Egils Lukjanskis

NOTIESĀTAIS

Psihoneiroloģiskās slimnīcas speciālā re�īma nodaļā, kur stingras apsardzes kontrolē uzturējās vai, parei�zāk sakot, bija ieslodzīti divdesmit se�i no Rīgas Centrālcie�tuma un citiem valsts pirmstiesas izmeklē�anas izolatoriem atsūtītie noziedznieki tiesu psihiatriskās ekspertīzes veik�a�nai, bija iestājusies klusā stunda. Tas nozīmēja, ka pēc pus�dienām, tas ir, no pulksten 14 līdz 16 visiem �īs nodaļas pa�cientiem vajadzēja atrasties savās palātās, gulēt gultās, lasīt laikrakstus, �urnālus, grāmatas vai klusumā pārdomāt savu dzīvi, kas pacientu lielākajai daļai bija ārkārtīgi raiba, pie�dzīvojumiem bagāta, netīra un asiņaina.

Gandrīz neviens noteikto dienas re�īmu neievēroja. Uz psihiatriskām ekspertīzēm atsūtītie arestanti bariņos vai vienatnē staigāja pa nodaļas garo gaiteni, da�i atradās palā�tās, bet es, trīskār�s slepkava, stāvēju pie gaiteņa aizrestotā loga un ar nelielām skumjām raudzījos, kā slimnīcas pagal�mā pagāju�ajā naktī pēk�ņi ir uzziedēju�as divas ābeles.

Ne jau nu naktī, es tomēr �aubījos. Tas dro�i vien ir noti�cis no rīta. Tad, kad lēca saule - pulksten piecos nulle nulle. Pirmie, vēl ieslīpie un ne pārāk siltie stari, tikko jau�ami pieskāru�ies ābeļu pumpuriem, ta�u ar to pilnīgi pietika. Pumpuri, kā sievietes grūtniecības pēdējā mēnesī, �im noti�kumam bija jau gatavi un tie atvērās - bezgala skaisti un smar�ojo�i.

Tā atveras arī cilvēku sirdis, es turpināju domāt, ja tu tām pieskaries ar siltu skatienu, labu vārdu, kādu vajadzīgu darbu vai mīlestību.

Runā, ka ar mīlestību varot atvērt pat visu pasauli. Tās ir muļķības! Diem�ēl. Ar mīlestību tu nevari atvērt pat mūsu nodaļas garā gaiteņa durvis, kur tevi gaidītu ne�ēlīga, savā�da un tomēr ļoti jauka pasaule. Varbūt tevi tur gaidītu pat sieviete, kuru tu mīli.

Bet durvis ir aizslēgtas, aiz tām sēd drūms policists, un nekur tu nevari ne aiziet, ne aizbēgt. Mīļotā sieviete, brīvī�ba un tikko uzplauku�ie ābeļu zari tev tā arī paliks vienīgi kā tāls un dro�i vien jau vairs nekad nesasniedzams dzīves sapnis.

Varbūt pēdējais.

�

"Vai jūs sevi atzīstat par vainīgu tā nozieguma izdarī�anā, par kuru tiekat apsūdzēts?" tiesnese jautāja.

"Nē," es dro�i atbildēju. "Sevi par vainīgu neatzīstu."

Jau kuro mēnesi un jau kuro nakti man �is jautājums un atbilde nedeva miera. Varbūt patie�ām esmu kļuvis vājprā�tīgs? Varbūt slimoju ar smagākās formas �izofrēniju? Ārsti pagaidām klusē, bet es pats sev katru dienu prasu: kā tu va�ri justies nevainīgs, ja esi nogalinājis trīs cilvēkus?

Vai tā normāli var būt?

Ap pulksten septiņiem no rīta palātā ienāca maza augu�ma māsiņa un jau kuro reizi man no vēnas analīzēm paņē�ma pilnu �prici ar asinīm.

Kāpēc? - es izsmejo�i nodomāju. Ko viņi �ais asinīs cer at�rast? AĪDS vīrusu? Sifilisa vai tuberkulozes mikrobus? Nu un tad, ja atradīs? Būtu daudz jēdzīgāk, ja viņi no manas galvas analīzēm paņemtu kādu smadzeņu gabaliņu. Tomēr stipri �aubos, vai arī tur viņi spētu kaut ko jēdzīgu samek�lēt. Vismaz ne ļaunā un labā molekulāros centrus vai to �ū�nu sakopojumus. Varbūt tie nemaz mūsu smadzenēs neatro�das, bet cilvēku rīcību, ko nosacīti un stipri ap�aubāmi ir pieņemts nez kāpēc apzīmēt kā ļaunā vai labā izpausmes, vada nevis mūsu smadzenēs eso�ās nervu ķēdītes vai kādas pa�u organisma izstrādātas specifiskas vielas, bet gan pavi�sam kaut kas cits?!

Un pavisam kaut kur citur?!

Palātā vēl joprojām bija samērā klusi, ta�u es savā galvā kā vienmēr dzirdēju skanam smeldzīgu melodiju, ko meista�rīgi izpildīja kāds alta saksofonists. Tas dro�i vien bija Ri��ards, kur� dzīvoja tie�i iepretim manai Iļģuciema mājai - ie�las pretējā pusē. Viņ� vienmēr spēlēja agri no rīta un skais�tās saksofona radītās melodijas, viegli pieskaroties manai dvēselei, pārlidoja pāri dārzam, ceļam, Spilves pļavām, pie�skārās koku galotnēm un kā uz dienvidiem lidojo�i putni, pazuda kaut kur debesīs starp mākoņiem un zvaigznēm.

Es tevi gaidī�u.

Nezinu, kas �o melodiju bija komponējis - Luijs Ārm- strongs, Ger�vins vai Elingtons, vai kāds man pilnīgi nepazīs�tams komponists; varbūt to bija sacerējis pats tās izpildītājs Ri�ards Ozols, ta�u tā kā spēcīga narkotika ietriecās smadze�nēs un vēl ilgi pēc tam dvēselē izraisīja garas skumjas.

Es tevi gaidī�u.

Varbūt tāpēc, ka jau dro�i zināju, ka mani neviens un ne�kur vairs negaidīs?

Ja nu vienīgi atkal tiesnese, cietuma uzraugi un bende.

Es nekad vairs nepieskar�os tavai sejai.

Nekad vairs neskūpstī�u tavas krūtis.

Man nekad vairs nebūs sieviete, kurai pasniegt ziedus un ausīs pateikt vārdus, kurus vienmēr var pateikt tikai �ukstus.

Apklusti, skaņa! Es gribēju kliegt. Apklusti!

Tu izraisi vienīgi sāpīgas atmiņas par brīvību.

Tu izraisi ilgas pēc mīlestības.

Tu izraisi vēlē�anos nomirt.

Pēc da�iem brī�iem skumjā saksofona melodija patie�ām arī apklusa, un man uzreiz kļuva vieglāk.

Smadzeņu �ūnas tik asi vairs nevibrēja ne atmiņās, ne ilgās.

Muzikants nolika savu dārgo instrumentu sāņus un atpū�tās.

Es viņam pateicu paldies.

Tad lēnām pagriezos uz sāniem un paskatījos sev priek�ā. Blakus gultā mierīgs gulēja slavenais bandīts Groms, bet ne�tālu no durvīm gulo�ais savas ģimenes iznīcinātājs Gunārs Kanāls kā parasti pusbalsī skaitīja rīta lūg�anu.

Iespējams, �is cilvēks varbūt vienīgais no mūsu nodaļas pacientiem pa īstam bija psihiski slims.

Pēc rīta tualetes un plānajām brokastīm notika parastā ārstu vizīte - da�i nenozīmīgi jautājumi, nevērīga apskate, medmāsas iedotās zāles, un mēs atkal bijām savā vaļā.

Es kā parasti apstājos pie loga un domīgs raudzījos uz de�besīm. Tās izskatījās dzidras, gai�i zilas un ļoti tuvas. Un, lai gan, izņemot sauli, neredzēju nevienu citu zvaigzni, es to�mēr zināju, ka aiz �īs skaistās debess zilgmes atrodas miljar�du miljardiem citu pasauļu, kur kaut uz vienas no tām no�teikti dzīvo mums līdzīgas būtnes - ar tādām pa�ām asinīm un smadzenēm.

Varbūt vienīgi viņiem tur nepastāv ļoti strīdīgie labā un ļaunā jēdzieni. Varbūt tāpēc, ka citur Visumā eksistējo�ie bioloģiskie veidojumi nepazīst nāvi. Tā pastāv vienīgi uz mū�su planētas.

Turpināju skatīties uz debesīm, neviena lidma�īna vai putns tur nelidoja, un es atcerējos jūru un baltās pludmales smiltis, atcerējos zaļu me�u un pļavas, upes un kalnus, ve�cas lauku mājas un jaunbagātnieku pilis, mūsu mazās rajo�nu pilsētiņas un milzīgo Rīgu, tās laukumus un ielas, un da��ādās gaismās mirdzo�os restorānus un veikalus, tramvajus un automa�īnas, dārzus un izstā�u zāles, miljonārus, uba�gus un meitenes, draiski nākot man pretim pa Brīvības bul�vāri, sevi ietērpu�as īsos svārciņos un augstpapē�u kurpēs.

Atcerējos bērnus.

Kādu noskumu�u suni.

Bagātīgi klātu svētku galdu.

Kaislīgu sievietes apskāvienu.

Savu mākslinieka darbnīcu.

Grāmatplauktu.

Visus savus draugus.

Brīva cilvēka dzīvi.

Un savu piederīgo kapus.

Tas viss man uz mū�u būs liegts. Es nekad neko no tā vairs neredzē�u. Nejutī�u. Ja arī �ī atkārtotā tiesu psihiat�riskā ekspertīze neatzīs, ka nozieguma izdarī�anas brīdī es�mu bijis nepieskaitāms, LR Augstākā tiesa, kas drīz apelāci�jas kārtībā vēlreiz izskatīs manu krimināllietu, Rīgas apga�baltiesas spriedumu atstās spēkā un labākajā gadījumā man visu atliku�o mū�u nāksies pavadīt Rīgas Centrālcietuma vieninieka kamerā.

Nav izslēgts, ka tad pēc kāda laika es jau nu noteikti sa- juk�u prātā.

Visbēdīgāk, ka tur neatradīsies ne mazākās iespējas izda�rīt pa�nāvību. Ja es to nolem�u darīt, tad tas noteikti ir jāiz�dara jau �eit slimnīcā. Te ir gan dvieļi, gan palagi, kurus var saplēst un pakārties. Varu palūgt arī jebkuru no palātas

.es atcerējos jūru.

biedriem mani ar spilvenu nosmacēt. Varu ari uzbrukt poli�cistam, mēģināt bēgt un tad tiktu no�auts.

Tas būtu pat skaisti.

"No�auts bēgot."

Kā kāds di�s revolucionārs vai slavens bandīts!

Bet es, tiesas atzīts par vainīgu, savas dvēseles priek�ā to�mēr jūtos absolūti nevainīgs! Es, pārkāpis likumu, neesmu noziedznieks! Es, nogalinādams trīs cilvēkus, tomēr neesmu slepkava!

Esmu tīrs kā �is siltais maija rīts.

Kā naktī uzplauku�ie ābeļu ziedi.

Kā baltais krusts uz manas meitas kapa.

Pulksten vienpadsmitos mūsu nodaļā nesteidzīgi ienāca divi milzīga auguma sanitāri, nevienu vārdu neteikusi, ma�ni paņēma aiz abām rokām un pa garu gaiteni izveda no no�daļas. Pie ārpusē de�urējo�ā policijas posteņa viņiem pievie�nojās vēl kāds spēcīga izskata policists, kur� tūlīt manas rokas aiz muguras saslēdza rokudzel�os, un es tiku uzvests divus stāvus augstāk. Tur iegājām lielā istabā, kur ap garu, ar zaļu galdautu apklātu galdu, sēdēja vairāki vīrie�i un

sievietes baltos virstērpos. Sanitāri mani nosēdināja galda galā, policists atslēdza rokudzel�us, bet pats ar abiem sani�tāriem nostājās pie durvīm.

Ātri paraudzījies apkārt, tūlīt pamanīju, ka arī �eit visi lo�gi ir aizrestoti. Un varbūt tie�i tāpēc, mani �ēlojot un mēģi�not iepriecināt, atkal kaut kur dziļi noslēpies smadzenēs, stāvēja kāds vīrs un sāka spēlēt saksofonu.

Ardievu, brīvība! Ardievu, mīlestība un dzīve!

Bet varbūt atskaņotais skaņdarbs saucās pavisam citādi? Varbūt vienkār�i - Skumja melodija saksofonam ?

Starp sanāku�ajiem ārstiem tūlīt pazinu savu ārstējo�o ārsti Ludmilu Saveiko, bet pārējie bija sve�i. Pilnīgi skaidri apzinājos, ka �ie man pretim sēdo�ie cilvēki baltajos ārstu halātos �odien vai rīt izlems manu turpmāko likteni.

Tikai da�i vārdi. Viens secinājums - toreiz biju pieskai�tāms vai ne?

Uz mirkli kļuva pat savādi bail.

Es jau iepriek� biju nolēmis, ka nekādu muļķi netēlo�u. Lai gan tas varbūt palīdzētu, ta�u būtu zemāk par manu pa�cieņu.

Arī turpmāk gribēju palikt tāds, kāds biju un esmu.

Vai nu vainīgs, vai nevainīgs.

Vai nu apzīmogots ar vārdu slepkava, vai arī ar vārdu godīgs.

-�� Kā jūs jau dro�i vien to saprotat, - nedaudz dobjā balsī ierunājās sirms vīrietis ar biezām brillēm uz deguna, - jūs atrodaties tiesu psihiatriskās ekspertīzes komisijas priek�ā. Mani sauc Jānis Kamols, esmu psihiatrijas profesors, galve�nais tiesu medicīnas eksperts psihiatrijā. No manis pa labi sēd eksperte profesore Valentīna Me�ule, bet pa kreisi ārste eksperte Ludmila Saveiko, kura jūs divus mēne�us rūpīgi novēroja nodaļā. Lai gan mūsu rīcībā ir iepriek�ējās eksper�tīzes izdarītais slēdziens, tomēr visu sāksim no jauna. Vis�pirms mēs jums uzdosim da�us vispārīgas dabas jautājumus, bet, tā kā mums noteikti jāzina jūsu anamnēze, tas ir, visi svarīgākie jūsu dzīves notikumi un slimības, jums vajadzēs sīki izstāstīt arī savu dzīvi. Sliktākajā gadījumā stāstiet tikai to, ko gribat stāstīt, vai ko uzskatāt par svarīgu mums darīt zināmu.

Tikko jau�ami pasmīnēju.

-� Vai jums pietiks pacietības tik ilgi klausīties?

Tagad pasmaidīja profesors.

-������� Pietiks, -viņ� pateica. - Ja radīsies grūtības, mēs jums palīdzēsim ar jautājumiem.

-�� Paldies. Vai sākt ar piedzim�anas brīdi?

Profesors uz mani cie�i paskatījās.

-� Vai tad jūs to atceraties?

-������ Jā, - es atbildēju. - Bet ja �is manas dzīves mirklis jums �ķiet mazsvarīgs, varu sākt ar atmiņām par savu nāvi�

Tagad uz mani ļoti cie�i un pat nedaudz izbrīnīju�ies pa�skatījās visi trīs tiesu medicīnas eksperti.

-� Jūs domājat, ka esat miris?

-������� Nē, - pakratīju galvu. - Esmu dzīvs. Es nomiru daudz agrāk, pirms savas piedzim�anas - tas notika 1943. gada 16. jūlijā agri no rīta.

-������� Vai jūs nomirāt no kādas slimības? - profesors ļoti no�pietns prasīja.

-������ Nē, - es atbildēju. - Mani no�āva. Arī tajā dzīvē man tie�sa bija piespriedusi nāves sodu.

Mediķi da�as minūtes klusi sarunājās, tad profesors tur�pināja.

-�� Kāds ir jūsu vārds un uzvārds?

-�� Mani sauc Krists, - es sacīju. - Uzvārds Kristsons.

-������ Kāpēc gan ne Jēzus? - mazliet izsmējīgi prasīja profeso�re Valentīna.

-������� Nezinu, - atkal paraustīju plecus. - Vai jūs savu vārdu un uzvārdu varējāt izvēlēties?

-������� Un tomēr - Krists ir ļoti rets vārds. Vai jūsu māte bija reliģioza un vai tas kaut kādā mērā ir ietekmējis arī jūsu do�mā�anu un uzvedību?

-������� Man bija divas mātes, - es pateicu. - Par to, kura mani dzemdēja, es ilgi neko nezināju. Bet tā sieviete, kura mani adoptēja un audzināja� Jā, viņa ticēja Dievam. Tiesa gan, ne pārāk stipri, ta�u tomēr.

-�� Vai tā bija viņa, kas jūs nosauca par Kristu?

-� Jā, - es apliecināju.

-�� Vai viņa kādreiz �āda vārda izvēlei minēja arī iemeslu?

-�� Jā. Bez tam�

Es lēnām atpogāju slimnīcas pid�amas priek�u un līdz kaklam pavilku uz aug�u zem tās atrodo�os kreklu.

Mediķi pārsteigti skatījās.

Uz manām krūtīm viņi ieraudzīja lielu dzimumzīmi, tā saucamo ugunszīmi, kas jau embrija stāvoklī nez kāpēc bija izveidojusies kā precīzi uzzīmēts liels, spilgti sarkans krusts�

-������ Kaut ko tādu es redzu pirmo reizi, - profesore Valentī�na klusi teica profesoram Jānim.

Viņ� piekrīto�i pamāja. Tad painteresējās.

-������ Vai �ī uz jūsu krūtīm eso�ā zīme kaut kādā veidā ir ie�tekmējusi jūsu psihi, domā�anu, jūsu rīcību?

-������ Nemāku pateikt, - atbildēju. - Konkrētus gadījumus ne�atceros, ta�u, runājot par vispārējo ietekmi� Ļoti iespējams.

-�� Kad jūs esat dzimis?

-�� 1961. gada 6. janvārī.

-�� Kādā Zodiaka zīmē?

-�� Esmu Me�āzis.

-� Cik jums gadu?

-� Trīsdesmit septiņi.

-� Kāds pa�laik ir gads un diena?

-�� 1998. gads. Astoņpadsmitais maijs.

-�� Kāda nedēļas diena? Piektdiena?

-� Nē, pirmdiena.

-� Vai esat dienējis armijā?

-Jā.

-Kad?

-� No 1980. gada oktobra līdz 1982. gada jūlijam.

-Kur?

-� Vispirms Ukrainā, netālu no Kijevas, pēc tam Afganistānā.

-� Vai piedalījāties arī karadarbībā?

-� Jā. Biju speciālās uzdevumu vienības vada komandieris.

-� Vai jums tur nācās kādu nogalināt?

-� Protams.

-� Ko jūs tad izjutāt?

-������ Naidu. Es izjutu drausmīgu naidu gan pret mud�ehedi- niem, gan pret padomju armijas un valsts vadību, kas mani nez kādēļ bija ierāvusi �ajā baigajā ellē. Bez tam� Ir ārkār�tīgi liela at�ķirība, vismaz man tā �ķiet, starp kāda cilvēka nonāvē�anu miera laikā un kara apstākļos. No morālā vie�dokļa, nekādai starpībai it kā nevajadzētu būt, bet karā, kad tev pa�am jebkuru brīdi draud nāve, kad taviem nerviem un psihei ir jāiztur milzīga pārslodze� Cilvēku nogalināt ir ļoti viegli.

-� Kāda iemesla dēļ jūs tikāt demobilizēts?

-� Mani smagi ievainoja.

-Kur?

-� Galvā. Visi dakteri nobrīnījās, ka paliku dzīvs.

-������ Labi, - profesors sacīja. - Vai jūs varat pateikt, kādā krā�sā ir jūsu priek�ā eso�ais galdauts?

-�� Protams. Zaļ� kā Spilves pļavas.

-�� Kas esam mēs? Vai karavīri?

-�� Cilvēki. Divas sievietes un vīrietis.

-������� Kas ir Lielbritānijas prezidents? Bils Klintons vai Zaks �iraks?

-������� Ne viens, ne otrs. Lielbritānijā pastāv konstitucionālā monarhija. Karaliene Elizabete Otrā.

-�� Kas vada valdību?

-�� Leiborists Blērs.

-�� Kas bija princese Diāna?

-�� Ļoti skaista sieviete.

-�� Kādas jums ir biju�as attiecības ar sievietēm?

-�� Normālas.

-�� Tātad jūsu seksuālā orientācija�

-�� Normāla.

-�� Cik reizes esat bijis precējies?

-�� Vienreiz.

-� Vai arī pa�laik sastāvat laulībā?

-�� Esmu atraitnis.

-�� Bērni ir?

-�� Bija meita.

-�� Tagad vairs nav?

-�� Tagad diem�ēl vairs nav.

-�� Kas notika ar meitu?

-�� Par to es jums pastāstī�u vēlāk.

-�� Vai meita dzīvoja kopā ar jums?

-�� Jā. Viņu sauca Kristīne.

-�� Vai satikāt labi?

-�� Brīni�ķīgi.

-�� Kāda ir jūsu profesija?

-�� Esmu mākslinieks.

-�� Vai bez darba jums ir arī kāda aizrau�anās?

-�� Es vācu senas grāmatas.

-�� Kāpēc?

-������� Bez visa pārējā, ko mums sniedz laba literatūra, vienal�ga, vai tā ir radīta pirms tūksto� gadiem vai �odien, es vien�mēr esmu meklējis atbildes uz da�iem mani ļoti interesējo��iem jautājumiem.

-�� Piemēram?

-������� �ie jautājumi patiesībā ir ļoti vienkār�i, ta�u man diem��ēl ne vienmēr labi saprotami. Piemēram - kāpēc mēs dzīvo�jam? Kāda jēga ir mūsu darbam, domām un dzīvei? Kā tas varēja gadīties, ka esmu piedzimis tie�i es? Vai patie�ām

pastāv dvēseļu ceļo�ana, tā saucamā reinkarnācija? Kas ar mums notiek pēc nāves? Cilvēka dzīve - vai tas ir sods vai Dieva mīlestības izpausme? Kāpēc tik daudzi dara �au�alīgi ļaunus darbus, ja viņiem ir visas iespējas darīt tikai labu? Kāpēc tik bie�i ir ārkārtīgi grūti at�ķirt labo no ļaunā? Vai vispār pastāv pilnīgi objektīvs �āds cilvēku rīcības ētisks no�vērtējums? Jeb to, kas ir labs, kas (auns vienmēr patiesībā tomēr nosaka katra cilvēka individuālās psihes īpatnības, vi�ņa izglītība, dzīves pieredze, audzinā�ana un izveidoju�ais pasaules uzskats? īsāk sakot, katrs cilvēks pats?

-��� Paskatieties vēlreiz uz galdu! - profesors uzaicināja.

-� Vai jūs varat ap�aubīt vai sākt strīdēties par to, ka �is gald�auts nav vis zaļā, bet gan kādā citā krāsā? Piemēram, sarka�nā?

-�� Nē, es par to strīdēties nesāktu. Galdauts patie�ām ir zaļ�.

-�� Tāpat ir ar ļaunā un labā sapratni, - profesors sacīja.

-�� Ir lietas un jēdzieni, par kuriem neviens saprātīgs cilvēks jau sen vairs nestrīdas! Jūs smagi kļūdāties, domādams vai būdams pārliecināts, ka cilvēka rīcību, kas izpau�as kā ļau�nums vai labums, vērtē un nosaka katrs cilvēks atsevi�ķi. Tas nav iespējams. Vismaz objektīvi ne. Objektīvi to tomēr nosaka visas cilvēces tūksto� gadu pieredze.

Es ironiski pasmīnēju.

-� Profesor� man jāsāk �aubīties par jūsu pietiekamām zi�nā�anām cilvēka psihes noslēpumos�

-� Jums patie�ām ir taisnība, - profesors sacīja un nemaz neizskatījās apvainojies. - Katra cilvēka smadzenes un tur notieko�os psihiskos procesus var dro�i salīdzināt ar Visu�mu. Vai mēs par to daudz ko zinām? Esam daudzmaz aptvē�ru�i tuvākās galaktikas. Bet kas ir tālāk? Kā Visums funk�cionē? Kad, kāpēc un kāda iemesla dēļ tas pēk�ņi ir radies? Un ja ne pēk�ņi Lielā Sprādziena rezultātā, tad kādas vaja�dzības pēc tam vispār nekad nav bijis sākuma un tas pastāv mū�īgi? Tas pats ir arī ar mūsu smadzenēm un psihi. Ta�u da�as lietas tomēr ir jau diezgan skaidras un nekādus lielus strīdus vairs neizsauc. Starp citu, kāda ir jūsu izglītība? Jūs esat mākslinieks amatieris, vai arī�

-�� Esmu profesionālis. 1986. gadā beidzu Mākslas akadē�mijas glezniecības nodaļu.

-�� Ko jūs attēlojāt savā diplomdarbā? Kā tas saucās?

-� Glezna saucās Pie krusta piesistais.

-� Vai tas bija Jēzus Kristus?

-�� Iespējams. Bet vispār� Es vienkār�i uzgleznoju cilvēku, kas ir piesists pie krusta. It kā nekas ipa�s. Varbūt cilvēka ķermeņa raksturs un tā izgaismojums bija mazliet neparas�tāks, bet� Tas, kas visus pārsteidza un vēlāk izsauca kar�stus strīdus, slēpās pie krasta piesistā cilvēka sejā. Tā nebi�ja pārvērsta cie�anās. Tā nebija arī apzīmogota ar padevības zīmi. Cilvēks pie krusta� smējās!

Visi trīs ārsti nedaudz izbrīnīju�ies vispirms saskatījās, tad atkal cie�i lūkojās manī.

-�� Kāpēc?

-�� Es nezinu, kāpēc cilvēki tik bie�i raud, kāpēc smejas? Es tikai toreiz iedomājos� Un tagad par to arī bie�i domāju� Vai cilvēkam vienmēr lielās cie�anās un sāpēs ir jāraud? Kā�pēc gan viņ� nevarētu smieties? Bet tas nav galvenais. Viņ� varbūt patie�ām nesmejas par savām fiziskajām mokām. Viņ� pilnā balsī smejas par saviem tiesne�iem, kuri viņam piespriedu�i tik ne�ēlīgu un nepelnīti bargu sodu. Cilvēks pie krusta ir nevainīgs! Tāpēc arī smejas par cilvēku naidu, ļaunumu, netaisnību, negodīgumu, muļķību, cilvēku varas īslaicīgumu un mūsu dzīves niecīgumu.

-�� Loģiskāk būtu, ja viņ� par to visu tomēr raudātu, - pro�fesore domīga ieminējās.

-�� Iespējams, - es piekritu, - bet �is cilvēks pie krusta nav tāds kā citi. Varbūt viņ� nemaz loģiski nespēj domāt! Viņ� vi�su �ai pasaulē notieko�o uztver tīri emocionāli. Ar sirdi un dvēseli. Ai" jūtām.

-�� Nupat kaut kas iet greizi, - profesors sacīja. - Vai tad, kad tiesnese jums pasludināja nāves sodu, jūs arī smējāties?

-� Jā, - es pateicu. - Tikai tie bija ļoti skumji smiekli.

-� Vai jūs sevi uzskatāt par nevainīgu?

-� Absolūti.

-�� Tomēr nenoliedzat, ka esat noslepkavojis trīs cilvēkus?

-�� Nē, noliedzu! Es neesmu nevienu noslepkavojis! Nevie�nu! - Sāku kliegt. - Es viņus sodīju! Vai jūs to spējat saprast? Sodīju!

-�� Lūdzu, nomierinieties!

-�� Es viņus sodīju glu�i tāpat, kā tiesnese valsts vārdā ar nāvi sodīja mani! Es tos nelie�us sodīju pats savā vārdā un man uzspļaut uz to, ka man to darīt likums aizliedza, bet tiesnesei atļāva! Nogalinot tos necilvēkus, es vēlējos tikai vienu - lai kaut vai tikai �ai Sodī�anas brīdī pasaulē trium�fētu taisnība! Jūs jau zināt - es neesmu nogalinājis bērnus. Es neesmu nogalinājis sievietes. Es nogalināju trīs ļoti trulus un cietsirdīgus noziedzniekus! Viņi bija pelnīju�i pat vairāk nekā mirkļa nāvi! Viņiem smagos katorgas darbos vai pilnīgā vientulībā vajadzēja lēni mirt divdesmit, trīsdesmit gadus! Bet es toreiz nespēju neko sakarīgu domāt. Viss gal�vā satumsa. Prāts atslēdzās. Acīmredzot darbojās tikai da�i tum�ākie zemapziņas kambari, no kurienes arī nāca asa un ļoti skaļa pavēle - nogalini! Sodi! Viņi to ir pelnīju�i!

Es apklusu.

Ārsti neilgi apspriedās, tad profesors laipnā balsī palūdza:

-�� Lūdzu, Krist Kristson, tagad jau daudz sīkāk pastāstiet gan par �o nupat pieminēto jūsu dzīves epizodi, bet vispirms, ja vien to vēlaties un varat, izstāstiet savu dzīvi! Vai vismaz galvenos tās notikumus!

Rūgti iesmējos.

-� Ja jums, godājamie dakteri, ir laiks un pacietība klausī�ties, es jums varu izstāstīt pat savas abas dzīves! Varbūt tas notiks ne visai sakarīgi, ta�u dzīvē un mūsu atmiņās arī ne viss iet loģiskā secībā un kārtībā.

-�� Lūdzu, sāciet! - profesors aicināja, un visi trīs mediķi, paņēmu�i rokās pildspalvas un sev priek�ā noliku�i baltas papīra lapas piezīmēm, man cie�i pievērsa savus uzmanības pilnos skatienus.

�

Latvijas PSR Valsts dro�ības komitejas ēkas ceturtā stāva �etrsimt divdesmit pirmajā kabinetā sēdēja tre�ās (pretizlū�ko�anas) daļas izmeklētājs vecākais leitnants Boļeslavs Ma- reckis.

Pirms mēne�a viņ� bija oficiāli �ķīries no sievas, par ko no priek�niecības dabūja pamatīgu brāzienu, kas gandrīz vai iz�lēma viņa turpmāko atra�anos sirds�ķīsto dro�ībnieku rin�dās. Ta�u tā kā ne viņ�, bet gan sieva bija aizgājusi pie cita, kategoriski paziņojot gan pa�am Boļeslavam, gan citiem ko�mitejas pārstāvjiem, kuri nāca viņu vest pie prāta, ka viņa neprātīgi mīlot citu vīrieti, ar kuru viņai jau diezgan sen esot izveidoju�ās intīmas attiecības, un, ja viņai neļau�ot no Boļeslava labprātīgi aiziet un sākt oficiālu kopdzīvi ar izre�dzēto, tad viņa noteikti izdarī�ot publisku pa�nāvību.

Anita bija apņēmības pilna, un Boļeslavs ne�aubījās, ka viņa tā arī izdarīs. Viss beigu beigās nokārtojās. Viņi iz�ķī�rās. Anita sev līdzi paņēma divgadīgo meitu Inetu, un Boļes- lavs palika darbā. Ta�u viņ� pēc �iem notikumiem kļuva ļo�ti drūms, stipri nervozs, daudz smēķēja un arvien bie�āk mēdza ieskatīties degvīna glāzē.

Boļeslavs laiski piecēlās, piegāja pie loga un paskatījās uz Ļeņina un Engelsa ielu stūri. Bija 1960. gada pavasaris, cil�vēki jau staigāja lietusmēteļos un kailām galvām, viņu sejas bija gai�as un priecīgas, jo drūmais Staļina laiks bija bei�dzies, sācies izslavētais Hru��ova atkusnis, restorānos un ballītēs mūziķi spēlēja iepriek� aizliegtas dziesmas un melo�dijas, dzejnieki rakstīja iepriek�ējos gados pilnīgi neiedomā�jamus dzejoļus, arī prozaiķi bija sarosīju�ies, bet teātru re�pertuārus papildināja daudzi Rietumu pasaulē dzīvojo�o dramaturgu darbi.

Tas viss �ķita ļoti savādi un nepierasti, cilvēki priecājās un kļuva garīgi atbrīvotāki, bet Dro�ības komitejas modrība neatslāba. It sevi�ķi darba netrūka tre�ajai (pretizlūko�a�nas) daļai. Partija un valdība Hru��ova vadībā bija nedaudz atvērusi dzelzs priek�karu, kas līdz �im bija stingri un pa�matīgi �ķīris kapitālistisko pasauli no sociālistisko valstu nometnes. Nesen Maskavā bija noticis pat pirmais Vispasau�les studentu un jaunatnes festivāls, kur piedalījās arī daudzi jaunie�i no Latvijas. Viņiem visiem, dabiski, tur ātri izveido�jās cie�āki vai īslaicīgāki kontakti ar ārzemju studentiem, no kuriem, kā uzskatīja dro�ībnieki, nenoliedzami bija ari dau�dzi amerikāņu, Rietumvācijas un citu valstu izlūkdienestu savervēti aģenti.

Boļeslavs nesteidzoties atgriezās pie rakstāmgalda un pa�ņēma rokā kartona mapīti ar uzrakstu - Lieta nr. 20057. Lejiņi. Atvēra vākus un vispirms izlasīja divu savu aģentu ziņojumus. Pelēkais darīja zināmu, ka VEF in�enieris Rū�dolfs Lejiņ�, būdams viens no labākajiem sakaru speciālis�tiem Latvijā, 1960. gada 8. februārī, atrazdamies attiecīgās nozares (telefonizācijas) speciālistu un zinātnieku delegāci�jas sastāvā Somijā, individuāli divas reizes ticies ar kādu Rietumvācijas zinātnieku, kur� visticamāk bijis Centrālās izlūko�anas pārvaldes (CIP) aģents. Par ko Rūdolfs Lejiņ� ar �o cilvēku runājis (saruna notikusi Hilton viesnīcas vestibi�lā), nav zināms, ta�u nevar izslēgt varbūtību, ka padomju in��enieris R. Lejiņ� �im Rietumvācijas pilsonim nodevis slepe�nu informāciju par jaunākajām tehnoloģijas izstrādnēm pa�domju sakaru sistēmās ne tikai rūpnīcās VEF ietvaros, bet arī vispār PSRS, kas savukārt tie�āk vai netie�āk varētu skart valsts aizsardzības intereses.

Otrs aģents Ziemelis ziņoja, ka R. Lejiņa un V Lejiņas (arī VEF in�enieres) meita deviņpadsmitgadīgā Latvijas Valsts universitātes Juridiskās fakultātes otrā kursa studente Ēri�ka Lejiņa Latvijas studentu delegācijas sastāvā Vispasaules studentu un jaunatnes festivāla laikā ļoti aktīvi piedalījusies da�ādos kultūras pasākumos un viņai biju�as daudzas nefor�mālas tik�anās ar da�ādu valstu jaunatnes organizāciju pār�stāvjiem, starp kuriem neap�aubāmi varēja būt arī ārzemju izlūko�anas aģenti. �o sarunu saturs pilnībā nav zināms, ta��u no da�u viņas biedru (Jermaka, Mackēvi�as, Brahmanes) stāstītā izriet, ka Ērika Lejiņa ārzemniekiem sūdzējusies par sliktajiem dzīves apstākļiem Padomju Latvijā un par to, ka 1949. gada 25. martā pilnīgi nepamatoti esot represēti vi�ņas vecvecāki no mātes puses.

Pēc tam izmeklētājs Boļeslavs Mareckis rūpīgi apskatīja lietai pievienotās fotogrāfijas - Rūdolfs Lejiņ� savā darba ka�binetā rūpnīcā VEF, viņ� ar sievu un meitu Jūrmalā, Somijā pie Sibeliusa pieminekļa, zinātniskās konferences laikā saru�nājoties ar kādu ārzemnieku un viesnīcas vestibilā par kaut ko apsprie�amies ar jau pieminēto Rietumvācijas pilsoni.

Dokumentu mapītē atradās ari vairāki Ērikas Lejiņas fo�toattēli - meitene redzama stāvam uz universitātes akmens kāpnēm, dejojot universitātes Tautas deju ansamblī "Dai�na", tad da�as fotogrāfijas no starptautiskā jaunatnes festi�vāla norises un beidzot viņa kopā ar kādu puisi - Askoldu Tīrumu no Zviedrijas. Pie �īs fotogrāfijas bija atzīme - "Vi�ņu starpā notiek sarakstī�anās."

Boļeslavs Mareckis ilgi raudzījās skaistās latvie�u meite�nes sejā un, jo ilgāk viņ� skatījās, jo arvien konkrētāks viņa smadzenēs sāka veidoties kāds velni�ķīgs plāns�

Viņ� strauji piecēlās, iegāja blakusistabā un sekretārei pa�teica, lai viņa nekavējoties izraksta un nosūta iera�anās pa�vēsti Ērikai Lejiņai, kura dzīvo Rīgā, Dzirciema ielas 115. na�ma pirmajā dzīvoklī. Ērikai Lejiņai Valsts dro�ības komitejā jāierodas pie izmeklētāja Boļeslava Marecka 421. kabinetā pēc �etrām dienām pulksten 13, caurlai�u birojā saņemot uz viņas vārda jau iepriek� izrakstītu caurlaidi.

Boļeslavs biezā stikla pelnutraukā nospieda izsmēķēto ci�gareti, vēlreiz rokā paņēma Ērikas Lejiņas fotogrāfijas, tās rūpīgi apskatīja, un viņa seju lēnām pārklāja auksts un ne��ēlīgs smīns�

Es tevi dabū�u, meitenīt, viņ� domās apņēmās. Tu, Ērika Lejiņa, būsi mana! Iegūstot tik skaistu meiteni, es labi at�rieb�os savai neuzticīgajai sievai un pie viena lieku reizi no�demonstrē�u un ar savādu, varbūt ne vienmēr izskaidroja�mu baudu izjutī�u arī savu varu pār pārējiem cilvēkiem�

Boļeslavs paskatījās pulkstenī. Tas rādīja tie�i trīspa�dsmit. Labs skaitlis, viņ� nodomāja. Labs un, iespējams, man liktenīgs. Es gan neesmu māņticīgs, ta�u ticu, ka �oreiz skaitlis trīspadsmit pretēji vispārpieņemtajam uzskatam, man tomēr nesīs veiksmi.

Par to, ko tas nesīs Ērikai Lejiņai, viņ� kaut kā aizmirsa padomāt.

Boļeslavs Mareckis, lielāka respekta dēļ, �oreiz bija ģēr�bies Valsts dro�ības komitejas darbinieka formas tērpā, glīti sasukājies, noskuvies, iesmar�inājies, sev priek�ā uz galda nolicis magnetofonu un nelielu papīru kaudzīti.

Pēc mirkļa pie durvīm pieklauvēja.

-� Jā, lūdzu! - viņ� tūlīt atsaucās.

Durvis atvērās, un lielajā kabinetā bikli ienāca deviņpa�dsmitgadīga meitene un turpat arī apstājās. Ērika Lejiņa ne�noliedzami bija nobijusies. To varēja redzēt uzreiz. Viņa pa�skatījās uz �ekas virsnieku un nedaudz atvieglota uzelpoja - viņ� bija jauns, glīts un nebūt neizskatījās pēc tāda, kur� tū�līt viņai varētu nodarīt fiziskas sāpes.

-� Vai man� pie jums? - Ērika klusi jautāja, rokā turot iz�saukuma pavēsti.

Boļeslavs piecēlās un pagāja da�us soļus pretim.

-� Vai esat Ērika Lejiņa?

-� Jā, - meitene apstiprināja.

-�� Lūdzu, sēdieties! - Boļeslavs laipni uzaicināja un parā�dīja uz tuvāk stāvo�o krēslu.

Meitene apsēdās un viegli trīcēja. Boļeslavs to pamanīja un iek�ēji nopriecājās. Te savā laikā ir drebēju�i vīri kā ozo�li, viņ� atcerējās, tāpēc gandrīz vai ir jābrīnās, kā tu vēl ne�esi te noģībusi! Un ja tu, skuķēn, nekādas bailes arī nejustu, bet mēģinātu tēlot lielu varoni, es tevi tik un tā pievārētu! Es tevi salauztu kā skaliņu vai izdegu�u sērkociņu.

-�� Es nesaprotu� - meitene klusi un neveikli ierunājās.

� - Tūlīt visu sapratīsiet, - Boļeslavs sacīja, apsēdās viņai iepretim un ar asu, caururbjo�u skatienu Ēriku apdedzināja no galvas līdz kājām. - Pateik�u uzreiz - �ī pagaidām būs tikai tāda kā pusoficiāla, gandrīz vai privāta saruna starp mani - Valsts dro�ības komitejas izmeklētāju, vecāko leit�nantu Boļeslavu Marecki - un Ēriku Lejiņu - Latvijas valsts universitātes Juridiskās fakultātes otrā kursa studenti. Ta��u mūsu saruna tomēr tiks ierakstīta magnetofona lentē un vēlāk nodota vienkār�i arhīvā, vai arī�

Ērika izmeklētāja balsī saklausīja neslēptus draudus un atkal spēji nodrebēja. Viņa patie�ām bija ļoti nobijusies. Ēri�kai daudzi cilvēki, to skaitā vecvecāki, kaimiņi, paziņas un draugi bija stāstīju�i par tiem drausmu darbiem, kas �ai mā�jā un �ais kabinetos ar arestētajiem cilvēkiem bija notiku�i gan �etrdesmitajā un �etrdesmit pirmajā gadā, gan pēckara laikā. Tagad gan, �ķiet, nevienu īpa�i nespīdzina, runā, ka tas pat esot aizliegts ar likumu, meitene domāja, bet kas to lai īsti zina?

Kabinets ir gai�s un tīrs, nesen izremontēts, arī mēbeles ir jaunas un pats izmeklētājs tāpat ir jauns un ar patīkamu ārieni. Bet kāda viņam ir sirds un dvēsele? Ko viņ� vispār no manis vēlas? Kāpēc ir izsaucis? Varbūt pat arestēs un es ne�kad vairs..?

Ak, Dievs! meitene domās turpināja �ausmināties. Kādā gan laikā un valstī man ir jādzīvo!

-�� Vai esmu izdarījusi kaut ko neatļautu? - Ērika, ilgāk vairs nespējot izturēt draudīgo klusumu, tikko sadzirdami uzprasīja.

-�� Par to arī tūlīt runāsim, - Boļeslavs atbildēja. - Vienīgi jau pa�ā sākumā gribu jums atgādināt, ka �eit parasti jautā�jumus uzdod tikai izmeklētājs, bet uz nopratinā�anu izsauk�tajai personai ir pienākums uz �iem jautājumiem godīgi at�bildēt. Ceru, ka jūs tā arī darīsiet un mūsu starpā nekādas domstarpības neradīsies, kuras vēlāk vajadzētu risināt� ne�daudz savādākā stilā.

Meitene atkal notrīcēja un kļuva bālāka.

Boļeslavam tas patika un viņ� jutās apmierināts. Ērikai bija gari, brīvi izlaisti blondi mati, kas sniedzās krietni pāri pleciem, smalka, iegarena seja, brūnas acis, pabiezas, ne pā�rāk spilgti uzkrāsotas lūpas, gar� kakls un slaids augums, kas bija ietērpts tum�i zilā kleitā, bet kājas greznoja tikko modē nāku�ās kaprona zeķes un zilas krāsas augstpapē�u kurpes.

Nenoliedzami, Ērika bija skaista, eleganti apģērbusies meitene un Boļeslavs ne�aubījās, ka no morālā viedokļa vi�ņa ļoti negodīgais plāns noteikti īstenosies un jau pēc neilga

Ērikai bija gari, brīvi izlaisti blondi mati

laika �ī meitene atradīsies viņa gultā. Ko vīrietis bie�i nespēj panākt ar savas personības pievilcību, spēku un mīlestību, kas viņam var aizliegt to panākt ar citiem līdzekļiem? Pie�mēram, ar bailēm? Daudzi teiks - tādā gadījumā tur nebūs pat smakas no mīlestības! Nu un tad? Man mīlestība nemaz nav vajadzīga! Man ir vajadzīga �ī meitene! Un ko vispār pēc tā, kas noticis mūsu gadsimtā, vairs nozīmē morāle?! Ko ēti�ka! Ko cildena cilvēka rīcība, ja visu pasauli pārklāj līķu kau�dzes, asiņu straumes, nodevība un nemitīga vardarbība?! Kad likums nav nekas vairāk kā tikai melni burti uz balta papīra, bet morāle skaista dziesma tuk�ā klausītāju zālē?

-� Tātad sāksim ar vispārpieņemto procedūru, - Boļeslavs stingrā balsī pateica. - Kāds ir jūsu vārds un uzvārds?

-�� Ērika Lejiņa, - meitene atbildēja.

-� Jūsu dzīves vietas adrese?

-�� Dzirciema ielā 115, dzīvoklis 1.

-� Vai tā ir personīgā māja?

-� Nē. Tā kādreiz bija privātmāja un piederēja Cīruļa kun�dzei. Viņai vispār Iļguciemā piederēju�as �etras vai piecas mājas.

-�� Kur tagad Cīruļa kundze atrodas?

-������ Es nezinu, - Ērika paraustīja plecus. - Katrā ziņā cilvē�kam, kuram ir piederēju�as vairākas mājas un kur� izrādījās turīgāks par fabrikas strādnieku, pa�laik vajadzētu atrasties Sibīrijā.

-������� Pa�laik Sibīrijā neatrodas neviens izsūtīts latvie�u na�cionālās bur�uāzijas pārstāvis, - Boļeslavs paskaidroja. - Vi�si ir atgriezu�ies mājās.

-� Dro�i vien nejau visi� - meitene klusi iebilda.

-������� Dro�i vien, - Boļeslavs piekrita. - Arī tepat Rīgā, dzīvo�jot pat ļoti labos apstākļos, da�ādu iemeslu dēļ katru dienu nomirst desmitiem cilvēku! Tā kā toreizējā laika un vēstures izraisītā daudzu cilvēku piespiedu pārvieto�ana uz citiem Padomju Savienības apgabaliem nez vai būs īstais viņu bojā ejas iemesls. Bet tas nu tā. Kur pa�laik atrodas Cīruļa kun�dze?

-������ Es jau teicu - nezinu. Bet apkārtnes cilvēki runā, ka vi�ņa 1944. gada rudenī aizbraukusi uz Vāciju.

-� Tātad māja ir nacionalizēta?

-Jā.

-� Vai jums ir liels dzīvoklis?

-������ �etras istabas, septiņdesmit se�i kvadrātmetri, klāt vēl liela veranda un dārzs.

-� Nav slikti.

-�� Tā ir. Dzīvoklis ir labs un vispār visa apkārtne�

-� Jūs dzīvojat kopā ar vecākiem?

-Jā.

-�� Kur pa�laik atrodas jūsu vecvecāki?

-�� Tie, kuri bija Sibīrijā?

-� Arī viņi.

-������ Tēva vecākus es neatceros, - Ērika skaidroja. - Es pie�dzimu 1941. gada 1. jūlijā - dienā, kad Rīgā ienāca vācie�i. Pēc nedēļas viņi tēva vecākus arestēja, bet pēc mēne�a Bi�ķernieku me�ā no�āva.

-� Kāpēc?

-������ Kāpēc toreiz cilvēkus �āva krievi? Kāpēc vācie�i? Pama�tā iemesls bija viens - �ie cilvēki domāja savādāk nekā krie�vi vai vācie�i.

-� Vai jūsu tēva vecāki bija komunisti?

-Jā.

-�� Bet jūsu mātes vecāki? Bur�uji? Lielsaimnieki?

-������ Kā to ņem, - meitene sacīja. - Viņiem Smiltenes apkārt�nē piederēja deviņdesmit hektāru liela zemnieku saimniecība.

-� Viņus uz Sibīriju izsūtīja ne tāpēc.

-�� Kāpēc tad?

-������ Viņi palīdzēja bandītiem un aktīvi nostājās pret kolho�ziem.

-������� Tas viss dro�i vien nav tik vienkār�i, - meitene teica. - Viņu mājās patie�ām vairākas reizes esot ienāku�i bruņo�ti cilvēki no me�ā. Bet ja tev pieliek automāta stobru pie pie�res? Vai vienkār�i tāpat palūdz gabalu maizes? Vai ir iespē�jams nedot? Bet kas attiecas uz nostā�anos pret kolhoziem� Man �ķiet, ikviens zemnieks toreiz bija pret tiem. Vienīgi ne visi to klaji izrādīja.

-�� Kur viņi pa�laik atrodas? - Boļeslavs prasīja.

-������ Vai tad jūs to nezināt? - Ērika, jau nedaudz apradusi ar vidi un kļuvusi mazliet dro�āka, atjautāja.

Boļeslavs pasmīnēja, tad atkal kļuva nopietns.

-������ Tātad - kur viņi pa�laik atrodas? Vai atgriezu�ies savās mājās?

-������ Nē. Pēc pārnāk�anas no Sibīrijas 1956. gada rudenī viņi apmetās blakus mājā, kuru saimnieki Sibīrijā bija nomiru�i. Bet pa�u mājā pa to laiku bija ievācies toreizējais pagasta partijas sekretārs, vēlākais kolhoza priek�sēdētājs Andrejs Klucis.

-������ Vai jūsu vecvecāki vēl joprojām ir noskaņoti naidīgi pret padomju varu?

-� To es nezinu, - meitene atbildēja, - ta�u domāju, ka ne.

-������� Tā tas varētu būt, - Boļeslavs domīgs piekrita. - Sibīri�ja daudzus ir piespiedusi domāt un rīkoties stipri savādāk, nekā viņi to bija darīju�i iepriek�. Bet, Ērika, kā pret padom�ju varu izturaties jūs?

Meitene da�us mirkļus domāja, tad samulsusi sacīja:

-�� Es citu varu nepazīstu. Man nav ar ko salīdzināt�

-� Tā nav atbilde, - Boļeslavs diezgan asi pateica.

-� Kādu atbildi jūs vēlaties dzirdēt?

-� Patiesu, - Boļeslavs sacīja. - Ļoti patiesu, biedre Lejiņa!

-������ Man nekādas pretenzijas pret padomju varu nav, - Ēri�ka, atkal manāmi nobijusies, atbildēja.

-� Vai esat komjauniete?

-Jā.

-������ Ko par padomju varu un jauno partijas politiku domā jū�su vecāki?

-� Visu to labāko! - Ērika uzreiz ātri atbildēja.

Boļeslavs indīgi pasmīnēja.

-������ Es gan par to stipri �aubos, - Boļeslavs sacīja. - Pat stip�ri �aubos!

-�� Kāpēc? - meitene iesaucās. - Viņi ir godīgi!

-������ Jums tas tikai tā �ķiet, - Boļeslavs teica, no mapītes izņē�ma vairākas fotogrāfijas un tās parādīja Ērikai. - Redzat? Jū�su tēvs Helsinkos zinātniskās konferences laikā viesnīcas ves�tibilā satiekas ar kādu Rietumvācijas izlūkdienesta aģentu!

Ērika atkal nobāla, viegli nodrebēja un pēk�ņi sajuta, ka viņu visu spēji apņem ledains aukstums.

-�� Kā jūs zināt, ka �is sve�ais cilvēks ir spiegs?

Boļeslavs vēlreiz indīgi pasmīnēja, paliecās uz priek�u un

gandrīz vai �ukstus sacīja: - Ērika� Vai jūs esat aizmirsusi, kur jūs pa�laik atrodaties?

-�� Nē, - meitene klusi un, vēl vairāk nobijusies, atbildēja.

-������� Tas ir labi, - Boļeslavs apmierināts sacīja, - un pacen�tieties to neaizmirst nekad! Mēs esam loti nopietna iestāde un mūsu pienākums ir rūpēties par valsts dro�ību. Bet valsts dro�ības jēdzienā ietilpst arī tas, ka mēs ne uz mirkli nedrīkstam pārtraukt cīņu pret imperiālisma aģentiem, kā arī savu iek�ējo ienaidnieku atklā�anu un viņu bargu sodī�a�nu! Es ļoti baidos, Ērika�

Boļeslavs kā liels aktieris ieturēja ilgu pauzi, tad skaļi iz��āva:

-������ Ar kādiem cilvēkiem jūs satikāties festivāla laikā Mas�kavā?

Meitene nervozi paraustīja plecus.

-� Ar daudziem�

-�� Lūdzu, konkrētāk!

-� Vai tad tas bija aizliegts?

-������ Nē, aizliegts tas nebija, ta�u tur mud�ēt mud�ēja no ār�valstu spiegiem!

-�� Vai tas viņiem bija rakstīts uz pieres? - Ērika prasīja.

-������ Nē, uz pieres tas viņiem, protams, rakstīts nebija, - Bo�ļeslavs piekrita, - ta�u godīgai padomju jaunietei, turklāt vēl komjaunietei, vajadzēja gan būt daudz rūpīgākai savu drau�gu izvēlē�

Boļeslavs atkal no dokumentu mapītes izņēma da�as fo�togrāfijas un tās pasniedza Ērikai. Meitene ar nedaudz dre�bo�ām rokām tās paņēma, rūpīgi apskatīja, tad neizpratnē paskatījās uz galda pretējā pusē sēdo�o �ekas izmeklētāju.

-������� Tātad es tur tiku izsekota? - viņa ar sausu muti prasīja. - Mani slepus fotografēja..?

-������� Kas tas ir par puisi, ar kuru jūs sarunājaties pie Pu�ki- na pieminekļa?

-�� Tas ir viens no festivāla dalībniekiem, - meitene atbil�dēja. _

-� Ārzemnieks?

-Jā.

-�� No kādas valsts? Kādas tautības? - Boļeslavs atkal asi jautāja.

Meitene ilgi klusēja, tad, nedaudz iespītējusies, uzprasīja:

-� Kāpēc tas jums būtu jāzina? Viņ� bija viens no festivāla dalībniekiem un tādu tur bija desmit tūksto�i!

-�� Pareizi! - Boļeslavs piekrita. - Bet no �iem desmit tūk�sto�iem mūs pa�laik interesē tikai divi - jūs un tas puisis! Tātad atkārtoju jautājumu - kas �is puisis tāds ir ? Vai ār�zemnieks? Un, ja ir ārzemnieks, pie kādas tautības pieder?

Ērika atkal ilgi klusēja un varēja skaidri redzēt, ka viņa neko par �o cilvēku negrib stāstīt. Ta�u jau pats fakts, ka vi�ņa atrodas �ekas mājā, izmeklētāja kabinetā, ka viņam acīmredzot bez viņas stāstī�anas jau tāpat viss ir zināms, ka ir jau sākta rūpīga izmeklē�ana gan viņas, gan vecāku lietā, ka ir sekots gan tēva, gan viņas gaitām, ka ir izsekota un sle�pus fotografēta, uz meitenes psihi atstāja gandrīz vai grau�jo�u iespaidu.

Viņa, iedomājusies un skaidri apjēgu�i, kādas tam visam varētu būt sekas, tagad patie�ām ārkārtīgi nobijās un sāka raudāt.

Boļeslavs uz to nekādi nereaģēja. Viņ� nepiedāvāja ie�dzert ne da�us malkus ūdens, ne lūdza raudā�anu pār�traukt. Viņ� tikai klusējot cie�i skatījās uz galda otrā pusē sēdo�o meiteni un saprata, ka viņa ir jau salauzta. Vēl tikai atliek izteikt nelielus draudus, nedaudz pārspīlēt situāciju, un meitene būs uzvarēta pilnīgi.

Pēc neilga laika Ērika pārstāja raudāt, ta�u palika sēdot ar zemu noliektu galvu.

-�� Redzat, Ērika, - Boļeslavs mierīgā balsī sāka stāstīt. -Jūs jau dro�i vien pati sapratāt, ka no mums neko noslēpt nav iespējams. Mēs zinām visu. Es saprotu, ka jums ir neēr�ti nosaukt sava drauga vārdu, to no savas puses uzskatot par nodevību. Labi! Varat klusēt! Es pateik�u jūsu vietā. Puisi sauc Askolds Tīrums. Viņ� ir latvietis. Viņa tēvs Oskars Tī�rums vācu okupācijas laikā Rīgā aktīvi darbojās latvie�u pa�pārvaldes juridiskajā departamentā kā tās vadītājs, tāpēc kopā ar ģimeni 1944. gada rudenī aizbēga uz Zviedriju. Tur viņ� turpina aktīvu pretpadomju darbību, iesaistīdamies vis�reakcionārāko latvie�u emigrantu organizācijās, Latvijas fondu ieskaitot. Nedomāju, ka viņa dēlam Askoldam būtu ci�ti politiskie uzskati nekā tēvam. Mēs pat skaidri zinām, ka viņ� uz festivālu brauca tie�i �o emigrantu organizāciju uz�devumā, lai nepastarpināti ievāktu viņiem vajadzīgo infor�māciju no pa�reiz Latvijā dzīvojo�ajiem jaunie�iem. Tie�i tā�dam nolūkam tikāt izmantota arī jūs! Un jūs neklusējāt! Jūs aizmirsāt, ka esat komjauniete, Padomju Latvijas pārstāve, bet viņam stāstījāt, cik Latvijā esot grūta dzīve, ka da�reiz veikalos trūkstot pat maizes! Jūs ar viņu sarakstāties un sa�vās vēstulēs nebūt nerunājat vienīgi par jūsu personīgajiem jautājumiem! Jūs runājāt arī par politiku! Jūs principā no�sodāt padomju varu, bez Askolda Tīruma jūs vēl da�iem cil�vēkiem stāstījāt, ka padomju varas iestādes it kā pilnīgi ne�pamatoti represēju�as jūsu vecmāmiņu un vectēvu! Bet tie ir meli! Ērika Lejiņa! Tas ir padomju varas apmelojums un bezkaunīgs īstenības izkropļojums! Vai jūs zināt, kas jums par to draud?

Meitene nobijusies klusēja.

-� Es jums varu pateikt, - Boļeslavs turpināja. - Visvieglā�kais sods būtu jūsu nekavējo�a izslēg�ana no universitātes! Un ardievu augstākā izglītība! Labākā gadījumā jums vaja�dzēs strādāt Vagonu rūpnīcā pie �tances vai VEFā pie kon�veijera! Bet sliktākajā� Par pretpadomju aģitāciju un propa�gandu, par sakariem ar ārzemju spiego�anas organizācijām jums draud tiesa, kurai vajadzēs, vadoties pēc attiecīgā Kri�minālkodeksa panta, jūs sodīt ar brīvības atņem�anu uz lai�ku no astoņiem līdz piecpadsmit gadiem! Vai tagad apjēdzat, kādos mēslos esat iekļuvusi?!

Meitene piekrīto�i pamāja ar galvu un atkal sāka skaļi raudāt. Bet Boļeslavs turpināja uzbrukt.

-� Turklāt vēl jūsu vecāku lieta� Arī viņi var tikt tiesāti, it sevi�ķi jūsu tēvs! Bet�

Boļeslavs paliecās, no karafes glāzē ielēja ūdeni un to pa�sniedza meitenei.

-�� Lūdzu, iedzeriet un beidzot nomierinieties! Galu galā nav izslēgts, ka visu tomēr vēl varēs vērst par labu!

Meitene izdzēra glāzi tuk�u, patie�ām nedaudz nomieri�nājās un cerību pilna paskatījās uz pieklājīgo �ekas izmeklē�tāju.

-� Ko jūs teicāt? Visu varēs vērst par labu..?

-� Jā, - Boļeslavs apliecināja. - Es vienkār�i jūsu vecāku un jūsu lietu varu izbeigt un to nodot arhīvā. Un viss!

Meitene, sākot kaut ko nojaust, da�us mirkļus klusēja, tad mulsi vaicāja:

-�� Ko tādā gadījumā jūs vēlaties no manis?

Boļeslavs iesmējās un izslēdza magnetofonu.

-������� Jūs pareizi uzminējāt! Nekad nekas netiek darīts par velti! Par visu ir jāmaksā. Arī jums!

Meitene jutās pārsteigta.

-� Jūs vēlaties naudu?

-������� Tas būtu primitīvi, - Boļeslavs saviebies atbildēja. - Es vienkār�i gribu� Vai jums tuvākajā laikā ir kāds brīvs va�kars?

-������ Jā, - Ērika pateica. - Kad nav nodarbības deju ansam�blī�

-������ Kā ir ar ceturtdienu? - Boļeslavs, �ķirstīdams galda ka�lendāru, painteresējās. - Ceturtdienas vakarā jūs varat būt neaizņemta?

-� Jā, - Ērika bez liekas domā�anas atbildēja.

-�� Es jums būtu ļoti pateicīgs, ja jūs �o vakaru veltītu man.

Meitene atkal jau kuro reizi saspringta da�us mirkļus do�māja, tad klusi jautāja:

-�� Kā to lai es saprotu?

-������� Pavisam vienkār�i, - Boļeslavs sacīja. - Pavadiet mani uz operas pirmizrādi! Tie�i ceturtdienas vakarā ir Karmenas pirmizrāde un būtu ļoti patīkami, ja �ai vakarā man blakus atrastos tik skaista meitene kā jūs.

Ērika samocīti pasmaidīja.

-�� Paldies par komplimentu, bet�

Boļeslavs nevērīgi atmeta ar roku un piecēlās.

-������� Mēs jau par visu esam vienoju�ies, - viņ� sacīja, piegāja pie meitenes, paņēma viņu pie rokas un piecēla stāvus. - Es jūs ļoti gaidī�u. Ne jums, ne man dzīve nemaz nav tik salda, tā kā kāds patīkams vakars ārpus mājas� Nebaidieties, Ēri�ka! Es nebūt neesmu tik slikts, kādam man da�reiz tomēr nākas būt, pildot sava amata pienākumus. Visi �ekas bries�moņi no dro�ības orgāniem tika padzīti jau piecdesmit tre�a�jā gadā pēc Berijas aresta. Tagad �eit strādā jauni, izglītoti un inteliģenti cilvēki, kuri ir tādi pa�i kā pārējie cilvēki. Ce�ru, ka jūs nekad neno�ēlosiet, ka esat ar mani iepazinusies!

Boļeslavs parakstīja Ērikas Lejiņas caurlaidi un pavadīja viņu līdz durvīm.

-������ Uz redzē�anos! - viņ� sacīja un pat nedaudz palocīja gal�vu. - Tātad ceturtdien pulksten septiņos pie Operas durvīm. Es jūs ļoti gaidī�u.

Meitene aizgāja.

Boļeslavs aizvēra durvis, aizsmēķēja cigareti un domīgs nostājās pie loga.

Viss būs kārtībā, viņ� apmierināts nodomāja. Tie�i tu arī būsi mana Karmena�

*

Pēc trīsdesmit septiņiem gadiem Rīgas apgabala tiesas Kriminālkolēģijas tiesas tiesnese Ērika Lejiņa-Zunde, pacē�lusi galvu aug�up, pēk�ņi ieraudzīja, ka pa baltajiem istabas griestiem rāpo melns zirneklis. Skats bija riebīgs.

Tā ir slikta zīme, viņa dziļā nepatikā secināja. Varbūt �is zirneklis nāk pēc manas dzīvības. Viens sīks kodiens, viena tikko saredzama rēta, un es vairs neesmu. Bet tā nevar būt! Latvijā neesot nevienas indīgu zirnekļu sugas!

Tātad man ir cerības palikt dzīvai.

Un arī tas noziedznieks (trīskār�s slepkava), kuram es rit pasludinā�u tiesas piespriesto nāves sodu, iespējams, tāpat paliks dzīvs. Vēlāk Augstākā tiesa spriedumu vai nu atcels un nāves sodu apmainīs pret mū�a ieslodzījumu, vai ari ne�kādas izmaiņas tomēr nenotiks, spriedums paliks spēkā, Valsts prezidents viņu neap�ēlos, un jaunais vīrietis tiks no��auts.

Vai man �ā cilvēka ir �ēl?

Nezinu.

Viņam, sakot pēdējo vārdu, bija ļoti skumjas acis un tās man atgādināja, tiesa, ļoti tāli un miglaini, ta�u tomēr nez kāpēc atgādināja kādu sen aizgāju�u 1960. gada vasaras die�nu�

Kad es vecākiem izstāstīju par notiku�o sarunu ar �ekas izmeklētāju Boļeslavu Marecki, arī viņi tūlīt stipri nobijās un saprata, ka gaidāmas lielas nepatik�anas. Lai gan Boļes�lavs bija jauns, glīts un visā visumā arī diezgan pieklājīgs, viņ� man tomēr ļoti nepatika. īsti nespēju izskaidrot, kāpēc. Pirmām kārtām jau laikam tādēļ, ka viņ� bija �ekas virs�nieks. Otrkārt, ka bija polis. To man izskaidrot ir vēl grūtāk, ta�u man nepatika, ka viņ� ir polis. Iespējams tikai tādēļ, ka toreiz biju iemīlējusies latvie�u puisī Askoldā. Dro�i vien. Pavisam noteikti. Es Askoldu satiku festivāla laikā un viņā iemīlējos pirmajā mirklī. Tas arī bija ļoti savādi. Mēs visu festivāla laiku pavadījām kopā. Askolds studēja Stokholmas universitātē �urnālistiku, bija jautrs, asprātīgs, skaists, stalts, biedrisks un ļoti maigs. Mēs staigājām un skrējām no viena pasākuma uz nākamo, bie�i skūpstījāmies un vienreiz pat studentu kopmītnes istabiņā gandrīz sagrēkojām. Ta�u diem�ēl tikai gandrīz� Es vēl biju nevainīga un ļoti gribēju, lai mans pirmais vīrietis būtu tie�i viņ�. Ta�u mums praktis�ki nekad neiznāca atrast tādu brīdi, kad būtu varēju�i būt vieni. Mēs mīlēties varējām varbūt vienīgi pulksten trijos naktī kādā no Maskavas parkiem, vai arī ieslēgu�ies studen�tu kopmītnes tualetē�

Pēc festivāla Askolds atgriezās Zviedrijā, bet mēs turpinā�jām sarakstīties. Pēc sarunas Valsts dro�ības komitejā sapra�tu, ka kaut kādā veidā mūsu sarakste tiek kontrolēta, iespē�jams, viņi pat �īs vēstules lasa! Tas manī izraisīja spēju rie�bumu un naidu. Sajutu arī bailes, ta�u iedomājos, ka pie tā nav tik daudz vainīga padomju vara, cik �īs varas centīgais aizstāvis Boļeslavs Mareckis. Tie�i viņ�!

-�� Kas man tagad būtu jādara? - es prasīju mātei. - Kā rī�koties? Iet ar viņu uz Operu, vai nē?

-�� Noteikti ej! - māte ne�aubīdamās atbildēja. - Es tevi lū�dzu! Es tev pat pavēlu! Ej! No tā ne tev, ne mums nekāds sliktums nevar rasties, bet atteik�anās gadījumā� Varbūt mums visiem pavērsies ceļ� uz Sibīriju�

-�� Bet ja viņ� pēc tam no manis prasīs ko vairāk? - es uz�traukusies jautāju. - Ja �is laipnais uzaicinājums uz Operu ir tikai priek�spēle tam..?

-�� Vai viņ� ir neglīts? - māte painteresējās.

-Nē.

-� Vecs?

-Nē.

-�� Rupj�?

-Nē.

-�� Precējies?

-�� Nezinu.

-� Vai viņ� tev kaut kādā veidā jau lika saprast..?

-�� Ko? - es nedaudz piesarku.

-�� Ka jūsu starpā varētu būt ari intīmas attiecības.

-� To varēju nojaust. Katrā ziņā viņ� man pilnīgi skaidri li�ka saprast vienīgi to, ka nepaklausības vai, pareizāk sakot, nepakļau�anās gadījumā viņi tēvu un mani varot apsūdzēt spiego�anā ārvalstu labā�

Māte skaļi novaimanājās un sāka raudāt.

Es viņu sapratu. Mātes vecāki jau bija izgāju�i cie�anu pilno Sibīrijas izsūtījuma ceļu, lai gan viņiem (1949. gada iz�sūtītajiem) tomēr jau bija nesalīdzināmi vieglāk nekā tiem, kuri Sibīrijā nokļuva 1941. gadā.

Ta�u tagad, ja Boļeslavs Mareckis savus draudus īstenos, kas bija visai ticami, tad mani un tēvu nekāds vieglāks vai smagāks izsūtījums nemaz nedraudēja! Draudēja tiesa! Un astoņi vai piecpadsmit gadi darba nometnē!

Arī es sāku raudāt. Man kļuva ļoti �ēl gan mātes, tēva, gan pa�ai sevis. Vēl smagāk kļuva, kad skaidri apzinājos, ka ne tēvs, ne es neko sliktu neesam izdarīju�i!

Tas, par ko mūs �ekas izmeklētājs draudēja sodīt, bija ti�kai normālu cilvēku normālas attiecības! Nekas vairāk! Tie��i tas mani visvairāk arī �ausmināja, kā 1941. gadā un pēc�kara gados acīmredzot �ausmināja tūksto�iem citu latvie�u, kuri �ādu vai tādu iemeslu dēļ nokļuva valsts dro�ības orgā�nu uzmanības lokā.

-�� Es ta�u tevi, meitiņ, brīdināju, - māte �ņukstēdama at�gādināja. - Esi uzmanīga! Ne ar vienu ārzemnieku nesatie- cies!

-�� Tas nebija iespējams, - es atbildēju. - Tie�i ar �ādu no�lūku festivāls arī tika rīkots, lai pēc iespējas vairāk jaunie�u no citām zemēm satiktos un savstarpēji iepazītos! Lai drau�dzētos! Turklāt Askolds ta�u īstenībā nav ārzemnieks! Viņ� ir latvietis, viņa vecāki ir latvie�i un �eit ir viņu dzimtene!

-� Tā domājam mēs, - māte sacīja, - ta�u stūra mājā domā pavisam savādāk! Viņu skatījumā katrs ārzemēs dzīvojo�ais cilvēks ir mūsu ienaidnieks! Turklāt Askolds ta�u patie�ām tur sastāv vairākās starptautiskās un Zviedrijas studentu korporācijās un apvienībās! Tāpat neap�aubāmi ir saistīts arī ar latvie�u emigrācijas organizācijām - ar Daugavas vanagiem un Latvijas fondu� un kas to zina, ar ko vēl! Vai vari dro�i apgalvot, ka arī viņ� tevi neizmanto kaut kādiem saviem vai citu cilvēku politiskiem mērķiem?!

Nē, es to dro�i apgalvot nevarēju, tāpēc klusēju. Un domā�ju, ka tas tomēr nav nekāds noziegums.

Noziegums ir nogalināt otru cilvēku.

Noziegums ir nozagt kādam cilvēkam viņa pēdējo maizes gabalu.

Noziegums ir sodīt nevainīgus cilvēkus.

Noziegums ir uzskatīt par noziegumu kaut ko tādu, kas parasti cilvēku dzīvēs un viņu savstarpējās attiecībās ir pa�visam normāli un pareizi!

Tēvs uz Boļeslava Marecka sarunu ar mani reaģēja vēl trakāk nekā māte. Viņ� tāpat nobijās un pateica, ka cilvēks, ar ko viņ� viesnīcas vestibilā sarunājies, esot bijis kāds lat�vie�u vai, pareizāk sakot, Rietumvācijas zinātnieks, kuram, jā, viņ� mazliet pastāstījis par dzīvi Padomju Latvijā un par da�u agrāk sabiedrībā pazīstamu cilvēku likteņiem.

Tātad tas ir fiksēts. Viņu ir uzraudzīju�i. Viņ� ir fotogra�fēts. Viņ� jau ir iekļuvis �ekas aizdomās turamo cilvēku kar�totēkā! Vēl vairāk! Tiek jau gatavota viņa krimināllieta par spiego�anu un Dzimtenes nodevību!

Pēc tam sekos piecpadsmit gadi Vorkutas ogļu �ahtās vai kādā no Mordovijas stingrā re�īma nometnēm.

Atlika vienīgi apskaust un brīnīties, cik tolaik viegli un vienkār�i padomju varas īstenotāji un tās aizstāvji varēja tikt vaļā no jebkura sev nevēlama cilvēka!

Pa lielākai daļai vienkār�i tāpat, sava prieka pēc. Vai arī apmierinot savu varaskāri un nostiprinot pārliecību par sa�vas niecīgās personības lielo svarīgumu valsts dzīvē.

Tu ar cilvēku likteņiem vari spēlēties kā ar ri�u-ra�u kauliņiem!

Kas gan uz �īs pasaules vēl varētu būt saldāks un patīka�māks?

�odien arī es stiprā mērā tāpat ietekmēju un iz�ķiru dau�dzu cilvēku turpmākās dzīves likteņus, tikai tas man pārāk patīkami vis ne�ķiet. Da�reiz taisnīgi gan.

Varbūt toreiz Boļeslavam Mareckim arī �ķita, ka viņ� rī�kojas taisnīgi?

Stipri �aubos. Nē! Mareckis vienkār�i bija nelietis! Un tie��i viņa dēļ arī es nedaudz vēlāk kļuvu neliete�

Bet tas bija vēlāk.

Tovakar tēvs krietni piedzērās, vēlu vakarā mani iesauca savā istabā, nosēdināja krēslā un sāka diezgan nesakarīgi runāt. Ta�u es visu sapratu.

- Ērika� Tu esi mana mīļā meita. Vienīgais bērns. Es gri�bēju puiku, piedzimi tu. Vienalga, bērns paliek bērns. Vēlē�jos, lai tu būtu laimīga. Izglītota juriste, spo�a karjera� La�bi apprecētos, būtu bērni. Viss normāli. Ta�u nenormālā valstī acīmredzot nekas normāls nevar notikt! Mūs visus gaida liela nelaime! Tu esi skaista meitene. Enerģiska, aktī�va, gudra. Tu mūs visus vari izglābt. Ja es pareizi esmu sa�pratis� �ekas izmeklētājs tevi ir ieskatījies. Tu viņam esi iepatikusies. Kā citādi viņ� tevi aicinātu uz Operu? Nebūs brīnums, ja viņ� vēlāk tevi aicinās arī uz gultu� Man to ir

smagi teikt� Bet ej! Ej, Ērika! Es tevi atceros maziņu. Ta�gad tu esi pieaugusi. Tu vari darīt, ko gribi, bet� Varbūt tas ir mūsu vienīgais glābiņ�? Padomā par to! Es tevi lūdzu�

Es par to padomāju, un man tas �ķita vairāk nekā pretīgi un pazemojo�i. Bet�

Lūk, vienmēr �is nolādētais Bet!

Kāds kaut kur jau rakstīja papīrus.

Kāds kaut kur jau lēma mūsu likteņus.

Kāds kaut kur uz dokumentiem spieda zīmogus.

Kāds jau �vadzināja cietuma kameras atslēgas.

Varbūt es patie�ām varu kļūt par mūsu ģimenes glābēju?

Es zinu. No manis nekas daudz netiks prasīts.

Tikai da�i smaidi. Nedaudz uzspēlēts maigums un sirsnī�ba. Da�i skūpsti. Atkailināta miesa. Izplestas kājas�

Kas tas ir, salīdzinājumā ar izpostītu dzīvi, pārtrauktu iz�glītību, tiesu, smirdo�ām cietuma kamerām un stindzino�o Sibīrijas aukstumu?!

Nekas!

Un tai pa�ā laikā� viss!

Tā esmu es pati un tā ir mana dzīve. Un tie ir mani vecā�ki un viņu dzīves.

Tā ir mana izvēle. Varbūt pati svarīgākā mū�ā.

Kā saka - mirt ar lepni paceltu galvu, vai da�reiz tomēr nebaidīties nokrist ari uz ceļiem�

Kā ir labāk? Kā pareizāk?

Patiesībā tā ir arī jebkura cita cilvēka ne tikai piespēlētā mirkļa, bet arī visas dzīves izvēle - krist vai stāvēt?

Ja es skaidri zinātu, ka ar savu rīcību un uzvedību varu izglābt gan sevi, gan vecākus, es daudz ne�aubīdamās arī nokristu uz ceļiem. Tas man �ķita daudz mazāks ļaunums par to, kas mūs visus varētu piemeklēt, ja stāvētu ar augsti paceltu galvu un teiktu - nē!

Acīmredzot dzīvē ir mirkļi, kad ir vērts pazemoties.

Ejot uz Operu, uzpucējos cik vien krā�ņi varēju. Mugurā uzvilku biezu, sarkana samta vakarkleitu ar lielu izgriezu�mu priek�ā, ap roku apliku sudraba rokassprādzi, ap kaklu tum�i dzeltenas dzintara krelles, uzfrizēju matus, kājās jau�nas zeķes un sarkanas augstpapē�u kurpes.

Biju jauna, skaista un eleganta!

Es biju vienkār�i apburo�a!

Boļeslavs pie Operas piebrauca jaunā automa�īnā Moskvi�. Viņ� bija ģērbies melnā uzvalkā, baltā kreklā un

Ejot uz Operu, uzpucējos cik vien krā�ņi varēju.

gai�i pelēkā kaklasaitē. Arī viņ� izskatījās skaists un ele�gants, ta�u, kad viņ� man tuvojās un mirkli vēlāk sasveici�noties noskūpstīja pat roku, man pāri visam ķermenim to�mēr pārskrēja auksti drebuļi.

-������� Vai tad jūsu kantora darbinieki drīkst atļauties tādas bur�uāziskas uzvedības manieres, kā dāmām skūpstīt ro�kas? - es mazliet ironiski jautāju.

Boļeslavs ne mazāk ironiski atsmaidīja pretim un atbildē�ja: - Da�reiz izņēmuma gadījumos drīkst. Vai jums nepa�tika?

-������� Pateicos. Tas bija patīkami. Un pārsteidzo�i, - es piebil�du.

-������� Dzīve ar to jau arī ir skaista, ka tā mums katru dienu sagādā kādu patīkamu pārsteigumu. Un jūs, Ērika, man �o�vakar patie�ām esat liels pārsteigums.

-�� Kādā ziņā? - es painteresējos.

-�� Pirmkārt jau ar to, ka tomēr esat atnākusi.

-�� Vai �aubījāties?

-�� Mazliet. Bet otrkārt� Jūs esat ārkārtīgi skaista.

-�� Paldies. Es no jums baidos, tāpēc arī atnācu.

-�� Tikai tāpēc?

-Jā.

-�� Vai tad pati operas izrāde jūs neinteresē? Vai jums nav patīkami atrasties teātrī labi ģērbtas publikas vidū? Un bei�gu beigās� Vai es jums arī kā vīrietis nemaz nepatīku?

-� Patīkat, - es atbildēju. - Kā vīrietis. Bet rīt jūs jau atkal būsiet Valsts dro�ības komitejas izmeklētājs.

-� Par to nedomājiet, - Boļeslavs sacīja, paņēma mani zem rokas, aizveda līdz garderobei, tur noģērbām virsdrēbes, es pie spoguļa vēl nedaudz sasukāju matus, sakārtoju kleitu, un mēs iegājām zālē.

Vietas bija labas. Partera septītās rindas vidū.

Visapkārt patie�ām sēdēja labi apģērbti cilvēki.

īsu brīdi radās pat tāda kā neliela svētku sajūta. Bet kad zālē nodzisa gaisma un orķestris Riharda Glāzupa vadībā sāka atskaņot operas uvertīru, Boļeslavs negaidīti savas kreisās rokas plaukstu uzlika uz manas kājas augstu virs ceļgala un ilgu laiku to neatrāva. Es uz to nekādi ārēji nere�aģēju. Pievēru acis, klausījos mūziku un visu laiku saspring�ta domāju, vai Boļeslavs patie�ām būs tik uzbāzīgs, ka nodo�mājis visu izrādes laiku grābstīties ap manām kājām un jau �ovakar pēc izrādes..?

Nē. Viņ� tomēr nebija tik uzbāzīgs un man vairs nepie- skārās. Acīmredzot tas bija tikai tāds kluss izmēģinājuma �āviens - pavērot manu reakciju. Tā kā nekāda reakcija ne�sekoja, Boļeslavs ar to apmierinājās, dro�i vien nospries- dams, ka �ī meitene viņam nep+etosies arī daudz prozaiskā�kos apstākļos.

Pēc pirmā cēliena viņ� mani aizveda uz bufeti un uzcienā�ja ar �ampanieti.

Pēc otrā cēliena viņ� mani atkal aizveda uz bufeti un �o�reiz uzcienāja ar divām glāzītēm ro�u liķiera.

Es neatteicos. Izdzertais alkohols mani nedaudz nomieri�nāja.

Pēc tre�ā cēliena, vai, pareizāk sakot, pēc izrādes beigām viņ� mani iesēdināja savā automa�īnā un veda uz mājām. Tas mani nedaudz pārsteidza. Biju gandrīz vai pārliecināta, ka Boļeslavs mani vedīs pie sevis, tad atcerējos, ka viņ� ta�u laikam ir precējies, viņam ir bērni, dzīvoklī dro�i vien atro�das arī sievas vai viņa vecāki�

Tātad nav izslēgts, ka viņ� mani mēģinās izvarot tepat au�toma�īnā, es nodomāju, un man kļuva neizsakāmi skumji.

-�� Kā jums patika izrāde? - Boļeslavs negaidīti paintere�sējās.

-�� Ļoti labi, - es �ukstus atbildēju. - Viss bija lieliski.

-������� Vai neno�ēlojat, ka manam uzaicinājumam paklausījāt un tomēr uz teātri atnācāt?

-������� Nē, - es pakratīju galvu. - Paldies. Neno�ēloju. Viss bija jauki. Man patika.

-������ Priecājos, ka esmu spējis jums sagādāt labu vakaru. Var�būt tuvākajā laikā to atkārtosim?

-�� Atkal uz Operu?

-������� Aiziesim uz Drāmas teātri, - viņ� piedāvāja. - Vai uz Daili. Vai uz Jaunatnes teātri. Jums vispār patīk apmeklēt teātrus?

-�� Jā, - es piekrīto�i pamāju. - Patīk.

-�� Kā ir ar cirku? - viņ� vēl painteresējās.

-�� Tas arī ir labs, - es ātri atbildēju.

-������� Tas būtu vēl labāks, ja viņi tur neizmantotu dresētus dzīvniekus, - Boļeslavs sacīja.

-�� Jums tie nepatīk? - jutos nedaudz pārsteigta.

-������� Patīk, - Boļeslavs sacīja. - Man riebjas dresētāji. �ķiet, viņi par dzīvniekiem tikai ņirgājas.

-������� Bet vai jūs pats� - es pēk�ņi, acīmredzot nedaudz iz�dzertā alkohola iespaidā, jautāju. - Un pārējie jūsu darbinie�ki? Vai jūs neesat tādi pa�i dresētāji, tikai dzīvnieku vietā darbojaties ar cilvēkiem?

Boļeslavs iesmējās.

-������ Varbūt� Es par to kaut kā nebiju iedomājies. Bet tas ir visai iespējams.

-� Vai tas jums patīk?

-�� Diem�ēl tas ir mans pienākums.

-������� Būt ne�ēlīgiem cilvēku dresētājiem..? Nesaprotu. Kas tas ir par pienākumu?

-������� Tas ir labi, Ērika, ja jūs to patie�ām nesaprotat, - Boļes�lavs sacīja un apstādināja ma�īnu. Viņ� bija apstājies kādus divsimt metrus no manām mājām. Ielas kreisajā pusē netā�lu stāvēja da�as nelielas privātmājas, bet labajā pusē stiepās lieli smil�u pauguri, apaugu�i ar retām priedēm un krūmā�jiem. Tas bija Iļģuciema pats attālākais nostūris.

-������� Es dzīvoju vēl netālu uz priek�u, - ļoti uztraukusies sa�cīju. - Vai redzat to balto māju?

-������� Es zinu, - Boļeslavs pateica un pagriezās pret mani. - Kā iet pa universitāti? - viņ� negaidīti uzprasīja.

-�� Normāli, - es atbildēju.

-������� Kāpēc, Ērika, jūs esat izvēlējusies tie�i jurista profesi�ju? - viņ� turpināja interesēties.

-�� To tā uzreiz ir grūti formulēt, - nedaudz apmulsu.

-�� Kāpēc jūs nevēlējāties kļūt par aktrisi? Kāpēc ne par ārsti? Galu galā ir vēl desmitiem citu profesiju!

-�� Es gribu būt juriste, - stingrā balsi apliecināju.

-� Pēc universitātes beig�anas, ja jūs to beigsiet, par ko vē�lētos strādāt? - Boļeslavs neatlaidās. - Par tiesnesi? Advokā�ti? Prokurori? Juriskonsulti? Izmeklētāju? Notāri?

-� Es gribētu būt tiesnese, - klusi pateicu un atklāti ieska�tījos Boļeslava acis. Tās nebija ļaunas. Vismaz tajā brīdī vi�ņa acīs mirdzēja vienīgi pārsteigums.

-�� Patie�ām? - viņ� jautāja. - Kāpēc tie�i tiesnese?

-�� Tāpēc� - Es stipri samulsu. - Nezinu. Varbūt tāpēc, ka es zinu, cik ļoti daudz cilvēku ir notiesāti nevainīgi. Es ne�kad to nespētu. Es nekad tā nedarītu!

-�� Jums tā vajadzēs darīt, - Boļeslavs dobjā balsī pateica. - Neviens Padomju Savienībā nav notiesāts nevainīgs! To ie�gaumējiet! Visi kaut kādā veidā ir pārkāpu�i likumu! Loģis�ki iznāk, ka ne jau tiesne�i pie tā ir vainīgi. Vainīgi ir liku�mi� ja jums tā labāk patīk.

-�� Ļoti ceru, - es teicu, - ka līdz tam laikam, kad varē�u sākt strādāt par tiesnesi, daudzi mūsdienu likumi jau būs kardināli izmainīti un varē�u īstenot savu jau sen apzināto taisnības misiju�

Boļeslavs atkal ļoti izbrīnījies uz mani paskatījās. Tad no�pietns jautāja: - Jūs ticat taisnībai? Vai jūs tik tie�ām ticat, ka �ai pasaulē var valdīt vai vismaz pastāvēt taisnība?

-� Jā, - es dro�i atbildēju. - Ļoti ceru, ka reiz pienāks tāds laiks, kad nevienu cilvēku nevarēs notiesāt nevainīgu! Ticu, ka pastāv tāda taisnība, kas nevienam cilvēkam nenes ne mazāko ļaunumu! Tie�i �ādu taisnību es gribu aizstāvēt.

Boļeslavs smagi pa�ūpoja galvu.

-�� Mīļā Ērika� Te nu var redzēt, cik nevēlami jūsu domā��anu un uzskatus ir samaitāju�i �īs bie�ās tik�anās, sarunas un sarakstī�anās ar ārzemniekiem� �ai pasaulē nepastāv nekādas abstraktas taisnības! Tādas vienkār�i nav! Cilvēks vai nu ir vainīgs vai nevainīgs attiecīgā likuma pārkāp�anā! Turklāt ari taisnība, kā daudz kas cits mūsdienu pasaulē, ir �ķirisks jēdziens. Tā taisnība, par ko ir pārliecināts vai ko sludina bagātais, nekad nebūs taisnība nabadzīga cilvēka iz�pratnē. Un otrādi. Tā taisnība, ko vēlas nabagais, piemēram, taisnīgāku peļņas sadali vai lielāku sociālo palīdzību, nekad nebūs pieņemama bagātajiem. Tā, lūk, meitenīt! Tas ir soci�ālās psiholoģijas mazais reizrēķins. Bet ja jūs turēsieties pie kaut kāda praktiski neeso�a vispārēja taisnības principa� Stipri �aubos, vai jūs par tiesnesi varēsiet strādāt. Es vispār �aubos, vai iegūsiet juristes diplomu�

Boļeslava balss skanēja asi un dobji.

-� Kāpēc gan ne? - es satraukta prasīju.

-� Jūs to labi zināt. Bet� Neuzskatiet mani par sliktu vai pat ļaunu cilvēku! Tad jau drīzāk otrādi. Es gribu jums palī�dzēt. Un palīdzēt jūsu ģimenei. Ta�u es neesmu ideālists. Esmu praktisks cilvēks. Par savām pūlēm vienkār�i vēlos sa�ņemt kaut nelielu samaksu. Un kad �o samaksu saņem�u, es tavu un tava tēva lietu nodo�u arhīvā.

Notrīcēju un ar grūtībām noriju siekalas.

-�� Kādu samaksu jūs vēlaties? - es tikko dzirdami jautāju.

-�� Tu jau to man vienreiz prasīji, - Boļeslavs atgādināja, - un es tev atbildēju, ka nauda mani neinteresē, it sevi�ķi vēl tāpēc, ka ne tev, ne taviem vecākiem nekādas naudas nav. Bet esi tu pati. Jauna un skaista. Brīni�ķīgi apģērbusies. Kāds tur brīnums, ja tu man esi iepatikusies un es tevi gri�bu? Mēs esam pieaugu�i cilvēki. Abi brīvi. Esmu �ķīries un dzīvoju viens. Kāpēc tu nevarētu būt mana mīļākā?

Brīnos, bet pēc �iem vārdiem es pat nedaudz nomierinā�jos. Viss kļuva skaidrs. Nekādas paslēpes vairs netiek spēlē�tas. Skaidri un atklāti. Un viņ� jau mani uzrunā uz tu. Var�būt tā ir pat labāk. Galantais pielūg�anas laiks ir beidzies.

-� Vai jūs to gribat darīt uzreiz �eit? Automa�īnā?

Boļeslavs turpināja smīnēt.

-� Vai tu būtu ar mieru?

-�� Nē, - es strauji pakratīju galvu. - Bet ja es patie�ām ar to varētu situāciju glābt�

-�� Tu to varēsi, - Boļeslavs apstiprināja.

-� Vai jūs man varat dot savu goda vārdu? - es prasīju.

-�� Jā, - Boļeslavs nopietns pateica. - Es dodu savu goda vārdu, ja gadījumā tu kļūsi mana mīļākā, es lietu pret tevi izbeig�u.

-�� Tas būtu labi, - �ukstēju. - Vienīgi slikti ir tas, ka esmu vēl nevainīga. Jūs sapratāt. Man vēl neviens vīrietis nav bi�jis. Tā kā tas, ko es jums atļau�u ar sevi darīt, no manas pu�ses nekāda samaksa nebūs. Tas būs piespiedu upuris.

Boļeslavs domīgs klusēja. Nezinu, vai viņu kaut kādā vei�dā ietekmēja mani vārdi, vai arī viņ� apsvēra paredzamās vai neparedzamās sekas� Nezinu. Ta�u viņ� neko nedarīja, tikai ilgi un, kā man �ķita, pat nedaudz skumji klusēja.

-�� Vai jums �āds upuris varētu būt patīkams? - es turpinā�ju savu aizstāvē�anās uzbrukumu. - Un vispār� Mīlē�anās bez mīlestības uz �aura automa�īnas sēdekļa� Es to nesa�protu. Vai tie�ām tas jums varētu sagādāt baudu? Prieku? Laimes sajūtu?

-� Nē, - Boļeslavs sacīja un aizsmēķēja cigareti. - Kāda tur laime vai prieks? Es vienkār�i esmu vīrietis, ilgi neesmu ti�cis pie sievietes� Varbūt tas skan diezgan zooloģiski, bet� Tā tas patie�ām ir. Turklāt tu man ļoti patīc. To saku bez mazākās liekulības. Es tevi gribu, Ērika. Bet nē, ne �eit! Un ne tagad. Es tev piezvanī�u apmēram pēc nedēļas. Ceru, tu nepārdomāsi, un mēs abi, iegaumē, abi pavadīsim da�as skaistas dienas un naktis. Bet �odienai pietiks.

Boļeslavs mani aizveda līdz mājai un pat nenoskūpstījis, izlaida laukā. Es da�us mirkļus stāvēju, noskatījos, kā viņ� apgrie� ma�īnu un aizbrauc, tad lēnām iegāju dzīvoklī.

�

�odien tas varētu likties ārkārtīgi stulbi, bet es tūlīt dru�d�aini sāku domāt, kur lai �īs nedēļas laikā sameklēju pui�si� ar ko pārgulēt! Es negribēju, es tomēr ļoti negribēju, lai mans pirmais vīrietis būtu �is Boļeslavs Mareckis!

Diem�ēl neatradu. Patiesībā tas it kā nemaz nebūtu bijis grūti, ta�u mani ļoti traucēja kauns, bailes un mīlestība pret Askoldu.

Ta�u viņ� bija tālajā Stokholmā.

Bailes varēju dzēst ar alkoholu.

Bet ko darīt ar kaunu.

Tad domāju - kas vispār ir kauns?

Vai jau pa�as dabas cilvēka apziņā iekodēts kāds mūsu morālās atbildības un uzvedības kontrolieris? Un vai pēk��ņas kaunas sajūtas radītais piesārtums mūsu sejās nav ne�kas cits kā spēcīgs zemapziņas indikators, kas spēji reaģē uz mūsu morālā kodeksa pārkāpuma iespējamību un asi brīdi�na, vai tomēr nav vērts krietni padomāt par to, ko esam ie�cerēju�i darīt?

Jāgaida zvans.

Ta�u Boļeslavs nez kāpēc nepiezvanīja. Viņ� atkal atsūtī�ja pavēsti par iera�anos stūra mājā uz kārtējo nopratinā�a�nu�

Mani jau kuro reizi pārņēma spējas bailes.

Kāpēc tas atkārtojas? Kāpēc atkal pratinā�ana?

Pēc trim dienām ar drebo�u sirdi un roku vēlreiz atvēru Boļeslava kabineta durvis un lēni tuvojos viņa rakstāmgal�dam. Boļeslavs, tāpat kā iepriek�ējā reizē, bija ģērbies virs�nieka formas tērpā, ta�u �oreiz izskatījās visai stingrs un ofi�ciāls.

-� Lūdzu, sēdieties! - viņ� mani uzaicināja, ar roku nevērī�gi parādīdams uz krēslu.

Apsēdos, nopietna uz viņu paskatījos un saspringta domāju.

Vai viņ� savu mērķi būtu mainījis? Visu pārdomājis? Vai mana lieta patie�ām ir tik nopietna, ka viņ�, mani pat pada�rot par savu mīļāko, to nekādi nespēj glābt? Kā tur lai arī būtu, sapratu, ka mans stāvoklis sāk stipri pasliktināties�

-�� Ērika Lejiņa! - izmeklētājs mani uzrunāja. - Ja atcera�ties, mūsu pirmā saruna bija tāda vairāk kā privāta rakstu�ra� Tā bija iepazī�anās saruna, ta�u �oreiz man jūs ir jāno�pratina oficiāli, kā to prasa mūsu Kriminālprocesa ko�dekss - protokolējot. Es vēlētos, Ērika, lai jūs uz maniem jautājumiem atbildētu godīgi un patiesi. Melojot vai kā citā�di slēpjot patiesību, jūs tikai pasliktināsiet savu stāvokli, kas, atklāti sakot, jau tā nav sevi�ķi spo�s� Tagad, lūdzu, pastāstiet, kur un kādā veidā jūs iepazināties ar Zviedrijas pilsoni Askoldu Tīrumu?

-�� Es ar viņu iepazinos Maskavas starptautiskā jaunatnes un studentu festivāla laikā.

-�� Lūdzu, precizējiet! Tie�i kur un kā?

-�� Pēc mūsu un vairāku citu valstu jaunie�u deju kolektī�vu uzstā�anās rūpnīcas Serp i molot kultūras namā, notika deju vakars. Tur tad ar Askoldu arī iepazinos.

-�� Kā tas gadījās, ka jūs iepazināties tie�i ar viņu? Tur ta��u bija simtiem citu pui�u!

-�� Protams. Es iepazinos arī ar citiem. Bet ar Askoldu� Mēs abi esam latvie�i.

-� Mūsu republikas delegācijas sastāvā bija se�desmit asto�ņi latvie�u pui�i gan no Universitātes, gan Fizkultūras institūta, gan Lauksaimniecības akadēmijas. Latvietība nav arguments. Jūs saistīja kādas citas intereses!

-�� Iespējams.

-�� Kādas?

Es ilgi klusēju. Negribēju to teikt, ta�u bailes par iespēja�mo apsūdzību dzimtenes nodevībā un sekojo�o sodu, mani tomēr piespieda �o vārdu pateikt.

-� Mīlestība�

Boļeslavs iesmējās.

-�� Mīlestība no pirmā acu uzmetiena?!

-�� Gandrīz.

-�� Es tam neticu.

-�� Līdz tam arī es neticēju.

-� Nu labi, Ērika Lejiņa! - Boļeslavs atmeta ar roku. - Ko viņ� stāstīja par savu dzīvi Zviedrijā?

-� Neko īpa�u, - es atbildēju. - Stāstīja, ka studējot, nodar�bojoties ar pa�darbību, dejojot. Dzīvojot kopā ar vecākiem Stokholmas priek�pilsētā trīsistabu dzīvoklī� Neprecējies.

-�� Ko viņ� jums stāstīja par Latvijas fondu ?

-�� Neko.

-� Vai jums no Askolda Tīruma sacītā ir zināms, kādās vēl latvie�u emigrācijas organizācijās viņ� aktīvi darbojas?

-� Nē, - es pakratīju galvu. - Neko tādu viņ� nestāstīja.

-� Vai viņam �eit Latvijā ir paliku�i kādi radinieki?

-�� Nezinu.

Boļeslavs nicīgi pasmīnēja, aizsmēķēja cigareti, tad turpi�nāja.

-�� Ērika� Mēs ta�u norunājām - bez meliem! Divas nedē�ļas pēc festivāla jūs aizbraucāt uz Liepājas rajona Nidas cie�ma Aizvēja mājām un tur Askolda tēva brālim Jānim Tīru�mam nodevāt Askolda rakstītu vēstuli! Bet atgrie�oties pie jūsu apgalvojuma, ka Askoldam par dzīvi Padomju Latvijā esat stāstījusi it kā tikai mazliet, tad man ir zināms, ka tas tomēr neatbilst patiesībai. Jūs viņam par dzīvi Latvijā stās�tījāt ļoti daudz! Es jums atgādinā�u tikai da�us jūsu izteiku�mus�

Boļeslavs paņēma rokā nelielu papīra lapu, kur acīmre�dzot bija kādas manas sarunas ar Askoldu ieraksta fragmen�ta at�ifrējums, un sāka lasīt.

Manu vecomāti un vectēvu krievi �etrdesmit devītajā gadā aizsūtīja uz Sibīriju� Bez tiesas. Atņēma māju� Viņi ir veseli. Tur viņi strādāju�i kolhozā. �eit tāpat kolhozā. Dzīvo ļoti nabadzīgi. Visi latvie�i ir pret padomju varu� Masveida izsūtī�anas vairs nenotiek, ta�u ļoti slikti ir ar pārtikas un citām precēm� Sākas atkal jauns, �oreiz Hru��ova personī�bas kults� Tas ir riebīgi. Latvie�u lielākā daļa ar dziļu cieņu atceras Ulmani un nicinot smejas par Kalnbērziņu un Pel�i. Nē, nu jau laikam vairs necer, ka kaut kas varētu mainīties. Jāsamierinās. Varbūt vēlāk tomēr būs labāk.

Es stipri nobālu un sapratu, ka kāds no mūsu delegācijas sastāva visu laiku man ir sekojis un, grozīdamies tuvumā, magnetofonā ierakstījis mūsu sarunas vai tikai da�us �o sa�runu fragmentus. Bet vairāk jau arī nevajadzēja! Ar to, ko �ekas izmeklētājs man nolasīja priek�ā, pilnīgi pietika, lai mani notiesātu par padomju dzīves īstenības izkropļo�anu, nomelno�anu, pretpadomju aģitāciju un tradicionālo dzim�tenes nodevību�

Bet kādu dzimteni es esmu nodevusi? gribēju kliegt. Vai es kaut vienu vārdu esmu pateikusi nepatiesu? Vai tad jūs manus vecvecākus uz Sibīriju neaizsūtījāt? Vai mums veika�los ir pre�u pārpilnība? Vai latvie�i neatceras Kārli Ulmani kā mūsu neatkarīgās Latvijas simbolu? Un, galu galā, kāpēc es to visu nedrīkstu teikt?! Kāds likums man to aizliedz?

Nekas viņu darba metodēs nav mainījies. Kā bija astoņpa�dsmitajā, divdesmit piektajā, �etrdesmit pirmajā, tā ir arī pa�laik. Varbūt vienīgi tagad �eit nevienu nesit. Izmeklētājs ir laipns un pieklājīgs. Pirms nedēļas mani pat aizveda uz Operu un piedāvājās par mīļāko�

- Redziet, Ērika� - Boļeslavs lēni un izteiksmīgi papīra lapu atkal nolika uz galda pie citiem dokumentiem un iz�meklē�anas materiāliem. - Es jums pateik�u atklāti - tas, ko jūs runājāt un ko izpaudāt ārvalsts pilsonim Askoldam Tīru�mam, �odien jau vairs nav glu�i tik smags kriminālnozie�gums, kāds tas būtu bijis, teiksim, pirms desmit vai pieciem gadiem. Un tomēr! Askolds Tīrums darbojās un ar jums ie�pazinās ne mīlestības jūtu mudināts, bet gan tikai tāpēc, ka to viņam lika darīt pret Padomju Latviju ārkārtīgi naidīgi noskaņotās latvie�u reakcionārās emigrācijas organizācijas! Askolds Tīrums ir spiegs un jūs, viņa uzdevumā dodamās uz Liepājas rajona pie viņa radiniekiem, izpildījāt �ī spiega sa�kar nieces lomu! Par to neap�aubāmi draud smags sods. Kā jau es teicu pirmo reizi, visvieglākais sods varētu būt jūsu kaunpilnā izslēg�ana no Universitātes. Pa�laik varat būt brīva. Kādu lēmumu es pieņem�u,-tas turpmāk būs atkarīgs vienīgi no jums. Ceru, ka labi saprotat situācijas nopietnību un būsiet pietiekami gudra, lai savu stāvokli nepasliktinātu vēl vairāk� Cilvēki pārāk bie�i savas ietiepības vai lepnības vai, kas vēl sliktāk, savas politiskās pārliecības dēļ, ļoti muļ�ķīgi samaitā savu dzīvi.

Boļeslavs parakstīja manu caurlaidi, pavadīja līdz durvīm un tur klusi pateica: - Lejiņas jaunkundze� Ceru, ka jūs man neatteiksiet vismaz vēl vienu satik�anās reizi ārpus �ī kabineta sienām�

Piekrīto�i pamāju un jutos bezgala laimīga, ka varēju iz�iet no drūmās mājas, atrasties uz ielas, redzēt cilvēkus un sauli, un sevi vēl pagaidām sajust kā brīvu cilvēku.

*

Turpmākās dienas pagāja bailēs un satraukumā. Ļoti uz�trauku�ies jutās arī vecāki. Mēs visi bijām pārliecināti, ka mums no nelaimes neizbēgt. Ne tēvs, ne māte man tomēr neko nepārmeta, vienīgi izteica no�ēlu, ka biju braukusi uz Maskavas festivālu un tur iepazinusies ar Askoldu. Un ka nekādā gadījumā nedrīkstējusi braukt uz Liepāju pie viņa onkuļa.

Jā!

Arī es tagad domāju tāpat. Nevajadzēja! Ta�u Askolds ma�ni tik mīļi lūdza, ka nespēju atteikt. Acīmredzot Askolds vēs�tulē rakstīja kaut ko tādu, ko neuzdro�inājās no Stokholmas sūtīt pa pastu. Ta�u, ja pareizi sapratu, pa�laik �ī vēstule ir nonākusi dro�ības komitejas rokās un mani tagad patie�ām var apsūdzēt kā ārvalsts spiega sakarnieci!

Vai es zinu, kas tai vēstulē bija rakstīts?

Nē!

Es vairs nespēju normāli mācīties, gandrīz nepārtraukti sāpēja galva, bie�i raudāju un lielos daudzumos dzēru se- duksena tabletes.

Tā pagāja desmit dienas. Vienpadsmitās dienas rītā (tā bi�ja svētdiena) ap pulksten desmitiem atskanēja telefona zvans. Samiegojusies pacēlu klausuli.

-� Es klausos.

-� Vai tā esat jūs, Ērika?

-Jā.

-������ Vai vēl guļat? - jautāja vīrie�a balss, un es tūlīt atpazi- nu Boļeslavu Marecki.

-� Apmēram.

-������ Ceru, ka nedusmojaties par tik agru traucējumu, - viņ� sacīja, - lai gan kas nu tas vairs par agrumu!

-� Ar ko es runāju? - dro�ības pēc vaicāju.

-�� Vai jūs jau sākat mani aizmirst?

-������� Piedodiet, nupat atcerējos! - pateicu un nosvīdu auk�stiem baiļu sviedriem.

-������� Tas ir labi, - Boļeslavs apmierināts sacīja. - Jūs mani nedrīkstat aizmirst.

-� Tā dro�i vien arī notiks, - es klusi piekritu.

-�� Redzat, es neesmu aizmirsis ari jūs, - Boļeslavs atgādi�nāja, it kā ar to viņ� man sagādātu prieku. - Es �o dienu un vakaru vēlos pavadīt kopā ar jums, - Boļeslavs teica. - Pro�tams, ja jums nav iebildumu. Kā un kur mēs �o laiku pava�dīsim, to izlemsim uz vietas. Tie�i pulksten vienos es ar au�toma�īnu piebrauk�u pie jūsu mājas. Ilgi nekavējaties. Līdz�ko piebrauk�u, tūlīt nāciet laukā un kāpiet ma�īnā. Viss!

Boļeslavs nolika klausuli, un es, stipri samulsusi, ilgi ska�tījos uz dārzā ziedo�u ceriņkrūmu.

Vecākiem par �o sarunu neko neteicu. Baidījos, ka ne tēvs, ne māte man neļaus ar viņu satikties, kas varbūt arī būtu bijis pareizi. Ta�u jutos pārliecināta, ka ar �o satik�a�nos un varbūt pat turpmāko draudzību ar �ekas izmeklētā�ju es tomēr spē�u glābt gan sevi, gan arī vecākus. Vismaz tā�da cerība it kā pastāvēja.

Nolakoju spilgti sarkanus nagus, uzkrāsojos, uzģērbu bal�tu, līdz pusei aizpogātu blūzīti, ap kaklu apliku zelta ķēdīti ar nelielu zelta kulonu, mugurā uzvilku īsus melnus svār�kus, kājās jaunas zeķes, baltu apak�veļu un sarkanas augst�papē�u kurpes. Ja vēl ņem vērā manu slaido augumu un blondos matus, tad nenoliedzami izskatījos ļoti seksīga būt�ne. Kāpēc apģērbos tie�i tā, �odien izskaidrot nespēju. Pie�ļauju, ka toreiz vairāk rīkojos zemapziņas mudināta, nekā skaidra prāta vadīta. Bet zemapziņa, baiļu un draudo�ā so�da iespaidota, sacīja, ka nemaz nebūs slikti, ja �is �ekas iz�meklētājs tevī ieķersies, pret tevi kļūs labvēlīgs un varbūt patie�ām tavu lietu izbeigs. Tai pa�ā laikā mana (nemaz ne�runājot par Boļeslava) rīcība �ķita pazemojo�a un pretīga.

Tie�i pulksten vienos uz ielas pie mājas apstājās gai�i zils moskvi�s. Tēvs ar māti tobrīd atradās dārzā, es ātri izskrēju laukā un apsēdos uz automa�īnas aizmugurējā sēdekļa.

-� Sveika! - Boļeslavs diezgan nelaipni pateica un tūlīt sā�ka braukt.

-�� Labdien, - es sveicienu atņēmu, iespiedos ma�īnas stū�rī un skatījos uz Boļeslava spēcīgo augumu. Viņ� varēja būt labs puisis, es domāju. Varēja būt students, sportists, varbūt kādas rūpnīcas in�enieris, dzejnieks vai pat rajona komjau�natnes sekretārs, bet kāpēc viņ� ir izvēlējies tie�i �o - Valsts dro�ības komitejas izmeklētāja profesiju? Kāpēc, palīdzot cilvēkiem atvieglot viņu cie�anas, viņ� nestrādā kādā slimnī�cā kaut vai par sanitāru, bet strādā �ekā par izmeklētāju, daudziem cilvēkiem tie�i sagādājot cie�anas un smagus

pārdzīvojumus? Vai viņ� patie�ām ir pārliecināts, ka ar savu darbu stiprina Padomju Savienības dro�ību? Un, mani apsū�dzot spiego�anā un valsts intere�u nodevībā, Padomju Savie�nību izglābs no bojā ejas?

-�� Kur jūs mani vedīsiet? - es klusi painteresējos.

Boļeslavs negaidīti apturēja automa�īnu, nedaudz pagrie�zās pret mani un asi pameta ar roku.

-������� Kāp laukā no ma�īnas un apsēdies man blakus! - Viņ� pavēlēja. - Ātri!

-� Kāpēc? - Es spēji nobijos.

-������ Nekad man nerunā pretī! - Boļeslavs pateica. - Klausi, ko tev saka! Nāc blakus!

Tā arī izdarīju un dusmīga uz viņu paskatījos.

-�� Vai tagad esat apmierināts?

-������ Pilnīgi. Tu izskaties tik nikna, ka �ķita, sēdot aizmugu�rē, tu ņemsi un man ar kaut ko vēl iegāzīsi pa galvu! Bet vai es tev daru ko sliktu?

-�� Pagaidām vēl ne.

-� Arī turpmāk. To tu atceries!

-�� Es ļoti ceru, - teicu. - Tātad - kur jūs mani vedat?

-�� Kur tu gribi? - Boļeslavs vaicāja.

-�� Nezinu, - paraustīju plecus. - Man ir vienalga.

Boļeslavs atkal da�us brī�us klusēja, tad diezgan asi pa�teica:

-������� Tas tev nekad nedrīkst būt vienalga! Saproti, Ērika! Vienmēr ir skaidri jāzina, ko tu dari, kādas tam var būt se�kas, un nekad nav par sliktu arī zināt, ko ar tevi var izdarīt otrs cilvēks! Varbūt es tevi vedu uz cietumu� Tāpēc nekad nesaki, ka tev ir vienalga, kas ar tevi un citiem notiek!

Galīgi apmulsu un jau kuro reizi sajutu stipras bailes. Es Boļeslavu nesapratu. Kas viņ� īsti ir par cilvēku? Te viņ� kā�du brīdi ir tīri patīkams, te atkal pretīgs. Te viņ� runā pie�klājīgi un klusi, te atkal tikai skaļas pavēles formā. Da�brīd viņ� izturas kā galants kavalieris, tad pēk�ņi kā slikti audzi�nāts ielas klaidonis.

Varbūt viņ� mani patie�ām ved uz cietumu?!

-������� Nē, Boļeslav, - es nedaudz trīco�ā balsī sacīju. - Man, protams, nav vienalga, kur jūs mani vedat un kas ar mani notiks. Es uz jums paļaujos.

-������ Nevajag! - Boļeslavs strauji pakratīja galvu. - Uz mani nevajag paļauties! - Paļaujas uz draugiem un tuviem cilvē�kiem, bet kas jums esmu es? Nekas! Sve�s cilvēks.

-�� Nav pareizi, - es iebildu. - Es jūs tomēr pazīstu.

-������ Ar to pietiek, - Boļeslavs pateica. - Viss! Par to vairs ne�runāsim!

-� Par ko tad?

-� Par tevi. Tu, Ērika, �odien esi apbrīnojami pievilcīga.

-� Jūs to pa�u teicāt arī pagāju�ajā reizē, - atgādināju.

-������� Tātad tu esi pievilcīga vienmēr, - Boļeslavs sacīja, pa�smaidīja un ar labo roku vairākas reizes noglāstīja manas kājas ceļgalu. Tas bija tāpat, kā viņ� man būtu pieskāries ar kailiem elektrības vadiem.

-������ �ādā izskatā tu vari pavest pat mironi! Vai tev ir biju�i daudzi mīļākie?

Stipri �aubījos, vai viņ� būtu jau aizmirsis mūsu pirmo sa�runu, ta�u dro�ības pēc viņam atgādināju: - Man vēl nav bi�jis neviena�

-������� Kaut kā nemaz neticas, - Boļeslavs pa�ūpoja galvu. - Kāpēc tad nav bijis?

Gribēju pateikt, ka mīlu Askoldu, ta�u ātri nolēmu viņu labāk nepieminēt. Dro�s paliek dro�s.

-������ Tā vienkār�i ir sanācis, - atbildēju. - Es gribu piederēt vienīgi tam, kuru mīlu.

-������ Tas nav slikti, - Boļeslavs sacīja. - Tātad esi pareizi au�dzināta un godīga?

-� Jā. Godīga� - klusi pateicu.

Boļeslavs, izbraucis cauri Imantai, kur tolaik Sudrabkal- niņa apkārtnē atradās tikai da�as privātmājas, pa Jūrmalas gatvi brauca uz priek�u.

-� Vai mēs braucam uz Jūrmalu? - vaicāju.

-� Jā, - Boļeslavs apstiprināja.

-�� Ko mēs tur darīsim?

-�� Ko cilvēki Jūrmalā dara? Atpū�as, peldas un sauļojas!

-�� Bet�

Pagalam apmulsu, jo atcerējos, ka līdzi ta�u neesmu paņē�musi peldkostīmu!

-������ Jums to vajadzēja pateikt, kad piezvanījāt! Es neesmu sagatavojusies ne peldēties, ne sauļoties, - teicu.

-������ Tas nekas, - Boļeslavs mierino�i sacīja. - Tādā gadījumā nepeldēsimies. Bet sauļoties tu varēsi kaila.

-� Ko?! - es, mazliet nosarkusi, iesaucos.

-������ Uz pludmali neiesim, - Boļeslavs paskaidroja. - Brauk�sim uz vasarnīcu. Tur ir liels dārzs. Augsta sēta. Viss ļoti vienkār�i. Ja gribēsi sauļoties, to varēsi darīt kaila.

-� Jums tas varbūt �ķiet ļoti vienkār�i, bet man�

-������ Arī tev, - Boļeslavs teica. - Visa �ī pasaule un cilvēku savstarpējās attiecības ir būvētas uz ļoti vienkār�iem

pamatiem. Vienīgi baznīca, valsts un mūsu tikumiskie mo�rālisti visu mēģina sare�ģīt un reglamentēt - tas ir pareizi, tas nepareizi! Tas ir labi, tas slikti! Tas ir godīgi, tas negodī�gi! Bet tie ir tikai vārdi! Da�u mazākumā eso�o cilvēku priek�stati un uzskati. Bet pie velna, Ērika! Vai tie�ām mēs kaut �odien - tik skaistā un saulainā vasaras dienā nevaram būt vienkār�i cilvēki? Tu sieviete, es vīrietis. Aizmirsti, ka esi studente un tev ir radu�ās smagas problēmas. Es savu�kārt aizmirsī�u, ka esmu Valsts dro�ības komitejas darbi�nieks un arī man ir problēmas� Būsim brīvi un neatkarīgi! Būsim tādi, kādi esam. Sarunāju�i?

Es neko neatbildēju. Nopietna klusēju. Zināju, ka tas ne�kādi nav iespējams. Es ne uz mirkli nespē�u aizmirst, kas Boļeslavs tāds ir, tāpat kā to dro�i vien nespēs arī viņ�.

Boļeslavs mani aizveda uz Lielupi, kur atradās daudzas valdības, republikā pazīstamu cilvēku, partijas vadības un da�ādu resoru vasarnīcas. Tā, kur mani aizveda Boļeslavs, piederēja Valsts dro�ības komitejai.

Mani pārsteidza, ka verandā jau bija uzklāts galds. Tas bi�ja pārbagāts ar visda�ādākiem ēdieniem, augļiem un dzērie�niem, kādus es nekad vēl savā mū�ā nebiju ne ēdusi, ne dzē�rusi. Pat redzējusi nebiju.

Tur pagāja vairākas stundas. Ēdām, dzērām un par visu ko pļāpājām. Galvenokārt par kultūras notikumiem, kā arī mazliet pastrīdējāmies par da�iem juridiskiem jautājumiem.

Tad pastaigājāmies pa dārzu. Tas bija liels un tik tie�ām ieskauts ar augstu, baltu dēļu �ogu.

Jutos mazliet apreibusi. Ta�u ne bailes, ne satraukums pilnībā neizzuda. Sapratu, ka Boļeslavs mani ta�u uz �ejieni nav atrāvis tikai jaukai pastaigai pa labi koptu dārzu! Viņam noteikti ir cits mērķis un izsmalcināto ēdienu un dzērienu baudī�ana, kā arī �ī nesteidzīgā vasarnīcas apkārtnes apska�tī�ana ir tikai prelūdija daudz nopietnākam un priek� manis nesalīdzināmi svarīgākam notikumam par iepriek� notiku�o.

Vai man tiks dota izvēle? es saspringta domāju. Kā tas no�tiks? Un, vai izvēloties rīkoties tā vai citādi, es izvēlē�os pa�reizo gājienu? Ta�u patiesībā tās tomēr ir muļķības! Kāda man var būt izvēle?! Izvarotājs, mājas tum�ā kāpņu telpā cie�i satverot sievieti aiz rokas un viņai pie rīkles pieliekot nazi, retu reizi prasa - jā vai nē? Viņai vienkār�i ir jāpado�das un jāpakļaujas� ja vien grib dzīvot. Boļeslavs acīmre�dzot rīkosies tāpat, vienīgi nedaudz smalkāk. Nazi pie rīkles neliks. Ta�u izvēlēties dro�i vien vajadzēs.

Aizbēgt es nevaru un tas arī būtu muļķīgi.

Man ar �o Boļeslavu kaut kā ir jātiek galā. Vai viņam ar mani. Ta�u �ķiet, ka �ai cīniņā nebūs ne uzvarētāju, ne zau�dētāju. Vienkār�i būs jāatrod abpusēji izdevīgs kompromiss. Bet tas būs iespējams tikai ar vienu nosacījumu - ja Boļes�lavs ir godīgs. Bet vai viņ� ir un spēj būt godīgs?! Man nav nekā cita, uz ko es varētu paļauties. Vienīgi �is trauslais un, iespējams, ļoti utopiskais pieļāvums, ka cilvēks, kas mani uz �ejieni ir atvedis, tomēr ir spējīgs turēt savu vārdu.

Pienāca vakars. Pirms tam atkal bijām sēdēju�i pie galda, ēdu�i torti, dzēru�i kafiju un baudīju�i slaveno fran�u vīnu Bordo. Pēc tam viņ� mani ieveda lielā istabā, kur pie sienām bija piestiprinātas vairākas skaistas ainavu gleznas, tur at�radās arī neliels galdiņ�, da�i mīksti krēsli un liels sarkans dīvāns.

Boļeslavs mani cie�i apskāva, sāka spēcīgi skūpstīt un* stipri spaidīt krūtis. Neteik�u, ka tas man būtu bijis ļoti ne�patīkami, ta�u tomēr seksuāli ne pārāk uzbudināja.

Viņam noteikti ir cits mērķis.

Tad Boļeslavs mani apsēdināja uz dīvāna malas, pavilka svārku malu uz aug�u un glāstīja kājas. Arvien augstāk un augstāk�

-�� Nevajag, - es klusi �ukstēju.

-� Vajag, - Boļeslavs pateica. - Tu man esi vajadzīga visa.

-�� Kā to lai saprot? - satraukta prasīju.

-� Vai tu esi mazs bērns?

-� �ai ziņā, jā, - es atbildēju.

-� Tas varbūt ir pat labi, - Boļeslavs iesmējās. - Es no bēr�na tevi pārveido�u par sievieti.

-� Bet ja es to negribu?

-�� Tev tas, Ērika, būs jāgrib, - Boļeslavs cieti pateica.

-�� Ta�u ja es klieg�u un sauk�u palīgā?

-� Tu to vari darīt, - Boļeslavs sacīja. - Mājā bez mums ne�viena cita nav. Bet tu vari kliegt. Vari saukt palīgā, spļaut man sejā, skrāpēties, lūgties vai arī vienkār�i pateikt - "lū�dzu, Boļeslav, to nedari!" Un es neko nedarī�u. Es tomēr es�mu armijas cilvēks un lieliski spēju savas jūtas apvaldīt. Ta��u tādā gadījumā tev noteikti būs jārēķinās ar visai bēdīgām sekām. Es jau to tev esmu teicis. Es tevi nespie�u darīt to, ko tu negribi. Es tev vienkār�i dodu iespēju izvēlēties. Kā�pēc, Ērika, �is mirklis nevai- būt skaists? Tikpat skaists, kā tu pati? Kāpēc mums pa�iem tik bie�i sava dzīve ir jāpadara daudz sliktāka, nekā tā varētu būt? Es tevi ne uz ko nespie��u. Es tikai lūdzu padomāt. Bet domājot, tu vari nonākt pie secinājuma, ka esmu nelietis un gribu tevi izmantot sava ne�krietnā mērķa sasnieg�anā. Bet tas nebūs īsti pareizi. Vai vē�lē�anās pamīlēt skaistu meiteni ir nekrietns mērķis? Tur�klāt, ja es būtu nelietis, jau sen liktu arestēt gan tavu tēvu, gan tevi pa�u! Bet, kā redzi, es to nedaru. Es to arī negribu darīt! Es vienīgi gribu, lai tu �o manu rīcību prastu attiecīgi novērtēt. Es neteik�u, ka vēlos, lai tu par to samaksātu ar savu ķermeni. Nē. Ta�u kaut kādu atalgojumu es laikam to�mēr esmu pelnījis. Kā tu domā, Ērika?

Viņa garā tirāde mani, protams, stipri ietekmēja. Turklāt nevarēja noliegt, ka tur bija arī daudz taisnības.

-� Tātad man jūsu labvēlīgā attieksme pret mani un manu tēvu tomēr ir jāpērk ar savu miesu? - es klusi prasīju.

-�� Nē, - Boļeslavs mīļi pasmaidīja. - Nav jāpērk. Tā tev vienkār�i man jāuzdāvina! Bet es tev savukārt uzdāvinā�u brīvību. Mīļā Ērika, labāk nediskutēsim, kas �ai gadījumā ir vērtīgāks - tava miesa vai brīvība. It sevi�ķi vēl tāpēc, ka tās ir glu�i nelīdzvērtīgas lietas - tava miesa tiks maigi mīlēta, bet tava brīvība būs cietsirdīgi un ļoti ilgsto�i ieslodzīta aiz dzeloņstiepļu �oga. Tātad kā, Ērika?

Patiesībā viss viņa sacītais bija veltas pūles. Es sapratu, ka viņ�, nepateicis pat nevienu vārdu, mani vienkār�i �eit var izvarot - iegūt ar spēku. Un es jau to zināju tad, kad mājās ģērbos un pieņēmu lēmumu kāpt viņa automa�īnā. Vienīgais stimuls pateikt piekrīto�o jā, bija vēlē�anās, ja jau man tāda izdevība vispār tika dota, paglābt gan sevi, gan tēvu.

-� Boļeslav� - es klusi sacīju. - Vai jūs man patie�ām varat apsolīt, ka pēc tam ne mani, ne tēvu..?

-�� Es tev to apsolu, - Boļeslavs stingrā balsī pateica.

-�� Vai es jums varu ticēt? - vēl prasīju.

-�� Pilnīgi, - Boļeslavs apliecināja.

Tas mani nomierināja. Es Boļeslavu palūdzu man atnest vēl vienu glāzi �ampanie�a. Ja jau krist, tad vismaz ārēji skaisti, nodomāju. Gribēju pamatīgi piedzerties, ta�u Boļes�lavs to neļāva.

Viņ� mani sāka lēnām izģērbt. Tas viņam sagādāja acīm�redzamu baudu. Drēbes nometa turpat uz grīdas. Pēc tam mani kailu apguldīja uz dīvāna, ilgi glāstīja un skūpstīja vi�su ķermeni un krūtis.

Tas man nebija nepatīkami, bet tomēr� Ar nepacietību gaidīju, kad tas viss beidzot beigsies. Un kaut kad jau arī beidzās. Es nemaz to vairs īsti neatceros. Ilgi, acis aizvērusi, gulēju, un, sevi mierinot, domāju, ka �ī varbūt nemaz nav tā pati augstākā cena, kādu da�reiz cilvēkam nākas maksāt par savu brīvību�

f

Ta�u, izrādās, maksāts bija velti.

Un manis nestais upuris arī bija velts. Varbūt glu�i ne upuris, un tomēr� Pirmo reizi atdodamās vīrietim, to nebi�ju darījusi ne mīlestības, ne baudas dēļ. Es to darīju, lai glāb�tu sevi un tēvu.

Nevar noliegt, sevi es izglābu. Bet tēvu pēc trīs nedēļām tomēr arestēja, ieslodzīja stūra mājas pagrabā un gatavoja tiesai.

Tas notika tie�i tai dienā, kad ar �ausmām konstatēju, ka esmu palikusi stāvoklī� �ausmas palielinājās pēc trim vai* �etrām dienām, kad �is bēdīgais fakts vairs neradīja ne ma�zākās �aubas.

Es nezināju, ko tagad vajadzētu darīt. Visvienkār�ākais būtu paņemt striķi, uzkāpt mājas bēniņos un pakārties. Vai arī aiziet uz Rātsupīti un noslīcināties. Vai arī� Nezinu!!!

Mātei teikt baidījos. Viņa jau tā bija totāli satriekta par tēva arestu, bie�i raudāja, dzēra da�ādas zāles un kļuva nik�na uz visu pasauli.

Izmisuma mākta, vēl pēc da�ām dienām aizgāju uz Valsts dro�ības komitejas Caurlai�u biroju un pateicu, ka vēlos ru�nāt ar izmeklētāju Boļeslavu Marecki. Biroja darbinieks tū�līt pacēla telefona klausuli un kādam zvanīja. Visticamāk, pa�am Boļeslavam. Pēc tam man palūdza pasi, izrakstīja caurlaidi un pateica: - Ceturtais stāvs, �etrsimt trīsdesmit septītais kabinets!

Es lēnām kāpu pa trepēm uz aug�u un tikai tad tā pa īs�tam apjēdzu, ka tas viss ir pilnīgi garām! Es biju rīkojusies kā prātā sajucis skuķis! Kāpēc man pie viņa vispār ir jāiet? Ko es viņam teik�u? Pateik�u, ka esmu stāvoklī? Nu un tad? Vai es gribu, lai viņ� mani apprec? Ta�u nē! Es to negribu! Bet ko tad tu gribi?

Uzkāpusi ceturtajā stāvā, turpat netālu apstājos, atspie�dos pret gaiteņa auksto sienu un sāku raudāt. Pēc neilga brī��a garām gāja kāds vīrietis, viņ� �ajā mājā dro�i vien bija re�dzējis bezgala daudz raudo�u sievie�u, ta�u nez kāpēc tomēr apstājās un ar roku pieskārās manam plecam.

-�� Kas ar jums noticis? - viņ� painteresējās.

-�� Nē, nekas, - es papurināju galvu. - Tas tikai tā� Īslai�cīgs vājuma brīdis.

-� Vai varu kaut kā palīdzēt? - vīrietis prasīja.

-�� Paldies, - es pateicu. - Tūlīt bū�u kārtībā.

-� Jūs nākat vai jau aizejat? - vīrietis turpināja izpra�ņāt.

-�� Nāku�

-�� Pie kā?

-�� Pie Boļeslava Marecka.

-�� Tepat jau viņa kabinets ir, - vīrietis pateica un ar roku parādīja uz tuvākajām durvīm. - Ejiet dro�i! Mareckis mums skaitās viens no labsirdīgākajiem izmeklētājiem. Liels hu�mānists! Nekas slikts ar jums nenotiks.

Ir jau noticis, es nodomāju, pieklauvēju pie Marecka kabi�neta durvīm un, izdzirdusi ienāciet!, tās atvēru un iegāju ka�binetā.

Boļeslavs sēdēja aiz rakstāmgalda, bija ģērbies gai�i pelē�kā uzvalkā un cītīgi �ķirstīja lielu dokumentu kaudzi.

-�� Apsēdies un mirkli uzgaidi! - viņ� teica.

Es apsēdos.

Boļeslavs vēl krietnu laiku �ķirstīja un lasīja da�ādus pa�pīrus, tad kādam zvanīja pa telefonu, ilgi par kaut ko runā�ja, tad beidzot pievērsās man.

-�� Sveika! - viņ�, uz mani ļoti nopietns paskatījies, sacīja.

Es sveicienu neatņēmu.

Da�us mirkļus klusējis, Boļeslavs bargi prasīja:

-�� Kāpēc atnāci?

-������� Kādēļ jūs tomēr savu vārdu neturējāt? - pārmeto�ā bal�sī jautāju. - Kāpēc jūs tomēr arestējāt manu tēvu?

Boļeslavs indīgi pasmīnēja.

-������� Meitenīt, - viņ� gandrīz vai līdzjūtīgi teica. - Priecājies, ka neesmu arestējis arī tevi!

Tad, labu laiciņu klusējis, turpināja.

-������� Tev ir jāsaprot, ka Valsts dro�ības komiteja nav nekāda �ēlsirdības iestāde, bet gan visnopietnākā valsts intere�u aizstāve, kas nepārtraukti cīnās gan pret ārējiem, gan valsts iek�ējiem ienaidniekiem! Atceries, Ērika, - pret ienaidnie�kiem!

-������ Tātad jūs tomēr esat nolēmu�i, ka mans tēvs, VEF in�e�nieris Rūdolfs Lejiņ�, ir mūsu valsts ienaidnieks?

-������� Nē, - Boļeslavs pakratīja galvu. - Mums ir tikai aizdo�mas. Notiek izmeklē�ana un tā tad arī parādīs, vai viņ� ir vainīgs, vai ne.

Ko es viņam teik�u? Pateik�u, ka esmu stāvoklī?

-�� Vai viņ� jums obligāti bija jāarestē?

-�� Noteikti.

-�� Kas notiks tālāk?

-������� Ja izrādīsies, ka tavs tēvs nebūs vainīgs slepenu ziņu nodo�anā ārzemju izlūkdienesta aģentam, viņ� tiks atbrī�vots.

-������� Kā jūs zināt, ka tas cilvēks, ar kuru tēvs divatā sarunā�jās Helsinku viesnīcas vestibilā, noteikti ir spiegs?

-������� Mēs to nezinām, - Boļeslavs atbildēja. - Bet mums ir aizdomas. Tāpēc arī notiek izmeklē�ana.

-������� Tēvs teica, ka tas cilvēks esot slavenās Rietumvācijas firmas AGFA pārstāvis.

-������� Tā tas patie�ām ir, - Boļeslavs apstiprināja, - ta�u tas neizslēdz varbūtību, ka viņ� tomēr strādā arī �īs valsts iz�lūkdienesta interesēs. Turklāt viņ� pēc tautības ir latvietis.

-�� Kas tur slikts?

-�� Nekas. Bet tas palielina aizdomas.

Abi da�us brī�us klusējām. Tad pacēlu galvu un atklāti ie�skatījos Boļeslava acīs. Tās bija mierīgas un aukstas.

-������� Tātad tēvam, man un mātei tomēr saglabājas kaut kā�das cerības? - es prasīju.

-������� Cerības saglabājas vienmēr, - Boļeslavs smaidot atbildē�ja. - Pat ejot uz karātavām.

Vēlreiz krietnu laiciņu nebildām ne vārda. Atkal satrauk�ta sāku domāt par to, kāpēc es vispār uz �ejieni biju atnāku�si?

-������� Iegaumē, Ērika, - Boļeslavs cietā balsī teica. - Es izpil�du tikai savu pienākumu. Kad tu pabeigsi juridisko fakultā�ti un varbūt pēc kāda laika sāksi strādāt par tiesnesi, tev tā�pat būs jāpilda sava amata pienākumi. Bet valsts uzliktos pienākumus pildīt nav viegli. To tu tā pa īstam sapratīsi var�būt tikai tad, kad tev, piemēram, nāksies kādam cilvēkam par viņa izdarīto noziegumu piespriest nāves sodu�

Boļeslavs jau kuro reizi cie�i uz mani skatījās. �is ska�tiens bija ļoti nepatīkams.

-������ Varbūt tev kaut kas jauns ir sakāms par Askoldu Tīru�mu? - Boļeslavs negaidīti painteresējās.

-������ Jā, - es atbildēju. - Viņam aizrakstīju vēstuli, kurā pa�ziņoju, ka sarakstī�anos pārtraucu.

-������� Tas ir labi, - Boļeslavs uzslavēja. - Pat ļoti labi! To tu pati izdomāji?

-Jā.

-������ Vai vēl kas ir uz sirds? - viņ� prasīja. - Piedod, bet esmu ļoti aizņemts.

Piecēlos un nervozi raustīju rokassomiņas siksnu.

-�� Es saprotu, Boļeslav, ka jums da�as reizes esmu bijusi ti�kai patīkams laika kavēklis. Nekas vairāk. Meitene, kura pa�ti to ne visai apzinoties, iekūlusies lielās nepatik�anās. Un tad uzrodaties jūs - cilvēks, kuram pār citiem ir liela vara. Esmu jauna, smuka un nevainīga. Un jūs tūlīt nodomājāt - kāpēc gan ne? Kāpēc palaist �o meiteni garām? It sevi�ķi, ja viņa ir nobijusies, un jūs izvēlei pret kopīgu gultu varat pie�dāvāt tikai darba nometni Vorkutā� Jūs zinājāt, ka cietumu izvēlēsies labi ja viena no simta. Jūs esat profesionālis un la�bi zināt, cik viegli var salauzt cilvēku. Jūs salauzāt arī ma�ni. Kāpēc jums tas bija vajadzīgs? Vai, mani iegūstot, jūs gu�vāt lielu apmierinājumu? Vai vispār tas bija to vērts? Stipri �aubos. Bet acīmredzot jūs tā esat pieradis - spēlēties ar cil�vēku likteņiem. Tāpēc neapvainojieties, Boļeslav, ka es par jums domāju� Jūs esat ļoti slikts cilvēks.

Boļeslavs piecēlās un auksti pasmaidīja.

-� Tu, Ērika, esi ne tikai simpātiska, bet arī ļoti drosmīga meitene, - viņ� pateica. - Ja tevi kaut nedaudz māktu bai�les, tu nekad neteiktu, ka esmu slikts cilvēks. Tad tev no�teikti ienāktu prātā, ka es tevi par �iem vārdiem vien mierī�gi varu novest lejā pagrabā, un tu savus piederīgos, Rīgu un draugus redzētu tikai pēc desmit gadiem� Tu uzdro�inājies man pateikt, ka esmu ļauns cilvēks, ka gandrīz vai bezdar�bības mākts, sava prieka pēc �eit rotaļājos ar cilvēku likte�ņiem! Ko es tev esmu sliktu nodarījis?

-�� Piedodiet, - klusi pateicu, - bet� Nekad to nebūtu tei�kusi� Pamēģiniet mani saprast. �ī noteikti nav tā vieta, kur jūs kaut uz brīdi spētu aizmirst, ka esat ne tikai Valsts dro��ības komitejas izmeklētājs, bet arī vienkār�i vīrietis. Un mūsu starpā kaut kas ir noticis�

-�� Nē! - Boļeslavs asi pateica, apgāja apkārt galdam, nostā�jās iepretim un ar savu auksto skatienu ledaini ieurbās ma�nā sejā. - Mūsu starpā, Ērika, izņemot divas nopratinā�anas reizes, nekas cits nav noticis! To tu iegaumē uz visiem lai�kiem!

-� Ja jūs tā vēlaties� - es �ukstēju. - Protams. Bet tie būs meli, Boļeslav. Patiesība ta�u ir pavisam cita!

-� Vai tu iedomājies �o patiesību stāstīt arī pasaulei? - Bo�ļeslavs skarbi prasīja.

-�� Nē, - atbildēju. - Līdz �im to neesmu pateikusi pat mā�tei, bet jums, Boļeslav� - Man aizlūza balss. - Vismaz jums tā kā pienāktos �o patiesību tomēr zināt. Esmu stāvoklī�

Boļeslavs manāmi apmulsa. Apgriezās, aizgāja līdz gal�dam un apsēdās. Tur viņ� laikam jutās dro�āk. Izskatījās ļo�ti drūms. Un tikai tad es pilnībā apjēdzu, ka man to nekādā gadījumā nevajadzēja teikt! Tagad jau kā likts es no �ejienes mājās nenokļū�u�

-�� Lūdzu, atkārto to vēlreiz, - Boļeslava balss bija jūtami izmainījusies. - Tikai klusi.

-� Esmu stāvoklī, - pateicu. - Man būs bērns. Un es nezi�nu, ko darīt.

Boļeslavs nolieca galvu un sagumis klusēja. Acīmredzot viņ� to nekādi nebija gaidījis. Un pa�laik, glu�i kā es, tāpat nezināja, kas īsti būtu darāms. Man viņu uz īsu brīdi tā kā kļuva pat �ēl. Vēl nupat bija tik varens un dro�s, bet tagad pēk�ņi saplaka kā pārdurts gaisa balons.

-� Es arī nezinu, - viņ� klusi atzinās. - Tas viss tev ir jāiz�domā pa�ai. Taisi abortu, vai arī�Kā nu zini. Kā sanāk. Ta��u tu mani nekādā ziņā tur nedrīksti jaukt iek�ā! Es tevi lū�dzu un pavēlu! Aizmirsti mani! Un es aizmirsī�u tevi! Tu ta��u neiedomājies, ka mēs varētu..?

-� Nē! - strauji pakratīju galvu. - To es neiedomājos un ne�gribu. Es vienīgi gribēju, lai jūs to zinātu�

-�� Paldies, Ērika, - Boļeslavs sausi pateica. - Tagad es zi�nu. Tas viss?

-� Jā, - atbildēju. - Viss.

Boļeslavs parakstīja caurlaidi un parādīja uz durvīm.

-� Tagad ej un nevienam nestāsti, kas ir tava gaidāmā bēr�na tēvs! Pretējā gadījumā tas tev var beigties ļoti ļoti slikti� Un nedomā, ka esmu nelietis! Nē! Kopā ar tevi pavadītais laiks manā atmiņā saglabāsies kā varbūt skaistākais, ko pē�dējos gados esmu piedzīvojis. Bet� Es strādāju Valsts dro�ī�bas komitejā un man ir jābūt absolūti tīram! Ja tu to arī gri�bētu, es tevi precēt tik un tā nevaru! Pret tevi un tavu tēvu ir ierosināta krimināllieta. Labi, ka tu ar Askoldu vairs ne�kādus kontaktus neuzturi. Es tavu lietu izbeig�u. Kā būs ar tavu tēvu, nezinu. Tā kā piedod, Ērika! Tevi iegūstot, es vienkār�i gribēju atriebties kādai citai sievietei. Protams, muļķīgi, bet� Ja gribi taisīt cauri, es tev varu iedot naudu. Esmu dzirdējis, ka aborts maksājot trīssimt rubļus. Es tev iedo�u piecus simtus.

Boļeslavs no �aketes izņēma brūnu kabatas portfeli un sāka skaitīt naudu.

Tajā brīdī sevi sajutu kā vislētāko stacijas prostitūtu. Man kļuva pretīgi.

- Paldies, - pateicu un gāju prom. - Mūsu valsti aborti tiek veikti par brīvu. Bet esiet mierīgs! Neviens pārjums ne�uzzinās�

Kad beidzot tiku uz ielas, mirkli stāvēju un tikai ar milzī�gām pūlēm spēju sevi saturēt rokās, lai nemestos zem pir�mās garāmbrauco�ās automa�īnas riteņiem�

Tēvs no cietuma tā arī brīvībā vairs neatgriezās.

Pēc pusgada viņu par pretvalstisku darbību notiesāja ar brīvības atņem�anu uz astoņiem gadiem. Ta�u līdz Mordovi- jai, kur atradās paredzamā soda vieta, viņ� nemaz netika. Vagonā, ar ko veda etapējamos notiesātos, kaut kur jau Sibī�rijā, it kā bija izcēlies kautiņ� un tēvs, vai nu pārējo ieslodzī�to vai apsardzes vainas dēļ, tika nosists.

Tur kaut kur arī apglabāts. Mēs viņa kapa vietu nezinām.

Bet mans vēders, kā abra ar miklu, turpināja strauji briest.

-�� No kā? - māte dusmīga prasīja.

Es viņai vēl nespēju pateikt, ka bērna tēvs ir Valsts dro�ī�bas komitejas darbinieks, kura vistie�ākās darbības un vai�nas dēļ tika arestēts un bojā aizgājis mūsu tēvs. Tas mātes ausīm un apziņai būtu bijis pārāk satrieco�i, neticami un pretīgi.

-� Tā vienkār�i gadījās, - atbildēju. - Pēc ballītes studentu klubā�

-�� Tātad tu tomēr bērna tēvu zini? - māte neatlaidās.

Es klusēju.

-� Ja tu tai reizē negulēji ar vairākiem pui�iem uzreiz, tad tev ir jāzina, kas ir tava gaidāmā bērna tēvs! - māte kliedza. Pēc tēva aresta viņa bija kļuvusi ārkārtīgi nervoza.

Bet es jau nebiju labāka. Man pat �ķita, ka pamazām jū�ku prātā. Briesto�ais vēders katru dienu nepatīkami atgādi�nāja, ka tur jau izveidojies bērns ir no cilvēka, kuru nekad neesmu mīlējusi! Tie�i otrādi! �is bērns ir no cilvēka, kuru es ienīstu! Kur� patiesībā ir mana tēva slepkava! Tāpēc bez mazākiem sirdsapziņas pārmetumiem varu nogalināt arī vi�ņa bērnu! Man nav �ēl! Es to pat gribu!

Bet bija jau par vēlu. Vispirms jau mūsu rajona poliklīni�kā, pēc tam visās slimnīcās, kur es gāju, ārsti abortu katego�riski atteica. Visi termiņi jau garām!

Nevienu kaktu veceni ari nezināju. Un, ja arī zinātu, diez vai pie viņas tomēr ietu. Man bija bail par savu dzīvību.

Dzemdības notika ziemā - 1961. gada 6. janvārī.

Varbūt tāpēc, ka biju jauna un vesela, ilgi nemocījos. Bija tāda sajūta, ka man no vēdera ātri izkrīt karsts akmens� Vi�su apziņu pārņēma milzīgs atvieglojums - beidzot es no �ī nevēlamā smaguma esmu tikusi vaļā!

Dzirdēju bērna kliedzienu, bet tas mani nesatrauca. Tikai nodomāju - kāpēc viņ� �ai pasaulē ierodas kliedzot un tik asiņains? Es aizmirsu, ka tādi mēs �ai pasaulē ierodamies visi�

Turpat dzemdību palātā vecmāte, klāt esot arī jaunai ār�stei Annai Kristsonei, jaunpiedzimu�o bērnu nomazgāja, noslaucīja, ārste viņu rūpīgi apskatīja, tad to parādīja man.

-� Apsveicu! - daktere teica. - Jums ir piedzimis puika.

Es uz viņu paskatījos un mani pārņēma �ausmas. Zēna

seja bija tum�i sārta, tāda kā piepampusi un stipri līdzinājās veca cilvēka izskatam� Turklāt zēnam uz mazajām krūtīm bija redzamas divas tum�i sarkanas svītras, kuras izskatījās līdzīgas dego�am krustam�

-� Ņemiet! - daktere teica un sniedza man bērnu. - Patu�riet uz brīdi rokās!

-� Kas tas ir? - es �ukstēju. - Viņam uz krūtīm? Vai viņ� ir slims?

-� Nē, - daktere atbildēja. - Puika rādās vesels. Bet uz krū�tīm� Tā ir dzimumzīme, vai tā saucamā ugunszīme� Ādas pigmentācijas anomālija.

-� No kā tā ir radusies?

-� Neviens īsto iemeslu, kāpēc un no kā �īs ugunszīmes ro�das, nezina. Ta�u tādas ir daudziem cilvēkiem. Varat priecā�ties, ka tā neatrodas puikam uz sejas! Veci cilvēki apgalvo, ka �ie pigmenti rodas tai brīdī, kad topo�ā māte pēk�ņi izjūt spēcīgas bailes, redz ugunsgrēku vai vispār atklātu liesmu un tai brīdī ar rokām pieskaras vēderam�

-�� Tā nav vienkār�a zīme, - es, smagi elpodama, iebildu. - Puikam uz krūtīm ir sarkans krusts.

-�� Anomālās pigmentācijas formas mēdz būt ļoti da�ā�das, - ārste paskaidroja. - �ai gadījumā daba nez kāpēc ir iz�vēlējusies tie�i �ādu formu.

Ārste man lēnām tuvināja bērnu, bet es, atkal sajutusi dziļu pretīgumu, nedaudz atrāvos atpakaļ.

-� Nē! - spēji iekliedzos. - Lūdzu, nevajag!

-� Ņemiet! - ārste neatlaidās. - Pielieciet pie krūtīm!

- Nē! - turpināju kliegt. - Es viņu negribu!

-�� Nē! - turpināju kliegt. - Es viņu negribu!

Ārste jutās patiesi pārsteigta.

-�� Kas ir noticis? - viņa prasīja. - Kāpēc?

-������ Negribu! - joprojām kliedzu. - Tas nav mans bērns! Me�tiet viņu prom!

Nezinu, kas ar mani tai brīdī notika. Viņi bērnu aizveda, pēc tam mani apkopa un ievietoja palātā, kur bez manis at�radās vēl divas sievietes. Viena jau bija dzemdējusi, otra tām tikai gatavojās.

Visu laiku kliedzu. Man ie�pricēja kaut kādas nomierino��as zāles, un es drīz iekritu smagā miegā, kuru laiku pa lai�kam pārtrauca dīvaini apziņas uzliesmojumi un murgi.

Kliedziens.

Kāds ļoti skaļi kliedz.

Sāpēs? Priekā?

Es klusēju.

Redzēju degam sveci.

Maza, vārga liesmiņa.

Tomēr skaisti. Un noslēpumaini.

Pirms trim mēne�iem es ari aizdedzu sveci, tai blakus no�liku Lietuvā nopirktu nelielu krucifiksu un lūdzu Dievu, lai viņ� izdara tā�

Lai jaunā dzīvība, ko es jau sevi nēsāju, nomirtu manās miesās�

Lai mans bērns piedzimtu beigts.

Es zinu, ka tas ir �ausmīgs grēks, un tomēr�

Es bērnu negribēju.

Paplet kājas platāk, viņ� toreiz teica. Es izdarī�u tā, ka tev nesāpēs.

Bet tagad man sāpēs visu mū�u.

Saplēstas vēstules.

Saplēsta miesa.

Saplēsta dzīve.

Es sevi izglābu, bet nespēju izglābt tēvu.

Vai vaina jāuzņemas man?

Vai man tagad ir jāizdara pa�nāvība?

Jēzus Kristus piesists pie krusta.

Pie krusta pienagloti vergi, kristie�i un noziedznieki.

Un mēs pārējie� pie dzīves krusta.

No senās Romas līdz �odienai.

Krusts deg un mūsos rada ticību un bailes.

Glāze ar aukstu �ampanieti.

Visapkārt ziedo�s dārzs.

Tās ir lamatas.

Skūpsts.

Arī tas ir slazds.

Un vīrie�u roka uz manām kailajām krūtīm. Pēc tam ro�ka glāsta vēdera apak�u.

Un vārdi, vārdi, vārdi.

Pēc tam kaut kas ciets manī iegāja iek�ā, visu ķermeni pārņēma patīkams siltums, man bija labi, es visu aizmirsu, ne par ko nedomāju, ja nu vienīgi par to, lai tas tomēr kaut kad beigtos.

Jaunas dzīvības radī�ana parasti ir skaista.

Kāpēc pēc tam cilvēku dzīves ir tik riebīgas?

Nākamajā dienā man atnesa bērnu uz baro�anu. Katego�riski atteicos. Es vispār atteicos no sava bērna.

Pēc trīs dienām vakarā palātā ienāca daktere Anna Krist- sone. Viņa apsēdās uz gultas malas un nopietna uz mani skatījās. Annai bija apmēram trīsdesmit gadi, viņa bija glīta, slaida sieviete un loti labsirdīga.

-������ Paklausies, Ērika� - viņa klusi ierunājās. - Kas ar tevi notiek?

-� Man viss riebjas�

-�� Ko nozīmē viss? Vai dzīve?

-� Ari dzīve.

-�� Bet bērns! Kāpēc tu negribi savu bērnu?!

-� Dakterīt, es lūdzu� - Manā balsī skanēja izmisums.

-������ Es tā, Ērika, nevaru! Tu laikam esi iedomājusies, ka tas ir ļoti vienkār�i. Atmet ar roku, un viss! Bet tev ir jāzina� Atsacī�anās no bērna nav tikai morāls, bet arī juridisks akts. Ta�u vispirms tomēr atbildi! Kāpēc tu no bērna atsakies?

Ilgi kodīju lūpas, nervozi ar mutautiņu slauclju seju un sajutu gan kaunu, gan lielu spītu. Es savas dzīves varbūt pa��u svarīgāko lēmumu jau biju pieņēmusi�

-������� Man �is bērns riebjas! - iesaucos. - Nezinu, vai jūs to spējat saprast, vai ne. Bet riebjas! Viņ� man ir pretīgs! Es vi�ņu vēl ne mirkli neesmu sajutusi kā daļu no sevis. Viņ� man ir pilnīgi sve�s!

-������� Es jau to dzirdēju, - daktere mierīga teica. - Lūdzu pa�skaidro, kāpēc?

-� Nezinu! - spēji iekliedzos un asi pagriezu galvu sāņus.

-������ Tā tas nemēdz būt, - ārste sacīja. - Vienmēr ir kāds ie�mesls. Iestājoties nodaļā, tika pierakstīti tavas pases dati. Uz jautājumu - "kas ir bērna tēvs?" - tu atbildēji, ka nezi�not. Vai tā ir patiesība?

-�� Nē, - klusi atbildēju. - Es zinu, kas ir bērna tēvs.

-� Vai viņ� tevi pameta?

-Nē.

-� Tu viņu nemīli?

-������� Es viņu ienīstu! Tāpēc arī bērnu negribu. Viņ� dro�i vien vēlāk būs tikpat sve�s un pretīgs kā viņa tēvs! Tad, dak�terīt, kāpēc?

-������ Ar laiku tevī viss var mainīties, - ārste turpināja mani pierunāt. - Varbūt jau pēc da�ām nedēļām, mēne�iem, var�būt pat pēc ilgiem gadiem tu pēk�ņi viņu atcerēsies un ļoti no�ēlosi savu atsacī�anos� Tev sāpēs, tu raudāsi, lūgsi palī�dzēt savu bērnu atrast, bet neviens tev nepalīdzēs. Tu viņu nekad vairs neredzēsi. Tu nekad neuzzināsi sava bērna turpmāko likteni! Tu nezināsi, kas viņ� tāds ir, par ko būs kļuvis, vai viņ� �ai dzīvē ir laimīgs vai nelaimīgs� Varbūt jūs kādreiz sēdēsiet pat blakus tramvajā vai teātrī, bet tu nekad neuzzināsi, ka blakus sēdo�ais jauneklis ir tavs kādreiz slim�nīcā pamestais bērns�

-�� Es, lūdzu, dakter, nevajag! - iekliedzos un sāku raudāt.

-�� Vai tu no bērna tie�ām atsakies vienīgi viņa tēva dēļ? - ārste prasīja.

-� Jā, - pamāju ar galvu.

-� Vai viņ� ir tavs kursa biedrs?

-Nē.

-�� Kas tad viņ� ir?

Atkal ilgi klusēju. Visu vēlreiz sīki pārdomāju. Stipri �au�bījos, vai ir vērts ārstei atklāt patiesību, jo kas zina, kādu liktenīgu ļaunumu vai labumu vēlāk �is fakts var sagādāt gan man, gan bērnam, gan varbūt arī pa�am Boļeslavam� Turklāt es viņam biju devusi klusē�anas solījumu. Bet vai viņ� savu solījumu turēja? Nē! Viņ� mani nodeva! Iedzina la�matās, paspēlējās kā kaķis ar peli, tad palaida brīvībā un pa�teica: - "Priecājies, ka esi palikusi dzīva!"

Es arī priecājos. Jā! Esmu dzīva. Bet turpmāk gribu dzī�vot bez tevis un tava bērna! Es gribu būt brīva pat no atmi�ņām par to, kas ir noticis!

-� Vai jūs, dakterīt, domājat, ka esmu slikta sieviete? - jau�tāju.

-�� Nē, - ārste atbildēja. - Es tevi neuzskatu par viegl�prātīgu. Bet ar tevi kaut kas ir noticis. Tu esi guvusi psiho�loģisku traumu. Es tev varu nozīmēt vairākas sarunas ar mūsu psihoterapeitu. Varbūt �ie seansi palīdzēs, un tu savu lēmumu grozīsi. Es par to esmu pat pārliecināta.

-�� Stipri �aubos, - sacīju. - Nē, nē! Tur neko vairs nevar mainīt. Es arī nevaru mainīties. Tāpat kā nevar mainīties �ī bērna tēvs. Viņ� vienmēr manā atmiņā paliks kā cilvēks, kur� rupji un ne�ēlīgi izpostīja gan manu, gan mūsu ģime�nes dzīvi.

-� Vai tiki izvarota? - ārste painteresējās.

-� Gandrīz. Lai gan� Viss jau it kā bija normāli.

-� Vai viņ� ir noziedznieks un tu baidies, ka arī tavs bērns varētu mantot kaut ko no tēva kriminālajām nosliecēm?

-�� Nē, tā tas nav, - pakratīju galvu. - Bērna tēvs ir izglī�tots, gudrs un skaists vīrietis�

-�� Vai viņ� ir aktieris? - ārste ātri prasīja. Un es, nepaspē�jot nemaz tā īsti apdomāties, tikpat ātri atbildēju: - Nē! Viņ� strādā Valsts dro�ības komitejā. Boļeslavs Mareckis�

Ārste ilgi klusēja, uzmanīgi vērodama manu saraudāto seju.

-� Arī māte negrib bērnu, - es domīga turpināju. - Marec�kis pret manu tēvu safabricēja politisku krimināllietu, un tēvs Sibīrijā aizgāja bojā. Vai tagad jūs, dakterīt, saprotat, ka es nevaru, nu nevaru, es pat nedrīkstu barot un audzināt sa�va tēva slepkavas bērnu!

Ārste smagi nopūtās un savu roku viegli uzlika uz manām piebriedu�ajām krūtīm.

-� Jā, Ērika, es to kaut kā varu saprast, - viņa atzinās. - Es saprotu tavu situāciju, tā patie�ām ir sare�ģīta un varbūt pat traģiska. Un tomēr. Vēl padomā! Tagad atteikties ir vieg�li, bet pēc tam.. Pēc tam, Ērika, tev varbūt tava rīcība kād�reiz nesīs vēl daudz ko traģiskāku� Un, galu galā, pie kā vainīgs ir bērns?

Atkal sāku raudāt.

-� Kad es iemīlējos, man bija astoņpadsmit gadi, - ārste ne�gaidīti sāka stāstīt par sevi. - Tūlīt pēc vidusskolas. Protams, paliku stāvoklī. Mēs bijām dumji un zaļi. Nāca rudens, gata�vojos iestāties institūtā, arī vecāki un puisis �aubās kratīja galvas, un tad es iz�ķīros� Es arī atsacījos no sava bērna. Iz�taisīju abortu, bet tagad� Tagad es raudu vēl bie�āk nekā tu. Man bērnu vairs nevar būt, arī toreizējais puisis drīz kaut kur pazuda, un tā es līdz �im dzīvoju viena. Es tevi vēlreiz lū�dzu - padomā! Ir ļoti grūti dzīvot izsalu�ā paradīzes dārzā. Tev it kā ir viss, ta�u tai pa�ā laikā tev nav nekas�

Jutu, ka dakterītes roka kļūst necie�ami karsta. Tik kar�sta, ka tā kā nokaitēts dzelzs stienis sāka dedzināt manas krūtis.

Arī viņas vārdi.

Bet savu lēmumu tomēr nemainīju. Es vienkār�i nespēju �o bērnu pieņemt par savu!

Pēc divām dienām ārste manā priek�ā nolika oficiāla do�kumenta veidlapu un diezgan vēsi pateica: - Ja savu lēmu�mu neesi mainījusi, tad tev ir jāparaksta atsacī�anās akts. Tikai vēlreiz atceries, Ērika, ka tādā gadījumā tu savu bēr�nu nekad vairs neredzēsi un nekad arī neuzzināsi viņa turp�māko dzīves ceļu.

Aizvēru acis, visa drebēju, domas �audījās galvā kā zibe�ņu uzliesmojumi, un man sevis kļuva ārkārtīgi �ēl. Kļuva �ēl arī mazā bērna, kur� patie�ām ne pie kā nebija vainīgs. Viņ� nebija piedalījies pieaugu�o cilvēku stulbajās un ļoti nekriet�najās rotaļās. Viņ� vēl nepazina melus, nodevību, sāpes un izmisumu. Viņ� vēl nepazina cilvēku ļaunumu. Traģiski un ļoti no�ēlojami, bet pirmo ļaunumu viņa tikai nedēļu ilgajā dzīvē sagādāju tie�i es - viņa māte�

Raudādama lasīju -

Akts

�is akts tiek sastādīts, piedaloties galvenā ārsta vietnie�kam dr. Magnusam Niedram, dzemdību nodaļas vadītājai dr. Ausmai Kārklītei un jaundzimu�o nodaļas vadītājai dr. Annai Kristsonei.

Aktā konstatēts, ka pilsonei Ērikai Lejiņai Rīgas � pilsē�tas slimnīcā 1961. gada 6. janvāri dzimis vīrie�a dzimuma bērns�

Pases sērija LM � Nr. 54007285

Māte dzīvo Rīgā, Dzirciema ielā Nr. 115, dz. 1.

Māte no bērna atteikusies.

Pamatojoties uz augstākminēto, bērns uzskatāms par pa�mestu un nosūtāms uz pilsētas zīdaiņu namu.

Es to izlasīju apmēram desmit reizes, tad iekliedzos un raudādama ātri parakstīju.

�

Pēc �etriem mēne�iem, tas ir, 1961. gada maija sākumā, Rīgas pilsētas zīdaiņu namā kārtējo reizi iegāja kāda jauna, eleganti apģērbusies sieviete un devās tie�i uz direktores ka�binetu. Viņa jau tur tika gaidīta.

-������� Labdien, - sieviete sveicināja. - Kā redzat, esmu atnā�kusi atkal un �oreiz, �ķiet, pēdējo reizi. Esmu atnesusi arī vi�sus nepiecie�amos dokumentus.

-������� Tas ir labi, - direktore pasmaidīja. - Mēs visi ļoti priecā�jamies. Ceru, ka jūsu izvēle būs veiksmīga.

Viņas aizgāja uz lielu istabu, kur baltās koka gultiņās gu�lēja bērni līdz gada vecumam. Da�i, kuri bija jau lielāki, is�tabas vidū uz bieza paklāja spēlējās ar da�ādu veidu rotaļlie�tām.

Sieviete lēnām nostaigāja garo bērnu rindu, līdz domīga apstājās pie gultiņas, kurā gulēja kāds puisēns ar jau kriet�ni paaugu�iem melniem matiem. Zēnam seja bija tīra un ve�selīga, bet lielās, tum�ās acis ar interesi skatījās uz klātpie- nāku�o sievieti.

-� Vai tas ir viņ�? - direkore jautāja.

-� Jā, - sieviete apstiprināja. - �is zēns būs mans dēls.

-������� Vai jūs viņu ievērojāt jau pirmajā reizē? - direktore painteresējās.

-�� Nē, - sieviete viegli pakratīja galvu. - Tas notika jau ag�rāk. Es biju klāt pie viņa dzim�anas. Lai gan mātei dzemdī�bas bija vieglas, tā biju tie�i es, kas viņam palīdzēja �ai pa�saulē ierasties. Vai viņa veselības stāvoklī kaut kas ir mainī�jies?

-�� Nē. Lai gan viņ� nevienu dienu nav saņēmis mātes pie�nu, bērns ir apbrīnojami vesels. Ēstgriba laba, miegi nav sa�mainīju�ies, naktīs guļ labi, gandrīz nekad neraud, lai gan da�reiz ir slapj� līdz ausīm. Man �ķiet, kundze, jūsu izvēle būs pareiza un ļoti veiksmīga.

-�� Man arī tā �ķiet, - sieviete smaidot piekrita. - Vismaz tā jācer. Jā, starp citu, vai jūs viņam jau esat iedevu�i vārdu?

-�� Nē, - direktore atbildēja. - Parasti tas notiek vēlāk, vai arī vārdu izvēlas aud�uvecāki. Mēs, tāpat kā pārējos, pagai�dām viņu saucam vienkār�i par Puisīti.

Sieviete noliecās, maigi satvēra zilā kombinezonā ietērp�to bērnu un viņu uzmanīgi piekļāva sev klāt.

-�� Es viņu sauk�u par Kristu, - sieviete pateica. - Krists Kristsons. Jauki skan, vai ne? Un viņ� kādreiz noteikti būs slavens vīrs - kādas rado�as profesijas pārstāvis, vai arī po�litiķis un sabiedriskais darbinieks.

-�� Ļoti iespējams, - direktore sacīja, bet pie sevis nodomā�ja - �is zēns, izaudzis liels, būs vai nu patiesi laimīgs, vai arī ļoti nelaimīgs. Viņam uz krūtīm deg savāda zīme - sarkans krusts. Es nezinu, ko tas nozīmē, ta�u stipri �aubos, vai �ausmīgā ugunszlme uz viņa krūtīm �im cilvēkam kādreiz nesīs lielu laimi�

-�� Lūdzu, atkārtojiet vēlreiz savu vārdu un uzvārdu! - tie�su psihiatriskās ekspertīzes vadītājs, psihiatrijas profesors Jānis Kamols uz ekspertīzi atsūtītajam pacientam negaidīti jautāja vēlreiz.

-� Mans vārds ir Krists Kristsons, - es atbildēju.

-�� Kad un kur esat dzimis?

-�� Rīgā, 1961. gada 6. janvārī, pulksten piecos un trīsdes�mit vienā minūtē no rīta.

-�� Cik vecs esat?

-�� Pa�laik man ir septiņdesmit divi gadi, - es pateicu.

-�� Kāpēc jūs tā domājat? - profesors prasīja. - Kāpēc tie�i septiņdesmit divi gadi?

-�� Dakter, - es sacīju, - es tā nedomāju. Es to zinu.

-� Vai jums tas ne�ķiet savādi?

-�� Ne mazākā mērā.

-� Tātad jūs uzskatāt, ka esat dzimis ari� Kur� gads tas iz�nāk?

-�� 1926. gads, - sacīja eksperte Ludmila Saveiko.

-� Varbūt arī datumu atceraties? - profesors painteresējās.

-�� Protams! - es apliecināju. - Tas notika tūksto� deviņi simti divdesmit sestā gada astoņpadsmitajā maijā. Tad, kad sāka ziedēt ābeles. Bija saulaina, ļoti karsta diena. �odien tas pats. Ir astoņpadsmitais maijs, zied ābeles un ir karsta diena! Vai tas, godājamie dakteri, jums ne�ķiet savādi?

-�� Krist, - tikko spējot apvaldīt ironisku smaidu, sacīja ot�rā eksperte Valentīna Me�ule. - Ja jau jūsu atmiņa tik labi saglabā �īs, ja es pareizi saprotu, jūsu pēdējās dzim�anas rei�zes, varbūt atceraties vēl kādas citas?

-�� Protams, bet ļoti miglaini, - es pateicu. - Atceros, ka ap�mēram pirms piectūksto� gadiem biju asīrie�u karavīrs, kaujā pie Kartāgas kritu ēģiptie�u gūstā un divdesmit gadus kā faraona vergs cēlu Heopsa piramīdu. Tas bija sasodīti grūts darbs. Tad vēlāk, jau tuvāk mūsu laikiem, senajā Ro�mā atkal biju vergs, pirms tam feniķie�u jūrnieks, ta�u kādā jūras kaujā pie Krētas salas mani atkal saņēma gūstā un uz- trenēja par gladiatoru. Fiziski, tāpat kā �odien, biju ārkārtī�gi spēcīgs un neticami veikls. Uzvarēju deviņdesmit deviņas cīņas un, ja būtu uzvarējis arī simto, kļūtu brīvs cilvēks. To man apsolīja pats varenais Romas imperators Nērons. Tāpēc arī tik sajūsmināts kopā ar pārējiem gladiatoriem viņu svei�cu, kad viņ� toreiz lepns un augstprātīgs ieradās savā grez�najā Kolizeja lo�ā.

Ave, Caesar, morituri te salutant!

Sveiks, Cēzar, nāvei nolemtie tevi sveicina!

Tā arī iznāca. Es biju nolemts nāvei. Es nespēju uzvarēt savu pēdējo brīvības cīņu. Mani sadūra milzīga auguma nē�ģeris no Sudānas. Kad es, smagi ievainots, gulēju ar cilvēku un zvēru asinīm piesūku�ajās arēnas smiltīs, vēl cerēju uz Nērona �ēlsirdību, ta�u viņ�, nicinājuma pilns, parādīja ar īk�ķi uz leju� Tai pa�ā mirklī sudānietis manās krūtīs ie�trieca sava garā pīķa galu�

Pēc tam kaut ko vēl atceros no vēlīnajiem viduslaikiem, kad par brīvdomību inkvizīcijas tiesas bende Spānijas pilsē�tā Seviljā uz manām krūtīm ar sakarsētu dzelzi izdedzināja lielu krusta zīmi�

Un, kā jau teicu iepriek�, atceros arī 1944. gada jūliju, kad da�i latvie�u zēni, kuri dienēja vācie�u SD dienestam pa�kļautajā zonderkomandā, Biķernieku me�ā skaistas pļavi-

�kā faraona vergs cēlu Heopsa piramīdu.

ņas vidū manās krūtīs no saviem �meseriem ietrieca divpa�dsmit līdz baltkvēlei sakarsētas lodes.

Da�reiz sāp vēl tagad. Gan etiopie�u uzraugu pletnes si�tieni piramīdas pakājē, gan sudānie�a asais pīķis, gan mana dego�ā miesa Seviljas katedrāles dziļajā pagrabā, gan �īs div�padsmit lodes.

Visi trīs ārsti eksperti uz mani cie�i skatījās, būdami ab�solūti pārliecināti, ka es tī�u prātu, mēģinādams tēlot plān�prātiņu, viņiem stāstu �īs neticamās pasaciņas. Ta�u tā kā viņi savā garajā ārstu - ekspertu mū�ā bija dzirdēju�i un re�dzēju�i ne tādus brīnumus vien, savaldīgi smaidīja un turpi�nāja mani izpra�ņāt.

-� Vai jūs, Krist, ticat reinkarnācijai? Tas ir, mūsu dvēseļu ceļo�anai un nemirstībai?

-� Nē, - pakratīju galvu. - Lai gan da�reiz� Ir lietas un no�tikumi, kurus ar prātu vai loģiku ir ļoti grūti izskaidrot.

-�� Jūs mums nupat stāstījāt, ka sevi atceraties būvējam pat Heopsa piramīdu. Tas ir noticis apmēram pirms piec�tūksto� gadiem, ta�u teicāt, ka sevi apzinaties tikai kā sep�tiņdesmit divus gadus vecu cilvēku. Kaut kas te neklapē kopā.

-� Tā ir, - es piekritu. - Pirmīt jau teicu - ne viss ir izskaid�rojams. Bet, kā saka, ar veselā saprāta palīdzību pilnīgi pie�ļauju, ka to par Heopsa piramīdu, gladiatora nāvi un spīdzi�nā�anu Seviļjas inkvizīcijas tiesā esmu vienkār�i izdomājis. Ļoti iespējams, ka tas viss ir tikai manas iztēles auglis. Ta�u bie�i pēk�ņi sajūtu sejā iesitamies svelmainu gaisu, acis ie�kaist no smiltīm un akmens putekļiem un jūtu drausmīgas slāpes. No kurienes tas? Tāpat bie�i, guļot jūrmalas pludma�les smiltīs, negaidīti sajūtu, kā tās dvako pēc cilvēku un zvē�ru asinīm� Un ne tikai sajūtu. Es �īs asinis arī redzu. Tāpat kā redzu milzīgo Sudānas nēģeri ar paceltu �ķēpu un Koli- zejas lo�ā sēdo�o Romas valdnieku.

Bie�i sajūtu vīraka smar�u, redzu smēdē degam ogles, bendi ar melnu masku uz sejas, viņa rokās nokaitētu dzelzi, kur� to pieliek pie mana kakla, tad lēnām velk uz leju un uz manas miesas zīmē krustu�

"Vai tagad tu mīli Dievu?" viņ� bargā balsī prasa.

"Nē!" es sāpēs kliedzu. "Nemīlu!"

"Kāpēc?" viņ� pārsteigts jautā un vēl spēcīgāk turpina svilināt manu ādu.

"Es nevaru mīlēt to, kas vispār nepastāv!" atbildu. "Ja Dievs būtu, vai tad viņ� jums ļautu darīt to, ko jūs pa�laik ar mani darāt? Nē! Bet ja Dievs ir, tad viņ� ir tik liels, stiprs, varens un visaptvero�s, ka viņam absolūti nav nepiecie�ama tik niecīgu un no�ēlojamu būtņu, kādi ir cilvēki, fanātiska pielūgsme!"

-�� Tātad, cienījamie dakteri, - turpināju, - pilnīgi pieļauju, ka es to visu esmu safantazējis, ta�u kā lai tomēr izskaidro visas �īs smar�as, karstuma sajūtas, skaļās sarunas un tik spilgti redzamos tēlus? Jūs, gudri ārsti būdami, tūlīt pateik�siet, ka es vai nu mēģinu jums mālēt acis, neveiksmīgi tēlo�jot garā vājo, vai patie�ām tāds arī esmu. Tas viss būtu loģis�ki un varbūt arī pareizi, ta�u tādā gadījumā tomēr ir grūti izskaidrot �o sarkano krustu uz manām krūtīm! Nezinu. Ie�spējams, ka arī to tāpat var izskaidrot diezgan viegli, - tā vienkār�i ir sagadī�anās! Varbūt. Es nestrīdos. Ta�u savas divas pēdējās dzīves (iepriek�ējo un pa�reizējo) es tomēr at�ceros ļoti skaidri. Jūs ta�u negribēsiet teikt, ka arī to es es�mu izdomājis? Es ta�u sēdu jūsu priek�ā! Es neesmu izdo�māts! Un ne �ī, ne arī manas iepriek�ējās dzīves nav izdomā�tas! Tās ir biju�as! Es tās pirmo reizi sāku atcerēties pēc tam, kad Afganistānā tiku ievainots galvā un manās sma�dzenēs ietriecās neliela bumbas �ķemba, kas, kā jūs to pa�i redzējāt rentgenuzņēmumā, tur atrodas arī pa�laik. Ta�u daudz bie�āk pagātnes notikumus sāku atcerēties pēc tam, kad man, manai meitai un draudzenei pirms diviem gadiem uzbruka bandīti un es atkal saņēmu spēcīgu triecienu pa galvu.

-� Kā jūsu meitu sauc? - profesore Valentīna painteresējās.

-� Viņu sauca Kristīne, - dobjā balsī atbildēju.

-�� Kas ar viņu notika?

-�� Viņa tika zvēriski nogalināta, - �ukstus pateicu, zemu noliecu galvu, ilgi klusēju, tad vērsos pie galvenā eksperta: - Profesor� Es vairs nevaru� Ļoti gribu smēķēt un mazliet atpūsties. Jūtos pagalam slikti.

-�� Labi, - profesors tūlīt piekrita. - Iztaisīsim vienas stun�das pārtraukumu.

Kad mani aizveda atpakaļ uz palātu, es ar trīco�ām ro�kām paņēmu cigareti, aizsmēķēju, gaiteņa galā kā parasti nostājos pie loga, ar abām rokām satvēru tā re�ģus un, ne�kādi nespēdams novaldīt asaras, sāku skaļi kliegt.

-� Nolādētā pasaule! Nolādētie cilvēki! Tiesne�i, bendes un ārsti! Cik ilgi tas vēl turpināsies? Cik ilgi man vēl vajadzēs būt dzīvam?!

*

-��� Piedodiet, - pēc stundas galvenais eksperts profesors Jānis Kamols saudzīgā balsī vērsās pie manis. - Es saprotu, jums nav viegli, ta�u arī mēs �eit neatrodamies sava prieka pēc. Mēs darām savu darbu.

-�� Es to saprotu, dakter.

-� Jūs, Krist Kristson, esat nogalinājis trīs cilvēkus, - pro�fesors turpināja. - Ta�u jūs neesat nekāds bandīts vai laupī�tājs. Jūs esat gudrs, inteliģents cilvēks, turklāt vēl slavens mākslinieks. Jāatzīst, stipri skandalozs mākslinieks, ta�u tomēr. Neslēp�u, savā laikā mākslas salonā esmu pat nopir�cis jūsu gleznu.

-�� Kādu? - tūlīt ar patiesu interesi jautāju.

-�� Tas ir akts Sieviete vannā, - profesors atbildēja. - Man patīk. Sieviete ir tikko nomazgājusies, piecēlusies un, ne�daudz pagriezusies, ar labo roku tver spilgti sarkanu dvieli.

-�� Paldies, dakter, - es teicu. - Es atceros. Tā patie�ām ir laba bilde.

Profesors brītiņu klusēja, tad turpināja:

-Jūs, Kristsona kungs, �o triju cilvēku slepkavību esat iz�darījis, kā pats apgalvojat, atriebības nolūkā, turklāt vēl publiskā vietā. Ne katrs uz to ir spējīgs. Mūsu rīcībā ir tie�sas spriedums, ar kuru Rīgas apgabaltiesa jums ir piesprie�dusi nāves sodu. Jūs �o tiesas spriedumu esat pārsūdzējis. Tagad atkārtoti ir nozīmēta jauna tiesas psihiatriskā eks�pertīze, kuru �oreiz veicam mēs - profesore Me�ule, daktere Saveiko un es - profesors Jānis Kamols. Mēs gribam jūs sa�prast. Lai varētu izdarīt pareizu un nekļūdīgu slēdzienu par jūsu psihisko stāvokli un it īpa�i par jūsu pieskaitāmību vai nepieskaitāmību nozieguma izdarī�anas brīdī, kas iz�ķiro�i un galīgi var iz�ķirt jūsu turpmāko likteni, mums ir jāzina pēc iespējas vairāk par jūsu dzīvi, par jūsu pārdzīvojumiem, tieksmēm, tikumiem un netikumiem, par jūsu attiecībām ar sievietēm, par stāvokli ģimenē, par jūsu reakciju uz da�ā�diem notikumiem gan pasaulē, gan mūsu valsti, gan sa�skarsmē ar cilvēkiem, kurus jūs mīlat vai ienīstat. īsāk sa�kot, mēs gribam zināt jūsu dzīvi.

- Es sapratu, - piekrīto�i pamāju ar galvu. - Ceru, ka spē�siet būt objektīvi un neesat, lai gan esmu trīs cilvēku slepka�va, pret mani noskaņoti naidīgi. Ta�u es, cienījamie dakteri, jums nespē�u izstāstīt ne �o, ne savu iepriek�ējo dzīvi. Es jums varu vienīgi pastāstīt da�as �īs dzīves spilgtākās epizo�des, kas �ā vai tā ir ietekmēju�as manu turpmāko likteni. Varbūt pastāstī�u kaut ko tāpat - kas manā dzīvē bijis skaists vai pretīgs. Vai arī kaut ko tādu, ko es vienkār�i at�ceros. Mans stāstījums, iespējams, būs ļoti haotisks, - es tur�pināju, -jo stāstī�u to, kas attiecīgā mirklī ienāks prātā, ta��u pēc iespējas tomēr mēģinā�u turēties pie zināmas notiku�mu hronoloģijas. Saprotu, ka jūs galvenokārt interesē noti�kums, kas saistās ar trīs cilvēku nogalinā�anu. Un vēl - ko es tai brīdī esmu domājis, pārdzīvojis, kāda ir bijusi manas rīcības motivācija, ja tāda vispār ir bijusi, un tā tālāk. Ta�u līdz nozieguma izdarī�anas brīdim, ja to, vismaz no morālā viedokļa, vispār ir iespējams definēt kā noziegumu, man bi�ja jānodzīvo ilgi gadi. Un jāpārdzīvo tik daudzi drausmīgi ek�sistences brī�i, ka tie pārējiem cilvēkiem pietiktu pat vairā�kiem mū�iem.

Iespējams, ar manu psihi patie�ām kaut kas nav kārtībā. Pat ļoti iespējams. Ta�u jūs tam visam, ko es stāstī�u vai ap�galvo�u, protams, varat neticēt un uzskatīt, ka meloju vai vienkār�i mānos. Ta�u es jums svinīgi zvēru - es runā�u ti�kai patiesību!

Es - Krists Kristsons, dzimis 1961. gada 6. janvāra rītā pulksten piecos un trīsdesmit vienā minūtē�

Es vēl biju mātes iek�ās, man jau bija izveidojies skelets, sirds un asinsrite, visi iek�ējie orgāni un smadzenes. Tātad arī atmiņa. Vairākas reizes dzirdēju, kā Ērikas māte Biruta Lejiņa, kurai vajadzēja būt manai vecmāmiņai un kura fak�tiski tāda ir arī �odien, vairākas reizes savai meitai kliedza sejā:

- Tu nedrīksti �o bērnu dzemdēt! Ej pie kādas vecenes un taisi abortu! Kāp uz �ķūņa jumta un vairākas reizes lec ze�mē! Varbūt melnais auglis, kas atrodas tavās miesās, beidzot pats izkritīs laukā! Dzer hinīnu un ilgi sēdi karstā vannā! Varbūt arī tas palīdzēs! Ej dārzā un roc zemi! Cilā smagus brugakmeņus! Bet tu nedrīksti laist pasaulē mūsu tēva slep�kavas bērnu! Kaut kāda tur ne�ēlīga �ekista pēcnācēju! Bet, ja tomēr bērnu dzemdēsi un to sev paturēsi, tad zini - es te�vi kopā ar viņu izdzī�u no mājas un pēc tam dzīvo kā pati gribi un proti!

Tas bija pirmais, ko uztvēra manas jaunās smadzeņu �ū�nas, - tu esi slepkavas bērns, tevi �ai pasaulē neviens negai�da un tu esi iznīcināms! Vēl nedzimu�am pār manu galvu jau klājās lāsti!

Vēl nepiedzimis, es jau biju nevēlams un nicināms!

Stipri �aubos, vai tas tomēr vēlāk uz manu psihi atstāja kaut cik jūtamu iespaidu, ta�u kas to lai zina? Tas viss, ie�spējams, palika dziļi noslēpts manā zemapziņā un tikai da��reiz, pa�am to nezinot un neapjēdzot, �is apvainojums un pazemojums kaut kādā veidā tomēr izpaudās attiecībās ar citiem cilvēkiem.

Kad iznācu no mātes miesām, viss mans mazais ķermenis un acis bija aplipu�as asinīm, es sajutu �īs pasaules aukstu�mu un sāku kliegt.

Tās ir muļķības, kad saka - skatieties! Kāds smuks, tīrs un balts bērniņ� ir piedzimis! Tādi mēs izskatāmies vēlāk, bet piedzimstot izskatāmies pēc veciem, sa�uvu�iem cilvē�kiem un esam neglīti, netīri un no galvas līdz kājām asiņai�ni! Jā, tās nav mūsu asinis. Tās ir mūsu mā�u asinis, bet lie�tas būtību tas nemaina. Mēs visi zem saules ierodamies� asinīs izmirku�i.

Nezinu, nekad par to tā dziļi neesmu domājis, bet varbūt tam tomēr ir kāds sakars ar cilvēku jau iedzimto ļaunumu, ar mūsu cietsirdību un asinskāri? Kā lai citādi izskaidro, ka bie�i gudri un inteliģenti cilvēki pat neliela ģimenes strīda

laikā viens otram skaļi draud - "es tevi nositī�u!" Un nereti nosit ari.

Kā lai citādi izskaidro, ka politisku strīdu vai tikai disku�siju laikā bie�i it kā līdz tam pavisam mierīgi un arī ne dum�ji cilvēki pēk�ņi sāk kliegt: "Jūs visus vajag no�aut!"

Man bija apmēram pieci gadi, kad pirmo reizi pilns nesa�pratnes mātei uzprasīju: - Mammu, kur ir mans tētis?

Viņa samulsa, lai gan dro�i vien agrāk vai vēlāk �o jautā�jumu bija jau gaidījusi. Un tomēr viņa stipri samulsa un ska�tījās sāņus.

Annai Kristsonei Iļguciema pa�ā attālākajā nomalē, Bal�tās ielas galā, piederēja vidēji liela baltu ķieģeļu �etristabu privātmāja, kuru ieskāva labi kopts dārzs. Kad jau biju bei�dzis dienestu padomju armijā, izkarojies Afganistānā, smagi ievainots galvā, demobilizējies un iestājies Rīgas Mākslas akadēmijas glezniecības nodaļā, mēs ar māti uzcēlām vēl klāt divstāvu piebūvi, kur tagad atrodas mana mākslinieka darbnīca, liela dzīvojamā istaba, tualete un vannas istaba.

-�� Tev nav tēva, - māte savādā balsī atbildēja.

-�� Kāpēc? - es prasīju. - Citiem puikām ir, bet man nav?

-�� Tā nu ir iznācis, - māte atbildēja. - Viņ� ir miris.

-�� Ko nozīmē miris?

-������� Tas nozīmē, dēls, ka cilvēka vairs nav, - māte atbildēja. - Bija, bet tad pēk�ņi vairs nav.

-�� Vai tu arī kādreiz nebūsi? - turpināju prasīt.

-������� Diem�ēl, - viņa skumji pasmaidīja. - Tā tas �ai pasaulē ir iekārtots.

-������� Bet es? - neatlaidos, jo �is jautājums man nez kāpēc pēk�ņi bija ļoti ieinteresējis. - Tātad arī es kādreiz nebū�u?

-� Jā, dēls, - māte apstiprināja. - Diem�ēl tu arī.

-�� Vai tas ir pareizi?

-������ Nezinu. Reti kāds par to domā. Tas viss ir ļoti sare�ģīti. Mums atliek pieņemt, ja jau reiz tas tā notiek, tad tam tā arī ir jānotiek.

-� Vai mans tētis nomira vecs?

-�� Nē. Viņ� bija jauns.

-� Vai arī es nomir�u jauns?

-������ Ceru, ka ne, - māte atbildēja. - Ticu, ka tu nodzīvosi līdz sirmam vecumam.

-�� Vai tad tu vēl būsi?

-�� Nē, dēls, tad es vairs nebū�u, - viņa pateica.

-�� Ko es viens darī�u?

-������� Tu viens nebūsi. Tev jau tad pa�am būs sava ģimene, būs sieva un bērni�

-�� Tikpat maziņi kā es pa�laik?

-������ Jā, Krist. Būs maziņi un būs lielāki. Tad tu pats būsi tē�tis.

-�� Bet ja arī es nomirstu jauns?

-������ Es jau tev teicu. Tu dzīvosi ilgi un būsi laimīgs. Līdz sir�miem matiem.

-�� Bet beigu beigās es tomēr nomir�u, vai ne?

-�� Nē, Krist. Tu vienkār�i atnāksi pie manis ciemos.

-�� Kur tu būsi?

-� Debesīs, dēls. Tur visi cilvēki kādreiz aiziet un satiekas.

-�� Kāpēc viņi nepaliek �eit, uz zemes?

-�� �eit cilvēkiem ir grūti. Debesīs ir labāk.

-������� Kāpēc cilvēki uz debesīm neiet uzreiz? Kāpēc viņiem ir jāpiedzimst, kādu laiku jādzīvo, pēc tam noteikti jānomirst un tikai pēc tam viņi tiek tur aug�ā?

-������ Tāda ir kārtība, - māte paskaidroja. - Cilvēki pa�i to nav noteiku�i.

-�� Kas tad to ir noteicis?

-������� Neviens to nezina, - māte paraustīja plecus. - Ir tikai minējumi un pieņēmumi.

-������ Es negribu, ka tu no manis aizej, - es pateicu un ierāpos mātes klēpī. Viņa mani saudzīgi apmīļoja, noskūpstīja, no�glāstīja un klusi pateica: - Nebaidies, Krist. Es pie tevis vēl bū�u ilgi, ilgi�

-�� Un es pie tevis.

-�� Un mēs abi viens pie otra.

Māte mani ļoti mīlēja. Es toreiz un vēl ļoti ilgi pēc tam ne�zināju, ka viņa nav mana īstā māte. Ka viņa mani �etru mē�ne�u vecumā ir paņēmusi no zīdaiņu patversmes, adoptēju�si, iedevusi savu uzvārdu un mani visu dzīvi uzskatījusi par savu īsto dēlu.

Kā vēlāk uzzināju, viņai pa�ai bērnu nevarēja būt un var�būt tāpēc, bet varbūt citu iemeslu dēļ, viņa nekad neappre�cējās. Kad biju pusaudzis, viņai da�us gadus bija kāds draugs, arī ārsts, bet kāpēc viņi tā arī nesagāja kopā pavi�sam, es nezinu. Nekad to viņai neesmu prasījis. Un, galu ga�lā, kāda man tur būtu daļa?

�

Sestajā klasē vienā no zīmē�anas stundām, kad atkal ro�kā turēju krāsainus zīmuļus, es pirmo reizi negaidīti sevī sa�jutu kaut ko līdzīgu vieglām dvēselēs trīsām. Pēk�ņi sapra�tu, ka man ļoti patīk zīmēt, apziņā viena iztēles aina strauji nomainīja otru, un es ar nepacietību gaidīju skolotājas uzde�vumu.

Skolotāja bija vēl jauna sieviete, kura nesen beigusi Mākslas akadēmiju, pati lieliski gleznoja, bet skolā, �ķiet, vienkār�i piepelnījās.

-�� Bērni! - viņa, stundai sākoties, mūs tūlīt uzrunāja. - Es jums �odien neko nemācī�u. Jūs mācīsieties pa�i. Es jums dodu pilnīgu brīvību tēmas izvēlē! Zīmējiet, ko gribat! Tre�nējiet iztēli! Varat zīmēt, ko redzat sev apkārt - klasi, vāzi, tāfeli, skapi vai solus, bet varat zīmēt arī to, ko jūs redzat vai izjūtat savā iztēlē!

Tas man patika. Mēs bijām apmierināti. Visi tūlīt uz sa�vām baltajām papīra lapām sāka kaut ko zīmēt un krāsot, bet pati skolotāja apsēdās pie galda un sāka lasīt kādu biezu mākslas grāmatu.

Es ilgi neko nespēju iesākt. Pievēru acis un krietnu laiku domāju, ko gan tādu varētu uzzīmēt. Vispirms gribēju uzzī�mēt skolotāju - viņa bija tik laba un smuka! Tad gribēju uz�zīmēt klases logu, aiz kura skaidri varēju redzēt pagalmā vientuļi augo�u bērzu. Pēc tam vēlējos uzzīmēt māti vai mū�su suni. Ta�u tad pēk�ņi viss manu acu priek�ā it kā satum�sa vai tie�i otrādi - kļuva tik ārkārtīgi spilgts, ka vairs ne�spēju saskatīt ne labo skolotāju, ne klases logu, ne koku, ne blakussēdētājus. Sev priek�ā redzēju tikai baltu papīra lapu. Tad kāds liels iek�ējs spēks man beidzot lika paņemt rokās zīmuli un sākt zīmēt to, par ko es agrāk nekad nebiju pat do�mājis.

Pa visu papīra lapu uzzīmēju lielu sarkanu krustu, bet pie tā pienaglotu cilvēku. Visdīvainākais bija tas, ka �is cilvēks, kas varēja būt gan jauneklis, gan vecs vīrs, krustā bija pie�sists ne tā kā parasti, bet pavisam otrādi - ar seju pret krus�tu� Skatītājs varēja redzēt vienīgi �ā cilvēka ar pletņu cir�tieniem savainoto stāvu.

Stundas beigās, kad skolotāja bija apskatījusi pārējo bēr�nu zīmējumus, viņa ilgi skatījās uz manu mākslas darbu un neslēpa pārsteigumu.

-�� Ko tas nozīmē? - viņa prasīja.

Vai tas ir Jēzus Kristus? - skolotāja jautāja.

Klusēju. Es pats īsti nesapratu, ko esmu uzzīmējis.

-� Vai tas ir Jēzus Kristus? - skolotāja jautāja.

-�� Nezinu, - atbildēju. - Ļoti iespējams.

-� Ja tas nav Jēzus Kristus, kas tad viņ� varētu būt?

-������ Kāds no senās Romas vergiem, - es teicu. - Vai arī kāds lielceļa laupītājs. Redzat, kā viņ� ir pērts! Bet visticamāk, ka tas ir parasts cilvēks, kas pie krusta ir piesists nevainīgs. Vai tad dzīvē valdnieks vai tiesne�i soda tikai vainīgos?

Skolotāja joprojām neatrāva skatienu no mana darba.

-������� Bet iespējams, ka tas tomēr ir Jēzus Kristus, - es klusi piebildu.

-�� Kāpēc tādā gadījumā viņ� pie krusta ir piesists otrādi?

Mirkli domājis, sacīju:

-������ Varbūt tas ir tāpēc, ka viņam ir kauns skatīties uz cilvē�kiem.

-�� Krist! - skolotāja iesaucās. - Vai tu apjēdz, ko runā?

-������� Nedaudz, - atbildēju. - Man ienāca prātā, ka viņam ir kauns skatīties uz cilvēkiem tāpēc, ka viņi nav kļuvu�i tādi, kādus Jēzus viņus gribēja redzēt - labus un vienam otru mī�lo�us. Tādēļ arī palūdza savus tiesne�us un bendes nevis vi�ņu piesist pie krusta, bet gan krustu piesist pie viņa�

Skolotāja joprojām izskatījās pagalam apmulsusi.

-�� No kurienes tas tevī nāk? - viņa prasīja. - Tu apmeklē baznīcu?

-� Tikai reizi gadā uz Ziemassvētkiem, - es atbildēju. - Ko�pā ar māti.

-�� Kāpēc krusts ir sarkanā krāsā? - viņa turpināja intere�sēties. - Vai tu tādu kaut kur esi redzējis?

-�� Nē, - pakratīju galvu. - Es tikai iedomājos� Ja jau pie krusta pienaglo cilvēku un varbūt ne vienu vien� Tās, sko�lotāj, ir nevainīgi sodītu cilvēku asaras.

-� Vai tad asaras var būt sarkanas? - skolotāja, vēl vairāk pārsteigta, vaicāja.

-�� Da�reiz var, - es apgalvoju. - Kad cilvēkam ļoti sāp.

Skolotāja saprata, ka ir nonākusi neērtā situācijā. Padom�ju skolā viens no padomju skolniekiem viņas zīmē�anas stundā zīmē krustu un Jēzu Kristu, kur�, kaunoties par cil�vēku ļaunajiem darbiem, viņiem ir pagriezis muguru! Tur�klāt �is zēns vēl svin Ziemassvētkus un apmeklē baznīcu! Ta�u tā kā jaunā bērnu estētiskās gaumes audzinātāja nebi�ja padomju skolotāja, bet gan vienkār�i skolotāja, turklāt vēl pati būdama arī laba māksliniece, viņa paņēma zīmējumu pie sevis un nevienam citam to nerādīja. Viņa tikai nodomā�ja, ka �is visādi centīgais, ta�u parasti ļoti nopietnais zēns ir vai nu nedaudz garīgi slims, vai arī garīgi tik attīstīts un ta�lantīgs, ka dienās noteikti būs ģeniāls mākslinieks.

-�� Krist, - skolotāja mīļi sacīja, - es tev par �o zīmējumu ielieku atzīmi pieci ar plusu� Vienīgi, ja tu arī uz priek�u tā turpināsi domāt un tik smagi uztvert �o pasauli, tev dzīvē nekādi lielie prieki negaida. Tev būs ļoti grūti dzīvot. Visu vajag redzēt mazliet gai�ākās krāsās! Tāpēc es tev uzdodu mājas darbu. Uz nākamo stundu man, lūdzu, atnes uzzīmē�tas kaut kādas puķes! Nu, kaut vai rozes!

-�� Labi, skolotāj, - es viņai apsolīju. - Es uzzīmē�u rozes.

Pēc divām dienām, kad atkal notika zīmē�anas stunda, es

skolotājai pasniedzu savu apsolīto mājas darbu.

Viņa to paņēma un atkal, pagalam apmulsusi, ilgi skatījās te uz mani, te uz zīmējumu.

-�� Krist� - skolotāja smagi nopūtās. - Ziedi izskatās kā dzīvi, bet�

Rozes izskatījās neparastas. Tās bija ogļu melnas�

Mana atmiņa atkal no tālās pagātnes miglas uz mirkli iz�rauj vēl vienu it kā parastu, ta�u savā būtībā diezgan baigu notikumu. Es pirmo reizi mū�ā izjutu lielu kaunu, lai gan neizdarīju absolūti neko tādu, par ko man vajadzētu kaunē�ties. Patiesībā tas bija kauns par citiem cilvēkiem.

Pirmo reizi dzīvē redzēju, cik viegli un glu�i ne par ko cil�vēku var pazemot un apspļaut. To, cik viegli cilvēku var no�dot un nogalināt, es uzzināju krietni vēlāk.

Man tolaik jau laikam bija �etrpadsmit gadi. Jā. Pavisam noteikti. Pavasarī biju beidzis septīto klasi un rudenī turpi�nāju mācīties tālāk. Kādā novembra mēne�a pēcpusdienā mums mājās sabojājās telefons un māte palūdza, lai es aiz�skrienu līdz netālu eso�ajai skolai, kur uz Baltās un Riekstu ielas stūra atradās apkārtnes vienīgais telefona automāts. Māte palūdza piezvanīt viņas māsai un pateikt, ka māte va�karā, kā bija norunāts, pie viņas tomēr nevarēs aizbraukt, jo ir saslimusi.

Tie�i tajos gados sākās intensīva Iļģuciema apbūve, dau�dzas vecās mājas tika nojauktas, to vietā uzceltas jaunas standarttipa piecstāvu mājas, kuru dzīvokļos, protams, ne�viens telefons vēl nebija ievilkts. Tāpēc pie vienīgā tuvumā eso�ā telefona automāta bija sastājusies diezgan gara cilvē�ku rinda.

Diena bija auksta un vējaina. Krita vēl sniegs, un ikviens, kas atradās laukā, par to vien sapņoja, kā ātrāk atkal nokļūt siltā dzīvoklī.

Telefona būdā stāvēja jauns cilvēks bez galvassegas, bet viņa acis sedza tum�as saulesbrilles. Viņ� vairākas reizes ne�pacietīgi grieza telefona ripu, ta�u tur, uz kurieni viņ� zva�nīja, neviens klausuli necēla.

Rindā stāvētāju vidū jaudās arvien lielāka neapmierinātī�ba. Viņi sāka diezgan skaļi protestēt, jaunajam cilvēkam at�gādinot, ka viņ� pārāk ilgi uzturas telefona būdā, tādā veidā jūtami aizkavējot pārējos zvanītgribētājus. Vairāki pat pie�gāja pie būdas durvīm, klauvēja un aicināja jaunekli nākt laukā.

Beidzot viņ� dabūja ilgi gaidīto savienojumu, ta�u tas, kam viņ� zvanīja, neatradās tuvumā un acīmredzot kāds aiz�gāja viņu meklēt.

Telefona būdā eso�ais jauneklis tā arī palika stāvot ar te�lefona klausuli rokās, gaidot, kad beidzot vada otrajā galā pienāks viņam vajadzīgais cilvēks. Iespējams, viņ� bija pie�zvanījis savai meitenei uz kopmītni un pa�laik komandante vai stāva de�urante viņu meklē istabā, virtuvē vai mazgā�a�nās telpā. Bet varbūt zēns bija piezvanījis uz slimnīcu, kur

smagā stāvoklī atradās māte, tēvs vai tā pati mīļotā meitene.

Jauneklim nācās gaidīt diezgan ilgi, bet pa to laiku rindā stāvo�o cilvēku sa�utums jau pārvērtās acīmredzamā agresi�jā. Viņi atkal atrāva telefona būdas durvis un kliedza: "Tu �eit drīksti atrasties tikai trīs minūtes, saproti?"

"Vai tu mūs turi par muļķiem?"

"Atradies kungs! Bet mēs te lai salstam?"

"Ej zvanīt no mājas! �is tomēr ir sabiedriskais īpa�ums!"

"Nekauņa!"

"Kuces bērns!"

"Huligāns!"

"Tāda ir tā mūsdienu jaunatne - nekaunīga un trula!"

"Nekādas cieņas pret citiem!"

"Stilīgais! Laukā krīt sniegs, bet viņ� uzlicis saulesbril�les!"

Ievēroju, kā puisim trīc roka, kurā viņ� turēja telefona klausuli.

Beidzot divi vīrie�i jaunekli izgrūda laukā, tā arī neatļā�vu�i sagaidīt cilvēku, ar kuru gribēja parunāties. Dro�i vien, ne jau parunāties. Visticamāk, viņ� gribēja kaut ko svarīgu pateikt vai uzzināt.

Bet nekā!

Viņu varmācīgi izgrūda uz ielas, un viņ� apmulsis stāvēja satrakotā pūļa priek�ā.

"Ko, kauns skatīties acīs godīgiem cilvēkiem?" kāda res�na krievu tautības sieviete kliedza. "Būtu labāk kaunējies un pārstājis mā�oties! Kur� normāls cilvēks ziemas laikā, turklāt jau puskrēslā, nēsā melnas saulesbrilles?!"

"Es neesmu normāls," jaunais cilvēks klusi pateica un lē�nām no sejas noņēma brilles.

Pūlis pārsteigumā novaidējās un pēk�ņi apklusa.

Jaunā cilvēka sejā acu vietā rēgojās divi lieli, izdegu�i cau�rumi�

Viņ� bija akls.

Bet man kļuva liels kauns par mums - cilvēkiem.

Pacēlu galvu aug�up un, nedaudz izbrīnījies, skatījos uz debesīm.

No melniem mākoņiem krita balts un tīrs sniegs�

-� Vai tu jau esi drāzis kādu meiteni? - Viktors prasīja.

-� Jā, - es meloju.

-� Nu un kā?

"Stilīgais! Laukā krīt sniegs, bet viņ� uzlicis saulesbrilles!"

-�� Nekas īpa�s, - sacīju un griezu galvu sāņus.

-�� Tad tev nav trāpījusies īstā! - Viktors bija pārliecināts.

-�� Noķēri ballē?

-� Kur gan citur?

-������� Nākamsestdien, kad atkal aiziesim uz dejām Rīgas tek�stila klubā, es tev parādī�u īsto! Elitu no Dagmāras ielas pa�zīsti?

-� Tā apmēram, - es noņurdēju.

-������ Es tev viņu atdo�u, - Viktors apsolīja. - Viņa ir īstā! Ti�kai se�padsmit gadi, ta�u jau izjājusies ar pusi no Iļguciema �aļiem!

-�� Tādā gadījumā viņu paturi sev arī turpmāk, - es teicu.

-�� Priek� manis tā nav īstā.

-� Ko tad tu gribēji? Nevainīgu?

-� Nē, normālu.

-������� Normālu meiteņu vairs nav! - Viktors sacīja. - Lielākā daļa ir pēdējās palaistuves, bet mazākā puse atkal ir pārāk godīgas! Bet tu negribi ne vienu, ne otru!

Man bija pienācis vecums, kad arvien bie�āk sāku domāt par mīlē�anos. Visi draugi un paziņas par to varēja runāt no rīta līdz vakaram. Viņi lielījās ar saviem panākumiem pie

meitenēm, vienīgi es pa lielākai daļai klusēju. Man nebija ar ko lepoties. Lai gan es pat ļoti gribēju iegūt kādu meiteni, tas man tomēr vēl nebija izdevies. Kāpēc - to nemāku iz�skaidrot. Galvenais iemesls laikam tomēr bija mana nespēja izvēlēties vai, sakot to citādi, manas augstās prasības. Man gandrīz neviena meitene nepatika. Lielākā daļa �ķita neglī�tas vai bezgaumīgi ģērbu�ās, bet tās, kuras bija glītas un mo�derni ģērbu�ās, savukārt �ķita garīgi aprobe�otas un neinte�resantas. Tātad, ja ne ar prātu, tad vismaz zemapziņā mans ego meklēja sintēzi, kas jau stipri līdzinātos turpat vai pilnī�bai - meiteni, kas būtu skaista, gaumīgi tērpta, gudra, inte�resanta un ļoti maiga. Varbūt tie�i maigums bija visnoteico- �ākā īpa�ība, ko vēlējos atrast un sajust savā meitenē.

Bet dabūt meiteni vienai naktij bija vairāk nekā vienkār��i. Vajadzēja tikai sestdienas vai svētdienas vakarā aiziet uz diskotēku Rīgas tekstila klubā vai uz cementa un �īfera fab�rikas kultūras namu un tur, ja ne glu�i katru, tad vismaz katru otro meiteni pēc dejām dro�i varēji vest, kur vien sir�dij patika - vai nu pie sevis, uz mājām pie viņas, vai uz Dze- gu�kalna krūmiņiem�

Meiteņu un vietu izvēle bija liela, ta�u man joprojām ne�vienas nebija.

Tad viss pēk�ņi atrisinājās ātri un nepavisam ne tā, kā to biju iedomājies.

Mūsu mājai kaimiņos arī atradās liela privātmāja netālu no tās vietas, kur pa�laik atrodas divdesmit pirmā trolejbu�sa galapunkts. Tur dzīvoja Ziediņu ģimene - māte, tēvs un apmēram trīsdesmit piecus gadus veca precējusies viņu mei�ta Gunita. Viņas vīrs bija jūrnieks - Gunārs Kozlovskis - kur� mājās parādījās labi ja divas reizes gadā.

Bija vasara un jau otro nedēļu pieturējās karsts un sau�lains laiks. Tagad vairs īsti neatceros, kāpēc toreiz aizgāju uz Ziediņu māju, ta�u acīmredzot kāda vajadzība spieda. Uz klauvējienu pie ārdurvīm neviens neatsaucās. Atvēru durvis un iegāju iek�ā. Ne virtuvē, ne istabās neviena nebija. Uz saucienu - "Ziediņtant!" - neviens neatsaucās. Izgājis cauri divām istabām, atvēru durvis, kas veda uz verandu.

Iegāju iek�ā un apmulsis apstājos.

Verandā uz dīvāna, viegli iesnaudusies, gulēja Gunita. Vi�ņai mugurā bija neaizpogāts rozā krāsas viegls mājas halāts. Balts, gandrīz caurspīdīgs krū�turis un mazas, arī baltas biksītes. Viņa gulēja uz muguras. Kājas bija nedaudz paples�tas, viena roka atmesta atpakaļ, bet otra pabāzta zem spil�vena.

Es stāvēju un nekādi nespēju atraut skatienu no viņas ķermeņa.

Neko tik skaistu, vilino�u un noslēpumainu vēl nebiju re�dzējis.

Sieviete atvēra acis, pasmaidīja un, nemainot pozu, ieru�nājās:

-�� Sveiks, Krist! Tu kaut ko gribēji?

-� Jā, - klusi atbildēju. - Vajadzēja satikt tavu mammu.

-� Viņas nav, - Gunita pateica. - Arī tēva nav mājās.

-������ Tad nu nekā� - noplātīju rokas un jau gribēju iet prom, kad mani apturēja Gunitas balss. - Pagaidi! Tu kaut kur steidzies?

-Nē.

-�� Tad kāpēc skrien prom?

Es paraustīju plecus.

-������� Tu sen pie mums neesi ienācis, - Gunita teica. - Ko tu vispār dari?

-������� Tagad pa vasaru neko. Gurķojos. Augustā brauk�u uz sporta nometni.

-�� Spēlē basketbolu?

-������� Apgūstu Austrumu cīņas. Galvenokārt d�udo un teik- vando, ta�u treneris, var teikt, pa kluso mūs apmāca arī ka�ratē.

-�� Kas tas tāds?

-������� Sena japāņu cīņas māksla. Lielie meistari, kas to apgu�vu�i pilnībā, ar kailām rokām spējot stāties pretī daudziem bruņotiem vīriem.

-������� Kāpēc tas tev ir vajadzīgs? - Gunita nedaudz izbrīnīju�sies uzprasīja un piecēlās sēdus. - Tev vajadzēja nodarboties ar peldē�anu.

-�� Es jau tāpat eju uz upi peldēties.

-������ Tu esi skaists zēns, - Gunita sacīja, satvēra mani aiz ro�kas un apsēdināja blakus. - Tā kau�anās tevi tikai samaitās. Bet būt skaistam� Tā mūsu dzīvē ir milzīga vērtība. Vai es tev patīku?

-������ Jā, Gunit, - atbildēju. - Nevienu citu tik skaistu sievie�ti vēl neesmu redzējis. Turklāt vēl �ādā izskatā�

-������� Ko mels niekus! - Gunita iesmējās. - Pludmale ta�u ir pilna ar peldkostīmos tērptām sievietēm!

-������� Tā ir, - es piekritu, - ta�u mēs pa�laik neesam plud�malē�

-� Tu varbūt no manis kautrējies? - Gunita prasīja. - Var�būt vēlies, lai es uzģērbju kleitu?

Pakratīju galvu.

-Nē.

-�� Varbūt gribi, lai aizpogāju halāta priek�u? Vai tas tevi mulsina?

-� Jā, - klusi pateicu un pagriezu galvu sāņus.

Gunita draiski iesmējās un negaidīti halātu vispār nome�ta no sevis.

-�� Cik tev, Krist, pa�laik ir gadu?

-�� Piecpadsmit ar pusi. Ziemā būs se�padsmit.

-�� Tad jau tu esi liels zēns. Vai tev jau ir kāda meitene?

-Nē.

-�� Un nekad nav arī bijusi?

-�� Nekad.

-�� Tātad tu, Krist� Piedod manu ziņkārību, bet� Tu vēl ne ar vienu sievieti neesi gulējis?

-�� Nē, - stipri nosarcis atbildēju.

-�� Bet gribi? - Gunita ar interesi vaicāja un no manis ne�nolaida savu ziņkāres pilno skatienu.

Neko neatbildēju, tikai klusējot pamāju ar galvu. Es vien�laikus sajutu gan kaunu, gan spēcīgu vēlmi iegūt �īs sievie�tes ķermeni. Ta�u nezināju, kā to īsti lai daru, turklāt vēl baidīja Gunitas reakcija. Varbūt viņa sāks ņirgt? Varbūt cir�tīs pļauku? Dzīs laukā? Bet varbūt� Kāpēc viņa noģērba ha�lātu? Kāpēc tik mīļi un koķetīgi smaida? Varbūt arī viņa grib un tas, ka Gunita ir precējusies un vairāk nekā divas reizes vecāka par mani, viņai nevar būt nekāds �ķērslis, bet tie�i otrādi - var �ķist ļoti interesanti un kārdino�i?

Manās acīs Gunita neizskatījās veca, kāda viņa, protams, arī nebija. Gan seja, gan visa ķermeņa āda bija brūni iedegu�si un tur nevarēju saskatīt nevienu grumbiņu. Āda bija mai�ga un tīra. Tā visa smar�oja pēc jasmīniem un prie�u sve�ķiem. Man �ķiet, īsi pirms manas atnāk�anas sieviete bija ie�gājusi vannā, pēc tam sasmar�ojusies un verandā apgūlusies nedaudz atpūsties.

-�� Krist� - Gunita klusi sacīja, mani apskāva un ar vienu roku negaidīti sāka glāstīt manu bik�u priek�u� Pāri visam ķermenim kā zibens spēriens pārskrēja liels karstuma vil�nis� - Ja es tev patīku� Ja tu ne ar vienu meiteni to vēl ne�esi darījis� Mēs tagad varam� Es tev parādī�u, es tavi pa�mācī�u, kā to dara� Agrāk vai vēlāk tev tik un tā tas kād�reiz būs jādara, visticamāk ar savu mīļoto meiteni, un tad nemaz nebūs slikti, ja tev �ajā lietā jau būs kāda pieredze. It sevi�ķi, ja tava meitene būs vēl nevainīga. Vissliktāk ir tad, kad to pirmo reizi mēģina darīt tie, kuri ir bez jebkādas pie�redzes. Tādos gadījumos parasti iznākums ir diezgan bēdīgs, un tas meitenei var atstāt sliktu iespaidu uz visu mū�u.

Tagad es atpogāju tavas bikses, - viņa turpināja klusi ru�nāt un darboties. - Tās novelku un nosvie�u uz grīdas. Vē�lāk, kad būsi jau pieaudzis, pirms mīlē�anās nekad neiedo�mājies savas drēbes rūpīgi salocīt un tās nolikt, piemēram, uz tuvākā krēsla atzveltnes! Nē! Sievietēm tas nepatīk. Drē�bes steidzīgi un varbūt pat ar zināmu niknumu vienmēr nosvied zemē vai izmētā pa visu istabu! Tāpat ļaujies, lai te�vi izģērbj sieviete. Tas būs patīkami gan tev, gan viņai. Tā būs arī pavisam dro�a zīme, ka viņa tevi ļoti grib! Turklāt nepacietīgi! Un arī tu centies vienmēr izģērbt viņu! Pa�as iz�ģērbjas vienīgi ielenes!

Nu, lūk! Tev ir arī mazas peldbiksītes. Tas ir labi. Tāpēc, ka arī tas ir ļoti svarīgi! Apak�veļai vispār ir liela nozīme. Tā var gan vairot, gan - tie�i pretēji - stipri mazināt seksuālo tieksmi. Tagad noģērbju arī �īs bikses un viegli savās plauk�stās paņemu tavu mietiņu. Patie�ām kā miets. Ļoti skaists. Bet tagad es to paņemu� Tas gan ne vienmēr ir obligāti, ta��u vīrie�iem ārkārtīgi patīk�

Un Gunita pēk�ņi manu mietiņu sāka skūpstīt. Es vairs neatceros nevienu vārdu, ko viņa vēl runāja. Gandrīz vai no�bijos. Pirmkārt, tāpēc, ka neko tādu nebiju gaidījis un prak�tiski nekad par to arī nebiju domājis. Otrkārt� Mani pēk�ņi pārņēma tik bezgalīgi liela laimes sajūta, visu ķermeni un apziņu pārpildīja tik spēcīga bauda un labsajūta, ka gandrīz vai zaudēju samaņu.

Pēc tam Gunita palūdza atāķēt viņas smalko krū�turi un novilkt biksītes. Pirmo reizi ieraudzīju to, ko parasti nepre�cētu vīrie�u acis ierauga visai reti�

Gunita man palīdzēja, mierināja un visādi uzmundrināja. Lai gan beigas bija visai ātras un vispār mans pirmais grēks bija tālu no mīlas mākslas labākajiem paraugiem, Gunita, būdama gudra un pieredzējusi sieviete, mani tomēr krietni uzslavēja un iedro�ināja.

- Pirmajai reizei bija pat vairāk nekā labi, - viņa teica. - Dzirdēju, tu skolā labi mācoties. Ceru, tu neatteiksi vēl kā�du reizi atnākt pie manis un arī �eit apgūt da�as vajadzīgas zinā�anas� Tici, Krist, tās tev dzīvē būs tūksto�kārt vaja�dzīgākas un noderēs nesalīdzināmi labāk nekā visa tā fizika, ķīmija, ģeometrija un algebra! Tas, kas starp vīrieti un sie�vieti notiek gultā, ir augstāko cilvēcisko attiecību un jūtu iz�pausme. Un jo labāk kāds to dara, jo uz lielāku sievietes mī�lestību viņ� var cerēt. Es negribu teikt, ka tas katra cilvēka dzīvē ir pats svarīgākais. Nē! Daudziem tas ir pilnīgi vienal�dzīgs, ta�u miljoniem cilvēku visā pasaulē tas tomēr nereti ir pat dzīvības un nāves jautājums. Un, ja arī ne tas, tad vis�maz par laimīgas vai nelaimīgas laulības dzīves pamatu tas tiek ņemts vienmēr.

Tovasar es līdz vēlam rudenim gandrīz vai katru dienu gāju pie Gunitas kā uz sporta nodarbībām. Un līdz pat �ai dienai viņai esmu pateicīgs par visu, ko viņa man toreiz iemācīja un parādīja.

Mīlestība un sekss - tas daudzu cilvēku dzīvēs ir kaut kas tik liels un nozīmīgs, ka tad, kad tā visa nav, cilvēks patie��ām var sajukt prātā.

Un da�reiz sajūk arī.

Tāpēc novembra sākumā biju tik apmulsis, kad tumsā, at�grie�oties no skolas, mani netālu no mājas sagaidīja Gunitas vīrs Gunārs Kozlovskis. Viņ� mani pēk�ņi satvēra aiz kakla un muguru cie�i piespieda sētai.

-�� Kas ir, �murguli? - viņ� �ņāca. - Vai tev skuķu nepie�tiek?

-�� Pietiek, - atbildēju. - Par ko jūs runājat?

-�� Par to pa�u! Pie manas sievas gāji?

-�� Nē! - es iekliedzos.

-�� Nemelo! - Gunārs kliedza pretī. - Es visu zinu!

Gunārs Kozlovskis nebija spēcīga auguma vīrs. Viņ� At�lantijas okeānā uz kāda liela zvejas bāzes kuģa brauca par kapteiņa tre�o palīgu. Bet es jau fiziski biju kļuvis spēcīgs, trena�ieru zālē uzpumpējis lielus muskuļus un Austrumu cī�ņu treniņos apguvis tādus paņēmienus, ka man nekādas īpa��as piepūles neprasītu Gunāru ātri vien nolikt gar zemi. Ta��u viņ� pēk�ņi no kabatas izrāva liela izmēra �aujamieroci un to man iegrūda sejā. Uzreiz sapratu, ka tā ir raķe�u pis�tole. Ja viņ� iz�autu, no manas sejas nekas daudz pāri nepa�liktu.

-� Atzīsties! - Gunārs turpināja kliegt. - Vai bie�i gāji pie Gunitas?

-� Liecies mierā! - es skaļi teicu. - Baigi man vajadzīga ta�va vecā sieva!

-� Vai tad kaimiņi būtu meloju�i? - Gunārs nerimās. - Vi�ņi stāsta, ka esot tevi redzēju�i bie�i ieejam mūsmājās!

- Kas ir, �murguli? - viņ� �ņāca. - Vai tev skuķu nepietiek?

-�� �ad tad varbūt ari iegāju. Nu un tad?

-�� Ar Gunitu gulēji?

-�� Tev, Gunār, pusgadu �ūpojoties okeāna viļņos, kaut kas būs sagājis dēli ar galvu! Nezinu, varbūt lielākā daļa jūrnie�ku sievu arī ir neuzticīgas, ta�u domāju, ka Gunitai pa �o lai�ku neviens tomēr nav bijis. Neviens!

-�� Nepūderē man smadzenes! - Gunārs turpināja uzbrukt. - Man ir stipras aizdomas, ka tu tomēr ar viņu esi drāzies!

-�� Tu ļoti slikti domā par savu sievu! - es pateicu.

-� Nē! Es, �allt, ļoti slikti domāju par tevi! Ja tu tūlīt neat�zīsies, ka esi gulējis ar Gunitu, nospiedī�u pistoles mēlīti un tava galva sa�ķīdīs kā vecas olas �aumala!

Es viss nosvīdu. Pāri ķermenim no pakau�a līdz kāju pē�dām pārskrēja dedzino�s karstuma vilnis. Ārkārtīgi nobijos. Biju lasījis un dzirdējis, kā cilvēki, greizsirdības pārņemti, pēk�ņi izdara vis�au�alīgākās slepkavības. Turklāt Gunārs bija arī krietni sadzēries.

Pirmo reizi mū�ā meloju. Bet meloju, lai glābtu gan savu, gan, iespējams, arī Gunitas dzīvību. Tāpat pirmo reizi mū�ā sastapos ar ļoti reālām nāves briesmām. Pirmo reizi sapratu

un līdz pēdējai smadzeņu �ūniņai izjutu, cik maz ir vaja�dzīgs, lai cilvēks varētu zaudēt dzīvību, bet otrs kļūt par slepkavu un noziedznieku.

Un vēl.

Pirmo reizi mū�ā apzinājos (skaidri redzēju), kāds me�o�nīgs spēks piemīt mīlestības izraisītai greizsirdībai, kas bal�stījās un parasti balstās vienīgi uz vīra vai sievas privātīpa�- nieciskajām tieksmēm. Mēs valsts kantorī esam parakstīju�i kaut kādus tur papīrus, un tagad tu piederi tikai man!

Vai mūsdienu civilizētajā sabiedrībā laulības institūts un pa�i cilvēki ir tālu aizgāju�i no senās Romas vergu iekārtas?

Nē! Nevienu soli!

Kā senajā Romā, tā �odien verdzene vai vergs (sieva vai vīrs) atļaujoties kādu reizi būt brīvākiem un pamīlēties ar citu vergu vai verdzeni vai, kas vēl sliktāk, vispār aizbēgt brīvībā, sevi ļoti bie�i pakļauj dzīvības briesmām.

Tu nedrīksti piederēt citam! Tev jāpieder vienīgi man!

Bet ja man uz to gribas uzspļaut? Ja es gribu būt ne no viena neatkarīgs? Man jāpacie� sitieni, pazemojumi un pat jāmirst?!

Ejiet jūs ellē! �ī pasaule ir jocīga. Cilvēki ir savādi. Patie�sībā mēs visi esam garīgi slimi. Idioti ar augstākām izglītī- bām. Jo izglītība nevienam vēl nav mazinājusi seksualitāti. Bet tie�i uz tās par dziļu no�ēlu viss arī balstās.

Viss mūsu dzīves skaistums un pretīgums.

Visa mūsu dzīves jēga un bezjēdzīgums.

Sākums un beigas.

Dzīvība un nāve.

Par mīlestību nemaz nerunājot.

�

Sēdēju savā istabā dziļā atpūtas krēslā un ar interesi ska�tījos Maskavas olimpiādes atklā�anas krā�ņo ceremoniju.

Pirms tam notika sacensību dalībnieku parādes gājiens.

Daudzas valstis, protestējot pret PSRS iebrukumu Afga�nistānā, atteicās olimpiādē piedalīties. Visas tās sportistu delegācijas, kuru valstis oficiāli sacensībās nepiedalījās, ne�sa Starptautiskās olimpiskās komitejas karogu.

Da�u sportistu rokās bija pat melni karogi.

Tas bija savādi un nedaudz baigi. Nevienas olimpiādes rī�kotāji neko tādu vēl nebija piedzīvoju�i.

Ko tajās minūtēs, sēdot valdības lo�ā, domāja vecuma ma�rasma sagrautie PSRS Politbiroja locekļi? Vai izjuta kaunu? Vai domāja karu pārtraukt?

Nē! Viņi domāja, kā �o ārkārtīgi ne�ēlīgo un ļoti netaisno karu turpināt! Domāja, līdz izdomāja, ka arī man tajā ir jā�piedalās!

Ta�u es to vēl nezināju. Pavasarī biju beidzis vidusskolu un vasarā gatavojos iestāties Mākslas akadēmijā. Par to, ka es tur varētu arī neiestāties, ne�aubījos nevienu mirkli, tā�pēc nemaz nedomāju, ko darī�u pēc tam, ja mani akadēmijā tomēr neuzņems.

Istabā klusi ienāca māte, apsēdās blakus krēslā un arī sā�ka skatīties televīzijas pārraidi.

-�� Kā izskatās? - viņa painteresējās.

-������� Diezgan drūmi. Daudzas delegācijas iet ar melniem ka�rogiem.

-�� Kādus ģīmjus rāda mūsu vadoņi?

-�� Diezgan skābus.

-������� Viņiem vispār vajadzētu sēdēt mājās, - māte sacīja. - Kāpēc viņiem tā Afganistāna ir vajadzīga? Nesaprotu. Turklāt tā ta�u bija Padomju Savienībai draudzīgi noskaņo�ta! Tagad visa pasaule ir pret krieviem.

-�� Varbūt ne visa, bet lielākā daļa noteikti.

-������� Tas viss sākās jau Katrīnas Lielās laikā, - māte atcerē�jās. - Sagrābt arvien jaunas zemes un valstis. Kāpēc viņiem nekad nav pieticis ar to, kas viņiem jau ir?

-������ Tas sākās daudz agrāk, - es iebildu. - Ar Pēteri Pirmo. Nē. Jau ar Ivanu Bargo! Tie�i tad krievi pirmo reizi ienāca Latvijā.

-������� Pie mums slimnīcā strādā daudzi krievi, - māte turpi�nāja. - Visi tādi labi, sirsnīgi un vaļsirdīgi. Cilvēki nav slik�ti, vienīgi viņiem nekad nav veicies ne ar valdniekiem, ne valdībām. Tu domā, viņi Afganistānu iekaros?

-������ Izskatās, ka ir jau iekaroju�i. Nodibināju�i savu valdību, bet ej nu sazini, kā tur viss galu galā beigsies!

-������ Mums vienai medmāsiņai uz turieni karot esot aizsūtīts dēls. Viņa katru dienu tā uztraucas�

-�� Dabiski.

-������ Ja tu neiestāsies akadēmijā, tev rudenī arī būs jāiet ar�mijā.

-�� Tā izskatās.

-�� Pēc tam varbūt arī tevi viņi aizsūta uz Afganistānu�

-������ Maz ticams. Nejau visus, kurus iesauc dienestā, sūta uz turieni.

-�� Dro�i vien ne visus, bet izslēgts tas nav.

-�� Es par to vēl nedomāju. Kādēļ jau priek�laikus bojāt nervus?

-�� Tu esi izaudzis liels un stiprs, - māte sacīja. - Arī skaists. Labs. Ja man tevi vajadzēs zaudēt, es nezinu� Dro��i vien sajuk�u prātā.

-�� Nevajag! Viss būs kārtībā.

-�� Es par tevi vienmēr uztraucos.

-�� Tu to velti dari! Ar mani nekad nekas slikts nenotiks. Es vienmēr sveiks un vesels izkul�os no visgrūtākajām situ�ācijām.

-�� Kāpēc esi tik pārliecināts?

-�� Tāpēc, ka esmu Krists Kristsons! Man uz krūtīm deg krusts. Tas mani sargās. Bez tam� es nezinu, kāds ir bijis mans tēvs, tu nekad par viņu nez kāpēc nestāsti, ta�u domā�ju, ka tēvs būs bijis stiprs cilvēks. Tev nav pat nevienas viņa fotogrāfijas! Kāpēc? Teik�u atklāti - par to, ko tu par viņu man esi stāstījusi, es arvien vairāk sāku �aubīties. Ta�u ne�ko jau tu patiesībā neesi stāstījusi. Tik to, ka viņ� jau sen miris - vēl pirms manas dzim�anas. Bet, ja tas atbilst patie�sībai, ja jūs abi viens otru esat mīlēju�i, ja tev ir bijis �ēl vi�ņa aizie�anas un tu to kaut nedaudz esi pārdzīvojusi, tad kā�pēc atmiņai par savu mīļoto cilvēku tu sev līdzi nenēsā viņa fotogrāfiju? Nu labi, ne līdzi, bet kāpēc mums mājās vispār nav nevienas viņa bildes? Kāpēc tu viņu no manis un varbūt arī no sevis slēp? Kāpēc tu negribi man pat parādīt, kāds viņ� izskatās? Jeb jūs tomēr esat �ķīru�ies lielā naidā, un tu tagad nevēlies sev tuvumā turēt neko tādu, kas kaut netie�i tev varētu par viņu atgādināt? Bet es?!

Māte neko neatbildēja. Viņa mazliet paliecās uz priek�u un tik saspringta sāka vērot televizora ekrānā notieko�o, ka �ķita - viņa vispār manu runā�anu nemaz nav dzirdējusi.

-� Es pat nezinu, kāda viņam ir bijusi profesija, - nedaudz iekarsis, turpināju. - Vai viņ� arī bija ārsts? Skolotājs? Ierēd�nis? Strādnieks? Varbūt armijas virsnieks?

Māte manāmi satrūkās un izbrīnījusies uz mani paskatī�jās.

-�� Virsnieks? - viņa klusi pārjautāja. - Kāpēc tu iedomā�jies, ka viņ� bija virsnieks?

Rūgti iesmējos.

-�� Kāpēc tu neprasi, kāpēc iedomājos, ka viņ� varētu būt bijis strādnieks?

Māte pasmaidīja.

-�� Nē, nē! Strādnieks viņ� nebija. Arī ārsts nebija. Lai cik tas arī savādi izklausītos, viņ� mums vispār nav bijis�

Strauji pagriezos un cie�i ieskatījos mātes zilajās acīs.

-�� Tā nemēdz būt, - es dobji pateicu.

-� Mēdz gan, - māte nepiekrita. - Ta�u pa�laik es tev neko vēl negribu stāstīt. Kaut kad vēlāk. Bet pateik�u varbūt tikai tad, kad mir�u. Pagaidām lai tas tev paliek noslēpums. It se�vi�ķi vēl tāpēc, ka tam galu galā nav iz�ķiro�as nozīmes. No�zīme ir tikai tam, ka tevi esmu uzaudzinājusi, tu man, pal�dies Dievam, neesi licis vilties, tu esi labs un dro�i vien tāds arī paliksi. Ko man vēl vairāk vēlēties? Es lepojos ar tevi.

-�� Paldies, - es teicu. - To man ir patīkami dzirdēt. Ne�au�bies arī turpmāk - tev manis dēļ nekad nenāksies sarkt. Ta��u tomēr� Tu esi ārste, un tev to vajadzētu zināt. Vai tad ie�dzimtībai nav nekādas nozīmes? Vai nozīme ir tikai audzinā��anai un videi, kurā cilvēks uzturas, aug un veidojas?

-�� Nē, - māte lēni pa�ūpoja jau sirmot sāku�o galvu. - Ie�dzimtībai ir milzīga nozīme. To padomju zinātne principā noliedz un tie�ām uzsver vienīgi audzinā�anas lielo nozīmi cilvēka personības veido�anā. Bet tas ir visai tālu no patiesī�bas. Labās ģimenēs izaug lieli ļaundari, bet nabadzīgajās, dzērāju un pat noziedznieku ģimenēs ir bērni, kuri nekad nekādos apstākļos par ļaundariem nekļūs.

-�� Tātad mans tēvs bija tikpat labs kā tu? - Es prasīju. - Tātad bez jebkādām sliktām rakstura īpa�ībām?

Māte ilgi neko neatbildēja, tad klusi pateica:

-�� Es to, dēls, nezinu�

-�� Kā tu to vari nezināt? - brīnījos. - Vai viņu nemaz ne�pazini? Jau pirmajā dienā, piedod par atklātību, pamīlējā�ties, un viss?

-� Apmēram tā, - māte sacīja. - Viņ� ātri nomira, tā mēs arī nepaspējām viens otru labi iepazīt.

Vēl vairāk pagriezos pret māti, saņēmu viņas rokas savē�jās un atkal cie�i ieskatījos viņas acīs. Tajās pavīdēja nesa�protamas bailes.

-�� Muterīt, - es klusi teicu. - Kāpēc tu melo? Mans tēvs nav miris. Ja tas tā būtu, mēs ta�u kaut reizi būtu aizgāju�i pie viņa kapa, vai ne? Bet mēs tur neesam gāju�i. Tu nekad neesi teikusi, kur viņ� ir apglabāts. Tāpēc domāju, ka viņ� ir dzīvs. Tu vienkār�i man negribi teikt, kas ir mans tēvs.

-�� Pareizi, - māte piekrita. - Negribu. Es ta�u pirmīt sacī�ju. Tu to varbūt uzzināsi vienīgi tad, kad mir�u. Jeb neuzzi�nāsi nekad. Vai tas tev ir tik ļoti vajadzīgs?

-� Nē, ne ļoti, - atbildēju. - Ta�u interesanti. Tātad tēvs to�mēr bija slikts cilvēks? Nu pasaki vismaz to!

-� Es to nezinu, - māte �ķita apjukusi. - Es viņu nepazinu. Bet īsti labs viņ� laikam tomēr nav bijis�

Ar to mūsu saruna arī beidzās.

Es neteik�u, ka mani �ī tēva problēma kaut kādā veidā no�māktu vai bezgalīgi satrauktu. Es jau biju pieradis, ka man tēva nav, viņ� ir miris, un viss. Pat tagad, kad uzzināju, ka viņ� patiesībā ir miris tikai mātes apziņā, es vairs īpa�i par tēva likteni neinteresējos. Ta�u prātā paturēju - mans tēvs ir dzīvs un viņ� kaut kur eksistē. Varbūt tepat tuvumā, var�būt kaut kur lielā tālumā, bet viņ� ir!

Man uzreiz ienāca prātā, ka visticamāk tēvs ir bijis pa�domju armijas virsnieks, jo māte pie manis izteiktā vārda virsnieks stipri satrūkās, it kā patie�ām to arī būtu uzminē�jis. Viņ� �eit Rīgā dienējis, iepazinu�ies, viens otru iemīlēju��i, sagrēkoju�i, bet tad pēk�ņi tēvs pārcelts dienēt kaut kur uz Tālajiem Austrumiem, uz Sahalīnu vai Kam�atku, dabis�ki, māte līdzi nav gribējusi braukt, dro�i vien viņam nav pat pateikusi, ka ir stāvoklī, un tā arī viss beidzies. Es piedzimu bez tēva.

Tā bija ļoti ticama versija.

Valsts mākslas akadēmijā iestāju pārbaudījumi notika jū�lija beigās. Neskatoties uz to, ka biju manāmi uztraucies, vi�sus iepriek�ējos eksāmenus zīmē�anā noliku spīdo�i. Palika pēdējais - eksāmens specialitātē - glezniecībā.

Zālē sēdējām divdesmit septiņi nākamie ģēniji. Uzņēma tikai desmit. Neko konkrētu gleznot nelika. Brīva tēmas iz�vēle!

Un atkal man galvā kaut kas sajuka. Es gan jau iepriek� aptuveni nojautu, ko varētu uzgleznot, ta�u tad, kad mums zālē lika nostāties katram pie sava molberta un lielas karto�na lapas, es sāku drud�aini zīmēt. Ja bū�u pareizi sapratis, tad toreiz pilnīgi pakļāvos neapzinātiem zemapziņas impul�siem un ne mans prāts, bet gan kaut kāds tum�s vai ļoti gai�s iek�ējs spēks lika gleznot to, ko es pēc �etrām stundām arī uzgleznoju.

Profesors, glezno�anas katedras vadītājs, pazīstams lat�vie�u padomju mākslinieks, kur� bija kļuvis slavens un da�ādu prēmiju laureāts, galvenokārt gleznojot pasaules proletariāta vadoņa Ļeņina portretus un latvie�u sarkanos strēlniekus, ilgi stāvēja manas gleznas priek�ā un patiesi pārsteigts skatījās te uz mani, te uz tikko pabeigto mākslas darbu.

Kā es tagad saprotu, glezna bija tīri sirreālistisks darbs, kas arī tik ļoti �okēja pieredzēju�o sociālistiskā reālisma klasiķi.

Gleznas kreisās puses aug�daļā bija redzams kāda ļoti skarba vīrie�a portrets. Laikam tai brīdī biju domājis par sa�vu tēvu. Viņa lūpas bija savilktas nicīgā smīnā, bet uz pieres rēgojās melna piecstūraina zvaigzne.

Gleznas centrā stāvēja kaila sieviete, bet viņas vēderā va�rēja redzēt mazu, ta�u jau skaidri izveidoju�os bērna augli.

Gleznas apak�ējā daļā atradās balts galds, bet uz tā gulē�ja liels sarkans krusts�

Profesors nedaudz pieliecās tuvāk manai ausij un klusi jautāja:

-� Vai jūs esat normāls?

Par manas garīgās veselības stāvokli, ieraudzījusi manus zīmējumus, �ad tad painteresējās arī pamatskolas zīmē�anas skolotāja, tā ka akadēmijas pasniedzēja jautājums man nebi�ja nekāds pārsteigums.

-�� Nezinu, - es atbildēju. - Vai jums ir radu�ās aizdomas?

-�� Tā ir, Kristson, - profesors piekrīto�i pamāja.

-� Ja tas tā ir, - es smaidot teicu, - tad mums abiem par to tikai vajadzētu priecāties. Esmu lasījis, ka gandrīz visi ģeni�ālākie pasaules mākslinieki esot biju�i mazliet juku�i. Sizo- frēniķi.

-�� Iespējams, - profesors piekrita. - Bet tas ir tur - pie vi�ņiem� Padomju studentam un padomju māksliniekam ir jā�būt veselam un ar pilnīgi skaidru domā�anu. Jums diem�ēl �ī domā�ana ir galīgi greiza. Ko jūs mēģinājāt atdarināt? Vai Salvadoru Dalī?

-�� Esmu redzējis tikai da�as viņa gleznu reprodukcijas. Nē, profesor. Es atdarināju pats sevi.

-�� Ļoti slikti, - profesors teica. - Ne�aubos, ka jums, jau�nekli, piemīt zināms talants, ta�u ne �eit Latvijā, ne citur Padomju Savienībā neviens tā neglezno. Tā vispār nedrīkst gleznot! Ikvienam sciālistiskā reālisma tradīcijās radītajam mākslas darbam skatītājā ir jāizraisa pacilātība, skaistuma izjūta, tieksme uz cēlo, apbrīna par cilvēka darba vai kara varonību, bet ko jūs man te esat uzmālējis?!

-�� Piedodiet, profesor, - sacīju, - bet to es negleznoju jums. Jūs mums visiem pateicāt, lai katrs �etru stundu laikā uz�gleznojot to, ko jūt viņa sirds un prāts. Te nu tas ir. To juta mana sirds un prāts. Vai tas liecina, ka esmu nenormāls?

-� Savādi, savādi, - profesors murmināja, vēlreiz rūpīgi ap�skatot manu darbu. - No kurienes jums tas nāk?

-�� Nezinu. Visticamāk no dzīves.

-�� Kas ir jūsu vecāki? Kādā vidē jūs dzīvojat?

-�� Es dzīvoju labā vidē, - atbildēju. - Mana māte ir ārste.

-�� Par ko strādā tēvs?

-�� Man tēva nav.

-�� Ko nozīmē melnā zvaigzne un sarkanais krusts? Tie ir kaut kādi simboli. Vai esmu pareizi sapratis?

-�� Jā, profesor. Tā ir. Melnā zvaigzne simbolizē ļaunumu, bet sarkanais krusts� Nezinu. Varbūt tradicionāli - cilvēku cie�anas un ticību.

Profesors domīgs pa�ūpoja galvu, vēlreiz rūpīgi uzmeta skatienu gleznai, pagriezās un lēnām gāja prom. Tad negai�dīti apstājās un klusi pateica:

-�� Man ļoti �ēl, Krist Kristson. Jūs neap�aubāmi esat ta�lantīgs. Jums ir laba krāsu kompozīcijas izjūta. Jums ir spilgti izteikta tēlaina domā�ana, bet� Ja jūs pārceltos uz dzīvi Parīzē� Pie mums ir jādomā savādāk.

Mākslas akadēmijā uzņemto studentu sarakstā es savu vārdu, protams, neatradu. Pēc sarunas ar pasniedzēju jau to biju paredzējis. Nekādu traģēdiju no tā neiztaisīju, ta�u �ēl bija. Un arī skumji bija. Es tomēr cerēju. Mani nedaudz mie�rināja vienīgi apziņa, ka es varbūt patie�ām esmu talantīgs un, iespējams, kaut kad vēlāk�

Es tomēr bū�u.

Es bū�u liels mākslinieks.

♦

Viņu pēk�ņi ieraudzīju sēdam Bastejkalna malā uz soliņa. Izskatījās, ka meitene raud.

Rīgā jau otro nedēļu pieturējās sauss un ļoti karsts laiks. Atgrie�oties no akadēmijas, gāju cauri parkam, sevi mierinā�dams, ka nekas jau vēl nav zaudēts. Cilvēks visu zaudē vie�nīgi tad, kad viņu iemet krematorijas krāsnī. Bet, kamēr tu vēl debesīs redzi sauli, redzi, kā bezrūpīgi spēlējas bērni, kā, atlaidu�ies kanālmalas zālājā, skūpstās jaunie�i, kā lēni pa asfaltēto celiņu, viens otram palīdzēdami, aiziet sirma vece�nīte ar savu vecīti, kā brūnganajā kanāla ūdenī cēli peld gulbju pāris un turpat tev garām iet smaido�i un varbūt pat laimīgi cilvēki, tu saproti, ka arī pats vari būt laimīgs. Tas,

kas ar tevi ir noticis, nav nekas traģisks. Tā ir tikai sīka dzī�ves problēma, kuru tu agrāk vai vēlāk tomēr spēsi atrisināt. Un ja arī nespēsi, ne tu, ne pasaule tāpēc jau bojā neaizies. Labāk dziļāk ievelc elpu, pasmaidi un priecājies par dzīvi!

Piegāju pie meitenes, apsēdos blakus un ar roku viegli pieskāros viņas plecam.

-�� Tu raudi?

-�� Raudu, - meitene atbildēja.

-�� Kas noticis?

-�� Nekas.

-������� Kaut kas jau tomēr ir gadījies, - es teicu. - Cilvēki da��reiz bez iemesla smejas, bet lai sāktu raudāt� Kaut kam ir jānotiek. Vai nu ļoti labam vai ļoti sliktam. Kas notika tev?

Meitene pacēla galvu un ar interesi uz mani paskatījās. Viņa nebija īpa�i skaista. Normāla meitene ar glītu, nedaudz ieapaļu seju, gariem brūniem matiem, tum�i brūnām acīm, slaidu augumu, garām kājām, pabiezām lūpām un siltu ska�tienu. Uzreiz varēju pateikt, ka �ī meitene nav ne pārāk lep�na, ne iedomīga; viņa ir vienkār�a un laba.

-�� No kurienes tu te uzradies? - viņa prasīja.

-�� Gāju garām un pamanīju tevi. Tā arī apsēdos blakus.

-�� Kāpēc negāji tālāk?

-�� Es jau teicu. Ieraudzīju tevi.

-�� Nu un tad?

-�� Izskatījās, ka tu raudāji.

-�� Uzreiz nāci pa�ēlot?

-������� Nu, varbūt ne uzreiz pa�ēlot, bet� varbūt varu palī�dzēt?

-� Nevari, - meitene atbildēja.

-�� Kā tu to tik dro�i vari zināt?

-� Zinu, - meitene apgalvoja.

-�� Kaut kas tomēr ir noticis, - es sacīju.

-� Jā, notika, - meitene apliecināja.

-� Tevi pameta puisis? Ielēca kanālā un noslīka?

-�� Tāpēc jau neraudātu.

-� Ja mīlētu, tad ne tikai raudātu, bet brēktu pilnā balsī!

Meitene pasmaidīja.

-�� Kā tu to zini?

-�� Esmu dzirdējis, ka tā parasti notiekot.

-�� Kāpēc?

-�� Acīmredzot tāpēc, ka tad ļoti sāp.

-������ Nezinu, - meitene paraustīja plecus. - Mani neviens vēl nav pametis.

-� Tad kāpēc tādas bēdas?

-������ Tas tev nav jāzina! Tu ta�u man palīdzēt tik un tā neva�ri!

-� Varbūt tomēr pacentī�os.

-� Muļķības! Es nupat izgāzos ķīmijas eksāmenā!

-Kur?

-������� Medicīnas institūtā. Mums jau iepriek� pateica, ka cerī�bas tikt iek�ā ir tikai tiem, kuri visus eksāmenus nolik�ot uz pieci. Konkurss - astoņi gribētāji uz vienu vietu.

-������ Man �ķiet, tev asaras birdināt ir vēl par agru. Viss kas vēl var gadīties. Pirmajā kursā da�i atkritīs, un tad viņi pa�ņems tevi.

-�� Diez vai.

-� Mana māte ir ārste, - es nez kāpēc pateicu.

-� Manējā arī, - meitene sacīja.

-������ Vai viņa tev ir baigi stingrā? Tevi bārs? Varbūt pat da�būsi pērienu? Dzīs laukā no mājām?

Meitene iesmējās.

-������� Nē, nē! Tik traki nav! Māte ir laba. Tēvs tāpat. Man vienkār�i kļuva pa�ai sevis �ēl. Es tā centos�

-������ Ar mani notika glu�i tas pats. Es arī tik ļoti centos, bet �iks vien iznāca.

-�� Par ko tu runā?

-������� Es runāju, ka mēs abi esam vienas nelaimes brāļi. Vai, pareizāk sakot, tu esi manas nelaimes māsa.

-������� Neko nesaprotu, - meitene pateica un vēlreiz mani rū�pīgi noskatīja. �ķiet, es neizskatījos slikti. Kājās bija cie�i apspīlētas tum�i zilas d�insa bikses, kas tolaik bija visai liels retums, vieglas sandales, bet ķermeņa aug�daļu sedza balts krekls ar uzlocītām piedurknēm.

-������� Tūlīt paskaidro�u, - sacīju. - �odien arī es izgāzos iestā�ju eksāmenos.

-�� Kur? - meiteni tas ieinteresēja.

-������� Mākslas akadēmijā. Es viņiem uzzīmēju ģeniālu bildi, bet profesors pateica - "tu esi vājprātīgs" - un ieteica labāk iet Rīgas pre�u stacijā kraut vagonus.

-� Tu gribi būt mākslinieks? - meitene jautāja.

-������ Es jau esmu mākslinieks, - atbildēju. - Un tāds arī pa�lik�u, vienalga, mani kādreiz akadēmijā uzņems vai neuz�ņems.

-� Vai tas ir iespējams?

-������ Viņiem nepatīk, kā es gleznoju. "Tas nav sociālistiskais reālisms!" Pateica, lai braucot dzīvot un gleznot uz Parīzi!

To ari gribēju darīt. Gāju jau uz staciju pirkt biļeti, bet te pēk�ņi ieraudzīju tevi un�

-Kas?

-������� Apstājos un tagad domāju. Varbūt iepazīsimies? Mani sauc Krists.

-������� Krists? - meitene neslēpa izbrīnu. - Nekad tādu vārdu neesmu dzirdējusi.

-� Tu institūtā nekad netiksi, - es pateicu.

-� Kāpēc? Nākamgad tik�u noteikti!

-������ Tev ir vāja atmiņa. Ārstiem bez daudz kā cita ir jāatce�ras arī vismaz tūksto� zāļu receptes! Bet tu nevari atcerē�ties, ka pasaulē ir bijis un, iespējams, ir vēl tagad Jēzus Kris�tus.

-������� Tur tomēr ir starpība, - meitene domīga sacīja. - Tev da�reiz ienāk prātā sevi salīdzināt ar viņu?

-� Nekādā ziņā!

-������� Turklāt Jēzum Kristus ir uzvārds. Tev tikai līdzīgs vārds.

-� Vai tev arī ir neparasts vārds?

-������� Diezgan parasts. Mani sauc Sandra, - meitene atbildē�ja-

-������ Ļoti patīkami, - es teicu. - Tas ir no jaunvārdiem. Man patīk.

-� Man arī Krists patīk, - Sandra atzinās.

-�� Kur tu dzīvo? Tepat kaut kur centrā?

-������ Nē, - Sandra sacīja. - Dzīvoju Imantā. Mums tur ir trīs- istabu dzīvoklis.

-�� Kopā ar māti?

-� Ar tēvu arī.

-� Tēvs arī ir ārsts?

-� Viņ� ir zinātnieks. Biologs. Profesors.

-� Ai, ai, ai! - es iesaucos. - Superintelektuāla ģimenīte!

-� Vai tev skau�?

-� Ko tu! Es priecājos. Ko tagad domā darīt?

-������� īsti nezinu, - Sandra paraustīja plecus. - Dro�i vien ie�u strādāt.

-�� Par saldējuma pārdevēju?

-������� Pie mātes slimnīcā par sanitāri. Domāju, ka gadu iztu�rē�u.

-������� Galvenais izturēt pirmo nedēļu. Pēc tam jau būs vieg�lāk.

-� Es izturē�u.

-� Kādā slimnīcā tava māte strādā?

-� Linezerā.

-� Pie lielajiem dū�iem?

-������� Jā, tā ir specslimnīca. Tur ārstējas tikai Centrālkomite�jas locekļi, armijas elite un Augstākās Padomes deputāti. Vēl �ādi tādi priek�nieki.

-�� Ko māte dara? Graiza viņiem vēderus?

-� Viņa ir terapeite. Ārstē galvenokārt sirdis.

-� Ari profesore?

-� Protams.

Abi labu laiciņu klusējām.

Paskatījos lejup. Kanāla malā atkal bija apsēdies kāds pārītis un baroja gulbjus. Turpat draiskodamās lēkāja divas mazas meitenītes. Kāds zīdainis gulēja ratiņos un sāka ska�ļi raudāt. Māte noliecās un, kaut ko klusi bubinot, mēģināja mazo nomierināt. Pa mākslīgajiem ūdenskritumiem klusi tecēja ūdens un tas izskatījās pavisam dabiski. Bet nelielu gabalu tālāk stāvēja monumentālais Brīvības piemineklis, kas �ķita visu pamests un aizmirsts. Cilvēki, ejot tam garām, neapstājās. Neviens tā pakājē nenolika ziedus. Neviens ne smējās, ne raudāja. Izskatījās, ka piemineklī izkaltā sievie�tes statuja ar paceltām rokām ir ļoti noskumusi, viņai ir grū�ti virs sevis noturēt trīs spo�ās zvaigznes, un viņa tās tūlīt nometīs zemē�

-������� Runā, ka pirms kara Brīvības piemineklis naktīs esot bijis apgaismots, - es teicu. - Dro�i vien tas izskatījies visai iespaidīgi.

-������� Dro�i vien, - Sandra piekrita. - Māte stāsta, ka dienā stāvējusi arī godasardze.

-� Vai tavai mātei nav bail par to runāt?

-� Mājās jau var, - SancLra atbildēja.

-� �ī ir pati skaistākā vieta Rīgā, - es teicu. - Man �eit patīk.

-�� Tu dzīvo centrā?

-�� Iļģuciemā. Baltās ielas galā.

-������ Baltā iela� - Sandra domīgi novilka. - Nekad par tādu neesmu dzirdējusi.

-� Gribi, es tevi uz turieni aizvedī�u, - piedāvāju.

-�� Nē, - Sandra pakratīja galvu. - Varbūt citreiz.

-�� Ko tagad? Sēdēsi tepat un raudāsi?

-� Vai neredzi? Es jau sen vairs neraudu.

-� Atvaino! Tu pat divreiz pasmaidīji!

-������ Labi, ka vismaz to esi ievērojis, - Sandra sacīja. - Tu jau visu laiku skaties vai nu uz kanāla gulbjiem, vai Brīvības pieminekli.

-�� Es skatos arī uz tevi. Tu, Sandra, esi skaista meitene.

-�� Tu tā visām piesienies?

-�� Nē, ne visām. Tikai tev.

-�� Kāpēc?

-�� Kur vēl citur es tevi būtu varējis sastapt?

-� Visur kur, ja vien liktenis tā būtu lēmis.

-�� Tā nolēmu es. Gāju, zemu noliecis galvu, tad kāds man tā kā iesita pa pieri! Es pacēlu galvu un ieraudzīju tevi.

-� Tas ir savādi, - Sandra sacīja. - Kamēr es te sēdēju, man garām pagāja simtiem cilvēku. Gan jauni, gan veci. Neviens neapstājās. Neviens nepainteresējās: "Meitenīt, kas noticis? Par ko tu bēdājies? Vai aizbēdzis tavs kaķēns? Saplīsusi lel�līte? Pazudusi rotaļlieta?" Bet tu apstājies. Ne par kādiem kaķī�iem, lellēm vai rotaļlietām nerunāji. Uzreiz iz�āvi kā ar lielgabalu: "Rādās, ka tevi pametis zēns!" Vai es izskatos pēc tādas, kura var tikt pamesta?

-�� Nekādā gadījumā, - es atbildēju. - Tu izskaties kā dār�ga glezna, kuru var tikai nozagt.

-� Tu mani pamestu?

-�� Nekad! - es apgalvoju.

-�� Zagtu?

-� Jebkurā laikā. Gribi tūlīt?

-�� Nē, tūlīt nevajag! - Sandra iesmējās. - Tu esi stipri sa�vāds. Ne tāds, kā citi.

-�� Kas manī ir savāds?

-� Uzreiz grūti pateikt. Tu esi tāds brīvs un atklāts. Komu�nikabls. Varbūt arī mazliet nekaunīgs. Ta�u �ķiet, tu neesi spējīgs uz meliem.

Sandra jau kuro reizi mani rūpīgi nopētīja. Ne viņas seja, ne acis nekādas īpa�as emocijas neizrādīja, ta�u tomēr jutu, ka viņai patīku. Ja tas tā nebūtu, meitene ta�u man sen jau būtu pateikusi "at�ujies!" un nemaz nesāktu runāt! Bet vi�ņa runāja un pat deva cerību atbraukt uz Balto ielu! Ko es viņai tur varētu parādīt? Tikpat kā neko. Vispirms jau, pro�tams, skolu - biju�o Rīgas pilsētas 7. septiņgadīgo pamatsko�lu. Celta vecā Ulmaņa laikā. No sarkaniem un baltiem ķie�ģeļiem. Tādas daudzviet var redzēt gan Rīgā, gan gandrīz vai visās Latvijas pilsētās. Varbūt vienīgi �ī skola at�ķiras ar to, ka �eit mācīju�ies daudzi tagad sabiedrībā vairāk vai ma�zāk pazīstami cilvēki - Raimonds Pauls, dziedātājs Zigfrīds Ra�iņ�, mākslinieks Gunārs Kļava, rakstnieks Zigmunds Skujiņ� un daudzi jurisļi un zinātnieki.

Vēl Baltajā ielā atrodas pazīstamā tekstilfabrika Rīgas tekstils. Kas vēl? Nekas. Ielas otrā galā, kur kādreiz atradu�sies Baltā mui�a, patlaban sabūvētas daudzas privātmājas. Alū tā, kur dzīvoju es. Ne�aubos, tev mūsu māja patiktu. Ma�na māte ir laba. Viņa tevi uzņemtu ar prieku. Māte jau sen gaida, kad es beidzot mājās atvedī�u meiteni, kuru� Par tā�lāko baidos domāt. Vai Sandra varētu kļūt mana meitene? Vai viņa to gribētu? Izskatās, ka jā. Tas mani iedro�ināja.

-������ Sandra� - klusi teicu. - Es nezinu, ko tu par mani esi nodomājusi, bet� Es ļoti gribētu ar tevi satikties.

Meitene silti pasmaidīja un izskatījās, ka viņa �o priek�li�kumu bija gaidījusi.

-�� Kad? - viņa vaicāja.

-�� Kaut vai rīt!

-� Nē, rīt es nevaru, - Sandra pateica. - Varbūt parīt?

-� Tā ir sestdiena.

-�� Kas vainas?

-������� Nekādas, - es teicu. - Varbūt satiksimies �ajā pa�ā vie�tā?

-�� Cikos?

-� Vienpadsmitos. Pēc tam aizbrauksim uz Jūrmalu.

-�� Bet ja līs lietus?

-������� Uz Jūrmalu var braukt arī lietainā laikā. Bet, ja negri�bēsi, pasēdēsim kādā kafejnīcā. Vai aiziesim uz kādu izstādi. Vispār, kaut ko izdomāsim! Sarunāju�i?

-�� Sarunāju�i,- Sandra teica. - Nepiemānīsi?

-������ Tu man ļoti patīc, Sandra. Tādas meitenes tik viegli ne�palai�.

-������ Tu mani gribi paturēt? - Sandra prasīja. - Tā uzreiz, jau pirmajā dienā?

-������ Nē, otrajā, - es atbildēju. - Un tre�ajā. Un desmitajā. Un simtajā. Un tūksto�ajā!

Nezinu, ko Sandra tajā mirklī par mani nodomāja. Visai ticams, ka es uz viņu nekādu labo iespaidu neatstāju. Varbūt viņa nodomāja, ka tāds plātīzers vien esmu. Turklāt vēl diez�gan nekaunīgs. Bet rupj� es nebiju. Es nepateicu nevienu sliktu vārdu. Iespējams, man tomēr vajadzēja tēlot mazliet gudrāku puisi, mazliet pieklājīgāku, mazliet labāk audzinā�tu, mazliet klusāku, mazliet noslēgtāku, mazliet nopietnā�ku, mazliet jūtīgāku, mazliet sirsnīgāku, mazliet erudītāku, mazliet jaukāku, mazliet dvēseliskāku�

Bet es sevi notēloju tādu, kāds es biju.

Ne labāku un ne sliktāku.

Pagāja �etras nedēļas.

Pirmajā nedēļā ar Sandru satikos divas reizes. Otrajā - trīs. Tre�ajā - �etras. Bet ceturtajā jau bijām kopā katru die�nu.

Mēs viens otrā iemīlējāmies. Visticamāk, ka tas notika jau tad, kad toreiz Bastejkalnā sēdējām uz soliņa. Tie�i tad mums pirmo reizi vienam par otru iedrebējās sirds. Tie�i tad mēs pirmo reizi sākām viens par otru domāt. Tie�i tad mēs pirmo reizi sajūtām ilgas pēc kaut kā skaista un laba. Tie�i tad mēs pirmo reizi viens otram ieskatījāmies acīs. Viens ot�ram pieskārāmies. Viens otram kaut ko apsolījām.

Tu būsi mans, es bū�u tava.

Vai �ajā pasaulē var būt vēl kas satrauco�āks? Kaut kas skaistāks? Kaut kas noslēpumaināks? Kaut kas tāds, kas lik�tu aizmirst visu slikto un netīro, bet domāt tikai par cilvē�ku, kur� it kā ne no �ā, ne no tā pēk�ņi tev ir kļuvis ļoti no�zīmīgs un tuvs.

Nokrita zvaigzne.

Skanēja dziesma.

Brauca elektriskais vilciens.

Cilvēki strādāja.

Atpūtās.

Satikās.

�ķīrās.

Mīlēja.

Nīda.

Darīja labus un ļaunus darbus.

Pasaule vēl turējās eņģēs.

Nekas it kā nemainījās, bet pēk�ņi bija izmainījies viss.

Man biji tu.

Tev biju es.

Mēs vēl tikai nezinājām - laimei vai nelaimei.

Kārtējo reizi gulējām jūrmalas pludmalē un sauļojāmies. Mēs jau bijām nodegu�i brūni melni, bet tas bija ļoti patīka�mi - vārtīties baltajās smiltīs, sajust karstos saules starus, vērot cilvēkus, jūru, zilās debesis un apbrīnot viens otra la�bi veidoto ķermeni.

-������� Paskaties! - Sandra parādīja ar roku. - Redzi! Aizpeld balts kuģis�

-�� Tu gribētu doties kādā ceļojumā? - es uzprasīju.

-�� Tu ne?

-������� Labprāt, - atbildēju. - Kā būtu, ja mēs aizlaistu uz Ve�nēcijas karnevālu?

-�� Tur notiek karnevāls?

-������� Tas ir viskrā�ņākais un jautrākais karnevāls pasaulē. No malu malām sabrauc bagātnieki, tūristi un iemīlēju�ies pārī�i� Tur mums būtu īstā vieta.

-�� Esmu dzirdējusi par Venēcijas kinofestivālu.

-�� Tur arī ir vērts pabūt. Bet vēlāk.

-������� Es labāk aizbrauktu uz Riode�aneiro, - Sandra mazliet sapņaini sacīja. - Tur arī katru gadu notiek krā�ņs karne�vāls. Veselu nedēļu pilsēta puskaila dejo sambu� Pasakaini tērpi. Kaislīgi vīrie�i�

-������� Par vīrie�iem aizmirsti! - es teicu. - Labāk aizbrauksim uz Madridi! Paskatīsimies vēr�u cīņas, apmeklēsim muzejus, varbūt satiksim un iepazīsimies ar Salvadoru Dalī�

-������� Jā, noteikti paņem līdzi da�as savas gleznas, - Sandra atgādināja. - Meistaram tās noteikti patiks!

-������� Tā arī darī�u,- apsolīju. - Pēc tam nebūtu slikti vēl ie�klīst Parīzē, Londonā, Romā� Izmetot nelielu līkumu, kādu laiku varētu padzīvot Kapri salā pie Aksela Muntes, tad pār�celties uz Grieķiju un Dienvidslāviju, pabūt Dubrovņikos, Budape�tā, Vīnē, Var�avā� Jā, Var�avā noteikti. Un Krako�vā. Arī noteikti. Un tad jau varētu lēnām skatīties uz mājas pusi. Mūsu kāzu ceļojums būtu beidzies.

-�� Tas bija mūsu kāzu ceļojums? - Sandra prasīja.

-�� Vai tad tu neatceries?

-�� Kur mēs laulājāmies?

-������ Vatikānā, - es atbildēju. - Svētā Pētera katedrālē. Mūs svētīja un savienoja pats Romas pāvests.

-�� Skaisti, - Sandra noteica. - Kas vēl ar mums notika?

-�� Mēs bijām laimīgi, - es atgādināju.

-�� Vai mums bija arī bērni? - Sandra nopietni vaicāja.

-�� Nē, - pakratīju galvu. - Bērni mums vēl tikai būs.

-�� Daudz?

-�� Divi, - es teicu. - Puika un skuķis.

-�� Kur mēs dzīvosim? - Sandra prasīja.

-�� Kur tu gribēsi. Pie manis, pie tevis�

-�� Nē! - Sandra strauji pakratīja galvu. - Pie manis ne.

-�� Kāpēc?

Sandra neko neatbildēja.

-������ Saki dro�i! - es viņu uzmundrināju. - Vai es nepatīku ta�viem vecākiem?

Sandra turpināja klusēt.

Kārtējo reizi gulējām jūrmalas pludmalē un sauļojāmies.

-������ Es viņiem esmu par prastu, jā? Profesoru meitiņai vajag labāku puisi?

-� Atklāti viņi to nav teiku�i�

-������ Kā tad nu ne! - es iesaucos. - To viņi tev saka katru die�nu! "Viņ� nekad par mākslinieku nekļūs! Un, ja arī kļūs, kas tā ir par profesiju? Bada maize! Viņ� visu mū�u būs fabrikas strādnieks vai labākajā gadījumā �oferis!"

-�� Krist, izbeidz!

-������� Tu viņiem esi pateikusi, ka pa vakariem mācos �oferu kursos?

-Jā.

-� Varēji arī neteikt!

-� Viņi prasīja par tavu iespējamo profesiju.

-� Kāda profesija viņus apmierina?

Sandra zemu nolieca galvu un atkal klusēja. Varēja just, ka viņai tas viss ir ļoti nepatīkami un viņa pati tā nedomā.

-������ Vai profesoru meitai arī vīrs ir vajadzīgs nākamais me�dicīnas spīdeklis un akadēmiķis?

-� To viņi lika saprast, - Sandra kā nokaunējusies pateica.

-������ Viņu vēlme nav slikta, - teicu. - Es savai meitai arī vē�lētu nākamo profesoru, nevis �oferi vai tekstilfabrikas strād�nieku. Bet par mīlestību viņi neko neprasīja?

/

-Nē.

-� Jeb tu neko neteici?

-�� Teicu.

-�� Konkrēti ko?

-�� Es viņiem pateicu, ka tevi mīlu, - Sandra atbildēja.

-�� Un ko viņi? Smējās un teica, ka esi dulla?

-�� Māte raudāja.

-������� Ļoti aizkustino�i, - es sacīju. - Ko darīsi? Klausīsi sa�viem vecākiem?

-������ Nē, - Sandra pakratīja galvu. - Es ta�u teicu, ka tevi mī�lu. Klausī�u savai sirdij.

Es pasmaidīju.

-�� Tad mēs kaut kā izkulsimies.

-������ Es nekādu kul�anos nevēlos, - Sandra nopietna pateica. - Es visu gribu kārtīgi, likumīgi un skaisti!

-������ Tā arī darīsim, - es sacīju. - Kārtīgi, likumīgi un pat ļo�ti skaisti!

-�� Tu smejies!

-������ Jā, Sandra, es smejos! Bet tie ir labi smiekli. Nebaidies! Es savu vārdu turu. Nekur vēl nav teikts, ka es tevi patie��ām kādreiz neaizvedī�u ne uz Venēciju, Dubrovņikiem vai Parīzi! Es aizvedī�u! Kāpēc neticēt jaukam sapnim?

Sandra apgūlās cie�āk blakus un ar labās rokas pirkstiem viegli pieskārās uz manām krūtīm redzamajai ugunszīmei - tum�i sarkanas krāsas krustam.

-������� Tas ir savādi, - viņa teica. - Es vēl nekādi nespēju pie�rast�

-������� Bet es jau esmu pieradis, - sacīju. - Nekādus komplek�sus tas manī vairs neizraisa.

-������� Par �o dzimumzīmi pastāstīju mūsu dzīvokļa kaimiņie�nei Sofijas kundzei, - Sandra teica. - Viņa pa kluso nodarbo�jas ar zīlē�anu, liek kārtis un pareģo nākotni. Sofija teica, ka cilvēkiem ar tik izteiktu figurālu veidojumu, turklāt krusta formā, bū�ot jāiziet caur da�ādiem smagiem pārbaudīju�miem, caur asinīm, cie�anām un nāves briesmām, bet viss vienmēr beig�oties labi. Krusts sargā�ot, un cilvēks nodzīvo��ot līdz sirmam vecumam.

-������ Nebūtu slikti, - es teicu. - Vai tava gudrā kaimiņiene tev vēl nepateica, vai es sirmā vecumā bū�u viens vai arī man blakus joprojām vēl būsi tu?

-������� To viņa man nepateica, ta�u domāju� Ja nekas slikts negadīsies� Tu gribi, lai arī vēl tad es tev būtu blakus?

-������� Jā, Sandra, - atzinos. - Ja runājam godīgi� Ko mēs daudz varam zināt, kas ar mums notiks pēc ilgiem gadiem? Bet pa�laik es ļoti gribu, lai tie�i tā arī notiktu - mēs abi ve�ci un sirmi kādā siltā rudens dienā braucam uz Jūrmalu, ap�sē�amies kāpas galā, skatāmies uz jūru, sajūtam, kā mū�ībā tikpat kā nemanot ir aizgājis laiks un mūsu dzīve, bet mēs kaut kā esam tomēr spēju�i noturēties, mēs ņeesam viens ot�ru nodevu�i, mēs neesam viens otram sagādāju�i ne vil�a�nos, ne sāpes. Mēs �o dzīvi esam spēju�i izturēt. Un esam lai�mīgi.

Sandra nedaudz pagriezās un ar lūpām pieskārās manai savādajai dzimumzīmei. Pēc tam noskūpstīja uz lūpām.

-� Krist� - viņa �ukstēja. - Lai tā arī būtu! Lai līdz sirmam ve�cumam tu būtu mans un es būtu tava! Tu to patie�ām vēlies?

-� Jā, Sandra.

-�� Ļoti, ļoti?

-� Kaut ko vēlēties vēl stiprāk nav vairs iespējams.

-������ Paldies, mīļais, - Sandra teica. - Katrs sapnis ir skaists. Bet� Es tomēr baidos.

-� No kā?

-� No tā, kas ar mums var notikt. It sevi�ķi ar tevi.

-� Nekas slikts, Sandra. Mums tam vienkār�i ir jātic.

-������ Krist� - Sandra kļuva manāmi satraukta. - Rudenī te�vi ta�u paņems armijā�

-������ Visai iespējams, - es piekļūtu. - Tāpēc jau arī aizgāju uz DOSAAF un pieteicos �oferu kursos. Ja paņems krievos, man kā �oferim tur būs vieglāk. Bez tam tā vēlāk var node�rēt kā laba rezerves profesija. Katrā ziņā, mīļā Sandra, ja es akadēmijā netik�u, par mākslinieku nekļū�u, tad, strādājot par smagās kravas automa�īnas �oferi, es katrā ziņā pelnī�u vismaz divas reizes vairāk nekā tavi abi profesori!

-�� Krist, liksim manus vecākus mierā! - Sandra palūdza.

-� Vēl parunāsim par mums. Padomāsim�

-� Joprojām par mūsu nākotni? - es viņu ātri pārtraucu.

-������ Jā, Krist. Padomāsim! Kas tomēr notiks, ja tevi patie��ām iesauks armijā un aizsūtīs karot uz Afganistānu!?

-������� Stipri �aubos, - domīgs kratīju galvu. - Tur viņi sūtot zēnus no dienvidu republikām. Tad�ikus, uzbekus, turkmē�ņus� Vispār - musulmaņus.

-������ Bet ja aizsūtīs arī tevi? - Sandra neatlaidās. - Tu neko neesi dzirdējis, ka Afganistānā dienējot arī latvie�u pui�i?

-������ Dzirdējis esmu. Bet pastāv ļoti maza iespēja, ka viņi tur aizsūtīs arī mani.

-�� Ta�u tāda iespēja tomēr pastāv.

-�� Tā ir. Pilnībā to izslēgt nevar.

-� Ja tas tā gadīsies� Kas notiks ar mani?

-�� Nekas.

-�� Es palik�u viena.

-������� Tu mani gaidīsi, Sandra. Ja mēs viens otram dosim so�lījumu� Tev mani būs jāgaida. Kad pēc diviem gadiem at�griezī�os, tu jau būsi studente.

-������� Krist� Bet ja tu neatgriezīsies? - Sandras balsī ieskanē�jās spējas bailes.

-������� Es atgriezī�os, - stingrā balsī pateicu. - Nupat stāstīji, ka ar mani nekas slikts nenotik�ot.

-�� Bet ja nu tomēr?

-������ Par to labāk nedomā! Ar mums kaut kas slikts var atga�dīties jebkurā laikā un vietā! Kaut vai pārejot ielu, vai ie- brienot jūrā izpeldēties!

-�� Es runāju nopietni.

-������� Es vēl nopietnāk. Par mani, Sandra, nebaidies! Krusts mani sargās. Un arī tu. Ja mīlēsi�

Sandra brītiņu klusēja.

-������� Krist� Varbūt tomēr precēsimies vēlāk? - Sandra gan�drīz vai lūdzo�ā balsī jautāja.

-�� Kad? - es satraukts uzprasīju.

-������ Vēlāk, - Sandra atbildēja. - Tad, kad būsi beidzis dienes�tu, kad abi būsim iestāju�ies augstskolās� Tad, Krist, kad mēs jau būsim pieaugu�i.

-�� Tagad esam vēl bērni?

-������� Nē, ne nu glu�i bērni, bet� - Sandra samulsa. - Es ti�kai gribu, lai būtu labāk. Un dro�āk.

-�� Vai tev to sastāstīja tavi vecāki?

-Nē.

-������ �ai pasaulē vispār nekas pilnīgi dro�s nepastāv, - es tei�cu. - Pat mīlestība cilvēkiem nekādu lielo dro�ības sajūtu nerada, ta�u tā tomēr ir vienīgā, kas vismaz rada ilūziju, ka mums ir vieta, kur atkāpties. Kur varam paslēpties. Kur va�ram justies aizsargāti.

Sandra ilgi klusēja. Es arī neko vairs neteicu. Skatījos jū�rā, redzēju, kā piekrastē plīst viļņi, virs tiem nejauki brēk�damas lido kaijas, un no peldē�anās krastā iznāk divas brī�numjaukas meitenes un kāda veca dāma ar baltu pūdeli pa�dusē.

-������ Krist� - Sandra beidzot klusi ierunājās. - Ja es tev kaut ko lūg�u, tu izpildīsi?

-�� Nē, - es atbildēju. - Ja tu mani lūgsi iet jūrā noslīcinā�ties, aplaupīt Valsts banku vai ari� Vai ari, Sandra, tevi at�stāt un aizmirst. Principā to izdarīt varu, bet es to negribu un nedarī�u.

-�� Paldies, Krist, - Sandra smaidot teica. - Bet es gribu lūgt pavisam ko citu!

-Ko?

Sandra da�us mirkļus klusēja, tad negaidīti pateica:

-�� Krist� Lūdzu, uzzīmē mīlestību!

Es iesmējos.

-� Tas nav iespējams.

-�� Ir gan! - Sandra apgalvoja. - Ja tu esi mākslinieks un mani mīli� Tev ir jāprot uzgleznot mīlestību!

-� Labi, Sandra! - es viņai apsolīju. - Ja mani patie�ām pa�raus armijā, atvadoties es tev uzdāvinā�u gleznu, kas tā arī sauksies -

Mīlestība.

j

Pagāja trīs mēne�i. Piektajā oktobrī Ļeņina rajona kara komisariātā, kas atradās uz Slokas un Kalnciema ielas stū�ra, izgāju pēdējo medicīnisko pārbaudi, komisijas priek�sē�dētājs un ceturtās daļas priek�nieks, kas atbildēja par kārtē�jā gada iesaukumu, savos papīros atzīmēja, ka esmu absolū�ti vesels, nodarbojos ar sportu, esmu apguvis austrumu cīņu mākslas un man jau ir arī militāra profesija - esmu A un B kategorijas �oferis.

- Kādās armijas daļās pa�am gribētos dienēt? - priek��nieks negaidīti painteresējās.

Attieksme pret dienestu armijā man bija krasi negatīva. Ja runāju pavisam atklāti - man pati armija un viss, kas ta�jā notika, izsauca vienīgi riebumu. Sākot jau ar ārkārtīgi stulbo dienesta reglamentu, vēl primitīvāko ierindas apmā�cību un beidzot ar to, ka katrs armijā dienējo�ais cilvēks ti�ka apmācīts un sagatavots vienīgi cilvēku slepkavo�anai. Ci�ta mērķa un uzdevuma nevienas valsts armijai vispār nepa�stāv! Vēl vairāk! Padomju armijai �āds mērķis un uzdevums stāvēja pirmajā vietā!

Ta�u tas bija pilnīgā pretrunā ar manu pasaules uzskatu! Es ienīdu karu! Ienīdu varmācību! Ienīdu visu, kas saistījās ar cilvēku iznīcinā�anu, viņu pazemo�anu un cie�anām!

Man bija pilnīgi vienalga - tas ir taisnīgs vai netaisnīgs kar�! Neskatoties uz to, ka biju labi uztrenējies, fiziski ļoti spēcīgs un nekādā ziņā arī ne bailīgs, dienēt armijā negribēju. Ja kaut kam vispār biju radīts, ja manai eksistencei uz �īs ze�mes pastāvēja kāds nozīmīgs mērķis un uzdevums, tad tas katrā ziņā saistījās nevis ar cilvēku un materiālo vērtību iz�nīcinā�anu, bet gan to radī�anu!

Es biju un gribēju būt mākslinieks! Liels vai mazs, tam nebija nekādas nozīmes! �ai pasaulē gribēju radīt kaut ko tādu, ko spēju vienīgi es! Kaut ko tādu, kas līdz �im pasaulē vēl nav bijis!

Es gribēju uzgleznot māti, savu mīļoto meiteni, gribēju uzgleznot savu dzimto pilsētu, mazus bērnus, labības lauku un puķes; gribēju uzzīmēt zilas debesis, lidojo�us putnus, jū�ru, sniegotus kalnus un laimīgus cilvēkus.

Gribēju uzgleznot visu, ko kar� iznīcina.

-��� Tātad kādā armijas daļā jūs pats vēlētos dienēt? - mani no pārdomām iztraucēja kara komisariāta darbinieka atkār�totais jautājums.

-�� Nezinu, - paraustīju plecus. - Kāda vispār ir izvēle?

-��� Varu jūs aizsūtīt dienēt kara flotē, - priek�nieks atbildē�ja. - Piemēram, jūras kājniekos.

-�� Var padomāt, - es pateicu.

-��� Bet varbūt desantniekos - zilajās beretēs? - priek�nieks turpināja savus piedāvājumus. - Tie skaitās labākie Padom�ju armijā. Specnazovci. Velna zēni! Viņi var apgriezt apkārt visu pasauli!

Mirkli domājis, atbildēju:

-��� Man, priek�niek, principā ir vienalga. Kur aizsūtīsiet, tur arī dienē�u. Kur man likties? Ta�u būtu priecīgs, ja va�rētu palikt dienēt tepat Latvijā, turklāt vēl par �oferi.

-��� Baigais gudrinieks! - priek�nieks iesmējās. - Gribi ar li�muzīnu vadāt ģenerāli?

-��� Nav obligāti, - es atteicu. - Varu vadīt arī jebkuru kra�vas automa�īnu.

-�� Vai kauties proti labi? - priek�nieks negaidīti vaicāja.

-��� Jā, - atbildēju. - Esmu sporta meistara kandidāts d�u�do.

-��� Tā nav kau�anās, - priek�nieks atmeta ar roku. - Aizsū�tī�u tevi uz dresētavu.

-�� Kur? - uzreiz nesapratu.

-��� Pie desantniekiem! Uz speciālās nozīmes daļu! Bet ta�gad ej! Pacenties līdz dienesta sākumam atliku�ajās nepilna�jās trīs nedēļās, tas ir, līdz divdesmit otrā oktobra rītam ne�ko sev nesalauzt un nesaslimt! Pirmajā laikā būs smagi, vē�lāk jau vieglāk. Toties atradīsies mūsu armijas elites daļā! Ne katram tāds gods!

Ticis laukā, aizgāju līdz tramvaja pieturai. Apstājos un pēk�ņi kļuva ļoti skumji. Tātad man vēl paliku�as tikai se��padsmit brīvības dienas! Un pēc tam�

Es nezināju, kas būs pēc tam.

Uzreiz varēja redzēt, ka Sandra ir neparasti satraukta. Viņa priek�telpā noģērba samirku�o lietusmēteli, turpat pie spoguļa nedaudz sakārtoja matus un apģērbu, tad iegājām manā istabā.

Māte bija darbā, un mēs mājā atradāmies vieni.

Mūsu mājā vispār bija �etras istabas, neskaitot vēl diez�gan lielu verandu. Divas istabas aizņēma māte, vienu es, bet ceturtā skaitījās viesistaba, kur arī parasti uzturējās mūsu ciemiņi.

Mana istaba bija divdesmit kvadrātmetrus liela, kur bez dīvāna atradās vēl neliels galds, divi atpūtas krēsli, viens ķeblītis, grāmatplaukts, otrs galds, uz kura stāvēja televi�zors un magnetola, bet pie istabas gala sienas atradās div�durvju skapis ar antresolu. Visas istabas sienas bija noklātas ar maniem un da�u citu mākslinieku darbiem. Kā darbnīcu toreiz izmantoju verandu.

Sandra, noāvusi kurpes, apsēdās uz dīvāna, paņēma da��us spilvenus un, kā pūkains un silts kaķēns, iekārtojās starp tiem.

Viņa patie�ām arī atgādināja kaķi. Biezi, gari mati, balts un loti pūkains svīteris, īsi, gai�i pelēki svārciņi, bet kājās miesas krāsas zeķes.

Es no viņas nespēju atraut skatienu un jau kuro reizi nospriedu, ka skaistāku meiteni savā dzīvē neesmu ne re�dzējis, ne saticis. Un dro�i vien nekad arī nesatik�u.

-� Vai nakts de�ūra bija grūta? - apsēdies viņai blakus, pa�interesējos.

-�� Nē, nekas traks nenotika, - Sandra atbildēja. - Lineze- ra slimnīcā cilvēki parasti nemirst.

-� Jā? - biju patiesi izbrīnījies. - Kur tad viņi mirst?

-�� Partijas nomenklatūra ir nemirstīga, - Sandra pateica. - Slimnīcā tikai da�reiz nomirst kāds partijas funkcionārs, deputāts, kāds augstāks ierēdnis�

-������� Mana mīļā meitene, - es teicu. - Baidos, ka tev visu turpmāko dzīvi tā arī nāksies nostrādāt par sanitāri. Ārsts tā nedrīkst �ķirot cilvēkus! Viņa skatījumā visiem pacien�tiem ir jābūt vienādiem! Nekādi vārdi vai amati! Vienīgi slimnieks, kas viņam ir jāārstē!

-������� Pareizi, Krist! - Sandra piekrita. - Kad es bū�u ārste, tad tā arī domā�u un rīko�os! Bet pa�laik es esmu tikai sani- tāre! Un kamēr �ī augstprātīgā partijas nomenklatūra �ķiros cilvēkus pēc vārdiem un ieņemamajiem amatiem, to darī�u arī es! Jo es viņu acīs neesmu nekas! Skuķis, kas mazgā grī�du, slauka putekļus, maina gultas veļu un savāc viņu mīza�lus un sūdus! Viņi uz mani skatās, vērtē un izrīko kā savu mājkalpotāju! Pamēģini viņiem tikai neizdarīt pa prātam! Tūlīt būs sūdzības, skandāls un draudi. Diezgan pretīgi.

-������ Vai ļoti noguri? - vaicāju un vairākas reizes meiteni no�glāstīju.

-������� Ne sevi�ķi, - Sandra atbildēja. - �etras stundas pat no�gulēju. No diviem līdz se�iem.

-�� Ko par to visu saka tava māte?

-������ To pa�u, ko tu! Jāiztur! Viņa tāpat pirms iestā�anās me�dicīnas institūtā divus gadus strādāja. Brauca ar ātro palī�dzību un piedzīvoja �ausmu lietas.

-�� Kā tev pa�ai �ķiet, tu izturēsi?

-�� Nezinu.

-� Vai sāc jau domāt par pado�anos?

-������� Jā, - Sandra sacīja un tā savādi uz mani paskatījās. - Mums ir radusies problēma. Turklāt vēl ļoti nopietna.

-�� Mums? - es pārjautāju.

-� Jā, Krist, - Sandra apliecināja. - Mums abiem.

-�� Kas noticis? - nedaudz uztraucies vaicāju.

-�� Pēc divām nedēļām tu aizej armijā�

-������� Tā nu tas ir, - es apstiprināju. - Neko tur nevaru izda�rīt. Ja neie�u dienēt, mani ieliks cietumā. Tu uztraucies par to?

-� Arī par to. Bet galvenais�

-�� Kas? - ātri prasīju.

Sandra apmulsusi ilgi klusēja, tad tikko sadzirdami patei�ca:

-�� Krist� Es esmu stāvoklī�

Tas mani īpa�i nepārsteidza. Agrāk vai vēlāk tam acīmre�dzot vajadzēja notikt. Vienīgi kļuva �ēl, ka tas ir noticis tie��i tagad - divas nedēļas pirms dienesta sākuma. Nav zināms, kur es bū�u. Galējos Ziemeļos, Tālajos Austrumos vai kādā

- Krist� Es esmu stāvoklī�

no Padomju Savienības dienvidu republikām. Vai es bū�u Ei�ropā vai Āzijā. Varbūt es pat karo�u! Bet ko mana mīļā Sandra un gaidāmais bērns? Ko darīs viņi?

-������� Es skatos, Krist, tu nemaz nepriecājies, - Sandra bēdī�gā balsī pateica.

-� Vai tu, Sandra, priecājies?

-�� Nemaz.

-�� Kaut kā nelāgi sanācis, - es teicu. - Nav īstais laiks.

Sandra klusēja.

-������ Varbūt ar bērnu var vēl pagaidīt? - jautāju. - Tagad tai�sīt cauri, bet kad atgriezī�os no dienesta�

-������ Nē, nē! - Sandra iesaucās. - Kad tu atgriezīsies no die�nesta, tevi jau sagaidīs pusotra gada veca meitiņa.

-�� Kāpēc meitiņa?

-�� Es to jūtu, Krist. Man būs meita.

-� Vai tu esi visu kārtīgi pārdomājusi?

-������� Jā, - Sandra piekrīto�i pamāja. - Par abortu es nedomā�ju nevienu mirkli. Es tikai iedomājos, ka man bez tevis būs ļoti grūti.

Es Sandru noskūpstīju un klusi pateicu:

-�� Piedod, mīļā, bet es nevarē�u būt kopā ar tevi.

-�� Es ta�u tev to nepārmetu! Es visu saprotu.

-�� Vai tu savai mātei to jau pateici?

-Jā.

-�� Un ko viņa?

-�� Māte bija �okā.

-�� To arī varēja gaidīt.

-������� Viņa kategoriski pastāv uz abortu, - Sandra pateica. - Pirmkārt jau tāpēc, ka bērns ir no tevis. Bet otrkārt� Vi�ņa ir pārliecināta, ka tas man noteikti traucēs nākamgad ie�stāties institūtā. Vēl vairāk! Viņa apgalvo, ka tādā gadījumā es to vispār nekad nespē�u izdarīt un tā arī visu mū�u palik��u bez augstākās izglītības.

-������� Nu jā! - es rūgti iesmējos. - Tev ta�u arī kādreiz ir jā�kļūst par profesori!

-������ Nē, - Sandra pakratīja galvu. - Kāpēc tie�i par profeso�ri? Bet laba ārste gan es gribētu būt.

-������ Ko tu pati domā? - noba�ījies jautāju. - Būdama ar bēr�nu, tu to varēsi dabūt gatavu?

-������� Domāju, ka jā, - Sandra atbildēja. - Pēc diviem gadiem ta�u arī tu man palīdzēsi, vai ne?

-�� Protams!

-�� Krist� Vai es uz tevi varu paļauties?

-�� Pilnīgi.

-�� Tu mani nepievilsi? Nenodosi?

-�� Nekad! Es to varu pat apzvērēt!

-������� Nē, zvērēt nevajag, - Sandra sacīja. - Tu tikai par mani bie�i domā! Un vēl, Krist, atceries, ka tevi mājās gaidīs gan māte, gan es, gan arī mūsu bērns.

-������� Tas būs brīni�ķīgi, - es teicu, - bet� Sandra, mīļā! Kā tad īsti būs ar mani, ar tevi, ar bērnu? Vai mums nevajag ap�precēties?

Sandra iesmējās.

-�� Tu mani bildini?

Arī es mazliet rūgti iesmējos.

-������� Kaut kā stulbi sanāca, - es teicu. - Piedod! To visu dro�i vien vajadzēja pateikt kaut kā daudz svarīgāk un cēlāk. Var�būt pat vajadzēja mesties ceļos, pasniegt puķes� Braukt pie taviem vecākiem, lūgt viņu meitas roku� Bet es no viņiem neko negribu lūgt. No tevis, jā! Ko tu pati domā? Ar joni pre�camies tagad, vai arī gaidam manu atgrie�anos no dienesta?

-�� Vai tad tagad mēs to vēl varam izdarīt?

-������� Domāju, ka varam. Sakarā ar aizie�anu dienestā� Es�mu dzirdējis, ka �ādos gadījumos tiek pieļauti izņēmumi.

-� Tu mani precēsi?

-Jā.

-�� Un mani mīlēsi?

-�� Mīlē�u tik stipri, cik vien stipri to kāds spēj.

-������ Un būsi uzticīgs? Vai nevienu krievieti no dienesta sev līdzi nepaņemsi?

-������ Nekad, Sandra. Es sev līdzi mājās atvedī�u visas debess zvaigznes un tās tev sabēr�u klēpī!

-������ Jauki! Bet tagad mani noskūpsti, Krist! Skūpsti ilgi un stipri! Tik ilgi un stipri, lai es to atcerētos visu mū�u!

�

Nākamās dienas vakarā iegāju pie mātes un apsēdos at�pūtas krēslā. Māte sēdēja pie rakstāmgalda, lasīja kādu bie�zu medicīnas grāmatu un �o to atzīmēja uz baltas papīra la�pas.

-� Vai traucē�u? - pajautāju.

-�� Kaut kas ir noticis?

-� Vispār jā, - es apstiprināju. - Bet varu atnākt arī vēlāk.

-������� Nekas, - māte pasmaidīja. - Esmu jau tikpat kā tikusi galā. Kas bija uz sirds?

Es māti ļoti mīlēju. Neatceros, kad viņa mani būtu bāru�si, uz mani kliegusi vai kā citādi izrādījusi savu nepatiku, lai gan pamats tam bija ne vienreiz vien. Ta�u viņa mani arī ne�lutināja. Man mājās vajadzēja veikt visus vīrie�a darbus un uzturēt kārtībā savu istabu, pagalmu un dārzu. Viņa man nekad neko nepavēlēja darīt, bet gan vienmēr to mīļi palū�dza. Atteikt es nevarēju. Viņas balss bija klusa, labi tembrē- ta, bet tai pa�ā laikā katrs lūgums izskanēja tā, ka atteikties bija neiespējami.

Māte jau bija sasniegusi pusmū�u. Pirms astoņiem ga�diem kļuva par Dzemdību nama galvenā ārsta vietnieci, kas viņas darbam uzlika tikai lieku papildslodzi, bet izskatījās, ka tas viņai tomēr sagādāja prieku un par �o amatu viņa stiprā mērā bija pat lepna.

Mātei mati jau bija kļuvu�i sirmi, viņa tos nekrāsoja, ta�u tas viņas izskatam nekaitēja, tad jau drīzāk otrādi. Māte iz�skatījās skaista un cēla, stipri atgādinot mūsu slaveno aktri�si Elzu Radziņu.

Kā māte tagad divus gadus dzīvos bez manis? - es sa�traukts domāju. Kā es dzīvo�u bez viņas?

-�� Ko tu uz mani tā skaties? - māte prasīja.

-�� Drīz mums būs jā�ķiras, - atgādināju. - Mazliet skumji.

-������� Man, Krist, tāpat. Es visvairāk baidos no tā, ka viņi te�vi var aizsūtīt uz Afganistānu.

-������ Diez vai. Un ja arī tomēr� Atliks vienīgi cerēt, ka tur ar mani nekas slikts nenotiks.

-�� Es par tevi lūg�u Dievu, - māte negaidīti pateica.

-�� Vai esi kļuvusi ticīga? - jutos nedaudz pārsteigts.

-������ Jā, - māte atbildēja, - kamēr tu atkal dzīvs un vesels at�griezīsies mājās.

-�� Es atgriezī�os, - stingrā balsī pateicu. - Dzīvs un vesels.

-������� Labi, ka es tevi jau no piektās klases sūtīju uz tām d�u�do nodarbībām. Tu pratīsi sevi aizstāvēt.

-������ Paldies. Tas patie�ām bija labi. Bet karā �auj. Krīt raķe�tes un bumbas.

-������� Nekad nekādos konfliktos pats neiesaisties! - māte brī�dināja. - Dari visu, ko liek un�

Māte apklusa un kaut kā ilgi un savādi uz mani skatījās. �ai skatienā bija viss - gan bailes, gan mīlestība, gan cerība, gan kaut kas tāds, kas līdzinājās kādam nekad neizzināmam noslēpumam�

-������� Kas manī ir no tevis? - es prasīju. - Vai acis, seja, lūpas? Varbūt kaut kas no tava rakstura?

Māte nedaudz apmulsa un novērsa skatienu.

-�� Kā tu pats domā?

-������� Mums ir līdzīgas sejas, - es sacīju. - Abiem tādas iega�renas, kalsnas� Arī acis tum�as un biezas lūpas. Vai tas tie�sa, ka biezas lūpas liecina par pastiprinātu seksualitāti?

-������ Stipri �aubos, - māte purināja galvu. - Seksualitāti rada un regulē citi mūsu organismā notieko�ie fizioloģiskie proce�si. Kāds tam sakars ar lūpām?

-�� Nezinu. Es tā esmu dzirdējis runājam.

-�� Tās ir muļķības.

-������� Es vēl kaut ko gribu zināt, - klusi sacīju. - Vai dzemdī�bas vienmēr ir bīstamas?

-������� Nē, ne vienmēr, - māte paskaidroja, - lai gan zināms risks pastāv vienmēr. Un visām. Tāpēc jau arī dzemdības no�tiek slimnīcā vai Dzemdību namā un klāt noteikti ir aku�ie�re un ārsts. Ja ir nepiecie�ams, tad dzemdētājai palīdz pat vesela ārstu brigāde.

-�� Pat tad, ja dzemdības notiek divos, trijos, �etros naktī?

-�� Protams. Vienmēr.

-�� Ta�u daudzas tomēr nomirst?

-�� Nē, ne daudzas. Tie ir ārkārtīgi reti gadījumi.

-�� Bet tomēr gadās?

-� Jā, da�reiz patie�ām gadās.

-�� Kādi ir iemesli?

-������� Da�ādi. Parasti tās ir visda�ādākās patoloģijas izpaus�mes. Ļoti reti arī vienkār�i noasiņo�ana, it sevi�ķi, ja dzem�dētājai ir reti sastopama asins grupa, bet slimnīcai aptrūk�stas donoru asinis.

-������� Muterīt, lūdzu, nebrīnies par maniem dro�i vien stulba�jiem jautājumiem, bet es vēl kaut ko gribu zināt. Es to vien�kār�i nesaprotu. Kā sievietei bērns, it sevi�ķi, ja tas ir piecki- logramīgs puika ar lielu galvu, vispār var iznākt laukā pa tik ļoti mazu izeju�

Māte iesmējās.

-������ Daba tā ir iekārtojusi! Citai vieglāk, citai grūtāk, bet ne�viens bērns mātes vēderā vēl nav palicis!

-�� Kā bija ar mani? Tu mani dzemdēji viegli?

Māte ilgi klusēja, tad pacēla galvu un atkal atklāti ieska�tījās manā sejā.

-������� Nē, Krist, - viņa nopietna atbildēja. - Viegli tas nebija. Es mocījos vairākas dienas.

-�� Vai tāpēc tu mani tā mīli?

-�� Ne tikai tāpēc. Katra māte mīl savus bērnus.

-������� Ne katra! - es iebildu. - Pati ne reizi vien esi stāstījusi, kā jaunās māmiņas atsakās no saviem bērniem!

-������� Jā, tā tas diem�ēl nereti notiek, - māte piekrita. - Ie�mesli ir da�ādi, bet galvenais ir mīlestības trūkums.

-�� No kā rodas mīlestības trūkums? - ātri uzprasīju.

-������ Nezinu! - māte noplātīja rokas. - Visticamāk no vienal�dzības. No naida. No izmisuma. No bailēm. No vieglprātī�bas. No bezatbildības. No izlaidības. No debilitātes. No au�dzinā�anas trūkuma. No visa kā!

-������ Jā, - es domīgs novilku. - Mīlestības trūkumam iemes�lu patie�ām ir daudz. Tikai neviens nevar pateikt no kā mī�lestība rodas?

-�� Kāpēc tu vispār tagad par to sāc runāt?

-������� Tāpēc� - stipri apmulsu un noliecu galvu. - Muterīt� Sandra ir stāvoklī. Abortu viņa taisīt negrib, bet grib dzem�dēt.

Māte jūtami saspringa.

-�� Kurā mēnesī viņa ir?

-������ Tre�ajā. Ja nekas slikts nenotiks, viņai būs jādzemdē nā�kamā gada marta sākumā. Bet es bū�u kaut kur tālu prom.

-������� Kā tu Sandras grūtniecību uzņēmi? Vai esi priecīgs? Laimīgs? Apbēdināts? Gribi vai negribi, lai dzemdības no�tiek?

-������� Nē, man nekas nav pretī, - atbildēju. - Lai notiek! Man tikai �ēl, ka nevarē�u būt klāt. Un vēl ir bailes, ka tikai Sandras māte galu galā viņu tomēr nepierunā taisīt cauri.

-�� Vai tad Sandras māte ir pret dzemdībām?

-Jā.

-�� Kāpēc?

-�� Tāpēc, ka bērna tēvs esmu es.

-�� Tu viņai nepatīci?

-�� Pat ļoti!

-�� Kāds tam ir iemesls?

-������ Nezinu! Rādās, ka tas, ka esmu vēl par jaunu, bez izglī�tības, prasts �oferis un tāpēc arī bez īpa�i spo�ām nākotnes izredzēm�

-�� Tādā gadījumā Sandras māte ir slikts cilvēks.

-������� Bet varbūt viņa dara pareizi? Savai meitai ta�u grib ti�kai to labāko!

-������� Mēģināt pierunāt pārtraukt grūtniecību, ja tā neap�draud sievietes veselību vai pat dzīvību, nekas labs nav, - māte sacīja. - Katrā ziņā tā nav mīlestības izpausme. Tas ir klaj� egoisms.

-������� Velns ar to Sandras māti! - es skarbi pateicu. - Es tevi gribu lūgt� Palīdzi Sandrai! Ja viņu vecāki patrieks no mā�jas, bet tādi draudi ir jau izskanēju�i, lūdzu, muterīt, paņem viņu pie sevis! Parūpējies par viņu un bērnu! Lūdzu! Lai vi�ņa dzīvo �eit, manā istabā. Bet lai tas būtu likumīgi� Mēs pēc trīs dienām reģistrēsim laulību. Atļauju jau esmu saņē�mis. Salaulāsimies, bet kāzas nesvinēsim. Nu, varbūt tā, mazliet. �eit pat pie mums. Ja tu mums palīdzēsi.

-������� Bet, protams, Krist! - māte iesaucās. - Kā gan citādi? Uztaisīsim labu galdu, bet� Viņas vecāki arī būs?

-Nē.

-�� Vai Sandra tā ir ar mieru?

-������� Ne sevi�ķi, - es atbildēju, - bet mums nav citas izejas. Sandrai bērns nedrīkst piedzimt kā vientuļai mātei! Viņai ir jābūt precētai, un bērnam ir jābūt tēvam!

Māte lēnām piecēlās, pienāca man klāt, vairākas reizes noglāstīja galvu, tad nez kāpēc sāka klusi raudāt�

Viss bija vairāk nekā vienkār�i.

Nekāda svinīguma!

Nekādu uzmundrino�u runu, ne orķestra!

Sandrai nebija pat līgavas tērpa�

Vispār, skumji.

Sandra bija gan uzvilkusi baltu parastu kleitu, ta�u tas diem�ēl nebija līgavas tērps. Es jutu, ka Sandra ar visu �o mū�su milzīgā steigā noorganizēto kāzu ceremoniju, ar to, ka �ī ceremonija nenotiek tā, kā to viņa, iespējams, desmitām rei��u bija iedomājusies, ka viņai nepietika laika uz�ūt sev skais�tu un oriģinālu kāzu kleitu, iek�ēji ir ļoti neapmierināta un to dziļi pārdzīvo, ta�u ārēji tomēr centās to īpa�i neizrādīt.

Nebija arī kāzu viesu. No manas puses bez mātes bija vēl vienīgi skolas biedrs un vienīgais draugs Viktors Pūce, ar ku�ru mums reizē vajadzēja sākt armijas dienestu, bet Sandra bija uzlūgusi savu labāko draudzeni Lailu Vitmani, ar kuru reizē bija stājusies medicīnas institūtā. Laila iestāju pārbau�dījumus bija izturējusi un tagad jau studēja.

�Vai jūs, Krist Kristson, vēlaties ņemt par sievu Sandru Viklandi?�

�Jā.�

�Vai jūs, Sandra Viklande, vēlaties ņemt sev par vīru Kristu Kristsonu?�

�Jā!�

�Lūdzu, apmainieties gredzeniem!�

Mēs to izdarījām un viens otru noskūpstījām.

�Mīliet viens otru, esiet uzticīgi un vienmēr kopā gan priekos un bēdās, gan laimē un nelaimē!�

�Jā, mēs to apsolām!�

Tai brīdī to bija viegli solīt.

Kad izgājām no dzimtsarakstu nodaļas laukā uz ielas, kri�ta pirmais tā gada sniegs. Tik balts un tīrs, ka �ķita - tas ir radīts mākslīgi.

Viktors ar sava tēva volgu mūs aizveda uz mājām, kur māte, palūgusi talkā mūsu tuvāko kaimiņieni Vilmu Ziediņu (Gunitas Kozlovskas, manas pirmās sievietes, māti), bija uz�klājusi bagātīgu galdu.

Dzērām �ampanieti, dejojām, smējāmies, kaut ko mums teica un vēlēja mana māte, kaut ko teica un mums vēlēja arī Viktors un Laila. Arēji viss it kā bija labi un pat skaisti, ta��u mums abiem ar Sandru dvēseles bija pilnas ar skumjām�

Ne es, ne viņa nebijām paredzēju�i, ka mūsu kāzas notiks tik trakā steigā un būs tik vienkār�as un pat prastas.

Bet tā nu dzīve iegrozījās, lai gan īstenībā dzīve mums ne�ko sliktu nedarīja. Tā mūs vienīgi laimīgi vai nelaimīgi save�da kopā, bet visu tālāko mēs jau regulējām pa�i. Jāatzīstas, ne visai veiksmīgi.

Ap pulksten desmitiem vakarā Viktors ar Lailu aizgāja. Viņ� apsolīja meiteni aizvest uz viņas dzīves vietu Imantā.

Māte ar Sandru nokopa galdu, nomazgāja traukus, viesis�tabā vēl mazliet parunājāmies, māte Sandru noskūpstīja un, novēlēdama viņai laimīgu dzīvi kopā ar mani, aizgāja uz sa�vu mājas galu.

Savā istabā nodzēsu gaismu un aizdedzu trīs lielas sve�ces - vienu baltu, vienu dzeltenu, vienu sarkanu. Magnetolā ieliku kaseti ar Raimonda Paula instrumentālo mūziku un lēnām Sandru izģērbu. Pēc tam arī pats izģērbos un apgūlā- mies viens otram blakus. Krietnu laiciņu nekustēdamies gu�lējām, tad noliecos virs Sandras un viņu maigi noskūpstīju uz lūpām.

-� Tu tagad esi mana sieva, - es klusi pateicu.

-�� Un tu mans vīrs, - Sandra tikpat klusi atgādināja.

-�� Tu to patie�ām gribēji? - prasīju.

-� Jā. Un tu?

-�� Es arī.

-� Vai tevi vadīja jūtas vai tikai pienākums? - Sandra pa�interesējās.

-�� I tas, i tas, - atbildēju. - Gan jūtas, gan pienākums. Bet ne tas ir galvenais. Sandra! Galvenais ir tas, ka es tevi mīlu! Un, lūdzu, piedod, ja viss iznāca ne tā, kā tas vispār ir pie�ņemts� Tu neesi dusmīga?

-�� Nē, Krist! Es ta�u tam pati piekritu! Protams, mazliet skumji jau ir, ka nepaspēju uz�ūt sev skaistu līgavas tērpu, ka klāt nebija visi tie cilvēki, kurus gribēju, lai viņi būtu ma�nās kāzās. Un pavisam bēdīgi, ka uz mūsu kāzām neieradās mani vecāki. Es tagad pat nezinu, kā lai ar viņiem satiekos, ko lai runāju, kā lai skatos viņiem acīs?

-�� Ne jau tev par to ir jāuztraucas! Par to ir jākaunās vi�ņiem! Neierasties uz savas vienīgās meitas kāzām� Tur va�jag būt stiprām iek�ām, dzelzs nerviem un ļoti slimām sma�dzenēm� Vai es patie�ām esmu tik slikts, tev nekādi nepie�mērots?

-� Viņu acīs, jā.

-�� Bet tavās?

-� Tu esi mans dievs, - Sandra atbildēja. - Mans sargeņģe�lis. Mans mīļotais. Mans draugs. Mana bērna tēvs.

-��� Ari tu esi mana dieviete, - es aizkustināts pateicu. - Mans sargeņģelis. Mana mīļotā. Mans draugs. Mana nāka�mā bērna māte.

-�� Es tevi mīlu, Krist!

-�� Un es mīlu tevi, Sandra.

-� �ēl, ka mums tūlīt ir jā�ķiras.

-� Tā ir milzīga netaisnība, - es sacīju. - Ta�u revolūciju es iztaisīt nevaru, tāpat kā nevaru gāzt valdību vai izmainīt li�kumus. Varbūt vienīgi mēs varējām viens otru satikt mazliet vēlāk. Tad, kad es jau būtu atgriezies no armijas. Kādu sest�dienas dienu es tāpat ietu caur Bastejkalnu, tu kā toreiz sē�dētu uz soliņa, tāpat par kaut ko būtu apbēdināta, es tev ap�sēstos blakus un piedāvātu palīdzību.

-�� Diez vai, - Sandra pasmaidīja. - Runā, ka dzīvē nekas neatkārtojas. Tātad tā arī bija vienīgā reize, kad mēs varē�jām satikties. Turklāt tad, pēc diviem gadiem, man dro�i vien blakus jau sēdētu cits puisis.

-� Vai tu neno�ēlo, ka mani toreiz nepatrieci?

-� Nē, Krist! Ja tas tā būtu, vai es tagad atrastos tavā gultā?

-� Vai arī tu, kā tavi vecāki, to izjutīsi kā pazemojumu, ja es nekad nespē�u iestāties Akadēmijā, bet visu turpmāko dzīvi man nāksies strādāt par �oferi?

-�� Domāju, tas tavu būtību nemainīs, - būsi ģeniāls māk�slinieks vai vadīsi atkritumu savāk�anas ma�īnu, - Sandra pateica. - Tāpat kā būtiski nemainī�os arī es - bū�u laba un slavena ārste, vai kā sanitāre slimnīcā mazgā�u grīdas. Ne jau tas iz�ķir cilvēku saderību vai nesaderību, cilvēku laimi vai nelaimi. Visu iz�ķir mūsu sirdis. Mūsu dvēseles. Mūsu raksturi. Mūsu psihes īpatnības. Bet galvenais, pats galve�nais, Krist, ir mīlestība! Un ja tā ir, tad ir pilnīgi vienalga, kas tu tāds esi un par ko tu strādā! Mīlestība vienīgi �ķiro un vērtē to, vai tu esi vai neesi savai mīlestībai uzticīgs. Ja esi, tad vienmēr viss būs kārtībā.

-�� Grūti jau pateikt, kas ar mums notiks pēc pieciem, des�mit vai divdesmit gadiem, - es teicu, - ta�u �obrīd varu zvē�rēt, ka tevi mīlē�u visu mū�u!

-�� Bet es, Krist, zvēru tev! Tu būsi manas dzīves vienīgais vīrietis!

-�� Tevi netraucē mans krusts uz krūtīm?

-�� Nē. Es jau pie tā esmu pieradusi. Bet kā tev patīk ma�nas krūtis?

-�� Tās ir brīni�ķīgas! Es tās varu skūpstīt no rīta līdz va�karam!

Sandra iesmējās.

-�� Labāk jau to dari no vakara līdz rītam!

-������ Mīļā� - klusi teicu. - Ja tev� Ja mums piedzims meita, kā mēs viņu nosauksim? To vajadzētu izlemt jau tagad.

-������� Meitai vārdu izvēlies tu! - Sandra pateica. - Bet ja būs puika, viņam vārdu izvēlē�os es! Norunāts?

-������� Lai notiek! Tātad, ja būs meita� Es viņu gribētu no�saukt par Kristīni.

-������� Labi, - Sandra tūlīt piekrita. - Man nav iebildumu. Kristīne ir skaists vārds. Ļoti latvisks un simbolisks. Bet puikam es do�u vārdu� Egils! Vai tev būtu kas iebilstams?

-� Nē. Tas arī ir skaists vārds, lai gan nekā latviska tur nav.

-�� Un kas par to?

-������� Nekas! - es smējos. - Puiku taisīsim vēlāk. Mums būs divi bērni. Bet tagad pamīlēsimies tāpat! Kā kāzu naktī pie�nākas.

-������� Pagaidi! - Sandra iesaucās. - Vēl mazliet pagaidi! Atce�ries? Tu man apsolīji uzgleznot mīlestību! Ja tu to esi dabū�jis gatavu, es būtu laimīga, ja tu �o gleznu uzdāvinātu mūsu sve�u izgaismotajā kāzu naktī! Vari?

-������� Varu! - es atbildēju, izkāpu no gultas, aizgāju līdz ska�pim, kur uz grīdas, pieslieta pie sienas, stāvēja tikai vakar pabeigtā glezna - Mīlestība. To paņēmu, atkal �ķērsoju ista�bu un gleznu pasniedzu Sandrai. - Es ilgi domāju, kā lai glez�nā attēloju mīlestību, līdz beidzot nonācu pie secinājuma�

Sandra ilgi pārsteigta skatījās uz gleznu, tad paskatījās uz mani, pasmaidīja un uzprasīja:

-� Vai tu tādu redzi mīlestību?

-������ Jā, - es atbildēju. - Neko citu nespēju izdomāt. Un dro��i vien nekas cits nemaz arī nepastāv.

Gleznā nekas nebija attēlots. Es vienkār�i paņēmu audek�la gabalu, to gludi nokrāsoju ar baltu krāsu un ierāmēju. Tas arī bija viss!

Baltais kvadrāts.

-�� Tu mīlestību redzi tikai baltu? - Sandra jautāja.

-������ Jā, - apliecināju. - Nekas cits tur nedrīkst būt. Ja parā�dīsies kāds pelēks vai melns traipiņ�� Tad viss! Tas kā vī�russ vai vē�a �ūnas pārklās visu balto laukumu un mīlestī�bu iznīcinās. Tāpēc �is baltums, �ī jūtu tīrība ir jāsargā.

-� Vai mēs to spēsim?

-������� Vismaz pacentīsimies, - es atbildēju, paņēmu gleznu, noliku to gultas galā, bet pats atkal apgūlos blakus Sandrai. - Vismaz pamēģināsim darīt visu, lai tas tā notiktu.

- Tas tā, Krist, arī notiks, - Sandra smaidot teica. - Tā�pēc, ka mēs pa�i tā ļoti gribēsim. Bet tagad nāc pie manis! Un paliec ilgi ilgi, jo mēs ilgi ilgi būsim �ķirti�

♦

- Ei, nolādētie kuces bērni! - ser�ants aizsmaku�ā balsī kliedza. - Augstums ir piectūksto� metru! Kad izleksiet, no�skaitiet līdz piecpadsmit un tad raujiet izpletņa gredzenu vaļā! Ja kādam bikses būs pilnas, tas nekas! Vakarā visi ie�sim uz pirti! Bet, ja kādam kas sajuks, bēres būs uz valsts rē�ķina! Bet tagad - davaj! Apak�ā ir kvadrāts M-31! Līdzena stepe! Aiziet!

Un ser�ants gandrīz vai katru no mums grū�us izgrūda laukā no lidma�īnas.

Spēcīga gaisa strāva aizsita elpu, neko apak�ā neredzēju un es, stipru baiļu pārņemts, uzreiz nodomāju - kaut tikai nezaudētu samaņu! Kaut es spētu izturēt! Kaut neapstātos sirds!

Lēnām sāku skaitīt - viens, divi, trīs, �etrpadsmit, piec�padsmit! Jā! Asi parāvu izpletņa gredzenu, pēc mirkļa saju�tu spēcīgu triecienu, it kā kāds mani būtu pasitis uz aug�u, tad pamazām kritiena ātrums jūtami samazinājās, un es pir�mo reizi atrados starp debesīm un zemi.

Bailes pazuda. Izpletnis bija atvēries un es, maigi �ūpoda�mies, lēnām tuvojos zemei.

Kā kara komisariātā ceturtās daļas priek�nieks apsolīja, tā arī notika. Mani iedalīja desantniekos un gatavoja dienes�tam specnazā vai speciālās nozīmes karaspēka daļā. Vis�pirms līdz zvēresta nodo�anai mūs trīs mēne�us drausmīgi dresēja Kijevas apkārtnē, tad pārcēla uz Tad�ikijas pilsētu �imkentu, kas atradās netālu no Afganistānas robe�as. Tur notika vēl baigāki treniņi - katru otro dienu vajadzēja lēkt ar izpletni gan stepē, gan kalnos, kas vienmēr saistījās ar lie�lām dzīvības briesmām. Daudzi pui�i tur arī aizgāja bojā, daudzi salauza kājas vai rokas, vai vispār tā apdauzījās, ka vairs nespēja dienestu turpināt.

Cietu arī es.

Vienreiz nolai�oties kalnos, vēj� mani strauji pameta sā�ņus, un es ar galvu pret klints sienu atsitos tik spēcīgi, ka tūlīt zaudēju samaņu. Atmodos kara hospitālī. Ta�u tur to�mēr pārāk ilgi gul�ņāt neļāva.

�Vai galva sāp?�

�Nē.�

Galva man sāka sāpēt daudz vēlāk.

�Vai redze ir laba? Acīs nedubultojas?�

�Nē.�

Melni riņķi un zibeņi kaut kur acu dziļumos man sāka uz�plaiksnīt pēc trīs mēne�iem.

�Vai kādreiz uznāk galvas reiboņi?�

�Nē.�

Da�reiz galva it kā ne no �ā, ne no tā sāka reibt tikai pēc atgrie�anās mājās.

Apmācības un intensīvi treniņi turpinājās veselu gadu - katru otro dienu lēk�ana ar izpletni, vienreiz nedēļā nodar�bības zem ūdens ar akvalangu, kādas �etras vai piecas reizes bija me�onīgi izturības treniņi, kad pilnā kaujas ekipējumā vajadzēja trīsdesmit grādu karstumā skrie�us veikt apmē�ram divpadsmit kilometrus un augstkalnu apstākļos bez telts, ē�anas un dzer�anas izturēt trīs vai �etras dienas. Bez tam katru dienu bija vēl �au�anas un ne�ēlīgi kaujas tuvcī�ņas treniņi.

Sākumā, kad vakaros pilnīgā spēku izsīkumā kritu gultā, biju pārliecināts, ka neviens cilvēks �ādu elli nav spējīgs iz�turēt. Bet laiks gāja, pamazām pieradu, muskuļi tik ļoti ne- smeldza, toties visu apziņu lēnām pārņēma kaut kāds smags, garīgs trulums. Bie�i viss �ķita pilnīgi vienaldzīgs. Es pārvērtos robotā. Ne par ko nedomājot, automātiski izpildī�ju jebkuru pavēli. Pazuda prieks un jebkura dzīves jēga.

Ar katru dienu vairāk sāku ienīst armijas kārtību, �o drausmīgo jauniesaucamo dresūru un karu. Manu dzīvi to�reiz nedaudz vieglāku darīja vienīgi tas, ka man blakus bija bērnības draugs, arī Iļguciema zēns, Viktors Pūce. Mēs mū�su karaspēka daļā bijām vienīgie latvie�i.

Pēc gada �īs mocības beidzās. Man par apzinīgu dienestu un augsto profesionālo sagatavotību pie�ķīra vecākā ser�an�ta dienesta pakāpi, un es sāku komandēt desantnieku vadu. Sekoja divu nedēļu ilga atpūta, ta�u pēc tam iesēdināja lielā kara transporta lidma�īnā, aizveda uz Afganistānu, kur sā�kās vēl baismāka elle par iepriek�ējo.

Atklāti sakot, mūsu ne�ēlīgā militārā sagatavo�ana nebi�ja nekas, salīdzinot ar to, ko mums nācās redzēt un piedzī�vot tur.

�odien es negribu atcerēties karu Afganistānā. Es negri�bu stāstīt, ko mēs tur darījām, vēl mazāk gribu pateikt, ko tur darīju tie�i es.

Teik�u tikai vienu - tas bija kar�. Tiesa gan, ļoti netīrs un pārmērīgi ne�ēlīgs kar�. Un tomēr. Ne mēs ar Viktoru to bi�jām sāku�i. Mūs vienkār�i piespieda karot. Un mēs to darī�jām, kā pratām un mācējām� lai paliktu dzīvi.

Karā dzīvības pa�saglabā�anās instinkts izpau�as nesalī�dzināmi spēcīgāk nekā miera laikā sēdot virtuvē uz ķeblī�a. Tas arī rada drausmīgu naidu pret tiem, kuri ne tikai katru dienu, katru stundu, bet pat katru mirkli tevi cen�as iznīci�nāt. Un tu dari to pa�u. Ari tu centies savu pretinieku iznī�cināt, no�aut, nogalināt un noslepkavot!

Kar� - tā ir kopēja cilvēces lopkautuve, kur pārstāj eksis�tēt jebkādi humānisma principi, kur naida un garīgā trulu�ma aplokos pilnīgi pazūd tādi it kā jau pierasti un pilnīgi saprotami jēdzieni kā cilvēcība, līdzjūtība, �ēlsirdība, augst�sirdība un piedo�ana; kur pretinieka asinis nav nekas cits, kā vienīgi sarkanas krāsas �ķidrums, bet dzīvībai ir daudz mazāka vērtība par kārtējās cigaretes dūmu�

Kur �ie dūmi paliek, kad tie izgaist gaisā?

Kur paliek cilvēka dzīvība, kad tā pazūd no mūsu ķerme�ņiem?

Pielīp pie istabas griestiem?

Iesūcas kara hospitāļu un slimnīcu morgu grīdās?

Kā zvani karājas koku zaros?

Aizķeras aiz garām slīdo�a mākoņa?

Izkūst zvaigznēs?

Zemē?

Piederīgo sirdīs?

Bet varbūt mūsu dzīvības pārvēr�as jūras viļņos, vējā, lie�tū, puķu smar�ās, augļos un tikko piedzimu�u bērnu pirma�jos kliedzienos?

No Afganistānas kara es jums pastāstī�u tikai vienu epi�zodi. Bet �īs epizodes laikā es sajuku prātā�

Atceros, tā bija ārkārtīgi karsta diena. Ieelpojot sauso un putekļaino stepes gaisu, �ķita, tu savās iek�ās rauj dzīvu uguni.

Mūsu pulks bija dislocēts netālu no Kabulas - D�alalaba- das pilsētā. Tur vietējo iedzīvotāju gandrīz jau vairs nebija. Pilsētā dzīvoja padomju karaspēks.

Divdesmit pirmā jūlija rītā mūsu bataljons saņēma pavē�li ar piecpadsmit helikopteriem un astoņdesmit vīriem do�ties uzbrukumā un ieņemt Dubandiju - nelielu ciemu, kas skaitījās afgāņu partizānu (mod�ahedinu) vietējais centrs.

Iepriek�ējā dienā to pamatīgi jau bija bumboju�i mūsu migi, tā ka pēc komandieru domām mums tur neviens nekādu lie�lo pretestību neizrādīs. Bet ja izrādīs�

�Nevienu gūstā neņemt!� skanēja pavēle. �No�aut jebku�ru, kas trāpās ceļā! Arī sievietes un bērnus! Atkārtoju - vi�sus, kas kustas! Pēc tam uzspridzināt mājas! Lai tur paliek tikai putekļi un sūdi! Lai du�maņiem (ienaidniekiem) vairs nebūtu kur patverties! Lai rok alas vai iet kalnos, bet Du- bandija ir jānoslauka no zemes virsmas!�

Lidojums nebija ilgs. Mēs ar Viktoru sēdējām tre�ajā heli�kopterā, nepārtraukti smēķējām un drūmi klusējām. Tas mums jau bija astotais vai devītais kaujas lidojums uz vie�tām, kur pēc izlūku ziņām koncentrējās lielākas vai mazā�kas afgāņu partizānu vienības.

Pirmie �etri helikopteri nolaidās nelielā ieplakā. Lielas kalnu grēdas pakājē stāvēja apmēram piecdesmit brūnganas kleķa mājeles. Viss �ķita klusi un mierīgi. Lielākā daļa māju jau bija sagrautas. Ta�u tad, kad zemei tuvojās piektais, ses�tais un pārējie helikopteri, pēk�ņi no visām pusēm atskanē�ja tik �au�alīga �au�ana un mīnu sprādzieni, ka helikopteri, sevi glābjot, tūlīt pagriezās un devās atpakaļceļā, mūs pame�tot spēcīgās ap�audes zonā. Pirmos �etrus lidaparātus sa�ā�va. Izskatījās, ka afgāņu mud�ahedīni burtiski iznirst no ze�mes un sagrauto māju drupām. Slēpdamies aiz sa�autajiem helikopteriem, kliegdami un rupji lamājoties, �āvām, kamēr beidzās patronas�

Tad es redzēju, kā man lēni tuvojās trīs afgāņi. Viņu gal�vas sedza brūnas, turbānam līdzīgas cepures, ķermeņi bija apklāti ar da�ādiem paltrakiem (kleitām) līdzīgām drānām, bet visiem rokās bija mūsu pa�u Kala�ņikova automāti�

Viņi kaut ko kliedza un ar rokām rādīja, lai metam zemē iero�us. Tas bija baigs moments. Uzreiz caur smadzenēm kā karsta lode iz�āvās doma - tas ir gūsts un pēc tam mokpilna nāve� Bet man nebija citas izejas, es neredzēju nekādu citu variantu. Lai gan� Viens variants principā it kā tomēr bija. Es varēju mesties bēgt, un viņi mani būtu no�āvu�i. Lai gan maz ticams. Tad jau viņi būtu �āvu�i, nākot klāt. Afgāņi ma�ni gribēja saņemt dzīvu. Un arī pārējos dzīvi paliku�os.

Mēs bijām astoņpadsmit karavīru. Pārējie bija kritu�i.

Mūs aizveda ciema nomalē, kur vēl bija paliku�as da�as bombardē�anā neskartas mājas. Acīmredzot tur atradās vi�ņu �tābs. Mūs stingrā apsardzībā atstāja kādas mājas pla�ā

Lielas kalnu grēdas pakājē stāvēja apmēram piecdesmit

brūnganas kleķa mājeles.

pagalmā un ilgi neviens par mums nelikās zinis. Pēc tam ar lielām �ausmām redzējām, kā pagalma otrajā pusē tiek sa�vesti un gar augsta mūra sienu zemē nolikti �odienas kaujā kritu�ie partizāni� Tad viņi zemē guldīja vakardienas uzli�dojuma laikā bojā gāju�os ciema iedzīvotājus, kuru vidū bija arī da�as sievietes un mazi bērni�

Es sapratu - mūs tepat uz vietas tiesās, dro�i vien arī ne��ēlīgi spīdzinās, bet pēc tam visus no�aus. Vai pakārs.

Kļuva ārprātīgi skumji. Vai jutu bailes, neatceros. �ķiet, ka ne. Tad, kad tev draud smagas mokas, drausmīgas fizis�kas sāpes un drīza nāve, cilvēku pārņem tik savādi satrau�co�a sajūta, ka to par bailēm ir grūti nosaukt. Tas ir pavisam kas cits. Vistuvākais apzīmējums tam laikam būtu - stindzi�no�as �ausmas. Un vēl - izmisums un dusmas par savu vā�jumu un nespēju kaut kā �o situāciju mainīt�

Ļoti slāpa. �eit gaisa karstums noteikti bija jau vismaz �etrdesmit grādi. Milzīgie kalni neļāva ielejā ieplūst ne ma�zākai vēja pūsmai. Pāri putekļiem noklātai sejai tērcītēm te�cēja karsti sviedri. Viss ķermenis un iek�as burtiski trīcēja un raustījās no priek�ā gaidāmajām mocībām un tuvās nāves. Man kļuva sevis ļoti �ēl. Un �ēl arī dzīves. Un �ēl vi�sa tā, ko es nekad vairs nepiedzīvo�u. Neredzē�u. Nejutī�u.

Būdams vēl Kijevā, no Sandras saņēmu vēstuli, kur viņa paziņoja, ka mums piedzimusi meita. Kā jau iepriek� biju vē�lējies, Sandra viņu nosauca par Kristīni. Nākamajā vēstulē viņa atsūtīja arī da�as bērna fotogrāfijas.

Skaists, balts bērniņ�, ietīts spicainā segā. Bet te viņa mā�tei uz rokām. Te aizmigusi guļ. Te par kaut ko smejas.

Kristīne bija dzīva, un viņā varēja saskatīt kaut ko no Sandras, gan arī manas dzīvības. Ta�u manējā tūlīt tiks var�mācīgi iznīcināta.

Pagalma pretējā pusē gulēja vesela rinda afgāņu ciema ie�dzīvotāju līķu rinda. Pat miru�as, mātes pie krūtīm joprojām turēja savus bērnus.

Bet es viņus nebiju nogalinājis! Es vienīgi pārstāvēju to valsti un armiju, kas mēģināja �o sve�o zemi iekarot. �os sve�os cilvēkus pakļaut.

Es viņiem arī biju sve�s. Iebrucējs. Okupants.

Kur bija mana vaina?!

Zemu noliecu galvu un smagi elpoju. Nekad nebiju domā�jis, ka tie�i tā - tik ātri un ne�ēlīgi beigsies mana dzīve.

Tā jau saka - pirmais solis, ko sper mazs bērns, ir arī vi�ņa pirmais solis pretī kapam�

Un neko mēs nevaram paņemt sev līdzi.

Pat atmiņas ne.

Redzēju, kā vairāki afgāņi pagalma vidū sāk kurt lielu ugunskuru.

Tātad mūs dedzinās dzīvus, es pēk�ņi diezgan truli nodo�māju, jo acīmredzot kaujas laikā līdz galējībai pārslogotie nervi, lielais karstums un nogurums negaidīti atslāba un mani nez kāpēc vairs īpa�i nebaidīja, kas ar mani notiks. Es vienkār�i gribēju aizmigt. Gribēju mierīgi gulēt un pamos�ties jau Rīgā, savās mājās pie mātes, pie sievas un sava vēl neredzētā bērna�

Bet tas diem�ēl ilga tikai īsu brīdi.

Pagalma vidū netālu no ugunskura nostājās kāds pusmū��a resns afgānis baltā turbānā, bet viņam blakus izkārtojās vairāki desmiti bruņotu vīru. Mums soli tuvāk spēra kāds maza auguma jauneklis, kur� mūs uzrunāja diezgan skaidrā krievu valodā.

- �is cilvēks ar Allāha svētību ir mūsu komandieris, - viņ� ar roku parādīja uz resno afgāni - Viņ� ir Had�ibs un visa �ī novada saimnieks.

Es zināju, ka par had�ibiem sauc tos musulmaņus, kuri kaut reizi pabiju�i svētceļojumā uz Meku.

-��� Bet jūs, neticīgie! - jauneklis turpināja vērsties pie mums. - Jūs esat atnāku�i mūsu zemē, lai to iekarotu un mums to atņemtu! Jūs esat atnāku�i mūsu zemē, lai to iz�postītu, lai nogalinātu mūsu sievas, māsas un bērnus! Jūs esat ļauni un slikti cilvēki. Tagad jūs esat mūsu gūstekņi un mēs jūs visus kā neticīgos un noziedzniekus pēc mūsu �ari- ata tiesas likumiem sodīsim ar nāvi! Bet tā nebūs viegla nā�ve! Jūs visi mirsiet lielās mokās un sāpēs! Jo arī mums sāp un sāp mūsu zemei un valstij! Allāhs ir visvarens, bet jūs - no�ēlojamas niecības!

Mēs visi, gūstā saņemtie, viens otram cie�i blakus, sēdē�jām garā rindā. Kā jau teicu, bijām astoņpadsmit.

-�� Vispirms mēs sodīsim katru tre�o! - jaunais partizānis paziņoja, pienāca pie gūstekņu rindas un katru tre�o ar pa�līgiem cēla kājās un dzina pie ugunskura. Es atrados rindas vidū un, jo tuvāk pie manis nāca afgānis, jo me�onīgāk krū�tīs sitās sirds.

Garām!

Paņēma man blakus sēdo�o puisi - Vladimiru no Maska�vas. Sajutu spēcīgu atvieglojumu. Mokas attālinājās. Mana dzīve par da�ām minūtēm kļuva ilgāka�

Tūksto�iem cilvēku nezina, ko darīt ar daudziem savas dzīves gadiem, es vēl mazāk zināju, ko lai iesāku ar �īm lik�teņa vai mūsu Dieva uzdāvinātajām da�ām minūtēm�

Vajag domāt par māti, es bezgalīgi satraukts �ukstēju. Un par tevi, Sandra! Un par tevi, Kristīn! Būtu ļoti labi, ja jūs nekad neuzzinātu, kā esmu ticis nogalināts! Astoņus tūksto��us kilometrus no mājām, astoņus tūksto�us kilometrus no jums!

Man ir kauns. Mūs visus nokaus kā aitas.

Māt! Kāpēc tu mani dzemdēji? es iek�ēji kliedzu. Kāda jē�ga ir bijusi manai dzīvei un dzīvībai? Nekāda! Divdesmit viens gads. Tavas rokas uz manas pieres.

�Kur ir mans tēvs?� es prasu.

�Tavs tēvs ir miris,� tu atbildi.

Bet man �ķiet, ka tu tomēr meloji. Mēs ne reizi neesam biju�i pie viņa kapa. Un tagad, māt, tu arī pie mana kapa ne�kad nespēsi atnākt. Tāda vispār nebūs! Mūs sadedzinās, un vēj� pelnus izkaisīs kalnu aizā. Bet Sandra audzinās mūsu Kristīni, pēc tam apprecēsies ar kādu citu puisi, viņai būs vēl da�i bērni, pēc tam Kristīne izaugs liela un arī viņai būs bēr�ni, bet māte kļūs veca un kaut kad nomirs, un Sandra kļūs veca un arī kaut kad nomirs, un Kristīne kļūs veca un tāpat kaut kad nomirs, un viņas bērni kļūs veci un arī nomirs, un tā nepārtraukti miru�os nomaina dzīvie, un dzīvie miru�os�

Vienīgā at�ķirība - veids, kā mēs mirstam�

Ceru, ka jūs no �īs pasaules aiziesiet skaisti, ja vispār nā�ve var būt skaista. Bet kāpēc gan ne? Tu guli savā gultā tīrs un apkopts, apkārt ir bērni, mazbērni un mazmazbērni. Ne�viens neraud, jo viss notieko�ais ir ļoti dabisks. Loģisks. Un saprotams.

Mani no pārdomām iztraucēja drausmīgi necilvēcīgs cil�vēka kliedziens. Pirmajā kārtā se�iem atlasītajiem pui�iem divi dū�īga izskata afgāņi uz augsta koka klu�a ar smagu, pie gara kāta piestiprinātu cirvi, cirta nost roku plaukstas�

-� Par to, ka tu ar ieroci rokās esi atnācis uz mūsu zemi� Nogalinājis mūsu karavīrus, izpostījis mājas, dedzinājis ze�mi�

Sodīto pui�u kliedzieni bija tik drausmīgi, ka tie skaļi un ārkārtīgi sāpīgi atbalsojās ikvienā manā nervu �ūnā, ikvienā smadzeņu krokā. Es biju izdomājies visādi, es paredzēju un pieņēmu kā pilnīgi reāli iespējamu, ka varu krist jebkurā kaujā, bet ka man būs jāmirst tie�i tā�

Nekad!

Pēc tam sekoja vēl �au�alīgāks skats. Katru gūstekni cie��i turēja divi afgāņi, ta�u gūstekņi nepārtraukti neiedomāja�mās sāpēs kliedza, vārtījās un raustījās, krita zemē, bet divi, sāpju �oka paralizēti, atradās bezsamaņā. Tre�ais afgānis, rokā turēdams spo�i uztrītu, mazliet līku nazi, vispirms gūs�tekņiem pārgrieza rīkles, pēc tam nogrieza galvas un tās me�ta lielajā ugunskurā�

Bez bailēm, milzīgās nervu pārslodzes un psihes satrici�nājuma, es vēl pēk�ņi sajutu stipru nelabumu�

Bijām paliku�i divpadsmit.

-� Tagad atkal katru tre�o! - jaunais afgānis nokomandēja.

Tie vēlreiz bija �ausmu pilni mirkļi. To, kas tobrīd tika

pārdzīvots, ar vārdiem nav iespējams ne pateikt, ne aprak�stīt. Likteņa vai Dieva �ēlastības dēļ man nāve atkal, viegli pieskardamās, pagāja tuvu garām� Atlasīja �etrus, mēs pa�likām astoņi.

Viss turpinājās. Vispirms pui�iem nocirta roku plaukstas, pēc tam tika pārgriezta rīkle, nogriezta galva un, me�onīga prieka saucienu pavadīta, nicīgi iesviesta ugunskurā�

Allāh, Akbar!

Allāhs ir visvarens!

-������ Paklausies, - Viktors klusi �ukstēja. - Varbūt pamēģinā�sim izsisties? Es �ādu nāvi nevēlos!

-������� Paskaties, cik viņu te ir! - es atbildēju. - Un visi bruņo�ti.

-������ Vienalga! - Viktors nerimās. - Labāk ta�u, lai viņi mūs no�auj, nekā tā� kā lopus.

-������� Vēl mazliet pagaidīsim, - es teicu. - Varbūt radīsies iz�devīgāka situācija.

Kad arī �ie �etri tika nokauti, pie mums pienāca jaunais afgānis un vēl vairāki vīri, kuri rokās turēja no vairākām ādas strēmelēm savītas pletnes.

-������� Novelciet fren�us! - jauneklis pavēlēja. - Jūsu nāves sods at�ķirsies no iepriek�ējiem! Jūs tiksiet pērti, līdz jūsu grēcīgās miesas atdalīsies no kauliem, līdz tās pārvērtīsies asiņainā putrā, līdz jūs nomirsiet suņa nāvē!

Kad es novilku frenci, jaunais afgānis tūlīt uz manām krūtīm ieraudzīja sarkano krusta zīmi� Viņ� tā kā nobijies atkāpās soli atpakaļ, tad pieskrēja pie resnā afgāņa ar balto turbānu galvā, kur� acīmredzot bija ne tikai �īs mod�ahedī- nu vienības komandieris un liels zemes īpa�nieks, bet arī vietējais ciema garīgais vadītājs - mulla.

Viņ� pienāca klāt, stipri pārsteigts pētīja manu savdabīgo ugunszīmi un kaut ko prasīja. Jaunais afgānis tulkoja.

-�� Ko tas nozīmē?

-�� Tā ir dzimumzīme, - es paskaidroju.

-�� Kāpēc tie�i tāda?

-�� Nezinu.

-�� Tu esi kristietis?

-Jā.

-������ Vai tu mūsu brāļus musulmaņus kāvi savas kristīgās ti�cības vārdā?

-������� Nē. Es vispār nevienu neesmu kāvis! �ai dzimumzīmei nav nekāda sakara ar manu ticību!

-������ Tā nevar būt, - afgānis teica. - Tu esi sava Dieva sūtīts, lai cīnītos pret mūsu Allāhu!

-�� Esmu karavīrs. Un ne savas gribas dēļ�

-�� Tas nevar būt.

-������ Jūs, mod�ahedīni, karojat brīvprātīgi, savas pārliecības dēļ, bet mums to nākas darīt piespiedu kārtā! Ir ta�u starpī�ba, vai ne?

Resnais mulla no ādas maksts izvilka garu dunci, kura spals bija bagātīgi izrotāts da�ādiem dārgakmeņiem. Viņ� ar dun�a aso galu lēnām pieskārās manai lielajai dzimumzīmei.

Tā, es rūgti nodomāju. Tūlīt viņ� savu dunci ietrieks ma�nā sirdī� Tie�i krusta vidū! Un labi, ka tā. Nekādas sāpes nejutī�u. Tā būs acumirklīga nāve, bet ko viņi pēc tam darīs ar manu līķi, man jau būs vienalga.

-�� Tu tici nepareizam dievam, - jaunais afgānis tulkoja mullas sacīto. - Tavs dievs ir ne�ēlīgs un netaisns! Bet tevi viņ� ir vēl izvēlējies par savas zīmes nesēju� Tev ir jāmirst briesmīgā nāvē! Mēs tev �o zīmi no krūtīm izdedzināsim ar karstu dzelzi! Allāh, Akbar!

Ar �iem vārdiem resnais mulla, kur� ticēja un pārstāvēja citu dievu un pavisam citu reliģiju, manās krūtīs tomēr ne- trieca savu grezno dunci. Viņ� vienkār�i vairākas reizes ar dun�a galu pārbrauca pāri manām krūtīm un krusta zīmei� Ada pār�ķēlās, un es viss sāku noplūst asinīm.

Tad pēk�ņi notika tas, ko mēs vismazāk gaidījām. No kal�nu puses pakāpeniski atskanēja arvien dobjāka tuvojo�os mūsu bumbvedēju - iznīcinātāju TU-28 pazīstamā skaņa. Un jau pēc da�iem mirkļiem pār mūsu galvām un jau tā sa�grauto ciemu atkal sāka krist desmitiem bumbu.

Apkārtne iegrima biezā putekļu mākonī. Viss pazuda. Tad ar da�u minū�u intervālu aiz triecienlidma�īnām seko�ja vairāki helikopteri ar mūsu pulka desantniekiem�

Viena no pēdējām uz mod�ahedīnu pulcē�anās vietu no�mestajām bumbām nokrita tikai da�us desmit metru attālu�mā no manis. Es vēl kādas sekundes desmitdaļā paspēju sa�just, kā spēcīgā sprādziena radītais gaisa vilnis mani paceļ gaisā un triec pret kādas mājas sienu� Tad viss apklusa un pazuda.

Samaņu atguvu tikai pēc trīs dienām, kad jau gulēju Ka- bulas kara hospitālī.

Vēl pēc nedēļas kāds krievu ārsts man teica:

-�� Zaldātiņ! Tu esi dzimis laimes krekliņā! Mēs esam re�dzēju�i visādus brīnumus, ta�u kaut ko tādu� Tu esi saņē�mis spēcīgu smadzeņu kontūziju, kuras sekas, iespējams, ju�tīsi visu atliku�o dzīvi. Turklāt, un tas arī ir tas brīnums, tu biji ievainots galvā ar vairākām bumbas �ķembām, ta�u vie�na, tiesa, pavisam maziņa, ir diezgan dziļi ietriekusies tavās smadzenēs un mēs to baidāmies izņemt. �ķemba nav skāru�si svarīgākos dzīvības centrus, ta�u tā atrodas tikai da�u

Viena no pēdējām uz mod�ahedīnu pulcē�anās vietu nomestajām bumbām nokrita tikai da�us desmit metru

attālumā no manis.

mikronu attālumā no tām� Varbūt vēlāk, kad būs izstrādā�ta daudz pilnīgāka neiroķirurgisko operāciju tehnika un tehnoloģija, tev �o �ķembu kāds virtuozs neiroķirurgs arī va�rēs izņemt, bet pagaidām, ser�ant, dzīvo tā, kā ir!

Un es pagaidām arī dzīvoju tā, kā ir.

Noguris, uz da�iem brī�iem apklusu.

Psihiatriskās ekspertīzes ārsti uz mani cie�i paskatījās, tad komisijas priek�sēdētājs profesors Jānis Kamols centīgi pār�ķirstīja sev priek�ā stāvo�o dokumentu kaudzīti.

-������ Mums �eit ir jūsu galvas rentgena uzņēmumi, - viņ� tei�ca, - kā arī daudzas medicīniskās izziņas par jūsu ievainoju�mu ārstē�anu da�ādās slimnīcās. Kā pa�laik jūtaties?

-�� Tā nekas, dakter, - es atbildēju, - var iztikt.

-������� Vai galvas smadzenēs joprojām atrodo�ā �ķemba jums kaut kādā veidā traucē?

-�� Es to nejūtu.

-���� �aubos, vai �is mehāniskais galvas smadzeņu ievaino�jums un metāla priek�mets, kas tur atrodas, pacientam spēj radīt kaut cik jūtamas psihiskās darbības izmaiņas, - sacīja profesore Valentīna Me�ule.

-��� Tagad par to nestrīdēsimies, - teica komisijas priek�sē�dētājs un atkal pievērsās man. - Vai jūs pēdējos gados esat griezies kādā medicīnas iestādē pēc palīdzības? �ai gadījumā es domāju Gaiļezera slimnīcas neiroķirurģijas nodaļu vai Stradiņa slimnīcas neiroķirurģijas centru, kur mūsu labākie neiroķirurgi �o sve�ķermeni jums varētu izņemt.

-���� Trīs gadus pēc ievainojuma es gulēju Neiroķirurģijas centrā, kur mani sīki izpētīja un izmeklēja.

-�� Kādi bija izmeklē�anas rezultāti?

-���� Viņi nosprieda, ja mani �ķemba īpa�i netraucē, tad ar tās izņem�anu labāk neriskēt.

-�� Tagad jau pagāju�i astoņpadsmit gadi.

-���� Tā ir, - es apliecināju. - Tie�i �ovasar. Ārsti saka, ka �ķemba tur esot labi iejutusies, ar kaut ko apaugusi un ne�esot nekādas vajadzības to aiztikt.

-��� Vai pats fakts, ka jūsu smadzenēs atrodas sve�ķermenis, jūs kaut kā psihiski ietekmē? Es �eit domāju� Vai jūs to bie��i atceraties, par to uztraucaties? Vai tas jums rada bailes?

-��� Sākumā, dakter, - atbildēju. - Es biju ļoti uztraucies un bie�i sajutu arī bailes. Bet pēc tam jau pamazām apradu, tā kā tagad pret to izturos samērā mierīgi. Toties mani moka daudz kas cits. Pēc atgrie�anās no Afganistānas un pēc visa tur redzētā un pārdzīvotā, mani nervi, kā saka, bija galīgi �upā. Es par visu ātri satraucos, uzbudinājos un kļuvu ār�kārtīgi nervozs. Bie�i kliedzu un lamājos. Un ne vienreiz vien uznāca epilepsijai līdzīgas lēkmes. Pēk�ņi samaņas zu�dumi.

-�� Vai alkoholu lietojat?

-�� Ļoti reti.

-� Vai pēc tam jūtat kādas sekas?

-Nē.

-�� Kā jūs izturaties alkohola reibumā? Kļūstat agresīvs?

-�� Ne vienmēr. Bet da�reiz ir gadījies.

-�� Bet bez alkohola?

-��� Esmu diezgan mierīgs. Ta�u bie�i uznāk galvas reiboņi, gar acīm mirgodami zib melni un sarkani apļi, un pēk�ņi zaudēju samaņu.

-� Vai ir lietas un notikumi, kas jūs dziļi satrauc?

-� Jā, - es atzinos. - Ļoti neieredzu vardarbību. Tas nāk no Afganistānas. Turklāt, dakter, pēc atgrie�anās no kara, man nācās pārdzīvot vēl nevienu vien traģisku notikumu, kas manai nervu sistēmai un psihei tāpat nav pagāju�i garām bez jūtamām sekām.

-�� Lūdzu, pastāstiet, kā tas izpau�as?

Da�us brī�us domīgs klusēju, tad lēnām teicu:

-�� Manī vārās naids. Tā vien �ķiet, ka ikviena mana orga�nisma �ūna ir piepildīta ar naidu, kas jebkurā brīdī var pār�vērsties spējā agresijā.

-�� Pret ko?

-�� Pret cilvēkiem. Vai, pareizāk sakot, pret ļaunuma radī�tājiem.

-�� Ko jūs uzskatāt par ļaunumu?

-�� Visu to, kas cilvēkiem rada garīgas vai fiziskas sāpes. Un vēl - pazemojumus, zaudējumus un nāvi. Bet to visu ra�da un var radīt vienīgi cilvēks vai kāda cilvēku grupa.

-�� Vai jums tad rodas nepārvarama vēlē�anās �o cilvēku vai cilvēku grupu fiziski iznīcināt?

-� Nē, dakter, - es iebildu. - �ī vēlē�anās ir pārvarama. Es nenoturējos tikai vienu reizi.

-�� Kāpēc jūs toreiz sevi nespējāt kontrolēt?

-�� Nezinu, - paraustīju plecus. - Visticamāk tāpēc, ka to�reiz jutu pārāk lielas sāpes. Galu galā, es visdrausmīgākā veidā biju zaudējis savu vienīgo bērnu. Var teikt, biju klāt, kad viņa tika zvēriski nogalināta. Un, lai gan no tā notiku�ma jau bija pagāju�i turpat vai divi gadi, mana pārmocītā psihe to nespēja izturēt. Tā vienkār�i uzsprāga gaisā! Manās smadzenēs, glu�i kā tur jau eso�ā �ķemba, spēji ietriecās vārdos neizsakāma netaisnības sajūta. Tā uzreiz radīja stip�ras sāpes. Bet sāpes savukārt radīja neapvaldāmu naidu. Bet naids attiecīgu rīcību. Viss satumsa. Es sevi vairs nespēju kontrolēt. Apziņa un prāts kaut kur spēji pazuda. Varbūt vienīgi manā zemapziņā vēl darbojās kaut kādi psihiski pro�cesi. Un tie lika, lūdza un pavēlēja - nogalini viņus! Tie nav cilvēki! Tie nav arī zvēri! Tie ir tikai kaut kādi izdzimteņi, necilvēki, patoloģiski dabas veidojumi!

-�� Tad jūs no kabatas izrāvāt pistoli�

-�� Jā, dakter, es no kabatas izrāvu pistoli un viņus visus trīs no�āvu.

-�� Kā jūs pēc tam jutāties?

-�� Neatceros. Ta�u �ķiet, jutu milzīgu atvieglojumu.

-������� Tiesa jums par �o noziegumu ir piespriedusi nāves so�du�

-�� Tā ir. Bet �is sods ir ārkārtīgi netaisnīgs.

-� Vai jūs arī �o notikumu smagi pārdzīvojat?

-������ Jā, dakter, protams, es to pārdzīvoju, ta�u neteik�u, ka ļoti smagi.

-�� Kāpēc tā?

-������ Es vairs negribu dzīvot. Vai jums patīk �ī pasaule un cil�vēki?

-������� Ne sevi�ķi, - dakteris sacīja, - bet es ļoti mīlu un man patīk pati dzīve. Un manu piederīgo dzīve.

-������ Tad jūs varat būt laimīgs, - es teicu. - Bet man gandrīz visi tuvākie cilvēki jau ir citā pasaulē.

-�� Man ir ļoti �ēl�

-�� Paldies.

-������ Varbūt jūs vēl kas dziļi nomāc un liek pārlieku uztrauk�ties?

-������ Jā, - es pateicu. - Kā jau sacīju, mani īpa�i neuztrauc un arī neuztrauks ne jūsu izdarītie secinājumi par manu psihis�ko stāvokli, ne priek�ā stāvo�ā Augstākās tiesas apelācijas tiesa par man piespriesto nāves sodu, ne �ī soda izpildī�anas procedūra, ne iespējamā Valsts prezidenta ap�ēlo�ana. Man principā tas jau ir vienalga. Bet mani uztrauc kas cits. Es jums par to vienkār�i kaut kā aizmirsu sīkāk pastāstīt. Lai gan, garām ejot, jau pieminēju.

-�� Kas tas bija?

-������� Tas viss ir ļoti dīvaini un pilnīgi neticami. Un arī jūs, būdami gudri ārsti, tam tāpat neticēsiet.

-�� Mēs jūs uzmanīgi klausāmies.

Da�us brī�us klusēju, no karafes glāzē ielēju ūdeni, to iz�dzēru, tad pateicu:

-�������� Es atceros daudzus sīkus, bet ļoti skaidrus mirkļus no daudzām savām iepriek�ējām dzīvēm� To vispār ir bijis div�padsmit. Un visās iepriek�ējās dzīvēs es vai nu vēl bērnībā, jaunībā vai brieduma gados esmu ticis ne�ēlīgi nogalināts. Tas ir ļoti savādi. Arī �o dzīvi es acīmredzot beig�u tie�i tā�pat. Ar lodi pakausī. Bet visspilgtākās epizodes, protams, es atceros no tās dzīves, kuru dzīvoju pirms �īs dzīves.

Ārsti savā starpā atkal saskatījās, tad profesore Valentīna Me�ule painteresējās:

-� Vai jūs arī toreiz tikāt nogalināts?

-������� Jā, dakter, - es atbildēju. - Arī toreiz man tika pie�spriests nāves sods un mani no�āva.

-�� Kad tas notika?

-�� 1943. gada 16. jūlijā.

-�� Cik jums toreiz bija gadu?

-�� Deviņpadsmit.

-�� Kad piedzimāt?

-�� 1924. gada 7. martā.

-�� Kas bija jūsu vecāki?

-�� Tēvs bija gleznotājs, bet māte Operas dziedātāja.

-�� Kas notika ar viņiem?

-�� Tēvu ar māti arī no�āva.

-�� Ko jūs bijāt noziegu�ies?

-�� Neko. Vecāki kara laikā slēpa kādu ebreju ģimeni.

-�� Vai �is fakts tika nejau�i atklāts?

-�� Nē, jau�i. Mēs tikām nodoti.

Psihiatriskās komisijas locekli savā starpā sa�ukstējās, kaut ko pārrunāja, tad profesors Jānis Kamols atkal cie�i paskatījās uz mani.

-������� Kā jūs pats, Kristsona kungs, domājat, vai jums tas viss tikai tā �ķiet, vai esat pilnīgi pārliecināts, ka jūs patie�ām atceraties to, kas kādreiz noticis īstenībā? Varbūt tā ir tikai jūsu iztēle, īpatnēji nomoda sapņi, kaut kādas ilūzijas, iedo�mas vai ievainoto smadzeņu izraisītas halucinācijas?

Smagi pa�ūpoju galvu.

-������� Grūti pateikt. Nē! Esmu tomēr pārliecināts, ka patie��ām atceros to, kas ar mani ir noticis iepriek�ējās dzīvēs. Tas viss ir pārāk spilgti un jūtīgi. Jums to vajadzētu zināt labāk, ta�u es pieņemu, ka manās smadzenēs ietriekusies �ķemba tur ir izkustinājusi un paretam joprojām izkustina tādus smadzeņu centrus, kas sevī glabā it kā uz mū�u mū�iem noslēptu informāciju par to, kas ar mani ir noticis agrāk - pirms piecdesmit, simts vai tūksto� gadiem. Vai tā nevarētu būt?

Visi trīs psihiatriskās ekspertīzes komisijas locekļi, ne�daudz apjuku�i, tikai paraustīja plecus.

�

Skaisti iekārtota istaba.

Pie griestiem lustra. Balta holandie�u krāsns. Apaļ� galds. Vairāki krēsli. Dīvāns. Divi grāmatplaukti. Pie sienām vairākas gleznas. Grezni aizkari. Pie istabas gala sienas stāv melnas klavieres. Uz nelielas eta�eres liela vāze ar sarka�nām rozēm.

Māte Alise lēnām piegāja pie klavierēm un neapsēdusies, spēlēja kādu melodiju. Pēc neilga brī�a sāka dziedāt. Tagad nespēju atcerēties, vai dziesmas teksts bija itāļu vai fran�u valodā, ta�u tās melodija bija ļoti bēdīga.

Kaut kas bija noticis.

Pēc da�ām minūtēm istabā ienāca tēvs un smagi iekrita vienā no atpūtas krēsliem.

Māte beidza dziedāt un pagriezās pret tēvu.

-�� Marģer, es negribu, ka tu to dari.

-�� Es arī to negribu, bet� Viņiem draud nāve.

-�� Ja mēs �os cilvēkus, mēģinādami glābt, slēpsim pie se�vis, arī mums draudēs nāve!

-�� Piekrītu, Alise, bet�

-� Atkal �is bet\ - māte nervozi iesaucās. - Es negribu citu cilvēku dēļ riskēt ne ar savu, ne tavu un vēl mazāk ar mūsu dēla Edgara dzīvību!

-�� Kāpēc ne?

-�� Tāpēc, ka tas nav to vērts! Mana, tava un mūsu bērna dzīvība ir daudz dārgāka par mums sve�u cilvēku dzīvībām! Tāpēc, Marģer!

-�� �ie cilvēki man nav sve�i, - tēvs saguris teica. - Zāla�mans Moi�ess bija mans skolotājs, mans pasniedzējs Māk�slas akadēmijā! Varbūt pateicoties vienīgi viņam, es kļuvu par mākslinieku! Bet pa�laik viņ� ar meitu ir nokļuvis lielā nelaimē! Nāves briesmās! Vai tu to nesaproti?

-�� Es to saprotu, - māte sacīja un beidzot apsēdās pie kla�vierēm. Viņa bija tērpusies garā zilā kleitā, pati bija slaida, bet mati apgriezti toreiz modernajā zēngalviņā. Mati bija gai�i dzeltenā krāsā un arī viņas iegarenā seja bija gai�a un valdzino�a. Apprecoties ar manu tēvu, tā viņai bija jau otrā laulība. Māte bija, ja tā varētu teikt, tipiska māksliniece, Operas soliste, kurai ļoti patika bohēmisks dzīvesveids, un viņai bija daudz pielūdzēju. Nezinu, vai viņa tēvam vienmēr bija uzticīga, ta�u esmu pārliecināts, ka māte tēvu tomēr nereti krāpa. Tā - vienkār�i un viegli, kā izdzerot glāzi �am�panieti. Māte bie�i, iedzērusi un smiedamās, tā ari mēdza teikt: �Vīrietis - tā ir tikai neliela piedeva pie vīna glāzes!�

Nesaprotu, vai tēvs viņu mīlēja un vai māte mīlēja viņu, ta�u abi kopā jau bija nodzīvoju�i divdesmit gadus un neno�liedzami kaut kas viņus tomēr kopā turēja.

-�� Es to apjēdzu, - māte atkārtoja, - ta�u �odien neviens cilvēks nevar būt pilnīgi dro�s ne par savu brīvību, ne dzīvī�bu. Kāpēc, Marģer, lieki riskēt?

-� Man Zālamana ir �ēl, - tēvs atzinās. - Esmu viņam pa�rādā lielu pateicību.

-� Neko tu neesi parādā! - māte skaļi iesaucās. - Un es ne�vienam neesmu parādā! �odien katram ir jārūpējas tikai par sevi!

-� Viņ� lūdz palīdzību�

-�� Lai lūdz! Kas nāks palīgā mums, ja tāda vajadzība radī�sies? Vai tavs Zālamans? Vai kāds kaimiņ�? Vai kāds mūsu rads? Neviens!

-� Vai tas tev ne�ķiet savādi?

-�� Nē! Tāpēc, ka visi baidās! Bet baidās tādēļ, ja līdzko cil�vēks kādam pasniegs palīdzīgu roku, viņ� tūlīt nokļūs nāves briesmās!

-�� Baiga un ne�ēlīga ir �ī pasaule, - tēvs klusi nomurminā�ja-

-�� Jā! - māte piekrita. - Tā bija padomju laikā, tā ir pa��laik vācu laikā! Tās ir tādas valsts iekārtas un tāda ir viņu ideoloģija, ka, gribēdams būt cilvēks, vēlēdamies būt �ēlsir�dīgs un kādam palīdzēt, var izrādīties, ka tu palīdzi valsts ie�naidniekam! Bet kā tu pats labi zini, ne krievi, ne vācie�i daudz neceremonējas ne ar saviem pretiniekiem, ne tiem, kuri kaut vai tikai viņiem jūt līdzi! Bet �īdi, Marģer, atceries, �īdi viņiem ta�u ir vēl lielāki ienaidnieki nekā komunisti!

-�� Tā ir, - tēvs piekrita, - nenoliedzami risks pastāvēs, ta��u, ja būsim uzmanīgi un pa�i neizpļāpāsimies�

-� Aizmirsti! - māte atkal iesaucās. - Es vairs neko par to negribu dzirdēt!

-�� Bet tu tomēr paklausies! - tēvs neatlaidās. - Rīgas geto ir jau likvidēts. Pēdējā tūrē Rumbulā esot no�auti divpa�dsmit tūksto�i! Zālamanam kopā ar meitu trīs dienas pirms tam izdevās no geto aizbēgt. Tagad viņi slēpjas pie Kovaļev- skiem, bet viņi ir poļi, pa�us kuru katru dienu var saņemt ciet, bet pie mums Moi�esi justos daudz lielākā dro�ībā.

Mums ir liela personīgā māja. Piecas istabas, veranda, virtu�ve, vannas istaba, divi pieliekamie un pla�s pagrabs. Vēl ir �ķūnis un garā�a. Māja atrodas Dzirciema ielas galā. Pati pēdējā! Simt septiņpadsmitais numurs. Aiz mums nekā vairs nav! Pļavas, me�s, Bolderājas dzelzceļ�, upe un Spilves pļavas!

-� Tu, Marģer, aizmirsi, ka no mums tepat netālu atrodas arī Spilves lidlauks! Un gar mūsu māju katru dienu uz �o lidlauku brauc vācu kara transports un iet vācu lidotāji! Katru dienu! Un atliek tikai vienam kaut ko aizdomīgu pa�manīt� un mēs esam vai nu Salaspilī, vai arī Rumbulas me��ā� Bet es to negribu, Marģer, vai tu to beidzot vari apjēgt? Negribu!

-� Es to apjēdzu, - tēvs apstiprināja, - ta�u es apjēdzu arī to, ka man ir jāpaliek cilvēkam. Es viņus nevaru atstāt ne�laimē! Es viņus nevaru atstāt noslepkavo�anai�

-�� Divi cilvēki pie miljona vairāk vai mazāk�

-�� Tā, lūdzu, nerunā! - tēvs kļuva skarbs. - Katrs cilvēks ir vienreizējs un neatkārtojams! Vienā eksemplārā un tikai vienreiz mū�ībā!

-�� Pareizi! Ta�u kāpēc tu to neattiecini pats uz sevi? Uz mani? Uz mūsu dēlu?

-� Es to attiecinu. Un tie�i tāpēc, ka es gan Visumā, gan �ai pasaulē dzīvoju tikai vienreiz, es gribu būt cilvēks. Es negri�bu būt vienaldzīgs. Negribu būt nelietis. Nevēlos tēlot aklo, kas neko neredz! Negribu tēlot kurlo, kas neko nedzird! Nē, Alise! Es visu redzu un dzirdu! Redzu, cik ļoti daudz cilvēku pēk�ņi ir kļuvu�i ļauni un asinskāri! Kā viņi uzrāda un no�dod savus kaimiņus, paziņas un pat draugus! Tas padomju laikā laipni sarunājies ar kādu krievu! Tas padomju laikā sa�vukārt gājis uz 1. maija demonstrāciju! Bet, lūk, tas kādam teica, ka padomju vara ir laba un taisnīga! Un visi pēc īsa brī�a ir jau Biķernieku priedēs vai Salaspilī! Kāds labums, kāds apmierinājums tiem nodevējiem tika? Es nezinu. Bet turpinu dzirdēt, kā daudzi cilvēki joprojām kliedz pēc palī�dzības! Un, ja es to dzirdu un redzu, bet neko nedaru� Ja es nepaeju soli pretim, ja nepasniedzu roku� Man vēlāk būs ļo�ti grūti dzīvot.

-�� Kaut grūti, Marģer, bet tu vismaz dzīvosi.

-� Alise! Kāpēc tu esi tik auksta? Tik vienaldzīga?

-� Marģer! Es neesmu ne auksta, ne vienaldzīga! Es vien�kār�i baidos! Es gribu dzīvot!

- Dzīvo, mīļā! - tēvs sacīja. - Tad, kad viss �is cilvēces ār�prāts reiz beigsies, bet tas noteikti kādreiz beigsies, tu būsi laimīga un lepna, ka laikā, kad tik daudzi alka atriebības un cilvēku nāves, tu spēji būt tik stipra un cilvēciska, ka kādam grūtā dzīves brīdī izpalīdzēji, ka tu kādam dzīvību izglābi, nevis iznīcināji!

Māte ilgi klusēja, tad ar seju pagriezās pret klavierēm un sāka spēlēt �opēna Sapņojumu.

Bet par ko toreiz sapņoja māte? Vai par klusu, mierīgu dzīvi? Par dzīvi bez bailēm? Ta�u tas nebija iespējams. Pa�saule bija kļuvusi nenormāla. Cilvēki nevarēja un principā arī tagad joprojām nespēj dzīvot bez nodevības, vardarbības un asinīm.

Bez mīlestības dzīvot var. Laikam grūti dzīvot bez naida.

Skumji un pretīgi.

Par ko toreiz sapņoja pats Sopēns, sacerot savu nemirstī�go Sapņojumu?

Protams, par sievieti, kuru viņ� mīlēja. Viņ� nepazina naidu. Viņam vienīgi, vērojot �o pasauli, bija ļoti skumji. Viņ� jau tad zināja, ka dzīvot vairs atlicis pavisam maz.

Trīsdesmit se�i gadi. Man prātā nevarēja ienākt, ka pa��am būs jāmirst deviņpadsmit gadu vecumā.

Es neko nebiju noziedzies. Neko sliktu nebiju izdarījis. Ja būtu zinājis, ka liktenis vai, pareizāk sakot, cilvēki man at�vēlēju�i tik maz laika, iespējams, es būtu dzīvojis daudz in�tensīvāk, interesantāk, trakulīgāk. Es dzīvi būtu dzēris tā, kā agri no rīta kausu alus dzer smagu paģiru mocīts cilvēks. Bet es biju mierīgs un mazliet sapņains zēns. Biju beidzis vi�dusskolu un pirms gada iestājies Mākslas akadēmijas glez�no�anas nodaļā. Tēvs un da�i pasniedzēji stāstīja, ka Zāla�mans Moi�ess, pats nebūdams izcils mākslinieks, tomēr bi�jis neparasti talantīgs pedagogs. Viņ� katrā audzēknī saska�tījis ģeniālu mākslinieku un visādi centies, lai tas par tādu arī kļūtu.

Es neiebildu, ja �is cilvēks slēptos pie mums.

Pēc trim dienām Zālamans ar savu astoņpadsmitgadīgo meitu Esteri vēlu vakarā ieradās mūsu mājā.

Nekādu īpa�u slēptuvi mēs ar tēvu viņiem neierīkojām. Praktiski viņi dzīvoja vienā no mūsu mājas istabām, vienīgi briesmu gadījumā viņi no verandas, kur glūdā bija ierīkota lūka, pa nelielām kāpnītēm varēja nokļūt pagrabā. Tur, vienā no �ķūnītim līdzīgā nodalījumā, ierīkojām divas guļvietas, da�us plauktus un biezajām pagraba ārējām dur�vīm no iek�puses ierīkojām pamatīgu aizbīdni.

Mēs ar Esteri drīz sadraudzējāmies. Viņa bija neparasti skaista. Meitenei bija gari, ogļu melni mati, lielas, tāpat mel�nas acis, biezas lūpas, vienmēr nedaudz skumīgs skatiens un slaids augums. Pirms kara viņa bija mācījusies baletskolā, īstenībā to jau bija beigusi un daudzas reizes piedalījusies Operas baleta iestudējumos. Pedagogi un �īs nozares speci�ālisti viņai solīja spo�u baleta solistes karjeru, ta�u� Kāds vājprātīgs cilvēks Vācijā viņai jau sen bija piespriedis nāves sodu. Un viņas tēvam. Un visai viņas tautai. Tikai par to, ka �āda tauta pastāv.

Laiks visu izmainīja. Staļina un Hitlera re�īmiem arī māksla izrādījās lieka. Viņiem vajadzēja vienīgi skaļu savu ideju propagandu. Un �ie re�īmi ar to pakalpiņu aktīvu līdz�dalību Grandiozā Operas traģēdijā pārvērta visu pasauli. Re�īmu no�ēlojamie kalpi sajūsminājās, ar kādu cēlu varonī�bu kaujas laukos iet bojā viņu vīri, dēli un brāļi! Galveno�kārt tāpēc, ka pa�iem nevajadzēja doties uz fronti. Viņi prie�cājās, kā abu re�īmu dro�ības dienestu darbinieki arestēja cilvēkus, kuri �ā vai citādi savā laikā bija izrādīju�i kaut ma�zākās simpātijas pretējās valsts ideoloģijai. Viņi neraudāja ne tad, kad uz Sibīriju izsūtīja latvie�us, ne tad, kad Biķer�nieku un Rumbulas me�os tika �auti �īdi. Tie�i otrādi! Viņi pa�i palīdzēja gan uzrādīt (nodot) cilvēkus, gan viņus ares�tēt un vēlāk arī no�aut!

Asins dzīres turpinājās. Kuru vairs interesēja Sopēna Sapņojums, kad visapkārt cilvēki viens otru iznīcināja?!

Moi�esi pie mums slēpās gandrīz divus gadus. Mēs pie vi�ņiem jau bijām pieradu�i. Lielas grūtības radīja pārtikas sa�gāde, jo to, stingri normētu, varēja dabūt vienīgi uz karti�ņām. Jau daudz agrāk, kad māte kārtējo reizi, turklāt Zāla�manam dzirdot, sarīkoja nelielu traci, tēvam pārmetot, ka viņ� �os cilvēkus paņēmis pie sevis, nemaz nepadomājot, kā mēs viņus varēsim pabarot. Zālamans mani un tēvu pasau�ca pagrabā un sev uz ceļiem uzlika lielu pelēkas krāsas �e�modānu.

-� Neimaņa kungs, - Zālamans satraukts teica. - Es sapro�tu jūsu kundzes uztraukumu un tās grūtības, ko esam jums radīju�i�

-�� Liecieties mierā! - tēvs teica. - Viss ir kārtībā! Gan jau kaut kā�

Zālamans mani un tēvu pasauca pagrabā�

-�� Nē, nē! - Zālamans kratīja galvu. - Kundzei ir taisnība! Mēs nekādā gadījumā negribam dzīvot uz jūsu rēķina! Pilnī�gi izslēgts! Es nemaz nerunāju par to, ka man par jūsu izrā�dīto laipnību un uzdrīkstē�anos mūs pieņemt savā mājā, va�jag labi samaksāt.

-�� Zālaman� - tēvs smagi nopūtās. - Ko jūs varat samak�sāt?

-�� Varu, varu! - Zālamans priecīgs iesaucās.

-� Nē! - tēvs iebilda. - To, ko cilvēks otra labā dara labprā�tīgi, nedrīkst vērtēt kā maksas pakalpojumu! Tas mani pa�zemotu. Vai jūs, Moi�esa kungs, varat aprēķināt, cik maksā cilvēcība? Varu arī nerunāt tik augstos toņos. Varu uzprasīt daudz vienkār�āk - cik maksā smaids? Cik maksā sirsnība? Cik līdzjūtība? Cik vēlē�anās izpalīdzēt? Cik laikus pasnieg�ta palīdzīga roka? Par to neviens maksu neprasa. Bet ja pra�sa, tad �is cilvēks vienkār�i ir nelietis!

-�� Es jums īsti nepiekrītu, - Zālamans sacīja. - Protams, pasaulē vienmēr ir bijis kaut kas tāds, ko ne par kādu naudu nekad nav bijis iespējams nopirkt. Tur jums ir simtprocentī�ga taisnība. Ta�u �oreiz stāvoklis ir pavisam cits. Jūs, Neima- ņa kungs, un jūsu ģimene mūsu slēp�anu kā cilvēcisku aktu, protams, varat ari nevērtēt no materiālā viedokļa, jo jūsu vēlmei mūs izglābt no dro�as nāves piemīt vienīgi garīga vērtība. Un tomēr, Marģer. Jums par �o rīcību kāds tomēr var piestādīt rēķinu. Lielu rēķinu! Un jums nāksies maksāt. Maksāt ar to, kam patiesībā arī nav nekādas cenas, ta�u ne�kā dārgāka uz �īs pasaules vairs nav - maksāsiet ar savu dzī�vību. Tāpēc, Neimaņa kungs�

Zālamans atslēdza lielo �emodānu un mēs pārsteigti ie�raudzījām, ka tas ir pilns ar ASV dolāriem un angļu mārci�ņām. Tur atradās arī trīs palieli ādas maisiņi, līdz aug�ai piepildīti ar visda�ādākajām dārglietām - zelta pulksteņi, zelta gredzeni ar briljantiem, safīriem un rubīniem; visda�ā�dākās bro�as ar dimantiem un briljantiem, zelta medaljoni, rokassprādzes un cara laika zelta monētas.

-�� Te ir gandrīz miljons dolāru, - Zālamans pateica. - Un vismaz otrs miljons dārglietās. �ī bagātība nepieder man. Tā piederēja vairākām ļoti bagātām ebreju ģimenēm, kuras ta�gad ir iznīcinātas Rumbulas me�ā. Viņi, uzzināju�i, ka man ir radusies iespēja no geto izbēgt, �o �emodānu uzticēja gla�bā�anā, cerēdami, ka arī viņiem izdosies aizbēgt vai vismaz palikt dzīviem. Bet nekā� Protams, formāli tagad tas viss pieder man, ta�u� Ja mūs atradīs, jūs jau zināt, vācie�i to pievāks, nodos Reihsbankai un izgatavos vēl da�us tankus, lielgabalus, automātus un patronas, lai varētu turpināt no�galināt cilvēkus. Es �emodānu �eit aprak�u. Paņem�u vienu sauju ar dārglietām. Vai Rīgas lombards vēl strādā?

-�� Tie�ām nezinu, - tēvs atbildēja, - bet visai iespējams.

-�� Strādā, - teicu es. - Nesen gāju pa Kalēju ielu tam ga�rām. Pie lombarda stāvēja gara cilvēku rinda.

-�� Ļoti labi! - Zālamans nopriecājās un tēvam iedeva da�us zelta pulksteņus un gredzenus ar krāsainiem akmeņiem. - Visus uzreiz lombardā nevajag nodot. Pamazām. Jums būs nauda un pārtiku gan priek� mums, gan sevis, varēsiet pirkt tirgū. Jācer, ka tādā veidā mēs visi varēsim izkulties, un jū�su kundzei nevajadzēs lieki uztraukties.

-�� Piedodiet, Zālaman�

-�� Nekas, nekas! Es visu saprotu. Tādi laiki!

-� Apsolu, ka viņa vairs nekad�

-�� Ir jau labi! - Zālamans mierino�i pateica. - Kā jūs domā�jat, Neimaņa kungs, kādreiz �is briesmīgais laiks ta�u beig�sies, vai ne?

-�� Noteikti! - tēvs sacīja. - Visi briesmīgie laiki kādreiz ir beigu�ies.

�

Bija spilgta pilnmēness nakts.

Viss debesjums, zvaig�ņu izraibināts, mirdzēja kā dārglie�tām izrotāts Visuma kronis.

Mēs ar Esteri noriskējām pirmo reizi iziet laukā no mājas. Viņa to lūdza jau vairākas dienas. Es protestēju.

-Nē!

-�� Edgar�

-Nē!

-�� Kāpēc?!

-������ Tas ir saistīts ar pārāk lielu risku! Ja mūs pēk�ņi aiztur kāda policijas vai armijas patruļa?

-� Tad mēs tēlosim iemīlēju�os pārīti�

-�� Tēlo, cik gribi! Personas apliecino�i dokumenti tev ir?

-� Man ir pase!

-������� Ester� Vai tu patie�ām vēl neesi sapratusi, ka tev pasi jau sen vajadzēja sadedzināt?

-� Nekad!

-������ Tas ir tas pats, kas sev uz pieres uzrakstīt - �esmu eb�rejiete�.

-�� Nu, sadedzinā�u savu pasi! Kas tālāk? Tas mani glābs?

-�� Iespējams.

-�� Vai es neizskatos pēc ebrejietes?

-Nē.

-�� Pēc kā tad?

-������� Tu varētu būt spāniete, - es atbildēju. - Vai persiete. Sliktākajā gadījumā rumāniete.

-� Tas nelīdzētu. Lielākā daļa rumāņu esot �igāni.

-�� Tad esi itāliete!

-������ Nē, labāk bū�u persiete! Irānas valdnieka �ahin�aha at�tāla radiniece. Da�as dienas pirms kara sākuma biju atbrau�kusi tūristu braucienā uz Rīgu, un tā arī paliku. Dokumen�tus viesnīcā nozaga. Vai ticami?

-������� Gandrīz. Viss būs atkarīgs no tā, kam tu to stāstīsi. Ja kādam latvie�u �ucmanim, varbūt viņ� arī noticēs. Ta�u tik un tā vedīs uz tuvāko policijas iecirkni personas noskaidro��anai. Ja stāstīsi vācu �andarmiem� Diez vai. Tāpēc labāk tomēr palikt mājās.

-�� Es gribu sauli!

-�� Pilnīgi izslēgts!

-�� Es gribu būt brīva!

-� Jāgaida.

-�� Par ko esmu tik bargi sodīta?

-������ Tu neesi sodīta. Vienīgi pasaule pēk�ņi ir sajukusi prā�tā un tev vienkār�i mazliet jāpagaida, kamēr �is trakums tai pāriet.

-�� Tu domā, viņai tas pāries?

-�� Noteikti!

-������� Bet es gribu būt brīva jau �odien! Un gribu būt dzīva� arī �odien.

-������ Viss pareizi, Ester! Arī es gribu būt gan dzīvs, gan brīvs! Mums ir jābūt pacietīgiem.

-������ Tu jau esi brīvs! Tu vari dro�i iziet uz ielas, satikties ar cilvēkiem, ar draugiem, vari aizbraukt uz pilsētas centru pa�staigāties, un vari pat apmeklēt studijas Mākslas akadēmijā! Par kādiem grēkiem tas ir aizliegts man? Kāpēc man ir jā�mirst tikai tāpēc, ka esmu piedzimusi ebreju, nevis kādā vā�cie�u ģimenē?

-�� Kāpēc tu to prasi man?

-�� Es to nesaprotu.

-�� Es arī to nesaprotu.

-� Vai tas ir taisnīgi? - meitene prasīja.

-Nē.

-� Kāpēc tad tu man negribi palīdzēt?

-� Vai tad es to nedaru?

-������� Tu dari, Edgar, dari, ta�u kāpēc tu negribi..? Kāpēc tu nevēlies man kaut vai uz īsu brīdi, kaut vai vienu vakaru vai nakti sagādāt iespēju justies brīvai? Varbūt pat laimīgai?

-�� Es to labprāt darītu, ta�u�

Meitene da�us brī�us klusēja, tad cie�i satvēra manu ro�ku un ieskatījās acīs.

-�� Edgar� Tu mani mīli?

-� Jā, Ester, es tevi ļoti mīlu un tie�i tāpēc�

-������ Mīļais, - meitene turpināja lūgties. - Labi! Lai saule pa�liek! Pagaidīsim! Izved mani laukā pie zvaigznēm! Pie Mē�ness un svaiga gaisa! Izved mani brīvībā! Es tevi ļoti lūdzu!

Beigu beigās piekritu. Estere izskatījās tik nelaimīga, un viņas acis bija pilnas asaru un izmisuma. Nezinu, kas viņai tovakar bija uznācis. Lai gan uzminēt nebija grūti. Viņa ar savu tēvu mūsu mājā un pagrabā dzīvoja jau divus gadus. Atlika paciesties un izturēt vēl tikai vienu� Un lai gan viņa ne vienreiz vien naktī jau bija izgājusi mūsu dārzā, tovakar viņai �ī vēlē�anās jau �ķita kā apmātība.

Viņa alka brīvību!

Kas gan vēl var būt dabiskāks?

Varbūt vienīgi mīlestība.

Tā arī bija. Mēs viens otru mīlējām. Tas iznāca it kā pats par sevi. Katru dienu, būdami blakus un saistīti ar kopīgu risku, �īm jūtām agrāk vai vēlāk vajadzēja izpausties. Vienī�gi, ja es būtu audzināts citādi, ja arī mani būtu pārņēmusi komunistu, nacistu vai viņu latvie�u līdzskrējēju ideoloģija, kas katrā latvie�u valodā iznāko�ajā avīzē, �urnālā vai radio pārraidē sludināja jaunās Eiropas kārtību, kur liela vieta bi�ja atvēlēta karātavām, koncentrācijas nometnēm un rasu tī�rībai, es varbūt nekad �ai skaistajā, apbrīnojami trauslajā, maigajā, gudrajā un ļoti nelaimīgajā meitenē iemīlēties ne�spētu. Ta�u es biju normāls latvie�u puisis, nācis no normā�las, inteliģentas latvie�u ģimenes un savu pasaules uzskatu veidojis, iespaidojies nevis no da�ādu mūsu valstī pastāvo�o re�īmu uzbāzīgās propagandas, bet gan ietekmējies no pa�saules lielāko mākslinieku, rakstnieku un filosofu uzska�tiem. Tie visi balstījās un sludināja tikai cilvēka talantu, ga�ra spēku un visaugstākos cildenuma, cilvēciskuma un hu�mānisma principus. Es tos bez ierunām pieņēmu arī kā savas dzīves un rīcības pamatu. Es jutos dro�s, jo biju pārlie�cināts, ka tā ir pareizi un taisnīgi.

Vakarā ap pulksten vienpadsmitiemn mēs izgājām no mā�jas. Esterei mugurā bija melni svārki un balts adīts svīteris.

Nakts bija silta.

Mēs pa Dzirciema ielu aizgājām līdz Garajai ielai, pēc tam pa Riekstu ielu nogriezāmies uz Balto ielu, drīz nokļuvām līdz Daugavgrīvas un Dagmāras ielu krustojumam, to ātri �ķērsojām (tuvumā atradās policijas iecirknis!) un nonācām līdz Dzegu�kalnam. Uzkāpām tā virsotnē un pāri Zundai skatījāmies uz Rīgu. Tā bija pilnīgi noslēpusies tumsā, lai gan padomju aviācijas uzlidojumi pilsētai vēl nebija sāku��ies. Tikai �ur tur varēja ieraudzīt uz īsu brīdi iezibamies kādu gaismas punktu, tad atkal viss pazuda tumsā.

-�� Diezgan baigi, - Estere teica. - Izrādās, Rīgas vairs nav.

-�� Ir, - es atteicu. - To tikai vācie�i ir apklāju�i ar smagu tumsas segu.

-�� Bet es tā gribēju redzēt Rīgu! - Estere iesaucās. - Kāda tā izskatās?

-�� Diezgan drūma, - atbildēju. - Sarkanos karogus ar sir�pi un āmuru ir nomainīju�i sarkani karogi ar kā�krustu.

Staļina, Molotova un Kaļiņina ielas pārtapu�as par Hitlera, Geringa un Rozenberga ielām un bulvāriem. Latvie�u avīzes vairs neraksta par savu valsti. Tādas vairs nav. Ir tikai Ost- landes apgabals. Zini, viņi pat nomainīju�i nosaukumu uni�versitātei! Nav vairs Latvijas universitāte, bet gan Rīgas! Tas ir diezgan loģiski. Kā universitāte var saukties Latvijas vārdā, ja tādas valsts kā Latvija vairs nepastāv!

-������ Vai tu, Edgar, vēl joprojām tici, ka �is laiks kādreiz va�rētu beigties?

-������ Ticu, - es apliecināju. - Dabā viss mirst. Pat akmeņi. Un kādreiz kopā ar laiku mirsim arī mēs, zeme un Visums.

-� Skumji, - Estere teica.

-�� Tāda ir pasaules lietu kārtība.

-� Vai Staļina un Hitlera re�īmi arī ir lietu kārtība?

-������� Nē, - noraido�i pakratīju galvu. - Tie nav dabas radīti. Tos mākslīgi ir radīju�i da�u cilvēku slimās smadzenes. Tā�pēc tie nekad nevar ilgi pastāvēt.

-�� Kaut nu tā būtu�

-������� Būs! Zini, Ester, nupat atcerējos. Parīzē atrodas kāds kaps. Un liels piemineklis. Uz tā stāv iekalti �ādi vārdi - Garāmgājēji Nebēdājies par manu likteni! Tu būtu miris, ja es būtu dzīvs� Kā tu domā, kas tai kapā guļ un kapsētas ap�meklētājiem saka �os vārdus?

Estere, pieglaudu�ies manam plecam, ilgi klusēja, tad uz�prasīja:

-������� Kas tad tai Parīzes kapā guļ un aicina garāmgājējus priecāties, ka viņ� ir miris?

-������� Maksimilians Robespjērs, - es paskaidroju. - Viens no cilvēces gai�ākajiem prātiem un lielākajiem taisnības cīnītā�jiem, bet tai pa�ā laikā arī viens no cilvēces briesmīgākajiem noziedzniekiem�

-�� Kāpēc tu �ai brīdī atcerējies tie�i viņu?

-������� Es vispirms atcerējos mūs. Atcerējos mūsu bailes. Un cilvēkus, kas mūsos �īs bailes rada. Iedomājos, ka Hitlers ir tik liels noziedznieks, ka viņam, iespējams, kaps nemaz ne�būs. Par kaut kādiem uzrakstiem uz pieminekļa nemaz ne�runājot.

-������ Mēs arī vairs par to nerunāsim! - Estere palūdza. - Lai �ī nakts pieder tikai mums.

-�� Par ko tad runāsim?

-�� Par tevi. Par mani. Runāsim par mūsu mīlestību!

-�� Tas viss ir tik savādi un neparasti, - es teicu.

- Diezgan baigi, - Estere teica. - Izrādās, Rīgas vairs nav.

-�� Tu patie�ām mani mīli? - Estere jautāja.

-� Vai es to vēl neesmu pierādījis?

-�� Esi. Bet da�reiz ir vajadzīgi ari vārdi, - meitene teica.

-�� Labi, lai ir arī vārdi! - piekritu. - Es tevi mīlu, Ester.

-�� Un es mīlu tevi, Edgar. Tu to jūti?

-�� Katru dienu un nakti.

-������� Vai tavām jūtām netraucē, ka esmu ebrejiete? - viņa pēk�ņi uzprasīja.

-� Ne mazākā mērā! - atbildēju. - Kāda nozīme ir tautībai?

-������ Kā tu redzi - milzīga! Tautībai ir tik liela nozīme, ka �o�dien tā pat tiek svērta uz dzīvības un nāves svariem!

-������ Mani tas neuztrauc, - es teicu. - Es neko nesveru. Es te�vi ieraudzīju, tu man uzreiz iepatikies, un es tevi iemīlēju.

-�� Kāpēc?

-������� To neviens cilvēks uz pasaules nezina. Es arī. Bet tu bi�ji nelaimīga, tev draudēja briesmas, un man tevis kļuva �ēl. Es mēģinu tev palīdzēt.

-������� Tātad tu mani iemīlēji tikai aiz �ēlastības? - meitene jautāja.

-������ Vai tas nav vienalga? Svarīgi, ka tu pa�laik man esi kļu�vusi par visdārgāko, kas man ir. Bet vai tu man patie�ām piederi?

-� Tu da�reiz �aubies?

-Jā.

-� Kādēļ?

-� Tās pa�as tavas tautības dēļ, - atbildēju. - Es ta�u esmu latvietis, bet tu� Vai jums nepastāv stingri likumi, kas aiz�liedz precēties ar citas tautības cilvēku?

-� Zināmā mērā pastāv, - Estere klusi sacīja. - Bet vai �o�dien, kad vispār nepastāv nekādi likumi�

Estere apklusa, vēl cie�āk piespiedās pie manis un ilgi ne�ko neteica. Tad tikko sadzirdami jautāja: - Edgar� Vai tu patie�ām būtu ar mieru mani precēt?

-� Jā, - es piekrīto�i pamāju. - Tiklīdz beigsies kar�.

-�� Bet ja �ai karā uzvar Vācija?

-� Tā nekad neuzvarēs. Ir jau sākusies totāla atkāp�anās.

-�� Kur mēs tādā gadījumā laulāsimies? Vai tu varētu nākt uz sinagogu?

-�� Kāpēc ne? Kopā ar tevi es varu iet laulāties, kur vien gribu! Man ir pilnīgi vienalga. Laulības reģistrācija un baz�nīcas svētība ir tikai gadsimtu gaitā pieņemts reliģisks ri�tuāls. Patiesībā tas neko neiz�ķir. Galvenā nozīme ir tikai mūsu jūtām. Mūsu dvēselēm, Ester.

-� �ēl, Edgar, ka mums nācās satikties tik sliktā laikā. Mēs tagad abi esam �ā briesmīgā laika gūstekņi. Un tas, ka mēs te pa�laik stāvam Rīgas augstākajā virsotnē, ir tikai īss brī�vības mirklis. Tūlīt mums atkal būs jāatgrie�as ieslodzīju�mā. Bet kamēr mēs vēl esam dzīvi un brīvi, Edgar� Lūdzu, paņem mani! Es to ļoti gribēju un gribu. Tie�i �eit - brīvībā zem spo�ajām debess zvaigznēm� lai Dievs redz un zina. Laikā, kad visapkārt valda naids, nodevība un nāve, ir atra�du�ies divi jauni cilvēki, kuri par spīti visai pasaulei, viens otru mīl. Un varbūt tie�i mūsu mīlestība, mīļais, pasauli da�rīs nedaudz labāku un gai�āku�

Es uz parka zālāja uzklāju savu �aketi. Estere apgūlās. Pārliecos virs meitenes un sāku viņu skūpstīt.

Viss, es nodomāju. �is ir manas dzīves skaistākais mir�klis! Tas ir jāizbauda līdz galam, jo uz �īs pasaules nav nekas patiesāks par divu iemīlēju�os cilvēku karsto ķermeņu sa�plū�anu.

-� Lūdzu, Edgar, lēnām un ilgi, - Estere �ukstēja. - Lēnām un ilgi� līdz mū�ības beigām�

Atgrie�oties mājās, mūs uz Daugavgrlvas un Dagmāras ielas stūra pēk�ņi aizturēja divi latvie�u policisti. Viņu ie�cirknis atradās turpat līdzās lielajam pārtikas veikalam, kur vēlāk padomju laikā bija ierīkota bufete, pēc tam kafejnīca, krājkase, bet �odien tur atkal atrodas moderns krogs.

Policists lūdza uzrādīt personas apliecino�us dokumen�tus.

-�� Nepaņēmām līdzi, - es paskaidroju. - Tepat netālu dzī�vojam.

-�� Kāpēc tik vēlu blandāties apkārt? - policists bargi jau�tāja.

-�� Tā iznāca, - es teicu. - Bijām pie draugiem uz jubileju un tagad ejam mājās.

-� Vai viņa ir tava māsa? - policists prasīja un ar lukturi ie- spīdināja gaismu Esteres sejā.

Uz mirkli apklusu un saspringts domāju. Meitene neiz�skatījās pēc manas māsas. To varēja redzēt uzreiz. Viņu no�deva ogļu melnie mati, tum�ās acis un seja. Es nezināju, ko policistam lai atbildu. Katrs pateiktais vārds varēja kļūt lik�tenīgs.

-� Un kas, ja viņa nav mana māsa? - es vaicāju. - Meitene ir mana līgava.

-�� Tā jau es domāju, - policists teica. - Vai tava līgava ga�dījumā nav �īdiete?

-�� Ko jūs! - es tēloju nelielu sa�utumu. - vai tad jūs nere�dzat? Viņa pa mātes līniju ir itāliete, kas kop� dzim�anas uz�augusi Vācijā! Aristokrāte Luiza fon Bo�as jaunkundze! Vai jūs vāciski saprotat?

-�� Mazliet, - policists neveikli samīņājās.

Es pagriezos pret Esteri.

-�� Luizas jaunkundz, - es teicu, - pasakiet to viņam savā dzimtajā valodā!

-�� Es patie�ām esmu Luiza fon Bo�as jaunkundze, - Este�re sāka runāt skaidrā vācu valodā. - Mans tēvs Ostlandes reihskomisāra Lozes kancelejā atbild par kultūras vērtību saglabā�anu un to nosūtī�anu uz Tre�o reihu.

Policists stipri samulsa un jau grasījās mūs atlaist, kad negaidīti pie viņa pienāca otrs policists, kas visu laiku bija stāvējis nedaudz sāņus.

-�� Kas par lietu, Jāni?

-�� Nekas, - Jānis atbildēja. - Samīlējies pārītis. Nekādu dokumentu viņiem klāt nav, bet� Jaunkundze ir vāciete, bet tēvs augsts ierēdnis pie pa�a Lozes! Tā ka visu cieņu! Lai viņi iet!

Otrs policists mūs atkal spo�i apgaismoja no galvas līdz kājām un indīgi pasmīkņāja:

-�� Ne pēc kādas vācietes viņa neizskatās, - policists teica. - Bet tevi es pazīstu, - viņ� uz mani parādīja ar pirkstu. - Tu esi Neimaņa dēls, vai ne? �ķiet, Edgars, ja?

-� Tā ir, - es apstiprināju. - Edgars Neimanis.

-�� Vai vecais vēl glezno? - policists painteresējās. -Jā.

-�� Un ko māte? Vai vēl tāpat dzied Operā?

-�� Tā ir. Tie�i rīt viņai ir pirmizrāde. D�uzepe Verdi - Traviata. Mātei tur ir galvenā loma.

-�� Lai viņai viss labi izdodas! - policists pateica, riebīgi pa�smaidīja un mūs atlaida. - Ejiet un vairāk tik vēlu naktī vairs apkārt neblandieties!

Mēs atviegloti uzelpojām un steig�us gājām uz mājām.

-� Atmiņai par �o nakti un vispār par tevi, - meitenei tei�cu, - es rīt uzglezno�u tavu portretu. Tas būs labākais darbs pasaules glezniecības vēsturē.

Diem�ēl savu solījumu nespēju izpildīt. Nākamajā dienā agri no rīta mūsu māju aplenca policisti, visus arestēja un iz�darīja kratī�anu. Ja neskaita istabā gulo�os nelegāļus Esteri un Zālamanu, viņi neko citu aizliegtu vai mūs kompromitē�jo�u neatrada.

Mani ar tēvu vispirms aizveda uz Rīgas prefektūru, kur nopratināja un ne�ēlīgi piekāva. Tad pēc kādām trim vai �et�rām dienām pārveda uz Rīgas Centrālcietumu. Kā �odien vēl atceros - otrais korpuss, ceturtais stāvs, 407. kamera.

Mēs ar tēvu bijām kopā. Māte atradās Termiņcietumā (ta�gadējais Brasas cietums), bet kur palika Estere ar Zālamanu un kas ar viņiem vēlāk notika, es nezinu.

Tēvs bija satriekts un visu laiku lamāja vācie�us un lat�vie�u policistus. Es ar katru dienu vairāk slīgu dziļā depre�sijā. Nekādi nespēju saprast, kā var sodīt nevainīgus cilvē�kus. Lai gan, protams, vainīgi jau mēs tomēr bijām - slēpām cilvēkus, kad tas bija stingri aizliegts. Bet mēs ta�u neslē�pām noziedzniekus! Mēs viņus slēpām vienīgi tāpēc, ka viņi bija� cilvēki. Piedzimu�i ne tajā laikā un ne īstajā vietā.

Pēc diviem mēne�iem Rīgas apgabaltiesā notika tiesa. Uz apsūdzēto sola sēdējām visi trīs - tēvs, māte un es. Māte pa �o laiku bija pārvērtusies gandrīz vai līdz nepazī�anai. No kādreiz skaistās un elegantās dāmas nekas vairs nebija pali�cis pāri. Apģērbs bija netīrs, mati nesukāti un seja pelnu pe�lēka. Visdīvainākais bija tas, ka viņa nemaz nepriecājās, ie�raudzījusi mani un tēvu. Viņa ar mums pat nesasveicinājās! Māte sēdēja, zemu noliekusi galvu, un drūmi klusēja. Es sapratu - viņas dvēseli un psihi bija pārņēmis kāds daudz lielāks smagums nekā vienkār�i depresija. Baidījos, vai viņa nav sajukusi prātā.

Nekāda tiesas izmeklē�ana nenotika. Tiesa vienīgi no�skaidroja mūsu personas un, pamatojoties uz izmeklē�anā noskaidrotajiem faktiem un prokurora apsūdzības rakstu, tiesa, pamatojoties uz tādiem un tādiem okupācijas un kara laika likumiem par Tre�ā reiha ienaidnieku slēp�anu, mums visiem trim piesprieda nāves sodu no�aujot.

To izdzirdusi, māte pēk�ņi sāka histēriski kliegt.

-�� Esi nolādēta, tiesa! Esiet nolādēti jūs - tiesne�i! Esi no�lādēts, �is laiks, �is kar�, �ī okupācija! Lai uz mū�u mū�iem ir nolādēta cilvēcība, ja par tā izpausmi var piespriest nāves sodu! Un tu, Marģer, un tu, Edgar! Es jums teicu - nevajag! Nevajag!! Nevajag!!!

Māte sabruka uz sola un sāka konvulsīvi raudāt.

Tiesne�i uz to mierīgi noskatījās. Pēc tam viens no viņiem vērsās pie tēva.

-� Varbūt arī jūs vēlaties kaut ko pateikt?

Tēvs rūgti iesmējās.

-�� Es pateiktu, ja maniem vārdiem būtu jel kāda nozīme! Bet, tā kā viss teiktais būs pa tuk�o, pateik�u vienīgi to, ka tas, ko jūs darāt kopā ar vācie�iem, nekad netiks ne piedots, ne aizmirsts! To atcerēsies visi, kas būs paliku�i dzīvi, un ne�piedos tie, kuri būs jau miru�i. Domāju, ka jums to nepiedos arī Dievs.

-�� Bet ko jūs, Edgar Neimani, vēlētos mums pateikt? - smīkņājot jautāja tiesas priek�sēdētājs.

-�� Neko, - es drūmi atbildēju. - Ja glābt otra cilvēka dzīvī�bu jūsu izpratnē ir noziegums� Es jums neko negribu teikt. Jūs tik un tā to nespēsiet saprast. Bet man ir viens lūgums, un es jums būtu pateicīgs, ja jūs to varētu izpildīt.

-�� Kāds? - tiesnesis, neslēpjot interesi, ātri prasīja.

-� Ja jau es pēc jūsu lēmuma tieku no�auts, vai jūs nevarē�tu izdarīt tā, lai mani no�auj kopā ar Esteri Moi�esu?

-�� Kāpēc? - tiesnesis brīnījās.

-�� Es viņu mīlu, - atbildēju un vēlāk biju lepns, ka savas dzīves vistraģiskākajā brīdī esmu bijis spējīgs �os vārdus pa�teikt.

-�� Tas nav iespējams, - tiesnesis paskaidroja. - Uz �īdu tautības personām attiecas citi likumi un ko ar tām darīs at�tiecīgās valsts iestādes, mēs nezinām. Tā ka jums būs jā�mirst vienatnē.

Tā arī notika. Turpat tiesas zālē mūs iz�ķīra, mēs ātri, kliegdami un raudādami, cits no cita atvadījāmies un nekad vairs neredzējāmies.

Kad un kā tika no�auts tēvs un māte, man nav ne jaus�mas. Mani no Centrālcietuma 407. kameras kopā ar vēl de�viņiem cilvēkiem 1943. gada 16. jūlija rītā izveda laukā, ie�sēdināja slēgtā automa�īnā un aizveda uz Biķernieku me�u.

Kaps jau bija izrakts. Apkārt stāvēja latvie�u policisti.

Paskatījos uz debesīm. Lēca saule, un tuvākajos koku za�ros jautri �ivināja putni.

Cik �ī pasaule ir skaista, es nodomāju. Vai tā nevarēja iz�tikt bez cilvēkiem?

Automātu zalvi nedzirdēju. Un nejutu nekādas sāpes. Ko�pā ar pārējiem deviņiem cilvēkiem atmuguriski iekritu kapā un tur mani kauli guļ vēl tagad.

Neviens cilvēks pie mūsu kapa raudāt nenāk.

Vienīgi pirms da�iem gadiem atskrēja kāds noplucis suns, nez kāpēc apsēdās tie�i virs mums, pacēla galvu pret debe�sīm un ilgi gaudoja.

�

Es apklusu.

Psihiatriskās ekspertīzes komisijas locekļi ļoti nopietni un pat nedaudz izbrīnīju�ies ilgi uz mani skatījās.

- Krist� - profesore Valentīna Me�ule klusi sacīja un at�kārtoti painteresējās. - Vai jūs esat stingri pārliecināts, ka tas tā patie�ām kādreiz ar jums ir noticis, vai arī� Vai jūs nepieļaujat varbūtību, ka tas, ko jūs atceraties it kā reāli no�tiku�u, īstenībā tomēr ir tikai jūsu iztēles auglis? Savdabīgas halucinācijas, ko izraisa gan jūsu smagais galvas ievaino�jums, gan, iespējams, Afganistānas pārdzīvojumu rezultātā radusies kāda psihiska saslim�ana, kuras īsto diagnozi mēs noteiksim mazliet vēlāk?

Neviens cilvēks pie mūsu kapa raudāt nenāk.

- Nezinu, - paraustīju plecus. - Es arī pats da�reiz iedo�mājos, vai tas patie�ām tā varēja notikt īstenībā? Ta�u es to neesmu izdomājis. Varu pat zvērēt! Es to visu ne tikai skaid�ri atceros, bet arī sajūtu. Vēl joprojām manās nāsīs itin bie��i iesitas Dzegu�kalna zemes un Esteres miesas smar�a� Es �īs smar�as nevaru izdomāt! Es redzu un jūtu katru viņas miesas daļu, jūtu meitenes karsto elpu, dzirdu nopūtas, smieklus un asaras, kuras, skūpstot viņas acis un seju, saju�tu uz savām lūpām un mēles! Tas viss patie�ām ir bijis īste�nībā! Turklāt no kurienes man ir radies mākslinieka ta�lants? Māte stāsta, ka manam �īs dzīves tēvam nekāda saka�ra ar mākslu neesot bijis. Kā to citādi ir iespējams izskaid�rot, ja ne ar dvēseļu pārceļo�anu? Kā var citādi izskaidrot, piemēram, vācu fdozofa Emanuēla Kanta ģeniālo prātu, ja viņa iepriek�ējie sen�i desmit paaudzēs visi ir biju�i analfa�bēti?! Tāpat Albertam Ein�teinam, Georgam Hēgelim, Pika�so un simtiem citu ģēniju? Vai jūs spējat izskaidrot vai var�būt pat zināt, kāpēc vieniem un tiem pa�iem vecākiem viens bērns ir apveltīts ar daudziem talantiem un apbrīnojami spo�u prātu, bet otrs piedzimst, kā saka, normāls vai pat idiots?

-������� Patie�ām, - profesors Jānis Kamols domīgs sacīja, - uz to pagaidām zinātnei ir diezgan grūti atbildēt. Ta�u zināms priek�stats tomēr ir. Pastāv visda�ādākās hipotēzes, lai gan katra no tām sniedz diezgan at�ķirīgas atbildes.

-������ Kā �is jūsu otrais Edgara Neimaņa es sadzīvo ar pa�rei�zējā Krista Kristsona iek�ējo pasauli un psihi? - profesors painteresējās. - Vai tie konfliktē?

-������ Ļoti reti, - atbildēju. - Mēs esam kā brāļi un pie vajadzī�bas mēģinām viens otram pat palīdzēt.

-������ Vai jūs sevi uztverat vairāk kā Kristu Kristsonu vai kā Edgaru Neimani? - Valentīna Me�ule prasīja.

-������ Protams, es esmu Krists Kristsons un tā arī sevi uztve�ru un sajūtu. Da�as iepriek�ējās dzīves ainas manī uzliesmo diezgan reti. Bet pēdējos gados tomēr bie�āk nekā iepriek�. Domāju, ka tas ir vistie�ākā sakarā ar īpatnējo un dro�i vien nekādi neizskaidrojamo sakritību, ka es gan iepriek�ējā dzī�vē, gan pa�reizējā esmu notiesāts uz nāvi�

-� Vai jūs par to bie�i domājat?

-Jā.

-�� Kāds tam ir iemesls?

-�� Tas mani tomēr satrauc.

-� Vai izjūtat arī stipras bailes?

-�� Ne vienmēr.

-������ Vai jums tas ne�ķiet savādi? Visi cilvēki baidās no nāves. No tā nav jākaunās. Tas ir ļoti dabiski.

-������� Es to saprotu, - sacīju. - Bet pēc tā, ko toreiz pārdzīvo�ju un redzēju Afganistānā� Nē, dakter. Es nebaidos. Es vienkār�i iedomājos, ka toreiz, nokļuvu�u gūstā, viņi mani tomēr varēja paspēt nogalināt, un tagad es dzīvoju, kā saka, virs normas. �o laiku Dievs man nez kāpēc uzdāvināja. �ēl, ka pēdējos divus gadus tomēr ir nācies pavadīt gan cietumā, gan psihiatriskajā slimnīcā, ta�u, dakter, lai kāda tā arī bū�tu, tā tomēr ir mana dzīve. Mana vienīgā.

-�� Kā jūs pagāj�nakt gulējāt?

-�� Ļoti slikti.

-� Vai mocīja bezmiegs? Slikti sapņi?

-������� I tas, i tas. Nez kāpēc pie manis pagāj�nakt atnāca cie�mos visi miru�ie radinieki - gan no iepriek�ējās, gan �īs dzī�ves. Pieļauju iespēju, ka tāpēc� Viņi atnāca no manis atva�dīties.

Profesors Jānis Kamols pasmaidīja.

-������ Tā kā nedaudz par agru, - viņ� mierīgs pateica. - Fizis�ki jūs esat vesels kā vērsis, vienīgi�

Profesors mirkli domāja, tad vaicāja:

-������ Vai pēc ievainojuma operācijām Kabulā un Maskavā jūs no armijas demobilizēja veselības dēļ?

-Jā.

-�� Ko darījāt?

-������ Braucu uz mājām. Jutos laimīgs, ka esmu ticis laukā no visbaigākās elles, ta�u diem�ēl mājās mani ari negaidīja ne�kādi lielie svētki. Tad jau drīzāk otrādi - atkal tikai sāpes un izmisums.

Uz sliedēm klaudz vilciena riteņi.

Ļoti ritmiski.

Tuk, tuk, tuk.

Kā tāli �āvieni. Varbūt tie ir tēmēti man.

Bet esmu dzīvs.

�āvieni iet garām mērķim.

Vai nu �āvējs ir slikts, vai arī mērķis ir kustīgs un stiprs.

Tā ir mana dzīvība.

Neparasti sīksta.

Kur beidzas �is ceļ�? Kur beidzas bezgalība? Kur beigu beigās pazūdam mēs?

Vai mūsu dzīvības sākas, pastāv un beidzas aplī vai spirā�lē? Un vai tā vispār kādreiz beidzas? Da�i zinātnieki apgal�vo, ka Visumam nekāda sākuma neesot bijis, nekāds Lielais Sprādziens nav noticis, tātad Visumam nebūs arī beigu. Vai tāpat nenotiek ar cilvēku dzīvībām? Mainās vienīgi tās for�ma un saturs, bet būtība paliek.

Es toreiz Esterei teicu - �ai pasaulē mirst viss. Pat akme�ņi. Bet visdrīzāk mir�u es�

Tā arī iznāca.

Mani no�āva, bet es turpinu dzīvot� lai atkal tiktu no��auts�

Cikls atkārtojas.

Kas �ai pasaulē ir pastāvīgs un mū�īgs?

Laikam tomēr nekas.

Mātei no Maskavas hospitāļa biju aizsūtījis vēstuli, bet par iespējamo atbrauk�anas laiku pateicis tikai aptuveni.

Biju loti uztraucies.

Sievu Sandru nebiju redzējis divus gadus, bet meitu Kris�tīni vispār ieraudzī�u pirmo reizi!

No Rīgas stacijas uz Iļģuciemu braucu ar taksometru.

Lūk, parādījās vecais, labais Dzegu�kalns, pēc tam pazīs�tamais Daugavgrīvas un Dagmāras ielu krustojums, tad sā�kās Baltā iela�

Manas bērnības lielā �oseja.

Maza un �aura, ta�u toreiz man nebija lielākas ielas par tevi!

Bie�i stāvēju tās galā un domāju - kur tu, iela, mani aiz�vedīsi? Kur es pats spē�u aiziet? Vai mana dzīve beigsies te�pat Iļģuciemā, kur tā ir sākusies? Un kāda tu vispār būsi, dzīve? Kur� no mums izrādīsies stiprāks - tu vai es?

Parasti cīņā ar dzīvi zaudē cilvēks.

Manās rokās Dievs nav iedevis lielus trumpjus.

Bet� Vai es ar savu mākslinieka talantu neko nevaru vin�nēt? Un vai neko nevaru vinnēt arī ar savu mīlestību pret Sandru, kuru paspēju iepazīt tikai īsu laiku? Un tomēr es vi�ņu mīlu. Viņa ir mana sieva.

Meitene, par kuru esmu sapņojis divus gadus.

Kas ir teicis, ka sapņi nepiepildās?

Es tūlīt satik�u gan viņu, gan māti, gan savu bērnu.

Karavīrs atgrie�as mājās.

Tikai viņ� diem�ēl mājās neatgrie�as kā uzvarētājs.

Ta�u nejūtos arī sakauts.

Esmu uzvarējis pats sevi. Tas arī kaut ko nozīmē. Tagad zinu, kāda cena ir bailēm un drosmei, kāda cena fiziskai un garīgai izturībai, kāda cena ir cilvēka nāvei un dzīvībai�

Bet bie�i piedzīvoju arī tādus mirkļus, kad ne nāvei, ne dzīvībai vispār nebija nekādas cenas�

Vērtīgs bija tikai mirklis, kad varēji dro�i paļauties uz drauga plecu un nesakropļots izkļūt no ap�audes zonas.

Vērtīgs bija arī auksta ūdens malks.

Vērtīgas bija atmiņas un sapņi.

Da�reiz bija vērts arī paskatīties uz debesīm. Dienā uz sauli, bet naktīs uz zvaigznēm. Tad viss, ko cilvēks zem tām darīja, pēk�ņi �ķita līdz absurdam smieklīgs, mazvērtīgs un ļoti muļķīgs. Tad tu lēnām uzkāpi tuvākā kalna virsotnē, pilns nesapratnes paskatījies uz zemi, pēc tam atkal uz de�besīm un klusi kliedzi:

- Dievs, vai tu neredzi, kas notiek ar taviem bērniem?! Kāpēc tu mums atļauj būt tādiem, kādi mēs esam?!

Apklusu un da�us brī�us gaidīju atbildi. Tad pēk�ņi dzir�dēju, kā Dievs sāk skaļi smieties.

Nezinu, vai viņ� smējās tie�i par mani. Man �ķiet, viņ� smējās par mums visiem�

Sētas vārtiņi nebija aizslēgti, �ķērsoju pagalmu un ārkār�tīgi satraukts piezvanīju pie mājas durvīm. Pēc neilga brī�a durvis atvērās. Uz sliek�ņa stāvēja māte. Pirmajā mirklī vi�ņa mani nepazina. Es biju nosirmojis un pārdzīvotais karā arī sejā bija atstājis kaut ko tādu, kas mani darīja gan kriet�ni vecāku, gan arī skarbāku. Pa�am �ķita, ka visvairāk iz�mainījies acu skatiens. Tur vairs nedzirksteloja ne jaunības prieks, ne mīlestības radītais gai�ums. Acis gandrīz vai pa�stāvīgi izstaroja vienīgi biezas skumjas.

Pēc brī�a māte attapās, paspēra soli tuvāk un mani pie�glauda pie krūtīm.

-� Krist� - viņa priecīga �ukstēja. - Beidzot, dēls! Beidzot tu esi mājās! Ja tu tikai zinātu, kā mēs visi tevi gaidījām!

Iegājusi istabā, viņa tūlīt steidzās man parādīt Kristīni. Saviļņots satvēru rokās mazo bērnu. Meitenīte bija glīti ap�ģērbta un izskatījās tik brīnumjauka kā lelles, kas stāvēja vai mētājās visapkārt. Kad pacēlu Kristīni aug�ā un pieglau�du pie sejas, tas bija manas dzīves vissaviļņojo�ākais brīdis. Ne agrāk, ne vēlāk neko tik dziļi aizkustino�u nebiju pārdzī�vojis. Pat acis kļuva valgas.

Tas bija mans bērns!

�o dzīvību biju radījis es!

Meitu vairākas reizes noskūpstīju, tad atkal lēni nolaidu uz grīdas.

-�� Kristīn! - māte sacīja. - Tas ir tavs tētis!

Bērns ilgi uz mani skatījās, it kā vērtēdams, it kā domā�dams, vai �o sve�o onkuli ir vērts atzīt par savu tēti, lai gan viņam uz galvo�anu vēl nebija ne mazākā priek�stata, ko vārds tētis īsti nozīmē. Kristīnei vēl bija tikai divi gadi, un vi�ņa pazina vienīgi mammu un vecmāmiņu.

Pēc tam iegāju savā istabā. Tur nekas nebija mainījies. Smagi apsēdos atpūtas krēslā, pievēru acis un jutos laimīgs. Kazarmas, ne�ēlīgā armijas dresūra, treniņi, uzbrukumi af�gāņu ciemiem, bie�ās kaujas, pastāvīgās nāves briesmas, daudzās ķirurģiskās operācijas, Kabulas un Maskavas hospi�tāļu palātas bija pazudu�as. Pēk�ņi bija pazudis viss! Es

atkal, it kā tikai pamodies no ļauna sapņa, atrodos savā mā�jā, savā vecajā, labajā istabā, un tepat blakus stāv arī māte un mans bērns.

-������� Muterīt! - es strauji pagriezos pret māti. - Kur ir San�dra?

Māte labu laiku klusēja, tad mani aicināja uz virtuvi.

-�� Varbūt vispirms paēdīsi?

-�� Lai paliek, - es teicu. - Vai Sandra kaut kur ir izgājusi?

Māte klusēja.

-������� Vai viņa no mums ir aizgājusi? - dobjā balsī prasīju. - Tagad dzīvo pie saviem vecākiem?

-������ Nē, nē! - māte noraido�i kratīja galvu. - Viņa no mums nav aizgājusi. Ko tu! Kad tev Sandra aizsūtīja pēdējo vēstu�li?

-������� Pirms diviem mēne�iem, - atbildēju. - Līdzko viņai un tev uzrakstīju, ka atrodos Maskavas slimnīcā.

-�� Ko viņa tev rakstīja?

-������� Tā bija ļoti gai�a vēstule. Rakstīja, ka izturējusi iestāj�pārbaudījumus Medicīnas institūtā, tagad ir studente un ka �āda jaunā māmiņa pirmajā kursā viņa esot vienīgā. Tad vēl rakstīja par Kristīni, par viņas pirmajiem skaidri izrunāta�jiem vārdiem, par tevi un to, ka jūs visi mani ar nepacietību gaidot mājās.

-������ Tā patie�ām ir bijusi laba vēstule, - māte sacīja. - Var�būt tomēr iesim uz virtuvi?

Pēk�ņi sajutu spējas bailes.

-�� Vai Sandra ir aizgājusi pie cita? - es prasīju.

Māte atkal neko neatbildēja.

-�� Vai Sandra ir iemīlējusies citā? - neatlaidos.

-������� Nē, Krist, - māte atbildēja. - Sandra tev ir bijusi uzticī�ga. Visu viņas laiku aizpildīja Kristīne, protams, savā ziņā arī tu un gatavo�anās iestājeksāmeniem institūtā. Tas gan parasti notika vēlu vakaros vai pat naktīs. Tu, Krist, esi iz�vēlējies sev pareizo meiteni. Sandra ir stipra sieviete. Pat ļo�ti stipra. Bet, Krist! Mīļais dēls! Dzīvē daudz kas cits tomēr ir nesalīdzināmi stiprāks par mums. Diem�ēl.

-�� Kas ir noticis? - es asi uzprasīju un pielēcu kājās.

-�� Sandra ir ļoti slima, - māte beidzot atklāja patiesību.

-�� Vai viņa pa�laik atrodas slimnīcā?

-Jā.

-� Vai viņa cieta nelaimes gadījumā? Būs invalīde?

-Nē.

-� Kas tad viņai kai�?

-�� Es jau teicu. Viņa ir ļoti slima.

-� Vai tas ir bīstami? - ai' sausu muti prasīju.

-� Jā, - māte apstiprino�i pamāja. - Pat vairāk.

-�� Kas vēl var būt vairāki

-�� Tā ir bezcerība, - māte paskaidroja.

-�� Ko tas nozīmē?

-� Vai tu nezini, ko nozīmē bezcerība?

-Nē.

-������ Tas, dēls, nozīmē to, - māte klusi teica, - ka Sandra ir neizārstējama.

-������ Kā tas ir iespējams? - pārsteigts vaicāju. - Tu esi ārste, Sandras vecāki ir ārsti, slaveni profesori, visi mūsu medicī�nas sasniegumi, un viņu ir neiespējami izārstēt?!

-� Nē, Krist, - māte apgalvoja.

-�� Kāda slimība viņu ir piemeklējusi?

-� Sandrai ir aknu vēzis, - māte noguru�ā balsī atbildēja.

-������ Aknu vēzis?! - es skaļi pārjautāju. - Divdesmit divus ga�dus jaunai sievietei� aknu vēzis?! Vai jūs, dakteri, neesat pamatīgi kļūdīju�ies?

-������� Nē, - māte pateica. - �ādas slimības diagnosticē�anā kļūdas ir pilnīgi izslēgtas.

-� Vai tas ir tik dro�i?

-������� Viņu izmeklēja mūsu labākie onkologi. Tika izdarītas desmitiem analī�u, rentgena uzņēmumu un histoloģiskā ak�nu �ūnu ķīmiskā analīze. Viņai aknās ir audzējs un diem�ēl tas ir ļaundabīgs.

Atkal smagi iekritu krēslā un ar abu roku plaukstām sa�tvēru galvu.

-������ Kāpēc tie�i Sandrai? Muterīt! Kāpēc tas audzējs trāpījās tie�i viņai?

-�� Tas nav izskaidrojams.

-� Viņa ta�u vēl ir tik jauna! Kā tas var būt?

-�� Tagad ļaundabīgie audzēji nereti gadās pat bērniem.

-�� Kādēļ?

-�� Neviens to nezina. Vismazāk jau es.

-�� Kā Sandra jūtas?

-�� Ļoti slikti.

-�� Vai viņa mirst? - man iedrebējās balss.

Māte atkal drūmi klusēja.

-� Vai viņa mirst?! - es gandrīz vai iekliedzos.

-� Vēl ne, bet� - māte apmulsusi novērsa skatienu.

Es visu sapratu, bet tai pa�ā laikā nesapratu neko. Man vispār tas �ķita pilnīgi neiespējami. Nereāli. Absurdi. Bezjē�dzīgi. Un gau�i neticami.

-�� Kādā slimnīcā Sandra atrodas? - vaicāju.

-���� Tikko atklātajā jaunajā Onkoloģijas centrā Gaiļezerā. Tur ir vismodernākā medicīniskā aparatūra, labākie ārsti un slimniekiem radīti labi apstākli sekmīgai veselības atgū��anai.

-�� Tātad Sandrai tomēr ir kādas cerības?

-���� Dēls� Domāju, ka esi pietiekami stiprs. Tev vismaz va�jadzēs būt stipram, - māte teica. - Sandrai cerību nav ne�kādu.

-� Vai viņa tika operēta?

-Nē.

-�� Kāpēc nē?

-��� Aknas nav iespējams operēt. Varbūt ar laiku tās vienīgi varētu izņemt un apmainīt pret donora aknām, bet �odien�

-�� Un tomēr. Kāpēc tas viņai tik jaunai varēja rasties?

-��� Es jau tev teicu. Neviens to nezina. Daudzi zinātnieki ar pasaules vārdu uzskata, ka ļaundabīgā audzēja darbību iero�sina attiecīgs, ta�u līdz �odienai vēl neatklāts vīruss. Bet ar �o vīrusu mēs visi jau piedzimstam. Vienīgi citiem tas sāk darboties agrāk, citiem vēlāk, bet daudziem nekad. Vēl citi savukārt jau ilgi pirms tam vienkār�i paspēj nomirt no kā�das citas slimības.

-� Vai Sandra ļoti mokās?

-��� Ļoti, - māte atbildēja. - Viņai jau ik pēc divām stundām �pricē morfiju.

-�� Vai tas palīdz?

-�� Pagaidām jā.

-�� Bet pienāks diena, kad vairs nepalīdzēs?

-�� Tā būs, - māte sacīja. - �ī diena ir pavisam tuvu.

Ilgi klusēju. Tad nervozi aizsmēķēju cigareti un sāku ātri staigāt pa istabu. Es biju gaidījis visu ko, tikai ne to! Pieļā�vu, ka viņa mana dienesta laikā varētu iemīlēties citā vīrie�tī. Cik ilgi tad mēs bijām pazīstami? Da�us mēne�us! Pieļā�vu, ka viņa, savu vecāku pierunāta, varētu atkal aiziet dzī�vot pie viņiem un pēc manas atgrie�anās pateikt: "Viss, mīļais! Tā no manas puses bija tikai viegla aizrau�anās! Vecākiem ir taisnība. Man ir jāmācās, jāstudē, jākļūst par ārsti, turklāt vēl par ļoti labu ārsti, un tikai pēc tam varu se�vi ziedot ģimenei."

Tas būtu diezgan loģiski, un es to kaut kā mēģinātu sa�prast. Ta�u pa�laik notieko�o es nesaprotu. Lai gan� Kāda loģika bija tūksto�iem jaunu pui�u nāvei Afganistānas tuk�sne�os un kalnos?

Vai nāvei vienmēr vajag izskaidrojumu?

Vai nāve ir loģiska? Principā jā. Ja nāve pie cilvēka atnāk sirmā vecumā. Tad nāve ir mūsu labā glābēja. Tā mūs atbrī�vo no sāpēm, nespēka, akluma, kurluma, kustību traucēju�miem un vecuma plānprātības.

Viegla nāve - tas ir vēl viens mazs dzīves prieciņ��

Bet Sandra ir jauna. Viņas nāve ir drausmīgi smaga.

-������ Muterīt! - es klusi sacīju. - Kāpēc �ai pasaulē pastāv tik liela netaisnība?

Māte skumji pasmaidīja.

-������� Katram ir savs liktenis. Kāpēc tā, izskaidrot nav iespē�jams.

Paskatījos pulkstenī. Bija jau vēls vakars - pusvienpa�dsmit.

-� Vai �ovakar mani pie viņas kāds laidīs?

-� Nē. Aizbrauc rīt no rīta. Es jau �odien pie viņas biju.

-������� Vai Sandra saprot, kas ar viņu notiek? - trīco�ā balsī jautāju.

Māte apstiprino�i pamāja.

-�� Saprot.

-�� Baigi, vai ne?

-������ Tā ir, dēls. Esmu bezgala priecīga, ka vismaz tu� Tu ti�ki no tās elles laukā dzīvs.

-������ Atklāti sakot, es par to ļoti brīnos. Varbūt tāds, jau ie�priek� nolemts, arī bija mans liktenis?

-�� Dro�i vien.

-������ Kas �os likteņus katram cilvēkam izvēlas? Vai patie�ām Dievs? Bet, ja tā, tad kāpēc viņ� pret visiem nav vienlīdz taisnīgs?

-������ Kas to lai zina? Vai kāds vispār var dro�i apgalvot, ka, lūk, �is notieko�ais ir taisnīgs, bet tas netaisnīgs?

-�� Bet Sandras slimība?! Vai tad tas ir taisnīgi?

-������ Nē, Krist, tas ir ļoti netaisnīgi, - māte atbildēja, - bet ko mēs zinām par to, kas mums katram nāk no mūsu iepriek��ējām dzīvēm?

Es stipri pārsteigts paskatījos uz māti.

-� Tu �ādai iespējai tici?

-� Ne sevi�ķi, bet tas daudz ko varētu izskaidrot� ja to pie�ņem kā iespējamu.

-� Tas ir iespējams, - stingrā balsi apgalvoju. - Acīmredzot sakarā ar smago ievainojumu galvā, es pēk�ņi esmu sācis at�cerēties da�as spilgtas epizodes no savas iepriek�ējās dzīves.

Māte, izbrīnījusies un it kā pat nedaudz nobijusies, uz mani skatījās.

-�� Patie�ām?

-Jā.

-�� Ko tu atceries?

-�� Daudz ko. Bet it sevi�ķi� Atceros, ka nomiru jauns. Man bija tikai deviņpadsmit gadu.

-�� Kāds tam bija iemesls? Slimība?

-�� Mani no�āva. Tas notika kara laikā. �etrdesmit tre�ā gada 16. jūlijā. Agri no rīta. Interesanti, ka toreiz es arī biju mākslinieks, dzīvoju Iļguciemā pavisam netālu no �ejienes - Dzirciema ielas 117. numurā. No�āva arī tēvu un māti.

-�� Par ko?

-�� Mēs slēpām kādu ebreju ģimeni - tēvu ar meitu.

-� Viņus arī no�āva?

-�� Dro�i vien. Kas gan cits toreiz ar viņiem varēja notikt? Bet es to ebreju meiteni� Viņu sauca Estere. Skaists vārds, vai ne? Es viņu mīlēju.

-� Tas ir savādi, - māte sacīja. - Varbūt tās ir tikai sava vei�da iedomas, halucinācijas?

-�� Diez vai, - paraustīju plecus. - Es to visu redzu un izjū�tu pārāk spilgti. Tā vien �ķiet, ka smadzenēs iestrēgusī �ķemba ir nospiedusi kādu tur atrodo�os mikroskopisku slē�dzi un apziņa kā vecs kinoprojektors te lēnāk, te ātrāk tin atpakaļ sen uzņemtu filmu� Tagad es zinu - arī �ajā dzīvē nedzīvo�u ilgi. Mani tāpat vai nu no�aus, vai es kaut kā citā�di aizie�u bojā. Tas pats pa�laik notiek ar Sandru. Arī viņa dro�i vien savā iepriek�ējā dzīvē ir mirusi jauna, varbūt ar to pa�u vēzi, un tagad viss turpinās. Mūsu dzīves, mūsu likte�ņus kāds jau ir noteicis pirms miljons gadiem, tie ir stingri ieprogrammēti un pēc tam ielaisti milzīgajā Visuma datorā. Mēs neko izmainīt nevaram. Dators strādā un mūsu likteņi ar nelielām izmaiņām atkārtojas no dzīves dzīvē.

Kā nezināmas tiesas spriedums, es vēl nodomāju. Lielā �ūrija jau sen visu ir nolēmusi, verdikts pieņemts, tiesnesis pasludinājis spriedumu, un tagad mums visiem atliek vienī�gi gaidīt tā izpildi.

�

Nākamajā dienā aizbraucu uz jauno Onkoloģisko centru.

Bija skaista, saulaina vasaras diena.

Pie slimnīcas vārtiem nopirku baltu ro�u pu�ķi, ar liftu uzbraucu ceturtajā stāvā un pa diezgan garu gaiteni aizgāju līdz 411. palātai.

Pieklauvēju. Neviens neatsaucās. Vēl da�us brī�us pastā�vējis, uzmanīgi atvēru durvis un iegāju palātā. Tur atradās trīs gultas. Viena bija tuk�a, otrā, skaļi kunkstēdama, gulē�ja kāda veca sieviete, bet tre�ajā gultā, kas atradās pie loga, gulēja Sandra. Izskatījās, ka viņa ir aizmigusi.

Lēnām piegāju klāt, ilgi stāvēju, skumji raudzīdamies meitenes sve�ajā sejā. Sandra bija izmainījusies gandrīz vai līdz nepazī�anai. Nekas no viņas daiļuma vairs nebija palicis pāri. Sandra bija kļuvusi ļoti vāja, vaigi dziļi iekritu�i, lūpas zilganas, bet seja nedabiski dzeltenpelēkā krāsā. Viņa izska�tījās arī daudz vecāka, nekā patiesībā bija.

Ziedus noliku uz gultai blakus eso�ā galdiņa un, da�us brī�us vēl neveikli pamīņājies, izgāju no palātas un devos pie de�urējo�ās māsas.

-� Sveicināti! - es teicu.

Māsa bija jauna, apaļīga, un viņas acis rotāja modernas brilles, kuras viņai ļoti piestāvēja.

-������� Labdien, - māsa atņēma sveicienu un jauki pasmaidīja. - Ko jūs vēlaties?

-������ �etrsimt vienpadsmitajā palātā� Tur guļ Sandra Krist- sone. Es biju iegājis, bet�

-������ Jā, jā! - māsa pamāja ar galvu. - Neuztraucieties! Slim�niecei pirms piecpadsmit minūtēm tika ie�pricētas zāles, un viņa acīmredzot pa�laik ir aizmigusi. Mazliet pagaidiet!

-������ Labi, - es teicu. - Vai pamodusies viņa atkal uzreiz jutīs sāpes?

-������� Nē, ne uzreiz, - māsa atbildēja. - Vai slimniecei esat kāds radinieks?

-�� Esmu viņas vīrs.

Māsa mani nez kāpēc rūpīgi noskatīja, tad pateica:

-������� Apmēram pēc desmit minūtēm viņa pamodīsies. Līdz tam laikam varat pasēdēt mūsu kafejnīcā vai pastaigāties pa dārzu. Vai redzējāt, cik skaistas strūklakas ir slimnīcas pa�galmā?

Es neko neteicu, pagriezos un atkal devos uz palātu. Pa�ņēmu krēslu, to noliku blakus gultai, apsēdos un gaidīju Sandru pamostamies. Ko es pa �īm moko�i garajām desmit minūtēm domāju, vairs neatceros. Varbūt nedomāju neko. Ta�u varbūt nepārtraukti pie sevis atkārtoju: "Dzīve, dzīve! Kāpēc tu pret tik daudziem cilvēkiem tomēr esi tik netaisna un ne�ēlīga? Ko tev ir nodarījusi �ī jaunā sieviete? Vai tu vi�ņu sodi tāpēc vien, ka viņa ir piedzimusi? Bet mēs jau visi piedzimstam ar nāves spriedumu kabatā! Kāpēc tu viņai �o spriedumu izpildi tik agri? Kāpēc pa�ēloji mani, visfantastis�kākā veidā ļaujot pagaidām vēl palikt dzīvam? Kas tā ir par savādu un bie�i galīgi nesaprotamu spēli, ko tu ar mums, dzīve, spēlē? Kāpēc tev tā patīkas rotaļāties ar cilvēku likte�ņiem? Vai tāpēc, ka �īs spēles uzvarētāja vienmēr esi tu? Bet tu ne vienmēr spēlē godīgi. Ja būtu citādi, iespējams, da�reiz uzvarētu arī cilvēki."

Beidzot Sandra strauji pagrozījās, smagi nopūtās un atvē�ra acis. Viņa ilgi uz mani skatījās, un es sapratu, ka Sandra mani vairs nepazīst. Ta�u pagāja kāds laiks, un viņa pēk�ņi atcerējās, kas pie viņas no astoņu tūksto�u kilometru liela attāluma, caur tuksne�iem, kalniem, stepēm, nāves bries�mām, vairākiem hospitāļiem, Krievijas me�iem, pilsētām un Latvijas laukiem ir atnācis ciemos.

-�� Krist� - viņa pārsteigta un priecīga �ukstēja. - Vai tas patie�ām esi tu, Krist?!

-� Tas pats, - es atbildēju. - Krists Kristsons, tavs vīrs.

-�� Tu ilgi biji prom, - Sandra teica.

-� Tā ir, - es piekritu. - Veselu mū�ību.

-�� Piedod, - Sandra samocīti pasmaidīja, - ka tevi nespēju sagaidīt greznā kleitā, smuki sapucējusies un priecīga. Ar mani, Krist, ir notikusi liela nelaime.

-�� Es zinu, mīļā.

-� Vai tu mani nebiji aizmirsis? - Sandra jautāja.

-�� Ne uz mirkli, - atbildēju. - Domas par tevi un mūsu Kristīni bija vienīgais, kas mani visgrūtākajos brī�os palī�dzēja un glāba. Es zināju, ka man pie jums ir jāatgrie�as un mums visiem ir jābūt kopā.

-� Vai tev tur gāja grūti?

-� Grūti - tas nav īstais vārds. To, ko es tur redzēju un pār�dzīvoju, ne ar kādiem vārdiem nav iespējams aprakstīt.

-�� Krist� Arī man tagad ir grūti. Es nezinu, kā un kāpēc tā gadījās.

-�� Neviens to nezina.

-�� Man ir ļoti �ēl. Es visu laiku raudu.

-�� Man arī ir �ēl.

-�� Mēs ar tevi, Krist, tā īsti nemaz nepaspējām iepazīties.

-�� Un tomēr, Sandra. Mēs ta�u viens otru mīlam.

-�� Vai vispār ir iespējams mīlēt nepazīstamu cilvēku?

-�� Tu man neesi sve�a. Es tevi pazīstu.

-������� Kā tas ir iespējams? Mēs tik maz bijām kopā, - Sandra sacya.

-������ Mīļā, - es klusi teicu. - Mēs kopā esam biju�i veselu mū��ību. Vienīgi iepazināmies nesen.

-������� Nē, Krist, - meitene skumji pasmaidīja. - tas bija ļoti sen�

-�� Kāpēc tu tā runā?

Sandra man ilgi skatījās tie�i acīs. Ko viņa tur ieraudzīja, nezinu. Bet es viņas pla�i ieplestajās acīs redzēju bailes un izmisumu. Tas bija tāda cilvēka skatiens, kas visu ir zaudē�jis un sapratis, ka viņam vairs nav nekādas cerības neko at�gūt atpakaļ.

-������� Krist� - Sandra samocīti pasmaidīja. - Es to visu saku tāpēc, lai tev būtu vieglāk. Es drīz aizie�u, nekas mani vairs nespēj glābt un tāpēc gribu, lai tu to uztvertu pēc iespējas vieglāk. Domā, ka no tevis vienkār�i ir aizgājis cilvēks, kuru tu gandrīz vai nepazini.

-�� Kāpēc tu runā tādas muļķības?

-������� Tās, Krist, nav muļķības. Man da�reiz ir pat �ēl, ka tev toreiz tik viegli padevos. Kad tu man Bastejkalnā apsēdies blakus, man ar tevi nevajadzēja runāt, nevajadzēja ļauties pierunāties uz jaunu satik�anos� Bijis labi, ja tu toreiz man būtu pagājis garām.

-�� Tu no�ēlo, ka ir iznācis tā, kā ir iznācis?

-� Jā, - Sandra atzinās. - Tā mums visiem būtu vieglāk.

-�� Neko nesaprotu, - smagi pa�ūpoju galvu.

-������� Tev tagad nevajadzētu sēdēt man blakus un skatīties, kā es mirstu, - Sandra aizlauztā balsī sacīja. - Tu pēc brīni��ķīgi pavadītas mīlas nakts tagad ēstu brokastis ar kādu ci�tu -jaunu, skaistu un veselu sievieti. Tu nemaz nezinātu, ka es vispār �ai pasaulē esmu. Turklāt nebūtu arī Kristīnes.

-�� Vai tu no�ēlo, ka viņa tomēr ir?

-������ Jā, - Sandra apstiprināja. - Ļoti no�ēloju. Viņa ir brīni��ķīgs bērns. Kristīne kādreiz būs maigas dabas un gudra. Bet� viņai būs jāaug bez mātes. Vai sliktākajā gadījumā� viņu komandēs un audzinās pamāte. Tāpēc man arī ir �ēl.

-������ Viņu neaudzinās nekāda pamāte! - es stingrā balsī pa�teicu.

-�� Kas tad?

-� Viņu audzinās mana māte, - atbildēju. - Un es.

-�� Ko tad darīs tā sieviete?

-������� Sandra� Es tev apsolu. Man nekad vairs nebūs citas sievas.

-� Tev ir tikai divdesmit divi gadi�

-������ Gadiem nav nozīmes, - es teicu. - Nozīme ir manai gri�bai.

-� Vai tu nekad vairs nevēlēsies nevienu sievieti?

-������ Dro�i vien vēlē�os, - sacīju. - Bet es nekad vairs nevēlē��os precēties. Tu, Sandra, man tā arī paliksi pirmā un vienī�gā sieva.

-� Vai tu mani patie�ām tik stipri mīli? - Sandra prasīja.

-������ Jā, - apstiprino�i pamāju. - Man ir bezgala smagi uz te�vi skatīties un apzināties� Tā ir pasaules lielākā netaisnība. Bet es vēl parunā�u ar ārstiem. Varbūt visas iespējas tevi iz�ārstēt nemaz vēl nav izmantotas.

-������� Nevajag, - Sandra klusi sacīja. - Es zinu. Visas iespējas jau sen ir izmantotas, tā ka� Labāk pasēdi man vēl blakus un pastāsti par sevi! Tev nācās karot?

-Jā.

-� Tu kādu arī nogalināji?

-� Nē, - es meloju.

-�� Kāda tā Afganistāna izskatās?

-������� Tā ir skaista zeme. Noteikti būtu vēl skaistāka, ja tur nebūtu iebrucis padomju karaspēks. Tas daudz ko tur sagrā�va.

-� Tu arī palīdzēji?

-� Nē, - es atkal meloju.

-� Vai tur satiki arī kādu skaistu austrumnieci?

-������ Nē. Visas skaistās afgānietes bija aizbēgu�as uz Pakistā�nu.

-� Ko tad tu darīji, kad nekaroji?

-�� Domāju par tevi un Kristīni.

-� Tās bija labas domas?

-�� Labākas nemēdz būt.

-������ Es par tevi arī domāju tikai to labāko, lai gan tevi patie��ām maz pazīstu. Varbūt es tevi esmu izdomājusi?

-������ Nē, Sandra. Viss ir pareizi. Vai mēs esam vainīgi, ka lik�tenis mums abiem atvēlēja būt kopā tik īsu laiku?

Krist! Mīļais! Es negribu mirt! Negribu!!!

-�� Patie�ām, - Sandra piekrita. - Tūlīt man sāksies kārtē�jā sāpju lēkme. Tad tu, lūdzu, uz mani neskaties! Bet ne ti�kai tas. Manas aknas ir saēdis audzējs. Tās faktiski tik tikko funkcionē. Mans organisms ir pilnīgi saindēts un līdz ar to arī viss pārējais� Krist! Man patiesībā vajadzēja nomirt jau pirms nedēļas� Bet es ļoti gaidīju tevi! Es gribēju tevi vēl re�dzēt! Tu man tā arī paliksi vienīgais vīrietis un vīrs. Tāpēc, mīļo, labo Krist! Es tevi ļoti lūdzu! Lūdzu kā tava sieva un mūsu bērna māte! Nevienam neļauj Kristīnei nodarīt pāri! Saudzē viņu! Mīli viņu! Ja vari, mūsu bērnu patie�ām neat�dod nevienai citai sievietei! Es tevi lūdzu! Jā, jau atkal sā�kas! Māsiņ!!! Krist! Nē, pagaidi! Neskrej! Māsiņa izsaucama ar zvanu. Es tev vēl kaut ko gribu lūgt. Tikai nesmejies! Lū�gums ir muļķīgs un sentimentāls, bet� Atceries? Mūsu sa�steigtajās kāzās es nepaspēju uz�ūt sev līgavas tērpu. Biju apģērbusies ikdienas kleitā. Tagad, kad nomir�u, lūdzu, ie�liec mani zārkā garā baltā kleitā� Lai vismaz tagad� Tu to izdarīsi, Krist?

Es da�us brī�us klusēju, tad dobjā balsī pateicu:

-�� Sandra� Tu nemirsi! Notiks brīnums, un tu dzīvosi! Mēs abi dzīvosim. Mēs dzīvosim visi trīs�

Pēk�ņi Sandra strauji uzlēca sēdus, apkrita man ap kak�lu, raudādama skūpstīja un kliedza:

-� Krist! Glāb mani! Ja tu tikai zinātu, cik ļoti es gribu dzī�vot! Tie�i tagad, kad mēs atkal esam kopā! Krist! Mīļais! Es negribu mirt! Negribu!!!

Tad viņa atkrita atpakaļ un jau kliedza sāpju lēkmes ie�spaidā. Pēc da�iem mirkļiem atsteidzās māsiņa un Sandrai ie�pricēja kārtējo morfija devu. Sandra pamazām apklusa un pievēra acis. Elpoja mierīgi. Māsiņa sakārtoja segu un gāja prom.

-�� Vai es vēl varu palikt? - uzprasīju.

-� Jā, protams, - māsiņa atbildēja uz izgāja no palātas.

Bet es nespēju ilgi skatīties uz Sandru. Man viņas bija tik

bezgalīgi �ēl, ka acīs saskrēja asaras un sirds sa�ņaudzās sā�pēs. Piecēlos, atkal izgāju nodaļas garajā gaitenī, ar liftu nobraucu lejā, nesteigdamies apgāju apkārt slimnīcas pagal�mā eso�ajām strūklakām un visu laiku domāju - ko es vēl Sandrai lai pasaku? Kā lai viņu nomierinu? Kā lai palīdzu?

Bet tai pa�ā laikā arī sapratu, ka nekādi vārdi viņai līdzēt vairs nevar. Un tie�i �ī bezcerība, izmisums, �ēlums, vārdu, medikamentu, ārstu un pa�a absolūtā bezspēcība mani darī�ja gandrīz vai traku. Tā ir diezgan baiga, ja ne visbaigākā sa�jūta, kad tu apzinies, ka �ai pasaulē bie�i notiek kaut kas tāds, ko tu nespēj ne apturēt, ne vismazākā mērā ietekmēt. Tu vari vienīgi uz notieko�o kliedzot vai klusējot noskatīties. Un visu nolādēt.

Pēk�ņi mani pārņēma drausmīgs naids pret cilvēkiem. Lūk, pie slimnīcas vārtiem sē� �etras vecas tantiņas un tir�gojas ar puķēm! Kāpēc viņas nevarēja mirt Sandras vietā? Kāpēc ne tās divas vecās slimnieces, kuras sēd uz soliņa un savā starpā jautri sarunājas? Kāpēc Sandras vietā nevar no�mirt gandrīz vai visas Iļguciema sievie�u cietuma ieslodzī�tās? Se�desmit procentu no tām ir savu vīru, mīļāko vai bēr�nu slepkavas! Kāpēc nemirst visas alkoholiķes, visas prosti�tūtas, zagles un triperbāra pacientes?

Kāpēc �āds drausmīgs un ļoti nepelnīts liktenis ir piemek�lējis jaunu, skaistu, gudru un labu sievieti?

Protams, es sapratu, ka visa �ī spriedelē�ana un domā�a�na par netaisnīgu likteni patiesībā ir ļoti muļķīga un velta. Un tomēr tas bija tas, ko es nesapratu un nesaprotu līdz �im.

Kāpēc viss notiek tie�i tā, kā tas notiek? 166

It kā vienkār�i un saprotami, lai gan īstenībā tas ir mūsu pasaules lielākais noslēpums.

Bija pagāju�as divpadsmit minūtes. Nesteidzoties devos atpakaļ uz nodaļu un nolēmu, ka pie Sandras palik�u tik il�gi, līdz viss būs beidzies - dienu, nedēļu, mēnesi�

Bet viss jau bija beidzies. Pie Sandras gultas stāvēja jau pazīstamā māsiņa un divi ārsti. Kad piegāju klāt, viens no ārstiem tūlīt vērsās pie manis:

-�� Kas jūs tāds esat?

-�� Esmu slimnieces vīrs. Vai kas noticis?

-� Jā, - ārsts atbildēja. - Slimniece nupat nomira.

Nedaudz noliecos un savas rokas plaukstu uzliku uz

Sandras pieres. Tā vēl bija karsta. Pēc tam vairākas reizes viņu noglāstīju un jutu, kā bezgalīgs �ēlums no manām acīm izspie� asaru pēc asaras�

Ardievu, Sandra! Es domās pateicu. Ardievu, mana baltā meitene! Ardievu, mīļā! Viss mums ir beidzies, tā īsti nemaz nesācies. Vai man būtu labāk, ja es toreiz tev būtu pagājis garām? Iespējams. Katru dienu jebkurā slimnīcā mirst kāds jauns cilvēks. Bet mums tā ir tikai statistika. Mums tas ne�sāp. Sāp vienīgi tad, kad no mums aiziet vistuvākie. Bet tu man biji tuva, Sandra. Mēs patie�ām viens otru pazinām pa�visam īsu laiku, ta�u viens otru tomēr mīlējām. Tu biji ma�na draudzene. Tu biji mana mīļākā. Tu biji mana sieva. Tu biji mana bērna māte. Paldies tev par visu, Sandra! Ja mēs arī nebūtu satiku�ies, tu tik un tā no sava likteņa nebūtu iz�bēgusi. Bet tu vēl nebūtu apprecējusies. Tu vēl nebūtu kļu�vusi māte. Ta�u tagad pēc tevis vismaz paliks tavs bērns. Labs, skaists bērns. Un palieku es, kas tevi atcerēsies visu mū�u. Varbūt, būdama jau citā pasaulē, tu to jutīsi un tev būs vieglāk. Bet man pa�laik ir ārkārtīgi smagi. Tik smagi, Sandra, kā bija tad, kad es, gūstā kritis karavīrs, gaidīju sa�va nāves soda izpildi. Tagad esmu dzīves gūsteknis. Ko man gaidīt pa�laik, es nezinu. Vēl varu vienīgi noskūpstīt tavas atdzisu�ās lūpas, aizvērt tavas acis un sākt kārtot tavu izva�dī�anu no �īs ne visai labās pasaules uz kādu citu, kas, ne�dod Dievs, var izrādīties vēl sliktāka par mūsējo�

Ko es atceros?

Tikpat kā neko.

Es iekritu dziļā laika bedrē.

Peldēju sāpju upē.

Salu tuksnesi.

Svīdu ledus pagrabā.

Atmiņas saplīsu�as kā vecas kurpes.

Es neraudu.

Kur man ir jāiet?

Stāvu un skatos.

Visapkārt daudz cilvēku.

Viss viņas kurss.

Draugi un radi.

Viņas māte un tēvs uz mani raugās atklāti naidīgi.

Viņi domā, ka tie�i es viņiem esmu atņēmis meitu.

Ta�u neko sve�u neesmu ņēmis.

Mīlestība atnāk pati. Ja atnāk.

Mēs pa�i izvēlamies, kurus cilvēkus gribam.

Ar kādiem cilvēkiem mēs paliekam.

Tas tikai tā izskatās, ka tu aizej.

Kamēr �ajā pasaulē bū�u es, būsi arī tu.

Un tomēr. Ļoti skumja bilde.

Gai�i brūns zārks.

Tajā guļ jauna sieviete baltā līgavas tērpā. Visi raud. Visiem �ēl.

Labi, ka tavs bērns vēl neko nesaprot.

Atklāti sakot, es arī neko nesaprotu.

Nāve - tā laikam tomēr ir mūsu apziņas lielākā mīkla.

Lai gan, iespējams, nekāda noslēpuma tur nav.

Mēs vienkār�i baidāmies.

Kāda jauniete atvadu vārdu vietā skaita dzejoli.

"Lūdzu tev, Dievs, dod to vien, kas mana daļa.

Bet dari to tā, ka sātans tur neiemaisās.

Un tikai tad mēs sirdsmieru iegūsim abi.

Tu - savās debesīs,

es - savā nabaga būdā."

Pēdējo reizi pieskaros tavai kādreiz tik dzīvajai sejai. Tā ir ne�ēlīgi auksta. Spēlē muzikanti.

Es uz tavām baltajām krūtīm uzlieku astoņas baltas ro�zes.

Pēdējais sveiciens. Kāda sagruvu�a sapņa drupa�as. Zārks lēnām pazūd kapā. Trīs saujas zemes.

Pēc tam ziedu kalns un divpadsmit aizdegtas sveces.

Asaras.

Viss beidzies.

Vai es tevi varēju nosargāt?

Vai mana mīlestība tevi varēja izglābt?

Protams, ne.

Tad kāda velna pēc tā vispār ir vajadzīga?

Kāpēc cilvēkam ir jādzīvo, ja viņ� nevar dzīvot mū�īgi?

Kāpēc jāmīl, ja mīlestība sagādā vienīgi sāpes?

Pārspīlēti?

Dro�i vien.

Ir jau arī kaut kas gai�s un patīkams. Ta�u�

Agrāk vai vēlāk visam pienāk gals. Visgrūtāk ir tiem, kas paliek.

Mazs bērns skatās tev acīs un prasa - "Kur ir mamma?"

Es prasīju tāpat. "Kur ir mans tētis?"

Tagad turpinu prasīt: "Kur ir mana sieva?"

Kur ir mana mīlestība?

Visi zina, bet neviens neatbild.

Pasaules trok�ņi norimst. Sāpes pamazām pāriet. Sveces izdeg.

Iestājas klusums.

Dzirdu, kā kaut kur Visumā sprāgst Galaktikas.

Saklausu kāda cilvēka satrauktus �ukstus.

Ko viņ� no manis vēlas?

Ko es pats gribu no citiem?

Ko gaidu no dzīves?

Man ir jākļūst par mākslinieku.

Jāmācās.

Jāsāk pelnīt.

Jāaudzina bērns.

Jādara visvienkār�ākās dzīves lietas. Es nedrīkstu padoties. Esmu radījis dzīvību. Man par to ir jāstāv sardzē.

No stāda jāizaudzē koks.

Jāuzglezno tūksto� gleznu.

Tāds ir manas dzīves uzdevums.

Es pats sev uzlieku pienākumus.

Es kā galeru vergs pats sevi piekalu pie kuģa airiem.

Gan jau pienāks laiks, ka kāds vai kāda mani no �im va��ām tomēr atsvabinās.

Bet pa�laik�

Es �ovakar piedzer�os.

Es negribu bēru mielastā klausīties, cik viņa ir bijusi skaista, laba, gudra un talantīga. Kāda spo�a nākotne viņu ir gaidījusi un kāds ne�ēlīgs liktenis viņu ir skāris�

Tā tas viss arī ir, bet es to vairs negribu dzirdēt.

Pietiek!

Es labāk izeju dārzā un paskatos uz nakts debesīm.

Un tie�i tāpēc, ka sevi sajūtu tik no�ēlojami sīku un bez�spēcīgu, man pēk�ņi gribas spītēt gan mūsu dzīves mazajām un lielajām nelaimēm, gan visām redzamajām zvaigznēm.

Es esmu cilvēks.

Krists Kristsons.

Tāds vienīgais visā Visumā.

Iestājpārbaudījumus Mākslas akadēmijā biju izturējis. Varētu teikt - gandrīz vai spīdo�i. Bet tas vēl neko nenozī�mēja. Palika pēdējais, galvenais un pats iz�ķiro�ākais eksā�mens - speciālajā priek�metā - glezno�anā.

Uz divpadsmit studentu vietām pretendēja �etrdesmit di�vi jaunie�i. Man arī �oreiz bija visvājākās izredzes iekļūt akadēmijas studentu skaitā. Lieta tāda, ka censoņu lielākā daļa nāca no J. Rozentāla mākslas vidusskolas beidzējiem un viņiem gandrīz vai automātiski par to vien lika da�as balles klāt. Bet pārējie bija vai nu akadēmijas pasniedzēju bērni un citi radinieki, vai arī pasniedzēju draugu un paziņu bērni.

Es �ajā barā biju sve�ais.

Se�u stundu laikā mums pēc brīvas izvēles vajadzēja kaut ko uzgleznot.

Biju ļoti uztraucies. Jutos apmēram tāpat, kā dienesta lai�kā pirms kaujas lidojuma. Un, lai gan man nekādas dzīvības briesmas nedraudēja, es skaidri zināju - ja arī �oreiz mana

glezna viņiem nepatiks un es akadēmijā netik�u uzņemts, tā būs totāla izgā�anās, mana kārtējā sapņa beigas un pēc tam jau nekad vairs nemēģinā�u iegūt mākslinieka profesionālo izglītību.

�oreiz glezniecības katedras vadītājs bija cits māksli�nieks - daudz jaunāks par iepriek�ējo.

Savu gleznu pabeidzu nepilnās trīs stundās. Pārējie vēl strādāja. Izgāju gaitenī un, nervozi staigādams, izsmēķēju divas cigaretes. Pēc tam atgriezos zālē un apsēdos. Drīz pie manis pienāca katedras vadītājs un paskatījās uz gleznu.

-�� Jau pabeidzāt? - viņ�, nedaudz izbrīnījies, painteresē�jās.

-� Jā, - es atbildēju.

Profesors ilgi, ļoti rūpīgi un stipri pārsteigts pētīja manu darbu. Biju uzgleznojis balti mirdzo�u tuksnesi. Tālumā kā mirā�a vieglā dūmakā bija redzama musulmaņu mo�eja. Ne�tālu no tās spo�os saules staros stāvēja kāda austrumu sie�viete. Viņa bija tērpusies tradicionālā baltā apmetnī, bet pu�si no viņas sejas aizsedza tādas pa�as krāsas �adra. Gleznas priek�plānā, rokas izpletis, gulēja kāds kritis padomju kara�vīrs. Ta�u to varēja tikai nojaust. Karavīra ķermeni, formas tērpu un seju biju uzgleznojis spilgti kontrastējo�ā melnā krāsā. Vienīgi uz uzple�iem tikko pamanāmas varēja ierau�dzīt divas mazas sarkanas zvaigznītes.

Glezna saucās Kritu�ais karavīrs.

Man pa�am darbs patika. Vismaz man par to nebija jā�kaunas. Biju pārliecināts, ka tas jau ir pilnīgi profesionāls darbs. Par to kāds kritiķis noteikti sacītu - "Glezna uz ska�tītājiem atstāj satrieco�i emocionālu iespaidu."

Varbūt tādu iespaidu izjuta arī eksāmenu komisijas priek�sēdētājs. Viņ� apsēdās man blakus un klusi uzprasīja:

-� Vai jūs pirmo reizi mēģināt iestāties akadēmijā?

-�� Nē, otro.

-�� Kad notika pirmais mēģinājums?

-�� Pirms pieciem gadiem.

-�� Kāpēc jūs toreiz netikāt uzņemts?

-�� Ne komisijai, ne jūsu priek�tecim nepatika mans darbs. Viņ� neko daudz neiebilda pret kompozīciju vai krāsu izjūtu, bet pateica, ka padomju mākslinieks tā gleznot nedrīkstot. Tas esot vistīrākais sirreālisms, bet mums, kā zināms, esot jāstrādā sociālistiskā reālisma garā. Un ieteica braukt stu�dēt uz Parīzi vai Spāniju, ko arī labprāt būtu darījis, ja�

-�� Kas notika? Es skatos, jūs �eit esat visvecākais.

-� Mani paņēma armijā.

-� Sprie�ot pēc gleznas� Vai bijāt Afganistānā?

-�� Diem�ēl.

-� Piedalījāties arī kaujās?

-�� Esmu desantnieks. Dienēju specnazā.

Profesors skumji pasmaidīja un negaidīti man paspieda roku.

-�� Turieties!

Un aizgāja.

Vēlāk gleznu nāca skatīties pārējie eksāmenu komisijas locekļi, to skaļi iztirzāja un man viņiem vajadzēja sniegt sī�kus paskaidrojumus.

Vakars un nakts pagāja moko�ā neziņā.

Nākamajā dienā, aizbraucis uz akadēmiju, pie ziņojumu dēļa piespraustajā uzņemto studentu sarakstā, es pārsteigts ieraudzīju arī savu vārdu.

Atgriezies mājās, tūlīt skrēju pie mātes.

-� Muterīt! - es sajūsmā kliedzu. - Mēs esam uzvarēju�i!

Māte neslēpa prieku.

-������� Es tev ticēju, dēls, - viņa sacīja un mani noskūpstīja. - Tu esi stiprs, talantīgs un neatlaidīgs. Tu, Krist, uzvarēsi vienmēr.

-������ Kaut nu tā būtu, - es teicu. - Uzvarēt nozīmē nezaudēt. Bet mēs jau esam pazaudēju�i savus tuvākos cilvēkus. Tu vī�ru un manu tēvu, es sievu, bet Kristīne māti. Es �odien no�teikti būtu laimīgākais cilvēks pasaulē, ja man blakus būtu arī tēvs un Sandra.

-������� Priecājies, dēls, bez viņiem, - māte sacīja. - Tavs tēvs bi�ja slikts cilvēks, un es nekad neesmu no�ēlojusi, ka viņ� nav kopā ar mums.

-������� Vai tu beidzot par viņu vari pateikt visu patiesību? - prasīju. - Es jūtu, ka tu no manis kaut ko slēp.

-� Tā ir, - māte atzinās. - Es no tevis slēpju patiesību.

-� Kāpēc?

-� Tā vajag.

-�� Tā nav atbilde.

-������ Dro�i vien, - māte piekrita. - Bet pagaidām lai viss pa�liek tā, kā ir. Varbūt vienīgi tad, kad mir�u�

-������ Muterīt! - es nedaudz satraukts iesaucos. - Vai tomēr nebūtu labāk�

-������� Nē, nē! - māte strauji pakratīja galvu. - Krist! Tev jau to vajadzēja zināt. Da�reiz patiesība var būt tik rūgta un sā�pīga, ka labāk to nezināt.

-������� Vai patiesība par tēvu man varētu sāpēt? - pārsteigts vaicāju.

-�� Nezinu, - māte atbildēja. - Jā un nē. Visādi var būt.

-������ Kas viņ� tāds bija? - es atkal prasīju. - Students? Ārsts? Mākslinieks? Strādnieks?

Māte ilgi klusēja un kaut kā savādi un skumji skatījās uz mani.

-������ Nē, Krist, viņam nebija nekāda sakara ne ar mākslu, ne medicīnu. Viņ� bija virsnieks.

-�� Skarbs, ass, ne�ēlīgs?

Māte paraustīja plecus.

-�� Es to vairs neatceros.

-�� Bet vai viņa vārdu vismaz atceries?

Māte viegli atmeta ar roku.

-������� Lai paliek, Krist! Tas viss jau ir nogrimis pagātnē. La�bāk domāsim par �odienu. Vai pagatavot tev labas vakari�ņas?

-�� Līdz vakaram vēl tālu. Kur ir Kristīne?

-�� Dro�i vien dārzā.

Caur verandu izgāju no mājas un turpat netālu pie liela ro�u krūma ieraudzīju Kristīni. Viņa sēdēja zālājā un spēlē�jās ar mūsu kaķi.

Paņēmu meitu uz rokām, pieglaudu sev klāt, noskūpstīju un laimīgs teicu: - Drīz, Kristīn, notiks pavisam jocīgas lie�tas. Mums abiem būs jāsāk skolas gaitas. Tev pirmajā klasē, bet man pirmajā kursā.

-�� Mēs abi būsim skolnieki? - bērns jautāja.

-�� Tā iznāks.

-� Vai tu arī mācīsies lasīt, rakstīt un rēķināt?

-�� Tas būs jādara tev. Es mācī�os zīmēt.

-������� Bet tu jau to proti! - Kristīne iesaucās. - Kāpēc tev vēl jāiet skolā?

Es iesmējos.

-������� Tāpēc, lai tev būtu gudrs tētis, - atbildēju. - Lai es sa�ņemtu diplomu par skolas beig�anu un uz �ī diploma ar zel�ta burtiem būtu uzrakstīts - Mākslinieks.

Pēc tam Kristīne aizkrēja uz māju pie vecmāmiņas, bet es piegāju pie sētas un paskatījos uz kaimiņu dārzu. Tur, noņē�musi krū�turi un sevi ietērpusi vienīgi mazās bikini biksītēs, krāsainā �ūpuļkrēslā sēdēja mana kādreizējā pirmā sieviete Gunita Kozlovska. Kamēr es biju Afganistānā, no viņas bija aizgājis tās greizsirdīgais vīrs, un tagad Gunita jau vairākus gadus dzīvoja brīvas sievietes dzīvi.

-�� Sveika, Gunita! - es uzsaucu. - Kā iet �ai bēdu ielejā?

-������� �au! - Gunita tūlīt atsaucās. - Iet slikti! Bet tu gan iz�skaties laimīgs! Beidzot esi saticis savu sievieti?

-������� Nē, - pakratīju galvu. - Kāpēc mēģināt satikt citu, ja man tāpat pa rokai esi tu?

-������� Ļoti prātīgi darīts! - Gunita sāka smieties. - Patie�ām. Vislabākās lietas mums vienmēr atrodas deguna galā. Bet kaut kas tomēr ir noticis.

-������� �odien mani uzņēma akadēmijā, - paziņoju. - Esmu kļuvis students.

-������ Vai tik tie�ām, Krist, tu to esi dabūjis gatavu? - Gunita neslēpa pārsteigumu.

-� Jā!!! - es kliedzu. - Vai uz to mums nevajadzētu iedzert?

-������ Labprāt! - Gunitai nebija iebildumu. - Vērts būtu darīt ne tikai to!

-�� Lai iet! - es teicu. - �ampanieti?

-������� Kaut ko arī stiprāku, - Gunita pateica. - Ja jau svētki, tad lai tie arī ir kā svētki! Par visu maku!

Es aizgāju uz netālu eso�o veikalu un nopirku divas pude�les �ampanie�a un vienu pudeli konjaka. Iegāju Kozlovsku dārzā un redzēju, ka Gunita turpina sauļoties.

-�� Ko tu slinko? - es prasīju. - Kāpēc neklāj galdu?

-������ Tūlīt, - Gunita atbildēja. - Es tikai gribēju, lai tu vēlreiz paskaties uz manām krūtīm.

-� Vai domā vēlāk nerādīt?

-������ Ko tu, Krist! - Gunita sacīja. - Es tev parādī�u visu, kas man ir. Bet viss, kas man ir, ir labs.

-������ Protams, - es piekritu. - Bet nesāksim tūlīt ar mīlē�a- nos! To atstāsim uz svētku beigām.

Gunita iesmējās, paņēma sev blakus nolikto krū�turi un iegāja mājā. Es apsēdos brīvajā �ūpuļkrēslā, pagriezu seju pret sauli un pievēru acis. No ielas pretējās puses pēk�ņi at�skanēja smeldzīgas saksofona skaņas. Kādā nelaimes gadīju�mā redzi zaudēju�ais Ri�ards Ozols atskaņoja pazīstamo Frederika Lova melodiju no slavenās amerikāņu kinofilmas "Mana skaistā lēdija".

Es jutos laimīgs, bet tajā pa�ā laikā man nez kāpēc gribē�jās arī raudāt.

*

Pagāja divpadsmit gadi.

Kādi tie bija - man grūti novērtēt. Katru dienu kaut kas notika, un katrs gads ar kaut ko tomēr at�ķīrās.

Pirmais lielākais notikums nenoliedzami bija Kristīnes skolas gaitas. Viņa bija apdāvināts bērns. Jau otrajā klasē fizkultūras skolotāja ievēroja, ka Kristīne ir ļoti plastiska, vingra un neparasti kustīga. Viņai patika dejot. Es jau do�māju par Kristīnes iesaistī�anu "Zelta sietiņa" nodarbībās, bet tad aizvedu viņu uz baleta "Zizele" izrādi, kur galveno solo partiju dejoja Zita Ersa. Kristīne jutās bērni�ķīgi pacilā�ta un neslēpa sajūsmu. Pēc tam viņa nopietna pateica:

-�� Tēti, es arī to gribētu darīt.

-�� Ko? - uzreiz nesapratu.

-� Tāpat kā viņa, - Kristīne atbildēja. - Gribu dejot baletu.

-������ Tas tā skaisti izskatās tikai uz skatuves, - es teicu. - Pa�tiesībā tas ir ellīgi smags darbs.

-� Vienalga, - Kristīne neatlaidās. - Es gribu būt balerīna!

-�� Tu to nopietni?

-������� Jā, tēti, - meitene apgalvoja. - Ko man dos "Zelta sie�tiņ�"? Bet, izvēloties baletskolu, es izvēlos arī savu nākotni. Tā būs mana profesija.

-������ Tu runā kā pieaudzis cilvēks, - es sacīju. - Vai tev to vi�su sastāstīja vecmāmiņa?

-������ Arī viņa, - Kristīne atbildēja. - Bet galvenokārt tā esmu nolēmusi pati.

-������� Tu pati vēl neko nevari izlemt, - es viņai atgādināju. - Bet ja nu es to negribu un tevi nekur nelai�u?

Kristīne mirkli domāja.

-������� Tādā gadījumā tu būsi slikts tētis, - meitene nopietna sacīja. - Tu parādīsi, ka mani nemaz nemīli.

-�� Vai tev kādreiz ir �ķitis, ka es tevi nemīlu?

-������� Nē, tēti, tu mani ļoti mīli un tāpēc es gribu� Es to ļoti gribu!

-������� Labi, Kristīn, - beidzot piekritu. - Lai notiek, kā tu vē�lies! Tikai tev uzreiz ir jāzina, ka iestā�anās Rīgas horeogrā�fijas vidusskolā nav atkarīga tikai no tavas vai manas vēlē��anās! Vai tu tur derēsi, to iz�ķir speciālisti. Turklāt tev būs jāiztur milzīgs konkurss.

-�� Es konkursu izturē�u, - Kristīne apņēmīgi pateica.

-������� Nav slikti būt par sevi tik pārliecinātai, bet� Vienmēr dzīvē jārēķinās arī ar to, ka vari zaudēt.

- Es nezaudē�u, - Kristīne teica. - es tāpat kā tu dzīvē gri�bu vienmēr uzvarēt.

Skumji pasmaidīju. Es vēl nekad nebiju uzvarējis. Man ti�kai da�reiz bija paveicies.

Ta�u tā ari notika. Kristīne spo�i izturēja konkursu un vi�ņa tika uzņemta Rīgas horeogrāfijas vidusskolā. Līdz skolas beig�anai bija vēl atliku�i nepilni divi gadi, bet viņa ar pārē�jiem audzēkņiem tā ari uz skatuves vēl īsti nebija tikusi. Operas namā jau piekto gadu ritēja kapitālais remonts, teāt�ra baleta trupa braukāja pa ārzemēm, kur parasti nevienu baletskolas audzēkni līdzi neņēma.

Bet viss vēl bija priek�ā.

Gan izrādes, gan skatītāju sajūsmas pilnie aplausi, ziedi, slava un spo�a baletdejotājas karjera.

Kristīne savos se�padsmit gados bija izveidojusies par ne�parasti skaistu meiteni. Viņa nēsāja garus, tum�us matus, bija slaida, ar klasiski veidotu seju un lielām acīm. Viņa vai�rāk atgādināja grieķieti vai itālieti nekā latvie�u meiteni.

Es meitu mīlēju un ar viņu lepojos. Man bija patīkami ar viņu parādīties gan sabiedrībā, gan būt kopā mājās. Kristīni ļoti mīlēja arī mana māte, ta�u otra vecmāmiņa ar vectēti�ņu, tas ir, Sandras vecāki, par viņu nelikās ne zinis. Tas bi�ja vairāk nekā savādi. To, ka viņi mani nez kāpēc neieredzē�ja jau no mūsu pirmās iepazī�anās reizes, es vēl kaut kā spē�ju saprast. Viņi savai vienīgajai meitai bija iecerēju�i labāku cilvēku par mani un visu mū�u uzskatīja, ka Sandras slimī�bā un nāvē kaut kādā veidā vainīgs esmu tie�i es. Ta�u viņu absolūti vienaldzīgā attieksme pret savas meitas turpināju�mu man da�brīd �ķita tik dīvaina un neparasta, ka es viņus jau sāku uzskatīt par garīgi slimiem cilvēkiem.

Kas vēl pa �iem gadiem man palicis atmiņā?

Protams, Mākslas akadēmijas beig�ana un mans gandrīz vai skaļu skandālu izsauku�ais diplomdarbs "Pie krusta pie�sistais". Neviens �o gleznu tā pa īstam nesaprata. Kāpēc pie krusta piesistais cilvēks, kur� varēja būt gan Jēzus Kristus, gan jebkur� no mums, nemokās sāpēs un cie�anās, bet skaļi smejas?

Par ko?!

Par tevi, atbildēju. Un par mani. Viņ� smejas par mums visiem!

Kāpēc?!

Tāpēc, ka cilvēks ir muļķīgs, vientiesīgs un ļoti ne�ēlīgs radījums.

Kristīne savos se�padsmit gados bija izveidojusies par

neparasti skaistu meiteni.

Vai tāda ir arī tava māte?

Nē.

Tava meita?

Nē.

Tava mīļotā sieviete?

Nē.

Varbūt tu pats?

Nē.

Tad kāpēc tas cilvēks tomēr smejas? Tavs skaidrojums ir nepareizs.

Iespējams, es domīgs piekritu. Varbūt viņ� smejas par vi�su pasauli? Un par visu, kas �ajā pasaulē notiek?

Vai par to ir jāsmejas? Varbūt tomēr vajadzētu raudāt?

Asaru jau tā ir par daudz. Tās nekad neko nav devu�as.

Ko tādā gadījumā dod smiekli?

Nicinājumu, es atbildēju. Cilvēks pie krusta nicina tiesu, ne�ēlību, nicina sodu, muļķību, mantkāri un varaskāri, nici�na gļēvulību, nodevību un pat savu moku pilno nāvi! Viņ� ir

uzvarētājs! Viņ� nav lūdzis �ēlastību, viņ� nav padevies! Viņ� nicina un smejas par cilvēkiem, kuri �odien viņam ir piespriedu�i nāves sodu, aizmirsdami, ka varbūt jau rīt vi�ņus pa�us savukārt tiesās citi cilvēki!

Pa �o laiku man bija arī da�as sievietes, ta�u tās neko la�bu un palieko�u atmiņā nav atstāju�as. Es pamatā turējos pie savas kaimiņienes Gunitas, bet nekas vairāk par vien�kār�u seksuālu izlādē�anos mūs kopā nesaistīja.

Un tad pienāca diena, kad manā darbnīcā negaidīti ienā�ca kāda jauna meitene. Toreiz nekādi nevarēju paredzēt, ka vēlāk tie�i viņa būs par iemeslu manas dzīves vistraģiskāka�jiem notikumiem.

Es tikko biju pabeidzis kārtējo gleznu, pagāju da�us solus atpakaļ un apmierināts uz to ilgi skatījos. Man tā patika, lai gan patiesībā tā bija pretīga. Es nerunāju par gleznas māk�sliniecisko kvalitāti. Esmu labs mākslinieks, varbūt pat ģe�niāls, lai gan manu darbu īstais novērtējums dro�i vien nāks krietni vēlāk. Mani darbi nav domāti saloniem vai mietpilso�ņu istabu interjeriem. Tie vislabāk iederētos� Es pat īsti ne�zinu. Lai varētu izdzīvot, pārdo�anai uzgleznoju arī cita �an�ra bildes - kluso dabu, kādu ainavu, bet visbie�āk sievie�u aktus. Tos labprāt pirka, un es badā nemiru. Ta�u mana īs�tā mākslinieka būtība atklājās citās gleznās, kuras labi iede�rētos vienīgi mana pa�a darbnīcā, kara muzejā vai pilsētas psihiatriskajā slimnīcā.

Tikko pabeigtais darbs, nedaudz atkārtojot slaveno Kārļa Padega gleznu Madonna ar lo�metēju, saucās Dāma ar ka�la�ņikovu. Gleznā biju attēlojis stāvam skaistu sievieti garā, melnā samta vakartērpā, viņai ap kaklu sudraba ķēdītē ka�rājās spo�s briljants, pirkstus greznoja vairāki dārgi zelta gredzeni, bet rokās viņa turēja �au�anai sagatavotu kala�ņi�kova automātu. Sieviete mutē turēja kūpo�u cigareti, bet vi�ņai priek�ā uz galdiņa stāvēja līdz pusei piepildīta vīna glā�ze un Dostojevska romāns Noziegums un sods.

Arī es aizsmēķēju cigareti, aizgāju līdz lielajam darbnīcas logam un vēlreiz paskatījos uz gleznu.

Skaisti un baigi, es nodomāju. īsta mūsdienu lieti�ķā sie�viete! Viņa prot sevi aizstāvēt. Pie vajadzības no sava izvēlē�tā dzīves ceļa novāks jebkuru, kas viņai traucēs iet uz priek�u un sasniegt nosprausto mērķi. Izlasījusi di�o Dosto�jevska romānu, tāpat kā es un daudzi citi, tā arī skaidri ne�saprot, kas tad īsti ir noziegums, kas sods? Naudas dēļ no�kaut vārgu vecenīti no kristīgās morāles viedokļa, protams, ir ārkārtīgi smags noziegums, ta�u absolūti skaidri apzinā�ties nozieguma patieso būtību un tā pareizo definīciju cilvē�ku lielākajai daļai tomēr neļauj tā rūgtā pieredze, ko cilvēce guvusi visda�ādāko revolūciju, militāro valsts apvērsumu un karu laikā. Tad cilvēku slepkavo�ana, arī �ādu vārgu vecenī��u un pat bērnu galinā�ana, tiek ta�u uzskatīta par tavu vis�tie�āko pilsoņa pienākumu! Un, ja esi �o pienākumu labi vei�cis, tas ir, labi slepkavojis, tu saņem vēl priek�niecības uzsla�vas un tieci apbalvots ar ordeņiem un medaļām!

Es ari esmu saņēmis Kaujas Sarkanās Zvaigznes ordeni.

Tad vēl iedomājos, kā izskatītos, ja kādas politiskās krīzes brīdī vai ārvalstu agresijas gadījumā, paklausot aicināju�mam aizstāvēt dārgo tēvu zemi, arī mūsu lepnās, lieti�ķās, ta�u tomēr pārsvarā tik sievi�ķīgās sabiedrības dāmas rokās tvertu kala�ņikovus un, acis nemirk�ķinot, aukstasinīgi sāk�tu �aut�

Pagriezos ar seju pret logu un skatījos uz zilajām un ļoti tīrajām debesīm. Tā bija tāda pati maija diena, kāda ir �o�dien, kad dārzos zied ābeles un ķir�i, pasaule un cilvēki �ķiet brīnumjauki, saule pienākusi ļoti tuvu tavas mājas jumtam, un tu gaidi notiekam kādu brīnumu, uz brīdi aizmirstot, ka vislielākais brīnums �ajā pasaulē esi tu pats.

Pēk�ņi pie durvīm pieklauvēja. Nedaudz pagriezos sāņus un skaļi uzsaucu: - Jā, jā! Nāciet vien iek�ā!

Durvis atvērās, un darbnīcas telpā ienāca apmēram div�desmit, divdesmit trīs gadus veca jauniete. Viņas seja bija klasiski skaista, vienīgi pirmajā mirklī to nedaudz bojāja stipri liels apmulsums. Meitenei bija slaids augums, blondi mati, spilgti uzkrāsotas lūpas, ķermeņa aug�daļu sedza līdz pusei aizpogāta balta me�ģīņu blūzīte, bet apak�daļa bija noslēpta aiz ļoti īsiem un stipri �auriem d�insa auduma svārciņiem, gai�ām ķermeņa krāsas zeķbiksēm un baltām augstpapē�u kurpītēm.

- Es ļoti atvainojos, - meitene klusi sacīja. - Vai jūs esat mākslinieks Krists Kristsons?

Da�us brī�us klusēju, tad uzprasīju:

-� Vai es pēc mākslinieka neizskatos?

Meitene samulsa vēl vairāk.

-������� Grūti pateikt. Visi mākslinieki nēsājot bārdas un bere�tes, bet jums�

-������� Man beretes nav, - es teicu. - Arī bārdas nav. Tas tiesa. Jūs esat vērīga meitene. Bet tā bārdas un bere�u nēsā�ana nāk vēl no Rembranta laikiem. No mūsu māksliniekiem visskaistākā berete ir Uldim Zemzarim. Tāda liela, no tum��a samta. Viņ� tad arī vienīgais izskatās pēc tipiska māksli�nieka. Bet tādi kā es� Vai es jums atgādinu miesnieku?

Meitenes sejā mulsumu nomainīja tikko jau�amas bailes.

-������� Ko jūs! - viņa strauji papurināja galvu. - Jūs man neat�gādināt neko.

-������� Paldies Dievam! - es iesmējos. - Es līdzinos jebkuram cilvēkam uz ielas.

-�� Es tā negribēju teikt�

-������� Bet varējāt pateikt. Dro�i! Rado�am cilvēkam nav jāiz�ceļas ar savu ārieni, bet gan ar saviem darbiem! Panāc �urp! Nebaidies! Nostājies blakus un paskaties uz to bildi! Skaties uzmanīgi un pēc tam pasaki, ko tu izjūti un domā!

Meitene ilgi skatījās uz tikko pabeigto gleznu, piegāja tuvāk, tad atkal atgriezās iepriek�ējā vietā un ilgi domīgi klusēja.

-�� Nu, ko tu saki? - nepacietīgi prasīju. - Ko jūti?

-�� Stindzino�u aukstumu, - meitene atbildēja.

-�� Tātad nepatīk?

-������� Es nezinu� Man �ķiet, mākslas darbam vajadzētu sasil�dīt cilvēku dvēseles, bet �ī glezna� Man kļūst bail.

-�� No kā? - es ātri prasīju.

-������� Ir tāda sajūta, it kā tā sieviete tūlīt varētu sākt �aut, - meitene sacīja un patie�ām nodrebēja.

-�������� Bravo! - priecīgs iesaucos un uzliku roku uz meitenes pleca. - Tas ir tie�i tas, ko es vēlējos! Mērķis ir sasniegts. Glezna ir laba. Tā sieviete patie�ām kuru katru brīdi var sākt �aut! Tu redzi, kā mirdz viņas lielās acis? Tās ir apņē�mības pilnas. Varbūt gleznu vajadzētu nosaukt Brīdinā�jums. Tā būtu pareizāk. Sievie�u acīm jāstaro vienīgi mīles�tības priekā, bet lielākajai daļai mūsdienu sievietēm acis ir aukstas. Tās vairs nespīd ne mīlestībā, ne savu jūtu atdevē, ne spējā otra cilvēka labā nest kādu upuri. Mēs visi esam kļuvu�i pārāk lieti�ķi, dzīves smaguma nomākti, ka�ķīgi, skaudīgi un naida pilni.

Beidzot novērsu skatienu no gleznas un atkal vērīgi pa�skatījos uz blakus stāvo�o meiteni.

-�� Ko tu no manis gribi?

Meitene nolieca galvu, ilgi klusēja, tad pajautāja:

-� Vai jūs mani neuzcienātu ar cigareti?

Es viņai pasniedzu Marlboro cigareti un arī pats aizsmē�ķēju, gaidīdams, kas notiks tālāk.

-�� Man viena pazīstama sieviete sacīja� - meitene jopro�jām bija pagalam apmulsusi, lai gan ne pēc kādas svētās jau�navas vis neizskatījās. - Viņa teica, lai es atnāku pie jums� Jums da�reiz esot vajadzīgas modeles. Un jūs da�reiz viņām pat samaksājot�

Uzreiz visu sapratu.

-�� Tu esi uz sēkļa? - es prasīju.

-� Jā, - meitene piekrīto�i pamāja ar galvu. - Turkāt vēl uz pamatīga�

-�� Tagad katrs otrais avarē, - es sacīju un nez kāpēc uzreiz pret meiteni izjutu dziļu līdzjūtību. Es nebiju nekāds nabago aizstāvis. Skaidri sapratu, ka �odien pienācis laiks, kad kat�ram sūri grūti jācīnās par savu pastāvē�anu, ko �ī meitene arī centās darīt. Tas viņai drīzāk darīja godu, nevis kaunu.

Pie manis tolaik nāca daudzas modeles, pārsvarā Mākslas akadēmijas un Universitātes studentes. Lielākai daļai es tik tie�ām arī maksāju - piecus latus par seansu. Bet izskatījās, ka �ī meitene būtu ar mieru pozēt pat par latu - lai tikai iz�nāktu cigaretēm un maizei.

To es, protams, tikai tā iedomājos, ta�u diem�ēl tā izrādī�jās patiesība. Viņa patie�ām bija uz pamatīga sēkļa.

Pēc ilgiem gadiem pēk�ņi pret kādu cilvēku izjutu �ēlu�mu. Pārsteidzo�i, ka pret sievieti, jo no tā brī�a, kad no ma�nis aizgāja kāda sieviete, nicīgi pateikdama: "Tu neesi ne�kāds mākslinieks! Tu esi vienkār�i prasts diletants!", es pret visām sievietēm labākajā gadījumā izjutu pilnīgu vienaldzī�bu, sliktākajā - klaju naidu. Tolaik biju pārdevis tikai vienu gleznu un nemaz aizejo�ai dāmai negribēju atgādināt, ka pa�saulslavenais Van Gogs savas dzīves laikā arī pārdeva tikai vienu gleznu, toties tagad par viņa bildēm bagātnieki mak�sā desmitiem miljonu dolāru.

Ta�u neko neteicu. Es zināju, ko viņa man atbildēs.

"Kamēr pienāks tas laiks, kad tavas drausmīgās gleznas kāds iedomāsies pirkt, mēs jau sen būsim nosprāgu�i badā!"

Pēc tam es pamazām sāku gleznot ari ainavas, klusās da�bas un aktus.

Tādas bildes kā Sieviete ar kala�ņikovu vai Nāves dārzs, kur starp ziedo�ām, spilgti sarkanām rozēm mētājas no�au�tu cilvēku galvaskausi, es gleznoju pats priek� sevis vai ari nākotnei.

-�� Kā tevi sauc? - pajautāju.

-� Vanda, - meitene atbildēja. - Vanda Rubinska.

-�� Esi poliete?

-Jā.

-� Varbūt gribi kaut ko ari iedzert?

-�� Labprāt, - meitene tūlīt atbildēja.

Aizgāju līdz bāram, izņēmu jau aizsāktu konjaka pudeli, sameklēju glāzes un �okolādes tāfelīti. To visu uzliku uz ne�liela galdiņa pie loga un aicināju meiteni apsēsties.

-� Nekas di�s jau nav, - es sacīju, - bet tādiem kā mēs labs diezgan.

-� Vai tad arī jums klājas grūti? - Vanda, izdzērusi glāzīti konjaka un uzkodusi nelielu �okolādes gabaliņu, prasīja.

-� Viss �ajā dzīvē ir relatīvs, - domīgs teicu. - Var pilnīgi dro�i pieņemt, ka mēs pa�laik esam vislaimīgākie cilvēki pa�saulē. Tev �obrīd nav naudas? Nu un tad? Toties tu esi jau�na un skaista! Dro�i vien arī vesela. Izskaties seksīga. Jeb�kur� vīrietis tevi gribēs paņemt. Es saprotu - tev vēl negri�bas iet uz Caka ielu vai strādāt kādā viesnīcā ar ārzemnie�kiem. Kāda sieviete ieteica, un tu atnāci pie manis. Viņa dro��i vien tev arī pateica, ka es nekad, ja pati modele to nevēlas, nevienai nepieskaros pat ar mazo pirkstiņu. Tas, ko dara mākslinieks un modele, ir diezgan smags darbs. Abiem ii- jā�būt ļoti pacietīgiem. Bet, kad darbs ir pabeigts� tad var vi�su, ja abi grib. Tā ka, Vanda, arī man nevajadzētu daudz �ē�loties. Es tāpat vēl esmu jauns un vesels, pēdējā laikā labi pērk manis gleznotos aktus un da�as citas gleznas. Piemē�ram, rīt atnāks kāds vīrs pēc �īs bildes. Redzi? Nav slikta, vai ne? It kā nekā sevi�ķa tur nav - uz spilgti sarkana debess fona priek�plānā redzams melns, bezlapains koks ar da�iem nolauztiem zariem, bet labajā pusē mirdz spo�a rieto�a saule.

-� Tu uzzīmēsi arī mani? - Vanda jautāja.

Es viņu vēlreiz rūpīgi noskatīju no galvas līdz kājām. Au�gums bija nevainojams, bet pati meitene skaista.

-� Tev nebūs kauns izģērbties? - es painteresējos.

-�� Pilnīgi kailai?

-Jā.

Vanda pasmaidīja.

-�� Par to tu neuztraucies! Es bie�i esmu izģērbusies.

-�� Piedod, Vanda, un neapvainojies! Vai gadījumā neesi� - es uz brīdi apmulsu, pēk�ņi saprazdams, ka tūlīt dro�i vien pateik�u lielu muļķību, bet Vanda draiski iesmējās.

-�� Nē, Krist, nē! - viņa sacīja. - Es neesmu prostitūta. Var�būt tas man vēl tikai stāv priek�ā, bet pa�laik� Ja es �ādā veidā gribētu nopelnīt naudu, tad no tevis nelūgtu piecus la�tus. Tad es no tevis paprasītu visus piecdesmit! Domāju, ka vismaz pagaidām esmu tik daudz vērta. Bet kas attiecas uz izģērb�anos� Esmu biju�ā Rīgas Operetes teātra aktrise. Dziedāju un dejoju. Bet, kā zini, pirms �etriem gadiem Kul�tūras ministrija teātri aizklapēja ciet, un es paliku uz ielas. Citas profesijas man nav. Dzīvoju uz mātes rēķina. Vīra arī vēl nav. Tad sarunāju darbu kādas populāras viesnīcas dejo�tāju trupā. Tas bija kaut kas līdzīgs varietē vai kabarē uzve�dumam. Mums tur bie�i lika dejot gandrīz vai kailām, un tas jau stipri līdzinājās striptīzam. Neko daudz arī nemaksāja, bet pēc uzstā�anās viena daļa vīrie�u kļuva gandrīz vai tra�ki. Aicināja pie sevis numuros, �ķiedās ar naudu un �ampa�nieti. Zini, es patie�ām vienreiz esmu mazgājusies �ampa�nie�a vannā! Īstenībā tas bija ārkārtīgi stulbi, bet tomēr pa�tīkami. Tā ir pietiekami laba sajūta skatīties, kā kaisles pār�ņemts vīrietis tevis dēļ sajūk prātā. Es toreiz saskaitīju - Igors vannā izlēja simt astoņpadsmit pudeles �ampanie�a! Pēc tam viņ� mani mazgāja. Bez ziepēm, protams. Tā viegli ar plaukstu kaklu un krūtis un visas pārējās ķermeņa da�ļas� No rīta vēl iedeva tūksto� dolāru. Runājot atklāti, Igors mani nopirka. Es praktiski kļuvu viņa īpa�ums. Viņ� man aizliedza dejot. Igors bija skarba rakstura vīrietis. Es nezi�nu, ar ko viņ� nodarbojās, ta�u par to, ka viņ� ir liels ban�dīts, ne�aubījos. Tā arī izrādījās. Drīz viņu arestēja, apsū�dzēja reketā, ta�u neko daudz pierādīt nespēja, visi liecinie�ki mainīja vai atteicās no liecībām, un Igoru notiesāja tikai uz diviem gadiem. Drīz jau nāks laukā. Bet pa to laiku man nomira māte, pa�laik esmu viena, darba man nav, naudas tā�pat� Tad man Sarmīte pateica, lai atnākot pie tevis. Pieci lati, protams, nav nekāda lielā nauda, ta�u kādam laikam pietiktu. Es gribu pēc iespējas tālāk atbīdīt to brīdi, kad man vajadzēs vai nu patie�ām iet uz ielas, vai atgriezties tajā viesnīcā� Ta�u nu jau vairs nekā dejotājai, bet� Pats sa�proti.

Vanda apklusa un ātri izdzēra glāzi ar konjaku. Atkal uz�koda �okolādes gabaliņu un grūtsirdīgi pasmaidīja.

-�� Izstāstīju tev visu savu dzīvi, - viņa klusi teica. - Skum�ji, vai ne?

-� Jā, - es piekritu. - Nekā priecīga tur nav. Jūtu tev līdzi, vienīgi� Stipri �aubos, vai pieci lati var izglābt tavu dzīvi.

-�� Kas tad to vai- ? - Vanda prasīja un raudzījās man acīs.

-�� Nezinu, - paraustīju plecus, - ta�u domāju, ka atrisinā�jums tomēr neslēpjas naudā.

Vanda kļuva vēl grūtsirdīgāka. Uz viņas biezajām, spilgti izkrāsotajām lūpām pavīdēja viegls, ironisks smīns.

-�� Tu ta�u negribi teikt, ka visu vai- glābt mīlestība?!

-�� Nē, to es patie�ām negribētu teikt, - sacīju. - Mīlestība daudz bie�āk visu izposta, nekā glābj. Manuprāt, tev vien�kār�i ir jāatrod darbs.

-�� Es to pati zinu, - Vanda teica. - Es jau trīs mēne�us ne�esmu maksājusi ne par elektrību, ne dzīvokli. Mani var iz�mest uz ielas. Bet darba nav! Tu saproti, Krist. Es nekur darbu nevaru atrast! Man nav nekādas profesijas! Es kādu laiku varu būt atkal vienīgi striptīza dejotāja vai vēlreiz īs�laicīgi kļūt par kāda bandīta mīļāko! Bet ko tālāk? Man ir ti�kai divdesmit �etri gadi! Visa dzīve vēl priek�ā, bet kas ma�ni tur gaida? Prostitūtas liktenis?

Vanda sāka raudāt. Man viņas kļuva �ēl. Es sapratu - ja mūsu kultūras ierēdņi nebūtu aizklapēju�i ciet Operetes teātri, �ī jaunā un ļoti pievilcīgā sieviete mierīgi strādātu sa�vu aktrises un dejotātas darbu, būtu apmierināta un ne par ko nesūdzētos. Viņa varētu dzīvot cilvēka un sievietes cienī�gu dzīvi. Bet tagad viņai jākļūst vai nu par mauku, vai uba�dzi.

Es nezināju ne ko teikt, ne ko darīt.

Slavēt vai nolādēt brīvo Latviju?

Priecāties par mūsu himnu, karogu un daudzpartiju vēlē��anām?

Uz ielām apbrīnot dārgos limuzīnus un pre�u pārpilnos veikalus?

Nu un tad?

Ja sievietei, trūkuma spiestai, par naudu jāatdodas kā�dam pretīgam tipam, ja bērniem jāubago, ja spēka pilnu vī�rieti vai jaunu sievieti pārņem bezspēcīgs izmisums, meklē�jot un neatrodot darbu, tad cilvēkiem uz atbrīvo�anos no pa�domju impērijas, mūsu himnu, karogu un politisko brīvību vienkār�i gribas uzspļaut!

Piegāju pie Vandas, ar abām rokām apņēmu viņas plecus un klusi pateicu:

-�� Ja gribi, vari palikt pie manis. Tev nevajadzēs obligāti kļūt par manu mīļāko, ta�u kādu laiku vari padzīvot un, ie�spējams, tavas dzīves problēmas atrisināsies it kā pa�as no sevis.

Vanda pasmaidīja, piecēlās, aplika rokas ap manu kaklu un kaisli noskūpstīja.

-�� Tu esi labs, - viņa sacīja. - Tas ir tūksto� rei�u vairāk, nekā es biju gaidījusi.

Arī es pasmaidīju, tobrīd vēl pat iedomāties nespēdams, ka tie�i �ajā mirklī Liktenis tiesas spriedumā par man pie�spriesto nāves sodu jau ieraksta savus pirmos teikumus�

*

Tā bija ļoti neparasta un laimīga sajūta - es, mana māte un Vanda sēdējām nesen atjaunotajā Operas zālē un sa�traukti vērojām, kā baleta izrādē Gulbju ezers pirmo reizi mū�ā publikas priek�ā uz teātra skatuves dejo mana meita Kristīne.

Nemācēju spriest, vai viņa to dara izcili, labi vai tikai ap�mierino�i. Man �ķita, viņa to dara ģeniāli.

Es uz viņu skatījos kā apburts un nu jau vairs ne mirkli ne�aubījos, ka Kristīnes dzīve un nākotne būs tikpat balta un tīra, cik balts un tīrs ir viņas balerīnas tērps.

�ēl, Sandra, ka tu �odien nevari būt kopā ar mums, es do�māju. Tu neredzi, cik liela ir jau izaugusi mūsu meita, cik vi�ņa ir skaista un talantīga, cik viņa ir apņēmības pilna pa�as izvēlētajā profesijā sasniegt augstākās virsotnes. Ne�aubos, tu būtu tikpat laimīga kā es. Mēs abi varētu būt lepni, ka esam spēju�i radīt un izaudzināt tik labu un talantīgu bērnu.

Vakarā, atgrie�oties mājās un atzīmējot Kristīnes pirmo uzstā�anos uz Operas skatuves, es viņu ievedu savā darbnī�cā, liku pārģērbties, un uzgleznoju viņas portretu baltajā ba�lerīnas tērpā.

Uz melna aizmugures fona tuvplānā pirueti taisīja jauna, apbrīnojami skaista balerīna. Tur bija kaut kas no Degā.

Kristīnes vijīgās roku kustības atgādināja lēni lidojo�a put�na spārnus, bet tīrā un gai�ā seja pauda visas pasaules dai�ļumu, atgādinot, ka viss �is apbrīnojamais skaistums un pats cilvēks ir mū�īgs un tajā pa�ā laikā arī tik no�ēlojami īslaicīgs�

-� Vai es dejoju labi? - Kristīne jau kuro reizi vaicāja.

-�� Labāk vairs nebija iespējams, - es atbildēju.

-������ Es biju laimīga, - Kristīne sacīja. - Tā bija vēl nekad ne�piedzīvota sajūta.

-�� Tu laimīga būsi vienmēr, - es apgalvoju.

-������ Tu tici, tēti, ka es kādreiz varētu kļūt arī par baleta so�listi?

-������� Protams, - teicu. - Es nemaz par to ne�aubos. Tu pavi�sam drīz kļūsi par mūsu baleta spo�āko zvaigzni.

-�� Tu patie�ām tam tici?

-�� Bet tu pati? Tu �ādai iespējai netici?

-�� Es tāda gribētu būt, - Kristīne atbildēja, - bet�

-������ Tu nedrīksti �aubīties! - es sacīju. - Mērķis ir uzstādīts. Tagad tikai atliek tajā precīzi trāpīt.

-�� Bet ja man tas neizdosies?

-������� Tā nekāda traģēdija nebūs. Ne visi kļūst par spo�ām zvaigznēm, ne visi var būt pirmie. Da�reiz ir jāsamierinās arī ar neveiksmēm.

-�� Vai pats esi sasniedzis, ko vēlējies?

-������ Jā, Kristīn. At�ķirībā no citiem, man slava nav vajadzī�ga. Man svarīgi ir sevi izteikt. Vai esi ievērojusi, ka māksli�nieku kopējās izstādēs apmeklētāji pie manām gleznām stāv visilgāk?

-�� Tāpēc, ka viņiem tās ir grūti saprotamas.

-������� Nav tiesa, Kristīn. Vai viņi, piemēram, �o gleznu nesa�pratīs? Vai vispār ir iespējams nesaprast skaistumu? Un ne tikai tas. Pārsvarā manās gleznās skaistuma ir visai maz. Toties ir skarbums un vienmēr kāds noslēpums. Starp citu, arī skaistums ir viens no pasaules lielākajiem noslēpumiem.

-������� Nē, - Kristīne pakratīja galvu. - Skaistums nav lieta par sevi. Tā ir mūsu uztveres sajūta. Tāpēc tā nekad nav objek�tīva un simtprocentīgi pareiza. Vieniem balets patīk, citiem ne. Vieniem tas neap�aubāmi izraisa vispatīkamākās emoci�jas, kādas var radīt vienīgi mīlestība un skaistā sapratne, bet citiem tas varbūt izsauc pat pretīgumu. Tāpat ir ar ta�vām gleznām.

-������ Ar manām gleznām ir daudz sare�ģītāk, - es domīgs ie�bildu. - Tajās ir arī kaut kas tāds, kas cilvēkam parasti slēp�jas viņa zemapziņas dzīlēs. Un tad, kad viņ� to ierauga glez�nā, cilvēks jūtas pārsteigts un da�reiz pat �okēts. Bet tas viss tomēr ir patiesi un reāli, vienīgi mūsos ļoti dziļi noslēpts. Es to atklāju. Tāpēc mani mīl un nīst. Atzīst un no�liedz. Bet tev, Kristīn, tas nedraud. Tava māksla ir absolūti tīra. Tā ir patiesa skaistuma demonstrē�ana tās vispilnīgā�kajā formā. Būtībā tas nemaz nav svarīgi - tu uz skatuves dejo solo partiju vai esi nodarbināta kordebaletā. Tu jebku�rā gadījumā demonstrē skaistumu un sievi�ķību. Tas ir tas pats vai gandrīz tas pats, kā skaistai, eleganti apģērbtai un labi koptai iziet pastaigāties uz ielas. Arī tā ir skaistuma de�monstrē�ana un savas būtības izpau�ana.

Kristīne ilgi klusēja, tad negaidīti uzprasīja:

-� Vai mana mamma bija skaista?

-Jā, - es apliecino�i palocīju galvu. - Sandra bija jauna un ļoti skaista meitene. Drīz jau tu būsi sasniegusi viņas gadus.

-�� Tu viņu izvēlējies tikai tāpēc?

-������� Nē, Kristīn, ne tikai tāpēc. Es viņu jau pirmajā mirklī iemīlēju.

-�� No pirmā acu uzmetiena?

-�� Tā da�reiz notiek.

-�� Kāpēc viņa izvēlējās tevi?

-�� Nezinu.

-� Varbūt arī viņa iemīlējās no pirmā skatiena?

-�� Ļoti iespējams.

-� Jūs bijāt laimīgi?

-������� Dro�i vien. Bet mums bija atvēlēts maz laika - tikai da��i mēne�i. Tad sekoja mans dienests armijā, Afganistānas kar�, ievainojums, atgrie�anās mājās un�

-�� Es jau dzīvoju, vai ne?

-� Jā, Kristīn, tu jau biji.

-� Vai tas tev bija patīkams pārsteigums?

-�� Es biju laimīgs.

-�� Vai esmu līdzīga mātei?

-������� Ne sevi�ķi. Tu esi tum�mate, bet Sandra bija blondīne. Arī seja tev ir pavisam cita. Man �ķiet, tu vairāk līdzinies man vai kādam manam sencim.

-�� Savādi, vai ne?

-������ Normāli. Tas tā ir pieņemts vienīgi aristokrātu vidū - uz�skaitīt un perfekti pārzināt savus priek�te�us vēl no pirms- plūdu laikiem. Bet mēs� Es pat nezinu, kas īsti ir bijis mans tēvs. Varbūt tu esi līdzīga viņam?

-�� Kāpēc tev vecāmamma neko nestāsta?

-������� Mazliet jau ir stāstījusi, ta�u skaidri jūtu, ka viņa no manis kaut ko nopietnu slēpj.

-������ Varbūt tu esi ārlaulības bērns? - Kristīne minēja. - Īslai�cīgs sakars, varbūt tikai viena nakts un, lūk, rezultāts! Pa�saulē esi tu, un pasaulē esmu es. Ļoti vienkār�i, vai ne?

-������� Laikam tas nemaz tik vienkār�i tomēr nav, - es sacīju. - Viņa nav bijusi laimīga.

-������ Nedomāju vis, - Kristīne iebilda. - Vai tie�ām visiem cil�vēkiem laime saistās vienīgi ar piepildītu mīlestību? Bet vai darbs nevar sniegt laimes sajūtu? Vai daba? Vai vienkār�i dzīve, kāda nu katram tā ir iznākusi?

-������ Dro�i vien, Kristīn. Laime ir tikpat nosacīts jēdziens kā nelaime. Bet kā tev pa�ai ir ar mīlestību? Kāds zēns tev jau ir?

-�� It kā�

-�� Ko tas nozīmē?

-������ Rolands man nāk virsū kā tanks, bet es� Viņ� man ne�patīk. Nu ne glu�i, ka nepatīk, bet es tomēr vēlētos citu.

-������� Tu, Kristīn, pareizi dari. Tev vēl nekur nav jāsteidzas. Gan jau īstais negaidīti atnāks pats. Vai arī pati aiziesi pie viņa.

Kristīne mani cie�i noskatīja.

-������� Bet kā tev, tēti, ir ar mīlestību? - viņa negaidīti painte�resējās. - Varbūt taisies ar Vandu precēties?

-������ Nē, - asi papurināju galvu. - Es tavai mātei apsolīju, ka vairs nekad�

-������� Man Vanda patīk, - Kristīne pateica. - Vai esi redzējis, kā viņa dejo?

-�� Nē. Bet viņa man par to ir stāstījusi.

-������� Tas nav nekas! Deju nevar izstāstīt. Deja ir jāredz un jāizjūt! Glu�i tāpat kā mēs jūtam vēju, sauli vai kāda mīļa cilvēka pieskārienu.

-������ Vanda nupat esot sarunājusi darbu kāda restorāna deju trupā, - es sacīju. - Kad sāks dejot, noteikti aiziesim paska�tīties.

Ar to mūsu tā vakara saruna beidzās. Kristīne aizgāja uz savām istabām, bet es paliku darbnīcā. Apsēdos vecajā atpū�tas krēslā, aizsmēķēju cigareti un sāku domāt.

Patie�ām, kas man Vanda tāda bija? Tikai mīļākā? Draugs? Vai patiesi nākamā sieva? Stipri �aubījos. Nenolie�dzami viņa man patika. Da�brīd pat �ķita, ka esmu viņā iemīlējies, ta�u bie�i jutos labi, ja viņa pie manis tomēr ne�atnāca. Es labi jutos viens. Varēju mierīgi strādāt un mani nenomāca citu cilvēku rūpes. Bet tad, kad Vanda atnāca, un mēs kā neprātīgi metāmies gultā�

Tā atkal bija cita pasaule un pavisam cita realitāte.

Tas turpinājās jau gandrīz vai gadu, bet kā mums �is sa�kars varētu beigties, es vēl joprojām nezināju. Protams, ne jau Sandrai dotais solījums mani visvairāk atturēja no iespē�jamās laulības. Galvenais, ka nebija tik spēcīgas mīlestības, kādu toreiz jutu pret Sandru. Es sapratu un skaidri zināju, ka neko tamlīdzīgu vēlreiz dzīvē nav iespējams ne satikt, ne pārdzīvot. Ta�u mana dvēsele prasīja tie�i to - tik stipru mī�lestību, no kuras man pa�am kļūtu bail� Mīlestību, kas var pazudināt. Mīlestību, kuru tu galēji satraukts vari uzlikt uz savas dzīves vienīgās kārts, un gaidīt. Vinnēsi vai zaudēsi?

Diem�ēl mūsu uzkrātā mīlestības pieredze rāda, ka zau�dējums ir tikpat kā neizbēgams. Tas ir tas pats, kas ar spēļu automātiem. Tu, mezdams latu pēc lata, automāta rokturi vari raustīt kaut miljons rei�u pēc kārtas, tik un tā tu nekad neko nevinnēsi! Iemesls ir pavisam vienkār�s - metāliskais ruletes automāts ir tā ieprogrammēts, ka tur nekāds lielāks laimests vispār nav paredzēts! Bet muļķī�i spēlē no rīta līdz vakaram. Tāpat kā mēs, gudrie, - no cilvēka un mīlestības vienmēr nez kāpēc gaidām tie�i to, ko tie nekad nespēj sniegt!

Vienkār�i mīlestībai nav tādas programmas - cilvēkus da�rīt laimīgus�

Es jau laikam teicu, ka mājas dienvidu galam pirms vai�rākiem gadiem biju piebūvējis lielu, kapitāli celtu darbnīcu un divistabu dzīvokli, kur varēju strādāt un dzīvot arī zie�mā. Darbnīcai bija divas ieejas - atsevi�ķa, no dārza puses, un otra caur mājas istabām.

Tovakar, kad sēdēju darbnīcas vecajā atpūtas krēslā un domāju par savas dzīves galvenajām sievietēm - Kristīni, māti, Sandru un Vandu - viņas, izņemot, protams, Sandru, mājas lielajā virtuvē gatavoja svētku vakariņas - par godu Kristīnes debijai uz Operas skatuves.

Pēc neilga laika pie manis atnāca Vanda un draiski iesē�dās klēpī.

- Tūlīt viss būs gatavs, - viņa teica. Vēl mnzliot piicic

ties.

-� Mēs �os svētkus varam svinēt līdz rītam.

-������ Tā dro�i vien arī darīsim, - Vanda sacīja. - Kristīne ir tik laimīga! Pats arī jūties labi, vai ne?

-� Protams! Es ar viņu lepojos.

-�� Bet es lepojos ar tevi, - Vanda iesmējās. - Tu esi mans!

-�� Un tu esi mana. Cik ilgi tā būs?

-������ Tik ilgi, cik gribēsi, - Vanda atbildēja. - Tas atkarīgs ti�kai no tevis.

-�� Bet ja es tagad tev pateiktu�

-� Ko? - Vanda ātri prasīja. Da�us brī�us klusēju.

-�� Pateiksi, ka mani nemīli? - Vanda neatlaidās.

-� Tu no tā baidies?

-�� Un tu vēl prasi?

-�� Neko no jums, sievietēm, nevar zināt, - es noņurdēju.

-������ Tev nekas nav arī jāzina, - Vanda sacīja. - Tev tikai jā�zina, ko vēlos es. Un man jāzina, ko vēlies tu.

-�� Ko tu vēlies? - painteresējos.

-�� Lai tu mani mīlētu, - Vanda atbildēja.

-�� Tas tev ir svarīgi?

-������ Jā, Krist. Par to, ka tu mani toreiz nepadzini, es tev bū��u pateicīga visu mū�u.

-� Tu biji pārāk skaista un nelaimīga, - es pateicu.

-�� Tev kļuva manis �ēl?

-� Apmēram.

-� Tev, Krist, ir laba sirds.

-������� Tas ir tikai pret tevi, Kristīni un māti. Pret pārējo pa�sauli mana sirds ir cieta un auksta.

Atkal uz neilgu laiku apklusu un maigi noglāstīju Vandas garos matus.

-� Vai atsāksi dejot?

-������� Es jau tev teicu. Gribu strādāt. Jau tā pārāk ilgi esmu sēdējusi tev uz kakla.

-�� Tas nemaz nebija tik nepatīkami.

-�� Un tomēr. Gribu atkal būt patstāvīga sieviete.

-�� Tu jau esi patstāvīga.

-������ Tas nav tas. Gan teorētiski, gan arī tīri reāli pastāv ta��u iespēja, ka tu mani jebkurā dienā vari no �ejienes padzīt.

-�� Stipri �aubos�

-�� Neko mēs dro�i nevaram paredzēt.

-� Dejosi atkal krogā?

-������ Ne glu�i, - Vanda atbildēja, - lai gan� Viena vieta atbrī�vojās viesnīcas Hotel de Rome deju grupā. Tur strādā mana

paziņa, un viņa pierunāja trupas māksliniecisko vadītāju pieņemt mani.

-� Vai darbs atkal tikai vakaros un naktīs?

-� Jā, - Vanda nedaudz apmulsusi apstiprināja.

-�� Kam jūsu priek�nesumi būs domāti? - es prasīju. - Vai restorāna apmeklētājiem?

-� Jā. Ta�u �īs viesnīcas iemītnieki un restorāna apmeklē�tāji ir gandrīz vai tikai ārzemnieki, turklāt vēl ļoti bagāti�

-� Man tas viss nepatīk, - es skarbi pateicu.

-�� Tu negribi, ka es�

-� Jā, Vanda, es negribu, ka tu atkal puskaila vai kaila iz�klaidētu bagātus ārzemniekus vai mūsu pa�u vietējos mafiozņikus.

-�� Kāpēc? - Vanda nedaudz pārsteigta jautāja. - Tā, Krist, ir māksla! Uz to, protams, var skatīties visādi, to var pie�ņemt vai noraidīt, ta�u tā tomēr ir māksla! Turklāt vēl sena un ļoti savdabīga.

-� Dro�i vien, - es teicu, - ta�u tu esi mana draudzene, ma�na mīļākā un, iespējams, pat nākamā sieva, tāpēc es negri�bētu, lai tev atkal rastos jauni pielūdzēji vai mīļākie. Krogs tomēr paliek krogs. Dārgs vai lēts. Visas sievietes, kuras tur dejo vai dzied, tiek uzskatītas par lētām un viegli iegūsta�mām. Tev katru otro vakaru atkal uzradīsies kāds biezais, kur� vēlēsies, lai tu viesnīcas numurā kaila dejotu tikai viņam, vai gribēs tevi peldināt ar �ampanieti pildītā vannā.

-�� Tas nekad vairs nenotiks, - Vanda apņēmīgi sacīja.

-��� Nekur tu nespruksi, - es pateicu. - Ja gribēsi tur strādāt, tas tev būs jādara. Turklāt� Pati sacīji, ka nesen no cietuma iznācis tavs biju�ais mīļākais Igors Kļimovs ar iesauku Kļims.

-�� Nez vai viņ� mani vairs meklēs, - Vanda nopietna teica. - Tā jau ir pagātne. Bet nākotnē� Es gribētu nodibināt pati savu deju trupu. �ai sakarā man ir da�a laba ideja. Dejas teātris, vai kaut kas tamlīdzīgs. Latvijā tāds vēl nekad nav pastāvējis. Tu mani atbalstītu?

-�� Nezinu, - paraustīju plecus. - Tu esi brīvs cilvēks un vari darīt, ko gribi. Bet īpa�u prieku tas man nesagādātu.

-� Mēs par to padomāsim vēlāk, - Vanda teica. - Bet tagad dro�i vien jau ir jāiet pie galda.

Un tad pēk�ņi notika kaut kas tāds, kas man nevarēja ienākt prātā pat vismurgainākajos sapņos. Mājās un manā dzīvē negaidīti ienāca tik drausmīga nelaime, ka patiesībā es līdz pat �odienai no tās neesmu vēl paspējis atgūties.

Es neesmu no tiem vīrie�iem, kuri dro�i apgalvo, ka visas mūsu dzīves nelaimes rada vienīgi sievietes. Ta�u tagad man tam gandrīz vai ir jānotic�

Tagad es varu ar pieri skriet sienā, varu krist ceļos Dieva priek�ā, iziet tuksnesī, pilsētas centrā vai arī, stāvot zem karātavu cilpas, pilnā balsī kliegt un no�ēlot: �Nu kāda velna pēc man toreiz vajadzēja �o Vandu paturēt?! Kāpēc atļāvu viņai pozēt? Ko es ieguvu ar savu �ēlumu? Ar savu mīlestību pret �o sievieti?�

Neko!

Tie�i otrādi! Es visu zaudēju! Visu! Un tūlīt pazaudē�u arī dzīvību!

�

Es nedzirdēju, kā viņi ienāca darbnīcā. Tā arī nebija liela māksla. Durvis, kas veda uz dārzu, stāvēja vaļā, bet pa�i ie�brucēji bija augstas klases profesionāļi.

Kad ar Vandu piecēlos, lai dotos uz mājas istabām pie svi�nību galda, pēk�ņi netālu sev aiz muguras izdzirdu ne pārāk skaļu, ta�u skarbi pavēlo�u balsi:

-�� Nekusties! Rokas aizliec aiz galvas un izplet kājas!

Tūlīt sapratu, ka to saka kāds biju�ais omonietis vai pa��reizējais mobilā pulka policists. Vienīgi pirmajos mirkļos ne�kādi nespēju apjēgt, kādā sakarā tie man tiek teikti.

Pakļaujot sevi lielam riskam, pavēlei tomēr nepaklausīju. Lēnām pagriezos ar seju pret iebrucēju. Da�us soļus no ma�nis stāvēja kāds liela auguma ādas jakā ģērbies apmēram trīsdesmitgadīgs vīrietis. Viņa acis sedza tum�as saulesbril�les, bet rokā viņ� turēja pret mani pavērstu pistoli. �ķiet, TT. Otrs, arī atlētiska auguma vīrietis, stāvēja pie durvīm un tāpat uz mani tēmēja ar pistoli. Da�os mirkļos aprēķinā�ju, ja es arī zibenīgā lēcienā varbūt paspētu tuvāk stāvo�a�jam uzbrucējam no rokām izsist ieroci, otrs tik un tā mani pat bez īpa�as steigas tomēr mierīgi no�autu.

Kā uzminējis manas domas, pirmais uzbrucējs dobji brīdi�nāja:

-� Netaisi muļķības! Mēs zinām, uz ko tu esi spējīgs, tāpēc esi rāms un klausi pavēlēm! Pie pirmās tavas asākās kustī�bas mēs sākam �aut un no tevis iztaisām caurumainu siera gabalu! Vai saprati?

Piekrīto�i pamāju ar galvu.

-� To es saprotu, bet pārējo� Kas notiek, zēni?

-������ Nekas sevi�ķs, - tuvāk stāvo�ais atbildēja. - Mūs galve�nokārt interesē tava dāma.

Es klusēju.

-������� Pareizāk sakot, viņa nav vajadzīga mums, bet gan mū�su �efam Igoram Kļimovam. Vai esi kaut ko par viņu dzirdē�jis?

-Nē.

-������ Tad drīz vien dzirdēsi, - sve�ais teica un ar galvu pame�ta uz Vandas pusi. - �ī dāmīte ir Igora mīļākā un mums vi�ņa ir jānogādā Igora apartamentos. Ta�u tā kā arī tu �o sie�vieti esi izmantojis, tad mums pie �efa ir jāaizved arī tevi.

-� Kāpēc? - satraukts vaicāju.

-������ Domāju, ka viņ� ar tevi vienkār�i vēlas nedaudz parunā�ties, - sve�ais atbildēja. - Bet tagad�

Viņ� no jakas kabatas izņēma spīdo�us rokudzel�us un tos pasvieda man.

-������� To mauku pieķēdē pie savas kreisās rokas! - viņ� uz�kliedza. - Ātri un bez jokiem!

Vanda bija stipri nobālusi un ļoti nobijusies skatījās uz mani. Es sapratu, ka lieta ir pārāk nopietna, lai darītu kaut ko nepārdomātu. Nolēmu pakļauties un, labi zinādams savu izcilo fizisko sagatavotību, sagaidīt daudz izdevīgāku brīdi, kad ar ievērojami mazāku risku varētu mēģināt atkal kļūt brīvam.

Kad biju sevi saslēdzis ar Vandu, tuvāk stāvo�ais uzbru�cējs pamāja ar roku.

-������ Tagad lēnām ejiet laukā pa durvīm! �ķērsojiet dārzu un atveriet vārtiņus. Uz ielas stāv balts BMW. Kāpiet iek�ā, un visi brauksim pie Igora! Pirms tam ma�īnā jums tiks aizsie�tas acis. Viss!

Tie�i tai brīdī, kad mēs ar Vandu jau spērām pirmo soli, atvērās darbnīcas otrās durvis, un tajās parādījās Kristīne. Viņa pirmajā mirklī neapjēdza, kas darbnīcā notiek, bet kad saprata, bija jau par vēlu. Pirmais uzbrucējs momentā pret viņu pavērsa savu ieroci.

-�� Kas tā tāda? - viņ� man uzkliedza.

-�� Kristīn! - es nobālis uzsaucu. - Ej atpakaļ mājā! Ātri!

-������� Nē! - uzbrucējs sauca un, pieskrējis pie Kristīnes, viņu strauji satvēra aiz rokas. - Vai esi Vandas draudzene?

-� Jā, - Kristīne, spēji nobņusies, atbildēja.

-�� Tad ari tev ir jābrauc līdzi! Noteikti!

-� Liec viņu mierā! - es kliedzu. - Viņa nav nekāda Vandas draudzene! Viņa ir mana meita!

-� Nekas, pie Igora visu noskaidrosim! - sve�ais pateica un mūs visus aizdzina uz automa�īnu. Tur mums ar platu līm- lenti aizlīmēja gan acis, gan mutes un diezgan ilgi kaut kur veda. Virzienu noteikt nespēju. Vispirms noteikti braucām pa pilsētas ielām, jo visu laiku bija dzirdams pretimbrauco��o automa�īnu troksnis. Pēc tam tas pamazām norima un pēc kāda laika nojautu, ka tagad braucam pa klusu lauku vai me�a ceļu.

Brauciena laikā es par Vandu tikpat kā nedomāju. Viņa pēk�ņi it kā pazuda un vairs neeksistēja. Es nepārtraukti domāju par Kristīni un, atzī�os, biju ārkārtīgi nobijies. Pa�a liktenis man neko daudz nenozīmēja. Es ticēju, ka kādā mirkli noteikti spē�u no �ī gūsta atbrīvoties, ta�u ko pa�laik domā un izjūt Kristīne? Un kas ar viņu var notikt pie �o bandītu vadoņa Igora?

Mani atkal pārņēma tā drausmīgi nomāco�ā apziņa, kādu es jau savā laikā biju izjutis, nokļūdams afgāņu mod�ahedī- nu gūstā - tu pēk�ņi neesi nekas! Tu esi nokļuvis sve�u, tev naidīgi noskaņotu cilvēku varā un tu nespēj viņiem izrādīt ne mazāko pretestību. Tu atrodies vēl sliktākā stāvoklī nekā galeru vergs. Vēl bezcerīgākā situācijā nekā senās Romas gladiators, kur� bez iero�a rokā ir iesviests dzelzs krātiņā ar satrakotiem zvēriem!

Tu esi cilvēku ļaunuma uzvarēts.

�ādā situācijā visas lietas pēk�ņi zaudē savu vērtību. Man nekas vairs ne�ķita svarīgs, izņemot vienīgi Kristīnes veselī�bu un dzīvību. Jutu, ka tūlīt sajuk�u prātā - gan no bailēm, gan naida sakarsētās apziņas, ka viņas labā neko nespēju iz�darīt.

Es nespēju viņu pasargāt no cilvēku cietsirdības. Iespē�jams, ka tādus vai tamlīdzīgus mirkļus savā dzīvē nākas pār�dzīvot daudziem, ta�u tas, ko viņi �ādās reizēs pārdzīvo, ir kaut kas patie�ām �ausmīgs.

Beidzot ma�īna apstājās, un mēs pa ne visai augstiem pa�kāpieniem tikām ievesti kādā mājā. Tur mani at�ķīra no Vandas, apsēdināja uz cieta krēsla un pēc brī�a kreiso roku ar rokudzel�iem pieslēdza pie istabas apkures radiatora.

Visi kaut kur aizgāja, un es ilgi paliku viens. Nekādas īpa��as skaņas nedzirdēju. Tikai �ad tad it kā kaut kur no milzī-

Kad beidzot acis aprada ar spilgto gaismu, ieraudzīju, ka

atrodos ļoti lielā istabā.

ga attāluma vai pazemes atskanēja kaut kas līdzīgs te smiekliem, te kliedzieniem, te mūzikai, te raudām.

Pulss paātrinājās līdz simt piecdesmit sitieniem minūtē. Jutos apmēram tāpat, kad pirmo reizi no trīs tūksto� metru liela augstuma vajadzēja lēkt ar izpletni. Turklāt vēl divi pirmie kilometri bija jāgā�as lejā brīvā kritienā.

Nomāco�ā klusumā sēdēdams tumsā pieķēdēts pie radia�tora, es tāpat vēl nezināju - palik�u dzīvs, vai ne? Un kas �a�jā laikā notiek ar Kristīni un Vandu? Es par to baidījos do�māt, jo diezgan skaidri zināju, kas ar viņām var notikt� Tad pēk�ņi atcerējos, ka man bik�u kabatā atrodas saliekamais nazis. Pie radiatora biju pieķēdēts ar kreiso roku. Jau pēc mirkļa no kabatas izvilku nazi, nelielas grūtības gan sagādā�ja tā atvēr�ana, bet rokudzel�u atslēg�ana prasīja labi ja pusminūti. Ta�u prom es negāju un rokudzel�u atvērtā sprādze tā arī palika man ap roku. Man vajadzēja uzzināt, kur ir Kristīne.

Tagad ir grūti pateikt, vai no tā brī�a pagāja stunda, di�vas, trīs? Īstenībā bija pagāju�as tikai da�as minūtes, lai gan man �ķita, ka pagāja vesela mū�ība.

Beidzot telpā dzirdēju vairāku cilvēku soļus, krietni ie�dzēru�u vīrie�u balsis, rupjas krievu valodā izteiktas lamas, pudeļu un glā�u �ķindoņu, kā ari ieslēgtas magnetolas pār�raidītas mūzikas skaņas.

Tas viss atkal vilkās diezgan ilgi. Man neviens it kā nepie�vērsa uzmanību. Līdz beidzot kāds apstājās blakus un asi no mutes un acīm noplēsa līmlenti.

Ap�ilbu. Acīmredzot jau bija iestājusies dziļa nakts, jo is�tabā pie griestiem mirdzēja divpadsmit lampu lustra, bet aiz loga aizkariem bija melna tumsa.

Kad beidzot acis aprada ar spilgto gaismu, ieraudzīju, ka atrodos ļoti lielā istabā. Patiesībā tā bija zāle. Kreisajā pusē dega kamīns, bet zāles galā stāvēja liels galds, ap kuru sēdē�ja �etri vīrie�i. Izņemot vienu, pārējie man jau bija pazīsta�mi. Divi bija tie, kuri iebruka darbnīcā, bet tre�ais automa��īnā sēdēja pie stūres. Ceturtais izrādījās Igors Kļimovs. Viņ� bija skaists, gara auguma, sportisks apmēram �etrdes�mit gadus vecs vīrietis ar �vītīgām ūsiņām un ļoti aukstu skatienu.

-�� Sveiks! - Igors vērsās pie manis. - Kā jūties?

-�� Slikti, - es atbildēju. - Kur ir mana meita?

-�� Pagaidi! - viņ� teica. - Iedzert gribi?

-�� Labprāt.

Viens no vīrie�iem man pienesa klāt lielu glāzi ar degvī�nu. Es to paņēmu un ar baudu ātri izdzēru.

-�� Vai tu zini, kas es esmu? - mājas saimnieks prasīja.

-������� Nē, - pakratīju galvu. - Ta�u kā teica tavi rīkļurāvēji, pieļauju, ka esi viņu �efs Igors Kļimovs.

-������ Vai Vanda tev par mani nestāstīja? - Igors turpināja in�teresēties.

-�� Tikai da�us vārdus.

-�� Tie�i kādus?

-�� Ka tu viņu esot peldinājis �ampanie�a vannā.

Igors da�us brī�us drūmi klusēja, tad auksti pasmīnēja.

-�� Tagad es viņu peldinā�u vannā ar sērskābi�

Atkal sajutu spēcīgas, visu apziņu un ķermeni stindzino��as bailes.

-�� Kur ir mana meita?! - es vēlreiz skaļi prasīju.

-������ Tepat kaut kur jau ir, - Igors atbildēja. - Par viņu neuz�traucies. Labāk pasaki, ko Vanda par mani vēl tev teica?

-�� Neko.

-�� Vai gadījumā viņa nestāstīja, ka �odien neviens cilvēks vairs neko par velti nedara? Un, ja kāds vīrietis sievietei sa�rīko greznas dzīres, turklāt ne vienu reizi vien, ja pērk viņai dārgas dāvanas un peldina �ampanie�a vannā, ko pēc tavām domām �is vīrietis no sievietes gaida?

-�� Nezinu. Gaidīt var visu ko.

-�� Pareizi! Bet vispirms viņ� gaida �īs sievietes pilnīgu uz�ticību, - Igors paskaidroja. - Jo �ī sieviete pēc tā, ko vīrietis viņas labā ir darījis, tagad visa pieder vienīgi viņam. Tu man piekriti?

-�� Par to var arī strīdēties.

-�� Protams, ka var! - Igors ļauni iesmējās. - Bet es paras�ti nestrīdos. Es vienkār�i pavēlu! Kas es esmu īstenībā, man tev nav jāstāsta. Pateik�u vienīgi to, ko jau dro�i vien esi sapratis pats. Man ir liela ietekme Latvijas kriminālajā pa�saulē un, pats par sevi, Igors Kļimovs ir tikai viens no ma�niem se�iem pieņemtajiem vārdiem. Kā mani sauc īstenībā, es pats gandrīz jau esmu aizmirsis. Bet tas nu tā. Galvenais ir tas, ka savā laikā es Vandu nopirku un viņa bija mana mī�ļākā. Ta�u Vanda mani nodeva! Viņa aizgāja dzīvot pie tevis. Un tu viņu nez kāpēc arī pieņēmi, lai gan skaidri zināji, ka viņai jau ir savs vīrietis, un �is vīrietis ir nokļuvis nelaimē! Vai pareizāk sakot, viņ� ir notiesāts un iesēdināts cietumā! Vandai vajadzēja nākt pie manis uz satik�anos, vajadzēja sū�tīt pienesuma paciņas, teikt paldies un rakstīt dvēseli aiz�grābjo�as mīlestības vēstules! Bet ko viņa darīja? Drātējās ar tevi! Mani pui�i par tevi visu uzzināja. Tu neesi no mīksta�jiem, un es tevi kā vīrieti labi saprotu. Vanda ir gards kumo�siņ�, bet pasaki pats - ko es ar tevi un viņu tagad lai daru?

-� To es nezinu, - atbildēju. - Ja esi īsts vīrietis, tad tev ne�vajag darīt neko! Tu vari nopirkt kādu ieleni, bet Vanda ta��u ir godīga sieviete! Viņa nav ielene! Tādas nepērk un tādas nekad arī nepārdodas! Tā ir tikai tava fantāzija! Tu varbūt iedomājies, ka spēj visu, lai gan patiesībā spēj pavisam maz. Jā, kādu no�aut, nolaupīt, kādam draudēt un piekaut, to tu vari. Protams! Bet ko tālāk? Atkal drebēsi bailēs no kārtējā aresta, pēc tam patie�ām �o arestu arī sagaidīsi un jau kuro reizi vārtīsies smirdo�ajā Centrālcietuma kamerā? Vai tev tā �ķiet jauka dzīve?

-�� Nē, Krist Kristson! - Igors asi atbildēja. - Man tā �ķiet ļoti riebīga dzīve! Tāpēc es arī cen�os katru savas brīvības dienu izmantot ar maksimāli iespējamo baudu!

-�� Tā ir tava darī�ana, - es teicu. - Tu ar savu dzīvi vari darīt, ko gribi! Ta�u kāda velna pēc tu tajā jauc iek�ā manu meitu, Vandu un mani?

Igors ilgi klusēja. Viņ� izskatījās drūms un ļoti nervozs. Pēc kārtas izdzēra vairākas glāzes ar degvīnu un nepār�traukti smēķēja. Tad, naida pilns, atkal paskatījās uz mani.

-�� Es labprāt to nedarītu, - beidzot viņ� aizsmaku�ā balsī pateica. - Bet jūs visi trīs tā vai citādi man esat nodarīju�i kaut ko sliktu. Tāpēc es jūs visus sodī�u.

-�� Beidz muldēt! - es iesaucos. - Ko sliktu mēs tev esam nodarīju�i?

-�� Daudz ko, - Igors atbildēja. - Vanda mani nodeva. Par to viņai pēc mūsu likumiem draud nāves sods. Tu biji viņas mīļākais, tātad uz vienu roku ar �o nodevēju. Tāpēc arī tev es piesprie�u nāves sodu! Bet tas jaunais skuķis� Kristīne, ja? Viņa esot Vandas draudzene. Tāpat kā Vanda, arī dejotā�ja. Un dro�i vien tāda pati palaistuve kā Vanda! Viņai būs jā�mirst kā nevēlamai lieciniecei. Bet kamēr vēl ir dzīvas, viņas pirms savas nāves mums vēl te nodejos da�as striptīza dejas! Jo kas gan ir bagātīgi klāts galds, visi �ie kūpinātie zu�i un la�i, ikri, da�ādās delikateses, augļi un dārgie dzērieni, ja to visu nepapildina kailu sievie�u miesa?

Cie�i sakodu zobus un jutu, ka mani visu pārņem draus�mīgs naids. Un, protams, bailes. Stindzino�as bailes par mei�tas likteni. Es zināju, ka viņa, uzaugusi tīrajā baleta māk�slas pasaulē un, saskaroties vienīgi ar inteliģentiem, gud�riem un labi audzinātiem cilvēkiem, nekādi nespēs ne tikai kaut cik saprast �o cilvēku rīcības motīvus, bet to visu uz�tvers arī kā vis�au�alīgāko savas cilvēciskās cieņas pazemo�jumu. Nemaz nerunājot par fiziskajām cie�anām.

-�� Esi iedomājies sevi par visaugstāko tiesnesi? - es prasī�ju.

-�� Es arī esmu visaugstākais tiesnesis, - Igors atbildēja. - Man, at�ķirībā no valsts tiesne�iem, nav vajadzīgas nekā�das likumu grāmatas un kriminālkodeksu panti. Man nav arī jāmokās sirdsapziņas pārmetumos, kādam cilvēkam pie�sprie�ot nāvi. Man tā vienkār�i patīk, un es tā daru!

-� Vai tev neienāk prātā, ka arī tev pa�am kāds tā vienkār��i sava melnā prieka pēc var piespriest nāvi?

-�� Ienāk gan, - Igors atzinās. - Pasaule ir ļauna. Es esmu ļauns, tu arī. Bet ko ir panāku�i labie? Vai vispār ir izdevīgi būt labam un godīgam? Tā tomēr ir lielākas cerības būt uz�varētājam.

-� Nē, Igor, - es asi iebildu. - Tu vāji pazīsti dzīvi. Ja arī la�bie ne vienmēr spēj uzvarēt, tad ļaunie tomēr zaudē vien�mēr! Zaudēsi arī tu un tavi no�ēlojamie pakalpiņi. Tas ir ti�kai laika jautājums.

Igors atkal ļauni pasmīnēja.

-� Ikviena cilvēka dzīve ir atkarīga no Dieva un citu cilvē�ku viņam atvēlētā laika garuma. Vieniem tas ir garāks, ci�tiem īsāks, bet da�iem� Da�iem, Krist, viņiem atvēlētais laiks izbeidzas pavisam ātri.

-�� Tu nedrīksti Kristīni aiztikt! - es skarbi pateicu. - Tu viņai nedrīksti neko likt darīt un nedrīksti pieskarties pat ar mazo pirkstiņu!

-� Tu man draudi? - Igora balsī ieskanējās metāla skaņa.

-�� Es tevi brīdinu.

-�� No kā?

-�� No soda.

-� Tu arī gribi būt tiesnesis?

-� Ja tu Kristīnei nodarīsi kaut mazāko ļaunumu, es tāds kļū�u.

-��� Tu nekad par manu tiesnesi nekļūsi, - Igors teica. - Beidz sapņot! �eit parādi komandēju es! Ko gribu, to arī daru! Bet pa�laik es gribu to skuķi un Vandu!

Igors pagriezās pret vienu no savas bandas locekļiem un pamāja ar roku.

-�� Sa�a! Atved tās draiskules �urp!

Vīrietis aizgāja, pārējie turpināja dzert, bet es, galēji sa- sprindzis, domāju, kā man ar �iem �etriem bandītiem tikt galā. Principā tas nebija neizpildāms uzdevums, it sevi�ķi vēl tāpēc, ka man lielā mērā palīdzētu viņiem pilnīgi negai�dītais pārsteiguma moments. Viņi ta�u ir pārliecināti, ka es vēl joprojām esmu pieķēdēts pie radiatora metāla caurules! Bet es jau esmu brīvs! Esmu gatavs cīņai. Man pat neienāca prātā, ka �o cīņu varētu arī zaudēt. Es, protams, atcerējos, ka viņi ir bruņoti, ka viņiem visiem kabatās ir pistoles, ta�u cerēju viņus apsist ātrāk, nekā viņi paspēj pie saviem iero��iem piekļūt.

Pēc da�ām minūtēm Sa�a istabā iegrūda Kristīni un Van�du. Viņas bija piekautas, it sevi�ķi Vanda. Kristīnes acis bija pārpilnas ar �ausmām. Pirmajā mirklī viņa mani nepamanī�ja-

-� Izģērbieties! - Igors pavēlēja. - Ja to nedarīsiet pa�as, to tūlīt izdarīs �ie pui�i! Tā kā �igli �igli!

-������� Igor! - es atkal skaļi vērsos pie bandas vadoņa. - Es te�vi lūdzu! Liec viņas mierā! Vai tu nevari dabūt citas sievie�tes?

-������� Varu, - Igors atbildēja. - Bet �obrīd man ir vajadzīgas tie�i �īs! Un tu skatīsies un redzēsi, kā mēs visi pēc kārtas�

-������� Tēti! - Kristīne, beidzot mani ieraudzījusi, skaļi iesau�cās. - Glāb mani!

-������� Viss būs kārtībā, - es Kristīnei teicu. - Neuztraucies! Lai kādi �ie cilvēki ir nelie�i, es tomēr ceru, ka viņi vēl jopro�jām ir vīrie�i! Viņi neko sliktu jums nedarīs! Jo darīt to, ko viņi ir nodomāju�i, vai- tikai pēdējie gļēvuļi! Lopi! Zvēri! Ne�cilvēki! Izdzimteņi!

-�� Vai beidzi? - Igors vēsi uzprasīja.

-�� Es tevi lūdzu�

-�� Sa�a, ķeries pie darba! Un arī tu, Pavļik!

-�� Tēti! - raudādama kliedza Kristīne.

-�� Krist! - izmisusi sauca Vanda.

-�� Apklusti! - pavēlēja Igors.

-������ Palīgā!!! - līdz nepazī�anai pārvērstās balsīs kliedza gan Kristīne, gan Vanda.

-������ Igor! Es tevi vēlreiz lūdzu! Nosit mani, no�auj, ja tev tik ļoti gribas kāda cilvēka nāvi, bet, lūdzu, liec viņas mierā!

Nekas nelīdzēja.

Kad Sa�a Kristīnei sejā iecirta pļauku un pārplēsa viņas kleitu, es zibenīgi pielēcu kājās, burtiski ar vienu lēcienu no�kļuvu pie Kristīnes un no visa spēka ar dūri Sa�am iesitu pa pakausi. Viņ� saļima. Pagriezos un ar asu kājas spērienu pa pakrūti nogāzu zemē Pavļiku. Pēc tam dūri triecu tre�ā ban�dīta sejā. Viņ� atstreipuļoja da�us soļus atpakaļ un ar mugu�ru atsitās pret sienu. Nākamajā mirklī ar ceļgalu viņam iesi�tis pa vēderu, viņu saķēru aiz matiem un galvu spēcīgi triecu pret sienu. Bandīts smagi nogārdzās un lēnām saļima.

Pagriezos, lai tagad mestos virsū Igoram, bet pa to laiku viņ� jau pats bija pārlēcis pāri galdam un nostājies man bla�kus.

Igors ne�āva. Laikam baidījās lieka trok�ņa. Es tikai kā�dā sekundes simtdaļā viņa rokā ieraudzīju smago TT sistē�mas pistoli, ar kuru viņ� man no visa spēka iesita pa deni�ņiem. Uzreiz zaudējis samaņu, nokritu uz grīdas.

Ar to arī �ī epizode beidzās.

Man atkal vajadzēja būt miru�am, beigtam, nosistam, no�galinātam, bet kārtējo reizi brīnumainā kārtā tomēr izdzīvo-

Man atkal vtģadzēja būt miru�am, beigtam, nosistam, nogalinātam, bet kārtējo reizi brīnumainā kārtā

tomēr izdzīvoju.

ju. Viņi mani bija sadūru�i, nospārdīju�i kājām zili melnu un tajā pa�ā naktī ar automa�īnu aizvedu�i uz Getliņu izgāztuvi.

Samaņu atguvu agri no rīta, kad jau netālu sāka rosīties pirmie atkritumu �ķirotāji. Atvēru acis un tūlīt ieraudzīju sauli. Sapratu, ka esmu dzīvs. Pēc tam visā ķermenī sajutu asas sāpes. Skaļi novaidējos, pagriezos uz sāniem un sev visapkārt ieraudzīju smirdo�us papīrus un kaut kādus metā�la atgriezumus. Mirkli pagaidījis, ar grūtībām piecēlos sē�dus. Un tad turpat sev blakus ieraudzīju kaut ko tik �au�a�līgu, ka �is skats mani vēl joprojām vajā katru dienu un nak�ti. Domā par to vai nedomā, atceries vai ne, tik un tā tas at�kal un atkal pēk�ņi parādās acu priek�ā un ir vajadzīga diez�gan liela garīgā piepūle, lai to palēnām aizdzītu prom.

Man blakus gulēja Kristīne. Viņa bija kaila. Uz visa ķer�meņa bija redzamas daudzu sitienu pēdas un asiņainas brū�ces. Kristīnei bija pārgriezta rīkle, un viņa bija mirusi.

Es nespēju ne kliegt, ne raudāt. Es tikai kā sastindzis, vairs nejuzdams savas fiziskās sāpes, skatījos Kristīnes sa�kropļotajā sejā un nepārtraukti murmināju:

-�� Kāpēc?

-�� Kāpēc??

Slimnīcā atrados jau sesto dienu. Man tika konstatēts arī smags smadzeņu satricinājums, tāpēc, ņemot vērā manus ie�priek�ējos ievainojumus galvā, turklāt vēl joprojām smadze�nēs atrodo�os �ķembu, ārsti noteica ļoti stingru gultas re�ī�mu. Es to nedrīkstēju pārkāpt vismaz trīs nedēļas.

-�� Kas notiks, ja tomēr vismaz aizie�u uz tualeti?

-�� Sekas var būt neprognozējamas, - ārsts teica. - Ja gri�bat dzīvot, turklāt dzīvot kā daudzmaz vesels cilvēks, jums ir jāklausa visiem maniem ieteikumiem! Neviens, protams, jūs pie gultas nesies. Bet� Kāda jēga ir riskēt?

Kāds gan vēl var būt risks pēc visa tā, kas ir noticis? - es domāju. Kāda vispār vairs jēga manai dzīvei?

Lai uzgleznotu vēl da�as gleznas? Nu un tad? Ja arī tās būtu visģeniālākās gleznas pasaulē, vai tādēļ vien ir vērts dzīvot?

Un vai vēl mazāka jēga nav dzīvot tikai tāpēc, ka esi dzīvs?

Es nepelnīti un visne�ēlīgākā veidā biju zaudējis vienīgo, kas manai dzīvei tomēr piedeva kaut kādu pamatīgumu, mērķi un jēgu.

Es gribēju Kristīnē redzēt savu turpinājumu.

Es pat netiku uz viņas bērēm.

Man bija liegta iespēja no viņas atvadīties!

Tas viss mani tik pamatīgi satrieca, ka izmisumā jau sā�ku domāt par pa�nāvību.

Kaut kas ar �o pasauli tomēr nebija kārtībā.

Lai gan īstenībā kaut kas nebija kārtībā ar cilvēkiem, kas �o pasauli apdzīvoja.

Dzīvnieki arī viens otru nogalina, ta�u nekad nepazemo.

Viņi cits citu nogalina savas dzīvības vārdā, bet cilvēks ļo�ti bie�i to dara vienkār�i tikai sava prieka pēc. To es nespē�ju saprast. Kā daudziem citu cilvēku nāve var kļūt par neiz�sakāmas baudas avotu? Tas ta�u ir nenormāli! Normāli mēs ta�u uz kāda cilvēka nāvi vai mir�anas procesu reaģējam pa�visam citādi! Kāpēc tomēr �ai pasaulē eksistē būtnes, kurām otra cilvēka nonāvē�ana ir gandrīz vai tas pats, kas sekss vai viegla izklaidē�anās?

Es zinu - patiesībā �ie jautājumi ir visai stulbi un laikam tie�i tāpēc neviens uz tiem nekad nespēj dot skaidras un ne�pārprotamas atbildes.

- Nekas, dēls, pacieties! Arī garīgās sāpes ar laiku pāriet.

Ta�u joprojām par to turpināju domāt, jo man pēk�ņi kļu�va kauns, ka arī es piederu pie cilvēku sugas�

Biju iemidzis. Kad atvēru acis, ieraudzīju blakus gultai sē�dam māti. Viņa visa bija ģērbusies melnā.

-� Kā tu jūties? - viņa tūlīt painteresējās.

-� Tā ir, kā ir, - es atbildēju. - �ausmīgi sāp galva.

-� Vai zāles nelīdz?

-�� Īslaicīgi.

-���� Lūdzu, ievēro gultas re�īmu! - māte sacīja. - Tas patie��ām, Krist, ir ļoti svarīgi! Pēc da�ām nedēļām tev noteikti kļūs labāk.

Es skumji pasmaidīju.

-���� Ja tā arī notiks, tad tikai fiziski. Garīgi es jau esmu pa�galam.

-�� Nekas, dēls, pacieties! Arī garīgās sāpes ar laiku pāriet.

-���� Nē, muterīt, - es gurdi iebildu. - Es esmu sakauts. Uz�varēts.

Māte ilgi klusēja, uzlika savu plaukstu uz manas karstās pieres un klusi pateica: - �odien mēs Kristīni apglabājām.

Ar grūtībām noriju siekalas.

-� Tā kā norunājām? Lā�upes kapos?

-� Jā. Blakus Sandrai.

-� Vai pavadīt arī kāds atnāca?

-� Visa skola, - māte pateica. - Bērni bija satriekti. Visi stā�vēja nobiju�ies un ļoti bēdīgi. Viņi laikam nekādi nespēja sa�prast, kā �āds notikums vispār varēja notikt. Kāpēc? Par ko?

-�� Vai tu saproti? - es uzprasīju.

-�� Nē. Tas iet pāri arī manam prātam, - māte atbildēja.

-�� Es tāpat nezinu, kāpēc �ādas lietas cilvēki dara.

-�� Viņi nav cilvēki, - māte teica. - Iespējams, viņus speci�āli citplanētie�i iesūta mūsu vidū, lai cilvēkiem sagādātu sā�pes.

-�� Nez vai, - es domīgs iebildu. - Man gan vairāk �ķiet, ka es kādreiz ļoti senā pagātnē kādā no savām iepriek�ējām dzī�vēm esmu izdarījis kaut ko tik neaptverami sliktu, ļaunu un nelabojamu, ka jebkurā no nākamajām dzīvēm vienmēr tie�ku sodīts ar nāvi. Es nekad nemirstu vienkār�i tāpat - sirmā vecumā un dabiski. Man vienmēr kāds piesprie� nāves sodu. Es tikai nekādi nespēju atcerēties, kādu drausmīgu noziegu�mu esmu kādreiz izdarījis.

-� Tu atceries savas iepriek�ējās dzīves? - māte bija patie�si pārsteigta. Es viņai neko par savām atmiņām vēl nebiju stāstījis.

-�� Nē, ne visas, - es atbildēju, - turklāt tikai da�as epizo�des. Bet tās ir tik spilgtas, ka es ticu, ka tas ar mani patie��ām kādreiz ir noticis.

-�� Tas ir ļoti savādi, - māte klusi sacīja.

-�� Neiropatologs saka, ja �īs atmiņas vai vīzijas it kā no manām iepriek�ējām dzīvēm neizraisa izmaiņas manā psihē, jeb, sakot saprotamāk, ja tās nav �izofrēnijas pazīmes, tad ļoti iespējams smadzenēs eso�ā �ķemba ir izkustinājusi kaut kādus tur atmiņu centrus, un tāpēc es arī to visu atceros.

-� Es par to stipri �aubos, - māte lēni pa�ūpoja galvu. - Ne�ko tādu agrāk neesmu dzirdējusi.

-� Tu esi ginekoloģe, bet man to teica neiropatologs un psi�hiatrs.

-��� Par �izofrēnijas sākuma pazīmēm vēl varētu sākt do�māt, - māte nopietna teica. - Tu tik daudz esi ko pārdzīvo�jis� Varbūt arī iedzimtība�

Es cie�i satvēru mātes plaukstu un dziļi ieskatījos viņas acīs.

-�� Varbūt mans tēvs bija garīgi slims? - es jautāju. - Un tie�i tāpēc tu man par viņu neko nestāsti?

Māte tikko manāmi paraustīja plecus.

-������� Es to nezinu, - viņa klusi atbildēja. - Bet izslēgts tas nav.

-� Vai tu viņu patie�ām tik labi nepazini?

Māte smagi nopūtās un atkal uzlika roku uz manas pie�res.

-������ Es viņu vispār nepazinu un nepazīstu, - māte negaidīti pateica. - Es nezinu, vai viņ� ir bijis psihiski slims vai ļoti ve�sels, vai bija labs vai ļauns, godīgs vai pēdējais nelietis. Zinu tikai, ka labs vai godīgs viņ� diez vai ir bijis. Bet par to, Krist, citreiz. Tagad guli un atpūties. Es pie tevis atkal at�nāk�u rīt. �odien mums abiem ir bijusi smaga diena. Cilvē�ki, ja �ādu dienu kādreiz arī piedzīvo, tad tikai vienreiz mū��ā. Dienu, kad jāapglabā savs miru�ais bērns vai mazbērns. Laimīgi ir tie cilvēki, kuriem tas nekad nav jāpiedzīvo. Kuri aiziet agrāk nekā viņi�

Māte piecēlās un nesteidzoties izgāja no palātas.

Man viņas kļuva �ēl. Un �ēl kļuva pa�am sevi un bezgalī�gi �ēl Kristīni un Sandru, kuras no viņām paredzētā mū�a paspēja nodzīvot tikai tā sākuma daļu. Un kaut kā pavisam savādi skumji kļuva, domājot pa�am par savu pagalam neiz�devu�os dzīvi.

Pievēru acis un drīz mani sāka kratīt auksti drebuļi.

Varbūt es tūlīt nomir�u, gandrīz vai priecīgs nodomāju.

Viss.

Es, Kristīn, eju pie tevis.

Es bū�u arī pie tevis, Sandra.

�ēl, ka mēs visi trīs varēsim būt kopā vienīgi zem zemes�

Soliņ� Bastejkalna pakājē.

Senās Rīgas akmeņi un kanāls.

Kas man toreiz lika tur iet, apstāties un ieraudzīt tevi? Es nekad nebūtu zinājis, ka �ai pasaulē dzīvo meitene vārdā Sandra un ka viņa, smagas slimības pieveikta, mirs divdes�mit divu gadu vecumā. Un nekad tāda Kristīne pasaulē ne�maz nebūtu nākusi, un tagad daudziem cilvēkiem nevaja�dzētu mocīties tik lielās sāpēs un cie�anās.

Un Esteres melnie mati un tum�ās acis.

Un mūsu neparastā mīlestība nāves ēnā.

Un tumsā grimsto�ā Rīga Dzegu�kalna pakājē.

Un mūsu īsā dzīve, kura tāpat da�u cilvēku iegribas dēļ pazuda biezā tumsā.

Un neuzgleznotas gleznas.

Nepiepildīju�ās cerības.

Līdz galam neizbaudīta mīlestība.

Līdz sirmam vecumam nenodzīvota dzīve.

Dievs, ko tu ar mums dari?

Ko tu dari ar mani?!

Patie�ām, kādu drausmīgu noziegumu es kādreiz esmu izdarījis, ka tu mani no paaudzes paaudzē tik bargi sodi?

Varbūt tie�i es biju tas, kas pirms divtūksto� gadiem Ro�mas tiesai nodeva tavu dēlu?

Un varbūt tie�i es biju tas, kas Jēzu Kristu piesita krus�tā?!

Kad atkal pamodos un atvēru acis, mūsu divvietīgajā pa�lātā valdīja puskrēsla. Nedaudz pagriezos uz sāniem un ie�raudzīju, ka man blakus pie gultas sēd jauna medmāsiņa. Es jau viņu biju ievērojis arī agrāk, kad viņa �ad tad ienāca mū�su palātā, ta�u runājis ar viņu nebiju.

-�� Kas noticis? - es klusi uzprasīju.

-�� Kā jūs jūtaties? - māsa tūlīt painteresējās.

-�� Slikti, - es atbildēju. - Vai bija vēl sliktāk?

-������ Jūs kliedzāt un murgojāt, - māsa sacīja. - Visu laiku pie sevis saucāt Kristīni, Sandru, Esteri� Un raudājāt.

-� Tas nevar būt, - es �aubījos. - Miegā neviens neraud.

-������ Bet jūs to darījāt, - māsa apgalvoja. - Tas patie�ām no�tiek ļoti reti. Tikai tad, kad ne�ēlīgi sāp.

-������ Kristīne ir mana meita, - es klusi pateicu. - Viņu vesels piedzēru�os nelie�u bars izvaroja un nogalināja. �odien bija viņas bēres, bet es� Pati redzi.

-������ Es jūtu jums līdzi, - māsa teica. - Pirms divām stundām pēc ārsta rīkojuma es jums ie�pricēju zāles un jūs aizmigāt. Vai tagad ir labāk?

-� Jā, - es apliecināju. - Kā tevi sauc?

-� Ieva, - māsiņa atbildēja. - Ieva Saulīte.

Es pasmaidīju.

-� Ļoti skaisti. Latviskāk vairs nevar būt.

-� Bet ja es būtu krieviete�

-������� Nē, Ieviņ, nekas! Viss kārtībā! Tad tu arī būtu tikpat laba.

-� Jums tas tikai tā �ķiet.

-� Tu atgādini manu meitu Kristīni. Cik tev ir gadu?

-������ Esmu jau veca, - Ieva atbildēja. - Man ir divdesmit pie�ci gadi.

-������ Veca gan, - es atkal pasmaidīju. - �ai slimnīcā strādā jau sen?

-�� Kop� skolas beig�anas. �etrus gadus.

-�� Patīk?

-�� Jā. Lai gan da�dien ir pavisam smagi.

-�� Esi precējusies?

-Nē.

-�� Kāpēc?

-� Jūs arī neesat precējies. Kāpēc?

-�� Mana sieva nomira. Viņa bija jaunāka par tevi.

-�� Mans puisis arī pirms trim gadiem nomira.

-�� Savādi. Kāpēc tik daudzi mirst jauni?

-������� Viņ� aizgāja bojā. Divas dienas pirms mūsu kāzām. Ar savu automa�īnu brauca uz laukiem pēc maniem vecākiem, bet notika baiga avārija�

-�� Kas bija vainīgs? Viņ�?

-������� Diem�ēl viņ�. Un tā kāzu vietā man nācās taisīt bēres. Nekas skumjāks �ai pasaulē vairs nevar būt.

-������� Tā gadās. Esmu dzirdējis daudzus līdzīgus stāstus. Tu gaidi kaut ko labu, gaidi baltu laimi, un tu �o laimi esi pel�nījis, bet tās vietā pēk�ņi nez kāpēc atnāk melna nelaime.

-�� Kāpēc tā notiek? - Ieva jautāja.

-������� Nezinu, - es atbildēju. - Nav izslēgts, ka Dievs mūs so�da par kādreiz iepriek�ējās dzīvēs izdarītajiem grēkiem vai pat noziegumiem.

-������� Jūs ticat cilvēku dvēseļu ceļo�anai? - Ieva izbrīnījusies vaicāja.

-������� Es sāku ticēt. Tā varbūt ir vienīgā iespēja kā daudzmaz jēdzīgi var izskaidrot �īs negaidītās nelaimes, kas ar mums tik bie�i notiek.

Ieva neko neatbildēja. Viņa domīga turpināja sēdēt bla�kus gultai un man �ī jaunā sieviete, kad biju pamodies no smagajiem murgiem, tai brīdī �ķita, kā ļaunās pasaules ne�tīrajā okeānā peldo�a balta un tīra sala. Tur ir glābiņ�. Tur ir saule un nepiegānītas smiltis. Tur aug palmas un orhide�jas. Tur ir iespējams uzsliet telti un paglābties no cilvēkiem un visas �īs pretīgās pasaules.

Ieva piecēlās un gāja prom.

-�� Pagaidi! - es viņu apstādināju. - Tu vēl atnāksi?

-�� Tas ir mans pienākums, - viņa teica.

-������� Nē, ne pienākuma pēc, - es sacīju. - Atnāc tāpat. Iespē�jams, tu man vari palīdzēt daudz vairāk nekā visas zāles kopā.

Ieva paskatījās uz mani un pasmaidīja. �ai neparasti bur�vīgajā un daudzsolo�ajā smaidā kā divas dvīņu māsas savie�nojās jau daudz piedzīvoju�as sievietes gudrā pieredze, gan vēl jaunas meitenes acīmredzamā biklība.

-� Jūs nedrīkstat uztraukties, - Ieva teica.

-� Tu mani neuztrauc, - es atbildēju. - Tu mani nomierini un radi cerības, ka varbūt nesajuk�u prātā.

-� Jūs drīz būsiet pavisam vesels.

-�� Pavisam vesels es nekad jau vairs nebū�u, - teicu. - Bet ja pēc iespējas bie�āk savā tuvumā sajutī�u tādu sievieti kā tu�

-�� Kamēr būsiet slimnīcā, es jūsu tuvumā varu atrasties vienīgi kā medmāsa, - Ieva sacīja. - Pacentī�os aizmirst, ka esmu sieviete.

Rūgti iesmējos.

-� �ādā veidā, Ieva, tu man liedz iespēju� Es tomēr vēl gri�bu sevi sajust un apzināt kā daudzmaz normālu vīrieti, ne ti�kai kā ne�ēlīgi sasistu un meitas nāves sagrautu cilvēku.

Ieva panāca da�us soļus atpakaļ, noliecās un negaidīti mani noskūpstīja uz pieres.

-�� Mēģiniet atkal aizmigt, - viņa teica, - Bet ja tas neizdo�sies� Man ir nakts de�ūra. Es pie jums atnāk�u pēc pulk�sten divpadsmitiem.

-�� Ne pie jums, - es saviļņots pateicu. - Atnāc pie manis.

-�� Labi, Krist, - Ieva sacīja un atkal mīļi pasmaidīja. - Es naktī atnāk�u pie tevis.

Tre�ajā dienā pēc izrakstī�anās no slimnīcas man piezva�nīja no Galvenās policijas pārvaldes slepkavību izmeklē�a�nas daļas un palūdza jau nākamajā dienā pulksten vienpa�dsmitos ierasties pie izmeklētāja Marģera Sīpnieka.

Viņ� pie manis bija ieradies jau slimnīcas pirmās dienas pēcpusdienā, kad es, nezinādams Kristīnes slepkavības vie�tas adresi, izmeklētājam vismaz spēju aprakstīt visu �etru iespējamo slepkavu ārējo izskatu un nosaukt viņu īstos vai pieņemtos vārdus.

Pagāju�ā mēne�a laikā trīs no aizdomās turamajiem bija jau notverti. Tagad man vajadzēja viņus liecinieku un iz�meklētāja klātbūtnē atpazīt.

Mani ieveda telpā, kurai vienas sienas vietā atradās liels logs. Aiz tā bija vēl viena neliela telpa, kur uz gara sola, ar mugurām atspiedu�ies pret koka paneli, sēdēja se�i vīrie�i. Katram uz krūtīm bija uzkārta balta plāksnīte ar attiecīgu melnā krāsā uzrakstītu kārtas numuru.

-�� Neuztraucieties, - izmeklētājs man teica. - Loga stikls ir veidots tā, ka viņi no tās puses mūs neredz. Pieejiet pie lo�ga un uzmanīgi paskatieties! Ja jūs kādā no viņiem atpazīs- tat to cilvēku, kur� tovakar jūs ar meitu un Vandu Rubinsku nolaupīja, pieķēdēja pie radiatora, lika Kristīnei un Vandai dejot, kā arī tos, kuri jūs tik smagi piekāva, ka jutās simtpro�centīgi pārliecināti par jūsu nāvi, un kurus ir visai liels pa�mats turēt aizdomās arī par Kristīnes Kristsones nogalinā��anu, tad, lūdzu, nosauciet �o atpazīto cilvēku numurus!

Lielajā telpā atradās diezgan daudz gan civilā, gan polici�jas formās ģērbtu cilvēku, un uz galdiem stāvēja da�āda vei�da aparatūra un datori.

Es nesteidzoties piegāju pie loga.

Biju ļoti uztraucies. Es pēk�ņi ieraudzīju savas meitas slepkavas. Lūk, tur viņi sēdēja! Joprojām ģērbu�ies ādas ja�kās un baltos kreklos. Izskatījās apmierināti. Savā starpā pārmija da�us vārdus, viens otrs iesmējās, un varēja redzēt, ka viņi jūtas pārsteidzo�i mierīgi un pa�pārliecināti. Viņiem neviens vēl nebija pateicis, ka esmu palicis dzīvs. Kristīne bi�ja mirusi, bet Vanda pazudusi. Izmeklētājiem bija aizdomas, ka arī viņa ir noslepkavota, ta�u līķis vēl nebija atrasts un viņa oficiāli skaitījās bezvēsts prombūtnē.

Tagad ir grūti pateikt, kādas izjūtas mani toreiz pārņēma, kad burtiski da�u solu attālumā no sevis atkal ieraudzīju cil�vēkus, kuri visne�ēlīgākajā veidā bija nogalināju�i manu vie�nīgo bērnu un mēģināju�i noslepkavot arī mani.

Es nezinu. Svelo�s naids jaucās kopā ar kaut kādu dīvai�nu no�ēlu, bet gandrīz vai neatturama atriebības vēlme ar neizsakāmi dziļu pretīgumu.

-�� Lieciniek un cietu�ais, Krist Kristson! - pie manis at�kārtoti vērsās izmeklētājs. - Ja jūs kādu no pretējā telpā sē�do�ajiem vīrie�iem esat atpazinis kā savu pāridarītāju un ie�spējamo jūsu meitas slepkavu, lūdzu, nosauciet �ā cilvēka numuru un viņa vārdu, ar kādu jūs viņu pazināt nozieguma izdarī�anas laikā!

Viss saspringu un vēlreiz lēnām pārlaidu cie�u skatienu uz sola sēdo�ajai vīrie�u rindai.

-�� Es pazīstu cilvēku, kur� ir atzīmēts ar pirmās kārtas numuru, - dobji sacīju. - Viņ� ir tas, kur� pirmais ienāca ma�nā darbnīcā un pret mani pavērsa pistoli. Pārējie viņu sauca par Pavļiku. Vēl pazīstu cilvēku, kur� ir atzīmēts ar ceturto numuru. Viņ� toreiz ar pistoli rokā stāvēja darbnīcas durvīs un piesedza pirmo uzbrucēju, tas ir, ar pirmo kārtas numu�ru atzīmēto Pavļiku. Pārējie viņu sauca par Sa�u. Viņ� ir tas, kur� manā klātbūtnē Kristīnei sita pa seju un saplēsa viņas kleitu. Bet ar piekto kārtas numuru atzīmēto cilvēku sauc Igors Kļimovs. Iespējams, ka tas ir viņa īstais vārds. Viņ� se�vi dēvēja par �īs bandītu grupas vadoni un nav izslēgts, ka tovakar mēs bijām aizvesti tie�i uz �im cilvēkam piedero�o māju vai vasarnīcu.

-�� Paldies, Kristsona kungs, - izmeklētājs pateica. - Jūs mums ļoti palīdzējāt. Bet tagad mēs gribam lūgt vēl kaut ko. Aizbrauksim uz māju, kas patie�ām pieder Igoram Kļimo- vam, īstajā vārdā Igoram Kaļiņi�enko. Jums tā būs jāatpa�zīst, ja jūs to patie�ām arī atpazīsiet kā nozieguma izdarī�a�nas vietu. Vismaz tai mājā, kur mēs arestējām Igoru Kļimo- vu un viņa bandu, Kristīne patie�ām arī ir noslepkavota. Mēs tur atradām viņas asinis un citus absolūti dro�us �o cil�vēku vainas pierādījumus.

-�� Kā ir ar Vandu? - es painteresējos. - Vai arī viņa tur ir nobeigta?

-�� Nekas par to neliecina, - izmeklētājs atbildēja. - Ja viņi Vandu ir nogalināju�i, tad ir pamats domāt, ka tas tomēr ir izdarīts kaut kur citur.

-�� Ko viņi pa�i saka?

-� Viņi visu noliedz.

-� Arī Kristīnes slepkavību?

-� Protams.

-�� Bet jums ta�u ir pierādījumi?

-�� Vairāk nekā vajadzīgs. Turklāt jūs esat ne tikai cietu��ais, bet būsiet arī galvenais apsūdzības liecinieks.

-�� Diem�ēl es varē�u liecināt vienīgi par mūsu nolaupī�a�nu, pazemo�anu un piekau�anu. Es neesmu redzējis, kā viņi Kristīni nogalina.

-�� Bet par to, ka �o noziegumu ir izdarīju�i tie�i viņi, jūs ta�u ne�aubāties?

-�� Par to esmu absolūti pārliecināts. Bet vai ar pārliecību vien pietiek?

-�� Protams, ka nepietiek! Ta�u �o noziegumu patie�ām ir izdarīju�i viņi. Es jau teicu - mums pret viņiem ir ļoti daudz pilnīgi neapgā�amu pierādījumu un ekspertu slēdzieni, tā kā no tiesas un taisnīga soda viņiem vairs neizbēgt.

Pēc pusstundas mēs pa Vidzemes �oseju izbraucām ārpus Rīgas. Nonācām Garkalnē. Tur skaista prie�u me�a ielokā stāvēja jauna, supermoderni uzcelta divstāvu māja. Kad ie�gājām iek�ā un nokļuvām lielajā zālē, kur telpas kreisajā pu�sē atradās mākslinieciski skaisti apdarināts kamīns, es �o vietu tūlīt atpazinu.

-� Jā, - es teicu. - Te mēs bijām ieslodzīti. �eit pie �ī radi�atora biju pieķēdēts, tur stāvēja galds, bet mazliet pa labi no tā Sa�a sita Kristīnei, saplēsa kleitu, bet Igors pavēlēja viņai dejot.

Vēlreiz cie�i un uzmanīgi noskatījis telpu, es lēnām pa�griezos pret izmeklētāju.

-� Vai Kristīne tika nogalināta tie�i �eit?

-�� Jā, - izmeklētājs sacīja un ar roku parādīja uz pretējo pusi. - Tur, kamīna priek�ā.

-� Vai viņa patie�ām tika arī izvarota? - es ar sausu muti prasīju.

-�� Tā ir, - izmeklētājs apstiprināja. - Grupveidā. Bet ko viņi ar meiteni ir darīju�i pēc tam, to jums pagaidām labāk detaļās nezināt. To jūs uzzināsiet tiesā, kad prokurors lasīs apsūdzības rakstu, kur būs arī tiesu medicīnas ekspertīzes slēdziens par Kristīnes Kristsones vardarbīgās nāves iemes�liem.

Nesteidzoties piegāju pie kamīna un pa�am gandrīz vai nemanot, lēnām noslīgu uz ceļiem. Ar plaukstu pieskāros grīdai, un mani tūlīt pārņēma līdz tam vēl nekad nepiedzī�vota sajūta.

�ēlums?

Izmisums?

Bailes?

Naids?

Sāpes?

Te bija ne�ēlīgi, varētu pat teikt necilvēciski mocīts mans bērns. Jauna, vesela, skaista, dzīvi un mākslu alksto�a mei�tene. Te viņa bija kliegusi, raudājusi un lūgusies. Tepat uz grīdas vēl ir redzamas viņas asinis. Te bija izskanējis viņas pēdējais sāpju kliedziens un pēdējais vaids. Dzīvība, ar pēdē�jo elpas vilcienu atstājusi viņas jauno ķermeni, atsitās pret baltajiem griestiem, pēc tam pa logu �ķirbām aizlidoja līdz mākoņiem, pirmajām zvaigznēm un tālāk jau neaptverama�jā Visumā. Uz kādas no zvaigznēm tu tagad, Kristīn, dzīvo? Bet varbūt tie ir vieni no cilvēces lielākajiem maldiem - cil�vēka dvēsele nemirst? Varbūt tomēr mirst, un viss sen jau ir beidzies?

Bet kaut kas vēl noteikti notiks, es Kristīnei teicu. Es tev to apsolu. Tava drausmīgā nāve tiks atriebta! Tagad tas ir mans pienākums. Manas turpmākās dzīves galvenais uzde�vums. Iznīcināt ļaunumu. Valsts mūsu sabiedrībai un atse�vi�ķiem ļaudīm ļaunumu neso�u cilvēku var tikai uz laiku izolēt, bet tas ir tikpat bezjēdzīgs pasākums, kā mēģināt bez medikamentiem apturēt kārtējo gripas epidēmiju. Zāles ir nepiecie�amas. Vīrusi ir jāiznīcina. Un tad, kad tie tiks iznī�cināti, cilvēks (sabiedrība) beidzot kļūs vesels un �īs slimības un nāves izraisītājs viņu jau vairs nekad nespēs aizskart.

Kāpēc mums visiem ir jādzīvo nepārtraukti apdraudē�tiem?

Kāpēc, ja to nespēj mūsu likumdevēji un vara, sabiedrība pati nespēj vai negrib sevi aizstāvēt? Kāpēc mēs pa�i neva�ram kļūt tiesne�i, ar nāvi sodot nāves nesējus?

Vai tiks izjaukta valsts un sabiedriskās dzīves mū�sen pierastā kārtība?

Jā!

Bet kāda velna pēc man un mums visiem ir vajadzīga �ā�da kārtība, ja tā ne mazākā mērā nespēj nodro�ināt pat mū�su bērnu dzīvības aizsardzību pret absolūti bezjēdzīgu un vardarbīgu tās iznīcinā�anu?

f

Mēs no Rīgas izbraucām agri. Rīts bija dzestrs, bet sau�lains. Pie debesīm neredzēja neviena mākonī�a. Ieva apsē�dās blakus, un mēs manā spilgti sarkanajā BMW automa�ī�nā devāmies pāri gandrīz vai visai Latvijai uz Alūksni, kur dzīvoja Ievas vecāki.

Pēc izrakstī�anās no slimnīcas es ar Ievu satikos jau ap�mēram mēnesi. Nekas nopietns vēl nebija noticis. Divreiz aizgājām uz teātri, vienreiz uz d�eza koncertu, bet vairākas reizes vienkār�i tāpat pasēdējām kafejnīcā.

Man viņa ļoti patika. Ieva bija ne tikai glīta un kārtīga, bet viņa visa it kā bija līdz malām uzpildīta ar patiesu sirsnī�bu un neparastu maigumu. Tie�i �is viņas dabiskais mai�gums, sirsnība un vienkār�ība bija tas, kas man �ai sievietē visvairāk patika un aicināja manu dvēseli un miesu viņu at�kal redzēt un sajust sev blakus.

Vēl īsti nezināju, ko Ieva juta pret mani, ta�u, ja jau neat�teicās satikties un pat lūdza viņu aizvest ciemos pie saviem vecākiem, varēju spriest, ka arī viņa pret mani izjūt kaut kā�das simpātijas, vai viņai vismaz ir patīkami atrasties kopā ar mani.

Kad izbraucām uz Vidzemes �osejas un Bergi palika aiz�mugurē, Ieva klusi palūdza:

-�� Tu tikai, Krist, lūdzu, brauc uzmanīgi!

-���� Nebaidies! - es viņu mierināju. - Esmu profesionāls �o�feris.

Ieva man uzmeta aizdomas pilnu skatienu.

-�� Tu ta�u esi mākslinieks!

-���� Pirms par tādu kļuvu, es ilgus gadus braucu par takso�metra �oferi. Strādāju vēl arī tad, kad jau mācījos akadēmi�jā.

-� Vai nebija grūti?

-��� Kur nu vēl grūtāk! Ta�u negribēju, lai māte mani uztur. Es vēlējos palīdzēt viņai.

-�� Tev ir laba māte?

-��� Pat ļoti! Tu jau zini - viņa ir ārste. Dzemdību namā va�da nodaļu. Mana sieva Sandra studēja un arī gribēja būt ār�ste. Nepaveicās. Tagad man esi tu.

-�� Es neesmu ārste, - Ieva atgādināja.

-��� Man ir pilnīgi vienalga, kāda ir tava profesija, - es patei�cu. - Man ir svarīgi, kāda esi tu pati. Kāda ir tava cilvēciskā būtība.

-��� Un kāda tā ir? - Ieva painteresējās un atkal vērojo�i uz mani paskatījās.

-�� Tā ir brīni�ķīga, - es atbildēju. - Tu man ļoti patīc.

-�� Tie�i kas tev manī visvairāk patīk? - Ieva neatlaidās.

-��� Viss. Tavi mati, acis, lūpas, seja, viss tavs augums, tava izturē�anās un domā�ana, bet visvairāk man patīk tas, ka esi klusa, mierīga un ļoti labsirdīga. Tu esi neparasti maiga. �odien tādas sievietes jau tikpat kā nav iespējams satikt. Vī�rietim, kas būs kopā ar tevi, vienmēr vajadzēs par tevi uz�traukties, baidīties un tevi sargāt. Labi, ja tas viņam izdosies. Bet parasti jau neizdodas. Sliktie cilvēki varbūt arī nemaz nav tik nospiedo�ā pārsvarā pār labajiem, ta�u viņu nodarītais ļaunums mūsu apziņā iespie�as un paliek daudz ilgāk nekā pārējo cilvēku labie darbi.

Ieva klusēja. Viņa izskatījās pēc pavasari izplauku�a ievas koka - tikpat balta, tīra un skaista.

-������� Tev ir taisnība, - Ieva piekrita. - Es jau mūsu slimnīcas nodaļā arī redzu galvenokārt tikai cilvēku ļauno rīcību se�kas. Man pat �odien ir bail atcerēties, kāds tu izskatījies, kad tevi no uzņem�anas nodaļas atveda pie mums.

-�� Vai tas notika tavas de�ūras laikā?

-������ Es tikko sāku. Atklāti sakot, tik drausmīgi sasistu cilvē�ku vēl nebiju redzējusi.

-�� Tu mani redzēji kailu?

-Jā.

-�� Tev par mani būs palicis ne pārāk labs iespaids.

-������� Ne slikts, ne labs. Es katru dienu redzu kailus vīrie�us, bet tas mani neiespaido tādā veidā, kā tu dro�i vien nodomā�ji. Man tevi toreiz kļuva ļoti �ēl, it sevi�ķi pēc tam, kad viens no mūsu nodaļas ārstiem, tevi apskatījis, vienaldzīgi konsta�tēja: �Tas jau ir līķis!�

-������� Kļūdīties ir cilvēciski, - es pasmaidīju. - Kas tad mani izglāba? Tu?

-������� Nē, - Ieva pateica. - Tevi izglāba ārsti, zāles un pa�a glu�i vai neticamā dzīvotgriba.

-�� Tas ir pareizi, - tūlīt piekritu. - Es nedrīkstēju nomirt.

-�� Lai satiktu mani? - Ieva nedaudz �ķelmīgi vaicāja.

-������ Arī tāpēc, - apliecināju. - Protams, Ieviņ. Lai satiktu te�vi. Man ar tevi ir ļoti labi. Bet galvenais iemesls ir pavisam cits.

-�� Kas tas ir par iemeslu? - Ieva turpināja interesēties.

-������� Tas ir kaut kas baigs, - es pēc īsa pārdomu brī�a patei�cu. - Tev to labāk nezināt.

-�� Tu mani neuzskati par savu draugu?

-�� Uzskatu.

-�� Tad kāpēc tu no manis gribi kaut ko svarīgu slēpt?

Rūgti iesmējos.

-������ Tāpēc, Ieviņ, ka ļoti vēlos, lai tu arī turpmāk man palik�tu draugs!

-�� Vai tas, ko tu gribi darīt, var izjaukt mūsu draudzību?

-�� Es tevi vēl tik labi nepazīstu, bet� Izslēgts tas nav.

-������� Nē, Krist! - Ieva pateica un vēlreiz ar roku pieskārās manam plecam. - Es tevi nekad nenodo�u!

Es lēnām nobraucu ceļa malā.

-�� Piedod, - klusi pateicu, - bet runa nav par nodevību. Runa ir par to�

Es lēnām nobraucu ceļa malā, apturēju automa�īnu un cie�i ieskatījos sev blakus sēdo�ās sievietes acis. Tās bija lie�las, dzidri zilas un acīmredzot gaidīja, ka es tām pateik�u kaut ko labu un patīkamu, kaut ko tādu, kas �o acu īpa�nie�ci varētu iepriecināt un darīt laimīgu. Bet neko tādu diem��ēl viņai pateikt nevarēju.

-�� Tu man, lūdzu, atvaino, - dobjā balsi teicu, - bet ar te�vi bū�u pilnīgi atklāts. Kādas tam būs sekas, nezinu. Visu iz��ķirs tas, ko tu pret mani jūti. Ja tas ir kaut kas līdzīgs mī�lestībai, tad es tavās acīs pretīgs nekļū�u un tu varbūt no manis neaizbēgsi. Visticamāk, es aizbēg�u no tevis.

-�� Kāpēc? - Ieva gandrīz vai iekliedzās.

-�� Lai tev nenodarītu sāpes, - atbildēju. - Tāpēc arī �o mē�nesi, ko esam pavadīju�i kopā, es pret tevi esmu izturējies stipri rezervēti un pat vēsi. Bet ne tāpēc, ka tu man nepatik�tu. Nē! Tie�i otrādi! Tu man ļoti patīc, un es tevī dro�i vien esmu pat iemīlējies! Ta�u slavenais vācu rakstnieks Re- marks kādreiz ir teicis visai gudrus vārdus: Nepielaid sev nevienu pārāk tuvu. Līdzko cilvēks kļūst tuvs, tu viņu gribēsi

paturēt, bet paturēt �ai pasaulē neko nav iespējams. Viņam ir taisnība. Mēs cits citu pie sevis varam noturēt vienīgi ar lie�lu mīlestību vai lielu bagātību. Bet ar sāpēm�

-�� Tu man gribi nodarīt sāpes? - Ieva pārsteigta prasīja.

-������ Negribu. Bet es jau tev teicu - ja tu pret mani izjūti kaut ko stiprāku nekā tikai simpātijas vien, tad tevī mana rīcība noteikti izraisīs sāpes.

-�� Fiziskas?

-�� Nē. Mums vienkār�i nāksies �ķirties.

-� Uz ilgu laiku?

-�� Uz visu mū�u.

-�� Kāpēc?

-�� Tā vienkār�i likumsakarīgi sanāks.

-������� Tad to nedari, ko esi nodomājis! - Ieva iesaucās. - Vai tas ir tik neiespējami?

-������ Jā, Ieviņ, - es apliecināju. - To nedarīt es nevaru. Tāpēc arī tevi tā centos sev pārāk tuvu nepielaist. Es tev neesmu teicis skaistus vārdus, neesmu neko solījis, neesmu kaislīgi skūpstījis vai mēģinājis dabūt gultā. Es zinu, Ieviņ, ka drīz mums viss beigsies.

-������ Neko nesaprotu, - Ieva klusi nomurmināja un izskatījās nelaimīga.

-������ Es arī nesaprotu, - tikpat klusi viņai mēģināju paskaid�rot. - Visas sievietes man nez kāpēc ir nesu�as vienīgi nelai�mes un nāvi. �is fakts vien jau varētu būt pietiekams ie�mesls, lai es ar tevi nekādās tuvākās attiecībās neielaistos. Bet manās izjūtās tu esi vienīgā sieviete, kura mani beidzot varētu darīt arī laimīgu! Bet kad tas nu ir it kā jau noticis, vai vismaz varētu notikt, izrādās, manis dēļ nelaimīga kļūsi tie�i tu�

-������ Stipri �aubos, - Ieva smagi pa�ūpoja galvu. - Ja tu man nenodarīsi fiziskas sāpes� Ja tu kaut �odien pārtrauksi mū�su attiecības� Es nelaimīga nebū�u. Man vienkār�i būs ļoti �ēl.

-������ Es tevi nemaz tā pa īstam vēl neesmu pat noskūpstījis, - domīgs teicu un jutu, ka arī man būs ļoti �ēl kārtējo reizi pa�zaudēt labu un skaistu sievieti.

-������ Tad kāpēc tu to nedari? - Ieva iesmējās. - Tu jau sen ar mani vari darīt visu, ko vien vēlies!

-�� To var teikt tikai sieviete, kura� Tu mani mīli?

-� Jā, Krist, - Ieva bez ilgas domā�anas atbildēja. - Es te�vi iemīlēju jau tad, kad tu pirmās trīs diennaktis atradies uz dzīvības un nāves robe�as. Kad tu cīnījies un uzvarēji.

Es Ievu pievilku sev klāt un viņu sāku aizrautīgi skūpstīt. Un skūpstot, spēcīgi glāstīju viņas krūtis un kāju iek�pusi. Alū viņa visa bija stipras kaisles pārņemta, un es sapratu, ka �ai mirklī man nav ne mazāko problēmu viņu iegūt, viņa pa�ti to ļoti vēlas, un es būtu pēdējais muļķis, ja �o izdevību pa�laistu garām. Ta�u es zināju, kas pēc tam notiek ar cilvē�kiem, ja viņi viens otru kaut nedaudz mīl. Viņi kļūst vēl tu�vāki, viens otram vēl vajadzīgāki un iemīlas vēl stiprāk. Bet es zināju arī to, ko vēl skaidri nezināja Ieva, un proti - mēs nekad nevarēsim būt kopā. Man viņa būs jāzaudē vai, parei�zāk sakot, viņai pazudī�u es. Par to jau pirmīt sāku runāt, tagad tas jāpasaka līdz galam, kamēr seksuālais uzbudinā�jums nav vēl atņēmis pēdējās veselā saprāta spējas.

Es Ievu atlaidu vaļā, noglāstīju viņas galvu un matus un, juzdamies vainīgs, neveikli pasmaidīju.

- Piedod, Ieviņ, lai dabiskais turpinājums paliek kādai ci�tai reizei. Man tev tomēr ir jāpasaka� Tu nupat atcerējies, kā es trīs diennaktis esmu cīnījies ar nāvi. Bet kā es nonācu līdz tādam stāvoklim? Tu jau zini - atradās �etri nelie�i,

Bet arī man viņi ir jāsoda! Turklāt daudz bargāk nekā to izdarīs valsts tiesa.

kuri iedomājās, ka viņiem ir vara pār citiem. Diem�ēl �ī va�ra viņiem bija arī īstenībā. Viņi to izmantoja. No tā laikam jau gūstot kādu prieku un baudu. Viņi sasita ne tikai mani. Es to vēl kaut kā varētu pārdzīvot, bet �ie izdzimteņi vistru�lākā un ne�ēlīgākā veidā nomocīja un nogalināja manu vie�nīgo bērnu. Viņai bija tikai se�padsmit gadu. Nomocīja un nogalināja dienā, kas Kristīnei bija pati gai�ākā un laimīgā�kā viņas līdz�inējā dzīvē. Kristīne pirmo reizi dejoja baletu uz lielās Operas skatuves. Nav izslēgts, ka viņa kādreiz va�rētu būt pat labāka par Veltu Vilciņu vai Zitu Ersu. Bet ta�gad viņa guļ aprakta Lā�upes kapos, un visi sapņi ir izsap�ņoti. Viss ir beidzies. Es negribu apgalvot, ka Kristīne bija visa mana dzīve. Nē. Viņa bija tikai daļa no manas dzīves, ta�u �ī dala bija liela un nozīmīga. Viņas barbariskā nāve mani ir tik ļoti satriekusi, ka, iespējams, kaut kas ir sagājis dēlī ar manu prātu. Es skaidri iztēlojos, kā viņa jutās, kad ti�ka mocīta, kāda izskatījās viņas �ausmās pārvērstā seja, dzirdu, kā viņa kliedz un lūdzas� Viņas mokas sāp manā dvēselē. Es tās fiziski sajūtu, un �īs sāpes man liek domāt par atriebību. Lēmumu esmu jau pieņēmis. Man tiem nelie��iem ir jāatriebjas, un es to arī izdarī�u! Tas viņiem būs ne tikai sods. Tā vienkār�i būs ļoti taisnīgi.

Ieva uz mani nopietna paskatījās, un viņas acīs uz mirkli pazibēja spējas bailes.

-�� Vai tad valsts viņus nesodīs? - Ieva prasīja. - Tu pats teici, ka viņi esot noķerti.

-�� Tā ir, - es apliecināju. - Viņi ir notverti, un viņi tiks so�dīti. Bet arī man viņi ir jāsoda! Turklāt daudz bargāk nekā to izdarīs valsts tiesa.

-�� Kāpēc?!

-�� Tāpēc, ka viņi ir nogalināju�i manu bērnu! - es ieklie�dzos. - Vai tu to nesaproti? Viņi to ir mocīju�i un piesmēju- �i! Viņi - �etri spēcīgi, bet garīgi truli tēviņi - ir atņēmu�i manam bērnam dzīvību! Vai būs taisnīgi, ja viņi turpinās dzīvot, bet Kristīnei miru�ai jāguļ kapā?! Taisnīgi?! Nē, Ie�va! Būs ļoti taisnīgi, ja arī viņi trūdēs bedrē!

-�� Tu esi nodomājis viņus nogalināt?

-� Jā, - es stingrā balsī apstiprināju.

-�� Bet kā? Viņi ta�u atrodas cietumā!

-�� Lai tas paliek manā ziņā, - mierīgs pateicu. - Es zinu, kā to izdarīt.

-�� Un tu to, Krist, izdarīsi? Tu to spēsi?

-�� Jā, - piekrīto�i pamāju. - Es to spē�u. Esmu jau to darī�jis.

-� Afganistānā?

-�� Tur man ar nāvi vajadzēja sastapties katru dienu. Ja tavs darba un dro�i vien arī cilvēciskais pienākums ir glābt cilvēku dzīvības, tad tur mans pienākums bija cilvēkiem �is dzīvības atņemt! Atkārtoju - tas toreiz bija valsts uzlikts pienākums. Man vajadzēja nogalināt ne tikai tāpēc, lai no nāves pasargātu pa�am sevi, bet arī tāpēc, ka tādas bija valsts intereses. Tagad es pārstāvu pats savas un savas ģi�menes intereses. Vai tās varētu būt mazsvarīgākas par valsts interesēm?

Ieva ilgi klusēja. Es aizsmēķēju cigareti un raudzījos uz ceļu. Turp un atpakaļ brauca visda�ādāko marku automa�ī�nas, un ļoti spilgti spīdēja saule. �ķita, ka �osejas melnais asfalts ir noliets ar apsūbēju�iem sudraba putekļiem.

-�� Es tev varētu piekrist, - Ieva domīga sacīja. - Principā tev ir taisnība, ta�u tikai principā un vairāk tomēr teorētis�ki. Varbūt tev būtu vēl lielāka taisnība, ja runa neietu., par tevi. Krist, mīļais! Vai tu neapjēdz �o paradoksālo situāciju?! Tu nosodi tos, kuri nogalina citus cilvēkus. Pareizi! Tu viņus salīdzini ar trakumsērgas saslimu�iem dzīvniekiem. Tāpat pareizi! Viņi tādi arī ir! Bet ko tu pats esi nodomājis darīt?! Ko? Piedot? Aizmirst? Nē! Ari tu ta�u gribi nogalināt! Un �ai rīcībā neatrodi nekā nosodāma! Tu esi atradis attaisnoju�mu - atriebība! Varbūt ka tā arī ir, ka vienīgi realizējot tais�nīgas atriebības aktu, cilvēks tā pa īstam spējot �ķīstīt un gandarīt savu dvēseli, ta�u likuma priek�ā tu tik un tā palik�si slepkava un pēc būtības ne ar ko neat�ķirsies no tiem, ku�ri nogalināja tavu meitu!

Es kļuvu pavisam drūms. Ievai, protams, bija sava daļa taisnības.

Ar ko at�ķiras viens slepkava no otra?

Bet varbūt �īs at�ķirības pastāv starp cilvēkiem, kuri kļūst par slepkavām?

-�� Redzi, Ieviņ, - es domīgs teicu, - ja es viņus nogalinā�u, es tik un tā nekad sevi par slepkavu neuzskatī�u. Es tāds ne�bū�u pēc būtības. Iespējams, tā domās un uzskatīs arī pā�rējie cilvēki un sabiedrība kopumā.

-� Un ko domās �o nogalināto cilvēku radinieki?

-�� Mani tas maz interesē. Manas meitas slepkavas nav cil�vēki.

-�� Nu labi, noziedznieki! Vai arī viņu mātes tevi uzskatīs par sabiedrības glābēju no ļaunuma?

-�� Man ir pilnīgi vienalga, ko viņi par mani domās! Es zi�nu, ka tas, ko esmu nolēmis darīt, ir ļoti taisnīgi. Pārējā mo�rāle mani neinteresē.

-�� Krist� - Ieva stipri apmulsusi skatījās uz mani. - Vai tev tāpat ir vienalga, ko par to visu domāju arī es?

-�� Nē, - es atbildēju. - Tāpēc jau tev visu izstāstīju.

-�� Kāpēc tu man to stāstīji?

-�� Lai tu zinātu, kas ar mani notiks. Tu ar mani nedrīksti saistīt nekādas savas nākotnes cerības. Esmu kārts, kas ir jau pārtrumpota. Mani arestēs un tiesās. Sods var būt visai bargs - vai nu nāve vai mū�a ieslodzījums.

Ieva strauji pagriezās, negaidīti apkrita man ap kaklu un raudādama kliedza: - Krist! Tad kāda velna pēc tev tas ir jā�dara?! Vai ar to nepietiek, ka viņi tev atņēma Kristīni? Kā�pēc �o nelie�u dēļ tu gribi pazudināt vēl pats sevi?! Vai tie��ām viņu nāve tev �ķiet daudz vērtīgāka par pa�a brīvību un varbūt pat dzīvību?! Un vai par savu māti un mani tu arī esi padomājis? Vai mēs tev neko nenozīmējam? Krist! Attopies! Pat vislielākā ļaundara nāve nevar būt vērtība, ko var tik viegli apmainīt pret pa�a dzīvību un tavu tuvo cilvēku cie�a�nām un sāpēm! Lai tie nelie�i mokās cietumā! Lai viņi tur sapūst! Kāpēc tev labprātīgi to darīt arī ar sevi?

-�� Ne labprātīgi, Ieva, ne labprātīgi! - satraukts �ukstēju. - Es īsti nezinu, kas notiek debesīs un Visumā, ta�u esmu pārliecināts, ka tas, kas tur aug�ā sēd pie stūres, zina, ko da�ra. Viņ� man pavēl un jau tūksto� rei�u pēc kārtas liek at�kārtot varbūt pa�u fundamentālāko un neap�aubāmi taisnī�gāko likumu cilvēces vēsturē: Zobs pret zobu! Nāve pret nāvi! Ja es kaut mirkli �aubītos par �ā likuma pareizību, varbūt� Bet es ne�aubos. Likums ir taisnīgs. Man atliek vienīgi izpil�dīt sava cilvēka pienākumu. Turklāt, Ieva, pastāv vēl tāds jē�dziens kā ģimenes gods. Un pa�a gods. Viņi ta�u nogalināja arī mani. Man viņiem jāatriebjas gan par sevi, gan Kristīni. Viss! Ta�u tas vēl nenotiks tik drīz. Tā kā tev ir laiks un iz�vēle - vari ar mani turpināt draudzēties, vai arī� triekt ra�tā.

Ieva turpināja raudāt un arī man negaidīti uznāca tik smeldzīgas skumjas, ka tik tikko spēju apvaldīt asaras. Lai gan man no tām diez vai vajadzēja kaunēties. Man pēk�ņi uznāca kauns būt dzīvam�

�

-������� Vēlos saņemt iero�a iegādes un turē�anas atļauju, - es teicu.

-������� Tie�i kāda iero�a? - policijas virsnieks painteresējās. - Medību, kaujas, gāzes?

-�� Es gribētu pistoli, - atbildēju.

-�� Kādiem nolūkiem?

-�� Pa�aizsardzībai.

-Vai profesija jūsu dro�ībai izraisa paaugstinātu bīstamī�bu?

-�� Nē, - pakratīju galvu. - Esmu mākslinieks.

-������ Tādā gadījumā kāpēc jūs vēlaties iegādāties kaujas iero�ci?

-�� Vai tad tas ir aizliegts?

-�� Nē, aizliegts tas nav. Protams. Un tomēr.

-������� Man pirms diviem mēne�iem uzbruka bandīti. Nogali�nāja meitu, bet pa�u piekāva gandrīz vai līdz nāvei. Vienkār��i baidos atkārtojuma.

-�� �īm bailēm ir kāds pamats?

-�� Uz ielas kāds var uzbrukt jebkuram cilvēkam.

-������ Vai bandīti, kuri uzbruka jums un jūsu meitai, ir notver�ti?

-Jā.

-������� Vai jums jau agrāk ir nācies saskarties ar kaujas iero��iem?

-������� Līdz riebumam, - nīgri atbildēju. - Es dienēju specnazā un karoju Afganistānā.

Policijas virsnieks mani rūpīgi nopētīja, tad vēl pajautāja:

-� Vai esat tiesāts?

-Nē.

-�� Mēs to, protams, pārbaudīsim.

-�� Lūdzu.

-������� Pirms jūs varēsiet saņemt iero�a iegādes un turē�anas atļauju, jums vispirms būs jāiziet psihiatriskā pārbaude un jāsaņem slēdziens par jūsu psihisko stāvokli. Pēc tam no narkoloģiskā dispansera jādabū izziņa, ka neesat viņu uz�skaitē kā narkomāns vai alkoholiķis. Tad policijas sporta klubā jāapmeklē divu nedēļu ilgas nodarbības, jānoliek gan teorētiskais, gan praktiskais eksāmens, pēc tam visus tos pa�pīrus atnesīsiet man, mēs vēl mēne�a laikā pārbaudīsim, vai jums patie�ām nav krimināla pagātne un pieņemsim

attiecīgu lēmumu. Ja lēmums būs pozitīvs, izdosim iero�a pirk�anas atļauju, jūs to iegādāsieties, pēc tam atkal atnāk�siet pie manis, mēs ieroci reģistrēsim, ņemsim uzskaitē un jums izsniegsim iero�a turē�anas atļauju. Vēl būs vajadzīgas divas fotogrāfijas.

Es skābi pasmaidīju.

-� Jums te valda baiga birokrātija.

-�� Bet vai kaujas ierocis nav baiga lietiņa? Kam nu kam, bet jums ta�u to vajadzētu zināt!

-�� Paldies, - es teicu. - Es to zinu.

Pēc diviem mēne�iem viss bija kārtībā. Brīvības ielas vei�kalā par 438 latiem nopirku vienu no labākajām pasaules ie�ro�u markām - pistoli Beretta. Da�as dienas vēlāk Kleistu me�ā pa�a izgatavotā mērķī iz�āvu se�as patronas un jutos apmierināts. Savu izcilo kaujas sagatavotības formu nebiju zaudējis.

Nākamā gada pavasarī, tas ir, 1996. gada aprīļa otrā pusē Rīgas apgabaltiesā sākās tiesas prāva pret Igoru Kļimovu (iesauka Klims), īstajā vārdā Igors Kaļiņi�enko, Aleksandru Jepi�evu (iesauka Ogur�iks) un Pāvilu Zaļkalnu (iesauka Garais) apsūdzībā par nepilngadīgās Kristīnes Kristsones izvaro�anu un nogalinā�anu, par Kristam Kristsonam noda�rītajiem smagiem miesas bojājumiem, kas bija bīstami viņa dzīvībai, kā arī par nelikumīgu brīvības atņem�anu Kristī�nei Kristsonei, Kristam Kristsonam un Vandai Rubinskai.

Vanda tā arī neatradās. Neviens ne�aubījās, ka apsūdzē�tie arī viņu ir nogalināju�i, ta�u neviens no viņiem �ai nozie�gumā neatzinās, bet nekādus tie�us pierādījumus izmeklētā�ji �im noziegumam atrast nespēja. Ceturtais bandas līdzda�lībnieks Staņislavs Kaprāns kāda strīda laikā Centrālcietu�ma kamerā bija nosists.

Pirmajā tiesas dienā zāle bija pustuk�a. Acīmredzot starp klausītājiem atradās tikai da�i apsūdzēto draugi un radinie�ki, kā arī vairāku laikrakstu �urnālisti. Kad tika noskaidro�tas apsūdzēto personības un tiesas priek�sēdētājs viņus ie�pazīstinājis ar tiesas sastāvu, prokurors sāka lasīt apsūdzī�bas rakstu.

Līdz tam es par Kristīnes nāvi zināju tikai galvenos vilcie�nos, tāpat nezināju, ko konkrēti darījis katrs apsūdzētais at�sevi�ķi, bet tagad apsūdzības rakstā tas viss bija sīki aprak�stīts. Turklāt tiesu medicīnas ekspertīzes slēdzienā par Kristīnes nāves cēloņiem bija ne tikai detalizēti uzskaitītas visas viņai nodarītās traumas un ievainojumi, bet arī tas, ko un kā viņi ar cietu�o ir izrīkoju�ies izvaro�anas laikā.

Es daudz ko savā dzīvē biju pieredzējis, it sevi�ķi kara lai�kā Afganistānā, un arī mani nervi bija diezgan stipri. Daudz ko biju arī dzirdējis, ta�u kad klausījos prokurora lasīto ap�sūdzības rakstu, es gandrīz noģību. Neko sīkāk par Kristīnei nodarītajām mocībām un pazemojumiem nestāstī�u. Viņa ir mana meita, mans vienīgais bērns, un jūs mani sapratīsiet. Es par Kristīnes sāpēm un mokpilno nāvi vairs negribu ne domāt, ne runāt. Tas ir pārāk smagi un nevienam detaļās tas nav arī jāzina.

Turpmāk es uz tiesas sēdēm nemaz negāju. Ceturtajā die�nā mani kā cietu�o izsauca tiesas sēdē sniegt liecības. Visu izstāstīju, kā bija. Pēc tam tiesnesis vērsās pie apsūdzēta�jiem, vai viņiem man būtu uzdodami kādi jautājumi. Nē, jautājumu nebija. Tad tiesnesis vērsās pie manis.

-� Vai jums ir kādi jautājumi apsūdzētajiem?

-�� Jā, - es piekrīto�i pamāju ar galvu un lēnām pagriezos pret tiesājamiem. Visi trīs sēdēja uz dzelzs krātiņā novieto�tā apsūdzēto sola un izskatījās, ja ne glu�i vienaldzīgi, tad arī ne tādi, kuri vismaz ārēji redzamā veidā pārdzīvotu sava drausmīgā nozieguma sekas.

-�� Kā jūs pa�i domājat, - es aizlauztā balsī vaicāju, - vai pēc tā, ko esat izdarīju�i, jums sevi vēl ir tiesības uzskatīt par cilvēkiem?

Viens no viņiem skaļi iesmējās. Pārējie drūmi klusēja.

-� Vai jūs vispār vēl esat cilvēki?

Tagad iesmējās visi trīs.

-�� Pēc tik necilvēcīgi izdarīta nozieguma jūs vairs nedrīk�stat dzīvot, - es teicu. - Viens no jums jau ir nosists. Sodu saņēmis. Drīz arī jūsu no�ēlojamā dzīve beigsies. Jūs tāpat saņemsiet savu sodu. Un nav ko vainot grūto bērnību vai cil�vēku vienaldzību. Jūs pa�i bijāt vienaldzīgi kā pret citu sā�pēm un dzīvēm, tā arī pret pa�u likteņiem. Ja es jūs salīdzi�nātu ar plēsīgiem zvēriem, es tos apvainotu. Jūs neesat ne zvēri, ne cilvēki. Jūs esat kaut kādi kustoņi, pretīgi rāpuļi, kuriem nekas �ai dzīvē nav ne svēts, ne tuvs. Jūs vienkār�i ir jāiznīcina, jāsamin, kā mēs to parasti daram, ja uz ceļa mums gadās kāds indīgs rāpulis.

Izņemot ņirdzīgus smīnus, nekāda cita reakcija no apsū�dzēto puses nesekoja.

Pēc divām dienām tiesa pasludināja pārtraukumu un pa�ziņoja, ka tiesas spriedums tiks nolasīts pēc nedēļas. Tā bija pirmdiena.

Dienu iepriek�, svētdien, es agri piecēlos, nomazgājos, sa�kārtoju darbnīcu, sporta somā saliku da�us kreklus, treniņ�bikses, palagu, dvieli, zobu pastu, ziepes, zobu tīrāmo birstī�ti, mehāniski uzvelkamo bārdas skū�anas aparātu, māla krūzīti, karoti un da�as grāmatas. Pēc tam iegāju virtuvē, kur māte jau bija pagatavojusi brokastis.

-�� Paldies, - es teicu. - Varēji vēl gulēt. Visu būtu izdarījis pats.

-�� Tu pa �īm tiesas dienām esi galīgi novājējis, - māte sa�cīja un rūpju pilna mani nopētīja. - Bet nu jau laikam tas drīz beigsies.

-� Jā, - es apliecināju. - Rīt tiks nolasīts spriedums.

-�� Kā tu domā, kādu sodu tiesa tiem neģēļiem piesprie�dīs? - māte jau kuro reizi vaicāja. - Nost jau laikam ne�aus?

-�� Nē, - domīgs pakratīju galvu. - Viens varbūt dabūs as�toņus gadus, pārējie vēl mazāk.

-� Kāpēc tā? - māte bija pārsteigta. - Par Kristīnes nāvi un viņai nodarītajām mocībām tikai astoņi vai se�i gadi brīvības atņem�anas?

-�� Tāds ir likuma pants, - es mēģināju paskaidrot. - Tad, kad viņi mūs nolaupīja, kad Kristīni aizveda uz Igora vasar�nīcu un lika viņai dejot, viņiem nav bijis iepriek�ēja nodoma ne viņu, ne mani nogalināt. Tā vienkār�i sanāca.

-� Kas tas tāds par likumu, ja par jaunas meitenes mokpil�nu nāvi noziedznieki nesaņem pretī to pa�u? - māte skumju pilna jautāja. - Vai tas ir taisnīgi?

-�� Protams, muterīt, tas ir ļoti netaisnīgi, - es atbildēju.

-� Ta�u likumu izmainīt nav mūsu spēkos. Es varu vienīgi rī�koties pats pēc sava likuma.

-�� Kas tas ir par likumu? - māte satraukta tūlīt prasīja.

-�� Tas ir taisnīgas atriebības likums, - es atklāti pateicu.

-�� Tāds kā neatņemama sadzīves un morāles tradīcija ir dau�dzām pasaules tautām. Korsikā un Sicīlijā to, piemēram, sauc par vendeta, austrumos arābi un vispār musulmaņi to dēvē citādi, bet mūsu valodā tas sauktos asinsatriebība.

-� Krist! - māte nobijusies skaļi iesaucās. - Ko tu esi nodo�mājis?

-� Neko, - es skumji pasmaidīju. - Neuztraucies! Es tev ti�kai skaidroju, kādas para�as un tradīcijas pastāv da�ādām tautām. Latvie�iem asinsatriebība nav raksturīga. Vienīgi vēl gribētu piebilst, ja valsts var izdot savus likumus, ja no�ziedznieki rīkojas pēc saviem likumiem, tad kāpēc gan arī ci�ti, piemēram, es nevarētu vadīties tikai pēc sev uzrakstīta li�kuma? �is likums ir ļoti vienkār�s. Ir jādara tas, ko liek da�rīt sirdsapziņa.

Māte joprojām neko īsti nesaprata. Un labi vien bija. Mā�te pret mani vienmēr izturējās ar cieņu, rūpēm un mīlestī�bu, bet Kristīni vienkār�i dievināja. Bet nu tūlīt viss beig�sies. Kristīnes vairs nav un no rītdienas viņai vairs nebū�u arī es. Vecumdienās, glu�i kā jaunībā, viņa atkal paliks vie�na. Bet es sevi jau vairs nespēju atturēt. Lēmums bija pie�ņemts, es savu rīcību uzskatīju par ļoti taisnīgu un no tās netaisījos atkāpties.

Man Kristīnes nāve bija jāatriebj. Tagad tikai �is mērķis un nodoms piepildīja manu prātu un dzīvi. Nekam citam vairs nebija lielas nozīmes.

Pateicies par brokastīm, es piecēlos un māti noskūpstīju uz pieres.

-�� Lai katram būtu tāda mamma kā man, - es teicu. - Pal�dies tev par visu! Tu esi brīni�ķīga! Mums nekad nav gājis viegli. Kāpēc tā, es nezinu. Bet mēs vienmēr esam izturēju��i, vai ne? Gan manu aizie�anu karā, gan smagos ievainoju�mus, gan Sandras un Kristīnes nāvi. Mēs izturēsim arī pārējo, ko dzīve mums atkal liks priek�ā. Tā kā viss būs kār�tībā. Galvu aug�ā!

Māte izskatījās pavisam apmulsusi.

-�� Kur tu tagad iesi?

-�� Aizbrauk�u pie Ievas, - pateicu. - �ur tur paklaiņosim, varbūt aizlaidīsim līdz jūrai, bet vakarā atbrauksim �eit. Nav izslēgts, ka mēs pirmo reizi kopā pavadīsim arī nakti.

-�� Ieva ir jauka meitene, - māte sacīja. - Tu viņu mīli?

Da�us brī�us klusēju, tad skumji pasmaidīju.

-� Es viņu labprāt mīlētu� Jā, es viņu mīlu, lai gan� Es to nedrīkstu darīt.

-� Kāpēc? - māte atkal jutās pārsteigta. - Vai �ai pasaulē ir kaut kas tāds, kas aizliegtu cilvēkam mīlēt otru cilvēku?

-�� Ir, - es teicu. - Tas ir tas pats sirdsapziņas likums. Mēs nedrīkstam bez īpa�i nozīmīga iemesla sagādāt cie�anas ci�tiem cilvēkiem. Bet zaudētas mīlestības gadījumā �īs cie�a�nas ir stipri lielas. Un vienmēr ļoti netaisnīgas. Mīlestībai cilvēkiem ir jāsagādā prieks un laime, bet nekādā gadījumā sāpes vai vil�anās.

-�� Vai tad tu �ai jaukajai meitenei vari sagādāt sāpes un vil�anos? - māte nopietna prasīja. - Kāpēc?

Vēlreiz skumji pasmaidīju.

-�� Negribu, bet tā vienkār�i sanāks. Bet� kas to lai zina? Varbūt tomēr cilvēks var mīlēt otru cilvēku arī tad, kad viņi ir �ķirti? Un �ķirti uz mū�u?

Neko vairs negribēju teikt. Ātri izgāju no mājas, atvēru garā�as durvis, izbraucu automa�īnu un devos pie Ievas. Vi�ņa īrēja �etrpadsmit kvadrātmetrus lielu istabiņu kādā privātmājā �iekurkalnā.

Ieva, mani ieraugot, neslēpa prieku.

-� Ko mēs daram? - Ieva vaicāja.

-� Ja tev nekas nav pretim, vispirms aizbrauksim uz Lā�- upes kapiem. Pēc tam uz Jūrmalu. Skaties, cik �odien karsta un saulaina diena! Paņem līdzi peldkostīmu.

-� Tu domā sauļoties?

-�� Kāpēc gan ne? Jeb varbūt esi nogurusi? Negribi?

-� Nē, viss kārtībā! - Ieva draiski iesmējās. - Būdama pat pilnīgi bez spēka, es tik un tā tev sekotu kaut vai uz Amazo�nes d�ungļiem!

-� Tur mūs gaidītu elles mocības, - es nopietns teicu. - Kā�pēc tu man nāktu līdzi uz tik drūmu vietu?

Ieva aplika rokas ap manu kaklu, maigi noskūpstīja un klusi pateica:

-�� Tāpēc, Krist, ka es tevi ļoti mīlu. Tu esi mans īstais vī�rietis.

-� Mēs vēl kopā neesam nodzīvoju�i nevienu dienu, - es sa�cīju. - Neesam kopā pavadīju�i nevienu nakti. Ko mēs viens par otru zinām?

-�� Daudz ko, - Ieva atbildēja. - Ta�u īstenībā, lai cilvēki viens otru iemīlētu, nekas daudz nemaz arī nav jāzina. Var�būt tā ir pat labāk. Mīlestība nekad nerodas tikai no cilvēka labo īpa�ību, rakstura, sabiedriskā stāvokļa, profesijas, turī�bas vai izglītības kopsummas. Mīlestība, mīļo Krist, rodas no noslēpuma, kuru cilvēkiem tā arī nekad neizdosies atmi�nēt! Pēk�ņi kāds spēks rada jaunu, līdz �im vēl nepazīstamu enerģijas lauku, un te, lūk, mēs abi stāvam, saprazdami, ka viens bez otra nespējam dzīvot.

-� Patie�ām, tu tā jūti? - es, nedaudz nobijies un apmulsis, prasīju.

-� Jā, Krist, - Ieva atbildēja. - Tu pēk�ņi ar kaut ko ļoti bū�tisku esi aizpildījis manu dzīvi.

No tā es arī baidījos. Negaidīti prātā ie�āvās doma, ka var�būt tagad man viņai vajadzētu izdarīt kaut ko tik sliktu, lai es viņas acīs kļūtu galēji pretīgs. Ieva justos laimīga, ka, ma�ni ar kaunu padzenot, no �āda cilvēka beidzot ir tikusi vaļā.

Bet es viņai diem�ēl neko sliktu nespēju izdarīt. Smagi apsēdos uz krēsla un, mazliet pārsteigts, pirmo reizi redzē�ju, kā viņa nekautrēdamās manā priek�ā no sevis novilka kleitu, palikdama tikai baltā apak�veļā. Pēc tam viņa sevi ie�ģērba īsos balta d�insa auduma svārciņos un baltā blūzītē. Tad kājās uzģērba baltas vasaras kurpes, viegli uzkrāsoja lū�pas, saķemmēja matus un pagriezās pret mani.

-�� Kā ir, Krist? Es tev patīku?

-�� Panāc tuvāk!

Ieva nostājās man iepretim. Es ar abām rokām satvēru vi�ņas slaidā ķermeņa vidukli un seju cie�i piekļāvu viņas vēde�ram. Pēc tam vēl nedaudz pabraucu uz leju un vienlaicīgi ju�tos gan laimīgs, gan nelaimīgs. Sapratu - �o brīnumjauko sievietes ķermeni es tūlīt varu iegūt. Vēl vairāk! Es varu kļūt pat par �ī maigā un neparasti sievi�ķīgā ķermeņa līdzīpa��nieku, ta�u diem�ēl tikai uz no�ēlojami īsu laiku. Man �ai laimei un baudai liktenis un dzīves radītie apstākli ir atvēlē�ju�i tikai kādas nieka divdesmit �etras stundas.

Vēl joprojām seju turēju cie�i piekļautu pie Ievas vēdera lejas un pēk�ņi ļoti vēlējos� nomirt.

-� Ja tas vēl tā turpināsies, - Ieva klusi teica, ar abām ro�kām viegli bu�inot manus matus, - man nāksies svārkus vilkt nost�

Beidzot galvu atrāvu no Ievas ķermeņa un gurdi pasmai�dīju.

-� Tas nebūtu slikti, tas, Ieviņ, varbūt būtu pat visprātīgā�kais, ko mēs �odien varētu darīt. Ta�u vispirms tomēr ir jāiz�dara citi darbi. To mēs atliksim uz vakaru. Labi?

Ieva iesmējās un piekrīto�i pamāja.

Pēc pusstundas bijām pie Lā�upes kapu vārtiem. Automa��īnu atstāju stāvvietā, pie tantiņām nopirku divpadsmit sar�kanas rozes, un mēs ar Ievu iegājām kapsētā. Iet pārāk tālu nevajadzēja. Drīz nogriezāmies pa kreisi un pa smil�ainu ce�liņu, kas veda aug�up, nonācām paugura virsotnē. Tur bija manas mātes tēva un mātes kapa vieta, un turpat viņiem blakus gulēja arī Sandra un mūsu meita Kristīne.

Mans draugs tēlnieks Atis Freijs viņām abām nesen bija izveidojis nelielu, diezgan vienkār�u pieminekli - pelēks laukakmens, kur mākslinieks bija atveidojis plauksto�as, ta��u nolūzu�as rozes� Zem tām lieliem burtiem bija iekalts manis izdomāts teksts -

�eit apglabāts kāds skaists sapnis� Uz katras no kapu kopiņām uzliku pa se�iem ziediem, tad zemu noliecu galvu un domās no viņām atvadījos.

Piedodiet, manas mīļās! Es pie jums jau vairs nekad ne�spē�u atnākt. Varbūt tas man būs vissāpīgāk un visgrūtāk pārdzīvojams. Bet tā nu tas sanāks. Par dziļu no�ēlu vai lie�lu gandarījumu, ta�u man tevi, Kristīn, ir jāatriebj. Mū�se�na taisnības sajūta man pavēl tos nelie�us sodīt un, lai gan viņu nāve tiem būs simtreiz vieglāka par tavējo, ta�u viņi vismaz vairs nedzīvos. Bet neskatoties uz to, ka tas būs tais�nīgi un ļoti pareizi, es par �o labo darbu tomēr tik�u bargi sodīts. Tādi nu reiz ir mūsu likumi. Un tāds esmu es - Krists Kristsons. Es viņiem nevaru piedot. Valsts par to savukārt nepiedos man - es ta�u patvarīgi bū�u iznīcinājis sabiedrī�bas atkritumus! Bet tu, Sandra, par mani daudz neuztrau�cies! Un arī tu, Kristīn! Es savu sodu kaut kā izturē�u. Un ja arī ne� Varbūt mana nākamā dzīve beidzot būs daudz lai�mīgāka un neviens valdnieks, ne valsts vara vai tiesa man vairs nekad nepiespriedīs nāves sodu? Varbūt tie�i �o triju necilvēku nogalinā�ana ir pēdējais jau vairāku paaud�u ga�rumā man uzliktais pienākums, pēdējais, kas man �ai dzīvē ir jāizdara? Tas būs gandrīz vai svēts visu iepriek�ējo grēku izpirk�anas akts, pēc kura es beidzot kļū�u garīgi absolūti brīvs un morāli tīrs.

Ieva neko neteica. Viņa klusi stāvēja man blakus un pēc uzraksta uz kapa pieminekļa saprata, ka esmu atnācis atva�dīties no sievas un bērna. Tikai jau braucot prom, viņa, stip�ri satriekta, pateica:

- Tas tomēr ir bijis ārkārtīgi ne�ēlīgi. Pēc tam izstaigājām Vecrīgu, pasēdējām kafejnīcā, uzkā�pām Bastejkalnā, un es atcerējos, ka kādreiz tie�i �eit biju ie�pazinies ar Sandru, kā mēs ātri un viegli viens ar otru atra�dām kopīgu valodu, kā uzreiz viens otram iepatikāmies, kā sākām satikties, mīlēties un kā mums nācās atvadīties�

Tas viss tepat vēl bija. Laiks bija aizskrējis kā iz�auta lo�de. Tagad atkal ir pienākusi diena, kad man kārtējo reizi uz mū�u ir jāatvadās no sievietes, kas man kļuvusi tuva un va-

�eit apglabātu kāds skaists sapnis�

jadzīga. Sieviete, kuru es mīlu. Tikai �oreiz �ī sieviete ne�mirs. Bojā būs jāaiziet man. �oreiz es pats labprātīgi, nevie�na nepiespiests un neietekmēts, esmu izvēlējies ceļu uz e�a�fotu�

Uz Kaļķu un Vaļņu ielas stūra apstājāmies un krietnu lai�ciņu klausījāmies, kā kāds pusmū�a saksofonists spēlē pa�zīstamo Djuka Elingtona melodiju Karavāna.

Es viņa mūzikas instrumenta futrālī iemetu desmit latus. Viņ� izbrīnījies paskatījās uz mani un klusi pateica:

-�� Paldies, kungs.

-�� Tu to esi nopelnījis, - es sacīju. - �ī melodija man tūlīt atgādināja kādu tuksnesi Afganistānā. Tur es gandrīz zau�dēju savu dzīvību, lai gan to tur varēja zaudēt vai uz katra soļa. Lai tev, meistar, labi veicas!

-� Lai arī tev turpmāk veicas! - saksofonists palocīja galvu un sāka spēlēt melodiju, kas �oreiz man atgādināja brīdi, kad, nākot pie samaņas, es pirmo reizi sev blakus ieraudzīju Ievu.

Tā laikam bija melodija par mīlestību.

Vakaru pavadījām pie manis mājās. Māte bija pagatavo�jusi gar�īgas vakariņas, parunājām par dzīvi, viņas abas savukārt par da�ādām slimnīcu lietām, tad es Ievu ievedu darbnīcā, apsēdināju senlaicīgā atpūtas krēslā, liku paņemt rokā dego�u sveci un domīgai skatīties uz blakus eso�o logu, caur kura stikliem varēja labi redzēt pilnu mēnesi un zvaigznes.

Es viņu ātri gleznoju, grūtsirdīgi un nedaudz pārsteigts atcerēdamies, ka tā es patiesībā esmu gleznojis visas sievie�tes, kuras man agrāk vai vēlāk ir nācies zaudēt�

Sandra. Kristīne. Vanda. Tagad Ieva. Nemaz neskaitot tās daudzās modeles, kuras te nāku�as un gāju�as, manās atmi�ņās kā sievietes tā ari neko palieko�u neatstādamas.

It kā nojautusi manas domas, Ieva negaidīti vaicāja:

-�� Krist� Tev ir biju�as daudzas sievietes?

-�� Tikai viena, - es atbildēju. - Mana sieva Sandra.

-����� �eit redzami daudzu sievie�u portreti un akti. Viņas bi�ja tavas mīļākās?

-�� Viņas bija modeles.

-�� Vai viņu pienākumos neietilpst arī�

-�� Nē, Ieva. Viņu pienākumos ietilpa vienīgi pozēt.

-�� Bet pēc tam?

-�� Pēc tam mierīgi aiziet.

-�� Un tu nevienu no viņām nevēlējies?

-����� Vēlējos. Bez �īs vēlē�anās labu portretu nemaz nav ie�spējams uzgleznot.

-�� Vai tu pa�laik vēlies arī mani?

-����� Protams. Es to jau vēlējos dienā, kad tevi pirmo reizi ieraudzīju.

-�� Tu mani pirmo reizi ieraudzīji naktī.

-�� Tad tās ir biju�as īstās domas.

-����� Tu vēl biji knapi dzīvs. Dro�i vien domāji par kaut ko citu.

-�� Iespējams. Varbūt par sāpēm.

-�� Par ko tu domā pa�laik?

-�� Par tevi.

-�� Tie�i ko?

-����� Tu esi jauna, pievilcīga sieviete. Tev ir laba profesija. Pati esi maiga un laba. Bet tu dro�i vien neesi īsti laimīga. Tev vēl nav ģimenes. Nav bērnu. Varbūt bez visa tā var arī iztikt, ta�u� Man tevis da�reiz ir �ēl.

-�� Kāpēc?

-�� Tu to esi pelnījusi, bet es tevi nekad nepē�u darīt laimī�gu. Tāpēc, Ieva.

-�� Tu, Krist, to jau esi izdarījis.

-�� Tu jūties laimīga?

-�� Jā. Es te sēdu karalienes Viktorijas laikmeta krēslā, man rokās ir dego�a gaisma un mani glezno slavens māksli�nieks. Kad viņ� savu darbu būs beidzis, mēs vēl sve�u spīdu�mā dzersim vīnu, klausīsimies mūziku un pēc tam, ceru, viņ� beidzot īstenos savu seno vēlmi mani iegūt.

Es pasmaidīju.

-�� Patie�ām, Ieva, to mēs visu arī darīsim. Vienīgi es tevi gribu lūgt - tam visam nepie�ķir pārāk lielu nozīmi!

-� Tas tev �ķitīs ikdieni�ķi? - Ievas balsī ieskanējās skumj� pārsteigums.

-� Nē, - es atbildēju. - Tā tas noteikti nebūs. Bet� Vai mēs dro�i varam zināt, ko mums nesīs rītdiena?

-� To pa�u, ko �odiena, - Ieva stingrā balsī sacīja. Tad, lai�kam pēk�ņi atcerējusies mūsu iepriek�ējo sarunu, nobāla, strauji piecēlās kājās un satraukta pieskrēja pie manis. �ķiet, viņa visu saprata.

-� Krist� - Ieva �ukstēja. - Kad tiesa Kristīnes slepkavām lasīs spriedumu?

-�� Pēc divām dienām, - es meloju. - Tre�dien, 16. maijā, pulksten vienpadsmitos no rīta.

-�� Paldies Dievam! - Ieva atviegloti nopūtās. - Rīt no rīta man sākas diennakts de�ūra, bet nākamā būs tikai tre�die�nas vakarā. Sprieduma lasī�anas laikā es bū�u tev blakus.

-�� Tas būs patīkami, - es atkal meloju. - Tava klātbūtne man dos spēku, un es visu to spē�u izturēt.

Bet es jau zināju, ka to nekad izturēt nespē�u. Tre�dien es jau atradī�os Rīgas Galvenās policijas pārvaldes īslaicīgās aizturē�anas izolatorā, bet pēc desmit dienām, uzrādot ap�sūdzību, tik�u pārvests uz Rīgas Centrālcietumu. Pēc tam aptuveni pēc gada būs tiesa, tā noteikti man piespriedīs nā�ves sodu, bet, kas būs pēc tam, grūti pateikt. Acīmredzot mū�a ieslodzījums vai arī viņi patie�ām mani ņems un no��aus.

Savādi, es turpināju domāt. Tas viss ta�u var arī nebūt! Var būt pavisam citādi! Es tūlīt varu �o brīni�ķīgo sievieti paņemt uz rokām, aiznest uz istabu, apguldīt gultā, mīlēt, un tā tas var turpināties desmitiem gadu! Mēs apprecētos, mums būtu vairāki bērni, būtu ļoti jauka ģimene, mēs nepazītu nekādas materiālās rūpes, nekad nestrīdētos, mēs viens otru mīlētu, mums pa�iem būtu sava liela māja, dārzs, automa�īna, slava�

Kas vēl ir vajadzīgs, lai cilvēks būtu laimīgs?

Nekas!

Bet es no visa tā atsakos.

Kā vārdā?

Vai tie�ām tikai un vienīgi kailas atriebības dēļ?!

Es nezinu.

Tomēr manī valda tāda sajūta, ka aiz tā visa tomēr stāv daudz augstāks un varenāks spēks par manu gribu. Un �is spēks man pavēl to darīt! Iespējams, ka ar ģimenes godu tam nav nekāda sakara. Visticamāk, ka tam vistie�ākais sakars ir ar Dievu. Es ta�u esmu viņa dēls. Man uz krūtīm deg krusts. Un Dievs saka - radot �o pasauli, man nav bijusi lie�lāka vēlē�anās par to, lai �eit vienmēr valdītu miers, taisnī�ba un mīlestība. Bet pasaulē nez kāpēc tomēr pārsvarā val�da kar�, netaisnība un naids. Palīdzi man! Tu arī esi daudz cietis. Palīdzi �o pasauli padarīt kaut nedaudz gai�āku! Kaut nedaudz tīrāku! Kaut nedaudz labāku! Kaut nedaudz taisnī�gāku!

Un tu būsi uzvarētājs! Jā, tu zaudēsi �o sievieti, zaudēsi savu māju, slavu un brīvību, bet tu tik un tā būsi Uzvarē�tājs!

Tu būsi uzvarējis ļaunumu. Pareizi, ne visu, bet tu tomēr būsi uz neatgrie�anos iznīcinājis kaut nelielu daļiņu no �ai pasaulē valdo�ās netaisnības un garīgās kroplības.

Tu būsi kļuvis svēts.

Nākamajā rītā pamodāmies agri. Ievai slimnīcā vajadzēja būt jau astoņos. Viņa izskatījās nedaudz satraukta un par kaut ko norūpējusies.

-�� Varbūt tu rīt no rīta man atnāksi pretim? - viņa vaicā�ja. - Es tagad ar tevi gribu būt kopā katru dienu.

-�� Nezinu, - negribīgi atbildēju. - Ta�u, kas lai arī notik�tu� Ieva� Tu jau �odien vari pārnākt dzīvot pie manis. Es tev to pat lūdzu! Izdari tā! Pārvācies dzīvot uz �ejieni! Ar māti viss ir sarunāts. Viņa ir ar mieru. Mātei būs vieglāk un dro�i vien arī tev. Māte tevi pierakstīs, jūs sadraudzēsieties

uz dzīvosiet labi. Es negribu, lai tu kaut uz brīdi justos ne�laimīga.

-������� Bet kur dzīvosi tu? - Ieva apmulsusi jautāja. - Tu �eit vairs netaisies dzīvot? Tu mani vairs negribi? Pietika ar vie�nu nakti?

-������� Gribu vairāk nekā jebkad agrāk, - atbildēju, - ta�u pie�ļauju diezgan reālu iespēju, ka �odien, pārskrienot ielu, ma�ni var notriekt ātri brauco�a automa�īna� Tāpēc tevi lūdzu nākt dzīvot �eit. Es tevi ieceļu par visu manu mākslas darbu glabātāju - uzraudzītāju. Ja dzīvē pienāks kāds krīzes brī�dis, vari pārdot, ko gribi! Principā darbnīcā atrodas liela ba�gātība.

Ieva pienāca klāt un savu galvu piekļāva manām krūtīm. �ķita, viņa tūlīt sāks raudāt.

-������� Izrādās, Krist, tu tomēr esi ne�ēlīgs. Es to nebiju gaidī�jusi.

-�� Tā tikai izskatās. Patiesībā�

-�� Tu tomēr mēģināsi tos neģēļus nogalināt?

-�� Man tas, Ieva, ir jāizdara.

-������ Tātad es tev neko nenozīmēju? Tā bija tikai jauka spēlī�te, ja?

-�� Nē, Ieva. Viss bija vairāk nekā nopietni.

-������� Es tev neticu. Tu vienkār�i esi kādas uzmācīgas idejas pārņemts cilvēks! Vai gribi zināt, kā �ādus cilvēkus sauc?

-Kā?

-�� Par �izofrēniķiem!

Es rūgti iesmējos.

-�� Ļoti iespējams.

Ieva ātri saģērbās, viņa bija sanervozējusies un laikam uz mani pat dusmīga. Steidzīgi noskūpstīja uz vaiga un skrēja prom.

-������� Ļoti ceru, Krist, ka tev tomēr pietiks prāta no sava drausmīgā nodoma atteikties. Atceries, ka arī Dievam patīk, kad cilvēki naida vietā labāk izvēlas mīlestību! Es izvēlējos tevi. Tu izvēlējies mani. Kāpēc visu to tik muļķīgi izjaukt?

Jau būdama uz sliek�ņa, Ieva apstājās, pasmaidīja un pa�meta man ar roku.

-�� Uz redzi! Vakarā piezvani!

Pēc tam es nomazgājos, paēdu brokastis, apģērbos, kaba�tā iebāzu ar pilnu aptveri pielādētu pistoli, paņēmu sporta somu un gāju atvadīties no mātes. Bet viņa jau bija aizgāju�si uz darbu. Atstāju zīmīti.

Muterīt!

Paldies tev par visu, ko manā labā esi darījusi! Tu esi vis�brīni�ķīgākā mamma pasaulē. Ceru, ka arī es tev nebiju slikts dēls. Bet viss kādreiz beidzas. Es viņiem Kristīnes nāvi nevaru piedot. Tas slikti beigsies kā viņiem, tā diem�ēl arī man� Bet es citādi rīkoties nespēju. Piedod, māt, un nerau�di! Tev vajag mani saprast.

Krists

Pulksten vienpadsmitos biju tiesas zālē. Visi trīs apsūdzē�tie jau sēdēja dzelzs būrī un diezgan jautri savā starpā saru�nājās. Viņus bez iero�iem apsargāja �etri sardzes pulka ka�ravīri. Viņiem pie jostas karājās vienīgi rokudzel�i un gumi�jas steki.

Zālē sēdēja apmēram piecpadsmit divdesmit cilvēki. Acīmredzot tāpat kā tiesas pirmajā dienā tie bija apsūdzēto draugi, piederīgie un vairāku laikrakstu �urnālisti.

Nesteidzoties ieņēmu vietu zāles kreisās puses otrajā rin�dā pie sienas tie�i iepretim apsūdzēto solam.

Tiesnesis spriedumu lasīja gandrīz vai divas stundas. Tas beidzās ar �ādiem vārdiem:

Atzīt par vainīgu Igoru Kaļiņicenko, dzimu�u 1962. gadā, un, pamatojoties uz Latvijas KK� panta tre�o daļu, kā arī LR KK� panta otro dalu, viņu sodīt ar brīvības atņem�anu uz desmit gadiem, sodu sākot izciest slēgta tipa cietumā. Atzīt par vainīgu Aleksandru Jepi�evu, dzimu�u 1968. gadā, un viņu sodīt ar brīvības atņem�anu uz astoņiem gadiem. Soda pirmā puse izcie�ama slēgta tipa cietumā. Atzīt par vainīgu Pāvelu Zalkalnu, dzimu�u 1970. gadā, un viņu sodīt ar brīvības atņem�anu uz se�iem gadiem. Sods jāsāk izciest daļēji slēgtā cietumā. Spriedums Augstākas tiesas instancē apelācijas kārtībā pārsūdzams desmit dienu laikā.

Tas man nebija pārsteigums. Kriminālkodeksu biju izstu�dējis no pirmās līdz pēdējai lappusei, un tiesnesis, pat gribē�dams, neko vairāk viņiem nevarēja iedot.

Nolasījis spriedumu, viņ� tradicionāli vērsās pie notiesā�tajiem ar jautājumu:

- Vai spriedums jums ir saprotams?

Es nedzirdēju, ko viņi katrs tiesnesim atbildēja. Man �ķiet, es vispār tai brīdī neko nedomāju. Manu acu priek�ā stāvēja Kristīnes asiņainā seja, pārgrieztā rīkle un izmocī�tais ķermenis. Bet piecu metru attālumā no manis stāvēja tie, kuri to bija izdarīju�i. Smaido�i un apmierināti.

- Vai spriedums jums ir saprotams?

Tas man �ķita tik pretīgi un netaisnīgi, ka es sapratu - cilvēcība atkal kārtējo reizi ir zaudējusi mū�īgi pastāvo�ā ļaunuma priek�ā.

Es viss naidā drebēju.

Dievs, sātans vai vēl kas varenāks bija satvēris manu sa�karsu�o apziņu, rokā paņēmis dzelzs āmurīti un ar to nepār�traukti blieza pa smadzenēm:

-�� Iznīcini! Iznīcinu ļaunumu! Iznīcini ļaunumu uz visiem laikiem!

Neizkustēdamies no vietas, zibenīgi pavērsu pistoli pret konvoja karavīriem.

-�� Zēni, krītiet ar seju uz grīdas! Ātri! Es izdarī�u pa�nāvī�bu, tā kā man nav ko zaudēt! Ap�au�u visus pēc kārtas!

Karavīri paklausīja. Viņi apgūlās uz grīdas un, kā bija mā�cīts un pavēlēts, aizlika rokas aiz pakau�iem. Viņi saprata - nekādi joki nebūs. Ja kāds tā spēj rīkoties, tad viņ� noteikti ir profesionālis un, kā saka, iet uz visu banku. Tad pistoles stobru pavērsu pret tiesnesi un tiesas piesēdētājiem.

-�� Bet jūs, kungi, apsē�aties! Sēdiet un skatieties, kā jā�sprie� taisna tiesa!

Ātri pārlēcis pāri pirmajai solu rindai, pieskrēju pie apsū�dzēto būra. Apsardzes karavīri noteikti domāja, ka esmu kāds bandīts, kur� tagad no ieslodzījuma mēģinās atbrīvot savus notiesātos draugus. Ta�u notiesātie visu saprata uz�reiz. Viņu sejas izķēmoja nāves bailes.

Pagriezis pistoles stobru pret viņu nobālu�ajiem ģīmjiem, pilnā balsī kliedzu:

- Jūs - necilvēki ar savām sapuvu�ajām smadzenēm! At�cerieties to meiteni! Viņa bija jauna un tīra! Ko viņa jums bi�ja izdarījusi? Atcerieties Kristīni! Atcerieties viņas �au�alīgo nāvi! Atcerieties Dieva vārdus: Jums tiks atmaksāts ar to pa�u! Tagad at maksas brīdis ir pienācis! Cietums ir jūsu mā�jas. Tāpēc jūs tur nepavadīsiet ne desmit, ne astoņus, ne se��us gadus! Jūs mirsiet tūlīt �eit, uz apsūdzēto sola! At�ķirī�bā no jūsu nomocītās meitenes, pa�i mirsiet viegli. Ta�u �is, mans tiesas spriedums tomēr būs pietiekami taisnīgs. Bet pats spriedums skan �ādi:

Dieva, taisnības un manas nevainīgi nogalinātās meitas vārdā es jums visiem pasludinu nāves sodu no�aujot! Sprie�dums ir galīgs, nav pārsūdzams un izpildāms nekavējoties!

Tai pa�ā mirklī sāku �aut. Katra noziedznieka galvā ie��āvu vismaz divas vai trīs lodes. Notiesātie sakrita nekārtīgā kaudzē. Pēc tam atkāpos, ar muguru atspiedos pret zāles sienu un, zinādams, ka tūlīt, izdzirdu�i �āvienus, zālē ar �au�anai sagatavotiem iero�iem rokās ieskries tiesas nama apsardzes policisti, savu pistoli nometu uz grīdas.

Tā arī notika. Tiesas zāles durvis spēji atsprāga vajā, tel�pā ieskrēja trīs policisti ar Makarova pistolēm rokās. Viņi uzreiz neapjēdza, kas �eit bija noticis. Pa to laiku no grīdas bija piecēlu�ies konvojnieki. Es pats, izstiepis rokas, gāju vi�ņiem pretim.

Pēc mirkļa asi noklak�ķēja rokudzel�i.

Es atkal biju saņemts gūstā.

Mani atkal gaidīja tiesa un sods.

Redzēju, kā kalējs kaļ naglas, galdnieki ēvelē dēļus un jau taisa krustu. Pēc tam viņi to nolika uz tuksne�a karstajām smiltīm, mani pienagloja, tad krustu pacēla un tā pamatni nostiprināja ar akmeņiem.

Nekādas mokas nejutu.

Man jau visas sāpes bija izsāpēju�as.

Es lēnām aizvēru acis un mazliet izbrīnījies redzēju, kā Poncijs Pilāts garlaikots nez kāpēc vēl joprojām �ķirsta biezas likumu grāmatas�

Desmit mēne�us pavadīju Rīgas Centrālcietuma �etrvietī�gā kamerā. Tā nesen tika izremontēta un bija paredzēta se�vi�ķi bīstamiem noziedzniekiem. Viens mans kameras biedrs bija liela mēroga afērists, kur� uz viltotas ārzemju bankas garantijas vēstules pamata vienā no mūsu valsts bankas fdiālēm bija saņēmis miljons latu lielu kredītu. Viņ� bija kluss, inteliģents cilvēks, kur�, nedaudz skumīgs, �ad tad atcerējās patīkamus atpūtas brī�us Jūrmalā, Kannās vai Kanāriju salās.

-� Un sievietes! Ja jūs tikai redzētu, kas tur bija par sievie�tēm! - viņ� gandrīz vai sāka raudāt. Un bija arī par ko rau�dāt. Viņam un mums pārējiem cerība kaut tālā nākotnē no�nākt tuvībā ar kādu sievieti līdzinājās absolūtai nullei.

Kameras kreisās puses apak�ējā nārā gulēja Vasilijs Kah- no - kādas ne�ēlīgas laupītāju bandas vadonis, uz kura sirdsapziņas bija arī divas slepkavības. Viņ�, protams, bija acīmredzams psihopāts, ta�u, ja viņu neviens tie�i neaizskā�ra, parasti bija diezgan mierīgs un nekādus pārāk skaļus skandālus nerīkoja, toties bie�i dziedāja. Balss viņam bija la�ba. Visu mū�u pa zonām vien dzīvodams, samācījies daudzas cietumnieku dziesmas un gandrīz vai katru vakaru mums sniedza nelielu koncertu. Dziesmu melodijas un vārdi paras�ti bija sentimentāli bravurīgi, bet tie mūs cie�i tvēra pie dvē�selēm un, gribot negribot, nācās smeldzīgās skumjās domāt par brīvību, māti un mīlestību� Par visu to, ko bezcerīgi bi�jām zaudēju�i.

Advokāts Juris Salmiņ� man bija pazīstams vēl no vidus�skolas laikiem. Abi toreiz mācījāmies paralēlajās klasēs, un viņ� tāpat kā es bija no Iļģuciema. Tagad pa�am piederēja diezgan pazīstams zvērinātu advokātu kantoris, un viņ� jau bija paspējis kļūt visai populārs jurists, da�ās skandalozās tiesas prāvās veiksmīgi aizstāvot gan liela mēroga krāpnie�kus, gan visparastākos bandītus.

Trīs dienas pirms tiesas prāvas sākuma mēs satikāmies vēl vienu reizi. Advokāts manāmi nervozēja.

-� Vai kas noticis? - painteresējos.

-�� Nē, nekas, - Juris negribīgi atbildēja. - Ja pavisam at�klāti - mums ir visai vājas izredzes. Vienīgais, ko varam da�rīt, pastiprināti spiest uz to, ka nozieguma izdarī�anas brīdī tu sevi nespēji kontrolēt. Afekta stāvoklis, drausmīgs naids un tā tālāk!

-� Juri, - es iebildu. - Tās ta�u ir muļķības! Kāds tur afek�ta stāvoklis, ja jau pusgadu pirms nozieguma izdarī�anas es iegādājos slepkavības ieroci!

-�� Aizmirsti! Ieroci tu iegādājies pa�aizsardzībai!

-�� Bet kāpēc es to ņēmu līdzi uz tiesu?

-� Saki, ka nezini! Viss notika automātiski, zemapziņā! Un tikai tad, kad, dzirdot tiesas spriedumā tavas meitas slepka�vām pasludinātos nesamērīgi mazos soda mērus, tu nekādi nevarēji savaldīties, tu nespēji sevi kontrolēt, naids un tavas dvēseles sāpīgais sauciens pēc taisnīguma nomāca veselo saprātu, un tu sāki �aut! Tikai tad! Skaidrs?

-�� Tā jau apmēram arī bija, - es klusi apliecināju, no advo�kāta atnestās cigare�u paciņas aizdedzināju smēķi un skum�ji pasmaidīju. - Ko tu vari panākt?

-�� Tikpat kā neko, - Juris atklāti atbildēja. - Vienīgi cīnī�ties, lai viņi tev nepiesprie� nāves sodu!

-�� Piespriedīs, - biju pārliecināts. - Tiesu psihiatriskā eks�pertīze ta�u ir secinājusi, ka nozieguma izdarī�anas laikā es savu rīcību tomēr esmu spējis kontrolēt, esmu bijis pieskai�tāms un tātad - trīs slepkavības ar iepriek�ēju nodomu� Vai gadījumā tu zini, kā pie mums tagad izpilda nāves sodus?

-�� Beidz muldēt! - Juris nepacietīgi iesaucās. - �auj tāpat kā agrāk. �ai jomā nekāds progress nav noticis. Tāpat kā se�nāk nostāda pie sienas, un lode pierē vai sirdī! Bet tas uz te�vi neattiecas. Apsolu - es cīnī�os! Un panāk�u, ka tu tiksi at�taisnots! Jā, varbūt ne uzreiz. Ja Rīgas apgabaltiesas sprie�dums mums būs nelabvēlīgs, es spriedumu tūlīt pārsūdzē�u Augstākajā tiesā un izdarī�u visu, lai tev tiktu nozīmēta at�kārtota tiesu psihiatriskā ekspertīze! Mums ir jāvinnē! Var�būt pat labi, ka tu gan prokuratūras izmeklētājam, gan ie�priek�ējai ekspertu komisijai neko neteici par saviem galvas ievainojumiem. It sevi�ķi par smadzenēs atrodo�os �ķembu. Nākamajā gājienā tas mūsu rokās var būt milzīgs trumpis!

�aubās pa�ūpoju galvu.

-�� Diez vai. Viņu rokās ir daudz spēcīgāks trumpis - fakts, ka es �īs slepkavības biju iecerējis jau iepriek�! Nekāda prā�ta aptum�o�anās! Tie�i otrādi! Viss skaidri aprēķināts! Un precīzi izpildīts. Turklāt, Juri� Vismaz �obrīd man ir pilnī�gi vienalga, kas ar mani notiek. Kristīne kā ir, tā arī paliks mirusi.

-�� Vai tev Kristīne bija visa dzīve? - Juris bargi prasīja. - Stipri �aubos. Tā vispār nekad nedrīkst būt, patiesībā tas ir drausmīgi, ja kāds cilvēks, kaut vistuvākais, pēk�ņi kļūst par visu dzīvi. Tas notiku�o nelaimi vienmēr padara vēl briesmīgāku. Bet tev ta�u ir vēl māte! Tev vēl ir sieviete, ku�ra, ja es pareizi sapratu, tevi mīl un �ēlo! Un tev vēl ir tavs darbs! Par to pavisam aizmirsi? Es tev apsolu, Krist, ka es tevi no �ejienes izvilk�u laukā, un tu vēl uzgleznosi tūksto� bildes! Pirmās trīs uzdāvināsi man - honorāra vietā.

Es iesmējos.

-�� Tu, Juri, esi nelabojams optimists! Tātad tu tici taisnī�bai? Tu tici, ka cilvēku var nesodīt par atklāta ļaunuma iz�nīcinā�anu? Vai tu, veco zēn, patie�ām tici, ka tiesa man va�rēs piedot to, ko es izdarīju tās vietā?!

-�� Jā, - advokāts nopietns atbildēja. - Varbūt mazliet dī�vaini, bet es tam tie�ām ticu.

Man atlika tikai atkal rūgti pasmaidīt.

Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu kolēģijas tiesa manu krimināllietu par trīs cilvēku nogalinā�anu ar iepriek�ēju nodomu izskatīja 1997. gada marta sākumā.

Kad sardzes pulka konvojnieki mani ieveda apsūdzēto dzelzs krātiņā, es lēnām apsēdos uz cietā sola un ar interesi paskatījos zālē. Tā bija gandrīz vai pilna ar cilvēkiem. Starp viņiem dro�i vien bija vienkār�i ziņkārīgie (par �o gaidāmo tiesas procesu jau iepriek� rakstīja prese), cietu�o draugi un piederīgie, kā arī daudzi �urnālisti. Tūlīt starp pārējiem pa�manīju sēdam māti, bet viņai blakus Ievu Saulīti. Es ilgi no viņām nenovērsu skatienu, dvēselē kaut kas asi iesmeldzās un acīs gandrīz vai saskrēja asaras. Man viņu kļuva ļoti �ēl, un es nodomāju, ka tas laikam tomēr bija ne�ēlīgi - �īs man tuvās sievietes padarīt tik nelaimīgas.

Mēs viens otram pamājām ar rokām un skumji uzsmaidī�jām. Viss, kas turpmāk notiks, jau vairs nebija atkarīgs no mums.

Ieradās tiesas sastāvs. Piecēlāmies kājās. Pēc tam apsēdā�mies. Noskaidroja manas personības identitāti. Tad tiesnese mani iepazīstināja ar tiesas sastāvu.

-� Tiesas procesu vadī�u es - Rīgas apgabaltiesas krimināl- kolēģijas tiesas tiesnese Ērika Lejiņa-Zunde, tiesas piesēdē�tāji Marga Eglīte un Visvaldis Cauka, piedaloties prokuro�ram Mārtiņam Pavlovskim, advokātam Jurim Salmiņam un sekretārei Olgai Krastiņai. Vai jums, apsūdzētais, pret tiesas sastāvu būtu kādi iebildumi vai noraidījumi?

-�� Nē, nekādi.

-�� Lūdzu, sēdieties!

Apsēdos un atkal paskatījos uz māti. Viņa pēk�ņi bija no- bālusi un acīm redzami jutās stipri satraukta, apmulsusi un pat nobijusies� īsto iemeslu es vēl toreiz nezināju, tāpēc lo�ģiski nodomāju - tavs satraukums ir saprotams. Tiesā ta�u tavu dēlu�

Apsūdzības raksts bija visai gar�, un to prokurors Pav- lovskis lasīja lēni un manāmi stostīdamies. Man gandrīz vai uznāca �āvas. Pievēru acis un centos domāt pavisam par ko citu. Atcerējos, kā iepazinos ar Sandru, kā pirmo reizi viņu atvedu pie sevis, atcerējos kaimiņieni Gunitu un to, kā viņa mani nepilnu se�dpadsmit gadu vecumā ar pārsteidzo�u centību un apņēmību apmācīja mīlas mākslā - di�ākajā no visām mākslām! Un pēk�ņi pēc ilga pārtraukuma atkal atce�rējos arī da�us fragmentus no savas iepriek�ējās dzīves; at�cerējos skaisto un ļoti nelaimīgo ebreju meiteni Esteri, kā es viņu slēpu un viens otru mīlējām, un kā kādu vakaru vecais Zālamans atvēra lielu �emodāmu pilnu ar dolāriem, angļu mārciņām un dārglietām.

"Te ir miljoni," viņ� bēdīgs sacīja, "bet ko es par �iem mil�joniem varu nopirkt? Neko! Es ar �o milzīgo bagātību neva�ru aiziet uz tuvāko bodi un nopirkt pat kukulīti maizes, ne�maz nerunājot par dzīvību sev un savai meitai."

Atcerējos, kad mūs visus toreiz agri no rīta arestēja un ve�da prom, Zālamanam pie rokas lielā �emodāna nebija. Tas nebija redzams arī nevienam no policistiem. Tātad Zāla�mans �emodānu, kā jau reiz ieminējās, pagrabā bija paspējis aprakt.

Mani jau kuro reizi pārņēma savāds satraukums. Ko tas nozīmēja? Vai tā bija mana fantāzija, iztēles auglis vai to�mēr� īstenība?

Dro�i zināju tikai vienu - arī es ne ar kādu pasaules bagā�tību nebūtu spējis Kristīni pasargāt no viņas �au�alīgās nā�ves. Kristīnes slepkavas nevadīja materiālās intereses. Vi�ņus vadīja vienīgi visprimitīvākie instinkti un ļauns prāts.

Nav vērts jums atstāstīt visu tiesas procesu. Neapgalvo��u, ka es pret to biju vienaldzīgs. Mani galvenokārt interesē�ja pa�a izvirzītais pamatjautājums - vai man bija vai nebija morālas un, galu galā, arī juridiskas tiesības taisnīgi atrieb�ties savas meitas slepkavām? Ja tiesa un tiesnesis drīkst so�dīt ļaundari, kāpēc �ai gadījumā to nevarēju darīt es - slep�kavu taisnīgā sodī�anā visieinteresētākā persona?

Ilgi vēroju tiesnesi. Viņa bija dāma jau gados - apmēram piecdesmit piecus gadus veca, ta�u labi kopta, pusgariem blondiem matiem, tīru seju, patīkamu balsi un lielām zilām acīm.

Jaunībā bijusi tipiska skaistule, es nodomāju, ta�u arī ta�gad spīd visā savā sievi�ķības krā�ņumā. Divi uzvārdi. Tātad vismaz vienreiz precējusies. Dro�i vien biju�i arī mīļākie. Viss, kas skaistai sievietei pienākas. Bet tas nu tā. Tas tomēr piederas guļamistabai, bet �eit ir tiesas zāle. Tu, ģērbusies garā sarkana samta talārā, glu�i kā senās Romas senatore iz�ķir daudzu cilvēku likteņus. Ko tu lemsi par mani? Celsi īk�ķi aug�ā vai ar to parādīsi uz leju?

Vai tu esi taisnīga, līdzjūtīga, objektīva? Tu spēsi mani saprast vai arī akli vadīsies vienīgi pēc nejūtīgajiem likuma burtiem?

-� Vai jūs sevi atzīstat par vainīgu jums izvirzītajā apsūdzī�bā? - tiesnese Ērika Lejiņa-Zunde prasīja.

-�� Nē, neatzīstu, - stingrā balsī pateicu.

-�� Kāda bija jūsu bērnība? Vai grūta?

-�� Mana bērnība bija skaista.

-� Jums nav tēva. Vai to smagi pārdzīvojāt?

-� Ne sevi�ķi. Es da�reiz to, protams, no�ēloju, bet neatce�ros, ka tāpēc citu bērnu priek�ā būtu kaunējies vai ļoti izju�tis viņa trūkumu. Man ir laba māte un viņa man deva visu, ko bērnam var dot pilnvērtīga ģimene.

-��� Vai tādā gadījumā jums nevajadzēja kļūt dvēseliski daudz maigākam? Līdzjūtīgākam? Labsirdīgākam? Bet jūs jau pamatskolas laikā sākāt nodarboties ar Austrumu cīņas veidiem, tātad apzinīgi sevī kultivējāt cietsirdību un spēku! Kāpēc?

-�� Es gribēju būt īsts vīrietis, - atbildēju.

-�� Bet varbūt tāpēc, lai vēlāk varētu vieglāk nogalināt cil�vēkus? - prokurors jautāja.

-� Es protestēju! - skaļi iesaucās advokāts. - Lūdzu �o jau�tājumu atsaukt!

Tiesnese paskatījās uz prokuroru.

-�� Es jautājumu atsaucu, - viņ� negribīgi pateica.

-� Apsūdzētais, Krist Kristson! - tiesnese atkal vērsās pie manis. - Kad jūs pirmo reizi sajutāt naidu?

-�� Pret ko?

-�� Pret cilvēkiem.

-������ Precīzi neatceros, - atbildēju, - ta�u tas dro�i vien noti�ka Afganistānas kara laikā.

-�� Vai jums tur nācās nogalināt?

-Jā.

-�� Bie�i?

-�� Gandrīz vai katru dienu.

-�� Pie tā pieradāt?

-�� Pie tā nav iespējams pierast.

-������ Bet, piemēram, nogalinot desmito cilvēku, jūsu emocijas ta�u laikam tomēr jau bija daudz savādākas nekā tad, kad to darījāt pirmo reizi? Tās noteikti jau vairs nebija tik asas, jo viss jau bija kļuvis daudz vienaldzīgāks, vai ne tā?

-������� Ne glu�i. Tur neviens neteica - "es nogalināju cilvēku". Karā piedalās karavīri, un viņi tur ir spiesti iznīcināt preti�nieku. Jā, jums zināmā mērā ir taisnība. Karā jūtas notruli�nās. Daudz kas kļūst vienaldzīgāks un arī nāve tā vairs ne�baida. Ta�u pie tā nepierod.

-�� Kā jūs iepazināties ar Vandu Rubinsku?

-�� Viņa bija mans modelis.

-�� Kas notika pēc tam?

-�� Viņa kļuva mana mīļākā.

-������ Vai jūs zinājāt, ka viņa ir uzņēmusies zināmas morālas un materiālas saistības ar cietu�o Igoru Kaļiņi�enko?

-������� Neko daudz. Zināju, ka Vandai ar viņu ir bijis īslaicīgs sakars.

-�� Kāpēc jūs Vandu paturējāt pie sevis?

-�� Viņa bija nelaimīga.

-�� Varbūt tikai tēloja?

-�� Iespējams.

-�� Vai Kristīne bija jūsu vienīgais bērns?

-Jā.

-� Jūs viņu ļoti mīlējāt?

-� Vai jūs savus bērnus nemīlat?

Tiesnese uz brīdi apmulsa, tad turpināja.

-�������� Kad jūs tikāt aizvesti uz Kaļiņi�enko vasarnīcu, vai jums jau tad pret viņu radās naids?

-������� Tad vēl ne. Naids un lielas bailes mani pārņēma tikai pēc tam, kad noņēma acu apsēju un es lielajā ēdamtelpā ie�raudzīju jau krietni sasisto Kristīni un Vandu.

-� Vai jums jau tad radās doma �os cilvēkus nogalināt?

-�� Nē. Es tikai vēlējos no viņu gūsta atbrīvot Kristīni un Vandu.

-�� Vai jūs vēlāk vai pat tad �o situāciju neanalizējāt? Iespē�jams, ja jūs nebūtu iejaucies, sievietes �o cilvēku priek�ā pa�dejotu un tālāk nekas traģisks nesekotu. Visi būtu paliku�i dzīvi un veseli. Arī jums pa�laik nevajadzētu stāvēt tiesas priek�ā. Varbūt īstā vaina slēpjas jūsu nespējā kritiskā dzī�ves brīdī sevi savaldīt?

Ilgi klusēju, un manu roku pirksti glu�i nemanot savilkās cie�ās dūrēs.

-�� Godājamā tiesa! Tad, kad jūs redzat savu bērnu izmocī�tu un pazemotu, tad, kad viņu turpina pazemot, tad, kad viņ�, �ausmu pārņemts, sauc jūs palīgā, ir ļoti grūti sevi sa�valdīt. Domāju, ka arī jūs nespētu palikt vienaldzīga, ja jūsu acu priek�ā meitu ar brutālu varu piespiestu kailai dejot pie�dzēru�u un ļoti trulu nelie�u priek�ā.

-�� Nu labi! - tiesnese teica. - �ai epizodē es jūs saprotu. Bet kas notiek tālāk? Jūs iegādājaties pistoli, jau tad skaid�ri apzinoties �ā iero�a iespējamo pielieto�anas mērķi. Vai tā bija? Vai jūs jau tad bijāt nolēmis viņus nogalināt?

-�� Godājamā tiesnese! - es skaļi teicu. - Esiet godīga! Jūs aizmirsāt tiesai, man un visiem klāteso�ajiem atgādināt, ka pirms tam tie�i viņi, tā saucamie cietu�ie, bija drausmīgi noslepkavoju�i jaunu meiteni! Viņi to bija situ�i, par viņu ņirgāju�ies, piespiedu�i dejot kailai, pēc tam vispretīgākā veidā izvaroju�i un nogalināju�i! Bet �ī jaunā maitene bija mans vienīgais bērns! Viņa bija mana meita! Jauna un ne�vainīga! Viņi tāpat ir nogalināju�i Vandu un bija simtprocen�tīgi pārliecināti, ka ir nobeigu�i arī mani! Tātad viņi ir izda�rīju�i trīs slepkavības! Jā! Kad iegādājos ieroci, mans no�doms nebija aizsargāt tikai sevi, bet es galvenokārt vēlējos aizsargāt nogalinātās meitas un savas ģimenes godu! Es vi�ņiem gribēju atriebties tie�i ar to pa�u, ko viņi izdarīja ar Kristīni - es vēlējos viņu nāvi! Bet tikai ar vienu noteikumu! Ar vienu kategorisku nosacījumu - ja tiesa būs taisnīga un viņus ar nāvi likuma vārdā sodīs pati tiesa! Es negribēju ie�jaukties! Es būtu stāvējis malā! Bet ne likums, ne tiesa �ai gadījumā pret ne�ēlīgajiem slepkavām nebija taisnīga! Tā�pēc ne�ēlīgam bija jākļūst arī man! Es izdarīju tikai to, ko neizdarīja tiesa!

-� Atjēdzieties, ko runājat! - tiesnese sa�utusi iesaucās.

-�� Esmu jau atjēdzies, - asi atbildēju. - Atcerieties! �au�a�līgi izdarīta jaunas meitenes slepkavība nav līdzvērtīga ne se�iem, ne astoņiem un pat ne desmit cietumā pavadāmiem gadiem! Tā nedaudz un arī tad tikai simbola nozīmē var būt līdzvērtīga �o pa�u slepkavu iznīcībai. Bet tiesa bija �ēlsirdī�ga. Tā pa�ēloja da�us izdzimteņus, ne mazākā mērā nepa�ē�lojot ne jauno meiteni, ne viņas piederīgos. Slepkavas saņem vieglu sodu, kas nekādā gadījumā nav adekvāts viņu pastrā�dātajiem noziegumiem. Vai jūs, godājamā tiesa, nejūtat kau�nu par savu kolēģu rīcību?

-�� Apsūdzētais! - tiesnese atkal bargi vērsās pie manis. - Pa�laik mūsu pienākumos neietilpst apspriest tiesas dar�bu, bet gan noskaidrot visus apstākļus, kā un kāpēc jūs izda�rījāt trīs cilvēku slepkavību! Turklāt vēl publiskā vietā, kas apdraudēja arī citu cilvēku dzīvības!

-�� Neapdraudēja, - mierīgs pateicu. - Es �āvu ļoti precīzi.

-�� Vai ar to lepojaties?

-�� Nē. Bet neslēp�u, ka jūtos apmierināts.

-� Apmierināts, ka vardarbīgi esat izdzēsis trīs cilvēku dzī�vības?!

-�� Viņi nebija cilvēki.

-�� Nē, Krist Kristson! - tiesnese gandrīz vai kliedza. - Vi�ņi bija cilvēki! Jā, samaitāti un ļauni! Vairākkārt sodīti un bez jebkādas morāles! Ta�u tomēr cilvēki! Ar saviem vār�diem un uzvārdiem, ar savu dzīvi un nākotnes nodomiem, ar piederīgajiem - mātēm, māsām un sievām! Vai jūs par vi�ņiem nedomājāt?

-�� Slepkavas ta�u nedomāja arī par nogalinātās meitenes piederīgajiem, - es atgādināju.

-�� Apsūdzētais, kāpēc jūs esat tik pārliecināts, ka jums bi�ja tiesības �o noziegumu izdarīt? - tiesnese prasīja.

-��� Es jau jums to paskaidroju. Kādas tiesības bija �iem slepkavām izdarīt savu noziegumu? Nejau es �o slaktiņu sā�ku. Mēs mierīgi dzīvojām savu dzīvi, gatavojāmies atzīmēt Kristīnes balerīnas gaitu sākumu, bet viņi brutāli ielauzās mūsu mājā un visu iznīcināja. Tāpēc cie�i nolēmu, ka tagad mans pienākums ir iznīcināt �os iznīcinātājus. Bet kā jau teicu - es vēl gaidīju. Cerēju, ka to ar likuma palīdzību izda�rīs tiesa. Rezultāts ir zināms. Tiesa atļāva slepkavām dzīvot. Ta�u tad to viņiem neatļāva darīt mana sirdsapziņa. Un ne tikai tā. Viņiem patiesībā dzīvot neatļāva pats senākais un arī vistaisnīgākais jau cilvēces pirmsākumā pasludinātais li-

- Es aizgāju pensijā, - māte paziņoja. - Ieva tagad dzīvo

pie manis.

kums - Nāve pret nāvi! �o likumu nav radījis kāds atsevi�ķs cilvēks vai sabiedrība kopumā. �is fundamentālais likums tika radīts cilvēces aizsardzībai pret savu pa�iznīci- nā�anos, un to ir pasludinājis neviens cits kā pats Dievs! Es tikai izpildīju viņa gribu.

Tiesnese, man uzdevusi vēl da�us jautājumus, pasludinā�ja pārtraukumu. Māte ar Ievu piecēlās, tuvojās manam krā�tiņam un gribēja kaut ko pateikt vai iedot, ta�u apsardzes karavīri viņas nelaida klāt.

-� Krist! - māte raudādama sauca. - Kā jūties? Kā ar vese�lību?

-� Neuztraucies! - es pametu ar roku. - Viss kārtībā! Kā pa�ai?

-� Es aizgāju pensijā, - māte paziņoja. - Ieva tagad dzīvo pie manis.

-�� Es par to priecājos! Lai jums viss izdodas!

-�� Krist! - Ieva sauca. - Mīļais! Turies!

Konvojnieki mani ātri izveda laukā no zāles un ieslēdza tikai tiesājamiem paredzētajā arestantu telpā.

Jutos gandrīz vai laimīgs. Pēc desmit mēne�u ilga pār�traukuma atkal biju redzējis māti un mīļoto sievieti. Ta�u laimes mirklis ātri pazuda un mani atkal pārņēma dziļa de�presija.

Es jau tūksto�o reizi ar jau pa�am sen apniku�u jautāju�mu domās vērsos pie Visaugstākā: "Pasaki Dievs, kāpēc tu �o pasauli iekārtoji tā, ka da�u deģenerātu dēļ tika izpostīta mana dzīve?"

*

Tiesa turpinājās vēl trīs dienas.

Kā liecinieces tika nopratinātas arī mana māte un Ieva. Māte tiesai stāstīja, kāds es visu mū�u esmu bijis labs un kārtīgs, izpalīdzīgs un godīgs, ta�u drausmīgā vienīgā bērna noslepkavo�ana mani esot tik dziļi satriekusi, ka viņai pat radu�ās bailes par manu psihisko veselību�

Tiesnese mātei jautāja, vai es viņai kādreiz esot stāstījis par savu nodomu nogalināt Kristīnes slepkavas? Māte puri�nāja galvu, raudāja un teica, ka es nekad par to neesot bildis ne vārda.

Acīmredzot nodoms Kristīnes mocītājus nogalināt man bū�ot radies tikai pēc tam, kad noklausījies ļoti netaisno tie�sas spriedumu.

-� Vai jūs tāpat uzskatāt, ka �is tiesas spriedums bija nepa�reizs? - tiesnese prasīja.

-�� Bet kā tad citādi? - māte iesaucās. - Se�i gadi par jau�nas meitenes dzīvību? Astoņi gadi par viņas drausmīgajām mokām? Desmit gadi par nevainīga bērna nāvi?! Godājamā tiesa! Vai jums ne�ķiet, ka tas ir apmēram tas pats, kas spo��u briljantu likt vienā vērtē ar atkritumu urnu?

Pēc tam tika nolasīti ekspertu slēdzieni. Pārbaudīti visi krimināllietā eso�ie dokumenti. Pēdējā dienā notika tiesu debates.

Nekas jauns tajās neatklājās. Prokurors joprojām stostī�damies tiesai stāstīja, cik esmu ļauns un asinskārs. Kar� Af�ganistānā esot notrulinājis visas manas jūtas, tur es esot pieradis nogalināt, tāpēc arī tik aukstasinīgi spējis daudzu cilvēku un cietu�o piederīgo acu priek�ā nogalināt uzreiz trīs cilvēkus. Es esot ļauns, bezjūtīgs un ļoti atriebīgs, kur� pa�laik un arī turpmāk sabiedrībai varot būt ārkārtīgi bīs�tams, tāpēc viņ� (prokurors) lūdzot tiesu trīs cilvēku slepka�vībā ar iepriek�ēju nodomu apsūdzētajam Kristam Kristso�nam piemērot izņēmuma soda veidu - nāves sodu no�aujot.

Advokāts Juris Salmiņ� savukārt visu to mēģināja atspē�kot, stāstot par manas sievas Sandras nāvi, kā es to visu es�mu pārdzīvojis, kā rūpējies un audzinājis bez mātes paliku��o Kristīni un cik bezgalīgi satriekts esmu bijis, ieraudzī�dams savu meitu drausmīgi sakropļotu un nonāvētu.

- Deviņi cilvēki no desmit būtu vienkār�i sajuku�i prātā, - advokāts turpināja, - bet mans aizstāvamais uzreiz nekādus atriebības plānus vēl nekala! Jā, pistoli viņ� iegādājās, bet, pats fantastiskā kārtā palikdams dzīvs no �o briesmoņu var�darbīgās rīcības, dabiski, baidījās līdzīga atkārtojuma. Tur�klāt vēr�u tiesas uzmanību uz to, ka apsūdzētais �o ieroci ie�gādājās pilnīgi oficiāli - ar policijas atļauju! Ja viņam jau tad būtu radies �o slepkavu iznīcinā�anas plāns, mans aizstāva�mais ta�u mierīgi varēja Rumbulas tirgū par divdesmit la�tiem nopirkt attiecīgu ieroci un ar to arī tos necilvēkus no��aut! Bet viņ� to nedarīja! Krists Kristsons afekta stāvoklī, varētu pat teikt, prāta aptum�o�anās brīdī, sāka �aut tikai pēc minētā tiesas sprieduma nolasī�anas! Es domāju, godā�jamā tiesa, ka arī ikviens nojums būtu bijis galēji satriekts, izdzirdis, ka ar neiedomājamu cietsirdību izdzēsta jaunas meitenes dzīvība mūsdienu demokrātiskajā Latvijas valstī nav pat gra�a vērta! Padomājiet! Se�i gadi par vardarbīgi iz�dzēstu cilvēka dzīvību patie�ām ir tikai grasis, ja mēs cilvē�ka dzīvību vispār uzskatām par �īs pasaules unikālāko un visdārgāko vērtību! Prokurors iebilst - bet vai �o trīs Krist- sona nogalināto cilvēku dzīvības neko nebija vērtas? Un es tūlīt atbildu - nē, nebija vērtas pat to grasi! Tās bija absolū�ti bezvērtīgas, jo �ie cilvēki sabiedrībai neko labu nebija da�rīju�i, viņi eksistēja uz sabiedrības rēķina, tai vēl nodarot milzīgu ļaunumu!

Mans aizstāvamais rīkojās kā karā - �ie cilvēki bija valsts un sabiedrības vistie�ākie ienaidnieki - tātad iznīcināmi! Mēs ta�u karā iznīcinām savus pretiniekus, par to vēl sa�ņemdami uzslavas un apbalvojumus! Bet jūs ta�u zināt - kar� notiek visu laiku! Nepārtraukti! Kar� starp labo un ļau�no. Iepriek�ējā tiesa, viegli sodot jebkādu cilvēcīgumu zau�dēju�as būtnes, sabiedrības un cietu�ā Krista Kristsona acīs ļāva uzvarēt ļaunumam! To mans aizstāvamais, būdams labā pārstāvis, nespēja pieļaut. Tāpēc attiecīgi arī rīkojās.

Lūdzu tiesu apsūdzēto Kristu Kristsonu attaisnot pilnībā, vai arī piemērot tādu sodu, kas nebūtu saistāms ar reālu brī�vības atņem�anu.

Pēc tam vārdu deva man. Viss jau bija pateikts. Es vienī�gi lēnām pavērsu skatienu pret tiesas zālē sēdo�ajiem cilvē�kiem, kur kā parasti sēdēja arī mana māte un Ieva.

- Lūdzu, māt, piedod! - es skaļi teicu. - Atceries! Kad es augu un veidojos, kad jau biju kļuvis jauneklis un pieredzē�jis cilvēks, man nekad pat prātā neienāca doma, ka es tev vai kādam citam varētu nodarīt ko sliktu vai ļaunu. Nekad! Tu mani iemācīji mīlēt ne tikai cilvēkus, bet arī visu skaisto, kas atradās mūsu mājā un uz �īs zemes. Būt saudzīgam pret cil�vēkiem un lietām. Viss �ai pasaulē ir trausls un viegli ievai�nojams. Bet diem�ēl �ai pasaulē nepastāv tikai skaistais un labais. Pastāv arī pretīgais un sliktais. Tad, kad mani vēl Pa�domju Savienības laikā iesauca krievu armijā un aiztrieca karot uz Afganistānu, es pirmo reizi, patiesu �ausmu pār�ņemts, redzēju, cik �ī pasaule un cilvēki da�reiz var būt slik�ti un bezprātīgi ļauni. Redzēju, ka pasaule ne tikai kara lai�kā daudziem cilvēkiem var kļūt par elli. Un tad es patie�ām sāku neieredzēt tos, kuri citiem cilvēkiem spēj sagādāt sā�pes, cie�anas un izmisumu. Es sāku ienīst vardarbību.

Tad atceries, māt, uz mūsu dvēselēm atkal nez kāpēc uz�gāzās liela nelaime - mēs negaidīti zaudējām Sandru. Viņa bija brīni�ķīga sieviete. Laba sieva un gādīga māte mūsu Kristīnei. Bet liktenis nez kāpēc negribēja, lai viņa dzīvotu. Sandrai bija tikai divdesmit divi gadi�

Pēc tam pār mūsu galvām nāca vēl drausmīgāks trie�ciens - mēs zaudējām arī Kristīni. Bet �ajā gadījumā, �ķiet, liktenis tomēr stāvēja malā. Kristīni mums atņēma cilvēki, kuri patiesībā tādi nemaz nebija. Neviens normāls cilvēks ti�kai sava prieka un baudas dēļ nespēj mocīt, ņirgāties, paze�mot un beigu beigās ārkārtīgi ne�ēlīgi nogalināt jaunu, skaistu, vēl nevainīgu meiteni! Tas ir absurds! Vai nu viņi jau bija tiktāl deģenerēju�ies, ka tur nekas cilvēcisks vairs nebija atrodams, vai arī tie bija mums vēl nepazīstamas, bet sabiedrībai ļoti bīstamas mutantu sugas pārstāvji, kuri, ja tos laikus neiznīcinās, tuvākajā vai tālākajā nākotnē mūsu valsti un sabiedrību var pilnīgi sagraut un iznīcināt. Ikviens no mums viņu nelietīgo darbu var redzēt un izjust jau �o�dien - katru dienu. Es neesmu vienīgais, kas �īs briesmas apzinās un, kaut tikai pa�a traģēdijas izraisītā naida lēkmē, tomēr mēģina pret �o ļaunumu cīnīties daudz efektīvāk, ne�kā to līdz �im ir spēju�as oficiālās valsts iestādes.

Es saprotu, ka varēju neko tādu nedarīt. Varēju no bēdām sākt dzert, ieslēgties savā darbnīcā un, me�onīgi strādājot, mēģināt visu aizmirst. Bet tu ta�u saproti, ka tas bija gan�drīz vai neiespējami. Kā es varēju aizmirst, ko viņi izdarīja ar Kristīni? Ja to varētu, es ta�u pārstātu būt normāls cil�vēks! Tāpēc gribu, lai vismaz tu, māt, mani saprastu. Un piedotu. Tiesa mani nesapratīs un nepiedos. Tiesa, pārstā�vot valsti, uzskata, ka ļaunie var dzīvot, lai cik lielas ļaunda�rības tie arī būtu pastrādāju�i. Savukārt es, pārstāvot pats sevi un varbūt arī tos, kas domā līdzīgi man, uzskatu, ka arī man, ja to taisnīgi nespēj izdarīt valsts ar saviem likumiem, ir tiesības un pat morāls pienākums sodīt ļaundarus. Tāpēc es pa�laik nemokos nekādos sirdsapziņas pārmetumos. Man vienīgi ir �ēl tevis. Labi, ka tagad tev vismaz blakus būs Ie�va un tu arī turpmāk nejutīsies vientuļa. Mēģiniet saglabāt manas gleznas. Pie izdevības varat sarīkot kādu izstādi. Ta��u varat arī pārdot - ja vajadzība spie�.

Bet tev, Ieviņ, es gribu pateikt - tu esi mana ne pārāk ga�rā mū�a pēdējā sieviete. Es ar tevi biju laimīgs. �ēl, ka tik īsu brīdi, un tomēr. Paldies tev par to. Es vienmēr domā�u par tevi. Un da�reiz arī tu padomā par mani! Es to noteikti jutī�u, un tad melnās cietuma dienas man noteikti kļūs kaut nedaudz gai�ākas!

Redzēju, kā māte un Ieva sāka raudāt.

Pēk�ņi sevi sajutu pilnīgi vienu �ajā pasaulē.

Viss bija beidzies.

Es skumji pasmaidīju un teicu:

- Godājamā tiesa! Es sevi par vainīgu neatzīstu. Es sevi par vainīgu neatzītu pat tajā gadījumā, ja būtu nogalinājis tūksto� tādus neģēļus kā viņi! Tas var izklausīties briesmī�gi, ta�u mums visiem ir jābūt vismaz tik daudz saprātīgiem, lai spētu at�ķirt, kas �ajā pasaulē ir labs, kas ļauns: lai spē�tu at�ķirt un precīzi likuma pantos definēt, kāda cilvēka rī�cība ir stingri sodāma, kāda attaisnojama. Kāpēc valstij jūsu personā ir tiesības nogalināt mani, tādējādi man atriebjoties par izdarīto noziegumu, bet kāpēc man nav tiesību personī�gi atriebties un soda veidā nogalināt tos, kuru vienīgā eksis�tences jēga ir �ajā pasaulē darīt ļaunus darbus? Nezinu, vai jūs kādreiz esat pa�ķirstīju�i Bībeli, bet tajā starp citiem bau�ļiem ir ari tāds: "Tev nebūs nokaut!" Bet, ja tu tomēr esi nokāvis, tad jau ir pilnīgi vienalga, kas atmaksas veidā nokauj ari tevi - gans, garāmgājējs, tiesnesis ar savu parak�stu vai cietu�ais ar savu ieroci.

Nekas �ajā dzīvē nepaliek neatmaksāts. Un nāve - tā ir mūsu pēdējā patiesība. Kad mēs visi agrāk vai vēlāk nonāk�sim debesīs vai ellē, mūs tur visus noteikti gaidīs vēl viena tiesa. Un vienīgi tā beidzot pateiks, kuram no mums ir biju�si taisnība - man vai jums.

Tiesnese Ērika Lejiņa-Zunde pēc diezgan ilga klusuma brī�a pasludināja, ka spriedums �ajā lietā tiks nolasīts pēc desmit dienām.

�īs desmit dienas bija vienas no moko�ākajām manā mū��ā. Un ne tāpēc, ka ļoti baidītos no iespējamā nāves soda. Es baidījos, ka dzīvē kārtējo reizi var uzvarēt netaisnība.

Tā arī notika.

Tiesas zāle bija pārpildīta.

Visi piecēlās kājās un, tā arī stāvēdami, stundu un �etr�desmit minūtes klausījāmies tiesneses diezgan monotonā balsī lasīto sprieduma tekstu. Neslēp�u - tā beigu daļa gan klāteso�os, gan mani un advokātu tomēr ļoti nepatīkami pārsteidza:

"�apsūdzēto Kristu Kristsonu atzīt par vainīgu trīs cil�vēku slepkavībā ar iepriekēju nodomu un sodīt pēc LR Kri�minālkodeksa 99. panta ceturtās daļas ar izņēmuma soda veidu - nāves sodu.

Spriedumu 10 dienu laikā apelācijas kārtībā var pār�sūdzēt LR Augstākajā tiesā."

Mani visu pārņēma dziļ� rūgtums un liela netaisnības sa�jūta.

-� Vai spriedums jums ir saprotams? - tiesnese tradicionā�li jautāja.

-�� Nē, - es pavisam netradicionāli atbildēju.

Tiesnese lēni un pacietīgi paskaidroja, ka man. Kristam Kristsonam, par izdarīto noziegumu tiesa ir piespriedusi iz�ņēmuma soda veidu - nāves sodu no�aujot.

Pēc tam viss tiesas sastāvs izgāja no zāles.

Dzelzs krātiņā tūlīt ienāca viens no sardzes pulka konvoj- niekiem un manas rokas aiz muguras saslēdza rokudzel�os.

Māte iekliedzās un sāka skaļi raudāt.

Es paskatījos un redzēju, ka raud arī Ieva.

Pie manis piesteidzās vairāki �urnālisti un, viens otru pārkliedzot, kaut ko prasīja. Es dro�i vien kaut ko ari atbil�dēju, ta�u �odien vairs neatceros nevienu vārdu.

Atmiņa ir pilnīgi tuk�a. Tajā ir saglabāju�ies tikai divi vārdi.

Nāves sods.

9

�etras dienas pēc sprieduma pasludinā�anas Anna Krist- sone, stipri uztraukusies, ar grūtībām atvēra smagās Rīgas apgabaltiesas ieejas durvis un nesteidzoties uzkāpa tre�ajā stāvā.

Tur atradās tiesne�u kabineti.

Anna zināja, ka pie viņiem tā glu�i vienkār�i jebkur� ap�meklētājs nemaz nevar tikt, ta�u, ja tiesnesis zālē nevadīja tiesas procesu, viņ� parasti atradās savā kabinetā.

Anna pagāja garām se�iem kabinetiem, līdz apstājās pie durvīm, kam blakus bija piestiprināta balta plāksnīte ar uz�rakstu -

Tiesnese Ērika Lejiņa-Zunde.

Anna pieklauvēja. Aicinājums ienākt nesekoja. Viņa vēl mirkli pagaidīja, tad uzmanīgi atvēra durvis un iegāja kabi�netā.

-� Vai drīkst?

Tiesnese Ērika Lejiņa-Zunde sēdēja aiz liela rakstāmgal�da, lasīja kaut kādus papīrus un izskatījās uzkrīto�i neap�mierināta. Bet viņas kabinets bija skaists un elegants. Kā viss tiesas nams, arī tas bija nesen izremontēts, visapkārt stāvēja jaunas, modernas mēbeles, telpa bija gai�a un tīra un visur varēja redzēt puķu podos plaukstam visda�ādākos zie�dus un kaktusus.

-� Labdien, - Anna sveicināja.

Tiesnese sveicienu neatņēma un nervozi atkal sāka �ķir�stīt sev priek�ā uz galda eso�os dokumentus.

-������ Ja jums ir kāda vajadzība, sūdzība vai iesniegums, lū�dzu, visu kārtojiet caur tiesas kanceleju! - viņa, gandrīz vai galvu nepacēlusi, pateica. - Esmu ļoti aizņemta.

-������ Es arī esmu aizņemta, - Anna sacīja, - Bet mums tomēr vajadzētu aprunāties.

-������ Es apmeklētājus nepieņemu! - Ērika asā balsī paziņoja, bet, ieskatījusies vērīgāk, pēk�ņi beidzot kabinetā ienāku�o sievieti atpazina. Tā bija nupat uz nāvi notiesātā Krista Kristsona māte.

Ak, Dievs! Ērika gandrīz vai �ausmās nodomāja. Varbūt viņa pienāks klāt un mani mēģinās nogalināt! Nav izslēgts, ka Kristsoniem tieksme atriebties saviem pāridarītājiem ir pat iedzimta!

-������� Ko jūs vēlaties? - Ērika bargā balsī prasīja un no sievie�tes nenolaida vērojo�u skatienu.

-������� Es jau teicu. Gribu ar jums parunāties, - Anna atbildē�ja. - Jūs jau mani dro�i vien atceraties. Esmu Krista Krist�sona māte un tiesai sniedzu liecību.

-������ Jā, es jūs atceros, - Ērika pateica. - Bet ja jūs vēlaties ar mani diskutēt par tiesas pasludināto spriedumu, tad tas ir velti! Es ar jums diskutēt netaisos! Zināt, kundze, ar tiesne�si nav pieņemts apspriest tiesas spriedumu! Ja kāds ar sprie�dumu ir neapmierināts, viņ� vai viņa advokāts raksta apelā�cijas sūdzību un lielu atkārtoti izskata augstākās instances tiesa! Tā ka, atvainojiet� Man ir jāstrādā.

-������� Es to visu zinu, - Anna pateica, nesteidzoties �ķērsoja kabinetu un apsēdās tiesneses galda otrā pusē. - Es ne par ko ar jums negribu diskutēt. Jūsu pasludināto tiesas sprie�dumu mans dēls un viņa advokāts patie�ām pārsūdzēs Aug�stākajā tiesā. Es vienkār�i gribēju ieskatīties jūsu acīs.

Ērika nedaudz apmulsa.

-�� Es, Kristsona kundze, jūs saprotu�

-�� Diez vai, - Anna asi pateica. - Vai jums pa�ai ir bērni?

-�� Jā, - Ērika apstiprināja. - Divas meitas.

-� Jau pieaugu�as?

-� Esmu jau vecmāmiņa! Meitām tāpat dzima tikai meitas.

-� Ar dēliem problēmas vien ir, vai ne? - Anna prasīja.

-� Jūs jau pati redzat! - Ērika teica.

-������� Piedodiet �o jautājumu � Vai jūs savā ģimenes dzīvē esat laimīga? - Anna painteresējās.

-������� Kā to lai saka� mana pirmā laulība bija neveiksmīga, bet�

-������ Es atvainojos, Lejiņas kundze, - Anna viņu ātri pārtrau�ca. - Kas bija jūsu pirmais vīrs?

-������� Osvalds Kāpa, - Ērika atbildēja. - Mans kursa biedrs. Mums galīgi nesaderēja raksturi. Pēc diviem gadiem appre�cējos otrreiz, un laimīgi.

-�� Viņ� arī ir jurists?

-�� Nē. Vīrs nodarbojas ar celtniecību.

-������ Bet jūs� Es skatos, kabinets pilns ar ziediem. Vai vaļas brī�os audzējat puķes?

-�� Mums Iļģuciemā pie mājas ir liels dārzs.

-������� Interesanti. Mēs ar Kristu arī dzīvojam Iļģuciemā, bet, �ķiet, mums nekad tur nav nācies saskrieties, - Anna savā�dā balsī sacīja.

-������� Dro�i vien kaut kur jau saskrēju�ās esam! - Ērika pa�smaidīja. - Vai tad visus redzētos cilvēkus atceramies?

-������ Visus dro�i vien, ka ne, - Anna piekrita. - Bet da�i paliek atmiņā uz mū�u. Es spilgti atceros arī jūs, Lejiņas kundze.

-� Vai jūs mani esat ievērojusi stāvam veikalā rindā?

-������ Nē, ne tur, - Anna noraido�i pakratīja galvu. - Es jūs at�ceros pavisam citā vietā un citā situācijā. Diem�ēl �ajā saka�rā neko glaimojo�u pārjums nevaru teikt.

Ērika ilgi un cie�i skatījās uz negaidīto apmeklētāju, un viņai atkal radās stipras aizdomas, ka �ī sieviete viņai mēģi�nās kaut kā ieriebt.

-�� Vai jūs esat atnākusi mani �anta�ēt? - Ērika jautāja.

-�� Kaut kādā veidā kompromitēt?

-�� Ko jūs! - Anna rūgti pasmaidīja un atmeta ar roku.

-�� Kāpēc? Ja man arī būtu kāds kompromitējo�s materiāls, vai tad es ar to varētu mainīt tiesas spriedumu?

-������� Kristsones kundze� - Ērika sāka stipri nervozēt. - Es labi saprotu jūsu bēdas, saprotu jūs kā māti, bet saku vēl�reiz - man jums par tiesas spriedumu nav jāsniedz nekādi komentāri! Nekādi paskaidrojumi! Visu kārtojiet un no�skaidrojiet ar sava advokāta palīdzību! Bet tagad, kundze, atvainojiet, man patie�ām ir jāstrādā.

Anna vēl vairāk pagriezās pret tiesnesi un ilgi skatījās vi�ņas sejā un acīs. Ērika Lejiņa to nespēja izturēt un pavērsa galvu sāņus.

-������� Nē, nē! - Anna iebilda. - Lūdzu tomēr vēlreiz paskatie�ties uz mani!

Ērika paskatījās.

-������� Vai jūs mani patie�ām vairs neatceraties? - Anna jautā�ja. - Es nerunāju par nesen notiku�o tiesas procesu. Mēs ta��u ar jums esam tiku�ās daudz agrāk! Tad, kad jūs vēl bijāt jauna meitene.

-������ Kaut kā neatceros vis, - Ērika domīga sacīja. - Vai mū�su satik�anās reizei bija kāda vērā ņemama nozīme?

-������� Bija gan, - Anna apliecināja. - Tai bija pat ļoti būtiska nozīme!

-�� Man?!

-�� Un ari man. Mums abām, Lejiņas kundze! Abām!

Ērikas seja atkal kļuva akmens cieta.

-�� Ko jūs no manis gribat? - viņa bargā balsi prasīja.

-�� Es jau jums teicu - gribēju tikai ieskatīties jūsu acis.

-�� Kāpēc? Kāda jums daļa par manām acīm?

-�� Nekāda, - Anna atteica. - Vienkār�i cilvēciska ziņkāre. Piedodiet, bet es gribēju redzēt, kā izskatās un jūtas sievie�te, kura jau otro reizi dzīvē nogalina savu bērnu�

Ērika uzreiz Annas pateikto nesaprata. Viņa ļoti izbrīnī�jusies lēnām atgāzās pret augsto krēsla atzveltni un dziļā nesapratnē ilgi domīga skatījās uz pretim sēdo�o sievieti. Un tikai pēc krietna laika viņai pamazām sāka rasties kāda tā�la, pat ļoti tāla nojausma par kādu jau sen pagātnē nogrimu��u notikumu� Bet tā saistība ar �odienas notikumiem viņai �ķita tik fantastiska, ka joprojām bezgala pārsteigta, turpi�nāja skatīties sev priek�ā un domāja, ka tas, kas viņai īsu brīdi tomēr pazibēja nelielā smadzeņu spraugā, ir absolūti neiespējami.

-�� Kristsones kundze� - Ērika klusi sacīja. - Es nesapro�tu, ko jūs runājat.

-�� Kad jūs, Ērika, tiesas sēdes sākumā noskaidrojāt apsū�dzētā Krista Kristsona personas datus, vai jums patie�ām vi�ņa dzim�anas laiks - 1961. gada 6. janvāris - neradīja nekā�das atmiņas par to, kas ar jums tā gada dienā notika?

Ērika pēk�ņi nobāla, viņai sāka trīcēt rokas un sejas mus�kuļi. Viņai kļuva slikti. Anna steidzīgi no karafes ielēja glā�zē ūdeni un pasniedza to tiesnesei. Ērika aizgūtnēm glāzi iz�dzēra un, pagalam apjukusi, atkal pavērsās pret Annu.

-�� Vai jūs gribat teikt� Jūs patie�ām gribat sacīt�

-��� Jā, Ērika Lejiņa! - Anna apstiprināja. - Es patie�ām jums gribu pateikt, ka cilvēks, kuram jūs piespriedāt nāves sodu, ir jūsu dēls! Viņu sauc Krists Kristsons!

-�� Tas nevar būt! - Ērika spēji, gandrīz vai �ausmu pār�ņemta, iekliedzās. - Jūs to esat izdomājusi!

Anna rūgti pasmaidīja.

-�� To izdomāja dzīve! Bet tagad, Ērika, paklausieties! Jūs ta�u atceraties 1961. gada 6. janvāra nakti, vai ne? Un to, ka samērā vieglās dzemdībās jums piedzima vīrie�a dzimuma bērns? Ta�u jūs �im bērnam ne reizi pat nepieskārāties! Jūs viņu atgrūdāt, nevēlējāties barot, līdz no viņa atsacījāties pavisam! Bet nejau to es jums pārmetu! Gribu tikai atgādi-

Un tikai pēc krietna laika viņai pamazām sāka rasties kāda tāla, pat ļoti tāla nojausma par kādu jau sen pagātnē

nogrimu�u notikumu�

nāt, ka tad, kad jūs viņu vēl nēsājāt, kad jūs no viņa ar tik izteiktu pretīguma sajūtu atteicāties, viņ� to noteikti juta! Bērns jūt, kad viņ� ir vēlams vai nevēlams. Un viņa smadze�nēs un zemapziņā jau veidojas kaut kas ļoti negatīvs. To mēs redzam tikai vēlāk un brīnāmies, kur un kad viņā ir radies ļaunums. Bet tas bie�i bērnā rodas jau tad, kad viņ� vēl kā auglis atrodas mātes miesās un dzird un jūt, kā pret viņa ek�sistenci izturas gan māte, gan tēvs! Toreiz, kad jūs stāstījāt atteik�anās iemeslu, es jūs savā ziņā sapratu. Jūs uzskatījāt, ka patiesībā esat tikusi izvarota. Vīrietis, kas to izdarīja, jums �ķita sevi�ķi pretīgs un tādā sakarā arī bērns. Bet, Ēri�ka! Bērns ta�u ne pie kā nebija vainīgs! Tāpat kā viņ�, vēr�tējot pēc visaugstākajiem morāles uzstādījumiem vai Bībeles teksta, nav vainīgs arī �odien! Viņ� tikai iznicināja ļaunumu. Bet jūs viņu par to sodījāt ar nāvi!

Ērika pamazām atguvās. Viņa vairākas reizes ar abu ro�ku plaukstām pārbrauca pāri sejai, piecēlās, nervozēdama pastaigāja pa kabinetu, tad atkal apsēdās savā krēslā.

- Kā jūs to visu zināt? - viņa prasīja.

-������ Esmu ārste. Ginekoloģe. Tā biju tie�i es, kas jums toreiz palīdzēja Kristu laist pasaulē.

-� Jūs?! - Ērika atkal nespēja noslēpt pārsteigumu.

-������� Jūs vairs neatcerējāties pat manu uzvārdu? - Arī Anna jutās nedaudz pārsteigta. - Parasti sievietes savu ārstu vār�dus atceras.

-�� Piedodiet!

-�� Ko jūs, Ērika! Nejau par to mums �odien ir jārunā!

-�� Kas notika tālāk? - Ērika jautāja.- Jūs viņu adoptējāt?

-Jā.

-�� Kāpēc?

-������� Man pa�ai bērni nevarēja būt. Es jau jums to toreiz tei�cu. Bet puisēns bija tik jauks un� nelaimīgs. Man viņa kļu�va �ēl. �ēl kā jebkura pamesta bērna.

-������� Tādā gadījumā kāpēc jūs izvēlējāties tie�i viņu? - Ērika jautāja. - Jūs sakāt - jauks puisēns? Bet toreiz viņ� man pa�tie�ām �ķita riebīgs� Atceros, viņam uz krūtīm bija liela ugunszīme. Tie�i tā man iedvesa vislielākās �ausmas.

-������� Es pie tās ātri pieradu, - Anna teica. - Nekā �ausmīga tur nav. Svarīga ta�u ir cilvēka dvēsele, nevis miesa.

Kādu brīdi klusējusi, Ērika klusi jautāja:

-�� Kristsones kundze� Kāds viņ� vispār bija?

-������ Viņ� jau vēl ir, - Anna atkal rūgti pasmaidīja. - Es savu izvēli nekad neesmu no�ēlojusi. Es biju pat laimīga! Krists ir vienreizēji labs! Un taisnīgs. Bet viņam bie�i nez kāpēc saso�dīti nav veicies. Jūs jau to zināt. Iesauk�ana armijā, drausmī�gais kar� Afganistānā, smags ievainojums galvā, gūsts, sievas nāve, pēc tam Kristīnes bojā eja� Vienam cilvēkam to ir pā�rāk grūti pārdzīvot. It sevi�ķi viņu satrieca drausmīgā mei�tas nāve. Tiesā, man �ķita, jūs to visu uztvērāt pārāk vienal�dzīgi. Man tas bija nesaprotami. It sevi�ķi tādēļ, ka Kristīne, �ī apbrīnojami skaidrā meitene, ir ta�u jūsu mazmeita�

Ērika spēji nodrebēja un pēk�ņi nespēja novaldīt asaras�

Arī Anna kārtējo reizi sāka raudāt, un tā abas jau pavecās sievietes, divas mātes vienam dēlam, tiesneses skaistajā ka�binetā raudāja. Par ko?

Vai par ļauno likteni?

Par cilvēka vājumu?

Par viņa stiprumu?

Par fatālo netaisnību, kāda valda pasaulē, mūsu likumos un cilvēku starpā?

Bet varbūt abas sievietes raudāja vienkār�i par to, ka vi�ņām abām tomēr dzīvē nebija īsti veicies un atkal ir jāzaudē tas, ko zaudēt tik ļoti negribas?

Laiks vilkās lēni kā vecs zirgs.

Cilvēks cietumā dzīvi uztver daudz savādāk, nekā bū�dams brīvībā. Nervi ir uzvilkti kā ģitāras stīgas. Viens pie�skāriens, un dziesmas vietā sāpes.

Apziņa līdzinās kājnieku mīnai.

Atliek pa�am vai citam aiz tās tikai aizķerties, kad jau at�skan sprādziens.

Tā ir tava gaisā uzsprāgusī dzīve.

Neviens meistars to vairs nevar salabot.

Tu ar to vari samierināties, cie�i sakost zobus un, pakļau�joties cietumā valdo�ajiem likumiem, kaut kā turpināt eksis�tēt.

Var mēģināt izdarīt arī pa�nāvību, kas tomēr ir daudz grūtāk, nekā mēģināt vienkār�i būt.

Vieglas depresijas pārņemts, centos ne par ko dziļi nedo�māt. Ne par sevi, ne izdarīto noziegumu, ne dzīvi, ne pasau�li. Būdams ieslēgts mūra kamerā, es sevi vēl ieslēdzu arī ga�rīgā izolācijā.

Man viss riebās, un es vairs negribēju dzīvot.

Diezgan dro�i zinot, ka man tiesas piespriesto nāves sodu Augstākā tiesa vai Valsts prezidents apmainīs pret mū�a ie�slodzījumu, es ar patiesām �ausmām domāju par savu nā�kotni.

Cilvēks vēl moko�āku sodu par mū�a ieslodzījumu vieni�nieka kamerā nav spējis izdomāt.

Kādu dienu kā parasti negaidīti atvērās kameras durvis un pie manis ienāca Rīgas Centrālcietuma priek�nieka viet�nieks un stāva de�urants. Kā reglaments prasīja, tūlīt nostā�jos miera stājā un ar diezgan vienaldzīgu seju noskatījos, kā viņi pavir�i apskata kameru. Pēc tam cietuma priek�nieka vietnieks apstājās man iepretim.

-� Vai ir kādas sūdzības?

-Nē.

-�� Domā par brīvību?

-Nē.

-�� Izdarīto noziegumu no�ēlo?

-Nē.

-�� No sprieduma izpildes ir bail?

-Nē.

-� Vai tev viss jau ir vienalga?

-Nē.

-�� Kas tad tevi vēl interesē? Sievietes?

-Nē.

-�� Kas tad?

-������� Mani interesē taisnības jēdziens, - es atbildēju. - Vai �a�jā pasaulē pastāv tāds taisnības postulāts, ko neviens nevar apstrīdēt, vai taisnība nav nekas cits, kā vienīgi vārds, ar ko valsts vara spēlējas glu�i tāpat kā ar daudzu cilvēku likte�ņiem?

-������� Rokas aiz muguras! - virsnieks negaidīti asi pavēlēja. - Nāksi man līdzi! Pie tevis ir atnācis ciemiņ�. Tie�i ar viņu tu tad arī varēsi par �o jautājumu apspriesties!

Mani izveda no kameras, un mēs gājām uz tā saukto izmeklē�anas istabu. Tur parasti apcietinātie vai jau notie�sātie cilvēki tikās ar izmeklētājiem, prokuratūras pārstāv�jiem un saviem advokātiem.

Ejot pa garo gaiteni un pēc tam pa augstām dzelzs kāp�nēm nokāpjot uz pirmo stāvu, biju pārliecināts, ka kārtējo reizi pie manis ir atnācis advokāts. Lai gan apelācijas sūdzī�ba jau bija iesniegta un viss izrunāts, acīmredzot viņ� tomēr man paziņos kādu svarīgu jaunumu. Visticamāk - nolikto Augstākās tiesas sēdes dienu.

Iegājis telpā, pārsteigumā sastingu. Es neticēju savām acīm. Manā priek�ā stāvēja vai, pareizāk sakot, pie galda sē�dēja mana tiesnese Ērika Lejiņa-Zunde!

Atklāti sakot, jutos galīgi apstulbis. Tad zibenīgi apjēdzu, ka kaut kas ir noticis. Vai nu man par labu, vai par sliktu. Neviens tiesnesis visā Rīgas Centrālcietuma pastāvē�anas vēsturē tur kā privātpersona ne reizi nebija spēris kāju!

Virsnieks mūs atstāja divatā.

Es tiesnesi nesveicināju, un viņa nesveicināja mani. Ties�nese mani tikai uzkrīto�i cie�i nopētīja, tad ar roku parādīja uz krēslu.

-�� Lūdzu, sēdieties!

Apsēdos un gaidīju, kas notiks tālāk. Bet arī tiesnese acīmredzot kaut ko gaidīja un ilgi neko neteica. Pirmajam nervi neizturēja man.

-�� Es atvainojos, - klusi teicu, - bet atzī�os - jūtos ārkārtī�gi pārsteigts. Vai jūs sāka mocīt sirdsapziņas pārmetumi? Vai vienkār�i vēlējāties pēdējo reizi paskatīties uz cilvēku, kuram jūs esat piespriedusi nāves sodu? Gribējāt zināt un redzēt, vai es jau neesmu sajucis prātā? Nē, kundze! Prātā es nesajuk�u. Vienīgi man bie�i ir ārkārtīgi skumji.

Tiesnese ļoti nervozēja. Viņa nemitīgi raustīja līdzpaņem�tās rokassomiņas siksnu, kodīja lūpas un skatījās te uz ma�ni, te sāņus.

-�� Vai esmu pirmais, kuram jūs piespriedāt nāves sodu? - turpināju runāt. - Sajūta dro�i vien nav no patīkamākām, vai ne? Vai varbūt es maldos un jūs tomēr jūtaties labi?

-�� Nē, Krist, - tiesnese nedaudz aizlauztā balsī atbildēja. - Es jūtos ļoti slikti.

-�� Man to ir patīkami dzirdēt, - es teicu. - Tātad jums to�mēr vēl ir dvēsele.

-�� Krist� - tiesnese mani atkal uzrunāja vārdā, kas mani tāpat pārsteidza kā viņas iera�anās cietumā. - Lai es ar jums� Lai es ar tevi, Krist, varētu turpināt sarunu� Lūdzu, pavelc uz aug�u jaku un parādi savas krūtis!

Kārtējo reizi jutos stipri pārsteigts, ta�u viņas lūgumu iz�pildīju. Atpogāju jaku un viņai visā pilnībā parādīju savas krūtis. Ieraudzījusi lielo krustveida ugunszīmi, tiesnese spē�ji satrūkās, smagi nopūtās un ar abām rokām satvēra galvu.

-� Vai kaut ko tādu redzat pirmo reizi? - vaicāju. - Kādreiz man vairāki cilvēki teica, ka tā esot savdabīga laimes zīme. Bet viņi ir kļūdīju�ies. Tā diem�ēl ir izrādījusies nelaimes zīme.

Tiesnese atkal nervozi kodīja lūpas, izskatījās nelaimīga un par kaut ko ļoti norūpējusies.

-� Vai jūs atnācāt tāpēc vien? - es izsmējīgi prasīju un ne�steidzoties aizpogāju cietumnieka jaku.

-� Nē, ne tāpēc, - tiesnese teica. - es, Krist, atnācu tev lūgt piedo�anu.

Tas mani atkal pārsteidza.

-�� Ko jūs, kundze! Kam vairs vajadzīgi tādi smalkumi? Jūs ta�u pildījāt tikai amata pienākumu! Lai gan, protams, varē�jāt spriest arī citādi. Esmu pat dziļi pārliecināts, ka jums mani vajadzēja pilnībā attaisnot! Pēc visiem punktiem un pantiem! Jo esmu nevainīgs. Tāpat kā nav vainīgs karavīrs, kad viņ� kaujā nogalina ienaidnieku! Un arī jūs ta�u sevi tā�pat neuzskatāt par vainīgu, kad ar savu spriedumu un pa�rakstu nāvē aizraidāt mani?

-�� Krist� - tiesnese atkal mulsi sacīja. - Es tev lūdzu pie�do�anu arī par to, protams. Jā. Bet par to vēlāk. Vispirms es tev gribu atzīties kādā sen izdarītā noziegumā�

-� Jūs - man?! - Vēlreiz pārsteigts iesaucos.

-�� Jā, Krist, - tiesnese apliecināja. - Un tad, kad es bū�u pateikusi, tu no apsūdzētā kļūsi par tiesnesi. Un spriedīsi tiesu man�

Es neko nesapratu. Man vēl neradās ne mazākā nojaus�ma, kas varētu sekot tālāk. Kāda tiesa man būs jāsprie�?! Ko �ī sieviete ir izdarījusi? Mēs ta�u agrāk nekad neesam tiku��ies! Bet neap�aubāmi, kaut kas ārkārtīgi svarīgs viņai to�mēr ir licis atnāk uz cietumu, satikties ar mani un lūgt pie�do�anu. Cilvēkam, kuru viņa pati ir notiesājusi ar bargāko mūsu kriminālkodeksā atrodamo soda mēru! Bet ne par to ar mani grib runāt. Vismaz ne pagaidām. Viņa vēlas� Es ne�zinu, ko viņa vēlas! Vienu brīdi man pat �ķita, ka visu notie�ko�o redzu sapnī. Ka tā noteikti ir halucinācija vai manu ie�vainoto smadzeņu izraisīts murgs!

Tiesnese lūdz piedo�anu uz nāvi notiesātajam!

-�� Es nesaprotu, kundze� Par kādu tiesu jūs runājat?

-�� Par sirdsapziņas tiesu, - tiesnese atbildēja. - Par to tie�su, kuras priek�ā agrāk vai vēlāk jāstājas ikvienam no mums. Vai nu �ajā, vai citā dzīvē�

-� Vai vēlaties izkratīt sirdi? - es vaicāju. - Attīrīt dvēseli? Bet, ja jūs moka jūsu darba rezultāti, ja tik smagi neliek mierā cilvēkiem pa�as piespriestie soda mēri, jūs jau varat par tiesnesi arī nestrādāt! Kas spie� to darīt?

-�� Nē! - tiesnese strauji pakratīja galvu. - Neviens mani nespie�! Tas vienkār�i kādreiz jaunībā bija manas dzīves lie�lais sapnis. Biju lepna, ka to spēju piepildīt. Gribēju, un vēl tagad esmu pārliecināta, ka esmu ļoti taisnīga tiesnese. Kad sāku strādāt, tiesu sistēmā un vispār toreizējos padomju li�kumos valdīja daudz netaisnības. Es gribēju kaut ko labot, gribēju būt godīga� Bet, kā izrādījās, lai varētu kļūt godīga, man vispirms vajadzēja būt stipri negodīgai� Vispirms jau negodīgai pa�ai pret sevi. Tādi toreiz bija spēles noteikumi. Es nonācu neticami grūtas izvēles priek�ā - politisku motī�vu dēļ vai nu cietums un ilgi ieslodzījuma gadi, vai arī � gandrīz nekas. Vajadzēja vienīgi kļūt par mīļāko cilvēkam, kura rokās atradās gan mans, gan mana tēva liktenis. Vaja�dzēja kļūt par mīļāko cilvēkam, kuru es ienīdu. Viņ� bija to�reizējās Valsts dro�ības komitejas izmeklētājs vecākais leit�nants Boļeslavs Mareckis. Pēc tautības polis. Es cietumā iet negribēju. Un negribēju, ka arestē manu tēvu. Patiesībā es vēl biju naivs skuķis, daudz ko nezināju un nesapratu, ta�u �āda izvēle man tika piedāvāta. Un es pēc smagām pārdo�mām cietuma vietā tomēr izvēlējos gultu� Nezinu, vai no morālā viedokļa �ī izvēle būtu ļoti nosodāma� Nosodāma ir mana tālākā rīcība. Es paliku stāvoklī un dzemdēju dēlu. Ta��u, tā kā �is bērns bija ieņemts bez mīlestības, bez mazākās vēlē�anās, lai viņ� rastos, un �ā bērna tēvs bija cilvēks, kas manī izraisīja vienīgi bailes� Es no bērna atteicos. Paldies Dievam, viņu drīz paņēma, adoptēja un iemīlēja cita sievie�te. Ta�u, kā es nesen uzzināju, viņam tomēr liktenis ne vien�mēr ir bijis labvēlīgs. Viņ� daudz ko pārcieta, dzīve viņu ne�lutināja un beigu beigās�

Pēc �iem vārdiem man uzreiz ienāca prātā gandrīz vai lo�ģisks pieņēmums.

-�� Vai viens no tiem, kuru es toreiz tiesas zālē no�āvu, bi�ja jūsu dēls?

Tiesnese skumji pasmaidīja un lēni ar savu roku pirkstu galiem maigi pieskārās manai plaukstai.

-� Krist� - viņa �ukstus un ļoti uztraukusies teica. - Mans dēls esi tu�

Tas bija tik pēk�ņs belziens pa manām smadzenēm, ka es galīgi apstulbu. Tad nedabiski iesmējos.

-�� Lūdzu, pasaki to vēlreiz!

-�� Es esmu tava māte�

Jutos pagalam satriekts. Lēnām atvilku roku un ieliku sa�vā klēpī.

-�� Bet man jau ir māte, - es ar sausu muti sacīju. - Es vi�ņu atceros kop� visagrākās bērnības.

-�� Jā, Krist, viņa patie�ām ir tava māte, un tu ar viņu va�ri lepoties. Lai gan es toreiz vēl nezināju patiesību, man pa�tika viss, ko viņa par tevi stāstīja tiesas izmeklē�anas gaitā. Varbūt pirmīt neprecīzi izteicos. Pareizā nozīmē es, pro�tams, neesmu tava māte. Es tev gribēju pateikt, ka vienkār��i esmu sieviete, kura tev kādreiz ir devusi dzīvību. Nezinu, vai tas ir daudz vai maz� Tu varēji arī nebūt� ja es toreiz būtu izdarījusi citu izvēli�

Pēc tam abi ilgi klusējām. Es kā iepriek� pret �o sievieti nejutu nekādas siltas jūtas, ta�u tomēr uz viņu jau skatījos citādām acīm. Un par viņu jau domāju mazliet savādāk ne�kā pirmīt.

Viņai arī nav bijis viegli. Es to sapratu. Un to, kāda - pa�reiza vai nepareiza - bijusi mūsu �odienas izvēle, mēs bie�i uzzinām tikai sava mū�a galā� Kad neko grozīt vairs nav ie�spējams. Mums atliek vienīgi no�ēlot vai priecāties - mēs ne�esam kļūdīju�ies.

Bet parasti jau kļūdāmies. Parasti no�ēlojam. Raudam. Plē�am matus. Nolādam visu pasauli un dzīvi. Bet vajag�

Es nezinu, kā vajag pareizi dzīvot. To dro�i vien nezina arī �ī gudrā sieviete, katru dienu oficiāli valsts vārdā sodot vai attaisnojot cilvēku rīcību.

Ta�u kāda ir pareiza cilvēka rīcība? Kāda ir nepareizai Vai tā, kā to ir formulējis likums un sabiedrībā pieņemtās morāles normas? Bet tas ta�u ir absurds! Cilvēks vienmēr savu izvēli izdara pats! Viņ� pats izvērtē, kas viņa izpratnē ir labs, kas ļauns, un tikai pēc tam nāk citu cilvēku sarakstī�tie likumi un morāles normas, kas bie�i subjektīvi atzīto labo definē kā ļauno�

-� Vai jūs� Vai tu� - klusi prasīju. - �ad tad par mani do�māji? Atcerējies?

-�� Pirmajā laikā, jā - Ērika pateica. - Bet tad arvien retāk un retāk� Esmu divreiz precējusies, dzima citi bērni. Pēc tam mazbērni. Laiks pamazām pagātni padarīja ļoti tālu un viss, kas man toreiz saistījās ar �ekas izmeklētāju un tavu piedzim�anu, atmiņu vairs netraucēja.

Da�us brī�us domāju.

-� Vai mans tēvs patie�ām bija slikts cilvēks?

-�� Nezinu, - Ērika domīga paraustīja plecus. - Skatoties ar �odienas acīm� Varbūt, ka ne. Es viņu tikpat kā nepazinu. Atceros vienīgi, ka viņ� bija skaists vīrietis. Gara auguma, ar sportisku stāju, melniem matiem� Tu viņam esi ļoti līdzīgs. Tiesas procesa laikā, uz tevi skatoties, �ad tad domāju - kur �o cilvēku esmu jau redzējusi? Bet atmiņā ne reizi nepazibē- ja Boļeslavs Mareckis.

-� Vai viņ� ir vēl dzīvs?

-�� Nezinu.

-�� Pēc tam ar vinu vairs ne reizi nesatikies?

-Nē.

-�� Kā tu beidzot uzzināji, ka es�

-�� Pie manis bija atnākusi tava māte.

Es tikai ar lielām grūtībām spēju iedomāties, ko tas no vi�ņas bija prasījis - iet pie �īs sievietes un pateikt, ka tu - ties�nese Ērika Lejiņa - nāves sodu esi piespriedusi pati savam dēlam!

Māte mani ir mēģinājusi glābt.

-������� Tagad, kad zinu, ka tu esi mans dēls� es saprotu, kaut formālais, ta�u tomēr� - Ērika nervozi sacīja. - Es Rīgas ap�gabaltiesas krimināllietu kolēģijai iesnieg�u oficiālu paziņo�jumu, ka es kā tiesnese, kā tavas krimināllietas procesa va�dītāja tiesas izmeklē�anas gaitā un sprieduma taisī�anas lai�kā� Tāda gadījuma Latvijas valsts tiesvedības vēsturē vēl nav bijis! Es to nedrīkstēju darīt! Es tevi nedrīkstēju tiesāt un nedrīkstēju tev pasludināt spriedumu! Vienalga, kādu! Tas ir kriminālprocesa, kaut neapzināts, tomēr ārkārtīgi bū�tisks pārkāpums! Tiesas spriedums tiks atcelts un to izska�tīs cits tiesas sastāvs! Varbūt tas tevi attaisnos! Es nezinu! Bet tev noteikti jāiziet atkārtota tiesu psihiatriskā ekspertī�ze. Es to panāk�u! Un kas zina� Tu esi bijis smagi ievainots galvā?

-������ Jā, pamatīgi. Man vēl tagad smadzenēs atrodas neliela �ķemba.

-� Vai tā tevi traucē?

-Jā.

-�� Vai tā bija arī pirms izdarītā� atriebības akta?

-������ Man bie�i uznāk galvas reiboņi un īslaicīgi samaņas zu�dumi. Kaut kas līdzīgs epilepsijas lēkmēm.

-������� Kāpēc tu par to neko neteici iepriek�ējai ekspertīzei un tiesai?

-�� Man viss bija vienalga.

-������� Bet tas ta�u ir ārkārtīgi svarīgi! - Ērika iesaucās. - Tas visu var kardināli mainīt!

Tikko jau�ami pasmīnēju.

-�� Kristīni tas no kapa neizcels. Bet mans liktenis�

-������� Krist! - Ērika savā tiesneses balsī asi teica. - Tu ne�drīksti padoties! Tev ir jācīnās! Tu nedrīksti� savu cīņu ar dzīvi zaudēt! Tu to saproti? Nedrīksti!

-������ Būtu bijis labi, ja tu par mani tā būtu iestājusies arī tie�sas procesa laikā! - es rūgti teicu. - Ta�u paldies, ka vismaz pa�laik�

-������ Skaties, kā gribi, tu tomēr esi mans dēls, - Ērika sacīja. - Dievs �ēlīgais! Kāpēc tu man to nedarīji zināmu jau agrāk?

-������ Advokāts teica, ka tu dzīvojot Dzirciema ielas 115. nu�murā, - es, kaut ko atcerējies, vērsos pie sievietes. - Tā ir?

-Jā.

-�� Bet nākamās mājas - 117. numura - jau sen vairs nav?

-�� To nojauca, kad sākās Iļģuciemā jaunā apbūve. Bet pē�dējā brīdi projekts tika izmainīts, un tās vietā neko neuzcē�la. Tagad tur stāv tikai vecās mājas pamati.

-�� Tas daudziem �ķiet dīvaini, bet man ir sajūta� Nē, ne tikai sajūta! Es skaidri redzu un atceros, ka esmu tur dzīvo�jis savā iepriek�ējā dzīvē! Es biju vēl jauneklis, glu�i kā �ajā dzīvē, mācījos Mākslas akadēmijā. Tas bija vācu laiks. Slē�pām kādu ebreju ģimeni. Tēvu ar meitu. Es viņu mīlēju. Tā bija skaista mīlestība - nāves ēnā� Bet mēs tikām nodoti, un bija tiesa. Mums visiem piesprieda nāves sodu. Tagad do�māju� Tu sevi uzskati par taisnīgu tiesnesi un, pirms uzzi�nāji patiesību, uzskatīji, ka arī tavs spriedums ir taisnīgs. Labi! Bet tas tiesnesis, kur� man toreiz vācu laikā arī pie�sprieda nāves sodu, tāpat ta�u laikam bija pārliecināts, ka viņa spriedums ir ļoti taisnīgs! Kā tad, Lejiņas kundze, galu galā sanāk ar to taisnīgumu? Kā �ai pasaulē ir ar labā un ļaunā pareizu izpratni? Vienreiz man nāves sodu piesprie� par to, ka es da�iem nelie�iem atņēmu dzīvības, citreiz atkal par to, ka cilvēkiem dzīvības glābu! Vai patie�ām nāve atri�sina visas problēmas? Vai tiesas spriedums vienmēr var būt taisnīgs un pareizs? Tu pati redzi, ka ne! Ta�u tas sprie�dums, ko es personiski pasludināju savas meitas slepkavām, neapstrīdami ir taisnīgs un pareizs! Absolūti! Un zini, kā�pēc? Viss ir ļoti vienkār�i. Jau no civilizācijas sākuma katra valsts sava valdnieka vai attiecīgās valsts iekārtas pastāvē��anas laikā ir rakstījusi un pasludinājusi tikai tai vien vaja�dzīgus un piemērotus likumus. Gadsimtu gaitā juridiskie li�kumi ir mainīju�ies simtām rei�u simt valstīs! Bet pirms div�tūksto� gadiem uzrakstītajā Bībelē nav mainījies neviens to�reiz uzrakstītais teikums! Neviens vārds! Neviens burts! Tā�pēc, ka tur viss uzrakstītais ir absolūtā patiesība! Vadoties pēc tur pasludinātā Nāve pret nāvi taisnīgā prin�cipa, es arī rīkojos. Tiesa mani var sodīt. Dievs attaisnos.

Ērika Lejiņa piecēlās un jau kuro reizi manī ieurbās ar sa�vu cie�o skatienu. Ko viņa vēlējās saskatīt? Nezinu. Vai sevi? Savas dvēseles atspulgu? Daļu no savām asinīm un miesas? Bet varbūt viņa manī gribēja izdzēst savu vainas apziņu?

-� Krist� - viņa klusi sacīja. - Tev ir jāsaprot. Tu esi mans dēls, bet tajā pa�ā laikā arī pilnīgi sve�s cilvēks. Ticu, ka bū�tībā esi labs. Par to es priecājos. Tevī noteikti mīt liela tais�nības un netaisnības sajūta. Un, lai gan es to kā tiesnese tev nemaz nedrīkstu teikt, tomēr pateik�u. Esmu lepna par to, ko tu izdarīji. Lepna, ka spēji (kaut arī nelikumīgi!) tomēr atriebt savas meitas nāvi! Tagad es saprotu - neviens cilvēks nevar būt pilnīgi objektīvs. Viss mums apkārt notieko�ais iet caur mūsu sirdīm un psihi. Un kādas ir mūsu sirdis, psihe un priek�stati par Jauno, labo un pareizo, tāds ir arī mūsu vērtējums. Tagad, Krist, es ie�u. Domāju, mēs vēl satiksi�mies. Katrā ziņā viss, ko es teicu pirmīt, paliek spēkā. Es tev palīdzē�u no �ejienes tikt laukā. Un ne tāpēc, ka tu tagad esi izrādījies mans dēls. Nē! To darī�u tāpēc, ka arī es, kad man dzīvē bija ļoti grūti, esmu lasījusi Bībeli�

Turpmākie notikumi risinājās diezgan strauji.

Iespējams, tos pasteidzināja Ērika Lejiņa. Es viņu tā arī turpināju saukt par tiesnesi. Nekādi uz viņu nespēju attieci�nāt vārdu māte. Ta�u pret viņu vairs neizjutu ne mazāko ne�patiku. Es sapratu - lai normāla sieviete spētu atteikties no sava tikko dzimu�ā bērna, laikam patie�ām ir vajadzīgs kāds ārkārtīgi nopietns iemesls.

Es viņai piedevu.

Jau pēc nedēļas tiku nosūtīts uz psihoneiroloģiskās slim�nīcas speciālā re�īma nodaļu atkārtotai tiesu psihiatriskās ekspertīzes veik�anai.

Mani veselu mēnesi nodaļā rūpīgi novēroja ne tikai ārste Ludmila Saveiko, bet arī sanitāri un medmāsas, kuras kat�ru dienu savu de�ūru laikā speciālā �urnālā ierakstīja visu, kas ar mani ik stundu bija noticis - kā esmu uzvedies, skaļi vai klusi runājis, kāds man bijis garastāvoklis, ko un kā es�mu ēdis, kā kontaktējies ar citiem pacientiem un medicīnas darbiniekiem, kā arī pat to, kad esmu gājis uz tualeti! Un vēl. Vai esmu bijis mierīgs, nomākts vai uzbudināts.

Pēc tam, 1998. gada 18. maijā, notika tiesu psihiatriskās ekspertīzes komisijas sēde.

Vispirms ārste Ludmila Saveiko kolēģiem ziņoja par sa�viem medicīniskajiem novērojumiem un izstāstīja manu sli�mību vēsturi. Ar to arī parasti �ādu komisiju sēdēs pietiek. Ta�u �oreiz ekspertu komisijas priek�sēdētājs profesors Jā�nis Kamols ar referentes ziņojumu vien neapmierinājās un kopā ar otru profesori Valentīnu Me�uli mani izpra�ņāja vai�rākas stundas, palūgdams izstāstīt arī savu dzīvi.

Tā nu bija izstāstīta.

Izskatījās, ka ārstiem viss ir skaidrs.

Psihiski slims nejutos, ta�u mani glābt varēja vienīgi ār�stu komisijas slēdziens, ka man tomēr piemīt kāda nopietna psihiska kaite�

-������� Es vēlreiz gribētu atgriezties pie tās situācijas un jūsu psihiskā stāvokļa, kāds jums toreiz bija, tiesas zālē dzirdot jūsu meitas slepkavām tiesas pasludinātā sprieduma pēdējos vārdus, - profesors Jānis Kamols palūdza.

-������� Es to vairs precīzi neatceros, - sacīju. - Manā apziņā pēk�ņi it kā ie�ķēla sāpīgs zibens. Redzēju spilgtu uzliesmo�jumu un ko �ie trīs nelie�i dara ar manu meitu� Es redzēju, ka viņa bija �ausmu pārņemta un to, ka viņai ļoti sāpēja! Dzirdēju, kā viņa izmisusi un bezgala lūdzo�i sauc mani pa�līgā. Es neko citu nespēju izdarīt. Man Kristīne no �iem me��oņiem bija jāatbrīvo!

-������� Jūs jau reiz teicāt, ta�u, lūdzu, atkārtojiet vēlreiz! Kad jūs beidzāt �aut, ko izjutāt? Jūs pirmīt teicāt, ka tas esot bi�jis kaut kas līdzīgs eiforiskam apmierinājumam. Vai bija vēl kas?

-������� Es nezinu, vai eiforisks apmierinājums ir īstais apzīmē�jums tām jūtām, kas pēc noziedznieku no�au�anas mani pārņēma. Tas noteikti bija kaut kas cits. Kristīne pazuda. Viņa vairs nekliedza un palīgā nesauca. Sapratu, ka esmu vi�ņu izglābis.

-�� Cik ilgi tas turpinājās?

-�� Nezinu.

-������� Vai tā bija vienīgā reize, kad pēc Kristīnes nāves dzirdē�jāt viņu saucam jūs palīgā un redzējāt viņu mokāmies?

-�� Es to dzirdu un redzu bie�i.

-�� Vai viņas slepkavas arī vēl redzat?

-Nē.

-�� Vai kādreiz esat padomājis - kāpēc?

-������� Es, dakter, viņus nogalināju. Bet Kristīne mani vēl jo�projām sauc palīgā.

-�� Tad jau iznāk, ka jūs viņu nemaz neesat izglābis!

-������ Tur jau tā lieta! Es to neesmu izdarījis. Tāpēc man ir jā�saņem sods.

-�� Vai jūs mokāties sirdsapziņas pārmetumos?

-������� Jā, - es apliecināju, - lai gan skaidri apzinos, kas bija manos spēkos, kas ne. Ļaunums nav uzvarams. Var iznīcināt atsevi�ķus ļaunuma nesējus, bet vispār� Ļaunums ir �īs pa-

Galvā kārtējo reizi ieskanējās smeldzīga saksofona melodija.

saules neatņemama sastāvdaļa. Tas cilvēku lielākajai daļai darbojas kā dabas ieprogrammēts ļoti spēcīgs psihes stimu�lators. Cilvēks, neizdarot citiem ļaunu, acīmredzot nemaz nevar dzīvot.

-� Jūs dziļi maldāties, - profesors teica.

-������ Iespējams. Bet mana (vai mūsu visu) rūgtā dzīves piere�dze liecina�

-������ Mums ta�u ir arī cilvēku labo darbu pieredze.Vai to aiz�mirsāt?

-�� Nē. Ta�u labais vienmēr ir daudz vājāks par slikto.

-�� Kāpēc?

-������ Pārdzīvojot ļaunumu, cilvēkam sāp. Sastopoties ar labo, cilvēks priecājas. Tās nav salīdzināmas lietas. Sāpes vienmēr izjūtam daudz ilgāk un stiprāk nekā prieku.

-������� Kolēģi! Mēs no medicīniskā aspekta par pacienta psihes darbību esam novirzīju�ies nedaudz sāņus, - profesore Me- �ule atgādināja. Tad pievērsās man. - Principā mums jūsu veselības stāvoklis ir skaidrs. Varat būt brīvs.

-������ Vai es ar jūsu slēdzienu varē�u iepazīties? - tūlīt painte�resējos.

-������� Nē. Tas ar citiem jūsu krimināllietas materiāliem tiks nolasīts apelācijas tiesas sēdē.

Mazliet apmulsu un lūdzo�i paskatījos uz ārstiem.

-������� Cienījamie dakteri! - es viņus klusi uzrunāju. - Kā ar mani tomēr ir? Esmu vesels, vai arī� Lūdzu, pasakiet!

-������� Pacient Kristson! - profesors teica un man pameta ar roku. - Ejiet! Ekspertīzes slēdzienu uzzināsiet tiesā!

Pie manis pienāca abi dū�īgie sanitāri, policists atkal ro�kas saslēdza rokudzel�os un aizveda uz nodaļu.

Iegāju palātā, paņēmu cigareti, aizsmēķēju un kā parasti nostājos pie loga. Aizgūtnēm sevī rāvu rūgtos tabakas dū�mus un sāku kaut ko nesakarīgu domāt.

Galvā kārtējo reizi ieskanējās smeldzīga saksofona melo�dija.

Ri�ards Ozols spēlēja pa�a komponēto valsi Uzvarētājs.

Savādi. Viņ� pats bija liels zaudētājs. Būdams Tehniskās universitātes tre�ā kursa Ķīmijas fakultātes students, kāda eksperimenta laikā sajauca nepareizas vielas un notika sprādziens. Ri�ardam ir drausmīgi sakropļota seja un izde�gu�as acis, ta�u viņ� katru dienu spēlē saksofonu un sacer Uzvarētāja melodiju�

Varbūt viss tomēr ir pareizi?

Varbūt, neskatoties ne uz kādiem mūsu traģiskajiem lik�teņiem, cilvēks vienmēr ir Uzvarētājs?

Jo mēs esam.

Esam pat tad, kad neesam.

Tas ir tāpat kā ar Dievu. Neviens viņu neredz, bet visi tā vai citādi jūt viņa klātbūtni.

Vai mēs savus miru�os piederīgos un tuvos cilvēkus tāpat bie�i nesajūtam pat tīri fiziski, par garīgo saskarsmi nemaz nerunājot?

Tagad skan Glenna Millera mūzika. Saules ielejas serenāde. Burvīgi balts sniegs un sentimentāls mīlas stāsts.

Jauki. Tikai kur tu pats, Glenn Miller, kara beigās pazu�di kādā miglainā dienā virs Laman�a?

Kur ar visu savu lidma�īnu pazuda Sent-Ekziperī?

Kur pazuda miljoniem citu cilvēku?

Kur pazuda mana sieva un meita?

Kur pazudī�u es?

Pēc mēne�a Augstākās tiesas kriminālkolēģijas tiesu palā�tā atkārtoti tika izskatīta mana krimināllieta apsūdzībā par

trīs cilvēku slepkavību ar iepriek�ēju nodomu, turklāt sa�biedriskā vietā, kas radīja dzīvības briesmas arī citiem cilvē�kiem.

Nav ko liegties - apsūdzība bija smaga un no juridiskā viedokļa arī taisnīga.

Tiesnese, tāpat kā iepriek�ējā procesā, bija sieviete - Spodra Vītoliņa.

Apaļīga, maza auguma, jau sirmot sākusi kundze.

Viņa tiesas procesa laikā pret mani izturējās oficiāli pie�klājīgi.

Nav vērts atstāstīt visu tiesas gaitu. Prokurors palika pie savas iepriek�ējās apsūdzības, bet es pie iepriek�ējiem savas rīcības pamatojumiem.

�oreiz daudz aktīvāks bija mans advokāts Juris Salmiņ�. Viņ� bija sadabūjis un tiesai iesniedzis visus iespējamos ma�nu galvas ievainojumu medicīniskos aprakstus un izziņas.

Tika nolasīts arī uz vairākām lappusēm uzrakstītais psi�hiatriskās ekspertīzes slēdziens, kuru medicīnisko terminu sare�ģītības dēļ es tikpat kā neatceros. Prātā paliku�i tikai da�i teikumi un gala slēdziens:

"Pacientam pēc vairākkārtīgām galvas smadzeņu trau�mām novērojama traumatiskā encefalopātija ar eksplozivi- tāti. Astēnijas klīniskajā ainā dominē pastiprināta satrauca- mība. Slimnieks uzbudinās un var kļūt nesavaldīgs pat par niekiem, nemaz nerunājot par kādu dziļu emocionālu pār�dzīvojumu. Lēkmēm raksturīgi gan epileptiskajai, gan histē�riskajai lēkmei piemīto�i elementi - tās parasti sākas pēc kāda spēcīga psihotraumējo�a momenta, kā �ajā gadījumā tas noticis, noklausoties tiesas spriedumu pacienta meitas nāvē apsūdzētajiem slepkavām. Lēkmes sākumā apziņa nav bijusi pilnīgi izslēgta, bet tikai sa�aurināta, ta�u, neskatoties uz to, ekspertīzei pakļautais pacients apzināti savu rīcī�bu tomēr nav spējis kontrolēt, pirms tam bie�i notiku�o epi�lepsijai raksturīgo paroksismu un krēslas stāvokļa dēļ.

Slēdziens - pacients viņam inkriminētā nozieguma izdarī�anas brīdī atradies akūtā uzbudinātības stāvoklī un jau augstāk minēto slimību simptomu ietekmē savu rīcību nav spējis kontrolēt, tāpēc atzīstams par psihiski nelīdzsva�rotu personu, kas nozieguma izdarī�anas laikā bijis psihis�kās nepieskaitāmības stāvoklī."

Es atviegloti uzelpoju. Tā bija trekna zīme, ka nāves sods tiks atcelts un sods noteikti samazināts.

Tiesas spriedumu pasludināja pēc divām dienām.

Kad mani atkal kārtējo reizi ieveda apsūdzēto sola būrī, es neapsēdos, bet, palicis kājās, uzmanīgi paskatījos zālē. Tūlīt ieraudzīju māti un Ievu. Mēs sasmaidījāmies un pamā�jām ar rokām.

Zāles otrajā pusē, cietu�o pusi pārstāvēja vienīgi Igora Kaļiņi�enko (Kļimova) tēvs. Viņ� jau bija iesirms, ta�u spē�cīga auguma vīrietis, kura kreiso vaigu un pieri rotāja plata rēta. Ne�aubījos, ka tāpat kā dēls arī viņ� ir biju�ais zeks. Tagad bija kādas nelielas alkoholisko dzērienu tirdzniecības firmas prezidents un visu laiku no manis nenolaida savu auksto, asi caururbjo�o skatienu.

Jutos nelāgi. Pagriezu galvu sāņus un atkal paskatījos uz māti un Ievu.

Divas sievietes manā mū�ā.

Viena blakus jau trīsdesmit septiņus gadus. Otra - es ne�maz nezinu, cik īsu laiku. Īstenībā - ko es par Ievu zinu? Bet viņa man ir tikpat tuva kā māte.

Interesanti, es turpināju domāt, kas ar mani būtu noticis, ja toreiz Ērika Lejiņa nespētu no manis atteikties? Ja viņai būtu kļuvis �ēl un viņa mani būtu paturējusi? Audzinājusi. Vai tādā gadījumā es pa�laik tāpat stāvētu tiesas priek�ā vai mana dzīve tomēr būtu bijusi pavisam citādāka?

Un, ja māte pirms trīsdesmit septiņiem gadiem, ierodo�ties pamesto zīdaiņu patversmē, būtu sev izvēlējusies blakus gultiņā gulo�o puiku? Kā tad būtu ritējusi mana dzīve? Par ko es būtu kļuvis? Ko darītu? Vai arī stāvētu apsūdzēto būrī un gaidītu tiesas spriedumu?

Kas būtu noticis, ja toreiz Bastejkalnā paietu Sandrai ga�rām? Ja viņa tajā brīdī tur vispār neatrastos?

Kristīne nekad nebūtu piedzimusi.

Ja toreiz man nevajadzētu modeli un es nebūtu pie sevis paturējis Vandu Rubinsku?

Ja pie manis būtu ienākusi cita sieviete?

Ja tajā brīdi, kad uzbrucēji mūs veda laukā no darbnīcas, Kristīne vēl atrastos virtuvē? Ja viņa darbnīcā būtu ienāku�si kaut minūti vēlāk?

Ja Ērika Lejiņa toreiz nebūtu aizbraukusi uz Maskavas festivālu un tur iepazinusies ar Askoldu Tīrumu?

Beigu beigās, ja Ērika Lejiņa gultas vietā tomēr būtu iz�vēlējusies cietumu?

Viss būtu citādāk vai, pareizāk sakot, nebūtu nekā. Abso�lūtais tuk�ums. Es nekad nebūtu piedzimis un viss melnais ārprāts, kas valda �ajā pasaulē, man būtu laimīgi pagājis ga�rām.

Mēs reti kad spējam paredzēt pateiktā vārda nozīmi, kat�ras mūsu izvēles un rīcības sekas. Nezinu, vai tā ir mūsu lai�me vai nelaime, bet mēs visi patiesībā esam tikai kāda mil�zīgi liela notikuma ļoti sīkas sastāvdaļas. Bet katra �ī sīkā sastāvdaļa savukārt nesaprotamā veidā ir cie�i saistīta gan ar daudziem pagātnes notikumiem, gan cilvēku rīcības izvē�li �ajā mirklī.

Patiesībā neko paredzēt nav iespējams. Fizikā cilvēces gai�ākie prāti notikumiem kaut kā ir spēju�i piemeklēt da��us likumus un likumsakarības, bet cilvēku savstarpējās at�tiecībās un likteņos valda vistrakākais haoss.

Dzel�ains nenoteiktības princips.

Notikumu neparedzamības aksioma.

Nejau�ības triumfs.

Satiksme notiek bez regulētāja!

Nedeg neviens luksofors!

Mēs visi milzīgā ātrumā drā�amies ar ma�īnām (dzīvēm), kurām kāds ir izņēmis brem�u diskus, sadaudzījis ātruma rādītāju, izskrūvējis pagrieziena spuldzes un vēl salauzis stūri!

Ar vai bez bailēm, bet mēs turpinām drāzties uz priek�u!

Ja tik bie�i nenotiktu traģiskas nelaimes, varētu pieņemt, ka tie�i tur arī slēpjas viss mūsu dzīves skaistums.

Pie manis pienāca advokāts un caur restēm klusi pateica:

- Esi mierīgs! Nāves sods tiks atcelts. Kāds būs jaunais soda mērs, nezinu, ta�u esmu pārliecināts, ka nekas bries�mīgs nav gaidāms. Tiesu psihiatriskās ekspertīzes slēdziens par tavu nepieskaitāmību gandrīz dro�i garantē�

Juris Salmiņ� nepaspēja pabeigt. Zālē ienāca tiesa, un sir�mā tiesnese skaļā balsī sāka lasīt sprieduma tekstu. Kā pa�rasti sākumā tika izklāstīts izdarītais noziegums, tad mana un prokuratūras versija par notiku�o, liecinieku liecības, ekspertu slēdzieni un tiesas secinājumi.

Ar nepacietību un lielu satraukumu gaidīju sprieduma beigu daļu.

"Krimināllietu tiesu palātai, sīki iepazīstoties ar apsū�dzētā K. Kristsona paskaidrojumiem, liecinieku liecībām un visiem krimināllietā eso�ajiem materiāliem, nav pamata ap��aubīt tiesu psihiatriskās ekspertīzes slēdzienu.

�ajā sakarā krimināllietu tiesu palāta atzīst, ka pirmās instances tiesa Rīgas apgabaltiesas kriminālkolēģijas tiesa tiesneses Ērikas Lejiņas vadībā nav pilnībā ņēmusi vērā ne tiesājamā K. Kristsona veselības stāvokli, ne arī cietu�o (K. Kristsona nogalināto) cilvēku personības, viņu iepriek�ē�jās sodāmības un izdarīto noziegumu - nepilngadīgās Kris�tīnes Kristsones me�onīgā veidā izdarīto izvaro�anu un slep�kavību.

Ņemot vērā teikto un vadoties pēc KPK 447. p., Augstākās tiesas krimināllietu tiesu palāta

nosprieda

atcelt iepriek�ējo Rīgas apgabaltiesas spriedumu - nāves sodu - tiesājamam K. Kristsonam, atzīt viņu par nevainīgu un celtajā apsūdzībā attaisnot pilnībā.

Tiesājamais K. Kristsons kā attaisnots pret viņu celtajā apsūdzībā atbrīvojams tiesas zālē�"

Atklāti atzīstos, es stipri apmulsu. Biju gaidījis, ka, iespē�jams, nāves sodu tomēr atcelts, ta�u pilnīga atbrīvo�ana no soda man patie�ām bija liels pārsteigums.

Apsardzes konvojnieks atvēra būra durvis, un es lēnām iegāju tiesas zālē. Pie manis tūlīt pieskrēja māte un Ieva, ap�krita ap kaklu un raudādamas kaut ko teica, bet es neko ne�dzirdēju.

Galvā kā visskaistākā saksofona melodija nepārtraukti skanēja apelācijas tiesas sprieduma vārdi: atzīt par nevainīgu un attaisnot�

Toreiz es, protams, biju laimīgs. Pa�laik domāju, ka par minēto tiesas spriedumu gan juristi, gan vienkār�ie ļaudis varētu diskutēt vismaz simt gadus.

Vai tiesas spriedums bija taisnīgs vai netaisnīgs?

Vai es biju vainīgs vai nevainīgs?

Formāli nekādiem strīdiem nevajadzētu notikt. Mediķi mani bija atzinu�i par nepieskaitāmu (vismaz nozieguma izdarī�anas brīdī), un es automātiski kļuvu nevainīgs.

Es biju slims.

Bet vai tā tas patie�ām arī bija?

�

Sajūta bija satrauco�a, ta�u tajā pa�ā laikā arī nomierino��a. Pēc divu gadu pārtraukuma, pēc Rīgas Centrālcietuma kamerām un psihoneiroloģiskās slimnīcas speciālā re�īma palātas iespēja atkal būt brīvam, atkal atrasties savā dzīvok�lī, savā mākslinieka darbnīcā, skatīties uz ziedos plauksto�o dārzu un kā māte tie�i tev gatavo vakariņas�

Tas bija kā sapnis. Ik pēc brītiņa uzmācās �aubas, vai viss, ko es redzu un jūtu, patie�ām notiek īstenībā.

Bet viss bija īsts.

Brīvība. Māja. Dārzs. Manas gleznas. Sarkanais dīvāns. Māte un Ieva.

-�� Kā jūs tur baroja? - māte painteresējās.

-Kur?

-�� Cietumā un slimnīcā.

-������ Abās vietās vienādi slikti, - es atbildēju, - ta�u badā ne�viens glu�i nemira. Es pie visa ātri pieradu.

Tas mani bie�i izglāba. Es spēju ātri piemēroties jebku�riem apstākļiem, pat ekstremāliem un gandrīz vai ar patei�cību atcerējos padomju armijā un Afganistānā gūto rūdīju�mu.

Skatoties, kā māte gatavo vakariņas, visu laiku jutu viņas nemieru. Viņa vēl neko neteica, neko vēl īpa�i neprasīja, bet es zināju, ka māte man da�us jautājumus tomēr uzdos un at�bildes uz tiem būs vienlīdz svarīgas kā viņai, tā man.

Tā arī notika. Viņa apsēdās blakus un ilgi mazliet skumji skatījās uz mani. Māte bija manāmi novecojusi. Dro�i vien arī es.

-������� Patiesībā tas ir brīnums, ka atrodos �eit, - es sacīju. - Līdz pēdējam brīdim es tam neticēju.

-������� Kāpēc tu man neko neteici par savu briesmīgo nodo�mu? - māte prasīja.

-�� Ko tas spētu mainīt?

-�� Es tevi būtu atrunājusi.

-�� Tāpēc arī neko neteicu.

-� Vai tu vēl joprojām esi pārliecināts, ka rīkojies pareizi?

-������ Nē, - smagi pa�ūpoju galvu. - Pa�laik ne visai. Ta�u to�reiz bija viena dzīves situācija, tagad ir cita. Tad es domāju un rīkojos tā, kā tobrīd lika darīt mans prāts.

-�� Bet varbūt� neprāts? - māte bijīgi prasīja.

-� Varbūt, - es domīgi piekritu.

tikai pēc ilgiem gadiem un vienīgi tad varam redzēt, vai mū�su rīcība ir bijusi pareiza vai kļūdaina. Bet tagad iziesim dār�zā! Tev kā pasaulē labākajai mātei uzdāvinā�u kādu puķi!

Māte noslaucīja asaras, pasmaidīja, un abi izgājām laukā.

Mūsu priek�ā smar�oja labi kopts dārzs un vairākas do�bes ar spilgti sarkanām rozēm.

- Kāpēc es tās kādreiz uzgleznoju melnas? - pārsteigts do�māju un paskatījos uz māti. Viņa �ajā brīdī beidzot atkal iz�skatījās laimīga.

*

Pie Ievas krūtīm pieplaku kā izslāpu�ais, kas, �ķērsojis tuksnesi, reibino�ā baudā ar lūpām pieskaras dzidra avota ūdenim.

Malks pēc malka.

Tā mums vajag dzert dzīvi un mīlestību, es nodomāju.

Drīz pienāks laiks, kad, lai kādus tuksne�us mēs arī �ķēr�sotu, vairs slāpēs nemocīsimies. Mēs salsim. Mums dzīve un mīlestība būs kļuvusi vienaldzīga.

Bet kamēr vēl esam dzīvi�

-�� Es tevi neprātīgi gribu!

To es teicu Ievai. To Ieva teica man.

Mēs patie�ām bijām kā bez prāta.

Es atkal sajutu sievietes smar�u. Visi pasaules botāniskie dārzi nav nekas salīdzinājumā ar to, ko izstaro sievietes lū�pas, krūtis un ķermenis.

Bija noticis neticamais. Pirmo reizi mū�ā jutos pa īstam laimīgs. Viss riebīgais, netīrais un sliktais bija beidzies. Acu priek�ā atkal stāvēja vienīgi karsts sievietes augums un viss, ko tas spēj sniegt otram cilvēkam.

-�� Ieva�

-�� Krist�

-�� Es vēl nespēju noticēt.

-�� Tu man vairs nepazudīsi?

-�� Nekad!

-�� Kāpēc tu mani toreiz neklausīji?

-�� Tāpēc, ka man to vajadzēja izdarīt.

-�� Vai tagad joprojām domā tāpat?

-�� Tagad es �aubos.

-�� Tev vajadzēja mani paklausīt.

-�� Tad nevajadzēja. �odien es varbūt rīkotos citādi.

-�� Kāpēc tad tā nedomāji?

-�� Es biju pārliecināts, ka ar ļaunumu var cīnīties, vienīgi to iznīcinot. Tāpēc principā tas ir pareizi - nevainīgu cilvē�ku slepkavām ir jāsaņem pretī tas pats - nāve! Neviens vi�ņus nespie� nogalināt otru cilvēku, it sevi�ķi jau nu bērnu vai sievieti. Tā ir �o cilvēku brīvas gribas izvēle, un viņiem ir jāzina - gala rezultātā viņi pretī saņems tie�i to pa�u! Vienī�gi es toreiz vēl nezināju, ka, fiziski iznīcinot nelabojamus ļaundarus, arī es pats kļū�u ļauns. Pret māti, pret tevi� Arī pret �o nogalināto nelie�u radiniekiem - pret viņu mātēm un māsām� Tas acīmredzot ir nekad nepārraujamais soda un atriebības melnais aplis. Ļoti maldās tie, kuri iedomājas, ka, atceļot nāves sodu, mēs pasaulei nodemonstrēsim augstākos cilvēciskuma un humānisma paraugus. Un kaut ko vēl no ci�vilizācijas. Bet civilizācija jau tūksto�iem gadu pati mirkst asiņu jūrā! Un turpinās mirkt! Problēmas būtība nav liku�mā - slepkavām piemērot vai nepiemērot nāves sodu! Kā vienā, tā otrā gadījumā tie, kas uz to ir tendēti, tāpat turpi�nās slepkavot. Problēmas būtība slēpjas cilvēku smadzenēs. Nekādi likumi tur neko nespēj mainīt.

Apklusu un, mazliet sanervozējies, aizsmēķēju cigareti.

-�� Vairs par to nerunā, - Ieva palūdza. - Tas, kas ar tevi noticis, ir jau pagātne. Labāk domāsim par nākotni.

Es neko neatbildēju. Galvā atkal sāka skanēt klusa sakso�fona melodija. Aklais Ri�ards Ozols joprojām spēlēja skaisto Uzvarētāja valsi. Neviļus pasmaidīju.

Ri�, es domās teicu. Mēs abi esam kaut ko neglābjami zaudēju�i, ta�u mums vēl ir pietiekami daudz spēka, lai tu spētu sacerēt dziesmu, bet es to klausīties.

Ludvigs van Bēthovens kādreiz sacerēja -

Oda priekam.

Devītās simfonijas noslēguma daļu.

Nez kāpēc neviens vēl nav uzrakstījis Oda nāvei. Oda nelaimei. Oda iznīcībai. Oda zaudētājam. Oda sakautajam.

Varbūt arī nevajag?

Es kādreiz radīju gleznu Mīlestība. Tā bija Oda kādam skaistam sapnim.

Balts, �etrstūrains laukums. Un viss.

Sapnis nepiepildījās.

-�� Ieviņ, - es klusi teicu. - Paldies, ka tu mani nepameti situācijā, kas bija pilnīgi bezcerīga. Tu mani neatstāji, kad atstāt bija ļoti viegli.

-�� Nē, Krist, - Ieva atbildēja, - sliktos un sve�os ir viegli pamest, bet to, kas ir kļuvis tuvs� To, kuru tu mīli�

Es vairākas reizes viegli noglāstīju Ievas galvu.

-� Tik daudz vārdu par mīlestību ir teiku�i gan visi pasau�les gudrie, gan dumjie, bet kas tā tāda īsti ir, neviens tā arī laikam neuzzinās.

-�� Kāpēc gan ne? - Ieva iesmējās. - Es zinu!

-�� Pasaki arī man!

-�� Tu pirmīt teici, ka �īs zemes ļaunums neslēpjoties liku�mos vai izkropļotā morālē, bet gan cilvēku smadzenēs. Tā�pat ir ar mīlestību. Tā neslēpjas vārdos, bet gan mūsu apzi�ņā.

-�� Paldies! Tagad es zinu. Mīlestība - tā esi tu.

Ieva maigi uzlika galvu uz manām krūtīm un laimīga pa�smaidīja.

-�� Es saku to pa�u. Mīlestība - tas esi tu.

-� Mēs visus gai�ākos prātus esam iebāzu�i maisā! - es tei�cu.

-�� Viss ir pavisam vienkār�i. Bez jebkādas filozofijas. Mī�lestība - tie esam mēs. Tu un es. Nekas patiesāks vairs ne�var būt.

Ieva drīz aizmiga, bet es vēl ilgi paliku nomodā.

Es biju atgriezies normālā dzīves situācijā, kad visapkārt bija tik daudz nenormālā. Bet es pie tā pieradī�u. Un tomēr. Viens manas esības noslēpums joprojām man nedeva mieru. Es atcerējos visas sava mū�a sievietes. Vispirms jau jūrnie�ka sievu Gunitu, diskotēkās uz da�ām naktīm paņemtās meitenes, atcerējos Sandru, Vandu un Ievu. Tās visas bija re�āli eksistējo�as būtnes. Bet kā tomēr īstenībā bija ar skaisto ebreju meiteni Esteri Moi�esu? Vai patie�ām visi �ie dziļās pagātnes rēgi un atmiņas it kā par kādreiz pārdzīvoto ie�priek�ējās dzīvēs ir tikai manu traumēto smadzeņu izraisīti murgi? Halucinājas? �izofrēnijas vai kādas citas garīgas sli�mības izpausme?

Vai varbūt tas viss patiesībā tā arī ir noticis?! Un mūsu dvēseles tomēr ir nemirstīgas?

No rīta, kad Ieva ar māti aizgāja uz darbu, es iegāju �ķū�nī, paņēmu lauzni, lāpstu un lukturi. Pēc tam atslēdzu garā��u, iesēdos automa�īnā un aizbraucu uz Dzirciema ielu, kur kādreiz atradās Neimaņu māja. Pēc kara tur bija dzīvoju�as vairākas citas ģimenes, bet pirms piecpadsmit gadiem tā bi�ja nojaukta. Tagad tur rēgojās vienīgi ar zāli apaugu�i mājas pamati, gar kuriem bija samesti da�ādi atkritumi. Pagraba durvju vietā rēgojās liels caurums. Noliecos un iegāju biju�ā pagraba telpās. Arī tur visur mētājās da�ādu atkritumu kau�dzes, dēļu gali, kaut kādas kastes, dzel�i un sarūsēju�as cau�rules.

Apstājos un uzmanīgi luktura gaismas staru laidu gar pa�graba pelēko laukakmeņu sienu. Atkal pilnīgi skaidri sajutu un atcerējos, ka es jau kādreiz �eit noteikti esmu bijis. Jā! Lūk, kur atrodas telpa, kur mēs ar tēvu Moi�esiem ierīko�jām guļas vietas! Es to atcerējos vēl tāpēc, ka telpas gala sie�nā toreiz kādā jūtu uzplūdu brīdī tum�i sārtā granīta akme�nī biju iegravējis meitenes vārdu.

Lēnām piegāju pie sienas un uzmanīgi gaismas starā ap�skatīju visus akmeņus. Laika gaitā tie bija apklāju�ies ar plāna pelējuma un putekļu kārtu. Ar plaukstu sāku to tīrīt un rūpīgi ieskatīties. Pēk�ņi es sastingu kā spēcīgas strāvas vai paralīzes ķerts. Manu acu priek�ā uz iesārta granīta ak�mens virsmas stāvēja skaidri salasāms vārds -

ESTERE.

Man kļuva pat slikti. Viegli noreiba galva, un jutu, ka viss nosvīstu karstiem baiga satraukuma sviedriem.

Tātad tie nav nekādi murgi, es domāju. Viss ir pareizi. Nekas nav izdomāts. Tās nav halucinājas! Es neesmu �izo- frēniķis! Es acīmredzot kā mēs visi vienkār�i esmu� ne�mirstīgs! Mūsu dvēseles patie�ām dzīvo mū�īgi. Bet tagad nebūtu slikti, ja es atrastu vēl vienu pierādījumu�

Paskatījos sev zem kājām. Varēja redzēt, ka tur kādreiz atradusies ķieģeļu grīda. Tad, kad �eit slēpās Moi�esi, nekā�das grīdas vēl nebija. Vienkār�i cieta, noblīvēta zeme.

Es izlauzu kādus desmit ķieģeļus un sāku rakt. Apmēram metra dziļumā lāpsta pēk�ņi atsitās pret kaut ko cietu. Uz�manīgi turpināju ap cieto priek�metu attīrīt zemi. Pēc neil�ga laika skaidri ieraudzīju liela �emodāna virsmu. Pagāja vēl da�as minūtes, kad beidzot �emodānu izcēlu laukā. Vāks bi�ja sapelējis un vietām pat nedaudz satrūdējis.

Sirds no satraukuma krūtīs sitās kā pēc tikko pabeigtas maratona distances. Ar kabatas na�a palīdzību (vienkār�i iz�grie�ot slēdzenes) �emodānu atvēru un vēlreiz nosvīdu kar�stiem sviedriem.

Tā ari bija. Kādreiz Zālamanam Moi�esam piedero�ais �e�modāns joprojām bija pilns ar ASV dolāriem un angļu mār�ciņām. Naudai virsū vēl gulēja trīs palieli ādas maisiņi ar briljantiem, zelta pulksteņiem, ķēdītēm, da�ādām dārglie�tām, dārgakmeņiem un cara laika zelta monētām.

Biju satriekts un ilgi nespēju attapties. Ne tikai tāpēc, ka skaidri atcerējos vecā ebreja vārdus: "Te ir vesels miljons! Bet dārglietās vēl otrs miljons!" Es biju satriekts un vēl līdz �im laikam īsti nespēju attapties galvenokārt tāpēc, ka es �os Zālamana vārdus vispār atcerējos� Ka viss tā patie�ām arī ir bijis. Nekas nav izdomāts.

Es tajā laikā tik tie�ām esmu dzīvojis.

Esmu mīlējis un ticis no�auts.

Un atkal turpinu dzīvot.

Kop� pastāv mūsu zeme, tajā pastāv arī labais un ļaunais. Un dzīvo mūsu dvēseles. Acīmredzot nav tāda spēka, kas spētu tās iznīcināt.

�emodānu uzmanīgi ieliku automa�īnā un braucu uz mā�jām. Es vēl sīki nedomāju, ko ar �o tik negaidīti iegūto bagā�tību darī�u, ta�u uzreiz nolēmu, ka Kristīnei un Sandrai uz�cel�u savdabīgu baltu pieminekli un tūlīt lielu naudas sum�mu ziedo�u pamesto bērnu patversmei.

Piebraucis pie mājas, izkāpu laukā, lai atvērtu vārtus. Kad devos atpakaļ pie ma�īnas, ieraudzīju, ka ielas pretējā pusē novietojusies kāda biezā automa�īna, bet, atspiedies pret tās sāniem, stāv sportiska izskata vīrietis tum�ās sau�lesbrillēs un skatās uz mani.

Sastingu un tūlīt nojautu briesmas.

Pēc da�iem mirkļiem es jau sapratu, kas notiks tālāk.

Tā ir mana nāve, es nodomāju. Tā vienmēr atnāk tie�i tad, kad to vismazāk gaidi.

Vīrietis no �aketes iek�kabatas izvilka TT pistoli un to pavērsa pret mani.

Viss, es ātri nodomāju. No sava likteņa neizbēgt.

Bet vīrietis nez kāpēc vēl ne�āva. Viņ� lēnām no acīm no�ņēma tum�ās saulesbrilles, un es viņā tūlīt atpazinu manis nogalinātā Igora Kaļiņi�enko (Kļimova) tēvu�

Skumji pasmaidīju. Tā arī ir. Viss uz �īs zemes notiek ne pēc tiem likumiem, kurus mācīti vīri katras valsts parla�mentos ieraksta biezajās likumu grāmatās, bet gan pēc tiem likumiem, kurus uzrakstām mēs pa�i, - pēc savas sirdsapzi�ņas un mūsu veselo vai slimo smadzeņu pavēlēm�

"Te ir vesels miljons! Bet dārglietās vēl otrs miljons!"

Da�us brī�us abi nekustīgi stāvējām, tad cilvēks ielas pretējā pusē roku ar pistoli lēnām nolaida un nesteigdamies pienāca man klāt.

-�� Tu mani atceries? - viņ� dobjā balsi prasīja.

-�� Jā, - es atbildēju.

-�� Tu nogalināji manu dēlu, - viņ� atgādināja.

-�� Tavs dēls nogalināja manu meitu, - ari es viņam to at�gādināju.

Vīrietis brīdi klusēja.

-�� Tu tiesā daudz runāji par taisnīgu atriebību, - vīrietis turpināja. - Tu pārliecino�i runāji par Bībeles likumu, kas �ajā pasaulē valdot jau divtūksto� gadu. Ka tas esot ļoti pa�reizs likums. Dro�i vien tā arī ir. Vienīgi katrs cilvēks atse�vi�ķi izlemjot, vai to pielietot vai ne. Kā tu domā, Krist Kristson, vai man pa�laik nav pienācis visīstākais brīdis realizēt �īs savas tiesības uz asinsatriebību, kā tu tās bez lie�kas domā�anas īstenoji pret manu dēlu?

Ar grūtībām noriju siekalas un atklāti ieskatījos pretim- stāvo�ā cilvēka acīs. Tās bija aukstas, bet tajās nebija ļaunuma.

-�� Ir, - es klusi atbildēju. - Tev ir tiesības mani nogalināt� ja mēs turamies pie principa - nāve pret nāvi.

Vīrietis no kabatas izvilka cigare�u paciņu un aizsmēķēja.

-�� Tu joprojām esi pārliecināts, ka �is likums patie�ām ir vistaisnīgākais, ko tūksto� gadu laikā ir spējis izdomāt cilvē�ka prāts?

-�� Es nezinu, - paraustot plecus, atbildēju. - Iespējams, �is likums varētu būt vistaisnīgākais, ja, to realizējot, mēs neko nezaudētu. Bet parasti mēs zaudējam visu.

Vīrietis atkal ilgi klusēja un aizgūtnēm sevī rāva cigaretes dūmus. Arī man uzreiz traki sagribējās uzsmēķēt, bet es vēl joprojām baidījos pakustēties.

-� Zini, Kristson, kāds ir �īs pasaules taisnīgākais likums? - vīrietis prasīja un pats tūlīt arī atbildēja. - Nē, ne slepkavu sodī�ana ar nāvi! Vistaisnīgāko likumu katrs cilvēks uzrak�sta tad, kad viņam ir jāizvēlas - atriebties vai piedot. Es sa�protu tavas sāpes. Bet, lai cik arī slikts un samaitāts bija mans dēls, man tāpat sāp. Ta�u es tev, Krist, piedodu. Tu pats zini, cik viegli ir nogalināt un cik grūti ir piedot� Un tomēr. Nekad nevajadzētu aizmirst, ka mēs visi kādreiz mir�sim un tad mums būs jāstājas citas tiesas priek�ā. Tā tad lai arī izlemj, kam ir bijusi taisnība - tev vai man. Un vispār - Dievam vai cilvēkiem?

Vīrietis nosvieda izsmēķi, ar roku uzsita man pa plecu, ie�sēdās savā mersedesā un aizbrauca.

Es joprojām paliku stāvam. Tad pacēlu galvu aug�up un paskatījos uz debesīm. Spo�i spīdēja saule, un diena bija sil�ta un smar�u pilna.

Cilvēks mirst, un tad nāk tiesa, es domās atkārtoju. Vai patie�ām mani atkal sodīs, vai varbūt es tomēr vēlreiz tik�u attaisnots?

Iesēdos automa�īnā, iebraucu garā�ā, izslēdzu dzinēju un, vēl joprojām atrazdamies spēcīgā nervu sasprindzinājumā, uzliku galvu uz stūres, un sāku klusi raudāt.

Vienai dienai tas būtu tā kā par daudz, es nodomāju. Un arī vienai dzīvei krietni par daudz.

Rīga,

1998. g. 1. janvāris - 1998. g. 1. jūlijs

� i

�vienīgi domas un cilvēku

� v

ciesanas

Izlasīju�i manu romānu Notiesātais, daudzi varbūt nodomās: "Interesanti, vai Lukjanskis to visu ir izdomājis, vai arī uzrakstītais ir balta patiesība?"

Atklāti sakot, �ajā darbā ir gan viens, gan otrs. Romāna centrālo notikumu, kad tiesnese noziedzniekam par vai�rākām slepkavībām piesprie� nāves sodu, nezinot, ka viņ� ir pa�as dēls, protams, esmu izdomājis. Vismaz Latvijā neko tamlīdzīgu neesmu dzirdējis.

Cs bie�i savos darbos, modelēju kādu mazāk vai vairāk ticamu dzīves situāciju un mēģinu izsekot tajā darbojo�os cilvēku rīcības un uzvedības motīviem. Parasti tas ir grā�matas varoņu lēmums par labā vai (aunā izvēli.

AUTORS PAR SEVI

Ilgus gadus strādādams par �urnālistu un, būdams vai�rāku simtu publicistisku rakstu un divu dokumentālās prozas grāmatu autors, arī savu romānu si�etus un notiku�mus (bie�i pat ļoti neparastus) tomēr gandrīz vienmēr esmu ņēmis no dzīves. Iespējams, tas ir viens no pamatiemes- liem, kāpēc manas grāmatas gūst neparasti lielu lasītāju atsaucību. Vel viens iemesls lasītāju da�reiz pat pārstei�dzo�ajai labvēlībai varētu būt tas, ka jau ar pirmajiem pub�licētajiem stāstiem esmu ievērojis atziņu, ko savā laikā ir izteicis krievu rakstnieks Jurijs Trifonovs: "Uz zemes nav

nekā cita literatūras cienīga, kā vienīgi domas un cilvēku cie�anas."

Esmu dzimis 1937. gada 6. janvārī Rīgā, Iļģuciemā, in�teliģentā latvie�u ģimenē, lai gan no tēva puses visi attā�lākie radi ir poļu izcelsmes cilvēki - vecvectēvs ir bijis pat ļoti bagāts poļu aristokrāts, bet savukārt vecvecmāmiņai, skarba rakstura baronesei fon Petrovskai, piederēju�as trīs nelielas mui�as.

Pēckara gados mana māte Lilija Lukjanska strādāja Latvijas valsts izdevniecībā par daiļliteratūras redaktori, bet vēlāk - Latvijas radio literatūras redakcijā par redak�tori un tulkotāju.

Pats augstāko izglītību neesmu ieguvis, ko nevienu mir�kli neesmu no�ēlojis. Apzinīgi izvēlējos "D�eka Londona ceļu" - no klaidoņa un piedzīvojumu meklētāja līdz tagad diezgan mierīgajam rakstnieka darbam.

Jau desmit gadu vecumā es dro�i zināju, ka bū�u rakst�nieks. Turklāt vēl ļoti labs rakstnieks.

Pirmais literārais mēģinājums notika, kad mācījos piek�tajā klasē, un literatūras skolotāja mums lika uzrakstīt turpinājumu R. Blaumaņa novelei Nāves ēnā. Audzēkņu lielumlielākā daļa savus sacerējumus uzrakstīja uz pus- lapiņas, da�i - uz vienas vai divām, bet es pierakstīju pilnu burtnīcu. Dienu vēlāk skolotāja manu gara darbu, vairākas reizes mēģinot apvaldīt asaras, nolasīja priek�ā visai kla�sei.

Ta es piedzīvoju savu pirmo publisko atzinību.

Nākamajā gadā piektajā klasē sāka mācīties mana jau�nākā māsa Inese, un viss atkārtojās. Skolotāja atkal saviem audzēkņiem lika rakstīt Nāves ēnas turpinājumu, un māsa maini palūdza to izdarīt viņas vietā. Protams, pie�kritu. Tagad es jau izdomāju pavisam citu si�etu, daudz traģiskāku un emocionālāku pair iepriek�ējo. Nezinu, labi vai slikti, ta�u �ī tendence emocionāli spēcīgi ietekmēt la�sītāju, nereti viņu novedot līdz pat asarām, main ir palikusi līdz �ai dienai.

Bet būdams iesācējs, es nevienu prozas darbu, neesmu uzrakstījis papīrgrozam. Pirmo stāstu Lilijas zieds, ko tūlīt nopublicēja tolaik ļoti populārais jaunatnes �urnāls Lies�ma, es uzrakstīju pēc trīs gadu ilgas prombūtnes, tikko atgriezies no Kazahstānais stepēm, kur kādas ģeoloģiskās ekspedīcijai sastāvā, stiprinot Padomju Savienībais mili�tāro varenību, meklējām urāna rūdais iegulas. Atradām vai neatradām, nezinu. Tas bija valsts noslēpums.

Dzīve, it sevi�ķi jaunībā, man ir bijusi patiesi vētraina un aizraujo�a. Daudz esmu ceļojis, trīs reizes esmu sadurts, divas reizes uz maini ir �auts no neliela attāluma - vienreiz ar bisi, otrreiz ar mazkalibra �auteni. Citreiz esmu bijis tik ne�ēlīgi sasists, ka uzbrucēji, būdami pilnīgā pārliecībā, ka mani ir nositu�i, aizveda uz me�u un pa pusei pat apraka!

Bet tas nu tā. Ar literatūru tam nekāda īpa�a sakara nav, ja nu vienīgi pieņemu, ka daudzās galvas traumas ir veici�nāju�ais manu smadzeņu aktīvāku darbību�

Ta�u daba maini patie�ām ir apveltījusi ar apskau�amām darba spējām. Pēdējos trīsdesmit septiņus gadus (tas ir laiks kop� pirmās publikācijas) esmu bez brīvdienām un at�vaļinājumiem strādājis �etrpadsmit, se�padsmit stundas diennaktī! Jo raugi - visu laiku esmu nepārtraukti strādājis arī algotu darbu, da�reiz pat ļoti smagu fizisku darbu, un, atnācis mājās, esmu turpinājis rakstīt, vidēji katru otro gadu publicēdams kādu grāmatu.

Man savā laikā |oti patika bohēmisks dzīvesveids, atceroties saved dvēselei un prātam tuvākā un mīļākā dzej�nieka Aleksandra �aka kādreiz teikto: "Rakstniekam ne�viena grāmata nedod tik daudz, cik viens krogā pavadīts vakars�" Tagad es savus vīna pagrabus jau sen esmu izdzēris sausus un nu jau piecpadsmit gadus esmu absolūts atturībnieks.

Daudziem lasītājiem, nereti identificējot mani ar pa�a radīto romānu galvenajiem varoņiem, kuri, manos darbos patie�ām ir visai vienveidīgi un stipri atgādina mani pa�u, ir radies maldīgs priek�stats, ka esmu ļoti baudkārs, traks uz sievietēm un precējies, kā da�i mani kolēģi, vismaz �et�ras vai piecas reizes. Bet nē! 1962. gada Vecgada vakarā apprecējos air ļoti skaistu un - gandrīz vai neticauni! - ari gudru meiteni, un �ī meitene, vārdā Zintra, vēl joprojām ir mana sieva.

Savukārt mūsu meita Egija, pa�laik jau raksta doktora disertāciju ekonomikā�

Dzīvē parasti cen�os būt jautrs, vienkār�s, atklāts, asprātīgs, liels runātājs, humora pilns un komunikabls cil�vēks, ta�u kaut ko uzrakstīt kaut vai tikai air nelielu humo�ra vai ironijas pieskaņu, nekādi nespēju. Vienmēr kaut kā iznāk savu grāmatu personā�us iesaistīt dramatiskās vai pat ļoti traiģiskās dzīves situācijās, kas no viņiem prasa lielu gan garīgā, gan fiziskā spēka piepūli, lai ar cieņu un godu no �īm situācijām izkļūtu, neaptraipot savu sirdsap�ziņu.

Jā, man joprojām patīk skaustas sievietes un spēcīga rakstura vīrie�i. Tāpēc tādi ir visi manu grāmatu varoņi. Varbūt nedaudz idealizēti, ta�u vienmēr labi, tīri, stipri un godīgi. �odien, kad mūsu kultūrā un sadzīvē ir tik daudz sliktā, ļaunā un pat pretīgā; kad daļa sabiedrības un da�i mūsu kultūras ideologi to pasludina par mākslas avangar�du un cilvēka rado�ās brīvības izpausmi, es nebaidos būt nedaudz vecmodīgs un turpinu rakstīt par to, par ko domā un sapņo ikviens daudzmaz normāls cilvēks - par tīru mī�lestību, par skaistiem un drosmīgiem cilvēkiem, pair uz�ticību, par savstarpēju palīdzību, draudzību un cilvēcību.

Ta ari turpinā�u rakstīt - grāmatas ar interesantiem si�etiem, negaidītiem likteņa pavērsieniem, ar skaustiem stipras gribas varoņiem un laimīgām beigām.

Es zinu - da�i kritiķi mani kā ir nīdu�i agrāk, tā nīdīs ari turpmāk, ta�u viņu nepatika un bie�i pat ņirdzīgi izteiktie viedokļi, mani nav spēju�i ietekmēt. Mums diem�ēl ir ļoti da�āda izpratne par to, kas ir laba un interesamta lite�ratūra.

�im romānam Notiesātais ļoti drīz sekos tā turpinājums Cilvēks naJitī. �ķiet, tais būs vēl interesantāks nekā nupat izlasītais.

Kas būs tālāk, grūti pateikt. Ceru, ka main ari turpmāk veiksies, un jums, lasītāj, arī veiksies, un mēs visi sabai�dīsim vēl ne vienu vien brīni�ķīgu dzīves mirkli.

Paldies!

Egils Lukjainskis Rīga,

2000. g. 12. janvāris

1.izvēle. stāsti un noveles. liesma, 1966.

2.nekad nebeigsies. Stāsti un noveles. Liesma, 1968.

3.pieskāriens. stāsti un noveles. liesma, 1971.

4.bez �ēlastības. Garstāsti. Liesma, 1973.

5. Bronzas sieviete. Stāsti un noveles. 1975.

6. Neuzvarētais. Romāns. Liesma, 1977.

7. Memento mori. Romāns. Liesma, 1977.

8.lāse karogā. Mākslinieciskie apraksti. Liesma, 1980.

9. Skrējiens bezgalībā. Stāsti un noveles. Liesma, 1981. 10�. un mana dzīvība arī. Dokumentāls apraksts.

Liesma, 1984.

11. Atliktais laiks. Romāns. Liesma, 1985.

12. Ne jau katru dienu. Romāns. Liesma, 1987.

13. Atnāc un paņem. Romāns. Liesma, 1987.

14. Rēta akmeni. Romāns. Liesma, 1993.

15. Nakts tiesnesis. Romāns. Avots, 1993.

16.� Sāpes un triumfs. Romāns. Sol Vita, 1994.

17. Kliedziens no debesīm. Romāns. Liesma, 1994.

18.� Sieviete visam mū�am. Romāns. Preses nams, 1996.

19. Asaras debesīs. Romāns. Liesma, 1997. g.

20.� Palīgā sauciens. Romāns. Daugava, 1999. g.

21.� Privāttiesnesis. Romāns. Preses nams, 1999. g.

BIBLIOGRĀFIJA

22.� Notiesātais. Romāns. Lauku Avīze, 2000. g.

V� Kaijaks Enijas bize

A. Sk&ilis Septiņas bīstamas jaunavas M. Zīle Lilija M. Geidāne Puisiķciems

V� Kaijaks Zem Marsa debesīm

A. Pūriņ� Mīla un naids Livonijā L. Brīdaka Aizvēj� pie jūras

SAGATAVO�ANĀ:

Egils Lukjanskis

Cilvēks naktī (romāna Notiesātais turpinājums)

E. Lukjanskis NOTIESĀTAIS

Maijas Dragūnes zīmējumi Viļņa Didrihsona vāka noformējums Valda Semjonova foto Silvijas Kokinas makets Mudītes Arājas korektūra

Parakstīta iespie�anai 2.02.2000.

SAJA SĒRIJA

Izdevniecība "Lauku Avīze" Dzirnavu ielā 21, Rīga LV-1010. Iespiesta SIA "Latgales druka" tipogrāfijā Baznīcas ielā 28, Rēzekne LV-4600.