Egīls Lukjanskis

Neuzvarētais

.

�� rītvakar fināla cīņā par Latvijas PSR �empiona nosaukumu boksā sastapsies vairāk�kārtējais republikas �empions pussmagajā svarā Udis Vecozols ar maz pazīstamu spor�tistu rīdzinieku Arnoldu Būvi��

Es nesteidzoties izslēdzu radiouztvērēju un piegāju pie loga. Vakars. Un tūlīt miljoniem cilvēku izģērbsies un ies gulēt. Bērni niķosies, viņi vēl gribēs spēlēties, viņus pērs, viņiem liks stāvēt kaktā, pēc tam stāstīs pasakas un dzie�dās dziesmiņas; skūpsts uz mazas, baltas pierī�tes � un ��u�i, bērniņ�. Lai tev salds miegs un krāsaini sapņi.

Bet kaut kur vēl spīd saule. Kaut kur. .. Aļaskā, Brazīlijā un Antarklīdā. Ne�ēlīga tveice un ne�ēlīgs aukstums. Vienmēr blakus tumsai būs gaisma. Es tumsu neieredzu. Būtu labi, ja varētu iziet laukā un nozagt sauli. IJn to pakārt �eit. Nevar. Varbūt nevajag. Iespē�jams, ka cilvēkiem tumsa tikpat nepiecie�ama, cik gaisma. Nu, protams. Būs jāiet gulēt. Mie�gam astoņas stundas. Astoņas stundas jāguļ kā nosistam. Ne par ko nedomāt un neko ne�sapņot. Tas var tikai lieki satraukt. Jāatpū�as. Rīt pēdējā cīna.

Rit�

Kas gan rīt notiks?

Nekas, veco zēn.

Tu uzvarēsi vai zaudēsi.

�� maz pazīstams sportists rīdzinieks Ar�nolds Būvis ��

Tas esmu es.

Vienmēr�

Vienmēr tev būs bail � kaut ko pazaudēt un kaut ko neiegūt. Vienmēr būs bail palikt vienam. Slikti, ja pēk�ņi vari kļūt nevajadzīgs, ja vari būt lieks. Ne jau vienmēr cīņā ar dzīvi zaudē tikai vājie. Spēkam nav lielas nozīmes. Uzvaras gūt palīdz galvenokārt griba.

Vienmēr uz �īs zemes �alks jūras, tavu seju slacīs lieti, apdedzinās tuksne�u svelme un at�vēsinās pirmais sniegs. Vienmēr būs trok�ņai�nas pilsētas un klusas lauku mājas, skaļi tirgi, kur enerģiskas sievas piedāvās dārgas rozes, un būs aizmirstas me�u pļavas, kur vari sa�plūkt ziedus, lai pasniegtu savai meitenei vai arī aiznestu uz kapiem, kur guļ tavi piederīgie vai draugi.

Vienmēr pie tevis kāds atnāks un kāds no tevis aizies.

Vienmēr kāds paliks.

Vienmēr, kamēr dzīvosi, tu centīsies gūt laimi, varbūt tā arī nekad neuzzinot, kas ir laime un kādu to vēlējies gūt.

Vienmēr kaut kur blakus vai tālu būs cil�vēks, kas tevi gaidīs. Tev tikai �is cilvēks jāat�rod. Tev tikai pie �ī cilvēka jāaiziet.

Tu kaut vienreiz dzīvē pateiksi � �es tevi mīlu�.

Tev kaut vienreiz dzīvē kāds pateiks � �es tevi mīlu�.

Vienmēr, kamēr dzīvosi, tu būsi cilvēks � tāds, kāds tu esi.

Es lēni noģērbju kreklu un aizeju uz vannas istabu. Māte ar māsām sē� teātri. �Pa�i pūta, pa�i dega�. Lai jau pū�. Un lai jau deg. Es nesteidzoties atgrie�u krānus, un vannā ar lielu troksni ieplūst silts ūdens. Vajadzētu no�dzīt ari bārdu, pasmaidot nodomāju. Taisos kā uz jautriem svētkiem, bet patiesībā būtu jāga�tavojas gandrīz vai bērēm. Pēc divdesmit �et�rām stundām Uldis Vecozols mani dro�i vien nokautēs jau pirmajā raundā. Pirms cīņas viņ� man neko neteiks, viņ� tikai ironiski pasmai�dīs, pa�ūpos galvu, it kā sacīdams � �nu, Arni, pats esi vainīgs�, pēc tam aizies uz ringa sarkano stūri, un, kad atskanēs gongs, viņ� man drāzīsies virsū kā tanks. Es zinu. Es to zinu pavisam dro�i. Man nebūs granātu, nebūs mīnu, nebūs prettanku �āviņu, man neviens nenāks palīgā, rnan �is tanks būs jāaptur vie�nam; man �is spēcīgais un izturīgais tanks būs jāaptur vienīgi ar cimdos ietērptām dūrēm, ar prātu un viltību, ar gribu un drosmi, un ap�ziņu, ka man �is Uldis, �is stiprais, skaistais un lepnais Uldis� �is Uldis man noteikti jā�uzvar. Noteikti. Citādi vispār nemaz nebija vērts sākt. Tie būs mani vienīgie iero�i, un ar tiem man jāiztiek. Uldi es labi pazīstu. Kād�reiz bija mans labākais draugs� Es zinu, cik tu, Uldi, vari būt ne�ēlīgs. Bet rītvakar tu redzēsi, ka arī es da�reiz varu būt ne�ēlīgs. Es tev to nekad, Uldi, nepiedo�u. Tu nedrīksti uz�varēt. Jāuzvar man.

Nomazgājies izeju no vannas istabas un ieslēdzu televizoru. Rāda kaut kādu filmu. Neko nevar saprast. Pusmū�a sieviete kliedz. Viņa kliedz drausmīgi ilgi un kaut kā ļoti baigi. Trīs, �etri, pieci bērni. Viņi stāv, ieķēru�sies mātes svārkos, un vecākā meitenīte mē�ģina māti nomierināt. Viņa nebeidz raudāt, un viss ķermenis raustās, it kā viņu ne�ēlīgi sistu. I.auku mājas. Pagalms. Trūcīgi ģērbts ļau�u pulciņ�. Zirgs un rati. Ratos � noslepkavots padzīvojis vīrs. Ciema padomes priek�sēdētājs. Ģimene paliek bez apgādnieka. Sieva bez vīra, bērni bez tēva. Laikam nekas baigāks vairs nevar būt.

��� Māt, kādēļ tu raudi? � es prasīju un pa�raustīju māti aiz rokas. � Dzirdi, mamm? Kā�dēļ tu raudi?

Māte neko neatbildēja, tikai vēl zemāk no�lieca galvu un sarāvās, it kā viņai kāds būtu iesitis. Viņa sēdēja virtuves stūrī uz vecā, izļodzītā krēsla un, ar abām rokām aizsegusi seju, joprojām raudāja. Viņa raudāja ļoti ilgi, visu dienu. Es apsēdos mātei blakus, galda otrā pusē sēdēja abas māsas, un arī viņas rau�dāja, un tā mēs sēdējām vairākas stundas�

��� Mamm, kādēļ tu raudi?

Viņa atkal neko neatbildēja, man ļoti sāka gribēties ēst, es aizgāju pie skapja un izņēmu klaipu maizes, nogriezu �ķēli, pēc tam atcerējies nogriezu vēl trīs �ķēles un tās aiznesu mātei un māsām, viņas neēda, tikai tā dīvaini uz mani paskatījās un joprojām raudāja, bet es, apsēdies blakus mātei, ēdu maizi, ēdu vecu, sakaltu�u maizi, un ta man �ķita ļoti gar�īga, es neatceros, ka būtu ēdis kaut ko gar�ī�gāku �

��� Mamm, kādēļ tu raudi?

Un tad mani pārņēma bailes. No dārza caur mājas logiem virtuvē jau bija ienākusi tumsa, un māte, beidzot pārstājusi raudāt, ar sastin�gu�u skatienu raudzījās uz auksto, �odien neiekurto plīti un dro�i vien domāja, kādēļ nav pagatavotas vakariņas, nē, tā domāju es, jo tūlīt no darba vajadzēja pārnākt tēvam, un bija pierasts, ka tad mēs visi sē�amies pie galda un ēdam.

�� Mamm, tūlīt pārnāks tētis. Es iekur�u plīti.

Mate leni pacēla galvu, izslaucīja acis un kā lūgdamās izstiepa rokas pret mani.

�� Tu iekur plīti, dēls, � viņa sacīja. � Iekur, varbūt tad �ai mājā kļūs nedaudz siltāk. Un arī vakariņas es tūlīt pagatavo�u. Patie�ām, jums ta�u visiem jau sen gribas ēst. Tikai tētis, Arnold, pie mums nekad vairs neat�nāks. No �īs dienas, bērni, mums vakariņas vienmēr būs jāēd vieniem� bez viņa�

Vēlāk, kad jau gulēju savā istabā un veltīgi centos aizmigt, lēni atvērās durvis, pie manis klusi pienāca jaunākā māsa Inta un vairākas reizes paraustīja aiz rokas.

�� Arnold � brāļuk�

�� Ej gulēt, Inta. Tev jau sen vajadzēja būt aizmigu�ai.

��� Arnold� � Inta neatlaidās. � Vai tad tu nezini� mūsu tētis ta�u ir miris�

��� Zinu, � es atbildēju. � Tikai neticu. Bet tagad ej gulēt, māsiņ. Ej!

Viņa aizgāja līdz durvīm, tad apstājās.

�� Un tu nemaz neraudāji, � viņa pārme�to�i teica.

Es tomēr raudāju. Es raudāju visu nakti. Dienā man nez kādēļ bija kauns.

Es vienmēr atcerē�os to karsto vasaras pēc�pusdienu, kad pēdējo reizi redzēju tēvu. Viņam mugurā bija labākais uzvalks, patiesībā tas bija ļoti vienkār�s un lēts un nonēsāts, bet tas bija viņa labākais, viņa vienīgais uzvalks, un viņ� gulēja cie�i aizvērtām acīm, neredzēdams ne mani, ne māti, ne māsas, ne kādu no pā�rējiem radiniekiem, kuri sanāku�i mazajā kap�li�ā, lai uz viņu paskatītos pēdējo reizi un no viņa atvadītos. Tēvs izskatījās ļoti mierīgs un ļoti jauns. Un tā arī bija. �etrdesmit astoņi gadi.

� Glu�i jauns puisis, � kāds teica. � Va�rēja vēl dzīvot�

�Tēti!� es viņu klusi uzrunāju. �Tēti, lūdzu, atver acis, es tevi lūdzu, atver acis, un tu ieraudzīsi mani, māti, māsas un visus pārējos radiniekus� nevajag, tēti� celies aug�ā un iesim mājās� es gribu, lai tu atkal esi mā�jās� pie manis� pie mums� tev jāpiepū� vecā futbola bumba, pēc tam iziesim pagalmā, es ka parasti stāvē�u vārtos, bet tu sitīsi pie�cus vienpadsmitmetriniekus, un, lai tev sagā�dātu prieku, ielaidī�u vārtos divas, nu, varbūt pat Iris bumbas, tu smiesies, tu ļoti priecāsies un tad no�ēlodams teiksi: �Arni, no tevis ne�kad neiznāks labs vārtsargs,� � un arī es smie��os, es priecā�os, es bū�u loti laimīgs.�

Pie kapa tika teiktas vairākas runas. � .. .dzīve ir ne�ēlīga � nāve vienmēr paņem labākos cilvēkus� viņ� bija tik gādīgs, rū�pīgs, mīlo�s� labs vīrs, labs tēvs� un ta�gad� tagad cilvēks paliek viens� ar savām sāpēm un bēdām� neviens nevar palīdzēt� ne dievs, ne cilvēki � un trīs bērni ��

Māte bija tuvu sabrukumam. Viņa stāvēja pie vaļējā kapa un, neko neredzēdama, raudzī�jās ne visai dziļajā bedrē, kur pēc da�ām mi�nūtēm guldīs cilvēku, kas viņai bija vislabā�kais, vistuvākais un visnepiecie�amākais draugs. Un man. Un arī Intai un Spodrai. Mums visiem.

Joprojām saule cepināja kā negudra, un jau otro nedēļu pieturējās sauss, karsts laiks.

������� Ko tu tagad domā darīt? � Uldis Vecozols painteresējās.

������� īsti nemaz vēl nezinu, � es atbildēju. � Dro�i vien būs jāsāk strādāt.

��� Kur?

��� Nezinu. Un ko tu?

�������� Mācī�os. Vismaz mēģinā�u �oruden iestā�ties Rīgas industriālajā politehnikumā.

��� Gan jau tiksi.

��� Es arī tā ceru.

��� Dro�i.

�� Varbūt arī tu, Arni?

������� Nekas nesanāks. Jāiet vien būs strādāt. Muterīte pa�laik ļoti slima, un māsas grib mā�cīties. Viņām noteikti videne jānobeidz. Es pēc tam, Uldi� Un ne uz tehnikumu, bet uz Māk�slas akadēmiju.

Mēs ātri nometām virsdrēbes un iebridām rāmi teko�ajā Rātsupītē. Ūdens izrādījās stipri silts un neko daudz neatvēsināja. Un tomēr peldēties bija patīkami.

Upes pretējā krastā no Spilves aerodroma ik pēc brī�a rēkdamas pacēlās lidma�īnas.

��� Arni, mums vajadzētu aizlaisties uz Saratovu un izmācīties par lidotājiem, � Uldis sprauslodams kliedza. � Abi lidotu uz vienas lidma�īnas � es būtu pirmais pilots, tu � otrais.

��� Nekā nebij, vecīt, � es kliedzu pretī. � Pirmais būtu es.

Vēlāk mēs apgūlāmies Spilves pļavā.

��� Pavisam nopietni, Arni, � Uldis, pievē�ris acis, teica. � Nemaz nebūtu slikti strādāt par lidotāju. Uzreiz varētu redzēt visu Latviju un, ja paceltos labi augstu, varbūt redzētu visu zemeslodi. Mēs aizlidotu uz Āfriku un. kamēr mehāniķi degvielas tvertnēs ielietu benzīnu, ietu d�ungļos medīt ziloņus un lauvas, varētu pabūt Madagaskarā, pēc tam aizlaistu uz Buenosairesu, uz Ekvadoru vai Meksiku pie indiā�ņiem, pēc tam pie Aļaskas eskimosiem un kopā ar D�eku Londonu pasēdētu kādā Klondaikas krodziņā, dzertu tīru spirtu, un viņ� mums iz�stāstītu da�us savus jaunākos piedzīvojumus, pēc tam no azotes izvilktu prāvu ādas mai�eli. tas būtu pilns ar zeltu. Viņ� gribētu samaksāt tēriņu, bet viņam negaidot uzbruktu vesels bars klaidoņu, tie gribētu D�eku piekaut, varbūt pat nosist un atņemt visu iekrāto zeltu, un tad tu, Arni, nostātos pie durvīm, lai neviens ne�aizbēg, bet es, stāvēdams ar muguru pret leti, sistu katram, kas viņam tuvotos. Mēs pa abiem, Arni, ātri ar gangsteriem tiktu galā, mēs izsistu visu to krogu, un pēc tam D�eks Londons pasmaidītu, mūs uzslavētu un savā aizsmaku�ajā balsī pajautātu: �Ve�i, no kurie�nes jūs esat? Jūs esat īsti vīri!� Un mēs viņam iepni atbildētu: �Mēs, D�ek, esam no Ijģuciema. Mēs esam vecie Iļģuciema zēni, un taisni brīnums, ka tu līdz �im par mums neko vēl neesi dzirdējis. Bet tagad pietiks, D�ek! Bija |oti jauki ar tevi tā papļāpāt un pie rei�zes nedaudz izkustināt vecos kaulus; turpini vien meklēt savu nelaimīgo zeltu un rakstīt stāstus. Mums jālido tālāk.� Un tad mēs at�grieztos mājās, Arni. Beidzot pavisam nopietni jāsāk gatavoties ek�iem.

Tāds nu �is Uldis toreiz bija � skaists, vienā augumā ar mani, fiziski loti spēcīgs, viens no tā laika Ilģuciema �atamaniem�. No viņa baidījās arī Āgenskalna un Torņakalna zēni. Ulda tēvs bija ārsts � medicīnas zinātņu doktors, bet dēlu nebūt nevilināja spodrās ope�rāciju zāles, slimnieku vaidi un morgs. Uldis bija kā jucis uz tehniku. Viņ� nēsāja garus, viļņainus matus, varēja būt sapņains un ro�mantiski noskaņots, bet parasti � cinisks un rupj�, centās būt bravūrīgs un uzsvērt savu fizisko pārākumu par citiem.

�� Es gribu izmācīties par elektriķi, � es teicu. � Man �ķiet, tas tomēr labāk nekā strā�dāt par atslēdznieku vai virpotāju.

��� Bet tie vairāk nopelna, � Uldis sacīja.

�� Vienalga, � atbildēju. � Trīs mēne�us par mācekli, saņem�u kategoriju, un pēc tam izpe|ņa jau būs tīri pieklājīga.

������� Ja, � Uldis gari novilka. � Bet par li�dotāju tomēr labāk.

������� Nē, vislabāk tomēr par gleznotāju. Uzzī�mēt �o plūsto�o ūdeni, me�u, ziedus un sauli� un �ie ziedi nekad nenovītīs un saule nenorietēs �

������� Eh, tas nav vīrie�a darbs! � Uldis ni�cīgi iesaucās. � Zīmēt puķītes� Tev vajag�

�� Tagad man vajag strādāt.

�������� Paklausies, Arni, � Uldis pagriezās pret mani. � Ar ko tavs vecais nomira?

��� Nemaz tā īsti nezinu, � es atbildēju.

��� Vācu laikā viņ� bija aizdzīts smagos dar�bos un tur tad laikam arī sabeidzis veselību.

Saule kļuva arvien karstāka, arvien ne�ēlī�gāka, un es teicu, ka nav nekādas jēgas lais�ties uz Āfriku. Seit trūkst vienīgi d�ungļu un nēģeru.

������� Nu labi, � Uldis piecēlās. � Tad ejam vēlreiz nopeldēties Nīlā!

Un mēs ar vislielāko baudu ienirām zilajā upē.

������� Tev vajadzētu sākt trenēties peldē��anā, � Uldis kliedza, vērojot, kā es peldu.

��� Tu varētu kļiit olimpiskais �empions.

������� Nē, es ie�u uz futbolu. Gribu kļūt vārt�sargs. Gribu būt labāks par to slaveno spānieti Zamoru.

�������� Bet es, tikko iestā�os tehnikumā, pieteik��os boksā. Un tici, jau pēc da�iem gadiem es spē�u uzvarēt pa�u D�o Luisu.

Es iesmējos un ieniru. Es ieniru ļoti dziļi, līdz pa�am upes dibenam. Atvēru acis, bet neko nespēju saskatīt. Visapkārt bija tumsa. �Tā dro�i vien ir arī kapā,� es nez kādēļ no�domāju. �Baigi. Bet es jebkurā brīdī varu iz�nirt.�

Nedaudz saliecos uz priek�u, lai no upes di�bena pagrābtu sauju dubļu kā pierādījumu, ka esmu bijis pa�ā apak�ā, tur, kur aukstā straume gandrīz krampjos savelk kājas un acis dziļi iespie�as slapja tumsa; mani pirksti pie�skārās aukstam, robainam metālam, tie viegli slīdēja tam pāri, aptaustīja, it kā noglāstīja, it kā iesita, un tad es sapratu, ka da�us centi�metrus zem manis upes dūņās guļ nesprāgusi aviācijas bumba vai kāda liela mīna, nē, visti�camāk tā tomēr bija bumba, un es lēni, baidī�damies sakult ūdeni, izniru virspusē.

�� Arni! � Uldis kliedza, ar rokām rādī�dams uz krastu. � Redzi, arī Gunta atnākusi. Bet tu gribi noslīcināties.

Es paskatījos uz meiteni, uz viņas balto kleitu un zināju, ka zem tās ir mazs, spilgti sarkans peldkostīms; es paskatījos uz Guntu, uz meiteni, kas man traki patika, un ātri iz�peldēju krastā.

��� Sveika, Gunta! � es uzsaucu. � Labi, ka tu atnāci.

��� Sveiki, zēni! � Gunta mums pamāja ar roku. � Pagaidiet, es arī tūlīt bū�u pie jums. Vienai man peldēties bail.

��� Nebaidies! � Uldis sauca. � Arnolds varēs turpināt nirt, bet tevi sargā�u es. Uz mani tu vari paļauties.

�� Tur tālāk apak�ā guļ bumba, � es Uldim teicu.

��� Nerunā muļķības, � viņ� nevērīgi atbil�dēja un, plati smaidīdams, pasniedza Guntai roku.

No (ās dienas pagāju�i jau vairāki gadi, un pa �o laiku daudz kas mainījies un kļuvis ci�tāds; zēni izaugu�i lieli, daudzi strādā tuvāka�jās rūpnīcās, citi vēl mācās un jau paspēju�i iepazīt gan pirmo mīlestību, gan pirmo naidu, draugi kļuvu�i sve�i, un jaukie, vienkār�ie skuķi pārvērtu�ies par lepnām, modernām dā mām. Un tu vairs nevari kopā ar viņām skrai�dīt basām kājām pa tik pazīstamajām Iļģuciema ieliņām, nevari kopā spēlēt indiāņu ka�rus vai Tarzānu, nevari slepus uzlīst mājas bēniņos un kopīgi lasīt �Manas nakts gaitas�, �Londonas tum�ās acis� vai �Mimi Blieta � mana dārza zieds�; tu vairs nevari koridora pustumsā viņas pirmo reizi noskūpstīt vai vienkār�i paraustīt aiz bizēm, nē, veco Iļģuciema zēn, tagad tev jāuzģērbj moderns uz�valks, kabatā jābūt naudai un sava dāma jā�aizved uz �Lunu� vai �Juras pērli�, jāprot gudri spriedelēt par dzīves bezjēdzīgumu un brīvās mīlestības priek�rocībām, krietni iedzert konjaku un �ampanieti un, lai dāma nesāktu par tevi slikti domāt, jāpaņem taksometrs un jāaizved viņa uz nakti pie sevis. Viss. Un vēl viena diena un nakts būs aizvadīta.

Pa �iem gadiem ne tikai jaunais cilvēks kļu�vis citāds � mainījusies arī Riga un tās skaistākā nomale � Iļģuciems. Pazudu�as vien�stāva mājiņas, pla�o dārzu vietā izaugu�as piecstāvu celtnes, smil�ainās ieliņas sedz as�falts, joņo ma�īnas un trolejbusi, un kādreiz snaudo�ajā nostūrī glu�i kā tanks ielauzies pilsētas troksnis un ritms.

Bet gandrīz vai pilsētas centrā Sporta ma�nē�ā sākas Latvijas boksa meistarsacīk�u fi�nāla cīņas, ringā jau ierodas visvieglākā svara dalībnieki, zālē saceļas troksnis, un sportistu ģērbtuvēs izmisis skraida sporta biedrības �Kvēle� vecākais treneris Vīksna � nav iera�dies Arnolds Būvis.

�� Vēl nav? � viņ� kādam jau kuro reizi jautā.

Tas noraido�i papurina galvu.

��� Nav.

��� Ārprāts! Viņ� mani stāvus kapā iedzīs! � Vīksna saķer galvu. � Vai viņ� aiz�mirsis, ka viņam �ovakar jācīnās par Latvijas �empiona nosaukumu? Vai viņ� aizmirsis, ka viņam jāaizstāv �Kvēles� gods?

Kāds no bokseriem pasmīn.

��� Varbūt Arnolds smalki aprēķinājis, ka viņam tik un tā Uldi Vecozolu neuzvarēt�

��� Muļķības! � Vīksna atmet ar roku. � �ovakar Arnolds Būvis cīnīsies kā zvērs! Bet kur viņ� ir? Kur? Pēc stundas viņam jau jābūt ringā!

�anis Vīksna pārskaities apgrie�as un ieiet tiesne�u istabā, kur atrodas telefons. Viņ� ner�vozi noceļ klausuli un sāk griezt ripu.

Arnolds Būvis, izdzirdot ska|o telefona zvanu, satrūkstas, bet paliek sē�ot. Lai jau zvana. Tas dro�i vien ir Vīksna. Nekas, lai pa�gaida. Gribu vēl da�as minūtes mierīgi atpūs�ties. Vajadzētu ari vēl daudz ko atcerēties. Varbūt �īs atmiņas man palīdzētu rast sevī vairāk naida. Un naids man palīdzētu arī uz�varēt. Bez naida es nevarē�u. Un, atklāti sa�kot, neviens bokseris neierodas ringā, apgarots ar dziju mīlestību pret savu pretinieku. Un bez tam �ī cīņa, godājamo treneri Zani Vīksna,

nebūt nebūs cīņa tikai par Latvijas �empiona nosaukumu. Nē, nē! Mums ar Uldi ir savi rē�ķini. Un viņ� to zina. To zinu arī es. �ovakar vai nekad.

Arnolds Būvis sē� dziļā atpūtas krēslā, vi�ņam ir tum�i, īsi apgriezti mati, ieplakans, it kā saspiests deguns, kāds raksturīgs gandrīz visiem bokseriem, plati pleci, zem baltā krekla spilgti izdalās kā no kapara izlietie bicepsi, katra plecu un krū�u muskuļu grupa. Arnolds Būvis vairāk atgādina vingrotāju nekā pussmagā svara bokseri.

Paiet vēl da�as minūtes, beidzot Arnolds pieceļas un viegli, kā dejodams vairākas rei�zes pārstaigā istabu. Visu labās puses sienu aizsedz liels grāmatplaukts, virs atpūtas krēsla karājas boksa cimdi, bet pārējās sienas gan�drīz no vienas vietas klāj gleznas un akvareļi.

Arnolds apstājas un ilgi skatās Guntas por�tretā, viņas zilajās, domīgajās acīs, gai�ajos, saules pielietajos matos un sejā. Spilgti sar�kanas, cie�i sakniebtas lūpas. Lielas, gandrīz pilnīgi atsegtas krūtis.

Arnolds skumji pasmaida. Tas ir viņa pir�mais nopietnākais darbs, kuru viņ� pabeidza pavisam nesen � pēc AAākslas akadēmijas otrā kursa, kādā traki vētrainā vasaras naktī. Un tā ir arī viņa pirmā, vienīgā un nolādētā mīlestība. Un tā neizgaist, tā joprojām nebei�dzas, kā var nobeigt stāstu vai pabeigt gleznu. Sī dīvainā mīlestība sēd viņā dziļi jo dziļi jau ilgus gadus, un nekur no tās nevar aizbēgt. Un, ja nevar, � tātad arī nevajag.

Arnolds Būvis rūpīgi sasien kaklasaiti, ne�daudz iesmar�ojas un uzģērbj savu jauno, spilgti sarkano �aketi. Nudien, kā uz dzīrēm,

viņ� nodomā. Kā uz lieliem, gai�iem svētkiem. Un uzvara pār Uldi Vecozolu man patie�ām arī būs svētki. �empiona nosaukumam nav ne�kādas nozīmes. Man svarīgāka, daudz nozīmī�gāka, daudz vajadzīgāka, pat nepiecie�ama ir pati uzvara. Un pēc �īs uzvaras es �ovakar atkal redzē�u Guntu. Atkal ar viņu runā�u, atkal � Bet varbūt viss būs pavisam citādi. Pavisam, pavisam savādāk.

Atkal skali zvana telefons. Arnolds nestei�dzoties pacel klausuli.

��� Jā, es klausos. A, tas esat jūs, Zani Vīk�sna! Nē, nē, es neesmu slims un neesmu arī nobijies. Kas par muļķībām! Man tikai vaja�dzēja� Jā, jā, tūlīt brauk�u. Tūlīt.

Arnolds noliek baltā telefona klausuli, kaut ko pārdomājot, vēl da�us mirkļus pastāv, tad ātri uzģērbj lietus mēteli un dodas uz durvīm. Tās negaidot atveras, un koridorā ienāk Ar�nolda māte. Viņa izskatās daudz vecāka, nekā patiesībā ir, un stipri sagurusi, ap galvu ap�siets melns katūna lakatiņ�, mugurā lēts ru�dens mētelis, bet rokā tīkliņ� ar iepirkumiem.

��� Tātad tu jau aizej, Arnold? � viņa klusi jautā un, nolikusi iepirkumus uz galdiņa, cie�i apņem dēla plecus.

��� Jā, māt. �ovakar pēdējā � iz�ķiro�ā cīņa.

��� Un pēc tam tu iesi tur� pie viņas, � māte vēl klusākā balsī vaicā.

�� Jā, māt. Pēc tam es ie�u pie Guntas.

2*

19

��� Nu, dēls� � māte kā no�ēlodama at�lai� rokas un skatās kaut kur sāņus. � Dari nu, kā gribi. Es jau pietiekami daudz esmu par to runājusi. Tu tagad, dēls, esi izaudzis liels nn māti vari neklausīt� Ej, Arnold. Es

tev noveļu �ovakar ringa uzvarēt� kļūsti �empions. Bet pēc tam� kad aiziesi pie vi�ņas� es tev novēlu zaudēt� smagi, smagi zaudēt�

Arnolds samocīti pasmaida un viegli no�glāsta mātes galvu.

��� Piedod, bet es tomēr pacentī�os uzva�rēt� abās cīņās. Tās man noteikti jāuzvar, māt, saproti mani.

Arnolds noskūpsta māti uz pieres un aizver durvis. Bet vecā sieviete ieiet virtuvē un sāk izsaiņot iepirkumus.

��� Un tomēr, dēls, es tev vakariņas paga�tavo�u, � viņa klusi pie sevis saka. � Tu pie tās Guntas neēdīsi, viņa tevi nepieņems, viņa tevi padzīs� Un paldies dievam!

Arnolds ātri atver Sporta manē�as durvis, iet pa garu gaiteni, dzirdams skaļ� skatītāju sacelts troksnis, pēc tam viņ� ieiet sportistu ģērbtuvē un steidzīgi noģērbjas.

Pie viņa uztraucies pieskrien treneris, tā masīvais augums iespīlēts biezā treniņtērpā, bet pār labo plecu kā karogs plivinās balts dvie�lis.

��� Beidzot! � Vīksna ierēcas, un viņa balsī saklausāmas gan dusmas, gan atvieglinājums. � Beidzot tomēr jaunskungs ieradies! Man vi�ņam jāzvana, man viņ� jālūdzas!

Arnolds neko neatbild, pieceļas un klusējot sāk izdarīt da�us iesildī�anās vingrojumus.

�� Ja vēlreiz tas atkārtosies, es tevi izslēg�u no komandas! � Vīksna brīdina un jau kuro reizi ar dvieļa galu norau� sviedrus no sejas, Karsts. Un vēl �ie liekie uztraukumi.

Arnolds pārtrauc iesildī�anos un cie�i ieska�tās trenera acīs.

��� Izbeidziet! � viņ� saka. � Pēc �īvakara cīņas es aizie�u pats.

Vīksna uz brīdi apmulst. Arnolds Būvis ir pārāk talantīgs, pārāk neatlaidīgs, pārāk labs bokseris, lai no viņa tik viegli atteiktos. Viņa zvaigzne nupat tikai sāk iemirdzēties. Tikai nupat trīs gadus ilgie intensīvie treniņi sāk dot pirmos aug|us. Bet kādi tie varētu būt vēl pēc trim gadiem! �anis Vīksna ir pārliecināts, ka Arnolds, turpinot tikpat cītīgi trenēties kā līdz �im un uzkrājot cīņu pieredzi, kādreiz va�rētu kļūt varbūt pat Eiropas �empions. Un Vīksna atceras, kā pirms da�iem gadiem tre�niņa laikā pie viņa pienāca atlētiska auguma puisis un izteica vēlē�anos sākt nodarboties ar boksu.

��� Cik tev gadu? � treneris uzreiz paintere�sējās.

��� Divdesmit, � puisis pateica.

��� Neder, � Vīksna sacīja un turpināja no�darbību ar grupu, kurā jau bija vairāki sporta meistari un vairāki republikas �empioni.

Pēc da�ām minūtēm nepazīstamais atkal no�stājās blakus trenerim.

��� Kādē|? � viņ� prasīja.

��� Tādē|, ka ar boksu jāsāk nodarboties div�padsmit, �etrpadsmit gadu vecumā, nevis�� Vīksna, pat nepaskatījies uz jautātāju, atteica. � Jūs esat nokavējis. Jūs varētu vienīgi pamē�ģināt spēlēt �ahu vai būrāt jahtu. Jūsu ve�cumā Laslo Paps, Sokolovs un Popen�enko bija jau olimpiskie �empioni. Bet tagad, lūdzu, atstājiet nodarbību zāli.

Puisis klusēdams atkāpās da�us soļus sānis, bet prom negāja. Treniņa pārtraukumā Vīksna viņu atkal pamanīja, kad puisis, nostājies bla�kus ringam, uzmanīgi skatījās, kā to atstāj treniņu beigu�ie sportisti.

��� Tu vēl esi �eit? � Vīksna bija izbrīnījies.

������� Kā redzat, � nepazīstamais atbildēja un vainīgi pasmaidīja. � Varbūt jūs tomēr mani ņemsiet?

������� Vai tu kaut reizi esi uzvilcis boksa cim�dus? � Vīksna, kaut ko ātri pārdomājis, no�prasīja.

��� Nē, � puisis no�ēlodams pakratīja galvu.

��� Ne reizi.

��� Bet kāvies dro�i vien esi?

��� Jā, � nepazīstamais godīgi atzinās.

���� Tā ir gadījies.

��� Kur? � Vīksna turpināja pratināt.

��� Uz ielas, bet visbie�āk ballēs�

������� Visbie�āk ballēs� � Vīksna domīgi at�kārtoja. � Un ko tagad?

������� Es jau teicu � gribu nodarboties ar boksu.

������� Lai kādu labāk varētu piekaut? � Vīksna to pajautāja tik skaļi, ka da�i bokseri ieintere�sēti uz viņiem paskatījās.

��� Nē, � puisis teica un nodūra galvu.

��� Tas nepavisam nav tā.

������� Nu labi, � treneris sacīja un viltīgi pa�smīnēja. � Ja jau tik ļoti gribi .. .

������� Pavisam nopietni. � Puisis atkal pacēla galvu, ieskatījās Vīksnas smejo�ajās acīs, un �ie vārdi un seja pauda cie�u apņem�anos.

���� Pavisam nopietni.

������� Oļģerti � treneris uzsauca, un pie viņa nekavējoties pienāca slaids, ļoti muskuļots bok�seris. � Viena raunda treniņ� ar �o te, -Vīksna parādīja uz sve�o. � Tikai saudzīgi, Ojģert.

Un, pagriezies pret kāviena alksto�o puisi, Vīksna pavēlēja:

� Izģērbies, uzvelc cimdus un ej ringā! Ar tevi nedaudz pastrādās trīskārtējs republikas �empions.

Nepazīstamais cie�i saknieba lūpas, da�us mirkļus padomāja, tad ātri noģērbās, un vi�ņam uzvilka boksa cimdus.

Vīksna bija pārsteigts. Viņ� zināja, ka pa��laik rīkojas pret visiem noteikumiem, bet ne�gribēja iesākto pārbaudi pārtraukt. Kaut kas �ai puisī �ķita pievilcīgs, un kā ilggadējs tre�neris viņ� intuitīvi juta, ka no �ī zēna kaut kas varētu iznākt. Katrā ziņā drosmes viņam ir pieliekami. Vīksna nevarēja atcerēties ne�vienu gadījumu, kad jauniesācējam būtu vēlē��anās kaut vieglā treniņā stāties pretī repub�likas �empionam, � vispār tas nemaz nebija atļauts. Sve�ais jau stāvēja ringa vidū un mie�rīgs gaidīja savu slaveno �kāvēju�. Bet kā�viens būs, to zināja gan nepazīstamais puisis, gan treneris. Un, ja pēc tā �im sve�iniekam vēl joprojām būs vēlē�anās trenēties boksā, tad patie�ām no viņa kaut kas arī iznāks. Sī var�būt būs ne�ēlīga, bet katrā ziņā efektīva pār�baude, par to Vīksna bija pārliecināts.

Oļģerts Koks viegli, kā rotaļādamies, nepa�zīstamajam treniņa partnerim izdarīja vairā�kus sitienus, bet, viņam par lielu pārsteigumu, sitieni mērķi nesasniedza. Sis bija ārkārtīgi veikls zellis. Tas trīskārtējo republikas �empi�onu nedaudz sakaitināja, viņa sitieni kļuva spēcīgāki, tagad tie gandrīz vienmēr trāpīja sve�ā galvu vai krūtis, arvien ātrāk, arvien spēcīgāk, bet tad da�i asi, negaidīti sitieni ķēra Јrī �empiona pa�pārliecināto seju, tā k|uva vēl niknāka, sitieni vēl stiprāki, bet sve�ais puisis, kaut ar grūtībām, joprojām turējās gods go�dam.

��� Brek! � Vīksna iekliedzās. � Pārtraukt!

Un pie sevis nodomāja, ka arī �oreiz intuī�cija viņu nebūs vīlusi. Puisis patie�ām turējās bra�i.

Nepazīstamais, mazliet grīļodamies, atstaja ringu, nometa cimdus, klusēdams apģērbās un, tā arī nepateicis ne vārda, aizgāja.

Vīksnas seja pastiepās manāmi garāka. Tā�tad tomēr� Bet nākamajā dienā sve�ais alkal bija klāt.

������� Gribu nodarboties ar boksu, � viņ� at�kārtoja dienu iepriek� sacīto.

Vīksna priecīgs iesmējās. Tātad tomēr� Viņ� ir īsts vīrietis.

��� Kā tevi sauc?

��� Arnolds Būvis.

��� Un tu saki, ka tev jau ir divdesmit gadu?

��� Jā.

��� Strādā vai mācies?

��� Strādāju.

��� Kur?

��� Pre�u stacija par krāvēju.

�������� Es tevi ņemu, � Vīksna sacīja. � Iz�ģērbies, un sāksim! Bet tikai bez �īkstē�anas un bez ierunām klausīt visiem maniem norādī�jumiem! Tu daudz ko esi nokavējis � es tevi trenē�u individuāli.

Un tagad Arnolds grib aiziet! Tie�i tagad, kad jau nostājies uz pirmā slavas pakāpiena, tie�i tagad, kad var sākt izcīnīt uzvaru pēc uz�varas! Neticami. Bet, labi pazīstot Arnolda raksturu, Vīksna pavīpsnā un viltīgi noprasa:

������� Arī tad, ja zaudēsi? Arī tad, Arnold, tu gribēsi aiziet?

������� Es uzvarē�u, � Arnolds atbild un turpina iesildīties.

Treneris, brīdi vērojis Arnolda kustības, pie�iet viņam klāt un ar roku uzsit pa plecu.

������� Būs jau labi, Arnold! Es varbūt nedaudz iekarsu, bet disciplīnai jābūt. Tu ta�u zini. Ta�gad ej atgulies, es tevi pamasē�u. Un tad uz svariem. Pēc piecpadsmit minūtēm tev jau jā�būt ringā.

Arnolds vēl izdara da�us elpo�anas vingri�nājumus, pēc tam apguļas uz sola.

������� Es uz mirkli ieskrie�u zālē, � Vīksna saka. � Jāuzmet acis, kā veicas �vidējiem�. Tu pagūli, atpūties.

Pēc da�iem mirkļiem no blakus telpas, kur atrodas svari, ienāk Uldis Vecozols. Viņ� lēni pieiet pie Arnolda, un viņa plato seju, kā vien�mēr, rotā pa�pārliecināts, nicīgs smaids.

�������� Sitā, Arnold, � viņ� lēni, uzsverot katru vārdu, saka, � tu man katrā raundā vismaz trīs reizes gulēsi uz dēļiem �

Arnolds neko neatbild, tikai viņa tum�ajās acīs iekvēlojas naida dzirkstis.

Uldis ar lielu pārākuma apziņu iziet.

Atgrie�as Vīksna. Viņ� ir redzami vīlies.

������� Andrejs Kļava zaudēja. Tīri, kā pēc no�tīm. 2�\. Puisim vēl trūkst izturības. Ziemā būs krietni vien jāpalielina slodze.

Treneris apsē�as blakus Arnoldam un sāk enerģiski masēt boksera rokas un kājas.

������� Uldis Vecozols noteikti cīņu gribēs iz��ķirt jau pirmajā raundā. Arī viņam fiziskā sagatavotība ir diezgan �vaka. Pēdējā laikā pamaz trenējies Tātad viņ� visu liks uz pirmo gājienu. Viņ� tev nāks virsū kā traks. Nekādā gadījumā neielaidies tuvcīņā! Tev par katru cenu pirmais raunds ir jāiztur! Otrajā gājienā jau pamazām varēsi sākt uzbrukt, bet tre�ajā Uldis jau būs galīgi izpumpējies, un tad sāc strādāt ar kreiso, tikai ar kreiso! Un tu uzva�rēsi, Arnold! Es par to ne�aubos. Tā. Tagad ejam uz svariem.

Viņi ieiet blakus telpā, un Arnolds nosveras.

Tiesne�a palīgs rūpīgi pārbauda svaru.

��� Septiņdesmit astoņi kilogrami trīssimt piecdesmit grami. Kārtībā! Svars atbilst pussmagā svara kategorijai.

Pēc tam Arnoldu pārbauda ārsts. �ķiet, viss kārtībā.

��� Kāda ir pa�sajūta?

��� Lieliska.

��� Varat sākt gatavoties cīņai.

Arnolds atgrie�as ģērbtuvē.

Pēc brī�a pa atvērtajām durvīm ienāk tikko cīņu beidzis sportists. Tas ir pirmā vidējā svara bokseris Andrejs K|ava. Viņa ķermeni klāj sviedri, da�as plecu un krū�u muskuļu grupas noraustās, nodreb, tās vēl nespēj tik ātri pēc lielās slodzes nomierināties; viņ� smagi elpo, atkrīt uz sola un nodur galvu. Sportists ir izmisis un satriekts.

��� Viss � atkal zaudēju �

Arnolds viņam nostājas blakus un viegli sa�purina biedra galvu.

��� Nekas, Andrej! Gan jau arī mēs kādreiz uzvarēsim. Man tas noteikti jāizdara �ovakar, bet tev uzvarām vēl laika diezgan. Pēc da�iem gadiem tu kļūsi ne tikai Latvijas, bet arī Sa�vienības un, kas zina, varbūt pat Eiropas �em�pions.

Andrejs Kļava paceļ galvu un pasmaida.

�� Tu esi for�s puika, Arnold, paldies tev par sacīto, tikai nez vai tā būs �

��� Gan jau, gan �

Ģērbtuvē atkal iedrā�as Vīksna, pieiet pie Andreja un mierino�i vairākas reizes ar roku uzsit pa muguru.

��� Nekas, And�a, nekas! Tu darīji visu, ko spēji, katram nākas kādreiz zaudēt. Bez tā ne�iztikt. Tikai nenokar degunu! Vēlāk padomā�sim, vai tev labāk nepāriet vienu kategoriju augstāk, bet tagad, zēni, � mieru! Tikai mieru! Komandas vietu iz�ķirs Būvja cīņa. Ej atgu�lies, Arnold, aizver acis, ne par ko citu nedomā kā tikai par cīņu, tikai par priek�ā stāvo�o cīņu un tūksto�reiz pie sevis atkārto � �man jāuzvar�! Viss.

Arnolds lēni apguļas un piever acis.

i

Man jāuzvar� Nu, protams. Kā tad citādi? Es varētu zaudēt jebkuru cīņu, tikai ne �o, ti�kai ne Uldim. Izslēgts. Es vispār nedrīkstu ne�kad zaudēt. Neko. Bet esmu jau pazaudējis. Gan vairākus gadus, gan . . . Var jau, var zau�dēt daļu no dzīves, gan sievieti un mīlestību, vienīgi jācen�as nepazaudēt mērķi un ticību, ka esi kādam ļoti vajadzīgs un vari cilvēkiem darīt labu. Lepni vārdi. Un galvenais � nepa�zaudēt dzīvi. Tas skan vēl lepnāk. Nepazaudēt ar visām sāpēm un priekiem. Laiks tev nekad neatdos pat minūti, kur nu vēl mū�u. Un tas ir jānodzīvo� Te derētu atcerēties Nikolaju Ostrovski vai visus tos citātus un pamācības, visus tos skaistos vārdus, kurus mums centās iedzīt galvās skolotāji. Bet vārdi ir tikai vārdi, dzīves tum�ajās dienās tie neko nedod, tos pa�rasti aizmirst. Tad tev jānolai�as uz zemes. Un jādomā, jādomā, jādomā � Bet man jau toreiz viss bija skaidrs. Es uzreiz zināju, kas man jādara. Un kā es dzīvo�u tālāk. Tā uz�reiz � vienā mirklī.

��� Es jau labprāt, dēls, gribētu, � māte no�skumusi teica, � lai tu mācītos, tu tik skaisti proti zīmēt, arī galva tev ir gai�a, uz diploma neviena trijnieka, bet pats redzi, kā mums iz�nācis . . . Tēva vairs nav, bet Spodrai un Intiņai skola tomēr būtu jāpabeidz. Tu esi vīrietis, tev dzīvē, dēls, tomēr būs kaut nedaudz vieg�lāk, bet ko gan meitenes darīs bez izglītības?

Mēs toreiz sēdējām ap virtuves lielo galdu, bija vēsa augusta pievakare, pa atvērto logu istabā ieplūda pirmās rudens smar�as un kāds dīvains satraukums. Nepierastība. Pirmo reizi ģimenes padome sanāca bez tēva. Mēs bijām tā pieradu�i � visus svarīgos jautājumus iz�lemt kopīgi. Bet tēvs jau mēnesi gulēja Lā�upes kapos, un pēc nedēļas skuķiem sāksies skola. Es savus papīrus no Mākslas akadēmi�jas biju izņēmis jau tūlīt pēc tēva nāves.

��� Es jau teicu, māt, ka ie�u strādāt. Izmā�cī�os par elektriķi un pēc tam ceru nopelnīt pietiekami, lai tev varētu palīdzēt. Akadēmija nekur neaizbēgs.

��� Man atlicis tikai gads, � sacīja Spodra, � un nākamruden iestā�os Medicīnas insti�tūtā. Tad būs stipendija, varbūt pa vakariem varē�u strādāt slimnīcā par sanitāri�

Es iesmējos.

������ Ja tu tur, māsiņ, tiksi iek�ā, tev būs baigi jāzubras Un nekāda strādā�ana neiznāks. Un nevajag. Es nopelnī�u diezgan. Nu, bet ko tad mūsu mazais darīs?

��� Es arī ie�u strādāt, � Inta teica. � Man tik ļoti negribas mācīties .. .

Māte aiz pārsteiguma sasita plaukstas.

��� Kas tad tā par runā�anu? Viņai negri�bas � Paskat tik� Ko tu bez skolas vari strādāt?

��� Brauk�u trolejbusā par kasieri! � Inta priecīgi paziņoja. � Un katrs, kas iekāps, man maksās naudu .. . Man būs daudz, daudz nau�das, un es varē�u nopirkt, zināt, tos baltos �ehu zābaciņus un jaunu mēteli un �

��� Tā, meitiņ, ir tikai tāda lieka runā��ana, � māte pārtrauca Intas ro�aino sapņojumu. � Tev būs jāpabeidz astotā klase un dro�i vien arī vienpadsmitā. Tev vēl, Intiņ, laika diezgan, un tu pa tiem gadiem varēsi iz�domāt, par ko kļūt. Tēvs jau gan dikti gribēja, lai Arnolds kļūtu par mākslinieku, Spodra par dakteri un Inta par arhitekti. Viņ� gribēja ar jums lepoties, bērni. Lai jūs dienās būtu labi un ievērojami cilvēki, bet tagad tikai dievs vien zina, kas jūs kādreiz būsiet. Varbūt tie tikai sapņi vien biju�i . ..

Man kļuva neizsakāmi �ēl mātes. Viņa sēdēja starp virtuves logu un plīti, pēk�ņi pavisam novecojusi, ar viegli drebo�iem pirkstu galiem plucināja galdauta stūri, un viņas miklajās acīs bija dziļi iekāpu�as sāpes. Varbūt arī ne�ziņa vai �aubas � kā mēs tagad dzīvosim bez tēva? Kāds būs mūsu turpmākais ceļ�? Un vai tagad piepildīsies kādreiz tik ļoti cerētais? Man jāstrādā, tas ir jau izlemts. Ar mātes simt rubļiem, ko viņa nopelna �Rīgas tekstilā�, �et�riem cilvēkiem ir krietni vien par maz. Kad tēvs vēl bija dzīvs � un viņ� kā augsti kvali�ficēts stikla pūtējs nopelnīja labi �, jaunu apavu un drēbju iegāde tornēr bie�i sagādāja lielas rūpes. Tādē| arī tēvs tik ļoti vēlējās, lai mēs visi iegūtu augstāko izglītību un dzīvotu daudz labāk, nekā tas nācās viņam un mātei.

��� Nekas, muterīt, viss būs kārtībā! � es iesaucos. � Tu redzēsi! Spodra noteikti būs daktere, un tad tev nekas vairs nesāpēs, tu nekad vairs neslimosi, bet Inta cels pilis. Vai ne, knīpa?

Inta aizvainota uzmeta lūpu.

��� Es vairs neesmu nekāda knīpa un vis�pirms uzcel�u māju, kur mums katram būs sava istaba �

Nākamās dienas rītā, paņēmis pasi, izgāju no mājas, lai mēģinātu iestāties darbā. Spīdēja saule, un es pa Kaunas ielu nonācu uz Dzir�ciema un Bu|lu ielas krustojuma. No tā pa kreisi atradās liels parks, pazīstamais �stūris�, kur katru vakaru salasījās gandrīz vai visi Iļģuciema zēni. Mirkli tur pastāvēju, tad gāju pa Slokas ielu, man pretim nāca bezrūpīgi cilvēki, un tikpat bezrūpīgi uz Jūrmalu joņoja �Vol�gas� un �Moskvi�i�, un es iedomājos tos, ku�riem pieder pla�i dzīvokļi un personiskās'mā�jas, kuriem pieder automa�īnas un skaistas sievas un kuri pa�laik var nestrādāt, var aiz�braukt uz pludmali pasauļoties, kurus nenomāc nekādas rūpes, kuriem ir tikai prieks un daudz, daudz naudas. Tobrīd es viņus neieredzēju, es tos nicināju un tajā pa�ā laikā � apskaudu. Nemaz nebija tik viegli atteikties no augsta�jiem sapņiem par mākslu, cēlo, skaisto, tīro, un nostāties mazas un netīras rūpnīcas priek�ā.

Iegāju kadru daļas priek�telpa, biju uztrau�cies un, lai nedaudz nomierinātos, apskatīju gar sienām izliktās fotogrāfijas, kuras stāstīja par �īs rūpnīcas sasniegumiem, par strādnieku darba apstākļiem un strādājo�o atpūtu.

Pēc da�ām minūtēm atvērās kadru daļas durvis un, priecīgi smaidīdams, iznāca kāds puisis. Viņam bija gari, nesukāti mati, mugurā saburzīts, puķains krekls, uz krūtīm ķēdē pa�kārta pamatīga atslēga, salāpīti d�īnsi, bet kailajās kājās vecas sandales.

��� O, nu mans beidzot ir atkal brīvs! � viņ� skaļi paziņoja, nevērīgi ieskatījās darba grā�matiņā, tad to tikpat nevērīgi iebāza bik�u aiz�mugures kabatā un paskatījās uz mani. � Pa�kļaus, �ali! Tu nāc vai ej?

��� Nāku, � es paskaidroju.

�■* Un muļķīgi dari! Sai an�taltē nav ko meklēt. Jārubī kā nēģerim un normas baigu baigās. Nē, �ali, es tev godīgi saku � ja gribi �ancēt, tad kraties tikai uz kādu veikalu. Darba tur nav daudz, iestiep da�as kastes guldzo�ā, lai ve�iem ir ko iedropēt, pats ar var iemest, koste par brīvu, pusdienas pārtraukumā pamici daiļās pārdevējas, es tev saku, nekādas vainas. Ko?

��� Kādēļ tad pats neej?

��� Nu nē, vecīt, �im gadam man pietiek! � Puisis enerģiski atmeta ar roku. � Tagad tikai prom uz jūru, un, kamēr vēl sezona, jā�padzīvo ar kūrortniecēm.

��� Kā �eit ar izpeļņu? � es painteresējos.

��� Ko? A! Svaki, vecīt, �vaki. Es tev saku, speries tikai uz bodi! Dzīvosi kā mazais ķeizariņ�! Nu, �au, �au! Mans aizpeld.

Es vēlreiz uzmetu skatienu fotogrāfijām, tad nedro�i pieklauvēju pie kadru daļas durvīm. Neviens neatsaucās, atvēru durvis un gāju iek�ā.

��� Drīkst?

Aiz papīriem nokrauta galda sēdēja mazs, salīcis vīrs. Acis, kuras viņ� pat nepacēla uz mani, sedza biezi briļļu stikli.

��� Vai drīkst? � es vēlreiz pajautāju.

Beidzot kadru daļas priek�nieks pacēla galvu

un vērīgi, ar tikko jau�amu smaidu mani aplū�koja.

��� Drīkst, drikst, kādēļ gan nedrīkst!

��� Es gribētu � � neveikli sastomījos.

��� Ko tad jaunais cilvēks vēlētos?

��� Strādāt.

�������� Ā! � kadru vecis iesaucās. � Tas ir labi, tas ir labi � Kāda ir jūsu specialitāte?

�������� Man tādas nav. Bet es to labprāt vēlētos iegūt.

��� Kādēļ jūs izvēlējāties tie�i mūsu rūpnīcu?

�������� Tajās, kur es jau biju, mani nepieņēma. Mācekļi tur nebija vajadzīgi.

�������� Arī mums tie nav vajadzīgi, � priek��nieks paskaidroja. � Mums nepiecie�ami spe�ciālisti. Jūs saprotat? Mums vajadzīgi virpo�tāji, frēzētāji, atslēdznieki .. .

Es pagriezos uz durvju pusi. Atkal nekā �

�������� Pagaidiet, pagaidiet, jaunais cilvēk! � priek�nieks iesaucās. � Kur tad nu tik mu�dīgi? Jeb jūs arī būsiet no tiem skrējējiem? Viens tāds tauriņ� jau nupat aizlidoja.

Es cie�i ieskatījos priek�nieka acīs.

��� Gribu izmācīties par elektriķi.

����� A, tas ir labi, tas ir labi, � kadru vecis norūca. � Speciālisti mums vajadzīgi. Jūsu dokumentus!

��� Nekādu dokumentu man nav, � es teicu.

���� Vienīgi pase.

Viņ� to rūpīgi izpētīja, pierakstīja datus, tad atdeva atpakaļ.

��� Labi, Arnold Būvi, � viņ� svinīgi teica.

��� Jūs esat pieņemts. Ejiet uz mehānisko cehu un uzmeklējiet meistaru Dzērvi. Viņ� jums visu izstāstīs un norīkos darbā. Alga būs se�desmit rubļu, pēc trim mēne�iem, ja pie�ķirs katego�riju, saņemsiet astoņdesmit. Ejiet! Visu to gai��āko un labu veiksmi!

Tā es toreiz sāku. Tā es toreiz kļuvu strād�nieks. Tā toreiz sākās mana darba dzīve.

Rūpnīca nebija liela. Divi nokvēpu�i divstāvu korpusi, netīrs pagalms, visapkārt mētājās ra��o�anas atkritumi, nolietoti mehānismi un tuk��as kastes.

�ķērsoju pagalmu, iegāju otrā korpusa pir�majā stāvā, kur atradās mehāniskais cehs, ausīs iecirlās dobj�, neritmisks troksnis � tur strādāja desmitiem frēzma�īnu un virpotāju darbgaldu.

Es redzēju, ka da�i strādnieki uz mani no�skatījās ar neslēptu interesi. Un ari es uz vi�ņiem un visu, kas notika apkārt, skatījos ar interesi un nelielu satraukumu. Seit ta�u būs manas otrās mājas. Un �iem strādniekiem būs jākļūst par maniem biedriem, varbūt pat par draugiem.

33

Pa�ā ceha galā, aiz plānas dēļu sienas, at�radās kantoris, kur parasti uzturējās ceha priek�nieks, meistars, normētāja un tabeļvede.

3-5113

Jā, tabeļvede Vita � Viņa bija ļoti simpā�tiskā, Joti pievilcīga, varbūt pat skaista jauna meitene, savus garos matus parasti sakārtoja zirgastē un vienmēr, mani ieraugot, kaut kā sa�vādi, mazliet skumji smaidīja � Vitai nebija neviena piederīgā, viņa dzīvoja barakai līdzīgā rūpnīcas kopmītnē. Piedod man, Vitiņ, ka ne�varēju tevi iemīlēt� Man jau bija meitene, mana pirmā mīlestība, un es tevi nevarēju un nevaru iemīlēt. Varbūt tādēļ tu arī vienmēr tik skumji smaidi?

Kad toreiz, turot rokā kadru daļas norīko�jumu, iegāju tavā kantorītī, tu pret mani pa�cēli savas lielās acis, ātri uzmeti skatienu ma�nai sejai un augumam, tad it kā nokautrējusies atkal kaut ko rakstīji.

�� Vai es �eit varētu sastapt meistaru Dzērvi? � jautāju.

No liela atzveltnes krēsla piecēlās gar� un izkaltis piecdesmit gadus vecs vīrietis un īgni uzbrēca:

��� Ko vajag?

Es viņam klusēdams pasniedzu norīkojumu. Meistars to nevērīgi apskatīja, pēc tam tikpat nevērīgi nosvieda tabeļvedes priek�ā.

��� Kur lai es tevi lieku? � viņ� neapmieri�nāts norūca. � Tur tas vecais ar � It kā �eit būtu bērnudārzs�

Dzērve sāka ātri staigāt pa �auro telpu, kaut ko klusi bubinot, bet es jutos arvien neveiklāk. Gandrīz vai nokaunējos, ka ar savu klātbūtni esmu �os cilvēkus atrāvis no darba.

�� Strādāt gribi? � pēk�ņi meistars skaļi jautāja.

��� Nu protams.

�������� Labs ir, paskatīsimies. � Viņ� atmeta ar roku. Pēc tam pagriezās pret Vitu. � Ieved viņu tabelē! Sāksi no rītdienas un strādāsi kopā ar Priedi. Alfrēdu Priedi. Iegaumē! Pēc trīs mēne�iem, ja kaut ko no elektrotehnikas būsi apjēdzis, dabūsi otro vai pat tre�o kate�goriju.

Un Dzērve, sabazis rokas zilā uzsvar�a ka�batās, izgāja cehā.

�Baigais vecis,� es nodomāju. �Pieradis ko�mandēt un bļaustīties.�

Pa to laiku Vita, paņēmusi norīkojumu, cen tās to izlasīt. Nostājies viņai blakus, palīdzēju:

������� Arnolds Būvis, dzimis 6. janvārī, dzīvo Rīgā�

�������� Kadā datumā? � Vita pārjautāja, un tad es pirmo reizi izdzirdēju tavu balsi. Tā bija klusa, nedaudz satraukta un tai pa�ā laikā ļoti maiga.

������� Sestajā janvāri, � es atkārtoju. � Kād�reiz tad biju�i svētki � Zvaig�ņu diena.

������ Es to nezināju. � Vita nez kādēļ nodūra galvu.

�� Arī es to kādreiz nezināju.

��� Jūs dro�i vien esat � laimīgs.

�� Vai es pēc tāda izskatos?

������� Grūti pateikt, � Vita pasmaidīja. � Bet es domāju � Jums ta�u visas zvaigznes ir lab�vēlīgas � ja jau esat dzimis Zvaig�ņu dienā�

3�

35

������� Līdz �im kaut kā to neesmu jutis, � es skumji iesmējos. � Varbūt kādreiz � nākotnē. Un zvaigznēm diem�ēl tur nebūs nekādas no�zīmes �

Katru vakaru, kad pilsēta iegrimst tumsā, tai sākas otra � pavisam cita dzīve nekā dienā. Cilvēki mājās atpū�as, lasa avīzes, ska�tās televizoru, rājas ar bērniem, dodas uz teāt�riem, kino vai restorāniem, un viņus vairs ne�māc tās rūpes un satraukums, kāds parasti ir darbā vai komandējumos. Vakaros cilvēki dzīvo ar citām raizēm un citiem uztraukumiem. Tad citi pienākumi un citas vēlē�anās. Un viena no raksturīgākajām pilsētas vakara iezīmēm ir jaunie�u sapulcē�anās uz ierastajiem ielas stū�riem vai pie attiecīgā rajona kinoteātriem. Viņi tur stāv, garlaicībā pārrunādami aizvadīto dienu, sametot kapeikas da�iem vīniņiem, trink�ķinot ģitāras un pārsprie�ot jaunākās seksa problēmas. Būtībā viņi visi ir lāga zēni un meitenes, viņus vienīgi nomāc traka gar�laicība vai ari vēl trakāka vēlē�anās kļūt skais�tākiem, drosmīgākiem un spēcīgākiem, nekā viņi patiesībā ir.

Arī Iļģuciemā, uz Dzirciema un toreizējās Buļļu ielas stūra, kā parasti, kā jau gadiem ilgi katru vakaru salasījās bars zēnu un mei�teņu. Lielākā daļa bija ģērbu�ies moderni � d�insos un rūtainos kreklos. Pui�i vienaldzīgi nopētīja garāmgājējus un, tikai ieraudzīju�i kādu skaistāku meiteni vai sievieti, it kā atdzī�vojās, da�u acīs bija skaidri saredzama iekāre, citu � neliela interese, bet vairākumam sejas palika vienaldzīgas.

Tovakar uz pazīstamā stūra atradās visa UldaVecozola komanda un aizrautībā klausījās sava �bosa� stāstījumā par viņa pirmajiem boksa treniņiem un �ajā brīdī pui�u acīs Uldis Vecozols jau gandrīz kļuva ja ne par pasaules, tad par Rīgas �empionu noteikti. Viņi visi zi�nāja, cik Uldim ir smaga dūre� Bet pats Uldis smīnēja un priecājās � tagad viss Iļģucicms no viņa bīsies vēl vairāk, vēl vairāk viņ� tiks cienīts un apbrīnots� �Karalis� bija ieguvis jaunu kvalitāti, kuru respektēja gandrīz visi zēni un jaunās dāmas.

Pui�u barā atradās ari divas meitenes � Gunta Vēvere un Marta, kuras īsto vārdu ne�viens nezināja, bet visi lietoja iesauku �Melnā�. Varbūt tādēļ, ka viņai bija gari, melni mati un melnas acis� Ej nu sazini, kā �īs iesaukas rodas. Un viņa lepojās, ka pui�i ar viņu ir ap�mierināti un dēvē par �Melno seksa bumbu�. Viņa mīlēja �os jaunos zēnus un nekad ilgi nelauzās. Viņa gribēja būt Brid�ita Bardo, tik�pat skaista, seksuāla un slavena� Un bija ari � tikai viena rajona ietvaros. Un strādāja �Rīgas tekstilā� par audēju.

Gunta Vēvere, astoņpadsmit gadus veca blondīne, erotisma, skaistuma un bezrūpības iemiesojums, smēķēja cigareti un sajūsmināta klausījās sava vīrie�a un aizstāvja Ulda stās�tījumu par viņa pirmajām treniņu uzvarām. Guntas vecāki bija advokāti, un viņu vienīgā meita tagad pēc vidusskolas beig�anas gadu atpūtīsies, lai pienācīgi sagatavotos nākamā gada iestāju pārbaudījumiem juridiskajā fa�kultātē. Bet grāmatas vēl stāv neaizskartas, un Gunta Vēvere mēģina iepazīt dzīvi. Un jā�saka � viņa to pazīst jau tīri labi.

Arnolds Būvis, pa ceļam nopircis maizi un pienu, atgriezās no darba. Viņ� nesteidzoties gāja pa Dzirciema ielu un, nonācis lidz stūrim, apstājās. Pui�u barā viņ� bija ieraudzījis Guntu. Un pui�i pamanīja arī viņu.

������� Ve�i, redzat, kur nāk musu proletārie�tis! � Uldis iesaucās.

Arnolds nesteidzoties piegāja pie bara un ar visiem sasveicinājās.

������� Raujies? � Uldis �ķietami nopietns pain�teresējās.

��� Jā, jau otro nedēju, � Arnolds atteica.

��� Nu, un kā?

��� Tā nekas. Iztikt var.

�������� Savu maizi tev būs sviedriem vaigā pel�nīt� � Uldis ironiski teica.

Arnolds neko neatbildēja, tikai cie�i paska�tījās uz Guntu. Meitene nometa cigareti un iesmējās.

������� Ko tu tā skaties? � viņa �ķelmīgi vai�cāja.

��� Es tevi ilgi neesmu redzējis.

Gunta atkal iesmējās un ar ierastu kustību sakārtoja matus.

������� Pats esi vainīgs, � viņa sacīja. � Neva�jadzēja pazust.

�� Tagad es strādāju, � Arnolds atbildēja.

Uldis Vecozols, brītiņu vērojis Guntas un

Arnolda sejas, kļuva nopietns, un viņa acīs uz mirkli uzliesmoja niknuma, pat naida dzirk�stis. Viņ� skaidri zināja, ka Arnoldam Gunta patīk, varbūt viņ� pat Guntu mīl, un par �o meiteni nekad nevarēja būt īsti dro�s� Bet Uldis nebija pieradis, ka viņam kāds mēģina atņemt dāmu. Vismaz līdz �im tas nevienam vēl nebija izdevies. Un, protams, neizdosies. Viņ� vēl pagaidām ir Iļģuciema valdnieks.

������� Arnolds vienkār�i grib izlekt, � Uldis nicīgi teica. � Tagad viņ� tā ra�os, ka jau pēc gada izpelnīsies Sociālistiskā Darba Varoņa nosaukumu.

Visi iesmējās.

��� Baigais gods� � D�ons norūca.

��� Raksts avīzē un bilde uz dēla, � teica Garais. � Mūs nemaz vairs negribēs pazīt.

�� Viņ� jau tagad mūs negrib pazīt, � iesaucās Toms. � Nāvīgi lecīgs palicis �

��� Jā-ā� � Uldis domīgi novilka. � Pā�rākais vecītis k)uvis� � Pēc tam, kaut ko pārdomājis, viņ� nostājās tie�i iepretim Arnol�dam. � Ko td �ovakar dari?

��� Tas vēl jāizdomā, � Arnolds atbildēja, nenovērsdams skatienu no Guntas. � Jāiz�domā, Uldi.

��� �ļūksim uz balli! � D�ons ierosināja.

��� Pēc stundas sākas futene, � Toms sa�cīja un ar abām plaukstām iebrauca savos ga�rajos matos. � Nāves ma�s. PSRS�Spānija. Vajadzētu paskatīties.

��� Nē, aiziesim tomēr līdz tekstilenei. � Futbols Garo neinteresēja. � Vai tad tie�ām mēs kādreiz to Zor�iku nenoķersim?

��� Okei! � Uldis priecīgi sasita rokas. � Zor�iks tā jānomasē, lai viņam uz visu mū�u pāriet vēlē�anās nākt uz �ejieni. Un vēl mēģināt mums atņemt dāmas!

Viņ� nikni paskatījās uz Melno. Meitene, bei�gusi smēķēt, nicīgi un nevērīgi nosvieda ciga�retes galu pie Ulda kājām un pagriezās sāņus.

��� Zor�iks ir labs, � viņa teica. � Viņ� ir īsts vīrietis. Un viņam vienmēr ir nauda.

��� Arī mums vienmēr ir nauda! � Uldis iekliedzās. � Bet Zor�iku tu aizmirsti! Tavs īstais vīrietis jau rīt gulēs slimnīcā! � Pēc tam satvēra Arnoldu aiz rokas. � Nu, ejam?

��� Baigais prieks � �etri pret vienu, � Ar�nolds, atbrīvojis roku, paspēra soli atpa�kaļ. � Varonis!

��� Tev vienkār�i bail, � Uldis konstatēja.

Arnolds atkal neko neatbildēja, bet joprojām

skatījās uz Guntu. Un ar katru minūti vairāk juta, ka �ī meitene viņam kļūst tuvāka, viņam tā nepiecie�ama un viņai �ajā barā nav vietas. Viņai vajadzētu dejot baletu, spēlēt tenisu, dziedāt estrādes dziesmiņas � visu ko, tikai ne atrasties �eit.

��� Tev vienkār�i bail! � Uldis atkārtoja, un viņa balsī bija saklausāma atklāta nicinā�ana.

Arnolds skatījās uz Guntu, un viņam uz�nāca nepārvarama vēlē�anās paņemt �o mei�teni aiz rokas un aiziet. Vienalga kur � tikai aiziet.

��� Tu esi nobijies, vecīt! � Uldis nerimās.

��� Paklau, Arni! � D�ons piebikstīja viņam pie pleca. � Ejam uz balli! Zini, tagad tur pēdējā laikā daudzas dāmas nāk bez krū�tu�riem� Un da�as vispār bez ve�iņas� Tā ir, Melnā? Uzreiz vari redzēt, kāda kurai tā manta ir!

Uldis iesmējās.

��� Līdzko Arnolds ieraudzīs kailu sievieti, viņ� paģībs. Viņ� ta�u vēl ne reizi�

Arnolds strauji pagriezās, sagrāba Uldi aiz rūtainā krekla, pievilka sev cie�i klāt un, ar dusmās dego�ām acīm ieskatījies viņa sejā, klusi sacīja:

��� Es tev ne reizi neesmu iegāzis pa zobiem. Bet ja tu vēl turpināsi daudz klabināt�

��� Tev ta�u bail! Tu ar mums nekur vairs nenāc. Ejam uz balli, un pierādi, ka neesi gļē�vulis!

������� Barā uzbrukt vienam diez kāda varo�nība vis nav, Uldi, � Arnolds turpināja.

��� Bet mēs vēl paskatīsimies, kur� kuru. Rit se�os sapulcēsimies parastajā vietā pie upes. Un mūsu Uldis, ja viņ� ir tik dro�sirdīgs, no upes dibena izcels aviācijas bumbu. Tā tur guļ vēl no kara laikiem un kuru katru brīdi var sprāgt�

������� Nelej! � Uldis iesaucās. � Nekādas bumbas tur nav!

������� Tātad rīt se�os, � Arnolds atgādināja un atbrīvoja Uldi no savu roku tvēriena.

��� Es tev, Uldi, to vietu parādī�u.

Pēc tam viņ� pagriezās pret Guntu.

��� Arī tu iesi uz balli?

������� Es vēl nezinu� � Gunta sacīja un uz�meta ātru skatienu Uldim. Tas bija stipri pie�sarcis, bet acīs dega dusmas.

������� Es gribu ar tevi parunāties, � Arnolds teica.

Meitene, vēl da�us mirkļus �aubījusies, no�stājās blakus Arnoldam.

��� Ejam! � viņ� aicināja.

������� Gunta nekur neies! � Uldis cieti un pa�vēlo�i uzsauca. � Viņa paliks �eit!

������� Man ar viņu jāaprunājas, � Arnolds mierīgi sacīja, paņēma Guntu pie rokas, un abi gāja prom.

Pui�i paskatījās uz Uldi un iesmējās, bet pats atamans nikni noraudzījās uz aizejo�a�jiem un cie�i savilka pirkstus dūrē.

�Nekas, nekas,� viņ� nodomāja. �Gan jau jūs vēl dejosiet pēc manas stabules.�

Pēc laiciņa, neiegriezu�ies mājās un nepārģērbu�ies, viss pui�u bars pa Kauņas ielu lēni aizgāja līdz Lilijas ielai, pēc tam pa Dagmāras ielu ļidz pirmā tramvaja galapunktam. Tur atradas gastronomijas veikals. Alkoholisko dzē�rienu nodaļā bija izveidojusies gara rinda, bet Uldis, saujā turot salasītās kapeikas un rub�ļus, ātri nokļuva pie letes un mīļi uzsmaidīja pazīstamajai pārdevējai.

��� Veltiņl Trīs bumbas!

Rinda sāka kurnēt, da�i skaļi aizrādīja, bet kāds krietni iereibis vīrs draudēja Uldi izsviest no veikala.

Vecozols, neņemot vērā garās rindas pro�testu, sabāza pudeles kabatā, smaidot pamirk��ķināja Veltiņai ar aci un pie sevis nodomāja: �Nelaimīgie siņu�ņiki. Ja gribētu, es jūs visus varētu izsviest uz ielas. Es!�

Pēc tam viss bars pārgāja pār Daugavgrīvas ielu un iegriezās kādas mājas pagalmā.

��� Rauj pirmaisl � D�ons sacīja, pasnie�dzot atkorķēto pudeli Uldim. � Glāzes nav, jāsūc tāpat no kakliņa.

Pēc nepilnas pusstundas pudeles bija tuk�as, bet pui�u galvās patīkams skurbums. Un tagad viņu spēks un drosme bija divkār�ojusies. Ta�gad viņiem nebija bail ne no kā.

Jau pa gabalu varēja dzirdēt saraustītas deju mūzikas skaņas, kas skaļi plūda no �Rī�gas tekstila� kluba otrā stāva. Pie kluba ieejas drūzmējās jaunie�i.

�� Melnā, panāc �urp! � Uldis pasauca.

��� Ko vajag? � Marta negribīgi atsaucās.

��� Uzdrāz aug�ā un izsauc Zor�iku! � Ul�dis pavēlēja.

��� Drāz pats! � Marta atcirta.

�� Veiklāk! � Uldis ie�ņācās. � Citādi pati

norausies!

Marta klusēdama atvēra durvis un pa kāp�nēm devās uz otro stāvu. Pie zāles durvīm stāvēja kluba vadītāja.

��� Jūsu biļeti!

��� Es tūlīt, � Marta teica. � Uz da�ām minūtēm. Man jāpasaka tikai da�i vārdi.

��� Nu labi. � Vadītāja atļāva ieiet. Viņa Martu jau pazina sen � meitenei �eit bija tik�pat kā otrās mājas.

Zālē dejoja. Krēslos gar sienām sēdēja pa�visam jaunas, ļoti izkrāsoju�ās meitenes un skaudīgi vēroja dejotājus, pārliku�as vienu kāju otrai un superīsās minikleitiņas sarāvu��as vēl augstāk. Varbūt tā veiksies labāk � Varbūt tā ātrāk tiks pie dejo�anas un viņa iepatiksies, lūk, tam garajam zēnam, kur� nu�pat dejo ar pavisam neizskatīgu ķīmisku blon�dīni, un tas zēns viņu pēc dejām pavadīs uz mājām, un viņ� katrā ziņā mēģinās viņu no�skūpstīt, un � nē, nē � viņa neatteiks, neatgrūdīs, lai tik skūpsta, tas ta�u ir tik patīkami, bet, ja viņa mēģinās tēlot svēto, tikumīgo, �o zēnu viņa vairs nekad neredzēs � Tā nu tas ir iegājies. Un kāpēc gan viņa nevarētu skūp�stīties un darīt daudz ko citu, ja �is zēns viņai ļoti patīk? Kas to var neatļaut vai aizliegt? Neviens.

Marta lēni un uzmanīgi pārlaida skatienu zālei un dejotājiem. Orķestra mūziķi rāvās kā aizdegu�ies � tvistu nomainīja �eiks, pēc tam �a-�a un hali-gali un beidzot, visiem par lielu pārsteigumu, � lēnais valsis� Pie zāles dur�vīm stāvo�ie zēni protestēdami sāka skaļi svilpt.

Beidzot Marta ieraudzīja Zor�iku. Viņ� bija izskatīgs vidēja auguma puisis, ģērbies ele�gantā, melnā uzvalkā, � vēstures fakultātes pirmā kursa students. Bet viņ� nebija Ilģuciema zēns. Zor�iks dzīvoja Daugavgrīvas ielas viņā galā � netālu no Kalnciema ielas un tātad skaitījās jau Āgenskalna iedzimtais. Pēc nerakstītajiem deju klubu apmeklētāju li�kumiem viņam �eit ieeja aizliegta. Te Zor�iks nedrīkstēja nākt. Varbūt vienīgi tad, ja vairā�kas reizes būtu krietni izmaksājis vietējiem barve�iem un tādējādi iemantojis viņu drau�dzību un labvēlību. Bet Zor�iks � tie�i ot�rādi � to nekad nedarīja. Vēl vairāk � viņam stipri vien iepatikusies melnmatainā Marta, kuru vairākas reizes pavadījis līdz mājām. Kas starp viņiem notika pēc tam � neviens noteikti nezināja, bet to iedomāties nenācās grūti.

Beidzot arī Zor�iks ieraudzīja Martu, pār�trauca dejot un smaidīdams pienāca klāt.

��� Cati! � Viņ� pasniedza roku. � Es do�māju, ka �ovakar tu nebūsi.

��� Uzmanies! � Marta satraukta teica. � Uzmanies, Zor�ik! Lejā tevi gaida Uldis.

Un apgriezu�ies viņa ātri noskrēja pa kāp�nēm uz ielas.

��� Pagaidi! � Zor�iks iesaucās un metās paka]. Pēc da�iem mirk|iem arī viņ� jau atra�dās uz ielas. Tai pa�ā brīdī viņu ielenca Uldis un pārējie pui�i. Viņi saņēma Zor�iku aiz ro�kām un, lai gan puisis pretojās, aizveda uz priek�u � līdz Riekstu ielai. Tur bija tum�s un kluss.

��� Nu tā, skaisto don�uān, � Uldis nicīgi teica. � Es ar tevi gribu parunāt.

��� Nevajag, zēni, � sacīja Zor�iks.

������� Vajag! � Uldis iekliedzās. � Un kā vēl vajag! Tu �eit vairs kāju nespersi, saproti? Ej kratīties uz �Lentu� vai Arkādiju! Saproti? Un ja vēl kaut reizi mēģināsi satikt Melno�

Tad Uldis sita. Sitiens bija ass, spēcīgs un precīzs � trāpīja taisni sejā.

����� Nevajag! � Zor�iks klusi iestenējās.

Sita arī pārējie � D�ons, Garais un Toms.

Zor�iks sagrīļojās, mēģināja ar rokām aiz�klāt seju, bet nesekmīgi. Pēc da�iem mirk|iem viņ� jau bija pakritis zemē.

��� Nevajag! � Zor�iks lūdzās.

������� Vajag! � Uldis kliedza un sāka spert ar kājām. � Vajag! Lai tu nekad neaizmirstu �

�������� Izbeidz! � Marta iekliedzās un, pieskrē�jusi klāt, pagrūda Uldi sāņus. � No�ēlojamie!

Uldis izbrīnījies paskatījās uz Melno, tad iesmējās.

������� Pietiek ar! Savu viņ� dabūja. Tagad bei�dzot zinās, ka ar mums nekādi joki nav. Bet tu, Melnā, beidz tēlot �ēlsirdīgo! Ejam!

Meitene noliecās pār Zor�iku un mēģināja viņu piecelt. Uldis saķēra Martu aiz rokas, uz�rāva aug�ā un veda sev līdzi.

������� Kādi gan jūs esat varoņi! � Marta iesaucās. � Baigie!

������� Esam jau, esam! � Uldis atsaucās. � Un ne tikai uz ielas! Garais! Pievāc sev mūsu �Melno grēku�! �onakt tava kārta �

Sāka tumst, un rietumu pamalē iedegās pir�mās zvaigznes. Pūta silts dienvidu vēj�, un mēs ar Guntu tovakar gājām pa Dzirciema, Grīvas un Buļļu ielām, nesteidzoties pārgājām

Bolderājas dzelzceļa pārbrauktuvi un, brī�am klusēdami, brī�am izmēzdami pa vārdam, gā�jām, gājām � bez noteikta mērķa un no�doma. Daudzreiz tā ir pasakaini labi � di�vatā iet pa pilsētas nomali, pretim nenāk ne�viens cilvēks, jūs esat tikai divi, blakus klusi �alc me�s, kaut kur tālumā ierejas suns, iedzie�das gailis un iemirdzas da�as sīkas'zvaigznī�tes, un �ādos mirkļos un vietās vienmēr uznāk traka vēlē�anās aplikt roku ap meitenes ple�ciem, noskūpstīt un nokrist me�a zaļajās sū�nās �

Pie Kleistiem mēs nogriezāmies pa labi un, izgāju�i cauri me�am, nonācām Pērzupes krastā. Es diem�ēl neapliku roku ap Guntas pleciem, nenoskūpstīju un kopā ar viņu neievēlos zaļajās sūnās� Es klusēju. Mani bija pārņēmis dīvains satraukums, pat kaut kādas neizprotamas bailes. Tagad es zinu � tās bija bailes no mīlestības, bailes no sievietes, bai�les no tuvības ar �o sievieti. Un varbūt patie��ām būtu bijis labāk, ja par Guntu nedomātu, nealktu un neilgotos pēc viņas. Tad tagad viss varbūt būtu bijis daudz savādāk, mierīgāk. Laikam tā jau ir un ir bijis vienmēr � no sā�kuma cilvēks mīlestības bīstas kā jau visa ne�parastā, nepazītā, bet vēlāk izmisīgi baidās to pazaudēt � kā jebkuru vērtību.

Kad mēs apstājāmies upes krastā un skatī�jāmies, kā kaut kur tālu pļavā deg vairāki ugunskuri, Gunta pagriezās, uzlika savas sil�tās plaukstas uz maniem pleciem un iesmējās.

��� Tu esi tāds savāds, Arnold �

��� Tu gribētu, lai es būtu kā visi?

��� Nē, nē! Tie�i tādēļ tu man patīc.

��� Un tikai?

������� Bet paklausies, Arnold! Vai tad tas ir maz?

������ Tas nav nekas, � es atbildēju. � It ne�kas.

Mēs apsēdāmies upes krastā, aiz muguras vēj� dziedāja divu varenu ozolu lapās, ūdeni palēcās da�as zivis, un mēs ilgi klusēdami skatījāmies tālajās p]avu ugunīs.

������� Skaisti, vai ne? � beidzot Gunta ierunā�jās un ar galvu pieskārās manam plecam. Vi�ņas mati smar�oja pēc medus.

������� Es par �ādu vakaru sapņoju jau sen, � atzinos.

��� Tu ta�u varēji� � Gunta domīgi teica.

������� Es neko nevarēju. Tu tik reti ar mani nāc. Un kas gan �āds vakars būtu bez tevis?

���������� Cik tad nu man ir tā brīvā laika? � Gunta draiski sapurināja savu mazo galviņu, un medus smar�a kaut kur izgaisa. � Un, ja ir, gribas būt kopā ar pui�iem, izklaidēties�

Gunta uz brīdi apklusa. Viņa atkal parau�dzījās p]avā � viens ugunskurs bija jau iz�dedzis. Pret sārtajām debesīm vijās tikai balts un vientuļ� dūmu stabs.

������� Mēs ta�u, Arnold, tagad esam jau lieli! � Gunta, it kā tikai tagad to apjēgu�i, iesaucās. � Mēs ta�u tagad jau esam pieau�gu�i!

��� Laikam gan, Gunta�

������� Bez tam arī Uldis mēģina mani ierobe��ot, � Gunta neapmierināta teica.

��� Spļauj viņam virsū! � sacīju es.

������� Man viņ� patīk, �Gunta atzinās. � Viņ� ir stiprs. Man patīk stipri vīrie�i.

�� Un kas tev vēl patīk? � es jautāju, juz�dams kaut ko asu un sāpīgu ieduramies tie�i sirdī.

�� Man arī D�ons patīk. Un Garais. Un loms, � Gunta smējās. � Ko es varu darīt, ja man tik daudzi patīk?!

��� Un vēl? � es dobji prasīju.

��� Tu, Arnold! � Gunta turpināja smieties. � Tu! Tu man patīc visvairāk!

Viņa negaidot aplika rokas man ap kaklu un atlaidās guļus. Man �ķita, ka nodziest arī zvaigznes.

��� Ir ta�u jauki justies pieaugu�iem, vai ne? � viņa �ķelmīgi vaicāja, un varēja redzēt, ka ir pilnīgi apmierināta.

�� Jā, � es piekritu. � Tikai tagad pama�zām sāc sajust, ka tā zemeslode patie�ām grie��as.

��� Ir ta�u jauki tagad justies neatkarīgiem, vai ne? � Gunta turpināja. � Varam darīt, ko gribam.

�� Es to nevaru.

Un uzreiz atcerējos mātes bālo seju un sa�raudātās acis un tēva pēdējās dienas, viņa pē�dējos vārdus, viņa smagās, sastrādātās rokas, un mazo kapli�u, glīti uzkopto kapa vietu, un Intu un Spodru, viņu plānos rudens mētelī�us, un grāmatu kaudzes, savus krāsainos zīmuļus, baltās papīra lapas, krāsas un da�ādu cilvēku sejas, un piekvēpu�o cehu, Alfrēdu Priedi, viņa skaļo rīkli un nemitīgo komandē�anu, savu pirmo algu, mātes asaras, kad viņai atdevu savus pirmos pa�a nopelnītos trīsdesmit rub�ļus �

�� Man gan ve�i vienmēr atļauj visu, � Gunta priecājās. � Ko viņi vispār var aiz�

liegt? Skola ir pabeigta, un mēs ta�u tagad esam pilngadīgi.

������� Un ko tu domā darīt? � es painteresē�jos.

������� Trakot! � Gunta iesaucās. � Es beidzot jūtos brīva, nav vairs jābaidās no skolotājiem un nav jāuztraucas par atzīmēm. Brīva! Tu sa�proti? Esmu pavisam brīva un ar sevi varu darīt, ko gribu. Un ko tu?

Gunta gulēja uz muguras, es biju pārliecies viņai pāri, jutu viņas krūtis, viņas elpu pavi�sam tuvu, tas radīja satraukumu un stipru vē�lē�anos.

��� Es gribu tevi noskūpstīt.

Gunta atkal sāka smieties.

��� Beidzot, Arnold! Beidzot tu attapies!

��� Es to gribēju jau sen, � godīgi atzinos,

������ toreiz, kad astotajā klasē tevi ieraudzīju pirmo reizi.

������� Kādēļ tad nenoskūpstīji? � Gunta bija nesapra�anā. � Kādēļ tik ilgi gaidīji?

�������� Nezinu � � nez kādēļ samulsu. � Man �ķiet, ja es tev būtu paticis, tu pie manis at�nāktu pati.

������� Muļķīt� � Gunta sacīja un ar abām plaukstām noglāstīja man seju. � Kas tas par vīrieti, kur� gaida? Mūsdienu vīrietim vajag�

��� Ko tu vispār vari zināt par vīrie�iem?

������� Zinu, Arnold. Zinu pat vairāk, nekā manā vecumā pieklātos zināt. Tu tikai par mani neko nezini.

49

Es pār Guntu noliecos vēl vairāk, vēl cie�āk sajutu viņas krūtis, dzirdēju straujāku elpu un atcerējos Guntas izbrīna pilno sejiņu asto�tajā klasē, kā mēs pirmo reizi abi aizgājām uz kino, kā kopā ēdām saldējumu, bet desmitajā

4-5113

klasē, nobastoju�i pēdējo stundu, aizgājām uz jaunatvērto kafejnīcu �Spilve� un pirmo reizi izdzērām pa glāzei �ampanie�a, un ar katru dienu man viņa patika vairāk, viņas klātbūtne man sagādāja dīvainu prieku, bet, kad mācī�jāmies jau vienpadsmitajā, Gunta strauji iz�mainījās � es pēk�ņi pamanīju, ka viņa ārpus skolas, vakaros un svētdienās, ir kļuvusi maza, ļoti skaista dāma. To laikam bija pamanīju�i arī citi � es bie�i viņu redzēju vecāku pui�u sabiedrībā, viņa arvien vairāk sāka apmeklēt deju vakarus, atklāti priecājās par saviem pa�nākumiem klubā un uz ielas. Jā, grūti bija pa�iet garām Guntai, neatskatoties uz viņu, un Gunta to zināja, juta, un ar katru dienu viņa man kļuva tālāka un� nepieejamāka� Un tajā vasarā viņu savā aizbildniecībā pārņēma Uldis Vecozols. Tagad es saprotu, un Guntai varbūt bija taisnība. Vīrietis nedrīkst gaidīt. Vīrietis nedrīkst sapņot. Vīrietis nedrīkst bai�dīties. Vīrietis nedrīkst runāt �ukstus. Vīrietis nedrīkst lūgties. Un iespējams, ka vīrietis ne�drīkst pat atzīties mīlestībā.

��� Gunta� � es klusi sacīju un nedaudz sajaucu meitenes matus. � Gunta� es tevi mīlu.

Gunta atkal iesmējās.

��� Arī jau no astotās klasītes?

��� Dro�i vien.

Gunta negaidot uzrausās sēdus, brīdi pasē�dēja, tad strauji pielēca kājās un, sakārtojusi īsos svārciņus, kļuva pavisam nopietna.

��� Nevajag, Arnold! � viņa gandrīz lūdzās. � Tu mani nedrīksti mīlēt. Es neesmu priek� tevis. Arnold, Arnold� Mīļo Arni! Tev vaja�dzīga pavisam cita meitene. Pavisam cita.

Pēc tam Gunta pienaca man cie�i klāt un ātri noskūpstīja.

i*

51

� Nē, nē, Arnold! � viņa atkārtoja, un es viņas acīs ieraudzīju neparastu mirdzumu � varbūt tie bija tie divi pirmīt dego�ie uguns�kuri? � Tu mani nedrīksti mīlēt! Nedrīksti!

Parasti no mājām uz darbu es izgāju pusas�toņos. Māte vienmēr sataisīja sviestmaizītes, pusdienas pārtraukumā, aizskrējis uz tuvējo veikalu un nopircis pudeli kefīra, varēju tīri labi paēst. Ar darbu un kolektīvu biju jau ap�radis, bet kaut kas tomēr man īsti pie sirds ne�gāja, kaut kas stipri nepatika. Tas bija mans �skolotājs� Alfrēds Priede. Viņ� bija ap ga�diem se�desmit, mazs un paresns, bet vēl joti spēcīgs vīrs. Patiesībā pretīgs vecis, lai gan strādnieki un priek�niecība viņu cienīja un vēr�tēja visai augsti. Viņ� vēl bija �mierlaika� meistars � cilvēks ar zelta rokām. Un tādē] rīkojās ļoti augstprātīgi, līdz pēdējam sīku�mam pārzināja savas profesijas noslēpumus, bija iedomīgs un pret mani izturējās ar mil�zīgu pārākuma apziņu.

Kā parasti, no rītiem strādnieki sapulcējās ģērbtuvē, parunāja par sportu, sievām un priek�niecību, sapīpēja, lai tie�i astoņos dotos pie saviem darbgaldiem.

Es klusējot paņēmu instrumentu somu un biju gatavs sākt savu kārtējo darba dienu � bez sevi�ķa prieka un garīgā pacēluma. Jo es zināju, ka Alfrēds Priede mani trenkās pa visu cehu un, ja kaut ko neizdarī�u viņam pa prā�tam, tik�u izzobots un apsmiets.

��� �odien mums pirmajā cehā jāapmaina divi izdegu�ie motori, jāpieslēdz jauns darb�galds, bet tre�ajā cehā jāsāk nomainīt visu instalāciju, � Priede izstāstīja dienas uzdevu�mus. � Darba tur pietiks divām nedēļām. Gāju�i!

Mēs izgājām no ģērbtuves un devāmies uz ceha attālāko galu. Netālu no kantorī�a dur�vīm stāvēja tabeļvede Vita un, mani ieraugot, nedaudz samulsa.

��� Labrīt! � viņa sveicināja. � Arnold�

��� Labrīt, � es noņurdēju un gāju tālāk. Iespējams, Vita gribēja vēl ko sacīt, bet man toreiz nebija ne mazākās vēlē�anās ar viņu pļāpāt. Varbūt tādēļ, ka Priede sāktu bļaut, līdzko es būtu apstājies.

Kad mēs aizgājām līdz bojātajam darbgal�dam, Priede frēzma�īnas elektrodzinējam at�vienoja pievadus un lika izdegu�o motoru aiz�nest uz bojāto dzinēju pārtītavu. Es paņēmu smago motoru, iznesu cauri visam ceham, pa�ņēmu jaunu un stiepu to atpakaļ. Man vaja�dzēja sasprindzināt visus spēkus, lai tas neiz�kristu no rokām.

Alfrēds Priede sēdēja uz instrumentu kastes, smēķēja smirdo�u cigareti un, viegli smīnē�dams, skatījās uz manu piepūlē sasarku�o seju.

Mēs nostiprinājām motoru vecajā vietā, pēc tam es paņēmu pievadus un gribēju tos pievie�not dzinējam.

�� Pagaidi, pagaidi! � Priede mani īgni at�grūda. � Sis darbiņ� tev vēl nav pa zobam. Putra vien sanāks. Labāk padod man instru�mentus!

Es piebīdīju viņam tuvāk instrumentu kasti, bet pats aizgāju līdz atvērtajam ceha logam.

52 i

Seja iepūta spirgts vēj�, tas patīkami atvēsi�nāja, jutu rokās sāpīgu smeldzi un atcerējos vakardienas sarunu ar Guntu un viņas gan�drīz vai izmisīgo �Tu mani nedrīksti mīlēt! Nedrīksti!�. Smieklīgi un varbūt pat stulbi. Un pavisam nesaprotami! �Nedrīksti!� Nedrīksti darīt palaidnības, nedrīksti runāt pretī skolo�tājiem un saviem vecākiem. Nedrīksti slikti mācīties. Nedrīksti zagt, melot un lamāties. Nedrīksti braukt tramvajā bez biļetes. Nedrīk�sti nokavēt darbu. Tik daudz ko tu �ai pasaulē un dzīvē nedrīksti, bet kādēļ gan nedrīkst mī�lēt, Gunta? Kādēļ? Tā tu man to arī nepa�skaidroji. Bet Uldis drīkst? Un tu arī drīksti?

��� Hei! � no dziļajām pārdomām mani iz�traucēja skalā un neapmierinātā Priedes balss. Viņ� jau bija paspējis nomontēt dzinēju arī virpai. � Vai tas motors man būs jāstiepj?

Es ātri aizgāju līdz darbgaldam, paņēmu dzinēju, atkal �ķērsoju cehu, pārtītavā apmai�nīju bojāto pret jaunu motoru un atkal, sa�sprindzinādams visus spēkus un klusi stenē�dams, stiepu to Priedem.

Viņ�, kā parasti, smīnēja.

��� Tā ja, dēliņ! � Priede sacīja. � Nevie�nam tā maizīte nenāk viegli!

Es ar kombinezona piedurkni noslaucīju no�svīdu�o pieri, un man pēk�ņi uznāca vēlē�anās noģērbt �o eļļaino darbalērpu, iesviest to Prie�dem sejā un aiziet, aiziet, vienalga, kur.

Pļavas malā, kur Rātsupe saplūst ar Pērzupi, veidojot platu un dziļu līci, izlaidu�ies zaļajā zālē, gulēja �etri pui�i un divas meitenes. Visi pa vasaru iedegu�i kafijas brūnumā, kas vēl vairāk izcēla pui�u muskuļotos augumus. Jā, viņi visi bija slaidi noaugu�i un juta kaulos spēku. Garais (Ivars) un D�ons (Jānis) pēc astotās klases beig�anas strādāja �Rīgas tek�stilā� par krāvējiem, un tur bez spēka nekādi nevarēja. Viņu vecāki jau sen bija iz�ķīru�ies, un abi auga bez tēvu stingrās uzraudzības. Toms (Tomass) mācījās celtniecības tehni�kuma tre�ajā kursā un bija no viņiem vecākais un varbūt arī gudrākais. Viņa vecāki arī strā�dāja �Rīgas tekstilā� � māte par audēju, tēvs par maiņas meistaru, un Tomass bija viņu vie�nīgais dēls. Uldis tajā rudenī bez sevi�ķām grūtībām sekmīgi nokārtoja iestāju pārbaudī�jumus industriālajā politehnikumā un cītīgi sāka apmeklēt boksa treniņus.

Pie debesīm neredzēja neviena mākonī�a, aiz pļavas bija redzams me�s, Bolderājas dzelzceļ�, tilts un lidma�īnas, kuras pacēlās no Spilves aerodroma. Uldis gulēja, ielicis galvu meitenes klēpī, un sapņaini raudzījās debesīs.

��� Gunta! � viņ� pēk�ņi iesaucās un pa�raustīja meiteni aiz kājas. � Laidīsimies kaut kur prom!

��� Varbūt tu varētu izteikties konkrētāk? � Gunta pavaicāja un aizsmēķēja cigareti. � Tie�i kur?

��� Bet kur tu vēlētos?

��� Uz Havaju salām! � Gunta iesmējās un iepūta dūmus Uldim taisni sejā. � Uz Honolulu! Uz Floridu vai Fran�u Rivjeru! Es tur noteikti sastaptu Zanu Marē vai Polu Belmondo un, protams, tas ir pavisam dro�i, ari Alenu Delonu. Viņ� mani iesēdinātu savā trīsmastu jahtā un aizvestu�

��� Liecies miera! � Uldis viņu pārtrauca.

�� Zans Marē tev ir par vecu, un bez tam viņ� esot homoseksuālists, glu�i tāpat kā tavs apbrī�notais Delons. Hāl Labāk tomēr turies pie manis!

��� Es jau arī turos, � Gunta sacīja. � Un nekur nevēlos braukt.

��� Es gan, � Uldis turpināja. � Es gribētu aizbraukt uz Kam�atku, Ziemeļiem, Kaukāza kalniem, bet, ja būtu tāda izdevība, � uz Riode�aneiro, Madagaskaru un noteikti uz Ņu�jorku, lai noskatītos kādu Kasiusa Kleja cīņu par pasaules �empu.

��� Tu to vari noskatīties arī pa televizoru,� teica Gunta.

��� Tas nav tas, � Uldis noraido�i papuri�nāja galvu. � Bez tam mēs varētu aizbraukt uz Palangu vai Tbilisi, staigāt pa tirgu, ēst bumbierus un dzert vīnu, pēc tam �

��� Ārprātīgie! � D�ons iesaucās. � Jūs ta�u varat aiz�āpot tepat līdz tuvējam me�iņam �

��� Bet tu vispār vari aizvākties! � Gunta atcirta.

��� Nu nē! � D�ons smējās. � Es tomēr gribu redzēt, kā tas Arnolds mums no upes izvilks atombumbu.

�� Tā jāizceļ Uldim, � Gunta atgādināja.

��� Beidziet te vārīties! � Uldis uzlēca sē�dus un izskatījās dusmīgs un ļoti neapmieri�nāts. � Jāizceļ � Jāpasniedz � Kur viņ� to bumbu raus! Dzemdēs, vai? Seit ta�u katrs centimetrs jau sen pārbaudīts. Arnolds mūs vienkār�i grib paķert.

��� Fakts! � Garais Uldim pilnīgi piekrita.

��� Kur �eit tik tuvu aerodromam var atrasties bumba! Jāsmejas!

Toms gulēja blakus Martai un neklausījās pārējo sarunās. Viņ� viegli glāstīja meitenes kājas un vēderu. Marta lēni noņēma pui�a roku.

��� Nevajag, Tom, � viņa gandrīz lūdzās, un meitenes balss skanēja klusi un gurdi. � Man jau tas sāk riebties.

Toms apgriezās un cie�i piespieda seju pie meitenes matiem.

��� Bēdz! � viņ� negaidot teica. � Es tevi lūdzu � bēdz ātrāk prom no �ejienes, bēdz no mums, no visa tā, ko mēs darām, bēdz, Melnā! Un varbūt tu vēl izglābsies.

��� Bet tu, Tom? � Marta, tikko jau�ami pa�smaidot, prasīja. � Tu paliksi?

��� Jā, � Toms atbildēja, norāva smilgu un to aizsprauda aiz Martas krū�tura. � Es vien�mēr zinu, cik tālu drīkstu iet. Es nekad nepār�kāp�u neat|auto. Es vienmēr zinu robe�u. Bet tu jau sen to esi pārkāpusi. Tev vajadzēja ap�stāties soli pirms tās.

��� Nemēģini izlikties labāks, nekā patiesībā esi, Tom, � Marta sacīja un aizmeta starp krūtīm gulo�o smilgu. � Tu esi tāds pats kā visi. Tu ta�u arī siti Zor�ikam!

Toms klusēja.

��� Mēs visi esam riebīgi, Tom, � Marta turpināja, un viņas balss skanēja vēl klusāk, vēl gurdāk. � Mēs pat sen esam aizmirsu�i savus īstos vārdus � Bet tas nu vēl nekas � Kāda galu galā vardam nozīme? Bet kam, kam mēs esam radīti, Tom?

��� Sprie�ot pēc visa līdz�inējā � tu esi ra�dīta gultai, �r Toms teica. � Vai, pasakot to

nedaudz pieklajīgāk, � tu esi radīta mīlestībai.

Marta skumji pasmaidīja.

��� Bet tu? Un pārējie?

�� Nezinu. Bet acīmredzot esmu radīts, lai savu brīvo laiku nosistu kopā ar jums, lai skrietu uz visām futbola un hokeja sacensībām, krātu interesantus faktus un izrakstus no avī�zēm un pēc tehnikuma beig�anas vismaz trīs gadus strādātu kādā starpkolhozu celtniecības pārvaldē un būvētu cūku fermas. Kolosāli! Bet Uldis dzīvos for�i. Viņam ir paveicies ar sen��iem. Viņi gatavojas Uldim pat dāvināt jauno �Moskvi�u�! Pasaka! Lai gan patiesībā Uldis ir radīts, lai citiem dauzītu ģīmjus� kamēr pats kādreiz kārtīgi norausies. Un tad viņ� kļūs cits. Kas būs pēc tam � grūti iedomāties. Bet D�ons ar Garo � man �ķiet� viņi būs jauns papildinājums cietuma ve�iem. Nezinu. Katrā ziņā viņi tam radīti nav, bet uz to pusi velk � Nu, bet Gunta � Arī nezinu. �ķiet, viņa būs viena no tām, kuras jaunībā kārtīgi iztrakojas, lai vēlāk apprecētos ar kādu bagātu pavecāku vīru, kas spēs sagādāt bezrūpīgu dzīvi un ko viņa krāps pie pirmās izdevības. Viņai sekss lien ārā pat no kurpju pazolēm. Glu�i tāpat kā tev. Nezinu, nezinu. Varbūt mums visiem vajadzēja būt pavisam citādiem. Varbūt mums �ūpulī vai, pareizāk sakot, mūsu gēnos ir ierakstīts pavisam kas cits. Tikai mēs to neesam pratu�i izlasīt. Vienīgi Arnolds. Vie�nīgi Arnolds no mums visiem izsitīsies uz aug�u. Tas zēns ir no dzelzs. Viņ� savus gē�nus pārzina labi. Viņ� prot lasīt, Melnā, bet mēs protam vienīgi�

Marta ar plaukstu aizspieda Tomam muti un pieliecās viņam pie pa�as auss. Ar otru roku iebrauca pui�a garajos matos un sāka glāstīt.

��� Tom, � Marta �ukstēja. � Tom, tu mani mīli?

��� Nē, � Toms pakratīja galvu un uz ādas sajuta meitenes siltos pirkstus. � Man vienīgi da�reiz tevis ir �ēl.

Marta uzrausās sēdus un brīdi it kā apmul�susi domīga un nelaimīga skatījās uz pui�iem.

��� Zēni! � viņa beidzot iesaucās. � Dzir�dat, zēni! Kādēļ jūs mani nemīlat?

Pui�iem aiz pārsteiguma aizrāvās pat elpa. Viņi no Martas bija gaidīju�i visu ko, tikai ne �ādu jautājumu. Viņi vispār to nemaz lāgā ne�saprata. Kas tā mīlestība tāda ir? Un, ja vi�ņiem arī kaut kāda nojausma par to bija, tad kādēļ tie�i Marta būtu jāmīl? Viņa ta�u ir savs puika. Un vai arī pati Marta daudz ko sajēdza no mīlestības? Tas bija tikai skaists vārds � un viss. Vairāk nekas.

Pui�i kā pēc komandas sāka skaļi smieties. Viņi bija gudri un rūdīti. Viņi jau bija vīrie�i un kā īsti vīri nicināja sentimentālas jūtas. Vī�rie�iem vispār esot jābūt bez jūtām.

��� Hā! � Pirmais attapās Uldis. � Mīlēt, Melnā, jau sen vairs neskaitās moderni.

��� Mīl tikai gļēvie, � D�ons norūca.

��� īstiem vīrie�iem mīlestība nemaz nepie�stāv, � Garais paskaidroja.

�� Vīrietim vajadzīga sieviete, nevis mīles�tība, � sacīja Toms.

Marta piecēlās, seja viņai apmulsumā pār�vērtās, tapa sārtāka, acis kļuva vēl tum�ākas, viņa tās aizklāja ar rokām, brīdi tā stāvēja, tad izstiepa rokas pret apkārtējiem.

��� Bet vai tad jūs esat vīrie�i? � viņa iekliedzās. � Jūs � vīrie�i?!

Un Marta sāka skaļi, izaicino�i smieties.

Da�us mirkļus visi sēdēja kā nokaunēju�ies, bet tad, atjēgu�ies, ka aizskarts viņu gods, nikni paskatījās uz Martu. Viņa turpināja skaļi, histēriski smieties.

��� Garais! � Uldis uzsauca. � Iemet viņu upē, lai atvēsinās.

Marta, kā sitienu dabūjusi, momentā ap�klusa. Acīs pakāpeniski izzuda dīvainais mir�dzums, izzuda mulsums un pārsteigums, pāri Spilves pļavām līdzi putniem aizlidoja arī uz mirkli radu�ās cerības, kāda krāsaina sapņa mala, kāda varbūt nekad vairs nenotverama nākotnes smar�a.

��� Vai tu pamazām nesāc jukt? � D�ons vaicāja, steidzīgi aizsmēķējot cigareti. � Pēk�ņi gribi notēlot mūķeni, svēto vai arī vidusskolnieci, kura vakaros lasa pantiņus, sapņo par mīlestību un pirmo skūpstu? Neaiz�mirsti, ka tu esi mūsu �Melnais grēks� un tāda paliksi vienmēr. Bet tagad pasaki atklāti � vai tevi kāds ir gāzis gar zemi ar varu? Nē! Tu vienmēr pati esi to gribējusi.

Marta nodūra galvu un skatījās sev pie kā�jām, kur ziedēja smilgas un da�as puķes un kur atradās Toma gai�matainā galva.

��� Tādēļ, ka jau no tre�ās klases, kad no�mira māte, man iela bijusi vienīgās mājas� Jo uz ielas vienmēr vismaz ir bijis svaigs gaiss, ne tā kā mūsu istabā, kur pie patēva gandrīz vai katru vakaru salasās pēdējie Iļģuciema �ūpas.

Marta atkal ar rokām aizklāja seju, apgrie�zās un lēni gāja uz upi. Un atkal uz da�iem mirkļiem visi jutās neveikli. Toms pielēca kā�jās un ātri panāca Martu.

��� Iesim kopā, � viņ� nopietni sacīja.

Gunta cie�i piespiedās pie Ulda sāniem un

ar roku pieskārās viņa plecam.

�� Un ko tu domā par mīlestību? � Uldis pavaicāja, pievelkot Guntu vēl tuvāk.

������� Par mīlestību, Uldi, nekad nevajag ņirgt, � meitene atbildēja. � Un pat ne smie�ties. Mīlestības priek�ā mums visiem jāklusē.

��� Es nesmejos, � Uldis nopietni sacīja.

Man tikai �ķiet� Mīlestība varbūt vaja�dzīga sievietēm, bet vīrie�iem tā patie�am ne�piestāv.

Viņ� piecēlās sēdus un brīdi domīgs klusēja. Tad negaidot pacēla rokas virs galvas un ne�daudz pārvērstā balsī iesaucās:

�������� Mīlestība paceļ, apgaro, dara cēlu un labu � Muļķības, Gunta! Jo, kad cilvēks iemī�las, viņ� kļūst gļēvs. Viņ� vienmēr baidīsies �o mīlestību pazaudēt, viņ� lūgsies, pazemo�sies, pat raudās. Un, ja viņam kāds patie�ām �o mīlestību ari atņems, viņ� jutīsies bezgala nelaimīgs, kliegs, vaimanās un gribēs pakār�ties. Iemīlējies cilvēks vienmēr kļūst no�ēlo�jams, nevis skaists.

������� Mēs no tik daudz kā baidāmies� � Arī Gunta bija kļuvusi pavisam nopietna.

��� Es nebaidos ne no kā! � Uldis sacīja.

��� Baidies gan! Tu bēdz no mīlestības �

������� Nē. Es to vienkār�i vēl pagaidām nevē�los.

��� Bet mani? Tu vēlies?

������� Tu ta�u zini. Tikai bez jebkādiem uzti�cības solījumiem un zvērestiem. Mums nav jā�spēlē paslēpes vai teātris. Tu man patīc, un es tevi gribu. Es patiku tev, un tu gribi mani. Kāda velna pēc te vajadzīga mīlestība?

Izpeldēju�ies pie pārējiem atgrie�as Marta un Toms.

��� Nu, kāds ūdens? � Garais painteresējās.

������� Slapj�, Garais, pavisam slapj�! � Toms smējās un sāka lēkāt uz kreisās kājas. Marta klusējot apgūlās.

������� Ko, jūs, bērni, esat vēl dzīvi? � D�ons tēloja milzīgu izbrīnu. � Bet mēs domājām, ka noteikti uzsprāgsiet gaisā. Tur ta�u esot bumba.

Visi sāka smieties, un neviens pat nepama�nīja pienākam Arnoldu.

��� �au, ve�i! � viņ� uzsauca.

������� Ā, mūsu sapieris ieradies, � Uldis pa�stiepa roku.

������� Mēs jau sākām domāt, � Garais smīnot teica, � ka tu rausi divas maiņas pēc kār�tas �

Arnolds pārlaida visiem nopietnu skatienu, tad, saņēmis Uldi aiz rokas, piecēla stāvus.

��� Ejam!

��� Kur?

������� Tev no lī�a atvara jāizceļ bumba, � Ar�nolds atgādināja.

Pār Ulda seju pārslīdēja viegla baiļu ēna. Tomēr viņ� ātri nomierinājās un nicīgi iesmē�jās.

������� Beidz izlekt! Nekādas bumbas tur nav. Varonis atradies!

������� Es jau tev teicu, Uldi, ka dro�sirdīgs tu esi tikai barā. Viens tu nevari neko.

�������� Ko? � Uldis iesaucās un draudīgi tuvo�jās Arnoldam. � Ko tu teici?

Arnolds neko neatbildēja, pagriezās un gāja uz upi.

'� Uldi, man arī �ķiet, ka tu nemaz tik dro��sirdīgs neesi, kā izliecies, � Gunta sacīja un piecēlās.

Uldis cie�i saknieba lūpas un metās pakaļ Arnoldam.

Ari pārējie piecēlās un sekoja.

�������� Kur? � Uldis sauca, ejot Arnoldam bla�kus. � Kur tā bumba ir? Parādi!

Arnolds klusēdams pagāja nedaudz pa krastu uz aug�u un pastiepa roku pret dziļo līci.

�������� Seit. Apmēram piecus metrus no �īs vie�tas.

�������� Labs ir! � Uldis apņēmīgi teica un tikko valdīja dusmas. � Bet, ja tev būs tikai mālējies, tu dabūsi pa purnu.

��� Brien tik iek�ā, Uldi!

Uldis ielēca upē un, aizpeldējis līdz lī�a vi�dum, ienira.

Visi pārējie satraukti gaidīja viņu atkal pa�rādāmies virs ūdens.

Uldis ātri sasniedza upes dibenu, pameklēja, tad viņa rokas pieskārās aukstam metālam, viņ� uzreiz saprata, ka tā ir mīna vai bumba, visu ķermeni un prātu satricināja bailes, drausmīgas bailes, un viņ� ātri peldēja aug��up. Iznira. Pēc tam veikli piepeldēja krastam.

��� Nu, kā tad tur īsti ir? � D�ons sauca.

��� Nekas? � Toms pasniedza biedram roku.

Uldis, smagi elsojot, izkāpa krastā un vēl�reiz ātri uzmeta skatienu līcim. Pēc tam pa�gāja vairākus soļus dziļāk pļavā.

������� Es ta�u teicu, ka Arnolds fleitē! � Uldis iekliedzās. � Nekādas bumbas tur nav.

Garais pienāca klat un vairākas reizes drau�dzīgi ar roku uzsita Uldim pa plecu.

�� Tu esi malacis, vecais, bet ar Arnoldu mums visiem būs nopietni jāparunā �

Arnolds ātri noģērba bikses, kreklu un ielēca upē. Ar da�iem enerģiskiem roku un kāju vē�zieniem viņ� nokļuva līdz upes dibenam un sāka meklēt� Pēc mirkļa viņa pirksti atdū�rās pret glumu, ar dūņām apaugu�u metālu, viņ� zināja, ka tā ir meklētā bumba, un viegli nodrebēja, pēk�ņi viņam kļuva auksti, bet, sa�pratis, ka bumba noteikti jāizceļ, tā nevar �eit palikt, Arnolds cie�i to satvēra rokās, lēni iz�cēla no dubļiem un tikpat lēni, spēcīgi atsperoties ar kājām, pacēlās ūdens virspusē. Uz�manīgi piepeldēja krastam un vēl uzmanīgāk izkāpa no upes. Bumba bija vidēja lieluma, ap divdesmit kilogramu smaga, bet varēja jebkuru brīdi izslīdēt no rokām �

Visi, ieraugot Arnoldu ar bumbu, iekliedzās un metās bēgt. Visiem pa priek�u skrēja Uldis. Vienīgi Gunta palika.

Arnolds mazliet streipuļodams vēl pagāja da�us soļus uz priek�u un, sasprindzinājis vi�sus spēkus un gribu, lēni nolaida bumbu uz zemes. �Man jau ir bijis labs treniņ�,� Arnolds nodomāja. �Tā es katru dienu staipu izdegu�os un jaunos motorus.�

��� Es tev palīdzē�u! � Gunta pieskrēja klāt.

��� Laidies! � Arnolds uzkliedza. � Laidies ātrāk prom! Bēdz! Varbūt tā bumba tūlīt sprāgs! >ļjļ

Gunta da�us mirkļus pārdomāja, tad ātri aizskrēja tālu pļavā. Arnolds kādu laiku kā sastindzis skatījās uz nāves ieroci, tad atkal strauji iemetās upē, to pārpeldēja, izkāpa pre�tējā krastā un ātri skrēja pāri aerodromam �

Pēc stundas atbrauca ma�īna ar sapieriem, un vēl pēc stundas Spilves p]avu pa�ā attālā�kajā nostūrī atskanēja dobj� sprādziens.

Neviens to pat nedzirdēja, vienīgi Arnolds un kareivji.

Bija jau pienācis novembris. Kokiem sen no�biru�as pēdējās lapas, da�as dienas lija, bet tad, nevienam negaidot, sāka spīdēt saule, kļuva pavisam silts un �ķita, ka atkal atnākusi vasara � tikai bez ziediem un plauksto�o koku smar�ām. Jā, tas toreiz bija tāds savāds ru�dens � Tagad to atcerēties viegli, bet tad bija gan prieks un sāpes, gan vil�anās un laime. Un tajā rudenī man beidzot bija arī Gunta � visa un pilnīgi, lai gan mums tas vilkās pavi�sam īsu laiku � tikai da�us mēne�us, bet �ie mēne�i manā atmiņā saglabāju�ies kā pa�i skaistākie.

Rūpnīcā man nepatika. Un darbs nepatika. Un Alfrēds Priede nepatika. Es strādāju jau ceturto mēnesi, bet, cik gudrs atnācu, tāds arī paliku. Priede man neko nemācīja, neļāva pat�stāvīgi veikt nevienu uzdevumu, es viņam tikai palīdzēju. Es aiznesu un atnesu dzinējus, stai�pīju instrumentu kastes, ar pneimatisko āmuru lauzu betona grīdu, izveidojot metriem garus kanālus, kuros Alfrēds guldīja caurules ar va�diem, pēc tam man vajadzēja visu to aizcementēt; es nesu vadu ruļļus un ar elektrisko urbi sienās urbu caurumus; lai nostiprinātu kron�teinus, ar kaltu un pamatīgu veseri dauzīju mūrus, ar speciālajiem kāp�ļiem rāpos stabos

un darīju daudz ko citu, ko man Priede lika, vienīgi no elektrotehnikas es joprojām nezināju gandrīz neko. Da�i ve�i man paskaidroja, ka vajadzējis ar Priedi sadzert, it sevi�ķi no pir�mās algas, bet alkohols man riebās, bez tam katrs rublis bija nepiecie�ams man, mātei un abām māsām. Man nebija nekādu tiesību tos nodzert ar kaut kādu Priedi.

��� Viņ� man kā tāds einuks, � kādu dienu pēc darba Alfrēds sūdzējās savam draugam, un es to dzirdēju. � Ne pīpē, ne iedzer, pie skuķiem ar neiet. Saki, vai tad viņ� nevarēja mani � vecu meistaru un savu skolotāju kādu reizīti aizvest uz krogu? Vai pusdienas pār�traukumā atnest kortelīli? Ko? Varēja, kā tad, ka varēja. Bet negrib, �ņaudzas. Nav vairs ne�kādas cieņas pret vecajiem. Bet gan es viņam vēl ielik�u tādu kloķi � Viņ� man vēl bu�os roku!

�Gaidi vien,� es nodomāju. �Tie laiki sen jau pagāju�i. Un es neesmu no tiem, kuri pazemo�jas.�

Nākamās dienas rītā Priede man lika atnest garās trepes, atbalstīt pret sienu, uzkāpt aug�ā un izskrūvēt divas izdegu�ās spuldzes, lai tās apmainītu pret jaunām.

Trepes es atnesu, atslēju pret sienu, tās rū-. pīgi nostiprināju un atgāju da�us solus sānis.

��� Nu, veiklāk, veiklāk, zoniņ! � Priede uz�kliedza. � Kāp tik aug�ā un izskrūvē lampas!

65

Un tad man pietika. Viss �ajos mēne�os pār�ciestais, visi Priedes izteiktie pārmetumi, la�mas un nievas, visi viņa indīgie smiekli, va�kardienas vārdi un biedinājumi sakāpa kaut kur kaklā, izveidojot cietu un rūgtu kamolu, un man gribējās to iespļaut Priedem sejā.

5-5113

��� Kāp pats! � es niknumā atcirtu.

��� Kas tad tas? � Priede bija galīgi pār�steigts un sāka raustīt ūsas. � Ko tas nozīmē?

��� Neko, � es viņam jau daudz mierīgāk paskaidroju. � Tu ta�u esi elektriķis � tad kāp ari aug�ā un pats izskrūvē spuldzes.

Priede uz mirkli zaudēja pat valodu. Viņ� aiz dusmām piesarka, uzpūtās, un �ķita � tū�līt, tūlīt pārplīsīs �

��� Nu nē, fuksīt, �itas numurs tev neies cauri. Skat, kāds kungs pēk�ņi kļuvis, � viņ� �ņāca, pēc tam sāka skaļi kliegt. � Ja gribi strā�dāt � mudīgi aug�ā! Tev ir jākāpj, saproti, tev, nevis man! Smurga tāds! Tev ir jādara viss, ko es lieku.

��� Nekā nebij! Pietiek! � es kliedzu pretī. � Es tev neesmu nolīgts par kalpu!

��� Tu man, zellīt, vēl padziedāsi! � Priede padraudēja ar dūri un ātri aizskrēja uz ceha kantorīti. Pēc da�ām minūtēm viņ� atgriezās kopā ar meistaru Dzērvi.

��� Kas �eit notiek? � meistars bargi nopra�sīja.

��� Vecais negrib strādāt, � es Dzērvēm pa�skaidroju.

�ķita, ka Alfrēds Priede no dusmām metī�sies man virsū.

��� Bet es skatos, ka arī tu neko nedari, � meistars teica.

Es atkal sajutu rīklē rūgto kamolu un atkal to gribēju izspļaut. Izteikt. Izkliegt.

��� Pārmaiņas pēc �oreiz Priede var pakāpelēt pa trepēm. Un pārmaiņas pēc arī viņ� kādreiz varētu pastiept motorus un vadus, paurbt caurumus un apmainīt izdegu�ās spul�dzes. Es neesmu viņa palīgstrādnieks. Es gribu

(J6

but elektrikis! Bet ko viņ� man ir iemācījis? Neko!

�������� Nomierinies, � Dzērve mani apsauca. � Tu vēl esi tikai māceklis.

������� Jā, gandrīz �etrus mēne�us � un vai iigi vēl?

������� Arodskolā tu par elektriķi būtu mācījies divus gadus, � Dzērve teica.

�������� Es mācos visu mū�u, bet sitas te spruk�stiņ� iedomājas, ka par labu amatnieku var iz�mācīties da�os mēne�os, � Priede nerimās.

�������� Sāc tūlīt strādāt! � Dzērve cietā balsī pavēlēja. � Pēc kāda laika dabūsi kategoriju un pēc tam varēsi strādāt patstāvīgi.

��� Pēc pusgada?

�������� Varbūt pat pēc gada. Viss būs atkarīgs no tavām zinā�anām.

�������� Paldies, � es teicu, cie�i paskatījos uz Priedi un Dzērvi, nosviedu pie viņu kājām sa�vus darba cimdus un gāju prom.

��� Stāt! � Dzērve atkal pavēlēja. � Kur tu

ej?

������� Rakstīt atlūgumu, � es sacīju un, ar pirkstu rādīdams uz Priedi, piebildu:

������� Tā ka tev, vecais, tomēr būs jākāpj tur aug�ā. Un kaut tu nolauztu sprandu!

Pa gadiem, kas pagāju�i kop� tā rudens, I]ģuciemā sākusies pla�a celtniecība, vecās vien�stāva koka mājiņas tiek nojauktas, un arī Būvju ģimene saņēmusi skaistu, modernu un pla�u trīsistabu dzīvokli uz Dzirciema un Ga�rās ielas stūra. Arnolds jau pabeidzis Mākslas akadēmijas otro kursu, Spodra, vienu gadu nostrādājusi sestajā apvienotajā slimnīcā par

5* 67 sanitāri, tagad studē medicīnu institūta tre�ajā kursā, bet pati jaunākā Būvju māmuļas atvase Inta iestājās Politehniskā institūta celtniecības fakultātē. Māmuļas sirds tagad var būt mie�rīga. Bērni sasniegs nosprausto mērķi, visi dzīvo draudzīgi un saticīgi, nemitīgi viens ot�ram palīdz. Māte priecājas par saviem bēr�niem, un pagaidām viss ir kārtībā, vienīgi tad, kad viņi beigs mācīties, sāks precēties un is�tabās brēks mazbērni, māmuļai sāksies jaunas rūpes un uztraukumi.

Pa�laik, kad viņa virtuvē gatavo vakariņas, atveras durvis un ienāk Spodra. Viņa ir ļoti nopietna un izskatās nogurusi. Spodra nestei�dzoties novelk lietus mēteli un domīga ieiet istabā.

��� Tā esi tu, Spodriņ? � māte no virtuves jautā.

��� Jā, � meitene atsaucas, smagi nokrīt uz dīvāna un ar plaukstām aizklāj seju.

Māte pēc brī�a ienāk istabā un nobijusies ātri piesteidzas pie Spodras.

��� Kas tev, meitiņ, ir? Saslimusi, vai?�

Spodra pieceļas sēdus un izskatās ļoti nelai�mīga.

��� Es to, māmiņ, laikam neizturē�u� Es pie tā laikam nekad nespē�u pierast�

��� Kās ta noticis?

��� �odien atkal bijām sekcijā� � Spodra gandrīz raud. � Pavisam jauna meitene� Pirms da�ām dienām viņa vēl bija dzīva, tu saproti? Dzīva� Viņa elpoja, smējās, sap�ņoja� Kādu gaidīja� Bet �odien profesors mierīgā, lieti�ķā balsī stāsta un rāda� Nē, nē! Es nekad, māmiņ, nespē�u uz to vienal�dzīgi noskatīties. Nekad nespē�u pierast pie sirdīm stikla burciņās.

Māte ar priek�auta stūri izberzē acis un no�glāsta Spodras gai�os matus.

������� Baigi jau tas ir, meit, bet ko tu izdarīsi? Cilvēkam jāmirst, tikai �ēl, ja tas notiek agri. Tēvs jau vēl varēja dzīvot� Tādēļ tu arī mā�cies par dakteri. Tu, Spodriņ, būsi labs dakte�ris. Labi, ka tu nespēj būt vienaldzīga. Tu i iksi vienmēr cienīta.

Spodra nolec no dīvāna, aizskrien līdz radiolai, to ieslēdz un, kad atskan d�eza mūzi�kas skaņas, sāk strauji dejot un smieties.

������� Vienmēr, kad esmu redzējusi nāvi, man gribas dzīvot, � viņa saka. � Māmiņ, man drausmīgi gribas dzīvot.

Spodra pārstāj dejot un paskatās uz māti.

��� Arnolds mājās?

������� Nē. Viņam ta�u �ovakar iz�ķiro�ā cīņa. Arnolds �ovakar var kļūt par Latvijas �em�pionu.

������� Un kļūs! � Spodra iesaucas. � Arnolds noteikti uzvarēs!

������� Tas jau būtu smuki, � māte piekrīt. � Un tāds gods � Ka tikai nu nepaliktu pie tās Guntas �

������� Nepaliks! � Spodra atmet ar roku. � Ta�gad viņam tā draiskule vairs nav vajadzīga.

������� Arnolds viņā ir iemīlējies, � māte do�mīgi saka, � un tad tas cilvēks ir vaja�dzīgs � vienmēr. Kāds viņ� arī nebūtu.

Atkal atveras durvis, un, jautri dziedādama, istabā iespurdz Inta.

�������� �au! � viņa pamāj ar roku un nevērīgi nosvie� mapīti ar lekciju pierakstiem uz dī�vāna. � Arnolds mājās?

��� Nē. Arnolds �ovakar kaujas.

��� A! Pareizi! Viņ� Uldi uzvarēs!

�� �aubu nav, � Spodra piekrīt.

Inta atsēstas uz dīvāna malas, sasit plauk�stas un iztaisa nopietnu seju.

��� Zināt, kur es biju? Nezināt! Es jau izraudzīju zemes gabalu � Diplomdarbam pro�jektē�u � Zināt, ko? Nezināt! Laulību pili! Tā�das vēl Rīgā nav. Un to varbūt arī uzcels. Vareni, vai ne?

��� Un pati pirmā tur apprecies! � Spodra smejas.

��� Precies tu!

��� Nē, Arnolds! Viņ� jau mums tas iemīlē�jies!

No rūpnīcas aizgāju. Biju gan sarūgtināts, gan priecīgs. Zēl, ka neiemācījos arodu, varbūt nevajadzēja iekarst, parasti ta�u esmu ļoti mierīgs un savaldīgs, bet �is arods man būtu vajadzīgs tikai varbūt da�us gadus. Man ne�vienu dienu no prāta neizgāja sapnis kļūt par mākslinieku. Un tādēļ es priecājos par to ru�deni � tik skajstu un krāsainu. �ķita, ka ielas, mājas, parki, me�s, pļava, upe un cilvēku tērpi kļuvu�i daudz spilgtāki un skaistāki. Pasaule pārvērtusies dārzā. Gaiss smar�oja pēc ilgām. Stāsta, ka tā parasti ar cilvēkiem notiekot pa�vasaros. Jo tad cilvēki iemīloties un dzīve kļūs�tot tuvāka. Var jau būt. Man mīlestība saistās ar rudeni. Tad, kad dabā krāsas ir visspilgtā�kās. Tad, kad līdz sāpēm sajūti nevis atnāko�o, bet gan aizejo�o.

Spīdēja saule, jau veselu nedēļu pieturējās sauss, silts laiks, bija svētdiena, pirms da�ām dienām pieteicos darbā Rīgas pre�u stacijā par ki āvēju, pirmdien sāk�u tur strādāt, un es gāju pa Dzirciema ielu, nonācu līdz �stūrim�, ne�viena tur nebija, atkal atcerējos Guntu, dusmo�jos, nolādēju viņu un tai pa�ā laikā priecājos, ka tāda Gunta tomēr ir un varu da�reiz viņu pat redzēt un domāt par viņu. Gandrīz katru dienu. Tobrīd es vēl �aubījos, vai tā ir mīles�tība, varbūt tikai alkas pēc tās, bet tagad es zinu � tās tomēr bija tās skaistās, trakās, tī�rās, labās un dro�i vien bezjēdzīgās jūtas, ko parasti dēvē par mīlestību �

Kamēr es tā stāvēju un domāju, pēk�ņi ierau�dzīju nākam Guntu. Viņai mugurā bija jauns, elegants rudens mētelis, spilgti sarkana rokas�somiņa, sarkanas kurpes, ap kaklu sarkana neilona �allīte, un es iedomājos, ka viņa var�būt nāk pie manis.

�� Sveika, pazudusī� � es teicu.

��� Sveiks! � Gunta apstājās un sniedza man sarkanā cimdā tērptu roku. � Arī tu kaut kur biji pazudis�

��� Nekur, Gunta. Es visu laiku esmu bijis �eit. Un visu laiku tevi gaidīju.

��� Gaidi vien, � Gunta savas spilgti sarka�nās lūpiņas savilka skumjā smaidā. � Tikai pēc tam nebrīnies� Viss aiziet, pazūd. Arī vasara kaut kur jau pazudusi.

�� Jā, tā jau ir garām. Tagad jāgaida ziema.

��� Un tad sals. � Gunta nodrebēja. � Me��onīgi sals.

��� Tu kaut kur steidzies? � es vaicāju.

�� Nē. Iznācu pastaigāties. Un, atklāti sa�kot, cerēju sastapt tie�i tevi.

��� Kā dēj?

Gunta neko neatbildēja, paņēma mani zem rokas, un sākām lēni iet pa Buļļu ielu uz aug�u � garām Grīvas ielas jauno māju masī�vam, pāri Bolderājas dzelzceļa pārbrauktuvei, un es atcerējos, ka mēs jau vienreiz �o ceļu esam gāju�i � toreiz vasarā, kad Guntai atzi�nos �

��� Tas tiesa, ka tu vairs nestrādā? � Gunta prasīja.

��� Jā. No rūpnīcas aizgāju.

��� Un tālāk?

��� Pre�u stacija lādē�u vagonus.

Gunta līdzjūtīgi pa�ūpoja galvu, un viņas dzeltenie mati saules staros mirdzēja kā izkau�sēts zelts.

��� Tas tikai tā� pagaidām, � es nez kā�dēļ sāku taisnoties. � Paies da�i gadi� mā�sas sāks studēt� un tad jau ari es tik�u uz pekām.

Gunta apstājās un paskatījās manī ar ilgu, vaicājo�u un neizpratnes pilnu skatienu.

��� Paklausies! � viņa teica. � Es tevi ne�kad neesmu sapratusi. Kas tu esi?� Kādēļ tu vienmēr gaidi? Kādēļ tev jāgaida, lai varētu mācīties? Kādēļ tu gaidi, kad es vai kāda cita atnāks pie tevis? Un ja nu neatnāks? Un ja tu pēc da�iem gadiem vairs negribēsi ne zīmēt, ne gleznot, ne vispār nodarboties ar mākslu? Krāvēja darbs tev visu to varbūt izdauzīs no galvas. Ko tad? Kādēļ tu, Arnold, vēl neesi apjēdzis, ka �odien nedrīkst gaidīt! Neko! Tu nedrīksti zaudēt nevienu minūti! Kur nu vēl gadus! Dzīve mums vienmēr atrodas priek�ā, un, lai to noķertu, mums jāskrien, mums jā�skrien me�onīgā ātrumā, citādi dzīve no mums aizbēgs. Noteikti aizbēgs. Un mēs rto tās neko nebūsim guvu�i. Bet tu gaidi pat ziemu.

Es da�us mirkļus klusēju. Tad domīgs sa�cīju:

��� Varbūt tev taisnība, Guntiņ. Varbūt tie��ām mums dzīve jārij kā izsalku�iem maize. Varbūt jāmēģina to noķert, bet� es neprotu skriet. Es tomēr ie�u lēnām. Un es aizie�u, Guntiņ, jo es skaidri zinu, kur man jāiet. Man tomēr nekas nepazudīs. Es varu tikai iegūt.

��� Sī vasara� Tā jau ir pazudusi. Tev nav �ēl?

��� Ne, � es atbildēju. � Nemaz. Jo arī �ī man aizgāja bez tevis.

��� Tev no Ulda bail?

��� Nē. Man bail vienīgi pazaudēt tevi.

Gunta iesmējās, kļuva jautra, atkal ieķērās

manā elkonī un rāva sev līdzi.

��� Arnold, ejam! Aizved mani kaut kur!

��� Aiziesim uz Kleistu me�u, zini, tur netālu no upes.

��� Labi. Tikai ātrāk, Arni!

Tie�i tai laikā, kad Arnolds ar Guntu tuvo�jās Kleistu me�am, mazās rūpnicas kopmītnes istaba pie loga sēdēja tabeļvede Vita un do�mīga raudzījās saulainajā pēcpusdienā. Gar vi�ņas acīm pa Slokas ielu uz Jūrmalu traucās automa�īnas, da�i autobusi, gāja svētdienīgi ģērbu�ies cilvēki, ielas pretējā pusē skaļi strī�dējās divas pavecākas sievas, kaut kur spiedza bērni, blakus mājā skaļi dārdēja mūzika, bet to Vita ne dzirdēja, ne redzēja. Viņa domāja par Arnoldu, un, lai gan pa tiem trīsarpus mēne��iem, kamēr viņ� strādāja, abi bija parunāju�ies tikai da�as reizes, Vita par Arnoldu neva�rēja nedomāt. Viņ� iepatikās uzreiz. Viņ� iz�staroja spēku, apņēmību. Viņam bija gar�, spē�cīgs augums un nedaudz sapņainas acis. Vita tie�i tādu arī bija iedomājusies savu vīrie�a ideālu. Viņa par to bija sapņojusi neskaitāmas naktis, redzējusi, kā viņ� atnāk, kā paliek, bet nekad nebija iedomājusies, ka viņ� varētu ari aiziet. Viņa nolādēja savu neuzņēmību, kaut�rību, vajadzēja pa�ai tuvoties � Bet viņai bija kauns par savām jūtām, ko gan Arnolds tādā gadījumā par viņu_ domātu? Dro�i vien to pa�u, ko visi zēni! �A, kā jau kopmītnes sku�ķis � viegli paraujama!� Bet es neesmu tāda, Arnold, neesmu! Es esmu pavisam cita. Varbūt man vajadzēja dzīvot pirms simt gadiem. Es nemaz neizskatos slikti, visi saka, ka esmu pat skaista un� kolosāla mulķe. Man vēl nav pieskāries neviens vīrietis. Bet tāda nu esmu. Tādēļ, ka esmu radījusi sev ideālu un līdz �im tikai tu, Arnold, tam atbilsti. Un man bie�i pietika ar to vien, ka es tevi katru dienu redzu. Bet tagad tevis nav. Un kur es tevi vēl kād�reiz sastap�u? Un vai sastaptu? Redzē�u? Un tomēr, Arnold � Es tevi gaidī�u. Bū�u vēl lie�lāka muļķe, bet pagaidī�u. Jo es gribu � arī tas ir mans ideāls � sagaidīt savu mīlestību tīra un neviena neskarta. Bet cik ilgi?

Telpa, kur Vita dzīvoja kopā ar draudzenēm Ilzi un Ivetu, bija tipiska meiteņu kopmītnes istaba. Gar sienām trīs glīti uzklātas gultas, galds, vāze ar ziediem, skapis, liels spogulis, neliels grāmatplaukts un pie sienām kinoak�tieru fotogrāfijas.

Ilze sēdēja pie galda un rūpīgi krāsoja uz�acis, skropstas un lūpas. Bet Iveta spoguļa priek�ā pārģērbās. Vakarā �Rīgas tekstila� klubā atkal kārtējā balle� Kā jau katru svēt�dienu �

������� Vitiņ, nesēro! � Ilze iesaucās. � Labāk uzpucējies!

������� Es nekad viņu vairs neredzē�u, � Vita klusi sacīja.

������� Tu runā par Arnoldu? � Iveta dro�ības pēc pārjautāja.

Vita piekrīto�i pamāja.

���������� Aizraksti viņam vēstuli, � Ilze deva padomu. � Adresi ta�u zini.

Vita noraido�i pakratīja galvu un klusēja.

������� Gan jau tas pāries, � Iveta pārliecināta atmeta ar roku. � Parastais dullums.

������� Nepāries. � Vita paskatījās uz savām jautrajām draudzenēm. � Es viņu mīlu.

������� Tu tikai to iedomājies. � Iveta sāka smieties. � Kas tā par mīlestību, ja jūs pat ne reizi neesat aizgāju�i uz ķinīti!

������� Vitiņ, labāk pārģērbies un nāc līdzi uz balli, � Ilze aicināja un beidza krāsoties. Viņa izskatījās skaista un vulgāra. � Ka�a visu laiku met acis uz tevi. Nekāda vaina � �alis uz goda!

������� Tu ta�u zini, kas viņam tik prātā. � Vita sarūgtināta pagriezās pret logu.

������� Nu un tad? � Iveta neizpratnē paraus�tīja plecus un uzstīvēja �auros, īsos svārciņus. � Vai tur kas slikts? Bez tā ta�u nevar iztikt.

������� Protams, � Ilze sacīja, piecēlās un ap�mierināta vēlreiz uzmeta acis spogulim. � Viņi visi, mūs ieraugot, uzreiz domā par gultu, bet mēs? Vai tad mēs par to nedomājam?

��� Būtu tu Arnoldam iepatikusies, domā, jūs visu laiku skaitītu zvaigznes? Hā! Agrāk vai vēlāk tāpat sagrēkotu! � Iveta smējās.

��� Tas būtu kas cits, � Vita sacīja, pavēr��ot skatienu pret draudzenēm. � Mijās mei�tenes, vai tad jūs to nesaprotat? Tas būtu pa�visam, pavisam kas cits �

Mēs izgājām cauri me�am, nosojojām nelielu gabalu pa upes krastu, Gunta visu laiku bija cie�i ieķērusies manā elkonī, smaidīja un smējās, un pēc tam mēs atkal iegājām me�ā, atradām nelielu ieplaku, visapkārt auga jau�nas priedītes, pie debesīm neredzēja nevienu mākonīti, tikai kaut kur tālu, kaut kur bezga�līgi tālu spīdēja vēsā rudens saule �

��� O, �eit ir jauki! � Gunta iesaucās. � Ne�kur citur neiesim.

Es samulsu un nosarku. Man pēk�ņi kļuva bail. Bet tai pa�ā laikā kaut kāds nezināms spēks mani neatturami vilka pie Guntas. Es ta�u �o sievieti mīlēju, biju sapņojis un ilgo�jies, lai �ī sieviete man piederētu, tikai man. Piederētu. Un tomēr tagad centos �o mirkli attālināt, es baidījos.

��� Mēs no �ejienes nevarēsim redzēt upi, � es klusi sacīju un centos neskatīties Guntai acīs.

Viņa atpogāja mēteli, novilka cimdus un pēc tam apvija rokas ap manu kaklu, piekļāva lū�pas pie mana vaiga un pasmaidīja.

�� Vai tad mēs �eit esam atnāku�i skatīties upi?

Nu, protams, Gunta. Mēs toreiz neatnācām skatīties upi, jūsmot par me�a smar�ām, lasīt �iekurus, klausīties putnu dziesmas vai priecā�ties par saulaino dienu. Mēs atnācām, lai pie�pildītu mīlestības varbūt pa�u būtiskāko, pa�u nozīmīgāko daļu, bez kuras mīlestība nekad nevar būt ne pilnīgi piepildīta, ne apmierināta.

Mēs gulējām pļaviņas vidū, visapkārt mums stāvēja klusums, man nedaudz reiba galva, arī Gunta vēl nevarēja tik ātri nomierināties, es atvēru acis un redzēju, kā no tuvumā eso�ā bērza nokrīt da�as dzeltenas lapas �

�Viss ir daudz vienkār�āk.� es nodomāju. �Un ne tuvu tā, kā biju iedomājies.�

Gunta izplēta rokas un iesmēiās.

��� Es esmu laimīga, Arnold� Bet kādēļ tas tik ilgi bija jāgaida? Mēs ta�u �eit varējām atnākt jau vasarā�

Nodrebēju. Jutos, it kā man kāds būtu iesi�tis. Un sajutu kaut ko līdzīgu naidam un sā�pēm. Bet var būt, ka tās bija tikai skumjas.

�� Vasarā tev bija Uldis, � es sacīju un piecēlos sēdus.

��� Nepiemini! � Gunta negaidot iesau�cās. � Par Uldi vairs nerunā ne vārda. Tagad man būsi tikai tu.

��� Mēs atnāksim atkal pavasarī, � es sa�cīju. � Tad, kad sāks plaukt pirmie ziedi.

��� O, tu to labi izdomāji, � Gunta strauji piecēlās, noraisīja no kakla sarkano �allīti un pagāja da�us soļus uz priek�u. � Atnāksim tie�i �eit, �ai pa�ā vietā.

��� Labi, Gunta, � es piekritu.

Gunta piegāja pie bērza un apsēja ap to savu sarkano �alli.

��� I.ai mēs atkal spētu atrast� � viņa teica. � Sai vietai jābūt mūsu, Arnold� Ti�kai mūsu�

Es leni piecēlos, piegāju pie Guntas, un mani pārņēma vēl nepiedzīvots maigums � tātad arī viņa mani mīl, un mēs tagad satik�simies gandrīz vai katru vakaru, visur iesim kopā un vienmēr varēsim justies laimīgi�

Skaisti. Mūsu iedomas un sapņi vienmēr ir skaisti, tikai �ēl, ka tic vēlāk nepiepildījās un viss bija pavisam savādāk.

Es ar abām rokām aptvēru Guntas galvu un sāku lēnām, maigi skūpstīt. Gunta notrīsēja, viņu atkal sāka kratīt sīki drebuļi, viņa pievēra acis, cie�i man pieglaudās un satraukta �uk�stēja:

� Stiprāk, Arnold! Stiprāk! Man patīk, ka stipri, ļoti stipri� un ilgi.

Pēc kāda laika mēs klusēdami gājām mā�jup. Atkal pārgājām pār Bolderājas dzelzceļa pārbrauktuvi, gājām pa Buļļu un Spilves ielām, pagājām garām kafejnīcai, mums pre�tim nāca cilvēki. Un es jutos pavisam dī�vaini � muļķīgs kauns jaucās kopā ar prieku, un es sapratu, ka tagad vairs nevarē�u būt tāds, kāds biju līdz �im. Pēk�ņi jutos kā pil�nīgi pieaudzis vīrietis.

Kad iegāju dzīvoklī, māte, kā parasti, kaut ko darīja virtuvē, māsas bija aizgāju�as uz kino, es savā istabā sameklēju papīru, melno ogles zīmuli un, kamēr vēl no atmiņas nebija izgai�su�as Guntas smar�as, viņas acu skatiens un gaidās saspringtās lūpas, sāku zīmēt. Es rū�pīgi izzīmēju viņas tum�o uzacu izliekumus, viņas skaistos sejas vaibstus, matus un valdzi�no�ās lūpu līnijas.

Pēc kāda laika istabā ienāca māte un, par kaut ko stipri noraizējusies, ilgi raudzījās uz mani.

�������� Kas ir, māt? � Es pārtraucu zīmēt. � Vai kas noticis?

�������� Kā tagad, dēls, būs? � viņa samulsa un neveikli ar pirkstu galiem knibinājās gar rū�tainā priek�auta stūri. � Es nemaz nezinu � Vai nu vajadzēja no tās rūpnīcas tā aizskriet?

������� Ā, tu par to! � es iesaucos un atviegloti uzelpoju. � Vajadzēja. Es par se�desmit rub�ļiem neie�u vergot.

��� Tu iegūtu amatu� � māte iebilda.

�������� Slikti jau nebūtu, � es piekritu, � bet mans mērķis ta�u ir Mākslas akadēmija. Un to es sasnieg�u! Pēc gada vai desmit, bet sa�snieg�u! Tici?

������� Ticu jau, ticu, dēls. Es jums visiem ticu. Tikai diez vai nu vajadzēja iet akurāt pie tiem vagoniem?

������� Ve�i tur izpelna līdz divsimt rub|iem. Bet naudas mums vajag.

������� Vajadzēt jau vajag, � māte sacīja. � Kā nu bez tās. Bet es nākamvasar varētu iet strā�dāt par sardzi.

������� Liecies mierā!�es atmetu ar roku. � Ne�kur tev nevajadzēs iet.

Māte pienāca man klāt un vairākas reizes noglāstīja galvu. Man pat �ķita, ka viņai acīs sarie�as asaras.

������� Tu jau esi pavisam liels, Arnold� Glu�i kā tēvs. Un par mums tā rūpējies�

��� Tā ta�u vajag, � es teicu.

Māte beidzot ieraudzīja portretu. Viņa pa�rādīja uz to ar pirkstu, un balss kļuva nedaudz skarbāka.

�� Tā ir Gunta?

��� Jā. Patīk?

�� Nē, � māte atkal pieskārās manai gal�vai. � Es negribu tev neko ieteikt, ne aiz�liegt� Es tikai domāju� Tev ar �o meiteni nevajadzētu �

��� Vajag, � es cieti noteicu.

��� Kādēļ tu nevari atrast sev meiteni� nu ne tādu .. . godīgāku. Tu ta�u zini, ka viņa jau sagajusies ar tik daudziem vīrie�iem�

��� Mūķeņu vairs nav, � es sacīju. � Jeb�kurai skaistai sievietei jau kāds būs bijis� Un kas galu galā par to? �odien uz visu to skatās savādāk.

��� Jā, �odien uz daudz ko skatās citādi, � māte skumīgi sacīja, un man �ķita, ka viņai manis ir �ēl. � Bet vai tad tā ir pareizi?

�� Vai tad cilvēks, kur� spēj izraisīt mīles�tību, var būt slikts? � es iesaucos un jautājo�i paskatījos uz māti. Viņa brīdi klusēja, tad ne�izpratnē atmeta ar roku un gāja prom.

�� Dari, kā nu zini, dēls�

Un es darīju. Jau tre�o dienu strādāju Rīgas pre�u stacijā par krāvēju, vakaros smeldza katra muskuļu �ķiedra, sāpēja rokas un kājas, un kļuvu pavisam drūms. Mārtiņa brigādē bi�jām �etri vīri, un no tiem pagaidām biju dzir�dējis tikai zobo�anos un da�brīd pat atklātu nicinā�anu. Tikai vēlāk, kad beidza smelgt muskuļi un mugura, kad spēju visiem turēt līdzi un spēkā un veiklībā da�us no vecajiem pat pārspēt, viņi mani pieņēma kā savējo. Tie ve�i bija lāga viri, kuri par visu vairāk uz �īs pasaules cienīja spēku un izturību un bezgala nicināja vājos un mīkst�auļus. Viņi visu mū�u savu maizi bija pelnīju�i ar rokām un ple�ciem � strādāju�i gan uz būvēm un ceļiem, va�

dīju�i plostus, krāvu�i bar�as un kuģus jūras ostā un vagonus pre�u stacijās. Tie vēl bija dzelzs vīri, kuriem nieks bija izdzert pusstopu degvīna un pēc tam smejoties cilāt centneru smagas kastes. Bet man pirmās dienas gāja grūti. Un jau tre�ajā dienā es gribēju bēgt. Atkal bēgt, vienalga, kur.

Mums todien no tre�ās noliktavas kādai kartonā�as fabrikai vajadzēja nosūtīt piecdesmit tonnas biezā kartona. Tas bija iesaiņots simt kilogramu smagās ķīpās, ma�īnas nepārtraukti piebrauca pie noliktavas durvīm, un mēs, uz muguras uzvēlu�i �īs smagās un neveiklās ķī�pas, gandrīz skrie�us �ķērsojām iekrau�anas laukumu un tās krāvām automa�īnu kravas kastēs.

Bet es paskriet nevarēju. Es gāju ļoti lēni, nedaudz grīļodamies un ļoti baidīdamies, ka tikai ķīpa nenokrīt. Man pirmo reizi mū�ā uz pleciem gulēja simt kilogramu liels smagums. Un tas par katru cenu bija jānotur. Kad bei�dzām kraut ceturto ma�īnu, es tik tikko turē�jos kājās un ievēroju � kamēr es ar lielām grūtībām aizstiepu vienu ķīpu, no pārējiem katrs jau bija veicis vismaz divus gājienus.

��� Pīppauze! � Mārtiņ� izziņoja, un, kad ma�īna aizbrauca, ve�i atsēdās uz noliktavas paaugstinājuma un sāka kāri smēķēt. Es atsē�dos da�us soļus no viņiem, klusi elsoju un ne�pārtraukti slaucīju sviedrus. Bet turpat blakus aiz nojumes krita balts, balts sniegs�

��� Velns viņu sazin! � Kristaps, dusmīgi uz mani glūnot, sāka �ķendēties. � Kas tagad tā par jaunatni! Ne tiem vairs dū�as, ne spēka.

81

Kristaps bija drukns pamaza auguma vīrs, vienmēr ar kaut ko neapmierināts un dusmigs.

6-5113

Viņ� jau bija tuvu pie se�desmit gadiem, bet vēl spēcīgs kā vērsis.

Pārējie iesmejas.

��� Tagad viņiem ta�u prātā tikai ballītes un skuķi, � Kārlis piebalsoja. � Tas ta�u arī ir darbs � spaidīt meitas, � un tur tad viņi ari izpumpējas.

Kristaps nedaudz pagrieza savu drukno augumu pret mani un pamirk�ķināja ar aci.

��� Varbūt vakar tā kārtīgi sameti pa lampu?

Noraido�i pakratīju galvu.

��� Es nedzeru.

��� Kā tad! � Kristaps skaļi ievaimanā�jās. � Pat kārtīgi iemest nevar.

��� Beidz apcelt, � sacīja Mārtiņ�. � Puika tikai tre�o dienu darbā.

��� A kas man par to? � Kristaps paraus�tīja plecus. � Pirmo vai pēdējo? Jā�ancē tā�pat kā visiem.

��� Gan jau ar laiku pieradīs, � Mārtiņ� mēģināja biedru nomierināt. Bet Kristaps iekarsa vēl vairāk.

��� Lai viņ� pierod jau �odien! Es neie�u viņa vietā maizi pelnīt.

Un atkal man vajadzēja pārdzīvot apvaino�jumu. Neizturēju. Lēni piecēlos, nikns un izmi�sis paskatījos uz Kristapu, nospļāvos un gāju prom. Pie velna! Kad nav, lai tad arī nav! Ie�u strādāt konfek�u fabrikā, ja jau esmu tik vārgs. Bet es vairs nespēju paciest �os pārme�tumus, it sevi�ķi tādēļ, ka tie visā visumā bija pelnīti.

Pēc neilga laika, kad jau �ķērsoju stacijas laukumu, mani panāca brigadieris. Mārtiņ� bija samērā jauns, ap �etrdesmit gadiem, varenu

augumu, vēja appūstu, iesārtu seju un melnām acīm. Man viņ� iepatikās uzreiz, un viņu cie�nīja visi stacijas krāvēji un priek�nieki. Spē�cīgs, taisnīgs un labs organizators.

��� Kur tu tā nesies? � viņ� mani apstādi�nāja.

��� Eh, nav vērts� � es sa�ļucis atmetu ar roku. � Acīmredzot �is darbs man tomēr nav piemērots.

��� Muļķis! � Mārtiņ� mani krietni sapuri�nāja aiz pleca. � Spēka tev divreiz vairāk nekā Kristapam. Visu iz�ķir prasme. Katrā lietā ir sava �kunste. Es tev visu parādī�u�

��� Ko tad tu agrāk ne? � es viņu pārtraucu un raudzījos uz sliedēm, pa kurām lēni aizslī�dēja vaļējas platformas ar lieliem konteine�riem.

��� Agrāk! � Mārtiņ� iesmējās. � Viss pa��am jāapgūst. Pa�am jālej sviedri un jāpa�lauza galva. Un jāpaskatās, kā citi dara. Ti�kai no malas var likties � kas nu tur liels! Paķer un stiep. Bet nekā! Es tev parādī�u, kā vajag.

�� Vai ir vērts? � es joprojām �aubījos.

Mārtiņ� mani pēk�ņi sagrāba aiz vatnieka

un strauji pierāva sev klāt.

6�

83

��� Tu man strādāsi, kā īstam vīram pieklā�jas! � viņ� blāva sejā. � Tu strādāsi kā pē�dējais turks, tev sāpēs rokas, mugura un kā�jas, tu raudāsi un sauksi mammu, bet tu strā�dāsi, strādāsi, kamēr beidzot apjēgsi, ka tikai darbs tev palīdzēs kļūt par īstu vīru un ka vīrietim nekas nevar būt patīkamāks kā sajust muskuļos smeldzi. Bet, ja esi mīkstais, tad joz! Un skrien, cik vien kājas nes!

Viņ� mani palaida vaļā un, mazliet smīnot, skatījās sejā. A*\an kļuva kauns. Nekur es ne�gāju. Cie�i sakodu zobus un da�os mirkļos ap�ņēmos darīt visu, lai kļūtu līdzīgs saviem bied�riem, no kuriem es nupat gribēju �

��� Aizbēgt var vienmēr, � AAārtiņ�, kā uzmi�nējis manas domas, sacīja, � tikai tas ne vienmēr jādara pie pirmās izdevības. Bet ta�gad, puis, staigājam atpakaļ, un tu redzēsi, ka mēs vēl kļūsim draugi.

Draugi mēs tomēr nekļuvām, bet tā bija pēdējā reize, kad vīriem devu iemeslu par sevi zoboties. Pēc da�ām nedējām organisms jau pilnībā bija pieradis un piemērojies lielajām slodzēm, kuras man nedaudz vēlāk lieliski palīdzēja boksa treniņos un sacīkstēs. Muskuli piebrieda. kājas kļuva spēcīgākas, un reti kad noguru. Bez sevi�ķām pūlēm spēju izturēt arī papildslodzes � bie�i nācās strādāt virsstun�das, bet tas bija izdevīgi � par tām maksāja dubulti.

Tā pagāja divas nedējas. Mēs visu dienu krāvām vagonos kādas rūpnīcas produkciju � lielas, simt piecdesmit kilogramu smagas kas�tes un, tā kā �is sūtījums bija ļoti steidzams, turpinājām vēl strādāt arī pēc tam, kad ofi�ciālā darbadiena jau bija beigusies. Ap pulk�sten se�iem, kad viss pre�u sūtījums bija iekrauts, vagoni noslēgti un aizplombēti, Mār�tiņ� beidzot paziņoja:

�� Ve�i, feirāms! Beidzam!

Aizgājām uz noliktavas galu, kur atradās telpa krāvējiem. Da�i finiera drēbju skapī�i, koka sols un galds. 5ajā telpā bija arī izlietne ar ūdens krānu.

Noģērbām darba drēbes un sākām mazgā�ties.

��� E! � Kārlis negaidot iebrēcās. � E! Bi�jām pavisam aizmirsu�i � �odien ta�u cālungs�

��� Jā, jā! � Kristaps uzreiz kļuva manāmi mundrāks. � �odien liela diena �

��� Fiksāk, vīri! � Mārtiņ� skubināja. � Rinda jau būs cauri.

��� Kā tad! � Kristaps sāka ģērbties ātri kā ugunsdzēsējs. � Skaties tik, vai kasiere ne�būs jau aizgājusi. �odien ta�u atkal rāvām di�vas stundas virs normas! Diez ko ta mūsu jau�neklis darīs ar to lielo rubuli? � Kristaps pa�griezās pret mani un smīnēja. � Bombongās tērēs, vai�

��� Atdo�u tev! � es atbildēju.

Visi sāka smieties, bijām jau pārģērbu�ies un gājām pēc algas.

Biju pārsteigts, pareizāk sakot � biju pil�nīgi apstulbis. Par divu nedēļu darbu es sa�ņēmu simt se�desmit astoņus rubļus. Pirmo reizi mū�ā rokās turēju tik daudz naudas.

��� Nu? � Kīistaps pienāca klāt, vispirms vairākas reizes pārskaitījis savu algu. � Tev vajadzētu uzstāties � Mēs esam tavi vecākie biedri, tā sakot, gandrīz vai tēva vietā, esam palīdzēju�i, atceries �

��� Nekas neiznāks, Kristap, � es atbildēju, naudu iebāzdams mēteļa iek�ējā kabatā. � Es atceros arī vēl daudz ko citu�

��� Krist, beidz kūdīt! � Mārtiņ� pienāca mums klāt un nedaudz pastūma Kristapu sā�ņus. � Brauc, Arnold, ātrāk mājās un tikai pamēģini sākt! Rīt vairs kabatā nebūs ne kapeikas. Un viss darbs, sviedri un atalgojums vējā.

��� Esi mierīgs, � es viņam atbildēju. � Es ta�u nedzeru.

��� Gan jau sāksi, � teica Kārlis. � Visi kādreiz sāk, un daudzi pēc tam nekādi nevar beigt. Arī es.

��� Arnolds nesāks, esi dro�s, � Mārtiņ� leica un pasmaidīja. � Viņ� ir puisis ar iek��ām, tikai nevajag kūdīt, vai ne?

��� Cau! � es atvadījos un gāju prom. Laukā lēni no tum�ajām debesīm krita sniegs, un es gāju pa Hanzas ielu, pēc tam nogriezos uz Ķieģeļu ielu, �ķērsoju Gorkija ielu, pa Dzir�navu ielu aizkļuvu līdz Ļeņina ielai un iegāju �Modes precēs�. Gribēju kaut ko mātei un mā�sām nopirkt, kaut ko uzdāvināt, bet neko kon�krētu nespēju izdomāt, pie letēm, enerģiski grūstīdamās un skaļi �alodamas, drūzmējās ti�kai sievietes, lietpratīgi pētīja somiņas, lūpu zīmuļus, zeķes un veļu. man sametās kauns, un es ātri izgāju laukā. Tad atcerējos, ka Inta ļoti ilgojās pēc siltiem ziemas zābaciņiem, at�cerējos viņas �gurnijniekus�, ar kuriem viņa vēl joprojām staigāja, un tas būtu jauki, ja vi�ņai varētu uzdāvināt zābakus. Netālu no Lā�plē�a ielas atradu nelielu veikaliņu, tas bija pilns ar uztrauktām sievietēm, un es, pacietīgi nostāvējis rindā apmēram stundu un saklausī�jies visda�ādākos spriedumus par kājām un apaviem, par cenām un neizdarīgiem vīriem, par pārlieku izvēlīgām pircējām un neveiklām pārdevējām, beidzot par se�desmit rubļiem no�pirku baltus trīsdesmit septītā izmēra �ehu zā�baciņa 1

������� Tas tev! � Mājās lielo iesaiņojuma kasti atdevu Intai. � Bet tev, māt� Ņem! �odien saņēmu algu.

��� Paldies.

Māte paņēma naudu, to pārskaitīja un sa�mulsa.

������� O, dēliņ! �eit ta�u dikti daudz. Veseli simt rubli.

������� Jā, māt, tagad es pelnī�u daudz, vismaz pietiekami, lai nebūtu jāskaita katra kapeika.

Māte pienāca man klāt, noskūpstīja un sāka raudāt.

������� Tu jau esi pieaudzis, dēls. Pavisam liels. Rūpējies glu�i kā tēvs. Kā tēvs� dēls.

Pēc da�iem mirkļiem Inta, aiz prieka skaļi iekliegdamās, metās man ap kaklu.

������� Brāļuk! Kapitāli! Tie�i par tādiem es sap�ņoju! Tu esi dievs!

��� Ko tu! Vispirms uzmēri, vai maz der.

Derēja. Vēlāk atnāca Spodra, un tad tikai

sākās! Viņas pārmaiņus vilka kājās zābakus un lēkāja vai pastaigājās spoguļa priek�ā. Ap�solījis arī Spodrai no nāko�ās algas nopirkt ja ne glu�i tādus pa�us, tad citādus zābakus, iegāju istabā, apsēdos uz dīvāna, kā parasti, atcerējos Guntu, tad jau kuro reizi sāku zīmēt viņas portretu. Bet kādu? Reālo vai vēlamo? Sapni vai īstenību? Eso�o vai iedomāto?

Acis.

Tum�i brūnas, kurās gandrīz nepārtraukti mirgo tālas uguntiņas. Ugunskuru, zvaig�ņu vai vienkār�i dego�u cigare�u atspīdumi? Acis, kuras, �ķiet, redz visu, bet neko neatceras. Acis, kuras da�brīd ilgi un nekautrīgi spēj skatīties sejā un uz jebkuru ķermeņa daļu.

Acis, kuras nekad nekaunas, un tikai da�reiz tur pavid tikko pamanāmas skumjas.

Kādas tev, Gunta, ir acis?

Seja.

Tā ir nedaudz ovāla, deguns taisns, un virs tā gari un tum�i uzacu loki. Varbūt tas ir kla�siskais grieķu, varbūt vienkār�i tāds pats skaistums. Seja, kura parasti pau� pārliecību, ticību un varbūt pat apņēmību. Seja, kura bie�i mēdz būt auksta kā sniegs. Un da�reiz kā maska. Balta un sastingusi.

Varbūt, Gunta, tava seja patie�ām ir tikai maska?

Lūpas.

Pabiezas, vienmēr spilgti uzkrāsotas, ar asiem lūpu kaktiņiem. �ādas lūpas parasti lie�cina par to īpa�nieka pastiprināto baudkāri un iedomību. Lūpas, kuras vienmēr pavērtas vieg�lam, ļoti koķetam smaidam. Lūpas, kuras esmu skūpstījis un kuras diem�ēl skūpstīju�i daudzi. Lūpas, pār kurām ir nāku�i man, tikai man do�māti vārdi un da�reiz vēl meitenēm nemaz ne�raksturīgs cinisms, paliesā noliegums un uz�spēlēts nicinājums. Lūpas, starp kurām pārāk bie�i ir cigarete.

Lūpas, Gunta, tev laikam tomēr ir patiesas.

Ķermenis.

Vidēja garuma, slaids un ļoti vingrs. Ķer�menis, ja vēl to pastiprināti sa�ūpo gdrnos, iz�skatās skaists un ļoti kārdino�s. Es �o ķermeni esmu redzējis bez tērpa. L!n tad gribējis bēgt, no tā visa apreibis. Tādu to redzējis ne es viens. Arī Uldis, arī� Ķermenis, kur� liekas veidots no jūras putām, mākoņiem vai balta, viegli mirdzo�a marmora. Ķermenis, kur� ne�pārtraukti alkst pieskārienu. Un vai tikai manu?

Ari ķermenis tev, Gunta, ir patiess. Pat pā�rāk patiess.

Esmu redzējis, izjutis un es varu uzzīmēt tavus matus, tavas acis, tavu seju, tavas lūpas un tavu ķermeni, bet kā lai es izzinu un uzzī�mēju tavu sirdi, Gunta? Kas tu esi, un kas tu būsi, Gunta? Es nezinu, kāda tu būsi pēc ga�diem, bet man ir drausmīgas bailes, ka zinu, kas tu esi, Gunta . .. Un vēl es zinu � Nē! Ne velna nezinu. Es pat nezinu, kādēļ tevi, kā�dēļ tie�i tevi esmu iemīlējis. Da�reiz es to ap�jēdzu pavisam skaidri � tu esi pirmā meitene, kura man iepatikās, kura ar mani ir draudzē�jusies, gājusi ar mani uz kino, uz dejām vai peldēties, kura nekad pret mani nav izrādījusi nepatiku, un beidzot tu esi meitene� mana pirmā sieviete. Bet da�reiz es arī tikpat skaidri apjēdzu, ka tu to visu esi darījusi ne tādēļ, ka mani mīli, ka esmu tev tuvs un vienīgais, bet gan tādēļ, ka tu tā esi paradusi darīt ar daudziem un arī es tev esmu tikai viens no daudzajiem. Un vēl es da�reiz skaidri saprotu, ka �ādas meitenes nav vērts mīlēt, nav vērts par viņām domāt, nav vērts ar viņām paf ru�nāt. Bet ja nevar?

Kas tas ir par nolādētu spēku, kas mani sauc pie tevis, Gunta?

Ziema jau tuvojās beigām. Arvien bie�āk spīdēja saule, dienas kļuva manāmi garākas un cilvēki priecīgāki. Bet uz māju jumtiem, parkos un ielās vēl gulēja sniegs.

Kādu svētdienas pēcpusdienu es izgāju no mājas, nesteigdamies aizgāju līdz kinoteātrim �Dzintarpils� un sāku pētīt filmu afi�as. �Aiz�mirsto sen�u ēnas�, �Garā stiprie�, �Mana skaistā lēdija�. Jā, mana skaistā . . . Kur tu ta�gad esi? Vajadzētu vismaz aiziet un papriecā�ties par Odriju Hepbernu.

Gribēju jau ieiet kases telpās, kad manai ro�kai kāds viegli pieskārās.

��� Labdien, Arnold �

Es strauji pagriezos un ieraudzīju Vitu. Jauko rūpnīcas tabeļvedi, kuru biju gandrīz jau aizmirsis. Viņai mugurā tum�i zils ziemas mētelis, silta cepurīte un gari, eleganti zābaki. Viegli iekrāsotas uzacis un lūpas. Vita vainīgi pasmaidīja un nolaida acis. Varbūt tikai tagad es viņu pirmo reizi tā īsti apskatīju un redzēju, ka viņa ir simpātiska, ļoti sievi�ķīga, un, ja nezinātu, ka strādā rūpnīcā, varētu nodomāt: manā priek�ā stāv aktrise vai baletdejotāja. Kļuvu priecīgs, pat iek�ēji lepns, ka mani uz�runājusi tik pievilcīga sieviete.

�Odrija Hepberna,� es nodomāju. �Mana skaistā lēdija. Tikai ne mana un ne lēdija. Un ne Hepberna. Vita � tabeļvede. Es par tevi nemaz neesmu domājis.�

��� Tu mani vairs nepazīsti?

��� Sveika, Vita! � es beidzot attapos. � Nu tu redzi, cik tā pasaule tomēr ir maza. Kas to varēja domāt�

��� Es� � Un Vita atkal nolaida acis.

��� Tu nāc uz kinci?

��� Nē. 5o filmu esmu jau redzējusi. Iznācu tāpat pastaigāties, gāju garām un tad ierau�dzīju . ..

�� Tu esi kļuvusi daudz skaistāka, daudz �

�� Nē, Arnold, nepavisam ne. Nevajag. Kad tu vēl strādāji rūpnīcā, es �

��� Es tevi ilgi neesmu redzējis.

��� Simt divdesmit �etras dienas, � Vita domīgi noteica un sāka lēni iet. Samulsis se�koju.

Mēs nedaudz pagājām pa Dagmāras ielu, pēc tam nogriezāmies uz Slokas ielu, pie lielā gastronomijas veikala stāvēja vairāki pazīs�tami zēni un skuķi, es viņiem pamāju ar roku, un mēs ar Vitu turpinājām iet uz priek�u. Jo�projām jutos mazliet neveikli � pirmo reizi gāju kopā un sarunājos ar citu meiteni. Ar Guntu vienmēr bija vienkār�i � es ta�u viņu pazīstu kop� bērnības, bet Vita � Es neprotu ne runāt, ne uzvesties, kad esmu kopā ar citu meiteni. Un es neko par viņu nezinu. Dro�i vien ne vairs meitene, bet pieredzējusi sieviete Skaistās ilgi vienas nestaigā. Tāpat kā Marta, Sandra, Gunta un neskaitāmas citas. Dro�i vien visas.

��� Ko tu tagad dari? � Mani no pārdomām iztraucēja Vitas balss.

��� Raujos pre�enē.

�� Un tagad tev ir labāk?

��� Nopelnu piecreiz vairāk, tas arī viss la�bums! � es iesmējos. � Bet tu? Joprojām nīksti tai mazajā būcenī?

��� Jā, joprojām tur vēl strādāju, � Vita at�bildēja un nedaudz palēnināja soļus. � Es ta�u dzīvoju kopmītnē, un, līdzko aizie�u, mani no turienes izliks.

��� Ziemā jau nu neizliks.

��� Bet pavasarī?

��� Pavasarī tu apprecies, � es devu pa�domu un ātri paskatījos uz Vitu. Viņa nosarka.

������� Tas ir tik vienkār�i? � Vita pajautāja un uzmeta man ātru, ļoli vērīgu skatienu.

������� Nezinu, � es paraustīju plecus. � Var�būt tas ir smieklīgi vienkār�i, varbūt traki sa�re�ģīti. Kā lai es to varētu zināt?

Vita apstājās un vēlreiz nedaudz piesarka.

��� Es �eit dzīvoju . ..

�� A, � paskatījos uz pelēku divstāvu māju.

��� Izrādās, ka mēs viens no otra nemaz tik tālu neesam. Tā pasaule patie�ām ir maza.

������� Un tomēr tajā tik viegli var nomaldī�ties, � Vita klusi sacīja un pieskārās manai rokai. � Uznāc, Arnold, pie manis�

Es iek�ēji nodrebēju un arī laikam nosarku.

������� Un viss? � neveikli prasīju, un mute man kļuva sausa.

������� Jā, � Vita teica un skumji pasmai�dīja, � jo tu dro�i vien pēc desmit minūtēm aiziesi, un, ja es tevi atkal kaut kad pēc ga�diem nejau�i nesatik�u, tu pats ta�u �eit nekad vairs neatnāksi�

������� Dro�i vien, � es godīgi atzinos un jutos pavisam neveikli. � Tad kādēļ mums jāiet? Labāk paliksim �eit.

�� Nē, Arnold, � Vita gandrīz lūdzās.

��� Uznāc � Es ļoti gribu. Tie�i tu. Neviens pie manis nav nācis � kā draugs.

Pa �īksto�ām koka kāpnēm mēs uzkāpām otrajā stāvā, gājām pa garu, īpatnēji smar�o�jo�u gaiteni, un pa�ā tā galā Vita atvēra sa�vas istabas durvis. Kad iegājām iek�ā, mums pretim, neslēpdamas pārsteigumu, nostājās di�vas meitenes.

������� �au! � viņas iesaucās un mani ilgi un nekautrīgi nopētīja. �Tā nekas,� dro�i vien konstatēja. �Tīri fri�s.� Vai arī: �Iztikt var, ja nav labāka.� Ko gan viņas par mani toreiz nodomāja? Kāds es izskatos meiteņu acīs? To nemaz nebūtu slikti zināt.

�������� Iepazīstieties! � Vita uzaicināja, ātri no�ģērbdama mēteli. � Tas ir Arnolds.

�������� Iveta.� Un man tika pasniegti pieci balti pirkstiņi ar ko�i nolakotiem nagiem. Tikai vē�lāk es uzzināju, ka �ie pirkstiņi katru dienu strādā pie �tances.

�������� Ilze. � Un man atkal tika pasniegti tīri, balti un ļoti silti pirksti. Tikai vēlāk es uzzi�nāju, ka �ie pirksti katru dienu mirkst aukstā ūdenī, pēc karstās apstrādes atdzesējot da�ā�das detaļas.

Es cienīgi palocīju galvu.

������� Noģērb mēteli, � Vita teica, un es klusē�dams paklausīju.

Pa to laiku Iveta ar Ilzi, te sa�ukstēdamās, te skaļi iespurgdamās, atrāva skapi, ātri ap�ģērbās un jau vēra durvis.

������� Cau! Mēs jūs netraucēsim, � Iveta sa�cīja un saproto�i iesmējās. � Jautri pavadīt vakaru!

�������� Aizslēdziet durvis! � Ilze atgādināja. � Lai jums neuzdrā�as virsū komandants. Mēs būsim atpakaļ ļoti vēlu.

Vēl da�as smieklu �altis, vēl da�i vērtējo�i skatieni, un prom viņas bija.

Vita stāvēja, atspiedusies pret loga palodzi, un raudzījās kaut kādā grīdas punktā.

��� Skumji, vai ne?

������� Kādēļ? Viņas ta�u izdarīja labu darbu � atstāja mūs divatā.

������� Vai tad tu neko nesaprati? � Vita pa�cēla galvu.

��� Sapratu, � es atbildēju, un nez kādēļ arī man kļuva skumji. � Vai tā bie�i notiek?

�� Jā, diem�ēl� � Vita atkal pagrieza galvu sāņus. � Un tad es vienmēr bēgu. Klīstu pa ielām � raudu. Manas draudzenes sevi uzskata par ļoti modernām, par sievietēm bez aizspriedumiem un � Viņas mīl dzīvi ēst kā saldu kūku.

��� Un varbūt pareizi dara, � es sacīju un pagāju da�us soļus tuvāk Vitai. � Vismaz tā dara ļoti daudzi. Gandrīz visi mani draugi, un nekad neesmu dzirdējis viņus sūdzamies.

��� Paldies, � Vita asi teica. � Tad es la�bāk staigāju izsalkusi.

Es vēlreiz sajutu kaut kādu neveiklību, kaut kādu iek�ēju trauksmi un neko nesapratu. Es būtu domājis nepareizi? Mans priek�stats par Vitu būtu izrādījies aplams?

�� Tātad tu esi no tām svētajām? � es dro��ības pēc pajautāju.

Vita pasmaidīja, ieskatījās man acīs, un vi�ņas seja kļuva pavisam gai�a � tā �ķita kā saules apspīdēta. � Es esmu viena no tām � Es mīlu, Arnold. Un tas ta�u kaut ko nozīmē, \ai ne?

�� Jā, � es viņai pilnīgi piekritu. � Parasti tas nozīmē ļoti daudz.

��� Es mīlu tevi, Arnold �

��� Mani! Tu ta�u mani pat nepazīsti.

Es biju pārsteigts. Es varēju iedomāties visu ko, tikai ne to. Man pat sapņos tas nekad ne�varēja rādīties. Kā tas varēja gadīties? Bet acīmredzot jau var. Tagad es zinu. Tā gadās bie�i. Esi kaut kur redzējis cilvēku, kaut kur ir sastapu�ies divi skatieni, it kā nejau�i, ti�kai da�us mirkļus, un tu jau to vairs nespēj aizmirst; esi kaut kad pateicis da�us vārdus, ne pārāk nopietnus un ne pārāk gudrus, bet �ie vārdi varbūt kādu cilvēku ir noglāstīju�i, viņam tie biju�i patīkami, varbūt pat vajadzīgi un varbūt arī nevajadzīgi, ne jau vārdiem ir nozīme, varbūt tam cilvēkam tai brīdī bija ļoti nepiecie�ami tikai dzirdēt kāda balsi, un, ja tā bijusi laba, viņ� neaizmirst, tava balss viņā paliek vienmēr; un tā tu ej pa pilsētas ielām, garām tev aiziet tūksto�iem cilvēku, un tu ne�maz nezini, ka varbūt kāds, pat daudzi no �iem tūksto�iem cilvēku tevi pazīst, atceras, domā par tevi un varbūt pat mīl tevi.

�� No pirmā mirkļa, kad ieraudzīju. Un pati nezinu, kādēļ.

Es lēni un manāmi satraukts piegāju pie Vi�tas un maigi apskāvu.

�� Mīļo muļķīt, � es sacīju, � to nu gan tev nevajadzēja.

��� Kas tad to var pasacīt � vajadzēja, ne�vajadzēja� � Vita nopietni teica. � Mīlu, un viss. Varbūt patie�ām muļķīgi.

Viņa brīdi klusēja, pēc tam lūdzo�i sacīja:

��� Paliksim kopā, Arnold! Bēgsim! Aizved mani kaut kur! Es �eit vairs negribu palikt ne mirkli. Aizved!

�� Kur mēs varam aizbēgt, Vita? Un kādēļ?

Viņa uz mani paskatījās, un es redzēju, ka

viņas acīs kā ledus mirdz bailes.

��� Tu mani nemīli? � Vita to jautāja klusi, pavisam klusi. Atbildi viņai ta�u vajadzēja jau zināt, un tādēļ neko neatbildēju. Es klusēju un jutos, it kā nupat būtu izdarījis noziegumu.

��� Tev jau ir kāda cita meitene? � V'ta prasīja ārēji mierīga, bet viņas balss joprojām vēl drebēja.

���� Jā. � Arī es nedaudz sastomījos. � Bet ja viņas man nebūtu � Vienalga � es tevi tik un tā nekur nespētu aizvest�

��� Tu �o meiteni mīli? Jā?

���� Jā, lai gan viņa varbūt nav tava mazā pirkstiņa vērta, bet man ir vajadzīga tie�i viņa, � es sacīju un jutu, ka to nemaz neva�jag sacīt. � Tie�i viņa un neviena cita.

Vita pakāpās da�us soļus atpakaļ, apsēdās uz gultas un nodūra galvu.

Es aizgāju uz istabas pretējo pusi un atvēru durvis. Kad jau gribēju tās aizvērt, mani ap�stādināja Vitas klusā, lūdzo�ā balss.

��� Un mēs nekad vairs nesatiksimies?

��� Ja nu vienīgi atkal kādreiz nejau�i uz ielas, � es atbildēju, aizvēru durvis un devos lejup.

Zem kājām ne�ēlīgi �īkstēja kāpnes. �ķita, tās raud un es tām nodaru sāpes.

Ziema aizskrēja kā rudeņos putni. Ziema iz�kusa � tik airi un nemanot kā saldējums bērna mutē. Iļģuciema �aurās ieliņas bagātīga�jos saules staros kļuva sausas, spīdēja asfalts, un māju dārziņos no melnās zemes sāka dīgt zaļgani asni.

Bija atnācis pavasaris.

Vēlāk Pērzupes krastos saplauka ievas un cilvēku sirdīs � mīlestība.

Arnolds Būvis pēc tās svētdienas pēcpusdie�nas pavisam drīz Vitu atkal aizmirsa, un viņi vēlreiz satiksies tikai pēc gadiem, kad �ī sa�stap�anās Arnoldam sagādās milzīgas sāpes �

Gunta pa dienu parasti dzīvoja mājās, ve�cāki bija ļoti aizņemti darbā � tēvs piedalī�

jās laulības �ķir�anas prāvās, bet māte � kriminālprāvās, par meitu daudz nerūpējās, uz�skatīdami, ka Gunta jau pietiekami liela un sa�vos uzskatos pilnīgi patstāvīga; lai jau �o gadu bērns atpū�as, tad iestāsies universitātē, un pēc pieciem gadiem ģimenē būs nācis klāt vēl viens jurists � taisnības un patiesības aizstāvis . . . Tikai vēlāk izrādīsies, ka Guntai liktenis būs lēmis pavisam citus ceļus� Viņa pati to laikam jau nojauta, par mācī�bām un nākotni daudz neuztraucās, jo bija pārliecināta, ka viņas skaistums un sievi�ķīgā pievilcība visu palīdzēs sasniegt bez grūtībām un sevi�ķas centības. Obligātās literatūras vietā galvenokārt lasīja romānus par mīlestību un atsevi�ķās vietas, kur bija attēlota mīlestī�bas seksuālā puse, gandrīz vai mācījās no gal�vas un to visu pārdzīvoja tā, it kā tas notiktu ar viņu pa�u �

97

Arnolds Būvis turpināja strādāt pre�u sta�cijā par krāvēju, ģimenes materiālie apstākji uzlabojās, Spodra gatavojās vidusskolas gala eksāmeniem, Inta beidza astoto klasi un bija nolēmusi �ovasar strādāt tuvējā dārzniecībā un pati sev nopelnīt apģērbu nākamajai ziemai, bet Arnolds brīvajā laikā daudz lasīja, daudz zīmēja, daudz domāja par Guntu, �ad tad abi satikās, aizgāja uz dejām vai kino, bet viņu starpā jau vairs nebija tā apmulsuma, tā dī�vaini patīkamā satraukuma un ilgu pēc nepa�zītā kā pagāju�ajā rudenī� Tagad viss bija daudz vienkār�āk un daudz sare�ģītāk, jo Gunta manāmi atsala, smējās kaut kā neda�biski un negribīgi un, kad da�reiz saskaitās, kļuva rupja un ciniska� Un tomēr � jo Gunta bie�āk mēģināja no Arnolda izvairīties

7 � 5113

un acīm redzami kļuva sve�āka � jo Arnolds bie�āk viņu mēģināja satikt un centās pada�rīt sev tuvāku. Atklāti sakot, tas bija dīvaini un bezcerīgi, Arnolds to saprata, viņ� saprata pavisam skaidri, ka ma�s ir zaudēts un �o spē�līti var arī neturpināt, bet, būdams jau zaudē�tājs, joprojām vēl turpināja cīnīties � Gunta ta�u bija viņa pirmā mīlestība, un tā ir tikai viena, kā cilvēkam ir tikai viena dzīve, un, ja mēs vienmēr spējam cīnīties par dzīvi, tad kā�dēļ gan to nedarīt par mīlestību, it sevi�ķi tā�dēļ, ka bie�i, varbūt pat pārāk bie�i tās ir līdz�vērtīgas.

Marta joprojām �Rīgas tekstilā� strādāja par audēju, ziemā, saindējies ar alkoholu, no�mira patēvs, viņa dzīvokli izremontēja, tas kļuva tīrs un gai�s, un pati Marta arī uzreiz kļuva daudz labāka un tīrāka, viņa it kā pie�dzima no jauna, viņa pēk�ņi atklāja, ka jau�nība jau patiesībā pagājusi un aizmirstībā aiz�gāju�i tik daudzi gadi un tik daudzas veltīgi nodzīvotas dienas, un atcerējās, ka bez dejām, bez ikvakara sapulcē�anās uz �stūra�, bez iedzer�anām un uzspēlēti bravūrīgiem pui��iem, bez mūzikas un vieglprātības, bez ikdie�nas darba un kino apmeklējumiem uz pasaules un starp cilvēkiem ta�u vēl eksistē arī mīles�tība, pastāv tieksme pēc drauga un ģimenes, pēc bērniem un laimes � Marta cerēja, ka ne�kas vēl nav zaudēts � vismaz nekas vēl nav zaudēts pilnīgi � un viņai vēl ir kaut kādas cerības � Un pavasarī viņas vienistabas dzī�voklītī arvien bie�āk iegriezās Toms � Un ne�paies nemaz ilgs laiks, kad arī viņiem liktenis liks nodejot pavisam neparedzētu deju �

Garais ar D�onu strādāja, ja radās izdevība,

vienmēr kaut ko nospēra rūpnīcas noliktavās, pēc tam krietni iedzēra, gāja uz klubu, gan�drīz vienmēr meklēja ieganstu izkauties un jaunus �kadrus�, beidzot liktenis aizlika vi�ņiem priek�ā kāju .. . Garais ar D�onu pa�klupa, pamatīgi sasitās, un vajadzēs paiet ga�diem, līdz viņi kjūs kaut nedaudz savādāki un arī beidzot sāks kaut ko apjēgt�

Uldis Vecozols mācījās tehnikumā, pa vaka�riem cītīgi apmeklēja boksa treniņus, pavasarī izcīnīja savas pirmās oficiālās uzvaras, ieguva otro sporta klasi, laikrakstā par viņu parādījās da�as atzinīgas rindas, ar katru dienu un pēc katras uzvaras Uldis kļuva arvien pa�apzinī�gāks vai, kā paziņas teica, � �lecīgāks�. Bet paies gadi, pēc tam paies vēl da�i gadi un arī Uldis kļūs cits, viņam liktenis gatavo vislie�lāko pārsteigumu �

Piedodiet. Varbūt jūs ievērojāt, ka �īs no�daļas ievadā autors bie�i ir lietojis vārdu �lik�tenis�. Es neesmu fatālists un neticu kaut kā�dai zvaig�ņu apzīmogotai nenovēr�amībai, esmu svēti pārliecināts, ka cilvēks savu dzīvi vai likteni veido pats un par to pats arī pilnā mērā ir atbildīgs; es neko daudz nedodu par tiem cilvēkiem, kuri savās likstās un neveik�smēs mēdz vainot dzīvi vai citus, � tā ir ti�kai gļēvulība, bailes atzīties neuzņēmībā, vā�jībās vai savās iedzimtajās rakstura īpa�ībās. Protams, autors zina glu�i tāpat kā jūs, ka ik�viena cilvēka dzīvē liela, da�reiz pat iz�ķiro�a nozīme ir gadījumam, nejau�ībai un veiksmei, bet nedrīkst �os momentus arī pārvērtēt � tie tomēr lielā mērā ir atkarīgi no mums pa�iem.

T

99

To mēs bie�i arī zinām � bet kādi mēs bū�sim? Kā mēs vēlāk veidosim dzīvi, un kā dzīve

veidos mūs? Un ko galu galā tā no mums iz�veidos? Kas mēs būsim pēc gada, pieciem, des�mit, divdesmit? Un vai vispār vēl būsim? To visu būtu interesanti uzzināt, vai ne? Bet dzīve nav muļķe, un tādēļ mēs parasti nākotni uzzinām � pagātnē� Un varbūt tie�i tādēļ tik daudzi jaunie�i par to nemaz nedomā, at�met ar roku un uzsvilpo: �Eh, kas būs, būs�� Var da�reiz arī tā, bet, kā jau teicu, dzīve nav muļķe, un tā bie�i mēdz mūs noglāstīt, būt laipna un pretimnāko�a, rada visda�ādākās iz�vēles un pārsteigumus, aicina, pavēl un pa�grū�; dzīve var būt laba, cēla, skaista un vili�no�a; dzīve ir ļoti daudzveidīga, tā vienmēr daudz dod un prot arī daudz atņemt, bet dzīve nekad neprot � piedot.

Bija saulains svētdienas rīts, visapkārt zie�dos smar�oja dārzi, un Gunta, uzvilkusi jauno, spilgti sarkano pavasara mēteli, vaļējiem ma�tiem izgāja paelpot svaigu gaisu. Viņa gāja pa Dzirciema ielu, pagāja garām veikalam, atce�rējās, ka tai mājā dzīvo pazīstams puisis, un nodomāja, ka nemaz nebūtu slikti viņu salikt vai satikt kādu citu; atcerējās Arnoldu, pēdējā laikā viņi satikās pavisam reti, un to Gunta nemaz neno�ēloja � viņa uzskatīja, ka Ar�nolds ir pārāk lēns, pārāk kautrīgs un pārāk nerunīgs, vispār � zēns �bez asuma�. Uldis, jā, Udim ir pavisam cits vēriens, pavisam citi gājieni . . . Tie viņai patika, tos viņa klusībā, da�reiz pat neapzināti gaidīja� Bet arī Uldis pēdējā laikā nekur nebija manīts.

Gunta aizgāja līdz �stūrim�, neviena tur vēl nebija, mirkli pastāvējusi, gāja tālāk. Tad ne�gaidot viņai blakus strauji nobremzēja jauns, kafijas brūns �Moskvi�s�, iā durvis atvērās, un viņa pie stūres ieraudzīja Uldi.

��� �au! � Viņ� pamāja ar roku.

Gunta apstājās un nemaz neslēpa savu pār�steigumu.

������� Kur tu to izrāvi? � Viņa ar pirkstu ga�liem viegli pieskārās ma�īnai un sajuta vieglas trīsas.

��� Kāp iek�ā! � Uldis pavēlēja.

Gunta ātri ierausās blakus Uldim.

��� Tu �o ma�īnu nozagi?

������� Es tevi tūlīt nozag�u, � Uldis sacīja, pieliecies meitenei tuvāk. � Bet ma�īna pieder vecajam.

Viņ� strauji pa�ķīra Guntas svārku dzi|o �ķēlumu un cie�i saspieda meitenes kāju augstu virs ceļiem �

�������� Kur tu biji? � Uldis caur zobiem uzpra�sīja. � Visu laiku pinies ar Arnoldu?

�������� Bet kur tu biji? � Gunta �ķelmīgi atjau�tāja. � Es ta�u nevarēju visu laiku dzīvot kā mūķene. Un vispār � kādas tev tiesības� Es neesmu tava sieva.

�������� Bet būsi! � Ulda roka slīdēja arvien augstāk. � Es pa vakariem gāju �oferu kur�sos, bet man jau �aļi pastāstīja � Tu esot Ar�noldā iegrābusies līdz ausīm.

�������� Nekur es neesmu iegrābusies, � Gunta smaidīja. � Bet tu gan varēji tik ilgi negrāb�stīties gar maniem zeķturiem. Sāc labāk braukt! Es gribu redzēt, ko tu esi pa tiem va�kariem iemācījies.

�������� Nu labi, � Uldis noteica un atvilka roku. Gunta vaļīgi pārmeta vienu kāju otrai, aizsmēķēja cigareti un jutās vienreizēji labi. Viņa par �ādu momentu bija sapņojusi bie�i � pati sē� elegantā limuzīnā, bet pie stūres skaists, vīri�ķīgs jauns cilvēks, kur� nicina bailes un neskaita naudu, brauc velni�ķīgā āt�rumā, �is ātrums satrauc un uzbudina, un pēc tam drosmīgais jaunais cilvēks viņu aizved uz klusām lauku mājām, un viņi tur ir tikai divi, divi vien � O! Tie�i kā filmā �

��� Ātrāk! � Gunta smiedamās uzsauca. � Ātrāk, Uldi! Man patīk ātrums.

Un viņa ar sajūsmu skatījās uz Uldi, kur�, cie�i sakodis zobus, no visa spēka spieda gā�zes pedāli�

Ma�īna lielā ātrumā aiztraucās pa Buļļu ielu, pārjoņoja pārbrauktuvei, pēc neilga laika sasniedza Kleistus un iegriezās me�ā. Priek�ā bija zaļa, jaunu priedī�u ieskauta pļava. Uldis, neteicis ne vārda, ātri izkāpa, arī Gunta viņam sekoja, tad Uldis cie�i pievilka meiteni pie se�vis, sāka skūpstīt, un pēc da�iem mirkļiem abi jau gulēja zālē �

�� Kā pasakā, � Gunta teica. � Tu mani patie�ām nolaupīji.

��� Bet tas ta�u bija to vērts, vai ne?

�� Neprasi, � Gunta atbildēja un sāka su�kāt matus. � Tu ta�u zini.

��� Tikko beigsies mācības, � Uldis sa�cīja, � laidīsimies kaut kur prom. Pie melna�jiem, vai. Ma�īnu vecais iedos.

��� Tas nebūtu slikti.

�� Arī naudu vecais iedos. Man tikai jāno�beidz pirmais kurss.

�� Arī man ve�i kaut ko iedos, � teica Gunta. � Tēvs nupat aizstāvēja disertāciju.

�� Tikai tev jābeidz pīties ar Arnoldu! � Uldis negaidot uzkliedza.

Gunta klusēja un nodomāja, ka tā arī laikam vajadzēs darīt. Kāda no Arnolda jēga? Vien�mēr tikai runā par savu mīlestību � bet kāds no tās labums? Nekāds. Tikai skaisti vārdi. Strādā par krāvēju, bet sapņo būt mākslinieks. Jāsmejas. Arī tikai skaists sapnis. Bet Uldim ir ma�īna. Un ve�i vienmēr dod naudu. Un ir pa�am sava istaba. Pavisam drīz būs slavens sportists. Un varbūt pavisam nopietni viņ� mani aizved uz So�iem.

�� Tu dzirdi? � Uldis atkal pacēla balsi. � Es ar Arnoldu pats parunā�u.

��� Nevajag, � Gunta teica. � Viņ� tevi pie�kaus. Viņ� ir vienīgais, kas no tevis nebaidās.

Uldis pielēca kājās un paskatījās uz Guntu kā uz garā vājo.

��� Mani?! � Viņ� nicīgi iesmējās. � Mani?l Tagad, kad esmu jau uzvarējis vairākās sacen�sībās? Vai tu maz apjēdz, ko runā?

Gunta pagāja vairākus soļus sānis un uz�manīgi paraudzījās apkārt. Viņai �ī vieta pēk��ņi likās pazīstama. Pagāja vēl da�us soļus uz priek�u � viņai gandrīz aizrāvās elpa. Ap netālu augo�ā bērza stumbru vējā plīvoja sar�kana �alle�

Gunta piegāja pie bērza, atraisīja �alli, un viņu negaidīti pārņēma maigums un tikko sa�manāmas skumjas. Viņa atcerējās saulaino ru�dens pēcpusdienu un savu solījumu � �Seit tomēr man vajadzēja atgriezties tikai ar Ar�noldu,� viņa nodomāja, �bet Uldis mani varēja aizvest uz citu vietu.�

�� Ved mani atpakaļ! � Gunta pavēlēja un devās pie ma�īnas.

��� Pagaidi! � Udis bija pārsteigts un neap�mierināts. � Mums ta�u vēl visa diena priek�ā.

��� Ātrāk! � Gunta k|uva nepacietīga un jau atrāva ma�īnas durvis. � Ved mani prom no �ejienes!

Tas jau bija vasaras sākumā � es pabeidzu Guntas portretu, un uz audekla viņa izskatījās skaistāka, nopietnāka un varbūt ari gudrāka, nekā patiesībā bija. Acīs varēja redzēt vienīgi ilgas, sejā � skaidrību, bet lūpās � tikai ap�ņēmību. Es tevi, Gunta, toreiz radīju daudz labāku, daudz lepnāku, daudz tīrāku, jo tādu cs tevi vēlējos redzēt.

Portretu rūpīgi ietinis baltā papīrā, es kādā svētdienas priek�pusdienā gāju pie tevis. Tu dzīvo uz Lilijas un Dagmāras ielas stūra, ta�viem vecākiem pieder māja un augļu dārzs, tu varēji nestrādāt, tu varēji nodoties vienīgi at�pūtai un priekam, bet gandrīz visi mūsu klases biedri vai nu aizgāja strādāt, vai iestājās uni�versitātē, institūtā vai tehnikumos, un mums bija daudz, daudz grūtāk �

Atvēru dārziņa vārtus un pa celiņu devos uz durvīm. Tad logā ieraudzīju tavu seju, pamāju ar roku un apstājos. Pēc da�ām minūtēm tu izskrēji man pretim, ba�īgi atskatījies, un man �ķita, ka caur loga aizkariem es pamanīju kādu pazīstamu seju �

� Ko tev vajag? � Gunta ātri un diezgan nelaipni prasīja.

Samulsu. Tā tas ir vienmēr, kad satieka�mies. Nolādētā neveiklība!

��� Tu ta�u zini, � es klusi sacīju un ievē�roju, ka Guntai atkal ir jauns tērps un viņa sākusi krāsoties daudz spilgtāk. Un acu plak�stiņi vairs nebija zili, bet zaļi. � Es gribēju levi satikt.

�� Mēs vairs nesatiksimies! � Guntā asi pa�ziņoja.

Samulsu vēl vairāk un aiz uztraukuma sāku pirkstos grozīt meitenes portretu. Tātad � Tā jau beidzoties visas pirmās mīlestības � Bet es negribēju, ka tā beidzas. Kādēļ? Es gribēju, lai tā dzīvo mū�īgi un lai nomirst tikai reizē ar mani. Es nezinu, kādēļ un kad manī �ī vēlē�a�nās radās � varbūt redzot un vēlāk atceroties manu vecāku dzīvi, viņu neskaitāmos stāstīju�mus par draugiem un pazīstamajiem, kuri �o pirmo mīlestību spēju�i saglabāt visu mū�u. Varbūt no izlasītās literatūras, no kino, teātra izrādēm un izstā�u zālēm? Jo līdz tam es no mākslas ņēmu un sevī paturēju vienīgi labo, skaisto, tīro un mū�īgo.

��� Bet kādēļ tad vajadzēja? �es jautāju. � Viss, ko mēs runājām un darījām �

��� Bet vai tad tas jādara mū�īgi? � Gunta paraustīja plecus un ar ierasto rokas kustību nedaudz sajauca matus. � Bez tam es tev neko neesmu solījusi.

�� Jā, tu neko neesi� solījusi. Tātad tas bijis tikai mirklis?

��� Nē, Arnold! Nepavisam nē! Bet vai tev ne�ķiet, ka tas viss jau ir pārāk ieildzis? Ne�būsim ta�u tik vecmodīgi.

�� Uldis? � es prasīju un vēlreiz uzmetu skatienu logam.

��� Kāda tam nozīme? � Gunta atbildēja un atskatījās. � Uldis, Kārlis vai Jāzeps?

��� Patie�ām � nekāda, � es piekritu un pēk�ņi sevi sajutu iztuk�otu; paskatījos uz Guntu, uz ziedo�o dārzu, uz māju un logu, un �is tuk�ums da�os mirkļos pārplūda ar naidu. � Bet ar Uldi es tomēr parunā�u.

��� Labāk nerādies viņam acīs, � Gunta no�pietni deva padomu un sniedza roku. � Cau, Arnold! Tu esi lāga zēns, bet�

Es jau pagriezos, lai ietu, tad atcerējos por�tretu.

��� Ņem! � Es to pasniedzu Guntai. � Var�būt tomēr kādreiz �

��� Paldies, Arnold, bet nekad �

Netālu no vārtiņiem kā ārprātīgas smar�oja rozes.

Sarkanas, dzeltenas un baltas.

Pēc da�ām dienām, pārnācis no darba, es aizgāju pie Ulda. Viņ� dzīvoja netālu no Dzegu�kalna, uz Tere�kovas un Saldus ielas stūra, viņa vecākiem skaistā divstāvu mājā piederēja �etristabu dzīvoklis, un Uldim bija atvēlēta viena no lielākajām istabām. Viņ� krāja da�ā�dus ārzemju �urnālus un visu iespējamo lite�ratūru par radiotehniku; viņ� jau pusaud�a ga�dos pats samontēja radiouztvērēju un vēlāk arī televizoru; krāja izcilu sportistu � it sevi�ķi bokseru fotogrāfijas un zināja viņu visu spor�tiskās biogrāfijas � kurā gadā par �empionu kļuva Dempsejs, Roko Mar�iano vai D�o Luijs; kurā raundā Floids Patersons zaudēja Ingemāram Juhansonam, un kurā raundā revan�a ma�ā viņ� to atkal uzvarēja; kāds sitiena spēks ir Ar�ijam Mūram un Kasiusam Klejam; viņ� zināja nosaukt visus olimpiskos �empionus un Amerikas lielākos gangsterus � sākot ar AlKaponi un beidzot ar D�enovezi; zināja pasau-

Ies skaistākās kinoaktrises un lielākās �seksbumbas� � sākot ar Polu Negri un beidzot ar Merilinu Monro un Brid�itu Bardo; līdz bei�dzamam sīkumam bija izstudējis kādreiz pirms kara izdoto grāmatu �Laulības tehnika� tin jutās galvas tiesu pārāks par visiem Iļģuciema zēniem.

Kad es iegāju mājas pagalmā, Uldis, pacēlis jaunās ma�īnas pārsegu, rakņājās pa motoru.

��� Sveiks! � es uzsaucu.

���� Moin, � viņ� negribīgi atņēma svei�cienu un, nedaudz nervozēdams, netīrā lupatā slaucīja e|ļainās rokas. Mugurā spīdēja jauns ādas frencis.

��� Kā iet? � es vaicāju.

���� Tā nekas, � Uldis mani uzmanīgi nopē�tīja un ar roku parādīja uz ma�īnu. � Redzi, klāt jaunas rūpes un uztraukumi � te trūkst tas, tad tas, tad atkal tas � Bet vispār skaista mantiņa, vai ne?

���� Jā, tīri pieklājīga, � es piekritu, nesajuz�dams ne mazāko skaudību. Mani tehnika ne se�vi�ķi interesēja. � Zēl tikai, ka tā nav tava.

Uldis iesmējās un saudzīgi nolaida motora pārsegu.

�� Tā laikam pieder tev, ko?

��� Man diem�ēl pagaidām vēl nepieder ne�kas, � es atbildēju. � Bet par ma�īnu es sap�ņoju vismazāk.

���� Vai tu maz par kaut ko sapņo? Raujies kā turks un neko no pasaules neredzi.

�� Tā nu glu�i nav, Uldi. Kaut ko jau redzu.

Uldis aizsvieda netīro lupatu, sabāza rokas

kabatās, atspiedās pret ma�īnas sāniem un ni�cīgi iesmējās.

��� Kraties tik prom, Arnīt! Es jau zinu, par ko tu gribi runāt. Nekas tev tomēr nesanāks. Gunta ir mana un tāda arī paliks! Tu pa vaka�riem vari atstaigāt uz Dzegu�kalnu � te draiskuļu nekad nav trūcis. Staigā kā izslāpu��as, un ja neesi pārāk tizls �

Un tad man pret Uldi pirmo reizi pamodās naids. Un ne jau tikai tādēļ, ka viņ� man at�ņēma Guntu, nē! Ja viņa pati to nebūtu gri�bējusi, arī Uldis paliktu tuk�ā. To es sapratu. Bet mani saniknoja Ulda vārdi, viņa izturē�a�nās, viss viņa skatījums uz dzīvi un cilvēkiem. Es ticēju draudzībai un manu paziņu tik ļoti nonievātajai mīlestībai. Es ne no viena �o vārdu toreiz pat nedzirdēju, �ķita, ka pui�i tur zem sava goda runāt vai pateikt � �es viņu mīlu�. Parasti sacīja: �salaidu�, �atradu�, ��ļūcu�, �eju� � un, protams, ne jau ar mei�tenēm, bet ar �kadriem�. Turklāt vēl � kolosā�liem! Tagad es uz visu to skatos nedaudz savā�dāk � pagāju�i gadi, un zinu, ka bie�i lielāka�jai daļai jaunie�u tā ir tikai viņu uzvedības ārējā �aula � ielas �argons, un tādā ir jā�runā, ja gribi turēties barā, bet visiem kopā vienmēr ir dro�āk un jautrāk. Patiesībā tas viss ir sīkums � daudz nozīmīgāka ir viņu iek�ējā pasaule, viņu uzskati un attieksme pret apkārt notieko�o, dzīvi un meitenēm. Es biju pārliecināts, ka Uldim jebkura meitene ir vaja�dzīga tikai tādēļ, lai praksē pārbaudītu savas teorētiskās zinā�anas, ka vismaz pagaidām Ul�dim mīlestība ir visai nicināms jēdziens, ka Uldis daudz augstāk vērtē spēcīgu sitienu nekā glāstu. Mani tas viss saniknoja, radīja dusmas, un es ar to nespēju samierināties.

��� Nevajag būt nelietim, Uldi!

�� Tādā gadījumā lu esi tāds pals nelietis kā es, � Uldis atbildēja. � Ar viņu gulēji?

��� Tā tev ir tikai rotaļa, � es sacīju, drūmi ieskatīdamies viņam acīs. � Tu vari spēlēties ar klucī�iem, ar bumbām vai savām radiodetaļāin, bet Guntu liec mierā!

��� Bet tev tā ir mīlestība! � Uldis ieklie�dzās un izrāva no kabatām rokas. � Apgarotā, cēlā un mū�īgā! Man uzspļaut uz to! Un kas tev vispār par daļu, ko es daru ar sievieti?

Es dusmās nodrebēju.

��� Tu ar savu personisko ma�īnu nevari da�rīt, ko gribi, kur nu vēl ar cilvēku.

��� Nu vai zini �

Uldis strauji atrāva �Moskvi�a� durvis, no�liecās, paķēra kurbuli un draudīgi atvēzējās.

��� Lasies! Iestājies garīgajā seminārā un pēc tam varēsi skaitīt sprediķus! Bet, ja tagad tūlīt neaizvāksies, es tev salauzī�u visus kau�lus!

��� Nesalauzīsi! Tu nemaz, Uldi, neesi tik spēcīgs, skaists un varonīgs, kā iedomājies. Atceries kaut vai pagāju�o vasaru pie upes! Un tagad paņēmis dzelzi � Tu esi pēdējais gļēvulis. Tev pat bail man tuvoties plikām ro�kām. Nāko�reiz centies kaut kur sadabūt liel�gabalu!

Es pagriezos un nesteidzoties gāju prom.

��� Tu man vēl smilkstēsi, pagaidi! � Uldis sauca. � Tu man kauksi kā aizkauts! Naivais ideālists!

Bet Arnolds Būvis nebija ne naivs, ne ideā�lists. Viņ� vienkār�i negribēja vai arī nespēja � katrā ziņā viņ� nekādos apstākļos un nekur necentās būt moderns. Viņ� bija tāds, kāds bija, � strādāja, palīdzēja mātei un māsām, alka īstas draudzības, sekoja sporta dzīvei un sapņoja par labāku nākotni. Viņ� skaidri zi�nāja, kas �ai dzīvē ir jāsasniedz un uz ko viņ� ir spējīgs. Un ne mirkli par sevi ne�aubījās. Vienīgi, kad sāka domāt par Guntu � Da�reiz viņam �īs meitenes k|uva �ēl, da�reiz �ēl pa��am sevis. Un tad sāka �aubīties.

Un tomēr Arnolds Būvis bija nolēmis tik viegli nepadoties, viņ� joprojām vēl cerēja kād�reiz atgūt Guntas labvēlību un draudzību.

Bet arī Uldis Vecozols bija nolēmis nepado�ties. Viņam gan �is notikums nebija tik nozī�mīgs kā Būvim; Gunta no viņa varētu aiziet pat �odien, un viņ� uz to visu mierīgi nospļau�tos � vai tad trūkst skuķu? Viņa acīs visas sievietes bija vienādas � kā trakas uz precē��anos, uz naudu, uz grezno�anos. Vienīgā at��ķirība bija viņu miesās.

Uldim Vecozolam �ī saķer�anās ar Būvi Gun�tas dēļ bija vienīgi principa un presti�a jau�tājums, nekas vairāk. Un tādēļ jau pēc da�ām dienām viņ� uz �stūra� atkal sapulcināja savu dro�o un uzticamo komandu.

��� Mums vienreiz �ī spēlīte jāizbeidz, � Ul�dis bez aplinkiem iesāka. � Arnolds pēdējā laikā palicis pārāk lecīgs. Staigā tik lepns, it kā viņ� būtu Iļģenes boss.

��� Fakts, � D�ons piekrita. � Ar mums viņ� jau sen vairs nedraudzējas.

��� Uz ballēm ar vairs nenāk, � Garais at�cerējās. � Pārāk labiņais k|uvis.

��� Viņ� ta�u �ancē, � sacīja Toms.

������� Bet mēs guļam saulītē, vai ne? � D�ons nikni paskatījās uz draugu. � Visiem jāturas kopā, un nav ko izlekt!

Viņ� pat ar mums vairs nesveicinās, � Garais teica un aizsmēķēja. � Bet tas aiz�skar manu godu.

�� Atceraties pagāju�o vasaru? � Uldis pa�jautāja. � Toreiz pie upes visu to vēsturi ar bumbu?

��� Jā, � D�ons negribīgi atcerējās.

��� Kā nu ne! � Arī Garajam atmiņa vēl bija tīri laba.

��� Kā mēs toreiz laidāmies! � Toms sāka smieties. � Ja kāds būtu fiksējis laiku, pasau�les rekords �etrsimt metros būtu mūsu.

��� Krosiņ� iznāca pamatīgs, � D�ons drūmi piekrita.

��� Un kas pie tā vainīgs? � Uldis nopra�sīja. � Arnolds! Un vai jums ne�ķiet, ka viņ� toreiz mums visiem pamatīgi aizskāra godu? Ko?

�� Faktsl � Garais patie�ām jutās apvai�nots.

��� Bet Arnolds vēl joprojām par to nav sa�ņēmis sodu, � Uldis atgādināja. � Ko tad mēs darīsim, zēni? Tā arī paliks? Viņ� staigās svilpodams, bet mēs dzīvosim kaunā, ja?

�� Nē! � D�ons nepiekrita, un viņam jau viss bija pilnīgi skaidrs. It sevi�ķi tādēļ, ka Uldis nepārprotami domāja glu�i tāpat. � Ar�nolds pamatīgi �jānokrāso�.

��� Atiet! � Garais tūlīt bija ar mieru.

��� Liecieties mierā! � Toms iejaucās starpā. � Man �ķiet, Uldi, tu visu �o teātri iesāki tikai tādēļ � Tu gribi viņam vienkār�i atrieb�ties Guntas dēļ. Un, ja tas patie�ām tā ir, tad to nu gan tev vajadzēja nostrādāt vienam.

��� Beidz vark�ķētl � Uldis uzkliedza.

��� Par to te nav runa! Viņ� mūs visus ir ap�vainojis! Saproti? Ari tevi, stulbeni!

��� Es to neņemu galvā, � Toms atbildēja.

��� Neviens ta�u mums nelika bēgt, Uldi, vie�nīgi mūsu pa�u bailes. Kas te ko apvainoties?

������� Jā, bet kas to viņam lika darīt? � Uldis vēl augstāk pacēla balsi. � Tikai ārējais efekts, lai Guntas acis mūs pazemotu, bet pats kļūtu varonis.

�������� Fakts! � sacīja Garais. � Vai viņ� par tās bumbas izcel�anu dabūja medāli, ko? Ne velna! Pat avīzē neviens neko neuzrakstīja.

�� Tu jau avīzes nelasi, � Toms aizrādīja.

�������� Izbeigt! � Uldis pavēlēja. � Nav ko ka�sīties. Visiem tāpat ir skaidrs, ka Arnoldam mācība jāsaņem. Lai neslej nāsis gaisā! Bet tagad mums jāapsprie� �

������� Jūs varat spriest, � Toms sacīja, � bet es �ai pasākumā nepiedalos. Eju skatīties futeni. �Daugava� sitīsies ar �Zalgiri�. Būs baigs ma�s.

������� Tu pats esi baigs, � Uldis neapmieri�nāts teica un iebāza rokas jaunajā ādas frencī.

�� Bet ja esi noraustījies �

������� Tu pats, Uldi. � Toms apgriezās un gāja prom. � Es cienu tīru sportu.

Visi trīs ilgi noraudzījās aizejo�ā Toma mu�gurā un klusēja. Tad Uldim radās aizdomas, ka arī abi pārējie pui�i var pārdomāt, un viņ� ātri sacīja:

������� Tā, ve�i! Mums viss ir skaidrs. Tikko pa�rādīsies Arnolds � bez kavē�anās! Viņ� katru dienu gar �ejieni nāk no darba. Ieejiet mājas pagalmā, bet es pagaidī�u �eit.

Pui�i pagāja sāņus, bet Uldis uzmanīgi sāka vērot ielu. Pa to aizgāja kāda tantiņa, garām pabrauca smagā ma�īna, aizskrēja kaut kur re�dzēta meitene, no kaut kurienes skanēja mū�zika, un beidzot parādījās Arnolds.

������� Ei! � Uldis uzsauca un pamāja ar roku. � Panāc �urp!

Arnolds apstājās un no ielas pretējās puses negribīgi paskatījās uz Uldi.

������� Panāc �urp! � viņ� atkārtoja. � Es pār�domāju.

Arnolds joprojām palika stāvot.

������� Varbūt esi nobaidījies? � Uldis paintere�sējās un viltīgi smīnēja.

Arnolds lēnām �ķērsoja ielu un klusēdams nostājās Ulda priek�ā.

��� Ko tu pārdomāji? � viņ� beidzot prasīja.

������� Ka tevi tā bez kāviena tomēr nedrīkst pa�laist.

Tai pa�ā mirklī parādījās D�ons ar Garo, un Arnolds visu saprata. Viņ� negaidīti un asi Uldi pagrūda sāņus un metās skriet. Bet bija jau par vēlu. D�ons aizlika priek�ā kāju, un Arnolds pakrita. Momentā abi pui�i uzklupa Arnoldam uz muguras, atlauza rokas un viņu piecēla.

��� Aiz mājas! � Uldis pavēlēja. � Ātrāk!

Tum�pelēkās ēkas ziemeļu pusē neiznāca ne�viens logs. Priek�ā smar�oja dārzs, bet aiz tā pa labi sākās parks.

Arnolds izmisīgi mēģināja izlauzties, bet D�onam ar Garo bija pietiekami stingras rokas, lai �ie pūliņi izrādītos veltīgi.

113

Uldis nostājās iepretim Arnoldam un, kā pa�rasti, augstprātīgi pasmīnēja.

8-5113

��� Es jau tev, Arnīt, sen teicu � ar mani tikai pa draugam! Man joti nepatīk, ja ne�klausa vērtīgus padomus, un vēl man ļoti ne�patīk, ja kāds man mēģina atņemt dāmu.

Arnolds klusēja, joprojām mēģinādams iz�rauties.

��� Dzīvē jau gadās visādi, � Uldis turpi�nāja filozofēt, � un varbūt arī tev kādreiz pa�veiksies, bet pa�laik zirgam mugurā atrodos es. Un es tevi kārtīgi pārmācī�u, Arnīt. Tas nebūs nekas sevi�ķs � tikai neliels boksa tre�niņ�. Un, lūdzu, neraudi, Arnīt! Tu ta�u esi mūsdienu pozitīvais varonis.

Pēk�ņi Ulda sejā smaidu nomainīja trulas dusmas, un viņ� no visa spēka sāka ne�ēlīgi, zvēriski sist.

Sitieni sekoja pa vēderu, pakrūti, seju.

Kad pēc kāda laika D�ons ar Garo palaida Arnoldu vaļā, viņ� pusnesamaņā nokrita zemē.

��� Ejam, � Uldis aizelsies teica.

Viņi nesteidzoties izgāja no mājas pagalma un uzmanīgi pavēroja ielu. Pa to aizgāja kāda tantiņa, garām pabrauca smagā automa�īna, aizskrēja kaut kur redzēta meitene, un no bla�kus mājas skanēja klusa mūzika.

Trīs dienas nespēju aiziet uz darbu. Seja bija vienos zilumos, sāpēja krūtis un vēders. Māte raudāja un gandrīz noģība, es tikai cie��āk sakodu zobus, bet Spodrai tā, �ķiet, bija pirmā medicīniskā prakse � Pirmajā mirklī, paklausot mātes neatlaidīgajiem lūgumiem, es gribēju par visu notiku�o paziņot milicijai, bet tad pārdomāju. Nolēmu, ka ar Uldi un pārē�jiem man jātiek galā pa�am. Vienam. Milicijā

viņi, protams, visu noliegtu, liecinieku ta�u nav, un es izrādītos tikai zaudētājs. Bet man nepiecie�ama uzvara. Man jāuzvar Uldis un pārējie. Man jābūt spēcīgākam un labākam par viņiem. Es viņus varētu satikt pa vienam un katram uzdauzīt zilas acis; man bija un ir va�jadzīgs ne tikai fiziskais pārākums, bet galveno�kārt nepiecie�ama morālā uzvara, un to es varu gūt tikai ar savu dzīvi, ar savu rīcību un domām, ar saviem panākumiem, centieniem un ieguvumiem. Un lielākie no tiem ir � darbs un kāda cilvēka mīlestība �

Pēc nedējas aizgāju uz sporta biedrību �Kvēle� pie vecākā boksa trenera Zaņa Vīk�snas. Vecais lapsa, viņ� jau man pirmajā dienā lika pretim sporta meistaru Koku� Laikam es to pārbaudījumu izturēju, jo viņ� mani nā�kamajā dienā pieņēma, pierakstīja savā grupā, un es sāku treniņus. Dienas re�īms k|uva dzel��aini stingrs. Dienu pavadiju darbā, pēc tam katru otro vakaru gāju uz treniņu, bet brīvajā laikā sāku nopietni gatavoties iestājpārbaudī�jumiem Mākslas akadēmijā.

Darbā ar mani bija apmierināti, smiedamies turēju vecajiem līdzi un ātri vien k]uvu savs puika.

Kādu dienu, kad bijām beigu�i strādāt un jau nomazgāju�ies, paņēmu somu, kur atradās tikko nopirktie boksa cimdi, kedas, dvielis, zie�pes, biksītes un sporta krekls, un gribēju aiz�iet, bet mani apstādināja vecais Kristaps.

��� Pakļaus, puisi Kur ta tā joņos ar to somu? Varbūt mums nesīs aliņus?

8*

115

��� Nē, Kristap, � es smiedamies atbildēju. � Pēc aliņiem varēsi aizkāpt pats. Jāiet uz treniņu.

������� Tātad sporlsmens ari vēl esi, � Kristaps kā no�ēlodams teica. � Un ko tad � spārdi bumbu, vai?

��� Redzi�

Es noliecos un no somas izvilku cimdus.

������� A, � Kristaps gari novilka un ātri atkā�pās da�us soļus atpakaļ.

Pārējie viri sāka jautri smieties.

������� Tagad, Krist, ar muti uzmanīgāk! � Mār�tiņ� brīdināja.

������� Dies pasarg! � Kristaps atmeta ar ro�kām. � Vai tad es kādreiz ko �

�������� Sen jau kā boksējies? � Kārlis paintere�sējās.

��� Nē, tikai otro nedēļu.

�������� Un pareizi dari, � Mārtiņ� teica. � La�bāk sportot nekā bumbulēt pa ielām. Bez tam, ja kāds pārāk uzlēks uz auguma, vienmēr va�rēsi viegli iegāzt pa zobiem. ,

������� Vai tad kādas sacīkstes ar jau biju�as? � Kārlis prasīja.

������ Nē, pagaidām vēl ne, � es atbildēju, rTreneris saka, varbūt rudenī�

��� Ilgi jāgaida �

������� Tas nekas! Bet, kad Arnolds sāks, tad vienmēr stāvēs uz pirmā pleķa, vai ne?

��� Es ari tā, Mārtiņ, ceru.

��� Tikai tā! Vai tad maz kāda jēga sākt?

������� Tu tikai pasaki, kad tev būs pirmās sa�cīkstes, un mēs pilnā sastāvā �

�������� Piedod, ka es tā � toreiz, pa�ā sā�kumā � � Kristaps mani paraustīja aiz ro�kas. � Tu tomēr esi īsts vīrs. Bet, kad tev būs sacīkstes, es bļau�u visskaļāk. Pats zini, kāda man rīkle.

Labie, mi|ie ve�i� Jau vairāk nekā di�vus gadus es nevienu no jums neesmu redzē�jis. Dro�i vien jūs tāpat turpināt strādāt, algas dienās sametat kārtīgu dropi, uz paģirām esat īgni un bie�i skai�aties, bet jau pēcpusdienā atkal varat dzīt velnu, raut divas maiņas pēc kārtas un pārspriest jaunākos nolikumus poli�tikā. Tagad dro�i vien sē�at zālē un ar nepa�cietību gaidāt manu cīņu. Pēdējo un pa�u sva�rīgāko. Jau no pirmās dienas, kad uzsāku tre�niņus, es cerēju, ka agrāk vai vēlāk sacīkstes un sportiskā veiksme mani kādreiz savedīs vienā ringā kopā ar Uldi Vecozolu. Arī viņu un Guntu es neesmu saticis vairākus gadus. Pēdējo reizi ar viņiem runāju da�as nedējas pēc tam, kad Vīksna mani pieņēma savā grupā.

Kā parasti, nācu mājās gar �stūri�, un tur, kā parasti, stāvēja Uldis, Gunta un pārējā ko�manda. Apstājos un ilgi klusējot uz viņiem skatījos. Un, jo ilgāk es tā stāvēju, jo vairāk manī krājās naids. Tikko valdījos, lai nemes�tos barā un nesāktu dauzīt viņu smīniņos sa�vilktās sejas. Tad mans skatiens apstājās pie Guntas, un atkal viss sākās no jauna � Var�būt taisnība ir tam rakstniekam, kur� teicis, ka mums sieviete vajadzīga tikai tad, kad sā�kam par viņu domāt. Atkal atcerējos mūsu pirmo tik�anos, visas tās dienas, ko pavadī�jām kopā, mūsu pirmo �grēku� un visas tās domas, ko biju par viņu izdomājis, un vai pa�tie�ām tagad tas viss jau beidzies un vairs ne�kad, nekad? �

��� Gunta, panāc �urp! � es uzsaucu.

Uldis sāka rēkt, un smējās arī pārējie. Vie�nīgi Gunta palika nopietna.

��� Gunta, es gribu ar tevi aprunāties.

��� Skatieties, ve�i! � Uldis rēca. � Viņam mūsu mācība neko nav devusi.

Gunta beidzot at�ķīrās no bara un va|īgā gaitā tuvojās man. Mugurā viņai bija spilgti sarkans svīteris, bet kājās �Milton� firmas d�insi.

��� Es neie�u, Arnold, � viņa klusi teica un it kā vainīga pasmaidīja. � Velti. Nevajag. Un nekad, lūdzu, mani vairs nemeklē un nekad vairs pie manis nenāc. Es tevi lūdzu.

��� Redzēji? � Uldis kliedza. � Redzēji? Viņa ir mana!

Un atkal man sirdī iedzēla visas pārciestās sāpes un Guntas pēdējie vārdi, un apziņa, ka Guntu es laikam patie�ām esmu zaudējis, un redzēju, kā izplēn, pamazām izgaist pagāju�ās dienas, mana bērnība un pirmā mīlestība, un atkal sejā, pakrūtē un vēderā sajutu Ulda stip�ros, bet patiesībā tik gļēvulīgos, nodevīgos si�tienus un jau tai mirklī zināju, ka agrāk vai vēlāk pienāks diena, kad Uldi sasniegs mana atmaksa, un dzīve smagi atmaksās visiem, kas �ai brīdī atradās uz �stūra�. Es nesteidzoties �ķērsoju ielu, piegāju pie Ulda, sagrābu viņu aiz puķaini rūtotā krekla, pierāvu sev klāt un, cie�i skatīdamies viņam acīs, klusi, bet ļoti skaidri pateicu:

��� Lai tev visi dievi stāv klāt, ja mums kād�reiz nāksies sastapties diviem vien, aci pret aci�

Un tagad �ī diena ir pienākusi.

Arnolds lēnām atver acis, bet viņ� vēl jo�projām ir savas pagātnes, savu atmiņu varā. It kā no milzīga tāluma līdz viņam beidzot nonāk zālē saceltais troksnis, kaut kādas sa�trauktas balsis, steidzīgi soļi, smiekli.

��� Arnold, aug�ā! � spalgi un pavēlo�i kaut kur pavisam tuvu atskan vecākā trenera Vīksnas balss, un Arnolds spēji uztrūkstas. � Tā. Tūlīt tev jāiet ringā. Nāc �urp!

Treneris rūpīgi viņam nosaitē pirkstu locīta�vas, pēc tam tikpat rūpīgi uzvelk un sasien boksa cimdus.

��� Kā jau es teicu � pirmajā turi viņu dis�tancē, � �anis Vīksna steidzīgi vēl dod pē�dējos norādījumus. � Ja pirmo raundu iztu�rēsi � tu būsi Latvijas �empions! Uldis nekad visus trīs gājienus nav spējis strādāt ar pilnu jaudu. Tādēļ viņ�, kā parasti, visu liks uz pirmo. Tā. Kārtībā. Ejam!

Arnolds pēdējo reizi vēl uzmet skatienu bok�seru ģērbtuvei, kura �ķiet piesūkusies ar spor�tistu sviedriem, viņu alkām pēc uzvaras, zau�dējuma rūgtumu un izcīnīto uzvaru priekiem.

��� Ejam, ejam!

Viņi nesteidzoties cauri skatītāju zālei dodas uz ringu, paiet garām tiesne�u galdam, Vīksna pace| virves, un Arnolds atrodas spilgti ap�gaismotajā kvadrātā.

Uldis Vecozols vēl nav ieradies, un Arnolds vērīgi pārlai� skatienu zālei. Viņ� uzreiz ierauga pui�us no akadēmijas, da�as pazīs�tamas meitenes, kuras atnāku�as pui�iem līdzi, tad ierauga Kristapu, Kārli un Mārtiņu, vecos, labos krāvējus, un uzreiz ap sirdi kļūst kaut kā siltāk un mierīgāk. Pēc tam uz da�iem mir�kļiem pavīd arī Vitas � mazās tabeļvedes skaistā, satrauktā seja, viņ� pasmaida, tad viss pazūd nebeidzamā cilvēku kopējā masā, tā sa�viļņojas, atskan troksnis un aplausi.

Ringā ierodas Uldis Vecozols.

Atskan sacik�u informatora mierīgā, lieti�ķā balss:

� Tūlīt sāksies Latvijas PSR boksa �em�piona nosaukuma izcīņa pussmagajā svarā. Ringa sarkanajā stūrī pagāju�ā gada �empions �ajā svara kategorijā sporta meistars Uldis Vecozols. Ringa zilajā stūrī meistarkandidāts Arnolds Būvis. �ai svarā �ogad startē pirmo reizi. Cīņu ringā tiesā republikas kategorijas tiesnesis Ivars Kauliņ�.

Arnolds ar Uldi iziet ringa vidū, sasveicinās, un Ulda sejā uz mirkli atkal pavīd viņam tik raksturīgais nicino�ais smaids.

Atskan gongs, un cīņa sākas.

Uldis uzreiz sāk uzbrukumu. Arnolds gan cen�as ar taisnajiem sitieniem Uldi apturēt, bet bie�i, pat pārāk bie�i Uldis caursit Arnolda aizsardzību, un sitiens seko sitienam. Pirms raunda beigām Ulda uzbrukumi kļūst tik ma�sīvi un spēcīgi, ka Arnolds spēj vairs tikai pa�sīvi aizsargāties. Ari tas nelīdz. Kāds ārkārtīgi spēcīgs Ulda labās rokas sitiens no apak�as sasniedz mērķi, un Arnolds lēni saļimst uz ringa dēļiem �

Tiesnesis, nedaudz noliecies, sāk skaitīt: viens, divi �

Arnolds mēģina piecelties, bet galva pēk�ņi kļuvusi neiedomājami smaga, arī acu plakstiņi pieliju�i ar svinu, stipri reibst, un viņa vēl at�liku�ās apziņas paliekas kā paātrinātos kinokadros fiksē gan vēlamā un neeso�ā, biju�ā un notieko�ā sīkas, salauzītas lauskas � Spilves pļava, kapsēta, ziedu kalns, mātes seja, balts krekls, brauco�s vilciens, melna kaste, maza, putekļaina iela, dārzs, ugunskuri, upe un me�s,

Gunta, sarkana �alle, smiekli, smiekli, smiekli, kails sievietes ķermenis, balts līgavas tērps, Gunta, sarkanas lūpas, Rīgas centrālā iela, ugunis un reklāmas, zvaigznes, tumsa, Uldis, D�ons un Garais, tuk�a iela, uz tās balts līgavas tērps, Gunta, pre�u stacija, Kristaps, Kārlis un Mārtiņ�, māte klāj galdu, Gunta, Mākslas akadēmijas sarkanā ēka, studenti iestājpār�baudījumu laikā, Arnolds Būvis, akadēmijas kāpnes, krīto�as lapas, jūras viļņi, akadēmi�jas otrā stāva foajē, Guntas portrets, krīto�s sniegs, troksnis, balsis, Ulda seja un dūre, balsis�

� septiņi, astoņi�

Arnolds grīļodamies pieceļas, skaidri sa�skata tiesnesi, Uldi un ir gatavs cīņu turpināt.

Gongs.

Treneris Arnoldam uz galvas uzlej vēsu ūdeni un enerģiski ar dvieli sāk vēdināt sakar�su�o sportistu.

��� Nekas, nekas, Arnold! Elpo! Dziļāk, dzi�ļāk! Būs labi, Arnold! Sākumā vēl mēģini viņu izpumpēt, vairāk aizsargājies, tev vēl pamatīgi jāat�ilbst. Visu iz�ķirs tre�ais raunds.

Gongs.

Publika skaļi uzmundrina te vienu, te otru bokseri, bet raunds visumā paiet līdzvērtīgā cīņā. Raunda beigās manāmi aktivizējas Ar�nolds. Viņ� jau pilnīgi at�ilbis no saņemtā nokdauna, un tagad vairāki viņa labās rokas sitieni sasniedz Ulda galvu.

Gongs. Raunds beidzies.

��� Labi, labi, Arnold! � Vīksna smaidot atkal uzgā� ūdeni un sāk vēdināt. � Viss kārtībā! Bet tagad tikai uz priek�u! Ne mirkli nedod viņam elpot! Uldis jau sāk uzmanīties no tavas labās, bet tagad sāc strādāt ar kreiso! Tikai ar kreiso! Un tu uzvarēsi!

Gongs.

Arnolds Būvis ātri pielec kājās un metas uz priek�u. Viņ� sevī sajūt ticību un spēku, kaut kur starp tiem pazib arī naids, bet galvenais ir spēks, viņa sitieni ir ļoti asi, negaidīti, Uldis nespēj vairs tik ātri uz tiem reaģēt, nespēj iz�vairīties; Uldis kļuvis smagnējāks, arvien bie��āk viņ� mēģina pāriet klin�ā, tas neizdodas, Arnolds ir nedaudz vieglāks par viņu, arī veik�lāks, un tagad skaidri redzams � arī izturī�gāks; Arnolds kļūst arvien ātrāks, it kā nebūtu aiz muguras smagā .nokdauna, it kā nebūtu divu nogurdino�o iepriek�ējo raundu, Arnolds uzbrūk, Uldis Vecozols vairs spēj tikai aizsar�gāties, bet Arnolda labās rokas taisnie sitieni bie�i caursit Ulda aizsardzību, un tie sasniedz mērķi. Beidzot, pa�ās raunda beigās, Ulda pa�zodi ķer īss, bet ļoti ass, spēcīgs Arnolda krei�sās rokas āķis, un Uldis kā nopļauts sabrūk uz ringa grīdas.

Viņ� at�irgst un spēj piecelties tikai pēc tam, kad tiesnesis jau noskaitījis līdz desmit.

Pēc da�ām minūtēm abi sportisti atkal stāv baltā ringa vidū, Uldis mēģina mierino�i pa�smaidīt, un klausās sacīk�u informatora svi�nīgi mierīgo balsi:

� Sā gada Latvijas PSR �empiona nosau�kumu boksā pussmagā svara kategorijā izcī�nījis Arnolds Būvis!

Zālē vēlreiz saceļas augsts trok�ņa vilnis, Arnolds piever acis un sajūt bezgalīgu nogu�rumu.

Pēc stundas, atvadījies no trenera un ap�sveicējiem, Arnolds Būvis iziet uz ielas. Mirdz da�as blāvas zvaigznes, aiz māju jumtiem pa�rādās izdilusi mēness mala, sejā pū� drēgns rudens vēj�, garām steidzas cilvēki, un ari Arnolds steidzas un nemaz nepamana, ka ne�tālu no viņa stāv Vita, viņa ir nosalusi, viņa �eit gaidījusi jau kādu stundu, meitenei salst, bet tas nekas: tūlīt parādīsies Arnolds � vi�ņas Arnolds, viņa pieies tam klāt, Arnolds pa�smaidīs, viņ� nebūs aizmirsis, un viņa nebūs aizmirsta, un tad viņa Arnoldam pasniegs mazu dāvanu � sudraba ķēdītē pakārtu ne�lielu, glīti nopulētu tērauda gabaliņu; tagad jau tāda mode � nēsā gan krustus, gan atslē�gas, bet lai Arnoldam ir �is mazais tērauda gabaliņ�, lai pats ir tik ciets un nesalau�ams, jā, jā, protams, jebkuru metālu var salauzt, kur nu vēl cilvēku, bet, jo tas ir cietāks, jo grūtāk, un viņa Arnoldam vēl pateiks �

Bet Arnolds, viņu neievērodams, paiet ga�rām, Vita grib viņu apstādināt, uzsaukt, bet meitenes seja tikai noraustās, lūpas paveras klusam kliedzienam� un viss.

Arnolds aiziet. Iekāpj tramvajā un aizbrauc. Pēc tam viņ� pārsē�as trolejbusā un brauc uz Iļģuciemu. Dzirciema un Tere�kovas ielas stūrī izkāpj un pa Sauju ielu dodas pie Gun�tas. Viņ� ir uztraucies, uztraucies daudz stip�rāk nekā pirms cīņas ar Uldi. Tur viņ� bija dro�s par sevi. Bija pārliecināts par savu uz�varu. Bet kā būs tagad? Un, ja arī �o cīņu viņam izdosies uzvarēt, vai tas tomēr nebūs zaudējums? Un, ja zaudēs, vai tā nebūs uz�vara?

Arnolds uzmanīgi atver vārtiņus, iziet cauri dārzam, logos deg ugunis, un viņ� nospie� melno zvana pogu. Paiet neilgs laiks, durvīm tiek noņemta ķēde, tās atveras, un Arnolda priek�ā, uz pleciem uzmetusi vieglu mājas tērpu, stāv Gunta. Ieraugot Arnoldu, viņa ne�maz nepūlas slēpt pārsteigumu.

��� Mī]ais dievs!

Arnolds cie�i noskata Guntu � pagāju�i ta�u vairāki gadi, un �ie gadi Guntu ir krietni vien paplucināju�i, viņa izskatās nedaudz no�gurusi, vulgāra, lai gan acīmredzot nupat tikai sākusi krāsoties; arī mati vēl nav pilnība sa�sukāti, bet lūpas jau deg, acīs mirdz blāvas uguntiņas, Gunta izskatās jau krietni vien no�lietota.

��� Nu ienāc, ja jau reiz esi atnācis, � Gunta uzaicina un caur vairākām istabām Ar�noldu ieved savā buduārā, kā viņa agrāk mēdza teikt.

Arnolds nostājas durvīs un pārlai� ātru ska�tienu telpai. Lielā spogu|a priek�ā stāv lūpu zīmuji, uzacu tu�a, pūderi, krēmi un smar�u pudelītes � viņa laikam taisās kaut kur iet vai arī kādu gaida; uz dīvāna uzmestas zeķes, ve|a un blakus noliktas baltas kurpītes; skapis, grāmatplaukti un gar sienām da�i akvareļi; patie�ām buduārs ir jauks, un Arnolds mēģina atcerēties, kā �eit izskatījās viņa pēdējā apcie�mojuma laikā�

��� Nu ko tu klusē? � Gunta vaicā, apsē�o�ties iepretim spogulim un nervozi pārcilājot da�as pudelītes.

��� Cik gadu pagāju�i?

��� Es neesmu skaitījusi, Arnold. Un kāda tam galu galā nozīme?

������� Atceries� � Arnolds klusi saka. � At�ceries, tu kādreiz teici� lai es nekad ne�nākot � bet es tomēr atnācu � es nevarēju.

Gunta strauji nosvie� pudelītes, pieee|as un bezgala izbrīnījusies, varbūt pat apjukusi ieskatās Arnolda sejā.

������� Arni, mī|ais! Vai tie�ām tu visus �os ga�dus �

Arnolds piekrīto�i pamāj ar galvu.

��� Un tu neesi precējies?

��� Nē.

��� Un ari bērninu tev nav?

��� Nē.

�� Un tu joprojām gaidi?

Arnolds noliec galvu un neko neatbild.

������� Ko? Ko tu vēl gaidi? � Gunta negaidot iekliedzas. � Vecumu?!

��� Tevi.

Gunta iesmejas, atmet ar roku un atkal ap�sē�as spoguļa priek�ā.

������� Nē, Arnold, tu neesi mūsu gadsimta dēls �

��� Es gaidīju tevi, Gunta.

Pēc tam abi ilgi klusē. Beidzot Gunta sa�meklē cigaretes un sērkociņus, nervozi aiz�smēķē, tad atceras un piedāvā ari Arnol�dam.

��� Paldies, nevajag. Es nesmēķēju.

��� Un dro�i vien arī nedzer?

������� Nē, kāpēc? �ad tad iedzeru � pa svēt�kiem.

�������� A� � Gunta gari novelk, strauji ievelk cigaretes dūmus un uzmet Arnoldam ātru ska�tienu. Arī viņ� ir pārvērties. Seja kļuvusi no�pietna, daudz vīri�ķīgāka, nedaudz saplacināts deguns, ap acīm un lūpu kaktiņiem tikko

samanāmas rievas, bel acu skatiens k|uvis dziJ� un vērojo�s. Un arī auksts. � Ko tu vis�pār dari?

��� Mācos, � Arnolds atbild. � Esmu jau tre�ajā kursā.

��� Bet es nekā, � Gunta noplāta rokas, ne�vērīgi pārliek vienu kāju pār otru, iesmejas, un tomēr balsī uz mirkli ieskanas it kā no��ēla. � Divreiz mēģināju iestāties universi�tātē, nekas neiznāca, tad atmetu ar roku. Kam tas galu galā vajadzīgs?

��� Nezinu, Gunta, � Arnolds saka, jopro�jām stāvot atspiedies pret durvīm. � Bet vis�vairāk ticams, ka tev pa�ai.

��� Gan jau kaut kā izkul�os! � Gunta bez�bēdīgi iesaucas. � Ja dzīvi uztver ar humoru, tad ir nāvīgi viegli.

��� Dro�i vien, � Arnolds pa�ūpo galvu, ne mirkli nenolai�ot skatienu no Guntas. � Ne�kad nav iznācis pamēģināt. Kā tev ar Uldi?

��� Viņ� mani jau sen pametis. � Gunta no�dzē� cigareti, kļūst nopietna, pieceļas un no�stājas iepretim Arnoldam. � Un tad es sāku domāt� es atcerējos tevi� Paklausies, Ar�nold, tu mani patie�ām mīlēji?

��� Es tevi mīlu vēl tagad.

��� Melo! Tu melo! Kādēļ tad manis dēļ nekāvies? Kādēļ neņēmi mani aiz rokas un ne�rāvi sev līdzi? Kādēļ tu mani viņam nenolau�pīji? Tā � kā to spēja izdarīt Uldis.

Arnolds skumji pasmaida, mutē sajūt rūg�tuma gar�u un visā ķermenī smagu nogurumu.

�� Redzi, Gunta � Da�reiz var nozagt maizi vai naudu, da�reiz izdodas kādam at�ņemt drēbes, pulksteni vai arī nolaupīt pa�u cilvēku, � bet kā lai to izdara ar mīlestību?

Es to nezinu, Gunta. Es nezinu, kā var ati.iemt, nozagt vai nolaupīt milestibu.

������� Es gribēju, lai manis dēļ cīnītos! Tu ne�darīji to. Uldis bija stiprāks, un es paliku pie viņa. Tu ta�u zini, ka man patīk stipri vīrie�i. Jā, tu Uldi neesi saticis?

��� Esmu. �ovakar. Mēs cīnījāmies ringā.

������� Un kur� uzvarēja? � Gunta �ķietami vienaldzīgi pajautā.

������� Es, � Arnolds atbild. � Boksā to sauc � �ar tehnisko nokautu�.

Guntas seja pārvēr�as. Tā kļūst gai�a un priecīga, acīs pavīd lepnums, un sieviete ko�ķeti uzsmaida.

��� Tu cīnījies manis dēļ, ja? Manis, Arnold?

Arnolds atkal mutē sajūt rūgtumu un visā

ķermenī nogurumu, pagātne, �is cietsirdīgais, ne�ēlīgais bokseris, atkal ar savām atmiņām spēcīgi iebel� pa galvu, Arnolds piever acis un mēģina saņemties.

������� Nē, Gunta, nē! Es cīnījos sporta, sevis un kaut kāda taisnīguma dēļ�

Gunta acīm redzami jūtas vīlusies.

��� Un tagad tu atnāci man pateikt�

������� Es atnācu, Gunta � Es labprāt �eit pa�liktu. Es nekur vairs negribētu iet, esmu ļoti noguris, tik daudz esmu domājis un tik ilgi gaidījis, es labprāt gribētu, lai mēs vienmēr būtu kopā, lai mēs vienmēr būtu draugi.

Gunta nopietna panāk vēl soli uz priek�u, uzliek baltās rokas uz Arnolda platajiem ple�ciem, ilgi klusē, varbūt kaut ko atceras, kaut kc labu vai sliktu, tad iesmejas.

������� Mīļo, Arni! Atceries, toreiz Pērzupes krastā es tev pat lūdzos: �Nemīli mani! Es ne�esmu priek� tevis!� Un neesmu. Es ta�u tevi krāptu uz katra soja. Tu saproti, Arni? Bet tagad ej! Ej projām, Arni! Tu esi par daudz labs, maigs� �odien ta�u, Arnold, ir divdes�mitā gadsimta �

Arnolds lēni no saviem pleciem noņem Gun�tas baltās rokas, nogurums pazūd, no pleciem nokrīt gadiem ilgi nestais un nevajadzīgi tu�rētais smagums; Arnolds saprot, ka patiesībā viņam pret �o sievieti nekādas mīlestības nav, ka tā bijusi tikai ilūzija, pirmo jūtu, pirmās aizrau�anās pārāk ilgs atspulgs, un tagad tas izgaist, pazūd, kā jau pazudusi bērnība un skolas gadi, un varbūt arī jaunība. Tagad jā�sākas pavisam kam citam � daudz ilgākam un vērtīgākam.

Arnolds pagrie�as, iet prom, tad apstājas.

� Arī tu, Gunta, nebūt neesi mūsu divdes�mitā gadsimta mei�a, kā to iedomājies. Tādas kā tu diem�ēl biju�as vienmēr.

Arnolds nesteidzoties iziet uz ielas, kaut kur pavisam tuvu garām aizdārd tramvajs, logos deg gaisma, virs galvas mirdz zvaigznes un mēness, un paies �ī nakts, pagātne nogulsies atmiņu pagrabos, atnāks diena, un sāksies pa�visam jauna dzīve.

Bija saulaina pavasara diena, visapkārt zie�dēja dārzi un puķes, me�s rūgteni smar�oja pēc medus vai tikko izceptas maizes, vienīgi Lā�upes kapu mazajā kapli�ā valdīja pelēka puskrēsla un degunā stipri iesitās egļu, izde�gu�u sve�u un vēl kāda salkana, pretīga smaka.

Gar melnajām sienām bija nolikti vainagi, tie�i iepretim no nelielas, nespodri apzeltītas gleznas manī raudzījās kāds svētais, dro�i

vien Jēzus Kristus, bet es skatījos nedzīvajā mātes sejā, man blakus stāvēja Spodra un Inta, viņas klusi raudāja, kaut ko vēl sakārtoja mātes apģērbā, un blakus stāvēja kaimiņi un mātes biju�ie darbabiedri, un cilvēki, kurus es nepazinu;

es skatījos uz sastingu�ajām, ļoti sastradālajām un noguru�ajām mātes rokām un atcerē�jos, kā �īs rokas mūs ir glāstīju�as, sniegu�as ēdienu, vienmēr palīdzēju�as un atbalstīju�as, vienmēr nemitīgi strādāju�as � gan fabrikā pie stellēm, gan mājās virtuvē un pie veļas katla; vienmēr tās kaut ko darīja � grieza maizi vai adīja, mazgāja vai lāpīja, bie�i glās�tīja un nekad � nesita;

es skatījos uz mātes cie�i pievērtajām acīm, viņa izskatījās aizmigusi, bet es skaidri zināju, ka māte vairs nekad acis neatvērs, nekad vairs neredzēs ne mūs, ne pasauli, neredzēs, ko mēs darām, vai esam laimīgi vai nelaimīgi, strā�dājam vai slinkojam, esam veseli vai slimi, un nekad neredzēs nevienu mazbērnu;

acis ir cie�i aizvērtas, un pēc neilga laika ari mēs māti nekad vairs neredzēsim.

Sī ir pēdējā reize.

Sie ir pēdējie mirkļi.

Nekas jau nezudīs. Pasaule dzīvos, un mēs vēl kādu laiku dzīvosim, un saule sildīs, un vēj� debesu zilgmē trieks pelēkus mākoņus, ziedēs ziedi, un līs lieti, vasaru nomainīs sniegi, un tā viena paaudze nomaina otru, kā sāpes parasti nomaina prieks, kā pēc vientulības sastopi draugu, tikai tu no tā visa neko vairs nejutīsi.

Tikai tu vairs nebūsi.

129

Dzīva.

9 � 51 U

Kad pavadītāji izklīda, es ar māsām vēl da��as minūtes pastāvēju pie svaigās, ziediem no�klātās kapa vietas; mati apglabājām blakus tēvam, un tagad viņi tur kopā gulēs ļoti ilgi� tikai nekad nespēs sastapties, uzsmaidīt viens otram vai pateikt kādu vārdu.

Pēc nedēļas aizgājām kapu nokopt, zaudē�juma sāpes jau vairs tik ļoti nesmeldza, un vēlāk mēs nogriezāmies nedaudz sāņus, aizgā�jām arī līdz kādreizējās Intas klases biedrenes atdusas vietai � tur stāvēja balts marmora piemineklis un sarkanas neļķes, un zem tām gulēja astoņpadsmitgadiga meitene, skaista kā uzzīmēta un ļoti iemīlējusies; pirms trim ga�diem viņa pēk�ņi nomira ar ļaundabīgo mazasinību;

aizgājām līdz Visval�a kapam � viņ� mācī�jās Politehniskā institūta otrajā kursā un pirms gada kopā ar vēl da�iem alpīnistiem aizgāja bojā Hibīnu kalnos;

un nedaudz tālāk gulēja Emīls � viņ� pa�gāju�o vasaru noslīka tepat mūsu Rātsupītē, un viņam bija tikai divdesmit gadu;

es skumji pārlaidu skatienu �ai lielajai cil�vēku pēcnāves mājai � to gandrīz no vienas vietas klāja ziedi un klusi �alco�o koku ēnas, un man gribējās kliegt, saukt kādu palīgā, kaut ko darīt vai skriet, bet kur tu aizskriesi? Kur aizbēgsi?

Agrāk vai vēlāk tev tomēr �eit būs jāatgrie��as.

Un kādreiz būs arī jāpaliek. Bet, kamēr vēl esi, � nicini nāvi un nekad tās nebaidies;

kamēr vēl esi � dzīvo un neprātīgi mīli �o mazo laika sprīdi � dzīvi; kamēr vēl esi dzīvs.

�� Paskaties, � Knuts teica. � Vai nav vareni?

Es paskatījos.

��� Nepavisam ne. Man �ķiet, ka tur kaut kas ir neīsts.

��� Kas? � Knuts neapmierināts prasīja.

Nemaz tā uzreiz neprotu pateikt. �

Es vēlreiz rūpīgi nopētīju gleznu. Tās priek��plānā bija attēlota sarkana ķieģeju siena, pie tās stāvēja smaido�s liela auguma mūrnieks, turot rokās ķelli, bet virs viņa kā draudīga bulta rēgojās melna celtņa strēle un aizmu�gurē saules staros mirdzēja jau gatavas mā�jas. � Tas viss ir par daudz vareni. Pārāk industriāls fons. Un kāda velna pēc tev vēl bija vajadzīga tā reaktīvā lidma�īna?

��� Tur viss ir īsts, � Knuts sacīja un pa�sniedzās pēc pudeles. � Varens mūsu varenā laikmeta atspoguļojums. Tu dzersi?

��� Jā. Un tad vēl tas vienveidīgais jaun�celtņu rajons un tas melnais celtnis, un tas |oti pa�apmierinātais mūrnieks. Knut, tev �ī bilde nav izdevusies. Tas viss ir blefs. Nekas. Jo pati ideja un tēma jau ir tik nodrāzta, tik bezgalīgi apnikusi� Vajag kaut ko jaunu. Es domāju, Knut, mums nevajadzētu sākt ar to, ar ko tik daudzi ir beigu�i .. .

Knuts ilgi turēja nedaudz drebo�ajā rokā līdz pusei piepildītu vīna glāzi, ātri uzmez�dams skatienu te tikko pabeigtajai gleznai, te man.

��� Iedzersim, � viņ� beidzot sacīja. � Tur viss ir tā, kā vajag.

Mēs toreiz sēdējām Knuta lielajā istabā, vi�sas sienas bija noklātas ar gleznām, tās at�slietas pret grāmatplauktu, durvīm, galda kā�jām un arī uz grīdas. Mēs sēdējām uz zema, stipri izgulēta dīvāna, priek�ā atradās mazs, ieapaļ� galdiņ�, bet uz tā � divas kristāla glāzes, cigaretes �Elita� melnā iesaiņojumā, �Varnas� pudele un pēdējais �Literatūras un Mākslas� numurs. Tajā sakarā ar gaidāmo as�toto jauno mākslinieku izstādi bija reprodu�cēta ari Knuta Vitoliņa glezna �Sēja�. Melns tīrums, trīs noputēju�i traktori, bet priek�plānā smaido�s zemnieks, ar abām rokām satvēris maisu ar graudiem.

Vīns bija silts, par daudz salds un tādēļ ne�gar�īgs. Es noliku glāzi.

��� Glu�i kā tavas gleznas, � sacīju. � Viss pārāk viegli un ro�aini. Pārāk skaisti un cu�kuroti. Un tādēļ arī nepatiesi.

��� Tie�i kas?

�� Viss.

��� Tad tu neko nesaproti. Es mēģinu atspo�guļot dzīvi tie�i tādu, kāda tā ir. Varbūt par daudz tie�i. Bet tas nekādā gadījumā nav pel�nījis pārmetumus.

��� Ne jau tas, Knut�

��� Kas tad?

��� Tava vienpusīga pieeja tēmu un ideju iz�vēlei. Tas viss jau ir bijis. Vai tad tie�ām tu nevari atrast neko jaunu?

�� Varu, bet tas, ko daru pa�laik, ir pavi�sam dro�i.

Es skumji pasmaidīju un līdzjūtīgi pa�ū�poju galvu.

�� Tad ar tevi jau ir cauri. Tu nekad, Knut, nekļūsi īsts mākslinieks.

��� Bet tu? Tu kļūsi, ja? � Knuts uz�lēca kājās un sāka skraidīt pa istabu. � Ar saviem formas meklējumiem tu nekur tālu ne�liksi. Redzēsi! Tu nekad neiekļūsi nevienā iz�stādē. Manus darbus pieņems bez lielas svārstī�anās, tur viss ir skaidrs un saprotams, tā�tad arī patiess, bet pie taviem darbiem jāstāv stundām ilgi, jālauza galva un jādomā � Bie�i pat jāmin, ko tu tur esi gribējis attēlot un pateikt. Es nesaku, Arnold, ka tā nav māk�sla, bet saproti pats . . . Arī ar to mums ne�vajadzētu sākt. Par agru, vecīt! Varbūt vēlāk, kad būsim jau izkaroju�i sev vārdu. Uz dzīvi vajag skatīties reāli un darīt to, ko no tevis prasa. Tad tu vienmēr būsi zirgā.

��� Kas tad no tevis prasa mālēt �ādus dar�bus?

��� Tu pats to visu zini labāk nekā es.

��� Tu tikai iedomājies.

��� Tāda ir oficiālā nostāja. Mums pēc iespē�jas vairāk jāattēlo cilvēks darbā, jāparāda darba skaistums, un tāda ir arī mana nostāja. Jo darbs�

��� Paklausies, Knut, � es sacīju, � ko tu vispār zini par darbu? Neko. Tu esi kādreiz strādājis? Nē! Tu nezini, ko nozīmē smags fi�zisks darbs. Tu neesi rokās turējis ne lāpstu, ne ķelli, ne lauzni. Tu nekad neesi pārgājis tikko uzartu lauku, neesi vadījis ne ma�īnu, ne traktoru. Ja tu pats būtu lējis sviedrus, ja būtu sajutis, kā sāp pārplīsu�ās tulznas un smeldz muskuļi, tu nekad neuzzīmētu �ādā pozā stāvo�u mūrnieku, jo, saproti, viņam tā siena ir jāmūrē, ja viņ� uz brīdi atvilks elpu, tad noguris apsēdīsies, smēķēs papirosu �Sever� un norūpējies skatīsies uz būvlaukumu, lai palīgstrādnieki laikus piegādātu ķieģeļus un javu. īsts amatnieks, Knut, vienmēr ir stingri norūpējies par savu darbu un gandrīz nekad nejūtas pilnīgi apmierināts. Glu�i tāpat kā zemnieks, Knut. Tādēļ es arī sacīju, ka tas viss ir nepatiesi. Arī zemnieks, Knut, vienmēr ir rūpju pilns. Sējot graudus, viņ� nekad ne�smaidīs, bet noteikti domās par ra�u, jo nekad nevarēs būt pilnīgi dro�s, vai tā būs pietiekami bagāta� Tu ar savām ro�ainajām bildītēm man atgādini jaunās dzejnieces, kuras, vēl sē�dēdamas skolas solā, bālā sajūsmā apdzied celtnieka, ogļra�a, ģeologa vai �ofera darbu, ne mazākā mērā nezinot, kāds �is darbs pa�tiesībā ir un ko tas no �iem strādniekiem prasa. Piedod, Knut, es ceru, tu neapvainosies, bet tas viss ir vecie �tampi. Jau sen noiets ceļ�. Parādi ne tikai darba skaistumu, bet arī tā grūtumu. Parādi cilvēku ne tikai tad, kad viņ� smejas, ir priecīgs un apmierināts, bet arī tad, kad raud. Ne tikai tad, kad viņ� sajūt laimi, bet arī tad, kad sāpes. Tikai tad, Knut, tā būs īsta un patiesa māksla. Cilvēka dzīve ta�u nesastāv no darba vien, bet galvenokārt no emocijām, ko izraisa darbs, mājas dzīve, mīlestība un sabiedrība. Cilvēks, Knut, ir pā�rāk sare�ģīta, vēl ne tuvu pilnībā izprotama parādība, lai to attēlotu tik vienpusīgi, vien�kār�i. Viņu ik dienas iespaido tik da�ādi noti�kumi ne tikai vistuvākajā apkārtnē, bet arī visā pasaulē, ka nemaz tik bie�i smaidīt neiz�nāk, it sevi�ķi, ja grūti jāpelna sava die�ni�ķā maizīte.

Knuts atkal apsēdās, aizsmēķēja cigareti un domīgs raustīja bārdu.

��� Var jau būt, � viņ� pēc kāda laika klusi teica un piepildīja glāzes. � Tu ne?

��� Nē, negribas, Knut. � Un es pastūmu glāzi sāņus.

��� Iespējams, ka es patie�ām pa�laik arī daru kaut ko tādu, ko nezinu, attēloju to, ko nepazīstu, ko pats nekad neesmu ne sajutis, ne pārdzīvojis, ka tas viss runā arī pretī manai pārliecībai, � bet vai tad mēs vienmēr un vi�sur rīkojamies tikai pēc savas pārliecības? Da�reiz, varbūt pat ļoti bie�i mums jārīkojas un jādzīvo arī pēc vajadzības.

Knuts lēni, ar acīm redzamu baudu iztuk��oja glāzi un paskatījās uz mani.

��� Muļķis, ka nedzer. Viens dzīves prieciņ� tev iet secen. Tādēļ arī esi tik drūms. Varbūt kaut ko uzdziedāt?

��� Labāk paņem pindzeles un pamēģini sākt kaut ko jaunu.

��� Piezvanī�u Sandrai, � Knuts teica. � Lai viņa atnāk un papozē aktam. Pēc tavas kaislīgās runas mani ir pārņēmusi pavisam cita kaislība. Es gribu sievieti.

Viņ� piecēlās, �ķērsoja istabu un pacēla baltā telefona klausuli.

Knuts bija gar� un izkaltis, ar plāniem ma�tiem, toties kuplu bārdu. Mājās, uz ielas un bie�i arī oficiālos sarīkojumos mēdza ģērbties uzkrīto�i nevērīgi � d�insos un nedaudz ap�dilu�ā svīteri. Viņa vecāki bija aktieri, mēs ar Knutu kopā beidzām akadēmiju, un Sandra viņam bija gan modelis, gan mīļākā vienā per�sonā. �Tā iznāk lētāk,� viņ� paskaidroja.

��� Nav mājās. Varbūt vēlāk.

Knuts apsēdās un ielēja glāzē pēdējās vīna paliekas.

��� Interesanti, � viņ� sacīja, � kā tu at�tēlotu mīlestību, kaislību?

��� Es jau to esmu attēlojis. Viss audums pārklāts ar sarkanu krāsu, vidu �ķērso neliela, tikko saredzama melna līnija, bet gleznas apak�ējā un aug�ējā stūrī deg sārts.

��� Un viss?

��� Jā. Mīlestību es vienmēr redzu tikai sar�kanā krāsā, un, ja tā ir īsta un vienreizēja, tā liesmo kā uguns, tā pārņēmusi visu cilvēku no matu galiem līdz pēdām, un cilvēks deg . . . Skaistākais, kas ar cilvēku var notikt, � sa�degt savā mīlestības sārtā . . . Vienīgi melnā līnija it kā netie�i atgādina, ka mīlestība diem��ēl, glu�i kā cilvēks, ne vienmēr pastāv un dzīvo mū�īgi � Un tad deg otrs sārts � at�miņas, sāpes, vil�anās, �ķir�anās un pēc tam ļoti bie�i � vientulība �

��� Tā ir vistīrākā fantāzija, � Knuts teica un plucināja bārdu. � Tu nekur tālu neliksi. Varbūt vienīgi līdz pieņem�anas komisijai. Bet tas ir pavisam īss gājiens. Tādē| nemaz nav vērts sākt. Tu �o darbu mēģināsi arī izstādīt?

��� Nē, � es atbildēju. � Tas ir tikai eks�periments. Neliels prāta un roku treniņ�. Glu�i kā sportā. Izstādei es iesnieg�u �Zaudējumu� un �Meitenes portretu�.

��� �Zaudējums� tev neies cauri. To nepie�ņems.

��� Gan jau, Knut.

��� Es par saviem darbiem gan ne�aubos.

�� Es arī ne.

�� Nu labi, � Knuts teica un pasmaidīja. � Ko mēs �eit strīdēsimies. Gan jau laiks pie�rādīs, kuram no mums būs taisnība. Es labprāt gribētu, lai taisnība izrādītos mums abiem. Un mēs katrs mākslā varētu iet tos ceļus, kā�dus esam izvēlēju�ies.

��� Tā jau arī būs, Knut. Atliks vienīgi jau�tājums � kuram no mums �is ceļ� būs parei�zāks.

��� Lai tev labi veicas, � Knuts sacīja un piecēlās. � Es palik�u pie veciem, sen pārbau�dītiem paņēmieniem un tēmām, tas vismaz ir dro�i, un � nav ko slēpt � ātrāk tik�u ari pie naudas. Bet tagad pamēģinā�u vēlreiz sazvanīt Sandru.

��� Es ie�u, Knut.

��� Pagaidi! Tu negribi vinu redzēt kailu?

��� Nē.

�� Ari �os priekus tu laid sev garam?

��� Nē, ne vienmēr, Knut, bet pa�laik nav ne mazākās vēlē�anās.

��� Kā nu zini, Arnold.

Kad beidzās maiņa, Marta Ābelite saģērbās, izgāja no ceha, steļļu saceltais troksnis pama�zām apklusa, viņa pagalmā apstājās un paska�tījās uz sagrautās ēkas korpusu � �Rīgas tek�stila� teritorijā tas tur stāv jau no kara lai�kiem � milzīga pelēku ķieģeļu siena, izdegu�i logi un melnas, salocīju�ās dzelzs sijas.

Nez kādēļ �o dīvaino karkasu nenojātie, Marta nodomāja. Varbūt tas ir piemineklis pa�gāju�ajam karam, nē, varbūt tikai atgādinā�jums par to, varbūt piemiņa. Dro�i vien �eit toreiz aizgāja bojā arī cilvēki. Sī siena atgā�dina manu dzīvi � tikpat pelēka, ar izcirstiem robiem, bez logiem un tikpat vientulīga, visu aizmirsta.

Marta izgāja cauri sardzes telpai, viņai lika atvērt somu, bet pa�u rūpīgi nopētīja, un Mar�tai jau kuro reizi uznāca gan dusmas, gan kauns. Martai nekad pat nebija ienācis prātā no fabrikas iznest kādu atgriezuma gabalu vai dzijas spoli. Bet uzmanīja sevi�ķi vērīgi.

Viņa aizgāja līdz �gastronomam�, nopirka maizi un vēl da�us pārtikas produktus, pēc tam iegriezās rūpniecības pre�u veikalā, tur nopirka zeķes, matu spraudītes un ļoti iepatiku�os ja�pāņu peldkostīmu. Tikai jau tuvojoties mājai, Marta atjēdzās, ka �ovasar viņai nekāds peld�kostīms nebūs vajadzīgs�

Viņa pasmaidīja un gāja pa smil�aino Nordeķa ielu, kur uz Riekstu ielas stūra atradās iesārta divstāvu koka māja, bet tajā � viņas vienistabas dzīvoklis.

Mans templis, mans mazais prieku un bēdu nams. Mana tuvā un sve�ā pasaule � manis gribētā un negribētā.

Koridorā nesteidzoties atģērbās, ielika ledus�skapī pienu un sviestu, iegāja istabā, ieslēdza radiolu, uzlika Raimonda Paula ilgspēlējo�o plati un nevērīgi sāka �ķirstīt poļu �urnālu �Ekran�.

Dziesma nenosalst�

Nu, protams. Tai ne auksts, ne karsts. No�salt var tikai stāds vai augs, kāds putns, zvērs vai cilvēks. Dziesma nekad. Dziesmu var vie�nīgi aizmirst. Glu�i kā cilvēku, ja tas apnīk.

Un te � Merilina Monro. Desmit gadu nāves atcerei � desmit bildes. Merilina peldkostīmā, Merilina gultā ar kādu ūsainu vīrieti, Merilina filmā �Tavs vārds ir sieviete�, Merilina de�monstrē savas kailās krūtis un kājas melnās tīkliņa zeķēs, Merilina kopā ar Arturu Milleru, Merilina kaila spoguļa priek�ā, Merilina sme�jas, Merilina vienreizēji skaistā vakartērpā, Merilina filmā �Niagāra�, Merilina sē� dziļā atpūtas krēslā, un viņas seju klāj bezgalīgas skumjas� Un viss. Desmit dzīves mirkļi. Mū�a desmit sekundes. Tik daudz vien palicis no nodzīvotā. Viss pārējais tiks aizmirsts. Un neviens tevi neatcerēsies. Tāpat kā mani. Nav nevienas fotogrāfijas, vienīgi tā mazā bildīte pasē� Nav ne mātes, ne tēva, ne brāļu, ne māsu, ne citu radinieku. Pavisam viena. Kas mani atcerēsies? Toms?

Stop, stop, stop!

Atkal aizmirsās. Vēl neesmu apradusi, pie�radusi. Tas liekas gandrīz neticami. Es jau biju zaudējusi cerības.

Mani atcerēsies. Man ta�u būs dēls vai meita, un es no �īs pasaules nepazudī�u, neko aiz sevis neatstājot. Paliks mans bērns.

Es tevi nemaz neapskau�u � skaistā un lai�mīgā Merilina Monro! Nelaimīgā. Viss tikai ārējais spo�ums. Balti mati, balli zobi un balta miesa. Nauda, vīrie�u trakums un slava. Un nevienam pat nevarēja ienākt prātā, ka tu var�būt esi visnelaimīgākā sieviete pasaulē. Ko līdzēja tava bagātība, panākumi un tavs skais�tums, ja tev neizdevās izbaudīt pat īstu mī�lestību un radīt bērnu � Dzīve kā zibspuL dzes uzliesmojums. Spilgta, bet sasodīti īsa �

Marta piecēlās, nostājās spoguļa priek�ā un jau kuro reizi ilgi un uzmanīgi apskatīja savu ārieni, vēderu. Neko vēl nevarēja manīt. Viņa pati to konstatēja tikai pirms mēne�a, bet �a�jās dienās par to pārliecinājās vēlreiz. Kaut kāda sagadī�anās tā vairs nevarēja būt. Tātad iznāk, ka viņas bērnam jau ir nedaudz vairāk par diviem mēne�iem. Marta nosarka, atkrita uz dīvāna un sāka raudāt. Asaras acīs saskrēja no prieka, no lielā pārdzīvojuma un apziņas, ka pēc kāda laika viņa kļūs māte� Kad darba biedrenes, apkārtējo māju vērīgās sievas un viņa pati tam jau vairs neticēja. Viņas �jautrā un bezbēdīgā� pagātne liedza pielaist pat domu vai varbūtību, ka no Martas kādreiz vēl varētu iznākt godīgs cilvēks. Dzimusi al�koholiķa ģimenē, bērnība pagājusi bez mātes starp pudeļu kalniem, iereibu�o dziesmām un lamām, un tik agri iepazīta nakts dzīve un vī�rie�i.

�Nē, nē, ar to skuķi ir cauri! Priek�ā tikai cietums vai slimnīcas venēriskā nodaļa.�

�Paies vēl da�i gadi, un jūs redzēsiet � viņa savu maizīti sāks pelnīt uz ielas.�

�No �itādām visu ko var sagaidīt. Ierīkos vēl savā dzīvoklī prieka māju. Mums, Mildiņ, jāpavaktē � kā kaut ko manīsim, tā uz namu pārvaldi prom, un tad lai atdod to skuķi zem liesas! Blamā�a visai apkārtnei! Un mums, go�dīgām �ā nama mītniecēm ��

Bet Marta nelikās dzirdam ļau�u valodas. Pēc patēva nāves no fabrikas atnāca da�i amatnieki, izremontēja dzīvokli, viņa turpināja strādāt turpat �Rīgas tekstilā� par audēju, pārstāja staigāt uz ballēm un ar pui�iem, viņas dzīvoklī vienmēr valdīja miers un patīkams klusums, neviens vairs pie viņas nenāca, tikai da�reiz tur iegriezās gar�, pieklājīgi ģērbies jauneklis, un sievas neizpratnē grozīja galvu.

Bet Marta vēl tagad, pārnākot no darba, bie�i nostājās istabas vidū un kā neticēdama raudzījās apkārt un neskaitāmas reizes atkār�toja:

�Mans. Mans dzīvoklis, manas pasaules ze�mais jumts. Beidzot! Man pa�ai ir sava māja. Sava! Mans miers un mans klusums, un ne�vienu es vairs nevēlos redzēt. Varbūt tikai da��reiz tevi, Tom.�

Marta noslaucīja acis, piecēlās, uzlika uz plīts kafijas kannu, tad atgriezās istabā.

Ziemas sākumā �eit jau katru dienu brēks mazais, Marta pasmaidot nodomāja. Vajadzēs nopirkt gultiņu, to es nolik�u blakus dīvānam, jā, tie�i �eit, lai viņam caur logu vienmēr sejā spīd saule, un vēl būs jānopērk ratiņi, segas, kaut kādas drēbītes, trauki un vēl dro�i vien daudz kas cits, ko pagaidām vēl nezinu. Un sāksies pavisam cita dzīve. Bet vai tad iepriek��ējā vispār bija? Bija. Un nekur no tās laikam nevarēs aizbēgt. Un tas būs mans lāsts, mans sods. Biju gļēva, nenoturīga? Tādēļ?

�Iļģuciema di�ākā draiskule.�

�Melnais grēks.�

�Meitene, kuru vienmēr var dabūt.�

Un neviens nezināja, kas ar mani notiek, kad esmu viena. Kādas sāpes, kāds riebums, kāda vientulība plosīja sirdi. Dabūt var daudzas, visas, ikvienu, vismaz tās, kuras vienmēr nāca uz klubu un kuras es pazinu, vienīgi es vairāk kritu acis, biju skaļāka, un arī pielūdzēju man bija vairāk, jo pēc darba �eit atgriezties man nebija ne mazākās vēlē�anās; man ar patēva piekri�anu piedzēru�ies tēviņi jau sāka uzmāk�ties �etrpadsmit piecpadsmit gadu vecumā un klubs, dejas, mūzika un jautri pui�i bija gan�drīz vai paradīze, salīdzinot ar to, kas parasti notika �eit. Gļēva, nenoturīga? Draiskule?

Meitene, kuru katrs var paņemt? Ne velna jūs nezināt, �ķīstie, tīrie, pieklājīgie un morāli iz�turētie Iļģuciema pilsoņi! Jūs � labie un kārtīgie! Jūs katru dienu ejat vannā, strādājat interesantu darbu, savus bērnus apmācāt kla�vierspēlē un katru dienu aiz rociņas viņus aiz�vedat uz skolu. Mājās staigājat �ībās, skatāties televizoru, runājat izmeklētiem vārdiem un gandrīz noģībstat, ja jūsu bērns saķēris iesnas. Ko jūs vispār zināt par manu īsto dzīvi? Neko. Un kā jūs varat zināt, kas es esmu?

Marta atkal apsēdās uz dīvāna, pēc brī�a at�gūlās, galvu dziļi iespieda lielajā spilvenā, un viņai �ķita, ka tas sāk smar�ot pēc ziediem vai konfektēm, pie viņas pienāk māte, rūpīgi apsedz un noglāsta galvu, nomierina, bet vir�tuvē tēvs lasa avīzi vai grāmatu, pēc tam arī viņ� nostājas blakus, kaut ko saka un smejas, un vēlāk viņi aizbrauks uz centru, aizies uz teātri vai operu vai visi trīs aizbrauks uz jūr�malu, pastaigāsies gar krastu, skatoties uz bal�tajām kaijām un viļņiem, un pēc tam visi trīs runāsim, ko es darī�u vēlāk, kad � kad � kad�

Nekad.

Marta raudāja un no�ēloja savu vājumu, ka atkal ļāvusies sapņiem un savām ilgām, bet no tā bija grūti atturēties � glu�i tāpat kā nedo�māt par biju�o. Tagad jādomā par nākotni, tikai par to, kas būs. Bet kaut kas jau būs. Tikai tagad viss īsti sāksies. Tikai tagad. Tom � Tev vistuvākajā laikā jāatnāk pie ma�nis. Man tev jāpasaka �

��� Es tev uzvārī�u kafiju.

�� Labs ir.

Toms sēdēja, atgāzies uz divāna, un uzma�nīgi �ķirstīja �urnāla �Jaunība� pēdējo nu�muru.

������� Paskat! � viņ� iesaucās. � Arnolda Būvja bilde! Tu jau to redzēji?

Marta atgriezās no virtuves un apsēdās bla�kus Tomam.

������� Nē. Un neesmu redzējusi arī pa�u Ar�noldu.

�� Es arī. Viņ� vēl dzīvo turpat?

������� Nezinu. Varbūt apprecējies un tagad dzīvo kaut kur citur.

��� Dro�i vien.

������� Gandrīz visi mūsu pui�i un meitenes ta�gad jau ir ģimenes cilvēki.

������� �Sportists pirms cīņas�. Tas noteikti ir bokseris.

������� Pirms mēne�a apprecējās pat neglītā Mirdza.

������� Tas puisis tur atgādina pa�u Arnoldu, redzi? Noteikti � tas ir viņ�.

Tagad Mirdza no laimes staigā kā ap�māta. Smej vienā smie�anā.

������� Es domāju gan! Tā paveikties! Un kas tas dullais ņēmējs ir?

������� Miks. Viņ� strādā pie mums par kuri�nātāju.

��� Un neko labāku viņ� nevarēja atrast?

������� Mirdza arī ir vislabākā. Vienīgi stipri ne�glīta.

������� Nu, tas jau nekas, � Toms sāka smieties. � Ja viņ� ar Mirdziņu guļ tikai tumsā un vēl lai pa�ā laikā domā par kādu citu �

������� Nevajag, Tom, � Marta sacīja. � Viņi abi ir laimīgi.

������� Prieks dzirdēt. Bet tā bilde ir for�a. Kāds spēks un apņem�anās!

������� Agrāk vai vēlāk jau apprecas visi. Visi neglītie un sliktie, par skaistajiem nemaz ne�runājot.

������� Tu ari esi skaista, � Toms sacīja un at�gāza Martu guļus. Viņ� ar rokām aptvēra vi�ņas galvu un mēģināja Martu noskūpstīt.

��� Nevajag, � viņa teica. � Vēlāk.

�������� Ko vari izdarīt �obrīd, nekad neatliec uz �

������� Vēlāk, Tom. Mums tagad vajadzētu izru�nāties.

Toms neapmierināts atlaida Martas galvu un atkal sāka �ķirstīt �urnālu.

�� Tu mani vari uzklausīt?

��� Protams.

�� Tad noliec �urnālu.

������� Gribi man pastāstīt, ka vēl kāda tava draudzene laimīgā kārtā tikusi pie vīra?

��� Nē.

��� Ko tad?

��� Neko.

������� Nē, nē! Tu stāsti! Tas viss ir ļoti intere�santi.

Marta piecēlās, pār viņas glīto seju ātri pār�skrēja vieglas skumjas, un viņa paskatījās Toma acīs.

��� Ko tu domā darīt?

������� Tagad? Tagad es gribēju tevi noskūpstīt un pēc tam . . . Tu ta�u zini.

��� Un vēlāk?

�� Vēlāk to pa�u.

��� Un viss?

��� Neko labāku es nezinu.

Marta vairākas reizes �ķērsoja istabu, tad apstājās un nolaidās Toma priek�ā uz ceļiem.

��� Un vairāk neko tu no manis nevēlies?

��� Nē. Un ko gan vispār no sievietes vēl varētu gribēt?

Marta piespieda seju pie Toma kājām, mirkli nekustējās, tad pacēla galvu un vēlreiz ieskatījās Toma smaido�ajās acīs.

��� Sievieti var vēl apprecēt.

��� To es zinu, Mārtiņ, zinu! Un tu gribi, lai es �

��� Jā, Tom. Kādēļ mēs nevarētu dzīvot kopā? Es tev būtu laba sieva.

Toms nedaudz apmulsa un pagrieza galvu sāņus. Viņ� par to nemaz nebija domājis. Ap�precēt Martu? Bet viņ� ne mazākā mērā nebija pārliecināts, ka Martu mīl. Viņa bija pārāk labi pazīstama, �savs puika�, pie viņas vien�mēr varēja justies brīvi un pierasti, bet mīles�tībai jānāk negaidītai un pēk�ņi kā sprādzie�nam. Un vispār precēties viņam vēl pāragri.

��� Dro�i vien, Marta. Bet tagad man uz diviem mēne�iem jāaizbrauc praksē, pēc tam diplomdarba aizstāvē�ana, pēc tam � Darbs, trīs gadi kādā no starpkolhozu celtniecības or�ganizācijām. Tā ka, Mārtiņ, mums abiem lai�kam nekas tomēr nesanāks. Es noprecē�u kādu slaucēju � gruntīgu lauku mei�u. Viņa mani baros ar pienu un speķi, es viņai cel�u mo�dernu liellopu fermu un .. .

��� Es pavisam nopietni, Tom. Arī es tevi va�rētu labi barot, bez tam mums būtu atsevi�ķs dzīvoklis, neviens netraucētu . . .

��� Bet vai tagad ir slikti? Vai tad nevar tā kā līdz �im?

145

��� Nevar.

10 � 5113

�� Vai tad vienmēr tā kopā gulē�ana jāat�zīmē pasēs un jāapgredzenojas?

��� Kopā dzīvo�ana, Tom. Un tā nav tikai gulē�ana. Arī kopā mīlē�ana, strādā�ana, ko�pīgi prieki, bēdas un bērni.

�� Tu esi palikusi pārāk gudra.

��� Nē, Tom. Bet kaut kad tomēr par to jā�sāk domāt.

��� Pēc divām dienām es braucu uz Cēsīm.

��� Un pēc tam?

��� Ap Jāņiem aizstāvē�u diplomdarbu, da��as dienas kārtīgi nodzer�os un dragā�u at�pakaļ. Es tur strādā�u � cel�u varenas kūtis.

��� Tev būs jāsāk strādāt tikai rudenī.

��� Bet es sāk�u jau vasarā. Mani tur gaida. Kamēr lopiņi vēl pa pļavu, līdz ziemas sāku�mam �Sarkanajā rītā� noteikti jānodod jauna ferma. Vai tad tev �o dzīvnieciņu nemaz nav �ēl?

��� Ir. Bet visvairāk man �ēl pa�ai sevis. Arī es ta�u esmu tāds pats neaizsargāts lo�piņ�, kuru, ja ir labs prāts, var da�reiz ari paglāstīt un pēc tam paspert ar kāju �

Toms pievilka Martu sev klāt, ielika viņas galvu klēpi, sāka burzīt melnos, viļņainos ma�tus, un viņam nez kādēļ Martas kļuva �ēl. Var�būt ne �ēl, varbūt tā bija kaut kāda neliela vai�nas apziņa, ka nav visu to pateicis tā, kā gri�bējis, ka nav melojis, nav izrādījis sajūsmu vai pieklājīgu paliku par Martas priek�likumu, bet nudien viņam precēties nebija ne mazākās vēlē�anās. Vēl ta�u priek�ā visa jaunība . . . Interesants darbs, jaunas vietas, jauni cil�vēki � Satik�anās un �ķir�anās� Un galu galā kaut kur ta�u viņu vēl gaida arī mīles�tība �

��� Tu esi jauka, Mārtiņ, � Toms sacīja. � Tu esi ļoti mīļa un skaista, tu dro�i vien būtu laba sieva, bet es tevi nemīlu, Mārtiņ. Es to godīgi pasaku, varētu jau ari samelot vai izlikties, bet kādēļ? Man ar tevi ir labi, tu man patīc, bet es vismaz da�us gadus vēl gribu būt brīvs. Tu saproti, Mārtiņ? Laulības vienmēr nozīmē va�as, lai cik jaukas sievas mēs arī dabūtu.

Marta pacēla galvu, un Toms viņas acīs ieraudzīja gan skumjas, gan spītu, gan kaut kādas bailes vai neziņu.

��� Tu varbūt ar mani negribi dzīvot tādēļ, ka� tu man nebūsi pirmais? Bet Tom! Tu man būsi pēdējais.

��� Vai tad tu mani mīli? � Toms vaicāja un nedaudz izbrīnījies vēlreiz ieskatījās Mar�tas acīs. Viņ� nekad nebija iedomājies, ka Marta varētu arī kādu mīlēt. Lai gan patiesībā to iedomāties nemaz nebūtu grūti.

��� Neprasi, Tom. To tev vajadzēja just.

��� Bet es domāju � � Toms samulsa vēl vairāk.

��� Ko tad? � Marta piecēlās, pārgāja pār istabu un nostājās pie loga. � Kādēļ tu, Tom, un vel citi, kuri ar mani gribēja dejot, pavadīt uz mājām, skūpstīt un pēc tam palikt �ai mājā, spējāt iedomāties, ka Marta Ābelīte ir tikai skaista rotaļlieta, ka viņa spēj jums sagādāt tikai īslaicīgu baudu, bet nespēj neko just, ne pārdzīvot, ka viņa neko nevēlas, prot tikai smieties, dejot, bet neprot vai negrib mīlēt? Kādēļ? Kādēļ tu manī negribi redzēt cilvēku, Tom?

10'

147

��� Es redzu, � Toms nopietni sacīja. � Un tas, ka tev jau biju�i daudzi, arī neko sevi�ķu

nenozīmē. Vismaz pa�reiz nc. Varbūt vēlāk, ja par to sāktu bie�i domāt, bet� Es jau teicu. Es gribu biit brīvs. Es vēl negribu uz�ņemties rūpes par ģimeni. Es to nemaz vēl nespēju. Vispirms ir stingri jānostājas uz kā�jām. Es ta�u vēl esmu pavisam zaļ� zēns.

Marta rūgti, mazliet nicino�i iesmējās.

������� Tad, kad nāci uz klubu, kad stāvēji uz �stūra�, kad vajadzēja kādu piekaut, kad paliki pie manis pa nakti, tu vienmēr mēdzi uzsvērt un parādīt, ka tikai tu esi vīrietis. Tu! Un visi pārējie. Bet tagad? Kādēļ tagad tu vairs ne�gribi tāds būt? Nobijies?

������� Nē, � Toms sacīja un arī piecēlās. Stā�vēja istabas vidū un domīgs raudzījās apkārt. � Nepavisam nē. Bet kādēļ tu gribi tie�i mani?

Marta atgāja no loga, pienāca blakus To�mam un uzlika rokas uz viņa pleciem.

��� Tādēļ, ka es tevi mīlu, Tom.

�� Tādēļ nemaz nevajag precēties.

��� Tādēļ, Tom, ka arī tu mani mīli, vai ne?

��� Nezinu, Marta. Laikam tomēr ne.

������� Tādēļ, Tom, ka mums jau sen laiks iz�beigt �o rotaļā�anos. Mēs tomēr esam jau pie�augu�i.

��� Iespējams. �

������� Un tādēļ, Tom, kaut kad mums tomēr jā�sāk arī atbildēt par to, ko esam darīju�i.

Neko ta�u sliktu, vai ne? Viss bija brī�ni�ķīgi, ja tikai tu nesāktu . ..

�������� Un vēl tādēļ, Tom, ka mums abiem būs bērns.

Toms strauji atgrūda Martu sāņus un atkā�pās da�us soļus tuvāk durvīm. Viņ� nedaudz nobāla un pirmajos mirkļos nespēja neko pa-

Icikt. Pēc tam viņ� sajuta bailes un kaut kādu drausmīgu smagumu, kas uzvēlies galvai, ple�ciem un krūtīm. Viņ� atkāpās vēl da�us soļus, bet vieglāk nekļuva. Un tad viņ� gribēja bēgt. Viņ� sajuta, viņ� jau pavisam skaidri redzēja viņam pasniegtās va�as � melnas, pamatīgi smagas ķēdes� Un tu būsi piekalts un pie�siets. Vergs. Paldies! Tikai ne to!

��� Nepiesien man bumbas! � Toms ieklie�dzās. � Kādēļ es? Kā tu zini, ka es? Es tev viens esmu bijis, ja? Viens? Tu pali pirmīt teici�

��� Viens, � Marta klusi sacīja, un viņas acīs parādījās asaras. � Tikai tu, Tom. Tu pats labi zini, ka pēdējo gadu laikā man ne�viens cits nav bijis kā tikai tu. Es tev pat pre�cīzi varu pateikt, kad tas notika � pirms di�viem mēne�iem astotā marta vakarā.

��� Nē, � Toms sacīja un kratīja galvu. Viņ� patiesi izskatījās nobijies, jo skaidri at�cerējās to vakaru un nakti. � Nebāz man vati ausī! Tev to sīko varēja uztaisīt jebkur� no I| ģenes �aļiem.

��� Neesi nelietis, Tom, � Marta teica. � Pats zini, ka pa�laik esi ļoti pretīgs. Es ne�gribu lūgties � vai tad mīlestību var izlūg�ties? Negribi mani � nepreci. Es tev tikai gri�bēju pateikt, lai tu zinātu, Tom, pirms aizver �īs durvis, pirms aizej pavisam, ka mums abiem būs bērns. Mums abiem, Tom. Tev un man. Gan jau es to pratī�u izaudzināt arī viena. Pietiekami daudz nopelnu, un, paldies dievam, mums būs arī kur dzīvot. Gan jau es galā lik�u. Tikai tu, Tom� Eh, vienalga! Ej uz�svilpo, brauc uz savām Cēsīm, mīlinies ar slau�cējām, aizmirsti mani, sauc par pēdējo palaistuvi, bet nekas jau no tā nemainīsies. Viss paliks, kā ir� Tom, tavam bērnam ap Oktobra svētkiem jānāk pasaulē. Un, pro�tams, būs �ēl; ja tai laikā tu nebūsi kopā ar mums.

��� Nemēģini apvārdot! � Toms izgrūda caur zobiem. � Neticu, ka es pie tā būtu vai�nīgs. Un neviens neticēs. Tu nekad to nespēsi pierādīt. ļ

��� Nekad to arī nedarī�u, � Marta sacīja un pagrieza Tomam muguru. � Man nekas nav jāpierāda. Es zinu, un tu zini. Bet, lūdzu, izbeigsim �o tirgo�anos! Bērns ir mans, un vari lasīties pie visiem velniem! Pazūdi! Es jau visu to paredzēju, tādēļ nemaz negribēju teikt. : Bet, pirms aizej, Tom, tu zaļo zēn, es tev vēl gribu �

Bet tai brīdī skaļi aizcirtās durvis, un Toms jau atradās uz ielas. Marta palika viena un saprata, ka paliks viena vēl ilgi � līdz rude�nim. Visu ķermeni pārņēma skaudra smeldze, galva kļuva smaga un acis miklas; viņa stā�vēja pie loga un skatījās, kā pa smil�aino Nordeķa ielu steidzīgi, ne reizes neatskatoties at�pakaļ, aiziet Toms, aiziet viņas bērna tēvs, un tad viņa ieraudzija, ka tepat blakus mājas priek�ā uzziedēju�i ceriņi un nedaudz tālāk zied arī abas ābelītes, un �o ziedu smar�a ieplūst istabā, nedaudz reibina un skaļi sauc, ka atnācis pavasaris un ka arī Martu sauc par Ābelīti, tikai viņas ziedi nupat ir apsaldēti� Pa�ā pavasara plaukumā. Bet mēs jau zi�nām � tie uzziedēs, kad laukā brāzmos snieg�putenis.

Reti, bet da�reiz �ādi brīnumi tomēr notiek.

��� Hā!

��� Par daudz spilgti!

��� Sarkanas sejas!

��� Nē, bet uz �itās ir labi.

��� Pagaidi! Siten kaut kas ir.

������� Griez tik tālāk! Tu par daudz esi izgais�mojis!

��� Bija jau labi.

������� Griez tik tālāk! Jā! Stop! Nu, ko jūs sa�kāt?

������� Tā jau nekas, bet fons� Tu to skuķi nevarēji aizvest citur?

�� Ir arī citur. Tūlīt. Nu?

�� Jā. Sitas jau ir interesanti.

��� Varēja būt asāk.

������� Ir labi. Seit arī krāsas normālas. Kas tā ir par dāmu?

������� Cēsu pirmās vidusskolas vienpadsmitās klases skolniece, teicamniece. Rudenī domā sākt studēt filoloģiju.

�� Tātad �ito?

��� Man nepatīk fons. Kādēļ tie�i pilsdrupas?

��� Bet kur tad?

�� Vajadzētu pie skolas.

������� Standarts. Tādas bildes jau biju�as sim�tām.

��� Pilsdrupas arī nav nekas jauns.

������� Nē, skuķis ir for�s. Citā piegājienā tev nav?

��� Ir.

��� Griez talak!

������� Nezinu. Nekas sevi�ķs. Tad jau labāk pie drupām.

��� Nē, nē, kāpēc? Kas vainas pļavai?

��� Sentimentāli. Tāda vasarsvētku bildīte.

��� Liecies miera! Tev nekas nav labs.

��� Griez tik tālāk! Vajag strādāt ar izdomu!

��� Brauc elle!

�� Tu labāk paņem savus stroķus un aiz�brauc vēlreiz uz Cēsīm.

Tā mēs toreiz sēdējām mazajā �urnāla �Jau�nība� redakcijas fotolaboratorijā un skatījā�mies mūsu �foto ve�a� uzņemtos krāsainos diapozitīvus. Mums vajadzēja izvēlēties jūnija numura pirmo vāku. Tas vienmēr bija ļoti grūti un sare�ģīti, vienmēr izsauca karstus strīdus un pārrunas, jo visi vēlējāmies, lai katra �urnāla numura pirmais vāks būtu pēc iespējas spilgtāks, emocionālāks, ar vislielāko idejisko un māksliniecisko slodzi. �urnāla vā�kam vienmēr jābūt augstvērtīgam, patstāvī�gam mākslas darbam. Tā bija mana visstin�grākā pārliecība, un, jau gandrīz gadu strādā�jot par �Jaunības� māksliniecisko noformētāju, to centos vienmēr realizēt. Tā arī tagad. Pirms diviem mēne�iem, kad plānojām jūnija nu�muru, kā parasti, bija tikai ideja � atrast �ur�nāla prasībām atbilsto�u meiteni, vislabāk kā�das vidusskolas absolventi, kura ar savu iz�skatu, mācībām, attieksmi pret dzīvi un saviem nākotnes nodomiem spētu raksturot mūsu jau�natnes labāko daļu un simbolizētu jaunību, pa�vasari.

�� Tas viss? � es jautāju.

�� Nē, � Valdis atbildēja un sev priek�ā, iepretim projekcijas aparātam, nolika da�us ierāmētus diapozitīvus.

��� Ir vēl.

�� Rādi ari tos, � galvenais redaktors teica.

�Meitene uz �auras laipas, kas tālu iesnie�dzas ezerā, demonstrē skolas izlaiduma kleitu.�

������ Tā nekas, � sacīja Emīls. � Gandrīz vai varētu iet. Fons uz goda, krāsas arī ir spilgtas, un galu galā arī skuķim nav nekādas vainas.

������� Vispār jau jā, � es piekritu, � bet zils ezers, zila kleita, zilas debesis .. . Nē! Pēc no�drukā�anas viņai būs arī zila seja.

��� Kas viņa tāda ir? � �efs painteresējās.

������� No Rēzeknes sadzīves pakalpojumu kom�bināta, � Valdis atbildēja, nervozi sakārtoja savas melnās raga briiles un nedro�i pie�bilda: � Komjauniete � Darba cilvēks.

������� Tas ir labi, � �efs teica, � bet ari man diez kā nepatīk tā zilā krāsa� Arnoldam taisnība. Pie mūsu iespie�anas tehnikas tā iz�plūdis un nekas labs tur neiznāks. Viss būs zils.

��� Es viņu uzņēmu arī demonstrē�anas zāle.

��� Nu rādi, kā izskatās tur.

Tā nekas. Seit viņa noteikti ir labāka.

��� Arī kleita ir skaistāka.

��� Galvenais � tā ir daudz īsāka.

Man viņa ir vispār bez kleitas. Demon�strē peldkostīmu.

��� Ar to tad tev, Valdi, vajadzēja arī sākt!

�� Jauki! Nekādas vainas.

��� Nav fona.

��� Seit tas arī nav vajadzīgs.

��� Tie�i kā radīta pirmajam vākam!

������� Stop! Tas viss patie�ām ir jauki, bet es neredzu pavasari!

������� Uzliec brilles un mazliet piepūlē savu iz�tēli!

��� Kads tam visam sakars ar skolas beig��anu?

��� Ai�

�� Nevaidi, bet paskaidro!

��� Es domāju, ka tomēr vajadzētu palikt pie cēsinieces, � galvenais redaktors teica. � Beidz skolu, nākamā studente� Ļoti sim�pātiska, ari krāsas ir labas. Kā tu, Arnold, domā?

��� Man nepatīk fons, � es atbildēju. � Ci�tādi jau būtu labi. Valdim vajadzētu aizbraukt pie viņas vēlreiz un, ja nevar atrast citu vietu, atkārtot pie pilsdrupām, tikai citā rakursā. Pa�matā jau tas būtu interesanti � pagātne un �odiena. Kaut kas drūms un kaut kas skaists. Tikai to visu nevajadzētu tik statiski, bet gan mēģināt apvienot filozofiskāk.

��� Labs ir, � �efs piekrita. � Laika ir pa�licis maz � tu, Valdi, brauc jau rīt.

��� Varbūt Arnolds var braukt līdzi? � Val�dis jautāja un ieslēdza gaismu.

��� Gribi?

��� Kādēļ gan ne, � es atbildēju.

�� Tātad norunāts, � �efs teica un piecē�lās. � Pēc tam paskatīsimies vēlreiz.

Nakts pielīmē pie acīm tumsu, un es neko vairs neredzu. Vienīgi no ielas līdz manim at�skrien kaut kādi vāji, nedaudz drebo�i gais�mas punkti un garām brauco�as ma�īnas trok��ņi. Pasaule guļ un neguļ. Vēl kaut kur cilvēki lasa, runā, skatās televizoru, brauc, atnāk, aiziet un paliek. Mums visiem kaut kur jāpa�liek. Savās mājās, savās gultās, uz savas ze�mes, savā pilsētā. Māsas jau arī guļ, un es vēl joprojām nespēju pierast, ka vairs nedzirdu mātes klusi �ļūco�os soļus, viņas kluso, mie�rīgo balsi, mēģinu atcerēties, kad viņa būtu kliegusi, bet viņa nekad nekliedza, vienmēr ru�nāja klusi, it kā baidīdamās ar savu runā�anu kādu iztraucēt; tu mūs esi uzaudzinājusi, esi redzējusi, kā piepildās tavi un tēva sapņi, jūsu vēlē�anās mūs redzēt izskolotus un tie�i tādus, kādus vēlējāties redzēt. Bet tu nekad nere�dzēsi � diem�ēl, māt, tu nekad neredzēsi un neuzzināsi, kas ar mums notiks tālāk. Tu gri�bēji nodzīvot tik ilgi� Atceries mūsu kai�miņu veco Priedes tanti, kura pieredzēja savu piekto paaudzi? Gandrīz vai fantastika. Bet arī viņa �ai pavasarī nomira, un viņai bija simt desmit gadu. Tev tikai se�desmit, māt. Un tas laikam tomēr ir sasodīti maz.

Maz, maz, maz �

Bet kas tad ir daudz? Mū�s cilvēkam vien�mēr būs par īsu, dzīvo kaut vai divsimt gadu, tik un tā nekad nespēsi izdarīt visu, ko esi gri�bējis un vēlējies. Vienmēr kaut kas paliks ne�padarīts, nepiepildīts. Nodzīvoto gadu skaitam patiesībā nav sevi�ķas nozīmes. Un �ī nozīme jau līdzinās nullei, kad atrodies uz nāves ro�be�as. Kad līdz tai palicis vairs tikai solis, viens pēdējais elpas vilciens. Gads, desmit, trīsdesmit, simt� Kāda tam jēga? Ne tu vairs spēsi priecāties, ka esi nodzīvojis pietiekami ilgi, ne bēdāties, ka pavisam īsu brīdi. Salī�dzinot ar mū�ību, arī visgarākā dzīve ir tikai mirklis un varbūt pat vēl ne tik daudz.

Bet kas tad � tu skumjais filozof? Tātad ņemt tikai striķi un pakārties? Ja jau dzīvei nav nekādas jēgas? Nē, nē, stop! Es to nekad neesmu teicis. Es tikai runāju par skaitļiem.

Jēga ir katrai cilvēka nodzīvotai dienai. Tā ir tava, un tā ir vienīgā � otras tādas nekad vairs nebūs, kā nebūs otras dzīves. Neviena minūte, neviena sekunde neatkārtojas, kā ne�atkārtojas dzīve un nekas �ai dzīvē. Ar katru dienu mēs piedzimstam no jauna, un katru dienu mūsos kaut kas nomirst. Bie�i varbūt vienīgi Laiks un tomēr� Tas aizskrien mū��ībā un nekad vairs pie mums neatnāks. Un neatnāks nekas, kas no mums reiz aizgājis. Vienmēr viss jāsāk no jauna � jāiegūst Laiks un �ai Laikā jādomā, jāstrādā, jāsastop cil�vēks, jāmīl un jādzīvo.

Pavisam vienkār�i.

Jādzīvo.

Nu, protams. Ko tad vēl?

Jā, jā, bet kā? Kā jādzīvo?

Nezinu, nezinu � Varbūt pēc bībeles bau��ļiem? Nezagt, nemelot, nenonāvēt, neiekārot cita sievu? Vai varbūt pēc komunistiskās mo�rāles principiem? Nekas jau labāks nevarētu būt, ja cilvēki tā dzīvotu. Bet diem�ēl nedzīvo. Varbūt vajag vienkār�i pēc savas sirdsapzi�ņas? Bet ja nu tās nav? Nu, labi jau, labi. Tev ii, man arī ir, manam draugam ir, un manai paziņai tā arī ir, bet daudziem ta�u nav. Un cilvēks melo, zog, nonāvē un iekāro.

Aizmiedz! Izskaiti līdz simtam un aizmiedz!

Nekā nebij! Es vēl padomā�u. Es saprotu. Es zinu. Katram cilvēkam ir tikai viena dzīve, un patie�ām nav sevi�ķas nozīmes, vai tā tev iznāks gara vai īsa. Es neko daudz nevaru un riez vai arī kaut ko varē�u. Bet, ja spē�u kād�reiz uzzīmēt kaut ko labu, varbūt pēc dau�dziem, daudziem gadiem, kad es jau sen vairs nebū�u, muzeja zālē ienāks kāds zēns ar savu meiteni, ieraudzīs manu gleznu un kaut vai da�us mirkļus uz pasauli paskatīsies ar ma�nām acīm . ..

Tā laikam tad arī būtu cilvēka nemirstība.

Bet iespējams, ka las ir tikai kārtējais triks, ko Cilvēks izdomājis, lai apmānītu pats sevi.

Jau kuro reizi.

Vilciens dārdēdams aizdrāzās pār Juglas tiltu, pēc tam apstājās Baltezera stacijā, tad atkal nesās uz priek�u, pēc tam atkal apstā�jās�

Kā pa kalniem � te lejā, te aug�ā. Te lēnāk, te ātrāk. Nobrauciena trase vienmēr ved lejup. Un uzvarētājs vienmēr to veic visātrāk. Ari dzīvē vienmēr ir kāpumi un kritumi. Sasnie�gumi un zaudējumi. Un arī dzīve mūs pastā�vīgi ved lejup� Vienmēr lejup. Jūs jau zi�nāt � kur. Jūs jau zināt, cik tālu cilvēks spēj aiziet. Un tālāk ne soli. Arī �is vilciens iet ti�kai līdz Cēsīm un no metru tālāk. Bet at�ķi�rībā no nobrauciena dzīvē uzvarētājs ir tas, kur� arī pēc vairākiem kritieniem spēj piecel�ties un nesties tālāk, kur� nekad neizstājas, kur� vienmēr spēj noturēties trasē un spēj pie fini�a nonākt pēdējais �

Mums pretim sēdēja pusmū�a sieviete iesārtā lietus mētelī, baltā lakatiņā un, pare�tam kaut ko pie sevis klusi nomurminot, adīja pelēku vilnas d�emperi. Kājās rakstainas ze�ķes un sarkani gumijas zābaciņi.

Viņai blakus sēdēja cienīgs vīrs melnās ace�nēs, melnā uzvalkā, ar spilgti rakstainu kakla�saiti un jau no Rīgas sāka cītīgi �ķirstīt un pārskatīt veselu kaudzi �urnālu un laikrak�stu � �Cīņa�, vakardienas �Rīgas Balss�, �Li�teratūra un Māksla�, �Ļiteraturnaja gazeta�, �Zvaigzne�, �Ogoņok� un �Zinātne un Teh�nika�. Ievēroju, ka viņ� nebija iegādājies ne �Sportu�, .ne �Jaunību�, un, kā parasti �ādās reizēs, sāku savus psiholoģiskos eksperimen�tus � mēģināju pēc sejas izteiksmes, runas, apģērba, �estiem un izturē�anās secināt, kas tic ir par cilvēkiem, kads viņiem raksturs, ar ko viņi nodarbojas, kāda viņiem ģimene, kāds temperaments, ir laimīgi vai nelaimīgi.

Par pusmū�a sievieti jau tūlīt viss bija skaidrs � piecdesmit gadu. Sejas āda spilgti iesārta, bet ap acīm daudzas sīkas krunciņas. Vēj�. Krasas temperatūras maiņas. Nē, kan�tori viņa nesē�. Strādā uz lauka. Nē, teļkope vai slaucēja. Varbūt zootehniķe. Nē. Zootehniķei vai brigadierei jābūt stingrākai, noteiktā�kai. Acis nav izteiksmīgas, ir mierīgas. Sejā spīd labsirdīgums. Slaucēja. Roku pirksti strupi un aprepēju�i. Ada stipri sasprēgājusi. Vaja�dzētu lietot �Niveja� krēmu. Precējusies. Jau stipri nodilis laulības gredzens. Dziļi iegrauzies miesā. Laulībā tātad ne mazāk par trīsdesmit gadiem. Meita mācās Rīgā � vai nu institūtā, vai kādā tehnikumā. Bijusi ciemos. Nē, dēls. D�emperis. Pie viena to vedusi arī uzlaikot. Laimīga.

Bet briļļainais vīrietis � Ierēdnis. Dro�i vien kāds priek�nieks. Kolhozā nestrādā. Sē� lauk�saimniecības pārvaldē. Iedomīgs. Mīl spīdēt ar savu ārieni. Jūtas pārāks par citiem. Nicina par sevi zemāk stāvo�os. Ilgi skatās �Zvaig�znē� publicētajos modes attēlos. �ķīries. Kaut kāda iek�ēja neapmierinātība.

��� Piedodiet, � es pagriezos pret sievieti. � Jūsu dēls jau gatavojas aizstāvēt diplom�darbu?

Sieviete satrūkās, pārstāja adīt un izbrīnīju�sies paskatījās uz mani. Pēc tam pasmaidīja.

��� Jūs viņu pazīstat?

��� Nē. � Ari es pasmaidīju. � Es tikai tā iedomājos.

��� Jā, �ovasar beigs, � sieviete apmierināta noteica, un viņas strupie pirksti atkal sāka veikli ņirbināt garās adatas. � Būs skolotājs. Un būtu jau dikti labi, ja varētu strādāt mūsu pa�u skolā. Tuvu pie mājas, bet laikam tik�ot sūtīts kaut kur uz Latgali. Sito gabalu!

��� Lai jūsu skola viņu pieprasa, � es teicu.

��� Viņ� tur jau bija praksē, � sieviete sa�cīja un kļuva domīga. � Nē, nē, nepieprasīs. Sastrīdējās ar direktoru. Jānītis jau tāds ātrs un karsts, bija saskatījis kaut kādas nebū�a�nas un nekārtības, gribot arī bērnus mācīt pa�visam savādāk, nekā tas liekot darīts līdz �im. Nu, bet direktors� Viņ� atkal visu grib pēc sava prāta. Uzrakstīja sliktu prakses novērtē�jumu, un tagad bū�ot jābrauc kaut kur uz Lat�gali. Es jau neko nesaku, bērniņi jāmāca visur, bet labāk ta�u tuvāk pie mājas� Savā dzim�tajā pusē.

��� Nu, protams, � es piekritu. � Bet cik tad nu ilgi tas vecais direktors noturēsies�

Briļļainais vīrietis strauji nolika sev uz ceļ�galiem �Zvaigzni� un nikni paskatījās uz mani. Viņa acīs sāka lēkāt nelielas dzirkstelites, bet lūpas savilkās tikko jau�amā smaidiņā.

��� Kādēļ �odienas jaunatne, tas Jānītis, arī jūs, izjūtat tādu nepatiku pret vecajiem? � viņ� diezgan bargā balsī jautāja. � Ko viņi jums sliktu izdarīju�i? Viņi lēju�i savas asinis, cīnīju�ies, sēdēju�i cietumos, karoju�i un kri�tu�i, lai tikai �odien jūs visi varētu labi dzīvot un mācīties. Lai jūs visi �

��� Ne tikai tādēļ, � es iebildu. � Ne tādēļ. Cilvēki karoja un krita ne jau tādēļ, lai mēs �odien varētu labak dzīvot un mācīties. Par to nu viņi domāja vismazāk vai arī nedomāja ne�maz. Tas toreiz bija visu pienākums, un viņi cīnījās, lai aizstāvētu savu Dzimteni un brī�vību.

��� Protams, � vīrietis sacīja un nepacietīgi atkal paņēma �urnālu. � Viņi zināja savu pie�nākumu, tikai interesanti � kādēļ �odien tik daudzi jaunie�i nezina savu pienākumu?

��� Glu�i tāpat kā daudzi vecie, � Valdis sacīja un no somas izņēma fotoaparātu �Salut�. � Karoja ta�u ne tikai vecāki vīri. Mūsu armijā pārsvarā bija jauni pui�i.

��� Ko jūs varat zināt par mūsu armiju? � vīrietis gandrīz uzbrēca. � Vai maz esat die�nējis?

��� Bet vai jūs esat karojis? � Valdis pavai�cāja un atvēra sava fotoaparāta spoguļkameru. Es zināju � viņ� �o nikno un neapmierināto vīru nobildēs, ka tas nemaz nemanīs.

Vīrietis nedaudz piesarka un nez kādēļ sāka enerģiski burzīt jauno, tikai �orīt nopirkto �ur�nālu �Zvaigzne�.

��� Man ir divas medaļas! � viņ� beidzot izgrūda. � Esmu bijis ievainots un .. . un � Bet jūs �

��� Mēs neko, � es sacīju un ar roku parā�dīju uz Valdi. � Viņa tēvs arī karoja, nopelnī�jis divus Slavas ordeņus un pazaudējis kāju. Pie Blīdenes, ja?

������� Jā, � Valdis pamāja ar galvu un turpi�nāja ņemties ap fotoaparātu.

������� Un viņam toreiz bija tikai divdesmit gadu, � es stāstīju tālāk. � Un arī jums to�reiz nevarēja būt vairāk. Kādēļ esat aizmirsis, ka arī jūs kādreiz esat bijis jauns? Starp citu, to daudzi ir aizmirsu�i. Jūs neesat vienīgais.

������� Mēs to neaizmirstam, � vīrietis sacīja, un viņa tum�ajās acīs atkal pazibēja dzirkstelītes. � Mūsu jaunību nekādi nevar salīdzināt ar jūsējo. Mēs toreiz cīnījāmies par jūsu brī�vību �

��� Arī par savu, � Valdis izmeta.

Vīrietis uz bridi apklusa, viņa skatiens kļuva

daudz nopietnāks, un tajā skaidri varēja sa�skatīt dusmas.

������� Bet jūs tikai protat trink�ķināt ģitāras, audzēt garus matus un dzert! To jūs protat! Bet mācīties, strādāt? To jūs gribat? Nē! Nu, pasakiet! Jā, jā, tie�i jūs! Kāda jums ir izglī�tība?

��� Se�as klases, � Valdis sacīja.

��� Bet man �etras, � sacīju es.

������� Tā jau es domāju! � vīrietis iesaucās. � Un kā ir ar darbu?

��� Svaki, � Valdis teica.

������� Braucam pie melioratoriem, � es viņam paskaidroju. � Bet diez kas jau tur nebūs. Pa dubļiem vien. Visprātīgāk būtu mesties uz zag��anu �

Vīrietis ātri savāca savus �urnālus un avī�zes, vēlreiz nozibsnīja ar acīm, nicīgi mūs no�skatīja un aizgāja uz vagona otru galu.

161

�������� Baigais tips, � Valdis sacīja un ielika fotoaparātu atpakaļ somā. � Kliedzot nemaz nedzirdēja, kā divreiz viņu nofotografēju.

II -5113

�������� Kaut kā stulbi sanāca, � es teicu. -Izstrīdējāmies velti. Ne no �ā, ne no tā.

��� Pats uzkasījās.

������� Bet tas viss iznāca stulbi. Vajadzēja pa�visam citādi.

�������� Ir jau labi! Bet, ja viņ� runāja taisnību, tad bijis �vaks karotājs. Pārāk ātri aizlaidās lapās.

�������� Ko viņam ar tik neizglītotiem strīdēties? Tagad tam tipam vēl vairāk nostiprināsies pār�liecība par sliktu mūsdienu jaunatni. Mums vajadzēja viņam saliet, ka katrs esam beigu�i vismaz divas augstskolas un strādājam par ministru vietniekiem. Tu redzētu, kā tad viņ� ar mums runātu!

������� Vecītis mūs ātri atmaskotu! Neesam tā apģērbu�ies. Ministru vietnieki dungriņos ne�staigā.

�� Varbūt staigā. Esi kādu redzējis?

��� Nē.

Pēcpusdienā mēs izgājām cauri Oktobra parkam un apstājāmies netālu no Cēsu pils�drupām. Brigita Zāle kā nokaunējusies, kā ar kaut ko neapmierināta klusa un nedaudz bikla nāca mums līdzi. Mēs viņu satikām skolā, pēc tam aizgājām līdzi uz mājām, viņa pārģērbās, aprunājāmies ar mammu, un tā sākumā mūs vispār nemaz negribēja laist dzīvoklī.

������� Es tādus kā jūs jau pazīstu! � viņa skaļi paziņoja. � No kinostudijas?

��� Nē. No �urnāla �Jaunība�.

��� Atkal gribat filmēt?

��� Nē. Tikai nofotografēt.

��� Kādēļ? Ko jums no viņas vajag?

�� Nofotografēt! �urnāla pirmajam vākam.

��� Uz Rīgu nevedīsiet?

��� Nē. Tepat Cēsīs.

��� Ā! Bet kādēļ tie�i Brigitu?

������� Jums, cienītā kundze, ir apbrīnojami skaista meita. Un laba skolniece.

������� Tas tiesa, � mamma piekrita. � Pui�i tā vien met acis. Bija pat atdrāzu�ies no Rī�gas. Filmēt sadomāju�i! Es jau zinu gan, kas viņiem bija prātā. Pazīstu tos aktierus! Vai kādi dokumenti jums ir?

��� Lūdzu!

������� A! Bet es ie�u jums tomēr līdzi. Dro�s paliek dro�s.

������� Palieciet vien mājās. Ar jūsu meitu ne�kas slikts nenotiks.

�������� Ko nu var tā zināt, � mamma sacīja, mūs vēlreiz rūpīgi nopētot. � Visi vīrie�i ir vienādi � strādā uz lauka, kinostudijā vai kādā avīzē. Es jūs pazīstu!

Man nez kādēļ kļuva skumji un gribējās iet prom. Nemaz nevajadzēja nākt �urp. Naivais, pastulbais mammucītis � Ja viņa dzīvotu pa�gāju�ajā gadsimtā, savu meitu dro�i vien ieslodzītu klosterī. Lai tikai kāds nepieskartos, noteikti aizmirsusi, kā pati kādreiz alkusi, lai kāds pieskartos.

Arī toreiz, icslogot klosteros, tas ne vienmēr izdevās.

Bet �odien ta�u ir �

Spilgti saulaina diena, kokiem saplauku�as lapas, parkā zied puķes, viss smar�o un iz�staro siltumu, un visapkārt ir tāds savāds, brī�ni�ķīgs klusums, ka �ķiet � tūlīt, tūlīt varēs pat sadzirdēt, kā ezerā peld zivis �

������� Varbūt tomēr ne? � Brig'ta klusi jau�tāja.

II* 163

��� No kā lu baidies? No mammas?

������� Nē, mamma man ir laba. Varbūt vienīgi par daudz uztraucas un mū�īgi baidās � ka tikai ar mani kaut kas slikts nenotiek.

�� Tādas jau ir visas mammas, � es sacīju.

������� Nāc, nāc! � Valdis aicināja. � Iepriek��ējo reizi viss gāja tik gludi.

������� Varbūt tomēr ne? � Brigita vēlreiz jau�tāja.

Valdis viņu jau vairākas reizes nofotogra�fēja.

�� Viss būs kārtībā, � viņ� teica.

������� Mani apcels, � meitene sacīja un ska�tījās uz zvejnieka skulptūru parka ezerā.

��� Domās, ka gribu izlekt.

������� Neviens tā nedomās, Brigit, � es teicu un paņēmu meiteni zem rokas. � Ejam pie pilsdrupām.

�������� Domās gan, � Brigita neatlaidās un viegli, bet noteikti atstūma manu roku.

��� Pirms gada �eit parkā uzņēma kādu filmu, vajadzēja statistus, vairāki no uzņem�anas grupas bija atnāku�i arī uz skolu, ieraudzīja mani, uzaicināja, bet mamma nelāva. Teica, ka viņi tikai mānās, īstenībā gribot pavisam ko citu.

������� Tādas jau tās mammas ir, � es teicu. �■ Un tu negāji?

��� Nē. Māte ir jāklausa.

�������� Nu, protams, � es piekritu, � tikai, vienmēr visus paklausīdama, tu dzīvē netiksi sevi�ķi tālu. Tev jāsāk izlemt un rīkoties ari paistāvīgi.

Meitene klusēja un nervozi knibinājās ap kleitas kabatām. Acīs bija mulsums un neziņa.

��� Studē�anu arī tev mamma ieteica?

������� Jā. Viņa teica, ka filologi pēc tam varot labi iekārtoties � vai nu par pasniedzējiem, vai zinātniskiem darbiniekiem � No tiem pat da�reiz iznākot dzejnieki.

Es iesmējos.

��� Kā viņa to var zināt? Pati ir filoloģe?

��� Nē. Strādā par �uvēju.

��� Un ko tu gribētu?

������� Nezinu. Neesmu vēl izlēmusi. Bet būs jau jāiet uz filologiem.

Es klusi novaidējos un vēlreiz uzmetu ska�tienu meitenes sejai. Joprojām tā pati neziņa un mulsums.

������� Tu jau draudzējies ar kādu zēnu? � es negaidot prasīju.

Meitene nedaudz nosarka un papurināja galvu.

��� Nē. Mamma neatļauj.

��� Bet ir ta�u kāds zēns, kas tev patīk?

������� Jā, � Brigita atzinās un nosarka vēl vairāk. � Bet mammai viņ� nepatīk.

��� Zini ko? � es, brīdi padomājis, teicu.

Ej atpakaļ uz māju. Ej pie mammas. Tā būs

labāk, Brigit. Mēs tevi nefotografēsim, un ne�viens par tevi skolā nedomās, ka gribi izlekt, un mammai būs mierīgs prāts. Tikai man te�vis ļoti �ēl, Brigit. Un tev ir jāsaprot � kā�pēc.

Meitene apgriezās un ātri aizgāja.

�� Ei! � Valdis iekliedzās.

Bet Brigita neapstājās. Viņa sāka skriet un ātri pazuda mūsu skatieniem.

Dullais! � Valdis bija pārskaities.

Kādēļ 111 viņu ai/tramdīji? Tas bija tik for�s

skuķis. Vai tev maz ir ienācis prātā, ko tagad teiks �efs?

Es joprojām skatījos uz parka zaļajiem ko�kiem, starp kuriem pazuda bailīga, ļoti neuz�ņēmīga meitene skaistā, gai�i zilā kleitiņā, un man joprojām viņas bija ļoti �ēl.

��� �efs mūs atlaidīs no darba! � Valdis ne�rimās, viņ� patiesi bija nikns un pārskaities, un �ķita, ka viņ� pat gatavs gāzt man pa galvu ar kādu no saviem daudzajiem fotoaparā�tiem. � Veltīgs brauciens! Tev mū�īgi viss jāsamaitā. Nekas tev nav labi, vionmēr visiem piekasies, uzbāzies un nekad neļauj cilvēkam godīgi strādāt. Ko mēs tagad darīsim?

�� Aiziesim tuvāk pie drupām, � es teicu. � Tās vēl joprojām ir varenas.

Un tur lai es nobildēju tevi, ja?

��� Var arī mani.

�� Tad to �urnāla numuru neviens ne�pirks, � Valdis visā nopietnībā teica. � Tu ti�kai valstij sagādātu milzīgus materiālos zau�dējumus. Kas tev tai skuķī nepatika?

Viņa uz vāka neder, � es paskaidroju. � Neder, Valdi! Viņa ir pārāk neuzņēmīga, pā�rāk bikla un paklausīga. Boz jebkādas iniciatī�vas. Bez saviem spriedumiem, bez savām do�mām.

��� Mani neinteresē, ko viņa domā, � Valdi? nepiekrita. � Man vajadzīgs skaists ģīmis, laba figūra un izteiksmīgs fons.

��� Bet viņas sejā tas ta�u viss bija skaidri saskatāms. Tas skuķis ir tikai skaists tuk�ums. Un viss. Viņa neraksturo un nepārstāv mūsu jaunatnes labāko, aktīvāko daļu. Kas bija tai Brigitai? Nekas. Varbūt vienīgi smadzenēs iekalts bauslis � visur un vienmēr paklausīt mammu.

��� Tā nemaz nav tik peļama īpa�ība.

��� Protams. Es jau viņai to teicu. Bet astoņ�padsmit gadu vecumā, velns parāvis, tomēr jāsāk domāt arī patstāvīgi. Ja ne tagad � kad tad? Sādā vecumā mamma var būt tikai kon�sultants. Mamma var būt ari draugs, bet tā�dēļ tomēr ne vienmēr ir jāpiekrīt visam, ko �is draugs iesaka vai liek. Es tev varu pavi�sam smalki izstāstīt �is meitenes turpmāko likteni. Gribi?

��� Nē.

��� Bet tu tomēr paklausies!

Valdis apsēdās uz sola, blakus nolika smago somu ar fotoaparātiem un teleobjektīviem, sa�taisīja briesmīgi nopietnu ģīmi un aizsmēķēja cigareti.

�� Es klausos.

��� Nu tad paklausies! Sī Brigita Zāle pēc. mammas ieteikuma un vēlē�anās rudenī iestā�sies universitātes filoloģijas fakultātē, iek�ā viņa tur noteikti tiks, saņems stipendiju, jo mācīsies centīgi, urbsies cauri grāmatu kau�dzēm, nenokavēs nevienu lekciju, nesatiksies ne ar vienu zēnu, kursa biedrenes ar viņu ne�draudzēsies, sauks par zubrilku, baigi apzinīgo, un viņa tāda arī būs; pēc mācību beig�anas sāks nēsāt brilles, kļūs par latvie�u literatū�ras skolotāju un strādās kādā lauku skolā. Strādās ļoti centīgi un apzinīgi, bet arī �eit viņu neviens nemīlēs un bērni jau nu visma�zāk, jo visu viņa darīs bez jebkādas intereses, iniciatīvas. Bez tam viņa gandrīz uz galvo��anu paliks vecmeitās vai varbūt labākajā gadī�jumā apprecēsies ar kādu kolhoza �oferi vai mehanizatoru. Tā pa lielākajai daļai ir lauku skolotājas iespēju robe�a. Augstākais sasnie�gums. Citas izvēles gandrīz nav. Un varbūt tikai sava mū�a nogalē viņa sapratīs, ka dzīve ir pagājusi neinteresanta un varbūt pat velta. Bet mamma priecāsies! Mamma leposies!

�Mana meita studē Rīgā!�

�Manai meitai tikai piecnieki!�

�Mana meita ir godīga!�

�Manai meitai ir augstskolas diploms!�

�Mana meita ir skolotāja!�

Viņai nekad neienāks prātā, ka viņas meita ir nelaimīga, ka viņas meitai varbūt vajadzēja strādāt par slaucēju, �uvēju, varbūt par pārde�vēju, varbūt kādā kantorī rakstīt atskaites un rēķināt uz kauliņiem, varbūt mācīties par dak�teri, ķīmiķi, in�enieri, aktrisi, dziedātāju un velns viņu sazin par vēl ko! Tādēļ es nekādi nevaru cienīt tos, kuri pa�i neko neprot izvē�lēties, kuriem pa�iem nav sava, pa�iem sava mērķa. Es tos neieredzu. Es varu tos pat nici�nāt, kuri vienmēr ir stumjami, bikstāmi, pamā�cāmi, viegli pakļaujami. Pareizāk sakot, viņi visi būtu sitami.

Valdis nosvieda cigareti un sāka rēkt.

� Tu esi baigais! Tev viss rādās pārāk tum�ās krāsās. Nevajag, Arnold! Ar to skuķi dro�i vien būs pavisam citādi. Tāda klusa un bikla meitenīte, kura visu laiku dzīvojusi tikai mammas paspārnē, ieradīsies Rīgā, iestāsies universitātē, protams, dzīvos kopmītnē, da�reiz aizies uz studentu ballēm, un Rīgas zēni ātri vien viņu samaitās. Un kā vēl! Ar �itādām vienmēr ir visvieglāk. Viņas neko vēl nezina, nesaprot un ir tik bezgala naivas. Kā no olas iz�ķīlu�ies cālēni. Mammas ta�u blakus vairs nav, un tā viņas sāk. Ar tām klusajām vienmēr notiek vislielākās pārvērtības. Tās klusās vien�mēr vēlāk kļūst visjautrākās dāmas. Sē� �mel�najā bāriņā� vai �skapī�, smēķē cigaretes, sūc savu kokteilīli un nekad neko neiebilst, ja kāds apsē�as blakus. Viņas jau visas ir iepazinu�as, ko nozīmē vīrietis, un tagad par to vien domā. Nē, nē, Arnold! Viņa nekad par skolotāju ne�strādās � to mūsu Brigita Zāle apjēgs visai ātri. Viņa apprecēsies � starp citu, ar tādu se�jiņu, matiem, augumu un kājiņām tas nemaz nebūs grūti, un strādās kādā iestādē. Un vienmēr būs jautra un laimīga.

��� Bravo, Valdi! Tu esi optimists. Tikai tas viss �ķiet vēl drūmāks par manis uzzīmēto.

��� Var jau būt, � Valdis sacīja un piecēlās. � Es tev piekrītu. Diez kas no viņas nebūs. Bet varbūt mēs abi maldāmies?

��� Iespējams. Bet pa�laik tā bilde mālējas tie�i tāda.

��� Skumji.

��� Zēl. Ja viņa neatjēgsies, būs vēl viena neriktigi nodzīvota dzīve. Būtu interesanti pēc da�iem gadiem viņu satikt.

��� Varbūt arī satiksi, � Valdis teica un uz�kāra plecā somu. � Pasaule ir maza, un tajā da�reiz notiek pavisam negaidīti brīnumi. Bet es visu laiku tomēr domāju � ko mēs viņas vietā varēsim piedāvāt �urnāla pirmajam vā�kam? Un ko teiks �efs?

��� Gan jau kaut ko atradīsim. Bez tam mums paliek rezervē vēl tā rēzekniete.

Mēs stāvējām pie vecajām Cēsu pilsdrupām, es tām pieskāros ar rokām, sarkanie ķieģeļi un baltie kaļķi bija vēsi, da�ās vietās pat auksti, un pussagruvu�ais dienvidu tornis man atgādināja kaut ko tālu, baigu, kaut ko smagu un nepatīkamu, līdz galam neapjaustu un nesa�prastu. Sejā spīdēja saule, es pievēru acis, es iegrimu gadsimtu tumsā, es pazudu kaut kur tālā pagātnē � un dzirdu, kā vācu priesteris Daniels kristī senos vendus, lai tos vēlāk sū�tītu cīņā pret latgaļiem, igauņiem un krieviem, un kā Zobenbrāļu ordenis mestra Venno Rorbaha vadībā sāk celt �o pili, un kā pie tās pēc vairākiem gadsimtiem savus karapulkus atved gan lietuvie�u di�kunigai�i Mindaugs un Aļģirds, Krievijas cars Ivans Bargais, tie trīs Zviedrijas Kārļi � devītais, vienpadsmitais un divpadsmitais, Krievijas cara Pētera I feldmar��als �eremcljevs, un dzirdu, kā nikni zviedz zirgi, kā �ķind �ķēpi un vairogi, kā ievainoti klusi un skaļi mirst karavīri, te viņi ir atnā�ku�i, un �eit būs jāpaliek, un jūsu miesas ta�gad trūd zemē, un jūsu bruņas un zobeni sen sarūsēju�i, tie nekur vairs neder, tagad karo ar automātiem, tankiem un lidma�īnām; un es skaidri redzu, kā pils Moku tornī uz rata tiek uzvilkts kāds baltmatains jauneklis, viņ� nav sveicinājis un nav maksājis nodevas vācu or�denim, �is puisis gribējis būt brīvs, bet tev nekad nebūs būt brīvam, tev ir jāklausa mestrs, tev uzticīgi jāpilda klau�as, tev jāklanās un jābīstas, tev jābūt padevīgam varenā ordeņa pavalstniekam, tev ir jāmīl un jāgodā savi kungi, bet tu gribēji būt brīvs, nē, nē! Mēs to velnu izdzīsim no tavas gai�matainās galvas par bijā�anu citiem. Un �etri melnās drēbēs tērpti vīri lēni grie� ratu, un lēni sāk krak�ķēt pui�a kauli, un lēnām viņ� aug arvien lielāks, garāks, arvien garāks un lielāks, un tavi kauli ir samalti, tavas rokas un kāias ir atrautas no tava jaunā ķermeņa, lai tu nekad nespētu pa�celt �īs rokas pret saviem kungiem, lai tās ne�kad nespētu noglāstīt kādas lībie�u meitenes zeltainos matus un lai tu nekur nespētu aiz�bēgt; un tu esi jau miris. Un tavi kauli pūst kopā ar vendu un latgaļu, igauņu un krievu, poļu un zviedru, lībie�u un latvie�u kauliem, tie visi tagad sajauku�ies kopā, un vairs neat��ķirt uzvarētāju no uzvarētā, kungu no kalpa. Te jūs visi guļat man zem kājām, jūsu asinis jau sen uzsūkusi saules stari, un sen aizmir�su�ies jūsu vārdi, bet �ie pelēkie mūri joprojām vēl stāv, un tos uzvarēs vai iznīcinās vienīgi Laiks. Jūs � laimīgie un nelaimīgie tagad gu�ļat �ajā zemē, kuru centāties gan iekarot, gan aizstāvēt, un tagad uz �īs zemes stāvu es � ne�ievērojams divdesmitā gadsimta pilsonis, neie�vērojama savas latvie�u tautas divmiljonā daļa, bet, stāvot pie �iem vēsajiem, dīvaini smar�ojo��iem mūriem, man gribot negribot jūs vaja�dzēja ieraudzīt � mēmos pagātnes tēlus, � varbūt kāds no jums ir bijis mans sencis; mēs visi esam saistīti garā ķēdē, kuras viens gals kaut kur piesiets vai piekalts senos, sen aiz�mirstos pilskalnos un apbedī�anas vietās, bet otrs iesviests kaut kur tālā, tālā nākotnē, par kuru mēs zinām tikpat maz, cik par mūsu tālo pagātni. Bet es pa�laik atrodos kaut kur ķēdes vidū. Un caur paaud�u paaudzēm, caur gad�simtu skrējām un laikmetu maiņām līdz manim ir atnācis un palicis kaut kas arī no tiem lai�kiem, kad cilvēki vēl medija zvērus un dzīvoja alās; no cilvēces pirmsākumiem, kad pār visiem vēl valdīja tikai izsalkums, bailes, fiziskais spēks, ļaunums un naids un neapzināta vēlē�a�nās izdzīvot, par katru cenu palikt dzīvam. Un, lai gan līdz �odienai cilvēks ir izmainījies gan�drīz vai līdz nepazī�anai, no tā visa tomēr manī un gandrīz vai katrā no mums kaut kas tomēr vēl palicis. Un no tā da�reiz bail. No �iem mūsos apslēptajiem dzijumiem. No �iem melnajiem pagātnes akmeņiem. Var jau tos nokrāsot bal�tus, bet cik bie�i tomēr �odienas cilvēks tos iz�velk no sevis uin kādam svie�� Un bie�i, bie�i arī trāpa . . .

Vai arī es esmu sviedis?

Vai arī kādreiz sviedī�u?

Un cik tālu es no sevis nākotnes miglā spē�u aizsviest �īs ķēdes otru galu?

Sajā ķēdē kaut kas ir jāiesaista no manis, jāpiesien kaut kas no manis un jāaizsvie� nā�kotnē.

Jūs pēc sevis esat atstāju�i nākamajām pa�audzēm arī ko redzamu un taustāmu � savus kapus, pilskalnus un �īs neiedomājami biezās mūra sienas, kurās starp sarkano akmeņu plaisam ir iemūrētas ari drosme un bailes, pade�vība un mīlestība, uzticība un nodevība, sāpes un prieks un kaut kas no aizejo�ā, vienmērīgi aizplūsto�ā �

Kaut kādas sīkas, sīkas Laika drupatiņas �

Kaut kādas mazas, gandrīz nesaskatāmas Mū�ības lauskas ..'.

Bet ko atstāsim mēs?

Un ko atstā�u tie�i es? Ko?

Bet vai vispār kas jaatstaj? Vai nepietiek ar to vien, ka esmu dzīvojis uz �is pasaules? Un centies savu dzīvi nodzīvot pēc iespējas godī�gāk?

Mēs sēdējām Cēsu restorānā un ēdam pus�dienas. Frikadeļu zupa, rom�teks un da�as pu�deles gar�īgā Cēsu alus.

������� Tas ir pārāks par �Senci� vai pat �Iļģuciema tum�o�, � Valdis teica. � Kādēļ �o aliņu nesūta uz Rīgu?

��� Nezinu. Bet Jūrmalā �ad tad varot dabūt.

��� Būs jāaizbrauc.

��� Vai tad tu parasti nebrauc?

������� Nē. Man nepatīk Jūrmala, pareizāk sa�kot � tās pludmale. Ii sevi�ķi Majoros, Dzin�taros, Dubultos. Riebj tā nobarojusies pusplikā masa.

������� Tajā var atrast arī kaut ko labu un skaistu.

������� Kur tad to nevar atrast? Man modeļu nekad nav trūcis. Bet pa�laik gan ir �vakāk. Ko tad mēs galu galā liksim uz pirmā vāka?

�������� Nomierinies, zēn! Kārtīgi paēd, varbūt paņem vēl vienu porciju rom�teka, varbūt ceptu cāli vai pildītās kotletes, uzdzer aliņu, uzpīpē, un gan jau kaut kāda ideja radīsies.

������� Man jau ir radusies � beidzam rīt un ejam staigāt pa pilsētu. Galu galā mēs ta�u esam atbrauku�i strādāt.

��� Ko tu tā uztraucies? Viss būs kārtībā.

�������� Es ta�u, Arnold, esmu arī materiāli iein�teresēta persona. Ja nedabūsim kaut ko jē�dzīgu, �efs paņems citu bildi un manam ma�kam paies garām astoņdesmit vai simt rubļu. Saprati?

������� Ja es vispār kaut ko �ai pasaulē saprotu, tad tas ir tie�i tas.

������� Nekad nedrīkstam palaist garām izdevību nopelnīt naudu, Arnold. Ko bez tās iesāksi?

��� Kaut ko jau var arī bez tās, � es viņam atbildēju.

��� Bet ar naudu vienmēr var vairāk.

��� Dro�i vien.

��� Paklausies � tu drūmo vecīt! � Valdis man piebikstīja pie rokas. � Vai tevi kaut kas uz �īs pasaules vispār interesē?

��� Nekas, � es smaidot atbildēju. � Varbūt vienīgi � kā var izcept tik gar�īgu rom�teku, un kā var izbrūvēt tik gar�īgu alu? Un varbūt vēl � kā var uzdot tik muļķīgus jautājumus?

Valdis sakārtoja savas melnās raga brilles, viņa seja bija apgarota un cēla, viņ� atgādi�nāja nopietnu zinātnieku, varbūt pat atomfiziķi vai raķe�u konstruktoru, bet patiesībā bija ļoti jauks, biedrisks un jautrs kolēģis. Simt deviņ�desmit centimetrus gar�, platiem pleciem, veikls, ar neparasti asu reakciju. Vairākus ga�dus bijis �Vārpas� �empions augstlēk�anā un pat republikas meistarsacīkstēs da�reiz izcīnī�jis godalgotas vietas. Ar viņu vienmēr bija ļoti patīkami strādāt kopā, un katra �urnāla nu�mura plāno�anas un maketē�anas laikā man ar Valdi Girgensonu iznāca viscie�ākā saskare. �efs katru fotomateriālu pa lielākajai daļai tomēr vērtēja galvenokārt no idejiskām pozī�cijām, man turpretim katru fotoattēlu vaja�dzēja novērtēt no tīri tehniskās un mākslinie�ciskās puses; bez tam uzreiz vajadzēja skaidri stādīties priek�ā, skaidri saredzēt vai vismaz iztēloties, kā katrs krāsainais vai melnbaltais fotomateriāls iekļausies �urnāla lappusēs kopā ar tekstu, zīmējumiem, parakstiem, virsrak�stiem un baltajiem laukumiem. Da�reiz gadījās, ka nācās noraidīt kādu Valda uzņemto fotoat�tēlu vai reportā�as bildi, parasti tādēļ, ka tā bija steigā uzņemta vai skaidri varēja saskatīt tās pa�as steigas dēļ pielaistās tehniskās nepilnī�bas, pelēcību vai neizteiksmīgumu, un tad Val�dis vienmēr bija neapmierināts, mani saukāja par nepra�u un nejēgu, es neko nesaprotot un nezinot, bet, kā parasti, pēc da�ām minūtēm ātri nomierinājās, visam piekrita, atkal smējās un aicināja aiziet uz �melno bāru�.

Mēs jau kopā strādājam apmēram gadu, � bet ko es par viņu zinu? Un ko viņ� zina par mani? Un ko mēs varam zināt par citiem?

Zinām jau it kā daudz, bet patiesībā tas nav nekas.

��� Uznāca snaudiens, ja? � Valdis pavai�cāja. � Pēc sātīgām pusdienām tā da�reiz ga�dās.

��� Nē, veco zēn, � es teicu. � Es sāku do�māt .,.

�� Ak, izbeidz vienreiz! � Valdis atmeta ar roku un aizsmēķēja. � Tu dro�i vien arī havajā domā?

��� Jā! � es iesmējos. � Tur man parasti rodas visdi�ākās ieceres. Bet paklausies, Valdi, tu neaptēstais telefona stabs, es domāju par savu uzvalku un tavu, un tā vīra uzvalku, ledzi, kur� pa�laik pērk aliņu.

��� Redzu, � Valdis .noņurdēja un vērīgi no�pētīja savas �aketes priek�u. Tur nebija ne ma�zākā traipa vai puteklī�a.

��� Mums visiem tie ir skaisti, eleganti, uz��ūti tie�i mūsu augumiem � bet vai mēs re�dzam vīles? Vai mēs redzam diegus, redzam mezglus? Nē! Tie visi ir rūpīgi noslēpti, un, lai tos ieraudzītu, mums vajadzētu uzvalkus saplēst. Tāpat ir ar cilvēku. Mēs redzam tikai ārieni, bet kas notiek katra cilvēka iek�ienē?

Nekad mēs to nespēsim uzzināt. Varbūt da��reiz tikai nojaust.

��� Daudzreiz ar to jau pietiek, � Valdis teica un paraudzījās apkārt. � Bet tagad būtu ļoti veselīgi, ja tu savas smadzenes pakusti�nātu citā virzienā � kur mēs tagad iesim un ko mēs darīsim?

Pie mums pienāca oficiante un steidzīgi savā kabatas blociņā at�ķīra da�as lapiņas.

��� Vai rēķināt kopā?

��� Jā, � es atbildēju. � Skaitiet tik kopā � �is briļļainais jauneklis par visu samaksās.

Gunta Vēvere atvēra acis, caur kristalona aizkariem istabā un sejā iespīdēja saule, viņa pagriezās uz otriem sāniem un ieraudzīja pie zemā dīvāna uz grīdas nosviestas zeķes, bal�tās kurpītes, caurspīdīgo krū�turi un pārējo veļu, tad viņa pacēla galvu, pastiepa rokas, un tās atdūrās pret mīkstu un siltu miesu, un viņa atcerējās, ka guļ blakus Vies�turam Riekstam, kuru Guntai �piespēlēja� vi�ņas vecais labais draugs Harijs, dro�i vien tā cerēdams pats nedaudz atvilkt elpu, jo piecdes�mit gadu vecums tomēr bie�i lika sevi manīt, bet arī �is Viesturs Rieksts, būdams nedaudz jaunāks, tomēr nebija nekāds varonis � vi�ņam vairāk patika tikai skatīties, ar neslēptu baudu viņ� Guntu izģērba, tikpat nesteidzīgi visas drēbītes sametis kaudzītē, ilgi pētīja un glāstīja Guntas augumu. Pēc tam drīz vien aizmiga un krāc vēl tagad.

Viņa piecēlās un sāka ģērbties. Galva viegli reiba, kaut kas pakrūtē spieda, viņa sajuta ne�labumu, vakar daudz tika izdzerts, Viesturs

Rieksts uzstājās ar pla�u vērienu, pēc tanī brauciens ma�īnā uz �o pasaules nostūri Juglu, Viestura dzīvoklis un viss pārējais � kā jau �ādās reizēs parasts.

��� Tu vēl guli? � Gunta skali vaicāja.

Rieksts atvēra acis un tūdaļ sāka atkal

blenzt uz Guntas kājām, kuras pa�laik tika ietērptas smalkās kaprona zeķēs.

��� Nāc �urp! � vīrietis teica.

Vai tev vanna ir? � Gunta vaicāja. � Gribu nomazgāties.

�������� Koridora galā, � Rieksts atbildēja. � Un nāc �igli atpakaļ!

Gunta ātri atrada vannas istabu, tā bija labi iekārtota, kā viss �is dzīvoklis, uz plauktiņiem stāvēja visādas smar�as, ziepes un �ampūni; acīmredzot Viesturs Rieksts mīlēja tīrību, un Gunta nomazgājās ar viņa ziepēm un �ampū�niem, sasmar�ojās un uzreiz jutās labāk, svaigāk, un uzradusies nepatika pret istabā gu�ļo�o vīrieti pazuda, viņa pasmaidīja, sasukāja matus un atgriezās istabā.

Viesturs Rieksts jau bija piecēlies, uzģērbis bikses un kreklu un uz neliela galdiņa uzlicis �ampanie�a pudeli.

������� Gunta, � viņ� teica, � piedod. Es lai�kam vakar par daudz biju iedzēris un . . .

�������� Es saprotu, � Gunta pasmaidīja. � Tā jau ar jums da�reiz gadās. Vispirms kārtīgi jāpiesūcas, it kā skaidrā jums nebūtu drosmes.

�������� Bet tu jau arī nedzēri tikai augļu sulu,� vīrietis sacīja, apsēdās uz dīvāna malas un pie�vilka Guntu un galdiņu sev tuvāk.

Tas nekad mani nav traucējis, � Gunta atkal iesmējās. � Tie�i otrādi.

177

��� iedzersi?

12 � 5113

��� Protams!

Viesturs Rieksts piepildīja garas kristāla glāzes un vienu no tām pasniedza Guntai.

��� Uz mūsu iepazī�anos! � viņ� teica.

������� Tas jau bija vakar, � Gunta sacīja, ar baudu iedzerdama vēso un putojo�o �ampa�nieti. � Mēs ta�u esam pazīstami.

������� Tad uz to, lai �ī pazī�anās turpinātos pēc iespējas ilgāk!

��� Tu vēlies to?

�� Jā.

��� Kādēļ?

�������� Man �ķiet� � Viesturs nedaudz sasto�mījās. � Man �ķiet, es tevī varētu iemīlēties.

Gunta sāka smieties. Viņai nepatika, da�reiz pat riebās, ja sāka runāt par mīlestību, ja viņai teica �os vārdus, jo skaidri zināja, ka tie ir tikai vārdi, viņa nekādi nevarēja saprast, kādēļ vīrie�i ios tik bie�i lieto. Viņi ta�u ir vis�tīrākie muļķi. Iedomājas, ka tā varēs visu pa�nākt ātrāk, � bet ja jau tas ir panākts? Kā�dēļ tad runāt un velti �ķiest tik skaistus vār�dus?

������� Nevajag, � Gunta sacīja un viegli ar lūpām pieskārās Viestura vaigam. � Kādēļ melot?

������� Tu netici, ka es tevī kādreiz varētu iemī�lēties?

������� Ticu. Tikai tas nekad nevar notikt resto�rānā. Tur parasti rodas vienīgi tā lielā iekāre�

��� Mums bija vēl nakts �

������� Arī tas ir par maz. Neturi mani par bērnu. Bez tam tu visu pagāju�o nakti nogu�lēji. Bet tagad par mīlestību vairāk ne vārda! Es zinu, ko tu gribi, un tu zini, ko gribu es.

Savādāk mēs �eit nekad kopā neatrastos, vai ne?

12'

179

Viesturs Rieksts samulsa. Viņu nedaudz �o�kēja Guntas vaļsirdīgā atklātība, bet, brīdi pa�domājis, viņ� atzina, ka Guntai tomēr taisnība. Viņ� saprata, ka Gunta ir sieviete, kādu vēl nav nācies sastapt. Pēdējos piecus gadus viņ� vispār gandrīz nemaz nebija ar sievietēm sa�ticies � dzīvoja viens. Tomēr viņu arvien vai�rāk sāka nomākt vientulība un ilgas pēc drauga. Dienas pagāja ātri un interesanti, viņ� strādāja par advokātu, nedaudz pazina arī Guntas vecākus, parasti piedalījās kriminālprāvās, bija specializējies mazgadīgo noziedz�nieku aizstāvē�anā, un kolēģi viņu cienīja. Viņ� mēdza būt asprātīgs un jautrs, vienmēr visiem aizdeva naudu un nekad to pats nepra�sīja atpakaļ. Viesturam Riekstam jau bija �etrdesmit se�i gadi, iesirmi deniņi un diez�gan pilnīgs augums, viņ� mēdza ģērbties uz�krīto�i eleganti, vienmēr pēc pēdējām modes prasībām, pirms pusgada pienāca rinda uz jauno ��iguli�, un viņ� to nopirka, skaidri ap�zinoties, ka tas viņam nebūt nav nepiecie�ams; uz darbu viņam patika braukt ar tramvaju. Viesturs vienmēr izkāpa da�as pieturas ātrāk un gāja kājām, pārdomājot savu uzstā�anos tiesas sēdē vai tāpat pastaigājoties un skato�ties uz cilvēkiem vai māju fasādēm; katru va�karu viņ� gandrīz vienā un tai pa�ā laikā pār�radās savā trīsistabu dzīvoklī, tajā atradās moderna somu viesistabas iekārta, pārējās tel�pās arī bija jaunas mēbeles, radiola un �Elek�tron� markas televizors, vāzēs vienmēr stāvēja ziedi, viņam patika pirkt ziedus, tad �ķita, it kā viņ� sajustu kādas sievietes klātbūtni, viņas

smar�as, elpu un rūpes par dzīvokļa mājī�gumu; bufetes bārā vienmēr atradās da�as pu�deles �ampanie�a un konjaks, bet pats dzēra reti � vienīgi tad, ja ieradās viesi vai draugi; pirms astoņiem gadiem no Viestura Rieksta, viņam par milzīgu pārsteigumu, aizgāja sieva, līdzi paņemot arī desmitgadīgo meitu, no ali�mentiem atteicās un apprecējās ar kādu no mūsu republikas labākajiem izmeklētājiem; pirmos gadus Viesturs Rieksts dziļi pārdzīvoja sievas neuzticību, tad, samierinājies ar savu likteni, dzīvoja klusi un ierasti tālāk. Ko tad citu darīsi? Tikai pēdējā laikā, varbūt neapzi�nīgi apjau�ot, ka lēnām, bet neatlaidīgi arvien tuvāk nāk vecums, viņ� sāka ilgoties sievietes, un, jo vairāk par to domāja, jo viņam �ī sieviete kļuva nepiecie�amāka. Pirms da�ām dienām viens no viņa kolēģiem iedeva kādas sie�vietes telefona numuru un ieteica ar to iepazī�ties. �Neno�ēlosi. Skaista, jauna un ļoti inte�resanta dāma. Varbūt nedaudz par karstu, bet tas tikai runā viņai par labu.� Un vakar viņ� piezvanīja. Guntai nekas nebija pretim ar viņu iepazīties un pavadīt kopā vakaru. Viņi sati�kās pilsētas centrā, uz Stu�kas un Ļeņina ielas stūra, netālu no Augstākās tiesas ēkas; Gun�tai Vēverei biezie, labi koptie un zeltaini mir�dzo�ie mati brīvi krita uz pleciem, viņa bija pieklājīgi uzkrāsojusies, kājās elegantas baltas kurpītes, bet mugurā īss, spilgti sarkans im�porta kostīms. Viņa bija tik skaista un viss viņas apģērbs un augums tik kairino�s, ka vien�tuļais �ķirtenis Viesturs Rieksts pagalam sa�mulsa, un viņa smadzenēs radās vispārdro�ā�kās domas un visneprātīgākās iztēles ainas. Sievietes ir gudras. Viņas vienmēr zina, ko vē-

I.is panākt. Sievietes vienmēr pratis ar savu iipģērbu, izturē�anos un smaidu ievirzīt vī�rie�a domas viņām vēlamā virzienā. Viesturs K'ieksls Guntu aizveda uz �Rīgu�, viņi paēda labas vakariņas, krietni iedzēra, un dejojot viņ� skaidri juta, ka pamazām zaudē prātu un kontroli par savu rīcību, � viņ� piespieda Gunlas augumu cie�i sev klāt, sajuta sievietes krūtis un matu smar�u, un viņu kājas un ceļ�gali nepārtraukti saskārās, viņi vēl kādu stundu pasēdēja, Guntu vairākas reizes uz�lūdza uz deju da�i jauni cilvēki, Viesturs sāka uztraukties un piedāvāja vakara atliku�o da|u pavadīt viņa dzīvoklī. Guntai nebija nekādu iebildumu, viņa tikai pasmaidīja, redzot, kā Iekārē deg vīrie�a acis, bet viņa jau arī pati dega . ..

Ta tas bija vienmer.

Gunta Vēvere pirms vairākiem gadiem ar vecāku palīdzību sāka strādāt tiesā par sekre�tāri. Parasti viņa bija klāt laulības �ķir�anas prāvās, ar interesi klausījās biju�o dzīves�biedru savstarpējo apvainojumu plūdos, pār�metumos par viena vai otra neuzticību, seksu�ālo neapmierinātību vai pilnīgu neatbilstību viens otram. Un Gunta Vēvere jau kuro reizi nonāca pie secinājuma, ka laikam gan uz �īs pasaules nekas nav nepastāvīgāks par mīles�tību, ka nekas nav nedro�āks par laulību un nekas nav riebīgāks par �īs laulības �ķir�anu. Viņa nekad, nekad neprecēsies, to jau bija no�lēmusi daudz agrāk, un tagad, strādājot tiesā, viņa tikai lieku reizi pārliecinājās, ka katras mīlestības un katras laulības pamatā ir un pa�liek galvenokārt seksuālā dziņa un tās apmieri�nā�ana. Rakstnieki var sacerēt vārsmas, dziedāt un apjūsmot, mīlētāji var sapņot un runāt �ukstus, skolotāji bērniņiem literatūras stun�dās var stāstīt romantiskas pasaciņas, par to var vispār nerunāt, bet tādēļ nekur �ī patiesība nepazudīs.

Kad mēs gribējām piecelties, es pēk�ņi ieraudzīju, ka Cēsu restorānā ienāk Tomass Klauze, paņem pudeli alus un iet pie kāda no�maļāka galdiņa atsēsties.

��� Tom! � es pasaucu.

Viņ� apstājās, paskatījās apkārt, beidzot mani ieraudzīja un pacēla roku.

��� Cau! � viņ� norēcās pāri visai zālei. � Ko tu �ai vietā dari?

Mēs sasveicinājāmies, es viņu iepazīstināju ar Valdi Girgensonu, un Toms apsēdās pie mums.

��� Bet ko tu? � es vaicāju.

��� Sancēju, � viņ� atbildēja, kāri dzerdams alu. � Baigās paģiras. Kā jums, zēni?

��� Viss kārtībā. Tu �eit kaut kur strādā?

��� Tā iznāk. Pēc tre�ā kursa biju nodomājis vairs nemācīties, gribēju ātrāk sākt pelnīt, zini, dzīvot uz sen�u rēķina arī diez kas nav, sāku strādāt uz būvēm, tur ve�u vienmēr trūkst, un, tā kā man tomēr nedaudz skolas bija, ātri vien tiku par brigadieri un kādu laiku pat strādāju par meistaru. Jūs negrib aliņu? Nu, ka ne, ne, man ir baigās paģiras. Jā, pelnīju labu naudu, tā trīs gadus, vecīt, kamēr atjē�dzos, ka tas tehnūzis tomēr būtu jāpabeidz, un tagad arī beidzu. Vēl tikai jāaizstāv dip�lomdarbs � �Augstra�īgas liellopu fermas plānojums, celtniecība un tās ekspluatācija

Cēsu rajonā, pielietojot jaunākos celtniecības materiālus � sintētiskos blokus un gāzbetona pārsegumus�.

f � Un tu to dabūsi gatavu? � es prasīju.

�� Iet jau vajā! � Toms iesaucās, noslau�cīja putas no lūpām un priecīgs smaidīja.

Kur� students var būt vēl laimīgāks? Mans diplomdarbs tik ātri iemiesojas dzīvē � pa�mati ielikti, un līdz ziemas sākumam tai kū�tij jābūt gatavai. Un būs! Zini, kā es trenkāju tos lauku ve�us?! Bet citādi nevar. Rūc, rūc, salamājamies, bie�i ar viņiem jāsadzer, bet tad strādā ar. Esmu darbu vadītājs, �eit pēc tre�ā kursa biju praksē, apnika tie Rīgas de�besskrāpji, atbraucu �urp, mani saņēma ar at�plestām rokām, uzreiz iedeva dzīvokli, nopelnu labi, zini, tagad tie kolhoznieki dzīvo kā bur��uji, un, kad saņem�u diplomu, mani �eit tu�rēs ar striķiem! Speciālistu trūkst visur. Būs piedāvājums strādāt pārvaldē, bet lai viņi ieskrienas! Man labāk patīk tie�i uz celtnes, svaigā gaisā, visur pielikt roku, ne tikai galvu. Man jau ir savi blati gan celtniekos, gan pie lauksaimniekiem, būvmateriālus pagaidām varu dabūt tīri labi, un vispār nav nekādas vainas. Pavisam īsi � man iet for�i! Bet tev, Arnold? Ko tu dari? Neesam redzēju�ies �itos gadus! Trīs vai �etrus? Tu vairs nesities?

��� Nē.

�� Zel. Tev for�i gāja. Dabūji pat Latvijas ('cmpiņu.

� Ar to tad arī pietika. Tas viss traucēja mācīties.

Un tagad esi mākslinieks? Es �Jaunībā� nesen redzēju tavu bildi. Vareni. Tev uz to

male�anu ir ķeriens, glu�i tāpat ka man u� ķieģeļiem. Tas bija bokseris, vai ne?

��� Jā.

� Pats? Nē.

������� Izskatījas stipri līdzīgs. Tatad tikai glezno?

������� Nē. Strādāju arī �Jaunībā� par māksli�niecisko noformētāju.

��� Interesanti?

��� Citādi jau nebūtu gājis.

�� Un cik tad maksā?

��� Simt piecpadsmit.

Tomass Klauze seju savilka tādā grimasē, it kā viņam stipri iesāpētos zobi, un līdzjū�tīgi pa�ūpoja galvu.

�������� Tas ir par velti. Strādājot par krāvēju, tu ta�u nopelnīji vairāk?

������� Jā. Ap trīssimt rubļiem mēnesī, � es at�cerējos.

�������� Un vajadzēja pabeigt akadēmiju, lai ta�gad rautos par simtiņu! Man �ķiet, ka �eit kaut kas nav kārtībā.

������� Es �o to vēl varu piepelnīt klāt. Tik traki jau nav. Bez tam man sevi�ķi daudz nevajag.

�������� Tomēr �ēl, ka pameti sportu. Vismaz biji slavens un dabūji pabraukāt pa pasauli.

�������� Nekur tālu, Tom. Divreiz biju Maskavā un vienreiz Ļvovā. Tas arī viss.

�������� Uldis gan vēl startēja. �ķiet, tikai tagad beidzis.

��� Ko viņ� vispār dara?

������� Neesi saticis? � Toms pajautāja, vērīgi ieskatījies man acīs.

������� Nē. Jau daudzus gadus. Un nevēlos ari satikt.

Joprojām cemmējies?

�� Ta nav cemme, Tom. Ko viņ� tagad dara?

�� Beidza tehnikumu un strādā Popova ra�diorūpnīcā. Esot maiņas priek�nieks, salai� ar ilamām, zini, tur viņam pilna rūpnīca ar sku�ķiem, vizina savā ma�īnā un daudz neskumst. I'āds jau viņ� ir. Tas bija vareni, Arnold, ka Iii viņu uzvarēji. Vareni! Es redzēju. Mēs no llģcnes daudzi bijām aizgāju�i skatīties. Visi bija par Uldi, vienīgi es gribēju tavu uzvaru. Zini, Arnold, viņ� mēģināja toreiz pieblatot nri mani � Nu toreiz � Kad tevi sasita � (iribēju tevi brīdināt, bet nekādi neiznāca�

��� Paldies, Tom. To es nezināju.

�� Zēl, ka tā arī nevienam citam Uldi neiz�devās vēlāk uzvarēt. Staigāja kā pūslis, un meitenes slapjām biksēm skraidīja viņam pa�kal. Atradu�i elku! Pat tā Gunta!

�� Un ko tagad dara viņa? � es uzprasīju un jutu, kā nedaudz iedrebas balss un mute nez kādēļ kļūst sausa.

Arī Guntu neesi saticis? � Toms bija izbrīnījies.

��� Nē.

�� Nemuldi nu!

�� Nē, patie�ām! Jau vairākus gadus. Neko par viņu nezinu.

Es jau arī neko daudz nezinu, � Toms sacīja un nodūra galvu, it kā baidīdamies man paskatīties acīs. � Man Marta stāstīja� Tu jau pats zini. Pārākā draiskule palikusi.

Skumji pasmaidīju.

Tas viss jau man ir vienaldzīgs, lai gan da�reiz tomēr �ēl .. . Visa pagāju�ā un Gun�tas.

]

������� Zini, � Toms saka �ukstēt un uzmeta ātru skatienu Valdim.

�������� Es aizie�u pēc aliņiem, � Valdis piecel�damies teica, aizgāja līdz bufetei, bet pēc tam izgāja no zāles. Viņ� atgriezās tikai pēc pus�stundas.

������� Zini, � Toms turpināja, � man �ķieti ka Gunta patiesībā ir nelaimīga, viņa man vienreiz atzinās �

�������� Tu arī esi ar viņu gulējis? � es vaicāju. Mute joprojām bija sausa, tas Valdis nudien varēja atnest kādu pudeli alus.

Toms klusēja.

������� Nu stāsti tālāk! � es viņam piebikstīju pie pleca. � Ko viņa tev atzinās?

������� Gunta teica � Tas viņai esot neatkarīgi no gribas � Viņa pati da�reiz nesaprotot, kas ar viņu notiekot. Esot gan kauns, gan riebums, bet neko nevarot ar sevi padarīt, nevarot sevi apslāpēt �o vēlē�anos.

������� Katrai sievietei ir vēlē�anās pēc vīrie�a! tāpat kā mums pēc sievietes, � es teicu,!

��� bet tādēļ cilvēki pirms gadu tūksto�iem izdo-B māju�i tādu kopdzīves formu kā laulība.

������� Gunta to neatzīst, � Toms teica. � Tas! viss esot novecojis.

��� Viņa pati drīz novecos, � teicu es.�

�� Tā ir vistīrākā izlaidība. Es nenoliedzu, Tom, I ka tā da�reiz var būt salda un pat patīkama,! bet gribot negribot tad iznāk ari pavārtīties! dubļos. Un tas diez ko patīkami vairs nav. I Var pēc tam ieiet vannā un nomazgāties, bet ļ kaut kas tomēr paliks. Mēs nekad vairs nebūI sim jauni. Un tādēļ nevajadzētu �o laiku tik 1 ātri un vieglprātīgi iztērēt.

� Tli jau sāc muldēt, � Toms neapmieri�nāts norūca. � Kā no bibeles. Tādē| Uldis tevi la neieredzēja. Dzīvo �ķīsti vai izlaidīgi, jau�nība aizies tāpat. Dzīves veidam nav nekādas nozīmes! Apjēdz? Kad tu grēkosi, ja ne jau�nībā? Un varbūt jaunība tikai tādēļ arī ir dota. Fakts! Tu domā � tas dieviņ� bijis ma�zais bērns? Nekā ,nebij! Dro�i vien viņam pa��am nekas nebūtu pretim salaist ar kādu jaunu eņģelīti vai svēto Mariju. Bet viņ� ir dievs. Viņ� nedrīkst. Bet mēs to varam un tādēļ arī darām. Jaunībā jāmīl, un kas kuram par daļu � es mīlu vienu vai daudzas? Ko tu vari jaunībā darīt citu? Ko? Neko! Nevajag mora�lizēt! Vai jaunībā tu vari gūt panākumus darbā? Nē! Jo tev visi tie skaistie un vienrei�zējie gadi jāmācās, lai iegūtu specialitāti. Tev vēl jāklausa mamma un skolotāji. Vai tu jau�nībā vari kaut ko lielu paveikt � izdarīt vien�reizējus atklājumus, kaut ko izcilu izgudrot, uzcelt, būt zinātnieks vai radīt palieko�as mākslas vērtības? Nē! Tas viss nāks tikai brie�duma gados, un par akadēmiķi tu kļūsi tikai tad, kad būsi jau impotents un tev būs pie vienas vietas tā lielā nauda un lielā teik�ana. Jaunībā! Dodiet to visu man jaunībā, un es go�dīgi mīlē�u, strādā�u kā zirgs un mēģinā�u apgriezt otrādi vai visu pasauli! Bet kas man dos tādas iespējas? Mācies un strādā, līdz pienāk vecums, pēc tam uzvelc kājās galo�as un ar spieķīti rokās lēni dodies uz kapkalniņu . . . Tādēļ jaunībā visi tā trako, mīl, ko var un kur vien var, saproti, Arnold, tie�i tā�dēļ, ka jaunības vairs nebūs un lai tā nekur nepazustu. Lai vismaz kaut kas no tās mums paliktu arī uz vecumdienām �

Gunta vēl kādu laiku palika nekustīgi guļ ļam, elpa un satrauktās jūtas pakāpeniski nol mierinājās, viņai kļuva pavisam viegli, gribē| jās smieties un kaut kur skriet vai lidot, visi ķermeni pārņēma patīkams atslābums. UzJ vilktā atspere bija iztaisnojusies, uzpildītā! enerģija izlādējusies, un tagad kādu laiku būs] miers � vismaz līdz tam brīdim, kamēr kādsj nezināms spēks �o atsperi atkal cie�i nesavilksf

Bet tagad ir labi.

Tagad ir miers.

Gunta veikli nolēca no dīvāna, atkal paņēmfļl uz grīdas nosviesto veļu un aizgaja uz koriJ dora galu.

Viesturs Rieksts dzirdēja, kā vannas istabā] skaļi plūst ūdens.

Kad Gunta atgriezās, viņa uzģērba savu sar-ļ kano importa kostīmu un uzkrāsoja lūpas.

������� Tu taisies aiziet? � Rieksts prasijaļ � Varēji vēl palikt.

��� Es biju laba? � viņa vaicāja.

������� Dro�i vien, � Viesturs atbildēja. � Esļ savā dzīvē esmu pazinis tikai da�as sievietes.! Un nemaz nezinu, kādēļ tas tā noticis. Man] �ķiet, tu esi labākā no visām.

��� Es tev patīku?

������� Tu esi skaistākā no visām, kādas man] nācies sastapt. Tu tomēr varēji vēl palikt.] Skumji, kad sieviete aiziet.

�� Tu gribētu, lai es vēl kādreiz atgrieztos?]

������� Paliec, un tev nemaz nevajadzēs atgriez-] ties.

�������� Nevar, Viestur. Es priek� tevis esmu par jaunu.

Viesturs Rieksts pastiepa roku, uzlika to uz Guntas ceļgala un sāpīgi pasmaidīja.

��� Sieviete vīrietim nekad nevar būt par jaunu. Vienīgi otrādi. Tu ta�u laikam gribēji teikt, ka es tev esmu par vecu. Un tā tas dro�i vien arī ir.

Nē, Viestur. Tu esi tie�i īstajā vecuma. Man nepatīk za|i zēni.

��� Tev to bijis daudz?

��� Ja jau nepatīk, tad nav arī bijis. Tikai to, Viestur, nekad nevajag jautāt. Ja sievietei i; kaut nedaudz prāta, viņa ta�u nekad neteiks patiesību, viņa vienmēr samelos.

��� Dro�i vien, � Viesturs Rieksts piekrita.

��� Man patiesi būtu �ēl, ja �ī tik�anās mums izrādītos pirmā un pēdējā. Paliec!

��� Un kas būs pēc tam?

��� Nezinu, � Viesturs Rieksts nopūtās.

�� Tu ari jau esi bijusi precējusies?

��� Nē. Un nevēlos to darit.

��� Mēs kādreiz varētu varbūt dzīvot kopā tāpat, � Rieksts teica un piecēlās sēdus. Viņ� vēl joprojām nesaprata, kas ar viņu īsti notiek. Viss bija tik mierīgi un klusi un sen pierasti � ne kādu sevi�ķu pārdzīvojumu, ne emociju, dzīve ritēja uz priek�u kā labi ieeļļots un nore�gulēts mehānisms, kurā katra skrūvīte, katra atsperīte bija savā vietā, bet vajadzēja tikai uzgriezt se�us da�ādus cipariņus, izdzirdēt kādas sievietes balsi, redzēt viņas acis un kā�jas, viņas ķermeni un to iegūt, lai tūlīt visas atsperītes un skrūvītes pajuktu uz visām pu�sēm, un dabū tagad tās atkal savās vietās!

Viesturs Rieksts saprata, ka �ai sievietei nav vajadzīga nauda, arī viņa lepnais dzīvoklis ne�spēs iekārdināt, jaunais ��igulis� arī ne, viņa sabiedriskais stāvoklis arī ne, bet kas tad? Vai�rāk viņam nekā nebija.

��� Tev nekas netrūktu � � viņ� nez kādēļ tomēr klusi sacīja un, saņēmis Guntas galvu, atlieca to nedaudz atpakaļ. � Tu varētu ne�strādāt �

Gunta iesmējās.

��� Tas būtu jauki, � sieviete sacīja un iz�taisnoja augumu. � Bet man nekā netrūkst. Un es gribu strādāt. Man tur ir ļoti intere�santi. Tev nekā cita nav ko piedāvāt?

��� Diem�ēl ne, � Viesturs atbildēja. � Var�būt kādreiz varam cerēt uz mīlestību?

��� Tā nekad nav bijusi augstā cenā, -� Gunta teica un nodzēsa izsmēķētās cigaretes galu. Pēc tam glāzē ielēia atliku�o �ampanieti un ātri izdzēra. � Ir tikai ilūzijas. Ir tikai liels pa�apmāns. Neko tu nezini, Viestur. Mī�lestība ir izdomāta. Mīlestība ir tikai savstar�pēja tieksme vienam pēc otra, divu magnētisko lauku sadursme, pēc kuras izveidojas vakuums, kurā vairs nav ne pozitīvo, ne negatīvo lādiņu. Tuk�ums. Mīlestība ir tikai tas mirklis, kad no�tiek �ī sadursme, �ī diem�ēl ātrā izlādē�anās .. . Tāda ir mana filozofija, mīļo Viestur, mani uz�skati. Riebīgi, vai ne? Bet es nezinu citu mī�lestību kā tikai to, kas notiek gultā. Un arī tu ta�u sāki ar to pa�u� Tā sākas visas mīlestī�bas un tā ari beidzas, kad apnīk. Un ko tu vis�pār zini par mani? Tu zini, ko es domāju, gribu, ilgojos, kas man vajadzīgs? Tu zini, kāda es esmu un kas es esmu? Neko tu, Vies�tur, nezini, bet kā tad tu vari runāt par iespē�jamo mīlestību? Kāds iemesls tev būtu mani iemīlēt, ja tu par mani absolūti neko nezini un mani nepazīsti? Runāt jau var. Viestur, bet tie ir tikai vārdi � skaisti un tuk�i, � lai gan tos klausīties vienmēr ir patīkami. Runā vēl!

������� Jā, un vēl viens jaunums, � Toms tur�pināja. � Martai bū�ot sīkais.

��� Tad jau labi, � es teicu. � Apprecējās?

������� Nē, � Toms nodūra galvu. � Vai tad bērnu var dabūt tikai apprecoties?

������� Nu, protams, ne, � es iesmējos un pa�raudzījos uz durvīm. Valdis joprojām vēl ne�nāca. � Bet es domāju, ka Marta būtu pel�nījusi labu vīru.

��� Kādēļ?

������� Tādēļ, ka pati ir laba. Un tik melna bēr�nība. Beidzot viņa varētu sākt dzīvot normāla cilvēka dzīvi. Bet tu ta�u par viņu zini daudz vairāk nekā es.

������� Tur jau tas suns ir aprakts, � Toms smagi nopūtās. � Es zinu visu.

��� Ko tad prasi? Tad tev tā bilde ir skaidra.

��� Pilnīgi.

��� Tu, �ķiet, ar viņu draudzējies?

�� Jā, pēdējos trīs gadus. Bet tagad ir dēlis.

��� Bērna dēļ?

��� Jā.

��� Viņai bija vel kads cits?

�������� Laikam ne. Vismaz viņa tā apgalvo, un gribas ticēt. Pēc patēva nāves Marta patie�ām pārvērtās, kļuva pavisam cita, viņai uzradās kaut kāds traks maigums, rūpes par mani un varbūt pat mīlestība. Vismaz viņa tā apgalvo. Zini, Arnold, es tev pateik�u pavisam godīgi. Tas man visu laiku kā tāds dzelzsbetona ga�bals guļ uz sirds. Arī es laikam viņu iemīlēju, Marta patie�ām ir lāga skuķis, �ēl viņas, un to sīko Martai dro�i vien bū�u pagādājis tomēr es� Bet saproti, Arnold, kā tu justos un ko darītu manā vielā? Es aizbēgu, jā, es dro�i vien rīkojos ne sevi�ķi cēli, es noteikti rīkojos kā pēdējais nelietis, bet saproti, Arnold � Es Martu |oti labi pazīstu, zinu par viņu visu, un tādēļ man tomēr nav un nevar būt simtprocen�tīgas pārliecības, ka tas bērns ir mans. Tu sa�proti? Viņai ta�u tomēr varēja bez manis būt vēl kāds. To nevar izslēgt.

��� Var, � es nepiekritu. � Var, Tom. Ja sieviete kādu mii, viņa nekad tam nespēj būt neuzticīga. To tu atceries, Tom. Gunta nevienu nemīl un tādēļ tā trako. Bet, kad iemīlēsies, būs varbūt godīgākā sieva.

��� Nu labi, � Toms teica. � Tas bērns ir mans. Piekrītu. Bet saproti, Arnold, veco zēn, es tomēr nekādi nevaru tikt pāri viņas pagāt�nei � Viņai bez manis ir biju�i pārāk daudzi, lai to varētu aizmirst, neatcerēties vai par to nedomāt. Līdz �im tas netraucēja, bet ņemt tādu par sievu � Tu saproti? Sievu gribas ja ne pilnīgi nevainīgu, tad vismaz ne tik daudz samaitātu. Iedomājies �ādu skatu. Es ar Martu eju pa ielu, stumju sev pa priek�u ratiņus ar bērnu, un gandrīz katrs otrais �alis, kas nāk mums pretim, ironiski pasmīn . . . Paldies, ve�cīt! To būs tomēr grūti pārdzīvot.

��� Dro�i vien, Tom, � es piekritu un re�dzēju, ka zālē ienāk Valdis Girgensons. � Tev ar to visu ir jātiek galā pa�am. Tagad tu pats lieku reizi pārliecinies, ka jaunībā tomēr nevar visu laiku tikai mīlēt, cik var un kur vien var� Tas viss mums kādreiz atspēlēsies, Tom.

��� Biju universālveikalā, � Valdis paziņoja un smagi atkrita krēslā. � Nofotografēju da��as pārdevējas. Tā nekas. Viņas laikam visur ir vienādas. Tie dullie no kinostudijas, meklējot aktrises no tautas, varētu tās itin viegli atrast

starp universālveikalu pārdevējam. Vai ne? Bet tagad vajadzētu pastaigāt pa pilsētu. Var�būt atrodam vēl kādu kadru.

�� Jums vajag kādu dāmu? � Toms prasīja.

��� Ja, ko nofotografēt �urnāla pirmajam vā�kam.

��� Skaistu?

�� Būtu vēlams, bet ne tikai tādēļ.

��� Saprotu, � Toms teica. � Es da�as tā�das zinu. par provi, Iveta Lamberga � strādā uzņēmuma �Latvijas keramika� Cēsu cehā par galvenās mākslinieces vietnieci, skaista, ka no�reibst galva, pirms diviem gadiem beigusi Mākslas akadēmiju, varbūt pat pazīsti, uzņē�musies �efibu par Cēsu jaunajiem keramiķiem, for�a dāma, Arnold, nav precējusies un vis�pār �

�� Tu viņu pazīsti?

��� Citādi es ta�u tev visu to nevarētu no�runāt kā no dziesmu grāmatas! Bez tam Ivetas radītie izstrādājumi vēl tiek eksportēti arī uz Itāliju, Franciju, VDR � Es jums saku, ve�i, tā dāma jums ies ne tikai uz pirmā, bet arī uz visiem pārējiem vākiem!

��� Tu mūs iepazīstināsi?

193

��� Nu, protams! Ierausim vēl tikai katrs pa aliņam un iesim!

Kafijas brūnais �Moskvi�s� veikli izslīdēja no Rīgas drūzmas un, sajutis zem jaunajām riepām gludo Pleskavas �oseju, tūlīt uzņēma daudz lielāku ātrumu. Gar abām ceļa malām pletās zaļ� me�s, garām paslīdēja Garkalne, Ropa�i un Vanga�i, bija saulaina svētdie�nas priek�pusdiena, ma�īnā blakus Uldim

13 � 5113

Vecozolam sēdēja Vita Bērza � mazā, skaistā, sapņainā rūpnīcas tabeļvede � un satraukta skatījās uz klusi �alco�o me�u, skrejo�ajiem mākoņiem un baltajiem putniem � Uldis ar viņu iepazinās kādā ballē �Rīgas tekstila� klubā un jau pirmajā vakarā mēģināja Vitu pierunāt atnākt pie viņa, bet meitene saskaitās un attei�cās, kas Uldī radīja milzīgu izbrīnu, tai pa�ā laikā arī ziņkāri un lielu interesi � Uldis ne�bija pieradis, ka meitenes viņam atsaka. Viņi satikās vēlreiz, tad vēl, tad arvien bie�āk un bie�āk � gāja kopā uz ballēm un kino vai tā�pat pastaigājās gar upmalu vai Dzegu�kalnu; Uldis spīdēja ar asprātībām un savu sportisko panākumu izklāstījumiem, vizināja savā ma��īnā, bet, ko gribēja, � nepanāca. Vita atļāva sevi tikai da�reiz noskūpstīt. Un neko vairāk. Uldis uzzināja, ka meitene patie�ām vēl ir ne�vainīga, tas viņu stipri ieinteresēja, un ne�daudz vēlāk radās neliels plāns�

Uldim tā bija aizraujo�a sportiska nodar�bība. Arī mīlestība ta�u ir tikai sports. Un, kā jebkurā sporta veidā, arī mīlestībā vienmēr ir uzvarētājs un kādam jāzaudē. Kā jebkurā sa�censībā, arī mīlestībā uzvar uzņēmīgākais, veiklākais, drosmīgākais; uzvar tas, kam bijusi lielāka treniņu slodze, kam bijusi lielāka pie�redze.

Seit uzvaras palīdz gūt arī pacietība. Un ne�atlaidība. Un ļoti bie�i � arī nekaunība.

�īs sacensības vienmēr norit bez skatītājiem un galvenais � arī bez tiesne�iem. Tādēļ ne�kad netiek ievēroti nekādi noteikumi un to pār�kāpēji netiek sodīti.

Tādēļ arī tik dro�i var spēlēt, jo ko gan mēs galu galā varam zaudēt? Neko.

13'

195

Uldis Vecozols pēc tehnikuma beig�anas sāka strādāt Popova radiorūpnīcas montā�as cehā par meistaru, bet jau pēc neilga laika kļuva iecirkņa priek�nieks. Darbs patika un ļoti patika būt vadītājam, Uldis bija pieradis ko�mandēt un pavēlēt, viņam sagādāja milzīgu baudu redzēt nedro�ību, varbūt pat bailes da�u padoto acīs; kad bija sliktā garastāvoklī, pa�rasti kliedza un izturējās ļoti augstprātīgi, meitenes no viņa baidījās, bet, kas bija gudrā�kas, neatteica pavizināties viņa automa�īnā, un pēc tam Uldis Vecozols pret viņām izturējās vismaz pieklājības robe�ās. Visvairāk no viņa dabūja ciest de�urējo�ie elektriķi, atslēdznieki un strādnieki; vienreiz Uldis palaida pat rokas, tomēr puisis toreiz noklusēja � pārāk liels re�spekts bija pret biju�o �empionu boksā, un Ul�dis Vecozols to prata izmantot. Bet pagāja ti�kai gads, kad ceha un rūpnīcas vadībai tomēr apnika visas �īs Ulda izdarības, viņa pārmērīgā centība tēlot lielu priek�nieku; notika vairākas ceha komjaunie�u un arodbiedrības sapulces, Uldi nosodīja, bet viņ� tikai smīnēja un pat nemēģināja taisnoties; viņu pazemināja atkal par meistaru, tomēr kolektīvs atteicās ar viņu kopā strādāt, tad Uldis nospļāvās un no rūpnī�cas aizgāja. Mēnesi nodzīvoja bez darba, tad paziņas tam palīdzēja iekārtoties kādā rūpnie�cības pre�u tirdzniecības bāzē par noliktavas pārzini. Tagad viņ� pats sev bija kungs un pavēlnieks, viņa rīcībā vēl atradās �etri strād�nieki, divi ekspeditori, palīdze, un Uldis Vec�ozols pēc kāda laika, smalki iepazinies ar tirdzniecības sistēmu, sev par lielu prieku kon�statēja, ka �ī sistēma viņam paver da�as vili�no�as iespējas � Un tās nekad nepalaida

garām. Par sekām viņ� nedomāja. Tās viņu nekad nebija nopietni interesēju�as. Ir tikai �o�diena, un ej nu sazini, kas ar tevi un pasauli var notikt rit!

Ma�īnas aizmugurē sēdēja Ervīns Grīslis un Dagnija Stūre. Jaunajai sievietei īsie svārciņi bija uzrāvu�ies pavisam augstu � tie sākās tur, kur beidzās zeķes, � un Ervīns Grīslis ne�nocietās, tai vietai neuzlieis roku. Dagnija sa�proto�i pasmaidīja.

��� Spied, Uldi! � Ervīns iesaucās. � Nav ko �ēlot to veco kasti!

�� Tā vēl ir tīri jauna, � Uldis noņurdēja un gāzes pedāli gandrīz ietrieca grīdā. Ma��īna salēcās un kā zibens pa�āvās garām kā�dam vieglajam vāģim.

��� Tie �igulī�i tomēr ir �vaki, � Ervīns no�teica.

��� Iet jau labi, � Uldis ieica, � tikai va�dītājs bija slikts.

��� Brauc lēnāk, � Vita nobijusies pieskārās Ulda rokai. � Nekur nav jāsteidzas.

��� Bail?

Vita pamaja ar galvu, un Uldis nedaudz sa�mazināja ātrumu. Pēc da�ām minūtēm garām pabrauca gai�i zils ��igulis�, un tā vadītājs viņiem parādīja dūri.

��� Lido tik tālāk! � Uldis nosmējās. � Es. tevi tik un tā noskrietu.

��� Joz pakaļ! � Ervīns iesaucās. � Tas jau bija izaicinājums.

��� Nevajag, � Vita lūdza. � Mēs ta�u iz�braucam zaļumos, nevis lai piedalītos autosa�cīkstēs. Es ticu, ka Uldis uzvarētu.

Vecozols pasmaidīja un pateicībā ar labo rol<u pievilka Vitu sev tuvāk. Viņa uzlika galvu uz Ulda pleca un pievēra acis.

Vita vēl joprojām strādāja tai pa�ā rūpnīcā, joprojām bija tabeļvede un vēl joprojām dzī�voja kopmītnē. Nekas viņas dzīvē nebija mai�nījies un dro�i vien arī nemainīsies. Kaut kādas izmaiņas varbūt varētu ienest vienīgi laulība, bet, kā teicis viņas mīļākais dzejnieks Caks,� �Kur tu esi, mans draugs?�. Nav. Arnolds Būvis kaut kur pazuda, un pēc tam viņa vairs ne�bija to satikusi. Vita vēl ilgi par viņu sapņoja, ilgojās, bet nepietika drosmes uzrakstīt Arnol�dam vēstuli, mēģināt viņu satikt. Vita kādu laiku cerēja, ka Arnolds pie viņas kādreiz vēl atnāks � pēk�ņi un negaidīti.

Bet tagad Vita neko vairs negaidīja. Viņai todien palika divdesmit pieci gadi, un Arnolda Būvja tēls pamazām izplēnēja pagātnes blā�vajā miglā, tas vairs nesatrauca, jo mūs vairs nevar ne iespaidot, ne satraukt tas, kā vairs nav. Viss pazudis un izgaisis. Vecais mūrnieks Laiks beidz aizkraut pēdējos ķieģeļus pagātnes ejai, un drīz tā būs aizmūrēta. Un neviens to vairs nevarēs uzlauzt. Un varbūt nemaz nav arī vajadzīgs lauzt. Cilvēks nekad nav spējis ilgi dzīvot tikai no atmiņām, no biju�ā. Kat�ram cilvēkam �odiena ir nesalīdzināmi tuvāka un vajadzīgāka. Pagātne ir noslēpta, un pa�grabs ir aizmūrēts. Laiks paņem savu ķelli un lēnām �āpo tālāk. Viņam nekad nepietrūkst darba.

Pirms Siguldas �Moskvi�s� iegriezās me�a ceļā, pabrauca vēl kādu gabalu uz priek�u, tad apstājās.

� Es domāju, �eit pat vien būs jāizkāpj, -

Uldis teica un atvēra ma�īnas durvis. � Nav vērts tālāk dzīties.

��� Laikam jau gribi ietaupīt benzīnu, � Er�vins iesmējās.

Dagnija paskatījās apkārt.

�� Zēni, redzat, tur netālu ir kalns! Es nekur tālāk vairs nebrauk�u! Te ir brīni�ķīgi! Ko tu, Vitiņ, par �o vietu saki?

��� Man vionalga.

Dagnija vēlreiz paskatījās apkārt, tad izkāpa no ma�īnas. Viņai bija divdesmit deviņi gadi, patīkama āriene, varbūt pat skaista, stipri iz�krāsota seja, bet mugurā īss, balts kostīms. Viņa jau ilgus gadus strādāja kādā rūpniecī�bas pre�u veikalā par vecāko pārdevēju, labi pazina Uldi, viņ� kādu laiku bija viņas mīļā�kais, bet tad Dagnija iepazinās ar Ervīnu un viņā iemīlējās. Ervīns kādreiz cītīgi spēlēja basketbolu, bet tagad to pametis, lai labāk varētu mācīties un sagatavoties diplomdarba aizstāvē�anai. Viņ� mācījās Rīgas Politehniskā institūta Mehānikas fakultātes piektajā kursā, dzīvoja Iļģuciemā, bija labos draugos ar Uldi Vecozolu un arī mīlēja Dagniju.

Vismaz viņam tā �ķita.

Dagnija paņēma In�ukalnā salasītās lauku puķes, segu un pagāja da�us soļus uz priek�u. Ervīns līdzi nesa somu ar dzērieniem, uzkodām un magnetofonu.

��� Nu, bērni, rāpsimies aug�ā? � Uldis uz�prasīja.

��� Protams! � Ervīns atsaucās. � No tu�rienes būs labāks skats!

��� Nav daudz ko gudrot! � Dagnija pie�krita. � Tikai uz priek�u. Būsim kaut vai da��as minūtes tik drosmīgi kā alpīnisti.

��� Ha, hā! � Uldis saka smieties. � Atra�dusi, ar ko salīdzināt! Noauj kurpes un novelc zeķes! Tu �ai Everestā varēsi uzskriet basām kājām.

�� Es labprāt gribētu palikt �eit, � Vita leica. � Esmu nogurusi.

��� Labs ir, Vitiņ. � Uldis apstājās. � Kur tu � tur ari es!

Nu, var jau arī tā, � Ervīns pievienojās.

Aug�ā mēs varēsim uzrāpties vēlāk.

Viņi pagāja vēl nedaudz uz priek�u, starp krūmiem atrada nelielu pļaviņu, Dagnija iz klāja segu, Ervīns sāka ņemties ap magneto�fonu, Vita izslaucīja glāzes, sakārtoja sviest�maizītes, bet Uldis atkorķēja pudeles.

Bija silta, saulaina pavasara diena, apkart klusi �alca apses un bērzi, kaut kur netālu iedziedājās putni, tālāk urdza kāds strauts. Likās, no visas pasaules palicis tikai �is ma�zais, ko�i zaļais zemes stūrītis un saule, un �ie koki, un strauts, un �ie da�i putni, �ie da�i cilvēki. Un miers. Nebrauc vairs automa�īnas, nedārd traktori un tramvaji, nekūp rūpnīcu dūmeņi, nav lielpilsētas trok�ņu, un nekur vairs nekaro. Ne pasaule aizbēgusi, bet gan cilvēki no tevis � pasaule.

Lai rastu mieru?

Laikam jau ne. Miers ir tikai kapsētās. Bet �iem �etriem cilvēkiem zib acis, pukst sirdis, viņi kaut ko vēlas, domā un rīkojas. Viņi visi ir nedaudz satraukti. Visi ir jauni. Un viņi visi vēl ir dzīvi.

Uldis, turot rokā piepildītu vīna glāzi, pie�cēlās un svinīgi teica:

Man, Vitiņ, un es ceru, ka arī pārējiem biedriem, ir ļoti patīkami pacelt �o vīna glāzi un to ar baudu iztuk�ot uz tavu veselību, uz tavu laimi! Tu �odien esi kļuvusi mazliet vecāka, un, kā tas pienākas, tev tagad jākļūst ari mazliet prātīgākai.

Visi saskandināja, Uldis pamirk�ķināja Vitai ar aci un izdzēra.

��� Pareizi! � Ervīns teica. � Dagnij, tu dzirdēji? Tas attiecas arī uz tevi!

��� Nē, nē, dārgo Ervīn! � Dagnija atlaidās guļus, atspie�ot galvu pret drauga kāju. � Prāts sievietēm tikai traucē. Mēs vairāk dzī�vojam un pārtiekam no jūtām. Nerunājiet! Vārdi ir ziedi, kas ātri novīst. Labāk klusēdami pie mūsu kājām nolieciet savas sirdis! Pro�tams, ja jums tādas vispār ir.

Vita skumji paskatījās uz Dagniju un Er�vinu, tad uz Uldi Vecozolu, kur� sāka patikt arvien vairāk, lai gan viņa zināja un saprata, ka Uldim jau no viņu pirmā pazī�anās vakara prātā bija tikai viens mērķis, viens nodoms; Vita mēģināja to attālināt, aizkavēt, varbūt pat aizbēgi, Uldis viņu tomēr vienmēr atkal atrada, viņ� nebija uzbāzīgs, bet neatlaidīgs, tas drīz sāka pat patikt, un Vita beidzot saprata, var�būt neskaidri nojauta, ka nav nekādas jēgas dzīvot tikai no ilgām un sapņiem par Arnoldu Būvi, tās varbūt bija tikai vistīrākās iedomas, dzīve ja ne vienmēr, tad ļoti bie�i liek dzīvot un rīkoties pavisam citādi, nekā iecerēts; un kam galu galā viņa vēl glabās savu nevainību, cik ilgi? Visas draudzenes un paziņas, dro�i vien neviens cilvēks nekad nav no�ēlojis �o pirmo soli, �o pirmo mīlestības pieskārienu.

��� Atceraties, � Vita teica, � kādreiz esot bijusi tāda luga �Man trīsdesmit gadu�. Vai kāds nevarētu uzrakstīt lugu vai stāstu arī par mani ar nosaukumu �Man �odien jau divdesmit pieci�?

������� Var, kādēļ gan ne? � Uldis tūlīt atsau�cās. � Es uzrakstī�u.

��� Tu proti arī rakstīt?

������� Glu�i analfabēts viņ�, protams, nav, � Ervīns noteica un ieslēdza magnetofonu. At�skanēja dziesma no ansambļa �Red Star� re�pertuāra.

������� Es protu visu, Vita. It sevi�ķi, ja tā ir tava vēlē�anās.

������� Jā, Uldi, arī man da�reiz �ķiet, ka tu proti visu � Diem�ēl.

������� Uzrakstīt stāstu nemaz nav tik grūti, � Uldis teica un piepildīja glāzes. � Galve�nais � atrast labu ideju! Bet to man nekad nav trūcis. Es pagaidām vēl nevaru �ēloties, ka mana smadzeņu noliktava būtu jau tuk�a.

Ervīns sāka smieties.

������� Tas tikai vēl trūka, ka arī tur tev būtu iztrūkums!

�������� Beidz tu te visiem izrādīt savu garīgo nabadzību un bārstīt pliekanas asprātības! � Uldis kļuva nikns. � Būtu labāk vairāk uz�manības pievērsis savai Dagnijai. Redzi, viņa aiz garlaicības tūlīt nomirs!

Ervīns strauji noliecās un sāka Dagniju skūpstīt. Uldis arī pieliecās tuvāk Vitai, ap�ņēma meitenes plecus un klusi sacīja:

������� Es par tevi noteikti uzrakstī�u. Tu re�dzēsi! Tikai, lai es to varētu labāk izdarīt, tev beidzot jāļauj sevi iepazīt daudz tuvāk.

��� Tuvāk?

������� Jā, Vitiņ. Man jāiepazīst tava dvēsele un .. . Nu, vispār man tevi jāiepazīst pēc iespē�jas pilnīgāk.

Vita saprata. Viņ� to varēja ari neteikt vai pateikt pavisam atklāti. Bet, kā jau tas pie�rasts, � jāspēlē neliels teātris.

�� Es gribu vēl iedzert, � Vita sacīja.

Uldis ātri piepildīja glāzes, un visi izdzēra.

Vienīgi Dagnija, atkal atspiedusi galvu pret Ervīna kāju, pacēla glāzi un ilgi vēroja, kā tajā mirdz vīns.

��� Dzīve � mazs mirklis, � viņa negaidot teica, tad, brīdi padomājusi, turpināja:

Dzīve kā joņojo�a automa�īna. Elektriskais vilciens, bet tikai līdz Tukumam. Putns, kas ne�var sev atrast ligzdu. Tikko piedzimu�a bērna kliedziens vienmēr skan kā �āviens, jo pēc tam dzīve aizlidos ātri kā lode. Jocīgi. Pie tā nevar pierast. Bet dienā, kad stāvu aiz letes un man jāsmaida, jāpiedāvā preces, vienmēr jābūt laip�nai un pieklājīgai, dzīve liekas ne�ēlīgi gara. Tik gara kā rinda mūsu veikalā, kad mēne�a beigās tur parādās importa kurpes. Bet tad, kad varu iedzert, kad varu būt kopā ar Ervīnu, dzīve man atkal �ķiet īsa kā mirklis. Savādi, vai ne? Nu pasakiet, mīļie cilvēki, � kā lai aiztur laiku?

�� Tā ari vienmēr stāvot aiz letes! � Uldis izgrūda.

Dagnija izdzēra glāzi tuk�u, piecēlās sēdus un strauji pagriezās.

��� Tu domā, ka tas ir viegli? Nostāvēt asto�ņas stundas? O nē! Man �ķiet, ka tu, Uldi, tās nevarētu pat nosēdēt. Un tādēļ katru dienu stāvu un gaidu, ka tūlīt atnāks Viņ�, mans mazais sapņu princis, un mani kaut kur aiz�vedīs un noslēps, un tad vairs nebūs jāpiedāvā preces, nebūs jāmērī un jāgrie� dārgie un lētie audumi, nebūs vairs jāstrīdas ar kaprīzajiem pircējiem, bet vienmēr redzu, ka mana mazā prin�a vietā atkal atnācis garais Ervins, es pārstāju sapņot, un sākas dzive.

Ervīns maigi pieglauda Dagnijas matus un noskūpstīja.

��� Es biju pārliecināts, ka tev �āda dzīve ļoti patīk.

Dagnija joprojām domīga pirkstos grozīja tuk�o glāzi.

��� Patīk? Ko gan mēs, pārdevējas, lai da�rām? Ir jāpatīk!

��� Tu esi radīta, lai cilvēki uz tevi skatī�tos, � Ervīns teica.

��� Muļķības! � Dagnija strauji pakratīja galvu, tad atkal kļuva domīga. � Bet patie��ām? Kam galu galā mēs katrs esam radīti?

Uldis Vecozols pēk�ņi atcerējās savu bēr�nību, Spilves pļavu un �stūri�, un Arnoldu Būvi, Guntu un Martu, D�onu, Garo un Tomu, pirmo cīņu ringā un pirmo izcīnīto �empiona titulu, un Arnolda Būvja uzvaras priekā mir�dzo�ās acis, un tehnikuma beig�anu, savas darba gaitas gan rūpnīcā, gan noliktavā, un vēl neskaitāmas sievietes, kurām tagad pat grūti atcerēties vārdus, un iepazī�anos ar Vitu, un kādu saulainu pēcpusdienu Rātsupītes krastā, kad toreiz arī Marta bija jautājusi: �Zēni, kam mēs galu galā esam radīti?� Un neviens toreiz neprata atbildēt, neviens to nezināja un nez vai zina arī �odien. Uldis neko neno�ēloja, viņ� vienmēr bija zinājis, ko grib un kādēļ to grib. Jaunība pagājusi skaista un piedzīvoju�miem pārbagāta, un lādu viņ� to arī vēlējies nodzīvot.

��� Es esmu radīts, lai dzīvotu, � Uldis teica, � bet, tā kā dzīve esot īsa kā mirklis, tad nesaskatu nekā Jauna, ja cen�os �o mirkli nodzīvot pēc iespējas labāk, patīkamāk un jautrāk.

������� Es laikam esmu radīta � � Vita nedaudz samulsa, � lai gaiditu � Lai vienmēr kaut kd gaidītu �

�� Tu ta�u, Vitiņ, esi jau sagaidījusi! �j Uldis iesaucās. � Un vairs par to nedomā!

��� Tevi?

��� Protams!

�� Bet man sen�i devu�i dzīvību laikam ti�kai tādēļ, lai nepārtraukti vajadzētu zubrities, � Ervīns neapmierināts teica. � Un, kad pabeig�u institūtu, atlikusī dzīves daļa būs jā�pavada rūpnīcas cehā, strādājot par meistaru, jo par labu in�enieri es dro�i vien nekad ne�kļū�u.

�� Tava pa�kritika nenoliedzami izraisa ap�brīnu un cieņu, tikai nekad nevajag savas spē�jas novērtēt par zemu! � Uldis brīdināja.

Man gan �ķiet, ka tu pēc da�iem gadiem jau būsi kādas rūpnīcas direktors.

�� Dagnij, tu dzirdēji! � Ervīns sāka smie�ties un kratīja sievieti aiz pleciem. � Tu dzir�dēji, ko viņ� teica?

�� Tad jau es labāk pagaidī�u, kamēr tu kļūsi par ministru.

�� Bū�u! � Ervīns smiedamies pielēca kā�jās. � Bet tagad, bērni, dosimies iekarot vir�sotnes! Lūk, kam mēs esam radīti! Nāc, Dag�nij! Tikai uz priek�u, tikai aug�up!

Dagnija piecēlās, un abi skrēja kalnā.

Uldis palika. Viņ� pagriezās pret Vitu, sa�ņēma meitenes rokas, pēc tam apskāva plecus un vairākas reizes viņu noskūpstīja.

��� Es gribu, hii tu beidzot būtu mazliet lab�vēlīgāka pret mani.

��� �eit? � Vita nedaudz uztraukusies, ne�daudz nobijusies jautāja. � Tu gribi �eit mani iepazīt tuvāk?

��� Kādē| gan ne? Mēs to varam darīt arī �eit.

��� Nē, � Vita pakratīja galvu un mēģināja atbrīvoties no Ulda rokām.

��� Paiesim sāņus, � Uldis teica. � �eit ir kā Āfrikas d�ungļos � nevienas dzīvas dvēse�les.

Viņ� atkal cie�i apskāva meitenes plecus, juta tos nodrebam, Vita lēnām noslīga zemē, viņa redzēja sev blakus ballu bērza stumbru un za|u zāli, un kaut kādas iesārtas puķes un sajuta Ulda smago augumu, viņa pirkstus, kuri nepacietībā taustījās gar kaklu, blūzītes pogām, krūtīm un kājām, un sajuta no Ulda mutes vīna smar�u un iedomājās, cik tas viss tomēr ir riebīgi, ka tas notiek tie�i tā un tie�i �eit, un cik būtu labi un skaisti, ja viņa tagad gu�lētu balti uzklātā gultā un viņai mugurā būtu balts līgavas tērps, un to visu mēģinātu darīt cilvēks, kuru mīlētu, un �is cilvēks mīlētu ari viņu, un tad nebūtu ne bail, ne kauns, tad viss būtu skaistāk, laimīgāk�

Vita atvēra acis, viņa saprata, ka nedrīkst to darīt, nedrīkst to pieļaut, tam jānotiek pa�visam citādi, bet kaut kāds nezināms, nepazīs�tams spēks tomēr neļāva sevi�ķi pretoties, muskuli uz brīdi atslāba, uz mirkli viss kļuva vienaldzīgs � galu galā, vai nav vienalga, kur tas notiek, viņai jau ir divdesmit pieci gadi, un pārāk bie�i viņa no tā ir mēģinājusi izvairīties, dzīvi pārvērzdama gaidās un sapnī, bet tas izrādījies veltīgi un nevienam nevaja�dzīgi, un Uldis tomēr viņai patīk, viņ� ir skaists un dro�sirdīgs vīrietis, ar viņu ir patī�kami būt kopā, vienīgi tas viss varētu sākties ātrāk, ātrāk � vai nesākties nemaz.

Vita negaidīti pagrieza galvu sāņus, ieklie�dzās un strauji Uldi pagrūda. � Nē!

Pusstundu pēc kafejnīcas �Spilve� atvēr�a�nas tajā nevērīgā gaitā ienāca Uldis Vecozols, apsēdās pie attālāka galdiņa un pasūtīja glāzi konjaka. Zāle bija tuk�a, pie griestiem dega apslēptas spuldzes, bet aiz bāra letes savu saimniecību sāka kārtot blonda bufetniece.

Pēc kāda laika pie Ulda galdiņa pienāca Ervīns Grīslis. Viņ� bija ģērbies gai�ā uzvalkā, modernā kaklasaitē un vieglās sandalēs. Seja jau bija tik stipri iedegusi, ka viņ� vairāk iz�skatījās pēc �igāna vai indusa. Vienīgi garais augums un gai�ie mati liecināja, ka �is cilvēks tomēr dzimis citos platuma grādos � Rīgas nomalē Iļģuciemā.

��� Sveiks, veco zēn! � viņ� sveicināja.

��� Sveiks, student, sveiks! � Uldis pamāja ar roku. � Sēdies! Tu esi nokavējis desmit minūtes. Labi vēl, ka tas mūzikas automāts kaut ko uzgrabina, citādi aiz garlaicības va�rētu nobeigties. Redzi, nevienas dāmas arī nav.

��� Tās jau te mēdz nākt tikai pa vaka�riem, � Ervīns teica un apsēdās.

�� Nu, protams! Ko �īm te pa dienu darīt! Lai gan man nekas nebūtu pretim, ja pie mūsu galdiņa apsēstos kāda skaista lēdija. Un ceru, ka arī tev?

��� Nē.

�� Joprojām turies pie Dagnijas?

��� Nevienas citas man nav. Es pie Dagnijas turē�os tik ilgi, kamēr viņa mani agrāk vai vēlāk padzīs.

��� Vai tev ne�ķiet, ka �is romāns ir jau par daudz ieildzis? Tas, vecīt, vairs nav oriģināli!

��� Tas nav romāns. Man �ķiet, tas ir pavi�sam kas cits.

Uldis sāka smieties.

��� Naivo zēn! Vai tad Dagnija ir tā sieviete, kura spēj mīlēt? Nesapņo! Es viņu pazīstu daudz labāk un ilgāk par tevi. Zinu pavisam smalki, ko viņa domā un uz ko ir spējīga. Nē, nē, vecīt! Vienīgais, ko viņa var izdarīt, � tas ir patie�ām tevi padzīt.

��� Kādēļ tu mani palūdzi �eit atnākt? � Ervīns diezgan skaļi un neapmierināts pavai�cāja.

��� Varbūt vēlies kaut ko iedzert? � Uldis piedāvāja. � Seit var dabūt �Starij Vinjak�. Pasakains padzēriens!

Tas ir ļoti dārgs, � Ervīns atbildēja, bet man pa�laik kabatā tikai da�i rubļi.

��� Nu, vai es tev to neteicu pirms da�iem gadiem � dari kā es! � Uldis lepni iesaucās. � Pamet institūtu un nāc pie manis! Ko tev dzīvē dos tās fizikas un matemātikas zinā�a�nas? Neko! Students! Lepni jau tas skan, bet jēga visai maza. Visu laiku jāpārtiek no pa�sniedzēju un vecāku �ēlsirdības. Visu laiku ti�kai gaidi, lai ieliek labāku atzīmi un atmet kādu naudaszīmi. Hā! Nu pasaki � kas man tagad kai�? Pats sev kungs un pavēlnieks! Kas tādai dzīvei vainas?

�� Nekas, Uldi, vēl tikai nedaudz, un insti�tūtu bū�u pabeidzis.

�������� Bravo! Tad es tevi noteikti aizie�u ap�sveikt un kā līgavai pasnieg�u baltas rozes! Tu savu jaunību būsi nodzīvojis varonīgi!

�������� Nē, � Ervīns pakratīja galvu. � Bū�u izdarījis tikai to, ko gribēju izdarīt. Bū�u iegu�vis zinā�anas un specialitāti. Pamatu, lai va�rētu sākt nopietni dzīvot.

������� Tā skola tevi ir galīgi samaitājusi. Dzīve nav jāņem nopietni, glu�i kā sieviete.

�Ir. Ir, Uldi! Ja vispār gribi dzīvot.

�������� Tu patie�ām esi gandiīz vai ideāls mūs�dienu jaunietis. Tu tālu liksi! Es kādreiz tādu jau pazinu � Arnoldu Būvi. Pazīsti?

�� Jā. Ko tu no manis gribi?

��� Man vajadzīga tava palīdzība.

��� Naudas man nav.

�������� Es to zinu, � Uldis teica, � un tādēļ vēlos dot tev iespēju nopelnīt.

������� Atkal? � Ervīns uzrāva uzacis un ar pirkstu galiem sāka nervozi bungāt pa galda virsu.

������� Jā, � Uldis noteiktā balsī paziņoja. � Tev būs jāaprunājas ar Dagniju. Man ienā�kusi pirmās �ķiras ārzemju prece. Somu kremplīns. Tu viņai to aiznesīsi, un Dagnijai prece noteikti jārealizē.

������� Es nezinu, � Ervīns kļuva pavisam do�mīgs.

�������� Bet es zinu! � Ulda acīs pazibēja dus�mas un apņēmība. Tomēr arī Ervīnā jau pēc da�iem mirkļiem radās tāda pati apņēmība.

������� Nē, Uldi, �oreiz iztiec bez manis. Es to nedarī�u!

Uz brīdi Uldis apklusa un nedaudz izbrīnī�jies paskatījās uz draugu. Tad viņa acis kļuva

aukstas un mierīgas, bet balss joprojām ska�nēja asi un pavēlo�i.

��� Gan jau izdarīsi, Ervln.

��� Nē, Uldi, pietiek! � Ervins sacīja un pie�cēlās. � Tas viss ir riebīgi. Es gribu dzīvot godīgi un, kā jau teicu, � arī nopietni.

Uldis centās noslēpt satraukumu. Viņ� juta un redzēja, ka Ervins Grīslis tūlīt aizies, viņa iecerētais plāns izjuks, un vispār Uldim Vecozolam nepatika tie, kuri viņam atteica vai ne�pakļāvās. Viņ� bija pārāk pieradis pavēlēt, vienmēr būt uzmanības centrā, nepazina bai�les un nekādi nevarēja saprast tos, kuri nedo�māja vai nerīkojās kā viņ�. Un tādēļ lādi ir jāpabaida vai jāpiemēro citi līdzekļi� Uldis Vecozols bija pārliecināts, ka viņ� �ai pasaulē piedzimis tikai tādēļ, lai valdītu un pavēlētu, lai piepildītu visas vēlē�anās un savu gribu. Un, ja radās kāds �ķērslis, viņ� bija gatavs to ar visiem iespējamiem līdzekļiem pārvarēt vai vienkār�i novākt. Dzīve ir kā barjerskrējiens. Tu da�reiz vari arī paklupi, bet pie mērķa tev tomēr jāpienāk pirmajam. Vājie un gļēvie lai velkas aizmugurē.

��� Ej vien! � Uldis nicīgi iesmējās, bet jau pēc brī�a viņa balss skanēja auksti un drau�dīgi. � Tikai tādā gadījumā es bū�u spiests �

Ervīns apstājās, un viņa sejā skaidri bija redzams apmulsums, varbūt pat bailes.

��� Ko tu būsi� spiests?

Uldis ātri izdzēra konjaku un nevērīgi rau�dzījās griestos.

209

��� Da�i ieinteresēti orgāni var nejau�i �o to uzzināt� par .taviem iepriek�ējiem gājie�niem � Un tad1 -' tev nekad neredzēt savu tik ilgi gaidīto augstskolas diplomu �

14 � 5113

Ervīns atkal apsēdās un pavisam nobijies klusēja. Bet Uldis iek�ēji smējās. Naivais zēns! Viņ� gandrīz sāka Ervinu vai nicināt. Viņ� nupat ta�u bija pateicis kaut ko tik stulbu un neiespējamu, ka Ervīnam vajadzēja tikai no�spļauties un iet vien tālāk. Viņam nekas ne�draudēja. Tie�i otrādi. Uldim vajadzētu baidī�ties, ka tikai no Ervīna �ie ieinteresētie orgāni kaut ko neuzzina � Un tad patie�ām viņam klātos slikti. Uldis to saprata un tādēļ, kā pa�rasti, uzbruka pirmais. Viņ� nekad nebūs zau�dētājs, bet Ervīns sē� kluss un nobijies. Er�vins ir satriekts, salauzts un patiesībā jau uzvarēts. 2ēl pat uz viņu skatīties. Un tikai tādēļ, ka nepaklausīja uzreiz, un vēl tādēļ, ka neprot saglabāt aukstasinību un loģiski domāt. Matemātiķis! Ne velna no tevis nebūs, Ervīn! Jāmācās no dzīves, nevis no grāmatām.

��� Nebaidies, vecīt! � Uldis ar savu spē�cīgo roku uzsita Ervīnam pa plecu. � Es vien�mēr strādāju dro�i un bez jebkāda riska. Man papīri vienmēr ir kārtībā, un es garantēju ab�solūtu dro�ību.

�� Es nezinu, � Ervīns joprojām vēl �au�bījās.

��� Dagnijai prece katrā ziņā jārealizē, � Uldis noteikti atkārtoja. � Tas nebūs grūti, un arī viņa neko daudz neriskēs.

�� Es nezinu � Pagāju�o reizi viņa ta�u atteicās.

�� Tas bija kas cits, � Uldis atmeta ar roku. � �oreiz tev viņa noteikti jāpierunā! Arī man vajadzīga nauda.

Ervins izvilka no kabatas lakatiņu un no�slaucīja nosvīdu�o pieri.

��� Es nezinu, kā būs �

������� Vecīt, pavisam mierīgi! Tu domā, ka Dagnijai nevajag naudu? Un kā vēl! Cik tad viņai tā alga ir liela, bet pucēties grib kā An�glijas karaliene!

������� Es tomēr baidos, � Ervīns klusi sacīja, � ka tavs nodoms neies cauri. Dagnija ir go�dīga, un man katrā ziņā būs neērti�

�������� Naivo zēn! � Uldis sāka smieties. � Es vēl neesmu sastapis nevienu godīgu sievieti. Viņas visas ir kā trakas uz naudu un vīrie��iem.

�� Arī tava Vita?

��� Par viņu nav ko runāt! Viņa vēl ir bērns.

Uldis paskatījās apkārt, ar acīm meklēdams

oficianti, bet viņa nekur nebija redzama. Ne�būtu slikti izdzert vēl vienu glāzīti konjaka.

������� Dagnija to noteikti izdarīs, � Uldis ne�gaidot teica. � Pasaki, ka viņa var sev patu�rēt trīsdesmit procentus no peļņas.

Ervīns domīgi pa�ūpoja galvu.

�������� Es tomēr �aubos, Uldi. Nē, nē, tas neies cauri! To, ko viņa darījusi pirms manis � tas ir pavisam kas cits.

������� Nu esi ta�u beidzot prātīgs, Ervīn! � Uldis iesaucās. � Un kaut reizi paskaties uz sievietēm ar nopietna vīrie�a acīm, nevis kā iemīlējies skolnieks! Tu domā, ka viņa tagad kļuvusi svētā? O la-lā!

������� Un tomēr, Uldi, � Ervīns pieceļoties sa�cīja, � man visa �ī lieta nepatīk. Pavisam ne�patīk.

* * *

11�

211

Dagnija Stūre sēdēja uz sava gai�zilā dī�vāna, atspiedusies pret lielu, sarkaniem ziediem izrakstītu spilvenu, un �ķirstīja �urnāla �Zvaig�

zne� pēdējo numuru. Blakus dīvānam stāvēja melna radiola �Rigonda�, Dagnija uzgrieza kādu vācu raidstaciju, un istabā lēni un klusi ieplūda līganas val�a skaņas. Dagnija nolika �urnālu sāņus un pievēra acis. Viņa sajuta ne�lielu nogurumu, gribējās aizmigt, bet acu priek�ā atkal un atkal nostājās Artura Heilija �Lidostas� varoņi, kuru nupat bija izlasījusi; romāns satrieca ar savu patiesību, ar spilgta�jām dētajām, simpātiskajiem cilvēku tēliem un bagātīgo informāciju. Pat sliktie tur galu galā bija labi. Un tā jau arī dzīvē ir. Kur� tad ir tikai slikts vai tikai labs? Neviens. Vai tad kādu vispār tā var nosvērt un izmērīt? Ne�vienu. Cilvēks nav prece. Lai gan daudzi tā tomēr domā, uzskata un rīkojas. Var jau, var cilvēku da�reiz arī nopirkt vai pārdot, bet cil�vēks tomēr nav manta. Cilvēks nedrīkst nevie�nam piederēt kā tikai pats sev. Jā, mums pa�tīk nauda un tas viss, ko �ī nauda spēj sniegt, bet nav tādas naudas, par kuru kādu varētu nopirkt pilnīgi un uz visiem laikiem. Tāpat kā mīlestību. Pārāk daudzi tad paliktu tuk�ā. Lai gan paliek tāpat. Arī es. Nē. Varbūt man ir paveicies. Varbūt mani mīl.

Dagnija atvēra acis un paraudzījās apkārt. Skaists, pieklājīgi iekārtots divistabu dzīvoklis. �ādā mājoklī vajadzētu dzīvot lielai un drau�dzīgai ģimenei. Bet Dagnija ir viena. Tūksto� deviņi simti �etrdesmit ceturtā gada oktobra pirmajās dienās vācu armijas kareivji ielenca Slokas un Dagmāras ielas rajonu, kur dzīvoja viņas ģimene, izdzina no mājas, kā izdzina daudzus citus, pēc tam aiztrieca uz ostu, sa�dzina kuģi un aizsūtīja uz Vāciju. Dagnija no tā visa neko neatceras. Viņai tolaik bija tikai nepilns gads, un lo viņai vēlāk pēc atgrie�anās Rīgā izstāstīja pāragri nosirmojusī māte. Un stāstīja, kā nelielā stacijā, kuras nosaukums sen aizmirsies, viņu e�elonam uzlidoju�as dau�dzas amerikāņu lidma�īnas un kā sprāgu�as bumbas, kā degusi stacija, vagoni un cilvēki un kā viņas acu priek�ā kāds lidojo�s dēļa gals nositis Dagnijas piecgadīgo brāli un tēvu, kur� ar bērnu uz rokām skrējis pāri dzelzce|a slie�dēm tālāk no grūsto�ās stacijas, un kā pakri�tusi un ar ķermeni aizsegusi savu mazo meitu, un kā sakarsusi �ķemba trāpījusi plecā, un kā viņa pēc tam vēl veselu gadu izsalkusi klīdusi ar Dagniju pie krūtīm pa Vācijas ceļiem un pilsētām.

Māte to viņai stāstīja gandrīz vai katru va�karu, un Dagnijai �ķita, ka māte stāsta pa�saku � Vēlāk viņa visu saprata, tikai līdz pat �odienai vēl joprojām nesaprot, kā viņa ar māti ir palikusi dzīva un kā māte lo visu spējusi pārdzīvot�

Pirms desmit gadiem māte nomira � tāda balta, pāragri novecojusi un ļoti nogurusi sie�viete. Viņa tika apbedīta Lā�upes kapos bla�kus savam vecākajam brālim, un tagad tur katru vasaru zied baltas rozes.

Dagnija izstājās no universitātes pirmā kursa, kur bija studējusi latvie�u literatūru, un sāka strādāt par pārdevēju. Katru vakaru pirms gulētie�anas ieslēdza visas spuldzes, jo bija drausmīgas bailes no tumsas. Un ir vēl tagad.

Pēc da�iem gadiem Dagnija iemīlējās kādā pusmū�a vīrietī, viņ� strādāja nelielā rūpnīcā par galveno in�enieri un gandrīz vai katru vakaru iegriezās veikalā pie Dagnijas. Vienmēr labi ģērbies, pieklājīgs un atturīgs, viņ� uzreiz piesaistīja meitenes uzmanību, Dagnijai �ķita, ka tādi laikam izskatās ari Anglijas lordi, un viņa vienmēr apmulsusi nosarka, kad vīrietis griezās ar kādu lūgumu vai uzrunāja, aicinot paēst kopā vakariņas, aiziet uz kino vai kādu sarīkojumu. Tā tas sākās. Viņi kopā nodzīvoja gandrīz �etrus gadus. Dagnija bija laimīga un lepna, viņa arvien va�irāk iemīlēja, pieķērās un cienīja �o kluso, eleganto un rūpīgo vīrieti, kur� nekad nepacēla balsi, viņai deva pietie�kami daudz naudas un arī gultā vienmēr pa�lika pieklājīgs un saudzīgs. Bet tad, kādu va�karu pārnākot no darba, Dagnija uz galda at�rada vēstuli, kurā sīki, pieklājīgi un saudzīgi tika izskaidroti viņa aizie�anas iemesli � ofi�ciālā sieva un divi bērni, pamodu�ās tēva jū�tas, pienākums un tā tālāk. Dagnija to ļoti pārdzīvoja, ilgi un bie�i raudāja, atkal uz�nāca bailes no tumsas, dusmas un naids pret vīrieti, kur� nebija viņai pateicis visu pa�tiesību, tas varbūt neko nemainītu, viņa tāpat mīlētu, bet viņam tomēr vajadzēja pateikt pa�tiesību.

Un tad pēc neilga laika viņa iepazinās ar Uldi Vecozolu, kur� bija pilnīgs pretstats vi�ņas biju�ajai mīlestībai � jauns, spēcīgs, skaļ�, cinisks un nesaudzīgs. Dagnija jau uz�reiz saprata, ka Uldis Vecozols ir cilvēks, kuru nevar un nedrīkst mīlēt, bet tai pa�ā laikā viņā tomēr bija kaut kas tāds, kas ļoti piesais�tīja un palika. Varbūt tas bija viss �o īpa�ību komplekss vai arī tikai atsevi�ķas to izpausmes, bet tās patika un, patiesību sakot, nemaz neva�rēja nepatikt. Tās tūlīt tika ievērotas un attie�cīgi novērtētas, jo pārāk, pārāk daudziem ma�

su tcriālā labklājībā uzaugu�ajiem jaunie�iem tādu �odien trūkst � liela uzņēmība, drosme, patstāvība, liels fizisks spēks, neatlaidība un gatavība visur un vienmēr sevi aizstāvēt.

Dagnija Stūre, protams, neiemīlējās Uldī Vecozolā, glu�i tāpat kā to kādreiz nespēja Gunta Vēvere un daudzas citas un kā �odien to nespēj mazā tabeļvede Vita, bet nespēja arī atteikt vai ātri pārtraukt draudzību ar �o pār�lieku iedomīgo puisi. Bet, kad Dagnija iepazi�nās ar Ervīnu Grīsli, viņa bez mazākās no�ē�las, varbūt pat ar nelielu atvieglojuma sajūtu ar Uldi pārtrauca visus sakarus, lai gan da��reiz vēl satikās, bet vienmēr tikai tad, kad bija kopā ar Ervīnu.

Dagnija ieklausījās. Nepazīstamā raidsta�cija joprojām atskaņoja vieglo mūziku, pa�galmā klaigāja bērni, un istabā pamazām ienāca vakars. Un skumji ir sēdēt �ādā vakarā vienai, kad kaut kur no otras pasaules malas līdz tevim atnāk mūzikas skaņas, un �ī pa�saule ir milzīgi liela, un tu dzirdi jautras un bezrūpīgas bērnu balsis un jūti, ka vēl viena diena ir pagājusi un nodzīvota un ka aiziet vēl viena vasara, tuvojas rudens un tā pama�zām aiziet arī jaunība, un saproti, ka tava per�soniskā pasaule un dzīve ir pavisam maza un bezgalīgi īsa. Divatā ar draugu vienmēr ir la�bāk. Divatā ar draugu pat �aurākā telpa var izplesties pasaules lielumā. Tikai vajag atrast �o draugu. Un lielākajai da]ai cilvēku tas ag�rāk vai vēlāk arī izdodas.

Dagnija gaidīja Ervīnu. Viņ� bija solījies atnākt � pēdējā laikā Ervīns sāka nākt arvien bie�āk, un, ja gadījās, ka da�us vakarus to�mēr neieradās, Dagnija uztraucās un nez kādēļ

atkal parādījās bailes no tumsas� Un ļoti priecājās, kad viņ� beidzot ieradās. Viņa ne�gaidīja mīlestību, jo trīsdesmitgadigie tai jau vairs nepie�ķir tādu nozīmīgumu kā jaunībā; pēc trīsdesmit gadiem daudz svarīgāka �ķiet draudzība, partnera nosvērtība un prāts, nevis neapvaldīta kaislība un mirkļa skaistums.

Beidzot pie durvīm pieklauvēja.

������� Ienāciet! � Dagnija nedaudz satraukta iesaucās. � Durvis ir vaļā!

Istabā ienāca Ervīns, �ķērsoja to un smaidīdams noskūpstīja sievietei roku.

��� Nemuļķojies! � Dagnija teica.

������� Tev durvis vienmēr stāv vaļā? � Ervīns painieresējās.

��� Vai tad to vēl neesi ievērojis?

��� Un katrs, kas grib, var pie tevis ienākt?

�������� Nē. Es tās atstāju vaļā tikai tad, kad gaidu tevi.

Ervīns piegāja pie radiolas, uzgrieza mūziku skaļāk un viegliem soļiem atkal atgriezās pie Dagnijas.

��� Nāc apsēdies, � viņa teica.

�������� Nāc, padejosim! � Ervīns uzaicināja un izstiepa savas garās basketbolista rokas.

������� Es visu dienu nodejoju aiz letes, � Dag�nija sacīja un sameklēja cigaretes. Ervīns ap�sēdās blakus un pasniedza uguni. � Paldies. Esmu nogurusi. �odien, kā jau mēne�a beigās, bija ļoti daudz pircēju. Gribu atpūsties.

�������� Tu nemaz nepriecājies, ka esmu atnā�cis? � Ervīns uzspēlēti nopietni pajautāja.

������� Mazliet, � Dagnija pasmaidīja un kreiso roku uzlika uz vīrie�a ceļgala.

������� Tu esi jauka, � Ervīns tikpat nopietni sacīja.

�� Es jau to zinu, Ervin! � Dagnija iesau�cās. � To man saka daudzi vīrie�i katru dienu, un to dzirdēt man apnicis līdz kaklam. Es loti gribētu, lai vismaz tu, Ervīn, man pateiktu kaut ko citu. Ne to, ko pārējie. Kaut ko savu. Pasaki to, ko nekad vēl neesmu dzirdējusi.

Ervīns apmulsa un nezināja, kur likt savas garās rokas. Tās jau vairāk kā gadu bija tu�rēju�as nevis bumbu, bet gan arvien bie�āk grāmatas, rasējamo dēli un cirkuli.

��� Tu esi jauka, � viņ� klusi atkārtoja.

��� Bet tu esi bērns, Ervīn, � Dagnija sāka smieties. � Liels, dumj� bērns.

��� Var jau būt� � Ervīns nomurmināja. Viņ� juta, ka ar katru dienu vairāk mii �o mazliet neparasto, da�reiz pat dīvaino un ne vienmēr uzreiz saprotamo sievieti. Un tam ne�bija nekādas nozīmes, ka viņa ir se�us gadus vecāka par viņu, � Dagnija bija labs draugs un vienmēr izturējās kā līdzīgs ar līdzīgu.

Sieviete lēni piecēlās, viņai mugurā bija gai�zils ungāru mājas tērps; slaids, pa vasaru iededzis augums, nelielas krūtis un sarkanīgi mati.

��� Ie�u sameklēt kaut ko vakariņām, � viņa teica. � Tu dro�i vien esi izsalcis.

��� Nē, nevajag, � Ervīns atmeta ar roku, labpatikā noskatoties uz Dagnijas vingro, labi pazīstamo ķermeni. � Esmu paēdis.

��� Tad ir labi, � sieviete atviegloti uzel�poja. � Man mājās patiesībā nekā tāda arī nav. Līdz algai vēl divas dienas, bet vakar veikalā ieveda, lūk, �īs jaciņas �

Dagnija piegāja pie tum�a trīsdurvju skapja, no tā izņēma zilu, no moheras dzijas adītu jaku � vieglu kā no cigaretes izpūstu dūmu mutuli � un to .nosvieda blakus Ervīnam uz dīvāna.

��� Patīk?

�� Ja. Tu taja izskatīsies skaista.

��� Nu, protams.

��� Zils tev ir mīļākā krāsa?

��� Jā.

���� Zilas istabas sienas, zils dīvāns, zilas kleitas un jakas, zila apak�veļa �

����� Man ir arī citas. Bet zilo patie�ām mīlu visvairāk. Un zini. kādēļ? Nezini. Man tad �ķiet, ka esmu iegrimusi mazā debess gabalā, ka at�rodos kādā mazā paradīzes kaktiņā, ka man viss ir un nekā vairs nevajag.

Dagnija pasmaidīja.

���� Ir ta�u jauki, Ervīn, ka mēs da�reiz va�ram pasapņot, vai ne? Ka varam iztēloties un domās iegūt to, kā mums tik bie�i trūkst.

���� Nauda? � Ervins, strauji pagriezies pret Dagniju, jautāja.

���� Jā, arī nauda, � viņa atbildēja, un skais�tajā sejā uz da�iem mirkļiem pavīdēja vieglas skumjas. � Bet es ta�u tagad runāju pavisam par ko citu.

Ervīns to saprata. Bet viņam joprojām bija bail no Ulda Vecozola, tā dotais uzdevums visu laiku nedeva miera, to noteikti vajadzēja izpildīt, lai gan Ervīns saprata, ka nevajag, viņ� to nedrīkst darīt, bet ej nu sazini, ko tas Uldis Vecozols var pēc tam izstrādāt� Bet izstrādāt var daudz ko �

Nebaidies neko, veco zēn! Pilnīgi neko! Ne�vajag pakļauties spēkam, un nekad nevajag ļauties bailēm. Daudzi lieli un mazi nelie�i zina, ka cilvēks, zaudējis drosmi, izdarīs daudz ko tādu, ko normālā stāvoklī nekad neizdarīs.

Un tadeļ viņu pirmais un varbūt arī vienīgais uzdevums visos laikos ir bijis vispirms cilvē�kiem iedzīt bailes � Vienmēr uzvar ne stip�rie, Ervīn, bet drosmīgie. Un, atklāti sakot, daudz labāk ir saņemt dūres sitienu sejā nekā pazemīgi pakļauties diktātam. Tev var arī būt vājāki muskuļi, bet tādēļ tu nekad nedrīksti pazaudēt savu cilvēka pa�cieņu vai gribu. Un tādēļ, Ervīn, pasauc Dagniju pie sevis, noskūp�sti viņu un beidzot izdomā tos vārdus, kādus vēl neviens viņai nav teicis. Izdomā, Ervīn �

��� Panāc �urp! � Ervīns pamāja.

Dagnija apsēdās viņam blakus uz sava mazā

debess gabaliņa un viegli piespieda galvu pie Ervīna pleca.

��� Paklausies, mazā, � viņ� skaļā balsi, varbūt tādēļ, lai pats sevi uzmundrinātu, teica, � es tev varu dot iespēju labi nopelnīt. Un tu to izdarīsi. Tas neprasīs nekādu risku, un tu pēc tam varēsi nopirkt sev atkal kaut ko jaunu. �oreiz Uldis tev piedāvā trīsdesmit procentus.

Dagnija strauji atrāvās no Ervīna pleca un patiesi izbrīnījusies ieskatījās viņa sejā. Tā bija nedaudz piesarkusi.

��� Atkal?

��� Nē, � Ervīns, stipri apmulsis, nodūra galvu un raudzījās uz savu kurpju purngaliem. Viņ� jau no�ēloja, ka par to bija sācis runāt. Dagnija nekad uz to neielaidīsies. Viņ� visu saprata. Ja kaut ko nedari aiz pārliecības, vien�mēr būsi zaudētājs. Bet tagad vajadzētu no�spēlēt vismaz neiz�ķirti. � Nē, Dagnij. Bet tā kā tu pa�laik esi iekļuvusi nelielās grūtībās � Es domāju .. . Mēs tev varam palīdzēt.

��� Kādi gan jūs ar Uldi esai muļķi! � Dag�nija teica un viegli nodrebēja. Viņas jaukā, patīkama balss skanēja gurdi, un katrs vārds tika iemērkts rūgtuma mērcē. � Jūs domājat, ja jau es varu ar tevi kopā pavadīt nakti, tad . ..

Sieviete lēni piecēlās, un visā viņas ķermeni un sejā bija jau�ams smags nogurums. Viņa paņēma zilgano ungāru jaciņu, uzmeta to uz pleciem un, �ķērsojusi istabu, nostājās pie loga. Debess bija apmākusies, kaut kur pamalē uz�plaiksnīja zibens, un pavisam drīz dro�i vien sāks līt.

��� Es nezinu, Ervīn, � Dagnija klusi ieru�nājās, � bet man �ķiet, ka tas, ko mēs abi darījām līdz �im, bija vismaz godīgi � Un es domāju, ka mums vienmēr tā arī vajadzētu darīt un rīkoties. Un dzīvot, Ervīn.

��� Bet pagaidi, mazā! � Ervīns iesaucās, un viņ� bija ļoti uztraucies, varbūt pat izmi�sis. � Tas ta�u bija �

��� Nē, negaidī�u, Ervīn! � Dagnija pakratija galvu un, sameklējusi cigareti, aizsmēķēja. � Tas ta�u bija . . . pretīgi!

Dagnija ātri ievilka rūgtenos dūmus, pret loga stikliem atsitās pirmās smagās lietus lā�ses, viņas pirksti nervozi burzīja cigareti un balsī skanēja nepelnīts apvainojums, skumjas un bezgalīgs rūgtums.

��� No rītiem, kad tu no manis aizej, Ervīn, tu dro�i vien esi apmierināts un par to visu pasmejies. Es da�reiz domāju, ka tā, iespē�jams, rīkojas krietna daļa vīrie�u, bet zinu, ka maz ir tādu, kas savām sievām vai drau�dzenēm spētu pateikt to, ko tu. Vīrie�i var būt neuzticīgi, bet reti kāds tuvību ar sievieti iz�mantos, lai dotu iespēju citam nopelnīt. Un tagad, lūdzu, ej! � Dagnija strauji pagriezās. � Tas tomēr bija pretīgi, Ervīn!

Ervins glu�i kā sasists lēni piecēlās un no�stājās blakus Dagnijai.

��� Bet pagaidi, mazā, � viņ� nedro�i teica.

��� Aizej! Es �onakt gribu būt viena.

��� Nu, mazā . . .

��� Es tevi lūdzu, Ervīn.

Diena jau tuvojās beigām, kad es beidzot varēju nomest uz galda �ķēres, pastumt malā sagraizītās papīra strēmeles, līmes pudeles, krāsainos zīmuļus, tu�u un iztaisnot muguru. Smagākais un atbildīgākais ikmēne�a darba posms beidzies. �urnāla �Jaunība� kārtējā nu�mura makets bija gatavs. Pasitis to padusē, iegāju pie galvenā redaktora.

��� Gatavs!

�� Tad rādi �urp!

�efs uzmanīgi sāka �ķirstīt lapas. Viņ� bija gara auguma pusmū�a vīrietis ar aukstu, ļoti nepatīkamu skatienu un ģērbās tikai tum�os uzvalkos. Tas viņam piedeva zināmu eleganci un vēl vairāk pastiprināja to nopietnību un stingrību, ar kādu viņ� izturējās pret saviem pienākumiem un pārējiem redakcijas darbi�niekiem.

��� Kādēļ dzejoļu kopa ievietota pirmajā lap�pusē? � viņ� neapmierināts jautāja. � Pa�rasti mēs ta�u tur liekam materiālu par kom�jaunatni. Kur tas ir tagad?

�� Tālāk � ceturtajā lappusē, � es atbil�dēju. � Beidzot mēs varbūt varētu lauzt �o novecoju�os tradīciju. Kādēļ katrs �urnāla nu�murs obligāti jāsāk ar visnopietnākajiem rak�stiem?

��� Varbūt tad sāksim ar humoru? � redak�tors salti noprasīja.

��� Nē, humors lai paliek, kā parasti, beigās, bet �oreiz patie�ām pirmajā lappusē varētu ievietot �os dzejoļus. Vēl vairāk tādēļ, ka ari tie gandrīz visi ir veltīti jaunatnes tematikai. Uz otrā vāka mums būs Komjaunatnes krast-ļ mala, zēns ar meiteni vakarā netālu no piemi�nekļa � tas viss kopā ar dzejoļiem labi izska�tīsies un papildinās viens otru.

�efs sadrūma un kļuva domīgs.

��� Nē, � viņ� noraido�i pakratīja galvu. � Dzejoļi jāapmaina pret materiālu par Val�mieras stikla �ķiedras rūpnīcas komjaunie�iem. Iegaumē, Arnold, pirmā lappuse vienmēr ir visa �urnāla seja, tai jābūt visa �urnāla ide�jiskajai ievirzei, un mēs �ādus materiālus ne�drīkstam izmētāt, kur pagadās.

��� Tad varbūt jāapmaina arī otrais vāks?

��� Nē, lai tas paliek. Kas �eit būs?

�� �etras fotogrāfijas no lietuvie�u māksli�nieku izstādes.

��� Labi. Un kas tas?

��� Krūzes stāsta �Asais pagrieziens� ilus�trācija.

��� Kas tur ir attēlots? � �efs pieliecās tu�vāk pie galda un sarauktu pieri raudzījās uz sarkanajām, asi saraustītajām līnijām, kuras kā zibens �autras �ķērsoja melnu apli.

��� Cilvēku domas, � es atbildēju, arī vēl�reiz paskatījies uz savdabīgo zīmējumu, kura autors bija jaunais mākslinieks Regnārs Zars. Man ļoti patika �is stāsta mākslinieciskais no�formējums � oriģināls, asociatīvi bagāts, kon�trastains un labi pārskatāms.

�� Vistīrākā abstrakcija, � galvenais redak�tors norūca. � Viņ� neko reālāku, konkrētāku nevarēja uzzīmēt?

��� Acīmredzot nē, � es atbildēju. � Tic, kas stāstu izlasīs, visu sapratīs.

�efs klusēdams skatījās tālāk. Tā tas notika vienmēr. Vienmēr �efs ar kaut ko bija neapmie�rināts. Patiesībā viņ� bija lāga vīrs, varbūt vienīgi nedaudz par vecu jaunatnes izdevu�mam, arī savos uzskatos par mākslu un lite�ratūru diezgan konservatīvs un krietni pabai�līgs. Ka tikai kaut kas nenotiktu! Ka tikai ne�ienāktu kāda sūdzība! Lai viss būtu skaidrs un saprotams. Un, ja kāda sūdzība ari ienāca, tad neapmierinātie parasti izrādījās pensionāri. Bet jaunie�iem mūsu �urnāls patika. Viņi vien�mēr gribēja kaut ko jaunu, nebiju�u, oriģinālu. Lasīt un skatīties galvenokārt tikai to, kas tie�i skāra jaunatnes dzīvi kopumā un katru atse�vi�ķi. Viņi alka lasīt un redzēt visu par sevi atklāti un tie�i � bez izskaistinājumiem, bez meliem.

��� Lai jau tā arī būtu, � redaktors noteica un, mirkli vēl kaut ko pārdomājis, beidzot maketu parakstīja iespie�anai. � Beigu beigās tomēr būs labs numurs. Varbūt viens no labā�kajiem.

�� Kā vienmēr, �ef.

��� Gan jau mēs par to zīmējumu un lietu�vie�u aktiem pa kaklu tomēr dabūsim, � gal�venais redaktors teica un nervozi starp strupa�jiem pirkstiem grozīja apzeltītu pildspalvu.

�� Ja kādam tie nepatiks, ja kāds atkal tos kritizēs, tas būs vai nu idiots, vai pēdējais lie�kulis.

������� Tā nu nesaki vis, � redaktors pakratīja 1 galvu.

������� Tie�i tā! Ja kādam var nepatikt skaists j sievietes ķermenis, tad viņam vispār uz �īs i pasaules nekas nepatīk. Tas vienmēr bijis 1 skaistuma etalons. Bez tam, skatoties aktu, tur nekad nedrīkst redzēt tikai kailas sievietes at�tēlu, bet tas vienmēr jāskatās un jāvērtē vie�nīgi kā mākslas darbs. Bet tas ir jāsaprot.

������� Tā jau tas ir, � �efs piekrita, bet varēja redzēt, ka viņ� joprojām ir neapmierināts.

�� Tas tomēr vienmēr ir risks. Vari iet.

Es aiz sevis aizvēru durvis, tā arī īsti nesa' pratis, kādēļ tas būtu risks. Vienmēr? Nekad. Gaitenī satiku Valdi Girgensonu.

��� Nāc vai ej?

������� Eju, � Valdis atbildēja. � Jābrauc uz Saldus rajonu bildēt kādu slavenu traktoristu.

������� Tā arī vajag, � es iesmējos. � Pietiek tev ar tām meitenītēm vien.

��� Man vienalga, � Valdis atmeta ar roku.

���� Ko tu?

��� �efs parakstīja, � es parādīju mapi.

�� Rūca par lietuvie�u aktiem.

��� To jau varēja gaidīt.

�������� Kad mēs beidzot pieradīsim uz visu to skatīties bez liekulības, bez uzspēlētām rūpēm par jaunie�u likumību? It kā māksla kādu va�rētu samaitāt!

��� Nepierādīsim nekad.

��� Dro�i vien.

������� Nekad, vecīt! Slaucējas, audējas � lūdzu! Bet kādēļ viņas ir jāizģērbj?

��� Ej ellē!

������� Uz Saldu, vecīt, uz Saldu! Tā vieta lai paliek priek� tevis.

��� Kad būsi atpakaļ?

��� Rīt.

��� Pec da�am dienam mums vajadzēs aiziet uz jauno mākslinieku izstādi un (ur nofoto�grafēt labākos darbus. Ar �efu ir sarunāts.

��� Tavus?

��� Nē. Tur ir arī labāki par manējiem.

��� Tad jau redzēsim.

��� Sveiks! Kaut tu nolauztu sprandu!

��� Cau! Tā dro�i vien arī būs. Brauk�u ar savu �Javu�.

225

Pēc stundas, nodevis �urnāla maketu tehnis�kajai redaktorei un notīrījis galdu, es izgāju no redakcijas. Pa Kri�jāņa Barona ielu no�kļuvu līdz Kirova ielai un, to �ķērsojis, iegrie�zos parkā. Bija saulaina, ļoti smar�īga rudens pēcpusdiena, kokiem jau krāsojās lapas, tās lēni un negribot krita uz melnajiem asfalta celiņiem, un tur tās ātri pacēla bērnu rokas vai samina gājēju soļi � Rudens. Gaisā kaut kā�das vieglas skumjas. Pagāju�ās vasaras smar��as. Bērni. Uz soliem vecmāmiņas un jaunas meitenes. Sejā �ā gada pēdējie saules stari. Ar katru dienu tā kļūs aukstāka. Spīdēs, bet nesildīs. Glu�i tāpat kā daudzas no jums. Va�jadzētu kādai pieiet klat un uzaicināt aiziet uz vakar atklāto jauno mākslinieku izstādi. Bet nenāks. Sīs te izskatās pēc tādām, kuras varētu uzaicināt vienīgi uz kafejnīcu. Ej nu sazini. Varbūt nāktu ari uz izstādi. Ko var zi�nāt? Uz turieni jāiet vienam. Un uz koncertu vienam. Lai neviens netraucētu ne skatīties, ne klausīties. Cilvēks visasāk savu esamību spēj apjēgt un saprast tikai vienatnē. Arī apkārtējo pasauli visskaudrāk, vistie�āk mēs spējam uz�tvert vienīgi tad, kad esam vieni. Kad nostā-

15 � 5113

jamies aci pret aci ar �o skaisto un mums ne vienmēr saprotamo pasauli. Ar dzīvi. Un var�būt tikai tad mēs īsti apjēdzam, ka esam dzīvi. Ikdienas vienmuļībā, jautru draugu barā tas bie�i aizmirstas. Skaistās lellītes � Sē�at, un jūsu uzkrāsotās sejas glāsta saule. Skaisti. Gan jau vēlāk tās glāstīs arī kāds puisis. Un iespējams, ka arī sitis. Skūpstīs. Bet paies tikai kādi nieka pārdesmit gadi, un jūs visas kļūsiet resnas, neglītas un vecas. Sēdēsiet at�kal parkā uz sola un domāsiet, kur gan pali�kusi jūsu jaunība, jūsu biju�ais skaistums. Es apsēdī�os jums blakus, arī es bū�u vecs un ķērksto�ā balsī pateik�u, ka to pavisam nema�not nozadzis Laiks, nopūtis saltais Mū�ības vēj� .. . Mūsu sejas un augumi ir sakropļoti. Un vai vispār kādam bija vajadzīgs mūsu skaistums? Vai cilvēkiem vispār ir vajadzīgs skaistums? Jā, jā, protams! Bet es pa�laik do�māju par mākslu. Cilvēks pats ir skaists. Un neprātīgi skaista ir visa daba. Un saule, tās riets un ausma, zvaigznes un jūra, me�i, upes, pļavas un ziedi �ai pļavā. Mākoņi un pat gaiss. Lai māksla sniedz cilvēkiem to, kas patiesībā nepastāv. Pēc kā cilvēki ilgojas, cer; dod priek�statu par kaut ko nebiju�u, noslēpu�mainu; mēģina atklāt cilvēka būtības pamatu, dzīves un cilvēku esamības nojausmu. Neviens mākslas �anrs nedrīkst cilvēku aizkustināt. Mākslai ar savu patiesību cilvēks ir jāsatriee, vismaz krietni jāsatrauc. Man �ķiet bezgala naivi zīmēt puķītes, kluso dabu vai apdzejot cīruļu treļļus. Tas palīdzot labāk saskatīt, la�bāk izprast apkārtējo pasauli? Nez vai. Ja es skatos to gleznu un izlasu to dzejoli, tad ticiet � es putnus un ziedus spēju saskatīt

arī bez jūsu palīdzības. Man nevajag izprast putnu dziedā�anu vai to lidojumu. Man neva�jag izprast vēju �alkas, ne puķu uzziedē�anu. Man nepiecie�ami izprast pa�am sevi. Un tevi. Man nepiecie�ami izprast dzīvi. Man sva�rīgi uzzināt, kādēļ es dzīvoju uz �īs pasaules. Kāda jēga pasaulei no manas dzīves? Es gribu uzzināt, kas ir mīlestība un kas ir nāve. Es gribu zināt un redzēt, kāds cilvēks ir patiesībā, kāds viņ� ir un kāds viņ� nekad nedrīkst būt. Mākslai uz �iem jautājumiem jāmēģina dot at�bildes. Vismaz jāmēģina � Vienalga � skul�ptūrai, mūzikai, gleznai, teātra izrādei vai ro�mānam � tiem mani un ikvienu no mums ir jāpiespie� domāt, jārada satraukums un jāpa�saka tas, ko mēs vēl nezinājām. Jāparāda ne tikai tas, ko mēs dzīvē varam iegūt, bet vairāk gan tas, ko varam zaudēt. Māksla nedrīkst cil�vēkos izsaukt tikai klusas nopūtas vai kailu apbrīnu. Mākslai cilvēkos jāpalīdz pamodināt vai radīt drosmi. Skaistums mākslā cilvēkus nomierina, bet tas mums ne vienmēr ir vaja�dzīgs. Mēs jau tā esam par daudz mierīgi. Un bez tam tādam nolūkam mums vienmēr pa ro�kai ir daba. Es no mākslas negribu dzirdēt �ukstus vai sajust glāstu. Es no mākslas gribu dzirdēt kliedzienu. Gribu redzēt izmisumu un sāpes. Gribu sajust sitienu. Un ticiet � tad es ari dzīvē spē�u no tiem labāk izvairīties. Mākslai cilvēkos jārada nevis pacēlums, bet gan trauksme. Mākslai jāpalīdz cilvēkiem kļūt nevis skaistākiem, bet gan vīri�ķīgākiem.

15*

227

�ķērsoju Ļeņina ielu, pagāju garām plane�tārijam, izgāju atkal cauri parkam un iegāju Mākslas muzeja pla�ajās zālēs. �Astotā jauno mākslinieku izstāde�. �ī bija jau mana tre�ā

izstāde. �Meitenes portrets� un �Zaudējums�. Arī rakstnieks dro�i vien sajūt to pa�u, kad tur rokā savu tikko iznāku�o grāmatu. Prieks, sa�traukums un varbūt pat nelielas bailes. Kaut kas no tavas dzīves. Da�reiz mirklis, da�reiz gadi. Da�reiz smaga dvēseles nopūta, da�reiz dvēseles kliedziens. Da�reiz jautājums, da�reiz atbilde. Bet da�reiz � kaut kas pilnīgi neiz�skaidrojams. Mans �Meitenes portrets� bija novietots kreisās puses zālē tie�i iepretim ieejas durvīm. Gandrīz vai vislabākajā vietā. Gunta Vēvere . . . Tālais jaunības sapnis. Sa�plēstais ideāls. Sagrautais piemineklis. No troņa nogāztā karaliene. Un tagad tu esi tie�i tāda. Kad tevi zīmēju pirmo reizi, es tevi ra�dīju tādu, kāda tu nebiji. Es tevi uzzīmēju, kādu redzēju vai iedomājos. Skaistu meiteni ar saulē mirdzo�iem matiem. Lūpas pavērtas tikko jau�amam smaidam. Kaut kāds noslē�pums. Gandrīz vai �odienas Mona Liza. Bet acīs atspīd debess. Zilas un pavisam tīras. Un vēl tajās saskatāms neliels izbrīns, kluss jautā�jums: �Kāda tu būsi, dzīve?� Tagad tu jau to zini. Ne visu, bet pietiekami daudz. Tagad tu vairs nestāvi saulē. Tagad tev aiz muguras stiepjas melni, apsūbēju�i tīkli. Tu esi sagūs�tīta. Tu beidzot ēsi notverta. Tu esi savu uz�skatu un instinktu verdzene. Tu vairs neesi brīvs putns. Tu neesi brīvs cilvēks. Ieslodzītā. Un tavas acis vairs nejautā. Tagad tās skumji konstatē: �Tāda ir dzīve.� Bet nav. Tāda esi tu. Seja pau� nogurumu, tā kļuvusi daudz ve�cāka, ap lūpām un acīm da�as spilgtas, viole�tas līnijas. Zūdo�ās cerības. Da�i tevis pa�as gribētā likteņa pieskārieni. Un pāri �ai sejai, kaklam, krūtīm un matiem, pāri Guntai Vēve-

rei tikko samanāms iepelēks plīvurs. Kaut kāda likteņa nolemtība. Varbūt tā jau ir tuvā bojā�eja. Priek�pēdējais pakāpiens. Varbūt tikai no�jausma par to. Mans brīdinājums. Vajadzēja to akcentēt stiprāk. Tu savu jaunību jau esi no�nāvējusi. Kas būs tālāk, Gunta?

Es biju patiesi lepns uz �o darbu. Man tajā beidzot izdevās notvert, �ķiet, nenotveramo � mirkli, kad cilvēks kā izdzertu glāzi mums pa�sniedz savu dvēseli. Ņemiet, bet nevienam tā vairs nav vajadzīga. Patiesības mirklis. Ga�diem jau vairs nebūs nekādas nozīmes.

Iepretim manai gleznai stāvēja divas stu�dentes un no tās nespēja atraut skatienus. Kad es gāju prom, viņas vēl joprojām tur stāvēja.

� Noģērbieties, � medicīnas māsa sacīja un beidza aizpildīt slimnieku kartīti.

Marta Ābelīte nobijusies lēni novilka visas drēbes un apmulsusi stāvēja �aurajā uzņem��anas nodaļas telpā. Mcdmāsiņa kaut kur aiz�gāja, pēc da�ām minūtēm atnāca paveca sanitāre, vienaldzīgi pavēlēja ieiet du�as telpā un kārtīgi nomazgāties. Marta klusēdama paklau�sīja, atgrieza krānus, un siltais ūdens ar lielu troksni lija pār sievietes seju, pleciem, pie�briedu�ām krūtīm un izspiedu�os vēderu; tas bija ļoti patīkami. Martai uz brīdi aizmirsās sāpes, aizmirsās, kas viņu �eit sagaida, ko vi�ņai vajadzēs pārciest un pārdzīvot; Marta pie�vēra acis, ūdens plūda pār ķermeni, tas nomie�rināja, tas varbūt savā valodā teica kaut kādus vārdus, varbūt mēģināja uzmundrināt, un pal�dies tev par to; tā es katru dienu darbā saru�nājos ar savām astoņām stellēm. Labie draugi.

Jārunā ar ūdeni, ar ziediem vāzēs, ar istabas sienām, kafijas tasi, ar maizi. Pui�i pa lielā�kajai daļai vienmēr pateiks kādu rupjību vai divdomību. Cilvēki smīnēs. Bet ūdens nomie�rina. Interesanti, vai Toms tagad domā par mani? Es ta�u viņam toreiz pateicu, ka bērns gaidāms ap Oktobra svētkiem. �odien ir ses�tais. Daba ir precīza. Un tam jānotiek �ovakar vai rīt. Un es nezinu � būs puika vai mei�tene? Labi, ja puika. Zēniem ir vieglāk. Vīrie�tis var uzsvilpot, bet mums jācie�. Vīrietis var aizmirst, bet mums jādomā. Un vīrietis nekad tik stipri neizjūt vientulību kā sieviete, kad ir viens. Tom, Tom � Tomass Klauze. Kaut tu zinātu, kā es tevi lamā�u, kad sāpes kļūs necie��amas! Visrupjākajiem vārdiem, Tom. Tie būs pēdējie, kurus tev veltī�u. Visi turpmākie vārdi tiks veltīti mazajam. Visas domas, uztraukumi

un prieks. Un visa dzīve.

* * *

� Ejiet uz pārtī�anas istabu, � sanitāre pēc astoņām dienām teica un sāka uzkopt tikko atbrīvoju�os gultu.

Marta Ābelīte durvīs uz mirkli apstājās un vēlreiz pārlaida skatienu palātai. Se�ās gultās gulēja se�as laimīgas sievas, un katrai uz ska�pī�a stāvēja vāze ar ziediem. Da�ām pat divas. Rozes un kallas. Mīlestības un cieņas aplieci�nājums. No vīriem, no tēviem. Tikai pie Martas gultas bija tuk�ums. Vienīgai. Ne vāzes, ne ziedu. Vienīgai. Ne vīra, ne � Martai jau kuro reizi acīs saskrēja asaras, un viņa steidzīgi aiz�griezās. Ejot pa garo gaiteni pēc bērna, Marta Ābelīte nodomāja, ka tā jau tas laikam ir vien�mēr. Ja nepaveiksies pa�ā sākumā, jau no pie�dzim�anas, jau no agrās bērnības, tad uz laimi dro�i vien nav ko cerēt ari vēlāk. Tāds liktenis. Manas pa�as dzīvei nav iz�ķiro�as nozīmes. Simtiem, pat tūksto�iem citu sievie�u, kuras ir biju�as pavisam godīgas, skaistākas, intere�santākas, izglītotākas, daudz gudrākas par mani, tāpat nācies �eit atrasties bez ziediem, bez vīriem, bez bērnu tēviem � Un cik dau�dzām vēl nāksies! Dro�i vien toreiz, kad pie�dzimu, diena bijusi pavisam apmākusies. Un nakts bijusi apmākusies. Pār mani nav spī�dējusi neviena zvaigzne. Lijis apnicīgs rudens lietus. Kad piedzima mana Ieviņa, spīdēja saule. Es to labi atceros. I3ija skaista, neticami skaista diena. Un pēc tam nakts bija skaidra, spīdēja mēness un mirdzēja miljoniem zvaig�ņu. Es, Ieviņ, darī�u visu, lai tu būtu laimīga. Un tu pati arī. Mēs abas, bērniņ.

Pārtī�anas istabā Marta apģērbās, māsiņa atnesa bērnu un to veikli ietina segā, kuru Marta, jau braucot uz slimnīcu, bija paņēmusi līdzi.

� Esiet laimīga! � māsiņa sacīja, pasnie�dzot silto vīstokli.

Paldies, � Marta klusi atbildēja. � Es pacentī�os.

Pēc da�ām minūtēm viņa izgāja no slimnī�cas, uzmanīgi �ķērsoja Revolūcijas ielu, pagāja garām Vidzemes tirgum, pie taksometru pie�turas neviena nebija, viņa neveikli ierausās ma�īnā un pateica mājas adresi.

Tūlīt, tūlīt, Ieviņ, Marta klusi �ukstēja. Tūlīt mēs būsim mājās, būsim tikai divas vien, ne�viens mūs netraucēs, un es tevi beidzot varē�u

apbēri skūpstiem. Un tad mums, Ieviņ, sāksies pavisam jauna dzīve. Pavisam cita. Daudz grūtāka, bet noteikti skaistāka. Mans bērns.

Gunta lēni staigāja pa savu istabu, ar pirkstu galiem viegli pieskardamās drēbju ska�pim, kurā atradās visa viņas bagātība, grā�matplauktam, dīvāna stūrim, naktsgaldiņam, spogulim, savam portretam pie sienas. Vecas, sen pazīstamas lietas. Un nekas jauns nav nā�cis klāt. Kā vispār dzīvē.

Turp un atpakaļ. Septiņi sīki solī�i. Tipinā�ana, ne ie�ana. Gandrīz vai stāvē�ana uz vie�tas. Un tagad aplis noslēdzies. Patiesībā vaja�dzētu būt tikai kādam apļa posmam, bet Gun�tai �ķita � viss. Un viena mala ir gai�a, gai�a, otra � melna, melna. Ja to varētu sajaukt kopā, iznāktu kaut kas stipri pelēcīgs. Vai tad par to mēs sapņojam bērnībā un jaunībā, kad domājam par dzīvi? Nē, Gunta rūgti pasmai�dīja. Mēs domājam par zilām debesīm un sauli, par ziediem, pirmajiem skūpstiem, domājam par mīlestību, par neatkarību no vecākiem un skolas. Un skaties � tagad jaunība jau garām. Kas no tās palicis pāri? Tikai rūgtums dvē�selē.

Gunta apsēdās uz dīvāna malas, pamazām nomierinājās un lēni atlaidās guļus. Tie�i virs galvas griestos melnoja kāds tum�s traips. Ag�rāk to nemaz nebiju pamanījusi, viņa nobrīnī�jās. Glu�i tāpat kā to nebiju pamanījusi ne savā dzīvē, ne uz savas sirds. Bet tāds ta�u tur bija visu laiku. Jau no tā brī�a, Gunta at�cerējās, kad es desmitajā klasē pirmo reizi �

Agri? Kā nu kuram. Toreiz man �ķita, ka daudz par vēlu.

Un Gunta sāka domāt, kā tas viss ar viņu noticis. Kāpēc? Vai es tāda piedzimu? Iespē�jams. Man jau ceturtajā piektajā klasē ļoti pa�tika lasīt mīlestības romānus, vecākiem to bija pilns skapis, vecas, apdriskātas grāmatas ar skaistām bildītēm uz vākiem. Un, lasot �īs grā�matas, es izjutu kādu agrāk nepazīstamu sa�traukumu, tikko samanāmas trīsas un ilgas kaut ko tādu piedzīvot arī pa�ai. Kaut kādas alkas. Un es par daudz agri, mazliet tomēr par agru sapratu, ka mana miesa pieder man pa�ai un es ar to varu darīt, ko gribu. Un arī maniem vecākiem gar to visu nebija nekādas daļas. Vi�ņus interesēja tikai darbs un pa�u savstarpējās attiecības. Un tā es plauku kā vientuļais zieds, .lā, �is zieds bija skaists, un tādēļ daudzi tam gribēja pieskarties. Es ļāvu, jo man tas bija patīkami. Bet tagad? Kas no tā visa palicis ta�gad?

Visus �os gadus esmu mētājusies no viena pie otra. Kā kuģis ostās. Pienāk, pagaida un atkal jūrā, atkal viļņos! Skaisti, bet riebīgi. Es to pirmo reizi sapratu pēc tā Viestura Rieksta. Un tad bija vēl viena reize� un pēdējā. Ar to man pietika. Pēk�ņi uznāca tāds riebums pret sevi, ka gribējās mesties ar galvu pret sienu. Pazust, iznīkt, piedzimt no jauna.

Bija pavisam agrs rīts, es no viņa nācu kā�jām cauri visai Rīgai, un negaidot uz Lā�plē�a ielas man priek�ā parādījās kāds jaunie�u pā�ris. Viņ� nebija ne sevi�ķi skaists, ne sevi�ķi (?,ara auguma, meitenei bija balta kleita, gar� kakls un baltas kājas, un balts smaids sejā, un arī viņa nebija sevi�ķi skaista, un viņi gāja, sadevu�ies rokās, gāja, nerunādami ne vārda, bet varēja redzēt, ka abi ir neprātīgi laimīgi. Lēca saule, un pirmie sārtie saules stari ap�spīdēja �o jauko, bezgala laimīgo pāri, viņi pagāja man garām, gāja pretim uzleco�ajai saulei, un viņi noteikti līdz tai aizies, noteikti aizies tādi laimīgi, divatā, skaisti un tīri, un neaptraipīti. . . Mani pārņēma tāda skaudība, tāds �ēlums pret sevi, tāds riebums pret visu, ko biju darījusi, ka apstājos, ilgi noskatījos viņiem pakaļ, tad atspiedos pret kādas mājas durvīm un sāku skaļi raudāt. Asarai lija aumaļām, es necentos tās noslaucīt, es necen�tos raudāt klusāk, es vienkār�i centos pēc iespējas ilgāk un pamatīgāk izraudāt sirdi, izraudāt dvēseli, ar asarām nomazgāt savu miesu.

Pienāca kāds garāmgājējs, kaut ko jautāja, neko neatbildējusi, gāju prom.

Arnold, mēs ta�u arī tā kādreiz gājām un tā varējām iet ilgus, ilgus gadus. Tagad es jau gadu dzīvoju viena. P�mēģinā�u atdzimt. Varbūt izdosies. Varbūt pat velreiz mēģinā�u iestaties universitātē. Bet kur tu tagad esi? Ko dari? Un kā visi toreiz par tevi smējās! Un es visskaļāk. Piedod, Arnold! Varbūt mēs kādreiz vēl satiksimies* un tad .. . Jā, kas tad būs? Dro�i vien nekas. Vītu�ie ziedi vairs neuzzied. Un divreiz viena un tā pati mīlestība nekad neatnāk.

Diem�ēl.

Es strauji piecēlos, kā tas bija sen pierasts, pusstundu vingroju ar hantelēm, pēc tam des�mit minū�u skrējiens uz vietas, muskuļi kļuva elastīgi, nedaudz paboksējos ar savu ēnu uz sienas un pēc tam iegāju vannas istabā zem vēsas du�as. Kā vienmēr, jutos spirgts, spēcīgs un vesels. Viss kārtībā. Dzīvē nekas nemainās. Maināmies pa�i. Dzīve kā ūdens strūkla gā��as uz galvas un sa�ķīst tūksto� pilienos. Ga�dos, mēne�os, dienās, minūtēs. Ūdens aiztek. Paņem dvieli, noslaukies, un tu būsi sauss. Bet no dzīves mums tomēr kaut kas paliek. Glu�i tāpat kā kaut kas paliks no mums. Jā�paliek. Iedēstīts koks, iemūrēts ķieģelis mājas pamatā, kaut kāda skrūve vilciena vagonā, ak�mens zem ielas asfalta, iesēti graudi vai pa�beigta glezna. Tas viss paliks. Ja vēl paveicas mīlestībā, tad katrs cilvēks var būt laimīgs. Viņ� nekad nemirs. Koks augs, mājā dzīvos cilvēki, vilciens ripos, tranzistors atskaņos mū�ziku, cilvēki ēdīs maizi un skatīsies gleznas.

Arī manas.

�Meitenes portretu�, �Zaudējumu�, �Cerību�, �Nakti pēc vētras�, �Atnāko�o�, daudzas citas un vēl tās, kuras tuvākajos gados uzglezno�u.

Pirms mēne�a Aizrobe�u mākslas muzeja pa�grabiņā tika sarīkota mana pirmā personālā izstāde. Un es da�u dienu laikā kļuvu slavens. Cilvēki nāca simtiem, it sevi�ķi jaunie�i. �No�tikums mūsu mākslas dzīvē.� Tā rakstīja. Iz�raisījās pat diskusijas. Daudz strīdējās. Bija pret, un bija par. It sevi�ķi strīdējās par darbu formu. Un tomēr izstādes panākumi mani pār�steidza. Es nekad daudz nedomāju, ko izjutīs skatītājs. Es centos godīgi strādāt. Tais stun�dās aizmirsu visu. Tikai doma un krāsa. Krāsa, doma un noskaņa. Tagad redzēju. Tas mani nedaudz satrieca. Tikai tagad tā īsti saprotu, ka mākslinieks ir burvis. Viņ� strādā kā

melnstrādnieks, viņ� atsakās no vīna un drau�giem, bie�i ari no sievietēm, atsakās no daudz kā, lai aizrautībā un vientulībā uz pelēka au�duma vai papīra lapas, vai koka atstātu savu pārdzīvojumu, prieku un sāpes. Savu pasaules izjūtu. Un, ja to visu esi izdarījis labi un go�dīgi, cilvēkus tas satrauc. Viņi no izstādes aiz�iet vai nu iek�ēji apskaidroti, vai satriekti. Ap�garoti vai sasisti. Māksla viņus pārvēr�. Cil�vēks kaut uz da�iem mirkļiem kļūst cits. Vai viņam vismaz rodas �ī vēlē�anās. Vai arī vē�lē�anās palikt tādam, kāds ir.

������� Pavisam aizmirsu, � Spodra sacīja. � Vakar tev zvanīja kāda sieviete.

��� Kā sauc?

��� Nestādījās priek�ā.

������� Varbūt beidzot Arnoldam būs parādīju�sies kāda sieviete, � Inta iesmējās.

��� Tā būs bijusi no darba, � es atteicu.

��� Kā tad īsti ir? � Inta neatlaidās.

��� Nav, � es noplātīju rokas.

������� Dro�i vien kāda no tava talanta cienītā�jām, � Spodra bija pārliecināta. Viņa jau bija uzklājusi ari brokastu galdu. � Nāc ēst!

������� Mūsu Arnolds ir pavisam jocīgs, � Inta iespurdzās un .ātri apsēdās pie galda. � Tu par daudz strādā. Nemaz neatliek laika mīles�tībai.

��� Tev atliek?

��� Jā!

������� Tas bija tavs pielūdzējs, kas te aizvakar tik ilgi trinās ap mūsu māju? Tāds baigi gar�.

Inta apmulsa un nedaudz pat nosarka.

������� Nāko�reiz lai viņ� nāk aug�ā, � es tur�pināju. � Tā ilgi stāvot aukstumā, viņ� vēl sadabūs iesnas. Un tad jums da�as dienas būs jāiztiek bez skūpstiem.

�������� Beidz! � Inta iesaucās. � Ēdot nedrīkst runāt! Tas traucē gremo�anu un emocionālu barības uzņem�anu. Tā ja, brālīt. Uzprasi Spodrai. Viņa tev visu izskaidros zinātniski.

������� Tad tu apklusti pirmā, � Spodra iesmē�jās. � Tas viss tā patie�ām arī ir.

��� Kas?

��� Jāēd klusējot.

������� Paklausies, Inta, � es ieprasījos. � Kad tad tu beidzot izprojektēsi to Laulību pili?

������� Līdz tavām kāzām noteikti, � Inta kļuva nopietna. � Tu patie�ām esi nolēmis palikt vecpui�os?

��� Nē. Kādēļ?

��� Es arī nesaprotu � kādēļ.

�� Tad ir labi. Tu to nekad arī nesapratīsi.

������� Spodra! � Inta ar roku piegrūda māsai pie pleca. � Tas mūsu Arnolds patie�ām kļūst jocīgs.

�������� Māksliniekiem tas piestāv. Viņi nemaz nevar būt bez dīvainībām, � Spodra sāka skaidrot. � II sevi�ķi jauni ģēniji. Viņ� pat neaudzē bārdu!

������� Patiesi, � Inta kā izbrīnījusies skatījās uz mani, bet viņas acis smējās. � Tas viss ir ļoti dīvaini. Viņ� varbūt uzkrāj spēkus. Un, kad beidzot sadū�osies, tad nogrābs kāda In�dijas maharad�as meitu. Tu tur nokļūsi, kad Deli tiks sarīkota tavu labāko darbu izstāde. Tev jau viena bilde ir � �Indijas dejotāja�.

������� Banāli, � es pavīpsnāju. � Vai nu kādu no Holivudas kinozvaigznēm, vai mūsu sētnie�ces meitu. Paldies, Spodriņ, par brokastīm. Kā tev pa slimnīcu?

�������� Baigi, � Spodra nopūtās un pievēra acis. � Katru dienu vairākas operācijas. Galveno�kārt satiksmes traumas. Tu pat nevari stādīties priek�ā, cik cilvēki ir neuzmanīgi! Vakar va�karā nomira �etrgadīga meitenīte. Gājusi kopā ar tēvu, �ķērsojusi Kri�jāņa Barona ielu, pro�tams, ne uz pārejas, nākusi ma�īna un tram�vajs, tēvs nobijies, apmulsis, palaidis skuķēnu vaļā un pats meties sāņus . ..

Spodra nodūra galvu un ilgi klusēja. Viņa joprojām vēl nespēj pierast, es nodomāju. Un dro�i vien nekad arī nepierādīs. Pie nāves ne�drīkst pierast. Tāpat kā pie cilvēku cie�anām. Spodra jau tre�o gadu strādāja Rīgas pilsētas pirmajā ātrās palīdzības klīniskajā slimnīcā par anesteziologi.

������� Tēvs� � viņa pēk�ņi nicīgi, ar naidu sacīja. � Slepkava �

�������� Nevajag, � Inta piecēlās un nostājās blakus māsai. Uzlika abas rokas uz viņas ple�ciem. � Nedomā vairs par to. Labāk aiziesim uz kinci. �odien �Dzintarpilī� iet �Piedzīvo�jumi gaisā�. Vismaz kārtīgi izsmiesimies.

��� Labi, � Spodra piekrita. � Pēcpusdien.

��� Tu arī, Arnold? � Inta vaicāja.

��� Nē. Esmu jau redzējis.

�� Ko tad darīsi?

��� Izie�u pastaigāties.

��� Varēji gan savas dāmas pavadīt.

������� Lai tevi pavada tavs garais. Kas viņ� tāds ir?

��� No mehāniķiem. Pēdējā kursā.

��� Ilgi jau?

��� Nē. Apmēram mēnesi.

��� Un nopietni?

��� Nezinu. Gribētos, lai tā būtu.

��� Nākamreiz uzved viņu aug�ā.

��� Nekā nebij!

��� Gan jau uzvēdīsi. Bet tagad es eju.

��� Pie sētnieces meitas?

���� Protams! Aizie�u tikai līdz veikalam un paņem�u kortelīti.

Sētnieces meita bija visā apkārtnē pazīstama uzdzīvotāja. Pie viņas vīri nāca bariem, vien�mēr tur notika iedzer�anas un pamatīgas iz�kau�anās. Pret to nekā liela neiespēja ne ap�kārtējie iedzīvotāji, ne mājas pārvalde, ne mi�licija. Cilvēku miesa ir vāja un viņu netikumi loti noturīgi.

Nesteidzoties aizgāju līdz Dzirciema un Tere�kovas ielas krustojumam, tur bija notiku�as lielas pārmaiņas � vecās mājas nojauktas, abas ielas kļuvu�as platākas, uzcelts jauns vei�kals un neskaitāmas jaunas piecstāvu mājas, kādas iestādes ēka, bet �stūris� tomēr palicis. Vecā satik�anās vieta � Tagad tur pa vaka�riem joprojām stāv zēni un meitenes, smēķē, patrink�ķina ģitāru, gvel� nodrāztas asprātī�bas, izliekas dro�i un nicīgi noskata garāmgā�jējus. Bet tie jau ir citi. Citi pui�i un citi skuķi. Iļģuciema jaunā paaudze. Mēs salīdzinājumā ar viņiem jau esam �ve�i�. Un tā viņi �eit pul�cēsies vēl vairākus gadus, un pēc tam dzīve viņus izmētās. Draudzība, kas tagad �ķiet tik nesatricināma, izjuks. Mīlestība, kas tagad �ķiet tik dro�a un nevaldāma, pagaisīs. Un nāks atkal citi, un ritenis turpinās griezties. Arvien ātrāk, ātrāk, līdz nāks pārdomu un pār�vērtē�anas gadi. No�ēla vai apstiprinājums. Kaut kas pilnīgi jauns vai iesāktā turpinājums. Uldis Vecozols un � Garais ar D�onu sē� cie�tumā. Katrs dabūja pa �etriem gadiem. Un dzīve ir saplēsta. Jā�aubās, vai viņi kādreiz to spēs atkal salāpīt. Salīmēt. Var jau būt. Var�būt, vecie zēni. Jūs nespējāt apstāties. Bet par visu ir jāmaksā. Citreiz ar naudu, citreiz ar gadiem, ar vil�anos, jaunību, bet visbie�āk ar visu savu dzīvi. Un arī Gunta Vēvere �eit vairs nenāk. Kas viņai �ie pui�eļi � Redzējis es tevi esmu, runāju�ies gan neesam jau vairākus gadus. Bet toreiz, kad nesatikārnies tikai da�as dienas, aiz skumjām bijām gatavi pat nobeig�ties. Kur tagad pazudis tas patīkamais satrau�kums, tās ilgas pēc tevis? Kur pazudusi tā iela, tas ceļ� pāri Bolderājas pārbrauktuvei uz Kleistiem? Kur pazudusi Rātsupīte un Spilves pļava? Kur pazudis tas me�a ieloks, jaunie bērzi un sarkanā �alle? Un visi tie vārdi, tie solījumi, cerības un mīlestība? Ir. Ceļ� ir, un upe ir, me�a ieloks un ari bērzi vēl ir. Vienīgi �alle ir aizmesta prom. Mode ta�u mainās. Un mainās mūsu jūtas, mūsu attieksme pret �īm jūtām, pret cilvēkiem, pret dzīvi. Vienam pret otru. Un parasti vienu mīlestību nomaina nāko�ā. Tikai ne man. Diem�ēl tikai ne man. Nē, es neesmu bijis ne askēts, puritānis, ne svētais. Es vienīgi pēc Guntas Vēveres vairs nevienā meitenē nespēju iemīlēties. Banāli, bet vairā�kus gadus nevarēju aizmirst Guntu un to visu, kas starp mums bija noticis. Iedomājos un at�kal visu pārdzīvoju no jauna. Vēlāk vienkār�i nepaveicās. Nelaimējās sastapt meiteni, kura manī varētu izraisīt mīlestību. Bet gan jau .. . Kaut kur ta�u �ī meitene dzīvo. Un agrāk vai vēlāk mēs sastapsimies. Tā tas esot ierakstīts zvaigznēs.

Un tad es pārsteigumā apstājos. Varbūt ari laiks apstājās un sāka strauji skriet atpakaļ.

Momentuzņēmums. Tāds tas arī paliks un ne�kad vairs neatkārtosies. Pa ielu atkal pretim nāk Gunta, tikai tagad viņai mugurā ir lepns ka�oks, mati k|uvu�i gandrīz vai sarkani un nav vairs tie gadi � Nav. Tas redzams tūlīt. Seju klāj iesārta pūdera kārta, plakstiņi za]i, uzacu ieloki stipri pagarināti un melni, kā no�smērēti ar darvu. Bet pabiezās lūpas tik sar�kanas, it kā nupat būtu dzērusi gua�as krāsu.

������� Sveiks, � viņa klusi sacīja un pasniedza roku.

Es to cie�i saspiedu.

������� Atmiņas? � Gunta skumji pasmaidīja. � Tās tevi iztrieca no mājas, ja?

Es pakratīju galvu.

�� Nē. Tās uznāca tikai �eit.

������� Mani jau esi aizmirsis, vai ne? � Gunta vaicāja, un viņas balsi es saklausīju it kā bai�les, it kā nemieru, kā nevēlē�anos, lai tā tas patie�ām būtu.

�������� Kāda tam vairs nozīme? � Es cie�i ieskatījos Guntas acīs. Tipiska skaistule. Kaut kāds jau izveidojies standarts. Mode un kos�mētika tādas ra�o sērijveidā. Acīs krīto�s ste�reotips.

������� Varbūt ir, � Gunta sacīja un kā nokau�nējusies novērsa skatienu sāņus. � Kā dzīvo?

������� Tā nekas, � es atbildēju. � Esmu ap�mierināts.

��� Ar visu dzīvi?

�� Jā.

��� Un pats ar sevi?

������� Arī. Da�reiz par sevi esmu bijis pat saiūsmā.

��� Bie�i?

24 t

�� Nē. Kad toreiz uzvarēju Uldi Vecozolu,

16-5113

kad, neskatoties uz visām grūtībām, tomēr spēju iestāties un pabeigt Mākslas akadēmiju un kad pēc savas izstādes pirmo reizi sevi sa�jutu kā mākslinieku.

����� Bet citi? Tic ari par tevi ir sajūsmā?

������� Nezinu. Bet tas ir ļoti iespējams. Katrā ziņā līdz �im vēl neviens mani par nelieti nav uzskatījis. Bet tikpat iespējams, ka par draugu arī ne.

��� Kādēļ?

��� Iespējams, ka draudzībai vienkār�i neat�

lika laika. i

��� Arī mīlestībai?

��� Diem�ēl.

������� Un visu, ko tu gribēji, tagad esi sasnie| dzis?

�������� Nē, ne visu. Bet man vēl ir laiks. Tomēr ejot pa ceļam kaut ko arī pazaudēju.

��� Kādu sīkumu, vai ne? Bet mērķu lielums

to dro�i vien nosedz, atlīdzina. Zaudējums,

kas galu galā kļūst ieguvums, vai .ne tā?

��� Es pazaudēju tevi.

������� O nē, Arnold! � Gunta pieķērās manai rokai. � Es pazaudēju tevi. Bet tagad jau par vēlu, ja?

Vēlreiz viņas balsī saklausīju gan bailes, gan tikko sadzirdamas cerības.

������� Mīlestība tev ir sīkums. Tu mēģini no�liegt to, kas nav noliedzams. Ta�u mīlestība neprasa savu atzī�anu. Tā vai nu ir, vai tās nav. Tā eksistē neatkarīgi no mūsu gribas. Mī�lestība nav pat vēlē�anās � tā ir esības nepie�cie�amība.

Da�as minūtes klusējām un katrs raudzījāmies uz savu pusi.

��� Piedod, � Gunta negaidot teica, un vi�

i.ias spilgti sarkanās lūpas nodrebēja. Marļ �ķita, ka arī viņa pati nodrebēja. � Mīlestība ir � es neatzīstu vienīgi laulību.

�� Tas jau ir labāk, � es neviļus pasmai�dīju.

��� Arnold, � Gunta gandrīz �ukstēja un vēlreiz cie�i saspieda manu labo roku � Sāk�sim visu atkal no jauna. Pamēģināsim. Mēs ta�u kādreiz bijām laimīgi. Iespējams, tagad mēs varētu būt vēl laimīgāki. Gadi un dzīves pieredze � Mēs esam rūdīju�ies. Visu aizmir�sīsim un atcerēsimies tikai to, kas radīs prieku. Tu neticēsi, bet es tevi ļoti mīlētu, Arnold.

Pārsteidzo�i, bet �ī atzī�anās mani vairs ne�aizkustināja. Kādreiz es to biju gaidījis kā pa�saules lielāko brīnumu. Pasaules lielākā vē�lē�anās. Tagad �ie vārdi mani atstāja gandrīz vai vienaldzīgu. Bet es �iem vārdiem ticēju. Es paredzēju, ka Gunta tomēr spējīga kādam �os vārdus pateikt. Neticēju, ka tie būs jādzird man. Protams, tas ir patīkami, bet tagad vārdi ir tikai skaņa, kas lēni aizviļņo zilajā rudens gaisā. Sirds paliek mierīga. Tava atzī�anās nāk par vēlu, Gunta. Tu esi nokavējusies. Tev to vajadzēja pateikt agrāk. Sicm vārdiem va�jadzēja būt kā apstiprinājumam tiem nedau�dzajiem laimes brī�iem, kurus toreiz pārdzī�vojām. Laiks ir ne�ēlīgāks, nekā mēs to da��reiz iedomājamies.

��� Tu man netici? � Gunta joprojām ska�tījās sāņus. � Es nācu pie tevis. �odien es nācu tie�i pie tevis.

16*

243

��� Ticu, � es atbildēju. � Bet vai atceries mūsu pēdējo sarunu? Toreiz, kad atnācu pēc uzvaras pār Uldi Vecozolu un gribēju pie te-

tevis palikt? Vai atceries visus savus vārdus un savu izturē�anos?

��� Atceros. Un tu to nevari aizmirst?

��� Nevaru.

��� Aizmirsti!

��� Nē! Par to var nedomāt, bet nevar neat�cerēties.

��� Un tagad tu man atriebies? Jā? Es ta�u tev sagādāju lielisku izdevību! Izmantol Iespļauj man sejā, nolamā visrupjākajos vār�dos. Iesit! Varbūt es tā nomierinā�u savu sirdsapziņu. Izpirk�u grēkus. Smejies! Smejies, Arnold! Tu atkal esi uzvarējis! Tu būsi atrie�bies! Un pamatīgi.

Bet es nesmējos. Es skatījos Guntas liela�jās acīs un sāku kaut ko saprast. Es pēk�ņi apjēdzu, ka laiks �o sievieti ir pārvērtis ne ti�kai ārēji. Kaut kas bija noticis. Kaut kas salū�zis, kaut kas uzsprādzis, kaut kas pazudis, kaut kas piedzimis. Un cilvēks kļuvis cits. Ne �ajā mirklī, bet pa visiem �iem gadiem. Un vēl es sapratu, ka laiks tomēr manī nav visu iznī�cinājis, ko kādreiz izjutu pret �o sievieti. Es vienkār�i biju centies par viņu nedomāt. Biju centies aizmirst. Bet tagad viņa nākusi pie manis, lai to atgādinātu. Lai visu atkal atmo�dinātu. Bet vai vērts?

��� Ej projām, � es teicu.

Gunta pacēla galvu un jau kuro reizi ieska�tījās man sejā. Atkal sajutu viņas roku pie�skārienu.

��� Ja tev kādreiz ievajadzēsies manu dzīvi � atnāc un paņem. Esmu maldījusies, un tā nav iznākusi sevi�ķi tīra un skaista, bet tā, Arnold, ir mana dzīve. Alnāc un paņem to, kas vēl būs. Visus nāko�os gadus. Un mani pa�u.

Gunta pagriezās un gāja.

Es vēl da�as minūtes pastāvēju, gar acīm ātri aizzibēja vairāki �eit kādreiz pārdzīvoti mirk]i, vairākas dienas, vairākas satik�anās un �ķir�anās, tad domīgs sāku soļot mājup.

Uldis Vecozols pagaidīja, kamēr motors pa�matīgi iesilst, tad, ieslēdzis ātrumu, lēni iz�brauca uz ielas. Protams, līdz Vitas kopmīt�nei varēja aiziet arī kājām, bet, piebraucot ar ma�inu, efekts būs nesalīdzināmi lielāks. Tas noteikti paliks vairāk. Sievietēm patīk, ja virietim turas nauda, ja viņ� labi ģērbjas, ja vi�ņam pieder automa�īna. Tas vienmēr st-rauji ceļ vīrie�a akcijas. Ieņemamajam amatam, sa�biedriskajam stāvoklim nav nekādas nozīmes. Vienīgi naudai un automa�īnas markai. Un vēl tam, kā tu ar �īm divām lietām proti rīkoties. Bet Uldis Vecozols bija meistars. Viņ� sēdēja jaunajā ��igulī�, ko tēvs tikai pirms da�ām dienām bija nopircis, un tagad pie �is ma�īnas jāpierod. Tomēr ir at�ķirība starp �Moskvi�u�. Un galvenā � straujāk var uzņemt ātrumu, �o ātrumu nemaz nemanot. Jābūt uzmanīgam. Jā�pierod.

Uldis Vecozols pārbrauca Daugavgrīvas ielu un nogriezās pa labi � jaunceltņu rajonā. Vita jau tre�o mēnesi dzīvoja jaunā piecstāvu ēkā.

Viņa būs patīkami pārsteigta, Uldis nodo�māja. Kā jebkura sieviete. Bet viņa vēl ir bērns. Smieklīgi. Varbūt tie�i tāda, kāda man vajadzīga. Nē, tomēr nē. Vita man vajadzīga tikai �ovakar. Un ne dienu ilgāk. Rit lai viņa gaida kādu citu. Pietiks. Pie vienas nedrīkst pārāk ilgi turēties. Tad tā ir pazu�ana. Lab�prātīga verdzība. Esmu dzimis brīvībai. Vīrietis laimīgs var būt, tikai sajūtot, pilnīgi skaidri apzinoties savu neatkarību, apzinoties savu varu pār sevi un citiem. Lai tas vecais Frcids ieskrienas! Vīrieti uz priek�u dzen nevis sek�suālās tieksmes, bet gan alkas pēc varas. Es nekad .nekļū�u par ministru, nekļū�u pat par bāzes direktoru, bet ir tomēr cilvēki, kuri no manis baidās, kurus es spēju sev pakļaut. Un tā ir neizsakāma bauda! Piespiest, pakļaut, pa�vēlēt . . . Man jau sen tas viss, kas notiek gultā, nesagādā sevi�ķu prieku, bet arvien vai�rāk, arvien stiprāk valdzina tas, kas notiek pirms tam. Tas tagad man ir galvenais, sva�rīgākais, nozīmīgākais. Tie�i tas, kad tu sajūti varu pār kādu sievieti, zini, ka viņa tevi gaida, viņa mokās, tevi gaidot, tu viņai vari pavēlēt izģērbties vai to izdarīt pats, nesastopot ne�kādu pretestību, jo tu �o sievieti esi spējis pa�kļaut un ar vislielāko baudu apzinies, ka viņa ir tava, viņa tev pieder kaut uz da�ām minū�tēm, stundām un dienām, bet viņa pieder tev kā jebkura manta vai lieta � ma�īna, drēbes vai mēbeles, � un tu ar to vari darīt, ko gribi; un, jo lielāka pretestība, jo lielāka vēlē�anās �o pretestību salauzt. Arī tā ir sevis apliecinā��ana. Nav svarīgs darbības rezultāts, bet gan vēlē�anās darboties. Tu jūti, ka esi dzīvs. Pa�tie�ām � dzīve ir īsa, un kādēļ gan �ajā īsajā laika mirklī nepacensties pēc iespējas vairāk savārīt ziepes? Kāda pēc tam vairs būs no�zīme, ko tu �ai dzīvē esi veicis vai nepateicis? Vai esi bijis labs vai ļauns, strādīgs vai slinks, bijis svētais vai izvirtulis, cēlsirdīgs vai nelie�tis? Divas dienas pēc bērēm tu būsi jau aiz�mirsts. Bet, kamēr es esmu, mani uz priek�u dzen tie�i �ī griba pēc iespējas vairāk cilvēku acis redzēt bailes vai padevību. Es jūs nicinu, mi|ie cilvēki. Jūs man esat pretīgi. Un pats dro�i vien esmu pretīgs. Mēs tādi esam visi. Vienīgi daudzi prot to noslēpt. Bet es esmu atklāts. Nekad neesmu slēpis savas vēlē�anās. Tādē| jūsu acīs esmu pēdējais nelietis. Nu lai! Par to jūs tā arī neieredzu. Bet vai tādēļ man iet sliktāk par citiem? Dro�i vien labāk. Un no dzīves man kaut kas noteikti atlec vairāk nekā jums � jūs klusie, apzinīgie un godīgie! Ha!

Uldis Vecozols nobremzēja, izslēdza motoru, nesteigdamies izkāpa no ma�īnas, brīdi pastā�vēja, uzmeta skatienu tre�ā stāva vidējiem lo�giem, pamanīja Vitas galvu, pasmaidīja un vingriem, elegantiem soļiem devās pa kāpnēm aug�up.

��� Cau! � viņ� skaļi iesaucās un nevērīgi sasveicinājās. � Kur tad pārējās drostaliņas?

�� Tu gribēji sastapt viņas vai mani? � Vita jautāja, cie�i noskatot Uldi no galvas līdz kājām. Viņam mugurā bija jauns, rūtains uz�valks, brokāta kaklasaite un jaunas kurpes. Viņ� izskatījās nevainojams.

��� Protams, tevi, Vita! � Uldis ar abām ro�kām pievilka meiteni pie sevis un noskūpstīja. � Tikai tevi!

��� Ko mēs �odien darīsim? � Vita painte�resējās, viegli izraisoties no Ulda skāvieniem.

��� Ko tu gribētu?

��� Nedarīt neko.

�� Nu nē! Tas vispār nav iespējams � kaut kas vienmēr jādara!

��� Un ko tad mēs darīsim?

�� Redzi, Vitiņ, � Uldis sacīja un apsēdās uz gultas malas. � Ja tu būtu kaut nedaudz vairāk pieredzējusi vai arī mani mīlētu, tu nekad tā nejautātu. Tu zinātu, kas jādara. Tu aizslēgtu durvis.

Vita iesmējās. Atkal jau sākas! Bet Vitai tas tomēr sāka arvien vairāk patikt. Kā jebkurai sievietei, ari viņai bija patīkami, ja ir kāds vī�rietis, kas tevi iekāro un mēģina iekarot. Vie�nīgi �ēl, ka tas nav tas, ko tu pati gribētu iekarot.

��� Man �ēl, Uldi, � Vita sacīja.

��� Kas?

��� Tevis.

��� Kādēļ?

��� Nezinu. To grūti izskaidrot. Bet �el.

�������� Paklausies, Vita, � Uldis sacīja un pie�cēlās kājās. � Mēs vairs neesam bērni. Agrāk vai vēlāk tas tomēr notiks. Un tad tu to darīsi vienīgi aiz �ēluma pret mani?

��� Nezinu, � Vita domīgi nodūra acis.

��� Bet dro�i vien ne arī aiz mīlestības.

��� Labi, � Uldis sacīja un gāja uz durvīm.

��� Atvaino par traucējumu. Tu man neesi vairs vajadzīga.

��� Nē! � Vita iesaucās. � Neaizej!

Uldis apstājās un pie sevis nosmējās. Viņa aprēķins izrādījies pareizs. Lai arī sieviete ne�mīl, tomēr ne katra spēj palikt vienaldzīga, re�dzot vīrieti aizejam. Dzirdot, ka neesi vairs vajadzīga. Bet sieviete grib būt nepiecie�ama. Tā ir visa viņas dzīves jēga.

�������� Neaizej, � Vita maigi sacīja, jau kuro reizi sajūtot, ka no Ulda izstaro kaut kas ļoti nepatīkams, vajadzētu viņu padzīt, nerunāt ne�vienu vārdu, tai pa�ā laikā kaut kāds spēks, pilnīgi nesaprotams, neskaidrs, viņu pie �ā vī�rie�a tomēr vilka, aicināja, sauca un pavē�lēja �

��� Es neprasu, lai tu mani mīli, � Uldis teica. � Es tikai vēlos, ja jau mēs tik ilgi sa�tiekamies � Mūsu attiecībām beidzot jākļūst citādām.

��� Labi, � Vita klusi sacīja un pie sevis no�domāja, ka �is spēks, �īs alkas un aicinājums, ko viņa tik bie�i izjuta, dro�i vien ir mīlestiba . .. Vai tad viņa zina, kāda tā ir? Pret katru vīrieti tā izpau�oties savādāk. � Kas man tagad jādara? Jāaizslēdz durvis?

Uldis sāka smieties.

��� Pieej pie loga un paskaties! Redzi?

��� Jā.

��� Mēs tūlīt noiesim lejā, iekāpsim ma�īnā un aizbrauksim uz �Jūras pērli�. Esi tur bi�jusi? Nē? Lieliski! Paēdīsim pusdienas, pastai�gāsimies gar jūru, bet vakariņas ēdīsim pie manis. Mani ve�i trīs dienas nebūs mājās. Aiz�iet?

��� Labi, � Vita domīgi piekrita. � Es da�rī�u visu, ko tu gribēsi.

Viņi ātri pa Slokas ielu brauca uz priek�u, vienīgi braucot cauri Imantas jaunceltņu ra�jonam, Uldis samazināja ātrumu. Vita vērīgi skatījās apkārt.

��� Laimīgie, � viņa sacīja. � Katram pa��am savs dzīvoklis. Un apkārtne skaista.

��� Pie mums Iļģenē ir labāk. � Arī Uldis pameta skatienu uz jaunajām mājām un uzma�nīgi vadīja ma�īnu pa ļoti izbrauktu ceļu. Vis�apkārt milzīgās kaudzēs stāvēja pelēki dzelzs�betona klu�i, bloki un dzelzs sijas. Celtņi, ķie ģeļi, dēļi un cements.

��� Vienalga, � Vita sacīja, � ka tikai pa��iem savs dzīvoklis.

��� Tev ari būs, � Uldis uzmeta meitenei �ķelmīgu skatienu. � Dzīvosi pie manis. Gribi?

��� Ja tas tā varētu notikt, Uldi, tad tik un tā dzīvoklis nebūtu mans.

�� Tomēr ta�u labāk nekā kopmītnē.

Vita neko neatbildēja. Viņa raudzījās uz plato Jūrmalas �oseju, abās pusēs pletās zaļ�gani me�i, �ur tur varēja redzēt dārzus un skaistas mājas, tad parādījās milzīgi plakāti, kas aicināja apmeklēt Jūrmalas ievērojamākās vietas, trīs valodās novēlēja laimīgu atpūtu, un tad jau pavisam drīz zem ma�īnas riepām at�radās Lielupes tilts un pati upe. Un mana dzīve, Vita nodomāja. Kur aizvedīs mans ceļ�? Un vai tas būs pareizais, laimīgais, pa kuru es gribu iet? Uldis joko. Viņ� to pateica neap�zināti. Lai kaut ko tikai pateiktu. Spēle. Vai arī apzināti melo. Noteikti. Vai tad es viņam esmu vajadzīga? Varbūt tomēr jā. Mēs viens otru jau pazīstam gandrīz pusgadu. Pietie�kami. Da�reiz tas ir briesmīgi ilgi. Un Uldis mani mīl. Noteikti. Vai tad savādāk viņ� no manis neatstātos gandrīz ne soli? Ne no �ā, ne no tā to parasti nedara. Tātad es viņam katrā ziņā loti patīku. Lai gan man ir tīri glīta āriene, es tomēr esmu patikusi tikai nedau�dziem. Nepatiku pat Arnoldam. Un, ja tagad satiktu, viņ� mani pat nepazītu. Bet mēs var�būt varējām. . . Tagad ir tikai Uldis. Un ja viņ� mani patie�ām mīl? Mans dievs! Beidzot, beidzot tiktu prom no tās apniku�ās kopmīt�nes! Kaut vienu vakaru, kaut vienu nakti būt vienai! Būt kopā ar cilvēku, kur� tevi mīl!

Un Vita Uldim maigi uzsmaidīja. Viņa pret Uldi pēk�ņi sajuta siltas pateicības jūtas.

Pla�ā �Jūras pērles� zāle bija gandrīz tuk�a.

Uldis pasūtīja buljonu ar krauk�ķīgiem pī�rādziņiem, gaļas pini, ceptu cāli, salātus, �o�kolādes krēmu ar riekstiem un pudeli �ampa�nie�a. Vita apmulsa. Viņa pirmo reizi ēda tik lepnā restorānā tik gar�īgus ēdienus, pirmo reizi tika tik izmeklēti laipni apkalpota . . . Viņa jutās kā miljonāra līgava.

Kad azaids gāja jau uz beigām un �ampa�nietis bija viegli sasildījis ķermeni, Vita uzdro��inājās pajautāt:

��� Tu to, Uldi, nopietni? Par to savu dzivokli? Tu patie�ām vēlies dzīvot kopā ar mani?

��� Es nekad nejokoju, � Uldis atteica un atkal lielajās glāzēs ielēja dzidru, putojo�u �ampanieti.

��� Nedzer, � Vita lūdza. � Mums vēl jātiek atpakaļ.

��� Nebaidies. Da�us malciņus jau var. Tie tikai saasinās reakciju.

��� Un tu mani apprecēsi? � Vita klusi, klusi, it kā baidīdamās, lai kāds to nesadzird, pieliekdamās tuvāk, jautāja un satraukta gai�dīja atbildi.

��� Tad jau redzēs, � Uldis iesmējās. � Bet galu galā � kādēļ gan ne?

Arī Vita iesmējās. Pēk�ņi kļuva vēl siltāk, pavisam labi. Tātad tā arī ir. Cilvēks nekad savai laimei nevar paiet garām. Agrāk vai vē�lāk tā pati iekritīs klēpī. Tikai jāprot pagaidīt.

Kad viņi iznāca no restorāna, sāka jau krēs�lot un sejā iesitās salts, spēcīgs vēj�. Turpat netālu tum�a un draudīga �alca jūra.

��� Aiziesim paskatīties tuvāk? � Vita pie�ķērās pie Ulda rokas.

� Citreiz, � viņ� atteica. � Vasarā. Ta�gad tikai ātrāk uz māju. Jūras jau nav. Tikai tas troksnis. Vasara, Vitiņ. Skaidrā, saulainā dienā.

Viņi atkal izbrauca uz platās Jūrmalas �ose�jas, ��igulis� sāka ripot arvien ātrāk, un, lai gan nebija nekāda iemesla neticēt spo�i ap�gaismotajam spidometram, Uldim �ķita, ka viņi tomēr kustas pārāk lēni. Gandrīz vai ar niknumu viņ� pārslēdza ātrumu un vēl dziļāk nospieda gāzes pedāli. Ma�īna viegli, tikpat kā nemanot paātrināja savu skrējienu, un Uldis ar Vitu skrēja līdzi. Viņi lidot lidoja pretim savam liktenim, nepacietīgi, it kā baidīdamies nokavēt savu laimi�

Es to vakaru atceros ļoti labi. Es to atcerē��os visu mū�u. Tas man tagad iespiedies at�miņā kā melns spēcīgas rokas sviests akmens. Uz baltas papīra lapas tum�s tu�as traips. Sa�bojāta lieliska glezna. Viens nepareizs otas vil�ciens, viena neveikla rokas kustība � un viss pagalam. Pārvelc svītru un izmet laukā. Būsi daudz ko zaudējis, bet ne visu. Vienmēr vari sākt no jauna. Vienmēr tev pa rokai būs balta papīra lapa vai audekls. Vari sākt otro, tre�o, desmito reizi .. . Vienīgi dzīvi nevar sākt no jauna. Tas varbūt arī ir visskumjākais mūsu dzīvē. Viss pārējais ir nieks.

Skaļi iezvanījās telefons, un es pacēlu klau�suli.

��� Klausos.

Tā bija Spodra.

�� Arnolds? Paklausies, Arnold! Steidzīgi atbrauc pie manis! Jā, jā, uz slimnīcu! Pirms da�ām stundām pie mums ieveda Uldi Veco�olu, viņ� cietis avārijā, operējām, bet stā�voklis smags, pat kritisks. Es domāju � var gadīties vissliktākais, un jūs ta�u kādreiz bi�jāt draugi � Es domāju, Arnold, ka tu varbūt gribētu . ..

��� Labi. Paldies, Spodriņ. Tūlīt brauk�u. Mēģinā�u noķert taksi. � Un es ātri nosviedu klausuli, brīdi stāvēju kā sastindzis, tad uz�rāvu sev mēteli un izskrēju laukā.

Pēc pusstundas biju jau slimnīcā.

Gāju pa garo, �ķiet, bezgala garo gaiteni, tas man bija jau pazīstams, vairākas reizes kopā ar studentiem biju vērojis operācijas, zī�mējis profesora Admidiņa portretu vai tāpat vien biju atnācis ciemos pie māsas; nogriezos pa kreisi, tur sākās operāciju bloka telpas, Spodra jau mani gaidīja, un es pārģērbos. Māsa vienmēr apgalvoja, ka es baltajā halātā izskatoties pēc visīstākā ķirurga � traumatologa.

�� Ka tad tas noticis? � es jautāju.

��� Nezinu. Parasti mēs par to neinteresēja�mies un neviens mums par to arī nestāsta. Ti�kai vēlāk �o to uzzinām tuvāk.

��� Bijis dzēris?

��� Jā, bet ļoti maz.

��� Cietis smagi?

��� Pamatīgi. Lauzta roka, da�as ribas, sma�dzeņu satricinājums, bet vissliktākais � iedra�gāti mugurkaula skriemeļi un bojātas nervu �ūnas. Ja viņ� paliks dzīvs, Arnold, tad Uldis Vecozols uz visu mū�u būs paralizēts.

��� Skumji. Liktenis laikam neko sliktāku nav vairs spējis izdomāt. Pilnīgs fantāzijas trūkums. Kur viņ� tagad atrodas?

��� Pēcoperācijas palātā. Joprojām bez sa�maņas. Tu ta�u gribi viņu redzēt?

��� Protams. Viņ� bijis viens?

��� Nē. Līdzi braukusi vēl kāda sieviete. Nu�pat nomira. Trieciens nācis pa galvas labo pusi un skāris smadzenes. Brīnums, kā viņa vēl spēja nodzīvot divas stundas.

��� Zēl, ka jūs nespējat izdarīt nekādus brī�numus.

�� Jā, bet da�reiz gadās. Reti, bet da�reiz tomēr gadās.

Pagājām da�us soļus uz priek�u, tad atvē�rās blakus durvis, es paspēju izlasīt � �Rea�nimācijas nodaļa�, � un pavecāks sanitārs no tās izstūma ratus, uz kuriem gulēja kāds sa�stindzis ķermenis. Neko nevarēju redzēt. To pārklāja pelēka vadmalas sega.

��� Palūdz, lai viņ� apstājas, � es Spodrai klusi �ukstēju. � Gribu paskatīties.

Nez kādēļ iedomājos, ka tā varbūt ir Gunta.

Spodra atlocīja segu, un es no pārsteiguma nodrebēju. Tā bija Vita Bērza � mazā, jaukā tabeļvede no manas pirmās darba vietas. Un tikai tad es atcerējos, ka �ī meitene man kād�reiz atzinās mīlestībā un varbūt bija mīlējusi mani visus �os gadus, un arī es ta�u kādreiz biju pret viņu kaut ko jutis, kaut da�us mir�kļus, viņa man bija patikusi, un neko es vairāk nezinu par �o miru�o meiteni � ko viņa gri�bējusi, ko domājusi, ko pārdzīvojusi? Zēl, Vita. Vienmēr mūsu no�ēlo�ana nāk par vēlu, kad jau neko vairs nevar grozīt.

��� Piedod, � es klusi teicu un noliecu galvu.

�� Tu viņu pazini? � Spodra prasīja, ar

skatienu pavadot sanitāru un melnos, nedaudz �īksto�os ratus.

��� Jā, � es piekrīto�i pamāju un jutu, ka mute un lūpas kļuvu�as pavisam sausas.

��� Nedaudz. Pavisam maz. Bet iespējams, ka viņa par mani ir zinājusi visu.

��� Ejam tālāk, � Spodra aicināja.

Atkal atvērās kādas durvis, un pa tām iz�nāca vairāki ārsti un da�as medmāsiņas.

��� Nē, � es noraido�i papurināju galvu.

��� Lai paliek. Ja Uldis izdzīvos, es varbūt at�nāk�u citreiz. Tagad man nav ne mazākās vē�lē�anās viņu redzēt.

Atkal lēni gāju pa garo slimnīcas gaiteni, un tas man nez kādēļ atgādināja citu ceļu, kuru bijām jau nogāju�i, un kādas durvis jau aizcirtu�ās ciet, un aiz tām palicis varbūt mūsu dzīves pats nozīmīgākais posms, un tu ej pa �o ceļu, tā arī īsti nezinādams, kur tas tevi galu galā aizvedīs un pie kā tu nonāksi; visi luksofori izslēgti, un tikai no tevis atkarīgs, vai īstajā brīdī spēsi un pratīsi ieslēgt zaļo vai sarkano gaismu.

Эгнл Знгфридовнч ЛукьянскнИ НЕПОКОРЁННЫЙ Роман

Издательство �Лиесма� Рига 1977 На латышском языке Художник Л. Спрудж

И Б Я� 787 Egils Zigfrīda d. Lukjanskls NEUZVARĒTAIS

Redaktore J. Roze Māksi, redaktors A. Ļipins Telīti, redaktore I. Soide Korektors I. Tirāns Nodota salik�anai 1976. g. II. novembrī. Parakstīta iespie�anai 1977. g. 15. martā. Tipogrāfijas papīrs Nr. I, formāts 70 X 90/32. 8 fiz. Iespiedi.; 9,3G uzsk. iespiedi.; 10.36 izdevu. I Metiens 30 000 eks. JT 22043. Maksa 43 kap. Izdevniecība �Liesma� Rīgā. Padomju bulv. 24. Izdevn. Nr. 204/28339J-2591. Iespiesta Latvijas PSR Ministru Padomes Valsts izdevniecību, poligrāfijas un grāmatu tirdzniecības lietu komitejas tipogrāfijā �Cīņa� Rīgā, Blaumaņa ielā 38/10. Pa�ūt. Nr. 5113.