna, sirma un ļoti veca. Mugurā uzvilkusi cie�i pieguļo�u melnu kleitu, kuras priek�u rotā da�i volāni un zelta medaljons. Galva nosegta ar mazu, platmalei līdzīgu cepu�rīti, un tu izskaties pēc mīļas vecmāmiņas.

Viņa lēni, ar grūti slēpjamu satraukumu atver mūsu vecās mājas durvis, ieiet lielajā istaba un bijīgi apstājas.

Tur viss pa�laik ir daudz savādāk nekā toruden. Vecās gul�tas un skapja vietā tagad stāv jaunas, modernas mēbeles, pie sienām redzamas vairākas gleznas, logus sedz sniegbalti aiz�skan, bet zem tavām kājām ir tīra, jauna grīda.

Anna nesteidzīgi izstaigā visu māju; ta�u pa�laik tur neviena nav. Visi strādā. Viņa skumji, bet saproto�i pasmaida un jau grib atkal iet prom, kad beidzot ierauga: tāpat kā toreiz, esmu ģērbies savā rūtainajā kreklā un pelēkajās biksēs, sēdu pie galda un arī, galīgi satraucies, viņu uzmanīgi vēroju.

Anna nesteidzoties pienāk tuvāk, uz acīm uzliek biezas brilles, ilgi aplūko manu seju, tad neveikli apsēstas blakus un gurdi no�liec galvu.

��� Labvakar, Jāni, � viņa tikko sadzirdami iesāk.

��� Labvakar, Anna, � tikpat klusi atņemu viņas sveicienu.

��� Tu mani vēl pazisti? � Anna, nedaudz izbrīnījusies, pa�jautā.

��� Tu ta�u se�padsmit gadus biji mana sieva. Kā es tevi lai nepazītu?

��� Bet tu esi miris. � Annai bijīgi noraustās balss, un viņa vēl uzmanīgāk paskatās uz mani.

��� Jā, � cs viņai piekrītu. � Jau �etrdesmit vienu gadu.

��� Biju aizgājusi uz kapsētu, bet tavu kapu nekur neatradu, � Anna atzīstas. � Kur tu esi apglabāts?

��� Tepat mūsu dārzā. Varbūt atceries to ābeli pa�ā stūrī?

��� To ābeli es atceros, kā tad. Un visu to laiku, tos gadus� Kādēļ mums vajadzēja satikties? � viņa tā kā izbrīnījusies pavaicā.

��� Nezinu, Anna. � Es paraustu plecus.

��� Ne tu man, ne es tev� Mēs viens otram tā arī nespējām sniegt kaut kripatiņu laimes�

��� Jā, Anna, � es piekrītu. � Tas tādēļ, ka tu nekļuvi tnan draugs. Nedz arī mans domubiedrs.

��� Bet kādēļ tu nekļuvi man draugs? � Anna nopietna atjautā pretim. � Mans domubiedrs?

��� Cilvēki, savienoju�ies pat vislielākajā mīlestībā, tomēr ne�drīkst dzīvot vienīgi sev, tikai savam priekam, savai baudai, sa�vām interesēm. Ir jādara kaut kas arī citu labā. Tāda toreiz bija mana pārliecība � un es nevarēju ne dzīvot, ne rīkoties savādāk.

��� Es tagad tevi mazliet saprotu, Jāni. � Anna domīga pa�māj ar galvu un līdzjūtīgi ieskatās manā bālajā seja. � Un to�mēr� Ko tu ieguvi? Tu. Tikai savu pāragro nāvi�

Es lēni purinu galvu.

Nez vai, Anna. Man �ķiet, ka vēl ko arī citu, kas varbūt attaisno manu bojāeju. Anna, es nekad neesmu padevies, neesmu liecies un nevienu nekad neesmu nodevis. Un daudziem cilvēkiem esmu devis iespēju palikt savā dzimtenē.

��� Vai viņi prata to novērtēt? � Anna painteresējas.

��� Man nav bijusi izdevība viņiem to pajautat, � es atbildu, � lai gan domāju, ka �ie cilvēki un viņu bērni mani tomēr pie�min ar labu vārdu.

Anna domiga skatās uz mani, tad vairākas reizes lēni, pie�krīto�i māj ar galvu.

��� Dro�i vien, Jāni, dro�i vien.

��� Bet kā tu? � es satraukts jautāju, lai gan ārēji cen�os būt ļoti mierīgs. � Kā tu esi dzīvojusi?

Anna atkal ilgi neko neatbild, viņai viegli trīc izkaltu�ās rokas un lūpas, un es redzu, cik viņa ir kļuvusi veca. Neticami, ka jau pagājis �etrdesmit viens gads. Man tas viss ir tikai viens iss mirklis.

��� Visādi, Jāni, visādi, � Anna negribīgi atbild. � Mēs toreiz ar Kārli uz Vāciju aizbraucām. Gandrīz vai ar pēdējo kuģi. Tur pārcietam visas �ausmas, nokļuvām angļu okupācijas zona, divus gadus mitinājāmies bēgļu nometnē� Kārlis nomira. Cs paliku viena starp sve�iem ļaudīm. Gribēju atgriezties mājās. Da�reiz �īs ilgas uznāca ar tik drausmīgu spēku� Domāju, sa- juk�u prātā. Ta�u es ļoti baidījos atgriezties. Pēc tam satiku kādu cilvēku� Mīlestības mums nebija nekādas, tomēr abi no�lēmām turēties kopā. Vēlāk aizbraucām uz Kanādu un apmetā�mies neliela provinces pilsētiņā. Blakus Ontario ezeram. Vieta ir skaista, man tur pieder māja un veikals, ta�u�

��� Tu tagad �eit atbrauci ciemos� kā tūriste? � es painte�resējos.

��� Jā, kā tūriste, Jāni, kā tūriste, � Anna pēk�ņi sāk runāt ātri un satraukta skatās apkārt. � Gribēju vēlreiz redzēt �īs vie�tas, �o māju, �o istabu� Gribēju atnākt pie tevis un� Cs visur taujāju pēc savas meitas, es visu laiku meklēju Mārīti, ta�u�

Anna, pāri mēram satraukusies, ar atklātām bailēm un cerī�bām gaida atbildi. Un es viņai �o atbildi varu arī pateikt. Kādēļ gan ne? Lai zina!

��� Nē, Anna, � es klusām iesāku, � Mārītei toreiz palaimē�jās, un viņa izdzīvoja.

Annas acis iemirdzas, tās kļūst lielas un spo�as, un tā vien �ķiet, ka ari pati uzreiz kļūst vismaz par gadiem desmit jaunāka. Viņa strauji paliecas uz priek�u, lūdzo�i izstiepj rokas, visa dre�bot, aizlauztā balsī iesaucas:

��� Bet tngad? Tagad viņa ir dzīva? Nu saki, Jāni, saki! Dzīva?

��� Jā, Mārīte ir dzīva.

���� Kur viņa dzīvo? � Auna pietrūkstas kājās un paģēro�ā balsi jautā: � Kur? Man viņa noteikti jāsatiek! Jāni! Kur viņa dzīvo? Gribu viņu redzēt!

Es uzreiz neatbildu, jo atkal sirdī iedzeļ sena sāpe un mazliet noreibst galva.

��� Mārīte par tevi neko nezina.

Tad Annas miklajās acīs atkal uz brīdi iemirdzas gai�a cerība.

��� Jāni� Vismaz pasaki� Vai viņa ir laimīga?

Pagrie�os sāņus un ar roku parādu uz pretējo sienu.

��� Paskaties! Tur uz to bildi. Tur ir Mārīte savā kāzu dienā.

Anna pieceļas un leni aiziet līdz tai vietai, kur kādreiz pie sie�nas karājās mūsu kāzu fotogrāfija, bet tagad redzama pavisam cita � skaista meitene baltā līgavas tērpā blakus vīri�ķīga iz�skata puisim.

Anna saviļņota raugās kāzu fotogrāfijā, līdz sāk neapturami skaļi raudāt. Tad viņa ar drebo�u roku vairākas reizes pieskaras meitenes sejai.

��� Tad tāda tu esi! Mārīte, � viņa tikko dzirdami no�ukst. � Tik neizsakāmi balta un skaista.

Pēc tam pagrie�as pret mani.

��� Vai cs varu ņemt �o fotogrāfiju sev līdzi?

��� Nē, Anna. � Es papurinu galvu. � Tu no �ejienes neko nedrīksti paņemt sev līdzi. Ja nu vienīgi atmiņas un no�ēlu.

Anna lēni un ļoti nogurusi atgrie�as pie manis.

��� Es tevi kādreiz nolādēju, � viņa klusi saka. � Es tevi ienīdu. Es tevi pat nodevu. Jā. Bet tagad� Tagad es tevi ap�skau�u. Ļaudis tevi piemin ar labu vardu, tu guli savā dārzā zem ābeles saknēm un vari būt mierīgs. Bet man ar tuk�u sirdi jābrauc nomirt kaut kur uz pasaules viņējo malu�

��� Jā, Anna, � es skarbā balsī apstiprinu. � Tev jāmirst sve�umā.

��� Bet es to negribu! � Anna bailēs iekliedzas. � Jāni! Es to negribu! Es ta�u atbraucu �urp� Es gribu�

��� Nē, Anna, nē! � es viņai atbildu. � Mūsu Edgara vairs nav. Viņ� toreiz bēga. Un vācie�i viņu no�āva.

�- Tas nevar but! � Anna iesaucas. � Nevar būt! � Un kāp�jas atpakaļ. � Nevar būt! Rotenburgs man apsolīja� Citādi es ta�u nekad � nekad �

��� Mūsu dēlu no�āva. No�āva! Viņam bija tikai piecpadsmit gadu� Ej, Anna! Kādreiz es �ai pa�ā vietā tevi izmisis lūdzu palikt. Kopā ar bērniem. Dzimtenē. Tagad es tev saku � ej! Brauc ātrāk proml

Anna lēnam iziet laukā, smagiem soļiem iet līdz ceļa pagriezie�nam, tur apstājas un skatās atpakaļ.

Vecās mājas vairs nav. Un nav vairs arī ābeļdārza. Un nav siena �ķūņa. Un takas, kas veda uz upi, nav. Un pa�as upes nav.

Viss pēk�ņi pazudis un izgaisis. Anna pilnīgā nespēkā noslīgst ceļa malā, atspie� galvu pret smar�ojo�ās liepas stumbru; viņa jūt, ka sirdi arvien spēcīgāk sāk �ņaugt smags, smacējo�s �ēlums.

Mana dzīvība. Cerība. Mīlestība. Darbs. Bērni. Vīrietis. Atrie�bība. Nodevība. Bēg�ana. Divstāvu māja. Veikals. Turība. Ontario ezers. Dzīve.

Es nesaprotu, kādēļ man tas viss bija vajadzīgs?

Ja tagad nav vairs itin neka.

Kristīne atvēra acis un pasmaidīja.

� Vēl neesi uz mani pietiekami izskatījies? � viņa �ķelmīgi pajautāja.

��� Ko mēs vēl gaidām? � Edmunds atkārtoja jautājumu un strauji, it kā pat ar nelielu niknumu iespieda galvu starp meite�nes krūtīm, kuras sedza mazs un caurspīdīgs krū�turis.

�� Mēs laikam esam traki, � Kristīne iesmējās. � Arī to�reiz� Kad mums tas notika pirmo reizi?

Edmunds atkal pārliecās pār meitenes ķermeni, piekļāvās tam cie�i klāt un pēc tam ilgi un spēcīgi skūpstīja Kristīnes lūpas, seju un kaklu, un, to darot, viņ� jutās patiesi laimīgs, bet ne tikai tādēļ, ka viņam gadījusies iespēja skūpstīt un būt tuvam ar skaistu un interesantu meiteni, bet laimīgs galvenokārt tādēļ, ka neparasti asi izjuta savu esamību, Kristīnes esamibu, visas pa�saules esamību un to, ka kaut kādas dīvainas, prātam neaptvera�mas kombinācijas rezultātā viņi visi trīs vienlaicīgi pastāv un �ai mirklī saplūdu�i vienā veselā, vienā cie�ā, nesaraujamā būtības kamolā.

��� Tā ir mīlestība, Edmund?

��� Jā, Kristīn.

��� Varbūt tā ir tikai pasaka?

��� Jā, Kristīn, tu esi pasaka. Man da�brīd pat īsti nemaz neli- cas � Tu viņiem neko neteici?

��� Nē.

��� Bet mēs ta�u norunājām, ka tu viņiem pateiksi.

��� Un tu domā, viņi būtu mani laidu�i? Atļauj pasmaidīt. Abi mīļie radinieki mani tur diezgan stingros gro�os. Ko tu! Mana mamma ar saviem stingrajiem, pagāju�ā gadsimta uzskatiem.,.

��� Tu viņiem ari par mani vēl neko neesi stāstījusi?

��� Nē. To es vēl nevaru. Būs tāds skandāls� Bet rudenī, tik�līdz iestā�os universitātē�

��� Kādēļ tu nevari pateikt, ka biji pie manis? � Edmunds iz�brīnījies uzprasīja.

Kristīne piecēlās sēdus, mazliet pagriezās pret Edmundu un iztrūkusies skatījās viņa tum�ajās acīs. Vispār �is Edmunds Ja- novskis bija glīts, jauns cilvēks.

Ta�u Kristīni atkal mocīja bailes un neziņa. Kā lai viņa dara to zināmu mammai? Par precē�anos noteikti nevarēs būt ne runa. Jo bie�i gan māte, gan tēvs puspajokam, puspanopietnam bija da�ādās sarunās izmetu�i: �Nekādas studentu kāzas! Mēs tās ne�atzīstam! Tikai pēc universitātes beig�anas! Tagad galvenais ir mācības! Mācības un vēlreiz mācības! Jo no tām, tikai no tām būs atkarīga tava nākotne, tavs darbs un tavs dzīves piepildījums!�

To visu atceroties, Kristīne saīga, jo vairāk tādēļ, ka viņai tomēr kaut kā vajadzēja atbildēt uz �o Edmunda jautājumu: �Kā�dēļ tu nevari pateikt, ka biji pie manis?�

��� Interesanti, � Kristīne, mazliet apmulsusi, sacīja. � Vai te tuvumā nav kāda upīte vai ezers?

���� Nezinu, � Edmunds pacēla galvu un vērīgi paskatījās ap�kārt. � Vakar neko tādu nemanījām.

��� Varbūt tur aiz me�a ir ezers, � Kristīne sacīja un parādīja ar roku. � Tas būtu vienreizēji, ja mēs vēl varētu nopeldēties!

��� Tu vispār peldēt proti? � Edmunds painteresējās.

��� Protu, � Kristīne pasmaidīja. � Tev nevajadzēs mani glābt.

��� 2ēl. Es to labprāt darītu.

��� Tad izglāb mani no karstuma! Patie�ām, Edmund. Lūdzu, aizej un apskaties, vai tur tuvumā nav kāds ezers vai upe.

��� Iesim abi, � Edmunds aicināja.

��� Bet ja tur nekā nav? Tad es bū�u gājusi velti.

��� Un es ne?

��� Vai tev grūti?

��� Nē, nemaz. Es tikai domāju, ka mēs varētu aiziet abi.

- � Ja tur nekāda ezera nebūs, � Kristīne sacīja, � tad tūlīt brauksim atpakaļ uz Rīgu. Es vairs nevaru �o karstumu izturēt! Bet, ja tur ezers būs, mēs varēsim palikt līdz vakaram.

��� Tad es labāk pacentī�os atrast jūru, � Edmunds teica un piecēlās. � Varbūt tādā gadījumā tu �eit gribēsi palikt vēl ilgāk.

���� Labi! � Kristīne iesmējās. � Lai pēc tam notiek kas no�tikdams.

Edmunds apģērbās un ātriem, vingriem soļiem pārgāja pāri pļavai, pagāja garāin siena �ķūnim, kur viņi bija pārlaidu�i pa�gāju�o nakti, un uzgāja uz �aura lauku ceļa, kas strauji un līku�maini ievijās prie�u me�ā.

Me�s tomēr nebija sevi�ķi biezs, un apmēram pēc pusstundas gājiena Edmunds starp retajiem kokiem ieraudzīja spilgti zila ezera virsmu, krūmiem apaugu�us krastus un brīvu, baltām smil�tīm apskautu līci. Turpat ezerā iestiepās gara koka laipa, un pie tās piesietas viegli �ūpojās divas laivas.

�Brīni�ķīgi,� Edmunds nodomāja. �Taisni vai neticas, ka patie�ām tas viss tā arī ir.�

Edmundu pārņēma patīkams satraukums, ka vēlreiz būs spējis sagādāt Kristīnei prieku un ka meitene varbūt pat jutīsies par to laimīga.

Edmunds jau pagriezās, lai ietu atpakaļ, kad mazliet pa labi ezera krastā ieraudzīja diezgan lielas un vēl pieklājīgi saglabāju��ās lauku mājas, da�as palīgēkas un lielu dārzu. Mājai vienas istabas logs bija atvērts, un pēk�ņi caur to līdz Edmundam at�skanēja skaļ�, sirdi ploso�s un begalīgi stiepts kādas sievietes izbaiļu kliedziens.

��� Nevajag! Palīgā! Lūdzu, nevajag, Voldi! Pa-līgā!

Edmunds, daudz nedomādams, strauji pagriezās un ātri skrēja

uz māju. Viņa apziņa strādāja skaidri un precīzi. �Tur kadam cilvēkam iet slikti. Tur kāds cilvēks nokļuvis nelaimē. Es nezinu, kas tur notiek, bet man tomēr jāpacen�as palīdzēt.�

Edmunds atrāva vaļā mājas durvis, �ķērsoja priek�telpu un spēji atgrūda pirmās pa rokai pagadīju�ās durvis.

Skats bija diezgan drūms. Uz grīdas gulēja no griestiem no�rauta iustra, saplēsta vāze un izmētātas grāmatas, divi salauzīti krēsli un apgāzta neliela bufete. Kāds padzīvojis, tum�iem bārdas rugājiem apaudzis vīrietis istabas kaktā starp gultu un skapi bija iespiedis trausla izskata sievieti un ne�ēlīgi sita to ar īsu, aplau�zītu koku.

��� Izbeidz! � Edmunds iekliedzās.

Vīrietis pārtrauca sist, bezgala pārsteigts paskatījās uz ne�gaidīti uzradu�os cilvēku, uz brīdi it kā pat samulsa vai nokaunē�jās, bet tad atkal viņa acīs uzliesmoja dego�s naids. Vīrietis ar ātru un veiklu kustību norāva no sienas bisi, uzvilka abus gai�ļus un momentā pavērsa ieroci pret Edmunda krūtim.

��� Nekusties! � vīrietis skaļi uzsauca. � Viens solis uz priek�u vai sānis � un no tevis būs palicis pāri vienīgi siets!

Edmunds ar grūtībām norija siekalas. Viņ� sastinga un juta, kā pār muguru pārskrien karsts satraukuma vilnis, kā notirpst kreisā roka un deniņos dobji atbalsojas steidzīgi sirdspuksti. _

�Mieru, tikai mieru,� Edmunds nodomāja un ātri paskatījās uz naidā pārvērsto vīrie�a seju, uz galdu un krēsliem, kas viņu �ķīra no bises īpa�nieka, un pēc tam uzmeta īsu skatienu sievietei, kura tagad sakgupusi tupēja kaktā un skaļi raudāja.

���� Pamēģini tikai! � sve�ais vīrietis vēlreiz brīdināja un draudīgi pavicināja bisi. Sis cilvēks, kas nupat atkal izkliedza draudus, bija vai nu vājprātīgs, vai arī patie�ām tik zvēriska naida pārņemts, ka, nospie�ot bises gaiļus, viņ� drīzāk izjutīs at�vieglojumu, nevis bailes vai no�ēlu.

Sieviete kaktā joprojām raudāja.

Vīrie�a acīs dega atklāts ļaunums, un Edmunds saprata, ka �is cilvēks �aja situācijā ir spējīgs uz visu. Ta�u Edmunds bailes vairs nejuta. Viņu pārņēma asas dusmas.

���� Pamēģini tikai kustēties! � vīrietis jau tre�o reizi brīdināja, un viņa sejā nepakustējās ne vaibsts. �ķita, ka tā aplieta ar kādu pelēkzaļu līmi, vienīgi tum�ajās acīs pastāvīgi dega trula naida dzirkstis.

Pagāja da�as bezjēdzīgi garas un saspringtas minūtes.

��� Pazūdi! � vīrietis atkal iekliedzās ķērksto�ā balsi un pa�māja ar galvu uz durvju pusi. � Taisies, ka tiec, kamēr es esmu �ēlsirdīgs un tu esi vēl dzīvs!

Edmunds mirkli padomāja.

Vīrietis vienu brīdi izskatījās apmulsis, tad sāka skali smie�ties. Viņ� smējās diezgan ilgi, tad negaidīti apklusa, viņa seja atkal sastinga un balss skanēja vēl draudīgāk nekā iepriek�.

��� Tad es nogalinā�u jūs abus, � viņ� apņēmīgi teica un at�kāpās soli atpakaļ. � Vispirms tevi un pēc tam viņu.

���� Kādēļ? � Edmunds klusi, ar sausu muti pavaicāja un juta, ka viņam nosvīst pirkstu gali. � Es ta�u jums neko sliktu ne�esmu izdarījis un dro�i vien arī �ī sieviete�

��� Turi muti! � vīrietis viņu pārtrauca. � Nekad nevajag bāzt savu degunu tur, kur tevi neviens ne sauc, ne gaida, saproti? Si ir mana māja, un tā ir mana sieva, un tu, sve�ais, nedrīksti ienākt cita mājā un tur kaut ko aizliegt! Saprati?

���� Nē, ne visai, � Edmunds atbildēja un ātri aprēķināja attā�lumu, kas viņu �ķīra no saimnieka. Tas nebija sevi�ķi liels, un tomēr būtu bijis daudz labāk, ja bises īpa�nieks pirmīt nebūtu ne soli atkāpies tālāk.

���� Bet tagad izvēlies! � vīrietis drūmi teica, dodot Edmundam pēdējo iespēju. � Vai nu nekavējoties pazūdi, vai es pēc da�ām sekundēm �au�u bez brīdinājuma.

Sieviete turpināja skaļi raudāt. Tad viņa pacēla galvu, ko ieskāva biezi, tum�brūni mati, un Edmunds ieraudz ija viņas seju. Tā bija ļoti bāla, ar dziļi iekritu�ām acīm, kuru dabisko spo�umu bija nomāku�as bailes un izmisums. Uz kreisā vaiga varēja sa�skatīt svaigu uzplēstu rētu, no kuras sīkā straumītē līdz zodam tecēja asinis. Sieviete skatījās uz Edmundu ar tik bezpalīdzīgu

�ēlumu un skaudru, dedzino�u lūgumu acis, ka Edmunds atkar sajuta pārskrienam pār muguru karstu satraukuma vilni.

Sievietes lūpas tikko manāmi sakustējās.

�Lūdzu, neaizejiet! Palieciet! Lūdzu, pamēģiniet mani glābt!�

Iespējams, ka sieviete �os vārdus nemaz neteica, ta�u Edmunds tos dzirdēja skaidri un saprotami. Viņ� strauji noliecās un asi, no visa spēka trieca sev priek�ā stāvo�o galdu pret vīrie�a ķer�meni. Tas notika tik ātri un negaidīti, ka vīrietis nepaspēja iz�aut. Galds atsitās pret viņa kājām un vēderu, no �ī trieciena vīrietis sagrīļojās, skaļi iekliedzās un izlaida bisi no rokām. Nāko�ajā mirkli Edmunds pielēca viņam klāt un ar atvērtas labās plaukstas malu zibenīgi iesita pa kaklu. Vīrietis sabruka virs galda un, klusi stenēdams, savādi izpleta rokas.

Edmunds ātri piegāja pie sievietes, saņēma viņu aiz rokas, pie�cēla kājās un izveda laukā no istabas mājas pagalmā. Sieviete paklausīgi sekoja.

��� Es nezinu, kas jums tur īsti notika, � Edmunds sacīja,

��� bet jūs prātīgi darīsiet, ja tagad aiziesiet uz kādām citām mā�jām.

�� .Iā, jā! � sieviete satraukta �ukstēja. � Es aizie�u. Liels paldies jums. Nemaz nezinu, kā lai pateicos.

��� Nu, ko jūs! � sacīja Edmunds un jutās pat mazliet neērti.

��� Kā jūs �eit vispār uzradāties? � sieviete painteresējās.

�� Seit ta�u tuvumā neviens nedzīvo.

��� Gadījās nejau�i iet garām, � Edmunds paskaidroja.

��� Vēlreiz liels paldies, � sieviete teica un nodūra galvu.

��� Par to nemaz nav ko runāt! � Edmunds atmeta ar roku.

��� Mēs ta�u visi esam cilvēki.

��� Nē, nē! � Sieviete atkal izbailēs satrūkās. � Ne visi!

Pēc tam viņa tramīgi paskatījās uz māju, kaut ko klusi pie

sevis nomurmināja un sāka ātri skriet. Kā izbiedēts me�a dzīv�nieks sieviete veikli izlocījās caur tuvu saaugu�ajiem kokiem un nozuda me�ā.

Edmunds ilgi noskatījās viņai paka] un saprata, ka tikko bijis nejau�s divu cilvēku dzīves traģēdijas liecinieks, patiesībā tās beigu cēliena aktīvs dalībnieks, par ko nupat saņēmis viscilde�nāko apbalvojumu � kāda cilvēka klusu paldies. Bet, kā jau daudz kas uz �īs dīvainās pasaules, ari �oreiz blakus cildenajam stāvēja zemiskais. Tuvu, tuvu. Abi tik vienādi un at�ķirīgi kā dvīņu brāļi.

Edmunds paspēja paiet uz priek�u tikai pāris soļu, kad viņam aiz muguras atskanēja skaļ� �āviena troksnis. Edmunds mugurā sajuta spēcīgu triecienu, viņ� lēni pagriezās pret tuvējo māju un izbrīnījies ieraudzīja, ka pie istabas loga, seju savilcis ņirdzīgā smīnā un rokās cie�i satvēris bisi, stāv naida pārņemtais vīrietis.

Pēc tam atskanēja vēl viens �āviens. Edmunds strauji sagrīļojās, pagāja da�us soļus uz priek�u un tad smagi un neveikli nogāzās zemē.

Pagāja da�as moko�i garas minūtes, ta�u nekas vairāk neno�tika. Edmunds gulēja ar seju pret zemi, tad lēni pievilka ceļgalus pie vēdera, mēģināja savilkties kamolā un ar pirkstu galiem cie�i ieķērās kāda koka saknē.

Viņ� skaidri saskatīja, ka turpat pie viņa acīm pa melno zemi kaut kur steidzas brūna skudra, tad Edmunda skatiens pamazām kļuva miglains, un jau pēc da�iem mirkļiem viņ� vairs neredzēja neko.

Viss iegrima melnā, lipīgā tumsā.

Kad Edmunds aizgāja, Kristīne noņēma krū�turi� rūpīgi to salocīja, nolika blakus piepū�amajam gumi�jas spilvenam, iekārtojās ērtāk un turpināja sauļoties. Saule bija pakāpusies ļoti augstu un bagātīgi bēra uz zemi savus karstos, da�brīd pat svilino�os starus. Kristīne gulēja, acis aizvērusi, un juta, kā �ī nepārtrauktā fotonu plūsma dedzina viņas jauno, jau stipri iedegu�o ķermeni, un meitene jau kuro reizi iztēlojās, kā viņa ar milzīgu baudu iebrien vēsā upes ūdenī, kā peld pret straumi, kā sīki vilnī�i skalojas sejā un blakus peld arī Edmunds, un viņi abi smejas, sarunājas un viens otram piepalīdz, kad pēk�ņi jūtas noguru�i. Edmunds atkal paņem viņu uz rokām, iznes slā- vaja upes krastā, nogulda zemē, brīdi skatās uz meitenes slapjo augumu un aiziet. Bet viņ� neaiziet tālu, tepat pie upes krasta saplūc veselu klēpi baltu ūdensro�u, atgrie�as atpakaļ un ar mai�gām, nesteidzīgām roku kustībām apklāj viņu ar ziediem�

Kristīne pasmaidīja, pagrieza galvu sāņus un atvēra acis. Edmunds tomēr vēl nebija atgriezies.

�Viņ� ir aizgājis tālu,� meitene skumji nodomāja. �Man tomēr vajadzēja iet viņam līdzi.�

Kristīne atkal aizvēra acis, un viņa atcerējās septīto maiju un �ī gada pēdējo sniegu, un visu, kas ar viņu toreiz notika, un pēc tam atcerējās gandrīz vai katru dienu, ko bija pavadījusi kopā ar Edmundu; atcerējās visus izbraucienus uz Jūrmalu, bie�ās pa�staigas pa Rīgas nomaļu ielām vai centra bulvāriem, da�us teātra un kino apmeklējumus, viņu abu mū�īgos strīdus par literatūru un �urnālistiku, par to, kas �odien jaunie�us interesē, kas ne un kā vispār viņus ieinteresēt par to vai citu problēmu. Kā materiālu pasniegt? Kā rakstīt? �ilbino�i spo�i, neparastu formu ietērpā vai mierīgi, reālistiski, bet toties dziļi un pamatīgi?

�Ja tu toreiz ziemā nebutu atnācis uz mūsu skolu� Mēs ta�u nekad nebūtu satiku�ies.�

�Varbūt tomēr kaut kad būtu.�

�Nē, Edmund, nebūtu. Nemū�am!�

�Gan jau, Kristīn.�

�Tātad mūsu iepazī�anās, viss, kas mūsu starpā noticis, visas satik�anās reizes un mūsu mīlestība, mūsu skaistā, brīni�ķīga mī�lestība vispār varēja nemaz nebūt, ja tu toreiz būtu izvēlējies citu videni. Saproti? Un tur tu būtu saticis citu meiteni, arī viņu var- būt tāpat sauktu par Kristīni, un tad tu būtu iepazinies ar viņu, kādā maija dienā būtu gājis ar viņu� Bet ko būtu darījusi es?�

�Tas tomēr nav tik vienkār�i. Es ta�u pirms tam jau esmu bi�jis vismaz desmit da�ādās skolās. Un nekad nekas tamlīdzīgs ne�notika. Vispār, Kristīn, tas ta�u notiek tikai vienreiz dzīvē.�

�Bet tu ta�u varēji izvēlēties citu skolu? Varēji?�

�Protams. Rīgā ir astoņdesmit piecas vidusskolas.�

�Nu redzi! Tā cilvēku mīlestība tomēr ir ārprātīgi nejau�a! Un galvenais, galvenais, ka sākuma posmā man pa�ai tur nebija ne ma zak ās lomas! Nekādas! Tavu izvēli es ta�u nekādi nespēju ietekmēt, tu izvēlējies mūsu skolu kaut kādu pavisam citu, daudz svarīgāku vai arī mazsvarīgāku iemeslu dēļ! Un varbūt arī tie�i tādēļ mīlestība ir tik trausla un nepastāvīga?�

�Tu ta�u to vēl nemaz īsti nepazīsti. Un tādēļ nevari zināt, kāda tā ir.�

�Kā es nepazīstu? Pazīstu! Es ta�u dzīvoju starp cilvēkiem un to vien dzirdu kā viņu skaļās vaimanas � tas aizgājis no tās, bet �ī atkal aizbēgusi no cita. Un tā viņi visu laiku viens no otra bēg.�

�Tas jau tikai starp pieaugu�ajiem.�

�Ko tu! Mūsu klasē jau krietnai daļai meiteņu ir biju�i vismaz divi pui�i, kurus tās mīlēju�as �Iidz ārprātam�. Un es ta�u tev

arī neesmu pirmā, vai ne?�

�Es nesaprotu, Kristīn, kur tu mērķē?�

�Un tavi vecāki?�

�Liec viņus mierā.�

�Es nemērķēju nekur. Es tikai gribu tev pateikt��

�Ko? Ka tu netici mīlestībai?�

�Kā es varu neticēt, Edmund? Tu esi tik labs, un man ar tevi ir tik labi� Es tam visam ticu. Es ticu, ka tas ir īsti un patiesi. Man tikai bie�i uzmācas �aubas� Cik ilgi?�

�Tu par mani �aubies?�

�Nē, par tevi ne. Un arī par sevi ne. Es �aubos vispār.�

�Es neteik�u, ka tā būtu sevi�ķi slikta īpa�ība, bet��

�Pārāk daudz kas uz �īs pasaules atkarīgs no nejau�ībām. No tādu notikumu attīstības, kur mūsu pa�u vēlē�anām, mērķiem un gribai nav absolūti nekādas nozīmes. Un nav nekādas jēgas.�

Kristīne atkal atvēra acis un piecēlās sēdus. Paskatījusies pulk�steni, viņa saīga. Bija jau pagāju�as divas stundas, bet Edmunds vēl joprojām nebija atgriezies. Kristīne apģērba kailo ķermeņa aug�daļu, piecēlās un nesteidzīgā gaitā aizgāja līdz me�malai.

Tur viņa ieraudzīja �auru lauka ceļu, apstājās un jau kuro reizi uzmanīgi apskatījās apkārt. Nevarēja redzēt nevienas mā�jās, lai gan no rita un dienā no kaut kurienes �ad tad atskanēja tāli suņa rējieni. Saule jau slīdēja lejup. Me�s �ķita glu�i kā iz�miris, un gaiss bija kļuvis vēl spiedīgāks. Visapkārt' stāvēja smags, biedējo�s klusums.

Kristīne atgriezās pie segas, apsēdās, pierāva ceļgalus pie zoda un ilgi, kā sastingusi raudzījās zemē.

Viņa nez kādēļ atcerējās Rolandu, pēc tam savu māti un tēvu un zināja, ka vecāki pa�laik ir ļoti uztrauku�ies, dro�i vien zvana uz visām pusēm, visām draudzenēm un draugiem, jo vakardiena, nakts un �odiena ir pirmā reize, kad vecāki nezina, kur viņa at�rodas un kādēļ nav mājās. Vecāki dro�i vien loģiski pieņem, ka ar viņu atgadījusies kāda liela nelaime. Bet kas atgadījies ar Edmundu? Kas?

Kristīne pēc kāda laika atkal paskatījās pulkstenī un, stipri no�bijusies, konstatēja, ka no Edmunda aizie�anas brī�a jau pagā�ju�as trīs stundas.

Kristīne bija ievērojusi, ka tāda pame�ana nenotiek pirmo reizi. �ādas dusmas un kaut kāda neizskaidrojama, tikko ma�nāma nepatika pret Edmundu viņai jau bija radusies arī agrāk, bet viemēr pazudusi, izgaisusi, līdzko atkal viņu ieraudzīja, līdz�ko atradās viņam līdzās un sajuta tā tuvumu. Edmunda personī�bas spilgtums visu nepatīkamo, visas �aubas un bailes vienmēr aizdzina prom, atstājot Kristīnē vienīgi prieku, patīkamu satrau�kumu un to neizprotamo, divaino spēku, kas viņai tik bie�i pat neapzinīgi lika ilgoties un tiekties pēc Edmunda.

Viņa atkal aizgāja līdz me�malai un brīdi raudzījās uz tuk�o lauka ceļu. Pēc tam paskatījās pulkstenī. Kop� Edmunda aizie��anas tagad jau bija pagāju�as �etras stundas.

Kristīne nesapratnē paraustīja plecus un atgriezās pie segas. Saule jau bija noslīdējusi vēl zemāk, un apkārtne klusi iesmar�o�jās pēc vakara.

Meitene lēni apģērbās, brīdi vēl pagaidīja un pēk�ņi sajuta, ka viņu visu no matu galiem līdz papē�iem pārņem spējas, �ņaudzo��as bailes. Kristīne nervozi lielajā ceļasomā iemeta segu un pārē�jās mantas. Soma bija smaga, un viņa nejuta ne mazāko vēlē�anos to staipīt sev lidzi. Kristīne aiznesa somu līdz �ķūnim un atstāja pie durvīm, lai Edmunds to uzreiz varētu pamanīt.

Kristīne pēc divdesmit minū�u gājiena sasniedza lielceļu, auto�buss ilgi nenāca, un tikai pēc kādas stundas garāmbrauco�a volga viņu aizveda uz Rīgu.

�ķita, ka pirmā vētra jau būs beigusies. Kristīnes māte Alise beidza slaucīt asaras, tēvs Roberts iz�dzēra vairāku dienu validola devu, un Kristīne pati arī pārstāja raudāt. Tagad vecāki zināja visu. Kristīne vai nu aiz spīts, vai ari aiz mazliet neparastas pa�aizsardzības pateica vecākiem pa�tiesību. Tiesa, tā bija nepilnīga, ta�u viņa to tomēr pateica. �Ja, es biju ar kādu puisi uz laukiem, nakti pārgulējām siena �ķūnī, bet �odien visu dienu tai apkārtnē sauļojāmies. Vai es to ne�drīkstēju? Nē? Galu galā man ta�u ir jau astoņpadsmit gadu!�

��� Ne jau par to pa�laik runa! � tēvs skarbi sacīja.

��� Drīkstēji, meit, � savukārt klusi sacīja māte. � To jau neviens nevar aizliegt, bet� Es, protams, ļoti priecātos, ja tas viss tev būtu noticis daudz skaistāk, savādāk� tavā pirmajā kāzu naktī� Zini, Kristīn, siena �ķūnis tomēr nav tā pati la�bākā vieta� Tu neprāti vai arī negribēji no tā sevi pasargāt līdz kāzu dienai. Es tevi pa�laik nemaz tik stipri arī nenosodu, bet tev ir jāsaprot, ka man tas ir ļoti nepatīkami. Es visu laiku biju cerējusi, ka tu nebūsi tāda, kāda ir lielākā daļa �odienas meiteņu.

��� Kas viņ� tāds ir? � tēvs pavēlo�ā tonī noprasīja.

��� Viņu sauc Edmunds Janovskis.

��� Polis?

Kristīne ļoti izbrīnījusies paskatijas uz saniknoto tēvu.

��� To es nemaz nezinu. Bet tev tas liekas svarīgi?

��� Svarīgs ir viss' Ar ko �is Edmunds Janovskis nodarbojas? Tāds pats vel lāga neiz�ķīlies cālēns kā tu?

��� Nē. Viņ� ir piecus gadus vecāks par mani.

��� Tātad pieredzējis pavedējs. Tas tik vēl trūka!

��� Nē! � Kristīne gandrīz vai iekliedzās. � Viņ� ir labs un godīgs un� un mums tas notika pavisam ne tā, kā jūs to iedo�mājaties. Un es, mā, stipri �aubos, vai kāzu nakti mums būtu bi�jis skaistāk.

��� Tātad tu ar viņu jau taisies precēties? � māte, mazliet iz�bijusies, pajautāja.

��� To es vēl neesmu teikusi, � Kristīne atbildēja un nolieca galvu. � Bet galu galā � kādēļ gan ne?

���� Izslēgts! � tēvs atkal skaļi nodārdināja. � Pilnīgi izslēgts! To jau tūlīt izmet ārā no galvas! Nekādas kāzas! Vispirms saga�tavojies iestāju pārbaudījumiem, ar to sporto�anu jau gan, tev ne visai spo�i ar mācībām gāja, pabeidz universitāti, sāc strādāt, kļūsti patstāvīga, neatkarīga� Nebaidies, Kristīn, mēs tev palī�dzam un palīdzēsim, tu nekad neizjutīsi ne mazākās materiālās grūtības, ta�u tev ir pa�ai jāizkaro, pa�ai jāiegūst tie�i �ī per�sonīgā garīgā un materiālā neatkarība gan no mums, gan�no nākamā vīra. Jo tikai tā un ne citādi tu spēsi būt patiesi laimīga. Kļūsti izglītota sieviete, pēc tam taisi karjeru, izvirzies, esi vien�mēr aktīva sabiedriskajā darbā � un tu, meit, tālu tiksi! Cil�vēka � arī sievietes � laime ir sasniedzama vienīgi un tikai ap�liecinot sevi darbā, izvirzoties, gūstot panākumus un redzot sava darba augļus, redzot un apzinoties, ka �ie tava darba un pūliņu angļi sniedz kādu reālu labumu citiem. Lai tie rakstnieki un �ur�nālisti raksta, ko grib, lai taisa, kādas filmas tiem patīkas, bet viņi nekad man neiestāstīs, ka meitenēm agri jāprecas un ka sie�viete galvenokārt var sevi apliecināt tikai ar saviem bērniem. Tātad nemācieties, nestrādājiet, tikai ēdiet, guliet un dzemdējiet pēc iespējas lielāku bērnu baru! Tas ir absurds! Tā savā būtībā ir pat reakcionāra tēze, jo neņem vērā objektīvos mūsu �odienas sa�biedrības attīstības likumus, jo sabiedrībai ātrāka progresa vārdā nav vajadzīgi skaita ziņā daudzi vāji vai pat ne sevi�ķi attistiti indivīdi � izpildītāji, bet ir vajadzīgas spilgtas personības, tādi cilvēki, kas nebaidās uzņemties atbildību par sabiedrības attīstību un spēj �o sabiedrību organizēt, vadīt un virzīt uz arvien labāku nākotni! Tikai tādi! Mums �eit ne mazākā mērā nav vajadzīga kvantitāte, bet gan visaugstākā kvalitāte!

Kristīne pacēla galvu un nenovērsa skatu no tēva sejas un enerģiski �estikulējo�ām rokām. Viņai �ķita, ka tēvs ir mazliet aizmirsies, ka viņ� varbūt iedomājas, ka atrodas kādā ļoti nozī�mīga sapulcē, stāv ar valsts ģerboni rotātā tribīnē un tur uzstā�jās ar kvēlu runu.

Bet �i runa bija patiesa. Roberts Guļevskis gandrīz vienmēr sacīja to, ko domāja vai par ko bija pārliecināts. Bez tam viņam arī piederēja tiesibas tā runāt, jo pats bija viens no tiem vīriem, kuri aktīvi, ar lielu atbildības sajūtu vadīja mūsu republikas saim�niecisko dzīvi. Kristīnes tēvs strādāja Latvijas PSR Ministru Pa�domē, kur pildīja kādas lielas un nozīmīgas nodaļas vadītāja augsto amatu. Un Kristīne savus vecākus mīlēja un � kas vēl svarīgāk � ļoti cienīja. Kristīnei viņas vecāki bija lielākās autori�tātes, un viņa bija pieradusi tiem paklausīt. Jo nekad vēl nebija manījusi, ka tic viņai ar savu rīcību un padomiem būtu vēlēju�i ko sliktu.

Kristīne domās pārskatīja viņu pla�o �etristabu dzīvoklīti, kas atradās pēc speciāla projekta celtā �valdības namā�, paskatījās uz abiem vecākiem, kuri bija spēju�i sagādāt viņai tādas iespējas un dzīves apstākjus, par kādiem viņas klases pārējie audzēkņi varēja vienīgi sapņot. Kristīnei kļuva �ēl, ka viņa par �o rūpību un gā�dību mātei un tēvam vakar un �odien atmaksājusi ar tik lieliem uztraukumiem un pilnīgi nevajadzīgiem pārdzīvojumiem.

�� Ar ko tad īsti tas tavs Edmunds nodarbojas? � tēvs pār�jautāja. � Vēl studē vai strādā?

��� Strādā, � Kristīne klusi'atbildēja.

��� Ko viņ� var strādāt?

��� Viņ� ir �urnālists.

��� Kur?

��� Televīzijā. Edmunds ir redaktors turienes jaunatnes redak�cijā un bie�i vada tās raidījumus�

��� Tad tāds vējagrābslis vien ir. � Tēvs saviebās un atmeta ar roku. � Tas nav nopietni.

���� Kā � nav nopietni? � Kristīne izbrīnījusies uzprasīja. � Bet es? Ko jūs teicāt, un kā jūs priecājāties par maniem rak�stiem?!

��� Mēs priecājāmies tādēļ, ka tu esi mūsu meita, � tēvs pa�skaidroja. � Bet neko nopietnu ar �ādiem rakstiņiem vai raidī�jumiem dzīvē panākt nevar.

��� Bet kā tad var?

��� Vai tev vispirms ir kaut cik skaidrs, ko tu vispār gribi panākt? Kas tad tas būtu, kas mums traucē, pret ko un par ko būtu jācīnās, kas jāaizstāv, par ko jāiestājas, ko vajadzētu izcelt tin ko vajadzētu nosodīt? Tu zini, kādas pa�laik ir mūsu valsts ekonomiskās grūtības, kādas svarīgas problēmas būtu jārisina rūpniecībā, zinātne, plāno�anā? Kas pa�laik ir svarīgākais lauk�saimniecībā vai celtniecībā? Tu to zini?

��� Tēti, tu ta�u pa�laik neatrodies kolēģijas sēdē, � Kristīne sacīja. � Mums ir savas � jaunie�u problēmas, un viss, ko dara Edmunds un viņa pārējie kolēģi, � vispār visa jaunie�u prese un literatūra un varbūt kaut kādā mērā arī es� Tas mums tomēr palīdz gan dzīvot, gan kaut mazdrusciņ labāk �o dzīvi izprast; pa�līdz labāk orientēties un izvēlēties attiecīgu pozīciju pret kon�krētām mūsu dzīves norisēm� Un kā vispār kaut kas var būt pil- nigi veltīgs, ja cilvēks to dara no sirds?

��� Tā ir bērnu spēlē�anās, � tēvs atkal atmeta ar roku un pa�ņēma avīzi, līdz ar to parādot, ka �ī saruna jāizbeidz. � Tāpat ka tavs vakardienas brauciens uz iaukiem! Pacenties to aizmirsti Ņem rokās grāmatas un mācies! Un aizmirsti arī to �urnālistiku. Ja, ja! Es runāju visā nopietnībā. Tu iestāsies mūsu universitātes ekonomikas vai juridiskajā fakultātē, pēc tās beig�anas ..tev pa�vērsies visda�ādākās iespējas� Tu būsi noderīgs cilvēks, tavs darbs būs vajadzīgs, un tas nesīs vismaz l':aut kādu reālu la�bumu �

��� Bet tēt! Man ta�u algebrā ir trijnieks!

��� Tas nekas! Tavas patiesās zinā�anas ir stabila �etrinieka vai pat piecnieka līmenī, vienīgi tava aizrau�anās ar to muļķīgo sportu� Tas ta�u traucēja tevi mācīties labāk. Bet nekas! Tagad ari ar sportu bus cauri! Tavai veselībai nekas vairāk nedraud, par pasaules �empioni tu tik un tā nekad nekļūsi� Tātad mācības, Kristīn! Rit pat es sarunā�u un pie tevis atbrauks profesors Zil- bermans. Viņ� tevi tik labi sagatavos iestāju pārbaudījumiem, ka tu visus eksāmenus noliksi uz se�niekiem!

Māte piecēlās no savas vietas, �ķērsoja istabu un maigi aplika rokas ap Kristīnes pleciem.

��� Iesim, meitiņ, un aprunāsimies tikai divas vien, � viņa sacīja. � Tēvam, protams, ir simtprocentīga taisnība, tikai tu, Robert, to visu varēji pateikt daudz mierīgāk un klusāk. Bet arī es, Kristīn, tagad esmu ļoti uztraukusies par tavu nākotni. Starp citu, vakar un �odien vairākas reizes bija atnācis Rolands, tevi gaidīja, kopā ar mums nervozēja un tā uztraucās� Nē, Kristīn, nudien es nesaprotu, kādēļ tev viņu tik ātri un vieglprātīgi vaja�dzēja apmainīt pret kaut kādu tur Edmundu�

��� Bet mā! Es ta�u Rolandam jau pavasarī pateicu, lai viņ� �eit nekad vairs nenāk. Mūsu draudzība ir beigusies!

��� Nomierinies, Kristīn, nomierinies! Nekas jums vēl nav bei�dzies, nekas. Bet tagad iesim aprunāties tikai divas vien. Iesim.

Kristīne paklausīgi piecēlās, un viņas māte Alise Guļevska, kas bija pla�i pazīstama ārste un jaunajā, modernajā Gaiļezera slim�nīcā vadīja vienu no vissmagāko slimnieku nodaļām, saudzīgi aizveda meitu uz viņas istabu un klusā, monotonā, gandrīz vai hipnotizējo�ā balsī izklāstīja savas vēlē�anās par Kristīnes tur�pmāko dzīvi un rīcību, pateica, ko viņai būtu lietderīgi darīt, ko ne; brīdināja no |�ti smagām sekām, no nevajadzīgiem dzīves un veselības sare�ģījumiem, lūdza būt apdomīgai un paklausīgai un darīt un rīkoties tikai tā, kā to grib viņas vecāki. �Iegaumē, Kris�tīn, tas viss tikai un vienīgi tavas pa�as interesēs.�

Alise Guļevska ar savu stipri apmulsu�o meitu runāja gandrīz vai tā, kā parasti ārsts runā ar sinagi saslimu�u pacientu. Jo cienījamā daktere un savtīgi mīlo�ā māte Alise Gujevska tā arī uzskatīja, ka viņas meita ir vienkār�i slima, ka �ī pirmā mīlestība, �is pēk�ņais jūtu uzbangojums arī nav nekas vairāk kā vienīgi īpatnēja slimība, kas da�reiz pāriet ātrāk nekā gripa vai angīna.

Kristīne klausījās, viņa baidījās pat ie�ņukstēties vai straujāk sakustēties, viņa ticēja un piekrita visam, ko teica un stāstīja māte, un tomēr visu laiku viņu atkal iek�ēji urdīja kaut kāds di- vains, nesaprotams nemiers un mazliet baiga izjūta � kālab viņa vienmēr tik viegli pakļaujas tam, kas atrodas līdzās? Kādēļ viņa tagad nekliedz? Kādēļ nepretojas tam visam? Kādēļ viņa neaiz�stāv un necīnās par savu pirmo mīlestību, uz ko tik neatlaidīgi mudina visa jaunie�iem domātā literatūra un raksti ikdienas presē?

Kādēļ viņa klusē?

Varbūt tādēļ, ka vēl ne pilnīgi, bet kaut kur jau apziņas zem- slāņos saprot, ka tā bus pareizāk, labāk?

Un tomēr vēlāk, kad Kristīne dzirdēja vecākus jau aizejam gulēt, viņa piegāja pie telefona aparāta, nocēla klausuli un domīga uzgrieza Edmunda dzīvokļa numuru. Kristine vēl nemaz īsti nezi�nāja, ko viņa �obrīd vēlas Edmundam pateikt, varbūt vienīgi vien�aldzīgā balsī pajautāt, kur tad viņ� tik ilgi bija aizkāvējies?

Bet telefons klusēja.

Kad Edmunds ar vēl aizmiglotu skatienu mēģināja paraudzīties apkārt, viņam bija tada sajūta, it kā gulētu uz kaut kā ļoti cieta vai asa un virsū būtu uzgāzies dzelzs�betona bluķis. Ne�ēlīgi sāpēja galva, pleci un viss ķermenis. Ed�munds mirkli pagaidīja, tad vēlreiz atvēra acis. Vispirms viņ� virs sevis ieraudzīja baltu plankumu un spilgtu gaismu, ko iz�staroja liela spuldze. Pēc tam viņ� sev blakus ieraudzīja koka statīvu, kam aug�daļā bija piestiprināts rievains stikla trauks, gumijas cauruli, kuras vidu savienoja neliela ampula, un viņ� re�dzēja, kā �ai ampulā ik pēc brī�a no aug�ējā trauka lēni iekrīt smaga asins lāse� Tad viņ� turpat blakus ieraudzīja jaunas meitenes seju, mazliet noguru�as acis un mazas, iesārtas lūpas. Gai�ās matu sprogas apsedza balta cepurīte ar sarkanu krustu vidū.

Edmunds ievaidējās un vēl vairāk pagrieza galvu uz meitenes pusi.

���� Kur es atrodos? � viņ� tikko sadzirdami uzprasīja.

��� Guliet, � meitene kā no milzīga attāluma teica. � Guliet pavisam mierīgi.

��� Seit ir pārāk baltas sienas.

��� Jus atrodaties slimnīcā, � meitene paskaidroja. � Inten�sīvās terapijas palātā, kas pie mums atvieto reanimācijas nudaju,

Edmunds ar grūtībām mēģināja kaut ko atcerēties.

��� Cik ilgi es �eit atrodos?

��� Jau otro dienu.

��� Kas �ī par vietu? � Edmunds ar grūtībām izmocīja.

��� Auru ciema slimnīca. Tūlīt no republikāniskā neiroķirur- ģijas centra pie jums atlidos ārsts � konsultants.

Ne jau pie manis, bet pie jums, Edmunds nodomāja un lēni iz�stiepa roku, it ka mēģinadams pieskarties meitenes drēbēm un augumam, varbūt pat neapzinīgi gribēdams pārliecināties, vai tā nav tikai mirā�a, sāpju radīta iztēle vai sapnis, bet gan �ī telpa, viņ� pats �ai telpā un klusi runājo�ā meitene tomēr ir visīstākā realitāte.

���� Vai tad ar mani ir tik slikti, ka jāsauc ārsts no Rigas? �< Edmunds pavaicāja, un viņu pakāpeniski pārņēma savādas, neiz�skaidrojamas bailes un kaut kāda rūgta nelaimes priek�nojauta.

Medmāsa neko neatbildēja, piecēlās un rūpīgi pārbaudīja pie statīva piestiprinātā trauka stāvokli un tur eso�o asiņu daudzumu. Edmunds uzmanīgi vēroja meitenes kustības un tikai tagad pama�nīja, ka otrs gumijas caurulītes gals ir ievadits viņa labās rokas pietūku�ajā vēnā. Un tagad viņa ķermenī lēni lāse pēc lāses pilēja kāda viena vai vairāku cilvēku asinis. Sve�u, nepazīstamu cilvēku dzīvības sula. Un tagad �īs sarkanās asinis glābj viņa dzīvību. Kas jūs tadi esat, mani nekad neredzēju�ie? Brāļi? Māsas? Mani radinieki? Un Edmunds atcerējas, ka pirms diviem gadiem arī viņ� kopā ar visu kursu divreiz gāja brīvprātīgi un par velti nodot savas asinis. Un arī toreiz acīmredzot viņa 1111 pārējo studentu nodotās asinis varbūt izglāba kādam dzīvību.

Pagāja vēl da�as minūtes, un Edmunds tagad jau skaidri at�cerējās veiksmīgi nokārtotos valsts eksāmenus, atcerējās Kristīni, ziedo�u pļavu, veco siena �ķūni un atkal Kristīni, pateiktos vār�dus un visu, ko viņi bija darīju�i, un sirdī iedzēla tik skaudra, ne�saudzīga sāpe, ka Edmunds klusi ievaidējās un pievēra acis. Viņ� vairs negribēja redzet ne koka statīvu, ne trauku ar asinīm, ne �o balto telpu, ne skaisto, nopietno medmāsu.

���� Lai nu kur, bet �eit jau nu gan man nevajadzētu atras�ties, � viņ� caur sakostiem zobiem tikko dzirdami izdvesa.

����� Nevienam �eit nevajadzēja atrasties, � medmāsa teica, - bel ja nu reiz tā ir sagadījies� Jāpacie�as un jāguļ. Ja neva�rat aizmigt, es jums iedo�u miega zāles.

Edmunds atvēra acis un bridi atkal vēroja medmāsas nopietno, mazliet skumjo seju. Medmāsa vērīgi skatījās uz slimnieku.

��� Es jūs noteikti kaut kur jau esmu redzējusi, � viņa teica.

��� Iespējams, � Edmunds piekrita.

��� Jūs gadījumā neesat aktieris?

��� Ne.

���� Bet man gan liekas, ka es jūs noteikti esmu redzējusi tie�i kādā izrādē vai filmā.

��� Dro�i vien kādreiz televizora ekrānā.

��� Pareizi! � meitene priecīgi iesaucās. � Tagad es jūs at�ceros! Jūs bie�i esat redzams �Mozaīkā�.

��� Tu uzminēji, � Edmunds teica. � Tev �is raidījums patīk?

��� Ne visai, � meitene atbildēja. � Da�reiz paliek tāds iespaids, ka �Mozaīka� nemaz nav domāta jaunie�iem.

��� Bet mēs tomēr cen�amies.

��� Tagad labāk pacen�aties atkal aizmigt vai vismaz nerunāt. Jums paātrinās pulss.

��� Tad jau labi, � Edmunds vārgi pasmaidīja. � Tātad sirds vēl strādā.

��� Jums vecāki ir? � medmāsa pēc kāda laika negaidīti pa�vaicāja.

��� Jā.

��� Tad ir labi, � viņa nez kādēļ sacīja. � Varbūt jums ir arī sieva?

��� Nē, �ēlsirdīga māsiņ, � Edmunds teica. � Sievas man vēl pagaidām nav, ta�u visai iespējams, ka �

Edmundam pēk�ņi aptrūka elpa, un viņ� sāka aizgūtnēm rit pec zālēm smar�ojo�u gaisu. Medmāsa viņam steidzīgi izdarīja kādu ie�ļircinājumu, uzreiz kļuva nedaudz vieglāk, un Edmunda acu priek�ā kā skaista un vienreizēja glezna atkal nostājās sau�lainā vakardiena, ziedo�ā pļava un tālumā eso�ās siena kaudzes. Viņ� atcerejas, kā bija sēdējis, ar muguru atspiedies pret vecā siena �ķūņa durvīm, un pārsteigts skatījies, kā no siena kaud�u ēnām iznira Kristīnes gai�ais siluets, ka tas sakustējās, pagriezās pret viņu, mirkli sastinga, tad ātri, spo�ās saules apmirdzēta, Kristīne skrēja pāri pļavai pie viņa un atskrējusi nokrita uz ce�ļiem. piespieda galvu pie viņa krūtīm un smiedamās teica: �Ed�mund, tas vārdos nav izsakāms! Mēs esam nokļuvu�i kādā no paradīzes kaktiem, un es pirmo reizi � dzirdi, pirmo reizi � pil�nīgi fiziski sajutu, kas ir laime, kas ir �ī zeme un pasaule, un saprotu, kas esi tu, kas esmu es, kas esam mēs abi kopā un kas tā tāda mīlestība! Cik par to gan nav sarakstīts grāmatu, cik

daudzi filozofi par to nav dziļās pārdomās rauku�i savas gandrīz gudrās pieres, cik daudz vardu par to ir pasacīts, bet patiesibā las viss ta�u ir tik bezgala vienkār�i!�

Protams, Edmunds, skūpstot Kristīnes seju, bija nodomājis. Kad cilvēks ir laimīgs, tad vienmēr viss ir ļoti vienkār�s un sa�protams. Pasaule kļūst sare�ģīta, nesaprotama un da�reiz ari naidīga tikai ar mūsu nelaimēm.

Edmunds spēji satrūkās un uzmanīgi paraudzījās apkart.

��� Vai �eit nebija atnākusi�

��� Kas? � medmāsā painteresējās.

��� Vai pie manis nebija atnākusi� kāda meitene?

��� Es nezinu, � medmāsa atbildēja. � Vakar man bija brīv�diena.

��� Kas mani �eit atveda?

��� No rīta vecākā māsa teica, ka jūs uz slimnīcu atvedis kāds vīrietis savā personiskajā automa�īnā. Viņ� nejau�i braucis ga�ram �

Edmunds brīdi klusēja.

��� Tas ir dīvaini, � viņ� domīgs ierunājās, � ka Kristīne nav atnākusi �

��� Viņa bija kopā ar jums? � medmāsa pajautāja.

��� Ne".

��� Tad jau viņa dro�i vien neko vēl nezina, � medmāsa teica.

��� Un tomēr� tas ir ļoti dīvaini, � Edmunds tikko sadzir�dami no�ukstēja un pēk�ņi nez kādēļ ar drausmīgām bailēm at- skārta, ka viņ� vēl līdz �im ne uz mirkli nebija sajutis savas kājas. Bailes vēl nepaspēja pāriet, kad ātri atveras durvis un pa�lātā ienāca divi ārsti. Viens no viņiem pienāca pie Edmunda gul�tas, sasveicinājās, noņēma segu un palagu un pēc tam rūpīgi apskatīja slimnieka ķermeni, muguru un kājas. Tur visur bija svaigas, bet tagad jau aiz�ūtās brūces. Pirmais ārsts otrajam kaut ko stāstīja Edmundam gandrīz nesaprotamā valoda, bet vien�reiz cauri daudzajiem medicīnas terminiem Edmundam �ķita, ka uz brīdi pazib ari pilnīgi saprotams latvie�u teikums � �Bojāts mugurkauls�. Un �is īsais teikums, tā jēga un sāpīgā tie�amība tik spēcīgi ietriecās Edmunda apziņā, ka viņ� atkal, klusi ievai�dēdamies, pievēra acis un cie�i sakoda zobus.

Ārsts saņēma slimnieka roku un pusminūti skaitīja pulsu.

��� Kāda ir pa�sajūta? � ārsts painteresējās.

��� Ap nulli, dakter, � Edmunds atbildēja.

��� Man vajadzētu nekavējoties sazināties ar jūsu piederīga�jiem, � ārsts teica. � Viņus var izsaukt?

Edmunds sadrūmis skatījās griestos.

��� Viņiem var piezvanīt?

�- Dakter� � Edmunds lūdzo�ā balsī sacīja. � Vai bez tā nevar?

��� Tā tas ir pieņemts, � ārsts paskaidroja. � Man par jūsu nopietno stāvokli jāinformē jūsu piederīgie.

��� Lai paliek, � Edmunds sacīja. � Es negribu vel arī viņus �eit jaukt iek�ā. Lai viņi paliek neko nezinot.

Abi ārsti atgāja mazliet sāņus un ilgi par kaut ko klusi ap�spriedās.

��� �onakt, vēlākais, rīt� � Rīgas ārsts beidzot teica Ed�mundam, � jums nepiecie�ams izdarīt steidzamu un � ne�slēp�u � visai smagu un sare�ģītu operāciju.

Edmunds joprojām klusēdams skatījas griestos, un pēk�ņi viņam �ķita, ka tie kļūst melni.

��� Jūs mani dzirdat?

��� Dzirdu, dakter. Jums cits nekas neienāk prātā?

��� Diem�ēl � Pēc da�ām dienām var atkrist pat �is vienīgais variants.

��� Skumji, kad vairs neatliek nekādas izvēles, � Edmunds rūgti pasmaidīja. � Kad mums paliek tikai viena vienīga iespēja.

��� Toties pa�reizējā situācijā tā ir absoluti nepiecie�ama. Un es esmu pārliecināts, ka tā ir ari pilnīgi dro�a.

��� Es gribētu jums ticēt, bet kas ar mani notiks pēc tam�

��� Ar jums nenotiks glu�i nekas, � ārsts noteikta balsī sa�cīja. � Esmu pārliecināts, ka pēc operācijas jūs būsiet pilnīgi vesels.

Pēc tam abi ārsti pagriezās un devās uz durvīm.

Edmunds mazliet pacēla galvu, skatījās uz ārstiem un klusi no�ukstēja:

��� Ar jums nekas� Paldies, dakter, bet kas notiks ar manu dzīvi, ja . ..

Ārsts no Rīgas uzmundrino�i pasmaidīja un ātri izgaja no palātas.

5. nodaļa

� Kristīni

Meitene apstājās un paskatījās sāņus. Viņai blakus ietves malā strauji nobremzēja gai�zils jaguārs, un caur lielajiem stikliem Kristīne uzreiz pamanīja Rolandu. Puisis sēdēja ma�īnas priek�ā, bija eleganti apģērbies, plati smaidīja, un nezinātājs va�rēja nodomāt, ka �is apmierinātais cilvēks ir kāds ārzemju diplo�māts vai ari ātri bagātibu ieguvis miljonārs. Automa�īna gan bija stipri apbru�āta, bet tas izskats tomēr radīja diezgan spēcīgu efektu. Garāmejo�ie vīrie�i tā vien meta acis uz sudraba kalto firmas zirni un zemo, plūdlīnijās veidoto ma�īnas korpusu.

��� Kap iek�a! � Rolands klusi iesaucās un atrāva durvis. � Es tevi mekleju kā traks!

Kristīne, bridi padomājusi, iekāpa ma�īnas salona, aizvēra durvis un paskatījās uz Rolandu.

��� Kas tie par jokiem? � viņa pavaicāja.

��� Par ko tu runa? � Rolands bija nesapra�anā.

��� Par ma�īnu.

Puisis saka smieties, un varēja redzēt, ka �is Kristīnes pārstei�gums sagada viņam lielu prieku.

��� Nozagi? � meitene painteresējās.

��� Kā tad! � Rolands iesaucās. � Man pa pēdām jau labu laiku seko divi Federālā Biroja labakie aģenti, bet viņiem ir ve�cais fords, ta ka es ar savu jaguāru atri vien tik�u no tiem vaļa. Mums tikai tagad veiklāk jaizbrauc uz Pleskavas �osejas, un tur es no �ī vāģa varē�u izspiest simt astoņdesmit kilometrus stunda! Zini, pat visas milicijas volgas paliks mums tālu iepakaļ. Bēdīgāk būs vienīgi tad, kad viņi saks mūs vajāt ar helikopteru. Bet tev ta�u revolveris ir?

��� Beidz muļķoties, � Kristīne pasmaidīja. � Tev joprojām ir profesionālā dramaturga fantāzija. Kinoscenārijus vēl neraksti?

��� Kinoscenārijus vēl ne, � Rolands atbildēja. � Toties es tev esmu uzrakstījis divas mīlestības vēstules.

��� Patiesi? � Kristīne izbrīnījās. � Tu arvien esi centies būt mūsdienīgs jaunietis. Tagad pat � sēdi ekstraklases amerikāņu automa�īna, bet nodarbojies ar tik vecmodīgu sazinā�anās līdzekli.

��� Kristīn, tev ta�u vajadzēja zināt, ka tie�i viss vecmodīgais tagad atkal ir modē.

��� Arī vēstules rakstīt?

��� Protams. Un es uzsveru � tās ir mīlestības vēstules.

��� Ko tad tu tur raksti?

��� Ka � ko? Ko tad vispār mīlestības vēstulēs raksta?

��� Nezinu, � Kristīne atbildēja. � Neko tādu vel neesmu saņēmusi. Un, starp citu, ari no tevis ne.

�� Tas man vēl ir kabata, � Rolands sacīja un ar labo roku pieskārās meitenes plecam.

Kristīne it ka mazliet nevērīgi paskatījās no aug�as uz leju un stipri vēsā balsī pateica:

��� Beidz grābstīties.

��� Es ta�u tevi gandrīz vai apmīļoju. Tik ilgi neesmu redzējis.

��� Lūdzu, novāc roku!

��� Labi, � Rolands neapmierināts izgrūda caur zobiem. � Bet viņ� to drīkstēja?

��� Kāds viņ�?

��� Es jau nezinu, bet acīmredzot tev ta�u ir kāds, ar kuru tu uz ilgāku vai īsāku laiku pazudi.

��� Tu esi par daudz redzigs.

��� Tev patie�ām ir kāds cits? � Rolands uzprasīja, strauji pagriezās pret Kristīni un ilgi, caururbjo�i skatījās meitenes acis.

Kristīne mazliet apmulsa, nolieca galvu un saka domāt, vai viņai patie�ām ir kads cits?

Ar Rolandu viņa draudzējās jau 110 astotās klases, viens otram palīdzēja mācīties, viņ� bie�i meiteni pavadīja uz sacensībām, no sird$ juta līdzi, skolas ballēs abi dejoja tikai viens ar otru un bija pat vairākkārt skūpstīju�ies. Viņi bie�i, vakaros staigajot pa ielām vai nākot no kino, pārrunāja redzēto un sapņoja par nākotni. �Kas būsi tu?� � �Kas bū�u es?� Un viņi bie�i juta, da�reiz pat it kā pilnīgi skaidri saprata, ka viens otrā pamatigi iemīlēju�ies. Rolands vienmēr bija jautrs, saprātīgs un atklāts puisis, kuru daba vēl apveltījusi ar lielu izteles speķu un nenoliedzamām lite�rārām dotībām. Tādas piemita arī Kristīnei, tas viņus vienoja vēl cie�āk, un viņi patie�ām kļuva isti draugi. So draudzību visādi atbalstīja un veicināja arī abu jaunie�u vecāki. Rolanda tēvs stra- daja tirdzniecības flotē un brauca uz kāda liela un visai pazīstama mūsu republikas kuģa par vecāko mehāniķi. Tādēļ viņa dēls ari varēja braukāt kaut vecā, ta�u tomēr ārzemju automa�īna; varēja ģerbties tikai ārzemju firmu ra�ojumos un klases biedriem aizrau�tīgi atstāstit tēva redzēto da�ādās pasaules ostās un valstīs.

Ziemā Kristīne ar Rolandu sarunās jau sāka �ad tad ieminē�ties, ka tad, kad rudeni abi iestāsies ��urnālistos�, vajadzēs� Ko? Viņi vēl kautrējās atklāti pateikt � �vajadzēs apprecēties� vai �mēs apprecēsimies�, viņi vēl kautrējās viens otram skaidri pateikt �es tevi milu� un tādēļ sacīja, ka pat tad, kad abi būs jau studenti, kad abi būs jau izaugu�i lieli, � ari tad viņi paliks draugi un mū�īgi atradīsies viens otram blakus, viens otram līdzās�

Bet tad pavisam negaidīti ziemas beigās- Kristīnes dzīvē ienāca Edmunds, un pēk�ņi viss izmainījās. Izmainījās spcji un strauji, un �ķita � tas notiek viena mirklī. Rolands aizmirsās. Viņ� vispār it kā pārstāja pat eksistēt. Bija tikai Edmunds un viņa darbs, un viņa klātbūtne,�un mazliet vēlāk tie pa�i vārdi, kurus Kristīne kautrējās izrunāt, būdama kopā ar Rolandu, tagad it ka pa�i par sevi izskanēja viņas apziņā, lūpās un balsī. Bet, kādēļ tik ilgi slēpa �o savu draudzību ar Edmundu 110 mātes 1111 tēva, Kristīne lidz �im brīdim pali sev vēl īsti jēdzīgi neprata izskaidrot. Varbūt viņa �o draudzību turēja parak svētu un dārgu, iai par to vēl stāstītu kādam citam? Bet varbūt tās atkal bija tas pa�as bailes, kas viņai mū�īgi lika būt uzmanīgai un kaut kur sevi noslēgties un nepielaist sev pārāk tuvu?

Ta�u tagad Edmunds ir pazudis. Kristīne vēl vairākas reizes zvanīja viņam uz mājām, bet tur neviens pie aparāta nenāca. Un visdīvainākais bija tas, ka Kristīne par to ari sevi�ķi neuztrau�cās. Nu nenāk, nenāk. Acīmredzot ļoti aizņemts darbā. Pēc saru�nas ar māti Kristīne vispār pret Edmundu pēk�ņi izjula it kā ne�lielu atsve�inā�anos.

�Tu ar Edmundu vairs nedrīksti saieties! Tas tev jāsaprot. Viņ� ir vecāks par tevi, jau beidzis universitāti, bet tu tikai nupat ka izlidoji no skolas sola. Tas Edmunds vienkār�i ir izmantojis tavu jaunību, tavu drausmīgo naivumu un dzīves nepazī�anu. Tu�ries pie Rolanda, ar kuru tu draudzējies jau �etrus gadus, nevis ar nejau�i sastaptu cilvēku, kuram tādas meitenītes kā tu atrodas uz katra soļa.�

Bet tas, ka viņam patie�ām katru dienu iznāk saskare ar jau�nām meitenēm, ir nenoliedzami. Un tādas viņam biju�as arī ag�rāk. Vienmēr, kad es Edmundam par to jautāju, viņ� izvairīgi klusēja vai ari tūlīt sāka runāt par kaut ko citu.

Tātad viss skaidrs. Mammai ir taisnība. Ta�u tomēr intere�santi � kur gan Edmunds tik pēk�ņi pazuda? Bet mīļais, labais Rolands sēd tepat blakus un kaut ko no manis gaida. Rolands ir ļoti skaists �ai tum�zilā velvēta �aketē, baltaja krekla un melna�jās biksēs. Gandrīz vai kā Alens Delons.

��� Man neviena cita nav, � Kristīne beidzot klusi atbildēja.

��� Ko tu darīji �o laiku? � Rolands painteresējās.

��� Tā� visu ko, � Kristīne izvairīgi atbildēja. � Bet tu?

Gaidīju tevi, � Rolands sacīja un atkal ar labo roku pie�skārās Kristīnes plecam. �oreiz meitene neko neteica, bet tie�i otrādi � pateicīgi uzsmaidīja. Viņa pēk�ņi sajuta sevī vainas apziņu.

Rolandam jau nu uz galvo�anu nav bijusi neviena cita mei�tene, Kristīne nodomāja. �is zēns ir tīrs. Bet man jau ir bijis kāds cits. Un varbūt kādreiz būs atkal kāds cits. Kā mums ies �ai dzīvē? Ko �ī dzīve mums katram gatavo � pātagu vai kūku? Mēs vairāk raudāsim vai priecāsimies?

�� Man ir bail, � Kristīne negaidīti sacīja un atmeta galvu uz mīkstā sēdekļa atzveltnes malas. Viņas mati viļņaini apklāja plecus, un viņai viegli iedrebējās lūpas.

Rolands uztraucies piesēdās tuvāk un sapurināja Kristīnes plecus.

��� Kas ar tevi notiek? � viņ� ātri uzprasīja.

��� Man ir bail, � Kristīne atkārtoja.

��� No kā?

��� Nezinu.

��� Tā nemēdz būt.

��� Bet man tā ir.

��� Tu kaut ko esi izdarījusi?

��� Jā.

��� No ta tev ir bail?

��� Nē.

��� Es tevi nesaprotu.

��� Man vispār ir bail no dzīves un no tā, ko �ī dzīve man var sagadat.

��� Tikai kaut ko labu, � Rolands sacīja un iesmējās. � Citādi nemaz nevar būt.

��� Nē, Roland, � Kristīne papurināja galvu. � Man ir tikai astoņpadsmit gadu, tik tikko esmu pabeigusi vidusskolu, bet dzīve jau ir uzdevusi tik daudz mīklu un grūtu uzdevumu � Es tos vēl nespēju pilnībā atrisināt. Un, ja arī �ķiet, ka esmu sekmīgi tikusi galā, kur ir garantija, ka atrisinājums ir pareizs? Tie�i tāds, kāds ir vajadzīgs?

��� Neprāto, � Rolands sacīja, atvirzījās atpakaj savā vietā pie stūres, ieslēdza ma�īnas motoru un sāka braukt.

��� Es aizvedī�u tevi uz �Sēnīti�, � viņ� apņēmīgi teica. � Tur paēdīsim pusdienas, pēc tam aizbrauksim uz Gauju, varbūt izpel�dēsimies un pasauļosimies . ..

Viņi izbrauca uz Pleskavas �osejas. Rolands strauji palielināja ma�īnas ātrumu, bet Kristīne nodomāja, ka viss tomēr kaut kā sanāk pārak jocīgi. Visi nez kādēļ grib mani kaut kur aizvest. Un es kā paklausīga aitiņa sekoju.

Palātas logā spilgti iespīdēja saule, un Edmunds vē�roja, kā uz pretējās sienas rotaļājas cilvēku ēnas. Tās izveidoja da�ādas sare�ģītas figūras un fantastiskas ainas, un Edmunds tur ieraudzīja kādu lielu, melnu plankumu un ziedo�u pļavu, un nodegu�u siena �ķūni, un pagalam izdangātu ceļu, un kādu grimsto�u kuģi, un gaisā paceļamies lielu pasa�ieru laineri, un televīzijas torni, un baltu jahtu, un viņam tik ļoti pazīstamo televīzijas �B� studiju, un granīta kāpnes, kas veda dziļi pazemē, un operācijas zāles bezēnu spuldzes, un mazās ciemata slimnīcas

7 � Egils Lukjanskls

�ēlsirdīgo māsu, un mati, kura pārliekusies pār viņa gultu, un vēnā ievadītu gumijas caurules galu, un vecu, ņirdzīgu vīrie�a seju, un Kristīnes vingro augumu, un kādu salauztu �ūpuļkrēslu, kuru nez kādēļ vēj� trenkāja pa visām ļau�u pilnajām Rīgas cen�tra ieiāni.

Edmunds aizvēra acis un mēģināja nomierināties. Viņ� elpoja dziļi un vienmērīgi, bet tomēr juta, ka sirds krūtis dauzās kā negudra. Edmunds �eit, Republikas neiroķirurģiskajā centra, jau atradās tre�o nedēļu, ta�u neviens vel īsti nemācējā pateikt, kā viņam tas viss beigsies. Viena operācija jau bija izdarīta, to veica labākie republikas neiroķirurgi, tomēr abas kājas viņam palika gandrīz vēl pilnīgi paralizētas. Edmundam nekas cits neatlika kā vienīgi cie�i sakost zobus un cerēt uz brīnumu, jo viens no profesoriem bija teicis: �Nekas, jauno cilvēk. Mēs vēl padomā�sim ��

Jau pirmajā dienā, kad Edmundu no mazās lauku slimnīcas pārveda uz �ejieni, viņ� bija lūdzis medmāsu piezvanīt Kristīnei, mātei un tēvam.

Tēvs neatnāca. Viņ� bija medmāsai teicis, lai Edmundam pa�sakot, ka jūtot līdzi viņam nelaimē, bet pa�reiz esot tik ārkārtīgi aizņemts darbā .. .

Māte atnāca tikai pēc nedēļas un arī tad vienīgi uz pavisam īsu laiku. �Zini, dēls, ārsti saka, ka tu laikam palik�ot piekalts pie gultas,� viņa klusi murmināja, �bet es nevaru� Tici, Ed�mund, es vairs nevaru � Es vienkār�i nevaru būt aukle diviem pieaugu�iem vīrie�iem. Pēteris ziemā pārcieta infarktu, tagad vi�ņam, protams, ir labak, viņ� jau staigā un pat strādā, bet man vienmēr jābūt viņa tuvumā, man viņ� jāsargā ��

Edmunds raudzījās mātes sejā, kas pa �iem pēdējiem pieciem gadiem bija kļuvusi stipri vecāka, un viņu pārņēma sāpīgas skumjas.

�Māt, es ta�u tomēr esmu tavs dēls, tavs vienīgais bērns, bet kas tev tāds Pēteris? ��

�Pēteris ir mans vīrs,� māte gandrīz raudot atbildēja. �Tev varbūt to grūti saprast, bet� Kad tavs tēvs atstāja mūs vienus un man toreiz bija tik neizsakāmi smagi . ..�

�Tātad tu zini, cik grūti ir tad, kad pamet��

Māte sāka raudāt un �ņuksto�i sacīja:

�Bez Pētera es vairs nevaru. Tā ir visa mana dzīve. Bet es jau tevi nepametu. Es tikai vienkār�i nespē�u tev vienmēr būt klāt. Tu man piedod, dēls ��

Māte ātri vien aizgāja un pēc tam vairs nebija nākusi. Ed�munds atvēra acis, atkal skatījās uz kusto�ajām koku un cilvēku ēnām un domāja; kādēļ gan man būtu jāpiedod?

Es nepiedodu.

Bet Kristīne vēl līdz �im laikam nebija atnākusi.

Medmāsa zvanīja katru dienu, un katru dienu viņa Edmundam paziņoja, ka minētais numurs neatbild.

Neatbild. Klusē. Un nenāk.

Kādēļ tie�i dzīves visgrūtākajā brīdī visi mani atstāj un no�dod? Tas ir tas pats kā kara laika atstāt ievainotu karavīru vienu kaujas lauka. Atstāt, nepasniedzot roku. Atstāt, nepasniedzot sai�tes galu. Atstāt, neuzveļot uz saviem pleciem un neaiznesot, ne- aizvelkot pie savējiem.

Ta�u Edmunds savā sarūgtinājumā mazliet pārspīlēja. Viņ� nebija ne atstāts, ne aizmirsts. Varbūt to izdarīja tie�i viņam vis�tuvākie, visdārgākie cilvēki, bet tie, kas līdz �im bija stāvēju�i tālāk, tagad pienāca cie�i blakus. Pie Edmunda gandrīz vai katru dienu naca viņa darbabiedri no televīzijas jaunatnes raidījumu redakcijas, nāca draugs Rūdolfs, ar kuru viņi bija kopā mācīju�ies vidusskolā, un vairākas reizes atnāca Edīte. Viņa bija da�us ga�dus vecāka par Edmundu, strādāja radio jaunatnes redakcijā, ta�u nupat abi reizē neklātienē beidza universitātes �urnālistikas fa�kultāti. Edīte stāstīja, ka viss viņu kurss to atzīmējis, aizbraucot uz kādu tālu vietu laukos, un tur viņi atradu�i burvīgu me�a pļavu ar vairākām siena kaudzēm un kādu vecu siena �ķūni, un dīvainā kārtā pie tā �ķūņa durvīm stāvējusi kāda aizmirsta liela ceļasoma, un viņi tad pļaviņā dedzināju�i ugunskuru, visu nakti dziedāju�i un nedaudz iedzēru�i, un bie�i, bie�i pieminēju�i Ed�mundu �

�Bija ļoti jauki.�

�Es ticu, Edīt.�

�Kā tu vispār juties? Diezgan draņķīgi, vai ne?�

�Tā ir. Nav par ko sevi�ķi priecāties.�

�Bet gan jau viss būs labi.�

�Protams.�

�Gan jau tu atkal tiksi uz pekām.�

�Savādāk nebūs.�

�Tev tikai tagad vajag izturēt, Edmund. Tie�i tagad.�

�Es to zinu. Un tici � es izturē�u pat neizturamo, ja būs vajadzīgs.�

�Mēs vēl dancosim, mēs vēl dzīvosim ��

�Citādi nemaz nevar būt. Citādi nebūtu ne mazākās jēgas �eit nīkt kaut vai minūti.�

�Zini, Edmund, es tevi vienmēr esmu mazliet mīlējusi. Gan par tavu enerģiju, uzņēmību un spēku, gan par visu kopumā��

�Un es tevi, Edīt. Tu esi labs draugs. Tu varbūt esi vislabākais draugs, kāds man vispār ir bijis.�

�Es atnāk�u atkal pec da�ām dienām. Rīt man ir ieraksts in�tervijas veidā ar kinore�isoru Jāni Strei�u, pēc tam materiāla apstrāde � Tu jau zini.�

�Tu daudz strādā?�

�Jā. Es mēģinu aizmirsties. Es ārprātīgi steidzos dzīvot. Es strādāju kā traka, bet brīvajā laikā sēdu pie Rūdolfa mūsu oinu- līgaja �Zaļaja lapā� un uzdzīvoju.�

�Paldies tev, Edīt, ka tu atnāci.�

�Ko tu, Edmund! Mums vienkār�i jauzvar. Mums diem�ēl cits nekas vairs neatliek kā vienīgi uzvarēt.�

Edīte aizgāja. Viņa bija neliela auguma, skaista, diezgan trausla izskata sieviete, kura vienmēr savu iek�ējo nomāktību cen�tās slēpt aiz ārējas bezbēdības un prieka. Bet īstenībā viņai gāja diezgan grūti, un, kas patiesībā notika viņas dvēselē, laikam ne�zināja neviens. Savā laikā Edīte neprātīgi iemīlējās kādā poli�tehniskā institūta studentā, viņi apprecējās un vairākus gadus dzīvoja labi un laimīgi. Bet nupat viņi pēk�ņi iz�ķīrās. Edīte ne�vienam nestāstīja, kādēļ tas noticis, bet varēja just, ka viņa to ārkārtīgi pārdzīvo. Bez tam vēl runāja, ka Edīte esot nopietni, pat pārāk nopietni slima. Bet neviens tam neticēja. Edīti gandrīz vai katru vakaru varēja salikt rado�ās jaunatnes tik ļoti iecienī�tajā �Zaļajā lapā�, kur speciāli viņai Rūdolfs jauca visgar�īgākos kokteiļus . . .

Bet kur ir pazudusi Kristīne? Kādus kokteiļus viņa dzer?

Edmunds piecēlās sēdus un pa logu vēroja slimnīcas pcl^rl ifllll. Bija slimnieku apmeklējuma laiks, un pagalmā gandrīz vai ne�pārtrauktā straumē plūda cilvēki. Nāca pie tevis, nāca pie viņa, bet kas atnāks pie manis? Es nesaprotu, kas notiek ar Kristīni. Varbūt viņa vēl neko nezina? Tad tā būtu laime. Tad viņa vien�kār�i neko vēl nezina � un viss. Nekas nebūs mainījies. Bet ja viņa ir uzzinājusi, nobijusies un nenāk lādē] . . . Tad tas ir vis�sliktākais variants. Tad tās ir beigas. Ta�u tu man tomēr esi vajadzīga. Es tevi patie�ām mīlu, Kristīn, un man bez tevis būs grūti. Jā, man jau ir biju�as da�as meitenes arī pirms tevis, bet lu nāci kā zibens spēriens. Tu atnāci kā pavasaris janvāra salā. Un tevis dēļ es esmu gatavs uz visu. Tu tikai nebaidies. Es nekad nebū�u piekalts pie gultas. Nekad! Ja ne citādi, tad es līdī�u uz vēdera, es rāpo�u un kustē�os, bet nekad nebū�u piesaistīts pie invalīda ratiņiem. Nekad! Tici, es spē�u sevi uzvarēt, es spē�u uzvarēt savu likteni, tikai tu nedrīksti mani pamest. Tu vienkār�i to nedrīksti, jo citādi skaistie vārdi un jēdzieni kā �mīlestība� un �uzticība� zaudēs jebkādu jēgu un nozīmi.

Tu vienīgā, Kristīn.

Un, it ka �os vārdus izdzirdējusi, slimnīcas pagalmā starp daudziem citiem apmeklētājiem pēk�ņi parādījās arī Kristīne. Viņa bija ģērbusies baltā, moderna piegriezuma kostīmā, ap kaklu p 11- voja sārts lakatiņ�, un Kristīne izskatījās tik ellīgi skaista un vilino�a, it kā tie�i viņā �ai brīdī būtu sakoncentrējusies visas pasaules jaunība un �īs jaunības skaistums, sportiskais vingruins un cerības.

Kristīne �ķērsoja pagalmu un satraukta domāja, ko viņa ar Edmundu lai runā? Viņai visu laiku vēl joprojām ausīs skanēja mātes vārdi: �Es to uzzināju tīri nejau�i vakardienas konferencē, sarunājoties ar da�iem kolēģiem. Tavs Edmunds Janovskis ir ne�glābjami slims. Viņ� ir cietis nelaimes gadījumā un uz visu mū�u paliks paralizēts. Tas ir drausmīgi, Kristīn, ka tik jaunam cilvē�kam � Tā ir liela nelaime, lielāka gandrīz nemaz nemēdz būt, ta�u .. . Tā, protams, ir tava personīgā darī�ana, bet es esmu pārliecināta, ka tu nemēģināsi izpostīt savu dzīvi, kaut kādā veidā to saistot ar �o slimnieku � It sevi�ķi tagad, kad tev jāiestājas universitātē, jāmācās, kad tev blakus jau ir labs draugs� Es domāju, ka tu, Kristīn, �ajā gadījumā būsi pietieko�i saprātīga un varbūt vislabāk vispār neej pie viņa. Tu vienkār�i vēl neesi izaugusi, tu vēl neesi tiktāl nobriedusi, lai uz saviem pleciem jau uzņemtos cita cilvēka cie�anas un viņa nelaimīgo dzīvi.�

Sī vēsts Kristīnei pirmajā mirklī bija pamatīgs trieciens, ta�u pēc neilga laika viņa gandrīz vai izjuta savādu atvieglinājumu. Protams, man viņa ir ļoti �ēl, bet es ta�u patie�ām astoņpadsmit gadu vecumā nevaru saistīt savu dzīvi ar cilvēku, kas kļuvis invalīds, kas pats ar saviem spēkiem nespēj pat pakustēties! Ne�viens mani nevar nosodīt. Pasaulē laikam vispār nevienam cilvē�kam nav tik stipras mīlestības, lai viņ� varētu � Es nevaru. No�sodiet mani, no�aujiet, bet es to nevaru! Ta�u pie Edmunda man tomēr jāaiziet. Jāaiziet un viss atklāti jāpasaka.

Edmunds ātri sakārtoja gultu, sasukāja matus un satraukts, ar nepacietību gaidīja atveramies durvis. Sai brīdī palātā bez viņa neviena cita nebija. Igors Kuzņecovs, kas gulēja viņam bla�kus, ar kruķu palīdzību bija izgājis gaitenī, bet vecais Āboliņ� skvēriņā sarunājās ar savu sievu.

Palātas durvis lēni atvērās, un telpā ienāca Kristīne. Edmun�dam uzreiz �ķita, ka visas zāļu smakas pazūd un palātas gaiss piepildās ar me�a un mazliet ap�uvu�a siena smar�u.

��� Labdien, Edmund, � Kristīne klusi sacīja un pienāca pie slimnieka gullas. Rokā viņa turēja pelēku treniņsomu, bet viņas acīs Edmunds pamanīja kaut kādu sve�u un ļoti aukstu mirdzumu.

��� Sveika, Kristīn, � Edmunds tikpat klusi atbildēja un pēk��ņi nez kādēļ sajuta milzīgu kaunu, ka meitenei viņ� jāredz �ādā nepievilcīgā izskatā, ka viņ� �obrīd ir tik vaj� un nevarīgs. � Pie- sedies.

Kristīne paņēma krēslu, apsēdās pie gultas kājgaļa un vērīgi paskatījas uz Edmundu. Viņ� bija manāmi pārvērties. Seja k|uvusi stipri vājāka, ap acīm izpletu�ies tum�i riņķi, un arī bārda da�as dienas nebija skūta.

��� Beidzot tu atnāci, � Edmunds sacīja un pasmaidīja. � Ja tu tikai zinātu, kā es tevi gaidīju!

��� Tu esi stipri pārvērties, � sacīja Kristīne un turpināja ska�tīties Edmundam sejā. � Pat grūti pazīt.

��� Kur tu biji pazudusi?

��� Nekur.

��� Tevi nevar pat sazvanīt.

��� Mēs ta�u tagad dzīvojam vasarnīcā, � Kristīne paskaid�roja.

��� A! � Edmunds saproto�i pamāja. � Man tas kaut kā nebija ienācis prātā.

��� Mēs tur parasti dzīvojam katru vasaru, � Kristīne teica.

��� Kur jūsu vasarnīca atrodas? � Edmunds painteresējās. � Jūrmala?

��� Langstiņos, � Kristīne atbildēja. � Pa�ā Langstiņu ezera krastā.

�� Tur dro�i vien ir skaisti, vai ne?

��� Pat ļoti. Visapkārt miers un klusums �

��� Laiva jums arī ir?

��� Pat divas. Tu Langstiņos nekad neesi bijis?

��� Esmu, � Edmunds atkal savādi pasmaidīja. � Es tur katru rudeni braucu sēņot.

��� O, jā! � Kristīne pamāja. � Tur ir kolosālas sēņu vietas!

��� Ezerā zivju ir daudz?

��� Jā. Tēvs mak�ķerē. Arī es da�reiz esmu pamēģinājusi, bet man neķeras.

��� Tur vajag prast.

��� Dro�i vien.

Gan Edmunds, gan Kristīne skaidri juta, ka viņi tī�u prātu pa�laik muld pilnīgi pa tuk�o, jo kā viens, tā otrs vienkār�i bai�dījās uzsākt sarunu par notiku�ā būtību. Edmunds nopietns ska�tījās uz netālu sēdo�o meiteni, kura bija tik ko�i saģērbusies, it kā viņai nupat vajadzētu fotografēties �urnāla �Rīgas Modes� pirmajam vākam.

��� Kas ar tevi noticis? � Kristīne beidzot uzprasīja.

��� Mani sa�āva, � Edmunds atbildēja.

��� Sa�āva?!

��� Jā.

��� Tagad? � � Kristīne bija pilnīga neizpratnē. Viņai laikam �ķita, ka �auj tikai kara laika.

Edmunds sīki visu izstastija, bet tas Kristīni ne mazākā rnerā neaizkustināja. Drīzāk otrādi. Viņai pret Edmundu un viņa rīcibu uznāca pat dusmas, jo nekādi nespēja saprast, kāda velna pēc Edmundam tur vispār vajadzēja iet, kādēļ vajadzēja iejaukties citu � pilnīgi sve�u, viņam nepazīstamu cilvēku dzīvē un noti�kumos, kas jau pa�ā sakuma nesolīja neko labu un viņu pa�u nemaz neskāra? Kādēļ Edmunds tā darīja? Kādēļ pats skrēja un niekleja �o drausmīgo nelaimi? Vai viņ� nevarēja nospļauties un mierīgi paiet garām? Tikai da�us soļus � un nekas tamlīdzīgs nebūtu noticis.

��� Vai tev ne�ķiet, Edmund, ka tu pats esi vainīgs? � Kris�tīne pajautaja, un līdz ar viņas balsi caur atvērto logu palātā ieplūda auksts gaiss.

��� Nē, Kristīn, man tā ne�ķiet, � Edmunds skarbi atbildēja.

��� Tad jau visi noziedznieki ir nevainīgi.

��� Kādēļ tu uz turieni gāji?

��� Nezinu.

��� Tev ta�u vajadzēja būt blakus man.

��� Ja, Kristīn. Tas būtu bijis visprātīgākais. Bet es tur atradu brīni�ķīgu ezeru. Tas tev noteikti būtu paticis.

��� Tu vismaz to sievieti pazini?

��� Es ta�u tev teicu, ka ne. I\ā lai es viņu būtu varējis pazīt?

��� Nezinu. � Kristīne diezgan vienaldzīgi paraustīja plecus.

��� Tāpat kā es nezinu, nesaprotu, es nevaru pat apjēgt, kādēļ tu tomēr uz turieni gāji? Ko tu cerēji tur atrast?

��� Mani sauca paiīgā, � Edmunds dobjā balsī atbildēja.

�� Tu to beidzot vari saprast? Mani sauca palīgā.

���� Bet tu ta�u varēji neiet? Varēji? Vai tad sauca tie�i tevi? Vai tad sauca tie�i Edmundu Janovski?

��� Es nevaru tev to izskaidrot, � Edmunds noguru�ā balsī sacīja un pagrieza galvu pret logu. � Bet es nevarēju neiet.

��� Kādēļ tu tai mirklī aizmirsi mani? � Kristīne pavaicāja, un �ais vārdos, gan arī viņas balsī bija jau�ams skaidrs pārme�tums.

Edmunds klusēja, jo viņ� neprata, viņ� vienkār�i nespēja �ai skaistajai, izlutinātajai, apskau�ami labos apstākļos uzaugu�ajai meitenei izskaidrot tik vienkār�i saprotamus notikumus. Un nez vai viņa vispār saprastu; tie�i tādēļ nesaprastu, ka pa�ai vēl ne�kad nebija nācies ne saukt, ne arī gaidīt kāda palīdzību. Nekad vēl nebija nācies drebēt nāves bailēs un lūgties �ēlastību. Viņai bija viss � gan jaunība un skaistums, gan spirgta veselība, vi�dusskolas izglītība un nākotnes perspektīvā universitāte, vecāki ar augstu sociālo un sabiedrisko stāvokli, gan liels dzīvoklis, auto�ma�īna, vasarnīca klusa ezera krastā � un izvēles tiesības.

��� Gandrīz vai aizmirsu! � Kristīne negaidīti iesaucās, strauji noliecās un sāka izņemt no somas da�ādas burciņas un pakas.

��� Seit ir marinētas baravikas, bet �eit � zu�i, gurķī�i un tomāti, �ķiņķis un apelsīnu sula, bet �eit ir zemenes.

Edmunds skatījās uz visu �o izsmalcināto pārtikas kalnu, un viņu arvien vairāk pārņēma kaut kāda dziļa nepatika, pat rie�bums.

��� Nevajag, � viņ� klusi sacīja. � Kam tas viss tagad ir vajadzīgs, ja tu �

Kristīne piecēlās, atgāja da�us soļus tālāk no gultas un sāka nervozi raustīt treniņsornas siksnu. Varēja redzēt, ka meitene ir uztraukusies un viņai nav viegli runāt.

��� Saproti, Edmund � � Kristīne mazliet drebo�ā balsī teica. � Varbūt tagad vēl nevajadzēja� Nevajadzēja tie�i �eit, slim�nīcā, bet .. . Tu vari mani nicināt, vari sajust pat naidu un pēc tam visu mū�u neieredzēt, tu vari man iesist, ta�u pamēģini sa�prast ari mani. Tu ta�u zini, kā esmu dzīvojusi, ka neesmu radināta pie grūtībām, ka neesmu audzināta citu labā nest upurus. Es vēl esmu pārāk jauna un tādēļ arī vāja � Es to vienkār�i nespēju.

��� Pietiek, � Edmunds ar sausu muti sacīja. � Es no tevis vēl neko neesmu prasījis.

��� Es nevaru � � Kristīne atkal gandrīz vai izmisusi atkār�toja.

��� Es neko nelūdzu, � arī Edmunds atkārtoja un cie�i skatījās uz palātas vidū stāvo�o meiteni. � Neko.

��� Tu man piedod �

Atkal tas pats, Edmunds rūgti nodomāja. Atkal pie tevis atnāk kāds ļoti tuvs cilvēks, iespļauj sejā un pēc tam pazemīgi lūdz piedo�anu .. .

��� Paldies, Kristīn, ka vismaz neaizmirsi apciemot, � Ed�munds teica un mēģināja pasmaidīt. � Es visu sapratu.

��� Es tevi nekad neaizmirsī�u.

���� Paldies, � Edmunds gandrīz vai ar izsmieklu sacīja un cie�i, ar visu spēku satvēra gultas dzelzs stieņus. � Es tev par to esmu dziļi pateicīgs.

��� Man patiesi �ēl� � Kristīne, galvu nodūrusi, klusi pa�teica, vēl brīdi stāvēja, tad ātri, gandrīz skrie�us izmetās ārā no palātas. Gaisā vēl labu laiku lidinājās kaut kādas mazliet saldas, patīkamas smar�as, bet Edmunds tik cie�i un spēcigi saspieda pirkstus, ka tie skaļi nokrak�ķēja un kļuva pavisam balti.

Tā, viņ� skumji nodomāja. Tā tas sākas, un tā tas beidzas. Un tomēr ir diezgan bēdīgi, ja cilvēks astoņpadsmit gadu vecumā savu patstāvīgo dzīvi sāk ar� nodevību. Ar visu ko, bet tikai ar to nu gan nevajadzētu sākt.

Edmunds atcerējās, ka tad, kad viņam palika astoņpadsmit gadu, māte aizgāja dzīvot pie Pētera un viņ� palika viens.

Un es toreiz sāku ar darbu. Sāku par skatuves strādnieku. Varbūt �is manas patstāvīgās dzīves sākums nebija sevi�ķi spo�s, bet tas vismaz bija godīgs. Tas bija godīgs un tīrs.

Nākamaja rītā ārstu apgaitas laikā pie Edmunda gultas sa�stājās vairāk dakteru nekā parasti. Viņi rūpigi apskatīja, izklau- �inaja un izdurstīja Edmunda muguru un kajas un saproto�i māja ar galvām.

��� Kā ir ap dū�u? � painteresējās ārstējo�ais ārsts.

��� Slikti, � Edmunds atbildēja.

��� Nekas, � ārsts sacīja. � Drīz atkal būs labi. No Maskavas pie mums ieradies akadēmiķis Ņesterovs, un viņ� vēlas izdarīt jums vēl vienu operāciju. Jums nekas nav pretim?

��� Nē, nekas, � Edmunds atri atbildēja un norija siekalas. Viņ� juta, ka atkal ir pagalam uztraucies.

��� Akadēmiķis Ņesterovs ir izstrādājis pilnīgi jaunu pieeju �āda veida traumām, � ārstējo�ais ārsts turpināja. � Bet jāai- zīst, ka �o operāciju metodika vēl pilnībā nav izstrādāta, to tikai turpina pilnveidot, un paredzētā operācija zināmā mērā būs vēl eksperimenta stadijā� Jums tas jāzina. Atteikties jūs varat jeb�kurā laikā, ta�u galīgais lēmums jāpieņem jau �odien.

Pēc tam ar viņu ilgi runāja pats akadēmiķis Ņesterovs, un �ī saruna Edmundu nomierināja. Ta�u, kad ārsts jau taisījas iet prom, Edmunds, it kā mazliet �aubīdamies, tomēr pajautāja:

��� Vēl sliktāk man nevar kļūt?

��� Nē, � ārsls noteikti atbildēja. � Sliktāk jums nekādā ga�dījumā nebūs.

��� Lai iet! � Edmunds sacīja. � Esmu ar mieru.

Ārsti aizgāja. Edmunds piecēlās sēdus, paskatījās uz saules pielieto slimnīcas pagalmu, un pēk�ņi viņam kļuva tik labi un priecīgi ap sirdi, ka gandriz vai noreiba galva. Viņ� atvēra ska�pīti, uzlika uz tā virsas visus Kristīnes vakar atnestos produktus un skaļi iesaucās:

��� Igor! Āboliņtēvl Visi �urp! Mums ir pamatīgs iemesls uz�dzīvot!

Operācija izdevās spīdo�i.

Jau tas pa�as dienas vakarā Edmunds pirmo reizi pēc trīs nedēju pārtraukuma laimīgs pievilka kājas pie krūtīm un turēja tā ilgi. Pec tam kājas iztaisnoja un atkal pievilka� Mu�gura asi iesāpējās, bet kājas tomēr darbojās. Beidzot viņ� tās atkal sajuta! Edmunds turpināja kājas ritmiski pievilkt pie krū�tīm un. zoda un klusi murmināja: � Paldies tev, dakter Ņesterov, paldies! Tas ir viss, ko es varu pateikt. Tas ir viss, ko es varu dot. Paldies tev, dakter Ņesterov!

Pēc divpadsmit dienām Edmundu izrakstīja no slimnīcas. Viņu sagaidīja Rūdolfs un Edite. Viņi bija pasūtīju�i taksometru, un visi aizbrauca pie Edmunda uz mājām. Laukā � karsta, saulaina diena, visa apkārtne smar�oja pēc ziedo�ām liepām, un Edmunds jutās, it kā nupat būtu no jauna piedzimis. Un var būt, ka tā arī bija. Jo Edmunds skaidri apzinājās, ka tagad nekad vairs nebūs tā, kā bija agrāk. Sis bēdīgais atgadījums visu izmainījis. Un arī viņ� pats bija izmainījies. Edmunds viena mēne�a laikā pēk�ņi pasauli bija ieraudzījis daudz savadaku, daudz skarbāku un ne��ēlīgāku, nekā to bija iedomājies agrāk. Un da�i cilvēki, varbūt pa�i to negribot, arī bija sevi parādīju�i cita gaismā. Ikdienā mēs daudz kam paejam garām. Ikdienā mēs daudz ko vienkār�i ne�pamanām. Un nepamanām tādēļ, ka tie�i �ī ikdiena mums aizver acis, �ī ikdiena mūs nogurdina, notrulina, un mēs kļūstam nevē�rīgi. Mēs zaudējam modrību. Mēs esam labi iemācīju�ies spēlēt paslēpes un �aklo vistu�. Mēs vēl esam jauni, bet jau pilnībā ap�guvu�i spēles noteikumus. Modernos dzīves bau�ļus. Kas mums tos mācījis, es nezinu. Bet daudzi no mums jau zina. cik izdevīgi ir valkāt maskas. Cik izdevīgi ir izlikties. Cik izdevīgi ir izvairī�ties no atbildības un varbūt ari 110 mīlestības. Cik labi ir dzīvot, neizjūtot nekādu pienākumu.

Da�as dienas vēlāk vairāki pazīstami pui�i no fizkultūras insti�tūta pārvērta Edmunda vienu istabu gandrīz vai par vingro�anas zāli. Atnesa arī papildu inventāru, un kāds sporta ārsts izstrādāja Edmundam sīku, speciālu vingrojumu kompleksu muguras, vēdera un kāju muskulatūras stiprinā�anai.

Edmundam principā tas nebija nekas jauns. Faktiski viņ� tur�pināja jau sen iesāktos treniņus, tikai tagad darīja to daudz uz�manīgāk, lēnāk, bet toties ar kaut kādu fatālu apņem�anos, dzelzs gribu un skaidri nospraustu mērķi.

�Man nebūs nekādu komplikāciju. Es nejutī�u nekādas sekas. Es bū�u pilnīgi vesels. Mana miesa un gars būs stipri un dro�i. Uz manām kājām varēs kraut dzelzsbetona bluķus. Uz manas muguras varēs montēt jauno televīzijas torni. Tā izturēs visu. Tāpat kā tagad, arī es spē�u izturēt visu. Patiesībā ēs jau esmu izturējis. Esmu lepns par to. Es neraudāju, es nekritu panikā, es ska|i nevaimanāju, es nevienu nelūdzos� Lai gan godīgi jāat�zīstas � bija da�i tik tum�i, tik melni brī�i, ka � es neko vairs neredzēju. Un tomēr es nekad nekritu pilnīga bezcerībā. Pat tad ne, kad pirmo reizi uzzināju, ka palik�u piekalts pie gultas. Pat tad ne, kad no manis aizgāja Kristīne. Ja viņa to būtu izdarījusi tagad, tas nebūtu bijis tik sāpīgi un es to dro�i vien uztvertu un pārdzīvotu nedaudz savādāk. Bet tad es pirmo reizi gribēju kliegt. Tad man pirmo un vienīgo reizi negribējās tālāk dzīvot. Tad es pirmo un vienīgo reizi velējos nomirt. Un varbūt tie�i par to, ka tomēr spēju pārvarēt �o vājuma brīdi, es �odien priecājos visvai�rāk. Es sajūtu savu spēku. Un tagad man ne no kā vairs nav bail. Es zinu, ka vienmēr uzvarē�u. Ja es tiku laukā no tās melnās elles, tad tagad � Pareizi, Edīt. Mums cits nekas neatliek kā vienīgi uzvarēt.

Mēs vēl dzīvosim, veco zēn!

Bet tagad pieskaros egles zaram.

Un dego�as sveces liesmai.

Es pieskaros savām atmiņām un tev, Kristīn.

Varbūt tu to kādreiz sajutīsi.�

Edmunda muskuļi piebrieda vēl vairāk, viss viņa ķermenis ta�gad sastāvēja vienīgi no lielākiem vai mazākiem muskuļu mez�gliem, tie spēlējās un ņirbēja kā jūras viļņi, un Edmunds noteikti kādā no kultūristu pasaules skatēm būtu ieguvis vienu no visaug�stākajām vietām.

Mēnesi pēc iznāk�anas no slimnīcas Edmunds vēl turpināja ārstēties poliklīnikā. Pēc tam viņ� paņēma kārtējo atvaļinājumu, darba vieta pārsteidzo�i ātri izgādāja ceļazīmi, un Edmunds aiz�brauca uz Ķcrneru sanatoriju, kur pavadīja divdesmit se�as dienas.

Atgriezies mājās viņ� fiziski jutās pietieko�i labi, ta�u tomēr kaut kas viņā vēl visu laiku sāpīgi gruzdēja.

Tā laikam bija apziņa, ka esi nodots. Tā bija apziņa, ka tev ne no �ā, ne no tā ir atņemts kaut kas tik ļoti tuvs un dārgs, ka viss pārējais jau sāk �ķist nesvarīgs un lieks.

Edmunds nezvanīja, viņ� nekad vairs necentās Kristīni sa�stapt. Edmunds apzinājās, ka viņ� nedrīkst, nekādā gadījumā ne�drīkst piezvanīt vai satikt Kristīni un pateikt viņai: �Mīļā, tu esi kļūdījusies. Es esmu vesels. Es esmu pilnīgi vesels, un turpinā�sim�� Jo tādā gadījumā visa dzīve un mīlestiba � kā viena no galvenajām mūsu dzīves sastāvdaļām � patie�ām pārvertisies par lētu teātri, par balagānu.

Vēlā rudenī notika augstākās tiesas sēde, kas izskatīja krimi�nāllietu pret apsūdzēto Voldemāru Stepiņu, atzina viņu par vai�nīgu smagu miesas bojājumu izdarī�anā un notiesāja uz astoņiem gadiem stingra re�īma labo�anas darbos.

Dīvaini, bet �is spriedums nedeva Edmundam nekādu ganda�rījumu. Tad jau drīzāk otrādi. Viņam kļuva �ī cilvēka �ēl.

Vēl viena pa�a spēkiem izpostīta dzīve.

Tai pa�ā laikā Edmunds uzzināja, ka Kristīne ir iestājusies universitātes juridiskajā fakultātē, pārtraukusi nodarboties ar sportu un apprecējusies ar �urnālistikas fakultātes studentu Ro�landu Krāmeru.

Bija pagājis gar� gads.

Edmunds sēdēja savas redakcijas lielajā istabā un skatījās, kā smagas lietus lāses apnicīgi sitas pret loga rūtīm un blakus eso�ās mājas sarkano jumtu.

Ar īsiem pārtraukumiem lija jau tre�o dienu.

Edmunds pagrieza galvu un sastapās ar Vivitas neapmierināto acu skatienu. Viņa, kā parasti, bija spilgti izkrāsojusies un �odien apģērbusi zilu un ne sevi�ķi garu kleitu. Parasti Vivita staigāja cie�i apspīlētās d�insa biksēs un da�ādos svīteros vai blūzītēs.

Un tad Edmunds atcerējās, ka pēc da�ām stundām viņai ta�u jābrauc uz kādu Rigas nomales me�a pļavu, kur jau agri no rīta tika aizsūtītas pārvietojamās krāsu televīzijas un videoierak�stu stacijas, kā arī jau uzstādītas trīs televīzijas kameras. Vivitai �ai gleznainajā nostū'f bija paredzēta saruna ar jaunajiem aktie�riem, kuriem tajā pļaviņā vēl arī jādanco, jādzied un jānospēlē da�i fragmenti no diplomdarba izrādes.

Nenoliedzami, lietus viņiem stipri traucēs.

��� Joprojām līst?

��� Kā ar r.paiņicm, � Edmunds atbildēja.

��� Ko rr.an tagad darit? � Vivita nesapratnē pajautāja.

��� Nezinu, � Edmunds paraustīja plecus, � bet vispār vaja�dzētu padomāt.

��� Nu, lūdzu, padomā, Edmund! � Vivita �ēlabainā balsī teica. � Varbūt es kaut ko varu grozīt? Varbūt raidījuma ierak�stu var atcelt?

��� Par to i nedomā, � Edmunds sacīja. � Es vismaz neat�ceros tādu gadījumu, kad jau ieplānotais raidījums tiktu atcelts. Un vismazāk jau nu lietus dēļ. Protams, ir biju�i da�i reti gadī�jumi, kad raidījums tomēr nojucis tīri tehnisku vai kādu citu ļoti svarīgu iemeslu dēļ, bet tad jau uzreiz labāk rakstīt atlūgumu, jo pec tam troksnis ir tik liels un nepatik�anu tik daudz�

��� Ko tad man darīt?

Edmunds vēlreiz paskatījās uz jauno redaktori un pasmaidīja.

��� Ģērb vien kājās gumijas zābakus un brauc strādāt,

����� Drausmīgi�

��� Nekas jau tur slikts nenotiks.

��� Un tomēr . . . Vai nevarēja spīdēt saulīte?

��� Varēja, Vivit, � Edmunds atteica, � ta�u tomēr sāc jau pieradināties arī pie mazliet grūtākiem darba apstākļiem. Citādi man ļoti rādās, ka esi pārāk izlutināta.

��� Nemaz, � Vivita mazliet apvainota uzrāva lūpu. � Es tikai vēlos, lai raidījums iznāktu labāks.

��� Interesanti, ko tu darītu, ja tev būtu vajadzējis vadīt re�portā�u, piemēram, no Ziemeļpola, kad to sasniedza laikraksta �Komsomoļskaja pravda� ekspedīcija?

��� Es . . .

�� Vai arī vadīt pārraidi no Ta�kentas vai kāda maza kirgīzu ciema, kad tur notiek stipra zemestrīce, visapkārt brūk mājas un kalni un cilvēkus pārņem �ausmīgas bailes un panika?

��� Es�

��� Vai arī vadīt pārraidi no Bama celtniecības, kad visapkārt trako viesuļvētra un aukstums sasniedz �etrdesmit piecus grādus zem nulles?

��� Es�

��� Vai arī tad, ja tevi aizsūtītu, piemēram, uz karalauku vai uz kādu no palestīnie�u bēgļu nometnēm, kad tai uzbrūk Izra�ēlas desantkaraspēks. Vai arī reportā�a no kādas mazgadīgo no�ziedznieku kolonijas, vai arī pārraide no slēgtās venerisko slimību nodaļas, kur vairāk nekā puse no slimniecēm nav vecākas par tevi, vai arī.. .

��� Nu, vai zini�

Vivita piecēlās un nervozi sāka staigāt pa kabinetu.

��� Tu gribi strādāt tikai ar baltiem cimdiem rokās? � Ed�munds pavaicāja.

��� Kādēļ gan ne?

��� Mūsu darbā, Vivit, daudz bie�āk nākas brist pa dubļiem.

��� Kaut kā neesmu pamanījusi.

��� Gan jau pamanīsi.

��� Tad to darīs citi. Tu pats to varēsi darīt, jo neaizmirsti, mīļais, ka man ne ar lauksaimniecību, ne politiku, ne medicīnu nav ne mazākā sakara! Es atbildu par kultūru!

��� Tu esi gudri darījusi, Vivit. Nav jau slikti tīrā un siltā televīzijas studijā parunāties ar tiem pastulbajiem jaunajiem dzej�niekiem, ņemt intervijas no rakstniekiem, balerīnām vai aktieriem. Ta�u pa lielākajai daļai tā ir tikai tāda diezgan tuk�a un neva�jadzīga pļāpā�ana.

��� Tu gribi sacīt, ka es � � Vivita gandrīz sāka raudāt. � Ka es � es esmu dumja?

��� Nē, Vivit, to es nekad neesmu teicis.

��� Paldies.

��� Es tikai saku, � Edmunds turpināja, � ka tev nav ko baidīties. �is lietus ne tev, ne citiem aktieru fakultātes absolven�tiem neko sliktu nenodarīs.

��� Patie�ām, � Vivita vēsi piekrita, � ne man, ne citiem. Bet �is lietus izbojās man visu raidījumu!

Vivita ātri aizgāja līdz durvīm, tad tur uz mirkli apstājās.

��� Tā arī patie�ām ir, kā par tevi tagad daudzi runā. Tu esi kļuvis necie�ami auksts un neiejūtīgs cilvēks! Es tev prasīju pa�domu, bet tu ņēmi un nolasīji man veselu lekciju!

Un jauniņā redaktore Vivita Kalna, kura �eit strādāja tikai nepilnu gadu, spēcīgi aizcirta aiz sevis durvis.

Nieki, Vivit, Edmunds nodomāja. Es neesmu kļuvis auksts. Es esmu kļuvis vienīgi prasīgāks, neiecietīgāks. Un es nicinu un man dziļi riebjas visi tev līdzīgie �īkstētāji, vaimanātāji, visi �ie izlu�tinātie, pie darba nepieradinātie memmesdēliņi, visas �īs smalkās un sterili tīrās jaunkundzītes, kuras tāpat nepazīst grūtāku darbu, tēlo baigi gudrās un apdāvinātas, bet raud, ja tām pasaka kādu skarbāku vārdu vai arī viņām uz galvas uzkrīt lietus lāse! Rieb�jas! Jūs visus vajadzētu aiztriekt uz kolhozu pļaut sienu, rakt kartupeļus, nest labibas maisus, me�ā gāzt kokus, stiept akmeņus, liet asfaltu, celt tiltus, tad jūs beidzot zinātu, ko nozīmē darbs! Lai izjustu, kā sāp uz plaukstas pārsprāgusi tulzna, cik salda ir rupja maize un kā dedzina muguru sviedriem pielijis krekls! Un tad jūs beidzot varbūt saprastu, ka dzīve nesastāv tikai 110 smal�kām manierēm un gudrām runām, ka mūsu drēbēm un visām mūsu iegādātajām mantām arī nav nekādas sevi�ķi lielas vērtības, ka viss ārējais ir īslaicīgs un mainīgs, ka vienīgās paliesās un nemainīgās vērtības ir tikai tavs godīgi padarītais darbs un laba, silta un atsaucīga sirds. Un mana mīlestība pret kādu meiteni un kādas meitenes mīlestība pret mani, kad �ķiet � tikai viens rokas pieskāriens pie tevis un tev pie manis var jau �o pasauli izmainīt līdz nepazī�anai. Un mūs pa�us izmainīt un pārvērst.

Edmunds atkal pagriezās pret logu un ilgi raudzījās uz blakus- mājas sarkano jumtu.

Lietus lija vēl stiprāk, un Edmunds nodonu ja, kāda tomēr tā ir laime � būt dzīvam, sajust lietus lāses sejā un staigāt pa miklo asfaltu, un priecāties, ka vari strādāt, � priek�ā vēl visa dzīve, un tev �ai dzīvē ir kaut kādas izredzes.

Atvērās durvis, un kabinetā ienāca �efs � jaunatnes redakci�jas vadītājs Niklāvs Bērzs. Viņ�, kā vienmēr, bija eleganti ģēr�bies un izrotājis seju ar mazliet augstprātīgu smaidu.

��� Ko tad mūsu Brid�ita Bardo tāda kā nobimbājusies staigā pa gaiteni? � �efs uzprasīja un apsēdās dziļajā un vienīgajā kabineta atpūtas krēslā.

��� Ko viņai neuzprasiji? � Edmunds pavaicāja.

��� Es vienmēr esmu izvairījies no saniknotām sievietēm, � Niklāvs atbildēja. � Kaut kas viņai atkal sagājis dēlī ar kārtējo pielūdzēj u?

��� Tad ne jau tas, � Edmunds atmeta ar roku. � Vai tad tādas kā Vivita daudz raud, ja ari kas patie�ām saiet dēlī? Pa�smejas! Bet viņas var nervozēt, pink�ķēt un vaimanāt, ja laukā līst lietus, nav dabūjusi poļu vai fran�u parfimēriju vai arī gar degunu aizgājis vajadzīgais tramvajs!

��� Tā vis nesaki, � Niklāvs teica. � Sitās meitenītes tev labāk jāiepazīst. Jā, starp citu, tev Vivita nepatīk?

��� Kādā ziņā? � Edmunds ātri pajautāja.

Niklāvs ironiski pasmīnēja, tad atkal kļuva nopietns.

��� Ka kolēģe, � viņ� teica. � Kā tev �ķiet � Vivita ir laba �urnāliste, redaktore?

��� Ne laba, ne slikta, � Edmunds atbildēja. � Viņa ta�u vēl mācās tikai ceturtajā kursā un pa�laik ir līdzīga gandrīz vai vi�sām viauvējībārn. Nav individualitātes! Nav personības! Par maz dulluma, par maz oriģinalitātes! Un tu ar savu augsto priek�nie�cību jau arī vēl daudz ko ierobe�o, tā ka� diez kas nav. Tu rīt paskaties, kā Vivita �odien būs ierakstījusi savu raidījumu!-Paska- ties! Ari dievs ap�ēlojies un, redzi, beidzot aizdedzinājis savu vēj�lukturi! Tātad būs ta � smuki spīdēs saulīte, vēl smukāk apgaismo�dama ko�o me�a pļaviņu, koka zariņos vīteros putniņi, un Vivita pati saldsērīgā balstiņā uzdos jaunajiem aktieriem sen nodrāztos jautājumus: �Lūdzu, pastāstiet interesantāko notikumu jūsu stu�diju laikā!� � �Kādi ir jūsu nākotnes nodomi?� � �Kādas lomas jūs vēlētos spēlēt?� Un jaunie teātra censoņi, protams, tūdaļ spa�rīgi atbildēs, ka Joti vēlētos nospēlēt lielas lomas � Hamletu, karali Liru vai Anglijas karalieni Elizabeti. Tad, varbūt atjēgu�sies, viņi tikpat skaļi apgalvos, ka par vi$u vairāk, protams, viņi vēlētos spēlēt savu laikabiedru, atveidot kadu spilgtu padomju jaunie�a pozitīvo tēlu, ta�u oriģināllugu esot tik maz un drama�turgu vēl mazāk� Tā viņi runās, �ef, un tas viss būs ļoti aiz�kustino�i, skaisti un galvenais � ļoti pareizi. Vienīgā nelaime būs tā, ka mēs jau visi esam to simtkārt dzirdēju�i. Tev tā ne�liekas?

��� Tad jau redzēs, � redakcijas vadītājs nopietns sacīja un piecēlās. � Tātad pret Vivitas darbu tev ir lielas pretenzijas, tā es sapratu, jā?

��� Jā, Niklāv, � Edmunds lēni atbildēja. � Es nekādā sa�jūsmā neesmu.

��� Labi, � �efs teica un mazliet sakārtoja krāsaino kaklasaiti.

�� Tev jānāk man līdzi.

��� Kur?

�� Mums abiem tie�i vienpadsmitos jābūt pie Valentīna Pel�a, � Niklāvs paskaidroja.

��� Ko tad tur? � Edmunds mazliet satraukts uzprasīja.

�� Esmu kaut kur sataisījis ziepes?

��� Nē, � Niklāvs iesmējās un viegli uzsita ar roku pa Ed�munda plecu. � Viss kārtībā! Tevi tur gaida patīkams pārstei�gums.

Viņi abi izgāja garajā gaitenī un devās uz priek�u. Pa kreisi palika televīzijas �Panorāma� redakcijas durvis un ma�īnrakstī��anas birojs. Tad Niklāvs ar Edmundu nokāpa vienu stāvu zemāk un atkal pa garu gaiteni gāja uz priek�u, kur abās pusēs atradās da�ādas redakcijas, montā�as telpas un operatoru istaba. Gaiteņa galā viņi atvēra tum�brūnas durvis un iegāja telpā, kur pie diviem cie�i savienotiem galdiem sēdēja divas simpātiskas sekretāres.

��� Sveicināti,. � Niklāvs sacīja. � Valentīns Antonovi�s ir brīvs?

��� Jā, biedri Bērz, � viena no sekretārēm atbildēja. � Jūs varat ieiet.

�� Tu mazliet pagaidi, � Niklāvs teica Edmundam un ātri pazuda aiz biezajām durvīm.

��� Tu nezini, par ko viņi tur runās? � Edmunds pavaicāja sekretārei, kuru labi pazina.

��� Nē, � meitene atbildēja. � Nav ne mazākās jausmas.

��� Kādēļ mani izsauca, arī nezini?

��� Nē, � Maruta papurināja galvu. � Tev tur jāiet?

��� Tā Bērzs sacīja.

��� Tad apsēdies un pagaidi.

Edmunds apsēdās uz tuvākā krēsla malas un juta, ka ir maz�liet uztraucies. Vispirms saķer�anās ar Vivitu, tagad gaidāmā sa�runa ar pa�u Pel�u� Bet, lai kā Edmunds lauzīja galvu, viņ� nekādi nespēja atcerēties, ka pēdējā laikā viņam darbā būtu mi�sējies vai arī sanāku�as nopietnas nepatik�anas. Viss bija it kā kārtībģ, bet ej nu tu sazini .. .

Baltajā selektorā uz Marutas galda spēji iedegās sarkans sig�nāls, un tūlīt arī atskanēja Valentīna Pel�a nedaudz skarbā balss.

��� Maruta! Lūdzu, pasaki Janovskim, lai viņ� tūlīt ienāk pie manis!

��� Labi, � Maruta teica un pamāja Edmundam. � Vari iet!

Edmunds piecēlās, atvēra durvis un iegāja pla�ā, bet patum�ā,

ar sarkanām un tum�ām mēbelēm iekārtotā kabinetā. Aiz liela �T� veidā salikta galda, kura abās pusēs stiepās garas krēslu rindas, sēdēja Valentīns Pel�s, bet rakstāmgalda otrā pusē atra�dās Niklāvs Bērzs.

��� Labdien, � Edmunds sacīja un viegli palocīja galvu.

��� Labdien, � Valentīns Pel�s atbildēja un pamāja ar roku. � Nāc �eit tuvāk un apsēdies!

Edmunds uzmanīgi apsēdās un vērīgi paskatījās uz Pel�u. Viņ� bija ap piecdesmit gadus vecs, nedaudz iesirms, kalsnu seju un diezgan bargu izskatu, lai gan patiesībā bija labsirdīgs un visā visumā arī taisnīgs.

��� Kā tev tagad ar veselību? � Pel�s ieinteresēts pajautāja un pagriezās mazliet vairāk uz Edmunda pusi.

�� Tā nekas, � Edmunds atbildēja. � Kā redzat, staigāju, pat skrienu, vienīgi �ad tad nez kādēļ spēji iesāpas mugura. Bet parasti ātri vien pāriet.

��� Atvaļinājumā jau esi bijis?

��� Vēl ne.

��� Kad taisies iet?

��� Rudenī, varbūt ziemas sākumā �

��� Brauksi atkal uz sanatoriju?

��� Jā, ja arodkomiteja iedos ceļazīmi.

��� Iedos! � Pel�s stingrā balsī pateica. � Tev iedos noteikti! Es pats personīgi par to parūpē�os.

��� Paldies, � Edmunds klusā balsī sacīja.

��� Kā citādi? � Pel�s uzprasīja.

� Tā nekas, � Edmunds pasmaidīja.

��� Precēties vēl netaisies?

� Pagaidām vēl ne.

� Ar darbu esi apmierināts?

��� Visumā � jā.

��� Bet kas tev nepatīk?

��� Biedri Pel�, var pavisam atklāti?

��� Protams. Tie�i atklāti es arī gribēju ar tevi parunāties.

��� Man nepatīk tas, � Edmunds klusā un pēc iespējas mie�rīgākā balsī iesaka un ātri nodomāja � lai notiek kas notikdams, bet tagad viņ� pateiks visu, ko jau daudzas reizes bija runājis gan savas redakcijas sanāksmēs, gan neskaitāmas reizes teicis ari Niklāvam Bērzam. � Man nepatīk tas, ka gandrīz vai visi mūsu raidījumi ir domāti it kā vienīgi svētkiem � tadi smuki un tiri, skaisti un spo�i noglancēti. Par maz tajos ienāk skarba un atkailināta dzīves īstenība. Pat tāds vidusskolniekiem domātais raidījums kā �Aicinām piedalīties!� �ķebina ar savu salkanību�un vienmuļo atkārto�anos. Desmitās vienpadsmitās klases skolniecī- tes atnāk uz ierakstu visas tadas glītas un kārtīgas, safrizētas un saģērbtas un visas ļoti samācītas. Un mēs vienmēr aizmirstam viņām pateikt, ka piedalī�anās televīzijas raidījumā diem�ēl nav nekādi svētki, ka tas nav ari nekāds izcilais pagodinājums, bet pirmkārt un galvenokārt uzstā�anas republikas priek�ā ir smags un ļoti atbildīgs darbs. Es atkārtoju vēlreiz � tas ir Darbs, nevis savu tērpu�un frizūru demonstrējums!

��� Tu, kā vienmēr, Edmund, savos spriedumos un rīcībā esi pārāk kategorisks, � Niklāvs Bērzs neapmierināts norūca.

��� Ko tu iesaki? � Valentīns Pel�s sarāva uzacis un cie�i paskatījās uz jauno redaktoru, kas viņam patika un par kuru bija dzirdējis tikai vislabākās atsauksmes.

���� Es iesaku pa�os pamatos izmainīt mūsu, kā arī jūsu, biedri Pel�, attieksmi pret visiem jaunatnes raidījumiem. Tiem jākļūst skaidrākiem, mērķtiecīgākiem un nesalīdzināmi iedarbīgākiem! Bet, lai tie patie�ām arī kļūtu iedarbīgi, raidījumiem noteikti jā�kļūst daudz atklātākiem, patiesākiem, ja gribat, pat daudz ne�ē�līgākiem! Ko es ar to domāju? Tūlīt paskaidro�u. Mums pie jau�nie�iem jānāk ar atklātu sirdi. Mēs nedrīkstam viņiem melot. Mēs nedrīkstam izlikties. Mēs nedrīkstam teikt � �dzīve ir skaista!� � jo daudziem un daudziem �ī dzīve ir slikta un riebīga. Ja mēs gribam iegūt jaunie�u uzticību un tādējādi patie�ām emocionāli, mākslinieciski un idejiski mūsu jaunatni ietekmēt, mums agrāk vai vēlāk cits nekas neatliks kā vienīgi runāt tādā pa�ā valodā kā viņi pa�i un viņu dzīvi parādīt�un atklāt tie�i tādu, kāda tā arī patiesībā ir. Bez jebkādiem izpu�ķojumiem, frāzēm�un liekulības. Mums viņiem jāuzticas, un tad viņi uzticēsies mums. Tagad mēs bie�i, pat pārāk bie�i �aujam vienīgi krāsainas raķetes un pa�i par tām nez kādēļ priecājamies. Bet da�reiz vajadzētu iz�aut arī kādu lodi.

��� Tev ir konkrēti priek�likumi? � Valentīns Pel�s asi uzpra�sīja un, kā Edmundam likās, bargi uz viņu paskatījās.

Bet Edmunds nodomāja, ka viņ� tos arī pateiks. Noteikti pa�teiks. Jo viņ� nekad nebija pieradis slēpties vai sarunāties aiz citu mugurām, bet, lai gan tas ne vienmēr bija izdevīgi, Edmunds tomēr vienmēr izvēlējās atklātību, vienalga, vai viņ� sarunājās ar televīzijas studijas veco sētnieku vai ari ar visaugstāko priek��niecību.

��� Es domāju, � Edmunds noteiktā balsī sacīja, � ka mums būtu vajadzīgs beidzot izveidot jaunatnes raidījumu, kuru varētu nosaukt, piemēram, �Spogulis�. Tas varētu būt mēne�a, bet tik�pat labi arī nedēļas raidījums, un tam vajadzētu atspoguļot visas negatīvās, visas nevēlamās parādības un tendences, kādas �obrīd valda mūsu jaunatnē. �Mozaīka� izceļ un rāda tikai labo un po�zitīvo, bet �Spogulis� galvenokārt rādīs slikto un nevēlamo. Ska�tieties, kādi jūs esat! Cik pretīgi, cik no�ēlojami! Esmu pārlieci�nāts, ka �ie raidījumi uz skatītājiem atstās � un tiem jāatstāj � ne�ēlīgu, pat satrieco�u iespaidu! Mēs visu laiku mēģinām audzi�nāt ar labo, varbūt beidzot varētu pamēģināt audzināt ari ar slikto?

��� Nekad! � Niklāvs Bērzs tūlīt iesaucās. � Tas nekad nav bijis ne mūsu pedagoģijas, ne arī padomju ideoloģijas�

��� Es tevi uzmanīgi klausos tālāk, � Valentīns Pel�s mierīgā balsī teica un atkal pievērsās Edmundam.

Un Edmunds iedro�ināts turpināja:

��� Mēs, piemēram, pirmajos �Spoguļos� varētu ielikt �ādus si�etus � reportā�a ar attiecīgu komentāru no jauno strādnie�u, nu kaut vai �ū�anas fabrikas �Rīga�, kopmītnēm, kad tur sest�dienas vai svētdienas vakaros viņas mēģina �atpūsties kulturāli�; varētu būt sarunas ar mazgadīgiem likumpārkāpējiem, kuri nupat ir aizturēti vai arī notiesāti; varētu būt pārraide no kāda gineko�loģiskā kabineta, kad tur strīpām vien ierodas gan vidusskolnie�ces, profesionāli tehnisko skolu audzēknes, gan jaunās strādnie�ces, lai saņemtu ārsta norīkojumu abortam; varētu būt arī pārraide no kādas benzīna uzpildī�anas stacijas un tur sarunas � inler- vijas ar jaunie�iem, kuri lepni sēd pie personīgo luksusa �iguļu stūrēm, kaut gan pa�i vēl nav nopelnīju�i tik daudz, lai nopirktu pat da�us mutautiņus vai īsas zeķītes. Un tālāk tādā pa�ā ievirzē. Nē, es jau nesaku, ka būtu jāparāda tikai viss sliktais, kas pa��reiz pastāv jaunie�u uzvedībā, domā�anā un rīcībā. Ta�u katrā ziņā jāizvirza priek�plānā! Pretstatam mēs varētu parādīt varbūt kādu pozitīvu piemēru. Par provi, man ļoti gribētos visām repub�likas meitenēm parādīt to jauko, iejūtīgo un medicīnai bezgala uzticīgo medmāsiņu no klusās un vienkār�ās lauku slimnīciņas, kur man toreiz gadījās būt. Galu galā mēs �o iedomāto �Spoguli� visu varētu veidot uz asu kontrastu pamata � vienā si�etā varētu

parādīt jaunieti, kas par savas dzīves mērķi izvēlējies mazināt cilvēku sāpes, bet nākamajā si�etā parādītu tādu, kam vispār ne�kāda mērķa dzīvē nav un kur� to vien dara kā �īs sāpes cilvēkiem sagādā. Apmēram tā.

Edmunds apklusa un atklāti ieskatījās abu priek�nieku acīs. Ari tie kādu brīdi klusēja, tad Valentīns Pel�s sacīja:

��� Man patik, Edmund, ka tu neesi vienaldzīgs pret savu darbu un tev rup mūsu raidījumu kvalitāte un to mākslinieciskais, idejiskais iedarbigums. Tu esi izaudzis mūsu acu priek�ā un � jāsaka � izaudzis airi un pārliecino�i. Tu �eit, studijā, sāki kā vienkār�s skatuves strādnieks, bet tagad tavus gatavotos raidī�jumus skatās visa mūsu republikas jaunatne. Tu esi atklāts un godīgs, un, lai gan es ne visam piekrītu, ko tu pirmīt stāstiji par savu ieceri, man tomēr tava runa patika, un es domāju, ka �is jautājums par jauna raidījuma izveido�anu, ko patie�ām arī va�rētu nosaukt par �Spoguli�, tiks atrisināts pozitīvi. Bet es tevi neaicināju tikai tadēj. Ka jau nupat teicu, izaudzis tu esi, arī ide�jiski nobriedis, ne jau par velti mēs tevi pavasarī uzņēmām par partijas biedra kandidātu. Tagad ir pienācis laiks �o uzticību attaisnot.

Valentīns Pel�s apklusa un ilgi nopietns skatījās uz pretim sēdo�ā Edmunda seju. Ta patie�ām bija tīra un godīga cilvēka seja.

Tādiem parasti var uzticēties, Valentīns nodomāja, viņi nekad nepieviļ.

��� Un tādēļ, Edmund, mēs ar Niklāvu Bērzu esam nolēmu�i tevi iecelt par viņa vietnieku, tas ir, tu tagad būsi jaunatnes rai�dījumu galvenās redakcijas galvenā redaktora vietnieks! Esi ar mieru?

Edmundam uz mirkli pat aizrāvās elpa, un viņ� nesapratnē paskatījās apkārt.

��� Mani?

��� Jā, tie�i tevi! � Niklāvs apstiprināja.

��� Nē, es neesmu ar mieru! � Edmunds spēji papurināja galvu. � Kas es par priek�nieku? Kas es par administratoru? Tas amats ta�u uzliek lielu atbildību.

��� Bet ko tad tu gribēji? � Valentīns Pel�s stingrā balsī pa�jautāja. � Iestājoties partijā, tu gribēji atrast vieglu dzīvi? Nekā nebij, Janovski! Tie�i otrādi � tagad tev būs jāstrādā vēl vairāk,, ar vēl lielāku atbildību, un es ceru, ka tu ne sevi, ne arī mūs kaunā neatstāsi.

��� Es nebaidos atbildības, � Edmunds sacīja, � un paldies par pagodinājumu, bet jūs esat aizmirsu�i, ka man �ai darba vēl

nav nekādas pieredzes, esat piemirsu�i, ka tik augstam postenim es vēl esmu pārāk jauns � man ir tikai divdesmit �etri gadi!

��� Nekas, nekas! � Valentīns Pel�s labsirdīgi pasmaidīja.

���� Nemaz nebūs slikti, ja jaunatnes redakcijas vadībā būs arī kāds jauns cilvēks!

��� Bet kur tad paliek Roga�evskis? � Edmunds painteresējās.

��� Viņ� pāriet uz literatūras un dramaturģijas redakciju, � Niklāvs paskaidroja. � Tu nāksi viņa vietā, bet tava vieta pa�gaidām paliek brīva. Varbūt tu zini kādu piemērotu kandidatūru?

��� Nezinu, � Edmunds atbildēja, � ta�u es vēl gribētu pa�domāt �

��� Te vairs nav ko domāt, � Valentīns Pel�s sacīja. � Ar tādiem piedāvājumiem parasti nemētājas. Esmu pārliecināts, ka tu galā tiksi. Niklāvs un viss kolektīvs tev palīdzēs, un bez tam, Edmund, es gribu tev atgādināt, ka �is mūsu priek�likums ir ari pirmais lielākais tev uzticētais partijas uzdevums. Vēlreiz izsaku cerību, ka tu mūs nepievilsi.

��� Es labprāt strādātu tikai �urnālistikā, � Edmunds vēl vārgi mēģināja iebilst, bet jau saprata, ka nekur no jaunā pienā�kuma nespruks.

��� Kur tad tā �urnālistika pazudīs? � Valentīns Pel�s sacīja.

��� Tu, tāpat kā līdz �im, varēsi gatavot raidījumus, varbūt pat savu iecerēto �Spoguli� �

��� Tādā gadījumā esmu ar mieru, � Edmunds sacīja un pie�krīto�i pamāja ar galvu. � Kas būs, būs �

Valentīns Pel�s piecēlās, piegāja pie Edmunda un cie�i pa�spieda roku.

���� Būs labi, � viņ� sacīja. � Ja arī sākumā gadīsies kādas kļūmes� Gan jau pārdzīvosim. Apsveicu un vēlu sekmes!

Kad Edmunds pēc brī�a izgāja no lielā kabineta un atradās jau gaitenī, viņ� pagriezās pret �efu un pārmeto�i uzprasīja:

��� Tu nevarēji man pateikt to agrāk?

��� Bet vai tas nebija labs pārsteigums?

���� Un kāds vēl! Bet tu mani slikti pazīsti! Es neesmu no tiem, kuri par katru cenu grib rāpties aug�ā! Es gribu strādāt! Es gribu skriet, darboties, tikties ar cilvēkiem, vadīt reportā�as, intervēt izcilus republikas cilvēkus; es gribu būt visu notikumu centrā, nevis sēdēt kabinetā pie liela rakstāmgalda! Un bez tam tu labāk par citiem zini, ka galvenā redaktora vietnieks ir tie�i tas cilvēks, kuram visvairāk jāstrādā, bet kur� visbie�āk arī sa�ņem rājienus, aizrādījumus un visda�ādākos pārmetumus! Tavs vietnieks, �ef, ir tie�i tas cilvēks, kuram mūsu redakcijā vienmēr ir vislielākās nepatik�anas!

����� Nekas, nekas! � Niklāvs iesmējās. � Tu esi jauns un stiprs, un tas tev būs tikai lielisks treniņ� pirms tam, kad pēc kāda laika tu iesēdīsies manā vietā un vēl pēc gadiem desmit varbūt pat Valentīna Pel�a vieta. Bet tagad nostaigāsim lejā pa�grabiņa un izdzersim kādu tasīti kafijas. Uz tavu veiksmi, Ed�mund!

� Ta�u uz tava rēķina, � Edmunds neapmierināts noteica, un toiner jau pēc da�iem mirkļiem viņu pārņēma savāds prieks un lepnums � un Edmunds saprata, ka �is paaugstinājums viņam tomēr ir patīkams.

Un kādēļ gan ne?

Es to esmu panācis tikai ar savu darbu, viņ� nodomāja. Es nevienam neesmu pielīdis, es nevienu neesmu aprunājis, nevienam neesmu licis kāju priek�ā, neesmu vērpis nekādas intrigas, ne�vienu neesmu nodevis. Es esmu godīgi strādājis. Kādēļ galu galā es par �o darbu nevarētu saņemt arī atalgojumu?

Balta �ūpuļkrēslā �ūpojās balta meitene.

Edmunds stāvēja pie atvērta loga un skatījās uz pretējās mājas balkonu, kur baltā �ūpuļkrēslā �ūpojās balta mei�tene. Viņai bija gai�s peldkostīms, tum�brūni mati, vēl saulē ne- iededzis ķermenis, un viņa sēdēja, uz ceļgaliem uzlikusi grāmatu, atmetusi galvu un acīmredzot klausījās no istabas plūsto�ās mū�zikas skaņas. Magnetofons bija ieslēgts uz mēreni skaļi, un kāds vīrietis patīkamā balsī angļu valodā dziedāja populāro'dziesmiņu �Love slory�.

Un viņ� to stāsta �ai meitenei, stāsta man un visai pasaulei. Bet kam lai es izstāstu savējo?

Baltajai meitenei?

Ta�u Ednumds viņu nepazina. Meitenes vecāki tikai apmēram pirms viena mēne�a �o dzīvokli bija izmainīju�i pret savu agrāko, un meitene uz balkona parādījās reti. Tagad viņa tur sauļojās, paretam ieskatījās grāmatā, klausījās mūziku un par kaut ko no�pietni domāja.

Varbūt par savas mīlas stāstu?

Bet Edmunds savukārt domāja par to, ka nemaz nebūtu slikti, ja tur tai pretējās mājas dzīvoklī būtu ievākusies Kristīne. Tad baltajā �ūpuļkrēslā tagad sēdētu viņa un tai varētu draudzīgi uzsvilpt, pamāt ar roku un pasveicināt. Viņi varētu sarunāties, aizbraukt uz jūrmalu, kopā peldēties, varētu atkal kopā gulēt uz baltajām pludmales smiltīm un priecāties par jūru, sauli un vie�nam par otru.

Bet tagad nekā. Baltā meitene viņam bija sve�a un, atklāti sakot, ari Kristīne kļuvusi sve�a, vienīgi paretam Edmunds ar izbrīnu konstatēja, ka joprojām da�reiz ar ilgam un siltumu domā par �o meiteni. Bet viņ� jau saprata, ka tā varbūt nemaz nav kon�krēta vēlē�anas tie�i pēc Kristīnes, bet gan tās ir kaut kādas vis�pārinātās ilgas pēc tuva un saproto�a drauga. Ilgas pēc meitenes, kuru varētu cienīt, apbrīnot un mīlēt. Un tad Edmunds jau kuro reizi asi un sapigi izjuta, cik viņ� iomēr patiesība ir viens. Darbs ir darbs, tas aizņem dienas lielāko daļu un patie�ām sniedz vār�dos neizsakāmu gandarījumu, darbs piepilda dzīvi un palīdz aiz�mirsties, ta�u vakari pa lielākai daļai pieder mums pa�iem. Un agrie rīti, kad, modinātājpulksteņa iztraucēts, tu, acis berzēdams, raugies uz aukstajām istabas sienām un cie�i pievērtajām durvīm un velti ceri, ka tās atvērsies, istabā ienāks māte un tev pateiks laburītu; un neienāks arī tēvs � un vismaz pagaidām neienāks arī neviena meitene, kura vēlētos uz tavas pieres atstāt skūpstu, bet tu savukārt �ai meitenei gribētu atstāt visu savu dzīvi.

Edmunds saknieba lupas un novērsās. Viņ� atcerējās, ka �o�dien ir svētdiena, brīva diena, un ka jau agri no rīta bija zvanījis tēvam, bet to nesazvanījis; pēc tam viņ� piezvanīja mātei un teica, ka gribot aizbraukt ciemos, bet māte paskaidroja, ka tas neesot iespējams, jo viņa ar Pēteri burtiski pēc da�ām minūtēm kāp�ot savā volgā un brauk�ot ciemos pie Stiebriņa kundzes, tas ir � Pētera māsas, un pēc tam ar tās meitu un mazdēlu do�oties izbraukumā uz laukiem �

�Man ļoti �ēl, Edmund, bet tu piezvani nākamsvētdien. Tad mēs, iespējams, būsim brīvi.�

�Labi, māt. Es piezvanī�u.�

�Kā tu tagad jūties, dēls?�

�Labi.�

�Nekas nesāp?�

�Nē, nekas.�

�Nu, paldies dievam!�

Edmunds sadrūmis raudzījās istabas griestos un jutās kā visu pamests un aizmirsts. Tagad viņam ienāca prātā, ka vajadzētu varbūt piezvanīt Edītei vai arī aiziet pie Rūdolfa uz �Zaļo lapu� un tur kādu stundiņu pasēdēt; vai arī atkal pieiet pie loga un mēģināt iepazīties ar pretējās mājas jauno iemītnieci.

Varbūt viņa ir brīni�ķīga meitene.

Varbūt viņa ir desmitkārt labāka par Kristīni.

Varbūt arī viņa pa�laik domā par mani, jo pirmīt vairākas reizes redzēja mani stāvam pie loga. Un mēs jau agrāk esam vai- rakkārt saskatīju�ies un viens otram uzsmaidīju�i. Varbūt viņa to vien gaida, kad es pamā�u ar roku. Un iespējams, ka tā mēs gandrīz vai uz katra soļa viens otram paejam garām, tā arī ne�kad neuzzinādami, ka tie�i tad � tajā un tajā dienā, tajā un tajā mirklī mums tomēr vajadzēja apstāties, lai viens otram pateiktu kaut da�us vārdus.

Un pasaule būtu pārvērtusies.

Mēs tagad nestāvētu katrs uz sava balkona.

Edmunds strauji piegāja pie loga un paskatījās pāri pagal�mam. Meitene bija nozudusi. Caur atvērtajām durvīm joprojām varēja dzirdēt mūzikas skaņas, tur savā dobjajā, skaļajā balsī Vladimirs Visockis dziedāja dziesmu par saviem draugiem alpī�nistiem, dziedāja par drauga plecu, savstarpējo uzticību un virves izturību. Dziedāja dziesmu par cilvēka gara, draudzības un mīles�tības stiprumu. Un �ķita, ka uz balkona pamestais �ūpuļkrēsls arī �ūpojas ne no vēja, bet gan no �īs dziesmas vārdiem, mūzikas un pa�a dziedātāja balss.

Kā uz bezdibeņa malas.

Līgojamies, �ūpojamies.

Bet kam lai es pasniedzu savu virvi?

Kam lai ledu izcērtu ceļu?

Kam lai es uzceļu telti, ja tūlīt sāktos viesuļvētra? Un kur ir tas draugs, viens vienīgais un īstais, ar kuru es varētu doties uz virsotni?

Edmunds iegāja dziļāk istabā, apsēdās un nolieca galvu. Tad pēk�ņi skaļi iezvanījās telefons. Edmunds ātri uzlēca kājās un nocēla klausuli.

��� Es klausos, � viņ� steidzīgi teica.

Brīdi valdīja klusums, tad atskanēja patīkama, klusa, bet it kā uztraukusies jaunas sievietes balss.

��� Vai Aivars? � viņa jautāja.

��� Nē, � Edmunds atbildēja. � Jūs esat kļūdījusies.

��� Nē, patie�ām?

��� Pavisam noteikti.

��� Tas nevar būt, � viņa sacīja.

��� Kādēļ tad ne? Vai tad jums nekad iepriek� nav tā gadījies, ka �

��� Ir, ir! � meitene iesmējās. � Loti interesanti!

��� Kas ir interesanti?

��� Nu tas, ka Aivara nav, bet ir� kāds cits.

��� Jums tas Aivars ir ļoti nepiecie�ams? � Edmunds uzpra�sīja.

��� Ne! � meitene iesaucās. � Man principā vienalga,.. Btt vai� jūs esat jauns?

���� Ko jūs uzskatāt par jaunu?

��� Pui�us līdz divdesmit pieciem gadiem.

��� Tad es jums vēl derētu, � Edmunds pasmaidīja. � Cik jums ir? � meitene painteresējās.

��� Divdesmit �etri.

��� Lielisldl � viņa iesaucās. � Un jūs esat skaists?

��� Nē, ne visai.

��� Bet pretīgs ta�u arī ne?

��� Normāls.

��� Precējies esat?

� Kamdēļ tas jums būtu jāzina?

��� Nu tā � � meitene atbildēja. � Interesanti.

��� Bet jūs esat precējusies?

��� Nē! � viņa sparīgi pateica. � Mēs gandrīz vai saderam kopā!

��� Kas tas ir par Aivaru? � Edmunds uzprasīja.

��� Ai, tāds viens pazīstams zēns �

��� Ko viņ� dara?

��� Neko. Aivars kaut kur ir pazudis, bet man ar viņu nekas nav �

��� Tad jau man gandrīz vai jāpriecājas �

��� Jā, jā! � meitene jautri piekrita. � Ko jūs pa�laik darāt?

��� Neko, � Edmunds atbildēja.

��� Lieliski! � sve�ā iesaucās. � Tādā gadījumā atbrauciet pie manis ciemos!

��� Jūs to nopietni? � Edmunds mazliet izbrīnījās.

��� Protams! Tas jūs pārsteidz?

��� Zināmā mērā.

��� Atbrauciet, � meitene gandrīz vai lūdzās.

��� Kādēļ?

��� Esmu ļoti viena, � viņa skumji atbildēja.

��� Jūs nedzīvojat kopā ar vecākiem?

��� Nē. Mani vecāki pirms tris gadiem aizgāja bojā autoka�tastrofā, un tagad es �

Iestājās klusums, un Edmundam pēk�ņi kļuva �ēl �īs nepazīs�tamās meitenes, kura, tāpat kā viņ�, �ai brīdī mājās atradās viena, jutās vientuļa un visu atstāta.

��� Jums ir smagi? � Edmunds pavaicāja.

��� Mazliet, � viņa klusi atbildēja.

��� Cik jums ir gadu? � Edmunds uzprasīja.

��� Astoņpadsmit.

��� Tātad jau no piecpadsmit gadu vecuma �

��� Jā, � meitene gari nopūtās. � Es no tā laika sāku strādāt un visu laiku dzīvoju viena.

��� Grūti, vai ne?

��� Jā, nekas patīkams nav.

Edmunds atkal sajuta �ēlumu pret �o nepazīstamo cilvēkbērnu un sāka jau domāt, kā varētu meitenei palīdzēt.

��� Ka jūs sauc? � viņa painteresējas.

��� Edmunds.

��� Skanīgs vārds, � meitene sacīja. � Man jau kādreiz bija pazīstams viens Edmunds �

��� Un kas iznāca?

��� Nekas. Mēs pēc kāda laika iz�ķīrāmies.

� Bet kā jūs sauc? � Edmunds pavaicāja.

��� Agrita, � meitene atbildēja. � Jums nepatīk?

��� Ne, kādēļ? � Edmunds iesmējās. � Skaists vārds.

��� Es pati arī esmu skaista, � Agrita teica. � Jūs neticat?

��� Nē, � Edmunds sacīja un pasmīnēja.

��� Jūs varat atbraukt un par to pārliecināties pa�a acīm, � Agrita atri teica. � Es labprāt ar jums iepazītos.

��� Es ari, � Edmunds klusi noteica un nez kādēļ apmulsa.

��� Kur jūs dzīvojat? � meitene pavaicāja.

��� Imantā.

��� o, tas ir diezgan tālu � Varbūt jums ir sava automa�īna?

Piemēram � luksusa �igulis?

��� Nē.

��� Zēl. Mes varētu pavizināties. Man ļoti patīk braukt ar ma��īnu, it sevi�ķi tad, ja brauc ātri.

��� Nē, ma�īnas diem�ēl man nav, � Edmunds atkārtoja.

��� Tas nekas, � Agrita viņu iedro�ināja. � Jūs varat paņemt taksometru.

���� Un cik tālu man ar to būtu jābrauc? � Edmunds uzpra�sīja.

��� Līdz Iļģuciemam, � meitene atbildēja. � Ļeņingradas ra�jona kultūras namu zināt?

��� Ne.

��� Uz ballēm neejat?

��� Tagad vairs ne.

��� Nu labi, � meitene teica. � Es dzīvoju Dzirciema ielā simt piecpadsmit. Tā ir privāta inaja, blakus atrodas tāds noplucis dārziņ��

Atkal iestājās saspringts klusums.

��� Jūs atbrauksiet? � Agrita pēc brī�a pavaicāja, un viņas balsī bija skaidri saklausāms lūgums un cerība.

��� Jūs to patie�ām gribat?

��� Pat ļoti. Jūs ta�u ari esat viens, vai ne?

��� Tā iznāk.

��� Tad atbrauciet, � meitene atkartoja. � Es bū�u patiesi priecīga un ceru, ka spē�u iepriecināt arī jūs.

��� Labi, � Edmunds apņēmīgi sacīja. � Es aizbrauk�u.

���� Paldies! � Agrita priecīgi sacīja. � Pec cik ilga laika es jūs varu gaidīt?

Edmunds mirkli padomāja.

��� Apmēram pēc stundas, � viņ� atbildēja.

��� Lai notiek!

��� Uz redzē�anos.

��� Uz redzē�anos, Edmund!

Meitene nolika klausuli, bet Edmunds vēl da�us mirkļus kā sastindzis stāvēja ar telefona klausuli rokās un joprojām nespēja īsti attapties.

Kas tas bija? Vienkār�a sagadī�anās? Joks? Spēle? Bet varbūt tas ir liktenis?

Tādēļ man jābrauc, jābrauc, vienalga, vai mani tur sagaida brīnums vai liela nelaime.

Edmunds atkal piegāja pie loga un paskatijas pāri pagalmam. Caur atvērtajām balkona durvīm tagad varēja dzirdēt ne visai skaļu, bet skumju itālie�u dziesmu, ko savā īpatnējā balsī izpildīja Adriano Celentāno, un tuk�ais �ūpuļkrēsls joprojām viegli �ūpo�jas, it kā to nepārtraukti kustinātu kāds liels, bet neredzams spēks. Edmunds paraustīja plecus un atgāja no loga, paskatījās uz sar�kano telefona aparātu un silti pasmaidīja.

Varbūt es tur sastap�u savu mīlestību, viņ� nodomaja, piegaja pie skapja un sāka pārģērbties.

Par zilo debesjumu kā grimsto�s kuģis lēni pārslī�dēja melns mākonis, un da�as minūtes līņāja sīks, smalkās lāsītēs saskaldīts lietus. Kad Edmunds, braucot ar takso�metru, nonāca Iļģuciemā, debesis atkal noskaidrojās, dienvidu vēj� pāri Spilves pļavām aizpūta pēdējos mākoņus un parādījās saule. Tās slīpie, jau mazliet atdzisu�ie stari spilgti izgaismoja apkārtējo māju logus, pa�as mājas un ar pelēku asfaltu klātās ielas.

Edmunds visu bērnību bija pavadījis �ai pusē, pazina �eit gandrīz vai katru ielu un māju un zaļo me�u otrpus Boldcrājas dzelzceļa sliedēm. Tikai pirms astoņiem gadiem māte r io savas darbavietas bija saņēmusi divistabu dzīvokli Imantā, un visus �os gadus Edmundam kaut ka vairs riebi ja iznācis atbraukt uz �ejieni. Tādēļ viņ� uzmanīgi vēroja apkārtni, daudz kas �ķita stipri izmainījies, un viņu pārņēma skumja, mazliet sentimentāla noskaņa.

Kur tu esi palikusi, baltā Iļģuciema smilts? Kādi vēji tevi ir aizpūtu�i? Uz kādu jūru krastiem, kādos tuksne�os?

Manas pavisam netā'las bērnības mīkstais spilvens.

Kur tagad paliku�as pelēkās vienstāva mājiņas? Kur smar�o�jo�ie ābeļdārzi? Kur kādreizējie govju bari un da�u sievie�u bal�tās kazas, kas �eit staigāju�as pirms piecdesmit gadiem? Kur tagad Aleksandrs Caks, kur� kādreiz par tevi bija tādā sajūsmā, Iļģuciem? Piecdesmit gadu � tas nemaz nav tik ilgs laiks. Tas nav pat kārtīgs cilvēka mū�s � un tomēr� Cik daudz kas ir iz�mainījies! Un �ai laikā esmu piedzimis arī es un jau stiprā mērā kļuvis pat pieaudzis. Un tad vēlreiz tikpat daudz � un es jau bū�u sirms� Dzīve būs aizskrējusi kā joņojo�s taksometrs. Un ko es bū�u ieguvis? Jātic, ka darbā man veiksies, bet citādi?� Vai es bū�u īsti laimīgs? Runā, ka tie, kuri vēlot laimi citiem, ar laiku arī pa�i� Tā būs? Kā es skatī�os uz dzīvi, kad bū�u vecs? Joprojām tāpat kā tagad? Mazliet romantiski, silti, da�reiz arī pārgalvīgi jautri un tā, it kā ik dienu vajadzētu notikt kādam brīnumam?

Varbūt. Bet tagad baltās smiltis klāj pelēks asfalts. Un jūs esat ieslodzītas. Ābeļu vietā stāv, bet nezied elektriskās apgais�mes stabi.

Vecītes, tā vien �ķiet, ar visām savām baltajām kazām tagad atpū�as Lā�upes kapos. Mierīgi un klusi � kā vēju nopūtas.

Vienīgi Aleksandram �akam ir palaimējies. Viņ� vēl joprojām dzīvo mūsu vidū, itin bie�i dodot drosmi dzīvot arī mums. Viņam paveicās, bet kā tomēr būs ar mani? Divdesmit �etri gadi jau garām, joprojām vēl nejūtos īsti dro�s, pārāk bie�i ārpus darba es jūtos viens, un es skaidri zinu, ka cita laika man jau vairs nebūs. Nekur un nekad. Es nespē�u aiziet mū�ībā, pēc sevis tau�tas atmiņā atstājot teiksmām apvītus varoņdarbus vai arī izcilas mākslas vērtības. Jo visā visumā esmu parasts cilvēks, es neesmu apveltīts ar pārlieku godkārību un neprotu būt nekaunīgs. Man nepiemīt arī tik daudzu cilvēku �odien apjūsmotā un ļoti cildinātā prasme �labi dzīvot�, �labi iekārtoties�, �labi pelnīt� un raust un grābt, grābt un raust�

Vienīgais, ko es ļoti gribētu, � lai es varētu strādāt, lai es pēc iespējas ātrāk atrastu meiteni, kuru varētu mīlēt visu mū�u, un lai es visu �o mū�u spētu palikt godīgs � godīgs gan pats pret sevi, pret darbu, gan pret to meiteni, kuru es agrāk vai vēlāk atradī�u.

Edmunds samaksāja �oferim par braucienu, izkāpa no ma�ī�nas un apstājās iepretim Dzirciema ielas simt piecpadsmitajam numuram. Viņ� atcerējās �o māju, atcerējās, ka bie�i �eit bērnībā gājis garām, apbrīnodams skaisti izveidoto dārzu, bet nekad ne�bija ienācis prātā, ka būs kādreiz vajadzība �ai mājā ieiet. Tā bija divstāvu koka māja ar pla�u verandu un smagām ieejas durvīm. Ko lielā dārza pa�reiz nekas vairs nebija palicis pāri. Tā vietā tagad slējās pelēka piecstāvu dzīvojamā ēka. Pie verandas stūra noskumis nīkuļoja aplauzīts ķirsis. Turpat nedaudz tālāk stāvēja divas nokaltu�as ābeles. Iepretim mājai tikai būvēta kāda milzīga celtne, un visapkārt mētājās da�ādas caurules, betona bluķi un būvgru�i. Mājas pagalmu �ķērsoja dziļi izrakta kanalizācijas tran�eja, un kaut kur tālāk neredzams pukstēja ūdens sūknis.

Edmunds pārkāpa pār augsto smil�u valni, iegāja kāpņu telpā, mazliet sakārtoja apģērbu, ātri sasukāja matus un piezvanīja pie pirmā dzīvokļa durvīm. Un tikai tad, kad noskrapstēja atslēga, Edmunds sajuta, ka ir ļoti uztraucies, un viņam uz brīdi ienāca pat prātā, vai vispār vajadzēja �urp braukt?

Durvis atvērās,- un uz sliek�ņa parādījās jauna, patie�ām skaista meitene. Viņai bija tum�i, gandrīz melni mati, slaids augums un kalsna seja, kuru rotāja lielas, it kā izbrīnā ieplestas acis, spilgti izkrāsotas uzacis, acu plakstiņi un lūpas. Viņa atgā�dināja tipisku to aprindu meiteni, kuras bie�i var sastapt Rīgas nomaļu klubu deju zālēs vai arī vēlu vakaros klimstam pa tām ielām, kur atrodas da�ādi restorāni vai kafejnīcas. So iespaidu vēl pastiprināja ārkārtīgi īsā kleitiņa un jau piedzīvoju�as sie�vietes apmierinātais smīns.

Edmunds jutās stipri vīlies. Viņam nekad nebija patiku�as �ādas meitenes, jo tas ar savu diezgan aprobe�oto skatu uz dzīvi un pasauli normālu vīrieti nespēj piesaistīt.

Bet Agrita dro�i vien. ir-citāda, lai gan viņas izskats patie�ām liecina par vieglprātību un mazliet samaitātu gaumi.

��� Labdien, � Edmunds sveicināja.

Agrita viņu vērīgi noskatīja.

��� Jūs esat Edmunds?

��� Jā.

Agrita iesmējās.

��� Nekad nedomāju, ka jūs atbrauksiet!

��� Bet es ņēmu un atbraucu. � Arī Edmunds iesmējās.

��� Redzu, redzu, � Agrita teica un apmierināta pamāja.

� Nāc iek�ā!

Viņi izgāja cauri garam gaitenim, kur stāvēja smags, vecmo�dīgs spogulis un divi drēbju pakaramie. Agrita ieveda viņu vidēji lielā istabā un ar roku parādīja uz dziļu atpūtas krēslu.

��� Sēdies un jūties kā mājās!

��� Pateicos.

Edmunds apsēdās un vērīgi pārlaida skatienu pāri istabai. Turpat gandrīz blakus atradās plats dīvāns ar vairākiem spilve�niem, neliels galds un da�i krēsli, mazs grāmatplaukts, pie sienas izbalējis akvarelis, bet vienā no istabas kaktiem uz viņu raudzījās televizora tum�ā acs. Tie�i iepretim atradās kādas citas durvis, kurām aug�ējā da|a bija veidota no stikla.

Agrita apsēdās viņam iepretim un domīga �ūpoja galvu.

��� Nē, patiesi! Es neticēju, ka man tā paveiksies!

��� Kas?

���� Ka tu atbrauksi un man �ī pēcpusdiena nebūs jāpavada vienai.

��� Kādēļ vienai? � Edmunds pavaicāja.

��� Tādēļ, ka es esmu viena.

��� Vai tad tev nav nevienas draudzenes?

��� Ir, bet tās �odien aizņemtas.

��� Un nav neviena radinieka?

��� Nav.

��� Kam tad pieder �ī māja?

��� Man! � meitene lepni atbildēja un pacēla acis uz gries�tiem. � Netici?

��� Kaut kā patie�ām neticas.

��� Sī māja piederēja maniem vecākiem. Tagad tā pieder man. Kas tur ko nesaprast?

��� Viss skaidrs, � Edmunds pamāja ar galvu un vēlreiz uz�manīgi nopētīja simpātisko lielās mājas saimnieci. Meitene sēdēja turpat netālu uz dīvāna malas, pārlikusi vienu kāju pār otru, un �ķelmīgi, sievi�ķīgi smaidīja.

īsta seksbumba, Edmunds nodomāja un juta. ka �i Agrita viņu negaidīti stipri pievelk, pievelk tīri fiziskā plāksnē un viņ� jau grib �ai meitenei tuvoties, grib tai pieskarties. Ar �o ārkārtīgi sie�vi�ķīgo atklātību Agrita dro�i vien cer mani savaldzināt, Ed�munds nodomāja, jo �is ierocis ir dro�s. Normālos apstākļos starp normāliem cilvēkiem, it sevi�ķi jaunie�iem, tas darbojas ar simt�procentīgu garantiju.

Ta�u tagad apstākļi ir mazliet neparasti un es nemaz vēl īsti nezinu, kā man uzvesties. Bet skaidrs ir viens � es biju velti cerējis. Sī meitene nekad nespēs manī izraisīt mīlestību. Es to jūtu. Es zinu, jo es viņu redzu. Tātad būs tikai piedzīvojums? Var jau ari tā. Kādēļ gan ne? Ja viņa pati uzprasījās? Ja viņa mani pati sauca. Mēs esam vieni un esam brīvi. Un tu, Agrit, patie�ām esi simpātiska.

��� Kur tu strādā? � Edmunds painteresējās.

���� Veikalā, � Agrita atbildēja. � Seit pat pāri ielai mūsu universālveikalā.

��� Ar ko tu tirgojies?

��� Es strādāju pie sievie�u ve]as.

��� Darbs jau nav grūts, vai ne?

��� Tā vis es neteiktu, � Agrita iebilda un kļuva nopietna. � Smags jau nekas tur patie�ām nav, ta�u stipri nogurdina. Visu dienu uz kājām� un tādēļ es tik labprāt mājās vāļājos pa dī�vānu! īsts paradīzes stūris! Tev arī patīk?

��� Ne visai.

���� Nu, saprotams! � Agrita iesmējās un atkal �ķelmīgi pa�skatījās uz Edmundu. � Vienam jau tur nav interesanti!

��� Jā, tā nu ir, kā ir, � Edmunds domīgs novilka, un �ai brīdī Agrita viņam iepatikās vēl vairāk, jo tā diezgan atklāti viņu iedro�ināja, bet tai pa�ā laikā meitene tomēr �ķita tāla un ļoti vulgāra.

��� Bet kur strādā tu? � Agrita pavaicāja.

��� Televīzijā.

��� Ko tu tur dari? Varbūt esi re�isors?

��� Nē. Man ir pavisam cits darbs.

��� Maksā daudz?

-- Tā nekas, bet es vēl varu piepelnīt klāt.

��� Tad jau ir labi.

��� Jā. Sanāk pieklājīga summa.

Meitene sameklēja cigaretes un piedāvāja tās arī Edmundam.

��� Paldies, Agrit. Es nesmēķēju.

��� Esi pakļāvies tai vispārīgajai antinikotīna propagandai?

��� Nē. Es nekad neesmu smēķējis.

��� Bet es gan. Līdzko aizgāju strādāt, tā arī sāku.

��� Patīk?

��� Jā! �Prīma� gan ne visai, bet �Elitai, �Rīga� un da�adas ārzemju markas� Pagaidi! Ja tu nesmēķē, tad varbūt kaut ko iedzersi?

��� Es nezinu � � Edmunds uz mirkli sastomījās.

���� Bet es zinu! Mēs dzersim! � Agrita iesaucās, pielēca kājās un ātri izgāja. Pēc da�iem mirkļiem Edmundam �ķita, ka viņ� pavisam tuvu dzird neskaidras, klusinātas balsis, bet tās dro�i vien nāca no pagalma. Edmunds juta, ka viņ� tomēr ir par daudz uztraucies, jo nekad viņam nekas tamlīdzīgs vēl nebija gadījies.

Viss tik ātri, pēk�ņi, negaidīti.

Un ļoti atklāti. Bez sevi�ķi slēptiem mājieniem, bez teātra, bez izlik�anās.

Es tev patiku? � Patīku.

Tu man patīc? � Patīc.

Tad mēs varam būt labi partneri. Un kādēļ gan ne? Mēs nekad nevarēsim būt draugi, mēs nevarēsim būt sieva un virs, bet kādēļ mēs ilgāku vai īsāku laiku, nu, kaut vai vienu vakaru nevaram būt tikai dabas bērni? Kam mēs ar to sagādāsim kādu ļaunumu?

Pa�i savām dvēselēm, teiks modrie tikumības sargi, pa�i sa�vām jūtām, kliegs lielie moralizētāji, bet man uz to �obrīd gribas nospļauties. Es vienkār�i sajūtu, ka esmu dzīvs, esmu jauns un spēcīgs vīrietis, un man kaut'kā ilgu laiku ir pietrūcis.

Pēc da�ām minūtēm Agrita atgriezās, vienā rokā nesot �Kris�tālā� pudeli, bet otrā �ķīvi ar uzkodām. Viņa to visu veikli nolika uz mazā galdiņa un atkal apsēdās iepretim Edmundam. Viņ� tūlīt ievēroja, ka pa �o laiku meitene vēl paspējusi uzvilkt kājās arī smalkas neilona zeķes un augstpapē�u kurpes. Kājas tagad izska�tījās vēl garākas un skaistākas.

Tātad es viņai esmu iepaticies un Agrita vēlas, lai arī viņa man iepatiktos. Tādēļ arī �ie jaunie apģērba gabali un degvīns. Viņa jau sāk ķerties pie papildiero�iem, ta�u pilnīgi būtu pieticis ar iepriek�ējiem. Būtu pieticis tikai ar tavu smaidu, Agrit.

��� Ja man jāizvēlas, � meitene sacīja, � tad no visiem dzē�rieniem es priek�roku tomēr dodu baltajam. To ari ārsti iesaka, jo esot vistīrākā manta. Bez kādiem fūzeļiem.

��� Tu runā kā liela speciāliste, � Edmunds pasmīnēja. � Bie�i lieto?

��� Nē, ne sevi�ķi bie�i. Svētdienās, pa svētkiem � Kad atnāk ciemos draudzenes vai kāds puisis � Vai tad tu nedzer?

�� Dzeru, � Edmunds atbildēja un piepildīja nelielās glāzī�tes, � bet arī tikai pa svētdienām, svētlsiem � Da�ās jubilejas reizēs.

��� Nemaz nav slikti, ja ar mēru, � Agrita teica un ātri iz�dzēra savu glāzīti. Arī Edmunds iztuk�oja savējo un tūlīt pakrūtē sajuta siltumu.

��� Ko tu dari brīvajā laikā? � Edmunds uzprasīja.

��� So un to. � Meitene nevērīgi paraustīja plecus. � Da�reiz aizeju uz kino, uz dejām �

��� Ar sporlu nenodarbojies?

��� Vai tev prāts! Tas ta�u tagad esot milzīgi smags darbs!

��� Vispār jau jā. Tev bail 110 smaga darba?

��� Un tev ne?

� Man ne.

��� Nu, tad arī strādā, ja tev tā patikas, bet es tomēr labāk izvēlos kaut ko vieglāku!

��� Var jau arī tā.

��� Un tu teiksi nē? Tagad visi, kuri nav galīgi idioti, izvēlas tikai izdevīgus darbusl

��� Kāds tad, tavuprāt, ir izdevīgs darbs?

��� Ak, bo�e! Un tu to nezini!

��� Nekad par to neesmu domājis.

��� Tāds, Edmund, kas ir vieglāks, kur nav stingras disciplī�nas un galvenais � kur ir iespēja piepelnīties. Tu ta�u ari teici, ka piepelnoties!

�� Stipri nosacīti, � Edmunds atbildēja. � Es piepelnos ar savu darbu, Agrit, man maksā par pa�a padarīto darbu, bet tu acīmredzot un daudzi citi piepelnās ar da�ādām mahinācijām un spekulācijām. At�ķirība tomēr ir.

���� Bet rezultāts viens un tas pats! � Agrita itin priecīga iesaucās. � Blakuspeļņa!

��� Ta�u vieni to iegūst godīgi, turpretim citi� Kādēļ arī lu negribi .. . godīgi?

��� Tu man pirmīt nesameloji, sacīdams, ka strādā televīzijā?

��� Nē, Agrit, nesameloju. Kādēļ lai es būtu to darījis?

��� Nezinu, � Agrita atkal paraustīja plecus, � bet paliek tāds iespaids, ka tu ticamāk strādā milicijā.

��� Tie�ām?

��� Varbūt tai televīzijā esi arī komjaunatnes sekretārs?

���� Tagad vairs ne, � Edmunds nopietns atbildēja. � Ta�u vairākus gadus biju.

��� Tagad man viss ir skaidrs, � Agrita noteica un ātri pie�pildīja savu glāzi. � Tu dro�i vien vairāk par vienu nedrīksti?

��� Drīkstu, � Edmunds atbildēja. � Mēs �o pudeli izdzersim tuk�u.

��� Tas jau man patīk labāk! � Agrita iesaucās. � Tikai tu, lūdzu, paskaidro man, ko tas nozīmē � godīgi dzīvot, godīgi strādāt, būt godīgam mīlestībā? Tu to zini? Un daudzus tādus esi saticis?

��� Es zinu, bet izskaidrot neprotu, � Edmunds klusi sacīja un pats mazliet pabrīnījās par �o savu neierasto atbildi. Ta�u tūlīt arī saprata, ka vienkār�i viņ� par to �obrīd nevēlas runāt. Jo tur�pat tuvumā atradās skaista un pievilcīga, ta�u diezgan patuk�a meitene, viņa sēdēja blakus, dzēra degvīnu, atkal pārmeta vienu kāju pār otru, koķeti smaidīja, un Edmunds saprata, ka vispār vairs neko nevēlas ne runāt, ne sacīt, jo viņa domas nepārtraukti riņķoja, grozījās un atkal atgriezās pie viena un tā pa�a �

��� Tikai muļķi ir godīgi, � Agrita teica un turpināja smaidīt. � Bet visi daudzmaz gudrie� Nu, tādi kā mēs� Mēs darām tikai to, ko gribam, kas mums sagādā prieku un baudu.

��� Jā, Agrit, tikai to.

��� Tā ta�u ir daudz labāk, vai ne? Vismaz daudz patīkamāk.

��� Ko nu par to.

��� Edmund, vai tev vēl nav uznākusi vēlē�anās mani no�skūpstīt? � meitene �ķelmīgi uzprasīja.

��� Jau sen, � Edmunds atbildēja un vēlreiz apmulsa.

��� Tad nāc, � Agrita aicināja. � Man �ķiet, tu esi pārlieku kautrigs.

��� Nē, tas nav tas.

���� �odienas pui�i� � izskatījās, ka Agrita uz brīdi ap�mulst. � Man patikas, kad mani skūpsta, man patikas �

Edmunds piecēlās, daudz neprātodams, apsēdās blakus Agri�tai, aplika roku ap viņas balto kaklu, noliecās un no sākuma lē�nām un uzmanīgi, bet vēlāk arvien dedzīgāk skūpstīja meitenes lūpas un seju. Agrita vairākas reizes klusi novaidējās un tikpat dedzīgi �iem skūpstiem atbildēja. Pēc tam viņa lēni atlaidās gu�ļus, paraudama sev līdzi arī Edmundu, aizvēra acis, sāka dru�d�aini elpot un satraukti �ukstēja:

��� Ātrāk, Edmund, ātrāk �

Edmunds gandrīz neapzinīgi paklausīja, un viņa rokas jau sāka gar meitenes kājām slīdēt uz aug�u, kad viņ� pēk�ņi atkal saklausīja neskaidras balsis, tā kā �ukstus, tā kā klusinātus smieklus, un Edmunds pilnīgi instinktīvi, it kā sevi aizsargājot, atrāvās no meitenes un pacēla galvu aug�up.

Un pirmajā mirklī jutās tik pārsteigts, ka pat nesajuta bailes. Viņ� vienkār�i bija galīgi apstulbis.

Pie tām istabas durvim, kuras aug�daļu sedza gai�s stikls, Edmunds ieraudzīja divas jaunu vīrie�u sejas, kas ziņkāri un ne�kautrīgi blenza uz viņu.

��� Agrit� � Edmunds viegli pieskārās meitenes sāniem.

��� Agrit� paskaties �

Agrita atvēra acis, smagi nopūtās, tad neapmierināta piecēlās sēdus. Tie�i tai mirklī- noskrapstēja atslēgas pagrieziens, stiklo�tās durvis strauji atsprāga vaļā � un istabā gandrīz skrie�us ieskrēja trīs diezgan spēcīgi noaugu�i pui�i. Viņi draudīgi no�stājās pusaplī un nicīgi ņirdza.

��� Jūs jau nu arī esat labie, � Agrita teica, piecēlās, sakār�toja kleitu un pārmeto�i skatījās uz jaunekļiem. � Jūs nevarējāt vēl mazliet paciesties un ienākt kādas desmit minūtes vēlāk?

��� To tu gribēji gan! � garākais mazliet dusmīgi iesaucās.

��� Bet lai tas prieciņ� tev tomēr paliek ar mani!

��� Mēs no smiekliem gandrīz vai pietaisījām bikses! � sacīja vidējā auguma zēns, kura galvu rotāja gari, bet labi kopti mati.

��� Mēs mirām vai nost, kad skatījāmies, kā �is te sprukstiņ� ap tevi laizījās!

�� Bet tu nu gan esi kolosāla! � Agritu uzslavēja augumā druknākais, kura ķermeņa aug�daļu sedza spilgti sarkans krekls.

��� Tu pilnīgi dro�i vari sperties uz kinostudiju un spēlēt jebkurā filmā! Sitā notēlot! Tu esi vienreizēja aktrise!

��� Es esmu zaudējis, � sacīja garais, � lai gan man, protams, vajadzēja būt mazliet prātīgākam �

��� Agrii! � Edmunds, vēl joprojām neko īsti nesaprazdams, pievērsās meitenei. � Ko tas viss nozīmē?

��� Tas nozīmē, ka tu esi duraks! � Agrita skaļi iesaucās un sāka smieties.

��� Bet duraki parasti maksā! � skarbi sacīja garais.

��� Skaidrs? Un ari lu, draudziņ, tūlīt Agritai samaksāsi manas pazaudētās derības!

��� Kas par derībām? � Edmunds uzprasīja, lai gan viņa ap�ziņa jau sāka rasties mazliet miglains priek�stats par to, kas �eit īstenībā bijis iecerēts.

��� Ei, Kazanova, paklausies! � garmatainais draudīgi sacīja.

���� Tu tagad vispār nedrīksti vērt muti vaļā! Saprati? Bet tā kā jautājums tomēr ir uzdots �

��� Mēs te visi �odien, izdzēru�i da�us viņķelī�us, aiz gara laika sākām domāt� � Garais paskaidroja un smagi atkrita atpūtas krēslā. � Sākām domāt, ka nebūtu slikti noskatīties kādu teātri. Agrita bija ar mieru derēt, ka viņa divu stundu laikā da�būs jebkuru sve�u vīrieti, kas nav vecāks par divdesmit pieciem gadiem. Un dabūja! Cepuri nost, Agrit! Es vēlreiz pārliecinājos, ka tu patie�ām esi gards kumosiņ�! Bet manu parādu tev tūlīt samaksās �is kaislīgais mīlētājs! Davaj! Desmit pudeles �am�panie�a!

��� Tu biji ceturtais, kas trāpījās pie telefona, � Agrita sa�cīja, pārgāja pār istabu un iesēdās garajam puisim klēpī. � Mēs zvanījām uz dullo, ātri pa�i izgudrodami da�ādus numurus. Pir�mais, kas pacēla klausuli, bija slims, otrajam mājās atradās sieva, tre�ais nekādās intīmās sarunās vispār neielaidās, bet tu drā�zies �urp ka ar vēja spārniem . ..

��� Viņ� vēl par to samaksās! � Garais atkārtoja un draudīgi paskatījās uz Edmundu, kur� vel joprojām stāvēja turpat netālu no dīvāna, sa�ņaudzis pirkstus cie�i dūrēs un ar kvēlojo�u naid- pilnu skatienu vērodams visu �o jaunie�u baru. Pirmais pārstei�gums, izbīlis un satraukums bija pazudis. Tagad Edmundu ar katru aizejo�o mirkli arvien vairāk un uzmācīgāk pārņēma sma�cējo�s naids, kādu viņ� vienmēr izjuta pret visiem noziedznie�kiem, huligāniem, nekauņām, pret vienaldzīgajiem 1111 �ādiem^,tuk��iem, ciniskiem un pārsteidzo�i nejūtīgiem jaunie�iem.

Edmunds tik tikko valdījās.

Kādēļ jūs ta darijāt? � viņ� klusi, bet skarbi pavaicāja.

��� Tādēļ, ka mums nebija ko darīt, � atbildēja garmatainais.

���� Bija interesanti gaidīt, vai kāds uzķersies uz manas izdo�mātās pasaciņas vai ne? � Agrita paskaidroja. � Bet pēc tam bija interesanti tevi vērot un atkal gaidīt, kas notiks tālāk, ko tu sacīsi, kā rīkosies?

���� Dienas pirmajā pusē mums bija traki garlaicīgi, � sacīja puisis sarkanajā kreklā, � ta�u tagad mēs varējām noskatīties jautru ā la comedia un par velti izsmieties!

���� Bet cik mes varējām dzirdēt, � sacīja garais un pievērsās Agritai, � tad viņ� ne tikai mēģināja tevi pamīlēt, bet centās ari nolasīt morāli, vai ne?

��� Jā, kaut ko tur vervelēja par godīgumu, � Agrita atbildēja li ii rupji iesmējās. � Bet nav jau ko brīnīties! Sis esot bijis ari komjaunatnes sekretārs!

���� Bet uz sve�iem skuķiem tiri nadzīgs, � sacīja druknais sarkanajā kreklā. � Interesanti, ko tad tagad teiks tie tavi kom- jau-nie-�i?

Un visi �etri atkal sāka skaļi ņirgt.

���� Nu, ko tad, zēni, � dauzīsim? � Garais itin jautri uz�prasīja.

��� Un pie tam vēl sadodiet pamatīgi! � Agrita sacīja un veikli izrausās no atarnana klēpja. � Tā, lai atceras visu mū�ul

��� Man vienmēr ir paticis pārmācīt izlecējus, �os godīgos un apzinīgos biedrus no kom-jau-nat-nes! � druknais noteica un paspēra soli uz priek�u. Piecēlās arī garais un pamāja Agritai.

��� Tu varbūt ieiesi otrā istabā?

��� Nē. � Meitene noteikti papurināja galvu. � Es gribu no�skatīties! Būs traki interesanti!

Un tad Edmunds pēk�ņi nomierinājās. Viņ� visu apzinājās skaidri un saprotami un pilnīgi kontrolēja gan savas domas, gan rīcību. Edmunds kļuva apbrīnojami mierīgs, lai gan tai pa�ā laikā viņ� viss dega un arī gribēja sadegt savā naidā un nicinājumā pret �o nekauņu baru. Edmunds atcerējās, ka to pa�u viņ� bija izjutis ari toreiz, kad stāvēja pret Voldemāra Stepiņa draudīgi pacelto bisi un nāve atradās turpat blakus, tuvumā. Un vēl Ed�munds atcerējās, ka viņ� �o Agritu jau ir redzējis neskaitāmas reizes; vienmēr, kad Edmunds pastaigādamies bija nācis pa Dzir�ciema ielu garām �ai mājai, viņam patika apstāties iepretim �īs mājas krā�ņajam dārzam un skatīties, kā starp ko�ajām puķu dobēm lēni pastaigājās skaista un alla� glīti sasukāta, gaumīgi apģērbta meitenīte. Un vienmēr kāda jauna sieviete caur logu sauca:

�Agritiņ! Kur tu tik ilgi paliec?�

�Tūlīt, māmiņ! Tūlīt! Es vēl tikai paskatī�os uz skaistajām puķītēm!�

�Nu labi, bērniņ, paskaties!�

Bet tagad �ī pati baltā un tīrā, un ļoti skaistā meitene, izau�gusi liela, ar lielu prieku un neviltotu interesi gatava skatīties, ka viņas acu priek�ā trīs pui�i sitis ceturto.

Un varbūt pat nositīs.

Bet, lai kas arī butu ar jums noticis pa �iem aizgāju�ajiem des�mit, astoņiem gadiem, lai ko jūs arī vainotu, lai ko būtu pārdzī�voju�i un lai ko arī būtu zaudēju�i, pie jūsu drausmīgās pārvēr��anās, pie jūsu personības lejupslīdes, degradācijas, pie jūsu vien�aldzības, cinisma, dvēseles tuk�uma un ļaunuma vainīgi esat jūs pa�i. Un tikai pa�i.

Jums nepatika spo�ā saule un tādēļ līdāt tum�os pagrabos.

Jums nepatika sniegiem klātās kalnu virsotnes un tādēļ vārtī�jāties dubļos.

Jūs aizmirsāt svēto vārdu �mīlestība� un saucāt � �lai dzivo izlaidība!�.

Un tā jūs arī visi aiziesiet � sauli neredzēju�i, netīrumiem aplipu�i un mīlestības neapdziedāti.

��� Nu, ko tad, ve�i, sākam? � Garais atkal uzprasīja un pa�nāca vēl vienu soli uz priek�u.

��� Ātrāk! � Agrita uzmundrināja. � Ātrāk! Sadodiet viņam!

��� Kom-jau-nat-nes sekretār, � druknais norūca un arī drau�dīgi panāca uz priek�u. � Tūlīt tu jutīsi kaut ko tādu �

Un tad Edmunds saprata, ka viņam �ie sala�ņas kārtīgi jā- pārmāca. Jāizdara tie�i tas, i<o �ie grasās darīt ar viņu, jo �itie jau vārdos nesaprot. Ar viņiem jārunā viņu valodā � dūri pret dūri.

��� Pagaidiet! � Edmunds uzsauca un brīdino�i pacēla labo roku. � Vienu mirklīti, riebekļi!

Visi �etri sastinga un saspringti paskatījās uz sve�o. Bet Edmunds ar nicinājumu turpināja:

��� Dīvainas sagadī�anās dēļ arī man �odien ir iekrilis brīvs laiks, un tagad es ar dziļu nepatiku, bet neslēp�u � tai pa�ā laikā arī ar milzīgu baudu sadauzī�u jūsu pretīgos purnus! Un pie tam vēl pamatīgi! Dzirdiet! Ta�u, pēc dabas un profesijas būdams dziļi humāns cilvēks, es jums dodu vēl pēdējo iespēju glābties! Bēdziet! Lasieties prom! Es jums to iesaku no visas sirds! Lasieties!

��� Ko?! � visi pui�i iesaucās gandrīz reizē un metās Ed�mundam virsū. Edmunds atlēca sāņus, iztaisīja iznirienu, tā iz�vairīdamies no Garā dūres, un ar drausmīgu spēku sita pats. Sitiens trāpija Garajam tie�i sejā, un tas bija tik spēcīgs, ka lielo puisi pacēla gaisā, pārlidināja pāri visai istabai un ar dobju troksni atsita pret sienu. Garais nokunkstējās, sakņupa un vairs necēlās. Pa to laiku arī Edmundu ķēra da�i sitieni, bet cīņas kar�stumā viņ� tos gandrīz nemaz nejuta. Edmunds kārtējo reizi veikli izvairījās un atkal spēcigi trāpīja pa �okli garmatainajam. Tas, kā lodes ķerts, nokrita zemē, apgāzdams ari mazo galdiņu ar visu degvīna pudeli, un, skaļi vaimanādams, mēģināja parāpot zem dīvāna. Bet druknais metās bēgt. Viņ� tik spēcīgi aizcirta durvis, ka aug�daļā atrodo�ais stikls saplīsa un skanēdams no�bira uz gridas.

Agrita bija iespiedusies istabas kaktā blakus televizoram un bailēs drebēja. Viņa ar �ausmām skatījās uz pārkaitināto Ed�mundu, kur� viņai lēni tuvojās, un meiteni pārņēma tāda sajūta, ka Edmunds viņu tūlīt nogalinās. Tik drausmīgs naids bija iz�mainījis Edmunda seju.

� Lūdzu, nevajag!� � Agrita sāka lūgties. � Lūdzu, Ed�mund, nevajag! Es tevi lūdzu � Es nometī�os ceļos, es darī�u visu, ko vien gribēsi, tikai, lūdzu, nevajag! To nevajag!�

Agrita sāka raudāt. Viņa ar abām rokam aizklāja seju, apsē�dās uz dīvāna malas un turpināja aizgūtnēm, histēriski raudāt.

Edmunds, stāvēdams viņai iepretim, vēl mirkli pagaidīja un nodomāja, cik visi �ie nekaunīgie skuķi un pui�i, visi �ie rupjie un bravūrīgie tipi patiesībā tomēr ir gļēvi un bailīgi.

Edmunds trekni nospļāvās, pagāja garām izmisu�i raudo�ai Agritai, uz grīdas skaļi vaimanājo�ajam garmatim un nekustīgi guļo�ajam Garajam, tad atvēra durvis un izgāja laukā uz ielas.

Viņam nevienu no mājā paliku�ajiem nebija �ēl. Nemaz. Ne�vienu kripatiņu.

Bija jau atnācis rudens, atkal nepārtraukti lija lie�tus, un pāri laukiem un pilsētas ielām trakoja brāz�mains, auksts vēj�. Bet �Zaļajā lapā� bija silti un patīkami. Kaut kur klusi spēlēja mūzika, zāles kaktā bija ieslēgts arī televizors, un pie griestiem gandrīz nedzirdams dūca ventilators. Gaiss bija tīrs un svaigs.

�Zaļā lapa� bija jaunie�u iecienīta kafejnīca ar savu īpatnu, neatkārtojamu iek�ējo atmosfēru un izmeklētu, specifisku publikas kontingentu. So kafejnīcu pa�ā Rīgas centrā parasti apmeklēja tikai rado�as jaunatnes pārstāvji, un katru pēcpusdienu, vakaru �eit varēja sastapt topo�os māksliniekus, �urnālistus, mūziķus un jaunos dzejniekus. Neviens no viņiem nebija sevi�ķi turīgs, un tādēļ gandrīz vienmēr katrs apmeklētājs paņēma vienīgi tasīti kafijas, kādu vieglāku uzkodu un glāzi kokteiļa. Un tikai tad, ja kādam gadijās saņemt honorāru, �Zaļajā lapā� gāja mazliet jaut�rāk. Bet �odien laikam visi bija tādi patuk�i. Nāko�ie ievērojamie mākslinieki, preses pārstāvji, mūziķi un rakstnieki uzmeta pavir��us skatienus televizoram, ieklausījās mūzikā un, kā parasti, diez�gan aizrautīgi sarunājās, strīdējās par mākslu, tās izpratni, lomu un uzdevumiem mūsdienu sabiedrībā.

Edmunds, tikko ienācis, apsēdās pie bāra letes un pārlaida nevērīgu skatienu zālei. Da�i galdiņi bija vēl neaizņemti, bet pie pa�a attālākā sēdēja Kristīne Guļevska, Rolands Krāmers un vēl kāds puisis pelēkā sviterī.

Edmunds satrūkās, visu viņa ķermeni pār�alca karsts satrau�kuma vilnis, un viņ� ātri novērsa skatienu, ta�u pēc da�iem mir�kļiem atkal pagrieza galvu uz to pusi.

Edmundam �ķita, ka Kristīne ir stipri izmainījusies. Jā, viņai vēl bija tā pati skaistā, �aurā seja, tie pa�i garie, tum�brūnie mati un valdzino�ais smaids, bet acis tomēr likās citas. Kristines skatiens bija it kā mazliet noguris un skumj�.

Viņa ar to Rolandu dro�i vien tik laimīga nemaz nav, Ed�munds nodomāja un nez kādēļ par to sajuta nelielu prieku.

��� Sveiks, vecais!

Edmunds strauji pagrieza galvu un ieraudzīja otrpus bāra letei stāvam Rūdolfu.

��� Sveiks, Rūdolf!

�� Es jau domāju, vai nebūsi pakļuvis zem tramvaja! � Rū�dolfs iesmējās.

��� Nospļaujies!

��� Kaut kā sen �eit nebiji iegriezies, � bārmenis teica.

��� Tā nu iznāca.

��� Atkal pārlieku daudz strādā?

��� Bet ko gan citu lai daru? � Edmunds uzprasīja.

��� Precies!

�� Paldies par padomu! Man pa�am tas kaut kā nebija ienācis prātā.

�� Nē, nopietni, Edmund! Ja tev tur televīzijā nevienas piemē�rotas nav, es tev meitenītes piegādā�u lielā izvēlē. Kādas vien gribi � augsti intelektuālas vai mazāk gudras, godīgas un izlai�dīgas, studentes, dzejnieces �

��� Pietiek, Rūdi! Ko nu tu tā centīsies �

��� Nē, vecīt, es nopietni.

��� Es arī nopietni.

��� Labi, par to parunāsimies citreiz, � Rūdolfs mazliet neap�mierināts noteica. � liet man tev ir priek�likums. Un būsi muļ�ķis, ja to nepieņemsi.

��� Es klausos.

��� Kā tev iet pa darbu?

��� Tā nekas. Lai gan nav nevienas dienas bez uztraukumiem, nervozē�anas, atbildības �

��� �odien tādus darbus strādā vienīgi� � Rūdolfs aprāvās un nevērīgi atmeta ar roku. � Ko tur� Alga ari nav sevi�ķi liela, vai ne?

��� Nē, tīri pieklājīga.

��� Ar_ tādu algu pie tevis neviena kārtīga sieva nemaz ne�ies! � Rūdolfs sacīja. � Nāc pie mums! Mums tie�i pa�laik atbrī�vojusies zāles pārziņa vieta.

��� Būs grūti, � Edmunds pasmīnēja. � Seit jau visu laiku uz kājām vien, bet es jau sāku pierast pie rakstāmgalda.

��� Grūti gan, tas tiesa, � Rūdolfs piekrita. � Es, piemēram, tas ir skaidri aprēķināts, pa maiņu norik�oju piecpadsmit kilo�metrus.

��� Bet toties nopelni arī.

��� Man alga ir tikai deviņdesmit rubļu mēnesī.

Edmunds atkal ironiski pasmīnēja.

��� Bet īstenībā?

��� Ko īstenībā � � Rūdolfs norūca un pieliecās Edmundam tuvāk. � Tagad visur traki pie�iniedz. Labi, ja sanāk trīs simti�

��� Un tu vēl raudi?

Rūdolfs izslējās un nopietni paskatījās uz savu kādreizējo skolasbiedru.

��� Es tev sajauk�u vieglu kokteili. Ņemsi?

��� Lai notiek, Rūdolf.

Rūdolfs sāka veikli darboties ap pudelēm un mikseri, bet Ed�munds pa to laiku pagrieza galvu sāņus un atkal paskatījās uz to pusi, kur sēdēja Kristīne. Tagad meitene ieraudzīja ari viņu, vienu mirkli it kā stipri apmulsa, tad neveikli pasmaidīja un svei�cienam pamāja ar galvu.

Ari Edmunds pamāja un sajuta, ka sirdī iedzeļ viegla smeldze.

Tur viņa tagad sēd � �ī Kristīne Guļevska, Edmunds rūgti nodomāja, par kuru es tik bie�i vēl pavisam nesen tiku domājis. Meitene, ar kuru man saistījās visi turpmākie dzīves plāni, nodomi un cerības. Meitene, kura savā laikā bija ar mieru man piederēt gan aukstā, sniegainā laikā, gan elpu dedzino�ā svelmē. Tur sēd tā meitene* kuru es kādreiz mīlēju. Un varbūt mīlu vēl tagad?� Nezinu un negribu to zināt. Pa�reiz blakus viņai sēd kāds cits puisis, un tas ir viņas vīrs. Tu teici, Kristīn, ka mani mīlē�ot visu mu�u, ta�u pārstāji mīlēt jau nāko�ajā dienā. Tu teici, ka noteikti iestā�oties �urnālistikas fakultātē, ka tas esot tavs sapnis, tavs dzives aicinājums, ta�u iestājies citur. Un vēl tu teici, ka ātrāk neprecēsies, iekams nebūsi pabeigusi augstskolu, ta�u apprecējies, lidzko kļuvi studente. Tad kāda velna pēc mēs vispār runā�jam? Kādēļ mēs viens otram kaut ko stāstām, apsolām? Kā�dēļ tik bie�i vārdi paliek tikai vārdi? Tu jau vari novelt vainu uz apstākļu sagadī�anos, uz skarbo dzīves ikdienu, kas tik bie�i arī patie�ām izjauc visskaistākos sapņus; tu vari novelt vainu uz saviem vecākiem un savu nezinā�anu, un pieredzes trūkumu, un jauno mīlestību, ta�u beigu beigās � kā tad paliek ar mums pa�iem?

��� Ņem un slavē devēju, � Rūdolfs sacīja, spēji pārtraukdams Edmunda pārdomas.

��� Paldies, � Edmunds klusi atbildēja, paņēma kokteiļa glāzi un pavērsās pret bārmeni. � Tu Kristīni redzi?

��� Kā tad! � Rūdolfs pamāja. � Un to viņas �alīti arī. Vispār tagad viņi �eit iegrie�as bie�i � un jaunais vīrs manus pieticīgos pakalpojumus vienmēr mēģina gandarīt ar bagātīgu dzeram�naudu. Bet es kategoriski atsakos.

��� Ņem! � Edmunds savādi iesmējās. � Tie�i no viņa tev va�jadzētu noplēst pēc iespējas vairāk!

���� Lai viņ� ietaupās! � Rūdolfs atbildēja. � Gan jau es iz�tik�u bez viņa kapeikām un rubļiem.

���� Bet pirms pusotra gada � � Edmunds domīgs sacīja un atkal paskatījās pāri zālei. � Tā pui�a vietā toreiz sēdēju es � un tu mums pasniedzi visgar�īgākos kokteiļus, un pēc tam mēs bie�i braucām pie tevis vai tu pie mums, un mums visiem bija labi, mēs bijām draugi. Ta�u pagāja gads� Tikai viens nieka gands un � Kaut kā pat jocīgi paliek.

��� Nekā jocīga �eit nav, � Rūdolfs iebilda un arī paraudzījās pāri zālei. � Tie�i otrādi. Viss kaut kā pārāk nopietni. Vispirms viņa nobijās, ka tu paliksi piesiets pie gultas, tad viņa atkal do�māja, ka tev paliks kroplas kājas�

���� Lai paliek, Rūdi, � Edmunds diezgan skarbi noteica un satvēra glāzi. � Lai paliek.

��� Tu vēl pārdzīvo?

��� Lai paliek, Rūdi.

��� Nu labi, � Rūdolfs negribīgi piekrita. � Kā kokteilis?

��� Lieliski, � Edmunds atbildēja.

��� Tas ir mans pa�a izgudrojums.

��� To var manīt, � Edmunds teica un atkal paskatījās uz zā' Ies attālāko galdiņu, sastapās ar Kristīnes acīm. Tās vērās viņi saudzīgi un silti, ta�u Edmunds to nepamanīja. Viņ� jau k�ir< reizi, domājot vai redzot Kristīni, sajuta apvainojumu, pazemo�jumu un . .. dīvainu skaudību. Tas viss viņu kaitināja, darīja ner�vozu un nepacietīgu. Edmundam gribējās vai nu piedzerties, iet ar Rolandu izkauties, parunāties ar Kristīni, vai arī vienkār�i par to vairs nedomāt, ātrāk piecelties un iziet laukā, staigāt pa satum- su�ajām Rīgas ielām, vērot, kā vēji dzenā nobiru�ās koku lapas, kā cilvēki viens otru gaida gan pie Lielā Pulksteņa, gan Bastej- kalna pakājē un �

Edmunds aprāvās, jo atkal juta, ka sirdī ieplūst naids. Un varbūt tas nemaz nebija naids tie�i pret Kristīni; varbūt tas bija naids un nepatika vispār pret cilvēku vājumu, neuzņēmību, ap�rēķinu, lepnumu un viņu nicino�o augstprātību; varbūt tas bija naids un nepatika pret visiem tiem, kuriem dzīvē gāja viegli, kuri nepazina ne grūtību, ne problēmu.

Un arī tu, Kristīn, Edmunds nodomāja, gadiem aizejot, k|ūsi arvien skaistāka un� aukstāka. Tu skaidri apzināsies savu per�sonību un par to dro�i vien būsi lepna un iedomīga. Liktenis tev patie�ām ir bijis labvēlīgs, un iespējams, ka paies vēl ilgi gadi, līdz beidzot tavā sejā parādīsies kāda rūpju grumba. Tu vēl zie�dēsi un plauksi. Un pēc studiju beig�anas ātri kāpsi aug�up pa karjeras kāpnēm. Tu izvirzīsies. Tu būsi laimīga. Kādēļ gan ne? Liktenis tev ir ļāvis izbēgt un izvairīties no smaga, nogurdino�a fiziska darba. Tu nemaz pat nedomā, ka tā lauku fermās un pil�sētu rūpnīcās katru dienu tomēr nākas strādāt tūksto�iem un tūk�sto�iem mūsu vienaud�u. Vecāki tev sagādāja iespēju iegūt aug�stāko izglītību, un tu viņiem par to nepateici pat paldies. Tu nekad dusmās vai sa�utumā neesi lamājusies. Tu vienmēr esi runājusi tikai skaistiem, izmeklētiem vārdiem. Tev nekad nav bijis vajadzības iet aizņemties naudu un braukt pārpildītos autobusos. Virs tevi tagad vizina ar automa�īnu. Tev pa vasaru nekad nav bijis jānīkst pilsētas putekļos, nav bijis jādzīvo kopmītnē vai pārblīvētā komunālā dzīvokli. Tev skaistā, klusā vietā zila ezera krastā pieder liela vasarnīca. Tev nekad nav bijis jāiegrie�as paēst pieticīgas vakariņas kādā vienkār�ā nomales ēdnīcā. Tu ar savu Rolandu vari sēdēt �Zaļaja lapā� starp inteliģentiem, talantī�giem jaunie�iem un dzert dārgo �Negru der Purkar�. Un varbūt tie�i tādēļ, Kristīn, mana labā, skaistā, nolādētā Kristīn, varbūt tie�i tādēļ tava sirds ir tik auksta, ka nepazīst ne �ēluma, ne līdzjūtības? Varbūt tie�i tādēļ tu pret mani toreiz varēji būt tik vienaldzīga, tik ļoti ne�ēlīga?

Edmunds strauji nopurinājās, it kā gribēdams no sevis nokra�tīt visu neseno pagātni, un atkal pagriezās pret Rūdolfu.

��� Tu varēji sajaukt vēl vienu porciju, � viņ� ātri sacīja.

��� Iegar�ojās?

��� Es ta�u teicu, ka tas ir lielisks. Ka �o kokteili sauc?,

��� �Rasas lāse�.

��� Kādēļ tā?

��� Tadeļ, ka tu no tā nekad nespēsi apreibt.

��� Bet es tie�i to gribu, � Edmunds teica.

��� Citreiz, � Rūdolfs pakratīja galvu. � Man �ovakar nemaz nepatīk tavs saskābu�ais ģīmis. Varbūt kādu vieglāku vīnu?

��� Lai jau paliek tā pati �Rasas lāse�.

�� Labi, Edmund. Pēc divām minūtēm būs gatavs. Jā, starp citu, pēc tevis te vairākas reizes atkal apjautajās Edite.

��� Es bie�i esmu zvanījis, bet viņa nekad nav uz vietas, � Edmunds sacīja. � Kā Edītei tagad iet?

��� Slikti, � Rūdolfs atbildēja, enerģiski kratot mikseri.

��� Edīte lēnām iet uz leju.

��� Kādēļ viņa to dara?

��� Nezinu. Bet tici man � Edīte ir ļoti nelaimīga. Ko nu, ko, bet pa �iem gadiem es tomēr esmu iemācījies cilvēkus pazīt. Es viņiem redzu cauri.

��� Pati neko nestāsta?

��� Nē. Tikai tā īpatni, rūgti smejas.

��� �ēl viņas, � Edmunds sacīja.

��� Protams. Man arī.

��� Kad atkal satiec, pasveicini no manis.

��� Labi, � Rūdolfs sacīja un pasniedza draugam glāzi ar dzidri dzeltenu dzērienu. � Vairāk neko nepasūtīsi?

��� Pietiek.

Edmunds samaksāja, un Rūdolfs aizgāja pie galdiņa, kur viņu nepacietīgi aicināja kāds bārdains jauneklis ar divām pāragri pieaugu�ām meitenēm.

Kad Rūdolfs atkal atgriezās aiz bāra letes, Edmunds jau bija savu glāzi iztuk�ojis un taisījās iet prom.

��� Jā, pavisam aizmirsu pajautāt, � viņ� klusi ierunājās.

��� Kā tev beidzot palika ar to dzīvokli?

��� Viss kārtībā! � Rūdolfs apmierināts iesmējās. � Dzīvoju jau iek�ā! Un pa �o laiku mums vēl piedzimis puika! Nezināji?

��� Es tevi apsveicu!

���� Labāk jau ne! Tagad tikai viens prieks un divi kreņķi dzīvē vairāk!

��� Bet toties kādi!

��� Cau, Edmund, man atkal jāiet pie tā di�ā mākslinieka. �o�dien beidzot esot ticis pie naudas un tagad uzdzīvo.

��� Laimīgi!

��� Tu kādu dienu atnāc ciemos! � Rūdolfs uzaicināja. � Mēs ar Silviju jau sen tevi gaidām.

��� Labi, � Edmunds apsolīja. � Es noteikti aizie�u.

Pa to laiku Kristīne ar dziļām skumjām skatījās uz pretējo pusi, kur pie bāra letes domīgs sēdēja viņai pazīstams puisis, un viņa visu laiku nez kādēļ sajuta sevi gati kaunu, gan lielas bailes.

Edmund, Edmund, Kristīne satraukta domāja. Kādēļ mēs esam iz�ķīru�ies? Kādēļ mēs, kā agrāk, nesēdam blakus? Kādēļ neesam kopā? Tev ir tik skaista, apgarota seja. Tev ir tik spēcīgs, vīri�ķīgs augums. Tev ir ass, gudrs prāts. Tu jebkurai meitenei varētu būt viņas ideāls, viņas tālais, tuvais sapņu princis. Bet es jau tevi sagaidīju. Tu jau biji mans, es biju tava. Mēs viens otru jau bijām atradu�i. Mēs viens otru mīlējām. Bet es, muļķe, nobi�jos. Ak dievs, kāda gan es toreiz biju muļķe! IJn kā es toreiz no�bijos! Tagad es zinu skaidri � tā nebija mana pārliecība. Tā es nedomāju, un tā es negribēju. Mani ietekmēja citi. Es pakļāvos. Es pakļāvos kā vasks, kā māls, kā koka miza. Tā darīt mani lūdza mamma, tā darīt man pavēlēja tēvs, un to ļoti gribēja ari Ro�lands � Es tevi, Edmund, varu saprast, un tev ir visas tiesības mani nicināt. Jo es patie�ām tevi nodevu, es aizbēgu. Tagad, �o�dien, es jau vairs nebēgtu. Tici, Edmund. �odien vairs ne. �odien es paliktu kopā ar tevi jebkuros apstākļos. Tu varētu būt parali�zēts, tu varētu kļūt mēms vai akls, vienalga, es tomēr paliktu kopā ar tevi. Jo esmu sapratusi, ko nozīmē mīlestība, cik mums tā ir dārga un vajadzīga un cik grūti ir dzīvot bez tās. Dzīvot kopā tikai tādēļ, ka tā vēlēju�ies mūsu vecāki. Tā ir sevis iztuk�o��ana, dzīves apzag�ana, tas viss da�reiz ir pat baigi pretīgi. Es neteik�u, es nekad neapgalvo�u, ka Rolands ir slikts, ka viņ� man nepatīk. Nē! Rolands da�reiz var būt pat visai mīļ� un tuvs, bet es viņu nemīlu. Un �aubos, vai vispār kādreiz iemīlē�u. Es joprojām mīlu tevi, Edmund. Es tūlit piecel�os kājās, es lēni pie�ie�u tev klāt un mēģinā�u izlūgties piedo�anu. Lai tev mazāk sāpētu un lai arī man beidzot kļūtu vieglāk. Lai es nekad vairs tavās acīs neredzētu pret mani vērstu nicinājumu.

Kristīne redzēja, ka Edmunds atvadās 110 Rūdolfa, pieceļas un nāk �urp. Uz mirkli viņu skatieni atkal sastapās, un Kristīne strauji sakustējās, lai pieceltos un ietu viņam pretim. Bet tie�i tai brīdī Kristīne sajuta, ka Rolands satver viņas roku un nekur ne�lai�. Viņ� cie�i un nopietni paskatījās uz Kristīni un klusā, bet stingrā balsī pateica:

��� Esi mierīga, mazā. Apsēdies � un nevajag trakot. Tev at�dziest kafija.

Kristīne atkal samulsusi paklausīja un bezpalīdzīgi noskatī�jās, kā Edmunds noteiktiem soļiem �ķērso zāli un iziet laukā.

Un atkal kaut kas palika neizdarīts.

Autobuss vilkās lēni un negribīgi. Arī tas varbūt bija noguris. Diena neatvairāmi tuvojās beigām. Ed�munds stāvēja aizmugures platformā cie�i piespiests pie malējā loga un vēroja, kā satumsu�ajā vakara krēslā ātri uzliesmo un pazūd pretimbrauco�o automa�īnu ugunis, māju logi un ielu ap�gaismes stabi.

Viņ� stāvēja un atcerējās, ka visu dienu kopā ar pārraides re�isoru, operatoriem, re�isora asistentu un daudziem tehniskā dienesta darbiniekiem bija pavadījis mākslinieces Maijas Tālavas darbnīcā. Nupat presē tika publicēts republikas komjaunatnes prēmiju kandidātu saraksts, kuru vidū atradās arī gleznotāja Maija Tālava. Un Edmundam uzreiz ienāca prātā, ka pirmajā �Spoguļa� raidījumā vienu si�etu varētu veltīt �ai māksliniecei.

Jā, �Spogulis� beidzot apstiprināts. Pa�u ideju par �āda rai�dījuma izveido�anu un nepiecie�amību Edmunds izteica jau vasa�ras sākumā, bet tikai tagad, vēlā rudenī, pēc bezgalīgiem strīdiem un da�neda�ādiem iebildumiem (bailes par da�u raidījumu, pie�mēram, �Mozaīka� vai �Likums un morāle�, dublē�anos, finansiāli apsvērumi, tehniskās iespējas) ideja beidzot novērtēta pozitīvi un apstiprināta studijas visaugstākajās instancēs.

Un Edmunds ar dziļu pateicību atcerējās pēdējo lielo sanāk�smi, kur Valentīns Pel�s teica savu iz�ķiro�o galavārdu.

�Es ticu Janovskim. Viņ� ir pietiekami jauns un enerģisks, ar �o ideju tik ļoti apsēsts, ka ir visas cerības minēto raidījumu pa�tie�ām izveidot interesantu un vajadzīgu. Bet tikai ar vienu no�teikumu � nekādā gadījumā neaizrauties vienīgi ar negatīvām izpausmēm! Neiebilstu, lai tās ir pārsvarā, ta�u līdzsvaram no�teikti jābūt! Lai Janovskis un visa redakcija to veido uz asu un negaidītu kontrastu pamata! Ja nekas no tā neiznāks, ja pārāk tie�i sasauksies ar �Likumu un morāli�, kas gan principā izslēgts, tad vienu raidījumu likvidēsim � un tas noteikti būs jaunais �Spogulis�! Tā kā no visas redakcijas un galvenokārt no tevis, Janovski, ir atkariga �ā raidījuma dzīvotspēja un tā turpmākais liktenis!�

Edmunds centās. Viņ� viss iegrima darbā, viņ� aizmirsa Kris�tīni un bie�ās sāpes mugurā, viņ� aizmirsa pat savu atvaļinā�jumu, bet visus spēkus koncentrēja pirmā �Spoguļa� raidījuma pēc iespējas labākai, emocionālākai un publicistiski asākai iz�veidei.

Raidījumam tika pie�ķirta vesela stunda, un tajā Edmunds bija iecerējis piecus da�ādus si�etus. Viņ� sameklēja labu, izdo�

mas bagātu re�isoru � Kārli Liepzariņu, pieprasīja studijas labā�kos operatorus un prasmīgāko pārvietojamās televīzijas studijas (PTU) in�eniertehnisko komandu. Tas viss solīja panākumus, jo spilgta �Spoguļa� izveido�anu, tā, lai �is raidījums sniegtu ne tikai vizuālu un tekstuālu informāciju par mūsu republikas jau�natnes dzīvi, bet patie�ām �o dzīvi ari ietekmētu, Edmunds Ja- novskis uzskatīja par savu goda lietu, par savu cilvēka un �urnā�lista vissvētāko pienākumu.

Varbūt tie�i ari tādēļ Edmunds vienā no si�etiem, kuru vēlāk varētu likt vai nu raidījuma sākumā, vai arī tā beigās, izvēlējas stāstījumu par gleznotāju Maiju Tālavu.

Viņa �odien nebija ekstravaganti ģērbusies, bet gan vienkār�ā, krāsu traipiem nosmērētā darba tērpā sēdēja savā darbnīcā uz apaļa sēdekļa un stipri nogurusi, bet dro�i vien iek�ēji tomēr lai�mīga stāstīja mums par savu dzīvi, par vecākiem un studiju ga�diem, par savu ilgo uzturē�anos ārzemēs, stāstīja par visu tur redzēto, izjusto un uzgleznoto, un turpat netāli* uz liela audekla ar nedabiski pārvērstām sejām, it kā asinīm ap�ļāktiem ķerme�ņiem, it kā ārprātā ieplestām acīm, it kā kliedzieniem pavērtām lūpām gulēja vairāki Rietumberlīnes jaunie�i � narkomāni, un viņi kliedza par tās pasaules netaisnību, par tās pasaules vien�aldzību un par savu pa�u melno izmisumu.

Un turpat blakus stāvēja mūsdienu padomju jaunie�i, un stā�vēja nupat kā pabeigtā lielā glezna �Ieva�, un tajā attēlotā mei�tene likās tik ļoti trausla, tik skaista un reāla, bet tai pa�ā laikā � tik neticami tāla, astrāla un nedabiska, ka tā vien gribējās pie�celties, pieiet tuvāk un pieskarties Ievai ar roku.

Edmunds satrūkās, jo autobuss strauji nobremzēja un apstājās. Smagā ma�īna bija nonākusi mar�ruta galapunktā.

Edmunds izkāpa un lēniem soļiem devās mājup. Viņ� jutās noguris un tomēr nemaz tik ātri mājās nokļūt nesteidzās. Jo tur ta�u neviens viņu negaidīja. Tas pirmajā mirklī �ķita pat savādi, gandrīz vai neticami, ta�u tomēr neviens viņu mājās negaidīja � ne māte, ne tēvs, ne brālis vai māsa, ne vecmāmiņa, ne sieva, pat neviena meitene. Un Edmunds bie�i sev uzdeva veltīgu un reti muļķīgu jautājumu � par ko man tāds sods? Ko esmu no�grēkojies? Ko esmu tādu izdarījis?

Edmunds bie�i iedomājās � ja viņam nebūtu bijis tik intere�sants, aizraujo�s darbs, ja pats būtu bijis vājāks un mazāk apzi�nīgs, viņ� dro�i vien sāktu dzert, blandītos pa ielām un ballītēm, kļūtu par sava rajona vai deju kluba atamanu, jo nez vai tuvā�kajā. un tālākajā apkārtnē atrastos kāds spēka ziņā viņam līdz�vērtīgs pretinieks, un pītos ar visādām draiskulēm, kuras itin lielā izvēlē vienmēr varēja sastapt gan deju zālēs, gan viņam labi pazīstamajā kafejnīcā.

Edmunds iegāja tuvākajā pārtikas veikalā, tur nekāda lielā izvēle nebija, un viņ� nopirka maizi, pudeli kefīra un makaronu paciņu. Tos viņ� uzvārīs �ovakar, bet rīt pārpalikumu vēl varēs uzcept, piedzers klāt kefīru, maize arī ir, un viņ� būs paēdis.

Kad Edmunds pienāca pie savas mājas, viņ� mazliet satrūkās un palēnināja soļus, jo atkal pirmā stāva pirmajā logā pamanīja mazo Aivariņu. Zēns bija uzmaucis galvā cepuri, pa�u sedza plāns rudens mētelītis, un viņ� sēdēja uz loga palodzes, sasprin�gti ieklausīdamies tuvākās apkārtnes trok�ņos. Viņa seja bija ne�dabiski bāla un ļoti izkropļota.

Mazajam Aivaram tika izplaucētas acis.

Tagad viņ� sēd uz palodzes malas un dro�i vien gaida atgrie��amies savus vecākus, kurus Edmunds jau bija pamanījis veikalā, garajā rindā pie dzērienu nodaļas . . .

��� Sveiks, Aivar! � Edmunds mundri uzsauca.

�� Sveiks! � mazais priecīgs atsaucās un, kā vienmēr, dro�i sniedza roku.

��� Nesaaukstēsies?

��� Nē. �odien man ir silti.

��� Kādēļ es tevi tik ilgi neredzēju?

��� Biju slims, � puika paskaidroja. � Augsta temperatūra.

��� Tad jau tomēr labāk sēdi istabā, nevis �eit uz loga.

��� Te ir interesantāk, � Aivars sacīja. � Te es daudz ko -dzirdu.

��� Klausies mūziku.

�� Vakar papus saplēsa televizoru, bet radio mums jau sen nedarbojas.

�� Tad uznāc pie manis, � Edmunds aicināja. � Paklausīsi�mies magnetofonu, es tev palasī�u kaut ko priek�ā �

��� Labi, � mazais piekrita. � Līdzko atnāks papus ar mammu � Nopietni, es varē�u uziet pie tevis?

��� Nu kā tad!

��� Tad es ie�u tūlīt!

��� Nāc!

��� Es tev, Edmundonkul, pateik�u vienu lielu noslēpumu, tu tikai nevienam to nedrīksti atstāstīt. Nevienam, nevienam pa��am � Apsoli?

��� Vīrs un vārds.

��� Tad es tev pateik�u. Man no papa un mammas ir �ausmīgi bail� Kad viņi atkal sāk plēsties, es parasti ielienu istabas kaktā un sē�u tur klusi, klusi� lai mani nepamana�

Aivars apklusa un sasprindzis ieklausījās ielas trok�ņos. Bet

visapkārt viss bija tuk� un kluss. Tikai vēj� kaut kur atsitās pret mājas stūri � un kādā tre�ā stāva dzīvokli ierējās suns.

���� Bet tagad tu man pasaki� � Aivars �ukstus uzprasīja. � Vai patie�ām mans papus un mamma � mani vecāki ir tik silkti, kā te visapkārt runā?

Edmunds cie�i saknieba lūpas un ilgi skatījās mazā cilvēciņa bālajā sejā, skatījās uz saplēsto cepuri un baltajām, neredzīgajam, kā pienā iemērktajām zēna acīm un atkal sajuta sevī tik labi pa�zīstamo naidu.

��� Tā nu ir, draudziņ, � Edmunds smagi atbildēja. � Tavi vecāki patie�ām ir slikti cilvēki.

��� Bet māmiņa bie�i raud �

��� Tās asaras neko daudz nemaksā. Es parūpē�os, lai tevi iekārto Juglas neredzīgo bērnu internātskolā, un tad tev sāksies pavisam jauna dzīve. Nesalīdzināmi labāka un interesantāka. Bet tagad nāc �urp!

Edmunds ātri nocēla mazo zēnu no loga, paņēma pie rokas un veda pa kāpnēm aug�ā uz savu dzīvokli.

Nākamās dienas pēcpusdienā Edmunds Janovskis pēc darba pastaigādamies nokļuva vienā no Imantas savrupmāju kvartāliem, kuri, iespiesti starp masivajām divpadsmit stāvu ēkām, Imantas pelēko un diezgan vienmuļo ainavu darīja raibāku un daudz krāsaināku.

So savrupmāju iedzīvotājus no pārējiem cilvēkiem atdala vis�maz augsts �ogs, un viņus sargā suns. Bet kas pasargās pārējos? Kas pasargās labos? Kas nosargās vājos? Bet kas pasargās talan�tīgos? Ar kādām saitēm lai mēs bērniem aizsienam acis, lai viņi neredzētu �īs pasaules netaisnības, ļaunumu, lai viņi nekad nere�dzētu da�u cilvēku neiedomājamo lepnību, augstprātību un ba�gātību?

Edmunds turpināja iet pa tuk�o ielu, nicinādams un reizē to�mēr arī apbrīnodams kluso, mierīgo un harmonisko pasaules daļu, �īs skaistās mājas, �os rūpīgi iekoptos dārzus un pa�u zemi, uz kuras mums visiem ir jādzīvo.

Edmunds, it kā kaut ko savādu sajuzdams, lēni pagrieza ska�tienu sāņus. Ielas labajā pusē kā neatzīts ārlaulības bērns starp lepnajām divstāvu villām stāvēja mazs un gau�ām necils koka namiņ�. Arī tam blakus pieguļo�ais dārzs �ķita netīrs un ilgi ne�

kopts. Pie viena no namiņa logiem bija cie�i pieplakusi kāda veca vīrie�a seja. un �i nepazīstamā virie�a acis cie�i un lūdzo�i skatī�jās uz Edmundu. Edmunds apstājās. Kaut kas dīvaini hipnotizē�jo�s mirdzēja sve�ā cilvēka skatienā. Pēc tam vīrietis vairakas reizes pamāja ar galvu un ar roku uzstājīgi aicinaja ienākt.

Edmunds joprojām stāvēja un svārstījās.

�Ko tev no manis vajag?� viņ� domāja. �Ko tu gribi? Man nav ne mazākās vēlē�anās pie tevis ieiet, jo mazliet baidos atkal piedzīvot nepatik�anas.�

Vīrietis uzstājīgi, bet tai pa�ā laikā lūdzo�i, gandrīz vai iz�misis turpināja Edmundu saukt pie sevis. Edmunds vēl da�us brī�us domāja, tad atvēra �īksto�us, pa pusei jau salūzu�os dārza vārtiņus un aizgāja līdz mājas durvīm. Viņ� pieklauvēja, bet ne�viens nenāca atvērt. Laiciņu pagaidījis, Edmunds apņēmīgi dur�vis atvēra pats. �aurajā priek�namā pie sienām karājās vecas drēbes un, atslieti kaktos, stāvēja da�ādi dārza darbarīki un sarū�sēju�i spaiņi.

Edmunds iegāja istabā. Vispirms nāsīs spēcīgi iesitās asa, pretīga pelējuma, sapuvu�u kartupeļu un urīna smaka. Istabas vidū stāvēja apaļ� galds, māla vāze ar nokaltu�iem ziediem, bet pie vienas sienas atradās ķirmju saēsta, mazliet sa�ķobījusies ku�mode. Kreisajā kaktā pie loga bija novietota re�gota gulta ar spī�dīgām niķeļa bumbām galos. Gultā sēdēja bezgala krunkains, sa�licis vecis un labsirdīgi skatījās uz ienācēju.

��� Labdien, � Edmunds klusi pasveicināja.

��� Labdien, cilvēk! � Vecis priecīgi pamāja ar galvu. � Labi, ka tu ienāci.

�� Jums kaut ko vajag? � Edmunds painteresējās.

��� Jā, cilvēk, jā. � Vecais sarosījās, it kā kaut ko steidzīgi meklēdams. � Man vajag, jā �

��� Jums kaut kas pazudis?

��� Man pazudis spieķis. Tas jau pirms divām nedēļām nejau�i paripoja zem gultas, un es to nekādi vairs nespēju sadabūt.

No gultas, istabas kakta un pa�a ve�a nāca tik �ķebino�a smaka, ka Edmunds aizturēja elpu, spēji noliecās, palīda zem gultas un, ātri sameklējis smagnēju koka spieķi, pasniedza to saimniekam.

��� Lūdzu.

��� Paldies, dēls, paldies, � vecais nomurmināja, ar trīco�ām rokām satvēra atbalstu, gribēja piecelties, bet spieķis izslīdēja, un vecais cilvēks atkal atkrita gultā.

��� Nekas vairs nesanāk, � viņ� ar dziļu no�ēlu teica un lū�dzo�i paskatījās uz Edmundu. � Nav vairs ne kripatiņas spēka �

Edmunds skatījās uz �o veco, vājo cilvēku, un viņam �ā vira kļuva �ēl.

��� Jūs gribat kaut kur iet? � Edmunds vaicāja.

��� Es gribu vēl dzīvot, � vecais tikko sadzirdami nomurmi�nāja un atlaidās guļus. Viņam mugurā bija saburzīts zaļ� flaneļa krekls un melnas, vēl vairāk saburzītas bikses. Kājas bija kai�las. � Vajadzētu beidzot tikt uz bodi� Bet pagalam nav vairs spēka. Man tas uznāca jau pirms nedēļas, pēk�ņi noreiba galva, pakritu, it kā kājas atņēmās. Da�as dienas nogulēju tepat uz grī�das, pēc tam kļuva vieglāk � un es jau varēju ievelties gultā� Tad kļuva vēl vieglāk, es jutu, ka sāku atveseļoties, ka esmu jau pavisam vesels, vienīgi spēks bija pazudis. Un tagad vairs nenāk atpakaļ.

Edmunds nupat dzirdēto īsti nesaprata.

��� Jūs �eit bijāt pilnīgi viens?

��� Viens, dēls, pavisam viens. � Vecais skumji pasmaidīja. � Tur jau ir tā nelaime. Bet man jau ir astoņdesmit �etri gadi un kara laikā sabeigta veselība.

��� Jums vairs nav neviena piederīgā? � Edmunds vaicāja un nodomāja, ka daudzi cilvēki, visu mū�u dzīvodami sanatorijas apstākļos, nepieredzēju�i ne kara laikā, ne tagad sevi�ķas grūtī�bas, tomēr reti kad spēj izvilkt līdz astoņdesmit �etriem gadiem.

��� Neviena, � vecais vīrs atbildēja, un viņa krunkainā seja norausījās sāpīgā grimasē. � Visi pagalam. Vecākā meita no�mira � Viņa nomira savā kāzu naktī, es tev par to pastāstī�u citreiz, kaut kad vēlāk, bet jaunākais dēls bija jūrnieks, viņ� brauca par kapteini tālajās ziemeļu jūrās, bet pirms gadiem piec�padsmit, vai, īsti vairs neatceros, tais ledājos aizgāja bojā.

��� Viņ� nebija precējies?

��� Bija, kā tad nu ne. Viņ� pats un sieva tolaik dzīvoja Mur- manskā, bet vedekla tā arī ne reizi pie manis neatbrauca.

��� Un ko tad dara mazbērni?

��� Viens jau tikai Voldirn bija, un tas pats gadījās skuķis Cik es saprotu, tad viņai vajadzētu dzīvot turpat Murmanskā, tagad jau būs liela jaunkundze, kas viņai tāds vecis, ko viņa pat ne reizi nav redzējusi.

��� Skumji, � Edmunds teica. � Un tā iznāk, ka sieva arī pagalam?

��� To nu es nezinu. � Vecais domīgs pakratīja galvu. � Viņa no manis aizgāja, sen, sen aizgāja, un es tagad, sit vai nost. vairs nekādi nespēju atcerēties � kādēļ gāja un uz kurieni gāja?

��� Kā es jums varu palīdzēt? � Edmunds prasīja.

��� Es tevi gribētu palūgt man palīdzēt� Redzi, dēls, es esmu palicis galīgi bez spēka. Tas ir pēc tās slimo�anas, bet varbūt arī no vecuma � Un es jau gandrīz nedēju neko lāgā neesmu pat ieēdis. Māja galīgi tuk�a. Es te grauzu sakaltu�u maizīti� Tik daudzi cilvēki pa ielu gāja garam, varbūt viņi mani nedzirdēja, bet redzēja, nudien, dēls, viņi katrā ziņā redzēja, kā es tos saucu, kā lūdzu tos ienākt, bet neviens� Tik garām, garām � Reiz gan pie manis bija atnāku�i, aicināja turēties ar veterāniem kopā, bet es atteicos, domāju ilgi būt stiprs� Tas bija pirms gada�

��� Labi, � Edmunds sacīja. � Es tūlīt aizie�u uz veikalu un pamēģinā�u jums kaut ko sadabūt.

�� Paldies, dēls, paldies. Tie�i to jau es arī tev gribēju lūgt. Pats es nekādi vairs netieku pāri istabai.

��� Nekas, � Edmunds uzmundrino�i teica. � Viss būs kār�tībā. Vēlāk jūs vēl varēsiet pat dancot.

��� Mani sauc par Jāni, � vecais sacīja. � Jānis Tiltiņ�.

��� Bet mani par Edmundu.

��� Tad nu, Edmund, panāc tuvāk. Seku man zem spilvena ir nauda. Da�as dienas pirms tās saslim�anas pastniece akurāt atnesa pensiju � simt desmit rubļus.

��� Lai nu paliek. � Edmunds atmeta ar roku un gāja uz dur�vīm.

Edmunds universālveikalā nopirka svaigu maizi, pienu un ke�fīru, sviestu, olas un makaronus, kulinārijā vēl dabūja jau izceptu gaļu un zivis un to visu pēc pusstundas atnesa ve�a mājās. Pēc tam Edmunds pagatavoja vakariņas un veco vīru pabaroja glu�i kā bērnu. Kamēr Jānis Tiltiņ� pēc ē�anas atpūtās, Edmunds at�vēra logus, izvēdināja telpas, pēc tam uzkopa istabu, nomazgāja traukus un saveda kārtībā virtuvi. Mazliet vēlāk viņ� sagatavoja vannu, veco vīru izģērba un nomazgāja, pārmainīja gultas veļu un Jāni apguldīja tīrā gultā. Edmunds vēl izgāja dārzā, saplūca pēdējās savvaļā saplauku�ās rudens puķes un tās ielika lielā māla vāzē.

Vecais vīrs skatījās un par to visu bija patiesi izbrīnījies. Un tad viņ� teica:

��� Tagad ir tie�i tāpat, kā bija toreiz, kad man vēl bija sieva, kad dzīvi bija bērni, kad es pats vēl biju jauns un spēka pilns. Paldies tev, sve�o cilvēk, es nezinu, kas tu tāds esi, bet katrā ziņā tu esi krietns, tu proti izpalīdzēt, tev nav bail no netīra darba un nav �ēl priek� cita izdot savu naudu � Kas tu tāds esi?

��� Cilvēks, � Edmunds atbildēja un pasmaidīja. � Jauns �o�dienas cilvēks, vecotēv, kas tad cits?

��� Tu neesi tāds kā citi.

��� Protams. Jūs arī neesat.

��� Edmund, Edmund� � Vecais smagi nopūtās. � Piesēdi man blakus. Tā. Tu zini, ko ar mani esi izdarījis?.

��� Apmēram.

��� Tu man kaut ko esi atdevis, tu esi atgriezis ,.. Edmund, dēls, tu labais puika, man tagad ir tik jauki, silti, tik patikami un labi, ka nudien es tagad varētu mirt.

Edmunds skumji pasmaidīja. Viņ� vēl ilgi smaidīja un ska�tījās vecā vīra ne�ēlīgi sakrunkotajā sejā, kurā visi �ie aizgāju�ie astoņdesmit �etri gadi bija atstāju�i savas krusta zīmes, savas sitienu pēdas, savu dedzino�o skūpstu dziļās rētas. Edmunds, jauns un spēcīgs, sēdēja blakus vārgajam, �obrīd apmierinātajam ve�ukam un arī pats bija apmierināts.

Nemanot pienāca nakts. Edmunds uz savām mājām tā ari ne�aizgāja. Viņ� sēdēja blakus vecajam vīram un nez kādēļ jutās laimīgs.

Vecajam vīram, �im Jānim Tiltiņam, ilgi nenāca miegs, un viņ� Edmundam Janovskim nesteidzoties klusā un rāmā balsī iz�stāstīja visu savu garo dzivi, kur bija gan kalpu gaitas, gan zie�massvētku kaujas, Pilsoņu kar�, gan atgrie�anās Latvijā, darbs galdnieku darbnīcā, �īs mājas uzcel�ana, tad Tēvijas kar� un atkal atgrie�anās Latvijā.

Novilcis veco karavīra �ineli, viņ� atkal strādāja par namdari. Viņam varbūt ne vienmēr bija skaidras sare�ģītās valstu savstar�pējās attiecības, daudzi citi starptautiski un vēsturiski notikumi, toties viņ� vienmēr bija nemaldīgi zinājis, kurā pusē nostāties, kas ir taisnīgi, kas netaisnīgi, kur labais, kur ļaunais.

Un �is cilvēks, tagad pagalam vecs un noguris, gulēja Ed�munda priek�ā un jau kuro reizi viņam pateicībā uzsmaidīja.

�� Tu labais puika, � Jānis atkārtoja un ar drebo�iem pirk�stiem sameklēja Edmunda roku. � Tagad tu galvenajā par mani zini gandrīz vai visu. Bet tu pats? Kā tu, dēls, esi dzīvojis?

��� Līdz zināmam laikam tā nekas, � Edmunds atbildēja,

��� bet tad kādā svētdienas izbraukuma laikā� ar mani notika nelaime, it kā ne sevi�ķi liela, bet tomēr tā paspēja daudz ko sagraut un mainīt, tad atkal� kā pa jūras viļņiem, vecotēv. Te aug�ā, te lejā. Bet es turos un ceru tik drīz vēl nenoslīkt.

��� Tu esi strādnieks vai no priek�niekiem? � vecais painte�resējās.

��� Esmu �urnālists, � Edmunds smaidīdams atbildēja.

��� Strādāju televīzijā.

��� Zēl! � Jānis Tiltiņ� jutās vīlies. � Es nez kādēļ biju iedo�mājies, ka esi strādnieks.

��� Tāds jau es arī patiesībā esmu, � Edmunds sacīja.

��� Tad ir labi, � Jānis Tiltiņ� noteica, mirkli klusēja, tad atkal strauji satvēra Edmunda roku. � Tu nevari palikt dzīvot pie manis? � viņ� negaidīti cerīgā balsī pajautāja.

���� Laikam gan nevarē�u, � Edmunds pēc krietna brī�a no�pietni atbildēja.

���� Kādēļ? Cik es sapratu no tava stāstījuma, tu ta�u pagai�dām ari dzivo viens, � vecais drebo�ā balsī sacīja.

��� Jā, vecotēv, pilnīgi viens, � Edmunds apstiprināja.

��� Kas tad tevi nelai�?

��� Galvenokārt jau darbs. Man bie�i jāpaliek ilgāk, bie�i jā�brauc komandējumos. Tagad jau ir pirmdiena, bet otrdien es lidoju uz Maskavu. Biļete kabatā.

��� Tu tur būsi ilgi?

���� Vismaz vienu nedēļu, � Edmunds atbildēja. � Ta�u iespē�jams, ka būs jāpaliek vēl ilgāk. Mums tur seminārs, pēc tam ne�liela pieredzes apgū�ana Vissavienības jaunatnes raidījumu re�dakcijā �

���� Paklausies, dēls! � Vecais vīrs vēlreiz spēji sakratīja Ed�munda roku. � Tu nebaidies, es tev par visu samaksā�u. Seku man zem spilvena ta�u atrodas simt desmit rubļi, bet kumodes vidējā atvilktnē zem raibajiem dvieļiem �

���� Paldies, � Edmunds noraido�i pakratīja galvu. � Es jau teicu � man tāds darbs, kā jau �urnālistiem. Līdzko atgriezī��os �

��� Tev naudu nevajag? � vecais izbrīnījies neticīgi prasīja.

��� Vajag, � Edmunds atbildēja. � Tikai ne tādu � Bez tam es līdz �im tīri labi esmu izticis no savas algas.

��� Tu ta�u pats redzi� Es vairs viens neko nevaru.

���� Redzu, vecotēv. Bet arī es vairs neko nespeju izdarīt. Vē�lāk � jā. Tikko atgriezī�os no Maskavas � Es jums apsolu tūlīt atkal atnākt ciemos.

��� Edmund� Tu tagad man esi vienīgais pazīstamais cil�vēks visā pla�ajā pasaulē. Neviena cita man vairs nav. Es jau nelūdzu sevi uzkopt par velti, nē! Es tev atdāvinā�u �o māju, jā, �odien pat atsauc notāru, un es nodiktē�u testamentu, es tev no�vēlē�u �o māju, �o lielo dārzu � Cik man vairs palicis ko dzīvot, Edmund! Bet gribas vēl �o atliku�o laiku � tā kā tagad � pa��laik � Būt paēdu�am, tīram un ar kādu parunāties. Bet tu tikai pie savas mājas �

Edmunds ilgi skatījās vecā vīra tūksto� krunkās savilktajā sejā, klausījos lūdzo�ajā balsī, visu saprata, visu redzēja, kļuva bezgalīgi �ēl un ap sirdi tā pavisam savādi.

��� Man māju nevajag, � Edmunds klusi atteica. � Man ir kur dzīvot.

���� Bet kad apprecēsies? Kad nāks bērni un mazbērni? Tad tikai tu redzēsi, kā viņi priecāsies par �o māju un dārzul

��� Vecotēv, nevajag.

��� Tad ņem un pārdod! � Jānis Tiltiņi sparīgi iesaucās.

��� Māja gandrīz vai visskaistākajā Rigas vietā� Liels dārzs. Var piebūvēt garā�u� Tepat blakus me�s. Kas gribēs pirkt, tas, ne acu nepamirk�ķinās, tev tūlīt samaksās vismaz piecpadsmit tūksto�us! Dzirdi, Edmund! Piecpadsmit tūksto�us! Vismaz!

Edmunds noglāstīja vecā vīra roku un uzmundrino�i pamāja ar galvu.

���� Es jau jums teicu, vecotēv, ka man neko nevajag. Es ne�gribu, ka man tikai par to vien, ka esmu pasniedzis roku�

���� Piedod, dēls, es nekādā ziņā tevi negribēju apvainot, � Jānis Tiltiņ� sarūgtināts teica. � Es tev vienkār�i vēlu labu.

���� Paldies, vecotēv, � Edmunds sirsnīgi atbildēja. � Es mē�ģinā�u sameklēt cilvēku, kas varētu jums palīdzēt.

��� Būtu jau dikti labi�

���� Viss būs kārtībā, � Edmunds sacīja. � Ko gan jums nav nācies dzīvē pārlaist� Bet tagad tomēr derētu pasnaust.

��� Jā, Edmund, patiesi, � Jānis Tiltiņ� gurdeni piekrita.

��� Miegs nāk aumaļiem virsū, un es gulē�u. Bet tu iekārtojies otrā istabā.

��� Ar labu nakti, vecotēv.

��� Ar labu nakti, dēls.

Ar labu nakti, pasaulīt�

Vecais vīrs cie�i aizmiga, viņ� gulēja uz sāniem un sapnī re�dzēja dārzu un krīto�u sniegu, un mātes rūpīgās rokas, kas viņu ietērpa baltā krekliņā; viņ� atkal ieraudzīja savu tikko piedzi�mu�o meitu Ausmu un to dienu, kad meiteni apglabāja; un re�dzēja savu mazmeitu, kuru nekad vēl nebija redzējis; un beidzot mājās atgriezās sieva Madara, apsēdas viņam blakus uz gultas malas un sāka klusi raudāt. Jānis saprata uzreiz � Madara visus �os gadus bez viņa, ar to otro, tomēr nav spējusi būt laimīga un tagad lēni izraud savu pārsteidzību; un Jānis Tiltiņ� redzēja sim�tiem māju un simtiem logu un durvju, ko savas dzīves laikā bija izgatavojis, lai daudzām ģimenēm, daudziem cilvēkiem sagādātu prieku par siltu un atsevi�ķu mājokli; un tad pavisam tuvu kopā ar lietus lāsēm uz zemes nokrita arī da�as sprāgsto�as bumbas, ietark�ķējās lo�metēji, iegaudojās mīnas, un viņ� ieraudzīja dau�dzus brāļu kapus, kur viņam tik bie�i bija nācies stāvēt ar no�liektu galvu un salutēt par godu kritu�ajiem biedriem; un tad noguru�ās smadzenes pēk�ņi pārstāja reproducēt sen pagāju�ās dzīves atsevi�ķos gabalus un arī laikam aizmiga.

Bet Edmundam Janovskim tas vēl ilgi neizdevās. Miegs ne�nāca. Viņ� gulēja ar atvērtām acīm zem sve�a jumta, sve�a cil�vēka gulta un domāja par veco Jāni Tiltiņu.

� Labrīt!

Edmunds Janovskis bija nostājies pie sēlas un skaļi sveicināja kādu druknu solīda izskata vīru, kas otrpus �oga tus�nīdams baltas volgas bagā�as nodalījumā krāva kaut kādas ap�bru�ātas plastmasas kastes.

���� Labrīt! � vīrs atņurdēja, pat lāgā nepaskatījies uz svei�cinātāju.

��� Es jūs gribēju palūgt�

Druknais cilvēks ātri aizcirta vāku un, nepatīkami traucēts, beidzot paskatījās uz Edmundu.

��� Ko vajag?

��� Jūsu kaimiņ� � Jānis Tiltiņ� � � Edmunds apmulsa un pēk�ņi nez kādēļ sajuta kaunu. � Jūs jau dro�i vien zināt.. .Viņ� ir pilnīgi viens, absolūti nespēcīgs, vai jūs �o nedēļu nevarētu� kaut da�reiz ieiet pie viņa? Kaut ko atnest, palīdzēt.. .

��� Kas tu pats viņam tāds esi? � kaimiņ� bargi jautāja.

��� Nekas. � Edmunds paraustīja plecus. � Esmu garāmgā�jējs.

���� Ko tad baz savu degunu citu dzīvē? � vīrs dusmīgi jau�tāja un smagnēji ierausās automa�īnā. � Neiet krastā, jaunais cilvēk! Ja jau esi atnācis, tad rūpējies vien par viņu pats! It sevi�ķi vēl tādēļ, ka tu to par velti vis nedari, varu likt galvu ķīlā! '

��� Varbūt jūsu sieva vai bērni?�

Vīrietis neko neatbildēja, iedarbināja motoru un, uzmanīgi no�vadījis ma�īnu uz ielas, ātri aizbrauca. Edmunds atkal sajuta kaunu un no�ēlu. Patiesi. Kas viņ� tāds īsti bija?

Edmunds piezvanīja uz rajona poliklīniku un Jānim Tiltiņam mājas vizītē pieteica ārstu. Vismaz kaut kas � Pēc darba viņ� vēl aizgāja uz Latvie�u Sarkano strēlnieku muzeju un tur aprunā�jās ar da�ām laipnām darbiniecēm.

��� Cik es sapratu no Jāņa Tiltiņa stāstījuma, tad viņ� ne ar kādu sabiedrisko aktivitāti nekad nav sevi�ķi izcēlies, dzīvojis ļoti noslēgti un klusi un, iespējams, nekādā uzskaitē pie jums nemaz nesastāv, bet cilvēks tomēr ir karojis un cīnījies.

Muzeja darbinieces apsolīja pie vecā strēlnieka aiziet na�as, tad varbūt sarunāt pionierus vai komjaunie�us un beigu beigās arī parūpēties par to, lai Jāni Tiltiņu varētu ievietot kādā veco ļau�u pansionātā. Tas nekādā ziņā nebija �o ļoti aizņemto dar�binie�u tie�ais pienākums, un tādēļ Edmunds vēl jo vairāk par �ādu atrisinājumu jutās apmierināts. Viņ� bija pat laimīgs. Ve�cais, pilnīgi nejau�i sastaptais vīrs viņam ta�u nebija ne radi�nieks, ne tuvinieks, ne ari kāds draugs.

Bet varbūt tomēr� Kādēļ tad tu, Edmund, tik ļoti priecājies? Un kādēļ Jānis Tiltiņ� tavā priek�a pateicībā nolieca sirmo galvu un klusi bubināja labvārdiņus? Varbūt tomēr mēs visi esam radi�nieki? Sve�i, bet tomēr tuvinieki?

Mazliet jocīgi cilvēki.

Pēc divām nedēļām, svētdienā, Edmunds uzcēlās ag�rāk nekā parasti, steiga iekoda un devās uz darbu. Viņam nevajadzēja braukt uz studiju un vispār nemaz nevaja�dzēja tik agri arī celties, ta�u Edmunds gribēja atrasties noti�kuma vietā jau no pa�a sākuma.

�odien bija ieplānots pēdējais si�ets, pēdējais ieraksts �Spo�guļa� pirmajai pārraidei. Un, lai gan ieraksta sākums bija pare�dzēts tikai pulksten �etrpadsmitos, jau astoņos no rīta pārraides vietā � automa�īnu apkalpes punktā Ļeņina ielas galā � iera- das lielā un smagā krasu pārvietojamā televīzijas studija �Mag- nolija� un vēl viens mazāks autobuss, kurā atradās in�enierteh�niskie darbinieki, lielas kastes ar televīzijas kamerām, kabeļu rituļi un vel daudzi citi palīgmateriāli un detaļas.

��� Sveiks! � Edmunds sasveicinājās ar �īs maiņas vecāko in�enieri Vidvudu Broku. � Priecājos tevi redzēt.

��� Sveiks, � Vidvuds atņēma sveicienu. � Tu jau varēji vēl gulēt. Man principā viss ir skaidrs. Es �o vietu kopā ar re�isoru apskatīju jau pirms divām nedēļām un neteik�u, ka tā būtu se vi�ķi laba. Par daudz trok�ņu, pārāk dzīva satiksme, ar pieslēg �anos pie pilsētas elektrotīkla ari ir, kā ir, bez tam, ja mēs �zvaig znīti�, tas ir, stacionāro kameru, liekam ielas malā, smagās auto ma�īnas, kas �eit iebrauks, saplēsis mums visus kabeļus!

��� Paklausies, � Edmunds ātri sacīja, � arī es �eit jau vai rākas reizes esmu bijis, visu pārdomājis, un man �ķiet, ka �zvaig�znīti� noteikti vajadzētu uzstādīt kalna galā, redzi? No turienes būtu kolosāls skats. Mēs varētu dot vienreizēju Ļeņina ielas, Tir�zas dzīvojamā masīva un pa�as apkalpes stacijas panorāmu. Un vēl varētu paķert klāt arī Smerļa priedes. Tev kabeļu lidz turie�nei pietiks?

��� Pietiks, pietiks, � Vidvuds noņurdēja un ar vērtējo�u ska�tienu nopētīja me�a malā atrodo�os pauguru. � Nebūtu jau slikti.

���� Bet abas pārējās kameras uzstādīsim leja, � Edmunds tur�pināja. � Vienu iespējami tuvu pie benzīna uzpildī�anas automā�tiem, bet otru kameru tu vari novietot Ļeņina ielas labajā pusē tie�i iepretim iebrauktuvei, un tavi kabeļi paliks veseli.

��� Kārlis vēl nav ieradies? � Vidvuds painteresējās,

��� Nē. Kas viņam tagad te ko darit?

��� Un tev?

��� Ar mani ir pavisam citādi.

��� Nu, nu, � Vidvuds pavīpsnāja. � Tu pēdējā laikā esi aiz�domīgi centīgs.

��� Es gribu, lai viss iznāk ar glanci, � Edmunds atbildēja. � Ar �o raidījumu es kā �urnālists varu vai nu celties, vai ari dziļi krist�

��� Gan jau celsies, � Vidvuds sacīja.

��� Cerēsim.

��� Labi, zēni, sākam! � Vidvuds nokomandēja. � �Zvaig�znīti� liksim kalna virsotnē!

��� Varbūt tas Edmunds vēl izdomās, ka mums kamera jāuz�stāda kāda koka galotnē? � negribīgi iesaucās kāds no televīzi�jas kameru apkalpes pui�iem. � Baigais priek�nieks atradies!

��� Stiep, stiep! � Edmunds uzmundrino�i iesmējās. � Bai�gais sliņķis atradies!

Pulksten vienos dienā ieradās re�isors Kārlis Liepzariņ�. Viņ� bija vēl jauns, ta�u no izskata apātisks puisis, kur� tomēr sevī slēpa lielu pa�paļāvību, amata prasmi un apskau�amu enerģiju. Mazliet paburk�ķējis par izmaiņām televīzijas kameru izvieto�jumā, viņ� tomēr atri pārorientējās un vēlāk par �o izdomu Ed�mundu pat uzslavēja. Drīz pēc tam atbrauca vēl pārvietojamā videoierakstu speciālā ma�īna (PMG) un mazais mikroautobuss, kurā bija uzstādīta smalka un ļoti sare�ģīta skaņu ierakstu apa�ratūra. Abas jaunpiebrauku�ās ma�īnas novietojās blakus lielajai �Magnolijai�, 1111 speciālisti ari tur jau sāka gatavoties priek�ā stāvo�ajam darbam.

Pusdivos atnāca televīzijas operatori. Viņi visi, kā parasti, bija mazliet iedomīgi, ta�u savu lietu pārzino�i cilvēki. Operatori rū�pīgi pārbaudīja sagatavotās kameras, aprunājās ar re�isoru, iz�teica da�us iebildumus un priek�likumus, bet beigu beigās visi tomēr piekrita kameru izvietojumam un pienākumu sadalei.

Edmunds si�etu bija iecerējis kā improvizētas sarunas ar tiem jaunie�iem, kuri sēdēs pie personiskas automa�īnas stūres, lai gan pilnīgi dabiski � neviens 110 viņiem �īs automa�īnas pats nebūs pircis, nebūs iegādājies par pa�a sūri grūti nopelnītu naudu.

Pārraides re�isors apsēdās pie vadības pults, blakus novie�tojās skaņu re�isors, un Kārlis ātri nospieda trīs sarkanus slēd�us.

��� Pirmā kamera! Kā tur izskatās?

��� Viss kārtībā, Kārli!

��� Tad uzlaid man kādu smuku bildīti!

��� Aiziet! Tā būs labi?

��� Lieliski, Ivar! Ar to tad arī sāksim! No sākuma parādi visu apkalpes staciju, automa�īnu rindas, Ļeņina ielu un tad pa�mazām laid tuvāk!

��� Es sapratu. Sākam tūlīt?

��� Pēc divām minūtēm.

��� Esmu gatavs.

��� Otrā kamera! Kā tev tur ir?

��� Viss kārtībā! Manis pēc vari sākt.

��� Labi. Tre�ā kamera! Tu esi gatavs?

��� Jā, Kārli. Mani te tikai pamatīgi traucē visas �īs brauco��ās ma�īnas un smirdo�ie benzīna tvaiki. Tev priek� manis vaja�dzēja pasūtīt gāzmasku!

��� Gan jau � Un atceries, ka tev būs jārāda visi tuvplāni!

��� Es neaizmirsī�u. Ja jums tur pa�iem viss ir kārtībā, tad manis pēc vari sākt.

��� Labi. Visi paliek savās vietās! Uzmanību! Sākam ierakstu!

Pirmās kameras (vado�ais) operators pamāja Edmundam ar roku par zīmi, ka ieraksts ir jau sācies, un 110 kalna virsotnes rādija pla�u Tirzas dzīvojamā masīva, Ļeņina ielas un apkalpes stacijas panorāmu. Pie sarkanajiem benzīna uzpildī�anas aulo- mātiem stāvēja da�ādu marku vieglās automa�īnas. Bija svēt�diena: smagās kravas ma�īnas nekur neredzēja.

Edmunds cie�āk satvēra mikrofonu un nesteidzīgā gaitā sāka iet gar plato automa�īnu rindu. Tad viņ� apstājās pie kādas bal�tas volgas, kuras cisternā benzīnu nupat iepildīja maza auguma, kalsns, ādas frencī tērpies puisis.

���� Labdien, � Edmunds sacīja, roku ar mikrofonu nedaudz pastiepjot uz priek�u. � Jūs traucē televīzijas jaunatnes raidī�jumu redakcija�un tās jaunais raidījums �Spogulis�. Vai varam iepazīties?

��� Jā, kādēļ gan ne? Mani sauc Tālivaldis Matīss, � puisis iepriecināts atsaucās.

��� Bet es esmu �urnālists Edmunds Janovskis.

��� Ļoti patīkami.

��� Cik ilgi jau pie stūres?

��� No pa�a rīta.

Edmunds pasmaidīja.

��� Es biju domājis, cik ilgs jums ir vadītāja stā�s?

��� O, ne sevi�ķi ilgsi Tikai trīs gadi!

���� Un cik tad pa�am?

��� Divdesmit viens.

��� Tātad jūs vadītāja tiesības ieguvāt tūlīt pēc vidusskolas

beig�anas?

��� Jā, tai pa�ā vasarā.

��� Ma�īna ir uz jūsu vārda?

��� Es nesaprotu. � Puisis izbrīnījies paskatījās uz Edmundu.

��� Es gribētu zināt, vai �ī ma�īna pieder jums?

��� Nebūtu jau slikti, � Tālivaldis iesmējās. � bet kas man tādu prieku dos? Automa�īna pieder kādai iestādei, kuras vārdu es labprāt neminētu. Vadāju �īs iestādes direktoru.

Edmunds iekoda lūpā un juta, ka ir gandrīz vai izgāzies. Bet tO 1 īt ātri atguvās un sparīgi turpināja:

��� Kādēļ jūs izvēlējāties �ofera profesiju?

��� Patīk!

��� Tie�i ar ko jums �ī profesija patīk?

��� Vienkār�i patīk braukt � un viss!

���� Bet kādēļ jums nepatīk strādāt? � Edmunds asi uzprasīja un redzēja, ka jaunais puisis uz brīdi apmulst, iekāpj kabīnē un iedarbina motoru. � Kādēļ jūs negājāt strādāt uz kādas smagās kravas automa�īnas, kādēļ nebraucat tālajos starppilsētu reisos, kādēļ nevēlaties piedalīties, piemēram, Bama vai mūsu pa�u Dau�gavpils 1 IES celtniecībā? Kādēļ labāk izvēlējāties braukt baltā volgā un vadāt priek�niecību? Jums �eit ir lielāka alga vai arī tādēļ, ka �eit vieglāk strādāt, remontdarbi nav pa�am jāveic, ma�īna lielāko dienas un varbūt arī vakara daļu ir jūsu rīcībā? �

��� Pilnīgi pareizi, biedri �urnālisti Jūs uzminējāt! � Tālival�dis Matīss jautri atsaucās. � Es domāju, lai celtniecībā, pasa��ieru vai mūsu tautsaimniecībai tik vajadzīgo pre�u pārvadā�anā piedalās tie, kuriem vajadzīga liela nauda, bet man pietiek ar simt divdesmit rubļiem mēnesī! Toties ma�īna patie�ām gandrīz vai pilnībā atrodas manā rīcībā, varu braukt, kur gribu, vizināt mei�tenes � Vai tad slikti?

��� Pavisam slikti, � Edmunds atbildēja. � Jūs nupat ma�īnā iepildīto benzīnu nopirkāt par savu naudu?

���� Ko jūs domājat, es dulls, vai? � Tālivaldis iesaucās un ātri brauca prom. � Es esmu gudrs!

Edmunds nodrebinājās un uzlocīja lietusmēteļa apkakli. Lī�ņāja sīks un drēgns oktobra lietus, arī vēj� pieņēmās spēkā.

Edmunds vēlreiz vērīgi noskatīja garo automa�īnu virkni, līdz atkal pamanīja kādā tum�brūnā volgā sēdam jaunu puisis un viņam blakus skaistu, ļoti izkrāsoju�os meiteni.

Edmunds ātri piegāja klāt, rokā cie�i turot mikrofonu.

- Atvainojiet, � viņ� ātri sacīja, � jūs traucē televīzijas jaunatnes raidījumu redakcija un tās jaunais raidījums �Spogu�lis�. Vai varētu lūgt da�us vārdus?

Puisis satrūkās un nelaipni paskatījās uz klātpienāku�o �ur�nālistu. Arī izkrāsotā uztraukusies vēroja Edmundu un mikro�fonu.

��� Ko jums vajag? � puisis neapmierināts pavaicāja.

���� Es vēlētos zināt, vai ma�īna, kuru jūs vadāt, ir jūsu per�soniskais īpa�ums?

��� Un kāda tur televīzijai būtu daļa? � puisis atkal skarbi uzprasīja. � Jums nav ko darīt?

��� Mēs jau tie�i to darām, kas mums ir vajadzīgs, � Ed�munds pasmīnēja. � Tātad �ī ma�īna pieder jums?

��� Nē, � puisis pakratīja galvu. � Tā pieder mūsu ģimenei.

��� Ar ko jūs nodarbojaties? Strādājat, mācāties?

��� Esmu Politehniskā institūta piektā kursa students. Kas vēl?

��� Ja ma�īna ir kopējs ģimenes īpa�ums, tad kāda ir jūsu personiskā daļa, ko devāt tās iegādei?

���� Kādēļ man kaut kas būtu jādod, ja es saviem vecākiem esmu vienīgais dēls? � puisis neizpratnē pajautāja un nicīgi pa�skatījās uz nabaga intervētāju, kas, vējā drebinādamies, skandina muļķīgus jautājumus.

��� Volga maksā piecpadsmit tūksto�us� � Edmunds domīgs novilka. � Vai drīkst zināt, ar ko nodarbojas jūsu vecāki?

��� Nedrīkst! � puisis asi pateica. � Un vispār � lieciet mani mierā! Ko jūs te uzbā�aties? Ar kādam tiesībām jūs te mani pra�tiniet?

��� Vēl tikai vienu jautājumu! � Edmunds neļāva sevi apmul�sināt. � Vai tas jums �ķiet taisnīgi, ka jums � nemaz vēl ne�strādājo�am, izglītību vēl neieguvu�am cilvēkam � jau pieder tik dārga ma�īna?

���� Ej ta�u tu galīgi ellē! � puisis nikni viņu pārtrauca un sāka lēni braukt prom.

Edmunds atkāpās soli sānis un atkal vēroja automa�īnu rindu. Beidzot viņ� pamanīja spilgti sarkanu luksus�iguli, kuram pie stūres sēdēja jauns, sporta jakā ģērbies puisis un nepacietīgi rau�dzījās uz priek�u.

Rinda virzījās lēni.

Kad Edmunds pienāca klāt, viņ� ieraudzīja, ka automa�īnas salonā atrodas vēl viens ūsains puisis un divas meitenes. Viņi visi ziņkārīgi paskatījās uz cilvēku ar mikrofonu.

��� Labdien, � Edmunds sveicināja.

��� Sveiks! � ma�īnas vadītājs atsaucās. � Ar ko varu pa�kalpot?

��� Jūs traucē �urnālists Edmunds Janovskis un televīzijas jaunatnes raidījumu redakcija.

��� Traucē vien! � puisis draiski atsaucās. � Kas ir uz sirds?

��� Es tikai gribētu zināt, vai �ī automa�īna pieder jums per�soniski?

��� Tikpat kā personiski!

��� Kā to saprast?

��� Ar veco uz pusēm! Bet, tā kā tēvs nemaz nebrauc, tad var sacīt, ka ma�īna pilnībā pieder man. Vai kas noticis?

��� Nē, nekas. Ar ko jūs nodarbojaties?

��� Esmu strādnieks.

��� Varbūt var konkrētāk?

���� Labprāt. Esmu piektās kategorijas elektrometinātājs un strādāju celtniecībā. Divdesmit trīs gadus vecs, neprecējies. No�pelnu no divsimt līdz divsimt astoņdesmit rubļiem mēnesī.

�� Vai par �o algu, kaut tā nebūt nav maza, super�iguli var nopirkt?

���� Domāju, ka var, � puisi atbildēja. � Taupīgi dzīvojot, katru mēnesi uz grāmatiņas var nolikt apmēram simt rubļus, tas iznāk tūksto� divi simti gadā � Un pēc septiņiem gadiem jums autiņ� ir rokā!

��� Jūs arī pats tā krājāt septiņus gadus?

��� Es jau teicu: ma�īna pieder man uz pusēm ar veco, tātad man to naudiņu būtu jākrāj tikai tris gadus. Ta�u es to nedarīju nevienu dienu.

��� Kā tad tā?

���� Mums Berģos pieder māja un zemes gabals. Mēs �o �iguli nopirkām vienā vasarā vai, pareizāk sakot, vienā rudenī, daļu ra�as aizvedot uz Ļeņingradu, bet otru pusi uzsitot gaisā tepat mūsu tirgū.

��� Tik daudz var iegūt?

���� Mums ir vēl siltumnīca, kur cauru gadu audzējam rozes un tulpes, un tādēļ, godājamo �urnālist, es arī tev no visas sirds iesaku � met to mikrofonu pie malas un labāk iegādājies zemes pleķi! Tad ari tu varēsi dzīvot ka ķeizariņ�! Smuka mājiņa, dār�ziņ�, smuks autiņ� un smukas meitenes �

��� Paldies par padomu, tikai diez vai es to izmanto�u, � Ed�munds atbildēja. � Bet man ienāca prātā� Kādēļ jūs� At�vainojiet, kāds bija jūsu vārds?

��� Gvido Mellenbergs.

���� Tad kādēļ jūs, Gvido Mellenberg, būdams strādnieka cil�vēks, augstas kategorijas metinātājs, tik ļoti cen�aties dzīvot kā bur�ujs vai, kā pie mums pierasts teikt, gribat dzīvot un arī dzī�vojat kā visīstākais mietprlsonis?

�� Nezinu. � Gvido Mellenbergs paraustīja plecus. � Bet es jūtos apmierināts. Tā ir brīni�ķīga dzīvei Un muļķi ir tie, kas iz�vēlas tikai darbu rūpnīcā vai uz stroikas! Cau!

Ma�īna pabrauca vairākus metrus uz priek�u un atkal apstā�jās. Bet Edmunds tai vairs nepievērsa nekādu uzmanību, jo rin�das vidū pēk�ņi pamanīja skaistu, gai�zilu ārzemju modeļa limu�zīnu. I<ad Edmunds pienāca tam tuvāk, viņ� uzreiz ieraudzīja, ka tas ir amerikāņu jaguārs un pie tā stūres sēd Rolands Krāmers, un viņam blakus atrodas Kristīne. Meitene, viņu ieraudzījusi, tūlīt pasmaidīja un sveicienam pameta ar galvu. Arī Edmunds pa�māja un juta, ka sirds iesitas straujāk. Viņam uz mirkli Ienāca prātā, ka vajag, noteikti vajag �ai ma�īnai paiet garām, likt viņus mierā un iet tālāk, ta�u neparasts spēks apturēja Edmundu, un viņ� gandrīz vai automātiski piegāja pie nesen pārkrāsotā, spo�i vizo�ā amerikāņu limuzīna.

���� Sveicināti, � viņ� mazliet uztraucies sacīja. � Jūs traucē televīzijas jaunatnes raidījumu redakcija un tās jaunais raidī�jums �Spogulis�. Vai drīkst uzdot da�us jautājumus?

��� Lūdzu! � Kristīne pasmaidīja un pieliecās tuvāk mikrofo�nam, ko Edmunds turēja pie atvērtā loga.

��� Aizvācies! � Rolands negaiditi no�ņācās. � Kraties prom!

��� Es zinu, � Edmunds ātri sacīja, � ka esat universitātes students, tātad pats vēl nekur nestrādājat, nepelnāt un nekad ari neesat strādājis agrāk� Vai jums neliekas savādi, ka jūs tā varat lepni braukāt apkārt ārzemju automa�īnā, kuru jūs pats ne�esat nopelnījis un dro�i vien ari nekad nenopelnīsiet�

��� Aizveries! � Rolands iesaucās un spēcīgi pagrūda mikro�fonu sāņus. � Arī tu ar �o muldē�anu neko daudz nenopelnīsi!

Rolands aizvēra logu un sāka braukt. Rinda atkal mazliet pa�virzījās uz priek�u. Pēc tam strauji apstājās. Aiz gai�zilā jaguāra brauco�ais zaporo�ecs, kuru vadīja pavecs sirmgalvis, acīmredzot nepaspēja tik ātri noreaģēt un nobremzēja kādu sekundes desmit�daļu vēlāk, bet, tā kā ātrums nebija sevi�ķi liels, zaporo�ecs tikai nedaudz pieskārās amerikāņu ma�īnas aizmugurei, kontakta vietā mazliet' nobrā�ot krāsu.

Rolands momentā izlēca no kabīnes un ar dusmās pārvērstu seju piedrāzās pie nopluku�ā zaporo�eca.

��� Akls esi, vai? � viņ� dusmīgā balsī uzkliedza un izskatījās tā, it kā tūlīt taisītos vecajam vīram mesties virsū ar dūrēm.

Sirmgalvis izkāpa un klusā balsī sāka atvainoties. Ta�u Ro�lands turpināja kliegt un lamāties, it kā no viņa ma�īnas nekas vairs nebūtu palicis pāri.

Pie notikuma vietas pienāca citi �oferi, ari Gvido Mellenbergs, un viņ� smiedamies paraustīja Rolandu aiz mēteļa stūra.

��� Netaurē! � Gvido sacija. � Un liec veco mierā! Tās skrambas dēļ nemaz nav vērts dzesināt muti! Bet, ja tev tomēr �ēl un negribi gaidīt inspekciju, lai vecais tepat uz vietas samaksā par skādi � un basta!

��� Pareizi! � arī pārējie piekrita.

Bet Rolands turpināja nikni lamāties un pretīgi apvainot sirmo cilvēku.

��� Aklais, ko neliec brilles uz acīm? Ko tu tāds trīceklis sēdies pie stūres un dauzi citiem ma�īnas?! Varēji sēdēt mājās un kasīt vecenei muguru! Ko lien, ko drāz? Tu zini, cik man tas vāģis maksa? Tu to nespētu nopirkt pat divsimt gados!

Edmunds stāvēja turpat blakus, rokā cie�i satvēris mikrofonu, un zināja, ka ikviens �eit izteiktais vārds un viss �is incidents pa�laik tiek ierakstīts televīzijas videolentē.

Tad viņ� ieraudzīja, ka atveras limuzīna durvis un no tā stei�dzīgi izkāpj Kristīne. Viņa bija ģērbusies jaunā, moderni pa�ūtā, gai�pelēkā rudens mētelī, ap kaklu bija aplikta gara, pelēka �alle, liet galvu sedza pelēka, mazliet �ķelmīgi uzlikta berete.

Edmunds nodomāja, ka �ī meitene tomēr ir sasodīti skaista un ļoti prātīgi dara, ka izkāpj no ma�īnas un neklausās, kā viņas jaunais virs apvaino vecu kara invalīdu. Kristīne tikai nicīgi pa�skatījās uz Rolandu, tad nesteidzoties gāja prom.

Un ej, Edmunds ar savādu prieku nodomāja. Ej un aizej, un nekad vairs nenāc atpakaļ! Dzīvo viena vai ar kādu citu, bet kā�dēļ tev vajadzīgs �is uzputīgais Rolands? Tu ta�u nupat labi re�dzēji, ko ar cilvēku var izdarīt un arī izdara viņa dārgā, vienrei�zējā manta! Viņa personiskais īpa�ums! Kā tas klusu un godīgu jaunekli īsā laikā pārvērtis niknā, rupjā un pretīgā cilvēkā! Kad vienas smieklīgi mazas krāsas skrambiņas dēļ viņ� gatavs sist un pazemot otru cilvēku!

Beidzot abi strīdnieki mazliet nomierinājās un norunāja, ka autoinspekciju neizsauks, jo tie�ām izdarītā skāde ir stipri par mazu, bet zaporo�eca īpa�nieks Rolandam samaksās piecpadsmit rubļus.

Vecais vīrs Izņēma no kabatas portfeļa divus desmitniekus un pasniedza tos jaguāra īpa�niekam. Rolands iebāza naudu kabatā, pagriezās un iekāpa savā ma�īnā.

Vecais vīrs neatkāpās.

��� Mēs ta�u norunājām, ka es maksā�u tikai piecpadsmit, � vecais uztraucies atgādināja. � Lūdzu, izdodiet atpakaļ piecus rubļus. Tā ir mana pēdējā nauda, bet līdz pensijas saņem�anai

vēl �etras dienas. Ja tos piecus rubļus neatdosiet, jūs atstāsiet inani bez nevienas kapeikas.

��� Neatdo�u! � Rolands nez kādēļ atkal sāka kliegt. � Vis�pirms iemācies kārtīgi braukt, tad tev nekad nevajadzēs izdot naudu! Bet tagad at�ujies!

Bet cilvēks tomēr neatkāpās.

��� Es jūs ļoti lūdzu �

Rolands strauji atsita vaļā durvis, un trieciena spēks bija tik liels un negaidīts, ka tas veco vīru nogāza zemē.

Sirmgalvis gulēja uz dubļainās brauktuves malas, un viņa seja vispirms atspoguļoja drīzāk izbrīnu nekā bailes vai sāpes, ta�u pēc da�iem mirkļiem tā spēji pārvērtās. Seja pielija ar naidu un dusmām, lietusmētelis pavērās, un visi redzēja, ka pie vecā cil�vēka krūtīm mirdz pirmās un otrās pakāpes Slavas ordeņi, Sar�kanās Zvaigznes ordenis, daudzas medaļas un divas ievainojumu lentītes.

Biju�ais karavīrs lēni piecēlās, nesacīja vairs nevienu vārdu, bet visa viņa gaita, seja un acu mirdzums liecināja, ka karavīrs iet izpildīt kādu kaujas uzdevumu. Viņ� apņēmīgi iesēdās savā mazliet grabo�ajā zaporo�ecā, izkļuva no rindas, apbrauca apkārt degvielas uzpildes laukumam un tad, ieskrējies un uzņēmis pēc iespējas lielāku ātrumu, drazās taisni virsū jaunajam, spo�i mir�dzo�ajam limuzīnam�

Trieciens bija tik spēcīgs, ka tālu aiz tuvākās apkārtnes vēl varēja dzirdēt, kā lūst ma�īnu sāni un priek�a, kā ar dīvainu, dobju krak�ķi salūst metāla loksnes, tērauda stieņi un tūksto� ga�balos saplaisā logu stikli�

Skats bija lielisks. No abām ma�īnām bija paliku�as pāri diez�gan no�ēlojamas lū�ņu kaudzes. Bet, kā par brīnumu, neviens no to vadītājiem nebija nopietni cietis. Rolands pēc pirmā īzbiļa iz�līda no ma�īnas grausta, bāls un nikns paskatījās uz veco vīru un ātri aizskrēja, lai no mazā �Degvielas� kantorī�a piezvanītu milicijai.

Visi, kas �o incidentu vēroja, sāka skaļi aplaudēt, un nevie�nam necēlās ne roka, ne vārds, lai veco vīru nosodītu.

Arī Edmunds nopriecājās un aizskrēja uz �Magnoliju�. Iedrā�zās studijā un jau pa gabalu sauca:

��� Kārli! Tu nofiksēji �o momentu?

���� Ka tad! � Kārlis apmierināts atsaucās. Tas būs labā�kais �Spoguļa� si�ets! Nu vienreizējs! Es tam vecajam par to iedotu vēl vienu ordeni!

���� Bet patiesībā dro�i vien viņam sanāks pamatīgi mēsli, � sacīja skaņu re�isors Gunārs. � Katrā ziņa maksā�ana bus pa�matīga.

� No personālās pensijas? � Kārlis �aubīdamies pārprasīja. � Lielā Tēvijas kara invalids? Ticiet man � tas sprukstiņ� no jaguāra nedabūs no viņa nevienu rubli! Bet toties mēs esam sa�ņēmu�i tik lielisku, tik vienreizēju notikuma fiksāciju, ka neno�liedzami uz mū�īgiem laikiem ieiesim televīzijas reportā�u vēsturē!

���� Par velti priecājies! � pie viņiem bija pienācis vecākais in�enieris Vidvuds un domīgs �ūpoja galvu. � So vienreizējo kadru jūsu priek�nieks Niklāvs Bērzs bez liekas �aubī�anās izme�tis laukā! Mēs ta�u nedrīkstam priek�zīmīgajai padomju jaunat�nei rādīt, kā vecs un nevarīgs vīrs ar viņam vienīgi pieejamu līdzekli atriebjas zaļoksnējam, spēka pilnam jauneklim! Jo tūlīt atskanēs tik pierastie un stereotipiskie jautājumi: �Ko no tā var mācīties mūsu gai�ā un godīgā jaunatne? Uz ko mēs viņus mu�dinām? Uz atriebību? Bet paklausieties, mīļie biedri, � vai jums ir prāts? Ko par to domās mūsu skolnieki?!�

���� Nekas, � Edmunds cie�i un apņēmīgi sacīja. � Es visām sarunām un arī �im neparastajam notikumam uzrakstī�u un vēlāk ierunā�u savus komentārus, tā ka Niklāvs varbūt tomēr neko ne�izmetīs laukā. Bet tagad visiem ļoti pateicos par darbu, jo� �Spogulis� beidzot ir gatavs! Ga-tavs!

Mazliet vēlāk, kad Edmunds atkal izgāja laukā, viņ� redzēja, ka notikuma vietā jau ieradusies Valsts autoinspekcija un nopra�tina lieciniekus.

Viņ� vēl mirkli uzkavējās, pagrieza galvu uz otru pusi un ieraudzīja, ka Ļeņina ielas malā domīga un uzkrīto�i vientuļa stāv Kristīne Guļevska.

Lietus lija vēl stiprāk nekā iepriek�.

Nākamās svētdienas rītā Edmunds aizbrauca uz Jūr�malu.

Bija silta rudens diena. Pie koku zariem vēl turējās da�as la�pas, un uz dienvidiem aizlidoja pēdējie gājputni.

Edmunds izkāpa Dubultos, pagāja garām rakstnieku jaunra�des namam, nokļuva pludmalē un gar jūras krastu gāja uz priek�u.

Sur tur kliegdamas lidoja kaijas, un jūra klusi un slinki vēla nelielus viļņus. Edmundam bie�i patika tā vienatnē pastai�gāties pa me�u vai jūras krastu, skatīties �ai nesteidzīgajā dabas rāmumā un atkal domāt neizdomājamo domu par cilvēka stip�rumu un vājumu, par viņa cildenumu un zcmiskumu, par viņa neaprakstāmo skaistumu un pretīgumu; domāt neizdomājamo domu par cilvēka mū�seno tiek�anos pēc laimes, harmonijas un pilnības un gandrīz neiespējamo �ā mērķa sasnieg�anu. Un tad viņam ienāca prātā, ka cilvēkam varbūt nemaz nevajag censties būt maigam un labam. Varbūt labāk kļūt par akmeni? Jo vēj� ta�u aizpū� vienīgi putekļus. Akmeņi paliek. Izsīkst upes un strauti. Bet jūras paliek. Kūst sniegi un ledi. Izkūst pat dzelzs un viscietākais tērauds. Bet akmeņi nekad. Akmeņus nekad ne�aizved uz otrreizējo pārstrādi. Tos liek gan uz krūtīm, gan ka�piem. No tiem izkaļ pieminekļus. Tos iemūrē mājas pamatos. Bet kas esmu es? Jau akmens? Bet varbūt tikai vēl māls, kuru dū�īgi mīca mani sve�ie vecāki, mani tuvie darbabiedri, manas ilgas un vēlē�anās, ikdienas sīkās un lielās rūpes un da�reiz arī vienkār�i gadījums? Bet varbūt esmu plūsto�a smilts? Ceļ�, kas aizved tā�lumā? Jūras vilnis, kas atsitas pret krastu? Varbūt putna spārns? Varbūt vēj� un �is siltais saules stars?

Varbūt es esmu visa pasaule un tai pa�ā laikā neesmu itin nekas?

Edmunds, ieraudzījis pazīstamas vietas, spēji nogriezās sānis. Pa koka paliktņiem, pa �auru, smil�ainu ieliņu viņ� aizgāja līdz Kāpu ielai, pagāja garām Asaru kapsētai un pēc da�ām minūtēm apstājās iepretim divstāvu pelēkai vasarnīcai. Neviens tur pa��laik nedzīvoja. Visi logi bija aizvērti un aizsisti ar dēļiem.

Edmunds stāvēja, raudzījās uz �o pamesto, auksto un reti neizskatīgo namu, un viņa ķermenī ieplūda savāds siltums.

Edmunds atcerējās, ka pirms pusotra gada septītā maija dienā viņ� uz �ejieni bija atvedis Kristīni, kā pēc tam ar Rūdolfa iedoto atslēgu atvēra �īs pazīstamās vasarnīcas durvis, kā viņ� ar Kris�tīni bija skūpstījies un kā pēc tam viņus abus arvien vairāk bija pārņēmis karsts satraukums un bailes, bet tai pa�ā laikā viņi jau vairs nebija spējīgi apslāpēt sevī �o dego�o, moco�o vēlē�anos, tā mazliet apmigloja prātu, (ā lika visu aizmirst un pavēlēja ener�ģiski rīkoties �

Edmunds vēl bridi pastāvēja, tad lēni gāja prom.

Un pēk�ņi saprata, ka tas varbūt arī ir tas vienīgais, ko ne�viens un nekad vairs nevarēs atņemt, � viņu abu pirmās tuvības noreibums, prieks un lepnums.

Un �ā mirkļa vienreizējā neatkārtojamība.

Edmunds aizgāja līdz Asaru stacijai, nopirka atceļam biļeti un sāka nesteidzīgi pastaigāties pa saules apspīdēto peronu.

Cilvēku bija maz. Uz tuvākā soliņa blakus lieliem saiņiem sē�dēja divas pavecas tantiņas. Uz tualetes pusi steidzīgi aiztente�rēja kāds sabozies dzērājs. Pie avī�u kioska invalīdu ratiņos pie�brauca kāds pusmū�a vīrs un nopirka avīzes. Uz perona iznāca gara auguma dzelzceļnieks Un sasprindzināti skatījās uz to pusi, no kurienes vajadzēja nakt vilcienam. Cie�i sadevu�ies rokās, ga�rām pagāja divi jaunie�i. Pie kases lodziņa pienāca sprigana, pēo trīsdesmito gadu modes ģērbusies ve�iņa un skaļā balsī palūdza biļeti līdz Rīgai.

Edmunds turpināja staigāt pa perona malu turp un atpakaļ, līdz negaidīti pamanīja savrup stāvo�o meiteni. Viņa stāvēja ar muguru pret staciju un skatījās uz ielu, it kā kādu gaidīdama.

Edmunds pienāca tuvāk, vēl brīdi pavēroja un tad meiteni pazina.

Tā bija jautrā, ciniskā un ne�ēlīgā Agrita, kura toreiz, vasa�ras sākumā, ar viņu bija izspēlējusi ļaunu joku. Pat tagad, to visu vēlreiz atceroties, Edmundu pārņēma dusmas un nepatika. Viņ� vēl joprojām nespēja sev piedot �o izgā�anos, �o savu vā�juma mirkli.

Interesanti, ko tagad �ī Agrita dara, kā dzīvo, un ko viņa meklē �eit? Kur tagad ir viņas nekaunīgie kavalieri, viņas draugi?

Dro�i vien, kā agrāk, bravūrīgi staigā barā un iedve� bailes apkārtējiem iedzīvotājiem un lēnīgākiem, godīgākiem vienau�d�iem.

Un Edmunds atkal nodomāja, ja viņ� būtu piedzimis savā�dāks, vājāks un neuzņēmīgāks, tad dro�i vien arī pats būtu kļuvis tiem stipri līdzīgs. Es tomēr jums nekad nebūtu pievienojies. Jūs nekad nekļūtu ne mani draugi, ne sabiedrotie.

Pagāja vēl divi mēne�i, un līdz Jaunā gada sāku�mam pēk�ņi bija atlikusi vairs tikai viena pavisam īsa un trauksmaina nedēļa.

Daļa no pasaules pārklājās ar baltu un pūkainu segu un pazuda sasalu�ā miegā. Cilvēki uz da�iem mirkļiem aizvēra acis, lai neredzētu pa�i sevi. Viņi gulēja uz savām skrandām vai dār�gajiem pēļiem un varbūt vismaz vienu vakaru, vienu aukstu zie�mas nakti pārstāja domāt par sevi, par savu personisko labklā�jību, automa�īnu, par jaunu mēbeļu iegādi, par iespējamo paaug�stinājumu darbā, par iekrāto naudu un savām iespējām, bet varbūt kaut uz brīdi beidzot atcerējās savus vecākus, atcerējās draugu, kas kādreiz tika pamests, atcerējās neturēto vārdu, lauzto solī�jumu, nepaveikto darbu, atcerējās skolu, savus parādus un varbūt beidzot saka ilgoties pēc kaut kā pavisam vienkār�a, saprotama un loti vajadzīga; lietas aizmirsās, tās kļuva liekas un nevajadzī�gas, bet varbūt tagad beidzot ievajadzējās cilvēku? Varbūt bei�dzot ievajadzējās ari mīlestības?

Kad iezvanījās telefons, Edmunds pirmajā mirklī nemaz ne�gribēja pacelt klausuli. Viņ� bija atlaidies guļus uz dīvāna, klau�sījās, kā aiz loga trako sniegputenis, atcerējās savu bērnību un vecākus, un darba dzives sākumu, atcerējās, ka jau pirms diviem mēne�iem bija nodevis jauno raidījumu �Spogulis�, bet līdz �im brīdim tā liktenis vēl joprojām bija neskaidrs. Vairāki studijas vado�ie darbinieki izteica �aubas par Edmunda izvēlēto si�etu lietderību, it sevi�ķi protestējot pret efektīgi uzņemto auto sa�dursmi �Degvielas� uzpildes stacijā. Arī Niklāvs Bērzs ne se�vi�ķi aizstāvēja jauno raidījumu, laikam jau agrāk zinādams, bet tagad pārliecinājies, ka ar �o raidījumu vienmēr būs vairāk nepa�tik�anu nekā prieka un slavas.

Valtmtīns Pel�s tie�i toreiz bija negaidīti saslimis, pēc tam paņēmis vēl atvaļinājumu un tikai nupat pirms da�ām dienām atgriezās darbā.

�odien Edmunds bija pie viņa iegājis un visu izstāstījis.

�Labi, labi,� Pel�s mierino�i atbildēja. �Tūlīt pēc Jaunā gada es to �Spoguli� noskatī�os � un tad jau redzēsim. Ta�u esmu pārliecināts, ka no �ī raidījuma tomēr neatteiksimies. Bet dro�s paliek dro�s � vai tev rezervē ir vēl kāds interesants si�ets, ko mēs vajadzības gadījumā varētu ātri apmainīt?�

�Ir,� Edmunds sacīja. �Mēs uzņēmām vienu darbadienu izpild�komitejas nepilngadīgo lietu komisijā, kad tā izlemj vairāku pus�aud�u likteņus. Divas meitenes tiek nosūtītas uz Alsviķu spec- skolu, trīs zēni arī nodoti speciālo re�īmu skolās, bet pret vienu tiks ierosināta krimināllieta.�

�Labi. Ja tā autoavārija patie�ām izskatās aizdomīga un to var pārprast vai iztulkot kā atklātu un nesodītu atriebību��

�Parprast neko nevar. Viss tā ari patie�ām ir.�

�Jo sliktāk tev un raidījumam.�

�Bet kad mēs beidzot personiski, es uzsveru, personiski, nevis ar vaimanām, ar miliciju un tiesām, bet tie�i personiski sāksim stāties pretim daudzu jaunie�u nekaunībai, varmācībai, vispār ļaunumam?�

�Tas ir pavisam kas cits. Tā ir cita problēma.�

�Nē, biedri Pel�. Tas ir tas pats, par ko mēs runājam �ai rai�dījumā. Ja man kāds nekauņa spļauj ģīmī, es negribu ar baltu mutautiņu slaucīt savu seju, brēkt pēc milicijas vai bēgt. To vien�kār�i nepieļauj mana cilvēka cieņa. Un tie�i �is cilvēka cieņas aizskārums lika arī tam vecajam kara invalīdam rikoties tie�i tā un ne citādi.�

Valentīns Pel�s pasmaidīja.

�Tu man patīc arvien vairāk, Edmund. Man patīk, kā tu cīnies, kā tu aizstāvi savu un visas jūsu redakcijas darbu. Un �ēl, ka to nav darījis Niklāvs Bērzs. Es tev apsolu, ka �Spogulis� tiks saglabāts un mēs to raidīsim ēterā jau janvāra sākumā. Viss. Bet tagad, lūdzu, piedod, jāstrādā. Darba sakrājies līdz kaklam.�

�Paldies.�

Nupat uzzinātais Edmundu nomierināja, ta�u īstas skaidrības tomēr nebija.

Un tad Edmunds vēl atcerējās, ka pirms da�ām dienām negai�dīti bija saņēmis vēstuli no Voldemāra Stepiņa � no tā cilvēka, kas viņu bija sa�āvis un kur� tagad izcieta astoņu gadu ilgu cie�tumsodu. Voldemārs Stepiņ� rakstīja, ka tūlīt pēc tiesas sprie�duma pasludinā�anas viņ� nozvērējies pēc atgrie�anās brīvībā nekavējoties uzmeklēt Edmundu un viņu nogalināt.

�Es sev bargi teicu � tikai tas nolādētais puika, tikai tu, Ed�mund, �murguli tāds, tagad esi vainīgs pie manas nelaimes, pie �ī bargā soda, pie visas manas izputinātās dzīves. Kādēļ tu toreiz, maitas gabals, negāji savu ceļu? Kādēļ tu apstājies un paskatī�jies, kas notiek aiz manām durvīm? Piedod, dēls, par �īm neģēlī�gajām domām. Aizgāju�ais laiks visas �īs domas ir iznīdējis laukā, un tagad palikusi vienīgi dziļa no�ēla un nekad neizrau- dāta sāpe. Es ilgojos pēc sava ierastā darba, pēc sievas, pēc bēr�niem, bet visapkārt ir mūri un sargi. Es ceru, ka tu esi vesels un man piedosi.�

Un vēl Edmunds tovakar domāja par sirmo latvie�u strēlnieku Jāni Tiltiņu, kas tagad dzīvoja Me�ciema veco ļau�u pansionātā, bija manāmi atkopies, bet stipri zaudējis atmiņu. Edmundu viņ� vairs atminējās tikai ar lielām grūtībām, toties spilgti atcerējās savu bērnību, daudzas Pilsoņu kara epizodes un stāstīja, ka acu priek�ā visu laiku tā vien stāvot jau sen no viņa dzīves pazudu��ie tuvinieki � meita, dēls un sieva, un pat vienīgais mazbērns, kuru viņam tā arī nekad nebija iznācis redzēt�

Telefons turpināja zvanīt kā ārprātīgs. Beidzot Ed�munds piecēlās, lēnām pārgāja pār istabu un pacēla �ērksto�o klausuli.

��� Es klausos, � Edmunds klusi teica.

��� Tas esi tu, Edmund?

Edmunds apmulsa. Viņ� sajuta, ka pār visu ķermeni pārskrien strauj� karstuma vilnis un uz mirkli pat noreibst galva.

��� Tas esi tu, Edmund?

��� Es klausos.

��� Tu mani pazīsti?

��� Jā, � Edmunds mazliet pārsteigts sacīja.

��� Tā esmu es � Kristīne Guļevska! Tu vēl atceries?

��� Jā, Kristīn. � Edmunds pasmaidīja. � Nav nemaz pagājis tik daudz laika. Nieka divi gadi.

�� Edmund� � klausulē skaidri varēja sadzirdēt Kristīnes satraukto balsi. � Kā tu tagad dzīvo?

��� Dzīvoju, Kristīn. Apmēram tāpat kā visi pārējie.

��� Tu dzīvo � viens?

��� Tas tev �ķiet svarīgi?

��� Jā.

��� Kas ir noticis?

��� Daudz kas. Tas pa telefonu nav izrunājams. Ko tu pa�laik dari?

��� Neko sevi�ķu. Es gulēju uz dīvāna un � pats nesaprotu, kādēļ, � pēk�ņi atcerējos vai visu savu dzīvi.

��� Tu atcerējies arī mani?

��� Es tevi nekad neesmu aizmirsis.

��� Toreiz viss mums sanāca muļķīgi, � Kristīne teica.

��� Kādēļ tu tagad par to sāc runāt? � Edmunds pavaicāja.

��� Es biju pārliecināts, ka tu jau sen �

��� Ja tu zinātu,_ Edmund, ja tu tikai zinātu, kā es�

��� Nē, Kristīn, es neko nezinu.

��� Tu mani vari pieņemt?

Edmundam atkal pār ķermeni pārskrēja karsti drebuļi, un viņ� izstiepa roku, lai atvērtu logu.

��� Tas viss man nāk pārāk pēk�ņi un negaidīti, � viņ� teica.

��� Acīmredzot ar tavu dzīvi tomēr kaut kas ir noticis. Kaut kas tavā krā�ņajā karietē būs salūzis.

��� Nē, Edmund, ar dzīvi viss ir kārtībā. Dzīve ir taisni brī�ni�ķīga. Kaut kas notika ar mani pa�u, es piepe�i salūzu pali.

��� Un tagad gribi taisīt remontu?

Kristīne ilgi klusēja. Arī Edmunds vairs neteica ne vārda, un tā viņi krietnu laiku stāvēja desmitiem kilometru attālumā un klausījās viens otra satrauktajā elpā.

��� Tu mani laikam neieredzi, � Kristīne beidzot klusi vaicāja.

��� Nē, tas tā nav. Tas ir pavisam kas cits.

��� Edmund � Tu man varētu piedot?

��� Tev �ī piedo�ana ļoti vajadzīga?

��� Jā.

��� Tagad, p�c diviem gadiem? � Edmunds rūgti iesmējās.

��� Man tā bija vajadzīga jau daudz agrāk, � Kristīne stei�dzīgi teica. � Es vienīgi baidījos � Varbūt es vienkār�i kaunē�jos, nezinu. Bet es biju laimīga tikai ar tevi.

��� Nevajag, Kristīn, � Edmunds sacīja, � jo tas ir sapro�tams. Mēs ta�u laikam tomēr viens otru mīlējām.

Kristīne atkal ilgi klusēja, tad tikko dzirdami vēlreiz uzpra�sīja:

��� Tu varētu man piedot?

��� Nē, � Edmunds atbildēja.

��� Zēl, � Kristīne teica. � Es biju iedomājusies, ka tas var�būt tev būs pārgājis.

��� Es arī biju iedomājies, ka viss būs daudz vieglāk.

��� Edmund �

��� Nevajag, Kristīn.

��� Neko tu nesaproti.

��� Tik tie�ām. Bet es ta�u nekad neesmu izcēlies ar sevi�ķām prāta spējām. Mani pa dzīvi trenkā galvenokārt jūtas.

��� Laimīgais �

Edmunds bridi domāja.

���� Bet tevi joprojām� tikai aprēķins?

��� Nē, � Kristīne teica. � Tā tas nekad nav bijis.

���� Es nupat izlasīju kādā grāmatā �ādus vārdus � �Tici tikai pagātnei. Tā vienīgā tevi nepievils�.

Kristīne atkal apklusa un ilgi neko neteica. Edmunds gan�drīz fiziski sajuta, cik viņai pa�laik grūti. Ta�u arī Edmundam nebija vieglāk.

��� Vai tas ir tavs spēks, ka tu tik ilgi nēsā sevī �o sāpi?

��� Nē, Kristīn. Diem�ēl tas ir mans vājums.

��� Tā jau es domāju. Izrādās, ka mēs abi �ai ziņā neesam nekādi stiprinieki.

���� Iespējams, bet es ar savu vājumu nevienam neesmu noda�rījis nekādu ļaunumu, neesmu izdarījis neko sliktu, es nevienam neesmu sagādājis cie�anas.

��� Piedod, Edmund, bet varbūt tie�i pa�laik�

���� Es saprotu, Kristīn, es visu saprotu, un tev neko nevajag man lūgt.

��� Mums tomēr vajadzētu kaut kad satikties, � Kristīne teica,

��� Mēs jau da�reiz satiekamies, � sacīja Edmunds.

��� Nē, ne tā. Tā nav satik�anās. Tā ir tikai redzē�anās.

��� Tu esi kļuvusi daudz skaistāka.

��� Paldies, Edmund.

��� Nē, patie�ām.

��� Es ļoti gribētu �

��� Tev labi piestāv gai�i tērpi, � Edmunds sacīja. � Tajos tu joprojām izskaties pēc nevainīga skolas bērna.

��� Edmund �

��� Paldies, ka piezvanīji. Es biju gaidījis visu ko, tikai ne to. Tagad nevarē�u gulēt visu nakti.

��� Es ari negulē�u.

��� Kad tu man atkal piezvanīsi? � Edmunds ar mazliet dre�bo�u balsi pavaicāja.

��� Nezinu, � Kristīne atbildēja. � Es pa�laik tev zvanu no telefona automāta, kas atrodas tie�i blakus tavas mājas ieejas durvīm �

Edmunds nolika klausuli, ātri piegāja pie loga un paskatījās laukā.

Uz zemes lēni krita lielas un mirdzo�as sniega pārslas; tele�fona būdā stāvēja baltā ka�okā tērpusies meitene.

Kad Aivars Sniegs tajā siltajā pavasara rītā izgāja 110 majas, viņ� uzmeta skatienu sava dzīvokļa lo�giem un ieraudzīja Sandras skumji domīgo seju.

Aivars stostīģi pasmaidīja, tikpat neveikli, negribot pamāja ar roku un nez kādēļ atcerējās Jūdejas ķēniņa Zālamana aforismus. �Laiks dzīvot un laiks mirt. Laiks zaudēt un laiks iegūt. Laiks apkampt un laiks bēgt no apkampieniem. Laiks akmeņus izmētāt un laiks akmeņus savākt. Laiks beigt un laiks sākt.�

Pareizi, pilnīgi pareizi, viņ� nodomāja, nesteidzīgi �ķērsoja ielu, pagāja garām rūpnīcas jaunajai pārvaldes ēkai, caurlai�u telpa sasveicinājās ar kādu pazīstamu tehnologu, tad pārgāja pāri pa galmam un vispirms devās uz virpotavu.

Tā bija pierasts. Kā slimnīcā ārstējo�ais ārsts ik rītu apstaigā savus slimniekus, tā Aivars Sniegs ik rītu apstaigāja savus ra�o��anas iecirkņus.

Viņ� ātri devās pa garu gaiteni un, tuvodamies virpotavai, sa�juta asu neapmierinātību. Tur pastāvīgi trūka strādnieku, bie�i radās darba konflikti � un tāpēc nevarēja izpildīt ra�o�anas uz�devumus.

Aivars strauji atrāva �īksto�ās durvis, pameta īgnu skatienu uz netīro grīdu, uz niecīgo materiālu kaudzīti, uz trim vientuļi un klusi stāvo�ajām pusautomātiskajām virpām un veco virpotāju Līdumu.

� Kā svie�as?

Vecais Līdums nedaudz pagrieza galvu, sakārtoja brilles, drūmi pablenza uz savu priek�nieku, neko neteicis, atmeta ar roku un at�kal noliecās virs virpas. Tā, ieslēgta uz maksimāli pieļaujamo ap�griezienu skaitu, smagi izdvesa ātri ejo�a tanka dārdoņu, un gaiss virmoja sadegu�ās eļļas zilos tvaikos.

Tā tas ir vienmēr, Aivars, aizverot durvis un ejot uz galvaniku, atcerējās. Acīs nekad neko nesaka, bet aiz muguras dro�i vien sunī visbeidzamiem vārdiem. Priek�nieki, ar retiem izņēmumiem, ir cieņā padoto vidū. Jo, rīkojies, kā gribi, nekad nespēsi būt visiem labs.

Un nevajag. Sliktais un labais nav patstāvīgas izpratnes katego�rijas. Tās mainīju�ās līdz ar laiku, ar sabiedriskām formācijām un mainās ar katru konkrēto situāciju.

Aivars Sniegs pasmaidīja. Tas nebija ne apmierinājuma, ne arī vil�anās smaids. Tā bija sen ierasta grimase. Neliels vairogs ikdienas sarūgtinājumiem. Ne sevi�ķi spēcīgas, bet diezgan dro�as zāles pret vienaldzību vai pēk�ņi uznāku�ām dusmu lēkmēm. Viņ� nekad nebija sapņojis par lidotāja, jūrnieka, mākslinieka vai eslrā- des dziedoņa karjeru; viņu vilināja rūpnīca. Ar visām nepatik�anām, ar dārdo�o ma�īnu troksni, ar zilganpelēko gaisu, ar saspringto darba ritmu, ar veiksmēm un neveiksmēm.

Galvanikā Lapiņ� ar Cugunovu, ģērbu�ies netīros zābakos un gumijas priek�autos, sēdēja uz dzelzs kastēm un vienaldzīgi smē�ķēja. Degunā iecirtās sērskābes asā smaka.

��� Kādēļ nestrādājat?

��� Kādreiz ta�u arī jāuzsmēķē. � Lapiņ� pa o� < i x i iv;j a.

��� Strādājam, � Cugunovs teica. � Nupat tikai kā nolaidām �barabanu�.

��� Ātrāk nevar?

��� Nevar. � Lapiņ� turpināja smīnēt. � Tehnoloģiskais pro�cess neatļauj. Tagad �etrdesmit piecas minūtes pīppauze.

To, ka �barabanam� ar metāla detaļām cinko�anas vannā jāat�rodas �etrdesmit piecas minūtes, Aivars Sniegs zināja krietni vien labāk par �iem abiem strādniekiem, bet viņu vienmēr kaitināja �o vīru izturē�anās un vienaldzīgā attieksme pret darbu.

��� Nekavējoties sakārtojiet vismaz priek�telpu un galvanikas apkārtni! � Aivars uzkliedza. � Liellopu fermā daudz patīkamāk ienākt nekā pie jums!

��� Bet jūs nenāciet, � Lapiņ� sacīja un niknumā nometa iz�smēķētās cigaretes galu kaut kur vidū starp sevi un pienācēju. � Neviens jūs te ne sauc, ne gaida.

���� Kā jūs zināt, priek�niek, mums maksā un tagad pie tam vēl visai maz maksā tikai par apstrādātās produkcijas daudzumu, nevis par kārtību vai tīrību. Ja uzliksiet pusstopu, mēs �o to arī varētu sakārtot, bet par baltu velti�

��� Turi muti! � Aivars klusi teica un ar kāju paspēra uz ne�tīrās grīdas nosviestos darba cimdus. � Kādēļ neoksidējat atspe�res?

��� Vanna nav vēl pietieko�i sasilusi.

��� Apmēram pēc stundas sāksim, � Cugunovs sacīja, pacēla cimdus un izgāja no galvanikas paelpot spirgto pavasara gaisu.

Aivars Sniegs atkal �ķērsoja rūpnīcas pagalmu, straujiem so�ļiem tuvodamies jaunajam korpusam, kur atradās viņa ceha pārējie

ra�o�anas iecirkņi. Viņ� neapmierināts izstaigāja slīpētavu, gratē- tavu, presētavu, metāla grie�anas iecirkni, �tancētavu, vērtējo�i ieskatījās elektriķu, iestādītāju un atslēdznieku darbistabā, da�us mirkļus uzkavējās galtētavā, kur strādāja Irumulētāji, pēc tam devās uz otro stāvu, kur iegriezās gatavās produkcijas noliktavā, komplektētavā, kniedētavā, vītņotavā un beidzot pla�ajā, loti gai��ajā un mājīgajā montā�as telpā. �eit atradās divi konveijeri, kur �etrdesmit se�i cilvēki, pa lielākajai daļai sievietes, montēja zem- sprieguma aparatūru, galvenokārt da�āda tipa elektriskos slēd�us BA, BKJ-2 un BKJ-3.

Celis bija pamatīgi liela saimniecība, kurā stradaja apmēram pieci simti cilvēku. Un tagad, kad ceha priek�nieks Aivars Sniegs bija beidzis savu ikrīta vizīti, ātrumā iepazinies ar eso�o stāvokli cehā, viņa īgnums un neapmierinātība auga ģeometriskā progre�sijā, un, pa ceļam vēl izlamājis ceha sagādnieku Zavadski, kas lie�lākoties strādāja tūļīgi, viņ� strauji iedrāzās savā kabinetā.

Sai gaumīgi iekārtotajā telpā viņu nepacietīgi, manāmi uztrau�kusies, jau gaidīja gandrīz visa viņa komanda. Tur bija nopietnais, ļoti apzinīgais ceha dispe�ers Juris Lapiņ�, vienmēr neapmierinā�tais, skaļi runājo�ais un iedomīgais elektriķu, iestādītāju un atslēdz�nieku brigadieris Edgars Rieva, jaunais, ļoti zino�ais un karstasi�nīgais meistars Ei�ens Bārs, viltīgais un li�ķīgais meistars Kārlis Tap�a, vecākais tehnologs Māris Krievs un jauniņā, valdzino�ā tabeļvede Inga, kura zināmā mērā izpildīja arī sekretāres pienā�kumus.

Aivars Sniegs strauji noģērba spilgti zilo japāņu neilona vēj- jaku, nevērīgi to pameta uz galda stūra un bargi noskatīja visus klāteso�os. Uz da�iem mirkļiem viņa skatiens pakavējās pie Ingas augsti atsegtajām kājām, viņ� ar patiku pavēroja meitenes sievi��ķīgo augumu un slaidos stilbus un nodomāja, ka �īs meitenes puisis var būt pilnīgi apmierināts. Interesanti, ar ko viņa saietas? Un kādēļ gan tas laimīgais nevarētu būt mans Aksels? Vai viņ� līdz �im nav vēl pamanījis �o daiļo dabas darinājumu? Uz kuru pusi gan viņ� skatās, ja vispār kaut ko redz �ai pasaulē?

Apsēdies aiz lielā rakstāmgalda, Aivars Sniegs sakārtoja da�us papīrus un vēlreiz ilgsto�i visus nopētīja. Pēc tam paskatījās ka�lendāra lapiņā.

� Tā! � viņ� skaļi teica. � Operatīvo varam sākt! �odien mums ir divdesmit astotais datums. Tātad līdz mēne�a beigām pa�liku�as divas darba dienas, tas ir �etras maiņas. Trīsdesmitais iekrīt sestdien, tā mums paliek rezervē. Juri, kāds ir stāvoklis?

Juris Lapiņ� piecēlās, paņēma no Ingas galda garu papīra lapu, izraibinātu zaļiem, ziliem un sarkaniem kvadrātiņiem, un to no�klāja sev priek�ā.

��� BKJ-3 izpildē mēs apsteidzam grafiku par tūksto� divsimt gabaliem, tā ka �eit mēs mēne�a plānu praktiski esam jau izpil�dīju�i, pat ar nelielu uzviju, � Juris Lapiņ� runāja klusā, diezgan monotonā balsi, � bet BKJ-2 un BA izlaidē uz �odienu no grafika atpaliekam par divdesmittūksto� gabaliem. Lai cik tas arī skumji nebūtu.

Visi klusēja, jo skaidri zināja, ka tūlīt sāksies vētra.

Aivars Sniegs paņēma rokā zīmuli un ātri uz baltas papīra lapas uzkricelēja da�us skaitļus.

��� Tātad katra maiņa pa �etriem tūksto�iem, � viņ� klusi, it kā vairāk pie sevis teica, � tas ir se�padsmit, līdz plāna izpildei tāpat trūks �etri tūksto�i �

Viņ� da�u brīdi saspringti domāja, tad pacēla galvu un atkal visiem klāteso�ajiem uzmeta bargu skatienu.

�� Lai �īs pēdējās dienas katra maiņa pamēģina dot vismaz piecus tūksto�us! Piecus! Tad plāns būs izpildīts pat ar uzviju!

Visi izbrīnīju�ies paskatījās uz ceha priek�nieku, bet Ei�ens Bārs sāka skali smieties. Aivars uz viņu nikni paskatījās, gribēja kaut ko teikt, tad tomēr atkal pievērsās Jurim Lapiņam.

��� Nu, ko tu saki?

��� Es saku, ka tie ir ro�aini sapņi, � Juris atbildēja. � Tu ta�u pats labi zini. ka maiņa tos pa�us �etrus tūksto�us nevar da�būt gatavus! Citādi jau sen tas plāns būtu izpildīts!

��� Kādē| nevar? � Aivars bargi uzprasija.

Ei�ens atkal skaļi iesmējās.

��� Priek�nieks pēk�ņi kā sniegs nokritis no skaidrām debesīm!

��� Tas nebūt nav asprātīgi, Ei�en, � Aivars sacīja un ievēroja, ka Inga uz jauno meistaru skatās tādām lielām, savādām acīm. Glu�i kā iemīlējusies. � Vismaz �obrīd.

��� Neviens vairs lāgā negrib strādāt! � Kārlis Tap�a iecaucās. � Kustas kā knapi dzīvi. Filonē, pīpē, sarunājas, slinko, kur vien var un kad vien grib!

���� Labāk pievaldi mēli, �aklais! � Ei�ens viņu apsauca un nicino�i paskatījās uz mazo, apaļo vīriņu, kas bija omulīgi atgāzies krēslā un ar nodrāztu sērkociņu tīrīja savus netīros nagus.

���� Bet vai tad tā nav? � viņ� mierīgi atvaicāja. � Vai tad pa�laik visos iecirkņos strādnieki strādā tā, it kā plāns viņiem būtu svēta un godpilna lieta? Nē! Viņiem, �ķiet, pat izpeļņa kļuvusi vienaldzīga!

�� Tā nu vis glu�i nav, � Juris noraido�i pakratīja sirmo galvu.

��� Katru rītu mēs maļam vienu un to pa�u! � Ei�ens iekarsis pielēca kājās. � Un, ja tas tā turpināsies, es vispār atsacī�os nākt uz �īm �pjatiminutkām�, kuras ievelkas stundām ilgi, bet līdz �im vel nekādu labumu gan nav devu�as!

��� Nomierinies, Ei�en! � Aivars Sniegs viņu apsauca. � Un apsēdies. Tā, lūk! Pavisam labi. Neesi ta�u ieradies kaut kādā pro�testa mītiņā. Runā konkrēti!

��� Es runāju konkrēti! � Ei�ens satraukts turpināja gandrīz vai kliegt. � Plānu nevaram izpildīt galvenokārt tādēļ, to jau atkārtoju vismaz simto reizi, ka joprojām montā�as konveijerus nevaram nodro�ināt ar em-trisdesmit uzgriezni! Galvenokārt! Un tikai tādēļ, ka priek�nieks patvarīgi samazināja izstrādes izce�nojumu!

���� Izcenojums ir pareizs, � Aivars stingrā, noteiktā balsī teica. � Un piebildī�u � ne patvarīgi! Visi jaunie izcenojumi ir izmainīti un pārkārtoti atbilsto�i jaunajiem valsts normatīviem! Un mums nav ne mazāko tiesību . . .

���� Ir jau gan, � Juris Lapiņ� pasmīnēja. � Tu ta�u pats labi zini, ka jebkuru normu un to izcenojumu vienmēr var pavilkt gan uz aug�u, gan uz leju� Pastiep�anai vai sarau�anai rūmes alla� pietiek. Katrs likums vai norma vienmēr ta�u vairāk atgā�dina gumijas auklu, nevis tērauda trosi. Un galu galā arī tā tomēr padodas elastībai.

��� Virpotavā puikas vien strādā! � Ei�ens turpināja. � Ne�dēļu pastrādā un aiziet! Jo neviens kārtīgs amatnieks, lai kāds viņ� arī būtu savas rūpnīcas vai dzimtenes patriots, par pieciem rubļiem dienā �odien strādāt neies!

��� Vai vakar pēcpusdienas maiņā kāds tur strādāja? � Aivars pajautāja.

�� Vajadzēja būt Kārkliņam, bet las puika atkal neatnāca! � Kārlis noplātīja rokas.

��� Vajadzēja pierunāt vai izņēmuma kārtā pat piespiest Līdumu palikt otro maiņu! � Aivars nikni sacīja un nosodo�i paskatījās uz Kārli Tap�u. � Tik saprotama rīcība tev pa�am nevarēja ienākt prātā?

��� Nevarēja, � Kārlis klusi nomurmināja.

��� Aivar� � Juris Lapiņ� cie�i ieskatījās ceha priek�nieka tum�ajās, niknuma pilnajās acīs. Ja �obrīd viņu būtu redzējusi ;.in uzmanīgi pavērojusi kāda sieviete, nez vai viņa varētu atturēties, neiemīloties �ai aukstajā vīrietī. Jo, tie�i būdams nikns un ne�apmierināts, Aivars Sniegs ieguva to pievilcīgo skarbumu un vī�ri�ķīgo raupjumu, kas tik ļoti valdzināja daudzmaz pieredzēju�as sievietes.

��� Nemaz uz mani tā neskaties, � Aivars teica. � Es pats labi saprotu, ka tas ir pret visām instrukcijām, pret mūsu humāno darba likumdo�anu, pret jebkādu ētiku, bet viņam ta�u vajadzētu būt vis�maz strādnieka sirdsapziņai� Tikai �is da�as dienas! Nākam- mēnesi tā Kārkliņa vietā jādabū cits virpotājs! Viss! Bet pagaidām lai Ei�ens aprunājas ar Līdumu. Viņ� ir jāpierunā!

��� Līdums arī taisās iet prom, � Ei�ens sacīja.

��� Nekur viņ� neaizies! Kas vēl?

�� Ja jūs tomēr neuzliksiet atpakaļ veco izcenojumu, � Ei�ens atkal sāka iekarst, � tad noteikti pienāks tāda diena, kad jūs, priek�niek, pats varēsiet stāvēt pie virpas un lepnā vientulībā dreijāt to mūsu nelaimīgo em-trīsdesmit uzgriezni!

��� Nevajag, Ei�en! � Juris viņu apsauca.

��� Vispirms cilvēkam par viņa darbu labi samaksājiet un tikai tad prasiet kārtīgu produkciju! Kvalitatīvu un pietiekamā vairumā! Tikai tad! � Ei�ens vēlreiz pielēca kājās.

�� Tu esi meistars, un es no tevis to arī prasu! � Aivars Sniegs iekliedzās uri spēji uz grīdas nometa daudzkrāsaino pildspalvu, ar ko visu laiku bija spēlējies. � Gādā, lai �odien būtu ko uzdot aug�ā uz konveijera vismaz desmittūksto�us cm-trīsdesmit! Viss!

��� Bet, priek�niek� � Ei�enam gandrīz vai aizrāvās elpa.

��� Viss! � Aivars turpināja stipri paceltā balsī. � Kad būs arodbiedrības sapulce, tad tu, Ei�en, tur varēsi izrunāties pēc sirds patikas, bet pa�laik runā�u es! Un es prasu � kas vēl mums var traucēt plāna izpildi?

��� Ja strādnieki ātrāk un apzinīgāk� � Kārlis Tap�a neveikli ierunājās, tad noliecās, pacēla uz grīdas nosviesto pildspalvu un kā lielu dārgumu uzmanīgi, varbūt pat mazliet svinīgi nolika uz priek�nieka galda.

�� Tu pat* viņus ātrāk un apzinīgāk komandē, tad viss būs labi! � Aivars viņam uzkliedza. � Kādēļ tik maz vakar nodevi sarkanos bīdītājus?

��� Tādēļ, ka salūza sestā hidrauliskā prese.

��� Edgar, kad lā būs gatava?

��� Tikai pēcpusdienā, � iedomīgais atslēdznieku brigadieris paziņoja.

��� Noteikti?

��� Jā.

��� Labi, tas mums nedeg. Kas vēl?

��� Kā jau parasti � galvanika slikti strādā, � Ei�ens teica un drūmi blenza grīdā. Un tad turpat netālu sev priek�ā viņ� pēk�ņi ieraudzīja divas baltas kurpītes, gai�ās kaprona zeķēs ietērptas kājas, kuras tik vilino�i un noslēpumaini pazuda aiz pretim stāvo�ā rakstāmgalda malas. Ei�ens pacēla galvu un Ingai uzsmaidīja. Meitene atsmaidīja pretim, un �ķita, ka starp �iem dusmīgajiem, vienam ar otru neapmierinātiem vīriem pēk�ņi būtu iespīdējis kāds pavisam silts un tik ilgi gaidīts pavasara saules stars. It kā �ai piesmēķētajā telpā kāds būtu ienesis un starp viņiem nolicis tikko uzplauku�u ķir�zaru.

��� Kādē|? � Aivars stingri noprasīja.

��� Ko? � Ei�ens pat satrūkās un izbrīnījies paskatījās uz ceha priek�nieku.

��� Es tev prasu � kādēļ tā galvanika, pēc tavām domām, tik slikti strādā?

��� Bet jūs ta�u zināt! � Ei�ens pārsteigts iesaucās. � Jau no mēne�a sākuma! Un tā pa�a jaunā izcenojuma dēļ!

��� Gan strādās! � Aivars atmeta ar roku, apsēdās un da�us mirkļus domīgs klusēja. � Es jau saprotu, kritiens ir pamatīgs � no �etrsimt uz divsimt rubļiem, bet gan jau pieradīs un strādās!

��� Galvanikas iecirknī uzkrājies tik daudz neapstrādātas pro�dukcijas �

��� Vai tad viņi tur vispār nestrādā? Visu dienu tikai sē� un smēķē?

��� Nē, kādēļ? Strādā! � Ei�ens atbildēja. � Tikai tā � ar sa�kostiem zobiem. Un jums vajadzētu zināt, ka tad no cilvēka neko daudz vis nevar prasīt.

��� Bet tev j-āprasa! � Aivars Sniegs uzkliedza. � Par to tev maksā algu! Saproti? Tu esi meistars, un tev jāprasa! Seit nav ne�kāda labdarības iestāde, skaidrs? Ja tiem ve�iem sāp zobi, lai iet pie ārsta, bet �eit ir jāstrādā!

��� Viņi nāks pie tevis, Aivar, � Juris Lapiņ� klusi teica.

Da�us mirkļus Aivars Sniegs domīgs klusēja, tad ar atvērtu

plaukstu spēcīgi uzsita pa dokumentu kaudzīti.

��� Tātad tā! Pa�laik visus spēkus un uzmanību virpo�anas iecirknim! Lai Līdums pie em-trīsdesmit strādā ar maksimālu at devi! Maksimālu! Es tūlīt aizie�u uz mehānisko cehu un mēģinā�u pēcpusdienas maiņai dabūt virpotāju no Zu�a. Un galu galā, ja visi striķi trūks, tad strādāsim sestdien!

��� Sestdien neviens strādnieks jums nestrādās! � Ei�ens maz�liet izaicino�i iesaucās.

Aivars Sniegs ilgsto�i un uzmanīgi ieskatījās jaunā meistara acīs, gudrajā, inteliģentajā sejā, kura vienmēr dinamiski atspo�guļoja viņa dziļākās dveseles vibrācijas. Aivars Sniegs cienīja �o jauno puisi par viņa tehniskajām zinā�anām un to īpa�o, smalko, gandrīz nekad neredzamo pavedienu, ar kuru viņ� pie�saistīja savus padotos. Ei�ens vienmēr viegli atrada kontaktus ar cilvēkiem, par ko Aivars Sniegs viņu bie�i vien apskauda. Viņam diem�ēl pa�am �ādas spējas nepiemita. Aivars jau sen zināja, ka cehā visi Ei�enu Bāru mīlēja, cienīja un dēvēja par atklātu, ļoti progresīvu cilvēku, bet ceha priek�nieku saukāja gan par biro�krātu, gan par pēdējo reakcionāru. Aivars Sniegs, protams, pats par sevi tā gan nedomaja, lai gan ari saprata, ka �o cilvēku uz�skati un apzīmējumi zināmā mērā tomēr atbilst patiesībai. Jo tā saupamais birokrātisms, līdz pēdējai vis�ikākajai detaļai pakļau��anās visda�ādakām instrukcijām, priek�noteikumiem, visādiem nosacījumiem, ierobe�ojumiem, tehnoloģiskajiem procesiem, teh�niskajiem noteikumiem, valsts noteiktajam standartam un plā�niem neizpau�as tik atklāti un noteikti kā tie�i ra�o�anā vai �is ra�o�anas organizē�anā, jo bez visa tā nekāda organizē�ana, va�dī�ana un pati ra�o�ana vispār nav iedomājama. �eit nav un ne�var būt nekāda piekāp�anās vai atkāp�anās. �eit viss tie�i atka�rīgs no vadītāja stingrības, zinā�anām, noteiktības un visu �o priek�rakstu obligātas pildī�anas. Protams, var apzinīgi vai ne�apzinīgi pielaist ari kļūdas, tā gadās bie�i, bet tās nekad nepaliek neievērotas vai bez smagām sekām. Un Aivaru Sniegu, lai gan viņ� Ei�enu cienīja kā zino�u, apzinīgu un prasmīgu darba orga�nizatoru, bie�i vien kaitināja ne jau �ī atklātā �acis lēk�ana�, bet gan �is pārāk redzamais labsirdīgums, pārāk lielā vienkār�ība un familiaritāte attiecībā pret padotajiem, pārlieku centīgā cen�a�nās par katru cenu iegūt un noturēt �ī �labā cilvēka� un dedzīgā strādnieku intere�u aizstāvja reputāciju. Aivars Sniegs ar savu bagāto pieredzi jau sen zināja un saprata, ka �mīļais, labais cil�vēks� var strādāt vienīgi bērnudārziņa vai kaut kur citur, bet nekādi neiederas atbildīgā, vado�ā amatā un rūpnieciskajā ra��o�anā, jo tur gan savas personiskās, gan visu intereses jāpakļauj daudz augstākām � valsts interesēm, vajadzībām un prasībām.

� Ne man, Ei�en, tiem strādniekiem bus jāstrādā! Ne man! � Aivars stingrā, dusmīgā balsī teica. � Bet gan valstij, saproti, valstij!

Ei�ens nolieca galvu -un uz da�iem mirkļiem jutās visai ne�veikli. Ne vienmēr viņ� gribēja un centās apstrīdēt priek�niecības lēmumus, jo, pirmkārt, pavisam skaidri saprata, ka ar �ādu rīcību var iemantot neko citu kā vienīgi tie�ā priek�nieka nelabvēlību un, otrkārt, apstrīdēt vai neizpildīt augstak stāvo�as personas pavēles, kuras padotībā viņ� strādā, ir nesaprātīgi kaut vai tādēļ, ka viņam pēc dienesta stāvokļa �īm pavēlēm un lēmumiem no�teikti jāpakļaujas, jo citādi vispār ikviena vadības struktūra zau�dētu savas pastāvē�anas jēgu. Un, lai gan Ei�ens skaidri zināja, ka katras pavēles vai lēmuma pieņēmējs par �o savas aktīvās smadzeņu darbības rezultātu nes lielāku vai mazāku atbildību, viņu reti kad apmierināja tie�i forma un veids, kādā tos Aivars Sniegs pieņēma un izteica. Un bez tam daudzi no tiem ne tikai Ei�enam vien �ķita stipri ap�aubāmi. Aivars Sniegs pārāk bie�i paļāvās uz savu ceha priek�nieka autoritāti, pilnvarām un savu lēmumu pareizību un reti kad rēķinājās ar citu domām.

���� Saprotu, priek�niek, � Ei�ens, nepaceldams galvu, klusi sacīja, � bet kas gan beigu beigās tā valsts tāda ir? Mēs pa�i vien, Aivar Snieg. Jūs ar strādniekiem esat aprunāju�ies?

��� Man nav jārunā! Priek� tam man esi tu! � Pēc tam Aivars Sniegs mazliet izsmējīgi piebilda: � Lielais runātājs!

Juris Lapiņ� smagnēji piecēlās un nostājās blakus ceha priek�nieka rakstāmgaldam. Varēja redzēt, ka arī viņ� ir neap�mierināts.

��� Aivar� Ja patie�ām, ja sestdien patie�ām vajadzēs at�kal strādāt� Tev ar strādniekiem tomēr būs jāaprunājas. Visi ir neapmierināti ar jaunajām normām un to izcenojumiem. Ei�e�nam taisnība. Kaut kur mēs esam pār�āvu�i pāri strīpai.

Aivars Sniegs nikni paskatījās uz sirmo vīru, un viņu arvien vairāk pārņēma dusmas un nepatika. Vēl vairāk tādēļ, ka juta � vadības gro�i gandrīz vai izlaisti no rokām un-visa �ī operatīvā sanāksme ir stipri vien ieilgusi.

��� Man nav laika katram strādniekam izskaidrot �o jauno normu ievie�anas nepiecie�amību! Bez tam viņiem tas nemaz nav jāzina! Lai tikai strādā!

��� Aivar� Vajag, � Juris Lapiņ� tomēr mēģināja iebilst. � Tu pavisam nepareizi �

���� Viss! � Aivars Sniegs strauji uzlēca kājās. � Tu esi ceha arodbiedrības līderis � ej un izskaidro! Ej un aprunājies! Tas ir tie�s tava amata pienākums! Bet tagad viss! Varat iet!

Pulkstenis rādīja divdesmit piecas minūtes uz vien�padsmitiem. Caur pusatvērto logu kabinetā ieplūda silts pavasara gaiss, varēja redzēt Salas ezera krastus, pāri eze�ram lēni peldēja kāda gumijas laiva, pa ielu aizbrauca pustuk�s autobuss, varēja dzirdēt, kā rūpnīcas pagalmā brauc kravas auto�ma�īna un tie�i zem logiem skaļi lamājas krāvēji.

Aivars Sniegs redzēja savas mājas stūri, viņ� tūlit ar nelielām skumjām atcerējās Sandru � savu skaisto, gudro, bet tik ļoti auksto un vienaldzīgo sievu, ka pilnīgi neviļus nodrebinājās, pēc tam atcerējās Zintu un Akselu, varbūt viņ� patie�ām pret bērniem bija izturējies slikti vai nevērīgi, bet viņ� tos mīlēja, varbūt ne katru dienu un reizi to skaļi un atklāti izrādīdams, bet viņ� savus jau tagad pieaugu�os bērnus mīlēja un tie viņam bija tuvi.

Pēc tam Aivaram Sniegam atmiņā uzausa vakardiena, tā spil�gti nostājās viņa acu priek�ā, un var būt, ka tas tā arī ir � pa�vasari visi cilvēki kļūst manāmi satrauktāki. Daudz asāk izjūt gan �o silto, spirdzino�o gaisu, patīkamo zemes smar�u, ziedu skaistumu, zilās debess dzidrumu, spilgtās dabas krāsas, gan savu un citu esamību, gan savas jūtas, tieksmes un vēlē�anās. Un tādēļ nav brīnums, ka tie�i pavasaros cilvēki visbie�āk redz krāsainus sapņus.

Vakar viņ� ar Audu Straumi satikās pilsētas centrā pie Aug�stākās tiesas nama. Viņa nāca tam pretim vaļējiem matiem, straujā, elastīgā gaitā, no �īs sievietes auguma, gaitas un ska�tiena jau pa gabalu izstaroja tāds dzīvības, prieka un jaunības siltums, tāda milzīga dzīvotpatika, ka gribot negribot bija jāap�stājas un par viņu jāpriecājas, jāapbrīno.

Anda Straume strādāja Rīgas Modeļu namā par pirmās kate�gorijas tērpu demonstrētāju. Katrs drēbju gabals, viņas augumam uzģērbts, tūlīt ieguva pavisam citu redzējumu, daudz augstāku kvalitāti. Viņa ar savu darbu bija apmierināta un tika labi apmak�sāta. Kā jau pirmās kategorijas sieviete.

��� Tu redzēsi, Aiva-r� � Anda pēc pirmās pazī�anās nedēļas viņam teica. � Tu redzēsi, ko nozīmē būt kopā ar mani, tu redzēsi, ko nozīmē mīlēt�

Aizgriezies no loga, Aivars Sniegs uzmanīgi apskatīja kabinetu; izņemot tabeļvedi Ingu, tur neviena cita vairs nebija, un viņ� ilgi, ar neslēptu interesi lūkojās uz jauno meiteni. Un pēk�ņi atskārta, ka viņ� ta�u neko nezina par �o Ingu glu�i tāpat, kā neko daudz nezina par savu sievu, ne par saviem bērniem, tāpat viņ� neko daudz nezināja ari par Andas pagātni, tā viņu vienkār�i neintere�sēja. Un tagad viņ� negaidot saprata, ka tas tomēr ir skumji, tas ir pavisam bēdīgi, ka viņ� ir tik maz interesējies par sev tuviem un vajadzīgiem cilvēkiem.

��� Paklausies, Inga, � viņ� pagriezās pret meiteni. � Ko tu pa vakariem dari?

Inga atrāvās no papīriem un bezgala izbrīnījusies paskatījās uz Aivaru Sniegu.

��� Es mācos, priek�niek, � viņa klusi atbildēja.

��� Mācies� � Aivars lēni novilka. � Un kur tu mācies?

��� Industriālajā politehnikumā.

��� Un tālu esi tikusi?

��� Līdz tre�ajam kursam.

Tagad Aivars Sniegs mazliet izbrīnījies paraudzījās uz pre- timsēdo�o meiteni.

��� Kā es to nezināju?

Inga pasmaidīja.

��� Nezinu, priek�niek. Laikam jau tās pa�as aizņemtības dēj.

Aivars domīgs pakratīja galvu.

��� Vai arī vienaldzības dēļ� Tā tu laikam gribēji teikt, ja?

��� Varbūt.

���� Slikti. Zini, man ir meita tadā pa�ā vecumā kā tu. Deviņ�padsmit, ja?

��� Jau divdesmit pirmais, � Inga kā noskumusi teica.

���� Zinta mācās Politehniskā institūta Mehānikas fakultātē. Turpat, kur es kādreiz. Mazliet nepiemērota meitenēm, vai ne?

��� Nē, kāpēc? Man patīk.

� Man. vēl ir dēls Aksels, � Aivars turpināja. � Viņ� grib da�us gadus pastrādāt tepat rūpnīcā un tikai tad iet studēt.

��� Es zinu, � Inga sacīja.

Aivars Sniegs uzmanīgi paskatījās uz Ingas daiļo seju un vijīgajām rokām, kuras sāka nervozi pārcilāt da�ādus papīrus.

��� Tu viņu pazīsti?

Inga iesmējās.

��� Nu protams! Viņ� ta�u strādā mūsu cehā.

Aivars Sniegs iesita ar pirkstu galiem sev pa pieri, arī iesmējās un nodomāja, ka �īs meitenes acīs laikam sāk kļūt pavisam smieklīgs. Kaut vai uz da�iem mirkļiem aizmirst, kur strādā un atrodas pa�a dēls!

��� Pareizi, Inga! Viņ� ta�u strādā mūsu cehā.

Pēc tam Aivars Sniegs brīdi klusēja un vēlreiz uzmanīgi noskatīja meiteni. Viņa gan kā darbiniece, gan kā sieviete �ķita nevainojama.

��� Tu ar Akselu draudzējies, satiecies?

��� Tikai darbā, � Inga negaidīti asi teica.

��� Bet es nez kādēļ iedomājos, ka tu� ka jūs varētu�

��� Nē, priek�niek. Man jūsu dēls nepatīk.

��� Nepatīk? � Aivars bija patiesi pārsteigts. � Kādēļ? Es līdz �im biju pārliecināts, ka viņ� ir visai izskatigs puisis.

���� Pat skaists, priek�niek, bet man nepatīk tas, ka viņ� neliei mieru Simonai.

��� Kādai Simonai?

��� Simonai Brankai.

��� Kas tā tāda? � Aivars sarāva biezās uzacis.

��� Vai tad jūs viņu nepazīstat?

Aivars Sniegs mēģināja atcerēties, un pēc da�iem mirkļiem viņ� savā acu priek�ā ieraudzīja neliela auguma, sīciņu meiteni ar gariem matiem un skumjām acīm.

��� Tā, ar tiem melnajiem matiem? No presētavas, ja?

��� Tā pati.

��� Un kādēļ tev nepatīk, ka Aksels� Kā tu teici�

���� Simona ir precējusies, un viņai ir .divi bērni. Dvīnī�i. Nepilnu gadu veci.

���� Bet es neko nezinu, � Aivars klusi nomurmināja. Un tad pēk�ņi satrūkās, uz brīdi pat it kā nobijās. � Varbūt tie bērni ir no viņa, no Aksela?

��� Nē, � Inga strauji papurināja galvu. � Bet jūsu dēls Simonu laikam mīl pat no pamatskolas laikiem.

��� Jā? � Aivars Sniegs bija patiesi izbrīnījies un �o da�u minū�u laikā vēlreiz pārliecinājās, cik maz viņ� tomēr zina par �iem cilvēkiem. � Viņ� man nekad par to nav stāstījis. Neko. Vai tas nav savādi?

��� Nezinu.

��� Bet paklausies, Inga! Kādēļ tad tu brinics, ka viņ� tai Simonai neliek mieru? Ja jau reiz mīl pat no pamatskolas laikiem?

��� Es nemaz nebrīnos, priek�niek, � Inga atbildēja. � Man tikai tas nepatīk.

��� Un man tas nepatīk, � Aivars Sniegs auksti noteica. � Būs ar to puiku jāparunā.

Pēc tam ātri paskatījās pulksteni: bez desmit minūtēm vien�padsmit.

��� Kas mums �odien ir bufetē?

��� Tas pats, kas katru dienu. Kefirs un da�ādas maizītes.

��� Atnesīsi?

��� Labi, priek�niek.

Inga piecēlās, īsie svārciņi noplivinājās, augstu atsedzot slai�dās kājas, un Aivars ar patiku noskatījās uz aizejo�o Ingu. Tātad Aksels viņu nemaz vēl nav pat ievērojis, bet mēģina pīties ar precētu sievieti, kurai jau ir divi bērni� Diez kas nav. Katrā ziņā ne ar ko labu tas nevar beigties. Bet tepat blakus ir meitene, kas ļoti saprātīgi turas pie mini un ir pavisam brīva� Aksel, vai tev patie�ām nav acis pierē? Par ko tu domā?

Spalgi iezvanījās sarkanais telefons. Tātad no pilsētas. Aivars pacēla klausuli.

��� Es klausos.

Tā bija Anda Straume. Aivars ērtāk iekārtojās mīkstajā krēslā, paņēma daudzkrāsaino pildspalvu un, uz atvērtās kalendāra lapi�ņas zīmēdams da�ādas ģeometriskas figūriņas, ar lielu labpatiku klausījās, ka vada otraja gala, ka kaut kur tālu pilsētas otrajā pusē bezrūpīgi �ivina kāda skaista un vieglprātīga būtne. Un �ī būtne viņam sirsnīgi pateicas par brīni�ķīgo vakaru un atgadi- naja, ka daba tā iekārtojusi� katras dienas beigās esot vakars, un daba ta iekārtojusi� dro�i vien muļķīgi vai arī ar lielu gud�rību, bet vientuļai sievietei �ie vakari liekoties bezgala gari, kad nemitīgi mācot bailes un kaut kādas neapturamas ilgas�

���� Es saprotu, Anda, � Aivars teica. � Pusastoņos es pie�brauk�u. Lūdzu, uzvāri stipru kafiju. �odien man būs traki smaga diena.

Aivars nolika klausuli un mirkli padomāja. Anda Straume neap�aubāmi bija sieviete, par kuru kaut reizi savā mū�ā iedo�mājies pat visrūdītākais vecpuisis, visuzticīgākais vīrs un vispārliecinātākais katoļu mūks. Bet Aivars Sniegs p�dējā laikā arvien bie�āk atskārta, ka tas, ko viņam spēj sniegt �T sieviete, lai cik arī būtu jauks un patīkams, viņu jau vairs tā nevelk un nesaista kā sākumā. Varbūt pietrūka tas, ko mēs saucam par mīlestību? Tā dīvainā, viegli reibino�ā sajūta, kad tu *ar sievieti vari ne tikai apgulties gultā, bet kopā ar viņu brist arī pa pie�snigu�u lauku, stundām stāvēt un mirkt lietū, �ampanie�a vietā dzert avota ūdeni, kopā ēst sakaltu�u maizes �ķēli, kopā skaitīt pēdējās kapeikas, bezgalīgi baidīties par otra pazu�anu vai neatnāk�anu, dienas laikā pie debesīm ieraudzīt zvaigzni, rūpē�ties par rītdienu un klusiem soļiem ieiet blakusistabā, kur guļ jūsu bērni. Un atkal Aivars Sniegs jau kuro reizi ar patiku un nepatiku atcerējās sievu. Kad un kādēļ tu man pazudi, Sandra?

Atgriezās Inga un viņa priek�ā uz rakstāmgalda nolika pudeli rītdienas kefīra un vakardienas maizītes.

��� Paldies, inga.

��� Lūdzu.

Tabeļvede apsēdās aiz sava galda un atkal sāka strādāt. Viņai priek�ā māla krūkā ziedēja rozes. Pulkstenis rādīja pie�cas minūtes uz divpadsmitiem. Gumijas laiva jau �ķērsojusi ezeru un apstājās viņējā krastā. Zem logiem atkal skaļi lamājās krāvēji.

Aivars Sniegs ātri uzģērba vējjaku un gāja uz durvīm.

��� Es aizeju pie Zu�a uz mehānisko!

Skaļi noklaudzēja durvis, un Inga mazliet sapņaini paskatījās uz baltajām rozēm, kuras viņai �orīt uzdāvināja Ei�ens Bārs.

Tas bija pirms pieciem gadiem, bet sākās jau daudz, daudz agrāk.

Simona stāvēja aiz loga, un viņas bālo seju viegli aizklāja lietus plānais �ķidrauts. Simona stāvēja aiz sava dzīvokļa loga un smejoties skatījās uz pavisam nelielu pasaules daļu, kuru asi iezīmēja glīti izveidotas puķu dobes un balta smilts. Aksels stāvēja viņai iepretim, galīgi izmircis, spēcīgajā pērkona lietu un aicināja meiteni pie sevis.

��� Nāc!

Simona pakratija galvu.

Nac ta�u, Aksels nodomāja. Atstāj kleitu un kurpes istabā, kailām kājām pa slapjo pļavu aiziesim līdz Salas ezeram, apgul- simies krastmalas zalē, virs mums smagi �alks lielie Vecmui�as ozoli, blakus līgosies niedres, lietus mazgās mūsu jaunos augu�mus, un mēs dzirdēsim, kā kaut kur augstu virs mākoņiem aizlido putns un kā ezera lī�os sarunājas zivis�

��� Ir ta�u silta vasaras diena! Tu nejūti?

Simona ar skumjo acu skatienu parādīja uz tum�ajām debesīm.

���� Tās brēc par tavu mazdū�ību! Un, ja turpināsi kaitināt ve�cos dievus�

��� Tad mēs 110 tiem atteiksimies un izdomāsim savus! � Si�mona atbildēja.

Viņas balss skanēja kā no liela tāluma, lai gan kalsnā meitenes seja, melnie, viļņojo�ie mati, iegarenās acis un sārtās lūpas atra�dās turpat vai soļa attālumā no gara, rūtainā kreklā un d�insos ģērbtā pui�a.

Es jau sen esmu atteicies, viņ� nodomāja, un izvēlējies tevi.

Tagad var drāzties ar pieri sienā, var atmiņā pārcilāt katru nodzīvoto dienu, katru satikto cilvēku, katru redzēto meiteni, tik un tā Aksels nespētu paskaidrot, kādēļ izvēlējies tie�i viņu. Un, ja nevar, tad acīmredzot arī nevajag. Jo milestība nekad neprasa paskaidrojumus, tā da�reiz vienīgi lūdz sapra�anu.

��� Nāc! � Aksels atkārtoja. � Lietus tūlīt pārstās! Redzi? Pēdējais melnais mākonis beidz iztuk�ot savas tvertnes! Tas pār- lingos pāri ezeram pavisam pliks un nabags!

��� Bet toties balts un apskaidrots! � Simona smējās.

Tad, kad pēc pieciem gadiem Aksels Simonu redzēs pēdējo reizi, tāpat līs lietus un viņa stāvēs turpat aiz tā vecā dzīvokļa logiem, skatīsies uz �o piemirku�o baltās zemes pleķi, uz glīti iekoptajām puķu dobēm, uz zaļo pļavu, zilo ezeru un varbūt pa�skatīsies arī uz viņu. Bet tam jau vairs nebūs nekādas nozīmes. Tai laikā viņi abi uz dzīvi paskatīsies ar pavisam citām, jau pie�augu�u cilvēku acīm, kad daudz kas būs kļuvis nesalīdzināmi vienkār�āks un galīgi nesaprotams, kad vecais, izveicīgais skro�deris Laiks krā�ņi iz�ūtajai segai, ko da�kārt dēvējam par dzīvi, ar savām asajām �ķērēm būs ne�ēlīgi nogriezis da�as ro�ainas bārkstis, apcirpis mūsu sapņu krāsainās malas, bez �ēlastības izgriezis vairākus stipri puķainus gabalus, to vietā uzliekot pa�galam vecus, bet ļoti izturīgus brezenta ielāpus, kuri nemirkst udem un nedeg ugunī.

� Nāc!

Un Simona atnaca.

Viņai mugurā bija balta blūzīte un īsi, zvanvcidīgi zam�ādas svārki, kuri Akselam vienmēr atgādināja kādu nogrieztu ziedu; kājās tum�brūnas kurpes, pie rokas nez kādēļ bija līdzi paņemta soma, debesis pārstāja birdināt savas bezkrāsainās asaras, un viņi nogāja nelielu gabalu gar ezera krastu, blakus eso�ajā bērnudārzā kliedza, smējās un raudāja nosmērēju�ies bērni, tad aizgāja līdz savai vidusskolai, apgaja apkārt sporta laukumam un brīdi pastā�vēja pagalmā, kas tagad līdz rudenim tā arī stāvēs tuk�s un pa�mests. Tie�i pirms nedēļas viņi bija saņēmu�i gatavības apliecības, ziedus un neskaitāmas pamācības. Uz �o viņu dzīves tik svarīgo notikuma sabiedrisko demonstrāciju bija uzaicināts arī kāds sla�vens rakstnieks. Liela auguma, platiem pleciem, vēju appūstu seju, gariem matiem un melnu bārdu viņ� vairāk gan atgādināja kādu no Henrija Morgana pirātiem vai tikko no ekspedīcijas at�griezu�os ģeologu. Aksels neko no viņa darbiem nebija lasījis, bet daudzas klases meitenes, arī Simona, bija pierakstīju�as pilnus bloknotus ar visd.a�ādākiem citātiem un izteicieniem no �ī rakst�nieka stāstiem un bija stāvā sajūsmā par �o neparasto bārdaini. Un, kamēr runāja klases audzinātāji, mācību daļas vadītāja un direktore, rakstnieks, pagriezis raupjo seju pret zāli, līdzjūtīgi skatījās uz �iem skaisti apģērbtajiem, laimīgajiem pui�iem un meitenēm, it kā gribēdams ieskatīties vai arī uzminēt kaut daļu no �o jauno cilvēku nākotnēm. Viņ� runāja klusā, mazliet noguru�ā balsī un varbūt pateica to, ko laikam gan vajadzēja pateikt sko�las direktorei vai vismaz klases audzinātājai.

�Kaut kur jau tā pareizi ir, kā jums sacīja direktore. Tagad patie�ām zem jūsu jaunajām kājām gulsies dzīves pla�ie un baltie lielceļi, pavērsīsies visi apvār�ņi un būs atvērtas visas durvis� Ejiet tikai � un ņemiet un visu sasniedziet! Es, no savas puses, gribu jums pateikt, ka tā nu vis glu�i nebūs. Jums uz to jāsa�gatavojas. Ziniet � ne jau nu visi no jums tā varēs iet un bezrū�pīgi staigāt pa tiem baltajiem dzīves lielceļiem. Diem�ēl ne visi. Jāskatās patiesībai acīs. Daudziem no jums vajadzēs iet ari pa līkumotām me�a takām, brist pa smirdo�iem purviem un dubļai�nām grāvmalām. Daudzi pakritīs, neizturēs, daudzi ilgi maldīsies, līdz atradīs gan savu mērķi, gan savu ceļu. Da�i varbūt tā ari visu dzīvi vispār neko neatradīs un nekur neaizies. Un arī tās durvis jums nemaz tik viegli nevērsies. Vajadzēs klauvēt, neat�laidīgi dauzīties, da�reiz varbūt nāksies pat likties tām virsū ar plecu vai lauzni. Ar sakostiem zobiem jums vajadzēs tas uzlauzt, ar savu spītu, ticību un neatlaidību. Un pavisam drīz, varbūt jau pēc da�iem mēne�iem, �ī skaistā dzīve, kura hJz �im �ķita tik brīni�ķīga un visā visumā bezrūpīga, jums sagādās daudz nepa�redzētu vil�anos. Jo daudzi no jums dro�i vien netiks ne institūtā, ne universitātē, daudziem būs jāsāk strādāt un gandrīz katram no jums vissmagāko vil�anos sagādās tie�i tas, no kā jūs �obrīd gaidāt visvairāk� Es runāju par pirmo mīlestību. Stipri lieku�ļotu un būtu nepatiess, ja mēģinātu apgalvot pretējo, ja teiktu, ka visiem �i mīlestība nesis tikai laimi un prieku. Diem�ēl tā nebūs. Uz to jums jābūt gataviem. Iemācīties mīlēt � tas ir ne�salīdzināmi grūtāk par visaugstāko matemātiku un vissare�ģītā�kajām ķīmijas vai fizikas formulām. Jūs ta�u savai mīlestībai vēl neesat sagatavoti ne par mata tiesu, jūs 110 tās gan ar skolo�tāju, gan vecāku bezgalīgajām rūpēm visu laiku esat tikai atbai�dīti, jūs tikāt nepārtraukti brīdināti, rāti un nosodīti. Un tādēļ tagad esiet stipri! Pamēģiniet savas jūtas un �o mīlestību � kā tikko piedzimu�u putnu � uzmanīgi paņemt savās siltajās plauk�stas un iemāciet to lidot! Iemāciet! Un, lai kas ari notiktu, lai kādas bargas ziemas ari nāktu, katru pavasari �is putns atkal atlidos pie jums un apsēdīsies uz jūsu stiprā vai trauslā pleca.�

���� Aksel, tu esi stiprs? � Simona klusi pajautāja, varbūt arī atcerēdamās skolas pēdējo dienu.

��� Nezinu, � Aksels atbildēja. � Kā lai es to varētu zināt?

��� Un es to nezinu par sevi. Savādi, vai ne?

��� Normāli. Vispār � dzīvosim, tad redzēsim.

��� Un ko tu tur ceri ieraudzīt? Atkal grāmatas?

��� Daudz ko. Un, protams, arī grāmatas. Un vēl institūtu, lekcijas, savus pirmos projektus, gribu redzēt, kā piepildās visi mani sapņi, kā pēc manas ieceres tiek uzcelta kāda ultramoderna ēka Rīgā, kā varbūt kaut kad tiks uzcelta pat vesela nākotnes pilsēta. Kliedzo�i avī�u virsraksti un speciālie arhitektūras �ur�nāli ziņo: �Aksels Sniegs � cilvēks, kas apsteidzis savu laiku!� � �Ceļi, tilti un pilsētas, kādas tās paredz un iedomājas Aksels Sniegs!� � �Solis divdesmit pirmajā gadsimta!� Vai tas nebūtu kolosāli, Simona?

��� Patie�ām, � meitene klusi piekrita.

Tikai vēlāk Aksels saprata, ka viņam nevajadzēja to visu teikt, nevajadzēja tik skaļi, pārdro�i, varbūt pat izaicino�i sapņot un stāstīt par savām nākotnes iecerēm. Vismaz tobrīd ne. Viņam vajadzēja kaut ko runāt, stāstīt un sapņot tikai par viņu � �o melnmataino un nopietno meiteni, kura kā nobijusies, kā vīlusies stāvēja viņam blakus un varbūt vēl sajuta skolas aktu zālē pa�sniegto ro�u smar�u. Un atcerējās viņu pēdējo valsi. Un atcerē�jās kādu dienu maija mēnesī, kad abi aizbrauca uz Gauju pēc ievām. Un to nakti.

Kad Aksels toreiz pamodās, bija jau rīts. Kaut kur netālu iedziedājās gailis, dobjj iemavās govs, kaut kur pavisam blakus slinki un negribīgi ierējās suns, varēja just, kā pār laukiem un pļavām lēni kāpj dzestra migla, kā pirmie saules stari viegli no�glāsta �o naktī atdzisu�o zemi, bija dzirdamas klusas cilvēku balsis, kaut kur skaļi noklaudzēja durvis, atkal ierējās suns, gar �ķūņa pa�obeli bezprātīgi sitās kāds putns, dro�i vien tā bija bez�delīga, caur jumta spraugu tie�i sejā iespīdēja saule, Aksels pa�grieza galvu sāņus un paskatījās uz Simonu. Meitene gulēja vi�ņam blakus, ceļgalus cie�i pierāvusi pie krūtīm, varbūt viņai sala, seja bija tīra un maiga, tikai drēbes >un mati piebiru�i da�ādiem gru�iem. Tas bija vēl pērnā gada siens, tas jau bija zaudējis to apbrīnojamo aromātu, to nenosakāmo smar�u un vieglo reibumu, ko izraisa jaunais. To visu sev līdzi bija paņēmusi aizgājusī ziema. Un visi vēji, kas te laiku pa laikam caur lielajām sienu spraugām bija dejoju�i rokenrolu. Viņi �eit acīmredzot bija atnāku�i vai nu par vēlu, vai arī nedaudz par agru.

Simona lēni atvēra acis un pasmaidīja. Viņa izskatījās bezgala jauna, glu�i vēl bērns. Un, pamanījusi, ka apkārt jau gai�s, viņai laikam sametās kauns. Tumsā Aksels nevarēja redzēt ne viņas acis, ne seju. Tumsā viss rādījās daudz vienkār�āk. Viņ� varēja tikai nojaust, kāda viņa izskatījās.

��� Labrīt, � Aksels klusi teica.

Simona ātri aizvēra acis un seju noslēpa pie Akseļa krūtīm.

��� Labrīt, � viņ� atkārtoja. � Paskaties, kā jau spīd saule! �odien atkal būs skaista diena. Ne lietus, ne pērkons.

Simona neskatījās. Viņa lēni aplika roku ap pui�a kaklu, �ķita, sarāvās vēl mazāka, varbūt pat gribēja paslēpties, pazust zem �ī smagā siena vāla, un viņas augums vairākas reizes viegli notrī�cēja. Iespējams, ka meitene raudāja.

��� Kas ar tevi ir? � Aksels uzprasīja. � Kas? Esi laimīga?

��� Nē. � Simona pakratīja galvu, atrāvās no Akseļa krūtīm, pagriezās uz muguras, pa�ķīra savus garos, melnos matus, tie lēni nogūlās viņai blakus, tie izskatījās pēc tum�ām jūras zālēm, kuras vētra izskalo krastā; Simona pavērās uz �ķūņa jumtu, kur putns bija atradis kādu lielāku spraugu un beidzot izspurdzis brīvībā.

��� Bet tev tādai vajadzēja būt, � Aksels mazliet izbrīnījies teica.

��� Kādai vajadzēja būt?

��� Laimīgai, Simona.

��� Tikai tādēļ, ka mēs abi �eit..,

��� Nē, ne tikai tādēļ.

��� Un tev?

��� Man arī.

��� Un esi?

��� Jā.

Aksels patie�ām bija laimīgs un ne jau tikai tādēļ, ka viņi uz �im da�ām melnās tumsas stundām aizbēga no pasaules, bet gan tādēļ, ka Simona vispār bija �ai pasaulē un bija tie�i ar viņu.

Negaidot, skaļi �īkstēdamas, atvērās �ķūņa durvis, un Aksels redzēja, kā �ķūnī ienāk kāda veca, salikusi sieviete, sirmos matus paslēpusi zem balta lakatiņa. Tā dro�i vien bija tuvējo māju saim�niece; viņa nevērīgi paskatījās apkārt, paņēma grābekli, spainī iemeta ķēdi ar dzelzs mietiņu un nesteidzoties atkal izgāja laukā.

��� Aksel� Kas būtu, ja viņa mūs ieraudzītu? � Simona, nedaudz nobijusies, �ukstēja.

Aksels mierino�i pasmaidīja.

��� Nekas. Kas tad varētu notikt? Viņa mūs apskaustu vai ari atcerētos savu jaunību.

��� Paklausies, Aksel! Kad mēs būsim veci, mēs arī atcerēsi�mies?

��� Ko tad?

�� Visu.

��� Nezinu, Simona. Visu atcerēties būs grūti, bet �o nakti jau laikam noteikti.

Meitene atkal pagriezās uz sāniem, pavērsās pret Akselu un skatījās tie�i acīs.

��� Mums nevajadzēja �eit braukt, Aksel, ja gribējām būt pa�tiesi laimīgi.

Pirmajā brīdī Aksels apmulsa. Viņ� jutās, kā dabūjis spēcīgu sitienu vai skaļu pļauku. Viņ� mēģināja saprast sacīto vārdu jēgu, visu, kas aiz �iem vārdiem slēpās vai varēja slēpties, bet nekādi to nespēja. Beigu beigās viņ� sāji pasmaidīja un tikko manāmi ar pirkstu galiem pieskārās meitenes matiem.

��� Vai tad mums vēl vajadzēja kopā rēķināt matemātikas uzdevumus vai, kā agrāk, spēlēties baltās jūrmalas smiltiņās? Paldies dievam vai diem�ēl, bet tie laiki jau pagāju�i. Tagad mums sāksies cits laiks � un mums pa�iem jākļūst citiem. Un, atklāti sakot, tādi jau arī esam � citi.

Simona ilgi klusēja. Varēja just, ka viņa nez kādēļ no�ēlo no�tiku�o un vēlas pēc iespējas ātrāk 110 �ejienes pazust.

��� Tev taisnība, Aksel. Tagad patie�ām sāksies cits laiks � un pa�i būsim citi. Bet, ja tu tikai to spētu saprast, ka es to ne�gribu!

Simona strauji uzlēca kājās, ātri sakārtoja matus, notīrīja apģērbu, nolēca zemē un gāja uz durvīm, Aksels domīgs un jo�projām apmulsis viņai sekoja.

Inga pārstāja aprēķināt strādnieku kopēji nostrādāto stundu skaitu un vēlreiz mazliet sapņaini paskatījās uz baltajām rozēm. Labais meistars un tik nevaļīgais draugs Ei�ens Bārs� Viņa �o garo, mū�īgi ar kaut ko neapmierināto puisi iemīlēja jau pirmajā dienā, kad tas parādījās rūpnīcā. Vien�mēr aizņemts gan darbā, gan mācībās, Ei�ens tomēr pamanījās �ai lielajā cilvēku barā ieraudzīt arī Ingu un pēc tam jau veselu gadu katru brīvo bridi pavadīt kopā ar viņu. IJn �orīt, it kā atvai�nodamies par vakardienu, manāmi samulsis, viņ� Ingai bija pasniedzis savus pirmos ziedus. To jau nu gan viņ� varēja izdarīt krietni vien agrāk, Inga nodomāja, bet labi, ka vismaz tā. �odie�nas vīrie�i ta�u ir tik aizmār�īgi, tik neuzmanīgi, tik nepieklājīgi, tik neizdarīgi, ka taisni jābrīnās, kā mēs pēc viņiem vēl izjūtam kaut kādu vajadzību un da�reiz spējam pat iemīlēties.

Klusi atvērās tum�ās kabineta durvis � un tur parādījās meistara Kārļa Tap�as spīdīgā, krietni vien uzblīdusi seja. Viņ�, zaglīgi skatīdamies apkārt, lēni ienāca kabinetā un apstājās telpas vidū.

��� Priek�nieka nav?

��� Vai tad tu neredzi? � Inga ironiski pasmīnēja un atkal noliecās virs papīriem.

��� Nekas, es pagaidī�u, � Kārlis apmierināts noteica, da�us mirkļus pamīņājās uz vietas, tad bijīgi tuvojās Aivara Sniega lielajam rakstāmgaldam. Viņ� tam uzmanīgi apgāja apkārt, ar abām plaukstām pieskārās galda virsmai, pēc tam, kādu mirkli �aubījies, apsēdās mīkstajā krēslā, sāka grozīties un pamazam iztēloties sevi par priek�nieku. Viņa platā seja uzplauka apmieri�nātā smaidā, tad tā kļuva barga un pavēlnieciska. Viņ� skaidri savu blāvo acu priek�ā ieraudzīja pilnu istabu ar meistariem, bri�gadieriem, tehnologiem, viņ� redzēja, kā tie ar lielu cieņu un bai�lēm skatās uz viņu, kā neziņā trīc un mēģina iztapt� Kārlis tā aizrāvās un tik ātri iejutās jaunajā lomā, ka sāka pat �estikulēt ar rokām un nemaz nepamanīja, ka jaunā tabeļvede viņu visu laiku uzmanīgi novēro. Inga sāka skaļi, aizrautīgi smieties. Kārlis Tap�a spēji satrūkās, neapmierināts piecēlās kājās un atgriezās istabas vidū.

��� Ko tu te smejies? � viņ� nikni uzbrēca.

��� Tāpat vien, � Inga atteica. � Tāds smuks teātris. Un pie tam par baltu velti.

��� Ne priek� tevis, skuķītl Rēķini tikai tās savas stundas un�

��� Jā, Kārli Tap�a! � Inga iesaucās un kļuva nopietna, � Kā�dēļ tu neesi vēl aizpildījis savas maiņas tabeli?

��� Kā neesmu? � Kārlis sa�utis uzprasīja un pagāja da�us soļus uz priek�u. � Ko muldi, ja nezini?

��� Safronovs, Kuzņecovs, Oliņ�, Zeldi�s vakar strādāja?

��� Nu protams!

��� Tad ņem, lūdzu, un to atzīmē tabelē!

��� Labi, labi, vēlāk! � Kārlis atmeta ar roku un paskatījās uz durvīm. Tie�i tai mirklī tās strauji atvērās � un kabinetā kā vēj� iedrāzās ceha priek�nieks Aivars Sniegs. Viņ�, kā parasti, ātri no sevis norāva zilo vējjaku, nosvieda to uz galda stūra, at�taisīja kefīra pudeli un iedzēra da�us malkus.

��� Nolādēts! Zu�s mums nevienu virpotāju nevar iedot! � viņ� to teica vai nu vairāk pats sev, vai ari blakus sēdo�ajai Ingai.

��� Arī viņiem plāns karājas gaisā un ir svarīgs katrs strādnieks, katra nostrādātā stunda!

Aivars ar skaļu troksni nolika pusizdzerto kefīra pudeli atpa�kaļ uz loga palodzes, un viņa seja, balss un izturē�anās skaidri liecināja par slikti slēptām dusmām un milzīgu neapmierinātību. Pēc tam viņ� pamanīja pie sienas klusi stāvo�o Kārli Tap�u.

��� Ko tu �eit meklē?

��� Jūs, priek�niek, jūs! � Kārlis Tap�a palocījās.

��� Kas tad noticis?

��� Es jums gribēju ziņot� � Kārlis saliecās vēl vairāk un panāca tuvāk.

��� Ziņo vien! � Aivars Sniegs noteica un apsēdās.

��� Ģērbtuvē nupat ve�i dropēja, � Kārlis, vairākkārt paska�tījies apkārt, klusi teica. � Krastiņ�, Lūsiņ� un Ivanovs. Tas Ei�ens viņiem uzskrēja virsā, bet neko neteica. Aizdzina strādāt. Bet tā tak nevar! Vini ir iereibu�i, jāsastāda akts �

��� Labi! Kas vēl?

��� Ei�ens atlaida uz mājām Mildu Klavinski, � Kārlis izta�pīgi turpināja. � Un vakar arī. Viņ� vispār tā ļoti bie�i dara. I3et tā tak nevar! Ja mēs katru strādnieku �

��� Labi! � Aivars vēsi pamāja ar galvu. � Ej un strādā! Stop! Kā tev vispār iet?

��� Sekmīgi, priek�niek! � Kārlis beidzot iztaisnoja augumu.

��� Ļoti sekmīgi! Gratētava un �tancētava, tāpat presētava strādā ar maksimālu atdevi! Maiņas uzdevums būs izpildīts ar uzviju! Mēs apņemsimies �

��� Labi, Kārli, labi! � Aivars Sniegs viņu pārtrauca. � Ej tik un skaties, lai viss būtu kārtībā! Jā, kādēļ tev pēc vakardienas maiņas �tancētava palika tāda nekārtība? Kādēļ strādnieki neno�kopj savas darbavietas? Tas pats arī presētava un gratētava!

Sai mēnesī es tev par darba kultūru ielik�u divnieku! Un samazi�nā�u �progresivku� par desmit procentiem! Viss! Vari iet!

Kārlis Tap�a nobāla un nemierīgi sāka mīņāties uz vietas. Viņ� ta�u, nabadziņ�, tā bija centies!

��� Lai mēs varētu izpildīt plānu, � Kārlis mēģināja taisnoties, bet ceha priek�nieks viņu atkal pārtrauca.

��� Ja tu nevari panakt, ka tavas maiņas strādnieki pēc darba nokopj cehu, tad tu pats ņemsi rokā slotu, skaidrs?

��� Jā, jā, priek�niek! � Kārlis piekrīto�i pamāja ar galvu un steidzīgi joza uz durvīm. � Tik traki jau nemazam nav!

Aivars Sniegs nicīgi noskatījās uz aizejo�o meistaru. Viņ� dziļi neieredzēja �o mazo, viltīgo cilvēciņu, kas gan bija labs sava darba zinātājs, bet nekādi neizcēlās ar labām cilvēciskām īpa�ī�bām. Aivars saprata, ka arī viņ� pats ar tādām nevar diem�ēl skaļi lepoties un, ja viņam tādas arī bija, tad nekādi nespēja vai neprata tās izrādīt. Un tādēļ laikam neviens no ceha strādniekiem viņu arī ne sevi�ķi mīlēja. Bet Aivars Sniegs vismaz vienmēr bija centies būt godīgs, atklāts un principiāls. Un vispār viņam nemaz nebija vajadzīga �o cilvēku mīlestība. Darbs paliek darbs, un ra�o��ana ir ra�o�ana. Ja tu par to esi atbildīgs, tad tai ir jāziedo viss, jo tā arī prasa no tevis visas tavas zinā�anas, prasmi, pieredzi 1111 talantu. Maigās jūtas un sirsnību atstāj mājās uz sievas spilvena vai bērnu gultiņām. Seit vajadzīga noteiktība un stingrība. Ceha un ra�o�anas iecirkņos katru minūti vajadzīgs skaidrs rīcības plāns, tev jādod precīzi formulētas pavēles, uz katru radu�os situ�āciju prasmīgi jāreaģē 1111 jādod noteiktas atbildes. Abstraktā do�mā�ana, sapņi un līdzjūtība jāatstāj uz vēlajām vakara stundām starp pēdējo televīzijas pārraidi un īslaicīgo miegu.

Aivars pagriezās, uzmeta ātru skatienu Ingas slaidajām kājām, no palodzes paņēma aizsākto kefira pudeli, domīgs to iztuk�oja, tad strauji piecēlās, paķēra savu zilo jaku un noteiktiem soļiem gāja uz durvīm.

��� Es aizeju uz galvaniku! � viņ� Ingai pateica.

Un arī tagad Aksels neko vēl nesaprata. Viņ� stā�vēja blakus �ai savādajai, trauslajai meitenei, redzēja viņas plati ieplestās acis un garo kaklu, viņas baltās rokas, ku�ras nez kādēļ visu laiku nervozi raustīja rokassomiņas siksnu; skolas pagalms 1111 zeme smar�oja pēc tikko noliju�ā lietus, gaiss

hija dzidrs un skaidrs, un Akselam ienāca prātā, ka tā tam vaja�dzētu būt arī attiecībā uz viņiem abiem, uz to, ko viņi nesen bija pārdzīvoju�i, uz viņu jūtām, uz to, kas viņus sagaida �ovasar, �oruden, nākamgad, pēc pieciem vai desmit gadiem. Bet patiesībā skaidrs nav vēl itin nekas. Tu pat nevari zināt, kas notiks nāko��ajā minūtē.

��� Kādēļ tu negribēji nākt?

Simona tikko manāmi pasmaidīja.

��� Lija ta�u lietus.

��� Kādēļ tev nepatīk, ka studē�u arhitektūru?

Simona mazliet izbrīnījusies paskatījās uz garo prtisi un sāka lēni iet uz tuvējo vārtu pusi.

��� Tu mani būsi nepareizi sapratis, Aksel. Es nekad to neesmu teikusi.

��� Bet tu vismaz tā nodomāji.

��� Tu proti lasīt domas?

���� Nē, Simona, neprotu. Bet es jūtu, ka tu par to nemaz ne�priecājies.

��� Kādēļ man par to būtu sevi�ķi jāpriecājas? Priecājies pats!

���� Vai tad tev vairāk patiktu, ja zēns vai vīrietis, ar kuru tu � kuru tu mīli� labāk krautu vagonus vai strādātu kādā no�ēlo�jamā rūpnīcā?

Simona apstājās un lēni pacēla savu tum�mataino galvu pret tagad tik skaidri dzidrajām debesīm.

��� Ne labāk un ne sliktāk, Aksel. Man tikai patiktu, ja tas zēns vai vīrietis, kuru es mīlu vai mīlē�u, nekad ar to, kas viņ� ir vai būs, pārāk necenstos spīdēt.

Pēc tam Simona ilgi skatījās uz gai�o skolas ēku, uz biju�ās klases logiem � un �ķita, ka tūlīt viņa sāks raudāt. Pēc tam Simona strauji novērsa skatienu un asi pagriezās sāņus, it kā gribēdama tie�i �ai mirklī, �ai mazajā sekundes daļiņā aizmirst visus �eit pavadītos gadus, saņēma Akseļa roku un rāva viņu sev līdzi.

��� Nāc, mans divdesmit pirmā gadsimta cilvēk! Ejarn prom! Viss! Beigusies laimīgā bērnība, beigusies, Aksel�

Viņi pa Vēja ielu nesteidzoties gāja uz tramvaja galapunktu. Un, ejot �o nelielo ceļa gabalu, Aksels atcerējās, ka Simonai tā bērnība nemaz tik laimīga nekad nav bijusi. Tēvu viņa nepazina, nekad vēl to nebija redzējusi � glu�i tāpat, kā Simonas māte nekad nebija redzējusi savu meitu. Simonas tēvs viņas māti at�stāja, kad tā vēl atradās grūtniecības piektajā mēnesī, uz nervu satricinājuma pamata viņai sāka strauji pasliktināties jau tā vājā redze, un, kad Simona piedzima, viņa jau bija kļuvusi pilnīgi akla.

Pagāju�ajā rudenī, kad Aksels ar Simonu kādu vakaru sēdēja Salas ezera krastā, kur netālu viens no otra atradās gan strād�nieku ciemats ar skaistajām piecstāvu celtnēm, gan tuvējā rūp�nīca, Simona cie�i piekļāvās pie pui�a pleca un sāka klusi raudāt.

��� Tu saproti, Aksel, tu saproti, nē, tu neko nevari saprast� Mani vistuvākie cilvēki, gan tēvs, gan māte, viņi zina, viņi skaidri zina, ka es esmu, es dzīvoju �ai pasaulē, zina, ka man jau ir astoņpadsmit gadi, ka esmu izaugusi liela, pavisam liela, meita jau precību gados, bet viņi nekad, tu saproti, Aksel, nekad vēl mani nav redzēju�i. Viņi tikai zina� Vai tas nav drausmīgi?

��� Bet t*ivs tēvs� viņ� ta�u nav neredzīgais� Viņ� agrāk vai vēlāk atnāks pie jums, atnāks pie tevis un tevi ieraudzīs� Tu ta�u esi tik skaista, Simona, tik laba� Un viņ� beidzot pa�liks pie jums.

Meitene vēl ilgi sēdēja viņam blakus, cie�i piekļāvusi galvu plecam un lūkodamās pāri zilajam ezeram pretējā krasta virzienā.

��� Man nav tēva, Aksel, � Simona klusi, mazliet drebo�ā balsī teica. � Viņ� ta�u ir vēl aklāks nekā visi neredzīgie kopā. Kā gan viņ� varēja mammu� To es nesaprotu, lai gan acīmre�dzot kaut kāds iemesls jau bija. Un tomēr. Sievieti var atstāt gan ātrāk, gan vēlāk, bet tie�i tad� Nē, Aksel, man nav tēva, un viņ� nekad pie mums neatnāks. Man tikai �ēl, da�brīd tik ļoti �ēl mātes, kad viņa ar savām melnajām acīm skatās sev apkārt un vēl joprojām vērīgi ieklausās, vai tomēr neatskanēs kādi pazīs�tami soļi� Kādēļ cilvēkiem tik ļoti jācie�? Par ko? Un kādēļ viņi pārāk bie�i ir tik lieli muļķi? Kādēļ, jau būdami veci, vēi joprojām sevī nespēj aplāpēt �o kādreiz radu�os mīlestību, kura tiem nav atnesusi neko citu kā vienīgi sāpes un bezgalīgu vil��anos?

Aksels toreiz neko neatbildēja, jo atbildi vienkār�i nezināja. Viņ� pat meitenes jautājumu nespēja īsti saprast. Bet viņ� saprata Simonu. Viņ� zināja, cik Simonai ir grūta dzīve, cik viņas rnātei grūti uzturēt meitu un sevi un ka tas patiesībā ir brīnums, liels brīnums, ka Simona mācās vidusskolā un to dro�i vien pabeigs varbūt pat ar izcilību. Un Aksels jau sen bija ievērojis, ka �ai no pirmā acu uzmetiena tik trauslajā, pat vārgajā meitenē slēpjas milzīgs gribasspēks, liela apņem�anās un pārliecība. Tikai da��reiz, kad viņi palika divatā, Simonai pēk�ņi uzradās negaidīti vājuma brī�i, viņa raudāja, da�reiz lūdza palīdzību, stāstīja par sevi un savām ilgām, un Aksels nodomāja, ka tā pa lielākai da�ļai dro�i vien izturas un jūtas gandrīz vai katra meitene. Un toreiz, tai siltajā rudens vakarā Salas ezera krastā, Aksels pirmo reizi tā pa īstam visā nopietnībā un dziļi sajuta, cik viņam �ī meitene ir tuva un vajadzīga. Un vēl viņ� toreiz saprata, ka �o meiteni mīl un mīlēs vienmēr. Viņ� turpmākajā dzīvē pacentīsies viņai atdot visu to, ko viņa tik daudz bija pazaudējusi vai nekad neieguvusi savā tik strauji aizejo�ajā bērnībā�

Bet todien, kad viņi pa plato Vēja ielu gāja uz tramvaja gala�punktu, Aksels Sniegs neskaidri nojauta, ka tas, kas ar viņiem notika tai neaizmirstamajā maija naktī, arī varbūt bija tikai viens no tiem retajiem Simonas vājuma brī�iem, kurus meitene pēc tam no�ēloja� Un Akselu pārņēma nemiers, viņ� pēk�ņi sajuta pat bailes, vai Simona viņam toreiz pirmo un pēdējo reizi neatdeva tikai zināmu parādu par viņa ilggadējo draudzību, par visiem skaistajiem vārdiem un viņa neatlaidīgo uzmācību?

Aksels apstājās. Arī Simona apstājās.

��� Paklausies, Sī�

��� Kas ir?

��� Paklausies. Tu mani mīli?

Simona iesmējās.

��� Gai�ā dienas laikā, skali uz ielas, cilvēkos� Kas ar tevi notiek, mans divdesmit pirmā gadsimta cilvēk?

��� Vai tad tas vienmēr jāprasa tikai �ukstus un melnā nakts tumsā?

��� Nē, Aksel, � Simona viegli pakratīja galvu. � To vispār nekad nevajag prasīt. It sevi�ķi tādiem gudriem cilvēkiem kā tu. To vienmēr jāprot sajust.

Pēc tam meitene viņam pieliecās tuvāk un pavisam klusi teica:

�� Toreiz, pirms mēne�a� kad bijām siena �ķūnī, tai mūsu pirmajā naktī, Aksel� Kādēļ tad tu man aizmirsi to uzprasīt? Un kādēļ neko neteici par sevi?

Aksels neko neatbildēja, un viņi pēc brī�a turpināja iet uz priek�u, kur jau varēja gan redzēt, gan dzirdēt, kā pa ielu dār�dēdams aizbrauc tramvajs.

��� Un kur tu tagad mani taisies vest?

Aksels mirkli klusēja, tad samocīti pateica:

��� Es domāju, ka mēs varētu aizbraukt uz Carnikavu�

��� Uz tavu vasarnīcu?

��� Tā nav mana vasarnīca.

��� Tā pieder taviem vecākiem. Kāda tur starpība?

��� Starpiba ir liela. Man pagaidām vēl nepieder nekas. Var�būt izņemot vienīgi tevi.

��� Arī es tev nepiederu, � Simona nopietni teica. � Neviens cilvēks nevar kādam piederēt. Pat bērni saviem vecākiem ne. Viņus dro�i vien kā visus cilvēkus vieno un saista pavisam kas cits.

Pēc da�ām minūtēm Aksels ar Simonu sagaidīja Rīgas�Car�nikavas autobusu un aizbrauca.

Kad viņi izkāpa ec|a malā, saule jau bija sasniegusi savu augstāko punktu. Vairs neredzēja nevienu mā�koni, debess likās tik tīra un zila kā jaundzimu�a bērna acis. Tās pārklāja Visuma mazu daļiņu no apvār�ņa līdz apvārsnim, un gaiss virmoja, sevī uzsūkdams nesen noliju�ā lietus silto valgmi.

Viņi gāja pa mitro lauka ceļu, visapkārt reibino�i smar�oja zeme un koki, un visvisādi ziedi, un zāle, un kaut kur rēja suns un dūca automa�īna, un pasakaini skaistajās vasarnīcās, kur katrs tās īpa�nieks bija pacenties paspīdēt gan ar savu turību, gan iz�domu, gan ar vēlē�anos kaimiņos vai garāmgājējos izraisīt skau�dību, ritēja klusa un mazliet noslēpumaina dzīve, kuru Simona nevēlējās ne redzēt, ne izjust. Viņa skaidri zināja, ka pa�ai viss mū�s būs jāpavada pavisam citos apstākļos ar pavisam citam iespējām. Un tādēļ visi �eit iekoptie dārzi un modernās vasar�nīcas viņā izraisīja vienīgi nepatiku un dusmas. �Mūsu jaun�bagātnieki,� viņa nodomāja. �Un Aksels to starpā. Varbūt patie��am kādreiz slavens un ievērojams arhitekts. Bet es? Filoloģe, literatūras zinātniece? Skolotāja? Ne viens, ne otrs. Dro�i vien ne viens, ne otrs. Varbūt kaut kad vēlāk, stipri vien vēlāk� Bet tagad būs rūpnīca. Pietiek. Labi, ka es nekad neesmu pārlieku sapņojusi. Vienmēr uz dzīvi skatījusies pietiekami reāli un no�pietni. Beidzot būs jāpalīdz mātei. Beidzot viņa varēs atpūsties. Kādas �ai dārzā brīnumainas rozes! Un vēl kaut kādi ziedi. Māte jau aizmirsusi, kādi tie izskatās. Beidzot izbeigsies mū�īgās saru�nas par naudu un taupī�ana, un dienu skaitī�ana, cik to vēl atlicis līdz pensijas saņem�anai. Un ko tad Aksels? Ko viņ� tagad grib no manis? Dro�i vien to pa�u � Ko tad citu? Un ko viņ� gribēs no manis, kad sāk�u strādāt rūpnīcā? Varbūt pirmajā laikā viss tur�pināsies pa vecam, bet vēlāk? Kad kļūs students, iespējams, pat kaunēsies no manis. Un, kad kļūs arhitekts, tad mani vairs pal nepazīs. Varbūt maldos, bet grūti ticēt, ka viņa attieksme pret mani mainītos. Nē, Aksels, protams, nav no tiem, kas varētu pārstāt mīlēt vienīgi tādēļ, ka viņa izredzētā meitene ir strādniece. Muļķības. Bet tad viņam vienkār�i būs cita sabiedrība, citas inte�reses un citi draugi. Un citas meitenes. Par ko viņ� varēs runāt ar mani? Un par ko es varē�u runāt ar viņu? Ar ko varē�u ieintere�sēt, ar ko piesaistīt? Ar saviem melnajiem matiem, lielajām acīm, skaisto seju un augumu? Tikai pagaidām. Citām tie mati, sejas un augumi ir daudz labāki par manējo. Tas viss ir īslaicīgi. Pa īstai� piesaistīt, uz visu mū�u piesaistīt cilvēks var tikai ar savu bū�tību.�

Aksels pavir�i izrādīja vasarnīcu. Te ir mana istaba, te Zintas, te vecāku. �eit virtuve, te �havaja�. Simona tikpat pavir�i to visu apskatīja, lai gan tūlīt ievēroja, ka visa vasarnīca uzbūvēta un iekārtota ar labu izdomu un gaumi un ka �eit dzīvojo�ajiem cilvē�kiem nekad nav bijis �jāsitas� ar trūkumu vai pieticību, un vēl viņa ievēroja, ka Aksc|a istabā pie sienas piestiprināta viņas foto�grāfija.

Simona skumji pasmaidīja.

��� Cik es zinu, tad pui�i pie sienām liek tikai puskailu kino�aktri�u bildes.

��� Mani neinteresē, ko dara un kā rīkojas citi pui�i, � Ak�sels atbildēja.

Simona pienāca viņam klāt un viegli noskūpstīja uz vaiga.

��� Iesim laukā? � Aksels, mazliet apmulsis, pavaicāja.

��� Kā gribi.

��� Tev peldkostīms ir līdzi?

��� Jā.

��� Tad noģērbies � un ejam. Gauja tepat lejā tek.

��� Tev laiva ir?

��� Nē.

��� Tu zivis nemak�ķere?

��� Nē. Tēvs mazliet.

��� Ko tad tu �eit dari?

��� Saujojos.

��� Un tikai?

�� Starp citu, tā ir ļoti veselīga nodarbo�anās. Paskaties, cik tu esi balta! Bet dzīvo ezera krastā.

Simona noģērba kleitu un apak�svārkus. Un patiesi, viņas trauslais, meitenīgais augums bija vēl glu�i balts. �Kā baltā ūdensroze,� Aksels nodomāja.

��� Tavi vecāki vai Zinta nevar atbraukt? � Simona uzpra�sīja un noāva arī kurpes.

��� Tagad nē. Vakarā. Kas ir?

��� Nekas. Tāpat vien.

��� Tu negribētu viņus satikt?

��� Nē.

��� Viņi ir labi, � Aksels teica un paskatījās uz meiteni. Si�mona stāvēja viņa priek�ā skaista un pavisam bikla, neveikli kārtojot savus garos matus, un Aksels priecājās par viņu un �īs meitenes matiem un augumu, un par to, ka viņa tā stāv tikai soli tālāk un varbūt priecājas arī par viņu.

Aksels pagāja uz priek�u un cie�i Simonu ieskāva savās ro�kās, Pēc tam viegli noskūpstīja vaigu, lūpas un kaklu.

��� Nevajag, Aksel.., � viņa klusi teica. � Tu ta�u mani neatvedi tikai tādēļ, lai atkal� Nevajag� Es tevi lūdzu.

��� Labi, � Aksels palaida meiteni vaļā. � Ja tu tā vēlies. Ja tas tev ir tik nepatīkami.

��� Nē, � Simona atbildēja. � Tas nebūt tā nav. Bet sa�proti �

Aksels necentās saprast. Viņ� tikai juta, ka jau pēc tās maija nakts Simona negaidīti kļuva savādāka, it kā sve�āka un tālāka.

Aksels paņēma segu, un viņi nokāpa lejā. Gaujmalā bija apbrī�nojami klusi un jauki. Visapkārt auga koki, krūmi; tālāk varēja redzēt vasarnieku iekoptos dārzus, un atkal kaut kur tāluma ierē�jās suns, un pēc brī�a varēja dzirdēt, kā kaut kur ieraudas bērns un pa upi brauc zvejnieku laiva. Klusas cilvēku balsis. Klusi aug zāle. Kluss putna lidojums. Klusi plūst ūdens uz jūru. Augstu gaisā klusi dūc lidma�īna, aiz sevis atstājot milzīgi garu dūmu gristi.

Viņi gulēja viens otram blakus un skatījās debesīs.

��� Tā Jido uz Stokholmu vai Kopenhāgenu, � Aksels teica, �auri piemiegdams acis.

��� Ka tu to zini?

��� Pāri jūrai. Tā jau patiesībā atrodas uz robe�as. Un cita ceļa nav.

��� Vabūt tā lido uz Oslo vai Helsinkiem, � Simona teica. � Tā nevar būt?

��� Var. Kādēļ gan ne?

��� Nu redzi.

��� Tai lidma�īnā dro�i vien sēd kaut kādi zinātnieki, � Aksels klusi turpināja. � Kaut kādi politiskie darbinieki, varbūt aktieri, kāda delegācija� Starptautiskais simpozijs, arhitektu kongress � Jaunākais pasaules pilsētbūvniecība� Stokholma, Oslo, Helsinki un Kopenhāgena. Ziemeļvalstu pilsētu pērles�

��� Bet tu, nabadziņ�, pagaidām esi ticis tikai līdz Carnika�vai, � Simona savādā balsī teica un nevarēja saprast, vai viņa par to bēdājas vai priecājas.

��� Nekas, Simona. � Aksels aizvēra acis. � Kaut kad arī es tik�u tālāk. Tik�u gan līdz Helsinkiem un Oslo, gan līdz Parīzei un Maskavai.

Simona ilgi klusēja, domiga raudzīdamās debesu zilgmē, kur ātri vien pazuda vientuļā debesu ceļiniece. Lidma�īna vairs nebija redzama.

��� Par ko tu domā? � Aksels atvēra acis un pagriezās pret blakus guļo�o meiteni.

��� Domāju, Aksel� Domāju, ka laikam tie�i tagad arī sākas dzīve. Varbūt ne tie�i tagad, �obrīd, bet vispār� Saproti? �ogad.

Ar skolas beig�anu, ar to nakti tai sve�ajā vietā, ar to rītu. ar �o Gaujas krastu, ar to, ka esam kopā, un to, ko mēs katrs vistuvā�kajā laikā darīsim� Kas mums būs noteikti jādara. Tā, lūk, Aksel. Ir sākusies visīstākā dzīve.

��� Un ko tu ar to turpmāk iesāksi? � Aksels piecēlās sēdus un uzmanīgi paskatījās meitenes sejā. Tā bija nopietna, tikai sa�springtās lūpas vairākkārt cie�i sakļāvās.

��� Dzīvo�u, Aksel, � Simona atbildēja. � Man acīmredzot nebūs lemts studēt filoloģiju, nebūs lemts strādāt literatūras insti�tūtā, kāda redakcijā vai skolā. Man būs jāsāk strādāt rūpnīcā.

��� Ko tu runā? � Aksels pārsteigts uzprasīja un cie�i satvēra meitenes roku. i

��� Man jau tagad jāsāk pelnīt, � Simona klusi turpināja. � Nevienu dienu vairs negribu dzīvot uz mātes rēķina. Nevienu .. Viņai jau tā dzīves lielāko daļu nācies pavadīt tumsā, un man jāpacen�as, man noteikti jāpacen�as � tas ir mans cilvēka un meitas pienākums � viņas mū�a atliku�o daļu padarīt kaut ne�daudz gai�āku, kaut nedaudz vieglāku. Un diem�ēl mums �is gai��ums un vieglums nesaistās ne ar jaunām zinā�anām vai sabied�risko stāvokli, bet galvenokārt ar materiālām grūtībām. Un tās ir pamatīgas. No tēva arī vairs nekā � Es ta�u tagad esmu jau pilngadīga!

Simona apklusa un atkal cie�i sakoda lūpas. Pēc tam pasmai�dīja.

��� Strādā�u, pelnī�u, varbūt pa vakariem tomēr mācī�os, mī�lē�u, da�reiz pasapņo�u, apprecē�os, dzemdē�u bērnus� P;;r tiem visādi rūpē�os, audzinā�u. Ko vēl cilvēki dzīvē dara?

�� Apmēram to pa�u vien, � Aksels atbildēja un uzmanīgi ieskatījās Simonas acīs. Tās savādi mirdzēja. � Tu mīlēsi mani?

��� Nezinu, Aksel, � meitene domīga teica.

��� Bet es gan zinu. Es to vienmēr esmu zinājis pilnīgi skaidri.

��� Ko tad? Ka tev jāstudē arhitektūra?

��� Jā, Simona, arī to. Es studē�u arhitektūru, lai gan tēvs grib, lai iestātos mehānikas fakultātē, kur kādreiz mācījies pats un kur tagad mācās arī Zinta. Tā sakot, ģimenes tradīcija� Bet es tomēr palik�u pie arhitektūras. Tā mani interesē, un es ceru, ka tie�i tur varē�u būt visnoderīgākais, ka tie�i tur manas spējas � Un vēl, Simona � Es mīlē�u tevi, mācī�os, pēc tam strādā�u, strādā�u kā pēdējais turks vai apmātais, gribētu daudz ceļot un visu ko redzēt, apprecē�os, mums būs bērni, rūpē�os� Ko vēl cilvēki dzīvē dara?

Simona ilgi klusēja, pievēra acis, �ķita sastingusi kā akmens statuja, tikai mazas krūtis satraukti cilājās un viegli notrīcēja pleci.

��� Tu prasi, ko vel cilvēki dzivē dara? Da�reiz sapņo un bēdājas, ja �ie sapņi sabrūk vai nepiepildās�

Aksels noliecās, bridi sev pavisam tuvu vēroja Simonas matus un seju, tā bija gai�a un neaizsargāta, viņam �ķita, ka �ī seja un augums lūdz palīdzību, lūdz saudzību un mīlestību. Viņ� noliecās un pēc brī�a to nosedza ar savu ķermeni, viegli ar plaukstām apņēma meitenes galvu un cie�i ieskatījās acīs.

��� Bet mums ta�u viss būs kārtībā, vai ne?

Simona neko neatbildēja, viņa tikai joprojām domīga raudzi-, jās debesīs, kur tie�i virs viņu galvām vēj� lēnām uz bezgalība? pusi dzina kādu mazu un baltu mākoni.

��� Man nez kādēļ �ķiet, Aksel, ka tā pavisam dn. aizpe' dēs �īs musu baltās dienas�

Kad Sandra Sniega pārbrauca mājāsu.viņa to, k; parasti, atrada tuk�u. Kur tas laiks, viņu, pāi nākot no darba, sirsnīgi sagaidīja vīrs un abi bērni! Un it k& nekas ta�u pa �iem gadiem nebūtu sevi�ķi mainījies. Tas pats' dzīvoklis, tas pats darbs, tas virs un tie pa�i bērni. Un tomēr. Mainījies patiesībā bija daudz kas. Cetristabu dzīvoklis tie�ām tas pats. Tās pa�as mēbeles. Tas pats darbs. Bet viņai jau �etrdesmit divi gadi. Un pa �o laiku bērni paspēju�i izaugt lieli. Un viņas un vīra starpā paspējusi izaugt augsta, nepatīkama atsve�inātības siena, kuru tagad jau tik grūti saārdīt vai nojaukt. Dzīve pēc inerces slīd tālāk, arvien tālāk attālinoties no sākotnējiem drau�dzības un mīlestības saskarsmes punktiem. Stacijas, kur vajadzētu apstāties, izkāpt, vismaz izlasīt un saprast to nosaukumus, klusas un nemanāmas paslīd garām. Rit dienas un gadi, ar lielāku vai mazāku troksni tikai nodreb ikdienas ceļa savienojumi, bet nega�dās lielākas atstarpes vai bedres, kas spētu �o vienmuļo dzīves ritējumu uz laiku pārtraukt vai apstādināt. Tad varbūt varētu domāt par jaunu ceļu, par jaunām pieturas vietām un jaunu gala staciju. Bet lielāka avārija nenotiek. Ceļ� liek rūpīgi pielabots ikdienas sīkajos remontos, un tā viņi jau kuro gadu pamazām � ' tomēr turpina slīdēt uz priek�u. Pec inerces. Aiz vistīrākās pierās-" tības. Sandrai vienmēr bija pietrūcis spēka vai uzņēmības pa�griezt avārijas krānu un nospiest bremzes pedāli. Un arī baile^i1 ; Kur viņa vairs atradīs to labo ma�īnistu, to stipro dzīves* kas spētu aizvest uz vietu, kur būtu tikai mīlestība, u:

Hnīga dro�ība? Varbūt tāds ma�īnists arī atrastos, bet vai vispār ,Ja vieta eksistē, vai tāda vispār kaut kur atrodas? Sandrai, it sevi�ķi pēdējā laikā, bie�i ienāca prātā, kā visvienkār�ākais, lai kaut �ķietami kompensētu savu sievietes pazemojumu, būtu ari viņai k|ūt neuzticīgai. Jāiegādājas mīļākais. Pavisam vienkār�i. Ta � agrāk vai vēlāk � dara gandrīz vai visas pieviltās sievas. Un nevarētu teikt, ka tas būtu darīts sevi�ķi muļķīgi. Nē. Tā būtu gan neliela atmaksa, gan jauns savas sievi�ķības apliecinājums. Un to izdarīt patiesībā ir visai viegli. Atklāti sakot, tas vienmēr ,;; jis viegli. Kaut vai ar to pa�u izdevniecības redaktoru � savu ■folēģi Edgaru Raitu. Patīkams vīrietis, pazīstams dzejnieks. Kā- ■ ēļ gan ne?

1 �an< � '■"' iiņēma no somas nopirktos produktus, pārģērbās un ' a g v.i'oi vakariņas. Kādēļ gan ne? Bet viņa jau zināja, kādēļ Sandra diem�ēl tā varēja tikai domāt. Bet viņa to nespēja iz- � rīt. Sandras sievietes būtība bija pats lielākais1 �ķērslis �ādam olim. ņa to pārāk bie�i nevēlējās darīt pat ar savu vīru un ne ikai pēdējā laikā. Jau no pirmās viņu iepazī�anās dienas, no viņu nās kāzu nakts. Sandra sevi nolādēja, raudāja, meklēja pali�ju pie ārstam, mēģināja būt cita, bet viss velti. To, kas vīrie�u ^ un sajūt ievieti padara tik vēlamu un pievilcīgu, dievs pie ii�anas viņai bija piemirsis iedot. Un tur diem�ēl neko nevarēja rīt. Viņai bija liegts sasniegt to baudu, ko parasti mīlestība iedz dienas nogalē īsi pirms aizmig�anas. Un tas līdz ar to iprā mērā bija liegts ari vīrietim, ko viņa patie�ām mīlēja. Viņa \ivaru Sniegu mīlēja ar savu būtību, ar sirdi, dvēseli, prātu, labi '.inādama un redzēdama, ka vīrietim tomēr ar visu to vien nepie- iek. Un tādēļ viņa tik sāpīgi izjuta Aivara atsve�inā�anos, viņa vēlos pārnācienus mājās un �o to ari daudz konkrētāku. Bet viņa neko neteica, nepārmeta. Vai tad tas kaut ko līdzētu, palīdzētu? Vai tad vārdi var nokaut tieksmi? Vai tad asaras var atturēt vē�r�anos no sievietes saņemt to, kas vīrietim tik nepiecie�ams? Tad u arī mīlestībai galu galā nebūtu nekādas jēgas un tā zaudētu dndrīz vai visu savu pievilcību. Dievs, kā jau vīrie�a kārtas cil- v.ks, tā gudri iekārtojis, ka vīrietis mīlestībā galvenokārt meklē un gaida 110 sievietes tie�i to. Un Sandrai vajadzēja izvēlēties � vai nu beidzot noraut visus brem�u kloķus, apstāties un turpmāk brr.ukt vienai vai ar kādu citu, vai arī samierināties ar to, ka viņas Aivars Sniegs da�reiz aizkavējas pie kādas citas sievietes. ;lra samierinājās, jo, neskatoties uz to, viņa tomēr vīru mīlēja ■ tam vienmēr vēl palika cerība, ka kaut kad vēlāk viss tomēr vīsies uz labo pusi, viss kļūs savādaks un tuvāks� � ēr; -vis, un dzīvokli ienāca Aksels.

�� viņ� teica, � Zintas nav?

��� Nē, � Sandra atbildēja un panāca dēlam pretim.

��� Un tēva ari nav?

��� Nē. Tu jau zini, viņ�, kā parasti, no rita līdz vēlam vaka�ram ņemas pa rūpnīcu.

��� Un kā tev? � Aksels pajautāja, ātri ienākot virtuvē. � Kas jauns latvie�u daiļliteratūrā? Kādu grāmatu tagad rediģē?

��� Linarda Lēpes romānu �Sī ilgā gaidī�ana�.

��� Jaunatnes problēmas, par laukiem vai modernā rūpnieciskā ra�o�ana, par zinātniekiem, varbūt beidzot kāds filozofisks ga�bals?

��� Par cilvēkiem, dēl&, � Sandra atteica un piegāja pie plīts, kur patīkami smar�oja tikko izceptās kotletes un vārījās kartupeļi. � Katrs cilvēks ir viens pamatīgs filozofisks sacerējums.

��� Katrs jau nu gan ne.

��� Tomēr.

��� Un ko tad viņi tur tik ilgi gaida?

��� Daudz ko. Vispirms jau mīlestību, savu sapņu piepildījumu un kaut kādu vārdā nenosauktu, tikko nojau�amu brīnumu.

��� Un sagaida?

��� Romāna lappusēs ne, ir dota tikai cerība, jo katra cii''*' dzīvē agrāk vai vēlāk �āds brīnums tomēr ienāk vai, pareizāk s; kot, katra cilvēka dzīvē vismaz vienmēr notiek kāds strauj�, pil�nīgi neparedzēts pavērsiens, kas bie�i vien izjauc līdz �im pa�stāvo�o līdzsvaru starp sapņiem un realitāti un visu dzīvi pagrie� pavisam uz otru pusi.

��� Labāku vai sliktāku?

��� Kā nu kuro reizi.

��� Jā, � Aksels gari novilka, � kā nu kuro reizi� Un tur neko nevar izdarīt? Ja uz slikto pusi�

��� Var, ja tikai cilvēks ir pietiekami stiprs.

�� Bet ja cilvēks ir vāj�?

��� Tie�i tad tas arī ir slikti. Bet, lai kāds viņ� arī būtu, viņam tomēr jāiemācās pacietīgi gaidīt� �o labo brīnumu.

��� Cik ilgi? Dienu, nedēļu, gadu?

��� Da�reiz visu mū�u.

��� Tad tam nav ne mazākās jēgas, � Aksels teica. � Labāk pasaki � ko tu mums dosi vakariņās?

��� Tad jau redzēsi. Lūdzu, nosūc kartupeļus.

Aksels karstā katla vāku pārklāja ar dvieli, to aiznesa UV � izlietnei un lēnām nolēja verdo�o ūdeni. Virtuve piepildījās stui giem tvaika mākoņiem.

�� Tagad cs vēl neēdī�u, � viņ� teica, nolikdams kallu atpa kaļ uz gāzes plīts. � Man vajadzētu aprunāties ar tēvu.

���� Viņ� jau vēl rūpnīcā, � Sandra atkārtoja, � bet tūlīt jai vajag būt mājās.

��� Aizie�u pretim. � Aksels gāja uz durvīm.

���� Paklausies, dēls. � Sandra viņu apturēja. � Kādēļ tu ne�mācies? Kādēļ negatavojies iestāju pārbaudījumiem? Paliku�as vairs tikai da�as nedēļas. Jeb tu esi tik pārliecināts par savām spējām un zinā�anam �

Aksels gribēja kaut ko teikt, apmulsa, varēja redzēt, ka viņ� jutas neērti. Da�us brī�us tā neveikli minstinājies uz vietas, ātri atmeta ar roku un gāja tālāk.

��� Gan jau! Gan �

Un prom bija.

Aksels ātri pa kāpnēm noskrēja lejā, �ķērsoja ielu un nostājās netālu no rūpnīcas vārtiem. Paskatījās pulkstenī. Pusseptiņi. Tā�tad pēcpusdienas maiņai sākas pusdienas pārtraukums un tūlīt jāparādās Simonai.

Jā, ta tas ari notika, kā meitene bija teikusi. Simona sāka strā�dāt rūpnīcā, un Aksels to pat nemēģināja aizkavēt, jo labi saprata, ka tā ir �īs meitenes dzīves neatliekama nepiecie�amība, tā dzīves r.ealitāte, kuru var tikai no�ēlot, bet nevar izmainīt. Protams, 'Mīlu daudz patīkamāk, ja Simona ar savām spējām un tālantu "purpinātu mācīties; viņa gan pati sev, gan vēlāk sabiedrībai līdz ar to spētu dot nesalīdzināmi vairāk labuma nekā tagad, karstajā un kaitīgajā cehā presējot visda�ādākās plastmasas detaļas, bet Aksels ar to ātri samierinājās. Var ta�u studēt arī pa vakariem, var studēt neklātienē, var vispār tālāk vairs nemācīties, jo ne jau tas galu galā dzīvē ir pats iz�ķiro�ākais, bet Akselā pilnīgu neiz�pratni izraisīja Simonas krasā pārvēr�anās; viņa pēk�ņi un pavi�sam negaidīti sāka no Aksela izvairīties, gan ar vārdiem, gan izturē�anos centās parādīt, ka vairs nevēlas ar viņu ne satikties, ne kaut kur kopā pavadīt laiku. Un vispār vairs negrib viņu pat redzēt. Aksels nespēja to saprast. Visu laiku ta�u bija tik labi, viens bez otra nevarēja paspert pat soli, tik daudz kas kopā iz�sapņots, tik daudz un bie�i runāts par nākotni un abu mīlestību, un pēk�ņi� Vai tad dzīvē ta notiek? Vai tad tā jānotiek? Un, ja tas tā patie�ām arī ir, tad kādēļ tie�i man būtu jācie�? Un vai tad vispār tā var, ka �odien tu man esi, bet rit jau vairs nevari būt? Es ta�u neesmu mainījies. Es tev neko sliktu neesmu noda�rījis. Es gribu būt pie tevis. Es gribu tev palīdzēt. Galu galā � b es gribu būt tev noderīgs, Simona �

Un tur jau viņa arī nāca. Vienkār�ā vasaras kleitiņā, melnos matus daļēji paslēpusi zem ko�i sarkana lakatiņa. Viņa joprojām izskatījās tik pat jauna un skaista, varbūt vienīgi seja un lielo acu skatiens bija kļuvis nedaudz vērīgāks, uzmanīgāks, un tajā

vairs nebija saskatāma tā jautrība un bezrūpība, kas �is acis pa�darīja tik neparasti pievilcīgas. Tagad tās vairs nedziedāja, bet gan klusēdamas lūdza netraucēt, uz tām pat neskatīties.

Aksels gāja viņai pretim.

��� Labvakar, � viņ� teica. � Vakar mēs ta�u sazvanījāmies, norunājām satikties, es nogaidīju veselu stundu� Kādēļ neat- nāci?

��� Nevarēju, � Simona atbildēja un nodūra galvu. � Tev ļoti �ēl to velti pavadīto stundu?

��� Nē. Man �ēl, ka tu neturēji vārdu.

Simona klusēja.

��� Un kādēļ aizvakar neatnāci?

��� Aizvakar es arī nevarēju, � viņa klusi teica un sāka iet uz mājas pusi. � Ceru, ka tu ne sevi�ķi par to dusmojies?

��� Tagad tev ir laiks?

�� Tikai pusstunda. Jāaizskrien uz māju, kaut kas jāieēd, jā�parunā ar mammu �

��� Bet rīt?

��� Nezinu, Aksel. Dro�i vien arī rīt nekas nesanāks.

��� Varbūt tu man varētu paskaidrot � kādēļ?

��� Varu. Bet tu nedusmosies?

��� Es pacentī�os. Vispār, Simona, es nekad negribētu uz tevi dusmoties. Bet saproti, es pa�laik kaut ko īsti nesaprotu�

Viņi apstājās pie Simonas mājas gala, tur visapkārt ziedēja labi iekoptas puķu dobes, pa ietves malu, skaļi klaudzinādams metāla spieķi, aizgāja kāds neredzīgais, ielas pretējā pusē pie veikala durvīm bija izveidojusies pagara rinda, bet pa labi, ne�daudz zemāk, pēcpusdienas saulē mirdzēja zilais un parasti tik klusais Salas ezers.

��� Redzi, Aksel� � Simona, mazliet apmulsusi, teica un skatījās sāņus. � Tu esi brīni�ķīgs puisis, tu esi lielisks zēns, Aksel, bet� Tava māte ir pazīstama literatūras zinātniece, tul�kotāja, strādā izdevniecībā par redaktori, tavs tēvs ir liela ceha priek�nieks, starp citu, tagad viņ� ir ari mans priek�nieks un es viņa padotā; jums ir automa�īna, Carnikavā bezgala skaista va�sarnīca, tāda maza pasaku pils, tepat netālu liels dzīvoklis, jums nekad nekā nav trūcis un netrūkst, jūs nezināt, cik briesmīgi skumji un pazemojo�i ir skaitīt pēdējos rubļus un iet pie kaimi�ņiem aizlienēt naudu; tava māsa ir studente, pats būsi arhitekts� Bet man nav nekā� Tikai �īs rokas, ar kurām pa�ai jānopelna maize. Agrāk vai vēlāk tu mani pamestu, tev tas viss apniktu, tu� Jā, jā, Aksel, tu lūdzu, uz mani tā neskaties, es zinu, tu mani pamestu, atstātu, pamazām sāktu aizmirst, tikai tagad tev liekas citādi. Bet man, iespējams, visu dzīvi tā arī vajadzēs nodzī�vot. Tad jau labāk, lai tas viss notiek ātrāk� Jau �odien. Un krusts vai svītra pāri. Punkts.

Aksels ilgi raudzījās uz noliekto meitenes galvu, un viņ� sevī sajuta kaut kādu dīvainu �ēlumu. Simona pamatīgi kļūdījās. Aleitene gan savu. gan viņu abu nākotni bija prognozējusi pil�nīgi aplami. Aksels izstiepa roku un viegli pieskārās meitenes melnajiem matiem.

��� Alana mazā muļķīte� Mūsu klases teicamniece. Dzīves un cilvēku pazī�anā es tev ielieku divnieku.

��� Nē, � Simona strauji papurināja galvu un atvairīja pui�a roku. � Vēlāk� kaut kad vēlāk mūsu �ķir�anās sāpes es izjustu daudz stiprāk. Lai tas notiek tagad, kad varu iztikt bez asarām �un vēl nav radusies tā sajūta un pārliecība, ka bez tevis nevar� dzīvot.

Aksels ilgi klusēja, viņ� meklēja vārdus, bet tie visi kaut kur pazuda, uzradās un atkal pazuda, tie strauji joņoja caur smadze�nēm, uzliesmoja, dega un izgaisa, tos nevarēja notvert, nevarēja fiksēt un apstādināt, vajadzēja nomierināties, koncentrēties, viņ� juta, ka pa�laik kaut kas notiek nepareizi, tā nevajag notikt, �ie slēdzieni un pieņēmumi ir pilnīgi aplami, prognozes k|ūdainas, tās neatbilst patiesajām iespējām un turpmākajai realitātei. Fan�tāzija sajaukusies ar maldiem, bailes ar nezinā�anu, iedomas ar neticību un kaut kur saklausītiem vai dzirdētiem stāstiem par sociālo nevienlīdzību un �ķietamo inteliģences pārākumu pār fiziskā darba darītājiem. Bet mēs ta�u nedzīvojam Savienotajās Valstis, Anglijā vai Bundesrepublikā! Velns parāvis, mēs ta�u esam padomju jaunie�i, nupat beidzām padomju vidusskolu un tepat arī strādāsim un dzīvosim! Atjēdzies, Simona! No kurienes tev tādas iedomas? Pie mums ta�u cilvēki satiekas un �ķiras pa�visam citu iemeslu dēļ, daudz svarīgāku vai nesvarīgāku, bet ne jau tādēļ, ka vienam darbs saistās ar sēdē�anu iestādē, bet otram jāstrādā rūpnīcā!

��� Paklausies! Vai tad tie�ām, vai tad patie�ām mūsu patstā�vīgā dzīve būtu jāsāk ar iedomām vai pilnīgi aplamiem pieņēmu�miem?

�� Nē, Aksel, � Simona atkal noraido�i papurināja galvu, pacēla to aug�up un nopietna ieskatījās pui�a acīs. � Fs zinu. Tu man to divnieku dzīves un cilvēku pazī�anā varēji ari nelikt. Piecnieks uz galvo�anu. Nemēģini apmānīt pats sevi. Sai vasarā esam kļuvu�i pieaugu�i � un pasaku laiks ir beidzies. Beidzies, Aksel. �odien nabaga pelnru�ķītes reti kad tiek pie saviem tik skaistajiem un iabajiem prin�iem�

Simona strauji pagriezās un ātri ieskrēja savas mājas kāpņu telpā. Bija dzirdams, ka skaļi aizcērtas durvis.

Aksels stāvēja kā sastindzis un domīgs skatījās logā, kur vajadzēja parādīties kādai ļoti pazīstamai sejai. Bet logs klusēja. >at aizkars nepakustējās.

Meistars Ei�ens Bārs sēdēja savā stiklotajā �būri� un vēroja, ka gratētavā strādnieki ātri un pierasti veic savu darāmo. Puse no viņiem bija neredzīgie. Daudzi �eit strādāja jau gadiem ilgi, saņēma diezgan lielas pirmās grupas invalīdu pensijas, bet tomēr stradāja, tā aizpildot laiku un apzi�noties, ka gan sev, gan sabiedrībai esi vel noderīgs, tu vari vēl veikt da�ādas darbu operācijas, tu esi jau iemanījies, esi ieguvis pieredzi un apzinies, ka tavs padarītais saplūst kopā ar citu vei�kumiem, tā, veidojot un radot mūsu dzīves materiālo pamatu, tu radi vērtības, un tās tāpat, apvienojoties ar citām vērtībām, veido un rada mūsu valsts ekonomisko struktūru un tās stabili�tāti. Varbūt pirmajā mirklī tas viss �ķiet pat nereāli, frā�aini pateikts, bet tā tomēr bija īstenība. Svarīgi to apzināties. Lielākā daļa no �eit strādājo�ajiem to arī saprata un stipri izjuta �o ne�piecie�amību un savu noderīgumu. L'n tad nebija mū�īgi jādomā, ka nekad neredzi sava darba rezultātu. Neredzi sev blakus strā�dājo�o biedru. Nekad neredzi meistaru, ceha priek�nieku, nere�dzi sievu, ne savus bērnus, neredzi ritu, uzplaukstam ziedus un zilo ezeru. Tu biedru pazīsti tikai pēc balss. Sievu un bērnus pazīsti pēc soļu gaitas. Un sajūti rītu un ziedus, un ezeru. Un to, ko tu dari. Pasaule pārvēr�as skaņās. Krāsas ir pazudu�as, to vietā pastiprināti darbojas dzirde, tauste un smar�a. Pasaule ir izmainījusies, bet nav pazudusi. Un tu turpini dzīvot �ai vietā uz zemes ar saviem priekiem, apmierinājumu un savu izmisumu.

Cilvēki strādaja. Visapkārt bija dzirdams vienmuļ�, mono�tons troksnis, ko tikai paretam pārtrauca kāda skaļa un neap�mierināta balss. Dūca desmit urbjma�īnas un pie katras piestip�rinātais ventilators. Un tomēr gaiss bija pilns sausiem, kodīgiem putekļiem.

No presētavas un slīpētavas plastmasu detaļas �eit nokļuva tālākai apstrādei. Vispirms vajadzēja BKJ-3 un BKJ-2 korpu�siem izurbt astoņmilimetrīgos sānu caurumus, tad pa lenti kor�pusi un paneļi slīdēja tālāk, tika izurbti trīspadsmitmiliinetrīgie

caurumi, pēc tam tika �etrmilirnetrīgajiem, jau korpusos eso�a�jiem uzgrie�ņiem iegriezta vītne, pēc tam vajadzēja izurbt 2,2 milinietrīgos caurumus, korpusi un paneļi slīdēja tālāk, kur jau pa'�ās operācijas beigās tiem tika nogratētas divdesmitpiecmili- inetrīgās atveres, un korpusi kopā ar paneļiem atkal caur sienā ietaisītiem logiem nonāca atpakaļ slīpētavā.

Visas �īs operācijās nebija sare�ģītas, no strādājo�ajiem ne�prasīja nekādas pla�ās zinā�anas vai prata piepūli. Nepiecie�a�mas vienīgi iemaņas. Un tomēr bie�i vien darbs kavējās. Galve�nokārt bojājās pa�as urbjma�īnas, plīsa lentes, nolietojās vai lūza urbji, un tos vajadzēja bie�i mainīt, iestādītājiem un at�slēdzniekiem darba netrūka. Bet ne vienmēr �ie atslēdznieki bija uz vietas, jo viņu trīs cilvēku mazais kolektīvs apkalpoja visu cehu � septiņus iecirkņus. Un tad tūlīt atskanēja neapmierināto balsis, vajadzēja pa�iem vai meistaram iet viņus meklēt, agre�gāts stāvēja, un darbs negaja uz priek�u. Ja pārtraukums radās ilgāks, it sevi�ķi BKJ-3 un BK.J-2 paneļu apstrādē, tas nekavējo* ties atsaucās uz montā�as iecirkni, kur tūlīt apstājās abi kon�veijeri. Un cilvēki uztrauku�ies sēdēja bez darba un izpeļņas. Plāns nepildījās. Par to vienmēr uztraucās visvairāk. Kliedza un skraidīja meistari, kliedza un skraidīja ceha priek�nieks, ceha dispe�ers, brigadieri un daudzi strādnieki. No malas vērojot, tas viss atgādināja mazu elli, kādu psihiatriskās klīnikas nodaļu vai Bābeles torņa celtniecību. Montā�as konveijeri apstājās vai draudēja apstāties, līdz ar to pārtraucot gatavās produkcijas izlaidi arī tad, kad virpo�anas iecirknis nepietiekama vairumā ra�oja M-trīsdesmit uzgriezni un vizuālo uzgriezni, kad kom- plektētavā nebija atlasītas un iz�ķirotas vajadzīgas detaļas, kad kniedētava materiālu (sudraba) trūkuma dēļ nespēja sakniedēt pietiekamā vairumā metāla kontaktus, kad presētava formu un veidu bojājumu dēļ ra�oja brāķa korpusus vai bīdītājus, kad vit- ņotava galvenokārt strādnieku trūkuma dēļ, nespēja dot vaja�dzīgo daudzumu nulles, nullpirmo, nullotro, nullsesto vai nuli- septīto statīvu, kad �tancētavā aizkavējās metālu tabuliņu �tan�cē�ana, bet galvenokārt tad, kad galvanikā kaut vai par da�ām stundām aizkavējās �o da�ādo nosaukumu statīvu, M-trīsdesmitā uzgrie�ņa, visda�ādāko skrūvju un atsperu galvaniskā apstrāde. Tad tā gandrīz vienmēr bija katastrofa. Montā�as iecirknis un konveijeri pārstāja normāli funkcionēt. Gatavā produkcija netika izlaista galveno detaļu trūkuma dēļ, jo praktiski nekādus uzkrā�jumus pa�reizējā situācijā, tas ir, pēc kārtējo normu paaugstinā��anas, nebija iespējams izveidot. Gatavās detaļas montā�as ļau�dis ķēra no rokas rokā. Vērtējot stāvokli pavisam objektīvi, pa�tiesībā tik traki nemaz nebija vai, pareizāk sakot, tik traki neva�

jadzēja būt, jo rezerves darba ra�ības kāpinā�anai tomēr vēl pa�lika. Varētu pat izveidot svarīgāko detaļu uzkrājumus, bet abi galvaniķi � Cugunovs ar Lapiņu, saskaitu�ies par normu pa�augstinājumu, spītēdami sev un ceha priek�niekam, nemaz nerē�ķinoties ar pārējo kolektīvu, tī�u prātu strādāja pagalam slikti, nolaidīgi un neiedomājami lēni. Tādēļ arī toreiz mēne�a pēdējās dienās izveidojās tik saspringta situācija, kas no visiem strādā�jo�ajiem prasīja maksimālu spēku atdevi, atbildību un noteiktu rīcību.

Ei�ens Bārs novērsa skatienu un paskatījās sev priek�ā. Galda otrajā pusē sēdēja simpātiskā, vienmēr uz raudā�anu ga�tavā brigadiere Ināra Sile. Viņa beidza noformēt strādnieku mē�ne�a darbu norīkojumus. Bija jāatzīmē un jāsaskaita katra strādnieka dienas veikums, pēc tam pa visu mēnesi kopā, jāat�zīmē nostrādātās stundas, jāaprēķina katras padarītās operā�cijas dotā norma, tās izpilde, izcenojums. Darba vesels kalns. Pēc tam visi �ie narjadi jādod parakstīt meistaram, pēc tam ceha normētājai, kura tos nodos tālāk rūpnīcas grāmatvedībai, kur tad arī tiks pilnīgi aprēķināta katra strādnieka mēne�a iz�peļņa un mēne�a normas izpilde.

Ināra smagi nopūtās un beidza zibināt savu nelielo elektron- skaitļojamo ma�īnīti.

��� Sis ir visnepatīkamākais darbs, � viņa jau kuro reizi pa�ziņoja. � Un visatbildīgākais. Pamēģini tikai kādam kaut ko aizmirst pierakstīt! Būs skandāls debess augstumā!

��� Bet tu neaizmirsti, � Ei�ens deva padomu.

��� Prātā var sajukt, � Inara vēlreiz smagi nopūtās. � Sep�tiņdesmit divi cilvēki, ik pāris dienas daudzi strādāju�i pavisam citu darbu, �odien tur, rīt citur, galva grie�as riņķī. Un tad vēl tie pārvedumi uz vidējo izpeļņu! Jā, tu tos esi jau sarakstījis?

��� Esmu. Kad satik�u priek�nieku, do�u parakstīt.

��� Dro�i vien atkal bļaustīsies un būs neapmierināts.

��� Dro�i vien.

��� Vispār � viņ� man ļoti nepatīk. Tāds pārlieku iedomīgs. Bet tev?

���� Kas man tur ko patikt vai nepatikt, � Ei�ens atbildēja. � Kopā vien jāstrādā.

���� Tu ar viņu pastāvīgi esi uz na�iem, mū�īgi �kasies�, bet tomēr, �ķiet, viņ� tevi ieredz.

��� Var jau biīt. Nekad vēl viņam par to neesmu apjautājies.

��� Es nupat dzirdēju, ka viņ� taisoties �ķirties no sievas, i

��� Un ņems tevi, vai ne? I

���� Paldies! � Ināra nicīgi teica. � Krāsainais pūslis! Kādēļ viņ� atkal paaugstināja normas?

� Vai tad viņ� to izdomāja? Viņ� paaugstināja? Pavēle na aug�as. Vissavienības mērogā visās rūpnīcās.

��� Kādēļ? Vai tad nebija labi tāpat?

��� Tas tika darīts tadeļ, lai vēl vairāk celtu darba ra�īgumu. Un labi bija tikai atsevi�ķiem strādniekiem, kas viegli varēja maiņas uzdevumu izpildīt par divsimt, divsimt piecdesmit procen�tiem un nopelnīt �etrus simtus. Tagad viss nolīdzināsies.

��� Vai tad valstij bij �ēl, ja kāds varēja labāk nopelnīt? Es skatos, EīM�en, ka tu nupat sāc ari stabulēt glu�i tāpat kā mūsu priek�nieks.

���� Uz visiem notikumiem jāskatās reāli, īnārīt. Rūpnīcai jā�kāpina produkcijas izlaide, un, kur bija zemākas normas, tur paaugstināja. Tas arī viss. Tagad gribot negribot būs jāstrādā ātrāk un jādod vairāk.

���� Bet vai tev ne�ķiet, Ei�en, ka mūsu priek�niecība tomēr pieļāvusi rupju kļūdu? � Ināra dusmīga pavaicāja. � Viņi nav rēķināju�ies ar cilvēku psiholoģiju. Viņi piemirsu�i, ka mūsu rūpnīcā puse no strādājo�ajiem ir invalīdi un saņem lielas pen�sijas. Viņiem tā izpeļņa nemaz nav tik svarīga, un, kā tu redzi, nemaz tik ļoti nesteidzas.

��� Bet citi veselie? Viņiem izpeļņa tomēr ir svarīga.

��� Sprie�ot pēc galvaniķu darba � ne sevi�ķi.

��� Jā, ar viņiem ir �vaki, � Ei�ens neapmierināts norūca.

� Zini, kā sauc viņu rīcību? � Ināra pajautāja.

��� Var saukt, kā gribi. Vienkār�i slinkums vai bezatbildība.

���� Nē, Ei�en, � Ināra nepiekrita. � Tas ir tā saucamais sēdo�ais streiks. Spilgta un visai jūtama sava protesta izpausme. Mēs viņiem nekā nevaram izdarīt. Es, tu vai priek�nieks var tikai pabļaustīties, var izlamāties, bet neko arī vairāk. Jo viņi tomēr kārtīgi atnāk uz darbu un savas stundas nostrādā. Nav tāda likuma, kas viņus varētu piespiest strādāt astoņas ^lidas bez elpas atvilk�anas. Ar savu it kā �normālo� strādā�anuviņi beigu beigas tomēr pieradīs, ka izstrādes normas paaugstinātas nesa�mērīgi augstu, tās prakstiski nav iespējams izpildīt, un tās pēc kāda laika "tkal samazinās. To panāks ari virpotāji.

Ei�ens neko neatbildēja, bet nodomāja, ka tā arī laikam būs, ja tikai galvaniķi : izstrādās vēl kaut ko sliktāku. Viņi patie�ām bija pārskaitu�ies ne pa jokam un tagad spītēs cik vien varē�dami. Arī sev, jo, tā strādādami, viņi tik tie�ām neko daudz ne�varēs nopelnīt. Ja normu samazinās, raus kā turki, atkal pelnīs �etrus simtus, plānu izpildīs par divsimt piecdesmit procentiem un būs visas rūpnīcas lepnums, gods un slava. Un tad viņus sūtīs uz visādām konferencēm, iekļaus da�ādās pieredzes apmai�ņas delegācijās un varbūt pat ievēlēs par deputātiem.

Iezvanījās telefons. Ei�ens pacēla klausuli.

��� Ei�en, tu? � kāds skaļi bļāva.

��� Es.

Zvanīja no montā�as iecirkņa.

���� Ei�en, kā bus ar em-trisdesmit uzgriezni? Mums tūlīt būs cauri! Dzirdi? Tūlīt atkal stāvēsim! Ka tev tur ir?

���� Būs! � Ei�ens noteica un tūlīt atcerējās veco Līdumu. Pēc tam nolika klausuli. Tai pa�ā mirklī atkal skaļi ietark�ķejās telefons.

��� Meistars Ei�ens klausās.

���� Ko tie tavi galvaniķi dara? � klausulē kliedza montā�as iecirkņa brigadieris. � Man nav statīvu, nav skrūvju, nav at�speru! Nekā man nav! Tu to zini?

��� Zinu.

���� Ko tad tu sēdi savā kantorī? Ko neej pie viņiem un ne- Iriec strādāt? Vēl da�as stundas, un mēs atkal stāvēsim! Ej un kaut vai ar mietu viņiem pa galvu!

��� Ja tev nav ko darīt, � Ei�ens pārskaities teica, � aizej pats pie viņiem un pavicini dūres! Es jau esmu to izmēģinājis. Man pietiek! Viņi strādā, kā pieradu�i, un, ja pa�i negribēs, ne�viens velns viņus nepiespiedīs kustēties ātrāk!

��� Baigie svolo�i!

��� Nu, nu! Aizej un viņiem to pasaki!

��� Es tūlīt aizie�u pie ceha priek�nieka! Tu nezini, kur pa��laik atrodas Aivars Sniegs? Pie tevis tur nav?

��� Nav. Pirms desmit minūtēm viņ� redzēts �tancētava.

���� Kas tur viņam ko meklēt? Lai iet uz galvaniku, lai drā� uz virpotavu! Kaut kas ta�u beidzot jādara! M-trīsdesmit būs?

��� Būs, � Ei�ens noteica un paskatījās uz Ināru, kura atkal veikli kā pianiste klabināja elektronskaitļojamās ma�īnas baltos taustiņus. Uz tum�ā ekrāna te uzzibsnīja, te atkal pazuda sar�kani cipari.

��� Noteikti?

Ei�ens nolika klausuli un jau kuro reizi nodomāja, ka būt par meistaru laikam gan ir visnepateicīgākais darbs uz pasaules. Visi uz tevi kliedz, visi prasa � gan priek�nieki, gan strādnieki. Un tu esi vidū � saņem sitienus gan no aug�as, gan apak��as. Jāprot satikt ar strādniekiem, jo tikai no viņiem ir atkarīgs, kā maiņa pildīs dotos uzdevumus, kā strādās un kā izpildīs plānu. Ja vienmēr būsi nikns un neiecietīgs, ja daudz bļaustī�sies un tēlosi diez kādu kungu, viņi vienmēr atradis, kā tev pa�matīgi iegriezt. Sādu iespēju bija milzīgs daudzums, bet, ja būsi taisnīgs, būsi stingrs un prasīgs, bet izturēsies ar cieņu un sa�proto�i, viņi vienmēr tevi aizstavēs, palīdzēs un, ja būs vaja�dzīgs, savas maiņas un rūpnīcas labā da�reiz strādās pat divas maiņas pēc kārtas. Jo ne vienmēr plāna izpilde draudēja izjukt pa�u strādnieku vai rūpnīcas vadības dēj. Visbie�āk �īs nepatīka�mās situācijas izraisīja citas �ai nozarē strādājo�ās rūpnīcas, kuras piegadāja materiālus un izejvielas. Sai gadījumā tomēr viss bija savādāk. �oreiz vainīgi bija pa�a uzņēmuma strādnieki, neatkarīgi � esi bijis labs vai slikts.

Ei�ens izgāja no sava mazā kantorī�a, gāja pa garo gaiteni, pagriezās pa labi un kāpa aug�up uz tre�o stāvu, kur atradās ceha priek�nieka kabinets. Viņ� tūlīt atcerējās Ingu, atcerējās, ka vakar neatnāca uz satik�anos, nebija viņai pat piezvanījis, tadē] arī �orīt bija nopircis tās rozes. Pēdējā laikā katru vakaru, katru brīvo stundu viņ� centās maksimāli izmantot mācībām. Ei�ens Bars beidza studēt Rīgas Politehniskajā institūtā un pa��laik ar milzīgām grūtībām un neatlaidību izstrādāja diplom�darbu.

Pirms kabineta viņ� apstājās, vēlreiz atcerējās Ingu un ne�daudz sakārtoja apģērbu. Tad strauji atvēra durvis.

Inga skatījās uz krā�ņajām rozēm, un viņai viegli notrīcēja pirkstu gali. Zīmulis neklausīja. Viņa to ielika stikla trauciņā blakus pildspalvām un citiem zīmuļiem. Pēc tam sakārtoja matus, no sevis nedaudz tālāk atstūma papīru kau�dzīti un paskatījās laukā pa logu. Spīdēja saule, tālumā vizēja ezera zilā sega, un tepat blakus aiz biezas mūra sienas kā iemī�lējusies meitene skaļi nopūtās silta pavasara diena. Un viņa at�cerējās, ka pagāju�ajā gadā arī aprīļa pēdējās dienas bija tikpat saulainas un siltas un pavasaris rāpās tie�i pa palodzi kabinetā uz galda. Viņa to satvēra, viņa to turēja siltajas plaukstās un, beidzot darbu, paņēma līdzi uz māju. Un tā tās dienas un tas pa�vasaris tagad viņai vienmēr ir līdzi. Un paliks. Tajās dienās �ai kabinetā pirmo reizi bija ienācis Ei�ens Bars, viņu skatieni sa�stapās, lai jau mazliet vēlāk � pēc nedēļas vai divām � viņi sastaptos pa�i. Viss notika kaut kā viegli, parasti un dabiski, it ka pirms tam viņi būtu pazīstami jau gadiem ilgi. Viņi sa�prata � mīlestību nekad nevajag iekarot, par to nav jācīnās un tā nekad nav jālūdzas. Pa lielākajai daļai mīlestībai vienkār�i jā�pasniedz roka.

Alvērās durvis, un kabinetā ienāca Ei�ens Bārs. Viņ� �ķita norūpējies un noguris. Aizgāja līdz tuvākajam krēslam, smagi atkrita un bridi drūmi blenza grīdā.

��� Smagi? � Inga pavaicāja un mazliet satraukti paskatījās uz jauno meistaru.

��� Jā, � Ei�ens piekrīto�i pamāja, � diez kas nav.

��� Pirmīt bija atnācis Kārlis Tap�a, � Inga sāka stāstīt, � un sūdzējās par tevi priek�niekam. Tā kā tu, draudziņ, saga�tavojies! Atkal bus kafija!

Ei�ens sāji pasmaidīja un atmeta ar roku.

��� Lai! Vai nu pirmo reizi! Jā, starp citu! Beidzot mūsu bu- futē var dabūt kafiju, vai ne?

��� Nevar, Ei�en, � Inga noraido�i papurināja savu burvīgo galviņu. � Nevar! Joprojām nedarbojas automāts.

��� Katru dienu mēs remontējam hidrauliskās preses, tūksto�- tonnīgas �tances, elektrodzinējus un dīzeļus, bet nieka kafijas automātu nevaram! � Ei�ens izsmējīgi iesaucās.

�� Acīmredzot tas ir daudz sare�ģītāks par tām jūsu presēm un citiem agregātiem.

��� Dro�i vien. Cits laikam nekas neatliks kā vajadzēs iz�saukt speciālistus no Fizikas institūta�

Inga ilgsto�i skatījās uz savu draugu un sajuta nelielu rūg�tumu.

��� Ei�en� Kādēļ tu vakar neatnāci? � viņa klusā balsī pa�vaicāja.

��� Piedod, Inga. Bet es biju ļoti aizņemts. Tu ta�u zini.

��� Varēji vismaz piezvanīt.

��� Piedod. Tu dusmojies?

��� Mazliet.

��� Nevajag, Inga.

��� Tu �ovakar arī būsi aizņemts?

Ei�ens ilgi klusēja.

��� Jā.

Pēc tam viņ� smagnēji piecēlās, piegāja pie Ingas rakstām�galda un viegli ar plaukstu pieskārās meitenes plecam.

�� Nu tu pati redzi, kā ar mani tagad ir.

Inga satraukta paskatījās uz blakus stāvo�o puisi, kur� savu kalsno augumu bija ietērpis zilā virsvalcī un, neveikli mīņāda�mies uz vietas, turpināja glāstīt viņas plecu. Kuru katru bridi kāds varēja ienākt.

��� Tikai nesaki, lūdzu, ka tev ir kāda cita meitene!

��� Nē, Inga, nav citas, � Ei�ens nopietns atbildēja un at�ņēma roku. � Es tikai tagad katru vakaru cītīgi strādāju pie diplomdarba. Vēl mēnesis � un tad būs cauri.

��� Laimīgais, � Inga nopūtas. � Bet man vēl vesels gadā.

��� Un tad es dusmo�os uz tevi.

��� Ka dēj?

��� Jo tad tev nebūs laika mani ne satikt, ne man piezvanīt.

Inga pasmaidija, strauji pagriezās savā krēslā un pacēla

galvu aug�up.

��� Nez vai� � viņa teica. � Tad jau mēs, Ei�en, dro�i vien dzīvosim kopā.

��� Jā? � Ei�ens, mazliet pārsteigts, iesaucās. Par to viņ� vēl nebija tā sevi�ķi domājis.

��� Vismaz tā tam vajadzētu būt� teorētiski, � Inga pa�smaidija. � Jeb varbūt praksē būs citādi?

��� Nē, Inga, � Ei�ens atteica. � Arī praksē tāpat vien būs.

Inga strauji piecēlās un ātri Ei�ena vaigam uzspieda skūp�stu.

��� Mīļais!

��� Mazliet jocīgi, ja tā padoma. � Arī Ei�ens beidzot pa�smaidīja. � Mēs esam skūpstīju�ies �ai kabinetā gandrīz vai priek�niekam aiz muguras, esam skūpstīju�ies me�ā, tramvajā, uz ielas, teātrī, kad zālē nodziest gaisma, kur vēl?

Inga sāka skaļi smieties un jau kuro reizi sajuta, cik viņai kļuvis tuvs �is diezgan neveiklais puisis.

��� Stadionā, �o skupstu maskējot aiz priekiem par iesistiem vārtiem, tirgu, slēpjoties aiz sajūsmas par rudens bagātībām, sēņojot, atkal prieks par atrasto baraviku, jūrmalā, vērojot skaisto saulrietu �

��� Paklausies � vai tad mēs vispār neko citu neesam darī�ju�i?

��� Kaut ko jau esam gan, � Inga �ķelmīgi atbildēja.

��� Un tas vienmēr ir bijis daudz patīkamāk nekā tad, kad to darījām istabā uz dīvāna �

��� Ei�en! � Inga smiedamās viņu. pārtrauca. � Nevajag. Si nav īstā vieta, kur mēs varētu�

��� Zēl.

��� Sestdien tu esi brīvs? � Inga painteresējas.

��� Sestdien? � Ei�ens brīdi padomaja. � ja.

��� Man ir biļetes uz �Skroderdienam Silma�os�.

��� Paldies, Inga, � Ei�ens teica, � aiziesim. Ja tu man ne�būtu, es dzīvotu pilnīgā gara tumsā.

Pie durvīm kāds klusi pieklauvēja, tad tas atvērās, un kabi�netā ienaca vecais virpotājs Līdums. Viņ� uzmanīgi paraudzījās apkārt un neveikli abas rokas noslaucīja gar netīrā, eļļas trai�piem izraibinātā kombinezona sāniem.

��� Tu mani sauci? � viņ� pavaicāja. Balss vecajam vīram bija rupja un spēcīga.

���� Ja, Līcītim, apsēdies, � Ei�ens teica un pabīdīja tuvāk krēslu.

Vecais virpotājs uzmanīgi apsēdās un vēlreiz pēto�i noska�tīja kabineta sienas.

���� �eit vajadzīgs �vuntīgs remonts, -� viņ� beidzot sacīja un ar ierastu kustību sakārtoja brilles. Tās izskatījās tikpat ve- tas kā pats valkātājs. � Viss kaut kā pārāk pelēks un noplucis. Bet mūsu priek�niekam ta�u patīk spilgtas krāsas.

��� Jā, Līdum, viss kaut kā ne tā, kā būtu vajadzīgs, � Ei�ens nopūzdamies teica un vērīgi paskatījās uz veco strādnieku. Bijy ārkārtīgi svarīgi viņu pierunāt palikt strādāt vēl otro maiņu. Virpotājs to laikam jau nojauta vai pat zināja, bet pagaidām vēl to neizrādīja. Viņ� mierīgs pagriezās pret Ei�enu, netīrās rokas uzlika uz abiem ceļgaliem un klusi pajautāja:

��� Kas tad bija uz sirds?

���� Redzi, Līdum� � Ei�ens nesteidzoties sāka un pēk�ņi jutās pavisam neveikli. Viņ� sajuta kaunu. Viņam � jaunam un spēcīgam vīrietim � bija jāmēģina pierunāt �o veco, jau tā no darba un dzives noguru�o cilvēku strādāt vēl pēc darba bei�gām, vēl veselu maiņu� Ei�ens nemaz nebrīnītos, ja Līdums viņu pasūtītu pie visiem velniem, kārtīgi vēl izlamātu un, neie�laizdamies nekādās sarunās, nekavējoties aizietu. Un dro�i vien pareizi darītu. Bet Ei�ens tūlīt atcerējās vēl neizpildīto mēne�a plānu, visus pārējos strādniekus un priek�nieka pavēli un tikpat neveikli, juzdamies arvien neertāk, tomēr turpināja: � Tu jau pats zini, kā mums iet ar to otro virpotāju� Tas puika vairs nenāk, divas dienas līdz mēne�a beigām, bet ar plānu ir pavisam �vaki. Ja tu paliktu strādāt vēl otro maiņu� vel varētu izvirpot piecus vai se�us tūksto�us M-trīsdesmit� tad plānu varētu iz�pildīt un cilvēkiem nevajadzētu strādāt sestdien� Es ar mon�tā�ās iecirkņa ļaudīm runāju. Viņi saraus. Viņi samontēs pie�cus, varbūt pat se�us tūksto�us BKJ-divi, ja tikai pietiekamā vai�rumā būs M-trīsdesmit. Tu jau zini, tas uzgrieznis mums vien�mēr ir bijis tāds sāpju bērns. Un nevienam nav nekāds prieks nākt ra�ot vēl sestdien. Uz konveijera sievietes vien strādā, un tu jau zini, ko viņām tā viena diena nozīmē.

��� Zinu jau, zinu, meistar! � Līdums iesaucās un atkal ilg�sto�i skatījās uz sen krāsotajām kabineta sienām. � Tātad tu teic, ka ir pavisam �vaki, ko?

��� Jā, � Ei�ens noguru�ā balsī atbildēja. � Pagaidām nekas spīdo�s nav.

���� Bet kādēļ tad nav, meistar? � Līdums skaļi pavaicāja un strauji sagrozījās krēslā. Tas skaļi ie�īkstējās � un �ķita, ka tūlīt sabruks zem sēdo�ā svara. � Jūs ar priek�nieku par to esat padomāju�i?

���� Protams, Līdum. Bet daudz kas ir atkarīgs ne tikai no mums.

��� Tā jau laikam ir, bet tomēr, meistar, � tomēr daudz kas ari tie�i no jums?

���� Kā tad būs, Līdum? � Ei�ens mazliet nepacietīgi uzpra�sīja. � Es, protams, tev nevaru pavēlēt, bet ļoti lūdzu.

���� Redzi, meistar, � Līdums klusi sacīja, pasmaidīja, no�ņēma brilles, no kabatas izņēma netīru kabatas lakatiņu un sāka ar to tirīt briļļu stiklus. � Nevajag ne pavēlēt, ne arīdzan lūgt. Vajag visu izdarit tā, lai cilvēkiem būtu patīkami strādāt. Lai viņiem būtu prieks. Un vēl, meistar, lai cilvēki par savu darbu varētu saņemt daudzmaz pieklājīgu atlīdzību. Tev pa�am ir ģi�mene?

� Nē. � Ei�ens papurināja galvu.

��� Barojies tepat mūsu stolovojā?

��� Pa lielākai daļai.

��� Un tirgū nekad neesi iegriezies?

��� Nē. Kaut kā nav bijis vajadzīgs.

���� Bet nemaz nebūtu slikti. Tad tu, Ei�en, redzētu, ka mums dzīves dārdzība kop� se�desmit pirmā gada ir pieaugusi vairāk�kārtīgi! Tu kādreiz parunājies ar tām pa�ām konveijera sievām! Un ieklausies, J<o viņas stāsta! Bet raugi, meistar, mūsu izpeļņa nav vis palielinājusies vairākas reizes! Cik tev pa�am maksā?

��� Simt piecdesmit, � Ei�ens negribīgi atbildēja.

���� Simt piecdesmit� � Līdums kā no�ēlodams papurinaja sirmo galvu un atkal uz deguna uzlika savas vecās brilles, kuras nez vai pēc tīrī�anas bija kļuvu�as tīrākas. � Ta's vien ir kā tikai mūsu ēdnīciņai� Būs ģimene, vajadzēs sākt halturēt vai kaut kur piepelnīt klāt.

���� Bet sieva ta�u arī kaut ko nopelnīs! � sarunā negaidīti iejaucās Inga un ka iedro�inādama, ka mēģinādama Ei�enu no�mierināt, viņam veltīja apburo�u smaidu.

��� Pareizi, meit, � vecais vīrs piekrita. � Kaut ko�

��� Labi, Līdum! � Ei�ens noteiktā balsī iesaucās. � Tas pa��laik neattiecas uz lietu!

���� kā � neattiecas? � Līdums bija patiesi pārsteigts. � At�tiecas, meistar, attiecas! Esmu strādājis gan pie Ulmaņa, gan pie vācie�iem, gan pēckara gados, gan tagad, bet neatceros, ka būtu biju�i tādi laiki, kad cilvēki nebūtu interesēju�ies par savu izpeļņu vai algu! Un, kamēr tu ar savu priek�nieku neapjēgsi, ka tie�i izpeļņa vai alga cilvēkiem ir galvenais stimuls strādāt un labi strādāt, tikmēr jūs abi vienmēr būsiet uz sēkļa!

��� Tā nu vis glu�i nav, Līdum! � Ei�ens asi un neapmieri�nāts iebilda. � Vienmēr bez naudas ir pastāvēju�i un pastāv ari citi stimuli. Zēl, ka tu to līdz �im vēl neesi sapratis.

��� Meistar, meistar, � vecais virpotājs skumji pa�ūpoja galvu, jau kuro reizi sakārtoja brilles, kuras visu laiku slīdēja zemāk, un līdzjūtīgi paskatījās uz priek�ā sēdo�o cilvēku. � Tu esi vēl puika.

Pēc tam ilgi klusēja un tad pēk�ņi eksplodēja. Seja piesarka, brilles gandrīz nokrita no deguna, viņ� sāka runāt pārmērīgi skaļi�un enerģiski vicināja rokas.

��� Beidziet jūs, priek�nieki, reiz grābstīties gar tiem augsta�jiem plauktiem! Un beidziet reiz runāt tais augstajos toņos! Tīri vai nelabi paliek. Nokāpiet uz zemītes un vērigi paskatieties, uz�manīgi paraugieties, kas uz tās notiek! Un ieklausieties, ko �īs zemes cilvēki runā, ko viņi jūt un kā viņiem trūkst!

Ei�ens pēk�ņi jutas pavisam noguris. Nakti viņ� nemaz ne�bija gulējis, galva bija smaga, kā aplieta ar svinu, viss �ķita pelēks un apnicīgs, un viņam vairs nemaz negribējās �o sarunu turpināt, pat Inga kaut kur pēk�ņi pazuda, ta izgaisa acu priek�ā, un viņam gribējās piecelties, visam atmest ar roku, iet mājās un kārtīgi izgulēties. Tomēr saņēmās. Darbs paliek darbs � un tam vienmēr jābūt pirmajā vietā, it sevi�ķi tagad, kad runa ta�u nemaz nav par viņu, bet par visu ceha kolektīvu, tā interesēm un plana izpildi.

��� Paklausies, Līdum �

��� Bet tu mani te, lūdzu, nepārtrauc! � vecais virpotājs dus�mīgi iesaucās. � Ja jau reiz esi atsaucis parunāties! Pārāk reti jūs to darat! Pārak reti! Par tevi es vēl neko nesaku, Ei�en, bet mūsu priek�nieku gan pavisam maz esmu redzējis virpotavā. Kungs tāds! Visās malās to vien skandina � tagad strādnieku �ķira, tagad strādniekiem vara un teik�ana, tikai es to līdz �im kaut kā neesmu pamanījis. Vai priek�nieks kaut reizi man ir ap�jautājies, kā strādājas? Vai kaut kā netrūkst? Vai kaut kā neva�jag? Būtu kaut reizi kā cilvēks uzprasījis, kā jūtos, kā man ar veselību, vai mājās viss kartībā? Nevajag, tu saki?

��� Vajag, Līdum, protams, vajag! Bet tev arī jāsaprot, ka mūsu cehā strādā pieci simti cilvēku un praktiski ir neiespējami visiem �

��� Nu labi, meistar! � Līdums atmeta ar roku un nosodo�i paskatījās uz Ei�enu. � Lai jau paliek tā mana pa�sajūta, ve�selība un mājas dzīve! Bet kas notiek virpotava? Priek�nieks at�nāk un bļauj: �Līdum, ra�o! Ra�o ar maksimālu atdevi!� Bet man ik pee divām stundām ir jāskrien pāri visai rūpnīcas teri�torijai uz mehānisko cehu asināt un pieslīpēt uzgrie�ņus! Vai nevarējāt man to �miiģelīti uzlikt turpat virpotavā? Varējāt! Bet priek�nieku tas neinteresē, jo viņam acīmredzot jādomā tikai gandriz vai valsts mērogā! Bet man tas Smirģelis ir nepiecie��ams! Saproti? Un katru otro dienu man pa�am jāskrien meklēt Zavadskis, lai atved emulsiju, jālūdzas, lai atved eļļu, lai laikus atgādā materiālu! Vai man tas jādara? Jau otro nedēļu jūs ne�varat man atgādāt pat lupatas, ar ko noslaucīt rokas un pēc maiņas beigām notīrīt virpu! It kā sīkumi vien jau būtu, Ei�en, bet tie man traucē strādāt! Un tā es katru dienu zaudēju vai�rākas stundas, bet jūs tik vajadzīgo produkciju! Esat par to domāju�i?

��� Protams, Līdum! Pēcpusdien tev materiālu atvedīs, emul�siju arī. Nākamnedēļ uzstādīsim arī smirģeli. Un vēl es tev par blatu dabū�u dimanta vīlītes.

Vecais virpotājs sirsnīgi pasmaidīja.

���� Paldies, paldies, Ei�en! Tikai to visu jau sen vajadzēja! Vairāk domājiet par tiem sīkumiem, jo galu galā visas lielās lie�tas no tām vien sastāv!

Līdums piecēlās, paskalījas uz jauniņo tabeļvedi, tad vēlreiz uz kabineta sienām, smagnēji pa�ūpoja galvu un lēniem, �ļū�co�iem soļiem gāja prom.

Arī Ei�ens pielēca kājās.

��� Kā tad būs, Līdum? � viņ� satraukts uzsauca. � Tu pa�liksi otro maiņu? Es tevi ļoti lūdzu.

Līdums aizgāja līdz durvīm un tur uz brīdi apstājās.

���� Būs jau jāpaliek, � viņ� klusi atbildēja, un varēja just, ka tas viņam gan nekādu prieku nesagādā. � Ko citu ar jums, nabagiem, lai dara?

Kad Līdums aizvēra durvis, Ei�ens atviegloti nopūtās, apsē�dās un nodūra galvu.

���� Dabūji? � Inga pateica, un viņai kļuva �ēl sava drauga. Viņa saprata, ka nevar Ei�enam palīdzēt, katrs dara savu da�rāmo, un katrs par izdarīto vai neizdarīto arī attiecīgi saņem vai nu brāzienu, vai pateicību, vai arī neko.

��� Jā, � Ei�ens domīgi novilka, � bet nu labi, ka vismaz tā. Tātad dro�i, ka M-trīsdesmit uzgrieznis �odienai un rītdienai pietiks. Ja montā�as iecirknis saraus, tad ari plāns būs bez visas sestdienas.

Ei�ens piecēlās, viņ� atkal sajuta darbaprieku, jutas spirgts un vesels un visā visuma apmierināts.

� Ie�u vēlreiz ar tām sievām aprunāties, � viņ� sacīja un ātri izgāja no kabineta.

Inga viņam ilgi noskatījās paka), tad piestūma atkal sev tu�vāk papīra kaudzīti, sameklēja zīmuli, vēlreiz paskatījās uz zie�diem un saka strādāt.

Aksels toreiz vairākas dienas staigāja, nekur neraz- dams ne mieru, ne padomu. Viņ� saprata, ka tie�i tagad, �ajās karstajās vasaras dienās, varbūt iz�ķiras visa viņa dzīve, viņa turpmākais liktenis. Un, ja arī ne visa dzīve, tad katrā ziņā vismaz krietnā tās daļa, pati nozīmīgākā un vērtīgākā daļa. Var apstādināt pulksteni � un tas vairs neies. Un kas par to? Laiks tāpat ta�u turpinās skriet. Vajadzētu uzspridzināt Vi�sumu vai arī nomirt. Bet pagaidām nevar izdarīt ne vienu, ne otru. Var vienīgi kā apstulbis raudzīties ezera ūdenī, uz baltajām kaijām, kuras pie sūkņu stacijas salasīju�ās lielos baros, vari vērot bērnus, kas draiskojas pļavas malā. Vari domāt, kādēļ cilvēki ir tik dīvainas būtnes un tos da�kārt tik grūti saprast un pazīt; vari uzdot tūksto� jautājumus un ne uz vienu 110 tiem nerast sev atbildi. Vari skatīties uz kādu aklo un da�brīd viņu pat apskaust. Viņ� neredz uzziedam puķi, be toties viņ� neredz to arī novīstām. Viņ� neredz uzlecam sauli, bet neredz arī tas rietu. Viņ� nekad nav redzējis savas mīļotās acis, bet nekad arī neredzēs tās novēr�amies. Viņ� nekad nav redzējis, kā pie viņa bikliem un nedro�iem soļiem nāk meitene, bet nekad arī nere�dzēs, kā viņa aiziet. Viņ� nekad nav redzējis sievietes sejā uz�plaukstam mīlestību, bet toties nekad arī neredzēs, kā pēc kāda laika to nomaina vienaldzība.

Lūpas klusē. Ezers vienmuļi elpo ūdeni. Kaijas brēkdamas cīnās par sīku zivteli. Pavisam klusi pļavā aug zāle. Skaļi raud meitenīte, kurai kāds zēns aizspēris bumbu. Trīs vīri krasta niedrēs dzer vīnu. Jauna sieviete spilgti sarkanā peldkostinri divu jaunekļu pavadība iet peldēties. Neizģērbusies meitene �ķirsta �urnālu �Zvaigzne�, pēc tam sāk lasīt Andra Kolberga �Cilvēks, kas skrēja pāri ielai�. Kur viņ� aizskrēja? Un kur mēs visi tā drā�amies? Ņemot to dziļi un objektīvi � mēs visi lēnām un neatlaidīgi ejam pretim iznīcībai. Bet parasti līdz tam neno�teiktajam laikam ceļ� visā visumā tomēr ir gar�, un, to veicot, mums �is tas arī dzīvē jāpadara. Kaut kas jāsasniedz, kaut kas jāizbauda, kaut kas jāiegūst un jāmēģina to nezaudēt. Viss ļoti vienkār�i. Un, skatoties kopumā, dzīve vispār pa�os pamatos ir vienkār�a, it sevi�ķi tad, kad ta pagājusi. Vislielākās grūtības un gandrīz neatrisināmās mīklas mums parasti uzdod tie�i ikdienas sīkumi, �o dienu necilie notikumi un �is nemanāmais, nemainī�gais laika tecējums.

Tam visam nav nekādas nozīmes, tin es pulksteni uzvelku. Un mazais sekun�u rādītājs atsāk savu ierasto un nevienam ne�vajadzīgo skrējienu. Aplis pēc apļa. Dienu un nakti. Ieinerku�i pat fosforā, lai ari tumsā mēs spētu saskatīt �o mū�īgo riņķo�jumu, �o skrējienu bez fini�a un rekordiem. Un jaunā sieviete smiedamās izbrien no ūdens. Abi jaunekļi seko un skatās, ka slapjie apģērba gabali cie�i piekļāvu�ies sievietes brūnajai mie�sai, tā atklajot tikai viņu acīm vien saskatāmas nianses. Kaijas aizlido. Maza meitenīte vairs neraud. Bumba atgādāta atpakaļ. Tagad viss kārtībā. Ikdienas mazie satricinājumi beigu�ies. Tra�ģēdijas pārvērtu�ās mierīga stāstījumā. Bet tur mazliet tālāk no krasta �is stāstījums varbūt pēc kada laika savukārt pārvērtīsies traģēdijā. Abi pui�i guļ blakus jaunajai sievietei, sarkanais peld�kostīms jau paspējis iz�ūt, viņa smejas, abi jaunie cilvēki skaļi smej līdzi, bet vienam no viņiem �ie smiekli nav īsti, tos nav izraisījis patiess prieks, un �ī pui�a seja ik pēc brī�a kļūst no�pietna un skarba. Sados gadījumos divi vienmēr ir milzīgi liels skaitlis:

Meitene, beigusi lasīt, noģērbj kleitu, sasprau� garos matus un gracioza gaitā dodas uz vēso un zilo gultu. Un aiziet viena. Un es te sē�u viens, klausoties, kā klusi pukst zeme, �ī pļava, ūdens un skaistā, mierīgā ikdiena. Bet nevajadzētu. Beidzot kaut kas tomēr jādara. Pēc divām nedēļām sāksies eksāmeni. Un es saku �aubīties. Tikai vēl pirms gada, pirms mēne�a es iidoju uz sava sapņa spārniem. Tagad es sē�u un domāju � un man nemaz vairs negribas lidot. Simona paliek �eit, un kur es viens aizlido�u? Kur aizskrie�u? Sapnis pēk�ņi zaudējis savu pievil�cību. Es taja vairs nesaskatu nekādu palieko�u jēgu. Nav vairs pamata atspērienam. Lidlauka skrejceļ� sabojāts. Pavasara lietus izskalojis dziļas bedres. Varētu jau riskēt, bet vienmēr ta�u dro��āk, ja blakus ir ari otrais pilots. Mēs �o lidojumu varētu vadīt kopā vai arī viens otru nomainīt, ja kāds no mums pagurtu vai rastos citas grūtības. Viens es negribu. Mums tomēr jābūt viens otram blakus. Man tevi jāredz un jāsajūt. Mīlestība nav gumijas bumba, kuru tik viegli paspert sāņus. Un arī tad meitenīte brēca. Bet mēs nez kādēļ klusējam. Manā izpratnē mīlestība ir kaut kas tāds, no kā nedrīkstētu tik viegli un vienkār�i atteikties. Acīmredzot ne jau bie�i mums laimējas to sastapt. Tie ir reti mūsu dzīves mazie kodolsprādzieni. Izmēģinājumi aizliegti.

Katrs no �iem sprādzieniem jau dzīves ieprogrammēts, un tie nepadodas kontrolei. Tikai vienreiz. Un mes jau redzējām tās tūksto� saules. To gaisma mani ap�ilbināja, un es klustu akls. Es redzu tikai tevi. Es esmu saindēts. Bīstamā robe�a sasniegta. Esmu saņēmis mazliet par daudz �ās jūtu radioaktivitātes devas. Ja būtu bijusi vismaz viena saule mazāk� Un viena nakts ma- zak. Ja tā vispār nebūtu bijusi, bet toreiz tumsa man spīdēja tik�pat spo�i cik gaisma �

Kvēloja jau vakars, kad Aksels Sniegs izgāja cauri parkam, pa labi stāvēja neuzkopta estrāde, un bija redzami da�i salauzti soli, un no kādas mājas logiem plūda bezgala skumja dziesma, tās vārdi, viegli pieskaroties pierei, aizlidoja caur zaļajiem ko�kiem, pāri ezeram � tur, kur pretējā krastā kāds zēns nelielai laivai uzvilka baltu buru� Muziķa turpināja skanēt, un virs koku galiem, smagi nopūzdamies, kliboja mākoņi, un garām pa�gāja kads aklais, un varēja redzēt ārpilsētas �oseju, pa kuru nepārtrauktā straumē skrēja krāsainas ma�īnas, un pāri dzelz�ceļa tiltam dārdēdams aizjoņoja smagsvara vilciens.

Aksels atspiedās pret koka stumbru un skatījās uz pussagru�vu�o māju. Pirms da�ām dienām celtnieki to sāka nojaukt. La�bajā pusē jumts jau iebrucis, izgāztas durvis un logi bez stikla acīm, un visapkārt mētājās gruve�u kaudzes un salauzti dēļi, kaut kādas dzelzs caurules un ķieģeļi, bet kreisajā pusē otrajā stāvā viens logs vēl bija apgaismots. To no abām puēm apņēma balti aizkari, un uz palodzes stāvēja vairāki kaktusu podi. Pēc brī�a pie loga pienāca veca sieviete, viņa cie�i pie rūtīm pie�spieda krunkaino seju, katrs gads tur bija atstājis savu zīmi, savu ne�ēlīgo sitienu pēdas, un sieviete, skumja un mazliet iz�brīnījusies, skatījās uz �o necilo posta�u un varbūt domāja par ne vienmēr saprotamo cilvēku rīcību. Varbūt atcerējās jaunību un visus tos skaistos brī�us, kurus pārdzīvojusi, būdama �is mā�jās iemītniece. Varbūt viņai �ēl �ās vecās mājas un visa,, kas ar to saistās, �ēl jaunības un visas dzīves, bet varbūt nekā vairs nav �ēl. Cilvēks sasniedzis jau to vecumu, kad uz visu spēj ska�tīties pavisam mierīgi un saproto�i. Varbūt sieviete vienkār�i pēdējo reizi paskatās vakara saulē un uz vietu, kur pagājis viss viņas mū�s. Lai kāds tas arī nebūtu bijis. Bet tas pieder viņai vienīgajai.

Aksels iegāja pirmā stāva izlauzītā dzīvoklī, atspiedās pret netīriem plankumiem izraibinātu sienu un skatījās, kā caur pus- sagruvu�iem griestiem un jumtu pie debesīm iemirdzas pirmā zvaigzne. Varbūt tā bija Venera.

Pēc da�ām minūtēm atnāca Simona. Melnie mati bija sakār�toti zirgastē, mugura tie pa�i pazīstamie zam�ādas svārki un

balta blūzīte. Kājās zeķes un tum�brūnas kurpes uz ne visai augstiem papē�iem. Viņi skatījās uz pusizjuku�o māju, uz iz�lauztajām durvīm, uz tālo un vientuļo zvaigzni un viens uz otru. Simonas tum�o acu skatiens bija mierīgs un lēns. Un pati mie�rīga. Kā �is klusums un vasaras vakars. Vai arī kā cilvēks, kas jau pieņēmis iz�ķiro�u lēmumu un tagad skaidri zina, ko darīt tālāk.

��� Tas ari viss, � Simona klusi teica.

Aksels drūms paskatījās uz Simonu, tad pārlaida skatienu sev apkārt un grūtsirdīgi pasmaidīja.

��� Mēs ar tevi vel neko nepaspējām uzcelt, itin neko, nupat, nupat tikai sākām, kad jau viss ir sabrucis�

Simona ilgi klusēja, pagriezās pret tuk�o logu, un viņas skaisto seju viegli apspīdēja sārtā rieta blāzma.

��� Vēlāk tu pats visu sapratīsi, � Simona sacīja.

Aksels satrūkās un panāca soli tuvāk.

��� Kādēļ vēlāk? - viņ� uzprasīja, un balsī bija jau�ams dziļ� satraukums. � Kādēļ vēlāk? Man jāsaprot tagad.

Meitene, pat nepakustējās. Viņas auguma tum�ais siluets spilgti izdalījās uz sarkanīgā debess fona.

��� Simona� Labi padomā. Vai tad es tādēļ kļū�u cits, vai tad es tādēļ esmu slikts, ļauns, pretīgs, ja vēlos būt arhitekts, ja mans tēvs ir priek�nieks, māte zinātniece, ja mums ir ma�īna un vasarnīca?

Simona beidzot pagrieza seju pret Akselu un dziļi ieskatījās pui�a acīs.

��� Tu kļūsi cits, � viņa klusi un domīga sacīja. � Mes visi kļūsim citi. Vai nu labāki, vai sliktāki. Visi, Aksel. Un es ne�protu un arī negribu dzīvot tikai vienai dienai.

Aksels sāka staigāt turp un atpakaļ, zem kurpju pazolēm skaļi lūza un �irkstēja apmetuma gabali, pēc tam viņ� apstājās tuk�ajās durvīs un ar abām rokām atspiedās pret ļodzīgajāin stenderēm. Skatiens bija drūms un neapmierināts. �

��� Varbūt tu tai rūpnīcā esi jau paspējusi sev sameklēt kādu citu? � viņ� dobjā balsī pajautāja. � Varbūt esi jau paspējusi iemīlēties?

Simona, kā parasti, da�us brī�us klusēja, un viņas seja ne�gaidīti kļuva gai�āka.

��� Ja arī man ir kāds cits, � meitene atbildēja, � tad viņ� sameklēja mani.

Un pēk�ņi viss kļuva skaidrs. Tas bija pamatīgs sitiens, lai gan kaut kur jau tomēr gaidīts. Negribēts, bet nojausts. No tā nevarēja ne izvairīties, ne aizsargāties. Dzīvē vienmēr �ie sitieni ir visai sāpīgi un nav nekādu zāļu, un tu nevari dot pretī. Tev tikai jāmēģina noturēties kājās un nepakrist. Cits nekas neatliek kā vienīgi cie�i sakost zobus,

Aksels skumji pasmaidīja un sevī sajuta riebīgu tuk�umu.

��� Redzi, Simona, viss tomēr izrādās daudz vienkār�āk�

Meitene sakustējās, atrāvās no loga palodzes, lēni pienāca

pie Aksela un ātri viņu noskūpstīja uz vaiga.

��� Piedod, Aksel, � viņa klusi teica. � Pamēģināsim tomēr palikt draugi. Es tikai gribētu� Es tevi ļoti lūdzu � nekad vairs mani neaicini uz satik�anos, labi?

��� Slikti, Simona, � Aksels gurdenā balsī atbildēja. � Kā tad tu man varēsi būt draugs?

Debess sev lēni pārklāja melno tumsas segu, uz tās iemir�dzējās daudz spo�u punktiņu, tikai vēl rietumu pamale kvēloja iesārta kā pēc milzīga ugunskura. Otrajā stāvā vecā sieviete tur�pināja skatīties uz tum�ajiem parka kokiem, salauzto mājas stūri, viņa redzēja, kā noriet saule un iedegas zvaigznes un ka pa asfaltēto celiņu klusēdami aiziet kāda meitene un zēns. Sie�vietes sejā nepakustējās neviena krunka. Viņa raudzījās pasaulei acis pavisam mierīgi un saproto�i.

Tātad tā. Viss. Nolemts. Vasaras vidū ar slēpēm no kalna. Jāizcērt āliņģis. Ezers aizsalis. Koki nosa�lu�i. Saule auksta. Riteņi grie�as, bet ma�īna nekust ne no vie�tas. Motors strādā tuk�gaitā. Bet visā visumā nemaz tik traki nav. Vai tad viena meitene ir visa dzīve? Un vai tad visa dzīve ir mīlestība? Tikai tās daļa � un, kaut arī būtu pati skaistākā un labākā, tā tomēr ir tikai dzīves daļa. Bet ko iesāksim ar otru pusi? Kā sviests jāuzsmērē uz maizes �ķēles. Un jāēd. Sapņot jau ir labi un vajadzīgi, bet tā raupjā maizīte ari da�reiz jāieēd, Saule nav zaudējusi savu spo�umu. Un ezers neaizsalst. Vismaz jūlija mēnesī ne. Un koki nav nosalu�i. Un vasaras vidū nav jādrā� ar slēpēm no kalna. Visam savs laiks. �Laiks akmeņus izmētāt un laiks akmeņus savākt.� Un dzīve kā suns skrien te\ pakaļ un rej. Panāc tuvāk! Es tev iedo�u desas �ķēli. Un tad tu sāksi luncināt asti. Es tevi noglāstī�u, un tu -vairs uz mani neņirgsi zobus. Varētu paņemt koku un mēģināt tevi aiztriekt otrā pusē pāri ceļam. Bet paliec! Gan jau kaut kā sadzīvosim, un tu pārstāsi riet. Es kļū�u tavs saimnieks, un tu mani klau�sīsi uz vārda. Bet tagad rej! Ver savu rīkli vaļā. Atņirdz zobus

un vari pat kost. Ne es bēg�u, ne koku ņern�u. Es �is sāpes pa�cietī�u. Un lai paliek manis vēl neuzceltie nami un pilsētas. Lai paliek. Ne jau �odien man beigsies dzīve. Pareizi, Simona.. Tikai tagad tā pa īstam sākas. Tikai tagad, kad sajūtam tās pirmo sitienu.

Aksels paskatījās no dzīvokja ceturtā stāva loga pāri ielai, kur pretējā pusē atradās jaunā rūpnīcas administratīvā ēka un �etri ra�o�anas korpusi. Klusums. Svētdienas pēcpusdiena. Māte klāj galdu. Tēvs lasa �Cīņu�. Zinta beidz runāt pa telefonu un arī apsē�am pie galda. Visa ģimene kopā. Un kad man pa�am būs �āda ģimene? Un kad Zintai? Pēc desmit divdesmit gadiem. Bet tagad?

Sandra visiem �ķīvjos ielēja smar�ojo�u svaigu kāpostu zupu un aicināja sākt ēst. Jaunie kāposti, jaunie burkāni, jaunie kartu�peļi. Jauki. Zupa dro�i vien ļoti gar�īga. Un jauna dzīve. Nupat sāksies kaut kas tāds, kas nekad vēl nav bijis.

��� Andris tevi grib satikt, � Zinta teica.

��� Ko viņam vajag? � Aksels pavaicāja.

��� Nezinu. Teica, lai piezvanot.

��� Vai tad viņ� tev vairāk nezvana?

��� Zvana, � Zinta atbildēja un nedaudz piesarka. Andris bija viņas līgavainis. � Bet viņ� grib�

��� Daudz ko viņ� grib, � Aksels atteica. � Kad viņ� tev piezvanīs, tad pasauc mani. Es ar viņu parunā�u.

��� Kādēļ viņ� tik reti nāk pie tevis? '� Sandra uzprasīja un vērīgi paskatījās uz meitu. Zinta atkal nosarka.

��� Viņ� jūtoties neērti.

��� Kādēļ? � Sandra nesapra�anā sarāva uzacis.

��� Nezinu, � Zinta paraustīja plecus. � Tā viņ� teica.

��� Man palika iespaids, ka viņ� nebūt nav no tiem kautrīga�jiem. Tie�i otrādi.

Zinta neko neatbildēja un turpināja ēst. Viņa bija izskatīga meitene, nekad nekrāsojās, mīlēja labi ģērbties, un māte viņai neko ari ne�ēloja. Mācījās labi, viņai bija izcilas spējas matemā�tikā un fizikā, jau kuro gadu satikās ar Andri Vilku, celtniecības fakultātes studentu. Arī Akselam �is puisis patika, un viņ� bija pārliecināts, ka starp māsu un Andri jau sen ir noticis tas, kas parasti notiek starp diviem iemīlēju�amies. Tikai acīmredzot abi vecāki joprojām dzīvo kā miglā. Un viņi pat neko nenojau�, kas noticis starp mani un Simonu. Un lai! Tā ir vēl labāk. Nekas nav jāstāsta un jāskaidro.

Pusdienas bija paēstas, Zinta novāca �ķīvjus un uzlika jau�nus. Vēl jāēd saldais ēdiens. Aksels atteicās.

��� Negar�o? � Sandra apvaicājās.

��� Negribas.

��� Varbūt tikai putu krējumu?

��� Pateicos. Lai ēd Zinta. Varbūt beidzot uzbarosies.

��� Starp citu, man ir absolūti ideāls augums, � Zinta teica.

��� To tu pasaki savam Andrim. � Aksels pasmaidīja. � Mani tas neinteresē.

��� Vai tevi vispār kaut kas interesē? � Zinta �ķita nedaudz apvainojusies. � Pēdējā laikā staigā kā tāds saērcināts vērsis.

��� Jā, dēls, � Sandra pagriezās pret Akselu. � Tik tie�ām. Kādēļ tu vēl joprojām nemācies? Eksāmeni deguna galā.

��� Viņ� ta�u ir ģēnijs, � Zinta teica. � Tiks iek�ā bez se�vi�ķām pūlēm.

��� Paklausies, tēv � � Aksels klusi teica un nodūra galvu.

Aivars Sniegs atstūma iztuk�oto �ķīvi, ar kabatas lakatiņu

noslaucīja muti un paskatījās uz dēlu.

��� Kas ir?

��� Esmu pārdomājis. Es arhitektūru nestudē�u.

Uz brīdi istabā iestājās dziļ� klusums. Visi pārsteigti skatījās uz Akselu. Sis paziņojums bija pilnīgi negaidīts un galīgi nesa�protams. Pirmā attapas māte.

��� Tu to nopietni, dēls? � viņa drebo�ā balsī pajautāja. � Tu pats saproti, no kā tu atsakies?

��� Jā, māt, � Aksels mierīgi atbildēja. � Es esmu visu ap�svēris.

��� Viņ� ir jucis, � Zinta pateica un neizpratnē turpināja skatīties uz savu jaunāko brāli. � Galīgi nojūdzies.

��� Bet dēls � � Sandra bija galīgi apmulsusi.

��� Es visu esmu apsvēris, � Aksels atkārtoja. � Tēv� Es gribu iet strādāt pie tevis rūpnīcā.

Vēlreiz visi paskatījās uz ģimenes jaunāko locekli, un Zinta nodomāja, ka brālim laikam patie�ām viss sagājis grīstē.

Aivars Sniegs ilgi un uzmanīgi skatījās dēlā un �ķita visma�zāk pārsteigts.

��� Vai tu to izdomāji tikai tagad vai jau krietni agrāk? � viņ� nopietns painteresējās.

'� Nedaudz agrāk, � Aksels atbildēja. � Gribu strādāt. Stu�dēt ie�u da�us gadus vēlāk vai to varē�u darīt arī neklātienē.

��� Varēt jau vari� � Aivars domīgs novilka. � Un par ko tad esi nolēmis strādāt? Varbūt par krāvēju?

Aivaram Sniegam pirmajā mirklī arī ne sevi�ķi palika �is dēla nodoms. Bet lai jau dara, kā grib. Galu galā jau pieaudzis cilvēks.

��� Varu arī par krāvēju, � Aksels atbildēja. � Bet vai cits tev nekas nav ko piedāvāt?

Aivars Sniegs nenovērsa savu caururbjo�o skatienu no dēla sejas. Kas tam puikam lēcies? Kādēļ tik pēk�ņi mainījis nodo�mus? Bet, ja jau tā izlēmis, tad acīmredzot savs pamats ir un no .tā viņ� neatkāpsies.

��� Elektriķa, darbgaldu iestādītāja vai remontatslēdznieka profesija tevi apmierina?

��� Pilnīgi, � Aksels piekrīto�i pamāja.

��� Ja tas viss nav joks, � Aivars Sniegs teica, � vai tikai mirkļa iegriba, tad jau rīt vari nākt noformēties. Atklāti sakot, dēls, tas nemaz nav slikti izdomāts. Patiesi, ja gribēsi, studēt var vienmēr. Bet vai izturēsi? Par grūtu nebūs? Tev jāzin, ka rūpnīca nav nekāda izpriecu vieta.

��� Nebaidies, gan izturē�u.

��� Tikai vienu, Aksel! � Aivars Sniegs brīdino�i teica, un viņa balsī bija saklausāms pazīstamais tērauda aukstums. � Darbā es tev nekad nebū�u tēvs, saprati? Tu man būsi tāds pats strādnieks kā visi pārējie! Skaidrs? Un pacenties man vispār pēc iespējas retāk rādīties acīs!

Sandra bezpalīdzīgi raudzījās te uz dēlu, te uz vīru. Viņa vēl joprojām neko īsti nespēja saprast.

��� Bet Aivar� Mūsu dēlam ta�u jākļūst par arhitektu, nevis par kaut kādu tur atslēdznieku! Tik daudz par to ir runāts, sap�ņots, sen jau nolemts. Kādēļ tu viņu atbalsti?

��� Nekas ar viņu slikts nenotiks, � Aivars Sniegs atmeta ar roku. � Lai tik strādā! Lai vispirms kļūst labs atslēdznieks, tad arī tas labais arhitekts nekur neaizbēgs!

Sandra ar Zintu joprojām pilnīgā neizpratnē skatījās uz Ak�selu, bet viņ� pasmaidīja, piecēlās, piegāja pie loga, vēlreiz pa�skatījās uz rūpnīcas baltajiem korpusiem, pēc tam uz ielu, pa kuru tie�i tai mirklī gāja Simona � un viņu pavadīja jauns, spēcīga izskata puisis.

No tā laika jau pagāju�i apmēram divi gadi. Aksels sāka strādāt tēva vadītajā cehā par remontatslēdz�nieka mācekli. Darbā Aivars Sniegs pret viņu bija pasvītroti dis�tancēts, auksts un prasīgs, bet mājās vienmēr ar viņu laipni ap�runājās, skaidroja visda�ādāko ma�īnu, darbgaldu un agregātu uzbūves principus, rādīja to rasējumus un sīki izstāstīja katra mezgla nozīmīgumu, nolieto�anās pakāpi un darbības efektivitāti.

Akselam galva strādāja labi, viņ� visu ātri aptvēra un saprata un ari darbā ļoti centās. Pēc da�iem mēne�iem ieguva otro, bet pēc gada kvalifikācijas komisija viņam vienbalsīgi pie�ķīra ce�turto atslēdznieka kategoriju.

Darbs Akseiam principā patika, tas apmierināja, lai gan bija netirs un ar dzel�iem vien. Viņ� strādāja un nekad ne par ko daudz nesūdzējās. Katru dienu Aksels redzēja Simonu. Katru dienu meitene atradās viņam turpat blakus, bet patiesībā bija tikpat tālu kā tā vientuļā zvaigzne rieto�ās saules staros. Un ne�kādi vairs nebija iespējams viņai piekļūt tuvāk. Jo tajā vasarā Simona apprecējās. Aksels, protams, ne kliedza, ne vaimanāja, ne arī plēsa sev matus no galvas. Viņ� notiku�o uztvēra un uz to skatījās mazliet izbrīnījies un neko pa īstam nesapratis. .Viņam pietika gribas atteikties no kārdinājuma ironiski vai melodrama�tiski Simonu apsveikt ar �o viņai tik patīkamo un svarīgo dzīves notikumu, un Aksels viņai nepasniedza ne ziedus, ne dāvanu, ne ari aizsūtīja apsveikumu. Viņ� tikai cie�āk sakoda zobus un sa�prata, ka tā dro�i vien dzīvē nāksies darīt ne reizi vien. Arī Val�dis Branks strādāja turpat viņu cehā, un Aksels rūpīgi viņu no�pētīja. Puisis kā puisis. Kluss un mierīgs, nesteidzīgs, runāja lēni, it kā apsverot katru pateikto vārdu, nebija nekāds vārgulis, bet arī ne sevi�ķi spēcīgs, lai gan pleci pamatīga galda platumā. Divdesmit divu gadu vecumā vēl nebija apguvis nekādu speciali�tāti un strādāja slīpētavā. Darbs bija reti vienkār�s, tur vajadzēja strādāt vienīgi pēc iespējas ātrāk, bet prasmei nebija sevi�ķas nozīmes. To varēja apgūt vienā dienā. Arī ar skaistumu Valdis Branks neizcēlās. Varbūt tie�i otrādi. Iegarena seja, zilas acis un gai�i mati. Tipisks latvie�u puisis. Ar ko viņ� spējis piesaistīt Simonu? Ar ko? Nekas viņam tāds sevi�ķs nebija, un daudzmaz inteliģentā sabiedrībā Simona ar viņu nekādi nevarētu lepoties. Bet kas tad? Kaut kam ta�u tomēr vajadzēja būt! Un Aksels sāka domāt, vai tikai Simona to visu nav izdarījusi aiz visvien�kār�ākās spīts? Paķērusi pirmo, kas trāpījies ceļā. Vai tad tā reti notiek? Bet ziemā Aksels beidzot saprata, ka tā bijusi un ir vis�vienkār�ākā mīlestība, tā mīlestība, kas nekad nejautā, vai kaut ko proti un ko esi mācījies, kas nekad nejautā par taviem ienā�kumiem 1111 piedero�o mantu, kurai ir vienaldzīgs cilvēkam piede�ro�ais īpa�ums, izglītība, pagātne un pat viņa izskats. Tikai cil�vēks pats, acīmredzot tikai un vienīgi viņa pa�a būtība. Un, ja tu redzi tādu mīlestību, tad tu ar saviem augstskolas diplomiem, spo�ajām nākotnes izredzēm, naudas �ūk�ņiem, ma�īnu un vasar�nīcu vari mierīgi atkāpties malā. Jo �āda mīlestība nekad neko neprasa un tai neko arī nevajag, tā ir akla un ne�ēlīga un nekad neko nepiedod. �ādai mīlestībai svarīgas un nozīmīgas ir tikai pa�a izjūtas, pa�as milestības prieks un sāpes un tās nesavtīgs piepildījums.

Nākamā gada pavasarī Simonai piedzima dvīņi � zēns un meitenīte, un viņa tos nosauc par Māri un Māru. Acīmredzot Si�monai materiālie apstākļi bija visai spiedīgi, viņa nevarēja atļau�ties izmantot sev pienāko�o gada bezalgas atvaļinājumu un pēc da�iem mēne�iem jau atkal sāka strādāt.

Aksels �ad tad ar viņu aprunājās par kaut kādiem nenozīmī�giem ikdienas sīkumiem, tā viegli un garāmslīdo�i, ar rūgtu un skumju smaidu sejā, pilnīgi apjēgdams, ka tagad Simona viņam zudusi uz visiem laikiem. Bet cilvēks mīlestībā jau nekad nav bijis sevi�ķi gudrs. Acīmredzot tādu pa�u neko nepraso�u, neiz�vēlīgu, nesavtīgu un pirmajā mirklī absolūti nesaprotamu miles- tibu, kādu Simona izjuta pret Valdi Branku, Aksels izjuta pret Simonu. Viņam bija vienalga, ko jaunā sieviete izjūt pret viņu, ko domā vai atceras, bija pilnīgi vienalga, vai viņa precējusies un cik viņai bērnu, � Aksela jūtas nemainījās. Un paies vēl vairāki gadi, kad Aksels sāks nicināt gan sevi, gan �o bezjēdzīgo mīles�tību, jo tā viņam neko citu neatnesa kā vienīgi sāpes un sarūgti�nājumu. Bet viņ� nespēja no tās atteikties, nespēja aizmirst, do�māt vai just kaut kā savādāk. Tad viņam vajadzētu nomirt un piedzimt no jauna.

Glābiņ� nebija arī Sigita. Zinta viņus iepazīstināja kādā vēlā rudens vakarā, kad Sigita pēc lekcijām bija atnākusi viņai līdzi uz mājām. Tā bija moderna, uzskatos brīva un jautra meitene, Mācījās kopā ar Zintu un nodarbojās ar mākslas vingro�anu. Skaista. Nēsāja īsi apgrieztus matus, kas viņas maigo un apaļo sejiņu vērta ļoti bērni�ķīgu. Biezas, vienmēr spilgti uzkrāsotas lūpas un tum�brūnas acis. Paslcpus smēķēja. Lieliski dejoja. Lai neizskatītos apnicīga, vienu dienu nēsāja īsus mini svārkus, nā�kamajā � garu māksi kleitu. Tāpat bie�i mainīja arī acu plak�stiņu krāsu � te zilu, te zaļu, te violetu. Sigita Akselam patika, bet ne vairāk. Viņi da�reiz aizgāja uz institūta studentu ballēm, Aksels pavadīja meiteni uz mājām, bezkaislīgi skūpstīja pustum��ajā kāpņu telpā, un vienreiz bija pat izdevība kopā pavadit nakti. Aksels izvairījās un no �ī prieka atteicās. Sigita toreiz gandrīz vai apvainojās. Aksels viņu skūpstīja, viņ� skūpstīja �o patīkamo meiteni gandrīz vai visu vakaru, bet nespēja sevī piespiest vai tā aizraut un iekvēlināt, lai spētu uzkāpt līdz Sigitas dzīvoklim un aiz sevis aizvērt durvis. Viņam visu laiku �ķita, ka blakus stāv Simona un pārmeto�i skatās. Viņam �ķita, ka, sagādājot prieku sev un Sigitai, viņ� Simonai sagādās sāpes. Viņ� saprata, ka tas neatbilst īstenībai, ka visas �īs domas un iedomas ir bezgalīgi stulbas, bet tomēr dziļākajā savu jūtu izpratnē viņam �ķita, ka lidz ar to viņ� iespļaus savai mīlestībai tie�i acīs. Un tad jau labāk tā. Lai domā, ko grib.

Aksels paskatījās pulkstenī. Pēc piecpadsmit minūtēm sāksies pusdienlaiks. Aksels nomazgāja rokas, un viņu pārņēma nepār�varama vēlē�anās satikt Simonu, vēlreiz ar viņu izrunāties. Par ko būtu jārunā, kas jāsaka, viņ� īsti nezināja, tikai juta nepiecie��amību atkal sajust Simonas tuvumu un dzirdēt viņas balsi. Tas bija kā apmātība, kā neārstējama slimība.

Aksels ieskatījās slīpētavā. Valdis Branks cītīgi strādāja. Krā�vēji nupat kā bija pievedu�i jaunas kastes ar korpusiem. Ne�ē�līgi gaudoja abas slīpma�īnas. Tur strādāja arī kāds jauns, ne�redzīgs pusis Jānis irbe. Viņ� savā laikā studēja ķīmiju, bijis praksē ķīmisko reaktīvu rūpnīcā, laborante vai viņ� pats nejau�i sajauku�i pilnīgi nesaderīgas vielas, noticis spēcīgs sprādziens, un jaunais students uz visu mū�u kļuva akls. Aksels ilgi uz viņu skatījās un domāja, cik dzīve tomēr da�reiz ir ne�ēlīga un ne�taisna, ka tā daudziem cilvēkiem sniedz to, ko viņi nemaz nebūtu pelnīju�i, bet daudziem atņem pat to, kas viņiem tik ļoti �ai dzīvē nepiecie�ams.

Gaitenī meistars Ei�ens sarunājās ar diviem strādniekiem. Gandrīz skrie�us garām paskrēja Ināra Sile. Pa gaiteni nikns un pārskaities pie Ei�ena joza arī montā�as iecirkņa brigadieris. Pie kravas lifta stāvēja vairāki ceha krāvēji ar sakrautām ma�teriālu kastēm uz dzelzs ratiem. Gaiteni ar gatavās produkcijas kravu iebrauca spēcīgs elektrokārs. Ritēja mēne�a pēdējās divas dienas, un �o dienu saspringtā darba atmosfēra bija jūtama visur. Izpildīs vai neizpildīs plānu? Aksels tie�i nepiedalījās produkci�jas ra�o�anā, tās sagatavo�anā un izlaidē, tomēr no viņa darba stiprā mērā bija atkarīga �ī ra�o�ana, sagatavo�ana un izlaide, bet �obrīd visi agregāti, darbgaldi un mehānismi darbojās tei�cami, un viņ� iegāja presētavā. Tur divi augstākās kvalifikācijas vīri remontēja se�padsmito hidraulisko presi. Tai bija pārdedzis automātiskais temperatūras un atmosfēras spiediena regulē�anas slēdzis. Aksels brīdi pavēroja biedru darbu, tad apstaigāja pā�rējās preses. Visas darbojās normāli. Iecirknī valdīja necie�ams karstums. Sievietes uz kailajām miesām bija uzģērbu�as vienīgi plānus darba virssvār�us. Katra apkalpoja divas preses, un viņu mēne�a izpeļņa parasti pārsniedza divus simtus. Simonas nebija.

� Man �ķiet, ka viņa uzskrēja aug�ā pie priek�nieka, � kāda sieva paskaidroja. � Kaut kādā sakarā ar bērnu iekārto�anu silīte.

Aksels pagriezās 1111 izgāja atkal gaitenī. Ei�ens joprojām kaut ko pacietīgi skaidroja diviem strādniekiem. Tie bija abi galva- niķi � Lapiņ� un Cugunovs. Aksels ātri uzskrēja līdz tre�ajam stāvam un iegāja ceha priek�nieka kabinetā. Tas bija tuk�s � ne Aivara Sniega, ne Ingas, ne Simonas. Aksels nostājās pie sienas un bridi vēroja tēva darbavietu. Papīriem nokrauts liels rakstām�galds. Uz tā vēl divi telefona aparāti � sarkans un balts. Pie sienas uz gai�a koka pamata tum�ā metālā atliets neliels Ļeņina portrets. Un Aksels mēģināja iedomāties, kā tēvs �eit jūtas, kā viņ� spēj vadīt visu �o diezgan lielo ceha saimniecību, un sen jau zināja, ka tas nebūt nav viegli, ka viņam nepatik�anu vien�mēr ir nesalīdzināmi vairāk par patīkamajiem brī�iem. Aksels zināja ari to, ka viņa tēvu cehā reti kāds mīlēja vai ieredzēja. Bet Aksels pavisam objektīvi neredzēja iemeslu �ādai nostādnei. Tiesa kas tiesa � Aivars Sniegs bija stingrs un prasīgs, bet tā�diem jau priek�niekiem jābūt. Tas ir loģiski, un tāds ir viņu darbs. Vienīgi tēvs tomēr varēja būt pret cilvēkiem daudz laipnāks, iejū�tīgāks un nebūt tik augstprātīgs. Tas arī Akselam nepatika, un viņ� saprata, ka, tāds būdams, tēvs, protams, nekādu mīlestību vai cieņu iemantot nevarēja. Bet acīmredzot viņam �ī mīlestība nemaz nebija vajadzīga.

Strauji atvērās durvis, un kabinetā ātriem, noteiktiem soļiem ienāca Aivars Sniegs, piegāja pie rakstāmgalda, pacēla baltā telefona aparāta klausuli un sāka zvanīt.

��� Sagādes daļa? � viņ� bargā balsī uzkliedza. � Seit Aivars Sniegs. Paklausieties, jūs tur, saules brāļi! Ko? Rudelis? Paklau�sies, Rudeli, ja tu pēc stundas man neatvedīsi materiālu M-lrīs- desmit uzgrieznim, es aizie�u uz tavu kantori un visu acu priek�ā tevi iebāzī�u papīrgrozā, skaidrs? Liecies mierā ar saviem limi�tiem! To es pats zinu, ka ir jau cauri! Tu man dabū materiālu uz nāko�ā mēne�a rēķina, skaidrs? Es degu! Saproti, degu! Un, ja tu to nevari, tad ej strādāt par sētnieku, nevis sagādnieku! Sa�proti?

Aivars Sniegs nometa klausuli, paskatījās apkārt un ieraudzīja Akselu. Mazliet izbrīnījies sarāva uzacis.

��� Tu pie manis?

��� Nē, � Aksels nedaudz apmulsa.

��� Pie Ingas?

��� Nē.

��� Tad kāda velna pēc tu te slaisties bez darba? � Aivars Sniegs skaļi uzbrēca. � Tu nezini, ka pa�laik presētavā remontē hidraulisko presi?

��� Zinu.

��� Un kas tu tāds esi, ka vari atļauties nestrādāt?

��� Es esmu ceturtās kategorijas remontatslēdznieks, bet pie tās preses darbs ir ve�iem ar sesto kategoriju. � Aksels atbil�dēja un sajuta nelielas dusmas. � Bez tam, Aivar Snieg, nevajag no sevis tēlot nez kādu Romas ķeizaru!

Aksels pagriezās un gāja uz durvīm.

���� Pagaidi! � Aivars Sniegs uzsauca. � Pasaki mātei, ka es �ovakar mājās bu�u vēlu. Lai negaida. Pats redzi, ka te iet kā pa mazo elli!

Aksels tikko manāmi pavīpsnāja.

���� Labi, tēv, es pateik�u, lai gan arī pats dro�i vien bū�u vēlu.

Aksels aizgāja, Aivars Sniegs atkal pacēla baltā telefona klausuli, mēģināja kādu sazvanīt, tas neizdevās, nometa klausuli un neapmierināts izgaja laukā.

� Laika man nav, bet lai notiek, � Simona beidzot piekrita. � Es tūlīt aizskrie�u uz garderobi un pār�ģērb�os. Tad iesim.

��� Un ko tavs virs? Viņ� neiet uz mājām ēst?

��� Nē, viņ� strādā. Tik tikko spēj izpildīt normu.

��� Un kā pa�ai?

��� Normāli.

���� Labi, Simona, � Aksels teica. � Es tevi gaidī�u ezera krastā.

Simona apmulsa un sāka kaut ko pārdomāt. Varēja redzēt, gan sajust, ka jaunajai sievietei nepatīk Aksela priek�likums un viņa justos daudz labāk, ja �is puisis viņai liktu pilnīgu mieru.

���� Nebaidies, � Aksels klusi sacīja. � Neviens mūs tur nepa�manīs, un tev nebūs jāskaidrojas ne sava vīra, ne ļau�u priek�ā.

���� Es ne par to, � Simona teica. � Vīrs par tevi zina. Es viņam neko neesmu noslēpusi. Un viņ� ir pilnīgi dro�s par mani glu�i tāpat, kā esmu dro�a par viņu.

��� Tā tam laikam arī jābūt, � Aksels tikko manāmi pasmai�dīja. � Es tevi gaidī�u pie vecās peldētavas.

Saule stāvēja augstu pie skaidrajām debesīm, no ezera zila�jiem ūdeņiem nāca patīkams dzestrums, un zeme vēl smar�oja pēc rīta svaiguma. Augstu ezera krastā, skaistā divstāvu mājā, kuru ieskāva reti sastopams senatnīgu ozolu parks, atradās rūpnīcas bērnudārzs. No turienes atskanēja pamatīgs troksnis. Jaunie pil�soņi pa�laik vai nu ēda otrās brokastis, vai ari bija izlaisti parkā paveikt kārtējos dienas varoņdarbus.

Aksels Sniegs atlaidās zaļajā zālē, zeme bija silta un mīksta, un viņ� sevī sajuta dziļu satraukumu, it kā pirmo reizi mū�ā būtu atnācis uz satik�anos. Viņ� jutās mazliet izbrīnījies un pārsteigts, kad Simona tam piekrita, uz bridi spo�i uzplaiksnīja mazs ce�rību stariņ�, ka Simonai ar to Valdi Branku nemaz tik labi neiet, ka viņa ir vīlusies, ir dziļi nelaimīga un tagad atkal sākusi do�māt par savu pirmo mīlestību � Tas būtu brīni�ķīgi, Aksels rūgti nodomāja. Mēs ta�u gandrīz vienmēr savu personisko laimi būvē�jam uz citu cilvēku nelaimēm�

Tad viņ� netālu no sevis izdzirda klusus soļus, zem tiem skaļi salūza kāds koka zars, Aksels pacēla galvu un blakus ieraudzīja Simonu Branku. Viņa savus melnos matus bija paslēpusi zem ko�i sarkana lakatiņa un daiļo augumu ietērpusi gai�zilā kleitā. Ka uz pirmo satik�anos, Aksels nopriecājās, un viņam pēk�ņi likās, ka nekas nav noticis, laiks stāvējis uz vietas, viņi nekad nav �ķīru��ies, Simona nav precējusies, nav kļuvusi māte, viņi nupat tikai beigu�i skolu, nav jāskatās pulkstenī, lai pēc pusstundas skrietu atpakaļ uz darbu; viņi �eit varēs sēdēt kaut visu dienu un atkal sapņot par nākotni un runāt, ko abi darīs rit un parīt� Pagā�ju�i tikai divi gadi, bet kā gan pa �o īso laika sprīdi dzīve tomēr paspējusi izmainīties! No aug�as līdz apak�ai Krustām �ķēr�sām � līdz pa�iem pamatiem.

��� Sēdies, Simona, � Aksels uzaicināja. � Redzi, kā es tevi atkal nozagu, izmānīju. Skaidrā dienas laikā visu acu priek�ā� Kara laikā es nebūtu sliktāks par Nikolaju Kuzņecovu vai Stir� licu.

Simona apsēdās viņam blakus un cie�i pierāva kājas. Mēģi�nāja pēc iespējas zemāk pavilkt kleitu, bet tās mala tomēr vēl atradās diezgan tālu no apaļajiem ceļgaliem.

��� Aksel, Stirlics ir izdomāts, � viņa klusi un mazliet skumji teica. � Tāpat kā tava� Nevajag, Aksel. Es jau tev vienreiz lūdzu. Nevajag vairs neko izdomāt.

��� Es jau arī nedomāju, un varbūt tā arī ir mana dzīves ne�veiksme un nelaime. Es vienkār�i jūtu. Es joprojām dzīvoju no emocijām, tā ir mana dieni�ķā maize, mana ikdiena.

��� Tu dzīvo no pagātnes un nespēj vai negribi redzēt, ka �odien ta�u viss ir izmainījies.

�� Nē, Simona, � Aksels noraido�i pakratīja galvu, � nekas nav mainījies, izņemot tevi.

��� Viss, Aksel, � viņa pasmaidīja. � un tev to vajadzēja ievērot.

��� Var jau būt.. . Bet es patie�ām to negribu redzēt.

��� Un atnāci strādāt uz rūpnīcu � � Simona atkal rūgti pasmaidīja. � Manis dēļ?

��� Jā, � Aksels pēc laba brī�a atbildēja. � Un sevis dēj.

��� Muļķīgi darīji, � Simona teica un noraisīja no galvas sarkano lakatu. Melnās matu cirtas lēni un viegli apgūlās uz trauslajiem pleciem. Viņa pēk�ņi izskatījās nesalīdzināmi skais�tāka nekā pirmīt un atgādināja meksikānieti vai seno indiāņu upurē�anai paredzētu jaunavu � tik daudz skumju un bezcerības pēk�ņi bija saskatāmas viņas tuin�ajas acīs. � Muļķīgi darīji, Aksel, ja tikai manis dēj. Tagad jau butu beidzis otro kursu. Kā�dēļ neturējies pie sava sapņa?

��� Es turos.

��� Es? � vina pavaicāja.

��� Tu.

��� Neviena sieviete laikam nekad nedrīkst kļūt par tik spēcīgu sapni, kura dēļ būtu vērts salauzt savu dzīvi. Vismaz ne es.

��� Tie�i tu.

��� Un neviens vīrietis.

Viņi ilgi klusēja. Bērnu �alas apklusa. Vēj� kļuva stiprāks. Pa ezeru aizdrāzās sūkņu stacijas baltais kuteris. Tālumā kliedza kaijas.

��� Pirms diviem gadiem apmēram �ai laikā mēs braucām uz Gauju, � Aksels domīgs teica. � Atceries?

Simona lēni pakratīja galvu.

��� Ne, Aksel, neatceros.

��� Pēc tam bija izlaiduma vakars, jūras krasts un tās nepazīs�tamās mājas � Atceries?

���Nē.

�� Un pēc tam tas romantiskais siena �ķūnis, agrais rīts, vecā saimniece � Atceries?

��� Nē.

��� Pec tam atkal skolas pagalms, vasarnīca un tas sirmais bērzs Gaujas krastā � Atceries?

��� Nē.

��� Un tad mēs tur runājam par mūsu abu nākotni, kaut ko par mīlestību � Atceries?

��� Nē.

��� Zēl, � Aksels skumji noteica. � Ļoti �ēl, Simona, ka tu vairs neko negribi atcerēties.

��� Man vairs nav tiesību atcerēties biju�o, lai cik tas arī būtu bijis skaists, � Simona skatījās viņam tie�i acīs un runāja ātri, tomēr uzsverot katru vārdu, it kā gribēdama, lai ta�u bei�dzot Aksels visu saprot. � Jo man, redzi, tagad jādomā par �o�dienu un kaut nedaudz arī par rītdienu. Tā skaistā dziesma sen jau izdziedāta. Visi vārdi paliku�i koku galotnēs vai ari līdz ar Gaujas ūdeņiem ieplūdu�i jūrā un pa�laik iesalu�i ledu kaut kur Grenlandcs aukstajos krastos. Tagad ir jādzīvo, nevis jā�sapņo.

�� Zēl, � Aksels atkārtoja. � Vai tev neliekas, ka mēs tomēr mazliet par ātru esam kļuvu�i pieaugu�i?

��� Par to es vēl nemaz tā īsti neesmu domājusi, tikai skaidri zinu, ka tur jau vairs neko nevar izmainīt.

��� Un tomēr � mazliet par ātru. Es �ai rūpnīcā un tu pie bērnu lupatām.

Simona pasmaidīja.

��� Var jau būt, varbūt, Aksel, bet tu nemaz nespēj iedomāties, cik tas viss ir ļoti jauki! Un kā tas piepilda dzīvi!

��� Nespēju, jā, � Aksels piekrita un mēģināja iedomāties, ko Simona ar to neveiklo lamzaku Valdi Branku pa vakariem dara, ko viņi runā un kā izturas viens pret otru, mēģināja iztēloties, kā viņi mazgā un baro bērnus, kā ar tiem iet pastaigāties pa sirmo Vecmui�as parku, kā viņi tos noliek gulēt un kā pa�i iet gulēt� Kaut kas sāpīgi ass iedūrās krūtīs, un Aksels dziļi ievilka elpu. � Jā, Simona, es jau tev sen to gribēju pajautāt.

��� Ko? Kas tevi vēl varētu interesēt?

��� Nekas sevi�ķs. Es tikai gribētu pajautāt � ko gan tu tādu tai Valdī Brankā esi atradusi?

Simona nedaudz pievēra acis un izbrīnījusies paskatījās uz blakus sēdo�o puisi.

��� Vai tad kas īpa�s ir jāmeklē?

��� Parasti jau meklē.

Simona ilgi neko neatbildēja, tad pasmaidīja.

��� Ja es būtu apprecējusies ar tevi, � viņa klusi teica, � var�būt arī Valdis Branks man kādreiz pajautātu � ko tu tai Akselā esi tādu atradusi? Un es nezinātu, ko viņam atbildēt.

Abi atkal ilgi klusēja, un Aksels saprata, ka tas, ko nupat Si�mona pateica, patiesībā ir ļoti skumji.

��� Tu esi laimīga? � viņ� pajautāja.

Simona brīdi domāja.

��� Kaut kas jau varēja būt arī labāk, citādāk, � viņa teica un matus paslēpa zem sarkanā lakatiņa, to rūpīgi sasiedama gal�vas aizmugurē, � bet visā visumā � jā! Un tādēļ es tevi vēlreiz lūdzu, Aksel, nemēģini mani vairs satikt un beidzot pacenties aizmirst to Gaujas krastu, tās mājas un visu, kas mūsu starpā ir noticis! Apsoli?

�� Nē, Simona, to es tev neapsolu; � Aksels dobjā baisi teica un vairākas reizes pakratīja galvu. � Neapsolu.

��� Vai tad tu vēl joprojām esi viens? Vai tad tu pa �o laiku nevienai neesi iepaticies un neviena nav iepatikusies tev? Tev ta�u ir kāda cita meitene, vai ne?

��� Jā, ir, � Aksels atbildēja un skatijās sāņus. � Bet tikai tā � starp citu.

���� Tad ir silkti, Aksel. Meitenes nedrīkst būt tikai tā � starp citu. Tad jau labāk vienam.

��� Tādēļ ka vienigā meitene vienmēr man paliksi tikai tu! � Aksels iesaucās un varbūt pilnīgi neapzinīgi ar saviem spēcīga�jiem pirkstiem cie�i saspieda Simonas ceļgalu. � Tikai tu! Vien�mēr un visu laiku, lai kas arī manā dzīvē notiktos.

Simona viegli atstūma pui�a roku, piecēlās, nedaudz sakār�toja kleitu un lakatiņu un nopietna paskatījās uz sadrūmu�o Ak�selu. Un nevarēja saprast, vai �ai skatienā bija kaut kāda līdz�jūtība. Nez vai. Dzīve vienkār�i paņemta plaukstās tie�i tāda, kāda tā ir. Bez sevi�ķa izbrīna vai no�ēlas. Bez atmiņām un sap�ņiem.

���� Redzi, Aksel, � Simona klusi teica un skatījās pāri zaļa�jai pļavai, kur bija saskatāms ciemats un viņas mājas gals. � Es jau sen vairs neesmu meitene, ar kuru viegli var sarunāt aiz�braukt zaļumos vai aiziet uz kino. Iegaumē un atceries, Aksel, � es esmu māte, divu bērnu māte, un, ja runājam nopietni, tad tas tomēr kaut ko nozīmē un visu izmaina. Visu!

Simona pagriezās un ātri aizgāja.

Aksels palika sēdot, viņ� pagrieza galvu uz otru pusi, viņ� negribēja redzēt, kā Simona aiziet, viņ� tikai sajuta, kā viegli noliecas zāle un saule milzīgā ātrumā par da�iem miljoniem ki�lometru attālinās no zemes.

Anda Straume atvēra acis, diena jau bija lielā ga�balā, saule caur spodri nomazgātajiem logu stikliem un gai�ajiem kristalona aizkariem spēcīgi spīdēja seja, un viņa nodomāja, ka varbūt tās mū�īgajā riņķojumā noticis kaut kas ne�paredzēts un saule pienākusi zemei par da�iem miljoniem kilo�metru tuvāk. Bija necie�ami karsts. Anda nometa smalko zīda segu sāņus, izpleta rokas un kājas un pilnīgi kaila ļāvās sevi apskatīt jaunajai dienai un �iem arvien dedzino�ākajiem saules stariem. Viņa jutās vienreizēji labi, un �o vieglo, mazliet reibino�o un pilnīgi bezrūpīgo sajūtu da�reiz var dēvēt arī par laimi. Ja tagad viņu redzētu nejau�i ienācis vīrietis, tas noteikti bai�dītos viņai pat tuvoties � tik skaista un laimīga izskatījās �ī Anda Straume. Viņa viegli pagriezās uz sāniem un ar slaido pirk�stu gadiem pieskārās vietai, kur vakar vakarā viņai blakus bija gulējis Aivars Sniegs. Ķermeni caurstrāvoja patīkams satraukums, un viņa vissīkākajās detaļās mēģināja atcerēties visu, kas vakar .�eit notika. Un ari tas bija patīkami. Vienmēr, kad viss skaistais jau beidzies, mums paliek vienīgi atmiņas, ar kuru palīdzību mēs tik bie�i un viegli atgrie�amies pagātnē un savā jaunībā. Arī vakar�diena ir jau pagātne, un domā, cik gribi, tic skūpsti un glāsti, un asie ķermeņu pieskārieni jau vairs tā nededzina kā iepriek�. Un ta jau vairs nesatrauc. Un labi. Taisni brīni�ķīgi. Jo mums atkal jādomā par �odienu, rītdienu. Jo mēs atkal alkstam un gribam, un vēlamies atkārtojumu. Pagātnes atmiņas vienmēr biju�as spē�cīgs stimulators jaunām nākotnes iecerēm.

Anda lēni izkāpa no platās gultas, nostājās pie loga, brīdi vēroja ielu, garām brauco�u autobusu un kādu vecu sievu, kas bija izvedusi pusdienas pastaigā baltu sunīti. Anda izstaipījās, smagi nopūtās, aizgāja līdz spogulim un bridi sevi kritiski vēroja. Jau trīsdesmit �etri gadi� bet āda vēl pavisam gluda, krūtis stin�gras, un vingrs, lokans ķermenis. Kaut nu tas Aivars Sniegs bei�dzot pie viņas paliktu! Tomēr sievietei beigu beigās ir diezgan skumji katru rītu pamosties vienai. Un vēl skumjāk tie�i tādēļ, ka vakaros reti kad ir viena. Stipra sarūgtinājuma mirkļos to varētu pat pieņemt par zināmu pazemojumu. Vai tad tie�ām es Aivaram varētu būt vajadzīga tikai kā sieviete? Un tikai? Tiesa, Aivars Sniegs līdz �im viņai vēl nekad nebija stāstījis par savu mīlestību, bet vai tad �odienas vīrie�i vispār par to prot runāt? Es tev, Aivar, varētu būt ne tikai patīkama un vajadzīga sieviete, bet arī labs draugs, sieva un laba namamāte. Un tu man labs draugs, vīrs un vajadzīgais vīrietis. Vai tad mēs nevarētu�

Anda Straume kļuva domīga. Protams, varētu, Aivar. Es katru vakaru varētu sev dabūt citu, bet gribu tikai tevi. Un tas nemaz ne�ķiet dīvaini. Mēs jau pirmās un visspēcīgākās dzīves vētras esam pārdzīvoju�i. Dziļākie atvari un bīstamākās krāces aiz mu�guras. Mans biju�ais vīrs man atstāj �o dzīvokli, bērnu nav, un nekas mūs netraucētu dzīvot mierīgu un laimīgu dzīvi. Lielā pa�vasara modes skate ir garām, jau sestā diena kā sācies atvaļi�nājums, un es pat netaisos nekur braukt, ne ceļot, tikai katru vakaru gaidu tevi, labi zinādama, ka pagaidām tu nevari reizē ar mani sagaidīt rītu. Tev �is rīts ir jāsagaida ar citu sievieti, kuru tu sakies nemīlam. Kādēļ? Kas tad tevi aiztur vai kavē? Aizspriedumi? Pienākums? Ļau�u izdomātās morāles normas? Bet tad, kad tu ierodies pie manis, tu ta�u visus �os aizspriedumus, pienākumus un visas �īs tik respektējamās morāles normas atstāj aizdurvē vai arī vienaldzīgs tās paliec zem mana mīkstā spilvena. Kādēļ mums tā patikas spēlēt teātri? Kādēļ tu pret sievu nevari būt tikpat atklāts un patiess, kāds esi pret mani? Kādē| tu viņai visu nepasaki? Kādēļ tu nepaliec �eit, kur tev ir labi, bet ej uz turieni, kur tev ir slikti? Protams, ja vien var ticēt taviem vār�diem. Bet tev ta�u nav ne mazākā iemesla man melot. Es tev ticu. Tev diendienā jāmelo sievai. Kādēļ tu izvēlies �ādu dzīvi? Kādēļ mēs vispār tik bie�i dzīvojam tādu dzīvi, kas mūs neapmie�rina un kādu nevēlamies? Laikam mums vienkār�i pietrūkst spēka un drosmes īstajā laikā apstāties un īstajā brīdī iet tālāk. Mēs pārāk bie�i domājam, pārāk daudz rēķinām, pārāk pakļaujamies sabiedrības domām un uzkatiem un pārāk reti ļaujamies savām vēlē�anām un savu jūtu neierobe�otai vaļai. Bet kā gan citādi mēs varam kļūt laimīgi?

Anda nomazgājās, apģērbās, sasukāja matus, piezvanīja Aiva�ram, nedaudz uzkrāsojās un nolēma aiziet pie frizieres. �ovakar ar Aivaru Sniegu nopietni jāizrunājas, un viņa vēlējās būt pēc iespējas skaistāka. Skaistums un jaunība jau no senseniem lai�kiem ir bijis sievie�u spēcīgākais ierocis. Un labākais arguments. Stiprākā kārts, kuru nevar nokaut pat vīrie�u aklums vai viscie��ākās laulību saites. To var atļauties neievērot vienīgi mīlestība.

Tie�i tai brīdī, kad Anda Straume savā elegantajā gaitā iegāja vienā no labākajām Rīgas frizētavām, Aivara Sniega meita Zinta kopā ar Andri Vilku izgāja no Politehniskā institūta pelēkās ēkas un lēnā gaitā aizstaigāja līdz Daugavas krastam. Apsēdās uz soliņa un skatījās, kā pāri Oktobra tiltam nebeidzamā straumē uz pretējo krastu lēni un neveikli brauca tramvaji, trolejbusi, vis�visādu marku automa�īnas un satiksmes autobusi. Caur tilta apak�u iz�āvās balta �Raķete� � tās klājs bija pilns ar cilvēkiem un bērniem � un, strauji palielinādama ātrumu, aizdrāzās Bol- derājas virzienā. Dro�i vien tā devās uz Me�aparku vai Majoriem. Varbūt tas bija atpūtas brauciens pa Rīgas jūras līci. Pavasaris pilnā plaukumā, patiesība jau vasaras sākums, un vienai daļai cilvēku sākas atvaļinājumi.

� Ko mēs �ovakar darīsim? � Andris painteresējās.

Viņ� bija vidēja auguma, bet fiziski reti spēcīgs puisis. Ceturto gadu nodarbojās ar d�udo cīņu un bija jau iekļauts republikas izlasē. Viņa vecāki strādāja Vefā, ģimenē bija vēl trīs bērni, un materiālie apstākļi nebija sevi�ķi spo�i. Andris ģērbās visai pieti�cīgi un parasti pa vasarām brauca strādāt kādā me�saimniecībā vai uz būvēm. Bet Andris nekad nezaudēja pa�paļāvību un opti�mismu. Vienmēr jautrs, labā garastāvoklī, izpalīdzīgs un ļoti bied�risks. Viņā bija iemīlēju�ās vairākas institūta meitenes, arī Zinta

Sniega, un viņ� pie tas ari turējās. Un bija nolēmis turēties visu dzīvi.

��� �ogad uz me�iem nebrauksi? � Zinta pajautāja.

���� Redzēs, kā būs. Bet dro�i vien ne. Nauda jau tur ir laba, bet tad mums atkal būs jā�ķiras.

��� Negribi?

��� Nē!

��� Nemaz nevari, Andri! � Zinta iesaucās. � Mums ta�u �o�vasar� Varbūt esi pārdomājis?

���� Nē, � Andris pakratīja galvu. � Precēsimies. Tavi vecāki jau zina?

��� Viņiem nav pat jausmas.

��� Tas tomēr acīmredzot būs jādara zināms.

��� Es to viņiem, Andri, vistuvākajā laikā pa�ukstē�u.

� Un es saviem. Vispār viņus vajadzētu sapazīstināt.

��� Gan jau iepazīsies. Kādu svētdienu uzlūgsim uz pusdienām.

��� Kā tu domā, ko tavi ve�i teiks?

��� Mamma dro�i vien vaimanās, ka nedaudz par agru, ka vispirms būtu jābeidz mācīties, jāsāk strādāt, jāiegūst ekonomiskā neatkarība un tā tālāk, bet tēvam viss būs vienalga. Viņ�, daudz neprātodams, izvilks naudas maku un noskaitīs jebkuru summu, kāda būs vajadzīga kāzu izdevumiem.

��� Tev ir kolosāls tēvs, � Andris teica.

��� Man būs kolosāls vīrs, � Zinta pasmaidīja.

��� Nez vai� Ar vienu uzvalku un tuk�ām kabatām� Zini, tos jau parasti neviena ilgi nemīl.

��� Bet es ceru, ka tu ilgi nestaigāsi tikai vienās biksēs?

��� Ilgi, Zinta. Vēl divi gadi�

��� Tie mums paskries kā divas dienas! Bet �ovasar mums kaut kur vajadzētu aizbraukt kāzu ceļojumā. Piekriti?

��� Pilnīgi. Uz kurieni tu vēlētos?

��� Varētu uz Spāniju vai Itāliju, vispār uz Vidusjūras kras�tiem� Varētu vēl uz Haiti vai Bahamu salām�

��� Ko tu tur darīsi?

���� Kā � ko? � Zinta iesaucās � Sauļo�os, skatī�os uz stal�tajiem nēģeriem vai temperamentīgajiem itālie�iem, uz zaļajām palmām, jūru un atpūtī�os. Tuvojas ta�u atkal tā �ausmīgā sesija un tie drūmie laulības gadi�

Andris sāka skaļi smieties un piekrīto�i māja ar galvu.

���� Labi, Zintiņ, tā arī izdarīsim! Pēc pirmās ieskaites es tevi aizvedī�u� uz Doles salu! Labi? Tas ir krietni vien tuvāk un arī izmaksās nedaudz lētāk�

��� Baigais! � Zinta smējās. � Bet mūsu pirmajās iepazī�a�nās dienās tu man apsolīji aizvest uz pasaules galu� Uz �is zemes visskaistākajām vietām! Vai tev ne�ķiet, mīļais, ka tā ze�meslode tev �obrīd kļuvusi nāvīgi maza?

��� Tiem, Zintiņ, kas mīl, � Andris atbildēja, � katrs solis ir kilometrs, katra stunda � gads, bet�

��� Labi jau, labi! Tagad tu mani aizved vismaz uz kādu sal�dējuma kafejnīcu!

��� Kādu! It kā to mums būtu milzīgi daudz! Es tevi varu aizvest vienīgi uz to no�ēlojamo �Pingvīnu�!

��� Tas �obrīd speciāli mums pārvērtīsies par lepnāko un dār�gāko restorānu Rīgā! Es ceru, ka tev ta�u vismaz rublis ir?

��� Tik daudz man ir vienmēr! � Andris lepni atsaucās, un viņi piecēlās. Nesteidzīgā gaitā gāja pa Ļeņina ielu, pagāja ga�rām Bastejkalnam, kanāla malā sēdēja vairāki pusmū�a cilvēki un bariņ� jaunie�u, dro�i vien studenti no Medicīnas institūta. Pēc tam iegāja mazajā, pelēkas gaismas pieliju�ajā kafejnīcā, apsēdās zāles stūrī pie loga un paskatījās apkārt. Kā par brīnumu, zale bija pustuk�a. Pēc da�ām minūtēm pie viņiem pienāca sa�īgusi oficiante un ar pāris roku kustībām ātri noslaucīja galda virsu. Da�as kūku druskas uzbira Andrim uz biksēm. Viņ� tās nopurināja uz grīdas, paskatījās uz centīgo viesmīli, bet neko ne�teica.

��� Ko tad jaunie cilvēki gribēs?

��� Divus asorti, � Andris pasūtīja.

��� Varbūt vēl kūkas, maizītes, kafiju?

��� Nē, tikai divus asorti saldējumus, � Andris atkārtoja.

��� Septiņdesmit divas kapeikas, � oficiante vēsi paziņoja tē�riņa cenu un aizgāja.

��� Būs jau jādod viss rublis, � Andris sacīja, � citādi vēl nodomās, ka mēs patie�ām esam galīgi nabagi.

���� Bet mēs ta�u esam tikai paputēju�i miljonāri, � Zinta iesmējās.

Kafejnīcā vieglā un mazliet nevērīgā gaitā ienāca Anda Straume. Viņas slaidā ķermeņa aug�daļu cie�i apkļāva spilgti balts itāļu svīteris, mati nupat kā bija sakārtoti lepnā vakara Trizūrā, bet ķermeņa apak�daļu sedza pagarināti svārki ar dziļu �ķēlumu kreisajos sānos. Anda Straume apsēdās pie blakusgal- diņa, pa�ķirstīja ēdienu karti, tad paskatījās uz abiem jaunie��iem. Arī Zinta paskatījās uz skaisto un eleganto dāmu, un viņai pat prātā nevarēja ienākt, ka �ai sievietei ir kaut kāds sakars ar viņas ģimeni, ka �ī sieviete ir visnopietnākā mātes konkurente.

Rīga pakāpeniski ieslīga naktī, bet Operas apstādī�jumi bija gai�i kā dienā. Violeti sārta gaisma plūda no viesnīcas �Rīga� reklāmu uzrakstiem, no lielajiem restorāna logiem un spilgti apgaismotās Ļeņina ielas. Lielais pulkstenis gaidīja vēlīnos satikties gribētājus, bet vecais Bastejkalns � klu�sos vai trok�ņainos mīlētājus. Un kas gan pavasarī nemīl, kad kokiem sprāgst pumpuri un uz ielas stūriem vecenītes tirgojas ar pirmajiem pļavu un me�u ziediem? Tikai piecdesmit kapeikas, un, lūdzu, � tu savai meitenei vari pasniegt skaistu pavasara mirkli, bet par velti vēl piedot klāt �o kluso un silto vakaru, tālo zvaig�ņu gaismu un nakti, kurā jūs gribat būt vieni.

� Paldies, � Sigita teica un Akselam koķetīgi uzsmaidīja. Sāds sievietes smaids vienmēr ir nepārprotams un neatstāj nekādu �aubu par tās īpa�nieces patiesajām jūtām un vēlē�anos. Tas vien�mēr ir bijis patīkami maskēts aicinājums. Bet �oreiz tas Akselu atstāja pilnīgi vienaldzīgu. Viņ� bija auksts un drūms kā mel�nais ielas segums. Viņ�, sevi nolādēdams, atkal domāja par Si�monu un viņu pēdējo sarunu. Nu kāda velna pēc vajadzēja viņu saukt uz to satik�anos, runāt, vēlreiz censties tuvoties? Dabūji tikai spļāvienu sejā. Un lieku reizi pārliecinājies, ka Simona no tevis sen jau ir atteikusies � savas jaunās mīlestības, savu bērnu, vīra un visas dzīves labā. Un tagad tu tikai vari gar ielas ma�lām salasīt akmeņus un sākt dauzīt gai�ās ielu spuldzes, lai to gaismā neviens neredzētu tavu apmulsu�o ģīmi. Zinta visu zina par manām attiecībām ar Simonu un skaidri un gai�i pateica: �Aksel, tu esi totāls muļķis!� Un to visu dro�i vien zina ari Sigita. Ka nekā abas ir labas draudzenes un Sigita skaitās arī mana draudzene. Varbūt patie�ām tagad man vajadzētu aiziet pie Si�gitas uz māju? Abi viņas vecāki strādājot nakts maiņā, to Sigita tā klusi un neuzkrīto�i pirmīt pateica, un varbūt patie�ām aiziet pie viņas un �o nakti pavadīt kopā? Es dieva un cilvēku priek�ā esmu pilnīgi brīvs. Mani nesaista solījumi, laulība vai abpusēja mīlestība, un Sigita ta�u tomēr ir skaista un brīni�ķīga meitene, varbūt tie�i tāda meitene, kāda man vajadzīga un kura ta�u ne�noliedzami pret mani kaut ko jūt, varbūt pat mīl. Kādēļ gan ne? Kādēļ laist �ādu izdevību garām? Bet mani saista pa�a jūtas.

Blakus iet Andris un Zinta, un, cik var manīt, viņus nekad nav nodarbināju�as tās problērn&s, kādas moka mani. Laimī�gie � viņiem vienmēr viss skaidrs un saprotams. Un. lai gan daba cilvēkus rada sērijveidā, tomēr, būdama liela māksliniece, tā katru no mums izveido savādāku. Ar citādu domā�anu, pasau-

Ies un cilvēku izpratni un pilnīgi at�ķirīgām jūtām un mīlestību. Katram sava, kā sava seja un pirkstu līniju zīmējumi. Varbūt pēc kāda laika savukārt Andri ar Zintu nodarbinās tādas pro�blēmas, ar kādām man nekad nenāksies sastapties?

Viņi iegāja Operas apstādījumos, apsēdās uz kāda brīva so�liņa, un Andris skaļi uzgrieza līdzpaņemto tranzistoru.

Visi kādu laiku klausījās pārāko mūzikas gabalu, Andris pret cieto zemi taktī sita labo kāju, bet Aksels nepatīkama grimasē savilka seju.

��� Slēdz to kasti nost!

�- Kādēļ? Tev nepatīk? � Andris pavaicāja.

��� Nē.

��� Lai spēlē! � Sigita iesaucās. � Kolosālākā mūzika!

��� Kolosāls troksnis! � Aksels atkliedza. � Bet parkā cilvēki nāk atpūsties! Un tepat blakus operā cilvēki klausās �Madame Butterfley�. Stipri �aubos, vai viņi pa�reiz kaut ko dzird!

��� Parkā cilvēki nāk izklaidēties, � Andris paskaidroja. � Ve�cīt! Vai tu visu laiku esi dzīvojis uz laukiem, vai?

��� Klosteri! � Aksels teica, paliecās uz priek�u un tranzis�toru izslēdza. � �ķīsto jaunekļu internātā!

��� Pēc tāda tu arī izskaties. � Zinta paskatījās uz brāli, pēc tam uz viņam blakus sēdo�o Sigitu. � Tik tie�ām.

Andris pagriezās pret Zintu.

��� Paklausies, Zinta, � vai tavam brālim bie�i tā uznāk?

��� Tikai da�reiz, lai gan pēdējā laikā viņ� patie�ām kļuvis stipri nervozs. Varbūt pat slims.

��� O, madonna mia! � Andris mākslotā sa�utumā iesaucās un pacēla rokas pret tum�ajām debesīm. � Un es vēl taisos ieiet tādā ģimenē! Un tāds būs mans tuvais radinieks? Zinta, es vēl padomā�u!

��� Nebļausties, Andri! � Sigita viņu pārtauca. � Būt ner�vozam pa�laik ir moderni. Divdesmitā gadsimta ritmi ietekmē.

��� Varbūt tu tikai esi ekspansīvs? Trauksmains, kas, starp citu, ari ir moderni?

��� Veco zēn, neme�ģī smadzenes! Es tikai gribēju klusumā Sigitai pateikt da�us vārdus. Un gribu, lai viņa tos arī sadzir�dētu!

Sigita strauji pagriezās pret blakus sēdo�o Akselu, un viņas lūpas, acis un apaļā sejiņa staroja smaidā un cerībās.

��� Saki, Aksel! � viņa maigi un sievi�ķīgi lūdzās. � Saki ātrāk!

��� Varbūt mums ar Zintu aizvākties prom? � Andris lieti�ķi apvaicājās.

��� Paliec jau, paliec! � Aksels atmeta ar roku.

���� Starp citu, nākamais �vāģer, mums nekas nebūtu pretim, ja jūs pat sāktu skūpstīties!

��� Pārāk atklāts mājiens, � Sigita teica.

��� Bet to der izmantot. Ticiet man!

Sigita viegli apvija rokas ap Aksela kaklu, viņ� sajuta meitenes mitrās un karstās lūpas pie savējām, tas bija patīkami, viņ� atbil�dēja skūpstam, bet tikai isu brīdi.

��� Es skatos, biedrī�i, ka tā mūsdienu jaunatne patie�ām ir izvirtusi! � Andris iesaucās. � Kauns!

��� Nemaz nav tik traki, � Sigita atbildēja, no�ēlodama, ka �is skūpsts nav ildzis vismaz pusstundu. � Tev par mūsdienu jaunatni gan vajadzētu būt mazliet labākās domās. Lūk, Aksels! Darba pirmrindnieks. Neskatoties uz to, ka savu labi situēto ve�cāku paspārnē varētu mierīgi studēt arhitektūru vai kibernētiku, strādā rūpnīcā!

��� Zinu, zinu! � Andris piekrīto�i māja ar galvu. � Tā sa�kot, mūrē mūsu nākotnes sabiedrības pamatus, ra�o pamatvērtī�bas, nevis intelektuāli smērē papīru! Kafejnīcās arī nesē�, bet pa vakariem cītīgi skatās televizoru un lasa grāmatas!

��� Pa vakariem citīgi skūpstās parkā uz solal � Zinta pa�pildināja Aksela cēlo darbu uzskaitījumu.

��� Atklāti sakot, ne sevi�ķi, � Sigita mazliet skumīga atzī�mēja. � Seit jau nu gan viņ� varēja būt daudz centīgāks!

��� Svāģer, ko es dzirdu? � Andris iesaucās, pēc tam atmeta ar roku. � Nu, bet lai jau paliek! Galu galā tā ir jūsu privātdarī- �ana � un sabiedrības intereses tā neskar! Bet paskatieties arī uz mani! Vai es esmu sliktāks? Var ta�u uzreiz redzēt, ka esmu visīstākais mūsu gadsimta dēls! Vai ne?

��� Neap�aubāmi! � Aksels pasmīnēja.

��� Nākamais celtnieks un iespējamais Eiropas �empions d�udo cīņā! � Andris turpināja sevi lielīt.

��� Kādēļ tik pieticīgi, Andri? � Zinta bija izbrīnījusies. � Es domāju, ka tu mērķē vismaz uz olimpisko �empionu!

��� Uz visu, dārgā, jāskatās reāli, � Andris paskaidroja. � Un vienmēr sev jāuzstāda tikai piepildāmi mērķi!

��� Nekad! � Sigita iesaucās. � Tie�i nepiepildāmie vilina visvairāk. Jo cilvēks laimīgs var būt tikai ar savu neprātu!

Aksels domīgs paskatījās uz blakus sēdo�o meiteni un nodo�māja, ka viņai varbūt patie�ām ir taisnība.

��� Lieliski! � Andris iesaucās. � Un cilvēki sava neprāta izrādī�anai kā vispiemērotāko nez kādēļ atradu�i mīlestību, kur tie�i visiem vajadzētu but ļoti uzmanīgiem, klusiem un apdomī�giem.

��� Varbūt jau laikam tādēļ, � Sigita teica, � lai būtu lai�mīgi.

��� Bet mīlestība ta�u nav laime, � Andris pavisam nopietns iebilda.

��� Kas tad? � Zinta ātri uzprasīja. � Kas?

��� Mīlestība vienkār�i ir katras esības nepiecie�amība, � An�dris atbildēja. � Ne vairāk un ne mazāk.

��� Varbūt, � Zinta piekrita, � bet tā ta�u sevī noteikti slēpj vai ietver �o laimi. Piekriti?

���� Noteikti. Bet vispār, kas ir laime? Mīlestība, nauda, panā�kumi darbā, miers, veselība? Kāds gudrā cilvēks, kad es viņam reiz par to apjautājos, pasmaidīja un atbildēja, ka laime vispār esot stipri stiepjams jēdziens un to varot atrast un sastapt visur. Viss atkarīgs no situācijas un vēlē�anās. Viņ� teica, ka da�reiz laime esot arī tad, kad, iebraucis sve�ā pilsētā, tu īstajā brīdī spēj atrast tualeti! Un es viņam pilnigi piekrītu!

���� Ak dievs! � Sigita svētās �ausmās iesaucās. � No augsta�jām mīlestības sfērām nolaisties līdz sabiedriskajām mazmājiņām!

��� Neko darīt! � Andris izteiksmīgi noplātīja rokas. � Tās ir dzīves realitātes! Un vispār � beigsim reiz sapņot! Mums katram dzīve būs jānodzīvo tie�i tāda, kāda tā ir!

���� Bez sapņiem tā būs pelēka, � Zinta klusi teica. � Bet dzīvi gribas skaistu. Nez kādēļ tā man vienmēr rādās tikai sar�kana vai baltā krāsā. Varbūt tādēļ, ka tās ir mīlestības krāsas?

���� Aksel! � Andris skaļi uzsauca. � Un kādā krāsā tā rādās tev? Varbūt ro�aina, strādājot tai piekvēpu�ajā rūpnīcā?

���� Ro�aina tur, protams, maz. � Aksels atbildēja, � bet nav jau arī tik traki, vecīt! Es nezinu, kā būtu tev vai kādam citam, bet tagad es sevi sajūtu stipru. Esmu neatkarīgs. Pats pelnu, un man nekas vairs nav jāgaida no vecākiem.

��� Zēni, beidziet! � Sigita nepacietīgi iesaucās. � Vai tad mēs �eit atnācām strīdēties?

��� Vai tad tev prātā tikai tā skūpstī�anās?

��� Ne tikai, Andri, bet tādā skaistā pavasara vakarā.,. Tu zini kaut ko labāku?

��� Atklāti sakot � ne. Tev taisnība. Mums pavasara vakaros jāskūpstās, jāklausās mūzika un jādejo.

Andris atkal ieslēdza tranzistoru, tūlīt no tā atskanēja kāda pazīstama deju melodija, viņ� piecēlās, nostājās iepretim Zintai un dziļi paklanījās.

��� Nāc!

��� Nu nēl � Zinta smējās. � Sī tomēr nav visai piemērota vieta!

��� Tev vajaga pla�u zaļi un parketa grīdu? Lielu orķestri un sve�u gaismu?

��� Vismaz!

��� Bērni, būsim pieticīgi! � Andris iesaucās. � Būsim pieti�cīgi �ai izlepu�ajā, motorizētajā un stipri mietpilsoniskajā mūs�dienu sabiedrībā!

Pēc kāda laika viņu solam lēni gāja garām kāds drūms, pa�galam sabozies virs.

��� Paklausieties! � Andris viņam negaidīti uzsauca.

Vīrietis apstājās un, tikpat drūms kā iepriek�, skatījās uz

Andri. Viņam bija tīra, pat skaista seja, arī apģērbs bija tīrs un skaists, rokas viņ� turēja gai�pelēka lietusmēteļa kabatās un izskatījās pēc aktiera. Vienīgi tum�ajās acīs dega nesaprotams izmisums un kaut kāda nolemtība, bezcerība.

��� Kādēļ esat tik drūms? � Andris smaidot painteresējās. � Tik skaistā pavasara vakarā�

Vīrietis ilgi neko neatbildēja, tad klusi, bet skaidrā balsī pa�teica:

��� Ja es staigā�u apkārt smaidīdams, tad visi mani noturēs par idiotu!

Pēc tam nepazīstamais lēni pagriezās un tāpat nesteidzoties aizgāja. Kā �ēli vaido�s suns zem viņa smagajiem soļiem smilk�stēja parka celiņa grants.

��� Jā� � Aksels domīgi novilka. � Viņam ir sava taisnība. Mēs tikai tā, sanāku�i bariņā, varam zirgoties, bet, tikko palie�kam vienatnē ar sevi, esam tikpat skumji kā viņ�.

Neviens viņam neko neatbildēja. Pēk�ņi visi bija kļuvu�i ne�runīgi un klusi.

No Padomju bulvāra puses parkā iestreipuļoja kāds stipri iedzē�ris pusmū�a vīrs. Viņa dārgais, bet pagalam sagumzītais, netī�rais uzvalks vērīgākam skatītājam varētu liecināt, ka �is streipu�ļojo�ais cilvēks savā dzīvē tomēr pieredzējis ari labākas dienas.

Vīrietis smagi atkrita blakus Andrim un, kaut ko pie sevis klusi bubinot, sāka rakņāties pa savām kabatām.

��� Ei, paklausies! � Andris viņam spēcīgi iebelza pa kau�laino plecu. � Tu citu vietu sev nevarēji atrast? Pilns parks ar soliem!

Iereibu�ais pieliecās tuvāk savam blakussēdētājam un pielika pirkstu pie lūpām.

��� Css! Nebaries! Tur visapkārt skūpstāsl Labāk iedod ci�gareti!

��� Es nesmēķēju.

��� Tā? Vispār pareizi dari! Un dāmas arī nesmēķē?

��� Nē.

��� Tad ta brīnums! � iereibu�ais pārsteigts iesaucās, atkal sāka rakņāties pa kabatām, līdz beidzot no tām izvilka mērlenti un sāka to nervozi ņurcīt rokās.

Andris izbrīnījies paskatījās.

��� Ko tad nu? � viņ� uzprasīja. � Kārties gribi, vai?

Iereibu�ais satrūkās, izslējās taisns un pagriezās pret Andri.

��� Paklausies! Kā tevi sauc? Nu, vienalga! Negribi, nesaki� Redzi, es nupat biju krogā �

��� Redzu ļoti labi, � Andris norūca.

��� Biju krogā, saproti, es jau tur eju daudzus gadus un, zini, �odien izmērīju tās nolādētās durvis! � Iereibu�ais vīrietis turpi- naja stāstīt, un viņa balsī bija saklausāmas dziļas skumjas, sā�pes un liela no�ēla, kurai pa vidu jaucās naivs izbrīns. � Un tu zini, cik tās ir platas? Dro�i vien nezini. Metru un desmit centi�metrus! Tikai metrs un desmit centimetri, bet tomēr pa to �auro spraugu viegli izslīdēja cauri un pazuda visa mana ģimene � sieva un trīs bērni, pēc tam caur tām durvīm pavisam viegli iz�brauca mana automa�īna, vecais moskvi�s, un vēl pēc kāda laika viegli tika cauri trīsdurvju skapis, lielā sekcija un platais divāns un pēc tam� pēc tam arī puse mājas� Viss sagāja iek�āI Un tagad nav vairs itin nekā�

Viņ� da�us brī�us klusēja, tad skaļi, atkal it kā izbrīnījies, iz�misis atkārtoja:

��� Tikai metrs un desmit centimetri!

Vīrietis zemu nolieca galvu, skatījās uz melno zemi sev zem kājām, zvaigznes jau acīmredzot bija izskatītas, un atkal nervozi ņurcija jau tā saņurcīto mērlenti.

��� Jā, veco zēn! � Andris iesaucās un viegli savu plato plauk�stu uzlika uz sve�inieka vājā pleca. � Diez kas nav� Un ko tagad taisies mērīt?

Vīrietis ilgi klusēja, tad asi vairākas reizes nodrebēja.

��� Varbūt sev kapu �

Pēc tam piecēlās, neteica ne vārda un lēni, zemu nodūris galvu, aizgāja.

Visi atkal domīgi klusēja. Vakars, kas bija sācies tik jautri un bezbēdigi, beidzās pavisam skumji.

��� Uzgriez mūziku! � Aksels palūdza.

��� Nevajag! � Andris atmeta ar oku. � Tas nelaimīgais tikai izjauca visu vakaru. Mēs ar Zintu iesim. Jūs arī?

��� Nē, Andri, mēs vēl paliksim, � Aksels teica.

��� Laimīgi!

Andris ar Zintu piecēlās, pameta viņiem ar roku un aizgāja. Aksels ar Sigitu palika vieni. No tuvējā restorāna �Rīga� puses skanēja klusa mūzika. Garām klusi pabrauca tramvajs. Gar viņu solu klusi garām pagāja kāda veca sieviete ar mazu, pinkainu suni. Aiz krūmiem kāds klusi smējās. No melnā kanāla ūdens klusi izkāpa balti gulbji. No melnajiem Visuma dziļumiem uz cil�vēkiem klusi raudzījās spilgtas zvaigznes. Un �o dienu krūtīs klusi pukstēja sirdis.

��� Aksel, � Sigita ierunājās' un viegli pieskārās pui�a rokai.

��� Kādēļ tu pēdējā laikā vienmēr esi tik drūms?

��� Acīmredzot nav bijis iemesla būt par kaut ko sevi�ķi prie�cīgam, � Aksels atbildēja.

��� Bet es?

��� Ko tu?

��� Es tev nesagadāju prieku?

��� Tas, ko tu spēj dot, nav prieks, Sigit. Un nav arī laime un vismazāk tā ir mīlestība, kā tu to varbūt esi iedomājusies.

Sigita cie�i sakoda lūpas un atvilka roku.

��� Nē, Aksel, tā es to nebiju iedomājusies.

��� Tad ir labi. � Arī Aksels sakoda lūpas un nodomāja, ka �ī laikam būs visīstākā reize Sigitai pateikt, ka viņu attiecības ir absolūti bezcerīgas. Bet patiesībā viņa ta�u ir tik jauka un patī�kama meitene. Un es tik jauks un patīkams zēns. Kāpēc tam vi�sam tā jānotiek? Kādēļ nevar notikt citādi?

��� Tu joprojām mīli to Simonu? � Sigita tikko dzirdami pa�jautāja, un viņas acīs varēja saskatīt vistīrāko izbrīnu.

�� Jā, � Aksels tikpat klusi atbildēja un nez kādēļ pēk�ņi nokaunējās par �o savu atzī�anos.

�� Tātad tad, kad biji kopā ar mani, tagad, kad mēs tik aiz- mirstīgi skūpstījāmies, tu tomēr visu laiku domāji par viņu?

��� Ne glu�i, Sigit, � Aksels atteica un jutās mazliet neveikli.

��� Tas nav tā. Visbie�āk tad es nedomāju neko.

��� Paldies par to pa�u, � Sigita teica, pēc tam skaļi un ni�cīgi iesmējās. � Ak dievs! Precētu sievieti un divu bērnu māti!

��� Tam nav nekādas nozīmes, � Aksels nervozi sagrozījās un drud�aini meklēja īstos un vispiemērotākos vārdus, lai varētu to visu izskaidrot, paskaidrot, bet neatrada. � Tam ta�u nav ne�kādās nozīmes, saproti?

��� Nesaprotu! � Sigita iesaucās. � Nē, Aksel! Tas iet. pāri manai sapra�anai! Divi bērni! Un tos tu arī mīli?

��� Nezinu, � Aksels klusi atbildēja, strauji piecēlās un, ne�skatīdamies ne pa labi, ne kreisi, ātri aizgāja.

Sigita palika viena ar savu izbrīnu, nesapra�anu un vil�anos. Pēc kāda laika arī viņa piecēlās, aizgāja līdz strūklakas skulptūrai un apstājās. Pār sievietes seju un kailajām krūtīm, klusi guldzē�dams, plūda auksts ūdens, un izskatījās, it kā �ī nedzīvā sieviete skaļi raudātu.

Kaut kur tālu uz laukiem rūc traktori. Tie ar savu milzīgo spēku uzlau� zemi, lai tajā zemnieks varētu iesēt pavisam mazu, baltu graudiņu. No visas pasaules aerodro�miem kaukdamas paceļas lidma�īnas. Visās jūrās un okeānos peld kuģi, bet pa platajam �osejām un lauku ceļiem brauc visda�ādāko marku automa�īnas. Kaut kur poligonos rēkdami trauc tanki, lai visu to varētu nosargāt un aizsargāt.

Klusi brauc bērna ratiņi.

Tik tikko sadzirdami.

No visiem transporta līdzekļiem tie laikam ir visskaistākie. Vistīrākie, klusākie un visnevainīgākie.

Platie dvīņu rati lēni ieripoja Vecmui�as parkā. Melnie ozolu stumbri izskatījās cēli un majestātiski. �ķita, ka tie ir r.o sen aizgāju�o laiku sabruku�ās celtnes vēl dzīvi paliku�ie liecinieki. Viņi kaut ko stāstīja, tikai Simona ar Valdi no tā neko nesaprata. Kas viņiem tagad pagātne? Kas viņiem daļas gar kaut kādiem tur ķeizariem, gubernatoriem un grāfiem! Un kaut kādu tur baronu, kas �os ozolus stādījis! Sarkanajos ratos guļ divi bērni, divi mazi jaunās pasaules pilsoņi, un tie ir viņu nākotne, cerības, visi ķei�zari un dievi.

Viņi stāvēja pakalnā, lejāk varēja redzēt �auri iemītu taku, tur sākās ezera krasts, bet turpat pa kreisi lielā ātrumā skrēja

�oseja.

Simona paskatījās apkārt, viņa atcerējās bērnību, arī viņu �ai parkā māte vedusi pastaigāties, �eit nākusi rotaļāties, spēlēties ii 11 mācīties; �eit neskaitāmas reizes gan dienā, gan vakaros, gan naktī bijusi kopā ar Akselu; viņi sēdēju�i, viņi gulēju�i uz �īs pe�lēkās zemes, dzirdēju�i, kā tā elpo un klusi vaid, un pa �o zemi tāpat staigāju�i, �eit sēdēju�i un mīlēju�i jau sen izgaisu�i cilvēki, un viņu viens otram teiktie vārdi tagad paliku�i vienīgi ozolu saknēs; varbūt tādēļ tie ari tik ilgi un stipri aug�

Un tagad viņas bērni.

Simonai gribējās, lai Valdis nostātos viņai blakus, apliktu rokas ap pleciem un pateiktu kaut da�us mierino�us vārdus. Un viņa atbildētu. Simona vēlējās, lai arī viņu abu izjustais, redzē�tais un viens otram pateiktais paliktu starp �iem zaļajiem stieb�riem, iesūktos zemē un ieaugtu ozolu saknēs un stumbrā�

Bet Valdis klusēja. Viņ� negribēja vai arī neprata izrādīt mai�gumu. Simona pati piegāja viņam klāt, uzlika roku uz pleca un viegli pieglaudās.

� Skaisti, vai ne?

��� Jā, � Valdis klusi atbildēja. � Vēss vakars. Ka tikai nu mazie nesaaukstējas.

��� Nebaidies. Ir ta�u gandrīz pilnīgs bezvēj�. Jūti?

��� Tātad naktī būs auksts.

��� Kā jau pavasaros.

��� Vasarās jau arī ir auksti.

��� Jā, vasarās arī, � Simona domīga piekrita un atgāja soli sānis, piegāja pie ratiem. Bērnu plati ieplestās acis skatījās zila�jās debesis. Saule tuvojās rietam. Un vēl viena diena Mū�ībai par nodokli.

Viņi gāja mājās.

Simonas mātes divistabu dzīvoklis tagad bija maksimāli no�slogots. Katrs kvadrātmetrs, katrs istabas kakts. Māte dzīvoja savā istabā, bet meita ar znotu un abiem bērniem � otrajā. Knapi varēja apgriezties.

��� Te nu es nekā jums nevaru līdzēt, bērni, � māte teica. � Kā nu ir, tā ir. Kad nomir�u, būs vietas vairāk, bet tagad jā�dzīvo tā. Stājieties rindā uz dzīvokli, dzird, rūpnīca cel�ot vel vairākas mājas. Bet. tagad jāpacie�as. Ja mīļi dzīvo, neplē�as, tad ari uz pusi mazākā rūmē var dzīvot. Bet tiem, kas strīdas, kas ne�satiek, kas viens otru nemīl, arī piecistabu dzīvoklis ir par mazu. Un divstāvu māja ari.

Ratus atstāja patrepē, bērnus ienesa istabā, noģērba, paēdi�nāja, nomazgāja, nolika gulēt.

Simona smagi atkrita krēslā, noguru�ās rokas uzlika uz galda malas un grūti nopūtās. Viņas skaistajā, tik meitenīgi trauslajā seja ikdienas dzīve jau bija atstājusi savas pirmās neizdzē�amās pēdas. Acu plakstiņi bija kļuvu�i smagi, un galvā kaut kas viegli dīca, it kā tur kāds grieztu mazu ventilatoru.

Valdis neveikli aptvēra viņas trauslos plecus un pieskārās mel�najiem matiem.

��� Esi nogurusi? � viņ� pavaicāja.

��� Mazliet. � Simona samocīti pasmaidīja.

��� 201, ka mums tā dzīvē sagadījies� tava māte nevar daudz palīdzēt� arī man neviena nav �

��� Jā, Valdi, �ēl.

��� Ja es varētu vairāk nopelnīt� � Valdis runāja lēni un neveikli. � Mēs varētu ņemt aukli� Vai arī tu varētu vispār nestrādāt� Tas būtu vislabāk.

��� Nekas! � Simona iesaucās un mierino�i paskatījās uz Valdi. � Gan izturēsim! Vēl apmēram gads, un tad mazie jau varēs iet bērnudārzā.

���� Man �ēl tevis, � Valdis teica, maigi noglāstīja sievas ple�cus, un varēja just, ka viņam patie�ām Simonas �ēl. � Tu katru vakaru esi tik nogurusi�

��� Ja es būtu viena, � Simona atbildēja un pateicīgi uzsmai�dīja vīram, kas uz viņu skatījās tādām lēnīgam, labsirdīga, liela bērna acīm. � Vissliktākais ir būt vienam, bet ko tad tagad? Ta�gad mēs ta�u esam veseli �etri! Un lai tikai pamēģina tā dzive mums kaut ko izdarīt!

Simona piecēlās, piegāja pie bērnu gultiņas, mazie jau bija eizmigu�i, pēc tam viņi aizgāja uz virtuvi, paēda, arī māte aizgāja gulēt, viņi atgriezās savā istabā, Simona uzklāja gultu, un viņi sāka izģērbties.

Dega tikai mazā spuldzīte pie dīvāna gala. Valdis atvēra logu un atstāja pusatvērtu. Tie izgāja tie�i uz ezeru, un pa nakti pie mazajiem varbūt nāks ciemoties krāsainas zivis, ūdensaugi un putni, un mazie circeņi, naktstauriņi un laumiņas; nāks nāras, jūras prin�i un ķēniņ�. Un salds miegs.

Simona izģērbās kaila, viņai patika tādai gulēt, kad nekas ne�traucē, nespie�, neberzē. Tu vari būt dabiska un pilnīgi brīva.

Valdis apgūlās blakus, ilgi skatījās uz jauno sievieti, tad ar viņas garajiem matiem apsedza baltās krūtis. Simona aizvēra acis. Valdim pēk�ņi �ķita, ka viņa ir mirusi. Viņ� ātri matus pa��ķīra sāņus, un krūtis atkal atsedzās. Simona atvēra acis un pasmaidīja.

��� Simona� � Valdis tikko sadzirdami ierunājās.

��� Jā�

��� Es jau tev sen gribēju pajautāt�

��� Jautā. Ko tu gribi zināt?

��� Tu esi laimīga?

Simona uzlika savu karsto plaukstu uz vīra krūtīm un sāka viņu lēnam, vienmērīgi glāstīt.

��� Protams, Valdi. Kā tad citādi? Vai tad varētu būt arī citādi?

��� Dro�i vien, ka varētu.

��� Nezinu.

��� Varētu gan.

��� Kā tad?

��� Tu varētu mīlēt vai vismaz gribēt kadu citu.

��� Muļķības, Valdj. Domā par kaut ko citu.

��� Pamēģinā�u.

��� Domā par mani.

��� Man nepatīk, ka tev katru dienu tas Aksels trinas apkārt,

Simonas roka, maigi glāstīdama, slīdēja arvien zemāk.

��� Man arī tas ne sevi�ķi patīk. Bet viņ� strādā, Valdi, viņam tur jāstrādā, un es strādāju. Tas arī viss. Neuztraucies.

��� Es neuztraucos. Es esmu pavisam mierīgs. Un tomēr man tas nepatīk.

��� Es saprotu, mīļais. Varbūt tu gribi, lai es pāreju uz kādu citu rūpnīcu?

��� Es gribētu, lai tu vismaz da�us gadus vispār varētu ne�strādāt, � Valdis teica.

Simona pagriezās uz sāniem, uzlika galvu uz vīra krūtīm un lēni aizvēra acis.

��� Gan jau būs labi, mīļais, � vina sacīja. � Viss būs labi, labi�

Caur atvērto logu uz grīdas starp lielo dīvānu un mazo bērnu gultiņu nokrita spo�s mēness stars un da�as mūsu galaktikas vis�tuvākās zvaigznes.

Mēne�a pēdējā darbadiena cehā sākās kā parasti, un nekas neliecināja, ka ap pusdienas laiku notiks ne�paredzētais.

Abi galvaniķi � Lapiņ� ar Cugunovu � ap pulksten desmitiem pateica meistaram Ei�enam, ka jūtoties slikti, iespējams, pat sa�indēju�ies ar ķimikālijām, pārtrauca strādāt un aizgāja uz rūp�nīcas medpunktu. Tur viņiem konstatēja aug�ējo elpo�anas ceļu iekaisumu un paaugstinātu asinsspiedienu un izsniedza darba ne�spējas lapas.

Galvanika pārtrauca materiālu un detaļu galvanisko apstrādi. �o materiālu un detaļu trūkuma dēļ pēc da�ām stundām draudēja apstāties abi montā�as konveijeri. Pēcpusdienas maiņai vispār nebūs ko darīt. Un mēne�a plāns, protams, paliks neizpildīts.

Lādot visas pasaules galvaniķus, it sevi�ķi Lapiņu un Cugu�novu, Ei�ens par notiku�o nekavējoties ziņoja ceha priek�niekam Aivaram Sniegam. Viņ� savukārt tūlīt ziņoja rūpnīcas ra�o�anas daļas priek�niekam Kuzņecovam. Tas atbildēja, ka izeja noteikti jāatrod un nedrīkstot pat uz mirkli pieļaut domu, ka plānu varētu arī neizpildīt.

It kā es to bez tevis nezinātu, Aivars Sniegs nodomāja un jau kuro reizi zvanīja plānu daļai. Atkal tas pats. Neviens neatbildēja. Viņ� dusmās nometa klausuli.

��� Nolādēts! Viņi tai plānu daļā visu laiku guļ, vai?

Inga paskatījās pulkstenī.

��� Pa�laik ir pusdienlaiks.

��� Ja? � Aivars nedaudz izbrīnījās. � Nupat ta�u bija vēl rīts! Kaut kā pārāk ātri tas laiks sācis skriet. Un tā tās stundas, dienas un gadi ripo! Jā, Inga! Tad jau laikam iznāk, ka mums arī ir pusdienlaiks, vai ne?

��� Vispār � jā! � Inga iesmējās.

��� Tu iesi ēst uz mūsu ēdnīcu? � Aivars painteresējās.

��� Jā.

���� Bet kā būtu, ja mēs aizietu paēst pusdienas uz jaunatvērto restorānu?

��� Būtu slikti, � Inga nopietna atbildēja. � Priek�niekiem neklājas doties uz restorānu ar saviem padotajiem.

���� Jā? � Aivars vēlreiz izbrīnījies pajautāja. � Kas tev to ir teicis?

��� Tas tā ir pieņemts. Jo cilvēki var nodomāt�

��� �ka starp mums ir romāns? Ka veidojas kaut kādas in�tīmas attiecības?

��� Tie�i tā.

��� Tas tev �ķiet svarīgi, ko cilvēki par tevi domā? � Aivars uzprasīja.

��� Protams! � Inga iesaucās.

���� Tas ir naivi! Svarīgi, ko tu pati domā par sevi. Pati! Bet, ja jau negribi, tad neiesim. Dzersim kefīru un ēdīsim tās sakal�tu�as maizītes!

��� Jūs ta�u uz to restorānu varat aiziet viens, � Inga teica.

��� Protams, ka varu, � Aivars atbildēja, � bet man vien�kār�i ir apnicis vienmēr un visur iet vienam.

Viņ� paskatījās uz jauno meiteni un jau kuro reizi nodomāja, ka viņa patie�ām ir glīta un kādēļ gan Aksels nevarētu� Si�mona� Kas tā tāda par Simonu? Ak tā! Strādā presētava. Pre�cējusies un divi bērni. Vīrs slīpētavā� Ahā� Valdis Branks. Stop! Rokā ir! Viņ� noteikti varēs palīdzēt. Noteikti!

Aivars Sniegs pēk�ņi pasmaidīja un atviegloti uzelpoja. No krūtīm un pleciem nokrita liels smagums. Varbūt tomēr to plānu kaut kā saglābsim. Viņ� paskatījās uz Ingas kājām, pakrūtē kaut kas viegli un patīkami iesmeldzās. Viņ� sāka domāt par Andu Straumi, par viņas kājām un viņas slaido augumu, kas tomēr bija nesalīdzināmi skaistāks un nobriedu�āks nekā Ingai, tad pēk�ņi aprāvās un pavēlo�ā balsī pateica: � Man vajadzīgs Ei�ens.

Inga pacēla telefona klausuli, uzgrieza vajadzīgo numuru un piezvanīja lejā uz meistaru kantorīti.

��� Ei�en, tevi lūdz priek�nieks.

��� Bet tu ne?

��� Es arī, Ei�en. Tūlīt, ja?

��� Eju. Es jau tikko kā pats gribēju kāpt aug�ā.

��� Tad kāp vien.

Inga nolika klausuli un paskatījās uz priek�nieku, kur� atkal bija pieņēmis bargu izskatu.

��� Viņ� tūlīt būs.

Aivars Sniegs pagriezās krēslā pret logu, no kurienes varēja redzēt plato ielu, ekspre�a autobusu un māju, kurā viņ� dzīvoja. Dzīvoja jau ilgus gadus. Kopā ar Sandru. Jn tie�ām. Tikai dzī�voja, bet nebaudīja �o dzīvi. No rīta līdz vakaram pa rūpnīcu, vienmēr kaut kādas nepatik�anas, vienmēr atskaities, vienmēr �ī milzīgā atbildība plecos, kas da�reiz tā nomāc, ka gribas visam atmest ar roku un iet strādāt par krāvēju. Un katru vakaru viņu mājās sagaidīja laipni smaido�ā sieva Sandra. �Ludzu, �eit zie�pes, �eit dvielis � nomazgājies. Lūdzu, nac vakariņās. Lūdzu, �eit izgludināts krekls, �eit, lūdzu, salāpītas zeķes. �eit, lūdzu, sasieta kaklasaite un �eit izmazgāti kabatas lakatiņi. �eit, lūdzu, nopucētas kurpes, �eit lūdzu�� Lūdzu, lūdzu, lūdzu� Pie veina �o lūdzu! Tu kaut ko paprasi arī no manis! Paprasi vismaz, kā inan iet, kā jūtos, kas man ir uz sirds, kas nospie� dvēseli! Ko es jūtu, ko domāju, ko gribu! Lūdzu, lūdzu� Sasieta kaklasaite un tīri kabatas lakatiņi. Lūdzu, es tev tūlīt pasnieg�u vakariņas. Bet sevi tu vari pasniegt? Ta, kā īsti normālai sievietei pieklājas? Ludzu, Aivar� N'eni mani. Un es tevi esmu ņēmis jau divdesmit gadus � tādu aukstu un vienaldzīgu; ne reizes es tevi neesmu sa�jutis nodrebam vai aiz baudas iekliedzamies. Vienmēr, gu|ot kopā ar tevi, man ir licies, ka guļu blakus slīkonim� Un tagad Zinta ar Andri. Un Akselam.kaut kāda tur Simona. Un man Anda. Un Sandrai� Varbūt arī Sandrai kāds ir? Interesanti. Maz ticams, bet viss jau var būt. Un varbūt tā sve�ā skāvienos Sandra ir spē�jīga gan drebēt, gan aiz baudas kliegt?

Aivars juta, ka viņam nosvīst piere un kļūst pavisam karsti. Viņ� no kabatas izvilka rūpīgi izmazgātu un izgludinātu lakatiņu un noslaucīja seju. Lūdzu� Kādas gan muļķības da�reiz nāk prātā �

Atvērās durvis, un kabinetā ienāca meistars Ei�ens B rs. Viņ� ātri uzmeta skatienu Ingai, pamirk�ķināja viņai ar aci un Aivara priek�ā nolika nelielu kaudzīti dzeltenu papīru. Tās bija aizpildī�tas pārvedumu blankas.

��� Esiet tik laipns un parakstiet pārvedumus! � Ei�ens sa�cīja.

Aivars piebīdīja blankas sev tuvāk un sāka steidzīgi tās pa�rakstīt.

��� Es skatos, tev to ir ļoti daudz.

���� Tā nu ir sanācis, priek�niek, � Ei�ens teica un apsēdās starp Aivara un Ingas galdiem. � �omēnes ta�u nebija gandrīz nevienas dienas, kad cehā viss būtu gājis gludi un ritmiski.

Aivars Sniegs pacēla galvu un stingri paskatījās uz jauno meistaru. Viņa tum�brūnajās acīs kāds metināja tērauda stieņus.

��� Zini, Ei�en, ritmiski savu deju var nodancot vienīgi bale�rīna uz gludiem skatuves dē|iem vai gluda ledus! Un arī tur da��kārt klūp! Bet �eit ir rūpnīca, nevis daiļslido�anas rēvija! Kādēļ Zvirgzdiņ�? Pie tam vēl �etras dienas?

��� Tādēļ, ka mēne�a sākumā nebija atvests materiāls un viņam nebija ko griezt. Es uz tām dienām viņu norīkoju gratētavā, jo tur trīs strādnieki, kā jūs zināt, veselu nedēļu slimoja.

��� Tu zini, cik mēs viņam tagad dabūsim piemaksāt izpeļņas starpību? Tu zini, kāda viņam ir vidējā izpeļņa?

��� Neesmu par to interesējies, � Ei�ens paraustīja plecus.

���� Man tobrīd gratētavā trūka cilvēku, bet Zvirgzdiņ� stāvēja bez darba.

��� Bet tev, Ei�en, jāinteresējas! � Aivars nikni uzkliedza.

��� Tu ta�u esi maiņas saimnieks, un tev jāzina viss! Gratētavā tu varēji nolikt kādu citu, bet Zvirgzdiņ� nopelna pietiekami, lai tās da�as dienas varētu nostāvēt arī bez darba!

��� Jūs esat liela ceha vadītājs, bet nupat sprie�at kā sīks privātīpa�nieks! � Arī Ei�ens nenocietās un pacēla balsi. � Jums mute būtu palikusi sausa, kliedzot uz mani, ja gratētava tajās dienās nebūtu izpildījusi plānu! Jūs ta�u Zvirgzdiņam to izpeļņas starpību nepiemaksāsiet no savas kabatas! Viņ� to ir godīgi no�pelnījis.

���� Labi! � Aivars atmeta ar roku, noliecās un beidza parakstīt pārējos pārvedumus. � Runāt jau tu vienmēr esi pratis!

���� Es kaut ko pateicu nepareizi? � Ei�ens pajautāja un uz�meta skatienu Ingai. Viņa sēdēja blakus logam, caur to uz viņas rakstāmgalda un galvas labo pusi krita saules stari, un Ingai mugurā bija īsi, pirmo reizi uzvilkti spilgti rūtaini svārki un cie�i pieguļo�s melns svīteris; �ie apģērba gabali izcēla un pasvītroja viņas meitenlgo augumu un ķermeņa līnijas; ap kaklu medaljons, mati moderni apgriezti, dro�i vien vakar kā bijusi frizētavā, bet slaidie pirksti grozīja spo�u pildspalvu. Inga izskatījās skaista un pievilcīga. Tā laikam var paveikties tikai vienreiz dzīvē, Ei�ens nodomāja, pēk�ņi atcerēdamies, ka viņ� ta�u �o meiteni mīl un varbūt pavisam drīz Inga kļūs viņa sieva.

���� Pareizi, Ei�en! � Aivars Sniegs tik negaidīti nodārdināja pie pa�as Ei�ena auss, ka nedaudz aizsapņoju�ais meistars spēji satrūkās. � Tu visu pateici pareizi! Tikai ne vienmēr vispirms jā�domā par strādnieka kabatu, bet da�reiz jāpadomā arī par valsts

maku! Jā, starp citu, man ienāca da�as ziņas� Krastiņ�, Lūsiņ� un Ivanovs vakar garderobe dzēra?

Ei�ens sarāva uzacis un brīdi padomāja.

��� Principā � jā, � viņ� atzina. � Vienu pudeli vīna.

��� Kādēļ tu viņus pielaidi pie darba?

��� Es citādi� � Ei�ens mazliet sastomījās.

��� Aktu sastādīji?

��� Nē,- � Ei�ens noraido�i pakratīja galvu. � Viņi nebija tik stipri iereibu�i, bet tie ta�u ir mūsu vienīgie trumulētāji. Kas viņu vietā būtu strādājis? Kas būtu trumulējis �obrīd tik vajadzīgos korpusus un bīdītājus? Neviens! Un atkal cehs stāvētu. Bez tam tas ar �iem vīriem notiek pirmo reizi � un es viņus nopietni brīdināju. Ja sastādī�u aktu, tad viņiem trīsdesmitprocentigā �progresivka� būs nost, bet tur jau tā viņiem izpeļņa nav sevi�ķi liela.

��� �ēlo?

���� Es vispirms pamēģinā�u ar labu, priek�niek, � Ei�ens ne�vainīgi pasmaidīja. � Bez tam jāņem vērā arī ra�o�anas intere�ses. Patie�ām � kas tad mums tur vakar būtu strādājis?

��� Vispirms ir jāņem vērā darba disciplīna, � Aivars stingri noteica un vēlreiz bargi paskatījās uz jauno meistaru. � Vis�pirms.

��� Nevienam cilvēkam, priek�niek, apzinīgumu nevar iedzīt ar sodiem vai bailēm.

- Var, Ei�en, un kā vēl var! � Aivars Sniegs iesaucās un nervozi sagrozījās savā lielajā krēslā. � Ja būs disciplīna, tad arī darbs veiksies labāk un ātrāk! Tas nu beidzot tev būtu jāsaprotl Tu viņus pa�ēloji, bet es tevi ne�ēlo�u! Par to, ka pieļāvi darba laikā iedzer�anu, neatstādināji viņus no darba, par notiku�o man neziņoji un nesastādīji attiecīgo aktu, es tev par �o mēnesi no�ņemu no tev pienāko�ās premiālās piemaksas trīsdesmit procen�tus! Skaidrs?

���� Bet priek�nieki � pavisam negaidīti iesaucās luga un pa�skatījās uz Aivaru Sniegu dusmās mirdzo�ām acīm. � Viņ� ta�u nemaz�

Bet sakaitinātais ceha priek�nieks nemaz neievēroja savu uz�traukto tabeļvedi, bet tikpat nopietnā, varbūt pat vēl niknākā baisī turpināja:

��� 'Un vēl par to Mildu Klavinsku. Kādēļ tu viņu vakar un aiz�vakar uz mājām atlaidi trīs stundas agrāk?

���� Ne uz mājām, � Ei�ens, pavisam sadrūmis, teica un smagi nodūra galvr. � Jūs ta�u zināt, ka viņa ir viena ar mazu bērnu, vīrs viņus pametis, nesen Klavinskai nomira arī māte, un tagad Milda steidzīgi mēģina iekārtot meitu bērnudārzā. Jāiet uz māsu rūpnīcas vietējo komiteju, uz rajona izpildkomitejas izglītības no�daļu, jākārto visādi dokumenti, visur ir rindas�

Aivars Sniegs ironiski pasmīnēja.

��� Varbūt viņai vēl būs jāiet ari uz Ministru Padomi?

��� Nezinu, � Ei�ens klusi atbildēja Un turpināja skatīties uz savu kurpju purngaliem, � bet ļoti iespējams, jo nemaz nav tik viegli bērnu tai dārziņā dabūt. Cilvēks pa�reiz ir gandrīz vai uz izmisuma robe�as.

��� Zini, Ei�en, � Aivars teica, � tev nevajadzētu studēt Poli�tehniskajā institūtā, bet gan mācīties �ēlsirdīgo māsu skolā!

��� Patie�ām, es nupat par to saku domāt�

���� Tu labāk padomā, ko mēs tagad darīsim ar galvaniku? � Aivars pajautāja, nervozi paņēma zīmuli un, ka parasti, uz kalen�dāra lapiņas sāka zīmēt da�ādas ģeometriskas figūras. Rombi, kubi, trīsstūri, cilindri, taisnstūri� Jāatrod īstais un vispiemērotā�kais.

���� Par to nu padomājiet jūs! � Ei�ens noteiktā balsī pateica un beidzot pacēla galvu. � Es tikai vēlreiz jums varu pateikt, ka Cugunovam ar Lapiņu ir slimības lapas. Un galvanika stāv.

��� Kas tur kadu laiku varētu pastrādāt? � Aivars Sniegs jau daudz klusākā balsī painteresējās.

��� Grūti pateikt. � Ei�ens paraustīja plecus. � Lai gan visas vannas ir uzpildītas, visas ir nokorektētas, tomēr tur strādājo�a- jiem kaut kādām darba iemaņām jābūt.

���� Nekas tur sare�ģīts nav! � ceha priek�nieks iesaucās, pie�lēca kājās, nedaudz pastaigājās, tad atspiedās pret loga palodzi un ar aukstu, stindzino�u skatienu paskatījās uz Ei�enu. Viņ� pa�vērsa galvu sāņus un skatījās uz Ingu. Viņa piedeva drosmi. � Lai mēs plānu tomēr varētu izpildīt, mums vajadzīgs, mums absolūti nepiecie�ams nooksidēt vismaz trīsdesmit tūksto�us ntill- trīspadsmito un null-otro atsperi! Bez tam vajadzīgs nocinkot pustonnu em-�etrpadsmit, em-se�padsmit, em-divdesmit �etri skrūvju un vismaz piecpadsmit tuksto�us skavu!

��� Tas viss kopā ir ļoti daudz, � Ei�ens domīgs pa�ūpoja galvu.

��� Tas ir vienas maiņas darbs! � Aivars pārliecināts iesau�cās. � Ja tikai kārtīgi strādā! Ko tev pa�laik dara Valdis Branks?

��� Slīpē paneļus.

��� Lai viņ� iet uz galvaniku! � ceha priek�nieks noteiktā balsī pavēlēja.

Ei�ens izbrīnījies paskatījās uz Aivaru Sniegu un nodomāja, ka tas nevarētu būt īsti nopietni.

��� Man nav nekādu tiesību viņu uz turieni sūtīt, � Ei�ens

centās mierīgi paskaidrot. � Viņ� tur kādreiz, kaut kad pirms

pusgada, ir strādājis tikai da�as dienas.

��� Ar to pilnīgi pietiek! Nostrādās atkal da�as dienas.

��� Nepietiek, priek�niek! � Ei�ens uztraucies pielēca kājās.

��� Nepietiek! Toreiz viņ� strādāja kopā ar Cugunovu.

��� To �obrīd prasa ra�o�anas nepiecie�amība, saproti? � Ai�vara Sniega balss atkal sāka skanēt tērauda aukstumā. � Vai tad tas Valdis Branks ir galīgi neaptēsts, vai?

��� Es viņu uz galvaniku nesūtī�u, � Ei�ens pavisam noteikti paziņoja un pagaja da�us soļus tuvāk durvīm. � Nesūtī�u, priek�niek!

��� Gribi, lai celis neizpilda plānu? � Aivars Sniegs bargi uz�kliedza un dusmās nometa zīmuli uz galda. Tas tur palēkāja, tad ar vieglu troksni noripoja uz grīdas. � Bet plāns ta�u nav ne mans, ne kāda cita izgudrojums. Tas mums ir valsts uzlikts pienākums, saproti, Ei�en? Pienākums! Un, cīnoties par plāna iz�pildi, mēs aizstāvam valsts intereses, saproti, valsts, nevis manas personīgās vai tavas!

Ei�ens vairākas reizes pēc kārtas norija siekalas un aplaizīja lūpas. Viņ� bija pamatīgi uztraucies.

��� Es to saprotu glu�i labi, priek�niek, � Ei�ens centās runāt pēc iespējas mierīgāk. � Bet vispirms mums gan vajadzētu sākt no apak�as, no mūsu valsts pamatiem. Vispirms vajadzētu aizstā�vēt strādnieku intereses, un, ja viņi jutīs un redzēs, ka mēs to ne�darām, tad es stipri �aubos, vai viņiem būs kāds sevi�ķs prieks aizstāvēt arī valsts intereses.

��� Nefilozofē! � Aivars Sniegs pateica un apsēdās. � Lai Valdis Branks tūlīt iet strādāt uz galvaniku! Uz tām da�ām die�nam, kamēr Cugunovs ar Lapiņu slimo.

��� Viņ� tam darbam nav sagatavots, � Ei�ens atkārtoja,

��� un tādēļ es viņu uz galvaniku nesūtī�u!

��� Labi! � Aivars ātri noteica un atkal ar savu auksto un caururbjo�o skatienu sadzēla meistaru. � Varbūt tu tomēr būsi tik laipns un Branku atsūtīsi vismaz pie manis?

�� Jā, priek�niek, � Ei�ens atbildēja un gāja uz durvīm, � to es varu.

Un aizgāja.

Inga, skumja un domīga, noskatījās viņam pakaļ. Pēc tam strauji uzlēca kājās 1111 gāja prom. Viņa'skaidri zināja, ka pa�laik Ei�enam nepiecie�ams kāds labs, silts vārds, viņas smaids un var�būt viņa pati.

��� Pagaidi! � Aivars viņu apstādināja. � Uz kurieni tu ej?

Inga mazliet apmulsa un laikam pat nedaudz nosarka.

��� Uz bufeti, � viņa beidzot klusi pateica.

��� Varbūt ari man pie reizes atnesīsi kefīru un maizītes?

Inga tūlīt atcerējās, kā nupat Aivars Sniegs bija kliedzis un

izturējies pret viņas draugu, un viņai pirmo reizi uznāca dusmas un nepatika pret Aivaru Sniegu.

��� Nē, priek�niek, � viņa salti atteica. � Pārmaiņas pēc �o�reiz aizstaigājiet pats!

Aivars Sniegs ilgi domīgs noskatījās uz aizejo�o meiteni, un viņ� nekādi nevarēja saprast Ingas pēk�ņo pārvērtību. Mazliet vē�lāk viņam ienāca prātā, ka Inga, iespējams, atrodas kaut kādā saistība ar �o ietiepīgo meistaru, varbūt pat starp viņiem notiek vieglāks vai nopietnāks romāns, un tādā gadījumā, Aivars no- domāja, man uz �īs pasaules par vienu ienaidnieku vairāk.

Klusi atvērās durvis, un kabinetā tā kā mazliet nobijies ienāca Valdis Branks. Seja un rokas viņam bija klātas melniem puiek- ļiein, bet matus nosedza maza, adīta cepurīte.

��� Jūs mani saucāt? � viņ� klusi pajautāja.

��� Jā, Valdi, apsēdies.

Valdis Branks apsēdās, un varēja redzēt, ka viņ� jūtas ne�veikli, viņ� nezina, kur īsti likt rokas, kājas un skatienu.

��� Vai var uzsmēķēt? � neatradis neko labāku, viņ� pajau�tāja.

���� Smēķē vien! � Aivars pateica un steidzīgi parakstīja da�us papīrus, sameklēja kaut kādu dokumentu ar visda�ādāko skaitļu rindām, to rūpīgi pārlasīja, pēc tam mēģināja kādu sa�zvanīt, tas neizdevās, ar labo plaukstu vairākas reizes pārbrauca sejai un sasprindzināts paskatījās uz priek�ā sēdo�o pusi.

��� Kā iet pa slīpētavu? � Aivars painteresējās.

��� Normāli, � Valdis atbildēja, un izskatījās, ka pirmais ap- mulsums jau pāri un tagad viņ� ir pavisam mierīgs. � Varbūt tikai jau �odien vajadzētu pateikt Zavadskim, lai pirmdien noteikti atved BKJ-trīs paneļus. Mums tur slīpētavā nav vairs nevienas kastes.

��� Būs! � Aivars Sniegs apsolīja. � Es Zavadskim pateik�u. Cik tev tur mēnesī īsti sanāk?

��� Vairāk par simt divdesmit nekādi, � Valdis bēdīgs atbil�dēja. � Raujies kaut vai pu�u.

��� Maz. � Celia priek�nieks līdzjūtīgi pa�ūpoja galvu. � Bet tev ir jauna sieva, liekas, divi bērni, ja?

��� Jā, � Valdis piekrīto�i pamāja un pasmaidīja. � Dēls un meita. Māris un Māra.

��� Piemēroti vārdi.

��� Jā, tā labi skan.

��� Gribi labi nopelnīt? � ceha priek�nieks negaidīti uzprasīja

��� Protams, priek�niek! � Valdis bez apdomā�anās atbildēja. � Kur� gan to negrib?

��� Tad ej strādāt uz galvaniku! � Aivars Sniegs, kā parasti, pavēlo�ā balsi lika priek�ā. � Tur tev sanaks vismaz divi simti! Vismaz! Parasti viņi tur nopelna trīs simtus. Bet es tevi tur ne- sutu tikai aiz labdarības vien! Deg plāns, saproti? Cugunovs un Lapiņ� vai nu patie�ām ir saslimu�i, vai arī to veikli nosimulēju�i, bet fakts paliek fakts � viņiem ir slimības lapas, un galvanika stāv. Bez tevis man nav neviena cita, ko tur sūtīt.

Valdis Branks mazliet apjuka. Viņu, protams, vilināja iespēja nopelnīt vairāk naudas, bet baidīja attiecīgā darba nepārzinā- �ana.

��� Es no tās galvanikas daudz ko vis nesaprotu, � Valdis godīgi atzinās.

��� Tu ta�u tur da�as dienas strādāji!

��� Jā, bet�

��� Nekas! � Aivars Sniegs neļāva Valdim attapties. � Vis�pirms steidzīgi nooksidē null-trispadsmito un null-otro atsperi, jo bez tām uz konveijera nevar samontēt nevienu BKJ-2, ne arī BJ! Izdarīsi?

��� Nu ko, � Valdis lēnīgi teica, � būs jāpamēģina.

��� Kad ieradīsies Lapiņ�, � Aivars turpināja, � es viņu aiz�triek�u pie visiem velniem! Tu paliksi viņa vietā un pelnīsi vis�maz kārtīgu naudu! Un par to, ka ceham būsi grūtā brīdī izpalī�dzējis, es tev uz Uzvaras svētkiem izrakstī�u divdesmit rubļus lielu prēmiju. Esi ar mieru?

��� Labi, priek�niek, � Valdis Branks smagnēji piecēlās, no�dzēsa cigareti un paskatījās uz Aivaru. � Tikai nenāktu par sliktu, ja man tomēr būtu vēl otrs pārinieks.

��� Es saprotu, Brank, bet nav! � ceha priek�nieks izteiksmīgi noplātīja rokas. � Nav! Visi ir maksimāli noslogoti, visur jau tā trūkst strādnieku!

��� Labi, priek�niek. Iet tūlīt?

��� Nekavējoties! Vanna ir jau uzsildīta, temperatūra tur regulējas automātiski, bet tomēr �ad tad pārbaudi ar rokas termo�metru, lai vannā temperatūra nepārsniegtu simt �etrdesmit divus grādus!

��� Skaidrs, � Valdis pamāja ar galvu un gāja prom.

��� Pagaidi! � Aivars viņu apstariināja. � Tu rr.anu Akselu pazīsti?

��� Protams.

��� Esi ccmmīgs uz viņu?

��� Nē! � Valdis iesmējās. � Tad jr.u viņam drīzāk jābūt cem- mīgam uz mani!

Valdis aizgāja, aiz sevis klusi un uzmanīgi aizverot durvis.

Aivars Sniegs piecēlās, ar plecu atspiedās pret loga rāmi un skatījās, ka pa ielu aizbrauc pustuk�s ekspre�a autobuss. Valdis Branks pie kūpo�ajām oksidē�anas un cinko�anas vannām. Varbūt tur ari ir viņa istā vieta. Aksels remontē �tanci. Netīrs, nosmērē�jies, nikns. Tā ir tava īstā vieta? Varēja mierīgi studēt un projek- tet kādu sabiedrisko ēku Rīgā. Un neatstājas no tās Simonas. F.s tevi varu saprast, dēls. Viņa patie�ām ir skaista. Melnās vienmēr piesaista vairāk, 1111 ja vēl tā ir pirmā mīlestība� Bet nu jau vajadzēja beigties. Tevi mazliet pastūmis sāņus tas Valdis Branks. Kaut nu viņ� spētu tās atsperes nooksidēt! Būs vēlāk jaaiziet vi�ņam palīga. Jā. Aksels un Simona. Pa vidu vēl tas Valdis un divi smejo�i, raudo�i bērni. Interesanti. Vispār tas Valdis Branks ir malacis. Bet bija ta�u vēl viena meitene. Laikam Sigita. Nu ja, Sigita. Kas ar viņu? Arī Akselam? U11 Zintai Andris. Jācer, ka vismaz tur viss būs kārtībā. Andris tāds kārtīgs zēns. Nebaidās darba. Un man Anda Straume. Tu esi sieviete �ā vārda vispilnīgā�kajā, vispla�ākajā nozīmē. Tev vēl vienīgi vajadzīgs bērns. Un Sandra� Kas ir Sandrai? Kādam jau vajadzētu būt. Varbūt tas garmatainais dzejnieks, ko viņa tik bie�i piemin? Varbūt viņ� spēj atraisīt viņas jūtas un kaislību? Var jau būt.

Aivars Sniegs strauji atgāja no loga, papurināja galvu un pa�smaidīja.

Muļķības, viņ� nodomāja, Sandra ir kopā ar mani.

Aksels nesteidzīgi gāja pa korpusa garo gaiteni, un viņam pretim skrēja savāds, jau pierasts, bet tomēr dīvains, neritmisks troksnis, sadegu�as eļļas, metāla un putekļu smārds. Gaiteņa galā divi vīri skaļi strīdējās, un garām ātri pa�brauca smagi piekrauts elektrokārs. Lūk, mana pasaule, Aksels nodomāja. Manis gribētā un negribētā. Dzīves sapnis palicis istabā zem spilvena. Zem dīvāna. Zem vēl neuzceltās mājas pama�tiem. Tas jāiemūrē. Jāiecementē. Jāiebetonē. Virsū jāuzgā� tūksto��iem tonnu metāla konstrukciju. Jāizrok maza bedrīte un jāaprok. Jāapbedī. Jāuzceļ neliels piemineklis. Balta meitene ar glieme��vāku rokā. Vai ari jauns vīrietis ar baltu meiteni plaukstā. Vai ari tikai kaila roka, kas sniedzas pēc putna spārna. Vai nolauzts koka zars. Vai kāds klauns ar muļķa smaidu sejā.

Aksels paskatījās slīpētavā. Valda Branka vietā tur tagad strā�dāja cits puisis. Valdis strādāja galvanikā. Mēne�a pēdējā darba diena. Pēdējā� Mēne�a, ceturk�ņa, gada. Bet kad būs vispār pēdējā diena? Varbūt jau rit? Varbūt �odien? Varbūt pēc piecdes�mit gadiem, kad būsim nevarīgi ve�i un �odienas cie�anas, ilgas, visi sapņi un kaislības mums �ķitis tik smieklīgas un mazsvarīgas, ka mēs par to visu varēsim tikai skaļi pasmieties? Ka mēs varbūt to visu nemaz nespēsim pat īsti saprast? Un kādēļ gan jāsaprot? Nekas nav jāsaprot. Jāpaņem rokās spieķis un � tipu, tapu � prom uz kapkalniņu. Tā pavisam mierīgi un lēni. Nesteidzoties. Gan jau dievs pagaidīs. Bet �odien gribas drāzties ar pieri sienā. Gribas skriet un lidot. Jo es skaidri zinu � laiks negaidīs. To ne�var ne apstādināt, ne pagriezt atpakaļ. To nevar pat noturēt uz vietas. Patiesību sakot, tomēr nevajadzēja �urp nākt. Vajadzēja pagriezties un iet uz otru pusi. Tur, kur bija iecerēts. Tur tu var�būt butu saticis meiteni� Nu protams.

Aksels iegāja presētavā. Sejā un elpā tūlīt iesitās sauss, putek�ļains un ļoti karsts gaiss. Viņ� piegāja pie automāta, padzērās gāzēto ūdeni un paskatījās apkārt. Visas preses darbojās nor�māli. No cie�i sapresētajām aminoplasta un karbolīta pulvera tabletēm zem milzīga spiediena un temperatūras izveidojās kon�taktu korpusi, da�ādu krāsu bīdītāji un traversi.

Simona apkalpoja divas preses, kuras atradās pie pa�a loga ra�o�anas telpas labajā pusē. Tur bija vēl karstāk, jo caur milzī�gajiem logiem tie�i virsū spīdēja saule. Simona, tāpat kā pārējās presētājas, uz kailās miesas bija uzģērbusi tikai plānu, iepelēku darba halātu. Aksels nostājās viņai blakus un brīdi vēroja, kā meitene strādā.

��� Kā iet?

� Viss kārtībā, � Simona atteica.

��� Spiediens normāls?

��� Pavisam.

��� Un temperatūra?

��� Normas robe�ās.

��� Presforma nav bojājusies? Brāķis nenāk?

��� Nē!

��� Tātad viss kārtībā?

��� Viss, Aksel, viss!

��� Kā aminoplasts? Labs?

��� Labs! Kā konfekte!

��� Un karbolīts? Arī labs?

��� Labs, Aksel! Kā divas konfektes!

��� Un tu pati kā trīs konfektes! � Aksels teica.

�� Ej projām, � teica Simona, � tev te nav ko darīt. Ja kas notiks, tu tapsi pasaukts.

Aksels atgāja sāņus, atspiedās- pret noputēju�o loga palodzi, paskatījās uz skaidrajām debesīm, spo�o sauli, �auri piemiedza acis, telpa un pasaule uzreiz kļuva mazāka, tā sarāvās rieksta lieluma, to varēja saspiest plaukstā, to varēja paslēpt kabatā, to varēja aizripināt pagaldē, to varēja uzsviest aug�ā mākoņos� To kā vislielāko dāvanu varēja pasniegt tuvam cilvēkam. Bet tu�vais cilvēks ir tālu. Aizgājis pārāk tālu. Aizbraucis un aizlidojis. Pazudis. Tu viņu redzi, bet tas ir tikai attēls. Tas ir tas, kas tev nav dots. Un bērzs Gaujas krastā aug bez mums. Varbūt zem tā zariem tagad guļ cita meitene un cits zēns? Varbūt viņi jau vairs nav tik naivi un necer, nemaz nedomā, nemaz nesapņo, ka viņi tur varētu vēl aizbraukt arī pēc kādiem tur desmit gadiem. Viņi tur neaizbrauks jau rit. Un tās lauku mājas pakalnē. Liepu aleja ka kareivji parādē. Akas vinda kā veca stārķa knābis. �aurs celiņ� uz kūti. �ķūnis kā pasaku mājiņa. Tu � mana princese, es � tavs karalis. Tu � mana karaliene,-es � tavs kalps. Mēs tai sienā iekritām kā melnā bezdibenī. Kā saules pielietā laimes traukā. Vecmāmiņas pūra lādē. Kādēļ mēs vispār kritām? Kādēļ mēs braucām? Kādēļ runājām, kādēļ sapņojām, kādēļ mēs to izdarījām? Kādēļ tu man atdevies, Simona? Ja mani nemīlēji. Es nemaz nebiju tik pārmērīgi uzbāzīgs. Tu ta�u varēji ari atteikt. Un mēs to nakti būtu pavadīju�i pavisam godīgi. Bet vai tad tas bija negodīgi? Mēs vienkār�i nesapratām, ko darām. �i skaistā, neatkārtojamā mīlestības apmātība! Un labi, ka mēs neko nesapratām. Labi, ka mēs neko nedomājām. Taisni brīni�ķīgi, ka mēs Jāvāmies tikai savu jūtu varai, tam skaistajam mirklim, kad pasaule izzūd zem kājām un jūs kaut kur izplatījumā lidinā�ties divi vien. Kaut kur starp mēnesi un sauli. Un tu kā puķes lasi no debesīm zvaigznes un saber savas meitenes matos. Tas ir tas laimes mirklis, kāds ir tikai vienreiz dzīvē. Diem�ēl.

Tagad viss citādi. Tagad zvaigznes nav vairs vajadzīgas. Tagad vajadzīgs �is smagais, nogurdino�ais darbs un nauda, lai varētu pabarot un apģērbt bērnus. Un tie nav tavi bērni. Kāds pa�steidzās ātrāk, un kāds tevi pastūma sānis." Un tu tagad stāvi kā muļķis un skaties. Pats īsti nesaproti � kādēļ �eit stāvi, ko tu �eit meklē un kādēļ neatrodies pavisam citā vietā? Tu esi sve�s, un neviens tevi �eit nav aicinājis.

Aksels cie�i sakoda zobus un vēlreiz paskatījās uz Simonu, uz jauko, skaisto meiteni, kuru viņ� joprojām vēl mīlēja, jo vel joprojām sajuta Simonas lupas un ķermeni, vēl joprojām ieelpoja tās nakts siltumu un siena smar�u un vēl joprojām Simona atro�das tepat acu priek�ā, blakus; ejot garām, tu vari pat nejau�i viņai pieskarties. Vari ieskatīties acis. Vari sajust melno matu smar�u. Ari Simona uz viņu paskatījās un negaidīti skaļi, no visas

sirds un atklāti iesmējās. Tie bija gai�i, dzidri un skanīgi smiekli. Tā smejas vienīgi bērni vai arī jau dzīvi nodzīvoju�i sirmgalvji, vai arī laimīgi vai ļoti nelaimīgi cilvēki. Simona smējās.

Aksels gāja prom un nezināja, ka �ie ir Simonas pēdējie smiekli, pēdējais smaids tuvākajā nākotnē. Mirklis laimes. Smieklu minūte. Mīlestības stunda. Un tad nāk asaru gads.

Anda Straume stāvēja spoguļa priek�ā un beidza sa: kārtot matus. Vēl da�i sukas pārlaidieni. So cirtu sānis, �o uz aug�u, �o uz leju. Ar katru kustību viņa kļuva skais�tāka. Tad paņēma balto lakas flakonu. Cleo. Pollena. Var�ava. Un melna sirds apak�ā. Varbūt ne glu�i. Kaut kas līdzīgs sirdij. Nekas ta�u nav īsti patiess. Viss tikai kaut kas apmēram, kaut kas līdzīgs. Mana mīlestība � tā ir īsta? Un Aivara Sniega mīlestība? Kur ir tas gudrinieks, kas kaut vienam cilvēkam to varētu skaidri un gai�i pateikt? Jā, tā ir tava, tas ir tavs. Jā, tas viss ir patiess, tas ir uz mū�u, tā ir visīstākā, bet te ir tikai izlik�anās, te ir tikai spēle, tas ir uz īsu brīdi, uz vienu vai divām naktīm. Bet ko lai mēs darām pa dienu? Un tā visa dzīve aiziet vienā neziņā, vienā minē�anā, �aubās un bailēs, un ne par ko tu nevari būt īsti dro�s. Par mīlestību jau nu vismazāk. Laika gaitā pat akmeņi zaudē savu krāsu un formu, kur nu vēl nabaga cilvēks ar savām vājī�bām un tik nepastāvīgām jūtām! Uz ko lai mēs spēlējam? Uz ko lai liekam? Kur ir tā dro�ā kārts, tas dro�ais skaitlis?

Līdz zināmam laikam visdro�ākā kārts ir mūsu jaunība un skaistums, un uz to tad arī visvairāk tiek spēlēts. Un parasti vin�nēts. Bet tikai līdz zināmām laikam. Pēc tam �ī kārts jau pārstāj būt trumpis. Tā līdzinās visām pārējām � kā krei�a astotnieks vai pīķa desmitnieks. Vēlāk spēcīgs trumpis kļūst mūsu sabiedriskais stāvoklis. Uz to var spēlēt un arī da�reiz vinnēt. Vai ari mūsu materiālais stāvoklis. Tas ir viens no visspēcīgākajiem trumpjiem, kad jau vairāk nekā cita nav. Ar �o kārti parasti vinnē vēl bie�āk nekā ar jaunību un skaistumu. Tad vēl mēs varam spēlēt ar savu dzīves pieredzi, ar gudrību, ar savu temperamentu, ar dvēseles skaidrību un savu labestību� Tas tad arī būtu viss. Nav sevi�ķi daudz, bet pilnīgi pietiekami, lai būtu visai pamatotas cerības kaut ko �ai dzīvē vinnēt. Kā jau parasti, mēs visi gribam vinnēt tie�i to, ko vinnēt ir visgrūtāk, � milestību.

Anda Straume atgāja no spoguļa, iegāja istabā, apsēdās uz dīvāna gala un ieslēdza radiolu. Istabā ieplūda klusa un mieri�no�a mūzika. Dro�i vien tas bija �aikovskis.

Man vēl ir jaunība, Anda nodomāja, man vēl ir skaistums, man ir labs materiālais stāvoklis, man ir arī dzīves pieredze un savs temperaments� un tomēr es nevaru būt pilnīgi dro�a� Varbūt patie�ām mīlestības vispār nav? Varbūt cilvēki jau no cilvēces sākuma visu laiku to mēģina tikai vēl radīt? Un varbūt tie�i lādē) visu laiku tik daudz improvizāciju, tik daudz vienaldzī�bas, tik daudz izlik�anās, spēlē�anas un tik daudz mēģinājumu?

Anda Straume pēc vidusskolas beig�anas sāka strādāt �Bērnu pasaulē� par pārdevēju, bet pa vakariem divreiz nedēļā gāja uz Mākslas akadēmiju piepelnīties par modeli. Pareizāk sakot, ne piepelnīties, cik nu tur daudz sanāca, bet viņai tas patika. Viņai tas sagādāja kaut kādu dīvainu, neizskaidrojamu baudu. Andai Straumei patie�ām bija absolūti ideālas auguma proporcijas, un viņai apziņa, ka tevi kailu skata desmitiem acu, sagādāja patīka�mus brī�us un neizskaidrojamu, viegli reibino�u baudas sajūtu. Anda skaidri zināja, ka visi �ie studenti un pasniedzēji tajā stundā uz viņu skatās ne kā uz sievieti, bet gan kā uz mācibu priek�metu, kā uz pilnīgu uzskates līdzekli, ne vairāk, bet viņai vienkār�i pa�tika sevi demonstrēt.

Pēc kāda laika Andā iemīlējās pazīstams mākslinieks glezno�tājs Rihards Lube, un viņa kļuva par modeli un mīļāko �im Ri�hardam Lubem, pēc tam par tā sievu un vairākus gadus sevi de�monstrēja viņam. Līdztekus tam vēl arī da�iem citiem. Rihards Lube mazliet vēlāk Andu iekārtoja Rīgas Modeļu namā, un tur jau viņa sevi demonstrēja Rīgai un divreiz gadā visai republikai. Vienreiz bija pat izdevība pabūt Kanādā, un rīdzinieku produk�ciju un sevi viņa, d�eza skaņām un aplausiem rībot, ar milzīgiem panākumiem nodemonstrēja izsmalcinātajai ārzemju publikai.

Pēc tam viņi iz�ķīrās.

Rihards Lube pateica, ka viņam akti apniku�i un tagad � tu�vākajos gados gleznos tikai ainavas.

Anda Straume bija ar mieru. Viņa turpināja pozēt un sevi de�monstrēt gan pazīstamiem, gan vēl nepazīstamiem māksliniekiem, gan arī tādiem, kuriem ar mākslu vispār nebija nekāda sakara. Un tad apnika. Viss jau reiz dzīvē apnīk. Pienāks tāds brīdis, kad mums apniks pat dzīvot, ja �ī dzīvo�ana ievilksies pārāk ilgi.

Anda Straume iepazinās ar Aivaru Sniegu, un notika tas, ko viņa visu laiku bija gaidījusi un no kā visu laiku bija baidīju-

sies, � viņa iemīlējās. Aivars Sniegs bija tie�i tāds vīrietis, kādu viņa vēlējās, � skaists, fiziski spēcīgs, dro�s, mazliet parupj�, lieti�ķs un noteikts. Viņ� izraisīja neap�aubāmas simpātijas, pat sajūsmu. Anda Straume Vēlējās būt viņa sieva, viņa labais mājas gars, maigais kaķēns, kas, silti pieglau�oties, vienmēr gulēs uz �ī vīrie�a ceļgaliem �

Vakar Aivars Sniegs neatnāca.

Gājiens uz frizētavu bija izrādījies veltīgs.

Viņai uznāca dusmas uz nepazīstamo sievieti, ar kuru Aiva�ram Sniegam vajadzēja dzīvot kopā.

Viņ� solījās atnākt �ovakar.

Vajadzēs tomēr aiziet arī �odien uz frizētavu. Pēc tam ieie�u vannā.

Iezvanījās telefons. Anda satraukta pacēla klausuli.

��� Jā?

��� Tā esi tu? � prasīja kād3 vīrie�a balss.

��� Es.

��� Pazīsti?

Anda bridi padomāja, tad atcerējās.

��� Rihards?

��� Es pats. Redzi, cik ilgi neesam runāju�ies! Sākam aizmirst

pat balsis.

��� Jā, � Anda gurdi noteica.

��� Ko tu dari?

��� Sē�u.

��� Un viss?

��� Jā. Vēl domāju.

��� Varbūt atcerējies mani?

��� Tevi arī, Rihard. Bet vispār domāju par dzīvi.

��� Par dzīvi nevajag domāt. Dzīve vienkār�i jādzīvo.

�- Es jau visu laiku esmu vienkār�i dzīvojusi. Tagad gribas mazliet sare�ģītāk, kaut ka citādāk.

��� Var jau arī tā. Kaut vai pārmaiņas pēc.

��� Nu jā.

��� Kas ar tevi ir, Anda? Varbūt esi iemīlējusies?

Anda neko neatbildēja.

��� Paklausies, Anda! Ko tu dari?

��� Es jau tev teicu � sē�u un domāju.

��� Iznāc laukā! Saulīte ripo pa zemes virsu! Parunāsimies!

��� Ko tev vajag?

�� Es gribu ar tevi aprunāties. Nokāp lejā! Es tevi gaidī�u parkā, zini, uz tā pa�a mūsu vecā soliņa netālu no Raiņa piemi�nekļa. Labi?

��� Ko tu gribi, Rihard?

��� Es gribu tevi redzēti

��� Un viss?

��� Tas nemaz nav tik maz! Kā tad būs? Nokāpsi?

��� Labi, Rihard, nokāp�u.

Pēc piecpadsmit minūtēm viņi satikās Komunāru parkā un apsēdās uz tā pa�a vecā koka sola, uz kura viņi pirms daudziem gadiem bija tik bie�i sēdēju�i un kalu�i gai�us nākotnes sapņus.

Sols bija palicis. Tikai gadi un sapņi izkritu�i cauri dēļu sprau�gām zaļajā zālītē starp smagām akmens plāksnēm.

Rihards Lube bija kļuvis manāmi vecāks. Vairāk sirmu matu, ari bārda gandrīz jau sirma, bet ap lūpām un acīm rievas kļuvu��as dziļākas. It kā tās kāds tur būtu uzzīmējis. Pat deguns kļuvis resnāks, bet acu skatiens blāvāks. Vienīgi rokas tās pa�as. An�dai viņ� vairs nepatika. Varbūt tādēļ, ka tagad viņai bija Aivars Sniegs? Ar sievietēm jau tā ir � viņām patīk vienīgi tie vīrie�i, ar kuriem kopa guļ, vai arī tie, ar kuriem kopā gulēt viņām nav ne mazāko izred�u.

��� Daudz dzer? �# Anda painteresējās.

��� Nē, gandrīz nemaz, � Rihards atbildēja un ar patiku pa�skatījās uz blakus sēdo�o sievieti. Desmit gadus ta bija viņa sieva. Un ne sevi�ķi slikta, ja neskaita tos daudzos neuzticības gadīju�mus.

��� Kas tad, veselība neatļauj? � Anda painteresējās.

��� Nē. � Rihards pasmaidīja. � Ar veselību viss kārtībā. Darbs neatļauj.

��� Daudz strādā?

��� Jā, kā parasti. Tu jau zini.

��� Zinu, Rihard.

��� Bet tu nemaz neesi izmainījusies, � Rihards teica. � Ne�maz neesi kļuvusi vecāka.

Anda iesmējās.

��� Tu gribētu, lai kļūtu?

��� Nē, Anda, � Rihards pakratīja galvu, un viņa melnā samta berete nedaudz paslīdēja zemāk. � Kas tad man vairs�

��� Kā tu vispār tagad dzīvo? � Anda pavaicāja un cie�i ieska�tījās sava biju�a vīra sejā. Pirmītējā nepatika bija pārgājusi. Pa�tiesībā viņ� nemaz tik slikti neizskatījās. Rihards acīmredzot bija tikai jau padzīvojis, noguris un vientuļ� cilvēks.

�� Tā nekas, � Rihards atbildēja. � Es jau tev teicu � daudz strādāju.

��� Gatavojies izstādei?

��� Jā. Pēc diviem gadiem man ta�u būs apaļa jubileja � un tad jāsarīko personālizstāde.

��� Visu laiku dzīvo viens?

��� Apmēram, � Rihards pasmaidīja. � Vai teikt, ka viens,

��� Muļķīgi dari! � Anda pateica un paskatījās sānis, kur ba�riņ� skaļu vidusskolēnu nolika ziedus pie Raiņa pieminekļa. Di��ais latvie�u dzejnieks ar sadrūmu�u vaigu skatījās viņiem pāri.

���� Redzi, Anda, � Rihards lēni un klusi teica, � es vairs pēc tevis negribu mēģināt neko nopietnu� Lai ir tikai sievietes. Kam man vajadzīga sieva? Zini, vienmēr ir diezgan draņķīga ju�ana, uzzinot, ka esi piekrāpts.

Anda cie�i sakoda lūpas un vēlreiz paskatījās sānis.

��� Dro�i vien �

��� Un ka tev? Vēl joprojām saejies ar to Aivaru Sniegu?

��� Jā, � Anda piekrīto�i pamāja, � vel joprojām�

��� Kaut kā pārāk ilgi, � Rihards mazliet izbrīnījies un do�mīgs teica. � Priek� tevis pārāk ilgi.

��� Man ar tevi bija desmit reizes ilgāk, � Anda diezgan asi pateica un jau sāka no�ēlot, ka bija ļāvusies pierunāties un atnā�kusi uz �o lieko, pilnīgi nevajadzīgo tik�anos. Būtu labāk sēdējusi savā istabā, gatavojusies pēc iespējas labāk, skaistāk un sirsnī�gāk sagaidīt Aivaru Sniegu un sapņojusi.

���� Interesanti, � Anda atkal pavisam tuvu izdzirda Riharda Lubes balsi, bet izklausījās, it kā tā nāktu no milzīga attāluma � tik klusa un trausla tā skanēja. � Interesanti, ar ko tas Aivars Sniegs ir izrādījies labāks par mani?

��� Bet ar ko viņ� ir sliktāks par tevi?

Anda pacēla galvu, cie�i ieskatījās Riharda acīs, un viņu at�kal pārņēma nepalika un vēlē�anas piecelties un aiziet. Kādēļ jāsēd blakus pagātnei? Ja mazliet tālāk tevi gaida nākotne. Tas neizjustais, neredzētais, nepiedzīvotais, tas tik tikko vāji apjau�a- mais brīnums, pēc kā mēs savos sapņos tik ļoti tiecamies. Un, kad to esam satvēru�i, ieguvu�i, izjutu�i, tad visi pamostamies rau�dot �

Atkal neviena nebija mājās. Sandra par to jau vairs nebrīnījās. Viņa atģērbās, iegāja virtuvē, kā parasti no somas izņēma da�ādus iepirkumus, vienu daļu pro�duktu ielika ledusskapī, otru � pieliekamā, aizdedza gāzi un sāka gatavot vakariņas.

Kā jau divdesmit vienu gadu. Taisni brīnums, kā tas vēl ne�bija galīgi apnicis. Diendienā viens un tas pats. Darbs, mājas, bērni un sava rūpe, sava sāpe, kuru neviens nevar ne noņemt, ne mazināt. Tā ir tava, un ar to tev jādzīvo vai pa�ai no tās jāmē�ģina tikt vajā. Vislabākā zāle ir censties vienkār�i nedomāt par to, kas �o sapi rada. Un viss. Vienkār�i nedomā. Aizmirsti. Lai pa�saule kļiist ro�u dārzs, lai tā pārvēr�as klusā kalnu aizā, kurā līdz tevim nekad nenonāks nekādi pasaules trok�ņi, tās uztrau�kumi, rūpes un vaidi; tu nolieksies pie dzidra avota un tā skaid�rajā ūdeni saskatīsi tikai pati sevi. Tu ta�u arī esi vesela pasaule, vai ne? Kas tev daļas gar citiem? Tu viņiem nevari palīdzēt, tā�pat kā neviens nevar palīdzēt tev. Mēs varam viens otram pateikt vienīgi da�us nesaprotamus vārdus. Un tikai. Vai tad daudz ir tādu cilvēku, kuri viens otru saprot?

Zinta ar Andri. Labi. Es par viņiem esmu dro�a. Zinta dro�i vien pa�laik ir pie Andra. Bet drīz jau būs mājās. Kaut nu jums abiem paveiktos, bērni! Lai jums pa visām līnijām būtu labi! Ne�kad nedariet neko tādu, kas otram var nepatikt, kas otru var apbēdināt, kas otrā var radīt vil�anos vai �aubas. Ja tas jums izdosies, būs lielas cerības, ka jūs savu dzīvi spēsiet nodzīvot tie�i tā, kā to lielākā daļa cilvēku arī vēlas, � mīlestībā līdz sirmam vecumam.

Bet es nesaprotu, kas notiek ar Akselu. Mans dēls. Tik daudz sapņu un cerību vēl pavisam nesen saistījās ar tevi. Bet tagad nekā. Man da�brīd viņa ir ļoti �ēl. Nelaimigs cilvēks. Tādēļ ka mīlestība izrādījās nelaimīga. Un es nelaimīga tādēļ, ka arī mana mīlestība ir nelaimīga. Nemaz nebūtu bijis slikti, ja daba pret cilvēkiem būtu izrādījusies tomēr kaut nedaudz saudzīgāka un mīlestību nebūtu tik cie�i saistījusi kopā ar mums. Tik cie�i, ka ta piedzimst un nomirst ar mums. Tik cie�i, kā mūsu āda un mati, un rokas pie ķermeņa, un pats �is ķermenis pie mūsu dvēse�les. Nav nekādu līdzekļu, ne varas, kas tos varētu at�ķirt. Mīles�tība nav kabatas lakatiņ�, kuru tu vari noslēpt kabatā, lai citi ne�redzētu, cik tas ir tīrs vai aptraipīts. Tavas jūtas vienmēr kā marka pielīmēta uz platās pieres, tās vienmēr stāv, spīd, dzīvo vai raud tavās lielajās acīs, un nekad tu to nevari ne noslēpt, ne nomaskēt. Nekādi. Visi to redz un visi zina. Tu ej kā ar spoguli rokā. Tava seja un acis ir milzīgi pro�ektori, kas izgaismo ta�vas būtības tum�ākos kaktus. Un es redzu, kas tu esi un ko tu gribi, ko alksti un vēlies, bet neko es tev nevaru iedot, jo pats esmu palicis tuk�ā. Es gaidu un ceru, ka sieviete, nākot pie manis, salasīs savus pazaudētos sapņus un izbiru�ās matu sprau�dītes, atradīs un salasīs savas kaut kur tālajos dzīves ceļos izkai�sītās mīlestības druskas, uzpūtīs tām savu silto dva�u, atnāks pie manis un tās pavisam viegli iebērs manos sirmajos matos. Un tad tu varbūt redzēsi mani vēl atdzimstam. Tu mani vēl redzēsi kļūstam jaunu.

Nez vai, Aivar. Cerēt jau var, bet izred�u ir niecīgi maz. Ar tevi man saistījās daudz plānu, nodomu un cerību. Vil�anās kalns. Tu vilies manī, es � tevī. Divdesmit gadus mēs �o kalnu esam raku�i, esam to uzbēru�i ļoti augstu. Tagad tas pārklāts ar snie�giem un ledu � un mēs mierīgi varētu pie kājām piesprādzēt slēpes un drāzties lejup. Varbūt mums izdotos vismaz skaisti no�sisties.

Sandra pabeidza darbus virtuvē, lai vakariņas neatdzistu, katlus apklāja ar dvieļiem un iegaja savā istabā. Ieslēdza ra- diolu, paņēma grāmatu, tad to nolika sāņus, lasīt tomēr negribē�jās, izklaidīgi paņēma poļu filmu �urnālu, pa�ķirstīja, pazibēja Merilinas Monro skaistā seja, un Sandra ieskatījās uzmanīgāk. Merilinai Monro bija veltīts vesels �urnāla atvērums. Acīmredzot '�āda jubileja. Kāda atceres diena. �Niagara�, Artūrs Millers, v<Tavs vārds ir sieviete�.

Jā, arī es galu galā esmu sieviete. Es tev, Aivar, vakar va�tēju būt neuzticīga. Un pirms nedēļas varēju. Tu to pat nenojauti. Bet es par tevi nojau�u. Es par tevi zinu gandrīz visu. Kādēļ tev nekad nav ienācis prātā, ka tas man sāp? Es tev neuzticīga va�rēju kļūt arī pirms gada un pieciem gadiem. Ļoti muļķīgi darīju, ka vismaz nepamēģināju. Interesanti, kā būtu bijis ar citu? Vai nu tas viss man kļūtu vēl nepatīkamāks nekā līdz �im, vai arī beidzot tas iepatiktos, varbūt es beidzot sajustu �

Klusi iezvanījās telefons. Sandra pacēla klausuli.

��� Jā?

��� Labvakar. Seit Andris. Vai varētu palūgt Zintu?

��� Zintas nav, Andri. Es domāju, ka viņa ir pie tevis,

��� Hrn, � Andris norūca. � Pasakiet, lūdzu, ka es pie viņas aizie�u pēc kādas stundas. Man pa�laik treniņ�.

��� Labi, Andri, pateik�u, ja tikai viņa pēc stundas būs mājās.

��� Gan jau būs! Uz redzē�anos!

��� Uz redzē�anos.

Sandra uzmanīgi nolika klausuli un piegāja pie loga. Pa plato ielu aizbrauca autobuss. Aiz tā brauca vairākas vieglās automa�īnas. Caur rūpnīcas vārtiem izbrauca autoceltnis. Visur kaut kāda kustība. Cilvēki nāca no veikala un gāja uz veikalu. Pagalmā spēlējās bērni. Ezermalā da�i zēni pat mēģināja peldē�ties. Gaisā lidoja putni. Kokiem sāka plaukt lapas. Pļavā dro�i vien zied jau pirmās puķes. Cik ilgi es neesmu tā viena vai divatā ar Aivaru gājusi pa ziedo�u pļavu. Sēdējusi ezera krastā un sa�jutusi, ka tev blakus sēd draugs, ne tikai vīrs. Nekad neesmu bi�jusi viena vai kopā ar Aivaru pat Gaujas krastā un sajutusi, kā ūdeņi klusi aiztek uz jūru, kā tur zied ievas un sa�ukstas mīlē�tāji, kā Aivars man uzliek roku uz pleca, kā cie�i pievelk pie se�

vis un man pasaka tos da�us vārdus, kurus vēl nav izgudrojis neviens dzejnieks vai rakstnieks, kurus var atrast un izdomāt vienīgi tas, kas atklājis dzi|o milestības noslēpumu. Bet vai es to Aivaram esmu atklajusi? Vai vispār spēju to atklāt? Es, ku�rai neiedrebas skropsta, nenoraustas pat acs plakstiņ�, neietrī- sas neviena nervu �ūna, kad Aivars mani skūpsta. Vai es vispār esmu dzīvojusi? Vai dzīvoju?

Dievs, kādēļ tu mani esi'radījis tik nelaimīgu?

Sandra dzirdēja, ka skaļi noklaudzēja ārdurvis, koridorā kāds noģērbās un nāca �urp. Jau pēc soļiem viņa nemaldīgi uzminēja, ka tā ir Zinta.

��� Labvakar, mammai � viņa teica.

��� Labvakar, Zintiņ. � Sandra panāca pretim, ar rokām ap�tvēra meitas plecus un nemaz neslēpa prieku par viņas atnāk�anu. Beidzot tuk�ajā dzīvoklī būs pamanāma kāda dzīvība.

��� Tu esi viena? � Zinta pavaicāja un nolika rokassomiņu uz mazā galdiņa spoguļa priek�ā.

��� Kā jau parasti, � Sandra rūgti pasmaidīja. � Labi, ka tagad vismaz tu esi mājās.

��� Kur tad Aksels?

��� Nezinu.

��� Un tēvs?

��� Nezinu.

��� Dro�i vien rūpnīcā. Kā nekā mēne�a pēdējā darbadiena.

��� Kaut nu tā būtu, � Sandra smagi nopūtās un apsēdās uz dīvāna gala. Nevērīgi pastūma �urnālu sāņus.

��� Vai tad viņ� var būt ari kaut kur citur? � Zinta pajautāja un apsēdās blakus mātei.

��� Kas to lai zina? � Sandra atteica un vēlreiz apņēma mei�tas plecus. Viņai uznāca tādas bailes, tik stipra vēlē�anās meitu neatdot nevienam vīrietim, ka pat izbijās. Nodrebēja. Bet būs jau jāatdod. Nav tādas varas, ne spēka.�ai pasaulē, kas spētu to aiz�kavēt vai nepieļaut. Pat visspēcīgākā mātes mīlestība ne.

��� Kur tu biji tik ilgi? Pirms kādas pusstundas tev zvanīja Andris. Es domāju, ka jūs esat kopā.

��� Viņam �ovakar treniņ�.

��� Drīz brauks uz kaut kādām sacīkstēm?

��� Nē, � Zinta atbildēja un paskatījās uz telefonu. � Ko An�dris gribēja?

��� Nezinu, � Sandra paraustīja plecus un skatījās uz meitu, kura glu�i nemanot, neticami ātri bija izaugusi liela, kļuvusi pie�augusi un tomēr vēl bērns. � Teicās pienākt, un esmu ievērojusi, ka viņ� pēdējā laikā pasācis katru reizi pienākt arvien vēlāk. Ko tas nozīmē, Zintiņ?

��� Neko, � Zinta ātri pateica un piecēlās sēdus. � Itin neko. Tā. Tu par to dusmojies?

���� Nē, � Sandra pakratīja galvu. � Bet, kad Andris kādreiz ieradīsies ap divpadsmitiem, tad viņam var ari ienākt prātā �eit palikt vispār līdz rītam.

��� Kas par to? Vai tas, mammu, būtu kaut kas slikts?

��� Nē, slikts tur nebūtu nekas, it sevi�ķi, ja jūs viens otru mī�lat, bet tas, Zintiņ, neizskatītos sevi�ķi pieklājīgi.

���� Kam neizskatītos?

���� Es runāju vispārīgi. Tā vienkār�i ir uzvedības norma un ētika. Tas jau tā pieņemts no laika gala. Jo jaunas meitenes�

��� Bet sievietes to drīkst atjauties?

��� Jā, Zintiņ, � Sandra domīga teica. � Sievietes to drīkst. Vismaz viņas tā dara, nevienam atļauju neprasot.

��� Es arī esmu jau sieviete! � Zinta, kā Sandrai �ķita, pat ar zināmu lepnumu paziņoja. � Neesi vēl ievērojusi, neesi vēl pa�manījusi?

���� Nē, � Sandra lēni teica un ilgi, ļoti uzmanīgi noskatīja savu pieaugu�o meitu, kura sēdēja turpat viņai blakus un mazliet izaicino�i, mazliet kā nobijusies smaidīja. Un Sandra saprata. Protams. Kā tad citādi. Viņai tas vienkār�i nebija ienācis prātā, jo par tādām lietām gandrīz nekad nemēdza domāt. Sandru pār�ņēma liels �ēlums, maigums, liela saudzības un baiļu sajūta pret meitu, jo tagad pilnīgi skaidri saprata, ka viņa ir kļuvusi cita, viņa ir kļuvusi pieaudzis cilvēks un viņa tiek zaudēta. Sandra ar abām plaukstām apņēma Zintas plecus un piespieda savu vaigu pie viņas. � Nē, Zintiņ, nē, es jau neko nesaku un ko es vispār varu teikt, bet pat tad, kad tu pati jau būsi māte un varbūt pat vecmāmiņa, man tu joprojām paliksi bērns. Vienmēr tu būsi mana mazā Zinta, mana meita. Vienmēr man par tevi sāpēs sirds.

Zinta pagrieza seju pret māti un viņu vairākas reizes maigi noskūpstīja.

��� Tikai nevajag tik skumjā tonī.

� Ko lai dara? � Sandra grūtsirdīgi teica un paraustīja ple�cus. � Pēk�ņi nez kādēļ ienāca prātā, ka jūs patie�ām esat iz�augu�i lieli, jums patie�ām jau savas rūpes un gaidas, bet manas dzīves labākie gadi jau garām, un es arvien redzamāk sāku kļūt veca.

���� Ko tu, mamma! � Zinta bezrūpīgi iesaucās, paņēma uz dīvāna gala nosviesto �urnālu un sāka to �ķirstīt. � Tie�i otrādi! Tu ar katru gadu kļūsti arvien jaunāka! Paskat! Merilina Monro! Skaista jau gan, bet esot bijusi pārākā draiskule! Gandrīz vai pati lielākā Amerikā!

��� Tas dro�i vien tikai tā izrunāts. Ko gan mēs varam zināt par sve�iem cilvēkiem?

��� Artūrs Millers� Viņas virs?

��� Ja.

��� Kas viņ� tāds bija? Ari slavens kinoaktieris?

��� Ne. Viņ� ir visā pasaulē slavens dramaturgs. Bet viņiem �ī iauiība nebija laimīga.

Zinta nolika �urnālu sāņus un uzmanīgi paskatījās uz māti. Viņa, protams, vairs nebija jauna, bet seja, acis un āda bija bez jebkādas vainas. Māte vienmēr uzmanīgi un lietpratīgi rīkojās ar kosmētiskajiem līdzekļiem. Ne pārāk daudz, ne pārāk maz. Tikai da�i visvajadzīgākie akcenti. Māte nenoliedzami bija skaista. Un pietiekami gudra gan savā literatūras zinātnē, gan vispār dzīvē. Klusa, vienmēr taktiska, izpalīdzīga, lieliska saimniece un labs draugs. Atklāti sakot, vienai sievietei par daudz labu īpa�ību. Interesantu sievieti izceļ pat viņas trūkumi, bet �ķiet, ka mātei tādu nav. Bet vai viņa ir laimīga?

��� Paklau, mammu! � Zinta klusi iesaucās un paņēma māti aiz rokas. � Es jau sen tev to gribēju pajautāt� Tev ar tēvu ir labi? Tu ar viņu esi laimīga?

Sandra satrūkās, atbrīvoja roku, ātri paskatījās uz meitu, uz �ūniņa akvareli pie pretējās sienas, tad ar abām plaukstām aiz�klāja seju, atkal rokas nolika uz ceļiem un domīga raudzījās kaut kādā tālā, neredzamā punktā. Varbūt gar viņas acīm ātri pazibēja visa dzīve, varbūt tikai da�i spilgtākie mirkļi, priecīgākie vai pa�i sliktākie, varbūt acu priek�ā ilgi stāvēja kāds sapnis, kāds nepie�pildīts aicinājums, varbūt no�ēla par kaut ko neizdarītu, par kaut kādu kļūdu vai nepateiktu vārdu, varbūt acu priek�ā nebija ne�kas. Tikai balta vai melna gaisma.

��� Nezinu� Tu kaut ko esi pamanījusi?

�� Jā, � Zinta atbildēja. � Kā nevarot noslēpt mīlestību, tā laikam nav iespējams noslēpt arī vienaldzību.

Un tad Sandra saprata, ka laikam patie�ām neko nevar no�slēpt, bērni visu redz un jūt un ir pēdējais laiks meitai kaut ko pastāstīt ari par sevi, ja vispār gribi būt viņai draugs, un lai arī viņa vienmēr ir atklāta pret tevi.

��� Nezinu, Zintiņ, nezinu� � Sandra domīga atkārtoja un atklāti paskatījās meitas acīs. � Tēvs mani kādreiz mīlēja, mēs visur gājām kopā, un viņ� man vienmēr nesa un pie mazākās iz�devības dāvāja daudz ziedu, it īpa�i sarkanās rozes, un tad pie�dzimāt jūs, un viņ� kļuva vēl uzmanīgāks, vienmēr par mani un jums rūpējās un visu ko gādāja. Aizgāja pat no institūta, sāka strādāt rūpnīcā, lai nopelnītu mums visiem iztiku, bet turpināja studēt neklātienē. Vēlāk es sāku tulkot � un mums nekā netrūka.

Viņ� pret mani vienmēr bija uzmanīgs, elegants, skaists un tik mī�lo�s, ka visi draugi un pazīstamie mūs apskauda. Bet, gadiem aiz�ejot, tas viss kaut kur pamazām izplēnēja, kļuva arvien mazāk re�dzams un jūtams, līdz pazuda pavisam.

Sandra strauji sapurināja galvu, it kā gribēdama �o nepatī�kamo konstatējumu, �o pagalam rūgto atziņu aizdzīt prom, tad atkal ar plaukstām aizklāja seju, viņai sāka nedaudz raustīties lū�pas un da�i sejas muskuļi, bet beigu beigās sevi apvaldīja, no�mierināja. Zinta redzēja, cik mātei pa�laik ir grūti, kā viņa cen�as novaldīt raudas, Zinta redzēja, ka mātei �obrīd ir smagi, un tad ienāca prātā, vai vispār viņai kādreiz ir bijis viegli?

� Nezinu, Zintiņ, � Sandra lēni turpināja un ar muguru atspiedās pret dīvāna atzveltni, lai tur varbūt varētu rast kaut kādu atbalsta punktu. � Dro�i vien tā ir mana vaina. Es ta�u neko nesaprotu no viņa darba, nespēju ne iedziļināties, ne iejus�ties viņa rūpēs un pārdzīvojumos. Man nav ne mazākās jēgas par kaut kādiem tur metāliem, izejvielām, agregātiem, aprēķi�niem, pa�izmaksām, jaunās tehnikas ievie�anu, darba ra�īgumu, plāna izpildi un vispār par visām tām in�eniertehniskajām pro�blēmām! Saproti, Zintiņ, es nekad neesmu spējusi vai pratusi vi�ņam būt domubiedrs. Bet tas atsve�ina. Ar laiku tas vienmēr at�sve�ina. Un tad �is draugs vai domubiedrs tiek sameklēts ārpus mājas. Un vēl, Zintiņ. Tu jau esi liela, patie�ām jau pieaugusi un visu sapratīsi. Es esmu auksta vai � ka to saka mediķi � esmu frigida sieviete. Neko tur nevaru izdarīt. Daudzi gan uzskata, ka tas esot atkarīgs no vīrie�a, bet es zinu, ka tas tā nav. Esmu tāda jau piedzimusi. Bet tas atsaldē. Tas ar laiku vienmēr atsaldē, un tad agrāk vai vēlāk kāda sieviete tiek sameklēta ārpus mājas� Bet es viņu tomēr milu, viņ� man ir vajadzīgs ar visām labajām un sliktajām īpa�ībām, ar visiem viņa trūkumiem� Jūs appre�cēsieties, aiziesiet katrs pa savu ceļu � un man vairs nepaliks neviena, izņemot viņu.

Sandra apklusa un it kā pilnīgi sastinga. Viņas nopietnajā seja Zinta vēlreiz ieraudzīja gan skumjas, kaut kādu vārdos ne�izteiktu vēlē�anos, kadu tālu sapni, gan� bailes. No rītdienas? No ta, ka no viņas kādreiz aizies ne tikai bērni, bet arī tas, kuru viņa tik ļoti negribētu pazaudēt? Bet nevar jau cilvēku aizturēt. Cilvēks vienmēr savā dziļākajā būtībā tiecies pēc zvaigznēm. Pe�lēkie akmeņi apnīk. Tic nekad nespēj sasildīt. Mēs jau to esam sapratu�i sen. Un nav tāda kalēja, kas izkaltu dzelzs mietu, pie kura mūs varētu piesiet. Visi tēraudi salūzis. Un nav arī tādas ķēdes.

Pie durvīm piezvanīja, Zinta aizgāja atvērt, un pēc da�iem brī�iem istabā ienāca Andris. Viņ�, kā parasti, bija ģērbies d�in�sos un neilona jakā. Sejā skaidri saskatāms nogurums. Acīmre�dzot treniņ� bijis grūts. Andris pasmaidīja un dziļi paklanījās pret savu nākamo sievasmāti.

��� Bon�ūr, madame! Cau, Zinta!

��� Vai tu pārmaiņas pēc kādreiz nevarētu sasveicināties lat�viski? � Zinta uzprasīja un ar patiku skatījās uz savu draugu. Uz cilvēku, kas nekad nesūdzējās par dzīves grūtībām vai perso�niskām neveiksmēm. Vienmēr ar smaidu, ar mazliet uzspēlētu bezrūpību� Var būt, ka ta patie�ām ir vieglāk.

��� Kādēļ ne, Zinta? � Andris atbildēja un vēlreiz dziļi pa�liecas uz priek�u. � Labvakar, cienītās! Es atvainojos, ka esmu neaicināts iztraucējis jūsu mājas mieru ur. ielauzies�

� Paklausies, Andri, � Zinta viņu pārtrauca. � Kad tu bei�dzot kļūsi nopietns?

��� Pēc piecdesmit gadiem! � Andris ātri atsaucās un paska�tījās uz sēdo�o Sandru. Viņa izskatījās nomākta. Neatņēma pat sveicienu. Varbūt viņa ar Zintu nupat kā runājusi par mani? Uu Sandrai radu�ās pret mani kaut kādas pretenzijas? Lai! Gal�venais, lai tādas nerastos Zintai. � Ne ātrāk! Kad bū�u tāds so�līds vīrs ar sirmu bārdu, pliku pļe�ku un bū�u kļuvis mūsu re�publikas celtniecības ministrs! Tad mēs neskriesim vis uz ballēm vai kinci, bet apmeklēsim tikai operas pirmizrādes!

Beidzot laikam Sandra pamanīja, ka atnācis Andris, piecēlās un pienāca viņam klāt. Pasniedza roku.

��� Labvakar, Andri, � viņa teica.

��� Labvakar, cienītā.

��� Tu nupat kā no treniņa?

��� Jā. Pamatīgi norāvāmies. Taisnā ceļā nācu �urp.

��� Tad ta�u tu ēdīsi vakariņas?

��� Nē, paldies! Es kā students esmu pieradis iztikt tikai ar brokastīm.

��� Tā tu līdz kāzām neizdzīvosi.

��� Gan jau, cienītā, gan �

��� Tad varbūt vismaz kafiju?

��� Jā, to var, � Andris piekrita.

��� Nāciet! � Sandra aicināja. � Es uzklā�u galdu ēdamis�tabā.

Anda atkal dienā bija aizgājusi pie frizieres, un jaunais matu sakārtojums viņas seju vērta jaunāku, bērni�ķīgi maigu. Vakarā Anda uzklāja mazo tējas galdu, kas vienmēr stāvēja netālu no divana. No ledusskapja izņēma kon�jaka un �ampanie�a pudeles, plānās �ķēlītēs sagrieza citronu, to pārkaisīja ar cukuru, vēl plānākās �ķēlītēs sagrieza Holandes sieru, uzlika zaļos zirnī�us un nelielu gabalu sagriezta la�a. Vis�pār galda servējumam varēja dot visaugstāko novērtējumu. Jā, vēl vāzē ielika ziedus. Piecas sarkanas neļķes. Iededza mazo sie�nas spuldzi. Un aizdedza sveci. Tās ēna spocīgi trīcēja uz dārgā turkmēņu paklāja, it kā gribēdama noslēpt kāda cilvēka klusi ejo�os soļus �

���� Pie tevis vienmēr ir labi, � Aivars Sniegs sacīja, iedzer�dams kafijas malku. � Tie�i tā, kā man tik bie�i gribējies savās mājās.

Anda pasmaidīja. Viņa bija laimīga, ka spējusi Aivaram sa�gādāt �o patīkamo labsajūtu un izraisīt par sevi labas un patei�cīgas domas.

���� Zini, Aivar, � viņa, turpinot smaidīt, teica, � lai tas miers labāk valda starp tautām un nācijām, bet starp vīrieti un sievieti jābūt mū�īgam nemieram!

��� Ir nemiers, kas patīkami satrauc, un ir nemiers, kas rada bailes.

��� Man �ķiet, ka visa dzīve ir vienas vienīgas bailes un tikai atsevi�ķi mirkļi mums dod prieku vai laimi. Vai arī �ādi vakari kopā ar tevi.

��� No kā tev jābaidās? � Aivars painteresējās.

���� No daudz kā, � Anda klusi atbildēja, � bet visvairāk es baidos no vecuma. Man �ķiet, ka daba neko ne�ēlīgāku riav vairs spējusi izdomāt. Acīmredzot tai vienkār�i pietrūcis fantāzijas. Manā izpratnē vecums ir kaut kas daudz sliktāks par nāvi.

��� Nezinu. Man līdz �im'vēl kaut kā nav iznācis laika domāt par saviem gadiem.

��� Par tiem da�reiz tomēr der padomāt.

��� Tas var uzdzīt vienīgi skumjas.

���� Prieku! � Anda iesaucās. � Pēc �ādām pārdomām dzīve uzreiz parādās pavisam citādās krāsās un skaņās! Uzreiz sāc straujāk elpot, un tad gribas visu dzīvi vai �o mirkli piesiet kaut vai pie galda kājas, lai tikai tas nekur neaizskrien, nepazūd!

��� Man gan �ķiet, ka cilvēki to visbie�āk tomēr piesien pie gultas vai dīvāna.

���� Dro�i vien. Un pareizi dara. Piemēram, man uz tā kopā ar tevi ir pagāju�i varbūt visskaistākie brī�i.

��� Bet man uz savējā pagāju�i gandrīz vai pa�i sliktākie.

Anda uzmanīgi paskatījās uz blakus sēdo�o vīrieti un tad,

�ķelmīgi smaidot, it kā jokojot, it kā nopietni pateica:

��� Tev vajadzēja apprecēt mani.

Aivars Sniegs bridi klusēja un nopietns vēroja, kā uz Andas kreisās rokas vidējā pirksta blāvo sve�u gaismu lau� liels, spilgti sarkanīgs rubīns.

���� Redzi, � viņ� domīgs teica, � cilvēki precoties reti kad domā par mirkļiem, bet gan par ilgiem gadiem.

��� Tas tiesa, � Anda piekrita, � bet ja �o gadu nav? Ja to vienkār�i nav? Ja nav nekādu cerību? Ja tev ir briesmīgi nepa�veicies? Ja jau�no dzim�anas tu esi tāds nelaimes putns? Cil�vēkiem tad arī atliek tikai �ādi mirkļi.

���� Tev vajadzētu mēģināt dzejot, � Aivars mazliet ironiski pateica un vēlreiz visai uzkrīto�i noskatīja Andas augumu un tērpu.

��� Man vajadzētu dzīvot citādi, � Anda atbildēja.

��� Tad tā arī dari.

��� Viena jau nevaru. Viena jau esmu mēģinājusi.

��� Divatā arī.

��� Jā, Aivar, divatā arī. Un tāpat nekas nav sanācis.

��� Varbūt vēl sanāks.

��� Varbūt.

���� Lai piepildās mūsu vēlmes!

���� Nē! Kas nu tās par vēlmēm. Tas, ko mēs abi gribam� Es runāju par tālāko perspektīvu� Tā acīmredzot ir mūsu dzīves nepiecie�amība, lai beidzot rastu vismaz kaut kādu attaisnojumu vai jēgu �ai dzīvei.

Abi klusēdami iztuk�oja tasītes un nedaudz ieēda. Anda iz�stiepa roku pret radiolu.

��� Varbūt uzlikt kādu plati?

��� Tikai ne Raimondu Paulu! Man viņ� ir apnicist

��� Labi, lai tad paliek.

��� Viņ� tev patīk?

��� Nē. Man patīk viņa dziesmas.

��� Tas ir viens un tas pats.

Anda rūgti pasmaidija. Tas nu nav vis glu�i viens un tas pats, viņa nodomāja. Tāpat kā ir milzīga starpība pavadīt kopa tikai �ādus vakarus un kopā dzīvot ik dienu. Un tomēr tas ir mans tālais, varbūt nekad nepiepildāmais sapnis. Kā un ar ko lai es tevi piesaistu pie sevis? Vismaz tik ilgi, kamēr mēs dzīvojam uz �īs zemes. Kamēr mēs vēl esam dzīvi.

���� Ko tagad tu vēlies? Varbūt vannu? Un pēc tam aukstu �ampanieti?

���� Nē, Anda. �ampanieti, protams, var, tikai bez vannas. Aukstu �ampanieti kopā ar tevi.

Anda piesēdās blakus Aivaram, apvija rokas ap viņa kaklu un cie�i noskūpstīja.

��� Tas ir labi, ka tu mani vēl gribi.

Aivars Sniegs viegli saburzīja tik skaisti izveidoto Andas va�kara frizūru.

��� Vai tu zini budisma trīs galvenos postulātus? � Aivars negaidīti pavaicāja.

��� Tie aizliedz mīlēt? � Anda pārsteigta painteresējās.

��� Nē. Neviena reliģija to neaizliedz, bet tie�i otrādi � mudina mīlēt pat savu ienaidnieku!

��� Tu redzi, cik jauki! � Anda iesaucās, pēc tam k|uva no�pietna. � Tu pēk�ņi atcerējies sievu?

���� Es viņu nekad neesmu aizmirsis un, atklati sakot, tikai tādē| ari pie tevis atrodos, � Aivars atbildēja, � bet es atcerē�jos tos postulātus.

��� Un tie būtu?

���� Pirmais: dzīve ir cie�anas. Otrais: cie�anu cēlonis ir ne�piepildītas vēlē�anās. Tre�ais: atbrīvoties no vēlē�anās � tas no�zīmē iegūt svētlaimibu.

���� Diezgan muļķīgi, � Anda teica. � Dzīvē viss ir pavisam citādi. Dzīvē ja ne svētlaimību, tad vismaz mieru vai visparas- tāko ikdienas laimi var iegūt tie�i apmierinot mūsu vēlē�anās.

��� Bet tas nav iespējams, vismaz lielākā daļa no mūsu vēlē��anām nav piepildāma. Tur jau tas suns ir aprakts. Un Buda ta�u ne par velti bija ļoti gudrs. Tādēļ mums bie�i no kaut kā jāatsakās. Lai nevairotu ne mūsu, ne citu cie�anas.

��� Es saprotu, Aivar. Tu gribi atteikties no manis?

Aivars bridi klusēja un saspringti domāja.

��� Nē, � viņ� beidzot stingra, noteiktā balsī teica. � Var�būt es beidzot gribu galīgi atteikties no sievas.

Pagāja vairāki mirkļi, līdz Anda sacīto saprata, līdz tas aiz�gāja līdz viņas skaidrajai apziņai. Visu viņas būtibu pēk�ņi pār�ņēma tik liels atvieglojums, tāda atbrīvotība, tāda viegluma un laimes sajūta, ka viņa, neteikdama nevienu vārdu, sāka Aivaru skūpstīt. Viņa gribēja pārtapt tērauda trosē, enkura ķēdē, bruģa akmenī vai granita piemineklī � par mazu atceri �ai vēlajai mīlestībai.

Anda vēl ilgi nespēja nomierināties. Milzīgais sasprindzinā�jums, neziņa un nākotnes nenoteiktība bija pazudusi kā nakts pirmajos gaismas staros. Viņa jutās laimīga.

���� Tagad visas bailes un vientulību atstāsim aizdurvē, � Anda, uzlikusi galvu uz Aivara krūtīm, klusi �ukstēja. � Ir tikai balta mīlestība, tā vienmēr būs blakus, mūsos, tā nekad vairs neļaus melot, nekad vairs nevajadzēs mānīties, izlikties� Viss būs tie�i tā, kā tam daudzmaz normālā dzīvē arī vajaga būt.

��� Jā, Anda, � Aivars sacīja un turpināja viegli jaukt Andas matus. Aivaram �ķita, ka starp viņa pirkstiem viegli plūst silts jūras ūdens, un tu vēl sajūti �ī ūdens �alk�anu un tālo vētru at�balsis, un viļņu radīto troksni, tiem sa�ķistot pret krasta balto smilti. Aivars Sniegs pilnīgi skaidri apzinājās, ka pa�laik viņ� jutas tie�i tā, kā gadiem ilgi to vēlējies; piepildījies tas, pēc kā tik ilgi tiecies. Seit ir tā sieviete, �eit ir tās mājas, kur tu vari but laimīgs, kur vari pēc smagās darba dienas mierīgi atpūsties, kur vari redzēt, sajust un kā nelasītu grāmatu savās stiprajas rokās paņemt ne tikai sievietes ķermeni, bet ari to, ko mēs sau�cam par sievietes dvēseli.

�� Jā, Anda, � Aivars sacija, � man nekad vairs nevajadzēs nevienam melot un nevajadzēs izlikties.

��� Un tu vienmēr būsi pie manis.

��� Un es vienmēr bū�u pie tevis.

��� Tu esi labs, Aivar.

��� Tūlīt pamēģinā�u dabūt atvaļinājumu, un tad kaut kur aizbrauksim.

��� Uz kādām pamestām lauku mājām, kur apkārt būtu dārzs un tuvumā kāda dziļa grava un kāda upe, un ezers, un me�s�

��� Tā arī būs, Anda. Es tie�i tādu vietu zinu.

��� Es laikam kopā ar tevi beidzot bū�u laimīga.

Anda pacēla galvu, piecēlās sēdus un ieskatījās Aivara acīs. Tur lēkāja mazas, bet ļoti spilgtas dzirksteles, it kā tur atkal kāds metinātu tērauda stieņus.

��� Un tomēr, Aivar, man vēl joprojām kaut kā neticas�

�� Tici, Anda. � Aivars viegli noglāstīja sievietes seju un plecus. � �oreiz tici. Manā vecumā vīrie�i jau vairs nemānās. Pārāk maz laika atlicis rotaļām�

Aksels ienāca savā istabā, da�us mirkļus rūpīgi no�pētīja telpas iekārtojumu, it kā to redzētu pirmo reizi. Viss savā vietā. Dīvāns, guļamais krēsls, mazais rakstām- * galds, grāmatplaukts, radiola, uz tās magnetofons ar jaunāka�jiem ierakstiem, pie sienas Simonas un Ce Gevaras portreti, bet istabas kaktā neliela stāvlampa. Viss kārtībā. Viss savā vietā. No koka un papīra sameistarotas lielas. Un tomēr vajadzīgas, da�reiz pat pilnīgi nepiecie�amas. Pa provi � �ī lampa. Vaja�dzētu dzīvot tumsā. Un dzīvotu. Kā simtiem no blakus eso�ā ne�redzīgo ciemata. Un nekas. Neviens no tā nemirst. Nobeigties var aiz vientulības, pazemojuma, sāpēm. Bet tumsa nomierina.

Tndēļ jau ari esam to izvēlēju�ies atpūtai un gulē�anai. Lai viens otru netraucētu, lai viens otru neredzetu. Un varētu dzīvot arī bez visām �īm mēbelēm un mūzikas instrumentiem. Uz kailas grīdas, starp kailām sienām. Un arī nenomirtu. Kā Ce Gcvara. Revolūci�jas visaugstāko ideālu iemiesojums. Es tavā priek�ā noliecu galvu. Es laikam nekad tāds nevarētu būt. Es dzīvoju citā laikā, citā valstī, un man ir bijusi nesalīdzināmi laimīgāka bērnība un jau�nība. Man jau no bērna kājas ir mācīts miiēt cilvēkus, un viņi man neko nav nodarīju�i sliktu, lai gan ari pie mums var sa�stapt visādus nelie�us, da�ādus iznireļus un cilvēkus, kas nekaut�rēdamies sevi uzskata par bagātniekiem, pārākiem par citiem. Protams. No tā nekur neizbēgsi � un tā tam jābūt. Es pats ta�u ari esmu par kādu pārāks. Kaut vai ar savu attieksmi pret darbu, saviem vecākiem, vispār pret dzīvi. Bet es ar to nelielos. Un tu biji pārāks par miljoniem citu. Tavs draugs bija �autene, un sap�nis � redzēt �o pasauli kaut nedaudz labāku, nekā tā ir. Tev bija svēts ideāls, kura dēļ tu dzīvoji, cīnījies un miri. Un �ī ide�āla dēļ bija arī vērts visu to darīt. Sī augstā mērķa un idejas vārdā vienmēr visās pasaules malās miru�i katras tautas labākie cilvēki. Es vēlreiz jūsu priek�ā dziļi noliecu galvu. Svētie mocekļi. Nesavtīgie cīnītāji par citu laimi un brīvību. Un bezgala �ēl, Ce Gevara, ka tev neizdevās savu sapni piepildīt līdz galam. Sjerra- maestras kalnos un Bolīvijas mū�ame�os paliku�as tavas iz�autās patronas, tavs svētais vārds un tautu atmiņa. Tavas izkliegtās pavēles. Astmas lēkmes laikā tava cie�anās savilktā seja. Tava balss kā lapas vēl paliku�as koku zaros un kalnu aizās. Tavas iemītās pēdas tropiskajos d�ungļos. Un tava dienasgrāmata. Ta�vas nocirstās rokas Havannas muzejā zem bieza stikla. Ja es būtu dzīvojis tavējā pusē, ja mani sen�i būtu no Āfrikas atvestie vergi, ja es būtu izcietis visus iespējamos bada veidus un paze�mojumus, ja es smaktu aiz nebrīves un nicinājuma pret netais�nību un pretīgo bur�uāzisko valsts iekārtu, es tev noteikti sekotu. Un varbūt mums abiem paveiktos krietni vien labāk. Bet Bolīviju mēs liktu mierā. Mēs noteikti brauktu uz Cili. Mēs brauktu uz Cili, Ce Gevara, jo nekādi nevarētu nosēdēt mājās, kad turpat kaimiņos atkal sāpēs noasiņo kāda tauta. Bet to nevaram izdarīt. Tu esi kritis, bet es dzīvoju pasaules otrajā pusē. Mani neviens nelaidīs. Pat lūgties nav vērts. Bet kādēļ gan nevarētu? Es noor�ganizētu nelielu komandu, es zinu daudzus dro�sirdīgus pui�us, kas būtu ar mieru braukt un cīnīties. Varētu doties arī uz Angolu vai Dienvidāfrikas republiku. Vai arī pie palestīnie�iem. Mēs būtu ar mieru braukt visur, kur tautām vajadzīga brīvība un taisnība. Kā kādreiz daudzi devās uz Spāniju. Par ko lai mēs cīnāmies �eit? Ra�o�anā � par plāna izpildi, mākslā vai citās nozarēs � par savu karjeru, par savas personības izcel�anu, lai citos izrai�sītu skaudību, par kādas meitenes vai sievietes labvēlību, par lie�lāku izpeļņu vai atalgojumu, par importa drēbju gabaliem, par va�sarnīcām, ma�īnām� Cik tas viss tomēr ir sīki, no�ēlojami un ikdieni�ķi, ja to salīdzina ar tiem mērķiem un ideāliem, kādi pie�mita gan mūsu zemes, gan citu tautu revolucionāriem! Dzīvība idejas vārdā. Bez no�ēlas, drebē�anas vai �aubī�anās. Bet mēs esam gatavi raudāt un �ēloties, ja iznāk nepatik�anas darbā, kāds pagrū� tramvajā, nespējam nopirkt kādu kārotu mantu, kad ma�zāk ir naudas vai viļamies mīlestībā! Un es tāds pats ka citi. Ne par matu labāks. Bet paldies dievam, ka es vismaz spēju sapņot un mani patie�ām pārņem milzīga cieņa, apbrīna un bezgalīga sajūsma, kad domāju par Ce Gevaras dzīvi. Un mani patie�ām pārņem dziļ� naids, kad domāju par Cili vai Dienvidāfriku. Un es patie�ām būtu ar mieru braukt cīnīties.

Aksels lēni pagriezās, iededza stāvlampu un apgūlās uz dī�vāna. Vēl da�us mirkļus padomāja, skumji pasmaidīja, atceroties sarunu ar Simonu, tad strauji papurināja galvu, it kā gribēdams atgaiņāt, izkaisīt visas �īs nereālās domas un sapņus, no kabatas izņēma �Rīgas Balsi� un sāka uzmanīgi lasīt.

Pēc kāda laika viņ� dzirdēja, kā noklaudz ieejas durvis, kā tēvs noģērbjas un nāk uz viņa istabu. Aivars Sniegs izskatījās domīgs un saguris. Viņ� smagi atkrita mīkstajā krēslā, ar abām plaukstām aizklāja seju, diezgan ilgu laiku tā nekustēdamies sē�dēja, acīmredzot kaut ko saspringti domādams, tad vērīgi paska�tījās uz dēlu.

��� Kas jauns pasaulē? � beidzot viņ� klusi pajautāja.

���� Vakar �Daugava� izcīnījusi kārtējo uzvaru un pa�laik atro�das pirmajā vietā. Laika progno�u birojs, kā vienmēr, sola zie�meļaustrumu vēju trīs līdz septiņi metri sekundē, pagāju�ajā dien�naktī Rīgā reģistrētas se�as automa�īnu avārijas, kurās ievainoti �etri, bet bojā gāju�i divi cilvēki. Meksikā zemestrīce, Francijas prezidei !s izsaka priek�likumu Libānā ievest trīs fran�u karaspēka pulkus, Oslo notiek NATO valstu padomes sesija, Itālijas valdība Reiganam oficiāli pārmet viņa iejauk�anos valsts iek�ējās lietās, tas ir, ar gaidāmajām parlamenta vēlē�anām, un uz �odienu mūsu republikā pilnīgi pabeigti visi pavasara sējas darbi. Kā redzi, viss rit normāli, ja neskaita to zemestrīci Meksikā. Vēja virziens ne�mainīgs, un kar� nav gaidāms.

��� Jā, viss rit kaut kā pārāk gludi� � Aivars domīgs no�teica. � Pat pārak gludi.

��� Vai tev kas atgadījies? � Aksels uzprasīja un nolika avīzi sāņus.

���� Nē, viss normas robe�ās, � Aivars atbildēja un ar savu tum�o acu skatienu ieurbās Simonas portretā. � Celis plānu to�mēr izpildīja, par ko gan nekādas sevi�ķas uzslavas vai pago�dinājumus nesaņemsim, bet nebūs ari rājiena. �

Aivars Sniegs uz bridi apklusa, novērsa acis no meitenes se�jas un paskatījās uz Akselu. Puisis pusguļus zvilnēja uz dīvāna un izskatījās jau pavisam pieaudzis.

���� Es tev gribu pajautāt� Kā tev vispār patīk mūsu rūp�nīcā?

Aksels piecēlās sēdus un brīdi padomāja.

��� Ja runājam atklāti, tad pagaidām gan nekādā sajūsmā neesmu. Visur pārāk liela steiga, darba disciplīna, kā ari visa ceha darba organizācija varēja būt daudz augstākā līmenī, trūkst instrumentu, trūkst rezerves daļu, sakarā ar lielo plānu strādnieki bie�i neievēro vajadzīgo tehnoloģisko procesu, agregātu un darb�galdu ekspluatācijas noteikumus, un tādēļ ari tik bie�i lūst gan �tances, gan preses un urbjma�īnas. Da�iem strādniekiem pie�trūkst ari pietiekami augstas kvalifikācijas un elementāras darba iemaņas. Viņi vienkār�i vēl neprot profesionāli strādāt, vēl neprot vai nezina, kā īsti ar tām presēm apieties. Dragā tik vaļā, ja sa�lūzis, vesela atslēdznieku brigāde tūlīt ta�u nāks atkal remontēti Bet te vajadzētu izveidot pavisam citu sistēmu.

Aivars strauji pagriezās pret dēlu un atklāti ieinteresēts ieska�tījās viņam tie�i acis.

��� Kādu?

��� Pirmkārt, noteikti vajadzētu palielināt katra strādnieka at�bildību ne tikai par bezbrāķa produkcijas ra�o�anu, bet arī par viņam uzticēto presi, urbjma�īnu vai kādu citu agregātu. Otr�kārt� Redzi, mēs saņemam atalgojumu pēc kategorijas tarifiem. Brigādē ir vīri, kuriem ir piektā, gan sestā, ceturtā, gan arī tikai otrā kategorija. Tas, kam ir zemāka kategorija, nekad neies plēs�ties melnās miesās, ja blakus strādā tāds pats atslēdznieks, kur� saņem divreiz lielāku atalgojumu! Lai raujas tas! Bet tas savu�kārt arī sevi�ķi necen�as, jo viņam ta�u ir pilnīgi vienalga, vai tā prese tiek remontēta dienu vai veselu nedēļu! Nauda tā pati! Un tādēļ ve�i tā lēni un nesteigdamies� Uzpīpē, apskata, atkal uzpīpē, apsprie�as, uzpīpē, kaut ko nomontē, uzpīpē, kaut ko uz�montē vai apmaina un atkal uzpīpē�

��� Ko tu iesaki? � Aivars, saraucis pieri, nopietns uzprasīja.

���� Ko tad es varu ieteikt? � Aksels iesmejoties paraustīja plecus. � Tas jāizdomā tev, visiem tiem taviem in�enieriem un tehnologiem, normētajiem un ekonomistiem! Bet, manuprāt, vispa�reizāk būtu, ja remontatslēdzniekiem, kā ari ierī�u iestādītajiem maksātu nevis pēc tarifu likmēm, bet gan pēc tā, cik dro�i un augstra�īgi ekspluatācijā ir mūsu remontētie un aprūpētie darb�galdi un agregāti. Respektīvi � mūsu izpeļņa būtu atkarīga no visa ceha vai attiecīgā iecirkņa plana izpildes, tā neizpildes vai plāna pārsnieg�anas. Piekriti?

��� Nē, � Aivars Sniegs noraido�i pakratīja galvu. � Tad jūs visi paliksiet bez biksēm, lai gan principā ideja nav slikta un tā nav arī jauna. Nevar, dēls, atcelt kategoriju kvalifikāciju. Sī sistēma tomēr ir dro�āka un daudz racionālāka.

Aivars apklusa. Viņam patika Aksels. Patika dēla patiesā ieinteresētība ceha dzīvē un visās ra�o�anas problēmās. To bija ievērojis ne tikai viņ� vien. Nesen Aksels tika ievēlēts rūpnīcas komjaunatnes komitejas birojā un ceha arodkomitejā. Vispār Aivaram Sniegam vēl ne reizi nebija nācies sarkt vai kaunēties par savu dēlu.

���� Paklausies, Aksel, � Aivars klusi ierunājās. � Kā tad īsti paliek ar tavām mācībām? Joprojām gribi studēt arhitektūru?

��� Tagad jau sāku �aubīties.

��� Tas ir labi. � Aivars pasmaidīja. � Lai paliek tā arhitek�tūra. Es gribētu, dēls, lai tu �oruden iestātos Politehniskā insti�tūta Mehānikas vai Automātikas un skaitļo�anas fakultātē. Tās ir labas specialitātes, tām ir liela nākotne, un no sākuma gan es, gan Zinta tev palīdzētu. Es jau jūtu, ka �īs profesijas tevi ta�gad piesaista un interesē daudz vairāk nekā arhitektūra, un ne�maz ne�aubos, ka ar laiku no tevis iznāks krietns sava darba zi�nātājs un spēcīgs ra�o�anas komandieris.

��� Kus nu es par komandieri� Bet vispār, tēv, pēdējā laikā patie�ām es par to sāku nopietni domāt.

��� Tad ir labi, � Aivars priecīgs noteica. � Tu jau zini, ka lielākā daļa vecāku grib redzēt savus bērnus ejam viņu pēdās. Protams, zināmā mērā te izpau�as mūsu egoisms un patmīlība� Lai bērni paveic un piepilda to, kas mums pa�iem neizdevās�

Aivars Sniegs domīgs paskatījās uz dēlu, tad viņa skatiens pacēlās aug�up un atkal sastinga pie Simonas portreta.

���� Bet tikai godīgi, Aksel� � Aivars jautājo�i paskatījās uz dēlu. � Vai toreiz tu uz mūsu rūpnīcu atnāci tikai �īs Simo�nas dēļ?

Aksels ilgi klusēja. Viņam negribējās par to runāt. Simona vismaz domās piederēja viņam vienīgajam, un Aksels negribēja viņu starpā nostādīt nevienu, pat savus vecākus ne.

��� Kā tad tur īsta bija? � tēvs atkārtoja jautājumu. � Tu atnāci tikai �is Simonas dēļ?

��� Nē, tēv, � Aksels nopietns atbildēja. � Ne tikai.

��� Kas tev ar viņu tur īsti ir? � Aivars painteresējās.

��� Bija. Bija, tēv. Tagad vairs nav nekas.

��� Kaut kas jau laikam tomēr vēl ir.

��� Ja, tāds neliels sikumiņ�, � Aksels skumji pasmaidīja. � Es viņu mīlu.

��� Kādēļ tad jums viss izjuka?

��� Lai paliek! � Aksels asi un diezgan skaļi pateica. � Es par to negribu runāt!

��� Ja negribi, nerunā, � Aivars Sniegs noteica. � Es tikai gribētu tev pateikt, ka ir ārkārtīgi muļķīgi mīlēt vienam.

��� Daudz muļķīgāk ir nemīlēt nevienu un neko! � Aksels tik�pat asi ka pirmīt pateica, nolēca no dīvāna un sāka nemierīgi staigāt pa istabu. � Cik jau es pazīstu dzīvi, tad zinu, ka to gan neviens nevar izrēķināt � tas ir muļķīgi, tas labi, tas izdevīgi, tas slikti� Paldies dievam, tads grāmatvedis vēl nav piedzimis!

��� Kaut ko jau tomēr var, � Aivars Sniegs, noliecis galvu, klusi teica. Varbūt viņ� �ajā brīdī atcerējās savu dzīvi. � Un kaut ko vienmēr arī vajag parēķināt. Ja varbūt ne savas laimes, tad vismaz sava miera un dro�ības labad!

��� To tikai darāt jus � vecākā paaudze! � Aksels neapmie�rināti un diezgan nicīgi teica. � Pat pie visspēcīgākajām jūtām jūs vienmēr vēl piejaucat klāt arī krietnu porciju �aubu, nedro�ī�bas, ņemat palīgā savu racionālo domā�anu un prātu � kas nu būs un kā nu būs? Ko es iegū�u, ko zaudē�u? Man tas būs izde�vīgi vai ne? Jūs vienmēr mīlat tikai ar prātu, jums sve�a ir ne�savtība, aizrautība, risks un neprāts! Tātad sve�s un nepazīstams jums paliek ari viss mīlestības skaistums!

Aivars Sniegs atkal pasmaidīja. Vecu vecā dziesma, vecu ve�cās kļūdas� Gandrīz vai jāpriecājas, ka mums �is laiks jau ir garām. Visparastākā jauno kļūda. Mīlēt, tikai paļaujoties uz jū�tām, ir jau skaisti, bet tikai tādēļ arī visas pirmās mīlestības ir nelaimīgas. No domā�anas un da�iem saprātīgiem apsvērumiem ari visspēcīgākajā mīlestībā nez vai vajadzētu atteikties. Tas tikai liecinātu un būtu neap�aubāms pierādījums, ka cilvēks ir jau pieaudzis, nobriedis un patie�ām arī spējīgs nopietni un ar visu atbildību mīlēt otru cilvēku.

��� Es gan rie tavā ģīmī, ne arī tavā uzvedībā nekad vēl ne�esmu saskatījis ne laimi, ne ari kaut kādu tur skaistumu! � Aivars Sniegs neapmierināts sacīja. � Es tikai redzu, dēls, ka tu visu laiku mokies! Beidzot esi vīrietis! Ja vienreiz nav pavei�cies, tādēļ nav vērts visu laiku birdināt asaras!

��� Es nemaz neraudu! � Aksels strauji pagriezās pret meite�nes portretu. � Atklāti sakot, es pat nedaudz priecājos, ka Si�mona ar to Valdi Branku ir laimīga. Varbūt ar mani viņa būtu nelaimīga.

��� Vai tu nevari dabūt sev citu meiteni? � Aivars Sniegs uz�prasīja. � Kaut vai to pa�u, kura jau te da�reiz bija atnākusi.

��� Sigita?

��� Laikam jau, ja viņu sauc Sigita.

��� Es ar viņu tikai draudzējos. Sī meitene nav domāta ma�nai mīlestībai.

Aivars Sniegs bargi sarāva uzacis. �ajā brīdī viņam dēls ne�patika.

��� Kam tad, ja atļauts zināt?

���� Nav atļauts! � Aksels skaļi pateica, tad spēji aprāvās. Viņ� saprata, ka uzvedas diezgan muļķīgi un ar tēvu tomēr der parunāties pavisam mierīgi. Galu galā viņ� ta�u grib tikai labu. � Tu ta�u ari ne visu stāsti, ko dari brivajā laikā pēc darba un kādēļ to dari.

Aivars Sniegs jau kuro reizi uzmanīgi noskatīja dēlu, tad zemu nolieca galvu. Varbūt viņ� jutās vainīgs arī Aksela priek�ā.

��� Jā, dēls, ne visu� Jo daudzi cilvēki ir laimīgi tikai tādēļ, ka tie nekad neuzzina, ko dara un jūt viņu vistuvākie cilvēki�

Aivars Sniegs ilgi klusēja, tad beidzot lēni pacēla galvu.

��� Māte un Zinta ir mājās?

��� Jā. Atnāca arī Andris, un tagad viņi visi lielajā istabā dzer kafiju.

���� Ļoti interesanti, � Aivars Sniegs, mazliet izbrīnījies, no�teica. � Kādēļ viņi mūs neuzaicināja?

��� Nezinu. Varbūt pārrunā kādas svarīgas lietas.

��� Paklausies, Aksel! Zintai ar to Andri ir kaut kas nopietns?

��� Un tu neko nezini? � Aksels iesaucās un skaļi sasita plauk�stas. � Nekas nopietnāks vairs nevar būt! Pa Jāņiem viņi precas!

��� Tā? � Aivars gari novilka. � Tad atliek tikai cerēt, ka viņi mūs ielūgs vismaz uz kāzām.

��� Dro�i! Sāc tikai krat naudu dāvanai!

��� Tā ari acīmredzot būs jādara, � Aivars teica. � Tu drīz iesi gulēt?

��� Jā. Bet kādēļ to prasi?

��� Es �onakt gribu pārgulēt �eit � pie tevis.

Aksels jautājo�i paskatījās uz tēvu, un �ajā brīdī viņ� Akse�lam nepatika.

��� Ja mēs runājam kā vīrietis ar vīrieti� � Aksels uz brīdi apmulsa un jutās neveikli. � Nevajag darīt mātei pāri. Viņa ta�u visu zina.

Aivars Sniegs sastinga, brīdi sēdēja pilnīgi nekustīgs, tad cie�i sakoda lūpas un vairījās paskatīties uz dēlu.

��� Ko viņa zina? � viņ� neparasti dobjā balsī pajautāja.

���� Ka tev ir ta Anda Straume, � Aksels atbildēja, � un ka

iu bie�i, aizbildinoties ar steidzīgiem darbiem cehā, aizej un pa�liec pie viņas.

��� Tu to ari zini?

��� Kā redzi.

��� Un Zinta?

��� Arī.

Aivars Sniegs strauji piecēlās un nemierīgs pagāja da�us so�lus turp un atpakaļ.

��� Un māte to jau sen zina?

��� Neesmu viņai jautājis. Tu pats par to viņai vari apvaicā�ties.

��� Nevajag smieties.

��� Es nesmejos. Es pavisam nopietni.

��� Nu labi. Neko vairāk neprasi.

��� Tev vajag pasaudzēt māti. Domā, viņai viegli?

��� Bet kā tu domā � man ir viegli?

��� Nezinu.

�� Tad nevajag neko ari runāt un vismazāk man kaut ko pārmest!

��� Vai tad es pārmetu? Es tev tikai izstāstīju faktus.

��� Paldies.

��� Ludzu. Un ej tomēr gulēt pie mātes. Varbūt jūs vēl kaut ko varēsiet sarunāt.

��� Neko, dēls. Ir jau par vēlu sarunāt vai izlīgt. Pārāk liels bezdibens izveidojies. Kaut kāds melnais caurums. Varbūt ne uz�reiz redzams, bet stipri jūtams. Viss sajucis. Nākotnes vietā � pagātne, laiks skrien atpakaļ, lielākais bez grūtībām ievietojas mazākajā, un nav tagadnes. Kaut kas no kvantu mehānikas.

��� Ir jau, ir, tēv. Tev tikai tagad nāk tādas melnas domas. Aizej pie viņas un tu redzēsi � viss atkal būs kārtībā.

��� Par vēlu, � Aivars drūmā un saguru�ā balsi atkārtoja. � Viss par vēlu.

��� Māte ir nelaimīga, � Aksels teica.

��� Tie�i tādēļ jau arī es gribu �onakt pārgulēt pie tevis.

��� Bet tad tev būs jāguļ uz saliekamā krēsla! � Aksels ne�apmierinātā balsi paziņoja.

��� Kaut vai uz grīdas! � Aivars Sniegs vienaldzīgs atmeta ar roku un paskatījās uz abiem portretiem pie pretējās sienas. Simonas sejā bija sastindzis simpātisks smaids, un viņa bija lai�mīga. Ce Gevara arī smaidīja. Uzņēmums dro�i vien bija izdarīts tūlīt pec revolūcijas uzvaras Kubā. Smaidīja, jo ari viņ� bija*" laimīgs. Bet kas vainīgs, ka tik daudzi no mums ir nelaimīgi? Acīmredzot mēs kaut ko vērtīgu esam palaidu�i garām. Acīmre�dzot kaut ko neizdarīju�i, kaut ko nepaveiku�i vai arī esam izda-

riju�i kaut ko nevajadzīgu, aplamu, kaut ko ļoti nepareizu. Bet kas tad ir pareizi? Kā tad vajadzētu pareizi nodzīvot dzīvi? Kur ir tas cilvēks vai tas dievs, kas mums to pateiks? Un vai mums var būt simtprocentīga garantija, ka viņa atbilde ari bus pareiza?

Tūlīt pēc Maija svētkiem Aivars Sniegs sasauca ceha administrācijas un arodkomitejas sēdi. Viņu dziji kaitināja bie�ie disciplīnas pārkāpumi, tās divas< sasprin�gtas darba dienas pagāju�ā mēne�a nogalē, virpotāju un gal�vaniku neapmierino�ais darbs. Cugunovs ar Lapiņu joprojām tēloja slimos, un galvanika viens stradāja Valdis Branks. Strā�dāja slikti, bet vismaz minimālo maiņas uzdevumu tomēr veica, kas nodro�ināja montā�as iecirkņa daudzmaz normālu darbu. Valdis Branks aiz nezinā�anas bie�i pārkāpa un neievēroja teh�noloģiskos re�īmus, kā rezultāta galvaniski apstrādātajām dēta�jam bija diezgan zema kvalitāte. Kaut ko steidzīgi vajadzēja da�rīt. Bet Aivars Sniegs jau iepriek� zināja, ka ne viņ�, ne pārējie neko daudz nespēs izdarīt, nespēs radikāli mainīt pastāvo�o stā�vokli. Atlaidīs kādu dzērāju, kādam izteiks rājienu, brīdinājumu, kādam �nogriezīs� progresivku, bet jaunu virpotāju vai pieredzē�ju�u galvaniķi viņi nekur � vismaz tuvākajā laikā � nedabūs. Un viss turpināsies kā pa celmiem.

Aivara Sniega kabinetā bija sapulcēju�ies Juris Lapiņ�, Ei�ens Bārs, Kārlis Tap�a, Aksels Sniegs un vēl da�i strādnieki, kuri gan pa lielākajai daļai vienmēr klusēja, ne�aubīgi piekrītot ceha priek�nieka izteiktajiem priek�likumiem un viņa viedoklim.

� Tā, biedri! � Aivars Sniegs ar savu skaļo un noteikto balsi apklusināja sanāku�o sa�ukstē�anos. � Principā varam sākt. Kā pirmo izskatīsim jautājumu par dzērājiem un darba dis�ciplīnas pārkāpējiem! Pēc tam izskatīsim pārējos jautājumus Ei�en, pasauc, kas tur ir pirmais, bet pārējie lai nāk rindas kār�tībā!

Ei�ens piecēlās, �ķērsoja kabinetu, atvēra durvis un pasauca tuvāk stāvo�o strādnieku. Tas bija Voldemārs O�iņ�. Viņ� bija ģērbies darba drēbēs, netīrās rokas sabāza kombinezona platajās kabatās un diezgan vienaldzīgs nostājās kabineta vidū. Tikpat vienaldzīgs noskatīja visus savus �tiesne�us�, tad, it kā uz brīdi nokaunējies, nodūra galvu un sāka uzmanīgi pētīt savus putek�ļiem klātos zābakus.

��� Sēdies!

Voldemārs O�iņ� satrūkās un, mazliet nobijies, paskatījās uz ceha priek�nieku.

��� Nekas, es pastāvē�u.

��� Sēdies! � Aivars Sniegs vēlreiz pavēlēja.

O�iņ� apsēdās, izvilka rokas no kabatām un smagi uzlika uz ceļgaliem.

Aivars Sniegs viņa priek�ā pakratīja aprakstītu papīra lapu, to paradīdams arī pārējiem.

��� Seit, O�iņ, ir tavs paskaidrojums, kurā tu raksti, ka �ā gada divdesmit sestajā, divdesmit septītajā un divdesmit astotajā aprīli neieradies darbā, jo esi juties slikti. Nekādu attaisnojo�u dokumentu par �īm dienām tev nav. Divdesmit devītajā tu bei�dzot ieradies darbā, bet biji stipri iereibis un pēc pusdienām at�kal pazudi. Seit ir meistara sastādītais akts un rakstiskais ziņo�jums. Ko tu par to visu vari teikt?

O�iņ� da�us mirkļus klusēja, tad vienaldzīgs atmeta ar roku.

��� Ko tad es vēl varu teikt? Tā jau ir, kā tur stāv rakstīts!

��� Ko tu darīji tās dienas? � Ei�ens pavaicāja. � Ja tie�ām juties slikti, kādēļ negāji pie ārsta?

Voldemārs O�iņ� iesmējās un, nedaudz izbrīnījies, paskatījās uz jauno meistaru.

��� Ko tad es tur darī�u? Es gāju uz veikalu!

Aivars Sniegs dusmīgs, ar slikti slēptu nicinājumu noskatīja �o pusmū�a strādnieku, kas tik daudzas reizes viņam bija sagā�dājis nepatik�anas, un novērsās.

��� Tu divas dienas bez attaisnojo�a iemesla neieradies darbā arī martā, �etras dienas februārī, arī janvārī tas pats, � Aivars Sniegs turpināja. � Tev jau divas reizes izteikts stingrais rā�jiens ar brīdinājumu. Kā tu pats rēķini � cik ilgi tu tā domā turpināt?

��� Nudien nezinu, priek�niek! � O�iņ� iesaucās. � Man tā pa brī�am uznāk.

��� Pastāvīgi, O�iņ! � Aivars viņam uzkliedza. � Un tagad pēdējo reizi � pa�ās mēne�a beigās, kad visi strādāja ar maksi�mālu atdevi� Kad dega plāns!

-�- Bet vai tu man par to strādā�anu paldies būtu pateicis? Vai tu to pateici kādam citam? Vai kādam pateicībā paspiedi roku? Kādu uzslavēji? Vai tu varbūt man par to maksimālo at�devi būtu iedevis kādu prēmiju?

��� Tev prēmiju neredzēt kā savas ausis! � Kārlis Tap�a vi�ņam nikni uzbrēca.

��� Nē, O�iņ, un arī paldies es tev nebūtu teicis, � Aivars Sniegs paziņoja. � Glu�i tāpat, kā arī man neviens paldies ne�

saka. Jo strādāt ir mūsu pienākums, saproti, O�iņ? Pienākums! Strādāt regulāri un pēc iespējas labāk!

��� Vai tu vispār zini tādus jēdzienus kā strādnieka sirdsap�ziņa, strādnieka gods, pienākums, biedriskums? � Juris Lapiņ� uzprasīja.

Voldemārs O�iņ� padomāja.

��� Ar to sirdsapziņu ir, kā ir, � viņ� godīgi atzinās, � bet, kas ir biedriskums, es zinu.

��� Ja kādam pietrūkst pudelei, esi gatavs vienmēr pielikt klāt, ja? � Kārlis Tap�a ironiski pavaicāja.

��� Kaut vai tā! � O�iņ� izaicino�i atbildēja.

��� Mēs �eit ar tevi nerunājam pirmo reizi, � Juris Lapiņ� teica, skatīdamies iepriek�ējo sē�u protokolus. � Nedaudz pie�pūlē smadzenes un mēģini atcerēties. Mēs cerējām, ka būsi kaut ko sapratis, ka varbūt tu beidzot labosies. Kā tu pats domā, ko mēs ar tevi tagad lai darām?

��� Man vienalga, � O�iņ� vēlreiz vienaldzīgi atmeta ar roku. � Kariet kaut vai aug�ā!

��� Viss skaidrs! � Aivars Sniegs skaji noteica, spēcīgi ar at�vērtu plaukstu uzsizdams pa lielā rakstāmgalda virsmu. � Vari iet! Komitejas lēmumu tu uzzināsi vēlāk.

O�iņ� gurdeni piecēlās un nesteidzoties izgāja laukā.

��� Nav ko auklēties! � Kārlis Tap�a sacija. � Jālai� tik vajā!

��� Kā tu, Juri, domā? � Aivars pajautāja.

��� Glu�i tāpat. Viņ� jau ir bezcerīgs.

��� Tu, Ei�en?

��� Es arī tāpat. Tikai gribu iebilst, kad O�iņ� nedzēra, viņ� tomēr bija labs strādnieks.

��� Tu, Aksel?

��� Tāpat.

��� Pārējie?

��� Tāpat.

��� Tātad vienbalsīgi, � Aivars Sniegs paziņoja. � Volde�māru O�iņu atlaist no darba par sistemātiskiem darba disciplīnas pārkāpumiem!

��� Varbūt tomēr ļaut viņam aiziet pa�am? � Ei�ens vērsās pie ceha priek�nieka, pēk�ņi sajuzdams �ēlumu pret padzīto strād�nieku. � Kā nekā darba grāmatiņā tāds ieraksts�

��� Tu ta�u nedomā, ka mums tur būtu jāieraksta pateicība! � Aivars Sniegs izsmējīgi atteica. � Lai nāk nāko�ais!

Klusi atvērās durvis, un kabinetā vaļīgā gaitā ienāca jauns puisis, nostājās netālu no sienas un izaicino�i skatījās uz visiem klāteso�ajiem. Tas bija jaunais virpotājs Jānis Karkliņ�.

Ceha priek�nieks atkal sameklēja kādu aprakstītu papīra lapu un to pavicināja gaisā.

��� Seit ir meistara ziņojums par to, ka otrās kategorijas vir�potājs Jānis Kārkliņ� �ā gada piecpadsmitajā, se�padsmitajā, divdesmit pirmajā, divdesmit astotajā un divdesmit devītajā ap�rīli bez attaisnojo�a iemesla neieradās darbā, līdz ar to jūtami ietekmējot visa ceha ritmisko darbu, jo mums pastāvīgi trūka M-trīsdesmitā uzgrie�ņa! Bija pat ļoti bīstami apdraudēta visa mēne�a plāna izpilde!

��� Es vēl gribētu piebilst, ka pat tajās dienās, kad viņ� darbā tomēr ierodas, Jānis Kārkliņ� strādā pagalam slikti, � Ei�ens sacīja. � Maiņas uzdevumu nav izpildījis vēl ne reizi!

��� Pastāsti, lūdzu, � kādēļ tu nevēlies strādāt? � Juris La�piņ� uzprasīja. � Kas ir par vainu?

��� Jūs par se�iem septiņiem rubļiem dienā ietu smērēt rokas tai smirdo�ajā eļļā? � Jānis Kārkliņ� izaicino�i atjautāja un ar muguru atspiedās pret sienu.

��� Ja būtu vajadzīgs, tad ietu arī! � Juris atbildēja. � Starp citu, es par atslēdznieku esmu nostrādājis divpadsmit gadus. Un manam rokām, kā redzi, nav nekādas vainas! Tāpat Aksela ro�kām, lai gan arī viņ� katru dienu pie dzel�iem un pa eļļu vien. Un gandrīz vai ar tādu pa�u atalgojumu kā tev. Kādēļ citi var, bet tu ne?

��� Jaunskungs atradies! � Aivars Sniegs sa�utis iesaucās. � Vispirms iemācies nopietni strādāt, apgūsti profesiju, paaug�stini kvalifikāciju un tikai pēc tam sāc runāt par naudu!

��� Tā strādājot, tu pat tik daudz nenopelnīsi, � Ei�ens pie�bilda. � Un vai tev vecā Līduma nemaz nebija �ēl, ka viņ� tevis dēļ tās dienas dabūja strādāt divas maiņas pēc kārtas?

��� Nē! � Jānis Kārkliņ� iesmējās. � Vai tad viņ� man kāds brālis, vai? Varbūt tēvs?

��� Tad es stipri �aubos, vai tādā gadījumā tev tie�ām pret miesīgu brāli vai tēvu arī būs kāda līdzjūtība, � teica Aksels, pēk�ņi sajuzdams naidu un dusmas pret �o savu vienaldzīgo vien�audzi.

���� Ko jūs man te visi piekasāties? � Jānis Kārkliņ� aizvai�notā balsī pavaicāja. � Vecais Līdums, brālis, tēvs� Kas jums par daļu? Galu galā � vai es neesmu brīvs cilvēks? Vai es ne�dzīvoju brīvā valstī? Vai pie mums nepastāv demokrātija? Es te jums esmu nopirkts par dzimtcilvēku, vai? Ja man tas darbs ne�patīk, tad es to varu arī nestrādāt!

��� Tad kādēļ tu vispār �urp nāci? � Juris Lapiņ� paintere�sējās.

��� Smurgulis tādsl � Aivars Sniegs sa�utumā iesaucās un

nodomāja, ka tagad viņ� vismīļāk pieceltos, pieietu klāt �im ne�kaunīgajam puisim un kārtīgi sadotu pa purnu. Tad uzreiz viņam pazustu visa �ī bravūra un �ķietamā neatkarība. � Pilnīgi brīvs iti varēji spārdīties vienīgi savos zīdaiņa ratiņos, skaidrs?! Bet �eit tu esi vienots ar daudziem cilvēkiem, ar veselu kolektīvu! Ar tavu darbu ir saistīti desmitiem cilvēku, un no tā ir atkarīgs dau�dzu citu strādnieku noskaņojums, produkcijas izlaide un �o strād�nieku izpeļņa! Un. lai gan tu, protams, neesi dzimtcilvēks, nekur tu tomēr nevari aiziet! Nekur! Vai nu tu godigi strādāsi, vai arī tiksi ar negodu padzīts!

Jānis Kārkliņ� pasmīnēja.

��� Tā tikai rīkojas satrunēju�ajā, ne�ēlīgajā kapitālistiskajā pasaulē, bet mūsu humānajā sociālistiskajā sabiedrībā�

�� Apklusti! � Aivars Sniegs pārskaities iesaucās. � Vēl viens vārds par demokrātiju un humānismu�

��� Ha! Baigi jūs man esat vajadzīgi! Atlai�iet! Ie�u haltūrēt pie privātmāju cēlējiem! Tur bez piecpadsmit, divdesmit rubļiem diena neviens virs pat �ķipeli neņem roka!

��� Tā nav liela māka vicināt lāpstu! � Aksels pateica.

��� Toties ir liela nauda!

��� Viss! � Aivars Sniegs atkal spēcīgi ar plaukstu uzsita pa rakstāmgalda virsmu. � Mēs �eit tevi neizsaucām tādēļ, lai klau�sītos tavas dzīves filozofiju! Mēs gribam zināt, vai tu beidzot esi sapratis vai vismaz pacentīsies saprast, ka, iestājoties darbā, tu uzņemies ne tikai pienākumu pret sevi un citiem, bet arī atbil�dību! Kā tev jāatbild likuma priek�ā par savu rīcību un uzve�dību, tā tev ari jāatbild kolektīva priek�ā ar savu darbu! Un �is kolektīvs, kā pārstāvji mēs esam, tevi var bargi jo bargi sodit.

Jānis Kārkliņ� tikko manāmi sarāvās, no viņa jaunās, zēnis�kās sejas pēk�ņi pazuda uzspēlētā bravūra un nekaunība, viņ� atgāja da�us soļus no gai�ās sienas, nostājās telpas vidū un izskatijās mazliet nobijies.

��� Sodīt nevajag, � viņ� klusi teica.

��� Ko tad?

��� Labāk piedodiet, � jaunais virpotājs sacīja un nedaudz nolieca galvu. � Es tomēr strādā�u.

��� Tas ir nopietni? � Aivars stingrā balsī pavaicāja.

��� Pavisam nopietni, priek�niek! � Jānis Kārkliņ� bija ga�tavs zvērēt. � Es strādā�u. Es visu sapratu. Ja tikai jūs man vel pie�ķirtu tre�o kategoriju� Lai tomēr tie rubulī�i sanāk vai�rāk!

��� Tas būs atkarīgs no tavas prasmes un zinā�anām. � Aivars Sniegs vēsi pateica. � Tagad ej! Ej, Jānit, un pacenties pēc iespējas atrak kļūt pieaudzis vīrietis!

Kārkliņ� steidzīgi metās uz durvīm.

��� Pagaidi! � Aksels viņu apturēja. � Rīt pēc maiņas uz�nāc aug�ā uz rūpnīcas komjaunatnes komiteju. Tur arī vēl pa�runāsimies.

��� Kā kungi vēlas, � puisis noteica un ātri izgāja laukā.

��� Es neticu tik ātrai pāraug�anai! � Kārlis Tap�a vairāk�kārt neticigi nogrozīja savu lielo galvu. � Man �ķiet, ka viņ� tikai notēloja savu pēk�ņo sapra�anu un apzinīgumu.

��� Kaut kādu sodu viņ� tomēr ir pelnījis, � Juris Lapiņ� teica.

��� Patie�ām, Aksel, � ceha priek�nieks pagriezās pret dēlu, � jūs viņu vēl kārtīgi paņemiet priek�ā komjaunatnes komitejā, bet pagaidām aprīļa progresivku simtprocentīgi nost! Un stin�grais rājiens ar brīdinājumu! To ierakstiet sēdes protokolā! Viss! Nāko�ais!

Atvērās durvis, un ceha priek�nieka kabinetā ienāca vecais vir�potājs Līdums. Viņ� apstājās telpas vidū un ar zināmu ziņkāri noskatīja visus klāteso�os.

Aivars Sniegs viegli saviebās. Viņ� zināja, kādēļ Līdums ir atnācis, ko viņ� vēlas, un Aivaram negribējās par to runāt, jo, apstākļu spiests, nespēja palīdzēt �im vecajam cilvēkam. Un tā vienmēr. Tā gandrīz vienmēr ra�o�anas intereses ņēma virsroku par tīri cilvēcisku palīdzību, biedrisku un iejūtīgu attieksmi pret kolēģiem un padotajiem. Tādēļ arī tik daudzi tevi vienkār�i ne�ieredz.

��� Kas tad tev uz sirds? � ceha priek�nieks neapmierinātā balsī apvaicājās.

��� Es par to atvaļinājumu� � Līdums bikli ieminējās.

��� Apsēdies!

��� Nekas, nekas, � Līdums teica un tomēr apsēdās. Noņēma brilles no acīm un sāka tās slaucīt netīrā, eļļas traipiem noziestā lupatā.

��� Ja mani atmiņa nevij, tad tu ta�u jau biji atvaļinājumā, �

Aivars Sniegs sacīja. � �ķiet, janvārī, ja?

��� Nē, februārī. Bet tagad es gribētu dabūt bezalgas atvaļi�nājumu. Es jums lūgumu iesniedzu jau viņnedēļ.

��� Jā, jā. atceros!

��� Neesat vēl parakstījis':

��� Nē.

��� Kādēļ tev vajadzīgs vēl �is bezalgas atvaļinājums? � Ju�ris Lapiņ� uzprasīja, jo pagāju�ajā arodkomitejas sēdē nebija piedalījies.

Vecais virpotājs izbrīnījies paskatījās uz nopietno ceha dispe��eru.

��� Jūs te visi strādājat aizmigu�i, vai? Es ta�u par to jau ru�nāju viņnedēļ!

��� Atceramies, Līdum, atceramies, �� Aivars Sniegs stingrā balsi teica. � Bet es tev �o iesniegumu tomēr nevaru parakstīt.

��� Kādēļ tad ne? � Līdums jutās nepatīkami pārsteigts, ātri beidza tīrīt brilles 1111 tās atkal uzlika uz acīm. � Kādēļ ne, priek�niek?

��� Tādēļ,kaman trūkst strādnieku! � Aivars atbildēja un jutās gandrīz vai izmisis. Tā bija rūpnīcas lielākā un pati sāpīgākā problēma. Viņ� no visas sirds gribēja palīdzēt �im vecajam, la�bajam strādniekam, bet nekādi to nespēja. � Kas to mēnesi tavā vietā strādās? Esi par to padomājis? Vai tad tevi varēs aizstāt tas nīgrais slaists Jānis Kārkliņ�? Kad man pastāvīgi vajadzīgi vismaz trīs virpotāji!

��� To nu es nezinu, priek�niek, � Līdums, pagalam apmul�sis, stipri vīlies teica, � bet� kad ziemā tika runāts par atva�ļinājumiem, es toreiz teicu, ka pagaidī�u, jau pērn iesniedzu lū�gumu un ārsta izziņu, ka man nepiecie�ama sanatorija� Jūs janvāra beigās pateicāt, ka man uz to sanatorijas putjovku nav pat ko cerēt v . Uz �ogadu esot pie�ķirtas tikai divas ceļazīmes, un ar vienu dro�i vien brauks kāds lielāks vīrs par mani, bet otra paredzēta kara invalīdam Freinbergam. Tad ari februārī pa�ņēmu atvaļinājumu tāpat.

��� Nu, ļoti jauki! � Kārlis Tap�a iesaucās. � Atpūties esi�

��� Tas jau nu gan, bet veselība tomēr �upā. Un to jau es arī tai karā sabeidzu.

��� Tu esi vēl vīrs kā ozols! � Aivairs Sniegs mēģināja Lī�dumu uzmundrināt.

Un tad Līdums pārvērtās. Viņ� strauji uzlēca kājās, sāka vi�cināt rokas, un sejā, acīs un balsi jautās negantas dusmas.

���� Bet es skatos, ka toties jūs te visi esat tādi vārgulī�i! Sklerotiķi! Gatavie malēnie�i, nekas vairāk! Pat smiekli nāk! Strādājot ar labo roku, jūs nezināt, ko dara kreisā!

��� Tomēr, � Aivars nomāktā balsī teica, � bet tici � to bezalgas atvaļinājumu mēs tev nekādi nevaram pie�ķirt. Varbūt vēlāk, kad sameklēsim citn virpotāju �

���� Bet kāda ā�a dēļ jūs man to putjovku uz sanatoriju to�mēr pie�ķīrāt?! � Līdums galīgā neizpratnē pavaicāja.

Visi da�us brī�us izskatījās stipri apmulsu�i. Aksels nez kā�dēļ sajuta kaunu.

��� Tādēļ, ka Freinbergs ģimenes apstākļu dēļ no tās attei�cās, � Aivars Sniegs paskaidroja.

��� Un tad iznāk, ka arī man tagad no tās ir jāatsakās? Bet es to jau esmu gaidījis vismaz trīs gadusl

��� 'Iā nu iznāk, Lidum, � ceha priek�nieks līdzjūtīgi teica.

��� Ra�o�ana pa�laik ir tik saspringta, bet tu mums esi vienīgais labais virpotājs, ka �

��� Vai tādēļ, ka esmu labs virpotājs, man par to jācie�?

��� Tev nekas nav jācie�, � Aivars mēģināja nomierināt veco strādnieku. � Tici, Lidum. Mēs tev noteikti palīdzēsim. Bet tev ir japagaida. So ceļazīmi mēs pacentīsimies apmainīt pret citu tre�ajā vai ceturtajā kvartālā.

��� Vēl gaidit? � Līdums sa�utis uzprasīja. � Paldies, biedri, par sirsnīgo pretimnāk�anu! Paldies par dziļo iejūtību pret vecu darba cilvēku!

Pēc tam Līdums pagriezās pret visiem klāteso�ajiem un nikni viņus noskatīja.

��� Ko jūs te visi sē�at kā krupi noriju�i? Jums nekas nav sa�kāms? Vai tad jums nav jāaizstāv strādnieku intereses? Ko jūs te spēlējat tādu kā teātri? Arodkomiteja, arodgrupa, darbaļau�u pārstāvji � Bet es skatos, ka vienmēr tomēr notiek tā, kā to grib un vēlas priek�nieks!

Līdums atmeta ar roku, vēlreiz nozibsnīja ar acīm un gāja uz durvīm.

��� Tad es jums tā lūguma vietā par atvaļinājumu uzrakstī�u lūgumu par atbrīvo�anu no darba.

Asi, ar dobju troksni aizcirtās smagās kabineta durvis. Visi sanāku�ie vēlreiz jutās apmulsu�i un ļoti neērti.

��� Vai tad patie�ām mēs nekādi nevaram viņam radīt �o iespēju aizbraukt uz sanatoriju? � Aksels satraukts vērsās tie�i pie Aivara Sniega. � Vai tie�ām tas ir tik grūti, tik neiespējami?

��� Gandrīz, � Aivars Sniegs sadrūmis atbildēja. � Gandrīz, Aksel. Bet vai viņ� tomēr uz turieni nevarētu aizbraukt rudenī?

��� Aizbraukt dro�i vien var arī nākamgad, � Ei�ens teica,

��� bet tad �i cilvēka sirdī paliks milzīgs sarūgtinājums. Un, ja mēs to ikdienā nevaram pierādīt ar darbiem, tad visas runas un skaistie raksti par cieņu pret darba veterāniem, par dziļu iejūtību strādnieku vajadzību izskatī�anā un goda parādī�anu kara vete�rāniem tā arī paliks tikai skaistie vārdi un skaļas frāzes!

��� Es aizie�u pie mehāniskā ceha priek�nieka Zu�a, un viņ� uz to mēnesi mums iedos kādu no saviem virpotājiem, � teica Juris Lapiņ�. � Zu�s kā komunists to sapratis un mums izpa�līdzēs. Bet Līdumam noteikti uz sanatoriju jātiek.

��� Var jau arī ielikt avīzē sludinājumu, � Kārlis Tap�a at�gādināja.

��� Cik jau nav likts! � Ei�ens atmeta ar roku. � Viri atnāk, apskatās, apprasās par izpeļņu un aiziet! Laikam tomēr, priek��niek, jums tai virpotavā beidzot būs jāieved kārtība! Un vēlreiz jāpārskata izstrādes normas un to izcenojumi!

��� Pret pēdējo es neiebilstu, jo acīmredzot citas izejas nav, bet par to kartības ieve�anu galvenais atbildētājs esi tu! � Aivars Sniegs viņam aizrādīja.

��� Mēs visi, Aivar, esam atbildīgi par to, kas notiek mūsu cehā,� Juris Lapiņ� piebilda.

Pēk�ņi kabineta klusumā caur atvērto logu no rūpnīcas pa�galma puses atlidoja dobj�, smags sprādzienā troksnis. Visi in�stinktīvi paskatījās uz to pusi.

��� Kas tad tur? � Aivars Sniegs satraukts ierunājās. � Katlu maja uzgājusi gaisā, vai?

��� Tas nevar būt, � Ei�ens teica un piecēlās. � Es aizie�u paskatīties.

Pēc da�ām minūtēm viņ� atgriezās kabinetā bāls un galīgi satriekts. Atspiedās ar muguru pret skapja stūri un spēja paru�nāt tikai ar lielam grūtībām.

��� Galvanikas iecirknī� galvanikā eksplodējusi oksidē�anas vai attauko�anas vanna� un� un� nevaru saprast, kā tas varējis notikt� un bojā aizgājis Valdis Branks�

Aksels sarāvās, kā dabūjis spēcigu sitienu, bet pārējie strauji pielēca kājās.

���� Ko?! � Aivars Sniegs nedabiskā balsi iekliedzās. � Ko tu saki?!

��� Valdis Branks � aizgājis bojā �

Lode ieskrēja tie�i baltajā mākonī un nejau�i ķēra klusi lidojo�u putnu. Putns sāpēs iekliedzās, no knābja izkrita barība, ko vajadzēja aiznest uz ligzdu mazuļiem, mēģināja savicināt spārnus, bet tie jau vairs neklausīja, tie gan�drīz nekustīgi piekļāvās ķermenim, un putrts strauji krita lejup. Virs viņa palika tālās zvaigznes un tuvā saule, un baltais mā�konis, uz ka varēja atpūsties, un visa zilā debess, un tas prieks un laime, un neierobe�otā brīvības sajūta, ko deva �ī bezgalīgā debess, vēj�, baltie mākoņi un saules stari, un tālās, nekad ne�sasniedzamās zvaigznes. Putns krita lejup, un viņ� atcerējās jūru, ko bija �ķērsojis katru rudeni un pavasari, un kādu mazu zvejnieka laivu un lielu okeāna laineri, uz kura radiomasta da��reiz arī varēja atpūtināt spārnus, un atcerējās Vāczemes zaļos līdzenumus un Alpu sniegotas virsotnes, un atkal Normandijas un Francijas upes, me�us un pla�ās pļavas, un zilo kā cilvēku acis Vidusjūru, un Itālijas spirgtos vējus, un mazo, tik kluso un burvīgi skaisto Kapri salu� Un kāda zviedru ārsta mājas pla�o pagalmu, viņa dēstītos vīnogulājus un A\onle Barbarosas kalna nogāzi, kuru �is dīvainais un ļoti gudrais vīrs kādreiz par pasa�kainu naudas summu bija nopircis no viena pretīga miesnieka, lai mūsu garajā ceļā pēc siltuma un mīlestības būtu vēl viena viela, kur atpūtināt noguru�os spārnus� Un pēc tam �ī mū�īgā atgrie�anās, �is tālais, nepārtrauktais ceļ� uz mājām�

Putns dobji atsitās pret zemi, vēl pēdējo reizi mēģināja iz�plest spārnus, vēl pēdējo reizi pacelties no pelēkās zemes dzid�rajā gaisā. Bet spēki jau bija izsīku�i, spārni pieliju�i asinīm, viņ� vairs nespēja palidot, nespēja vairs paspert ne soli. Putns aizvēra plakstus, gar viņa acīm vēlreiz paslīdēja dzīve un viņa stipri savitā ligzda ar mājas gaido�ajiem bērniem, un aizmiga. Viņ� nevainoja lodi, ne ari �āvēju, viņ� tikai nekādi nevarēja sa�prast, kādēļ nevar vairs palidot, kādēļ nespēj atgriezties ligzdā un kādēļ tie�i �eit viņu ir pārsteidzis nespēks un mū�īgais miers.

Pēcpusdienā putnu atrada kāda piecgadīga meitenīte. Viņa to saudzīgi paņēma mazajās plaukstās, aiznesa ezera krastā un no�lika uz kāda veca un spēcīga ozola saknēm. Aleitenīte bija ievē�rojusi, ka �ī koka lapotnēs atrodas vairākas viņai vēl nepazīs�tamu putnu ligzdas, un viņa nodomāja, ka gan jau �ie putni zi�nās, ko darīt ar savu kritu�o, tagad tik mierīgi guļo�o brāli.

Vakarā lielajā istabā sapulcējās Sandra, Zinta un Andris. Pēc da�ām minūtēm atnāca ari Aksels un nopietns, pat stipri sadrūmis nostājās pie loga. un ar pelēku ska�tienu raudzījās uz māti, māsu un savu nākamo svaini. Aksels skatījās, bet, �ķiet, nevienu no viņiem neredzēja. Bet arī pārējie pievērsa maz uzmanības pārlieku sadrūmu�ajam puisim. Viņus visus pa�laik interesēja daudz svarīgākas, pavisam praktiskas lietas, nevis Aksela emocionālais stāvoklis. Beidzot bija pienākusi diena, kad vajadzēja jau pavisam konkrēti pārrunāt gaidāmo kāzu norisi un kaut aptuveni aprēķināt visus ar to saistītos izde�vumus. Sandrai ari bija nedaudz skumji, viņa sajuta vieglu grūt�sirdību, nomāktību, bet centās to nekādi neizrādīt. Viņa saprata, ka tagad meita jau vairs iiekad viņai nebūs tik tuva kā agrāk.

tagad Zinta vairāk pieder�s un dalīsies dzīves likstās un priekos ar �o simpātisko, visādi patikarno Andri, viņi jau būs atsevi�ķa ģimene un varbūt mati atcerēsies tikai tad, kad patie�ām būs ļoti nepiecie�ama viņas palīdzība. Tikai tad. Ikdiena paies bez mei- ias, un Sandra vairs nedzirdēs viņas jautro �alo�anu, stāstījumus par notikumiem institūta, viņa vairs nedalīsies domās par drau�giem un savu nākotni; tagad viņa katru dienu to visu pārrunās ar Andri � un viņ�, tie�i viņ� Zintai kļus daudz tuvāks un va- jadzīgaks nekā miesīga mate� Un Sandra jutīsies vēl vientu�ļāka, vēl pamestāka� Bet, neskatoties uz �o neizbēgamo un diezgan skumjo faktu, Sandra no visas sirds viņiem vēlēja laimi un bija gatava lūgt pat visu svēto aizbildniecību, lai tikai viņiem dzīve vienam ar otru būtu paveicies, lai nekāda ēna vai nelaime nestātos ceļā, lai vienmēr būtu sapra�anās un tā mīlestība, kādu abi vēlas izbaudīt. Kādu prot un kādu centīsies radīt.

��� Jā, Andri! � Sandra vērsās pie sava nākamā znota. � Tu beidzot esi ticis skaidrība, cik viesu būs 110 tavas puses?

��� Ne sevi�ķi, � Andris atbildēja. � Radu man ir maz, bet es labprat uzlūgtu visus savus kursa biedrus!

��� Visus nevajag! � Sandra kategoriski iebilda. � Kad viesu sanāk pārāk daudz, tad nekas no ta patīkams iznākt nevar. Ti�kai tuvākos draugus! Lai kāzu svinības norit sirsnīgi, ar humoru un jautri � bez jebkādiem nepatīkamiem starpgadījumiem!

���� Bet mammu! � Zinta izbrīnījusies paskatījās uz māti. � Kas tad var būt par starpgadījumiem?

���� Kāds var apdzerties, var sākt kauties, daudz kas var at�gadīties! Un vispār � es pat gribētu, lai nenotiktu arī tā tradi�cionālā līgavas zag�ana. Vai maz dzirdēts par da�ādiem traģis�kiem gadījumiem vai vienkār�i nevajadzīgiem pārpratumiem!

���� Dro�i, sievasmāt, � Andris smaidīdams teica. � Man Zintu neviens nenozags!

���� Zintai, protams, būs garā kleita, � Sandra nopietna tur�pināja, � un es gribētu, lai tu, Andri, sev pa�ūtu nevis pierasto melno līgavaiņa tērpu, bet gan lai tev būtu balts uzvalks.

��� Balts? � Andris pārjautāja.

���� Jā. Lai jūs abi būtu balti un gai�i un jūsu dzīve un jūsu mīlestība lai arī vienmēr būtu balta un tīra, bez mazākā traipa.

��� Andri! � Zinta satvēra drauga roku. � Par to der pado�māt! Balts uzvalks � tas būtu diezgan oriģināli.

Aksels novērsās no loga un vēlreiz cie�i noskatīja māti, māsu un Andri. Sprie� par kāzām un jūtas laimīgi. Un grib dzīvi no�dzīvot balti un gai�i, tīri un bez mazākā traipa� Bet vai tad to var? Vai tad kādam tas līdz �im ir izdevies? Tikai bezrūpīgā mī�lestībā, ar baltu uzvalku mugurā un baltiem cimdiem. Bet kas tad ģērbs mugurā kombinezonu, kas cietos brezenta cimdus, kas rokas turēs lauzni, uzgriezni, atslēgu vai cirkuli? Kas iedarbinās ma�īnu un iztīrīs skursteni? Kas bēdāsies, kas raudās, cietis, kas bezpalīdzīgajam sniegs palīdzību, kas piekraus kuģus, kas bruģēs ielu, kas me�a gāzīs kokus, kas uzcels māju, kas klusajās vakara stundās pie bērna gultas dziedās �ūpļa dziesmas un gandrīz vai sajuks prātā, kad �is bērns kādreiz smagi saslims? Kas aizies uz morgu, kas sarunās transportu, kas aizbrauks uz kapiem apska�tīt vietu, un tad vēl visi tie papīri, dokumenti, kapra�i, ziedi, zārks un izvadītājs� Vai Simona to tagad viena pati spēs iz�darīt? Un vai viņa gribēs, lai es palīdzu? Kādam ta�u tomēr va�jadzēs viņai palīdzēt. Vajadzēs. Bet �eit pa�laik tiek runāts par baltu uzvalku. Un Akselam pēk�ņi sanāca dusmas pret māti, māsu un Andri.

���� Nekas oriģināls tas nebūtu, � Aksels nicīgi teica. � Tre��ās �ķiras krodziņos tādos uzvalkos parasti staigā oficianti. Un da�reiz vēl cirkā klauni.

���� Kas ar tevi �odien notiek? � Zinta neapmierināta uzpra�sīja. � Ko tu piekasies? Tas viss uz tevi nemaz neattiecas!

���� Tādēļ, ka man riebjas tā tava salkanā sajūsma! � Aksels asi atcirta, pēc tam izsmējīgi turpināja: � Nekas skaistāks vairs nevar būt, nekas oriģinālāks nevar būt� Brauksiet ar �aiku, un vesels �iguļu un volgu korte�s trieksies jums pakaļ! Un tris die�nas dzirdināsiet un ēdināsiet sve�us cilvēkus, lai tikai visi va�rētu runāt: �Jā, tai Zintai gan bija varenas kāzas! Vecāki neko ne�ēloja!� Bet tu, Andri, nepasūti melno limuzīnu, bet paņem Zintu pie rokas � un uz zagsu aizejiet kājām! Arī tas būs ori�ģināli! Un sev ne�uj ne melnu, ne arī baltu uzvalku, bet nostā�jies tai altāra priek�ā rūtainā kreklā un d�insenēs! Tas arī būs pietieko�i oriģināli. Un nepavadiet kāzu nakti �ai modernajā būrī, platajā gultā uz tīriem palagiem un mīkstos spilvenos! Labāk aiz�ejiet uz Gaujmalu, zem kāda varena ozola vai veca bērza apgu- lieties zālītē, un jūs būsiet desmit reizes laimīgāki nekā �eit vai tai skaļajā viesu barā!

��� Tu gadījumā neesi jucis? � Zinta apvaicājās.

��� Varbūt vēl no kinostudijas pasūtīsiet karieti ar baltiem zirgiem? Un frakā tērpts ku�ieris jūs skaisti izvizinās cauri Rī�gai, un visi garāmgājēji�

���� Kas ar tevi, dēls, notiek? � Sandra neizpratnē paskatījās uz sadrūmu�o Akselu. � Kādēļ tu pēk�ņi sāc kliegt un ironizēt? Tavai māsai tuvoias viņas dzīves skaistākā un laimīgākā diena, bet tu �

��� Skaistākā un laimīgākā� � Aksels rūgtuma pilna balsi atkartoja. � Bet vai jūs esat padomāju�i, vai jums ir ienācis prātā, ka �odiena vai rītdiena daudziem cilvēkiem ir un būs ari tā visnelaimīgākā diena?

���� Tas, protams, ir slikti, kad cilvēkiem pienāk tādas die�nas, � Sandra nopietna teica. � Bet tādas pienāk katram, un tādas ir biju�as man, būs arī tev, dēls, un dro�i vien būs arī Zin�tai, un tādēļ tas nav nekas slikts, ja mēs gribam, lai tās retās baltā prieka un laimes dienas pēc iespējas ilgāk saglabātos mūsu atmiņās. Un daudzu citu atmiņā, jā, kaut vai garāmgājējos�

���� Protams, kas gan tur slikts� � Aksels iesmējās. � Tas viss ir taisni burvīgi! Un satrieco�i skaisti! Pat stulbs var palikt! Es tikai nesaprotu, kādēļ tie�i �ovakar jūs tik mierīgi varat rē�ķināt, cik sanāks kāzu viesu un cik tas viss jums izmaksās, ko edisies, ko dzersiet un kur jūs gulēsiet? Kādēļ tie�i �ovakar?

��� Tādēļ, ka ir jau pēdējais laiks par to sākt domāt, � San�dra mierīgi paskaidroja.

��� Bet vai jums beidzot nebūtu pēdējais laiks kaut nedaudz pagriezt galvas sāņus un paskatīties, kas notiek arī apkārt?

���� Kas tad tāds notiek? � Zinta paraustīja plecus.

���� Vēl kāda zemestrīce, vai Argentmā jauns militārs apvēr�sums? � Andris uzprasija. � Varbūt Tuvajos Austrumos atkal sācies kar�?

��� Vai tas tev nav vienalga? � Aksels nikns paskatījās uz Andri, kur� sēdēja blakus līgavai un likās visai apmierināts. � Kar� laikam varētu sākties arī Tālajos Austrumos vai tava kaimiņa dzīvoklī, tev ta�u uz to nospļauties! Tev ta�u tagad daudz svarīgāka ir tā gaidāmā laulības gulta!

���� Izbeidz! � Zinta iekliedzās un pielēca kājās. � Pietiek! Ja tev nav par ko citu runāt, ej savā istabā, klausies radio, lasi grāmatu vai sapņo par to Simonu Branku, bet atstāj mūs mierā!

Aksels spēji satrūkās, nodrebēja un sajuta, ka viņu pakāpe�niski pārņem spēcīgas dusmas, varbūt pat naids un no pakau�a pāri mugurai līdz kāju pēdām pārskrien miljoniem karstu skud�riņu. Aksels saņēma visus spēkus, lai sevi apvaldītu, nesāktu kliegt vai nepateiktu kādu rupjību.

��� Starp citu, brālīti, Sigita tevi vairs negrib pat redzēt! � Zinta vēlreiz iedzēla.

Aksels atgāja no loga un lēni aizgāja līdz istabas vidum. Ar rokām cie�i atspiedās pret krēsla atzveltni.

��� Jā, māsiņ� � viņ� klusi teica. � Es ie�u savā istabā un domā�u par meiteni, kuru sauc Simona Branka. Jūs pat ne�varat iedomāties, kādas sāpes pa�laik �ai meitenei ir jāpārdzīvo! Bet jūs visu laiku tikai par laimi un baltiem kāzu tērpiem� Piedodiet, bet es sāku stipri �aubīties, vai jūs jebkad maz spēsiet

saprast vai redzēt ari citu cilvēku nelaimes� Tādēļ jūs ari tie�i

�ovakar�

��� Bet kas tad īsti ir noticis? � Sandra manāmi satraukta pajautāja. � Kādēļ, dēls, ne �ovakar?

Aksels bridi klusēja un vairākas reizes norija siekalas. Vi�ņam bija grūti.

��� Tādēļ, ka rūpnīcā notika avārija, bojā aizgāja Simonas vīrs un tam visam ir viscie�ākais sakars ar mūsu tēvu! Viņam par to būs jāatbild!

Visi ilgāku laiku pārsteigti un apmulsu�i klusēja. Un laikam pat nedzirdēja, kā atvērās ieejas durvis, kā Aivars Sniegs kori�dorā noģērbās un ienāca pie viņiem istabā. �ķiet, viņ� tika pa�manīts tikai tad, kad smagi atkrita krēslā un visus noskatīja ai aukstu, ledainu skatienu.

��� Labi, mamma! � Zinta ātri sacīja. � Principā visu jau esam izrunāju�i, bet par pārējo vēlāk! Mēs iesim.

Zinta ar Andri steidzīgi aizgāja. Pēc da�iem mirkļiem arī Ak�sels klusēdams izgāja laukā.

Sandra ar Aivaru palika vieni.

Neasfaltētā iela atdūrās tie�i ezera sānos. Pretējā krasta kads bija iekūris divus nelielus ugunskurus. Baltās dūmu vērpetes kā sveces pieskārās debesīm. Saule, sev līdzi paņēmusi starus, snauduļodama mēģināja ātrāk paslēpties aiz apvār�ņa. Augstu starp zemi un zvaigznēm lidoja vientuļa lidma�īna, ik sekundi pamirk�ķinādama savas spo�ās acis. Iz�skatījās, it kā tur aug�ā kāds nepārtraukti dedzinātu krāsainus sērkociņus. Kāda meitene posās uz savu pirmo satik�anos un ne�pārtraukti domāja, ko lai viņa saka un kā viņai būtu jāizturas, lai tam puisim pēc iespējas vairāk iepatiktos. Viņai tas �ķita tik svarīgi, it kā no ta būtu atkarīgs visas cilvēces liktenis. Pa ielu, skaļi klaudzinādams metāla spieķi, gāja aklais un priecājās, ka da�reiz tumsa var būt ari gai�a. Viņ� pateicās savai nelaimei, jo tā atļāva neredzēt jaunās kaimiņienes izmisumā pārvērsto seju. Pa �oseju, kā parasti ārpus pilsētas, cita citu apdzīdamas, drā�zās automa�īnas, it kā tās da�as minūtes, tie da�i kilometri, ku�rus kāds ietaupīs vai nobrauks ātrāk, viņiem pavērtu ceļu pie iz�redzētajiem. Visbie�āk gan viņi pavisam drīz, krietni vien vīlu��ies, varēja paspiest roku elles vai paradīzes durvju �veicaram,

Un kādā no pilsētas dzemdību namiem �ai pasaulē brēkdams iera- das jauns pilsonis, vēl neapjauzdams ne to atbildību, ne tās grū�tības, kas viņu sagaida dzīvē. Un matēs karstās cerības un lūpas uz baltās pierītes^ �Audz � un lai tev dzīvē paveicas!� Un tu�vākajā kinoteātri rādīja filmu par kādu bezmērķīgi, aplam un pilnīgi nevajadzīgi nodzīvotu cilvēka dzīvi. Bet �ai dzīvē, kā visā pārejā atvēlētajā laikā, tāpat bija savi mērķi un nodomi, savi prieki un laimes sajūta un pat sava mīlestība. Bet beigās melns revolvera stobrs mutē. Skaļ� pēdējais punkts �im ne visai gara�jam teikumam. No kāda ozola zara lēni nokrita sakaltusi pērnā lapa, dodot vietu jaunajai. Pavasara vakars pakāpeniski apņēma iTKijas, ielas, seno Vecmui�as parku un ezera virsmu. Skaists un mazliet reibino�s bija �is vakars, un cilvēki kaut uz da�iem mir�kļiem priecīgāki ieskatījās viens otram acīs. Un pateica daudz vairāk labu vārdu nekā pa visu garo ziemu. Zeme paver lūpas ilgsto�am skūpstam ar sauli, siltumu un dabas atmodu. Runā, ka �ogad agri sāk�ot ziedēt ābeles un ķir�i, daudz agrāk smar��o�ot liepas, labiba nobriedīs agrāk un bū�ot gaidāma bagāta ra�a. Kāds rakstnieks, aizvēris istabas durvis, lai viņu netrau�cētu bērnu skaļās balsis, un, kā vienmēr, apģērbis savu veco, jau stipri novalkāto sarkano svīteri, raksta vārdus par stipriem cil�vēkiem, kuriem gan �ai brīdi nav sevi�ķi paveicies, bet �is brīdis tomēr cilvēkus nesalau�, nepazemo, viņ� zina, kas ar tiem notiks vēlāk, kādi viņi kļūs un kā dzīvos tālāk, un tādēļ rakstnieks ir priecīgs, vārdi pie papīra lapām pielīp kā dēli iedzītas naglas, un viņ� ar mierīgu sirdi �ai zilajā pavasara vakarā beidz rakstīt stāstu par mīlestību.

Aksels ar satraukumā drebo�u sirdi tuvojās Simonas mājai, vēl īsti nezinādams, ko viņai varētu sacīt, kā vajadzētu izturēties, kā viņu nomierināt, bet instinktīvi juta, ka viņ� Simonai �obrīd ir vajadzīgs, ka viņ� var un viņam arī vajag Simonai palīdzēt. Kas tad ir mīlas vārdi bez viegla rokas pieskāriena? Kam mūsu jutas, ja tās ieslēgtas vienīgi pa�u krūtīs un iedomās? Un kas vispār dzīve un kam tā sevi�ķi vajadzīga, ja mēs kaut vienreiz mū�ā no kāda cilvēka vaiga nenoslatikām asaru?

Aksels pieklauvēja, neviens neatsaucās, neviens nenāca atvērt durvis, brīdi pagaidījis, viņ� satvēra rokturi un tās atvēra pats. Iegāja gaitenī, no dzīvokļa dziļumiem atskanēja diezgan skaļas sarunu balsis, no virtuves viņam garām lēni pagāja Simonas aklā māte, viņ� gāja tālāk un apstājās istabas durvīs. Tur bija sanāku�i kaimiņi, vairāki cilvēki, kurus viņ� nepazina un redzēja pirmo reizi. Da�i bija no rūpnīcas. Simona kā sastingusi sēdēja uz gultas, bet viņai blakus smiedamies draiskojās bērni. Simo�nas seja izskatījās tum�i pelēka, pati par desmit gadiem vecāka, mati nekārtīgi nokarājās gar vaigiem, bet acīs bija iekritu�as di�vas atdzisu�as zvaigznes. Vai divi pelēki laukakmeņi. Akselam pēk�ņi �ķita, ka �īs acis neko neredz, neko nespēj saskatīt, ka Si�mona ari palikusi akla.

��� Simona �

Jaunā sieviete tikko manāmi satrūkās, mazliet izbrīnījusies paskatījās uz atnācēju, smagi nopūtās, izslaucīja acis, tikpat smagi un neveikli piecēlās un nostājās Aksela priek�ā. Klusēja un skatījās, un viņas acis bija galīgi tuk�as. Kā atdzisu�i vul�kānu krāteri, kuriem tikai kaut kur dzi|i apak�ā verd nevaldāma uguns.

�� Varbūt� varbūt, Simona, es tev pa�laik varu būt node�rīgs? Varbūt varu ar kaut ko� vismaz kaut kā tev palīdzēt?

Simona lēni pakratīja galvu, un Akselam �ķita, ka starp vi�ņas melnajiem matiem viņ� jau da�us saskatījis baltus� Bet varbūt tas bija tikai spuldzes spo�ais mirdzums.

��� Paldies, � Simona tikko dzirdami teica. � Paldies, ka at�nāci, bet nevajag. Pa�laik man neviens ne ar ko nevar palidzēt.

Simona viegli ar plaukstu pieskārās viņa plecam, tad apgrie�zās un gāja atpakaļ pie bērniem.

Māra un Māris smējās. Viņiem �ovakar bija lieli svētki. Sa�nāku�i tik daudzi ciemiņi, neredzētas tantes un onkuļi, un mamma tik silti un mīļi visu laiku ņem rokās un ik pēc brī�a pieglau� pie vaiga vai krūtīm �

Tikai nekur nav redzams tētis.

� Tu izskaties ļoti saguris, � Sandra sacīja, uzma�nīgi noskatīdama vīru. Viņa jau zināja par traģisko avāriju rūpnīcā un nojauta tuvojo�os avāriju viņas pa�as dzīvē. Un varbūt arī Aivara Sniega dzīvē. Jo nekas jau nepaliek bez sekām un mums vienmēr par saviem vārdiem un rīcību lielākā vai mazākā mērā ir jāatbild. Kaut vai savas sirdsapziņas priek�ā.

� Kādēļ viņi visi tik pēk�ņi aizdrāzās? � Aivars pajautāja. Viņ� �ovakar ar sievu negribēja runāt par negadījumu rūpnīcā, jo pietiekami jau par to bija runāts un jārunā būs vēl rīt un pa�rīt. �ovakar viņ� beidzot gribēja tikt pilnīgā skaidrībā par viņu savstarpējām attiecībām, un varbūt tie�i viņa nomāktais garastā�voklis, viņa satraukums un dusmas to palīdzēs izdarīt daudz vienkār�āk un ātrāk. īsi un atklāti, bez jebkādiem diplomātiskiem ma�nevriem un viltībām.

��� Viņiem vēl daudz kas svarīgs jāpārrunā, � Sandra pa�skaidroja.

��� Bez manis?

��� Jā, Aivar. Viņi jau sen tā pieradu�i. Jo tu diem�ēl reti kad esi interesējies par savu bērnu dzīvi. Un par manu arī.

��� Es ceru, ka tev, ka ari bērniem viss ir kārtībā?

��� Jā, pagaidām vēl labi. Bet tev?

��� Man viss pa�laik sagajis grīstē! Un pie tam vēl pamatīgi!

��� Varbūt es tev varu ar kaut ko palīdzēt?

Aivars Sniegs sadrūma vēl vairāk, viņ� vēl asāk izjuta nepa�tiku pret sievu un dziļi no�ēloja, ka �ovakar nebija aizgājis pie Andas Straumes, kur varētu mierīgi atpūsties, nomierināt satrauk�tos nervus, kaut da�as stundas nedomāt par notiku�o, par gaidā�majam nepatik�anām un dro�i vien pat sodu; kur varētu aizmirst bailes, kur nevajadzētu atbildēt uz nepatīkamiem jautājumiem un pa�am neko nevajadzētu jautāt, jo tur viss būtu skaidrāks par skaidru � tur vārdu vietā runātu skati, roku un acu pieskārieni, un kur viņu alkas vienam pēc otra aizstātu vēlē�anos noskaidrot, kādēļ tas ir tie�i tā un ne citādi.

��� Tu? � Aivars Sniegs nicīgi pavaicāja un paskatījās uz sievu ar tik ledaini aukstu skatienu, ka viņa neviļus nodrebēja. � Ar ko tad tu vari man palīdzēt? Ar ko? Tu da�reiz vari tikai nobirdināt kādu asaru, smagi nopūsties vai labākajā gadījumā klusēt un pagatavot gar�īgākas pusdienas! Va: es kādreiz esmu varējis pie tevis aiziet kā pie labaka drauga, pieglausties, izkra�tīt sirdi, izstāstīt bēdas, savas nepatik�anas? N'ē!

��� Kādēļ tad ne? � Sandra maigā un līdzjūtīgā balsī pavai�cāja. � Ja tikai tu to būtu gribējis�

���� Bet es negribu! � Aivars asi pateica. � Tādēļ ka no tevis jau pa gabalu nāk tāds aukstums un vienaldzība� Pie velna! Tev man palīdzēt vajadzēja jau vismaz pirms desmit gadiem! Vai tu atceries, kad pēdējo reizi mani esi gribējusi kā draugu, kā vīrieti? Pat ar visminimālāko, uz ko sieviete vispār ir spējīga, tu neesi gribējusi, ne spējusi mani iepriecināt! Un tagad ir cauri! Ja jau lūst, lai tad lūst ari viss!

��� Ko tu esi nodomājis darīt?

��� Es no tevis aizeju! � Aivars Sniegs noteiktā balsī pazi�ņoja. � Aizeju!

Sandra pārsteigta paskatijās uz vīru, jo nekad vēl nebija do�mājusi, ka viņu attiecības varētu pārtrūkt tie�i �ādā veidā, ka tās varētu nonākt līdz �ai galējai robe�ai. Viņai pakrūtē iedūrās asa sāpe, viegli noreiba galva, viņa gribēja piecelties, tomēr palika sē�ot, un viņai kļuva skumji. Tikai pēc vairākam minūtēm viņa spēja klusi pateikt:

��� Tad tu aiziesi ari no bērniem.

Aivars Sniegs iesmējās un atmeta ar roku.

��� Kas nu viņi vairs par bērniem!

��� Kur tu taisies iet?

��� Gan es to zinā�u!

��� Tev ir kāda mīļākā?

��� Jā!

��� Jau sen?

��� Apmēram divus gadus.

Sandra smagnēji piecēlās, nervozi sāka staigāt turp un atpa�kaļ, uz bridi pastāvēja pie loga, tad viegli pieskārās grāmatām, gleznai, baltajam telefona aparātam, viņa par katru cenu centas apspiest, nomākt, aizmirst apvainojumu, �o tik raksturīgo vīrie�a izdarīto pazemojumu, viņa gribēja nomierināties. Sandra zināja, ka �ādās reizēs ne asaras, ne lūg�anās nelīdz. Ja tomēr vēl gribi, lai vīrietis paliek pie tevis, tad nekas nav jāpārmet, nekas nav jāsaka, viss jācen�as aizmirst un jāpiedod. Un beidzot jāsāk do�māt, kādēļ �im vīrietim ir radusies vēlē�anās pēc kādas citas un kādēļ �īs citas vietā viņ� nav izvēlējies tevi, kādēļ viņam nav radusies vai pazudusi vēlē�anās atnākt un palikt pie tevis. Nez vai tas katru reizi spēj kaut ko izmainīt, bet da�reiz tomēr par to der padomāt. Un Sandra nekādi negribēja Aivaru pazaudēt. Viņa bija ar mieru norīt rūgto pazemojumu, it sevi�ķi vēl tādēļ, ka �is sakars viņai nenāca pilnīgi negaidīts, viņa to jau zināja, vismaz to skaidri nojauta. Sandra tikai nekad nebija iedomājusies, ka �īs attiecības viņiem var kļūt tik stabilas un parastās aizrau�anās vai vīrie�iem vienmēr tik vēlamās pārmaiņas vietā varētu rasties arī kaut kas daudz nopietnāks. Viņa neticēja, ka tā ir mīlestība, un, ja nu tomēr pieļautu, ka tā patie�ām viņu starpā ir radusies, tad to nomākt vai likt aizmirst var tikai un vienīgi cita mīlestība. Viņas pa�as jūtas, un �ai mīlestībai jābūt daudz augstākai, cil�denākai un daudz tīrākai nekā tai, pēc kā tiecas �is stiprais, bet pa�laik tik saguru�ais un nepatik�anu nomāktais cilvēks. Vīrietis, ar kuru viņa kopā nodzīvojusi jau divdesmit trīs gadus un bez kura viņa nekādi vairs nespēja iedomāties savu dzīvi.

Sandra lēni nostājās Aivara priek�ā, izstiepa rokas un abas plaukstas uzlika uz viņa platajiem pleciem. Maigi un saudzīgi ieskatījās vīra acis.

��� Tu vakariņas ēdīsi? � viņa klusi uzprasīja.

��� Ko? � Aivars pārsteigts iesaucās.

��� Es tev prasu, vai tu nevēlies ieēst vakariņas?

��� Tu tagad vari mierīgi runāt par vakariņām?

��� Jā, Aivar, � Sandra pasmaidīja, � jo tu mū�īgi esi iz�salcis.

Aivars Sniegs pārsteigts skatījās uz sievu un neko nespēja saprast. Viņ� bija gaidījis asaras, klieg�anu, vaimanas, rūgtus un pelnītus pārmetumus, viņ� bija gaidījis, kad viņam ar nicinā�jumu tiks atvērtas durvis un pateikts � �lasies!�. Viņ� bija gai�dījis visu ko, tikai ne laipnu uzaicinājumu vakariņās.

��� Tu arī ēdīsi?

��� Labprāt, � Sandra piekrīto�i pamāja ar galvu. � Un uz�aicināsim vēl Zintu, Akselu un Andri. Man vienmēr ir paticis, ka mēs pusdienojam vai vakariņojam kopā. Bet tas notiek tik reti�

��� Turpmāk tas vairs nenotiks nekad!

��� Kādēļ? � Sandra mierīgi painteresējās.

��� Tādēļ, ka es no tevis aizeju!

��� Tu gribi mani pamest?

��� Ja!

��� Bet mani tu, Aivar, nemaz nevari pamest. Tu vari mani vienīgi pazaudēt.

Aivaru pēk�ņi pārņēma dzijas skumjas, un viņ� kā no�ēlo�dams klusi pateica:

���� It kā tas jau nebūtu noticis!

��� Tu tagad iesi pie viņas?

��� Jā. Tā būs daudz labāk gan tev, gan man.

��� Viņai arī?

��� Jā, arī viņai.

��� Kādēļ tu negribi palikt pie manis?

��� Apklusti! � Aivars spēji uzkliedza. � Tu to zini pietie�ko�i labi.

��� Un tomēr, Aivar, es ļoti gribētu, lai tu paliktu pie manis, � Sandra teica un atkal ar roku pieskārās platajam plecam. � Pa�saki � kādai man jābūt un kas man būtu jādara, lai tu tomēr paliktu pie manis un mūsu bērniem? Varbūt es to vienkār�i ne�zinu.

��� Jāapklust! � Aivars pielēca kājās un sāka nervozi staigāt. � Beidzot jāapklust!

��� To es nevaru. Es tevi gribu lūgt�

��� Izbeidz, Sandra! Viss velti.

��� Ja gribi, es nometī�os tavā priek�ā ceļos�

Aivars Sniegs sastinga un bezgala pārsteigts skatījās uz bla�kus stāvo�o sievieti, kura viņam �obrīd �ķita pilnīgi neizprotama.

��� Tu nometīsies manā priek�a �

��� Jā, Aivar. Un tevi lūg�os �

��� Tu esi vājprātīga! � Aivars iesaucās, atgāja da�us soļus

atpakaļ un ar muguru atspiedās pret loga palodzi. � Tu saproti, Sandra, ka pa�laik esi galīgi nenormāla?

��� Nē, Aivar! Es tevi mīlu, un �is mīlestības dēļ es varu no�krist ne tikai ceļos, bet vēl es varu�

��� Mani? � Aivars nedaudz drebo�ā balsī pārjautāja. � Tu mīli mani, kuru neviens uz �īs pasaules neieredz un acīmredzot visvairāk jau laikam tagad mūsu ceha strādnieki; mani, kas pa- tiesibā izrādījies slikts gan kā vadītājs, gan kā cilvēks; mani, kuru tagad sagaida vislielākās nepatik�anas, kādas vien iespēja�mas; mani, kas tevi divus gadus krāpis ar citu sievieti! Nevajag, Sandra! Pat vislielākās mīlestības vārdā nav vērts tā pazemoties!

Sandra atkal nostājās viņam blakus, pasmaidīja, un Aivars sievas acīs un sejā ieraudzīja neparastu maigumu un sajuta no viņas izstarojam tik ilgi gaidīto siltumu.

��� Tu maldies, Aivar, es nemaz nepazemojos, � Sandra klusi sacīja, un viņas balss nomierināja. � Es vienkār�i pateicu to, ko jūtu un ko vienmēr esmu jutusi pret tevi. Varu atkārtot vēlreiz � es tevi mīlu un acīmredzot tāda esmu vienīgā.

Aivars Sniegs pilnīgi negaidīti un sev par lielu pārsteigumu pēk�ņi sajuta pret Sandru lielu �ēlumu un līdzjūtību; Aivars at- cerejās viņu pirmo iepazī�anās dienu un pirmos pasniegtos zie�dus, pirmo skūpstu un pirmo �grēka kri�anu�; tas atsauca atmiņā sen pagāju�ās laimīgās jaunības dienas un bērnu piedzim�anu, un visas tās rūpes un uztraukumus, kas saistījās ar �o bērnu audzinā�anu un skolo�anu, un viņa acu priek�ā vēlreiz nostājās visas tās dienas un pirmie gadi, kad viņi vēl bija jauni un viņiem vēl nebija ne sava dzīvokļa, ne vasarnīcas, ne ma�īnas, ne augst�skolas diplomu, ne pa�reizējā sabiedriska stāvokļa, ne labi atalgoto amatu, viņa acu priek�ā nostājās tās laimīgās dienas, kad viņi 110 saimnieces īrēja mazu istabiņu, kad bija vēl trūcīgi studenti, kad vēl nekas viņiem nepiederēja, kad vēl nekā nebija, izņemot mīlestību un cie�u apņem�anos dzīvi nodzīvot kopā. Aivars saņēma Sandras roku, tā bija balta un silta kā nokritu�a putna spārns, viņ� to cie�i saspieda un nodomāja, ka varbūt �īs atmiņas un tas viss, kas pārdzīvots, kopīgi pieredzēts un kam viņi tik bie�i sekmīgi tiku�i pāri, arī ir tie�i tas, kas cilvēkus vieno un tik cie�i saista? Divdesmit trīs kopā pavadīti gadi galu galā nav nekāda joka lieta, �ie gadi atstāj pēdas � mūsu sejās, matos un dvēselēs. Un pagātne kā mazs bērns pieķērusies pie rokas un nekur nelai� prom. Tev jāpaliek tur, kur bija tavs sākums. Un kas ir teicis, ka mīlestība nevar atdzimt vai atnākt otrreiz? Vēlreiz. Var jau pamēģināt laimi ar citu, ja tas tikai nesagādā cie�anas sie�vietei, kas tevi iemīlējusi pirmā un joprojām turpina mīlēt, lai gan patiesībā tu �īs tiesības esi jau sen pazaudējis.

��� Zini, Sandra, � Aivars klusi sacīja un novērsa skatienu. � Tev tagad man vajadzētu iespļaut sejā�

Sandra pasmaidīja un piekļava galvu pie vīra krūtīm. Viņas acīs iemirdzējās asaras.

���� Pamēģini sevi vairāk saņemt rokās, Aivar. Tāpat ka tagad mani. Tev vajag sevi vairāk atrast spēka, 1111 pamēģini kaut ne�daudz pārvērtēt savu rīcību pret mani, pret bērniem 1111 varbūt pat pret visu dzīvi. Esmu pārliecinātā, ka to darīt nekad nav bijis par vēlu, glu�i tāpat � ka nekad nav par vēlu kaut ko sākt no jauna.

���� Lai kaut ko varētu sakt 110 jauna, ir jābūt vismaz kaut kā�dam atbalsta punktam, vietai, pret ko varētu atsperties vai pie kā varētu pieturēties.

���� Bet tev jau tāds atbalsta punkts ir! Tev ir tavs darbs, ta�vas mājas, tavi bērni un es. Ari es, Aivar, pacentī�os pret tevi būt citādākā, savādāka, es pacentī�os būt tev vienīgais draugs un vienīgā sieviete. Mēs ta�u kopā esam nogāju�i tik tālu ceļu � no mūsu pirmās iepazī�anās dienas, pirmā skūpsta un pirmajiem ziediem līdz �odienas sarunai un manām asarām�

Aivars Sniegs noliecās un saudzīgi noskūpstīja Sandras karsto pieri.

��� Piedod �

Sandra atkal cie�i piespieda galvu pie vīra krūtīm. Viņai �ķita, ka tur ir vissiltākā, visdro�ākā un vispatīkamākā vieta pasaulē. Un pavisam negaidīti viņas ķermeni caurstrāvoja dīvains kar�stuma vilnis, viņa sāka viegli drebēt, viņa sajuta atri sitamies sirdi, un visu viņas būtību pēk�ņi un nevaldāmi pārņēma tā pa�tīkami satrauco�ā sajuta, ko viņa jau sen bija aizmirsusi�

Sandra pacēla galvu un lūdzo�i ieskatījās Aivara acīs.

��� Tu ta�u par to mīļāko tikai izdomāji, vai ne? Pasaki, Aivar, lūdzu, pasaki, ka tu to visu izdomāji, ja?

Aivars ilgi klusēja, spēcīgi sapurināja sievas plecus, noliecās un vēlreiz noskūpstīja Sandras pieri.

��� Ja, Sandra, � viņ� domīgs teica. � Es to visu izdomāju. Nekā tāda nebija. Es to visu izdomāju. No sākuma līdz galam.

Meistars Ei�ens Bārs paskatījās uz brigadieri Ināru Sīli, kura speciālajā uzskaites lapā ierakstīja no gra- tētavas uz montā�as iecirkni nosūtīto paneļu 1111 korpusu dau�dzumu, paskatījās uz strādniekiem, iegāja slīpētava, presētavā,

parunājās ar atslēdznieku brigadieri, �tancētavā deva rīkojumu sākt �tancēt vairāk null-sesto statīvu un M-�etri uzgriezni un rūgti nodomāja, ka �odien viņ� laikam pēdējo reizi �ais telpās uzturas kā meistars, kā maiņas vadītajs� Viņ� vēl precīzi ne�zināja savu turpmāko likteni, kāds sods viņam tiks uzlikts, bet to, ka vismaz krietnu laiku par meistaru strādāt nevarēs, viņ� zināja gandrīz dro�i. Smagi nopūties, uzgāja tre�ajā stāvā un iegāja ceha priek�nieka kabinetā. Tur, kā par brīnumu, neviens vēl nebija, izņemot Ingu. Meitene strauji pielēca kājās un pie�skrēja viņam klāt. Viņ� ievēroja, ka Inga �odien nebija uzkrāso�jusi ne uzacis, ne acu plakstiņus, ne ari lūpas. �ķita, ka nebija pat kārtīgi sasukājusi matus. Meitene izskatījās noraudājusies, uztraukta un stipri nobijusies. Ei�enam kļuva �ēl, ka netie�i sa�gādājis cie�anas vēl kādam cilvēkam. Vistuvākajam, kāds viņam tobrīd bija.

��� Kas tev tagad būs? � Inga satraukta pajautāja.

��� Nezinu, � Ei�ens paraustīja plecus. � Pat iedomāties grūti.

��� Cehā visi runā, ka tevi arestē�ot, tevi tiesā�ot un ielik�ot

cietumā!

Ei�ens skumji pasmaidīja.

��� Ja arī tiesās, tad tikai bez arestē�anas! Par to nu tu esi

mierīga!

��� Bet es nesaprotu � kādēļ?

Ei�ens smagnēji apsēdās, pilnīgi apzinoties savu atbildības mēru, un nodūra galvu. Kabineta grīda bija tīra, it kā te �odien neviens vispār nebūtu staigājis, nebūtu ienācis, ne ari izgājis laukā.

���� Redzi, Inga� Man kā meistaram jāatbild par visu, kas notiek manā maiņā. Varbūt jau pa�ā sākumā vajadzēja izvēlēties citu profesiju. Bet tas nu tā� Ja labi padomā, maz ir tādu pro�fesiju, kur �īs atbildības nebūtu. Vienīgā at�ķirība ir tikai tās pakāpēs un,kā katrs no mums �o atbikEbu izjūt vai saprot. Ja da�reiz cehā atgadījās kāds sīkāks nelaimes gadījums, man pa�rasti 110 premiālās piemaksas noņēma vai nu desmit, divdesmit piecus, vai ari visus simt procentus, Tagad viss ir daudz nopiet�nāk. Tagad cilvēks nav vis ievainojis mazo pirkstiņu, bet gan zaudējis dzīvību . ..

���� Bet ne jau ta�u tavas vainas dēļ! � Inga iesaucās. Viņa patie�ām bija ārkārtīgi uztraukusies par Ei�ena turpmāko likteni. Un nekur nekādi nespēja saskatīt viņa vainu.

��� Jā, ne manas vainas dēļ, � Ei�ens piekrita, � vismaz ne tie�as vainas dēļ, bet man tomēr par notiku�o būs jāatbild. Es,

protams, nebaidos �īs atbildības, ar to jārēķinās vienmēr, man ir tikai �ēl un ļoti skumji.

��� Bet es? � Inga apjukusi uzprasīja. � Bet kā tad es? Kā mūsu mīlestība, mūsu kāzas, mūsu dzīve, tavs diplomdarbs? Un vai tad Aivaram Sniegam par to nebūs jāatbild?

��� Nezinu. Ne jau es to izlem�u.

Ei�ens pacēla galvu un, gribēdams Ingu nomierināt, silti pa�smaidīja.

��� Bet par to diplomdarbu tu neuztraucies! Ja mani arī tie�sās, tad līdz tam laikam es to mierīgi vēl paspē�u aizstāvēt un no cietuma iznāk�u kā ļoti izglītots, diplomēts in�enieris!

��� Tu vēl vari jokot? � Inga pārmeto�i teica. � Es tomēr ne�kādi nespēju saprast, kādēļ par notiku�o jāatbild tie�i tev? Tu ta�u viņu uz to galvanikas iecirkni nenosūtīji!

��� Ja es reiz uzņemos maiņas vadī�anu, man par to arī jāat�bild, � Ei�ens ātri, bet mierīgs sacīja. � Tāda ir kārtība un pa�stāvo�ā likumdo�ana. Jāatbild, sākot ar darba organizē�anu, no�rīkojumiem, katru pavēli, materiālu uzskaiti un izlieto�anu, plāna izpildi, brāķi, ekonomiju, tīrību un kārtību, darba ra�īgumu, ra�cionalizāciju, dro�ības tehnikas ievēro�anu un� Vispār mums vienmēr vienam par otru ir jāatbild, Inga. Vismaz par tiem, ar kuriem mēs strādājam vai dzīvojam līdzās.

��� Vai tev ne�ķiet, ka tas tomēr no viena cilvēka ir pārāk daudz prasīts?

��� Protams, labāk jau būtu, ja mums vajadzētu atbildēt tikai par sevi, � Ei�ens teica un ātri paskatījās pulkstenī. � Cikos viņi īsti nolēma sākt?

��� Tie�i trijos.

��� Tad es vēl noskrie�u lejā, � Ei�ens pateica un gāja uz durvīm.

��� Es ie�u tev līdzi! � Inga pieķērās viņa elkonim, un abi izgāja laukā. Diezin vai viņi vēl ilgi tā varēs iet viens otram bla�kus�

Aivars Sniegs lēni ienāca savā kabinetā un uzma�nīgi paskatījās apkārt. Rakstāmgalds, sarkanais un baltais telefona aparāts, mīkstais atzveltnes krēsls, dokumentu kaudze, da�neda�ādi grafiki, ziņojumi, lūgumi, atskaites� Kam tas vairs vajadzīgs? Kādam citam, bet ne man. Viss. Desmit ga�dus es �eit esmu sēdējis, godīgi centies darīt savu darbu, esmu plēsies ar priek�niekiem, sagādniekiem, ar strādniekiem, vien�mēr būdams pārliecināts, ka tas viss galu galā nāk par labu rūp�nīcai, tātad arī valstij. Es nekad neesmu vadījies pēc personiska�jām interesēm, un man vienmēr bija vienaldzīgi, vai mani kāds aug�ā slavē vai apak�ā padotie lamā. Nē, ne nu glu�i tā. Vienal�dzīgi man tas, protams, nebija, arī man piemīt godkāre un ir pa�tīkami, ja tevi uzteic par prasmīgu vadītāju. Es vienīgi tam ne�pie�ķiru tik lielu nozīmi, lai tas varētu kļūt par noteico�o manā rīcībā pret pārējiem un pa�am pret sevi. Godīgi sakot, es laikam tomēr nemaz neesmu bijis tik slikts ceha priek�nieks� Plānu vienmēr ar mazāku vai lielāku procentu skaitu izpildījām, strād�nieki nopelna labi, produkcija iet ar kvalitātes zīmi� Ko vēl jums no manis vajadzēja? Ko? Lai es jums būtu mīļ�, labsirdīgs, vienmēr smaidītu un katram apvaicātos par viņa pa�sajūtu un ve�selības stāvokli? Ja es nodibinātu pats savu arteli, tad varbūt tā arī varētu, bet �is tomēr ir valsts uzņēmums, mēs izpildām valsts uzdevumus, atrodamies valsts dienestā, un mums stingri jāievēro valsts un ra�o�anas disciplīna. Bez tās nekur nespruksi. Un pēc savām zinā�anām un izglītības, ieņemdams vado�u posteni �ai rūpnīcā, es no visiem to arī stingri esmu prasījis. Pat no sava dēla. Man jus visi esat vienādi, un mēs visi izpildām vienādu pienākumu.

Aivars Sniegs apsēdās pierastajā vietā aiz masīvā rakstām�galda un maigi tam pieskārās ar pirkstu galiem. Alazliet pabun- goja kā pa klaviatūru. Bēthovena �Mēnesnīcas sonāte� vai Sopēna sēru mar�. Pavisam nejēdzīgi, ka notika tā avārija. Tādas gadās tikai vienreiz simt gados. Glu�i kā Latvijā zemestrīces. Un to�mēr � gadās. Zēl, ārprātīgi �ēl tā jaunā pui�a, Simonas un viņu bērnu. Bet ko es varēju citu izdarīt? Kaut ko jau varēju� Es varēju nedarīt neko�

Aivars Sniegs skaidri zināja, ka viņ� tiks noņemts no darba un viņu varbūt sagaida vēl kaut kas sliktāks� Viņ� atcerējās Sandru un nopriecājās, ka beidzot ar viņu ir izlīdzis, ka viņam atkal blakus ir uzticams draugs, un �ī apziņa piedeva spēkus un kaut nedaudz nomierināja.

Klusi atvērās durvis, un kabinetā tikpat klusi ienāca Aksels. Viņam mugurā bija vienkār�s, bet pietieko�i elegants uzvalks, kas lieliski apņēma spēcīgo stāvu, balts krekls ar rūtainu kaklasaiti, un viņ� varētu vairāk līdzināties rūpnīcas galvenajam in�enierim nekā ceturtās kategorijas remontatslēdzniekam. Glīta, mazliet sap�ņaina un inteliģenta jauna cilvēka seja. Labas manieres. Da�reiz varbūt pat nedaudz uzspēlēta pieklājība. Tu esi skaists un pielie�kami gudrs zēns, Aksel. Varbūt tevī es redzu sevi jaunībā.

��� Tev maiņa jau beigusies? � Aivars pajautāja.

���� Kā redzi, � Aksels atbildēja.

��� Tad ej mājSs.

��� Es gribētu palikt pie tevis, � Aksels teica un nostājās tē�vam blakus. � Varbūt tad tev būs kaut nedaudz vieglāk.

��� Nē! � Aivars noraido�i papurināja galvu, un Aksels var�būt pirmo reizi tā pa īstam ieraudzīja, ka tēvam vēl nav neviena sirma mata. Melni, kā ieziesti ar piķi. Ka Simonai�� Ej vien mājās un palīdzi mātei sakravāt mantas. Rit mēs pārvācamies uz vasarnīcu.

Pēc tam Aivars Sniegs piecēlās, nostājās pie loga un, skatīda�mies, kā no rūpnīcas pagalma ar gatavās produkcijas kravu iz�brauc kāda smagā automa�īna, klusi pateica:

��� Tās ir tikai manas nepatik�anas, mana bēda un mans sods.

��� Nez vai� � Aksels domīgs iebilda. � Tā ir ari mana bēda un vēl kāda cilvēka.

Aivars pagriezās un smagi uzlika roku uz Aksela pleca. Viņu pēk�ņi pārņēma sen apklususī mīlestība un lepnums par savu dēlu.'

��� Ej! � viņ� teica. � Tas ir labi, ka tu grūtā brīdi esi gri�bējis būt kopā ar mani. Paldies tev par to!

Aksels aizgāja. Pēc da�ām minūtēm strauji atvērās durvis, un kabinetā ātriem soļiem ienāca rūpnīcas direktors Vīgants, Ei�ens Bārs, Juris Lapiņ� un Kārlis Tap�a. Vīgants piegāja pie Aivara Sniega, sasveicinājās, tad visi klusēdami apsēdās.

���� Vispirms es gribētu noskaidrot, � Vīgants sacīja, � vai Valdis Branks saņēma dro�ības tehnikas instruktā�u un vai viņ� par �īs instruktā�as saņem�anu ir parakstījies attiecīgajā �urnālā?

��� Viņ� tur ir parakstījies tre�ajā martā, bet tas attiecas tikai uz slīpētavu, � Ei�ens paskaidroja. � Kad Valdis Branks tika norīkots uz galvaniku�

��� Viņ� �o instruktā�u nesaņēma, ja? � rūpnīcas direktors pajautāja.

��� Tā ir, � Ei�ens apstiprināja. � Viss notika pārāk lielā steigā.

��� Es viņam visu izstāstīju, visu paskaidroju, � Aivars sa- drūmis teica, � bet parakstīties viņ� nepaspēja, pareizāk sakot, tas mums ticrnaz neienāca prātā.

���� Tā arī ir jūsu lielākā kļūdai � direktors pārmeto�i sacīja. � It kā sīkums vien būtu, tīra formalitāte, bet ārkārtīgi svarīga un nozīmīga!

���� Ei�ens jau mū�īgi kaut ko aizmirst! � Kārlis Tap�a nikni teica. � Cik reizes es viņam neesmu sacījis� galvenais ir pa�pīri! Ja tie tev vienmēr būs kārtībā,,.

���� Avārijas cēloni noteiks ekspertu komisija, � Vigants tur�pināja. � Bet, pēc visa sprie�ot, nav darbojusies automātiskā temperatūras regulē�anas ierice, temperatūra pārsniegusi kritisko normu, kas arī izraisījis eksploziju. Pēc provizoriskas vietas un vielu atlieku apskates es pieļauju, ka Valdis Branks attauko�anas vannas ķīmiskajam sastāvam aiz nezinā�anas vai pārskatī�anās vēl piejaucis klāt nevajadzīgas ķimikālijās, kas tikai paātrināja �o eksploziju. To visu noteiks eksperti, bet jau tagad ir skaidrs, ka Valdis Branks ir bijis pilnīgi nesagatavots, absolūti nekvalifi�cēts veikt �ādu darbu un jūs esat rupji pārkāpu�i visas dro�ības tehnikas instrukcijas un noteikumus, darba ētiku un nepiecie�amī�bas robe�u, kā arī savas meistara un ceha priek�nieka tiesības!

��� Es Valdi Branku uz turieni neesmu sūtījis! � Ei�ens sa�traukts pateica. � Es tam nepiekritu!

��� Valdi Branku strādāt uz galvanikas iecirkni nosūtīju es, � Aivars Sniegs klusi sacīja. � Un par to esmu gatavs arī pilnā mērā atbildēt.

��� Vai rakstiska pavēle ir? � Vigants painteresējās.

���� Nē. Es viņu tur pagaidām nosūtīju tikai kā Liepiņa vai Cugunova aizstājēju.

��� Tad no juridiskā viedokļa diem�ēl galvenā vaina un at�bildība tomēr gulstas uz Ei�ena pleciem.

Jaunais meistars gandrīz vai izmisis paskatījās uz sirmo rūp�nīcas direktoru, gribēja kaut ko teikt, tad, acimredzot pārdomājis, smagi nodūra galvu.

���� Un pareizil � Kārlis Tap�a iesaucās. � Priek�nieks āt�rumā da�reiz var arī kļūdīties, gadās ta�u tā, bet vienmēr tomēr jābūt arī savai galvai uz pleciem! Ja Ei�ens saka, ka esot pro�testējis, tad vajadzēja protestēt līdz galam! Un vienkār�i nepie�ļaut, ka �ī nepareizā pavēle tiek izpildīta!

���� Vai tu pats tā bie�i esi protestējis? � Juris Lapiņ� viņam pavaicāja. � Vai tu kādreiz priek�niekam esi iebildis kādu vārdu? Pareizi vai nepareizi, tu vienmēr esi pratis tikai klanīties!

��� Lūdzu mani neapvainot! � Kārlis Tap�a sabozies pagrie�zās pret Vīgantu. � Biedri direktor�

���� Labi, Kārli Tap�a! � Vigants viņu asi neapmierināts pār�trauca. � Ari tev jāuzņemas krietna daļa atbildības un tev, Juri, un arī man. Katrā ziņā mums visiem draud lielas nepatik�anas.

���� Es ceru, ka vismaz mani cietumā neviens nebāzīs? � Kār�lis ironiski pavaicāja un, kā vienmēr sanāksmju laikā, atkal ņē�mās ar sērkociņa galu tīrīt savus netīros nagus. Visi pret viņu �ai mirklī izjuta lielu nepatiku. Varbūt pat naidu.

��� Jūs, direktor, pirmīt teicāt par tiesībām, � Aivars Sniegs sev pilnīgi neierasti klusā balsī ierunājās, � bet kādas tad galu galā man kā ceha priek�niekam ir tiesibas, ja es pat nevaru no�rīkot darbā strādnieku, kur to prasa visneatliekamākās ra�o�anas intereses?

���� Es tevi cienu, Aivar, kā erudītu, gudru, pieredzes bagātu in�enieri, � rūpnīcas direktors Vīgants arī centās runāt pēc iespējas mierīgāk, � katrā ziņā ne es, ne kāds cits no mūsu in��eniertehniskajiem darbiniekiem tevi, kā saka, maisā neiebāzīs, bet mani neapmierina tavs vadības stils. Pirmkārt, Aivar, nekad nevajag sevi nostādīt augstāk par citiem, lai cik tu pats arī liels un gudrs būtu. Vai tu kaut reizi esi pirmais kādu strādnieku svei�cinājis, viņam piegājis klāt un pateicis kādu labu, uzmundrino�u vārdu? Nē, bet tas tomēr nav sīkums! Tas tie�i attiecas uz ra�o��anu, uz darba ra�īgumu, jo tam ir ārkārtīgi liela nozīme, kādā noskaņā, kāda garastāvoklī katrs no mums sāk darbu un �o darbu veic. Tev katrā iecirknī pie katras sienas karājas uzskatāmās aģi�tācijas �edevri � piecgadi �etros, trijos vai pat divos gados! Es tikai �aubos, vai kāds �os lozungus lasa un, ja arī izlasa, vai tas aiziet līdz viņu apziņai, vai tas kļūst par katra strādnieka nepie�cie�amību, dzīves uzdevumu? Silts, īstajā brīdī pateikts vārds, uzmundrinājums vai cie�s rokas spiediens var pateikt daudz vai�rāk nekā visi tic lozungi kopā. �odien tikai ar bļau�anu vien ne�var. L'n tikai ar kailām zinā�anām arī nepietiek. �odien jebkuram vadītājam bez zinā�anām, pieredzes un organizatora spējām vēl ir jābūt vismaz iejūtīgam cilvēkam un labam biedram.

��� Tam nu gan es īsti negribētu piekrist, � Aivars iebilda. � Neviens vadītājs nevar un dro�i vien pat nedrīkst būt labs biedrs visiem padotajiem. Tie ir tikai skaisti vārdi, direktor, bet pa�laik tas tomēr nav galvenais. Es gribētu uzzināt, vai man bija vai nebija tiesību Valdi Branku nosūtīt strādāt uz galvanikas iecirkni?

��� Tu to pats labi zini, � Vīgants atbildēja un mazliet ner�vozi aizsmēķēja cigareti. � Jebkur� strādnieks, jebkur� darbi�nieks var veikt tikai to darbu, kam viņ� ir attiecīgi sagatavots vai apmacits. Sai gadījumā Valdis Branks patstāvīga galvaniķa dar�bam nebija ne pienācīgi sagatavots, ne arī apmācīts.

��� Bet kur tad lai es būtu momentā rāvis to apmācīto un sa�gatavoto galvaniķi? � Aivars Sniegs dusmīgs iesaucās. � Kur?

��� Tur jau ari visa nelaime slēpjas, ka mums visur un vien�mēr trūkst strādnieku, � Juris Lapiņ� teica. � Un man �ķiet, ka mēs pilnīgi velti pasaules priek�ā ar to lielāmies. Labāk jau būtu bijis otrādi! No tā arī rodas �ī pavir�ā attieksme pret darbu, vienaldzība, nepārtrauktā kadru maiņa, kas daudzos gadījumos pilnīgi izslēdz iespēju radīt patstāvīgu, draudzīgu kolektīvu, un neviens vēl tā pa īstam nav centies aprēķināt, kādus ekonomiskos un vēl vairāk morālos zaudējumus valstij un vispār mūsu sa�biedrībai tas viss sagādā.

Vigants pagriezās pret Juri Lapiņu, vairākas reizes dziļi ievilka cigaretes dūmus, bet neko neteica.

��� Plāns ir aprēķināts, vadoties nevis no reāli pastāvo�ā stā�vokļa, bet gan no pieņēmuma, ka visi darbgaldi un agregāti ir maksimāli noslogoti, bet tas nekad tā nav! � Aivars turpināja. � Vienmēr viena ceturtā daļa vai pat viena tre�ā daļa stāv dikā, jo nav, kas uz tiem strada! Un vaina neslēpjas ne tik daudz va�dības stilā, ne arī darba organizācijā, lai gan to nozīme, protams, ir liela. Rūpnīca nav kosmonautu sagatavo�anas centrs, kur kat�ram kosmonautam paredzēts dublieris. Es diem�ēl �ādu dublieru sistēmu mūsu cehā nevaru ieviest, un tādēļ, ja �ādu vai tādu iemeslu dēļ uz darbu neatnāk kaut vai maiņas de�urējo�ais elek�triķis, tam jau ir ļoti bēdīgas sekas, nemaz jau nerunājot par vir�potāju, iestādītāju vai galvaniķiem! Man viņiem aizstājēju nav! Bet mēs viens ar otru esam pārāk cie�i saistīti. Runājot konkrēti, no mūsu galvaniku darba ir atkarīgs viss montā�as iecirknis, un tādēļ es jums gribu vēlreiz pajautāt � vai man bija tiesības Valdi Branku nosūtīt uz galvanikas iecirkni vai ne, ņemot vērā, ka viņ� tur kādu laiku jau bija tomēr strādājis un ritēja mēne�a pēdējās dienas, vai ari man vajadzēja tikai klusi nopūsties, bez�palīdzīgi noplātīt rokas, atstāt �etrdesmit se�us cilvēkus bez darba, tātad arī bez izpeļņas un apzinīgi neizpildīt mēne�a plānu?

Vigants domīgs klusēja, tad neapmierināts nodzēsa līdz ga�lam neizsmēķēto cigareti.

��� Un, ja es būtu rīkojies tie�i tā, � Aivars Sniegs runāja tālāk, � tad mēs tāpat �eit sēdētu un jūs man pārmestu un stros�tētu tie�i par to!

��� Dro�i vien, � Vīgants domīgs piekrita. � Bet tomēr ne�aizmirsīsim, ka �ai gadījumā bojā aizgājis cilvēks, mūsu kolek�tīva loceklis un mūsu biedrs, un viņa zaudētā dzīvība nekādi ne�var atsvērt kaut daudzu cilvēku dienas izpeļņu un plāna izpildi. Cilvēka vairs nav, jauna sieviete kļūst atraitne, un diviem bēr�niem būs jāaug bez tēva. Objektīvi sprie�ot, patie�ām to dienu sa�re�ģītā situācija un nelabvēlīgie ra�o�anas apstākļi izrādījās spē�cīgāki par mums � un tomēr, tomēr, Aivar� Rēķini, kā gribi, bet Valdis Branks tomēr aizgājis bojā tikai mūsu vainas dēļ.

��� Nē! � Kārlis Tap�a gandrīz vai sa�utis teica.

��� Nē, � arī Juris Lapiņ� tam nepiekrita.

��� Nē, � nepaceldams galvu, teica Ei�ens.

��� Biedri Vigant, � rūpnīcas direktoru uzrunāja Juris La�piņ�,� bet vai jums neliekas, ja jau mēs notiku�o vērtējam ob�jektīvi, ka vislielākā atbildības daļa tomēr būtu jāuzņemas�

pa�am cietu�ajam? Vai nebūtu pienācis pēdējais laiks samazināt �o garo atbildības ķēdi, kur mums pārāk bie�i nez kādēļ jāatbild par citu cilvēku rīcību un uzvedību?

��� Jā, Juri, mēs patie�ām katrs esam tikai neliels posms �ai garajā cilvēku savstarpējo attiecību un saistību ķēdē, � Vīgants sacīja, � un tajā, gribi vai negribi, mēs tomēr esam saķēdēti. Cik stiprs būs katrs no mums, tik stipra un izturīga būs arī visa ķēde vai, pareizāk sakot, tik stipra un izturīga būs arī mūsu dzīve.

Vīgants piecēlās, visus rūpīgi noskatīja, tad auksti oficiālā tonī pateica:

��� Es neesmu tiesīgs �eit pieņemt kaut kādu lēmumu. Es tikai vēlējos uzzināt jūsu domas un notiku�ā vērtējumu. Tre�dien pulk�sten �etrpadsmitos notiks rūpnīcas partijas biroja sēde, kurā pie�dalīsies arī ministrijas, rajona partijas komitejas un prokuratūras pārstāvji. Tur tad ari tiks pieņemts attiecīgais lēmums.

��� Bet, kā jau mēs secinājām, �oreiz bija izveidoju�ies tādi objektīvie apstākļi� � Juris Lapiņ� vēl mēģināja iebilst.

��� Arī �ie objektīvie apstākļi var būt mūsu mīnuss� � Vī�gants vēsi atbildēja. � Jo ari tie galu galā bie�i ir tikai cilvēku rīcības vai neizdarības rezultāts.

Rūpnīcas direktors aizgāja lidz durvīm, tad strauji apstājās un vēlreiz rūpīgi, ar no�ēlas pilnu skatienu noskatīja visus klāt�eso�os.

��� Lēmums tiks pieņemts tre�dien, � viņ� atkārtoja. � Un, kāds tas bus, � es nezinu.

Un neviens neko nezināja. Jau tajā pirmajā radī�bas dienā. Viss vel tikai veidojās miglā, pelnos un mālā. Un neko nevarēja paredzēt. Pasaule veidosies tie�i tāda, kāda tā ir. Un cilvēki būs tie�i tādi, kādi mēs esam. Mūs nav veidojusi ne zeme, ne māls, ne dievu ziņkārība. Cilvēkus veido vienīgi mūsu griba un zinātkāre. Un vēl da�reiz � izvēlētais mērķis, smaga vil�anās, cerību piepildījums un mīlestība. Lietus lāse uz baltas pieres. Asara starp tum�ām skropstām. Saules stars sejā. Pelēks akmens laukmalā. Bērna smaids un viņa ro�kas. Tas laiks, kad rokās turēji āmuru, ķelli, lauzni, lāpstu, auto�ma�īnas stūri, adatu, cirkuli, skalpeli, mikroskopu, pildspalvu vai zīmuli; tas laiks, kad tu strādāji. Un aizvērts zārks. Trīs smil�u saujas uz �ī zārka vāka. Sarkanas rozes. Pēc tam trīssimt smil�u lāpstas. It kā palicēji baiditos, ka tu kādreiz varētu uzcelties. Un klusie ziemas vakari. Rudens skumjie rīti. Pavasara skaļās die�nas. Vasaras krāsainās naktis.

Neviens neko nezināja. Tagad mēs zinām visu. Vismaz tā domājam. Kādreiz Aksels nezināja, ka viņ� aizies strādāt uz rūpnicu. Simona nezināja, ka tā pēk�ņi un negaidīti tiks iedra�gāta viņas dzīve un nāksies zaudēt vistuvāko cilvēku. Sandra nezināja, ka viņa gandrīz vai jau pusmū�ā spēs kļūt sievi�ķīgāka un pie viņas atgriezīsies Aivara mīlestība. Aivars Sniegs nezināja, ka tiks atbrīvots no darba un vēl spēs nūlēt sievieti, kas viņam jau sen bija kļuvusi vienaldzīga. Anda Straume nezināja, ka tas vakars, ko viņa toreiz pavadīja ar Aivaru Sniegu, būs pēdējais. Viņ� nekad vairs neatgriezās. Un viņa nekad vairs Aivaram ne�zvanīja. Anda saprata. Viņa pārāk labi zināja, ko nozīmē piera�dums. Arī pie vientulības var pierast. Bet Anda bija pietiekami skaista un gudra, lai no tās atteiktos. Sēras pēc aizgāju�ajiem nekad nav biju�as ilgas. Mīlestība spēj nomirt tikpat ātri un ne�gaidīti kā cilvēks. Bet daudzreiz, nomirstot cilvēkam, viņa izrai�sītā mīlestība bie�i vien dzīvo vēl ilgi, ilgi�

No �iem notikumiem jau apritēju�i trīs gadi. Un, lai gan autors jums nav pastāstījis sevi�ķi daudz, viņ� tomēr jūtas no�guris un vairāk neko stāstīt negrib. Tikai vēl nelielu epilogu. Aprakstī�u vēl tikai da�as lappuses. Ir jau vēla nakts stunda. Pamatīgi sāp galva. Un vajadzētu beidzot iet gulēt, vairāk neko nedomāt, aizmirst visus �os notikumus un cilvēkus. Pietiek. Va�jag pielikt punktu un vēl tikai uzrakstīt pēdējo vārdu � �bei�gas�. Un pavilkt apak�ā svītru. Bet vai tad beigu vispār ir? Vai tad beidzas dzīve ar kāda cilvēka nāvi vai mīlestības pazaudē��anu? Bie�i vien tie�i tad mēs tā pa īstam tikai arī spējam izjust �o dzīvi, tās aso elpu, tās nozīmīgumu un skaudro skaistumu. Tikai tad, kad krītam lejup, nevis lidojam aug�up. Tad, kad re�dzam kādu aizejam, nevis atnākam. Tad, kad esam vieni, nevis divatā.

Anda apprecējās ar pazīstamu mūsu republikas fotomāksli�nieku, un tagad �īs sievietes portretu, viņas izteiksmīgās acis un ideālās ķermeņa formas jūs varat skatīt daudzās izstādēs. Es vairs neskatos. Aivars Sniegs, viņu atkal ieraudzījis da�os aktu uzņēmumos, ilgi kavējās pie fotoattēliem un nebeidza apbrīnot �īs sievietes pievilcību. Bet tagad tā jau �ķita sve�a, gandrīz jau glu�i nepazīstama, par kuru viņam vairs nav nekādas dziļākas intereses. Tikai kails, brīni�ķīgi skaists sievietes skaistums. Tas arī viss. Tik daudz un tomēr maz,,.

Tie�i tai brīdī Auda Straume starp daudzajiem izstādes ap�meklētajiem ieraudzīja arī Aivara Sniega spēcīgo stāvu un vīri��ķīgo seju. Anda satrūkās, krūtīs iesitās viegla smeldze, pirmajā brīdī viņa gribēja Aivaram tuvoties, pieiet klāt un vismaz paru�nāt kaut da�us vārdus, bet sevi atturēja. Varbūt atturēja pagāju��ie gadi, tas, kas viņu starpā bija noticis, un apziņa, ka Aivars Sniegs viņai nekad vairs nepiederēs, viņ� pārāk cie�i saistīts ar sevi un savu ģimeni, un patiesībā no viņa nekas ari vairāk nav kā tikai spilgti izteikta vīri�ķība, atturīgs skarbums un pievilcīgs skaistums. Tik maz � un tornē tik daudz �

Zinta ar Andri apprecējās, pie kādas vecas saimnieces abi no�īrēja mazu istabiņu bez jebkāda komforta un labierīcībām. �Mēs gribam būt neatkarīgi! Mēs visu ar laiku sagādāsim pa�i!� Un neviens par to ari ne�aubījās. Vienīgi Sandrai pa�ā sākumā vai�rākas reizes gandrīz uznāca ģībonis. Sandra nekādi nespēja sa�prast, kā viņi spēj atteikties no tik labām ērtībām, kādas viņiem būtu, ja dzīvotu pie viņas, bet tad, atcerējusies savu jaunību un pirmos laulības gadus, kaut ko sāka saprast un Zintai piedeva. �Tā nav aizie�ana, māt, tā ir tikai attālinā�anās. Jums sava � un tagad arī man sava dzive. Tā tas pasaulē iekārtots.�

Bet �ai pasaulē daudz kas ta�u ir iekārtots nepareizi. Par to bie�i domāja Aksels, atcerēdamies Simonu un savas jūtas pret viņu. Aksels gribēja kaut ko �ai pasaulē labot. Kaut ko iekārtot citādāk, savādāk, skaistāk. Lai cilvēkiem apkārtējā pasaule kļūtu patīkamāka, ērtāka, dro�āka. Viņ� gribēja uzbūvēt jaunus ceļus un tiltus, jaunas ēkas, lidostas, dzīvojamās mājas un kādreiz no sarkana granīta vai balta marmora izkalt pieminekli mīlestībai. Bet iespējams, ka ne marmors, ne granīts tam tomēr nav īstais materiāls. Varbūt to var vienīgi izkalt no cilvēka vārda, viņa karstās elpas un maiga rokas pieskāriena. Aksels atgriezās pie sava sākotnējā nodoma. Viņ� iestājās Rīgas Politehniskajā insti�tūtā un sāka studēt arhitektūru.

Atkal bija atnācis pavasaris, koku zaros skaļi atvērās pumpuri un plauka lapas. Saule zemei bija pienākusi par da�iem miljoniem kilometru tuvāk. Rīgā viesizrādes uzsāka dienvidslāvu teātris. Meitenes atkal atgriezās pie mini un staigāja atsegtām galvām. Siltie vēji visos pilsētas bulvāros purināja gai�us, melnus, sarka�nus un violetus matus.

Rieto�ās saules stari klusi pieklauvēja pie loga, un Aksels to atvēra. Sejā un istabā ieplūda svaigs, spirdzino�s vakara gaiss. Viņ� paskatījās uz rūpnīcas baltajiem korpusiem un skaidri zi�nāja, ka tur vasarā atkal atgriezīsies, atkal nostrādās vismaz tos divus brīvlaika mēne�us, pats nopelnīs jaunu ziemas mēteli un iz�ejamo uzvalku. Atkal sajutīs dzelzs īpatnējo smar�u, dzirdēs pre�u un �tan�u dobjo, ritmisko skaņu un atkal redzēs Simonu, u Pavisam tuvu, blakus.

Un arī Aivars Sniegs tur atgriezīsies. Tiesa, pagaidām vēl ne�vis ceha priek�nieka postenī, bet gan Kārļa Tap�as vietā par mai�ņas meistaru. Viņ� citādi nevarēja un nespēja. Juridiski Aivars Sniegs tika attaisnots. Administratīvā kārtā viņu sodīja, atstādi�not no ceha priek�nieka amata un uzliekot partijas sodu. Tagad �is rājiens tika noņemts un viņam atkal piedāvāja iepriek�ējo vietu. Aivars Sniegs atteicās. Viņ� apzinājās, ka par Valda Branka bojāeju � kaut netie�i � tomēr ir atbildīgs. Aivars Sniegs gribēja vēlreiz sākt visu no jauna. Sākt ar to, ar ko jau kādreiz bija sā�cis pēc institūta beig�anas. Un, ja viņ� vēlreiz spēs godīgi ar savu darbu pēc �ī kritiena virzīties uz aug�u, vēlreiz sasniegt ceha priek�nieka vietu vai rūpnīcas galvena in�eniera posteni, tad jau nekāds velns viņu vairs nespēs izsist no segliem. Viņ� vienmēr spēs noturēties, jo milzīgā pieredze mācīs nekad vairs nepielaist kļūdas. Vismaz ne tādas.

Aksels vēl ilgi skatījās uz rūpnīcu, ielu un zilo ezera malu. Viņ� nekad nebija sevi�ķi nosodījis tēvu. Viņ� saprata, ka tēvs cietis gandrīz vai nevainīgs, un apbrīnoja viņa neatlaidību, gribu un spējas neatkāpties, nepagurt, bet vienmēr turēties pie mērķa, pie kādreiz jau piepildītā sapņa�

Arī Aksels pa �iem gadiem bija stipri pārvērties. Viņ� kļuva nopietnāks, visu darīja apzinīgi un ar lielu atbildības sajūtu � vai nu atslēdznieka darbu rūpnīcā, vai institūtā studējot arhitek�tūru. Viņ� vispār varbūt visu dzīvi ņēma mazliet par daudz no�pietni. Varbūt�

Istabā ienāca māte, viņai mugurā bija cie�i pieguļo�a daudz�krāsaina kleita, kas ar jauno matu griezumu viņu darīja gandrīz vai nieitenīgu. Sandra nostājās blakus Akselam un pamatīgi ieskatījās viņa acis. Sandra jau krietnu laiku bija stipri norūpē�jusies par dēla izturē�anos un nomākto garastāvokli.

��� Kas ar tevi notiek, dēls? � viņa painteresējās. � Tu kļūsti arvien klusāks un arvien vairāk noslēdzies sevī. Tas nav labi. Da�brid man pat �ķiet, ka tu esi kļuvis vismaz par desmit gadiem vecāks un vairāk atgādini profesoru nekā divdesmit tris gadus vecu jaunekli. Kur pazudis tavs prieks?

��� Nekur tālu, � Aksels atbildēja un ar roku parādīja uz ezera pusi. � Tepat pāri ielai. Bet man visu laiku tomēr �ķiet, ka tā māja atrodas vismaz zemslodes pretējā pusē.

��� Tu vēlreiz gribi mēģināt?

�� Jā. Attālumam nav nozīmes. Un kas vispār ir tuvi, kas tāli? Viss relatīvi. Vai tu vari būt pārliecināta, ka tie miljoni cilvēku, kas katru vakaru ierau�as kopējā gultā, vienmēr viens otram ir arī ļoti tuvi? Un kas var apgalvot, ka tā zvaigzne no manis atrodas tālu? Ko man nozīmē bezgalība un cipars ar �etrdesmit divām nullēm, ja es sajūtu �īs zvaigznes gaismu?

Sandra vēlreiz paskatījās uz dēlu, un viņai Aksela kļuva �ēl.

��� Sī zvaigzne, cik es saprotu, tev joprojām ir Simona?

��� Jā, � Aksels atzinās�un rūgti pasmaidīja. � Manas laimes grami, ilgu kilogrami un mīlestības tonnas. Kas to var nosvērt? Kas var izmērīt patieso attālumu�no viena cilvēka līdz otram?

Sandra apsēdās mīkstajā atpūtas krēslā, paskatījās uz prāvo arhitektūras �urnālu kaudzīti, kas stāvēja uz tum�brūna galdiņa blakus magnetofonam, un klusi sacīja:

��� Tieksme būt laimīgam ir viena no visdabiskākajām cilvēka vēlē�anām. Varbūt vienīgi �ēl, ka gandrīz vienmēr �ī laimes sajuta mums saistās ar kādu cilvēku, ar mīlestību� Un, ja tu tomēr atkal gribi iet pie Simonas Brankas, tev pavisam skaidri jāapzinās, ka tu ta�u taisies iet pie cilvēka, kas jau tā ir nelaimīgs� Tādēļ es tev gribētu nopietni pajautāt� Vai tev ir tūksto�procentīga pārliecība par to, ka tu �o sievieti spēsi atkal darīt laimīgu? Vai tu spēsi viņai atgriezt prieku, spēsi aizdzīt skumjas, varēsi likt aizmirst sāpes�un aizstāt zaudējumu? Bet, ja tev �ādas pārliecī�bas nav, tu nedrīksti spert pat pussolīti uz viņas pusi.

Aksels ilgi klusēja, tad atklati paskatījās uz māti un mierīgā, nosvērtā balsī pateica:

��� Man ir �āda pārliecība.

��� Tas ir labi, � Sandra sacīja, � bet es tev ieteiktu vēl�reiz visu apsvērt un pārdomāt.

��� Ja �ī vēlē�anās mani vēl nav pametusi pa �iem aizgāju��ajiem gadiem, tad tā mani dro�i vien nepametīs līdz pat ga�lam, � Aksels atbildēja.

Sandra lēni piecēlās, atkal nostājās blakus dēlam, un viņu visu pārņēma dziļ� satraukums. Viņa no visas sirds Akselam vē�lēja labu, viņa gribēja, lai dēls kļūst cits, lai viņu vairs neno�māktu �is ilgas pēc Simonas, lai viņ� beidzot ir laimīgs, tai pa�ā laikā apzinoties, ka �āda ceļā un veidā viņa laime nav piepil�dāma �

��� Tu jau esi liels, � viņa klusi teica, � un mani vari neklau�sīt un dro�i vien arī neklausīsi, kas tev tagad māte� Un to�mēr. Tev jāsaprot, ka tu uzņemsies milzīgu atbildību. Tev būs jā�atbild ne tikai par savu dzīvi, bet arī par tās sievietes dzīvi un galvenais � par viņas bērnu dzīvēm. Tu esi vēl pārāk jauns, lai jau spētu nest �ādu atbildības nastu. Bet es tev ticu, es ticu, ka tu �ai mirklī esi patiess, tu vienmēr esi bijis patiess, un es ticu, ka tevi pie Simonas Brankas nevelk vienīgi tas, kādēļ vīrietim galvenokārt sieviete ir vajadzīga, bet saproti� Agrāk vai vēlāk tev tomēr pienāks da�i vājuma brī�i, tev apkārt būs daudzas citas meitenes, un kāda no tām tev agrāk vai vēlāk iepatiksies, varbūt pat iemīlēsi; un tad tu naktis nespēsi gulēt, tevi sāks kaitināt �o sve�o bērnu raudas vai smiekli, tu sāksi �aubīties, tev liksies, ka esi izdarījis lielu k|ūdu, un, ja tu nespēsi �os �aubu un vājuma mirk|us pārvarēt� Tu �o jauko Simonu padarīsi desmit reizes nelaimīgāku, tu galīgi un neglabjami viņai sakropļosi dzīvi un ticību cilvēkiem. Atklāti sakot, man �ādam solim nekad nepie�tiktu drosmes. Pārāk daudz, o, cik pārāk daudz no mums tomēr prasa �is mazais un skaistais vārds � mīlestība! Un es negri�bētu, es ļoti negribētu, dēls, lai tu �o vārdu kādreiz nolādētu!

Sandrai tā savādi noraustījās seja, acīs parādījās tikko sama�nāms valgums, viņa strauji pagriezās un ātri izgāja laukā.

Aksels domīgs vēlreiz paskatījās caur logu uz tuk�o ielu un ezera krastu, pazīstamo māju un sārto apvārsni, kur rieto�ās sau�les staros iemirdzējās kada tāla, bet spilgta zvaigzne.

Nekas �ai dzīvoklī nebija mainījies. Pie. sienas starp durvīm un logu stāvēja plats dīvāns, otrajā pusē � divvietīga bērnu gulta, grāmatplaukts, kā piebāzts ar krāsainām pasakām un laimigbeigu stāstiem � Visi istabas kakti piekrauti ar lellēm, spilgti izkrāsotām bumbām un da�ādu marku rotaļu automa�īnām. Un melns spēļu revolveris, kura stobrs pavērsts pret kādu muļķīga izskata klaunu. Vāzē smar�oja sarkanas neļ�ķes, pie sienas � pazīstama glezna: uz spilgti balta sniega lauka guļ ievainots tum�pelēks vilks. Tas, augstu izslējis skaisto galvu, gaudoja pret melnajām debesim� Aksels redzēja sarkano ievai�nojuma rētu un skaidri dzirdēja �o satrieco�o skaņu. Viņ� neti�cēja, ka vilks �ajā bridi gaudo aiz sāpēm � tas izskatījās pārāk spēcīgs un lepns. Dro�i vien vilks cie� par saviem ciltsbrāļiem, kuri izrādīju�ies gļēvi un viņu �ai sniega laukā pametu�i vienu.

Simona atgriezās istabā un uz neliela galdiņa nolika divas smar�ojo�as kafijas tasītes un stikla trauku ar cepumiem. Viņa neko daudz nebija izmainījusies pa �iem gadiem, varbūt vienīgi mazliet pieņēmusies svarā un vairs neizskatījās tik trausla un vāja. Un vēl varbūt vienīgi acis nemaldīgi slēpās skumjas. Un vēl varbūt vienīgi seja bija kļuvusi skarbāka, iespējams � pat vecāka. Un vēl varbūt vienīgi roku āda bija kļuvusi sārtāka, daudz raupjāka, ne tik maiga un tīra kā agrāk. Un vēl varbūt vienīgi pati nogurusi, klusāka. Un vēl varbūt vienīgi� Daudz kas. To nevar redzēt, bet tikai nojaust.

Ja ir tāda vēlē�anās.

��� Nāc! � Simona aicināja. � Iedzersim. Kafija parasti uz�mundrina.

��� Un cits nekas? � Aksels pajautāja un skaidri redzēja, ka Simona ir krietni pārvērtusies un tomēr palikusi tāda pati kā agrāk.

��� Kas tad vēl to varētu? � Simona izbrīnījusies pavaicāja.

��� Daudzas. � Aksels pasmaidīja. � Piemēram, konjaks vai �ampanietis, darbs, varbūt kāds sapnis, galu galā � visa dzīve!

��� Darbs nogurdina, � Simona atteica, � bet �ampanietis ir pārāk īslaicīgs.

Aksels apsēdās un iedzēra da�us malkus karstās kafijas. Tā izsmar�oja rūgtu, dego�u lapu smar�u, un ķermenī ielija riebīga vientulības sajuta. Pēc tam tā pazuda, viņ� skaidri sajuta Si�monas tuvumu, 110 viņas auguma plūsto�o siltumu, un Akselam smeldzīgi sa�ņaudzās sirds, ka viņ� nevar �ai brīdī justies kā mājas, kā �eit piedero�ais, ka Simonu nevar sev piekļaut, pateikt kādu labu un mierino�u vārdu, nevar palīdzēt �ais ikdienas sīka�jās rūpēs, nevar ar viņu dalīties gādībā par bērniem, bet jāsē� �eit blakus kā ciemiņam, gandrīz vai kā sve�iniekam.

��� Mani bērni, � Simona klusi, mazliet sapņaini teica.

Aksels satrūkās.

��� Ko tavi bērni?

��� Viņi uzmundrina. Viņi dod spēku. Viņi ir visa mana dzīve.

��� Kur viņi pa�laik atrodas? � Aksels painteresējās.

��� Bērnudārzā. Vari iedomāties, ka viņiem jau ir �etri gadi!

��� Man nemaz nevajag iedomāties. Es to zinu.

��� Piedod, bet es tev nevarē�u vairs veltīt pārāk daudz laika. Mazie jāatved mājās.

Simona ātri iztuk�oja nelielo kofijas tasīti, apēda da�us ce�pumus, tad cie�i paskatījās uz blakussēdētāju un it kā pārmeto�i, it kā līdzjūtīgi pateica:

��� Tev nevajadzēja nākt.

��� KādēJ?

��� Tev nevajadzēja nākt, � viņa atkārtoja.

��� Bet es nevarēju nenākt! � Aksels iesaucās un atkal juta, ka �ais minūtēs, �ais da�os īsajos mirkļos, �ais vārdos, ko viņi tūlīt viens otram pateiks, varbūt vēlreiz iz�ķirsies viņa dzīve. � Nevarēju nenākt! Jo tā ta�u nav tikai mirkļa iegriba, mans untums vai iedoma, mana �ēlastība, ne ari mana līdzjūtība, tā ta�u ir..,

���� Tikai, lūdzu, nerunā par mīlestību! � Simona skaļi viņu pārtrauca, un varēja redzēt, ka jaunā sieviete ir pamatīgi uz�traukusies. � Es tevi lūdzu! Nevienu vardu par savām jūtām! Viss, ko vīrietis sievietei vispār var pateikt par jūtām un mīles�tību, man jau ir pateikts. Un par to es viņam bū�u mū�īgi patei�cīga.

Aksels saudzīgi saņēma Simonas roku, tā bija karsta un �ķita pavisam trausla. Viņ� to cie�i saspieda. Sai brīdī viņu pārņēma dīvainas, neizskaidrojamas bailes.

���� Bet viņa ta�u vairs nav� � Aksels gandrīz �ukstus teica. � Paskaties uzmanīgi apkārt. Ir tikai kailas sienas un tuk�a telpa. Simona, viņa jau sen vairs nav�

��� Bet vārdi palika, � Simona tikpat klusi un domīgi at�bildēja. � Un aug mūsu bērni.

���� Simona� � Aksels cie�i saspieda karsto plaukstu. � Labi, es nerunā�u par savām jūtām. Bet tev ta�u vienai bus grūti.

��� Tagad jau vairs tik briesmīgi nebūs, � Simona atbildēja uti atbrīvoja roku. � Zini, kad man bija grūti? Tajā pirmajā diena un tajā, kad viņu glabajām. Un pēc tam vēl da�ās, kad �ķita, ka debesis, zem kurām dzīvojam, pēk�ņi kļuvu�as melnas un tas smagi uzguļas uz acīm un apziņas.

Aksels sakoda lūpas.

��� Tev katra diena ir grūta un tāda būs arī nākamā, aiznā�kamā un tadi būs visi turpmākie gadi! � viņ� teica. � Tu jau zini, kas tu man esi un ko tu man nozīmē, un, kā tu domā, vai tai dienā, kad tu pateici, ka precies ar Valdi, man tās debesis ne�kļuva melnas?

Abi ilgsto�i klusēja. Varēja skaidri dzirdēt, kā istabas kaktā skaļi dīc nomaldījusies mu�a, kā noklaudz mājas durvis, kā ezer�mala sasaucas cilvēki un kā abiem satraukti pukst sirdis.

���� Jā. Aksel, tev taisnība, � Simona beidzot sacīja, � ir grūti, da�brīd ir pavisam grūti, bet, līdzko paskaties uz bērniem, viss pāriet! Bez tam es jutos pietiekami stipra, lai �ai grūtajā cīņā ar dzīvi pacenstos tomēr uzvarēt. Nē, Aksel! Ko es te ru�nāju! Kam man �i uzvara? Es pacentī�os vienkār�i nezaudēt.

��� Vai patie�ām tu nevēlies, ka es� � Akselam aizlūza balss. � Es tev esmu tikai nejau�i pazīstams cilvēks?

��� Nē! � Simona iesmejas, un viņas acis un seja kļuva gai��ākas. � Ne tikai! Tu esi mana bērnība, mans pirmais sapnis, mans pirmais ideāls, rrians pirmais skaistais pavasaris, bet�

Simona strauji aprāvās, it kā atjēgdama, ka nupat sarunāts par daudz, kaut kas lieks un nevajadzīgs. Ātri paskatījās pulk�steni, strauji piecēlās un izpleta rokas.

��� Piedod, bet neko nevar darīt! Jāiet pēc mazajiem!

Aksels arī piecēlās, un viņu visu pārņēma cie�a apņem�anās.

��� Mēs pēc tiem bērniem aiziesim kopā, � viņ� teica. Simona atkal pārvērtās. Acīs un sejā pēk�ņi pazuda pirmite-

jais gai�ums � un to nomainīja satraukums un bailes. Varbūt pat izmisums.

��� Nevajag! � Simona spēji pateica. � Nedari to! Es tevi lūdzu! Viņi tomēr ir Valda bērni. Un tu nekad viņu nespēsi aiz�stāt! � Un vēl ska|ākā balsi: � Mani bērni ne reizi neies pie rokas ar sve�u onkuli, kuru viņiem kādreiz liks saukāt par tēvu! Nekādi

Aksels vairakus mirkļus klusēdams stāvēja istabas vidū. Tad, visu mēģinādams saprast līdz galam, nesteidzīgi izgāja laukā.

Lija spēcīgs, bet silts pavasara lietus, un lielās lāses ātri krita uz augstajiem māju jumtiem, plauksto�ajās koku lapās, bērnu sejās un brūnajā, viegli smar�ojo�ajā zemē.

Protams, ka tā var būt ari tīrā nejau�ība, dabas kaprīze vai kas tamlīdzīgs. Bet fakts ir tāds, ka 1937. gads Latvijā ir bijis tāda demogrāfiskā sprādziena gads, kura rezultātā mums vēlāk radu�ies tik daudzi dzejnieki, rakstnieki un kritiķi, cik nav nevienā no blakus eso�ajiem gadiem, nedz ari tur�pmākajos, kas jau iekrīt Otrā pasaules kara paēnā. Mistiķi un pro�vidences atzinēji �eit varbūt saskatītu kādas �zīmes� vai dabas centienus aizpildīt to robu, kas latvie�u padomju literatūrā cirsts Padomju Savienībā, kur 1937.�1938. g. represijās tika fiziski iz�nicināti gandrīz vai visi tolaik tur dzīvojo�ie latvie�u padomju rakstnieki. Mēs, būdami materiālisti, ar mistiku un tamlīdzīgām lietām nenodarbosimies, bet raudzīsim konkrēti uzskaitīt, ko tad mūsu vārda mākslai devis iezīmīgais 1937. gads, kurā dzimu�ie tagad, kā mēdz sacīt, svinēs savu pirmo apaļo jubileju. Tie ir dzejnieki Imants Auziņ�, Vija Gune, Alberts Lo�melis, Vitauts Ļudēns, Ilga Rismane, Jānis Sirmbārdis, Rūta Venta, dramaturgs Pauls Putniņ�, prozaiki Aivars Kalve un Egils Lukjanskis, humo�risti Andris Briedis un Maija Kudapa, kritiķi Astrīda Aļķe, Harijs Hir�s, Mārtiņ� Poi�s, Rainis Remass, Astrīda Slturbe, folkloriste un literatūrkritiķe Maija Ligere. Pirms 10 gadiem jau esam z-audē- ju�i dzejnieku Imantu Lasmani (1937�1977). Saraksts dro�i vien nebūs glu�i pilnīgs � pat tad, ja �o rindiņu rakstītājs aug�minē�tās virknes galā novietos vēl ari savu figūru un uzvārdu. Patie�ām ra�ens birums! Un bez visas uzskatāmās aģitācijas par tre�ā bērna absolūto nepiecie�amību.

Kas raksturo �o paaudzi kopumā?

Kādos apstākļos tā veidojusies?

Kara gadu notikumu skatījums bērna acīm. Pieticīgā vai trū�cīgā bērniba un skolas laiks. 1953. gada 5. marts un sabiedriski politiskais atkusnis visas valsts mērogā. PSKP XX kongress (1956) un vērtību pārvērtē�anas laiks, kas sakrīt ar �īs paaudzes garīga nobrieduma sākumu. Jauno zemju apgū�ana un jaunu literatūras (vispār � kultūras) apvār�ņu pavēr�anās. Pirmais ZMI' un Jurija Gagarina lidojums kosmosā. 60. gadu trauksme, lielais cerību lenks un ienāk�ana literatūrā (lielakai daļai �is paaudzes pārstāvju). Savu individuālo daiļrades ceļu izvērsums turpmākajos gadu desmitos. Panākumi, neveiksmes, belzieni un pa�izciestas atskārtas � nu, bet pēdējais jau attiecas uz it visam rado�u cilvēku audzēm.

Egila Lukjanska biogrāfijas meti itin labi iekļaujas laikmeta panorāmā. Viņ� ir Rigas nomales zēns (dzimis 1937. gada 6. jari- vari Iļguciema), mācījies septiņgadīgajā skola, agri uzsūcis darba gaitas Veļā, vienlaikus mācoties vakara vidusskolā. 50. gadu beigās Lukjanskis ar komjaunatnes ceļazīmi aizbrauc uz Ķazahiju, kur strādā hidroģeoloģiskajā ekspedīcijā līdz 1962. gada rudenim, kad atkal atgrie�as Rīgā. Kāpēc �ads �izrāviens�? Tolaik uz Kaza- hijas stepēm brauca daudzi (vienvasar ari mēs ar Imantu Auziņu un Jani Sirmbardi � gribējās �apvār�ņus papla�ināt�, kaut ko redzēt, jo tolaik pie mums ekskursantisms un starptautiskais tū�risms vel atradās savas uttistibas pirmstavokļos). Bet kāpēc brau�cis divdesmit divus gadus vecais Iļguciema Egils, kam tepat Rīgā jau bijis labs, mierīgs darbs un mīļa, pacietīga meitene. Egila Lukjanska aprakstā �Pārbaudījums� (1973) lasām:

�Es zināju, vienalga, kur ari aizbrauk�u, visur būs grūti, var�būt pat ļoti grūti, bet, ja citi var, vai tad es esmu sliktāks par viņiem? Luk, to nu es nezināju � sliktāks vai labāks? Tas katrā ziņa japarbauda.

Un es izvēlējos Ķazahiju.�

No �ejienes sakas ceļ� izvēles un pārbaudes motīviem, kas ieņem būtisku vietu Egila Lukjanska literarajos darbos.

Egils Lukjanskis gan nav spilgti izteikts autobiogrāfiskās ievirzes prozaikis, tomēr � nav jau tada rakstnieka, kas savos darbos varētu iztikt bez personiskas pieredzes, bez pa�a novēro�tajiem juktiem un pārdzīvotām emocijām. Iļguciema pavadītas bērnības un jaunības iespaidi ieuu�as gan boksera Arnolda Buvja (�Neuzvarētais�), gan rakstnieka Regnāra Brinta (�Atliktais laiks�), gan vēl citu varoņu biogrāfijās. Savukārt Kazahija no- stradalais laiks devis ierosmi vairākiem īsajiem stāstiem un kadarn aprakstam.

Otrs Lukjanska kā rakstnieka veidotājfaklors un barotāj- avo'.s � nenoliedzami � ir literatūra. Varam uzlūkot par aksiomu, ka bērnība izlasītas grama tas uz mums ļoti bie�i ir atstāju�as lielu, nereti iz�ķiro�u iespaidu, un �is grāmatas mēs neredzami nesājām sev līdzi visu mazu. Turklāt �is grāmatas pēc savas mākslinieciskus kvalitātes un vērtības var būt visai da�adas. Ber- tūbā lasī�anas kritēriji ir at�ķirīgi. Turklāt jāievēro, ka trīsdesmito gadu beigās dzimu�ie prata lasīt jau tad, kad �Jaunā gvarde� un �Timurs un viņa komanda� latviski vēl tikai tapa tulkoti. Bet A. Jesena vērtīgie jaunatnes izdevumi 40. gadu otrajā pusē no skolu bibliotēkām nozuda. Piemērotu grāmatu daudziem no mums vienkār�i trūka. Nācās grāmatu izsalkumu lielā mērā mierināt ar pirmskara apgādu izlaisto produkciju, kur bija gan pilnvērtīgi graudi, gan pelavas un sēnalas. Vai �odien piecpadsmit, divdesmit gadus vecie lasītāji zinās, kas ir Lips Tulians, Arvīds Vanags un Mārtiņ� Krauja? Laikam gan retais � un labi vien būs. Kad �o�dien parskatu savu bērnība izlasītās literatūras sarakstu, blakus D�t'ka Londona un Zila Verna darbiem atrodu visvisādu bro�u- riņu romānu nosaukumus: �Noziedzīgā mita�, �Nemīlētā sieva�, �Dāma ar zaļajam acīm�, �Sultānā verdzene� u. tml. Tālāk nāk vēl arī �Manas nakts gaiias�, �Krāsoto lūpu iela� un tamlīdzīgi ��edevri�. Un tas viss bluķus un paralēli �Mārītes piecgadei�, �Stāstam par īstu cilvēku� un �Dunduram�. Patie�ām: pārāk raiba literāru ēdienkarte! �odien jauncilvēkam, domājams, �ī kuli�nārija vairs negar�otu. Bet ko lai dara, ja tolaik vēl nebija ne �Apvār�ņu� sērijas, ne �Stāstu par vesturi�, ne piedzīvojumu un fantastikas darbu sērijas, kuiā savu vietu atradu�i arī latvie�u padomju rakstnieku (A. Jmermaņa. A. Kolberga u.c.) opusi?

Egils Lukjanskis savu bērnībā un jaunībā lasīto autoru vidū min Edgaru Vollesu, Mainu Rīdu, Sopenhaueru, Sovu, Doslo- jevski, Kiplingu, D�eku Londonu un Vili Lāci, piemetinot: �Kāds apbrīnojams domu kakteilis! Un to es biju izdzēris. Un pamatīgi noreibis. Es gribēju būt Oskars Kļava un Mārtiņ� īdens, es gribēju karot ar indiāņiem un būt Skotlendjarda kriminālmeklē�anas komi�sārs. Es gribēju būt kovbojs, jūrnieks un lokomotīves vadītājs. Es gribēju būt filozofs un rakstnieks.�

No teiktā varam secināt, ka Egilam dzīves sākotnē vēl samērā labi paveicies ar lasāmo literatūru, jo mazvērtīgas vai nevērtīgas lubu literatūras �ajā uzskaitē nav. Tāpat no teiktā varam spriest, kas veidojis Lukjanska priek�status par labo un ļauno, pareizo un aplamo, viņa ētiskos kritērijus un uzskatus par stipro cilvēku. Noteico�ā loma �eit, bez �aubām, ir bijusi D�eka Londona un Viļā Lā�a varoņiem. Bet ne tikai.

Rakstnieki, kuri nāk no darba vides, bie�i vien apmierinās ar tie�o vērojumu reālistiski precīzu attēlojumu (atcerēsimies �dzīves un darba reālistus� Robertu Seli un Ati freinātu). Prozaikiem, kuriem nav augstākās filoloģiskas izglītības, �is fakts var dot savas priek�rocības � ka daiļdarba satura, tā formas izveides aspekta: svaigāku dzīves skatījumu, nepastarpinātu uztveri, ma�zāku daiļliteratūras un tās �tampu ietekmi. Teiksim, Ēvalda Vilka isprozu lasot, tikpat ka nejūtam, ka Vilks kaut ko būtu zinājis pur vārda mākslas eksistenci pasaule pirms viņa � tik pārstei�dzo�i svaiga un neliterāriska (nejaukt ar � neliterāra!) ir viņa prozas valoda.

Ar Egilu Lukjanski ir citādi. Viņa prozā � gan si�etu izveide, gan dialogos, stilā � jūtamas ari daiļliteratūras ietekmju pēdas, īpa�i Ernesta Hemingveja un Eriha M. Remarka atstātās. Par stilu un valodu runājot, jāatzīmē, ka Lukjanska valoda ar sevi�ķu valodas kuplumu vai citām īpatnībām neiezimējas (cik rei�u ne�esmu �ķendējies par viņa monotono �uzprasīja�, it ka nebūtu tādu verbu kā �apjautājās�, �pavaicāja�, �ieprasījās� utt.l). Ta�u savs stils viņam nenoliedzami piemīt. Ne jau velti da�i biedri (Viktors Lagzdiņ�, Inta Karkliņa) Lukjanski tīri veiksmīgi paro- dēju�i. Bet parodēt var vienīgi stilu, bezstilibu parodēt nav iespē�jams.

Kā rakstnieks Egils Lukjanskis visvairāk pievelk ar diviem komponentiem: ar savu personā�u, kur centrālas vietas ieņem t.s. stiprie cilvēki, un ar saviem si�etiem.

Kāds tad izskatās Egila Lukjanska stāstu un romānu stiprais cilvēks? Parasti viņ� ir fiziski spēcīgs, dzīves grūtībās noradīts, nereti nāk no tā pa�a Iļguciema, piemēram, Grantovskis, Būvis, Janovskis. Kaut kas viņos visos � neap�aubāmi � ir ielikts no pa�a autora biogrāfijas, psiholoģijas un filozofijas (da�kārt rakst�nieks tiem uztic pat savas pases datus: tā Arnolds Būvis ir dzimis 6. janvāri �vienā dienā ar pa�u Lukjanski). Lai gan profesiju ziņā �ie varoņi ir at�ķirīgi � Filips Grantovskis (�Tev atvēlētais laiks�) un Regnārs Brints (�Atliktais laiks�) ir rakstnieki, Mārtiņi Zars (�Memento mori�) un Jānis Ozols (�Tre�ā iespēja�) � strād�nieki un pagrīdnieki, Aivars Sniegs (�Atsacī�anās�) � in�enieris mehāniķis, Arnolds Būvis (�Neuzvarētais�) � strādnieks un spor�tists ar noslieci uz mākslu utt. �, tomēr �im apstāklim bie�i vien nav iz�ķiro�as nozīmes autora mākslinieciskajos nolūkos un pa�a varoņa likteni. E. Lukjanska darbos liela loma parasti ir situāci�jai, visbie�āk � izvēles situācijai un ar to saistītās cīņas dinami�kai, uzplūdiem un atslābumiem, spējiem si�eta pavērsieniem. Rei�zēm E. Lukjanskis gandrīz pilnīgi attīra vēstījumu no laikmetu raksturojuma un sadzīves konkrētības un nospēlē darba partitūru ka �alia partiju (�Tre�ā iespēja�), kur cīņas norisē un daudzajas situāciju pārmaiņās maz atliek vietas Iela sociālajai biogrāfijai un psiholoģijas dziļākam izgaismojumam. Jau kop� pirmās grā�matas �Izvēle� (1%6) E. Lukjanskis ir iemīļojis dramatiskas (un pat melodramatiskas) situācijās, kad galvenais varonis ir nolikts alternatīvas priek�ā, kad viņam draud fiziska vai morāla bojāeja. Visu uzmanību un enerģiju veltot situācijas primaritātel, E. Lukjanskis, liekas, tī�ām novēr�as no reālās konkrētības, tāde�jādi izraisot nopietnus kritikas iebildumus � i par �o atrau�anos no īstenības konkrētajiem apstākļiem, i vēl par abstraktiem pār�spriedumiem par visai augstām kategorijām (dzīvība un nāve, mīlestība, mū�ība � utt.).

Patiesības labad jāatzīmē, ka reizēm, pievēr�oties konkrētai videi, rakstnieks izvirza un � galvenokārt dialogu līmeni � pari- sina ar darba dzīvi saistīto problemātiku (piemēram, rūpnīcas, resp., ra�o�anas problēmas � kadru mainība, atalgojums, plāno��ana utt. � romānā �Atliktais laiks�). Tomēr �ī līnija neietilpst Egila Lukjanska ka autora stratēģiskajās maģistrālēs. Viņa uzma�nības centrā, kā jau teikts, ir cilvēks izvēles situācijā, pārbaudes situācijā, ekstremālā situācijā. Tas ir viņa rakstnieka credo. E. Lukjanska pozitīvie varoņi parasti pa�i ir iepazinu�i darba (īpa�i fiziskā darba) smagumu, tapec viņi necie� skaistvārdīgus runātājus, kas pa�i savām rokām nekā nav paveiku�i, tāpēc viņi nīst visudu rangu pa�labuma meklētājus, karjeristus un divko�us. Protams, Egila Lukjanska stiprie cilvēki ari pa�i nav nekādi kris- tāltirie (atcerēsimies vien Edmunda Janovska �peripetijas� ar sie�vietēm), ar savu pa�taisnību tie var ne vienu vien lasītāju nokaiti�nāt. Citi turpretī to visu uzņem kā dabisku. Bet par Lukjanska lasītajiem � mazliet vēlāk. Vēl kādus teikumus par viņa varo�ņiem un kritiķiem.

Mūsu kritikai par godu jāteic, ka ta pret Egila Lukjanska dar�biem ir izturējusies adekvāti, ar nepiecie�amo objektivitātes mēru. E.Lukjanska prozu (maz skartas viņa raidlugas, kas tematiski tuvas stāstiem un romāniem) vērtēju�i mūsu labākie prozas kritiķi H. Hir�s, V. Jugāne, V. Skraucis, B. Tabūns un citi. Palaikam ticis aizrādīts, ka būtu ejams realitātes dziļākas un psiholoģiski precīzākas atsedzes ceļ�, ka vajadzētu vairīties no autora diktē�tām, sadomātām situācijām, no nekonkrētiem tēlojumiem un filozo�fē�anas Rietumu rakstnieku personā�a gara. Kritiķi iesaka Luli- janskim: �Tur neroc, te roc!� Tomēr viņ� spītīgi turas pie saviem rakstī�anas principiem kā� ka � nu, nesāksim cienījamo jubi�lāru salīdzināt ar kādu �etrkājainu būtni, bet teiksim: kā viņa krietnais Arnolds Būvis pie palaidnīgās, Arņa mīlas necienīgas Guntas.

Jā, sievietes Lukjanska darbos parasti ir dikti skaistas, kaislas, ugunīgas (tikai paretam atgadās kāda frigida), diem�ēl � mīles�tībā un uzticība ne visai ilgi noturīgas, pat uz nodevību spējīgas. Viņas reprezentē tā saucamo liktenīgo sievie�u tipā�u un savstar�pēji ir līdzinieces. Nereti viņas atstāj vienu vīrieti, pat mīlamu, un uzmeklē citu, kas konkrētajos apstākļos var nodro�ināt tna- teriālo labklājību, radīt ģimenes stabilitātes un dro�ības sajūtu. Tā rīkojas Baiba (�Atliktais laiks�) un Anna (�Tre�ā iespēja�). Vai �o tīri cilvēcisko vēlmi varam totāli nosodīt? Simtprocentīgi ne.

Bālākas ir E. Lukjanska veidotās pozitīvās sievietes � klusās un uzticīgās pelnru�ķītes: Vita (�Neuzvarētais�), Austra (�Tre�ā iespēja�).

Veiksmīgāko Egila Lukjanska garās prozas darbu skaitā kritiķi pamatoti ierindoju�i romānus �Tev atvēlētais laiks� (1970), �Neuzvarētais� (1977) un �Atliku�ais laiks� (1985). Man gribētos �iem darbiem pievienot vēl pāris noveļu no krājuma �Skrējiens bezgalībā� (1981), konkrēti darbus �Tie, kas atnāk� un �Cena�. Neapgalvo�u, ka tie būtu �edevri mūsu novelistikā, tomēr ar savu aso sociālo saturu (mantkāres, konforla tieksmju, �blata� noso�dījums) un asprātīgo, ironisko, pat satīrisko izveidojumu tās ievelk būtiskas līnijas 70. gadu latvie�u isprozā.

Kad operdziedātājām Ivanam Kozlovskim viņa 80 gadu jubi�lejas priek�vakarā apjautājās, vai viņ� ir apmierināts ar savā mū�ā paveikto, dziedonis atbildēja noliedzo�i. Kādēļ? �Ikviens no mums ir paredzēts kaut kam vairāk,� � apmēram tāda bija Kozlovska motivācija. Uzskatu, ka ari Egils Lukjanskis spēj dot ne vien vairāk, bet arī labāk nekā līdz �im. Domāju, ka viņa per�spektīvas kā stāstniekam un novelistam ir pat lielākas nekā ro�māna vai garstasta paveidā. Tikai � pie �zaļās zemītes� gan jāturas, tur nu kolēģiem kritiķiem 99% taisnības.

Runājot par Egila Lukjanska vietu mūsu kultūras dzīvē, esam skāru�i trijdek�ņa �rakstnieks � kritika � lasītāji� pirmās divas daļas. �odien, receptivās estētikas uzzieda laika, nevaram klusēt par tre�o aspektu � par lasītājiem. E. Lukjanska grāmatas iznāk 15 000�30000 eksemplāru lielos metienos, �igli liek.izpirktas un, cik zināms, ari izlasītas. Ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka vismaz vienai lasītāju daļai (un, domāju, ne pārāk mazai) �īs grāmatas ir ļoti vajadzīgas. Var jau iebilst, ka Egila Lukjanska darbi nav mākslinieciski pietiekami augstvērtīgi, ka tā ir �masu literatūra�, kas orientēta uz visai pieticīgu literāro gaumi, u.tml. Neuzņemoties kādas advokāta funkcijas, vienu kontrargumentu �ajā sakarībā tomēr gribētos izteikt.

Kas tad �odien pie mums, Padomju Latvijā, veido grāmatu lasītāju lielo vairumu? Ta�u jau cilvēki, kuri ne vien sākotnējo un vidējo, bet ari augstāko izglītību ir ieguvu�i padomju skolās un augstskolās, cilvēki, kas tātad kop� bērnības saņēmu�i noteiktu literāri estētisku informāciju un orientāciju, nevis kaut kādā ga�rīgā pa�plūsmā augu�i. Tiesa, pirmajos desmit, divpadsmit pēc�kara gados (1944�1955) labu oriģināldarbu bija maz, ārzemju literatūras tulkojumi parādījās gau�ām reti, bet pirmskara izde�vumi (ari latvie�u klasiķi � F. Barda, A. Brigadere, J. Jaun- sudrabiņ� u.c.) no bibliotēkām tika izņemti. Ta�u apmēram kop� 1956. gada latviski ir izdots pietiekami daudz augstvērtīgu grā�matu (krievu un ārzemju klasika un mūsdienu autori, PSRS tautu literatūra, latvie�u literatūras mantojums, bērnu un jaunat�nes izdevumi sērijas), lai tiklu jebkurai gaumei un intere�u lokam. Ja nu �adā bagatiga grāmattirgū pastav pieprasījums pēc Egila Lukjanska grāmatām, tad � vai to var izskaidrot vienīgi ar lasitājpublikas vienas daļas estētisko mazprasigumu un tamlī�dzīgām negācijām? Domāju, ka ne. Jo Egila Lukjanska lasītāji ta�u nenoliedzami lasa ari vēl citu (un citādu!) autoru daiļdarbus. Bet neap�aubāms ir fakts, ka Lukjanski lasa daudz.

Kādu es redzu Egila Lukjanska pastāvīgo lasītāju? Tas ir cilvēks, kam par smagiem un garlaicīgiem liekas Andreja Upi�a un Viljama Folknera romāni, bet Tomasa Manna proza viņam �ķiet pārāk aiz�iļrēta un sare�ģīta. Tas ir lasitajs, kas labprāt draudzējas ar D�. Londona, Ē. M. Remarka un Vija Lā�a romā�niem, lasītājs, kam nav iebildumu ne pret Miervalda Birzes un F.valda Vilka stāstiem, ne arī pret Dainas Avotiņas romāniem. Viņam � �im lasītajam � patīk skaidras, noteiktas cilvēku sav�starpējās attiecības, patīk vīri�ķīgi vīrie�i (ne kafejnīcu dīkdienīgie tukukļi), patīk skaistas mīlestības tēlojumi. Viņu pievelk spraigi si�eti ar negaidītiem pavērsieniem, dramaturģiskām peripetijām un retardācijām. Viņ� ir priecīgs, ja romāns nobeidzas ar h app ij end, ta�u neraksta sūdzībvēstules redakcijām ari tad, ja stāsta vai romāna finālu nevar saukt par laimīgu.

Kads būs �is lasītajs nākotne, vai viņ� pacelsies līdz Fran�a Kafkas un Marsela Prusta daiļradei vai paliks līdz�inējā līmeni, to pateikt vis tik viegli nevarēsim. Par to parunāsim atkal 2007. gada, kad literārā sabiedrība atzīmes rakstnieka Egila Lukjanska 70. dzim�anas dienu.

Jānis Cakurs

Tre�ā iespēja Tev blakus . Atsacī�anās .

Egils Lukjanskls NE JAU KATRU DIENU

Redaktors A. Grods Mākslinieciskais redaktors D. Breik�s Tehniska redaktore M. Jaunzeme Korektore A. Giptere

Nodota salik�anai I3.0S.76. Parakstīta iespie�anai 26.02.87. JT 020M. Formāts 60x 84/14. Tipogrāfijas papīrs ,N? i. Literatūras garnitūra. Augstspiedums. 19.53 ur.sk. iespiedi.; 10,76 u/.sk. krāsu nov.; 22,59 Izdevn. I Metiens 15 000 eks. Pa�ūt. Ns 1023-1?. Cena I rbl. 00 kap. Izdevniecība �Liesma�, 226256 Rīga, Padomju bu!v. 24. Izdevn. Mi 72,'32556,Do-1600. Iespiesta Latvija? PSR Valsts izdevniecību, poligrā�fijas un grāmatu tirdzniecības lietu komitejas tipo�grāfijā �Ciņa�, 226011 Rīgā. Blaumaņa ielā 38/40.