Egils Lukjanskis

Palīgā sauciens

Bija spilgta pilnmēness nakts, un gan pilsētas, gan lauki, iegrimu�i dziļā mierā, atpūtās no dienas labajiem un sliktajiem darbiem.

Tad pēk�ņi klusi, vispirms it kā no milzīga attāluma, pēc tam arvien tuvāk un skaļāk sāka skanēt spalgi griezīgs kāda cilvēka izmisuma un baiļu pilns kliedziens:

- Palīgā!!!

Bija grūti pateikt, vai kliedza sieviete vai vīrietis. Skaidrs bija tikai viens - kāds nokļuvis lielā nelaimē. Pēc tam �is ārprātam līdzīgais cilvēka sauciens pēc palīdzības atskanēja vēl vairākas reizes.

Pagāja neilgs laiks, un viss atkal kļuva kluss un mierīgs. Ļaudis, atviegloti uzelpoju�i, turpināja gulēt, debesīs joprojām mirdzēja zvaigznes un Mēness, un es nezinu, kāpēc �is nelaimīgā cilvēka palīgā sauciens apklusa tikpat pēk�ņi kā sācies.

Vai kāds viņam tomēr atsteidzās palīgā?

Vai arī �is cilvēks, bezcerības un izmisuma pievarēts, sev deniņos ielaida lodi, pakārās vai, atmetis visam ar roku, vientuļ� pazuda dziļajā naktī?

Brasas cietuma pēdējās automātiski slēdzamās durvis atvērās viegli un ātri. Pa �auro caurlai�u telpas gaiteni steidzīgi aizgājis lidz �is drūmās iestādes pēdējām durvīm, sparīgi parāvu to rok�turi uz savu pusi un jau pēc mirkļa biju uz ielas.

Da�us brī�us pagaidīju, kāri elpodams svaigo pavasara gaisu, tad ar muguru atspiedos pret gai�i pelēko dzelzsbetona mūri un nedaudz piemiedzu acis.

Spo�i spīdēja saule, un dzeltenie gaismas stari uz manas kalsnējās sejas krita kā izkusu�ā sviesta pikas.

Beidzot esmu brīvs, atviegloti nodomāju, kaut gan, atklāti sakot, īpa�u prieku par to nez kāpēc neizjutu. Man no bezgalīga prieka galva nereiba un dvēsele negavilēja. Es biju tikpat sadrūmis, kā pirmajā dienā �eit ienākot.

Ielas pretējā pusē uz Rīgu vai Vecāķiem garām steidzās pasa�ieru pārpildīti elektriskie vilcieni. Tālumā bija labi saska�tāms Brasas tilts, kuram pāri ite�i tobrīd brauca vienpadsmitā mar�ruta tramvajs ūn kāda liela kravas automa�īna.

Garām smiedamās pagāja divas meitenes. Sava ķermeņa aug�daļu neapsedzis, uz velosipēda aizdrāzās garmatains pus�audzis. Nedaudz tālāk stāvēja kāds karavīrs un klusi sarunājās ar pusmū�a sievieti.

Es vēlreiz uzmanīgi pārskatīju cietuma administrācijas ēkai priek�ā stāvo�o laukumu, ziedo�o liepu aleju un ielu, kur tālāk vesela rinda ļau�u tirgojās ar puķēm un kapu vainagiem.

Rūgti pasmaidīju - mani sagaidīt nebija atnācis neviens � Smaidu lēnām apdzēsu, turpat sev pie kājām trekni nospļāvos un diezgan skaļi pateicu. � Nolādētie!

Nez vai es pats spētu paskaidrot, kam tie�i manas dusmas un lāsti tobrīd bija veltīti vairāk - vai tiem, no kuriem nupat biju atvadījies, vai arī tiem, ar kuriem drīz nāksies sastapties?

No pēdējā brīvības brī�a mani �ķīra pieci gadi.

Visi lielie politiskie notikumi un sabiedriskās pārmaiņas Latvijā mani tikpat kā nebija skāru�as. Dzīve praktiski bija apstā�jusies, man atvēlot vienīgi laiku primitīvai cīņai par eksistenci. Es tikai pa�ā sākumā biju izjutis tautas cīņu par savu valsti, visu normālo cilvēku cerības un trauksmi, pacilātību un bailes, mili�tārā apvērsuma briesmas, barikādes Rīgas ielās un laukumos, vēlreiz apbrīnojami spējo latvie�u tautas atmodu un apņem�anos nepadoties un nekad vairs nepakļauties neizglītotu un aprobe��otu cilvēku varai�

Bet pēdējo piecu gadu notikumi man, Haraldam Vinteram, bija pagāju�i garām. Tāpat kā pavisam vienkār�a, normāla cilvēka dzīve, rado�a darba prieks, māja, sieva, dārzs un suns, mīksta gulta, tīrs apģērbs, pieklājīgi uzklāts galds un sātīgs ēdiens, nazis un dak�iņa, stikla glāzes un �ķīvji, jaunākās grāmatas un �urnāli, televizors, telefons, kāda iemīlējusies sieviete, sekss, teātris, kino, nauda un brīvība�

Par to es visu �o laiku biju varējis vienīgi sapņot.

Vēlreiz pārlaidu rūpīgu skatienu tuvākai un tālākai apkārtnei un, nedaudz vīlies, saviebos. Es tomēr biju cerējis�

Pēc tam smagnēji atrāvos no aukstās mūra sienas un sāku iet pilsētas centra virzienā. Tas bija pavisam savādi, bet es patie�ām jutos diezgan nelāgi. Nekādi nespēju izjust prieku. Laimi vēl ne tik. Bet kā es veselus piecus gadus biju gaidījis �o savu pirmo brīvības mirkli! Kā par to biju sapņojis, kā iztēlojies, kā alcis! Biju iedomājies, ka no laimes juk�u vai prātā un no priekiem metī�os ap kaklu pirmajam pretimnācējam. Bet nekā! Jutos noguris un nomākts. Mani visu dedzināja kauns. Drēbes, ar kurām �eit pirms pieciem gadiem biju ienācis, izrādījās mitruma skartas,

sapelēju�as un �urku sagrauztas, tā ka tagad man nācās iet pa pilsētas ielām tai pa�ā vecajā, tum�i zilajā darba uzvalkā, kuru valkāju cietumā. Galvu ar īsi nogrieztiem matiem sedza tādas pa�as krāsas iecietināta audekla cepure ar garu, uz priek�u izbīdītu nagu, kas mazliet atgādināja Kanādas fermera galvassegu.

Pirms diviem mēne�iem biju kļuvis �etrdesmit astoņus gadus vecs. Kādreiz jaunībā ieguvis divas augstākās izglītības. Vispirms septiņdesmito gadu sākumā beidzu universitātes juridisko fakultāti, bet pēc se�iem gadiem neklātienē vēl sekmīgi no�turmēju �urnālistikas nodaļu, �ai profesijā ātri gūdams lielus panākumus. Da�u gadu laikā ar saviem aktuālajiem, sociāli asajiem radio un televīzijas raidījumiem kļuvu par vienu no populā�rākajiem cilvēkiem Latvijas Republikā. Cietumā strādāju par galdnieku, ko nemaz tik ļoti neno�ēloju. No�ēloju to, ka vaja�dzēja strādāt zonā, ka vispār vajadzēja atrasties vispirms iestādē numurs tāds un tāds, pēc tam Brasas cietumā. Tas bija pazemo�jo�i, un es līdz pēdējai dienai tā arī nespēju pie �īs dzīves pierast.

Notiesātais. Ieslodzītais. Zeks�

Pirms nepilnas pusstundas biju saņēmis atbrīvo�anas izziņu, kur bija precīzi un skaidri uzrādīts pēc kāda kriminālkodeksa panta kādreiz esmu ticis notiesāts, cik ilgu soda termiņu pavadījis cietumā un kad no tā atbrīvots. Kreisajā pusē ar zīmogu apstip�rināta rēgojās mana fotogrāfija. Kalsna, pagara seja. Plata piere. Taisns deguns. Pabiezas lūpas. Zilas, ļoti skumjas acis.

Labo�anas darbu nometnē un cietumā uzvedies un strādājis labi. Valstij neko parādā nav palicis. Tie�i otrādi. Pie atbrīvo�anas norēķinā vēl saņēmis �etrdesmit astoņus latus un divpadsmit santīmus.

��� Lūdzu, parakstieties!

Es ar drebo�u roku cietuma grāmatvedības papīros atstāju savu pēdējo autogrāfu.

-��� Ceru, ka jūs �eit vairs nekad�

Cie�i sakodu lūpas un neko neatbildēju. Kapteinis Ivanovs uz atvadām tā kā grasījās paspiest man roku, tad pārdomāja un tikai viegli uzsita pa plecu.

�Turies taisni!�

Kad atvērās pēdējās no trim automātiski aizveramajām durvīm, mēs pagājām vēl da�us soļus uz priek�u un apstājāmies pie sargposteņa telpas. Kamēr melnīgsnējs kareivis ar vēl vienu virsnieku rūpīgi pētīja kapteiņa Ivanova pasniegto manu atbrīvo��anas izziņu, es pats stāvēju neliela gaitenī�a vidū un pārsteigts klausījos, kā no ieslēgta radioaparāta negaidīti sāka skanēt Oginska pazīstamās polonēzes melodija. Skaņas bija tik dzidras un tīras, ka radās pārsteidzo�s iespaids par orķestra klātbūtni, un es pēk�ņi it kā skaidri ieraudzīju, kā diriģents melnā frakā un pirmais vijolnieks, un trombonists, un pianists, un bundzinieks, un pats di�ais pans Oginskis mani aicina ātrāk iet prom no �ejienes, lūdz visu aizmirst, ne par ko vairs nedomāt, neno�ēlot un nekalt nekādus atriebības plānus! Viss! Kas bijis,- bijis! Krusts pāri visai iepriek�ējai dzīvei! Tu ta�u esi pieradis pie grūtībām un cie�anām, tu esi izgājis cauri lielai ellei un kļuvis stiprs. Varbūt pat tik stiprs un ciets, kā tas mirdzo�ais briljants zelta ķēdē, ko tava bijusī sieva Ligita vienmēr, ejot uz teātri vai koncertu, lepni uzlika uz savām kuplajām krūtīm� Vai kā tas granīts, no kura izcirsts piemineklis kādam bojā gāju�am lidotājam Me�a kapos.

�Dzirdi, brāl, celies aug�ā un posies līksmot!� man gribējās kliegt. �Mēs tiekam aicināti uz vēl vienu dzīves balli! Izberzē no acīm smiltis, savāc kopā savus sadragātos kaulus, un ejam! Uzģērbsim samta frakas un lakotas kurpes, galanti paklanīsimies dāmām un kādu no viņām uzlūgsim vieglajam polonēzes solim��

Beidzot atjēgdamies, strauji papurināju galvu. Atkal biju aizgājis dzīves nerealitātē. Bet tā nu pēdējā laikā bija iegājies. Piecus gadus glābiņu no drausmīgās ikdienas varēju atrast vienīgi sapņos�

Atcerējos, ka grāfs Oginskis savu slaveno polonēzi bija veltījis poļu revolucionāriem - brīvības cīnītājiem, tādēļ vēl jo vairāk tai �eit nebija vietas. Tai vajadzēja skanēt lielā koncertzālē, kaut kādā gai�ā verandā, kapsētā, mūsu Domā vai Parīzes Dievmātes katedrālē, bet tā tomēr smeldza �eit, vienā no visdrūmākajiem Rīgas cietumiem, kur kāds trula izskata kareivis, pa�apzinīgs virsnieks un lāga kapteinis rūpīgi pētīja gan uz papīra uzlīmēto bildi, gan viņu priek�ā stāvo�o arestantu. Viss sakrita.

�Varat iet!�

Es strauji pagriezos un klusēdams gāju prom. Bet smeldzīgā polonēzes melodija turpināja skanēt, kā gribēdama protestēt pret �o vienreizēji drūmo telpu, pret cilvēkiem un pasauli, kur tik bie�i vari paklupt un sasisties, kur viss tik viegli zaudējams un grūti atgūstams, kur labajam brālis ir ļaunums, bet �ēlsirdībai māsa ir cietsirdība�

Man pa priek�u skrēja klibs, plu�ķains suns. Pēc da�iem brī�iem kaut kur no malas parādījās tikpat kliba vecenīte garā melnā kleitā, un viņi abi, mazliet gāzelēdamies, nesteidzīgi tipināja tramvaja pieturas virzienā.

Pēc tam kā spo�i zibeņi skaidrā dienas laikā no tuvākās �ķērs�ielas iznāca divas jaunietes pārdro�i īsos bruncī�os, un man pavēderē uzreiz iekņudējās patīkama smeldze. Tātad pa �iem gadiem mode atkal ir atgriezusies pie mini. Kā manā tālajā jaunībā.

Un es kopā ar �īm meitenēm, ar klibo suni un vecenīti, ar visu �o ielu un pilsētu arī atgrie�os jaunībā. Es pamazām atgrie�os normāla cilvēka dzīvē. Ļaudis, ejot man garām, tā savādi gan paskatās, paātrina gaitu un tūlīt novēr�as, bet tas mani sevi�ķi neuztrauc. Staigājiet! Steidzieties! Niciniet mani! Tā ir jūsu personiskā darī�ana. Bet es vairs neesmu cietumnieks, neesmu notiesātais, neesmu noziedznieks! Esmu brīvs �īs valsts pilsonis, un man pēc ilgāka laika atkal ir radu�ās nelielas cerības�

Bet meitenes ir skaistas. Piecus gadus par sievietēm esmu dzirdējis runājam tikai vislielākās rupjības, visnekrietnākās jēlības, vispretīgākos stāstus, un varbūt savā dziļākajā būtībā viņas neko labāku nav arī pelnīju�as, ta�u �īs meitenes ir brīni�ķīgas, viņas ir apbrīnojami skaistas, un jācer, ka viņu jaunās miesas arī vēl ir tīras, neapspļaudītas un nesamocītas, tās vēl tikai gaida maigu roku pieskārienus un neatkārtojamo mīlestības brīnumu� Un patiesībā skaists ir arī sakropļotais suns, jo tas vēl ir dzīvs. Un skaista ir klibā tantiņa, kura nekādus brīnumus no pasaules jau sen vairs negaida. Un vienreizēji skaista ir �ī saulainā maija diena un ceriņkrūmu pumpuri, kas tūlīt, kā pavasara signālraķetes, iz�aus savus krāsainos ziedus. Un tuvējās mājas atvērtais logs, pie kura stāv pavecs vīrs, ģērbies zaļganā armijas frencī ar daudzām medaļām pie krūtīm.

Sveika, dzīve!

�etrdesmit astoņu gadu vecumā �āds sveiciens dro�i vien izklausās diezgan stulbi, es nodomāju, ta�u pēdējā savas dzīves posmā man pārāk bie�i ir �ķitis, ka �o dzīvīti jau esmu paspēlējis. Ka es nekad to vairs neredzē�u. Jeb �is mirklis atkal ir tikai nabaga cietumnieka kārtējais sapnis? �ī iela, meiteņu augsti atsegtās kājas, vecenes spieķis un medaļa Par dro�sirdību� Nē, viss tomēr ir īstenība. Tāpēc nemaz nebūtu slikti �ādu medaļu saņemt arī man. Jā! Kāpēc gan mūsu humānā sabiedrība mani nevarētu apbalvot ar medaļu par dro�sirdību? Bet nekā! Humānā sabiedrība man piesprieda piecus gadus brīvības atņem�anu. �Latvijas Republikas vārdā�� Paldies! To es arī biju pelnījis. Ar uzviju! Un nekādu medaļu par dro�sirdību man nevajag. Man ļoti noderētu ordenis, kas varētu saukties Par stulbumu. Tā būtu bijis daudz pareizāk. Man vajadzētu pie�ķirt ordeni par sevi�ķi izcilu stulbumu�

Pēc divdesmit minūtēm, ar tramvaju aizbraucis līdz Rīgas centram, steidzīgi iegāju kādā nelielā humpalu veikalā, ātri atradu lētu gai�i pelēku uzvalku, pēc tam vēl iegādājos baltu kreklu, ar grūtībām sameklēju diezgan prastas vasaras kurpes, zeķes un sporta somu. Pēc neilga laika atgriezies uzvalku nodaļā, es pārdevējai palūdzu atļauju vēlreiz ieiet uzlaiko�anas kabīnē pārģērbties. Ko�i krāsainā lellīte neslēptā nepatikā diezgan nicīgi pakratīja galvu, tad nez kādēļ tomēr ap�ēlojās.

- Lai notiek! Bet tikai ātri!

Protams, protams, es pie sevis atkārtoju. Pat ļoti ātri! Nebaidies! Viens, divi, un �īs pre^gās cietumnieka drēbes, �īs smirdo�ās bikses un blūzi mēs aizmetlsim prom! Pie deviņiem velniem! Tā! Viss kārtībā! Vēl viens sapnis, kas pavisam nesen tāpat �ķita nepiepildāms, tagad tomēr pārvēr�as īstenībā! Mazajā kabīnītē spoguļa priek�ā, ja ne visai eleganti, tad tomēr ļoti pieklājīgi ģērbies, stāv atlētiska auguma vīrietis labākajos gados. Ieraudzī�jis sevi spogulī, viņ�, mazliet izbrīnījies un rūgtuma pilns, raugās savā attēlā. Aizgāju�ais laiks viņa sejā bez mazākās �ēlastības ir ievilcis da�as tik skaudras līnijas, ka tās tagad daudziem dro�i vien �ķitīs kā aukstas cietsirdības pazīme�

Pirmajā brīdī cietuma drēbes gribēju atstāt turpat kabīnes stūrī, tad tomēr pārdomāju un veco robu iemetu sporta somā.

Lai paliek atmiņai! Lai paliek kā atgādinājums par kādu senu notikumu. Lai paliek kā mazs piemineklis kādai lielai mīlestībai! Ha - hā!

Es pagāju garām pārdevējai, izgāju laukā uz ielas un nestei�dzīgi devos Daugavas virzienā. Man vēl bija daudz laika.

Bez apstājas un īstas vajadzības ilgi klīdu pa Daugavas krastmalu un Vecpilsētu. �eit viss man �ķita pārsteidzo�i jauns un neparasts. Katru pilsētas bruģakmeni, katru māju, pagalmu un koka stumbru uztvēru tik tuvi un saasināti, ka tie man likās tikpat dzīvi un vajadzīgi kā cilvēki. Kā draugi. Kā mīļota sieviete�

Mani pārsteidza Vecrīgas sakoptība, restauratoru vai jauno īpa�nieku atjaunotās mājas, daudzas agrāk neeso�ās kafejnīcas un jaunie ielu un laukumu nosaukumi.

Mūsu pa�u latvietis Jānis Fabriciuss pazudis vēlreiz pārrakstītā vēsturē, savu laukumu pie ostas atdodams sve�ajam amerikānim D�ord�am Va�ingtonam� Un septiņpadsmitā jūnija nosaukums vairs negreznoja biju�ās Valsts bankas nama vareno fasādi, bet gan atkal lepojās ar seno Domu.

Es, sasprindzis kā nodzīts me�a dzīvnieks, ilgi stāvēju iepretim Radio mājas tum�brūnajām durvīm un galēji satraukts atcerējos �eit daudzus redakcijā nostrādātos gadus, barikādes, nakts ugunskurus un omonie�u iebrukumu. Un atcerējos pēc savām idejām un ierosmēm radītos un katru nedēļu vadītos ļoti populāros literāri muzikālos raidījumus - Divdesmitā gadsimta leģendas un Spogulis, kuros mēģināju pēc iespējas interesantākā pārraides formā atspoguļot visda�ādākos mākslas, literatūras un politiskos notikumus gan mūsu valstī, gan ārzemēs.

Pēc tam pārgāju strādāt uz televīziju, kur propagandas raidī�jumu redakcijā izveidoju un vadīju skatītājos ātri popularitāti ieguvu�o raidījumu Tu un sabiedrība.

Interesanti, vai kāds �os raidījumus vēl atceras? Un vai kāds mūsu sabiedrībā vēl atceras arī to, ka kādreiz bijis tāds �urnālists Haralds Vinters?

Rūgti pasmaidīju, pagriezos un nesteidzoties gāju prom. Lēnām �ķērsoju Doma laukumu, da�us brī�us ar interesi pavēroju vairākas ārzemju ekskursantu grupas, tad pāri skvēriņam iepretim Krievu Drāmas teātrim devos uz staciju. Kaut arī sevi�ķi negri�bējās, beidzot tomēr vajadzēja braukt mājās.

Nopircis'biļeti, apsēdos sastāva pēdējā vagonā, ierāvos sola stūrī un braucot mēģināju lasīt Rīgas Balsi. Nekas nesanāca. Domas ātri un ļoti uzbāzīgi mani nemitīgi atgrieza pagātnē, tad atkal lika atcerēties �odienu un iedomāties rītdienu� Patiesībā nākotne mani pārāk neuztrauca. Visvairāk es baidījos par saviem nerviem� Nebiju pārliecināts, vai �ovakar, pēc pieciem gadiem atkal sastopoties ar savu biju�o sievu Ligitu, spē�u noturēties viņai nenodarījis neko ļaunu� Es pilnīgi pieļāvu iespējamību, ka �o Ligitu Vinteri, dzimu�u Saliņu, pēk�ņi uzliesmojo�a naida vai nesavaldības brīdī varu arī nogalināt�

Strauji papurināju galvu, it kā mēģinādams �īs melnās domas atgaiņāt, un uzmanīgi pievērsos agrāk tik pazīstamai, bet tagad ilgi neredzētai apkārtnei. Bet tur nekas īpa�i nebija mainījies. Tie pa�i vecie Bulduri un Dzintari, tie pa�i pelēkie peroni un avī�u kioski, tā pati raibā un mazliet lepnā atpūtnieku publika�

Majoros tomēr bija pamanāmas izmaiņas. Bija uzcelta jauna pasa�ieru stacijas ēka, bet Dubultos, kā agrāk, vecās stacijas augsti izliektā mugura vairāk atgādināja kropla kamieļa muguru, nekā cilvēkiem un ainavai kaut ko ļoti vajadzīgu.

Pēc se�ām minūtēm būs Asari - mana dzimtā vieta un manas mājas.

Atkal pakrūtē sajutu ieskrubinamies aukstu satraukumu.

Nodomāju, ka cilvēki, kādreiz �ai vietai dodami nosaukumu, laikam gan būs vairāk domāju�i par zivīm nekā par visiem pazīs�tamo �ķidrumu acīs. Galu galā zivju tomēr ir mazāk nekā asaru. Bet vispār tiek uzskatīts, ka tas uz mūsu pasaules esot pats tīrākais ūdens. Daudziem pat rasas piliens �ķietot dubļi, salīdzinājumā ar to skaidrību, kas mirdzot mīlestības asarās� Var jau būt. Nestrīdos. Es mīlestības dēļ nekad neesmu raudājis. Es mīlestības dēļ vienkār�i sajuku prātā. Tagad man �ēl. Ar savām toreizējām jūtām nemaz nelepojos. Tie�i pretēji. Es to dēļ kaunos un sevi nicinu. Vīrietis acīmredzot nekad nedrīkst nolaisties līdz tik no�ēlojamam stāvoklim - būt iemīlējies. Varbūt tā ir sievie�u daļa. Viņu tiesa. Viņu laime un nelaime. Viņu dzīves lielākais sapnis un dziļākais piepildījums. Bet vīrietim ir tikai jāņem, nevis jādod. Naudu? Lūdzu! Dārgas dāvanas? Ņemiet! Jūsu ausu ļipiņās rubīnus un dimantus? Priecājieties! Automa�īnu? Lūdzu! Brauciet veselas! Bērnus? Nav problēmu! Labi nodro�inātu dzīvi? Jā! To es jums varu dot. Bet nekad no manis vairs neprasiet jūtas! Neprasiet maigumu! Neprasiet pa�uzupurē�anos! Neprasiet nekādus mīlestības apliecinājumus! Neprasiet vairs neko tādu, kas mani kā vīrieti var pazemot. Kas mani kaut netie�i pielī�dzinātu tiem vājajiem un gļēvajiem cilvēkiem, kuriem mīlestība ir vajadzīga tikai kā glābiņ� no sava pa�a nespēka un bailēm�

Es kādreiz citu labā spēju no daudz kā atsacīties. Un beigu beigās es atteicos pat no visa, ko man tik bagātīgi sniedza dzīve un� Tagad gribu dzīvot tikai sev. Agrāk man uz �īs zemes daudz kas �ķita svēts un neaizskarams. Pa�laik esmu atklājis galveno dzīves patiesību - svēts uz �īs pasaules esi tikai tu pats�

Redzi, aiz logiem jau pazib Mellu�i. Bet man tie�i iepretim sēd meitene un zēns. Tādi jauki, bikli bērni. Tālāk nīkuļo kāds sabozies vecis. Bet vēl tālāk, vagona pretējā pusē, pavedino�i pārmetu�i vienu kāju otrai, noslēpumaini smaida jauna, ļoti izkrāsojusies sieviete. Viņai ir spilgti sarkani svārki un melnas tīkliņzeķes. Neko teikt, mīļā, tu izskaties varen efektīga! Man �ķiet, ar tevi varētu sarunāt� Dro�i! Varbūt tomēr vajadzēja nopirkt pudeli konjaka? Bet ar ko es to lai dzertu? Ar savu pirmo �ķirto sievu Dzintru? Ar savu otro, arī jau biju�o sievu Ligitu? Paldies! Piesaucot viņas vārdu vien, man jau uzreiz kļūst nelabi. Ta�u to pudeli mierīgi varētu izdzert kopā ar �o skaisto palaidnieci. Kādēļ gan ne? Melnas zeķes un sarkani svārki� Ilgi, pārāk ilgi neesmu redzējis nevienu sievieti izģērbjamies� Tas viss man vēl ir nācis kā smags un netaisnīgs papildsods.

Bet tas nu ir garām. Visi sodi ir izciesti. Es tagad, nepazīstamā, varu brīvi apsēsties tev blakus un klusi uzsākt sarunu. Es tev labprāt pastāstītu par savu neizdevu�os dzīvi, par savām alkām pēc sievietes tuvuma, par to, cik spo�i kādreiz sākās mana dzīve un cik nu bēdīgi tā ir beigusies� Nu, varbūt ne glu�i beigusies, ta�u� Rēķini kā gribi, bet diez kāda gai�a nākotne mani laikam tomēr vairs negaida. Un ne tāpēc, ka biju liels ļaundaris vai nepārspēts egoists. Atklāti sakot, es biju tīri lāga zēns. Turklāt ļoti izglītots. Gudrs. Izskatīgs. Materiāli labi situēts. Enerģisks. Izpalīdzīgs. Mīlēt gribo�s. Un mīlēt spējīgs� Tas bija pilnīgi pietiekami vai gandrīz pietiekami lai ikviens vīrietis ar �ādām īpa�ībām un sabiedrisko un sociālo stāvokli varētu pa �o dzīvīti soļot dro�s un apmierināts. Bet es pa�laik jūtos kā ievainots vilks. Visapkārt balts sniega lauks, bet priek�ā ar karodziņiem novilkts striķis�

Kur man skriet? Kur bēgt?

Būs laikam tomēr jāpiesēstas viņai blakus. Izskatās, ka viņa mani neatraidītu. Dro�i vien. Varbūt sieviete tikai nedaudz izbrī�nījusies paskatītos un nesapratnē paraustītu savus trauslos plecus. Pēc tam pajautātu:

�Ko tu gribi?�

Un es viņai atbildētu: �Neko.�

�Ko tad tu man piesienies?� viņa izbrīnītos.

Un es tikpat izbrīnīts viņai censtos paskaidrot.

�Es nepiesienos. Es tev tikai gribēju pajautāt� Vai tu gadījumā nezini, kāpēc cilvēki ir nelaimīgi?�

�Tu pats to nenojaut?� �Nē.�

�Tas ir savādi.�

�Kas tur tik savāds?�

�Tu nezini savas nelaimes cēloni?�

�Tu savējo zini?�

�Protams.�

�Tu nemaz neizskaties nelaimīga. Tie�i otrādi. Tavs elegan�tais apģērbs, skaistā seja, mazliet bezrūpīgais, pavedino�ais smaids� Man �ķiet, tu ar dzīvi esi apmierināta.�

�Draugs, tā ta�u ir tikai maska! Vai tad tu vēl neesi ievērojis, ka tie�i ārēji bezrūpīgākie un it kā ar visu apmierinātākie cilvēki savā dziļākajā būtībā tomēr ir nelaimīgāki par citiem?�

�Iespējams. Bet man nepatīk slēp�anās.�

�Bez tās diem�ēl neviens nevar iztikt. Izlik�anās varbūt ir c y> vienīgais, ar ko mēs varam aizsargāt savas dvēseles. Tāpat kā dārgas drēbes vai noplīsu�as skrandas aizsargā mūsu miesas.�

�Tu visu laiku runā sāņus. Es gribēju zināt, kas cilvēkiem vajadzīgs, lai viņi vienmēr būtu laimīgi. Nauda? Jumts virs galvas? Panākumi? Sieviete? Vīrietis? Bērni? Veselība? Varbūt Dievs?�

�Nez vai. Tie patiesībā ir tikai ikdienas putekli. Tu aizmirsi pieminēt pa�u galveno. Tu aizmirsi dzīves pamatu.�

�Kad tad pēc tavām domām ir mūsu dzīves pamats?�

�Mīlestība.�

�Neāksties! Tu izskaties gudra, bet runā vislielākās muļķības! Viss ir tie�i otrādi! Mīlestība cilvēkā ir visnevaldāmākais, tādēļ arī visārdo�ākais spēks� Tas ir kā dinamīts, kas pārāk bie�i, neatkarīgi no mūsu gribas, uzsper gaisā ne tikai laimi, bet arī dzīvi ar visu tavu dro�o pamatu!�

�Izrādās, tu esi galējs pesimists.�

�Dro�i vien. Bet man pagaidām nav ne mazākā iemesla uz cilvēkiem un dzīvi skatīties savādāk.�

�Tas tāpēc, ka tu nevienu nemīli. Iemīlies, un viss izmainīsies!�

�Man ari tā �ķiet. Tādā gadījumā, cienītā kundze, ko jūs sacītu, ja es �ovakar mīlētu jūs? Nākamā pieturā izkāpsim laukā, kādā kafejnīcā paēdīsim vakariņas, mazliet iedzersim un pēc tam �igli jo �igli ie�mauksim tuvējos krūmiņos� Jūs man nedrīkstētu atteikt, ja jau to mīlestību vērtējat tik augsti. Bet atteiksiet, es zinu. Vārdi arī ir tikai maska��

�Sve�inieki Bet kas tad ir īsts? Kas ir patiesība?�

Es skābi saviebos un strauji pavērsu skatienu sāņus. Sieviete diezgan vienaldzīgi raudzījās laukā pa logu un nemaz nenojauta, ka turpat netālu kāds sadrūmis vīrietis domās ar viņu sarunājas.

Lai kafejnīcās, bāros un krūmos �odien priecājas citi, es lēni nodomāju un atkal sāku apcerēt situāciju, kāda radīsies, kad pēc tik ilga laika pārradī�os mājās. Es par to vispār negribētu domāt, da�brīd vienkār�i baidījos no tā, kas �ovakar manās mājās varētu notikt� Ko sacī�u abām biju�ām sievām un meitai? Kā viņas izturēsies, kā izturē�os pats? Vai spē�u sevi savaldīt, vai arī ļau�os nevaldāmām emocijām, piecus gadus krātam naidam un dabiskai vēlmei taisnīgi atriebties?

Nē, jādomā par kaut ko citu! Jādomā par jūru, ziedo�ām ābelēm, bērniem vai atkal par to sasodīti pievilcīgo sievieti sarka�najos svārkos un melnajās tīkliņzeķēs� Pie velna! Perons beidzas. Nākamā stacija būs Asari. Kā tur tagad izskatīsies? Vai vecā Amālijas tante joprojām pie stacijas tirgojas ar maijpuķītēm? Un vai negausīgais dzērājs D�onītis arī �odien no atbrauku�ajiem pasa�ieriem �ēlabainā balsī diedelēs divdesmit santīmus, �lai aizbrauktu uz Tukumu pie slimās mātes��? Un vai manas mājas tuvākie kaimiņi Frīdenbergi beidzot būs pārdevu�i savu di�o vasarnīcu? Viņi toreiz par to prasīja tik bargu naudu, ka atbaidīja jebkuru pircēju. Bet tagad daudziem cilvēkiem naudas ir vairāk, un, iespējams, man jau ir jauni kaimiņi. Un tad, ja �ovakar savās mājās netik�u ielaists, es aizie�u pie viņiem, atvaino�os un klusi un naivi pajautā�u: �Sakiet, mīļie cilvēki, kā tas ir gadījies, kā tas vispār ir bijis iespējams, ka starp miljardu miljardiem citu cilvēku esmu piedzimis ari es? Un vēl, lūdzu, paskaidrojiet man � kas savā dziļākajā izpratnē tomēr ir Laiks, kas Dzīve, kas Mīlestība?

Kas mūs visus sagaida pēc nāves? Kāpēc kaķis lok pienu, bet vilks zvaig�ņotās naktis da�reiz tik sāpīgi skumji gaudo uz Mēnesi?�

Es to nezinu un �aubos, vai arī jūs to zināt.

Tāpēc man neko nevajag izskaidrot. Es kā tiesa prasu tikai pierādījumus.

Bet pa to laiku Asari nāk arvien tuvāk un tuvāk. Vilciens brauc ātri, tūlīt pazibēs stacija, un tad pēc se�ām minūtēm es bū�u jau mājās. Es tur gribu nokļūt pēc iespējas ātrāk, bet tai pa�ā laikā mani māc savādas bailes, un es tur negribu iet! Es vairs negribu atgriezties!

Nemaz nebūtu slikti pārvērsties putnā un aizlidot kaut kur tālu uz dienvidiem, skumīgi nodomāju. Tur, kur ir mū�īgi silts, kur liegos vējos zaļo palmas un neviens mani nepazīst. Bet es tomēr smagi noliecu galvu un eju pa savas tālās bērnības ielu. Tad gandrīz vai sāku skriet, pēc brī�a atjēdzos, apstājos, un man kārtējo reizi sevis kļūst �ēl.

Kas gan tā ir par brīvību, ja man atkal jādodas uz soda vietu?!

Ligita Vintere piegāja pie platā mājas loga un uzmanīgi paskatījās laukā. Pūta silts dienvidrietumu vēj�, dārzā ziedēja ķir�i, un turpat aiz kāpām tikko dzirdami �alca jūra.

Ligitai �ī vieta patika. Viņa skaistajā divstāvu villā dzīvoja jau se�us gadus un jutās ļoti apmierināta. Ligitas kādreizējais sapnis bija spo�i piepildījies. Neskatoties uz to, ka viņas vecā�kiem Rīgas centrā piederēja liels trīsistabu dzīvoklis, viņa pati jau no mazām dienām sapņoja par dzīvi pie jūras. Jaunavības gados Ligita visādi izdomājās par staltiem tālbraucēju kaptei�ņiem, stūrmaņiem un citiem jūras virsniekiem, kuriem visiem vajadzēja būt bezgala drosmīgiem un skaistiem, visiem vaja�dzēja viņā samīlēties un dzīvot pilīs līdzīgās mājās pa�ā jūras krastā�

Bet, sākot studēt, �ī romantiskā jūsma pamazām izplēnēja, prāts kļuva skaidrāks, un pasauli viņa sāka redzēt daudz reālākā gaismā. �ī gaisma nebija pārāk spo�a, ta�u pilnīgi pietiekama, lai sevi ne tikai Ligita pati, bet arī, lai apkārtējie viņu ieraudzītu neparasti skaistu, enerģisku un pietiekami gudru. Viņa, kā saka, uz līdzenas vietas varētu būt laimīga, ta�u� Daba, savā iz�ķērdībā kādu cilvēku bagātīgi apberot ar savām dāvanām, tai pa�ā laikā pa lielākai daļai viņam daudz ko arī atņem. Atņem varbūt dabis�kumu. Nereti vienkār�ību. Kaut kādu tīri cilvēcisku siltumu. Cilvēks pats uz sevi kļūst iedomīgs, augstprātīgs un lepns. Viņ� sāk pārējos pat nicināt, jo viņam visu laiku �ķiet, ka atrodas uz spo�i izgaismotas skatuves un ne tikai var tēlot, bet patie�ām arī ir varens karalis vai karaliene. Bet tie, kas atrodas no viņa tālāk, tie, kas sēd pustum�ajā skatītāju zālē, drīkst tikai aplaudēt. Drīkst tikai sajūsmināties, da�ādi izrādīt cieņu un apbrīnu, bet nekādā gadījumā kaut ko aizrādīt vai kritizēt! Neaizmirstiet, jūs esat tikai kalpi! Plebeji! Jūs visi esat tikai lūdzēji!

Kaut kas līdzīgs notika arī ar Ligitu. Viņa nespēja ne ar vienu tā pa īstam aizrauties. Ar mācībām, jā, vēlāk ar savu darbu tāpat, ta�u ar cilvēkiem� Viņai bija daudz paziņu, bija arī draugi, bet nevienam no visas sirds viņa nepiekērās. Tre�ajā kursā diezgan viegli pārdzīvoja savu pirmo nopietnāko romānu ar kādu puisi no Politehniskā institūta, ta�u tad, kad nākamais celtnieks ieminējās par precē�anos, Ligita kļuva domīga un pēc kāda laika viņam vēsi atteica. Tas vēl nebija īstais. Ligita jau tad sāka apzinā�ties savu izcilo vērtību, viņa pati sevi notaksēja tik augsti un dārgi, ka pēc vairākiem gadiem �ad tad tomēr sāka �aubīties, vai tikai sākotnējais aprēķins ir bijis īsti pareizs�

Daudzi, alkdami Ligitas fizisko tuvību, tai pa�ā laikā no viņas labāk turējās tālāk. Bet tie vīrie�i, kuriem palaimējās �o tuvību tomēr izbaudīt, sajuta ne tikai viņas ideāli veidotā ķermeņa diezgan nevaldāmo seksuālo temperamentu, bet ari kaut kādu neparastu, mazliet biedējo�u dvēseles aukstumu�

Pēc universitātes �urnālistikas nodaļas beig�anas Ligita sāka strādāt Latvijas televīzijā. Viņa tur kā aktīviste, kā ār�tata

korespondente un komentētāja bija jau darbojusies visu studiju laiku. Vispirms Panorāmā, tad jaunatnes redakcijā, kur ari vairā�kus gadus palika pēc studiju beig�anas. Kad Ligitai apritēja trīsdesmit gadi, viņa pārgāja uz propagandas redakciju, kur katras nedēļas nogalē televīzijas skatītājiem raidījumā Mūsu ģimene stāstīja un ieteica labākās receptes mīlestības un laimīgu laulību iegū�anai un tās ilgsto�ai saglabā�ani�

Viņa to darīja reti pārliecino�i un izsmalcināti, ne tikai spilgti demonstrējot savas visai augstās intelektuālās spējas, bet arī pēdē�jos mūsu un ārzemju avangardiskās modes sasniegumus.

Gadi, pamazām ripodami uz priek�u, nedaudz izmainīja ne tikai Ligitas ārējo izskatu, bet krietni vien ietekmēja arī viņas domā�anu un juteklisko pasaules uztveri. Joprojām biezajā draugu un paziņu barā nespēdama saskatīt nevienu, kas tā pa īstam būtu viņas miesas un gara vērts, Ligita tomēr arvien bie�āk un bie�āk sāka ilgoties pēc patiesa drauga, pēc ģimenes, bērniem, savas mājas un mīlestības.

Viņa jutās ļoti vientuļa.

Un tie�i tad trīsdesmit divu gadu vecumā, kad Ligitai jau �ķita, ka tā arī nekad neapprecēsies, viņa iepazinās ar Haraldu Vinteru�

Amālijas tanti nekur nemanīju.

Netālu no stacijas no kādas nepazīstamas tirgus sievas nopirku divus spēcīgi smar�ojo�us maijpukī�u pu�ķus, �ķērsoju Mellu�u prospektu un pagāju garām lielai kāda biju�ā ministra vasarnīcai. Pēc tam aizgāju līdz Kāpu ielai un pēc da�ām minū�tēm iegriezos Asaru kapsētā. Tā kā vienmēr izskatījās klusa un pamesta.

No galvenā ceļa drīz nogriezos sāņus, kur daudz �aurākas tak5s galā jau �etrdesmit se�us gadus atdusējās mana māte, bet tēvs - divpadsmit.

Pa ceļam uz da�iem mirkļiem apstājos pie rūpīgi un skaisti izveidota kapa, kur jau labu laiku atpakaļ bija apglabāta mana kādreizējā klases biedrene Silvija Tamasāre.

Es zemu noliecu galvu.

�Sveika, Silvij,� es meiteni klusi sveicināju. �Vienmēr, kad par tevi iedomājos, kad atceros mūsu skolas laiku, mūsu trako vienpadsmito A klasi, mūsu toreizējos sapņus, visu to gai�o un tīro, kas toreiz mūsos mita, man iesmeldzās sirds� Jo tas viss ir aizgājis uz neatgrie�anos. Un tu arī aizgāji uz neatgrie�anos. Pati pirmā no mūsu klases. Dievs tevi acīmredzot mūsu laikam bija radījis mazliet par tīru un baltu. Par daudz godīgu. Tu ar savām cēlajām domām par mūsu ne visai cēlo sabiedrību, ar savu nelokāmo ticību labajam cilvēkā, ar savu �ķīsto pirmo mīlestību nemaz tā īsti neiederējies mūsu trako barā. Mēs visi jau bijām samaitāti. Mēs uz katra soļa redzējām, dzirdējām un jutām, kā pieaugu�ie, vispirms jau skolotāji un visi informācijas līdzekļi, visa mūsu māksla un daiļliteratūra, kino un teātris, visi gudrie pamācītāji, maigi izsakoties, mazliet liekuļo. Dzīvē viss bija citādi. Mēs katru dienu sastapāmies ar to, par ko avīzēs nekad nerakstīja. Ko nekad nerādīja nevienā ķinītī vai teātrī. Mēs redzējām, kā mūsu darbaļau�u valstī daudzi gan lieli, gan mazāk lieli priek��nieki, da�āda ranga saimnieciskie vadītāji, atbildīgi padomju un partijas darbinieki dzīvo un uzvedas kā neierobe�otas varas apmāti turku sultāni vai biju�ie Krievzemes bajāri�

Dienā �ie cilvēki nopietnās balsīs runāja par komunistisko morāli, bet vakarā, par nelikumīgi iegūtajiem līdzekļiem uzcel�tajās vai nopirktajās vasarnīcās, rīkoja vētrainas orģijas. Dienā viņi mūs aicināja būt godīgiem un kristāltīriem, mudināja sekot mūsu tēvu un vectēvu revolucionārajām idejām, mēģināja pār�liecināt, ka kalpo�ana sabiedrības interesēm un materiālais nesavtīgums ir padomju cilvēka augstākais tikums, bet pa�i tai laikā no saviem apmeklētājiem nekaunīgi izspieda kukuļus un dāvanas un,muguras locīdami, izdabāja vēl lielākiem priek��niekiem, neieredzēja zemāk stāvo�os un nicināja godīgos. Viņi mums par katru vārīti centās iestāstīt, ka nevienā citā pasaules valstī cilvēki nerīkojas, neuzvedas un nedomā tik cēli un apgaroti kā Padomju Savienībā�

Nezinu kādēj, Silvij, bet mums palika iespaids, ka tu vienīgā no mūsu klases tam visam arī ticēji. Tāpēc varbūt nebija nekāds brīnums, ka tu noticēji arī tam nekaunīgajam gruzīnam, kas tev saborēja pilnu galvu par savām jūtām pret tevi, par skaistu un bezrūpīgu dzīvi viņa tālajā, bet lepnajā mājā�

Mēs visi tev toreiz kliedzām: �Idiote! Vai tu neredzi, ka viņ� tevi māna? Ka viņ� tevi grib tikai tāpēc, ka esi blondīne! Ka tu viņam esi vajadzīga vienīgi sevis pa�a apmierinā�anai, nelielai izpriecai� Tu tur būsi tikai kalpone un verdzene!�

�Ko?� Tu juties apvainota. �Jūs neticat cilvēkam? Jūs, samai�tātie, jau vairs neticat pat mīlestībai?!�

Mēs tevi likām mierā. Vēl tevi mēģināja atrunāt tavi vecāki, ta�u viss bija velti. Tūlīt pēc vidusskolas beig�anas, svētā pārlie�cībā, ka pieaudzis cilvēks vienmēr ir patiess, ka īsts vīrietis pret sievieti lolo tikai labus nodomus un, ka kvēla vēlē�anās pēc jaunas meitenes ķermeņa ir arī visdziļāko jūtu apliecinājums, tu, ne mirkli ne�aubīdamās, viņam sekoji uz vienu no skaistākajām dienvidu republikām� Tevi vairs nesaistīja ne Baltijas jūra, ne dzimtās vietas. Tu vairs nedomāji par iestā�anos augstskolā, bet savu nākotni uzticēji faktiski nepazīstamam citas vides, kultūras un tradīciju cilvēkam�

Rudenī tu atgriezies vīlusies un pazemota. Mēs līdz �ai dienai tā arī nezinām, kas ar tevi tur, tālumā, bija noticis. Tu ne ar vienu nesatikies un nevienam neko nestāstīji. Pēc nedējas, kādu vakaru ejot gulēt, tu izmisumā iztuk�oji zāļu pudelīti , un tā arī nekad vairs nepamodies�

Tagad grūti pateikt, vai tu to darīji pareizi vai nepareizi. Toreiz, kad tevi bērējām, visa mūsu klase tevi nosodīja. To starpā arī es. Bet �odien es nezinu. Es nezinu, Silvij, vai tu rīkojies gudri vai dumji. Bet vispār� tā domāt laikam ir dumji. Cilvēks ir tāds, kāds viņ� ir. Daudzus nelaime satriec un iznīcina, savukārt citus tā dara vēl stiprākus un neatlaidīgākus. Tikai vienu gan es tev varu pateikt. Nekā sevi�ķi laba �ai dzīvē tomēr nav. Vismaz nekas tik vērtigs un nepiecie�ams, kā dēļ mēs labprātīgi varētu iet bojā. Bet laikam visskumjākais ir tas, ka tie�i mīlestība, par kuru tu un daudzi citi ir maksāju�i visaugstāko cenu, patiesībā ir mūsu dzīves vislētākais prieks��

Asi pagriezos un gāju tālāk. Visapkārt gulēja man pazīstami cilvēki, ta�u ne pie viena es vairs nepalēnināju gaitu, bet aizstei�dzos gandrīz līdz tālākai kapsētas malai, kur starp diviem granīta pieminekļiem atradās manu vecāku atdusas vieta. Da�us mirkļus stāvēju, tad noliecos un noliku ziedus.

�Sveiks, tēv, un arī tu, muterīt! Te nu atkal esmu jūsu priek�ā un skatos uz ne sevi�ķi rūpīgi apkopto kapu. Ilgi te neviens nav nācis. Neviena puķe nezied. Zālīte un krūmi nokaltu�i. Bet es jūs neaizmir�u. Vienīgi apstākļi tā sagadījās� Kādu dienu dzīve mani ierāva savā melnajā atvarā un ātri nogremdēja dzelmē. Es tomēr uzpeldēju. Tāds pats kā agrāk un laikam tomēr pavisam cits. Esmu kļuvis vecāks. Fiziski dro�i vien tapis daudz stiprāks, ta�u garīgi nesalīdzināmi vājāks. Es to jūtu, es zinu. Es daudz kam vairs neticu. Tu, tēv, ļoti gribēji, lai tev būtu izglītots dēls. Tu gribēji, lai es par katru cenu iegūtu augstāko izglītību. Es ieguvu. Pat divas! Nu un tad? Kas ir mainījies? Vai tāpēc esmu kļuvis labāks vai sliktāks? Gudrāks? Nez vai. Ja es būtu bijis gudrs, tad dro�i vien nekad nebūtu rīkojies tā, kā rīkojos kādā no savas dzīves visiz�ķiro�ākajiem mirkļiem. Lai gan� Kāds tam sakars ar gudrību? Nekāds. Tad jau drīzāk�

Bet tevi, muterīt, es tikpat kā neatceros, tu biji mūsu laikmeta upuris, ta�u domāju, ka tu arī vēlējies, lai es būtu godīgs cilvēks. �Dēls! Turi augstu savu vārdu un nekad to neaptraipi!� Piedodiet, mani mīļie vecāki! Esmu apkaunojis ne tikai savu, bet arī jūsu vārdu. Visu laiku centos, negribēju, bet tā nu tas iznāca. Paradok�sāli, bet varbūt tie�i tāpēc, ka tēvs mani patie�ām izaudzināja godīgu� Bet nez vai vajadzēja. Iespējams, viņ� būtu rīkojies daudz prātīgāk, ja toreiz man neaizmirstu iemācīt arī melot un izlikties, neaizmirstu atgādināt, ka daudz svarīgāk ir vispirms domāt par sevi un tikai pēc tam par kādu citu� �āda dzīves Filosofija man būtu noderējusi daudz labāk. Tāpat kā tas, ja es jau sen būtu bijis pieradināts pie smaga fiziska darba. Tēvam mani jau agrā bērnībā vajadzēja triekt strādāt uz celtnēm, uz �ahtām, uz ostu par krāvēju, nevis mudināt uz mācī�anos! Ar astoņām klasēm man pilnīgi pietiktu. Dzīvē stipri muskuļi ir daudz noderīgāki par jeb�kurām valodas, juridiskām, vēstures, matemātikas un sabiedriskām zinā�anām! Esmu to izjutis uz savas ādas. Tāpat kā to� Ne vienmēr mans pienākums ir �ēlot katru nelaimīgo. Ne vienmēr jāļauj izpaus�ties līdzjūtībai. Ne vienmēr cēla rīcība ir apsveicama. Ne vienmēr katram pa�uzupurē�anās aktam ir liela jēga. Un ne vienmēr jebkurā cilvēkā mīlestība izpau�as kā visa labā un gai�ā sakopojums��

Noliecos zemāk un ar roku pieskāros vecāku kapa zemei. Tā bija silta, un tas mani mazliet nomierināja.

- Guliet mierīgi,- klusi �ukstēju. - Es jūsu priek�ā neko neesmu noziedzies. Vēl vairāk! Patiesībā esmu tīrs kā suņa zobs� Jo ne jau visi notiesātie ir noziedznieki. Ne jau visi�

Pēc tam piecēlos un ātri aizgāju līdz jūrai. Un tikai tad, kad man sejā iecirtās spirgtais ziemeļu vēj�, kad acis ieraudzīja saulē mirdzo�ās smiltis, liedagā bezrūpīgus cilvēkus un līdz apvārsnim pla�o jūras klajumu, beidzot sajutu, ka tomēr vēl esmu spējīgs būt kaut nedaudz laimīgs.

Apsēdos kāpas malā un kā hipnotizēts raudzījos plīsto�ajos jūras viļņos.

I'ālu reidā stāvēja balts kuģis.

Bet turpat blakus, pie manām kājām, kailam pui�elim no rokām izkrita spainītis ar ūdeni, un viņ� sāka skaļi raudāt.

Es pasmaidīju.

Lēni un neatvairāmi tuvojās vakars. Pludmale kļuva tuk�a, vēj� pamazām norima, un iesārtajā saulrieta blāzmā pēk�ņi parādījās pirmā vakarazvaigzne.

Mājas apkārtnē nekas īpa�i nebija mainījies. Tā pati ilgi nekrāsotā tīklveidīga stiepļu sēta, mākslinieciska kaluma dzelzs vārtiņi, dārzs ar ziedo�iem ķir�iem un ābelēm, grantēti celiņi un tāpat lielā divstāvu māja, par kuru daudzi speciālisti, vietējie iedzīvotāji un garāmgājēji runāja, ka tā esot viena no skaistākajām un arhitektoniski izteiksmīgākajām kapitāli būvētajām vasar�nīcām ne tikai Asaru apkārtnē, bet pat visā Jūrmalā�

Ilgi stāvēju, neuzdro�inādamies vai arī vēl negribēdams atvērt vārtus. Agrākā plāksnīte Nikns suns bija noņemta, un tagad tās vietā rēgojās nedaudz aplupu�i dzelzs stieņi.

No kāda atvērta loga līdz manīm atplūda skaļas mūzikas skaņas - tātad Ligita, Dzintra vai Kristīne ir mājās, viņas nekur nav aizbrauku�as, nav aizgāju�as vai aizmigu�as, viņas visas, vai vismaz viena no viņām, pa�laik klausās radio vai televizora pārrai�dītu mūziku, bet varbūt mājā notiek kāda neliela ballīte, pie Ligitas, Dzintras vai Kristīnes atnāku�i ciemos viņu senie draugi, mīļākie vai jaunie vīri, viņi tur visi pa�laik priecājas, iedzer un dejo, pārrunādami jaunākos notikumus valsts vai viņu perso�niskajās dzīvēs, aizmirstot vai pat nezinot, ka �ovakar pēc piecu gadu ilgas prombūtnes savā dzimtajā vietā atgrie�as �īs mājas īstais saimnieks un īpa�nieks Haralds Vinters, kur� viņus visus, vismaz �ovakar, var ātri un viegli patriekt uz visām debess pusēm�

Apņēmīgi nospiedu balto zvana pogu, bet neviens vārtus atvērt nenāca. Piezvanīju vēlreiz, ta�u rezultāts bija tāds pats. Vai nu zvans nedarbojās, vai arī mājas iedzīvotāji �ovakar nevienu pie sevis ielaist nevēlējās�

Varēju viegli pārlēkt pāri sētai, ta�u domīgs atgāju sāņus, nosviedu zemē pelēko sporta somu un apsēdos uz turpat netālu eso�ā koka celma. Tā bija atlieka no kādreiz varena un ļoti veca ozola, kam se�desmito gadu sākumā divreiz iespēra zibens un kuru vecais Vinters vēlāk sazāģēja malkā.

Pēc da�ām minūtēm, saklausījis klusus soļus, spēji pagriezu galvu un ieraudzīju, ka pa ielu manai mājai tuvojas slaida auguma eleganti ģērbusies sieviete. Viņas galvu un nedaudz iegareno, klasiski skaisto seju ieskāva melni, biezi mati, vingro augumu sedza rozā, cie�i piegulo�a adīta kleita, bet augstu atsegtās kājas greznoja gai�as zeķes un baltas augstpapē�u kurpes.

Sieviete izskatījās tik sievi�ķīgi valdzino�a, ka jutu spēji iedrebamies sirdi un lielu vēlē�anos, lai viņa kaut kāda iemesla dēļ pēk�ņi apstātos, lai sāktu par kaut ko runāt vai vienkār�i tāpat pastāvētu manā priek�ā un iepriecinātu ar savu neatvairāmo klātbūtni un pavedino�o izskatu�

Viņa ir vai nu vislielākās tīrības, skaistuma un cēlākās mīles�tības iemiesojums vai arī visaugstākās klases prostitūta, es ātri nodomāju un saspringti skatījos, kā viņa apstājas iepretim ieejas vārtiņiem un ilgi vēro spo�i apgaismotos mājas logus. Pēc tam nedro�i nospieda zvana pogu, bet zvans laikam patie�ām nedar�bojās, jo arī viņai neviens nenāca atvērt.

Sieviete nesapratnē paraustīja plecus, paskatījās apkārt, ieraudzīja mani, tikpat nedro�i pienāca klāt un ar roku parādīja uz lepno vasarnīcu.

-��� Es atvainojos� - viņa izskatījās stipri apmulsusi. - Vai jūs nezināt..? Tajā mājā ta�u pa�laik kāds ir, vai ne?

-���� Tā izskatās, - es atbildēju un apmierināts pasmaidīju. Dievs manu lūgumu bija uzklausījis�

-��� Kāpēc tad neviens nenāk atvērt? � sieviete neslēpa izbrīnu.

-�� Grūti pateikt, � paraustīju plecus. - Varbūt sabojājies zvans?

-��� Es pie stacijas izlasīju� Tur uz vasaru tiekot izdota istaba. Jūs nezināt, vai tā tas patie�ām varētu būt? Tik skaistā vasarnīcā� Tādas parasti pieder ļoti bagātiem cilvēkiem vai lieliem priek��niekiem.

Manā sejā atkal pavīdēja skumj� smaids.

-��� Ne vienmēr, cienītā kundze, ne vienmēr� - klusi iebildu. - Ta�u istabu viņi varētu izdot. Kāpēc gan ne? Mājā ir lielas platības�

-���� Jā? - sieviete acīmredzami nopriecājās. - Jūs esat no turienes?

-��� Apmēram.

Sieviete neveikli pamīņājās no vienas kājas uz otru, laikam jau gribēja iet prom, tad tomēr ziņkāre ņēma virsroku, un viņa, nedaudz izbrīnījusies, pajautāja:

-��� Kā to lai saprot� apmēram?

Sievietes tuvums patīkami dedzināja, tai pa�ā laikā radīdams arī pēk�ņas dusmas un neiecietību. Es novērsu skatienu.

-�� Skaistā kundze, - es teicu. � Jums to nemaz nevajag saprast. Sieviete vēlreiz stipri apmulsa, da�us mirkļus klusēja, tad

strauji pagriezās un gāja prom.

Es satrūkos un instinktīvi da�us solus paskrēju aiz viņas.

-��� Pagaidiet!

Viņa apstājās un pārsteigta uz mani skatījās.

-��� Vai jūs apvainojāties? - vaicāju. Es negribēju �o sievieti tik vienkār�i palaist atpakaļ pasaulē. Pārāk jauki un negaidīti viņa bija te uzradusies, un es jau pavisam nopietni pieņēmu varbūtību, ka �ī valdzino�ā būtne tik tie�ām ir pa�a Dieva vai likteņa sūtīta. Vēlāk patie�ām tā arī izrādījās�

-��� Neaizejiet! - es viņu klusi lūdzu.

Sieviete labu laiciņu domīgi klusēja, viņa vēlreiz ieinteresēti skatījās uz manu atlētisko augumu, tad it kā nedaudz saguma un pilnīgi negaidīti pateica:

-��� Piedodiet, esmu loti nogurusi�

Es viņu saudzīgi paņēmu aiz rokas un atgriezu pie ozola celma.

-��� Apsēdieties! Gan jau kāds no mājas beidzot parādīsies. Sieviete apsēdās. Jau tā īsā kleitas mala strauji uzrāvās vēl

augstāk, spēcīgā erotiskā vilinājumā krā�ņi atsegdama viņas garās, slaidās kājas�

Apsēdos blakus, nekādi nespēdams atraut skatienu no sievie�tes auguma.

-��� Vai jums tā istaba ļoti vajadzīga? - stipri satrauktā balsī painteresējos.

-�� Jā, ļoti, - sieviete vairākkārt pamāja ar galvu. � Jūs dro�i vien pazīstat tās mājas saimniekus?

-��� Tā, mazliet, - izvairīgi atzinos.

-��� Kāpēc viņi neatver?

Atkal neziņā paraustīju plecus.

-�� Iespējams, ka svin kādu jubileju, -ieminējos. - Tā vismaz izklausās.

Sieviete mirkli domāja.

-��� �odien ir Irēnas, � viņa beidzot pateica.

-���� Nē, � noraido�i pakratīju galvu. � Nevienas Irēnas tur nav. Es to zinu dro�i.

-��� Tad viņi svin kāda dzim�anas dienu, - sieviete sacīja.

-��� Dro�i vien, - lēnprātīgi piekritu.

Sieviete nedaudz pagriezās sāņus , viņa vēlreiz pameta skatienu uz vasarnīcas aizslēgto ieeju.

-���� Savādi� Tad jau tie�i durvīm un vārtiem vajadzēja būt atvērtiem.

-�� Vajadzēja gan, - tūlīt piekritu. - Visiem vārtiem, durvīm un sirdīm�

Sieviete lēnām pavērsa galvu atpakaļ un vieglā nesapratnē paskatījās uz �eit nejau�i sastapto vīrieti.

-��� Ko jūs teicāt? - viņa pārjautāja.

-���� Es teicu� - pasmaidīju un jau kuro reizi cie�i noskatīju viņu no galvas līdz kājām. - Es teicu� Kādēļ tik skaistai sievietei nav kur dzīvot?

Apmulsusi viņa raudzījās sāņus.

-��� Tā� Nav.

-��� Vai vīrs padzina? - diezgan nekaunīgi jautāju.

-���� Es aizgāju pati, - sieviete negaidīti atklāti atbildēja un rokas somiņā sāka nervozi meklēt cigaretes. - Pati�

Mani pārņēma dīvaina sajūta. Es �o blakus sēdo�o sievieti pēk�ņi sāku ilgoties vienkār�i kā draugu. Man �ķita, ka �o sievieti pazīstu jau sen, ka viņa nav lepna, nav augstprātīga, tie�i pretēji - viņa ir nokļuvusi lielās nepatik�anās vai pat dziļā nelaimē un to vien gaida, lai kāds viņai palīdzētu vai vismaz nomierinātu. Ta�u es nezināju, kā to lai izdaru. Es pats vēl joprojām biju lielā nelaimē, un visas pieklājīgas uzvedības manieres, galantums, izsmalcināta valoda un iznesība jau sen bija nemanot pazudu�i ilgajos ieslo�dzījuma gados� Tagad biju kļuvis rupj�, cinisks un diezgan vienal�dzīgs pret citu bēdām. Bet �ai sievietei nez kāpēc tomēr vēlējos palīdzēt, tikai vēl īsti nezināju, kas man būtu jāsaka vai jādara.

-��� Tu man, lūdzu, piedod, bet� - es nedaudz apmulsu. � Protams, tā nav mana darī�ana, bet laika mums acīmredzot ir diezgan, un tu man liecies tik vienreizēji skaista�

Sieviete strauji papurināja galvu.

-�� Tā nerunājiet! - viņa gandrīz vai iekliedzās. � Es neesmu skaista! Es esmu riebīga! Netīra�

Man �ķita, ka tagad es viņu beidzot sāku saprast, un tas mani uzreiz nomierināja un darīja daudz dro�āku un atklātāku.

-��� Ko, gadījās būt neuzticīgai un tagad mocies sirdsapziņas pārmetumos? - diezgan izsmējīgi noprasīju.

Sieviete aizsmēķēja cigareti un, iespējams, sapratusi arī mani, atklāti izaicino�i ieskatījās man acīs.

-��� Negadījās! Es uz to gāju apzinīgi. Desmitām, varbūt pat simtām rei�u!

Sievietes parasti ar �ādām lietām neplātās, es nodomāju. It sevi�ķi jau nepazīstamiem vīrie�iem ne! Tātad viņa patie�ām ir ļoti pieprasīta un dārga prostitūta, vai arī viņas dvēseli spie� kaut kas ļoti melns un neglābjams�

Es pastiepu roku, ar atvērtu plaukstu pieskāros sievietes apaļajiem ceļgaliem, da�us mirkļus pagaidīju,- nekāda pret�reakcija nesekoja, tad sāku tos viegli glāstīt.

-��� Vai paspruka visas bremzes vaļā? - iesmiedamies vaicāju.

-��� Es pati atslēdzos, - sieviete turpināja atklāti stāstīt. - Es aizgāju pavisam citā pasaulē�

-��� Nu un kā?

-���� Pretīgi. Gribēju aizmirsties, bet vienmēr pamodos ar �ausmām.

Līdzjūtīgi pa�ūpoju galvu.

-��� Es skatos, draudziņ, tev kaut kas kapitāli sagājis dēlī.

-��� Bet tev? � sieviete negaidīti jautāja. - Ja tu sēdi uz ielas kā suns� Arī tev dzīvē laikam neiet pārāk spo�i.

Piekrīto�i pamāju.

-��� Neiet, jā. Nepavisam neiet.

Un varbūt tāpēc, ka vēlreiz līdz dziļām dvēseles sāpēm apjēdzu, ka es, iespējams, uz visiem laikiem esmu izmests no lielās dzīves laivas, ka man patie�ām �ai dzīvē nekādas spo�ās perspektīvas vairs nav, ka varbūt vēl ilgus gadus būs jāklīst starp cilvēkiem kā pamestam sunim, visur vairāk vai mazāk sajūtot slēptu vai atklātu nicinā�anu� Un doma, ka �ādu tik vienreizēji skaistu sievie�u intīmais tuvums man arī visu mū�u paliks tikai tāls, nepiepildāms sapnis� manī uz mirkli iededza tik spēcīgas skumjas, dusmas un mazliet vēlāk ari naidu, ka nemaz īsti vairs neapjēdzu, ko esmu nodomājis darīt. Prāts pēk�ņi atslēdzās, un manī drud�aini sāka darboties kāds dziļi apslēpts un neatvairāms iek�ējs spēks�

Es asi satvēru sievietes kaklu, galvu strauji atliecu nedaudz atpakaļ, sāku viņu neprātīgi skūpstīt, bet otra roka pa siltajām, smalkās zeķēs ietērptajām kājām slīdēja arvien augstāk un augstāk�

Sievietei tas nāca pilnīgi negaidīti. Viņa no sākuma gribēja kliegt, bet nepaspēja. Tad mēģināja pretoties, tas arī neizdevās, un mazliet vēlāk viņa jau mierīgi ļāvās manam me�onīgajam jūtu uzplūdam. Acīmredzot viņa pie tādiem gājieniem jau sen bija pieradusi�

Pēc kāda laika tomēr atjēdzos un zināmā mērā pat nokau�nējos. Nevienu vārdu vairs neteikdams, parāvos nedaudz sāņus un aizsmēķēju cigareti.

Sieviete jau kuro reizi mani vērīgi nopētīja.

-��� Kas tad kungam tā uzreiz uznāca? - viņa izsmējīgi prasīja. �Tu arī nespēj nobremzēt? Jeb nodomāji, ja jau es reiz esmu tāda�

Strauji papurināju galvu.

��� Nē, nē! Tā es nedomāju. Tu mani, lūdzu, atvaino! Bet vispār� Kā tevi sauc?

Sieviete joprojām ar interesi mani vēroja, un es viņai laikam sāku patikt. Iespējams, nebiju tāds kā pārējie, kurus viņa līdz tam bija pazinusi. Es biju spēcīgs un �ai gadījumā ari brutāls, ta�u viņa varbūt aiz �īs manas ārējās maskas un rīcības tomēr saskatīja arī salauztu dvēseli un kādas nepiepildīju�ās cerības� Mēs abi bijām nelaimīgi, bez mājām un acīmredzot arī bez neviena tuva cilvēka�

-��� Mani sauc Māra, � sieviete klusi pateica.

Mazliet pārsteigts iesmējos.

-��� Es jau iedomājos, ka būs kaut kas svēts!

-��� Un kāds ir tavs vārds? - Māra jautāja.

-��� Mani sauc Haralds, - atbildēju. - Kā redzi, nekā latviska, par kaut ko svētu nemaz nerunājot!

Māra lēnām pagrieza galvu sāņus. Viņu dedzināja mans cie�ais skatiens.

-��� Harald! - viņa klusi pateica. - Lūdzu, neskaties uz mani tā� Tu esi kļūdījies. Es ne tuvu neesmu tāda, kādu tu mani dro�i vien iedomājies.

-��� Kur tad lai es skatos, ja ne uz tevi?

-���� Skaties uz putnu! � Māra iesaucās un pavērsa skatienu pret jūru. - Lūk, kur tas aizlido! Jeb skaties uz mākoni gaisā! Skaties, kā noriet saule, un lūdz Dievu, lai tā rīt atkal parādītos virs debesīm!

-��� Labi! - apņēmīgi sacīju. - Es lūg�u Dievu. Bet vispirms palūg�u tevi. Paliec �o nakti kopā ar mani!

Es to pateicu pavisam nopietni. Pēk�ņi vairs negribēju iet mājā, kur mani gaidīja asa un varbūt pat ne�ēlīga izskaidro�anās ar biju�o sievu Ligitu, tāpat dro�i vien ar pirmo sievu Dzintru un meitu Kristīni� Un ja tur būs vēl kāds vīrietis� Pēk�ņi gribēju savu pirmo brīvības nakti pavadīt kopā ar �o no debesīm vai elles atnāku�o sievieti, es negribēju ne strīdēties, ne naidoties, es vien�kār�i gribēju parunāties par dzīvi, varbūt vēl par uzticību un nodevību, es gribēju klusējot ielikt galvu nepazīstamās, bet tik pakļāvīgās sievietes klēpī un sajust, kā satraukumā un noslēpu�mainās gaidās elpo un trīc ikviena mūsu miesas daļiņa�

Māra ilgi domāja, atkal paņēma cigareti un vērīgi ieskatījās manās tum�ajās acīs.

-��� Tu esi nelaimīgs? � viņa jautāja.

-��� Jā, Māra, - es nopietni atbildēju. - �odien gan man ir tādi kā nelieli svētki, ta�u�

-��� Kas ar tevi ir noticis?

-��� It kā jau nekas sevi�ķs.

-��� Un tomēr?

-��� Es tiku nekrietni nodots, - dobjā balsī pateicu.

Māras spilgti izkrāsotās lūpas savilkās tikko jau�amā smīnā.

-��� Tu domāji, ka tas tev dzīvē ies garām?

-��� Jā, - es atzinos. � Naivi, bet es vismaz tā cerēju.

-Arī es biju cerējusi uz kaut ko labāku, - Māra pateica. - Tagad abi raudāsim?

-�� Nē, Māra, neraudāsim! � diezgan sparīgi atbildēju un atkal savu lielo un karsto plaukstu uzliku uz Māras ceļgala. - Ja gribi zināt patiesību� Es tagad visas sievietes ienīstu.

Māra nedaudz pārsteigta uz mani paskatījās, tad nopietna nolieca galvu zemāk.

-��� Bet es savukārt dziļi neieredzu visus vīrie�us�

Mani tas nepārsteidza. Es zināju, ka sievietes bie�i neieredz vīrie�us, ta�u visbie�āk tad, kad viņām tiek atņemta un sadragāta vienīgā mīlestība, vai arī tad, kad �īs mīlestības ir par daudz. Un tomēr.

-��� Kaut kā riebīgi nedabiski, - es pateicu.

-��� Laikam gan, � Māra piekrita, da�us brī�us klusēja, tad ar interesi pavēroja manu seju. � Vai tu man pirmīt tik sparīgi klupi virsū� aiz naida?

Es pasmaidīju un tālu aizmetu izsmēķētās cigaretes galu.

-�� Nē, Māra, ne aiz naida! Tu mani, lūdzu, atvaino vēlreiz! Es vienkār�i piecus gadus neesmu pieskāries nevienai sievietei�

Māra izskatījās pārsteigta. Viņa vēlreiz mani noskatīja un dro�i vien neticēja, ka vīrietis, kurā vismaz tobrīd jaudās kaut kāds savāds, mazliet baismīgs, bet tomēr savā būtībā diezgan pievilcīgs primitīvs spēks, spēj tik ilgu laiku izturēt bez sievietes tuvuma. Viņa dro�i vien nodomāja, ka es vai nu meloju, vai arī te slēpjas kāds noslēpums.

-��� Piecus gadus? - viņa pārvaicāja. - Kāpēc?

-��� Nebija tādas iespējas, - es izteiksmīgi noplātīju rokas.

-��� Smagi slimoji?

-��� Jā� - negribīgi noņurdēju.

-��� Ja drīkstu zināt, ar ko tik ilgi var slimot?

-�� Ar visu ko! - es nez kādēļ dusmīgs iesaucos, un manā sejā ievilkās da�as asas rievas. - Bet vissmagāk, draudziņ, cilvēki slimo ar mīlestību. Tu to nezināji?

-��� Zināju gan, tikai� - Māra kļuva domīga. - Tu esi tāds savāds. Es tevi nesaprotu.

-��� Tūlīt sapratīsi! - sacīju un piecēlos kājās. - Es tikko kā esmu izlaists no cietuma�

Māra sarāvās un nobijās.

-��� No cietuma?! - viņa iesaucās.

-Jā, - cietā balsī apstiprināju. - Tie�i �odien. No stingrā re�īma cietuma. Es tur pavadīju piecus drausmīgus gadus.

-��� Par ko? - Māra ātri prasīja.

-��� Es jau teicu, - rūgti iesmējos, - par mīlestību!

Māra domīgi kratīja galvu.

-��� Par to nevienu nesoda.

-��� Par ko tad? � es skaļi jautāju, un manā balsī joprojām bija jau�amas aizturētas dusmas vai pat naids. - Jā, cilvēki vienmēr formāli tiek sodīti par kaut kādiem noziegumiem, bet kas aiz tiem slēpjas? Kas pamudina cilvēkus tā rīkoties? Bie�i, ai, cik bie�i aiz daudziem noziegumiem slēpjas tie�i �ī nolādētā mīlestība!

Māra arī piecēlās, pienāca tuvāk un ar abām rokām viegli piekļāvās manām krūtīm.

-��� Ko tu izdarīji? - viņa klusi prasīja.

Ilgi neko neatbildēju. Es negribēju par to runāt, ta�u Māras tuvums mani mulsināja un� iedro�ināja.

-�� Mani tiesāja par visdrausmīgāko noziegumu, par kādu vispār cilvēku var tiesāt� - es gandrīz �ukstus atbildēju.

-��� Kas tas bija par noziegumu? - Māra nez kāpēc neatlaidās.

Pagriezu galvu sāņus, un mana balss skanēja dobji kā

kapsētas zvans.

-��� Mani tiesāja par bērna slepkavību�

Māra spējās �ausmās atlēca da�us soļus atpakaļ, pēc tam apsēdās uz vecā celma un ar abām rokām satvēra galvu.

Es lēnām piegāju pie Māras un uzliku roku uz viņas pleca.

-��� Nomierinies! - klusi palūdzu. - Tas ta�u tevi neskar, un kāda tev vispār par to daļa?

Māra smagi pacēla galvu aug�up, un viņas skatiens bija kļuvis tuk�s un sve�s.

-��� Tu neko nezini, � viņa aizsmakusi �ukstēja.

-��� Es neko arī negribu zināt.

-��� Pirms se�iem gadiem� - Māra stipri pārvērstā balsī turpi�nāja �ukstēt, - arī man bija kāda drausmīgi melna diena�

Es viņu centos nomierināt.

-��� Nedomā par to! - es teicu. - Labāk domā par�

-��� Nevaru! - Māra mani pārtrauca. � Visus �os gadus esmu centusies to aizmirst, bet nekādi!

Es tūlīt tīri cilvēciski ieinteresējos par �īs sievietes pagātni.

-��� Kas ar tevi notika? - es prasīju.

Māra stipri apmulsa, sāka ļoti nervozēt, un es sapratu, ka ar savu jautājumu esmu sievietē uzvandījis kaut ko tādu, ko laikam nevajadzēja, ko varbūt pat nedrīkstēju darīt.

-���� Es neko. Neko� - Māra spēji purināja galvu. - Man vienīgi toreiz aizgāja bojā dēls�

Līdzjūtīgi pa�ūpoju galvu un tomēr vēlreiz, liktenīga spēka dzīts, pieskāros sievietes dvēseles rētai.

-��� Kādēļ? � es vaicāju.

Māra atbildēja tūlīt, un viņas balsī varēja saklausīt gan klusas sāpes, gan skaļu naidu.

-��� Viņu uz ielas sabrauca kāds piedzēries �oferis�

Spēji satrūkos, krūtīs iesmeldzās viegla atmiņu sāpe, un gandrīz vai instinktīvi atkāpos vairākus soļus tālāk.

-��� Kur tas notika? - sasprindzis painteresējos.

-���� Rīgā, - Māra, tagad jau �ņukstēdama, atbildēja. - Uz Brīvības un Stabu ielas stūra.

�ie vārdi mani gandrīz vai paralizēja. Vispirms manā apziņā kā pretīga glodene ātri ielīda melnas dusmas, tad visu pārņēma stindzino�as bailes, bet vēl pēc da�iem mirkļiem liels izbrīns. Vai tie�ām dzīvē var notikt tik fantastiska sagadī�anās? Un, ja izrādī�sies, ka tomēr var, vai tas man nebūs vēl viens drausmīgs sods?

-��� Cik tavam puikam toreiz bija gadu? - drebo�ā balsi jautāju.

-��� Septiņi.

-��� Tu pati ari cieti, ja?

Māra beidzot pacēla galvu un vēlreiz pārsteigta paskatījās uz mani.

�Jā, � viņa apstiprināja. - Divus mēne�us nogulēju slimnīcā, un pēc tam�

-��� Māra� Tu tici liktenim? � es negaidīti prasīju un gandrīz vai lūdzo�i paskatījos uz sievietes saraudāto seju.

-���� Nē! - Māra atkal strauji purināja galvu. - Tas, kas toreiz notika ar manu dēlu un mani� �aubos, vai tas kādās likteņa zīmēs bija ierakstīts.

-��� Vai tu to �oferi vēl atceries? - trīco�ā balsī uzprasīju.

-�� Nē, - Māra atbildēja. - Es viņu toreiz neievēroju un vēlāk negāju arī uz tiesu. Liecības sniedzu rakstiskā veidā.

-��� Kāpēc?

-��� Es negribēju to visu pārdzīvot vēlreiz. Bez tam� Tā cilvēka seja man būtu iespiedusies atmiņā uz visu mū�u, un, ja kādreiz iznāktu kaut kur nejau�i sastapties� Es negalvoju. Es viņu dro�i vien nogalinātu.

Da�us mirkļus saspringti domāju. Protams, varēju viņai neko ari neteikt. Varēju mierīgi klusēt vai beidzot iet uz savu māju. Un tomēr nekur negāju un neklusēju. Kādēļ - to līdz �ai dienai nespēju izskaidrot. Bet varu pieņemt, ka to man lika darīt taisnības, godīguma un, galu galā, arī bezvainības sajūta. Bez tam es noteikti vismaz zemapziņā vēlējos, lai Māra beidzot uzzina patiesību. Tas atvieglotu ne tikai mūsu abu dvēseles un sirdsapziņu un nevaja�dzīgi uzveltās vainas un naida nastas, bet varbūt dotu kaut kādas cerības arī nākotnei�

Atkal piegāju pie Māras, lēni notupos viņas priek�ā, roku plaukstas uzliku uz viņas kājām un atklāti ieskatījos sejā.

-��� Bet tevi gan es tagad atceros, - nesteidzīgi teicu. � Tu toreiz biji jaunāka, vēl skaistāka� Tas ta�u toreiz notika Jaungada naktī, vai ne? Krita balts pūkains sniegs, pēc tam piesala, un visa debess mirdzēja no zvaigznēm un Mēness. Cilvēki pēc pusnakts

atgriezās mājās, viens otram novēlēju�i ilgu mū�u, laimi un mīlestību� Tev toreiz mugurā bija balts ka�oks, bet pie rokas gāja mazs zēns, kura galvu sedza spilgti sarkana adīta cepurīte. Pēc tam kāds negaidīti �ķērsoja ielu, ķir�u krāsas �igulis strauji nobremzēja, bet brauktuve bija slidena, ma�īnu sameta sāņus, un tā uzdrāzās uz ietves�

Māra bezgala pārsteigta un varbūt vēlreiz pārdzīvotajās �aus�mās atgrūda manas rokas, strauji uzlēca kājās un atklātā naidā iekliedzās.

-��� Tātad tas esi tu? Tu?! Tu!!!

Es sapratu, ka izplēnēju�as vēl vienas cerības. Ar Māru �ādā stāvoklī nebija iespējams runāt, un vai vispār to vajadzēja darīt? Man viņas kļuva �ēl, bet kas pa�ēlos mani? Kas pasacīs kaut da�us nomierino�us vārdus, kas draudzīgi uzliks roku uz pleca, kas beidzot pateiks: �Viss kārtībā, veco zēn! Tu esi izkūlies no lieliem mēsliem un tagad vari dzīvot mierīgi un tīri!� Un kad es beidzot sastap�u tādu sievieti, kura man neko nepārmetīs, neatgādinās un neprasīs? Sievieti, kura vienīgi gribēs to, lai es viņu mīlu un sargāju. Sievieti�

Spēj� rūgtums man aiz�ņaudza kaklu.

Nav vairs nevienas sievietes� Ir tikai ikdienas rūpju, pārmē�rīga darba, neveiksmīgu laulību un da�ādu nelaimju nomāktas un saērcinātas būtnes, kuras pie pirmās izdevības savu neapmieri�nātību par dzīvi ir gatavas izgāzt uz pirmo, kas pagadās ceļā!

Noliecos, paņēmu somu un nevērīgi uzmetu uz pleca. Tad vēlreiz pagriezos pret Māru. Viņas lielās acis un skaisto seju jopro�jām bija pārvērtu�as �ausmas, pārsteigums un nicinājums.

-��� Nevajag ar tādu naidu! - es mierīgi un skumji pateicu. - Nevajag, Māra! Es jau savu sodu esmu izcietis, un bez tam�

-��� Nē! - Māra spēji iesaucās, un acīmredzot viņai �ai mirklī bija pilnīgi vienalga, vai viņas balsi kāds dzird arī uz ielas vai tuvākajās mājās. Māra gribēja un viņai vajadzēja pateikt visu, ko viņa tobrīd domāja par mani. - Tu vēl neko neesi izcietis! Itin neko! Tu savu sodu cietīsi visu mū�u! Dzirdi, slepkava?!

Tu to cietīsi tik ilgi, cik ilgi es mocī�os savās sāpēs! Tu to saproti, nolādētais? Saproti?!

Es neko neatbildēju. Tikai skumji pa�ūpoju galvu, mirkli vēl padomāju, tad pagriezos, pagāju garām mājai un atkal nestei�dzoties devos pie jūras�

Vēlāk uzzināju, ka Māra burtiski bija saļimusi. Pēc tam sagurusi apsēdusies iepriek�ējā vietā un ļoti uzbudināta skaļi elsojusi.

Pēc da�iem brī�iem, laikam izdzirdu�i Māras skaļo balsi, no mājas uz ielas ātri izskrējusi Ligita ar savu mīļāko Valdi. Viņi paskatīju�ies te uz vienu, te uz otru pusi, līdz tie�i iepretim brīvajā priedulāja ieskautajā pļaviņā ieraudzīju�i skaļi raudo�o sievieti. Abi pienāku�i klāt, un Ligita nobijusies viegli pieskārusies Māras plecam.

-��� Ak, Dievs! Kas jums noticis? - viņa satraukta jautājusi. - Jums kļuvis slikti?

Māra lēni pacēlusi galvu, da�us brī�us skatījusies ar neko neredzo�ām acīm, nemaz vēl īsti neapjēgdama, kas ar viņu notiek, tad pamazām pamanījusi, ka viņa vairs nav viena, esmu pazudis, bet manā vietā pēk�ņi parādīju�ies citi cilvēki. Bet viņas galēji uzbudinātajās smadzenēs joprojām rēgojies vīrietis, kas kādreiz bija nonāvējis viņas bērnu un kuru tik nejau�i vai liktenīgi te atkal bija sastapusi�

-�� Kāpēc tie�i tā vajadzēja notikt? - Māra murminājusi. - Kādēļ mums atkal..?

Ligita vēlreiz papurinājusi sievietes plecu.

-��� Atjēdzieties! Jūs vispār zināt, kur pa�laik atrodaties?

Māra pamazām nākusi skaidrībā, nedaudz nomierinājusies

un vērīgi noskatījusi pienāku�os cilvēkus.

-��� Es zinu, jā� - viņa pat nedaudz nokaunējusies par savu vājumu. - Paldies! Māja Pumpuru ielā desmit� Varbūt jūs esat no turienes?

-��� Jā, - Ligita apstiprinājusi. - Mēs tur dzīvojam.

Māra uzreiz kļuvusi spriganāka.

-��� Un izdodat istabu, ja?

-��� Tā ir, � Ligita apstiprinājusi un vērīgi noskatījusi nelai�mīgo sievieti. � Un teik�u atklāti � mēs nemaz neprasām daudz.

Māra steidzīgi noslaucījusi asaras, piecēlusies kājās un ar neslēptām cerībām paskatījusies uz adresē minētās mājas saim�niekiem.

-�� Ja jums nekas nebūtu pretim� Es ta�u �urp nācu tie�i tās istabas dēļ!

Valdis paspēris soli tuvāk Mārai un saudzīgi to saņēmis aiz rokas. Arī viņam bija kļuvis �ēl �īs sievietes.

-��� Lūdzu, lūdzu! - Valdis laipni aicinājis. - Ienāciet apska�tīties! Bez tam jums.noteikti kaut kas ir jāiedzer! Jā, jā! Esat bāla kā krīts� Vai jums kāds uzbruka?

Māra papurinājusi galvu un, acis piemiegusi, gari paskatī�jusies uz to pusi, kur bija aizgājis nesen satiktais vīrietis.

-�� Te pirmīt acīmredzot arī pie jums gribēja ienākt vēl viens cilvēks�

Ligita iesmējusies, paņēmusi Māru aiz rokas un vedusi uz māju.

-��� Nu jau par vēlu! Mēs priek�roku dosim jums!

Mājas vārtiņi atkal aizslēgu�ies. Durvis aizcirtu�ās. Mūzika apklususi. Kādā no pirmā stāva istabām iedegusies gaisma.

Pēc neilga laika lepnās vasarnīcas priek�ā apstājās Haralda meita no pirmās laulības Kristīne un viņas draugs vēl no skolas laikiem Andris Vītoliņ�. Viņ� pirms nedēļas bija atgriezies no pus�gadu ilga karadienesta Baltbata sastāvā Bosnijā un visu �o nedēļu jutās laimīgs un garīgi pacilāts. Viņa mīļotā meitene, viņa jau sen iecerētais un apsolītais dzīves draugs, bija turējusi vārdu. Kristīne viņu sagaidīja, viņa nebija savu puisi ne aizmirsusi, ne nodevusi, par ko Andris viņai bija pateicīgs un nedaudz arī pārsteigts.

Dienēt viņam nācās grūti. Tas bija speciālas nozīmes batal�jons, kura dalībniekus jau pirms gada sāka pamatīgi trenēt, apmācot kaujas tuvcīņā, lēkt ar izpletni, ilgsto�i ar akvalanga palīdzību uzturēties dziļā dzelmē un kā augsti kvalificētiem alpīnis�tiem prast kalnos pārvarēt jebkurus dabiskos un mākslīgos �ķēr�ļus.

Daudziem dienesta biedriem viņu meitenes pārstāja rakstīt jau pirmajos mēne�os, bet Kristīne viņam saldkaislas vēstules sūtīja regulāri visu dienesta laiku.

Tas arī bija saprotams. Kristīne Andri mīlēja un gribēja, lai viņu mīlestība tā arī paliktu vienīgā un uz visu mū�u. �ī vēlē�anās viņā nobrieda jau skolas gados, kad sev visapkārt redzēja daudzas nelaimīgas ģimenes, nomāktus klasesbiedrus un kad arī pa�ai nācās smagi pārdzīvot tēva aizie�anu pie citas sievietes� Vai pareizāk sakot, �īs sve�ās sievietes ienāk�anu viņu mājā, mātes un tēva �ķir�anos un diezgan pretīgo īpa�uma dalī�anu.

Kristīne nolēma - ja jau mīlēt, tad tikai vienreiz dzīvē! Un, ja jau dzīvot kopā ar kādu cilvēku, tad dzīvot visu mū�u! Viņa nemētāsies, nemeklēs, ne�ķirsies! Kristīnes jaunā dvēsele un miesa bija izslāpusi pēc Andra glāstiem, vārdiem un mīlestības. Varbūt viņa �o mīlestību un spēcīgo puisi alka arī tāpēc, lai pēc iespējas ātrāk spētu aizmirst vecāku izjuku�o ģimeni un kaut nedaudz sevī noslēpt to nepārejo�o naidu, ko viņa juta pret mājas apak��stāvā dzīvojo�o Ligitu, viņas daudzajiem pielūdzējiem un, galu galā, arī pret savu miesīgo tēvu�

Tagad viņa vēlējās pati savu dzīvi - laimīgu un skaistu.

Andris viņu bija cie�i piespiedis pie sētas vārtiņiem un kaislīgi skūpstīja - vispirms biezās lūpas, maigo seju un saulē iedegu�o kaklu. Un, lai gan no atgrie�anās mājās jau bija pagāju�as septiņas dienas, Andra sirds un organisms vēl joprojām ar pirmatnēju spēku tiecās pēc jaunās sievietes dvēseles un miesas�

Pārāk ilgi bija gaidīts. Pārāk skaisti sapņots un �aubās cerēts.

-�� Andri! - Kristīne aizelsusies �ukstēja. � Pagājusi jau vesela nedēļa, kop� esi atgriezies mājās, bet es joprojām esmu kā tai pirmajā vakarā!

-��� Kāda tad? - Andris iesmejoties painteresējās.

-��� Kā traka! � Kristīne atzinās.

-��� Vai tad slikti?

-��� Kolosāli! - Kristīne neslēpa ne savu laimi, ne sajūsmu. - Andri! Mīļais! Tu pat nevari iedomāties, kā es tevi gaidīju! Gandrīz vai katru vakaru nācu te, uz ielas, tad gāju pie jūras, apsēdos kāpas galā un ar nepacietību raudzījos jūrā. Tā agrāk jūrnieku sievas esot mājās gaidīju�as savus vīrus.

-��� Bet mūsu jūra tai laikā man rādījās tikai sapņos, - Andris domīgs pateica un vēl cie�āk sev pievilka pakļāvīgo meitenes augumu. � Es staigāju pa izpostīto Sarajevu, rāpos kalnos, salu, sviedrējos karstajos vējos un domāju par tevi.

-��� Vai tu tagad esi supermenis? - Kristīne �ķelmīgi vaicāja.

-��� Es tagad esmu maigs kā kakis, - Andris atbildēja. - Un arī tad, kad vajadzēja horvātus sargāt no serbiem un serbus no musul�maņiem� Visu laiku man bija tāda riebīga, lipīga sajūta� Viss! Tūlīt kaut kas notiks, un es tevi, Kristīn, nekad vairs neredzē�u!

-��� Paklausies, Andri! - Kristīne pēk�ņi kjuva nopietna. - Es vēl ne reizi neesmu pajautājusi. - Tu tur karoji? Tu tur kādu arī nogalināji?

Andris da�us mirkļus nopietns domāja.

-��� Ja es teik�u jā� tavās acīs kļū�u varonis vai briesmonis?

-�� Nu kāpēc tu uzreiz tā? - Kristīnes balsī skanēja viegls pār�metums.

-��� Nē, - Andris strauji atmeta galvu. - Es nevienu neesmu nokāvis. Mums tur vajadzēja uzturēt tikai mieru, lai viņi atkal neatsāktu apkaut viens otru. Bet kāvu�i viņi bija ne�ēlīgi.

Kristīne atviegloti uzelpoja. Viņa klusībā bija baidījusies par pretējo.

-��� Tu man esi kļuvis par desmit gadiem vecāks.

-Jā, Kristīn, dro�i vien, - Andris piekrita. - Varbūt pat par visiem piecpadsmit. Lai gan pagājis tikai mazliet vairāk nekā gads, kop� abi dejojām skolas izlaiduma ballē.

-Jā! - Kristīne priecīgi iesaucās un apvija rokas ap jaunekļa kaklu. - Atceries, tu man toreiz teici: �Kristīn! Lai kas ar mums notiktu, vienmēr centīsimies palikt draugi!�

-���� Bet tu man toreiz teici: �Andri! Lai kur tevi liktenis aiznestu, es tevi vienmēr gaidī�u atgrie�amies!�

Kristīne jutās lepna.

-��� Redzi, es savu solījumu esmu turējusi!

-��� Paldies, Kristīn! Arī es neesmu mētājies ar vārdiem.

Kristīne piekrīto�i pamāja.

-�� Es zinu, - viņa stingrā balsī pateica. - Tas ir mūsu liktenis - būt abiem kopā.

Andris atkal Kristīni noskūpstīja. Viņa bija ģērbusies vieglā baltā kleitā, krū�turi nenēsāja, un katra cie�āka savstarpēja saskar�anās abiem uzreiz izraisīja veselu jūtu vētru un grūti pārvaramu vēlē�anos vienam pēc otra�

-��� Es neticu liktenim, - Andris sacīja. - Es ticu vienīgi pats sev. Un mazliet arī tev�

-��� Nejaukais! Kādēļ tikai mazliet?

-���� Tāpēc, ka visas meitenes ir kā jūras vēj�. Nekad nevar zināt, uz kuru pusi tas pēk�ņi sāks skriet!

-��� Es gan zinu! � Kristīne draiski iesaucās.

-���� Tad ir labi, - Andris viegli noglāstīja meitenes krūtis. � Tad es esmu dro�s.

Kristīne pagriezās un ātrāk gribēja nokļūt mājās, kur lielajā verandā viņi divatā varētu darīt to, ko abi tik ļoti vēlējās�

-��� Iesim iek�ā! - viņa aicināja.

Andris mirkli padomāja.

-��� Tava māte mājās?

-��� Jā, - Kristīne atbildēja. - Viņai darbs beidzas astoņos.

-��� Un tas viņas draugs? - Andris vēl painteresējās.

-��� Dro�i vien. Kur viņam citur likties?

Un tad Kristīnes apziņu pār�ķēla melns zibens. Viņa pēk�ņi atcerējās savu tēvu�

Kristīne nobijusies saķēra Andra rokas un ļoti uztraukusies skatījās sava drauga nedaudz pārsteigtajā sejā.

-�� Ai, Andri! - Kristīne smagi nopūtās. - Es pavisam aizmirsu! �odien ta�u mans tēvs� Viņ� man atrakstīja vēstuli. Viņ� �odien beidzot iznāk no cietuma!

Andri tas īpa�i nesatrauca. Tad jau drīzāk otrādi. Viņ� iesmējās un sāka draiski raudzīties apkārt.

-���� Tad iesim viņu apsveikt! Saplūksim tepat kaut kādas puķes�

-��� Nē! - Kristīne negaidīti asi pateica.

-��� Kādēļ ne? - Andris neslēpa izbrīnu. � Vecīti vajag� Zini, pieci gadi tur nav neko daudz vieglāki par pieciem gadiem karā. Tu joprojām uz viņu dusmojies?

Kristīne vēl cie�āk satvēra Andra rokas.

-��� Es viņu neieredzu! - meitene klaji pateica.

-��� Manu maigo putnēn! - Andris pārmeto�i iesaucās. - Ko es dzirdu?

-Jā, Andri, jā! - Kristīne bija ļoti uztraukusies un nebaidī�damās atkārtoja iepriek� pateikto. - Es viņu neieredzu! Tie�i tā! Neieredzu! Jo viņ� savā laikā nekrietni nodeva mammu. Un mani tāpat!

Kristīne da�us mirkļus domīga klusēja, tad strauji papurināja galvu, kā vēlreiz gribēdama negaidīti atgriezu�os pagātni aizsviest prom.

-��� Nāc! � viņa paņēma Andri aiz rokas un veda sev līdzi. - Aiziesim vēlreiz pie jūras! Tur viss ir tik tīrs, tik brīvs�

Tā arī bija. Debesis virs jūras vēl rotājās rieto�ās saules atblāzmā, mirdzēja pirmās zvaigznes, pūta viegls dienvid�rietumu vēj�, klusi lidoja putni, un pasaule patie�ām �ķita tik apbrīnojami tīra un skaista, it kā visi cilvēki nez kur būtu pazudu�i.

Un visu iznīcino�ais ļaunums un naids arī bija pazudis.

Uz zemes iestājies miers.

Es nesteidzoties atgriezos mājas priek�ā pie vecā ozola celma. Tur pirms astoņiem, desmit gadiem kādam tolaik diezgan lielam priek�niekam pilsētas izpildkomiteja nelikumīgi bija ierādījusi apbūves gabalu, jaunais censonis �akli jau atveda da�us būvmateriālus un izraka tran�ejas mājas pamatiem, ta�u uzņēmīgo būvētāju un partijas funkcionāru drīz vien no darba atlaida un arestēja. Pa kaklu laikam dabūja ari tie, kuri acīm�redzot par lielu atlīdzību viņam apbūves gabalu bija pie�ķīru�i, jo pēc tam �eit neviens būvētgribētājs vairs nerādījās. Būvma�teriāli tika aizvesti, tran�ejas un bedre aizbērta, un tagad, atkal kā senāk, ielas otrā pusē zaļoja neliela pļava, da�as priedes, bērzi un kādreiz varena ozola pussatrūdējis celms.

Tā aiziet tā pasaules godība, es grūtsirdīgi nodomāju, atce�rēdamies �o jau Bībelē pieminēto dzīves patiesību. Viss aiziet, viss iznīkst� Kādreiz vareni valdnieki tiek bāzti cietumos, tiesāti un no�auti. Bagātnieki dzīvi beidz ar ubaga spieķi pie rokas� Bezgala laimīgie kļūst nelaimīgi, un dzīvi beigu beigās vienmēr nomaina nāve.

Kas mums paliek? Kas mūsu dzīvē ir īsts un palieko�s, kas īslaicīgs un nepatiess? Un vai vispār mūsu mū�ā ir kaut kas tik vērtīgs un vajadzīgs, ko mums par katru cenu vajadzētu censties iegūt un paturēt?

Lēni pacēlu galvu un ieraudzīju, ka pie mājas, diezgan skaļi sarunādamies, pienāk trīs bravurīga izskata vīrie�i un ilgi pēta mājas adresi un vārtus.

��� Haralds Vinters� - skaļi lasīja garākais no pienāku�ajiem. � Grunts numurs �etri simti astoņi� Pumpuru iela desmit� Tas varētu būt �eit. Man �ķiet, viņa pirmīt kaut ko teica par Pumpura ielas desmito numuru!

Plecīgs vīrietis, kas bija ģērbies melnā ādas jakā, piekrīto�i pamāja.

�Es arī atceros, ka viņa minēja desmito numuru.

Pēc tam viņ� paskatījās apkārt, ielas pretējā pusē ieraudzīja mani un nesteidzīgi pienāca klāt.

��� Paklausies, priek�niek! - viņ� skaļi uzsauca. - Vai tu te nemanīji..?

Pēc īsa brītiņa viņ� sev par lielu pārsteigumu mani pēk�ņi atpazina. Un es arī atpazinu.

Pienācējs kādreiz bija visas tuvākās un tālākās apkārtnes lāsts un nelaime Viktors Sabo, jau zēna gados dabūjis iesauku Rad�a.

Jo viņ� izcēlās ne tikai ar tum�u ādas krāsu (viņā ritēja ungāru �igāna asiņu piejaukums), bet ari ar savu nepakļāvīgo, gandrīz vai nevaldāmo raksturu un valdonīgo dabu. Viņ� mū�dien, jau no skolas laikiem, bija nepārtrauktā konfliktā ne tikai ar vecā�kiem, kaimiņiem un skolotājiem, bet arī ar likumu. Tikai par smagiem noziegumiem vien vēlāk viņ� tika �etras reizes tiesāts un pa�laik acīmredzot baudīja kārtējo īslaicīgo brīvības atva�ļinājumu�

Es ar �o Jūrmalas un visas kriminālās pasaules slavenību biju pavadījis kopā ne tikai tālo skolas laiku, bet arī pirmos divus sava ieslodzījuma gadus.

Mēs viens pret otru izjutām zināmu cieņu.

-��� Hari! - Rad�a priecīgā pārsteigumā iesaucās un spēcīgi ieblieza man pa plecu. - Veco, labo traperi! No kurienes tu te uzradies?

Es pasmaidīju. Arī man bija prieks redzēt kādreizējo ieslo�dzījuma biedru.

-��� �odien beidzot no turienes tiku laukā! - priecīgs paziņoju.

-�� Bravo! - Rad�a kliedza. - Tagad mums uz �ito lietu būtu steidzīgi jāiedzer! Tev ir kāda pudele?

Es pakratīju galvu.

-��� Nav.

-��� Kā tad tā? No būra mājās, un nāc tuk�ām rokām?

-��� Vai tu no turienes atgriezies bagāts? - ironiski noprasīju.

Rad�a smaidīja.

-���� Es dzēru �etras dienas! Tu tikai padomā, �etras dienas vislabākajos Jūrmalas krogos!

-��� Ko tagad dari? � painteresējos.

-��� Tā� visādi. - Rad�a no tie�as atbildes izvairījās. - Kas pagadās�

Pēc tam viņ� pamāja ar roku pārējiem vīrie�iem.

-��� Korķi ! D�ok ! Nākat iepazīties! Tas ir Haralds Vinters! Pasaul-slavens �urnālists! Mēs ar viņu divus gadus, kā saka, uz vienām nārām� Vispār, dzelzs vecis.

Garais pienāca klāt un pasniedza milzīgu ķepu.

-��� D�okijs,- viņ� dobjā balsi stādījās priek�ā. - Es ari neesmu no bleķa taisīts.

-��� Tā izskatās, � noteicu, smagu skatienu nopētīdams D�okija vareno augumu.

D�okijs tikpat vērīgi paskatījās uz mani.

-��� Haralds Vinters� - viņ� lēnīgi noteica un ar roku pameta uz mājas pusi. - Vai tā nav tavējā pils?

Piekrīto�i pamāju.

-��� Tā iznāk.

-��� Ko tad tu �eit stāvi ? Neviens nelai� iek�ā, vai?

-��� Gan jau ielaidīs, - es mierīgi pasmaidīju.

-���� Ceri, ceri! - Rad�a spēji iesaucās. - Tikai neaizmirsti, ka tagad ne tikai manā, bet arī tavā priek�ā vienmēr būs uzcelts daudz augstāks �ogs, nekā tas bija zonā! Tas būs nepārvarams! Un vienā pusē stāvēsim mēs, bet otrā� dzīvos un priecāsies viņi! Tie labiņie! Tie pareizie! Visi tie �aklie, godīgie un tīrie!

Paņēmu somu, aizgāju līdz vārtiņiem un nospiedu rokturi. Es vairs nevēlējos uzturēties �o drūmo vīru kompānijā.

D�okijs mani negaidīti cie�i satvēra aiz rokas.

-��� Paklausies, baron! - D�okija balsī skanēja tērauds. � Iegājis iek�ā, apskaties, vai tur nav ienākusi meklēt dzīvo�anu arī kāda sieviete! Tāda dikti smuka, viegli rozā kleitiņā!

Es saspringu.

-��� Kas tu viņai tāds esi? - prasīju. - Vīrs?

-��� Ej vien iek�ā un apskaties! � D�okijs steidzināja. � Mēs te pēc kāda laika atkal piestaigāsim!

Visi trīs lēnā gaitā aizslāja.

Vārtiņi tagad stāvēja atvērti, bet es iek�ā vēl negāju. Mazliet nervozi aizsmēķēju cigareti un domīgi raudzījos uz ielas galu, kur no vakara krēslas iznira manas meitas Kristīnes un Andra jaunavīgie stāvi.

Abi jaunie�i, smiedamies un par kaut ko sarunājoties, nevē�rīgi pagāja man garām. Viņi ielas malā stāvo�o cilvēku nemaz nepamanīja.

���� Kristīn! - es meitu skaļi pasaucu.

Jaunie�i apstājās un, mazliet izbrīnīju�ies, paskatījās atpakaļ. Kristīne pirmajā mirklī mani nepazina. Varbūt viņa vienīgi no�jauta, kas es tāds esmu.

Viņa pagriezās pret Andri un klusi palūdza: - Ej, lūdzu, aug�ā! Es drīz nāk�u. Tas ir mans tēvs�

Andris saproto�i pamāja un aizgāja.

Es pienācu pie Kristīnes un saviļņots satvēru meitu aiz pleciem.

-�� Tu mani vairs nepazīsti? - baiļu pārņemts prasīju. Bērnībā meitene mani ļoti mīlēja, jo es vienmēr biju labā garastāvoklī, nekad īpa�i neko neaizliedzu, nebāros, nekontrolēju, ļaudams viņai savas problēmas risināt pa�ai un būt pēc iespējas patstāvīgai. Bet, ja ģimenē tomēr radās kādi nelieli konflikti vai nesapra�anās, tad tos atrisināju un nogludināju ar asprātīgu humoru un smaidu. Kristīne mani burtiski dievināja. Meitene bija lepna arī par to, ka es bie�i uzstājos radio un televīzijā, dikti gudri runāju un biju visai populārs. Nevienam no skolas biedriem tik slavena vecāka nebija, un Kristīnes pa�apziņai tas ļoti glaimoja.

Bet tad kādu vakaru pilnīgi negaidīti sievai un viņai paziņoju, ka esmu iemīlējies citā sievietē, ka viņa ir mana darba kolēģe, arī televīzijas �urnāliste, un es esmu nodomājis ar viņu precēties.

�is trieciens nāca tik pēk�ņi un smagi, ka abas sievietes gandrīz nonāca �oka stāvoklī un ilgi nespēja attapties. Pirmajos pēcpaziņojuma mirkļos tas viss �ķita tik neiespējami un dumji, ka viņas to uztvēra kā manu kārtējo joku.

Bet tā tomēr bija īstenība. Pēc diviem mēne�iem oficiāli iz�ķīros, Kristīne ar māti pārcēlās dzīvot mājas aug�stāvā, bet apak�stāvs palika manā un jaunās sievas Ligitas rīcībā.

No tā brī�a mīlestības, saticības un miera vietā kā brāzmains jūras vēj� mājā iedrāzās un palika savstarpēja neuzticē�anās, skaudība, apvainojums un klaj� naids�

�Kādēļ tu to darīji?� Kristīne bie�i jautāja. �Kāpēc līdz pama�tiem vajadzēja sagraut to, kas tik ilgi un ar tādām grūtībām bija uzcelts? Jā, Ligita nenoliedzami ir skaistāka un izglītotāka par mammu, bet Ligita ir auksta, lepna un valdonīga! Turklāt nekādi nespēju ticēt, ka viņa ir spējīga būt uzticīga� Bet mamma vienmēr ir klusa, padevīga un laba. Kāpēc tev viņa bija jāpamet, to apmainot pret skaistu, ta�u ļaunu sievieti?� To Kristīne nekādi nespēja saprast, varbūt tikai tagad, kad pati sākusi dzīvot pieau�gu�as sievietes dzīvi, viņa varbūt saprot, ka �ķir�anās iemesls varēja slēpties arī manas un mātes seksuālajā nesaderībā, kā arī Ligitas pārmērīgajā erotismā. Jo tik �iku, modernu un seksapīlu sievieti, kāda bija Ligita, patie�ām bie�i redzētnegadījās.

-��� Meitiņ! Vai tu tie�ām mani vairs neatceries? - rūgtuma pilns atkārtoju jautājumu.

Kristīne ar asu kustību atsvabinājās no manām rokām.

-���� Labvakar, tēv, - viņa diezgan vēsi sveicināja.

�ie vārdi mani saviļņoja. Atkal izstiepu rokas, lai apmīļotu meitu, bet Kristīne ātri atkāpās soli atpakaļ. Tas mani pārsteidza un sarūgtināja. Es tomēr biju iedomājies savu atkalredzē�anos ar meitu daudz siltāku un cilvēciskāku.

-��� Tu no manis baidies? -Nē.

-���� Kādēļ tad bēdz?

-��� Es negribu� - Kristīne izvairīgi noteica.

-���� Meitiņ� - man spēji aiz�ņaudzās kakls. - Tu nemaz nepriecājies, ka es..?

-���� Nē! - Kristīne atklāti pateica.

Tas man bija milzīgs pārsteigums.

-��� �ēl, - noplātīju rokas un skumji raudzījos uz tagad jau pilnīgi pieaugu�o meitu. - Es par �o tik�anos sapņoju piecus gadus.

-�� Kaut kā nemaz neticas. - Kristīne paraustīja plecus. � Tavai sirdij ta�u bija tuvāks cilvēks, par kuru tu varēji izsapņoties�

Tātad nekas tomēr netiek aizmirsts, rūgti nodomāju. Par vienreiz izdarītu kļūdu, maldī�anos vai skaistu neprāta mirkli da�kārt mums jāmaksā visu mū�u�

-��� Varēju, jā� - domīgs un mazliet tā kā sa�ļucis, nolaidu rokas gar sāniem. - Bet es domāju par tevi. Tu esi kļuvusi pavisam cita� Skaistāka. Pilnīgi pieaugusi.

-��� Jā, tēt, - Kristīne apstiprināja. - Esmu jau patstāvīga.

-��� Vai vidusskolu pabeidzi? - painteresējos. -Jā.

-��� Ko tagad dari?

-��� Strādāju.

-���� Mācīties tālāk negribēji? -Nē.

-��� Kāpēc? - vīlies jautāju. - Tas nemaz nebūtu bijis slikti.

-��� Dro�i vien, - Kristīne piekrita. - Ta�u es negribēju tik ilgi sēdēt mammai uz kakla.

Es to sapratu.

-��� Kur tu strādā?

-��� Universālveikalā. Majoros.

-��� Turpat, kur mamma?

-��� Nē. Mamma tagad ir tepat sakņu bodē.

Tas mani nedaudz pārsteidza.

-��� Tur ta�u ir sliktāk.

-��� Mammai ir labāk, - Kristīne ātri paskaidroja.

Es apklusu. Pa �iem gadiem dro�i vien ne tas vien būs mainī�jies. Un Kristīne ir galīgi izmainījusies. Es viņu visu laiku atcerē�jos kā jautru, spriganu un ļoti pieklājīgu bērnu, bet tagad manā priek�ā stāv tikpat kā sve�a jauniete, no kuras jau pa gabalu ledo auksta vienaldzība un atklāta nepatika.

Kas pa �iem gadiem ir noticis ar pasauli un cilvēkiem? Kāpēc neviens no mums nav kļuvis labāks?

-��� Es tevi te pirmīt redzēju ar kādu puisi, - jau bez sevi�ķas intereses turpināju runāt. - Vai esi precējusies?

-��� Nē, - Kristīne joprojām atbildēja strupi un neiecietīgi.

Man to bija grūti saprast.

-���� Kristīn� Kādēļ tu esi tik auksta? - manā balsī skanēja vil�anās un dziļa sāpe.

-��� Bet vai tu pret mums biji siltāks? - Kristīne negaidīti asi prasīja. - Tu pret mammu un mani� biji labs?

Nesapratnē novērsu skatienu.

-��� Pagāju�i pieci gadi� Nē, nu jau būs se�i. Un jūs abas vēl joprojām turat naidu uz mani ?!

Kristīne atspiedās pret nedaudz izļodzīju�os sētas stabu un kaut kur dziļi savā dvēselē varbūt saprata, ka viņai pret tēvu laikam tomēr vajadzētu izturēties citādi. Dro�i vien. Daudz labāk, siltāk, bet viņa to nekādi nespēja. Jaunības maksimālismā un savos priek�statos par īstu mīlestību Kristīne mani vērtēja ļoti zemu un nekādi nespēja piedot manu toreizējo garīgo un fizisko vājumu.

-�� Es domāju, ka tas nekāds naids nemaz nav, - Kristīne sacīja. -Tu pirms se�iem gadiem no mums aizgāji. Tu mūs pameti! Vai tagad tev būtu jābrīnās, ka esi mums kļuvis sve�s?

-��� Es tev nevaru būt sve�s! - neiecietīgi pateicu. � Rēķini kā gribi, es tomēr esmu tavs tēvs!

-���� Uz papīra! - Kristīne izsmējīgi atsaucās. - Bet kā ir īstenībā? Kā dzīvē? Kad es tevi esmu sajutusi kā tēvu? Kad tu atradies nemitīgos komandējumos un vēlu vakaros nāci mājās?

-��� Tāds bija mans darbs.

-�� Vai varbūt tad, kad sāki atklāti krāpt mammu un saieties ar Ligitu?

-��� Es tavu māti nekad neesmu krāpis! - iesaucos. - Tu to iegaumē uz visiem laikiem! Es visu darīju godīgi!

Kristīne nicīgi iesmējās.

-��� Paskaidro, kā nodevība var būt godīga?

-�� Tu ļoti maldies, Kristīn! - manā balsī skanēja dusmas un no�ēla. - Man �ķiet, tu esi vēl pārāk jauna, lai par �ādām lietām� Lai par divu pieaugu�u cilvēku attiecībām runātu tik kategoriski augstos toņos. Nodevība� Ko tu, bērniņ, vispār zini par nodevību?

-��� Pietiekami daudz, - Kristīne atbildēja. - Se�us gadus mēs ar mammu esam vienas. Tu domā, mums ir viegli?

-��� Nē, tā es nedomāju, - atzinos. � Glu�i tāpat nedomāju, ka jūsu dzīves vieglumu nez kādēļ būtu jānodro�ina tie�i man.

-�� Jā, tie�i tev! � Kristīne nikna atgādināja. - Neaizmirsti, tu ta�u mammai biji vīrs, abi kādreiz viens otru mīlējāt, par kaut ko sapņojāt, cerējāt, viens otram kaut ko solījāt, varbūt pat zvērējāt! Bet tu neko neesi izpildījis!

Galīgi sadrūmu. Kristīne ar savu ne�ēlīgo atgādinājumu bija nedaudz uzplēsusi tās vecās rētas, kas vismaz atmiņā mani vēl vienoja ar biju�o sievu Dzintru.

-��� Tev taisnība, Kristīn, - domīgs piekritu. - No tā, ko es kādreiz tavai mātei tiku solījis, es patie�ām neesmu izpildījis itin neko.

-�� Tad uz ko tad tu cerēji? - Kristīne jau mierīgākā balsī vai�cāja. - Lai mēs tevi �odien sagaidītu ar rozēm?

Rūgti iesmējos.

-��� Ko tu! Uz to nu gan es necerēju!

-��� Un tā tava Ligita arī ne ar ko tevi nesagaidīs! - Kristīne indīgi pateica. - Ja nu vienīgi ar savu kārtējo mīļāko!

Turpināju rūgti smaidīt.

-��� Vai viņai to mīļāko ir bijis daudz?

-�� Neesmu skaitījusi! - Kristīne atcirta. - Bet to ta�u tu laikam zini, ka Ligita jau pusgadu pēc tavas notiesā�anas iesniedza tiesā prasību par jūsu laulības �ķir�anu, lai pēc tammierīgi varētu laist pa labi un kreisi?

-�� Es to zinu, - atbildēju. - Viņa divas reizes bija atbraukusi pie manis uz satik�anos un visu pateica.

Kristīnes sejā pavīdēja izbrīns.

-��� Un tu viņu nenositi?!

Pienācu tuvāk un atklāti ieskatījos meitas zilajās acīs.

-�� Es viņu mīlēju, - klusi atzinos. - Kristīn, ja tu tikai spētu iedomāties, cik stipri es �o sievieti toreiz mīlēju! Man �ķiet, tas pat gāja pāri normāla cilvēka saprātam!

Kristīne līdzjūtīgi pamāja ar galvu.

-��� Man arī tā �ķiet.

-��� Ko tagad Ligita dara?

-��� Es jau teicu. Dzīvo kopā ar kaut kādu Valdi.

-��� Kas viņ� tāds ir?

-��� Runā, esot liels biznesmenis. Kaut kādas tur firmas prezi�dents.

-��� Vai viņi aizņem visas �etras istabas? - es a�i painteresējos.

-�� Trīs. Dzirdēju, ka mazāko viņi �ovasar nezin kāpēc taisoties izīrēt. Varbūt grib kalponi.

-��� Kur jūs?

-��� Mēs ar mammu, kā agrāk, dzīvojam aug�stāvā.

-��� Vai mamma joprojām ir viena?

-��� Tā, pa pusei, � Kristīne negribīgi atbildēja. - �ad tad pie viņas piestaigā viens paputējis mākslinieks.

-���� Kā ir ar verandu? - es ieinteresēts prasīju. � Tā ta�u ir brīva, vai ne?

Kristīne nobāla un spējās dusmās atmeta ar roku.

-���� Nē, aizņemta! � viņa skaļi iesaucās un, kā aizsargādamās, sev priek�ā aizlika abas rokas. - Verandā pa vasaru dzīvo�u es ar Andri�

-���� Nekas, Kristīn, tu ar viņu varēsi dzīvot savā aug�stāva istabā, � es nomierino�i pateicu.

Kristīne negaidīti pārvērtās. Viņas acis iekvēlojās atklātā naidā, jo acīmredzami tika apdraudēta viņas izsapņotā laime � būt kopā ar Andri tālāk no mātes acīm un ausīm�

-���� Brauc prom! � Kristīne pēk�ņi skaļi pavēlēja, nejuzdama ne mazākos sirdsapziņas pārmetumus. Es viņas acīs jau sen biju pārstājis būt tēvs vai vienkār�i tuvs cilvēks. Tagad viņas priek�ā stāvēja tikai mazpazīstams vīrietis, kur� grib ielauzties viņas iecerētajā dzīves vietā.

-���� Dzirdi? - Kristīne turpināja kliegt. - Brauc prom! Vai tad tu neredzi, nejūti, nesaproti, ka neviens tevi te negaida, nevie�nam tu neesi te vajadzīgs?

Cie�i sakodu zobus. Pēdējās cerības bija zudu�as. Es līdz ar katru savas miesas �ūnu sapratu, ka patie�ām piepildās ļaunākais � mani pat negrib ielaist iek�ā. Es �iem cilvēkiem esmu kļuvis sve�s, nevajadzīgs un ļoti nevēlams. Lai! Ejiet visi kaut uzkārties!

Ja jau kar�, tad kar�! Ja jau naids, lai ir naids! Es arī jums varu piestādīt savu rēķinu! Un tas nebūs mazs! Tie�i otrādi! Tas būs ārkārtīgi liels un smags. Jūs mani negribat sagaidīt kā nelaimī�gu cietumnieku, kā kādreiz jums vistuvāko cilvēku� Lai! Es pa �iem gadiem esmu norūdījies. Esmu pārcietis neiedomājamus pazemojumus, pārcietī�u arī �os! Bet jūs velti cerat, ka es pado�os. Nē! Vinteri nekad nepadodas! Vinteri tiek sakauti vai arī uzvaram mēs - sena zvejnieku dzimta Rīgas jūras lī�a krastā.

-��� Kristīn! � es skarbi apsaucu nikno jaunieti. � Ko tu runā! Velns parāvis, galu galā, tu ta�u esi mana meita un �ī ir mana māja!

-�� Tie�i tāpēc es arī runāju, ka esmu tava meita! - Kristīne nerimās. - Viss jau bija piemirsies, kaut kā sācis notrulināties� Katram jau sava dzīve� Ko tu te meklēsi? Ko tu te ceri atrast? Kāpēc atkal visu taisies izjaukt?

Kārtējo reizi skumji pa�ūpoju galvu.

-���� Es neko vairs izjaukt nevaru. Viss iespējamais ir jau sadragāts.

-��� Un arī neko jaunu tu uzcelt nevarēsi, - Kristīne noteica.

-�� Dro�i vien, � es piekritu. � Ta�u �ī ir mana māja, Kristīn! Mana! To ir cēlis mans tēvs, un to vēlāk pabeidzu es! Tu to saproti? Es neesmu atgriezies ne no kāda ārzemju izpriecas brauciena! Es piecus drausmīgi garus gadus�

Man aizlūza balss. Es neko vairs negribēju pierādīt vai kādu pārliecināt. Man bija jārīkojas.

-��� Bet kas pie tā vainīgs? - Kristīne aizvainota prasīja. - Tu vai mēs?

Mirkli domāju.

-�� Ne tu, ne es, ne arī kāds cits, - grūtsirdīgi pateicu, paņēmu somu un gāju uz vārtiņiem. Kristīne to redzēdama, kā kaķene man aizlēca priek�ā un ar abām rokām mēģināja atgrūst.

-��� Nē! - viņa atkal nikna kliedza. - Es tevi lūdzu! Harald Vinter! Ej prom! Vienalga kur, tikai prom no �ejienes! Līdz �im man tevis bija mazliet �ēl, bet ja tu atkal ienāksi mājā, atkal visu saārdīsi� Nē!

Es ātri pārdomāju. Es negribēju fiziski cīkstēties, vismaz ar Kristīni ne. Vēlāk mājā un verandā iekļū�u tāpat. Bet tagad lai viņa pazūd! Lai iet pie sava �aļa, lai pastāsta viņam un mātei, ka esmu atgriezies, un lai to uzzina arī tā mauka Ligita! �ī nakts jums visiem būs ļoti nemierīga. Lai nu ko, bet to es jums apsolu!

Atkal apsēdos uz celma, pieveru acis un iegrimu smagās pārdomās.

Tuvāko pasaules daļu lēnām apņēma tumsa.

Kaut kur netālu ierējās suns, bija dzirdamas skaļas cilvēku balsis, sievie�u smiekli, dobj� troksnis un mūzika. Pēc tam viss negaidīti apklusa, un manā apziņā spēji un neatvairāmi ielauzās ne pārāk tālas atmiņas, tie da�i gai�ākie un pa�i melnākie dzīves mirkļi, kurus vēlāk tik bie�i no�ēloju un kuri tik ātri un ne�ēlīgi izmainīja manu dzīvi�

�ampanietis Pulsar. Tie�i no Parīzes. Marlboro cigaretes, laikam no Arizonas �tata. Supermoderns dzīvokļa interjers. Gudri, inteliģenti cilvēki. Izsmalcināta sabiedrība. Tur bija pat vairāki ārzemnieki - lepns Ņujorkas advokāts un kāds ļoti enerģisks latvie�u izcelsmes biznesmenis no Toronto. Un vēl viens stīvs profesors no Stokholmas. Un sievietes - viena par otru skaistākas un pievilcīgākas. Mana Ligita varbūt bija pati skaistākā, gudrākā un interesantākā no viņām visām. Es uz Ligitu skatījos ar starojo�u lepnumu. Manai vīrie�a patmīlībai glaimoja apziņa, ka �ī sieviete pieder tie�i man! Ne amerikāņu advokātam, ne bagātajam Kanādas firmas īpa�niekam, pat ne tam ārkārtīgi izsmalcinātajam zviedru profesoram! Un arī manam labākajam draugam Vitoldam ne, kura mājās mēs sagaidījām to nolādēti melno 1991. gadu. Ligita piede�rēja man! Un tikai man! Skaista, strauja un apburo�i eleganta! Sieviete no �urnāla Burda pirmā vāka! Turklāt viņai piemita tik nevaldāms un grūti apmierināms seksuālais temperaments, ka es jau toreiz �ad tad sāku ba�īties, ko darī�u vēlāk, kad kļū�u da�us desmitus gadus vecāks. Bet toreiz tā bija liela laime būt ar viņu kopā gan darbā, gan viesībās, gan gultā�

�Laimi, veselību, mīlestību!�

Jā! Dodiet! Laimi, veselību un mīlestību� Ja varat iedot. Bet neviens jau nedeva. Ne jūs, ne Dievs.

Jūs varat iedot vienīgi naudu. Varbūt vēl labas pusdienas. Piedevām vēl pieklājīgus, ta�u ne visai patiesus vārdus. Bet neviens no jums man nespēja iedot ne kripatiņu no savas sirds. Par dvēseli nemaz nerunājot! Un par uzticību nekliedzot! Par mīlestību vispār klusējot. Es mīlestību tagad negribu pieminēt pat domās. Jo tādas nekur nav! Ir tikai maucība! Ir tikai lielais dzīves tirgus, kur viss tiek pirkts un pārdots! Ir tikai nevaldāma miesaskāre un iespējas to apmierināt vai palikt be�ā! No �īs seksuālās neapmieri�nātības neviens gan nemirst, ta�u da�reiz nojūdzas gan� Es arī biju tuvu �ai robe�ai. Es kā vājprātīgs toreiz gribēju iegūt tie�i �o Ligitu! Kāpēc? Priek� kā? Nezinu. Nekad to neesmu spējis izskaidrot. Man bija brīni�ķīga sieva un bezgala jauks bērns. Tie uzreiz aizmirsās, tie vienā mirklī pārvērtās sve�ās personās, nebija vairs vajadzīgi! Toties kā gaiss un miesas barība pēk�ņi man bija vajadzīga �ī lepnā, karsti aukstā lellīte, kura tik pavedino�i prata smaidīt un mirk�ķināt savas lielās, tum�ās acis� Nezinu, vai manu nevaldāmo pieķer�anos �ai sievietei var izskaidrot tikai ar seksu. Dro�i vien, ka ne. Tur noteikti bija vēl kaut kas. Acīm�redzot tie�i tas, ko cilvēki tik bie�i apzīmē ar mistiski noslēpumaino vārdu mīlestība. Dro�i vien. Vai citādi es būtu spējīgs rīkoties tik neprātīgi?

Un tomēr.

Neskatoties uz bēdīgajām sekām, jāatzīstas, ka tas tomēr bija vienreizēji skaisti - kaut uz mirkli nebūt sīkam dzīves grāmat�vedim, kur� rūpīgi uz kalkulatora rēķina, ko viņ� ar savu rīcību var iegūt, ko zaudēt; kāda cena būs jāmaksā par iz�ķiro�o lēmumu un kvēlajām jūtām� Tagad es zinu, cik tas viss maksā. Parasti gan mīlestība mums nemaksā neko vai arī tā prasa tik daudz, ka mēs nekad nespējam norēķināties un vienmēr tai paliekam parādā.

Un noteikti vēl kādam nelaimīgam un dumjam cilvēkam, kas ar saujā paņemtu dvēseli no tevis mēģinās atdabūt kaut niecīgu daļiņu no tās lielās bagātības, kas sen jau bezcerīgi iztērēta. Vadoties pēc tirgus likumiem, ja jūs savu īpa�umu esat izputināju�i abi� Tad neko! Jāizziņo bankrots, mazliet jāparaud un jāmēģina kaut ko iekrāt vai iegūt no jauna. Bet, ja jūsu kopējo bagātību vienatnē vai kopā ar citu ir iztērējis vai nozadzis jūsu uzticamais partneris�

Es varu būt mierīgs. Es zadzis neesmu. Tāpat arī slepus neko neesmu tērējis. Un nevienam neesmu palicis parādā. Neko! Ja nu vienīgi Ligitai� trīs spļāvienus sejā. Vai dūri starp acīm. Vai nazi krūtīs. Vai lodi sirdī. Vai vienkār�i smieklus. Skaļus, nicīgus smieklus� Jo, galu galā, kas tas ir, ko tu esi ieguvusi, bet es tik nepelnīti zaudējis? Tā ir dzīve, Ligit. Tik maz un tomēr tik sasodīti daudz�

Biju ļoti uztraucies. Galva kļuva neizturami smaga, da�brīd tur sadzirdēju kādu iekliedzamies, uz da�iem brī�iem tālumā blāvi pavīdēja apledojusī Brīvības iela, baltā ka�okā tērpusies sieviete ar mazu bērnu pie rokas, piedzēries vīrietis, kas pēk�ņi sadomāja izskriet da�us metrus pirms brauco�ās automa�īnas, straujā bremzē�ana, asais stūres pagrieziens pa labi, tad dobj� blīk�ķis, necilvēcīgs sauciens pēc palīdzības, sniega kupena un Ligitas baiļu un lūguma pilnais skatiens�

Lēnām atgriezos tagadnē. Atvēru acis, bet pirmajā mirklī neko neredzēju. Pēc neilga laika tomēr pēk�ņi ieraudzīju, ka man blakus stāv veca �igāniete, vērīgi uz mani skatās un kaut ko klusi pie sevis bubina.

-��� Neko nesaprotu, nesaprotu�

Uzreiz neapjēdzu, vai redzētais un dzirdētais notiek īstenībā, vai tās atkal ir tikai noguru�o un ļoti uzbudināto smadzeņu izrai�sīta kārtējā halucinācija�

-��� Ko tu nesaproti? - �ukstus prasīju.

-��� Tavās acīs nodzisusi gaisma, - �igāniete paskaidroja.

-��� Tas nekas! - centos veco dāmu nomierināt. � Nekas�

-��� Gribi, es to atkal iedeg�u! - �igāniete sparīgi piedāvājās, un �ķita, ka manās acīs patie�ām tūlīt tiks iemesta uguns.

-��� Nevajag! � gurdi noteicu. � Es neko vairs nevēlos redzēt.

-��� Bet tu redzēsi! - �igāniete sacīja. - Redzēsi vairāk par visiem!

-��� Tad tas nebūs taisnīgi.

-��� Tu zini, kas ir taisnīgi, kas netaisnīgi? - �igāniete �aubī�damās jautāja.

-��� Esmu to izjutis uz savas ādas, - cietā balsī atbildēju.

�igāniete noliecās zemāk un vēl vērīgāk paskatījās uz manu

saguru�o stāvu.

-��� Tagad esi nolēmis padoties? - viņa prasīja.

Nedaudz apmulsu, tad domīgs pa�ūpoju galvu.

-��� Es kādreiz� pirms se�iem gadiem gāju pretī lielai gaismai, bet tagad, kā redzi, esmu ietriekts dziļā tumsā. Ja tu kaut ko saproti no �īs pasaules un cilvēkiem, tad pasaki - kādēļ tas tā ir noticis?

�igāniete iesmējās.

-��� Tā tas notiek vienmēr! Pārāk spo�a gaisma ap�ilbina�

-��� Tu neesi sevi�ķi gudra.

-��� Man sevi�ķi gudrai nemaz nav jābūt! - �igāniete turpināja smieties. - Pietiek ar to, ka es daudz ko zinu.

-��� Kaut kā nemaz neizskatās.

�igāniete vispirms ar abām rokām sabu�ināja savus ogļu- melnos matus, nedaudz sakārtoja uz pleciem uzmesto sarkan�raibo lakatu, sa�ūpoja varenās krūtis, tad strauji noliecās tuvu manai sejai.

-��� Gribi, es tev pateik�u tavu nākotni?

Da�us brī�us �aubījos, tad izlēmis, ka tik un tā neko zaudēt nevaru, �igānietei lēni pastiepu atvērtu plaukstu.

-��� Saki!

�igāniete roku atgrūda un izskatījās gandrīz vai apvainojusies.

-���� Man nav vajadzīgas tavas roku līnijas! Tavs liktenis ir ierakstīts acīs!

Viņa paliecās vēl tuvāk, hipnotizējo�i raudzījās manās acu zīlītēs un atkal sāka klusi murmināt.

-�� Tu esi nogājis tālu ceļu� Kroņa māja. Melns krusts. Kaut kas ļoti auksts.

-���� Kas vēl? - diezgan vienaldzīgs vaicāju.

-���� Krusts ir neticami smags� - �igāniete nedaudz izbrīnī�jusies turpināja. - Tu knapi spēj to noturēt.

-��� Nekas! - es zīlētāju iedro�ināju. - Noturē�u! Kas vēl?

-�� Tu esi uzņēmies� - �igāniete gribēja turpināt, tad apmul�susi aprāvās. - Es te kaut ko nesaprotu�

-��� Skaties dziļāk! � devu padomu. �igāniete brīdi klusēja, tad domīga noteica:

-��� Uz tavas dvēseles guļ milzīgs grēks�

-��� To es zinu! � nepacietīgi iesaucos. - Runā tālāk!

-��� Savādi� � Veco dāmu joprojām māca stiprs apmulsums.

-��� Man tas liekas pat neticami�

�igānietes seja beidzot atplauka, un tā kļuva gai�a un apmie�rināta.

-��� Tavs grēks ir tīrs! - viņa negaidīti un pat priecīga paziņoja.

-��� Tik tīrs kā mirdzo�s kalnu sniegs vai bērna asara uz mātes vaiga. Tu esi nevainīgs!

Man atlika tikai pasmaidīt. Es pats jau to zināju.

-�� Tu tik gari nemuldi par pagātni! � es teicu. - Labāk pasaki, kas mani sagaida nākotnē?

�igāniete spēji sadrūma un neslēpa savu uztraukumu.

-��� To es tev labāk neteik�u! Nē, nē! - viņa atgaiņājās.

-��� Vai kaut kas briesmīgi slikts?

-��� Sliktāk vairs nevar būt� - �igāniete atklāti pateica un ātri atvirzījās tālāk. Izskatījās, ka viņa jau gatavojas uz bēg�anu.

-�� Saki dro�i! - es viņu mēģināju uzmundrināt. � Mani nekas nebaida. Savā mū�ā esmu pieredzējis tik daudz ko�

�igāniete kratīja galvu, un viņas bezdibenīgi melnajās acis pavīdēja �ausmas.

-��� Kungs� To tu vēl neesi piedzīvojis�

-��� Kas tas ir? � ātri prasīju.

-��� Tas ir� Kungs�

�igāniete pakāpās vēl soli tālāk un dobjā aizkapa balsi negai�dīti pavēstīja.

-��� �onakt� Tu mirsi� �onakt� Tie�i �onakt tu mirsi�

�igāniete vēl da�us mirkļus nekustīga stāvēja, tad pa �auro

ielu metās bēgt uz jūras pusi. Acīmredzot viņai bija grūti, nepatīkami un ari neizturami smagi sarunāties ar cilvēku, kuram pēc Lielās Tiesas sprieduma dzīvo�anai bija atliku�as vairs tikai da�as stundas�

Domīgs paliku sēdot. �igānietes teiktais mani sevi�ķi nesa�trauca. Es biju gatavs uz visu�

Pēc tam, kā tajā Jaungada nakti, atkal sadzirdēju ātrās palīdzī�bas un policijas ma�īnu griezīgās sirēnas, kliedzienus un vaidus, baismīgu klusumu un skaļus soļus, strauji pacēlu galvu un ierau�dzīju, ka tagad man blakus nemanot ir nostājusies jauna sieviete, kura savu vingro augumu nez kāpēc ietinusi caurspīdīgā sen�grieķu tunikā�

-��� Kas tu tāda esi? - klusi jautāju. - Ko tu te meklē? Vai ari tu gribi man izzīlēt nākotni?

Sieviete �ķelmīgi pasmaidīja, vijīgām roku kustībām vairākas reizes pieskārās manai galvai un pavedino�i �ukstēja:

-��� Man nekas nav jāzīlē! Es tāpat zinu visu.

-��� Ko tu zini?

-��� Ka tava nākotne esmu es. Sieviete�

Spēji sapurināju galvu, kā gribēdams aizdzīt visus �os rēgus vai sapņus�

-��� Kaut kādi murgi�

-��� Skaties, skaties! - sieviete aicināja. - Es esmu Mīlestība�

Man pēk�ņi uznāca dusmas un pat nelielas bailes. Kaut kur

no zemapziņas dziļumiem pēk�ņi izlauzies, skaidrais sievietes tēls pat netaisījās nekur pazust. Tas tepat vien stāvēja, mani uztrauk�dams un kaitinādams.

-��� Nemelo! - es nikni pateicu. - Tu nevari būt mīlestība! Turklāt vēl ar lielo burtu!

-��� Kādēļ gan ne?

-��� Tādē|, ka tu visa esi balta. Tīra un skaidra.

Sieviete jutās neviltoti pārsteigta.

-��� Kādai tad man vajadzēja būt?

-���� Vai tad tu nezini? - nicīgi jautāju. - Parādi man kaut vienu cilvēku, kas uz �īs pasaulītes ir redzējis baltu mīlestību?! Tādu nav! Jo mīlestība vienmēr ir melna! Kā ar darvu aplieta! Kā ar nakti apklāta!

Sieviete vēlreiz ar savu slaido roku pirkstu galiem pieskārās manai galvai un pleciem. Nepatikā nodrebēju.

-Aizmirsti! - sieviete maigi pateica. - Lai pāriet tavas sāpes un norimstas naids! Skaties! Es esmu balta! Es esmu atnākusi pie tevis�

Rūgti pavīpsnāju. Viss pasaules skaistums ar roku aizsnie�dzams! Es esmu atnākusi� Ko vēl patīkamāku vīrietis varētu dzirdēt? Bet arī es pa�laik esmu atnācis� Atgriezies pie kādreiz sev vistuvākiem cilvēkiem, ta�u� es nevienam neesmu vajadzīgs! Un pats nevienam vairs neticu. Pat �im baltajam sapnim ne.

-���� Redzi, draudziņ, - grūtsirdīgi noplātīju rokas. - Man nupat kāda veca �igāniete pateica, ka es �onakt nomir�ot. Ko es ar tevi lai iesāku?

Sieviete izstiepa rokas pret manām krūtīm, un es uzreiz sajutu to siltumu un maigumu.

-��� Paņem mani! � sieviete draiski iesaucās un, kā aicinādama nākt viņai līdzi, sāka lēnām attālināties. - Paņem! Un tu nekad nemirsi! Nekad!

Strauji uzlēcu kājās, bet sieviete pēk�ņi izgaisa.

Es jau kuro reizi konstatēju, ka mani nervi kļuvu�i ļoti vāji� Un psihe ievainota. Arvien bie�āk parādās krāsainas halucinā�cijas, da�ādi murgi, �ausmu pilni sapņi un nemotivētas bailes�

Ja es �o nakti pārdzīvo�u, tad vistuvākajā laikā būs jāaizbrauc uz kādu sanatoriju. Vai arī vienkār�i da�as dienas tāpat vien jānosē� jūras krastā, vai jānoklaiņo pa me�u, līdzi paņemot mazu bērnu vai suni�

Verandas ārējās durvis nebija aizslēgtas.

Es bez grūtībām iekļuvu iek�ā, pēc brī�a iededzu gaismu un ārkārtīgi saviļņots paraudzījos apkārt. Te nekas daudz nebija mainījies. Pla�ās telpas vienā malā stāvēja tas pats vecais dīvāns, tālāk greznojās divi mīksti atpūtas krēsli, trīsstūrains galds, eta�ere ar grāmatām un vēl viens guļamais � neliela ku�ete.

Jaunums bija ko�i dzelteni aizkari un kāda glezna, kur spilgtām, sulīgām krāsām mākslinieks bija attēlojis karstu vasaras dienu, ziedo�u pļavu un kailu pusauga meiteni, kura, skatīdamās uz sauli, plūca ko�i sarkanas magones�

Nometu somu ar savām cietumnieka drēbēm turpat netālu no durvīm un, apsēdies uz dīvāna malas, pirmo reizi kop� atbrīvo��anas mirkļa jutos daudz maz apmierināts un varbūt pat laimīgs.

Beidzot es biju mājās!

Piecu gadu ārprāts ir beidzies. Nav vairs pratinā�anas, tiesas, smirdo�as kameras, rīta un vakara pārbaudes, rupjības, lamas, ņirgā�anās, karceris, sevis aizstāvē�ana ar dūrēm vai dzelzs stieni, smags, vienmuļ� darbs, pastāvīgs izsalkums, ilgas pēc brīvības un kaut kā ļoti tīra un svēta�

Lēnām atlaidos guļus, ilgi raudzījos griestos, tad, it kā visu apkārt eso�o gribēdams sevī uzsūkt uz mū�īgiem laikiem, vēlreiz pārlaidu vērīgu skatienu skaistajai telpai.

Jā, viss bija tā, kā tam vajadzēja būt. Pazīstama lietu un dzīves kārtība. Vienīgi pirms pieciem gadiem, lēti noticēdams kādai sievietei, es �o ierasto notikumu secību biju stipri izjaucis. Es apzināti uzspridzināju savu dzīvi, glu�i tāpat kā pirms tam nepār�varamā vēlē�anās būt mīlētam bija uzspridzinājusi manu veselo saprātu�

Bet tagad viss ir normāli. Viss kārtībā! Esmu atgriezies mājās, un paliec sveiks nīstais cietum, un arī jūs - visi zagļi, laupītāji, krāpnieki, izvarotāji, bandīti un slepkavnieki! Neviens no jums man nekļuva draugs, ta�u mēs diezgan godīgi, draudzīgi un ar zināmu cieņu viens pret otru kopīgi vilkām savu smago katordz- nieku krustu�

Atzī�os, man bija smagi. Da�kārt bija pat tik ellīgi grūti un nepanesami, ka es �ad tad jau sāku domāt par iespēju labprātīgi pazust no zemes� Gulēju, cie�i sarāvies zem plānās cietuma segas, un neskaitāmas reizes izmisuma un galējas bezcerības pārņemts, sevī kliedzu: �Apturiet �o pasauli! Es gribu izkāpt!!! Es vairs nevēlos būt kopā ar �iem ne�ēlīgajiem noziedzniekiem, bet neiz�jūtu arī ne mazāko vēlē�anos atkal atgriezties brīvībā starp it kā normāliem cilvēkiem, kuri vairums tomēr ir tādi pa�i nelie�i kā �īs drūmās zonas iemītnieki� Es vairs negribu ļaunumu, naidu, skaudību, mantu, naudu, slavu, spo�u karjeru un sievie�u miesu� Es �o pasauli ienīstu, ienīstu visus cilvēkus un pats sevi. Es gribu izkāpt! Es gribu pārsēsties citā tramvajā un aizbraukt uz to Visuma stūri, kur nebūs nekas. Ne dzīvība, ne nāve��

Pēc neilga laika mazliet nomierinājos un atcerējos to skaisto jaunības laiku, kad tēvs jau bija pabeidzis �īs mājas pirmā stāva būvi, bet pats tajā vasarā, atgriezies no Līgo balles Slokas kultūras namā, �eit pirmo reizi atvedu kādu jauku un pakļāvīgu meiteni� Pēc tam �ai verandā bija pabiju�as daudzas vieglprātīgas jaunietes, kuras visas uz dzīvi un vīrie�u un sievie�u intīmajām attiecībām raudzījās bez jebkādiem aizspriedumiem un liekām ilūzijām� Ļoti dabiski. Un ļoti pareizi! Viss, kas seko pēc �im attiecībām, ir tikai cilvēka pa�a izgudrojums, turklāt bie�i nevajadzīgs un stipri samākslots. Dabai nav vajadzīgi nekādi mīlestības solījumi vai nākotnes cerības. Dabai ir pilnīgi vienalga, vai jūs nākamajā rītā vēl palieciet kopā, vai arī aizejat katrs uz savu pusi. Dabai ir ārkār�tīgi svarīga vienīgi jūsu pirmā satik�anās un fiziskā saskare. Tāpēc daba jau miljoniem gadu tik centīgi rūpējas, lai neviens �o iespēju tā arī garām nepalaistu�

Vēlāk �eit atvedu arī Dzintru Sutu. Mēs bijām nejau�i satiku��ies Rīgas centrā, pie Brīvības pieminekļa, un man Dzintra uzreiz iepatikās. Viņa bija vidēja auguma, ar tieksmi uz nelielu korpu- lenci, kas tai piedeva kārdino�u garda kumosiņa izskatu. Dzintra nebija klīrlga, viņa Rīgas nomales mazā dzīvoklītī bija uzaugusi bez vecākiem, vienmēr juzdama lielu trūkumu, pat nabadzību, un varbūt tie�i tāpēc pēc rakstura bija sirsnīga, izpalīdzīga un vispār kolosāli laba sieva. Mēs laimīgā laulībā, praktiski bez jebkādiem asiem strīdiem vai skandāliem, nodzīvojām �etrpadsmit gadus, kad pēk�ņi un neatvairāmi manā dzīvē iebrāzās Ligita.

Vai es to tagad no�ēloju?

Grūti pateikt. Tajos brī�os, kad krūtis nepilda naids, mana dvēsele stāv auksta un tuk�a�

Kaut ko no�ēlot laikam būtu muļķīgi. Izmainīt ta�u tik un tā neko vairs nevar! Bez tam, vai vispār ir iespējams izmērīt vai nosvērt cilvēka ilgas, alkas, laimi, mīlestību, tieksmes un visu to, kas da�reiz tik brāzmaini un pavēlo�i lau�as ārā no mūsu zempaziņas dzīlēm?

Laikam biju iesnaudies, jo nedzirdēju, kā verandā ienāca Dzintra, kā viņa nostājās blakus un ilgi skatījās uz cilvēku, kas viņai kādreiz bijis tik tuvs un vajadzīgs. Tagad Dzintrā atklāts naids strauji mijās ar vēl paliku�ajām mīlestības druskām un tīri cilvēcisku �ēlumu.

-��� Harald! - viņa skaļi uzsauca un apsēdās vienā no mīksta�jiem atpūtas krēsliem.

Es asi uztrūkos aug�ā, ātri novērtējis situāciju, sapratu, ka nekādas briesmas nedraud, un mierīgs pasmaidīju.

-��� Labvakar, Dzintra! � klusi sveicināju.

Dzintra sveicienu neatņēma. Viņa tikai skumji pakratīja galvu un mazliet nervozi sagrozījās krēslā.

-��� Tomēr tu atvilkies uz �ejieni� - viņa no�ēlas pilnā balsī konstatēja.

Neveikli pasmaidīju.

-��� Tā nu iznāk� Domāji, uzreiz ie�u kur citur?

-Jā, Harald, - Dzintra vēsā balsī atzinās. - Es tā biju cerējusi.

Bez sevi�ķām emocijām nopētīju savu biju�o dzīves līdzgait�nieci. Viņa bija manāmi pārvērtusies. Kļuvusi nedaudz pilnīgāka, ta�u resna vēl nebija. Seja gan likās nogurusi un pa �o laiku novecojusi. Bet visvairāk mani pārsteidza Dzintras balss un acis. Tajās vairs nemirdzēja tas siltais, klusais un patīkamais starojums, ko laikam izstaro ikviena sieviete, kas ir laimiga un pilnībā apmierināta ar savu ģimenes dzīvi un dzīvi vispār. Tagad Dzintras acīs ik pēc brī�a iegailējās naida dzirkstis. Tās mani nebiedēja, bet darīja uzmanīgu. Arī balss Dzintrai bija pārvērtusies līdz nepa�zī�anai. Agrāk silti samtaino tembru bija nomainījusi kāsējo�a un dobja skaņa.

Dro�i vien sākusi dzert un arī smēķēt, es nodomāju un vēlreiz jutos nedaudz vainīgs.

-��� Man citur nav kur iet, - klusi pateicu.

Dzintra neiecietīgi atmeta roku.

-�� Es nerunāju par to! Kādēļ tu negāji pie viņas? Pie tās savas Ligitas?

Izteiksmīgi noplātīju rokas.

-��� Viņa vairs nav mana.

-���� �ēl? - Dzintra indīgi vaicāja.

-��� Jā, - godīgi atzinos. � Man ir pat ļoti �ēl. Tad, kad es toreiz, aizgāju no tevis� Tev ta�u arī laikam bija mazliet �ēl, vai ne?

Dzintra tikko valdījās no aizturētā niknuma.

-��� Tu man izpostīji visu dzīvi! � viņa dusmīga pateica un apzināti vai neapzināti abu roku pirkstus savilka dūrēs. - Visu dzīvi� izpostīji.

Es neko neiebildu. Tā arī bija. Ta�u�

-��� Ligita savukārt izpostīja manu dzīvi, - es atgādināju.

Dzintra jutās gandarīta. Viņas apaļā seja pilnīgi staroja saldā

atriebības tīksmē.

-���� Neko labāku tu ari nebiji pelnījis! - viņa apmierināta noteica.

-��� Var jau būt� - domīgs noliecu galvu.

Pēc tam ilgi klusējām. Par ko tobrīd domājām, neviens tā arī nekad neuzzinās, bet visai iespējams, ka mēs tie�i tajās, ātri skrejo�ajās minūtēs atcerējāmies kaut ko no savas kopīgās pagātnes, kaut ko skaistu un nekad vairs neatkārtojamu.

Tā arī bija. Dzintra pēk�ņi atmaiga un pat nedaudz paliecās tuvāk uz manu pusi.

-��� Atceries� - viņa negaidīti sacīja. - Atceries, Hari� Tas bija septiņdesmit septītajā gadā. Septītajā maijā. Tie�i pulksten septiņos vakarā�

-��� Jā, Dzintra, - arī es nedaudz pakavējos atmiņās. � Tu stāvēji pie Brīvības pieminekļa un gaidīji divpadsmito trolejbusu.

-��� Astoto! � Dzintra ātri palaboja. - Toreiz pie Brīvības pieminekļa astotajam un devītajam trolejbusam vēl bija gala�punkts.

-Jā, jā! - piekrīto�i pamāju. - Tev toreiz mugurā bija sarkans mētelis ar tādām jocīgi platām piedurknēm, bet galvā balta berete. Tu izskatījies it kā būtu atnākusi uz satik�anos.

Dzintra atmaiga pavisam. Viņa pēk�ņi kļuva pat skaistāka.

-�� Harald� - Dzintra izskatījās tikpat laimīga un uztraukusies kā toreiz. - Kad tu man tovakar piesējies� Kad mēs patie�ām uz nākamo dienu norunājām satik�anos� Kad tu pirmo reizi pie manis paliki pa nakti� Kad mēs apprecējāmies, un tu mani atvedi uz �o skaisto māju� Kad piedzima mūsu Kristīne� Vai tad mēs viens otram nevēlējām visu to labāko? Vai mēs neticējām, ka būsim laimīgi? Vai mēs, Harald� Vai mēs viens otru nemīlējām tik stipri, ka pat viens vakars vienam bez otra jau �ķita kā pasaules lielākā mocība?

-��� Jā, Dzintra, tā tas patie�ām bija, - es piekritu.

-��� Bet kādēļ tas beidzās?

Domīgs paraustīju plecus.

-��� Tādēļ�

-��� � ka atnāca vēl lielāka, vēl stiprāka un gai�āka mīlestība? � Dzintra jautāja un viņas nedaudz aizsmaku�ajā balsī bija skaidri jau�ama inde.

Es atklāti ieskatījos viņai acīs.

-��� Kāda tam vairs nozīme?

65

-�� Nozīme ir liela, - Dzintra ātri pateica un bija grūti saprast, vai viņa grib salīgt mieru, vai arī savu naidu pret mani uzkurināt vēl lielāku. - Ja tu vēl atceries� Es tev nebiju slikta sieva. Es labi pratu gatavot ēst, biju uzticīga, neko daudz nerunāju pretī, sevi�ķi dumja arī nebiju un �o to sapratu arī no gultas mākslas�

6 � 382

Vismaz tu ar mani vienmēr biji apmierināts. Kas tev trūka, Harald? Ko tev vēl vajadzēja?

-��� Neko, - es negribīgi atbildēju.

-��� Tad kādēļ tu mani atstāji? � Dzintra bargi prasīja, un es gandrīz vai ar �ausmām sapratu, ka mana bijusī sieva atkal kārtējo reizi alkst noskaidrot mūsu savstarpējās attiecības. Pat pēc se�iem �ķir�anās gadiem! Bet nekādas attiecības jau vairs nepastāvēja. Bija tikai rūgtas atmiņas un viegla no�ēla. Tam, kas kādreiz bija noticis mūsu starpā, visiem vārdiem, solījumiem, cerībām, piera�dumiem, mīlestībai, ikdienas rūpēm, seksuāli piepildītajām naktīm, pat bērnam un �etrpadsmit gadus ilgajai laulībai �odien jau vairs nebija nekādas nozīmes!

-��� Tu atkal visu gribi malt aug�ā? - es uzprasīju.

Dzintra pēk�ņi uzlēca kājās, pieskrēja man klāt un izskatījās,

ka ir gatava tūlīt mesties manvirsū ar kulakiem. Acīmredzot se�us gadus krātais naids un pazemojums, neizdevusies dzīve un diez�gan vājās nākotnes izredzes �o sievieti negaidīti darīja niknu un ļoti agresīvu.

-��� Harald Vinter! - Dzintra sāka kliegt. - Es tevi ienīstu! Tu dzirdi? Ienīstu!

Drūmi klusēju. Sapratu, ka pa�laik ar �o sievieti ir pilnīgi velti strīdēties, vislabāk būtu neteikt nevienu vārdu, viņu vienkār�i izmest laukā no verandas, apgulties uz vecā dīvāna un mēģināt aizmigt. Bet es tomēr nenocietos. Man ļoti gribējās pateikt vismaz to, par ko tik bie�i cietuma bezmiega naktīs biju domājis un apcerējis. Tā patiesībā bija vienkār�a dzīves patiesība, situācija, kādā nonāk gandrīz katra otrā sieviete un vīrietis, ta�u vienmēr vismaz viens no viņiem to uztver kā milzīgu traģēdiju vai vislie�lāko nodevību�

-��� Apklusti! - es pavēlo�ā balsī pateicu. � Tās ir tavas tie�sības - kādu mīlēt vai nīst! Bet padomā ar prātu! Kādēļ tu te esi atnākusi man atkal kaut ko pārmest?! Jau pirmajā brīvības dienā! Ko es tādu esmu izdarījis? Pirms se�iem gadiem iemīlēju citu sievieti! Citu, nevis tevi! Nu un tad? Tātad tas ir baigu baigais noziegums? Mīlēt kādu cilvēku?! Atbildi! Ja mīl tevi, tad viss ir kārtībā, vai ne? Bet, ja mīl kādu citu, tad tas uzreiz ir melns nodevējs un noziedznieks, tā?!

Dzintra uzreiz redzami sa�ļuka, varbūt arī nedaudz nomie- ri-nājās vai nobijās, aizgāja atpakaļ pie krēsla, neveikli apsēdās, zemu nolieca galvu un �ņukstēdama atgādināja: - Bet tu ta�u patie�ām arī kļuvi noziedznieks�

-��� Ar to tad tev arī vajadzēja sākt! � es sacīju.

-��� Man ne ar ko nevajadzēja sākt, - Dzintra gurdi noteica, un viss viņas izskats un izturē�anās nepārprotami liecināja, ka dzīve viņu ir sakāvusi. Viņa vēl grib it kā cīnīties, grib pretoties, uz kaut ko vēl cerēt, bet�

Piecēlos, pagāju da�us soļus uz priek�u, lēni notupos Dzintras priek�ā un uzliku roku uz viņas ceļgala.

-��� Piedod! - es, jūtot patiesu �ēlumu pret �o sievieti, klusi palūdzu. - Es tev nekad neesmu vēlējis neko sliktu.

-��� Bet es tev gan! - Dzintra atkal atdzīvojās. - Es tev vēlēju visu to sliktāko, ļaunāko, riebīgāko! Un kad notika tā avārija� Tas nelaimes gadījums ar to puiku� Zini, es pat priecājos! Jā! Es sapratu, ka Dievs mani nav atstājis! Tu tomēr saņēmi sodu!

Sāji pasmīnēju.

-Jā, Dzintra. Tavi lāsti piepildījās�

Dzintra izslējās taisna, senais naids kaut kur pazuda, un visu viņas papluinīto dvēseli negaidīti pārņēma ilgi nemanīts maigums, atdzisu�ajā sirdī ieplūda silta līdzjūtība, un viņa vairākas reizes viegli noglāstīja manus īsos sirmos matus.

-��� Vai tev tur bija smagi? - viņa līdzcietīgi painteresējās.

-��� Labāk jau neprasi� - es nopietns atbildēju.

-��� Es pat da�reiz iedomājos� - Dzintra atzinās. - Tu nemaz dzīvs no tā lēģera neiznāksi.

-���� Daudz jau arī netrūka.

Dzintras seja atkal spēji satumsa.

-��� Un tas viss tikai tās Ligitas dēļ! - viņa dusmās iesaucās. - Kādu laimi tu ieguvi?

Es atrāvos no Dzintras, aizgāju līdz verandas pretējai sienai, nostājos iepretim gleznai un ilgi raudzījos uz to.

-���� Par kādu laimi tu runā? - pēc laba bri�a vaicāju.

-���� Par to, ko tu neesi ieguvis ne ar mani, ne Ligitu, ne�

Es ar izstieptu roku norādīju uz gleznu.

-��� Laime� - Manā balsī skanēja izsmiekls un dziļ� rūgtums. - Redzi, �ī meitene ir laimīga! Viņa mierīga, saules staru apspī�dēta, plūc puķes un pat nenojau�, cik riebīga ir pieaugu�o cilvēku pasaule! Bet īstenībā� Vienīgā īstā laime ir tikai mūsu nespējā zināt to, kas ar mums var notikt rīt.

-���� Muļķības! - Dzintra sirdīga iebilda. - Es gan zinu, kas mani sagaida rīt, parīt, aizparīt, pēc mēne�a, gada un tā tālāk līdz kapa malai!

-��� Tev vēl var paveikties, - gribēju viņu iedro�ināt.

Dzintra parupji iesmējās.

-��� �etrdesmit pieci gadi! Uz ko es vēl varu cerēt? Varbūt uz tevi?

Atgriezos pie dīvāna un atkal apsēdos.

-��� Man Kristīne teica� Tev esot kāds draugs.

Dzintra atkal zemu nolieca galvu, un viss viņas tuklais ķer�menis raustījās no tām sāpīgajām dzīves un cilvēku netaisnībām, kas viņu bija piemeklēju�as pēdējos mū�a gados.

-���� Ko Kristīne zina! - Dzintra elsoja. - Draugs! Nodzēries aktieris, kur� tagad mūsu veikalā strādā par krāvēju!

Pēc �ī atzinuma Dzintrai vēlreiz krasi mainījās garastāvoklis. Varbūt viņai pēk�ņi �ķita pazemojo�i būt kopā ar nopluku�u veikala strādnieku, varbūt viņa atcerējās tās laimīgās dienas un gadus, ko bija pavadījusi kopā ar mīlo�o, gādīgo, turīgo un slaveno Haraldu Vinteru� Katrā ziņā Dzintra steidzīgi sakārtoja matus, * apģērbu un, pieskrējusi pie manis, negaidīti apkrita ap kaklu un lūdzo�i skatījās acīs.

-��� Hari! � viņa izmisusi �ukstēja. - Glāb mani! Man riebjas mans darbs, riebjas tas izbiju�ais aktieris, riebjas vientulība� Kristīne arī jau liela, viņai sākusies sava dzīve. Bet es kā pēdējā nabadze katru vakaru sēdu pie loga un gaudoju kā suns!

Man Dzintras atkal kļuva nedaudz �ēl, bet ne vairāk. Visas siltās jūtas un mīlestība pret viņu jau sen bija atdzisusi un bezcerīgi

izgaisusi pelēkajā pagātnes miglā. Bez tam, es visus baigos ieslo�dzījuma gadus patie�ām pret sievie�u dzimumu izjutu stipru riebumu un nicinājumu, tā kā acīmredzot, lai atkal varētu atgūt ticību sievietes jūtām, vārdiem, uzticībai un mīlestībai, manā apziņā vajadzēja notikt daudz spēcīgākam psiholoģiskam satrici�nājumam.

Neuzkrīto�i atbrīvojos no Dzintras apskāviena, piecēlos un atgāju da�us solus sānis.

-Jā, starp citu, Dzintra� Vai tev suņa vairs nav? Kur palicis mūsu Ronijs?

-��� Ronijs nomira, - Dzintra joprojām �ņukstēdama pastāstīja. - Pēc tiesas, kad tu vairs neatgriezies mājās, Ronijs kļuva nervozs, tūlīt pārstāja ēst, gulēja vārtu priek�ā un gaidīja tevi atgrie�amies. Man �ķiet, viņ� nomira no skumjām.

Arī man kļuva loti skumji. Vilku sugas suns Ronijs man bija labākais draugs un tāds, izrādās, viņ� bija palicis līdz galam.

-���� Neviens cilvēks nav tik uzticīgs kā suns vai zirgs. Vai kā gulbis. Cilvēks ir vissliktākais no visa dzīvā�

Bet Dzintru suns vairs neinteresēja, kā neinteresēja pārējie cilvēki. Viņu tajā brīdī saistīju vienīgi es un pa�as turpmākā dzīve.

-��� Hari! - viņas balss bija pati cerība. - Varbūt sāksim atkal visu no gala?

69

Man tāda iespēja �ķita pilnīgi nereāla, varbūt pat absurda. Kas pagājis, tas pagājis uz neatgrie�anos! Un, ja da�reiz gadās daudz maz sekmīgi atjaunot vai restaurēt kādu sabruku�u māju vai gleznu, tad pilnībā atjaunot kādreizējo divu cilvēku mīlestības templi nevienam vēl nav izdevies. Ne tāpēc, ka trūktu izcilu meistaru. Vienkār�i vairs nav vajadzīgo celtniecības materiālu. Un, lai cik arī būtu �ēl, tāpat nevienam uz �īs pasaules vēl nekad nav izdevies no pagāju�o laimes dienu bagātības atgūt kaut tik daudz, lai atkal varētu piedalīties spēlē un vēlreiz pamēģinātu veiksmi sasodīti mānīgajā mīlestības bir�ā. Tur atkārtotu laulību akcijas ir vislētākās, tādēļ arī iespējamo dividen�u likmes ir viszemākās�

6- � 382

-��� Hari! - Dzintra turpināja cerēt. - Varbūt atkal visu sāksim no gala?

-��� Varētu jau mēģināt, bet� Tad mums jāaizmirst pagātne.

-��� Aizmirsīsim! � Dzintra apņēmīga aicināja. � Ņemsim un aizmirsīsim!

-Kā?

-��� Vienkār�i par to vairs nedomāsim!

-��� Tas nav iespējams.

-��� Kādēļ nav iespējams?

-����� Tādēļ, ka mēs vēl esam dzīvi, - es mazliet nepacietīgs atbildēju. � Mums ir atmiņa un mums vēl ir�

Dzintras cerības atkal strauji sabruka, un patīkamo gaidī��anas satraukumu spēji nomainīja jaunas dusmas. Viņa laikam saklausīja ko tādu, ko uzreiz nespēja aptvert.

-���� Vai tie�ām, Harald�? - viņa skaļi iesaucās un skatījās uz mani gandrīz vai kā uz vājprātīgo. - Vai tu patie�ām vēl mīli Ligitu?!

Domīgs klusēju.

-��� Vai tu zini, cik viņa pa �iem gadiem �eit ir vedusi vīrie�us? Desmitiem! Tu dzirdi, Hari! Desmitiem!

Es to, protams, nezināju, ta�u nojautu gan. Jau tad, kad mēs vēl nebijām precēju�ies, visās televīzijas redakcijās vīrie�i skaļāk vai klusāk apbrīnoja Ligitas ārkārtīgi uzkrīto�o seksuālo pievilcību, kurā acīmredzot tik ļoti atklātā veidā izpaudās arī visa viņas cilvēciskā būtība. Sekss un erotika Ligitas dzīvē patie��ām ieņēma nesamērīgi lielu vietu, ta�u viņa savus mīļākos tomēr izvēlējās ar tik lielu rūpību un uzmanību kā izsmalcināta saim�niece tirgū izmeklē labākos pārtikas produktus. Tikai skaistāko, tīrāko un stiprāko.

-����� Neuztraucies! - es nicīgi teicu. - Es viņu nemīlu. Un nemīlu arī tevi! Ja runājam atklāti� Es vispār vairs nemīlu nevienu! Viss! Nevienu! Ne godīgās, ne draiskās! Pietiek! Manī visas smalkās jūtas ir iznīcinātas! Saproti? Ej projām, Dzintra! Tagad manī sievietes izraisa vienīgi riebumu! Rie-bu�mu!

Dzintra spējās bailēs atkāpās uz durvju pusi, netālu no tām apstājās un juta, ka visa viņas dvēsele vēlreiz piepildās ar melnu naidu pret �o skaļi runājo�o vīrieti, kas viņu pirms se�iem gadiem bija tik nekrietni atstājis un vairs nevēlējās atgriezties� Un viņ� te atkal taisās dzīvot. Katru dienu viņ� �eit būs jāredz un viss jāatceras� Nē!

- Tu patie�ām esi nolādēts! - Dzintra spalgi iesaucās, un naida pilnajā balsī tūlīt bija saklausāmi atklāti draudi. - Tu tikai nedomā, ka varēsi �eit mierīgi dzīvot! Nekad! To es tev apsolu! Es izdauzī�u visus logus, caurām naktīm uz visskaļāko uzgriezī�u radio un, beigu beigās, ja tu rīt pat no �ejienes neaizvāksies, es �o māju nosvilinā�u! Lai deg! Kad nav, tad lai nav!

Dzintra strauji pagriezās un apņēmības pilna izgāja laukā.

Es ne mirkli ne�aubījos, ka Dzintra to visu arī spētu izdarīt. Man vēlreiz kļuva satrieco�i skumji. Sirdi piepildīja sāļ� rūgtums, apvainojums, gandrīz vai neizturama netaisnības sajūta un atkal kārtējā dusmu lēkme pret apkārtējiem cilvēkiem un visu pasauli.

Es asi pagriezos un kā bokseris ringā no visa spēka nez kādēļ triecu dūri pie sienas stāvo�ajā gleznā. Skaļi saplīsa trauslais stikls, dobji nokrak�ķēja stiprie pirkstu kauli, un biezajā verandas sienā da�ās vietās ieplīsa koks.

12.

Ligita no savas istabas skaidri dzirdēja verandā notieko�o skandālu. Dzintra skaļi kliedza, kaut ko draudēja, un arī Haralds nestāvēja kluss. Viņ� gan nedraudēja, ne par ko nebrīdināja, ta�u varēja just, ka, �odien mājās pārnāku�ajam, saimniekam tāpat nervi ir saspringti līdz pēdējai robe�ai. Viens neuzmanīgs �ests, kustība vai vārds var izsaukt tūlītēju pretreakciju ar neparedza�mām sekām. Var atkal izputēt viena vai vairāku cilvēku dzīves� To Ligita apjēdza pietiekami skaidri, ta�u tomēr jau �ovakar pat bezbailīgi nolēma iet pie Haralda izskaidroties.

Ligita bija tikpat drosmīga, cik uzņēmīga, spītīga, enerģiska, nekaunīga, temperamentīga un vienmēr pārliecināta par savu taisnību. Katrā ziņā Ligita vienmēr skaidri zināja, ko dzīvē grib panākt, un tas viņai pa lielākai daļai arī izdevās.

Ligitu nemocīja nekādi sirdsapziņas pārmetumi. Viņas morāle bija vienkār�a kā mazais reizrēķins - �ī pasaule ir radīta man! Pārējie cilvēki ir piedzimu�i tikai tāpēc, lai �ādā vai citādā veidā man pakalpotu. Jā, arī es da�kārt kalpoju citiem, ta�u par to nekad neaizmirstu paprasīt iespējami augstāko cenu� Tas nav ne nihilisms, ne cinisms. Tā ir vienkār�i uzdro�inā�anās piepildīt kādu dabisku cilvēka vēlē�anos - ja jau es reiz dzīvoju, un dzīvoju tikai vienu reizi mū�ībā, tad kādēļ man būtu jādzīvo slikti? Kādēļ jāizjūt trūkums, sadzīves neērtības, apspiestība un niecības apziņa? Es ta�u esmu Cilvēks! Esmu gudra, skaista un seksuāli pievilcīga Sieviete! Vai tas nav pietiekami spēcīgs trumpis, ar kuru varu nosist jebkuru kārti� vīrie�a izskatā?

Un Ligita sita. Viņai vienmēr un visur vajadzēja būt uzvarē�tājai! Ligita, glu�i kā Katrīna Lielā vai Mesalīna, nejuta ne mazāko līdzjūtību pret saviem daudzajiem mīļākajiem. Vīrie�u uzdevums bija vienīgi pēc iespējas pilnīgāk apmierināt viņas grūti apval�dāmo kaislību. Ja tas kādam izdevās, viņa to apveltīja ar nelielu uzslavu un deva iespēju centīgajam mīlētājam savu varoņdarbu atkārtot vēl kādu reizi, bet tos, kas to nespēja, sagaidīja klaj� nici�nājums un atstumtība. Labi vēl, ka ne�āva nost (kā Katrīna), vai nekāra gultas kājgalī (kā Mesalīna)�

Ligita jau bija it kā pietiekami iztrakojusies līdz laulībām un tādēļ tai gadā, ko pavadīja kopā ar Haraldu, viņai pat ne reizi neienāca prātā savam vīram kļūt neuzticīgai. Acīmredzot ne tikai tāpēc, ka Haralds viņu pilnībā spēja apmierināt tīri fiziski, bet daudz lielākā mērā tāpēc, ka spēja to arī garīgi. Haralds bija lielisks vīrietis visās nozīmēs, turklāt Ligita viņu patie�ām tolaik mīlēja. Vismaz pirmajā laikā noteikti. Bet pēc tam, kad Haraldu notie�sāja, kad viņa palika glu�i viena �ai sve�ajā, naida pārpilnajā mājā, turklāt vēl uzzinot, ka diez vai viņa kādreiz spēs kļūt māte�

Ligita krasi pārvērtās. Un ne tikai tāpēc, ka pilnībā uzplauka un nobrieda viņas spēcīgais sievietes organisms, bet varbūt vairāk tādēļ, ka radās tādas kā apzinātas dusmas par �o savu nespēju kļūt mātei. Vairāk gan neapzināta, radās vēlē�anās mēģināt tai spītēt ar pēc iespējas lielāku seksuālo kontaktu skaitu�

Par pēdējo Ligitas mīļāko kļuva Valdis Barkāns. Viņ� Ligitas acīs izcēlās ne tikai kā samērā labs mīlnieks, bet galvenokārt kā veiksmīgs veikalnieks, turīgs cilvēks un liels priek�nieks. Valdim bija viss, kas �odienas sievietes acis darīja viņu visai pievilcīgu un ģimenes dzīvei ļoti vēlamu - apmierino�s ārējais izskats, labas manieres, oficiāli �ķirta laulība un jau pieaudzis bērns, prezidenta krēsls pa�am piedero�ā tirdzniecības firmā, jauns Volvo vāģis un spo�as nākotnes izredzes.

Ligita bija stingri apņēmusies kļūt nedaudz godīgāka un, lai savu turpmāko dzīvi varētu aizvadīt mierīgi un dro�i, pa�pār�liecināto prezidenta kungu vistuvākajā laikā noteikti piesiet likumīgas laulības ķēdē.

Bet �odien kā visu nelaime mājās atgriezās Haralds! Ligitai bija bail no viņa, ta�u cie�ā apņem�anās stingri stāvēt un cīnīties par savām likumīgajām tiesībām �ajā mājā un personīgajā dzīvē, viņu darīja drosmīgu un apņēmības pilnu.

Es nekad nepado�os! Es nekad nepieļau�u, ka manu nākotni un pa�reizējo dzīves stabilitāti kaut mazākā mērā spētu izmainīt kāda no cietuma iznāku�a cilvēka pretenzijas. Un lai arī tas būtu mans biju�ais vīrs!

Izdzirdusi, ka skaļi noklaudz durvis un Haralds iziet laukā, Ligita kopā ar Valdi uzmanīgi iegāja verandā. Uz grīdas mētājās sadauzītās gleznas stikli, un turpat nevērīgi nomesta stāvēja ari Haralda pelēkā sporta soma. Ligitas apziņā pēk�ņi uzplaiksnīja aizdomas, ka no viņas vieglā flirtā iecerētās aizstāvības runas nekas var arī neiznākt�

-�� Viņ� ir kļuvis zvērs, - Ligita smagi no�ukstēja, ar kāju nejau�i uzkāpdama uz saplīsu�ajiem stikliem. - Un kas to lai zina�

Valdis saudzīgi apņēma Ligitas viegli drebo�os plecus.

-��� Viņ� jau te paspējis ālēties?

-��� Valdi� - Ligita turpināja �ukstēt. - Man no viņa tomēr ir bail.

-��� Neko viņ� tev neizdarīs! - Valdis mundri pateica, bet pats diezgan satraukts paskatījās uz verandas durvīm. � Es tevi aizstāvē�u!

Ligita pacēla galvu un iesmējās. Tas �ķita jocīgi. Eleganti apģērbtais, smalkais un miesās vājais Valdis bija gatavs viņu aizsargāt no spēcīgā un naida pārpilnā Haralda Vintera! Tas bija neiespējami, ar �o brutālo cietumnieku viņai kaut kā būs jātiek galā pa�ai, ta�u Ligitai patika Valda īstā vai uzspēlētā bravūra, un viņa savu drosmīgo aizstāvi ātri noskūpstīja.

-��� Paldies, Valdi! - Ligita pateica. - Tikai baidos, ka tu priek� viņa būsi nedaudz par vāju. Haralds vēl pirms aresta lieliski pārval�dīja boksa, karatē un vēl kaut kādas tur ķīnie�u cīņas paņēmienus. Tā kā�

-��� Varbūt izsaukt policiju vai manus miesassargus? - Valdis jautāja un arī sajuta bailes. Viņ� vēlreiz paskatījās uz durvīm un no�ēloja, ka atnācis līdzi uz verandu.

-��� Nē! � Ligita strauji papurināja galvu. - Pagāju�i pieci gadi� Varbūt viņ� visu būs aizmirsis, varbūt viņam tagad prātā pavisam citas domas un vēlē�anās�

-���� �aubos, vai kaut ko tādu cilvēks var aizmirst, - Valdis domīgs pateica.

-���� Kaut kas būs jāizdomā� - Arī Ligita skatījās uz durvīm, bet tagad jau bez īpa�a satraukuma. Ligita saprata un skaidri apzinājās, ka viņa sevi var pasargāt no draudo�ajām briesmām un Haralda atriebības alkām tikai ar viltu, liekulību un savu vēl joprojām neatvairāmo sievi�ķīgo pievilcību� Tie visos laikos ir biju�i katras sievietes stiprākie iero�i, bet Ligitas rokās tie vienmēr kļuva tik spēcīgi un iznīcino�i, ka neviens vīrietis tiem nespēja stāties pretī. Katru reizi uzvarētāja bija viņa, un kāpēc lai �oreiz būtu citādi? Viņa visu mū�u bija pieradusi redzēt savā priek�ā vīrie�us padevīgus un lēnus, iekārē dego�ām acīm� Vai Haralds tagad būs kļuvis nejūtīgs? Negribo�s? Nevaro�s? Nez vai�

-����� Es tomēr zvanītu policijai. � Valdis viņu spēji iztraucēja no pārdomām. � Vai viņ� tev vēstules rakstīja? Draudēja?

-��� Nē. - Ligita lēnīgi pakratīja galvu. - Viņ� tikai man toreiz pateica� Viņ� pateica� Nē, Valdi! Es tomēr ceru, ka viss beigsies labi!

Valdis atkāpās da�us soļus tālāk un ar interesi skatījās uz Ligitu.

-���� Ko tu viņam teiksi par mani? � Valdis painteresējās. - Ja viņ� tūlīt atgriezīsies� Tu teiksi, ka es tavs jau esmu vīrs, vai tikai vēl draugs?

Ligita iesmējās. Viņai �ķita jocīgi, ka pat �ādā situācijā Valdis rūpējas par diplomātisko etiķeti, lai gan Haraldam Vinteram dro�i vien ir pilnīgi vienalga, kas tu man esi - vīrs vai draugs? Tu Haralda acīs būsi tikai sve�s vīrietis, kur� ne viņa aicināts, ne saukts, ir ienācis �ajā mājā, lai gulētu ar viņa biju�o sievu� Baidos, ka tev var klāties ļoti plāni�

-��� Neuztraucies! - Ligitas biezās un spilgti uzkrāsotās lūpas savilkās smaidā. - Es tevi viņam stādī�u priek�ā kā savu labāko draugu! Tu ta�u esi mans labākais draugs, vai ne?

-��� Nu, protams! Ceru, ka tāds palik�u arī pēc tam, kad�

Ārpusē atskanēja steidzīgi soļi.

Ligita ar Valdi spēji satrūkās un atkal satraukti paskatījās uz stiklotajām durvīm.

Pēc da�iem mirkļiem tajās parādījās viņu jaunā īrniece Māra. Viņa izskatījās visai uzbudināta. Acīs mirdzēja spēj� satraukums, un viņa, gandrīz pakrizdama, neveikli pieskrēja pie vasarnīcas saimniekiem.

-��� Kas tad jums atkal? - Ligita noba�ījusies prasīja.

-���� Man meitene teica� - Māra smagi elsoja. - �eit tomēr esot apmeties ari tas� Nu tas..! Haralds Vinters!

-��� Jā, jā! - Ligita apstiprināja. - Tie�i �eit! Redzat, kur stāv viņa netīrā ceļasoma!

Māras seja sastinga aukstā naida maskā, un viņai kaut kā piemirsās, ka tikai nepilnu stundu atpakaļ viņa �o cilvēku priek�ā bija stāvējusi klusa un nelaimīga.

-��� Kādēļ jūs viņu ielaidāt? - Māra drebo�ā balsi prasīja.

Valdis piegāja pie Māras, galanti paņēma viņu aiz rokas un

gribēja paskaidrot radu�os situāciju.

-��� Redzat, cienītā kundze�

-��� Tātad ari viņ� �eit dzīvos?

-�� Tā nu iznāk. - Ligita nelaimīga noplātīja rokas. � Diem�ēl�

-���� Jūs man pirmīt apsolījāt� Jūs teicāt, ka nevienu citu īrnieku vairs neņemsiet!

-��� Es jau ari neņemu! - Ligita iecirtīgi iesaucās. Viņu jau sāka mazliet kaitināt patīkamās vasarnieces ne visai patīkamā interese par mājas iedzīvotājiem. - Haralds Vinters ir �īs vasarnīcas īstais saimnieks! Tā kā, mīļā, visu cieņu!

Mārai tas bija smags trieciens. Viņa to nebija gaidījusi, viņai pat vismurgainākajos sapņos nebija rādījusies tik fantastiska iespēja, ka viņa pēc pieciem gadiem vaigu vaigā, aci pret aci satiksies ar sava bērna slepkavu viņa pa�a mājā� Kā tas ir iespējams? Vai to tā iekārtojis Dievs? Varbūt liktenis? Vai arī kāda mums vēl nezināma spēka lauks �ad tad neizprotama iemesla dēļ cilvēkus dzen vienu otram pretim? Acīmredzot �im spēkam ir ļoti vajadzīga viņu pa�reizējā satik�anās. Bet varbūt vēl vairāk tas ir nepiecie�ams viņiem pa�iem?

�Nē!� Māra sevī kliedza. �Nekad! Es viņu negribu redzēt! Es gribēju mieru. Neko daudz. Tikai da�us mēne�us miera. Un nedaudz jūras. Nedaudz svaiga gaisa, putnu kliedzienus, baltas smiltis, mazu jahtu jūrā, vienu zvaigzni debesīs un kādu pieklīdu�u suni vai kaķi. Es vairs negribu dzīvot tā, kā dzīvoju līdz �im! Es gribu visu pārtraukt un sākt no gala. Beigu beigās, arī es reiz gribu būt atkal mīlēta un� Kādas tiesības ir vienam cilvēkam izpostīt otra cilvēka dzīvi? Un kāpēc viņ� nekad par to netiek sodīts? Ak, piedodiet, augstie tiesne�i! Es mazliet aizmirsos. Haralds Vinters tika sodīts. Jā! Viņ� piecus gadus ir nosēdējis cietumā. Nu un tad? Kam no tā tika kāds labums? Man? Manam bojā aizgāju�ajam dēlam? Viņam pa�am? Sabiedrībai? Nevienam! Cilvēkus vispār nevajadzētu sodīt ar cietumu. Cilvēkam vienīgais sods, ko viņ� patie�ām varētu izjust kā sodu, laikam ir vienīgi pret viņu vērsts pārējo cilvēku atklāts un dziļ� nicinājums. Un tikpat atklāta un neatgriezeniska izstum�ana. Augstākais soda mērs, kāds vien ir iedomājams, ir totāla un absolūta cilvēka vientulība.�

Māra pienāca pie Ligitas un drud�aini viņu paraustīja aiz pleca.

-��� Saimnieci Viņ� ir slepkava! Iespējams, ka jūs to nemaz nezināt, bet Haralds Vinters nupat ir iznācis no cietuma, jo viņ� noslepkavoja� Ak, Dievs! Kādēļ mūsu ceļiem atkal vajadzēja krustoties?

Ligitu dzirdētais ne tikai stipri pārsteidza, bet ari pamatīgi nobaidīja. Viņa pēk�ņi sāka apjaust gandrīz vai neiespējamo�

-��� Paklausieties! - Ligita Māru strauji apstādināja. - Es te kaut ko nesaprotu! Jūs abi esat pazīstami?

-��� Jā, - Māra atzinās.

Ligita lēni un aizdomīgi noskatīja pagalam satraukto sievieti no galvas līdz kājām. Viņa juta tuvojamies vēl nezināmas briesmas.

-��� Ko tad Haralds ir noslepkavojis? - Ligita painteresējās.

-�� Manu bērnu, - Māra �ņukstēdama pateica. - Aivaram bija tikai septiņi gadi, un vajadzēja tā sagadīties� Pirmajā Jaungada naktī�

-��� Tātad jūs esat tā..? - Ligita ar sausu muti vaicāja. - Tā puikas māte?!

-Jā-

Ligita ātri sāka soļot pa verandu. Viņa mēģināja nomieri�nāties. Viņa nedrīkstēja padoties ne bailēm, ne panikai! Vienmēr, kad Ligitas personīgā laime kaut mazākā mērā tika apdraudēta, kad viņas sabiedriskais vai sociālais stāvoklis sāka kļūt nedro�s, viņa katru reizi spēja savaldīties, kļūt lepna un valdonīga, vai arī uzkrīto�i mīļa un padevīga�

-���� Kādēļ jūs �eit esat atnākusi? - Ligita skarbi prasīja un nelaimīgo Māru apdedzināja ar savu auksto skatienu. - Kā jūs vispār uzzinājāt mūsu adresi?

-���� Es jau teicu, � Māra sagurusi paskaidroja. � �ovakar pie stacijas izlasīju� Un ļoti nopriecājos. Es biju cerējusi atpūsties. Man �ī istaba�

Māra galīgi sa�ļuka. No pirmītējās diezgan bezrūpīgās un pavedino�ās sievietes, kādu viņu pie savas mājas vārtiņiem ieraudzīja Haralds, tagad pāri palicis nebija vairs nekas. Ligitai viņas vēlreiz kļuva �ēl.

-�� Jā, jā, - Ligita piekrīto�i pamāja. - Es jūs saprotu. Ta�u tā tomēr ir tāda savāda sagadī�anās�

-��� Tas ir liktenis, - Māra samulsusi mēģināja paskaidrot. - Es jau nojautu, ka agrāk vai vēlāk �o cilvēku noteikti sastap�u.

-��� Ko tagad esat nolēmusi darīt? - Ligita uzmanīgi jautāja.

-��� Nezinu. - Māra paraustīja plecus. � Bet tas ir tik �ausmīgi�

Ligita vēl joprojām nelielā nesapratnē pienāca cie�i pie Māras

un vērīgi nopētīja viņas seju un augumu.

-��� Es jūs kaut kā neatceros� Jūs ta�u toreiz uz tiesu neatnācāt, vai ne?

-���� Es smagi slimoju. Turklāt� Es to Haraldu Vinteru� Pasakiet� Kā cilvēks uz kaut ko tādu ir spējīgs?

Ligita tikko manāmi pasmaidīja. Viņa atviegloti uzelpoja, jo saprata, ka no Māras viņai nekādas briesmas tomēr nedraud. Māra bija pārāk vāja, turklāt vēl savas nelaimes un varbūt pat visas dzīves pilnīgi sagrauts cilvēks, kur� spējīgs tikai vaimanāt, nevis kaut ko aktīvi uzsākt.

-��� Lūdzu, nomierinieties! - Ligita rūpju pilnā balsī aicināja. - Vai tad Haralds tī�u prātu brauca virsū jūsu puikam? Starp citu, es toreiz arī atrados tajā pa�ā ma�īnā, tā kā� Nepārprotams nelaimes gadījums.

-�� Nav tiesa! - Māra skaļi nepiekrita.-Ja viņ� nebūtu dzēris�

-��� Un ja jūs ar savu puiku būtu saldi gulējusi mājās� Nē, Māra, nē! Tā var aizrunāties nezin kur! Visu jācen�as aizmirst, piedot�

Māra izslējās taisna, un viņas lielajās acīs jau kuro reizi uzzi- bēja atklāts naids.

-��� Nekad! - viņa drebo�ā balsī �ukstēja. - Nekad�

Ligita piegāja pie Māras, viegli apskāva viņas plecus un vēlreiz mēģināja nomierināt.

-�� Es jūs saprotu, Māra, bet pagāju�i jau se�i gadi. Ko tur vēl kvēlot naidā, ko raudāt?

-��� Es nevaru�

-�� Vai tas bija jūsu vienīgais bērns? - Ligita saudzīgi painte�resējās.

-��� Jā, - Māra elsodama atbildēja. - Mans Aivars�

-��� Vai tagad esat viena?

-Jā. Mans virs� Mēs �oziem iz�ķīrāmies. Tagad man vairs nav neviena�

-��� Nekas, Māra, nekas! � Ligita turpināja uzmundrināt. - Es jums sameklē�u jaunu draugu, jums viss ir jāaizmirst, jānomie�rinās. �eit jums būs labi. Svaigs gaiss, klusums un jūra� Es priecājos, ka esam satiku�ās. Bet tagad ejiet gulēt! Atpū�ieties! Istabā gulta jau ir uzklāta.

Māra apmierināta, bet vēl joprojām ārkārtīgi satraukta paska�tījās uz pievērtajām verandas durvīm.

-��� Bet tas� Tas Haralds Vinters?

-���� Esiet mierīga! - Ligita apburo�i smaidīja. � Viņ� �eit ne�dzīvos!

Māra domīga aizgāja.

Valdis pienāca pie Ligitas un saņēma viņu aiz rokas.

-��� Ejam arī mēs! - viņ� uzstājīgi aicināja. - Kuru katru brīdi viņ� var atgriezties.

Ligita nepiekrita.

-��� Ej tu, Valdi! Es pārdomāju. Būs tomēr labāk, ja viņ� tevi �odien neredzēs.

Valdis mazliet apmulsa.

-���� Bet tu?

-���� Es ta�u esmu sieviete! - Ligita draiski iesmējās. - Man jāuzvar!

-�� Kā nu zini, - Valdis tīri apmierināts norūca un lēnām devās prom. - Ja kaut kas notiks� Kliedz! Sauc palīgā! Es tepat vien bū�u.

Valdis aizgāja, aiz sevis piesardzības pēc cie�i aizvērdams durvis. Pēc da�iem mirkļiem, it kā to vien būtu gaidījis, verandā klusiem soļiem ienāca Haralds. Viņ� pārsteigts ieraudzīja sev priek�ā stāvo�o Ligitu un lēnām sastinga. Te nu viņa stāvēja - kādreiz tik ilgota, mīlēta un dievināta, bet tagad nicināma, auksta un sve�a. Bet arī Ligitai viņ� vairs nebija nekas vairāk, kā vienīgi patāla vakardiena, biju�ā laime un �odienas nelaime�

Viens no dzīves lielākajiem paradoksiem slēpjas tai augstajā varbūtībā, ka tie�i tas cilvēks, kur� �odien tiek ļoti mīlēts un pat dievi�ķots, kādreiz taps arī visvairāk nicināts un nolādēts. Un, ja tu kādreiz dzirdēji sev veltītus visskaistākos vārdus un redzēji tavā labā darītus viscēlākos darbus, tad gandrīz vai uz galvo�anu var teikt, ka pēc kāda laika tu savās ausīs dzirdēsi iekliegtas arī visrupjākās lamas, un tavas acis redzēs darām visnekrietnākos darbus�

Mēs kā dumji skolnieciņi da�kārt jau varam prasīt - kāpēc tas tā notiek? Bet, tā kā mēs tomēr esam pieaugu�i cilvēki, mums gribot vai negribot ir jāatzīst - mīlestība ir visegoistiskākā un visne�ēlīgākā mūsu cilvēciskās būtības izpausme�

Mīlestībai slavas dziesmas dzied tikai tie, kuriem dzīvē ir pavei�cies, vai pareizāk sakot, vienīgi tie, kuru savtīgais egoisms beidzot ir tapis apmierināts ar kārtējās mantas vai īpa�uma iegādi (sievieti vai vīrieti). It sevi�ķi pēc tam, ja �o mantu vai īpa�umu esi spējis tik dro�i piesiet, noslēpt vai iebaidīt, ka tev ir radusies pilnīga pārliecība, ka neviens cits to nekad neiekaros vai neatņems.

Mīlestība diem�ēl nav Dieva dāvana. Mīlestība ir vistīrākais cilvēku izgudrojums, lai mums rastos kaut vismaz kāda cerība, ka arī es �ai pasaulē kādam varētu būt vajadzīgs�

Vai nav jocīgi, ka laimīgie, bet daudz bie�āk tie�i nelaimīgie kā apsēsti skandina un apgalvo - mīlestība - tā ir mūsu lielākā bagātība!

Bet nav! Viss ir pretēji! Nekādas posto�as dabas stihijas, kari, ugunsgrēki vai visne�ēlīgākie laupītāji da�kārt neatņem tik daudz un mūs nepadara tik nelaimīgus, plikus un nabagus, kā tie�i �ī daudzinātā mīlestība�

Toreiz, pirms se�iem gadiem, es ar Ligitu nejau�i saskrējos televīzijas studijas garajā gaitenī. Tās bija manas pirmās dienas jaunajā darbā, un lielākā daļa televīzijas darbinieku vēl bija sve�i un personiski nepazīstami. Arī Ligitu pazinu tikai neklātienē - kā diezgan populāra raidījuma vadītāju. Bet jau tad par �o sievieti klusībā jūsmoju. Vēl nezināju, kāds ir Ligitā raksturs, vai viņa pēc dabas ir maiga vai asa, vienkār�a vai kaprīza, vai viņa ir precē�jusies vai �ķīrusies, ta�u iedomājos, ka �ai sievietei ir jābūt maigai, klusai un ļoti labai�

Ligita kopā ar operatoru bija sagatavojusies braukt uz kādu no Rīgas rajona me�niecībām intervēt ar kaut ko izcēlu�os pavecu me�zini.

Viņa rokā turēja raidījuma materiālu mapīti, kas pēc sadur�smes ar diezgan lielu blīk�ķi nokrita uz cietās betona grīdas.

-�� Es atvainojos, � nedaudz apmulsis nomurmināju, salasīju izbiru�os papīrus un pasniedzu tos Ligitai. - Ceru, ka nekas nav pazudis.

-�� Es savukārt ceru, ka jūs pa mūsu gaņģiem turpmāk drāzī- sities mazliet uzmanīgāk�

-��� Es te vēl nezinu visus asos pagriezienus.

-��� Līdz �im jūs kaut kā neesmu pamanījusi. Jūs te strādājat vai esat atnācis tikai darī�anās?

-��� Es �eit strādāju.

-��� Jau sen? - Ligita painteresējās.

-��� Ceturto dienu, - es atbildēju.

-��� Ļoti patīkami, - Ligita val�ķīgi pasmaidīja. - Man �ķiet, es jau kaut kur esmu dzirdējusi jūsu balsi.

-�� Visai iespējams, � piekritu. - Līdz �im strādāju radiomājā, mani sauc Haralds Vinters.

-�� O! - Ligita draiski iesaucās un neslēpa prieku. - Patie�ām? Atzī�os, es bie�i esmu par jums domājusi!

81

-��� Kāpēc? � tūlīt prasīju.

6�382

-���� Pareizāk sakot, ne tie�i par jums, � Ligita it kā nedaudz samulsa, � bet par jūsu radio raidījumiem. Tie bija lieliski!

-���� Bet es pats?

-��� Nezinu� - Ligita paraustīja plecus. - Es jūs nez kādēļ biju iedomājusies mazu, apa(u un niknu.

Ligita da�us mirkļus gaidīja, tad klusi piebilda. - Un ļoti gudru.

-���� Paldies, Ligit! - es palocīju galvu. - Tikai gudri cilvēki nekad nemēdz būt nikni. Viņi nepazīst dusmas.

-��� Jā? - Ligita �ķelmīgi vaicāja. � Interesanti, kāpēc gan ne?

-��� Tāpēc, ka viņi ir gudri�

Abi sākām smieties, uzreiz kļuvām atraisītāki un jau izturē�jāmies kā seni paziņas.

Tas arī bija pirmais, kas man Ligitā iepatikās. Tie�i �ī atrai�sītība, nepiespiestība un �armantais vieglums, ar kādu Ligita izturējās pret mani un citiem, radīja iespaidu, ka mēs patiesībā esam jau seni draugi�

Da�us mirkļus padomājusi, Ligita negaidīti mani uzaicināja atbraukt viņai līdzi uz raidījuma ierakstu. Man tie�i tobrīd īsti nebija ko darīt un, saņēmis savas redakcijas vadītāja atļauju, ar lielāko prieku arī piekritu.

Intervijas ieraksts notika me�niecībai piedero�ā somu pirts kamīna zālē.

Viss bija ļoti skaisti. Moderni uzcelta ēka kāda ezera krastā, viegli �alco�as priedes, putnu balsis, klusums, mīkstas mēbeles, bagātīgi klāts galds, dego�s kamīns un pats sirmais me�inieks�

Pēc intervijas sākās tik�anās neoficiālā daļa. No me�saim�niecības puses vēl bija vairāki vado�ie speciālisti, visi sasēdās ap galdu, ieēda, iedzēra un diezgan brīvā atmosfērā pārrunāja gan jaunākos politiskos notikumus, da�ādus kultūras jaunumus, gan abu pu�u tīri profesionālos jautājumus.

Pēc divām stundām televīzijas �oferim, operatoram, viņa palīgam un apgaismotājam vajadzēja atgriezties studijā. Iespējams, ka ari Ligitai to vajadzēja darīt, ta�u viņa kaut ko pateica saviem pui�iem un palika. Pēc neilga laika no Ligitas un manis atvadījās arī me�niecības vadība. Palika vienīgi darba izcilnieks.

Mēs vēl ilgi sēdējām mājīgajā somu pirts viesistabā, dzērām konjaku ar �ampanieti, runājām, uzdziedājām un uz sarkano uguns liesmu satrauco�ā fona ar Ligitu kaut kā pārāk bie�i saskatījāmies viens otra gaidpilnajās acīs�

Vecais me�u saimnieks to redzēja un, būdams pieredzējis vīrs, visu saprata. Turklāt jau bija arī tik vēls, ka neviens autobuss uz Rīgu vairs negāja.

Me�zinis mani uzveda otrajā stāvā un parādīja pieticīgi iekārtotu guļamtelpu.

-Jums būs laba diezgan,-vīrs sacīja. - Te savā laikā gulēju�i ne tādi vien kungi un kundzenes� Ar sērkociņiem un cigaretēm neblēņojaties, no rīta visu kārtīgi uzkopiet un, ja vēl nebūs atnā�kusi saimniece, atslēgas pakariet aug�ā virs durvīm.

-��� Nebaidieties! Viss tiks izdarīts kā nākas, - es pateicu. - Paldies jums! Jūs esat labs.

-���� Esi arī tu labs, - me�inieks man atgādināja. - Un ļoti uzmanīgs! Tā tava sieviete ir skaista, un tas tev var atnest gan lielu laimi, gan vēl lielāku nelaimi� Iegaumē! Lielajā dzīves spēlē skaistums ir visai īslaicīgs trumpis sievie�u rokās. Bet visu kār�u kārts vienmēr ir bijusi un ir skaista cilvēka dvēsele�

-��� Es to atcerē�os, - apsolīju.

Vecais vīrs aizgāja. Es, aizslēdzis ārējās durvis, lēnām nācu atpakaļ pie galda. Uguns kamīnā pamazām izdzisa. Beidzot mēs bijām paliku�i vieni. Ligita piecēlās un, satraukti smaidīdama, nāca man pretim.

-��� Nu kā? - Ligita vaicāja. - Vai neno�ēlo, ka atbrauci man līdzi?

-���� Nē! - es atbildēju. - Nemaz! Tu esi jauka, tāpat viss pārējais�

-��� Kad tev būs kaut kas interesants darāms, � Ligita teica, - tu savukārt paņemsi līdzi mani.

-��� Protams! Es tevi ņem�u līdzi visur.

-���� Visur nevajag. - Ligita papurināja galvu. - Ņem mani līdzi tikaiuz turieni, kur mums būs labi.

-��� Mums būs labi visur, - es pateicu.

-��� Tā nemēdz būt, - Ligita �aubījās.

-��� Kā tad? - es jautāju.

-��� Vienam no abiem ir slikti. Bet labi abiem uzreiz� Nez vai, mans mīļais draugs! Man �ķiet, tu sevi pārvērtē.

-���� Ne cik! - es iesmējos. - Mēs �eit varētu dzīvot veselu nedēļu.

-�� Vai tev mājās nav jābūt? - Ligita neticēdama prasīja. - Tu neesi precējies?

-��� Esmu, - es atbildēju. - Jau �etrpadsmit gadus.

-��� Sieva, protams, ir slikta, vai ne?

-��� Nē, sieva ir laba, - es atbildēju. - Nekādas vainas.

-��� Vai bērnu ir daudz?

-��� Tikai viens. Trīspadsmitgadīgs skuķis.

Ligita negaidīti apvija rokas ap manu kaklu un kļuva nopietna.

-��� Tas ir labi, - viņa sacīja, - ka tu nesāki man ko sliktu stāstīt par savu sievu. Tu esi godīgs.

-Jā, Ligit, - es piekritu. - Esmu godīgs vīrietis, bet ne vienmēr godīgs vīrs�

-��� Es arī esmu godīga, tikai da�reiz� Zini, Harald, �ad tad uznāk tāda baismīga sajūta, ka liekas - pasaule tūlīt pazudīs un man ir palicis ko dzīvot vairs tikai da�as stundas vai dienas� Ko tu tādā gadījumā darītu?

-�� Nezinu, - paraustīju plecus. - Varbūt nostātos Rīgas centrā un pilnā riklē kliegtu.

-���� Bet es aizbrauktu pie jūras, - Ligita stāstīja. - Apsēstos kāpas galā un skatītos, kā zemeslode pazūd Visuma tumsā, bet es pati jūras putās�

-�� Varētu arī vienkār�i piedzerties, - es atgādināju vēl vienu iespēju, kā būtu iespējams nodzīvot mūsu dzīves pēdējo dienu.

-��� Vai tev jūra nepatīk?

-��� Patīk. Mana māja atrodas turpat vai jūras krastā.

-��� Patie�ām? - Ligita sajūsmināta iesaucās, rokas ap manu kaklu savilkdama vēl cie�āk un kaismīgi pieplakdama manām lūpām� Skūpsts bija tik ilgs un spēcīgs, ka strauji uzbudināja ikvienu ķermeņa �ūnu un nervu.

Arī Ligita visa kaislē trīcēja, un es uzreiz sapratu, ka tagad ir jāiz�ķiras - vai nu �ī erotiskā rotaļā�anās jāizbeidz un jāmēģina tomēr tikt uz mājām, vai arī vēl viens tāds skūpsts, vēl viena pieskar�anās Ligitas krūtīm un kāju iek�pusei, neizbēgami būs jāliekas gultā� Un, ja arī pats tu varbūt to darīt nemaz tik ļoti nevēlēsies, tas tev tik un tā būs jādara kaut vai vienkār�i sava vīrie�a pienākuma un goda dēļ. Jo, galu galā, ja tev pa�ā sākumā nebija prātā tie�i �āds mērķis un rezultāts, tad nevajadzēja, tu pat nedrīkstēji sievietes ķermenim pieskarties ne ar mazo pirkstiņu! Tās ir pārāk nopietnas vētras, ko mēs ar saviem glās�tiem, skūpstiem vai tikai da�iem acu skatieniem izraisam viens otra dvēselē un miesā�

Bet es �aubījos tikai īsu brīdi. Manā priek�ā stāvēja apbrī- no-jami skaista sieviete, viņa bija jautra un varbūt arī laimīga, viņa bija vienreizēji labi ģērbusies, bija manāmi iereibu�i un nebēdnīga, viņa, koķeti smaidot, ar nepacietību gaidīja, ka tu viņu skūpstīsi vēlreiz un vēlreiz, ka atkal glāstīsi viņas apaļās krūtis un ar roku pieskarsies vēdera lejai�

Man tai mirklī aizmirsās viss. Es aizmirsu pats sevi. Ligita ar savu tuvo klātbūtni, ar savu trako fran�u skūpstu un pilnīgi atklāti demonstrēto vēlē�anos man atdoties kaut vai turpat kamīna priek�ā uz grīdas, man no apziņas pilnīgi izslēdza jeb�kuras citas domas un gribu, atstājot vienīgi neprātīgu sajūsmu par �o sievieti un viņas karsto, tik ļoti padevīgo ķermeni�

-��� Ejam! - es aicināju, saņemdams Ligitu aiz rokas un ātri iedams uz kāpņu pusi.

-��� Kur tu mani ved? - Ligita interesējās.

-��� Uz paradīzi, - es atbildēju. - Tu mani jau sakārdināji, tagad atliek vienīgi grēks�

85

Es Ligitu ievedu man pirmīt ierādītajā guļamistabā, aizbul�tēju durvis, atkal Ligitu vairākas reizes noskūpstīju.Viņa lēnām

6' �382

kā vieglā transā, noslīdēja uz gultas malas, un es vinu nesteidzīgi sāku izģērbt. Es no Ligitas noģērbu visu, uz kājām atstājot vienīgi melnās zeķes�

Ne savā jaunībā, ne arī diezgan ilgajā laulības dzīvē vēl nebiju atdevies sievietei un seksam ar tādu aizrautību, izdomu un spēku kā tajā trakajā vasaras naktī�

Arī Ligita bija tāda pati. Viņa atjāva ar sevi darīt visu, kas vien man ienāca prātā, viņa nekautrējās, viņa neslēpa savu baudu un prieku par to, kas ar mums �ajā naktī notika�

Uzreiz sapratu, ka �īs sievietes dzīvē seksam ir ārkārtīgi liela nozīme un tas viņai ir nesalīdzināmi vairāk vajadzīgs nekā visi pārējie pasaules labumi un iegūstamās vērtības. Ligitai sekss jau bija kļuvis gandrīz vai par svētu pielūgsmes objektu un glu�i nemanot pārvērties turpat vai savdabīgā reliģijā.

Nākamās dienas rītā biju tik pacilātā un vienreizēji labā garastāvoklī, tik sapņains un joprojām Ligitas vienreizēji skaistā un jaunā ķermeņa alksto�s, ka nemaz vairs nevarēju iedomāties savu turpmāko dzīvi bez viņas.

Tā arī notika. Es ātri iz�ķīros no Dzintras un apprecējos ar Ligitu. Un tas gads, ko mēs pavadījām kopā, bija viens nepār�trauktas laimes, abpusējas sajūsmas, apbrīnas un neprātīgas mīlestības laiks.

Nekas tamlīdzīgs manā mū�ā nekad vairs neatkārtosies.

Tas notiek tikai vienreiz dzīvē.

Tad, kad tu mīli tik stipri un nesavtīgi, ka viss pārējais, kas notiek ap tevi, zaudē jebkādu nozīmi un pat vajadzību.

Ir tikai mīļotais cilvēks. Ir tikai mīlestība - neapturami brāzmaina, kas pilnībā izslēdz prāta klātbūtni un balstās vienīgi uz jūtām un kaut kur mūsu apziņas dziļumos radu�ajām vēlmēm un gribu. Tā ir visīstākā, visdabiskākā mīlestība �neaprēķināma, stipra, nesavtīga, visu piedodo�a, cēla, skaista un� simtkārt nolādēta�

hs salti noskatīju Ligitu, smagi apsēdos uz dīvāna malas un zemu noliecu galvu. Tagad man bija ļoti nepatīkami skatīties uz �o sievieti.

Ligita apmulsusi stāvēja, tad lēnām, pārvarot stipras bailes, pienāca pie manis un sveicienam pasniedza rūpīgi koptu roku.

-��� Sveiks, Hari�

Galīgi satraucies, strauji pacēlu galvu un divu sprī�u attālumā no sevis atkal ieraudzīju labi pazīstamo un ne par mata tiesu neizmainīju�os Ligitas augumu, kas acīmredzot tī�u prātu bija apsegts tikai ar me�ģīņotu krū�turi, tādām pa�ām mazām, caurspīdīgām biksītēm un vieglu, ari labi caurskatāmu gai�zilu mājas halātu�

-���� Sveika, Ligit, � es ar sausu muti no�ukstēju, bet savu plaukstu tomēr pretī nesniedzu.

Ligita apvainota parāva roku atpakaļ un atkāpās soli tālāk.

-��� Tu esi stipri pārvērties, - viņa nepatikā konstatēja. Es no Ligitas nenovērsu nicības pilnu skatienu.

-��� Arī tu izskaties savādāka, - dobjā balsī rezumēju. Ligitas skaistajā lelles sejiņā pazibēja pazīstamais �ķelmīgais

smaids.

-��� Vai labāka?

-Jā, Ligit, - es apstiprināju. - Tu izskaties vēl skaistāka nekā agrāk.

-��� Paldies! - Ligita mīļi pasmaidīja un uzreiz nomierinājās.

-��� Tu vienmēr esi bijis labs. īsts d�entlmenis!

-��� Tas bija agrāk. Tagad no tā visa ne vēsts, - es atteicu.

-��� Gan jau tu atkal ātri iejutīsies mūsu jaunajā sabiedrībā,

-���� Ligita mēģināja mani nomierināt un varbūt pat iedro�ināt.

Asi papurināju galvu.

-��� Nekāda sabiedrība man vairs nav vajadzīga. Ne jaunā, ne vecā!

Ligita panāca soli uz priek�u, un viņai acīmredzot gribējās mani apmīļot un pa�ēlot. Bet ja jau nesniedza pat roku�

-��� Gan jau, Hari, gan! - viņa teica. - Viss atkal atgriezīsies vecajos rāmjos!

Tad, neizturējusi manu cie�o, naidā dego�o skatienu, vēlreiz samulsa un atkal sajuta spējas bailes.

-��� Ko tu tā skaties? - viņa prasīja.

-��� Es tevi ilgi neesmu redzējis, - paskaidroju.

-��� Varbūt neticēsi, - Ligita nopietni teica, - bet es patiesi priecājos, ka tu beidzot no turienes esi laukā.

Es tikai nicīgi pasmīnēju.

-��� Neticu, jā.

-�� Nu, kāpēc tu uzreiz tā? - Ligita gandrīz vai taisījās uzmest lūpu. - Es tevi pat ļoti gaidīju pārnākam mājās.

Grūtsirdīgi nopūtos un skumji paskatījos apkārt.

-��� Kādās mājās tu mani gaidīji atgrie�amies? - rūgtuma pilnā balsī prasīju.

Ligita stipri apmulsa, brīdi neveikli pamīņājās uz vietas, tad aizgāja uz verandas pretējo pusi un apsēdās lielajā atpūtas krēslā.

-��� Nu� Es tev vispār gribu pateikt lielum lielo paldies! Un atgādināt, ka tie�i �eit mēs kādreiz bijām ļoti laimīgi.

-��� Kaut kā vairs neatceros, - klusi pateicu.

-��� Bijām, Harald, bijām! - Ligita turpināja �ivināt. - Un tu to pavisam labi atceries! Tikai �ēl, ka mēs nekad vairs tādi nebūsim.

-��� Nav arī vajadzīgs! - skaļi iesaucos, un mana balss skanēja visai draudīgi. - Varbūt tagad pienācis laiks arī tev beidzot būt nelaimīgai?

Ligita dzidri iesmējās. Viņa bija pārliecināta, ka viņai neko ļaunu nedarī�u. Varbūt palamā�os, kaut ko pārmetī�u, apvai�no�u, mēģinā�u pazemot, ta�u nost jau nu glu�i nesitī�u�

-���� Ko tu! - Ligitas sejā atkal iegūla viņas parastais koķetes smaids. Tad viņa diezgan demonstratīvi pārmeta vienu kāju otrai, neaizpogāto halātu pavērdama vēl pla�āk. - Tas nav priek� manis - būt nelaimīgai.

-��� Bet citi, lai ir? � tikko valdīju dusmas.

-��� Kāda man daļa par citiem? - Ligitabrinijās.

-���� Pareizi! Kāda mums daļa par pārējiem! Es tikai tādā gadī�jumā nesaprotu� Tu ta�u vēl strādā televīzijā, vai ne?

-��� Strādāju.

-��� Un vadi to pa�u veco raidījumu?

-��� Jā, to pa�u veco un vēl vienu jaunu.

-��� Kā tu vari strādāt?

-��� Uz ko tu tēmē? - Ligita vieglā nesapratnē vaicāja.

-��� Uz tavu darbu.

-��� Kāda manam darbam vaina?

-��� Itin nekāda, - es atbildēju un nervozi piecēlos kājās. - Es tikai nesaprotu� Tātad tu regulāri, gadiem ilgi katru mēnesi uzstājies televīzijā. Nemaz neslēp�u, tu tur izskaties lieliska! Un balss tev ir patīkama. Zini, tāda maigi eiforiska, nomierino�a. Un gadiem ilgi raidījumā Mūsu ģimene tu simttūksto� skatītājiem stāsti, cik bezgala jauki ir mīlēt, cik brīni�ķīgi ir būt savstarpēji uzticīgiem un cieņas pilniem� Tavi vārdi par godīgumu, labes�tību un cilvēcību skatītāju ausis birst kā saldi cukurgraudiņi. Un zini, cilvēki tev tic! Viņi domā, ka tu pati ari esi draudzības, mīlestības un uzticības etalons. Kaut kas līdzīgs vispārinātam sievietes tēlam.

Ligita apmierināta pamirk�ķināja savas tum�i ietonētās

acis.

-��� Tas ir labi, ka viņi man tic. Tāds jau arī ir �ī raidījuma mērķis - likt cilvēkiem noticēt, ka tas viss ir iespējams.

-��� Vai tu da�reiz neaizrijies? - es negaidīti uzkliedzu.

-��� Ar ko?

-���� Ar to pa�u! Ar �iem skaistajiem vārdiem! Ar �iem pretī�gajiem meliem!

-��� Ko tu, Harald! - Ligita nepiekrita. - Vārdi ir patiesi.

-��� Toties tu esi nepatiesa! - turpināju paceltā balsī. - Tu, Ligit! Vai tev neliekas, ka tev labāk vajadzēja strādāt studijā par grīdas mazgātāju, nevis cilvēkiem mācīt pareizu dzīvo�anu?

-��� Nē, Harald, man gan tā neliekas! - Ligita sparīgi turējās pretī. - Nepavisam! Jo viss, ko es saku� Es tam ticu! Tu saproti? Tie ir mani visgai�ākie ideāli!

Pēc �iem Ligitas vārdiem vairs nespēju sevi novaldīt. Un, lai gan objektīvi ņemot, Ligita �ajā brīdī izskatījās neatkārtojami skaista un erotiski vienreizēji efektīga, man viņa pēk�ņi �ķita reti pretīga.

-��� Apklusti! Tu - ielasmeita pēdējā! - es turpināju kliegt. - Visi tavi ideāli atrodas tavā kājstarpē!

Ligita nosarka un arī kļuva nikna.

-��� Harald! Es lūg�u mani neapvainot!

-��� Lūdz vien! - manā balsī tagad jau skanēja pavisam drau�dīgi toņi. - Es varu tevi ne tikai apvainot� Es tevi varu pazemot! Sakropļot! Es tevi varu pat nogalināt!

Drausmīgās dusmās vairs nespēju sevi noturēt uz vietas. Zibenīgi piedrāzos pie Ligitas un cie�i ar abām rokām satvēru viņas pēc fran�u smar�ām smar�ojo�o kaklu�

Ligitu pārņēma bezprātīgas bailes, kas tūlīt pārvērtās apziņu stindzino�ās �ausmās. Viņa ne�aubījās, ka es viņu tūlīt nogalinā�u.

-��� Nē! - viņa gārdzo�i no�ņāca. - Hari�

-��� Neko labāku tu neesi pelnījusi! - arī es viņai �ņācu tie�i sejā. - Itin neko!

-��� Hari..! - Ligita turpināja lūgties. - Nevajag!

-�� Vajag! - es kliedzu pretī. - Tavu smuko ģīmīti vajadzētu tā sadauzīt, lai tu simts gadus nevarētu ielīst tai televizorā, lai tu vairs nekad nevarētu melot, izlikties un kādu nodot!

Ligita saņēma visus vēl atliku�os spēkus.

-��� Hari! Mīļais! Piedod! Lūdzu, piedod!!!

�is pēdējais Ligitas vaids, viņas sasārtusī seja, nedaudz izval�bītās acis un varbūt patiesā no�ēla mani nedaudz atvēsināja. Es ar dziļu nicinājumu Ligitu atgrūdu, sāku staigāt, līdz pakāpeniski nomierinājos.

-��� Ar ko tu tagad dzīvo kopā? - pēc kāda laika painteresējos.

-��� Ar vienu� - arī Ligita pamazām atguvās. - Viņu sauc Valdis un�

-��� Kas viņ� tāds ir? Arī �urnālists?

-��� Valdim ir sava tirdzniecības firma.

-��� Vai esat oficiāli sasēju�ies?

-��� Pagaidām vēl ne, ta�u vistuvākajā laikā�

-��� Mīli viņu?

-��� Protams!

-��� Vai tikpat stipri kā tolaik mani?

Ligita vainīga mēģināja pasmaidīt.

-���� Redzi, Harald� Ja gribi zināt taisnību� Ja mēs vispār runājam atklāti� Es tevi nemaz tik ļoti nemīlēju. Kā nekā tu esi piecpadsmit gadus vecāks par mani. Bet tu toreiz biji popu�lārs, tavus raidījumus klausījās visi. Bez tam tev vēl bija jauna ma�īna un �ī lielā māja�

-Jā, Ligit, - bezgala rūgtā balsī apstiprināju. - Man tas viss kādreiz patie�ām piederēja. Tāpat kā labs darbs, kā ģimene, kā sieva un bērns.

-��� Ne jau es tev skrēju pakaļ! - Ligita, jau pilnīgi atguvusies no pirmītējā pārbīļa, nekavējās atgādināt. - Tu pats nāci pie manis, tu pirmais gribēji�

-��� Tas tiesa, � es piekritu. � Es toreiz biju kā bez prāta. Viss pazuda, viss aizmirsās. Redzēju tikai �o tavu izmālēto ģīmīti, tavas krūtis, tavu smar�ojo�o ķermeni� Mani valdzināja tava jaunība, sievi�ķība, temperaments� Es sapratu, ka beidzot esmu atradis to, kas man visu dzīvi bija pietrūcis.

-���� Man arī tā �ķita, � Ligita maigā balsī atzinās. - Es biju laimīga ar tevi.

Ātri aizgāju līdz sēdo�ajai sievietei, nostājos viņas priek�ā un dziļi ieskatījos acīs.

-��� Tad kādēļ tu, Ligit� - manā balsī skanēja atklāta sāpe. - Kāpēc tu mani tomēr nesagaidīji?

-���� To tā uzreiz nemaz nevar izskaidrot, - Ligita mulstot atbildēja. - Atklāti sakot, Harald, es nezinu! Bet padomā arī pats! Piecus gadus dzīvot vienai�

-���� Tu man apsolīji! - es rūgti atgādināju. - Atceries, Ligit! Toreiz pēc tiesas tu man apsolīji, ka gaidīsi! Ka nevienu citu sev nelaidīsi pat tuvumā!

-��� Tā bija, Harald. Toreiz es tie�i tā ari domāja!

-��� Ko tas Valdis tev dod? - negaidīti uzprasīju.

-��� Nesaprotu. Par ko tu runā?

-��� Ko tev ir devu�i tie pārējie? - es turpināju jautāt. - Vai tu tie�ām �os piecus gadus� nevarēji gulēt viena? Vai tu bez tā būtu izkaltusi, nomirusi?!

-���� Nomirusi jau dro�i vien nebūtu, ko tu! � Ligita domīgi atbildēja. - Ta�u�

-���� Varēji grēkot, ja tev tā patika! � manā balsī atkal naids sajaucās ar grūti noslēpjamām sāpēm. - Ta�u tu nedrīkstēji jau pirmajā gadā� Dzirdi, Ligit? Tu nedrīkstēji no manis �ķirties! Tā, aiz muguras� Tas bija zemiski. Tas bija tāpat, kā sist jau nosisto.

Ligita, protams, apzinājās savu vainu manā priek�ā, ta�u izlabot neko vairs nevarēja, un tādēļ viņa arī negribēja notiku�o daudz izskaidrot vai vēlreiz lūgt piedo�anu. Bet galvenais tomēr bija jāpasaka.

-��� Man to vajadzēja! - Ligita sparīgi aizstāvējās. - Visi par to vien runāja. Haralds Vinters notiesāts! Haralds Vinters ir noziedz�nieks! Tu saproti, Harald? Viņi man nebūtu ļāvu�i strādāt! Es nebūtu sagatavojusi nevienu raidījumu, bet patie�ām būtu studijā mazgājusi grīdas! Tu domā, tā būtu bijis labāk?

-Jā! - es spēji iesaucos. - Tā būtu bijis godīgāk, Ligit! Vai tu to apjēdz? Godīgāk!

-���� Nedusmo! - Ligita mīļi palūdza. - Kas bijis, bijis! Neko jau atpakaļ vairs neatgriezīsi. Tagad jādzīvo pa jaunam.

-��� Kā? - tūlīt asi painteresējos.

-���� Tu ta�u laikam pats saproti� - Ligita centās radu�os situāciju izskaidrot pēc iespējas saudzīgāk. � Tavai pirmajai sievai ir sava dzīve, man sava� Kristīne arī tūlīt taisās precēties, tā kā būtu loti labi, ja tu aizietu dzīvot kaut kur citur. Man �ķiet, tev ta�u vajadzētu saprast pa�am, ka tu �eit esi pilnīgi lieks! Tu visiem tikai traucēsi. Ja gribi, es tev sameklē�u istabu. Varbūt pat veselu dzīvokli. Protams, tas kaut ko maksās, ta�u� Valdis ir ar mieru no tevis atpirkt mūsu mājas daļu. Viņam naudas ir daudz.

Es cie�i sakodu zobus.

-��� Un jauna automa�īna ari ir?

-Jā, - Ligita apstiprināja. - Melns mersedess.

-��� Bet pats - baltāks par baltu, vai ne? - izsmējīgi jautāju.

Ligita satraukta uz mani paskatījās.

-��� Nesaprotu, ko tu atkal ar to domā?

-��� Es skatos, draudziņ, ka tu vēl daudz ko nesaproti!

-���� Kas man būtu jāsaprot? - Ligita diezgan naivi vaicāja, patie�ām vēl neapjēgdama, ka viņas iecerētais plāns tūlīt ar lielu troksni sabruks.

-���� Vispirms jau to� - es atkal stāvēju viņas priek�ā liels, spēcīgs, skarbs, skaists un pilnīgi sve�s, - es jau sen vairs neesmu tas pieklājīgais kungs ar izsmalcinātām manierēm un gudru valodiņu, kas tev kādreiz tā patika! Cietums ir īstā vieta, kur to visu ātri aizmirst! Bet cietums ir arī jauka vietiņa, kas ātri piera�dina� neko neaizmirst! Un, pirmkārt, jau neaizmirst to, kas tevi ir nodevis!

Vēlreiz draudīgi tuvu paliecos uz Ligitas pusi. Viņa bailēs sarāvās.

-��� Ko tu atkal esi sadomājis? Hari!!! - viņa iekliedzās.

Es noliecos vēl zemāk un dobji sacīju Ligitai tie�i ausīs, acīs, mutē un dvēselē.

-Ja esmu pareizi sapratis, tad cienītā kundze ir jau sataisī�jusies uz gulētie�anu, vai ne? Un, protams, ne jau nu viena! Ar kaut kādu tur firmas prezidentu! Ar melnu mersedesu! Ar biezu naudas maku! Ar di�iem nodomiem pirkt manas mājas dalu! Bet �ito tu redzēji?

Es iztaisnojos, atgāju soli atpakaļ un viņas priek�ā pakratīju savu elkonī saliekto roku�

-��� Tu vari dabūt �ito, ne manas mājas daļu!

-��� Harald! - Ligita iesaucās un pievēra acis.

Pagriezos, lēnām aizgāju līdz dīvānam, atkal apsēdos un labu laiciņu domīgi klusēju. Atvieglots apzinājos, ka esmu spējis tomēr savaldīties un tagad Ligitai jau vairs neko sliktu neno�darī�u. Ta�u skaudrā pamestības un nodevības sāpe nerimās, un es nodomāju, ka Ligitu tomēr nedrīkstu tik viegli palaist vaļā, viņai ir jāsaņem kaut kāds sods, jāizjūt pazemojums un mazliet vēlāk jādzird tas, ko es tik bie�i cietuma bezmiega naktīs viņai domās teicu�

-Jocīgi, bet man, Ligit, būtu mazliet vieglāk, ja tu� - es, kā tumsā taustīdamies, neveikli iesāku. - Ja tu ar to Valdi patie�ām mīlestības dēļ, nevis atkal naudas, ma�īnas vai mājas dēļ�

-��� Ko tu! - Ligita sparīgi iesaucās un nopriecājās, ka acīm�redzot būs tikusi cauri tikai ar nelielu izbīli. - Harald! Kāda tur nauda vai māja! Protams, tikai mīlestības dēļ, kā tad citādi? Varu tev atzīties. Viens otrs jau man bija. Nu tā� Var teikt - organisma vajadzībām� Bet ar Valdi man ir nopietni. Es viņu pātie�ām mīlu.

-��� Tas ir labi, ja tu viņu mīli, - mierīgs pateicu, un Ligita nespēja saprast, vai to saku nopietni, vai ari aiz maniem vārdiem kaut kas tomēr slēpjas. - Nekas skaistāks ta�u uz �īs pasaules vairs nevar būt, vai ne?

-��� Tā ir, - Ligita nopietna piekrita. - Pats labi zini.

-��� Un tu viņam tāpat laikam esi solījusi mū�īgu mīlestību kā kādreiz man?

-��� Protams. Vai tad bez tā var?

-��� Nevar! -mana balss atkal pilnīgi negaidīti kļuva asa un skarba. - Tur tev ir taisnība! Bet tev būs jāatzīst, ka taisnība prasa arī to� Tu nedrīksti izmukt sodam!

Ligitas sirdi atkal sa�ņaudza bailes, un viņa lūdzo�i paskatījās uz mani.

-��� Nu, Hari� Viss jau it kā bija labi�

-���� Labi būs vēlāk! - es viņu nepacietīgi pārtraucu. - Bet tagad� Tagad tev tomēr vajadzētu saņemt bargu un ne�ēlīgu sodu! Jo nodevēji vienmēr un visur tiek sodīti visbargāk! Bet es tomēr esmu labs cilvēks, un tu esi labs cilvēks, vai ne? Es neprasu daudz. Tikai kā nelielu kompensāciju par tavu neuzticību�

Labu laiciņu klusēju, tad strauji izmetu roku uz priek�u.

-��� Izģērbies! - es skaļi un negaidīti pavēlēju.

Ligitu tas pārsteidza pilnīgi nesagatavotu. Pagāja krietns laika bridis, un tik un tā viņa vēl nesaprata, ko es no viņas vēlos.

-��� Ko..? Ko tu gribi? - viņa stostījās.

-���� Es teicu � met nost savas parpalas! Un pirms tu aizej pie sava Valda, vispirms atnāc pie manis!

Tagad beidzot Ligitai viss kļuva skaidrs. Viņa pat nedaudz piesarka, mans priek�likums viņai nemaz nelikās tik slikts�

-��� Bet, Hari� - Ligita tomēr vēl kautrīgi �ukstēja.

-���� Dro�i, dro�i! - es viņu uzmundrināju. - Nekas slikts ar tevi nenotiks! Bet es sasodītus piecus gadus� Nāc �urp!

Mana pavēlo�ā balss un noteiktā rīcība Ligitai uzreiz lika atcerēties to laiku, kad abi bijām laimīgi, viens otru mīlējām, un es vienmēr pratu un spēju viņu pilnīgi apmierināt. Vēl vairāk! Ne ar vienu citu vīrieti viņa nebija jutusies tik labi un atraisīti kā tie�i ar mani! Tas vispār bija gandrīz vai fantastiski! Līdzko es viņai pieskāros, praktiski jau ar pirmajiem skūpstiem un glāstiem, Ligita sevī sajuta tik neparasti asu uzbudinājumu, tik spēcīgu eiforisku viļņojumu, ka jau visai drīz sasniedza tādu stāvokli, kas bija līdzīgs vieglai nemaņai, visu laiku neaprakstāmā tīksmē baudot manus glāstus un miesu�

Un tagad, par to tikai iedomājoties vien, Ligitu pārņēma satrauco�as trīsas. Ta�u tas nemaz nebija tik vienkār�i izdarāms. Noteikti turpat aiz durvīm vēl joprojām stāvēja Valdis un visu noklausījās� Bet tad, atcerējusies �īvakara galveno uzdevumu par katru cenu panākt, lai es atteiktos no mājas da)as, lai jau �onakt pat lasītos prom un sameklētu sev citu dzīves vietu, sevi ātri nomie�rināja ar karaļu, valdnieku, revolucionāru, lielceļu laupītāju un vispār vieglas dzīves tīkotāju jau tik bie�i īstenoto devīzi � Mērķis attaisno līdzekļus!

�Un tomēr Ligita joprojām vēl nespēja iz�ķirties. Mans priek�likums viņai �ķita vilino�s, bet atbaidīja Valda iespējami negatīvā reakcija. Nekādi citi morālie vai tikumiskie apsvērumi viņai prātā neienāca.

-��� Hari� Es nudien nezinu� - Ligita �ukstēja. - Tas viss ir tik negaidīti. Bez tam Valdis arī laikam vēl neguļ�

Es nevērīgi atmetu ar roku.

-��� Pieslēdz durvis! Tā būs dro�āk!

Ligita da�us mirkļus domāja, tad koķeti pasmaidīja.

-��� Tūlīt!

Viņa aizgāja līdz durvīm un tās aizslēdza. Pēc tam pagriezās, pienāca pie manis, ar graciozām roku kustībām viegli nometa no sevis gai�zilo mājas tērpu, iesēdās man klēpī un maigi apvija rokas ap kaklu.

-���� Hari� - viņa tikko sadzirdami teica. - Tu atkal ar mani vari darīt ko gribi�

Es viss nodrebēju. Pirmajos apcietinājuma mēne�os par to biju domājis tūksto� rei�u. Ilgojies. Un pacietīgi gaidījis.

Un te nu viņa bija. Kā no debesīm nokritis balts mākonis. Kā beidzot piepildījies nepiepildāms sapnis. Sieviete, kuras labā tu bez lielas apdomā�anās biji ziedojis visu savu turpmāko dzīvi�

Bet diem�ēl viņa nebija tā vērta, man nācās skumji atzīt. Viņa nebija manas dzīves vai pat vienas dienas vērta. Nakti, varbūt�

Turot uz rokām puskailo Ligitu, es lēni piecēlos un mazliet pastaigājos pa pla�o verandu. Es sapratu, ka manās rokās pa�laik guļ reāli iegūstama sieviete, guļ neaprakstāms dārgums, mans kādreizējais baltais sapnis, mū�a lielais mērķis, mana laime un mīlestība un kaut kas vēl vairāk nekā tikai mīlestība. Tajā pa�ā laikā arī apzinājos, ka �ī apbrīnojami skaistā un pievilcīgā sieviete ir �is pasaules lielākā draza. Mēsls. Vīrie�u vislētākā prece�

Ligitu lēni apguldīju uz dīvāna, da�us brī�us vēl pasēdēju blakus, nedaudz sekundēs atcerēdamies gandrīz vai katru dienu un nakti, ko biju kādreiz pavadījis kopā ar �o sievieti. Tad nosku�rinājos un, sevi pārvarējis, strauji uzlēcu kājās.

Ligita, neko vēl nesapratusi un izbrīnījusies, paskatījās uz mani.

-���� Varbūt nodzēst gaismu? - viņa klusi vaicāja un, ātri atraisījusi krū�turi, to nevērīgi nosvieda uz grīdas.

-��� Lai gaisma paliek! - es atbildēju. - Pārāk ilgi esmu bijis tumsā.

-��� Ko tad tu vēl gaidi? - Ligita nesapratnē prasīja.

Da�us brī�us klusēju, tad, cie�i raudzīdamies uz tagad jau

gandrīz pilnīgi kailo Ligitu, asi un loti skarbi sāku nesteigdamies runāt. Iespējams, tas bija izmisuma pilns manas dvēseles kliedziens, pēdējais un vienīgais, ko es vēl gribēju �ai sievietei pateikt.

-���� Neko sevi�ķu, Ligit. Es tikai iedomājos par to vīrieti, kur� tevi pa�laik gaida blakus istabā un kuram tu esi solījusi tādu pa�u uzticību, kādu toreiz solīji man. Un atcerējos sevi zonas barakā starp simt divdesmit zagļiem, slepkavām, izvarotājiem, bandītiem un huligāniem, starp visādiem debīlajiem un sadis�tiem� Zini, Ligit, tie�i tad tu man katru nakti rādījies sapņos, tu vienmēr nāci pie manis tāda bezgala tīra un skaista� Es atra-dos visno�ēlojamākā vietā, kādā cilvēks vien var nokļūt. Un visas domas, kas man saistījās ar tevi� Visas cerības� Visas jūtas� Tās man palīdzēja izdzīvot. Sirds kļuva aukstāka un dūres cietākas, bet es zināju, ka man par katru cenu ir jāiztur, man jāatgrie�as mājās pie tevis. Bet tu pasteidzies. Tu negribēji tik ilgi gaidīt. Nu ko� Tā ir tava darī�ana. Gribu tikai atgādināt� Tev bija vienrei�zēja iespēja sevi pacelt uz visaugstākā goda un mīlestības pjedestāla, bet tu ņēmi un pati sevi iemeti miskastē�

Es apklusu, mirkli pagaidīju, tad strauji novērsos.

-���� Es tev pa�laik nevaru ne iesist, ne iespļaut sejā. Es tevi vienkār�i nicinu! Nicinu kā sievieti un kā cilvēku. Bet tagad piecelies un ej! Man ir pretīgi uz tevi pat paskatīties!

Ligitu apdedzināja spēj� kauns un pazemojums. Viņa saprata, ka tagad esmu kļuvis viņas mū�a lielākais ienaidnieks.

Ligita nervozi piecēlās, no grīdas uzlasīja savus apģērba gabalus, aizgāja līdz durvīm, tās neveikli atslēdza un pārskai�tusies man uzkliedza:

-��� Lai rīt pat tu vairs te nebūtu! Dzirdi? Tagad es te esmu saimniece, un es tev aizliedzu �eit uzturēties! Aizliedzu! Vai nu tu aizvāksies ar labu, vai arī es to panāk�u ar varu, bet no tevis te vairs nebūs ne smakas!

Ligita aizgāja, aiz sevis skali aizcirsdama durvis.

97

Es atkal apsēdos dziļajā atpūtas krēslā un smagi noliecu galvu.

7 � 382

Kārlis Bu�s, ieraudzījis, ka verandā ir iedegta gaisma un durvis stāv pusatvērtas, diezgan līksmā noskaņojumā iegāja iek�ā. Bet verandā tobrīd neviena nebija. Uz grīdas vientuļa mētājās vienīgi pelēka sporta soma.

Ciemos atnāku�ais cilvēks kādreiz vienā no mūsu slavena�jiem Rīgas teātriem bija diezgan ievērojams aktieris, ta�u tieksme pēc alkohola ar katru nodzīvoto gadu kļuva arvien spēcīgāka un neatvairāmāka, viņ� bie�i uz skatuves uznāca iereibis, nereti jauca lugas tekstu vai pat to aizmirsa, bet pēc tam, kad vairākas reizes �ādā veidā bija izrādes pilnīgi izgāzis, viņu no darba atlaida. Pazīstot �o viņa neatvairāmo vājību, neviens cits teātris arī neņēma pretī. Un tā, apmēram gadu noldaiņojis bez darba, Kārlis Bu�s, kuram jaunībā draugi un speciālisti solīja di�ā Lorensa Olivjē skaļo slavu, noplīsis, izsalcis un nosalis kautrīgi piedāvāja savus fiziska darba strādnieka pakalpojumus tuvākajā sakņu bodē, kur par pārdevēju tolaik strādāja apaļīgā blondīne Dzintra Vintere, kas viņam jau sen bija iepatikusies.

Tā sākās �o divu cilvēku mazliet savādais romāns. Dzintra viņu no sākuma pieņēma vienīgi aiz vistīrākās kristīga cilvēka �ēlastības, ta�u nedaudz vēlāk nelaimīgajā cilvēkā saskatīja arī daudzas labas un pat cienījamas īpa�ības. Lai cik tas arī būtu dīvaini, Kārlis nekad nemeloja. Nekad nekļuva rupj�. Bija ļoti izpalīdzīgs. Bie�i pat kautrīgs un kluss. Bet iedzēris, un dzēra viņ� diem�ēl joprojām visai bie�i, gandrīz vienmēr kļuva sērīgi skumj�, atcerējās savus nostrādātos gadus teātrī un bie�i raudāja.

Arī kā vīrietis viņ� jau sen bija kļuvis nekam nederīgs, ta�u Dzintru tas īpa�i neuztrauca. Viņa �ad tad juta nepiecie�amību kādu vienkār�i pa�ēlot, un Kārlis tomēr bija daudz labāks nekā kāds suns vai kaķis. Vismaz ar viņu bija interesantāk.

Kārlis verandā vēl nekad nebija ienācis. Viņ�, viegli �ūpo�damies, raudzījās apkārt un diezgan skaļā balsī izteica savu tā brī�a noskaņojumu.

-��� O, zili zaļā pasaulīti Tu skaistais ro�u dārzs un smirdo�ā atejas bedre! Tu man liecies tik sve�a un atbaido�a, bet tajā pa�ā laikā esmu sajūsmā par tavu apbrīnojamo skaistumu un har�moniju!

Kārlis ar pirkstu galiem pieskārās verandas krāsainajiem logiem.

-�� Kas par stikliem! Kādas vienreizējas vitrā�as! Kas par di�u mākslu!

Pēc tam savās vājajās krūtīs ar diezgan lielu �ņācienu iekampa vairākus malkus gaisa.

-��� Kas par debesu smar�ām! Kāds ozons!

Pagājis da�us soļus uz priek�u, viņ� negaidīti paklupa pret Haralda somu.

-�� O, un kas par somu! Cik tas ir praktiski un daiļi! Jā, bet kur tad ir pats ceļinieks! Ceļinieka nav! Ir tikai ceļ� ar savu noslēpu�maino bezgalību, ir jūra ar savām tālajām salām un debesis ar savām neatminamām zvaig�ņu mīklām� Kas tās atminēs? Kas atnāks, kad visi būs aizgāju�i?

Neviens viņam neatbildēja. Kārlim kļuva necie�ami skumji, un, iespējams, viņ� atkal sāktu raudāt, ja tie�i tajā brīdī no jūrma�las pastaigas verandā neatgrieztos Kristīne ar Andri.

Viņi ieraudzīja, ka Kārlis kārtējo reizi ir stipri sadzēries un, sakarā ar Haralda atgrie�anos, var iznākt nevienam nevajadzīgs skandāls.

-��� Kārļonkul! - Kristīne viņu satvēra aiz rokas. - Vai nebūtu laiks tā kā staigāt uz māju?

Kārlis izbrīnījies paskatījās uz meiteni.

-��� Laiks? Māja? Ko �ie vārdi nozīmē?

-�� Mamma lika pateikt� - Kristīne turpināja. - Viņa �onakt vēlas būt viena.

-��� Mīļais bērns! - Kārļa balsi skanēja pavisam traģiskas notis. -Vai tad mēs vienmēr neesam vieni? Kaut divatā, trijatā, �etratā� Mēs ta�u visi esam mū�īgie vientuļnieki!

Andris arī pienāca klāt un Kārli saņēma aiz otras rokas.

-�� Situācija ir diezgan drūma, - viņ� teica. - Visā nopietnībā. Es jums kā vecam zaldātam varu paskaidrot. Kristīnes mammai �ovakar mājās pārradies biju�ais vīrs! Un nez vai viņam būs patīkami�

-�� Nebūs! Noteikti ne! - Kārlis tūlīt piekrita, tad kļuva domīgs. - Es tā īsti arī nesaprotu� Tas Haralds Vinters izlaupīja valsts mantu vai arī kādu nosita?

-���� Kārļonkul! � Kristīne iesaucās. � Viņ� nositīs jūs! Tā kā jāmūk! �igli, �igli!

Kristīne ar Andri viņu stūma uz durvīm. Kārlis nepretojās. Tie�i pretēji. Viņu pārņēma milzīgs garīgs pacēlums, un izbiju�ais aktieris svinīgā balsī norunāja varbūt skaistāko savas no�ēlojamās dzīves monologu.

-��� Nebēdājies, bērns! Tas ta�u būtu skaisti! Kristīn! Tu pat nevari iedomāties, cik tas būtu vienreizēji for�i! Es te gulētu asinīm noplūdis, bet jūs visi stāvētu apkārt un skaļi bimbotu! Kas tas būtu par teātri! Kas par di�u karnevālu!

Kristīne ar Andri beidzot nelaimīgo dzīves pabērnu izstūma laukā, un viņ� klunkurēdams aizslāja uz mājām.

Kristīne skumja paraudzījās uz verandas vidū stāvo�o somu.

-���� Redzi, mūsu vieta ir aizņemta.

-��� Nekas! - Andris atmeta ar roku. - Man tas nav svarīgi!

-��� Toties man tas ir svarīgi! - Kristīne kļuva nopietna. - Pat

ļoti!

Andris viegli apskāva meitenes plecus un mierino�i pasmaidīja.

-��� Nesāksim savu dzīvi ar to, ka citiem kaut ko atņemsim. Ka sāksim karot, par kaut ko cīnīties� Nē, Kristīn! Sāksim ar mums pa�iem! Sāksim ar mīlestību�

Kristīne domīga kratīja galvu.

-��� Mēs �eit būtu varēju�i dzīvot visu vasaru�

-��� Nekas! - Andris mierināja. - Vai mums par to �odien ir jādomā? Es tev katru vakaru kāpās iekur�u ugunskuru, debesīs rādī�u visspo�āko zvaigzni, bet pie kājām nolik�u visu zemeslodi!

Kristīne iesmējās, un abi apkampu�ies atkal izgāja laukā.

Apskatījis dārzu, verandā atgriezos pēc da�ām minūtēm. Galīgi sadrūmis, apsēdos un aizsmēķēju cigareti. Man nelikās, ka būtu pārnācis mājās. Man �ķita, ka esmu atgriezies cietumā vai piedalos diezgan drūmā un mazliet baigā absurda teātra izrādē.

Pēc neilga laika pie durvīm kāds klusi pieklauvēja.

Tā var būt vai nu atkal Ligita, vai viņas mīļākais, es ātri nodomāju un klauvējienam neatsaucos. Tomēr pēc da�iem brī�iem durvis atvērās, un verandā ienāca ar nedaudz pārspīlētu eleganci apģērbies vidēja auguma kalsns vīrietis. Jau mazliet paveco seju rotāja mazas iesirmas ūsiņas, bet abu roku pirkstus vairāki masīvi zelta gredzeni.

Tas bija Valdis. To es sapratu uzreiz, bet �is fakts manī nekādu naidu neizraisīja. Un tomēr būtu bijis daudz labāk, ja viņ� �eit nebūtu spēris kāju�

-�� Labvakar! - Valdis pieklājīgi sveicināja. - Vai es jūs netrau�cē�u?

-��� Traucēsi, kungs, traucēsi! - es nelaipni pateicu, bet tas nekādu sevi�ķu iespaidu uz sīko vīrieti neatstāja. Acīmredzot viņam par katru cenu vajadzēja izpildīt kādu svarīgu Ligitas uzdevumu.

-��� Piedodiet, bet es� - Valdis tomēr jutās neveikli. - Kā to lai pasaka? Esmu jūsu biju�ās sievas� draugs.

Es viņu vēlreiz rūpīgi nopētīju.

-��� Vai prezidenta kungs?

-��� Jā, jā, tas pats! - Valdis kļuva tīri priecīgs. - Ligita jau laikam būs stāstījusi� Man patie�ām pieder firma�

-�� Kāda? - tūlīt bargi painteresējos. - Ko tu tirgo? Dzērienus? Gaļu? Mēbeles? Varbūt vecas lupatas?

-���� Nē, nē! Mēs galvenokārt pārdodam apavus. Tie mums nāk no Itālijas, Vācijas�

-�� Vēl labāk! - iesaucos un pielēcu kājās. Piegājis tuvu Valdim, ar interesi nopētīju �ī vīra skaistās kurpes. - Tā jau es domāju! Salamandra, vai ne?

101

Valdis samulsa.

T � 382

-���� Patie�ām Salamandra. Tie ir pasaules labākie apavi! Jums jau arī dro�i vien vajag? - Valdis pajautāja un uzreiz kļuva mundrāks. - Nu, kā tad! Es vēl prasu! Man tie�i viens lieks pāris ir mājās.

-���� Vari nepūlēties! - es viņu nedaudz atvēsināju. - Piecus gadus esmu staigājis kerza zābakos, tā kā Salamandra vai Toomis manām kājām būs mazliet par smalku.

-��� Varbūt jums vienkār�i nav� attiecīgu līdzekļu? - Valdis neatkāpās. - Nekaunieties, sakiet dro�i! Es jums tās kurpes uzdā�vinā�u! Bet, ja jums tik tie�ām ir spiedīgi apstākļi� Mēs par to pirmīt runājām arī ar Ligitu. Es jums naudu varu iedot.

Ļoti izbrīnījies uz viņu paskatījos.

-��� Nevis aizdot, bet iedot?

-�� Jā, jā, pilnīgi pareizi! - Valdis sparīgi apstiprināja. - Iedot.

-��� Cik? - uzreiz prasīju.

-��� Pagaidām divus tūksto�us, - Valdis atbildēja un no kabatas izvilka divas bandrolēs ietītas naudas paciņas. - Lūdzu!

Es pasmīnēju.

-��� Vai �ēl nav?

-��� Nemaz! Jo jūs man dosiet pretī�

Atkal krūtīs sajutu necie�amu smeldzi.

-��� Savu biju�o sievu?

-���� Ko jūs! - Valdis nekaunīgi un ļoti apmierināts iesmējās. � To jau es esmu paņēmis pats! Jūs man dosiet pretī solījumu� �onakt pat �o māju atstāt. Par tādu naudu jūs mājvietu atradīsiet jebkurā citā vietā.

Grūtsirdīgi pa�ūpoju galvu, paņēmu abas naudas paciņas un tās nevērīgi pasvaidīju no rokas rokā.

-�� To jūs neesat slikti izdomāju�i, - atzinīgi novērtēju jaunā pāra ieceres.

Mana mierīgā reakcija uz viņa priek�likumu Valdim piedeva jaunu sparu, un viņ� iesākto uzbrukumu turpināja.

-��� Es jums varu dot vismaz desmit reizes vairāk, - viņ� lieti�ķi piedāvāja, � bet tad mums jau rīt jāiet pie notāra un jums man jāpārdod mājas apak�stāvs vai pat visa māja.

Mirkli domāju, tad izsmējīgi pateicu:

-��� Tu neesi slikts tirgotājs!

-Jādomā gan! - Valdis �o uzslavu laikam ņēma pilnā nopiet�nībā, jo uzreiz kļuva manāmi lepns un uzpūtīgs. - Bez tam es gribu būt savai sievai arī labs vīrs.

-��� Manai� Manai sievai� - klusi pie sevis nomurmināju.

-���� Nu, kā tad paliek? - Valdis tagad jau diezgan uzstājīgi prasīja. - Vai slēdzam līgumu? Nauda jums ļoti noderēs. Darbu jūs tik ātri nedabūsiet, tas ir uz galvo�anu, dzīvot arī nebūs kur� Tā kā� Jūs esat iedzīts stūri.

Piekrīto�i pamāju.

-��� Tas tiesa, - drūmā balsī apstiprināju. - Dziļā, melnā stūrī. Un pretī stāvat jūs� Jaunie kapitālisti, bodnieki, pie varas eso�ie, laimīgie, paēdu�ie un ar dzīvi tik ļoti apmierinātie! Neviens jūs vēl pagaidām nav sitis. Nav pazemojis. Neviens jūs vēl nav atstājis. Bet zini, kaimiņ? Jūsu it kā dro�ās dzīves da�reiz ta�u ir vēl trauslākas nekā �ie verandas krāsainie stikli! Viens pieskāriens, neliels blīk�ķis, un nekā vairs nav�

-��� Vai jūs man draudat? - Valdis saspringa.

-��� Pārāk daudz goda! - es asi uzkliedzu. - Man tev vienkār�i vajadzēja sadot pa purnu, bet lai jau paliek! �ovakar man ir tik riebīgi ap dū�u, ka negribas neko darīt. Ja nu varbūt nomirt�

Valdis to ņēma nopietni un tūdaļ man atgādināja eso�o situāciju.

-Jūsu rokās ir mana nauda�

Valdim to nevajadzēja teikt. Ja viņ� kaut necik pārzinātu cilvēku psiholoģiju, tad būtu zinājis, ka nevienam sev bez bīsta�mām sekām nedrīkst atgādināt, ka esi kādu mēģinājis nopirkt�

Es eksplodēju. Manu apziņu atkal pārklāja bieza naida migla, un es spēcīgi naudas paciņas iesviedu Valda mazliet nobālu�ajā sejā.

-��� Liecies mierā ar savu naudu! - turpināju kliegt. - Vācies! Un nekad vairs pie manis ar tādiem priek�likumiem nenāc! Nekad! Es nepārdodu ne sevi, ne savu māju!

Valdis klusējot no grīdas uzlasīja naudas pakas un ātri aizgāja.

Satraukts atkal aizsmēķēju cigareti un nostājos pie veran�das durvīm. Aizrautīgi sevī rāvu dūmus un jau kuro reizi mē�ģināju nomierināties, un sevi saņemt rokās. Bet nekā! Man tovakar miers nebija lemts, un visi iz�ķiro�ie notikumi bija vēl priek�ā.

Pēc neilga laika kaut kur Joti tuvu atskanēja vairāki skali svilpieni.

Izgāju uz lieveņa, un mani tūlīt no visām pusēm draudīgi apstāja trīs tum�i stāvi. Tie bija jau iepriek� sastaptie vīri, kuri pirmīt meklēja Māru.

-��� Hari! - Rad�a man viegli iebelza pa plecu. - Kā ir?

-��� Kā tad vajag būt? - es nesapratu.

-���� Mans draugs D�okijs nupat runāja ar Māru, - biju�ais kameras biedrs paskaidroja. - Nu, ar to jūsmājas jauno iemīt�nieci, un�

Vērīgi paskatījos uz milzīgā auguma īpa�nieku, tad atkal pievērsos Rad�am. - Kas viņ� tāds ir, �is D�okijs? Ko viņ� te meklē? Ko jūs vispār te visi meklējat?

-��� Rad�a, paskaidro! - D�okijs dobjā balsī pavēlēja. - Acīm�redzot viņam vēl nav īsti pielecis�

Rad�a labprāt paskaidroja.

-����� D�okijs ir Māras brālis. Biju�ais divkārtējais Latvijas �empions d�udo cīņā, bet tagad� Lietas būtība ir sekojo�a. Tu savulaik Mārai esi daudz nodarījis pāri. Tas nu tev ir jāatzīst! Jau�i vai nejau�i, bet tu tomēr esi nositis viņas bērnu! Tā kā nebrīnies, ja D�okijs ar tevi runā tādā paskarbā balsī.

-��� Es ne par ko vairs nebrīnos, - lēni noteicu.

-��� Bet vajadzētu gan! - turpat man pie muguras nodārdināja D�okija varenā balss. - Kaut vai par to� Kādēļ es tev vēl neesmu atmaksājis par savas māsas cie�anām?

-�� To jau tu vēl vari izdarīt! - rūgtuma pilns pateicu. - Skaties, kādus brie�us nolasījis!

-��� Tā ir, � D�okijs piekrita. - Viri kā dzel�i. Bet ko tu esi izlēmis?

-��� Man nekas nav jāizlemj, - ātri atbildēju.

-��� Māra pa�laik ir ārkārtīgi uzbudinātā stāvoklī, - D�okijs draudīgi turpināja. - Tikai apziņa vien, ka tu esi te kaut kur tuvumā, tepat kaut kur blakus� Zini, viņa jau divas reizes ir bijusi psihenē, un es negribu, ka viņa tur nokļūst tre�o reizi!

Man uznāca spējas dusmas.

-��� Kāda man daļa par tavu Māru?

D�okija rokā pēk�ņi pazibēja gar� trīsasmeņu nazis. Viņ� to zibenīgi pielika man pie rīkles un �ņāca taisni sejā.

-��� Paklausies, tu! Tu manai māsai esi sadragājis visu dzīvi, un tev vēl nav nekādas daļas?! Es ta�u tevi�

Rad�a iemetās starpā.

-�� D�ok! - viņ� uzkliedza. - Un arī tu, Hari! Kādēļ tī�u prātu atkal līst mēslos? Vajag vienoties pa labam!

-��� Ko viņ� grib? - es vērsos pie Rad�as.

-���� Es jau teicu! - D�okijs atgādināja. - Pazūdi! Lai Māra vismaz kādu laiku dabū �eit atpūsties, nomierināties. Se�us gadus viņa ir cietusi, un es gribu, lai tagad viņai ir miers. Miers, tu saproti?

-��� To es saprotu, - apstiprināju.

-��� Tad ir labi. Es tev dodu pusstundu laika. Ja tu līdz tam brīdim vēl nebūsi aizvācies�

D�okijs ar tre�o tipu nesteigdamies gāja prom.

-��� Ko viņ� ir sadomājis darīt? - es Rad�am vaicāju.

Rad�a drūmi pasmīnēja.

-��� Tu jau zini, kā starp mums ir pieņemts. �ik �irik, un tu jau esi debesīs�

Rad�a, neko vairāk neteicis, sekoja D�okijam.

Da�us mirkļus pagaidīju, tad atgriezos verandā un strauji sabruku uz dīvāna malas. Man atkal gribējās gaudot kā pamestam sunim vai smagi ievainotam vilkam.

-��� Esiet nolādēti! - skaļi �ukstēju. - Esiet visi no-lā-dē-ti!!!

Laikam nejau�i biju iesnaudies. Kad no kāda trok�ņa satrūcies, atvēru acis, netālu no sevis ieraudzīju stāvam Māru. Nelaimīgā sieviete atradās verandas vidū un uz mani skatījās tik cie�i un neatlaidīgi, ka �ķita - manā sejā un acīs kāds lej sakarsētu gaismu. Vai vēl karstāku tumsu�

-���� Kāpēc tu vēl neguli? - klusi jautāju.

-��� Nevaru, - Māra nedzīvā balsī atbildēja.

-��� Varbūt kādam no mājiniekiem palūgt miega zāles?

-��� Es jau iedzēru, - Māra paziņoja.

-�� Tad nezinu, � paraustīju plecus. - Vajadzētu vien likties uz auss un mēģināt aizmigt.

Māra mani vēlreiz apdedzināja ar savu skatienu un pēk�ņi nesaprotami pateica:

-Tu.

-��� Ko es? - izbrīnījies prasīju.

-�� KādēJ tu atkal �ķērsoji manu ceļu? - Māra jautāja, un viņas balsī bija gan naids, gan nespēks.

-��� Es tev varu prasīt to pa�u, - atbildēju. - Kāpēc tu toreiz man trāpījies priek�ā? Kādēļ tu savas vasaras atpūtai esi izvēlē�jusies tie�i manu māju?

-��� Man nebija citas izvēles, - Māra nervozi pateica.

-��� Man arī nav citas iespējas, - lēni nolaidu galvu. � Pati redzi, ka �o spēlīti ar dzīvi esmu zaudējis.

-���� Tu esi noziedznieks, � Māra atgādināja. � Tev arī bija jāzaudē.

Manā sejā uz mirkli pavīdēja skumj� pārsteigums.

-��� Vai noziedznieks nav vairs cilvēks?

-�� Tu ne! � Māra ātri sacīja. - Tavas vainas dēļ bojā ir aizgājis bērns! Un līdz ar to arī mana dzīve.

-��� Kāpēc tu joprojām to nespēj aizmirst? - jau daudz mierī�gāks prasīju. - Tev būtu vieglāk dzīvot.

-��� Tad jauj man mierīgi dzīvot! - Mārai pēk�ņi neizturēja nervi. - Ļauj! Es visu pavasari meklēju kādu istabu un nu beidzot to esmu atradusi.

-��� Dzīvo! - es atmetu ar roku. - Kas tev liedz to prieku?

-��� Tu, - Māra trīco�ā balsī atkārtoja.

-�� Nemuldi! - ari es sāku pacelt balsi. - Es te sen vairs neesmu nekāds noteicējs!

Māra panāca soli tuvāk un pret mani izstiepa savas rokas.

-�� Paskaties, kā es visa drebu! Es vēl joprojām atrodos tajā zie�mas naktī. Gulu, ietriekta sniega kupenā, bet blakus mans dēls. Viņ� ar atvērtām acīm skatās uz mani, bet neko jau vairs neredz. Viņ� ir miris.

Man uz brīdi pārņēma �aubas, vai Māra patie�ām ir īsti vesela. Parasti pat vistuvākā cilvēka nāve mums tik ilgi tomēr nesāp. Tā mums izraisa un mūsos saglabā vienīgi �ēlumu, bet ne atklātu naidu.

-��� Es jūtu tev līdzi�

-��� Bet es tev nemaz! - Māra iesaucās, un viņas lielajās acīs dega melni ugunskuri. - Iznīksti, Harald Vinter! Pazūdi no �īs zemes! Kļūsti par tārpu, �urku vai klaiņojo�u suni!

Kārtējo reizi rūgti pasmaidīju.

-��� Tāds jau arī kļū�u, klaiņojo�s suns vai vilks. Turklāt vēl nedziedināmi savainots�

-����� Tu vispār nedrīksti dzīvot! - Māra turpināja kliegt, viņa visa trīcēja, seja piesarka, balss izmainījās, un tagad varēja skaidri redzēt, ka viņas nervi tik tie�ām ir galīgi �upā. - Tu - slepkava!

Māra nevaldāmās dusmās pieskrēja pie manis un negaidīti iespļāva sejā.

-��� Es tevi ienīstu, ienīstu! - viņa turpināja kliegt.

No kabatas izvilku mutautiņu un rūpīgi noslaucījos.

-��� To nu gan tev nevajadzēja darīt! - sevi valdot, mazliet drebo�ā balsī pateicu. - Nevajadzēja!

Bet Māra nerimās. Acīmredzot se�us gadus krātajam naidam tagad beidzot vajadzēja uzsprāgt gaisā.

Un lai sprāgst, es nodomāju. Varbūt pēc tam viņai kļūs vieglāk.

-��� Vajadzēja! - Māra palika pie sava. � Ja es būtu vīrietis, tad ar tevi jau sen būtu izrēķinājusies! Es būtu atriebusi savu bērnu!

Lēnām piecēlos kājās, bez dusmām un pārestības sajūtas paskatījos uz Māru un domīgs viņai teicu:

-�� Zini, Māra. Es vienmēr esmu brīnījies. Cik gan daudz laika un enerģijas cilvēki velta savam naidam, un cik maz� mīlestībai!

�is skumjais atzinums Māru neietekmēja. Un, ja arī ietek�mēja, tad jau laikam tie�i pretēji.

-��� Zvērs! Tu vēl vari runāt par mīlestību?!

Domīgs pakratīju galvu.

-Jā, Māra. Es vēl varu runāt par mīlestību. Tikai par no�ēlu pagātnes formā. �odien arī es esmu tāds pats kā tu, kā visi citi. Neapmierināts un naida pilns pret tiem, kuriem dzīvē ir paveicies vairāk nekā pa�am!

Māra uz mani paskatījās kā barga skolotāja uz nesekmīgu skolnieku.

-�� Jel saproti, Harald Vinter, tu ta�u esi izdarījis drausmīgu noziegumu, tu daudzus cilvēkus uz mū�u esi padarījis nelai�mīgus, un tu pēc tam vēl gribi būt laimīgs, mīlēts un cienīts?!

-�� Jā, Māra. Es to ļoti gribētu. Tāpat kā to gribi tu un pārējie cilvēki.

-��� Bet tu ta�u neesi cilvēks! - Māra patiesā sa�utumā iesaucās.

Atkal izjutu nepelnītu pazemojumu, un man jau kuro reizi

uznāca asas dusmas.

-��� Nomierinies! - es nikni uzkliedzu.

Tas mazliet līdzēja. Māra kļuva klusāka un nedaudz mierīgāka.

-��� Harald Vinter! - viņas balsī skanēja izmisums un atklāta nevarība. - Es tevi lūdzu! Izdari tā, lai mēs viens otru nekad vairs neredzētu! Tev ir lielākas iespējas. Tu vari kaut kur aizbraukt, pazust� Saimniece �eit ir laba. Visu laiku par mani rūpējas, mierina, bet tu�

-��� Es nekur projām nebrauk�u! - noteiktā balsī pateicu. - �ī ir mana māja, mana īstā vieta. Vienīgais, kas man vēl ir palicis.

-�� Tev vairs nav palicis itin nekas! - Māra atgādināja. - Ja tu tūlīt pat neaizvāksies, .D�okijs ar saviem pui�iem tevi �onakt nogalinās. Vai tu pats to vēl neesi apjēdzis?

-��� Esmu, - drūmi atbildēju, tad Mārai uzmetu cie�u skatienu. - Tev �ēl nebūs?

-��� Nē! - Māra sparīgi pakratīja galvu.

-��� Vai tas tev neliekas savādi?

-��� Kas tad?

-��� Ka tik daudziem nav �ēl citu cilvēku dzīvības?

-��� Bet vai tev bija �ēl? - Māra tūlīt atjautāja.

-��� Jā, - klusi apstiprināju. � Man bija pat neprātīgi �ēl.

Māra neticēja.

-Ja tas tā patie�ām būtu bijis, tad gan mana, gan tava dzīve būtu iegrozījusies pavisam citādi!

-��� Dro�i vien, Māra, dro�i vien, � domīgs piekritu, tad negai�dīti turpināju. � Mīlestība, cilvēcība, patiesība� Tā mums vienmēr maksā ļoti dārgi. Tikai nelietībai cena nekad nemainās. Nelietība vienmēr ir lēta.

Māra aizdomīgi uz mani paskatījās.

-��� Nesaprotu, par ko tu runā? - viņa prasīja.

-��� Es runāju par dzīvi, - atbildēju.

-���� Dzīves vairs nav, - Māra lēnīgi noteica. - Tagad mums atliek vienīgi padomāt katram par sevi.

Es tam piekritu. Patie�ām, beidzot ir jāsāk domāt arī par sevi. Ko man tagad darīt? Ar Ligitu viss ir skaidrs. Viņa ir zaudēta uz visiem laikiem. Tāpat ir zaudēta arī Dzintra un, kas visnepatī�kamāk, arī meita. Zaudēts gods un darbs. Patiesībā zaudēts ir viss, kā dēļ cilvēkam vispār ir kaut kāda jēga uz �īs pasaules dzīvot. Turklāt vēl ir diezgan lielas iespējas �onakt zaudēt arī dzīvību�

Manu dvēseli kārtējo reizi sa�ņaudza smeldzīgas skumjas un sāpes. Varbūt visu to varētu paciest daudz vieglāk, ja uz manas sirdsdapziņas patie�ām gulētu kāds smags nāves grēks, ta�u es pie dzīves krusta biju piesists glu�i nevainīgs� Tādēļ arī tik bie�i �ī asā smeldze, dusmas, naids un pat neprātīgs izmisums. Bet es tomēr valdījos. Pēdējos piecos gados biju pārcietis tik daudz fizisku un garīgu cie�anu, ka biju gandrīz vai dro�s, ka gan jau kaut kā pārcietī�u un dro�i vien arī pārdzīvo�u �o pirmo atkal�redzē�anās nakti ar savu pagātni, tagadni un nākotni�

Bet tagad es patie�ām gribēju mieru. Māru man bija patiesi �ēl, es viņai no visas sirds jutu līdzi, lēnprātīgi pacietu visus viņas baigos apvainojumus, visu viņas dedzino�o naidu un gandrīz vai neprātīgos lāstus, ta�u nu beidzot es vēlējos mieru. Jāguļ. Drīz atnāks jauna diena, un ko tā mums visiem atnesīs?

-��� Labi, Māra, pietiks! - es pavēlo�i pateicu. - Ej gulēt! Ir jau pāri pusnaktij, un jūs visi man esat apniku�i līdz nāvei!

-��� Vai tu prom neiesi? - Māra nedro�i jautāja.

-�� Es jau tev teicu, - atbildēju. - Ja no �īs mājas vispār kādam ir jāaiziet, tad jau laikam vispirms tev! Pēc tam Ligitai. Un viņas kniebējam Valdim. Un arī Dzintrai. Jo jūs visi, galu galā, esat tomēr atnāku�i pie manis, nevis es pie jums!

Māra galīgi sadrūma. Viņa zemu nolieca galvu un ilgi klusēja. �ķita, ka viņu visu pārņem absolūta bezcerība.

-�� Tu tomēr esi aukstāks par ledu, - viņa no�ēlas pilnā balsī pateica. - Cietāks par akmeni. Tu esi� Es vairs negribu dzīvot tādā pasaulē.

-��� Bet citas mums nav, - es atgādināju. - Jāsamierinās vien ar to, kas ir.

-��� Nav tiesa! - Māra spēji iesaucās. � Ir tomēr labāka pasaule!

-��� Kur? - izsmējīgi prasīju.

-�� Tālu tālu� - Māra caur atvērtajām durvīm skatījās biezajā nakts tumsā. - Tur, kur pa�laik atrodas mans dēls�

Māra vēl brīdi domāja, tad, par kaut ko iz�ķīrusies, strauji metās uz durvīm.

Es, visu sapratis, viņu asi parāvu aiz rokas un apstādināju.

-��� Kur tu ej? Tev ta�u uz istabu jāiet pa otrām durvīm!

-��� Neaiztiec mani! � Māra iesaucās un mēģināja atbrīvoties no mana cie�ā rokas tvēriena, bet tas viņai neizdevās. - Es eju pareizi! Es eju pie sava� Bet tu� Paliec! Paliec savā pilī, kur tev pa�am ir atvēlēts tikai no�ēlojams kakts! Paliec ar savu pagātni un smago nāves grēku! Mocies! Kliedz! No�ēlo! Un visu savu turpmāko dzīvi paliec viens! Bez draugiem! Bez mīļotas sievietes! Bez piederīgajiem! Bez bērniem!

Māra atkal sparīgi metās prom, bet es viņu spēcīgi parāvu sāņus un gandrīz me�us iesviedu dziļajā atpūtas krēslā. Es viss drebēju no kārtējā apvainojuma un dusmām.

-��� Pagaidi! Tu! - es rūgti sacīju. - Kraut lāstus uz otra cilvēka dvēseles tu proti, bet ko tu zini? Ko?! Tu zini, cik es esmu vainīgs, cik nevainīgs? Ko esmu gribējis, ko pārdzīvojis? Tu zini? Es bez visiem taviem lāstiem esmu zaudējis gan labu darbu, gan draugus, gan mīļotu sievieti un bērnu! Visu! Bet kāpēc? Tu man esi pajautājusi, kāpēc? Ne jau tā nozieguma dēļ! Nē! Es to visu esmu zaudējis mīlestības dēļ! Un tāpēc lai tā ir nolādēta, nolādēta un vēlreiz no-lā-dē-ta!

Saguris apsēdos Mārai iepretim uz dīvāna gala un zemu noliecu galvu. Un arī man pēk�ņi vairs nebija nekāda sevi�ķa vēlē�anās �ādu dzīvi turpināt�

Māra to laikam juta. Viņa nedaudz paliecās uz manu pusi un klusā neizpratnē jautāja:

-��� Par kādu mīlestību tu runā?

-�� Par to pa�u, - tikko sadzirdami atbildēju. - Par to visvien�kār�āko, bez kuras mums tik grūti dzīvot. Par mīlestību pret otru cilvēku.

Māra joprojām vēl neko nesaprata.

-��� Vai tu vari runāt skaidrāk? - viņa palūdza. � Konkrētāk?

Es lēni pacēlu galvu un atklāti ieskatījos Māras plati ieples�tajās acis. Un beidzot pateicu to, ko viņa absolūti nebija gaidījusi.

-��� Māra� Es neesmu nogalinājis tavu bērnu�

Mārai tas bija tik apdullino�s pārsteigums, ka viņa vēl ilgi palika sē�am sastingusi kā auksta akmens dieviete. Beidzot viņa vēl vairāk paliecās uz priek�u un, bezgala izbrīnījusies, varbūt arī nedaudz nobijusies, vairākkārt pārjautāja:

-��� Kā? Bet� kas tad? Harald� Kas tad to izdarīja?

Es labu laiku klusēju, tad domīgi atkārtoju vēlreiz:

-��� Tavs bērns neaizgāja bojā manas vainas dēļ. Nē, Māra! Ne manas vainas dēļ� Tāda ir tikai oficiālā versija, un tāds bija arī tiesas spriedums. Bet es biju bez vainas�

-��� Neko nesaprotu, - Māra nevarīgi �ukstēja.

Es piecēlos, no galda paņēmu cigareti, nervozi aizsmēķēju, atkal apsēdos iepriek�ējā vietā, satraukts vairākas reizes sevī dziļi ievilku dūmus, tad sāku klusi stāstīt. Acīmredzot tas man bija jāpasaka ne tik daudz tādēļ, lai apmierinātu Māras ziņkāri, bet gan daudz svarīgāka iemesla dēļ - lai arī citi uzzinātu patiesību. Lai uz visiem laikiem atbrīvotos no savas pagātnes un tā smagā sloga, kas mani bija mocījis visus �os gadus. Un varbūt vēl tāpēc, lai beidzot noslēgtu kādu neapmaksātu rēķinu�

Mēs toreiz pavadīt veco gadu aizbraucām pie mana drauga rakstnieka Vitolda �uriņa. Viņ� Berģos bija nesen kā beidzis būvēt skaistu divstāvu māju, un Vitolds gribēja vecā gada aizvadī�anu apvienot ar jaunās mājas iesvētī�anu. Bija daudz viesu. Visi viņa radi un draugi - �urnālisti, rakstnieki, mākslinieki, arī da�i ārzem�nieki. Mēs, kā gandrīz visi, atbraucām ar automa�īnu un, jau braucot turp, ar Ligitu norunājām, ka atpakaļceļā ma�īnu vadīs viņa, jo nez vai es izturē�u neiedzēris, bet viņa nedzer�ot. Varbūt izņemot vienu vai divus malkus �ampanie�a. Tā arī notika. Es nekad neesmu pārāk aizrāvies ar alkohola lieto�anu un arī tovakar sevi�ķi daudz nedzēru. Tūlīt pēc Jaunā gada sagaidī�anas Ligitai sagribējās braukt uz mājām. īsti nezinu, kas viņai toreiz bija uznācis, ta�u Ligita tur ilgāk vairs nevēlējās palikt.

-��� Brauksim uz mājām, - viņa uzstāja.

Es piekritu. Ceļ� bija tāls, un mēs arī mājās vēl varētu turpi�nāt svinē�anu.

�ķērsoju�i Matīsa un Bruņinieku ielu, mēs diezgan lielā ātrumā tuvojāmies Stabu ielai. Dega dzeltenā gaisma. Ligita, nesamazinājusi ma�īnas gaitu, ātri �ķērsoja krustojumu. Un tad pēk�ņi mums priek�ā uz ielas braucamās daļas izstreipuļoja kāds piedzēries vecis. Ligita noreaģēja zibenīgi. Viņa strauji pasita stūri sāņus un bremzēja. Ma�īna sagriezās un joņoja uz ietvi, kur tie�i tobrīd gāja kāda sieviete ar bērnu. No sadursmes izvairīties vairs nebija nekādu iespēju. Ma�īna sievieti ar bērnu spēcīgi atmeta sāņus, bet pati iestrēga lielā sniega kupenā�

Ligita bija pilnīgi bāla un pirmajās minūtēs nespēja izrunāt ne vārda. Es izkāpu no ma�īnas un piedrāzos pie jums. Es redzēju, ka jūs vēl esat dzīvi, lai gan zēnam bija pār�ķelta piere un visa seja noplūdusi asinīm. Es jūs neaiztiku, bet skrēju pie tuvākā telefona automāta, lai izsauktu ātro palīdzību. Nebiju vēl ticis diez cik tālu, kad tie�i tobrīd uz Brīvības ielas ieraudzīju braucam kādu sarkanā krusta ma�īnu. Izskrēju pretim un apturēju. Viņi tad ari jūs aizveda uz slimnīcu, bet es atgriezos pie mūsu �iguļa.

Ligita joprojām bija bāla un galīgi pārbijusies.

-��� Hari! - viņa tūlīt iesaucās. - Kas tagad būs, kas notiksies? Ak, Dievs, Hari! Kas ar mani tagad būs?

-��� Es tev teicu, brauc lēnāk! Uzmanīgāk!

-��� Tu domā, ka tas puika bija beigts? - Ligitai drebēja balss.

-��� Nezinu, bet visai iespējams.

Ligita sāka skali raudāt.

-��� Kas ar mani notiks?

Es kabatā sameklēju sīknaudu.

-��� Neko darīt! Jāiet zvanīt autoinspekcijai�

Ligitas seju izķēmoja �ausmas. Viņa pieskrēja man klāt un saķēra aiz rokas.

-�� Nē! - viņa iekliedzās. - Hari! Bēgsim! Bēgsim tūlīt prom, kamēr vēl�

Es skumji pasmaidīju.

-Tas neko nedos. Ātrie pierakstīja ma�īnas numuru, turklāt arī pati ma�īna dro�i vien ir sabojāta.

Ligitas sejā joprojām vīdēja �ausmas.

-���� Bet, ja tas puika patie�ām..?

-��� Tev vajadzēja braukt taisni! Ja arī tas piedzēru�ais tiktu sabraukts, tas nebūtu nekāds noziegums! Tas būtu nelaimes gadījums, kas noticis uz ielas braucamās daļas, bet tagad� Tu nedrīkstēji drāzties uz trotuāra!

-���� Es ta�u nemaz to sievieti ar bērnu neredzēju! - Ligita taisnojās. - Kur viņi tur pēk�ņi uzradās?

Domīgs pakratīju galvu.

-��� �ā vai tā, Ligit. Nepatik�anas ir lielas.

-�� Vai mani liks cietumā? - Ligita raudot vaicāja. - Jā? Cietumā?

Līdzjūtīgi paraustīju plecus.

-��� Dro�i vien. Kad puiku lika ma�īnā, viņ� jau izskatījās miris, un avārija ir notikusi uz ietves.

Ligitu atkārtoti pārņēma paniskas bailes, un viņa histērijā apkrita man ap kaklu.

-��� Nē! Hari! Mans mīļais, dārgais� - viņa smagi elsa. - Hari! Glāb! Es tur negribu! Es negribu cietumā! Es tur vienkār�i bū�u pagalam! Es nomir�u! Hari! Glāb!!!

Man Ligitas kļuva �ēl, un es vairākas reizes noglāstīju viņas galvu.

-��� Nomierinies, Ligit, nomierinies! Varbūt nemaz�

-��� Hari! - Ligita turpināja izmisīgi lūgties. - Es tevi lūdzu! Pasaki viņiem, ka pie stūres sēdēji tu! Pasaki, ka tu vadīji ma�īnu! Hari! Es tevi ļoti lūdzu!

Es neko Ligitai neatbildēju. Es viņu mīlēju, mīlēju varbūt nepareizi, neprātīgi, ta�u tomēr biju pārliecināts, ka, neskatoties ne uz ko, ne uz kādiem ārējiem apstākļiem, katram cilvēkam tomēr par savu rīcību ir jāatbild pa�am.

Es viņu viegli atstūmu no sevis, aizgāju līdz telefona auto�mātam un ātri uzgriezu autoinspekcijas de�ūrdaļas numuru.

-���� �eit runā Haralds Vinters. Uz Brīvības un Stabu ielas krustojuma nupat ir notikusi avārija. Ko? Jā, jā! Diem�ēl ir arī cilvēku upuri. Cietu�os, kādu sievieti ar bērnu, uz slimnīcu jau aizveda ātrā palīdzība.

Beidzis runāt, nesteidzoties atgriezos avārijas vietā.

Ligita tūlīt piesteidzās klāt un atkal drud�aini satvēra manu roku.

-��� Viņi jau brauc, ja?

-��� Tūlīt būs klāt.

-��� Hari! - Ligita pazemīgi skatījās man acīs. - Tu ta�u mani mīli, vai ne?

-��� Kādēļ vēl jautāt?

-���� Hari! Tu ta�u mani izglābsi, vai ne? Izglābsi?! � Ligita �ukstēja, un viņas balsī bija tik daudz baiļu un cerību, ka man kļuva tīri savādi ap sirdi.

-��� Tādā gadījumā cietumā būs jāiet man, - es viņai pateicu.

Ta�u tas Ligitu neietekmēja. Viņas balss kļuva vēl �ēla�baināka.

-���� Tu esi vīrietis! Tev tomēr būs vieglāk, bet es� Es tur nomir�u!!! Pa�ēlo! Lūdzu, lūdzu pa�ēlo!

Es ar abām rokām pacēlu Ligitas galvu un ieskatījos viņas asaru pilnajās acīs.

-��� Ligit! Manu mīļo, labo meitēn! Es tevis dēļ nedomādams atstāju ģimeni, pārcietu nepatik�anas darbā� Es tevi ļoti mīlu, bet� Ligit! Tu uzdrāzies uz ietves mātei ar bērnu! Tu dzirdēji, kā viņa kliedza?

Ligita piekrīto�i pamāja.

-��� Tas bija �ausmīgi�

-�� Tad labāk klusēsim, - es padevīgi sacīju. � Kas būs, būs�

Pēc piecpadsmit minūtēm atbrauca autoinspekcija. Man

priek�ā stādījās kāds pusmū�a inspektors, kur� uzreiz painteresējās:

-��� Vai jūs esat avārijas izraisītāji?

-��� Tā iznāk.

Es viņam pasniedzu autovadītāja tiesības un pārējos doku�mentus. Man par lielu pārsteigumu, savas autovadītāja tiesības kapteinim iedeva ari Ligita. Kamēr divi pārējie policijas darbi�nieki apskatīja un izmērīja notikuma vietu, inspektors bija ticis galā ar mūsu papīriem un, pavērsies pret mums, stingrā balsī uzprasīja:

-��� Kur� satiksmes negadījuma brīdī atradās pie stūres?

Bija pienācis iz�ķiro�ākais brīdis manā dzīvē. Bet es klusēju.

Un arī Ligita neteica ne vārda.

-��� Es jums prasu vēlreiz, - inspektors neatlaidās. - Kur� no jums avārijas brīdī vadīja transporta līdzekli?

Es paskatījos uz Ligitu. Viņa atzīsies, vai ne? Bet Ligita turpi�nāja klusēt. Es, savukārt, turpināju skatīties uz savu jauno sievu. Viņa bija ģērbusies dārgā ka�okā, ar baltu cepurīti galvā, un pat tik traģiskā brīdī izskatījās neparasti skaista un ļoti nelaimīga. Da�u sekun�u laikā pilnīgi skaidri iztēlojos, kā viņa �ādā izskatā ieiet smirdo�ā cietuma kamerā, kur viņu ar skaļām lamām un nicino�iem vārdiem sagaida ap pussimts dzērājas, klaidones, zagles, spekulantes, prostitūtas un savu bērnu slepkavas�

Man tas �ķita tik baigi un pretīgi, ka es to nevarēju pieļaut. Man viņu no �āda likteņa vajadzēja pasargāt. Ligita ta�u bija mana sieva. Vēl vairāk! Ligita bija sieviete, kuru es mīlēju. Un es biju pārliecināts, ka �īs sievietes un mīlestības dēļ tomēr ir vērts salauzt savu dzīvi. Ir vērts sevi upurēt�

-��� Es, - klusi nomurmināju. - Es vadīju ma�īnu�

-��� Vai alkoholu esat lietojis? -Jā, - es nemēģināju liegties.

-�� Ejam uz ma�īnu, - inspektors pavēlēja. - Būs jāizdara analīze. Inspektors sāka iet, un es viņam sekoju. Pēc da�iem mirkļiem

mani panāca Ligita un silti apkrita ap kaklu.

-��� Hari! - viņa laimīga �ukstēja. - Es to nekad neaizmirsī�u! Nekad, nekad!

-�� Savādi, bet tajā brīdī arī es jutos laimīgāks kā jebkad agrāk. Es sapratu, ka esmu spējis mīļoto sievieti izglābt no lielas nelaimes un kā pasaules vērtīgāko balvu saņemt vēl lielāku viņas mīlestību�

Es apklusu. Atkal nervozi aizsmēķēju un laikam vēl stāstītā iespaidā, skumji raudzījos pie loga pielipu�ajā nakts tumsā. Bet Māra jutās pārsteigta. Pareizāk sakot, viss dzirdētais viņu bija pilnīgi satriecis, un tagad viņa pati sevi, gan mani, gan visu pasauli pēk�ņi ieraudzīja citā gaismā. Varbūt �ī gaisma vēl nebija pārāk spilgta, ta�u pietiekama, lai dzīve vairs ne�ķistu tik melna un bezcerīga.

-��� Un tu to spēji? - Māra, vēl joprojām tam īsti nespēdama noticēt, klusi vaicāja. � Tu spēji mīlestības� Sievietes dēļ..?

-Jā, Māra, - es apstiprināju. - Tur nav ko brīnīties. Es viņu patie�ām ļoti mīlēju.

Māra nekustēdamās klusēja, tad piecēlās, pienāca pie manis un, pilnīgi negaidot, lēnām manā priek�ā noslīga uz ceļiem.

-��� Piedod, Harald! - viņa patiesi teica. - Es ļoti lūdzu, piedod! Viegli noglāstīju Māras drebo�os plecus, pēc tam viņu piecēlu

un nosēdināju sev blakus.

-�� Nevajag, Māra! Tagad es esmu pēdējais suns, biju�ais zeks� Bet toreiz� Pēc profesijas esmu �urnālists. Vispirms strādāju jaunatnes �urnālā, pēc tam radio un televīzijā. Tur tad arī iepazinos ar Ligitu. Viņa bija jauna, ellīgi skaista un gudra. Bet ne jau tikai tādēj. Bija kaut kas vēl, ko es nespēju izskaidrot. Es aizmirsu visu, savu sievu un meitu, palika tikai �ī Ligita. Zini, es savā laikā esmu daudz domājis un arī rakstījis par �īm jūtām. Es tās esmu mēģi�nājis gan saprast, gan izskaidrot, un man toreiz radās pārliecība, ka mīlestība� Visas �īs prātu apdullino�ās alkas un vēlē�anās� Tas viss kopumā ir kaut kas tik loti svēts un neaizskarams�

Māra pirmo reizi vārgi pasmaidīja.

-��� Tu neesi kļūdījies. Tā tas arī ir.

Noraido�i papurināju galvu.

-�� Nē! Tagad es zinu. Mīlestība - tā ir nelaime! Tas ir visdraus�mīgākais sods, kāds mūs vien var piemeklēt! Mēģini atcerēties! Tu daudzus pazīsti, kurus mīlestība ir darījusi labus, cēlus, godī�gus un laimīgus? Tādus, kurus mīlestība kā baltas pūkas būtu pacēlusi aug�up, tuvāk gaismai un debesīm?! Nē! Nav tādu! Pa lielākai daļai mēs visi ar saviem skaistajiem sapņiem ripojam lejā! Dubļos un samazgās!

Māra strauji pagriezās, pielika roku manam plecam un atklāti ieskatījās acīs.

-���� Nekur tu neesi noripojis! - Māra mani mēģināja gan nomierināt, gan iedro�ināt. - Tie�i otrādi! Tu pats un tava mīles�tība ta�u ir palikusi skaidra un tīra!

Es nepiekritu.

-��� Netīra! Kad tagad es kaut ko dzirdu par mīlestību, man tūlīt gribas skriet uz mazmājiņu!

Māra nolieca galvu un ilgi raudzījās kādā nenoteiktā grīdas punktā. Varbūt viņa atcerējās sevi tālākā vai tuvākā pagātnē, atcerējās savu dzīvi un nedaudz iedomājās ari par nākotni?

-Jā, es zinu,-viņa domīga teica. - Cilvēki patie�ām ir diezgan riebīgi, ļauni un ļoti savtīgi, ta�u tomēr� Mīlestībai jebkurā gadījumā ir jāpaliek kā mūsu dzīves vienīgajai cerībai. Kā pēdē�jam, pie kā mēs �ai pasaulē vēl varam pieķerties.

Lēnām satvēru Māras roku. Neskatoties uz visiem �īs sievietes izteiktajiem apvainojumiem un lāstiem, es pret Māru nejutu ne naidu, ne dusmas.

-Ja tev nav grūti� � es palūdzu. - Pastāsti, kā tev ir gājis pēc tā nolādētā ziemas vakara?

-���� Ir grūti, bet es pastāstī�u, - Māra pēc neilga pārdomu brī�a piekrita. � Viss toreiz sabruka, viss! Es priecājos, kad tevi notiesāja. Bet tas bija ļauns prieks. Un pati kļuvu ļauna. Pēc profesijas esmu māksliniece, tekstilniece. Uzaudu lielu, pilnīgi melnu gobelēnu, tikai vienā stūrītī, pa�ā aug�ējā malā, atstāju mazu, baltu laukumiņu. Nezinu� Tā kā vietu vēl kaut kādai cerībai, vai? Bet cerību vairs nebija nekādu. Sāku bie�i dzert. Gribējās visam atmest ar roku un aizmirsties. Ne par ko nedo�māt, neatcerēties. Metos uzdzīvē, bohēmā, un tā tas turpinājās visus �os se�us gadus. Vīrs �oziem mani atstāja, mēs iz�ķīrāmies, un tad es sāku atjēgties. Nolēmu �ovasar Jūrmalā sameklēt kādu istabiņu, atpūsties. Gribu atkal atgriezties normālā dzīvē. Vakar pirms nodo�anas mākslas priek�metu izsolei, es vēlreiz apskatīju to melno gobelēnu un mazo gaismas laukumiņu. Harald! Varbūt mums tomēr vēl ir palikusi kaut kāda cerība?

-�� Es stipri �aubos, - domīgs purināju galvu. - Cilvēki ir pārāk egoistiski, lai viņi spētu daudz domāt arī par citiem. Tikai sev, sev! Tikai man, man! Vai tev tas neriebjas?

-��� Harald� - Māra maigi iebilda, - bet mums ta�u katram kaut ko tomēr ari vajag. Kaut kripatiņu siltuma.

-���� Nu jau vairs nevajaga neko! - es asi iebildu un strauji uzlēcu kājās. - Viss! Cēlo rīcību laiks ir beidzies! Nez vai es vēl kādreiz dzīvē uz kaut ko tamlīdzīgu bū�u spējīgs. To vienkār�i nav vērts darīt. Tu pati pirmīt redzēji. Pret mani izturas kā pret pēdējo nelieti, ta�u mans vienīgais noziegums ir tas, ka esmu mīlējis sievieti. Tik vien�

-��� Tas ir ļoti daudz, - Māra klusi pateica un arī piecēlās.

Kārtējo reizi rūgti iesmējos.

-Ja tas būtu daudz, tad es �eit nestāvētu kā pasaules lielākais nabags�

Noliecos, paņēmu somu un gāju uz durvīm.

Māra pārsteigumā sastinga. Viņai pēk�ņi �ķita, ka ar manu aizie�anu viņas dzīvei vēlreiz kaut kas ļoti nepiecie�ams tiks atņemts. Un ne tikai tas. Māra bija pārliecināta, ja tas tā notiks, tad uz pasaules atkal par vienu netaisnību būs vairāk un viņai uz visiem laikiem pazudīs jebkādas cerības normāli uztvert cilvēkus un dzīvi.

-��� Harald! - viņa, spēji nobijusies, uzsauca. - Pagaidi!

Es apstājos. Māra pienāca klāt un maigi piekļāva galvu manam plecam. Acīmredzot viņa negribēja mani palaist vienu tum�ajā vasaras naktī. Viņa pacēla galvu un padevīgi ieskatījās manās skumju pilnajās acīs.

-��� Ņem mani līdzi! - Māra klusi palūdza.

Vairākas reizes maigi noglāstīju Māras galvu, tad viņu viegli pastūmu sāņus. Manā balsī atkal skanēja pret �o pasauli un cilvē�kiem spēji uzliesmojo�s naids.

-��� Nē! - es skarbi pateicu. - Pa �o dzīvi uz priek�u ir jālau�as vienam! Ar melnām brillēm uz acīm un vates tamponiem ausīs! Lai nekad neredzētu, kā tevi nodod tavi vistuvākie cilvēki! Lai nedzirdētu, kā viņi melo un izliekas! Pie velna, Māra! Cilvēkam jādzīvo vienam! Kā vilkam! Bez jebkāda sentimenta un mīles�tības! Spļauj visiem virsū! Un, ja dzirdi kādu saucam palīgā, neklausies! Lai glābjas pats!

Asi pagriezos un atkal devos uz durvīm.

Māra saprata, ka nav viņas spēkos mani aizturēt. Es, zinā�dams vai nezinādams savu turpmāko ceļu, tik un tā aizie�u no �īs mājas, kur tik uzkrīto�i un atklāti valda nesaskaņas un naids, kur es pats kādreiz biju nodevis kādu sievieti un kur kāda cita sieviete savukārt vēl zemiskāk bija nodevusi mani�

Bet arī Māra te vairs negribēja un, patiesību sakot, arī nevarēja palikt. Mīlā un laipnā saimniece izrādās esam viņas bērna nāves īstā vaininiece. Bet Haralds� Maskas ir kritu�as. Agrāk vai vēlāk ikvienam no mums ar atkailinātu dvēseli ir jānostājas gan citu, gan savas sirdsapziņas priek�ā. Neko noslēpt nav iespējams. Viss parādās īstajā gaismā, un vienmēr uzvar cilvēcība, nevis ļaunums vai zemiskums.

-���� Harald! � Māra skaļi iesaucās, un �ajā saucienā bija tik daudz izmisuma, sāpes, no�ēlas un cerības, ka es spēji apstājos un pārsteigts pagriezos pret galēji satraukto sievieti. � Palīdzi man! - viņa negaidīti palūdza. Tad, da�us brī�us klusējusi, vēl tikko dzirdami piebilda. - Ja vari, Harald�

Lēnām atgriezos pie Māras.

-��� Es gribu iet kopā ar tevi, - viņa klusi un vienkār�i pateica.

Manā priek�ā atkal stāvēja sieviete, kura bija nelaimīga, lūdza

palīdzību un gribēja būt draugs. Tobrīd ilgi nezīlēju, vai ir vērts viņas labā ko darīt, vai ne. Domīgi klusēju, jo nebiju pārliecināts, vai pēc pieciem cietumā pavadītajiem gadiem, pēc Ligitas node�vības un visiem �īsnakts notikumiem man vēl kādreiz maz rādīsies vēlē�anās arī pēc sievietes garīgā tuvuma.

-��� Māra� Es vēl nezinu, kur man jāiet, - godīgi atzinos. - Es nezinu ceļu uz labāku pasauli�

-��� Zini! � Māra priecīga, un �ajā brīdī varbūt pat laimīga, klusi pateica. � Tu zini! Harald� Tas ta�u laikam tomēr ir tas pats vecais, mū�īgais mīlestības ceļ��

Varbūt. Un tomēr savādi, lai neteiktu vairāk. Parasti mīles�tība bie�i vien pārvēr�as nedzē�amā naidā, bet Mārās pēcīgais, nevaldāmais naids, glu�i nemanot, pārvērties klusā mīlestībā, un tagad manas rokas tur sievieti, kura kā visas alkst mieru un laimi.

-�� Ejam! - es nopietns aicināju. - Varbūt �oreiz tev paveiksies. Un arī man.

Mēs izgājām laukā un ieraudzījām, ka tumsa ir atkāpusies, dzisa pēdējās zvaigznes, dārzs smar�oja pēc medus un ābeļu ziediem, kokos klusi ie�alcās spirgts jūras vēj�, un līdz ar gaismu nāca jauna diena�

1.

Es sēdēju pa�ā Rīgas centrā uz balta krēsla pie balta galdiņa, nesteidzoties dzēru baltu minerālūdeni, smēķēju baltu cigareti un uzmanīgi vēroju garāmejo�us cilvēkus, kuri arī pa lielākai daļai bija ģērbu�ies baltos apģērbos. Virs galvas spīdēja balta saule, aiz muguras atradās amerikāniskā Makdonalda ātrēstuve, tie�i iepretim varēju redzēt grezno Hotelde Rome ieeju, bet da�u soļu attālumā no galdiņa kaut kur steidzās vai lēni defilēja gan cienīga izskata kungi un dāmas, gan jauni skuķi, savus apaļos dibenus iespīlēju�i vai nu superīsos bruncī�os, vai mazos �ortos, kas gan vairāk atgādināja sievie�u apak�bikses.

Nebija jau slikti. Labāk acis pieturēt pie tām, nekā stulbi blenzt ielas bruģī vai Makdonalda viesmīļu pasniegtajā Big Bog, kas bija tikpat negar�īgs kā cietuma ēdiens.

Beidzās pirmā brīvības nedēļa, un mani arvien jūtamāk pār�ņēma sajūta, ka beidzies, turklāt vēl ne sevi�ķi veiksmīgi, tikai jaunās dzīves teātra pirmais cēliens. Bet nav vērts uztraukties. Būs ta�u vēl otrais, tre�ais, desmitais un varbūt pat simtais cēliens! Es - Haralds Vinters, esmu vēl dzīvs un nav zināms, kad �īs savādās lugas autors Liktenis ir paredzējis man aiziet no dzīves skatuves. Un galvenais - kā aiziet? Vai kā varonim? Kā uzvarētājam? Vai kā zaudētājam, ar smagu krustu uz pleca?

Vispār dumji jautājumi. Pelēkas domas. Mēs visi bez izņē�muma no �īs dzīves aizejam kā zaudētāji. Uzvarēt varam vienīgi atsevi�ķas mūsu savstarpējās sīkās cīņas, ta�u lielo Dzīves kauju zaudējam vienmēr.

*

Agrāk vai vēlāk, kā paveiksies.

Savā Asaru mājā nedzīvoju. Pagaidām atkāpos. Nākamās dienas rītā ar Māru aizgāju pie savas tantes (tēva māsas), kurai tāda pati liela, ari ziemā apdzīvojama māja, pieder Dubultos, īrniekus viņa vēl nebija pieņēmusi, tāpēc labprāt visu aug�ējo stāvu (�etras istabas un verandu) ar pla�u �estu nodeva manā rīcībā. Pirmajās minūtēs gan loti aizdomīgi noskatīja Māru, dro�i vien pilnīgā nesapratnē nodomādama, kā tas ir iespējams, ka es jau pirmajā brīvības dienā pārrodos ar sve�u sievieti pie rokas. Ta�u nedaudz vēlāk tantei visu izskaidroju, un viņa saprata. To, ka es �os piecus gadus biju atsēdējis Ligitas vietā, viņa zināja jau sen un mani, protams, uzskatīja par vislielāko idiotu vai arī kristāl�ķīstu cilvēku, lai gan neviens no �iem pieņēmumiem, diem�ēl vai par laimi, neatbilda patiesībai.

Es nebiju ne mulkis, ne arī svētais moceklis. Toreiz, pirms pieciem gadiem, biju vienkār�i iemīlējies cilvēks. Tikvien.

Savas jūtas un attieksmi pret Māru vēl īsti nespēju formulēt. Mēs katrs dzīvojām savā istabā, centāmies pēc iespējas viens otru mazāk traucēt, ta�u jutu, ka diez vai ilgi tā spēsim noturēties, neiekritu�i manā vai viņas gultā�

Kā vīrietis es, protams, sievieti gribēju. Pat ļoti. Ta�u, pret Māru neko līdzīgu mīlestībai neizjuzdams, es cietos un tuvākajās dienās biju nolēmis izlādēties ar kādu meiteni no �aka ielas vai intīmkluba. Un tikai pēc tam� Vai nu tā būs Māra, kāda cita vai, visticamāk, tuvākajā laikā� neviena.

Pagaidām nealku sievieti dvēselei. Miesai, jā. Protams, prin�cipā tā varētu būt arī Māra, ta�u stipri �aubījos, vai man tomēr vajadzētu pieskarties viņas ķermenim. Nez vai. Māra man tomēr atgādināja psihiski smagi ievainotu cilvēku (kāda viņa arī patie�sībā bija), kurā nedrīkst vēlreiz pamodināt to drausmīgi nikno zvēru, ko mēs nez kāpēc saucam par mīlestību. Tas �o nelaimīgo sievieti varētu nobeigt pavisam.

Mīlestība vienmēr pirmkārt ir miers, maigums un �ēlsirdība. Bet Māras sirdi un prātu vēl pavisam nesen plosīja spēcīgs naids un sāpe, bet mani tas viss plosa vēl joprojām. Mīlestībai kaut kā tur vienkār�i pagaidām neatrodas vieta.

Man vajadzētu dzert nevis minerālūdeni, bet gan degvīnu Absolut. Un vēl man te nevajadzētu dzēlīgi skatīties uz �īm garām�ejo�ām pusplikajām meitenēm, bet gan grābt kādu ciet un vest taisnā ce]ā uz jūrmalas kāpām�

Man vajadzētu� Nevajadzētu�

Es vēl nezināju, ko īsti man vajadzētu darīt. �ēl bija pagāt�nes, bet arī nākotne vēl joprojām neko labu nesolīja. Pasaule pa �iem gadiem bija izmainījusies līdz nepazī�anai, un vai tajā vēl vieta atradīsies arī man?

Man, biju�ajam cietumniekam? Stipri �aubos.

Nē, laikam tomēr vajadzēs piedzerties, paskatījos uz Brīvības pieminekli un skumji pasmaidīju.

Sveika, brīvība! Bet kas tu tomēr par brīvību, ja esi uz tūksto� gadiem piekalta pie granīta bluķiem un tavas rokas kā rokudzel�i saista trīs zvaigznes?

Vēl viena ilūzija.

Un mēs - brīvi cilvēki? Pat smiekli nāk. Es �eit nedomāju ne demokrātiskās, ne politiskās priek�rocības, bet gan ikdienas cilvēka eksistenciālo stāvokli.

Mēs esam no�ēlojami vergi.

Mēs kā ķēdes suņi esam piesieti pie mājas, darba, ģimenes vai kāda tuva cilvēka. Daudziem tas �ķiet vajadzīgi un pat loti patīkami. Man tas liekas pazemojo�i.

Mēs va�u va�ām esam piekalti pie zupas �ķīvja. Pie maizes �ķēles. Pie ūdens glāzes. Pie pretējā dzimuma miesas. Tāpat kā mēs nevaram uz �īs pasaules pastāvēt bez gaisa. Bez miega. Bez apģērba. Bez sirdsdarbības un savām asinīm.

Bez darba varam. Bez ģimenes varam. Bez bērniem varam. Bez mīļotā cilvēka varam. Bez seksa varam. Un varam arī bez mīlestības.

Tad pasaki, cilvēk, ko mums patiesībā vajadzētu slavēt un pielūgt? Vai tie�ām �o visai abstrakto mīlestību? Skaistumu? Patiesību? Sievietes vai vīrie�a dvēseli? Mīļotā cilvēka uzticību?

Vai mums tomēr labāk derētu slavēt un ar pateicības asarām acīs pielūgt maizes klaipu? Dzidra avota ūdeni? Malkas pagali mūsu pusizdzisu�ajam ugunskuram?

�urp nākdams, pa ceļam biju iegājis biju�ajā Planetārijā, tagadējā pareizticīgo katedrālē. Tai vietā, kur kādreiz atradās krogs Dieva auss, kur es savā laikā biju dzēris un zem galda glās�tījis iereibu�u sievie�u kājas, tagad pie vienas no sienām atradās liela glezna. Acīmredzot tur bija attēlots kāds Bībeles si�ets. Nabadzīgu skrandaiņu gājiens. No�ēlojami cilvēku stāvi. Putek�ļains gaiss. Izmisu�as sejas. Balti mākoņi. Tālumā kāds nesa krustu. Tas, kas bija atpalicis, skatījās uz dego�o sauli. Tas, kas gāja priek��galā, raudzījās uz izkaltu�o zemi. Pret krustu izstieptas, lūdzo�as rokas. Gājiena vidū kāda sieviete ar krūti baroja bērnu. Viņai tobrīd pasaule neeksistēja un cilvēki nebija, un nebija ne debesis, ne zeme, ne krusts, un viņa vairs neatcerējās �ī gājiena sākotnējo mērķi. Viņa tikai skatījās un redzēja savu izsalku�o bērnu�

Kas tas bija, un ko tas viss nozīmēja?

Nezinu. Varbūt neko. Bet varbūt �ajā gleznā mākslinieks mums atklāja cilvēka un dzīves pamatfilosofijas visdziļāko jēgu?

Tavs palīgā sauciens izskan tuksnesī. Citu sāpes nav sajū�tamas. Un krusts ir tikai divi kopā sasisti dēļi. Cilvēkam nav vērts lūgties �ēlastību ne no citiem, ne no debesīm, ne zemes. Skrandas mū�īgi būs mūsu goda drānas, un izsalkums mūsu pastāvīgais pavadonis. Vienīgā cerība ir bērns pie mātes krūts. Viņ� ir jāpabaro. Uz tā arī balstās visa pasaule. Ja bērns tiks pabarots un pasargāts, uzplaiksnīs cerība, ka, izaugdams liels, viņ� varbūt visu �o milzīgi lielo skrandaiņu un izsalku�o cilvēku baru beidzot pārvedīs pāri tuksnesim pie lielas upes un ziedo�iem dārziem�

Kas tur aizvedīs mani?

Nevajag!

Es aizietu pats, ja tikai zinātu ceļu.

Pagāja vēl da�as minūtes grūtsirdīgās pārdomās par dzīvi, un gribēju jau iet prom, kad negaidīti pie manis pienāca apmēram trīsdesmit piecus gadus vecs, labi ģērbies vīrietis, cie�i uz mani paskatījās un tikko manāmi pasmaidīja.

-��� Es atvainojos� Vai jūs gadījumā neesat Haralds Vinters?

Man �is cilvēks �ķita simpātisks, un es apstiprino�i pamāju

ar galvu.

-��� Gadījumā esmu gan.

-��� Ļoti patīkami.

-��� Apsēdies! - es teicu un ar roku parādīju uz brīvo krēslu. - Te ir laba novēro�anas vieta.

Vīrietis apsēdās un pārlaida ilgsto�u skatienu tuvākai apkārtnei.

-��� Kas jūs interesē?

-��� Nekas īpa�s. Es vienkār�i vēroju brīvus cilvēkus.

Vīrietis klusēja, iespējams, jau zinādams, ka nesen esmu

atbrīvots no piecu gadu ilga ieslodzījuma.

-��� Es sapratu, - viņ� teica. - Mums bie�i piemirstas, ka varam brīvi iet, kur acis rāda. Vai arī iet tur, kur mums jāiet vai gribas iet.

-��� Tas ir brīni�ķīgi, - es pateicu. � Lai gan, kas var būt vēl dabiskāks?

Vīrietis atkal uzmeta ātru skatienu gan man, gan galdam.

-Jums gar�o hamburgeri?

-��� Nē, � es nedaudz saviebos, � ta�u pagaidām dzīvoju bez saimnieces, tā kā nākas ēst, kas pagadās.

-�� Es arī kādu laiku dzīvoju bez sievas, - sve�ais teica. - Laulī�bām nenoliedzami ir lieli mīnusi, bet, ko tur mānīties, ir arī da�i plusi�

-��� Tāpat kā dzīvei vispār, - es teicu un uzmanīgi noskatīju sve�o. Man vēl neradās pat mazākā nojausma, kāpēc viņ� ar mani ir sācis runāt un kas viņ� tāds ir. Seja gan �ķita tāda kā kādreiz jau redzēta, ta�u tie�i kur, atcerēties nespēju.

-Jā, - sve�ais piekrita, - arī dzīvei kā tādai ir savi plusi un mīnusi, un katra cilvēka mū�s galvenokārt arī paiet, mēģinot �os plusus un mīnusus daudz maz līdzsvarot.

-��� Tu labi izskaties, - es teicu. � Tev viss ir kārtībā?

-�� Jā, � viņ� atbildēja, acīmredzot nemaz neapvainojies, ka es viņu tūlīt uzrunāju uz tu. - Gandrīz. Bet jums, Vintera kungs?

-��� Man arī gandrīz.

-��� Vai ir kādas nopietnas problēmas? - viņ� painteresējās.

-��� Dzirdēju, ka jūs tikai nesen�

Vīrietis spēji apklusa.

-���� Runā vien tālāk! - es aicināju. - Tu zini, ka tikai pirms nedēļas esmu iznācis no cietuma?

-��� Jā, - sve�ais apstiprināja.

-��� Kā tu to vari zināt? - tūlīt prasīju.

-��� Tā sagadījās, � vīrietis izvairīgi atbildēja. - Pilnīgi nejau�i. Jūs mani vairs neatceraties?

Es viņu atkal vērīgi noskatīju. -Nē.

-��� Pirms se�iem gadiem strādāju televīzijā, - vīrietis sacīja.

-��� Biju Labvakar rado�ās grupas sastāvā.

-��� Ko tu tur darīji? - es prasīju, atcerēdamies, ka galveno rado��o grupu veidoja citi �urnālisti.

-��� Tā, �o to, ko lika darīt lielie dū�i. Biju diezgan veikls zēns un viņiem palīdzēju sameklēt �ādu tādu slepenu informāciju.

-��� Vai biji saistīts ar Valsts dro�ības komiteju? - uzprasīju. Vīrietis neko neatbildēja, tikai saproto�i pasmīnēja.

-��� Kā tu mani pazini? - es painteresējos. - Vai tādā pa�ā sakarā?

-��� Nē, - vīrietis asi papurināja galvu. - Toreiz skatījos tavas televīzijas pārraides.

-��� Patika?

-���� Tās patika daudziem. Tāpat kā visi toreiz bija sajūsmā par Labvakar!

-��� Tagad redzu, ka neviens no �iem raidījumiem vairs nepa�stāv, - es teicu.

-��� Tā ir, � vīrietis arstiprināja. - Pa �iem gadiem ir likvidēti vēl desmitiem citi kādreiz ļoti populāri raidījumi.

-��� Kāpēc tā notika?

-���� Grūti pateikt. Visprimitīvākais attaisnojums ir naudas trūkums, lai gan ar reklāmām pelna miljonus. Jābrīnās, kā vispārējā likvidācijas vājprātā nav nolikvidēta arī pati televīzija!

-��� Par to arī priecāsimies, - es teicu. - Kā tevi sauc?

-��� Vilnis Dambe, - vīrietis atbildēja. - Nepūlies atcerēties. Mans vārds toreiz titros nekad neparādījās.

-��� Apvainojies?

-��� Tā, nedaudz.

-��� Ko tagad dari?

Vilnis iesmējās.

-��� Tagad man pa�am ir sava televīzijas studija! Saucas Brīvība. Mazliet gan no�pikots no slavenās krievu raidstacijas, ta�u labi skan. Vēl neesi ievērojis? Pagaidām gan raidām tikai �etras stundas diennaktī. Tā principā ir nakts programma. Sākam desmitos vakarā un beidzam divos naktī trīsdesmit pirmajā kanālā. Pamatā balstāmies uz da�ādām sensācijām, neparastiem notikumiem, ārzemju ziņām, sportu, kriminālo informāciju un seksu. Katru dienu �etrdesmit piecas minūtes atvēlam brīvajam mikrofonam, kur katrs, kas atbrauc uz studiju vai tiek intervēts uz ielas, piecās minūtēs var pateikt visu, kas viņam sakrājies uz sirds.

-��� Pilnīgi visu? - neticēdams pārjautāju.

-��� Tikpat kā visu. So pārraidi ierakstam dienā, bet vakarā lai�am gaisā. Jēlākās rupjības, ja tādas ir, tomēr izgrie�am. Bet tā, lūdzu! Lamā vai slavē, ko vien gribi! Izkratīt vari ne tikai sirdi, bet arī visas pārējās iek�as!

-��� Tas viss?

-��� Tev �ķiet par maz?

-��� Nu tā�

-����� Ir arī jaunāko grāmatu, filmu un teātra izrā�u apskati. Tāpat arī mūzika un mākslas filmas. Ta�u, tā kā mēs tomēr esam nakts televīzija, tad izvēlamies arī attiecīgu programmu. Nedo�māju, ka kādam pusvienos naktī gribēsies klausīties filosofisku disputu vai �aikovska Pirmo klavierkoncertu. Viņam kārosies redzēt kaut ko erotisku vai tīru seksu.

-��� Viss pareizi, - es piekritu. - Turaties uz reklāmām?

-��� Bet kā citādi?

-��� Tu esi �īs studijas vienīgais īpa�nieks?

-��� Būtu jau labi, � Vilnis norūca. � īpa�nieki ir se�i. Kas stāv vēl aiz viņiem, nezinu, bet nojau�u.

Mirkli domāju, tad jautāju: - Kāpēc tu man to visu stāsti?

-��� Vai nepatika? Nebija interesanti?

-�� Nē, kāpēc? Viss bija labi, ta�u kāpēc tu apsēdies pie mana galdiņa un to visu stāsti tie�i man? Kāpēc ne tam, kas sēd divus galdus tālāk?

Vilnis apmierināts iesmējās.

-��� Vēl nesaprati? Es nezinu, kas tas ir par vecīti, kas tur sēd divus galdus tālāk. Bet tevi es pazīstu. Tu savā laikā biji populārs un labs �urnālists. Ieraudzījis tevi, es tūlīt nodomāju - ja tu tagad pēc cietuma neesi saistīts ar kādu no kriminālām struktūrām, tu varbūt varētu..? Ja esi uz sēkļa, es tev labprāt piedāvātu darbu.

To bija patīkami dzirdēt.

-��� Tu zini, par ko es sēdēju? - dro�s paliek dro�s, prasīju.

-�� Varbūt maldos, bet� � Vilnis sarauca pieri. � Par slepka�vību, ja? *

-���� Ne glu�i, - lēni pakratīju galvu. - Es kāda cita cilvēka vietā uzņēmos vainu par bērna sabrauk�anu dzērumā.

-��� Nopietni?

-��� Kas te būtu, ko melot vai jokot?

-��� Vai tu to darīji par lielu naudu?

Rūgti iesmējos.

-��� Par to būtu bijis vērts padomāt! Bet es, muļķis tāds, to darīju lielas mīlestības dēļ.

Vilnis domīgs sarauca pieri.

-��� Mīlestības dēļ gan neko īpa�u nevajag darīt, � viņ� pateica.

-��� Kāpēc?

-��� Tāpēc, veco zēn, ka īsta mīlestība pati visu izdara mūsu vietā. Tādēļ tas, kas grib palikt dzīvs un neatkarīgs, nekad neiemīlas vai, pareizāk sakot, nekad neļauj �īm jūtām vārīt savas smadzenes. Lai tās vienmēr paliek pietiekami vēsas un skaidras.

Labu laiciņu klusēju, tad atkal cie�i paskatījos uz pretim- sēdo�o cilvēku.

-����� Tātad mana pagātne tevi netraucēs?

-�� Ne mazākā mērā! - Vilnis atbildēja. - Ja tā kādam traucēs, tad varbūt vienīgi tev pa�am. Es tevi ņemu.

-��� Kādi ir noteikumi?

-��� Vislabākie! Alga divsimt piecdesmit lati mēnesī, plus hono�rāri. Līgums uz gadu. Ja labi ies, pagarinā�u vēl uz da�iem gadiem.

-��� Kas man būs jādara?

-���� Tu, Harald, esi mazliet at�ālējics! Kas tad �urnālistam ir jādara? Jādod informācija! Visu, kas ir interesants! Ta�u, ņemot vērā tavu ieslodzījumā gūto pieredzi� Varbūt varētu savā pārziņā ņemt kriminālo informāciju? Principā es tev dodu pilnīgu rīcības brīvību, ta�u gribētu, lai tu patie�ām nodarbotos ar jaunākajiem kriminālnotikumiem. Man gan tur viens zēns jau strādā, ta�u strādā slikti. Daudz ko svarīgu nogul un palai� garām. Trūkst vajadzīgo apgriezienu! Bet da�reiz tikai ar pliku informāciju ir par maz. Gribu, lai būtu arī neliels komentārs. Morāli lasīt nav vērts, ta�u tavs, tomēr sabiedrībā pazīstama cilvēka, kaut īss komentārs par�notiku�o noziegumu skatītājiem var būt emociju pastiprino�s un pārdomu rosino�s. Ko saki?

Es paraustīju plecus.

-��� Tas viss nāk pārāk pēk�ņi�

-��� Kā viss �ai dzīvē, Harald! Kā mīlestība, kā nelaime, nodevība, slimība vai nāve. Viss pēk�ņi un negaidīti! Un tu esi zirgā, mēslu bedrē vai kapā!

-Ja pareizi sapratu, tad tava televīzija arī nav nekāds skaists ro�u dārzs. Tā pati rakņā�anās pa sabiedrības atkritumu tvertnēm vien ir. Ta�u paldies, Vilni! Glu�i uz sēkļa es vēl neesmu, ta�u tavu uzaicinājumu pieņemu! Strādā�u labprāt.

-����� Okay! - Vilnis pasmaidīja, atklādams �ilbino�i baltus zobus. - Ja tev pa�laik ir brīvs brīdis, nāc man līdzi uz kantori parakstīt papīrus! Tev pa�am būs savs operators, automa�īna ar �oferi un mobilais telefons. Vajadzēs de�ūrēt Galvenās policijas pārvaldes de�ūrdaļā un skriet līdzi operatīvajām grupām uz noti�kumu vietām. Viņiem gan tur ir pa�iem sava preses un filmē�anas grupa, tā kā da�reiz tur var iznākt arī asa sarau�anās par priori�tātēm� Konkurence, mīļais! Rīt pat oficiāli akreditēsies Iek�lietu ministrijas preses centrā, un tad cīņa ar pārējiem konkurentiem būs atkarīga vienīgi no pa�a izveicības un nekaunības. �eit tava cietuma pieredze lieti noderēs. Tā kā būs darbs, būs nauda, un tad jau ilgi vairs nevajadzēs gaidīt arī jaunu saimnieci! Tu ātri aizmirsīsi 5os jaunos hamburgerus, kā jau esam aizmirsu�i vecos padomju laika beļa�us! Bet tagad staigājam!

2.

Es vēl biju gultā, kad, vispirms pie durvīm pieklauvējusi, istabā nesteidzoties ienāca krustmāte Alise. Viņai jau bija krietni pāri septiņdesmit gadiem, ta�u krustmāte vienmēr bija labi ģēr�busies, ļoti tīrīga, kārtīga un sevi kopa ne sliktāk kā jebkura augstākās sabiedrības dāma.

Nebija jau arī nekāds brīnums, jo viņas tēvs Fridrihs Vinters (mans vectēvs) pēc tautības bija vācietis un loti bagāts cilvēks. Vispār mūsu ģimenes locekļu dzīves gaitas biju�as visai sare�ģītas, tā kā da�reiz �ķita - to visu kāds vienkār�i ir izdomājis. Ta�u baigie divdesmitā gadsimta notikumi, kari un revolūcijas tik stipri sagrozīja daudzu latvie�u ģimeņu likteņus un savstarpējās attiecības, ka patie�ām bie�i vajadzēja domāt - diez vai tas īstenībā maz varēja notikt, vai tikai tas nav kaut kāds absurds un murgains sapnis? Bet tā tomēr bija tūksto� un tūksto�u cilvēku dzīve. Un tādi bija arī manu gan tuvāko, gan tālāko radinieku likteņi.

Vectēvam Fridriham Vinteram, kas bijis ļoti enerģisks, ta�u tai pa�ā laikā arī pārsteidzo�i pedantisks, skops un auksta aprēķina cilvēks, piederējusi modernākā papīrfabrika Latvijā, arī daļa no Slokas papīrfabrikas, lieli zemes īpa�umi Jūrmalā, divi piecstāvu nami Rīgā, Miera ielā, vairāki veikali un foto salons Merķeļa ielā, netālu no cirka.

1941.gada 14.jūnijā viņu kā bagātu cilvēku un darbaļau�u negausīgu ekspluatatoru kopā ar sievu Lizbeti un daudziem citiem turīgiem un inteliģentiem cilvēkiem padomju vara izsūtīja uz Sibīriju. Fridrihs Vinters Soļikamskas darba nometnē nomira 1942.gadā, bet Lizbetes dzive Krasnojarskas apgabala Znamenskas sād�ā traģiski noslēdzās tūlīt pēc kara.

Viņu abi bērni - mans tēvs Rūdolfs un viņa māsa Alise palika Latvijā. Toreiz, 1941.gada naktī no 13. uz 14.jūniju, Alise, nesen beigusi Rīgas Sarkanā Krusta medicīniskās māsas skolu, de�ūrēja Rīgas pilsētas 2. slimnīcā un tūlīt pēc de�ūras nebija vis gājusi uz viņu Rīgas dzīvokli, bet gan aizbraukusi uz �o Dubultu vasarnīcu un apgūlusies mazajā saimniecības mājā, kur bijis daudz vēsāk un patīkamāk. Viņa tomēr tikusi meklēta, ta�u neviens lielajā steigā nebija iedomājies apskatīt arī tā saucamo saimniecības ēku, kur tāpat bija iekārtotas divas mēbelētas istabas un virtuve.

Savukārt, mans tēvs Rūdolfs tie�i tai laikā būdams jauns un talantīgs būvin�enieris, speciālistu grupas sastāvā pieredzes apmaiņā bija aizsūtīts vispirms uz Ļeņingradu, bet divas dienas pirms kara sākuma grupa ieradusies Maskavā. Tur arī visi pali�ku�i. Pēc tam sācies daudziem evakuētajiem un Krievijā pēc ne�ēlīgā trīsdesmito gadu terora vēl dzīvi paliku�ajiem latvie��iem ierastais ceļ� - mobilizācija, Gorohovecas kara apmācības nometne, Maskavas aizstāvē�anas kaujas, Starajas Rūsas purvi, Demjanskas aplenkuma maiss, atgrie�anās Latvijā un pēdējās cīņas Kurzemē. Tēvs 130. latvie�u gvardes pulka ceturtā sapieru bataljona sastāvā skaitījās kā labi karojis, lai gan patiesībā bija cēlis tikai tiltus un būvējis nocietinājumus. Viņ� bija divreiz ievainots, vienreiz kontuzēts, un visa kapteiņa formas tērpa priek�a mirdzēja vienos ordeņos un medaļās.

Nezinu, vai tēvam kādreiz tika pārmests viņa vecāku pirmskara sociālais stāvoklis un viņu izsūtī�ana uz Sibīriju. Vai līdz ar to radās kādas nopietnas personiskas dabas vai karjeras problēmas, ta�u vismaz savas dzīves pēdējos divdesmit gadus viņ� ieņēma pārvaldnieka pirmā vietnieka augsto posteni kādā lielā celtniecības trestā, un neradās arī �ķēr�ļi se�desmito gadu sākumā Asaros, uz savulaik viņa tēvam Fridriham piedero�ās zemes, uzcelt lielu divstāvu vasarnīcu, ko septiņdesmitajos gados mēs legāli vai pusnelegāli pārbūvējām piemērotu dzīvo�anai arī ziemā.

Tēvs pēk�ņi nomira 1988. gadā, bet savu māti Dainu Rāmiņu es tikpat kā neatceros. Man ir tikai da�as vecas fotogrāfijas, uz kurām redzama vienmēr smaido�a, jauna un skaista sieviete. Tēvs ar vinu iepazinies kara laikā, kad mana nākamā māte Daina bijusi 201. latvie�u gvardes divīzijas avīzes Latvie�u Strēlnieks korespon�dente. Pēc kara turpinājusi strādāt presē un bijusi laikraksta Cīna publicistikas nodaļas �urnāliste. 1951.gadā, būdama komandē�jumā Balvu rajonā, viņu uz kāda me�a ceļa, vispirms ļoti izmocītu, no�āvu�i me�abrāļi jeb, kā tagad lepni saka, nacionālie partizāni.

Man toreiz bija divi gadi, un tā arī saviem vecākiem paliku vienīgais bērns.

-��� Kā jūties? - krustmāte, apsēdusies man blakus uz dīvāna malas, painteresējās. - Dzirdēju, ka atgriezies tikai rīta pusē.

-Jā, - es apstiprināju. - Bija jau pāri pieciem.

-��� Uzdzīvoji?

-��� Strādāju.

-��� Ķēri bandītus?

-��� Skatījos, kā to dara citi.

-��� Vai kādu arī noķērāt?

-��� Policijas Mobilā pulka de�ūrējo�ā patruļa aizturēja piec�padsmit cilvēkus. Cik no viņiem bija noziedznieki, es nezinu. Izskatījās, ka neviens. Tāds īsts. Tad vēl nogrāba da�as prostitūtas.

-��� Vai tev �is darbs patīk? - Alise prasīja.

-���� Nekādā sajūsmā neesmu, ta�u tāda ir mana �urnālista profesija, - es atbildēju. - Pagaidām nesūdzos. Esmu pat apmie�rināts. Dienā, Neatkarīgajā Rīta Avīzē vai Rīgas Balsī tagad, pēc cietuma, diez vai mani kāds ņemtu, tā kā vismaz pirmajā laikā iztik�u ar �o darbu privātajā televīzijā.

-��� Tas ir labi, ka tu tūlīt sāki strādāt, - krustmāte mani uzsla�vēja. - Un nesāki dzert. Es ļoti baidījos, ka tevi cietums būs samaitājis.

-��� Mazliet jau arī ir samaitājis, - es atzinos. - Ne tuvu vairs neesmu tāds, kāds biju agrāk.

-��� Tu esi labs, - krustmāte teica, - un pacenties tāds palikt arī turpmāk.

-��� Diez vai, - smagnēji pa�ūpoju galvu. - Es vairs negribu būt labs. Pret tevi, krustmāt, jā. Pret savu bērnu, varbūt pret vēl kādu tuvāku cilvēku, bet tā� Nav nekādas jēgas būt labam. Tu vien�mēr paliec zaudētājos.

���� Tu nu gan tagad runā muļķības! � krustmāte mazliet pikta iesaucās. - Tā pat domāt nedrīkst!

-��� Varbūt arī nedrīkst, � piekritu, - ta�u dzīve uz katra soļa tomēr pierāda pretējo.

Krustmāte da�us brī�us klusēja, tad nesteidzoties turpināja. - Kā jau pirmīt teicu, Harald, no sākuma par tevi baidījos. Domāju - cietums tevi būs galīgi sabeidzis. Būs draugi no kopīgi pavadītā ieslodzījuma laika, un vispār� Bet nē. Tu tūlīt sāki strādāt, nedzer, neviens razbainieks mājās arī nav vēl nācis� Es priecājos par tevi. Zinu, ka par to priecātos gan tavi vecāki, gan arī mans tēvs. Tu kā biji, tā arī esi palicis godīgs, lai gan pirmajā mirklī kāds par to varētu arī �aubīties. Cilvēks, kas piecus gadus nosēdējis cietumā - godīgs?! Bet tas, ka tu toreiz uzņēmies Ligitas vainu� Es nezinu, vai vēl kāds cits vīrietis uz tādu rīcību būtu spējīgs.

���� Krustmāt, nevajag! - es nopietni palūdzu. � Kas bijis, tas pagājis! Atgriezīsimies �odienā! Tu kaut ko no manis gribēji?

-��� Gribēju gan, - Alise piekrīto�i pamāja. - Manu iepriek�ējo �aubu dēļ, es sākumā tev neko negribēju teikt, bet tagad pateik�u. Tu jau zini, ka tavam vectēvam Fridriham, kas bija mans tēvs, pirms kara piederēja gan papīrfabrika, gan veikali, divi piec�stāvu nami, gan lieli zemes īpa�umi Jūrmalā un citur. Nu, lūk! �o piecu gadu laikā, kamēr tu atradies cietumā, es gandrīz visus �os īpa�umus juridiski esmu atguvusi. Un ne tikai! Abus piecstāvu namus Rīgā pārdevu divām lielām ārzemju firmām. Esmu pārdevusi vai iznomājusi arī gandrīz vai visus sava tēva un tava vectēva zemes īpa�umus. Esmu viņa pirmās, tu otrās pakāpes mantinieks. Ņemot vērā manu jau visai pieklājigo vecumu un tās daudzās kaites, kas man piemīt� Ar vienu vārdu sakot, turpat visu iegūto naudu esmu uz tava vārda noguldījusi divās bankās - Parex bankā un Rīgas Komercbankā. Uz �odienu ar visiem procentiem tavā rēķinā vajadzētu būt krietni pāri pusmiljonam latu. Tu, Harald, esi gudrs cilvēks un desmit reizes labāk zināsi, kā ar �o naudu rīkoties. Atstāt bankās uz procen�tiem vai ari to ieguldīt kādā dro�ā pasākumā. Katrā ziņā tu, Harald, pa�laik esi ļoti bagāts cilvēks un nekad vairs nesaki, ka labie darbi neatmaksājas! Tie atmaksājas vienmēr!

-���� Mīļā Alīstant! - es, patiesi un ļoti patīkami pārsteigts, iesaucos. - Liels paldies! Ja vairāk par pusmiljonu latu uz mana rēķina bankā būtu nolikusi Ligita� Jā, tad tas mani pārliecinātu, bet tagad� Es joprojām palieku �aubās. Es ta�u tev neko labu neesmu izdarījis!

-�� Es esmu tava krustmāte, - Alise atbildēja un mīļi ieskatījās man acīs. � Mēs esam vistuvākie radinieki. Izņemot tavu meitu Kristīni, neviena cita vairs nav. Mani vecāki guļ kaut kur tālajā Sibīrijā, tavējie tepat Asaru kapsētā. Man par tevi sāpēja sirds. Es pati esmu sieviete, bet teik�u atklāti - neviena no mums nav tāda upura vērta, kādu spēji nest tu. Tā kā tagad, Harald, ja tev tagadējais darbs televīzijā lāgā neiet pie sirds, nestrādā! Atpūties un sāc nodarboties pats ar savu biznesu!

-���� Es par to padomā�u, � atbildēju, - lai gan�aubos� Es tomēr esmu un arī turpmāk gribu būt �urnālists, nevis darījumu cilvēks. Gribu pelnīt naudu ar savu prātu un talantu, nevis speku�lējot ar precēm vai vērtspapīriem.

-��� Nu, lai tas paliek tavā ziņā! - Alise viegli atmeta ar roku. � Es tev pilnīgi uzticos. Mani tikai nedaudz uztrauc�

-��� Kas? - ātri prasīju.

-��� Mūsu jaunā īrniece Māra, - krustmāte atbildēja. - Viņa man atgādina� Nezinu! Tāda savāda un noslēpumaina. Man viņa �ķiet nelaimīga.

-�� Tāda arī viņa ir, - es pateicu. - Māra ir tā sieviete, kurai Ligita toreiz sabrauca dēlu.

-���� Patie�ām? - Alīstante pārsteigta iesaucās.

-�� Jā! Liktenis da�reiz mēdz ar mums savdabīgi paspēlēties. Mēs nejau�i sastapāmies pie Ligitas manā pirmajā brīvības dienā. Un tad, uzzinājusi patiesību, viņa nāca man līdzi pie tevis. Tev ta�u nekas nebūs pretim, ja viņa �eit mierīgi atpūtīsies līdz rudenim?

-��� Lai pū�as vien! � krustmāte piekrita. � Ja nav liels noslē�pums, viņa ir tava mijākā?

Es iesmējos.

-��� Nav! Un diez vai ari būs!

-��� Kāpēc ne? Viņa ir izskatīga. Un eleganti ģērbjas.

-�� Tas viss ir labi � viņa man patīk. Ta�u es jau ar vienu izska�tīgu sievieti pamatīgi iekritu. Turklāt vēl Māra mūsu pirmajā tik�anās reizē, naida pārņemta, man iespļāva sejā. To vēl kaut kā varētu aizmirst, bet� Viņai ir slima dvēsele. Domāju, ka mūsu tuvība to varētu darīt vēl slimāku.

Krustmāte paraustīja plecus un piecēlās.

-��� Es tomēr, Harald, gribētu, lai tu sev atrastu kādu sievieti, kas tev varētu būt arī laba sieva. Cik ilgi viens dzīvosi?

-��� Tas man turpmāk laikam būs liegts, - es domīgs sacīju. - Man divas sievas jau ir biju�as un neviena no tām nekādu laimi nav atnesusi. Tas viņām nav pārmetums. Vienīgi skumj� konsta�tējums. Bet ieskatoties dzijāk� Neviens cilvēks no otra nevar un varbūt pat nedrīkst gaidīt, ka tas nu tā pēk�ņi nāks un mūs darīs laimīgus. Nē! Neviens cits mums nekādu laimi nesagādās. Par to vienmēr mums jāparūpējas pa�iem.

Krustmāte aizgāja.

Es piecēlos sēdus, izberzēju acis un pēk�ņi jutos neparasti laimīgs. Zināju, ka �ī sajūta drīz pāries, un tomēr tas bija tik patīkami! Ar tevi viss ir kārtībā. Nu, gandrīz vai viss. Tu esi dzīvs, vesels, brīvs un bagāts! Tev virs galvas ir jumts un vari strādāt interesantu darbu. Un, ja gribi, vari arī nestrādāt. Ko vēl?

Nu, protams! Vēl blakus vajadzīga mīļota sieviete!

Bet, ko darīt, ja es tagad sievietes ienīstu?

3.

Pulkstenis rādīja pusdivi naktī, kad Rīgas Galvenās policijas pārvaldes preses grupas centrā atskanēja ass telefona zvans. De�ūrējo�ais operators Ojārs pacēla klausuli un da�us brī�us klau�sījās. Mēs ar savu operatoru Zigismundu manāmi saspringām.

-���� Lai�am! - Ojārs, nolicis klausuli, iesaucās. - Lieta rādās nopietna! Kāds vājprātīgais sagrābis ķīlnieci, ieslēdzies kādā Tallinas ielas dzīvoklī un draud uzspridzināt gan sevi, gan kīlnieci! Kājās sacelta visa pilsētas policija, kā arī speciālā pret�terorisma apkaro�anas vienība Omega!

Ātri pa kāpnēm noskrējām lejā, ielēcām mūsu automa�īnā FordEkskort un drāzāmies uz Tallinas ielu. Divstāvu koka māja, kur bija paslēpies noziedznieks ar ķīlnieci, atradās netālu no Zvaig�ņu ielas krustojuma. Visu kvartālu jau bija aplenku�i poli�cija un uz �īm ielām apturējusi jebkāda veida satiksmi. Uzrādīju�i savas Iek�lietu ministrijas izdotās akreditācijas kartes un �urnā�listu darba apliecības, piegājām pie pa�as mājas. Sarunas ar tero�ristu notika ar rāciju un mobilo telefonu palīdzību, un tajās piedalījās visaugstākā ranga policijas amatpersonas. Lieta rādījās visai nopietna, lai gan nodomāju, ka viena potenciāla slepkavas dēļ tomēr sacelta pārāk liela a�iotā�a. Noziedznieka aizturē�anas un ķīlnieces atbrīvo�anas operācijā piedalījās Rīgas Krimināl�policijas 1. (slepkavību izmeklē�anas) nodaļas, Latgales priek��pilsētas kriminālpolicijas, Atsevi�ķā policijas bataljona, Mobilā policijas pulka un Dro�ības policijas pretterorisma vienības Omega darbinieki. Radās iespaids, ka policija baidās, ka tikai noziedznieks neuzsper gaisā visu Rīgu!

Piegāju pie viena no virsniekiem un pajautāju, kas te īsti notiek? Viņ� ar mani negribēja runāt un ar roku parādīja uz netālu stāvo�u pusmū�a kapteini.

-��� Varbūt viņ� jums kaut ko pastāstīs.

Piegājis pie kapteiņa, stādīju priek�ā gan savu operatoru, gan pats sevi un uzprasīju, vai situācija patie�ām ir tik ārkārtīgi draudīga?

-��� Diezgan, - kapteinis apliecināja. - Noziedznieks ir bru�ņojies ar vairākām rokas granātām, tā tie�i apdraudot ne tikai sagūstītās kdnieces, bet arī daudzu citu cilvēku dzīvības.

-��� Kas viņ� tāds ir? - turpināju interesēties.

-��� Viņu sauc Oļegs Koļcovs, - kapteinis labprāt stāstīja. - �etrdesmit �etrus gadus vecs. Kādas firmas prezidents ar kriminālu pagātni. Trīs reizes tiesāts. Izvaro�ana, slepkavības mēģinājums un liela apmēra krāp�ana. Sevi�ķi bīstams recidīvists. Viss rāda, ka viņam ir nopietnas problēmas ar psihi, kā, starp citu, visiem, kas ilgus gadus pavadīju�i ieslodzījumu vietās.

Es arī ilgus gadus esmu pavadījis cietumā. Kā tagad ir ar manu psihisko veselību? Viss kārtībā, vai arī..? Runā, ka pats nekādas novirzes nespējot just. Pa�am vienmēr viss �ķietot normāli - savā dārziņā stādi puķes vai uz ielas slepkavo cilvēkus.

-���� Ko tas Oļegs Koļcovs, sagūstot ķīlnieci, vēlas panākt? - turpināju izpra�ņāt.

-��� Pa�laik viņ� pieprasa automātu, automa�īnu un brīvu ceļu bēg�anai, - kapteinis atbildēja.

-��� Kas tā ir par sievieti, un ko viņ� no tās vēlas? Izmantot tikai kā aizsegu?

-��� A velns viņu zina! - kapteinis nospļāvās. - Vai tos psiho�pātus kāds var saprast? Sievieti sauc Valērija, divdesmit divus gadus veca. Meitene vēl pirms neilga laika viņa firmā strādājusi par sekretāri. Acīmredzot izcēlies kāds konflikts, vai arī� Grūti pateikt. Tur var būt viss kaut kas.

Sarunas ar noziedznieku ievilkās. Mēs ar operatoru sēdējām ielas malā uz trotuāra, nakts bija silta, smēķējām un gaidījām notikuma tālāko attīstību. Visu laiku nedaudz uztraucies domāju, kā mums rīkoties, lai nepalaistu garām brīdi, kad noziedznieks, vai kā viņu dēvēja policisti - terorists - tiks sagūstīts vai no�auts. Lai gan jau iepriek� tikpat kā dro�i zināju, ka pie �ī mirkļa filmē��anas mēs netiksim.

Tā arī bija. Noziedznieks policijai negaidīti paziņoja, ka viņam viss ir apnicis, viņ� vairs dzīvot negribot, ta�u līdz ar savu nāvi, vēloties sev līdzi paņemt vēl kāda cilvēka dzīvību� Un, pirmām kārtām, tā bū�ot Valērija, kuru viņ� esot piesējis pie sevis, bet abās rokās turot pa granātai�

Tad pēk�ņi it kā tālu no debesīm vai dziļi no zemes atskanēja ārkārtīgi spalgs, gandrīz vai necilvēcīgs kādas sievietes kliedziens.

-��� Palīgā! Lūdzu! Palīgā!

Es nodrebēju. Līdz ar pārējiem kaujas operācijas dalībnie�kiem sapratu, ka sieviete atrodas tuvu savai nāvei, ta�u konkrēti es viņai ne ar ko nespēju palīdzēt.

Tā bija dīvaina un ļoti nepatīkama sajūta. Tu zini, ka tepat kaut kur blakus iet bojā cilvēks, bet tu vari tikai stāvēt un klausīties, kā viņ� ar pēdējiem spēkiem un cerībām lūdz palīdzību no citiem.

Situācija kļuva arvien dramatiskāka. Policijas vadība īsi apspriedusies, deva komandu pretterorisma vienībai Omega triecienā ieņemt dzīvokli.

Uzbrukumā viņi devās nevis caur dzīvokļa durvīm, bet gan caur otrā stāva logu.

Viss notika tik zibenīgi, ka mēs gandrīz vai nokavējām uzfilmēt uzbrukuma sākumu. Pie mājas sienas tika pieslietas vairākas kāpnes, da�i triecienvīri bija uzkāpu�i uz jumta un pāris sekun�u laikā glu�i kā alpīnisti ar virvju palīdzību nolai�du�ies līdz otrā stāva logam, to izsita un dzīvoklī iemeta �oka granātu�

Oļegs Koļcovs acīmredzot pirmajā mirkli pat neapjēdza no kuras puses viņam uzbrūk. Viņ� it kā loģiski secināja, ka tiek spridzinātas dzīvokļa ieejas durvis un to virzienā tūlīt arī meta granātu� Tas neko nedeva, bet tā kā viņam rokā bija vēl viena granāta, pie darba ķērās Omegas snaiperi�

Kad pēc da�ām minūtēm mēs līdz ar vairākiem policijas darbiniekiem ieskrējām dzīvoklī, mūsu acīm pavērās diezgan �au�alīgs skats. Dzīvoklis bija izārdīts. Gaiss smirdēja pēc kodī�giem dūmiem un sēra. Vienā no istabām uz grīdas gulēja resns pusmū�a vīrietis, kura ķermenis mirka vienās asinīs. Bet kādā no istabas stūriem brīnumainā kārtā ne �ķembu, ne lo�u neskarta stāvēja jauna sieviete, kuras acīs un sejā atspoguļojās stindzino�as �ausmas.

Mēs visu to uzfilmējām un, kad sieviete jau bija daudz maz atjēgusies, es viņai piegāju klāt, stādījos priek�ā kā neatkarīgās televīzijas studijas Brīvība �urnālists un izteicu vēlē�anos ar viņu parunāties par nupat notiku�o incidentu un viņas pārdzī�vojumiem.

-��� Piedodiet, bet pa�laik es neko jums nevaru teikt, - Valērija visa vēl trīcēja. - Mani tūlīt pratinās policija. Bez tam� Nevajag! Viss jau ir beidzies. Man laimīgi, viņam nelaimīgi�

Valērija da�us brī�us domīga klusēja.

-��� Kā jūs zināt manu vārdu?

Man atlika tikai pasmaidīt. Viņa saprata.

-Tad jūs tādā pa�ā ceļā uzzināsiet arī manu adresi vai vismaz telefona numuru, - viņa pateica un ar baltu mutautiņu nervozi slaucīja seju.

-��� Paldies, � es sacīju. - Materiāls būs ēterā rītnakt, pusdiv�padsmitos. Ja iznāk, paskataties.

-��� Varbūt, - sieviete klusi pateica, pagriezās, un ar viņu sāka sarunāties kāds kriminālpolicijas Pirmās nodaļas izmeklētājs.

Mēs ar Zigi gājām prom.

Darbu bijām paveiku�i labi, rīt savos televizoru ekrānos to redzēs vismaz simts tūksto�i cilvēku, tāpēc varēju justies apmie�rināts. Tāds arī jutos, tikai man nekādi no prāta neizgāja uz grīdas gulo�ais nogalinātais vīrietis un dzīvoklī palikusī sieviete, kuru viņ� tāpat kā sevi nez kāpēc bija gribējis redzēt miru�u.

4.

Da�as dienas vēlāk sēdēju verandā un pārlasīju jaunākās avīzes. Pulkstenis rādīja pusvienpadsmit no rīta. Spīdēja saule, debesīs nevarēja manīt nevienu mākonīti un izskatījās, ka ari �ī diena būs tikpat karsta kā iepriek�ējās.

Nodomāju, ka vajadzēs iet uz jūru nopeldēties, bez īpa�as intereses turpinādams lasīt par daudzu mūsu valdības vīru un Saeimas deputātu korupcijas likuma pārkāpumiem.

Mani �is skandāls ne mazākā mērā neuztrauca, tikai izsauca mazliet skumju smīnu. Kaitināja �urnālistu pārliekā dedzība visus pārkāpējus publiski atmaskot un tūlīt sist pie kauna staba. Nenoliedzu, ka tā arī vajadzēja, ta�u �ķita nedaudz smieklīgi taisīt tik milzīgu traci par tādu �o ministru un deputātu rīcību, kas praktiski nevienam cilvēkam nekādas Jaunas sekas nebija radīju�as. Tajā pa�ā laikā ik dienas mūsu valstī notika tik �au�alīgi un zvēriski izdarītas slepkavības, izvaro�anas, smagi miesas bojā�jumi un bruņotas laupī�anas, ka gribot negribot vajadzēja atcerēties jautājumu, ko savā laikā bija uzdevis slavenais amerikāņu rakstnieks Marks Tvens: �Vai var tikt sniegts jebkāds ticams izskaidrojums �im noziegumam - cilvēku dzimuma radī�anai?�

Lielais humorists, cilvēkmīlis un humānists tai mirklī acīm�redzot bija zaudējis jebkādu humora izjūtu. Protams, neviens uz �o jautājumu - Kāpēc mēs esam radīti?� atbildēt nespēj. Un nekad arī nespēs. Vai tas patie�ām ir dabas lielākais noziegums, vai arī di�ākais veikums, katrs var domāt kā grib.

Es arī biju viens no tiem, kas piekrita uzskatam, ka cilvēks ir tā Visuma spēka radītā būtne, ar ko tam vajadzētu lepoties vis�mazāk. Kaut kas tolaik būs noticis neparedzēts, un Lielais Saprāts būs pielaidis kādu būtisku kļūdu savos cilvēka psihes un dvēseles aprēķinos. Kāpēc tā iznācis, nav saprotams. It sevi�ķi tāpēc, ka viss pārējais dzīvajā un nedzīvajā dabā pamatā ir radīts vienīgi skaistumam un �īs pasaules harmoniskai pastāvē�anai. Kāpēc Dievam vēl bija vajadzīgs cilvēks, kas visu �eit posta un tik draus�mīgi iznīcino�i izturas pret pārējiem savas sugas brāļiem?

Noliku avīzi sāņus un kārtējo reizi nez kāpēc sevī sajutu sāpīgu rūgtumu un kaut kādu vārdos neizsakāmu vainas apziņu.

Viss pēk�ņi atkal sāka riebties. Gribējās ātrāk skriet uz jūru, aizmirst visu, ko cilvēks ir darījis, dara un vēl darīs, mesties plīsto��ajos piekrastes viļņos un sevi kaut uz īsu brīdi sajust nevis kā piederīgu cilvēku sugai, bet gan tikai kā jūras, zemes un Visuma daļu.

Pēk�ņi klusi atvērās durvis, un es uz sliek�ņa ieraudzīju stāvam Māru. Viņas augumu sedza plāns, vaļā pevērts rozā krāsas halāts, un es ar patīkamu satraukumu varēju vērot viņas sarkanas krāsas bikini peldkostīmu. Krū�turis un biksītes bija tik apbrīnojami maza izmēra, ka pilnībā neapsedza pat to, ko �iem apģērba gaba�liem it kā tomēr nāktos apsegt.

-���� Vai drīkstu traucēt? - Māra, nedaudz �ķelmīgi pasmai�dījusi, vaicāja.

-��� Lūdzu! - es ar roku parādīju, lai viņa dro�i nāk iek�ā. � Tu mani netraucēsi.

Māra ienāca, apsēdās blakus �ūpuļkrēslā, pārlika vienu kāju otrai un paskatījās laukā pa logu. īstenībā tur gan nekāda loga nebija. Visa verandas siena bija veidota no stikla, un no mūsu sēdvietām pavērās brīni�ķīgs skats uz pla�o dārzu un tuvējo prie�u me�u.

-��� Kā jūties? � es bez sevi�ķas intereses prasīju.

-��� Varētu teikt, ka labi, - Māra atbildēja. - Saimniece ir mīļa un pretimnāko�a. Es ar viņu saprotos. Vieta arī ir skaista. Jūra pavisam tuvu. Me�s un liels dārzs. Tā kā nekādas vainas. Liels paldies, Harald, ka tu mani nepameti ceļa malā, bet atvedi uz �ejieni. Esmu apmierināta.

-��� Priecājos to dzirdēt. Vismaz viens cilvēks uz �īs pasaules ne par ko nesūdzas.

-�� Ne glu�i. Esmu apmierināta vienīgi ar to, ka atrodos �eit. Bet tā ir tikai neliela daļa no manas dzīves.

-��� Toties, pēc visa sprie�ot, nozīmīga.

-��� Nozīmīga gan, - Māra piekrita.

-Ja sākam nedaudz filosofēt, - es teicu, - tad cilvēka dzīvē katram mirklim ir kaut kāda nozīme. Nekas neatkārtojas. Un neatkārtosies nekad. Ne �ī diena, ne vēja �alka ābeļu zaros, ne smar�as, kas nāk no dārza un tevis. Arī tas, ka tu gandrīz vai kaila esi apsēdusies man blakus.

Māra sievi�ķīgi pasmaidīja.

-���� Harald, - viņa sacīja, - tas atkārtosies. Dzīvē atkārtojas daudz kas, mēs tikai ne vienmēr to pamanam.

-��� Patie�ām, - mazliet izsmējīgi piekritu. - Viss paliek, kā bijis. Man daudzas sievietes ir sēdēju�as blakus kailas. Mainās tikai vārdi.

-��� Tev to jāaizmirst, � Māra sacīja, halāta kabatā sameklēja cigare�u paciņu un aizsmēķēja. - Tas viss tev bija tālā pagātnē. Tagad vairs negribi sievieti?

-��� Gribu, � es atbildēju.

-���� Tad tev nav ko uztraukties, - Māra turpināja smaidīt. � Esmu dzirdējusi, ka vīrie�i, ilgsto�i atturoties, kļūstot impo�tenti. Vai tā ir?

-��� Nezinu, - es pakratīju galvu, - bet ļoti iespējams. Tu �ajās lietās esi liela speciāliste?

-��� Nē, - Māra pakratīja galvu, - bet �āda tāda pieredze man ir.

Pagriezos vēl tuvāk Mārai un viņu diezgan nekaunīgi nopētīju

no galvas līdz kāju pēdām. Tur nebija, ko pielikt, ne atņemt � viņai bija pilnīgi ideāls augums, vidēji lielas krūtis, tum�as acis un glīta seja. Uz mirkli atmiņā pazibēja toreizējā Jaungada nakts, automa�īnas trieciens pret divu cilvēku ķermeņiem, Māra savā baltajā ka�okā balta sniega kupenā, viņai blakus mazs zēns ar dziļu asiņojo�u brūci pieres vidū� Un viņas drausmīgi skaļais kliedziens: - Palīgā!!!

Kad pēc atbrīvo�anās pirmo reizi satikāmies manas mājas priek�ā, man Māras kļuva �ēl un, lai gan biju cie�i nozvērējies nevienam cilvēkam nekad vairs dzīvē nepalīdzēt, es viņu tomēr atvedu uz �ejieni. Vēl vairāk! Tonakt, kad viņa bija tik nelaimīga, raudāja un lūdza palīdzību, es pret viņu noteikti izjutu kaut ko daudz vairāk nekā tīru līdzjūtību. Varbūt tāpēc, ka arī es tonakt biju nelaimīgs? Bet tagad man galvenajās dzīves līnijās viss ir kārtībā. Un arī Mārai ne par ko īpa�i vairs nevajag uztraukties. Ja viņai var ticēt, tad pieci gadi ir raudāts, izmisumā plēsti mati, bēdas mēģināts remdēt gan ar alkoholu, gan seksu, bet tagad viņa ir atjēgusies un grib sākt jaunu un skaistu dzīvi. Nodoms nav peļams, sāpēm patie�ām jau sen vajadzētu rimties, bet vai viņa tagad spēs pilnībā atteikties no iepriek�ējā dzīves stila? Man, protams, par to nav nekādas daļas un mani tas arī maz interesē, ta�u vajadzētu viņai tomēr atgādināt, ka neviens cilvēks nevienā sava mū�a posmā nevar sākt dzīvi no jauna. Mēs vienmēr turpi�nām iesākto, varbūt vienīgi da�reiz kļūdami nedaudz stiprāki un gudrāki vai arī vājāki un dumjāki.

-��� Ko tu uz mani tā skaties? - Māra vaicāja.

-��� Tas tev ir nepatīkami?

-��� Nē, Harald. Man patīk, ka tu uz mani skaties iekāres pilnām acīm. Tātad es vēl kaut kam deru.

-���� Pirms divām nedēļām tu biji galīgi salūzusi. Kad man meties virsū ar saviem pārmetumiem un lāstiem, man �ķita, ka esi sajukusi prātā.

-���� Tā arī bija. Neesmu gan pārliecināta, vai tagad mana psihe un nervi ir kļuvu�i stiprāki, bet pa�laik patie�ām nejūtos slikti.

-��� Tur gan nekāda mana nopelna nav, bet� Es priecājos, ka tava pa�sajūta uzlabojas un tu katru dienu neatceries to, ko tev tik ļoti negribas atcerēties.

-�� To nevar aizmirst, - Māra teica. � Par to var tikai da�reiz nedomāt.

-��� Kāpēc tu nedzemdēji vēl kādu bērnu?

-����� Kaut kā nesanāca. Grēkoju neizsargādamās, bet grūta nepaliku. Kāpēc, es nezinu. Varbūt tā ir tikai sagadī�anās, bet varbūt tas ir no tās nelaimes, no nerviem?

-��� Maz ticams. Tev ir bijis tikai viens vīrs?

-���� Viens gan. Toties bija daudz mīļāko. Varbūt patie�ām pārdzīvotās sāpes kaut kādā veidā ir iespaidoju�as ne tikai manu nervu sistēmu, bet arī olnīcu darbību?

-��� Kaut ko tādu dzirdu pirmo reizi. Bet varbūt �ādu iespēja�mību tomēr izslēgt nevar. Ko saka ārsti?

-��� Nezinu. �ajā sakarā es pie viņiem neesmu gājusi.

-��� Tu vispār vairs bērnus negribi?

-���� Es labprāt gribētu, ja tikai dro�i zinātu, ka nekad man viņus nenāksies zaudēt.

-Tā nemēdz būt. Lai cik tas arī baigi skanētu, ikviena dzīvība tiek radīta iznīcībai.

-��� Ne tikai.

-��� Protams, ne tikai. Cilvēks tiek radīts arī īslaicīgai dzivei. Mēs varam būt laimīgi, un visdziļākajā būtībā tā arī ir cilvēka lielākā laime, ja mums izdodas �o pasauli atstāt, pirms nomirst mūsu bērni.

-��� Tā ir, Harald. Nekas cilvēka dzīvē nav baigāks, kā mātei stāvēt pie sava bērna zārka. Tādā mirklī laikam tikai retai negri�bētos mainīties vietām.

-��� Tu arī to gribēji?

-���� Un kā vēl! Bet tas nebija un nekad arī nebūs iespējams. Lielākā daļa to kaut kā pārcie�, vienkār�i savas sāpes izraudot. Ta�u daudzas nojūdzas. Sāk dzert vai lielos vairumos lietot zāles. Ar vīrie�iem tas acīmredzot notiek savādāk, bet es salūzu sīksīkos gabaliņos. Nezinu, vai es pati vai kāds cits mani kādreiz vēl varētu atkal salīmēt kopā? Varbūt tu, Harald?

-�� Stipri �aubos, � atklāti atbildēju. - Bez tam man �ķiet, ka tu notiku�o stipri pārspīlē. Savu acu priek�ā redzēt, kā bojā aiziet tavs vienīgais bērns, nenoliedzami ir drausmīgi, ta�u no tā brī�a ir jau pagāju�i se�i gadi. Padomā! Se�i gadi! Pat visstiprākās sāpes kādreiz rimst. Domāju, ka tās ir rimu�as arī tevī. Tu labi izskaties. Nākdama iek�ā, tu pat burvīgi pasmaidīji. Ar tevi principā viss ir kārtībā.

-��� Principā, varbūt, - Māra domīga piekrita. - Bet kaut kur dziļi sirdī un smadzenēs� Ta�u burvīgi es smaidīju tāpēc, ka, nākot pie tevis, mans nodoms bija tevi pavest.

-��� Vai tagad �is nodoms mainījies?

-��� Tagad esmu kļuvusi vēl apņēmīgāka.

-���� Māra� Kāpēc tie�i es? Vai tāpēc, ka �obrīd atrodos tev vistuvāk? - es vaicāju. - Bet aizej uz pludmali, apgulies, noņem krū�turi un izplet nedaudz kājas� Kādas problēmas?

Māra labu laiciņu domāja.

-��� Bet kādas problēmas līdz �im tevi ir atturēju�as atnākt pie manis? Tu tik tie�ām negribi vai nevari?

-��� Es negribu, - atbildēju.

-���� Kāpēc? - Māra, nedaudz izbrīnījusies, prasīja. - Vai neesmu pietiekami iekārojama?

-��� Tu esi neatvairāma, - es atbildēju.

-Tad kāpēc, Harald, nē? Ikviens normāls vīrietis� Kaut vai tikai pa�a seksa dēļ. Lai ar to nodarbotos, ne jau vienmēr obligāti jābūt precētiem vai pat draugiem. To ta�u var darīt ari pilnīgi sve�i - vienkār�a prieka un tīras baudas dēļ.

-��� Tā jau visi arī dara, � es teicu. - Cita motivācija nemaz nepastāv. Mīlestības jūtas nav nekas vairāk kā baltā glazūra vannai vai, piemēram, tualetes podam. Lai tā vieta, kur cilvēki katru dienu dara pavisam dabiskas lietas, izskatītos kaut nedaudz smukāka. Bet tas, ko vīrietis ar sievieti dara gultā, gandrīz vienmēr smuki izskatās arī bez jebkādas mīlestības. Varbūt vienīgi, ja ir mīlestība, pēc tam pa�sajūta ir nedaudz labāka. Un apmierinājums pilnīgāks. Mīlestība seksam piedod to pa�u izskatu, ko tortei dod grezns garnējums vai rupjmaizes gabalam speķa �ķēle. Bet tā - tev ir simtprocentīga taisnība. Jebkur�, tikko iepazinies pārītis, ja viņi to grib, ar seksu var nodarboties jebkurā laikā un vietā. Darbā uz rakstāmgalda vai mājā virtuvē uz grīdas, negaidot parādamies ne dziļākas jūtas, ne simtprocentīgu vēlē�anos arī pēc tam vēl palikt kopā.

-�� Mēs domājam vienādi, - Māra sacīja. � Mūsu uzskati sakrīt. Es da�reiz gan līdz melnam izmisumam vēlos, lai kāds mani mīlētu, saudzētu un aizsargātu, bet raugoties reāli� Diez vai.

-��� Kāpēc gan ne? Tu vēl esi jauna un ļoti izskatīga.

-���� Bet tu ta�u mani negribi? Harald! Mīļais, labais cilvēk! Bet, ja mani negrib pat vīrietis, kur� piecus vai se�us gadus nav pieskāries nevienai sievietei�

-���� Beidz muldēt! � es diezgan asi pateicu. - Ja es �o divu nedēļu laikā un pat tagad tevi vēl neesmu ierāvis gultā, tad tas vēl nebūt nenozīmē, ka es ar tevi negribētu pamīlēties! Bet vai tev nav ienācis prātā, ka �ādai atturībai tomēr varētu būt arī kāds izskaidrojums?

Māra stipri samulsa un nervozi aizsmēķēja jaunu cigareti.

-��� Neko nesaprotu, - viņa tikko dzirdami nomurmināja un pagrieza skatu sāņus. Man �ķiet, viņa pat nedaudz nokaunējās, lai gan īsti nemaz nebija par ko. Mēs bijām pieaugu�i, ļoti pieredzēju�i cilvēki, un bija pat patīkami, ka par �īm it kā stipri intīmajām lietām varējām runāt pilnīgi atklāti, nemaz nemēģinot slēpties aiz neizrunātiem vārdiem vai miglainiem mājieniem.

Protams, ir daudzi vīrie�i un sievietes, kuri savstarpējo iekāri un seksuālo vēlmi prot izteikt daudz savādāk, viens otru saprotot ari bez vārdiem. Pietiek tikai ar siltu acu skatienu, vēligu un mīļu smaidu, vieglu rokas pieskārienu vai ķermeņa kustību.

Bet nav nekas slikts vai nosodāms, ja abi par to spēj runāt tikpat atklāti, kā mēs toreiz ar Māru. Tas daudzos gadījumos ir pat simtreiz labāk, jo tik atklāta saruna iespējamam (un loti gaidāmajam!) seksuālajam kontaktam jau iepriek� rada zināmu uzbudinājuma pakāpi un patīkamu satraukumu.

Tas viss tā arī notika. Es Māru gribēju, it sevi�ķi vēl tāpēc, ka to panākt varēju bez mazākās piepūles, bet tai pa�ā laikā kāds nezināms spēks mani vēl joprojām no �ī soļa atturēja. Kas tas bija par spēku, es nezinu. Pieņemu, ka mans prāts toreiz vienkār�i izrādījās daudz stiprāks par maniem instinktiem. Apziņa spēcīgāka par zemapziņu. Un nenorimu�ais naids pret sievietēm vēl bija nesalīdzināmi stiprāks par vēlē�anos kādu no sievietēm atkal mīlēt.

-��� Vai tu, Harald, nebaidies, - Māra turpināja runāt klusi, - ka es par tevi kā vīrieti varētu sākt domāt ļoti slikti?

Es skaļi un nicīgi iesmējos.

-�� Tavas sliktās vai labās domas par mani, - es sacīju, - mani absolūti neinteresē un ne mazākā mērā neskar. Man tagad ir pilnīgi vienalga, ko par mani domā citi, it sevi�ķi jau nu sievietes! Bet vispār, Māra� Tas ir loti nekrietni no tavas puses. Ja es patie�ām pa �iem ilgajiem atturības gadiem būtu kļuvis nespējīgs? Nu un tad? Vai tāpēc tev par mani vajadzētu ņirgt un domāt sliktu? Vai tevi fiziski neiegūstot, es tev nodaru kaut ko sliktu? Sagādāju sāpes? Dziļi apvainoju? Ta�u nē! Bet, ja tu manu pa�rei�zējo atteik�anos tomēr uztveri tie�i tā, tad ar tavu psihi tik tie�ām kaut kas nav kārtībā. Tad tu esi liekama vienā plauktā ar Ligitu, kura arī nevarēja ilgi nociesties bez pamatīga kniebiena. Bet tā, Māra, ir tāda lieta, bez kuras jebkur� cilvēks tomēr var iztikt un mierīgi dzīvot tālāk. Tas nebūt nav obligāts priek�noteikums ne personīgai laimei, ne normālai dzīves izjūtai, ne mūsu dzīvības pastāvē�anai. Tad jau drīzāk otrādi. Tūksto�kārt bie�āk cilvēki viens otru ienīst un pat iznicina tie�i �o seksuālo attiecību dēļ.

Var jau arī teikt, ka milestības dēļ, tas lietas būtību ņemama. Un tikai tāpēc, Māra, iegaumē, tikai tāpēc es nekad vairs nekri- tī�u tik zemu, ka atkal kādu sāk�u �ēlot un mīlēt. Nē! Visas cilvēka nelaimes sākas tikai un vienīgi mīlestības dēļ! Bet es vairs negribu! Es jau pietiekami ilgi esmu bijis nelaimīgs.

Māra nedaudz pagriezās, uzlika roku uz mana ceļgala un ar pārmērīgi saspringtu skatienu dziļi ieurbās manās acīs.

-��� Harald� - viņa klusi teica. - Es ta�u negaidu un neprasu no tevis mīlestību! Man pa�laik vienkār�i ir vajadzīgs vīrietis. Es gribu, lai mani kāds noglāstītu. Lai viņ� pateiktu da�us mīļus vārdus. Lai noskūpstītu. Lai viņ� mani paņemtu� Protams, Harald, tev ir simtprocentīga taisnība. Es varu aiziet uz pludmali, atkailināt krūtis, apgulties vaļīgā pozā un gan jau kādu iekārdi�nātu. Tā nav problēma. Bet es, Harald, gribu tie�i tevi. Vai tu to vēl neesi sapratis? Es gribu tevi! Varbūt es tevī pat esmu iemīlē�jusies! Tu, protams, vari domāt, ka esmu pēdējā palaistuve un varbūt tas arī atbilstu patiesībai, ta�u Harald, Harald� Tonakt, kad gājām prom no tavas mājas, kad tu mani ņēmi sev līdzi� Tu manī radīji diezgan noteiktas ceribas.

-��� Kādas cerības? - es auksti prasīju. � Ka tevi mīlē�u? Ka tevi precē�u? Ka līdz kapa malai būsim kopā? Katrs cilvēks var cerēt uz visu ko! Gan uz lielu laimestu loterijā, gan uz to, ka tuvākajā naktī viņam beidzot izdosies normāli aizmigt! Bet tagad paklausies, Māra, un klausies uzmanīgi! Es pazīstu sievietes un �o to arī no viņu psiholoģijas īpatnībām. Man ir pilnīgi vienalga, vai tu esi mauka vai svētā! Tu esi sieviete. Turklāt vēl emocionāli baigi uzskrūvēta. Tāpēc, ja mēs tagad sagrēkosim� Tas nepaliks bez nopietnām sekām. Es zinu. Tas vismaz tevi ārkārtīgi iespaidos, it sevi�ķi vēl tāpēc, ka nupat atzinies, ka esi manī gandrīz vai iemīlē�jusies. Bet, neņem ļaunā, es tevi nemilu un nekad arī nemīlē�u. Es vispār vairs nemīlē�u nevienu cilvēku. Ta�u, līdz ko mēs no�kļūsim gultā, es tevi no �īs gultas nekad vairs nedabū�u laukā! Tu raudāsi, lūgsies, tu gribēsi pastāvīgu kopdzīvi, tu kaut ko runāsi par laimīgu ģimeni, bērniem, mierīgu dzīvi un milestību. Tu nebūtu sieviete, ja par to nedomātu un to negribētu. Bet es tev to nevaru dot. Kāpēc � to jau izskaidroju. Mūsu it kā tikai seksuālā prieka dēļ īslaicīgā pamīlē�anās tev tūlīt var pārvērsties vēl vienā dzīves traģēdijā. Un atkal līs asaras un pār manu galvu tiks izkliegti lāsti. Viss! Es to vairs negribu!

-��� Harald�

-��� Apklusti! Es zinu, ko tu gribi teikt! Es tevi darī�u laimīgu, vai ne?

-��� Tie�i tā, Harald. Nebūs nekādu asaru, ne lāstu. Tu mani patie�ām darīsi laimīgu.

Es strauji papurināju galvu, piecēlos un aizgāju līdz verandas stikla sienai. Cik viegli to ir saplēst. Viens viegls rokas pieskāriens, un skaistā krāsaino stiklu siena vienā mirklī sabruks. No tās pāri paliks tikai sīki mozaīkas gabaliņi. Tāpat ir arī ar mūsu dzīvēm. Viens mirklis, viens negadījums, nejau�ība, viens lieki pateikts vārds vai pamīlē�anās, un tava dzīve saplīst kā lēta spuldze vai dārga lustra. Vienalga. Kā vienā, tā otrā gadījumā tu paliec tumsā.

-��� Mīlā Māra, � es gandrīz vai lūdzo�i teicu. � Ja tu to spētu saprast� Es vairs nevienu cilvēku negribu darīt ne laimīgu, ne nelaimīgu. Tagad es dzīvo�u tikai un vienīgi sev.

Māra sēdēja, labu laiciņu kaut ko saspringti domāja, tad piecēlās, lēnām un graciozi no pleciem nometa savu rozā krāsas rīta kleitu un, palikusi vienīgi savā supermazajā bikini peld�kostīmā, nesteidzoties pienāca man klāt, apvija rokas ap manu kaklu un cie�i piespiedās klāt. Man �ķita, viņas ķermenis deg.

-��� Mīļais, - viņa �ukstēja. - Aklais, bezjūtīgais cilvēk! Vai tu neredzi, kā es tevi gribu? Nebaidies! Nebūs ne lāstu, ne asaru. Varbūt nebūs arī laimes, ta�u noteikti būs kaut īss, tomēr skaists dzīves mirklis. Kādēļ mums to palaist garām?

Nesteidzoties atpogāju Māras krū�turi. Patie�ām, kāpēc man viņai būtu jāizskaidro mani pa�reizējie dzīves uzskati un domas par sievietēm, ja tas, ko mēs tūlīt darīsim, varbūt patie�ām arī viņai nekļūs daudz nozīmīgāks par vieglu piedevu pie brokastim vai atspirdzino�u peldi putojo�os jūras viļņos.

Līdz televīzijas pārraides Kriminālie notikumi ieraksta sākumam bija vēl paliku�as apmēram piecpadsmit minūtes. Divi studijas operatori regulēja kameras, re�isors Ivars ar redaktori Karīnu pārskatīja telpu, man aiz muguras novietodami kaut kādas liela izmēra fotogrāfijas un vēlreiz iemezdami acis jau daļēji uzrakstītajā tekstā.

Pats sēdēju aiz vienkār�a, pusapaļa galda, uz kura no manis pa labi bija nolikts kāda cilvēka galvaskauss, kura pakau�a dajā varēja skaidri saskatīt lodes izsistu caurumu. �o tum�i dzeltenas krāsas galvaskausu re�isors bija dabūjis no pazīstama tiesu medicīnas eksperta, kura pārziņā vai pat personīgā īpa�umā atradās ne tikai liela visda�ādāko cilvēku nonāvē�anai izgatavotu nāves rīku, bet arī pa�u noslepkavoto galvaskausu kolekcija. Acīmredzot lielākā daļa no �iem cilvēkiem biju�i klaidoņi un bezpajumtnieki, cilvēki bez mājām un piederīgajiem vai arī tādi, kuri atrasti noslīku�i, noslīcināti, no�auti, nodurti un citādi tī�i vai netī�i nonāvēti (arī ceļu satiksmes negadījumos), bet kuru personības tā arī nekad nav tiku�as identificētas.

- Zināt, pirms kara esot bijis tāds savāds gadījums, - Ivars, nedaudz noregulēdams pro�ektorus, sāka stāstīt, ne pie viena konkrēti nevērzdamies. - Rīgā astoņu istabu dzīvokli dzīvojusi kāda bagāta vācie�a ģimene. Viņ� bijis ārsts un Universitātes medicīnas profesors. Ļoti gudrs cilvēks. �im profesoram bijusi arī meita, vārdā Hilda. Tāpat gudra un turklāt vēl skaista. Ar vienu vārdu sakot, normāls bērns, ta�u viņai tomēr piemitusi kāda neizskaidrojama savādība. Skuķis jau no visagrākās bērnības paniski baidījies ieiet lielākajā no astoņām �ī dzīvokļa istabām. Kāpēc - neviens to nav spējis saprast. Pat gudrais profesors ne. Arī jau pieaugusi, meitene nekad �ai istabā nav spējusi ilgi uztu�rēties. �Kāpēc?" visi prasīju�i.,, Kad es �ai istabā ieeju, mani tūlīt pārņem drausmīgas bailes," meitene paskaidrojusi. Tēvs nosprie�dis, ka tā dro�i vien ir kāda psihiska saslim�ana, ta�u kāpēc tie�i �ī istaba viņas psihē izraisa ne ar ko nepamatotas bailes, izskaidrot bija neiespējami, it sevi�ķi vēl tāpēc, ka citādi meitene bija absolūti normāla, pat ļoti talantīga. Tā pagāja gadi. Meitenei palika divdesmit, viņa iemīlējās un apprecējās. Kāzu vakarā tie�i lielajā istabā tika rīkots kāzu mielasts. Beidzot pirmo reizi tā pa īstam meitene tur iegāja. Viņa jutās ļoti laimīga, un �ī laime acīm�redzot iepriek�ējo gadu bailes bija aizdzinusi prom. Meitene baltajā līgavas tērpā, sava jaunā vīra pavadīta, ienāca istabā, lai dotos pie svētku galda. Telpas vidū uz brīdi apstājās, un daudzie kāzu viesi sajūsmināti skatījās uz jauno un skaisto pāri. Arī jaunlaulātie nespēja noslēpt, cik viņi �ai brīdī jūtas laimīgi. Pēk�ņi kaut kur no griestiem atskanēja dobj� troksnis un jau nāko�ajā mirklī visi, �ausmu pārņemti, kliedza nedabiskās balsīs. No griestiem negaidīti atrāvās milzīga se�padsmit spuld�u kristāla lustra un abiem jaunlaulātajiem uzkrita tie�i uz galvas! Vīrs nesaprotamā kārtā guva tikai vieglus ievainojumus, bet meitene bijusi pagalam uz vietas. Tā lūk, lēdijas un d�entlmeņi! Tikai tagad vecākiem kļuva skaidrs, kāpēc viņu meita visu savu īso mū�u baidījusies �ajā istabā ieiet. Tātad kaut kāda neapzināta priek�nojauta par kādreiz gaidāmo notikumu viņai jau ir bijusi ielikta kop� dzim�anas. Kāds viņu visu laiku par �o nelaimi ir brīdinājis. Bet kas?

-Ja �is notikums ir patiess, - es teicu, - to, protams, izskaidrot neviens nevar. Tā ir visīstākā mistika. Lai gan �ādi noslēpumaini, pilnīgi neizskaidrojami gadījumi ir sastopami visai bie�i. Piemēram mans tēvs reiz stāstīja, ka karā kādas spēcīgas artilērijas ap�audes laikā viņi trijatā ieleku�i tikko �āviņa izrautā lielā bedrē, kas principā esot bijis simtprocentīgi dro�s patvērums. Neviens �āviņ� vienā un tai pa�ā vietā nekrīt. Tā viņi tur labu laiciņu gulēju�i, kad tēvam pēk�ņi stipri sagribējies �urāt. Viņ� �o vaja�dzību, protams, varējis nokārtot turpat uz vietas, ta�u tomēr izlēcis no dziļās bedres un ielēcis blakus eso�ajā� Jau pēc da�ām sekundēm ļoti tuvu atskanējis apdullino�s sprādziens. Kad dūmi izklīdu�i un viņ� aizrāpojis līdz iepriek�ējai patvēruma vietai, no pārējiem pui�iem neesot palicis pāri nekas. Pat zābakus neesot atradu�i!

-���� Nekādas mistikas �eit neredzu, - teica viens no opera�toriem. - Tā ir bijusi laimiga sagadī�anās.

-���� Varētu piekrist, - domīgs teicu, - ta�u kāpēc �ī laimīgā sagadī�anās nenotika ar kādu no pārējiem zaldātiem? Vai visiem trim? Kāpēc tie�i tikai viens no viņiem kļuva izredzētais?

-��� Liecieties mierā! - iesaucās otrs operators. - �is galvaskauss acīmredzot jums uzdzen domas tikai par nāvi! Labāk būtu paru�nāju�i par seksu! Arī Karīna varētu paklausīties, bet tagad viņai trīc rokas un ir pārliecināta, ka pārraide noteikti nojuks!

-��� Vienīgi tādā gadījumā, ja arī man uz galvas uzkritīs kāds no �iem milzīgajiem apgaismes ķermeņiem, - es teicu.

-Tie ir tikpat dro�i kā Valsts prezidenta pils pamati, - teica operators.

-��� Tie nemaz tik dro�i neesot, - iebilda otrs operators. - Kā nekā jau septiņdesmit gadus veci.

-��� Kas tad vispār uz �īs pasaules ir dro�s? - Ivars prasīja. - Pat akmeņi mirst. Un zvaigznes.

-��� Nemirst mīlestība, � sacīja Karīna.

-��� Jā, un vēl pasaki, ka nemirst cerības, � Ivars izsmejo�i teica, - un tad �īs pasaules banālākās patiesības būs pateiktas. Ilgi nebijām dzirdēju�i.

-��� Kāpēc �īs patiesības, tavuprāt, ir banālas?

-�� Tāpēc, mīļā, ka tās katru dienu atkārto miljoniem cilvēku!

-Tātad �īs patiesības ir nevis banālas, bet gan briljantspo�as!

Katrs cilvēks tās atkal un atkal atklāj no jauna.

-��� Pareizi! Tās atklādams, viņ� pārliecinās, ka �ai pēc mēsliem tik ļoti smirdo�ajā pasaulē, mīlestība un cerības varbūt patie�ām ir vienīgās mums daudz maz patīkamās smar�as. Ta�u, lai cik stipras tās ari būtu, arī �īs smar�as kaut kad noteikti izgaist. Un mēs atkal nonākam turpat kur bijām - tuk�ā istabā vientuļa sē� sieviete vai vīrietis. Viņi ne uz ko vairs necer un jau sen vairs ne�domā par kaut ko tik neiespējamu kā mīlestība visa mū�a garumā.

-��� Mani tas neskars, - Karīna apgalvoja.

-��� Gan jau skars arī tevi, - Ivars pateica. - Vai tad tu �odien dzīvo vēl ar savu pirmo mīlestību?

� Nē! - Karīna iesmējās. - Ar tre�o! Bet tas jau tie�i arī pierāda mīlestības un cerību nemirstību!

� Līdz pārraides sākumam paliku�as piecas minūtes, - re�isors atgādināja. - Sāciet jau taisīt nopietnus ģīmjus! Tu, Harald, esi gatavs?

-Jā.

� Mēs parādīsim da�us vakarnakt un �odien uzfilmētos kadrus, - Karīna sacīja, - bet tu tos īsumā komentē. Pēc tam, Harald, tu vērsies tie�i pie skatītājiem un, improvizējot par tēmu, pasaki, ko gribi pateikt. Nekādi ierobe�ojumi nepastāv, varbūt vienīgi laika. Tavā rīcībā ir piecpadsmit minūtes, bet pamēģini tomēr iekļauties apmēram divpadsmit, trīspadsmit minūtēs. Lai vēl laiks paliek da�ām reklāmām.

���� Labi, - es piekritu. - Pamēģinā�u.

Mēs vēl mazliet papļāpājām, tad izdzēru pusglāzi minerāl�ūdeni un sagatavojos pārraides sākumam. Biju ģērbies melnos d�insos ūn baltā kreklā. Re�isors operatoriem deva komandu, un uz tūksto�iem Latvijas televizoru ekrāniem vispirms parādījās pārraides nosaukums Kriminālie notikumi, tad operators rādīja mani. Es gan sevi, gan uz ekrāna demonstrētos kadrus vēroju sev priek�ā stāvo�ajā monitorā.

�Labvakar, cienījamie televīzijas skatītāji! Ceru, ka pa�laik Latvijā ne visi jau guļ, bet daudzi ar interesi skatās un skatīsies, kādus noziegumus pēdējo divdesmit �etru stundu laikā ir izdarī�ju�i tie, kuri nekādi nespēj dzīvot, nepārkāpjot likumus, pārējiem cilvēkiem sagādājot tikai sāpes, fiziskas un morālas cie�anas, materiālos zaudējumus un ne reti arī nāvi.

Lūk, savos ekrānos jūs pa�laik redzat pagāju�onakt aizturēto un Galvenās policijas pārvaldes īslaicīgajā izolatorā ievietoto divdesmit septiņus gadus veco narkomānu Ēriku Ka�īrinu. Viņ� tiek turēts aizdomās par savas vecmāmiņas septiņdesmit divus gadus vecās Olgas Pastuhovas nogalinā�anu. Vakar viņa saņēma pensiju un to nevēlējās atdot savam mazdēlam kārtējai narkotisko vielu iegādei. Rezultātā - sievietes nāve, bet pa�am narkomānam un tagad arī slepkavam gaidāmi ilgi nebrīves gadi.

Bet tagad jūs redzat istabu kādā no Purvciema daudzstāvu dzivojamo māju dzīvokļiem, kur uz grīdas guļ jauna sieviete un vīrietis. Katrs nogalināts ar diviem �āvieniem krūtīs un galvā. Slepkavības motīvi vēl nav zināmi. Laupī�ana it kā nav notikusi. Vismaz pēc pirmās apskates to pēdas nav redzamas. Policija domā, ja �ie cilvēki ir nogalināti laupī�anas nolūkā, tad uzbrucēji no dzīvokļa ir paņēmu�i vai nu tikai kaut kur noslēptu, vai atklāti noliktu naudas uzkrājumu, vai ari dārglietas. Policija neizslēdz, ka �ī dubultslepkavība varētu būt izdarīta arī greizsirdības dēļ. Ir ierosināta krimināllieta un sākta izmeklē�ana.

Bet te, lūk, jūs redzat pagāju�onakt, pulksten pusdivos, Tērbatas un Dzirnavu ielu stūrī uzspridzinātu automa�īnu Mersedes Benz un tajā kāda cilvēka sakropļoto līķi. Policija jau noskaidrojusi, ka tas ir piecdesmit gadus vecais Aslans Azbekovs, nelielas alkoholisko dzērienu tirdzniecības firmas direktors. Pēc tautības uzbeks. Izmeklē�ana neizslēdz, ka �eit notikusi savstar�pējo rēķinu kārto�ana divu noziedzīgu grupējumu starpā.

Un tā tikai vienas diennakts laikā mūsu sabiedrība vardar�bīgā ceļā ir zaudējusi �etru cilvēku dzīvības. Mēnesī zaudējam apmēram se�desmit, bet gadā da�ādos veidos tiek nogalināti pāri par se�simts cilvēku! Gan jauni, gan veci. Policija gada laikā atklāj vairāk kā pusi no visām notiku�ajām slepkavībām un arestē apmēram trīssimts slepkavu. Ko ar viņiem lai iesākam? Sabied�rībā joprojām uzskati dalās - vieni kliedz, ka visi slepkavas ir jā�auj nost, citi domā, ka pietiek ar mū�a ieslodzījumu. Kā rāda mūsu tiesu darbs, tad pamatā netiek pildīts ne viens, ne otrs soda mērs. Uz nāvi nevienu nenotiesā, bet arī mū�a ieslodzījums ir ārkārtīgi reta parādība. Vismaz es zinu tikai vienu gadījumu. Parasti par slepkavībām tiesas piemēro tos pa�us vecos standar- tsodus - brīvības atņem�ana uz astoņiem, desmit, trīspadsmit vai piecpadsmit gadiem. Puse no slepkavām vispār paliek brīvībā. Un te nu mums visiem beidzot vajadzētū sākt nopietni domāt, lūk, par ko. Mūsu valsts ir nabadzīga. Vismaz tās iedzīvotāju lielumlielākā dala ir nabadzīgi, kas praktiski nozīmē vienu un to pa�u. Bet mūsu valdiba no tā jau ārkārtīgi trūcīgā valsts bud�eta, tas ir, no mūsu visu kopīgi nopelnītās naudiņas ne�ēlo miljoniem latu nevienam nevajadzīgas armijas uzturē�anai, kas nevienu no mums neaizstāv un nekad arī nebūs spējīga aizstāvēt! Tai pa�ā laikā valdība �os vējā izsviestos miljonus mierīgi varētu pie�ķirt policijas vajadzībām, jo policija mūs kaut kā tomēr aizsargā, arestēdama un no sabiedrības izolēdama huligānus, reketierus, laupītājus, zagļus un slepkavas. �eit mēs katrs redzam, ja ne pārāk spo�u, ta�u tomēr skaidri saskatāmu rezultātu. Notvertais slep�kava jau nekad vairs nevienu no mums neapdraudēs, un mēs kaut vai par nieka tiesu tomēr varēsim justies dro�āki.

Paskatieties! (Es paņēmu rokā galvaskausu un to no visām pusēm demonstrējiKelevīzijas skatītājiem.) Tas kādreiz ir bijis dzīvs cilvēks � ar savām domām, cerībām, ar savu profesiju, ģimeni, mīlestību un likteni. Mēs nezinām ne viņa vārdu, ne dzimumu. Eksperti tomēr uzskata, ka �is galvaskauss piederējis apmēram �etrdesmit gadus vecam vīrietim, un viņ� ir nogali�nāts ar pistoles �āvienu pakausī. Vai �is cilvēks bijis laimīgs, nelaimīgs? Vai viņ� bijis bagāts, nabags? Slims, vesels? Labs, ļauns? Vienalga! Viņ� kādreiz ir bijis dzīvs cilvēks! Viens no mums. Ar savu dzīvi, sapņiem un cerībām. Bet tad ir pienākusi kāda tum�a dzīves diena, kāds melns mū�a mirklis, kad mums nezi�nāmu iemeslu dēļ kāds noziedznieks vai vienkār�i ļauns cilvēks pret viņu ir pavērsis ieroci un iz�āvis. Cilvēks pārstāja būt. Tad slepkava viņu aizveda uz me�u un apraka. Pirms trim gadiem Jaunciema me�ā kaps nejau�i tika atrakts, un te nu jūs redzat, kas no �ī cilvēka ir palicis pāri. Ne pārāk daudz, vai ne? Tā viņ� tagad arī paliks bez vārda un savas kapa vietas. Nekas skumjāks vairs nevar būt. Bet �āds liktenis diem�ēl var piemeklēt jebkuru no mums! To nekad neaizmirstiet! Jebkuru no mums! Tāpēc nebutu slikti, ja mēs kā pilsoņi un vēlētāji, Saeimai turpmāk izraudzītu tikai tādus savus pārstāvjus, kuri iestātos pret jebkādu mūsu valsts militarizāciju, pret NATO, pret visas mums �īs abso�lūti nevajadzīgās armijas uzturē�anu! Lai tad simtreiz labāk mūsu nopelnītā naudiņa aiziet, kā jau es teicu, policijai, jo �ī apbruņotā

valsts struktūra pavisam konkrēti vienmēr kādu tomēr aizstāv, tā reāli aizstāvot arī visu sabiedrību un valsti kopumā.

Ar to �ovakar beidzu. Novēlu visiem mierīgu nakti un turp�mākās dienas!

Re�isors deva komandu, un operatori izslēdza kameras. Uz ekrāna gan vēl gāja pārraides noslēguma titri, bet mikrofoni jau bija izslēgti, tāpēc studijā uzreiz radās rosība un troksnis.

Pulkstenis rādīja deviņi vakarā. Nupat uzfilmētais pārraides ieraksts ies gaisā pusdivpadsmitos. Redaktore Karīna, saraukusi pieri, pienāca pie manis.

-���� Nebija jau slikti, - viņa teica. - Es neko laukā negrie�zī�u, neīsinā�u. Ta�u daudziem paliks iespaids, ka tu esi policijas uzpirkts un Iek�lietu ministrijas labā veic priek�vēlē�anu aģi�tāciju.

-���� Dro�i vien, ka tā arī būs, - es piekritu. - Ta�u tie�i tā es domāju. Tā ir mana pārliecība! Es ienīstu iero�us, armiju, valsts un sabiedrības militarizāciju, visu �o stulbo klaigā�anu par nepiecie�amību nostiprināt mūsu valsts aizsardzības spējas! Jāsmejas! Lai ne tikai iekarotu, bet iznīcinātu mūsu valstiņu, krieviem, ja tie būs krievi, ir vajadzīgas tikai divas, trīs bumbas! Un viss! Tad kāda �eit armija?! Kāda militarizācija? Kādi modernie iero�i? Kāda NATO aizsardzība, jo tādā gadījumā viņiem pa�iem būs baigi jāaizsargājas!

-���� Tev dro�i vien ir taisnība, - Karīna piekrita. - Ta�u turpmāk par �īm lietām labāk nerunā. Man un Vilnim nav nekas pretim, kad uzstājies ar publicistisku kaismi un da�reiz aizskar visu sabiedrību interesējo�us jautājumus, ta�u tomēr vairāk turies pie policijas un tiesu lietām. Kāpēc tī�u prātu meklēt nepatik�anas?

-��� Vai tad tādas ir iespējamas?

-��� Un kā tu pats domā? Vai armijas vadībai un da�iem mūsu politiķiem patiks, ko nupat pateici?

-��� Domāju, ka nepatiks. Bet tie�i tāpēc jau es to arī pateicu!

-��� Harald� � Karina smagi nopūtās.

-�� Karin� - Ari es smagi nopūtos un piecēlos. - Es tevi tagad labprāt uzaicinātu uz kādu krogu. Varbūt pat uz Hotel de Rome superdārgo restorānu. Bet tu tūlīt teiksi - mans vīrs�

-���� Un mani divi bērni! - Karina iesmējās. - Tas, Harald, būtu jauki. Labprāt citreiz. Bet vispirms es teik�u - darbs! Man ta�u vēl �is materiāls mazliet jēdzīgāk jāsamontē un jāizrediģē teksts! Tā kā, Vintera kungs, uz redzē�anos rītvakar! �onakt nede�ūrēsi?

-��� Nē, Karīn! �onakt gulē�u savā gultā un domā�u par tevi!

-��� Par mani nevajag! Labāk domā par kaut ko citu.

-�� Labi! Domā�u par Visuma ra�anos, laika un telpas bezga�lību un mūsu dzīves īslaicīgumu.

Karīna aizgāja.

Es atkal rokā paņēmu galvaskausu un piegāju pie re�isora.

-��� Ivar! - es nedaudz lūdzo�ā balsī vērsos pie viņa. � Vai tu man �o mantiņu nevari uzdāvināt?

-��� Vai iepatikās?

-�� Pat ļoti! Domāju, ka eksperts smagi kļūdās. Tā noteikti ir bijusi jauna un skaista meitene. Es to jūtu. Galvaskauss vēl tagad ir silts. Viņa ir bijusi gudra un temperamentīga. Lai viņa turpmāk ir mans talismans.

Ivars da�us brī�us domāja.

-��� Vai viskija pudele būs?

-��� Kaut divas! The Glenlivet, Scotch malt vai arī The Balvenie\

-��� Lai iet! - Ivars atmeta ar roku. � Ņem un priecājies!

Galvaskausu ieliku somā un izgāju no studijas.

Rietēja saule. Debess ar da�iem retiem mākoņiem kļuva arvien sārtāka, kārtējo reizi radīdama ilūziju, ka saule aiz zemes malas no mums pazūd uz visiem laikiem. Bet tā atgriezīsies. Paies tikai nieka septiņas stundas, un tā atkal būs klāt.

Visuma likumi nemainās. Zeme riņķo ap savu asi, bet kur iet un riņķo cilvēks? Un vai cilvēks savā dzīvē var vēlreiz atgūt to, ko kādreiz pazaudējis?

/

/

Pulkstenis rādīja desmit no rīta, bet es kā parasti vēl vārtījos gultā. Krustmāte uz galdiņa jau bija nolikusi �īsdienas jaunāko laikrakstu Diena un Neatkarīgā Rīta Avīze numuru, kā ari nez kāpēc �urnālu Santa, kas mani, atklāti sakot, absolūti neinte�resēja. Glu�i tāpat kā lielākā daja avīzēs publicēto materiālu.

Partijas gā� �ķēli! Jaunā MK sastāvs daudz neat�ķir�oties no vecā. �ķēles valdībā demisionēju�i 17 ministri. Ko dod militārie līgumi Latvijai? Ievesta miljonus vērta kara tehnika. Palīdzības nauda, salīdzinot ar mūsu Aizsardzības ministrijas bud�eta naudu, ir loti liela. Astoņi bojā gāju�ie aviācijas �ovā Beļģijā. Jaunais premjerministra kandidāts Krasts grib pla�u koalīciju. Nevienojas par augstāku minimālo algu. Pēdējo reizi minimālā alga tika paaugstināta 1996. gada aprīlī no 28 latiem līdz Ls 38. �ī summa ir gandrīz divas reizes mazāka par Valsts statistikas komitejas aprēķināto iztikas minimumu.

Dusmīgs nometu avīzes uz grīdas. Pie velna visu �o vājprā�tīgo namu! Minimālā darba alga divas reizes mazāka par iztikas minimumu, bet viņi vēl nevar vienoties! Pie varas eso�os vīrus vai nu jādzen rakt grāvjus, vai par to vispār jācen�as nedomāt! Es badā nemirstu. Un tomēr tas ir baigs noziegums, turklāt vērsts uzreiz pret lielāko daļu valsts iedzīvotāju! Bet politiķi tikai smaida savus pretīgos smīniņus. Tagad jādomā - kas ir viena bandīta nakts vidū pastrādātais noziegums pret kādu nejau�u garām�gājēju, salīdzinājumā ar mūsu politiķu un ierēdņu noziegumiem pret milzīgu skaitu ļau�u?

Viņus diem�ēl neviens nesodīs. Un joprojām miljoni ar vieglu roku tiks ziedoti nāves iero�u iegādei, nevis sociālai palīdzībai, izjuku�ās rūpniecības atjauno�anai vai izglītībai. Bet, galu galā, kāda man tur daļa? Es personiski tik un tā neko nespēju ietekmēt, neko nespēju tautas labā izdarīt. Varu vienīgi jau�i vai nejau�i izmainīt kāda atsevi�ķa cilvēka dzīvi.

aI iĀmS

Pagaidām �is cilvēku loks ir ļoti �aurs. Tā ir mana meita Kristīne, abas biju�ās sievas� Ta�u, ja neradīsies kāda nopietna vajadzība, viņu dzīvēm pieskarties negribu. Atliek vēl Māra. Jā, te nu es kaut ko darīt varētu. Vai, kas būtu visprātīgāk, nevaja�dzētu darīt neko.

Bet es diem�ēl jau esmu izdarījis. Es sevi nespēju apvaldīt un viņu ieguvu. Pēc tam ieguvu vēl daudzas reizes. Mēs joprojām katrs guļam savā istabā, viņa joprojām ir tikai īrniece - vasar�niece, bet es it kā mājas saimnieks. Ārēji nekas nav mainijies. Labdien un sveiki, bet katru otro nakti Māra atnāk pie manis, kā nosalis kaķēns saritinās blakus un ar nepacietību gaida mīļus vārdus, glāstus un mīlē�anos. To visu gribu arī es, ta�u, ja pēc kārtējās sagrēko�anas manī nekas būtisks nemainās, es pret viņu joprojām dziļāku jūtu izpratnē palieku tikpat vienaldzīgs kā agrāk, tad Māra ar katru reizi pret mani kļūst maigāka un mīļāka. Man par lielu nelaimi ir noticis tie�i tas, ko es jau faktiski zināju iepriek� un par ko brīdināju gan sevi, gan Māru: �Līdzko es tevi iegū�u, tu manī iemīlēsies.� Tā arī ir noticis. Principā man bija pilnīgi vienalga, vai viņai esmu pirmais vai simtais ar ko viņa guļ, ta�u justos daudz labāk, ja es pa�laik viņas dzīvē būtu tikai viens no daudzajiem. Tas atbilstu realitātei un mani pilnībā apmierinātu. Bet tagad� Tā arī ir, kā gudri cilvēki saka, - līdzko tev uzrodas sieviete, tūlīt uzrodas arī vissare�ģītākās problēmas! Kāda joda pēc man tagad tās ir vajadzīgas? Kāpēc ir vajadzīga �ī Māra? Man viņa nav vajadzīga! Vajadzēja darīt tā, kā sākumā biju iecerējis, - kamēr nav atrasta sieviete, ar kuru būtu vērts kopā nodzīvot kaut vienu dienu - paņem meiteni no �aka ielas vai par divdesmit latiem izsauc kādu dāmu no intīmkluba, atvieglo kaislību spelti, un viss! Nekādu problēmu! Nekādas izskaidro��anās, nekādi solījumi, nekāda izlik�anās, nekādu ro�ainu nākotni izraiso�u cerību! Vienīgi lieti�ķs darījums. Tu pārdodi, es pērku. Nekas vairāk. Nav ko noliegt, tas ir nedaudz primitīvi, ta�u tas nekad nesare�ģī dzīvi.

Arī attiecības ar Māru mēģināju ievirzīt �ādā gultnē un cerēju, ka man tas izdosies. Ja ne� Tad vienkār�i jāaizslēdz durvis

/ > -T-.

un viss jāaizmirst! Tas pats - labdien un sveiki - un neko vairāk! Labi zināju, ka pat pieredzēju�am cilvēkam kāds atsevi�ķs seksuāls kontakts viņa jūtās un prātā da�reiz var apgriezt ar kājām gaisā visu pasauli, bet citiem tas nekādus dziļākus pārdzīvojumus neizraisa. Tas ir dabiski. Dziļāki pārdzīvojumi rodas vienīgi tad, ja cilvēks ir iemīlējies. Bet katra jauna atra�anās gultā ar mīlestību izraiso�u cilvēku �īs jūtas tikai nostiprina un vairo.

Baidījos, ka tie�i tā pa�laik notiek arī ar Māru. Man steidzīgi kaut kas bija jādara. Mūsu attiecības tūlīt ir jāpārtrauc, vai arī� Tālāk neko sakarīgu izdomāt nespēju. Tikai jutu, ka atkal lēnām tuvojos kādam savas dzīves bezdibenim.

Negaidīti bez klauvē�anas klusi atvērās durvis, un istabā ienāca Māra. Viņa atkal savu ķermeni bija apklājusi ar savu gai�i rozā krāsas halātu, tikai �oreiz, at�ķirībā no pirmās reizes, zem tā nekāda cita apģērba gabala nebija�

Māra ātri �ķērsoja istabu, tikpat ātri no sevis nometa halātu un ierāpās man blakus gultā.

-��� Gaidīji? - viņa, kā nerātnību izdarījusi pusaudze, jautāja.

-��� Nē, - es atklāti atbildēju.

-��� Kāpēc nē? - Māra, mazliet apvainojusies, prasīja.

-��� Es vēl gribēju gulēt.

-��� Bet tu ta�u neguli! Esi pat izlasījis veselu kaudzi avī�u! Kas jauns �ai pasaulē?

-��� Nekas. Vienmēr vieni un tie pa�i mēsli.

-��� Vai �ķēle ir demisionējis?

-��� Viņu �etru partiju politbirojs faktiski atlaida no darba.

-�� Man �ķēle patika, - Māra atzinās. - Tāds elegants, izturēts vīrietis. Un bārda viņam piestāvēja. Domāju, ka arī tu ar bārdu neizskatītos slikti.

-��� Es izskatītos pretīgs. Reiz jau mēģināju.

-��� Tad jau biji precējies?

-��� Neatceros.

��� Bet savu pirmo grēku atceries? - Māra negaidīti jautāja. - Kas tā bija par sievieti?

-��� Tā bija meitene no manas klases.

-��� Bijāt iemīlēju�ies?

-��� Tūrisma pārgājiena laikā pēc desmitās klases beig�anas tā vienkār�i sanāca.

-���� Romantiski, vai ne? Nakts, zvaigznes, ugunskurs un telts kādas upes krastā. Tā?

-��� Apmēram.

-��� Nekādas sekas tas neatstāja?

-��� Kādas sekas tas varētu atstāt?

-����� Nu� Viņa tevī neiemīlējās? Vai tas viņai nebija liels pārdzīvojums?

-��� Nezinu.

-Jūs pēc tam vairs nesatikāties? Neko nerunājāt?

-��� Liecies mierā! - es diezgan asi pateicu. - Kāda tev tur daja?

-���� Vienkār�i interesanti, � Māra atbildēja. - Es gan pirmā grēka laikā iemīlējos. Man tas bija tik liels pārdzīvojums, ka vēl tagad to nespēju bez satraukuma atcerēties.

Es iesmējos.

-��� Un tie�i tagad tev par to man vajag stāstīt?

-��� Piedod! Tas tā nejau�i iznāca. Bet, galu galā� Kāpēc cilvēki vispār tik reti atceras skaisto un patīkamo, bet galvenokārt atminas vienīgi to, kas ar viņiem ir noticis slikts un riebīgs?

Mirkli domāju.

-��� Tāpēc, ka tas vienmēr uz mūsu psihi atstāj nesalīdzināmi stiprāku iespaidu, - es teicu. - Mēs jūtamies apvainoti, pazemoti, apsmieti, un mūsu prāts un zemapziņa alkst atriebības. Tās ir simtkārt spēcīgākas jūtas nekā atmiņas par kādu skaistu un romantiski pavadītu nakti.

Māra nedaudz pagriezās uz sāniem un uzlika galvu uz manām krūtīm.

-��� Pamēģini aizmirst visu slikto, kas ar tevi ir noticis, - viņa deva padomu. - Aizmirsti Ligitu un ieslodzījumu.

-��� Gudrus padomus dot tu proti, bet ko pati? Esi jau aizmir�susi ar kādu naidu un nicinājumu tu man bruki virsū? Tu spēj aizmirst pāridarījumus?

-��� Harald� - Māra smagi nopūtās. - Tas, kas notika ar mani� Es sava bērna zaudējumu nekad neesmu izjutusi kā kaut kādu pāridarījumu. Tās bija necie�amas sāpes. Drausmīgs izmisums. Un liela, liela nelaime.

-��� Ne tikai.

-Jā, Harald. Ne tikai. Arī naids pret to cilvēku, kur� man atņēma vienīgo�

-���� Nez vai tā īsti būs, - es iebildu. - Vismaz Ligitai, tas ir, īstajai tava bērna bojāejas vaininiecei, tu nepateici ne tūksto�o daļu no tiem pārmetumiem un lāstiem, ko ar tādu naidu izgāzi pār mani!

-��� Tu par to esi apvainojies?

-��� Ne pārāk, � atbildēju. � Es savu nervu sistēmu esmu labi uztrenējis. Ja attiecīgi reaģētu uz katru man izteiktu apvainojumu, mana dzīve ieslodzījumā būtu beigusies jau pēc da�iem mēne�iem.

-��� Bet kā tagad paliks ar Ligitu? - Māra jautāja. - Tu neko nedarīsi?

-��� Kas man būtu jādara?

-��� Nezinu, bet Ligita ta�u paliek bez soda! - Māra sacīja.

-��� To tā nedrīkst atstāt!

-��� Kāpēc ne?

-Tas būtu ļoti netaisnīgi gan pret tevi, pret mani, gan vispār pret tik drausmīgu noziegumu, kā maza bērna slepkavību.

-��� Beidzot sāc nomierināties! � es neapmierināts teicu. � Un nekad vairs nerunā par slepkavību! Tas bija nelaimes gadījums. Un ja tu to pēc iespējas ātrāk sapratīsi, jo pa�ai būs labāk.

-���� Priek� manis nekas vairs labāks nebūs, - teica Māra.

-���� Protams, lielās sāpes ir jau rimu�as. Izmisums beidzies. Ta�u tomēr mana dēla vairs nav. Tu to vari saukt kā gribi - par nelaimes gadījumu vai nejau�ību, ta�u tie�i tā izdzēsa mana mazā bērna dzīvību. Tā kā Ligitai tomēr sods būtu jāsaņem.

-���� Es vēlreiz saku - beidzot apskaidrojies! Kāds tev būs labums no �āda soda? Vai tu izjuti lielu gandarījumu, kad uzzi�nāji, ka esmu notiesāts un nu piecus gadus sēdē�u cietumā? Tu par to priecājies? Juties apmierināta vai varbūt biji pat laimīga?

Un kā ar Ligitu? Nenoliedzu, es tagad pret viņu izjūtu naidu, ta�u tas tik daudz manu prātu tomēr neapmiglo, lai alktu viņai atriebties un vēlētos, lai pa�laik viņa par to saņemtu sodu. Domāju, ka juridiski tas vispār vairs nav iespējams. Bet kā viņu lai soda citādi? Nezinu. Varbūt vienīgi tā, kā tu to izdarīji ar mani. Aizej pie Ligitas un iespļauj viņai sejā!

Māra ilgi klusēja un viegli ar kreiso roku glāstīja man plecu un krūtis. Viņas krūtīm es vēl nebiju pieskāries. Tās tāpat jau loti cie�i bija piek[āvu�ās manam ķermenim, radīdamas gan patī�kamu siltumu, gan vieglu uzbudinājumu.

-��� Zini, Harald, - Māra klusi sacīja, - ja tas viss pirms se�iem gadiem būtu noticis ar mums� Es nekad nebūtu spējusi rīkoties tā, kā to pēc tavas notiesā�anas darīja Ligita. Es tevi būtu pacietīgi gaidījusi. Es nekad nebūtu bijusi spējīga kļūt tev neuzticīga. Es būtu bijusi tava Solveiga.

Tikko manāmi pasmīnēju.

�Tas būtu brīni�ķīgi! Tad mans mīlestības upuris vismaz kaut necik būtu attaisnojies un pa�laik nekļūtu gandrīz vai par izsmiekla objektu, vai mana totālā idiotisma apliecinātāju. Bet� Pieļauju, ka maldos, ta�u pa�reiz esmu pārliecināts,\ka tam nebūtu bijis absolūti nekādas nozīmes �vai toreiz manu palīdzību būtu lūgusi tu, Māra vai kāda Ilze, vai Anna! Vienalga! Neviena mani, tāpat kā Ligita, nebūtu gaidījusi! Jūs visas esat� Tik skaistā svēt�dienas rītā negribu rupji izrunāties. Pa�as zināt, kādas esat īstenībā! Un tu nebūtu ne par mata tiesu labāka par Ligitu! Ja tava draus�mīgā nelaime - bērna zaudējums - varēja tevī izraisīt neatvairāmu vēlē�anos savas sāpes remdēt ar alkahola un seksa palīdzību� Tad tu man, lūdzu, piedod, bet tādā gadījumā vīra ieslodzī�ana cietumā tevi tikai vēl vairāk atraisītu, un tu tāpat gulētu ar jeb�kuru, kas vien to vēlētos darīt! Un netaisi niknu ģīmi! Es tevi, Māra, ne mazākā mērā nenosodu. Katrs cilvēks ar savu miesu un dvēseli ir tiesīgs darīt, ko grib! Ir tikai viens morāli nepārkāp�jams likums - ja tava rīcība otram cilvēkam nesagādā nekādas sāpes, pazemojumu vai cie�anas. Bet toreiz tuvākā cilvēka node�vība man sagādāja drausmīgas sāpes. Tagad tās ir pārstāju�as.

Tās ir pārstāju�as sāpēt ari tev. Kāpēc mums vairs domāt par sodiem vai atriebību? Gan jau liktenis pats ar Ligitu izrīkosies pēc savas taisnības. Mēs dzīvosim katrs savu dzīvi.

Māra atkal ilgi klusēja. Klusēju arī es. Man nenoliedzami bija patīkami sev blakus redzēt un sajust kailu sievieti, ta�u tai pa�ā laikā �īs sajūtas nekādas lielākas dvēseles vētras neizraisīja, izņemot pa�u vienkār�āko - dabisku vēlē�anos �o sievieti iegūt. Bet tas bija tikai �ā mirkja, nevis manas dzīves tuvākas vai tālākas nākotnes jautājums.

-��� Harald� - Māra �ukstēja. - Kad es no tevis aizeju uz savu istabu, tu par mani vēl domā?

-��� Nē, - es atbildēju. - Es domāju tikai par sevi.

-��� Vai tas būtu tik grūti - mums katram domāt arī par otru?

-���� Nē, Māra, tas būtu viegli un pat patīkami. Tikai jēgas nekādas.

-�� Visam, kas notiek, ir kaut kāda jēga un nozīme. Tu domā - mūsu pamīlē�anās arī notiek tikai tāpat vien? Vai esi pārliecināts, ka tas, ko mēs darām gultā, ir tikai vieglprātīga rotaļā�anās ar miesu un mūsu jūtas tas neskar?

-��� Mazliet jau skar, - es atbildēju. - Kā nu bez tā! Ta�u ne tik lielā mērā, lai es pēc tam par tevi vien domātu un justos iemīlējies.

-��� Es vēl neesmu nonākusi skaidrībā, vai tas man patīk vai nē, ta�u tu, Harald, esi ne�ēlīgi atklāts, - Māra ar neslēptu rūgtumu balsī teica.

-��� Vai tu gribētu, lai es tev melotu? -Nē.

-��� Tad ir labi. Un, lūdzu, nemelo arī man! � es iesaucos. - Nesaki, ka tev mūsu mīlē�anās vienmēr dvēselē uzjundī mil�zīgu viesuļvētru un tu manī esi neprātīgi iemīlējusies! Ar ko es at�ķiros no citiem taviem iepriek�ējiem mīļākajiem? Tu viņos arī uzreiz iemīlējies?

-�� Nē, - Māra spēji pakratīja galvu. - Es nevienā neiemīlējos. Un zini, kāpēc?

-��� Nav ne mazākās jausmas.

� .� � Jr*.

-��� Tāpēc, Harald, ka tad es to darīju, lai aizmirstos. Tagad, grēkojot ar tevi, es beidzot gribu atmosties.

-��� Un kā? � es jautāju. � Izdodas?

-��� Esmu atmodusies, � Māra sacīja. - Un ieraudzīju tevi.

-��� Ar to ir par maz, - es teicu. - Bet ja tu, Māra, mani esi nolūkojusi kādiem nopietnākiem mērķiem� Es stipri �aubos. Vismaz pa�laik es nekam nopietnākam neesmu gatavs� Ja pats sekss jau nav kaut kas ļoti nopietns.

Māra pasmaidīja un piecēlās sēdus.

-��� Nekas nopietnāks vispār vairs nav, - viņa pateica.

Es klusēju un ar lielu labpatiku skatījos uz Māras kailajām krūtīm. Tās bija vidēji lielas un cietas.

-��� Vai es drīkstu uzsmēķēt? - viņa jautāja.

-��� Kāpēc gan ne, � atbildēju. - Es arī uzsmēķē�u.

-��� Mums vismaz tas saskan, - Māra pateica.

-��� Ne tikai tas! - iesmējos. - Tev ta�u nav nekādas pretenzijas pret mani kā mīļāko?

-��� Nekādas, - Māra apliecināja. - Tu esi labākais, kāds man ir bijis.

-��� Paldies! Ja nav noslēpums, kas bija tavs vīrs?

-��� Pazīstams dzejnieks. Padomju laikā bija diezgan slavens, bet tagad� Tagad kā visi � kaut ko jau uzraksta, bet publicēt nav kur.

-Jūs iz�ķīrāties oficiāli vai tikai tā?

-��� Oficiāli. Viņam jau ir cita sieva.

-��� Un tu�

-��� Jā, Harald. Arī es sev gribu citu vīru.

-��� Kas ir tavi vecāki? - viņas sacīto viegli palaidis gar ausīm, turpināju interesēties. - Viņi ir dzīvi?

-��� Jā, un nav nemaz tik veci. Māte ir mūziķe. Spēlē filhar�monijas simfoniskajā orķestrī vijoli, bet tēvs tagad ir Augstākās tiesas tiesnesis.

-���� Ko?! - es pārsteigts iesaucos un uztrūkos sēdus. - Tātad viņ� pazīst arī tiesnesi Andri Birkmani, kas toreiz tiesāja mani?

-��� Protams, - Māra pateica. - Viņi ir seni draugi.

/ Ki

Smagi pa�ūpoju galvu un atkal jau kuro reizi sajutu uz savas dvēseles uzkritam lielu mēslu �upu.

-�� Tad tāpēc man tas Andris Birkmanis iedeva piecus gadus! � es sarūgtināts teicu. � Maksimālo soda mēru, kādu attiecīgais kriminālkodeksa pants toreiz atļāva! Es līdz tam nekad nebiju sodīts. No darba vietas iedeva vislabāko raksturojumu. Par mani galvoja darba kolektīvs. Es dziļi un patiesi no�ēloju notiku�o. Bet nekas nelīdzēja! Cits tiesnesis man būtu iedevis nosacītu sodu vai sliktākajā gadījumā vienu vai divus gadus. Bet tava tēva un līdz ar to arī tavs draugs tiesnesis Birkmanis man iezāģēja maksi�mālo soda termiņu! Piecus gadus no zvana līdz zvanam! Vienkār�i skaisti! Bet patiesībā tā ir visbaigākā cūcība! Kur tu te redzi tiesas un tiesne�a objektivitāti?

-���� Nekur, - Māra atbildēja. - Tiesnesis nebija objektīvs. Viņ� aizstāvēja ne tikai likumu, bet arī mūsu ģimenes intereses. Mēs visi priecājāmies, kad viņ� tevi tik smagi iesēdināja.

Es klusēju. Man kļuva mazliet pretīgi.

-�� Tikai, Harald, neaizmirsti, - Māra ar sausu muti �ukstēja. - Neaizmirsti, ka �is sods tomēr tika piespriests par kāda maza zēna dzīvības izdzē�anu.

Es viņai negribēju vēlreiz atgādināt, ka man ar viņas dēla bojāeju nav bijis ne mazākā sakara un viņi ir priecāju�ies velti, īstā vaininiece palika nesodīta.

Atkal lēni atlaidos uz muguras un man kļuva neizsakāmi skumji. Ari Māra man apgūlās blakus un kā pirmīt galvu uzlika uz manām krūtīm.

-��� Man tev to laikam nevajadzēja teikt.

-��� Nekas, Māra. Varbūt tie�i labi, ka pateici.

-�� Tagad tu mani vairs negribēsi? - viņa lūdzo�i skatījās man acīs. - Dzīsi prom?

-�� Nē, - es atbildēju. - Paliec! Tā tomēr ir pagātne. Skumja, skaudra un ne�ēlīga, bet tas viss jau tomēr ir pagājis. Tagad jādomā par kau ko citu. Un jādara citas lietas.

-��� Tu mani vēl paturi? - Māra ar neslēptām cerībām balsī prasīja.

-���� Ko nozīmē paturēt ? - es jautāju. - Bie�i pat visstiprākā mīlestība nespēj noturēt cilvēku, ja viņ� grib no tevis aiziet. Mēs savām vajadzībām vai vienkār�i kolekcijai varam paturēt vienīgi izdzertas alkohola pudeles, tuk�as sērkociņu kastītes, vecus pulksteņus vai izlasītas grāmatas.

-��� Un atmiņas?

-��� Arī atmiņas, - es teicu.

-��� Es negribu aiziet, - Māra sacīja. - Ja vari, palūdzi, lai es palieku.

-��� Varbūt tas īsti nesaskanēs ar to, ko es runāju pirmīt, bet lai tā patie�ām notiek. Lūdzu, paliec! Tu jau esi gudra sieviete un skaidri zini ar ko vīrieti var paņemt, lai ko viņ� arī sacītu vai domātu. Tu tik bie�i pie manis nāc savā mazajā bikini peldkostīmā vai vispār bez tā� Gribot negribot rodas aizdomas, ka tavs drēbju skapis stāv tuk�s.

-��� Tā arī ir, - Māra iesmējās. � Vakarkleitas vietā esmu spiesta uzģērbt peldkostīmu vai tikai greznu apak�veļu. Bet nav slikti, vai ne?

-���� Ir pavisam labi, - es sacīju, pagriezos ar seju pret Māru, viņu noskūpstīju, tad paliecos zemāk un sāku kaislīgi skūpstīt viņas krūtis. Kas gan ir principi, dzīves uzskati, morāle un tikumība salīdzinājumā ar to baudu, ko mēs savstarpēji gūstam no mūsu ķermeņu saplū�anas vienā lielā un ilgsto�ā kliedzienā pēc maiguma, palīdzības un cerību piepildījuma?!

7.

Tonakt ilgi nespēju aizmigt. Mani mocīja da�ādas krāsainas vīzijas, nomoda sapņi, visvisādas nesakarīgas domas un vārdos neizsakāmas sajūtas, kur neizskaidrojamas bailes un spēj� satrau�kums mijās ar eiforijai līdzīgu prieku, ka esmu dzīvs, ka ar godu un cieņu esmu izturējis piecus gadus ilgo ieslodzījuma laiku, ka noturējos, Ligitai fiziski nenodarīdams neko ļaunu, ka augstsir�dīgi un lepni spēju aiziet no savas mājas, lai gan skaidri zināju, ka tas ir tikai pagaidām. Drīz pienāks diena, kad es viņus visus ar labu vai sliktu no turienes dabū�u laukā un sava tēva uzceltajā mājā dzīvo�u viens.

Bez visa jau minētā mani tonakt vēl mocīja spēcīgi izteikta priek�nojauta, ka jau nākamajā dienā notiks kaut kas tāds, kas, iespējams, būtiski ietekmēs visu manu turpmāko dzīvi. Kāpēc un no kā �āda priek�nojauta radās, es nespēju izskaidrot, ta�u rītu sagaidīju nomocījies, noguris un nikns.

Pēc brokastīm pēk�ņi iezvanījās telefons. �aubījos, vai zvans būtu domāts man, jo krustmātes telefona numuru biju darījis zināmu tikai da�iem saviem darba kolēģiem. -Jā!

���� Atvainojos, ka traucēju, - klausulē skanēja mazliet dobja, bet patīkama vīrie�a balss. � Vai varētu palūgt Haraldu Vinteru?

���� Es jūs klausos.

�Ļoti patīkami! - vīrietis iesaucās. � Jūs mani nepazīstat, bet tas �ajā gadījumā nav svarīgi. Pirms da�ām dienām skatījos jūsu televīzijas raidījumu Kriminālie notikumi. Es to skatos regulāri. Raidījums arī agrāk nebija slikts, bet pēdējā laikā, kop� �o raidījumu esat sācis vadīt jūs, tas ir kļuvis daudz kvalitatīvāks un informatīvi bagātāks, ta�u sevi�ķu nozīmi tagad ir ieguvu�i jūsu komentāri un pārdomas par cilvēka dro�i vien jau iedzim�tajām mū�senajām tieksmēm uz agresivitāti, noziedzību un spējām iznīcināt otra cilvēka dzīvību. Jūs labi un pareizi runājāt arī pagāju�o reizi, skatītājiem efektīgi demonstrēdams kāda noslepkavota cilvēka galvaskausu. Vai atceraties savus vārdus? �Tas kādreiz ir bijis dzīvs cilvēks - ar savām domām, cerībām, ar savu profesiju, ģimeni, mīlestību un likteni. Mēs nezinām ne viņa vārdu, ne dzimumu. Eksperti tomēr uzskata, ka �is galvas�kauss piederējis apmēram �etrdesmit gadus vecam vīrietim. Vai viņ� bijis laimīgs, nelaimīgs? Vai viņ� bijis bagāts, nabags? Labs, ļauns? Vienalga! Viņ� kādreiz ir bijis dzīvs cilvēks. Viens no mums. Ar savu dzīvi, sapņiem un cerībām. Bet tad ir pienākusi kāda tum�a dzīves diena, kāds melns mū�a mirklis, kad mums nezināmu iemeslu dēļ kāds noziedznieks vai vienkār�i ļauns cilvēks prec viņu ir pavērsis ieroci un iz�āvis. Tad slepkava viņu aizved uz me�u un aprok. Pēc �etriem gadiem Jaunciema me�ā kaps tika nejau�i atrakts, un te nu jūs redzat to, kas no �ī cilvēka ir palicis pāri. Ne pārāk daudz, vai ne? Tā viņ� tagad ari paliks bezvārda un savas kapavietas. Nekas skumjāks vairs nevar būt.� Vai atcerējāties?

-Jā, - es apstiprināju, vēl nesaprasdams, kāpēc viņ� man to visu tik rūpīgi nocitēja.

-��� Patie�ām, Harald Vinter, - vīrietis sacīja, - nekas skumjāks vairs nevar būt. Ta�u visā �ai jūsu garajā runā maz kas atbilst patiesībai. Es jums to, Vintera kungs, neizsaku kā pārmetumu. Jūs nekādi nevarējāt zināt patiesību. Jūs pieņēmāt un skatītājiem izstāstījāt vienīgi savu versiju par it kā kādreiz nevainīgi nogalinātu cilvēku, bet arī �oreiz patiesība, kā gandrīz vai vienmēr, izrādās savādāka un daudz ne�ēlīgāka par mūsu meliem vai pieņēmu�miem. Es zinu �ī cilvēka vārdu un uzvārdu. Viņu sauca Aivars Makstiņ�. Patie�ām �etrdesmit gadus vecs. Pieckārt tiesāts noziedz�nieks. Sevi�ķi bīstams recidīvists. Bandīts. Pamatnodarbo�anās - bruņotas laupī�anas. 1989. gada pavasarī Rīgā nogalināja veselu ģimeni - vīru, sievu un se�gadīgu puiku. Nolaupīja diezgan lielu naudas summu un loti vērtīgu zeltlietu kolekciju. Ar to viņ� arī iekrita. Augstākā tiesa 1991. gadā viņam piesprieda nāves sodu, un es esmu tas cilvēks, kas viņam �o nāves sodu izpildīja. Toreiz dienēju speciālas nozīmes policijas daļā, kuras pienākumos ietilpa un vēl tagad ietilpst arī nāves soda izpilde. Visi miru�ie pēc ekse�kūcijas tika vesti uz Jaunciema me�u blakus kapsētai un tur, ietīti celofāna maisā, diezgan pavir�i aprakti. Krusta vietā zemē ieraka parastu koka dēlīti, uz kura tika iegriezts no�autā cilvēka mir�anas gads un mēne�a diena. Vairāk nekas. Pirms gada, apstaigājot tās vietas, ieraudzīju, ka kaps ir izrakņāts. Esmu pārliecināts, ka to izdarīja me�a dzīvnieki un tikai pēc tam tur �ī cilvēka kaulus un galvaskausu atrada sēņotāji un par to paziņoja policijai.

Vīrietis da�us brī�us klusēja, tad nesteidzīgi turpināja:

-��� Tāda, lūk Vintera kungs, ir patiesība, bet cilvēkiem var stāstīt arī to, ko stāstījāt jūs. Kāda tagad vairs nozīme �ī cilvēka

vārdam? Kāda nozīme, ar ko viņ� kādreiz nodarbojies? Jums ir nenoliedzama taisnība, kad teicāt, ka viņ� kādreiz ir bijis cilvēks. Jā, noteikti, ta�u neizdevies, jauns un cietsirdīgs, tomēr cilvēks. Viņ� dzīvoja tikai sev. Un viņ� patie�ām tika nogalināts. Te jums arī ir taisnība. Tikai nevajag viņu �ēlot. Ja jau Dievs un vecāki mums reiz ir devu�i iespēju �ajā pasaulē dzīvot, tad ta�u laikam �o vienreizējo iespēju tomēr vajadzētu vismaz mēģināt izman�tot kaut kā labāk un jēdzīgāk. Lai gan vairāk dzīvojot priek� citiem, mēs parasti arī nekādus īpa�us labumus negūstām, tas tomēr bie�i kļūst varbūt par vienīgo attaisnojumu mūsu eksis�tencei pasaulē.

Vīrietis apklusa. Es arī, galīgi apmulsis, drūmi klusēju. Varbūt ne tāpēc, ka nupat dzirdētais mani būtu ārkārtīgi satriecis, bet gan vairāk tāpēc, ka kārtējo reizi pārliecinājos, cik mēs tomēr reti varam ticēt tam, ko mums kāds neatlaidīgi mēģina iestāstīt un pārliecināt, savu sacīto uzdodot par neapstrīdamu patiesību. Bet kas mūsu dzīvē vispār ir neapstrīdama patiesība ? Tas, ka pa�laik ir diena, spīd saule, bet naktīs debesīs redzamas zvaigznes? Kas vēl? Nekas. Tie ir neapstrīdami fakti, kurus ikviens no mums var ne tikai redzēt, bet arī sajust. Tāpat kā sāpes, karstumu, aukstumu vai badu. Bet viss, ko ar vārdiem izsaka un apgalvo cilvēks, var "tikt pakļauts vislielākām �aubām. Reti ticamības pakāpe ir simt�procentīga. Daudz bie�āk tā svārstās ap nulli vai vēl krietnu gabaliņu zem tās. Diem�ēl. Ir jātic vienīgi mūsu sajūtām, nevis dzirdētiem vārdiem. Tāpat ir ar nupat sve�ā zvanītāja stāstu. Vai cilvēks vada otrā galā man ir izstāstījis patiesību? Jeb viņ� tomēr kļūdās vai arī apzinīgi melo? �ai gadījumā tam arī nav pilnīgi nekādas nozīmes, jo viņa sacītais un apgalvojumi neko neiz�ķir un neietekmē. Un tomēr. Vai mēs kaut vienreiz varam būt dro�i pārliecināti, ka mums nupat vai kādreiz pavēstī�tais ir neapstrīdama patiesība? Un es pats sev tūlīt atbildu - nekad!

-��� Vai jūtaties �okēts? - vīrietis painteresējās.

-��� Gandrīz, - es neliedzos. - Vispār interesanti.

iJ^J�

-�� Es jums to visu pateicu tāpēc, - vīrietis turpināja, - pirm�kārt, lai jūs vienkār�i zinātu, kā bijis īstenībā, bet otrkārt�

Līdzjūtība un �ēlsirdība nenoliedzami ir viena no cildenākajām cilvēka īpa�ībām, ta�u ar to izpausmēm mēs arī nedrīkstam pār�spīlēt, glu�i kā ar vienaldzību vai cietsirdību. Daudzi ubagi Rīgas ielās ir nesalīdzināmi bagātāki par mums, tāpat kā da�i it kā smagi slimie veselāki par jebkuru sportistu.

-��� Tas ir iespējams, - es piekritu. - Cilvēki ir tik da�ādi�

-��� Vai tas ir tiesa, ka pats esat biju�ais zeks? - vīrietis negaidīti prasīja.

-�� Jā, tā ir taisnība, � es atbildēju. - Brīvībā esmu tikai da�us mēne�us.

-��� Vai sods bija liels?

-��� Pieci gadi.

-��� Tas nav maz.

-���� Tas ir pārmērīgi daudz! It sevi�ķi, ja ņem vērā, ka biju absolūti nevainīgs.

-��� Tas izklausās neticami.

-��� Da�reiz tā tomēr gadās.

-��� Vai bija notikusi tiesas kļūda?

-��� Nē. Tiesa nostrādāja pareizi.

-��� Kā tad tas varēja gadīties?

-��� Es uzņēmos cita cilvēka vainu.

-��� Labprātīgi vai piespiedu kārtā?

-��� Labprātīgi.

-��� Vai bija vērts to darīt?

-��� Toreiz man �ķita, ka ir vērts. Tagad vairs ne.

. � Tur bija iejaukta sieviete?

-��� Pareizāk vajadzētu teikt - tur bija iejaukta mīlestība.

-��� Vai tas nav viens un tas pats? -Nē.

-��� Esmu �ādus gadījumus dzirdējis, - vīrietis sacīja. - Mīles�tība �ai pasaulē ir visposto�ākais spēks. Sava dienesta sākuma laikā septiņdesmitajos gados es pat trim vai �etriem cilvēkiem esmu izpildījis tiesas piespriestos nāves sodus par viņu mīlestības vārdā pastrādātajām visne�ēlīgākajām slepkavībām.

JEiafl/v. �

-��� Paklausieties, - es domīgs teicu. - Jūs varat nosaukt savu vārdu?

-��� Nē, - vīrietis stingrā balsī atbildēja.

-���� Man nupat ienāca prātā� Vai jūs nebūtu ar mieru man sniegt televīzijas interviju? Ja pareizi saprotu, tad jūs uz visu mū�u, kā būtu teicis kāds krievs, esat zasekre�ennij, vai tā?

-��� Pilnīgi pareizi. Pla�ākai publikai es vispār it kā neeksistēju.

-��� Es jūsu anonimitāti garantēju, - sacīju. - Savu vārdu neno�sauksiet, un jūsu seja netiks izgaismota. Būtu ļoti interesanti, ja jūs pastāstītu, kā un kur padomju laikā tika izpildīti nāves sodi, kā notiesātie izturējās, ko teica, vai no�ēloja izdarītos noziegu�mus, smējās vai raudāja?

Vīrietis da�us mirkļus klusēja.

-��� Pa�laik es jums nevaru ne atteikt, ne dot piekri�anu. Bet neiespējami tas nav. Savas koordinātes es jums arī nevaru dot. Ta�u, ja man to atļaus darīt� Es jūs pats sameklē�u.

-��� Lai tad tā arī paliek, - es pateicu. - Paldies, ka piezvanījāt!

-��� Paldies jums, - vīrietis sacīja. - Vēl tikai viens jautājums! Pats būdams biju�ais zeks, vai jūs tagad izjūtat naidu pret noziedzniekiem?

-��� Ne pret visiem, - es atbildēju. - Ieslodzījumā iepazinos ar daudziem labiem un augstākā mērā godājamiem cilvēkiem. Negribu noliegt - uz viņu sirdsapziņām tomēr bija lielāki vai mazāki grēki, ta�u jūs dro�i vien pats zināt, ka cilvēku izpratne par taisnīgumu, godu, labo un ļauno ir tikpat relatīva kā gandrīz vai viss, kas �ai pasaulē notiek un kam cilvēki ir devu�i jēdziena nozīmi vai to pieņēmu�i par sabiedriskās uzvedības, morāles, tikumības vai juridisko normu. Es naidu varu izjust vienīgi pret kādu atsevi�ķu cilvēku, kas mani ir pazemojis, nodevis vai citādi sagādājis sāpes vai cie�anas.

-��� Jums nebūs viegli dzīvot, - vīrietis nez kāpēc negaidīti pateica.

Tas man izraisīja smīnu.

-��� Vai jums ir viegli dzīvot? - es jautāju.

-��� Ne sevi�ķi.

-��� Un pārējiem? Stipri �aubos, vai pasaulē atradīsies kaut divi cilvēki, kuriem dzīvot būtu ļoti viegli. Katram ir lielākas vai mazākas problēmas.

-��� Būtība neslēpjas problēmās, - vīrietis sacīja. - Viss mūsu dzīves smagums vai vieglums ir atkarīgs vienīgi no tā, kā mēs katrs �is problēmas uztveram.

-��� Jums ir pilnīga taisnība, - es teicu. - Tātad es gaidu jūsu zvanu?

-Jā, - vīrietis apliecināja. - Man pa�am nekas nebūtu pretim sabiedrībai darīt zināmu, kā tās lietas notika gan padomju laikā, gan kā tās notiek neatkarīgajā Latvijā. Ta�u tas ir valsts noslēpums, un esmu devis zvērestu savas dzīves laikā to nekad neizpaust. Bet, ja jūs varat dot savu goda vārdu, ka pēc tam neviens mani nespēs atpazīt� Tad cerības ir.

-��� Es negribu mētāties ar savu goda vārdu, ta�u, kā jau teicu pirmīt, jūsu anonimitāti es garantēju. Jūsu seja nebūs redzama, un mēs ar speciālu skaņu ierīci varam izmainīt arī jūsu balsi.

-���� Labi! - vīrietis sacīja. - Piecdesmit pret piecdesmit. Uz iespējamo redzē�anos!

-��� Uz redzē�anos, - es pateicu, noliku klausuli un da�us brī�us domāju.

Nebūtu slikti, ja man �ādu interviju izdotos noorganizēt. Cilvēki beidzot uzzinātu, kā agrāk un tagad līdz 1995. gadam Latvijā tika izpildīti nāves sodi ar izņēmuma soda veidu notiesā�tajiem noziedzniekiem. Bet, ja intervējamais paliek absolūti anonīms, kā es un televīzijas skatītāji varēs būt simtprocentīgi pārliecināti, ka �is cilvēks stāsta patiesību? Var dro�i apgalvot, ka skatītāji tomēr ticēs, jo viņi vispirms ticēs man, ka es patie�ām esmu sameklējis īsto cilvēku un viņam nav nekāda motivācija melot.

Apmierināts aizsmēķēju cigareti un kā parasti caur lielo verandas logu raudzījos uz dārzu un me�u, aiz kura skaidri varēja sadzirdēt dobjo jūras elpu.

Pēc nepilnas stundas atskanēja vēl viens telefona zvans. -Jā! - es pacēlu klausuli.

-�� Vai tas būtu Vintera kungs? - jautāja silta un tā kā mazliet nobijusies sievietes balss.

-��� Es jūs klausos.

-���� �eit jūs traucē Valērija Navarska, - sieviete paziņoja. - Iespējams, mans vārds jums neko neizsaka, bet� Vai atceraties policijas iebrukumu kādā Tallinas ielas mājā, Oļegu Koļcovu un meiteni, kuru viņ� bija saņēmis par ķīlnieci..?

-��� Atceros, - es saciju. - Jūs toreiz ar mani negribējāt runāt.

-��� Es vēl biju �okā. Un policija neļāva.

-��� Kā tagad jūtaties? �oks pārgājis?

-��� Ne pilnīgi.

-��� Tādā gadījumā jūs esat ārkārtīgi emocionāla būtne. Viss dzīvē notieko�ais jāuzņem ar daudz vēsākām asinīm.

-�� Iespējams, - Valērija savādā balsi sacīja, - ja vienīgi pirms tam neesat ap�ļākts ar kāda cita cilvēka vai pats savām asinīm�

Nedaudz apmulsu.

-��� Es jūs saprotu, - teicu. - Ko jūs no manis vēlaties?

-��� Es jūs gribu satikt, - Valērija atbildēja. - Man ir ļoti bail.

-��� No kā?

-��� Es jums to pastāstī�u vēlāk. Vai mēs varētu satikties?

-��� Kad? Kur?

-��� Man vienalga. �odien jūs esat brīvs? -Jā.

-�� Tad pēc stundas. Kaļķu ielā pie Makdonalda. Es tur sēdē�u pie viena no galdiņiem.

Paskatījos pulkstenī. Tas rādīja pusdivpadsmit dienā.

-���� Labi, - es teicu. - Pusvienos bū�u pie jums.

-���� Paldies, - Valērija klusi pateica. - Es jūs ļoti gaidī�u. Nekādu prieku nupat sarunātais randiņ� man nesagādāja.

M.

Labāk būtu gājis uz pludmali sauļoties, ko jau arī biju nolēmis darīt. Ta�u �urnālista ieradums man tomēr lika ātri saģērbties

un skriet pie automa�īnas. Varbūt �ī Valērija, kura tonakt brīnu�mainā kārtā bija izbēgusi nāvei, man pastāstīs kaut ko tādu, ko es tā vai citādi varē�u izmantot kādā no televīzijas pārraidēm.

Tie�i pēc stundas, novietojis savu jauno deviņdesmit sestā gada izlaiduma spilgti baltas krāsas BMW limuzīnu autostāv�vietā pie Bastejkalna, lēnām pa Basteja bulvāri aizgāju līdz krustojumam ar Brīvības ielu. īsu brīdi uzmetu nedaudz skumju skatienu vietai, kur kādreiz atradās viens no labākajiem Rīgas restorāniem Luna, ar kuru man saistījās daudz skaistu atmiņu un vētrainu piedzīvojumu.

Tagad kādreiz lepnās dzertuves vietā greznojās Hansa- bank-Latvija. Mīlīgo Lunas viesu apkalpotāju un skaisto prostitūtu vietā pa�laik tur var sastapt pavisam citas meitenes -viņas sēd pie datoriem, ir izglītotākas, dro�i vien arī gudrākas, ta�u noteikti tikpat garkājainas, stipri izmālēju�ās un viegli dabūjamas kā viņu kādreizējās priek�teces. Tikai tagad �īs mei�tenes pērk nevis krietni iedzēru�i krievu jūrnieki, bet gan jaunie latvie�u kungi baltos kreklos ar pumpainām kaklasaitēm. Tāpat kā agrāk atsevi�ķi ierīkotā telpā kāds noteikti rūpīgi saskaita dienas ieņēmumus. �odien ir mainīju�ies tikai aktieri un veco dekorāciju vietā uzstādītas modernākas, bet traģiski komiskais dzīves teātris palicis tas pats. Paaudze pēc paaudzes joprojām spēlē to pa�u veco, jau pirms desmit tūksto� gadiem Dieva uzrakstīto lugu�

Pagriezos un nesteidzīgi devos pie baltajiem Makdonalda galdiņiem, kuri diezgan garā rindā stāvēja salikti gar ielas labo pusi, un kur es jau pirms mēne�a biju sēdējis, laimīgā kārtā sauk�dams Vilni Dambi, tā uzreiz dabūdams darbu, kādu gribēju.

�Ko es satik�u tagad?� domās jautāju. Atklāti sakot, man tas bija pilnīgi vienalga. Es vairs nebiju uz sēkla un man ne no viena neko vairs nevajadzēja. Nevajadzēja ari sievieti. Joprojām pret viņām izjutu slēptu nicinājumu, vienīgi pret Māru da�reiz sajusdams kaut ko līdzīgu dvēseles siltumam, ko gan ātri varēju apmainīt arī pret vienkār�u cilvēcisku līdzjūtību.

Apstājos un pārlaidu rūpīgu skatienu galdiņu rindai . Vairs neatcerējos, kāda Valērija izskatījās. Beidzot pie pēdējā galdiņa sēdo�ā sieviete man pamāja ar roku. Piegāju viņai klāt, pasveici�nāju un apsēdos iepretim. Manā priek�ā sēdēja patīkama izskata, mēreni izkrāsojusies apmēram divdesmit trīs, divdesmit piecus gadus veca jauniete. Viņai bija lielas, neparasti izteiksmīgas brūnas acis, biezas, erotiskas lūpas, normāls deguns, mazliet ieapaļi vaigi, kurus rotāja divas skaistuma bedrītes, un gari, �ķiet, dabiski blondi mati. Mazajās ausīs mirdzēja kristāla vai dimanta auskari, slaidais augums bija ietērpts īsā, ķermenim cie�i piegulo�ā baltā kleitā, uz kuras starp vidēji lielām krūtīm zelta ķēdītē karājās mazs zelta krustiņ�.

-��� Te nu es esmu, - nezinādams, kā uzsākt sarunu, sacīju. - Turklāt vēl loti precīzi.

-��� Vai jūs tepat kaut kur netālu dzīvojat? - Valērija painte�resējās.

-��� Kur jūs dabūjāt manu telefona numuru? - jautāju.

-��� Man to iedeva jūsu darba vietā.

-��� Vai jūs pēc numura nesapratāt, ka zvanāt uz Jūrmalu?

-�� Nē, - Valērija nedaudz apklusa. - Man tas pat prātā neie�nāca! Jūs dzīvojat Jūrmalā?

-��� Jā, pagaidām Dubultos. Bet īstās mājas ir Asaros.

-��� Vai jūs tagad pie manis braucāt no Dubultiem?

-��� Tā iznāk.

-��� Paldies, Vintera kungs, - Valērija sacīja. - �ēl, ka es jūsu pūles ne ar ko nespē�u atmaksāt.

-��� Tas ir labi, - es teicu. - Tātad jūs tagad būsiet mana mū�īgā parādniece.

Valērija uz mani savādi paskatījās, laikam nesaprasdama, vai es runāju nopietni vai jokoju.

-��� Vintera kungs� Vai jums patīk, ja kāds jums ir parādā?

-��� Jā, - es uzspēlēti nopietnā balsī atbildēju. - Apziņa, ka kāds vai daudzi tev ir parādā, nenoliedzami ceļ pa�apziņu, kā arī stiprā mērā izraisa zināmu varas sajūtu pār �iem parādniekiem. No tā brī�a, kad tu kādam aizdod naudu, automa�īnu, vērtīgu lietu vai izdari viņam kādu tobrīd loti svarīgu pakalpojumu, viņ�, pa�am to nemanot, uzreiz kļūst atkarīgs no jūsu turpmākās labvēlības, parasti kļūstot par �ī parāda daļu. Tāpēc ir daudz cilvēku, kuri tie�i tāpēc jūtas laimīgi, ja kāds viņam ir kaut ko parādā. Principā tā ir jebkura veida varas pamatformula - jo pēc iespējas lielāku skaitu cilvēku tu spēj padarīt par saviem parād�niekiem, jo lielāku varu tu pār viņiem iegūsti.

-��� Varbūt, - Valērija domīgi sacīja. - Es par tādām lietām neesmu domājusi. Bet tagad�

-���� Domāsiet? - ātri jautāju.

Valērija labu laiciņu klusēja.

-���� Es bū�u spiesta par to domāt, - viņa atbildēja.

-���� Par ko īsti? - es iesmējos.

-��� Vai ir vērts kļūt par jūsu parādnieci.

-��� Tas ir izslēgts, - es sacīju. - Jūs par tādu nekad nekļūsiet.

-��� Pat tad ne, ja es lūgtu jūsu palīdzību un jūs man �o palī�dzību neatteiktu?

-��� Es par to stipri �aubos, - teicu. - Ja jūs no manis vēlaties aizņemties naudu, es jums to varu vienkār�i uzdāvināt. Jūs esat skaista un neparasti pievilcīga sieviete. Tādām kā jūs vīrie�i nekad neko neaizdod. Viņi visu, ko jūs prasāt, jums to ar lielāko prieku sagādā un uzdāvina. Bet, ja jūs no manis gaidāt kādu konkrētu rīcību� Tad man būs ilgi jādomā. Jo redzat, Valērija� Bū�u atklāts. Lai gan es jums nupat bez mazākās liekuļo�anas pateicu komplimentus par jūsu izskatu, es visas sievietes dziļi nicinu. Katrā ziņā pa�laik man sieviete �ai pasaulē vairs nepastāv kā liela vērtība. Kāpēc tas tā ir noticis, es nestāstī�u, ta�u diem�ēl tā ir noticis. Bet jums tomēr vienkār�i kā dzīvai radībai� Varbūt.

Valērija skumji pasmaidīja.

-��� Bet pirms uzklausu jūsu lūgumu� - es ātri paskatījos apkārt. - Mūsu galds ir tuk�s. Ko jūs ēstu?

-��� Neko, - Valērija strauji papurināja galvu. - Es neesmu izsalkusi.

-��� Varbūt kaut ko iedzersiet?

-Jūs domājat alkoholu?

-��� Protams.

-��� Tad mums jāiet uz kādu citu vietu, - Valērija sacīja.

-���� Man patik tepat. Es �eit bie�i nāku. Paņemu saldējumu vai pudeli Coca-Cola, sēdu un skatos uz Brīvības pieminekli, dārgajām automa�īnām, Hotel de Rome viesiem un garām�ejo�iem cilvēkiem.

-���� Man arī to patīkas darīt, - es atzinos. - Ko jūs domājat, vērojot cilvēkus?

-��� Neko īpa�u, - Valērija atbildēja. - Da�reiz uznāk skumjas, citreiz prieks, vēl kādu reizi skaudība�

-��� Ko jūs apskau�at? Bagātos?

-��� Mazliet. Nav ta�u slikti būt bagātam, vai ne? Vai vismaz turīgam.

-��� Jā, Valērija, tas nepavisam nav slikti, - es apliecināju.

-���� Bet kāpēc nāk skumjas?

-��� Nezinu, - meitene mulsi pasmaidīja. - Varbūt tāpēc, ka mēs visi kādreiz mirsim.

-��� Jūs par to domājat?

-��� Jūs ne?

-��� Man arī tas da�reiz ienāk prātā, - es atbildēju. - Bet esmu vismaz divas reizes vecāks pārjums. Ta�u kāpēc jums � tik jaunai meitenei..?

-��� Man ir divdesmit pieci gadi, - Valērija sacīja. - Tātad jums jau piecdesmit?

-��� Ne glu�i.

-��� Piedodiet! Tas bija tikai tā. Gribēju pateikt, ka, neskatoties uz savu jaunību, es jau divas reizes esmu bijusi par mata tiesu no vardarbīgas nāves. Tagad pienākusi tre�ā reize�

Saspringu un vēlreiz uzmanīgi noskatīju sev pretim sēdo�o sievieti. Jā, viņa patie�ām ir skaista, es kā pirmīt vēsi konstatēju. Ja es viņu uzlūgtu pie sevis, un viņa nāktu� Bet ja nāktu, tad skaidri zinātu, ka viņai ar mani būs jāguļ� Es viņu, protams, bez jebkādām �aubām paņemtu. Viņai vajag būt temperamentigai sievietei. Vismaz tāda izskatās. Viņa grib pamīlēties. Ko citu viņa no manis vēl varētu gribēt? Un ko citu es vēl varētu gribēt no viņas?

Mazliet nicīgi pasmīnēju.

-��� Ēst jūs negribat, dzert tāpat. Tātad, ko jūs, Valērija, gribat?

-��� Es jau jums pirmīt teicu. Mani māc bailes, un tad es atce�rējos jūs. Es toreiz jūsu televīzijas pārraidi noskatījos. Ārēji tur viss bija it kā pareizi, bet citādi� Tur bija parādīta tikai toreizējā notikuma virskārta. Jūs stāstījāt par varonīgajiem policistiem, par izcilajiem Omegas snaiperiem, par noziedznieku Oļegu Kojcovu, un pavisam vai gandrīz pavisam aizmirsāt pastāstīt par mani. Es jums to neizsaku kā pārmetumu. Jūs vienkār�i nezinājāt, kāpēc visa tā putra sāka vārīties. Bet tā sāka vārīties tie�i manis dēļ.

-��� Tagad no�ēlojat?

-�� Ne mazākā mērā! Es tikai gribu, lai jūs zinātu patiesību. Kāpēc to gribu, neprotu izskaidrot. Iespējams, to liek darīt manas bailes. Varbūt tāpēc, ka iedomājos - jūs man varētu palīdzēt.

-��� Jums tiek draudēts? -Jā.

-��� Kas to dara?

Valērija ilgāku laiku klusēja, vairākkārt nervozi paskatījās apkārt, tad nedaudz paliecās pret mani.

-��� Vai jūs esat godīgs? - viņa negaidīti uzprasīja.

Neviļus pasmaidīju.

-�� Neprotu pateikt, - atbildēju. - Varu vienīgi tev darīt zinā�mu, ka pirms mēne�a iznācu no cietuma, kur izcietu piecus gadus ilgu sodu par nonāvē�anu aiz neuzmanības.

Valērija atrāvās nedaudz atpakaļ un mazliet nobāla.

-��� Jūs jokojat? -Nē.

-��� Tātad jūs esat slepkava?!

Atkal pasmaidīju.

-�� Biju�ais. Vismaz visi mani par tādu uzskatīja. Bet tā jau ir pagātne. Tagad esmu �urnālists, un mani sauc Haralds Vinters.

Valērija mirkli domāja.

-��� Tas ir ļoti savādi�

-�� Nekā savāda tur nav, - es pateicu. - Dzīve da�reiz tā pēk�ņi un negaiditi iegrie�as kādā no tum�ajām sānieliņām. Daudz

P -'i ..,

svarīgāk par uzrakstītajiem likumiem, noteiktajām morāles normām un mūsu pa�u sirdsapziņas mokām ir sevī atrast spēju un vēlē�anos no tum�ās sānieliņas atkal nokļūt uz spo�i apgais�motajiem bulvāriem. Un ne tikai nokļūt. Tas da�reiz nemaz nav tik sare�ģīti. Daudz grūtāk ir atkal sākt staigāt tā, lai pilnīgi atklāti spētu ieskatīties visu pretimnācēju acīs.

-Jums tas ir izdevies?

-Jā, Valērija, man tas ir izdevies, �es atbildēju, � ta�u diem�ēl tikai tāpēc, ka tagad man ir pilnīgi vienalga, ko pretimnāko�ie cilvēki par mani domā. Ari tu.

Da�us brī�us abi klusējām. Novērsu skatienu no apmulsu�ās meitenes sejas un paskatījos pāri ielai. Pie Hotelde Rome durvīm bija piebraucis elegants melns limuzīns, un no tā izkāpa kāds resns vīrietis un gara auguma sieviete, kura no tālienes atgādināja slaveno Velsas princesi Diānu.

Atkal pagriezos pret Valēriju.

-��� Es visu laiku domāju, kam tu esi tik sasodīti līdzīga? Tagad atcerējos. Vai Nacionālā teātra aktrise Zane Jan�evska nav tava dvīņu māsa?

-��� Nē, - Valērija papurināja galvu. - Man nav māsas.

-��� Tu esi viņai ārkārtīgi līdzīga.

-��� Nekad par to neesmu domājusi. Lai gan kaut kur lasīju, ka katram cilvēkam esot dubultnieks.

-��� Tā arī ir, - es apliecināju. � Ja ne �ai pasaulē, tad kaut kādā citā Visuma nomalē noteikti.

-��� Esmu bārene, - Valērija negaidīti iesāka un nedaudz saraus�tīti sāka stāstīt savu dzīves stāstu. � Bārene� Es nezinu, kas ir biju�i mani vecāki. Pati nez kāpēc esmu ieņēmusi galvā, ka mans tēvs ir bijis kāds skandināvu jūrnieks, visticamāk norvēģis, bet māte parasta mūsu pa�u latvie�u ielene. Kad es piedzimu, viņa mani ielika celofāna maisā un iesvieda tuvākajā atkritumu tvertnē. Varbūt būtu bijis daudz labāk, ja es tur ari būtu palikusi. Ta�u kāds klaidonis mani atrada un nodeva milicijai. Tā es nokļuvu Kapseļu ielas zīdaiņu namā. Kad man palika pusgadiņ�, tur kādu dienu ieradās vienkār�i apģērbusies vientuļa sieviete, kurai pēc vairākiem abortiem bērni vairs nevarēja būt. Viņa mani adoptēja un pieņēma par savu meitu. Mēs dzīvojām divistabu dzīvoklī Pārdaugavā, Lapu ielā. Tas ir netālu no Āgenskalna tirgus. Māte tolaik slavenajā apģērbu �ū�anas fabrikā Latvija strādāja par vīrie�u uzvalku �uvēju, labi pelnīja un lika arī man pēc astotās klases iet mācīties uz se�padsmito profesionāli tehnisko vidus�skolu, apgūt �uvējas profesiju. Tā arī izdarīju. Pēc tās beig�anas sāku strādāt tai pa�ā fabrikā, kur māte. Bet tad jau sākās pama�tīgas pārmaiņas visos mūsu valsts uzņēmumos un mēs tikām pārdoti vācie�iem. Lai gan dro�i vien bijām pats lētākais darba spēks Eiropā, vācie�i ieviesa modernāku tehnoloģiju, un viņiem tik daudz strādnieku vairs nevajadzēja. Divas tre�daļas atlaida. To vidū biju arī es un māte.

Jā, aizmirsu pateikt! Māte jaunībā bija precējusies, bet pēc tam, kad viņai vairs nevarēja būt bērni, vīrs aizgājis. Tā mēs divdesmit gadus nodzīvojām divatā. Dzīvojām labi. Bet kad brī�vajā Latvijā pēk�ņi atradāmies uz ielas un nevienam vairs nebijām vajadzīgas� Zināt, Vintera kungs, tas ir bezgala pretīgi un paze�mojo�i� To vispār otram cilvēkam nemaz nav iespējams izstāstīt. Tad māte, izmisuma un praktiska aprēķina vadīta, sagāja kopā ar kādu vīrieti, kur� strādāja Pārdaugavā eso�ajā mēbeļu fabrikā par galdnieku. Viņi bija jau agrāk pazīstami. Vīrieti sauca Viktors Popovi�s. Viņ� no sākuma mūs uzturēja, un neko sliktu līdz mātes pēk�ņajai nāvei par viņu nevaru teikt. Mazliet rupj� viņ� gan bija, arī iedzert mīlēja, bet tā� Iztikt varēja. Es pēc izskata, kā jūs pats to pirmīt apliecinājāt, neesmu glu�i zemē metama. Man pie vīrie�iem vienmēr ir bijusi piekri�ana. Ar vairākiem pui�iem esmu nonākusi pavisam tuvās attiecībās, bet ar vienu tā kā taisījos pat precēties. Ta�u viņam piemita kāda ļoti slikta rakstura īpa�ība, un es beigu beigās no �ī nodoma atteicos.

Pirms trim gadiem māte negaidīti nomira. Mēs bijām labas draudzenes, un viņas aizie�anu loti pārdzīvoju. Vairākus mēne�us pavadīju dziļā depresijā. Tad kāda mana paziņa, ar kuru savā laikā kopā strādājām �ū�anas fabrikā, ieteica kopā ar viņu piedalīties kādas pazīstamas modeļu aģentūras konkursā par da�ām modeles vietām. No sākuma bijām pieteiku�ās kādas simts meitenes, tad pēc pirmā atbiruma palika piecdesmit, tad divdesmit, bet pēdējā tūrē piedalījās tikai astoņas. Galu galā es izrādījos pati labākā un vispiemērotākā �īs aģentūras modeles darbam.

Nenoliedzami, �o panākumu palīdzēja gūt arī tas, ka jau ilgus gadus pastāvigi apmeklēju aerobikas nodarbības. Pēc tam kopā ar �īs aģentūras sponsoriem ar jahtu no Rīgas devāmies uz Jūr�malu, un divas dienas �ie sponsori - da�ādu firmu pārstāvji - mums Majoros noīrēja vasarnīcu, kur varējām atpūsties un nodoties da�ādu veidu izklaidei.

Tur tad mani arī Oļegs Koļcovs noskatīja. Es toreiz vēl nezi- nāju, ka viņ� ir biju�ais noziedznieks un vairākkārt tiesāts. Pavasarī, kad iepazināmies un Oļegs sāka mani lenkt, viņ� bija kādas tirdzniecības firmas prezidents. Pret mani centās izturēties laipni un pieklājīgi, lai gan nereti viņam tomēr bija grūti noslēpt savu nesavaldību, rupjību un vēlē�anos no sev apkārtējiem cilvē�kiem panākt bezierunu paklausību. To viņ� gribēja panākt arī no manis. Un ne tikai to. No sākuma jau viss bija loti skaisti � dārgi tērpi, rotas lietas, braucieni ar jahtu un lepniem limuzīniem, restorāni un daudzi citi prieki. Bet vispār� Es biju totāla muļķe! Viss notieko�ais mani ap�ilbināja. Krasā dzīves pārmaiņa pil�nīgi apmigloja skatu uz reālo dzīvi. Jutos kā sapnī un aizmirsu, ka �ai dzīvē mums neviens par velti neko nedod. Nekad! Par visu agrāk vai vēlāk ir jāmaksā.

Tā pienāca diena vai, pareizāk sakot, kāds vakars, kad arī OJegs no manis beidzot prasīja samaksu. Jums nav grūti iedomā�ties kādu samaksu viņ� vēlējās saņemt� Bet apmēram mēnesi pirms modēju konkursa ar mani notika kāds drausmīgs gadījums, kas liktenīgā kārtā tie�i ietekmēja manu turpmāko izturē�anos pret Oļegu un vēl vairāk pret viņa arvien neatlaidīgāko vēlmi mani padarīt par savu mīļāko.

Kā jau es teicu, man Lapu ielā ir divistabu dzīvoklis. Māte ar savu civilvīru dzīvoja vienā, es otrā istabā. Pēc mātes nāves Viktors palika dzīvot turpat, bet es savā istabā. Nezinu, kas viņam tonakt bija uznācis. Vēlu vakarā viņ� pārnāca mājās krietni iedzēris, ilgi kaut ko darīja savā istabā, es jau biju apgūlusies, kad viņ� pēk�ņi ienāca pie manis, apsēdās blakus uz gultas un kaut ko ilgi stāstīja par savu pirmo sievu, saviem diviem jau pieaugu�ajiem bērniem, kuri dzīvoja laukos; stāstīja, ka viņ� manu māti nekad neesot mīlējis, bet visu laiku to vien darījis, kā domājis un gribējis vie�nīgi mani�

Tad viņ� strauji norāva un aizmeta prom segu un lika, lai noģērbju naktskreklu. Viņ� gribot mani redzēt kailu un pēc tam ar mani gulēt. No sākuma mēģināju viņu atrunāt, ta�u tas viņā tikai vēl vairāk iesvēla dusmas. Viņ� pateica, ja es to nedarī�ot labprātīgi, viņ� savu panāk�ot ar varu. Un negaidīti no kabatas izvilka savādu, acīmredzot speciālu galdnieka nazi un pateica, ja es viņam tūlīt neatdo�oties, viņ� man nogriezī�ot abas krūtis�

Es biju �okā. Vairs pat pablaut nevarēju. Ari nepretojos. Viņ� mani izvaroja vienreizēji pretīgi un rupji. Es līdz rīta gaismai nepārtraukti raudāju un vēmu. Pēc tam viņam pateicu, ja viņ� kaut reizi pat ar labiem nodomiem ienāks manā istabā, es viņu nogalinā�u vai paziņo�u policijai. Pēc tam viņu tiesās un par pastrādāto neģēlību cietumā pārējie ieslodzītie viņu nositīs jau pirmajā dienā.

Līdz �im ir bijis miers. Viņ� man pat palūdza piedo�anu, mēģinot savu rīcību izskaidrot ar īslaicīgu prāta aptum�o�anos. No tā man vieglāk nekļuva. Tie�i otrādi. Pēc �ī notikuma man radās dziļ� pretīgums pret seksuālām attiecībām. Domāju, jūs varbūt sapratīsiet, ka es toreiz vienkār�i ne fiziski, ne psiholoģiski negribēju un arī nespēju kļūt Oļega mīļākā. Ja nebūtu notikusi �ī varmācīgā izvaro�ana, tad dro�i vien nekādas problēmas neras�tos. Oļegs visā visumā bija patīkams vīrietis, kur� nenoliedzami manā labā daudz izdarīja. Bet tovakar arī viņ� kļuva me�onis. Nezinu, varbūt viņam �ī seksuālā izlādē�anās patie�ām bija ārkār�tīgi nepiecie�ama. Oļegam bija radu�ās kaut kādas nopietnas nepatik�anas darbā. Viņ� jau pirms tam man vairākas reizes izmeta, ka konkurenti vai pa�a cilvēki viņu agrāk vai vēlāk mēģinā�ot nogalināt.

Es viņam tovakar nespēju atdoties pat aiz �ēluma. Turklāt man vēl bija sāku�ās sliktās dienas� Oļegs trakoja. Viņ� mani ar varu aizveda uz kāda sava drauga dzivokli Tallinas ielā un drau�dēja nogalināt gan mani, gan sevi. Draugs aizgāja, un tie�i viņ� ari izsauca policiju un pateica, ka es esot kļuvusi par viņa kīlnieci. Ar ko tas viss beidzās, jūs zināt. Visu redzējāt. Atkal līdz rītam raudāju. Un no�ēloju, ka viņam neatdevos. Es viņu nemīlēju, vismaz tovakar viņ� man �ķita pat pretīgs un atbaido�s, ta�u tomēr laikam vajadzēja� Es būtu izglābusi viņa dzīvību un pati izbēgusi lielam psihiskam satricinājumam, no kura vēl tagad tā īsti nespēju atgūties. Bet virsū jau atkal nāk jaunas briesmas.

-���� Kas notiek tagad? - es prasīju un turpināju līdzjūtīgi skatīties uz jauno sievieti. Pa�am par lielu pārsteigumu konsta�tēju, ka nupat dzirdētais dzīves stāsts un pati meitene manī ir izsaukusi līdzcietību un vēlē�anos viņai palīdzēt - ja tas vien būtu manos spēkos.

-��� Nepilnu nedēļu pēc Oļega nāves man tagad katru dienu no viņa firmas da�ādi cilvēki zvana pa telefonu un draud ar izrēķinā�anos.

-���� Kāpēc?

-��� Man esot jāatklāj, kur Oļegs noslēpis no citām firmām par piegādāto preci saņemto naudu. Viņi nez kāpēc ir pārlieci�nāti, ka �o naudu Oļegs ir noslēpis pie manis.

-��� Kāda ir patiesība?

-�� Oļegs, acīmredzot lai mani padarītu pakļāvīgāku, tovakar man iedeva trīssimt latus. Ta�u domāju, ka tā bija viņa perso�nīgā nauda. No citām firmām par piegādāto preci viņ� saņēma tūksto�us.

-�� Varbūt prasītājiem, dro�s paliek dro�s, tomēr vajadzētu atdot tos trīs simt latus? - es ieminējos. - Iespējams, viņi nomierinātos.

-��� Nez vai, - Valērija domīga teica. - Tas tikai pastiprinātu aizdomas, ka nauda patie�ām atrodas pie manis.

Da�us brī�us domāju.

-��� Tu gribi, lai es kļūstu par tavu miesassargu?

-���� Nē, - meitene pakratīja galvu. - Tas man nebija ienācis pat prātā. Vienkār�i gribēju ar jums aprunāties. Ja bū�u pareizi sapratusi, jūs visu laiku uzturat cie�us kontaktus ar policiju. Es tur nevienu nepazīstu. Varbūt jūs pateiktu, kur un pie kā es varētu griezties pēc palīdzības?

-��� Stipri �aubos, vai policija tevi pastāvīgi apsargās, - es teicu. - Ta�u tev par �iem draudiem noteikti jāuzraksta oficiāls iesnie�gums gan prokuratūrai, gan arī rajona policijas pārvaldei. Ja viņi tev noticēs un nebūs slinki, tad viņiem vajadzēs uzstādīt noklausī�anās ierīces, oficiāli fiksēt tev izteiktos draudus, pēc tam izlemt par krimināllietas ierosinā�anu. Tas viss nav tik vienkār�i, ta�u ja labi grib� To visu var izdarīt ātri un tīri. Turklāt ir loti svarīgi - kā �ie draudi izpau�as? Viņi draud tevi nogalināt?

-���� Nē, - Valērija atbildēja. - Viņi saka, ka man varot būt loti slikti un es to visu mū�u no�ēlo�ot.

-��� Vai neko konkrētāku neteica?

-�� Vienmēr viens un tas pats. Pasaki, kur ir nauda, un tu varēsi dzīvot mierīga tālāk. Nepateiksi � būs slikti un visu mū�u nāksies no�ēlā raudāt.

-���� Diem�ēl tas nav nekas konkrēts, � es pateicu. - �aubos, vai policija par �o lietu ieinteresēsies. Tomēr iesniegumus uzraksti. Un pati visu laiku esi piesardzīga! Nevienam sve�am durvis neatver, ja arī kāds tev priek�ā stādītos kā valsts prezidents. Bez tam� Vai tev pa�laik ir kāds pastāvīgs draugs?

-Visai nosacīti, - Valērija rūgti pasmaidīja. - Rolands. Ta�u viņ� diem�ēl nav nekāds karatists. Rolands kādā auto rezerves detaju veikalā strādā par pārdevēju un ir visai bailīgs. Turklāt mūsu attiecības nebūt nav tādas, kuru dēļ viņ� būtu ar mieru riskēt ar savu veselību vai pat dzīvību.

Jā, lai to darītu, ir jābūt daudz stiprākam iemeslam nekā tikai pazī�anās, draudzība vai parastas seksuālas attiecības. Ir jābūt mīlestībai. Turklāt vēl tik stiprai un prātu apdullino�ai, kādu es pirms se�iem gadiem izjutu pret Ligitu. Kad viss, kas ar tevi varēja notikt, pēk�ņi kļuva vienaldzīgs. Svarīgi bija vienīgi tas, kas varēja notikt ar tavu mīļoto cilvēku. Mazliet pat �ēl, ka

Cvl'kU-^

nekad vairs dzīvē nevēlē�os piedzīvot kaut ko tamlīdzīgu vēlreiz. Tas tomēr bija skaisti - spēt sievietes labā nest tik smagu upuri. Un, lai gan �ī Valērija pēk�ņi ir varējusi manī izraisīt da�as jau sen neizjustas dvēseles trīsas, es turpmāk tomēr gribu dzīvot vēsā mierā. Un iztikt bez �īm brīni�ķīgajām, ta�u, beigu beigās, nelaimi vien neso�ajām alkām pēc mīlestības. Tad jau labāk lai manās turpmākajās attiecībās ar sievietēm ienāk salts aprēķins, nekā karsta, mīlestības izraisīta vēlē�anās mīļotā cilvēka labā vēlreiz pa�uzupurēties.

Mēs vēl mazliet parunājāmies, tad piedāvāju viņu aizvest uz mājām.

Valērija piekrita.

Apsēdusies blakus elegantajā luksus limuzīnā, viņa ilgi klu�sēja un tikai tad, kad jau pārbraucām pāri Van�u tiltam, viņa pasmaidīja un silti paskatījās uz mani.

-��� Laba ma�īna, vai ne? - viņa kā bērns jautāja.

-��� Labākas vairs nav, � es atbildēju. - Varbūt vēl tikai Rol- Roiss.

-�� Vai �urnālisti tik daudz pelna? - viņa jautāja. - Vai arī jūs tos piecus gadus dabūjāt par kādas bankas aplaupī�anu?

-��� Lai es ar savu algu varētu nopelnīt �ādu automa�īnu, man vajadzētu bez brīvdienām strādāt tie�i simts gadus. Un arī diem��ēl nevienu banku neesmu aplaupījis.

-��� Jūs to no�ēlojat?

-�� Un kā vēl! Tur tādi pa�i dzelzs ve�i sēd, vienīgi at�ķirībā no ielas bandītiem, viņi cilvēkus aplaupa, sēdot pie datoriem vai izsniedzot dārgus kredītus.

-��� Kur tad jūs �o automa�īnu ņēmāt? Nozagāt?

-�� Nebija vajadzības. Bet es skatos, Valērija, ka tev prātā sliktas domas vien nāk.

-��� Bet jūs ta�u arī neko labu par cilvēkiem nedomājat!

-��� Tā ir, - es piekritu. - Patie�ām, neko labu.

-��� Un arī par mani sliktu, jā?

Da�us brī�us klusēju.

-��� Nē, Valērija, � es domīgs atbildēju. � Lai cik tas arī savādi būtu� Tu man ļoti icpatikies.

-��� Patie�ām?

-��� Ko tu brīnies? Pati pirmīt sacīji, ka tev pie vīrie�iem vienmēr esot liela piekri�ana!

-�� Jā� - Valērija lēnīgi pateica, - bet ne pie tādiem kā jūs.

Neko neatbildēju. Pēc da�iem brī�iem Valērija lūdza apstāties.

-��� Klāt esam.

Paskatījos sāņus. Bijām piebrauku�i pie kādas vecas, nedaudz nopluku�as divstāvu koka mājas.

-��� Paldies, ka atvedāt, - viņa teica. - Tas bija skaists brauciens.

-��� Priecājos, ka esi apmierināta.

-����� Varbūt samaksai prasīsiet vismaz skūpstu? - Valērija jautāja, un es nevarēju īsti saprast, vai viņa to pateica tikai tāpat vien vai arī patie�ām �o skūpstu vēlējās sniegt.

-�� Nē, - es atbildēju. - Pirmkārt, pēc kārtīga skūpsta vienmēr sagribas kaut ko vairāk. Bet otrkārt� Gribu parādīt, ka cilvēks da�reiz otram cilvēkam kaut ko labu spēj izdarīt arī par baltu velti.

Valērija pasmaidīja, negaidīti paliecās un mani ātri no�skūpstīja.

-��� Paldies, Vintera kungs, - viņa atkal atrāvās atpakaļ un kāpa laukā no ma�īnas. - Jūs uz mani atstājāt vislabāko iespaidu. Atā!

-�� Tāpat kā tu uz mani, - es pateicu un noskatījos, kā Valērija ātri atver stipri izļodzītas kāpņu telpas durvis, kuru priek�ā gulēja divi aizmigu�i kaķi, un turpat uz soliņa sēdēja kāda veca, noskrandusi sieviete ar tikpat nopluku�u suni.

9.

Tās pa�as dienas vakarā sēdēju krustmātes arhitektoniski vienreizēji skaisti un oriģināli izveidotā dārza vidū un ar patiesu baudu skatījos uz daudzajām puķu dobēm, kas lielo dārzu īpatnēji sadalīja nevienādos kvadrātos un taisnstūros. Kā rūdīts narko�māns atrod zināmu filosofisku pamatojumu un miesisku baudu savās plau�ās raujot karstos opija tvaikus, tā es reibu, ieelpojot visda�ādāko ziedu smar�as. Tā bija liela estētiska bauda. Pārāk ilgi biju sevi uzņēmis vienigi cietuma smirdo�o ateju smārdu un pretīgo, piesmaku�o un vienmēr piesmēķēto kameras gaisu.

Tikai tas, kur� reiz zaudējis brīvību, spēj līdz pēdējām prāta atliekām novērtēt brīvības cenu. Bet cena ir augsta. Da�reiz pat tik augsta, ka dro�i pielīdzināma dzīvibas vērtei.

Ta�u cilvēks būtu tikai no�ēlojams grāmatvedis, ja viņ� visu mū�u ar to vien nodarbotos, kā ar kalkulatoru rokā aprēķinātu, ko viņam ir izdevīgi vai neizdevīgi darīt. Un kāda cena vēlāk būs jāmaksā par vienu vai otru darbību. Vai tie�i otrādi - par nevēlē��anos kaut ko darīt. Parasti mēs pārmaksājam vai ari nesaņemam to, ko esam nopelnīju�i. Tāpēc daudziem rēķiniem neuzticamies un kalkulatorus vieglprātīgi aizmetam prom. Pie zīlniecēm neejam. Kas būs, būs! Paļaujamies uz prāta impulsiem, zemapziņas instinktiem un pēk�ņi uzliesmojo�ām jūtām, kas varbūt arī ir visskaistākais mūsu dzīvē.

Tāpēc nevajag brīnīties, kāpēc medicīniski slims idiots nekad nesūdzas par grūtībām vai savām nelaimēm. Viņ� vispār nekad nejūtas nelaimīgs. Dievs, kaut ko atņemot, mums tā vietā vienmēr iedod kaut ko citu. Bie�i tas ir pats vērtīgākais, ko mēs savā dzīvē varam iegūt - nesajust ne savas, ne citu cilvēku sāpes.

Nesen kāds kolēģis, uzzinājis manu dzīves stāstu, iesaucās: �Tas ir vistīrākais ārprāts! Ko tu ar savu dzīvi esi izdarījis?! Atstājis labu ģimeni, pametis sievu ar bērnu, iemīlējies kādā draiskā sievietē un viņas vietā labprātīgi devies ilgsto�ā ieslodzījumā! To var izdarīt tikai vājprātīgais vai patie�ām ļoti iemīlējies cilvēks, kas, galu galā, vienmēr ir viens un tas pats.�

Es viņam pilnīgi piekritu. Tad, nedaudz padomājis, sāku skaļi smieties. �Paklausies, veco zēn,� es teicu, �bet vai bērna bezierunu paklausība saviem vecākiem, teicamnieka liecība skolā, studijas universitātē, kaut kāds tur maģistra vai doktora grāds, kāzas, bērni, kārtīga un uzticīga ģimenes dzive, darbs, atzinības raksti un prēmijas, pēc tam pensija, klusi mak�ķerē�anas prieki vai puķu selekcionē�ana, slimības, vecuma nespēks, plānprātība, nāve un vakara avīzē īss nekrologs tev ne�ķiet absurds? Vai tie�i �is it kā normālais katra cilvēka dzīves gājiens cauri laika un telpas bezgalībai nav visīstākais un patiesākais �is pasaules ārprāts?�

Apmierināti pasmaidīdams par �o diezgan negaidīto atziņu, pievēru acis un bez jebkāda jūtama iemesla sāku domāt par savu pirmo sievu Dzintru, par Ligitu, par Māru, par Valēriju� Nekādi nevarēju saprast, kāpēc savā dzīves ceļā gandrīz vai vienmēr satieku tikai nelaimīgas sievietes� Un kāpēc tie�i man vienmēr ir jābūt tam vīrietim, kuram �īs sievietes ir jānomierina, jāmīl, jāapgādā un jādara laimīgas? Bet, debesbrini�ķīgās kundzes! Pirms se�iem gadiem man tā nebija problēma. Daudzām es palik�u atmiņā. Ta�u �odien� �odien, mīļās dāmas, viss ir kardināli mainījies! Diem�ēl, es pats arī esmu mainījies. Nedaudz sevi piepūlot, es varu noliekties un cēli noskūpstīt jūsu labi koptās rokas vai viegli nopūderētos vaigus, ta�u diez vai kādreiz spē�u sevi piespiest tik tālu, lai manī atkal rastos vēlē�anās jūsu labā izdarīt kaut ko loti labu! Vai tie�i to, ko jūs no manis gribat un gaidāt.

Tā kā piedodiet, mīļās, un neņemiet ļaunā! Turpmāk mums būs jāiet katram pa savu ielas pusi. Jums ģimenes, man vientuļ�nieka ceļ�.

-���� Harald! - pēk�ņi izdzirdu skaļu krustmātes balsi. Viņa bija izliekusies pa vasarnīcas logu un māja ar roku. - Nāc �urp!

-��� Kas noticis?

-��� Tev atkal zvana!

-��� Vai tā ir sieviete? - es jautāju.

-��� Nē! - krustmāte kratīja galvu. - Kāds vīrietis.

Atviegloti uzelpoju un nodomāju, ka dro�i vien zvana no

darba. Piecēlos un devos uz māju. Atkal kāds kādam būs pārgriezis rīkli, viens bandīts otram bandītam uzspridzinājis automa�īnu, vai beidzot būs arestēti cilvēki, kuri piesavināju�ies trīs miljonus latus darījumā starp banku Baltija, Latvenergo un kādu Lihten�teinā reģistrētu firmu.

Pacēlu klausuli. -Jā!

-���� Vai Vintera kungs? � prasīja nedaudz aizsmakusi, vecīga vīrie�a balss.

-��� Es jūs klausos.

-���� Ļoti patīkami, - vīrietis pateica, - lai gan gribu jums pateikt da�us nepatīkamus vārdus. Vai, pareizāk sakot, da�us iebildumus pret jūsu uzstā�anos televīzijā. Jūs dzīvojat Jūrmalā?

-��� Dubultos.

-���� Tad mēs esam turpat vai kaimiņi! - vīrietis k]uva itin priecīgs. - Es dzīvoju Majoros. Ja jums nebūtu iebildumu� Vai es varētu pie jums aizbraukt?

-��� Atvainojos, kungs. Ar ko es runāju?

-����� Mani sauc Oskars Tupiņ�. Esmu represētais, biju�ais nacionālais partizāns, tagad pensionārs. Ta�u vēl joprojām aktīvi cīnos�

-�� Tas ir ļoti jauki, - es viņu pārtraucu. � Vai jūs man gribat pavēstīt kaut ko svarīgu?

-����� Es gribētu ar jums nedaudz padiskutēt, � Oskars Tupiņ� paskaidroja. - Mums acīmredzot ir da�ādi uzskati par mūsu valsts aizsardzības jautājumiem un tāpēc�

Nejutu ne mazāko vēlē�anos ar kaut kādu tur biju�o me�a brāli diskutēt par Latvijas ārējās dro�ības lietām, ta�u man pa�am par lielu pārsteigumu priek�likumam tūlīt piekritu un viņu uzaicināju nekavējoties atbraukt pie manis. Viņ� piekrita.

Tagad bie�i domāju, kā tas varēja gadīties? Kas tas bija par spēku, kas man lika viņu saukt pie sevis? Nekādi to nespēju izskaidrot. Katrā ziņā viss �is notikums ir ietīts krietni biezā mistikas segā. Var jau pieņemt, ka tā bija vienkār�i fantastiska sagadī�anās, kādas kaut reizi mū�ā gadās pārdzīvot gandrīz vai ikvienam no mums. Ta�u mani joprojām neatstāj tāda savādi nepatīkama sajūta, ka mūsu abu satik�anos atkal veikli bija noorganizējis Liktenis vai pats Dievs, lai nez kāpēc vēlreiz stingri pārbaudītu manu nervu sistēmu, kādu morālās slodzes spēku spēj izturēt mana psihe, pie reizes apskatoties, vai es patie�ām spēju, vai tā arī nespēju kļūt par īstu noziedznieku - slepkavu?

Apmēram pēc stundas caur sētas vārtiņiem, atbalstījies uz pamatīgi smaga spieķa, dārzā lēnām ienāca apmēram astoņdesmit gadus vecs vīrietis. Viņ� bija gara auguma, vidējas miesas būves, lai gan varēja nojaust, ka jaunībā un brieduma gados bijis atlēts un fiziski Joti spēcīgs.

Mēs sasveicinājāmies, pēc tam apsēdāmies pie dārza vidū noliktā galda. Kamēr gaidīju viņu atbraucam, krustmāte uz galda bija nolikusi kannu ar tikko uzvārītu tēju, tasītes un da�us kēksa gabalus.

-��� Vai braucāt ar vilcienu? - es painteresējos.

-�� Mani ar ma�īnu atveda mazdēls, - Oskars atbildēja. - Palika uz ielas sēdam automa�īnā.

-��� Viņ� negribēja nākt?

-��� Nē. Es jau arī ilgi jūs neaizkavē�u. Bet tēja ir laba. Tagad jau var dabūt visādas. Es gan vairāk turos pie liepziediem un kumelītēm. Arī kēkss ir gar�īgs. Vai kundze pati cepa?

-��� Man nav kundzes, � es atbildēju.

-��� Tad māte?

-��� Man nav arī mātes, � es pateicu un uzmanīgi vēroju sve�o vīrieti. Viņā nekas nebija īpa�i uzkrīto�s, viņ� patie�ām arī atgādināja vecu un mierīgu savu dzīvi jau nodzīvoju�u cilvēku, vienīgi acis. Neskatoties uz to, ka tās jau bija kļuvu�as visai blāvas, bet varbūt tie�i tāpēc, tās visu laiku izstaroja ledainu aukstumu. �ī cilvēka acu skatienā bija kaut kas Joti nepatīkams, varbūt pat atbaido�s.

Viņ� nav labs cilvēks, es uzreiz nodomāju. Ar tik aukstu un sastingu�u skatienu parasti skatās plēsīgi zvēri, nolūkoju�i savu upuri.

-��� Ļoti savādi, - Oskars pateica. - Jūs vēl esat jauns vīrietis, bet dzīvojat bez sievietes. Ēst gatavojat pats?

-��� To dara krustmāte, - nedaudz saērcināts atbildēju.

-��� Vai esat �ķīries? -Jā.

-��� Es arī kādreiz gribēju dzīt sievu prom, bet tagad labi vien ir, ka to jaunibas trakumā neizdarīju. Vecumā nebūt nav slikti, ja blakus ir cilvēks, kas tev var padot kaut glāzi ūdens.

-��� Dro�i vien jums ir taisnība. Ta�u man lidz jūsu vecumam vēl ir tālu, tā kā es par tādām lietām nedomāju.

-��� Ļoti atvainojos, Vintera kungs, bet varbūt tie�i par to jums vajadzēja domāt! Citādi jūs savos televīzijas komentāros un da�os rakstos presē� Teik�u atklāti - es uz jums esmu ļoti dusmīgs. Kāpēc jūs tik bie�i nonicināt mūsu Latvijas armiju? Kāpēc aicināt tās uzturē�anai netērēt nekādus valsts līdzekļus? Paliek iespaids, ka neesat mūsu valsts patriots un jūs būtu pat priecīgs, ja mums vispār armijas nebūtu!

-���� Patie�ām, � es tūlīt apliecināju. - Es būtu pat laimīgs, ja mūsu valstī, izņemot policiju un varbūt vēl zemessardzi, nepa�stāvētu nekādi bruņotie spēki.

-Jūs esat komunists? - vecais vīrs tūlīt bargi prasīja.

-��� Es esmu pacifists, ja jūs zināt, ko �is vārds nozīmē. Es armiju un visu, kas tur notiek, ienīstu! Es ienīstu vardarbību! Es ienīstu to drausmīgo garīgo trulumu, kas spilgti izpau�as kaut vai tikai izlasot jebkuras valsts armijas dienesta reglamentu vien! Ienīstu armijas bezjēdzīgo dresūru, kad cilvēks tiek pārvērsts dresējamā zvērā! Ienīstu bezierunu paklausību jebkuram idiotam, kam uz uzple�iem ir kaut viena svītriņa vai zvaigzne! Ienīstu armijas manevrus un kaujas apmācības, kuru vienīgais mērķis ir pēc iespējas labāk dienestā iesauktos cilvēkus sagatavot citu cilvēku nogalinā�anai! Cits mērķis un uzdevums armijai vispār nepastāv. Ienīstu to vieglprātību, ar kādu mūsu valdība no jau tā ārkārtīgi trūcīgajiem valsts līdzekļiem atvēl daudzus miljonus neko aizstā�vēt nespējīgas armijas uzturē�anai, kad tai pa�ā laikā, piemēram, kā �ajās dienās, enciklopēdiju redakcijas kolektīvam jāpiesaka bada streiks, jo valdībai trūkst līdzekļu tautas garīgo bagātību papildinā�anai, tas ir, enciklopēdisko izdevumu izdo�anai un algu samaksai! Toties naudu ne�ēlo to militāro zinā�anu apgū�anai, kuru vienīgais pielietojums var būt tikai cilvēku masveida iznīci�nā�ana! Vai jums tas viss patīk? Man tas nepatīk, un tāpēc par to rakstu un runāju! Atskatieties pagātnē un ieskatieties �odienā! Ko jūs tur redzat? Tikai karus, neiedomājamu varmācību un asinis! Kādi ir �o karu rezultāti? Nekādi! Izņemot vienīgi pa�us �os karus,

J

U I

vardarbību un cilvēku asinis! Un vēl viena interesanta, bet man pilnīgi nesaprotama militārās problēmas nianse. Jo nabadzīgāka valsts, jo tā vairāk bruņojas! Tas ir pirmais, ar ko nabagie vienmēr sāk - neiepērk vis labību maizei, bet gan iero�us! Netērē līdzekļus skolotāju un zinātnieku sagatavo�anai, bet vēl atliku�o naudiņu ar vieglu roku tērē militāristu apmācībām! Kāpēc tad mums ir jābrīnās, ka pasaulē ir biju�as, ir un mū�īgi būs tik daudzas naba�dzīgas valstis? Kāpēc mums vispār �ai gadījumā ir jābrīnās, ka pasaulē un mūsu valstī valda tik liela nabadzība, ka sāk jau izpausties lielas daļas jaunatnes garīgā atpalicība?

-��� Bet mums ta�u tepat pie durvīm stāv impēriskā Krievija! - vīrietis sa�utis iesaucās. - Un ja nu tā uzbrūk? Ja tā atkal ir sado�mājusi mūs okupēt? Par to jūs nedomājat?

-��� Pēdējo septiņu gadu laikā Eiropa ir totāli izmainījusies, radu�ās divdesmit jaunas valstis. Ir vērts atgādināt, ka tas ir noticis bez jebkādiem kariem, bez neviena �āviena! Bet biju�ajā Dienvid�slāvijā, kur musulmaņi, horvāti un serbi ar vislielāko naidu un atriebības baudu viens otru slaktēja trīs gadus pēc kārtas, viss praktiski palika bez izmaiņām! Vēl viens pārliecino�s pierādījums tam, ka ar vardarbību nekas nav panākams. Turklāt, ja tāda valsts kā Krievija atkal sadomātu mūs okupēt, tad tā mūs arī okupēs - būs mums stipra armija vai nebūs.

-�� Vai jūs pats esat dienējis armijā? - Oskars Tupiņ� negaidīti painteresējās. - Es �eit, protams, domāju krievu armiju.

-��� Pats par sevi saprotams, - es pasmaidīju. - Kādā gan citā armijā es vēl varēju dienēt? Trīs gadus nolauzu Severomorskā - jūras kājniekos.

-���� Tādā gadījumā es nebrīnos par jūsu uzskatiem, � Tupiņ� nicīgi pateica.-Tur jums ir biju�i labi poļitruki. Bet es esmu dienējis Latvijas armijā! Tu saproti, Vinter? Es esmu iemācīts mīlēt Latviju, nevis Padomju Savienību un visu pasauli! Tāpēc Latviju esmu aizstāvējis kā varējis un pratis! Vēl ilgus gadus pēc kara, aiziedams me�ā pie partizāniem, ar ieroci rokā cīnījos pret Latvijas okupantiem!

-��� Pirms tam bijāt leģionā? - es painteresējos.

-��� Protams! - Tupiņ� lepni iesaucās. - Ikviens latvie�u patriots tur atradās!

-��� Vai vācie�i nebija Latvijas okupanti?

-���� Viņi bija Latvijas atbrīvotāji! - Oskars Tupiņ� patētiski iesaucās, un es tūlīt sapratu, ka ar �o stulbo jeb superpatriotisko cilvēku man vairs nav par ko runāt. Glu�i tāpat kā da�reiz bija pilnīgi bezjēdzīgi strīdēties ar kādu krievu valodā runājo�u pārlie�cinātu komunistu. Un tomēr es viņam �o to vēl gribēju pajautāt, jo, atklāti sakot, mani bie�i kaitināja biju�o leģionāru un me�a brāļu apgalvojumi, ka viņi visi cīnīju�ies par Latvijas brīvību. Lielākas nepatiesības vairs nevarēja būt. �odien, ja palasa avīzes, par Latvijas brīvību ir cīnīju�ies visi, komunistiskās partijas Centrālkomitejas sekretārus ieskaitot! Es pieņemu, ka daudziem leģionā karojo�ajiem un pēckara gados me�ā dzīvojo�ajiem cilvēkiem ir patiesa pārliecība, ka viņi patie�ām ir arī cīnīju�ies par brīvu un neatkarīgu Latviju. Ta�u objektīvi tas ir tikpat tālu no patiesības, cik tālu zvaigznes atrodas no zemes. Kā vācu oku�pācijas armijas sastāvā varēja cīnīties par savas valsts brīvību, kad �ī armija mūsu valsti bija okupējusi un visai pasaulei un pa�iem karotājiem pasludinājusi, ka Latvija kā vaKts nepastāvēs vismaz tūksto� gadus?!

Tāds pats absurds iznāk ar nacionālajiem partizāniem. Kā var cīnīties par savas valsts atbrīvo�anu no okupantiem, tā arī desmit gadu laikā neizplānojot un nerealizējot nevienu daudz�maz nozīmīgu militāru operāciju?! Lai nu man �ie sirmie kungi piedod, bet tas iet pāri manas sapra�anas robe�ām!

Tāpēc pretim sēdo�ajam vīrietim arī pajautāju. - Paklausies, Oskar Tupiņ! Kā konkrēti izpaudās, piemēram, jūsu personīgā cīņa pret Latvijas okupantiem pēckara gados? Vai jūsu grupa spridzināja stratēģiski svarīgus objektus � tiltus, dzelzceļa un sakaru līnijas, munīcijas noliktavas; vai uzbrukāt �ekas kantoriem, cietumiem, Sarkanās armijas garnizoniem? Vai tomēr apmierinā�jāties tikai ar ilgsto�u sēdē�anu bunkuros, ar kādu uzbrukumu pagastmājai, veikalam vai vietējā komsorga un partijas sekretāra no�au�anu?

Tupiņ� no manis nenovērsa savu auksto skatienu, un es pilnīgi fiziski sajutu, ka viņ� �ai mirklī mani ienīst.

Pēc ilgas klusē�anas viņ� beidzot dobjā balsī pateica. - Jā, Vintera kungs. Mēs neuzbrukām ne cietumiem, ne �ekas kantoriem, ne arī krievu armijas garnizoniem. Mums �iem mērķiem vienkār�i nepietika spēka. Bet, uzbrūkot pagastmājai, veikalam vai no�aujot ciema partorgu, mēs parādījām, ka me�os ir vīri, kuri nekad nepakļausies padomju varai, kuri tai mū�īgi pretosies! Turklāt, kas nebija mazsvarīgi, mēs ar nāvi sodījām vietējos un da�reiz pat no Rīgas atbrauku�os nodevējus!

-���� Ko viņi bija nodevu�i?

-��� Netēlojiet muļķi! - Tupiņ� pikti sacīja.

-��� Es vienkār�i gribu zināt patiesību.

-���� Latviju, Vintera kungs! Visi, kas sadarbojās ar krievu okupācijas re�īmu, bija nodevu�i Latviju! Vai par to nepienācās sods? Vai mums nebija tiesības viņus sodīt? Piemēra pēc atceros� Tas, �ķiet, bija piecdesmit pirmā gada agrā pavasarī. Jā. Pie mums pa Balvu rajonu toreiz ceļoja no Rīgas komandējumā atbraukusi komunistu galvenās avīzes Cīņa korespondente Daina Rāmiņa. Mēs viņas rakstus jau sen bijām ievēroju�i � viņa bija viena no tām, kura savās publikācijās visniknāk vērsās pret tā saucamajiem bur�uāziskajiem nacionālistiem un tiem, kuri kaut kādā veidā bija sadarboju�ies ar vācie�iem. Toreiz viņu izsekojām, Brie�u ciema apkārtnē sagūstījām, aizvedām uz bunkuru un dienu vēlāk kopā ar �oferi un vietējo partorgu no�āvām. Pēc tam visus trīs apguldījām uz Baltinavas - Viļakas lielceļa malas, lai visi redz, kādu sodu saņems ikviens, kas atbalstīs boļ�evikus!

Es ar grūtībām noriju siekalas un jutu, kā visā ķermenī eso�ās nervu �ūnas pēk�ņi kļūst necie�ami karstas.

Daina Rāmiņa! Tā ta�u bija mana māte!!! Sieviete, kura man bija devusi dzīvību, bet te rokas sitiena attālumā no manis sēdēja cilvēks, kas �ai jaunajai sievietei, manai mātei, dzīvību bija atņēmis!

Es ska(i novaidējos, pievēru acis un ar galvu atgā�os pret augsto krēsla atzveltni. �Ko man tagad darīt?� drud�aini domāju.

�Viņu piekaut? Nosist? Jeb izlikties, ka nekas nav noticis?� Esmu dzirdējis tikai kādu sīku toreizējā partizānu kara epizodi, kas mani absolūti neskar.

Bet skar! �is pretim sēdo�ais cilvēks ar savu ledaini auksto skatienu ir manas mātes slepkava!

Vai arī tagad man nav tiesības kļūt par slepkavu?!

Es cie�i ar rokām iekrampējos krēsla malās un iek�ēji no visa spēka sāku kliegt:�Harald, paliec rāms! Nomierinies!� Varbūt �īs tiesības būt slepkavam es varē�u izmantot kaut kad vēlāk, bet tagad atver acis, vēlreiz paskaties uz cilvēku, kas ir vainīgs tavas mātes mokpilnajā nāvē, un pasmaidi! �obrīd viņ� ir tavs viesis un tev pret viņu jāizturas laipni un pieklājīgi. Rīkli tu viņam varēsi pārgriezt citreiz.

-�� Ja tu, Oskar Tupiņ, vēlreiz varētu nedaudz sasprindzināt atmiņu� Varbūt atceries, kas ar �o Dainu Rāmiņu un pārējiem notika no sagūstī�anas brī�a līdz viņu no�au�anai nākamajā dienā?

Tupiņ� da�us brī�us saspringts domāja, tad nevērīgi atmeta ar roku.

-��� Kas tad tur tāds varēja notikt? Nopratinājām, nolasījām tiesas spriedumu�

-Vai pēc tam neviens avīzēs vairs nerakstīja niknus rakstus, kas bija vērsti pret nacionālistiem?

-��� Kā tad nu ne? Katru dienu kāds raksts!

-��� Vai Brie�u pagasts palika bez partorga?

-Jau nākamajā dienā atsūtīja jaunu!

-��� Ko jūs panācāt ar �o trīs cilvēku slepkavībām?

-��� Ar �odienas domā�anu - neko! Pareizi! Bet toreiz visi domāja stipri vien savādāk! To nevajag aizmirst! Toreiz visa Latvija bija savstarpēja naida pārņemta. Toreizējam boļ�eviku radītajam ļaunumam mums nekas cits neatlika kā pretim likt savu ļaunumu.

-���� Kādu ļaunumu jums personiski bija nodarījusi Daina Rāmiņa? - es prasīju.

-��� Man personiski nekādu, - Tupiņ� atbildēja. - Viņa lielu ļaunumu darīja Latvijai.

Da�us brī�us klusēju, tad rokā paņēmu tējas krūzi un cie�i ieskatījos Oskara Tupiņa sejā. Man �ķiet, es skatījos tik cie�i un dziļi, ka pat redzēju viņa melnās smadzenes. Un pēk�ņi uz viņa rokām ieraudzīju savas mātes asinis�

Nedaudz paliecos uz priek�u un negaidīti ar asu roku kustību visu tējas krūzes saturu ie�ļācu viņa krunkainajā sejā. Pēc tam iekliedzos.

- Kraties prom, Tupiņ! Un pēc iespējas veiklāk, kamēr es tev ar tējkannu neesmu pār�ķēlis galvu! Bet tas ir tikai pagaidām! Gan es ar tevi vēl parunā�u! Kā vīrs ar vīru!

Tupiņ� tā arī nesaprata, kas ar mani pēk�ņi bija noticis. Viņ� tikai dro�i vien vēlreiz nodomāja, ka esmu pārliecināts komunists vai biju�ais �ekists un tāds tūlīt uz vietas ir �aujams nost, kā viņ� cilvēkus bija �āvis agrāk.

Bet es atkal pievēru acis un pēk�ņi ieraudzīju savu māti baltā, puķainā kleitā nākam pretim pa dārza grantēto celiņu, dzirdēju, kā viņa smejas, redzēju, kā viņa izstiepj rokas un mani pacel tik augstu, ka galva pieskaras debesīm.

Māte bija ļoti laimīga. Man toreiz bija nepilni trīs gadi.

Tās ir vienīgās atmiņas, kas man paliku�as par māti, - viņa smiedamās ienāk dārzā, mani paceļ līdz mākoņiem, pēc tam saudzīgi pieglau� sirdij.

Viss.

10.

Uz skapjaug�as sameklēju no televīzijas studijas paņemto galvaskausu un, to viegli �ūpodams, krietnu laiciņu turēju rokā. Nu, ko es ar tevi tagad lai iesāku? Nekādu svaru nejūtu. Tavs galvaskauss, Aivar Makstiņ, ir ļoti viegls. Laikam tāpēc, ka bez acīm un smadzenēm. Bet vai tās tev maz bija arī tad, kad tu vēl biji dzīvs? Stradiņa slimnīcā, neiroķirurgijas centrā es reiz redzēju apmēram desmit lielas stikla burkas ar tur ievietotām miru�u cilvēku smadzenēm. Tās bija dziļu traumu skartas, sarkanas un

vē�a saēstas, ar insulta saplēstiem asinsvadiem un oligofrēnijas slimības dēļ palielinātas līdz neticamiem apmēriem. Pēc smadzeņu apjoma viņiem visiem vajadzēja būt ģēnijiem, bet viņi bija idioti. Ūdensgalvas. Nezinu, kādas izskatās baismīgu noziedznieku un lielu ļaundaru smadzenes. Vai melnas un patie�ām bez rievām? Bet varbūt tās izskatās glu�i tādas pa�as kā pārējiem cilvēkiem? Jo arī tiem, kuri sirgu�i ar smagām �izofrēnijas formām vai citām neārstējamām psihiskām slimībām, pēc nāves viņu smadzenēs nav atrodamas nekādas patalogiskas izmaiņas. Tur viss izskatās tāpat kā veseliem cilvēkiem.

Interesanti, kur tad īsti mūsu smadzenēs slēpjas labā un ļaunā perēkļi? Kur atrodas tās nervu ķēdītes vai smadzeņu vielas apgabali, kas liek vieniem būt ģēnijiem, bet citiem idiotiem? Tām turpat mūsu pelēkajā masā vien ir jābūt, bet tie�i kur, to līdz �im nemāk pateikt pat neviens no pasaules labākajiem psihiatriem.

Ja kāds mūsu smadzenēs spētu atrast �īs labā un ļaunā izrai�so�ās smadzeņu struktūras, tās viegli varētu izoperēt vai kā citādi neitralizēt, un tad visi cilvēki kļūtu vai nu tikai labi, vai ļauni. Ta�u mums par lielu prieku vai dziļu apbēdinājumu, daba ir bijusi tik gudra un visu tur iekārtojusi tā, lai neviens �im noslēpumam netiktu pat tuvumā. Tā dro�i vien neviens nekad arī neuzzinās, kur un kāpēc tik daudzos cilvēkos rodas tādas rakstura īpa�ības kā labsirdība, līdzjūtība, �ēlsirdība, mierīgums, godīgums, spējas uzupurēties un vispār darīt tjkai labus un cēlus darbus; un kur tik daudzu cilvēku smadzenēs atrodamas jau iedzimtās ļaunuma saknes?

Varbūt tādas nemaz nepastāv? Viss sajaucies vienā putrā? Labais un ļaunais roku rokā kā dvīņu brāļi? Vienvietīgajā kamerā sēdo�ais uz nāvi notiesātais �etru cilvēku slepkava aizkustino�ā mīlestībā rūpējas par mazu kaķēnu vai pieradinātu �urku, bet krievu vai latvie�u tautu un savu tēvzemi it kā tik ļoti mīlo�ais cilvēks bez mazākām sirdsapziņas �aubām ir spējis ne�ēlīgi noga�lināt bērnus, sievietes un citus, kuri nedomāja un nejuta to pa�u, ko viņ�!

Kāpēc cilvēku apziņā rodas un pastāv tik ārkārtīgi nesade�rīgas lietas?

Da�as dienas pēc sarunas ar Oskaru Tupiņu aizgāju uz Augstākās Tiesas Reabilitācijas nodalu un palūdzu arhīvā sa�meklēt viņa kādreizējo krimināllietu. To es drīz arī dabūju un vispirms apskatīju pievienotos dokumentus, kur varēju izlasīt, ka Oskars Tupiņ� deviņdesmit tre�ajā un deviņdesmit ceturtajā gadā Augstāko Tiesu lūdzis viņu reabilitēt, jo savā laikā aktīvi cīnījies pret padomju varu, tāpēc arī piecdesmit otrajā gadā notiesāts uz divdesmit pieciem gadiem un sodu izcietis kādā no daudzajām Vorkutas darba nometnēm. Augstākās Tiesas Kriminālkolēģijas tiesa abas reizes viņa reabilitācijas prasību tomēr noraidījusi, savu lēmumu pamatojot ar to, ka pēc LR Augstākās Padomes pieņemtā likuma Par nelikumīgi represētās personas statusu 6.punktu Oskaru Tupiņu reabilitēt nav iespē�jams, jo viņ� pēckara gados izdarījis noziegumus pret cilvēcību, tas ir, piedalījies vairāku civiliedzīvotāju no�au�anā. To starpā bijusi arī laikraksta Cīņa korespondente Daina Rāmiņa.

Pēc tam, vieglu �ausmu pārņemts, es izlasīju, ka Jāzepa Gabrāna grupa, kuras sastāvā toreiz atradās Oskars Tupiņ�, pēc Dainas Rāmiņas un viņas abu pavadoņu sagūstī�anas uz Balti�navas - Viļakas ceļa, visus aizvedusi uz bunkuru un tur apmēram divdesmit �etras stundas viņus spīdzināju�i, ņirgāju�ies un vis�visādi pazemoju�i. Visaktīvāk darbojies tie�i Oskars Tupiņ�.

Es nestāstī�u, ko viņ� un pārējie Gabrāna grupas locekļi darīja un kā izrīkojās ar viņu rokās kritu�o jauno sievieti. Viņa ir mana māte. Ar to pietiek. Pagāju�i �etrdesmit se�i gadi. Māte vairs neraud. Viņa vairs nekliedz pēc palīdzības un nelūdz �ēlastību. Viņai jau sen vairs nesāp. Varu tikai piebilst, ka pasaulē laikam nav plēsīgāka zvēra par cilvēku, it sevi�ķi tad, ja tas savas ļaunās dabas un noziedzīgo tieksmju attaisnojumam ir atradis ļoti pateicīgu iemeslu - cīņu par kāda mērķa vai ideāla īsteno�anu. (Labākajā gadījumā!) Prātā sajuku�ie boļ�eviki un �ekisti miljo�niem cilvēku slepkavoja it kā viscēlākā mērķa vārdā - pasauli padarīt daudz taisnīgāku un visus strādniekus brivus. Hitlerie�i miljonus �āva, kāra un smacēja gāzēs ari it kā cildena mērķa labad - iznīcināt citas tautas, lai labi un laimīgi varētu dzīvot vācu nācija. Un arī mūsu pēckara me�a brāļi daudzviet un daudz�kārt nodemonstrēja prātam neaptveramas necilvēcības paraugus, �o rīcību �odien attaisnojot ar cīņu par brivu un neatkarīgu Latviju! Tikai toreiz viņiem brīva un neatkarīga Latvija nebija pat prātā! Tāpēc jau vien, ka viņi ar nepacietību gaidija atkal jaunus Latvijas okupantus - �oreiz angļus un amerikāņus! Turklāt tikai absolūts idiots vai prātu zaudējis fanātiķis varēja iedomāties, ka Latvijas zemi kaut vai viena kvadrātcentimetra platībā var darīt brīvu, no�aujot pagasta partorgu, vietējās skolas komjaunatnes sekretāri vai kādu padomju �urnālistu!

Tā nebija cīņa.

Tā bija primitīva atrieb�anās par to, ka viņiem - tā laika ideoloģijas un likumu vajātiem - vajadzēja dzīvot me�a bunkuros, turpretī lielākā daļa pārējo cilvēku aktīvi veidoja jauno dzīvi.

Vai taisnīgāku, labāku vai desmit reizes sliktāku - tas jau ir cits jautājums.

Ko pēc visiem taisnības likumiem tagad vajadzētu darīt man? Arī kļūt par atriebēju?

Vai tagad man nepieder tiesības, ko dod nerakstīts likums, ar nāvi sodīt manas mātes mocītāju un slepkavu?

Arī man ta�u būtu kolosāls morāls un pat juridisks attais�nojums - asinsatriebība!

Vendeta!

Es tikai tobrīd vēl nezināju, vai �īs neapstrīdamās tiesības personiski sodīt savas mātes slepkavu jel kādreiz izmanto�u.

Es vēl mulsu neziņā un naidā.

Pēc da�ām dienām uzzināju Oskara Tupiņa adresi. Izrādījās, viņ� dzīvoja Pilsoņu ielā - nelielā �ķērsielā, kas Majoros krustoja tās galveno atpūtnieku pastaigas vietu - Jomas ielu.

Pastāvēja vairākas iespējas. Par pārsimt latiem varēju nolīgt Jūrmalas slavenāko bandītu, manu labo paziņu Rad�u, lai viņ� �o lietu klusi nokārto. Profesionālim tas nekādas grūtības nesagādātu. Otrs un visticamākais variants bija tāds, ka 'Pupiņam dzīvību tomēr atņem�u pats. Kā to izdarīt - tur ari bija daudz un dro�u variantu. Atlika vēl tre�ā iespēja � nedarīt neko. Lai dro�sirdīgais cinitājs par Latvijas brivibu un neatkarību dzīvo vien tālāk. Pēc savas dabiskās nāves viņ� tik un tā nekur tālāk par elles pirmajiem katliem netiks.

Rūpīgi apskatījis Oskara Tupiņa stipri nolaisto vasarnīcu, ar savu lepno limuzīnu braucu tālāk uz savu lielo māju Asaros.

Vispirms uzgāju otrajā stāvā pie savas pirmās sievas Dzintras. Viņa izskatījās stipri no�ļukusi un nedaudz paģiraina. Par manu pēk�ņo iera�anos nekādu izbrīnu vai nepatiku neizrādīja.

-��� Sveika, Dzintra! - es viņai viegli pamāju ar galvu. - Vai drīkst traucēt?

-��� Bet, mīļais! - Dzintra iesaucās. - Lūdzu!

Es viņai apsēdos iepretim un vēlreiz uzmetu ātru skatienu Dzintras sejai. Viņa bija sākusi ātri novecot.

��� Kā tev iet �ai bēdu ielejā? � es uzprasīju.

��� Tie�i tā, kā bēdu ielejā arī ir jāiet, - Dzintra skumji pa�smaidīja. - Veikalu likvidēja, teica, ka īpa�nieks esot bankrotējis, un mūs visus izmeta uz ielas. Izrādās, saimnieks par mums nekādu sociālo nodokli nav maksājis, tāpēc bezdarbnieka pabalstu, protams, nesaņemu. Bet līdz pensijai vēl krietns laiciņ�.

-��� No kā tu pārtiec? - es painteresējos.

��� No skaistām atmiņām, - Dzintra rūgti atteica, da�us brī�us klusēja, tad stāstīja tālāk. - Vispār jau, Harald, drūmi. Es te eju da�as mājas tālāk pie Hincenbergiem. Tā ir viņu otrā paaudze. Atbrauca no Kanādas un atguva savu vecāku īpa�umu. Tagad vasarnīcu kapitāli pārbūvēju�i. Skiet, Asaros nevienas lepnākas mājas par to nav. Hincenbergi ir ļoti bagāti, bet kā par brīnumu arī sirsnīgi ļaudis. Katru otro dienu eju uzkopt viņu māju. Tur tagad divos stāvos ir kādas divpadsmit istabas, virtuve un lielas verandas. Darba ir daudz, un viņi man maksā tikpat daudz, cik maksā savai kalponei Kanādā. Iztikt varu un paliek pat pāri. Bet viņi rudenī atgriezīsesToronto. Ko darī�u tad, nezinu. Nekur citur darbu neatradī�u, ja nu atkal nākamvasar pie tiem pa�iem Hincenbergiem. Vecums, Harald! Visur vajadzīgas darbinieces tikai līdz trīsdesmit pieciem gadiem! Bet cik ir man? Vai tu vēl atceries?

-��� Jā, Dzintra. Tu esi dzimusi 1947.gada 13.janvārī. Pēc horoskopa Me�āzis. Katru gadu tavā dzim�anas dienā es tev pirku trīspadsmit sarkanas rozes un mēs divatā dzērām �ampanieti.

Dzintra nedaudz izbrīnījusies uz mani paskatījās.

-��� Tu to vēl atceries?

-��� Protams! Tā ta�u ir dala no manas dzīves. �etrpadsmit gadi! Turklāt tie bija labi gadi.

-��� Jā, Harald, - Dzintra piekrita. - Tas nebija slikts laiks. Man �ķiet, ka mēs ar tevi ne reizi tā pa īstam pat nesastrīdējāmies.

-��� Es arī nevaru atcerēties nevienu nopietnu skandālu.

-��� Mēs bijām ideāls pāris, - Dzintra atgādināja.

-��� Gandrīz, - es piekritu.

-��� �ēl, ka mums viss tomēr pajuka, - Dzintra teica. - Tiem, kam nesaskan, kuri pastāvīgi strīdas, lamājas un viens otru pazemo� Tiem, protams, �ķir�anās nāk kā Dieva svētība, kā atbrīvo�anās no cietuma. Bet labiem pāriem� Tiem, Harald, vienmēr ir smagi. Vismaz smagi tam, kur� tiek atstāts. It sevi�ķi, ja vēl ir atstāts bez vainas.

Da�us brī�us klusēju.

-��� Tu tomēr vēl biji skaista sieviete. Neviens netrāpījās, ar kuru būtu vērts precēties otrreiz vai arī vairs negribēji?

-��� Gan tā, gan tā, - Dzintra atbildēja.

-��� Tev te viens bija�

-���� Ah! - Dzintra nicīgi atmeta ar roku. - No�ēlojams alkoholiķis! Parodija, ne vīrietis! Ta�u viņam ir laba dvēsele. Nav [auna.

-��� Vai vēl piestaigā?

-��� �ad tad. Vakar atkal bija atvilcies. Atnāca ar pudeli, un no kreņķiem es arī dzēru.

-��� Kādi tev kreņķi?

Dzintra dobji iesmējās, pastiepa roku, paņēma netālu stāvo�u pudeli ar Mangaļu minerālūdeni un iedzēra da�us malkus.

M.

-���� Kaltē kā traks! Bet nu jau kļūst labāk. No rīta gan jutos pavisam bēdīgi. Tādi arī kreņķi, Harald! Tūlīt atkal bū�u bez iztikas līdzekļiem, bez darba, pensija, ja man tāda vispār kādreiz būs, nebūs lielāka par sociālo pabalstu. Labi, ka tu vēl neko neprasi par dzīvokli. Bet, ja sāksi prasīt? Kā, Harald, man dzīvot? Ko esmu noziegusies, ka man mū�a otrā puse būs jāpavada nabadzībā?

-���� Tu, Dzintra, esi tīra. Vienkār�i tā ir sagadīju�ies dzīves apstākļi.

Dzintra uz mani dusmīgi paskatījās.

-�� �os apstākļus radīji tu! Tu, Harald� To nekad neaizmirsti!

-��� Apstājies! - es palūdzu.

-��� Kāpēc tu negribēji nodzīvot skaistu un labu dzīvi?

-��� Tie�i to es arī gribēju, - atbildēju. - Nodzīvot skaistu un labu dzīvi. Bet� Dzīve diem�ēl nekad nerit pēc jau iepriek� izstrā�dātas shēmas. Vienmēr kaut kas nojūk. Tā parasti būvē tikai mājas � arhitekts uzzīmē un amatnieks uzceļ. Un viss ir pareizi un dro�i.

-���� Nevajag vainot ne likteni, ne dzīvi, - Dzintra noguru�ā balsī pateica. - Visu daram vai nedaram pa�i. Arī vīrus, sievas un savus mīļākos mēs ta�u izvēlamies pa�i. Neviens mums tos ar varu neuzspie�.

Lēnām pārlaidu skatienu istabai, līdz tas uz ilgāku brīdi apstājās pie dīvāna. Tas bija tas pats vecais, labais dīvāns, uz kura es �etrpadsmit gadus katru nakti biju gulējis ar �o sievieti. Viņa mīlēja mani, es mīlēju viņu. Un mums abiem bija labi.

-��� Piedod, Dzintra, - �o atmiņu iespaidots, es klusi pateicu. - Es smagi kļūdījos.

-�� Es tev piedodu un neko vairs nepārmetu, � Dzintra nopietni teica. � Varbūt arī es smagi kļūdījos, toreiz sev par vīru izvēlē�damās tevi. Būtu pagaidījusi citu, iespējams, es �odien būtu laimīga un man nevajadzētu baidīties ne no nākotnes, ne no vecuma.

-��� Dro�i vien, - es piekritu.

-��� Kristīne arī ir prom, - Dzintra no�ēlas pilnā balsī pateica.

-��� Kur - prom? - es uzreiz nesapratu.

-Aizgāja pie tā sava Andra. Viņ� strādā kādā bankā par sargu, esot tur pat tāds kā sardzes priek�nieks, un viņam labi maksājot.

I'agad viņi kaut kur Imantā īrē divistabu dzīvokli un drīz taisoties precēties.

�is jaunums mani ne īpa�i iepriecināja, ne apbēdināja. Tomēr sirdī ielija nedaudz aukstas skumjas par to, ka es ar meitu tā arī nebiju spējis atrast īstu kontaktu, viņa par manu �ķir�anos no Dzintras tagad vēl joprojām pret mani izjūt ja ne glu�i naidu, tad vismaz atklātu nepatiku gan. Līdz ar to viņa arī man ir kļuvusi daudz sve�āka un būtībā nepazīstama.

Man atlika tikai vēlreiz dziļi no�ēlot savu toreizējo tik spēji uznāku�o mīlestību pret Ligitu. Bet no�ēlai nebija nekādas jēgas. Vai cilvēks ir vainīgs, ja viņ� kādu dienu negaidīti saslimst ar gripu, vēzi vai pēk�ņi sajūk prātā?

-��� Es biju iegājis ari kapsētā. Visu �o laiku manas mātes un tēva kapu vietas tomēr kaut kā ir koptas. Kas to darīja? Tu?

-��� Jā. - Dzintra pamāja ar galvu. - Da�reiz arī Kristīne.

-��� Paldies.

-��� Nu, ko tu! Tas ta�u pats par sevi saprotams.

-��� Tomēr mēs jau astoņus gadus esam �ķīru�ies.

-�� �ajā gadījumā tam nav nekādas nozīmes. Miru�ie jāmīl tāpat kā dzīvie. Turklāt tavs tēvs pret mani izturējās loti labi. Es viņam patiku, un viņ� bija priecīgs par tavu izvēli. Labi, ka viņ� nepie�dzīvoja mūsu �ķir�anos. Tas viņam noteikti būtu sāpējis tāpat kā man un Kristīnei.

-��� Dro�i vien, - es klusi piekritu. - Bet viņ� noteikti būtu priecīgs� Zini, es nupat �ajās dienās atradu savas mātes slepkavu.

-��� Jā? - Dzintra bija pārsteigta. - Kā tas tev izdevās?

-��� Nejau�i. Pagāju�i �etrdesmit se�i gadi�

-��� Ko tagad domā darīt?

-��� Vēl neesmu izlēmis. Bet kaut ko jau izdomā�u.

-��� Tev jāiet uz prokuratūru! Ko tu citu vari izdomāt?

-�� �odien ar tādām lietām nav tik vienkār�i. Tas, ko viņi toreiz piecdesmit pirmajā gadā izdarīja ar manu māti un pārējiem� Tas pat visatpaliku�ākajās Āfrikas valstiņās skaitās ārkārtīgi smags kriminālnoziegums, bet �odien mūsu brīvajā Latvijā daudzi, arī manas mātes slepkava, ar �ādiem noziegumiem publiski lepojas un gaida ordeņus! Viss kā pie �ekistiem un padomju varas! Nekas nav mainījies! Cilvēki tāpat tiek �ķiroti - tas cilvēkus �āvis pareizi, tas nepareizi! Tas savu kaimiņu vai draugu nodevis pareizi, tas nepareizi! Ir labie un sliktie slepkavas. Ir labie un sliktie stuka�i! �odien var attaisnot pat vissmagāko kādreiz izdarīto noziegumu, ja tikai tam kaut niecīgā devā var piemeklēt nacionāli politisku motivāciju! Cilvēku �āvēji, kuri kalpoja �ekistu dienestā, sevi attaisnoja, ka tādā veidā viņi rīkojas pat augstākā mērā humāni - padomju valsti un sabiedrību atbrīvojot no tās ienaidniekiem! Nacisti tāpat. Un mūsu �ucmaņi, policijas bataljonos dienējo�ie un daudzi pēckara partizāni arī ir darīju�i svētu un vajadzīgu darbu - iznīcināju�i tos, kuri atbalstīju�i padomju varu. Tāpēc man jau sen ir radusies nesatricināma pārliecība, ka [aunam un uz varmācību tendētam cilvēkam reiz pa reizēm valstī notieko�ās politiskās pārmaiņas nāk kā debesmanna! Vienmēr savu krimi�nāli sodāmo rīcību var attaisnot ar sirsnīgu kalpo�anu valsts un attiecīgā re�īma labā!

Dzintra domīga klusēja. Man viņa pēk�ņi kļuva tikpat �ēl, kā savu kādreiz tik me�onīgi noslepkavoto māti. Bet es savu māti tikpat kā neatceros. Tikai da�us miglainus mirkļus. Ne�aubos, ka viņa bija labs cilvēks un savu �urnālistes darbu darīja aiz dziļas pārliecības. Ari Dzintra ir labs cilvēks. Es viņu pazīstu jau ilgus gadus. Viņa mani nekad nebūtu nodevusi. Viņa bija brini�ķīga, uzticīga sieva un laba māte mūsu bērnam. Man patie�ām �ēl, ka toreiz mūsu dzīves ceļu nepareizā vietā un neīstā laikā �ķērsoja Ligita. Notika avārija. Neviens bojā neaizgāja, ta�u visi tikām smagi ievainoti. Nē, nevisi. Tikai es, Dzintra un Kristīne. Ligita tika cauri sveikā. Viņu ķēra vienīgi mazs izbīlis. Bet tas nu tā - �ad tad nedaudz lielāks adrenalīna pieplūdums organismā tikai uzlabo sirdsdarbību un mums ir tikpat nepiecie�ams kā skābeklis vai vitamīni.

- Paklausies, Dzintra, � es viņu mierīgi uzrunāju. - Mums vajadzētu nopietni aprunāties. Kā tu zini, �ī lielā māja ir mans privātīpa�ums. Tas pieder man. Jā, kaut kas te vēl pienākas arī Kristīnei. Bez �aubām. Bet tu un Ligita te esat tikai īrnieces. Lai jūs ari turpmāk �eit varētu dzīvot, man ar jums ir jāslēdz īres līgumi. Bet es to nedarī�u. Jūs juridiski gan pagaidām vēl sargā septiņu gadu ierobe�ojums, bet es tik ilgi gaidīt negribu. Es gribu, lai jūs abas no manas mājas pēc iespējas ātrāk aizejat. Es �eit vēlos dzīvot viens. Tu man neko sliktu neesi izdarījusi. Tāpēc man tev ir labs priek�likums - ja esi ar mieru, es tev nopirk�u un uzdā�vinā�u nelielu māju. Es jau to esmu apskatījis un ar saimnieku principā vienojies. Tas ir tepat Mellu�os. Tur var dzīvot arī ziemā. Trīs istabas, virtuve, labierīcības, vannas istaba, veranda un liels dārzs. Tev nekas nebūs jāmaksā, ja nu vienīgi par elektrību. Visus pārējos izdevumus seg�u es.

Dzintra jutās ārkārtīgi pārsteigta. Viņa strauji pagriezās pret mani un mēģināja mulsi pasmaidīt.

-��� Vai tu to nopietni?

-��� Protams.

-��� Kāpēc?

-����� Es jau tev teicu - savā mājā gribu būt viens. Turklāt, Dzintra� Es patie�ām tev esmu nodarījis pāri. Es tavā priek�ā jūtos vainīgs, lai gan� Es tevi toreiz atstāju jaunas, daudz stiprākas mīlestības dēļ, un kāda gan tur varētu būt mana vaina? Un tomēr. Tev bija grūti, bet man vēlāk bija tūksto�kārt grūtāk. Tāda diem�ēl da�reiz ir neprātīgas mīlestības cena. Bet nu viss ir garām, viss pārciests. Es gribu atgriezties savā mājā. Ceru, ka arī tev būs labi. Tu būsi saimniece savā personīgajā mājā. Tur vieta var atrasties gan arī Kristīnei, gan vasarniekiem. Bet, ja gadīsies kādi tum�āki brī�i, pietrūks naudas� Padod tikai ziņu. Es tev vienmēr palīdzē�u.

-��� Piedod, Harald� Vai tu patie�ām to visu gribi un spēsi izdarīt?!

-��� Es tev to apsolu. Jau nākamajā nedēļā māju nopirk�u un to pārrakstī�u uz tava vārda. Oficiāli noformē�u kā dāvinājumu.

-��� Ja tas ir nopietni� Es tev bū�u mū�a parādniece.

-��� Nē, Dzintra. Tie�i otrādi. Es atdodu parādu tev. Varbūt pat tikai kāda parāda daļu.

-���� Paldies, Harald. Tu tomēr esi labāks, nekā es par tevi pēdējos septiņus gadus biju domājusi.

-�� Reti kur� to spēj saprast� Neviens cilvēks nav nosodāms par to, ja viņ� kādu mīl. Jā, da�reiz ļoti sāp, ja nemīl tevi, kad tev to ļoti gribas. Vēl vairāk sāp, ja tevi pārstāj mīlēt un tu tieci pamests. Bet tā cilvēks ir iekārtots, un tāda ir dzīve. Vienkār�a kā reizrēķins un ārprātīgi sare�ģīta kā kvantu mehānika. Neviens neko nevar paredzēt. Es kādreiz atstāju tevi, pēc kāda laika savu�kārt pats tiku atstāts. Ta�u �ai dzīves spēlītē kaut kādi noteikumi tomēr pastāv. Mēs, Dzintra, viens otru drīkstējām atstāt, bet Ligita mani atstāt nedrīkstēja! Viņa to varēja izdarīt �odien, bet toreiz viņa to nedrīkstēja darīt! Tas bija rupj� noteikumu pārkāpums. Tagad viņu, tāpat kā manas mātes slepkavu, gaida sods.

-��� Vai bez tā nevar?

-� Nevar, Dzintra! �īs ārkārtīgi sare�ģītās spēles, ko mēs saucam par dzīvi, spēlētāju uzvedības un rīcības noteikumi ir tikpat skaidri un vienkār�i kā bērnu dārzā - ļaunumam vienmēr jātiek sodītam.

-�� Lūdzu, pa�laik par Ligitu nerunā! � Dzintra palūdza. - Un nerunā par savas mātes slepkavu! Pasaki man vēlreiz, ko tu teici pirmīt! Tu patie�ām man nopirksi māju?!

-��� Goda vārds.

-��� Kur tu ņēmi naudu? Vai cietumā sēdēdams, esi kļuvis bagāts?

-��� Tā gandrīz vai iznāk.

-��� Es jau pirmīt noskatījos - tev ir baigi lepns limuzīns.

-��� Tā ir. Ar tādu Latvijā brauc vēl vienīgi mūsu prezidents.

-��� Kā tas varēja notikt?

-�� Arī labie darbi da�reiz atmaksājas, � es iesmējos. - Lai gan Ligitas vietā iet cietumā� Tas nebija labs darbs. Tas bija ļoti stulbi darīts.

-��� Vai viņa tagad tev par to iedeva miljons latu?

-Tas, ko es izcietu un pārdzīvoju cietumā, ne ar kādu naudu nav samaksājams. Es saņēmu vectēva mantojumu.

-��� Tu tagad esi bagāts?

-��� Nē. Tikai ļoti turīgs.

■ ' AHii v.

-��� Ari nav slikti, vai ne?

-��� Tā ir, Dzintra. Vienkār�i tas ir patīkami. Apziņa, ka tev pieder liela nauda, pamatīgi nomierina nervus un izslēdz nepie�cie�amību katru dienu domāt par rītdienu.

-��� Tu pirmīt teici� �Es �ai mājā gribu dzīvot viens.� Kā tu Ligitu dabūsi prom? Vai viņai arī pirksi māju?

-��� Nē, - es strauji papurināju galvu. - Es viņu dabū�u prom citādā veidā.

-��� Varu apgalvot, ka tas tev būs tikpat kā neiespējami.

-��� To atstāj manā ziņā. Ligita no �ejienes pazudīs mērkaķa ātrumā.

-���� Es viņu ienīstu, - Dzintra pateica. - Tu pat nespēj iedo�māties, ko tas man ir maksājis, septiņus gadus ar viņu dzīvot vienā mājā!

-���� Es to spēju iedomāties. Tāpēc tev beidzot radī�u iespēju tikt no viņas tālāk.

-��� Tas patie�ām krietni atvieglotu manu dzīvi.

-���� Vai Ligita vēl turas kopā ar to firmas prezidentu? - es painteresējos.

-Jā, - Dzintra atbildēja. - Brauc katru dienu. Viņam arī ir dārga ma�īna.

Es tikai pasmīnēju, jo jau skaidri zināju, ka pēc da�ām dienām no viņa dārgās automa�īnas pāri būs palikusi tikai no�ēlojama lū�ņu kaudze.

-��� Ko tu, Harald, darīsi pēc tam? - Dzintra jautāja. - Kāpēc tu gribi dzīvot viens?

-��� Nezinu, - paraustīju plecus. - To uzreiz tā nemaz nevar izskaidrot. Ta�u ar katru dienu vairāk alkstu vientulības.

-���� Es tevi esmu redzējusi pa televīziju. Ja tev ir tik daudz naudas, vai nepiecie�ams vēl strādāt algotu darbu?

-���� Ir nepiecie�ams. Bet ne jau algas dēļ. Mani interesē pats darbs un iespēja �ādā veidā sevi izteikt. Tā ir mana profesija.

-��� Bet ar mani ir otrādi, - Dzintra sacīja. - Es drausmīgi baidos vientulības.

-��� Gan jau varbūt vēl kādu satiksi.

-��� Maz ticams. Bet ko tu? Tev ir sieviete?

Da�us brī�us klusēju.

-��� Nav, - beidzot atbildēju. - Viena it kā tomēr būtu, ta�u viņa man ir vajadzīga vienīgi seksam.

-��� Vai tas nav no�ēlojami?

-��� Nedomāju vis. Deviņdesmit procentu vīrie�u un sievie�u ar to nodarbojas bez jebkādas mīlestības. Kāpēc �ai nodarbei vēl vajadzētu obligāti piemeklēt kādas dziļākas jūtas? Manuprāt, bez tām ir nesalīdzināmi labāk.

-���� Kāpēc? - Dzintra ātri, un kā man �ķita, ļoti ieinteresēta prasīja.

-���� Tas, Dzintra, ir dzīves un cilvēku savstarpējo attiecību pamatpostulāts. Ja vien ir iespējams � pamēģini iztikt bez mīles�tības un nopietnām jūtām! Tie�i tur arī slēpjas patiesā cilvēku laime. Neviens ķīmiķis, izņemot dabu, nav spējis izgudrot stiprāku līmi par mīlestību. Tā parasti divu cilvēku miesu un dvēseli salīmē tik cie�i kopā, ka atlīmē�anās gadījumā mūsu sāpes ir tik lielas, zaudējuma sajūta tik smaga, ka bie�i pēc tam vairs pat negribas dzīvot. To esi pārdzīvojusi tu, to esmu pārdzīvojis es. Mēs labi pazīstam �o pretīgo sajūtu. Tad kāpēc riskēt vēlreiz, ja ir labi tāpat?

-��� Vai tad tev ir labi? - Dzintra prasīja.

-Jā, - es atbildēju un mazliet skumji pasmaidīju. � Man ir taisni brīni�ķīgi! Un tad, kad jūs ar Ligitu no �ejienes aiziesiet, �ajā mājā neviena sieviete nekad vairs neienāks.

11.

Televīzijas studijā Brīvība valdīja zināms satraukums. Pirmo reizi tās divu gadu pastāvē�anas laikā tūlīt tie�raidē vajadzēja notikt intervijai ar cilvēku, kur� vēlējās palikt anonīms, ta�u solījās pastās�tīt par lietām, kas sabiedrībai līdz �im bija pilnīgi nezināmas.

Runa bija par interviju ar bendi vai, citiem vārdiem sakot, ar cilvēku, kur� jau neatkarīgās Latvijas laikā Rīgā izpildijis nāves sodus ar augstāko soda mēru notiesātajiem noziedzniekiem. Ta�u pirms tam saprotamu iemeslu dēļ viņ� uzstādīja savus noteikumus, un televīzijas studijas vadībai vajadzēja pat parakstīt oficiālu līgumu, ka intervējamās personas seja ne uz mirkli netiks izgais�mota, nekad un nekur netiks minēts ne viņa vārds, ne dzīves vieta. Patiesību sakot, pēdējā prasība bija pilnīgi lieka, jo ne es, ne kāds cits nemaz nezināja ne viņa vārdu, ne dzīves vietas adresi.

Viņ� pats kādu dienu piezvanīja un atgādināja pirms da�iem mēne�iem notiku�o telefona sarunu un toreiz manis izsacīto vēlmi par �ādas intervijas iespējamību. Televīzijas vadība ar Vilni Dambi priek�galā idejai tūlīt piekrita. Lai raidījumam piesaistītu pēc iespējas pla�āku skatītāju loku, tas jau iepriek� tika diezgan skaļi reklamēts, lai savukārt no reklāmdevējiem par �īs pārraides laikā pārraidītajām viņu firmu reklāmām noplēstu pēc iespējas lielāku naudu.

Intervējamā persona ieradās pusstundu pirms pārraides sākuma. Viņ� bija eleganti apģērbies gara auguma, vidējas miesas uzbūves, sportiski vingrs apmēram �etrdesmit piecus gadus vecs vīrietis. Daļa no viņa kalsnās sejas un acis bija noslēptas aiz lielām saulesbrillēm.

Viņ� ārēji izskatījās ļoti mierīgs, lai gan īsajā laikā līdz tie�- raides sākumam izsmēķēja divas cigaretes, kas tomēr varēja liecināt par zināmu satraukumu. Ta�u tā tam gandrīz vai arī vajadzēja būt, lai kādu dzelzs nervu īpa�nieks viņ� ari būtu. Apziņa, ka tevi redz un dzird gandrīz vai pusmiljons cilvēku, noteikti stresu rada ikvienam. Uztraucas pat pieredzēju�as televīzijas diktores un daudzi �urnālisti, kuri uz televizoru ekrāniem parādās gandrīz vai katru dienu.

Pirms pārraides mēs ar viņu vēl pārrunājām intervijas saturu, laiku un viņa anonimitātes simtprocentīgu nodro�inā�anu.

Tehniski tas īpa�as grūtības nesagādāja. Intervējamais cilvēks dziļā atpūtas krēslā atradās telpas attālākajā stūrī, bet es sēdēju studijas vidū pie apaļa galda. Kad operators pagrieza kameru pret intervējamo personu un viņu rādīja skatītājiem, speciāla ierīce un tī�i iekārtots apgaismojums liedza redzēt viņa seju.

Skatītāji uz savu televizoru ekrāniem manīja tikai viņa augumu. Iepriek� arī bijām norunāju�i, ka, neskatoties uz to, ka viņ� bija krievs, intervija tomēr notiks latvie�u valodā.

Re�isors deva zirni, operatori man pamāja, uz monitora ieraudzīju savu attēlu, un pārraide sākās.

- Cienījamie televīzijas skatītāji! - es vērsos pie sev nere�dzamiem cilvēkiem visā Latvijā. - Jūs visi zināt, ka mūsu valstī noziedzības līmenis ir ļoti augsts. Mums par nelielu mierinā�jumu, tāds diem�ēl tas ir arī citās pasaules valstīs, varbūt vienīgi izņemot Skandināviju, �veici un vēl da�as mazās Eiropas valsti�ņas. Es personiski ne�aubos, ka tieksme uz noziedzību, likumu pārkāpumiem, agresivitāti, cietsirdību un tī�u vardarbību lielākajai daļai cilvēku ir jau dabas ieprogrammēta. Mēs vēl pavisam nesen bijām liecinieki neiedomājami drausmīgam cilvēku slaktiņam biju�ajā Dienvidslāvijā. Katra konfliktā iesaistītā puse savai necilvēcīgajai rīcībai spēja atrast varbūt tikai viņiem vien saprotamu attaisnojumu. Bet viņi tomēr �ādu attaisnojumu atrada un ne mazākā mērā nejūtas vainīgi! Glu�i tāpat, kā savos pastrādātajos noziegumos vainīgi nejutās un nejūtas ne biju�ie sociālistiskie revolucionāri, ne boļ�eviki, ne �ekisti, ne nacisti, ne biju�ie latvie�u policijas bataljonu vīri, ne necilvēki no zonderkomandām, kuras vadīja Viktors Arājs un Herberts Cukurs, ne �odienas palestīnie�u vai al�īrie�u teroristi. Viņi visi sevi attaisno ar frāzēm par taisnīgu atmaksu, lai gan slepkavoja un turpina slepkavot tikai nevainīgus cilvēkus! Viņi runā par cīņu pret okupācijas re�īmiem vai taisnīgāku pasaules kārtību. Ta�u jebkurā gadījumā kaut viena cilvēka vardarbīga nāve ir krimināli sodāms noziegums.

Arī �odien katrs ielas bandīts savai rīcībai spēj atrast motivā�ciju un kaut kādu attaisnojumu. Bet cilvēka vardarbīgi izdzēstai dzīvībai nav un arī nevar būt nekāds attaisnojums!

Mēs zinām, kādi drausmīgi noziegumi pret personām tiek pastrādāti mūsu un citās valstīs. Visur �ādos noziegumos vainīgie tiek bargi sodīti. Mūsu valstī noziedznieks par viena cilvēka tī�u slepkavību, piemēram, mantkārības nolūkā, kā sodu var saņemt brīvības atņem�anu no pieciem līdz piecpadsmit gadiem. Kā rāda tiesu prakse, arī par divu un pat tris cilvēku slepkavībām soda norma ap tiem pa�iem piecpadsmit gadiem vien grozās. Sabiedrībā valda sa�utums. Mūsu kriminālkodeksā par vairāku cilvēku slepkavībām vainu pastiprino�os apstākļos ir gan paredzēti vēl tādi soda mēri kā brīvības atņem�ana uz divdesmit gadiem, mū�a ieslodzījums vai nāves sods. Kā daudzās citās valstīs, tā arī pie mums pa�laik rit spraiga diskusija, vai jaunajā likumā atstājams pants par nāves soda pielieto�anu. Valsts prezidents un daļa sabied�rības uzskata, ka arī mums ir jābūt pietiekami civilizētiem, lai tiesu praksē beidzot atteiktos no nāves soda kā soda mēra. Ta�u lielākā daļa sabiedrības iestājas par to, lai nāves sods mūsu Kriminālkodeksā pastāvētu arī turpmāk. Un ne tikai! Sabiedrības prasība (vismaz pa�laik) ir, lai tiesas piespriestais nāves sods ne�ēlīgiem slepkavām nelokāmi tiktu izpildīts arī praktiski!

Ieturēju ilgu pauzi, tad turpināju:

-�� Bet tagad, cienījamie skatītāji, es jūs iepazīstinā�u ar cilvēku, kur� ir ar mieru dalīties savās pārdomās un pieredzē, ko guvis, ilgus gadus personiski izpildīdams uz nāvi notiesātajiem noziedz�niekiem tiesas piespriesto augstāko soda mēru, vai, runājot tautas valodā, saruna būs ar bendi. Un tā (viena televīzijas kamera lēnām pagriezās pret intervējamo personu), vai jūs varat nosaukt savu vārdu un uzvārdu?

-�� Nē, - vīrietis atbildēja. - Ta�u, ja jums tā ir ērtāk, varat mani saukt par Ivanova kungu.

-��� Vai jūs pēc tautības esat krievs?

-��� Jā, Latvijas krievs jau ceturtajā vai pat piektajā paaudzē.

-��� Vai esat Latvijas pilsonis? -Jā.

-��� Jus labi runājat latviski.

-��� Paldies.

-��� Kāda jums ir izglītība?

-�� Augstākā. Savā laikā esmu beidzis Minskas Augstāko mili�cijas skolu un neklātienē vēl Latvijas Universitātes Juridisko fakultāti.

-�� Tātad pēc skolas beig�anas jūsu darbs bija saistīts ar miliciju?

-���� Jā. Tūlīt sāku strādāt Rīgas pilsētas Galvenās milicijas pārvaldes slepkavibu izmeklē�anas nodaļā. Ta�u līdz tam vairākus gadus strādāju kā rajona inspektors, pēc tam kādā citā rajonā strādāju par kriminālizmeklē�anas inspektoru.

-��� Vai �is darbs jums patika?

-��� Protams! Es vienmēr izjutu lielu gandarījumu, kad man izdevās atklāt ikvienu noziegumu, it sevi�ķi, kad tika notverts un atmaskots kāds slepkava, laupītājs vai izvarotājs.

-��� Vai jūs pret viņiem izjūtat naidu? -Nē.

-��� Ta�u ne arī vienaldzību?

-��� Es pret �iem noziedzniekiem izjūtu asu pretīgumu.

-�� Vai jūs pats, vai jūsu ģimenes locekļi kādreiz ir cietu�i no noziedznieku vardarbības?

-��� Paldies Dievam, nekad.

-�� Kāpēc jums pret viņiem radās pretīguma sajūta? Vai viņus neuzskatījāt par cilvēkiem?

-��� Nē, kāpēc? Pretīgums radās tie�i tāpēc, ka viņi bija cilvēki.

-��� Vai jūs esat atklājis daudzus smagus noziegumus?

-��� Neesmu skaitījis. Ta�u, kā saka, esmu noķēris �etrdesmit se�us slepkavas, kas līdz �ai dienai skaitās augstākais sasniegums kāda kriminālizmeklētāja darbā.

-��� Vai jūs ar to lepojaties?

-��� Nezinu. Bet arī kaunēties man nav par ko.

-��� Kāpēc jūs nevēlaties nosaukt savu īsto vārdu un uzvārdu?

-��� Es to nedrīkstu.

-��� Kas jums to aizliedz?

-��� Kādreiz dotais zvērests.

-��� Tas bija padomju laikā. Tagad ta�u drīkst.

-�� Tas tie�i skar arī manu personisko un manas ģimenes dro��ību. Esmu zvērējis arī neatkarīgās Latvijas valdībai nekad neiz�paust sava kādreizējā specifiskā darba apstākļus un norises.

-�� Kāpēc to nedrīkst izpaust? Kāpēc sabiedrība nedrīkst zināt, kādā veidā un kur tiek sodīti no mūsu pa�u vidus nāku�ie slepkavas?

-�� To jūs labāk uzprasiet tiem, kas �o aizliegumu ir pieņēmu�i.

-��� Tātad, ja jūs mums kaut ko tomēr par savu darbu pastās�tīsiet, jūs kļūsiet par zvēresta lauzēju?

-��� Tik traki tomēr nav. Es jau divus gadus policijā vairs nestrā�dāju. Ta�u tas, ko jums pastāstī�u, ir valsts noslēpums, un es par �i noslēpuma izpau�anu varu tikt sodīts.

-��� Lūdzu, apstipriniet vēlreiz! Tātad nāvessoda izpildes proce�dūra Latvijā ir oficiāli apstiprināta kā valsts noslēpums?

-Jā.

-��� Kādos dokumentos tas ir fiksēts?

-��� Precīzi nepateik�u. Visticamāk, ka �is nolikums figurē kaut kādos slepenos ieslodzījumu vietu administrācijas darbības regu�lējo�ās instrukcijās. Es par to gan padomju laikā, gan tagad tiku brīdināts mutiski, bet parakstīties vajadzēja uz īpa�as blankas, kur tiku brīdināts, ka par iespējamo ziņu izpau�anu man draud kriminālatbildība.

-Tās ir muļķības! Mūsu kriminālkodeksā tāds pants vispār nepastāv!

-��� Pastāv gan. Par valsts noslēpuma izpau�anu.

-Atvainojiet, Ivanova kungs, kāpēc tādā gadījumā jūs tomēr

piekritāt sabiedrībai sniegt informāciju, kas oficiāli skaitās valsts noslēpums? Vai jūs ļoti neriskējat?

-��� Ceru, ka tomēr mazāk, nekā tas varētu būt patiesībā.

-��� Vai jūs moka sirdsapziņa?

-��� Ne mazākā mērā.

-��� Kāda tad ir jūsu rīcības motivācija?

-��� Protests. Vienkār�s, pilsonisks un cilvēcisks protests pret nāves soda izpildes pārtrauk�anu Latvijas Republikā.

-��� Piedodiet, bet vai ne tāpēc, ka esat palicis bez sava speci�fiskā darba?

-��� Nē, ne tāpēc. Es jau divus gadus strādāju kādas lielas bankas dro�ibas dienestā, un mans atalgojums pa�laik ir tie�i desmit reizes lielāks, nekā tas bija iepriek�ējā darba vietā. Tā kā �ī motivācija atkrīt. Es jau teicu - kā cilvēks un kā savas valsts pilsonis es skaļi protestēju pret nāves soda atcel�anu Latvijas Republikā!

-���� Kas jūs uz �o protestu mudina?

-���� Ļaunums. Drausmīgās cilvēku Jaunuma izpausmes un arvien zvēriskāk izdarītās slepkavības! Nupat pirms nedējas mēs visi satraukti gaidījām, vai Valmieras kriminālpolicijai izdosies notvert to drausmīgo neģēli, kur� 3.jūlija vakarā Valmierā, Pauku priedēs, bija izdarījis ārkārtigi ne�ēlīgu piecpadsmitgadīgās Olgas slepkavību. Meitene vakarā kā parasti bija izgājusi pastaigāties ar suni, bet nākamajā rītā cilvēki viņu atrada noslepkavotu. Mazgadīgā meitene bija brutāli izvarota, ilgsto�i spīdzināta, līdz beidzot no�ņaugta. Slepkava vēl bija ņirgājies par viņas līķi. Tie, kuri slepkavas upuri redzēja morgā, ģība. Gods un slava Valmieras kriminālizmeklētājiem - pēc desmit dienām noziedznieks Carnikavā tika notverts. Meitenes vecāki, izmisuma un sāpju mocīti, teica: �Ceram, ka tiesa viņam piespriedīs augstāko soda mēru.� Bet neceriet! Nepiespriedīs! Un, ja arī piespriedīs, tas nekad netiks izpildīts! Prezidents ap�ēlos. Bet kas pa�ēlos tik drausmīgā veidā nogalinātās meitenes vecākus? Kas pa�ēlos jūs un jūsu bērnus?! Kas pa�ēlos mani? Kas pa�ēlos mūs visus?! Par nāves soda atcel�anu var iestāties vienīgi tie, kuri nekad tuvumā nav redzēju�i slepkavas upuri ar pārgrieztu rīkli, ar uz�ķērstu vēderu vai izvarotu sievieti, kuras iek�ās vēl sadzīti koka zari vai kādi citi priek�meti. Jā, savā dziļākajā pārliecībā, kā dro�i vien lielākā daļa televīzijas skatītāji, es aizstāvu uzskatu, ka cilvēka dzīvība ir neaizskarama. Ta�u līdz tam laikam, kamēr to uzdro�ināsies aizskart un iznīcināt kaut viens cilvēks, arī valstij ir jābūt tiesībām aizskart un iznīcināt �ī cilvēka dzīvību! Pareizāk sakot, tas attie�cībā pret saviem pilsoņiem ir pat valsts obligāts pienākums.

-�� Ivanova kungs� Vai jūs mūsu skatītājiem varat pastāstīt, kā un kur padomju laikā uz nāvi notiesātajiem tika izpildīts nāvessods?

-�� Latvijā, ar Joti retiem izņēmumiem, nevienam nāvessodu neizpildīja. Viņus �ai procedūrai etapēja uz Minsku vai Ļeņin- gradu. Galvenokārt uz Ļeņingradas slaveno, vēl Katrīnas Otrās laikā celto cietumu Kresti.

-��� Kas tur notika?

-��� Notiesātie kādu laiku uzturējās vienvietīgās vai divvietīgās nāvinieku kamerās.

-��� Kādas bija �ī laika robe�as?

-���� Tās bija atkarīgas no daudziem apstākļiem. Ta�u mūsu humānistus varu nomierināt. Parasti �is laiks nepārsniedza divas nedēļas, tā kā garīgi mocīties savas nāves gaidās viņiem ilgi neiz�nāca. Tikai stipri �aubos, vai kaut viens no viņiem no�ēloja savu pastrādāto noziegumu, vai būtu bijis ārkārtīgi nobijies, gaidī�dams soda izpildi.

-���� Kāpēc, pēc jūsu domām, tā nekad vai tikpat kā nekad nenotika?

-��� Trulums. Lielākai daļai no viņiem piemita totāls garīgs trulums. Totāls jebkādu cilvēcisku jūtu trūkums.

-��� Vai jūs nepārspīlējat?

-��� Es diem�ēl redzēju tikai tādus.

-��� Vai cietumā pret nāviniekiem administrācija un uzraugi izturējās kaut kā īpa�i? Savādāk? Varbūt vismaz labāk baroja?

-�� To es nezinu. Domāju, ka nekādas īpa�as at�ķirības nebija, ja neņem vērā pastiprinātu apsardzi.

-��� Kas notika tālāk? Kā norisa pati soda izpilde?

-��� Lai uz nāvi notiesāto psihiski netraumētu, lai viņ� nesāktu trakot vai, naida un izmisuma pārņemts, nepretotos uzraugiem un cietuma administrācijas pārstāvjiem, notiesātajam nekad neteica, tie�i kad viņam tiesas nolemtais sods tiks izpildīts. Parasti bija divi varianti. Pirmais - nāvinieku kamerā ienāk divi uzraugi, notiesātajam neuzliek pat rokudzel�us un pasaka, ka ar viņu vēlas runāt vai nu cietuma priek�nieks, vai kāds no Maskavas atbraucis ap�ēlo�anas komisijas loceklis. Notiesātajam neienāk pat prātā, ka viņ� tiek vests uz soda izpildi. Tur bija tāds speciāls, atsevi�ķā korpusā iebūvēts loti spo�i apgaismots gaitenis. Tur tad parasti arī �āva. Bende, ja tā �o cilvēku var nosaukt, lai gan pareizāk vajadzētu teikt - soda izpildītājs - stāvēja kādā no daudzajām sānejām un, kad notiesātais gāja garām, apmēram no da�u metru attāluma viņam precīzi ie�āva galvā. Pēc tam, kad viņ� bija nokritis, uz viņu tika �auts vēlreiz. �oreiz sirdī.

-��� Labi, Ivanova kungs. Tagad, lūdzu, pastāstiet, kā�i ne visai patīkamā un, teiksim atklāti, ļoti nehumānā akcija pēdējos gados notika Latvijā?

-��� Atkārtoju vēlreiz - tas ir valsts noslēpums.

-���� Labi! Pamēģināsim �im noslēpumam tuvoties ar nelielu līkumu. Kā tika komplektēta �āvēju komanda? Vai jūs visus �os piecus gadus darbojāties viens?

-��� Mēs bijām divi.

-��� Vai tikāt atlasīti konkursa kārtībā, nozīmēti ar pavēli vai arī pieteicāties brīvprātīgi?

-��� Mēs dienesta kārtībā tikām nozīmēti ar pavēli. Ta�u mums tika dota iespēja arī atteikties.

-Jūs neatteicāties? -Nē.

-��� Kas jūs pamudināja �ai pavēlei tomēr pakļauties?

-��� Grūti pateikt. �aubos, vai es to varu izskaidrot. Ta�u viens no iemesliem nenoliedzami bija tas, ka es pret �iem izdzimteņiem izjutu personisku naidu.

-��� Jūs pirmīt apgalvojāt, ka neviens noziedznieks jums per�soniski, ne arī kādam no jūsu ģimenes locekļiem pāri nav darījis. No kurienes �is naids?

Studijas attālākajā stūrī sēdo�ais vīrietis ilgi klusēja. Tad turpināja:

-���� Principā, katrs noziedznieks personificē �is pasaules ļau�numu. Bet Dievs, esmu par to stingri pārliecināts, kad �o pasauli radīja, nedomāja, ka kādreiz cilvēks kļūs par �ī viņa radītā brīnuma vienīgo ļaunuma nesēju. Lielumlielākā daļa cilvēku ir laba, varbūt tie�i tāpēc ļaundari uz pārējo fona tik ļoti at�ķiras kā strutains augonis no veselas miesas. Ko tādā gadījumā dara ķirurgs? Lai gan pacientam sāp, viņ� �o augoni izgrie�. Valsts, kādam vairākkār�tējam slepkavam piesprie�ot nāves sodu, sabiedrībai arī sagādā zināmas morālas sāpes. Tās ir jāpacie�, ja valstij vispār pastāv tāds mērķis, lai tajā dzīvojo�ā sabiedriba būtu vesela.

-���� Tātad, nogalinot cilvēku, jeb, pareizāk sakot, kādam noziedzniekam izpildot tiesas piespriesto nāves sodu, jūs nekādos sirdsapziņas pārmetumos ilgi nemocījāties, bet savu darbību vienkār�i uztvērāt kā godīga pilsoņa pienākumu pret valsti?

-��� Ne tikai. Es to uztvēru arī kā pienākumu pret likumu; pienākumu pret sabiedrību, noziedznieka upuriem un viņu piederīgajiem. Un vēl. Es sapratu un skaidri zināju, ka to darīt vienkār�i ir taisnīgi. Arī ļoti godīgi attiecībā pret pārējiem cilvē�kiem. Ja mēs dzīvi uztveram kā spēli, tad visi noziedznieki rupji pārkāpj �īs spēles noteikumus un ir uz mū�u diskvalificējami.

-��� Labi, Ivanova kungs! - es sacīju. - Mēs par �o jautājumu varētu diskutēt līdz rītam, lai gan principā es jums piekrītu. Jebkur� slepkava, kā �īs pasaules lielā ļaunuma (nāves) nesējs, ir iznīcināms. Varbūt jūs varētu pastāstīt par da�iem no �iem ļaundariem? Kādus noziegumus viņi bija izdarīju�i un kā viņi izturēju�ies savas dzīves pēdējā mirklī?

Ivanovs atkal da�us brī�us domīgs klusēja, tad nesteidzīgi stāstīja tālāk.

-�� Kop� 1990. gada tiesas piespriestie nāves sodi tiek izpildīti Latvijā. Gandrīz vienmēr tas notiek Rīgas Centrālcietumā speciāli �im nolūkam iekārtotā kamerā. Noziedznieks vienmēr zina, ka viņu ved uz soda izpildes vietu. Atceros tikai vienu gadījumu, kad notiesātais no pārdzīvojuma un bailēm pats saviem spēkiem nespēja aiziet līdz soda izpildes vietai. Parasti visi iet galēji sadrū- mu�i, ta�u ārēji mierīgi. Viens otrs nicīgi smīn, cits atkal rupji lamājas. Da�i pārmet krustu un lūdz Dievu. Atceros, divi raudāja, bet viens nedabiski smējās. Bez bendes, ko sodāmais nekad neredz, soda izpildes laikā klāt vēl atrodas kāds no cietuma adminis�trācijas, Augstākās tiesas un Ģenerālprokuratūras pārstāvis, kā arī noteikti ārsts.

-��� Vai ir kāds konkrēts laiks, kad tiek izpildīts nāvessods? Vai tas notiek no rīta, dienā, vakarā, naktī?

-� Tā ir iegājies, ka tas gandrīz vienmēr tika izpildīts apmēram pulksten �etros no rīta. Kāpēc tā, nezinu.

-�� Cik noziedzniekiem Latvijā vispār pēdējos gados tiesas ir piespriedu�as nāves sodu?

-��� Sākot ar 1962.gadu, simt astoņpadsmit slepkavām.

���� Cik notiesātajiem nāves sods ir izpildīts?

���� Apmēram simt vienpadsmit.

���� Kādus noziegumus viņi bija izdarīju�i?

� Lai gan es to zinu, ta�u par visiem noziedzniekiem ierobe�otā laika dēl es jums nevarē�u pastāstīt. Pastāstī�u par apmēram desmit, piebilstot, ka pēdējo gadu laikā Latvijas terito�rijā ir pastrādāti nesalīdzināmi pretīgāki un daudz briesmīgāki noziegumi, par kuriem LR Augstākās tiesas Kriminālkolēģija nevienam noziedzniekam nāves sodu nav piespriedusi. Tagad īsumā par tiem desmit noziedzniekiem un viņu izdarītajiem noziegumiem, kas izdarīti Latvijā, sākot ar 1962.gadu, un kuriem tiesa savā laikā tomēr ir piespriedusi nāves sodu. Man atliek vēl tikai pateikt, ka tā būs pilnīgi oficiāla informācija, kuru var sameklēt arī jebkur� cits Latvijas pilsonis LR Augstākās tiesas arhīvā.

Un tātad -

A. Skruja�s. trīsdesmit trīs gadus vecs. 1964.gada vasarā greizsirdības dēļ smagi piekāvis civilsievu. Viņai tika lauzts galvaskauss, deguns, �oklis, krū�ukauls, ribas un kaunuma kauls. Tā bija sevi�ķi cietsirdīga slepkavība.

J. Mihalovs, divdesmit septiņus gadus vecs. 1964.gadā noorganizēja 7 cilvēku bandu, kuras locekļi noslepkavoja takso�metra �oferi un izdarīja vairākas laupī�anas.

V. Lu�kins. divdesmit astoņus gadus vecs. 1966.gadā bez redzama iemesla nogalināja kādu vīrieti ar diviem �autenes �āvie�niem un na�a dūrienu mugurā. Pēc tam nogalināja sievieti ar vienpadsmit lau�ņa sitieniem pa galvu un 4 na�a dūrieniem krūtīs. Ņirgājās par līķi, uz�ķērda vēderu, pārgrieza krūtis un ārējos dzimumorgānus.

A. Straumanis, divdesmit deviņus gadus vecs. 1967. gadā izdarīja divas izvaro�anas, abos gadījumos mēģināja upuri no�ņaugt. Viena no cietu�ajām bija mazgadīga.

V. Pran�akovs, divdesmit vienu gadu vecs. 1969.gadā izva�roja un no�ņaudza piecus gadus vecu meitenīti.

I. Gulbis, �etrdesmit divus gadus vecs. 1970.gadā kopā ar citiem noziedznieku grupas locekļiem spīdzināja un pēc tam nogalināja kādu vecu vīrieti, nodarīja smagus miesas bojājumus viņa sievai. Motīvs - mantkārība.

A. Ole�kevi�s, divdesmit deviņus gadus vecs. 1971.gadā noorganizēja bandu, kas piecos gados izdarīja 176 zādzības, taksometra �ofera slepkavību, kā arī izvaro�anu. Izvaroto nogali�nāja ar āmura sitieniem pa galvu, līki noslīcināja.

L. Puķe, �etrdesmit gadus vecs. 1972.gadā pārsteidza savu sievu ar citu vīrieti. Vispirms gribēja izdarīt pa�nāvību, tad pārdo�māja un nogalināja sievu, meitu un mājas saimnieci.

S. Rogolovs. trīsdesmit septiņus gadus vecs. Spriedums izpil�dīts 1980.gadā. Līdz tam vairākus gadus pats un grupā izdarīja vairākas slepkavības, kas saistītas ar izvaro�anu un smagu miesas bojājumu nodarī�anu. Pavisam uzbrucis 17 sievietēm, deviņas no tām nogalināja.

E. �neiders, deviņpadsmit gadus vecs. 1984.gadā grupas sastāvā izdarīja 10 automa�īnu zādzības. Viņa līdzdalībnieks sniedza liecības milicijai. Tāpēc viņ� to sevi�ķi cietsirdīgā veidā nogalināja. Uz upura sejas ciniski uzrakstīja: �Es izpildīju savu pienākumu.�

A. Popovkins, �etrdesmit trīs gadus vecs. 1989.gadā, būdams sevi�ķi bīstams recidīvists, bandas sastāvā izdarīja vairākas slepka�vības. Slepkavības pavadīja spīdzinā�ana. Piemēram, vecas sievietes acu priek�ā nogrieza da�ādas ķermeņa daļas viņas mazmeitai�

A. Volkovs. divdesmit septiņus gadus vecs. 1990.gadā, Rīgā iepazinās ar kādu laulātu pāri. Kopā dzēra. Pēc tam nogalināja vīru un perversā veidā izvaroja tā sievu. Pēc tam viņu piespieda aprakt vīru, tad vēl vairākas reizes izvaroja un mēģināja viņu nogalināt.

Tādi, lūk, ir �ie da�i noziedznieki no simt astoņpadsmit, kuriem līdz �ai dienai Latvijas tiesas ir piespriedu�as nāves sodu. Stipri �aubos, vai kādam no skatītājiem �ajās minūtēs kaut uz mirkli iesmeldzās sirds �ēlabās par viņiem. Neviens no no�ziedzniekiem nav bijis pilnvērtīgs cilvēks. Tie visi ir biju�i tikai cilvēkveidīgas būtnes, kurām no visiem cilvēka ķermeni eso�ajiem orgāniem ir strādāju�i vienīgi taisnā zarna un dzimumorgāni. Kāpēc viņi būtu jā�ēlo un man ar jums viņi vēl jāuztur?

-��� Ivanova kungs� Kā nāvessodam pakļautie cilvēki pēc tam tika apglabāti? Vai viņus sadedzināja? Piederīgie varēja pieda�līties?

-��� Nē. Viņi visi nakts laikā tika aprakti Jaunciema kapsētas atsevi�ķi izdalītā teritorijā. Piederīgajiem vēlāk tika paziņots par soda izpildi, viņi varēja saņemt notiesātā personīgās mantas, ta�u apglabā�anas vieta nekad netika izpausta.

-��� Kāpēc?

-��� īsti nezinu, ta�u acīmredzot tāpēc, lai cietu�o piederīgie �o vietu kaut kādā veidā nezaimotu.

-�� Tā tas varētu būt, - es pateicu un ātri paskatījos uz studijas lielo pulksteni. Bija laiks beigt. - Paldies jums, Ivanova kungs, par piedalī�anos mūsu pārraidē! Diskusija par vai pret nāves soda pielieto�anu mūsu valstī dro�i vien vēl turpināsies gadiem ilgi, ta�u daudziem, varbūt pat lielākajai daļai tautas, jau tagad ir skaidrs - noziedzniekam jāsaņem atbilsto�s sods izdarītajam noziegumam! Stipri �aubos, vai pirms divtūksto� gadiem, kad sirmie jūdu priesteri jau Bībeles pirmajās lappusēs ierakstīja, iespējams, pasaules taisnīgākā likuma prasību - nāvi pret nāvi� būtu smagi kļūdīju�ies. Domāju, ka viņi tomēr bija gudri vīri. Katrā ziņā daudz gudrāki par mums.

12.

Ai z Jūrmalas prie�u galotnēm saule lēnām ieripoja jūrā, un uzreiz �ķita, ka uznākusi krēsla tā arī uz mū�īgiem laikiem apklās pasauli un cilvēku dzīves. Varbūt, ka tā arī notiks. Neviens vēl īsti nezina, vai tā noteikti būtu sliktāk. Kad tavas lūpas pieskaras manējām, mīlestiba izkausē naidu. Bet vai naids nevar būt karsts? Un mīlestība auksta? Dro�i vien. Iespējams ir viss. Varbūt vienkār�i mēs visu nezinām. Bet es tomēr jau zinu

pietiekami daudz. Man dro�i vien tik daudz nemaz neklātos zināt.

Kāpēc psihiski slimie idioti nekad neraud? Kāpēc viņi nekad nejūtas nelaimīgi? Ļoti vienkār�i. Viņi neko nezina. Pat ne tik daudz, ka viņi �ai pasaulē eksistē.

Es sēdēju automa�īnā un Majoros lēnām braucu pa Pilsoņu ielu. Apstājos un ilgi raudzījos uz jau pazīstamās nopluku�ās divstāvu vasarnīcas pirmā stāva logiem. Divi no tiem bija apgaismoti, un aiz aizkariem skaidri varēju saskatīt vairāku cilvēku mazkustīgas ēnas. Viena no tām noteikti piederēja Oskaram Tupiņam � cilvēkam, kur� savā laikā viszvēriskākā veidā bija mocījis un nogalinājis manu māti. Kāpēc tā nejau�i sagadījās, ka es par to uzzināju? Es bez �īs patiesības varēju iztikt. Vai liktenis zināja, ko dara? Lokies kā gribi, cilvēku dzīvēs nekas nav noslēpjams. Viss tum�ais ar laiku nāk gaismā. Es tikai nezinu, kāpēc? Lai es varētu atriebties? Lai beigu beigās uzvarētu Sods? Nāvi pret nāvi� Vai tas nav pats senākais mūsu pasaules taisnī�guma postulāts?

Kāpēc cilvēki jūtas tik ļoti gandarīti, redzot vai uzzinot, ka ļauns noziedznieks tiek bargi sodīts? Vai �ādā veidā no mūsu zemapziņas dzīlēm un skaidrā prāta izlau�as vēlme atriebties un iznīcināt ļaunumu, ja pa�i uz �ādu iznīcinā�anas aktu neesam spējīgi?

Bet vai �odien cilvēki priecāsies, uzzināju�i, ka taisnīgi ir atriebta padomju �urnāliste Daina Rāmiņa? Oskars Tupiņ� ta�u ir pārliecināts, vai vismaz tagad izliekas esam pārliecināts, ka savā laikā vācu pusē pa�aizliedzīgi un varonīgi karojis par Latvijas brīvību, lai gan patiesībā cīnījās par savas dzimtenes mū�īgu okupāciju! Bet pēckara gados ne mazāk varonīgi Latgales me�os slepkavoja neapbruņotus cilvēkus.

�odien viņ� ir varonis! Viņ� ta�u nevienu nav kāvis! Viņ� tikai ir sodījis boļ�evikus un viņu līdzskrējējus!

Man ne vienreiz vien �ādiem cilvēkiem ir gribējies uzprasīt - vai cilvēka slepkavības politiska motivācija attaisno �āda veida noziegumus? Un, ja attaisno, kas tad vispār ir noziegums?!

Braucu tālāk. Automa�īnas salonā no magnetolas skanēja jauka mūzika, un es mazliet nomierinājos. Pasaule ir pilna ar nelie�iem un diem�ēl nekad nebūs tā, ka visi izrādīsies labi.

Kāds vienmēr būs sliktāks vai krietnāks par tevi.

Es jau biju gatavs kļūt par atriebēju. Arī par tiesnesi un bendi. Izrādās, tas nemaz nav tik grūti, jāpiemeklē tikai kāds piemērots formāls politisks vai juridisks pamatojums. Mani nemocīja varbūt viens no vissare�ģītākajiem cilvēces morāles, filosofijas un jurispru�dences pamatjautājumiem - vai vainīga cilvēka nāve soda veidā kaut mazākā mērā tomēr atsver un kompensē otra, nevainīgā upura nāvi?

Kad iebraucu savas Asaru mājas pagalmā, bija jau satumsis, un gandrīz vai visi mājas logi mirdzēja spo�ās lampu gaismās. Tātad Ligita ir mājās un līdz ar viņu arī tās mīļākais Valdis Barkāns.

Ja jau es tobrīd biju sācis domāt par soda neizbēgamību un tā taisnīgumu, man gribot negribot apziņā atkal ar sprādzienam līdzīgu spēku uzliesmoja jau tūksto�kārt pa�am sev uzdotais jautājums-vai Ligitai, beigu beigās, par viņas nodevību arī tomēr nepienāktos sods?

Izkāpu no automa�īnas, lēni aizgāju līdz mājas ieejai un nepieklauvējis mēģināju atvērt durvis. Tas arī izdevās. Durvis izrādījās neaizslēgtas, un es iegāju iek�ā.

Savādi, es rūgti nodomāju. Pa�am savā mājā jānāk kā zaglim. Pilnīgi pieļāvu iespēju, ka Ligita man varētu arī neatvērt.

�ķērsojis pla�o priek�telpu, iegāju istabā, no kurienes atska�nēja sarunu troksnis. Tā kādreiz bija mūsu guļamistaba, Ligita arī tagad to turpina izmantot kā guļamistabu, istabas interjerā vienīgi nomainot gultas partneri�

Ligita mazliet vaļīgā pozā sēdēja uz dīvāna un skatījās tele�vizoru. Bija jau pēcpanorāmas laiks un, ja nemaldos, rādīja gau�i vājās austrālie�u filmas Hārvija Makhjū lāsts kārtējo sēriju.

�Kāds lāsts ir piemeklējis mani un tevi?" es nodomāju un auksti ieskatījos savas biju�ās sievas sejā. Tā bija tikpat skaista kā vienmēr. Pat esot mājās, Ligita sevi kopa, kā dodamās uz randiņu vai operas pirmizrādi.

Valdis sēdēja pie galda un lasīja avīzi Diena. Acīmredzot savā biznesā bija tik ļoti aizņemts, ka darba laikā avizes lasī�anai brīvu brīdi nevarēja atrast.

Dzirdot atveramies durvis un tajās pēk�ņi ieraugot parā�dāmies mani, abu sejās pavīdēja neslēptas bailes. Bet bija jau arī nopietns iemesls, kāpēc viņiem no manis vajadzēja baidīties. Turklāt es vēl izskatījos pēc tipiska reketieru brigadiera - rokās ādas cimdi, mugurā jauns (un ļoti dārgs!) ādas mētelis ar aug�ā uzcirstu apkakli, neapsegto galvu rotāja īsi, nedaudz sirmi mati, bet seju klāja lielas pārākuma sajūtas radīts auksts un mazliet nicīgs smīns.

-��� Labvakar! - es nevērīgi palocīju galvu. - Ko tad jūs tā - �odienas lielo bandītu laikā neaizslēdzat durvis? Tā jebkur� var ienākt un�

-��� Labvakar! - Valdis klusi atņēma sveicienu. - Paldies par atgādinājumu! Laikam patie�ām lielajā steigā bū�u piemirsis tās aizslēgt.

-��� Nākamreiz, kad tu tik ļoti steigsies, pamēģini atcerēties arī to, ka tu �eit vispār nemaz nedrīksti ienākt! Un vēl mazāk tu te drīksti nak�ņot! �ī māja, kā tev zināms, ir privātīpa�ums, saim�nieks tevi �eit nav pierakstījis un Ligita vēl nav tava�

-��� Ir! - Ligita itin priecīga iesaucās. - Valdis tagad ir mans oficiālais vīrs! Mēs pirms mēne�a apprecējāmies, un pa�laik viņam �ai mājā ir tādas pa�as tiesības kā man!

-�� To mēs vēl paskatīsimies, - es drūmi teicu. - Bet vispār - apsveicu! Lai jums abiem labi klājas! Ceru, ka tu, Ligit, �o savu vīru nekad nenodosi, un jūs abi nodzīvosiet skaistu un laimīgu mū�u!

-�� Tā arī būs! - Ligita diezgan izaicino�i uz mani paskatījās un ātri no puszvilus stāvokļa piecēlās sēdus. �ajā mirklī viņa izskatījās tikpat lepna un nepieejama kā Anglijas karaliene. - Kāpēc atnāci, par to iepriek� nepaziņojis?

-��� Ierodoties savās mājās, man neviens par to nav jāinformē, - es atbildēju. - Vismazāk jau tevi, Ligit.

-��� Iespējams, � Ligita piekrita. � Ta�u tu pa�laik atrodies manā dzīvoklī. Manā guļamistabā!!! Kas tevi te sauca?!

Es atkal dzēlīgi pasmīnēju un iesēdos vienā no mīkstajiem atpūtas krēsliem.

-�� Ja tu būtu bijusi gudra, tad tā nejautātu un vispār sēdētu rāma un klusa! Bet tu, Ligit, esi dumja kā cepta zoss! Turklāt vēl emocionāli tik uzlādēta, ka tas tev var atnest tikai lielas nepatik��anas. Labākajā gadījumā.

-��� Bet sliktākajā? - Ligita ātri un izaicino�i prasīja. - Sitīsi nost?

-�� Es par to vēl padomā�u, - sacīju un ar savu drūmo skatienu dziļi ieurbos Ligitas sejā. Viņai mugurā bija īsi, melni svārciņi un spilgti sarkana blūzīte ar tik dziļu izgriezumu, kas gandrīz pilnībā atsedza viņas kuplās krūtis. Ligita izskatījās ne tikai skaista, bet arī uzkrīto�i seksīga. Kā parasti. Laiks viņai tā pa īstam vēl nebija ķēries klāt, un viņa izskatījās fiziskās mīlestības tikpat kāri alksto�a, kāda bija pirms se�iem gadiem. Citādi, �ķiet, nemaz arī nevarēja būt. Pārliekā seksualitāte bija Ligitas patiesā un varbūt arī dziļākā fizioloģiskā īpatnība, kas viņu parasti darīja laimīgu, ta�u neizslēdzu iespēju, ka da�reiz arī nelaimīgu. Par �o brīni�ķīgo dabas dāvanu daudzas sievietes Ligitu varētu apskaust, bet vīrie�i justies apmierināti. Kā dro�i vien arī bija.

Vai tad es pats ar viņu kādreiz nebiju laimīgs?

Un kā vēl!

Bet tagad sē�u viņai iepretim, skatos uz viņas mākslinieciski daiļi izgleznoto seju, pievilcīgo augumu, slaidajām kājām un do�māju, vai es patie�ām viņu varētu nosist? Pēk�ņi atcerējos, ka tie�i vakar laikrakstā Likuma Vārdā izlasīju pla�u rakstu par �ariata (islama) tiesām mūsdienu �e�enijā. Tur tagad ar noziedzniekiem un laulību pārkāpu�ām sievām ilgi neceremonējoties. Slepkavas publiski tiek no�auti vai arī viņiem ar īpa�i tikai �im nolūkam izkaltu nazi pārgrie� rīkli. Bet neuzticīgās sievas dzīvas ie�ujot brezenta maisā un iemetot kalnu upē vai arī kā divtūksto� gadus atpakaļ piesien pie staba un nomētā ar akmeņiem. Loti vienkār�i. Lai gan patiesībā neviena laulības pārkāpēja tādu sodu tomēr nav pelnījusi. Galu galā, �o sievie�u miesa pieder tikai viņām pa�ām un katra ar to var rīkoties, kā to atrod par labāku esam. Ta�u Ligita�

Es viņas laulības pārkāpumu piedodu un, nedaudz piepū�loties, zināmā mērā to varu pat attaisnot. Bet viņa mani nekrietni nodeva! Varbūt pat garīgi nogalināja! Tagad Ligitai vismaz vajadzēja būt laipnai un pazemīgai, bet viņa ir lecīga un izaicino�i nekaunīga!

-�� Valdi! - es pagriezos pret vīrieti, kur�, izdzirdis manu skaļo uzsaucienu, manāmi satrūkās. - Ja tas tevi pārāk neapgrūtinātu, varbūt tu aizietu uz otru istabu? Es ar Ligitu gribu parunāties divatā!

-���� Vai tad jūs jau pagāju�oreiz par visu neizrunājāties? - Valdis izbrīnījies prasīja un lēnām cēlās kājās.

-�� Nē! - Ligita spēji iekliedzās. - Es tevi lūdzu! Paliec! Neatstāj mani vienu! Lai viņ� runā ar mums abiem!

Man principā bija vienalga. Es tikai kārtējo reizi nicīgi pasmīnēju un tā arī nesapratu, kāpēc Ligitai ir tik krasi noraido�a un atklāti naidīga attieksme pret mani, lai gan viņai vēl joprojām neko sliktu nebiju izdarījis. Bet nu beidzot kaut kas tomēr būs jāizdara, es domās nolēmu. Protams, neko īpa�i ļaunu, bet neko arī labu.

-��� Vari palikt! � es Valdim pamāju ar roku, un viņ� apsēdās. Tad pagriezos pret Ligitu. - Bet tu izslēdz televizoru!

Ligita paklausīja. Viņa televizoru izslēdza un tāda kā nobi�jusies klusi atgriezās savā iepriek�ējā vietā.

-��� Kas tālāk? - viņa painteresējās.

Da�us brī�us klusēju, tad bargā balsī sacīju:

225

-���� Es gribu, lai jūs abi no manas mājas pēc iespējas ātrāk pazustu! Zinu, ka pagaidām likums stāv jūsu pusē. Manu rīcību ierobe�o noteiktā septiņu gadu īrnieku tiesību nodro�inā�anas norma. Es tevi, Ligit, ne �odien, ne arī rīt diem�ēl likumīgi nevaru tā vienkār�i izsviest no �ejienes laukā. Man tev pretī jādod vai nu līdzvērtīgs dzīvoklis, vai arī jāizmaksā adekvāta naudas kom�pensācija. Bet man tevi ir jāapbēdina. Tu nedabūsi ne vienu, ne otru! Tu vispār nedabūsi neko! Es jums abiem pārceļo�anai uz Rīgu vai Preiļiem atvēlu vienu nedēļu! Sapratāt? Pa �īm septiņām dienām jūs mierīgi savāksiet savas mantiņas un beidzot izgaisīsiet

',6 � 382

gan no �īs mājas, gan manas dzīves. Tu jau zini, Ligit, - tev uz ielas nebūs jāpaliek. Tavai mātei Rīgā, Ģertrūdes ielā, pieder liels trīsistabu dzīvoklis. Tāpēc no manis negaidi ne naudu, ne citu dzīvokli! Tu un tavs draugs, protams, tūlīt var iebilst, ka tā tās lietas tomēr netiek kārtotas. Man, izpildot likuma prasības, vis�pirms noteikti vajadzētu griezties tiesā, un tikai tā var noteikt� Tas viss ir pareizi. Bet es nevaru tik ilgi gaidīt. Tāpēc jums �īs telpas ir jāatstāj ātri un labprātīgi!

-Vai jūs gadījumā nejokojat?-Valdis, nepatīkami pārsteigts, prasīja.

-�� Viņ� ir sajucis! � Ligita iesaucās. - Vai tu tie�ām, Harald, kaut uz mirkli varēji iedomāties, ka mēs patie�ām tā arī darīsim? Tā vienkār�i tevi tūlīt paklausīsim, paņemsim savas mantiņas un aiziesim?!

-�� Tie�i tā, � es apliecināju. � Jūs paklausīsiet, savāksiet savas mantiņas un aiziesiet.

-��� Par baltu velti?! - Valdis asā balsī iekliedzās.

-�� Es tavu izbrīnu un varbūt pat sa�utumu pilnīgi saprotu, � teicu un, neprasot atļauju, aizsmēķēju cigareti. - Tu esi biznes�menis, visus darījumus pieradis kārtot tikai ar naudas palīdzību, bet es savukārt savas dzīves pēdējos gados gandrīz vai visas darī�a�nas esmu pieradis risināt ar spēka palīdzību. Un tici, Valdi, arī �oreiz mans spēks būs stiprāks par tavu naudu.

-��� Vai tie ir draudi? � Valdis prasīja.

Sevī dziļi rāvu mazliet rūgtos cigaretes dūmus, un man bija sajūta, it kā mēģinu norit visu, kas mani kādreiz ir saistījis gan ar Ligitu, gan viņas nodevību.

-�� Jā, Valdi, tu esi sapratis pareizi, - es apliecināju. - Ja jūs neaiziesiet pa�i, es jums radī�u tādus apstākļus, ka jūs būsiet spiesti aiziet.

-�� Es sapratu, - Ligita, pagriezusies pret Valdi, sacīja. - Ko tu gribi no cilvēka, kur� piecus gadus nosēdējis cietumā kopā ar visādiem slepkavām un laupītājiem! Tagad pats kļuvis bandīts.

Es jau kuro reizi tovakar rūgti pasmīnēju un atkal sāku sevi nicināt par to, ka kādreiz �o sievieti biju tik neprātīgi mīlējis.

- Es neesmu bandīts, - sacīju. - Kā tu zini, es strādāju televīzijā par �urnālistu, tā ir mana profesija un man par to maksā labu algu. Bet kas attiecas uz bandītiem� Neslēp�u, ka man personiski ir pazīstami lielākie Latvijas kriminālās pasaules dū�i� Gan tie, kas vēl sē�, gan tie, kuri, ja es viņiem to palūg�u, da�reiz var tepat pastaigāties gar manu māju un, satiekot vai nu tevi, Valdi, vai arī tevi, Ligit, ar jums tā draudzīgi aprunāties� Kādas �ādai sarunai varētu būt sekas, negribu pareģot, ta�u domāju, ka nekas patīkams jūs negaida.

Ligita uz mani skatījās ar smagi ievainota zvēra acīm.

-�� Harald Vinter! - viņa nicīgi iesaucās. - Zemu gan tu esi kritis! Tā vien �ķiet, ka tu pats nemaz to neapjēdz, cik no�ēlojams esi kļuvis!

-�� Nē, Ligit, es to apjēdzu, - atbildēju. - Es saprotu, ka tas, ko nupat pateicu un ko esmu gatavs pret jums uzsākt, nekas labs nav. Ar to man nebūtu ko lepoties. Viss pareizi, Ligit. Bet tu stūrgalvīgi negribi atcerēties, ka, lau�ot man reiz doto vārdu, pārkāpjot zvērestu un mani nekrietni nododot, arī tu neesi pacēlusies nekādos gara augstumos. Tu daudz agrāk par mani kļuvi vairāk nekā no�ēlojama un nokriti tik zemu, ka sievietei vispār vairs zemāk nav kur krist�

-�� Varbūt tomēr iztiksim bez savstarpējiem apvainojumiem un draudiem? - Valdis mēģināja situāciju risināt daudz maz mierīgākā ceļā. - Varbūt tomēr �o konfliktu varam nokārtot savstarpējas sapratnes garā?

-��� Ko tu ar to domā?

-� Vai tie�ām mēs visi trīs nevaram atrast kaut kādus savstar�pēji pieņemamus kompromisus?

-� Nē! - Ligita spēji iesaucās, un tagad viņas acis uzbudinājumā mirdzēja vēl spo�āk. - Nekādus kompromisus! Tu mūs no �ejienes nevari izlikt! Pēc divtūksto� pirmā gada, varbūt. Bet, ja tu mums sāksi draudēt�

-��� Esmu jau sācis.

-��� Un ļoti slikti! Es sāk�u draudēt arī tev!

-��� Atjēdzies! Ar ko?!

-Ari tu laikam esi piemirsis, ka esmu �urnāliste un strādāju Latvijas televīzijā! Un kādā no saviem raidījumiem� Un kādā rakstā, ko publicē�u presē� Es visiem darī�u zināmu, ka tu esi biju�ais cietumnieks! Ka par dzērumā nobrauktu bērnu esi piecus gadus pavadījis ieslodzījumā! Un tāds cilvēks mums tagad lasīs morāli?! Katru nedēļu, sataisījis nopietnu ģīmi, no televizoru ekrāniem sabiedrībai stāstīs par mūsu valsts liku�miem un pilsoņu pienākumiem būt godīgiem un kristāltīriem?! Jāsmejas! Tevi tūlīt izmetīs no darba! Un tie�i tu, Harald, tu, ja gribēsi tur palikt, televīzijas studijā varēsi mazgāt grīdas, nevis es! Vēl vairāk! Tu nedrīkstēsi darīt pat to! Un zini, kāpēc? Tāpēc, ka es sabiedrības acīs tevi morāli iznīcinā�u gan kā �urnālistu, gan kā cilvēku! Ne tikai ar publicitāti par tavu noziedzīgo pa�gātni, ko viena daļa cilvēku tev arī varbūt varētu piedot, bet es nāk�u klajā ar vēl vienu publisku paziņojumu, pēc kura tu piedo��anu vairs nevarēsi gaidīt ne no viena!

Stipri izbrīnījies skatījos uz Ligitu un nekādi nespēju iedo�māties, ko viņa ir sadomājusi darīt.

Rūgti iesmējos.

-��� Kādu nelietību tu atkal esi iecerējusi?

-�� Nelietis esi tu! - Ligita skaļi atbildēja. - Tu! Es visai Latvijai darī�u zināmu, ka esi biju�ais �ekas aģents! Jā, jā! Tu esi �ekas maisos! Slepenais aģents ar segvārdu Edmunds\ Stuka�s! Un, kā jau teicu pirmīt, ja kāds tev vēl varētu piedot tavu kriminālo pagātni, tad �o pagātni tev jau nepiedos neviens īsts latvietis! Neviens! Dzirdi? Tu kļūsi nicināms un turpmāk savu maizīti varēsi pelnīt smagos me�a darbos vai stacijas tunelī ubagojot!

Mani Ligitas teiktais īpa�i nepārsteidza. Es pats, nelabu aiz�domu mākts, pirms kāda laika biju aizgājis uz Totalitārā re�īma dokumentē�anas centru un, nepatīkami pārsteigts, saņēmis oficiālu �īs iestādes izsniegtu izziņu, ka patie�ām atrodos maisā, esmu reģistrēts kā biju�ās Valsts dro�ības komitejas ār�tata darbinieks ar segvārdu Edmunds. Savervēts 1987. gada sākumā.

Atcerējos, ka pirms tam mani 1981. gadā un 1985. gadā cilvēks, kur� visiem atklāti bija pazīstams kā Valsts televīzijas un radio Dro�ības komitejas kurators, mani patie�ām arī mēģi�nāja oficiāli savervēt par savu aģentu. Ta�u, tā kā tas nozīmēja kaut ko rakstīt vai slepeni ziņot par saviem darba kolēģiem, ļoti asā veidā kategoriski atteicos. Pat tagad īsti nezinu, kāpēc viņ� mani toreiz tik neatlaidīgi mēģināja pierunāt un, kā izrādās, 1987.gadā arī sekmīgi savervēja! Vai tas bija manas mātes, vai arī manu aktuālo radio un televīzijas raidījumu dēļ, kur nesaudzīgi cīnījos pret mietpilsonību, pret ierāvējiem, valsts mantas izsaimniekotājiem, spekulantiem un morālo normu pārkāpējiem, pret kuriem toreiz nostājās un ko asi nosodīja arī oficiālā partijas ideoloģija?

1987. gada sākumā, kad jau pilnā sparā gāja vaļā Gorba�ova pasludinātā perestroika un atklātība; kad Valsts dro�ības komiteja jau vairs tik stingri nesekoja katram valsts iedzīvotāja solim, kad visi jau varēja diezgan brīvi izteikties un pat atklāti kritizēt vienīgās partijas darbību un politiku, man ar �o Dro�ības komitejas darbi�nieku iznāca tre�ā saruna. Atcerējies mūsu iepriek�ējās tik�anās reizes, �oreiz viņ� mani nemaz nevervēja. Dro�ībnieks tikai sīki izpra�ņāja, ko es domājot par jaunajām partijas ideoloģiskajām nostādnēm, par valdības darbību un ko par to visu domājot mūsu redakcijas kolektīvs? Atbildēju, ka par partijas pasludināto jauno kursu, par zināmu cenzūras atslābumu un vispār par jau krietni vien samanāmo brīvības vējiņu es kā pilsonis un ideoloģiskais darbinieks tikai priecājos! Un apsveicu!

�Bet kā jauno partijas politiku uztver pārējie redakcijas darbinieki?� viņ� prasīja. Un es atbildēju: �Tāpat - ar sajūsmu!�

Pēc tam viņ� uzprasīja, vai ar mani vēl kādreiz varētu aprunāties? Es atbildēju, kāpēc gan ne, piebilstot, ka viņ� varēs, ja tas viņu interesēs, uzzināt vienīgi manas personīgās domas par valstī notieko�o, bet nekādā ziņā ne citu cilvēku uzskatus.

�Labi,� viņ� teica, �es jau tāpat visu zinu, ko jūs katrs ne tikai runājat, bet arī domājat!�

Ar to arī saruna beidzās. Ta�u izrādās, ka tagad viss tā pa īstam tikai sāksies! Dro�ības komitejas darbinieks, kur� toreiz kūrēja Valsts televīzijas un radio komiteju, mani savos grāmat�vedības papīros tomēr bija reģistrējis kā savervētu aģentu!

Tas bija pretīgi un no viņa puses Joti negodīgi, ta�u tā kā es viņam ne par vienu cilvēku nebiju pateicis neko sliktu un mana sirdsapziņa arī pa �o līniju bija absolūti tīra un neaptraipīta, es diezgan ātri nomierinājos un vairs īpa�i neuztraucos. Galu galā, tas man bija (kā, starp citu, arī agrāk) diezgan vienaldzīgi, ko par mani var domāt atsevi�ķi cilvēki vai sabiedrība kopumā. Ta�u nepatīkami tas tomēr bija. Vēl vairāk! Ja �is savervē�anas fakts kaut kad nonāks atklātībā, man nomazgāties būs tikpat kā neie�spējami. Es varē�u stāstīt vai skaļi izkliegt savu patiesību uz katra ielas stūra katram pretimnācējam, vienalga, neviens man neticēs! Es viņu acīs un apziņā tā arī uz mū�īgiem laikiem palik�u kā cilvēks, kur� savā laikā ir sadarbojies ar �eku!

Gribēju piecelties un Ligitas skaistajā ģīmītī no visa spēka ietriekt dūri. Ta�u savaldījos, atkal aizsmēķēju cigareti un nicīgi viņu noskatīju no galvas līdz kājām.

-��� Tas būs ļoti negodīgi, � es pateicu.

-��� Un tu vēl runā par godīgumu? - Ligita sa�utusi kliedza. - Bet mūs izlikt uz ielas ir godīgi?!

-��� Tev uz ielas nav jāpaliek, - es atgādināju.

-��� Nekas tev nesanāks! - Ligita atcirta. � Mēs �eit paliksim līdz septiņu gadu termiņa beigām, tas ir, līdz divtūksto� pirmajam gadam, bet pēc tam tiesāsimies! Ta�u, ja tu kaut vēl vienu reizi �eit ieradīsies ar tik nekaunīgu un nelikumīgu prasību, es izdarī�u to, ko nupat apsolīju! Es tevi izgaismo�u un visi uzzinās, ka esi bijis �ekas aģents!

-��� Kā tu to vispār uzzināji? - es painteresējos. - �āda veida informācija, ja nav speciāla iemesla un atļaujas, pagaidām publiski nekādi nav izpau�ama un jebkura cilvēka piederību �ekas aģentu pulkam var noteikt tikai tiesa.

Ligita iesmējās. Tie bija skaisti, skali un ļoti patīkami sievietes smiekli. Tā parasti smejas uzvarētāji.

-�� Es ta�u esmu �urnāliste, - Ligita atgādināja. - Man visur ir pazī�anās un nav tādas vietas, kur es nespētu dabūt sev vajadzīgo informāciju!

-Tu vienkār�i esi brīni�ķīga! - es pateicu. - Brīni�ķīga neliete!

-��� Jā! Lai tā būtu! No tā man ne karsts, ne auksts!

-��� Man tāpat, Ligit! Ne karsts, ne auksts, vienīgi�

Piecēlos, lēnām �ķērsoju istabu un nostājos apmēram sola

attālumā no sievietes, kura man kādreiz ar savu skaistumu, izturē��anos un seksuālo temperamentu bija izraisījusi vājprātam līdzīgu sajūsmu un mīlestību, bet drīz vien ar savu nekrietno nodevību bija tik stipri atvēsinājusi, ka salstu vēl �odien.

-��� Ligit, - es klusi, gandrīz vai lūdzo�i teicu. - Kaut vienreiz dzīvē mazliet atdzesē savas asinis un sāc domāt nevis ar vagīnu, bet gan savām smadzenēm! Tava spītē�anās neko nedos! Viss notiks tā, kā to gribē�u es! Līdz �im tev neko sliktu neesmu izdarījis un īsti nesaprotu, kāpēc tu tik slikti izturies pret mani. Lai gan jeb�kur� psihologs to dro�i vien izskaidrotu diezgan skaidri - tava asā un visai pretīgā �odienas izturē�anās un attieksme pret mani vienkār�i ir tavas vainas apziņas izraisīta aizsargreakcija pret maniem iespējamiem pārmetumiem par tavu neuzticību. Zem�apziņā tu saproti, ka esi vainīga, ka esi, tautas valodā runājot, pēdējā mauka, bet to visu mēģini noslēpt aiz uzspēlētas bravūras, ar izaicino�u izturē�anos, atklātiem draudiem un pat �antā�u. Bet tev nekas no tā neiznāks! Es garantēju. Cilvēki, kuri tā dara un ar skaļas �antā�as palīdzību mēģina kaut ko sasniegt, bie�i apklust uz visiem laikiem� Neaizmirsti, ka bez manis tepat vien netālu no tevis ir vēl da�i cilvēki, kuri alkst tev atriebties daudz stiprāk nekā es! Tā ir tavas vainas dēļ bojā gāju�ā bērna māte Māra, viņas brālis un pārējie radinieki! Negribu tevi baidīt, bet visai iespējams ir tas, ka kādu vakaru tavs skaistais purniņ� tiek apliets ar sērskābi vai kādu citu ķīmisku vielu un tu nekad vairs pie televizora ekrāna netiksi klāt! Un tavam draugam Valdim kādu dienu var uzsprāgt lepnais Mersedes limuzīns, un vispār viņa firma var īsā laikā izputēt! Man nav jāstāsta, kā tās lietas notiek, bet tās notiek gandrīz vai katru dienu. Tā kā esiet gudri, klusi un mierīgi. Citādi vēl var iznākt, ka tavs Valdis stāvēs uz ielas stūra ar izstieptu roku, bet tu kļūsi par stacijas ieleni. Par vislētāko no lētākajām - viena ātra kniebiena un spļāviena vērta. Tik vien, Ligit. Atklāti sakot, tu jau �odien neko vairāk nemaksā�

Pagriezos, atkal lēnām �ķērsoju istabu, atvēru durvis un izgāju laukā. Pēc tam pagāju garām savai automa�īnai un pa smil�aino ieliņu aizgāju līdz jūrai. Tā, apsegusies ar nakti, izskatījās vēl nekad neredzēti melna un draudīga.

Kā jebkura cilvēka dzīve. Nekad nevari zināt, kāds spēcīgs vilnis, atvars vai straume tevi pēk�ņi satvers, ieraus sevī un, ja būsi vāj�, iznīcinās vai vismaz padarīs uz visu mū�u nelaimīgu.

13.

Sajūta bija vairāk nekā riebīga.

Māja beidzot tika atbrīvota no visiem tās iedzīvotājiem un tagad stāvēja tuk�a kā izlaupīta.

Dzīvību �ajā mājā vēl uzturēja vienīgi mana elpa un soļi.

Vēl pavisam nesen biju pārliecināts - ja tas reiz notiks, ja savā mājā atkal varē�u dzīvot viens, es noteikti bū�u laimīgākais cilvēks pasaulē. Bet, kad tas patie�ām arī notika, no laimes sajūtas nebija ne vēsts.

Apak�stāvs stāvēja tuk�s kā kapli�a pēc bērēm. Ligita ar Valdi sev līdzi bija paņēmu�i pat visas manas vecās grāmatas - Hemin- gveja, Viļa Lā�a, D�eka Londona, Aleksandra �aka un Balzaka kopoto rakstu sējumus. No pamestajām istabām visapkārt virmoja savādi auksts un mazliet atbaido�s klusums. Vienu brīdi radās sajūta, ka �is klusais tuk�ums kā slapja un netīra grīdas lupata man cie�i pielīp pie sejas, ķermeņa un dvēseles un sāk �ņaugt tik spēcīgi, ka gandrīz vai skrie�us izskrēju laukā un ātri uzkāpu otrajā stāvā.

Arī no turienes Dzintra vai nu savas skopulības, pieraduma vai nepiecie�amības dēļ tāpat bija izvākusi visas mēbeles, vienīgi gala istabā nez kāpēc atstājot pie sienas plauktu, uz kura stāvēja liela kristāla vāze ar divdesmit piecām sakaltu�ām rozēm. Es nesapratnē paraustīju plecus un tikai pēc krietna brī�a beidzot apjēdzu, ka tās ta�u ir tās pa�as divdesmit piecas baltās rozes, kuras es Dzintrai uzdāvināju mūsu kāzu dienā�

Nesteidzoties piegāju pie loga. Jūrā atkal lēnām slīka milzīgi liela sarkana saule, visa padebe�a mala izskatījās kā asinīs iemērkts palags, un mani negaidīti pārņēma drausmīga, visas domas un dvēseli stindzino�a vientulības sajūta. Tā bija tik spēcīga, ka ļoti gribējās vai nu piedzerties, vai arī izdarīt pa�nāvību.

No visa spēka iekrampējos loga palodzē, aizvēru acis un skali �ukstēju: - Saņemies, Harald, saņemies, veco zēn, un tieci �im mirklim pāri! Pēc tam būs labi! Pēc tam tu atkal varēsi justies kā uzvarētājs, tu atkal būsi stiprāks par tiem dzīves apstākļiem, kurus tev sagādāja da�i kādreiz ļoti tuvi cilvēki, bet kurus zināmā mērā sev sagādāji arī pats. Savaldies un esi mierīgs! Atceries - tava spēja savaldīties un palikt mierīgam pat ļoti kritiskās situācijās, ne vienreiz vien ir pat izglābusi tavu dzīvību! Ta�u kāpēc es, nolādētais, toreiz nespēju savaldīt savas jūtas pret Ligitu, kad viņa, izmisusi un nelaimīga, sauca mani palīgā?

Kāpēc es paklausīju?! Kāpēc tajā mirklī nespēju būt kurls un bezjūtīgs? Kāpēc es tomēr skrēju palīgā? Kas man nāca palīgā toreiz drūmi svinīgajā tiesas zālē, klausoties netaisno tiesas spriedumu vai smirdo�ajā cietuma kamerā, kad mani uzreiz aplenca �etrpadsmit naidīgi purni?

Kas man palīgā nāks tagad, kad mani grib nogalināt auksta vientulība?

Es te varētu kliegt līdz balss aizsmakumam. Es varētu saukt palīgā kaut visu pasauli, tik un tā neviens neatnāks. Ja nu vienīgi atskries kāds noplucis suns.

Aizsmēķēju cigareti, noskumis raudzījos vakara krēslā un atcerējos dienu pirms nedēļas, kad sēdēju restorāna Rīga bārā, kuru kādreiz larvie�u rado�ās inteliģences pārstāvji nez kāpēc bija iesauku�i par Skapi , un, drūma garastāvokļa nomākts, lēnām dzēru slaveno grieķu konjaku Metaxa .

No kādreizējās vienmēr jautrās un gai�ās Skapja noskaņas �eit vairs nebija ne smakas. Glu�i tāpat kā nekas pa�laik manā mājā nebija palicis pāri no iepriek�ējās dzīves. Vienīgi skumji smeldzīgas atmiņas, kas, diem�ēl, glu�i kā �ī puskrēslā tītā telpa, neradīja ne mazāko siltuma sajūtu.

Pie da�iem galdiņiem sēdēja vairāki atlētiska auguma pui�i ar īsi apgrieztiem matiem un mobilajiem telefoniem rokās, bet pie viņu sāniem smēķēja un smējās spilgti izkrāsoju�ās un ļoti īsos bruncī�os apģērbtas meitenes.

Pēc kāda laika, acīmredzot tikai tagad telpas puskrēslā mani ieraudzījis, pie manis pienāca slavenais Jūrmalas bandīts Rad�a - pus�igāns, puslatvietis, ar kuru kādreiz pamatskolā biju mācījies vienā klasē, bet daudz vēlāk cietumā divus gadus pavadījis vienā kamerā.

-�� Sveiks, Hari! - Rad�a sveicināja, paspieda roku un apsēdās blakus. - Nupat tikai tevi pamanīju. Te ir tik tum�s, ka tepat uz vietas varētu arī drātēties .

-��� Vai tās ir prostitūtas? - ar galvu pamāju uz sievie�u pusi.

-���� Zināmā mērā, - Rad�a atbildēja. - Kā katrs tās vērtē. Varbūt kādu gribi? Es tev tūlīt vienu uzdāvinā�u.

-��� Kā jebkuru lietu?

-Jā. Kā �o cigare�u paciņu vai spo�i mirdzo�u pelnu trauku.

-��� Paldies, Rad�a, nevajag.

-��� Vai tevi atpakaļ paņēma sieva? Nu, tā Ligita?

-��� Viņa ir apprecējusies ar citu.

-��� Baigā maita, vai ne?

-��� Tādas diem�ēl viņas ir visas.

-��� Manējā gan mani sagaidīja.

-��� Tad tev ir laimējies.

-��� Ar ko? Ar uzticīgu sievu?

-��� Ar ko tad vēl?

-Jāsmejas! Viņa ir uzticīga tikai tāpēc, ka no manis �ausmīgi baidās. Skaidri zina - ja kaut kas tāds notiktu, es viņai tūlīt pār�grieztu rīkli!

-�� Tad kāda velna pēc tev vispār tāda sieviete ir vajadzīga? - nesapratnē jautāju.

-��� Katram normālam vīrietim ir jābūt sievai, - Rad�a atbildēja.

-��� Tad es laikam esmu nenormāls, - sacīju. - Man nekad vairs nebūs nevienas sievas.

-��� Nez, vai vienas maukas dēļ�

-��� Nē, Rad�a, ne vienas. Es tagad sievietes spēju vienīgi nīst.

-��� Un stulbi dari! Atkārtoju - nav vērts vienas maukas dēļ�

-��� Tu neko nesaproti. Ligita nav mauka. Viņa vienkār�i ir pēdējā sterva!

-��� Vai tas nav viens un tas pats?

-��� Maukas ir nesalīdzināmi vērtīgākas. Viņas var pat mīlēt. Bet stervu var tikai nosist. Neko citu viņas nav pelnīju�as.

-��� Varbūt tev ir taisnība, - Rad�a domīgs teica. - Nestrīdos. Kur palika tā Māra, kuru mēs toreiz vasaras sākumā meklējām?

-��� Nezinu, - es meloju. - Kā tu pazīsti viņas brāli?

-���� Nejau�i iepazināmies slēgtā pasākumā, ko kādā no biju��ajām valdības vasarnīcām rīkoja da�as cienījamas personas.

-��� Biezie?

-�� Autoritātes stāv nesalīdzināmi augstāk par visiem biezajiem!

-��� Par tevi es vēl neko nesaku, bet kā tādā gadījumā tur varēja gadīties Māras brālis D�okijs? Neticu, ka tas ir viņa īstais vārds.

-��� Tā ir iesauka, atvasināta no vārda D�ons. Bet D�ons savu�kārt ir atvasināts no vārda Jānis. Skaidrs?

-��� Kāpēc viņam ir kļi�ka ? Viņ� ir kādā bandā?

-��� Gandrīz. D�okijs ir miesassargs kādai ļoti cienījamai auto�ritātei.

-��� Kāpēc?

-���� Tāpēc, ka viņ� ir vairākkārtējs godalgoto vietu ieguvējs Eiropas �empionātos d�udo cīņā, bet tagad ar panākumiem startē kikboksa sacensībās. Smagajā svarā. Joki mazi. Viņ� ir labi uztre- nējies. Padomju laikā dienējis specnazā .

-��� Vai tu zini, ka viņa tēvs ir viens no mūsu Augstākās tiesas tiesne�iem?

-��� Zinu gan. Par ko tu brīnies?

-��� Par to arī brīnos.

-��� Atklāti sakot, mazliet jocīgi jau tas iznāk. Ta�u, ja atce�ramies se�desmito gadu hipijus� Viņi gandrīz vai visi, it sevi�ķi Amerikā, nāca no ļoti bagātām un respektablām bur�uā ģimenēm. Vecāki bija inteliģenti un ieņēma augstus amatus valsts iestādēs, firmās un valdībā. Domāju, ka arī D�okijs izrāda kaut kādu protestu pret pastāvo�o mūsu birokrātisko ierēdniecību, tiesu un valdo�o bagātnieku �ķiru.

Labu laicii.iu klusēju. Nesteidzoties ielēju glāzē konjaku un to piestūmu pie Rad�a rokas.

-��� Iedzer!

Rad�a glāzi izdzēra tuk�u un apēda vienu sviestmaizīti.

-��� Paldies! Labi dzīvojam?

-��� Nesūdzos.

-��� Dzirdēju, ka tu tagad bie�i uzstājoties televīzijā un lamājot biju�os zekus. Vai tā ir?

-��� Ne glu�i. Es patie�ām bie�i uzstājos televīzijā, bet nevienu nelamāju. Tikai �ad tad izsaku savas domas par mūsdienās tik bie�i sastopamo nepamatoto vardarbību.

Rad�a iesmējās.

-��� Vai tad ir arī pamatota vardarbība?

-��� Nesmejies! - es teicu. � Tu to zini simtreiz labāk par mani.

-��� Zinu gan, - Rad�a piekrita. - Neviena sabiedrība, sākot jau ar senajiem ēģiptie�iem, nekad nav spējusi iztikt bez valsts varas varmācības pret savu tautu. Zagts, laupīts un slepkavots ir vienmēr. Tas diem�ēl turpināsies, kamēr vien uz �īs zemes dzīvos cilvēki.

-��� Tu domā, �ie netikumi cilvēkos ir jau iedzimti?

-��� Domāju gan. Visiem! Vienīgi ne visiem tie atklājas. Ta�u piemērotos vai ekstremālos apstākļos� Jebkur� cilvēks var kļūt slepkava. Un par to nemaz nevajag �ausmināties. Tā ir dabiska lietu kārtība.

-��� Iespējams, - domīgs piekritu un arī iztuk�oju glāzi.

-��� Zini, pagāj�onedēļ man nomira māte, - Rad�a negaidīti pateica.

-��� Jūtu tev līdzi, - klusi sacīju. - Viņa tev bija laba.

-��� Kur nu atrast vēl labāku! - Rad�a iesaucās. - Divpadsmit bērnu! Jūrmalā laikam nebija nabadzīgākas ģimenes par mūsējo. Bet tas, Harald, mūs tikai rūdīja. Es nemaz ne�ēlojos. Nezinu, vai tas ir labi vai slikti, bet es jau sen vairs nepazīstu tādas jūtas kā līdzcietība, �ēlums, mīlestība� Man tie ir tikai tuk�i vārdi.

tU ' i*

Es zināju un zinu savu likteni. Dzim�anas dienā, kad man palika se�padsmit gadi un es saņēmu pasi, māte man mājās izlika kārtis. Kā �odien atceros - gandrīz melnās vien bija. Māte tā arī pateica - tev, dēls, nekad nebūs bērnu, tev nebūs laimīgas dzīves, tu ilgus gadus pavadīsi drūmā kroņa mājā, līdz kādā naktī mirsi vardar�bīgā nāvē� Viss iznāk pareizi. Vienīgi ceru, ka �ī vardarbīgā nāve mani pārsteigs sirmā vecumā.

-��� Rad�a� � es teicu un dziļi ieskatījos viņa ogļu melnajās acīs. - Diez vai. Varbūt vienīgi tad, ja tu kardināli izmainīsi savu dzīvi.

Rad�a paskatījās uz mani.

-��� Tikai nāve spēj kardināli izmainīt cilvēka dzīvi, - viņ� dobjā balsī pateica. � Viss pārējais� Nelaimīga vai ļoti laimīga mīlestība, vientulība, nabadzība un pat kādā nelaimes gadījumā radies fizisks kroplums būtībā mūsu dzīves pamatus neskar. Tas viss vienīgi var izmainīt mūsu domā�anu, bet cilvēka mū�s tik un tā būs tie�i tāds, kādu to paredzējis mūsu liktenis. Atkārtoju - dzīvi kardināli izmaina vienīgi nāve.

Labu laiciņu klusēju. Aizsmēķēju cigareti. Pavēroju zāli. Tad pagriezos pret Rad�u.

-���� Zini, veco zēn, - klusi teicu. - Es atradu savas mātes slepkavu.

Rad�a neslēpa izbrīnu.

-Ja mani atmiņa neviļ� Tev jau vispār nemaz mātes nebija!

-��� Vai esmu nokritis no debesīm?

-��� Tā da�reiz izskatās.

-��� Māte tika nogalināta piecdesmit pirmajā gadā, kad vēl nebiju sasniedzis trīs gadu vecumu. Es viņu tikpat kā neatceros.

-��� Kas viņu nobeidza?

-���� Māte bija �urnāliste, rakstīja par to, kas notiek laukos. Kolhozi, cīņa par ra�u, cīņa par saimniecisko plānu izpildī�anu, cīņa ar kosmopolītismu, cīņa pret ideoloģiskajiem pretiniekiem un nacionālistiem. Viņu no�āva toreizējie me�a brāļi.

-��� Jūtu tev un viņai līdzi. Agrāk tu to nezināji?

-��� Tikai pa�u nonāvē�anas faktu. Sīkumus nē.

-��� Ko domā darīt?

-���� Neesmu vēl izlēmis. �odien tas bandīts skaitās varonis. Preto�anās kustibas dalībnieks, iznīcinot komunistus, cīnījies par Latvijas brīvību�

-��� Māte bija partijniece?

-��� Nē. Viņa strādāja partijas avīzē.

-��� �odien tas skaitās gandrīz vai noziegums.

-���� Tā ir, - es smagi nopūtos. - Bet viena vai ļoti daudzu cilvēku noslepkavo�ana pēckara gados, ja to ir izdarīju�i tolaik me�os sabēgu�ie cilvēki, �odien nekāds noziegums neskaitās. Stipri savāda ir �ī pasaule, vai ne?

Rad�a piekrīto�i pamāja ar galvu.

-��� Pasaule vienmēr ir bijusi vājprātīga, - viņ� teica. - Tāpēc arī vienmēr tik grūti izprotama. Tas, kas �odien ir slikts, rīt jau var izrādīties pavisam labs. Un otrādi.�odienas labais rīt jau var tikt novērtēts kā kaut kas ļauns un nepiedodams. Tev, Harald, ir taisnība. Ne �ī pasaule, ne cilvēki nav tā vērti, lai viņu labā pakustinātu kaut vienu smadzeņu kroku vai labās rokas pirkstiņu! Viss, ko tu dari, ir jādara tikai savā labā. Varbūt tas nav pats taisnīgākais mūsu dzīves likums, ta�u visgudrākais gan.

Mēs atkal katrs izdzērām pa glāzei konjaka, tad es ar roku viegli pieskāros blakussēdētāja plecam.

-��� Rad�a� - viņu klusi uzrunāju. - Vai tu manā labā vari izdarīt kaut ko labu?

Rad�a pasmaidīja:

-��� Tas būtu pilnīgā pretrunā ar to, ko nupat sacīju! Bet klāj vien vaļā! Varbūt arī palīdzē�u. Vai gribi, lai novācu tavas mātes slepkavu?

-�� Nē! - strauji pakratīju galvu. � Viņ� ir mans. Bet es gribētu palūgt� Manā Jūrmalas mājā dzīvo manas abas biju�ās sievas. Dzintra aug�stāvā, Ligita apak�stāvā, bet pats mitinos pie krustmātes Dubultos. Dzintra no Asaru mājas vistuvākajā laikā aizies labprātīgi, ta�u Ligita un viņas jaunais vīrs� Viņ� ir kādļs apavu tirdzniecības firmas direktors vai prezidents. Valdis Barkāns. Brauc ar deviņdesmit ceturtā gada Mersedesu. Es nezinu kā ar to Valdi, bet Ligitu tu tomēr fiziski neaizskar. Vienkār�i ar viņu parunā! Tu jau zini - kā. Ligitas mātei Rīgā pieder trīsistabu dzīvoklis. Lai viņa vācas uz turieni! Mana runā�ana neko nedeva. Dabūju atpakaļ vienīgi draudus, ka viņa mani publiski atmaskos kā biju�o zeķu un �ekas aģentu.

-��� Vai tas atbilst patiesībai?

-Kas?

-��� Par to �ekas aģentu?

-��� Nē. Bet maisā es esmu.

-��� Kā tas ir iespējams?

-�� Tā ir un būs ar daudziem. Bet, lai to jēdzīgi izskaidrotu� Mums te būtu jāsēd līdz rītam.

-��� Vai tavā televīzijā nezina, ka esi biju�ais zeks?

-��� Zina.

-��� Un kas?

-��� Nekas. Neņem galvā.

Rad�a da�us mirkļus saspringts domāja, tad pasniedza roku.

-���� Labi, Harald. Tev es izpalīdzē�u. Pie tam vēl par baltu velti. Lai tā ir daļa no mana parāda, ka toreiz zonā lielo nekārtību laikā izglābi man dzīvību.

-��� Neko tu man neesi parādā, � es teicu.

-Atceries, Hari, ir lietas, ko mēs nedrīkstam aizmirst. Mēs varam neko arī nedarīt, bet aizmirst nedrīkstam. Tu neaizmirsti savas mātes slepkavu, neaizmirsti Ligitas nodevību, es savukārt cita starpā neaizmirsī�u, ka tu man kādā ārkārtīgi bīstamā dzīves situācijā nāci palīgā un mani izglābi. Dots pret dotu. Labais pret labo, ļaunais pret ļauno. Arī tas ir viens no �īs pasaules tais�nīgākiem likumiem.

Rad�a aizgāja. Pēc kāda laika, izdzēris atliku�o konjaku, arī es devos prom.

Pēc divām dienām naktī, nevienu neievainojot, uzsprāga un sadega Valda Barkāna mājas pagalmā atstātais dārgais Mersedes-Benz limuzins. Bet vēl pēc divām dienām Ligita ar Valdi, izsauku�i kravas taksometru, sakravāja savas un arī manas biju�ās mantas, grāmatas un mēbeles, un aizbrauca prom.

Ko Rad�a Ligitai, kādu vakaru viņu pārsteidzis netālu no mājas, bija pateicis un ar ko draudējis, es nezinu. Man tikai uz darbu Rad�as vārdā piezvanīja kāds cilvēks un pateica: �Viss kārtībā, Vintera kungs. Rīt viņi no jūsu mājas izvāksies.�

Un viņi patie�ām izvācās.

Vai man vajadzēja viņu tik viegli nesodītu palaist prom?

Nezinu.

Nekādu lielo vēlē�anos viņu sodīt neizjutu. Es tikai rūgti iedomājos, ka varbūt tevi, brīnumskaistā Ligita, kādreiz sodīs kāds cits vai pati dzīve.

Tā arī vēlāk notiks. Bet tobrīd es jutos apmierināts ar to vien, ka viņa vairs nedzīvoja manā mājā, un es tur tagad varē�u būt viens.

Pagaidām man ar to pietika.

14.

Es pēdējo vakaru sēdēju krustmātes vasarnīcas pla�ajā verandā un ar nedaudz apmulsu�u skatienu caur logu rūtīm skatījos uz dārzu. Manām acīm pavērās skumj� skats � nelielā vēja raustītas, no ābelēm negribīgi krita dzeltenas lapas, turpat netālu no saviem spilgti krāsainajiem vasaras tērpiem atbrīvojās arī kļavas un bērzi, bet vairākās dobēs lēnām noziedēja pēdējās rudens puķes.

Kas notiks tālāk? Sāksies lieti, vēji un dubļi, un atkal viss kļūs netīrs un kails. Cilvēki gaidīs ziemu, lai �ī pasaule vismaz ārēji izskatītos balta un tīra. Bet mēs zināsim, ka tas patie�ām tā tikai izskatīsies. Pasaule un cilvēki joprojām būs asinīm un mēsliem apķēzīti, naida, atriebības un varbūt da�reiz arī mīlestības piepildīti.

Cilvēku mantkāre un varaskāre, salīdzinājumā ar kurām tik daudzu nosodītā miesaskāre ir vistīrākais, kas �ai smirdo�ajā pasaulē ir atrodams.

Kungs, kalps un vergs.

Iedomīgs galvaspilsētas ierēdnis un izmisumā iedzīts zem�nieks pie pa�a aizdedzināta rudzu lauka.

Bandīts, slepkava un vēl dzīvs zīdainis, ko māte vienaldzīga iemetusi Centrāltirgus atkritumu tvertnē.

Veikali priek� bagātajiem un veikali priek� nabagiem.

Skaistas sievietes, kurām nekaunīgi valsts naudas iz�ķērdētāji un veiksmīgi spekulanti uz viņu labi koptajām miesām apliek briljantu kaklarotas, un fabrikas strādnieks, kur� kārtējo reizi, nesaņēmis savu smagā darbā godīgi nopelnīto naudu, kautrīgi sievai pasniedz par pēdējiem santīmiem nopirktu maizes klaipu.

Bērni, kurus vecāki sūta mācīties uz Londonas, Amerikas vai Parīzes privātskolām, un bērni, kuri noskrandu�i un izsalku�i, ubagodami un zagdami, skraida pa Stacijas tuneli.

Jautras, dzīvespriecīgas studentes, un nosalu�as meitenes, gai�dot kādu nogribēju�os klientu uz �aka un Bruņinieku ielas stūra.

Bet nekādu bruņinieku sen jau vairs nav.

Ir deputāti, policisti, ierēdņi, ir biju�ie sarkanie gvardi un pelēkie leģionāri, katrs ar savu taisnību un pārliecību, un ir biju��ie padomju partizāni un nacionālie me�abrāli, kuri tik reti savu naidu un ieroci vērsa pret vācie�iem vai krieviem, bet galveno�kārt, pret mūsu pa�u latvie�iem�

Ir patrioti, nodevēji, visu varu līdzskrējēji, bendes un upuri, ideoloģiski bļauri un smaido�i diplomāti, bezbailīgi karavīri un dezertieri, uzvarētāji un zaudētāji, kvēli revolucionāri un vēl kvēlāki kontrrevolucionāri, baņķieri un bir�as mākleri, dedzīgi nacionālisti un ne�aubīgi pārliecinātie komunisti, Jēzus Kristus, Allaha un Būdas pielūdzēji, izvirtuli un dzērāji!

Jā, un, protams, esat arī jūs - godīgie un svētie!

Bet kur jūs visi būsiet pēc desmit, trīsdesmit, simts vai tūkstots gadiem?! Kur paliks jūsu pilis, būdas, nauda, vara, dārg�lietas, lozungi, solījumi, naids un dziesmas?!

Viss būs izkūpējis un sairis pī�ļos. Viss būs nogrimis aizmirs�tībā un satrūdējis mēslos. Viss būs beidzies.

Memento, Quia pulvis est! (Neaizmirsti, cilvēk, ka esi tikai pī�ļi!)

Bet mū�īgi paliks �ī zeme un jūra un tad visticamāk visiem būs pilnīgi vienalga, kādas tautas dzīvos uz �īs zemes, kādā valodā tās savstarpēji sapratīsies, kādas dziesmas dziedās un kāda karoga kuģi tuvosies �im baltajam piejūras krastam.

Un varbūt tikai kāds bezgala sirms vīrs, palicis vēl no mūsu laikiem, mierīgs sēdēs �ai pa�ā vietā un ar saproto�u smaidu noska�tīsies uz mū�ībā aizgāju�ajiem gadiem, uz jūru un �o zemi.

Vecais vīrs jutīsies apmierināts. Pasaule beidzot būs pārstājusi trakot un cilvēki, kādās vecās, putekļainās grāmatās izlasīju�i vārdu naids, nezinās, ko tas kādreiz nozīmējis. Bet varbūt �ajās senajās grāmatās izlasīju�i vārdu mīlestība, viņi tāpat nezinās arī �ī vārda kādreizējo nozīmi.

Pasaule būs daudz savādāka, un cilvēki būs pavisam citi.

Ja vispār būs�

Bet neskatoties ne uz ko, kā parasti no rītiem joprojām leks saule, un naktīs spīdēs zvaigznes, un vēj� debesīs trieks mākoņu gubas, un līs lietus, un kaut kur izvirdīs vulkāni un trīcēs zeme, un dzērves rudeņos lidos uz dienvidiem, un no kokiem kā prieka vai bēdu asaras kritīs dzeltenas lapas�

Dzirdēju, kā klusi atvērās durvis un verandā ienāca Māra. Viņa klusiem soļiem pienāca pie manis, nedaudz izbrīnījusies paskatījās uz promne�anai sagatavotajām divām sporta somām un, mazliet nobijusies, nostājās man iepretim, ar savu augumu aizsegdama rieto�o sauli. Ta�u spilgti sarkanā debess joprojām palika redzama.

-��� Vai kaut kur esi sataisījies braukt? � Māra prasīja.

-��� Jā, - es atbildēju.

-��� Tālu?

-�� Ne visai. Ja brauk�u ar vilcienu, tad tikai trīs pieturvietas. Bet, ja ceļā do�os ar automa�īnu, tad būs jānobrauc vienpadsmit kilometri.

-��� Ko tas nozīmē? � Māra jautāja.

-��� Tas nenozīmē neko, - es sacīju. - Vienkār�i pārceļos uz citu dzīves vietu.

-��� Esi atradis citu sievieti? - Mārai nedaudz iedrebējās balss.

-����� Nedomāju, ka ari tu esi tikpat stulba kā pārējās, � es mazliet aizkaitināts pateicu. - Ja vīrietis kaut kur iet prom, viņ� katrā ziņā tūlīt skrien pie citas, jā? Bet es nekad ne pie vienas vairs savā dzīvē neaizie�u. Un neviena vairs neatnāks pie manis! Nesa�protu, kāpēc ne tev, ne pārējām nekad neienāk prātā, ka vīrietis da�reiz vienkār�i grib pabūt viens, vai viņ� ari aiziet pats pie sevis.

-��� Pats pie sevis? - Māra nesapratnē paraustīja plecus.

-Jā, - piekrīto�i pamāju. - Pats uz savu māju.

-��� Tu esi nodomājis atgriezties savā Asaru vasarnīcā?

-��� Es to visu laiku esmu gribējis.

-��� Pie kā tu tur atgriezīsies, Harald? Pie Dzintras vai Ligitas?

Rūgti iesmējos.

-��� Es atgriezī�os pie sevis! - iesaucos. � Vai pirmīt nedzirdēji? Es atgriezī�os pie savas bērnības, pie savas jaunības un savām skaistākajām dzīves dienām!

-��� Tātad pie Ligitas� � Māra smagi nopūtās.

-���� Manas laimes laiks bija tad, kad iemīlējos Dzintrā! - es pateicu. - Kad apprecējos, kad piedzima mūsu bērns. Tas laiks, ko pavadīju kopā ar Ligitu, bija neprātīgas kaisles laiks. Nezinu, vai to var vienādot ar laimi, ta�u arī tas nebija slikts.

-��� Un kāds tev �ķiet �is laiks, ko tagad esi pavadījis kopā ar mani? - Māra joprojām ar mazliet drebo�u balsi vaicāja.

-���� Nekāds, - es atklāti atbildēju. - Mums pagāju�ā laika mirkli atmiņā iespie�as tāpēc, ka tad esam biju�i vai nu ļoti laimigi, vai arī ļoti nelaimīgi. Bet kas ir noticis ar mums? Nekas, Māra! Da�us mēne�us kāda vasarnīcā esam biju�i kaimiņi. Tik vien.

-�� Un nekas vairāk nav noticis?! � Māra gandrīz vai iekliedzās.

-��� Piedod, � es sacīju. � Da�reiz vēl pamīlējāmies.

-��� Tas nebija tikai da�reiz.

-���� Tas notika simts rei�u, - es sacīju. - Tas notika tūkstots rei�u. To, Māra, mēs darījām miljons rei�u, - es turpināju. - Vai palika labāk?

Māra papurināja galvu.

-��� Palika sliktāk, - viņa atzinās.

-��� Tā tam arī vajadzēja būt, - es teicu. - Vienmēr, kad mēs sevi kā automa�īnas benzīna bāku uzpildām ar ilūzijām, nekad nevajag brīnīties, ka pārāk tālu netiekam. Vienkār�i vajadzēja ieliet īsto degvielu.

-���� Es zinu tikai viena veida degvielu, kas cilvēkus dzen uz priek�u, - Māra nopietna pateica. - Tā, Harald, ir mīlestība.

-���� Bet es zinu citu. Mani piemēram tagad uz priek�u dzen alkas pēc miera un vientulības. Mīlestība, mīļā Māra, tā pati ilūzija vien ir, tāpēc jau arī mēs visi nelaimīgi stāvam ceļa malā, mājam ar rokām un lūdzamies, lai kāds mūs paņem līdzi. Bet pietur un paņem tikai retais.

Māra pienāca cie�i klāt, negaidīti iesēdās klēpī un apvija rokas ap manu kaklu.

-��� Kāpēc tu, Harald, negribi būt viens no �iem retajiem?

Es Māru maigi noskūpstīju. Viņa pateicīgi pasmaidīja.

-��� Vai tagad ir slikti?

-��� Nē, Māra, tagad ir taisni brīni�ķīgi, - es atbildēju. - Bet turpmāk savā atliku�ajā dzīvē gribu atrast un turēties pie tā, ko nevar tik viegli pazaudēt kā sievieti vai mīlestību.

Māra ilgi klusēja, tad tikko sadzirdami sacīja: - Mēs ar laiku �ai dzīvē pazaudējam visu. Nav nekā tāda, ko varam paturēt uz mū�u. Jā, es tev piekrītu. Viss ir īslaicīgs. Bet, mīļo Harald� Kāpēc �o mums tik īsi atvēlēto laiku mēs nevaram izmantot, dzīvojot savstarpējā mīlestībā? Vai tev un man tad patie�ām būtu sliktāk?

-���� Jā, - es atbildēju. - Man vismaz noteikti. Piedod par atklātību, Māra, bet es tevi �ai dzīvē neesmu meklējis. Tu neesi mana sieviete. Es tevi nemīlu un nekad arī neiemīlē�u. īsto iemeslu nezinu, bet tas noteikti saistās ar pirms se�iem gadiem notiku�o traģēdiju. Mēs abi tur bijām bez vainas. Ta�u tu pazau�dēji bērnu, es pazaudēju brīvību. Tu par to ļoti priecājies un juties gandarīta. Bet tās, Māra, ir sliktas jūtas. Ja ari es toreiz būtu vainīgs un man tā patie�ām nejau�i būtu gadījies� Priecāties par to, ka kāds cilvēks saņem bargu sodu, ka �is cilvēks ilgus gadus tiks pazemots un viņam ļoti sāpēs� Nezinu, Māra.

Man grūti iejusties tavā psihē, tev acīmredzot vēl grūtāk manā. Bet tas jau tāpēc netraucēs mums arī turpmāk palikt draugiem.

Māra skumji pasmaidīja.

-���� Labi, Harald. Paliksim draugi. Ja kādreiz noilgo�os pēc tevis, kur lai es tevi meklēju?

-�� Turpat, Māra. Jūrmalā, Asaros, Pumpuru ielā un tā tālāk.

-��� Paldies. Es nezinu, vai vientulība ir labāka par mīlestību�

-��� Kā uz to skatās, - es teicu. - Vientulība cilvēkā sliktākajā gadījumā izraisa skumjas, bet mīlestība, ja viss pajūk, parasti rada naidu. Kas ir labāk?

-��� Vai tu, Harald, vairs nepieļauj iespējamību, ka kādreiz var arī nekas neizjukt?

-��� Pieļauju, - es atbildēju. - Bet kamēr pastāv vēl otra iespēja� Viss, Māra! Man pietiek! Es no �īs spēlītes izstājos! Viss, kas tagad saistās ar mīlestību, sievietēm, ģimenes dzīvi, bērniem, uzticību, atbildību vienam par otru, ar bailēm savu mīļoto cilvēku pazaudēt, mani vairs neinteresē. Man jau tas viss ir bijis, un es to visu jau esmu pārdzīvojis.

-��� Ko tu tādā gadījumā vēl gaidi no dzīves? - Māra uzprasīja.

-��� Neko, - es atbildēju un, skumju jūtu pārņemts, skatījos, kā aiz horizonta jūrā iegrimst baigi liela saule un visa rietumu puses debess kļūst arvien sarkanāka.

15.

Televīzijas pārraides Kriminālie notikumi redaktore Karīna Veide se�as minūtes pirms tie�ās pārraides sākuma ar pārspīlēti norūpēju�os ģīmi pienāca man klāt un smagi nopūtās.

-��� Harald! Man ir nelāga priek�nojauta�

-��� Tāda tev ir pirms katras pārraides, - es atgādināju. - Bet nekas slikts nenotiek.

-���� Ta�u tagad, kad mēs pirmo reizi ejam gaisā tie�raidē ar skatītāju piedalī�anos� Es nezinu, kādus jautājumus viņi tev uzdos, ko viņi prasīs, par ko interesēsies, varbūt pat rupji lamāsies�

-���� Tu ta�u to visu kontrolēsi! Ja kāds sāks runāt rupjības, telefonu atslēdz! Tik vien tā darbiņa!

-���� Kā pats jūties?

-��� Tā nekas. Neliels drebulis ir, bet tas pāries, tiklīdz sāksies pārraide. Ja tā gadīsies, vai es uz kādu jautājumu varu arī neat�bildēt?

-����� Protams! Ta�u, ja tevi kāds skatītājs ar savu jautājumu spēji nokaitina, tomēr mēģini sevi saturēt rāmjos.

-��� Es pacentī�os. Tātad �etrdesmit piecas minūtes? -Jā.

-��� Bet ja neviens nezvanīs? Vai piezvanīs tikai da�i skatītāji?

-���� Tad tev pārraidei atvēlētais laiks kaut kā būs jāaizpilda vienam.

-Kā?!

-Tā nu būs tava problēma! Kaut ko muldi! Tomēr no krimi�nālām tēmām pārāk tālu neaizej.

-��� Vai prēmija būs?

-��� To nu prasi Vilnim!

-���� Bet ko lai prasu no tevis? Saki atklāti, Karīn, tu savam vīram vari būt neuzticīga?

Karīna da�us mirkļus domāja. Viņai bija glīta seja, krūtis lielas, svārciņi īsi, kājas garas� Viss, kas vajadzīgs, lai jebkuram vīrietim, viņu ieraugot, galvā tūlīt nāktu ļoti pareizas domas�

-���� Ja būtu piemērots vīrietis īpa�os apstākļos� - Karīna domīga sacīja. - Ja man pa�ai rastos īpa�s psiholoģisks noska�ņojums�

-��� Tu �o lietu pārāk sare�ģī, - es teicu. - Viss ta�u ir daudz vienkār�āk.

Karīna atkal apklusa un vērīgi uz mani paskatījās.

-��� Vai tu mani gribi? - viņa negaidīti atklāti uzprasīja.

Es vēlējos viņai samelot, ta�u nolēmu teikt patiesību.

-�� Tu, lūdzu, Karīn, neapvainojies, bet es tevi negribu. Vien�kār�i nedaudz iesildos pirms pārraides.

-�� Ja nav noslēpums, vai tev ir kāda sieviete? - Karīna jautāja.

-��� Nē, - es atbildēju, - un ļoti ceru, ka nekad arī nebūs.

tik.

Karina dziļā no�ēlā pa�ūpoja gan galvu, gan savus slaidos gurnus.

-�� Vai tu, būdams ilgsto�ā ieslodzījumā, gadījumā neesi kļuvis..?

-���� Nē, nē! - es atbildēju. - Lai pierādītu pretējo, man tevi vajag pavest?

-�� Varbūt tas nemaz nebūtu slikti, - Karīna koķeti pasmaidīja.

-��� Es par to padomā�u, - sacīju un ar kreiso roku noglāstīju viņas kāju augstu virs ceļgala.

-��� Tevī ir kaut kāds magnētisks spēks, - Karīna no�ukstēja, ātri atkāpās soli atpakaļ un atkal kļuva lieti�ķa. - Tagad, Hari, pie darba! Vēl divas minūtes. Lai tev labi veicas!

Karīna aizgāja uz blakus telpu un pie lielas pults, kur mir�guļoja simtiem krāsainas lampiņas un tikpat daudz slēd�u, bet iepretim virs sienas loga pārdesmit monitori, apsēdās blakus pārraides re�isoram Ivaram un gaidīja reklāmas beigas. Kad salkani smaido�ā un līdz nāvei apnikusī Lilita Ozoliņa ar savām veļas pulvera OMO paciņām un tīrajiem krekliem beidzot bija pazu�dusi no televizoru ekrāniem, atskanēja diezgan drūma mūzika, parādījās tradicionālie pārraides Kriminālie notikumi titri, un uz televizoru ekrāniem skatītāji ieraudzīja mani. Biju ģērbies gai�i pelēkā uzvalkā, baltā kreklā un Hugo Boss veikalā par divdesmit pieciem latiem nopirktā zilas krāsas viegli mirdzo�ā kaklasaitē.

-�� Cienījamie televīzijas skatītāji! - es sacīju. - �ovakar, at�ķi�rībā no citām reizēm, mēs jums nesniegsim nekādu kriminālo notikumu vizuālo informāciju. Pagāju�ajā nedēļā, tāpat kā parasti, ir notiku�as vairākas slepkavības, izvaro�anas, laupī�anas un zādzības no dzīvokļiem un automa�īnām. Tāda diem�ēl ir mūsu ikdiena, un jums ir jāzin ne tikai smalko aprindu hronika, bet arī tas, kas notiek mūsu sabiedrības padibenēs. Jūsu sa�utums ir liels. Redakcijai ir pienāku�as desmitiem mūsu pārraides skatī�tāju vēstules, uz kurām mēs fiziski nespējam atbildēt. Tāpēc uz jūs interesējo�iem jautājumiem es �ovakar pacentī�os atbildēt mūsu tie�raidē. Sevi�ķi tāpēc, ka gan labvēlīgās, gan naida pilnās vēstules gandrīz vai visas ir adresētas personiski man. Redakcijas telefonus jūs zināt, tātad varam sākt!

Nepagāja ne da�as sekundes, kad jau atskanēja pirmais zvans.

-���� Labvakar! - runāja klusa sievietes balss. - Vairākās savās televīzijas pārraidēs un da�os rakstos presē jūs arī iestājaties pret nāves soda piemēro�anu slepkavām. Kāpēc?! Vai tie�ām jums nav �ēl �o slepkavu upuru? Kāpēc jūs neaizstāvat viņus, bet gan neģējus, kuri nav cilvēka vārda cienīgi? Tādā gadījumā arī jūsos pa�ā trūkst kaut kā cilvēciska!

Es ar grūtībām noriju siekalas un samocīti pasmaidīju.

-��� Man par to, kundze, ir grūti spriest, ta�u domāju, ka mēs visi kā bioloģiskas būtnes esam piederīgi cilvēku sugai. Vienalga, vai tas ir visprimitīvākais Austrālijas aborigēns, vai Hārvardas universitāti beidzis amerikānis; vai tās ir mūsu pa�u latvie�u skaistumkaralienes, vai �aka ielas nodzēru�ās prostitūtas. Mēs visi esam cilvēki. Jā, cienītā kundze, vai tas jums patīk vai ne, arī visdrausmīgākais slepkava tomēr ir cilvēks. Iespējams, ar stiprām psihiskām novirzēm, un tomēr cilvēks. Es nekad nevienu slepkavu neesmu aizstāvējis. Es, kā vairums mūsu valsts iedzīvotāju, esmu vienīgi publiski aizstāvējis katra cilvēka tiesības uz dzīvību un dzīvi.

Atkal zvanīja. Bija dzirdama dobja vīrie�a balss.

-�� Vai jums, Harald Vinter, par �o savu pārliecību nevajadzētu kaunēties?

-��� Kāpēc gan?

-��� Tāpēc, ka jūs, aprobe�otais, nespējat apjēgt, ka slepkava ar savu rīcību, tas ir, noslepkavojot otru cilvēku, jau pats sevi apzi�nāti ir atskaitījis no pārējiem cilvēkiem! Viņ� jau vairs nav cilvēks! Jo normāli cilvēki ta�u viens otru neslepkavo! Tie parasti ir izņēmuma gadījumi, tāpēc jau likumdevējs pret tādiem necilvē�kiem ir arī paredzējis izņēmuma soda veidu! Bet valsts prezidents un jūs�

-��� Paldies, ka vismaz �ādā sakarā mani salīdzinājāt ar Valsts prezidentu, - es teicu. - Ta�u nāves sods kā izņēmuma soda veids ir jau atcelts divdesmit se�ās pasaules valstīs un piecpadsmit ASV �tatos! Nedomāju, ka tur likumdevēji ir biju�i tikpat aprobe�oti

kā es.

Atkal ietark�ķējās telefons un dzirdēju normāla vīrie�a balsi.

-���� Lūdzu, neslēpjoties atbildiet, vai tas atbilst patiesībai, ka jūs pats esat bijis noziedznieks un piecus gadus pavadījis cietumā?

-��� Tas patiesībai atbilst tikai daļēji, - es rūgtā balsī atbildēju. -Jā, patie�ām, es piecus gadus esmu pavadījis ieslodzījumā, bet noziedznieks nekad neesmu bijis.

-��� Vai jūs, būdams zonā, sastapāt kaut vienu notiesāto, kur� būtu atzinies, ka attiecībā pret viņu tiesa ir bijusi taisnīga un viņ� tik tie�ām ir vainīgs?

-��� Tādu tur bija vairākums.

-��� Kāpēc tad jūs sevi neatzīstat par vainīgu?

-��� Tāpēc, ka patie�ām biju nevainīgs.

-��� Maz ticams.

-��� Un tomēr.

-��� Vai jūs notiesāja par slepkavību?

-��� Nē, - es atbildēju. - Mani notiesāja par nonāvē�anu aiz neuzmanības.

-���� Tātad tomēr vainīgs bijāt! - vīrie�a balsī nepārprotami skanēja apmierināta līksmība.

-��� Vai jums tas sagādā prieku?

-���� Nē, Vintera kungs! Prieku man sagādā tas, ka vainīgais vienmēr saņem pelnīto sodu!

-��� Kāpēc jūs par to priecājaties?

-��� Es atvainojos, Vintera kungs, bet jūs patie�ām esat apro�be�ots! Tāpēc, ka tas ir taisnīgi!

Da�us mirkļus klusēju, no sev blakus noliktās glāzes iedzēru vairākus malkus ūdens, tad iek�ēji nedaudz saņēmos, jo skaidri apzinājos, ka tas, ko nupat pateik�u, daudziem jo daudziem �ķitīs nepieņemami un pat apvainojo�i. Bet to, ko domāju, to, kas bija mana pārliecība, nepateikt es nevarēju.

-��� Cienījamie skatītāji! - atkal uzrunāju visus �īs televīzijas pārraides iespējamos skatītājus. - Stipri �aubos, vai pasaulē, nemaz nerunājot par mūsu mazo valstiņu, atradīsies daudz cilvēku, kuri absolūti skaidri zinātu un spētu argumentēti pierādīt vai vismaz pārliecino�i izskaidrot, ikdienā bie�i lietotos jēdzienus, - kas tad vispār cilvēku dzīvēs, viņu savstarpējās attiecībās un rīcībā ir tas, ko mēdzam atzīmēt kā taisnīgi vai netaisnigp. Ko nozīmē �ai pasaulē darīt kaut ko labu vai ļaunu ? Kas ir pareizs, kas nepareizs ? Ko nozīmē dzīvot godīgi un ko īsti nozīmē dzīvot negodīgi ? Vai visas pareizās atbildes uz �iem jautājumiem patie�ām ir jau pateiktas pirms vairāk nekā divtūksto� gadiem uzrakstītajās Bībeles lappusēs, mūsdienu sabiedrības uzskatos un da�u juristu sastādītajos valsts Kriminālkodeksos? Es par to stipri �aubos. �aubos kaut vai tāpēc, ka līdz �im brīdim neviens, kaut viņ� būtu ieguvis simts augstākās izglītības un apveltīts ar visspo�āko prātu, nespēj sniegt atbildi, kas tad vispār ir noziegums? Ļoti vienkār��ojot, varētu teikt, ka tas ir jebkura likuma pārkāpums, lai gan mēs tai pa�ā laikā saprotam, ka starp likuma pārkāp�anu un noziegumu tomēr ir milzīga starpība! Tātad � kas vispār ir noziegums? Atklāti atzīstos - es to nezinu! Un nezinu kaut vai tāpēc, ka katras valsts Kriminālkodeksā slepkavība tiek uzskatīta par vissmagāk sodāmo noziegumu, bet tai pa�ā laikā valsts vara un arī sabiedrība slavina un apbalvo cilvēkus, kuri, piemēram, kara laikā ir nogalināju�i desmitiem, simtiem un pat tūksto�iem cilvēku! Tātad �ajā gadījumā otra cilvēka slepkavība ir uzskatāma par goda, varonības un cilvēka cildenākās rīcības paraugu! Jā, daudzi tūlīt iebildīs, tas ta�u ir tikai kara laikā! Nez kāpēc aizmirstot, ka jau pats kar� ir ne tikai kādas atsevi�ķas valsts, bet visas cilvēces lielākais noziegums!

Un kas notiek �odien? Es atvainojos, cienījamie televīzijas skatītāji, ta�u uzskatu, ka mēs visi vai vismaz lielākā daļa mūsu sabiedrības , �odien ir ļauna, atriebīga un skaudīga, kurai turklāt krietni vien saļodzīju�ies gandrīz vai visi priek�stati par godīgumu un taisnīgumu! Jā, mēs izsalku�ie, pazemotie un visu cerību zaudēju�ie, �odien dzīvojam starp neiedomājamu bagātību un galēju nabadzību, starp liekulību, meliem, alkatību un varaskāri! Mēs neticam saviem deputātiem un valdībai, bet neviens ta�u mums neliedz pa�iem būt labiem, godīgiem, kārtīgiem, apzi�nīgiem, līdzjūtīgiem un cilvēciskiem! Alkstot citus bargi jo bargi sodīt, kas nenoliedzami ir viena no ļaunuma izpausmēm, pati sabiedrība kļūst agresīva un ļoti ļauna. Atcerieties, ar kādu vājprā�tam līdzīgu prieku daļa sabiedrības uzņēma ziņu, ka zemessargs Juris Bojārs, kas, starp citu, ir ari juridisko zinātņu doktors, no�āva kādu automa�īnas zagli! Eiforija par �o varoņdarbu bija tik liela, ka viņu jau sāka ieteikt pat valsts prezidenta amatam! Atkal nonākam pie tā pa�a vecā � tātad ir labas un pareizas slep�kavības, un ir sliktas un nepareizas ! Ir pilnībā attaisnojamas slepkavības un ir ļoti bargi sodāmas slepkavības! Bet tas ta�u ir kaut kāds juridisks un morāls absurds! Cilvēki mīļie! Vai tad jūs pa�i neapjēdzat, ka tas viss ir galēji stulbi un no veselā saprāta viedokļa pilnīgi nepieņemami?!

Tas pats attiecībā uz kādreizējiem �ekas un Viktora Arāja zonderkomandas cilvēk�āvējiem! Tas pats pa lielākai daļai attiecas arī uz tā sauktajiem mūsu nacionālajiem partizāniem! Kāda starpība, vai cilvēku nogalināja pasaules revolūcijas, vai Jaunās Eiropas vārdā?! Kāda starpība, vai cilvēkus slepkavoja tāpēc, ka viņi nosacīti bija baltie, bet citi sarkanie ?! Un drausmīgi, ja viens no mūsu valsts prokuroriem, kā, piemēram, Uldis Strēlis vai vēsturnieks Uldis Ģērmanis vis�ausmīgākos noziegumus pret cilvēcību, ko kādreiz pastrādāju�i daudzi mūsu tautie�i, at�taisno ar to, ka, lūk, ir bijis Baigais 1941. gads, ir biju�as depor�tācijas un cilvēku ap�au�ana Baltezerā, Centrālcietumā un citur! Tie neap�aubāmi ir baigi noziegumi pret cilvēcību, kuriem, protams, nav un nevar būt nekādu attaisnojumu, ta�u tādā gadī�jumā ari mūsu pa�u latvie�u pastrādātās zvērības un noziegumi pret cilvēcību nedrīkst tikt attaisnoti ar �o cilvēku naidu pret ne�ēlīgo padomju varu! Ar �o naidu var tikai izskaidrot notiku�o slepkavību motivāciju, bet �ī motivācija ne juridiski, ne morāli nedrīkst kalpot kā nozieguma attaisnojums! Ja nedomāsim un nerīkosimies citādi, mēs nekad nekļūsim ne par augstas kultūras tautu, ne kristīgās reliģijas piekritējiem, ne arī vienkār�i par godī�giem un ētiski tīriem cilvēkiem!

Smagi nopūtos un apklusu. Tas nu bija pateikts, lai gan tā patiesībā bija tikai neliela daļiņa no tā, ko es vispār domāju par �iem jautājumiem. Neko nepateicu, kāpēc mēs tik maz un tik reti gan presē, radio, televīzijā sludinām humānisma un vispār�cilvēciskas idejas un vērtības, bet galvenokārt nodarbojamies ar melno propagandu, ar vienu slepkavu attaisnojumiem, bet citus slepkavas savukārt aicinām saplosīt gabalu gabalos? Kur ir pali�kusi mūsu tautas godprātība, darba prieks, ētiskie un reliģiozie priek�stati par cilvēku cie�anām un sāpēm, līdzjūtība pret nelaimē nonāku�ajiem? Kur palikusi pārliecība, ka ne visdārgākā manta, ne arī kāda politiskā ideja nekad nevar būt vērtīgāka ne par viena cilvēka dzīvību? Ka tie�i ikviena cilvēka dzīvība ir pats dārgākais un viņa prāts un apziņa ir visunikālākais, kas vispār �ai pasaulē pastāv. Ta�u, viens otru nogalinot gan karu, gan atriebības, gan taisnīga soda vai citu iemeslu dēļ, mēs tomēr patiesībā stāvam uz daudz zemākas attīstības pakāpes nekā dzīvnieki. Lai dabā saglabātu savu eksistenci, neviens dzīvnieks savas sugas brāli nenogalina, turpretī mēs to darām ar vislielāko skubu, �im no�ē�lojamam priekam izdomājot arvien jaunus un jaunus iemeslus!

Tūlīt atskanēja kārtējais telefona zvans. Spiedzo�ā balsī runāja kāds ļoti nokaitināts vīrietis.

-��� Paklausieties, jūs, Harald Vinter! Vai gadījumā mēs visi, kuri nupat dzirdējām jūsu boļ�evistiskā garā norunāto tirādi, nevaram jūs uzskatīt par latvie�u tautas ienaidnieku?

-���� Varat, - es atbildēju. - Jūs mani varat uzskatīt par ko vien vēlaties, tās ir jūsu tiesības, tāpat kā man ir tiesības izteikt savus uzskatus. Ta�u ar to, ka mani turat par tautas ienaidnieku, manis uzdotos jautājumus un problēmas atrisināt nav iespējams.

-��� Var! - vīrietis iekliedzās. - Jūs vienkār�i ir jāno�auj!

Atkal grūtsirdīgi pasmaidīju.

-���� Cik bezgala daudz cilvēku �ai pasaulē jau ir no�auts! Miljonu miljoni! Bet kas tad tāds ir panākts? Nekas! Ko ar savu drausmīgo ne�ēlību panāca Lielā fran�u, Piektā gada un Oktobra revolūcijas? Ko panāca ārprātam līdzīgais Pirmais un Otrais pasaules kar�? Ko panāca mūsu pēckara me�abrāļi? Ko izmainīja nesenais serbu, horvātu un musulmaņu drausmīgais cilvēku slaktiņ� biju�ajā Dienvidslāvijā? Ko panāca asiņainie Staļina un

Hitlera re�īmi, kas gadu desmitiem ilgi cilvēkus �āva no rīta līdz vakaram? Ko ir panāku�as senās Romas, Lielbritānijas, Austroun�gārijas, Krievijas un Vācijas impērijas, iekarojot un sev pakļaujot arvien jaunas un jaunas sve�zemju teritorijas? �odien viss atkal ir atgriezies sākotnējā stāvokli. Jūs cilvēku varat nogalināt sava prieka vai ļaunā prāta dēļ, jā, kāpēc gan ne, ta�u ar to nevar izmai�nīt ne lietu būtību, ne jau ar Dieva ziņu noteikto pasaules kārtību.

Atkal zvanīja. �oreiz runāja, �ķiet, veca sieviete.

-���� �urnālista kungs! Man gan jūs vairāk gribas saukt par biedru�

-�� Tad tā ari dariet! - es pateicu. - Biedrs - tas ir ļoti labs vārds.

-��� Nē, jūs patie�ām esat komunists! Kāpēc jūs vienmēr visur uzbrūkat mūsu nacionālajiem partizāniem? Bet viņi ta�u bija varoņi! Viņi boļ�evikiem atriebās par viņu zvērībām, bet jūs viņus saucat par bandītiem! Varētu domāt, ka jūs esat �ekists!

-��� Cienītā kundze! - es teicu. - Tie�i to pa�u es varētu domāt ari par jums! Atcerieties, kā cilvēkiem pēckara gados vajadzēja krietni apdomāt katru vārdu, ne rikai, ko izteicām publiski, bet ari starp saviem draugiem! Tūlīt varēja atrasties kāds varas pār�stāvis, kur� tev atklāti kliegtu sejā: �Ko, tev nepatīk mūsu padomju vara? Tu esi bur�uāziskais nacionālists!� �odien jūs un jums līdzīgie savā aprobe�otībā dara glu�i tāpat! Ja kāds kaut ko pasaka ne tā, kā domājat jūs, uzreiz seko nosodījums, un birka klāt. �Viņ� ir komunists vai �ekists!� Bet godīgi un daudz maz prātīgi cilvēki �īs spēlītes jau sen tā vairs nespēlē! Gudri vai kaut ar nelielu intelektu apveltīti cilvēki vienmēr pacietīgi uzklausa otra cilvēka viedokli un uzskatus, bie�i diskutē vai pat karsti strīdas, ta�u tāpēc viņiem nekad neienāk prātā slepkavnieciski nodomi! Nekad nerodas naids vai atriebības kāre! Viņi vienmēr paliek cilvēki, ko es novēlu ari jums! Esat mierīga, pacietīga, otru cilvēku saproto�a un piedot spējīga! Ticat, ja mēs spētu visi kļūt tādi , �ī pasaule, kurā mums nolemts pabūt tikai īsu mirkli, uzreiz kļūtu daudz siltāka, patīkamāka un nesalīdzināmi dro�āka! Mūs neapdraud ne posto�i plūdi, ne vulkānu izvirdumi, ne zemestrīces, ne plēsīgi zvēri! Vislielākās briesmas mums draud vienīgi no cilvēkiem.

Atkal skaļi iezvanījās telefons.

-��� Labvakar, Vintera kungs! - sacīja samtaina sievietes balss. � Paldies par jūsu raidījumiem, paldies par nupat pateiktajiem vārdiem! Man patīk, ka jūs, savos raidījumos runājot par smagiem un visai pretīgiem noziegumiem, nekad tomēr neaizmirstat aicināt skatītājus darīt tikai labus darbus, nostāties pret visa veida mūs�dienu ļaunuma izpausmēm un būt cilvēkus mīlēt spējīgiem. Tas ir ļoti svarīgi, lai gan tajā pa�ā laikā neizsakāmi grūti. Novēlu jums būt laimīgam un veselam!

-��� Paldies! - es stipri saviļņots teicu. - Mīlēt - tas patie�ām ir ļoti grūti. Lai arī jums labi veicas!

Vēl atskanēja da�i nenozīmīgi zvani, un līdz ar tiem raidījums beidzās. Biju glu�i nosvīdis un raidījuma beigas sagaidīju ar lielu atvieglojumu.

Vēl paliku sēdam aiz studijas ovālā galda, kad pie manis pienāca redaktore Karīna Veide.

-��� Nu, kā bija? - es tūlīt painteresējos.

-�� Tā nekas, - Karīna atbildēja. - Viss kārtībā. Ta�u pa kaklu tu dabūji pamatīgi.

-�� To jau ari varēja gaidīt. Tie�i �ī niknā neiecietība pret citu uzskatiem mūsu nacionāļus arī rada stipri līdzīgus astoņpadsmitā gada fanātiskajiem boļ�evikiem. Kas nav ar mums, tas ir pret mums! Stulbi, vai ne?

-��� Jā, Harald, � Karīna piekrita. - Kā toreiz, tā tagad.

Atkal ar nedaudz noguru�u skatienu noskatīju Karīnu no

galvas līdz kājām. Viņa man �ķita kārdino�a un varbūt tikai �ova�kar ari ļoti vēlama. Karīnai bija trīsdesmit se�i gadi, divas pusauga meitas un vīrs, kur� par operatoru strādāja Latvijas valsts tele�vīzijā. Zināju, ka viņ� pa�laik atrodas ārzemju komandējumā - aizbraucis līdzi kādam korim uz Spāniju.

-��� Tev vairs studijā nav jāpaliek? - es vaicāju.

-��� Nē, � Karīna papurināja galvu. - Tūlīt kul�os uz māju.

-Ja tev nekas nav pretim, varu aizvest.

-��� Tu esi ar ma�īnu?

-��� Kā vienmēr.

-��� Tas būtu brīni�ķīgi! - Karīna priecīga sacīja. � Tu jau zini, es dzīvoju Mārupē un tur tagad nokļūt, pusnaktī� Tā ir baigākā problēma!

-�� To mēs atrisināsim ļoti vienkār�i, - es teicu. - Tevi aizvizi�nā�u kā princesi!

-���� Labāk tomēr aizvizini kā draugu, - Karīna sacīja. � Nesen viena jauka princese traģiski aizgāja bojā.

-���� Tā tam acīmredzot arī vajadzēja notikt, - es teicu. - Iemīlēties - tas vienmēr nozīmē apmēram to pa�u, ko izlēkt no lidma�īnas bez rezerves izpletņa vai trakā ātrumā ar automa�īnu drāzties pa līkumotu kalnu ceļu, skaidri zinot, ka vakar mehā�niķis atvienojis bremzes�

-��� Tad tāds mehāniķis nekur neder, - Karīna sacīja. - Viņ� jāpadzen.

-��� Nekas, mīļā, nesanāks, - es teicu un piecēlos. - Mehāniķi sauc Liktenis, un viņ� no darba nav atlai�ams. Tā kā vai nu brauc un stūrē uzmanīgi, vai arī neiemīlies!

Nakts bija gai�a. Spidēja pilns mēness, un visa melnā debess bija tik ļoti izraibināta ar spo�ām zvaigznēm, kā ar briljantiem bija izraibināta tik bezjēdzīgi bojā aizgāju�ās princeses Diānas karaliskā diadēma.

Karīnas vecākiem Mārupē piederēja kaut kad vēl se�desmito gadu beigās uzcelta savrupmāja, un es automa�īnu apstādināju netālu no sētas vārtiņiem.

Karīna sēdēja man blakus, lietus mētelis bija pavēries, un es redzēju miesas krāsas zeķēs ietērptas augsti atsegtas kājas� Diezgan nekaunīgi uz tām skatījos, jutu arvien pieaugo�āku satraukumu un uzreiz tīri praktiski nodomāju, ka būtu daudz ērtāk, ja Karīnai kājās patie�ām būtu zeķes, nevis zeķubikses�

-��� Paldies, Harald, - Karīna mīļi pasmaidīja. - Tas bija ļoti jauki no tavas puses. Pirmo reizi braucu tik dārgā un ērtā auto�ma�īnā. Kā tu pie tādas tiki?

-�� Vinnēju loterejā, - es atbildēju, mazliet paliecos uz Karīnas pusi, uzliku plaukstu uz viņas kājas un lēnām roku slidināju aug�up. Karīnai patie�ām kājās bija zeķes, un viņa manu roku neatraidīja. Es uzreiz sapratu, ka viņa ir jau gatava. Paliecos vēl vairāk uz Karinas pusi un kaisli pieplaku viņas sārtajām lūpām. Karīna vētraini �im skūpstam atbildēja. Pēc tam klusi pateica: - Vēl viens tāds skūpsts, un es vairs neizturē�u�

-�� Tu jau tagad vairs neturi, - es sacīju. - Tev ar vīru vienmēr ir labi?

-��� Jā, - Karina, mirkli padomājusi, atbildēja. - Bet tu man iepatikies jau pirmajā dienā, kad ieradies pie mums.

-��� Kāpēc tu to neizrādīji jau agrāk?

-��� Pirmkārt, esmu precēta sieva. Otrkārt� Negribas, ka par to visi darbā kla�otu. Ja tev piemistu kaut nedaudz romantikas� Man nekas nebūtu pretim, ja �is sakars mums būtu slepens.

-��� Tas nav slikti izdomāts, ta�u kāpēc �im sakaram vēl būtu vajadzīga romantika?

-���� Nezinu. � Karīna paraustīja plecus. � Tā ta�u tomēr ir skaistāk.

-��� Nodarboties ar seksu, ja tas notiek labprātīgi, vienmēr ir skaisti, - es sacīju. - �im nolūkam nebūt nav vēl vajadzīga roman�tiska vide, laiks vai mīlestība. Tie�i otrādi. Pilnvērtīgam seksam mīlestība parasti pat traucē. Vismaz pirmajā laikā.

-���� Es to nezināju. - Karīna domīga sarāva uzacis. � Tās ir muļķības.

-��� Iespējams, - piekritu. - Es tā vienkār�i domāju.

-��� Kāpēc?

-���� Es vairs neticu mīlestībai, neticu sievietēm. Bet �im mirklim es ticu. Es ticu, ka man blakus sēd jauka un loti simpā�tiska sieviete, ticu, ka viņai nekas nav pretim pamīlēties ar vīrieti, kur� viņai patīk; ticu, ka tas nebūs nekāds lielais grēks un, ja mēs patie�ām tūlīt sagrēkosim, esmu pārliecināts, ka tev un man būs labi, un tu to nekad nevarēsi uzskatīt par neuzticību vīram�

-��� Kā tad to varētu nosaukt, ja ne par neuzticību?

-��� Nezinu, - es atbildēju, atkal savu plaukstu uzlikdams uz Karīnas kājas augstu virs ceļgala, kur beidzās zeķes. Tām bija ļoti grezna, �picaina aug�daļa, kas tūlīt vēl vairāk mani sakairināja, bet nespēja izraisīt nekādas dziļākas jūtas pret �o slaido kāju un dārgo zeķu īpa�nieci. Man pat radās aizdomas, vai tikai Karina tās �ovakar nebija uzģērbusi speciāli, jau po�oties uz darbu, pare�dzēdama iespēju, ka mēs pusnakti varētu atrasties pie viņas mājas manā automa�īnā�

-��� Harald� - Karīna klusi sacīja. - Pasaki, ka tu mani mīli. Es zinā�u, ka tie ir meli un tomēr, lūdzu, pasaki!

-��� Kāpēc tas tev ir vajadzīgs?

-��� Man tomēr būs vieglāk.

Es iesmējos.

-����� Mīlā Karīna! Es nekad vairs mū�ā nevienai sievietei neteik�u, ka viņu mīlu! Es �os vārdus esmu aizmirsis, un �īs jūtas man ir sve�as. Bet� Ja tev to darīt ir smagi, tad nedari! Nevajag! Atvadīsimies, viens otram novēlēsim labu nakti un visu aizmir�sīsim! Neviens jau uz to mūs nespie�. Ja tagad nepamīlēsimies, rit ta�u tāpēc nenomirsim!

Karīna pasmaidīja un apkrita man ap kaklu.

-����� Es, Harald, tevi nekad neesmu spējusi saprast, - viņa �ukstēja. - Bet tu man ļoti patīc! Patiesībā tu esi mans vīrie�a tips un tāpēc�

-���� Nevajag! - es viņu palūdzu. - Neko nevajag sacīt! Vārdi vienmēr izjauc visskaistākos nodomus. Mēs ta�u esam pieaugu�i cilvēki un daram to, ko gribam, un nedaram, ko negribam. Vai tie�ām vienmēr ir jāmelo, jāizliekas, kaut kas jāsola un no kaut kā jāatsakās? Karīn! Viss ir daudz vienkār�āk un tāpēc arī dabiskāk un skaistāk!

Karīna sāka mani vētraini skūpstīt, es spēcīgi glāstīju viņas krūtis un kājas, līdz Karīna, glu�i kā apreibusi, prasīja: - Kā tu mani paņemsi? Es nekad ma�īnā to neesmu darījusi.

-�� Es arī ne, - atzinos. - Bet visticamāk, ka mums jāpārvācas uz aizmugurējā sēdekļa!

Kad tas tika izdarīts, mēs līdz pusei izģērbāmies, es Karīnu iesēdināju klēpī ar seju pret sevi. Dro�i vien tāpēc, ka tas notika mums neparastos apstākļos, izjutām tādu baudu, kādu reti bijām piedzīvoju�i.

Kad viss beidzās, kad bijām atpūtu�ies, atvadīju�ies, un es ar ilgu skatienu pavadījis Karinu, līdz viņa pazuda aiz savas mājas durvīm, gandrīz vai priecīgs sapratu, ka viņu tomēr nespēju nosaukt par izlaidīgu sievieti. Es tikai nodomāju, cik labi, ka pa�laik mājās neatrodas Karīnas vīrs un viņai tagad, tikko nokā�pu�ai no manis, nav tūlīt jāliekas gultā blakus vīram�

16.

Kārtējo vakaru sēdēju viens savā lielajā mājā un pamazām slīgu arvien dziļākā grūtsirdībā vai pat smagā depresijā. Bet vaja�dzēja ta�u būt glu�i otrādi! Man vajadzēja no prieka dziedāt, lēkāt un justies laimīgam! Piecus gadus tā ta�u bija mana vis�karstākā vēlē�anās, mans lielais, toreiz �ķita, nekad nepiepil�dāmais sapnis � beidzot kaut minūti būt brīvam un vienam! Es cietumā gandrīz vai katru dienu un nakti iedomājos, kā �ai lielajā aug�stāva istabā sē�u dziļā atpūtas krēslā, zem kājām liela lā�āda, iepretim deg kamīns, pie sienas mirdz neliela spuldze, istaba grimst patīkamā puskrēslā, magnetofons atskaņo klusu mūziku, blakus guļ mīļais, līdz nāvei uzticīgais vilku sugas suns Ronijs, es lēnām malkoju slaveno skotu viskiju The Balvenic un man ir tik neizsakāmi labi, ka ne pret vienu cilvēku vairs nejūtu naidu, un ir pazudu�as bailes no nāves.

Bet nekas tamlīdzīgs nebija. Nē, ārēji �ī skaistā, skumju ilūziju uzgleznotā bildīte jau pastāvēja. Patie�ām, es sēdēju viens savā dziļajā atpūtas krēslā, dega kamīns, un dzēru skotu viskiju. Bet blakus nebija Ronija, un nebija ne prieks, ne laime.

Luijs Ārmstrongs savā patīkami aizsmaku�ajā balsī dziedāja par kāda melnādaina vīrie�a slēpto mīlestību pret balto sievieti karstā Jaunorleānas kokvilnas plantācijā. Tas varēja notikt tikai pagāju�ajā gadsimtā. �odien melnādainais vīrietis balto sievieti var mīlēt jebkurā Jaunorleānas naktsbārā vai uz ielas. Par to vairs nāves sods nedraud.

Tas bija verdzības laikmets.Vai �odien mēs esam brīvi?

jā!

Ne Amerikā, ne Latvijā neviens vairs nestaigā ar va�ām pie kājām.

�odien cilvēki ir saķēdēti ar nabadzības, naida, skaudības un parādu ķēdēm.

�Lai dzīvo brīvība!" visa pasaule kliedz, atcerēdamās, ka miljoniem cilvēku ir gāju�i bojā par �o skaisto sapni.

Es arī atceros tos desmit tūksto�us vergu lielceļa malā no Apujas līdz Romai, kuri, krustos piesisti, sāpēs kliedza pret debe�sīm. Un nav izslēgts, ka tie nolādēja nevis viņu uzvarētāju Krasu, bet gan savu vadoni Spartaku.

Varbūt viņiem tobrīd �ķita, ka daudz labāk tomēr bija būt gladiatoram un vergam, nekā mirt tik �au�alīgā nāvē?

Bet, iespējams, pirmās uzvaras pār romie�u leģionāriem un da�u mēne�u brīva cilvēka dzīve galu galā tomēr kompensēja �o mokpilno galu?

Kas to pateiks?

Un Robespjērs, Mirabo, Marats un Dantons - viskvēlākie brīvības cīnītāji, kuri �is brīvības vārdā vēlāk pa�i kļuva par visasi�ņainākajiem tirāniem? Un Parīzes komunāri un Piektā gada latvie�u me�a brāļi? Un latvie�u strēlnieku sasalu�ie līķi Tlreļ- purvā? Kāpēc?! Un kritu�ie padomju gvardi Starajas Rūsas purvos? Un leģionāru līķi D�ūkstes laukos? Un �odien jaunu un skaistu cilvēku līķi sadragātajos ārzemju limuzīnos?

Kādēļ?! Esmu laikam piedzēries. Neko vairs nesaprotu. Kāpēc viņi negrib dzīvot? Kāpēc sevi jau jaunībā nokauj ar narkotikām, alkoholu, izvirtību un traku brauk�anu? Varbūt nomirt baudā arī ir �o cilvēku vienīgais dzīves mērķis? Ja tā, tad lai viņi arī mirst! Mēs pa�i izvēlamies, ko darīt ar savu miesu un dzīvi. Un �ai pasaulē nav neviena cilvēka, kur� varētu pateikt - tā, lūk, ir labi un pareizi darīts, bet tā, lūk, ir ļoti slikti un nepareizi! Protams, ja tas attiecas tikai uz mums pa�iem.

Kas attiecas uz pārējiem, tad te jau sākas pavisam citi spēles noteikumi.

Daudz taisnīgāki un nesalīdzināmi bargāki.

Interesanti, ko tagad dara Ligita, ko Māra, ko Karina, ko brīnumjaukā Valērija Navarska? Ko pa�laik dara un domā Oskars Tupiņ�? Ja viņ� toreiz piecdesmit pirmajā gadā ar saviem parti�zāniem nebūtu noslepkavojis manu māti, mana personīgā dzīve noteikti būtu ritējusi pavisam citādi.

Es te nekad nesēdētu viens. Mēs te sēdētu visa Vinteru ģimene - tēvs, māte, es, mana sieva un bērni. Es nekad nebūtu nokļuvis cietumā, jo nekad manu prātu nebūtu spējusi sagrozīt kaislīga sieviete. Tagad man �ķiet, ka Ligitai bez �īs seksuālās kaislības nekā cita vispār nebija.

Ta�u, iespējams, es �obrīd pret viņu esmu netaisns. Mazliet. Varbūt viņai tomēr piemita arī cits kaut kas . Kaut kāds mai�gums, gudrība un mīlestība. Varbūt. Bet tas viss noslīkst un pazūd viņas nodevībā.

Kas piemīt Oskaram Tupiņam? Dedzīgs patriotisms, ko visu laiku uzkurina naids pret citādi domājo�ajiem? Ja mani būtu audzinājusi māte, es dro�i vien būtu daudz maigākas dabas, daudz klusāks un mierīgāks. Nez vai tagad manai dvēselei mīlestības vietā tik smagi būtu uzgūlies naids. Gan pret tādiem cilvēkiem kā Oskars Tupiņ�, gan pret ļaunuma apmātiem no�ziedzniekiem, gan pret izlaidīgām sievietēm.

Nezinu, kāpēc tie�i tai mirklī man pēk�ņi ienāca prātā, ka būtu īstais laiks aiziet ciemos pie manas mātes slepkavas. Es zināju - viņ� mājās atrodas viens. Tupiņa sieva jau otro mēnesi gulēja Gaiļezera slimnīcā, un pats Tupiņ� noteikti vēl neguļ. Veciem cilvēkiem ar miegu ir tādas pa�as grūtības, kā ar nespēku un atmiņām par vakardienu. Bet to, ko �ie cilvēki darīju�i pirms pusgadsimta, viņi atceras spilgti.

Lēnām piecēlos, apģērbos, aizgāju līdz garā�ai, iesēdos automa�īnā un braucu uz Majoriem. Vēl nezināju, vēl nemaz sakarīgi nedomāju, ko ar viņu runā�u un darī�u. Lai Tupiņam atriebtos un viņu nogalinātu, man nebija vajadzīga ne pistole, ne nazis. Es zināju tik daudzus karatē, gan kaujas tuvcīņas paņēmienus, ka viņu varēju nonāvēt pat ar kailu vienas rokas pirkstu.

Automa�īnu apstādināju netālu no mājas, ieraudzīju, ka apak�stāvā divi logi ir apgaismoti un, izgājis caur zemiem vārti�ņiem, �ķērsoju nelielu pagalmu un pie ieejas durvīm nospiedu baltu zvana pogu.

Pēc da�iem mirkļiem atskanēja �ļūco�i soļi.

-��� Kas tur ir? - prasīja nedaudz �ļupsto�a vīrie�a balss.

-��� Vai esat Oskars Tupiņ�? � jautāju.

-��� Esmu gan! - vīrietis apstiprināja. - Ko jums vajag?

-��� �eit no pasta, - es sacīju. - Jums ir steidzama telegramma.

Pēc da�iem brī�iem no�vadzēja durvju ķēde, noskrapstēja

atslēga, un es savā priek�ā ieraudzīju mājas saimnieku. Viņ� bija ģērbies no�ļuku�ās biksēs un biezā flaneļa kreklā.

-��� Slēdziet vien durvis atkal ciet, - es teicu. - Mums būs vēl jāaprunājas.

-��� Kas tā ir par telegrammu? � Tupiņ� aizdomīgi paskatījās, bet laikam mani vairs neatcerējās.

-��� Tā ir valdības telegramma, - es sacīju. - Ieiesim istabā.

Tupiņ� aizslēdza durvis un lēniem soļiem tipināja uz istabu.

Tā bija apmēram divdesmit se�us kvadrātmetrus liela, līdz pēdējai iespējai pieblīvēta ar vecām mēbelēm un ļoti vecām lietām. Gaiss bija piesmacis un smirdēja pēc kaut kā skāba. Ievēroju, ka pie vienas no sienām bija piestiprināta liela fotogrāfija, uz kuras bija redzams Oskars Tupiņ� piecdesmit se�us gadus atpakaļ hitleriskās Vācijas SD formā. Neko teikt - viņ� �ajā formā ar balto miroņgalvu pie melnās cepures izskatījās skaists, bra�s un skarbs. Tādu ieraugot vien, arestētajam cilvēkam dro�i vien uzreiz sāka ļodzīties kājas.

-��� Sēdies! - es asi pavēlēju. � Mazliet ir jāparunā.

Tupiņ� apsēdās uz gau�ām veca, izgulēta dīvāna, bet es iekār�tojos pie galda uz krēsla.

-���� Es kaut kur jūs jau esmu redzējis, � Tupiņ� ar sasprin�dzinātu sejas izteiksmi cie�i skatījās uz mani. - Kas jūs tāds esat? Ja mana nojauta ir pareiza, tad pastnieks jūs tomēr neesat!

-��� Tā ir, Tupiņ, � es apstiprināju. - Esmu �urnālists Haralds Vinters. Tu pie manis vasarā biji atnācis ar nikniem pārmetumiem par manām pārliecināta pacifista izpausmēm gan televīzijas raidījumos, gan avī�rakstos. Vai atceries?

-�� Atceros gan, - Tupiņ� apliecināja. - Ko tagad gribi no manis?

-��� Neko. Es tev vienkār�i atnesu telegrammu.

-��� Neāksties!

-��� Tā nav nekāda ākstī�anās. Zini, kas telegrammā ir rakstīts?

-��� Kas tad tur tāds ir?

-��� Tur priek� tevis ir loti bēdīga ziņa, - es atbildēju. - Teksts ir �āds: Sakarā ar drausmīgiem noziegumiem pret cilvēcību, kas pastrādāti laika posmā no 1941. gada jūlija līdz 1951. gada ziemai, Oskaram Tupiņam viņa nomocīto un nogalināto upuru vārdā tiek piespriests nāves sods.

Vecais vīrs nobāla, un viņam sāka trīcēt rokas.

-��� Tas nevar būt, � viņ� �ukstēja. - �odien, brīvajā Latvijā� Es saprastu, ja tiktu medīti un sodīti komunisti, �ekisti� Bet mani?!

-��� Ar ko tu, smerdeli, esi labāks par �ekistu cilvēk�āvējiem? - es iekliedzos. - Ar ko tu no viņiem at�ķiries? Kara laikā varbūt vienīgi ar formas tērpu, bet pēckara gados� ne ar ko! Tas pats garīgais trulums, aklais naids pret ideoloģiskajiem pretiniekiem, spēja un vēlē�anās spīdzināt un nogalināt neapbruņotus cilvēkus�

-��� Mums, �urnālista kungs, ir attaisnojums. Mēs bijām savā zemē, bet viņi�

-��� Aizveries! - es turpināju kliegt. - Oskar Tupiņ! Sasprin�dzini savu atmiņu! Vai tu atceries, ka būtu nogalinājis, vai kā tev labāk patiktu, iznīcinājis un sodījis kādu krievu okupantu, kādu vācu okupantu, kādu Sarkanā Armijā dienējo�u mongoli, tatāru, kazahu vai gruzīnu? Nē!!! Tu esi iznīcinājis tikai latvie�us! Būtu daudz godīgāk, ja tu un tev līdzīgie sevi nedēvētu vis par nacionā�lajiem partizāniem, bet gan par kaut kādiem tur soda ekspedīcijas dalībniekiem! Tas būtu daudz tuvāk patiesībai, jo nekādās militārās operācijās tu neesi piedalījies! Tikai kā lielceļa laupītājs tupējis ceļmalas krūmos un vaktējis, lai varētu sagūstīt kādu partijas vai padomju darbinieku! Un sagūstījis, vedi uz me�a bunkuru, spīdzināji un pēc tam �āvi! Kāds tam visam ir sakars ar nacionālo atbrīvo�anās kustību, ar partizānu karu?! Nemaz nerunājot par to, ko esi darījis kara laikā!

-��� Tu spried nepareizi, - Tupiņ� klusā balsī teica un varēja redzēt, ka viņ� patie�ām ir stipri nobijies.

-��� Ko es nepareizu pateicu?

-��� Tu runā ar �odienas cilvēka muti un domām, - Tupiņ� atbildēja. - Būtu toreiz bijis manā vecumā, ari tev vajadzētu nostāties vai nu vienā, vai otrā pusē. Mana izvēle krita uz vācie��iem, jo krievi Latvijā ienāca pirmie un pirmie ari pastrādāja noziegumus ne tikai pret latvie�u tautu, bet pret cilvēcību vispār.

-���� Ja tu biji tik garīgi attīstīts un saprati, ka tie ir smagi noziegumi, tad kāda velna pēc tev un pārējiem tos vajadzēja atkārtot kopā ar vācie�iem?

-�� Tu prasi, kāpēc? Tāpēc, ka mums vajadzēja, mums bija pat tiesības atriebties! Vai tu to spēj saprast?

-�� Nespēju! Atriebība tikai izskaidro nozieguma motivāciju, bet to neattaisno! Ja tas būtu iespējams, tad neviens noziedznieks nekad netiktu ne tiesāts, ne sodīts!

-��� Es savu sodu esmu jau izcietis, - Tupiņ� pateica. - Se�i gadi Vorkutā�

-��� Tu esi lēti ticis cauri, - es sacīju. - Toreiz pat par viena cilvēka slepkavību pienācās nāves sods.

Tupiņ� ilgi klusēja un joprojām vērīgi uz mani skatījās.

-��� Es tā arī vēl joprojām nesaprotu, kāpēc tu �ovakar esi pie manis atnācis? - viņ� uzprasīja. - Vai gatavo materiālu kārtējai televīzijas pārraidei?

-��� Nē, - es atbildēju. - Mūsu sarunai ar manu darbu nav nekāda sakara.

-��� Kam tad ar to ir kāds sakars?

-��� Tikai tev un man. Tā ir mūsu personīgā lieta.

-��� Nesaprotu.

-���� Tūlīt sapratīsi. Tu pirmīt teici, ka tev un taviem līdz�gaitniekiem esot biju�as tiesības atriebties gan saviem, gan mūsu tautas ienaidniekiem. Tā bija?

-Jā.

-��� Tad redzi, Oskar Tupiņ, tādā gadījumā arī man ir tiesības atriebties tev!

-��� Es neesmu mūsu tautas ienaidnieks! - Tupiņ� protestēja.

-��� Par to mēs vēl varētu ilgi un karsti diskutēt, bet tas pagai�dām lai paliek! Tu esi mans personīgais ienaidnieks!

-��� Es?! - Tupiņ� pārsteigts iesaucās. - Esi piedzēries vai jucis?

-���� Ne viens, ne otrs, - noraido�i pakratīju galvu un drūmā balsī pateicu: - Esmu atnācis atriebt savas mātes nāvi�

Tupiņ� spēji satrūkās, mēģināja tā kā piecelties, bet pēc brī�a atkal smagi atkrita uz dīvāna.

-��� Savas mātes nāvi..? Kas viņa tāda bija un kāds viņas nāvei sakars ar mani? - Tupiņ� noskaities prasīja.

-��� Vistie�ākais, - es atbildēju. - Vai atceries piecdesmit pirmā gada pavasari, kad Balvu rajonā no Rīgas bija atbraukusi koman�dējumā laikraksta Cīņa �urnāliste Daina Rāmiņa? Jūs viņu sagūstījāt un kopā ar rajona laikraksta redaktoru un Brie�u pagasta partorgu aizvedāt uz bunkuru, visu vakaru un nakti mocījāt, bet rīta agrumā no�āvāt un noguldījāt lielceļa malā. Atceries? Tu personīgi no�āvi Dainu Rāmiņu un partorgu, bet cits tavas grupas loceklis Grantiņ� piebeidza redaktoru. Tas bija jūsu pēdējais noziegums, jo drīz pēc tam jūsu bandu arestēja un visus notiesāja uz divdesmit pieciem gadiem spaidu darbos Vorkutas �ahtās. Piecdesmit sestajā gadā nāca Hru��ova atkusnis, divdes�mitais partijas kongress, un tu tiki brīvībā. Bet mana māte dzīva nekļuva. Tā viņu tēvs un darba kolēģi apglabāja - izmocītu un līdz bezjēdzībai sakropļotu. Pasaki, Oskar Tupiņ, pasaki pats, ko tagad es ar tevi lai daru? Arī mocīt visu nakti? Sist, dedzināt, pakaļā grūst slotas kātu, zarus un �iekurus, bet no rīta tev pār�griezt rīkli? Man ta�u arī būtu lielisks attaisnojums! Bet moko�u nāvi tu esi pelnījis! Dors pret dotu! Ja jau jūs uzskatījāt, ka karojat, un kāds pretinieka pārstāvis laiku pa laikam arī krita jūsu gūstā, jūs viņu varējāt no�aut, bet kāpēc bija vajadzīgs viņus tik ārprātīgi mocīt un pazemot? Tagad manā gūstā esi kritis pats. Kāda ir sajūta, Tupiņ? Diezgan riebīga, vai ne? Tu bailēs un sāpēs te varēsi rāpot pa grīdu, raudādams lūgties �ēlastību un saukt pēc palīdzības, vienalga! Es nebū�u �ēlsirdīgs! Cilvēku lielākais vairums savā būtībā ir ļauni un cietsirdīgi. Kāpēc man vienam vajadzētu būt labam? Es ari bū�u ļauns. Tikpat ļauns kā tu, Oskar Tupiņ!

Piecēlos, piegāju viņam klāt un naida pilns ieskatījos viņa blāvajās acīs. Tās bija pilnas ar nāves bailēm. Man ar to pietika. Tāda mēsla dēļ es negribētu vēlreiz atgriezties cietumā.

� Dzīvo, sūda vabole! - es skarbi pateicu. � No morāles viedokļa es negribu būt līdzīgs tev. Tu kādreiz varēji nogalināt vājākus cilvēkus par sevi, bet es diem�ēl to nevaru. Mana nespēja �ai mirklī ir tava laime, bet man nelaime un apkaunojums. Diem�ēl nevaru neko citu darīt, kā vienīgi iespļaut tev ģīmī!

Tā arī izdarīju, pagriezos un gāju prom.

Manī plosījās divējādas jūtas - gandrīz vai prieks un lepnums par to, ka atkal esmu spējis noturēties un nebūt ļauns, bet tai pa�ā laikā par �o nespēju mocīja arī kauns un no�ēla.

Atgriezies mājās, atkal apsēdos kamīna priek�ā, nolēmu, ka pavasari noteikti jāiegādājas suns, pielēju pilnu glāzi ar brīni�ķīgo skotu viskiju. Kas es tagad esmu? Uzvarētājs vai zaudētājs? Dro�i vien ne viens, ne otrs.

Visticamāk, es vienkār�i biju cilvēks.

17.

Pasaule beidzot kļuva balta un tīra. Pēdējā nedēļā pēc Ziemas�svētkiem uz zemes melnās ādas uzkrita tik bieza sniega kārta, ka kārtējo reizi Latvijas valstij draudēja gandrīz vai ekonomiska katastrofa.

Es kā parasti sēdēju lielajā aug�stāva istabā pie loga, mājā un dārzā valdīja pilnīgs klusums, man blakus dega maza eļļas lampiņa, lielo gaismu biju izslēdzis, un uz istabas sienām viegli kusto�ie koku zari meta spokainas ēnas.

Vai mēs, cilvēki, ari neesam tikai spoki kādai citai, mums neredzamai pasaulei?

Un pati pasaule tikko saredzams mikrobs mūsu Galaktikas dzīvajā miesā?

Bet savukārt mūsu Galaktika (di�ais un ļoti skaistais Piena ceļ�!) tikai neliela taciņa Visuma d�ungļos?

Un mūsu prātam un tehnikai aptveramais Visums varbūt ir tikai viens nieka atoms no nekādam prātam neaptverama daudz lielāka Universuma?

Bet tas savukārt�

Galu galā kāda man daļa par to, kas notiek tālāk par manu acu skatienu?

�odien ir gada pēdējā diena.

Man nav ko no�ēlot. �is, 1997.gads, man ir bijis laimīgs gads. Beidzās mans nepelnītais soda termiņ�, un es atkal kļuvu brīvs cilvēks. Dabūju labu darbu. Atkal esmu skandalozi populārs �urnālists. īpa�u prieku man tas gan nesagādā, bet neteik�u, ka tas man arī būtu ļoti nepatīkami. Pavisam negaidītā kārtā, saņemdams sava vectēva mantojumu, esmu kļuvis arī bagāts. Pēc krustmātes nāves kļū�u vēl bagātāks, jo viņa jau tagad man ar testamentu ir novēlējusi visu savu ne mazo naudu, mantas un lielo Dubultu māju. Arī �is nenoliedzami patīkamais dzīves noti�kums un mana krasā sociālā stāvokļa izmaiņa - gandrīz vai vienā dienā no nabaga cietumnieka kļūstot par miljonāru - ne manu psihi, ne uzve�anos, ne pasaules un dzīves uztveri nekādā veidā sevi�ķi neizmainīja. Es vienkār�i esmu kļuvis daudz dro�āks, cik dro�s vispār �ai pasaulē var justies gan nabagais, gan bagātais.

Esmu atguvis savu māju un tajā dzīvoju viens - bez cilvēkiem, kuri mani neieredzēja un kuri arī man bija kļuvu�i sve�i un nepatīkami.

Kā tad īsti ir - vai esmu uzvarētājs, vai zaudētājs?

Savādi, bet jūtos gan kā zaudētājs, gan kā uzvarētājs.

Un laikam tā arī ir.

Man nav nevienas tuvas sievietes. Es nevienu �ai pasaulē nemīlu, un arī mani diem�ēl neviens nemīl.

Joprojām stipri �aubos, vai mīlestība un pat mīlo�a, uzticīga un tikai gaismu izstarojo�a sieviete ir mūsu dzīves lielākā vērtība.

Man vienam ir labi. Es nevienu netraucēju. Un neviens cits ari man vairs nesagādās ne sāpes, ne cie�anas.

Man neko vairs nevajag.

Vai nav pamats būt laimīgam?

Tikai nesaprotu, kāpēc da�reiz tomēr ir tik sasodīti skumji?

Varbūt tā vajag? Varbūt tie�i skumjas ir mūsu psihei visne�piecie�amākie vitamīni? Jo skumjas rada ilgas, bet ilgas savukārt mūs mudina kaut ko darīt, lai mēs savu sapni īstenotu.

Kāds ir mans sapnis?

Vai vienam sēdēt lielā mājā un pie loga skumji raudzīties, kā mū�ības bezgalībā pazūd laiks?

Nezinu. Zinu tikai, ka es pagaidām vēl esmu dzīvs, un manā dvēselē kaut kas Joti sāp.

Kādas zāles lai es meklēju, un vai vispār tādas zāles pastāv?

Ja ir, tad, lūdzu, ātri pasakiet aptiekas adresi! Pasakiet, kur lai es sastopu cilvēku, kur� mani varētu izārstēt no �is smagās vientulības sajūtas, no skumjām, depresijas, neticības sievietēm un da�reiz arī riebumu pret dzīvi?

Kādā pili vai no�ēlojamā zaru būdā �is cilvēks, �ī sieviete dzīvo?

Varbūt es riskētu vēlreiz, viņu mēģinot atrast.

Varbūt�

Pēk�ņi no sākuma klusi, tad daudz skaļāk iezvanījās mobilais telefons.

-��� Es klausos, � teicu.

-�� Tas esi tu, Harald? - jautāja kāda sieviete, un tikai mirkli vēlāk atpazinu Māras balsi.

-Jā, - atbildēju. - Nepazini?

-��� Kur tas laiks, kop� neesam tiku�ies! Vai mani esi jau aizmirsis?

-��� Nē, Māra, es tevi atcerē�os visu mū�u.

-�� Es tevi arī, - Māra apsolīja. � Mīlēsim viens otru vai neiere�dzēsim, bet katra atmiņās mēs tomēr paliksim.

-��� Es labprāt visu izdzēstu, - teicu.

-�� Vai tikai to, kas ar tevi un mani notika pirms se�iem gadiem, vai arī to, kas ar mums bija �ovasar?

-��� �o vasaru cs paturu, � atbildēju.

-��� Es tāpat. �

-��� Ko tu dari?

-���� No tavas krustmātes vasarnīcas savās mājās atgriezos septembra beigās.

-��� Kā jūties?

-�� Nosacīti labi, � Māra teica. � Es strādāju. Brālis man izgādāja labi atalgotu darbu kādā firmā, un esmu apmierināta. Strādāju arī savā darbnīcā. Atceries, es tev reiz teicu, ka mans pēdējais darbs bija melns gobelēns ar mazu baltu laukumiņu kreisajā malā. It kā cerību simbols. Tagad nesen savukārt pabeidzu spo�i baltu gobelēnu ar mazu melnu kvadrātiņu labajā pusē. Salik�u kopā un izstādī�u ar nosaukumu - Cerība un Izmisums. Vai arī Laime un Nelaime. Vai arī � Mīlestība. Gan baltā, gan melnā.

-��� �ie nosaukumi nekur neder, - es pateicu. - Tad jau var turpināt arī Diena un Nakts vai tamlīdzīgā garā. Starp citu, Māra, ja es tās lietas pareizi saprotu, tad mīlestība nekad nevar būt melna. Melni un netīri var būt tikai cilvēki. Ari zaudēta mīlestība vienmēr paliek balta.

-�� Skaisti runāt tu proti, es neko nesaku, - Māra sacīja. � Bet kāpēc tad pats vairs nevēlies �o balto mīlestību?

-��� Tevi? � es prasīju.

-��� Tu domā, es tev to nespētu sniegt?

-�� Nezinu, Māra, varbūt arī spētu, bet es jau tev kādreiz teicu. Mēs nekad nevaram būt kopā tāpēc� Tu pati zini.

-��� Vai tu, Harald, atceries, ka �onakt paiet tie�i se�i gadi, kop� es pazaudēju savu dēlu, kop� notika manas dzīves lielākā traģēdija?

-��� Un arī manējā, - klusi atgādināju.

Māra labu laiku klusēja.

-��� Ko tu �ovakar dari? - viņa negaidīti painteresējās.

-��� Neko. Jauno gadu mājās sagaidī�u viens.

-�� Paklausies, Harald� - Māras balss kļuva lūdzo�a. - Ja tu ar mani nevēlies būt kopā visu mū�u, tad varbūt tomēr vismaz �o nakti varam pavadīt kopā?

-��� Divatā?

-���� Varam arī divatā, pie tevis vai manis, bet esmu uzlūgta Jauno gadu sagaidīt savas draudzenes ģimenē. Viņi dzīvo Mārupē. Tur bū�ot arī citi viesi. Nemaz neslēp�u, ka man tur ierasties kopā ar tevi būtu vairāk nekā patīkami.

Mirkli domāju. Māras balss skanēja tik tuvi un vilino�i, un es tai mirklī patie�ām jutos visas pasaules atstāts un aizmirsts, ka, ilgi ne�aubīdamies, piekritu. Bet acīmredzot piekritu ne tikai tāpēc. Tagad ne�aubos, ka manā dzīvē atkal spēji ielauzās liktenis un tie�i tas man lika Māras priek�likumu tik ātri pieņemt. Bet piekrītot �im braucienam, es vēl nezināju, es nevarēju pat iedo�māties, ka tas vēlāk atkal manu dzīvi kardināli izmainīs� Pats to vēl neapjau�ot, es vēlreiz tie�i Jaungada naktī traucos pretī savai laimei un nelaimei�

Mārupē Māras draugiem Savickiem piederēja tikko uzcelta supermoderna savrupmāja. Pats saimnieks Aleksandrs bija diezgan liela mēroga uzņēmējs, kas galvenokārt nodarbojās ar alkoholisko dzērienu importu. Es zināju, ka �o biznesu varēja piekopt vienīgi cilvēks ar kriminālu pagātni, vai vismaz viņam vajadzēja būt cie�i saistītam ar kriminālo pasauli. Pēc izskata Aleksandrs bija paskarbs, tukls, labi ģērbies pusmū�a vīrietis, bet viņa sieva Irēna maza auguma, sīciņa, ta�u ļoti �armanta sieviete, kura savā laikā kopā ar Māru bija beigusi Mākslas akadēmiju, ta�u vīram uzsākot riskanto, bet ārkārtīgi ienesīgo alkoholisko dzērienu tirgo�anu un dro�i vien ari kontrabandas pārvadājumus, laikam neko daudz neieneso�o nodarbo�anos ar glezniecību bija metusi pie malas, un da�ādās augstāko aprindu ballēs un darī�jumu saietos reprezentēja sevi vienīgi kā Aleksandra Savicka laulāto draudzeni.

Pārējie viesi arī laikam bija lieli biznesmeņi, jo visi atbrauca ar dārgiem limuzīniem, viņu sievas vai mīļākās bija kā nobārstītas ar zelta un briljanta rotaslietām, un viņi visi runāja man gandrīz vai nepazīstamā valodā - par uzņēmumu un banku akcijām, Fondu bir�as vērtspapīru kursu, valūtas operācijām, importu un eksportu, reklāmu, apsardzi, godīgu un negodīgu konkurenci, dro�ības jautājumiem, jaunu veikalu atvēr�anu, parādu piedziņu, cenām un peļņu.

Man tas viss riebās, un es gribēju pēc iespējas ātrāk no turienes tikt prom. Es sapratu - Māra, sev paņemot līdzi mani, gribēja pie draudzenes ierasties ar savu vīrieti, kur� turklāt visā valstī ir pazīstams �urnālists. Ta�u �iem cilvēkiem es biju pilnīgi nepazīstams, jo viņi lasīja tikai krievu valodā iznāko�o presi un acīmredzot neskatījās arī Kriminālos notikumus. Ja atlika laiks, videomagnetofonā skatījās vācu erotiskās vai amerikāņu grāvēj�filmas.

Māra bija velti centusies, ta�u viņa jutās labi, krietni iedzēra, bija jautra un tā vien glaudās man klāt. Iespējams, atrodoties �ajā kompānijā, viņa patie�ām aizmirsa vai arī tikai centās aizmirst traģisko notikumu pirms se�iem gadiem�

Pulkstenis nosita divpadsmit.

Visi saskandinājām �ampanie�a glāzes. Arī es izdzēru savējo.

-���� Harald, esi laimīgs! � Māra, mani noskūpstījusi, sacīja. - Lai tev �ajā gadā piepildās visi tavi sapņi!

-��� Paldies! - es teicu, savukārt noskūpstīdams Māru. - Aiz�mirsti, kas bijis! Domā par to, kas vēl palicis!

-�� Es domā�u par tevi, - Māra sacīja. � Maz kas vairs palicis par ko domāt.

-��� Viss atliku�ais mū�s, - es pateicu. - Vienīgais, kas mums īsti pieder. Tas var būt vienu dienu vai vēl piecdesmit gadu ilgs.

-��� Kāpēc tikai vienu dienu?

Es iesmējos.

-��� Kāpēc piecdesmit gadus? Kā katram spīd viņa zvaigzne.

-��� Kāda ir tava Zodiaka zīme? - Māra negaidīti jautāja.

-��� Esmu Me�āzis, - atbildēju un tālāk paskaidroju. - Visi Me�ā�i ir apbalvoti ar enerģiju, nesalau�amu tieksmi iet uz priek�u ar neatlaidīgu darbu. Prot piemēroties visiem apstākļiem un katram darbam, arī smagam. Uz laimi nevar paļauties, viss jāiekaro un jāpanāk ar cīņu, darbu, savām domām. Viņiem piemīt ass prāts un koncentrē�anās spējas. Ļoti nopietnas dabas ar ten�denci uz depresiju. Vai gribi zināt vēl kaut ko par Me�ā�iem?

-�� Jā, - Māra piekrīto�i palocīja galvu.

-��� Me�āzim ir pla�s paziņu loks, bet maz draugu. Draudzībā pastāvīgs, uzticīgs. Izteikta goda izjūta. Patīk rūpēties par citiem, it sevi�ķi, ja tie ir vājāki par viņu. Atkarīgs no garastāvokļa. Vairāk mīl dvēseles Saskaņu, nekā ārēju maigumu. Ļoti izvēlīgs. Viņa simpātijas iekarot nav viegli, bet, ja reiz atdevis sirdi, tad uzticīgs. Nekad nedod vaļu jūtām pirms nav pārliecināts, ka partneris ir to vērts. Nem dzīvi ļoti nopietni. Otrreiz apprecas reti. Naudas ziņā taupīgs. Kas tur vēl bija? Jā! Piekopj vienkār�u dzīves veidu. Nāve pienāk lielā vecumā bez mokām. Tas man patīk vislabāk. Tātad varbūt patie�ām vēl piecdesmit gadi? Pēc tam klusa aizmig�ana. Ko labāku es vēl varu vēlēties?

-�� Patie�ām, - Māra piekrita. - Bet savu ve�iņu blakus negribi?

-��� Varbūt vēlāk, - es teicu. - Varbūt vēlāk es gribē�u daudz ko, par ko �obrīd pat nedomāju.

Vairs nedzēru. Man pietika ar vienu �ampanie�a glāzi, un pēc pulksten vieniem es Mārai pateicu, ka braucu prom. Viņa un pārējie mani visādi atrunāja, un es beigu beigās paliku. Izdzēru vēl vienu �ampanie�a glāzi. Irēna mums ar Māru ierādīja atse�vi�ķu istabu. Māra bija pamatīgi iereibu�i, man bija ļoti slikts garastāvoklis un prāts nemaz nenesās uz mīlē�anos. Man par lielu brīnumu arī Māra to nevēlējās. Viņa no eglītes paņēma dego�u sveci, nolika to uz �ķīvī�a istabas vidū, nodzēsa gaismu, galvu pieglauda manam plecam un sāka raudāt.

-�� Aivariņ, piedod, ka tevi nespēju nosargāt, piedod, dēls, ka es neatrados tavā vietā�

Sevi�ķi necentos Māru nomierināt. Zināju - paraudās, kļūs vieglāk un viņa drīz aizmigs. Tā arī notika. Bet es vēl ilgi nespēju aizmirsties. Jo arī man �ī Jaungada nakts uzdzina virsū drūmas, bet tai pa�ā laikā zināmā mērā arī skaistas atmiņas - mana mīļotā sieviete Ligita, gaidot atbraucam autoinspekciju, skaļi raud, izmi�sumā skraida turp un atpakaļ, tad apkrīt man ap kaklu, lūdzas un sauc palīgā: �Mīļais! Lūdzu, glāb mani!�

Un es izglābu. Kas man par to tika? Nekas, ja neskaita piecus gadus ilgu ieslodzījumu. Tāpēc ejat visas uz elli, es nepatikā �ukstēju, atstūmu Māras galvu no sevis un aizvēru acis. Esat mū�īgi nolādētas�

īsi pirms septiņiem braucām prom. Māra bija vēl samiego�jusies. Laukā bija tum�s kā bedrē. Turklāt vēl negaidīti sākās spēcīgs sniegputenis, tāpēc tālāk par da�iem metriem tikpat kā neko nevarēju saskatīt.

-��� Kā tev patika viesības? - Māra nedaudz pagriezās pret mani.

-��� Bija jauki, vai ne? Ceru, ka �o braucienu neno�ēlo?

-��� Brauciens vēl nav beidzies, - es nez kāpēc pateicu. - Ta�u viesības bija draņķīgas.

Māra izbrīnījusies skatījās uz mani.

-��� Kāpēc?

Paraustīju plecus.

-��� Kas tev tur nepatika? - Māra neatlaidās.

-��� Un kas tev tur patika?

-���� Man patika viss, - Māra atbildēja. � Brīni�ķīgā Savicku savrupmāja, kas pati par sevi ir jau liels mākslas darbs. Patika tās dārgais un ļoti modernais iekārtojums. Tu nebiji iegājis vannas istabā? Viņiem tur ir pat burbuļvanna! Pasakaini! Patika atskaņotā mūzika, gleznas, mākslas priek�meti, bagātīgi klātais galds, eglīte, visa viesību organizācija un cilvēki. Tev nepatika cilvēki?

-��� Māja viņiem patie�ām ir laba, � es piekritu. - Un mēbeles dārgas. Un galds bija bagātīgi klāts. Un eglīte skaista. Un dzērieni bija labi. Un visas izdarības tāpat bija jautras un asprātīgas. Vienīgi� Jā, Māra, vienīgi cilvēki� Varbūt atskaitot tavu drau�dzeni Irēnu, pārējie bija pēdējie draņķi. Negodīgi tirgotāji, naudas mijēji un blē�i. Man viņi riebās.

-��� Tādā gadījumā tu neesi neko daudz labāks par viņiem,

-��� Māra pateica. - Vai tad tu esi nabags? Pa�am pieder lepna māja Jūrmalā, tev ir daudz naudas, dārga automa�īna�

-��� Starp mani un tādiem kā viņi ir ārkārtīgi liela at�ķirība,

-���� es teicu, - lai gan patie�ām bagātības ziņā mēs varbūt esam līdzīgi. Tu zini, Māra, kas mani un viņus at�ķir?

-Kas?

-��� Es nepelnu procentus no akciju vai valūtas kursu svār�stībām, ne citiem spekulatīviem darījumiem. To tu atceries, Māra, un pacenties neaizmirst - es nekad neko nepērku un nepārdodu! Vismaz ne tāpēc, lai gūtu pelņu.

Turpmāk braucām klusēdami. Pabraucot garām Āgenskalna tirgum (Māra dzīvoja Melnsila ielā) un izdarot kreiso pagriezienu uz Nometņu un Lapas ielas krustojuma, pēk�ņi sajutu diezgan spēcīgu triecienu, automa�īnu diezgan krietni sameta sāņus, es ātri izlīdzināju gaitu un apstājos. Man sāka trīcēt rokas un visas iek�as, jo tūlīt dabiski nodomāju, ka biezajā putenī un tumsā laikam esmu notriecis kādu kājāmgājēju�

Liktenis savdabīgā azartā kā pirms se�iem gadiem atkārto savu rūpīgi izplānoto situāciju! Tikai �oreiz pie automa�īnas stūres patie�ām sē�u es! Manā organismā ir neliela alkohola deva. Ja es kādu esmu sabraucis līdz nāvei, tad �oreiz cietumā uz pie�ciem gadiem jau do�os pareizi un taisnīgi�

�Dievs,� es bezgala satraukts domāju. �Ko esmu tik nekrietnu izdarījis, ka tu mani par katru cenu atkal gribi iespundēt aiz restēm? Bet es to vairs negribu! Negribu!! Negribu!!!�

-��� Kas notika? � Māra arī bija uztraukusies.

-��� Nezinu, � paraustīju plecus. - Izklausījās, ka esmu kādu sabraucis.

-�� Tas nevar būt, - Māra domīga kratīja galvu. � Man �ķiet, tu pagrie�oties, vienkār�i uzskrēji ielas malā stāvo�ajai sniega kaudzei.

-��� Kaut nu tā būtu, - es smagi nopūtos. - Jāizkāpj laukā un jāpaskatās.

-�� Nē! - Māra negaidīti mani saķēra aiz rokas un nekur nelaida. - Brauc ātrāk prom!

-��� Es nevaru�

-��� Brauc ātrāk prom no nelaimes! - Māra kliedza. - Man pietiek! Es vairs negribu nekādas tiesas, negribu liecināt pret tevi, es tevi negribu zaudēt!

Lai gan sapratu, ka tagad laikam patie�ām vajadzētu pēc iespējas ātrāk laisties prom, es tomēr uzreiz nespēju aizbraukt.

Lēnām izkāpu no automa�īnas, pagāju da�us soļus atpakaļ un ieklausījos. Neviens palīgā nesauca, nekliedza, nevaidēja. Izņemot vēja aurus, nekādu citu troksni nedzirdēju un sev tuvumā neko arī neredzēju. Ātri atgriezos pie ma�īnas, iekāpu iek�ā un sāku braukt.

-��� Vai kaut ko redzēji? - Māra prasīja.

-��� Neko, - es atbildēju.

Tikai vēlāk uzzināju, ka jau pēc astoņām minūtēm no Rīgas Galvenās policijas pārvaldes de�ūrdaļas visiem Rīgas ceļu policijas posteņiem steidzīgi tika pārraidīts �āds ziņojums:

Uzmanību! Visiem policijas patruļdienestiem un ceļu uzrau�dzības inspektoriem! Apmēram pulksten septiņos un se�ās minūtēs uz Nometņu ielas kāda vēl nenoskaidrotas markas automa�īna, pēc pirmajām ziņām Volvo, Mersedes vai pēdējā izlaiduma BMW notriekusi kādu jaunu sievieti, kura pa�laik loti smagā stāvoklī tiek vesta uz slimnīcu. Vainīgā automa�īna no notikuma vietas aizbraukusi. Es lūdzu veltīt visu jūsu uzmanību un pūles �īs auto�ma�īnas atklā�anā un noziedznieka aizturē�anā!

18.

Ziema pazuda tikpat ātri kā bija sākusies.

Te visapkārt vēl valdīja sniegputeņi, sals un dziļ� sniegs, bet tad pēk�ņi, it kā vienā mirklī, sāka spīdēt spo�a saule, sals atkāpās, sniegs strauji izkusa, un �ur tur me�a klajumos jau parādījās pirmie sniegpulkstenī�i.

Bija atnācis pavasaris.

Bet es sēdēju krogā un dzēru. Nekāda īpa�a iemesla tam nebija, ja neskaita manu vispārējo depresiju, kas pēdējā laikā arvien bie�āk pastiprinājās.

Majoros, Jomas ielas jaunajā restorānā, bija silti un patīkami. Zāle grima vieglā puskrēslā, bet man blakus uz galdiņa viesmīlis aizdedzināja uz neliela �ķīvī�a noliktu sveci. Viņ� nebija slinks, vai vispār �eit tā bija pieņemts, bet sveces dega gandrīz vai uz

katra galdiņa. Lielā restorāna zāle man pēk�ņi nez kāpēc atgā�dināja nevis prieka vietu, bet gan bēdu bedri - kapsētu miru�o piemiņas dienas vakarā�

Tā sadeg laiks un mūsu dzīves. Ātri un nemanot. Kā strauji kūsto�a svece. Viss kaut kur lēnām pazūd un sairst.

Ja matērijas un enerģijas nezūdamības likums ir pareizs, tad arī no manis nekad nepazudīs neviens atoms. Tie tikai izvietosies savādākā kombinācijā nekā līdz �im. Ticīgie apgalvo, ka miru�o cilvēku dvēseles nesastāvot no matērijas, bet gan no Gara. Ko tas nozīmē un kas tas ir, es nezinu, ta�u tādā gadījumā tur neviens atoms no mana biju�ā ķermeņa noteikti nebūs� Kā es zinā�u, ka tā ir mana dvēsele? Kā to zinās citi? Kā es varē�u izpirkt savas dzīves grēkus vai nokļūt mū�īgā nirvānā, ja man �ādu grēku nebūs?

Es vienmēr dziļā neizpratnē esmu apbrīnojis cilvēkus, kuri jau no �umeru, senās Ēģiptes un Mozus laikiem ir spēju�i izdo�māt �īs skaistās pasaciņas par cilvēku dvēselēm, to nemirstību un nemitīgo pārceļo�anu no mirsto�a cilvēka ķermeņa uz otru - tikko piedzimu�a.

Cilvēka īstā dvēsele atspoguļojas labsirdīgā smaidā un tavās rokās, kas iemet naudu ubaga cepurē; cilvēka dvēsele ir �o pa�u roku aizdegts ugunskurs kaut vienam salsto�am cilvēkam un pasniegta maizes �ķēle izsalku�ajam, un mīlestības skūpsts uz sievietes lūpām.

Ja tu gribi būt nemirstīgs, dzīvo bez naida! Esi labs, līdzjūtīgs un mīlestībai atdevīgs! Kaud�u kaudzēm sarakstītās grāmatas par visda�ādākiem filosofiskiem jautājumiem un visas pasaules reliģijām pat ne vismazākā mērā nespēj atsvērt �os da�us pavisam vienkār�os atzinumus par cilvēka dzīvi un viņa rīcību attiecībās ar citiem cilvēkiem.

Pilnīgi pietiktu jau ar Bībeles desmit bau�ļiem.

Tur viss ir pateikts, ko man un tev vajadzētu vai nevajadzētu

darīt.

Loti skaidri un saprotami.

Bet mēs nez kāpēc neklausam.

Mēs vispār neklausam nevienam un nekam. Neticam ne pa�u rakstītajiem likumiem, ne sabiedriskai domai, ne valdībai, ne pa�u sirdsapziņas vaidiem.

Es �ovakar dzeru, zinādams, ka tas nav labi. Pēc tam dro�i vien tepat sameklē�u kādu vieglu dāmu un viņu aizvedī�u pie sevis, tāpat labi zinādams, ka arī tas nav nekāds tīrais un cēlais darbs. Bet es to darī�u. Es vienkār�i nezinu, ko �ovakar vēl citu varētu darīt. Protams, varētu sēdēt mājās un rakstīt kādu rakstu vai lasīt kādu gudru grāmatu, vai skatīties televīzijas pārraidi, bet es neko tādu �ovakar darīt negribu. Es vēlos piedzerties, vēlos nakti pavadīt kopā ar kādu ieleni, jo man bezdievīgi salst un es jūtos ļoti vientuļ�. Varbūt pat ne vientuļ�. Es vienkār�i �ai pasaulē nevienam neesmu vajadzīgs.

Jūtos absolūti lieks, un �ī sajūta ir tik ārkārtīgi riebīga, ka tā man agrāk vai vēlāk liks nodzerties vai taisnā ceļā aizvedīs uz psihiatrisko slimnīcu.

Varbūt, ka tā arī būtu labi.

�Un tu atkal �odien nevarēji atnākt �urp, kā bija norunāts�� Rakstot �īs rindas, Aleksandrs �aks dro�i vien tāpat ir juties drausmīgi vientuļ� un nevienam nevajadzīgs. Laimīgs cilvēks to nekad tā nespētu uzrakstīt. Bet cik tad to latvie�u rakstnieku ir biju�i laimīgi? Vai Birznieks-Upītis, sēdēdams uz sava Pelē�kā akmens ? Varbūt. Vai Andrejs Upīts, turpat vai trīsdesmit gadus gandrīz neiznākdams no kroga? Vai Ēriks Ādamsons savā pirmajā mīlas naktī ar Mirdzu Ķempi? Iespējams. Pēc tam Sapņu pīpes vietā Sāpju cigarete. Vai Vilis Lācis? Dro�i vien. Viņ� visticamāk. Ta�u, iespējams, jau slims būdams un mirstot, viņ� naktīs mur�goja, sirdsapziņa smeldza un, ja ne Dievam, tad varbūt vismaz kādam savulaik uz Sibīriju aizsūtītam cilvēkam viņ� tomēr lūdza piedo�anu?

Dro�i vien laimīgi jutās tie daudzie padomju rakstnieki, kuri patiesībā nekādi rakstnieki nemaz nebija, ta�u saņēma visu, ko vien par kalpo�anu re�īmam varēja saņemt - gan lielu naudu, gan slavu, gan pla�us dzīvokļus un vasarnīcas, gan daudzas citas privilēģijas - Vizbulis Bērce, Ignats Mui�nieks, Jūlijs Vanags, Anna Brodele, Valdis Lukss, Andrejs Balodis, Jānis Grants, Jānis Niedre, Meinhards Rudzitis, Ādolfs Talcis, Jānis Anerauds, daudzi citi un, galu galā, arī Arvīds Grigulis un �anis Grīva.

Vai laimīga bija Dagnija Zigmonte un tagad Regīna Ezera? Nezinu, lai gan domāju, ka ne. Varbūt vienīgais, kas visu mū�u bijis laimīgs, ir Zigmunds Skujiņ�. Nekādu problēmu! Viņ� vienmēr ir bijis tāds kārtīgs, ne dzēris, ne klaiņojis apkārt, labi ēdis, mīlējis tikai vienu sievieti, eleganti ģērbies, regulāri sevi kopis, vienmēr dzīvojis Joti labos materiālos apstākļos un kā pedantisks grāmatvedis cītīgi skaitījis savu izdoto grāmatu tirā�as�

Ta�u, ja viņ� nebūtu bijis tik kārtīgs, ja tomēr būtu dzēris un klaiņojis (vismaz kādu laiku!), ja būtu mīlējis daudzas sievietes, ja eleganta mēteļa vietā būtu spējīgs uzģērbt arī eļļainu vatnieku; ja būtu kaut reizi rokā paņēmis lāpstu un svelmainā kurtuvē bēris ogles vai smagi racis mālainu zemi, vai sēdējis cietumā, vai ilgsto�i cietis badu un slāpes; ja viņ� būtu dzīvojis pagraba dzīvoklī ar krievu dzērājiem kaimiņos; ja viņam pirms algas dienām katru reizi ar drebo�ām rokām būtu vajadzējis skaitīt kapeikas vai santīmus, tad viņ�, iespējams, varēja būt mūsu lielā�kais rakstnieks ar pasaules slavu.

Varbūt tās tomēr ir muļķības un es pats esmu liels muļķis, kas no literatūras un rakstniecības neko nesaprot. Varbūt ne vienmēr jaunībā jādzīvo un jāstrādā kā Maksimam Gorkijam vai D�ekam Londonam. Ģeniāli darbi ir radu�ies arī rakstniekam sēdot mīkstā atpūtas krēslā un sildot kājas pie dego�a kamīna. Acīmredzot ne vienmēr ir svarīgi, kas rakstniekam ir mugurā vai kājās. Svarīgi, kas viņam ir smadzenēs.

Bet man �obrīd smadzenēs ir krietna deva alkohola, vēlē�anās kauties un izdrāzt kādu sievieti. Dro�i vien nedarī�u ne pirmo, ne otro, ta�u tāda vēlē�anās ir.

Savādi.

Es laikam nedrīkstu dzert. Bet kā gan citādi lai es aizdzenu vientulību un riebumu, ko izjūtu pret sievietēm un dzīvi?

Pēc da�ām dienām kopā ar pazīstamu ārstu neiroķirurgu Gvido Stūri lēnām gāju pa Gaiļezera slimnīcas garo gaiteni un ar nelielu izbrīnu konstatēju, ka man vēl ne reizi nav nācies gulēt slimnīcā.

Dro�i vien tas ir labi, es domāju, lai gan pilnīgi vesels neesot neviens cilvēks, to starpā noteikti arī es. Varbūt ar mani notiks tāpat, kā tas bie�i notiek ar daudziem cilvēkiem, - dzīvo, ne par ko nesūdzēdamies, tad pēk�ņi vienā mirklī vai nu smadzenēs plīst kāds asinsvads, vai arī negaidīti apstājas sirds. Bet tas, kas visu mū�u ir vaimanājis par visda�ādākām sāpēm, pārcie� trīs, �etrus infarktus un dzīvo līdz sirmam vecumam.

Gvido atvēra durvis, un mēs iegājām divvietīgā palātā, kur, smadzeņu triekas piemeklēta, jau piekto dienu gulēja mana krustmāte Alise. Viņai bija paralizēta viena ķermeņa puse, bet spēja runāt nebija zudusi. Es labi maksāju kādai padzīvoju�ai medmāsai, kura krustmāti rūpīgi kopa, baroja un visādi par viņu rūpējās.

Gvido ar viņu parunājās, ar sīku adatiņu slimniecei durstīja rokas un kājas, paklausījās sirdi un izskaitīja pulsu, tad mazliet apbēdināts pateica: - Pagaidām viss bez pārmaiņām�

Tad pavērsās pret mani.

-��� Kad jūs beigsiet, lūdzu, ienāc manā kabinetā. Parunāsimies.

Apsēdos uz gultas malas un uzmanīgi paņēmu krustmātes

roku savējā. Tā bija loti auksta.

-��� Kā jūties? - es prasīju.

Krustmāte centās pasmaidīt.

-��� Labi, - viņa atbildēja. - Nekas nesāp. Tikai nevaru piecelties.

-��� Dakteris saka, ka stāvoklis tomēr varot uzlaboties, - es teicu. - Jāmēģina tam ticēt.

-�� Nekas labāks nebūs, - krustmāte lēnām sacīja. - Tā viņ� runā vienīgi mierinā�anas dēļ, bet īstenībā� Vai nu es nomir�u �eit, vai mājās.

-��� Nē, nē! - strauji protestēju. � Par to tu nedomā!

-��� Par ko tad lai es domāju?

-��� Nezinu. Domā par savu jaunību.

-���� Harald� Vai tu par mani rūpēsies, ja mani no �ejienes izmetīs laukā? - krustmāte noba�ījusies jautāja.

-��� Bet kā gan citādi? Vai tu par mani nerūpējies, kad es biju nokļuvis nelaimē?

-��� Tas bija kaut kas cits.

-��� Tas bija tas pats - cita nelaimi un sāpes sajust kā savējās.

-��� Ir ļoti maz tādu cilvēku�

-��� Vai tev vajag daudzus? Es tev vienmēr bū�u blakus.

-��� Tu esi labs, Harald, - krustmāte pateica.

Es neko neatbildēju. Zināju, ka �ai brīdī labs varu būt vienīgi pret smagi slimo sava tēva māsu, bet ļauns pret visu pasauli.

-�� Kad mani no �ejienes izrakstīs, - krustmāte klusi teica, - tu mani, lūdzu, neved uz savām, bet gan uz manām mājām, labi?

-��� Man tur būs grūtāk�

-��� Tu nolīgsi labu slimnieka kopēju, un tev katru dienu pie manis nemaz nevajadzēs nākt. Par to es tev ar testamentu jau esmu novēlējusi savu māju. Tu to pēc tam varēsi pārdot vai izīrēt kādam ārzemju latvietim. Bet es gribu to laiciņu, kas man vēl ir atlicis� tā cilvēciski, dēls. Es negribu nomirt pati savos netī�rumos. Es no �īs pasaules gribu aiziet tīra un gai�a, pat neļauno�joties uz tiem sliktajiem cilvēkiem, kuri tik ļoti izpostīja gan manas, gan tavas ģimenes dzīves.

-��� Viss būs labi, krustmāt, - es teicu. - Esi dro�a.

-��� Tu esi vienīgais, kas man vēl ir palicis, tāpēc, lūdzu, dēls, nepamet mani �ādā stāvoklī!

-��� Nu kādas gan tu muļķības runā! - es, nedaudz sarūgtināts, pateicu.

-��� Es tev ticu, - krustmāte atkal mēģināja pasmaidīt. Viņa bija �ausmīgi izkaltusi un izskatījās ļoti veca. - Tu joprojām esi viens?

-Jā.

-��� Dzintra tev bija laba sieva, - viņa nez kādēļ atgādināja.

-��� Tā bija, - es piekritu. - Pat loti laba.

'iiiiK

-��� Tad nāca tā skaistule Ligita� Kur viņa ir pa�laik?

-��� Nezinu. Strādā turpat vēl televīzijā.

-��� Kā viņa tevi toreiz varēja pamest? Nesaprotu.

-��� Es gan, krustmāt, saprotu, bet labāk tev to neteik�u. Tad man ir jākļūst rupjam.

-���� Un kur tad Māra? - krustmāte neatlaidīgi gribēja zināt visu par manām sievietēm. - Viņa man patika.

-��� Man arī, - es teicu, - ta�u ar viņu drīz atgadījās kaut kas ļoti slikts.

-��� Vai tad atkal sāka dzert?

-��� Nē, - pakratīju galvu. - Viņa manī iemīlējās.

Krustmāte smagi nopūtās.

-���� Tu esi nelabojams! �ai ziņā tu man nepatīc. Vīrietim ir jāmīl sievietes un jāpriecājas, ja kāda sieviete mīl viņu. Bet ko tu?

-��� Es neko.

-��� Bet tie�i tas jau arī ir slikti!

-���� Krustmāt, ja runāju atklāti, tad es savas dzīves laikā no sievietēm esmu saņēmis visu, ko vien sieviete vīrietim var dot - gan garīgajā, gan seksuālajā ziņā! Es ar viņām esmu uzkāpis visaugstākajās virsotnēs! Ta�u diem�ēl �ad tad esmu iekritis arī visdziļākā aizā. Un krietni apdauzījies. Es vairs neesmu jauns. Un man sāp.

-���� Savādi� - krustmāte �ukstēja. - Esmu galīgi slima, pat pakustēties nevaru, bet man nekas nesāp. Bet tev - jaunam un stipram vīrietim�

-�� Tās ir divas da�ādas lietas, - es teicu. - Tu runā par miesu, bet es par savu dvēseli.

Vēl kādu laiciņu parunājāmies, es no viņas atvadījos, kārtējo reizi svēti apsolījis viņu nepamest nelaimē, un iegāju pie sava kādreizējā skolas biedra daktera Gvido Stūra.

-��� Vai viņa patie�ām var drīz nomirt? - tūlīt painteresējos.

-��� Negaidīti nomirt var gandrīz vai jebkur� cilvēks, - Gvido pateica. - Bet tavai krustmātei ir insults un tev pa�am ir jāsaprot, ka nekādi brīnumi nav gaidāmi. Lai gan� Nāc, es tev kaut ko parādī�u!

Mēs izgājām no kabineta, un Gvido mani aizveda uz kādu palātu, kur speciālas konstrukcijas gultā ar daudziem vadiem pieslēgts pie da�ādiem aparātiem un monitoriem, gulēja kāds jauns puisis. Telpa vairāk atgādināja zinātnisku laboratoriju, nevis parastu slimnīcas palātu.

-�� Ko tas nozīmē? - klusi prasīju, pēk�ņi sajusdams neizskaid�rojamas bailes.

-��� Tas nozīmē, ka mēs vēl ne velna nesaprotam, kas īsti ir dzīvība un nāve, - Gvido sacīja. - �is zēns ir miris, - viņ� turpināja.

-��� Pirms trim nedējām viņ� ar draugu, drā�oties milzīgā ātrumā, cieta smagā autoavārijā. Rupji sakot, viņam ir diezgan pamatīgi sa�ķaidītas smadzenes, bet redzi - sirds un plau�as strādā, normāli darbojas asinsrite, nieres un aknas arī ir kārtībā. Praktiski viņ� ir miris, nav tāda spēka vai aparāta, kas spētu atjaunot pui�a smadzeņu darbību. Viņa organisma pārējās funkcijas tiek nodro��inātas mākslīgi. Tagad pasaki, mīļais draugs, viņ� ir dzīvs vai miris?

-���� Nezinu, - dziļā nopietnībā un neizpratnē paraustīju plecus. � Un cik ilgi jūs viņu tā�?

-��� Rīt atslēgsim, - Gvido sacīja, un mēs atkal izgājām gaitenī.

����������������� Tas viss maksā �ausmīgu naudu�

Vakarā, galīgi sadrūmis, atkal sēdēju lielajā istabā pie dego�a kamīna, atkal dzēru skotu viskiju un domāju par neārstējamas slimības skarto krustmāti, ne dzīvo, ne vēl īsti miru�o puisi vien�vietīgajā slimnīcas palātā un atcerējos vēl vienu līdzīgu gadījumu, kas pirms da�iem gadiem bija noticis Amerikas Savienotajās Valstīs.

Par to rakstīja daudzi ASV laikraksti un pārraidīja visas televīzijas stacijas. Pirms �etrpadsmit (!) gadiem kādā autoavārijā bija ļoti smagi cietusi divdesmitgadīga meitene Susila Vaita. Praktiski viņa jau bija aizgājusi bojā, bet ātri no nelaimes vietas nogādāta tuvākajā hospitālī, tūlīt tikusi pieslēgta pie visām iespējamām mākslīgās elpinā�anas, asinsrites un citiem dzīvības uzturē�anas aparātiem, tā arī visus �os �etrpadsmit gadus para�lizēta (komā) gulēja, ne mirkli nenākot pie samaņas un skaidras apziņas, ta�u faktiski vēl dzīva�

Susilas Vaitas vecāki pa to laiku jau bija kļuvu�i veci, viņi gribēja meitu pienācīgi apglabāt un izteica kategorisku vēlē�anos, lai mediķi nekavējoties no Susilas organisma atslēgtu visas ierīces, visus dzīvības uzturē�anas aparātus, lai viņa beidzot varētu reāli nomirt.

Izvērtās vētrainas diskusijas nacionālā mērogā. Vai tā nebūs slepkavība, ja to izdarīs bez pa�as slimnieces piekri�anas? Un vai ārstiem ir tiesības izbeigt pacienta cie�anas un apzinīgi veicināt tā ātrāku nāvi? Un kas vispār ir nāve? Un vai var uzskatīt, ka visus �os �etrpadsmit gadus Susila dzīvo, vai viņa būtībā jau sen ir mirusi un aparatūras atslēg�ana faktiski būs tikai juridisks, bet ne bioloģisks akts?

Lai kā tur arī būtu, kādu dienu visas Amerikas acu priek�ā un Susilas Vai tas vecāku klātbūtnē visa �ī milzīgā, Joti sare�ģītā un dārgā aparatūra tika atslēgta, un beidzot iestājās meitenes fizioloģiskā nāve.

To visu tik skaidri un asi atceroties, mani pēk�ņi pārņēma stindzino�as �ausmas. Tas bija tik negaidīti, ka viss nodrebēju un nosvīdu aukstiem baiļu sviedriem. Es pēk�ņi atcerējos vēl kādu notikumu.

Atcerējos �ā gada pirmā janvāra rītu, kad ar Māru automa�īnā atgriezos no Mārupes un gandrīz vai necaurredzamā sniegputenī sajutu, kā ma�īna pret kaut ko smagi atsitas� Vēlāk nekādus lielus bojājumus automa�īnai neatradu, ta�u nenoliedzams bija fakts, ka es kaut kam tomēr biju uztriecies virsū.

Tā varēja būt gan sniega kupena, suns vai arī� kāds cilvēks. Un varbūt pa�laik kādā no Rīgas slimnīcām, kā pirms da�iem gadiem Susila Vaita vai �odien Gaiļezera slimnīcā redzētais puisis, guļ arī cilvēks, ko līdz �ādam ne miris, ne dzīvs stāvoklim esmu novedis tie�i es..?

Es!

Sis pieņēmums bija tik satrieco�s, ka nespēju ne aptvert, ne visu nakti aizmigt.

Varbūt �os piecus mēne�us - no janvāra līdz maija beigām - esmu dzīvojis, �oreiz patie�ām būdams slepkava?!

�ī diezgan reālā iespējamība mani padarīja gandrīz vai traku. Es gan atkal jau kuro reizi sev teicu: - Harald Vinter, nomierinies!

Esi rāms un mierīgs! Neviens neko nezina, un ari tu pats neko konkrētu nezini. Kāpēc atkal pa�am sevi apzinīgi mocīt un vēlreiz labprātīgi līst mēslos?!

� Pareizi, pareizi! - es kliedzu. � Viss ir pareizi, bet varbūt..?

Varbūt pa�laik kāds nelaimē nokļuvis cilvēks tie�i mani sauc palīgā! Pie�i mani, jo viņ� skaidri zina, kas ir īstais vainīgais�

Manā psihē notika krass lūzums. Tas gan mani pārāk nepārsteidza, jo acīmredzot zemapziņā es jau biju gatavs atkal doties izciest sodu. Varbūt es to pat vēlējos! Nezinu. Vai tad dzīve vispār nav mūsu cietums? Mūsu kopējā kamera. Un mūsu vainas apziņa� mūsu ieslodzījuma vietas vismodrākais uzraugs?

19.

Necie�amu sirdsapziņas pārmetumu un vainas apziņas mocīts, ilgi domāju, ko man tagad vajadzētu darīt? Un vai vispār kaut ko vajag darīt? Man ta�u �ī pasaule riebās un riebās viss, kas tur notika! Kāpēc man pa�am tagad vajadzētu uzprasīties pēc lielām nepatik�anām? Ta�u uzmācīgā doma, ka kādā slimnīcā vai mājā atrodas manas vainas dēļ stipri sakropļots cilvēks, bija tik skaudri apdullino�a, ka no tās jau vairs nekādi netiku vaļā. Es sevi apzinājos kā slepkavu, kā ļaundari, kā cilvēku, kura rīcības dēļ (kaut arī neapzinātas!) tomēr ir sakropļots vai bojā aizgājis cilvēks.

Varbūt pagāju�ovasar, pirmajā vakarā, kad atgriezos mājās pēc piecu gadu ilga ieslodzījuma, Māra, būdama pārliecināta, ka viņas dēla nāvē vainojams esmu es, man sejā galu galā iespļāva pareizi?! Un nevaldāmās dusmās un naidā izkliegtie vārdi bija kā avansā pateikti tie�i par �o notikumu?!

Varbūt tos vārds vārdā ar tādu pa�u naidu �odien atkārto arī kāda cita sieviete?!

�Tu - slepkava! Paliec un dzīvo savā pilī, kur tev pa�am ir atvēlēts tikai no�ēlojams kakts! Paliec ar savu melno pagātni un smago nāves grēku! Mocies! Kliedz! No�ēlo! Un visu savu turpmāko dzīvi paliec viens! Bez draugiem! Bez mīļotas sievietes! Bez bērniem! Un vispār, Harald Vinter, iznīksti! Pazudi no �īs zemes! Kļūsti par tārpu, �urku vai klaiņojo�u suni!�

To atceroties, rūgti pasmaidīju. Lai cik tas arī savādi būtu, tavi lāsti, Māra, ir piepildīju�ies! Pat man piedero�ā lielā nauda, turpat vai miljons latu, kas guļ Komercbankā uz procentiem, neko reālu nav devusi. Es savā lielajā mājā un arī dzīvē esmu viens. Bez ģimenes, mīļotas sievietes, bez draugiem un suņa.

Varbūt viss ir pareizi, un tie�i tā tam arī vajadzēja notikt?

Bet tomēr - par ko? Kāpēc?!

Turpmākajās dienās manu rīcību vadīja ne tik daudz skaidrs saprāts, cik prāta dzīlēs mutuļojo�ā vainas apziņa un cen�anās to kaut kādā veidā tomēr mēģināt izpirkt.

Galvenajā Ceļu policijas pārvaldes informācijas daļā palūdzu apskatīties, kādi ceļu satiksmes negadījumi ir notiku�i un reģistrēti pirmajā janvārī.

- Tūlīt paskatīsimies, - sacīja jauns policijas ser�ants, apsēdās pie datora un sāka spaidīt da�ādus taustiņus. � Te tie ir! Pirmais satiksmes negadījums reģistrēts jau pulksten �etros no rīta - Brīvības un Dzirnavu ielas stūrī sadūries �igulis ar Audi. Abi vadītāji bija piedzēru�ies, smagi cietu�o nav. Nākamais negadījums pulksten se�os un piecpadsmit minūtēs fiksēts Sarkandaugavā. Piedzēries vadītājs lielā ātrumā ietriecies apgais�mes stabā. Pats aizgājis bojā, smagi cietu�i trīs pasa�ieri. Nākamais negadījums noticis septiņos un piecās minūtēs uz Nometņu ielas netālu no krustojuma ar Lapu ielu. Kāda, tobrīd nenoskaidrota, automa�īna notriekusi jaunu sievieti un no negadījuma vietas aizbraukusi. Nākamā avārija notikusi uz Van�u tilta pulksten vienpadsmitos un piecpadsmit minūtēs. Uzbraucot uz tilta no Pārdaugavas puses, saskrēju�ās Ford Escort ar Ford Sierra. Trīs ievainotie. Nākamais�

Tālāk es neklausījos. Ar grūtībām noriju siekalas un kā apdul�lis nodomāju: �Tātad tomēr� No sava likteņa nekur neesmu varējis aizbēgt. Mana priek�nojauta ir bijusi simtprocentīgi pareiza.�

-����� Paldies, � es ar sausu muti ser�antam teicu. - Pietiek. Mani interesē gadījums, kas noticis pulksten septiņos un piecās minūtēs uz Nometņu ielas. Vai jūs esat reģistrēju�i arī to, kā sauc cietu�o?

-Jā, - ser�ants pamāja un vēlreiz ieskatījās datora ekrānā.

-���� Cietu�o sauc Valērija Navarska, divdesmit piecus gadus veca, pēc profesijas modele.

Negaidītā pārsteiguma paralizēts, es labu laiciņu nespēju pa�teikt ne vārdu. - Lūdzu, atkārtojiet� - tikko sadzirdami palūdzu.

-��� Valērija Navarska, divdesmit piecus gadus veca. Modele.

-��� Kas ar viņu ir noticis? - gandrīz �ukstus vaicāju.

-��� Nav ne mazākās jausmas, - policijas darbinieks atbildēja.

-����� Tas jau ietilpst izmeklē�anas departamenta un mediķu kompetencē.

-��� Vai adreses arī nav?

-��� Adrese ir. Cietusī dzīvo Rīgā, Lapu ielā 37, dzīvoklis 14.

-��� Paldies.

Izgāju uz ielas, atspiedos pret mājas sienu un ilgi skatījos skaidri zilajās debesīs.

�Tas ir tik savādi,� es domāju, �ka tas jau līdzinās pasakai. Iznāk, ka meitene, kura pirms gada lūdza un gaidīja palīdzību, no manis ir sagaidījusi savu nelaimi vai pat nāvi� Es atcerējos viņas necilo divstāvu koka māju Lapu ielas galā un, lai tur nokļūtu, braucot vai ejot pa Nometņu ielu, obligāti vajadzēja nogriezties pa kreisi. Precīzi vairs neatcerējos, cik īsti pulkstenis toreiz rādīja, kad pirmā janvāra rītā, braucot pa Nometņu ielu no Āgenskalna tirgus puses, pagriezos uz Lapu ielu, bet, ka tas noteikti bija ap pulksten septiņiem, zināju dro�i. Tātad nebija ne mazāko �aubu, ka notikuma vaininieks patie�ām esmu es.�

Manu toreizējo psihisko un psiholoģisko stāvokli ar vār�diem - man sāpēja vai tas mani dziļi sarūgtināja un satrieca nevar pilnībā izteikt. Jā, protams, sāpēja un sarūgtināja, bet īstenībā tas tomēr bija kas daudz nopietnāks, dziļāks un nesalīdzināmi sare�ģītāks! Es sevi pēk�ņi skaidri apzinājos kā slepkavu. Ja toreiz, naktī aizejot pie savas mātes mocītāja Oskara Tupiņa, es tomēr spēju būt garīgi tik stiprs, lai viņu tomēr nenogalinātu, tad �oreiz man nez kāpēc �ī garīgā spēka pietrūka. Es salūzu un sevī sajutu gandrīz vai nāvējo�u vainas apziņu.

Savā veidā tomēr sapratu, ka mana patiesā vaina, iespējams, nemaz nav tik liela, ta�u bez vainas cietumā pavadītie gadi un it īpa�i laiks pēc atgrie�anās brīvībā manu psihi un dvēseli bija nospiedis tik smagi un nomāco�i, ka dro�i vien pietiktu ar daudz vienkār�āku gadījumu, lai es nonāktu gandrīz jau vai uz pilnīgas depresijas robe�as.

Tās pa�as dienas pievakarē aizbraucu uz Lapu ielas trīsdesmit septīto namu, kur dzīvoja Valērija Navarska. Apstājos iepretim mājas pagalmam, un pēk�ņi atmiņā spilgti uzausa mūsu jaukā atvadī�anās aina pirms gada�

�Varbūt samaksai prasīsiet vismaz skūpstu?� Valērija toreiz jautāja, un es uzreiz nespēju saprast, vai viņa to pateica tāpat vien, vai arī patie�ām �o skūpstu vēlējās sniegt.

�Nē,� es atbildēju. �Pirmkārt, pēc kārtīga skūpsta vienmēr sagribas kaut ko vairāk. Bet, otrkārt� Gribu parādīt, ka cilvēki da�reiz otram cilvēkam kaut ko labu spēj izdarīt arī par baltu velti.�

Valērija pasmaidīja, negaidīti paliecās un mani ātri noskūpstīja.

�Paldies, Vintera kungs,� viņa atkal atrāvās atpakaļ un kāpa laukā no ma�īnas. �Jūs uz mani atstājāt vislabāko iespaidu. Atā!�

�Tāpat kā tu uz mani,� es pateicu un noskatījos, kā Valērija ātri atvēra stipri izjodzītās kāpņu telpas durvis, kuru priek�ā gulēja divi aizmigu�i kalp un turpat uz soliņa sēdēja kāda veca, noskran- dusi sieviete ar tikpat nopluku�u suni.

�odien mājas priek�a bija tukiSa. Nekur vairs neredzēja nevienu kaķi, arī vecā sieviete ar visu savu suni vai nu atradās dzīvoklī, vai jau Ulbrokas kapos�

Bija pagājis gads.

Kāpēc es Valēriju nebiju mēģinājis satikt vēl kādu reizi? Viņa ta�u bija tik vienreizēji skaista un jauna! Un mazliet nelaimīga. Viņai tika draudēts un viņa no kaut kā baidījās. Kāpēc es Valēriju aizmirsu un par viņu vairs nelikos ne zinis?

Tāpēc, vecozēn, ka tu ne tikai �o Valēriju, bet vispār ari nevienu citu sievieti nevēlējies satikt! Vismaz daudz maz nopietnos nolūkos nē. Bet nu �o meiteni, ja viņa ir vēl dzīva, nāksies satikt vairāk nekā nopietnā nolūkā. Lai gan� Stop!

Valērija ta�u nezina, ka viņu pirmā janvāra rītā uz ielas ar savu automa�īnu esmu notriecis tie�i es! Tas, protams, man iespējamo tik�anos ar viņu loti atvieglos. Viņas neziņa par īsto vainīgo noteikti man noņems pārāk lielo psihisko spriedzi un mani darīs kaut nedaudz dro�āku.

Ja Valērija būs dzīva, es viņai neko neteik�u. Ta�u savas dvēseles mieram man ir jāpārliecinās, vai viņa patie�ām ir dzīva!

Izkāpu no automa�īnas, atvēru vecas un stipri ļodzīgas kāpņu telpas durvis, uzkāpu otrajā stāvā un pieklauvēju pie �etr�padsmitā dzīvokļa durvīm. Pēc diezgan krietna laika tās atvēra pavecs, stipri paģirains vīrietis un dusmīgi noprasīja: - Ko vajag?

Sapratu, ka tas dro�i vien ir Valērijas mātes biju�ais civilvīrs, kur� kādu nakti bija ārkārtīgi cūciski izturējies pret savu aud�u�meitu.

-��� Vai tevi sauc Viktors Popovi�s? - bargi uzprasīju.

-��� Sauc gan, - vīrietis apstiprināja. - Esi no policijas?

-��� Tūlīt uzzināsi no kurienes esmu, - atbildēju. - Es gribu satikt Valēriju. Vai viņa �eit vēl dzīvo?

-��� Nedzīvo vis! - vīrietis itin priecīgs paziņoja. - Jau sen te vairs nedzīvo!

-��� Kur tad es viņu varu satikt?

-�� Gaiļezera pansionātā, - vīrietis, paskaidroja. - Kop� tā laika, kad Valēriju kāds nelietis ar automa�īnu sabrauca, viņa ir kļuvusi krople un tagad atrodas valsts apgādībā! Es neko nespēju! Es nevaru viņu ne uzturēt, ne apkopt, ne izvadāt! Man pa�am drīz gals būs klāt, bet Valērijas kop�ana prasa gan pūles, gan naudu! Bez tam Valērija man ta�u ir pilnīgi sve�s cilvēks. Viņa nav mana meita!

-��� Kas tad jūs tāds esat?

lā

-��� Biju viņas mātes piedzīvotājs, - vīrietis paskaidroja. - Bet viņa pirms �etriem gadiem nomira ar gripu. Smieklīgi, vai ne?

� Ļoti, - klusi pateicu un gāju prom. Jutu uz dvēseles uzgā�amies vēl vienu akmeni. Pat iet kļuva grūti. Tagad jau pilnīgi skaidri zināju, ka �oreiz vienīgi manas vainas dēļ �ajā pasaulē par vienu nelaimīgu cilvēku ir kļuvis vairāk. Tie�i manas rīcības dēļ ir galīgi un neatgriezeniski izpostīta kādas jaunas meitenes dzīve.

Ar vārdiem ir neiespējami aprakstīt to smago un pat baigo ju�anu, ko tajās minūtēs un stundās izjutu. Atkal drud�aini domāju - ko man tagad vajadzētu darīt? Da�os apziņas apskaid�rības mirkļos skaidri sapratu, ka man nevajag darīt itin neko! Neviens nezina un nekad arī neuzzinās, ka vainīgs esmu es � ne policija, ne Valērija. Tātad viss kārtībā! Es mierīgs dzīvoju tālāk. Pasaule ir pilna ar nelaimīgiem cilvēkiem. Vai visiem varu palīdzēt? Es ta�u arī esmu nelaimīgs! Turklāt jau sen biju nozvē�rējies vispār nevienam cilvēkam vairs nekad nepalīdzēt. Un vismazāk jau kādai sievietei!

Raudiet!

Kliedziet!

Izmisuma pārņemtas sauciet pēc palīdzības - vismaz es jums palīgā vairs neie�u! Pietiek! Viena jūsu sugas māsa mani tik nekrietni nodeva un atstāja tie�i tajā laikā, kad viņa man bija tik ļoti nepiecie�ama! Kaut vai sapnī! Bet nē! Viņa man uzspļāva virsū un jau pavisam drīz likās gultā ar citu! Smiedamās un laimīga!

Vai tagad es nevaru uzspļaut ari jums? Arī Valērijai? Viņa man ta�u ir vēl sve�āka nekā viņas patēvam! Bez tam es ta�u viņai �o uzbrukumu neizdarīju apzināti!

�Bet tu tomēr to izdarīji!" smadzenēs kliedza un atgādināja manas dvēseles baltā puse. �Tu tomēr esi vainīgs! Tev pie viņas ir jāaizbrauc un pazemīgi jāpalūdz piedo�ana! Esi cilvēks! Harald Vinter, esi vīrietis, kāds tu esi bijis visu dzīvi! Pat savus sliktos darbus tu vienmēr darīji godīgi! Tad tā dari ari turpmāk! Bet, ja tu pie viņas aizbrauksi, tas būs labs darbs. To atceries! Un vispār beidz muļķoties! Vienas draņkes dēļ beidzot izbeidz nicināt pārē�jās sievietes! Jo, galu galā� Vai tas nav pats skaistākais, ko mēs savā dzīvē varam piedzīvot - sajukt prātā mīlestības dēļ? Sievietes dēļ! Viņas dvēseles un miesas dēl!"

Joprojām vēl skaidri neapzinādamies savas rīcības īsto mērķi, nākamās dienas pēcpusdienā, nopircis milzīgu baltu ro�u pu�ķi, aizbraucu uz Gaiļezera pansionātu. Tas savlaik bija ļoti moderni uzcelts un iekārtots. Pārsvarā tur mita veci, bez piederīgiem pali�ku�i vairāk vai mazāk slimi cilvēki. Valērijai Navarskai tre�ajā stāvā bija ierādīta atsevi�ķa istaba ar logu uz me�u.

Mirkli pastāvējis, klusi pieklauvēju pie trīssimt septītā numura durvīm. Pēc brī�a, izdzirdis uzaicinājumu ienākt, atvēru durvis un iegāju istabā. Tur atradās gulta, galds, neliela sekcija, atpūtas krēsls un televizors. Pie loga invalīda ratiņos sēdēja Valērija, ģērbusies baltā, pūkainā halātā, bet kājas sedza rūtaina sega. Valērijas klēpī gulēja atvērta grāmata.

���� Sveika, Valērija! - es sacīju. - Vai mani vēl atceries?

Valērija īsu brīdi sasprindzināja atmiņu, tad pasmaidīja.

���� Protams. Haralds Vinters, vai ne?

���� Tas pats, �es piekrīto�i pamāju, piegāju viņai klāt un pasnie�dzu ro�u buķeti. Tur bija divdesmit viens zieds.

�Paldies, - meitene pārsteigta �ukstēja un no saviļņojuma pat nedaudz piesarka. � Vai tie patie�ām man? Kāpēc?

���� Tāpēc, ka tu esi �ai pasaulē, � es atbildēju, apsēdos viņai iepretim un ne uz mirkli nenolaidu savu cie�o skatienu no meite�nes. Jutos pārsteigts. Neskatoties uz to, ka Valērijai pēdējā pusgadā noteikti bijis jāpārcie� ilgsto�as fiziskas sāpes, pazemo�jumi, izmisums, bezcerība un smagas dvēseles mokas, viņa tomēr izskatījās apbrīnojami jauka un vēl jaunāka nekā pirms gada.

Vēl joprojām nezinādams, ko es vēlos un ko gaidu no �īs tik��anās, spēju tikai gandrīz vai ar �ausmām nodomāt: �Ak, Dievs! Cik viņa ir skaista, un kāpēc visam tie�i tā vajadzēja sagadīties?�

���� Ceru, ka tevi �ie ziedi kaut nedaudz iepriecinās, - es pateicu.

�Protams, � meitene apmulsusi piekrita. - Vai tad ziedi var arī neiepriecināt?

���� Varbūt kādu arī var, - es teicu. - Kur tu, Valērija, man pazudi?

� Nekur, - meitene atbildēja. - Mūsu vienīgajā tik�anās reizē pirms gada� Tas bija pirms gada?

-Jā, Valērija. Apmēram.

-���� Jūs man �ķitāt tāds auksts un nepieejams� Man liekas, jums toreiz bija kaut kādas problēmas.

-���� Nē, � es pakratīju galvu. - Ar mani viss bija kārtībā. Nopietnas problēmas bija tev. Vai esi jau aizmirsusi?

-Nē.

-��� Tu toreiz mani sauci palīgā. Atceries? -Jā.

-���� Tu sauci, un es atnācu. Kāpēc tu tagad saki, ka es tev esmu �ķitis auksts un nepieejams?

Meitene apmulsusi klusēja.

-�� Tu uz atvadām mani vēl noskūpstīji, - es atgādināju. � Kāpēc pēc tam tu par mani aizmirsi?

Valērija mulsi pasmaidīja.

-���� Bet arī jūs ta�u par mani vairs nelikāties ne zinis! - viņa pateica. - Kāpēc ne es pati, ne mana toreizējā dzīves situācija jūs neieinteresēja un tā arī palika vienaldzīga?

Paraustīju plecus.

-���� To tā uzreiz grūti izskaidrot. Bet toreiz es biju nikns uz visu pasauli, cilvēki man �ķita ļauni un netīri, nevienam vairs palīdzēt negribēju un nolēmu, ka katram ar savām problēmām galā ir jātiek pa�am!

-��� Principā jau laikam tas ir pareizi, - meitene piekrita, - ta�u da�reiz ir ļoti labi, ja tomēr tev kāds palīdz. Pat ne aiz līdzjūtības, bet tā � aiz tīras sirds. Vai jums nekad nav bijusi nepiecie�ama citu cilvēku palīdzība?

-��� Nē, - es domīgs atbildēju. - Nekad. Tā, pa īstam. Vienīgi toreiz, kad nokļuvu cietumā, es līdz vājprātam vēlējos, lai mani nepamet sieviete, kuru ļoti mīlēju. Bet�

-��� Viņa jūs tomēr pameta?

-���� Bet kā gan citādi? Jaunai un temperamentīgai sievietei gaidīt piecus gadus� Bet tas būtu bijis jauki, ja viņa mani tomēr būtu sagaidījusi. Katrā ziņā es to prastu novērtēt.

Valērija ilgi klusēja, ostīja ziedus, bet, �ķiet, �ī ro�u �ķirne nesmar�oja un viņa izskatījās bēdīga.

4*. 11

-��� Es arī tiku atstāta, - meitene negaidīti pateica. - Vai tā ir cilvēcisko attiecību likumsakarība, ka vistuvākais cilvēks vienmēr tevi atstāj tie�i tad, kad viņ� visvairāk ir nepiecie�ams? Kad ar tevi ir notikusi liela nelaime. Kad tu vienkār�i nedrīksti būt viens! Tie�i tad tavs mīļotais cilvēks pret tevi kļūst vienaldzīgs. Kāpēc, Harald?

-��� Nezinu, - paraustīju plecus. - Acīmredzot cilvēki nespēj gaidīt un uzņemties papildus rūpes. Varbūt vēl tāpēc, ka viņi vienkār�i pietiekami stipri nemīl.

-���� Dro�i vien, - Valērija piekrita. - Bet bez mīlestības vēl ta�u pastāv elementāra līdzcietība! Līdzjūtība.�ēlastība. Vai tie�ām nekas tāds cilvēkos vairs nav atrodams?

-��� Baidos, ka tie�i tā arī ir.

-��� Kā jūs, Harald, mani atradāt? - Valērija prasīja. - Teik�u atklāti - tas man ir milzīgs pārsteigums! Jūs esat gandrīz vai pirmais un vienīgais mans ciemiņ��

-��� Kas ar tevi, Valērija, ir noticis? � klusi uzprasīju un beidzot novērsu skatienu no meitenes stāva.

-��� Ar mani notika nelaime, - Valērija atbildēja. - Tādas ar cilvēkiem notiek turpat vai katru dienu, bet� Tās pārējās jau mūs neskar. �oreiz nelaime skāra tie�i mani. Pēc Jaunā gada sagaidī�anas pie draudzenes es agri atgriezos mājās. Sniegpu�tenī uz Nometņu un Lapu ielu krustojuma mani notrieca kāda automa�īna. Bet tas nu tā. Vienkār�i nelaime. Daudz grūtāk bija pēc tam. Uzreiz, protams, zaudēju darbu modeļu aģentūrā. Mani no mājām padzina patēvs, pēc tam atstāja arī Rolands. Neviens negribēja� Es pēk�ņi nevienam vairs nebiju vajadzīga! Zināt, Harald, kas uz �īs pasaules ir visdrausmīgākais? Jā, protams, kari, mēru epidēmijas, zemestrīces, mazu bērnu nāves vai nevainīgas meitenes grupveida izvaro�ana. Un tomēr visdrausmīgākais ir tad, kad tu - slims un nevarīgs būdams - kā nevienam nevaja�dzīga lieta tiec izmests laukā ne tikai no savas mājas, bet arī no dzīves! Viss! Tevi vēl nolamā par kropli un aizmirst! Un nav kam lūgt �ēlastību. Kliedz, cik gribi. Man nav mātes, nav tēva, nav ne māsu, ne brāļu, ne arī kāds tuvs draugs! Es esmu absolūti viena! Vai vēl kas skumjāks var būt?

-���� Kas tev ir par vainu? - es turpināju klusi izpra�ņāt. - Tu esi paralizēta?

-����� Man bija lauzts mugurkauls. To acīmredzot kaut kā salāpīja, bet kājas tomēr palika paralizētas.

-��� Tātad tu esi paralizēta tikai līdz pusei? -Jā.

-��� Kādas ir turpmākās cerības?

-��� Tikpat kā nekādas.

-��� Tātad kaut niecīgas tomēr ir?

-��� Varbūt. Bet tam ir vajadzīga liela nauda. Tik liela, ka par to labāk nedomāt. Es vienu mēnesi biju Vaivaros. Tur ir labs rehabilitācijas centrs tādiem nelaimes putniem kā es.

-��� Vai labāk kļuva?

-���� Vismaz nekļuva sliktāk. Dakteris teica, ka arī tas jau ir panākums.

-��� Ko tu vēl esi darījusi?

-���� Neko. Paldies aģentūras vadībai un vienai jaukai dāmai no rajona sociālās palīdzības nodaļas, kura mani iekārtoja Sajā pansionātā. Mana invaliditātes pensija gandrīz visa paliek pansio�nāta rīcībā, es dzīvoju praktiski bez naudas, ta�u esmu paēdusi, apkopta, man pa�ai ir sava istaba, te ir laba bibliotēka, redzat, ir pat televizors�

-�� Vai jums �eit katram ir sava istaba? - turpināju interesēties.

-���� Ne visiem, - Valērija atbildēja. - Citi dzīvo divatā un trijatā, ta�u es skaitos smagi slima un�

-��� Vai tomēr nebūtu labāk, ja tu dzīvotu ar kādu kopā?

-��� Ar tādu pa�u paralizēto?

-��� Vai tad �eit ir tikai tādi?

-���� �eit ir visādi, bet� Kad man ir vajadzīga steidzama palīdzība, es piezvanu un atnāk māsiņa. Ja es būtu spiesta dzīvot ar sev līdzīgu� Man jau pietiek ar savām sāpēm.

-���� Vai tev ir ļoti smagi? - vaicāju un tūlīt sapratu, cik �is jautājums ir muļķīgs un lieks.

Valērija ilgi klusēja, grūtsirdīgi pasmaidīja un negaidot pateica:

-���� Manā pa�reizējā stāvoklī vissliktākais ir tas, ka ar saviem spēkiem nespēju izdarīt pa�nāvību�

Galīgi satriekts arkai cie�i paskatījos uz meiteni un nezināju, ko vēl varētu teikt un darīt. Es tikai ar katru sava organisma nervu �ūnu, ar katru skaidras apziņas mirkli sapratu, ka mana vaina izdarītajā noziegumā ir tik pārmērīgi liela un necie�ami smaga, ka viss, ko es teiktu vai darītu, salīdzinājumā ar to nebūtu nekas! Bet teikt kaut ko vajadzēja un arī darīt kaut ko noteikti vajadzēs. Protams, ja es gribu būt cilvēks. Ja gribu daudzmaz normāli nodzīvot savu atliku�o mū�u.

-��� Tu nedrīksti domāt par nāvi, - es klusi pateicu.

Valērijas sejā atkal uz mirkli pavīdēja skumj� smaids.

-��� Par ko tad lai es domāju? - viņa prasīja. - Par mīlestību? Par skaistu dzīvi?

-��� Nezinu, - es atbildēju. - Bet ar �ādu nelaimi nekas vēl galīgi nebeidzas.

-��� Ar �ādu nelaimi, Harald, beidzas viss! - Valērija pateica un ziedu pu�ķi nolika sev blakus uz galda. - Vismaz priek� manis viss jau ir beidzies.

-��� Tā tu, lūdzu, nedomā! - es viņu mēģināju uzmundrināt. - Varbūt tie�i tagad viss tā pa īstam tikai sāksies?

Valērija mani rūpīgi nopētīja.

-�� Kas tu tāds esi? - viņa pēk�ņi pārgāja uz tu, un viņas balsī ieskanējās nelielas dusmas. - Ārsts? Varbūt mācītājs?

Noraido�i pakratīju galvu.

-���� Nē, Valērija. Es tāpat kā tu esmu vienkār�i nelaimīgs cilvēks.

-�� Pēc tāda nu gan tu neizskaties! - Valērija nedaudz izsmejo�i iesaucās.

-��� Un ne tikai tas, - es sacīju. - Es diendienā izjūtu arī smagu vainas apziņu.

-��� Ko tu esi izdarījis? - Valērija tūlīt painteresējās.

-��� Es esmu� - klusi �ukstēju un pat mazliet apmulsu. - Es kādam cilvēkam esmu sagandējis visu dzīvi.

Valērija strauji pagrieza galvu pret mani, tad ar ratiem pie�brauca tuvāk logam un ilgi vēroja, kā me�malā kāda meitene spēlējās ar suni. Tad atkal pagriezās pret mani.

-����� Kungs� - Valērija beidzot klusi ierunājās. - Vai tu daudzus pazīsti, kas kādam būtu izglābis dzīvibu? Tā vien �ķiet, ka vienīgais, ko cilvēki tā pa īstam prot darīt� viens otram sagādāt tikai nelaimes, sāpes un cie�anas. Un visu izpostīt.

-���� Tā gandrīz arī ir, - es piekritu. - Diem�ēl. Ta�u es, Valērija� Es gribu tev palīdzēt.

-��� Kā? - meitene bija izbrīnījusies.

-��� Nezinu, - paraustīju plecus. - Bet es gribu tevi glābt.

-��� Kā?! - Valērija iekliedzās. � Tu esi burvis?

-���� Es esmu cilvēks, � atbildēju. - Normāls, parasts cilvēks, kur� kādreiz pats ļoti daudz netaisni cietis. Es saprotu tavu stāvokli, tavas sāpes un varbūt dusmas uz visiem veselajiem un pasauli. Ta�u tu kādreiz jau mani aicināji palīgā. Atceries, pirms gada? Kāpēc tu tagad mani nesauc palīgā, kad tev patie�ām �ī palīdzība ir ārkārtīgi nepiecie�ama?

-�� Tāpēc� � Valērija klusi teica. � Es nevienam vairs neticu. Man nav arī vairs neviena tuvinieka, neviena īsta drauga. Arī tu� Es tevi ta�u nemaz nepazīstu! Es te pa vakariem un naktīm esmu raudājusi, kliegusi un saukusi palīgā gan pazīstamos, gan sve�os! Kāda citiem daļa gar manu likteni? Nekāda! Viens kroplis �ai pasaulē vairāk vai mazāk�

-��� Tā nevajag! - es sacīju. - Es ta�u pie tevis esmu atnācis.

-��� Paldies, Harald, - Valērija jau kuro reizi samocīti pasmai�dīja. - Nu un tad, ka esi atnācis? Es, protams, par to priecājos, bet� Varbūt tas pirmajā brīdī izklausīsies pat paradoksāli, ta�u varbūt būtu bijis labāk, ja nebūtu nācis.

-��� Kāpēc? Valērija!

-��� Tu tikai man atgādināji par to dzīvi, kuru es tagad esmu neglābjami zaudējusi. Zini, Harald� Es tev toreiz teicu. Tu uz mani atstāji loti patīkamu iespaidu. It kā jau nekas nenotika. Pasēdējām, padzērām kokteilīti, parunājām par dzīvi, pēc tam brauciens tavā dārgajā limuzīnā līdz manām mājām� Tas ari

& Js>

viss. Bet es tevi gandrīz vai iemīlējos. Tie�i tāpēc tev ari vairs nezvanīju, mēģināju aizmirst. Tādiem vīrie�iem kā tu es varēju būt tikai īslaicīga mīļākā, nekas vairāk. Bet es jau sāku ilgoties pēc kaut kā nopietnāka. Tagad viss cauri. Visiem sapņiem un ilgām. Un zini, Harald, es tagad daudzreiz esmu no�ēlojusi, ka tev vairs nezvanīju, ka vairs nesatikāmies, ka nekļuvu tava mīļākā� Būtu vismaz ko atcerēties. Un varbūt tādā gadījumā ar mani nekad nebūtu noticis arī tas, kas tomēr notika.

Lēnām piecēlos, piegāju pie Valērijas, noliecos un viņu maigi noskūpstīju uz lūpām.

-�� Nekas vēl nav beidzies, - pateicu. - Es tomēr pamēģinā�u tevi izglābt.

Valērija sāka raudāt.

-���� Harald� Tas diem�ēl nav iespējams. Bet paldies, ka tev �āda vēlē�anās ir radusies. Es ta�u tev esmu vēl sve�āka nekā tu man.

-�� Tie�i tas ir labi, - es teicu. - Tātad mums viss vēl ir priek�ā. Gan sliktais, gan labais.

20.

Nezinu, vai tā bija mīlestība. Jā�aubās, vai vispār kāds zina, ko �is vārds vai jūtas īsti nozīmē. Es to varēju tikai nojaust. Ta�u skaidrs bija viens - es Valēriju atcerējos un pie viņas pirmo reizi aizbraucu vienīgi tāpēc, ka jutu lielu vainas apziņu. Es gan visādi savu satraukto prātu un jūtas mēģināju nomierināt un stipri atvēsināt ar diezgan loģiskas domā�anas palīdzību.

�Vai es viņu toreiz sniegputenī redzēju?" pats sev prasīju.

�Nē!" atbildēju. �Es viņu neredzēju!"

�Vai es viņai apzināti braucu virsū?" >,Nē!"

�Vai man bija ļauns nodoms viņu tī�i sakropļot vai pat nogalināt?"

�Ta�u nē!!!"

Mani atkal mocīja tas pats neatlaidīgais dvēseles kliedziens - kur ir mana vaina, ko es atkal esmu noziedzies?

Bet tāda Valērija Navarska �ajā pasaulē tomēr pastāvēja. Un viņa vienā mirklī no jaunas un veselībā ziedo�as meitenes pēk�ņi bija kjuvusi par pirmās grupas invalīdi! Un ne bez manas vainas. Kaut niecīgas, kaut neapzinātas un pilnīgi nejau�as, ta�u tomēr manas vainas dēļ!

�I apziņa mani psiholoģiski pilnīgi pārvērta. Ilgus gadus biju bez vainas smagi cietu�ais, �ai lomā biju jau iejuties, dzīvoju naida pilns pret cilvēkiem un pasauli, bet tagad negaidīti patie��ām biju kļuvis par cilvēku, kuram nu pa īstam uz savas sirds�apziņas bija jāuzņemas vaina par kāda cilvēka sakropļotu mū�u.

Tas bija neizturami smagi. Vēl smagāku manu vainu vērta tas, ka Valērija bija apbrīnojami skaista, maiga un gudra. Es sāku pie viņas braukt arvien bie�āk un gandrīz vienmēr burtiski viņu apbēru ar ziediem, dāvanām un pārtiku.

Valērija par to, protams, priecājās, ta�u tajā pa�ā laikā arī bēdājās. Valērija saprata, ka es viņai varu būt tikai mīļ� ciemiņ�, tikai tāds kā no ārzemēm atbraucis labais onkulis, kur� paciemo�sies, apmīļos, pa�ēlos, bet pēc kāda laika noteikti atkal pazudis. Aizbrauks prom un nekad vairs neatgriezīsies.

Tāpēc jau labāk sevi nesāpināt. Nepielaist pārāk tuvu sirdij, lai pēc tam pilnā balsī nevajadzētu kaukt.

Pasaules gai�ākās galvas gadsimtiem ilgi ir prātoju�i, kāds gan iemesls galu galā liek vienam cilvēkam bezprātīgi iemīlēties otrā cilvēkā? Vai tā ir kāda psihiska kaite? Vai �āds iemesls ir tikai viens, vai to ir daudz? Vai tas ir kāds vēl neatklāts vīruss, kas mūs visus beigu beigās inficē? Varbūt tā ir tikai savdabīga �ēluma izpausme pret otra dzimuma cilvēku? Līdzcietība? Tieksme par kādu rūpēties un uzņemties atbildību? Bet varbūt tā ir vienīgi tieksme un organisma fizioloģiska vajadzība pēc seksuālas tuvības? Bet bez tās neviens vēl nav nomiris. Bez tās var pilnīgi iztikt. Tātad tas tomēr nav un nevar arī būt galvenais iemesls, kas cilvēkos izraisa mīlestības jūtas.

Bet kas tad to izraisa? Kas?!

Kas liek loti skaistai sievietei līdz neprātam iemīlēties pēc izskata pretīgā vīrietī? Kas labajam - ļaunajā? Kas veselajam � smagi slimajā? Kas gudram - muļķī? Kas bagātajam - nabagā? Kas tikumiskam - izvirtulī? Kas morāli tīrai - baigā noziedzniekā?

Un tā tālāk un tā joprojām!

Varbūt mīlestība patie�ām ir kāda cilvēces smaga psihiska slimība, un tikai tas, kur� spēj neiemīlēties, ir pilnīgi vesels?

Kādu pēcpusdienu atkal aizbraucu pie Valērijas, ta�u �oreiz no Rīgas Modeļu nama biju paņēmis līdzi vienu no slavenākajām mūsu modes māksliniecēm Astrīdu Brantu, kura sev līdzi savu�kārt bija paņēmusi apmēram piecas vai se�as vienu par otru dārgākas un skaistākas vakarkleitas.

-���� Izvēlies! - es Valērijai teicu. - �ī kundze tevi apģērbs, ja būs nepiecie�ams, pielabos, sataisīs tev frizūru un visu pārējo. Es vēl nopirku da�as sudraba un zelta rotas lietas. Abas apska�tieties un izvēlieties vispiemērotākās!

Valērija bija pagalam apmulsusi.

-��� Ko tas, Harald, nozīmē?

-�� Tas nozīmē, ka mēs �ovakar dosimies uz operu! - es pateicu. - Rīgā ir iebraukusi pasaulslavenā spāņu dziedātāja Montserrata Kabaljē un sniegs tikai vienu koncertu! Uz to tad mēs ari dosimies.

-��� Tu to nopietni?

-��� Vai tas izklausās pēc joka?

-��� Tas izklausās� neticami! Nē, Harald!

-��� Kas par nē\

-����� Ļauj mazliet atjēgties! Uz �o koncertu ta�u noteikti salasīsies Rīgas vissmalkākā publika! Un tu gribi..?

-��� Jā, tie�i to es gribu, Valērija.

-��� Vai tev nebūs kauns parādīties tik izmeklētā sabiedrībā kopā ar mani?

-��� Nerunā muļķības! - es asi pateicu.

-�� Tās nav nekādas muļķības, - Valērija neatlaidās. - Varbūt mani tur tādu nemaz nelaidīs iek�ā! Vai esi par to padomājis? Stipri �aubos, vai operas pirmizrādēs, vai uz �ādiem unikāliem vieskoncertiem kāds ierodas invalīdu ratiņos!

-��� Valērija! Mums ir visdārgākās biļetes! Sestajā rindā, kur parasti sē� valdības locekļi un deputāti. Bet kamēr es tev bū�u� Mēs vienmēr apmeklēsim ne tikai �ādus koncertus vien! Un vien�mēr sēdēsim vislabākajās vietās! Un iesim uz teātriem un kino! Uz visām sporta sacensībām! Uz da�ādākām pieņem�anām un prezentācijām! Jo tu, Valērija, esi tāds pats cilvēks kā pārējie! Vēl vairāk! Tu esi tāda pati sieviete kā pārējās, tikai vēl skaistāka, vēl labāka par daudzām citām!

Valērija ilgi klusēja un joprojām izskatījās stipri apmulsusi. Beidzot viņa klusi pateica: - Tu esi neticami labs, Harald.

Es rūgti iesmējos un izgāju laukā, ļaujot sievietēm rīkoties vienām. Apmēram stundu staigāju pa me�u, tad apsēdos automa��īnā, ieslēdzu magnetolu un klausījos smeldzīgas �igānu romances.

Pēc tam atkal kāpu uz tre�o stāvu, iegāju Valērijas istabā un pārsteigumā sastingu. Es meiteni gandrīz vai nepazinu. Viņa no visām piedāvātajām kleitām bija izvēlējusies tum�i sarkana samta vakarkleitu ar dziļu krū�u izgriezumu un lentei līdzīgu apsēju ap kaklu. Starp krūtīm mirdzēja zelta ķēdītē iekārts medaljons, bet ap roku viņa bija aplikusi īpatnēju sudraba sprādzi. Arī matu sakārtojums bija pavisam cits, lūpas spilgti sarkanas un acu plakstiņi ietonēti viegli rozā krāsā. Valērija izskatījās tik satrieco�i eleganta un skaista, ka pirmajā mirklī es nemaz nenoticēju, ka tā tik tie�ām ir viņa.

-��� Es domāju, ka tagad viss ir kārtībā, - modes māksliniece apmierināta pateica. - Mēs jau iepriek� runājām, ka �ī kleita viņai varētu būt vispiemērotākā. Tā arī ir. Viņa patie�ām izskatās jauka.

-��� Vai es tev patīku? - Valērija tomēr ba�īgi prasīja.

-�� Jā, - es atbildēju. - Tu izskaties vienreizēji labi. Kā kādā izcila se�padsmitā gadsimta meistara gleznā. Sieviete sarkanā - tevi varētu būt uzgleznojis pats Rembranta kungs.

-�� Nē, - Valērija pateicīga smaidīja. - Tas esi tu, kur� mani ir uzgleznojis! Un vēl �ī kundze. Es jūtos tā, it kā dotos uz savu pirmo balli.

Kad piebraucām pie operas baltā nama, līdz koncerta sāku�mam bija atliku�as vēl desmit minūtes. Zālē un balkonos gandrīz visas vietas jau bija aizņemtas. Valērijas invalida ratiņus es apzināti biju atstājis pansionātā un tagad, Valēriju izcēlis no automa�īnas, viņu uz rokām ienesu operas pla�ajā vestibilā, pēc tam viņu cauri visai lielajai skatītāju zālei nesu uz mūsu vietām sestajā rindā.

Manuprāt, tas bija diezgan satrieco�s skats. Uz mums bija vērsti skati no jau pilnās skatītāju zāles un balkona. Kaut kas tāds te laikam nebija redzēts vismaz simts gadus - kāds vīrietis savu sievieti operas namā cēli ienes uz rokām�

Valērijai tūlīt tika pievērsti visu klāteso�o sievie�u un vīrie�u skatieni.

Dro�i vien daudzi minēja, kas viņa tāda ir? Vai kāda ārzemju princese? Mūsu pa�u skaistumkaraliene? Jeb varbūt parasta sieviete, kurā neprātīgi iemīlējies kāds prātā sajucis bagātnieks?

Kad es Valēriju sēdināju krēslā, tad jau lielākā daļa laikam saprata, ka jaunā sieviete ir invalīde - cilvēks ar paralizētām kājām.

Mums visapkārt sēdēja pa�apzinīgi kungi melnos vai tum�i zilos uzvalkos, bet tiem blakus di�ojās viņu krā�ņi sapostās sievietes. Daudzas bija atpazīstamas no da�ādām televīzijās pār�raidēm vai avī�u publikācijām. Arī vīrie�u sejas bija pazīstamas - politiķi, valdības vīri, deputāti un biznesmeņi.

Da�us mirkļus vēlāk starp koncerta apmeklētājiem pēk�ņi pamanīju arī savu biju�o sievu Ligitu ar viņas jauno vīru. Ligita sēdēja zāles kreisajā pusē garā, gai�i rozīgā vakarkleitā un, mūsu skatieniem sastopoties, tikko manāmi pasmīnēja.

Es novērsos.

Tik ļoti reklamētais, tikai bagātiem un izredzētajiem domā�tais koncerts mani tikpat kā neinteresēja. Es vienkār�i gribēju sagādāt prieku Valērijai. Un ne tikai to. Es viņai gribēju atgriezt pa�apziņu un kaut necik drosmi.

Vēlreiz pārlaidis nevērīgu skatienu sev tuvumā sēdo�ajiem, zālei un balkoniem, es pret visiem �iem cilvēkiem pēk�ņi sajutu vēl nekad nepiedzīvotu naidu un dzi[u nicinājumu.

Jūs - laimīgie, bagātie un veselie!

Tautas Frontes laiks, nacionālā atmoda, tik ilgi gaidītā mūsu valsts neatkarība un tirgus ekonomikas ievie�ana jums deva necerētu iespēju ar nacionāliem saukļiem, lozungiem, spekulatī�viem darījumiem un nekad neizpildāmiem solījumiem izvirzīties sabiedrības priek�plānā, gūt ievērību, dabūt nesamērīgi labi atal�gotus amatus un nepelnītu turību.

Jūs sākāt ar to pa�u, ar ko sāku�i visi, kas reiz tiku�i pie varas - uzreiz sev sabūvējāt pilis, bankās atvērāt kontus, sapir- kāties dārgas automa�īnas un ienesīgu uzņēmumu akcijas, bet savās dvēselēs kļuvāt arvien aukstāki un augstprātīgāki.

Kas jums vairs tauta? Kas nabagi? Kas slimie un invalīdi? Sī ir sabiedrība, kur izdzīvos tikai stiprie!

Pareizi!

Tāda diem�ēl ir viena no kapitālistiskās valsts iekārtas visspilgtākajām iezīmēm, vienīgi, at�ķirībā no daudzām citām pasaules valstīm, Latvijā izdzīvos ne tikai stiprie. Izdzīvos arī visi lielie un mazie krāpnieki, zagļi, politiskie demagogi, supernacionāļi, kurus interesē tikai ārkārtīgi �auri politiski mērķi; lieliski izdzīvos biju�ie komunistiskās partijas darboņi ar saviem sakariem un uzkrātajiem naudas līdzekļiem; visi tirgotāji, uzpircēji, spekulanti, afēristi, izvirtuļi, nākamie un jau eso�ie Saeimas deputāti, valdības locekļi, suteneri, lielo firmu prezidenti un galu galā izdzīvo�u arī es! Un jācer, ka izdzīvos arī Valērija. Tāpat kā visas �īs dārgās drānās saģērbtās dāmiņas, no kurām tā vien virmo pasakainas fran�u smar�as un iedomība.

Viss kārtībā! Mēs dzīvosim visi! Pasaule ir skaista un bagāta. Tikai nevajag skatīties uz miskastēm! Nevajag ieskatīties nakts patversmēs! Centrālās stacijas uzgaidāmajā telpā! Nabag�mājās! Internātskolās! Cietumos! Nevajag skatīties uz �aka ielas prostitūtām! Uz pusbadā dzīvojo�ajiem vientuļajiem pensio�nāriem!

Jāiepērkas tikai visdārgākajos veikalos, pusdienas jāēd lepnos restorānos, uz darbu jābrauc melnos limuzīnos, jāapmeklē operu pirmizrādes un kaut vai sava presti�a dēļ jānāk arī uz �ādiem izmeklētiem koncertiem.

Vai tad tāda dzīve nav jauka� stiprajiem?

Es novērsu skatienu no publikas, paņēmu Valērijas roku savējā un to cie�i saspiedu.

Valērija mīļi pasmaidīja, pieliecās man pie auss un klusi pateica:

- Harald� Es esmu ļoti laimīga.

Bet es savukārt ļoti nelaimīgs, aizvēru acis un uzmanīgi klausījos, kā pasakaini burvīgā balsī kāda resna dziedātāja spāņu valodā man dzied par saulē izdedzinātu labības lauku, par ga�niem un aitām, par kalniem un jūru, un par bojā gāju�iem jūrniekiem un kalnos kāpējiem, un par pilsētu naktī un kādu nosalu�u vecenīti aukstā kāpņu telpā, un par lēni dziesto�u sveci un nekad neīstenotiem sapņiem, un par sievie�u miesu un vīrie�u alkām, un par bagātīgi klātiem svētku galdiem, trakām dzīrēm un izvirtību, un par klaidoņiem, kas rakņājas smirdo�ās miskastēs, par vēr�u cīņām un kādu arēnā mirsto�u toreadoru, un par aizmigu�u bērnu pie mātes krūtīm, un manu māti, kura kādreiz rakstīja asi publicistiskus rakstus, vēr�oties pret var�darbību, līdz pati tika zvēriski noslepkavota; un par kādu citu sievieti, kuras vīrs pirms se�iem gadiem uzņēmās viņas vainu, bet viņa nenāca uz cietumu ar pienesumu paciņām, viņa nerau�dāja un cietu�o ne�ēloja, bet jau pēc nedēļas ar izplestām kājām metās gultā ar kādu citu; un par jaunu meiteni, kurai vajadzēja būt veselai un laimīgai, bet kura tagad paralizēta sē� invalīda ratiņos un nolād to cilvēku, kas viņu tādu ir padarījis; un sve�ā dziedātāja dzied par cilvēka cieņu un godu, par viņa mū�īgajām cie�anām un sāpēm, neuzticību un nodevību, par mūsu grēkiem un noziegumiem, par piedo�anu un atteik�anos, par spējām uzupurēties un vainas izpirk�anu�

Vēlāk, ieskatījies koncerta programmā, es izlasīju, ka tā ir bijusi dziesma par mīlestību.

i ēc divām nedēļām nomira krustmāte. Viņa aizgāja bez lielām cie�anām. Izskatījās, ka viņa vienkār�i aizmieg.

Bēres bija klusas. Viņu pavadīt atnāca maz cilvēku - tikai tuvākie kaimiņi, da�as bērnības draudzenes un mana pirmā sieva Dzintra.

Es skatījos krustmātes bālajā sejā un nevarēju atcerēties, kad viņa būtu dusmojusies, kliegusi vai kā citādi izrādījusi nepatiku un naidu pret kādu cilvēku vai dzīvnieku.

Viņa bija laba - vienmēr klusa un mierīga, lai gan tāpat kā tūksto�iem citu cilvēku bija smagi cietusi no padomju varas. Bet viņai nekad nebija ienācis prātā ņemt rokā nazi, automātu vai vīt virvi komunistu pakār�anai. Viņa tikai skumji smaidīja un teica, ka katru cilvēku agrāk vai vēlāk piemeklē tas, ko viņ� ar saviem darbiem ir nopelnījis � vai nu laime vai liela nelaime. Vai nu atzinība vai liels negods. Vai nu mīlestība vai atstumtība.

Krustmāti apglabāju Asaru kapos blakus savai mātei un tēvam.

Mazliet vēlāk, nokārtojis mantojuma lietas un savā īpa�umā ieguvis viņas lielo vasarnīcu un zemi, es aizgāju no darba. Man apnika mū�īgās de�ūras Galvenās policijas pārvaldes telpās, katru dienu redzēt arvien �ausmino�āk izdarītus noziegumus, trulos un bravurīgi riebīgos noziedzniekus, visus tos pritonus un narkomānu pulcē�anās vietas, dzērājus, klaidoņus un prostitūtas.

Es biju pietiekami turīgs, pat bagāts, lai bez algota darba varētu iztikt līdz mū�a beigām un vēl mazliet pat ilgāk. Nolēmu - ja glu�i bez rado�a darba nespē�u iztikt, tad publicē�os presē.

Televīzijas studijas īpa�nieks Vilnis Dambe man oficiāli pateicās par darbu un, �ķiet, neliekuļoti izteica no�ēlu par manu aizie�anu.

-�� Tu labi strādāji, - viņ� teica. - Man nebija nekādu preten�ziju. Vai esi atradis ko labāku?

-��� Jā, - es atbildēju.

-��� Pie Ēķa uz LNT? -Nē.

-��� Pie Pulka uz Latvijas televīziju?

-�� Nē, - es pakratīju galvu. � Es vairs negribu strādāt neviena labā.

-��� Ko tad tu darīsi?

-���� Vienkār�i dzīvo�u. Varbūt vēlāk mēģinā�u izdot kādu �urnālu vai sāk�u rakstīt romānus.

-��� Par �urnālu - tas ir garām! - Vilnis atmeta roku. - Mums jau tagad ir vismaz pieci �urnāli sievietēm, �etri vīrie�iem, arī pornogrāfijas un seksa lauciņ� jau aizņemts ar Princesi, Laternu un Panteru. Kur tu vari vēl iespraukties? Ko jaunu radīt? Tre�o vai ceturto �urnālu biznesam? Arī kriminālais lauks ir jau nobeto�nēts. Literatūra nevienu vairs neinteresē! Karogs kā ubags lūdz palīdzību no bagātām firmām. Bērnu un vecmāmiņu intereses arī pilnībā ir apmierinātas ar vismaz trīs vai �etriem viņiem domā�tiem izdevumiem.

-�� Tā tas arī ir, - es piekritu. - Tev taisnība. Bet viena ni�a tomēr ir vēl brīva un es to pamēģinā�u izmantot.

-��� Kāda? - Vilnis bija pati uzmanība.

Es iesmējos.

-��� Gaidi, kad pateik�u! Tas ir komercnoslēpums.

-��� Labi jau labi! - arī Vilnis sāka smieties. - Ja tev nav kur likt naudu, tad labāk to ieguldi manā televīzijā! Kļūsti par kom�panjonu! Vari dabūt ceturto vai pat tre�o daļu no studijas īpa�uma. Ja lietas arī turpmāk ies tikpat labi kā līdz �im, pēc da�iem gadiem būsim spēcīgākā privātā televīzija, bet pa�i miljonāri!

-��� Nav slikti, - es sacīju. - Es par to padomā�u.

-��� Padomā, Harald! Mēs ta�u esam draugi, vai ne?

Es viņam paspiedu roku un studijas gaitenī saskrējos ar sava raidījuma redaktori Karīnu Veidi.

-�� Harald! - viņa iesaucās. - Nupat dzirdēju� Tas tiesa? Tu no mums aizej?

-��� Tā ir, � es apstiprināju. - Algotu darbu vairs nestrādā�u.

-��� Kāpēc?

-��� Gribu būt pilnīgi neatkarīgs.

-��� No kā tu pārtiksi?

-��� No rentes un procentiem. Kā īsts bur�ujs vai aristokrāts.

-��� Bet tu esi �urnālistikas strādnieks! Turklāt vēl loti labs.

-��� Paldies, Karīn! Tu arī esi laba.

Karīna bija ģērbusies baltā, pusaizpogātā blūzītē un melnos, kā parasti, loti īsos svārciņos. Kājās augstpapē�u kurpes, bet galvu krā�ņoja jauna, mazliet neparasti veidota frizūra.

-�� Man ir ļoti �ēl, - Karīna sacīja. - Mēs tik labi sastrādājāmies.

Un tik labi toreiz automa�īnā pamīlējāmies, es atceroties

pasmaidīju.

-��� Kā tev mājās? - uzprasīju. - Viss kārtībā?

-Jā. Bērni veseli, bet vīrs atkal ir aizbraucis komandējumā.

-��� Kā viņam toreiz gāja Spānijā?

-��� Bija sajūsmā, jo nofilmēja arī vēr�u cīņas. Toreiz toreadors ticis smagi savainots.

-��� Kur tagad?

-��� Norvēģijā.

-��� Vai uz ilgu laiku?

-��� Mājās būs pēc �etrām, piecām dienām.

-���� Tu ellīgi labi izskaties, Karīn, � es teicu. � Vai uzradies jauns mīļākais?

-��� Nē, Harald. Gribu, lai paliek tas pats vecais.

-Es?

-��� Bet kur� gan cits?

-���� Tu mani uzskati par savu mīļāko? - es prasīju. - Pēc tās vienas reizes automa�īnā..?

-��� Vai tu mani par savu mīļāko neuzskati? - Karīna vaicāja. - To, kas toreiz notika automa�īnā, tu tūlīt aizmirsi un tas tev neko nenozīmēja?

-�� Tas bija pārāk skaisti un pietieko�i neparasti, lai es to spētu tik drīz aizmirst. Nē, Karīn. Bet, ja godīgi� Neko īpa�u man tas tomēr nenozīmēja. Un ļoti ceru, ka tev tāpat.

-��� Mani tomēr notiku�ais vairāk iespaidoja.

-��� Tas nav izsverams. Tev bija labi un arī man bija labi. Kas vēl ir vajadzīgs?

Karīna da�us brī�us klusēja, tad pateica: - Hari� Man nekas nebūtu pretim� ja mēs arī turpmāk paliktu draugi.

-��� Protams, Karīn. Kāpēc gan ne?

-��� Kāpēc tu pēc tās reizes nekad vairs necenties to atkārtot?

-��� Nezinu, - paraustīju plecus. - Tu to gribēji?

-Ja atklāti, Harald� Es to ar tevi gribu vienmēr. Tikai, lūdzu, nedomā, ka esmu izlaidīga vai galīgi samaitāta sieviete! Es�

-��� Nevajag! - es viņu klusi pārtraucu. - Tie�i izlaidīgās un pēc iespējas vairāk samaitātās ir visu vīrie�u sapnis!

-��� Bet es tāda neesmu! - Karīna iesaucās. - Es vienkār�i tevi� Nezinu, mīlu vai nemīlu, bet tu mani pilnībā suģestē! Pēc tās reizes� Es vairākas dienas staigāju kā apdullusi un par tevi vien domāju!

-���� Tie�i no tā es vienmēr esmu baidījies, � paskaidroju. - Tas ir viens no iemesliem, kāpēc es pret sievietēm varbūt tī�i uzspēlēti vienmēr esmu tik atturīgs un vēss. Es pats mīlestības dēļ vairs negribu sajukt prātā un vēl mazāk vēlos, lai to manis dēj darītu kāda sieviete! Nē! Tā slimība ir izslimota, un nekādi mīlestības baciļi mani vairs neinficēs!

Karīna iesmējās.

-���� Es savā dzīvē pirmo reizi satieku cilvēku, kur� bēg no mīlestības!

-��� Es nebēgu. Vienkār�i izvairos.

-��� Bet no seksa, nē?

-��� Nē, no seksa ne.

-��� Nezinu, Harald, vai nu tu esi ļoti gudrs, vai arī necie�ami nekaunīgs!

-�� Gan tas, gan tas, - es sacīju. - Esmu gudrs un arī nekaunīgs. Un, ja tu tā gribi, es varu būt pat tik nekaunīgs, ka tevi tūlīt ierau�u tualetē un� Nāksi? Tas būs simtreiz satrauco�āk nekā automa�īnā uz mīkstiem sēdekļiem!

Karīna strauji pakratīja galvu.

-��� Nē, nē, Harald! Tikai ne tur! Vai tu pēc darba mani nevari aizvest pie sevis? - viņa prasīja.

Es atcerējos, ka savā laikā biju stingri nozvērējies, ka manā mājā nekad neviena sieviete vairs neienāks, un �o solījumu gri�bēju pildīt. Bet vēl jau man bija otra, krustmātes māja�

-��� Cikos tu �odien beidz darbu? - es painteresējos.

��� Ap deviņiem.

��� Ja tu, Karīn, nebūtu tik sasodīti pavedino�i apģērbusies� Tu man atgādini Ligitu.

��� Man ar viņu nav nekādas līdzības, - Karīna pateica. - At�ķi�rībā no viņas, es no tevis par īsu mīlas mirkli neko neprasu. Man pietiek ar to, ka tu tāds �ai pasaulē esi.

� Paldies, Karīn, � es teicu un viņu viegli pieglaudu pie sevis. - Attiecības starp vīrieti un sievieti ir visskaistākais �ajā pasaulē. Bet nereti tas ir arī visriebīgākais�

22.

Es gulēju liedaga smiltīs un sauļojos. Diena bija skaidra un karsta. Jūra mierīga. Centos ne par ko nedomāt. Ne par Karīnu, ne Māru, ne Ligitu, ne Valēriju. Tās bija �etras sievietes, kuras manas dzīves pēdējos gados bija nospēlēju�as mazāku vai lielāku lomu. Kādu lomu esmu spēlējis viņu dzīvēs - par to nedomāju. Tas ir bijis ļoti gudrs un pieredzējis cilvēks, kur� ir teicis: �Ja gribi dzīvot mierīgi un bez problēmām, nekad neiegādājies sev sievieti!�

�Zini, kāpēc tev ar Karīnu ir tik labi?� es pats sev prasīju un tūlīt arī atbildēju. �Tāpēc, ka jūsu attiecības vēl nav aptraipīju�i vai galīgi samaitāju�i virtuves netīrie katli, nemazgātie trauki, nauda, raudo�i bērni, greizsirdība, strīdi, aizdomas, neapmieri�nātība, seksuālās problēmas, kad �odien viens grib, bet otram tas nenāk ne prātā, un neuzticība. Pagaidām mēs vēl esam tīri, tāpēc arī ir tik labi. Ja kādreiz divi mīlo�i cilvēki pēc savstarpēja naida izvirdumiem un �ķir�anās spētu aizmirst pagātni, visu, kas ar viņiem kādreiz ir noticis, viņi atkal varētu būt laimīgi cilvēki.�

Ta�u aizmirst neko nav iespējams.

Un arī sākt no jauna neko vairs nevar.

Varu vienigi gulēt, raudzīties svelmes pilnajā saulē un censties visu aizmirst. Varbūt tomēr izdosies, un arī es kādreiz varē�u piedzīvot kaut ko lidzīgu laimei. Mēs � nelaikā dzimu�ie bērni. Mēs - kurlie, kuri nedzird sev blakus stāvo�o cilvēku palīgā saucienus. Mēs � melnā egoisma tuksnesī dzīvojo�ie cilvēki. Mēs - mīlestības atstumtie. Drīz mūs atstums arī dzīve, ja tas jau nav noticis. Muļķības! Pat pēdējais klaidonis, rakņādamies miskastē, uz kaut ko cer. Bet man vismaz teorētiski priek�ā vēl ir pietiekami daudz laika. Apmēram pusmū�s. Tikai jāatrod kaut kas tāds, ar ko �o laiku piepildīt. Var dzert, var aizrautīgi strādāt, var visu dzīvi ziedot ģimenei un bērniem, var mācīties, var zagt un sēdēt cietumā, var mācīt citus, taisīt televīzijas pārraides vai rakstīt grāmatas, vienalga, tie ir tikai līdzekļi, kā mums aizvadīt kārtējo dzīves dienu. Cik tur lielas jēgas, par to labāk nedomāsim! Gulēsim un domāsim, ka dzīve ir skaista un mūsu eksistence kādam ļoti vajadzīga!

-�� Hello, Harald! - es pēk�ņi sev blakus izdzirdu kādas sievie�tes balsi. Lēnām atvēru acis un turpat gandrīz vai pie pa�as galvas pamanīju kailas, saulē iedegu�as kājas, pēc tam ieraudzīju mazas bikini biksītes spilgti sarkanā krāsā, tad visu sievieti. Tā bija Māra. - Vai drīkst traucēt?

-Ja es teiktu nē, tu ietu prom?

-��� Neietu vis! � Māra sacīja un apgūlās man blakus.

-��� Tu esi viena?

-�� Esmu ar draudzeni. Mēs guļam mazliet tālāk, gāju pastai�gāties un tūlīt pamanīju tevi. Tu jau esi pamatīgi nosaulojies.

-��� Es ta�u tepat dzīvoju. Varu sauļoties arī dārzā.

-��� Tu labi izskaties.

-��� Arī tev, Māra, nav nekādas vainas. Skaista kā bilde!

-��� Un seksīga?

-��� Pat loti!

-��� Tas ta�u ir labi, vai ne?

-��� Ko tur runāt! Sapņu sieviete!

-��� Es atceros pagāju�o vasaru, - Māra sacīja. - Mums bija kolosāli jauki. Jeb varbūt tas bija tikai sapnis?

-�� Loti iespējams. Man �ad tad tā uznāk. Atceros savu dzīvi un neticu, ka tas viss ir noticis ar mani.

-��� Vajag aizmirst tikai slikto. Kāpēc jāaizmirst ari skaistais?

-���� Tur jau ir tā nelaime, ka aizmirst nevar neko. Jāgaida vecuma skleroze. Bet kā tev?

-����� Nesūdzos. Strādāju tajā pa�ā firmā, vaļas brī�os au�u gobelēnus. Vienīgi naktīs un izejamās dienās� Tad ir vissmagāk.

-��� Neviena vīrie�a tev nav?

-��� Nu tā� - Māra izvairīgi atbildēja. - Tu arī joprojām vēl esi viens?

-��� Gandrīz.

-��� Ko tas nozīmē?

-��� To ari nozīmē. Nekā nopietna.

-���� Bet tu ta�u neko nopietnu negribi! - Māra atgādināja. - Varbūt esi pārdomājis?

-��� Uz to pusi iet.

Māra piecēlās sēdus, arī es piecēlos, un mēs ilgi viens otram skatījāmies acīs. Ko tur centāmies ieraudzīt, es nezinu. Bet mani un Māru pārņēma acīmredzams nemiers, viņas cerības beidzot iegūt manu mīlestību vai vismaz mani pa�u mijās ar manu vēlē��anos atkal cie�i ieslēgties savā aukstajā vientulības cietoksnī un vismaz �o sievieti ne par kādu cenu sev nelaist pat tuvumā.

-��� Es tevi nekad neesmu sapratusi, - Māra sacīja. � Kāpēc tu mani nemīli? Kāpēc vairs negribi?

-��� Es to jau tev vismaz desmit reizes esmu mēģinājis izskaidrot.

-��� Bet tā arī neesi izskaidrojis! Un es neko neesmu sapratusi.

-��� Tādā gadījumā tā tam arī jābūt.

-Ko?!

-���� Tev to nesaprast! Lai viss, Māra, paliek kā ir! Paskaties, kāda skaista diena! Kas par sauli un jūru! Kāpēc tev �o jauko gleznu sasmērēt ar mūsu savstarpējām attiecībām? Ar to, kas ir bijis, vai vēl varētu būt? Salīdzinot ar �o balto zemi, jūru un sauli, tas ta�u viss ir tik sīks un nenozīmīgs!

-�� Tev, Harald, piemīt nepārspējams talants veikli aizbēgt no nopietniem jautājumiem, - Māra sacīja un kādam garām ejo�am puisim palūdza cigareti.Viņ� Mārai to iedeva un aizdedza.

-��� Paldies, - Māra sacīja.

-���� Ko jūs! - puisis iesmējās. - Ja vajadzēs vēl, es tepat netālu esmu.

-��� Redzi, cik tas ir vienkārSi! - Māra pateica. - Ja gribētu, vis�maz uz da�ām dienām un naktīm viņ� būtu mans.

-��� Dro�i vien, - es piekritu.

-��� Greizsirdīgs nekļūtu?

-��� Nemaz.

-��� Paklau, Harald� Vai tu tie�ām visu pagāju�o vasaru mani ņēmi, un ņēmi ļoti bie�i, bez jebkādām mīlestības jūtām?

-���� Nezinu, - es atbildēju. - Piedod, Māra, bet es visu esmu aizmirsis. Beidzot man tas izdevās.

-���� Harald, tu uzskatāmi pierādi, ka visi vīrie�i ir maitas un nelie�i! - Māra sacīja. - Labāku piemēru neatrast!

-��� Nevajag! - klusi sacīju un uzliku roku uz Māras vēdera. - Es savukārt varu pateikt, ka nav labāka piemēra par tevi, apgalvojot, ka visas sievietes ir maukas! Ko tas dod? Neko! It sevi�ķi vēl tāpēc, ka patiesībā kā tavs, tā mans apgalvojums ir simtprocentīgi pareizs! Visi vīrie�i ir maitas un nelie�i, bet visas sievietes ir maukas. Vismaz savā dziļākajā būtībā. Ja aizrokamies līdz zemapziņas visapslēp�tākajām dzīlēm.

Māra neko neatbildēja. Es paskatījos uz jūru un tālumā ierau�dzīju baltu kuģi. Varbūt tas arī ir mans sapnis, es nodomāju, kas tūlīt pazudīs aiz horizonta, man atstājot vienīgi skumjas un sāpīgu smeldzi par kaut ko nepiepildītu.

-���� Zini, Harald, - Māra klusi ierunājās. - Es nesen satiku Ligitu.

-���� Jā? - nedaudz izbrīnījies prasīju. - Vai satik�anās bija draudzīga, vai viena otrai skrāpējāt acis?

-��� Tīri draudzīga, - Māra atbildēja. - Tavai biju�ajai sievai pret mani ta�u nekāda naida nav. At�ķirībā no Ligitas, es nevie�nam neko sliktu neesmu darījusi.

-��� Vai tu pret viņu joprojām izjūti naidu? � es jautāju.

-��� Lai tas pagaidām paliek! - Māra mazliet nepacietīgi atmeta ar roku. � Viņa man, cita starpā, kad parunājām arī par tevi, teica, ka tevi nesen esot redzējusi operā.

-��� Nu un tad?

-��� Nekas. Viņa teica, ka tu tur esot bijis kopā ar kādu paralizētu sievieti. Vai tas tiesa?

-��� Jā, - es atbildēju.

-��� Vai viņa ir tava radiniece? -Nē.

-���� Kas tad viņa ir? - Māra prasīja un ar nepacietību gaidīja atbildi. Bet es viņai neko negribēju stāstīt. Es klusēju.

-��� Vai tu viņu mīli?

Joprojām neko neatbildēju.

-��� Vienkār�i tāpat palīdzi?

-���� Vienkār�i tāpat, - es beidzot ierunājos. - Meiteni sauc Valērija Navarska.

-��� Viņa ir poliete?

-���� Kāda tam nozīme? - nervozi iesaucos. - Māra, nozīme ir tikai tam� Viņa ir tas cilvēks, ko mēs Jaungada rītā notriecām uz Nometņu un Lapas ielas krustojuma�

-���� Ko?! - Māra tik spēji iekliedzās, ka uz mums ar interesi paskatījās visi apkārteso�ie cilvēki.

-��� Vai tu jau biji to aizmirsusi?

-��� Es par to vispār nedomāju! Tu nemurgo? Neviena tur ta�u nebija!

-��� Izrādās, ka tomēr mēs viņu esam sabrauku�i.

Mārai sāka trīcēt rokas un balss, un viņa nikna uz mani paskatījās.

-�� Ja tas tie�ām tā ir� - Māra, galīgi nobijusies, �ukstēja, - tad kāda velna pēc tu tur jauc iek�ā mani? Tu ta�u biji pie stūres! Ja kāds kādu ir arī sabraucis, tad to ta�u izdarīji tu, nevis es!

Piekrīto�i pamāju.

-��� Protams, Māra. Nebaidies! Tevi tas neskar.

-��� Ja tas skar tevi, tad tas skar ari mani! - Māra asi pateica un ātri aizskrēja pie jau pazīstamā pui�a pēc vēl vienas cigaretes. - Galu galā, mēs abi toreiz bijām kopā.

-��� Lai cik tas savādi ari būtu, - es domīgs sacīju, - bet situācija liktenīgā kārtā ir atkārtojusies stipri līdzīga Jaungada naktij pirms se�iem gadiem. Atkal kādam par notiku�o ir jāuzņemas vaina un atbildība. Pasaki godīgi, Māra� Ja nu tā notiktu un man atkal būtu jāstājas tiesas priek�ā� Bet es to negribu. Es jau piecus gadus esmu sēdējis. Kā būtu, ja es tagad tevi sauktu palīgā? Ja es lūgtos, ļoti cerētu un tevi aicinātu man palīdzēt? Tu nāktu? Vai tu varētu apliecināt, ka tobrīd pie stūres atradies tu, nevis es, un manā vietā ietu atsēdēt da�us gadus cietumā?

Māra ilgi klusēja, tad sāka raudāt.

-��� Piedod, Hari, bet es to nevarētu.

-���� Par to piedo�anu nav jālūdz, - es teicu. - Uz tādu soli ir spējīgs varbūt tikai viens no miljona, un arī vienīgi tad, ja viņ� ir ļoti iemīlējies. Bet tu manī neesi tik stipri iemīlējusies, un es tevī neesmu iemīlējies. Mēs bijām un, iespējams, arī turpmāk paliksim draugi. Varbūt tagad tu mazliet labāk sapratīsi, kāpēc vairs negribu nevienu sev tuvu sievieti, ne vājprātīgu mīlestību. Tā vienmēr noved pie cie�anām un liek cilvēkam darīt to, ko viņ� citos apstākļos nekad nedarītu. Tas ir-viņ� nekad apzināti nesabojātu savu vienīgo dzīvi.

Māra tagad uz mani paskatījās nevis nikni, bet gan vairāk līdzjūtīgi.

-��� Tu ar viņu biji operā. Nesi uz rokām. Varbūt esat biju�i kopā arī citur. Pasaki atklāti! Vai tu �o sakropļoto meiteni esi iemīlējis? Un esi nolēmis arī turpmāk visu mū�u viņu nēsāt uz rokām?

-��� Tagad es tev neko nevaru pateikt, � atbildēju. - Es tikai zinu vienu. Gan tev, Māra, gan tādai Ligitai un miljoniem citu sievie�u ir viss, kas sievietēm ir vajadzīgs normālai dzīvei. Tajā pa�ā laikā kādai citai savukārt nav absolūti itin nekā! Ir tikai viņas sāpes, cie�anas, vientulība, izmisums un rūgtums pret cilvēkiem. To, ko piemēram tev varu dot es, tev var sniegt arī jebkur� cits vīrietis. Bet kas atbalstīs to nelaimīgo meiteni?

-�� Tu atkal esi sajucis, - Māra grūtsirdīgi nopūtās. - Patie�ām, viss atkārtojas. Bet, ja tā atkal nav vājprātīga mīlestība, kas tad tas ir? Varbūt vienkār�i gribi tēlot �ēlsirdīgo samarieti?

-��� Nē, Māra, - es atbildēju. - es vairs negribu sevi sist krustā. Es vienkār�i vēlos, lai kāds cilvēks uz �īs pasaules pēc iespējas mazāk raudātu.

Māra nepacietīgi nodzēsa cigareti un atkal nopietni ieskatījās man acis.

-��� Tas ir Joti skaisti, - viņa teica. � Es tikai nesaprotu, kāpēc tu �im cēlajam mērķim esi izvēlējies tik nepievilcīgu objektu? Kāpēc, Harald, tu tomēr neizvēlies mani?

Es neko neatbildēju, nedaudz pagriezos sāņus un paskatījos uz kādu sievieti, kura sauļojās bez krū�tura. Krūtis bija lielas un cietas, un viņa izskatījās ļoti labi. Kā skaista glezna vai neizdomāts stāsts.

-��� Un kā tad tu domā ar to meiteni mīlēties? - Māra negaidīti jautāja, un viņas balsī skaidri bija jau�ams neliels izsmiekls. - Vai esi par to padomājis? Ar paralizētu, nekustīgu, pie krēsla piekaltu�

Es manāmi nodrebēju un asi pagriezos pret Māru.

-��� Apklusti! - skarbā balsī pavēlēju.

-���� Klusēju jau klusēju! - Māra pateica un piecēlās. - Tikai zini vienu! Ja tu tik tie�ām sajuksi prātā un aiziesi pie tās invalīdes� Kad tev apniks viņu kopt un visur ratiņos vadāt sev līdzi� Kad tu vairs nespēsi visu to izturēt, kad tev beidzot atkal gribēsies iegūt sievieti ari fiziski, tu varbūt sapratīsi, cik daudz es tev patiesībā nozīmēju. Ko vispār vīrietim nozīmē sieviete, kura viņu mīl.

Māra pagriezās un gāja prom.

Arī es atkal pagriezos pret jūru un pamanīju, ka baltais kuģis jau bija pazudis aiz tās tālās un neredzamās apvār�ņa līnijas, kur sākas un izbeidzas visi mūsu sapņi.

Jo baltais kuģis, jūra, saule un sieviete zem tās patiesībā arī ir tikai sapnis.

23.

Saruna ar Māru uz mani atstāja ļoti satrauco�u iespaidu. It sevi�ķi teiktais par Valēriju Navarsku. Līdz �im es vēl ne reizi par mūsu attiecībām nebiju domājis tik sīki un detalizēti. Jā, es bie�i pie viņas braucu uz pansionātu, vedu visādas dāvanas un viņu mēģināju da�ādi iepriecināt, lielā mērā nomierinot savu sirdsapziņu, ta�u nekad vēl nebiju apsvēris iespēju� dzivot ar viņu kopā . Uz �ādām domām mani beidzot pamudināja Māras sacītais.

Es, Haralds Vinters, un Valērija Navarska..? Es, izskatīgs, vīri�ķīgs un spēka pilns vīrietis un� vāja, pie invalīdu ratiņiem piekalta meitene?! Bet ja es pie tā pats esmu vainīgs?! Vai man par to nepienākas sods? Vai vaina nav jāizpērk? Un �oreiz mans sods būtu nevis atkal cietumā pavadāmi gadi, bet gan rūpes par �o nelaimīgo meiteni? Bet ne tikai tas. Savas attiecības ar Valēriju pieņemt kā sodu man tomēr �ķita negodīgi. �īm attiecībām drīzāk vajadzēja kļūt par dārgu dāvanu � kā man, tā viņai. �Es tev uzdāvi�nā�u mīlestību� - diez vai daudzi vīrie�i to kādreiz ir teiku�i savām sievietēm? Kas notiks, ja tā pateik�u es? Vai �ie vārdi īstenosies? Vai tie vispār var kļūt par īstenību?

Viss jūrmalas liedags bija kā nosēts ar puskailiem cilvēku ķermeņiem. Veci un jauni, mierīgi un uzbudināti viņi gulēja, staigāja, peldējās, skrēja, spēlējās ar bumbām un vismaz ārēji visi izskatījās veseli un laimīgi. Kāpēc Valērija nevar būt starp viņiem? Kāpēc viņa nevar būt man blakus, tāpat ģērbusies mazās bikini peldbiksītēs un kopā ar mani skatīties uz jūru un sauli?

Kāpēc viņai vienai jāsē� invalīda ratos nelielā istabā, uz pasauli jāskatās tikai pa logu un dziļā no�ēlā vai naidā jādomā par to cilvēku, kur� viņu bija sabraucis?

Es to vairs nespēju izturēt. Tās pa�as dienas pēcpusdienā, atkal nopircis veselu klēpi sarkanu ro�u, aizbraucu uz pansionātu pie Valērijas. Viņa gulēja gultā un lasīja kādu grāmatu. Es paska�tījos. Māras Svīres romāns �Māsas�.

-��� Kā jūties?

-�� Slikti, - Valērija atbildēja. - Lasu un no�ēloju, ka man nav nevienas māsas.

-��� Iedomājies, ka kaut kur viņa tomēr ir.

-�� Es vairs negribu sapņot. Nebūtu slikti, ja viņa būtu reāla. Man vispār vairs nav neviena radinieka, neviena drauga. Visi kaut kur pazudu�i. Vienīgi tu man vēl esi palicis. Bet cik ilgi? Piedod par �o jautājumu! Atklāti sakot, es nesaprotu, kāpēc tu pie manis vispār nāc? Man varbūt to nemaz nav ari jāsaprot, bet vien jāpriecājas, ka tu tomēr atnāc! Un atkal ar tik brīni�ķīgiem ziediem! Paldies, Harald! Tas no visas sirds. Bet es skaidri zinu, ka agrāk vai vēlāk pienāks diena, kad tu vairs pie manis neatnāksi. Tā ta�u būs, vai ne?

-��� Nezinu, - paraustīju plecus.

-��� Bet es zinu! Ta�u tev neko nepārmetī�u. Tāpēc, ka tu jau man esi sagādājis tik daudz prieka un laimes mirkļus� Mūsu operas apmeklējums� Tas vien bija, ko vērts! Es jutos kā karaliene!

-�� Priecājos, ka tas tev ir paticis. Parasti cilvēkam daudz neko nevajag, lai viņ� justos laimīgs.

-��� Un arī nelaimīgs�

-��� Tam tomēr nepiecie�ams krietni vairāk.

-��� Kāpēc Dievs �o pasauli un tās cilvēkus dala - tas ir gudrs, tas dumj�, tas bagāts, tas nabags, tas smagi slims, tas vesels, tas laimīgs, tas nelaimīgs? Vai visi nevarētu būt vienādi?

-��� Vai tādi, kāda pa�laik esi tu? - es jautāju.

-��� Nē!-Valērija gandrīz vai iekliedzās.-Tādi kā� Es nezinu. Vienkār�i visi veseli un laimīgi.

-��� Tas dro�i vien nebūtu taisnīgi, - domīgs teicu.

-���� Būt tādiem kā es� Vai tas ir taisnīgi?

-��� Nē, Valērija. Tā ir vislielākā netaisnība pasaulē. Bet �ādas netaisnības diem�ēl notiek katru dienu.

-��� Tas tāpēc, ka patiesībā Dievs laikam tomēr ir ne�ēlīgs, - Valērija noteica.

-��� Nē, nē! - strauji pakratīju galvu. - Ne�ēlīgi ir cilvēki. Arī es, Valerī� Diem�ēl. Tāpēc es tev arī nesu �os ziedus. Tu tos esi nopelnījusi. Tu esi daudz skaistāka par �īm rozēm.

Valērija izbrīnījusies uz mani paskatījās un ziedus saudzīgi nolika sev blakus uz galdiņa.

-��� Harald! - viņa klusi iesaucās. � Es � skaista?!

-�� Jā, Valerī, - es apstiprināju. - Tu esi visskaistākā no visām sievietēm, kuras man ir nācies sastapt.

Valērija ilgi klusēja, tad neizpratnes pilna jautāja:

-��� Kāpēc tu tā saki?

-��� Tāpēc, ka tā ir patiesība, - es atbildēju. - Un turklāt� Stipri apmulsu un pats jutos nedaudz pārsteigts, kad kaut

kāda neatvairāma spēka dzīts, es viņai pēk�ņi pateicu:

-�� Varbūt, Valerī, tas skanēs nevisai ticami, bet� Es tevi mīlu. Valērija strauji satrūkās, piecēlās sēdus un ārkārtīgi pārsteigta

skatījās uz mani, uz vīrieti, pie kura viņa jau bija pieradusi un kuru viņa arī pati bija iemīlējusi gandrīz vai no mūsu pirmās tik�anās reizes.

-��� Harald� - Valērija �ukstēja. - Man to ir grūti apjēgt. Tas, ko tu nupat pateici� Tā tomēr nav glu�i parasta cilvēka rīcība. Vismaz attiecībā pret mani. Es to nesaprotu, un tāpēc man atkal ir bail.

-��� Nevajag, - es sacīju. - Viss ir kārtībā.

-��� Aiz tā kaut kas slēpjas, - Valērija turpināja un vairākkārt pa�ūpoja galvu. - Es tam nespēju noticēt. Un, ja tu man melo� Tad izdari vēl lielāku noziegumu nekā tās automa�īnas krietni iedzēru�ais �oferis, kur� mani ir padarījis par tādu, kāda es �obrīd esmu.

Ar grūtībām noriju siekalas, apsēdos Valērijai blakus un maigi paņēmu viņas roku savējā. Es vairs nespēju ne atkāpties, ne kaut ko slēpt. Man viņai beidzot vajadzēja pateikt patiesību.

-��� Valerī� - es klusi sacīju. - Tas �oferis nebija piedzēries�

-��� Kā tu to zini? � meitene ātri jautāja.

-�� Tās automa�īnas vadītājs biju es, - pateicu un zemu noliecu galvu.

Valērija atkal spēji satrūkās. Nupat dzirdētais viņai bija tik negaidīts pārsteigums, ka meitene vēl ilgi neko nespēja pateikt. Beidzot viņa izstiepa roku un viegli pieskārās manām krūtīm.

-��� Tu?! - viņa tikko sadzirdami �ukstēja. - Tas, Harald, biji

tu?!

Piekrīto�i pamāju.

-Ja vari, Valērij, piedod! Ja gribi, padzen! Ienīsti un nolādi! Bet mani vārdi par mīlestību bija patiesi. Valērija skumji pasmaidīja.

-Tie, Harald, nekādi nevar būt patiesi. Tu melo vai vienkār�i izliecies.

��� Nē! - spēji pakratīju galvu. - Kāpēc man būtu jāizliekas?

��� Tāpēc� - Valērijai nedaudz aizlūza balss. � Es jau vairs neesmu sieviete. Manī neviens nevar iemīlēties. Bet man bija patī�kami to dzirdēt. Acīmredzot to man neviens nekad vairs neteiks. Paldies rev par to! Bet� Ja tavi vārdi patie�ām ir patiesi� Man ir pamats domāt, ka tava līdz�inējā līdzjūtība, pastāvīgie ziedi, dāvanas, pat ve�ana uz operu un, kas vēl bēdīgāk, tava mīlestība pret mani nekādā gadījumā nav radusies manas personības iespaidā, manis kā sievietes dēļ� Tavu līdzjūtību un mīlestību, ja tāda patie�ām pastāv, ir radījusi tikai un vienīgi tava vainas apziņa, tavs izdarītais grēks, tavs ne�ēlīgais noziegums!

Es ar abām rokām viegli aptvēru nedaudz drebo�os meitenes plecus un viņu maigi noskūpstīju.

��� Nē, Valerī! Tas būtu pārāk skaisti, ja kāds noziegums spētu radīt mīlestību! Parasti jau tie�i mīlestības dēļ tiek izdarīti visbries�mīgākie noziegumi. Bet attiecībā uz manu vainas apziņu� Jā, nenoliedzami tai ir sava nozīme, varbūt pat iz�ķiro�a, ta�u� Nē, Valērija! Tas tomēr nav tik vienkār�i! To vispār nevar izskaidrot!

Valērija turpināja skumji smaidīt, un viņa �ai brīdī izskatījās tik valdzino�i skaista, bet tajā pa�ā laikā arī tik ļoti nelaimīga un nevarīga, ka man kārtējo reizi �ēlumā sa�ņaudzās sirds, un es biju ar mieru viņas labā atdot un ziedot visu, kas man bija.

Es Valēriju piecēlu no gultas, saudzīgi iesēdināju ratos un viņu pievedu pie loga.

� Redzi? - es ar roku parādīju uz me�malā stāvo�o auto�ma�īnu. -Tu to pazīsti? Tā ir mana. Tu tūlīt savāksi savas manti�ņas, mēs ar liftu nobrauksim lejā, un es tevi aizvedī�u uz savu Jūrmalas māju. Turpmāk tu dzīvosi tur. Un arī es tur dzīvo�u.

Valērija atkal visa notrīcēja.

��� Kopā ar mani? - viņa jautāja.

��� Kopā ar tevi, � es atbildēju.

�Patiesi?

��� Patiesāk vairs nevar būt.

Valērija pēk�ņi strauji pagrieza ratus apkārt un miklām acim cie�i skatījās uz mani. Uz vīrieti, kur� nupat viņai bija devis cerības un iespēju visu turpmāko mū�u nodzīvot normālos apstākļos, normālā aprūpē un varbūt pat mīlestībā. Bet Valērija tam neti�cēja. Jo zināja to, ko tobrīd vēl nezināju es. Un, lai gan to pasakot, Valērija simtprocentīgi riskēja zaudēt viņai nupat piedāvāto, meitene nespēja klusēt. Arī viņa, tāpat kā es, vadījās pēc godīgiem spēles noteikumiem.

- Harald� - viņa klusi teica. - Es, protams, to varētu neteikt, glu�i tāpat kā tu varēji noklusēt savu nodarījumu, bet� �eit ir iejaukta mīlestība, vismaz vārdos, bet vienalga! Ja jau tā reiz ir, tad tai ir jābūt pilnīgi tīrai! Ta�u tava mīlestība, Harald, tāda nav! Atkārtoju - to ir radījusi tikai tava vainas apziņa, tava vēlē�anās ar to izpirkt savu grēku, ta�u�, Harald Vinter! Tu sevi vari vairs nemocīt nekādas vainas vai sirdsapziņas pārme�tumos! Tu neesi vainīgs! Tu mani nesabrauci! Tu esi sabraucis kādu citu vai vienkār�i aizķēris ielas malā stāvo�u sniega kaudzi, bet mani notrieca pavisam cita ma�īna un pavisam cits cilvēks! Atceries pagāju�o vasaru, kad es tevi pirmo reizi saucu palīgā? Es tev stāstīju par savām bailēm un bie�ajiem draudiem, ko man izteica policijas no�autā Oļega Koļcova firmas darbinieki par it kā pie manis noslēpto naudu. Nezinu, kādā veidā viņi bija uzzināju�i, ka es Jauno gadu sagaidī�u pie draudzenes, kura dzīvoja Lapu ielas otrā galā. Kad es ap pulksten septiņiem gāju mājās, netālu no Lapu un Nometņu ielas krustojuma mani jau gaidīja melna Volvo automa�īna� Domāju, ka tur bija iejaukta arī mana draudzene. Jau nākamajā dienā policija automa�īnu atrada un tagad �oferim Vladimiram Jurjevam būs jāstājas tiesas priek�ā. Tā kā tu, Harald� Tu� Tu vari būt brīvs no pienā�kuma, ko pats sev uzliki, no rūpēm par mani. Pavisam brīvs�

Es spējā pārsteigumā atkāpos no Valērijas krēsla, apsēdos un patie�ām pēk�ņi sevī sajutu milzīgu atbrīvotības un brīvības spēku. No dvēseles novēlās kaut kas ļoti smags un nepatīkams. Tātad es tomēr nebiju vainīgs!

Atkal piecēlos, piegāju pie Valērijas un viņu noskūpstīju uz lūpām.

-��� Tie bija labākie vārdi, kādus jebkad esmu dzirdējis, � es teicu. - Bet tie neko nemaina. Es tevi mīlu un vedī�u pie sevis.

-��� Es tam neticu, - Valērija atkārtoja. - Es neticu, ka normāls vīrietis var iemīlēt nenormālu sievieti.

-��� Nevajag! - nopietni lūdzu. - Tu esi pilnīgi normāla. Tu tikai varbūt nekad nespēsi dejot. Un kas par to?

-��� Harald� - Valērija ļoti straukta turpināja. - Es tā uzreiz nevaru. Lai cik man ir smagi un grūti. Ja tu nepārdomāsi, atbrauc rīt! Atbrauc tie�i �ajā pa�ā laikā, pulkstens trijos dienā. Un, ja tu atbrauksi, es varbūt noticē�u, ka tā ir patiesība�

-��� Labi, - es piekrīto�i pamāju un gāju prom. - Gaidi!

24.

Gar acīm kā vilka skrējiens pāri sniega laukam ātri pazibēja visa mana dzīve.

Es sēdēju verandā mīkstā �ūpuļkrēslā, caur lielajiem sienas logiem lēnām iespiedās tālo zvaig�ņu gaisma, nakts bija silta un klusa, �ķita, ka �ajā brīdī pasaulē nekas ļauns nenotiek.

Es jau vairs sev neuzstādīju �os patiesībā ļoti muļķīgos jautājumus - Kas es esmu? Kāpēc esmu? No kurienes nācis, kurp aizie�u? Vai nav vienalga? �ajā savas eksistences mirklī esmu �eit � savā mājā, savā verandā, savā krēslā. Esmu viens - bez naida pret citiem. Esmu mierīgs un zināmā mērā pat apgarots. Es zinu, kas man ir jādara. Viss lēnām izgaist, izdziest, sadrūp. Gan betona sienas, gan klintis, gan mūsu atmiņas. Rīt arī �is manas esības mirklis būs jau tāla pagātne. Es neko vairs neat�cerē�os. Ne savu piedzim�anu, ne bērnību, ne mātes rokas, ne tēva stingro balsi, ne studentu balles, ne savu pirmo meiteni, ne savas kāzas, ne Kristīni bērna gultiņā, ne savu �ķir�anos pēc �etrpadsmit laimīgi nodzīvotiem gadiem laulībā, ne pastāvīgā kaislē trīco�o Ligitas ķermeni, ne viņas skaļo, izmisuma un baiļu pilno palīgā saucienu, ne cietuma smirdo�ās kameras un savu pirmo brīvības dienu, ne savu atstumtību, ne Māru, ne savas mātes slepkavu, ne Karīnu, ne darbu.

Es vienīgi atcerē�os kādas nelaimīgas meitenes skumjo acu skatienu. Es atcerē�os to mirkli, kad viņai pateicu: �Es tev uzdāvi�nā�u mīlestību.� Atcerē�os viņas smaidu. Ko man vēl vairāk vajag? Naudu? Varu? Mantu? Trīszvaig�ņu ordeni? Muļķības! Pietiek ar apziņu, ka tu kaut vienam cilvēkam esi vajadzīgs. Un tu vairs nejutīsies kā vientuļ�, smagi ievainots vilks, kas, mednieku ielenkts, gaida savu nāvi.

Tu ar prieku gaidīsi jaunu dienu.

Nākamās dienas pēcpusdienā, tie�i pulkstens trijos, es atvēru Gaiļezera pansionāta trīssimt septītās istabas durvis, iegāju iek�ā un turpat netālu no ieejas apstājos.

Valērija kā parasti sēdēja savos invalīda ratiņos blakus logam un, mani ieraudzījusi, izskatījās ārkārtīgi pārsteigta. Viņa nebija pat mēģinājusi sevi kārtīgi sapost, būdama pārliecināta, ka neieradī�os.

Es viņai lēnām piegāju klāt, ar abu roku plaukstām aptvēru viņas galvu un maigi noskūpstīju uz pieres.

-��� Sveika, Valērija, - klusi teicu.

Meitene ilgi nespēja atbildēt, tikai pēc krietna brī�a viņa klusi vaicāja: � Kas tagad notiks?

-��� Mēs brauksim mājās, - es atbildēju.

Valērija skatījās man acīs un nez kāpēc sāka raudāt.

Vakarā, kad abi sēdējām uz terases un vērojām, kā jūrā lēnām iegrimst saule, es pēk�ņi pamanīju, ka no tālās apvār�ņa līnijas nesteidzoties krastam tuvojas balts kuģis.

Tātad viss ir kārtībā. Es maigi apliku roku ap Valērijas pleciem. Ostās atgrie�as kuģi, bet manī ticība.

-��� Tu esi labs, - Valērija negaidīti pateica. � Tikpat labs kā saule un jūra. Paldies.

-��� Paldies tev, - klusi atbildēju. - Es ļoti gribētu tāds būt.

Egils Lukjanskis

PALĪGA sauciens

Romāns

UDK 821.174-31 Lu 407

Apgāds "Daugava", Rīgā, Aspazijas bulv. 24, LV 1050. Izdevējdarbības licence Nr. 2-0944. Formāts 80x100/32. Ofsetiespiedums.