EGĪLS LUKJANSKIS

RĒTA AKMENĪ

.

Kad Ivars Viklands apstādināja savu ko�i lakoto fordu iepretim slimnīcas galvenajiem vārtiem, viņ� ar ierastu kustību paskatījās elektroniskajā rokas pulk�stenī un izslēdza motoru.

Viņ� bija ieradies laikā. Pulkstenis rādīja tie�i die�nas vidu. Divpadsmit.

Pēc tam Ivars lēni, it kā tī�i kavēdamies, izkāpa no ma�īnas, tikpat lēnām, mazliet neveiklām roku kus�tībām aizvēra durvis, tās aizslēdza, atslēgu ieslidināja lietusmēteļa ārējā kabatā, uz mirkli sastinga un pa�skatījās sāņus.

Pie veikala durvīm tie�i uz zemes sēdēja divi bre�zenta jakās tērpu�ies darba vīri un ar neslēptu lab�patiku tie�i no pudelēm sūca alu. Viņiem blakus ar aizvērtām acīm gulēja netīrs, noplucis suns.

Turpat netālu klusi sarunājās divas pusmū�a sie�vietes.

No veikala, diez par ko smaidīdams, uz ielas izkli�boja vecs kara invalids.

Gar ielas malu ātri un graciozi garām pagāja jauna, d�insos tērpusies meitene. Viņa uzmeta pavir�u ska�tienu lepnajai ārzemju automa�īnai un tūlīt pievērsās druknam, nevī�īgi apģērbu�amies puisim, kas stāvēja, ar plecu atspiedies pret autobusa pieturas stabu. Tur�pat netālu no viņa liels balo�u bars kāri uzlasīja da��ādus sīkus pārtikas atkritumus.

Pretējās mājas otrā stāva logā, rokas atspiedusi pret spilvenu, sēdēja veca, sakrunkojusies sieviete un diezgan vienaldzīgi noraudzījās dro�i vien jau pieras�tajā, simtkārt jau redzētajā un tūksto�kārt izjustajā nesteidzīgajā, rāmajā apkārtējās dzīves plūdumā.

No kokiem vēj� lēnām nopūta vēl da�as sarkanas,, rudens sadedzinātas lapas.

Un viss �is redzētais mirklis � �ī atmiņā cie�i no�fiksētā kādas provinces pilsētas klusā ainava arī Ivaru beidzot padarīja mierīgāku un mazliet pa�paļāvīgāku.

Nekas ta�u slikts nenotiek, viņ� domāja. Mani nervi ir pilnīgā kārtībā. Es tikai velti uztraucos. Un viss ir ari kārtībā ar �o veco pasauli. Ar �iem vecajiem cilvēkiem. Ar visām �īm dzīves norisēm. Viss iet un notiek tie�i tā, kā tam visam ir ari jānotiek.

Vīriem jāsalāpa paģiras.

Sievām jāizkla�ojas.

Meitenei jāsatiek puisis.

Un man �

Ivars atkal nodrebēja, un viņu jau kuro reizi pār�ņēma pazīstamā, tik ļoti nepatīkamā aukstā baiļu sa�jūta, kad vienmēr gribējās kaut kur bēgt, kaut kur dziļi, dziļi noslēpties, kaut kur ieslēgties un pazust, pēk�ņi visu aizmirst, neelpot un nomirt.

Ivars pēc da�iem mirkļiem tomēr saņēmās, apspieda un no sevis aizdzina �o nepatīkamo, vienmēr tik no�gurdino�o smagumu, �ķērsoja ielu un uz brīdi apstājās iepretim gai�ajiem slimnīcas vārtiem. Un izbrīnījies konstatēja, ka �ie vārti ir pla�i atvērti. Sardzes mājiņā nebija sarga. Acīmredzot �eit ikviens varēja brīvi ienākt, bet tikpat dro�i no �ejienes jebkur� slimnieks vai ienācējs bez mazākiem �ķēr�ļiem laikam varēja arī iziet�

Tas �ķita vairāk nekā neparasti.

Blakus vārtiem pie sardzes mājas dēļu sienas stā�vēja piestiprināta balta plāksne ar tum�i zilu uzrakstu: �� pilsētas psihoneiroloģiskā slimnīca�.

Ivaru atkal pārņēma mazliet neomulīga sajūta, ta�u viņ� dro�i iegāja slimnīcas teritorijā un pa iekopta parka aleju nesteidzīgi devās uz priek�u.

Vispirms aiz kokiem bija saskatāmas da�as vecas, nopluku�as koka mājas, kuras vēl nesenā pagātnē veidoja �īs slimnīcas pamatu un centru, bet tad pavi�sam drīz aiz simtgadīgā parka malas sākās jauni, mo�derni, mūsdienīgi slimnīcas korpusi.

�Astotais korpuss, se�padsmitā nodaļa,� Ivars jau kuro reizi pie sevis atkārtoja un vērīgi skatījās ap�kārt. Da�i slimnieki enerģiski grāba un lielos polie�tilēna maisos vāca kopā nobiru�ās koku lapas. Citi slimnieki savukārt ar viegliem gumijas ratiem no virtuves uz nodaļām izvadāja tikko pagatavotās pus�dienas. Da�i stāvēja, atspiedu�ies pret gai�ajām ēku sienām, un ļāva sevi apspīdēt vēsajai rudens saulei. Kāda bāla, nenosakāma dzimuma seja ar dziļi iekri�tu�ām acīm bija cie�i piespiedusies pie aizre�gota loga un sastingusi skatījās kaut kur zemeslodes otrajā pusē.

Pēc da�ām minūtēm Ivars atvēra astotā korpusa ārējās ieejas durvis, aiz tām tūlīt sākās neliela, labi uzkopta uzgaidāmā telpa, kuru no pretējās puses ari ierobe�oja durvis, tikai �īs jau bija cie�i aizslēgtas.

Ivars piespieda zvana pogu un tūlīt ievēroja, ka �īm durvīm nez kādēļ nebija tik pierastā roktura�

Pēc da�ām minūtēm durvis tika atslēgtas un tajās parādījās sirma medmāsa.

���� Ko jūs vēlaties? � viņa klusi pajautāja.

���� Mani sauc Ivars Viklands, � atnācējs nedro�i atbildēja. � Esmu sarunājis ar dakteri Jonānu� Viņ� zina. Lūdzu, pasakiet, ka esmu ieradies.

���� Labi. � Medmāsa piekrīto�i pamāja ar galvu un aicināja Ivaru ienākt. � Apsēdieties un �eit pa�gaidiet.

Medmāsa aizgāja, aiz sevis rūpīgi aizslēdzot durvis, un Ivars palika viens cie�i noslēgtā telpā. Viņ� atkal sajuta tuvojamies aukstas, stindzino�as bailes un vieg�lus drebuļus. Ivars ātri uzlēca kājās un sāka staigāt pa mazo telpu turp un atpakaļ. Turp un atpakaļ. Tad spēji apstājās un, lai sevi ātrāk nomierinātu, sāka vērīgi apskatīt nelielo istabu.

Mazs galdiņ�, pārsegts ar tautiski izrakstītu sedziņu.

Vāze ar sarkanām gladiolām.

Divi mīksti atpūtas krēsli.

Pie sienas spilgts akvarelis, kas attēloja upes līci, tum�us kokus un kādu lidojo�u putnu.

Telpa ir patīkama. Nenoliedzami �īs slimnīcas saim�niecības māsai ir laba gaume. �eit varētu pat dzīvot. Seit varētu atpūsties. Seit varētu mierīgi lasīt grāmatu vai ar aizvērtām acīm domāt par sievietēm, vai arī atcerēties savu pagātni, vai atkal savā atmiņā bez �ēlastības atrakt nolādēto bērnību, vai arī mēģināt no �ī tik tālu aizbēgu�ā laika kaut kur noslēpt da�as �ausmīgas dienas, nu, kaut vai vienu dienu, kaut vai vienu stundu, to vienu nejau�i īso mirkli, kas tomēr vēlāk tik ne�ēlīgi riebīgi pārvērta gan mani pa�u, gan visu manu dzīvi. Toreiz manās jaunajās bērna sma�dzenēs, manā pavisam vēl nenobriedu�ajā apziņā tika ietriektas mū�īgas bailes�

Ko es tagad lai vainoju? Laiku? Vēsturi? Cilvēku jau iedzimto agresivitāti un cietsirdību vai tos noti�kumus, kas cilvēkiem lika būt tik ļoti ne�ēlīgiem?

Atkal es aizeju sāņus. Atkal mēģinu atvērt pagāt�nes vārtus. Bet nevajag! Tas jau ir apnicis līdz apni�kumam. Ta�u es saprotu. Es apzinīgi vai neapzinīgi vēl joprojām meklēju atbildi. Pat �eit. �ai nepazīs�tamajā slimnīcas uzgaidāmajā telpā. Bet telpai pa�ai par sevi patie�ām nav nekādas vainas. Te strādā laba saimniecības māsa. Un viņa ir centusies, viņa ir ļoti centusies, lai cilvēki �eit justos mājīgi un ērti un visi kaut uz brīdi spētu aizmirst savas nelaimes un kaites. Un beidzot nomierinātos. Beidzot kļūtu klusi, mierīgi un godbijīgi.

Nedaudz vēlāk tikko sadzirdami noskrapstēja at�slēga, durvis atvērās � un tajās parādījās pamaza auguma, drukns, labsirdīga izskata vīrietis. Viņa gai��ie, īsi apcirptie mati bija tādi kā paspūru�i un lielās, zilās acis vērīgi skatījās uz atnācēju.

����� Labdien, � viņ� mazliet dobjā, it kā dziedo�ā balsī sacīja un pasniedza roku. � Es esmu dakteris Jonāns.

����� Patīkami. � Ivars palocīja galvu un cie�i sa�spieda ārsta pasniegto plaukstu. Tā bija liela, silta un smaga. � Mani sauc Ivars Viklands, un dakteris Fin- �teins�

���� Jā, es ar viņu runāju, � ārsts apstiprināja. � Jūs mūs viegli atradāt?

��� Tas nebija grūti.

���� Jūs no Rīgas atbraucāt ar vilcienu vai autobusu?

���� Man ir pa�am sava ma�īna, � Ivars atbildēja.

���� Kāds ir jūsu vadītāja stā�s?

���� Desmit gadi.

���� Vai esat piedzīvojis arī kādu avāriju?

����� Nopietnu ne. Vienreiz tikai lēni ieslīdēju ceļ�malas grāvī.

����� Arī man, paldies Dievam, līdz �im nekas nopietns nav gadījies, � dakteris Jonāns sacīja un atvēra durvis platāk. � Lūdzu, nāciet! Parunāsimies manā kabinetā.

Viņi gāja pa garu, tīru un gai�u gaiteni, kam abas sienas bija noklātas ar lielām, spilgti krāsainām glez�nām. Ivars mazliet palēnināja soļus. Dakteris apstājās.

����������� Mēs �eit pastāvīgi rīkojam mūsu pilsētas māk�slinieku izstādes, � viņ� paskaidroja. � Labi mums, un labi viņiem� Vispār mēs ar rado�o inteliģenci uzturam cie�us kontaktus, un, lielā mērā pateicoties tie�i viņiem, mūsu slimnīca mākslinieciskā noformē�juma ziņā ir pirmajā vietā Latvijā. Tas viss labvēlīgi ietekmē gan slimniekus, gan personālu, gan arī dau�dzos apmeklētājus.

����������� Es jau to pamanīju priek�telpā, � Ivars sacīja un paskatījās uz blakus eso�ajām durvīm. Uz tām bija piestiprināta glīti noformēta plāksnīte.

Nodaļas vadītājs Med. zin. kand. J. Jonāns

Ārsts Ivaru ieveda kabinetā un lūdza apsēsties. Pats viņ� iekārtojās aiz neliela rakstāmgalda, uz kura atra�dās paprāva dokumentu kaudzīte, da�as grāmatas un vāze ar puķēm.

Arī �eit pie sienām atradās vairākas gleznas un nopietna izskata vīrie�a liela fotogrāfija. Acīmredzot tas bija kāds slavens psihiatrs.

����������� Es �ādā iestādē esmu pirmo reizi, � Ivars klusi teica, � un atzī�os, ka to biju iedomājies mazliet citādu�

���� Kādā ziņā? � ārsts smaidīdams painteresējās.

����������� Daudz sliktāku, � Ivars atbildēja. � Kaut ko līdzīgu cietumam vai�

���������� Viss mainās, � ārsts sacīja, paņēma cigare�u paciņu un to piedāvāja pacientam.

����������� Paldies, � Ivars pakratīja galvu. � Es nesmē�ķēju.

��� Atmetāt?

���� Nē. Es nekad neesmu sācis.

���� Ļoti labi. Jums nekas nebūs pretim, ja es?�

���� Nē, dakter, ko jūs! Nekas.

Ārsts Jānis Jonāns atkal uzmeta ātru, caururbjo�u skatienu Ivara skarbajai sejai, viņa nemierīgajām acu kustībām, aizsmēķēja cigareti un mierino�i pasmaidīja.

���������� Kādas markas automa�īna jums ir? � viņ� ne�gaidīti pajautāja.

��� Man ir amerikāņu �Ford�, � Ivars atbildēja.

����� Es to pirms �etriem gadiem nopirku no kāda pa�zīstama tirdzniecības flotes mehāniķa.

���� Maksāja dārgi?

���� Dabūju par volgas cenu. Toties man nācās viņam �o to vēl izpalīdzēt pa celtniecības līniju.

���� Jūs esat celtnieks?

��� Jā. Esmu kāda liela celtniecības tresta galvenais in�enieris. Un pastāv perspektīvas�

���� Kā jūs izlāpāties ar sava fordiņa rezerves daļām?

���� Pagaidām nesūdzos. Nekas tāds sevi�ķs vēl nav bijis vajadzīgs.

���� Cik jums ir gadu?

���� �etrdesmit pieci.

���� Jūs pirmīt pieminējāt cietumu� Vai jums tur nācies kādreiz �sēdēt�?

���� Nē.

���� Cik es saprotu, tad jūsu darbs un ieņemamais amats no jums prasa lielu atbildību un pastāvīgu sasprindzinātību, vai tā?

���� Jā, dakter. � Ivars piekrīto�i pamāja ar galvu.

���� Es nepārtraukti atrodos, ja tā var teikt, lielā nervu drudzī, bie�i esmu nesavaldīgs un pārlieku ass, es to pats jūtu un saprotu, bet� Neko tur nevaru izdarīt. Un tad vēl pēdējos gados arvien bie�āk pie manis viesos nāk � tas � Baltais Cilvēks �

Dakteris Jonāns kļuva uzmanīgs un vēlreiz cie�i noskatīja pretim sēdo�o pacientu. Tas bija gara augu�ma vīrietis ar spēcīgu miesas uzbūvi. Dro�i vien vēl tagad no rītiem vai vakaros vingro ar hantelēm, ārsts nodomāja. Tum�i, mazliet iesirmi mati. Tum�as, auk�stas acis. Skatiens atklāts un dro�s. Cie�i sakniebtas lūpas un īss, it kā asi nocirsts zods. Dārgs, tum�s uz�valks, kas noteikti �ūts pēc pasūtījuma. Balts krekls un tum�zila kaklasaite. Nenoliedzami, �is cilvēks pa��laik ir mazliet uztraucies, un tas ir glu�i dabiski, ta�u parasti viņ� dzīvē noteikti zina, ko grib sasniegt. Viņ� ir izliets no tērauda un veidots no akmens. Sis cilvēks katrā ziņā ir apveltīts ar neticamu gribasspēku. Es to jūtu. Ikdienas dzīvē noteikti skarbs un ass, lai gan pa�laik ar mani runā klusā, patīkamā balsī. Man nez kādēļ �ķiet, ka viņ� ir pat ne�ēlīgs, cietsirdīgs. Bet katrā ziņā sievietēm viņ� patīk. Uz galvo�anu. Ele�gants skaistulis ar aukstām ērgļa acīm.

���� Jūs pirmīt teicāt� Kas pie jums nāk viesos?

���� Baltais Cilvēks, � Ivars ātri atbildēja.

���� Kas tas tāds?

����������� To es nezinu. � Ivars pakratīja galvu. � Es viņu tā nosaucu tādēļ, ka viņ� vienmēr ierodas, ap�ģērbies līdz kaklam aizpogātā baltā mētelī un baltā platmalē � un vispār viss ir balts.

���� Ko viņ� dara, kad atnāk?

���� Neko. Viņ� uz mirkli parādās un pazūd.

Ārsts tikko manāmi saproto�i pamāja ar galvu.

����������� Vai tas Baltais Cilvēks jums kaut ko saka, runā, draud, kaut ko pavēl?

����������� Nē. Viņ� klusē, dakter. Viņ� parasti parādās uz. tik īsu brīdi, ka bie�i pat �ķiet, ka man tas ir tikai izlicies.

����������� Tā dro�i vien arī ir, � ārsts apstiprināja. � Tā da�reiz gadās no pārliekas fiziskas vai garīgas pār�pūles. Ta�u tomēr gribētos zināt� Jūs bie�i lietojat alkoholu?

����������� Nē, ne visai. Bez tam fiziski es jūtos pilnīgi ve�sels, neslimoju, vienmēr esmu pietiekami spirgts un mo�s, regulāri nodarbojos ar vingro�anu, tā ka, ja arī gadās da�reiz iedzert pāri mēram, nākamajā dienā esi parasti nekādas paģirasjomēr nejūtu.

����������� Laimīgais� � Ārsts pasmaidīja un brīdi klu�sēja. � Jums ir ģimene?

���� Nē. Es dzīvoju viens.

���� Nekad arī agrāk neesat bijis precējies?

����������� Esmu, ta�u tas bija sen, vēl studiju gados. Mēs kopā nodzīvojām tikai trīs gadus un tad �

Ivars Viklands spēji nolieca galvu un skatījās kādā no malas neredzamā grīdas punktā. Un dakteris ne�varēja redzēt, kāda �ai mirklī izskatās pacienta sejaP kā mirdz vai noplok viņa acu spo�ums, tātad slēgta bija arī �ī cilvēka dvēsele, un ārsts tobrīd varēja tikai minēt, ko Ivars Viklands izjūt vai domā.

����������� Viņa no jums aizgāja? � dakteris Jonāns klusi pajautāja.

Ivars pacēla galvu, un ārsts atkal ieraudzīja pacienta acis. Tajās nez kādēļ dega naids.

����������� Viņu nogalināja, � Ivars aukstā, sve�ādā balsī sacīja un vēlreiz nolieca galvu.

����������� Ja jums nebūtu pretim� Varbūt jūs pastās�tītu, kā tas notika?

Ivars ilgi klusēja, tad ātri un mazliet paceltā balsī īsi pastāstīja, kā piecdesmit astotajā gadā viņ� ar Valdu bija devies izbraucienā ar laivu pa Gauju, va�karā piestāju�i krastā, uzslēju�i telti, vēlāk Ivars aiz�gājis uz tālumā redzamām mājām pēc piena un mal�kas, jo tuvumā atradusies tikai p]ava un zaļoksnēji krūmi. Kad viņ� pēc stundas atgriezies, tad saārdītajā teltī atradis Valdu nomocītu, saplosītu un nogalinātu. Pirmajā brīdī viņam �ķitis, ka Valdai uzbruku�i nez no kurienes uzradu�ies zvēri, bet vēlāk izrādījies, ka tie tomēr biju�i cilvēki, tiesa, slimi un garīgi nepiln�vērtīgi cilvēki, ta�u tomēr � Vai no tā kļuva vieglāk? Vai no tā Valda atdzīvojās?

� Es saprotu, dakter, ka tā bija tikai nejau�ība, kaut kāda liktenīga sagadī�anās, ka tie�i tajā dienā un stundā un tie�i tajā vietā krustojās mūsu un viņu ceļi� Ta�u � Manī toreiz kaut kas uz visiem laikiem saplīsa. Ziniet, dakter, es jau pirms tam cilvēkus ne�vērtēju sevi�ķi augstu� Tas ir, ne visus, protams. Ne visus, ta�u lielu daļu gan. Jo tas, ko man nācās pārdzīvot bērnībā� Es par to negribētu runāt, tikai īsi pateik�u to� Deviņu gadu vecumā es tiku no�stādīts diezgan sare�ģītas izvēles priek�ā� Es nāku no laukiem, manas dzimtās mājas atrodas Valkas pusē, netālu no Ilzenes, un tur pēckara gados aktīvi darbojās kāda Arvīda Zara pretpadomju grupa. Un tā sagadījās, ka es nejau�i uzzināju, kur �is Arvīds Zars slēpjas� Es nesaprotu, kādēļ viņ� mani toreiz nenogalināja, bet atlaida brīvībā un lika izvēlēties� Vai nu klusēt un nevienam neko neteikt, vai arī � tikai mēģinot paziņot attiecīgiem cilvēkiem vai iestā�dēm par viņa atra�anās vietu, tūlīt seko�ot sods. Tik�ot nogalināta mana māte, māsa un es pats. Es, protams, izvēlējos� neapzinīgi, instinktīvi es izvē�lējos savu māti, māsu un pats sevi. Grupu gan drīz atklāja un arestēja, ta�u dzīvot tai pusē man kļuva vistīrākās mokas, mani pastāvīgi mocīja bailes un vēl kaut kas nomāco�s un baigs. Es ienīdu to apkārtni un savas dzimtās mājas un tādēļ pēc vidusskolas beig��anas uz turieni centos aizbraukt pēc iespējas retāk. Pēdējo reizi vispār tur esmu bijis pirms gadiem as�toņiem deviņiem � Varbūt tie�i toreiz manās smadze�nēs piedzima Baltais Cilvēks? Un tad Valda man nāca kā vistīrākā debesu dāvana, kā mans vienīgais glā�biņ�. Varbūt tie�i tādēļ es viņu vēlāk ļoti iemīlēju, iespējams, ka Valda ir vienīgais cilvēks, kuru es �ai dzīvē vispār esmu mīlējis. Bet ari viņa man tika at�ņemta, un es nezinu, par ko. Un tad, dakter, kā jau pirmīt teicu, manī kaut kas kapitāli salūza. Tagad, visu saņemot kopā� Es jūtu, ka ar mani kaut kas nav kārtībā. Es bie�i, pārāk bie�i, it sevi�ķi pēdējā laikā, a4kal sajūtu nospiedo�as bailes, un arvien bie��āk man sāk parādīties tas savādais Baltais Cilvēks�. Ko tas varētu nozīmēt, dakter?

Ārsts Jonāns kādu laiku domīgs klusēja un viegli spēlējās ar cigare�u paciņu �Rīga�. Pēc tam atkal jau kuro reizi uzmundrino�i pasmaidīja.

����� Neko, � viņ� noteiktā balsī atbildēja. � Tas vēl neko nopietnu nenozīmē, un, protams, par kaut kādu slimību pagaidām vēl nevar būt ne runas. Ta�u no visas sirds es jums tomēr ieteiktu atpūsties. �ogad atvaļinājumā jau esat bijis?

���� Jā.

���� Ka jūs to pavadljat?

���� Vairāk nekā brīni�ķīgi, � Ivars atbildēja.

����� Man radās izdevība kādas tūristu grupas sastāvā ar kuģi doties ceļojumā apkārt Eiropai. Pabijām asto�ņās valstīs. Bez tam, dakter� Lai cik arī mans darbs da�kārt būtu sapringts un nervozs, tie�i darbā es jūtos vislabāk, darbs man ir īstais dzīves saturs, tas ir pats galvenais, un tur es aizmirstu visu pārējo. Ar mani vissliktāk ir tie�i vakaros, naktīs, tie�i tad, kad es atpū��os un esmu viens. Tad ir tāda sajūta, it kā smadze�nēs atvērtos sāpīga plaisa un es tur gāztos no milzīga augstuma kopā ar savu bērnību, ar visiem pagātnes notikumiem, ar Balto Cilvēku un savām nezūdo�ajām bailēm�

���� Jūs pirmīt teicāt� Jums laukos netālu no Val�kas esot dzimtās mājas. Vai tur vēl tagad dzīvo jūsu māsa un māte?

���� Māte � jā. Bet māsa nomira sen atpakaļ, bū�dama vēl pavisam maziņa, un, patiesību sakot, ar viņas slimību toreiz varbūt viss arī sākās�

���� Vai jums nākamo atvaļinājumu nevajadzētu pa�vadīt tie�i tur� kur, jūs sakāt, viss arī sācies?

���� Es par to padomā�u, � Ivars piekrīto�i pamāja.

���� Lai gan� tas būs ļoti grūti. Baidos, ka mani atkal pārņems�

���� Jūsu māte dro�i vien ir jau veca?

���� �ogad viņai palika septiņdesmit gadu.

���� Viņa tur uz laukiem dzīvo viena?

���� Jā.

����� Un jus Rīgā ari viens� Vai jums ar māti ir sliktas attiecības?

���� Nē, dakter, tie�i otrādi. Mēs visu laiku sarak�stāmies, un es viņu aicinu pārnākt dzīvot pie manis. Man Rīgā ir labiekārtots dzīvoklis, bet pats sapro�tiet� Māte visu mū�u nodzīvojusi uz laukiem, tur pieradusi, un pilsēta viņai ir sve�a un nepatīkama. Viņa negrib nākt.

���� Tad jums tomēr vajadzētu apprecēties, � ārsts nopietni sacīja. � Tas katrā ziņā palīdzētu aizmirst visus nepatīkamos pagātnes pārdzīvojumus, radītu jau�nas domas, jaunus pienākumus un emocionālus pārdzī�vojumus.

���� Tas būtu jauki, � Ivars vēsā balsī pateica.

����� Ta�u neviena sieviete man jau sen vairs nepatīk.

���� Tātad jūs vispār atturaties arī no jebkādiem� seksuāliem sakariem?

���� Nē, dakter, neatturos. Ta�u �ie sakari ir stipri neregulāri un īslaicīgi.

Ārsts atkal uz da�iem brī�iem apklusa un domīgs pavēroja eleganto un mazliet neparasto pacientu.

���� Man ir grūti jums kaut ko ieteikt� � dakteris klusi sacīja un atkal sāka spēlēties ar cigare�u paciņu.

���� Es tikai vēlreiz varu atkārtot, ka jums nav ne ma�zākā iemesla sevi�ķi uztraukties, tā vēl nav nekāda nopietna slimība, ticiet man, tas viss ir gandrīz vai normas robe�ās, jo vai ikkatram cilvēkam ir biju�i un ir kādi smagāki pārdzīvojumi, ir piederīgo aizie��ana un nelaimīgas mīlestības� Ta�u es no visas sirds jums vēlreiz ieteiktu vienam tomēr nedzīvot, ieteiktu atrast kādu blakus aizrau�anos, pēc iespējas bie�āk būt sabiedrībā un domāt vairāk par patīkamo. Vakaros varat iedzert nomierino�as zāles, es jums tās tūlīt izrakstī�u, un ar laiku visas nepatīkamās sajūtas pāries.

���� Paldies, dakter, � Ivars sacīja un piecēlās.

��� Jūs mani nomierinājāt.

���� Un tomēr, � ārsts Jonāns teica, pasniedza zāļu recepti un ari piecēlās. � Mums visiem kādreiz jāat�grie�as tur, kur esam sāku�ies.

��� Jus zināt, kur ir bijis musu sakums? � Ivars mazliet ironiski pajautāja.

���� Jūs mani sapratāt, � ārsts atkal pasmaidīja. � Brauciet bie�āk pie mātes, Viklanda kungs, pie mā�tes! Un vairāk domājiet par nākotni!

���� Es to arī daru, � Ivars sausi atbildēja, � ta�u pārāk bie�i pagātne tomēr izrādās stiprāka.

Kad Ivars Viklands aizgāja, dakteris vēl ilgi pār�domāja notiku�o sarunu, atcerējās gandrīz vai katru pacienta teikto vārdu, viņa izturē�anos, balss maiņas un acu skatienus, tad uz baltas papīra lapas, mazliet �aubīdamies, uzskricelēja vairākas diagnozes � Phobia, Neurosis anxietatis; pēc kāda laika tās tomēr pār�svītroja, vēl da�us brī�us domāja, līdz beidzot mazliet neskaidrā rokrakstā steidzīgi uzrakstīja: �Aliectus memorialis�, kas latviski nozīmēja � atceres afekts, emocionāls pārdzīvojums, atceroties agrāk pārdzīvoto.

Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas vārdā Latvijas PSR Augstākās Tiesas Krimināllietu tiesas kolēģija �ādā sastāvā: priek�sēdētājs: A. Jostiņ�

tautas piesēdētāji: E. Bērziņa un R. Madrēvics ar sekretāru J. Ravi�āni, piedaloties prokuroram J. Za- gorskim un aizstāvim N. Viktorovai

19� gada decembri slēgtā tiesas sēdē Rīgas pilsētā izskatīja lietu par Zaru Arvīdu Miķeļa d., dzi�mu�u 1919. gadā Valkas rajona Sinoles ciema padomē, pēc sociālās izcel�anās no zemniekiem � rentniekiem, pēc tautības latvietis, bezpartijisku, PSRS pilsoni, ar 6 kla�u izglītību, precēju�os, sodītu ar Alūksnes ap�riņķa 1. iecirkņa Tautas tiesas 1948. g. 22. jūlija sprie�dumu pēc KPFSR KK 136. p. �a� p. I d. ar brīvības atņem�anu uz desmit gadiem, sodu izcietis, 1957. g. ar Krasnojarskas novada Igorskas pilsētas Tautas tie�sas spriedumu pēc KPFSR KK 74. p. 2. d. ar brīvības atņem�anu uz diviem gadiem, sodu izcietis, līdz ares�tam strādājis par krāvēju papīrfabrikā �Jugla�, dzī�vojis Latvijas PSR Rīgas rajona Dreiliņu ciema pado�mes �Upeslejas� mājās, apsūdzībā noziegumos, kas paredzēti Latvijas PSR Kriminālkodeksa 59. p. I daļā, 61. p. I d. un 67. p.

Pārbaudot iepriek�ējā izmeklē�anā un tiesas sēdē iegūtos materiālus, Latvijas PSR Augstākās Tiesas Krimināllietu tiesas kolēģija tiesas sēdē konstatēja:

tiesājamais Zars 1944. gada novembrī, nevēloties die�nēt Padomju Armijā, izvairījās no iesauk�anas, pārgāja nelegālā stāvoklī, nodeva Dzimteni un no biju�ajiem vācu soda vienību dalībniekiem un personām, kuras izvairījās no iesauk�anas Padomju Armijā, organizēja un vadīja pretpadomju teroristisku bandu, kuras sa�stāvā bija apmēram 20 cilvēku un kura stādīja sev mērķi cīnīties pret padomju varu Latvijā. Sākumā Zaram apbruņojumā bija �autene un no 1945. g. jan�vāra � automāts �PP��, kā arī vēlāk pistole.

Banda Zara vadībā operēja Valkas apriņķa Dūres, Ilzenes, Sinoles, Lejasciema un Gaujienes pagastos (tagad Latvijas PSR Gulbenes un Valkas rajoni), un bandas dalībnieki izdarīja �ādus noziegumus�

Bet ko esmu izdarījis es � Ivars Viklands?

Baltais Cilvēks man �orīt teica un viņa balss ska�nēja visai mierīgi un pārliecino�i: �Patiesībā tev būtu jāsaņem bargs sods.� Tad es viņam glu�i dabiski pajautāju: �Kādēļ?� Un Baltais Cilvēks mazliet skumji atbildēja: �Tādēļ, ka tu tāds esi.�

Ta�u mani �ī atbilde tomēr ne mazākā mērā neap�mierina. Katrā ziņā tas nav nekāds pārliecino�ais arguments � un es to nepieņemu. Bez tam es pats nemaz �ai pasaulē neesmu lauzies. Es nevienam ne�esmu prasījis � dzīvot. Neesmu lūdzies. Es neesmu dzirdējis Aicinājumu. Es nedzirdēju arī skanam Zvanu. Es nedzirdēju Balsis. Es nejutu ne mazāko vajadzību �eit ierasties viesos. Man nebija vajadzīgs jūsu sa�prāts. Un nebija vajadzīga jūsu skaudība un godkāre. Un vēl mazāk bija vajadzīgas jūsu bailes, cie�anas un izmisums. Tāpat man nebija vajadzīgs jūsu naids un cietsirdība. Un jūsu ļaunums un vienaldzība ari ne! Un nebija vajadzīga pat jūsu izdaudzinātā mīlestība �

Tad, kad es vēl biju tikai pirmsdzīvības matērija.

Tad, kad es Visuma melnajos koridoros klīdu tikai kā visvienkār�ākā elementārdaļiņa. Var pieņemt, ka mans patiesais, materiālais sākums ir sācies reizē ar Lielo Sprādzienu un es esmu tikpat vecs, cik vecs ir Visums. Tas ir � apmēram piecpadsmit miljardi gadu.

Pat smiekli nāk.

Bet, ja sāk domāt nopietni, tad varbūt nemaz nebūtu bijis tik slikti, ja mani toreiz �etru gadu vecumā tas kareivis būtu arī no�āvis. Vai māte ar tēvu nemaz nebūtu satiku�ies. Vai tas Arvīds Zars būtu mani noga�linājis. Vai Baltais Cilvēks būtu �orīt nositis. Man nekas nebūtu pretim pēc iespējas ātrāk atgriezties savā pirmsākumā.

Jo nedzīvai matērijai ta�u nav atmiņu.

Lai gan� Kas to var dro�i zināt?

Neviens, varbūt izņemot vienīgi mani pa�u, nevar atbildēt uz jautājumu: �Kādēļ es esmu tie�i tāds, kāds esmu? Kādēļ ne citāds? Un kādēļ es tagad bēgu?�

Ja tas tevi interesē, Balto Cilvēk, es varu atbildēt.

Patiesībā es nemaz nebēgu, lai gan jāatzīstas � pilnīgi stingstu no bailēm par izdarīto, par nesen no�tiku�o. Un man nez kādēļ bail arī no tevis, no savas pagātnes un it kā tik veiksmīgi un spo�i nodzīvotās dzīves. Bail no tā, ka blakus atkal apsēdīsies Anna Siņicka un kā nelaimīgs bērns man klusēdama ska�tīsies acīs. Ilgi, ilgi. Bez pārtraukuma, līdz mū�ības beigām�

Mīļo, labo dakter! Gudri mācītais vīrs! Visu cieņu tavā priek�ā, bet kas gan ir mazās, baltās tabletītes salīdzinājumā ar manu vainas apziņu!? To diem�ēl nevar nomierināt pat visstiprākās zāles. Varbūt es vēl varētu glābties, vienīgi izdzerot visas Annas izraudātās asaras? Un sev pie dvēseles pienaglot mātes garo vientulību� un pa�u māti, kas man kādreiz ir devusi dzīvību�

Un tomēr es bēgu.

Mans fordiņ� joņo uz priek�u tik trakā ātrumā, ka es da�brīd nemaz neredzu, kas notiek apkārt. Bet apkārtne laikam ir skaista. Tālumā redzams biezi aiz�audzis me�s, un tepat aiz �osejas abām malām � kā svinīgi uzklāta kāzu gulta � man līdzi skrien balti sniega lauki.

Patie�ām skaisti. Tik skaisti kā uz vecām Ziemas�svētku bildītēm.

Bet stop! �odien ta�u patie�ām arī ir Ziemassvētku vakars! 1981. gada 24. decembris. Ta�u līdz vakaram vēl tālu. Vēl pagaidām spilgti mirdz spo�ā debess ripa, tikai divus sprī�us pakāpusies virs apvār�ņa malas, un spīd tie�i man sejā. Jauki. Nemaz tik bie�i neiz�nāk braukt taisni saulē.

Un tā, Balto Cilvēk�

Es bēgu, lai vēlreiz atgrieztos tai vietā, kur esmu sācies.

Es atgrie�os pie savas mātes.

Beidzot!

Ja viņa nav mani nolādējusi�

Savādi gan, Ivars Viklands mazliet vēlāk nobrīnī�jās. Pirmīt vērojot baltos sniega laukus, es nez kādēļ iedomājos par kāzu gultu. Esmu daudz par to lasījis, vēl vairāk dzirdējis un domājis un arī pats bie�i runā�jis, bet kaut kā līdz �im vēl nekad nav bijusi izde�vība tajā atrasties. Sai svētajā, �ai nolādētajā laulības gultā. Tagad man �ēl? Vai tagad es apskau�u citus? Var jau būt. Dro�i vien. Atklāti sakot, es visu mū�u esmu mazliet apskaudis citus. Da�reiz tā bija balta, da�reiz melna, bet gandrīz vienmēr es pret panāku�miem bagātiem cilvēkiem esmu izjutis savādu greiz�sirdību. Pret tiem, kuriem dzīvē labi veicās. Pret tiem, kuri bija veikli un veseli. Pret tiem, kuri bija apvel�tīti ar da�ādiem talantiem un izcilām darba spējām. Es apskaudu arī lidotājus un rakstniekus, slavenus aktierus un māksliniekus, sportistus un ministrus, es apskaudu visus, kuri ar neatlaidīgu darbu un talantu bija izsitu�ies dzīves virspusē, guvu�i panākumus un ievērību, kuriem vairs nevajadzēja baidīties par savu nākotni, kuri sevi bija nodro�ināju�i ar sabiedrības uzmanību, ar materiālo pārticību un slavu. Un arī es beidzot dzīvē kaut ko sasniedzu. Beidzot ieguvu augstu amatu, es piepildīju savu jau sen loloto sapni, savu kādreiz �ķietami tik tālo mērķi. Nezinu, kā citiem, bet man pa�am par to ir patiess prieks un gandarī�jums. Un ne tikai tādēļ, ka es ar to stiprā mērā esmu apmierinājis savu nerimtīgo godkāri, bet vairāk gan tadeļ, ka tas galvenajās līnijās tomēr ir panākts gan�drīz vai tikai ar godīgu darbu. Jā, tagad es atzīstu, ka man ir diezgan draņķīgs raksturs, ka es neprotu lāgā sadzīvot ar cilvēkiem, daudzreiz esmu bijis arī neie�jūtīgs, skarbs un pat cietsirdīgs, bet neviens man nekad nevarēs pārmest, ka es nepratu vai negribēju strādāt. Var jau strīdēties par to, vai tas dzīvē ir gal�venais, ta�u man tas tā noteikti bija.

Man gribot negribot pa dzīves stāvo sienu vaja�dzēja rāpties aug�up tikai ar savu cie�o apņem�anos, ar neatlaidīgu darbu, pacietību un dzelzs gribu. Es kā buldogs ar sakostiem zobiem biju iekodies dzīvē un katrā ziņā savu gabalu gribēju dabūt. Un dabūju arī!

Tagad esmu uzlīdis cerētajā virsotnē. Savā Everestā. Savā D�omolungmā. Dievu mājoklī. Bet kādēļ nekur tomēr neskan svētku fanfaras? Nedzied koris. Nekur nav nostādīta godasardze. Negrand salūts. Visapkārt ir tikai balti sniega lauki un asa vientulība. Traks var palikt. Es jūtos nelaimīgs tie�i sava visaugstākā tri�umfa stundā. Tie�i savas uzvaras reizē es no �ī panā�kuma bēgu, Tas laikam ir apmēram tas pats kā nodedzināt māju ar visu mantu. Un palikt lielceļa malā plikam un nabagam. Bet varbūt ari tas kaut kādā veidā tikai liecina par manu godīgumu?

Ivars paskatījās atpakaļ un satrūkās.

Es jau tā domāju! Es jau to paredzēju! Atkal man aiz muguras atrodas Baltais Cilvēks. Ta�u �oreiz viņ� man neseko vis kājām, bet gan drā�as pakaļ ar tādu pa�u fordiņu kā man! Kur viņ� to ir izrāvis? Katrā ziņā viņ� neizskatās pēc tāda, kur�, acis nepamirk��ķinot, varētu uz galda nolikt divdesmit tūksto�us. Man palika iespaids, ka viņam pat rublis ir liela nauda. �orīt Baltais Cilvēks pirmo reizi ar mani ru�nāja un labāk jau nu nebūtu to darījis! Jo viņ� mani pamatīgi nobiedēja. Viņ� man draudēja un izteica visda�ādākos pārmetumus. Dīvainā kārtā viņa balss man �ķita pazīstama un arī acis un mute, un �is ga�rais, spēcīgais augums� Bet man atklāti jāatzīst, ka visi viņa teiktie vārdi bija tomēr pelnīti un patiesi. Un tā nu tagad iznāk, ka tie�i �is Baltais Cilvēks mani ir iztriecis laukā!

Starp diviem sniega paklājiem. Starp diviem ledus gabaliem. Starp debesīm un zemi. Starp elli un para�dīzi. Starp meliem un patiesību. Starp godīgumu un nelietību. Starp dzīvotgribu un dzīvotnegribē�anu�

Aci pret aci ar pagātni. Ar savu pirmo izvēli. Ar savām bailēm. Ar savām atmiņām. Ar Arvīda Zara drūmo seju un spalvainajām rokām, kas sagrāba manu tievo bērna kaklu. Ar Annas Siņickas rokām un au�gumu, kas neuzspēlētā kaislībā cie�i pieglaudās pie mana auguma. Ar �īs meitenes naivo uzticību. Ar viņas gandrīz vai bērni�ķīgo paļāvību maniem vār�diem un manam godīgumam. Es tagad esmu palicis viens ar savu vainas apziņu pret māti, pret Annu, arī pret Valdu, pret savu tie�ām godīgo tēvu, pret Mu�dīti, pret Oto Kunsepu. Bet vissliktāk es laikam tomēr esmu izturējies pats pret sevi. Lai gan, kā redzat, ar mani nekas ļauns it kā nemaz nav noticis. Es nupat Rīgā jau otro reizi dzīvē dabūju jaunu, tagad daudz pla�āku dzīvokli. Man ir laba profesija, un nupat saņēmu arī to augsto amatu, ko sen jau kāroju. Pirms neilga laika mani beidzot apstiprināja par tā celtnie�cības tresta pārvaldnieku, kur līdz �im strādāju par galveno in�enieri. Tagad manā pakļautībā atrodas pie�cas celtniecības-montā�as pārvaldes, apmēram trīs tūksto�i strādājo�o, un es vadu daudzus Rīgas galvenos būvniecības objektus. Man ir vairāk nekā pieklājīga alga. Man ir lepns ārzemju limuzīns. Es vēl neesmu vecs. Esmu pabijis astoņās ārvalstis. Esmu ar sievie�tēm izbaudījis visu, ko vien sieviete vīrietim var dot. Ko vēl? Ko man vēl vajadzētu? Man ir viss, ko vien normāls cilvēks var vēlēties. Pietrūkst vienīgi kāds sīkumiņ�. Kā �orīt man teica Baltais Cilvēks � tev pietrūkst dvēseles, Ivar Vikland! Cilvēka dveseles! Un, lai to atgūtu, tev vēlreiz jāizjūt bailes, tev jāiz�jūt visdziļākā no�ēla! Tev jānokrīt mātes priek�ā uz ceļiem un jānoskūpsta viņas sastrādātās rokas! Bez tām tu nekad nebūtu pabeidzis augstskolu, bez to palīdzības tev būtu grūti apmeklēt pat vidusskolu! Pēc tam tev būs jānoskūpsta zeme, pa kuru esi skrējis basām kājām, uz kuras visus �os gadus ir augusi maize arī priek� tevis un ko tu nez kādēļ esi aizmirsis. Tad tev vēl kādu vakaru būs klusi jāpiedauza pie vecā zvana. Un tas tev pastāstīs, kādēļ cilvēki pat vislie�lākajās traģēdijās, vislielākajos posta brī�os, vissma�gākajos kara un izmisuma gados tomēr ir spēju�i saglabāt ticību cilvēka gara cildenumam, tam neiz�sīksto�ajam dzīvības un mīlestības spēkam, kas galu galā mūs visus atsevi�ķus saista vienā veselumā. Ģimenē, tautā un cilvēcē.

Bet tas ir velti. Es stipri �aubos, vai vispār var at�

rast to, ko esmu pazaudējis. Es, protams, mātei izlūg��os piedo�anu. Protams! Es noskūpstī�u ne tikai viņas rokas, bet kā svētajai noskūpstī�u arī kājas. Es varē�u sist galvu pie zemes. Es varē�u zvanīt visas pasaules zvanus. Bet cits jau vairs nekļū�u. Nekad! Es nevaru atgriezt laiku. Es nevaru māti padarīt jaunu. Es ne ar ko vairs nevaru palīdzēt Valdai.

Tagad tomēr jāpaskatās arī apkārt. Ta�u nekas se�vi�ķs nav mainījies. Tie pa�i me�i, da�as mājas un �ķūņi un tie pa�i baltie sniega lauki. Kādēļ man ienāca prātā tos salīdzināt ar kāzu gultu? Nezinu. Varbūt zemapziņā tā tomēr visu laiku man tur ir stāvējusi? Uzklāta, saposta, iesmar�ināta, ar labiem buramvār- diem aprunāta, ar labiem vēlējumiem novēlēta?

Es tev toreiz rudenī, dakter, mazliet sameloju. Valda man vēl nebija oficiāla sieva. Es toreiz studēju uni�versitātes in�enieru celtniecības, bet viņa medicīnas fakultātē. Abi dzīvojām katrs savā kopmītnē, tā ka mums izpalika tā siltā un skaisti uzpostā laulības gulta. Mēs kaut kā iztikām bez tās. Mēs bijām jauni, mēs patie�ām viens otru mīlējām un bijām tie�i kā radīti viens otram. Runā, ka tie�i tādiem mīlestībā parasti neveicoties. Bet viskrā�ņāk mīlestība spīdot tie�i tiem, kuri esot it kā viens otram pretstats. Kādēļ tas tā, to neviens īsti nezina.

Man pretstats. Mans portrets. Tava fotogrāfija. Es toreiz tavu fotogrāfiju aizsūtīju mātei, un nākamajā vēstulē viņa, starp citu, uzrakstīja:

�Ivar, sargā �o meiteni! Viņa man patīk. Valdai ir skaistas, skaidras acis, viņa noteikti ir godīgs cilvēks. Tik jauka un mīļa. Izskatās glu�i vēl pēc bērna. Tu viņu, lūdzams, sargā, dēls, un nekad neko nenodari pāri! Pēc sesijas noteikti, es to, Ivariņ, atkārtoju vēl�reiz, � noteikti abi atbrauciet pie manis ciemos. Ceru, ka jūs apprecēsities un būsiet laimīgi. Tātad jūs gaidu!�

Bet mēs tā arī tevi, māt, neapciemojām. Un tu tā arī nekad neredzēji to jauko meiteni, kuru biju no�lēmis ņemt sev par sievu. Un tev tā arī nekad neiz�nāca iepazīties ar to brīni�ķīgo meiteni, kura bija nolēmusi tavu dēlu ņemt par vīru. Mēs vienkār�i nepaspējām tev parādīt, cik toreiz bijām laimīgi, Un tu nekad tā arī neredzēji, cik toreiz biju nelaimīgs. Jo es Valdu nenosargāju. Es viņu nekādā gadījumā nedrīkstēju tur atstāt vienu! Nedrīkstēju! Muļķības. Tad jau vispār neko nedrīkst. Bel kādēļ tomēr liktenis tie�i pret Valdu bija tik ne�ēlīgs? Nesaprotu. Kādēļ tik bie�i tiek sodīti arī labie un nevainīgie?

���� Skaisti, vai ne?

���� Vienreizēji!

���� Bet kādēļ taisni Gaujā cilvēki visbie�āk slīkst?

���� Nebaidies, Valda. Mēs nenoslīksim!

����������� Būtu jau vareni. Beidzot esmu atradusi labu un dro�sirdīgu puisi.

���� Ilgi meklēji?

���� Visu mū�u.

���� Neteik�u, ka tas būtu sevi�ķi ilgi.

���� Divus mū�us!

���� Tas jau skan labāk.

���� Trīs!

����������� Man �ķiet, ka tu nupat sāc pārāk iz�ķērdīgi rīkoties ar savu laiku.

���� Bet ja nu tas ir to vērts?

���� Tad paldies!

���� Ivar! Skaties!

���� Kas tur ir?

���� Vai tad tu neredzi?

���� Ko?

���� Redzi, tur krastmalā stāv divi vīrie�i!

���� Nu un tad?

���� Viņi izskatās tādi savādi.

���� Dro�i vien mak�ķernieki.

����������� Bet viņiem ir tādas baigas sejas. Paskaties! It kā uz tām būtu uzvilktas maskas. Redzi?

���� Nē.

���� Kaut kā neparasti dīvaini skatījās.

���� Tu ta�u esi gandrīz vai kaila.

���� Nemaz! Viss ir apsegts, kā nākas.

���� Varēji arī nesegt.

����������� Tad lauku sievas mani nomētātu akmeņiem. Izskatījās, ka arī tie divi nupat to grasījās darīt.

���� Izbeidz! Labāk skaties, kur mums piestāt!

���� �eit ne. Brauksim tālāk!

���� Lai notiek! Redzēsim, kas būs aiz tā likuma. Aiz upes līkuma bija lēzens krasts, zaļa, biezu

krūmu ieskauta pļava un brīni�ķīgs klusums. Tuvojās vakars, un mēs nospriedām, ka tur arī varētu pārlaist nakti. Atri uzcēlām telti un sākām gatavot vakariņas.

����������� Nebūtu slikti iekurt ugunskuru, � Valda iemi�nējās.

���� Tev salst? � es pajautaju.

����������� Nē, � Valda atbildēja. � Bet būtu labi tā divata pasēdēt pie uguns. Tev nepatiktu?

����������� Būs labi tāpat, � es teicu, jo tuvumā nekur ne�redzēju nekādus sausus kokus vai zarus, no kuriem �o ugunskuru varētu izveidot.

Mēs ielldām teltī, apgūlāmies uz guļammaisiem, Valda piekļāvās man cie�i klāt un, ar lūpām aizskā�rusi ausi, sāka viegli, slīdo�i skūpstīt man kaklu.

����������� Tu to vareni izdomāji, � viņa klusi �ukstēja. � Beidzot mēs arī kādu nakti varēsim būt kopā.

���� Tev ar mani ir labi? � es uzprasīju.

����������� Nejautā. � Valda mazliet kaunīgi aizgrieza seju. � Vai tad tu to nejūti? Vai tad kaut ko �ādās reizēs var noslēpt?

���� Nezinu.

����������� Bet mums ta�u kādreiz būs arī savs dzīvoklis, vai ne?

���� Dro�i vien.

���� Tev bija jāsaka � noteikti!

���� Es jau to arī saku. Būs!

���� Bet kad mēs precēsimies?

���� Rudenī. Vai varbūt Vecgada vakarā?

���� Man, Ivar, ir pilnīgi vienalga.

��� Tas tev nedrīkst būt vienalga.

���� Tā jau arī ir. Tavai mātei es pa tik�u?

����������� Noteikti. Viņa man atrakstīja, ka tu esot vis�skaistākā meitene pasaulē.

���� Kā tad viņa to var zināt?

��� Mātes jau parasti zinot visu.

����������� Viņas nojau�ot, kad to bērniem draudot bries�mas.

���� Vai arī to, kad viņu bērniem ļoti paveiksies.

���� Ivar� Es arī gribu būt māte.

���������� To tu vēl mazliet pagaidi. Kad beigsim studijas, kad sāksim strādāt, kad dabūsim dzīvokli�

����������� Tas ir pārāk ilgi, mīļais! Līdz tam laikam es jau bū�u veca.

����������� Tu nekad nenovecosi. Atceries. Tu man vienmēr būsi jauna un skaista� ari tad, kad patie�ām kļūsi veca.

���� Paldies, Ivar. Tu vienmēr proti pateikt tie�i to, ko tik ļoti vēlos dzirdēt.

��� Tas ir labi. Es gandrīz vai esmu pārliecināts, ka tev ar mani un man ar tevi patie�ām ir veicies.

���� Vēl vairāk! Mēs viens otram esam tie�i kā ra�dīti! Tu to nejūti?

���� Es zinu.

��� Tad nāc vēl tuvāk, Ivar! Tik tuvu, cik vien tas- ir iespējams!

Bet tuvāk vairs nevarēja. Es skūpstīju Valdas seju un lūpas, es skūpstīju �īs meitenes acis, kaklu un krūtis, un mani arvien vairāk pārņēma spēcīga kaisle, un �ī kaisle bija pārņēmusi arī Valdu, viņa alkaini, nepacietīgi piekļāvās manam augumam, kaut ko klusi sacīja un �ukstēja, bet es neko no tā nesapratu, es tikai skatījos �īs meitenes patie�ām vēl bērni�ķīgajā sejā un domāju � dro�i vien ne tikai ar prātu, bet arī ar visu ķermeni �, ka tā laikam patie�ām ir laime, varbūt tā ir vislielākā laime sastapt tie�i to cilvēku, kuru arī esi vēlējies sastapt, kuru tu spēj mīlēt un saprast un kur� tev atbild glu�i ar to pa�u.

Vēlāk piecēlos un izgāju no telts. Es tomēr gribēju iekurt ugunskuru. Es tomēr Valdai gribēju �o prieku sagādāt. Varbūt tai mirklī manī ierunājās kaut kādas bezgala tālas sen�u balsis? Varbūt es tai mirklī iz�jutu kaut kādu dīvainu, neparastu uguns aicinājumu? Nezinu. Bet mani pārņēma nepārvarama vēlē�anās- redzēt Valdu vēl laimīgāku, gribēju sēdēt ar viņu. Gaujas krastā pie dego�a ugunskura un atkal sapņot par mūsu kopīgo nākotni, un līdz reibumam vēlreiz, izjust to, ka esam dzīvi.

Tālumā bija redzamas mazliet nopluku�as lauku mājas, es ātri �ķērsoju krūmājiem apaugu�u pļavu, metās jau krēsla, bet patiesībā mājas nemaz tik tuvu neatradās, un es tikai pēc krietna laika pieklauvēju pie vecām, vaļā atstātām durvīm. Suns nerēja, un es jau noskatīju pie �ķūnī�a kārtīgi sakrauto malkas grēdu.

Uz klauvējienu neviens neatsaucās, mirkli vēl pa�gaidīju, tad iegāju mājā bez uzaicinājuma. Atvēru kādas istabas durvis, bet �ī telpa grima tumsā, apkārt viss bija kluss un mierīgs, un palika tāds iespaids, ka māja ir pamesta. Es jau gribēju iet prom un malku

paņemt bez atļaujas, kad beidzot sadzirdēju it kā klusas nopūtas un da�us tikko saklausāmus vaidus.

����������� Vai �eit kāds ir? � es nedaudz drebo�ā balsi ātri uzprasīju.

���� Jā� � man atsaucās klusa un vārga balss.

Sameklēju slēdzi, iededzu gaismu un ieraudzīju, ka istabas kaktā lielā koka gultā guļ veca, sirma sieviete. Izskatījās, ka ar viņu ir visai bēdīgi. Acis bija iekri�tu�as, seja dzeltenīgi bāla, rokas trīcēja, bet pati ātri, aizgūtnēm elpoja. Varēja redzēt, ka viņai ir smagi.

����������� Kas jums kait? � es mazliet nobijies pajautāju un pagāju da�us soļus uz priek�u. � Jūs esat slima?

����������� Tā nu ir, � ve�iņa atbildēja. � Vakar kā sa�vārgu � apgūlos� un nu vairs aug�ā nekādi. Es te izmērīju arī temperatūru� pāri trīsdesmit astoņiem. Akurāt jau laikam būs tā pati gripa.

Es piekrīto�i pamāju, lai gan nodomāju, ka ar gripu ta�u cilvēki parasti slimo ziemā.

���� Jūs mājā esat viena?

����������� Tur jau ir tā bēda! Dēls ar vedeklu vakar aiz�gāja ciemos� Nu, pie tā pa�a An�lavu Kārļa! Tagad visi trīs tur plītēs vismaz �etras dienas! Es jau zinu!

���� Jums mājās ir kādas zāles?

����������� Kaut kādas jau ir� Ta�u par mani daudz ne�bēdā! Es jau nu gan kaut kā atkal izķepuro�os. Bet sirds sāp par Dūju. Viņa jau kā no vakarvakara stāv neslaukta. Dzi, kā raud!

Es ieklausījos. Patie�ām, no kaut kurienes skanēja skaļi govs īdieni. Kad es nācu �urp, māvieni bija dzirdami visu laiku.

���� Man iet pamēģināt izslaukt? � es pavaicāju.

���� Tu esi �ejienietis?

����������� Nē. Es esmu no Valkas puses, bet pēdējā laikā dzīvoju Rīgā.

���� Kā tad tu �eit uzradies?

����������� Atbraucu ar laivu un gribēju no jums palūgt kādu klēpi malkas. Ugunskuram. Vai drīkst?

���� Kādēļ tad ne? Ne m tik ciet!

���� Paldies. Bet kā tad paliek ar to govi?

����������� Es tevi palūg�u, dēls� � ve�iņas balss patie��ām sāka skanēt ļoti lūdzo�i, un viņa uz mani paskatī�jās ar tik �ēlabainu skatienu, ka es jau biju gatavs izpildīt gandrīz vai jebkuru viņas lūgumu. � Dūjiņa

nevienu citu nelai� sev klāt� kur nu vēl tagad, kad palikusi nikna� Kādā vārdā lai tevi dēvē?

���� Par Ivaru, saimniec.

���� Nu tad, lūk, Ivar, būtu jau dikti labi, ja tu aiz�skrietu līdz �Lācī�u� mājām un palūgtu �urp atnākt Mildu. Viņa ir to māju saimniece, bet tās atrodas tepat aiz �ī me�a stūra, kas te pienāk pie ceļa gala. Milda atnāks. Tā jau mēs visu laiku viena otrai izlī�dzam. Tagad citādi jau nemaz vairs nevar izdzīvot.

���� Labi, � es sacīju. � Aizie�u. �onakt vai rīt no rīta es pie jums atnāk�u vēlreiz ar kādu meiteni, un viņa jūs apskatīs. �ī meitene jau ir tikpat kā daktere. Mācās ceturtajā kursā.

���� Labi, dēls, labi! Bet tagad nu gan vispirms ātri aizskrej līdz Mildai un tad to malku vari ņemt, cik tik! Jā, jā! Pēc tam atnāc arī ar to jauno dakterīti. Es jau sāku domāt, ka būsi gandrīz vai pa�a dieva saukts!

Un tas būtu bijis labi. Jo tad es varētu nepaklausīt. Bet es toreiz biju cilvēku saukts. Es paklausīju. Un līdz �im brīdim to ļoti no�ēloju.

Aizgāju līdz �Lācī�u� mājām. Tās nebūt neatradās tuvu. Satiku mājas saimnieci Mildu, viņa arī jau bija stipri veca, bet vēl acīmredzot vesela un �irgta. Mēs kopā atgriezāmies pie slimnieces. Tad es vēl paklau�sīju abu sievie�u lūgumiem, pagaidīju, kamēr atnācēja izslauca govi. Viņa man pielēja pilnu kanniņu ar pienu un stingri piekodināja to noteikti nodot jau�najai dakterei. �Lai dzer uz veselību!� Tad es vēl paņēmu klēpi malkas un atgriezos pie telts�

Un tad tajā drausmīgajā naktī un nākamajā rītā un it sevi�ķi Valdas bēru dienā, kad ar visdziļākajām sā�pēm raudzījos viņas sastingu�ajā sejā, es nepārtraukti domāju par notiku�o, gandrīz vai sajuku prātā un no�lādēju visus nelie�us un slepkavas. Es sapratu, ka krasi pārvēr�os, ka kļūstu cits. Tādēļ ka Valdu un mani bija piemeklējusi tik liela nelaime, tādēļ ka cilvēks vispār ir tik vārgs un neaizsargāts, tādēļ ka mani toreiz dedzināja bezgalīgs naids pret tiem iebrucējiem, es gandrīz vai redzēju, ka �ais naida un nespēka liesmās sadeg arī mana dvēsele, ka sadeg viss, kam es tik ļoti biju ticējis, ka sadeg sajūsma par cilvēku kā tādu un ka �ais liesmās aiziet bojā arī viss manī vēl paliku�ais maigums, viss trauslais� Bija tāda ju�ana, it kā mana miesa pārklātos ar biezām tērauda sloksnēm, smadzeņu vietā degtu toreiz tas Gaujas krastā neie- kurtais ugunskurs, bet sirds pārvērstos par akmeni.

Nu, vai nav stulbi?

Vēlēdamies sagādāt mīļotajam cilvēkam lielāku prieku, es no viņa attālinājos. Un mīļotais cilvēks uz bridi palika viens. Izrādījās, ka tas ir liktenīgi. Es �o cilvēku nevarēju nosargāt. Vēlēdamies palīdzēt vecai tantiņai, es nespēju palīdzēt jaunai meitenei. Es toreiz varēju atgriezties ātrāk. Bet es neatgrie�os. Es vēl gaidīju siltu, tikko izslauktu pienu, ko varētu aiznest savam tobrīd vistuvākajam cilvēkam. Arī Valda sko�las laiku bija pavadījusi laukos, un es gribēju, lai �ie da�i svaigā piena malki viņai atgādinātu gan dzimtās mājas, atgādinātu bērnību, gan viņas māti�

Kam man visu to vajadzēja darīt? Kādēļ man visu to vajadzēja gribēt un vēlēties?

Ja es nemīlētu, ja es negribētu sagādāt citam prieku, ja es nebūtu bijis tik labs, ja es nebūtu bijis tik iejū�tīgs, tik līdzcietīgs, tik� Tad es cilvēkam būtu izglā�bis dzīvību. Es būtu izglābis savu Valdu. Tad viņi būtu nositu�i mani�

Tās toreiz bija vienreizējas, brīni�ķīgi jaukas die�nas, kuras Ivars Viklands vēl �odien atceras kā skais�tāko, kas ar viņu vispār �ai pasaulē noticis.

Jo starp �īm da�ām dienām bija arī viņu abu pirmā nakts.

Valda tūlīt pēc pavasara sesijas gatavojās braukt uz mājām, kaut kur Valmieras apkārtnē.

���� Man tur ir māte, tēvs, divas māsas un brālis.

���� Tad tu, meitenlt, esi bagāta.

���� Bet tu?

���� Es ne tāds, ne �itāds. Man ir tikai māte.

���� Tu pa vasaru arī brauksi uz laukiem?

���� Nē.

���� Tu brauksi uz Kazahiju?

����������� Nē, Valda. Es palik�u tepat uz Rīgas bruģiem un gaidī�u atgrie�amies tevi.

��� Tu patie�ām mani gaidīsi?

���� Es ta�u jau teicu.

���� Bet pienāks rudens, un tu mani vairs pat nepa�zīsi.

���� Gan jau pazī�u. Tu nepazīsti mani. Es nekad nemēdzu atkāpties.

���� No kā?

���� No visa, ko esmu nodomājis.

���� Tātad tagad tavs nodoms ir�

��� Sagaidīt rudeni un tevi. Pēc tam abi izdomāsim,, ko darīt tālāk.

���� Labi, Ivar. Es visu vasaru par to vien domā�u..

���� Arī tu, Valda, visu vasaru domās būsi kopā ar mani.

Pēc tam sekoja steidzīgs un mazliet kautrīgs skūpsts- uz Rīgas stacijas perona pie aizejo�a Valmieras vil�ciena.

Viņi viens otru pazina tikai trīs nedēļas un �ais trīs- nedējās bija satiku�ies labi ja �etras vai piecas rei�zes, ta�u abi jau noteikti zināja � kāds vēl nepazīs�tams kalējs viņiem jau izkalis ķēdes. Un abi pavisam drīz tiks sakalti vienās va�ās. Sasieti vienā mīlestības striķī. Iemūrēti vienā kaislību, pienākuma, atbildības un laimes mūrī. Tik biezā un stiprā, ka nekāds spēks to nekad nespēs sagraut.

Tā viņi toreiz cerēja.

Kopmītnes palika tuk�as.

Viena dala pui�u aizbrauca uz mājām visda�ādākās Latvijas vietās, bet otra daļa studentu devās uz Ka- zahiju, kur Kustanajas apgabalā palīdzēja novākt vienu no pirmajām neskarto zemju ra�ām.

Bet Ivars Viklands palika Rīgā, iestājās sezonas darbā kādā no celtniecības pārvaldēm � it kā par palīgstrādnieku, ta�u tai vasarā pie reizes apguva arī mūrnieka profesiju, par to saņemot attiecīgu atestā�ciju. Nākamajās vasarās tādā pa�ā ceļā apguva arī apmetēja, krāsotāja un elektrometinātāja amata māku, tā ka tad, kad Ivars pabeidza augstskolu un ieguva in�eniera diplomu, viņ� jau bija tik ļoti zino�s, vis�pusīgs un profesionāls celtnieks, ka viņu bez mazākām ierunām atstāja Rīgā un nodro�ināja ar darbu vienā no labākajām celtniecības organizācijām.

Bet tas tikai vēl būs. Tāpat kā notiks vēl daudz kas tāds, par ko ne Ivaram, ne Valdai, ne daudziem citiem cilvēkiem pagaidām nav un nevar arī būt ne mazākās- jausmas.

Un tas ir labakais, ko Dabas Māte mums ir atvēlē�jusi.

So tik vajadzīgo un traģisko� nezina�anu.

Ta�u toreiz tas bija pats skaistākais rudens viņu vēl ne sevi�ķi garajā mū�ā.

Valda Rīgā atgriezās saulē nodegusi, spirgta un vesela, un tā vien rādījās, ka viņa patie�ām visu aiz�gāju�o vasaru par Ivaru vien domājusi.

Arī Ivars no celtnieku kopmītnēm pārvācās atkal uz jau pierasto studentu kopmītni Skolas ielā, tāpat saulē nodedzis, stipri pieņēmies fiziskā spēkā, ar maz�liet smeldzo�iem muskuļiem un gandrīz vai neprātī�gām ilgām pēc pavasarī iepazītās meitenes.

Valda Pāvuliņa.

Viņi alka viens pēc otra, viņi neslēpdami ilgojās pēc abu tuvības un tādēļ vienmēr ilgi klīda pa nak�snīgajām Rīgas ielām, skūpstījās, kur pagadījās � parku nostūros un klusākās ieliņās, un Ivars jau vairākas reizes nopietni apsvēra iespēju Valdu atvest pie sevis uz kopmītnes istabiņu. Risks bija liels, jo tie�i tobrīd universitātes komjaunatnes komiteja kopā ar admi�nistrāciju sāka enerģisku cīņu par jaunā padomju cilvēka tikumību un morālo skaidrību, bie�i un ne�gaidīti kopmītnēs rīkojot da�ādus reidus un pārbau�des. Vainīgos stingri sodīja, tos pat izrakstot no kop�mītnes. Pa lielākajai daļai tas nelaimīgajiem nozīmēja arī studiju pārtrauk�anu ja ne uz visiem laikiem, tad katrā ziņā uz attiecīgo mācību gadu gandrīz vai no�teikti.

Un tomēr Ivars Viklands bija gatavs riskēt. Valda viņara jau bija kļuvusi tik tuva un vajadzīga, viņa �ķita tik tīra, skaista, gudra un neaizsargāta, tik mei- tenīgi kautra, atklāta un godīga, ka Ivars skaidri ap�zinājās, ka viņ� �ai meitenē ir neprātīgi iemīlējies un gatavs riskēt ne tikai ar savu pa�reizējo dzīvesvietu, izglītību un ar to saistītajām nākotnes perspektīvām, bet ir ar mieru par �o meiteni atdot visu, kas viņam piederēja.

Bet � kā saka � pret mīlētājiem zvaigznes un dievi vienmēr esot noskaņoti labvēlīgi. Jo tiem patīkot, ka iemīlēju�ies grēkojot. Tad dievi to vienmēr ierakstot cilvēku vislabāko, visprātīgāko un vajadzīgāko darbu sarakstos.

Ivaram bija labs draugs Aleksandrs Razumovs. Pēc tautības krievs. Viņa vecāki Rīgā bija dzīvoju�i jau pirms kara, pats ari tepat piedzimis, tādēļ latviski runāja gandrīz vai bez akcenta. Aleksandrs studēja tai pa�ā celtniecības fakultātē, kur Ivars, tikai viņ� mācījās arhitektūras nodaļā. Sa�as vecāki kara laikā biju�i lidotāji iznīcinātāji, tēvs pat ieguvis Padomju Savienības Varoņa nosaukumu, bet, karam beidzoties, atkal atgriezu�ies Rīgā un tēvs pārgājis darbā civi�lajā aviācijā. Māte strādāja lidostā par dispe�eri. Ta�u pirms gada Nikolaju Razumovu kā izcilu un pieredzes bagātu lidotāju aizsūtīja trīs gadus ilgā komandējumā uz Sofiju, lai tur lidotprasmē apmācītu bulgārus. Māte brauca līdzi.

Sa�a lielā trīsistabu dzīvoklī tagad dzīvoja viens. Vecāki viņam no Sofijas regulāri sūtīja naudu, ser�tifikātus, gan visda�ādāko mantu paciņas. Bet pret visu to Sa�a izturējās stipri vienaldzīgi. Parasti staigāja diezgan nevī�īgi ģērbies, viņ� gandrīz nekad nelietoja arī alkoholiskus dzērienus, izvairījās no trok�ņainām studentu saie�anām, bet ārkārtīgi centīgi nodevās ne tikai arhitektūras studijām, bet arī glezniecībai. Viņ� Ivaram bija atzinies, ka pēc universitātes beig�anas vēloties iestāties vēl arī Mākslas akadēmijā, studēt glezniecību un pēc tam radīt pilnīgi jaunu mākslas veidu, kur būtu apvienota arhitektūra ar glezniecību.

�Kaut ko jaunu, Ivar! Kaut ko vēl nebiju�u! Mēs ta�u esam jauni, un mums �ī pasaule jāuzvar!�

Ivars ne�aubījās, ka Sa�a savu sasniegs. Tāpat Ivars ne mirkli ne�aubījās par to, ka arī viņ� kādreiz sa�sniegs savu. Un viņ� uzvarēs� ja ne visu pasauli, tad sevi jau nu katrā ziņā un vēl tos apstākļus, kas radīs �ķēr�ļus viņa izvēlētajiem dzīves mērķiem.

���� Paklausies, � kādu dienu Sa�a viņam teica. � Es pat nezinu � raudāt vai priecāties.

���� Kas noticis? � Ivars painteresējās.

���� Man jābrauc uz Maskavu.

��� Ko tur?

���� Jāsatiek tēvs. Viņ� Maskavā būs �etras dienas, bet uz Rīgu atbraukt nevarēs. Māte palikusi Sofijā.

���� Nu jauki! Kādēļ tu taisies raudāt?

���� Tas mani izsitīs no re�īma.

���� Tu patie�ām domā visu mū�u nodzīvot pēc kaut kādiem priek�rakstiem vai jogu sistēmas?

����������� Pie vaina jogus! Es sev esmu izstrādājis pats- savu sistēmu un pie tās arī turē�os! Vismaz to laiku, kamēr studē�u. Citādi man galā netikt.

���� Gan jau tiksi.

���� Tēvs atsūtīja telegrammu un ļoti lūdz atbraukt..

���� Viņ� tevi nedzina mācīties par lidotāju?

����������� Nē. Tēvs teica � izvēlies pats! Es savu dzīvi jau gandrīz esmu nodzīvojis. Tev pa�am jāzina, ko darīt ar savējo.

���� Nu labi, Sa�a. Es eju.

���� Kur tu ej?

���� Satikties ar Valdu.

���� Zini, vecīt, � Aleksandrs uz brīdi kļuva domīgs..

��� Viņa man patīk. Tev ir paveicies. Nē, patiesi! Valda ir for�a meitene!

����������� Paldies, ka tu to pateici. Man pa�am tas nekad nebūtu ienācis prātā.

����������� Gribi, Ivar? Es jums abiem izdarī�u kādu labu darbu.

���� Dari, Sa�a! Labie darbi atmaksājas.

����������� Nē, nopietni, Ivar. �e atslēgas! Un tās �etras die�nas mierīgi dzīvojiet manā dzīvokli. Tikai viens lūgums � vecāku istabā gan neejiet! Guliet manā kambarī, labi?

���� Labi, Sa�a, � Ivars mazliet apmulsis teica.

��� Mēs gulēsim tavā istabā.

����������� Laimīgi, � Sa�a pasmaidīja un pasniedza atslē�gas. � Lai jums abiem būtu labi!

����������� Paldies. � Ivars cie�i saspieda Sa�as roku. � Tu patie�ām mums būsi izlīdzējis.

���� Mēs ta�u esam draugi, vai ne?

���� Nu protams, � Ivars atbildēja. � Līdz galam.

Vakars smar�oja pēc darvas, tikko uzartas zemes, ugunskura dūmiem, tīra sievietes ķermeņa, gaisā lido�jo�iem putniem un ilgām pēc mīlestības.

����������� Kur mēs tagad ejam? � Valda klusi un mazliet satraukta uzprasīja.

����������� Nāc dro�i, � Ivars sacīja, paņemdams meitenes roku savējā, un pa platām kāpnēm veda uz mājas ceturto stāvu. � Nāc un neko vairs nejautā.

���� Kur tu mani ved?

���� Tur, kur mums abiem būs labi, � Ivars sacīja.

Valda ta savadi uz viņu paskatljas, bet vairāk pa�tie�ām neko arī nejautāja.

Ivars atslēdza Aleksandra Razumova dzīvokļa dur�vis un, kad abi iegāja telpās, durvis atkal aizslēdza un iededza gaismu.

Dzīvoklis bija pla�s, skaists, ar gaumi iekārtots.

Sa�as istabā uz galda jau stāvēja pudele sausā vīna, ziedi un torte. To Ivars jau dienā bija iepriek� sa�gatavojis.

���� Ko tas nozīmē, Ivar? � Valda atkal klusi un mazliet satraukta uzprasīja, lai gan viņa jau skaidri zināja un saprata, ko tas viss nozīmē un kas �eit �ovakar notiks.

Ivars lēni piegāja viņai klāt un it kā skarbi, bet tai pa�ā laikā arī maigi ieskatījās acīs, ar rokām ap�skāva meitenes plecus, pēc tam tā kā sakaunējies viegli noglāstīja Valdas seju un matus un beidzot tikko jūtami ar lūpām pieskārās viņas lūpām.

����� Es tevi mīlu, � Ivars klusi un patiesi teica. � �is ir Aleksandra dzīvoklis, viņ� pa�laik ir aizbrau�cis, un mēs �eit varam palikt �etras dienas un �etras naktis. Ja tu negribi� ja tev ir bail� jeb es tev esmu vienaldzīgs� tu vari aiziet. Es tevi nekādā ziņā necentī�os aizturēt ar varu. Ta�u� es ļoti gribētu, lai tu tomēr paliktu. Es tev apsolu, Valda � Es ap�solu, ka nedarī�u neko tādu, kas tev būtu nepatīkams vai ko tu negribētu. Bet� ja arī tu mani kaut drus�ciņ mīli� Agrāk vai vēlāk tam ta�u tik un tā būtu jānotiek� Tu mani dzirdi?

Meitene piekrīto�i pamāja ar galvu, acīs viņai mir�dzēja kaut kāds savāds miklums, un izskatījās, it kā viņa tūlīt taisītos raudāt.

���� Mīļais, � Valda no�ukstēja un cie�i ar galvu piespiedās drauga krūtīm. � Es ta�u tevi mīlu, Ivar, mīlu, un tādēļ tu ar mani vari darīt, ko gribi�

���� Bet es mīlu tevi, Valda.

���� Un es tevi, Ivar.

���� Un es tevi, Valda.

���� Un es tevi, Ivar.

���� Un es tevi.

���� Un es tevi.

���� Un tu mani.

���� Un es tevi.

���� Un tu mani.

���� Un es tevi.

���� Mēs laikam sajūkam prātā, � Valda kā norei�bu�i teica.

��� Jā, � Ivars atbildēja. � Mēs jau esam sajuku�i.

Pēc da�ām stundām, kad viņi jau bija paēdu�i va�kariņas un daudz ko izrunāju�i, Valda noģērba virs�drēbes un tās nosvieda uz mīkstā atpūtas krēsla.

Ivars strauji panāca pretim, viņ� neteica nevienu vārdu, viņ� tikai apbrīnas un mīlestības pārpilns uz brīdi sastinga, tad, dīvainu sajūtu pārņemts, uzmanīgi noģērba arī pārējo, nevērīgi to nosvieda uz krēsla malas, piespieda lūpas pie meitenes matiem, pie viņas sejas, kakla un krūtīm, nāsis iesitās patīkamas me�a, ziedu un tīra sievietes ķermeņa smar�as, tās nomieri�nāja, tās radīja vēlē�anos pēc miera un klusuma, pēc me�a, ziedo�as pļavas un jūras krasta, bet tai pa�ā laikā arī ārkārtīgi satrauca un reibināja. Viņ� mazliet asi un steidzīgi paņēma Valdu uz rokām, aiznesa līdz gultai, apguldīja, vēl brīdi, kā ģeniāla meistara dari�nātu gleznu, pavēroja meitenes daiļo ķermeni, tad ne�pacietīgi pieplaka viņas augumam.

Valda tikko dzirdami iekliedzās, grieza galvu sāņus un vēlāk sāka klusi raudāt.

���� Tā nevajag, � Ivars mēģināja meiteni nomieri�nāt. � Lūdzu, nevajag, Valda.

Valdai acīs mirdzēja asaras, ta�u viņas seja smai�dīja.

���� Tu zini, ko tu ar mani esi izdarījis? � viņa pa�vaicāja.

���� Apmēram.

���� Esmu ta�u kļuvusi cita. Es tagad sevi apzinos jau kā pilnīgi pieaugu�u sievieti.

���� Tas ir labi.

���� Un tu man tagad esi kļuvis par vistuvāko, vis�dārgāko cilvēku pasaulē, � Valda sacīja.

���� Arī tas ir labi, � teica Ivars un nodomāja, ka viņ� ta�u �ai meitenei tomēr neko vēl tādu nav izda�rījis, lai uzreiz tik pēk�ņi kļūtu par vistuvāko, vis�dārgāko cilvēku pasaulē. Viņam �ķita, ka, lai par tādu kļūtu, katrā ziņā jāpaveic kaut kas nesalīdzināmi no�zīmīgāks un vērtīgāks, bet varbūt sievietes patie�ām visu to tā arī izjūt un uztver?

Un viņ� jau pats arī. Arī viņ� ta�u juta, ka Valda tagad kļuvusi daudz tuvāka, daudz mīļāka, ka viņa negaidīti kļuvusi pat skaistāka un ir vēl vairāk mī�lama un saudzējama nekā līdz �im.

Bija jau sākusies nakts. Ta�u viņi vēl joprojām negulēja. Viņi pusguļus sēdēja uz platā dīvāna, cie�i pieglaudu�ies viens otra plecam, un atcerējās savu iepazī�anos, atcerējās pagāju�o vasaru un sapņoja par nākotni.

����������� Mums ta�u arī kādreiz būs tāds pats dzīvoklis, vai ne? � Valda klusi uzprasīja.

��� Tāds pats jau nebūs. Būs cits.

���� Bet būs, vai ne?

���� Noteikti.

���� Kā viņi tiku�i pie �itā? Kā pasakā.

����������� Sa�as tēvs ir Padomju Savienības Varonis. Tā�diem jau dod.

���� Bet kas mums kaut ko iedos?

����������� Neviens! Neko! To tu atceries, Valda! � Ivars teica, un viņa balss bija kļuvusi negaidīti skarba.

���� Viss no dzīves mums būs jāizplē� pa�iem!

����������� Bet es neko negribu plēst. Es negribu karot. Es gribu vienkār�i dzīvot.

����������� Var jau arī tā, � Ivars sacīja. � Tikai pēc tam tu nekad nedrīkstēsi vaimanāt, ka tev nekā nav, ka tev nekā nebūs.

����������� Kā � nebūs?! � Valda no pārsteiguma gandrīz vai iekliedzās. � Bet tu?! Bet darbs?! Bērni! Mūsu vecāki! Un, beidzot, visa dzīve! Iespēja nodzīvot garu un pilnvērtīgu mū�u! Vai tu par to visu zini vēl kaut ko svarīgāku, vērtīgāku, dārgāku?

����������� Nē, Valda, � Ivars nopietni atbildēja. � Pa�tie�ām, nekas nav dārgāks un vērtīgāks par mūsu dzīvībām, par mūsu vecākiem, par to darbu, ko mēs strādāsim, par mūsu bērniem, ko vēlāk radīsim, par mūsu mīlestību un tevi, Valda. Viss pārējais ir nieks.

Meitene nolieca galvu uz Ivara krūtīm un atkal sāka klusi raudāt.

���� Tā ta�u nevar, � Ivars mazliet pārmeto�i teica.

������� Es nesaprotu, kā tu varēsi strādāt par ārsti.

���� Varē�u, � Valda sacīja un pasmaidīja. � Bet vai tu nesaproti, ka �ī ta�u ir tāda nakts� ka otras tādas nekad, nekad vairs nebūs?

����������� Es to saprotu, Valda. Tikai nevajag tik bie�i raudāt.

����������� Tu vispār zini, kādēļ es nolēmu mācīties par ārsti?

���� Nē.

����������� Man visa kā ir �ēl. Man vispirms bija �ēl sa�slimu�ās lelles, pēc tam saslimu�o lopiņu, �ēl visu suņu un kaķu un �ēl visu cilvēku� Es bū�u laimīga, ja spē�u viņiem palīdzēt.

���� Visiem? � Ivars diezgan skarbi pavaicāja.

���� Jā, Ivar, visiem.

����������� Bet visiem nemaz nevajag palīdzēt, to da�reiz pat nedrīkst darīt! Un vēl mazāk ikvienu cilvēku vajag �ēlot! Lelles, suņus un kaķus, jebkuru dzīvnieku un augus � jā, to es saprotu, bet ikvienu cilvēku�

����������� Bet kā tad citādi? Kā tad citādi mēs varam būt labi?

����������� Bet kas tev to ir teicis, ka mums vienmer un visur ir jābūt labiem? Ka mums ir jābūt �ēlsirdīgiem?!

���� Es neko nesaprotu, Ivar� � Valda apmulsa.

����������� Tas tādēļ, ka tu vēl esi naiva. Tas tādēļ, ka tu tikai pavisam vēl nesen esi �ķīrusies no savām lellēm un pasaku grāmatām un dzīvo skaistu mīlestības ro�mānu iespaidā. Un es varu derēt, ka tev pat nav vēl ne mazākās nojausmas, kāds da�reiz cilvēks var būt drausmīgs un ne�ēlīgs zvērs� Un ka da�reiz tavs �ēlums un cilvēcība var izrādīties liels noziegums�

����������� Es atkal neko nesaprotu, � Valda klusi noteica un mazliet izbrīnījusies skatījās uz savu vistuvāko un dārgāko cilvēku pasaulē. � Cilvēcība � nozie�gums? �

����������� Labi, Valda, � Ivars asi un cieti noteica. � Ta�gad par to nerunāsim. �ī nakts nav tādām sarunām., Es labāk vēlreiz pateik�u, ka tevi ļoti mīlu.

����������� Un es mīlu tevi. Tikai tu mani nekad, lūdzu, neatstāj, labi?

���� Nekad, Valda.

���� Un es tevi.

Valda ilgi nez kādēļ satraukta skatījās Ivara no�pietnajā sejā, tad negaidīti aplika rokas ap viņa kaklu un, kā izlūgdamās Ivara palīdzību vai likteni, klusi uzprasīja:

���� Ar mums ta�u nekas slikts nekad nenotiks, vai ne?

���� Nekas, Valda. Ja tikai mēs vienmēr būsim kopā.

Ivars atkal cie�i pieplaka Valdas augumam, viņ�

gribēja ar �o meiteni saplūst vienā veselā, kaut kādā vēl īsti neapjēgtā kopumā, kaut kādā dīvainā sapnī vai granīta bluķī� Viņ� laimīgs sajuta meitenes trauslo ķermeni, viņas vājumu un maigo dvēseli, gata�vību uzupurēties, gatavību otram sagādāt prieku un laimi. Un Ivars klusi pateicās liktenim un dabai par to, ka tā līdz ar citiem nebija aizmirsusi radīt arī Valdu un viņu, lai tagad un turpmāk abi varētu pārdzīvot un izbaudīt to, ko varbūt lemts baudīt vēl vienīgi dieviem.

���� Ivar� � mazliet vēlāk Valda klusi ierunājās. � Tu zini, kas ir mīlestība?

��� Jā, � Ivars ātri atbildēja un maigi skatījās mei�tenes gai�ajā, it kā apgarotajā sejā. � Mīlestība � tie esam mēs, Valda. Mēs abi.

Baltie sniega lauki izbeidzās. Tīrās kāzu gultas pār�klājās ar pelēkām putekļu segām.

Tikai tad, kad Ivars Viklands jau tuvojās Cēsīm, viņ� atcerējās, ka vajadzētu ta�u mātei nopirkt arī kādu dāvanu. �ovakar ir Ziemassvētki, pēc nedēļas Vecgada vakars� Un viņ� �Ziedlejās� nav bijis asto�ņus gadus.

Vai tagad maz spē�u atrast ceļu? Varbūt veco ceļu nemaz vairs nav? Varbūt tie aizaugu�i krūmiem, aizbērti smiltīm? Varbūt tagad tur melno asfalts, var�būt zemi klāj akmens plāksnes? Bet mājas noteikti vēl ir. Un mana māte vēl ir. Viņai tagad jānopērk kaut kāda dāvana. Dāvaniņa� Tā es pie viņas esmu braucis vienmēr. Un viņa pie manis. Ar pilnu somu. Ar smagu �emodānu. Ar sēņu un krējuma burciņām. Ar sviesta cibiņām. Ar �āvētas gaļasgabaliem. Ar medus kārēm un pa�ceptu lauku maizīti. Ar pilnu maciņu naudas. �Ņem, Ivariņ, ņem, manu dēliņ. Ko man vairs vienai vajag? Ka tikai tev būtu labi, ka tikai tevi nenomāktu rūpes.�

Un es ņēmu. Ņēmu vairāk, nekā esmu devis.

Interesanti, kādas tagad mūsmājas izskatās?

Māte rakstīja � ��jumts pagalam. Bet nav kas salabo�. Māte rakstīja � ��durvis vairs lāgā neturas eņģēs. Bet nav kas salabo�. Māte rakstīja � ��mājas gals jau sāk gāzties. Bet nav kas salabo�.

Piedod, māt!

Es jutu arī neuzrakstīto. Tu ta�u visu laiku domāji: man vairs nav neviena, kas saskaldītu malku. Kas iekurtu krāsnī uguni. Kas palīdzētu novākt sienu. Kas aprūpētu māju. Kas uzvilktu veco sienas pulksteni. Kas slimības laikā iedotu zāles. Kas pirms gulētie�a�nas novēlētu � �ar labu nakti!�.

Bet es būvēju gandrīz vai visu Rīgu. Un gandrīz vai visa Rīga mani pazīst. Esmu izbraukājis gandrīz vai visu Padomju Savienību. Esmu apceļojis vai visu Eiropu. Bet astoņus gadus neesmu pabijis savās dzim�tajās mājās. Un tikpat gadus, kop� māte vairs nebrauc uz Rīgu, neesmu redzējis viņas seju. Neesmu noglās�tījis viņas rokas. Neesmu noskūpstījis viņas pieri. Baltajam Cilvēkam, protams, ir taisnība. Kas es būtu bez mātes? Es vispār nebūtu. Kas es būtu bez mātes palīdzības? Kaut kas jau būtu. Bet �aubos, vai tas, kas esmu pa�laik. Ko es tev tagad par to lai uzdāvinu? Par to dro�i vien uzdāvināt nevar neko. Tas nav atmaksājams, jo tu to nedarīji par maksu. Tas tika darīts Mīlestības Vārdā. Vēlreiz paldies, māt. Lai gan es mīlestību nekad neesmu īsti sapratis. Neesmu spē�jis to izprast.

Cilvēki ir tiku�i un tiek apzinīgi nogalināti ne tikai mantkārības, atriebības, idejiskas pārliecības vai reli�ģiskas apmātības dēļ, bet arī vistīrākās cilvēkmīles�tības vārdā! It kā humānisma vārdā. It kā taisnības vārdā. Tad vēl atceries, cik reizes cilvēks ir pārvēr�ties zvērā un velnā, kaismīgi pielūdzot un mīlot Dievu! Cik gan bie�i cilvēks ir sasniedzis cietsirdības un ze- miskuma kalngalus, mīlot un aizsargājot savu mantu un īpa�umu! Cik gan bie�i cilvēks ir slepkavojis otru cilvēku savas mīlestības, savas patiesās un iedomātās greizsirdības dēļ! Un cik gan bie�i mīlestības dēļ cil�vēki pa�i labprātīgi aiziet no dzīves! Tad kādēļ jūs gribat, lai es mīlestībai dziedu slavas dziesmas?

Ma�īna apstājās blakus Cēsu universālveikalam. Uzreiz ap to sadrūzmējās vairāki garāmgājēji un ba�riņ� pui�eļu. Visi ar ziņkāri skatījās uz lepno ārzemju limuzīnu.

Ivars Viklands iegāja pla�ajā tirdzniecības namā un ātri izstaigāja visas zāles. Neko piemērotu viņ� neat�rada. Beidzot nopirka lielu vilnas lakatu un ērtas ista�bas �ības. Tādas siltas, ar pūkainām malām un lieliem, krāsainiem pu�ķiem. Varbūt patiks, viņ� nodomāja. Varbūt noderēs. Bet tad viņam pēk�ņi par �o pieticīgo pirkumu uznāca tik milzīgs kauns, ka gribējās �īs mantas nosviest turpat zemē un bēgt prom. Un viņ� rūgti nodomāja: ja es arī varētu piebāzt pilnu auto�ma�īnas �bagā�nieku�, � un viņ� nodomāja: ja es spētu nopirkt visu �o lielo universālveikalu, � un viņ� nodomāja: ja es spētu nopirkt pat visas pasaules bagā�tības. Arī tad ne. Arī tas būtu par maz. Jo taisnība, simtprocentīga taisnība ir tiem gudrajiem, tiem liela�jiem filozofiem, kuri jau tūksto� gadu pirms mūsu ēras noteikti apgalvoju�i, ka īsteni patiesais vērtību mērs ir un paliek vienīgi pats cilvēks. Vienīgi cilvēks. Viņa iek�ējā būtība un ārējā rīcība. Viss. Nav vērtīgākas bagātības, bet nav arī lielākas nabadzības � kā vienīgi cilvēks.

Ma�īna ātri tuvojās kādai nelielai apdzīvotai vietai,, un pirmais, ko Ivars tur ieraudzīja, bija skaista, labi saglabājusies baznīca. Durvis bija atvērtas, un pa tām nesteidzīgā gaitā iegāja vairāki cilvēki. Uz brīdi arī Ivaram nez kādēļ sagribējās apstādināt ma�īnu un ieiet �ai svētnīcā. Un tur es kopā ar citiem, viņ� nodomāja, varētu aizlūgt par mieru. Vispirms �ai pasaulei būtu aizlūdzams miers. Vajadzētu aizlūgt, lai visu zemju valdībām vienmēr būtu labs prāts. Lai tās nekad nesāktu karu. Nu lūdzu jūs � gudrie un varenie! Nekarojiet! Mēs ta�u visi patiesībā dzīvojam tikai īsu mirkli! Un tas pats � lai nolādēts! � pāri pārēm da�reiz piepildīts ar zaudējumiem, nepatik�anām un cie�anām! Tad kādēļ? Ļaujiet ta�u cilvēkiem nomirt tā, kā to paredzējusi Daba, nevis ierobe�otais cilvēka prāts!

Un tad mēs vēl varētu aizlūgt par pa�u cilvēku. Lai viņa prāts nav ierobe�ots mū�īgi, lai viņa būtību pie�pilda vēlē�anās darīt citiem tikai labu un arī pa�am būt labākam!

Un tad mēs vēl varētu aizlūgt par tiem, kuri �odien ir vientuļi un aizmirsti. Viņiem �ai pasaulē bie�i klā�jas visgrūtāk.

Tad aizlūgsim par talantīgajiem, par vājajiem, par kautrīgajiem. Aizlūgsim par godīgajiem. Arī viņiem �ai pasaulē neiet viegli.

Un tad noteikti vajadzētu aizlūgt par bāreņiem. Mēs varētu aizlūgt par bērniem, kuri ir atstāti un pamesti, un nodoti aprūpē�anai zīdaiņu un bērnuna�mos; aizlūgtu par bērniem, kuriem nav un nekad ari nebūs vecāku, kuri nekad nejutīs mātes glāstus. Aiz�lūgsim par bērniem, kuri �ai pasaulē tiek apzagti visvairāk! Visne�ēlīgāk!

Un tad mēs vēl varētu aizlūgt par visiem apkārt klejojo�iem suņiem un kaķiem. Arī tiem, kā da�dien cilvēkiem, ir grūti jācīnās par katru kumosu.

Un tad vēl aizlūgsim par zaļu zāli. Un par sauli debesīs. Un par putnu koka zarā. Un par govi kūtī. Un par grāmatu mūsu plauktā. Un lūgsim par zemi � mūsu barotāju! Lūgsim, lai tā vienmēr dotu bagātu ra�u un cilvēka rokas maigi pieskartos vārpām! Lai �īs rokas audzē, bet nekad neiznīcina nevienu me�u, nevienu upi vai ezeru, nevienu jūru vai dzīvību!

Lūgsim, lai cilvēks beidzot kļūst gudrāks. Lai viņ� kļūst savaldīgāks un mierīgāks. Lai cilvēkā ātrāk izzūd viņa ļaunums un cietsirdība, viņa skaudība un mantrausība!

Un tad beidzot aizlūgsim par Mīlestību! Aizlūgsim, lai vīrietim mīlestība uz sievieti un sievietei uz vīrieti �ai pasaulē vairotu vienīgi skaisto un labo! Lai mēs krietni vēlāk abi kā Dieva priek�ā varētu nokrist uz ceļiem, sakļaut mūsu nosirmoju�ās galvas, mūsu grumbu izvagotās sejas un viens otram pateikties par to, ka esam mū�u nodzīvoju�i Cilvēcīgi, ka esam radīju�i un kopīgi izaudzināju�i bērnus un ik dienas, ik gadu nesavtīgi viens otram atdevu�i savu mīles�tību. �obrīd tas var �ķist niecīgi maz, ta�u vēlāk tas noteikti izrādīsies gandrīz vai viss, kas mums uz �īs pasaules vispār tā pa īstam būs piederējis�

Es nezinu, par ko lūdza Dievu tas noskrandu�ais vīrs vienā no Stambulas krēslainajām ielām. Nesen Tur�cijā bija noticis valsts apvērsums, varu pārņēmusi armija, un ik uz soļa varēja redzēt apbruņotus kara�vīrus un policistus. Vecais, noskrandu�ais vīrs, pali�cis zem ceļgaliem sarkanu paklājiņu un pagriezis galvu uz to pusi, kur, pēc viņa domām, vajadzēja atrasties Mekai, zemu klanījas un tikko dzirdami mur�mināja klusus vārdus.

Viņ� bija musulmanis un pielūdza Allāhu vai Muha�medu. Vēlāk mēs �os lūdzējus redzējām gandrīz vai uz katra ielas stūra, pie katras mo�ejas un minareta. Vai viņi no saviem dieviem izlūdzās laimīgas vecum�dienas? Varbūt lūdza darbu vai gabalu maizes? Vai viņi izlūdzās cilvēcei mieru un saviem bērniem vese�lību? Bet varbūt viņi nelūdza neko. Varbūt viņi vien�kār�i aizlūdza par savām un citu dvēselēm?

Es nekad neesmu sevi�ķi interesējies par reliģijas jautājumiem. Es nekad neesmu ticējis ne velnam, ne aizkapa dzīvei, ne ari kādam dievam. Man tas viss vienmēr ir licies naivi un muļķīgi, ta�u nekad neesmu uzdro�inājies pat pavīpsnāt par cilvēkiem, kuri tam visam tic. Jo acīmredzot viņi �ai ticībā atrod kaut kādu jēgu, mierinājumu un varbūt pat dro�ību. Tādēļ es vienmēr ar lielu nopietnību esmu noskatījies uz latvie�u un krievu zemnieku, kas ieiet mūsu kristīgo baznīcā, un uz musulmani, kas kaut kur Vidusāzijā vai Stambulā, pagriezis seju pret Meku, skaita lūg��anas vārdus un cer, ka kaut ko var arī izlūgties! Jo �ā vai tā viņi ta�u visi galu galā tomēr pielūdz vienīgi Dabu. Bet Stambula man atgādināja lielu un netīru tirgu. Nepatika uz katra soļa redzēt noskrandu�us, izsalku�us bērnus, kuri mums diedelēdami skrēja pa�kaļ. Un trūcīgi apģērbtos cilvēkus, sievietes ar �adru aizklātām sejām un �os nerimtīgos da�ādu reliģiju dievlūdzējus. Nepatika austrumnieku uzbāzība un nekaunība, nepatika piegru�otās un netīrās ielas, po�licistu aizdomīgums un pilsētas skaļums. Toties biju sajūsmā par Zilo mo�eju un Sofijas katedrāli, par Stambulas centra platajām ielām un īpatnējo pilsētas arhitektūru.

Vēlāk biju ārkārtīgā sajūsmā par Romu. Dīvaini, bet tā man patika daudz labāk par Parīzi. Roma atgā�dināja dzidru vasaras rītu un milzīgu, neaptveramu muzeju. Un varbūt kādu tālu sapni. Kaut ko ļoti tuvu, pazīstamu. Kad mēs stāvējām pie Kolizeja dru�pām, kad es apsēdos uz pelēkā amfiteātra akmens sola, es sev blakus ieraudzīju arī senās Romas augst�maņus un viņu baltās tunikās tērptās sievas, un vien�kār�o tautu un redzēju, kā viņi visi piecēlās kājās, kad savā lo�ā ieradās ārprātīgais Nerons vai strādī�gais Vespasiāns, kā viņi visi pacēla rokas un skaļi kliedza: �Vivat Imperatori� Un redzēju, kā tur dziļi lejā, tagad ar zaļu zāli aizaugu�ajā arēnā, te klusāk, te skaļāk mira drosmīgie gladiatori. Viņi mira par prieku bagātajiem romie�iem, bet viņi mira godīgi un cēli, atklāti nicinādami gan nāvi, gan �os izvirtu�os cilvēkus, kuriem asinis un iznīcība sagādāja tik lielu baudu.

Un vēl es redzēju noguru�os vergu barus, kuri bija cēlu�i �o vareno Kolizeju, Forumu, bruģēju�i Romas ielas, būvēju�i imperatoriem pilis. Un redzēju Romā ar negodu atgrie�amies sakautos leģionārus, kurus bija uzvarēju�i tie pa�i nicinātie vergi. Es redzēju pieminekli Markam Aurēlijām, bet neredzēju piemi�nekli Spartakam, Acīmredzot līdz �ai dienai Romas iedzīvotāji saviem biju�ajiem karavadoņiem nevar piedot �o lielo apkaunojumu, jo nav jau sevi�ķi patī�kami arī �odienas varenajiem redzēt apspiesto un paze�moto triumfu. Es nekad neesmu apskaudis diktatorus vai daudzmaz demokrātiskus valsts varas turētājus, kuriem ik dienas jābaiļojas par savas valsts iekārtas turpmāko pastāvē�anu, tās varas institūtiem un pa�a personīgo likteni! Toties vienmēr esmu apskaudis vergu, apskaudis un dziļi cienījis jebkuru apspiesto un pazemoto cilvēku, kas drosmīgi spēj nomirt, aiz�stāvot sev līdzīgos, aizstāvot un aizsargājot savu cieņu, godu un brīvību. Es viņus apskau�u tādēļ, ka pats dro�i vien nekad to nespētu izdarīt.

Tad mūs no Vatikāna muzeja pla�ajām zālēm pa �aurām dzelzs kāpnītēm aizveda uz Pētera katedrāli. Es apstājos un tās priek�ā dziļi noliecu galvu. Man bija pilnīgi vienalga, vai �eit savus sprediķus lasa pats svētās katoļu baznīcas galva pāvests vai arī kāds cits kulta kalps. Man bija pilnīgi vienalga, kādus dievus �ai baznīcā cilvēki pielūdz. Es apstājos un dziļā cieņā noliecu galvu to daudzo celtnieku paaud�u priek�ā, kuras �o namu tomēr beidzot bija uzcēlu�as. Es �o to saprotu no celtniecības un uzreiz redzēju, cik to bijis velni�ķīgi grūti izdarīt. Es apbrīnā ska�tījos uz Pētera katedrāles apaļo kupolu un domāju par cilvēkiem, kas to dabūju�i gatavu. Man ir sapro�tams jebkura celtnieka prieks un gandarījums, ko viņ� izjūt, kad Rīgā ir uzcēlis parastu piecstāvu dzīvojamo māju vai Maskavā uzbūvējis olimpisko centru, vai Ņujorkā kārtējo debesskrāpi, vai arī kaut kur tālajā Riode�aneiro priek�pilsētā no salasītām skārda un finiera plāksnēm sameistarojis visvienkār�āko būdu. Visi �ie cilvēki kaut ko ir uzcēlu�i, kaut ko ir radīju�i sev un citiem un neko nevienam nav atņēmu�i, neko nav iznīcināju�i. �odien, kad visa cilvēce savādās bailēs sēd uz miljons atombumbām, ūdeņra�bumbām, neitronbumbām un velns viņu sazin uz kādām bum�bām vēl, tas ir ārkārtīgi svarīgi � pieradināt cilvē�kus pie radī�anas. Lai viņi mazāk domātu par visa viņu pa�u veiktā iznīcinā�anu.

Un tad es glu�i satriekts tai pa�ā Pētera katedrālē stāvēju slavenās skulptūras �Pieta� priek�ā, jutu, ka man pāri mugurai ātri skrien sīkas satraukuma skud�ras, un vēlreiz dziļā cieņā un apbrīnā iedomājos par cilvēka rokām. Par rokām, kas saņem tikko piedzi�mu�u bērnu, kas izcep maizi un mūrē mājai sienu, kas taigas aukstumā iededz ugunskuru, vada ātrvil�cienu, ceļamkrāna strēli, ziemas vakaros noada zeķu pāri, uzraksta mīlestības vēstuli, sazāģē malku vai rada tik apbrīnojamus mākslas darbus.

�Pieta� no skatītājiem bija norobe�ota ar biezu, necaur�aujamu stiklu, bet tas nenieka netraucēja sa�skatīt un izjust kaut ko tādu, ko vienmēr izstaro un rada patiesi liels un izcils mākslas darbs. Un tad es atkal tūksto�iem kilometru no mājām, Romā, Pētera katedrālē, Mikeland�elo nemirstīgā darba priek�ā, atcerējos savu māti, viņas skumjo vientulību, viņas kaut kur pasaules ceļos aizklīdu�o dēlu, acīs saskrēja asaras, un es klusi savai mātei palūdzu piedo�anu. Un, kad vēlāk, jau atgriezies Rīgā, joprojām domāju par to, kādēļ jebkur� izcils mākslas darbs, arī �ī �Pieta�, kļūst nemirstīgs, tad sapratu, ka tas dro�i vien notiek ne tikai tādēļ, ka �ādus darbus parasti rada ģeniāli mākslinieki,, bet gan varbūt tādēļ, ka mū�īgas un nemirstīgas ir pa�u cilvēku cie�anas, mū��īga ir Māte un viņas piedo�ana beidzot mājās pār�nāku�am dēlam un mū�īgas, nemirstīgas ir cilvēku cerības un mīlestība.

Vēlu vakarā es ar mūsu tūristu kuģa �Fjodors �aļa- pins� kajītes un viesnīcas istabas biedru, kādu ļoti pazīstamu republikas kolhoza priek�sēdētāju, izgāju pastaigāties pa naksnīgajām Romas ielām. Mūs gan brīdināja, lai nekur tālu no centra neaizklīstam, jo visa Itālija tā vien mud�ot no vismelnākajiem mafijas gangsteriem un visda�ādāko grupu teroristiem.

Un tomēr mums ar priek�sēdētāju nemaz nebija bail staigāt pa naksnīgo Romu. Mēs mierīgi ieskatī�jāmies pretimnāko�o cilvēku sejās, un man tās visas nez kādēļ �ķita jau kaut kur redzētas, satiktas un iepa�zītas. Varbūt �is iespaids bija radies no daudzajām itālie�u filmām? Un tā vien �ķita, ka gandrīz vai katra otrā itāliete ir stipri līdzīga Sofijai Lorēnai un tur jau pretī nāk arī Mar�ello Mastrojāni, Alberto Sordi, Stefānija Sandrelli, D�ans Marija Volonte un Adriāno �elentāno.

Man patika itālie�u dabiskums un vienkār�ība. Viņi turpat uz ielas terasēm ēda un dzēra, skaļi strīdējās un enerģiski �estikulēja ar rokām, un, ja da�iem jau�niem cilvēkiem uznāca tāda vēlē�anās, tad viņi arī atklāti un nekautrēdamies skūpstīja savas meitenes turpat uz ielas par lielu pārsteigumu un sa�utumu da�iem svētulīgiem mūsu tūristiem.

Mēs uz brīdi apstājāmies nelielas baznīcas priek�ā, kurai bija dots apbrīnojami skanīgs nosaukums � �Via S. Maria in Via�, un es tur būtu stāvējis vēl ilgi, jo man patika �īs baltās baznīciņas klasiski attu�rīgā arhitektūra, īpatni veidotie logi un uzkrīto�i krā�sainās vitrā�as. Es tur noteikti būtu vēl stāvējis un vērojis arī jaunās, stingri melnos tērpos ietērptās mūķenes, kuras nemaz neslēpa savus daiļos vaigus no pārējiem cilvēkiem, bet dro�i, da�as pat sievi�ķīgi valdzino�i skatījās uz sanāku�ajiem ļaudīm un kaut ko ātri runāja. Es nezinu, vai viņas stāstīja �īs baznī�cas un klostera vēsturi vai arī cilvēkus uz kaut ka aicināja, mudināja?

Ta�u turpat man blakus stāvēja arī trok�ņains amerikāņu tūristu bars, tie skaļi savā starpā sarunājās, visi gremoja ko�ļājamo gumiju un ar pirkstiem rādīja uz jaunajām mūķenēm.

Mēs ar priek�sēdētāju pagriezāmies un devāmies prom. �ķērsojām nelielo Piazza della Rolonda lau�kumu, kur tobrīd atradās daudz cilvēku un daudz, policistu, iespējams, ka tur nupat kaut kas bija noticis, kaut kas ļoti uzjautrino�s vai arī ļoti traģisks.

Tūlīt aiz laukuma es izlasīju nākamās ielas nosau�kumu � Via Vineto � un nodomāju, ka tiem itāļiem ir nu gan skanīgi vārdi! Vienreiz dzirdēti, tie paliek atmiņā uz visu mū�u.

Uz tās skanīgās Via Vineto ieliņas mums pavisam negaidot �piesējās� divas prostitūtas. Abas bija jau�nas un pēc izskata tik līdzīgas, ka tās uz galvo�anu bija dvīņumāsas. Kad mēs ar da�iem �estiem parādī�jām, ka neko no viņu itāļu valodas nesaprotam, tad viņas savukārt ar enerģiskām roku kustībām un zīmēm mums parādīja to, ko laikam bez jebkādām valodām zina un saprot visas pasaules vīrie�i un sievietes�

Es noraido�i kratīju galvu un beidzot uz āru izvilku tuk�u kabatu� Abas meitenes sāka smieties, melnie un garie mati uz viņu gai�ajiem pleciem �ūpojās kā viegli jūras viļņi, baltie zobi spīdēja, un uzkrāsotās lūpas dega, un viņas saproto�i pamāja ar galvu, pa�meta mums ar rokām, uzsauca � �ao! � un devās uz Piazza della Rotonda laukuma pusi, acīmredzot meklēt turīgākus klientus.

Bet mēs ar priek�sēdētāju turpinājām staigāt pa Romu, priecājāmies par spilgtajiem reklāmu uzrak�stiem, par Romas ielu apgaismojumu, ar lielu pre�u bagātību pārpilnajiem veikalu skatlogiem, par jautro cilvēku un ma�īnu burzmu, skaidro un viegli iegaumē�jamo ielu izvietojumu un to savādo, vienreizējo nakts smar�u, kas laikam piemīt vienīgi Romai.

Mēs atkal paskatījāmies uz kārtējo ielas nosaukumu.

Via del Levatore, priek�sēdētājs sacīja.

Ja mums nekas nesanāca ar tām divām draiskulēm, es sacīju, tad nebūtu par ļaunu vismaz iedzert kādu glāzīti vīna. Piemēram, martīni.

To var, priek�sēdētājs piekrita. Te krodziņu, cik uziet! Bet īstais martīni noteikti ir dārgs. Mums būs jādzer kaut kas lētāks.

Vienalga, teicu es. Tad jau redzēs, kā būs.

Mēs iegājām mazliet nopluku�ā, bet, kā par brī�numu, tikai nedaudz piesmēķētā vīna pagrabiņā, kur aiz bāra letes stāvēja gai�ā frencī tērpies kalsns vīrs ar milzīgi kuplām ūsām. Tur spēlēja arī klusa mūzika un pie galdiņiem sēdēja vienkār�ās drēbēs ģērbu�ies cilvēki. Viņi visi savā starpā diezgan skaļi sarunājās un lēnām, nesteidzoties no garām glāzēm iemalkoja te sarkanu, te baltu vīnu.

Mēs apsēdāmies pie zema, balti pulēta galdiņa, kur� tie�i tobrīd atbrīvojās. Pēc nedaudz mirkļiem pie�nāku�ajam viesmīlim no divpadsmit martīni nosauku�miem pasūtījām to, kura cena bija atzīmēta ar visma�zāko liru skaitu�

Pēc mūsu sapra�anas �is lētais vīns nu nekādi ne�varēja būt apveltīts ar sevi�ķi izcilām gar�as vai aro�māta īpa�ībam, ta�u līdz �im brīdim es neko labāku vairs neesmu dzēris �

Martīni, es priek�sēdētājam smaidot sacīju.

Martīni, priek�sēdētājs man tāpat smaidot atbildēja.

Nez kādēļ es tovakar biju mazliet lepns un laimīgs.

Vēlāk pie mūsu galdiņa piesēdās gau�ām vecs, krun�kains un ļoti vienkār�i, pat nabadzīgi apģērbies vīrs. Viņa acis jau sen bija zaudēju�as jebkādu mirdzumu, izkaltu�ās, ārkārtīgi uzkrīto�i krunkainās rokas viegli drebēja, starp zilganajām lūpām bija iesprausta saze�lēta cigarete, sirmos matus sedza nospeķota �okej- cepure, bet kalsnējā seja pauda nogurumu. Ap kaklu viņam karājās mazs sudraba krustiņ�.

Un tad �is vecais vīrs, pavērsis skatu pret mums, sāka runāt. Viņ� mums kaut ko stāstīja, stāstīja ilgi, nopietni un nesteidzīgi, un viņa balss atgādināja lapu �aboņu me�ā vai klusu jūras �alk�anu. Mēs no viņa stāstījuma nesapratām nevienu vārdu, un tomēr es biju vairāk nekā pārliecināts, ka �is vecais Romas iedzīvotājs, kas varēja būt strādnieks kādā sīkā uzņē�mumā vai mūrnieks nelielā būvkantorī, vai arī tuvākā kvartāla sētnieks, mums nez kādēļ stāsta par savu garo un grūto dzīvi, stāsta par savu bērnību un jau�nību, stāsta par savu mīlestību un vācu okupācijas laiku, stāsta par preto�anās kustību un par to, ka visu mū�u ir nācies smagi strādāt un bie�i vispār atradies bez darba, un tas esot vissliktākais, kas ar darba cilvēku varot notikt, tā esot liela nelaime, jo neviens tev neko nedod par velti, neviens neko nedā�vina, bet bērnu tev ir daudz, un visi grib ēst, un visi katru dienu no tevis kaut ko gaida, gaida�

Tad vecais beidzot iztuk�oja savu glāzi, tikko ma�nāmi pasmaidīja, pamāja mums ar galvu un klusi pa�teica: �Felice notle!� Mēs nezinājām, ko tas nozīmē, bet �ie vārdi izskanēja tik skaidri un silti, ka abi ar priek�sēdētāju arī nez kādēļ viņam pateicām: �Felice notte!�

Nākamajā dienā, kad stāvējām pie Fontāna di Trevi laukuma slavenās skulptūras un baseinā iemetām arī da�as mūsu kapeikas, mēs no gides uzzinājām, ka �Felice notte!� nozīmējot � �Ar labu nakti!�.

Es atkal jau kuro reizi sevī izjutu skaudību. Es apskaudu �o nabadzīgo, trūcīgi apģērbto itāļu strād�nieku, kur� ta pavisam vienkār�i un dabiski varēja pienākt pie diviem pilnīgi nepazīstamiem cilvēkiem un tiem klusi izstāstīt savu dzīvi un izsūdzēt savu bēdu vai dalīties savā priekā.

Es viņu apskaudu tādēļ, ka pats to nekad nespētu izdarīt.

Es nekad sve�am cilvēkam nespētu pateikt: �Felice notte!�

Ar labu nakti, draugs!

Vai: Labrīt, veco zēn! Lai tev �odien labi veicas!

Esmu pārāk noslēgts un nesabiedrisks.

Tagad jau sākas manas tālās bērnības, manas jau�nības vietas.

Es pazīstu �o ceļu. Laukus. Me�u.

Seit ir mana dzimtene.

Nekas nav zudis. Nekas nav izgaisis vai pārmainī�jies. Tā pati zeme, gaiss un mājas. Tā pati saule spīd acīs. Tās pa�as atmiņas atkal smadzenēs dzen asas naglas.

Atceries!

Atceries!

Atceries!

Bet es ta�u neko citu līdz �im neesmu darījis, kā vienīgi � atcerējies!

Bet kas tad tas?!

Ivars Viklands pēk�ņi pamanīja, ka kaut kur netālu no ma�īnas priek�as pazib it kā sve�u, it kā ļoti pa�zīstamu cilvēku silueti, tad tie atkal ātri izgaisa, Ivars noskurinājās, izberzēja acis un nodomāja, ka tagad viņam visprātīgāk vajadzētu apstāties un kādu stun�diņu nosnaust, jo viņ� ta�u pagāju�o nakti nemaz nebija gulējis. Ivars vēlreiz atcerējās, kā viņ� vakar�vakarā bija smagi pārdzīvojis Mudītes atraidījumu un kā pats mazliet vēlāk naktī bija atraidījis Annu Siņicku, kā �orīt aizdrāzies pie viņas uz slimnīcu, kā skatījis Annas bālo, tik ļoti skaisto un bērni�ķīgo seju un lūdzis visus ārstus un dievus, lai tikai Anna paliktu dzīva�

Bet tagad es jau esmu �eit, �ais pazīstamajās vietās. Sai brīdī.

Līdz mājām paliku�i vairs tikai pieci kilometri.

Bet, velns parāvis, kas tad tas?!

Tālu uz sniegotā ceļa pēk�ņi parādījās Anna Siņicka. Jaunā sieviete bija ģērbusies garā, baltā kleitā, viņai kājās bija arī baltas augstpapē�u kurpes, bet matus sedza gar�, balts plīvurs.

Viņa ta�u ir apģērbusies kā līgava, Ivars izbrīnījies nodomāja. Kā līgava � Bet tas ta�u nevar būt� Nevar būt! Anna ta�u atrodas slimnīcā un nekādi nevar atrasties �eit! Nevar! Tas vienkār�i nav iespē�jams!

Ta�u Anna tomēr pa platā ceļa vidu nāca un nāca arvien tuvāk, bet Ivars, savādā spītā sakodis zobus, ar stingru, varbūt pat kaut kādu baismu apņem�anos piedeva gāzi un apzinīgi drāzās viņai taisni virsū�

Tas ta�u vienkār�i nav iespējams! Ivars skaļi atkār�toja un bailēs nosvīda. Vai nu es sapņoju, vai arī patie�ām no visiem �iem pārdzīvojumiem esmu beidzot sajucis prātā!

Kad Anna jau atradās vairs tikai da�u metru attā�lumā no trakā ātrumā joņojo�ās automa�īnas, Ivars instinktīvi aizvēra acis, it kā gaidīdams spēcīgu trie�cienu. Bet nekas, glu�i dabiski, nenotika. Pēc da�iem mirkļiem Ivars atvēra acis un caur aizmugurējo auto�ma�īnas logu paskatījās uz ceļu. Anna bija apstāju�sies, no galvas noņēmusi balto plīvuru un skumji noskatījās, kā no viņas vēlreiz attālinās mīļotais cil�vēks.

Viss pareizi, Ivars atviegloti nopūtās. Es jau tā domāju. Tas bija tikai �īs meitenes tēls. Tas bija sapnis. Nē! Ivars satrūkās, kā dabūjis sitienu. Es tagad zinu, kas tas bija! Tas bija kaut kas daudz sliktāks par sapni. Tas bija kaut kas daudz baigāks un nesa�protamāks par baiļu, no�ēlas un satraukuma radītu vīziju. Tā bija� tā noteikti bija kaut kādā neticamā veidā materializējusies mana smagā vainas apziņa. Lūk, kas tas bija! Mana vainas apziņa. Tā atnāca, lai es nekad �o Annu Siņicku neaizmirstu �

Un tad, kad tālumā jau parādījās ceļa pagrieziens, kas veda tie�i uz Viklandu mājām, Ivars atkal spēji satrūkās un sirds apvidū sajuta spēcīgas sāpes. Viņ�. pēk�ņi ieraudzīja, ka no ceļa pagrieziena uz �osejas iznāk viņa vecā un sirmā māte Emma, ari viņa nez kādēļ tērpusies viscaur baltā apģērbā, kājās pat baltas zeķes, bet abās rokās viņa tur baltu linu dvieli, uz kura uzlikts liels, vēl kūpo�s un smar�ojo�s maizes klaips�

Ivars sajuta, kā viņam nosvīst piere un rokas un sāpes sirds apvidū kļūst arvien spēcīgākas.

Tā nu gan �oreiz nav nekāda vīzija, Ivars ar sausu muti no�ukstēja un redzēja, ka māte ir jau pavisam tuvu klāt, pavisam tuvu, turpat vai jau rokas attālumā no ātri brauco�ās ma�īnas priek�as, un uz mātes sejas jau var saskatīt visas viņas dziļās grumbas, visas rie�vas un skumjas un prieku, un �o vārdos neizsakāmo laimi�

Dēls atgriezies �

Ivars automātiski izslēdza ātrumu un no visa spēka nospieda bremzes pedāli. Ta�u ma�īna negaidīti kaut kā savādi un viegli sametās sāņus, noslīdēja no ceļa, ar inerci pārdrāzās pāri ceļmalas grāvim un spēcīgi atsitās pret tuvumā augo�u koku �

Kad Ivars Viklands pēc kāda laika nāca pie samaņas, viņ� tūlīt ievēroja, ka saule jau tuvojas rietam, tā skar tuvējā me�a galotnes, pats guļ sniega lauka malā, māte aizgājusi, pazudusi, izgaisusi, tātad tā atkal bijusi tikai vīzija, tikai sapnis vai vēl viena materiali�zējusies vainas apziņas daļa, bet automa�īna atrodas kādus desmit soļus tālāk un izskatās no�ēlojama. Ta�u Ivars tomēr nekādu no�ēlu nesajuta. Viņ� tikai nodomāja, ka tagad spo�ais un lepnais limuzīns iz�skatās kā nomiris putns. Nomiris dzelzs putns. Bet es esmu dzīvs. Es atkal laimīgā kārtā esmu palicis dzīvs. Un �ķiet, ka man nekas nav pat lauzts, nekur neesmu pat ievainots. Esmu tikai dabūjis spēcīgu triecienu pa galvu. Nekur sevi�ķi nesāp. Tomēr vēl jāpaguļ. Vēl mazliet jāpaguļ, jāat�irgst. Sai pazīstamajā laukā. Sai pazīstamajā vietā. Tas ir tie�i divus kilometrus no mūsu mājām, un esmu jau �eit bijis vismaz tūksto� rei�u. Tūksto� rei�u es �eit esmu staigājis. Esmu bēdzis. Esmu slēpies. Esmu gulējis. Es �eit esmu pat ieguvis savu pirmo meiteni. Varbūt viņa ieguva mani. Nezinu.

Bet �eit es esmu mīlējis. Tie�i �ai vietā, kur pa�laik guļu. Vasarā �eit ir jauka vietiņa. Skaista pļava. No vienas puses to ierobe�o ceļ�, bet no abām pretējām pusēm � me�s. Te aug zaļa, sulīga zāle, govis �eit parasti neviens negana, bet zāli da�reiz tomēr nopļauj. Tad te ir kā pasakā. Me�s sajaucas kopā ar zemi, bet zeme un gaiss kopā ar gubās savākto sienu, un tad tas viss smar�o tik traki un reibino�i, ka tu patie�ām arī noreibsti un tev neko vairāk nevajag. Agrāk visi apkārtnes iedzīvotāji �eit nāca svinēt Līgo svētkus. �Sit, Jānīti, vara bungas�� Bet viņa man teica: �Skūpsti, Ivar!� Un es skūpstīju meiteni, ar kuru biju iepazinies tikai pirms da�ām stundām. Vēl pēc stundas viņa nepacietīgi teica: �Nu dari ta�u kaut ko!� Un es, bailes un kautrību pārvarēdams, �o meiteni ieguvu. Pirmo meiteni savā mū�ā. Bet pirms tam �eit kārtējo reizi tika svinēti Līgo svētki. Es tikko kā biju beidzis vienpadsmito klasi. Es biju laimīgs. Es vidusskolu beidzu ar sudraba medaļu. Es jau biju izraudzījis sev turpmāko dzīves ceļu. Māte un kolhoza priek�sēdētājs Jānis Zvirgzdiņ� gan lūgtin lūdzās, lai es braucu uz Jelgavu un iestājos Lauksaimniecības akadēmijā. �Izmācīsies par agronomu, kļūsi labs speciālists un kaut kad priek�sēdētāja posteni nomainīsi mani. Bez tam �eit ir tava dzimtā vieta, �eit ir tavas dzimtās mājas, dzimtā zeme� Un arī tavs tēvs �eit ir cīnī�jies .. .� Bet es viņus neklausīju. Mani tāpat nespēja ietekmēt arī mātes asaras. Es par to vien domāju, par to vien sapņoju, kā no �īs dzimtās mājas, no �im dzim�tajām vietām pēc iespējas ātrāk tikt prom! Es tagad nemaz tā īsti nespētu izskaidrot, kādēļ izvēlējos tie�i celtnieka profesiju. Bet es jau biju stingri izlēmis � jūlija beigās prom uz Rīgu, uz Universitātes Celtnie�cības fakultāti! Tādēļ toreiz domāju, ka �ie ir mani pēdējie Līgo svētki �ai pusē. Biju gandrīz vai pārlie�cināts, ka �ai skaistajā me�a pļaviņā nez vai kādreiz atgriezī�os. Tādēļ arī atnācu līdzi mātei un Jānim Zvirgzdiņam uz �o pēdējo jāņo�anu Sapņu pļaviņā. Kad pilnā sparā jau dega ugunskurs, no kaut kurienes pieklīda neliels jaunie�u bars. Tur bija trīs zēni un �etras meitenes. Viņi visi bija studenti, tikko kā no�kārtoju�i vasaras eksāmenus, visi jau bija mazliet iesilu�i un jautri un kaut kā vienkār�i un dabiski sa�plūda kopā ar mums. Bet varēja tomēr redzēt, ka atnācēji ir sadalīju�ies pa pārī�iem, ta�u viena mei�tene bija it kā lieka. It kā stāvēja no viņiem sāņus.

It kā nevienam nevajadzīga, it kā sve�a. Es viņai piegāju klāt un pasniedzu krūzi alus. Viņa mazliet iedzēra. Arī es mazliet iedzēru. Viņai bija īsi, tum��brūni mati un lielas, tum�brūnas acis. Dīvaini, bet viņa no atnācējām bija pati skaistākā. Tu nekur ne�aizej, viņa pēc kāda laika man teica. Nē, es nekur neaizie�u, viņai atbildēju. Ja tu tā gribi. Bet vai tad tu negribi? � meitene pajautāja. Gribu, es atbildēju. Tad nekur neaizej, viņa atkārtoja. Kā tevi sauc? Ivars. Bet tevi? Mani sauc Mudīte. Jūs esat studenti? � es pain�teresējos. Jā. Ko jūs studējat? Arhitektūru. Tu man ļoti patīc. Arī tu man patīc, Mudīte smaidot atzinās. Tu �eit esi viens? Kā � viens? � izbrīnījos. �eit ir mana māte, mūsu ģimenes draugs kolhoza priek�sēdē�tājs, visi �ie cilvēki ir mūsu kaimiņi, visi pazīstami�

Nē, tā es nedomāju, Mudīte strauji pakratīja galvu. Es domāju� Tev �eit ir kāda meitene? Nē. Man nav nevienas meitenes. Kādē] tā? Bet kur ir tavs puisis? Mudīte nez kādēļ klusēja. Viņa bija ģērbusies īsā, gai�zilā kleitā, ap kaklu mirdzēja rozā kreļļu virtene, bet kājās bija zilas kurpes. Tu esi atnākusi kā uz balli, es teicu. Bet vai tad līgo�ana nav balle? Nē, es pakratīju galvu. Tas ir kaut kas cits. Pareizi, meitene piekrita. Līgo svētki patiesībā ir mīlestības svētki, viņa pēc kāda laika klusi ierunājās un domīgām acīm skatījās uz ugunskura sarkanajām liesmām. Tai brīdī meitene man �ķita ārkārtīgi skaista. īsti pat neapjēg�dams, ko daru, paņēmu Mudīti pie rokas, piecēlu aug�ā un aizvedu viņu mazliet sāņus. Es viņu aizvedu līdz tam pa�am kokam, kurā tagad ietriekusies mana ma�īna. Es atspiedu meiteni pret �o koku un glu�i kā apreibis viņu skūpstīju. Un viņa skūpstīja mani. Arī glu�i kā apreibusi. Pēc tam mēs gājām pastaigāties un es viņai pastāstīju, ka tūlīt pēc kara nez kādēļ tie�i �ai me�u ieskautajā pļaviņā no malu malām bija savesta sadragātā, nekur vairs nederīgā kara tehnika. Tur bija gan vācu, gan krievu tanki, �tīģeri� un T-34, apdegu�i, bez kāpurķēdēm, ar norautiem torņiem un saplaisāju�iem sāniem; tur bija arī sadragātas lid�ma�īnas ar norautām astēm un at�ķeltiem spārniem, lidma�īnas ar kā�krustiem un sarkanām zvaigznēm; �eit varēja atrast arī da�us sa�autus lielgabalus un nekur vairs nederīgus mīnmetējus. Tagad tā bija draudīgās kara tehnikas � kādreiz vareno iero�u � kapsēta. Mēs puikas pēc skolas gandrīz vai katru dienu pa to vien dzīvojām. Mēs visi zinājām, ka vēl nesenā pagātnē �ī no�ēlojamā lū�ņu kaudze bez �ēlas�tības bija dragājusi visu dzīvo un veselo. Bez tam krietni tika arī tiem, kas stāvēja malā, kas stāvēja vidū. Es toreiz vairākas reizes redzēju gandrīz vai neticamu, ta�u tam laikam visai raksturīgu skatu. Uz �o pļaviņu vairākas reizes atnāca jau sirmais Uldis Vīgants, kas dzīvoja netālu no mums �Puķī�u� mājās. Uldis Vīgants bija karojis padomju armijā gan pie Maskavas, gan Starajas Rūsas un tepat mūsu Kurzemē pēc smaga ievainojuma pazaudējis kreiso kāju. Tās vietā zemi dimdināja neveikli izgatavota koka pro�tēze. Vienmēr, kad vecais karavīrs �eit atnāca, viņ� smagnēji aizkliboja līdz sadragātajam kā�krusta tan�kam un ar neslēptu niknumu tam spēra ar kāju. Un gandrīz tai pa�ā laikā vienmēr ieradās arī gados vēl pavisam jaunais Zigurds Priede, kas tāpat dzīvoja netālu no mūsmājām �Padedzēs�. Viņ� savukārt katru reizi aizgāja līdz apdegu�ajam tankam, kuru rotāja sarkana zvaigzne, un arī tam nespēcīgās dusmās blieza ar savu auksto metāla protēzi. Zigurds Priede astoņpadsmit gadu vecumā bija mobilizēts latvie�u leģionā, kādā kaujā smagi ievainots kājā, un tur arī tikusi norauta viņa labā roka. Pirmajā reizē, kad abi kara invalīdi �eit satikās, viņi �ausmīgi viens otru lamāja un gandrīz vai sakāvās. Nākamajā reizē viņi vairs nelamājās. Nikni un sadrūmu�i apsēdās starp abiem tankiem un smēķēja vienu papirosu. Bet tre��ajā reizē viņi klusēdami stāvēja starp sadragātajām kaujas ma�īnām, atkal smēķēja papirosu, ta�u pēc tam sāka raudāt. Viņi raudāja skaļi, atklāti, nevienam to neslēpdami. Pēc tam abi uzkliboja uz ceļa un kopā gāja uz mājām. Viņi dzīvoja kaimiņos� Kad mēs atgriezāmies pie ugunskura, tas jau gandrīz bija izde�dzis, ausa gaisma un pēk�ņi uznāca spēcīgs pērkona lietus. Tie līgotāji, kas vēl nebija aizgāju�i, tagad aiz�skrēja skrie�us. Kaut kur bija pazudu�i arī studenti un mana māte ar Jāni Zvirgzdiņu. Mēs ar Mudīti palikām vieni. Ko darīsim? � es pavaicāju. Mēs pa�liksim, Mudīte teica. �eit klajā lietū? � es uzprasīju. Jā, Mudīte atbildēja. Klajā lietū. Tev bail salīt? Nē, es pakratīju galvu. Nemaz. Tad ir labi, Mudīte pasmai�dīja. Viņa man pieglaudās, un brītiņu vēlāk mēs aizskrējām līdz tuvējam siena zārdam. Ielīdām iek�ā, kādu laiku viens otru sildījām gan ar skūpstiem, gan saviem ķermeņiem, un tad Mudīte nepacietīgi un mazliet izbrīnījusies pateica: Nu, ko tu tik ilgi vēl kavējies? Bet es kavējos tādēļ, ka man bija bail, man vēl nebija piederējusi neviena meitene. Mudīte man palīdzēja, visādi iedro�ināja, viņai jau acīmredzot kaut kāda pieredze bija, un beigu beigās viss iznāca puslīdz labi. Pēc tam abi nedaudz nokaunēju�ies gulē�jām viens otram blakus, pa zārda spraugu raudzījāmies uz izdegu�o ugunskuru un nez kādēļ neko daudz vairs nerunājām. Mēs nerunājām par mīlestību, mēs nepra�sījām un arī negaidījām nekādus solījumus, mēs vien�kār�i gulējām viens otram blakus un skatījāmies un klausījāmies, kā ārpusē neprātīgi līst lietus. Pēc kāda laika tas pārstāja, mēs izlīdām no zārda un ieraudzī�jām, ka jau atnākusi jauna diena. Uzspīdēja pat saule. Pēc pusstundas nāca pirmais autobuss uz Rīgu, un Mudīte aizbrauca. Bet īsi pirms tam man kļuva skumji, un es viņai uzprasīju: Vai mēs kaut kad vēl tiksimies? Laikam arī Mudītei bija kļuvis skumji. Nez vai, viņa klusi atbildēja un mani ātri noskūpstīja. Attā! Es tevi neaizmirsī�u! � es Mudītei uzkliedzu. Nekad neaiz�mirsī�u! Dzirdi, Mudīt? �ie bija mani skaistākie Līgo svētki dzīvē! Dzirdi? Jā, Mudīte savādā balsī sacīja. Es dzirdu. Bet man �ie Līgo svētki bija pa�i sliktākie. Saproti, Ivar? Pa�i riebīgākie! Mudīte negaidīti pa�teica, ielēca autobusā un aizbrauca. Es paliku stāvam uz ceļa un neko nesapratu. Es visu uzzināju un sapratu tikai pēc divdesmit gadiem, jo liktenis jau da�reiz par mums ie�ēlojas. Vai pasmejas. Vai da�reiz izspēlē kādu negaidītu joku. Un, ja to mēs vēlāk kādam pa�stāstām, mums parasti netic. Tas nevar būt! � viņi saka. Tā dzīvē nekad nemēdz notikt! Bet dzīvē ik dienas, ik mirkli notiek tik negaidīti, neticami noti�kumi, tik trakas, neiedomājamas nejau�ības un saga�dī�anās, ka tās nekad nespētu izdomāt pat visfantas�tiskāko romānu rakstnieks. Un tā mēs ar Mudīti atkal satikāmies. Satikāmies pēc divdesmit gadiem un�

Tomēr savādi, ka es pēc dzīvs, Ivars nodomāja un �āda trieciena esmu palicis vēlreiz paskatījās uz sadauzīto automa�īnu. Es ta�u braucu apmēram ar as�toņdesmit kilometru lielu ātrumu. Zinātnieki apgalvo, ka tas esot gandrīz vai tas pats kā izkrist no piektā stāva loga. Uz kaila asfalta. Ar galvu uz leju. Bet varbūt es tomēr esmu cietis? Varbūt man tomēr ir sadragātas kājas, varbūt lauzts mugurkauls? Nē! Tikai ne to! Tikai ne to! Es lūdzu. Es lūdzu laimi vai lik�teni. Tikai ne to!!! Tagir jnssliktākais^ķas ar^ciļvēku var notikt. Būt pielcaRamn^e^gultasTT^īrjiiesietam pa�ām pie sevis. Kad nevari pakustināt pat mazo pir- stiņu. Kad nevari pateikt nevienu vārdu. Atrasties tādā stāvoklī, ka nevari sev padarīt pat galu! Ir grūti iedomāties kaut ko vēl sliktāku, kaut ko vēl bezcerī�gāku.

�Ta fas notika ar Ati Sēli. Pirms tam viņam kaut kas bija sagājis dēlī ar sievu. Jau labu laiku. Kādus divus gadus. Bet kopā vēl turējās. Viņi gan taisījās �ķirties, bet vēl ne�ķīrās bērnu dēļ. Viņiem bija divas mazas meitas, bet Atim jau bija mīļākā. �ī Sandija strādāja ministrijas grāmatvedībā un bija astoņpadsmit gadus jaunāka par Ati, bet arī Atis bija labs, neviens viņam vēl nedeva �etrdesmit gadus, viņ� bija sportists, viņam bija sportisks augums, viņ� jutās spēcīgs kā zvērs, un viņam patiesībā bija jau �etrdesmit trīs, un Sandija vienmēr bija tik jauka un mīļa, bet arī Ata sieva Liāna bija skaista un mīļa, ta�u kaut kas viņiem kapi�tāli bija sagājis grīstē, lai gan ārēji neko sevi�ķu tādu redzēt nevarēja.

Atis stāstīja, ka arī Liānai esot mīļākais, bet mēs visi bijām pārliecināti, ka tas tomēr tā nav. Liāna bija pārāk pieķērusies bērniem, viņu ļoti nomāca neizde�vusies ģimenes dzīve, bie�i diezgan nicino�i izteicās par mūsdienu vīrie�iem, ta�u kas to lai īsti zina? Var�būt tomēr bija? Un ja arī bija? It kā tas tagad kaut ko varētu izmainīt! Daudz svarīgāk bija tas, ka Atim ar Liānu nekas īsti kopā nesanāca. Kaut kas viņiem neklapēja, kaut kas nelīmējās kopā, un abi bija nelai�mīgi. Man nez kādēļ �ķita, ka Atis arī ar Sandiju ne�bija īsti laimīgs. Atis tomēr bija radīts ģimenei, ta�u viņam ar Liānu nekādi negāja kopā. Sandija viņam dro�i vien bija tikai īslaicīgs glābiņ�, ja tas vispār bija glābiņ�. Sandija vairāk atgādināja skaistu rotaļ�lietu, kuru patīkami nolikt sev blakus pie restorāna galda un vēl patīkamāk nolikt sev blakus gultā.

Sandija teicās Ati mīlēt līdz mū�a galam. Un Atis tam ticēja. Viņ�, tāpat kā es, mīlestību gan sevi�ķi augstu nevērtēja, bet �oreiz iekrita. Jo laikam jau vienmēr ir patīkami, ja tev kāda sieviete �ukst ausi, ka esi vislabākais, visskaistākais, visstiprākais . ..

Todien, kad Atis bija pie manis atnācis uz trestu dienesta darī�anās, mēs gandrīz stundu runājām par drīzumā nododamo lielo un sare�ģīto būvobjektu, koordinējām tresta un septītās pārvaldes rīcības plā�nus, izvirzījām skaidrus uzdevumus, es Atim apso�līju no citām pārvaldēm palīgā pārsviest visu iespē�jamo darbaspēku, precizējām pēdējos darba izpildes termiņus, pēc tam da�as minūtes pārrunājām par tīri personiskām lietām.

������ Kā nodo�u to objektu, � Atis sacīja, � tā tūlīt eju atvaļinājumā!

������ Ej! � es viņam teicu. � Man nebūs nekādu iebildumu.

������ Tu ta�u atvaļinājumā arī vēl neesi bijis? � Atis uzprasīja.

���� Nē.

���� Ko doma dant?

������ Neko! � es iesmējos. � Beidzot gribētu atpūsties. Dro�i vien aizbrauk�u uz dienvidiem.

������� Bet pirms tam� � Atis tā kā uz mirkli samulsa. � Nebūtu slikti mums visiem kopā aizbraukt uz vienu skaistu, ta�u pilnīgi vientuļu vietiņu. Labi? Tur ir tāda neliela upīte un d�ungļi kā Āfrikā. Varēsim justies brīvi un pilnīgi vieni. Iedzersim, palustēsimies�

���� Kas būs braucēji? � es painteresējos.

������ Tu un es. Ta�u jāpaņem līdzi arī dāmas. Ko bez tām iesāksim? Tu paņem Mudīti, bet es � Sandiju.

���� Kā tev vispār ar viņu ir?

������ Tā nekas! � Atis priecīgs iesmējās. � Drīz precamies!

���� Ko Liāna? Pārdzīvo?

������ Es �aubos. � Atis paraustīja plecus. � Liāna jau ir iesniegusi tiesā �ķir�anos.

������ 2ēl, � es klusi teicu, jo man patie�ām nez kādēļ bija �ēl. � Jums tomēr vajadzēja palikt kopā.

������ Par vēlu! � Atis sparīgi atmeta ar roku. � Nav vairs nekādas jēgas! Mēs jau sen viens otru nemīlam.

Es vērīgi paskatījos uz Ati. Gara auguma, spēcīgi noaudzis vīrietis. Mugurā ādas �akete un moderni pa�ūtas bikses. Viņu varētu uzskatīt ne tikai par visai pievilcīgu, bet pat par skaistu vīrieti, ja viņa sejā un it īpa�i ap acīm jau nebūtu skaidri saskatāmas des�mitiem te lielāku, te mazāku grumbiņu�

����������� Paklausies, vecais� � es domīgs sacīju. � Tu nekad neesi padomājis? Sandijai ta�u ir tikai divdesmit pieci gadi�

����������� Nu, super! � Atis iesaucās, pēc tam apklusa un sāka mazliet nervozi staigāt pa manu kabinetu. � Tev �ķiet, ka tas ir liels mīnuss?

���� Jā.

���� Bet viņa manī ir samīlējusies kā bez prata!

������������ Tu smagi maldies! � es ar nepatiku teicu. � Viss ir tie�i otrādi! Vai tad tu nejūti, vēl neesi aptvēris, ka Sandija tevi mīl ar aukstu un ļoti precīzu aprēķinu?

����������� Ak, vienreiz izbeidz! � Atis diezgan dusmīgi iesaucās. � Kas ar jums notiek? Kā tikai jaunāka sieviete saiet kopā ar mazliet vecāku vīrieti, tā tūlīt visi vienā balsī skandina � aprēķins, aprēķins! Tu patie�ām vairs netici mīlestībai?

����������� Nē, � es viņam toreiz atbildēju. � Un vēl mazāk es ticu �ādu skaistu un vieglprātīgu skuķēnu apgalvojumiem!

����������� Tu vēl redzēsi, cik mēs ar Sandiju būsim lai�mīgi! � Atis sparīgi iesaucās. � Tu mūs vēl apskau�dīsi!

Pēc tam viņ� man pienāca cie�i klāt, vērīgi ieska�tījās acīs un klusi pajautāja:

���� Bet kā tev pa�am ar Mudīti?

���� Tā vēsi, vēsi�

���� Mudīte ir jauka, � Atis sacīja.

����������� Patie�ām, � es piekritu. � Mudīte ir taisni brī�ni�ķīga!

���� Tad kas par lietu? � Atis pavaicāja.

���� Es viņu nemīlu.

���� Kādēļ?

����������� Kādēļ tu nemīli savu Liānu? � es viņam uzpra�sīju. Atis vainīgi pasmaidīja un neizpratnē paraustīja plecus.

����������� Liāna ta�u vēl ir arī tavu bērnu māte, � es turpināju, � bet mūs ar Mudīti nekas oficiāls, nekas juridisks nesaista.

���� Tādā gadījumā tu esi gandrīz vai laimes bērns! �

Atis skaļi sacīja. � Vai arī ļoti racionāli domājo�s mūsu di�ā laikmeta cilvēks. Es gan vienmēr vairāk pakļaujos jūtām! Bet tagad uz redzi, priek�niek! Man laiks iet.

���� Staigā, Ati! � Es viņam paspiedu roku. � Un pacenties visus darbus tomēr noorganizēt tā .. .

���� Esi mierīgs, � Atis teica. � Es pacentī�os. Bet arī tu turi savu vārdu!

Pēc divām nedēļām mēs patie�ām visi arī aizbrau�cām uz to kluso un vientuļo vietiņu kādas nelielas, man līdz tam vēl nepazīstamas upītes krastā. Es turp braucu labprāt.

Pirms tam piezvanīju Mudītei, un arī viņai nekas nebija pretim sestdienas pēcpusdienu pavadīt kaut kur zaļumos pie ūdens.

Norunājām, ka brauksim ar manu ma�īnu, jo Atis katrā ziņā gribēja iedzert un pēc tam ar Sandiju, kā parasti, nozust krūmiņos, bet man dzert negribējās, es patie�ām vēlējos vienīgi atvilkt elpu, izklaidēties,, nedaudz atpūtināt nervus, jo tikai da�as dienas pirms tam mūsu trests, pārvarot lielas materiāli tehniskās grūtības, uzņemoties jaunas garantiju saistības, kā arī nemitīgi pierunājot visus pieņem�anas komisijas locek�ļus, tomēr bija nodevis kārtējo celtniecības objektu � pilsētas lielākās un modernākās poliklīnikas ēku. Ta�gad tas nu beidzot bija garām � un tādēļ Atim ar Sandiju ieteicu labāk atbraukt pie manis uz vasarnīcu. Bet nē! Viņi bija kā nolādēti uz to sve�o un nepa�zīstamo upi.

Tur ir kā Kongo d�ungļos, Sandija, galīgi apstulbusi, nepārtraukti �ivināja. Tuvumā nevienas apdzīvotas vietas! Tur mēs varēsim iztrakoties pēc sirds patikas!

Es sapratu. Sandija gribēja trakot. Arī Atis gribēja izlādēties. Es arī gribēju ļaut prātam un nerviem kaut mazliet atpūsties. Un arī Mudīte gribēja aizmirst savu darbu. Mēs visi gribējām kaut uz vienu dienu, kaut uz da�ām stundām no sevis nosviest tās mazliet ne�dabiskās maskas, kuras mums ar tādu neatlaidību uzliek mūsu sabiedriskais stāvoklis.

Es nezinu, vai tās upes krasti līdzinājās Āfrikas d�ungļiem, bet apkārtne tur patie�ām bija visai me�o�nīga un pirmatnēji skaista. �aurās un ne visai dziļās upes krasti bija apaugu�i ar krūmiem, da�ādiem ko�kiem un ievu biezokņiem, ta�u Atis ar Sandiju tomēr atrada kādu nelielu spraugu, kur stāvais krasts bija tīrs no jebkādiem aizaugumiem, turpat bija neliela pļava, kuru atkal cie�i ieskāva biezs krūmājs un sīki koki. Tur tik tie�ām varēja justies brīvi un vieni. Spēlēja magnetofons, mēs izģērbāmies peldkostīmos, Sandija, Atis un Mudīte mazliet iedzēra, mēs ar Mu�dīti atkal bijām kopā, jā, kopā pēc divdesmit gadiem, atkal kopā pēc tās tālās un neparastās Līgo nakts. Mūsu draudzība ilga jau vairākus gadus, un visu �o laiku Mudīte neslēpjot cerēja un gaidīja, ka es viņu beidzot apprecē�u, bet man viņu precēt nebija ne mazākās vēlē�anās. Man bija labi tāpat.

Es skatījos uz Sandiju un Ati, kuri tā vien svila nepacietībā pazust tālāk no mums, pazust no acīm biezajos krūmos, un es nodomāju, ka abi dro�i vien grib ne tikai to. Viņi grib arī oficiāli saiet kopā, viņi patie�ām grib apprecēties. Sandija par to runāja pat mūsu klātbūtnē. Un arī �eit es viņu sapratu. Kaut vai no �āda viedokļa: Sandija, kaut strādāja celtniecības ministrijā, tur bija tikai ierindas grāmatvede. Toties Atis bija celtniecības pārvaldes priek�nieks. Katrā ziņā Sandija to ņēma vērā. Pat vairāk! Tas viņai noteikti bija pats galvenais stimuls ar Ati vispār ielaisties. Atim vēl bija automa�īna. No sievas viņ� �ķirsies, un, tā kā pats strādā celtniecībā, tad da�u gadu laikā gan jau viņam trests vai ministrija iedos jaunu dzīvokli. Esmu pārliecināts, ka Sandija domāja tie�i tā, un galu galā viņa arī pati to neslēpa. Un ko tur vispār vaja�dzēja slēpt? Mēs ta�u bijām draugi.

Bet es tāpat biju vairāk nekā pārliecināts arī par to, ka Sandija tādam Atim Sēlim mierīgi un nekaunīgi uzspļautu virsū, ja viņ� tai pa�ā vai jebkurā citā celt�niecības pārvaldē strādātu par mūrnieku vai krāsotāju. Par betonētāju vai cauruļlicēju. Tādas skaistulītes, tādas iedomīgas, izvēlīgas, diezgan patuk�as, ta�u savā ziņā apburo�as, vieglas dzīves alksto�as un elegantas dāmas, strādniekiem nav domātas. Tās ir domātas priek�niekiem. Tās ir domātas mums. Un var būt, ka tas ir pat labi.

Biju pārliecināts, ka arī Mudīte noteikti domā tāpat kā Sandija, domā tikai par mūsu attiecību materiālo pusi, jo es biju nesalīdzināmi pārāks par Ati Sēli. Es pirmkārt nebiju precējies. Es biju gan juridiski, gan morāli brīvs vīrietis. Man nebija bērnu un tādēļ ne�vajadzēs maksāt alimentus. Man bija labs divistabu dzīvoklis. Man bija arī labāka automa�īna. Man bija daudz lielāka alga. Un arī ieņemamais amats man bija nesalīdzināmi augstāks. Es biju tā celtniecības tresta, kura pakļautībā ietilpa arī septītā pārvalde, galvenais in�enieris. Tātad sievie�u acīs es savā ziņā biju. diez�gan rets un ļoti iekārojams eksemplārs. Tādus kā es daudzus vis nesastapsiet. Pa ilgajiem gadiem, kop� �ādu stāvokli ieguvu, man jau bija izveidojies dro�i vien aplams, ta�u visai stingrs un neiedragājams priek�stats par sievietēm, viņu dabu un nodomiem. Viņas visas uzreiz grib precēties, bet vēlē�anos pre�cēties izraisa galvenokārt tie�i �ī manas dzīves un sabiedriskā stāvokļa materiālā puse. Arī es biju ma�teriālists un savā ziņā aprēķinātājs un negribēju ļaut sevi tik viegli apvest ap stūri. Negribēju tik lēti pār�dot savu brīvību. Bet, ja jau tomēr kādreiz vajadzēs precēties, tad lai tas notiek pēc iespējas vēlāk. Un labāk, lai tas vispār nenotiek nekad! Pēc Valdas nā�ves � nu jau apmēram divdesmit piecus gadus � man visas sievietes bija vienādas. Visas vienlīdz netīkamas. Un mani nekādi nevarēs aizkustināt jūsu vil�anās asaras.

Tā es toreiz domāju. Un domāju arī vēlāk, kad satiku Annu Siņicku. Tagad es par �īm domām un savu rīcību dro�i vien esmu saņēmis sodu. Nenoliedzami � tas ir sods! Varbūt man tomēr ir sadragātas kājas. Varbūt man ir bojāts mugurkauls. Pakustēties nevaru. Visapkārt mirdz balts, savāds sniegs. Un saule noriet. Sarkana saule riet. Tagad man �ķiet, ka arī Atis to�reiz saņēma sodu. Ta�u viņam tas sods bija ārkārtīgi ne�ēlīgs un bargs. To grūti pat aptvert un īsti saprast, bet tādu viņ� nekādā ziņā nebija pelnījis. Tādu ne!

Sandija rokā turēja piepildītu glāzi, tā spo�ajos saules staros mirdzēja kā noslīpēts dimants, un vīns bija rubīna krāsā.

����� Ati! � Sandija sajūsmināta iesaucās. � Kolosāli! Tu vispār zini, kā inteliģenti cilvēki �ādus izbraucie�nus dēvē?

���� Dro�i vien par plezīriem. � Atis paraustīja savus muskuļotos plecus. � Kā vēl citādi?

���������� Fui! � Sandija saviebās. � Tu runā kā prasts �oferis! Smalkie ļaudis teiktu � �tas ir pikniks!�. Jeb arī � �mēs jauki pavadījām vīkendu��.

����������� To visu var nosaukt arī citādi, � es ar izsmieklu teicu. � Daudz vienkār�āk un atklātāk�

����������� Tev tikai prātā rupjības! � Sandija atmeta ar roku, iztuk�oja glāzi, lēni atlaidās guļus, viņas kuplās krūtis satraukti cilājās, bet pati sapņaini skatījās de�besīs, kur viens mākonis centās noķert otru. � Vīk- ends � Tas tik burvīgi skan! �ai vārdā ir kaut kāds aristokrātisks smalkums �

���� Atklājusi Ameriku! � es mazliet nicīgi izmetu.

���������� Jā! Ņēmu un atklāju! � Sandija sparīgi iesaucās un piecēlās sēdus. � Bet ko tu esi atklājis jaunu?

����������� Neko sevi�ķu, � es viņai atbildēju. � Varbūt vienīgi to, ka tu, Sandij, esi varen gudra. Tik gudra, ka tu man da�reiz �ķieti dumja kā zoss.

Sandija da�us brī�us klusēja un izskatījās tā kā apvainojusies, tad stipri māksloti iesmējās.

���������� Ati! � Viņa ar roku rādīja uz mani. � Tev par �iem vārdiem Ivars tūlīt ir jāpiekauj! Sadod viņam!

����������� Lai viņ� dzīvo vesels! � Atis smējās. � Ko tad Mudīte darīs?

Pēc tam Atis piegāja pie Sandijas, pasniedza plauk�stu un palīdzēja piecelties.

����������� Mums ir pēdējais laiks pazust me�iņā! Lai viņi mūs apskau�!

Sandija apķērās Atim ap kaklu un viņu noskūpstīja.

���� Ejam!

����������� Ari jūs, biedrī�i, pacentieties �eit negarlaiko�ties! � Atis mums sacīja. � �aubos, vai mēs agrāk par da�ām stundām atgriezīsimies.

Atis ar Sandiju aizgāja.

Laikam jau patie�ām laimīgi. Laikam jau patie�ām pilni ar mīlestību un nākotnes cerībām. Aizgāja pēc da�ām laimes druskām. Aizgāja, neko vēl nenojauz- dami. Neko vēl nezinādami. Aizgāja, lai pēdējo reizi mū�ā vēl vienu stundiņu pabūtu kopā.

Vēl�

No līdzpaņemtā magnetofona Aija Kukule izmisīgi kliedza: �Velns lai parauj tādu dzīvi��

����������� Ivar� � Mudīte �ukstus sacīja. � Nogriez, lūdzu, klusāk!

����������� Tev nepatīk? � es, nedaudz izbrīnījies, pajau�tāju. � Nepatīk ne vārdi, ne melodija?

����������� Nē. � Mudīte noraido�i pakratīja galvu. Tagad viņai bija gari, gandrīz melni, viļņaini mati, smalki veidota, veselīga seja, lielas acis un slaids, sarkanā peldkostīmā ietērpts augums. Atklāti sakot, viņa bija daudz gudrāka, inteliģentāka, temperamentīgāka, mai�gāka un nesalīdzināmi skaistāka par Sandiju un dau�dzām citām sievietēm, tādēļ līdz �im brīdim vēl īsti nesaprotu, kādēļ es viņā tomēr nespēju iemīlēties?

���� Varbūt uzgriezt kaut ko citu?

����������� Nevajag, � Mudīte atteica. � Man �ķiet, ka ir liels grēks �o kluso nostūri piebļaut ar tādu skaļumu.

���� Ne jau mēs to darām. Sī dziesma man patīk.

���� Es gribu klusumu!

Pastiepu roku un magnetofonu izslēdzu.

����������� Vai tagad nav jauki? � Mudīte uzreiz kļuva dzīvāka. � Paskaties! Es varu pat dzirdēt, kā tur augstu lido putns. Tu nedzirdi? Varbūt tas savā bal�tajā knābī nes laimi� mums.

Man tas likās par daudz sentimentāli un diezgan stulbi.

����������� Nekāda putna tur nav, � es teicu. � Debesis ir tīras kā bērna acis. Un neviens diem�ēl mums laimi nenes.

����������� Vai tev grūti to iedomāties? Tev tik grūti da��reiz pasapņot?

����������� Nē, Mudīt, grūti tas nav, bet� kādēļ? Es vien�mēr uz dzīvi un cilvēkiem esmu skatījies nopietni, ļoti reāli.

���� Tas ir labi?

���� Nezinu� Bet katrā ziņā tā ir pareizāk.

Mudīte, �auri piemiegusi acis, savādi uz mani pa�skatījās.

����������� Tu vienmēr dro�i vari zināt, kas ir pareizi, kas nepareizi?

���� Jā, Mudīt. Vienmēr.

���� Kā tu to vari zināt?

����������� Nezinu� ta�u vienmēr zinu� � Es skaļi iesmējos. � Kaut kāds kalambūrs! Bet interesanti, vai ne? Filozofiska vārdu spēle. Kā tur bija tiem sena�jiem grieķiem? Zinu, ka neko nezinu?� Bet man iz�nāca otrādi.

����������� Tev visa dzīve ir iznākusi otrādi, � Mudīte pārmeto�i teica. � Un līdz ar to arī man.

Novērsos un pagriezu galvu uz otru pusi. Tīrajās- debesis �ilbino�i mirdzēja saule, netālu līkumodama vijās �aura upīte ar tum�brūnu ūdeni, tuvumā klusi �alca me�s, mazo pļaviņu ieskāva biezi krūmi, un tepat kaut kur blakus dziedāja kāds putns. Tas viss man pēk�ņi atgādināja kaut ko tuvu un pazīstamu, kaut ko sāpīgu un baismu, un es atcerējos savas dzim�tās mājas un bērnību, atcerējos savu māti un mā�eli, atcerējos Gauju un Valdu, un daudz ko citu, un tas viss sajaucās kaut kādā smagā un nospiedo�ā atmiņu nastā, es noliecu galvu, un man pēk�ņi kļuva skumji.

���� Man ļoti gribas� � Mudīte neveikli ierunājās.

����� Man ari da�reiz gribas, � es klusi teicu. � Gri�bas aizmirst darbu un mū�īgos uztraukumus, steigu un nepatik�anas, gribas aizmirst, ka man joprojām nav ģimenes, nav pa�am savu māju� to tradicionālā izpratnē� Gribas aizmirst, ka neesmu vairs sevi�ķi jauns, ka kaut kas dzīvē ir pazaudēts, kaut kas ir neglābjami palaists garām �

Mudīte negaidīti mani pievilka sev klāt, es spēcīgi sajutu, kā pie auguma piekļaujas viņas krūtis un kā�jas, cik satraukti Mudīte elpo un kā viņa sāk glāstīt manu seju un muguru.

���� Pasaki, Ivar�

Es atraisīju Mudītes krū�turi un to aizmetu sāņus.

���� Jā, Mudīt, � es, viņu skūpstīdams, teicu. � Jā, mīļo meitēn. Es tevi mīlu. Es tevi da�reiz mīlu� tik neprātīgi�

Kad pēc kāda laika smagi novēlos blakus un paska�tījos viņas sasārtu�ajā sejā, es ar lielu pārsteigumu ieraudzīju, ka Mudīte raud� Un uzreiz kaut kā pēk��ņi un pavisam skaidri sapratu, ka viņa to diem�ēl nedara aiz labsajūtas vai laimes.

���� Kādēļ� Mudīt?

���� Tu savā ziņā esi brīni�ķīgs, � Mudīte atbildēja un izslaucīja acis. � Tu tik skaisti un vienmēr īstajā reizē proti apbrīnojami ticami melot.

���� Nevajag, meitēn, � es mierino�i sacīju un uz�liku plaukstu uz viņas krūtīm.

���� Meitēn� � Mudīte atkārtoja, un viņas balsī bija jau�ams dziļ� sarūgtinājums. � Man tūlīt jau būs� Kādēļ tu par mani ņirgājies?

Es neko neatbildēju.

����� Ivar� � Mudīte pēc kāda laika pieliecās tuvāk. � Ko tu klusē?

���� Es domāju.

���� Tu domā par mani?

���� Par tevi ari.

����������� Par ko tad vēl? � Mudītes balsī bija jau�ams slikti slēpts satraukums. � Tev ir vēl kāda cita sie�viete?

���� Jā, � es viņai atbildēju.

Mudīte, it kā pēk�ņi par kaut ko juzdamās vainīga,, mulsi pasmaidīja.

���� Kādēļ es tev nevaru būt vienīgā?

����������� Nezinu. � Es paraustīju plecus. � Man �ķiet, ka tas vispār nav izskaidrojams.

���� 2ēl�

Viņa varbūt gribēja vēl kaut ko teikt, ta�u pec brī�a, skaļi smiedamies, no brik�ņiem iznāca Sandija ar Ati.

����������� Hei, jūs! � Sandija sauca jau pa gabalu. � Jūs tur esat aizmigu�i, vai?

���� Viss kārtībā, Sandij! � es atsaucos. � Kā jūties?

���� Brīni�ķīgi!

���� Bija vērts braukt, vai ne?

���� Jā, Ivar! Bija vērts!

����������� Bet ko jūs darījāt? � Atis apvaicājās un San- dijai no muguras noņēma da�us tur pielipu�os zāļu stiebrus. � Es ceru, ka sevi�ķi negarlaikojāties?

����������� Nē, Ati, nemaz! Mēs jūsu prombūtni arī izman�tojām visai lietderīgi.

���� Tad jau labi.

���� Protams.

���� Vajadzētu aiziet līdz upei, � Atis sacīja.

����������� Prātīgi darīsi, � es viņam piekritu. � Jūs abi ar Sandiju izskatāties tādi kā saguru�i.

����������� Tev slikta acs! � Sandija draiski iesmējās. � Mēs izskatāmies laimīgi!

����������� Ej tik ātrāk ūdenī! � es viņai teicu. � Bez tevis te bija tik klusi un mierīgi.

Sandija pieķērās Atim pie rokas, un abi pagāja ga�baliņu sānis, kur jau arī sākās upes krasts.

����������� Mēs ta�u esam laimīgi, vai ne? � Sandija pār�vaicāja.

����������� Protams! � Atis atbildēja un cie�i piekļāva Sandijas augumu sev. � Kā gan citādi?

����������� Es visu laiku esmu zinājusi, ka satik�u tie�i tādu vīrieti kā tevi!

����������� Tad iznāk, ka esmu tikpat kā tavs sapņu princis, jā?

���� Jā, Ati. Gandrīz.

���� Kas tad vēl trūkst?

Sandija da�us brī�us klusēja, tad atklāti uzprasīja: � Kad tu beidzot būsi brīvs?

����������� Drīz, pavisam drīz, � Atis pārliecinātā balsī teica. � Mēs ar Liānu �ķiramies� Tiesa ir paredzēta piecpadsmitajā septembrī.

���� Tiesa jūs iz�ķirs?

���� Kādēļ gan ne?

���� Jums ir bērni.

���� Tas tev liekas �ķērslis?

����������� Man ne. Tu jau zini � es tevi mīlē�u vienmēr. Bet vai tad tiesa bērnus neņem vērā?

����������� Ņem, � Atis sacīja. � Un es tos arī ņemu vērā. Man bērni ir mīļi un tuvi. Bet tā, lūk, ir sagrie�zies �

����������� Tev ar Liānu ta�u viss jau pajuka daudz agrāk, vēl pirms manis, vai ne?

���� Jā, Sandij. Tu nāci mazliet vēlāk.

���� Mīļais �

����������� Tevi nebaida mans vecums? � Atis norūpējies pavaicāja.

����������� Kāds vecums? � Sandija patiesi izbrīnījusies iesaucās. � Ati! Dārgais! Ko tu runā? Kāds vecums?!

���� Man jau ir �etrdesmit trīs gadi.

����������� Esmu laimīga, ka tu man tāds esi, � Sandija atzinās. � Nē, nopietni! Ka esi tik jauns un skaists, un stiprs�

����������� Paldies, Sanda, � Atis iepriecināts teica. � Bet ir cilvēki, kas mums netic.

����������� Lai! � Sandija strauji papurināja galvu. � Man par to pasmieties! Par spīti visiem skauģiem, par spīti visai pasaulei, mēs kopā nodzīvosim līdz simt gadiem! Aiziet?

����������� Aiziet! � Atis piekrita, un viņ� izskatījās un izturējās kā pirmo reizi iemīlējies astotās klases skol�nieks. � Dzīvosim kopā līdz simt gadiem!

���� Un mums pa�iem būs sava māja?

���� Jā. Mēs sev uzbūvēsim arī māju.

���� Un �o māju pilnu ar bērniem, jā?

���� Cik vien tu gribēsi!

Sandija atkal apvija rokas ap Ata kaklu, sāka viņu skūpstīt un diezgan skaļi teica: � Es atkal ar tevi gribu � kaut kur nozust tālāk � Ati� ejam!

����� Pagaidi! Vispirms nopeldēsimies, � Atis atteica un pagriezās pret mums. � Ei, jūs tur! Ivar! Mudīt! Jūs ari nāksiet?

Mudīte visu �o laiku, acis nenolaidusi, ilgi un cie�i skatījās uz �o iemīlēju�os pārīti, un biju pārliecināts, ka viņa mani �ai mirklī neieredz, bet tos tur neprā�tīgos apskau�. Apskau� tā, kā prot apskaust vienīgi sievietes. Jo Sandijai bija viss. Viņa bija vēl jauna, skaista, vienmēr moderni ģērbusies, vienmēr jautra un patīkami vieglprātīga, un Sandijai bija vīrietis, kas viņu mīlēja un cienīja un kas �īs cieņas un mīlestības vārdā bija gatavs uz visu. Bija gatavs atstāt ģimeni un runāja par lietām, kas jebkurai sievietei ir gan�drīz vai svētas. Runāja par precē�anos, par to, ka pa�iem būs sava māja, būs bērni un laimīga kopdzīve līdz sirmam vecumam�

Mudīte rūgti paskatījās uz mani un dro�i vien no�domāja: �Bet kas ir man? Man ir Ivars Viklands, kas sevi dēvē par draugu, un tāds viņ� varbūt patiesībā arī ir, ta�u� Es gribu vairāk! Ar to man nepietiek. Es gribu, lai man vienmēr blakus būtu cilvēks� būtu vīrietis, uz kuru es varētu dro�i paļauties un kur� jebkurā grūtā brīdī varētu dro�i paļauties arī uz mani. Bet Ivaram es vairāk esmu vajadzīga tikai �ādiem nedēļas nogales izbraucieniem� Da�iem atslodzes vakariem. Skumji. Kādēļ viņ� negrib no manis vairāk? Kādēļ viņ� vienmēr grib tikai to pa�u vienkār�āko? Bet es ta�u esmu tik uzpildīta ar jūtām pret viņu, pret cilvēkiem vispār� Kādēļ �odien tik bie�i, tik dau�dziem� otra cilvēka garīgā tuvība vairs nav vaja�dzīga? Vai tie�ām mēs jau būtu kļuvu�i tik bagāti? Bet varbūt esam kļuvu�i nabagāki par pēdējiem uba�giem, kuri jau vairs nevēlas un pat nesapņo par kaut kādām tur lielākām un palieko�ām vērtībām, bet katru dienu apmierinās ar uzdāvinātu kapeiciņu?�

���� Mudīt� � Es viegli pieskāros viņas plecam.

��� Tu nāksi peldēties?

���� Iesim, Ivar, � viņa pateica un piecēlās stāvus.

���� Es tev ie�u līdzi vienmēr. Kur vien gribēsi.

���� Vienmēr nevajag, � es sacīju, un abi aizgājām līdz upes krastam.

���� Vai te vispār peldeties var? � es painteresējos.

����������� Kādēļ gan ne? � Atis pabrīnījās. � Ūdens ta�u ir?

���� Izskatas aizdomīgi sekls.

���� Tas tā tikai izskatās! Patiesībā te ir dziļ� kā akā!

���� Es stipri �aubos.

����������� Labāk jau ne�aubies! � Atis par visām varītēm gribēja mani pārliecināt. � Kad mēs ar Sandiju �eit bijām pirms mēne�a, viņa te gandrīz vai noslīka!

����������� Tik traki jau nu nebija! � Sanda �ķelmīgi pa�smaidīja. � Es vienkār�i gribēju, lai tu mani glāb!

����������� Nu, kas tad sāks pirmais? � Atis nepacietīgi uzprasīja.

����������� Lai iet Mudīte! � es teicu. � Tā viņa visu laiku tikai guļ un sapņo! Lai mazliet atvēsinās!

����������� Seit nekāda peldē�anās neiznāks. � Arī Mudīte �aubīgi kratīja galvu. � Es varu derēt. Te varēs tikai pabradāties.

Atis nicīgi atmeta ar roku, nostājās uz pa�as stāvā krasta malas, atspērās un, gaisā izlocījis slaidu loku, ar galvu uz leju ātri ienira tum�ajā upes ūdenī.

Pagāja viena, divas, trīs, piecas, desmit sekundes.

Atis neparādījās.

Pagāja vēl da�as sekundes, un tad katra nāko�ā jau �ķita gara kā mū�ība.

����������� Kaut kas ir noticis, � Mudīte satraukta no�uk�stēja un ātri paskatījās uz mani. � Kaut kas ir noti�cis, Ivar!

Viņas satraukums manī radīja spējas bailes, un es neveikli noklunkurēju lejā līdz ūdenim. Atis vēl jopro�jām nekur nebija redzams.

����������� Nieki! � Sandija iesmējās. � Tu velti uztrau�cies! To viņ� cen�as manis dēļ! Pagāju�ajā reizē Atis zem ūdens noturējās ilgāk par minūti! Uz to viņ� ir meistars.

Bailes izzuda, ta�u satraukums palika. Es sasprin�dzināts turpināju skatīties uz brūno ūdens virsmu. Tā bija gluda un man nez kādēļ atgādināja ar tēju nolietu spoguli.

Pagāja vēl kādas piecas vai desmit sekundes.

����������� Ivar! � pēk�ņi atskanēja spēcīgs Mudītes iz�baiļu kliedziens. � Ivar! Dari ta�u kaut ko!

Es vēl da�us mirkļus pagaidīju, tad ātri ieskrēju

upē. Pusskrie�us, puspeldus aizkļuvu līdz vietai, kur Atis bija pazudis. Ūdens man nesniedzās augstāk par krūtīm� Ievilku elpu un ieniru. Odens bija silts. Atvēru acis, ta�u sākumā neko neredzēju. Tikai maz�liet vēlāk spēju saskatīt da�us ūdensaugus un upes grumbuļaino dibenu. Rokas izstiepis, sāku ātri �audī�ties te uz vienu, te uz otru pusi. Pēc kāda laika izjutu smacējo�u elpas trūkumu un izniru. Sprauslodams pa�skatījos apkārt. Atis joprojām nekur nebija redzams. Vēlreiz visu manu būtību sastindzināja aukstas bailes, strauji ievilku gaisu un atkal pazudu zem ūdens. �oreiz jau pēc da�iem mirkļiem atdūros pret Ata nekustīgo ķermeni. Tas man �ķita ārkārtīgi pārvēr�ties � nesamērīgi gar� un ļoti tievs. No satraukuma un bailēm gandrīz vai sastingu, un daudz netrūka, ka būtu atvēris muti un sarijies to nolādēti brūno ūdeni�

Saņēmis Ati aiz ķermeņa vidukļa, ātri pacēlos ūdens virspusē un atkal puspeldus, pusskrie�us devos uz krastu. Abas sievietes iekliedzās un steidzās man pre�tim.

Mēs Ati ar grūtībām uzstiepām krastā un apguldījām uz segas. Es nekavējoties zem viņa lāpstiņām paliku piepū�amo gumijas spilvenu, un Ata galva tūlīt ļen�gani atkrita atpakaļ. Sameklēju kabatas lakatiņu un ar tā palīdzību caur atvērto muti izvilku piepampu�o mēli. Uzreiz gar abiem lūpu kaktiņiem no mutes iztecēja ūdens. Pēc tam ar kopā saliktām plaukstām spēcīgi uzspiedu uz Ata krūtīm. Tās dziļi ieliecās, un viņam atkal caur muti un nāsīm iz�ļācās duļķains ūdens. Tā es to atkārtoju vairākas reizes, līdz ūdens vairs nerā�dījās. Pēc tam pie sirds masā�as norīkoju Sandiju, bet pats pieplaku pie Ata lūpām un viņa rīklē strauji iepūtu gaisu. Arī to atkārtoju vairākas reizes. Paska�tījos uz Sandiju. Viņa raudādama ritmiski un nepacie�tīgi turpināja spiest Ata plato krū�kurvi� Savu iemī�ļoto.

� Pumpē, Sandij! � es iekliedzos. � Nekur viņ� mums nepaliks! Nekur! Tu tikai pumpē! Pumpē dū��īgi! Kad nogursi, lai Mudīte tevi nomaina!

Atkal pieplaku pie Ata lūpām un pūtu savu izelpoto gaisu, visu laiku domādams � ņem, Ati, ņem manu elpu, ņem kaut manu dzīvību, tikai atver acis, lūdzu, atver acis un paliec dzīvs!

Pēc kāda laika tā arī notika. Atis vairākas reizes gārdzo�i ieelpoja, viņa seja uzreiz kļuva sārtāka, acu plakstiņi vairākkārt noraustījās, tad tie lēnām pacē�lās aug�up � un Atis paskatījās uz mums.

���� Nu, sveiks, vecīt, � es bezgala noguris, ta�u laimīgs sacīju. � Es pat nezinu, kā tu spēsi ar mums visiem norēķināties!

Atis klusēja. Viņa acu skatiens bija blāvs un neno�teikts. Es izvilku spilvenu, Ata ķermenis iztaisnojās, ta�u viņ� pats nepakustināja ne mazo pirkstiņu �

���� Pietiks gulēt, � es sacīju. � Laiks celties aug�ā!

Ta�u tai pa�ā mirklī vēl nezināmu iemeslu dēļ pēk��ņi manu prātu apdedzināja baisma nojauta � Atis Sēlis nekad vairs nepiecelsies� Nekad vairs nepa�teiks nevienu vārdu, nekad nestrādās, nekad vairs nemīlēs nevienu sievieti un nekad vairs� neko.

Toreiz, lecot no stāvā krasta visai seklajā upes ūdenī, Atis ieguva smagu traumu � kakla skriemeļu lūzumu ar sekojo�iem mugurkaula smadzeņu bojāju�miem � Atis Sēlis tika paralizēts.

Kad mēs viņu nogādājām slimnīcā, kad viņam mē�ne�a laikā tika izdarītas vairākas sare�ģītas operācijas un beidzot ārsti pateica, ka līdz ar to visas iespējas viņu kaut cik atveseļot ir izsmeltas, ka Atis uz visu mū�u paliks piekalts pie gultas, paliks mēms un ne�kustīgs, es ar dziļām skumjām nodomāju, ka noteikti būtu bijis daudz labāk, ja mēs toreiz tā nebūtu cen�tu�ies� Kāda jēga bija viņu tai upē meklēt? Kādēļ vajadzēja viņu toreiz tik izmisīgi, tik pa�aizliedzīgi glābt? Kādēļ?!

Lai iegrūstu drausmīga, prātam neaptveramā ne�laimē?!

Sāpīgi bija to apzināties, ta�u bija noticis tie�i tā.

Un tā ta�u notiek bie�i.

Paradoksāli, bet labu gribēdami. Labu vēlēdami. Laimi dāvādami. Mīlestību atdodami. Mēs bie�i cil�vēkus padarām nelaimīgus. Vientuļus un bezcerīgus.

Es vispār par to vairs negribu domāt. Cilvēka prāts acīmredzot ir pārāk ierobe�ots, lai to visu vienmēr spētu līdz galam saprast. Izprast. Pieņemt. Un ar to samierināties.

Cilvēka piedzim�ana un pa lielākai daļai arī viņa turpmākā dzīve nav tik daudz atkarīga no mūsu gri�bas, vēlē�anās vai mūsu centības, cik no dzīves, citu cilvēku un mūsu pa�u vairāk vai mazāk apzinātās rīcības sekām un nejau�ībām. To jau es biju sācis saprast sen. Bet pilnīgi skaidri apzinājos pēc Valdas traģiskās nāves. Nav lielas jēgas ro�aini sapņot un domāt par tālāku nākotni, ja jau rīt ar mani var notikt kāda liela nelaime. Diez vai ir vērts dibināt ģimeni un radīt bērnus, ja jau rīt es �o ģimeni varu pazaudēt. Vai viņi var pazaudēt mani. Smieklīgi atzīties mīles�tībā un kaut ko dro�i apsolīt. Jo nekā absolūti dro�a nemaz nav! Visai iespējams, ka es jau rīt varu izdarīt kaut ko tādu un viņa var izdarīt kaut ko tādu, un ar mani var notikt kaut kas tāds, un arī ar viņu var notikt kaut kas tāds, var notikt tik dziļa pārvērtība, ka tev par �o cilvēku pazudīs jebkura sajūsma, pazu�dīs jebkura mīlestība, viņ� tev pēk�ņi kļūs nepatīkams, pat pretīgs! Un tur neviens nebūs vainojams. Nevienu nekad nevar nosodīt � ne to, kas atraida, ne arī to, kuru atraida. Jo tas jau ir noticis. Viss ir izmainījies un ar katru nākamo mirkli, stundu vai dienu izmainās vēl vairāk. Visi notikumi un mūsu labās un sliktās pārvērtības ir jau pārvērtu�ās pagātnē, un neko no turienes vairs neatgriezt. Dzīvē un cilvēku savstarpē�jās attiecībās viss, kas ir nozīmīgs, viss, kas ir svarīgs un kam ir kaut kāda vērtība, un galvenais � viss, kas ir patiess, kam mēs daudzmaz varam ticēt, notiek tai mirklī, kad tas vispār notiek. Tas ir � mēs pilnīgi dro�i varam paļauties tikai uz �odienu, uz to mirkli, kurā esam.

Tur nav nekā sare�ģīta vai baiga. Tā ir parasta ikdiena, tā ir mūsu parastā dzīve, kuru tik daudzi slavina un kuru tikpat daudzi noliedz. Viss atkarīgs no tā, vai dzīvē paveicas vai ne. Vai viņ� tiek pie�ņemts vai atraidīts. Tiek mīlēts vai ienīsts.

Atis Sēlis netika pieņemts. Visi viņu atraidīja. Es no viņa stāvēju vistālāk, ta�u no viņa atsacījās sieva un Sandija, katrai bija sava taisnība, savs attaisno�jums, tomēr es viņas uzskatīju par lielām nelietēm, un viņu rīcība manī radīja pret sievietēm vēl lielāku nepatiku nekā līdz tam.

No sākuma Liāna uz slimnīcu nāca itin bie�i, tiesa, visai negribīgi, tomēr nāca, Ati apkopa, atnesa viņam ēst, bet tad, viendien nejau�i pie palātas durvīm sa- skrējusies ar Sandiju, pārstāja nākt. Arī Sandija no tās reizes vairs slimnīcā nerādījās.

Kad bija pagāju�i divi mēne�i, kad diagnoze, medi�cīnas pa�reizējās iespējas un turpmākā ārstē�anas gaita kļuva pilnīgi skaidra, piederīgajiem Ati no slimnīcas vajadzēja izņemt un viņu kopt mājās.

Atim vienīgie piederīgie bija sieva un bērni. Ta�u bērni vēl neskaitījās. Tie bija mazi. Tātad atlika vie�nīgi sieva.

Liāna kategoriski atteicās Ati pieņemt.

Kādu vakaru es pie viņas aizbraucu uz māju. Es pats vēl īsti nezināju, kādēļ turp braucu, ko es gribu panākt, ko runā�u, ko teik�u, es tikai vienkār�i jutu, ka man kaut kas ir jādara.

Sēļi dzīvoja Imantā, tie�i iepretim Sudrabkalniņam, kur kādreiz pirmajā pasaules kara laikā apglabāta grupa kritu�o latvie�u strēlnieku.

Liāna mani sagaidīja diezgan vēsi, lai neteiktu � naidīgi, ta�u mazliet vēlāk atmaiga, ieaicināja viesis�tabā un lūdza pat apsēsties.

���� Varbūt gribi kaut ko iedzert? � viņa tūlīt uz�prasīja.

���� Jā, Liān, labprāt.

���� Tu ta�u tie�i no darba, vai ne?

��� Jā.

���� Tad jau tu arī edis neko neesi, � Liāna sacīja, aizgāja uz virtuvi un drīz atgriezās, rokā turot �ķīvi ar kūpo�iem kartupeļiem un diviem cīsiņiem. Pēc tam viņa no sekcijas izņēma mazliet iesāktu degvīna pu�deli un piepildīja glāzes.

Es ātri ieēdu un ar lielu labpatiku arī iedzēru. Jo tas, par ko nupat gribēju runāt, bija ļoti nepatīkams. Kā viņai, tā man.

��� Tu arī tikko no darba? � es painteresējos.

���� Nē. � Liāna pakratīja galvu, iesēdās dziļā atpū�tas krēslā, pārmeta vienu kāju otrai un nogaido�i uz mani paskatījās. � Man �odien ir brīvdiena.

Liāna kādā no Rīgas lielajiem universālveikaliem strādāja par pre�zini, un tur viņiem brīvdienas sada�līja pēc tā saucamā �slīdo�ā grafika�. Es nezinu, vai viņa bez algas atļāvās saņemt vēl arī kādu papild- peļņu, ta�u Liāna vienmēr ģērbās nepārspējami ele�ganti un skaisti. Atim tas patika. Arī man tas da�reiz patika.

Liāna sēdēja dziļā atpūtas krēslā, viņai bija trīs�desmit se�i gadi, vidēji gar�, diezgan pilnīgs augums, dabiski blondi mati, ne pārāk spilgti nokrāsotas lūpas un uzacis, ieapaļa seja un noguris skatiens. Ķermeni sedza melns, cie�i pieguļo�s svīteris, virs tā mirdzēja medaljonam līdzīga sudraba rotaslieta ar trim rubīna akmentiņiem; balti, tāpat cie�i apspīlēti svārki, bet kājās siltas �ības ar baltiem pu�ķiem. Liāna nenolie�dzami bija skaista sieviete, no viņas tā vien lauzās ārā sievi�ķīgs pikantums un �arms. Es vēl toreiz ne�sapratnē nodomāju � kādēļ gan Atis, dullais, �o Liānu tik ļoti gribēja apmainīt pret Sandiju? Tādu ieraugot, jebkuram vīrietim glu�i negribot uzreiz bija jāsāk domāt par gultu.

���� Tu mājās esi viena?

��� Jā.

���� Kur tad sīkie?

���� Dārziņā. Tūlīt ie�u pakaļ.

���� Jāiet tālu?

���� Divas autobusa pieturas.

���� Grūti?

���� Jā, Ivar. Grūti. Un vieglāk nez vai būs.

����������� Atim pa�laik arī ir grūti, � es teicu un cie�i ar skatienu ieurbos Liānas mazliet bālajā sejā. � Lai gan� grūti � tas dro�i vien ir vēl viegli� Es ne�zinu, to vispār dro�i vien ir pat neiespējami iedomā�ties, ko Atis pa�laik izjūt un pārdzīvo. Bet tas katrā ziņā ir kaut kas baigs.

����������� Dro�i vien, � Liāna klusi sacīja un vairākas reizes piekrīto�i pamāja ar galvu. � Dro�i vien.

����������� Kas ar viņu notiks tālāk? � es diezgan skarbi pavaicāju.

���� Viņ� tāds arī paliks � nekustīgs �

����������� To es zinu! � tikpat skarbi atcirtu un, piepildījis vēl vienu glāzi, to ātri izdzēru. � To es zinu, Liān! Es prasu � kur viņ� tāds dzīvos, kur paliks?

����������� To nu es nezinu, � Liāna diezgan skumīgā balsī atbildēja.

���� Kas tad to zina?

Liāna klusēdama paraustīja plecus.

���� Tas jāzina tev! Tev, Liān!

���� Kādēļ man? � Liāna izbrīnījās.

����������� Tev nekavējoties � jau rīt pat Atis jāizņem no slimnīcas un jāpārved mājās! Jau rīt pat! � es viņai atgādināju.

���� Kādēļ?! � Liāna skaļi iesaucās un strauji uztrū�kās kājās. � Kādēļ man?

���� Tu esi muļķe? � es pavaicāju, tad sparīgi pa�skaidroju. � Tādēļ, ka tu esi viņa sieva! Neaizmirsti � tu esi viņa likumīgā sieva! Tas ir tavs pienākums!

���� Bet kas bija viņa pienākums?! � Liāna krasi pārvērstā balsī iekliedzās un pati arī pārvērtās. Viss viņas sievi�ķīgais �arms bija pazudis. Tagad manā priek�ā pēk�ņi stāvēja jau sākusi novecot, dzīves salauzta sieviete, kuras acīs un sejā te uzliesmoja un dzisa, te uzliesmoja un dega gan visi Ata pārnoda- rījumi, apvainojumi, visa viņas neizdevusies ģimenes dzīve, laulātas sievietes pazemojums, gan tīri atklāta vēlē�anās par to visu beidzot saņemt kaut kādu gan�darījumu, vēlē�anās par to visu Atim beidzot atrieb�ties.

���� Nomierinies! � es Liānai ātri sacīju un piepil�dīju glāzi ar degvīnu. � Iedzer un nomierinies!

Liāna paņēma glāzi, brīdi to paturēja rokā, tad spēji, ar kaut kādu ne�ēlīgu niknumu glāzi trieca pret grīdu.

���� Ej ellē ar saviem padomiem! � viņa man spalgi uzbļāva. � Tu ne par matu neesi labāks par Ati!

���� Tev tomēr derētu mazliet iedzert, � es ātri teicu.

���� Es pati zinu, ko man vajag! � Liāna atcirta. � Bet jums vajadzēja braukt maukoties, jā? Tas bija jūsu pienākums? Tas bija Ata � precēta vīrie�a, divu mazgadīgu bērnu tēva � pienākums, jā? Labāk turi muti, Ivar! Es jūs abus neieredzu! Ienīstu! Ienīstu visus vīrie�us, jūs visi esat izvirtuļi, cilvēki bez jebkādas pienākuma izjūtas. .. Jums tikai, lai kādu varētu iegāzt gultā! Varoņi atradu�ies!

���� Nomierinies, Liān � � es vēlreiz klusi sacīju un piepildīju otru glāzi. Liāna, ar plecu atspiedusies pret lielās sekcijas galu, histēriski raudāja. Es klusēju un gaidīju. Pēc kāda laika Liāna nomierinājās, izslaucīja acis, pienāca pie galda, da�us brī�us domīga pirkstos paturēja glāzi, tad to izdzēra.

���� Paldies, � viņa noskumusi sacīja. � Labi, ka vēl tu nesāki psihot.

���� Es tevi saprotu.

��� Tas ir labi, ja tu mani patie�ām saproti.

���� Bet tev kaut kas tomēr ar Ati būs jādara.

���� Es neko nedarī�u. Viņ� man ir absolūti sve�s.

���� Viņ� ir tavs vīrs.

���� Lai dara tā Sandija! Lai viņa tagad pievāc savu Ati! Tā gribēja, tā centās, vienmēr zvanīja, ar varu vilka pie sevis! Lai tagad ņem! Lai ņem, man nav �ēl!

���� Paklausies, Liān� � es mēģināju runāt klusi un pēc iespējas mierīgāk. � Pamēģini bez emocijām. Es saprotu � Atis tev nodarījis pāri, viņ� tevi ir nekrietni apvainojis, ta�u� viņ� ir tavs vīrs. No tā tu nekur neizbēgsi. Un man pat �ķiet, es gan neesmu par to sevi�ķi pārliecināts, ta�u man tomēr �ķiet, ka viņi tevi to darīt var piespiest ar varu�

Liāna, galvu zemu nodūrusi, aizgāja līdz dziļajam, ar spilgtu, sarkanu drēbi apvilktajam atpūtas krēslam, atkal apsēdās un, ar abām rokām satvērusi galvu, ilgi klusēja. Tad galvu atmeta pret atzveltnes malu un stipri nobālusi, ar sastingu�u skatienu raudzījās kaut kādā neredzamā pretējās sienas punktā. Un nervozi kodīja lūpas.

���� Tad tā būs liela netaisnība, � viņa beidzot klusi un nogurusi ierunājās. � Katrā ziņā es tādu nelaimi neesmu pelnījusi. Man tāds sods nepienākas. Es nevie�nam, arī Atim neko neesmu nodarījusi sliktu. Jā, mums pēdējā laikā nekas īsti kopā negāja. Jā! Bet kādēļ negāja? Tu zini? Zini! Un tādēļ tie�i tu man vismazāk kaut ko vari pārmest! Tu zini, ka viss sākās ar to, ka Atim pēk�ņi sagribējās citu, daudz jaunāku sievieti! Tikai tādēļ! Vispirms Atim bija arī tev pa�zīstamā in�eniere Tamāra no viņa pa�a pārvaldes. Tā sakot � kolēģi. Gan darbā, gan gultā. Es toreiz klu�sēju. Es varonīgi klusēju. Es viņam neko nepārmetu! Pēc tam viņam bija kaut kāda tur studente � prakti�kante. Pavisam vēl jauniņa. Mū�īgi to skuķēnu vadāja ar ma�īnu. Es turpināju klusēt. Cie�i sakodu zobus un klusēju. Ta�u es pret viņu jau biju atsalusi. Galīgi. Atis da�reiz man �ķita pat pretīgs. Bet es klusēju. Es joprojām smaidīju, pret viņu biju uzmanīga un maiga. �ēlīgais dievs! Kā gan sievietēm savas ģimenes, savu bērnu dēļ nākas da�reiz zemoties� Un tad Atim uzradās_ �ī Sandija. Es nezinu� es nudien nezinu, Ivar, kādēļ viņ� tā rīkojās. Es viņam nebiju slikta sieva. Tik tie�ām. Man patīk, es protu gar�īgi gatavot est, rūpējos un audzinu bērnus un �o to protu arī no tā� nu, tu jau pats zini� ko. Vismaz Atis vienmēr ar mani bija apmierināts. Es neesmu auksta, tie�i otrādi! Tad pasaki man � kādēļ? KādēJ viņam bija vajadzīgas vēl citas sievietes?

���� Es nezinu, Liān, � godīgi atzinos, jo es patie�ām to nezināju. Es tikai kaut ko miglaini varēju nojaust.

���� Un tagad viņu ņemt atpakaļ� � Liāna nolieca galvu un atkal sāka klusi raudāt. � Katru dienu ap�kopt un barot� Nē, Ivar! Tas iet pāri maniem spē�kiem! Lai es tieku tūksto�kārt nolādēta, bet es to vienkār�i nevaru! Nevaru � un viss! Es vēl saprastu, ja viņam tas būtu noticis manis dēļ, mūsu bērnu dēļ� Ja tas viņam būtu noticis darbā, ja būtu noti�cis kaut nejau�i uz ielas� Tad es viņu ne tikai koptu un barotu� es ar savu mīlestību viņu izārstētu! Jā! Es viņa dēļ būtu ar mieru atdot visu savu laiku, vese�lību, ziedotu visu dzīvi� Bet tagad� Kaut kādas tur palaistuves dēļ� Tu man, lūdzu, piedod, Ivar. Bet es patie�ām to nevaru. Tad jau labāk lai mani no�auj�

Es piecēlos no galda, aizgāju līdz logam un domīgs paskatījos laukā uz ielu. Pa to vispirms, smagi tus�nīdams, aizripoja pārpildīts trīsdesmit astotā mar�ruta autobuss, tad aizbrauca da�as vieglās automa�īnas un, bezrūpīgi smiedamies, aizgāja bariņ� jaunie�u. Tas viss �ķita tik pierasti, ikdieni�ķi un mierīgi, it kā nekas slikts uz �īs pasaules nenotiktu.

Man pēk�ņi kļuva �ēl gan turpat blakus sēdo�ās un skaļi raudo�ās Liānas, gan Ata Sēļa, kas nevienu jau vairs nevarēja ne pasaukt palīgā, ne nolādēt; un man jau kuro reizi �ēl kļuva sen bojā aizgāju�ās Valdas Pāvuliņas, manas pirmās un vienīgās mīlestības, manas baltās meitenes; un �ēl kļuva arī to cilvēku, kurus pēckara gados nogalināja Arvīda Zara grupa, un �ēl kļuva mātes, kura vēl joprojām dzīvoja viena, un mazās mā�eles Ritas, kurai tik agri, tik pārmērīgi agri vajadzēja aiziet no dzīves; un nez kādēļ kļuva arī �ēl to man pilnīgi sve�o bērnu, kuri tūksto�iem kaut kur Āzijā vai Āfrikā katru mīļu dieniņu mira moko�ā bada nāvē, un tūksto�iem citu bērnu, kuri kaut kur Latīņamerikā mira no pārmērīgi smaga darba; un �ēl kļuva to karavīru, kuriem tai pa�ā Latīņamerikā, Tu�vajos Austrumos vai Afganistānā vajadzēja mirt sve�u intere�u un ideju vārdā; un �ēl kļuva visu slimo un vārgo, visu vientuļo un pamesto, un visu mīlētāju�

Bet �is �ēlums manu dvēseli piepildīja tikai īsu brīdi. �is brīdis pagāja, un es atkal kļuvu auksts un skarbs. Jo es jau sen biju sapratis, to man bija iemā�cījusi rūgtā dzīves pieredze, ka ar �ēlumu un pārmē�rīgu līdzcietību pret savu tuvāko nekur tālu nevar tikt. Jau no cilvēka pirmās pastāvē�anas dienas viņa dzīve ir bijusi nemitīga cīņa par savu eksistenci, cīņa par savu pastāvē�anu uz �īs dīvainās pasaules. Sākot ar vissīkāko mikrobu un beidzot ar radības kroni. �ī ne�ēlīgā cīņa ir jebkuras dzīvības pamatā, tā ir jeb�kuras dzīvības formula, tā tur ir jau ieprogrammēta, ie�ifrēta. Un cīņā par savu pastāvē�anu, par savu vietu dzīvē cilvēks diem�ēl reti kad sev par palīgu vai ieroci ņem talkā līdzjūtību vai �ēlsirdību. Varbūt tikai nākamās paaudzes piedzīvos to skaisto un laimīgo laiku, kad cilvēkā beidzot izzudīs viss viņa iedzimtais vai dzīves radītais ļaunums un cietsirdība. Pienāks laiks, kad cilvēks rīkosies un domās tikai un vienīgi mīlestības jūtu vadīts. Varbūt pienāks arī tāds laiks, kad fteidzot pasaulē iestāsies tik ļoti vajadzīgais vis�pārējās �ēlsirdības laikmets. Bet pagaidām mums vien�kār�i ir jārēķinās ar to, ka cilvēku savstarpējās attie�cībās valda arī cietsirdība, ne�ēlība un apzināta ļaunsirdība.

���� Paklausies, Liān� � es klusi sacīju un atgrie�zos pie galda. � Tas viss tomēr ir nepareizi.

���� Dro�i vien. � Liāna pārstāja raudāt un atklāti paskatījās man acīs. � Bet kas tad �ai dzīvē vispār ir pareizi? Tu zini?

���� Nē, Liān, es to nezinu, ta�u man �ķiet, ka mums visiem Atim kaut kā tomēr vajadzētu palīdzēt.

���� Ja vari, palīdzi, � Liāna diezgan asi teica, � bet es to nevaru! Tu to beidzot vari apjēgt vai ne? Vari?!

���� Labi, � es sacīju un lēni gāju uz durvīm. � Ej pēc saviem bērniem! Ta�u nekad neaizmirsti, ka tie ir arī Ata bērni! Un Atis ir viņu tēvs! Tu to da�reiz neaizmirsti viņiem atgādināt! Jo bez Ata viņi �ai pasaulē nemaz nebūtu nāku�i! Un vēl atceries, ka arī tu bez Ata nekad nebūtu bijusi tik laimīga� kā kādreiz biji. Atceries, Liān, ka tas varbūt arī ir vie�nīgi patiesais, ko mēs viens otram dodam � vai nu laimi, vai nelaimi� Viss pārējais ir tikai teātris.

Nākamajā dienā es aizgāju pie Sandijas. Viņa dzī�voja kopā ar māti kādā no lielajiem Rīgas centra dzīvokļiem, kur abām piederēja divas paprāvas istabas. Es jau tur vienreiz biju bijis. Kopā ar Ati. Un tagad �ķita kaut kā savādi un neparasti iet pie Sandijas vienam un Ata vietā no viņas izlūgties �ēlastību. Izdiedelēt mīlestību. Labi saprazdams, ka tas nav iespējams. Ka tas viss ir velti. Un tomēr es to darīju. Es gāju. Varbūt savas sirdsapziņas nomierinā�anai, jo es � konkrēti es Ata labā neko citu vairs nespēju izdarīt. Es varēju vienīgi lūgt viņa kādreiz tuvos, tik ļoti mīļos cilvēkus viņam kaut mazliet palīdzēt. Un viņu neatstāt. Nepamest nelaimē. Palikt. Neaiziet. Nenovērsties. Aizmirst naidu un visus pārinodarīju- mus. Un vēl parakņāties savās atdzisu�ajās jūtās. Kas zina, varbūt tomēr� Varbūt tomēr vēl atradīsiet kādu karstu oglīti. Varbūt atradīsiet līdzcietību. Vis�vienkār�āko, vissaprotamāko cilvēcību.

Es divreiz piezvanīju pie durvju zvana un nemie�rīgs sāku staigāt pa pla�o kāpņu telpu. Pēc kāda laika no�vadzēja ķēde, noskrapstēja atslēga, durvis atvē�rās � un tajās parādījās Sandija. Es uz viņu paskatī�jos, un man uz mirkli pat aizrāvās elpa. Tik skaista, tik valdzino�i sievi�ķīga viņa izskatījās savā vieglajā, gandrīz vai caurspīdīgajā mājas tērpā, ar tikko izveidotu vakara matu sakārtojumu, ar spilgti izkrāsotajām lūpām, uzacīm un acu plakstiņiem. Slaidajās kājās bija smalkas kaprona zeķes un augstpapē�u kurpes. Rādī�jās, ka viņa kādu gaida, bet katrā ziņā tas nebiju es. Sandija, pirmajā mirklī mani ieraudzījusi, nepatikā sarauca pieri un kaut kā vēsi pasmīnēja.

���� Sveika, Sandij! � Es pamāju ar galvu.

���� A! � Sandija gari novilka. � Sveiks! Kādē| ierodies bez brīdinājuma?

���� Tas tev ir nepatīkams pārsteigums?

Sandija da�us brī�us nopietna klusēja, tad negaidīti iesmējās.

���� Pārsteigums gan! Ta�u ļoti patīkams!

Viņas balsī paudās kaut kas neīsts un uzspēlēts.

���� Nāc iek�ā!

Mēs iegājām viņas istabā, un es apstājos netālu no durvīm. Istaba bija jauka, saulaina, visapkārt jaunas� modernas mēbeles. Varēja redzēt, ka nesen dzīvoklī veikts remonts, visas istabas sienas noklātas ar kolo�sālām somu tapetēm, un es atcerējos, ka tās ta�u Sandai bija sagādājis Atis, un �ī dzīvokļa remontu arī bija veicis Atis, un man bija stipras aizdomas, ka visas �īs jaunās mēbeles viņai palīdzējis sagādāt vai tās pat uzdāvinājis arī Atis�

���� Es tev vairākkārt zvanīju, � sacīju, � bet tu pēdējā laikā kaut kā nekad neesi uz vietas.

���� Tā nu iznāk. � Sandija paraustīja plecus, pa�ņēma cigareti un nervozi aizsmēķēja. � Visādas darī��anas, skrie�anas�

���� Daudz strādā?

��� Jā� arī tas�

���� Kas tev vispār jauns?

���� Kas tad jauns var būt? � Sandija mazliet izsme�jo�i iesmējās. � Kļūstu vecāka!

���� Kā darbā? � es painteresējos.

���� Tā nekas� � viņa diezgan gurdi atbildēja, mirkli klusēja, tad atkal negaidīti iesmējās un uzreiz kļuva daudz jautrāka un dzīvāka. � Mums ir jauns plānu daļas priek�nieks!

��� Kāds tad ir? � es pavaicāju.

���� Pa pirmo! � Sandija draiski iesaucās. � Zini, vēl samērā jauns, tā ap trīsdesmit pieciem, biju�ais sportists, eleganti ģērbjas, vienmēr tāds laipns un pie�klājīgs � It sevi�ķi pret mani� Bet galvenais � pats galvenais� viņ� pa�laik ir neprecējies!

Sandija to pateica tādā balsī un ar tādu sajūsmu, ka es neviļus pasmaidīju un rūgti nodomāju, ka man atkal diem�ēl ir izrādījusies taisnība. Sievie�u mīles�tība � vismaz tāda tipa sievie�u mīlestība nav pat sadauzītas kapeikas vērta. Jo viņas patiesībā jau nekad nemīl. Nemīl nekad! Viņas vispār nemaz nezina, kas tas īsti ir. Viņas vai nu tikai sajūsminās, vai arī ne�pārtraukti domā un aprēķina, kādus materiālus labu�mus viņai var sniegt jebkur� jauns sakars ar izrau�dzīto vīrieti.

��� Tu jau sāc� pie�auties? � es dzēlīgi uzprasīju.

���� Nu� tā� � Sandija atkal graciozi paraustīja trauslos plecus, tad nopietni ieskatījās man sejā. � Tev varbūt ir kādi iebildumi?

���� Kas tad man? � es viņai atbildēju. � Es stāvu sāņus. Bet iebildumi noteikti ir Atim.

Sandija cie�i sakoda lūpas, nervozi pabeidza smēķēt cigareti, ilgi klusēja un skatījās laukā pa logu.

����������� Atim jau arī vairs nekas� � viņa savādā balsi teica. � Atis diem�ēl ir jau izstājies no spēles.

Es sevī sajutu kaut kādu dziļu apvainojumu, es �o apvainojumu sajutu Ata vietā, un mani arvien vairāk pārņēma dusmas, pat asa nepatika pret �o apbrīnojami skaisto, ta�u tik neiedomājami auksto sievieti.

����������� Kamēr viņ� vēl ir dzīvs� � es, valdot dusmas, klusi pateicu. � Tev nekad nav ienācis prātā, ka no mums visiem� Atim pa�reiz sāp visvairāk?

����������� Ienāca prātā gan, � Sandija ātri atbildēja. � Nu un tad? Ko es tur varu līdzēt?

���������� Netēlo idioti! � es asi sacīju. � Tu viņam �īs sāpes vari atņemt! Vai vismaz tās mazināt.

���� Tu maldies, Ivar. Es neesmu ārste.

����������� Tu esi sieviete, � es teicu. � Sieviete, kuru Atis mīl.

Sandija izbrīnījusies uz mani paskatījās, tad nicīgi izmeta:

���� Tad nu gan esi atradis argumentu!

����������� Arī tu ta�u viņam kaut ko solīji! � es viņai skaļi atgādināju. � Jau aizmirsi? Tu ta�u teici, ka viņu mīlot, ka Ati mīlēsi visu mū�u� visos varian�tos�

���� Mīļo cilvēk! � Sandija pārsteigta iesaucās.

��� Atjēdzies! Kad tas bija? Tu atceries? Tas bija pirms diviem mēne�iem! Tas ta�u notika tad, kad Atis vēl bija vesels!

���� Un kas tagad?

���������� Tu esi dumj�, Ivar? � Sandija bija patiesi izbrī�nījusies. � Kam viņ� man tagad tāds vajadzīgs?

����������� Nu, vai zini� � es caur zobiem izgrūdu, pa�nācu soli viņai tuvāk un pēk�ņi pret S3ndiju izjutu kaut ko līdzīgu naidam. � Ja tu nebūtu sieviete�

���� Bet es tāda esmu! � Sanda jautri iesmējās.

����� Un vēl kāda! Tādēļ labāk pārstāj dusmoties, no�ģērb mēteli un atsēdies! Man mājās ir �ampanietis!

Sandija aizgāja uz virtuvi, no ledusskapja izņēma �ampanie�a pudeli un kopā ar divām kristāla glāzēm nolika istabā uz galda. Pēc tam nesteidzīgi, viegli ro�taļīgi atpogāja ro�aino, jau tā ļoti gaisīgo mājas tērpu, pienāca cie�i klāt un negaidīti apvija rokas ap manu kaklu.

���� Uzdzīvosim? � viņa �ķelmīgi pavaicāja.

Mani pārņēma auksta un dīvaina sajūta, es biju izbrīnījies un pārsteigts, kādēļ mani nepārņem un ne�satrauc pavisam citādas, man tik pazīstamas un daudz patīkamākas izjūtas, bet gan visu būtību un apziņu stindzina kaut kas auksts un ārkārtīgi nepatīkams.

���� Sandij� Vai tev ne�ķiet, ka to darīt tie�i ta�gad � kad�

Sandija atkal koķeti pasmaidīja, mani viegli noskūp�stīja un klusi ie�ukstēja ausī:

���� Kas � mīļais?

Un tad manī vēlreiz kaut kas salūza. Es pats ne tuvu neesmu bijis nekāds zelta gabaliņ�. Es visu savu dzīvi esmu bijis skarbs un ass, es bie�i pret cilvēkiem, pat pret ļoti tuviem cilvēkiem, esmu bijis auksts un vien�aldzīgs, varbūt pret Mudīti un it sevi�ķi jau pret Annu Siņicku esmu bijis pat cietsirdīgs; es savā agrajā bērnībā un jaunībā biju pārdzīvojis tik daudzus �aus�mino�us notikumus, redzējis tik aklu, fanātisku cil�vēku savstarpējo naidu, izjutis cilvēku ne�ēlastību, cietsirdību, ka man jau sen, it sevi�ķi pēc Valdas nāves, bija pazudusi gandrīz vai visa skaistā izjūta, bija pazudusi labsirdība un spēja vai vēlē�anās citiem darīt tikai labu, tikai kaut ko patīkamu un vajadzīgu; es jau sen par sievietēm neloloju nekādas ilūzijas, ar viņām nesaistīju nekādas cerības vai sapņus, ta�u toreiz mani Sandija tomēr pamatīgi pārsteidza, es tomēr nebiju gaidījis, ka sieviete pret savu iemīļoto tik ātri � tik neticami ātri var kļūt auksta, vienal�dzīga un ciniska un tik sparīgi gultā aicināt jau kādu citu.

Es spēcīgi Sandiju sagrābu aiz viņas skaistā mājas tērpa, sapurināju un niknumā atgrūdu sāņus.

���� Tu beidz te maigoties! � es viņai nikni uzklie�dzu. � �igli saģērbies, un tūlīt abi brauksim uz slim�nīcu pie Ata! Un tu tur paliksi līdz rītam! Dzirdi, San�dij! Līdz rītam! Tu viņu tur slimnīcā kopsi un barosi! Un tu to darīsi līdz tam laikam, kamēr Atis kļūs ve�sels!

Sandija atkrita uz mīkstā atpūtas krēsla, cie�i ieti�nās savā mājas tērpā un izskatījās stipri nobijusies.

���� Bet viņ� ta�u vesels nekad nekļūs, � Sanda klusi sacīja un nodūra galvu. � Nekad� nekļūs vesels�

��������� Tad tu viņu kopsi līdz sirmiem matiem! � es kliedzu. � Sandij! Tu viņu kopsi līdz baltam vecu�mam! Līdz kapa malai!

���������� Tu gadījumā neesi jucis? � Sandija a�i pacēla galvu un izbrīnījusies paskatījās uz mani.

���� Gadījumā neesmu vis!

���������� Interesanti� � Sandija mazliet nicino�i lēnām novilka. � Kādēļ man tas būtu jādara?

����������� Tādēļ� � es ar grūtībām, bet patiesi teicu. � Tādēļ, ka tu teicies viņu mīlam. Tu viņam iedvesi cerības. Vēl vairāk! Tu viņā izraisīji mīlestību. Un vēl tādēļ, skuķēn� ka ar to nekad nejokojas! Tas viss ir pārāk nopietni. Tu esi kādai sievietei atņēmusi vīru, atņēmusi bērniem tēvu� Kā vienmēr �ādos gadījumos, ari tev bija jārēķinās tikai ar divām iespē�jām � vai nu būs laime, vai nelaime. Jūs diem�ēl būsiet nelaimīgi, ta�u jums jābūt kopā� Kopā, San�dij! Jo nekas �ai dzīvē nenotiek par velti.

����������� Beidz tu te moralizēt! � Sandija skaļi iespiedzās un atkal nervozi aizsmēķēja cigareti. � Tev uz to nav ne mazāko tiesību!

���� Apklusti!

����������� Un ko tu pats? � Sandija indīgi uzprasīja. � Vai tu Mudītei neko neesi teicis? Tu neesi viņai iedvesis nekādas cerības?

���������� Esmu, � noguris atbildēju. � Un tādēļ varbūt arī man par to nāksies kādreiz smagi samaksāt� Bet pa�reiz ir runa par tevi. Par tevi un Ati.

���� Es negribu!

����������� Ģērbies un ejam! � es viņai pavēlēju un atkal draudīgi pagāju da�us soļus uz priek�u. Sandija pie�cēlās kājās, aizskrēja līdz logam, aizklāja seju ar rokām un sāka kaut kā nedabiski bļaut.

���� Nē! Es to negribu! Ne-gri-bu!

Es viņai ļoti vēlējos iesist, ta�u tikai trekni nospļā�vos uz viņas dārgā paklāja, spēcīgi aizcirtu durvis, izgāju uz ielas un brīdi apstājos netālu no tuvējā avī�u kioska.

Vienmuļi un apnicīgi jau tre�o dienu lija pelēks rudens lietus.

Kioskā pārdevējs gandrīz vai snauduļoja. Neviens pirkt avīzes nenāca.

Pa ielu aizskrēja slapj�, nosalis suns.

Un man pēk�ņi kļuva slikti līdz vem�anai.

8. nodaļa

Mēs jau bijām mazliet nomierināju�ies. No pēdējiem �āvieniem, ko tie�i uz mums raidīja da�i garāmejo�i kareivji, bija pagāju�as vairākas stundas. Lielceļ� stāvēja tuk�s. Acīmredzot viss vācu karaspēks jau bija atkāpies. Lielgabalu troksnis arī bija pierimis. Lēnām tuvojās vakars, un visa apkārtne �ķita piedzīta ar smagu, mazliet neparastu klusumu.

Māte beidza gatavot vakariņas.

Uz galda kūpēja liels �ķīvis ar tikko uzvārītiem kartupeļiem, uz galda atradās arī sviesta trauks, da�as saceptas gaļas �ķēles un piena krūze.

Māsa Rita nopietna sēdēja pie galda un pacietīgi gaidīja atļauju sākt ēst.

Es stāvēju, seju piespiedis loga stiklam, un, jopro�jām vēl savādu baiļu pārņemts, skatījos laukā uz dārzu.

Ābeļu zari bija nolieku�ies zem smagā augļu svara.

Balti, zaļi un sarkani āboli.

Pa retam kāds no tiem ar vieglu troksni atsitās pret cieto zemi.

Suns Lācis, acis aizvēris, mierīgs gulēja zem ceriņu krūma. Turpat viņam blakus nedzirdams lo�ņāja kaķis. Juris.

Vējā klusi un vienmuļi �īkstēja garā akas vinda.

Māte sagrieza maizi, atraisīja priek�autu, paskatī�jās uz istabas sienu, kur stāvēja piestiprinātas vairā�kas mūsu ģimenes fotogrāfijas, starp tām arī mātes un tēva kāzu bilde, paskatījās uz Ritu un mani un klusi pateica: � Nāc, Ivar, pie galda. Sāksim beidzot ēst.

Es apsēdos, klusēdami sākām vakariņot, bet nevie�nam tā īsti nekas negar�oja. Arī māte skumji skatījās uz galda virsmu, ilgi mutē viļāja ēdamo, līdz tas gan�drīz iesprūda kaklā.

� Jau kuro gadu � jau kuro dienu � jau kurās vakariņas� bez tēva� � māte ar grūtībām izru�nāja un sāka raudāt. � Un cik tad nupat trūka� cik tur trūka, ka mēs vispār vairs nebūtu� Kas ar cilvēkiem notiek? Kādēļ viņi nekādi nevar iztikt bez kariem? Nevar iztikt bez citu nogalinā�anas?

Arī mani visu pēcpusdienu mocīja da�i jautājumi..

Es piecēlos, aizgāju līdz mātei un mierino�i sāku glāstīt viņas plecus.

���� Lūdzu, mamm, neraudi.

���� Tas kareivis ta�u mums izglāba dzīvību. Tu sa�proti? Viņ� mūs pa�ēloja, dēls, � māte caur asarām teica.

���� Neraudi, mamm.

���� Bet kas ar mūsu tēvu ir noticis, to tikai Dievs vien zina.

���� Gan jau viss būs labi, mamm.

���� Vai viņu kāds izglāba, vai pa�ēloja? � Māte, asaras slaucīdama, skatījās uz savu kāzu fotogrāfiju. � Tu, Edgar, Ritu nemaz neesi lāgā redzējis, � viņa tikko dzirdami no�ukstēja. � Vai tu esi vēl dzīvs? Redzi, mēs vēl esam. Brīnumainā kārtā vēl tomēr esam. Un ļoti tevi gaidām mājās. Nāc, Edgar� pie mums � mājās. Lūdzu, lūdzu � nāc! � Mums visiem bez tevis ir grūti.

Māte turpināja stipri raudāt, un es viņu nespēju nomierināt.

Es jau zināju, tā runāja gan māte, gan kaimiņi, tā runāja arī visā apkārtnē, ka ar vācie�iem esot cauri. Viņi �o karu esot zaudēju�i. Un tagad mums virsū gāzī�oties kāda cita liela un varena tauta, kura mūs apspiedī�ot un beigu beigās visus iznīcinā�ot.

Tas �ķita baigi.

���� Mamm, � es klusi ierunājos, kad māte daudzmaz bija nomierinājusies. � Tie, kas uz mums �odien �āva� Tie ta�u bija vācie�i, vai ne?

���� Jā, dēls. Tie bija vācie�i. Tu to nekad, lūdzu, neaizmirsti! � māte satraukta teica. � Tu to atceries visu mū�u! Atceries, kā viņi mūs gribēja no�aut. Ne 110 �ā, ne no tā. Tikai tādēļ, ka stāvējām uz savas zemes, pie savas mājas. Bet viņiem tagad ir jābēg. Tas, dēls, viss no naida, no skaudības. Es ļoti gri�bētu � un tā es tevi arī audzinā�u �, lai tu savā turpmākajā dzīvē galvenokārt vadītos no mīlestības uz cilvēkiem. Ta�u tu izaugsi liels un sapratīsi, varbūt tu jau to sāc saprast �odien, ka ar mīlestību vien tomēr būs par maz. Jo diem�ēl� diem�ēl� arī bez naida nevar! Tev būs jāizjūt naids, dziļ�, dedzino�s naids pret tiem cilvēkiem, kuri grib dzīvot uz citu rēķina, kuri grib apspiest un iekarot citas tautas�

���� Bet ko ar mums darīs krievi? � es pavaicaju. � Ari �aus?

Māte ilgi klusēja, tad maigi vairākas reizes mari noglāstīja galvu.

���� Nezin vai, � viņa beidzot klusi atbildēja, � ne�zin vai. Tad kar� beigsies un dro�i vien iestāsies miers. Miers cilvēkiem un miers zemei.

Bet nekāda miera tomēr nebija.

Varbūt cilvēku lielum lielākajai daļai griba dzīvot mierā, dzīvot bez kara un posta, bez bailēm par savu un savu bērnu dzīvību vēl ilgi paliks tikai tāls, skaists un nepiepildāms sapnis. Kā mū�īga vēlē�anās. Kā mū�īga cerība. Kā putns augstu gaisā, kuru tu vari ik mirkli saskatīt, bet nekādi to nevari noķert.

Vēl vairākus gadus pēc kara visi apkārtnes me�i bija pilni ar bruņotiem cilvēkiem. Vieni viņus sauca par latvie�u partizāniem. Citi viņus dēvēja par me�abrā�ļiem. Vēl citi � par brīvības cīnītājiem. Bet oficiālās iestādes, prese un daļa iedzīvotāju viņus tomēr sauca vienkār�i par bandītiem. Māte tos cilvēkus no me�a arī sauca par bandītiem, jo viņai cīņa par brīvību ne mazākā mērā nesaistījās ar nakts uzbrukumiem veika�liem, patērētāju biedrības noliktavām, ar to izlaupī��anu, nesaistījās ar uzbrukumiem ciema padomei, pasta un atsevi�ķām mājām, kur dzīvoja padomju varas pie�kritēji; nesaistījās ar daudzu cilvēku slepkavo�anu, ar �āvieniem no slēpņa, ar pirmā partorga Ēvalda Skras- tiņa nomocī�anu, ar pirmo ciema komjaunie�u noga�linā�anu �

Visu mutēs bija baismais Arvīda Zara vārds.

Viņ� tolaik bija vēl jauns, tikai divdesmit se�us, divdesmit astoņus gadus vecs, bet jau tā uzpildīts ar naidu pret padomju varu, ka ne�ēloja pat nevienu �īs varas atbalstītāju. Lai gan tagad man �ķiet, esmu par to pat pārliecināts, ka Arvīdam Zaram, kā varbūt daudziem no viņa me�abrāļiem, nekāda sevi�ķa naida pret padomju varu vispār nemaz nebija. Tāpat viņiem dro�i vien nebija naida arī pret �krieviem�. Jo vis�maz mūsu apkārtnē neviena krievu tautības ienācēja vēl nebija. Tie, kurus toreiz slepkavoja un mocīja Arvīda Zara komanda, bija vistīrākie latvie�i. To skaitā pat viņa biju�ie draugi un attāli radinieki. Lielum lielākā daļa to cilvēku, kuri atradās Zara grupā, vācu okupācijas laikā bija stipri vien sasmērēju�i rokas, un tagad viņiem nekas cits neatlika, ja negribēja pa�doties varas iestādēm, kā iet �o ceļu līdz galam. Iet ar bezspēcīgu naidu. Ar trulu ne�ēlastību. Ar diezgan baigu necilvēcību. Esmu tāpat pārliecināts, ka viņi visi, ieskaitot pa�u barvedi, ne mirkli neticēja tam, ka ar atsevi�ķu padomju varas, partijas darbinieku un citu strādāt gribo�u cilvēku noslepkavo�anu, ar da�iem �āvieniem no stūra viņi kaut ko �ai pasaulē var iz�mainīt; viņi visi zināja un saprata, ka nav viņu spē�kos pārveidot ne vēsturi, ne tautas dzīvi, ka tie neko nevar izmainīt pat mūsu mazā ciema robe�ās! Bet tomēr darīja. Tomēr �cīnījās�. Skaļuma pēc sevi dēvēja par latvie�u �partizāniem�, par �me�abrāļiem�, par �brīvības cīnītājiem� un pat par �latvie�u tautas atbrīvotājiem�, bet pagāju�pirmdien nogalināja mūsu skolas devītās klases skolnieci, kura pirmā bija iestā�jusies komjaunatnē; tre�dienas naktī no�āva aizmi�gu�o septiņdesmit divus gadus veco veikala sargu, bet pa�u veikalu izlaupīja; piektdien noslepkavoja Jermalānu ģimeni � vīru, sievu, �etrus bērnus, veco- māti, govi un suni, bet pa�as mājas nodedzināja. Un, kā jau pie svētdienas, no�āva vietējās baznīcas mācītāju, jo viņ� savā sprediķī bez Dieva un Pestītāja bija at�ļāvies labā nozīmē pieminēt arī biedru Staļinu un padomju varu.

Tas tikai vienas nedēļas rēķins.

Daudzi cilvēki raud vēl �odien.

Tā rudens pēcpusdiena bija tik neparasti karsta un saulaina un me�s tik reibino�i smar�oja pēc sēnēm, sveķiem un vir�u medus, ka nemaz neticējās, ka ir jau septembra beigas.

Es toreiz ātri gāju pa �auru, tikko samanāmu me�a taciņu, �o taku biju nejau�i atradis jau vasarā, un izrādījās, ka �is ceļ� mani līdz mērķim vienmēr aiz�veda ātrāk, nekā ejot pa lielceļu. Bet pagaidām taka vēl vijās gandrīz vai paralēli lielajam ceļam.

Tā es uz pastu gāju vismaz reizi nedēļā. Māte pēc�kara gados izmisusi, ar kaut kādu spītīgu neatlaidību centās kaut ko uzzināt tuvāk par sava vīra � par Ritas un mana tēva � likteni. Bet nekas konkrēts tomēr vēl nebija uzzināts. Vieni teica, ka tēvu redzē�ju�i beigtu bombardē�anas laikā uz �osejas netālu no Valkas. Citi teica, ka tēvu atkāp�anās laikā no�āvu�i me�ā paslēpu�ies aizsargi. Bet citi apgalvoja, ka tēvu sastapu�i �etrdesmit pirmā gada vasarā Rīgas Centrāl�cietumā. Un atradās arī tādi, kuri stāstīja, ka tēvs līdz �etrdesmit ceturtā gada rudenim esot bijis ieslodzīts Salaspils koncentrācijas nometnē un līdz pat nometnes likvidācijai viņ� tur redzēts dzīvs.

Bet tas nebija nekas konkrēts, nekas oficiāls. Māte rakstīja visda�ādākām iestādēm lūgumus palīdzēt at�rast kādas noteiktākas, daudz precīzākas ziņas par savu vīru, ta�u pa lielākai daļai saņēma atbildes, ka pagaidām viņi vēl neko nevarot noskaidrot.

�Pagaidiet. Vēl pacietieties. Tādu kā jūs, tādu, kas pa�laik meklē savus piederīgos, ir miljoniem��

Ta�u todien, par spīti neveiksmēm, es atkal gāju uz pastu ar kārtējo mātes rakstīto lūgumu.

Kaut kur priek�ā jautri dziedāja putns, un pa egles kuplajiem zariem draiski lēkāja rūsgana vāverīte. Es uz mirkli apstājos un vēroju skaistā dzīvnieciņa bez�rūpīgo skraidī�anu. No zara uz zaru. No koka uz koka.

Kaut kur tuvumā negaidīti iezviedzās zirgs, un tūlīt izdzirdu klusu ratu rīboņu. Pagāju da�us soļus sānis un tūlīt ieraudzīju, ka pa lielceļu centra virzienā man tuvojas kāds pajūgs. Uzreiz pazinu, ka to vada �anis Birznieks, visai trūcīgs jaunsaimnieks, kuram vienmēr bija kā uz raudā�anu nokarājusies apak�lūpa, bēdīga seja, mutīga sieva un daudz bērnu. Birzniekam aiz muguras sēdēja jauna sieviete melnos svārciņos, baltā blūzītē un kājās uzvilktām baltām tenis�ībiņām. Jaunā sieviete vairākas reizes tramīgi � kā nobijusies pa�raudzījās apkārt. Bet apkārt viss bija kluss un mierīgs. Tik kluss un mierīgs, ka tas pilnīgi neviļus manī un arī laikam tai sievietē radīja stipru satraukumu un bailes. Es ātri nodomāju, ka labāk būs, ja brauk�u kopā ar viņiem. Ātrāk tik�u, un dro�āk būs.

Paspēru da�us soļus sānis, lai izietu uz ceļa, kad pēk�ņi no me�a pretējās puses atskanēja vairākas īsas, asi aprautas automātu �āvienu kārtas. Es zibenīgi aiz�slēpos aiz tuvākā koka un sastindzis, galīgi satraukts un nobijies vēroju, kā �āvieni trāpīja abus braucējus un laikam arī zirgu, jo tas neticami skaļi, kaut kā neda�biski smilksto�i iezviedzās, strauji salēcās un apstājās. Jaunā sieviete bez skaņas atkrita uz muguras, un uz viņas baltās blūzītes lēnām izplūda arvien lielāki un lielāki asins traipi�

Birznieks iekliedzās, spēji sametās uz priek�u, ar rokām satvēra vēderu un sāka rupji lamāties.

No me�a, uzmanīgi skatīdamies apkārt, iznāca �etri viri. Visiem rokās bija melnas ma�īnpistoles, un trīs no tiem bija ģērbu�ies vācu armijas fren�os bez uz�ple�iem, cepurēm galvās un apāvu�ies garos stulmu zābakos. Ceturtais bija ģērbies privātās drēbēs, un vēlāk uzzināju, ka tas ir bijis mūsu apkārtnē darbojo��os me�abrāļu vadonis Arvīds Zars. Viņa plato, smag�nējo augumu sedza pelēka, no pa�austas vadmalas �ūta �akete, melnas bikses un viegli zābaki. Galva bija neapsegta, un es skaidri redzēju, kā vēj� plivināja viņa garos, spilgti rūsganos matus. �Ri�ijs,� es vēl toreiz nodomāju un turpināju skatīties, kā visi �etri pieiet pie ratiem. Arvīds Zars apstājās pie zirga, to satvēra aiz iemauktiem, vairākas reizes maigi, ļoti saudzīgi noglāstīja, tad kā �ēlodams noskūpstīja zirga plato, balto pieri.

���� Piedod, � Arvīds Zars klusi teica. � Tevi es negribēju.

Pa to laiku pārējie nevērīgi apskatīja nekustīgi guļo�o sievieti un skaļi vaimanājo�o Birznieku.

���� �ī jaunkundze ir pagalam, � viens no viņiem Arvīdam paziņoja. � Kā mu�a uz mēslu kaudzes.

���� Kārli 1 Tu tagad viņu pazīsti? � Arvīds uzpra�sīja. Viņam bija dobja, mazliet aizsmakusi balss. � Kas tā tāda ir?

���� Jaunā skolotāja, � Kārlis atbildēja. � Tikai pagāju�nedēļ ieradās no Rīgas.

���� Ko viņa �eit gribēja mācīt? � Arvīds Zars bargi pajautāja. � Krievu valodu?!

���� Tad nē jau! � Kārlis atmeta ar roku un ma�īn�pistoli pakāra plecā. � Viņa bija mūzikas skolotāja.

Arvīds Zars labu brīdi nopietns klusēja, saspringts raudzīdamies nonāvētās skolotājas sejā, tad kaut kā nikni, ar nepatiku izgrūda:

���� Iestiep me�ā un apmet vismaz ar �agariem!

Kārlis skolotāju nogrūda no ratiem uz ceļa un pa�māja savam blakusstāvētājam. Tas bija jauns puisis, gandrīz vēl zēns, bet viņa acīs jau blāvo ja tāds auk�stums un vienaldzība gan pret nāvi, gan dzīvību, ka es neviļus velreiz nodrebēju. Tik baigs un tuk�s bija �is skatiens.

Puisis paņēma skolotāju aiz kājām, tas gandrīz ielikdams padusēs, un pāri ceļmalas grāvim ievilka me�ā.

Pa to laiku pārējie trīs apstājās ap vaimanājo�o Birznieku, un Arvīds Zars viņam spēcīgi iebelza pa plecu.

������ Rimsties, vecais, rimsties! � viņ� tam uzkliedza, � Dzīvs ta�u vēl esi? Esi! Būtu labāk priecājies!

����� Ko jūs no manis gribat? � Birznieks, apvaldot sāpes, uzprasīja. � Kādēļ jums vajadzēja�

Arvīds Zars ilgi raudzījās uz sakumpu�o Birznieku, tad sagrāba viņu aiz zoda un strauji pacēla to aug�up.

���� Tu mani pazīsti? � Arvīds atkal uzkliedza.

������ Nē. � Birznieks noraido�i pakratīja savu sirmo, savādi iegareno galvu. � Es pazīstu viņu. � �anis norādīja ar roku uz Kārli. � Un viņ� tev pateiks, ka es nekad neesmu bijis ne par kreisajiem, ne par la�bējiem, ne par sarkanajiem, ne par fri�iem! Nekad ne par vienu! Jūs, izrūnītie kuņas bērni! Ne par Ul�mani, ne Hitleru, ne Staļinu! Dzirdi!

����� Par ko tad tu esi bijis? � Arvīds bargi pajau�tāja un ar ma�īnpistoles stobru iebakstīja Birzniekam krūtīs.

������ Par zemi, sve�ais, par zemi! � Birznieks negai�dīti izslējās taisns un ar bezgalīgu niknumu skatījās bandas vadoņa sejā. � Par savu māju, par labību uz lauka, par augļiem dārzā, par vecākiem, sievu un sa�viem bērniem! Par tiem es esmu bijis! Vai tad ,ar to nepietiek? Ko jūs vēl gribat?

Pienāca jauniņais zēns un nicīgi pasmīnēja. Viņa bālo seju un virslūpu greznoja da�i bārdas rugāji un gai�as, plānas ūsiņas. Iespējams, ka viņ� tomēr bija daudz vecāks, nekā patiesībā izskatījās.

������ �ausim nost? � puisis lieti�ķi painteresējās un kā labi dresēts suns uzticības pilnām acīm skatījās uz savu pavēlnieku.

Arvīds Zars noraido�i pakratīja galvu.

���� Kas jauns pagastā? � viņ� Birzniekam pavaicāja.

�anis pa to laiku atkal bija sakņupis un locījās

sāpēs.

���� Nekas� � viņ� klusi izdvesa.

��� Kas dzirdams par kolhozu?

���� Tūlīt jau bū�ot�

���� Par priek�sēdētāju cels Jāni Zvirgzdiņu?

���� Nezinu�

����������� Jā vai nē? � Arvīds Zars dusmīgi uzkliedza un atkal spēcīgi �anim iesita pa plecu. � Priek�sēdētājs būs Jānis Zvirgzdiņ�?

���� Laikam jau�

���� Jaunais partorgs vēl nav ieradies?

���� Vēl nav�

Tad Kārlis negaidīti pavaicāja:

���� Ko dara Emma Viklande?

Es spēji satrūkos, jutu, kā sirds sāk dauzīties kaut kur kakla galā un deniņos, nosvīdu un vēl cie�āk piekļāvos egles stumbram.

���� Ko dara Emma Viklande?

����������� Ko dara� � Birznieks sāpīgi nopūtās. � Kaut kā sitas ar saviem bērniem�

����������� Skaidrāk! � Kārlis uzbļāva. � Vai Viklandiete dzīvo klusi vai varbūt, tāpat kā viņas vīrs �etrdesmi�tajā gadā, tagad aģitē par boļ�evikiem?

Birznieks, acīmredzot saņemot pēdējos spēkus, vēl�reiz iztaisnoja savu sa�auto augumu un ar naida pie�lietām acīm nicīgi noskatīja savus slepkavas.

����������� Paklausies� tu! � viņ� smagi nosēcās. � Kārli! Un tu, jaunais �murguli! Un tu, sve�ais! Viena pagasta ļaudis! Vienas tautas, vienas nācijas� Uz vienas zemītes dzīvojo�ie! Kad jūsu bērni mirs no bada, kad jūs būsiet izraudāju�i sausas acis par kāda tuvinieka nāvi, kad tu pats, Kārli, un tu, puņķainais pienapuika, un tu, sve�ais, un jūs visi pa�i stāvēsiet tās melnās bedres malā� un Dievs klusēs un nevienam jums nepiedos� un visi cilvēki klusēs un ari nepiedos� Neviens, nolādētie, neviens�

Birznieks nogārdzās, viņam spēji aizrāvās elpa, uz lūpām parādījās asiņainas putas, pēc tam strauji sa- kņupa un nogāzās uz sāniem.

�anis Birznieks nomira.

Arvīds Zars no kabatas izņēma jau iepriek� saga�tavotu baltu zīmīti un to rūpīgi piesprauda pie noga�linātā �aketes atloka.

Tad visi �etri pagriezās, �ķērsoja ceļu un nesteidzo�ties, kaut kā pat nevērīgi un slinki iegāja me�ā. Viņi nāca tie�i man virsū, un mani visu sastindzināja kaut kādas patie�ām neprātīgas, aukstas un ļoti riebīgas bailes. Es vairs īsti neatceros, bet man �ķiet, ka es tik cie�i piespiedos pie lielās egles stumbra, ka, iespē�jams, saplūdu kopā ar koku. Ar tās mizu un stumbru. Ar tās smar�u un skujām. Varbūt tai mirklī es pār�vērtos par �iekuru. Varbūt es kļuvu sakne. Varbūt es vispār pārstāju būt.

Visi �etri da�u soļu attālumā pagāja man garām.

Degunā iesitās pat viņu sviedru un tabakas smaka.

Viņi pagāja man garām.

Garām pagāja nāve.

Un ne jau tabaka vai sviedri. Tā bija nāves dvesma.. Kas man uzlija virsū. Un tā līdz �im laikam es to ne�esmu spējis nomazgāt.

Varbūt es tā sastindzis tur nostāvēju da�as minūtes, varbūt pagāja vairākas stundas. Nezinu. Ta�u beidzot es atjēdzos, visu sapratu, atcerējos un redzēju, ka uz ceļa joprojām stāv ievainotais zirgs ar ratos miru�o Birznieku.

Viss trīcēdams, iznācu no me�a, piegāju pie ratiem un ar roku pieskāros �anim. Viņ� nekustējās. Acis bija atvērtas, un tās mierīgi skatījās uz rieto�o sauli. Zir�gam divās vietās � no pakaļējās kājas un sāniem sīkā straumītē tecēja gandrīz melnas asinis. Uz zīmī�tes bija rakstīts: �Ikvienu, kas būs boļ�eviku pusēr sagaida �āds sods.�

Man acīs sakrēja asaras, es centos uz Zani vairs neskatīties, paņēmu zirgu pie pavadas un sāku iet.

Zem kājām skaļi �ņirkstēja lielceļa smiltis un bla�kus kaut kā smagi un grūti elpoja lielais me�s, un klusums bija tapis vēl klusāks un debesis vēl dzidrā�kas, un gaiss vēl siltāks, bet man tomēr sala, es viss raustījos aukstos drebuļos un jutu, ka kaut kādā dīvainā veidā tagad esmu galīgi iztuk�ots, bet tai pa�ā laikā ar kaut ko aukstu un nepatīkamu piepildīts līdz matu galiem. Grūti bija pat iet. Grūti bija elpot. Grūti bija kaut ko sakarīgu domāt. Grūti bija pagriezt galvu un paskatīties sāņus, vai mums atkal pretī ne�nāk apbruņoti ļaudis. Lai ar neizprotamu naidu vai glu�i vienaldzīgi atņemtu to vienīgo, kas cilvēkiem vispār tā īsteni pieder.

Bet neviens vairs nenāca. Es netraucēts varēju vest pajūgu uz mājām.

Vēl dzīvo zirgu un jau miru�o zirga saimnieku.

Ieraugot ceļa atzarojumu un Birznieka dārzu, pa�manīju, ka ir jau atnācis vakars. Vēls, kluss un nepa�rasti silts rudens vakars. Kad visi dienas darbi padarīti.

Un patie�ām visi kārtējie darbi bija veiksmīgi pa�darīti.

Mūsu trests tie�i todien Valsts komisijai nodeva jaunu divpadsmit stāvu dzīvojamo māju, restorānā paēdām pusdienas, mazliet arī iedzērām, tad es vēl aizbraucu uz slimnīcu pie Ata Sēļa, aizvedu divus kilogramus moldāvu bumbieru un viņu sirsnīgi ap�sveicu, jo �ī uzceltā māja bija viņa darbs, viņa pār�valdes veikums, un saudzīgi pateicu, ka tresta vadība pa�laik intensīvi meklē viņam aizvietotāju, jo pār�valde bez priek�nieka tik ilgi vairs nevar iztikt, bet trestā tic, ka Atis tomēr ar laiku izveseļosies, un visi viņu ar nepacietību gaida atgrie�amies darbā� Bet pa�laik uz pārvaldes priek�nieka posteni visdro�ākie kandidāti ir Ojārs Veldre un Oto Kunseps. Ojārs ne�noliedzami ir pārāks par Oto, Ojārs ir daudz spējī�gāks un gudrāks, ta�u viņ� vēl ir mans vietnieks, esmu pie Ojāra pieradis, un man būs grūti bez viņa iztikt. Pirmdien tresta kolēģija �o jautājumu izlems, un man ir stipras aizdomas, ka mēs par jauno pārvaldes priek��nieku tomēr apstiprināsim Oto Kunsepu� Lai Ojārs paliek pie manis.

�Bet tu veseļojies, Ati.�

Atis nekustēdamies skatījās man acīs, un �is ska�tiens bija saproto�s un lēns.

Es skaidri redzēju, es pilnīgi fiziski jutu, ka Atis Sēlis jau ir bezcerīgi padevies savam liktenim. Man gribējās viņam izdarīt kaut ko labu. Man viņu gri�bējās mazliet iepriecināt.

�Zini, Ati, tava Liāna ir laba. Es ar viņu nesen ru�nāju. Viņa teica, ka tevi joprojām mīlot, un apsolīja, ka tevi nekad neatstā�ot��

Man �ķita, ka Atis tikko jau�ami pasmīnēja.

Palātā stipri oda pēc zālēm, hlora un urīna.

�Bet Sanda ir pēdējā� Tu par viņu vairs nedrīksti �domāt.�

Atis turpināja smīnēt.

�Patiesību sakot, mēs jau neviens neesam vainīgi, ja liktenis kādam no mums priek�ā aizliek kāju. Tā jau tas dzīvē ir iekārtots. Vieniem neticami veicas, bet citiem sasodīti ne.�

Atis aizvēra acis, un es sapratu, ka viņ� mani vairs nevēlas redzēt.

�Paliec sveiks, veco zēn! Es tevi vienmēr informē�u par jaunākajiem notikumiem trestā un tavā pārvaldē. Uz redzi, Ati!�

Izgājis slimnīcas pagalmā, es ilgi ar milzīgu baudu dziļi ieelpoju dzidro un svaigo vakara gaisu. It kā atkal ar lielām grūtībām būtu nupat no dzelmes izni- ris ūdens virspusē. Bet es ta�u varēju arī neiznirt. Man varēja iesprūst kāja starp akmeņiem. Man varēja pietrūkt spēka. Varēja pietrūkt viens rokas vēziens. Tie kareivji mūs varēja tomēr no�aut. Un tā bumba varēja nokrist nevis dārza galā, bet gan trīsdesmit soļus tālāk � tie�i uz mūsu mājas jumta. Tie me�a- vīri mani toreiz pie koka varēja ta�u arī pamanīt. Un nedēļu vēlāk Arvīds Zars nogalināt. Bet man vien�mēr ir veicies. Arī turpmāk. �Pazīstama revolucio�nāra, ievērojama pagrīdes cīnītāja dēls�� Tēvs, jau sen vairs nebūdams dzīvs, man tomēr dzīvē ilgus gadus palīdzēja. Un vēl jau palīdzēs. It kā viņ� nemaz nebūtu aizgājis bojā. It kā visu laiku atrastos blakus. Un tad vēl mans skaistais dzīvoklis. Un lepnais ār�zemju limuzīns. Un diezgan dro�ās izredzes uz paaug�stinājumu. Un sievietes, kuras mani grib �

Tas tomēr ir stipri dīvaini. Katrā ziņā tas ir netais�nīgi. �īs likumsakarīgās nejau�ības un nejau�ības,, kuras neviens nevar paredzēt. Pret kurām mēs esam absolūti bezspēcīgi. Un visas mūsu vēlē�anās un stiprā griba ir mazāk vērtas par tuk�u skaņu.

Tad es vēl aizbraucu uz trestu, sazvanījos ar piekto pārvaldi un painteresējos, kā ar celtniecības darbiem veicas viņiem. Piektajai pārvaldei tie�i pēc nedēļas vajadzēja nodot ekspluatācijā jaunu pilsētas univer�sālveikalu. Tur viss gāja triecientempā. Tad vēl sazva�nīju biju�o Salaspils nometnes ieslodzīto Mildu Liepiņu un norunājām satikties pēc da�ām dienām. Pirms ne�ilga laika es beidzot par savu tēvu biju uzzinājis kaut ko jau pilnīgi konkrētu. Tad vēl aizgāju uz pastu un mātei uz dzim�anas dienu aizsūtīju apsveikuma kartīti,.

Tas tad arī bija apmēram viss. Viss �īsdienas vei�kums. Es varēju būt apmierināts. Vēl bija palicis tikai viens nepadarīts darbiņ�. Pats patīkamākais. It kā tī�ām es to būtu atlicis saldajam ēdienam. Vēl vaja�dzēja sevi tikai mazliet piepūlēt un iegūt Mudīti. Viņa vakarā gulēja blakus uz mana platā dīvāna, palīdusi zem zīda segas, un nesaudzīgi skatījās man tie�i acīs. Tā parasti cilvēki mēdz skatīties uz saviem parādnie�kiem. Bet tu velti centies, es toreiz nodomāju. Es nekad nevienam nepalieku parādā. Neko! Es savus rēķinus maksāju uzreiz.

Tikai vēlāk izrādīsies, ka es da�iem cilvēkiem bū�u palicis parādā visu savu dzīvi�

Mana roka viegli slīdēja pāri Mudītes krūtīm, un es atcerējos, kā pirms vairākiem gadiem aizgāju uz pilsētu celtniecības projektē�anas institūtu, lai no ģeodēzistu dienesta ātrāk dabūtu grunts un vietējā reljefa tehnisko dokumentāciju, kas mums bija nepie�cie�ama pirms jebkura celtniecības darba uzsāk�anas. Parasti pēc tās gāja mans ilggadējais vietnieks Ojārs Veldre, bet toreiz viņ� bija atvaļinājumā � un es uz institūtu aizgāju pats. Tre�ā stāva gaiteņa galā, kur bija novietots neliels galdiņ�, vairāki krēsli un liela palma, smēķēdami sēdēja un stāvēja vairāki �ā insti�tūta darbinieki, savā starpā skaļi sarunājoties un aiz�rautīgi smejoties. Biju viņiem gandrīz jau pagājis garām, kad pēk�ņi apstājos un strauji pagriezu galvu atpakaļ. Tā arī bija. Man acīs raudzījās kādas sievie�tes ass, nopietns skatiens. Ari es paraudzījos vērīgāk.

Man �īs sievietes seja �ķita pazīstama. Viņa smē�ķēja un, acis piemiegusi, turpināja skatīties man sejā. Sai skatienā bija kaut kas lēni hipnotizējo�s. Es uz brīdi pat sajutu dīvainu neveiklību. Sasprindzināju atmiņu un mēģināju atcerēties, kur �o sievieti būtu varējis satikt agrāk. Bet, ka es ar viņu kaut kad esmu saticies, pat runājis, par to vairs ne�aubījos.

�Bet kur, kur, kur��

Un tad pēk�ņi kā spo�s starme�a stars manās sma�dzeņu �ūnās spilgti uzliesmoja kāda sena jaunības diena, kāds silts manas tālās jaunības vakars un viena nakts; un es atkal atrados �ai skaistajā pļaviņā, kur spo�i dega Jāņu ugunskurs, un blakus sēdēja māte un kolhoza priek�sēdētājs Jānis Zvirgzdiņ�, viņi atce�rējās kara sākumu, mana tēva negaidīto pazu�anu, bet

es piegāju klāt kādai sve�ai meitenei, kas te bija uzklīdu�i kopā ar nelielu studentu baru un izskatījās stipri skumīga. �Alu gribi?� �Gribu gan.� �Sieru arī?� �Sieru arī.� Pagāja pusstunda. �Iesim pastaigāties?� �Labprāt.�

Pēc da�ām minūtēm.

�Zini, �ai pļaviņā kādreiz pēc kara bija sadragāto iero�u kapsēta.� �Kādēļ tie�i �eit?�

�Nezinu. Laikam jau citur nebija kur grūst.�

�Tu esi �ejienietis?�

�Jā.�

�Bet es esmu rīdziniece.� �Arī es drīz bū�u rīdzinieks.� �Brauksi strādāt?� �Brauk�u studēt.� �Kur esi nodomājis?� �Uz celtniekiem.� �Arhitektos?�

�Tad nē jau! Es ta�u teicu � uz celtniekiem.�

�Vai tad arhitekts nav celtnieks?�

�Nezinu. Man �ķiet, ka ne.�

�Man gan �ķiet, ka jā.�

Pēc piecām minūtēm.

�Mani sauc Mudīte.�

�Bet mani sauc Ivars.�

�Es pirmīt iedomājos, ka tu esi Jānis.�

�Kādēļ tu tā iedomājies?�

�Man �ķiet, ka visi lauku pui�i ir Jāņi.�

�Tas tā nav, Mudīt.�

�Es jau tagad pati to redzu. Ivars man patīk.� �Mani sauc Ivars Viklands. Nemaz neskan slikti, vai ne?�

�Tas skan brīni�ķīgi.�

�Viens cilvēks reiz teica, ka man ar �ādu vārdu un uzvārdu vajadzētu strādāt ārlietu ministrijā.� �Tas cilvēks ir bijis gudrs.� �Manos sen�os esot biju�i zviedri.� �Bet manos vācie�i. Pa tēva līniju.�

�Tā tie letiņi ir sajauku�ies.�

�Mums ari būs jāsajaucas.�

Tad sekoja pirmais, nemākulīgais skūpsts.

Uznāca spēcīga lietusgāze.

Līgotāji aizskrēja uz mājām.

Ugunskurs izdzisa.

Mēs ielīdām siena zārdā un atkal skūpstījāmies.

Un tad Mudīte nepacietīgi, ar savādu spītu ātri sa�cīja:

�Nu dari ta�u beidzot kaut ko!�

Drīz pienāca rīts � un līdz ar to arī pirmais auto�buss uz Rīgu.

Tā bija mana skaistākā nakts, es atvadīdamies Mu�dītei sacīju.

Bet tā bija mana riebīgākā nakts, sacīja Mudīte, steidzīgi iekāpa autobusā un aizbrauca.

Es apstulbis paliku stāvam ceļa malā, dziļi ieelpoju svaigās zemes un zāļu smar�as un gandrīz vai īstajā reizē atcerējos vecā kara invalīda vārdus.

�Ivar, es tev do�u da�us zelta padomus,� viņ� pirms da�ām dienām man bija teicis. �Skolu tu esi beidzis, un tev kā Dieva vai tiesne�a priek�ā tagad būs jāstāv aci pret aci ar dzīvi. Tādēļ atceries, puika, ka visvēr�tīgākais �ai dzīvē ir iemācīties kārtīgu amatu. Pēc tam godīgi strādāt. Tad vēl, ja ir iespējams, pacenties nedarīt nekādas lielas nelietības. Tu varēsi da�reiz samelot, tu varēsi kaut ko neizdarīt, tu varēsi bēgt, tu varēsi pat padoties, bet nekad nevienu nenodod!�

Tā es toreiz arī paliku viens aci pret aci ar skaistās dzīves sākumu, ar aizbrauco�o Rīgas autobusu un pilnīgi neizprotamu kādas meitenes rīcību.

Tagad atkal aci pret aci.

Skatiens pret skatienu.

Ko tas liktenis tā spēlējas?

Laikam jau garlaicīgi. Laikam jau mūsu bērnību, mūsu jaunību būs aizdzinis uz citu galaktiku.

Tagad mēs esam pieaugu�i un � kā biju�ie fronti- nieki � krietni apostīju�i dzīves iz�auto pulveri. Esam pat biju�i ievainoti. .Citreiz vieglāk, citreiz smagāk. Bet dzīvi vēl esam.

Un atkal satiku�ies.

Tikai neviens no mums vēl īsti nezina � tas ir uz laimi vai nelaimi?

Es piegāju pie sievietes un viņai uzsmaidīju.

����������� Atvainojos, � es klusi teicu. � Man �ķiet � mums vajadzētu būt pazīstamiem.

Sieviete nervozi nodzēsa cigareti un strauji nolieca galvu.

����������� Man arī �ķiet, � viņa kā nobijusies sacīja,. � tikai nekādi nespēju atcerēties�

���� Bet es atcerējos.

Pārējie smēķētāji nospieda savas cigaretes un stei�dzīgi aizgāja. Mēs palikām divi vien.

����������� Jums pa�laik ir pusdienas pārtraukums? � es pavaicāju.

Sieviete graciozi paskatījās mazā zelta pulkstenī.

���� Jau beidzas.

����������� 2ēl, � es sacīju. � Es jūs labprāt aizvestu pus�dienās.

Sieviete man atkal cie�i ieskatījās acīs, un varēja redzēt, ka viņa sāk justies nedaudz brīvāk.

����������� Jūs mani varēsiet aizvest vakariņās, � viņa ne�gaidot sacīja un pasmaidīja. � Ja jūs tik ļoti vēla�ties.

���� Es neteicu, ka ļoti�

����������� Bet varējāt gan pateikt! Tas būtu īsti d�entlme�niski.

����������� Lai notiek, � es piekritu. � Līdz cikiem jūs strādājat?

���� Beidzam bez piecpadsmit minūtēm se�os.

���� Ātrāk nevarat?

���� Varu.

���� Tad pusse�os.

���� Labi.

���� Kur satiekamies?

���� To nu izdomājiet jūs.

���� Es jau izdomāju. Pusse�os Doma laukumā.

���� Pa�ā centrā?

���� Kā jūs vēlaties.

����������� Labi, � sieviete piekrita, un man pēk�ņi nez kādēļ uznāca spēcīgas �aubas, vai tā patie�ām ir tā pati Mudīte, tā pati nejau�i Līgo vakarā sastaptā mei�tene, mana pirmā sieviete�

Pagāju�i ta�u divdesmit gadi. Bet es tomēr paļāvos uz savu nevainojamo atmiņu. Tā man bija vairāk nekā laba. Katra nodzīvotā diena, katrs sastaptais cilvēks un ikviens notikums tajā bija iekalts kā akmenī. Kā gra�nīta bluķī.

����������� Tad kur mēs jau agrāk esam tiku�ies? � sie�viete pajautāja.

Es brīdi klusēju. Teikt vai neteikt?

����������� Nejau�i saskrēju�ies uz ielas? � sieviete pain�teresējās.

���� Nē.

���� Sēdēju�i blakus teātrī?

���� Nē.

���� Dejoju�i restorānā?

���� Nē.

���� Kādā sarīkojumā?

���� Nē.

���� Kada ir jusu profesija?

���� Esmu celtnieks.

���� Nodarbojaties ar projektē�anu?

���� Nē. Es projektus realizēju.

����������� Tad mēs noteikti esam satiku�ies kādā oficiālā sanāksmē, � sieviete diezgan pārliecināti teica. � Būdama viena no �ī institūta vado�ajām arhitektēm, esmu lasījusi kādu referātu �

����������� Un es, nevienu vārdu lāgā nedzirdēdams, esmu skatījies jūsu skaistajā sejiņā �

����������� Pēc tam mēs dro�i vien esam pārmiju�i da�us vārdus �īs sanāksmes pārtraukumā vai tās nobeigumā. Man �ķiet, ka jau tad jūs mani aicinājāt pusdienās vai vakariņās. Bet es jums atteicu.

���� Kādēj? � es painteresējos.

���� Toreiz biju precējusies.

���� Un tagad vairs ne?

���� Diem�ēl.

����������� �ī versija par sanāksmi ir visai ticama, � es mazliet ironiski sacīju, � ta�u tā neatbilst īstenībai.

���� Tas ir slikti vai labi? � sieviete ātri uzprasīja.

����������� Nekādi, � es atbildēju. � Jūs ta�u sauc Mudīte, vai ne?

���� Patie�ām.

����������� Bet mani sauc Ivars Viklands. Tādu vārdu neat�ceraties?

Mudīte, ilgi klusēdama, saspringti domāja, tad vīlu�sies pakratīja galvu.

���� Nudien neatceros.

����������� Tam nav arī nekādas nozīmes, � es mierino�i teicu un ar roku pieskāros viņas plecam. � Absolūti nekādas. Sāksim visu no jauna.

����� Jūs par sevi esat tik pārliecināts? � Mudīte, stipri izbrīnījusies, pavaicāja. � Jūs patie�ām ticat, ka es ar jums ie�u vakariņot?

���� Jā, Mudīt! Es par sevi esmu pat ļoti pārliecināts. Parasti, ko gribu, to arī panāku.

���� Tad jūs dro�i vien esat slikts cilvēks, � Mudīte klusi sacīja un atkal izskatījās nobijusies.

���� Ne mazākā mērā, � es viņai atbildēju. � Es tikai �ad un tad izmantoju da�as cilvēku vājības un nejau�i radu�ās situācijas. Un nelaidī�u garām arī �o.

���� Jūs tomēr esat milzīgi pa�pārliecināts un atklāti nekaunīgs, � Mudīte kā no�ēlodama sacīja un nolieca galvu. � Tādi cilvēki man nepatīk.

���� Tās �odien ir visaugstāk vērtējamās vīrie�a īpa��ības, � es viņai paskaidroju. � Tā ka jūs ar mani būsiet vēl vinnējusi.

Mudīte lēni pacēla galvu un vārām smaidam pa�vēra savas zemeņu sārtumā nokrāsotās lūpas.

���� Lai nu tā būtu, � viņa klusi pateica. � Mums dzīvē kaut ko laimēt nemaz negadās tik bie�i.

Mēs toreiz vakariņas paēdām �Metropolē�, pieklā�jīgi iedzērām, no sirds izdejojāmies un, ejot mājup, jau jutāmies kā seni un labi paziņas. Mudīte bija jautra, visu laiku �ķelmīgi smējās un stāstīja par savu darbu un draudzenēm� Es viņai nestāstīju neko. Es tikai nodomāju, ka laikam jau būtu vērts pacensties un viņu aizvest mājās pie sevis. Es jutu, ka man tas izdotos, ka es spētu viņu pierunāt un viņa pie manis paliktu līdz rītam. Visa viņas uzvedība, runā�ana un draiskā smie�anās liecināja, ka vismaz �ovakar �ī sie�viete ir viegli iegūstama. Un ja es viņai vēl atgādi�nātu, ka es jau viņu esmu ieguvis pirms divdesmit gadiem� Bet es neko neteicu un neko nedarīju. Es ticēju, ka Mudīte mani patie�ām neatceras, viss ta�u toreiz notika vakara krēslā, nakts tumsā, ugunskura mainīgajā atblāzmā, lietū, nelielā alkohola reibumā un �īs meitenes kaut kādā īpatnējā psihiskā uzbudinā�juma miglā.

Mudīte man visu paskaidroja krietni vēlāk, jo es viņai par to mūsu tālo un savādo Līgo vakaru atgā�dināju tikai apmēram pēc gada, kad bijām kļuvu�i draugi un kopā gulēju�i jau daudzas reizes.

Mudīte atcerējās un pat nosarka.

�Zini, Ivar, tas bija kaut kāds neprāts, kaut kāds īslaicīgs prāta aptumsums. Bet es visu tomēr sapratu skaidri, visu apzinājos. Man toreiz bija kāds puisis, es ar viņu draudzējos jau no astotās klases, kopā iestājāmies arhitektos, kopā studējām, kopā dzīvo�jām � Un tad pēk�ņi, jā, tie�i uz Maija svētkiem, viņ� man paziņoja, ka viņam esot cita meitene, mei�tene no filologiem, un abi Līgo vakarā sareģistrē�o- ties� Tas man bija tik varens un negaidīts trieciens, ka es kapitāli apstulbu. Es pat noģību. Es biju izmi�susi. Es nezināju, ko darīt. Un vai tad vispār tā varēja darīt? Es viņu neieredzēju! Es viņu nolādēju. Zini, Ivar, ne jau par to, ka viņ� mani neapprecēja. Es viņu ienīdu tādēļ, ka viņ� izrādījās divkosis. Es saprotu tā. Ja jau sieviete tev vairs nepatīk� ja tev viņa ir kļuvusi vienaldzīga� ja tu viņu vairs nemīli..-. Nekas jau neparasts tas nav. Tad, lūdzu, godīgi to pasaki! Un aizej, kā īstam vīrietim pieklājas. Bet dzī�vot kopā, runāt par mīlestību, katru nakti mākties virsū un tai pa�ā reizē pa kaut kur nozagtu laiku sa�tikties ar citu sievieti, arī viņai kaut ko teikt par mīlestību, gatavoties kāzām� Nenoliedzami liela daļa vīrie�u tomēr rīkojas kā cūkas� Un tad Līgo vakarā man vajadzēja izlādēties, es viņam gribēju vismaz kaut kādā veidā atriebties, jo ik minūti, tikai iedomā�joties, ka viņam �ai skaistajā Zāļu vakarā ir klāta kāzu gulta� Visa mana nelaime bija tā, ka es viņu tomēr vēl joprojām mīlēju. Un tā mēs ar da�iem kursa- biedriem atradāmies tavā pusē, tur Jurim netālu dzī�voja radinieki, un tur tad trāpījies arī tu� Varēja būt jebkur�, vienalga, kas! Atklāti sakot, es par tevi tūlīt pat aizmirsu. Es to nakti gribēju izsvītrot no savas atmiņas, es neko vairs negribēju atcerēties, jo tas viss man rādījās ļoti riebīgs, pat pretīgs un vēlāk absolūti vienaldzīgs. Bet ko izdarīsi? Vai tad mēs atriebjamies ar kaut ko skaistu un vērtīgu?�

�Patie�ām, Mudīt.�

�Tu par mani vēl domāji?�

�Kā redzi, es tevi neesmu aizmirsis līdz �ai dienai.�

�Par mani dro�i vien nodomāji visu to sliktāko?�

�Nē, Mudīt. Nekādā ziņā. Vēlāk, jo izlaidīgāku sie�vieti satiku, jo viņu vērtēju un cienīju nesalīdzināmi augstāk par daudzām jo daudzām mūsu gudrajām un tiklajām intelektuālēm.�

�Tu vienkār�i esi jau par daudz samaitāts.� �Nez vai. Katrā ziņā ne vairāk kā citi.�

�Tomēr dīvaini, ka mēs atkal esam satiku�ies.�

�Jā, Mudīt. Tas ir kaut kas neparasts.�

�Kas tagad notiks tālāk?�

�Nezinu. Dzīvosim, redzēsim.�

Un tā mēs jau esam dzīvoju�i vairākus gadus. Nekas sevi�ķs nav mainījies. Tāpat kā sākumā, Mudīte da��reiz atnāk pie manis, es da�reiz aizeju pie viņas� Bet Mudīte jau tagad laikam ir galīgi sapratusi, ka uz mani vairs nav ko nopietni cerēt� It īpa�i pēc tā svētdienas izbraukuma kopā ar Ati un Sandiju. Mu�dīte ir manāmi pārvērtusies. Viņa pret mani ir kļuvusi nesalīdzināmi aukstāka, vienaldzīgāka. Un tomēr �o�vakar pēc ilgāka pārtraukuma atkal atnāca ciemos.

Tā mēs tagad guļam uz platā dīvāna zem siltās zīda segas, klausāmies, kā magnetofons atskaņo patīkamu mūziku, un sajūtam viens otra kailos ķermeņus.

����������� Cik ilgi tas tā vēl turpināsies? � Mudīte pain�teresējās.

���� To nu es nezinu.

���� Bet kas zina?

����������� Neviens, � es atbildēju. � Man �ķiet, tas vispār nav atkarīgs no mums.

���� No kā tad? � Mudīte jutās pārsteigta.

����������� Vai tad no mums bija atkarīga arī mūsu satik�a�nās? � es pajautāju. � Ne mazākā mērā! Visu no�teica nejau�ība un citu cilvēku rīcība.

���������� Tagad mūsu turpmākās attiecības arī būs atka�rīgas no citiem?

Mudīte piecēlās sēdus un nopietni skatījās man acīs. Sis skatiens man nepatika. Tajā kopā ar izbrīnu zibēt zibēja arī dusmas un vil�anās.

����������� Neskaties tā, � es viņai sacīju, saņēmu aiz ple�ciem un strauji uzrāvu sev virsū. � Labāk tā! Nevajag uz mani dusmoties.

����������� Es nedusmojos, � Mudīte no�ukstēja, un manu ausi apdedzināja viņas karstā elpa. � Bet kaut kas ta�u ir atkarīgs arī no mums, vai ne? Kaut mazmaz- drusciņ?

���������� Jā, Mudīt, � es piekritu. � Kaut ko jau varam darīt arī mēs.

����������� Tu mājās man patīc, � Mudīte sacīja un ar kreiso roku viegli plucināja man uz krūtīm izaugu�os matus. � Tu izskaties pēc mazliet apsvilināta lā�a.

���� Es izskatos pēc sevis.

���� Ārpus mājas, darbā vai kaut kur citur, tu esi pavisam cits cilvēks, � Mudīte turpināja. � Daudz savādāks, sve�āks. Tad tu man atgādini vienīgi aukstu un oficiālu amatpersonu.

���� Neko tur nevaru izdarīt. Darbā man tādam jābūt. Un tāds es arī esmu � oficiāla amatpersona.

���� Mājās tu esi glu�i cits.

���� Nekad manī neesi vīlusies?

���� Kā vīrietī nē, � Mudīte, mazliet skumji pasmai�dot, man atbildēja. � Kā vīrietī nē. Bet kā cilvēku es gan tevi gribētu redzēt daudz labāku.

���� Kas man vainas?

���� Kas vainas skaistam laukakmenim? Kas vainas rupji sametinātai dzelzs konstrukcijai?

Es saviebos un sāji pasmīnēju. Es jau to biju dzir�dējis. �Tu esi no akmens!� � �Tu esi nejūtīgs dzelzs gabals!� Bet tā nu glu�i vis nav. Kaut ko es tomēr jūtu. Un man ir saprotamas gan Mudītes, gan arī citu sievie�u vēlē�anās, viņu ilgas un cerības. Man ir sa�protamas citu cilvēku nelaimes, viņu sāpes. Un savu iespēju robe�ās es vienmēr esmu centies viņiem palī�dzēt. Tā ka es tomēr neesmu glu�i no akmens. Ta�u es neesmu veidots arī no vaska. Neesmu taisīts no mīksta māla. Desmit reizes sliktāk ir būt maigam kā puķei vai kā meitenei. Man riebjas tādi vīrie�i. Man riebjas sentimentāli cilvēki. Pārāk maigi, pārlieku sapņaini. Jo mans tagadējais iek�ējais �es�, mana cilvēciskā būtība, mans skatījums uz �o pasauli un cilvēkiem tika ielikts, sākts un veidots kara laikā, kad gar mūsu mājas pagalmu garām gāja da�ādi kara�spēki, kad man vajadzēja ne no �ā, ne no tā klausīties un skatīties, kā tiek izkliegta pavēle no�aut manu māti, māsu un mani pa�u, kā vēlāk manu acu priek�ā tika nogalināti nevainīgi cilvēki, kā pa�am un mātei ilgu laiku vajadzēja dzīvot neaprakstāmās bailēs un kad tik bie�i vajadzēja vērot un izjust cilvēku ciet�sirdību, liekulību, vienaldzību, naidu un nodevību � It sevi�ķi �etrdesmit devītā gada martā � cilvēku izsūtī�anas laikā� Nē, Mudīt un jūs visi pārējie! Es nevaru būt smar�ojo�a puķe! Man nav maigas dvēse�les. Un paldies Dievam! Tad nez vai vispār es būtu izdzīvojis.

���� Un tomēr, Mudīt, tu visu laiku par mani doma sliktu.

Mudīte ilgi klusēja, apvēlās uz muguras, skatījās dego�ajā naktslampiņā, tad strauji papurināja galvu.

���� Patlaban nē! � viņa ironiski teica. � Ir ta�u jauki tā gulēt viens otram blakus, kaut brīdi ne par ko nopietnu nedomāt, vienīgi sajust, ka esam dzīvi un veseli un mums ir labi. Tas ta�u gadās tik reti, kad cilvēkam viss ir labi�

��� Jā, Mudīt, tas patie�ām gadās reti.

���� Mēs esam laimīgi, vai ne?

���� Nē, manu meitēn.

���� Ar mums viss ir savādāk?

���� Ir tā kā visiem.

���� 2ēl, � Mudīte smagi nopūtās. � Tu tie�ām vien�mēr panāc to, ko esi sagribējis?

��� Jā, Mudīt, vienmēr.

���� Vienalga � kā?

��� Jā, Mudīt, jā! � es nepacietīgi atkārtoju, jo man pēk�ņi � jau ne pirmo reizi pret Mudīti uznāca gan negaidītas dusmas, gan nepatika. Ko viņa mani tik bie�i pratina? Ko viņa grib panākt? Ko uzzināt? Vai es esmu labs vai slikts? Smieklīgi. Es neesmu ne slikts, ne labs. Es esmu es. Es esmu Ivars Viklands.

���� Tas tev sagādā prieku? � Mudīte pajautāja un atkal piecēlās sēdus. Viņa atspiedās ar muguru pret sienu, pierāva ceļgalus pie krūtīm un nopietni ska�tījās man virsū.

���� Man prieku sagādā tevis iegū�ana, � es viņai diezgan nikni atbildēju. � Bet ikviena sava nodoma realizē�ana ceļ manu pa�apziņu. Ja es nebūtu jau no pa�a sākuma sev izvirzījis kaut kādus lielākus mērķus un par katru cenu centies tos arī piepildīt, tad es tagad strādātu par vienkār�u mūrnieku! Vai, labākajā gadījumā, atpaliku�ā kolhozā vadītu kādu celtniecības brigādi!

���� Kas gan tur būtu tik slikts? � Mudīte paraustīja savus kailos un trauslos plecus. Vājās gaismas at�blāzmā tie �ķita veidoti kā no balta porcelāna. � Es visus �os gadus pēc institūta beig�anas strādāju pro�jektē�anas darbnīcā un dro�i vien tur arī nostrādā�u visu savu darba mū�u. Bet mani par to nez kādēļ ne�pārņem ne no�ēla, ne izmisums, ne arī kaut kāds tur

mazvērtības komplekss. Es vienkār�i dzīvoju, Ivar. Es strādāju un�

���� Tas, mazulīt, ir par maz. Tikai dzīvot un strādāt.

���� Es vēl mīlu.

Strauji pagriezu galvu un paskatījos uz Mudīti. Va�ļējie, garie mati viņai kā sengrieķu madonnai krita uz kailajiem pleciem, seja bija mazliet skumja, bet lūpas pavērtas it kā klusam kliedzienam vai atzī�anās �ukstam.

Es jau to biju gaidījis, un tas manī izraisīja spēcīgu iek�ēju pretestību. Es to nevaru jēdzīgi izskaidrot, bet vienmēr, dzirdot sievietes atzī�anos mīlestībā, mani pārņēma dusmas un nepatika.

���� Tikai, lūdzu, nesaki, ka mīli mani! � es lūgda�mies iesaucos, izstiepu roku un uzgriezu mūziku ska�ļāk. Man �ķita, ka sievietes ar savu mīlestību vienmēr cen�as mani sagūstīt. Ar savām jūtām grib mani pa�kļaut, padarīt no viņām atkarīgu. Bet es jau sen vairs nevēlējos izjust ne mazāko pienākumu un atbildību pret cilvēkiem, kurus jebkuru mīļu dieniņu varēju viegli pazaudēt.

���� Lūdzu, nesaki, ka mīli mani! � es klusi, bet noteikti atkārtoju.

Mudītes seja pārvērtās. Tā kļuva nopietna, un lūpu kaktiņos un acu skatienā pavīdēja rūgtas skumjas. Tad tās izzuda, un jau pēc brī�a viņa uz mani skatījās ar mazliet ironisku nicinājumu. Es sapratu, ka pa�laik viņai esmu nodarījis krietni pāri, nepelnīti apvainojis, varbūt pat kā sievieti pazemojis, ta�u es patie�ām mūsu attiecības vēlējos uzturēt vienīgi tādas, kādas tās bija līdz tam. Bez jebkādām sevi�ķām saistībām vie�nam pret otru. Es vēlējos brīvus sakarus. Ja iegadās brīvs laiks un ir tāda patik�ana, tu atnāc pie manis vai es aizie�u pie tevis� Un viss. Neko vairāk!

���� Nē, Ivar, vari neuztraukties, � Mudīte pārvēr�stā balsī sacīja. � Tevi es nemīlu.

Pagāja diezgan ilgs laiks, magnetofonā beidzās lente, es nospiedu slēdzi, un istabā iestājās klusums. Ziņkā�rīgi paskatījos uz Mudīti. Viņa bija galvu uzlikusi uz ceļgaliem un skatījās kaut kur sāņus.

���� Ieteresanti gan, � es mazliet uzspēlēti pajau�tāju. � Kādēļ tu mani nemīli? Es visu laiku biju pār�liecināts par pretējo.

���� Neāksties! � Mudīte asi pateica un uzrāva segu līdz zodam. � Es tevī biju iemīlējusies toreiz, tai mūsu pirmajā vasarā. Sen atpakaļ, vai ne? Tu mani ap�il�bināji ar savu trako enerģiju, noteikto rīcību, ar savu vīri�ķīgo skarbumu un zināmā mērā arī ar savu ne�kaunību. Bet zini, Ivar, tas tomēr ātri atsaldē. Tādi cilvēki kā tu parasti ap�ilbina tikai uz īsu brīdi. Pēc tam viss nodziest un sasalst�

Mani vēlreiz pārņēma neiecietīgas dusmas. Es nekad neesmu spējis mierīgi panest pret sevi vērstu kritiku.

����� Tad kāda velna pēc tu pie manis �odien at�nāci? � es viņai skarbi uzprasīju.

����� Vai tad nevar? � Mudīte atjautāja. � Vai tad sieviete kādreiz nevar atnākt pie vīrie�a ari bez mīles�tības? Vienkār�i tāpat� atnākt tikai kā pie vīrie�a � Tas tev ir tik nesaprotami?

���� To es saprotu.

������ It sevi�ķi vēl tādēļ, ka tu pats �ādas attiecības atzīsti par vispiemērotākām, gandrīz vai ideālām.

������ Un tomēr, � es domīgi sacīju, � tu melo, Mudīt. Tu pa�laik spēlē kādu spēli. Tu izliecies.

Mudīte ilgi domīga raudzījās man acīs, tad viņas skatienā uz brīdi atkal pazibēja kaut kādas cerības. Ar abām rokām sāka jaukt manus matus un vairākas reizes viegli noskūpstīja seju.

������ Tu gribētu dzīvot kopā ar mani? � viņa gandrīz �ukstus pajautāja.

Es pieklājības pēc kādu laiku padomāju, lai gan domāt ne par ko daudz nevajadzēja.

����� Nē, Mudīt, � es viņai vēsi atbildēju. � Es vēl joprojām ne ar vienu tā pa īstam nevēlos sasieties.

���� Pat ar mani ne?

���� Ar tevi jo sevi�ķi.

���� Kādēļ?

����� Man sevi vispār ir grūti iedomāties ģimenes vidū, auklējot bērnus, ar tiem rotaļājoties, par kādu rūpējoties, mazgājot veļu� Katru vakaru atbildēt, kur esi bijis, ko darījis? Esmu jau pārāk pieradis pats dot rīkojumus un pats gaidīt atbildes un atskaites no citiem. Visa mana dzīve ir mans darbs.

Mudīte strauji atgrūdās no manis, apgūlās blakus, pēc tam izstiepa roku un no galvgaļa paņēma biksītes un krū�turi un tos ātri, redzami nervozēdama, uzģērba sev virsū.

��������� Nē, Ivar, � viņa asi teica, � tie, kā parasti, ir tikai skaisti vārdi! Un tikai! Esmu pārliecināta, ka tev nav pat ne mazākās jausmas, ko par tevi runā cilvēki!

Es ieinteresēts piecēlos sēdus.

������ Ko viņi runā?

���� Ka tev vienkār�i patīkot vara! Tev patīk pa�vēlēt, komandēt, klausīties citu atskaites un redzēt viņu bijā�anu� Bet pats darbs� Tas ir pavisam kas cits.

Tad mani atkal jau kuro reizi �ai vakarā pārņēma nevaldāmas dusmas, jo viss Mudītes sacītais,, kā man �ķita, ne mazākā mērā tomēr neatbilda patiesībai.

���� Kuri tā runā? � es uzkliedzu. � Kuri ir tie, kas tā saka?

���� Daudzi, Ivar. Ļoti daudzi.

���� Ari tu? Varbūt arī Atis, ari Ojārs?

���� Nē, � Mudīte lēni papurināja galvu. � Ojārs ir viens no tiem retajiem, kas attiecībā pret tevi pagai�dām vēl ieņem neitrālu pozīciju. Un tādēļ, Ivar, es tevi ļoti lūdzu, � Mudīte negaidīti sacīja, � ļoti lūdzu, tu lielais priek�niek, palīdzi viņam! Ojārs ir spējīgs darbinieks, viņ� ta�u ir talantīgs in�enieris praktiķis, tu to zini labāk par visiem, bet toreiz, pār�vilinājis viņu pie sevis, tu tagad Ojāru izmanto gan�drīz vai vienīgi kā savu adjutantu! Bet viņ� grib strā�dāt pa īstam! Patie�ām. Nu, lūdzu, Ivar, palīdzi viņam kļūt par pārvaldes priek�nieku! Tev tik grūti? Jūs visi ta�u būsiet vinnēju�i. Ojārs Veldre septīto pārvaldi pusgada laikā izvirzīs pirmrindniekos! Tu redzēsi! Viņ� būs labākais vadītājs visā trestā. Tikai ļauj viņam strādāt! Un bez tam tā ir arī Ata Sēļa vēlē�anās. Viņ� grib, lai viņa pēctecis būtu tie�i Ojārs Veldre, nevis Oto Kunseps.

Es jutu, ka piesarkstu, ka pirmīt uznāku�ās dusmas manī kaut kur sastingst, kļūst smagas un nepatīkamas, un es nodomāju, ka varbūt tā arī ir, ka es da�reiz pārvēr�os par akmeni vai kļūstu rupji sametināta dzelzs konstrukcija. Bet tur neko vairs nevarēja pada�rīt. Es atkal biju auksts un nikns.

���� Kā tu to visu zini? � es bargi pajautāju. � Kā tu zini, ko Atis vēlas un grib?

���� Es zinu, Ivar, � Mudīte maigi, mierino�i sacīja.

���� Es tie�i �odien pie viņa biju.

���� Bet es pie viņa eju gandrīz vai katru dienu, � Mudīte paziņoja.

Jutos patiesi pārsteigts un to nemaz neslēpu.

���� Tu?! Kādēļ?

����������� Kādam ta�u pie viņa jāiet, � Mudīte man atbil�dēja. � Liāna ar Sandiju nenāk �

���� Kas tu tāda esi? � es pēk�ņi viņai uzbļāvu.

���� Ko tu te tēlo tādu kā �ēlsirdīgo māsu vai labo aiz�bildni nelaimē nokļuvu�ajiem� Lai nu par Ati es vēl neko neteiktu, bet kāda tev daļa par Ojāru?!

Es pārskaities ātri izlēcu no gultas, kājās uzrāvu bikses un vienā kampienā izdzēru uz mazā galdiņa stāvo�o vīna glāzi.

����������� Tu man vari pateikt, kādēļ tu pēk�ņi tā esi iein�teresējusies par Ojāra Veldres karjeru? � es Mudītei pavaicāju.

���� Tāpat vien �

���� Tāpat vien nekas nenotiek! � es atkal uzkliedzu.

���� Kādas tev ar Ojāru ir attiecības? Viņ� ir tavs mī�ļākais?

���� Mēs esam draugi, � Mudīte mierīgi atbildēja.

���� Un tikai?

���������� Jā, Ivar. Man tagad ir pavisam cits cilvēks, ar kuru es saistu zināmas cerības�

Tā tikai vēl trūka!

����������� Celies aug�ā un apģērbies! � es viņai asi pavē�lēju.

Mudīte izskatījas nobijusies un apvainojusies. Viņa klusēdama piecēlās, kājās uzvilka zeķes un kurpes, apģērba kleitu un nedaudz sakārtoja matus.

����������� Ko tu vēl man pavēlēsi? � viņa mazliet izaici�no�i uzprasīja.

Es piegāju viņai klāt un cie�i satvēru aiz pleciem.

����������� Paklausies, meitēn � Pasaki Ojāram � Tu viņam pasaki, lai viņ� vispirms ātrāk iz�ķiras, kurā pusē nostāties! Un tikai tad, kad viņ� skaidri un noteikti nostāsies manā pusē, kad viņ� ar visu sirdi un dvē�seli būs par mani, tad es bū�u arī par viņu! Tikai tad, Mudīt! Bet tagad ej! Ej un nekad vairs pie manis ar tādiem lūgumiem nenāc! Un vispār, draudziņ, nekad nemaisies vīrie�u darī�anās!

Es Mudīti gandrīz stum�us izstūmu no dzīvokļa, aiz�slēdzu durvis un atgriezos istabā.

Un pēk�ņi no bailēm sastingu akmens stabā.

Man tie�i iepretim netālu no loga stāvēja Baltais Cilvēks un cie�i, kaut kā ne�ēlīgi pārmeto�i skatījās

man acis. �is skatiens bija neizturams. Mani pārņēma �ausmas. Es gribēju bēgt, bet nespēju paspert ne soli. Baltais Cilvēks nicīgi pasmīnēja, nesteidzīgām roku kustībām sakārtoja savu balto platmali, vēl cie�āk aizpogāja balto apmetni, rokās uzvilka baltus cimdus un lēnām, acis nenovērsdams, tuvojās man. Es gribēju kādu saukt palīgā, gribēju lūgt vai kliegt, ta�u arī pakliegt nevarēju. Bet Baltais Cilvēks draudīgs un drūms tikmēr nāca arvien tuvāk un tuvāk�

Tuvāk nezināmajam.

Līdz mūsu tuvākai zvaigznei Centaura Alfa esot 4,29 gaismas gadi vai �etrdesmit triljoni kilometru. Es tikai nezinu � tas ir daudz vai maz?

Tuvāk sāpēm.

Kāds cilvēks paņēma rokā metra mēru un gribēja izmērīt bezgalību. Vieni teica, ka �is vīrs esot gudrs. Citi savukārt apgalvoja, ka viņ� esot vājprātīgs. Tad savādnieks atmeta sākotnējo nodomu un sacīja, ka viņ� labāk izmērī�ot cilvēku, jo tas galu galā bū�ot apmēram viens un tas pats.

Tuvāk mīlestībai.

Tas ir absurds, ka to pazīstot vienīgi cilvēki. Tas ir vēl viens mūsu augstprātības apliecinājums. Mīlestību pazīst arī kaktuss uz mana loga. Un gulbju pāris ka�nāla malā. Un ziloņmāte zooloģiskajā dārzā. Un gaisma, kas no mums attālinās ar tumsas ātrumu. Un akmens pret akmeni ielas bruģī. Jūs varat pierādīt pretējo?

Tuvāk nāvei.

Neskatoties uz to, ka pastāv miljardu miljardiem galaktiku un katra no �īm galaktikām ir piepildīta ar miljardu miljardiem zvaig�ņu, Visums tomēr pamatos sastāvot no tuk�uma�

No kā sastāvam mēs?

Kāds gudrais teicis, ka visa dzīvība kādreiz radusies no nāves.

Tam varētu ticēt, bet kā ir �odien?

10. nodaļa

Mājā bija drēgni. Lai gan krāsns kurējās jau no pa�a rīta un durvis bija cie�i aizvērtas, tomēr istabā no kaut kurienes vilka vēj� un visu laiku bija nepa�tīkami auksts.

Es sēdēju blakus logam, uz pleciem uzmetis mātes lakatu, ar baudu grauzu apceptas rupjmaizes gabalu un mēģināju sagatavot rītdienas mācību stundas. Visu, kas uzdots. Pamatīgi. Es citādi nemaz nevarēju. Es biju teicamnieks. Es biju apzinīgs. Man bija �viegla� galva, mācības padevās bez sevi�ķām pūlēm, un tas fakts, ka esmu pirmais skolnieks klasē, man sagādāja lielu gandarījumu, patik�anu un savādu pārākuma apziņu pār citiem. Es gribēju sagādāt prieku arī mātei. Un it sevi�ķi tēvam, par kuru joprojām nebija nekādu dro�u ziņu. Skolas direktore un skolotāji par viņu izvairījās runāt. Par viņu sevi�ķi runāt nevēlējās arī ne ciema padomes priek�sēdētājs, ne jaunais partorgs, ne vietējais rajona dro�ības komitejas priek�nieks.

�Jā,� viņi kļuva domīgi. �Edgars Viklands� Kā tad! Bija revolucionārs, pagrīdnieks, mūsu pagasta pirmais priek�sēdētājs, bet kas ar viņu ir noticis vēlāk? Neviens to noteikti nezina. Varbūt vēlāk pārgāja pie vācie�iem? Varbūt kaut kur kalpoja fa�is�tiem? Varbūt, padodamies gūstā, kļuvis nodevējs? Varbūt aizbēdzis uz ārzemēm un tagad dzīvo kaut kur Zviedrijā vai Amerikā? Mēs jūs saprotam, pilsone Viklande, ta�u mēģiniet saprast arī mūs! Kamēr ne�būs īstas skaidrības un dro�u ziņu, kamēr nebūs ofici�āli apstiprinātu dokumentu vai ticamas liecinieku lie�cības par viņa nāvi vai turpmāko likteni, tikmēr� Tagad tāds laiks.�

Laiks bija slikts. Lietus lija kopā ar sniegu. Ne īsti rudens, ne ziema.

Cilvēki viens otram neuzticējās. Cilvēki cits citu ienīda. Vieni bija par, citi � pret. Tre�ie klusēja, un neviens nevarēja skaidri zināt, par ko viņi īstenībā bija. Ta�u visi zināja vienu � visapkārt atrodas me�s. Bet me�ā � bruņoti vīri.

�Kas palīdzēs boļ�evikiem, saņems nāvi!�

Otrajā pusē bija klibais partorgs, ciema padome, sagādes aģents, milicijas pilnvarotais un �istrebiteļu� komandieris, kuri gandrīz vai katru dienu to vien atgā�dināja:

�Kas palīdzēs bandītiem, prom uz Sibīriju!�

Bet cilvēki kaut kā tomēr dzīvoja. Mēģināja izdzī�vot. Vieni atklāti, nebaidīdamies stāvēt par padomju varu, citi izvairījās, klusēja. Ta�u gandrīz vai visus lielākā vai mazākā mērā tomēr nomāca bailes. Bailes spieda pie zemes vai rāva debesis. Bailes no me�abrāļu lodēm un bailes no Sibīrijas�

Bet dzīve, kaut klibodama, tomēr pamazām virzījās uz priek�u. Cilvēki �ajā laikā pat iemīlējās, precējās un dzemdēja bērnus.

Ta�u mūsmājās bērns mira.

Tā bija mana māsa Rita.

Māte, pārliekusies pār mazās gultiņu, skaļi raudāja. Rita slimoja jau otro nedēļu. Māte trīco�ām rokām Ritai ar mazu karotīti mēģināja iedot karstu liepziedu tēju ar medu. Bet mā�ele neko neņēma pretī. Viņa dega lielos karstumos un savādi gārdza. Es atstūmu mācību grāmatas sāņus, piecēlos no savas vietas un nostājos blakus mātei. To pamanījusi, māte galīgi sa�traukta satvēra manu roku.

� Ivar� dēliņ� Es nu neko vairs nesaprotu � Itin neko. Ritai arvien sliktāk un sliktāk� Nekas cits neatliks, kā tev atkal būs jāaizskrien līdz mūsu feld�erim. Viņ� jau gan �odien solījās atnākt pats, bet, kā redzi, nekā� Gaidīt vairs nevar! Nevienu minūti! Lūdzu, aiztec līdz viņam un pasaki, ka mūsu Ritiņai laikam tomēr būs plau�u karsonis, dzi, kā deg, cik grūti viņai, nabadzītei, elpot� Varbūt ir kāda cita vaina, es ta�u nezinu, bet tu viņam pasaki, ka Ritai ir pavisam slikti, viņa beidzas nost, lai viņ� ilgi ne�kavējas, lai ātrāk nāk �urp, ātri, ātri!

Māte vēlreiz pieskārās manai rokai, un es jutu, ka arī viņa pati deg.

Veikli apģērbu plāno rudens mētelīti, galvā uzliku cepuri, kājās uzāvu gumijas zābakus, izgāju laukā un, cik vien ātri iespējams, pāri laukiem pa taisnāko ceļu drāzos uz feld�era māju.

Sejā sitās lietus ar sniegu. Tas bija laiks, kad rudens jau faktiski beidzies, ta�u ziema vēl nav iesākusies. Pie kājām lipa bieza, smaga zeme.

Uzarts lauks. Grāvis. Slapja pļava. Krūmāji. Me�a gals. Laipa pāri nelielai upītei. Ceļ�. Ļoti izmircis ceļ�. Dubļi. Atkal grāvis un krūmi. Pļava. Iemīta taciņa. Kaut kur rej suns. Un beidzot māja. Varu dzir�dēt, kā kūtī īd govs.

Mājas durvis bija aizslēgtas. Es ilgi un apnicīgi klauvēju pie durvīm, tad iegāju dārzā un apgāju mā�jai apkārt. Nekur neviena cilvēka. Visi logi bija ciet.

Aizgāju uz kūti. Mani ieraudzījusi, govs pārtrauca īdēt un ziņkārīgi skatījās acīs. Tā silti, silti, cilvēciski. Turpat no kaut kurienes izlīda un laiski staipījās pe�lēks kaķis. Mazliet vēlāk, asti luncinādams, kūts durvīs parādījās arī suns.

Bet cilvēku nekur nebija. Neviena. Man kļuva ne�daudz baismi. Atkal aizskrēju līdz mājas durvīm un vairākas reizes pieklauvēju. Tas pats. Cilvēki kaut kur bija pazudu�i. It kā gaidīdams brīnumu, pacēlu galvu aug�up. Lietus smidzināja lēni un apnicīgi. Tad es augstu pie durvīm ieraudzīju piestiprinātu kādu ne�lielu, no burtnīcas izrautu papīra strēmeli. Man uzreiz pamira sirds un kļuva ne�ēlīgi karsti. Uzreiz atcerējos to zīmīti, ko Arvīds Zars piesprauda pie nogalinātā Zaņa Birznieka krūtīm. Atcerējos arī to draudu vēsti, ko vakar māte atrada piespraustu pie mūsu mājas durvīm.

Es tomēr nebēgu, pacēlos pirkstgalos, aizsniedzu papīra lapiņu un ātri izlasīju.

�Aizbraucu uz Valku pēc zālēm. Atgriezī�os rīt pēc�pusdienā.

Feld�eris Augusts.�

Zīmīti piespraudu atpakaļ pie durvīm un, galvu no�dūris, steidzos uz mājām. Un, glu�i kā lietus lāses sejā, tā arī da�ādas domas man spēcīgi triecās apziņā, izraisīdamas gan apmulsumu, gan bailes.

Kas tagad notiks ar Ritu? Kas viņai palīdzēs?

Arī māte, uzzinājusi, ka feld�era nebūs, pagalam satraucās. Viņa skali sasita plaukstas, sāka vaimanāt, skraidīja no viena istabas gala uz otru, un es nodo�māju, ka māte laikam nemaz nesaprot, kas pa�laik notiek, ko viņa īsti grib un ko dara.

Tad viņa negaidīti pieskrēja pie manis, apskāva, sāka neprātīgi skūpstīt, tad atkal spēji atgrūda, iz�skrēja priek�namā, uzrāva sev mēteli, kājās uzvilka zābakus, apsēja lakatiņu, atgriezās istabā un pirms aizie�anas vēl paskatījās uz Ritu. Mazā, kā iepriek�, smagi, gārdzo�i elpoja, acis bija aizvērusi, bet rokas cie�i satvēru�as segas malu. Māte lēni atslīga blakus, no galvas noraisīja lakatu, saliecās uz priek�u un, sa�vas bezspēcības nomākta, atkal sāka raudāt. Es apsē�dos pie galda un arī raudāju. Tad māte mazliet nomie�rinājās un it kā nedaudz atjēdzās. Viņa strauji piecēlās, pieskrēja pie manis un lūdzo�i ieskatījās acīs.

� Es viņu nevaru atstāt vienu ,.. Ivar� Aizskrien līdz Brie�iem! Atri aizskrien līdz Brie�iem un palūdz zirgu! Mēs tūlīt pa�i Ritu aizvedīsim uz slimnīcu, pa�i, tikai, lūdzu, dēliņ, skrien ātrāk! Cik tad te ka braukt� divdesmit kilometru�

���� Labi, māt, es aizskrie�u!

Atkal sejā triecās lietus lāses. Atkal pie kājām lipa smagi dubļi. Atkal mani pārņēma te karstums, te auk�stums, jo es diezgan skaidri sapratu, ka tagad varbūt tie�i no manis, no manas izveicības, ātruma un neat�laidības ir atkarīga mā�eles dzīvība. Cik ātri es spē�u sadabūt zirgu, cik ātri pēc tam mēs spēsim Ritu aiz�vest uz slimnīcu.

Nekur jau tālu nenācās skriet.

Brie�i bija mūsu tuvākie kaimiņi. Vajadzēja �ķērsot tikai divas pļavas un me�a galu, kad jau tūlīt arī ierau�dzīju diezgan nopluku�ās Brie�a mājas, kuras nez kādēļ saucās �Mazputniņi�.

So māju saimnieks bija vidēja vecuma, kalsna un gara auguma vīrietis, kuram tūlīt pēc kara vietējās varas iestādes bija pie�ķīru�as desmit hektāru zemes, ar ko viņ� visur un pastāvīgi lielījās. Atnākot ciemos, viņ� vienmēr mātei ar lepnumu sacīja: �Tagad arī es beidzot esmu saimnieks! Par to sapņoja mans vectēvs, tēvs un visu mū�u arī es pats! Beidzot tas nu ir pie�pildījies! Beidzot es esmu saimnieks! Tiesa, ne tuvu tik turīgs kā, piemēram, Kagainis, ta�u tomēr� saim�nieks! Pats sev kungs un pavēlnieks! Pa�am sava zeme, lopi, saimniecība��

����� Pagaidiet! � es skaļi iesaucos. � Brie�onkul! Pagaidiet!

Briedis pārstāja darboties ap ratiem un ne sevi�ķi lab�vēlīgi mani nopētīja no galvas līdz kājām.

����� Kas ir? Ko klaigā gai�ā dienas laikā? � viņ� nīgri uzprasīja.

���� Mamma lūdza iedot zirgu, � es ātri sacīju.

���� Priek� kam? � Briedis tūlīt pajautāja.

���� Rita ir saslimusi, � es atbildēju. � Viņa ātri jāaizved uz slimnīcu!

���� Ar ko tad ir savārgusi? � kaimiņ� vēl painte�resējās.

���� Mēs īsti nezinām. Mamma domā, ka Ritai ir plau�u karsonis.

���� Bet varbūt ātrais dilonis?

���� Var jau būt� � Es paraustīju plecus.

���� Un ko tad tagad?

���� Es jau teicu. Rita jāaizved uz slimnīcu!

���� Kas ta vedīs?

���� Mēs pa�i.

���� Tātad tu?

���� Jā. Es ar mammu.

Briedis da�us mirkļus klusēja, pakasīja nelieliem bārdas rugājiem apaugu�o zodu, tad pēk�ņi dusmīgi uzbrēca:

���� Bet kādēļ tad tie�i ar manu zirgu, ko?

Es nezināju, ko viņam atbildēt. Lēns un tā kā no�kaunējies noskatījos, kā saimnieks izjūdza zirgu un to aizveda uz stalli. Bet prom vēl tomēr negāju. Lai�kam nezināju, ko man tagad vajadzētu darīt tālāk.

Pēc kāda laiciņa Briedis atgriezās un, mani ierau�dzījis, atkal kļuva dusmīgs un ātri pienāca klāt. Sa�tvēra aiz mēteļa atlokiem un nikni ie�ņāca sejā:

���� Joz atpakaļ, kucēn! Un pasaki savai mammai, lai viņa to zirgu palūdz no savas jaunās valdības, bet no manis viņa dabūs �ito! Pigu! Lai atceras vakardienas sapulci!

Man gar acīm pazibēja liela, smaga un netīra dūre.

Briedis, atpakaļ vairs neatskatīdamies, iegāja mājā. Man acīs saskrēja asaras, es atcerējos mirsto�o mā- �eli, un bija kauns atgriezties tuk�ā. Tad atminējos Zani Birznieku, to pa�u, kuru pagāju�ajā rudenī kopā ar jauno dziedā�anas skolotāju no�āva Arvīds Zars, atcerējos, ka arī Birzniekiem ta�u ir zirgs, un ātri jozu uz �Lācī�iem�. Es skrēju pret vēju, acīs asi sitās auksts lietus ar sniegu, visā ķermenī sajutu drēgnu vēsumu, bet es tikai skrēju un skrēju un nepārtraukti domāju: �Ātrāk! Pēc iespējas ātrāk! Tikai no manis tagad ir atkarīgs, vai Rita izdzīvos vai ne.�

Es, protams, dziļi maldījos. Tie�i toreiz, kad tik enerģiski, tik pa�aizliedzīgi un operatīvi rīkojos, no manis nebija atkarīgs absolūti nekas! Mazās Ritas dzīvība atradās pavisam citu cilvēku rokās, tās lik�tenis bija atkarīgs nevis no manas, bet citu, viņai pilnīgi sve�u cilvēku rīcības un domā�anas.

Es beidzot iegāju �Lācī�u� mājas pagalmā, tur viss bija aizdomīgi kluss un mierīgs un izskatījās, it kā visā tuvākā vai tālākā apkārtnē nebūtu palicis vairs nevienas dzīvas dvēselītes. Pat suns nekur nerēja.

Nekur neņaudēja kaķis. Nekur neīdēja govs. Nekur nekladzināja vistas. Nekur neiezviedzās zirgs.

Bet mājas durvis bija vaļā. Es iegāju priek�namā, mirkli pagaidīju, tad atvēru istabas durvis.

Tur ap lielu un apaļu galdu sēdēja visa kuplā Birz�nieku ģimene un klusēdama ēda vakariņas. Tur bija Zaņa atraitne Madara, divi balti vecī�i un �etri viens par otru mazāki bērni. Man pēk�ņi �ķita, ka esmu ienācis baznīcā vai kādā citā lūg�anu namā � tik klusi, nopietni un svinīgi �ie septiņi cilvēki sēdēja un ēda savu pieticīgo azaidu. Es pat apmulsu. Kaut ko netverami cēlu un di�enu, kaut ko mū�īgu un ārkār�tīgi vienkār�u izstaroja �īs lielās ģimenes klusais mie�lasts.

���� Labdien, � es bijīgi sacīju un palocīju galvu.

��� A, Ivariņ�! � Madara iesaucās un priecīga pa�māja ar roku. � Nāc tu arī pie galda!

���� Paldies, Madartant, � es atteicu. � Man ne�gribas.

���� Nāc, nāc, ko klīrējies! Dro�i!

���� Man nudien negribas. Es labāk tāpat apsēdī�os, mazliet atpūtī�os.

���� Dari, kā gribi. Tikai pēc tam nestāsti mammai, ka tevi �eit neviens negribēja uzcienāt!

���� Ko jūs, Madartant�

���� Vai ta esi tā piekusis?

��� Es visu ceļu skrēju.

���� No pa�ām savām mājām?! � Madara pārsteigta iesaucās un satraukta skatījās uz mani. Es no sakar�su�ās galvas noņēmu cepuri un to nervozi ņurcīju rokās. Arī abi vecī�i satraukti paskatījās.

���� Vai kas noticis? � Madara stipri drebo�ā balsī pajautāja.

���� Jā, Madartant� � Es noliecu galvu.

���� Uzbruku�i?� Tavu mammu Emmu, ja? �

���� Nē. � Es noraido�i pakratīju galvu. � Neviens mums vēl nav uzbrucis. Pēc vakardienas sapulces pie mājas durvīm gan bija piestiprināta draudu vēstule. Bet tā jau nav pirmā�

���� Ta�u var būt pēdējā� � Madara tikko dzir�dami no�ukstēja un pārlaida satrauktu skatienu saviem vecākiem un visiem �etriem bērniem. Tie pat bija pārtrauku�i ēst. Necie�ami skaļi tik�ķēja pie sienas piestiprinātais pulkstenis.

����������� Kas tad noticis? � beidzot Madara atkal pievēr�sās man.

���� Rita saslimusi.

���� Smagi?

���� Jā. Viņai ļoti grūti elpot. Gārdz vienā gārg�anā.

���� Vai tik nav difterija?

���� Nezinu. Mamma domā, ka ir plau�u karsonis.

���� Augusts bija?

����������� Jā. Feld�eris atnāca vakar no rīta. Ritu apska�tīja, atstāja kaut kādas zāles un aizgāja. Teicās atnākt �odien, bet viņ� ir aizbraucis uz centru.

���� Kad būs atpakaļ?

���� Rīt pēcpusdienā.

����������� Ko tad �im tik ilgi Valkā ko meklēt? Paņem zāles un dodies atpakaļ!

���� Mamma grib Ritu pati aizvest uz slimnīcu.

���� Viņa domā, ka rīt jau var būt� par vēlu?

����������� Jā, Madartant. Tādēļ mamma lūdza iedot zirgu. Jūs ta�u iedosiet zirgu, vai ne?

Madara ilgi klusēja, joprojām satraukta, varbūt pat nobijusies, skatījās te uz mani, te uz saviem vecākiem un bērniem.

����������� Kādēļ tad Augusts vakar� Varbūt nemaz tik traki nav?

���� Mamma teica, ka Rita varot nomirt.

����������� Labāk jau būtu, ja to nokārtotu pats feld�eris! Ko nu Emma var tā visu zināt�

Es piecēlos, galvā atkal uzliku cepuri un, no kauna sarkdams, bet tai pa�ā laikā arī mazliet aizkaitināts, nepacietīgi uzprasīju:

����������� Madartant� Lūdzu, iedodiet zirgu! Mēs pa�i Ritu aizvedīsim uz slimnīcu! Pa�i!

Madara izskatījās pagalam apjukusi. Viņa lēni ar abām plaukstām aizklāja seju, tad atkal to atsedza un nez kādēļ sāka enerģiski glāstīt blakus eso�ā bērna galvu. Es jutu, es skaidri saskatīju, ka Madara grib mums palīdzēt, ta�u viņu pie galda, pie krēsla, pie �īs istabas, mājas un bērniem piekaļ kaut kādas lielas, neno�slēpjamas bailes .. . Viņa tai brīdī dro�i vien daudz ko atcerējās, atminējās gan senākus, gan tuvākus noti�kumus, un noteikti viņas acis atkal skatīja to rudens dienu, kad es �īs mājas pagalmā ievedu pajūgu ar nogalināto Zani Birznieku, kā pēc tam mājas priek�ā izskrēja bērni un vecāki un kā pati, nometusies pie

ratiem, gaudoja gari un ilgi � glu�i kā ievainota vilku māte�

���� Nē! � Mani pēk�ņi no pārdomām iztraucēja ne�ē- ligi ass, mazliet baismīgs Madaras kliedziens. � Pietiek! Lai man pēc tam jāsadeg kaut visās elles ugunīs, es jums to zirgu nedo�u! Nē! Pietiek, ka man jau atņēma vīru, es negribu zaudēt arī bērnus! Nē! Tikai ne to! Ej, Ivar, lūdzu, ātrāk prom! Prom! Gandrīz vai katru dienu tas vien ir jādzird, ka vakar nogalēja �ito, �odien atkal to� Viss! Man zirga nav!

Es uzliku galvā cepuri un noskumis izgāju pagalmā. Lietus lija vēl stiprāk. Suns gulēja būdā un ziņkāri mani noskatīja. Tad pārākuma apziņā dro�i vien pa�smīnēja: �Ej vien �ai lietū un sniegā� Mani saim�nieki ir labi. Mani neviens nekur nedzen. Es varu gulēt sausumā. Bet kur tu, mazais, ej?�

Es nezināju, kurp man iet. Gāju tikai pa ceļu tāpat vien uz priek�u un rūgti domāju, ka Ritai nu gan nekādi neveicas. Un tas būs briesmīgi, tas būs vien�kār�i neizturami� atgriezties mājās bez zirga, ar tuk�ām rokām. Nostāties mātes un mā�eles priek�ā, bezcerīgi skatoties viņu cerību pilnajās acīs.

Es sevī tikko spēju apturēt raudas. Kur, kur man tagad būtu jāiet? Sāku drud�aini pārcilāt tuvumā at�rodo�os māju nosaukumus, ta�u daudzi to saimnieki man bija pilnīgi nepazīstami, bet da�iem zirgu nemaz nebija. No pārdomām mani negaidīti iztraucēja tāls Madaras izmisuma sauciens:

���� Ivar! Pagaidi!

Es strauji apstājos, pagriezos atpakaļ un ieraudzīju, ka pa dubļaino ceļu vaļējiem matiem, aizelsusies, mādama ar abām rokām, pie manis skrien Madara Birzniece. Viņa pieskrēja klāt, da�us brī�us, elpu atgū- dama, atpūtās, tad satvēra manus plecus, notupās un kā jukusi sāka skūpstīt manu seju.

���� Tu man, lūdzu, Ivariņ, piedod, piedod, bērniņ, un pasaki ari savai mammai� � Madara, joprojām aiz�gūtnēm elpodama, skaļi �ukstēja, un viņas acis bija pilnas ar asarām. � Pasaki Emmai, lai man piedod, bet es nevaru� nudien nevaru! Man ir bail, man ir �ausmīgas bailes par saviem bērniem� Jūs jau neko nezināt, bet pēc Zaņa nāves� arī mani visu laiku novēro. Uzmana katru soli� Un vienmēr draud at�riebties� nogalināt� iznicināt visus pārējos� ma�nējos �

Es pagriezos un gāju prom.

� Ieej pēc tā zirga pie Ragaiņiem! � Madara vēl uzsauca. � Pie Ragaiņiem! Viņi noteikti iedos!

Es pavērsu galvu atpakaļ, un tagad man uz visu mū�u atmiņā iespiedies �is nolādētais, ļoti skumjais skats.

Tum�a, sudrabaini pelēka diena.

Pa ieliekto debesjumu skrien melni, draudīgi mā�koņi.

Līst sīks, tūksto� lāsēs saskaldīts lietus.

Ar skrebo�u �ņākoņu vēj� spēcīgi loka tuvējā me�a galotnes.

Bet lielceļa malā starp dubļu pan�kām uz ceļiem nokritusi pusmū�a sieviete un, pacēlusi rokas pret de�besīm, izlūdzas Dieva �ēlastību vai arī nolād to dienu, kad Radītājam ienācis prātā �ai pasaulē radīt arī cil�vēkus. Un to ļaunumu, ko viņi viens otram tik bie�i sagādā. Un cilvēku nesaprotamo varmācību. Un nevaja�dzīgo ne�ēlastību. Un pavisam neprātīgo naidu. Un vēl �ī sieviete dro�i vien nolād arī cilvēku bailes un savu bezspēcību �o baiļu priek�ā. Nolād savu vājumu. Un traģisko nespēju palīdzēt tuvākajam.

Kagaiņu mājas parādījās ātri un negaidīti. Līdzko ceļ� izvijās no me�a, tūlīt arī sākās pla�s dārzs, dārza kreisajā pusē stāvēja gar� siena �ķūnis, bet netālu no tā � klēts, sarkanu un pelēku laukakmeņu kūts, stallis, pagrabs, maza pirtiņa un diezgan lepna dzīvo�jamā ēka.

Es ilgi klauvēju pie biezajām ieejas durvīm, neviens tās neatvēra, tad aizgāju mājas otrajā pusē, tur bija vēl vienas durvis, tās bija atvērtas, un es caur nelielu priek�telpu uzreiz nokļuvu virtuvē. Pie plīts stāvēja Kārlis Ragainis ar sievu Malvīni un lopiem vārīja ēst. No liela �uguna katla nāca balti garaiņu dūmi, uz grīdas un galda atradās paprāva kartupeļu un cukur�bie�u kaudze. Laksti bija nogriezti, un tie stāvēja no�sviesti netālu no durvīm.

� Labvakar! � es klusi sacīju un palocīju galvu.

Mani ieraugot, abi Ragaiņi spēji satrūkās, abi sa�

traukti saskatījās un Malvīne pat steidzīgi pārmeta krustu.

���� Fui, kā nobaidīji! � viņa skaļi izdvesa un dus�mīgi nozibināja ar acīm.

Abi Kagaiņi jau bija krietni pāri pusmū�am, skaitī�jās vidējie zemnieki, jo viņu saimniecība bija diezgan prāva un labi nostādīta � trīsdesmit hektāru zemes, kādas desmit govis, divi zirgi un vēl daudz kā cita, kā citiem tuvākajā apkārtnē nebija.

���� Labdien, labdien, � Kārlis Kagainis norūca un tramīgi skatījās apkārt. � Ko tad jaunskungs vēlas?

���� Mamma lūdza� � es jau kuro reizi �ai pēcpus�dienā klusi un neveikli teicu. � Vai jūs mums neva�rētu iedot zirgu?

Kārlis smagi atsēdās krēslā pie virtuves galda, ilgi caur logu raudzījās uz rudens vējos vaido�o dārzu, tad kaut kā sāpīgi paskatījās uz mani un rūgti iesmējās.

��� Tu saki � zirgu?

��� Jā.

���� Ak tad jums tagad ir ievajadzējies zirgs? � Karļa balsī joprojām skanēja rūgts izsmiekls.

Es atkal apmulsu, nokaunējos, noliecu galvu un tikko dzirdami pateicu:

���� Jā.

Tad Kārlis negaidīti uzlēca kājas, iebļāvās, un viņa acis bija pilnas ar kaut kādu aukstu, dego�u naidu.

���� Bet ko tad tava mamma visu laiku sludina? Par ko iestājas? Par ko balsoja vakardienas sapulcē? Tu zini?

Es klusēdams noraido�i pakratīju galvu.

���� Nē? Tu nezini? � Kārļa balss sāka skanēt arvien draudīgāk. � Tava mamma ta�u arī ir viena no tām, kura ir par kolhozu, kura to vien skandina, ka visiem zirgi ir jāatņem, ka jāatņem arī visas govis, teļi, cūkas, visi rati un ma�īnas� Man tagad drīkst piederēt vie�nīgi veca pufaika! Pu-fai-ka! Bet tu prasi zirgu!

Es sapratu, ka arī �eit neko nepanāk�u, ka arī �eit man neviens neko neiedos, neviens nepalīdzēs slima�jai Ritai, nepalīdzēs mammai. Visur, kur vien biju iegriezies, cilvēkus nomāca vai nu bailes, vai naids. Sīs sajūtas paralizēja vai nonāvēja jebkādu līdzjūtību.

Es pagriezos un gāju prom. Tad pēk�ņi ar dobju troksni atvērās kādas blakus durvis un virtuvē sma�giem soļiem ienāca divi barga izskata vīri. Viņi bija izģērbusies kreklos, kailām galvām, bet kājas sedza netīras, sagumzītas pa�austas vadmalas bikses un ar�mijas zābaki.

Abi uzmanīgi, kaut kā auksti un nepatīkami mani nopētīja, tad ātri paskatījās uz Kārli Kagaini.

���� Kas tas ir par puiku? � aizsmaku�ā balsī jautāja vīrietis ar vasarraibumiem noklātu seju un diezgan spilgti iesārtiem matiem.

Es viss notrīcēju. Bija tāda sajūta, it kā mani būtu ķēris zibens spēriens. Ne vairs pakustēties, ne parunāt. Es uzreiz atcerējos, es pazinu un sapratu, ka manā priek�ā stāv visas tuvākās un tālākās apkārtnes posts un lāsts, līdz �im vēl nekādi nenotveramais me�abrāļu vadonis Arvīds Zars. Arī to otru cilvēku es pazinu.

���� Kas tas ir par puiku? � Arvīds Zars vēlreiz uz�prasīja.

���� Viklandes dēls, � Kārlis atbildēja.

Tātad arī Kagainis ir kopā ar viņiem, es nodomāju, bet neviens par to neko nezina�

���� A� � Arvīds Zars saproto�i pamāja. � Un ko viņ� �eit meklē?

���� Gribēja zirgu, � Kārlis sacīja, piegāja pie loga un vērīgi paskatījās dārzā.

���� Kam viņam tas zirgs vajadzīgs? � Arvīds tur�pināja izzināt.

���� Ei! � Kārlis man uzkliedza. � Priek� kam tev tas zirgs bija vajadzīgs?

Es neko neatbildēju. Man likās apkaunojo�i �iem cilvēkiem kaut ko stāstīt par Ritas slimību, par mūsu ģimenes nelaimi, kaut ko prasīt vai lūgt� Mani to�reiz visu pārņēma tikai viena vienīga vēlē�anās � pēc iespējas ātrāk pazust.

Un es, acis nenovērsis no Arvīda Zara mazliet bais�mīgās, vēju appūstās, vasarraibumiem un divām rētām izrotātās sejas, lēnām atkāpos uz durvju pusi.

Laikam tie�i �īs manas atklātās bailes, mana klusē��ana un cen�anās aizbēgt Arvīdā Zarā radīja aizdomas. Viņ� ātri pienāca klāt, ar spēcīgu kreisās rokas tvē�rienu piespieda durvju stenderei, bet ar labās rokas pirkstiem asi aptvēra manu kaklu. Tad �ie pirksti lēnām, bet noteikti sāka savilkties arvien cie�āk un cie�āk�

���� Tu mani pazīsti? � Arvīds, klusi �ņāca, un no viņa mutes man sejā ieskrēja da�as siekalu �ļakatas.

���� Nu? Atbildi! Tu mani pazīsti? Tu mani kaut kur esi redzējis? Esi?

Man trūka elpas. Es pilnīgi neapzinīgi, instinktīvi sāku spārdīties kājām un ar rokām tvert gaisu. Jutu, ka acis izspie�as uz āru, galva kļūst neiedomājami smaga un karsta, smadzenēs dzirksteļo mazu ugun�tiņu spiets, bet pats kļūstu viegls, viegls, glu�i kā spalva vēja pūtienā�

���� Atbildi! Tu mani pazīsti? Pazīsti?!

Uz mirkli ar rūsganām spalvām apaugu�ie pirksti atlaidās, un es ar dīvainu skaņu klusi nogārdzu:

���� Jā!

Arvīds Zars iztaisnoja augumu, aizgaja līdz galdam, smagnēji apsēdās pie loga, arī pavēroja dārzu, kas jau lēnām ietinās vakara krēslā, nervozi aizsmēķēja papi�rosu, vairākas reizes ātri paskatījās uz pārējiem un ļāva man daudzmaz atjēgties.

���� Kur tu mani redzēji? � beidzot Arvīds pavaicāja.

���� Tur� me�ā� uz ceļa� � Es jau sāku pama�zām atgūties un tomēr vēl gaisu riju tik aizrautīgi, it kā tas man sevī būtu jāuzpilda vismaz priek� simt gadiem vai arī nākamajam drausmīgajam mirklim, kad Arvīds Zars atkal sadomās man ķerties pie rīkles.

���� Kur, kur? � Arvīds uzreiz īsti nespēja saprast.

��� Uz kāda ceļa? Kad tas bija? Vakar?

���� Nē. Tas bija toreiz� Nu, kad jūs Zani Birznieku ar jauno dziedā�anas skolotāju �

Es nezinu, kādēļ viņiem to pateicu. Kādēļ atzinos. Es to nekad vēlāk neesmu spējis ne saprast, ne iz�skaidrot. Lai gan to izskaidrot ir visai viegli.

Pirmkārt, es ne mazākā mērā nespēju paredzēt �īs atzī�anās sekas. Zem nāves draudiem ārkārtīgi ciet�sirdīgs cilvēks man jautā, vai es viņu pazīstot, un es, būdams centīgs un kārtīgs skolnieks, viņam arī godīgi atbildu, ka pazīstu. Kas tur slikts? Līdz tam es vēl vispār nezināju, kas ir meli, es vēl nezināju, cik vaja�dzīgi, cik da�reiz ļoti svētīgi ir samelot�

Otrkārt, mani bezpalīdzīgi stindzināja bailes un, iedomājoties vien, ka man vēlreiz var pieskarties �ie biezie, lipīgie pirksti�

Un tre�kārt� Es ta�u biju vēl tikai deviņus gadus vecs bērns.

���� Tas bija toreiz� Nu, kad jūs Zani Birznieku un to jauno skolotāju�

Arvīds, Kārlis un tas garais bandīts uz mirkli sa�stinga un ātri apmainījās satrauktiem skatieniem.

Tad Arvīds Zars pavēlo�i pamāja Kārlim, Kārlis savukārt pamāja sievai Malvīnei, un tā steidzīgi izgāja no virtuves, cie�i aiz sevis aizslēdzot durvis.

Es ar �ausmām noskatījos, kā garais vīrs no galda paņem lielo virtuves nazi, ar kuru pirmīt tika kapātas lopiem saknes, vairākas reizes nazi pavicina gaisā, tad draudīgi man tuvojas�

Kārlis Kagainis strauji satvēra Garo aiz pleca un viņu apstādināja.

����������� Pagaidi! � viņ� nikni uzkliedza. � Dulls esi, vai? Visur kur, tikai ne �eit! Aizved uz me�u! �eit jūs neko nedrīkstat darīt. Neko! Tad mums ar Malvīni gals klāt!

����������� Kamēr vedīs uz me�u, viņ� vēl ņems un aiz�bēgs, � Garais neapmierināti norūca. � �itie boļ�e�viku puikas�

Pa to laiku Arvīds Zars beidza pīpot, plīts kurtuvē iesvieda izsmēķi, piecēlās, nostājās man iepretim un ilgi, cie�i un draudīgi raudzījās acīs.

Smadzenēs atkal sāka lēkāt spilgts dzirksteļu spiets, sajutu, ka viss ķermenis kļūst nepanesami karsts, ne�izturami gribas uz ateju, bet kājas ir aukstas un nekus�tīgas.

����������� Viņ� nekur nebegs, � Arvīds Zars salti un pār�liecino�i pateica. � Tu ta�u nekur nebēgsi, vai ne?

Parunāt nespēju. Es tikai piekrīto�i pamāju ar galvu.

Tad Arvīds pagriezās pret Garo.

���� Pēter! Liec nazi mierā!

Pēteris negribīgi nazi uzsvieda uz galda.

���� Malvīn! � Arvīds Zars skaļi sauca.

Tūlīt noskrapstēja atslēga, atvērās durvis, un vir�tuvē atgriezās Malvīne. Viņa jau bija saģērbusies siltāk, mugurā uzvilkusi vatnieku, bet ap galvu apsē�jusi biezāku lakatu.

Viņa ātri noskatīja telpu un, man �ķita, atviegloti uzelpoja, ka pa �o laiku nekas tāds briesmīgs tomēr nav noticis./

����������� Malvīn! � Arvīds Zars viņai pavēlēja. � Iedod tam puikam kaut ko ieēst!

Malvīne piegāja pie skapja, izņēma �ķīvi ar skaisti apgleznotu rozā maliņu, to pielēja pilnu ar zirņu zupu, nogrieza vēl krietnu maizes �ķēli un piestūma mani pie galda._

���� Ed, � viņa klusi teica.

Es pat nepakustējos.

���� Ed! � Arvīds Zars pavēlēja.

Es lēni apsēdos pie galda, paņēmu karoti un negri�bīgi sāku strēbt. Asi, ne�ēlīgi sāpēja pirmīt_saspiestais kakls, un katrs norītais kumoss sagādāja sāpes.

Malvīne saudzīgi vairākas reizes man noglāstīja galvuL

����������� Ed, Ivar, ēd, � viņa klusi sacīja. � Būs vairak spēka.

Pa to laiku Pēteris ar Kārli nesapratnē raudzijas te uz mani, te uz savu pavēlnieku.

����������� Tu viņu gribi palaist? � Kārlis tā kā sabijies Arvīdam pavaicāja. � Tu gribi, lai jau �ovakar pie manis �eit būtu �istrebiteļi�, kamēr tu atkal mierīgi varēsi dzīvot pa me�u?

Arvīds Zars asi pagriezās pret Kārli un viņu nicino�i noskatīja.

����������� Klusu! � viņ� dobji uzkliedza. � Es nekad tai me�ā vēl neesmu varējis mierīgi dzīvot. Man visu laiku ir bijis jācīnās! Bet kas attiecas uz �ito puiku� Nebaidies! Viņ� nekad nevienam nepateiks, ka pie tevis redzējis �Pelēko� un �Rudo�.

Arvīds Zars nostājās man aiz muguras, ilgi klusē�dams stāvēja, tad negaidīti abas plaukstas uzlika uz maniem pleciem. Atkal lipīgi, spalvaini pirksti pieskā�rās kaklam�

���� Nepateiksi, vai ne?

����������� Nē, � es tikko sadzirdami no�ukstēju. � Es nevienam neko neteik�u.

����������� Tā nu ir, kā ir, � Pēteris tomēr �aubījās un kā uzburts skatījās uz lielo virtuves nazi. � Ja mēs viņu tomēr atlaidīsim, viņ� ta�u tūlīt var pateikt savai mātei, bet Viklandiete savukārt� Tā jau nu neklusēs!

Virtuvē vēlreiz iestājās ilgs, diezgan baismīgs klu�sums, un man pat �ķita, ka turpmāko notikumu gai�dās laukā apklusis vēj� un pārstājis līt.

Arvīds Zars mani spēji sakratīja.

���� Kādēļ tu nāci pēc zirga? � viņ� pajautāja.

����������� Rita� � es ar grūtībām sāku skaidrot. � Mana māsa Rita ir smagi saslimusi� Feld�era nav. Pēc vakardienas uzbrukuma� ciema padomē telefona arī vairs nav� Tādēļ mamma man lika � Mēs Ritu pa�i gribam aizvest uz slimnīcu.

����������� Tas ir gandrīz vai blakus �ekai� � Kārlis nobi�jies sacīja.

Arvīds Zars skaļi iesmējās.

����������� Tu nu gan, Kārli, esi �vaks pulveris! Man nemaz nebūs �ēl, ja tevi tie bra�ie zaldātiņi arī kādreiz pa�ņems pie pakaļas!

����������� Tevi arī! � Kārlis nikni norūca un atkal vērīgi pieplaka pie loga.

����������� Nu nē! � Arvīds Zars atteica un pavicināja saliektu labo roku. � Sito viņi dabūs! Mani viņiem neredzēt kā<' savas ausis!

���������� Tie amerikāņi arī varēja būt �iverīgāki, � sa�cīja Pēteris un tāpat paskatījās laukā pa logu. � Ci�tādi mums visiem agrāk vai vēlāk�

����������� Mieru! � Arvīds Zars skarbi uzsauca. � Lai es nekad to vairs nedzirdētu! Mums jātic� Mums nesa�tricināmi jātic!

����������� Zini, Rudais, man jau tas sāk apnikt, � Pēteris sacīja un laiski nospļāvās. � Gatavojamies atbrīvot Latviju, bet tik ilgi ņemamies ar vienu �murguli� Mums ta�u ir svēts likums� Tu pats to kādreiz izstrādāji, un vienmēr to esam arī noteikti realizēju�i. Tu pats labi zini � ja gribam kaut vienu dieniņu uz �īs pasaulītes padzīvot ilgāk, tad nevienu, kas mūs ir redzējis� nedrīkstam atstāt dzīvu! Ja mēs �o likumu pārkāpsim vienreiz, tad to mēs kaut kad pārkāpsim arī otrreiz, tad tre�o reizi� Un tad agrāk vai vēlāk mēs tiksim nodoti, mums nāks uz pēdām. Mēs visi ar pa�celtām rokām stāvēsim pie sienas.

Vīri da�us brī�us domīgi klusēja.

Ne�ēlīgi skaļi tik�ķēja pulkstenis.

Laiks gāja. Laiks vēl ritēja. Es to dzirdēju un tātad vēl dzīvoju.

Arvīda Zara pirksti kā aukstas glodenes atkal taus�tīja manu kaklu. Kļuva necie�ami karsti un strauji sametās slikta dū�a.

����������� Tu ta�u mīli savu slimo māsu, vai ne? � Arvīds Zars negaidīti uzprasīja.

���� Jā, � es klusi apstiprināju.

���� Un ļoti mīli arī savu mammu, vai ne?

��� Jā.

���� Tādā gadījumā tu savai mammai esi labs dēls, �

Arvīds Zars mazliet neparastā balsī sacīja. � _Arī es mīlu savu māti un Pēteris mīl, lai gan viņa māte jau sen atrodas kaut kur tālajā Sibīrijā �

���� Liecieties nu mierā! � Malvīne pikti iesaucās un mēģināja nostāties starp mani un Arvīdu. � Ko tas puika saprot no tādām lietām!

Arvīds Zars spēcīgi pagrūda Malvīni sāņus un pa�vērsās pret Kārli:

���� A�i iejūdz zirgu!

Kārlis labu laiciņu nesapra�anā skatījās te uz Ar�vīdu, te uz mani.

����� Iejūgt zirgu? � viņ� pārjautāja. � Bet kam? Tev, vai? �

���� Viņam! � Arvīds Zars uzkliedza un ar roku pa�rādīja uz mani. � Tu pats viņa māsu aizvedīsi uz slimnīcu! Pats! Tikai veiklāk, Kārli, veiklāk!

Kārlis neko vairs nejautāja, bet ātri izgāja pa dur�vīm. Viņam nekavējoties sekoja arī Malvīne.

Bet Pēteris vēlreiz rokā satvēra masīvo virtuves nazi un kā rotaļādamies to svaidīja no plaukstas plauk�stā.

���� Tu patie�ām tici, ka viņ� neko neizpļāpās? � Pē�teris izsmējīgi uzprasīja. � Bet, Arvīd, veco zēn, ja mēs pazaudēsim �o mūsu pēdējo patvēruma vietu� Tu pats zini, kas tad mūs sagaida ziemā.

Arvīds Zars apsēdās, aizsmēķēja un kaut kā sa�vādi � te it kā silti, te auksti paskatījās uz savu draugu un mani.

���� Esi mierīgs, Garais, � viņ� beidzot sacīja. � Pro�tams, puika klusēs. Jo viņ� ta�u ļoti mīl savu māti un māsu un rādās tīri saprātīgs. Viņ� klusēs. Viņ� ta�u negrib, ka pats tiek nogalināts, ka tiek nogalināta viņa slimā māsa un ka �ausmīgās mokās būs jāmirst mā�tei� Tu ta�u to negribi, vai ne?

Virtuvē iestājās kārtējais klusums. Varēja dzirdēt vienīgi satrauktu cilvēku elpo�anu. Varēja vienīgi dzirdēt, kā sīki zobratiņi metāla kastē, neviena netrau�cēti, atskalda sīkus jo sīkus laika pilienus.

Un piliens tava deguna galā.

Tu aiz bailēm un �ausmām atkal esi sācis raudāt.

Tu vēl nekad līdz �im neesi izjutis tik bezgalīgu nevarību. Bezspēcību. Nomāktību.

����� Tu ta�u to negribi, vai ne? � mani vēlreiz iz�traucēja Arvīda Zara dobjā balss.

����� Nē! � es iesaucos un pielēcu kājās. � Es ne�gribu, ka jūs� Negribu, ka manu māti un māsu� negribu!

���� Neļaujies sevi ie�ēlināt! � Pēteris sauca. � Ta�gad viņ� tev var apsolīt visu, ko vien vēlies!

���� Tu, Garais, proti vienīgi nogalināt, � Arvīds Zars mazliet pārmeto�i sacīja, � bet da�reiz mums kāds ir arī jāpa�ēlo! Jā-pa-�ē-lo! Lai dzīvo ar savām bailēm! Lai trīc un dreb! Jo tikai uz bailēm, Pēter, vie�nīgi uz ļau�u bailēm mēs vēl kādu laiciņu varam no�turēties �

Atvērās ieejas durvis, un virtuvē sakarsis atgriezās Kārlis Kagainis.

���� Kārtībā! � viņ� paziņoja. � Zirgs iejūgts!

����� Tad laidiet! � Arvīds Zars pavēlēja. � Un labi �igli!

Es izskrēju laukā, vēj� tomēr nebija rimis un lietus nebija pārstājis līt, tie�i otrādi � tas lija vēl spēcīgāk un vēj� auroja stiprāk, ta�u es jutos neizsakāmi lai�mīgs. Es pagriezu seju pret debesīm un dziļi, dziļi ieel�poju svaigo gaisu, es ar vislielāko patiku sevī uzsūcu visas �īs trakās vēja brāzmas, �o rudens vakaru un dzīvību, kas manī pulsēja un pagaidām vēl nebija iznīcināta.

Kārlis trieca zirgu no visa spēka, ka dubļi vien �ķīda.

Es vairs neatceros, cik ilgs laiks pagāja, bet, kad piebraucām pie mūsu mājas, visa apkārtne jau bija satumsusi.

Mēs abi ar Kārli ātri iesteidzāmies istabā, un es uzreiz priecīgi iesaucos:

���� Mamm! Beidzot es dabūju! Kārļonkulis mums palīdzēs Ritu aizvest!

No istabas krēslas lēnām mums pretim iznira mātes salīku�ais augums, viņa kaut kā lēni un savādi aiz�dedza petrolejas lampu, apskāva manu galvu, to cie�i pieglauda klāt savam augumam un klusi pateica:

���� Musu Rita ir mirusi.

Lēnām, ļoti lēnām pagāja apmēram divas nedēļas. �ķita, ka arī laiks ir noguris vai smagi ievainots. Tas vilkās tik vienmuļi un negribīgi kā pagalam nodzīts zirgs.

Rita jau bija apglabāta mūsu ciemata kapsētā, kad atnāca balta, silta ziema. Vecāki cilvēki runāja, ka �ī ziema tāda arī palik�ot līdz pavasarim � bez stipriem aukstumiem, vētrām un lieliem sniegiem.

Tajā pēcpusdienā, pārnākot no skolas, es pie majas durvīm atradu piespraustu avīzes strēmeli, uz kuras malas ātriem un neveikliem burtiem ar ķīmisko zīmuli bija uzrakstīts:

�Atceries, _

jūsu dzīvības karājas mana pirkstā galā! Kapsētā vēl vietu daudz!�

Mātes nebija mājās.

Es zīmīti ar drebo�iem pirkstiem saņurcīju un iemetu plīts kurtuvē. Pēc tam apsēdos uz mazā ķeblī�a un domāju par to, ka būtu neizsakāmi jauki, ja �os drau�dus varētu likvidēt tikpat vienkār�i un ātri kā pa�u draudu vēstuli. Bet var būt, ka arī var? Varbūt tomēr vajag aiziet un pateikt, ka pie Ragaiņiem slēpjas ban�dīti? Varbūt vajag pateikt, ka Ragainis pats ir bandīts un viņ� noteikti var uzrādīt me�ā to vietu, kur atro�das pārējo ziemas miteklis?

Es pateik�u, bet ja viņus tomēr nenotver?

Es pateik�u, bet ja nu Arvīds Zars tomēr izsprūk un jau nākamajā naktī� atnāk �urp un manu acu priek�ā ar saviem strupajiem un ļoti stiprajiem pirkstiem no�ņaudz māti un pēc tam no�ņaudz arī mani?

Jeb māti no�auj? Jeb viņu �ai mājā sadedzina dzīvu. Jeb aizved uz me�u un pakar kokā. Jeb dzīvu aprok zemē. Jeb Dūņezerā noslīcina. Jeb nosit ar mietiem. Jeb noindē. Jeb nosmacē. Jeb izdur acis, lai viņa ne�kad vairs neredzētu savu vienīgo dēlu. Jeb sagraiza un nodur ar na�iem. Jeb nomētā ar akmeņiem. Jeb pamet zem automa�īnas riteņiem. Jeb ziemas salā aplej ar ūdeni un iesaldē ledū. Jeb vienkār�i tāpat nosit ar dūrēm.

Man neviena cita �ai pasaulē vairs nav.

Vienīgi māte.

Un man vajadzētu censties viņu pēc iespējas dro�āk pasargāt no jebkurām briesmām, nevis apzinīgi grūst viņu nelaimē vai nāvē.

Ja gribu būt labs dēls.

Bez tam� vai man, deviņgadīgam puikam, ir jāķer apbruņoti cilvēki? Vai tas ir mans uzdevums? Mans pienākums?

Es nolēmu neriskēt. Es nolēmu, ka manai mātei ir jāpaliek dzīvai. Un man pa�am jāpaliek dzīvam.

Ritas nāve mani satrieca. Tā manī toreiz kaut ko kapitāli izmainīja. Pārveidoja. Tāpat kā vēlāk mani kaut ko stipri izmainīja Valdas nāve.

Es jau tre�o reizi savā īsajā dzīvītē tā tuvu, tuvu redzēju, cik viegli izgaist cilvēka dzīvība. Es jau biju redzējis, kā cilvēki mirst, lodes ķerti, tagad redzēju, kā mirst arī mazs un absolūti nevainīgs cilvēkbērns.

Mana māsa Rita.

Kādēļ jāmirst vēl manai mātei?

Es sēdēju lielajā istabā pie loga un, kā parasti pēc�pusdienās, gatavoju skolas stundas. Māte bija aizgā�jusi uz kūti.

Tad satrūkos un atrāvos no grāmatām, jo kaut kur tālu atskanēja vairāki �āvieni. Ierējās suņi.

Paskatījos laukā pa logu. Siltais dienvidvēj� jau bija paspējis izkausēt uzkritu�o sniegu, un tagad zeme, ķā rudenī, stāvēja melna un slapja.

Atkal atskanēja vairāki atsevi�ķi �āvieni, un tiem nekavējoties atbildēja garas automātu kārtas.

Tagad jau �āva tik tuvu, ka �ķita � kauja notiek mūsu mājas pagalmā. Spēji atrāvos no loga un jau gribēju skriet pie mātes, kad pēk�ņi ar lielu troksni atsprāga ieejas durvis un pie manis istabā iedrāzās kāds pagalam aizelsies krievu virsnieks un divi kara�vīri. Viņi rokās turēja �autenes, bet virsniekam bija automāts.

Ienācēji da�us mirkļus vērīgi noskatīja istabu un mani, tad virsnieks pamāja ar roku. Viens no kareiv�jiem piegāja pie skapja, to atvēra un pārmeklēja. Pēc tam vēl paskatījās pagultē un zem galda.

���� Tu mājās esi viens? � virsnieks bargi uzprasīja.

���� Jā, � es klusi atbildēju.

���� Kur māte?

���� Apkopj lopus.

���� Tātad tu neesi viens. Ko mānies?

���� �eit esmu viens.

���� Kur ir tēvs?

���� Man nav tēva.

���� Kā � nav?

���� Nav � un viss.

���� Nav vispār vai miris?

Pusmū�a kareivis beidza pārmeklēt istabu, tad pa�vērsās pret mani.

���� Varbūt tavs tēvs ir me�ā, ko? � viņ� ļauni pa�jautāja.

���� Nē. � Es pakratīju galvu. � Mamma domā, ka tēvu no�āvu�i vācie�i.

���� A� � virsnieks it kā saproto�i novilka un no �ineļa kabatas izņēma gai�u portsigāru un aizsmēķēja papirosu. Viņ� izskatījās ļoti noguris. Otrs kareivis laikam pārmeklēja priek�namu un virtuvi, jo varēja dzirdēt, kā tiek kaut kas bīdīts un stumts un apgāzts spainis un krēsls.

���� Vai tu pirmīt �eit kaut kur nemanīji sve�us cil�vēkus? � virsnieks, uz mani neatlaidīgi skatoties, pain�teresējās.

���� Nē. Neviens �eit nav nācis.

���� Tu nezini, kurās mājās bandīti varētu slēpties?

���� Nē� � es apmulsis lēni novilku.

���� Svolo�i, � virsnieks nez kādēļ drūmi noteica un, it kā pa jaunu sadusmojies, asi nosvieda līdz galam neizsmēķēto papirosu uz grīdas un gāja prom. Tad gurdi apstājās un atkal paskatījās uz mani.

���� Ja gadījumā redzi kādus sve�us, � virsnieks ātri sacīja, � it sevi�ķi vienu tādu ar sarkaniem ma�tiem un divām rētām sejā� Tad, cik vien ātri varē�dams, aizskrej līdz �Sīpoliņu� mājām un pasaki. Viņi tur zinās, ko darīt tālāk. Labi?

Es apstiprino�i pamāju, un virsnieks ar saviem kara�vīriem aizgāja. Bet es jutu, ka mani nez kādēļ arvien vairāk un vairāk pārņem kaut kāds dīvains, kaut kāds vēl nekad nepiedzīvots satraukums. Kļuva auksti. Sāka drebēt rokas un kājas, bet piere nosvīda ar vēsiem baiļu sviedriem. �ķita, ka galvā kaut kas sāk vārīties, sprāgt un degt, un man kļuva tik slikti, ka es steidzīgi ierāpos gultā, iespiedos kaktā un apsedzos ar segu. Bet tas nelīdzēja. Aukstums stindzināja rokas un sirdi, un mani visu pārņēma sāpīgi stinguma krampji.

Sarāvos �okurā un tik tikko varēju paelpot. Mēģi�nāju kliegt, ta�u balss kaut kur pazuda, un es tikai vairākas reizes klusi nogārdzos. Raudāju, bet arī asa�ras kaut kur bija pazudu�as.

Pagāja īss laika sprīdis, un tad pēk�ņi es pats kaut kur pazudu. Pazudu murgos un dīvaini sa�ķeltā laikā.

Redzu, kā istabā ienāk māte un steidzas pie manis, bet viņai abās pusēs negaidīti nostājas Arvīds Zars un Garais, un Kārlis Kagainis, un visi vienā balsī man prasa, kādēļ tu mūs nodevi? Kādēļ tu pateici? Bet es viņiem nepārtraukti saku � ap�ēlojieties! Es nevienam neko neesmu teicis! Neesmu! Jo man ir bail� man ir bail par savas mātes dzīvību� tā ta�u ir mana māte, mīļie, labie onkulī�i, tā ta�u ir mana vienīgā� jel saprotiet, jel pa�ēlojiet� Es jūs ļoti lūdzu� Ta�u ienācēji neklausās, tie atkal bargi paziņo, ka es tomēr par viņu atra�anās vietu esmu pateicis �ekistiem, tādēļ tagad tikai sods, sods, sods, sods tev un tavai mātei, un viņi visi sāk ātri �aut, viņi �auj ilgi un ļoti skaļi, �āvieni plīst manā galvā un krūtīs, un māte iekrīt pie manis gultā, un viņa vairs nevar paelpot, viņai pa muti un acīm plūst sarkanas asinis, tās mani smacē nost�

Es ar lielām grūtībām atjēdzos, izlīdu no gultas, atradu durvis un izstreipuļoju laukā. Pūta spēcīgs dien�vidu vēj�, un atkal no debesīm kopā ar sniegu krita lietus lāses, bet man nemaz nesala, tie�i otrādi � ar katru mirkli kļuva arvien karstāk, un asinis kā ar uguni dedzināja seju un kaklu, un es pieskrēju pie akas, tur kaut kur dziļi lejā spīguļoja auksts ūdens, un es uzreiz aptvēru, es sapratu, ka tur ir glābiņ�! Tur ir mans vienīgais glābiņ�!

Sajā aukstajā akas ūdenī.

Es vēl paspēju ieraudzīt, kā no kūts ar diviem spai�ņiem rokās iznāca mana māte Emma Viklande, un es vēl dzirdēju, kā viņa �ausmās iekliedzās, kā nometa slaucenes un ātri skrēja pie manis, bet bija jau par vēlu, es pārvēlos akas malai un ilgi, ilgi kaut kur lidoju tumsā�

Pēc tam es vairs neatcerējos neko.

Ivars Viklands uzmanīgi apstādināja melno dienesta volgu ērti iekārtotajā stāvvietā netālu no dzelzceļa, izslēdza motoru un paskatījās uz saviem ceļa biedriem. Viņam blakus sēdēja nesen par ministra vietnieku nozīmētais Boriss Andrejevi�s Kulakovs, bet aizmugurē atradās viņa pa�a vietnieks Ojārs Veldre un veca, vienkār�i tērpusies sieviete.

So sievieti sauca Milda Liepiņa.

���� Klāt esam, � Ivars klusi sacīja un izkāpa no ma�īnas. Tūlīt izkāpa arī pārējie.

Turpat gandrīz vai rokas attālumā tikko dzirdami klusā rudens vējiņā �alca ne visai biezs me�s.

�eit kokiem vajadzētu augt kā Amazones d�ungļos, Ivars nodomāja un veda savus pavadoņus uz priek�u. Tik bagāta,, tik trekna zeme�

Retajā priedulājā dziedāja putni un kā neprātīgi smar�oja iesārti vir�i.

Tad acu priek�ā kaut kā cēli un majestātiski parā�dījās augsta, ieslīpa un diezgan drūma akmens siena.

�Aiz �iem vārtiem vaid zeme.�

���� Nu, lūk, te jau arī ir tā bijusī Salaspils no�metne, � Ivars klusi sacīja Kulakovam. Tas saproto�i pamāja ar galvu.

Pirms pelēkā mūra Milda Liepiņa apstājās, dziļi nolieca galvu un, kaut ko pie sevis bubinādama, trīs reizes pārmeta krustu.

Ari pārējie aiz cieņas uz brīdi apstājās, tad devās tālāk.

Lai gan Ivars Viklands �eit nebija pirmo reizi, ta�gad viņu tomēr apņēma mazliet baiga sajūta. Jo �oreiz viņ� jau skaidri zināja, ka ir ieradies ne tikai simt�tūksto� viņam pilnīgi sve�u un nepazīstamu cilvēku, bet arī sava tēva nāves vietā. Tādēļ viņam arī Mātes tēls �ķita daudz tuvāks un siltāks. Un Nesalauztais iedvesa nesalīdzināmi lielāku apbrīnu un godbijību nekā līdz �im.

Metronoms dziļi un vienmērīgi sita savu satrauco�o mū�ības takti. Savu akmens pulsu. Savu elektronisko sāpju ritmu. Visu �eit bojā aizgāju�o dzīvības kamolu. Un arī mana tēva sen miru�o sirdi�

Sirmā sieviete neraudāja, ta�u no viņas acīm tomēr izrita da�as asaru lāses un lēni noripoja pa krunkai�najiem vaigiem.

Uz biezajām dzelzbetona plāksnēm dobji skanēja dzīvu cilvēku soļi. Milda Liepiņa visus aizveda lau�kuma otrajā pusē, kur biju�ajā soda vietā tagad atra�dās melns akmens postaments.

Visi atkal vairākus brī�us klusēja.

���� �ai vietā, Ivar, mira jūsu tēvs, � Milda Liepiņa mazliet aizlauztā balsī sacīja un mēģināja ielīst dziļāk

savā plānajā un sen jau no modes izgāju�ajā rudens mētelī. � Tas bija 1944. gada vasarā, bet ne mēnesi, ne datumu es vairs neatceros. Atceros vienīgi to, ka todien �ausmīgi lija lietus un mums visiem �eit lau�kumā bija ilgi jāstāv. Laikam gaidīja atbraucam kādu augstāku priek�nieku.

Ivars norija siekalas, un viņu atkal pārņēma nepa- � tīkama sajūta. Bet tai pa�ā laikā viņ� sajuta arī zināmu atvieglojumu, jo tagad vismaz bija skaidrs, kur un kā tēvs pavadījis savus pēdējos gadus un savas dzīves pēdējos mirkļus.

���� Ko tēvs tādu bija izdarījis? � Ivars klusi pajau�tāja. � Par ko viņu sodīja?

���� To es arī vairs neatceros, � biju�ā Salaspils nometnes ieslodzītā Milda Liepiņa grūtsirdīgi sacīja. � Nezinu. Bet jūsu tēvu es iepazinu tad, kad mēs sākām glābt tos pirmos bez vecākiem paliku�os balt�krievu bērnus. Edgars Viklands, katru dienu riskējot ar dzīvību, kopā ar Juri Vid�i �iem bērniem no vācu apsardzes virtuves kaut kādā neticamā veidā tomēr pamanījās sadabūt pienu. Da�reiz kādu krūzīti, citreiz tikai da�us malkus. Bet jūs jau varat iedomāties, ko tas �iem bērniem nozīmēja�

���� Kā tēvs izturējās� savā pēdējā brīdī?

Milda Liepiņa ilgi klusēja, paskatīdamās te debesīs, te uz zemi, tad skumji pasmaidīja.

���� Mierīgi, Ivar. Seit parasti cilvēki mira� mierīgi.

Pēc kāda laika viņi visi atkal �ķērsoja augsto akmens

sienu, aiz muguras palika klusi vaido�ā zeme un vieta, kur kādreiz bija atradu�ās karātavas un bērnu baraka ar mazo cilvēciņu gaisā sastingu�ajiem kliedzieniem, un dzīvības vērtībā maza, maza krūzīte ar da�iem piena malkiem, un klusie metronoma sitieni, �is sa�trauco�ais mū�ības zvans, �is visu simttūksto� bojā aizgāju�o pēk�ņi atdzimu�ais dzīvības ritms�

Ivars Viklands, Boriss Kulakovs, Ojārs Veldre un Milda Liepiņa iesēdās automa�īnā un atkal da�us brī��us klusēja.

���� Vai es jums varu ar kaut ko palīdzēt? � Ivars, pagriezies pret Mildu Liepiņu, pajautāja.

Vecā sieviete skumji pakratīja galvu.

���� Paldies, Ivar, � viņa tikko dzirdami teica. � Man

neko nevajag. Dzīvoklis man ir, pensija arī, meita un . mazmeita�

���� Varbūt kādu labu ārstu?

���� Neviens ārsts man vairs nevar palīdzēt. Paldies.

���� Paldies jums.

Ivars Viklands sēdēja tresta pārvaldnieka Jāzepa Pavlovska pla�ajā darba kabinetā un uzmanīgi vēroja pārējos ra�o�anas sanāksmes dalībniekus. Jāzeps viņā neizraisīja nekādas sevi�ķas simpātijas, jo bija vecs, tukls, slimīga izskata cilvēks, kas pa�laik gurdeni aiz�smaku�ā balsi vadīja steidzīgi sasaukto sapulci, kur vajadzēja iz�ķirties da�u būvobjektu un to vadītāju likteņiem.

Sen jau tev vajadzēja aiziet pensijā, Ivars, skatoties uz vecīgo priek�nieku, domāja. Vecs kraķis, ta�u pie vado�ā krēsla turas kā slīcējs pie salmiņa. Bet nu jau nekas. Vēl tikai mēnesis � un tad beidzot atskanēs ilgi gaidītās fanfaras. Tevi svinīgi izvadīs pelnītā at�pūtā, daudzi pēdējo reizi pateiks li�ķīgus vārdus, vel�tīs mākslotus smaidus un uzmundrinājumus, izteiks viltotu no�ēlu, lai beigu beigās tomēr atviegloti uzel�potu. Jāzeps Antonovi�s Pavlovskis būs aizgājis pen�sijā! Un viņa vietā tad nāk�u� es. Jā! Esmu pirmais kandidāts! Tādēļ arī �odien, kā parasti, vajadzētu pa�spīdēt ar savu principialitāti, noteiktību un enerģiju. Jo vairāk tādēļ, ka pārvaldes priek�nieks Oto Kunseps patie�ām strādā slikti un bez citiem tresta vado�ajiem darbiniekiem �ai sanāksmē piedalās vēl ministra viet�nieks Boriss Kulakovs. Viņ� mani ieredz un ciena. Viņ� vienmēr pret mani izrāda sevi�ķi siltas simpātijas. Kad vajadzēs, viņ� mani noteikti aizstāvēs. Tas ir ļoti svarīgi. Bet Oto Kunsepu vajadzēs padzīt. 2ēl, ta�u tā strādāt ari nevar. Atis Sēlis bija pavisam cits vīrs. Atim pārvaldē valdīja vismaz kaut cik pieņemama disciplīna un varēja just strādājo�o pienākuma apziņu. Bet kā tad pa�laik ir ar Ati pa�u? Kauns atzīties, ta�u es nemaz tā īsti nezinu. Esmu visu laiku līdz kaklam ieracies darbā un neko citu neredzu. Bet redzēt tomēr vajadzētu. Dzirdēju, ka Ati toreiz pēc tā nelaimes gadījuma pie sevis pieņēmusi kāda attāla radiniece,

bet tā pa�laik arī pati esot slima vai pat mirusi� Nudien nezinu � Tad Atis it kā atkal aizvests uz Ķe- meriem. Vai varbūt uz slimnīcu?

Ivars Viklands noliecās un biezajā piezīmju blokā steidzīgi ierakstīja: �Atis Sēlis. Uzdot Ojāram noskaid�rot. Vēlāk aiziet.�

Pēc tam Ivars labu laiciņu zem tikko uzrakstītā teksta zīmēja da�ādus rombus un kvadrātus, līdz gan�drīz neapzinīgi vēlreiz uzzīmējās burti, un burti negai�dīti izveidoja vārdu Mu-dī-te. Viņ� turpināja automā�tiski rakstīt � Mudīte, Mudīte, Mudīte, kamēr skaidri saprata, ka Mudīti atkal vēlas redzēt.

Pa to laiku pirmais sanāksmes darba kārtības punkts bija izrunāts un tresta pārvaldnieks Jāzeps Pavlovskis pārgāja pie nākamā jautājuma. Viņ� pagriezās pret pārvaldes priek�nieku Oto Kunsepu. Tas bija liela auguma, neveikls, mazliet salīcis piecdesmit gadus vecs vīrietis, kur� visā trestā tika �slavēts� kā liels skandālists un atpalicējs, lai gan patiesībā bija kār- tīgs, godīgs, savu darbu zino�s vadītājs.

���� Oto Kunsep, � tresta pārvaldnieks gandrīz lūdzo�i ierunājās, � es ļoti gribētu dzirdēt� aplie�cinājumu tam, ka jūsu vadītā pārvalde tomēr spēs nodot deviņdesmit devīto viduskolu� nu, teiksim, līdz div�desmit sestajam augustam.

Oto Kunseps piecēlās kājās, starp saviem strupajiem pirkstiem nervozi burzīja cigareti, vairākkārt vi�siem klāteso�ajiem pārlaizdams diezgan nevērīgu skatienu, līdz to apstādināja pie Jāzepa Antonovi�a.

���� Nē, Pavlovski, � Oto Kunseps noteiktā balsī atbildēja. � Sādu solījumu es diem�ēl jums nevaru dot. Pa�reizējā situācijā �is termiņ� ir absolūti nereāls.

Pavlovskis neapmierināts paskatījās te uz Oto, te uz priek�ā nolikto kalendāru, to vēlreiz pār�ķirstīja, tad nepatikā sarāva biezās uzacis.

���� Kāds tad, pēc jūsu domām, būtu reālais ter�miņ�? � viņ� stipri izbrīnījies pajautāja.

��� Tie�i pēc gada! � Oto Kunseps negaidīti iz�āva.

Viens otrs iesmējās, da�i novaidējās, bet pārējie uz

pārvaldes priek�nieku raudzījās gandrīz vai kā uz prātā juku�o.

���� Kad� jūs teicāt?

���� Es teicu, ka to skolu pasūtītājam, visām pieņem��anas komisijām ar visaugstāko vērtējumu pasnieg�u

kā konfekti uz paplātes, bet� tikai pēc gada, � Oto Kunseps mazliet ironiski teica. � Tas ir nākamā gada divdesmit sestajā augustā. Bet tad ar garantiju!

Visi no pārsteiguma labu laiciņu klusēja. Ivars pa�griezās pret,Pavlovski.

��� Man �ķiet, viņ� par mums ņirgājas.

���� Nebūt ne, � Kunseps mierīgi sacīja un beidzot aizsmēķēja saburzīto cigareti. � Es visā nopietnībā.

���� Tad nopietni ari atbildiet! � Pavlovskis negai�dīti uzkliedza. � Kas jūs traucē izpildīt uzņemtās saistības?

Kunseps atkal visiem klāteso�ajiem pārlaida it kā nedaudz izbrīnītu skatienu, tad ierunājās skaidrā, ļoti noteiktā balsī.

���� Es personiski nekādas speciālas saistības neesmu uzņēmies. Tie�i otrādi. Jums ta�u vēl vajadzētu atce�rēties � Kad mani Sēļa vietā iecēlāt par pārvaldes priek�nieku, es kategoriski atteicos ievērot agrāk pieņemtās saistības, jo pie tā stipri zemā darba orga�nizācijas un disciplīnas līmeņa, kāds �ai pārvaldē pa�stāvēja un zināmā mērā pastāv vēl tagad, kā arī nepilnīgās apgādes dēļ uzņemties paaugstinātas sais�tības var tikai ļoti bezatbildīgi cilvēki! Jā, jā, nemaz tā uz mani neskatieties! Es to nebaidos atkārtot vēl�reiz � tā bija pilnīga bezatbildība! Jūs mani pazīstat jau pietiekami ilgi un pietiekami labi. Tādēļ visi zināt, ka es vienmēr esmu bijis pret �iem nenormālajiem, paātrinātajiem celtniecības tempiem!

���� Bet vai jūs zināt, Kunsep, ka mūsu valstī un it sevi�ķi mūsu republikā �ie celtniecības tempi, salīdzi�not ar pārējām valstīm un republikām, jau tā ir visai zemi? � Boriss Kulakovs klusi pajautāja un stingri ieskatījās Kunsepa sejā.

Kunseps mirkli padomāja, tad enerģiski atmeta ar roku.

���� Es ta�u nerunāju par to! Es runāju� Tā mēs vairs nedrīkstam strādāt! Nedrīkstam! Tas ir kaut kāds absurds! Runāt, apsolīt, visai republikai izbazūnēt un apņemties gadu pirms termiņa nodot ekspluatācijā tik lielu un nozīmīgu objektu, ja jau iepriek� visiem bija skaidrs, ka tas ir ne-nor-mā-li!

���� Nenormāli ir uzņemties paaugstinātas saistības? � Ivars Viklands indīgi pavaicāja.

����� �ai gadījumā � jā, tresta galveno in�enieri, � Oto Kunseps dro�i atbildēja. � Un varbūt pat vis�pār �

���� Biedri Pavlovski, � Ivars stingrā balsī vērsās pie tresta pārvaldnieka. � Domāju, ka pie viena mums nekavējoties būtu jāizlemj jautājums arī par septītās pārvaldes priek�nieka Oto Kunsepa atbilstību viņa ieņemamajam amatam�

Jāzeps Pavlovskis pa�ūpoja galvu un pārmeto�i paskatījās uz savu enerģisko galveno in�enieri.

���� Ivar, apdomā, ko saki!

���� Tādi cilvēki nedrīkst vadīt pārvaldi! � Ivars Viklands asi skaļā balsī sacīja un uzsita ar dūri pa spilgti pulētā galda virsmu. � Tādi vispār neko ne�drīkst vadīt! Ja viņ� var mierīgi spļaut virsū sava kolektīva, visa mūsu tresta centieniem jebkuru celtnie�cības objektu par katru cenu nodot pirms termiņa� Lai viņ� iet strādāt par krāsotāju!

Kunseps rūgti iesmējās, apsēdās un atkal, manāmi nervozēdams, aizsmēķēja jaunu cigareti.

���� Aizie�u arī, nebēdā! � viņ� mazliet uzspēlēti iesaucās. � Jo es varu strādāt gan par krāsotāju, mūr�nieku, gan betonētāju, bet ko darīsiet jūs, kad jūs kādreiz padzīs no darba? Jūs ta�u protat sēdēt tikai kantoros, da�ādās sanāksmēs un gudri, ļoti gudri un � galvenais � pareizi runāt! Bet es diem�ēl to kaut kā līdz �im vēl neesmu iemācījies.

���� Un ļoti slikti, � Ivars piebilda.

���� Turpini! � Pavlovskis, pavērsies pret Kunsepu, pavēlēja.

���� Es gribu tikai vienu � normāli strādāt! � Oto- Kunseps smagi nopūtās. � Gribu, lai tā strādātu ari viss mūsu tik slavenais trests. Bez jebkāda triecien- tempa! Es gribu strādāt mierīgi, pamatīgi un � galve�nais � normālos objektīvi iespējamos celtniecības termiņos. Tad es to skolu mūsu pilsētai uzbūvē�u tādu, ka tā bez bailēm un remonta nostāvēs vismaz da�us simtus gadu! Bet kas notiek tagad? Tagad tiek ieplā�nots un uzcelts jauns pilsētas mikrorajons, tajā sāk dzīvot desmitiem tūksto�u iedzīvotāju, līdz kāds kaut kur attopas, ka �ai mikrorajonā vēl vajadzīga polik�līnika, universālveikals, kinoteātris un pats par sevi saprotams � ari skola! Gandrīz vai pats galvenais ob�jekts! Un tad uzreiz � davaj! Divos gados lai tā ir

gatava, jo bērniņiem jau jāsāk mācīties! Bet es prasu � kādēļ �ai rajonā celtniecību vispār nevarēja sākt vis�pirms ar skolu? Tad tā jau būtu bijusi gatava pagāj�- gad � bez jebkādas �turmē�anas, bez jaunām saistī�bām, bez brāķa un nepilnībām un bez �ādām, lūk, vētrainām sanāksmēm!

���� Tas viss jau paņaatos ir pareizi, � Boriss Kula�kovs mierīgi sacīja. � Valsts plāna komiteja kaut ko nav izdarījusi līdz galam, ministrija un pilsētas Izpild�komitejas kapitālās celtniecības nodaļa kaut kur ir kļūdījusies, ta�u saprotiet, �odien mums nav laika par to runāt. �odien mums jārunā tikai par reālām, ļoti konkrētām lietām un nav ne mazākās jēgas spriedelēt par to, �kas būtu, ja būtu ��.

Jāzeps Pavlovskis bargi skatījās uz Oto, tad nepa�cietīgi pavaicāja:

���� Tātad tu vari vai nevari nodot objektu līdz div�desmit sestajam augustam?

Oto Kunseps domīgi klusēja.

���� Viņam viss ir! � Ivars Viklands pārmeto�i teica. � Aizsūtīts papildu darbaspēks, tehnika, visi vajadzī�gie materiāli�

���� Kā rit santehniskie darbi? � Pavlovskis lieti�ķi painteresējās.

���� �Santehmonta�� pārvalde darbus mazliet gan aizkavē, � Ivars ātri paskaidroja, � ta�u jau no rīt�dienas viņi man apsolīja uz objektu aizsūtīt vēl pa�pildu brigādi.

���� Viņi Viklandam var apsolīt, ko vien grib! � Oto Kunseps gandrīz vai izmisis iesaucās un atkal pie�lēca kājās. � Jo ar to viņi galvenokārt arī nodarbojas, ta�u es jums neapsolu neko! Neko!

Kunseps strauji atgāja no galda, abas rokas sabāza bik�u kabatās, sāka nemierīgi staigāt pa kabinetu, tad apstājās netālu no lielā rakstāmgalda un noguris pa�skatījās uz visiem sanāksmes dalībniekiem.

���� Ja jūs patie�ām uzlabosiet apgādi, ja patie�ām tiks atsūtīts papildu darbaspēks, ja patie�ām pārējie specializētie dienesti rīkosies saskaņoti un veiks visus savus triecienuzdevumus, tad patie�ām notiks brī�nums � un mēs skolu līdz pirmajam septembrim kaut kā varbūt arī varētu nodot� Lai jau nākamvasar to sāktu kapitāli remontēt�

Visi pasmaidīja un it kā atviegloti uzelpoja.

���� Nu, lieliski, Oto! � Pavlovskis apmierināts pa�māja. � Tā tev vajadzēja runāt jau no pa�a sākuma. Visi tresta spēki būs tavā rīcībā! To es tev apsolu!

���� Kaut nu tā būtu! � Oto Kunseps gurdi sacīja un nodūra galvu.

���� Bet es savukārt apsolu� � Ivars Viklands diez�gan draudīgi teica. � Pabeigsi �o objektu un pēc tam tu atļauj man stipri �aubīties, vai tu vēl būsi �īs pār�valdes priek�nieks! Jo ar tādu attieksmi pret darbu un uzticētajiem uzdevumiem�

Oto Kunseps rūgti iesmējās un bez dusmām paska�tījās uz savu gados jaunāko priek�nieku.

���� Ivar, � viņ� klusi sacīja, � tu vienmēr esi bijis labs runātājs, bet vai tev da�reiz tomēr neie�aujas prātā, ka mums būtu pēdējais laiks sākt arī labi strādāt?

14. nodaļa

Emma Viklande, kā parasti, lēni un sagurusi gāja pa kluso lauku kapsētu. Rudens vētras bija beigu�ās, tās kokus nopurināju�as kailus, tikai �ur tur pie kāda zara novembra aukstajā vējā vēl turējās da�as vientu�ļas un spītīgas lapas.

Kā cilvēki mū�a galā, Emma nodomāja. Atnāk saltās rudens brāzmas, atnāk dzīves novakars � un tad mēs tāpat pie zemes, zemītē� Cits ātrāk, cits vēlāk, ta�u tam izbēgt nevar neviens. Bet daudzi izturas tā, it kā viņi taisītos uz �īs pasaules dzīvot tūksto� gadus. Re, kur guļ lielsaimnieks Arnis Jēkabsons, kas trīsdesmi�tajos gados �ai apkārtnē bija bagātākais vīrs. Arvien klāt pirka zemi un jaunas mājas, vienīgajam piederēja kuļma�īna un traktors, līdz pēdējam izdzina kalpus un sievu, lai tik būtu vairāk naudas, to rau�a un rau�a, līdz kādu nakti pēk�ņi ņēma un nomira ar sirdi. Ko nu tagad darīsi ar to savu bagātību? Kam tev tā bija tik ļoti vajadzīga? Bet te guļ Briedis. Nabaga cilvēciņ�! Visu mū�u staigāja pliks un nabags, gāja kalpot tam pa�am Arnim Jēkabsonam, bet, kad padomju vara Briedim pie�ķīra desmit hektārus zemes, pēk�ņi iedo�mājās sevi jpar lielu un varenu. Es esmu saimnieks, saimnieks! Āksts tu biji, vairāk nekas! Tev pat �ēl bija mums iedot zirgu, ar ko aizvest uz slimnīcu Ritu.

Būtu toreiz iedevis, varbūt man visus �os trīsdesmit se�us gadus nemaz nevajadzētu �eit nākt. Ritiņa būtu palikusi dzīva. Un kur tu pats tagad esi, Briedi? Tālu esi ticis ar savu skopumu, ar savu no�ēloto zirgu? Neviens ta�u tālāk par �o vietu nevar tikt. Augstāk arī ne. Bet, re, kur guj Melenbergs! Kas kādreiz bija par varenu vīru! Bail pat atcerēties. Pēckara gados mūsu pagasta partorgs. Pats drebēja krievu priek�ā, ta�u savā priek�ā savukārt lika drebēt latvie�iem. �Man �eit ir noteik�ana,, man!� Bet kur nu tagad ir tava vara? Nomiri, sev līdzi paņemdams vienīgi apkār�tējo ļau�u nicinājumu. Vairāk neko. Vai tādēļ bija vērts dzīvot?

Emma aizgāja līdz nelielai kapa vietai, kas no citām bija atdalīta ar vidēji augstu dzīv�ogu, sagrābstīja nobiru�ās lapas, ar egļu zariem noklāja kapu, lai pa ziemu neizsalst pavasarī iesētā jaunā ko�umzālīte, tad mazliet piekususi apsēdās uz metāla soliņa un ilgi ska�tījās uz pieticīgo marmora plāksni, kas bija nedaudz sa�ķobījusies, it kā arī gribēdama nokrist pie zemes un atpūsties. Uz plāksnes stāvēja rakstīts: �e Dieva mierā dus Rita Viklande dzim. 1941. mir. 1947.

Skat, kā burti sāk izbālot, Emma rūgti nodomāja. Es vairs nespēju paraudāt. Pagāju�i trīsdesmit se�i gadi, bet viss stāv acu priek�ā kā vakar. Dīvaini ar to cil�vēku ir. Tagad esmu palikusi veca un sirma, gandrīz vai bez spēka, trīsdesmit se�i rudeņi kopā ar mani �eit birdināju�i savas dzeltenās lapu asaras, ta�u tās dienas un vakari, tā drausmīgi tum�ā nakts, kad mēs ar Ivaru palikām vieni pie tikko nomiru�ās Ritas ķer- menī�a� Viss it kā būtu noticis �odien. Tik tuvi un nesaprotami tas iekritis sirdī. Tu, meitiņ, neko �ai dzīvē nepaspēji ieraudzīt. Pat savu tēvu neredzēji! Labi, ka Ivars beidzot ir dabūjis zināt patiesību. Ivars atrakstīja, ka tēvs tomēr nomocīts Salaspilī. Tā jau viens otrs runāja, ta�u viens otrs dro�i vien tī�u prātu stāstīja arī pavisam aplamas lietas, it kā Edgars Vik�lands sadarbojies ar vācie�iem un beigās kopā ar tiem pat aizbraucis uz Vāczemi. Tas nāca no ļaunuma, no nesaprotamas patikas mums �iezāģēt�, �iegriezt� vai vienkār�i tāpat �patrīt mēles. Maz mums, Edgar, iznāca kopā būt, ta�u visu to laiku, ko mēs pavadījām kopā, es tomēr atceros ar mazliet sāpīgu laimes izjūtu. Jo to laiku vairs neatgriezt. Ne mūsu iepazī�anos, ne mūsu medus mēnesi, ne mūsu bērnu piedzim�anu, ne tos satraukuma pilnos vakarus un naktis, kad tevi gaidiju pārnākam mājās� Ne arī to prieku, kad tu beidzot pārradies un es redzēju, ka ar tevi pagaidām nekas slikts nav noticis un mēs atkal kādu laiciņu varam būt kopā. Piedod, Edgar, bet redzi, es mūsu Ritiņu nespēju nosargāt. Slimība, apstākļu sagadī�anās un ļau�u vienaldzība, naids un bailes izrādījās daudz stiprākas par manu mīlestību. To es tev nevaru izstās�tīt, kā es toreiz raudāju, kā plēsu sev matus no galvas, cik toreiz biju tuk�a� Kā es daudzus ienīdu un ne�ieredzēju! Bet nu jau viss ir garām. Viss aprimis. Esmu veca un mierīga. Pat neticas, ka kādreiz biju jauna, ka biju skaista, stipra, ka alku mīlēt un strādāt! Tagad gribas tikai sēdēt, kaut ko pa klusam atcerēties un pēc iespējas ātrāk likties gulēt. Ritiņai tagad jau būtu biju�i �etrdesmit divi gadi, viņa būtu izskolojusies, apprecējusies, būtu vairāki bērni, un es būtu vecmā�miņa. Mans dzīves novakars būtu bijis daudz siltāks, daudz skaistāks un pilnvērtīgāks. Es ņemtos ar maza�jiem, māja vienmēr būtu pilna ar troksni, smiekliem un dzīvību, blakus būtu Rita ar savu vīru, bet tagad jau kuru ziemu un rudeni� mājās salstu viena. Ivars izmācījās par in�enieri, tas ir labi, tagad ir diezgan liels priek�nieks pa celtniecības līniju, bet, atklāti sakot, Edgar, man mūsu puika tomēr ne visai patīk. Es nezinu, kas ar viņu ir noticis. Varbūt viņam toreiz kaut kas atgadījās ar galvu, lai gan dumj� viņ� nu nekādā gadījumā nav! Pēc Ritiņas nāves vēl nebija pagājusi nedēļa, kad viņ� it kā saslima, it kā viņam uz brīdi aptum�ojās prāts, un Ivars gandrīz vai manu acu priek�ā nezināma iemesla dēļ pēk�ņi ņēma un ielēca akā� Labi, ka laikus paspējām izvilkt. Pēc tam viņ� pabeidza vidusskolu, aizdrāzās uz Rīgu un pie manis ciemos brauc visai reti. Nesaprotu! Raksta, ka viņam �eit nepatīkot, bet kā var nepatikt māja, kur esi piedzimis? Kur pagājusi tava bērnība un jaunība. Kur vēl aug koks, kura galotnē esi iegriezis savu vardu. Ka var nepatikt dārzs un bi�u drava? Un aka, no kuras esi dzēris? Un ceļ�, pa kuru pie jums nacu es? Un vecā stārķu ligzda kūts galā? Un pļava, kur ar savu mā�eli spēlēji �sunī�us�? Un tā nora, kur gājām svinēt Līgo svētkus? Un upe, kur iemācījies peldēt? Un me�s, kas kara pēdējās dienās bija mūsu glābiņ�? Un tā istaba, kur tu esi stāvējis pie loga un pirmo reizi ieraudzījis pasauli? � � � � � � � � Tā, Edgar, es pēdējos gadus dzīvoju glu�i viena. Es neteik�u, ka dēls mani ir aizmirsis, nē, ta�u arī atcerēties viņ� mani .pēdējā laikā atceras gau�i reti� Otrreiz es neapprecējos, un tā ir iznācis, ka kop� �etrdesmit pirmā gada vasaras neviens tavā vietā, Edgar, man blakus nav gulējis. Tiķai nevajag maldīgi domāt, ka es akurāt tā būtu gribējusi, nē, tie�i otrādi � es da�reiz pat ļoti gribēju, lai mūsu mājās būtu kāds vīrietis, kas vajadzības gadījumā bērnus un mani pa�sargātu no sve�iniekiem, kas būtu palīdzējis saimniecībā, kas tagad būtu atbalsts vecumdienās� Eh, ko tur vairs! Viss. Tā jau te var sēdēt un �ēloties līdz vēlam vakaram. �ogad, meitiņ, es pie tevis vairs neatnāk�u. Tūlīt sāksies ziema, tavu guļas vietu kārtējo reizi apsegs balta sniega sega. Un guli arī tu, Edgar. Pēdējā laikā man nez kādēļ liekas, ka tava dvēsele beidzot ir atradusi mieru un tā tagad apgūlusies tie�i �eit, blakus mūsu mazajam bērnam �

Emma Viklande lēni pārvilkās mājās, kādu stundiņu atpūtās, tad apkopa lopus, pagatavoja pieticīgas vaka�riņas, iekūra krāsni, apsēdās nedaudz izļodzītā atpūtas krēslā, izstiepa kājas pret uguni un, kā parasti rudens vakaros, sāka adīt kārtējo cimdu pāri.

Pagāja vēl viena vienmuļa stunda, tad pagalmā slinki ierējās suns � un Emma dzirdēja, kā noklaudz un atveras mājas ieejas durvis, un redzēja, kā pēc īsa brītiņa istabā smagnēji ienāca vecais, ta�u joprojām vēl enerģiskais kolhoza priek�sēdētājs Jānis Zvirgzdiņ�. Viņ� bija liela, pat varena auguma vīrs, biju�ais plost�nieks, me�strādnieks un partizāns, pirmais un pagai�dām arī vienīgais vietējā kolhoza priek�sēdis. Ļaudis viņu mīlēja, jo saimniecību vadīja prasmīgi, pret pa�dotajiem bija stingrs, bet taisnīgs, prata ar cilvēkiem sadzīvot, un kolhozs nekad vēl nebija iekļuvis atpa- licējos, tie�i otrādi � parasti atradās rajona aug�galā, un arī rajona vadība acīmredzot ar viņu bija apmie�rināta un nevēlējās nomainīt ar citu.

Jānis Zvirgzdiņ� sasveicinājās, pakāra savu jērādas puska�oku, mirkli pasildīja rokas pie uguns, tad ap�sēdās blakus Emmai un pārmeto�i paskatījās uz sirmo, stipri salīku�o sievieti.

����������� Es jau tā domāju, ka atkal tupēsi mājās! � viņ� skaļā balsī nodārdināja.

����������� Kur tad lai es eju? � Emma izbrīnījusies pajau�tāja. � Man jau sen ir zināms tikai viens mar�ruts � no istabas uz kūti, pēc tam uz kapsētu, tad atkal kūts un virtuve� Kur citur man vēl būtu jāiet?

���� Televizors darbojas?

���� Jā.

���� Ko ta neskaties?

���� Kad sāksies �Panorāma�, tad.

���� Lopi tev veseli? � Zvirgzdiņ� painteresējās.

����������� Veseli gan, � Emma smagi nopūtās, pārstāja ņirbināt adāmadatas, tās ielika klēpī un grūtsirdīgi paskatījās uz priek�sēdētāju. � Vienīgi pa�ai vairs nav spēka. Un tā arvien bie�āk sāku domāt, vai maz �o ziemu spē�u izvilkt�

����������� Mazāk par to domā, tad vēl izvilksi desmit zie�mas! � Zvirgzdiņ� skaļi sacīja un bargi paskatījās uz Emmu. Bet viņa kaut kā smagnēji nolieca galvu un ilgi klusēja.

����������� Gribu lopiņus likvidēt, � beidzot viņa negaidīti sacīja. � Tas jau man par grūtu. Paturē�u tikai put�nus.

����������� Nu skaties pati, � Zvirgzdiņ� neapmierināts no�teica.

����������� Pienu ņem�u no Elzas, � Emma turpināja. � Tepat kaimiņos�

����������� Nu skaties, skaties. � Varēja just, ka Zvirg- zdiņam kaut kas te nepatīk. � Ka tikai vēlāk nav jāno��ēlo.

����������� Es ta�u ne jaunāka, ne veselāka vairs nepa�lik�u, � Emma skumji pasmaidīja un atkal atsāka adī�anu.

����������� Rīt tev atvedīs malku, � Zvirgzdiņ� teica, pie�liecās un krāsnī iemeta vairākas pagales. Uzvirmoja liels dzirksteļu spiets, kas abiem uz mirkli atgādināja kādu tālu, sen pagātnē izdzisu�u Līgo nakti.

���� Paldies, Jāni, paldies! � Emma priecīga iesau�cas. � Tas nu gan butu īstaja laika! Pagā�gad man ar kurināmo bija �vaki.

���� Pērn visiem bija slikti, � Jānis atteica.

����� Es pat negribu atcerēties! � Emma atmeta ar roku un domīga raudzījās uguns liesmās. � Visus �os garos gadus� visu to pagāju�o bargo ziemu � viena kā nozaudēts cimds �

Jānis Zvirgzdiņ� strauji pagrieza galvu pret vecor ļoti noskumu�o sievieti, un viņu pārņēma asas, grūti savaldāmas dusmas.

����� Tev dēls ir vai nav? � Jānis nikni iesaucās un pielēca kājās. � Es tev prasu � tev ir dēls vai nav?

���� Kā tad nu nav! � Emma gandrīz vai sa�uta..

���� It kā pats nezinātu! Bet Ivars ta�u tai Rīgā ir stipri aizņemts� viņam jāstrādā� to ta�u ari vajag sa�prast �

����� Bet tev nav jāstrādā? Man nav jāstrādā? Viņ�. �ai pasaulē vienīgais raujas?

����� Ko nu es� Ivariņ� ieņem atbildīgu posteni un�

���� Labāk apklusti! � Zvirgzdiņ� bija pārskaities.

���� Ivariņ�� Tu maz zini, cik tagad tavam Ivariņam gadu? �etrdesmit pieci! Bet, kā beidza to institūtu, tā pie tevis te atrādījās labi ja reizi divos gados! Tad arvien retāk un retāk. Tagad, �ķiet, viņ� kādus asto�ņus gadus te vispār nav bijis! Kas ir par_ lietu? Ivars smagi saslimis vai aizbraucis strādāt uz Āfriku? Viņ� nav vī�ojis pat apprecēties, lai vismaz savus bērnus atsūtītu pie tevis!

����� Nu kādēļ tu uzreiz tā? � Emma pārmeto�i teica, un viņas acīs parādījās asaras. � Kā tu tā vari sa�cīt� it kā Ivars nemaz vairs nebūtu �

����� Bet tu saki � tomēr ir? � Jānis Zvirgzdiņ� pār�jautāja, piedrāzās pie senlaicīgās kumodes, atrāva apak�ējo atvilktni un no tās uz grīdas izmeta vairākus desmitus rakstainu cimdu pāru.

���� Kur? Kur ir tavs dēls?

Pēc tam vecais kolhoza priek�sēdētājs atrāva nā�kamo atvilktni un no tās uz grīdas tāpat izsvieda vai�rākus desmitus biezu vilnas zeķu pārus.

���� Kur?

Emma grūtsirdīgi, bet tai pa�ā laikā arī mazliet izbrīnījusies skatījās uz adījumu kaudzi, kura nevie�nam tā īsti nevajadzīga gulēja istabas vidū, it kā tī�u prātu kaitinot un smejoties par viņas muļķīgajām rūpēm�

���� Pie pirmās izdevības to visu atdod �igāniem! � Jānis sacīja un visus adījumus atkal sasvieda atvilk�tnēs. � Vismaz būs kāda jēga no �ī lielā darba.

Emma Viklande sakņupa, nolieca galvu un sāka klusi raudāt. Viņai nebija �ēl padarītā, jo viņa svēti ticēja, ka agrāk vai vēlāk Ivars tomēr atkal atbrauks; Emmai pēk�ņi kļuva �ēl pa�ai sevis un �ēl kļuva ari Jāņa Zvirgzdiņa, kur� tik nevērīgi, tik slikti bija izteicies par viņas dēlu, un �ēl kļuva �īs smagās, neizdevu�ās dzīves, kas viņai nebija atnesusi ne turību, ne laimi.

Jānis Zvirgzdiņ� ļāva Emmai izraudāties, pēc tam viņi aizgāja uz virtuvi, padzēra tēju un atkal atgrie�zās istabā. Krāsns bija izdegusi, Emma sarausa ogles un aizvēra �īberi. Divas dienas tagad būs silts. Bet viņai katru rudeni un ziemu sala arvien vairāk.

Jānis, kā rādījās, uz mājām vēl netaisījās, viņ� atcerējās Edgaru, kara sākumu, kārtējo reizi �o to pastāstīja par savām partizānu gaitām, tad atmiņā uz�ausa kolhoza dibinā�ana, pirmās veiksmes un neveik�smes.

���� Un tomēr, Emma, saki, ko gribi, ta�u tie pēckara gadi savā ziņā tomēr bija arī skaisti! � Jānis Zvirg�zdiņ� mazliet pacilāti teica. � Nē, patiesi! Protams, pastāvēja arī trakas grūtības, visādi sare�ģījumi, ne�ziņa un bailes, bet bija ta�u arī prieks par mūsu uzvaru, prieks par mierīgo darbu �

���� Es gan nekādu īpa�u skaistumu tur neatceros, � Emma skumji sacīja un atkal ķērās pie adī�anas.

��� Arī prieku neatceros.

���� Tomēr, Emma, tomēr! � Jānis nerimās. � Visur valdīja kaut kāds garīgs pacēlums, trauksme, vēlē�anās strādāt un darboties, it sevi�ķi, kad sākās pirmie kol�hozi.

���� Redzi, Jāni, � Emma lēni un sagurusi sacīja,

����� tu par savām cie�anām, par karo�anu esi saņēmis vismaz kaut kādus ordeņus un medaļas. Pēcāk nāca vēl arī priek�sēdētāja gods un slava. Bet man tas kar� atņēma vīru, pēckara gadi savukārt paņēma meitu, un pēdējā laikā es jūtu, ka laikam praktiski esmu zaudējusi arī dēlu�

���� Rādēļ toreiz nenāci pie manis? � Jānis nedaudz pārvērstā balsī pajautāja. � Cik rei�u netiku saucis�

Emma lēni pagrieza galvu pret sirmo viru, ar savādu un mazliet izbrīnītu skatienu to ilgi noskatīja, tad tikko manāmi paraustīja plecus.

���� Nezinu� Tu patie�ām mani mīlēji?

���� Vai tad savādāk būtu aicinājis?

���� Jocīgi� � Emma vārgi pasmaidīja. � Tu man to pasaki tikai tagad, kad abi jau stāvam kapa malā�

���� Jā, tā patie�ām savādi iznāk, � arī Jānis, kā vainīgs juzdamies, mīļi pasmaidīja, � ta�u man liekas, ka es tev da�reiz to esmu teicis arī agrāk�

���� Kaut kā neatceros vis.

��� Tu vienkār�i to nedzirdēji, tur tā vaina.

���� Jā, Jāni, laikam gan, � Emma piekrita. ��Mani toreiz bija satrieku�i visi tie pēckara notikumi, Edgara pazu�ana, tā baismīgā neziņa, ļau�u nevalodas, mazās Ritas nāve� Un kur tad vēl bailes no Arvīda Zara un viņa vīriem, bailes par dēlu� Pēc tam bija jāgādā, par viņa skolo�anu. Kur �eit vēl varēju atrast vietu mīlestībai?

Jānis lēni un smagnēji piecēlās, pienāca pie Emmas, nostājās blakus un vairākas reizes kaut kā savādi un maigi ar saviem strupajiem zemnieka pirkstiem no�glāstīja vecās sievietes sirmos, baltos matus.

���� Man tevis vienmēr ir bijis �ēl, � viņ� nedaudz drebo�ā balsī sacīja. � Tā tīri cilvēciski �ēl.

���� Paldies, Jāni, � Emma aizkustināta atbildēja. � Tu vienmēr esi bijis labs, daudz palīdzi� Tādēļ gan es, gan pārējie ļaudis tevi tā arī ciena. Es bie�i jau agrāk, gan tagad �ais garajos rudens vakaros esmu domājusi par to, cik pasaule kļūtu laba un skaista un cilvēki kļūtu labāki un skaistāki, kaut kādi tīrāki un baltāki, ja mēs visi cits citu kaut mazdrusciņ bie�āk pa�ēlotu! Kaut drusciņ! Bet tā vairāk dzīvojam ar naidu, ar skaudību, ar ļaunumu.

� Ne jau nu visi, Emma. Ne visi.

���� Atkal atmiņā ienāca tas Arvīds Zars. Cik cilvēku nobendēja! Par ko? Kādēļ? Vai viņ� kaut ko panāca, izmainīja?

���� Es līdz �ai dienai vēl brīnos, kā toreiz paliku dzīvs. � Jānis domīgi pakasīja pakausi un paskatījās pulkstenī. Bija jau pāri desmitiem.

���� Savādi, � Emma klusi noteica un arī paskatījās uz veco sienas pulksteni, � bet es vairs dzīvot ne�gribu. Nemaz.

���� Tu man izbeidz �ādas runas! � Jānis Zvirgzdiņ� piedraudēja ar pirkstu un apģērbās.

����� Bet vai nav tiesa, Jāni? Kam es vairs esmu vaja�dzīga?

���� Novembra vidū es brauk�u uz Rīgu, � Zvirg�zdiņ� noteikti sacīja un no �aketes iek�kabatas izņēma piezīmju grāmatiņu. � Iedod man to Ivara adresi! Vecā kaut kur nozudusi, aizbrauk�u un vēlreiz kārtīgi ar viņu izrunā�os.

���� Aizej, Jāni, aizej! � Emma satraukta uzrakstīja adresi. � Aizved viņam zeķes un cimdus, jā, svīteri arī iedo�u, nodod kārtējo sveicienu un pasaki, ka esmu pagalam slima un ļoti jau gaidu �

���� Es �oreiz tev viņu ar varu atvedī�u! � Jānis Zvirgzdiņ� apņēmīgi teica un izgāja no istabas.

Atkal slinki ierējās suns, un nez kādēļ pēk�ņi apstā�jās pulkstenis.

15. nodaļa

Dienu pirms novembra svētkiem celtnieku kultūras namā notika svinīgs sarīkojums. Pareizāk sakot, ne tik daudz svinīgs, cik saviesīgs. Uzaicinātie darba pirmrindnieki, pārval�u, tresta un ministrijas darbi�nieki sēdēja pie diezgan bagātīgi klātiem galdiem, ieēda un iedzēra, jo bijām nolēmu�i, ka cilvēkus ne�nogurdināsim ne ar referātiem, ne saistību izpildes skaitļiem vai labāko strādnieku apbalvo�anu, jo tas viss jau bija izdarīts gan katras pārvaldes, gan tresta ietvaros. Tovakar cilvēki varēja vienkār�i atpūsties, cits ar citu iepazīties tuvāk, parunāties, paklausīties mūziku, padejot� Bija svētku priek�vakars, cilvēki jutās līksmi un jautri, arī es biju priecīgs un apmie�rināts, un man nevarēja ienākt pat prātā, ka �ī vakara turpinājums būs tik traģisks �

Es sēdēju pie nedaudz savrup stāvo�ā �priek�nieku� galda, man blakus atradās tresta pārvaldnieks Jāzeps Pavlovskis un ministra vietnieks Kulakovs, kuru es pats biju personiski uzaicinājis. Jutos patie�ām labi, pat pacilāti. Trests deviņu mēne�u plānu bija izpildījis ar uzviju, visi uz svētkiem saņēmām itin prāvas prē�mijas, un manas izredzes tikt par jauno tresta pārvald�nieku strauji palielinājās, jo tuvākajam konkurentam

Zālamanam Kahanovi�am nesen bija iznāku�as pama�tīgas nepatik�anas ar nepareizi sastādītām atskaitēm � Viņ� mazliet pārcentās, viņa pa�a krēsls manāmi sa�ķo�bījās, bet es joprojām stāvēju kā klints. Es jutos dro�s.

Tādēļ arī tik apmierināts un jautrs skatījos, kā uz skatuves uznāca vairāki orķestra pui�i, nolika instru�mentus, novilka �aketes un mazliet sakārtoja skatuvi.

Es pagriezu galvu un vēlreiz rūpīgi pavēroju zāli. Daudzus es pazinu personīgi, ta�u lielākā daļa man bija sve�i. Tad uz mirkli mazliet apstulbu, it kā pēk�ņi pa pieri būtu dabūjis spēcīgu triecienu. Pie viena no zāles attālākajiem galdiņiem, gandrīz vai pie pa�ām izejas durvīm, sēdēja kāda jauna, apbrīnojami pievil�cīga meitene. Viņa mani piesaistīja ne jau ar savu skaistumu (cik tādu nebiju redzējis un saticis!), bet gan ar savu skumjo acu skatienu; ar kaut kādu rāmu padevību, samierinā�anos un neticamu, nekad vēl nesastaptu skaidrību sejā. Mazliet pat jocīgi palika. It kā uz �īs skaistās meitenes vaigiem būtu uzkritusi zvaig�ņu gaisma vai pirmie uzziedēju�ie ābeļu ziedi.

Iespaidu vēl pastiprināja meitenes vienkār�ā baltā kleita, kuru rotāja netālu no kreisā pleca piesprausts mazs, sarkans zieds.

Es uz viņu blenzu, nespēdams novērst saviļņoto ska�tienu, un domāju � vai �o meiteni redzu īstenībā vai sapnī?

���� Ivar�

Satrūkos un paskatījos blakus. Pie manas auss bija pieliekusies mūsu vietējās komitejas priek�sēdētāja Aleksandra Lapurina.

���� Pirms orķestris sāk spēlēt� � viņa klusi �uk�stēja, � varbūt arī jūs klāteso�ajiem pateiksiet kādu vārdu�

Pirms tam jau bija runājusi viņa pati un tresta pār�valdnieks Pavlovskis.

���� Lai notiek, � es piekritu. � Ta�u patie�ām tikai da�us.

���� Labi, labi.

Lapurina piecēlās un vairākas reizes skaļi sasita plaukstas. Zālē iestājās klusums.

���� Tagad palūgsim da�us vārdus pateikt arī mūsu tresta galvenajam in�enierim Ivaram Viklandam. Lū�dzu!

Es piecēlos, pagāju nedaudz sāņus no galda un pa�skatījos uz klāteso�ajiem. To bija daudz, pilna zāle, ta�u es redzēju galvenokārt tikai vienu seju. Un �ī seja, sastopoties ar manu skatienu, negaidīti izska�tījās apmulsusi un tāla.

����� Biedri! � es mazliet uztraucies teicu. � �odien dzijā cieņā paklanīsimies to daudzo cilvēku priek�ā, kuri gan vasaras svelmē, gan ziemas aukstumā rokās tur mūrnieka ķelli, lāpstu vai lauzni, krāsotāja otu vai celtņa sviras! Tādēļ lai gods un slava mūsu celt�niekiem, mūsu tresta ļaudīm, visiem klāteso�ajiem! Paldies jums!

Atskanēja draudzīgi aplausi, es noliecu galvu un atgriezos savā vietā. Tad ātri paskatījos pāri zālei un vēlreiz sastapos ar baltās meitenes sapņaino skatienu. Un tie�i tai mirklī, tais da�ās sekundes daļās es arī sapratu, ka man �ī meitene ir nepiecie�ama. Tas bija kā ar veseri pa galvu, kā ar nazi sirdī. Viņai jābūt manai! �ī vēlē�anās mani pārņēma tik dzel�aini un neapturami, ka da�us brī�us jutos kā paralizēts. Viss pārējais pazuda. Izgaisa Valdas bālais tēls, pazuda Mudīte, pēc kuras atkal biju sācis ilgoties, aizmirsās pārējās sievietes. Pēk�ņi bija un palika tikai viņa � baltā kleitā tērpusies meitene pie pa�a attālākā zāles galdiņa�

Pēc da�ām minūtēm sāka spēlēt orķestris � un zāles vidū parādījās pirmie dejotāju pāri. Nodomāju, ka tā laikam ir slikta zīme, ka, ieraugot �o sve�o sie�vieti, esmu sācis uztraukties. Tas dro�i vien neko labu nevēstī.

Asi pagriezu galvu un atkal paskatījos pāri zālei. Mūsu skatieni sastapās, un meitene mulsi pasmaidīja. Arī es uzsmaidīju, piecēlos un devos pie viņas. Jau pa gabalu varēju redzēt, ka meitene ir satraukta, sa�sprindzināti raugās sev priek�ā un, dro�i vien vēl īsti neticēdama, visu laiku min � vai viņ� tie�ām nāk pie manis? Pie manis?!

���� Labvakar, � es klusi sacīju un viegli palocīju galvu. � Vai drīkstu jūs lūgt?

Meitene patie�ām izskatījās stipri apmulsusi un vēl labu laiciņu neziņā raudzījās te uz mani, te uz savām blakussēdētājām.

���� Jūs ta�u dejojat, vai ne? � es pajautāju un vēl�reiz tikko manāmi noliecu galvu.

��������� Jā, protams! � Meitene laikam tikai tagad atjē�dzās no pārsteiguma un noticēja, ka patie�ām dejot tiek aicināta tie�i viņa.

Es spēcīgi satvēru meitenes slaido augumu, to cie�i piekļāvu sev klāt un, visu laiku izjuzdams patīkamu satraukumu, lēni slīdēju līganajā tango ritmā. Meitene dejoja viegli un pakļāvīgi, it kā nupat ar izcilību būtu beigusi sarīkojumu deju kursus.

���� Jūs esat gājusi kursos? � es pavaicāju.

����������� Kādos? � Meitene neizpratnē pavērsa seju pret mani.

���� Jūs labi dejojat, � es teicu.

���� Jūs tāpat.

���� Paldies.

Meitene novērsa skatienu, un tagad man seja spēji iesitās viņas gai�o matu patīkamā smar�a. �ī smar�a atgādināja me�u tveicīgā vasaras dienā, atgādināja pirmos uzplauku�os ceriņus un jūru klusā rieta stundā.

����������� Tas ir kaut kas neticams, � es, patiesi izbrīnījies, sacīju.

���� Kas? � Arī meitene bija izbrīnījusies.

���� Jūs smar�ojat pēc jūras.

Meitene mulsi pasmaidīja.

����������� Vai pēc ceriņiem, kas nolauzti pilsētas apstādī�jumos, � es turpināju.

���� Kādēļ tie�i tur � apstādījumos?

���� Nezinu.

����������� Bet pēc tiem, kas, piemēram, zied Gaujmalā, ne? � Meitenes pirmītējais apmulsums bija pazudis.

���� Vai tad tur zied arī ceriņi? � es pajautāju.

���� Neesat ievērojis?

����������� Nē. Man �ķiet, ka Gaujmalā zied tikai ievas un kaut kādi krūmi.

���� Jūs esat nevērīgi skatījies.

���� Iespējams.

Bija patīkami turēt rokās �īs meitenes vieglo au�gumu. Varbūt pirmo reizi mū�ā es izjutu, cik da�reiz sievietes ķermenis var būt silts un trausls.

����������� Man ir tāda sajūta, � es viņai �ukstēju, � it kā rokās turētu kāda balta putna spārnu.

Meitene atkal uz mani paskatījās ar nelielu izbrīnu.

���� Praktiskie in�enieri var būt arī liriski noskaņoti?

���� Da�reiz, � es atbildēju. � Jūs ne?

���� Mazliet.

���� Tad man būs jāpacen�as jūs ielīksmot vairāk.

���� KādēJ?

���� Vai tad tas jums butu nepatīkami?

���� Nē, to es nesaku, � meitene atkal apmulsa,

��� ta�u kādēļ tie�i jūs?

���������� Jums tagad labāk patiktu but kopā ar kādu citu? � es diezgan asi uzprasīju.

Meitene atkal samulsa un uz brīdi pat parstāja dejot.

���� Es to neesmu teikusi.

���� Un nekad arī nesakiet.

���� Man ir vairāk nekā patīkami, � meitene atzinās.

��� Tas ir pat pagodino�i. Tresta galvenais in�enieris�

����������� Pa�laik es neesmu nekāds in�enieris! Pa�laik esmu tikai Ivars Viklands, kuram pēk�ņi uzsmaidījusi liela laime kaut da�as minūtes būt kopā ar jums.

����������� Jūs to nopietni? � Meitene atkal gandrīz pārstāja dejot, ātri ieskatījās man acīs un pati arī kļuva no�pietna.

����������� Vai tad es pateicu kaut ko tādu, kam tik grūti ticēt?

����������� Paldies, Ivar Vikland, � meitene sacīja un tī�i vai netī�i man silti piekļāvās.

���� Grūti būtu jūs neuzlūgt.

���� Kaut ko nedarīt ta�u vienmēr ir viegli.

���� Viegli ir ar jums, � es sacīju.

����������� Jūs to vēl nevarat zināt� kā ar mani ir, � meitene teica un nez kādēļ kļuva skumja.

����������� Nekas! � es jautri iesmējos. � Es drīz to uzzi�nā�u.

����������� Jūs esat pa�pārliecināts, � meitene klusi sacīja, un man �ķita, ka viņa pēk�ņi jutās vīlusies.

��� Jā, tāds nu es esmu, � gandrīz vai ar spītu sacīju.

���� Un uzskatāt, ka tas ir labi?

���� Tas ir ne labi, ne slikti, � es viņai atbildēju.

���� Būt tādam vienkār�i ir dzīves nepiecie�amība. Ko gan �odien cilvēks var panākt bez pārliecības, ka esi stiprs un gudrs, ka tev vienmēr veiksies, ka esi kādam vajadzīgs un ka darbs, ko tu dari�

Mūzika apklusa. Mēs pārtraucām dejot, bet nekur projām vēl negājām. Meitene stāvēja man iepretim, nedaudz atliekusi galvu, uzmanīgi klausījās manos vārdos un, laikam tiem uzticēdamās vai arī gribēdama uzticēties man, atklāti un tie�i raudzījās acīs. Es no �ī skatiena pat nedaudz samulsu.

����������� � vai sieviete, kuru tev da�reiz laimējas sa�tikt �

Es meiteni pavadīju līdz viņas galdiņam un atkal viegli palocīju galvu.

���� Es jums pateicos.

���� Paldies arī jums.

����������� Es atnāk�u vēlreiz, � sacīju un gāju prom. Jutos vienreizēji labi, varbūt pat laimīgs. Vai tikai tādēļ, ka man, �etrdesmit piecus gadus vecam vīrietim, bija izde�vība sev piekļaut skaistu un laikam jau arī godīgu astoņpadsmitgadīgu meiteni? Nezin vai. Nez vai tikai tādēļ. Varbūt es �ais da�ās minūtēs mēģināju notvert kādu sen izgaisu�u sapni? Atcerējos, ka arī Valdai mugurā bija balta kleita ar sarkanu ziedu pie kreisā pleca, kad viņa man toreiz atnāca līdzi uz Aleksandra dzīvokli, kur kopā pavadījām mūsu pirmo nakti� Vai varbūt tas bija tādēļ, ka pēk�ņi vairs nesajutu savas dīvainās bailes, bet gan arvien vairāk un spēcī�gāk manī beidzot modās alkas pēc mīlestības?

Atgriezos pie sava galdiņa.

Jāzeps Pavlovskis skatījās uz mani un viltīgi smī�nēja.

����������� Tomēr velk pie tām jauniņām, ko? � viņ� pa�jautāja.

���� Jā, � es atbildēju. � Pat ļoti velk.

���� Tev nu gan tā kā neklātos to darīt.

���� Kādēļ ne? Es ta�u esmu neprecējies!

����������� Protams! � Pavlovskis iesmējās. � Bet neaiz�mirsti, ka tu tai pa�ā laikā esi ari mūsu tresta galve�nais in�enieris.

����������� Es to neaizmirstu, � es viņam apliecināju un izdzēru vienu glāzīti. � Piedodiet.

Piecēlos un aizgāju pie galdiņa, kur sēdēja jaunais septītās pārvaldes priek�nieks Ojārs Veldre.

����������� Kā dzīvojas? � es jautri uzprasīju un apsēdos viņam blakus.

����������� Tā nekas, � Ojārs atteica. � Bet kā tev? Tie ve�i jau apnika?

���� Ve�iem nav nekādas vainas, � es sacīju.

���� Tad jau labi. Iedzersi?

���� Labprāt.

Mēs iedzērām un da�us brī�us pavērojām dejotā�jus. Balto meiteni neviens nebija uzlūdzis.

���� Paklausies, Ojār� Tu to sievieti pazīsti?

���� Kuru?

����������� To tur baltajā kleita ar sarkano puķi pie pleca. Redzi? Pie galdiņa, kas atrodas blakus durvīm.

Ojārs pamāja ar galvu par zīmi, ka viņ� �o mei�teni ir ieraudzījis.

����������� Nepazīstu, � viņ� pēc kāda laika sacīja. � Kur nu visus var pazīt! Katrā ziņā no manas pārvaldes viņa nav.

���� Esi pārliecināts?

���� Jā. Savējos es zinu.

���� Kas viņa tāda varētu būt?

����������� Nezinu. � Ojārs paraustīja plecus. � Izskatās, ka strādātu kādas pārvaldes grāmatvedībā vai plānu daļā.

����������� Man arī tā rādās, � es teicu. � Viņa runā un izturas tā, it kā būtu beigusi vismaz divas augstskolas. Varbūt viņa ir no ministrijas?

���� Var jau būt.

���� Jauka, vai ne?

����������� Pārāk jauka, � Ojārs atbildēja. � Tu viņai labāk uzprasi, vai tā maz ir beigusi pamatskolu. Izska�tās vēl pēc bērna.

����������� Ojār� � es gandrīz lūdzos. � Ja tev ir tāda izdevība� pamēģini noskaidrot, no kurienes viņa ir. Labi?

���� Tūlīt, �ovakar?

���� Var arī pēc svētkiem.

����������� Labs ir, Ivar, � Ojārs piekrīto�i pamāja. � To es tev apsolu.

Es Ojāram uzsitu pa plecu un atgriezos pie sava galdiņa.

Pavlovskis atkal viltīgi pasmīnēja.

����������� Tu �ovakar esi tāds tramīgs, � viņ� sacīja un vecā, saplaisāju�ā iemutī ielika cigareti. � Tā vien skaties uz to skuķi.

���� Vai tas kas slikts?

����������� Dies pasarg! Arī es to labprāt darītu � ja būtu �etrdesmit gadus jaunāks.

����������� Jā, � es gari novilku, � kā tas laiks mūs iz�maina un pārvēr�!

����������� Tie�i tā, Ivar! Pārvēr�! � Pavlovskis sparīgi pa�kratīja galvu un aizsmēķēja. � Un patīkami, ka da�reiz pārvēr� arī uz labo pusi! Bet tagad tu klausies un klusē. Klusē un pagaidām nesaki nevienu vārdu!

Pavlovskis da�us brī�us cītīgi vilka dūmus, tad klusi ierunājās:

���� Tu dro�i vien jau labi sen esi dzirdējis pa trestu klīstam da�ādas baumas un runas� �Vecais Pavlov�skis aizies, tūlīt aizies, tikai nekādi uz to aizie�anu nevar vien sataisīties�� Visi gaida un min� Var�būt viņ� tomēr strādās, strādās līdz savai nāves stun�diņai? Un laikam visvairāk nervozē tie�i tu, Kaha- novi�s un vēl kāds� Nemaz nemēģini iebilst! Es visu zinu un redzu! Tad tā, lūk, Ivar, es tev �ovakar varu pateikt� varu iepriecināt. Es patie�ām aizeju. Pie�tiek! �etrdesmit gadus, tas ir, visu pēckara laiku, esmu palīdzējis atjaunot veco un celt jauno Rīgu. Tagad pietiek. Esmu slims un neticami noguris. Es aizeju tūlīt pēc svētkiem, bet kas attiecas uz tevi� Nevie�nam jau nav noslēpums, ka tu man patīc, mēs lieliski sapratāmies, labi sastrādājāmies, un es jau pērn mūsu ministram ieminējos par tevi kā par manu iespējamo aizvietotāju� Viņ� neiebilda. Tātad gandrīz vai dro�i nākamajā ministrijas kolēģijas sēdē tu tiksi oficiāli izvirzīts un apstiprināts par jauno tresta pārvaldnieku. Bez tam arī Kulakovs atbalsta tavu kandidatūru.

Kulakovs piekrīto�i pamāja. At�ķirībā no Pavlovska Boriss Andrejevi�s bija gara auguma, kalsns, pret apkārtējiem vienmēr laipns, ta�u izturēts un vēsi pie�klājīgs.

���� Es domāju, ka tas ir diezgan reāli, � Kulakovs, mazliet paliecies uz manu pusi, nopietnā balsī sacīja. � Esmu pārliecināts, un tādā pārliecībā ir arī daudzi citi biedri, ka jūs �im amatam esat vispiemērotākais. Jūs esat vēl jauns, enerģisks, savu lietu zino�s spe�ciālists � Jā, arī pa�pārliecināts, ta�u godīgs un prin�cipiāls. Bez tam jūs nākat no pazīstama revolucionāra ģimenes� Es domāju, ka varat justies diezgan dro�s. Vismaz mēs ar Pavlovsku stāvam stingri par jums. Jutos saviļņots. Viņi ir mani draugi, viņi aizstāvēs. Es beidzot bū�u sasniedzis to, pēc kā tik ilgus un ga�rus gadus biju ilgojies, cerējis un cīnījies. Es ta�u sāku jau studiju laikā. Sāku kā mūrnieka māceklis. Kā palīgstrādnieks. Kā krāsotājs. Betonētājs. Esmu strādājis ar sviedriem vaigā, pierē un mugurā. Man plaukstās kā sāpīgas ogas ir sprāgu�as tulznas. Un tā esmu lēnām rāpies aug�ā. Arvien augstāk, augstāk. Lai gan tas viss, protams, ir relatīvi. Citi manā vecumā jau biju�i valsts prezidenti. Ministri. Ģenerāļi. Jēzus Kristus jau bija piesists krustā. Bija no�auts Pu�kins. Bija miru�i �opens un Veidenbaums. Ta�u es neapmie�rinā�os vienīgi ar �ī tresta pārvaldnieka posteni. Es kāp�u vēl augstāk. Kādēļ lai es to nedarītu, ja savā specialitātē esmu dievs? Ja esmu labs, pat izcils orga�nizators, talantīgs darbu vadītājs. Prasīgs. Un neuz- pērkams. Kādēļ ar laiku lai es nebūtu savas nozares pa�ā aug�ā?

Tobrīd jutos patiesi laimīgs un gandarīts. Tā bija alga par manu centību, par manu darbu.

� Es jums pateicos, � aizkustināts sacīju. � Pal�dies.

Pēc tam visu vakaru dejoju tikai ar Balto Meiteni, es viņai runāju visādas muļķības, viņa smējās, arī viņai bija labi un jautri, viņa man patika arvien vai�rāk un vairāk, es jutu, ka laikam sāku pat iemīlēties, jo nekad ne ar vienu sievieti man vēl nebija bijis tik patīkami, tik labi. Pat ar Valdu ne. Pat ar Mudīti ne. Tikai ar �o Balto Meiteni. Jā, viņa man pēk�ņi kļuva tuva. Da�u stundu laikā. Da�u pieskārienu laikā. Da�u pabailīgu glāstu laikā. Mūsu jautro un diezgan viegl�prātīgo sarunu laikā. Kad mēs sajūtām viens otra elpu. Smar�as. Ilgas. Vēlē�anos. Jutu, ka pamazām zaudēju galvu. Viss sajaucās kopā. Svētku noskaņa, nedaudz izdzertais konjaks, tuvais, tik ļoti kārotais paaugstinājums darbā un �ī trauslā meitene, kas �ķita nokritusi no debesīm vai kāda tāla, sen nebūtībā iz�gaisu�a sapņa. Tagad tas atgriezies. Tagad liktenis kā mīļa krustmāmiņa man pasniedza negaidītu dāvanu.

Kad to sapratu, es manāmi pārvērtos. Vieglprātība pazuda. Domas nāca un gāja diezgan skaidras un pa�vēlo�as. Atkal kļuvu es pats. Stingrs, noteikts un pra�sīgs. Cilvēks, kas nav radis, ka viņam kāds atsaka. Cilvēks, kas prot stingri un ne�ēlīgi savu gribu pakļaut kāda noteikta mērķa sasnieg�anai.

Es Balto Meiteni uzaicināju nākt sev līdzi. Meitene brīdi padomāja, tad piekrita. Paskatījos pulkstenī. Bija pusdivi naktī. Lielākā daļa no viesiem jau bija aizgāju�i. Apģērbāmies un izgājām no .svētku nama. Uz galvas uzkrita melnas, skaidras debesis. Kā dzirk�steles milzīgā ugunskurā mirdzēja miljardiem zvaig��ņu.

Es meiteni aizvedu līdz savai automa�īnai, jo, �urp braucot, biju nodomājis nedzert. Tad, kad tomēr iedzēru, nolēmu mājās tikt ar taksometru. Bet tagad gribēju braukt pats. Gribēju �o meiteni aizvest pie sevis. Gribēju, lai viņai būtu silti un ērti. Lai viņas acīs es varētu izskatīties pēc iespējas labāk.

Ieslēdzu motoru, kabīnē kļuva silts, un mēs vel kādu laiciņu klusēdami sēdējām. Radiouztvērējā sa�meklēju jautru mūziku, un kabīnes pustumsā da�us brī�us uzmanīgi noskatīju meitenes mazliet bālo, skaisto seju.

Kā no gleznas, es nodomāju. Kā kādreizējās Ēģiptes priesteriene. Kā senās Grieķijas mīlas dieviete. Kā kur�u vai lībie�u princese. Kā moderna mūsdienu lat�vie�u meitene. Izskatās apmulsusi, lai gan skaidri re�dzams, ka atrasties kopā ar mani �ai lieliskajā ārzemju automa�īnā viņai �ķiet glaimojo�i, viņa tam vēl ne- jnaz tā īsti pat netic.

��� Kur jūs dabūjāt tik skaistu ma�īnu?

Ironiski pasmīnēju.

���� Tu arī tādu gribi nopirkt?

���� Ko jūs! � Meitene gandrīz vai nobijās. � Tā ta�u dro�i vien maksā daudzus tūksto�us�

��� Jā, � es nevērīgi apliecināju. � Patiesi. Maksā veselu kaudzi naudas.

��� Jūs tik daudz pelnāt?

���� Neizskatās?

���� Nē, kamdēļ� � Meitene neziņā paraustīja plecus.

���� Protams, ka tik daudz nepelnu, � es paskaidroju, � lai gan alga ar visām prēmijām man ir diezgan iespaidīga. Pārdevu veco �iguli, krietnu summiņu jau biju iekrājis, māte arī palīdzēja �

��� Jums māte vēl dzīva?

��� Jā. Dzīvo uz laukiem, un tu jau zini, cik tagad tur ir viegli. Nokauj da�as cūkas vai nodod sugas bullēnu � un puse ma�īnas jau rokā!

Meitene neko neatbildēja. Viņa klusēdama sēdēja, ierāvusies savā plānajā mētelītī, un domīga skatījās melnajā tumsā.

Par ko viņa tobrīd domāja? Par savu māti? Par sa�vām mājām? Par tālajām, neticami spo�ajām zvaig�znēm, kuras tomēr nekādi nespēj nakti padarīt gai�u? Vai arī domāja par melno tumsu, kurai mēs vienīgajai varam būt pateicīgi, ka �īs zvaigznes vispār spējam ieraudzīt?

Es sāku lēni braukt. Garām slīdēja aizmigu�ās mājas ar �ur tur vēl apgaismotiem logiem, reklāmu uzrak�sti un no dienas steigas noguru�as ielas � �ajā vēlajā nakts stundā vientuļas un klusas, kā zemē nosviestas, nevienam vairs nevajadzīgas rotaļlietas. Ta�u ari dienā jūs neviens nepacels. Jūs tāpat tiksiet bradā�tas un sabraukātas. Jums sejā sviedīs spļāvienus un dubļus. Bet jūs visu pacietīgi izturēsiet. Gan piec�stāvu namu smagumu, savu akmeņaino segu, gan cil�vēku netīro kāju pieskārienus. Jo tāda ir jūsu dzīves ikdiena.

Bet es katru dienu nevaru sastapt �ādu meiteni. Nevaru redzēt tādu seju. Nevaru sajust tik patīkamu satraukumu. Man �ādas reizes ir svētki. Liels noti�kums. Varbūt vienīgais visā dzīvē.

Es gandrīz aizmirsu, ka vadu ma�īnu. Mājas pazuda. Arī ielas izgaisa. Es vairāk skatījos uz blakus sēdo�o meiteni nekā uz tuvāko apkārtni. Es skatījos uz mei�teni un domāju� un tad vairs nedomāju neko. Es vienkār�i jutu, ka man kaut kas jādara. Tas pēk�ņi pārvērtās par nepiecie�amību, lai gan tai pa�ā mirklī arī sapratu, ka viņa nav to �tādām�, ka, iespējams, viņai mana uzbāzība, ikviens mans pieskāriens izrai�sīs vienīgi nepatiku vai pat riebumu, bet es jau vairs nespēju sevi apvaldīt. Es pilnīgi pakļāvos jūtām, savai iegribai, tam drausmīgi stiprajam un noslēpumainajam spēkam, kas manī atkal tik pēk�ņi un nevaldāmi bija pamodies.

Es strauji nobremzēju ma�īnu, pagriezos pret mei�teni, kreisās rokas plaukstu uzliku uz viņas kājas augstu virs ceļgala, cie�i ieurbos acīs un, kā paredzē�dams nelaimi, gandrīz vai nikni uzprasīju:

���� No kurienes tu te �ovakar uzradies?

Meitene satrūkās un izskatījās nobijusies. Viņa ne�sapra�anā skatījās te uz mani, te man kaut kur garām, nervozi kodīja skaistās un tik dabiskās, neuzkrāsotās lūpas, ka man viņas kļuva �ēl.

���� Mani uzaicināja� � meitene kā taisnodamās tikko dzirdami atbildēja. � Jums nepatīk?

���� Nerunā muļķības! � es diezgan strupi pateicu. � Vai tad tu vispār vari kādam nepatikt?

���������� Es nezinu� � Meitene paraustīja plecus un bikli pasmaidīja. Un lai visi dievi man ir liecinieki, bet es līdz tam patie�ām vēl nebiju saticis nevienu sievieti, kura būtu bijusi tik patiesi kautrīga, tik skaista un bērni�ķīgi naiva, tik tīra un gai�a. Viņa mani padarīja vai traku. Es biju uzgājis tīrradni. Es biju atradis to, ko tik reti izdodas atrast. Man kārtējo reizi bija neticami paveicies. Lai gan ar kaut kādu sesto vai astoto prātu es skaidri sapratu, ka man viņa tagad būtu jāatstāj pilnīgā mierā, es viņai nedrīkstu pieskarties pat ar mazo pirkstiņu, man viņa godīgi jāaizved mājās, dziļi jāpaklanās un jānovēl laba nakts, pēc tam nākamajā dienā pie viņas jāatnāk ar ziediem un �okolādi un vēlāk jāvadā uz ķinī�iem un teātru izrādēm, uz simfoniskajiem koncertiem un Rakstnieku savienības rīkotajiem dzejas vakariem, un tikai tad pamazām un palēnām� es viņai drīkstētu tuvoties un pieskarties.

Es tomēr rīkojos tā, kā �ādā situācijā būtu rīko�ju�ies daudzi. Es viņas baltās kleitas malu lēni pavilku uz aug�u, un mana kreisā roka gandrīz vai instinktīvi pa smalkā kaprona zeķē ietērpto kāju sāka ātri slīdēt tālāk, bet ar labo roku es aptvēru meitenes kaklu, pie- vilku viņu sev tuvāk un nepacietīgi pieplaku mai�gajām lūpām�

Pirmajos mirkļos meitene mēģināja sparīgi pretoties, viņa centās atgrūsties un izvairīties no mana skāviena, ta�u nedaudz vēlāk nomierinājās un it kā padevās liktenim. Bet skūpstam viņa neatbildēja. Tikai vēlāk sapratu, ka viņa vispār nemaz vēl skūpstīties neprot�

Pēc kāda laika atjēdzos, smagnēji atkritu sēdeklī un raudzījos uz zaļās ugunīs mirdzo�o ma�īnas aparātu paneli.

Meitene sakārtoja kleitu un matus un jutās stipri neveikli.

���� Kādēļ jums tā vajadzēja? � viņa skumji pajau�tāja. � Būtu bijis tik skaists vakars�

Es pacēlu galvu un tūlīt sastapos ar viņas skatienu. Tajā nebija nosodījuma, nebija arī vairs baiļu. Tur varēja saskatīt vienīgi nelielu vil�anos, bet tai pa�ā laikā arī varbūt neapzinīgi slēptu patiku vai pat prieku.

����� Bet kādēļ tu tā? � es viņai atjautāju. � Vai tad vēlē�anās noskūpstīt sievieti, kura patīk, ir nosodāma? Kas tur slikts?

���� Vai tad es jums� patiku?

���� Tikai tagad tu to beidzot saproti?

Meitene, kā vēl joprojām tam īsti neticēdama, pa�raustīja plecus un paskatījās uz garo, tuk�o ielu. Man pēk�ņi �ķita, ka viņa tūlīt atvērs kabīnes durvis, iz�kāps no ma�īnas un tā arī uz visiem laikiem pa �o tuk�o un garo ielu no manis aizies, aizies uz neat�grie�anos. Es ātri satvēru viņas roku un to cie�i saspiedu.

����������� Neaizej� � es stipri uzbudināts teicu. � Es tagad zinu � tu man esi pa�a likteņa sūtīta�

Meitene apmulsusi smaidīja, un �is bērni�ķīgais smaids viņas trauslo seju darīja apbrīnojami skaistu un neaizsargātu.

����������� Bet varbūt tevi patie�ām man ir atsūtījis pats liktenis? � es domīgi pārjautāju. � Ta�u es vēl nezinu pat tavu vārdu�

����������� Jūs jau to nemaz vēl neesat prasījis, � meitene sacīja un kaut kā iek�ēji, gan ārēji atkal sāka justies- mazliet brīvāk.

���� Jocīgi, vai ne?

����������� Jā. � Meitene piekrīto�i pamāja. � Viss �is vakars ir tāds jocīgs.

���� Tad kā tevi galu galā sauc?

����������� Man ir ļoti vecmodīgs vārds, � meitene pa�teica. � Anna�

���� Kādēļ tas ir vecmodīgs?

���� Daudziem tas tā �ķiet.

���� Un kā tev pa�ai?

���� Man patīk.

����������� Man arī patīk, � es atzinos un ne par matu ne�meloju. Man patie�ām �is vārds patīk. � Anna�

���� Siņicka, � meitene piebilda.

Es mirkli padomāju. Vārds un uzvārds �ķita pazīs�tams.

����������� Anna Siņicka� � domīgi novilku. � Es �o vārdu kaut kur jau esmu dzirdējis. Anna Siņicka� Vai tā nesauca vienu no dekabristu sievām?

���� Nezinu.

����������� Ā! � es atviegloti uzelpoju. � Tā laikam sauca sievieti, kurā kādreiz bija iemīlējies Pu�kins. Bet var�būt Jeseņins?

Anna atkal apmulsa. Viņai laikam bija neērti izrā- <JIt savu nezina�anu, bet tads pats nezinātājs ta�u biju arī es.

����� Katrā ziņā tāda Anna Siņicka kādreiz ir mī�lēta, � es dro�i teicu, da�us brī�us klusēju, tad atkal nopietni skatījos Annas lielajās acīs. � Kā būtu, ja tevi mīlētu es?

Tas Annai laikam nāca pārāk negaidīti, viņa uz to vēl nebija sagatavojusies, tas viņai vispār nemaz un nekādi nevarēja ienākt pat prātā, tādēļ meitene galīgi apmulsa, pagrieza galvu uz otru pusi un neko neat�bildēja.

Arī es da�as minūtes klusēju, kurās atcerejos mūsu negaidīto sastap�anos, un bez jebkādiem jokiem gri�bēju, lai �ī Anna Siņicka paliek kopā ar mani.

���� Es runāju nopietni. Es tevi ne mazākā mērā ne�gribu mānīt. Es tev, Anna, negribu melot. Es patie�ām neesmu precējies, man nav bērnu, un dzīvoju pilnīgi viens.

Anna pagrieza galvu, nopietni skatījās man sejā, un es viņas acīs redzēju gan neizpratni, gan �ēlumu.

���� Kādēļ tā?

���� Nudien nezinu. Katrā ziņā to tā uzreiz nemaz nevar izskaidrot. Tad, Anna, man tev būtu jāizstāsta visa dzīve.

Mums garām pabrauca zila milicijas patruļma�īna. Tā uz mirkli palēnināja gaitu, it kā gribēdama pār�baudīt mūsu vientuļi stāvo�o ma�īnu, tad tomēr devās tālāk. Mazliet vēlāk kaut kur no�kindēja stikli, nikni ierējās suns, un tas �ķita vairāk nekā savādi � �ai aizmigu�ajā pilsētas centrā. Suns apklusa, un atkal visapkārt iestājās dziļ� klusums. Un mēs divatā �ai aukstajā novembra naktī. 5ais pelēkajos akmens d�un�gļos. Sai klusumā. Sai neparastās tuvības stundā. Tad pēk�ņi sapratu, kādēļ man ar viņu tik grūti iet. Kādēļ es pats jūtos tik neveikli, tik nedro�i. Man ta�u blakus sēdēja Meitene. �ā vārda visīstākajā nozīmē � Mei�tene. Neaizskarta, viegli ievainojama un nepieredzē�jusi. Bet man visu mū�u, izņemot Valdu, ir bijusi darī��ana tikai ar jau ļoti pieredzēju�ām sievietēm. Tādēļ es vienkār�i nezinu, kā man vajadzētu uzvesties. Par ko lai es runāju? Ko lai stāstu? Bet viens nu gan ir pilnīgi skaidrs � es viņai patie�ām vairs nedrīkstu uzbāzties. Anna var izkust kā sniega pārsla uz sa�karsu�a vaiga. Saplīst kā stikls. Izgaist kā vējā pa�laista smar�a. Ta�u es negribu, nekādā ziņā negribu, lai viņa man pazūd. Es gribu, lai paliek. Lai ir kopā ar mani. Muļķības. Tā nav tikai kaisle. Es zinu. Es- jau to sapratu pirmajā mirklī. Tas ir Lielais Vinnests. Aklā laimes spēle. Nejau�ības uzvara. Anna ir tik skaista, tik bērni�ķīgi jauka, tik� Viss! Tas vārdos nav izsakāms. Vienkār�i �ī mīlestība un meitene ir jāpaņem un jāpatur. Kaut vai ar varu. Nē, ar spēku nedrīkst. Varbūt nemaz nevajadzēs. Jo viņa ta�u arī kaut ko jūt! Kaut ko grib. Kaut ko gaida. Uz kaut ko cer. Vai tad citādi viņa tagad būtu kopā ar mani? Vai nāktu līdzi, ja es viņai nepatiktu? Ja liktos pārāk vecs. Nē, Ivar Vikland, tev patie�ām da�reiz nepel�nīti veicas. �ī meitene tevī ir iemīlējusies. Noteikti. Skatās tik sapņainām, uzticības pilnām acīm, viņas mazās krūtis tik satraukti elpo un cilājas, ka man atkal jāsaņem visi spēki, lai�

Jāsavaldās. Vienkār�i jāsavaldās.

���� Zini, Anna, � es klusi sacīju, � nupat sāku domāt� Varbūt es visu mū�u, visu �o garo laiku, esmu neapzinīgi, bet, iespējams, da�reiz ari apzinīgi gaidījis tie�i tādu meiteni kā tu. Pavisam nopietni. Tik tīru un nesamaitātu mūsu samaitātajā pasaulē.

Paskatījos uz meiteni. Viņa atkal izskatījās apmul�susi.

���� Grūti tam ticēt?

Anna vairākas reizes piekrīto�i pamāja.

��� Jā, patie�ām� grūti.

���� Ta�u �oreiz tici, � es apņēmīgi teicu. � Tici man, un tu būsi laimīga. Ko nu ko, bet to es tev ap�solu.

���� Bet es jūs nemaz vēl nepazīstu, � Anna domīga sacīja. � Nemaz, nemaz�

���� Es tevi arī vēl nepazīstu. Kas par to? Mums ta�u priek�ā visa atlikusī dzīve.

Anna spēji satrūkās. Viņa kārtējo reizi, patiesi izbrīnījusies, ieskatījās man acīs, laikam vēl joprojām visu notieko�o uztverdama mazliet nereāli.

���� Kopā? � viņa nedaudz izmainītā balsī pārpra�sīja.

���� Jā, Anna Siņicka, � es sacīju un pasmaidīju. � Es tevī esmu iemīlējies un gribu ar tevi būt kopā visu savu atliku�o dzīvi.

Anna ilgi klusēja, tad �aubīdamās pakratīja galvu.

���� Tas tā nemēdz notikt.

���� Kas nemēdz notikt?

���� Viss tik ātri un negaidīti� Tā parasti nenotiek vai.s pareizāk sakot, tā nekas nopietns nenotiek.

���� Vai tad tas, ka tu tagad, nakts vidū, sēdi man te blakus, ir� nenopietni?

Anna klusēja.

���� Un pirmīt mans skūpsts? �ie mani vārdi?

Anna joprojām domīga klusēja, tad skumji pasmai�dīja.

���� Nē, Ivar Vikland. Vārdi pa�i par sevi vēl neko nenozīmē.

���� Kas tad, pēc tavām domām, ir vēl nozīmīgāks par cilvēka vārdiem, viņa rīcību un jūtām? � es uzpra�sīju un stingri ieskatījos meitenes lielajās acīs. Viņa �o skatienu izturēja. Vēl vairāk. Es pēk�ņi sajutu, ka viņa man tic, vismaz viņa grib man ticēt un ir jau ar mieru sekot, būt kopā ar mani. Jo Anna, kā jau visas sievietes, varbūt par to vien galvenokārt ir domājusi un sapņojusi, ka beidzot kāds pie viņas atnāks un pasauks sev līdzi.

���� Man sāk likties, � meitene sacīja, � ka viss notieko�ais ir vai nu sapnis, vai brīnums.

���� Nē! � es iesmējos. � Tas nav ne sapnis, ne brīnums. Tā tas vienkār�i dzīvē mēdz notikt. Tiesa gan, reti, bet da�reiz tomēr�

���� Jūs patie�ām domājat� � Anna vēl joprojām neticēja. Viņa stipri paliecās uz manu pusi, mūsu gal�vas gandrīz vai saskārās, un es jutu, cik viņa ļoti alkst apstiprinājuma. � Ka mēs� Domājat, ka es un jūs�

���� Man nekas nav jādomā! � es nepacietīgi sacīju. � Es zinu, ka tu man esi vajadzīga! Tu un neviena cita!

���� Bet jūs ta�u par mani neko nezināt! � meitene atkal, �ķiet, nobijusies iesaucās. � Absolūti neko! Tikai vārdu un uzvārdu!

���� Man ar to pilnīgi pietiek, � es noteikti sacīju un, vēlreiz savu labo roku aplicis ap viņas pleciem, Annu pievilku sev cie�i klāt. � Kādēļ man �odien par tevi būtu jāzina kaut kas vairāk? Man pietiek ar to, ko es redzu.

Es noliecos un �oreiz saudzīgi noskūpstīju viņas skaisto seju un lūpas. Meitene padevīgi piekļāvās.

���������� Tu, Anna, man esi vajadzīga, � es nopietni at�kārtoju. � Vienīgi tu un neviena cita.

Anna ilgi klusēdama skatījās man sejā, un vienu brīdi pat �ķita, ka viņa tūlīt, tūlīt sāks raudāt. Tad, kā cerību meklējot, viņa pēk�ņi pati mani noskūp�stīja.

����������� Ivar� � Annai mazliet drebēja balss. � Jūs esat� labs?

Es viņai uz �o jautājumu neatbildēju. Un kas uz to vispār būtu varējis atbildēt? Es nezinu, kāds es esmu. Un tā jau nemaz nemēdz būt � vai nu tikai labs, vai slikts. Kā pret kuru. Kā pret ko. Kā citi pret mani. Bet domāju, ka apzinīgi Jauns vai slikts es neesmu. Katrā ziņā nevienam vēl neko pārmērīgi sliktu nebiju izdarījis. Un domāju, ka tā bija tikai liktenīga ap�stākļu sagadī�anās, ka pirmais cilvēks, kuram es vē�lāk apzināti, ar vēsu aprēķinu nodarīju pāri un sagā�dāju lielas sāpes, bija tie�i �ī brīni�ķīgā meitene Anna Siņicka�

���� Ivar� Jūs esat labs?

Es mierino�i pasmaidīju un Annu viegli sapurināju.

���������� Neuzrunā mani uz jūs, � es teicu. � Un vispār beidzot pietiek tik ilgi �eit pļāpāti Aizbrauksim pie manis. Tālu tas nav. Uziesim aug�ā, es uzvārī�u ka�fiju, un tur tad arī visu izrunāsim.

���� Kas būs pēc tam?

����������� Es jau tev teicu. Tu pie manis varēsi palikt, cik ilgi vien gribēsi.

Reibums bija izgājis, un es sāku braukt.

Dega reklāmas.

Mirdzēja zvaigznes.

Kaut kur austrumos pamazām tuvojās rīts.

Blakus, viegli atspiedusi galvu pret manu plecu, sēdēja �īs pasaules skaistākā meitene un laimīga smai�dīja.

Neviens no mums vēl nezināja, ka es �o meiteni vedu pretim viņas nelaimei�

Anna uzlika galvu uz manām krūtīm, cie�i piespie�dās pie sāniem, un es spēcīgi sajutu viņas ķermeņa un kuplo matu smar�u, sajutu, cik viņai satraukti cilājas krūtis un pukst sirds. Maigi glāstīju viņas seju uns plecus, un man pēk�ņi kļuva �ēl, ka tas vispār ir no�ticis, jo ,Anna patie�ām izrādījās nevainīga meitene,, un man viņu vēl nevajadzēja aiztikt, nevajadzēja, ta�u es tā arī nespēju pārvarēt savu uzmācīgo vēlē��anos. Tagad esmu jau nomierinājies, kaisle noplakusi, virsū nāk miegs un man �īs Annas Siņickas ir patiesi, �ēl, es nemaz nepriecājos, ka man pēc ilgiem gadiem blakus atkal gadījusies nevainīga būtne, man viņas vienkār�i ir �ēl; Anna tik paklausīgi sekoja, tik uzti�cīgi ieklausījās vārdos, man �ķiet, ka meiteni hipno�tizēja �is iespaidīgi skano�ais �mēs būsim kopā visu atliku�o dzīvi�, un viņa pārvarēja savu kautrību un samulsumu, viņa man atdevās bez ilgas pierunā�anas, bez asarām un smiekliem, un tas viss iznāca tik vien�kār�i un dabiski, ka es pirmo reizi vīrie�a un sievietes tuvībā saskatīju arī kaut ko skaistu un cēlu, kaut ko trauslu un mū�īgu.

Tagad nemāku pateikt, vai es Annu Siņicku mīlēju.. Bet man bija patiesa vēlē�anās ar viņu palikt kopā. Patie�ām �uz visu atliku�o dzīvi�. Bez jokiem. Es ne�meloju. Es biju patiess. Bet, kādēļ to vēlējos, izskaidrot nespēju. Es nezinu, kādēļ izvēlējos tie�i viņu, kad divdesmit gadu laikā biju tik daudzas atraidījis. Lai�kam jau ar to vien nepietika, ka Anna bija jaunar skaista, dabiska un neaizskarta. Acīmredzot klāt nāca vēl kaut kas tāds, ko es neziny vai nespēju izskaidrot. Ta�u visticamāk, ka tai vakarā un naktī kaut kas pēk�ņi bija noticis ar mani. Ar manām jūtām. Iespē�jams, ka kaut kādā niecīgā manu smadzeņu daļiņā bija notikusi negaidīta, neparedzēta da�u neitronu sadursme, kā rezultātā uz īsu brīdi radās vēl viena maza sakaru ķēdīte starp apziņu un zemapziņu, starp manu ārējo un iek�ējo �es�. Varbūt uz īsu brīdi tur uzliesmoja un sadega kaut kas dziļi slēpts un ilgots.

Es biju tāds, kāds nekad neesmu bijis un dro�i vien arī nebū�u.

Maigu jūtu pārņemts, kluss un saudzīgs.

���� Anna� Esi tāda, kāda pa�laik. Tad tu man vienmēr patiksi.

��� Ja es pie tevis palik�u, Ivar� � Anna samul�susi sacīja, � tev mani būs jāmīl.

���� Bet ja nu ne? Ja es esmu tāds cilvēks, kur� nespēj mīlēt?

Anna it kā sadrūma, ilgi klusēja, tad tikko dzirdami noskumusi teica:

���� Tad tu sagrausi kādu skaistu sapni.

���� Ja tu, Anna, būtu mazliet ilgāk padzīvojusi uz �īs pasaules, tad tu zinātu, ka cilvēka dzīvē nekas tāds sevi�ķi īpa�s nemaz nenotiek, izņemot vienīgi brīni��ķīgu sapņu nepārtrauktu sagrū�anu�

���� Skumji.

���� Jā, bet tāda diem�ēl ir cilvēka dzīve.

���� Nē, Ivar. Tādi ir cilvēki.

���� Var jau būt. Bet nevienu nekas nevar pārveidot citādu.

���� To var mīlestība, � Anna diezgan sparīgi teica. � Tu tam netici?

���� Nē, � es viņai atbildēju. � Bet es ticu tev. Es ticu, ka tāda meitene kā tu var spēji iemīlēties.

���� Bet tu? � Anna satraukta jautāja. � Tu tā vairs nevari?

Es klusēju, jo negribēju viņai melot. Vispār es neko �ai meitenei negribēju nodarīt sliktu. Tie�i otrādi! Es patiesi vēlējos, lai viņa paliek pie manis, lai dzīvo manā dzīvokli un, ja viņai ir tāda patik�ana, lai saim�nieko, lai gatavo ēst un uzkopj telpas, lai mani sagaida mājās, lai ir laba sieva un mīļākā, un arī es pacentī��os būt labs un vajadzīgs, es tev atdo�u savu algu, tu nekad nepazīsi trūkumu vai kādu bēdu, bie�i ar ma�īnu brauksim da�ādos ceļojumos, es tikpat kā ne�dzeru un nesmēķēju, es bū�u gādīgs dzīves draugs, vienīgi es nezinu� Vai tas viss, ko es vēlos tev dot un sagādāt, ir� mīlestība? Vai tā ir mīlestība tie�i uz tevi? Un ja arī� ne? Vai tad būtu sliktāk? Vai tie�ām vārds �mīlestība� ir daudz svarīgāks par manu patieso vēlē�anos, lai tu būtu kopā ar mani? Un vai tas mūsu attiecībās varēs ko nozīmīgu izmainīt, ja es nekad nespē�u būt pārlieku maigs un mīļ�, ja neprotu klusi �ļupstēt mīlestības vārdus, ja es nevienas sie�vietes priek�ā nevaru nokrist ceļos, zvērēt mū�īgu uzticību un jūtu uzplūdumos skūpstīt rokas?

Es atkal, kā jau tas bie�i notika agrāk, pret blakus guļo�o sievieti pēk�ņi sajutu zināmu nepatiku. Pa�griezu galvu uz otru pusi un raudzījos logā, kur no ielas nāko�ā gaisma spēlēja rotaļas ar tumsu.

���� Tu ilgi �eit dzīvo? � Anna pajautāja.

���� Divas nedēļas, � es negribīgi atbildēju.

���� Tik vien?

���� Jā.

���� Kur tu dzīvoji agrak?

����������� Agrāk es dzīvoju Juglā, kur man bija vienista�bas dzīvoklis. Tagad uz svētkiem man pie�ķīra �o.

����������� Tas ir skaists, � Anna sajūsmināta sacīja. � Es vipār nekad vēl tik lepni iekārtotā dzīvoklī neesmu bijusi.

���� Tev patie�ām patīk?

����������� Ļoti. Tev ir laba gaume un acīmredzot arī pla�as iespējas.

���� Tagad �is dzīvoklis ir arī tavs, � es sacīju.

Anna pacēla galvu, ilgi nekustīga raudzījās sev

priek�ā, tad negaidīti ar lūpām pieskārās manai sejai un vairākas reizes to noskūpstīja.

Kā māsa skūpsta brāli.

Kā meita pateicas tēvam.

Man tas nepatika.

Pagriezos sāņus un atkal raudzījos logā.

Neatceros, cik ilgs laiks bija pagājis, kad Anna vēlreiz maigi ar lūpām pieskārās manai sejai un kaut kā bijīgi, vēl joprojām neticēdama, klusi pajautāja:

���� Tu patie�ām gribi būt kopā ar mani?

����������� Jā, Anna. Citādi es tevi nekad �eit nebūtu atve�dis.

����������� Vai tad tu nevienu pirms manis� neesi �urp vedis?

����������� Nē, � es diezgan strupi �atbildēju. � Es vedis neesmu nevienu. Tās, kas �eit ir biju�as, nāca labprā�tīgi.

���� Es jau ari tā nācu.

���� Ar tevi ir savādāk.

���� Es tev patīku?

���� Nu protams. Kā tad citādi?

���� Nezinu.

����������� Tevī, Anna, ir kaut kas tāds, kas reizēm izraisa gan apbrīnu, gan lielu �ēlumu.

����������� Es būtu priecīga, ja spētu tevī izraisīt tikai mī�lestību.

����������� Gan jau, Anna, gan� Kad divi cilvēki sāk dzī�vot kopā, viņi ne uz ko daudz nevar cerēt, jo tiem neglābjami paveras tikai divas iespējas � vai nu viņi kļūs tuvāki, vai arī sve�āki�

���� Kā būs mums?

����������� Mēs kļūsim tuvāki, �; es viņai diezgan dro�i atbildēju, jo tai mirklī tā ar domāju, tā es gribēju.

��� Mēs kļūsim tuvāki.

����������� Bet man vēl joprojām �ķiet, ka tas ir tikai sap�nis � Gai�s svētku sapnis.

����������� Atmosties! � Es viņu sapurināju. � Atmosties, meitenīti Nekas reālāks vairs nevar būt.

Anna pievēra acis, kā kaķēns saritinājās pie maniem sāniem, aplika roku ap kaklu un izskatījās laimīga.

���� Ivar� � viņa tikko dzirdami no�ukstēja.

Bet es atkal pagriezu galvu sāņus, kā nohipnotizēts skatījos spilgtajā gaismas un tumsas rotaļā, un mani pamazām, neatlaidīgi un arvien spēcīgāk pārņēma pazīstamais satraukums un bailes.

Jutu, ka uz pieres izspie�as auksti sviedri un nekār�tīgi, ar sāpīgiem pārsitieniem sāk asi dauzīties sirds.

���� Ivar�

���� Jā.

���� Tu jau guli?

����������� Es skatījos loga atspīdumos un nez kādēļ tur pēk�ņi ieraudzīju sadauzītu automa�īnu.

����������� Cik savādi, � Anna sacīja, � vakar no rīta mēs vēl bijām pilnīgi nepazīstami, mums nebija pat jausmas par otra eksistenci, tu nezināji, ka �ai pa�saulē dzīvoju arī es, es savukārt neko nezināju par tevi, bet tad atnāca vakars, tavs skatiens un mūsu pirmā deja� Tā atnāk arī mīlestība?

����������� Tas tomēr ir dīvaini, ka logā parādījās sadau�zīta automa�īna, � es sacīju.

����������� Man varbūt nevajadzēja nākt pie tevis, vismaz pirmajā vakarā ne�

����������� Automa�īna bija sarkanā krāsā, � es viņai teicu.

���� Un tomēr es to nemaz neno�ēloju, � teica Anna.

����� Jā, tu neesi vairs sevi�ķi jauns, toties esi gudrs un vīri�ķīgs. Tevī ir kaut kas tāds� nu tāds� To nemaz nevar pasacīt. Tu proti pakļaut, tev nemaz nevar nepakļauties� Un es gribu būt tava.

����������� Ma�īnai bija izsisti logi un sadragāta priek�a. Tā izskatījās baiga. Kā nomiris suns.

����������� Ivar� �onakt tu mani esi padarījis laimīgu. Es nezinu, cik ilgi �ī sajūta pastāvēs, bet �onakt es pa�tie�ām esmu laimīga. �ai brīdī, blakus tev.

���� Bet pirms tās automa�īnas, � es satraukts sa�cīju, � logā uz mirkli pazibēja nodegusi māja.

���� Tu ta�u arī esi laimīgs, vai ne? � Anna pavai�cāja.

���� Varbūt tā bija manu vecāku maja, kas tur pa�rādījās nodegusi, � es galīgi sadrūmis sacīju. � Var�būt tās bija �Ziedlejas�.

���� Tas izdodas tik reti, � Anna turpināja �ukstēt, � būt patiesi laimīgiem, negaidīti sastapt mīlestību un sākt jaunu dzīvi�

���� Bet vēl pirms nodegu�ās mājas� Zini, logā parādījās kāpnes. Tādas garas un milzīgi lielas�

���� Jaunu dzīvi kopā ar tevi.

���� Visdīvainākais bija tas, ka �īs kāpnes neveda ne aug�up, ne lejup. Tās vienkār�i atradās nosviestas zemē un bija stipri salauzītas�

���� Tu esi burvis, � Anna sacīja. � Vakar man vēl nebija nekas, bet �odien jau ir viss!

Es arvien satrauktāks vēros logā. Galva kļuva neiz�turami smaga, tā neveikli iegūlās spilvenā, kaut kur dziji smadzenēs skrāpēja sāpes, un domas drud�aini jaucās kopā ar atmiņām, atmiņām savukārt pievieno�jās kaut kādas dīvainas vīzijas, kaut kur redzētas sejas, sastapti cilvēki, lasītas grāmatas, skatītas tele�vīzijas pārraides un sapņi.

Es aizvēru acis.

Nomierinies, Ivar, nomierinies, domās sev sacīju. Viss ta�u aiziet� un viss tomēr paliek. Nekas ne�mainās, un viss atkal sākas no jauna. Interesanti, kur es pa�laik esmu? Kur atrodos? Pagātnē, tagadnē? Kaut kas ir noticis ar laika ratu. Kāds samainījis slēd�us. Būs nospiedis neīsto pogu. Un tagad laiks kā rotējo�a tipogrāfijas ma�īna krauj kaudzītē gadus. Apturi! Es saku. Es negribu savu bērnību! Es vairs negribu arī savu jaunību! Negribu! Un tomēr kāds izmisīgi, neat�laidīgi klauvē pie loga. Klauvē pie tumsas. Varbūt tur iek�ā lau�as gaisma? Arī es tai gribu pieskarties. Arī es gribu sajust siltumu. Jā, Anna Siņicka. Es tevi izbūru. Izbūru no pēlēkās ikdienas, izbūru no vakara pelniem, darba noguruma, no saviem ātri aizejo�ajiem gadiem, sirmajiem matiem, no savām grumbām ap acīm, no kaut kādām ne vienmēr apzinātām ilgām pēc ģimenes un drauga. Izbūru no kāda sena sapņa. Tu visu laiku nemitīgi runāji par laimi. Acīmredzot tev līdz �im dzīvē nav gājis visai spo�i. Bet man? Man arī tāpat. Visu mū�u kaujos ar bailēm. Mokos ar maz�vērtības kompleksu. Cen�os sevi realizēt un apliecināt darbā. Jā, varbūt arī pie sievietēm. Tas da�reiz atgā�dina naivu bēg�anu no sevis. No savas pagātnes. Muļ�ķīgi. Es joprojām sev pie kakla jūtu Arvīda Zara lipīgos pirkstus. Sajūtu, kā man trūkst elpas, kā viņ� mani �ņaudz. Redzu, kā tas otrs vairākas reizes no galda paņem virtuves nazi. Dzirdu, kā viens slepkava aptur otru slepkavu. �Lai viņ� dzīvo ar savām bai�lēm! Un lai klusē! Tikai viens vārds � un tava māte, māsa un tu pats�� Es klusēju. Es nobijos. Es jau biju sācis dzīvot ar �īm bailēm. Es tam �ekistu virs�niekam nepateicu, kur tevi, Arvīd Zar, viņ� var at�rast. Mana klusē�ana neko neizmainīja. Tā ne palī�dzēja, ne kādam traucēja. Viņi tevi un daudzus citus arestēja jau pēc da�ām dienām. Bet mani līdz pat �ai stundai tomēr nomāc un pazemo mana toreizējā klu�sē�ana. Pats nesaprotu, kādēļ. Pie velna! Es gribu visu aizmirst, aizmirst, beidzot visu aizmirst, bet mana galva deg sāpīgās liesmās, un es atkal, nemiera pār�ņemts, kā kinoteātra ekrānā veros savas istabas logā.

Un redzu. Aizveru acis un tomēr redzu.

Kādu saules apspīdētu ziedo�u pļavu. Es smiedamies skrienu, pa ceļam noraujot smilgas un da�ādas puķes, man pakaļ tenterē mā�ele Rita, viņa cen�as mani pa�nākt un noķert, es beidzot apstājos, man viņas kļūst �ēl, mā�ele pienāk klāt, pastiepj savas mazās roķeles, un mēs abi nesteidzoties ejam pāri smar�ojo�ai pļavai, kur tās malā mūs, laimīgi smaidīdama, gaida māte.

Mana māte.

Svaiga, nesen uzarta lauka vidū uz liela, pelēka akmens sēd vecs, pagalam sirms vīrs. Viņam arī bārda un uzacis ir sirmas. Un nevar saprast, vai �is vīrs, �is skaistais un noguru�ais Baltais Tēvs, �eit atnācis no mūsu tautas pagātnes, no mūsu pasakām un leģendām vai arī tas ir mans tēvs �

Es ta�u tevi nepazīstu.

Tad parādās un brīdi vieglā sve�u gaismā virs altāra lēni �ūpojas skumju apliets Dievmātes attēls.

Viņas seja man uz mirkli atgādina Annu Siņicku.

Tad parādās Valda.

Un es viņai prasu:

Tu nāc man kaut ko pārmest?

Bet nevajag, Valda! Lūdzu, nevajag! . Cilvēks nevar nodzīvot dzīvi tā, lai neviens viņam neko nevarētu pārmest.

Tāpat ari es.

Es esmu simtprocentīgi vainīgs un� absolūti ne�vainīgs.

Tad vēlreiz ieraugu mūsu vecas �Ziedlejas�. Ieraugu savas dzimtās mājas. Ieraugu vietu, kur esmu piedzi�mis. Viss kā senāk. Liepa pagalmā. Mazliet sa�ķobījies galds. Garā akas vinda un pati aka. Kūts. Siena �ķūnis. Verandas logi. Lielā istaba. Pie sienas joprojām ka�rājas vecais i>leķa pulkstenis un vienmērīgi skaita laiku. Pie durvīm aizmidzis gul suns. Es to nepazīstu. Pirms astoņiem gadiem bija cits. Gultā starp spilve�niem iesnaudies kaķis. Melns ar baltu ģīmi un baltu pavēderi. Māte sēd dziļā atpūtas krēslā (cik veca, cik ļoti veca un nogurusi tu izskaties!), kaut ko ada, tad pārtrauc, da�us brī�us domīga sēd, adīkli noliek sāņus, pieceļas, pieiet pie loga un sasprindzināta, ar neslēp�tām ilgām skatās uz mūsu balto, saulē mirdzo�o pie�mājas ceju, kas pēk�ņi sakustas, paceļas gaisā un atdrā� taisni pie mana loga.

Es saprotu, māt.

Tu gaidi mani. Tavas ilgas pat ceju man pienes klāt.

Es zinu:

lai ko arī vēlāk labu izdarī�u un paveik�u, lai kā es arī turpmāk dzīvo�u, tik un tā mani beigu beigās gaidīs kāds liels, smags sods �

Es strauji uztrūkos sēdus un paskatījos apkārt.

Anna Siņicka vienmērīgi elpoja.

Es arī atviegloti uzelpoju un gribēju atlaisties, gri�bēju beidzot sākt gulēt, kad atkal kaut kur pie loga vai virtuvē izdzirdu dobju, dīvainu troksni.

Piecēlos un satraukts atvēru istabas durvis, iededzu gaismu un paskatījos gaiteni.

Tie�i iepretim, atspiedies pret sienu, stāvēja Baltais Cilvēks, cie�i raudzījās man acīs un, mazliet uz aug�u savilcis mutes kaktiņus, nicīgi smīnēja.

Tas nu ir noticis, Anna domāja. Tik ātri un negai�dīti, ka es to pa īstam vēl nemaz neesmu spējusi ap�tvert. Jau trīs dienas dzīvoju lepnajā Ivara Viklanda dzīvokli un jūtos neaptverami laimīga. Esmu jau viņa sieva? Nezinu. Ivars gan teica, lai es tagad dzīvojot un visu darot tā, it kā būtu viņa sieva. �Tagad �eit saimniece esi tu!� Bet es neko vēl nespēju saprast. Neko. Varbūt tas ir tikai sapnis? Vai tad dzīvē tā notiek? Vai tad tā kādreiz gadās arī īstenībā, ka peln�ru�ķīte kļūst par princesi? Nē, kas nu es par princesi! Vienkār�i mīļākā. Padzīvoju�a, diezgan turīga vīrie�a mīļākā. Varbūt patie�ām pēdējā viņa dzīvē. Gribētos tam ticēt. Varbūt kļū�u arī sieva. Varbūt. Varbūt viņ� mani apprecēs. Varbūt patie�ām mīlēs. Varbūt�

Ja es to visu zinātu noteikti! �Varbūt.� Kas tas par drausmīgu vārdu! Visu laiku jāmin un jāzīlē. Jādzīvo neziņā. Kādēļ mēs tik bie�i esam atkarīgi no kāda cita? Vai tas ir gudri ierīkots? Pat mūsu dzīves bie�i jo bie�i ir atkarīgas no citiem cilvēkiem. Jau mūsu pie�dzim�ana. Dzīvo�ana. Varbūt arī nāve. Slikti. Tā lai�kam tomēr nevajadzētu būt. Tas ir netaisni. Un brīni��ķīgi! Nē, patiesi. Kaut kas neticams. Viss kā pasakā! Balle, skaista mūzika, patīkami vārdi, dejas, �ampa�nietis, eleganta ārzemju automa�īna, atkal vārdi, vārdi, kas reibina un hipnotizē, lielisks dzīvoklis, sve�u gaisma, vēlreiz da�as glāzītes vīna un mūzika, un vīrie�tis, kas man uzreiz iepatikās, jā, varbūt esmu viņā pat iemīlējusies, nē, pavisam dro�i, es Ivaru mīlu, jo, tikai pateicoties viņam, man radās iespēja piedzīvot un pavadīt tik skaistu vakaru un savu pirmo �grēka� nakti, un visas �īs Oktobra svētku dienas; Ivars pret mani bija saudzīgs un uzmanīgs, acīmredzot viņam ir liela pieredze �ādās lietās, un jau pirmajā reizē viņ� man spēja sagādāt baudu, man tas viss ļoti patika; līdz �im par to biju dzirdējusi tikai no draudzenēm, bet pat visspilgtākais stāstījums nevar attēlot to, ko es �ajās dienās esmu pārdzīvojusi un izbaudījusi. Paldies tev par to, Ivar Vikland! Paldies. Mans mīļotais. Mans dārgais. Mans vienīgais. Mans vīrs. Es bū�u tava. Pasaule vēl nebūs pieredzējusi tik labu, tik uzticamu sievu. Tici, Ivar. Tev manī nebūs jāviļas. Tu ar mani vēl leposies. Tev būs labi ar mani. Redzēsi. Tu ar rnani būsi apmierināts. Es vismaz darī�u visu, kas vien ir manos spēkos un iespējās, lai tu, Ivar, būtu laimīgs ar mani. Ar meiteni, kas pirms tam bija ļoti nelaimīga. Es biju skumja. Varbūt arī izskatījos pēc tādas, kuru gribējās pa�ēlot. Kuru gribējās iepriecināt. Bet virsū nāk raudiens. Gan par savu līdz �im neveiksmīgo dzīvi, gan no bailēm par to, ka arī �ī jaunā dzīve rīt vai parīt varētu saplīst� Kā jau saplīsu�i visi krāsainie baloni. Bērni paspēlējās � un pietiek! Svētki beigu�ies. Ielas ir tuk�as.

Nē, nē, nē, Ivar Vikland! Es tevi lūdzu. Nevajag! Viss ta�u bija patiesi, vai ne? Tu ta�u mani nepaņēmi tikai uz �īm da�ām svētku dienām? Tikai lai paspēlē�tos? Tikai lai izklaidētos? Tikai lai kaut kā intere�santāk aizvadītu trīs izejamās dienas? Tā ta�u nevar būt, vai ne? Tu ta�u mani mīlēsi? Vai tad vispār var nemīlēt? Es patie�ām esmu skaista. Es biju neaizskarta. Esmu laba. Izdarīga. Mīļa. Kas vēl? A, esmu bie�i skumja. Bet tā nav liela vaina. Varbūt tas pāries. Kopā ar tevi es vienmēr bū�u priecīga. Ja arī tu būsi kopā ar mani.

Bet skumja biju tādēļ� Es tev būtu pastāstījusi, bet tu neko negribēji dzirdēt. �Nevajag. Es neko nevē�los zināt, kas ar tevi ir bijis pirms manis,� tu sacīji. �Tava īstā dzīve sākas tikai tagad. Sākas kopā ar pagāju�o nakti, rītu, dienu, sākas ar to, ka esi pie manis.�

Bet es tev tomēr pastāstī�u. Labi, ne �odien, ne rīt, bet kaut kad es tev tomēr pastāstī�u, cik tovakar biju skumja un kā es tur sēdēju pie tā attālākā zāles gal�diņa un gaidīju savas dzīves lielāko brīnumu �

Tēva man nav. Pareizāk sakot, īstā tēva. Es viņu neatceros. Nemaz, nemaz. Māte saka, ka viņ� esot miris, nomiris vēl tad, kad biju pavisam maziņa, ta�u tagad man �ķiet, ka tēvs tomēr ir dzīvs. No kādas nejau�i noklausītas mātes sarunas sapratu, ka viņa ar tēvu toreiz vienkār�i iz�ķīrusies un viņ� aizbraucis prom. Kaut kur uz ziemeļiem, vai. Katrā ziņā kaut kur tālu, tālu. Bet tagad esot atgriezies. Māte kļuva ārkārtīgi nervoza. Viņa vispār visu laiku ir bijusi nervoza, kaprīza, neiecietīga, diezgan skaļa un mū��dien neapmierināta. Kad man bija pieci vai se�i gadiņi, māte apprecējās otreiz. Cik es �o savu pirmo patēvu atceros, viņ� vienmēr, pārnācis mājās, klusi apsēdās istabas stūrī pie loga, lasīja avīzes vai kādu grāmatu, pak�ķinādams pīpēja lielu pīpi un neko daudz neru�nāja. Māte mū�īgi pārmeta: �Nu tāds kā pēdējais lamzaks! Neko viņ� nevar izdarīt līdz galam, neko dzīvē nespēj panākt!� Laikam patēvam tas viss beidzot apnika, un viņ� no mums aizgāja. Tad pie mātes sāka nākt daudzi vīrie�i. Padzīvoja kādu laiciņu un aiz�gāja. Padzīvoja un aizgāja. Es līdz �im brīdim nesa�protu, kādēļ māte ne ar vienu tā arī nespēja sadzīvot? Es neteik�u, ka viņa ir izlaidīga sieviete. Nē. Vien�kār�i viņai ļoti gribējās vīru, gribējās stabilu, normālu dzīvi un� vēl vienu bērnu. Bet nekas viņai ilgi nesa�nāca. Vīrie�i mainījās, tie pa lielākai daļai bija neiz�teiksmīgi, tādi nerunīgi, neveikli, ne sevi�ķi enerģiski cilvēki, kuri strādāja da�ādos kantoros par grāmatve��iem vai citiem sīkiem ierēdņiem. Man viņi visi atmiņā paliku�i arī kā sīki cilvēki.

Lielākā nelaime varbūt ir tā, ka mums pilsētas no�malē pieder tikai pavisam neliels vienistabas dzīvok�lītis. Visiem mātes vīriem arī nebija nekas vairāk. Daudziem nebija pat tik. �ķirteņi, atraitņi, klusie dzērāji, alimentu maksātāji� Visa mana līdz�inējā dzīve ir pagājusi virtuvē starp plīti un galdu. Un no visagrākās bērnības ir bijis jāredz vai jāklausās, kā viņi tur blakusistabā trok�ņaini ņemas pa gultu� Zini, Ivar, no tā laika man arī radās diezgan stabila nepatika pret cilvēku intīmajām attiecībām. Da�reiz radās pat riebums, un varbūt tie�i tādēļ līdz pat mūsu iepazī�anās vakaram es ne ar vienu tā arī nespēju ielaisties līdz galam� Es visu mū�u esmu gribējusi un tiekusies tikai pēc skaistā, pēc kaut kā tīra un balta, ienīstot melus un izlik�anos, un da�reiz sapņojusi tie�i par tādu savu pirmo nakti, kādu tu man sagādāji.

Tas ir vienīgais, kas manā dzīvē līdz �im ir pie�pildījies. Vislielāko neveiksmi piedzīvoju �ovasar. No bēdām gandrīz vai pakāros. Pabeidzu vidusskolu, lai�kam jau tīri labi, jo uz atestāta nebija neviena trij�nieka, bet diem�ēl nebija arī daudz piecnieku. Tikai fizkultūrā, vēsturē un angļu valodā. Visi pat brīnījās, it sevi�ķi klases audzinātāja un es pati, kā man tas viss tomēr ir izdevies, kā es to esmu spējusi, jo mājas apstākļi man �ogad bija visai �ausmino�i. Mātei jau pērn uzradās jauns civilvīrs, viņ� it kā strādājot tele�vīzijas ateljē par meistaru, bet man gan liekas, ka viņ� no turienes par dzer�anu jau sen ir izmests laukā un tagad tāpat vien halturē, staigādams pa dzīvokļiem un draugiem, pazīstamiem un paziņu paziņām, labodams televizorus, radiouztvērējus un da�ādus sadzīves priek�metus. Katru vakaru pārrodas pilns kā mārks.

Uzmācas. Taisa skandālus. Māte dod pretī. Un tad, it kā tā visa vēl būtu par maz, viņai �ovasar trīsdesmit deviņu gadu vecumā piedzima dēls. Mans pusbrālis. Ari tas bļauj vienā bļau�anā, tā ka mājās no agra rīta līdz vēlai naktij ir nepārtraukts, apdullino�s troksnis. Tas varbūt arī bija viens no galvenajiem iemesliem, kādēļ īsti nespēju sagatavoties iestāju pārbaudījumiem politehniskajā institūtā. Varbūt tā ir muļķīga ideja, ta�u es stingri esmu nolēmusi kļūt par arhitekti. Tas ir manas dzīves lielākais sapnis. Un es to piepildī�u! Par spīti visam un visiem! Bet toreiz biju satriekta līdz pēdējam. Gribēju pat pakārties. Jau tik dro�i biju izdomājusi, ka bū�u studente, ka pārvāk�os dzīvot uz skaisto Ķīpsalas kopmītni, ka būs jauni draugi un in�teresanta dzīve, bet nācās atkal atgriezties turpat pie�kvēpu�ajā virtuvē starp plīti un galdu, paciest patēva ņirgas un cinisko uzbāzību, mātes skaļo, mū�dien ne�apmierināto balsi un pusbrāļa brēk�anu.

Tūlīt pēc neveiksmīgajiem eksāmeniem sāku strādāt tādā organizācijā, kur man drīzumā sola kopmītni, un jau iesniedzu dokumentus institūta sagatavo�anas kur�siem. Kas ir teicis, ka dzīve nav skaista? Varbūt ari man kādreiz paveiksies. Un �is sapnis, �ī skaistā pa�saka, kas sākās pirms trim dienām, vistuvākajā laikā pārvērtīsies īstenībā. Tik cietā kā granīts.

Un mēs �ai akmenī.

Ar mīlestību iekalti.

Ivars Viklands sēdēja savā darba kabinetā un uz�manīgi caurskatīja viņam atnestās vairāku pārval�u pagāju�ā mēne�a atskaites.

Kabinets nebija sevi�ķi liels, toties ērts un mājīgs. Uz atsevi�ķa galdiņa blakus rakstāmgaldam atradās divi telefona aparāti un selektors. Uz rakstāmgalda vāzē smar�oja ziedi. Grīdu sedza paklājs.

Kalendāra lapiņa vēstīja 10. novembri. Pulkstenis rādīja vienpadsmit.

Skaļi iezvanījās telefons.

���� Es klausos, � Ivars sacīja.

���� Nu tad klausies uzmanīgi! � kāda skaļa un neap�mierināta balss iesaucās. � Kādēļ man līdz pulksten

vienpadsmitiem vēl nav atsūtīta neviena krava ar melnzemi, kur ir ari solītais traktors un greiders?

����������� Paklausies, tu, VIksniņ! � Ivars brīdino�i teica un cie�i rokā sa�ņaudza telefona klausuli. � Es jau sen vairs ar tik sīkām lietām nenodarbojos!

����������� Ar ko tad tu nodarbojies? � VIksniņ� izbrīnījies pajautāja.

Ivars klusēja un turpināja nervozi �ķirstīt dokumen�tus.

����������� A!� � VIksniņ� saproto�i novilka. � Tu jau esi iesēdies Pavlovska vietā?

Ivars pasmaidīja. To dzirdēt viņam bija patīkami.

����������� Nē, VIksniņ, � Ivars atbildēja, � pagaidām sēdu pats savā vietā.

����������� Bet man jau trīs stundas astoņu cilvēku brigāde stāv bez darba! � VIksniņ� pārskaities turpināja. � Bez objekta apkārtnes labiekārto�anas es to māju nevaru nodot. Tu to apjēdz?

����������� Nekliedz! � Ivars saviebās. � Es tev tūlīt pa�skaidro�u. Visas ma�īnas un tehnika ir pārsviesta uz lielo administratīvo ēku pilsētas centrā! Tie�i �is ob�jekts mūsu trestam pa�laik ir pats svarīgākais! Līdz gada beigām tas noteikti jānodod! Obligāti! Skaidrs?

���� Jā, � Vīksniņ� klusi apstiprināja.

����������� Vispār labi, ka tu man piezvanīji, � Ivars tīri priecīgs teica. � To astoņu cilvēku brigādi nekavē�joties nosūti uz minētās administratīvās ēkas būvlau�kumu! Nekavējoties! Tur viņiem darba būs līdz kak�lam!

����������� Bet kā būs ar manu objektu? � Vīksniņ� painte�resējās.

����������� Tu nodarbojies ar privātceltniecību? � Ivars izsmējīgi uzprasīja,

���� Nu zini, Vikland �

���� Tavu objektu nodosim vēlāk! Nākamajā mēnesī.

����������� Bet par neizpildītajām saistībām, par neizpildīto mēne�a plānu mans kantoris atkal paliks bez prēmi�jām! � Vīksniņ� pārskaities kliedza. � Tu zini, kā to sauc?

Ivars neko neatbildēja, bet neapmierināts �ķirstīja parskatu kaudzīti.

����������� Tu tūlīt atbrauc pie manis, � Vīksniņ� sadrūmis aicināja, � un pats tiem astoņiem vīriem pasaki, ka viņiem jāpārtrauc iesāktais darbs un jājo� uz pilsētas otru galu! Es labprāt paklausī�os, ko viņi tev atbildēs!

���� Man ar viņiem nekas nav jārunā! � Ivars asi un pavēlo�i teica. � Priek� tam man esi tu! Un dari, ko tev liek! Viss!

Ivars dusmīgi nometa klausuli, pagriezās sēdeklī un sapīcis paskatījās laukā pa logu.

Apmāku�ās debesis zemē meta pūkainu sniegu. No ceturtā stāva labi varēja saskatīt vēl neaizsalu�o Dau�gavu, izjaukto pontonu tiltu un vairākus upju kuģus, kas bija nolikti Āgenskalna līcī pārziemo�anai.

Laikam ziema tūlīt arī sāksies, Ivars nodomāja. Var�būt tā būs skaistākā ziema manā mū�ā. Bez bailēm un satraukumiem. Mierīga un balta. Kā manā dzīvē pēk�ņi un negaidīti ienāca balta meitene. Ienāca Anna Siņicka. Viņa man patīk. Viņa tik ārkārtīgi krasi at�ķi�ras no visām pārējām sievietēm, kādas man biju�as, ka es jau sāku no�ēlot, kādēļ �ī Anna manā dzīves ceļā nav patrāpījusies agrāk. Viņa ir bez mazākām pretenzijām. Vienmēr tāda kā noskumusi, nobijusies un bikla. Es pat nepainteresējos, kur viņa dzīvo, kur strādā vai mācās? Gan jau vēlāk, bet pagaidām man pilnīgi pietiek ar to, ka Anna nav no tām trakajām, vētrainajām un tik nepastāvīgajām mūsdienu jaunie�u pārstāvēm. Viņa ir godīga, un tas mani zināmā mērā pat pārsteidz. Viņa ir kautrīga, un arī tas mani pār�steidz. Bet visvairāk mani pārsteidz tas, ka viņa spēj ticēt nejau�i sastaptam cilvēkam, spēj ticēt viņa vār�diem un solījumiem un tic, ka cilvēku lielākajā daļā pārsvarā mīt labais un skaistais. Un vēl viņa tic, ka pastāv mū�īga mīlestība. Lai jau tic. Kaut kam jau mums visiem ir jātic. Vieni tic Dievam, citi mīlestībai, spokiem, taisnīgumam, cilvēces veselajam saprātam, naudas varenībai, dvēseles nemirstībai, sodam� Es vairs ticu vienīgi sev. Un paļaujos tikai uz sevi. Uz savu spēku, gribu un apņēmību. Un, ja tagad, par provi, es reiz esmu apņēmies kļūt par tresta pārvald�nieku, es par to arī kļū�u! Es zinu. Es noteikti kļū�u.

Atvērās durvis � un kabinetā ienāca spilgti izkrā- sojusies jauna un moderni ģērbusies sekretāre.

���� Ivar� Pie jums lau�as kāds ārkārtīgi enerģisks cilvēks. Saka, esot jūsu radinieks.

Ivars sarauca pieri un da�us mirkļus padomāja.

����������� Nekādu radinieku man nav, � beidzot viņ� ar nepatiku sacīja, � bet aicini vien iek�ā! Paskatīsimies. Jā, vai Ojārs Veldre �odien trestā nav bijis? Nemanīji?

����������� Nē, � sekretāre atbildēja un Ivaram veltīja ap�buro�u smaidu. � Kas vēl?

���� Viss.

Pēc brī�a kabinetā smagiem soļiem ienāca liela au�guma, bet jau vecs, mazliet salīcis cilvēks ģērbies biezā aitādas ka�okā un ziemas ausainē.

����������� Nu, ko tu tā skaties? � viņ� asi pajautāja. � Vairs nepazīsti?

Ivars pazina gan. Tas bija vecais kolhoza priek��sēdētājs Jānis Zvirgzdiņ�.

����������� Sveiks, Jāni. � Ivars piecēlās, pagāja pretim un ciemiņam paspieda roku. � Kā lai tevi nepazīstu?

����������� Bet nebūtu nekāds brīnums gan, � Jānis Zvirg�zdiņ� norūca. � Astoņi gadi�

����������� Piesēdi, � Ivars parādīja uz krēslu, bet pats atgriezās vietā aiz lielā rakstāmgalda.

���� Sen jau kā Rīgā?

����������� Kop� vakardienas. Biju agropromā, pēc tam lauktehnikā� Pārgulēju pie brāļa. Tevi jau arī grūti atrast.

����������� Tu nemaz neesi izmainījies, � Ivars sacīja, lai gan Jānis Zvirgzdiņ� bija izmainījies stipri vien.

����������� Kā nu ne! � Zvirgzdiņ� iesmējās, sameklēja pa�pirosu un aizsmēķēja. � Sāp sirdī, sāp krustos, krūtīs un velns viņu sazin kur vēl! Da�brīd liekas � beigas klāt! Bet tad aizeju uz pirti, iedzeru kādu glāzīti balto � un, skat, pēc stundas viss pāriet!

���� Kā mātei? � Ivars nopietns painteresējās.

����������� Arī jau veca un bez spēka, � Zvirgzdiņ� atbil�dēja un rūpīgi nopētīja kabinetu. � Sūta tev sveicie�nus, vēstuli un ciemakukuli.

Jānis Zvirgzdiņ� no �emodāna izņēma palielu saini un uzmeta to uz Ivara rakstāmgalda.

����������� Nem! � vecais priek�sēdētājs bargi sacīja. � Un kaunies, Ivar! Kaunies!

Ivars pēk�ņi patie�ām sajuta lielu un pazemojo�u kaunu.

����������� Tai pakā ir sviests, āboli, �āvēts �ķiņķis, svīteris un cimdi.

Kā studiju gados, Ivars nosarkdams nodomāja. Jo�projām kā puiku �

����������� Neko man nevajag, � Ivars klusi nomurmināja, � Ved atpakaļ� Jāni. Visa kā man pietiekL

����������� Tāds svīteris tev ir? � Zvirgzdiņ� pārmeto�i pavaicāja. � Tādi cimdi tev arī ir?

���� Nē, tādi glu�i nav.

���� Adas, ar plāņo oderīti, ja?

���� Jā.

���� Nagi nesalst?

���� Var iztikt.

���� Un tev nav kauna atraidīt matēs darbu?

����������� Labi jau, labi, � Ivars noņurdēja, un viņam uz�reiz uznāca nepatika pret �o patiesībā sve�o cilvēku, kas tagad ielauzies viņa kabinetā, kaunina un kaut ko pārmet! Kas es viņam � joprojām vēl kāds skolas zēns? Un galvenais � es ta�u neko no jums neesmu prasījis! Neesmu lūdzis! Neesmu gaidījis! Bet mātei es, protams, pasaku visdziļāko paldies. Tikai nevajag! Jau sen neko nevajag! Labak būtu taupījusi sevi.

����������� Vai tu beidzot tomēr nedomā atbraukt pie mā�tes? � Zvirgzdiņ� pajautāja un atkal apsēdās. � Bei�dzot atbraukt� pavisam. Uz palik�anu. Kabinets tev jau nav slikts, bet �īs tomēr nav tēva mājas, nav tava dzimtā vieta, ne tuvumā me�i, ne pļavas� Tu vēl atceries, kā pieguļā rīta agrumā zviedz zirgi?

Ivars kādu laiku sēdēja, uztraukumā kodīdams lūpas, tad, kaut ko atcerējies, strauji pacēla sarkanā tele�fona aparāta klausuli.

���� Atvaino�

Viņ� mazliet nervozām, nepacietīgām roku kustībām uzgrieza vajadzīgo numuru un da�us brī�us gaidīja.

����������� Ojār, tu? Tad beidzot! Es jau tev zvanu no pa�a rīta!

����������� Man ta�u jāskraida kā pēdējam sunim! Tre�ā dzelzsbetona konstrukciju rūpnīca man �odien nav vēl atvedusi nevienu paneli!

���� Būs?

����������� Tā jau viņi tur sola! Vakarā, kad vajadzēs beigt darbu.

���� Kas par vainu?

���� Īsti nevaru saprast. Kā jau pēc svētkiem�

����������� Labi, Ojār, gan jau viss nokārtosies. Es vēlāk piezvanī�u uz rūpnīcu. Kā citādi?

����������� Mums ari grūti iekustēties. Puse no vīriem paģi�raini �

���� Bet pats?

���� Normāli.

����������� Tas labi. Tad tu dro�i vien nebūsi aizmirsis, ka man �odien vajadzīga tavas pārvaldes pagāju�ā mē�ne�a visu nepaveikto darbu un kļūmju sīka analīze? Tas ir izdarīts?

���� Jā.

����������� Tad kap ma�īna un steidzīgi drāzies �urp! Man ar visu pārval�u atskaitēm pēc stundas jābūt minis�trijā pie Kulakova! Skaidrs?

���� Jā.

Ivars Viklands nolika klausuli, brīdi vēroja rami plūsto�o Daugavu, kurā vienā mirkli pazuda miljar�diem sniega kristāliņu, tad lēni un negribīgi pagriezās pret Jāni Zvirgzdiņu.

���� Tā mums iet kā pa buUa �

����������� Redzu, redzu� � Jānis noburk�ķēja un tīri vai ar skaudību paskatījās uz vēl jauno un tik enerģisko Ivaru. � Nu, varbūt tomēr pārdomāsi?

Ivars ilgi izbrīnījies raudzījās uz savu tik negaidīti uzradu�os ciemiņu.

���� Kas� man bija jāpārdomā?

����������� Es tev pirmīt jautāju, vai tu beidzot nevēlies atgriezties mājās?

Ivars apmulsis nolieca galvu un, to nepacēlis, klusi pajautāja:

���� Ko es tur darī�u?

����������� Kā � ko? � Zvirgzdiņ� gandrīz vai sa�uta. � Strādāsi!

Ivars izslējās taisni, brīdi vēroja Jāņa Zvirgzdiņa veco, krunkaino seju, baltos un retos matus, sastrā�dātās rokas, kuras, redzami nervozēdamas, te ieslīdēja, te atkal iz�āvās no biezā aitādas ka�oka platajām ka�batām.

���� Ko tu man vari piedāvāt? � Ivars painteresējās.

����������� Visu ko! � Zvirgzdiņ� skaļi iesaucās, strauji paliecās uz priek�u un ar abu roku elkoņiem smagnēji uzgāzās uz Ivara rakstāmgalda malas. � Vai tad darba trūkst? Pa provi � man ļoti vajadzīgs mehānisko darb�nīcu vadītājs. Kā ēst! Bet kur lai es to ņemu? Kaut kādu dabūt jau varbūt arī varētu, bet� Tu ta�u tomēr esi savējais� Bet visvairāk man ir nepiecie��ams celtniecības in�enieris, augstākās klases speciā�lists, apmēram tāds kā tu. Mēs jau sākam būvēt jauno ciematu, ir ieprojektēts ari kultūras nams, vēl lielāks un skaistāks par jūsu Dailes teātri, bez tam vēl jāceļ jauna skola, vēl viens bērnudārzs� Darbs dzenā darbu un� Maksāt mēs tev arī varētu ne sliktāk, kā tev maksā �eit. Pat nesalīdzināmi vairāk!

Kamēr Jānis Zvirgzdiņ� runāja, Ivara seja da�us brī�us izskatījās mazliet sapņaina un gai�a. Iespējams, ka viņ� �ajos īsajos mirkļos atcerējās visas kādreizējās bērnības vietas, savas dzimtās mājas un dārzu, me�u, balto ceļu un veco mui�as centru� Bet �ie da�i mirkļi pagāja, Zvigzdiņ� apklusa, un Ivara seja pakā�peniski pārvērtās. Tā negaidīti kļuva �ķautņaini asa, skarba un auksta, it kā kāds neredzams tēlnieks to nupat būtu izkalis pelēkā akmenī.

���� Paldies par pankūkām! � Ivars diezgan nicīgi teica. � Vai tu maz apjēdz, kā pa �iem gadiem pasaule ir izmainījusies? Kā esmu izmainījies es, tu, mēs visi? Iespējams, ka kādreiz sen atpakaļ mani varbūt arī apmierinātu garā�as priek�nieka vai celtniecības pār�rauga amats. Bet �odien jau vairs ne. �odien tavs aploks priek� manis ir jau pārāk �aurs!

Zvirgzdiņ� skumji pasmaidīja un bezspēcīgi noplā�tīja rokas.

���� Tad nu neko�

Jānis Zvirgzdiņ� piecēlās, paņēma �emodānu un ne�atvadījies, saguris gāja uz durvīm.

���� Pagaidi! � Ivars viņu spēji apstādināja. � Es tā arī īsti nesapratu, ko pa�laik mamma dara? Kā viņa jūtas, varbūt kaut ko vajag?

Jānis Zvirgzdiņ� panāca da�us soļus atpakaļ un nikni paskatījās uz Ivaru.

���� Ko tu man prasi? � viņ� dusmīgs pavaicāja. � Aizbrauc uz mājām un uzzini pats!

Ivars atkal nolieca galvu un kādu laiciņu klusēja.

���� �ogad jau vairs neiznāks� � viņ� savādā, stipri aizlauztā balsī sacīja. � Ta�u nākamgad� noteikti. Nākamo atvaļinājumu es noteikti pavadī�u mūsu ve�cajās mājās. To es tev, Zvirgzdiņ, apsolu! Noteikti!

���� Vai tev man ir jāapsola? � vecais kolhoza priek�sēdētājs pārmeto�i pajautāja, un �ie vārdi bija rūgtuma pilni. � Kas es tev esmu? Bet savu māti gan, Ivar�

Zvirgzdiņa balss aprāvās, viņ� it kā pat saduga, kļuva mazāks un vecāks, lēni aizgāja līdz durvīm, kaut ko tur pārdomāja, tad vēlreiz pagriezās pret lepnā kabineta saimnieku.

� Savu māti, biedri Vikland� Tu nedrīksti aiz�mirst ne dienu �

Durvis aizcirtās.

Ivaram nez kādēļ �ķita, ka viņ� ir ieslodzīts cietuma kamerā. Kļuva ne�ēlīgi auksti. Tie�i tai brīdī pāri tresta pārvaldes ēkai, gandrīz aizķerdams jumta stūrus, ne�veikli slīdēja kāds draudīgi melns mākonis. Spalgi zvanīja abi telefoni. Ienāca sekretāre un kaut ko jau�tāja.

Bet Ivars nekustīgi sēdēja, atliecis galvu pret krēsla atzveltni, un bezgala pārsteigts klausījās, kā no nez kādiem neredzamiem tālumiem, caur sen jau aizgāju�o laiku, caur visu �o lielo pagātnes sakrauto gadu blāķi un sīkajiem ikdienas trok�ņiem pēk�ņi viņa ausīs sāk skanēt maiga un klusa mātes dziedāta �ūpuļdziesma�

Skaļi atvērās durvis, un kabinetā ātriem soļiem ienāca Ojārs Veldre. Viņ� bija ģērbies biezā, tum�i zilā sporta jakā, bez cepures un cimdiem un izskatījās mazliet saguris un skumj�.

Interesanti, Ivars nodomāja, vai viņ� tomēr ir bijis Mudītes mīļākais vai ne? Nez vai nu glu�i par baltu velti viņa toreiz centās mani pierunāt, lai palīdzu Ojā�ram kļūt par septītās pārvaldes priek�nieku. Tagad tam, protams, nav sevi�ķas nozīmes, ta�u tomēr � in�teresanti.

���� Nem. � Ojārs uz galda uzmeta vairākas aprak�stītas, sagrafētas un da�ādu skaitļu rindām izraibinātas papīra lapas. � Kas viņiem tur ministrijā lēcies?

���� Nekas īpa�s, � Ivars atbildēja. � Vienkār�i mazliet agrāk nekā parasti tiek stādīti nākamā gada plāni un jāredz visu reālās iespējas.

���� Plānu palielinās?

����� Domāju, ka �oreiz ne, � Ivars sacīja. � Kapitāl�ieguldījumi celtniecībā viscaur tiks samazināti. Tagad celsim mazāk, toties, jācer, labāk un ātrāk. Tiks efek�tīgāk izmantoti visi atvēlētie līdzekļi, un būs pla�ākas iespējas darba spēka koncentrācijai.

����������� Tā jau sen vajadzēja, � Ojārs teica un smagi atkrita krēslā. � Citādi sākam desmit objektus uzreiz, "bet nevienu tā arī īsti laikā nespējam pabeigt.

������������ Paneļus tev beidzot atveda? � Ivars paintere�sējās.

���������� Vēl ne, bet zvanīja, ka pirmā ma�īna jau esot ceļā.

���� Gan jau viņi iekustēsies.

���� Bet diena jau praktiski pagalam.

����������� Tu izskaties tāds pelēks, � Ivars sacīja, vērīgi skatoties Ojāra patie�ām noguru�ajā sejā. � Vakar dzēri?

Ojārs atmeta ar roku, izstiepa kājas un paskatījas griestos.

���� Ar ko lai es būtu dzēris?

���� Nu, kaut vai, piemēram, ar Mudīti.

Ojārs pagrieza galvu pret priek�nieku un �ķelmīgi pasmaidīja.

��� Viņai, vecīt, ir cits, ar ko iedzert.

���� Patie�ām?

���� Ko tu brīnies? Vai tad Mudīte nav jauka?

���������� Tā gan ir, � Ivars domīgs piekrita, � un man par to tik tie�ām nevajadzētu brīnīties.

���� Viss notiek tā, kā tam arī vajag notikt.

����������� Nemuldi! � Ivars norūca. � Vai tad Atim� tā vajadzēja?

Abi ilgi klusēja.

���������� Es viņa vietā būtu� � Ojārs apmulsa, � pakā�ries vai noindējies, vai citādi� Bet �itā � Tas ir vis�briesmīgākais sods, ko mums liktenis var uzlikt.

����������� Atim it kā tomēr pamazām kļūstot labāk, � Ivars sacīja. � Visi par labvēlīgu iznākumu gan �au�bās, bet ej nu tu sazini�

���������� Muļķības! � Ojārs iesaucās. � Pasaciņas nervu nomierinā�anai! Balsi viņ� ir atguvis, tas tiesa, ta�u piecelties viņ� nespēs. Nekad! Nespēs!

���� Zēl zēna, � Ivars klusi teica.

���� Es domāju gan.

����������� Paklausies� � Ivars lūdzo�i paskatījās uz Ojāru. � Tādai mūsu �ēlo�anai nav ne mazākās jēgas! Kaut ko tomēr vajadzētu darīt konkrēti!

���� Ko?

���� Nezinu �

���� Paņemt pie sevis? � Ojārs uzprasīja. � Bet man mājās jau tā ir slima māte un jāņemas vēl ar puiku�

��� Mirdza nedomā atgriezties?

���� Nē. � Ojārs smagi nolieca galvu uz krūtīm.

���� Izrādās, tas viņai ar Viktoru ir bijis nopietni. Pa��laik esot stāvoklī un iesniegusi tiesā prasību par mūsu laulības �ķir�anu.

���������� Tātad arī tev, veco zēn, � arī tev tā skaistā un cēlā mīlestība ir� izputējusi.

���� Jā, � Ojārs grūti nopūtās un vainīgi pasmaidīja,

���� izputēja. Ta�u sākumā mums viss gāja lieliski.

����������� Pirmajās reizēs, kad liecies gultā, � Ivars mazliet indīgi sacīja. � Tad visiem �ķiet, ka iet lieliski. Ta�u līdzko sāc dzīvot�

���� Kā tu zini? � Ojārs negaidīti dusmīgi iesaucās.

��� Tu esi ar kādu tā pa nopietnam kopā dzīvojis?

����������� Nē, � Ivars pakratīja galvu, � neesmu. Bet pa��laik to ļoti gribu.

����������� Nu, dzīvo vesels! � Ojārs sacīja, piecēlās un gāja uz durvīm. � Būtu labi, ja par Ati daudz lielākas rūpes izrādītu arī mūsu kantoris. Viņu vajag dabūt iek�ā kādā pansionātā.

����������� Es jau par to esmu domājis un kaut ko arī darī�jis, � Ivars sacīja, � ta�u pagaidām tas ir diezgan grūti, jo Liāna� vēl joprojām ir viņa oficiāla sieva. Ja viņi iz�ķirtos, būtu daudz vieglāk, ta�u uz �ādu soli Liānai nav drosmes vai vēlē�anās. Iespējams, ka viņa tī�u prātu Atim cen�as sagādāt pēc iespējas lielākas cie�anas.

��� Kādēļ?

����������� Aiz atriebības! Bet ej nu īsti izproti tās sievie�tes�

���������� Jā! � Ojārs pēk�ņi iesaucās un atgriezās pie rakstāmgalda. � Gandrīz vai aizmirsu! Tevi vēl inte�resē tā jaukā meitenīte no svētku balles?

Ivars cie�i paskatījās uz Ojāru un sajuta, ka nezin kādēļ pāri visam ķermenim pārskrien ātras satraukuma skudriņas.

���������� Jā, Ojār, � viņ� piekrīto�i pamāja. � Tā jaukā meitenīte mani pat ļoti interesē.

���� Es �orīt visu uzzināju, � Ojārs ātri sacīja.

��� Viņai ir astoņpadsmit gadu, neprecējusies, sauc par Annu Siņicku. Par viņas ģimeni nekas nav zināms, ta�u vislielākais pārsteigums man bija tas, ka �ī Anna Siņicka, izrādās, tomēr strādā manā pārvaldē! Pie�

ņemta septembra' sākumā un nosūtīta Vīksniņa brigādē par tabeļvedi. Tur viņa vēl izpilda arī noliktavas pār�zines, sekretāres un kurjeres pienākumus. Es �o Annu tur vienreiz biju redzējis, ta�u ballē nepazinu. Un tas jau arī saprotams.

����������� Kas � saprotams? � Ivars stipri nobalis un ga�līgi apmulsis pavaicāja.

����������� Tas, ka sieviete vakaros bie�i vien izskatās daudz savādāka nekā no rītiem. Tu to vēl neesi ievē�rojis?

Ivars ilgi klusēja. Viņ� atkal pagriezās pret logu, skatījās, kā virpuļodamas krīt sniega pārslas, un uz�reiz saprata, ka atkal nāksies kaut ko zaudēt.

Un tā visu mū�u, gandrīz bez pārtraukuma.

Līdz beigu beigās zaudēs arī pa�u dzīvi.

����������� Bet es nez kādēļ biju iedomājies� � Ivars pa�griezās atpakaļ un, galīgi izsists no sliedēm, raudzījās drauga acīs. � Pareizāk sakot, es nedomāju neko. Es tikai jutu, beidzot pēc tik ilgiem gadiem atkal sajutu kaut ko tādu� tik vienreizēju� Bet tagad viss pa�galam. Viss!

Ivars Viklands izskatījās gau�i satriekts. Viņ� visu bija sapratis.

���������� Kas ir noticis? � Ojārs satraukts pajautāja un atkal apsēdās krēslā.

����������� Visas �īs trīs svētku dienas un naktis Anna Si�ņicka ir pie manis, � Ivars klusi pateica un nervozi pirkstos grozīja greznu importa pildspalvu.

Ojārs uz brīdi arī tā kā apmulsa un jutās neērti, tad paraustīja plecus un pasmaidīja.

���� Nu un tad?

���� Viņa arī �ovakar būs pie manis.

���� Nu un tad?

����������� Es viņai apsolīju� Es ta�u viņai, velns parāvis, apsolīju � visu savu atliku�o dzīvi!

����������� Tad beidzot! � Ojārs atviegloti nopūtās un pie�cēlās kājās. � Es eju. Bet to tu esi prātīgi izdarījis. Meitene uz goda! Vīksniņ� par viņu ir stāvā sajūsmā. Viņa gan priek� tevis ir pārāk jauna, ta�u� Cik ilgi tu viens tā dīdīsies?

Ivars strauji nometa pildspalvu uz galda un dusmīgs iepleta acis.

����������� Vai tu patie�ām vēl neko nesaproti? � viņ� gan�drīz vai uzkliedza.

���� Kas tur ir tik sare�ģīts? � Ojārs izbrīnījies pa�jautāja. � Viņa negrib?

���� Muļķis! � Ivars strauji uzlēca kājās un nemie�rīgi sāka skraidīt pa kabinetu. � Viņa� Es ta�u tagad nevaru! Neko nevaru! Tava informācija visu radikāli izmaina!

��� Ko � izmaina?

���� Tu patie�ām esi muļķis, Ojār? Visu! Līdz pama�tiem! Tuvākajās dienās, rit vai parīt, ta�u iz�ķiras mans liktenis � būt vai nebūt par pārvaldnieku! Kolē�ģijas sēde deguna priek�ā, bet �e tev! Tūlīt sāksies visādas runas, tenkas un baumas� Turklāt vēl �is Vīksniņ�! Ak, Dievs! Pirmais, kas būs gatavs skriet kaut vai pie pa�a ministra, lai tikai man �iezāģētu�! �Ivars Viklands, izmantodams dienesta stāvokli, ir pavedinājis un tagad dzīvo ar vienu no savām pado�tajām, ar savu strādnieci��

Ivars patie�ām �ausmās saķēra galvu, atgriezās iepriek�ējā vietā, apsēdās, atgāzās pret augsto atzvel�tnes malu un vairākus brī�us ātri, smagi elpoja. Seja kļuva bāla, un viņam viegli drebēja lūpas un pirkstu gali.

�Pavedis vienu no savam jaunajam stradniecem�� visu laiku dunēja ausīs. �Tresta galvenais in�enieris ar tabeļvedi, kurjeri��

���� Nomierinies, � Ojārs viņam klusi sacīja, � tu ta�u neesi nekāds Anglijas aristokrātu ģimenes locek�lis!

���� Bet tu laikam dzīvo uz mēness, jā? � Ivars nikni uzsauca. � Ar Anglijas aristokrātu tradīcijām es vēl kaut kā varētu tikt galā, ta�u pamēģini tikt galā ar mūsu vietējo komiteju! Ar visām �īm tresta kla�u vecenēm! Ar mūsu augsti tikumisko priek�niecību!

Ojārs tā jocīgi pasmaidīja, tad atkal kļuva nopietns.

���� Bet tu jau arī esi baigais, � viņ� pārmeto�i teica. � Aicini pie sevis jaunu un nepazīstamu mei�teni, nemaz nepainteresēdamies, kā viņu sauc un kur viņa strādā!

���� Saproti, Ojār, � Ivars pēk�ņi sāka runāt pavisam klusi, � līdz �im tam priek� manis nav bijis nekādas nozīmes! Nekādas! Vārds, darbs, ģimene, materiālais vai sabiedriskais stāvoklis, mājas adrese� Priek� kam? Manās acīs tam vienmēr ir bijusi gra�a vērtība! Vienmēr pār mani ir dominēju�as vienīgi jūtas un

vēlē�anās� Patiesas. Kaut vai uz to stundu, vakaru, nakti� Nedēļu ūn mēnesi, bet manas jūtas un vēlē��anās vienmēr ir biju�as stipras un īstas. Bez izlik�a�nās, bez jebkāda teātra. Es nevienu nekad neesmu pavedis. Nekad! Jo nekad nevienai neko neesmu solī�jis! Neesmu radījis vai iedvesis nekādas cerības vai ilūzijas! Es nekad nevienu neesmu solījis precēt. Es nevienai nekad neesmu atzinies mīlestībā. Izņemot, protams, savu pirmo meiteni Valdu. Es nekad neesmu liekuļojis. Bet tagad, �ķiet, esmu izdarījis kaut kādu lielu un nelabojamu kļūdu. Es pārkāpu vienu no sa�viem vissvētākajiem principiem. Es Annai atzinos mīlestībā� Es viņu solīju precēt. Un, kā redzi, tūlīt nekavējoties seko sods!

���� Vispār es tevi �ai mirklī neapskau�u, � Ojārs sacīja, pameta ar roku un gāja prom. � Ta�u vispirms nomierinies, pasēdi un padomā, un tad jau varbūt kāda izeja arī atradīsies.

Ojārs aizgāja, aiz sevis uzmanīgi aizvērdams biezās kabineta durvis.

Bet Ivars neko daudz nedomāja. Viņ�, kā parasti, savus lēmumus pieņēma ātri un nelokāmi un tos vairs nemainīja.

Ivara seja pakāpeniski atguva dabisko sārtumu un atkal, kā vienmēr, kļuva skarba un auksta.

���� Pilnīgi izslēgts! � viņ� no�ukstēja un cie�i pirk�stus savilka spēcīgās dūrēs. � Es nedrīktu atkāpties. Es nedrīkstu aptraipīt savu reputāciju. Nekādā gadī�jumā! Tie�i tagad man jābūt tīram, tik tīram kā � suņa zobam!

Pirmo reizi no darba mājup gāju kājām. Gāju lēnām, negribīgi un pēc velna noguris.

Arī debesis laikam gribēja kādam atriebties un bez pārtraukuma uz zemi birdināja lipīgu sniegu. Cepuri biju atstājis kabinetā, un tagad galva apsniga glu�i balta. Sniegs pamazām kusa, tas no matiem sīkām straumītēm tecēja pāri friferei un vaigiem, un laikam izskatījās, it kā es ietu raudādams.

Bet es i netaisījos raudāt. Tie�i otrādi. Visu manu prātu un apziņu arvien spēcīgāk piepildīja kaut kādas smagas, spiedo�as dusmas. Niknums. Neapmierinātība. Atrados tadā uzbudinātības stāvoklī, ka gandrīz vai katram pretimnācējam biju gatavs gāzt pa ģīmi. Val�dījos. Pie Kuģu ielas trolejbusa pieturas kādam jau�nam cilvēkam palūdzu cigareti. Ievilku da�us dūmus, nospļāvos un cigareti aizmetu prom. Mutē palika tikai rūgtums un nepatika.

Pāri tiltam gāju kājām. �eit vēj� jau pūta daudz spēcīgāk un aukstāk, es pacēlu mēteļa apkakli un turpināju iet.

Sevi lādēdams.

Kādēļ man bija vajadzīga �ī Anna Siņicka? �is bērns? Kādēļ es viņu atstāju pie sevis? Kādēļ viņai neko nejautāju, nepainteresējos par darbu?

Kādēļ man pēk�ņi bija vajadzīga mīlestība?!

Kādēļ uznāca maigums?

Pie visa vainīga �ī Anna! Protams. Kādēļ viņa tik skumji, tik bezpalīdzīgi uz mani skatījās? Kādēļ nāca ar mani dejot? Kādēļ sekoja? Kādēļ atdevās?

Bet tas ta�u viss ir kaut kāds stulbums! Absurds! Ko es te domāju? Laikam sāku sajukt prātā. Ta�u kaut kādu kļūdu es tomēr esmu izdarījis. Tomēr.

Un tūlīt dro�i vien izdarī�u vēl vienu. Daudz sma�gāku un lielāku kļūdu par iepriek�ējo. Bet es to nevaru nedarīt.

Diem�ēl.

Patie�ām traks var palikt. Un patie�ām nevienu cil�vēku nekad nedrīkst pielaist sev pārāk tuvu. Pat mē�ģināt nedrīkst. Pārāk tuvu sirdij.

Lai kādreiz abiem mazāk sāpētu.

Pāri Dzelzs tiltam lēnām brauca elektriskais vilciens. Cilvēki sēdēja pie logiem un skatījās Daugavā. Ko jūs tur Jūrmalā �ādā laikā darīsiet? Dullie! Sauļosieties? Peldēsieties? Pastaigāsieties? Mīlēsieties?

Ha-hā! Mīlēsieties� Es jau esmu izmīlējies. Tik ļoti, tik krietni, ka tagad virsū nāk nelabums. Riebjas pat domāt. Ir tāda sajūta, it kā pats sevi būtu nodevis.

Jo mīlestība � tā ta�u ir vājo lieta. Mīlestība vien�mēr vajadzīga tikai slābajiem, neaizsargātajiem, ne�dro�ajiem, trūcīgajiem, sapņotājiem, neuzņēmīgajiem, biklajiem, bailīgajiem vai arī ļoti lieliem aprēķinātā�jiem. Bet es varu iztikt bez mīlestības. Man nav vaja�dzīga sieviete, kas sapņaini skatītos acīs. Kas mani

aplāpītu, apmazgātu, ap�ubinātu. Kas būtu sirsnīga un maiga un to pa�u gaidītu arī no manis.

Es neesmu no vārgajiem. Mani nevar tik viegli pie�veikt. Man sieviete un mīlestība nav vajadzīga dzī�ves atbalstam. Es stāvu stingri un dro�i. Pats! Un ne�vienam neko neesmu parādā. Es neko no citiem negaidu.

Tā es toreiz domāju. Tā es sevi dro�ināju. Jo man bija bail atgriezties mājās. Es negribēju tur atgriezties.

Mājās mani gaidīja Anna�

Nokļuvis pāri tiltam, pagāju garām granīta strēl�niekiem un uz nāko�ā kvartāla stūra nokāpu �Vīna pagrabā�. Apsēdos vienā no tum�ajiem kaktiem, pa�sūtīju glāzi tokajie�a un grauzdētus riekstus, pēc tam pasūtīju glāzi konjaka un �ampanieti, pēc tam vēlreiz tokajieti un muskatu �

Kļuva silti un patīkami. Telpas dziļumā dega kamīns. Pie blakusgaldiņa sēdēja vairāki bārdaini vīrie�i, divas uzkrīto�i moderni ģērbu�ās sievietes un skaļi sarunājās par mākslu, par kādas filmas uzņem�anu, kaut ko vēl pacilāti �ivināja par cilvēka dvēseles dāsnumu, par brīni�ķi skaisto un tik grūti izdibināmo cilvēka iek�ējo pasauli�

Mani pēk�ņi pārņēma nevaldāmas dusmas. Gribējās strīdēties un kauties. Es asi pagriezos pret bārdaina�jiem intelektuāļiem un pamāju ar roku.

���� Ej, tu! � es vienam no viņiem uzsaucu.

���� Ko tev vajag? � Viņ� nepatikā sarauca uzacis.

���� Tu esi mākslinieks?

���� Saki � ko tev vajag?

����������� Neko! Man vienkār�i kļūst nelabi no jūsu gud�rajām runām.

����������� Tad aizbāz ausis un neklausies! � kāds deva padomu.

���� Tu esi mākslinieks? � es tomēr neatlaidos.

���� yiņ� ir kinore�isors, � sieviete teica.

����������� A! � es atkal iesaucos. � Tātad tas esi tu, kas taisa mūsu sliktās filmas?

����������� Es ne. � Re�isors nikni pakratīja galvu. � Tās acīmredzot taisi tu.

������������ Paklausies, re�isor, � es draudīgi sacīju, � ne�ķer mani uz dullo! Tas esi^u, un es pateik�u, kādēļ! Tādēļ ka tu esi dumj�. Jā, jā! Tādēļ ka jūs visi esat ■dumji un aprobe�oti! Ja jūs būtu kaut cik gudrāki un pieredzēju�āki, tad ar tādu sajūsmu par cilvēku vis nerunātu. It sevi�ķi jau nu par viņa dvēseli un iek�ēja pasauli. Vai tad tu vēl neesi ievērojis, neesi pamanījis, kā mēs visi protam labi piemēroties? Kā protam labi noslēpties. Kā protam nomaskēties. Cik skaisti ģērbja�mies! Cik gudri runājam! Cik stipri mīlam! Bet tai pa�ā laikā mēs ta�u visi zinām� Vismaz tev vaja�dzētu zināt� ka nav lielāka lopa par cilvēku! Ka nav briesmīgāka zvēra par cilvēku. Bet jūs tikai rakstāt jaukas grāmatas par �ķistām dvēselēm, apzinīgiem un godīgiem ļautiņiem, taisāt filmiņas par mūsu skaisto dzīvi un �akliem strādniekiem, par lielām un cēlām mīlestībām, labi zinot, ka tā ir tikai maza daļiņa no tā, uz ko cilvēks ir spējīgs. Kādēļ nerādiet visu? Kaut ko būtiski svarīgu noklusējot, jūs ta�u melojat! Bet, lai man, viņam, mums visiem būtu vieglāk dzīvot, lai mēs labāk spētu saprast pa�i sevi un citus, mums ta�u par cilvēkiem jāuzzina pēc iespējas vairāk patiesī�bas� Bet es jau saprotu, mākslinieki! Jūs vienkār�i pelnāt naudiņu! Jums uzspļaut uz cilvēku iek�ējiem pārdzīvojumiem! Nu, varbūt ne uzspļaut, bet jūs tiem vienkār�i neķeraties klāt! Jo esat lieli aprēķinātāji! Nē, ko es te muldu! Jūs esat reālisti! Jūs skaidri apzi�nāties savas spējas un iespējas. Un tādēļ tikai pa vieglāko celiņu, pa asfaltiņu� Es jūs, biedrī�i, nemaz tik ļoti nenosodu. Tā jau dara cilvēku lielākā daļa. Arī es. O! Uztaisi filmu par mani! Nu, vai tev grūti? Es �ovakar bū�u pirmklasīgs nelietis! Es to apzinos, mani jau moka sirdsapziņas pārmetumi, ta�u� es nevaru �odien nebūt nelietis. Nevaru! Apstākļi spie�. Tā, lūk! Un nevaru atkāpties. Man jāiet tikai uz priek�u, uz priek�u�

Beigu beigās mani no krodziņa izmeta laukā, es neko daudz nepretojos, izgāju uz ielas, da�us brī�us stā�vēju pie spo�i apgaismotajiem Krievu drāmas teātra lielajiem logiem un drūmi skatījos, kā cilvēku simti eleganti apģērbu�ies, pacilātā garastāvoklī steidz ska�tīt jaunu iestudējumu.

Vai jums dzīvē nepietiek traģēdiju? � es rūgti no�domāju. Jums vajag vēl? Protams, skatīties sve�as drāmas vienmēr ir vieglāk, varbūt tas ir pat patīkami. Jo patīkama ir apziņa, ka mūs jau tas tie�i neskar� Mums tas iet garām. Tas ta�u notiek ar citiem. Ar viņiem�

Bet kas tad notiek ar mums? Kas notiek ar mani? Nekas. Man vienkār�i beidzot jāiet uz mājām un Annai jāpasaka da�i vārdi. Tikai da�i. Bez klieg�anas, bez draudē�anas, Jāpasaka da�i klusi un mierīgi vārdi. Jāpasaka patiesība. Un bie�i tas ir pats drausmīgākais, pats grūtākais, ko mums nākas darīt.

Pateikt patiesību.

Pa ceļam nedaudz at�irgu, lēni uzkāpu ceturtajā stāvā, da�as minūtes stāvēju gaitenī, atspiedies pret gai�i pelēko sienu, un stipri satraukts skatījos blāvajā griestu spuldzē. Atkal nez kādēļ sagribējās uzsmēķēt. Ar kabatas lakatiņu noslaucīju mitro seju un, riebīgas sajūtas pārņemts, nodomāju, cik tagad es varētu jus�ties laimīgs un apmierināts, ja pirms trim dienām nebūtu kļuvis vāj� un ie�ēlojies par kādu skaistu, vientuļu un skumju bērnu�

Strauji pagriezos, pieri atspiedu pret vēso sienu un gandrīz vai iekaucos no sāpēm un dusmām.

Vai mani ir kāds �ēlojis? Mani! Mīlējis? Mierinājis? Palīdzējis? Stutējis? Virzījis? Glābis?

Nē!

Es pats. Visu tikai es pats! Ar saviem speķiem un gribu. Un tagad es pats. Pats radīju, pats arī sagrau�u! Man neko nevajag. Man nevajag ne tuvu draugu, ne mīļu sievieti. Esmu pieradis dzīvot viens. Un iztikt viens. Dzīvo�u, kā atrodu par labu esam. Es, nevis kādi citi cilvēki. Morāle, ētika un sabiedrības izstrā�dātie tikumiskie principi jau ir laba un vajadzīga lieta, es tos atzīstu un atbalstu, un visā visumā arī ievēroju, ta�u tikai tik daudz, kamēr tie neskar manas personis�kās dzīves pa�us būtiskākos pamatus� Vai vājākās, visvieglāk dvēselē ievainojamākās vietas. Vai manu pa�a iek�ējās būtības kodolu. Es uzvedos un rīkojos vienīgi tā, kā man to liek darīt ārējie apstākļi, mans saprāts, izstrādātie vai pieņemtie principi, dzīves pie�redze, pa�saglabā�anās instinkts un dro�i vien vēl kaut kas tāds, kas mūsos ir apslēpts tik dziļi un pamatīgi, ka par to nevienam vēl nav ne īstas jēgas, ne izpratnes.

Es uzmanīgi atslēdzu durvis, iegāju gaitenī un no�ģērbu mēteli. Tūlīt no virtuves pretim iznāca Anna, pienāca klāt un maigi noskūpstīja uz vaiga.

� Tu tik ilgi nenāci, � viņa priecīgi satraukta teica. � Es jau sāku baiļQji**s� Visu laiku sēdēju pie loga un skatījos. Nē, ne jau nu visu laiku. Es pat paspēju tev pagatavot vakariņas. Nekāda labā saim�niece es vēl neesmu, ta�u centos no sirds� Ceru,, ka tev gar�os.

Es vēl pagaidām neteicu nevienu vārdu. Es tikai da�us mirkļus īsi paskatījos uz Annu un ievēroju, ka viņai mugurā ir balts, cie�i pieguļo�s d�emperis un melni svārki, viegli iekrāsotas lūpas un mazliet savā�dāk sakārtoti mati. Es tai mirklī pret viņu neizjutu ne mazāko mīlestību, ta�u neizjutu ari ne naidu, ne nepatiku. Viņa tai mirklī man vienkār�i �ķita pilnīgi sve�s un lieks cilvēks, kas nejau�ības dēļ uz bridi iekļuvis manā dzīvoklī.

Bet da�as minūtes vēlāk, kad iegāju istabā un pie�sēdos pie glīti un gaumīgi uzklāta vakariņu galda, es tomēr sapratu, ka viss tik vienkār�i nemaz nav. Un ka Anna arī nemaz tik sve�a un nepiedero�a �eit nav.

Es vairs skaidri neatceros, ko Anna toreiz bija pa�gatavojusi vakariņās, ta�u ievēroju, ka viņa to visu bija darījusi ar labu gaumi, izdomu, ar vēlē�anos pa�tikt un man sagādāt prieku.

Es ilgi klusēdams sēdēju, baidīdamies pacelt galvu, baidīdamies sastapties ar Annas skatienu, jo viņa man tomēr patika un viss notieko�ais pēk�ņi �ķita nejē�dzīgi stulbs�

Lai sevi piespiestu atkal nepadoties mirkļa vājumam, lai sevi piespiestu visu laiku acu priek�ā redzēt nevis nelaimīgas sievietes seju, bet gan daudz augstāku, ne�salīdzināmi vērtīgāku mērķi, es visu laiku pie sevis nicīgi atkārtoju: �Vīksniņa sekretāre� Tabeļvede � Izsūtāmā. Sekretāre, tabeļvede, izsūtāmā��

���� Ed, Ivar, � Anna bikli sacīja un piebīdīja tuvāk kādu �ķīvi. � Es gan vēl nezinu tavu gaumi un pra�sības, ta�u�

Pacēlu galvu un beidzot cie�i un skarbi ieskatījos meitenes lielajās acīs.

���� Viss, Anna, � es dobji sacīju, � viss! Tev jāiet prom.

Annai pēk�ņi acis kļuva vēl lielākas, viņai kaut kā dīvaini asi noraustījās sejas muskuļi un no pārstei�guma pat mute kādu laiku palika vaļā. Tad viņa no�lieca galvu, nervozi raustīja baltā d�empera malu un laikam sāka raudāt.

���� Tik ātri� � viņa klusi no�ukstēja.

Anna izskatījās nelaimīga un galīgi satriekta.

���� Tik. ātri, Ivar� Bet tu man solīji garu un skaistu dzīvi� Kopā ar tevi.

���� Paklausies, Anna, � es ātri sacīju, sajuzdams, kā krūtīs ar pārsitieniem me�onīgi dauzās sirds un kā tūlīt, tūlīt es pats sev sāk�u riebties. � Es tev neko nevēlos paskaidrot. Tas ir velti. Tas vispār nav vaja�dzīgs. Es tev tikai pateik�u� Viss, kas notika ballē, pēc tam tas, kas notika �eit, jau manā dzīvoklī� Viss, ko es darīju un sacīju, visi mani vārdi� Tas viss, Anna, bija ļoti patiesi. Tā es domāju, un tā es patie�ām arī gribēju! Bet diem�ēl tas, kas notiek �obrīd, ko es daru un saku pa�laik, arī viss ir patiesi. Tev jāaiziet. Tu �eit vairs nedrīksti palikt nevienu minūti!

Anna vēl kādu laiciņu palika sēdam, tad smagnēji piecēlās un izgāja gaitenī. Man viņas kļuva �ēl. Jo viņa man patie�ām neko, absolūti neko nebija izdarī�jusi sliktu vai nepatīkamu. Un tomēr es viņu ne�ēlīgi sodīju.

Izgāju gaitenī un ieraudzīju, ka Anna jau apāvusi kājas un pa�laik mugurā velk plānu un jau stipri novalkātu mētelīti.

Apjuku un jutos nolādēti neērti, neveikli.

���� Piedod, Anna, � es viņai klusi teicu. � Es ne�zinu, vai tu to spēsi saprast, bet man� Tu saproti� Man tomēr �ai dzīvē ir kaut kas daudz vērtīgāks un nesalīdzināmi augstāks par mīlestību � Vismaz �obrīd, �ai dzīves posmā� Kaut kas daudz vajadzīgāks, daudz nepiecie�amāks nekā divu cilvēku kopā dzīvo�ana� Tas ir mans darbs.

Anna nervozām roku kustībām aizpogāja mēteli, galvā uzlika baltu bereti, brīdi saminstinājusies vēl stāvēja, laikam gribēja man kaut ko teikt, ta�u neko nepateica, tikai galīgā nesapratnē skumji, skumji vēl�reiz uz mani paskatījās, tad pagriezās, atvēra durvis un aizgāja.

Lido balts putns. Lido skaisti un graciozi, plati iz�pletis spēcīgos spārnus un varbūt ar izbrīnu vai bailēm vērodams pa zemi ejo�os cilvēkus.

Iespējams, ka putns instinktīvi nojau�, ka cilvēks,

pacēlis aug�up galvu, uz viņu var raudzīties ar sa�jūsmu un prieku, ta�u tikpat labi tas viņam var sviest arī ar akmeni�

Lido balta pieneņpūka. Tikpat viegli un bezrūpīgi kā putns gaisā.

Lido balta sniega pārsla. Tikpat aizrautīgi kā pie�neņpūka.

Lido balts mākonis. Tikpat skaisti un cēli kā sniega pārsla.

Lido baltas domas. Tikpat lielas un augstas kā mā�konis debesīs.

Lido balta mīlestība.

Kā jau mīlestība.

Bet diem�ēl lido arī lode. Neviens nekad nevar saskatīt, kā lode lido. Ta�u tā lido! Daudz ātrāk par skaņu un domu. Un spēj nogalināt gan putnu gaisā, gan pa zemi ejo�us cilvēkus. Spēj nogalināt skaistas domas un baltu mīlestību.

Spēj nogalināt arī mani.

Arī tevi.

Ta�u aiz katras iz�autas lodes stāv kāds cilvēks. Vai nu tāds, kas uzbrūk, vai arī tāds, kas aizstāvas.

Parasti jau uzbrūko�ie.

Jo bie�i vien tiem, kuriem uzbrūk, nav iero�u, ar ko aizstāvēties.

Kādu vakaru, pārnācis no darba, pārsteigts pastkas�tītē atradu izsaukumu ierasties Valsts dro�ības komi�tejā pie izmeklētāja Ignatova.

Ilgi domāju, ko tas varētu nozīmēt? Bet, ka tas ir ļoti nopietni, par to nevajadzētu �aubīties. Ko es tādu esmu izdarījis? Bet varbūt tas ir kaut kādā sakarā ar citiem notikumiem, citiem cilvēkiem?

Nakti pavadīju nemierīgi. Gulēju maz. Izprātojos, izdomājos visādi, ta�u ne pie kādiem konkrētiem secinājumiem nenonācu.

No rīta aizbraucu uz darbu, visu priek�pusdienu biju nervozs un viegli aizkaitināms, sakliedzu gan uz sekretāri, gan Ojāru, izlamāju Vīksniņu un nez kādēļ vēl pajautāju, vai viņa tabeļvede atrodas darbā?

����������� Jā, � Vīksniņ� atbildēja. � Kur gan citur viņai vēl atrasties?

���� Kā skuķis strādā?

���� Labi. Gribi pievākt sev?

��� Ko tu viņu izmanto vēl citiem darbiem?! � es spēji uzkliedzu. � Kungs atradies! Tev viņa vēl va�jadzīga kā sekretāre? Kā pakalpiņ�?

���� Nē, � VIksniņ� redzami apmulsa, � bet kad meitenei gadās kāds brīvāks brītiņ��

���� Tad tu viņu liec pilnīgā mierā! Skaidrs? Tas tikai trūka, ka man būs jāsāk nodarboties vēl ar �ā�dām lietām!

Nometu klausuli un brīdi vēroju, ka aiz loga leni krīt sniegs. Zinātnieki esot noskaidroju�i, ka neviens sniega kristāliņ�, neviena sniegpārsliņa neesot līdzīga otrai, neviena neatkārtojot ne iek�ējo, ne ārējo struk�tūru. Miljardu miljardiem tās ik sekundi krīt no debesīm uz zemi, visas it kā vienādas un tomēr � tik nevienādas, tik da�ādas un neatkārtojamas� Glu�i kā cilvēki, glu�i kā mēs. Visi tāpat it kā vienādi, pierasti, bet īstenībā tik neiedomājami at�ķirīgi� un savādi. To�mēr laikam bija visai muļķīgi Vīksniņam ieminēties par Annu Siņicku. Nē, viss tomēr būs kārtībā. Nekādas aizdomas rasties nevar. Anna nevienam neko neteiks. Viņa neizskatījās pēc tādas, kura varētu lielīties ar �āda veida sakariem. �Es gulēju ar Ivaru Viklandu!� Izslēgts! Tik un tā tam neviens īsti nenoticētu.

Ko, �is rūdītais vecpuisis Viklands? Stāstiet to citiem! Jā, ir jau gan dzirdēts, ka viņam viens otrs romāns ir bijis, kā nu bez tā, ta�u lai viņ� ielaistos ar jums, cienītā tabeļvedes jaunkundze� To nu jūs man ne�stāstiet! Bez tam jūs ta�u dzīvojat katrs savā stāvā! Piedodiet par tādu salīdzinājumu, ta�u arī mūsu sa�biedrībā eksistē un pastāv �īs sabiedrības �aug�a� un �apak�a�. Protams, stipri nosacītā veidā, neoficiāli, ta�u tomēr reāli pastāv. Un varbūt pat labi, ka pastāv, Jo daudziem, jo daudziem godīgiem, centīgiem un gudriem cilvēkiem tādējādi ir radītas pla�as iespējas likt lietā visas savas zinā�anas, enerģiju un godkā�rību, lai ar savu apzinīgo darbu un aktīvo darbo�anos nestu labumu visai sabiedrībai, kā kompensāciju pretī saņemot �īs pa�as sabiedrības atzinību, da�ādus aug�stus amatus un bie�i vien arī cienījamu un materiāli nodro�inātu stāvokli. Kādēļ gan ne? Tas ir taisnīgi.

Pēcpusdienā, tie�i pulksten piecpadsmitos nulle nulle, es, stipri satraukts, iegāju Valsts dro�ības komi�tejā un nokļuvu pie izmeklētāja kapteiņa Ignatova.

Viņam varēja būt ap gadiem �etrdesmit, viņ� bija pasvītroti pieklājīgs, laipns un mani palūdza apsēsties. Pēc tam viņ� sev priek�ā atvēra kādu pabiezu, brūnu mapi ar dokumentiem, da�ādām fotogrāfijām, tās pār�cilāja, da�us brī�us vēl padomāja, tad beidzot pievērsās man.

��� Jūs, biedri Vikland, esat dzimis 1937. gadā Val�kas apriņķa Ilzenes pagasta �

��� Jā, � es piekrīto�i pamāju. � Ilzenes pagasta �Ziedlejās�.

���� Un tur pavadījis arī vācu okupācijas un pēckara periodu, jā?

���� Tā ir.

���� Kad atbraucāt uz Rīgu?

���� Piecdesmit sestā gada vasarā, tad iestājos Uni�versitātes celtniecības fakultātē.

���� Jūs vēl kaut ko atceraties no savas bērnības?

���� Protams. Pat ļoti daudz.

���� Jums ir laba atmiņa?

���� Es domāju, ka jā.

���� Jūs savu tēvu atceraties?

���� Tikai da�ās epizodēs. Pirmā� Tas laikam bija �etrdesmitā gada vasarā. Tēvs sēdēja mājas priek�ā uz koka sola, rokā viņam bija kaut kāds papīrs, spo�i spīdēja saule, bija traki karsta diena, tēvam pāri se�jai plūda sviedri, un viņ� smagi elpoja, tad piecēlās, iesmējās, paņēma mani klēpī, vairākas reizes pamē�tāja un priecīgs noteica: �Tā jā, puika! Tagad man vairs nav jābaidās. Un mātei nav jābaidās, un tev nav jābaidās.�

���� Kara sākumu atceraties?

���� Visai miglaini. Atceros, kā vairākas reizes mūsu mājās ienāca bruņoti ļaudis, pratināja māti un vien�reiz pat aizveda līdzi. Kādu nedēļu es ar mazo Ritu mājās dzīvoju viens. Neviens pie mums nenāca. Kā pratu, tā saimniekoju. Kaut kā pabaroju gan lopus, māsu, gan sevi. Neviens nenomira. Vienīgi� jā, tā bija pirmā reize, kad apziņā pilnīgi noteikti un karsti iegūlās bailes. Visā mājā mēs ar Ritu divi vien. Ko nu par māju� Bija tāda sajūta, it kā pēk�ņi būtu paliku�i divi vien uz visas pasaules. Es nekādi nezi�nāju un nepratu pabarot vēl nepilnu gadiņu veco mā- �eli. Aizskrēju uz mūsu tuvāko kaimiņu mājām �Brie��iem�. Tās bija pilnīgi tuk�as. Tad aizskrēju uz citām blakus mājām. Arī tās bija pamestas. Vēl kā �odien atceros to baigo pamestības sajūtu� Pēk�ņi redzēju, ka esmu palicis viens. Bez tēva, mātes, bez kaimi�ņiem � Glu�i viens uz visas zemes.

���� Ko vēl atceraties?

���� Visspilgtāk atmiņā palikusi mūsu� Nu, kā lai to pasaka? No�au�anas mēģinājums, vai? Atceros siltu rudens dienu, vācu karaspēka atkāp�anos, tad kāda vācu virsnieka un karavīra ienāk�anu mūsu mājas pagalmā, mūsu nostādī�ana pie sienas, virsnieka spalgi izkliegto pavēli, mātes izmisīgo lūg�anos, viņas skaļo raudā�anu un kareivja �au�anu. Ziniet, tā neparastā lo�u spindzoņa vēl tagad d�inkst ausīs� Bet kareivis mūs nez kādēļ pa�ēloja. Ta�u, ja virsnieks pēc pavēles izklieg�anas tūlīt nebūtu gājis prom� Man bie�i tā diena nāk atmiņā, un es daudz esmu domājis, cik maz tomēr vajag � Lai mēs būtu un lai arī nebūtu �

���� Ko jūs atceraties no pēckara gadiem? � izmek�lētājs pajautāja. � Konkrēti � vai jūsu atmiņa ir saglabājusi kaut kādus notikumus, kas saistās ar tā laika bandītu darbību jūsu pagastā vai tā apkārtnē?

���� Jā, izmeklētāj, es atminos. Kā nu ne! Es to visu atceros pat pārāk labi.

Pēc tam, mirkli �aubījies, izmeklētājam tomēr izstās�tīju, kā toreiz nejau�i redzēju Arvīda Zara vīrus nogalinām jauno skolotāju un Zani Birznieku, kā viņi mani pa�u Kagaiņu mājās gandrīz vai nogalināja, kā viņi draudēja ar mani un māti izrēķināties, kā pienāca draudu zīmes un kā dzīvojām pastāvīgā sasprindzinā�jumā un bailēs.

Izmeklētājs paņēma kādu fotogrāfiju un to pasnie�dza man.

���� Vai �o cilvēku pazīstat?

No fotogrāfijas raudzījās apmēram se�desmitgadīga, stipri grumbaina vīrie�a seja. Lielas, mazliet atkāru��ās ausis, neskaidrs, it kā glūnīgs skatiens, biezas lūpas, zem acīm sapampu�i maisiņi. Uz vaiga un pie�res divas iegarenas rētas. Cilvēks man �ķita nesim�pātisks un nepazīstams.

Tad izmeklētājs pasniedza vēl vienu fotogrāfiju.

���� Un �o?

Man atkal pretim raudzījās kāda vīrie�a seja. Tai varēja būt apmēram divdesmit pieci, trīsdesmit gadi. Auksts, caururbjo�s un it kā nicīgs skatiens. Cie�i sakniebtas, biezas lūpas. Lielas ausis. Uz pieres un vaiga divas iegarenas rētas.

Es vērīgi paskatījos, pazinu un nepatikā nodrebēju.

���� Tas ir Arvīds Zars, � es pārsteigts sacīju. � Tas ir viņ�, noteikti. Es nezinu, kā viņu īsti sauc, bet tas ir viņ�, kas toreiz noslepkavoja jauno skolotāju un Zani Birznieku. Tas ir viņ�, kas toreiz mani �ņaudza un draudēja izrēķināties.

���� Kā jus zināt, ka viņu sauc Arvīds Zars?

���� Es to dzirdēju. Viņu toreiz uz ceļa tā vairākas reizes nosauca viens no �āvējiem. Pēcāk Kagaiņa mājās viņu tā nosauca arī Kārlis. Bez tam� visā apkārtnē klīda valodas par cietsirdīgo bandas vadoni, kuram esot dzelzs nervi, liels naids pret padomju varu, rūsgani mati un divas rētas sejā.

���� Varbūt jūs dzirdējāt, ka viņu kāds sauca arī citādi?

��� Jā. Kārlis un Pēteris viņu sauca par �Rudo�.

���� Ko jūs vēl par �o Arvīdu Zaru � Rudo esat dzirdējis vai redzējis pats savām acīm?

���� Redzējis vairāk neesmu neko, � es atbildēju un jutu, ka atkal esmu pārlieku uztraucies. � Bet apkār�tnē ļaudis runāja, ka tie�i viņ� un viņa vīri esot vai�nīgi mūsu pirmās komjaunatnes sekretāres Silvijas Rogas nāvē, tāpat vainīgi arī Samsonu un Lāsalu ģimeņu noslepkavo�anā. Vairākos uzbrukumos ciema padomei, veikalam, pastam. Tad vēl mācītāja un divu sagādes pilnvaroto nogalinā�anā. Tas laikam arī viss. Varbūt vienkār�i vairs neatceros.

���� Paldies, � izmeklētājs sacīja. � Būtu labi, ja jūs to visu tagad pēc iespējas sīkāk un pamatīgāk uzrakstītu uz papīra. Pēc tam jūs ta�u vēlāk neatteik�sieties par to visu liecināt ari tiesā, vai ne?

���� Protams, � stipri apmulsu, � bet ko tad tiesās? Arvīdu Zaru ta�u, �ķiet, �etrdesmit septītajā vai �etr�desmit astotajā gadā notvēra un Alūksnē notiesāja. Tā vismaz cilvēki runāja.

���� Jā, � dro�ības komitejas izmeklētājs Ignatovs domīgi novilka, � tik tie�ām. Arvīdu Zaru � Rudo un daudzus viņa grupas locekļus patie�ām toreiz no�tvēra, ta�u notiesāja, var sacīt, par sīkumiem. Kā jūs pats varat iedomāties, liecinieku nebija, viņi pa�i atzinās tikai uzbrukumos pagasta valdēm un veika�liem, visu pārējo uzveļot uz citām grupām. Izmeklē��anas un tiesas orgāniem diem�ēl palika pilnīgi no�slēpts un neizzināts, ka Rudais ir bandas vadonis. Tādā sakarībā arī Arvīdu Zaru un pārējos toreiz notiesāja uz desmit gadiem tikai par izvairī�anos no dienesta Padomju Armijā, slēp�anos me�ā un citiem mazāk svarīgiem noziegumiem. Ta�u tagad daudz kas nācis gaismā, atklāti un izzināti jauni, pilnīgi pierādāmi noziegumi, un beidzot parādīju�ies arī dzīvi liecinieki. Viens no tiem esat jūs. Mēs ceram uz jūsu palīdzību.

���� Protams, � es klusi teicu, � bet vai tad� Ar�vīds Zars vēl ir dzīvs?!

���� Jā, dzīvāks par dzīvu. Tagad gan arestēts. Pēc pirmā soda izcie�anas strādājis da�ādus darbus, pēdē�jos gados papīrfabrikā �Jugla�. Bie�i dzēris, ar cilvē�kiem nesaticis, ķildojies un kāvies, pret padomju varu joprojām noskaņots naidīgi.

���� Tagad viņu tiesās vēlreiz?

���� Noteikti, � Ignatovs apņēmīgi noteica.

���� Ja atļausiet pajautāt� Kā jūs tomēr uzzinājāt, ka Arvīds Zars� izdarījis vēl citus noziegumus? Ka viņ� bijis bandas vadonis? Un ka arī es kaut ko zinu vai būtu varējis redzēt?

Ignatovs tikko manāmi pasmīnēja, aizsmēķēja ciga�reti un piecēlās kājās.

���� Gandrīz katrs cilvēks, da�reiz ieskaitot pat slep�kavu, pazīst to, ko mēs saucam par sirdsapziņu, par sirdsapziņas mokām, par vainas apziņu. Tā ilgus gadus mocīja arī vienu no Arvīda Zara palīgiem � Pēteri Kokaru. Tagad viņ� jau ir vecs un stipri slims, ta�u nomirt laikam tomēr gribas kaut mazdrusciņ tīrā�kam � Tā viņ� arī kādu dienu saņēmās, pats atnāca pie mums un visu izstāstīja �

Tas man likās diezgan neticami, lai gan pilnīgi ne�iespējami tas arī nebija. Es stipri apmulsu. Kaut kas smags un nepatīkams uzgūlās uz sirds.

Tātad visus �os gadus Arvīds Zars tomēr bijis dzīvs � Izcietis sodu, dzīvojis un strādājis Rīgā. Piec�desmit sestajā gadā es bēgu no viņa rēga, no dzīviem, vēl nenotvertiem me�avīriem, no savām bailēm un melnajām atmiņām, bet izrādās, esmu viņam skrējis tie�i pretim, skrējis vēlreiz satikties ar �o cilvēku. Varbūt bie�i arī saticis. Varbūt pat esam dzīvoju�i uz vienas ielas, vienā mājā. Varbūt es viņam daudzreiz tramvajā vai autobusā esmu piedāvājis savu vietu.

Varbūt ziemā palīdzējis pāriet pāri ielai. Varbūt esam sēdēju�i blakus kādā kinoseansā vai teātrī. Varbūt kādreiz ēdnīcā ēdu�i pie viena galda.

Tagad man atkal ar viņu būs jāsatiekas. Aci pret aci. Tiesai skaļi jāpasaka: �Jā. Viņ� ir slepkava! Viņ� ar saviem rokaspui�iem nogalināja jauno skolotāju un Zani Birznieku. Tas ir viņ�, kas gandrīz nogalināja arī mani un draudēja mūsu ģimenei ar ne�ēlīgu, mok�pilnu nāvi.�

Un tad, kad beidzot Arvīds Zars tiks sodīts, � vai es beidzot varē�u gulēt mierīgi? Vai visas atmiņas izgaisīs? Vai bailes pazudis?

Varbūt tie atkal būs jauni maldi? Jaunas ilūzijas? Jauna mierinājuma sārtās buras? Cerību vējā �

Vai vispār ir kaut kas tāds, kas var izgaist un pa�zust?

Ko var aizmirst? Ko var piedot?

Ir pagāju�i tik daudzi gadi� Tik daudz kas ir izmainījies un kļuvis saprotamāks. Komunisti, cīnīda�mies par savu varu un ietekmi, centīgi izkalpodamies saviem Maskavas kungiem, da�brīd �eit, Latvijā, rīko�jās kā vislielākie barbari, kā visprimitīvākie me�oņi, kā slepkavas un laupītāji. Tādēļ arī daudzi jo daudzi latvie�u vīri un jaunekļi devās me�ā, lai kaut vai �ādā diezgan bezcerīgā un ne�ēlīgā preto�anās veidā atrieb�tos vismaz tiem, kas bija konkrēti vainīgi viņu piede�rīgo bojāejā vai Sibīrijas cie�anās. Bet, kā jebkurā cīņā un atriebības aktā, vienmēr cieta arī pilnīgi ne�vainīgi cilvēki. Arī bērni� Tādēļ būtu naivi un smieklīgi visus tos, kuri pēckara gados dzīvoja me�a bunkuros, kuri izrādīja kaut niecīgāko pretestību pa�domju varai un tās aktīvistiem, �odien uzskatīt par Latvijas brīvības cīnītājiem� Dro�i vien, ka nē. Tas būtu pārāk cēli un nepatiesi. Pie �īs grupas ļaudīm es nekādā ziņā negribēju pieskaitīt arī Arvīdu Zaru un viņa komandu. Pārāk ne�ēlīgi viņi bija. Pārāk daudz asiņu izlēja . ..

Latvijas vārdā? Brīvības vārdā? �

Ta�u laiks bija pagājis, un es pret viņiem vairs ne�jutu klaju naidu. Kaut kādā mērā viņus saprazdams, es gribēju Arvīdam Zaram piedot un tiesā pret viņu neliecināt. Bet, piedodami vienam slepkavam, kas savu rīcību pamato ar kādu di�u ideju, piemēram, cīņu pret padomju varu, vai mums tai pa�ā laikā nenāksies

piedot arī otram slepkavam, kas savu rīcību tāpat ir gatavs pamatot ar krā�ņu ideju � cīņu par padomju

varu?

Ko attaisnot, kam piedot?

Bet varbūt tomēr nepiedot nevienam?

Jo ikviena cilvēka dzīvība tomēr būtu stādāma ne�salīdzināmi augstāk par jebkuru ideju vai cēlu mērķi. Pa�u cilvēku dzīvībai ir jākļūst par vislielāko �īs pasaules vērtību un augstāko ideju. Un tikai tad mēs varēsim sākt runāt par patiesu humānismu un cilvē�cību. Bet, kamēr tas nenotiks, mēs joprojām viens otru turpināsim plosīt kā traki suņi un līdz Cilvēkam mums visiem būs vēl bezgalīgi tālu�

Uz galda stāvēja �etras vāzes ar puķēm.

Pirmajā atradās astoņpadsmit sarkanas rozes, otrajā dzeltenas tulpes, tre�ajā neļķes, bet ceturtajā plauka balti ceriņi. Tas bija mazliet neparasti. Novembra vidū man uz galda pēk�ņi ieradās pavasaris.

Kā da�dien slavenam aktierim pēc pirmizrādes. Vai kā zinātniekam pēc Nobela prēmijas saņem�anas. Vai kā valstsvīram pēc apaļas jubilejas.

Bet nekas tamlīdzīgs. Es vienkār�i pirms da�ām die�nām tiku iecelts par mūsu celtniecības tresta pārvald�nieku. Sapnis, kuru nepārtraukti biju sapņojis desmit gadus, beidzot piepildījās. Ta�u dīvaini � es nez kā�dēļ neizjutu ne to prieku, ne gandarījumu, ko biju cerējis izjust un izbaudīt, tik ilgi un pacietīgi ejot pretim �im augstajam mērķim. Viss notiku�ais �ķita parasts un ikdieni�ķs. Kolēģijā biedri paspieda roku, viens otrs vēl uzsita uz pleca, novēlēja veiksmi darbā un atvadījās.

Ta�u trestā jau varēja just tādu kā nelielu svētku noskaņu. Vietējā komiteja bija pacentusies neuzkrīto�i noorganizēt nedaudz svinīgu sagaidī�anu, cilvēki ap�sveica, atkal spieda roku un vēlēja panākumus, bet es stāvēju, pieņēmu apsveikumus, pateicībā klanīju galvu un skumji domāju par to, kādēļ gan mani �ai mirklī nepiemeklē ne mazākā triumfa sajūta. Laimes apziņa. Kādēļ es pat īsti nepriecājos? Tomēr tāds no�tikums!

Tikai vakarā, kad ar da�iem tuvākajiem darbabied�riem un draugiem sēdēju restorānā �Metropole�, es sāku saprast.

Es negaidīti apjēdzu, ka to, ko tagad esmu sasnie�dzis, par īstu karjeru vispār grūti nosaukt. Tādu ātru un �ilbino�u, ka citiem un pa�am aizrautos elpa! Nē. Man tas viss bija gājis pārāk lēni, un pārāk ilgi par to biju domājis. Beidzot atskārtu, ka tas ta�u ir tikai mans darbs. Mans darbs un nekas vairāk. Esmu pali�cis tas pats celtnieks, strādāju tai pa�ā trestā, tai pa�ā ēkā, tikai ar to starpību, ka sēdē�u citā kabinetā.

Un tomēr patīkami tas bija. Nenoliedzami. Uzreiz jutu daudz lielāku rīcības brīvību, lepnumu, savas per�sonas nozīmīgumu un apziņu, ka tagad man faktiski ir tikai divi priek�nieki � Kulakovs un pats ministrs. Man ir spēks, un es beidzot varē�u īstenot tās pla�ās organizatoriskās ieceres, kas galaiznākumā tik pama�tīgi uzlabos un izmainīs visa tresta darbu, ka, skaties, mani vēl pēc kāda laika iecels par pa�u ministru!

Es pasmaidīju. Nu, vai tomēr nav jauki dzīvot? Vis�apkārt oriģināls interjers, dzirdama laba mūzika, bla�kus sēd Ojārs, Rodrigo un Ansis ar divām in�enierēm no plānu daļas, visi ir skaisti un priecīgi, dejo, saru�nājas, iedzer un tūlīt apklust, kad es saku kādu vārdu. Tā tam arī jābūt. Jo esmu daudz spējīgāks par pārē�jiem pui�iem un meitenēm. Man pieder vara. Tiesa, tā nav sevi�ķi liela, ta�u tomēr pietiekama, lai varētu diezgan spēcīgi ietekmēt daudzu cilvēku ikdienas dzīvi, viņu garastāvokli, materiālo labklājību un ve�selību. Varbūt atsevi�ķos gadījumos pat visu viņu tur�pmāko mū�u.

Tad man ātri ie�āvās prātā, ka, vienalga, maza vai liela vara, tā tomēr ir diezgan baiga lieta. Un baiga tie�i ar to, ka tā bie�i jo bie�i cilvēku, kas tai nav sagatavots vai piemērots, var pārvērst gandrīz vai līdz nepazī�anai. Pārvērst, protams, uz slikto pusi.

Kā ir ar mani? Vai esmu sagatavots vadīt cilvēkus, vadīt lielu, uzreiz tā nemaz īsti nepārredzamu kolek�tīvu? Vai esmu piemērots uzņemties to smago atbil�dības nastu, kāda guļas uz ikviena augsta ranga vadītāja pleciem?

Domāju, ka jā. Un vēl es domāju, ka ne pārvald�nieka krēsls, ne arī �ī burvīgā, �ī tik suģestējo�ā varas apziņa mani neko daudz vis nepārvērtīs. Es tomēr

palik�u tāds, kāds esmu. Ar visu slikto un labo, kas manī ir.

Vēlu naktī atgriezies mājās, es no pastkastītes izņēmu dienas presi, vairākus �urnālus un avīzes, starp kurām bija arī mātes sūtītā vēstule. Da�us brī�us paturēju rokā, tad to nosviedu uz galda, ātri izģērbos un iegāju vannā. Laidu sev virsū vēsu du�u, tā uzreiz atsvaidzināja un darīja galvu skaidru, ūdens �ņākdams sitās pret manu muskuļoto augumu, un man bija reti patīkami sevi sajust vēl nenovecoju�u, vēl spēcīgu un enerģisku, un es nez kādēļ atcerējos to tālo jaunības dienu, kad pirmo reizi savu Valdu atvedu Sa�as Ra- zumova lielajā dzīvoklī un kā Valda toreiz sajūsmināta iegāja greznajā vannas istabā, kā tur ilgi un rūpīgi mazgājās, kā pēc tam mēs viens otru mīlējām, kā stāvējām pie atvērta loga, zvaig�ņu gaismas apspīdēti, raudzījāmies tum�ajā naktī un alkaini runājām par nākotni�

Ja tu tikai zinātu, Valda, ja tu tikai zinātu, cik man vēl �odien, pēc divdesmit pieciem gadiem, tevis ir �ēl un �ēl, ka es toreiz aizgāju uz tām tālajām lauku mā�jām, ka tevi nenosargāju� Piedod, Valda, ja vari, lūdzu, piedod! Ja es būtu palicis teltī, visticamāk, ka mēs tagad Me�a kapos gulētu abi, gulētu vienā kapā un uz mū�u mū�iem paliktu kopā. Tā būtu bijis skaisti un varbūt ari labi. Pieminekli es tev neesmu uzcēlis. Vēl viens �piedod�! Tavi vecāki ir miru�i, un es tagad esmu palicis vienīgais, kas to vēl varētu izdarīt. Un es izdarī�u, Valda! Agrāk kaut kā nesanāca. Kop� tā brī�a, kad tu man tiki atņemta, es ļoti baidījos tā vien�kār�i pa tuk�o aizlaist vējos savu dzīvi� Es jau tā biju cilvēku un likteņa aplaupīts. Man nebija īstas bērnības. Es dzīvoju ne saulītē, bet bailēs. Man tika nolaupīts miers, bezrūpība, smaids, dro�ības sajūta, tēvs, māsa un, beidzot, tu, Valda. Arvien bie�āk un bie�āk es izjutu nepatiku pret sievietēm un naidu pret cilvēkiem, pareizāk sakot, naidu pret visādiem nelie��iem, draņķiem, slepkavām, idiotiem un pārējiem cietsirdības un ļaunuma nesējiem, vēl nemaz īsti neap�jēgdams, ka tādā kārtā pats pamazām kļūstu arvien stingrāks un atturīgāks. Ta�u tagad man ir gandrīz vai viss. Sirdij tuvs darbs, augsts amats, kolēģu cieņa un apbrīna, labs materiālais stāvoklis, dzīvoklis ar importa mēbelēm, automa�īna un vēl joprojām diezgan gai�as nākotnes perspektīvas. Man ir viss un tomēr tik daudz kā vēl trūkst� Man nav sievas. Nav mīļotas, sievietes. Nav bērnu. Nav ģimenes. Blakus neatrodas pat māte. Pēdējos gados sazināmies tikai ar vēstuļu palīdzību �Labdien! Kā tev iet? Man iet labi. Bet man iet slikti.� Daudzi domā, ka es savai mātei esmu ne sevi�ķi izdevies dēls. Iespējams. Es to nemaz neno�liedzu. Tas ir pat ļoti iespējams. Tikai nevajag uzreiz tēlot baigi labos un gudros! Nevajag! Jo daudz ko nemaz nevar tā ātri un jēdzīgi izskaidrot. It sevi�ķi jau to, kas tad īsti notiek mūsu dvēselēs, mūsu apziņas un zemapziņas dzīlēs� Kas ir mūsu ilgas, mūsu dzi�ņas, mūsu bailes, pienākums, mīlestība, naids, godī�gums un mūsu tik bie�i piedzīvotā nespēja kaut ko sevī salauzt, pārvarēt un izmainīt? Kādēļ mēs nevaram tā uzreiz viegli un vienkār�i kļūt citi? Un vai vispār varam? Un, ja tomēr varam, vai vajag?

Noslaucījos, izdzēru pudeli pepsikolas, apsēdos atpū�tas krēslā un, mazliet satraucies, rokā paņēmu mātes vēstuli. Tad iededzu blakus eso�o stāvlampu un sāku lasīt.

�Mīļais dēls!

Ziema �ogad pie mums ir bagāta ar sniegu, pie�turas arī stiprs sals, tuvojas kārtējais Jaunais gads, bet tu arī �oreiz neatbrauci ciemos. Tā klusi un nema�not aiziet gads pēc gada, zeme dārzā paliek sausa un neapkopta, mana galva kļūst arvien baltāka, bet kājas un rokas nespēcīgākas. Tik vien vairs spēka atlicis kā da�reiz aiziet līdz kapsētai pie Ritas un daudzmaz apkopt māju un sevi. Lopus vairs neturu. Tā nolēmu un izdarīju. Nokaut tos man bija �ēl, tā�dēļ atdāvināju savai kaimiņienei Elzai. Viņa �ad tad ienāk vakara stundās pie manis pasērst, mēs abas atceramies jaunību, tik agri aizgāju�os vīrus un mūsu pazudu�os bērnus� Mums jau abām sagadījies tāds gandrīz vai vienāds, liktenis. Bet es uz tevi nedusmo�jos. Tu dro�i vien esi ļoti aizņemts, un tu esi mans dēls. Tūlīt beig�u, vēl tikai kārtējo reizi atzīmē�u, ka tevi, kā parasti, ar visu to lielāko nepacietību gaidu ciemos, gaidu tevi beidzot atgrie�amies mūsu vecajās mājās. Es ticu, ka tu kādu dienu saņemsies un tomēr atkal atbrauksi. Tikai baidos, ka tevi nemaz vairs nepazī�u. Ta�u vēl vairāk baidos, ka tu nepazīsi mani��

Es lēni nolaidu roku ar tikko izlasīto vēstuli, atliecu galvu un pavērsu seju pret blāvi mirdzo�o spuldzi. Kļuva skumji. Tik skumji, ka kaut kur krūtīs sajutu pat tīri fiziskas, �ņaudzo�as sāpes. Gribējās kliegt.

Tu esi tur, bet es esmu �eit. Un mēs abi vieni. Ilgojamies viens pēc otra, saprotam, ka mums jābūt kopā, ta�u nekādi nespējam sevī kaut ko pārvarēt. Tu savu vecumu, nespēku un nepatiku pret lielpilsētas dzīvi, bet es savukārt� Nezinu. Nesaprotu. Varbūt tas ir kaut kāda savāda ārprāta veids? Varbūt tā patie�ām ir kāda slimība? Ta�u man ir ļoti grūti pār�varēt nepatiku pret savu dzimto vietu. Kad vēl biju jauns, tas kaut kā izdevās, es ta�u pie mātes braucu itin bie�i, palīdzēju sapļaut sienu un novākt kartu�peļus, bet ar laiku, kļūdams vecāks un patie�ām arvien aizņemtāks � Man �ie braucieni uz mūsu �Ziedlejām� kļuva arvien grūtāki un nepanesamāki. Es tur nesa�skatīju nekādu lielo jēgu. Neko man no tevis vairs nevajadzēja. Un bija pārāk grūti atkal kārtējo reizi kavēties smagajās pagātnes atmiņās. Tās ta�u mani bie�i moka arī �eit Rīgā.

Pirms da�ām dienām man pavīdēja vāja cerība, ka es no tā beidzot tik�u vaļā. Tiesāja Arvīdu Zaru. Ta�u nekā. Viss joprojām paliek pa vecam. Nekas nav mainījies. Pagātne, viss tur notiku�ais un bailes, tāpat turpina klejot pa manām sakarsu�ajām smadzenēm. Es da�brīd kļūstu vēl niknāks, vēl neapvaldītāks, vēl aukstāks. Manai dvēselei ir vajadzīgs miers. Kāds ielāps. Es zinu. Ir vajadzīga vietiņa, kur noslēpties. Kāds dzelzsbetona būris. Kāds aizsegs. Kāds glābiņ�.

Varbūt sākt dzert? Bie�āk mainīt sievietes? Nodi�bināt ģimeni? Vēl enerģiskāks darbs? Bērns? Lauku klusums? Tu, māt?

Bet varbūt nāve? Varbūt beidzot mani izglābs nāve? Visu atpestītāja un sodītāja? Visnetaisnīgākā un tais�nīgākā no visiem tiesne�iem �

Arī Augstākās tiesas locekļi centās būt taisnīgi. Viņi sprieda tiesu kādam vecam vīram, kas smags un sa��ļucis sēdēja uz apsūdzēto sola un tikai retumis pacēla galvu, lai ar blāvu un neko neizteico�u skatienu pa- raudzītos zālē, klusi kaut ko pie sevis nomurminātu un atkal diezgan vienaldzīgs iegrimtu savās atmiņās.

Es ilgi uz viņu skatījos, un sestajā dienā, kad tiesai vajadzēja beidzot pasludināt spriedumu, man viņa kļuva pat �ēl. Es viņu atcerējos kā jaunu, ļoti ener�ģisku, stalta auguma spēcīgu vīrieti, bet tagad manā priek�ā sēdēja vecs, dzīves salauzts, ar trīco�ām ro�kām un tikko saklausāmu balsi cilvēks.

Viņ� varēja būt arī manas mātes un manis pa�a slepkava� Varēja, bet nebija.

Un, lai gan man likās diezgan muļķīgi par to un citiem ļoti seniem noziegumiem tagad �o veco un slimo cilvēku tiesāt, es tomēr tiesai izstāstīju visu, ko biju redzējis un zināju. Ne atriebības pēc, nē! Es vien�kār�i sapratu, ka starp bezgala daudzām muļķībām, ko cilvēks savā dzīvē izdara, kaila atriebība laikam ir vismuļķīgākā� Protams, ikviens �ādas akcijas vei�cējs vienmēr gūst lielāku vai mazāku morālu ganda�rījumu par taisnības uzvaru, bet mani visu mū�u tomēr ir mocījis un moka joprojām �is nolādēti vienkār�ais jautājums � kas tad beigu beigās tomēr ir pati tais�nība? Kas ir patiesība?

Kur tagad ir tie cilvēki, kas sita krustā pirmos kris�tie�us? Un kur ir tie varenie baznīckungi, kas dedzi�nāja sārtos neticīgos? Kur tagad ir tie, kas revolūcijas laikā galināja nost bagātniekus? Kur ir tie, kas Staļina laikā nodeva savus darbabiedrus, draugus un pat savus radus? Kur ir vācu laika �īdu �āvēji un kur latvie�u deportāciju organizētāji un izpildītāji? Kur padomju partizāni, kur nacionālie me�abrāļi?

Ko jūs esat izdarīju�i? Ko panāku�i? Ko galu galā jūs visi, rīkodamies gan personiskas, gan visas pasau�les taisnības vārdā, esat spēju�i izmainīt? Un, ja arī spējāt, kur jūs tagad pa�i esat � gan notiesāti, gan attaisnoti?

Jūs jau sen esat turpat, kur jūsu upuri�

Vai bija vērts?

Es nezinu, ko patie�ām �ai dzīvē un pasaulē ir vērts darīt, ta�u tā man arvien vairāk sāk atgādināt absurda teātri vai kādu milzīgi lielu psihiatrisko slimnīcu�

To zināmā mērā apliecināja arī Arvīda Zara pēdējie vārdi.

Viņ� gurdi piecēlās, ilgi klusēdams kodīja lūpas, tad samocīti pasmaidīja, �oreiz diezgan vērīgi un asi pa�skatīdamies gan uz tiesne�iem, gan lieciniekiem.

� Augsti godātā tiesa! � viņ� centās runāt pēc iespējas skaļāk. � Es nelūg�u sevi ap�ēlot. Nē! Es jau esmu vecs, galīgi slims, man tāpat nav vairs pa�licis ilgi, ko dzīvot� Bet dzīve man ir iznākusi diez�gan �truntlga. Es pat gribētu teikt, ka tā man ir iznākusi pavisam baiga un netaisna. Es nezinu, kas pie tā vainīgs. Es pats? Varbūt. Bet es negribēju ne�vienu nogalināt! Es gribēju dzīvot godīgu dzīvi. Es gribēju art zemi un saimniekot savā lauku saimniecībā. Bet tad Latviju okupēja krievi, lielāko daju zemes atņēma un vecākus aizsūtīja uz Sibīriju. Tad Latviju okupēja vācie�i, un �etrdesmit tre�ajā gadā mani ņēma leģionā. Bet es joprojām nevienu negribēju nogalināt un iegāju me�ā. Tad �etrdesmit ceturtajā gadā Lat�vijā atkal atgriezās krievi un mani ņēma savā Sarkan- armijā. Bet es negribēju karot un vēlreiz iebēgu me�ā. Ta�u tur jau priek�ā atradās vīri, kuri pie pulvera smakas bija pieradu�i kā pie savas elpas. Un tad, kad �etrdesmit piektajā gadā piedzēru�ies sarkanarmie�i kopā ar partorgu un vairākiem komjaunie�iem iebruka manās mājās, pratinot ne�ēlīgi sasita vecomāti un pastrādāja varasdarbus pie manas māsas� Jā, tad arī es sāku �aut, es sāku atriebties un nogalināt� No �odienas viedokļa skatoties, tam varbūt pārāk lielas jēgas ari nebija, ta�u tomēr� Jūs �odien mani tiesājat par kaut kādiem sen izdarītiem noziegumiem un to uzskatāt par taisnīgu lietu. Bet kas toreiz tais�nības vārdā būtu tiesājis tos noziedzniekus, ar kuriem bija pilna visa mūsu mīļā Latvija un kuri tovakar ielauzās ari manā mājā? Nebija neviena, izņemot mūs� Tādēļ es no sirds nolādu �o sve�o varu, kas toreiz �etrdesmitajā gadā iztraucēja mūsu mieru un saārdīja mūsu dzīvi. Tāpat neieredzu cilvēkus, kas �o varu atbalstīja. Tā nebija tautas vara, patiesībā tie visi bija kriminālelementi. Un es noziedznieks. Tādēļ man �ķiet, ka mēs visi, visi cilvēki kaut kādā veidā un sakarā esam likuma pārkāpēji. Tikai da�reiz vie�niem laimes rats pagrie�as uz viņu pusi un tiem rodas iespēja tiesāt pārējos. Bet paiet kāds laiks, rats pa�grie�as uz pretējo pusi, un tad otra puse ar skubu atkal sāk tiesāt pirmos� Ja tas nebūtu tik skumji, es smietos pilnā rīklē. Bet tas nu tā� Pēdējais, ko es vēlētos pateikt� Visiem, kuriem es kaut mazākā mērā esmu nodarījis pāri, lūdzu piedo�anu. Tāpat gribu izlūgties piedo�anu arī no tiem, kuri �odien mani tiesā�

Arvīds Zars apklusa, ar mēli vairākkārt apslapināja

sakaltu�ās lūpas, tad stipri pārvērstā balsī negaidīti iekliedzās:

� Piedodiet, un varbūt arī jums kādreiz tiks pie�dots! �

Pēc divām stundām tika pasludināts spriedums.

�Latvijas PSR Augstākās Tiesas Krimināllietu tiesas kolēģija

Nosprieda

Zaru Arvīdu Miķeļa dēlu atzīt par vainīgu pēc Lat�vijas PSR KK 59. p. un 67. p. un sodīt ar LPSR KK 59. paredzēto sankciju � izņēmuma soda veidu � nāves sodu, ar mantas konfiskāciju.

Saskaņā ar Latvijas PSR KK 38. p. galīgo soda mēru Zaram Arvīdam Miķeļa dēlam noteikt izņēmuma soda veidu � nāves sodu, ar mantas konfiskāciju.

Spriedums ir galīgs un kasācijas kārtībā nav pār�sūdzams.�

Zālē valdīja dziļ� klusums. Pēc tam skaidri varēja saklausīt, kā ar savādu, spalgu skaņu noklaudz roku dzel�i. Cilvēki piecēlās un nopietni gāja prom. Es paliku sē�ot. Es noskatījos, kā �etri bruņoti apsardzes karavīri atvēra koka barjeru, no apsūdzēto sola pie�cēla Arvīdu Zaru un veda prom.

Es cie�i satvēru priek�ā eso�ā sola atzveltni. Man iebija kļuvis ne vieglāk, ne smagāk. Man vienkār�i '�aut kā kļuva bezgalīgi �ēl. Un tad pēc brī�a ar .ausmām sapratu, ka laikam arī es, visu mū�u gribēdams būt kādam tiesnesis, esmu kļuvis gan upuris, ;an noziedznieks�

Mans jaunības laiks ir pagalam. Mans arī.

Nē, Valda. Tu visu laiku būsi jauna. �ai ziņā tevi sr pat apskaust.

Es labprāt gribētu būt tikpat veca kā tu.

Tu būtu mana sieva.

Tu mani tie�ām taisījies precēt?

Tev kaut vai uz mirkli kādreiz uznāca �aubas?

Nē, Ivar. Es tev ticēju. Tu biji mans pirmais vīrie-

. Man vajadzēja tev ticēt.

Es tevi mīlēju, Valda. Tik. ļoti, cik vien cilvēkam tas vispār ir iespējams.

Paldies. Tu pat nezini� Ko jūs tur aug�ā zināt par mums� miru�ajiem?

Neko. Un tomēr es tevi mīlu vēl joprojām.

Tas nevar būt.

Var.

Tad tu neesi īsti normāls.

Man arī tā da�reiz �ķiet.

Mīļais�

Visa �ī pasaule ir mazliet nenormāla.

Bet skaista, vai ne?

Kā uz to skatās.

Tu joprojām, Ivar, neesi apprecējies?

Nē.

Manis dēļ?

Nezinu. Viss tā sajaucies kopā� Tagad jau grūti pareizi pateikt. Bet pirmajos gados noteikti.

Man �ķiet, ka- tas ir ļoti netaisni� dzīvot vienam.

Tu maldies. Tā da�reiz ir vislielākā laime. Es ne�vienu vairs nevaru zaudēt. Neviens nekad nezaudēs mani. Visnetaisnāk ir tā, kā bija ar tevi.

Man dzīve pagāja garām. Mazliet pieskārās un aiz�gāja.

Nevajag, Valda! Ko vairs tagad izdarīsi?

Bet kā tev? Tu esi apmierināts ar dzīvi?

Ne visai.

Kādēļ? Vai tev kas trūkst?

Jā, Valda, trūkst. Es tikai nezinu � tie�i kas.

Gribi, Ivar, es tev pateik�u?

Labāk jau ne.

Bet es tev tomēr pateik�u, labi?

Nevajag! Tik un tā tu man to nevarēsi iedot. Un es tev neko vairs nevaru iedot.

Tev vajag mīlēt! Tu vari nemīlēt pasauli, dzīvi, darbu, bet vismaz viens cilvēks tev ir jāmīl! Vai nu māte, vai sieviete, vai bērns. Bet jāmīl!

Es saprotu, Valda. Bet es jau savu māti mīlu. Un mīlētu arī bērnu, ja man tāds būtu. Ta�u ar sievietēm ir citādi. Pēc tevis neviena manī vairs nav spējusi izraisīt tādas jūtas, kuras varētu dēvēt par mīlestību. Es nezinu, kādēļ tas tā. Vai nu manī kaut kas ir ne�glābjami izmainījies, vai arī pārējie kļuvu�i savādi un man nepieņemami. Bez tam� man �ķiet, ka tu,

Valda, kā gandrīz vai visas sievietes, mīlestību krietni vien pārspīlē, tu pārvērtē gan mīlestības spēku, tās skaistumu, gan mīlestības nozīmīgumu un tās nepie�cie�amību cilvēku dzīvē. Man arvien bie�āk sāk ras�ties pārliecība, ka viss tomēr ir nedaudz vienkār�āk.

Ko tu ar to domā?

Es nedomāju neko. Man tikai da�reiz �ķiet, ka neko nevajag gaidīt. Ne panākumus darbā, ne slavu, ne turību, ne laimi, ne mīlestību, ne nāvi. Ja no tā kaut kas pie mums nāk, lai nāk! Ja aiziet, lai iet! Tikai nekad neko nevajag no�ēlot!

Tev bail nav?

No kā?

Nu, piemēram, no dzīves? No vientulības? No ve�cuma? No nāves?

Nē, Valda. Mū�u es gandrīz jau esmu nodzīvojis. Katrā ziņā tā labāko daļu. Dzīvot viens jau pieradis. Bet kas attiecas uz nāvi� Bail nav, ta�u �ēl, ka tā dabā tomēr pastāv. Kaut kas tajā varēja būt arī mū��īgs.

Tad mes noteikti būtu kopa.

Uz galvo�anu.

Mūsu mīlestība būtu bijusi skaista.

Dro�i vien. Kādēļ gan ne?

Un mūsu bērni būtu biju�i skaisti.

Jā, Valda. Tie būtu visskaistākie un gudrākie bērni.

Bet kādēļ tā visa tomēr nav? Kādēļ daudzi, tik vien�reizīgi, tik neatkārtojami ierodoties �ai pasaulē, tomēr neatrod ne kripatiņu laimes un pārticību? Pat ne ma�zumiņu mīlestības? Un garu mū�u?

Domāju, ka galvenokārt tādēļ, ka cilvēks savā dzi�ļākajā, apslēptākajā būtībā tomēr vēl joprojām ir daudz tuvāks dzīvnieku pasaulei nekā tā cilvēka ideālam, kuru tik ļoti vēlamies ieraudzīt un sastapt. Iespējams, ka mūsu pilnībai vienkār�i vēl nav pienā�cis laiks. Cilvēka evolūcija ta�u ilgst miljoniem gadu. Bet cik gar� ir mūsu mū�s? Viens nieka mirklis, ne vairāk.

Tev �ēl aizejo�ā laika?

Man �ēl tā, ko es savā dzīvē neesmu izdarījis.

Ko tu tādu neesi izdarījis?

Daudz ko. Bet laikam pa�u svarīgāko � es toreiz tevi nenosargāju. Piedod, Valda! Bet es gribēju tev tikai labu.

Kāds tu vispār tagad esi? Labs, vienaldzīgs, ļauns?

Nezinu. Katrā ziņā es esmu tie�i tāds, kāds esmu, un citāds nespēju būt. Da�reiz labs, citreiz vienaldzīgs un da�reiz arī naida pilns. Ta�u domāju, ka es ar savu eksistenci �ai pasaulē ļaunumu tomēr vairojis neesmu.

Bet skaistumu? Prieku? Labestību? Mīlestību? Esi vairojis?

Tu atkal par to pa�u! Vai tad patie�am mīlestība mūsu dzīvē ir pats svarīgākais? Un vai mums vienmēr un visur ir jābūt labiem? Dzīve bie�i vien ir pat vairāk nekā skarba. Tā ir traģiska un ne�ēlīga. Un diem�ēl arī cilvēku lielākais vairums ir ļauni un ne��ēlīgi. Ar ko tad mums pret viņiem stāvēt? Ar labes�tību? Ar maigumu? Ar mīlestību?

Tu gribi aci pret aci? Kā Bībelē? Zobs pret zobu?

Nē, Valda, tā es negribu. Es tikai vēlētos, kaut bie��āk maigie kļūtu vīri�ķīgāki, labie nopietnāki un mī�lestības alksto�ie � daudz piesardzīgāki.

Tad pasaule kļūtu vēl skarbāka, vēl aukstāka.

Iespējams. Ta�u tad cilvēkiem būtu arī nesalīdzi�nāmi vieglāk panest un izturēt visus zaudējumus, visus �īs pasaules netaisnos sitienus. Mēs daudz retāk cerētu saņemt to, ko viens otram vispār nemaz ne- pējam dot; daudz retāk gaidītu kaut kādu iluzorisku, mistisku laimi, bet daudz bie�āk vienkār�i priecātos par dienu, kuru mums ir palaimējies nodzīvot. Jo pastāv ta�u neskaitāmas varbūtības nākamo dienu� nenodzīvot.

Tu, Ivar, man vairs nepatīc.

Kādēļ?

Tu esi pārstājis �o pasauli un cilvēkus uztvert emo�cionāli, ar jūtām. Tu dzīvo un vadies vienīgi pēc sava racionālā prāta slēdzieniem.

Tikai zināmā mērā. Ir tomēr lietas un notikumi, kurus es uztveru pat pārāk emocionāli, kaut kā nesa�mērīgi sakāpināti un traģiski. Ir lietas un notikumi, uz kuriem es patie�ām da�reiz skatos it kā no tālienes. Esmu pārliecināts, ka to man darīt liek ne tik daudz, mans racionālais domā�anas veids, cik jau iedzimtais un dzīves laikā pastiprinātais pa�saglabā�anās in�stinkts.

Ivar� Bet vai �is ikvienā cilvēkā mīto�ais pa��saglabā�anās instinkts visspilgtāk un pilnīgāk neiz�pau�as tie�i� mīlestībā? Mīlestības varē�anā? Mīles�tības alkās un tās piepildījumā? Vai par to vispārlie�cino�āk neliecina tie neskaitāmie gadījumi, kad daudzi cilvēki iet pat bojā gan fiziski, gan garīgi, ja viņiem mīlestība tiek liegta, ja tie savu mīlestību �adu vai citādu apstākļu dēļ nespēj sasniegt vai realizēt?

Var jau būt, Valda. Mēs ta�u laikam vēl esam gau�i tālu no tā, lai vienmēr skaidri zinātu vai pat tikai nojaustu, kas kuro reizi mūs vada, kas liek traukties uz mērķi vai negaidīti apstāties. Mēs nezi�nām.

Kāpēc tu atraidīji Annu Siņicku?

Tu greizsirdīga neesi?

Es pārāk labi zinu, ko cilvēkiem nozīmē mīlestības jūtas. It sevi�ķi tik jaunām un neaizsargātām meite�nēm.

Es Annu neatraidīju. Es viņu vienkār�i nepieņēmu.

Vārdu spēle.

Anna Siņicka ir viena no manām retajām dzīves kļūdām. Es to no�ēloju.

Cilvēks, kas pie tevis nāca ar tik patiesām jūtām�

Tu dziļi maldies. Tas bija tikai viena vakara aprei�bums. Bez tam �is cilvēks ir jau aizgājis prom.

Tev viņa jāsauc atpakaļ!

Nē, Valda, man nekas vairs nav jādara. Man vispār �o spēlīti nevajadzēja sākt. Anna Siņicka priek� manis ir pārāk jauna.

Kāds sakars mīlestībai ar gadiem?

Es priek� viņas esmu pārāk vecs.

Kāds sakars mīlestībai ar gadiem?

Tomēr pastāv kaut kāda robe�a.

Ja tāda ari pastāv, tad tu, Ivar, to jau esi pārkāpis. To varētu saukt par uzdrīkstē�anos. Tagad tev jāiet tālāk.

Kur?

Kur iet visi, kas ir cilvēki. Pie cilvēka..,

Es jau tur esmu gājis. Un nekur tālu nekad neesmu ticis. Bie�i atradis tikai vil�anos.

Tāpat kā daudzi tevī.

Jā. Un kas tur slikts? Vai tad tūlīt vienmēr ir jābūt abpusējai sapra�anai? Cieņai? Godbijībai? Abpusējai mīlestībai? Muļķības! Ja paveicas, tad tas notiek ne bie�āk kā vienā gadījumā no tūksto�a.

Vai esi pārliecināts, ka tā patie�ām ir?

Jā, Valda. Esmu pārliecināts.

Tu pat nepieļauj iespēju, ka varētu arī kļūdīties?

Es parasti nekļūdos.

Bet ja nu tie�i �ī ir tā retā reize? Kā tu vari to zināt?

Labi, lai tas paliek pārdomām un �aubām. Ta�u vienu gan es zinu absolūti dro�i � daudzveidīgajās vīrie�u un sievie�u attiecībās par mīlestību jārunā tikai ārkārtīgi retos gadījumos. Par tik spēcīgām jūtām, kad tās nomāc visu pārējo. Tā, kā kādreiz man bija ar tevi. Un tev ar mani. Kad vispār ne par ko citu nebija iespējams domāt. Bet Anna vienkār�i ap��ilba. Viņa tovakar jutās viena, te pēk�ņi uzmanību sāk pievērst izskatīgs tresta galvenais in�enieris� Pēc tam viņa ap�ilba no manas elegantās izturē�anās, gudrās runā�anas, komplimentiem, no manas automa��īnas, mana dzīvokļa, sve�u gaismas un izdzertā vīna� Sapnis rudens naktī. Bet vai tā bija mīlestība? Es savukārt ap�ilbu no viņas skaistuma un jaunības, no viņas brīni�ķīgā dabiskuma un nesamaitātības, no viņas atklātības un dvēseles tīrības. Bet tas ta�u ir pavisam kas cits. Viņai un man � mums abiem vie�nam pret otru � tai naktī radās kaut kas līdzīgs abpusējai pielūgsmei, radās apbrīna, tīri cilvēcisks prieks par �o nejau�o satik�anos un beidzot � fiziska iekāre. Dabiska un pilnīgi loģiska. Ta�u tas viss manā izpratnē stāv visai tālu no patiesas un dziļas mīlestī�bas.

Interesanti� Kāda tad tavā izpratnē ir patiesa un dziļa mīlestība, ja tu no tās izslēdz abpusēju pielūg�smi, apbrīnu, cilvēcisku prieku un iekāri?

Es neko no tās neizslēdzu. Es tikai zinu, ka pret ikvienu vārdu, kas ir pateikts �ādos pielūgsmes, ap�brīnas, prieka un it sevi�ķi jau iekāres mirkļos, ir jāizturas ar vislielāko piesardzību vai vienaldzību. Vēl vairāk! Es pat uzdro�inos apgalvot, ka ikviens vārds, kas ir pateikts skūpstu starplaikā, ikviens vārds, kas ir pa�ukstēts glāstu laikā, ikviens vārds, kas ir izkliegts kaisles satraukumā, ir nepatiess! No pirmās zilbes līdz pēdējai. Tie�i tad mēs melojam visbie�āk un vispamatīgāk.

Paldies par atklātību. Tu esi visai sare�ģīta un sav�dabīga personība, tevī vienā un tai pa�ā laikā it kā mājotu divi cilvēki, divas dvēseles, un tāpēc tu dro�i vien daudziem vari arī nepatikt.

Kad mēs, Valda, satikāmies, kad mēs viens otru iemīlējām, mums ta�u nekā nebija. Mēs tikai sākām savu dzīvi veidot. Bet bijām laimīgākie cilvēki uz �īs zemes.

īstai mīlestībai neko jau arī vairāk nevajag. Vienīgi iemīlēto cilvēku.

2ēl, ka mēs uz to esam spējīgi tikai jaunībā.

Nesaki vis.

Tomēr, Valda. Vēlāk pat visspēcīgākai mīlestībai klāt piejaucas lielāks vai mazāks aprēķins.

Ko tu tagad domā darīt tālāk?

Strādā�u. Nemaz neslēpju, ka man ir patīkami ieņemt tik augstu un atbildīgu administratīvo posteni. Ceru mūsu celtniecības struktūrā, tās organizatoriskā un apmaksas, tas ir, materiālās stimulē�anas, sistēmā panākt visai radikālas pozitīvas pārmaiņas. Tas arī būs mana turpmākā mū�a galvenais mērķis � paāt�rināt celtniecības tempus un uzlabot paveiktā kvali�tāti. Bet kas attiecas uz personīgo dzīvi� Nezinu, Māte mani sauc pie sevis, bet es nespēju pie viņas atgriezties uz pastāvīgu dzīvi. Es sen nespēju aizbraukt pat ciemos! Nav ne laika, ne kādas sevi�ķas vēlē�anās. Tu nedusmo, Valda, ta�u man beidzot laikam tomēr vajadzētu apprecēties. Anna Siņicka diem�ēl atkrīt. Varbūt patie�ām mūsu gadu at�ķirībai arī nebūtu iz�ķiro�as nozīmes, ta�u būtiska nozīme ir mūsu krasi at�ķirīgajam sociālajam un sabiedriskajam stāvoklim. Izrādās, mēs abi strādājam vienā darba vietā, vienā trestā, un es tajā ieņemu pirmo, visaugstāko pakā�pienu, bet Anna Siņicka viszemāko� Es patie�ām nevaru, es pat nedrīkstu viņai tuvoties, lai ari kādus morālos, ētiskos un cilvēciskos argumentus tu vai citi arī minētu. Nedrīkstu! Jo tas gribot vai negribot tomēr atgādinātu� tie�i to, ko es neuzdrīkstējos darīt un ko es arī nekad nebūtu darījis, ja vien būtu zinājis, kas viņa ir. Tātad būs jāturas tomēr pie Mudītes. Jau tuvākajās dienās pie viņas jāaiziet un beidzot jāatved pie sevis mājās kā� sieva. Galu galā tik ilgus gadus jau esam pazīstami, tik daudz kas kopā pārdzīvots, smalki viens otru iepazinu�i un arī kaut ko ta�u viens pret otru jūtam. Tātad Mudīte. Mums ir gandrīz vai vienāds sociālais statuss, un viņa visus �os gadus par mūsu kopdzīvi ir sapņojusi�

Lai jums veicas, Ivar! Es no visas sirds jums novēlu laimi. Mierīgu un skaistu ģimenes dzīvi. Un, ja tas vēl ir iespējams� tad vismaz divus bērnus. Es jums nesavtīgi novēlu visu to, kas man pa�ai ir pagājis garām nepiepildīts�

Paldies, Valda! Tu, kā vienmēr, esi laba. Es svēti apsolu, ka beidzot tev uzcel�u pieminekli. Pirms nedē�jas jau biju aizgājis pie pazīstama mākslinieka, aiz�nesu viņam skici, un viņ� apsolīja, ka pavasarī pie�mineklis būs gatavs. Tas sastāvēs no ie�ķelta balta .marmora kuba, uz kura stāvēs nolauzta bronzas roze. Uzraksta vietā tiks iekalts tikai viens vārds:

�Kāpēc?�

Pēc da�ām dienām sēdēju ministra vietnieka Kula- kova pla�ajā un gaumīgi iekārtotajā kabinetā. Nesen bija beigusies kolēģijas sēde, kurā kritiski apsprieda kādas celtniecības organizācijas darbu, par pozitīvu piemēru vairākkārt minot mūsu trestā paveikto. Man tas, protams, bija patīkami. Un arī paveikts patie�ām bija daudz. Gada plānu izpildījām jau divdesmit tre��ajā decembrī. Krasi nostiprināta darba un ra�o�anas disciplīna. Paaugstināta visu administratīvo posmu atbildība. Es bez �ēlastības visiem, kas vienaldzīgi un bezatbildīgi izturējās pret saviem amata pienākumiem, oficiālu pavēļu kārtībā simtprocentīgi noņēmu viņiem pienāko�ās premiālās piemaksas. Un uzliku vēl da�ā�dus papildsodus.

���� Tā no tevis visi aizies, � Kulakovs sacīja.

���� Lai iet! � es atbildēju. � Labāk lai tādu vispār nav! Man ir vajadzīgi cilvēki, kas nopietni strādātu, nevis skaitītos tikai algu sarakstos! Cilvēki, kas do�mātu un degtu! Tikai pagaidām �iem sliņķiem un vienaldzīgajiem ir viegla dzīve. Kad nepatīk � aiziet! Lai iet! Ja visi vadītāji kļūs stingrāki un prasīgāki, tad drīz vien pienāks tāds laiks, kad �āda bie�a stai�gā�ana kļūs neiespējama. Pie manis jau gandrīz visi ir apjēgu�i, viņi ar saviem makiem ir izjutu�i, ka daudz izdevīgāk tomēr ir strādāt labi, apzinīgi un rado�i!

���� Tu zini, kā tevi tagad daudzi sauc? � Kulakovs smaidot jautāja. � Kādi nostāsti par tevi jau klīst?

����� Zinu. � Arī es pasmaidīju. � Esmu dzirdējis visādas iesaukas un da�ādas runas, ta�u man pa�am personiski visvairāk patīk tas, ka daudzu acīs es esmu stipras gribas cilvēks. Un viņi zina, ka ar mani jokot nedrīkst. Man būtu nepatīkami, ja es pats savā vai citā skatījumā �ķistu gļēvs un neuzņēmīgs.

���� Es tev novēlu tā turpināt arī tālāk, � Kulakovs teica. � Bez stingrības un noteiktības nevar. Tikai nekad nevajadzētu aizmirst arī tīri cilvēcisku iejū�tību � kad tā ir nepiecie�ama.

����� Protams, � es atbildēju. � Tādēļ arī pie jums ienācu. Mani ļoti uztrauc mūsu biju�ā tresta darbi�nieka Ata Sēļa liktenis. Neskatoties uz to, ka viņa veselības stāvoklis lēni, ta�u pakāpeniski uzlabojas, viņ� vēl kādu laiku dro�i vien patstāvīgi pārvietoties nevarēs. Radinieki, tas ir, sieva, no viņa atsakās. Citu piederīgo nav. Tā viņ� klīst no Ķemeriem uz slimnīcu, no slimnīcas atkal uz sanatoriju. Kaut kas ir jādara! Atis Sēlis turpmākai dzīvo�anai ir jāievieto kādā no Rīgas vai republikas pansionātiem. Mūsu arodbiedrī�bas vietējā komiteja, tresta vadība un es personiski visus oficiālos dokumentus, pieprasījumus un lūgumus jau esam krietni sen iesniegu�i pilsētas Sociālās no�dro�inā�anas nodaļai, esmu vairākkārt zvanījis arī uz Sociālās nodro�inā�anas ministriju, ta�u vienmēr sa�ņēmis noraido�u atbildi. �Tikai rindas kārtībā! Ne ātrāk kā pēc trim �etriem gadiem�� Bet Ata Sēļa stāvoklis prasa rīkoties nekavējoties! Tādēļ, Boris Andrejevi�, es jūs gribētu lūgt �o jautājumu palīdzēt atrisināt pēc iespējas ātrāk. Jums ir daudz pla�ākas iespējas to izdarīt pa �augstākiem kanāliem�, nekā tas ir man vai citiem.

���� Labi. � Kulakovs piekrīto�i pamāja un steidzīgi kaut ko atzīmēja galda kalendārā. � Esi mierīgs. Pēc nedēļas Atis Sēlis būs pie vietas.

���� Paldies. � Es piecēlos un atvadoties paspiedu Kulakova roku. � Man no sirds novelsies milzīgs akmens.

Aizvēru durvis un tīri bra�ā noskaņojumā sāku iet pa ministrijas garo gaiteni. Abās pusēs atradās pla�i tum�durvju kabineti, un man, jau kuro reizi tiem garām ejot, radās vēlē�anās pārnākt strādāt uz �ejieni. Kā nekā tomēr ministrija� Es savu dzīvi tā jau sen esmu ievirzījis � tikai uz priek�u, uz aug�u! Atklāti

sakot � man nemaz citu iespēju nekad nav bijis. Glu�i kā lielum lielākajai cilvēku daļai, kuriem ir augstākā izglītība. Ja tu godīgi un apzinīgi strādā, ja parādi savu iniciatīvu un esi sabiedriski aktīvs, ne�viens tevi tī�u prātu bedrē negāzīs. Tev gribot negri�bot jākāpj aug�ā.

�ķērsojot parku� kura centrā kop� tā izveido�anas laikiem auga lieli koki, es nejau�i saskrējos ar San- diju. Viņa, kā parasti, bija spilgti izkrāsojusies, tēr�pusies gai�ā mākslīgās ādas ka�okā, galva bija neap�segta, bet slaidās kājas greznoja balti augstpapē�u zābaki.

Viņu vajadzētu nosist, es ātri nodomāju, tūlīt atce�rējies viņas atteik�anos no Ata Sēļa, ja vien �ī San- dija � nebūtu bijusi tik vienreizēji skaista! Tā tomēr daudziem vīrie�iem no viņas ir vismaz kaut kāds labums�

����������� Cau, dusmīgais! � Sandija apstājās un sniedza roku. � Kur tu tā drāzies?

����������� Uz darbu, � es atbildēju un auksti paskatījos viņas lelles sejiņā. � Bet kur tu?

���� Biju izskrējusi ieēst, � Sandija atbildēja.

���� Viena?

Sandija �ķelmīgi pasmaidīja un ierasti koķeti maz�liet sakārtoja savus kuplos matus.

���� Tas tevi interesē?

���� Mazliet.

����������� Vilnis aizgāja uz savu kantori. Viņam arī jā�strādā.

���� Bez viņa nevari?

���� Nevaru. Kas tur slikts?

���� Nekas. Nāc, apsēdīsimies!

����������� Man jāiet. Pusdienlaiks cauri. Bez tam ziemā neviens �eit nesē�.

Es cie�i satvēru Sandiju aiz elkoņa, aizvedu līdz tuvējam solam un viegli pagrūdu.

���� Sēdies!

Sandija neapmierināta apsēdās, pārmeta vienu kāju otrai, no somiņas izņēma cigare�u paciņu un aizsmē�ķēja.

Vērīgi paskatījos apkart. Mēs patie�am visa parkā bijām vieni, ja neskaita tos, kuri pa rūpīgi notīrītajiem celiņiem steidzās atpakaļ uz daudzajām apkārtējā kvartāla iestādēm.

���� Joprojām esi tikpat drūms un neiecietīgs? � San�dija pavaicāja.

���� Apmēram, � es atbildēju, � jo man gandrīz nekad nav bijis iemesla sevi�ķi priecāties.

���� Kādēļ gan ne? � Sandija izbrīnījusies paraustīja plecus. � Tiki par lielu priek�nieku, liela alga, liela vara� Vispār dzīve ta�u ir jauka� brīni�ķīga � ja vien to neuzņem pārāk nopietni. Vairāk ar humoru, mīļais!

��� Tev joprojām nāk smiekli?

���� Par ko lai es raudātu?

���� Vispirms par sevi, Sandij. Tad tu vēl varētu paraudāt par aizejo�iem gadiem, jo tu diem�ēl jauna un skaista būsi relatīvi visai īsu laiku. Pēc tam tu varētu paraudāt par pazaudētu mīlestību, par neturētu vārdu, tuk�iem solījumiem un pa�ās beigās� kaut mirkli paraudi par Ati Sēli!

Sandija ilgi klusēja. Viņa nervozi smēķēja, dziļi sevi ievilkdama dūmus, un raudzījās pāri parkam, kur pa Hanzas ielu gandrīz bez pārtraukuma brauca auto�ma�īnas.

��� Kā viņam tagad ir? � Sandija beidzot uzprasīja.

���� Slikti.

Sandija atkal da�us mirkļus klusēja, tad negaidīti iesmējās.

���� Jā, bet, ja tā nopietni padomā, kuram tad iet labi?

���� Tev, � es ar nesleptu rūgtumu teicu. � Tev iet labi, Sandij! Un man iet labi. Un vēl daudziem jo daudziem iet labi. Jo mēs visi esam dzīvi un � gal�venais � esam veseli. Mēs bez sevi�ķām bailēm varam prognozēt sev nākotni, varam pieņemt vai atraidīt cilvēkus, mums ir da�ādas iespējas rīkoties tā vai citādi. Bet mums, laimīgajiem, blakus tomēr atrodas arī tādi, kuri pilnībā ir atkarīgi no citu� mīlestības vai �ēlsirdības.

���� Nevajag tā runāt, � Sandija klusi teica un strauji iemeta neizsmēķēto cigareti sniegā. � Es ne�jūtos vainīga.

��� Es gan.

���� Tu!? Kādēļ?

���� Nezinu. Bet ir tāda riebīga sajūta, it kā pats Ati būtu uzgrūdis uz akmeņiem.

���� Nav jēgas tik rūpīgi rakņāties savās iek�ās, �

Sandija sacīja un piecēlās. � Mums katram savas sirdsapziņas priek�ā ir kaut kas tāds, no kā vajadzētu kaunēties un baidīties, ko vajadzētu apraudāt un no��ēlot, bet ko tas viss dotu? Neko! �ēlsirdību vai mī�lestību diem�ēl mūsu dvēselēs neviens mākslīgi ielikt nevar. Vai nu tās tur ir, vai nav. Ja ir � labi, ja nav � arī labi. Mazāk kreņķu �ai dzīvē.

Arī es piecēlos un dziļi ieskatījos Sandijas lielajās acis. Vai man ir tiesības viņu nosodīt? Un sodīt Ata sievu Liānu? Un Liānai savukārt nosodīt Ati, ka viņ� toreiz izvēlējās �o Sandiju? Un Valdai vai kādam citam nosodīt mani, ka es atraidīju Annu Siņicku? Kādēļ^mēs vispār viens otru tik viegli, tik ātri noso�dām, ja mums nav un nevar būt ne mazākā priek��stata par citu cilvēku rīcības dziļākajiem motīviem? Un ja arī �ie rīcības motīvi mums būtu absolūti skaidri? Kādēļ vienmēr vēlamies un pat uzstājam, lai citi rīkotos glu�i tāpat, kā attiecīgajā gadījumā rīkotos mēs? Bet tas ta�u ir absurds! Es nevaru ne rīkoties, ne uzvesties tā, kā to grib citi! �ī pati pārējo cilvēku gribē�ana jau ir amorāla un pretdabiska! Jo tad man vajadzētu visu savu dzīvi vai tās galvenos notikumus pakļaut sve�u cilvēku gribai, gaumei un viņu priek��statiem par morāli, labo un ļauno. Bet mana dzīvība un nāve pieder vienīgi man pa�am, tā ir vienreizīga un neatkārtojama, un es esmu tiesīgs ar to rīkoties pēc savas gribas, pēc saviem priek�statiem par mo�rāli, labo un ļauno. Ja tas nesaskan ar sabiedrības interesēm vai pat tām kaitē, sabiedrība mani var sodīt, ta�u tā nevar un nedrīkst, neviens cilvēks visā pasaulē nedrīkst un nevar nevienam aizliegt izvēli izdarīt pa�am.

���� Kur tu tagad iesi? � es mazliet apmulsis pain�teresējos.

���� Uz darbu.

���� Ā� jā! � Es pasmaidīju. � Kā citādi? Appre�cējusies neesi?

���� Taisos.

���� Ar to pa�u Vilni?

���� Jā. Nekas spo�s no viņa gan nav, ta�u vienreiz vajadzētu apstāties.

���� Drīz būs Jaunais gads. Ko tev novēlēt?

���� Ko nav �ēl, Ivar.

����������� �ēl man nav neka, ta�u� Visa ka tev jau ir papilnam.

����������� Novēli man gadu bez nelaimēm! Kaut vienu skaistu un mierīgu gadu! Lai ar mani nenotiek nekas tamlīdzīgs, kā notikās Atim.

���� Labi, Sandij! To es tev arī novēlu. Esi laimīga!

����������� Paldies! Bet tu pats netaisies beidzot apprecē�ties?

���� Taisos gan.

���� Kas tad ir tā laimīgā? Es viņu pazīstu?

���� Tā ir Mudīte.

����������� Tad nu patie�ām beidzot! Pēc pieciem mīlē�a�nās gadiem!

���� Pēc astoņiem.

����������� Vēl labāk! Tev patie�ām ir jāsteidzas. Un lai jūs abi esat apmierināti! Varbūt uz kāzām uzlūgsiet arī mani?

���� Nē, Sandij! Mēs kāzas svinēsim divatā.

���� Neko teikt � oriģināli.

���� Katrs ta�u cen�as, kā prot un var.

Mēs atvadījāmies, un es pat klusi nobrīnījos � kur gan man pēk�ņi tik ātri un negaidīti pārgāja dusmas uz Sandij u? Es ta�u vēl pirms minūtēm divdesmit pret viņu izjutu ja ne glu�i naidu, tad lielu nepatiku gan. Kur tā pazuda? Nekas ta�u nenotika. Bet atvadījāmies gandrīz vai kā draugi.

Ta�u Sandijai es sameloju. Sameloju par tām kā�zām ar Mudīti. To es pagaidām biju izlēmis viens. Es vēl īsti nezināju, kā uz manu priek�likumu reaģēs Mu�dīte, ta�u principā ne mirkli ne�aubījos, ka viņa to uzņems ar vislielāko prieku. Jo visu mūsu ilgo pazī��anās laiku viņa reti kad runāja par kaut ko citu. �Ivar� Kādēļ mēs nevaram dzīvot kopā?� � tūk�sto� variācijās.

Kādēļ toreiz nevarējām, es jēdzīgi izskaidrot ne�varu. Kādēļ tagad var, izskaidrot ir vēl grūtāk. Var�būt arī nemaz nevajag neko izskaidrot. Es vienkār�i atdo�u savu mīlestības parādu. Jo iespējams � līdz �ai dienai nemaz īsti neapjēdzu, ka tā savādi un gari arī viņu es tomēr esmu mīlējis. Jo kā gan citādi es tagad viņu gribētu precēt?

Aizgājis uz darbu, tūlīt piezvanīju Mudītei un uz�aicināju vakaru pavadīt lepnākajā Rīgas nakts bārā, kas atradās intūristu viesnīcā. No sākuma viņa par �o negaidīto uzaicinājumu jutās mazliet pārsteigta, jo mēs parasti satikāmies un ieēdām mājās pie manis vai viņas.

���� Kādēļ tie�i tur?

���� Tev pret �o vietu ir kādi iebildumi?

���� Ko tu, Ivar! Es jūtos pagodināta.

���� Man nepatīk tavs ironiskais tonis.

���� Bet pati vēl patiku?

������������ Pat ļoti, Mudīt. Es tev �ovakar gribu kaut ko svarīgu pateikt.

Mudīte kādu laiciņu klusēja, tad nopietni pajautāja:

���� Varbūt beidzot gatavojies mani bildināt?

�v.Jā, � es atbildēju. � Es tevi �ovakar gribu bildināt.

Mudīte atkal labu laiciņu klusēja, tad klausule atskanēja viņas tīrie smiekli.

���� To nu gan es nebiju gaidījusi!

���� Atklāti sakot, es pats arī ne.

���� Kad tu to izdomāji?

����������� Nezinu. Bet katrā ziņā tas nav viena mirkļa lēmums. Varbūt neapzinīgi es par to esmu domājis visus �os gadus.

����������� Labi, � Mudīte apņēmīgi teica. � Lai gan �o�vakar man bija citi plāni, es tomēr uz to lepno kro�dziņu aizie�u. �odien nemaz tik bie�i nenākas dzirdēt vīrie�a atzī�anos mīlestībā, par bildinājumu nemaz nerunājot!

����������� Es tevi gaidī�u pulksten deviņos pie galvenās ieejas.

���� Labi, Ivar. Es noteikti bū�u!

Noliku klausuli un jutu, ka garastāvoklis kļūst arvien labāks. Viss pēdējā laikā iet kā nekad gludi un veiksmīgi. Ministrijā mani slavē, trests strauji uz�labo darbu, Atis Sēlis drīz būs pie vietas, un arī es beidzot nomierinā�os. Labāku sievu par Mudīti grūti pat iedomāties. Bez tam es zināmā mērā pie viņas esmu jau pieradis.

Pēc tam izsaucu galvenā in�eniera vietnieku Ro�landu Vāni, iedevu naudu un palūdzu aizbraukt uz viesnīcas nakts bāru un uz mana vārda pasūtīt div�vietīgu galdiņu. Es to, protams, varēju izdarīt arī pats, ta�u bija iespējams, ka tie�i �ovakar visi galdiņi ir aizrunāti, un tad Mudītes acīs iznāktu pamatīga izgā��anās. Tagad jutos dro�s. Rolanda brālēns tur strā�dāja par zāles pārzini.

Tā arī notika. Galdiņ� bija rezervēts vislabākajā vietā, malā pie loga, un no tās vietas bija labi pār�redzama visa zāle, dejas laukums un mazā skatuvīte, uz kuras skaistas, ta�u stipri vulgāras dejotājas de�monstrēja apskau�amu ķermeņa lunkanību un savus minimālos apģērba gabalus.

Zāle bija noformēta tum�i sarkanīgos toņos, vēl pa virsu bagātīgi tika �ilbināta spilgti sarkana gaisma,, tā ka laiku pa laikam radās sajūta, it kā mēs atrastos dego�ā telpā vai arī kāda darbojo�a vulkāna krāterī. Iespaidu vēl pastiprināja skajā mūzika.

Mudīte izskatījās labāk nekā jebkad agrāk. Viņai, mugurā bija tum�zila, moderni pa�ūta vakarkleita, ausīs un ap kaklu mirdzēja savdabīgas sudraba rotas, bet sejā un acīs pa retam pavīdēja skumj� smaids. Es nezināju, kādēļ viņa tik skumji smaida. Es gribēju, lai. viņa ir jautra un laimīga. Ta�u arī es visu to vakaru biju tā kā nedaudz apmulsis, nez kādēļ jutos neērti, un mūsu saruna nekādi nevedās. Dzērām fran�u kon�jaku un padomju zelta �ampanieti, bet arī reibumu tikpat kā nejutu.

Mudīte uzmanīgi vēroja zāli.

������ Es agrāk domāju, ka �eit nāk tikai ārzem�nieki, � viņa teica.

���� Nē, Mudīt. �eit nāk tie, kuriem ir nauda.

���� Tev tagad tās, protams, ir pietiekami?

���� Es arī agrāk nevarēju �ēloties.

����� Esmu lasījusi, ka pat miljonāriem vienmēr �ķie�tot, ka viņiem naudas tomēr esot par maz.

���� Bet man pietiek. Cik tad daudz vienam vajag?'

Mudīte tā savādi uz mani paskatījās, lēni izdzēra.

malku dzeltenā, mirdzo�ā vīna un klusi pajautāja:

���� Cik ilgi tu vēl domā būt viens?

Arī es paskatījos uz Mudīti, mūsu skatieni sastapās,, un es atklāti atbildēju:

���� Es vairs tā negribu dzīvot.

���� Kādēļ?

����� Varbūt beidzot esmu sapratis, ka tas ir diezgan stulbi, nevajadzīgi un pārlieku egoistiski, nezinu. Var�būt tādēļ, ka es tevi tomēr mīlu, jā, iespējams ne glu�i tā, kā tas ir pieņemts vai pierasts, bet savā ziņā tomēr mīlu, jo kā nekā tu tomēr esi mana pirmā sieviete.

Bet varbūt vienkār�i tādēļ, ka esmu ļoti noguris. Man ir vajadzīgs kāds cilvēks blakus.

���� Tu, kā vienmēr, esi atklāts.

���� Ko man no tevis vajadzētu slēpt?

���� Neko.

���� Es tevi mīlu, Mudīt. Patiesi.

Mudīte izstiepa roku un savu plaukstu uzlika manē�jai. Tā bija viegla un karsta.

����������� Pirmo reizi tu man saki �os vārdus. Gandrīz vai neticas. No tavas mutes tie skan pavisam neparasti�

��� Tu man esi vajadzīga.

Mudīte atvilka roku atpakaļ un atkal satvēra slaido glāzi.

�Tad kādēļ tu atkal jau kuro reizi tik ilgi no manis pazudi?

����������� Es maldījos. Kaut kur biju aizgājis sāņus. Vai tad tā negadās? Bet nu tas ir garām. Esmu izkūlies. Un � kā redzi � atrodos tev blakus.

����������� Ļoti priecājos, � Mudīte klusi sacīja, bet man tomēr �ķita, ka viņas balsī un skatienā uz mirkli pa�vīd kaut kāda tikko manāma ironija.

���� Kā tu mani atkal atcerējies?

���� Es tevi nekad neesmu aizmirsis.

����������� Varbūt, Ivar. Bet tā pa īstam es tev gan nekad neesmu bijusi vajadzīga. Nekad!

���� Tomēr.

���� Tikai nedēļas nogales izpriecām�

����������� Ne tikai. Sīm izpriecām es varēju atrast arī citas. Bet, kā redzi, vienmēr atgrie�os pie tevis. Tagad esmu atnācis pēdējo reizi. Pēdējo reizi tevi sameklē�jis. No �ī vakara mēs jau vairs ne�ķirsimies.

Mudīte atkal lēni iemalkoja �ampanieti, iemeta acis manā sejā un rūgti iesmējās.

����������� Ilgi, Ivar, tu mani esi meklējis! Pārāk ilgi nācis! Paskaties, cik laika aizskrējis! Kas to mums atdos? Kas atgriezīs zaudēto?

����������� Nekas jau īstenībā nav zaudēts, � es domīgi atbildēju. � Laiks� jā, varbūt. Bet mēs ta�u vēl esam. Mēs esam, Mudīt, un tas pa�laik ir pats svarī�gākais.

����������� Tu maldies. � Mudīte teica, un viņas balss bija auksta. � Tas nav pats svarīgākais.

���� Kas tad?

����������� Mūsu attieksme vienam pret otru, pret dzīvi vispār�

���������� Tu gribi zināt, kāda galu galā tagad ir mana attieksme tie�i pret tevi?

��� Jā. To man būtu interesanti uzzināt.

����������� Bet es ta�u to pirms piecām minūtēm tev pa�teicu! Ko tu vēl gribi?

��� Tev grūti atkārtot?

����������� Es tevi vairs nepazīstu, � stipri vīlies teicu- � Tu esi kļuvusi pārāk nopietna. Kas ar tevi noticis?

����������� Nekas sevi�ķs. Varbūt patie�ām es tagad esmu kļuvusi daudz nopietnāka. Bet pati dzīve jau arī nav nekāda joku spēlīte. To visai uzskatāmi pierādīja noti�kums ar Ati.

����������� Atim totāli nepaveicās, � es piekritu. � Bet tā jau atgadās ārkārtīgi reti.

����������� Man �ķiet, ka neviens no Ata tuvajiem cilvē�kiem �o pārbaudījumu neizturēja. Arī tu.

����������� Es viņam nebiju tuvs, � mazliet neapmierināts paskaidroju, � ta�u viņa labā tomēr esmu darījis visu, kas vien ir manos spēkos. Visi papīri ir jau nokārtoti, lai viņu vistuvākajā laikā varētu ievietot, kādā no pansionātiem.

����������� Respektīvi� lai par viņu turpmāk rūpes uz�ņemtos valsts, jā?

����������� Tur nav nekā nosodāma. Sīs iestādes ir pilnas ar Atim līdzīgiem.

���������� Vai tas tev ne�ķiet� baigi? � Mudīte aizlauztā balsī pajautāja.

���������� Mazliet. Bet tāda jau laikam ir cilvēka būtība. Vispirms pats un tikai tad kāds cits.

����������� Labi, Ivar, ļoti labi, ka vismaz tu vienīgais no visiem Ata draugiem un piederīgajiem izrādi kaut kādu ieinteresētību viņa ne visai apskau�amajā lik�tenī.

Mudīte apklusa, nevērīgi noskatīja zāli, tad atkal skatījās uz dejotājiem.

����������� Ko tu esi beidzot izdomājis attiecībā pret mani? � viņa painteresējās. � Tas, ko tu pirmīt teici, patie�ām ir nopietni?

���������� Nopietnāk vairs nevar, � es sacīju, satvēru Mu�dītes roku un to cie�i paspiedu. � Es gribu, lai tu vienmēr paliktu kopā ar mani. Es patie�ām gribu, lai tu kļūsti mana sieva, lai mums būtu arī kāds bērns�

Mudīte ilgi klusēja, domīga pirkstos grozīja glāzi, un es biju pārsteigts par viņas nopietnību, par to, ka viņa neizrāda ne mazāko prieku.

���� Man uz to vajadzēja gaidīt astoņus garus ga�dus, � Mudīte beidzot skumji un nogurusi sacīja. � Vai tev neliekas, ka tas tomēr ir mazliet par ilgu?

���� Var jau būt� � es piekritu. � Bet par tādu soli jau arī nemaz nav tik viegli iz�ķirties.

���� Paldies, Ivar, ka vismaz beidzot� � Mudīte sacīja un pēk�ņi rūgti iesmējās. � Ta�u tava vēlē�anās tomēr nāk stipri par vēlu� Par vēlu, Ivar! � Viņa gandrīz vai iekliedzās un mēģināja piecelties. Es Mu�dīti Strauji satvēru aiz elkoņa un nekur nelaidu. Es neko fiesapratu.

���� Sēdi, Mudīt!

Viņa pagrieza galvu sāņus un uztraukta vairījās skatīties man acīs.

���� Ko tas nozīmē? � es asi un neapmierināti uz�prasīju.

���� Piedod, Ivar, bet man ir jāsteidzas, � viņa gan�drīz �ņukstus atbildēja. � Pulkstenis jau divpadsmit. Paņem�u taksīti�

���� Kur tev tā jāsteidzas?

���� Es tagad esmu aizņemta. Vienmēr ļoti aizņemta.

���� Ko tu dari? � es neapmierināts pavaicāju. � Tev jāauklē mazi bērni?

���� Nē, Ivar� � Mudīte pakratīja galvu, to pa�cēla aug�up, un mūsu skatieni sastapās vēlreiz. Mudī�tes acīs un sejā mirdzēja savāds gai�ums, un man pat �ķita, ka viņa �ai mirklī ir kļuvusi vēl skaistāka, vēl pievilcīgāka. � Mani mājās gaida Atis, � viņa ne�parasti mierīgi pateica.

Es pirmajā mirklī tik pamatīgi apstulbu, ka nemaz, vēl neapjēdzu �o vārdu nozīmīgumu. Tikai mazliet vēlāk man tas viss pielēca, un es satriekts atkritu krēslā. Pēc tam ātri izdzēru divas konjaka glāzītes pēc kārtas un joprojām pārsteigts skatījos Mudītes gan�drīz vai apgarotajā sejā.

���� Ko? Ko tu teici? Lūdzu, atkārto vēlreiz! Tevi mājās gaida A-tis?�

���� Jā, � Mudīte apbrīnojami savaldīgi teica. � Atis Sēlis. Es viņu pirms nedēļas izņēmu no slimnīcas, un viņ� tagad dzīvo pie manis, manā dzīvoklī.

���� Mudlt� � Es patie�ām jutos galīgi satriekts. � Manu mīļo meitēn� Kādēļ tu to darīji?

���� Nezinu. Es īsti nezinu, Ivar. Ta�u man vienu dienu pēk�ņi �ķita� Es sapratu� ja es to neizdarī�u� Es sevī pazaudē�u kaut ko ļoti cilvēcisku, kaut ko būtiski svarīgu� sev� citiem� Cilvēki jau tā ar katru dienu kļūst arvien vienaldzīgāki viens pret otru, arvien sve�āki� Bie�i dzīvojam kā ar aizsietām acīm. Arvien retāk un retāk redzam citu sāpes, viņu vaja�dzības, viņu nelaimes� Bet patiesībā mēs ta�u visi, visi bez izņēmuma alkstam otra cilvēka tuvumu, viņa siltumu. Un tad vēl tava ilgā �aubī�anās� gaidī�ana. Man tas viss ir apnicis, man ir apnicis, pat apriebies būt tikai tavai svētdienas gultas partnerei� Viss, Ivar! Atis Sēlis man ir kļuvis tuvs. Un es viņam vajadzīga. Pat ļoti vajadzīga! Es no viņa vairs ne�ķir- �os. Es viņam palīdzē�u tikt uz kājām. Tu pat nevari iedomāties, kāda patīkama sajūta mani pārņēma vakar, kad viņ� sveicienam jau varēja pacelt labo roku� Viņ� sāk strauji atlabt, varbūt pat izveseļosies pilnīgi! Vai tas nav brīni�ķīgi! Vai tas neatsver daudz kor varbūt pat visu, pēc kā mēs dzīvē tā da�reiz plē�a�mies?

Mudīte piecēlās, nedaudz sakārtoja matus un ap�ģērbu, pienāca klāt un viegli uz mana pleca uzlika savu maigo roku.

���� Paldies tev par �o skaisto vakaru, � viņa klusi pateica. � Sis laikam patie�ām ir pats greznākais un dārgākais restorāns Rīgā. Paldies tev par vēl citiem skaistiem vakariem. Bet tas viss ir jau bijis, pagājis. Paliec sveiks, Ivar! Daudzreiz tu biji pat vairāk nekā labs, ta�u�

Mudīte pagriezās un aizgāja.

Es viņu nepavadīju. Jutos apvainots un pazemots. Manā vietā viņa izvēlējusies smagu invalīdu� Krūtis pildīja smacējo�as dusmas, pēk�ņi asi sagriezās vē�ders un kļuva nelabi.

Es ātri piecēlos, �ķērsoju zāli un iegāju tualetē. Tā bija varen pla�a, visas sienas mirdzēja spoguļos, bet nedaudz pa labi, priek�telpā aiz diezgan pagara galda, baltā virssvārcī sēdēja kāda veca sieviete. Viņai priek�ā uz galda � acīmredzot pārdo�anai � atradās da�ādi ziepju gabali, salvetes, odekoloni, cigaretes, dvieļi un vēl kaut kādas paciņas un kastītes.

Kad pēc da�ām minūtēm iznācu no kabīnes un pie izlietnes mazgāju rokas, vecā tirgotāja tusnīdama pie�cēlās un nostājās man blakus.

���� Do you \vant something? � viņa angliski pajau�tāja, kas nozīmēja � �Vai kungs kaut ko nevēlas?�.

Es paskatījos uz sakumpu�o veceni, uz viņas tūksto� grumbās izvagoto ģīmi un nepatikā novērsos.

���� Mochten sie etwas? � tagad viņa man to pa�u jautāja vāciski. Bet es ieslēdzu elektrisko roku �āvē�tāju un neko neatbildēju.

���� Rue veux, monsieur? � vecā dāma �oreiz mani uzrunāja labā fran�u valodā, un es neviļus pasmai�dīju.�'

���� Varbūt madame savā laikā ir studējusi Sor- bonnā? � es izsmējīgi pavaicāju.

Vecene tā kā mazliet satrūkās un nolieca galvu.

���� Ak kungs ir latvietis? � Viņa pēc kāda laika galvu atkal pacēla aug�up. � Patīkami, patīkami� Bet izskatāties gan pēc tipiska angļa!

Pēc tam viņa ar drebo�ām rokām man pretim sniedza nelielu, glīti noformētu kārbiņu.

���� Ņemiet, kungs! Tur iek�ā ir desmit gabali. Maksā tikai nieka desmit rubļus. Nekad neno�ēlosiet! Tas ir pirmklasīgs japāņu ra�ojums, ļoti smalki un spilgti krāsaini. Stāsta, ka sievietēm ļoti patīkot�

Es uzreiz sapratu, par ko ir runa, un noraido�i pa�kratīju galvu.

���� Paldies, cienītā! Kaut kā iztik�u bez tiem.

���� Kad nu ne, tad ne. � Viņa viegli sa�ūpojās un lēnām tipināja atpakaļ uz savu vietu aiz garā galda. � Bet Sorbonnā es tomēr studējusi neesmu, tur nu jūs kļūdījāties, ta�u Parīzē esmu bijusi vairākkārt, � viņa negaidīti turpināja. � Tāpat esmu bijusi arī Londonā, Nicā, Romā un Stokholmā. Esmu vizināju�sies pat ar jahtu pa Zenēvas ezeru un pastaigājusies pa Honolulu pasakaini krā�ņo pludmali� Neticami, vai ne? Bet tā, kungs, ir vistīrākā patiesība, ticiet! Es kādreiz biju bagāta, o, biju pat ļoti bagāta, un man bija vara pār cilvēkiem. Liela vara. Vīrie�i manis dēļ �āvās un kļuva nelaimīgi, ta�u es�

Vecene apsēdās, ar savām drebo�ajām rokām atspie�dās pret galda malu un mazliet skumji ieskatījās man acīs. Tas bija noguru�as, nelaimīgas un dro�i vien arī

slimas sievietes skatiens, kas neko citu nevēstīja kā. vienīgi skaidri saskatāmu no�ēlu un sāpes.

Es pagāju soli uz priek�u un laikam diezgan stulbi pajautāju:

���� Bet kā tad jūs tagad? Kādēļ jūs esat �eit?

Vecā dāma ilgi klusēja, tad viņai tā savādi noraus�tījās acu plakstiņi un seja savilkās ironiskā smīnā.

���� Vai tad kungs vēl neko nenojau�? � Viņa iz�brīnījusies iepleta acis un uz mirkli pat sastinga. � Vai tad kungs nezina, ka viss uz �īs pasaules ir ļoti īslaicīgs? Nudien jāsmejas! Viss, ko mēs tik nepacietīgi, ar tādu neatlaidību un ne�ēlastību cen�a�mies �ai dzīvē iegūt � gan naudu un varu, gan augstu stāvokli, gan visda�ādākās mantas un lietas, gan arī vīrie�us un sievietes� Tas viss beigu beigās ta�u izrādīsies daudz mazāk vērts, jā, kungs, tas viss būs daudz mazāk vērts par to, ko jūs nupat atstājāt tai glazētajā podā�

Vecene kaut kā jautri un bezbēdīgi atgāzās pret krēsla atzveltni un sāka skaļi smieties.

Es aizvēru durvis un atgriezos zālē. Lēnām gāju starp bagātīgi klātajiem galdiņiem, tad pēk�ņi domīgs apstājos. Uzmanīgi paskatījos apkārt. Cilvēki dzēra, Eda. Dejoja. Sarunājās. Dziedāja. Tika noslēgti kaut kādi darījumi. Kaut kas tika pirkts un pārdots. Cilvēki sakarsa mīlas nojausmās un dega tīri fiziskā iekārē. Puskailās dejotājas kā norautas ziedlapas krita uz grīdas. Spilgti sarkanas gaismas pilieni kā rubīni ausu ļipiņās. Orķestris spēlē uz nebēdu. Bundzinieks svied�ros. Mudīte aiziet pie cita. Himna mīlestībai? Cilvē�cībai? �ēlsirdībai? Bet varbūt, bundziniek, tu labāk norībini himnu stulbumam? Arī manam. Arī manam, bundziniek! Varbūt mēs visi esam muļķi. Jo pārāk reti iedomājamies, kas ar mums notiks vēlāk. Tālāk. Un reti kad spējam trāpīt desmitniekā. Paņemt no dzīves tie�i to, ko ir vērts paņemt. Skaists briljants sievietes pirkstā, ta�u tas ir tikai akmens, minerāls, nekas vairāk! Un dārgs tikai tāpēc, ka kāds tam ir noteicis cenu. Bet mūsu vienreizējās dzīvības un dzīves? Kas tām uzliks cenrā�us?

Vīrie�u tualetē vecene nez kādēļ joprojām smējās. Varbūt tādēļ, ka viņa �o cenu jau zināja?�

25. nodaļa

Bet es nezinu neko. Neko nesaprotu. Jūtos kā ap�spļaudīta. Kā iemesta atkritumu konteinerā. Kā iespār- dīta dubļos. Un to visu izdarījis cilvēks� kas tik ātri un negaidīti man uzreiz kļuva vistuvākais, vis�dārgākais. Sametas pat baisi. Kādēļ tie�i viņ�? Kādēļ tie�i �ie tuvākie, dārgākie mums bie�i sagādā vislie�lākās sāpes un pazemojumus? Sve�ie aiziet, tie mums vienaldzīgi paiet garām. Bet savējie paliek. Tie stāv un noskatās. Tie sit un smejas. Un arī nodod pa lie�lākai daļai tikai savējie �

Māta vakar kliedza.

�Ak, �ēlīgās debesis! Tā tik mums vēl trūka! Vēl viens sīkais uz kakla! Bet vai tu esi padomājusi, kā mēs tagad dzīvo'sim? �ā vai tā, ta�u istabā es tevi nelaidī�u! Uz to tu neceri! Ja nespēj sev dabūt vīru ar dzīvokli, pinies arī tālāk ar mīļākajiem un dzīvo virtuvē!�

Patēvs sacīja:

�Ar tādu seju, augumu un kājiņām kā tev, Anniņr tu varētu dzīvot pilīs un precēties katru dienu! Neesi dumja! Grāb dzīvi un vīrie�us aiz bārdas un nekur nelaid prom! Ja vispār kaut ko gribi dabūt!�

Ārste nolika gumijas cimdus, nomazgāja rokas un kaut ko ātri ierakstīja kartītē.

. �Es vēl simtprocentīgi nevaru apgalvot, ta�u man liekas, jūs tomēr esat stāvoklī. Ņemsim jūs uzskaitē. Ja diagnoze apstiprināsies un grūtniecība noritēs bez sare�ģījumiem, tik un tā jums turpmāk vismaz vienu reizi mēnesī būs obligāti jāierodas uz pārbaudi.�

Draudzene Silvija nervozi aizsmēķēja cigareti un pārmeto�i uz mani paskatījās.

�Vientuļā māte! Diez kas nav, Anna!�

�Es jau to pati saprotu. Bet ko man tagad darīt?�

�Drāzies atpakaļ pie tās pa�as dakteres un taisi abortu! Obligāti! Citādi būsi pagalam! Kur tu^ liksies ar bērnu? Kur dzīvosi? Kā dabūsi sev vīru? Ārprāts! Viens sapnis, da�as brīni�ķīgas naktis, un �e tev � visa dzīve galīgā dēlī! Nu nē, draudziņ! Es nu gan tā nekad neiekritī�u! Zini, vajag tomēr rīt tās ungāru tabletes! Absolūti dro�as, vienīgā neērtība, ka tās jālieto katru dienu. Toties arī grēkot vari katru dienu bez mazākām bēdām! Iedot?�

�Labāk jau iedot padomu!�

�Aizej un iespļauj viņam ģīmī! Vot, ko tu izdari!�

�Tas neko nedos.�

�Bimbo�ana arī neko nedos! Vai nu ir jākliedz pilnā balsī, vai cie�i jāsako� zobi.�

�Es jau to arī darī�u, ta�u ir tik grūti, grūti� Pavisam riebīgi.�

�Tev ir jātaisa cauri! Neko prātīgāku tu neizdomāsi. Tas ir labākais, ko �ādās situācijās mēs varam darīt.�

�Silvij, Silvij� Vai tad tu nesaproti, ka tas ir visdrausmīgākais, uz ko sieviete vispār savā dzīvē var iz�ķirties? Aiziet pie ārsta un sacīt � dakter, lūdzu, ņemiet un noslepkavojiet manu bērnu!�

�Anna!� Silvija spalgi iekliedzās un sāka raudāt.' �Tā tu nekad vairs, lūdzu, nerunā! Jo nekad neviena sieviete tā nesaka! Nekad! Viņa lūdzas ko citu! Viņa lūdzas glābt sevi un savu dzīvi, jo tur tev nekāda bērna vēl nemaz nav! Nav! Tu saproti, Anna? Tur ir viss kas, tikai vēl ne bērns!�

�Tomēr, Silvij!� Arī es sāku skaļi raudāt. �Viņ� jau ir sācies.�

Tagad jau sākusies nakts. Auksti. Visu laiku krata lipigi drebuļi. Jau tre�o stundu sēdu �ai drēgnajā kāpņu telpā un gaidu, kad savā dzīvoklī beidzot atgriezīsies Ivars Viklands. Esmu ar mieru paciest vēl vienu pazemojumu. Lai! Gan jau kaut kā to pārdzī�vo�u. Bet varbūt Ivars par mani tomēr ie�ēlosies? Vai tad esmu slikta? Neglīta? Veca? Dumja? Netīra? Es pie tevis atnācu kā skaidra diena � neko neprasī�dama un nelūgdamās. Es biju tīra, tik tīra un nevai�nīga, Ivar, kā rasas lāse ziedlapā. Vai asara uz mana vaiga. Kādēļ tu vēl nenāc? Kur tu klīsti �ai snieg�baltajā naktī? Rīt esot Ziemassvētki. Daudzās mājās uz eglītēm tiks dedzinātas sveces. Cepti pīrāgi. Bet man nebūs nekas. Itin nekas. Ne pīrāgu, ne cilvēku mīlestības, ne dāvanu. Kādēļ tu, māmiņ, pret mani esi tik barga un netaisna? Vai tad esmu vainīga, ka tev dzīvē nav paveicies un tagad neveicas arī man? Vai tad mani var nosodīt par to, ka es gribēju noticēt kādam skaistam sapnim, ka ticēju mīlestībai un no visas sirds, gandrīz ne mirkli ne�aubīdamās, ticēju arī cilvēkam? Noticēju viņa vārdiem, viņa jūtām. Vai par to mani tagad jāapmētā akmeņiem?

Es ta�u gribēju būt laimīga.

Vai tas ir tik nesaprotami, sve�i?

Kad Ivars mani toreiz pēc svētkiem palūdza aiz�iet� kad viņ� no manis nez kādēļ tik pēk�ņi un negaidīti atsacījās, es ilgi stāvēju �ai pa�ā kāpņu telpā un visa degu aiz kauna un pazemojuma. Es jutos kā piekauta. Man jau bija teikts � netici vīrie�iem! Bet es tomēr ticēju. Man jau bija teikts � netici sapņiem! Uz visu skaties reāli un skaidri! Un galvenais � ne no dzīves, ne cilvēkiem nekad negaidi nekādas dāva�nas! Bet es tomēr gaidīju. Man jau bija teikts � tici visam kam, tikai ne mīlestībai! Tikai ne mīlestībai! Bet es tomēr ticēju.

Un tagad izmisusi prasu �

kāds man nq.�tā bija labums? No �īs ticības.

Silvijai viegli. Viņa visam spļauj virsū.

Divdesmit gadu vecumā.

Varbūt drīz arī es tā cļarī�u. Kļū�u rupja, ciniska un vienaldzīga. Tad ar mani būs cauri. Viss beigsies, nemaz tā īsti vēl nesācies. Es to saprotu un tādēļ tagad raudu �

Ivar Vikland, mans ilgotais, labais un ienīstais! Kā�dēļ tu par mani pasmējies?

Es tevi gribēju aizmirst. Nekas nesanāca. Es centos par tevi nedomāt. Tas bija grūti, bet da�reiz man tas tomēr izdevās, man izdevās tevi izsviest no savām atmiņām, un es jau sāku cerēt, ka ar laiku man tas izdosies pavisam. Bet nekā! Pirms trim nedēļām pa�manīju, ka manā organismā jau sāku�ās izmaiņas. Tad mani visas nākamās dienas arvien vairāk sāka mākt �ņaudzo�as bailes. Vai patie�ām esmu stāvokli un man būs bērns? Un, ja tā izrādīsies patiesība, kas tad notiks ar �o bērnu un mani? Kur es ar viņu dzī�vo�u? Mūsu mazajā virtuvē?! Celtnieku kopmītnē?!

Tad sveiki sapņi par labāku nākotni, par studijām un normālu ģimenes dzīvi. Es kļū�u par �skuķi no kopu�kas�. Ar bērnu pie rokas. Vientuļā māte. Bez kādas sevi�ķas profesijas un izglītības.

Ko tu ar mani esi izdarījusi, dzīve?

Muļķības!

Ko ar mani esi izdarījis tu, Ivar Vikland?

Ko es pati ar sevi?

Viss. Svētki beigu�ies. Tā es negribu dzīvot! Tāda es negribu būt! Es vispār vairs negribu būt! Negribu dzīvot. Bet, pirms es aizeju no �īs pasaules, man tomēr vēl jāsatiek Ivars. Jāsatiek cilvēks, kur� vienī�gais mani �ai īsajā dzīvē ir darījis laimīgu un arī ne�laimīgu. Man viņam jāpasaka� Lai viņ� zina. Varbūt kaut kas mainīsies. Varbūt viņā kaut kas salūzis. Vai uzplauks. Kad uzzinās, ka viņam būs bērns. Varbūt viņ� tad mani paņems pie rokas, ievedīs dzīvoklī un pateiks, lai es tur palieku dzīvot. Pie viņa un kopā ar viņu. Pēc tam Ivars man palūgs piedo�anu. Un es viņam piedo�u.

Jo mēs ta�u visi, visi bez izņēmuma, esam radīti mīlestībai.

Pulkstenis jau rādīja piecpadsmit minūtes pāri vie�niem naktī, kad beidzot Anna Siņicka satrūkusies ierau�dzīja, ka kaut kā smagnēji un skaļi pa kāpnēm viņai lēni tuvojas Ivars Viklands. Viņam mētelis bija atpo�gāts, biezā vilnas �alle nevērīgi apmesta ap kaklu, dārgā nercu cepure mazliet noslīdējusi uz galvas vienu pusi, bet labā roka turēja sa�ņaugtus zilganpelēkus ādas cimdus.

Ivars izskatījās nedaudz iereibis un par kaut ko neapmierināts.

Ieraudzījis kāpņu galā viegli drebo�o un izbiju�os Annu Siņicku, Ivars uz brīdi apstājās, skaļi novaidējās un nepatikā sarauca uzacis. Pēc tam viņ� pienāca meitenei klāt, atspiedās pret sava dzīvokļa durvīm un pārmeto�i ieskatījās viņas bālajā sejā.

���� Ko tu �eit dari? � Ivars skarbi pajautāja.

���� Stāvu un gaidu tevi, � Anna klusi atbildēja.

���� Kādēļ?

���� Es gribu �

���� Bet es negribu.

���� Man vajag� Saproti, Ivar� Man ļoti vajag�

���� Es visu saprotu, Anna. Bet tas ir velti. Man neko nevajag. Apjēdz? Man no tevis neko vairs nevajag! Tādēļ bija muļķīgi nākt uz �ejieni, mani gaidīt un mēģināt ie�ēlināt. Tev vajadzēja atrasties mājās, mie�rīgi �u�ēt savā gultiņā un sapņot par sev piemērotu puisi.

���� Tas jau būtu brīni�ķīgi, ta�u man tādi sapņi pa��laik nerādās. Bez tam man vēl nekad nav biju�as savas mājas. Gulta, jā. Virtuves kaktā starp plīti un galdu.

���� Tas, protams, ir skumji, bet es tev nevaru uz�dāvināt ne citu dzīvokli, ne jaunu māju.

���� Es jau to nemaz neprasu.

���� Ko tad tu gribi no manis? Ko tu �eit mekle?

���� Es nācu pie tevis.

���� Tu to varēji ari nedarīt.

���� Nevarēju! Man citur nav kur iet. Tu uz �is pa�saules man esi palicis vienīgais, pie kā vēl varu atnākt.

Ivars, nervozi kodīdams lūpas, ilgi klusēja, tad, neslēpta niknuma pārņemts, spēcīgi uz pelēkā betona nosvieda cimdus, vēl da�us brī�us stāvēja, pēc tam smagnēji apsēdās uz trepju pēdējā pakāpiena.

���� Sēdies blakus! � viņ� īgni pavēlēja un pamāja ar roku.

Anna mirkli padomāja,, tad patie�ām ari apsēdās blakus Ivaram, ar kreiso plecu pieskārās gai�i nokrā�sotai sienai un ar izplūdu�ām cerībām skatījās uz Ivaru. Arī viņ� vērīgi noskatīja meiteni, nez kādēļ vairākkārt aptaustīja viņas plāno rudens mētelīti, pie�skārās neapsegtajai galvai un stipri nosalu�ajām rokām.

��� Kādēļ esi tik vasarīgi apģērbusies? � Ivars pa�vaicāja. � Tā steidzies �urp, ka pat aizmirsi uzvilkt cepuri un cimdus?

��� Jā. � Anna pamāja ar galvu. � Es tik ļoti stei�dzos, ka cepuri un cimdus aizmirsu uzģērbt.

���� Ņem manējos, � Ivars sacīja, no grīdas pacēla cimdus, no galvas vēl norāva lepno nercādas cepuri un to pasvieda Annai. � Ņem un velc virsū! Aukstāk jau nekļūs.

���� Paldies, � Anna aizlauztā balsī teica, � bet to man no tevis nevajag.

���� Ko tad tu gribi?

Anna neko neatbildēja, negaidīti ar abām plaukstām aizklāja seju, nolieca to pret uzrautajiem ceļgaliem un sāka nevaldāmi raudāt.

Ivars atspieda galvu pret kāpņu margām, nesapratnē skatījās uz trūcīgi apģērbto, skaļi raudo�o meiteni, un visa viņa apziņa un dvēsele piepildījās ar kaut kādām smagām, grūti formulējamām izjūtām. Vispirms viņ� sajuta dabisku �ēlumu pret asarās mirksto�o cilvēku, bet gandrīz vai tai pa�ā brīdī �o �ēlumu aizdzina asa nepatika, nevēlē�anās dzirdēt �os skaļos �ņukstus un �ēlabas, jo kāda gan viņam vairs daļa par �o gandrīz vai sve�o sievieti, kuru viņ� bija pazinis tikai trīs dienas, jā, nu protams, ari trīs naktis, bet tas ta�u ir � tik smieklīgi īss dzīves brītiņ�, ka es jau to vispār biju paspējis aizmirst. Gandrīz aizmirst. Jo kādēļ gan man būtu vajadzīgs to visu atcerēties? To vēl līdz �ai die�nai pārdzīvot vai no�ēlot? Ko es tev esmu nodarījis sliktu, ka tu te tik skaļi brēc? Vai esmu vainīgs, ka toreiz jūtu uzplūdumā, nevaldāmā iekārē tev pateicu tādus vārdus, kādus man nevajadzēja teikt? Es varēju un man vajadzēja iztikt bez tiem. Bet es tomēr pa�teicu, līdz ar to tev sagādājot dziļu vil�anos. Nu un tad? Galu galā � vai tad tā ir traģēdija? Vai tādēļ jāvaimanā, jāskrien naktī �urp un jāraud? Lielāku vai mazāku vil�anos mums dzīve un cilvēki sagādā gan�drīz vai katru dienu. Vai tāpēc pasaule iet bojā, un vai tādēļ mums jākrīt izmisumā? Jā, Anna Siņicka, tu skaistā un vientuļā meitene! Tu man patie�ām toreiz pamatīgi sajauci galvu, satrauci sirdi un atmodināji gau�i neparastas, gandrīz vai jau aizmirstas jūtas. Bet tās gai�ās dienas jau pagāju�as. Laiks rit. Nāk jaunas dienas. Nāk un aiziet cilvēki. Uzrodas un sagrūst citi sapņi, mērķi un nodomi. Un mēs jau pa�i esam citi. Kaut drusku savādāki nekā vakar.

���� Piedod, � Ivars, noliecis galvu, klusi sacīja, � bet es tevi neaicinā�u iek�ā. Viss beidzies. Vai tad tu to vēl neesi sapratusi?

���� Tas ir ne�ēlīgi.

��� Jā, Anna, varbūt. Bet dzīvē tā notiek gau�i retir ka, pirmo reizi īsu brīdi nejau�i satiku�ies, divi cil�vēki vēlāk paliek kopā visu mū�u.

���� Kas noticis, Ivar? Kādēļ tu pēk�ņi tik krasi iz�mainījies?

���� Es tāds esmu bijis vienmēr. Es nemainos. Vie�nīgā reize, kad nedaudz pārvērtos, bija tas vakars, kad satiku tevi. Tu mani apdullināji, jā, �ī vārda vistie�ākajā nozīmē tu mani apdullināji ar savu skais�tumu, jaunību un diezgan nelaimīgo izskatu. Es tevi gribēju iepriecināt. Un tici, Anna, es tevi patie�ām gribēju darīt laimīgu!

���� Kādēļ tad� tu mani padzini?

���� Es tevi nepadzinu. Es tev vienkār�i pateicu, ka mēs kopā dzīvot tomēr nevarēsim.

���� Kādēļ? Es ta�u tevi būtu mīlējusi, būtu bijusi uzticīga un visu mū�u par tevi rūpējusies. Es butu pacentusies būt tev visīstākais un tuvākais draugs. Tev neko no tā nevajag? Vai tevi patie�ām varēja saviļņot un aizraut vienīgi iespēja īsāku vai garāku laiku ar mani� pagulēt? Un tikai �ī iemesla dēļ tu man sacīji visus tos skaistos vārdus, devi galvu reibi�no�us solījumus un cerības? Vai tev ne�ķiet, ka, ar to visu salīdzinot, tavs mērķis ir bijis pārāk sīks un no�ēlojams?

Ivars lēni pagrieza galvu pret Annu, uzlika roku uz viņas pleca un līdzjūtīgi ieskatījās meitenes acīs. Asaras bija no�uvu�as. Tagad jaunās sievietes ska�tienā varēja samanīt vienīgi sausas skumjas un neiz�pratni.

���� Piedod, � Ivars klusi atkārtoja, � piedod, ka tā viss ir sanācis," bet da�reiz apstākļi tomēr ir spēcī�gāki par mūsu gribu, vēlē�anos, dotiem solījumiem un mums pa�iem. Ir notikumi, pēk�ņas situācijas un tādi negaidīti dzīves pavērsieni, kas izjauc visu iepriek�ējo, sagrauj daudzus mūsu nodomus un ce�rības. Vai tādēļ ir jāraud? Vai tamdēļ ir jādzimst naidam?

���� Es pret tevi naidu neizjūtu, � Anna sacīja.

���� Un ceru, ka vairs nejūti arī mīlestību, � sacīja Ivars un pasmaidīja.

Sis smaids Annu nesasildīja. Tie�i otrādi. Pāri visam viņas ķermenim pārskrēja salti drebuļi. Anna gribēja piecelties un iet prom. Bet mirkli vēl palika, lai pē�dējo reizi ieskatītos Ivara Viklanda savādi skarbajā, bet tai pa�ā laikā skaistajā un pievilcīgajā sejā.

���� Kādēļ tu tik ļoti baidies no mīlestības? � Anna pajautāja un atkal pieri atspieda pret saviem uzrau�tajiem ceļgaliem. � Kādēļ tu to negribi un nevēlies?

Ivars atkal ilgi klusēja. Viņ� nervozi rakņājās mē�teļa kabatās, varēja dzirdēt, kā no�vadz atslēgas un sīknauda, pēc tam viņ� piecēlās, vairākas reizes ātri �ķērsoja kāpņu platformu, tad strauji apstājās, mu�guru atbalstīja pret sava dzīvokļa durvīm, skumji raudzījās uz sakņupu�o sievieti, un viņa satrauktajā balsī skanēja izsmiekls un atklāts nicinājums.

���� Tu saki � mīlestība, Anna? Bet kādēļ gan lai es to gribētu un pēc tās tiektos? Nē! Es savas dzīves lie�lāko daļu no mīlestības esmu sekmīgi izvairījies un acīmredzot izvairī�os arī turpmāk. Un zini, kādēļ? Tādēļ, ka pasaciņa par to, ka mēs varam būt patiesi laimīgi tikai mīlestībā, ir seni visas cilvēces un katra atsevi�ķa cilvēka visdziļākie maldi. Paskaties uz sevi! , Tu esi laimīga? Vai tava mīlestība pret mani tevi ir darījusi laimīgu? Tu ta�u esi viena vienīga nelaimes �upiņa! Arī es tāds kādreiz biju. Jo kaut kādi divi neiedomājami neģēļi, vājprātīgie, manu mīlestību, manu mīļoto meiteni nogalināja. Un, kaut tas arī notika krietni sen atpakaļ, sāp tāpat. Tagad par ma�niem draugiem. Tu viņus nepazīsti, bet tas nekas. Ir tāda Mudīte, un vai viņa bija laimīga, ilgus gadus mīlēdama mani? Vai laimīga bija Liāna, mīlēdama savu Ati Sēli? Un vai savukārt Atis Sēlis bija laimīgs, mīlēdams Sandiju? Un vai Mudīte tagad būs laimīga, dzīvodama kopā ar invalidu? Un es � jau pusmū�u sasniedzis vīrietis � kopā ar tikko pilngadīgu kļuvu�u meiteni? Nē, Anna! Mīlestība patie�ām ir akli un ne�ēlīgi maldi! Es nezinu, kas tas īsti ir, kas mūs dzen vienu pie otra, kas mūsos rada �o gandrīz vai nepār�varamo vēlē�anos sievietei dzīvot kopā ar vīrieti un vīrietim kopā ar sievieti, ta�u viss liecina par to, ka nekādā gadījumā mīlestība tā nu gan nav! Viss kas, tikai ne mīlestība!

Anna lēni pacēla galvu, atsedza seju un samulsusi, varbūt pat zināmā mērā nobijusies skatījās uz Ivaru Viklandu. Viņai �is vīrietis pēk�ņi �ķita sve�s un ne�pazīstams, auksts, ar savu ne�ēlīgo atklātību, diezgan neparasto domā�anu un dzīves uztveri arī ne visai patīkams, ta�u varbūt tie�i tas un vēl kaut kas biedē�jo�s un ļoti vajadzīgs jaunajā sievietē izraisīja ārkār�tīgi asu un dīvainu jūtu stāvokli, kad vienā un tai pa�ā laikā tu sajūti melnas bailes un gai�u valdzinā�jumu, kad gribas bēgt un tuvoties, kad gribas kliegt un klusēt, kad priecīgs satraukums par tik�anos ar mīļotu cilvēku mijas ar asarām un no�ēlu par kaut ko neglābjami pazaudētu.

���� Ivar� � Anna ar sausu muti no�ukstēja un neveikli piecēlās. � Ko tu ar mani esi izdarījis?

���� Es nezinu. � Ivars paraustīja plecus. � Nezinu, Anna! Ar tādām pa�ām sekmēm es varētu jautāt, ko ar mani ir izdarīju�i citi cilvēki? Ko ar mani, piemē�ram, �ovakar izdarījusi Mudīte? Bet Mudīte ir sie�viete, kura teicās mani astoņus gadus mīlam. Arī es pret viņu nebiju glu�i vienaldzīgs. Es viņu gribēju precēt, gribēju kopā dzīvot. Bet Mudīte ņēma un no manis atsacījās. Tu kaut ko no tā saproti? Es nesa�protu. Bet tu savukārt nesaproti, kādēļ es atsakos no tevis. No tik jaunas, skaistas, mīlo�as� Tūlīt pa�skaidro�u. Tādēļ, ka es nekad neesmu plivinājies pa mākoņiem. Nekad neesmu bijis romantiski noskaņots. Tādēļ, ka man jau ir �etrdesmit astoņi gadi, bet tev tikai astoņpadsmit. Un lai cik tas arī rupji un ne�ēlīgi skanētu� Tomēr pateik�u. Tu deri tikai kā mīļākā. Tas ir glu�i dabiski, ka tāda meitene kā tu man va�rēja sagrozīt galvu. Un arī tas nav nekāds brīnums, ka tāds vīrietis kā es savukārt varēja sagrozīt galvu tev. Tas viss ir normas robe�ās, tas ir pat ļoti dabiski. Ta�u tikai tagad tev kopdzīve ar mani var likties vilino�a un skaista. Bet laiks ies. Gadi ripos. Es sāk�u novecot, ta�u tu vēl joprojām būsi jauna un plauksi arvien krā�ņāka un krā�ņāka� Tagad tev tās trīs svētku dienas un naktis �ķiet pavisam īss laika sprīdis, bet varbūt vēlāk, kad pēc kopā nodzīvotiem desmit gadiem tu mani pametīsi, man �ie desmit gadi' �ķitīs nesalīdzināmi īsāks laiks� Katrā ziņā sāpīgāks. Jo tad jau man vairs nebūs nekādu cerību, bet tev pa��laik vēl viss ir priek�ā. Visa dzīve.

Anna pienāca Ivaram klāt un lūdzo�i ieskatījās viņa aukstajās, tum�ajās acīs.

���� Ko tu runā, Ivar? Es ta�u tevi nekad nepa- mestu�

Ivars strauji pagrieza Annai muguru, no mēteļa kabatas izņēma dzīvokļa atslēgas un atslēdza durvis.

���� Ej projām! � viņ� klusi, bet pavēlo�i teica. � Dzīve ir ne�ēlīga, un var būt, ka arī es tev pa�laik liekos ne�ēlīgs, bet tici, Anna, tie�i �ai brīdī es tev daru vislabāko, ko vien tavā labā varu izdarīt. Ej, Anna! Es tev nevaru būt vīrs. Tu sev atradīsi citu � kādu savas paaudzes puisi un būsi laimīga. Tu redzēsi. Bet es� Bez visa iepriek� sacītā es laikam esmu vēl arī ļoti slims� Tā kā ej, Anna! Ej un pacenties mani aizmirst!

Ivars ātri atrāva atslēgtās durvis un, galvu nepa�griezis, gandrīz skrie�us iemetās dzīvoklī.

Anna nodrebēja. Viņa dzirdēja, kā Ivara dzīvokļa iek�pusē atkal noklaudz atslēga un lēnām apklust aizejo�a cilvēka soļi.

Un tikai tagad Anna galīgi saprata, ka beidzot viss patie�ām ir beidzies. Viss. Durvis noslēgtas gan uz Ivaru, gan pagātni, gan ari uz nākotni. Esmu palikusi viena. Glu�i viena �ai sve�ajā mājā, �ai naktī un pa�saulē.

Anna neveikli nokāpa pa kāpnēm lejup, atvēra smagās izejas durvis un atradās uz ielas. Debesis bija apmāku�ās, un no tām lēni un negribīgi krita viegls, pūkains sniegs. Sētnieki vēl gulēja. Iela bija piesnigusi pilna. Apkārtējā pasaule bija kļuvusi skaista, tīra un balta, bet tai pa�ā reizē arī neticami auksta.

Annai sala. Galva jutās smaga un tuk�a. Kā visas �īs platās centra ielas. Un pati galīgi tuk�a. Viņa nezi�nāja, kur lai tagad iet un ko lai dara, bet viņa instin�ktīvi gāja uz mājām. Un tad, kad Anna to apjēdza, kad pilnīgi skaidri saprata, ka atgrie�as mājās, visu viņas ķermeni un apziņu apdedzināja skaudra sāpe un izmisums. Viņa tur nevarēja un arī negribēja atgriezties. Viņa vairs nevēlējās dzirdēt mātes skaļos un katru reizi nepelnītos pārmetumus, nevēlējās redzēt patēva vienmēr ironiskos un glūnīgos skatienus, pusbrāļa brēk�anu un visu to mazo un �auro pasau�līti, kas pastāvīgi bija piepildīta ar cigare�u dūmiem, alkohola dvingu, savstarpējiem pārmetumiem, skan�dāliem un sirdi ploso�ām vaimanām par katra neiz�devu�os dzīvi.

Man arī tā neizdevās. Tikko sākās un jau beidzas. Dzīve� Kāda tu man varēji būt? Es tik ļoti cerēju, ka tu man būsi gai�a un laimīga, ka nākamgad kļū�u studente, ka pēc tam varē�u strādāt sev tuvu un patī�kamu darbu, ka man pa�ai būs savs dzīvoklis, ka agrāk vai vēlāk satik�u cilvēku, kuru iemīlē�u un kur� mīlēs arī mani. Vai tas ir daudz? Tie ta�u patiesībā ir visai pieticīgi mērķi un sapņi, bet tie nekad jau vairs ne�varēs piepildīties! Nekad!

Tabeļvede� Kurjere� Dzīve kopmītnē. Vientuļā mate� Vai es bū�u tik stipra, lai visu to spētu pār�dzīvot, izdzīvot un kaut ko �ai dzīvē arī sasniegt? Nē. Es jau esmu salauzta. Es jau vairs neko nevēlos. Vie�nīgi gribas apsēsties ielas malā un tā sēdēt ilgi, ilgi, kamēr apsniegu balta un aizmiegu. Tad es kļūtu par sniega kupenu. Mani neviens neaiztiktu līdz pavasa�rim. Bet pavasarī � siltajos saules staros es kopā ar sniegu izkustu un līdz ar visiem notekūdeņiem nokļūtu

Daugavā un tad no Daugavas jūrā, un no jūras iztvai�kotu debesis, tur pārvērstos baltā mākoni, pēc tam atkal lietū un sniegā, un sāktos mans mū�īgais, nekad nebeidzamais Lielā Apļa riņķojums�

Anna pēk�ņi apstājās, atspiedās pret kadu apgais�mes stabu un jau kuro reizi �ai vakarā sāka raudāt.

� Bet es ta�u to negribu, es negribu mirt! � viņa gandrīz vai iekliedzās.

Kaut kur netālu bija atvērts kāda dzīvokļa logs, un no tā lēni un skumji plūda klusinātas ērģeļu skaņas un pazīstamas dziesmas melodija.

�Klusa nakts, svēta nakts ��

Anna pārstāja raudāt un aizgāja līdz centrālajai dzelzceļa stacijai. �Stacija.� �Vokzal.� �Terminal.� Iegāja lielajā uzgaidāmajā telpā, kur uzreiz kļuva sil�tāk, viņa kādu laiku pastaigājās turp un atpakaļ, izla�sīja visus vilcienu sarakstus un citus uzrakstus, pēc tam uzkāpa otrajā stāvā un apsēdās uz brīva soliņa gala. Blakus sēdēja vairākas pavecas ukrainietes mel�nos plī�a puska�okos, netālu krāca kāds piedzēries vecis, bet tie�i iepretim sēdēja labi ģērbies pusmū�a vīrietis, viņam blakus, uzlikusi galvu uz vīrie�a pleca, sēdēja jauna sieviete, kura klēpī turēja aizmigu�u apmēram divgadīgu meitenīti.

Tēvs un meita? Mazmeitiņa?

Nē. Vīrietis lēni pagrieza seju pret sievieti, viņa mīļi uzsmaidīja un ar galvu pamāja un aizmigu�o mazuli.

�Mūsu bērns jau guļ,� viņ� krieviski teica.

Abi laimīgi smaidīja.

Tātad vīrs un sieva. Un tas ir viņu bērns. Viņu bērns. Bērns, bērns, bērns�

Anna sastinga, un viņu pārņēma gandrīz vai �aus�mas.

Ko es esmu izdarījusi? Ko es neesmu izdarījusi?!

Aizgāju pie Ivara un kā pēdējā ubadze lūdzos�

Bet par bērnu nepateicu. Nevienu vārdiņu nepateicu! Bet tas ta�u visu būtu izmainījis!

Anna Dielēca kājās un glu�i kā ārprātīga, līdz galē�jai robe�ai satraukta un nobijusies ātri noskrēja līdz telefona automātiem, sameklēja divkapeiku un dru�d�aini uzgrieza Ivara mājas numuru.

Pēc da�iem brī�iem viņa sadzirdēja tuvu un skaidru Ivara balsi. �ķita, ka viņ� vēl nemaz nav gājis gulēt.

���� Es klausos.

����� Ivar� � Anna sāka neveikli runāt un juta, ka. ir neparasti uztraukusies, balss sa�ņaudzas, atkal virsū nāk raudiens un pāri mugurai skrien skudriņas. � Tā esmu es � Anna� Tu man, lūdzu, piedod� bet es nevarēju� es nekādi nevarēju� Man tev ir jāpa�saka� noteikti jāpasaka� es citādi nevaru�

����� Runā, Anna, � Ivars mierīgi sacīja. � Ko tu vēl gribi pateikt?

���� Kaut kas ir noticis.

Ivars kādu laiciņu klusēja, tad tai pa�ā mierīgajā balsī pavaicāja:

���� Kas ir noticis? Runā, Anna!

Bet Anna nez kādēļ pēk�ņi parunāt vairs nespēja. Rīkle negaidīti aiz�ņaudzās, tā kļuva sausa un sāpīga, un jaunā sieviete lēni nolika klausuli vietā, pagriezās un kaut kā savādi, neapsegto galvu ierāvusi trausla�jos plecos, atkal izgāja naktī. Balti piesnigu�ajās pilsētas ielās. Katrs neveikli spertais solis sāpīgi at�balsojās ikvienā viņas smadzeņu �ūnā. Un sita kā ar akmeni.

Atkal es kā pēdējā nabadze. Atkal gribēju lūgties un diedelēt.

Bet vai tad tā ir jāatnāk laimei?

Ubagojot. Lūdzot. Draudot.

Vai tad tā es varu iegūt mīlestību?

Vai tad tā es varu� dzīvot?!

Annai slīdēja kājas, viņa, neveikli streipuļodama, kaut ko nesakarīgu pie sevis murminot, �ķērsoja Sta�cijas laukumu un izgāja uz ielas.

Laikam jau bija atnācis rīts. Abos virzienos kur�sēja trolejbusi. Brauca autobusi un arī automa�īnas. Anna neapzinīgi vai tomēr apzinīgi izgāja ielas vidū un gāja pretim kādai ātri brauco�ai ma�īnai�

Trieciena spēku viņa nejuta.

Anna vienīgi izbrīnījusies ieraudzīja, ka melnās debesis pēk�ņi pār�ķeļas pu�u, neticami spilgti nozib- snī milzīga saule un visa apkārtne kļūst necie�ami karsta, arvien spilgtāka un karstāka, karstāka un pa�visam jocīgi sarkana, tad negaidīti viss aprāvās, ap�dzisa � un viņa vairs neredzēja neko.

Spalgi iezvanījās telefons. Ivars atvēra acis un gan�drīz automātiski paskatījās pulkstenī. Tas rādīja piecas minūtes pāri desmitiem.

���� Es klausos, � Ivars mazliet saīdzis sacīja.

����������� Sveiks, � kāds drūmā balsī atbildēja, un Ivars uzreiz pazina Ojāra Veldres balsi. � Ko tik ilgi ne�nāci pie aparāta? Vēl gulēji?

����������� Jā. Rādījās diezgan nepatīkami sapņi. It ka savārgu�i bija visi mani draugi un paziņas, līdz bei�dzot ieraudzīju arī māti. Zini, esmu mazliet pat nobi�jies. Varbūt viņai patie�ām tur uz laukiem ir slikti? Kā nekā dzīvo viena.

����������� Nezinu, � Ojārs vēsi atteica. � Anna Siņicka tev sapnī nerādījās?

���� Kaut kur jau pazibēja.

����������� Tad rēķini, ka da�reiz sapņi piepildās vai arī tie nes kaut kādu zīmi.

����������� Kas noticis? � Ivars satraukts pajautāja, jo tūlīt atcerējās Annas dīvaino nakts zvanu. � Viņa ir aiz�gājusi pie tevis?

���� Nē.

����������� Anna naktī bija atnākusi pie manis, � Ivars sadrūmis teica. � Atnāca tāda pavisam savāda. Es tā arī neko lāgā nesapratu.

���� Ko viņa no tevis gribēja? � Ojārs painteresējās.

����������� Atkal runāja par mīlestību un, cik es sapratu, laikam gribēja pie manis pārnak�ņot.

���� Ko tu?

���� Neko. Es viņu aizraidīju mājās.

���� Mājās viņa nav aizgājusi.

Ivars mirkli padomāja un juta, kā pār muguru pār�skrien karsts satraukuma vilnis. Viņ� uzreiz nojauta nelaimi.

���� Tu kaut ko zini? � Ivars ātri pavaicāja.

���������� Jā, � Ojārs apstiprināja. � Anna ta�u ir manas pārvaldes strādniece. Viņai ir bijusi klāt darba aplie�cība. Man piezvanīja, un tagad es zvanu tev.

����������� Kas ar viņu noticis? � Ivars iekliedzās. � To, ka tu man pa�laik zvani, es dzirdu pats. Kas noticis ar Annu?!

Ojārs nez kādēļ ilgi klusēja, un Ivaram atkal pār muguru vairākas reizes pārskrēja te aukstas, te karstas

tirpas. Viņ� pagrieza galvu sāņus un pēk�ņi ieraudzīja, ka istabu lēni �ķērso Baltais Cilvēks,.. Tas uz brīdi apstājās, Ivaru apdedzināja ar ne�ēlīgi aukstu ska�tienu, tad pakāpeniski kļuva blāvāks un tālāks, līdz pēc neilga laika izgaisa.

���� Runā, Ojār! Kas noticis ar Annu?

���� Viņa pakļuvusi zem automa�īnas, � Ojārs dzedri atbildēja, � un pa�laik atrodas slimnīcā.

���� Kādā?

��� Otrajā � Ģimnastikas ielā. Tur jabrauc ar as�toto vai divpadsmito trolejbusu.

���� To es zinu! Kādā stāvoklī viņa �obrīd? �

��� Nezinu, � Ojārs neapmierināts norūca. � Pēc tā cilvēka balss, kas man zvanīja, es varēju noprast, ka Annas stāvoklis laikam ir bezcerīgs�

Ivars da�us mirkļus sastindzis klusēja. Viņu pār�ņēma tāda sajūta, it kā pēk�ņi būtu iekalts ledū vai ietriekts dego�ā lokomotīves kurtuvē. Viņ� skaidri dzirdēja Ojāru vēl kaut ko sakām, bet neko jau vairs nesaprata. Ivara sakarsu�ajā galvā negaidīti bija ielīdis Baltais Cilvēks, rokā turēja melnu āmuru un neatlai�dīgi mēģināja viņa apziņā un varbūt arī viņa saprāta otrajā pusē iedzīt da�us svelo�us vārdus, iedzīt ap�jēgu un sapratni, ka tas viss varbūt noticis tie�i viņa dēļ, viņa vienaldzīgās rīcības dēļ� Viņa atteik�anas dēļ.

Ivars strauji nolika klausuli, kaut kā ļengani atkrita spilvenos un pievēra acis.

�Tas tik vēl trūka!� viņ� rūgti nodomāja. �Naivā, jau tik agri dzīves apmulsinātā meitene! Tev būs grūti dzīvot, ja vispār vēl tāda iespēja radīsies� Pirmais sitiens, pirmais klupiens, pirmā nopietnā vil�anās � un tu jau nezini, ko darīt? Es tagad arī nezinu, ko darīt. Aizbraukt pie tevis? Ko es tev teik�u? Apsolīt kopā dzīvo�anu? Principā jau to varētu. Ta�u tad vienam no mums jāiet prom no darba. Tā nebūtu liela pro�blēma. Tu darbu varētu atrast citur. Bet mūsu gadi, Anna Siņicka, mūsu gadi� Ko mēs ar tiem lai darām? Man tagad patiesi tevis ir �ēl. Ļoti �ēl. Tu tomēr manā dzīvē biji skaists un neatkārtojams mirklis. Nu tas izgaist. Vai man pa�laik nomesties ceļos un par tevi lūgt Dievu? Jeb vispār vairs nelikties ne zinis? Es ta�u galu galā neesmu vainīgs, neesmu vainīgs��

Ivars iegrima tādā kā lipīgā murgā. Tas bija savāds stāvoklis starp vieglu nomodu un smagu, saraustītu miegu. Galva sāpēja un karsa, tur uzliesmoja un no�dzisa da�ādi saplēsti pagātnes mirkļi, un vēl viņ� dzir�dēja neskaidrus vārdus un juta, ka viss bailēs nosvīst un dreb.

Cik ilgi tas turpinājās, viņ� nezinaja.

Laukā aiz loga sala tum�s ziemas rīts, bet Ivaram nez kādēļ �ķita, ka atrodas kaut kādā karstā, saspiestā un ļoti baltā telpā.

Vai esmu jau atmodies?

Vēlreiz iezvanījās telefons. Es strauji satrūkos, bet pēc brī�a nodomāju � lai zvana! Es neko vairs ne�gribu dzirdēt. Negribu dzirdēt neviena cilvēka �ēlabas, ne pārmetumus. Gribu mieru. Gribu atkal aizmigt un kaut vienu stundu, kaut da�as minūtes ne par ko ne�domāt un neko neatcerēties.

Bet telefons zvanīja bez mitas. Radās iespaids, it kā aparātā būtu ielīdis kāds ārprātīgais un tur, savāda prieka vai ne�ēlīgu sāpju mocīts, vienlaikus nospiedis visus pasaules telefona slēd�us.

Kas tas ir par cilvēku, kas mani atkal grib traucēt?

Vai tas ir nepazīstamais zviedru karavīrs Ēriks Ro�lands Viklands, kas mani tagad sauc caur pagāju�iem gadsimtiem, lai uzzinātu, vai arī tagad cilvēki vēl karo, vai viņi vēl joprojām iekāro sve�as zemes un grib paverdzināt citas tautas?

Jeb tur zvana mana vecvecvecmāmiņa Līva, kura grib zināt, kas noticis ar viņas bērniem, kā turpinājies mazbērnu � nākamo paaud�u latvie�u tautas liktenis?

Jeb varbūt mani mēģina sazvanīt tēvs? Varbūt viņ� uz brīdi piecēlies no Lielās Upuru Kaudzes, lai tagad man pajautātu, ko esmu personīgi darījis, lai pasaulē kaut vai par mata tiesu mazinātos ļaunums un sāpes, netaisnība un kara briesmas un nekur vairs neatdzimtu ne fa�isms, ne staļinisms?

Jeb tur tagad, stāvot no�au�anas kamerā pie sienas, man zvana Arvīds Zars, vēl pēdējā brīdī vēlēdamies man pateikt, ka es patie�ām esmu kļuvis nelietis un noziedznieks?

Jeb tur zvana mana gai�i mīļotā Valda, kura bez jebkāda kara izrādījās da�u cilvēku neprāta, ļaunuma un cietsirdības upuris? Un �is telefona zvans ir viņas pēdējais palīgā sauciens, kuru es toreiz tā arī ne�dzirdēju?

Jeb tur mani traucē Atis Sēlis, kur� grib pateikt, ka moko�āka par visām sāpēm un fiziskām cie�anām ir tuvu cilvēku vienaldzība? Ka riebīgi un netaisni ir dzīvot pēc formulas � �kā tu man, tā es tev!�. Jo nekad neviens cilvēks nevar dro�i zināt, kas ar viņu var notikt rīt. Nevar ne zināt, ne uzminēt no�slēpumainos likteņa gājienus. Un tas, kam tu vakar iesiti, ko vakar atraidīji un nepieņēmi, iespējams, jau rīt varētu būt tavs vienīgais glābējs. Bet viņ� neglābs, jo cilvēku lielākā daļa tomēr pieturas pie �ī vecā dzīves likuma � �kā tu man, tā es tev!�. Un neviens vēl nevar īsti pateikt, vai �is likums ir pareizs vai slikts. Vai tas atceļams vai � tie�i otrādi � pastipri�nāms?

Jeb varbūt man zvana Mudīte? Varbūt viņa vēlreiz grib atgādināt un pateikt, ka mīlestība ir vissvētākais, kam cilvēks var ticēt, ka mīlestība ir visskaistākais, ko varam iegūt, un dārgākais, ko varam zaudēt?

Jeb varbūt tur mani atkal mēģina sazvanīt Ojārs, lai pateiktu, ka Annas Siņickas� vairs nav? Un par �īs jaunās, nejau�i sastaptās meitenes nāvi man, tagad jāuzņemas liela un smaga morālā atbildība?

Jeb varbūt tur zvana Māte? Un viņa kārtējo reizi grib mani uzaicināt ciemos, vēlas pateikt, ka svētku pīrāgi jau izcepti, ka �odien ir pati garākā nakts un pati īsākā diena, ta�u jau pavisam drīz viss apgrie�zīsies otrādi, naktis paliks īsākas, bet dienas savukārt garākas, laiks mainīs sava mū�īgā skrējiena ritmu, un māte cer, ka arī es beidzot mainī�os, beidzot kaut ko sevī spē�u pārvarēt un salauzt, beidzot atgriezī�os mājās, atkal ieraudzī�u savas bērnības skaisto dārzu un jaunības zaļojo�o pļavu, ieelpo�u dzimtās vietas nomierino�ās smar�as, no �ķūnī�a atnesī�u malku un iekur�u lielo krāsni, aizie�u līdz akai un piesmel�u spaini ar ūdeni, nokritī�u viņai pie kājām un palūg�u piedo�anu�

Un es tev piedo�u, dēls, viņa sacīs, jo nekas uz �īs zemes nav stiprāks par mātes mīlestību, un tā ir tik stipra un visaptvero�a, ka spēj ziemas salā bez malkas un uguns sasildīt vēju izpūstu māju, ka spēj aizmirst visas dzīves netaisnības un daudzu cilvēku vienal�dzību, spēj izturēt un uzvarēt vientulību, lai tikai varētu atkal ieraudzīt un sasildīt to, ko savā laikā ar tādām sāpēm radījusi� Es tev esmu devusi dzī�vību, Ivar, bet tūlīt izgaisīs manis pa�as dzīvība� Jā, mans laiks ir iztecējis, bet esmu mierīga. Nav nevienas dienas, kuru man nāktos atzīt par nepareizi nodzīvotu un to no�ēlot, un nav neviena cilvēka, kuram man būtu kauns ieskatīties acīs. Bet kā būs ar tevi, Ivar? Tu arī kādreiz varēsi būt tikpat mierīgs? Tev nekavējoties jāatbrauc un viss man jāizstāsta! Es nemaz tik karsti nevēlos, lai tu būtu pilnīgi ideāls cilvēks, jo patiesībā tas nemaz nav iespējams, ta�u ļoti gribu, lai tu nevienam cilvēkam velti nedarītu pāri. Ar to tad jau arī pilnīgi pietiktu. Tu varētu būt laimīgs un apmierināts, bet es � mierīgi nomirt. Tev pie manis jāatgrie�as ne tādēļ, ka esi mans dēls, bet tādēļ, ka esmu tava māte. Cilvēks, kur� tūlīt, tūlīt vairs nebūs�

���� Nē! � es gandrīz vai �ausmās iekliedzos, uz�trūkos sēdus un ātri pacēlu sarkanā telefona klausuli. Jo nez kādēļ tie�i tagad, �ais da�os spilgtos pusapziņas mirkļos, pēc ilgiem gadiem, es atkal sāpīgi izjutu, cik netaisni ir zaudēt kādu ļoti tuvu cilvēku.

��� Tā esi tu, māt? � es satraukts pavaicāju.

Neviens neatbildēja, ta�u jutu, ka vada otrā galā

noteikti kāds ir. �ķiet, es pat dzirdēju viņa elpu.

���� Runā, māt!

Atkal klusums.

���� Tā esi tu, Mudīt?

Klusums.

���� Ojār, tu?

Vēlreiz klusums, un es jau kuro reizi nosvīdu auk�stiem sviedriem. Kas �odien notiek ar pasauli un mani? Kādēļ neviens ar mani nerunā?

���� Lūdzu� � es ar drebo�ām lūpām no�ukstēju. � Kas tu tāds esi? Runā ta�u!

���� Tas esmu es, � kāda balss tikko dzirdami atsau�cās.

Strauji pacēlu galvu un pārsteigts ieraudzīju, ka istabas otrā pusē, blakus logam, stāv Baltais Cilvēks un uzmanīgi skatās �urp.

Noliku klausuli, apsēdos uz gultas malas un nedaudz nomierinājos. Vismaz kaut kas pazīstams!

���� Ko tu gribi? � es viņam uzprasīju.

���� Tevi sodīt, � Baltais Cilvēks ātri atbildēja.

���� Par ko? Es ta�u neko neesmu noziedzies.

���� Soda ne jau tikai par noziegumiem.

���� Diem�ēl, Baltais, diem�ēl� Es jau esmu to pie�dzīvojis. Un daudzi man tuvi cilvēki to ir piedzīvoju�i. Bet vai tas ir taisnīgi?

���� Nē, taisnīgi tas nav.

���� Tad kādēļ vēl tu?�

���� Es ne. Tu pats. Esmu atnācis, lai tikai atgādi�nātu.

���� Ko tu gribi man atgādināt?

���� Tu nevienu nedrīksti aizmirst!

Baltais Cilvēks nenovērsa cie�o, ta�u mierīgo acu skatienu, tas nomierināja, galva pārstāja sāpēt, bailes izzuda, un mani visu pārņēma kaut kāds patīkams, asi sajūtams spēks un pārliecība, ka viss, iespējams, atri�sināsies, ka pasaule nemaz nav tik slikta un varbūt vēl ir iespējams labot savas kļūdas� Radās tāda jo�cīga sajūta, it kā Baltā Cilvēka vietā atrastos es pats un tagad uz sevi skatītos no malas.

���� Tu esi pretrunu pilns, � Baltais Cilvēks sacīja, noņēma balto platmali un nez kādēļ vēl atvēra logu. � Bet par to es nebrīnos. Atklāti sakot, katra cilvēka dzīve un visa mūsu pasaule no pretrunām vien sastāv. Es neesmu �urp nācis ar tevi strīdēties. Es tikai gri�bēju tev pateikt� Es nezinu, vai cilvēki, dzīvojot godīgi, var �o pasauli darīt labāku� Vai ar to vien pietiek. Bet zinu, ka katrs no mums var dzīvot tā, lai vismaz nevairotu �īs pasaules ļaunumu. Un vēl, Ivar. Ar katru no mums dzīvē var gadīties viss kas. Mēs varam daudz ko iegūt un varam arī daudz ko zaudēt. Varam celties un krist. Varam kļūt bagāti, gan nabagi. Varam būt �ēlsirdīgi un padevīgi, agresīvi un ļauni, galēji egoisti un atriebīgi, negodīgi un vienaldzīgi, ta�u �ai pasaulē un ikviena cilvēka dzīvē tomēr pa�stāv kaut kas tāds, ko neviens nekad nedrīkstētu aiz�mirst, kam visu laiku ir jābūt gan mūsu izjūtās, gan sirdīs.

Māte.

Dzimtā zeme.

Mīlestība.

Viss ir ļoti vienkār�i. Katrs cilvēks ir radīts, lai dzīvotu, lai varētu strādāt, mīlēt, atkal radīt sev līdzī�gus, bērnos iesēt labo un pēc tam mierīgi aiziet, tādā veidā apzinīgi vai neapzinīgi iekļaujoties mū�īgajā, nepārtrauktajā Dabas un Dzīvības ritējumā, kura īsto nozīmi un dziļāko pastāvē�anas jēgu nevienam zemes iedzīvotājam tā arī nekad varbūt neizdosies uzzināt, ta�u iespējams, ka mūsu dzīvības, dzīves un viss, ko mēs �eit darām un katrs savā mū�ā arī izdarām, ir ārkārtīgi svarīgs un nozīmīgs ne tikai mūsu līdzcilvē�kiem, bet vēl kaut kam citam, kas pagaidām atrodas ārpus mūsu saprāta un apziņas robe�ām�

Baltais Cilvēks pazuda.

Mani apņēma dziļ� miers, bet jau pēc da�iem brī��iem atkal sajutu neparastu satraukumu. Piecēlos, pie�gāju pie atvērtā loga un paskatījos laukā. Tur staroja gai�a, balta diena. Pa piesnigu�o ielu bezrūpīgi aiz�gāja divi bērni. Vēl ilgi dzirdēju �o mazo cilvēciņu smieklus un viņus apskaudu. Kurp viņi gāja, un par ko tie priecājās? Protams, par savu dzīvi. Tā ta�u ir tik skaista un vilino�a! Bet kādēļ nekad par to neesmu priecājies es? Liktenis un nejau�ības lai paliek, bet ko es esmu darījis pats? Ko neizdarījis? Baltais Cilvēks ta�u teica, ka mani vajadzētu sodīt tie�i par to, ko neesmu izdarījis! Bet nevajag! Esmu jau sodīts. Es nekad neesmu spējis būt laimīgs. Ne mīlot, ne sasnie�dzot augstu dienesta stāvokli. Tad kāda velna pēc man ir vajadzīgs �is augstais amats, �is moderni iekārtotais dzīvoklis un lepnā automa�īna, ja man nav visvaja�dzīgākā, visnepiecie�amākā � mātes mierino�ā ska�tiena, mīļotas sievietes tuvuma un kaut viena pa�a radīta bērna?

Un tad tas nāca kā zibens spēriens. Es pēk�ņi zināju, kas man jādara. Iespējams, ka tas nemaz tik negaidīti nenāca. Varbūt tas manī, manā zemapziņā, jau bija sēdējis un gatavojies pietiekami ilgi un tikai tagad pēk�ņi un negaidīti izlauzās uz āru.

Es ātri aizgāju uz vannas istabu, nomazgājos, apģēr�bos un izgāju laukā. Pagalmā atvēru automa�īnas durvis, ieslēdzu motoru, da�as minūtes pagaidīju, tad lēni izbraucu uz ielas. Pametu skatienu uz sava dzī�vokļa logiem un pilnīgi skaidri sapratu, ka tur es viens nekad vairs neatgriezī�os. Nekad viens tur nedzīvo�u. �ī apziņa mani piepildīja ar mazliet skumju prieku, ar kaut ko tādu, ko jau sen nebiju izjutis.

Pēc pusstundas brauciena nokļuvu Rīgas pilsētas otrajā slimnīcā. Sameklēju astoto ķirurģisko nodaļu, pa garu gaiteni, kura vienā pusē, tāpat kā palātās, atradās gultas ar klusi vaido�iem, pārsietiem un ieģip- sētiem slimniekiem, aizgāju līdz gaiteņa pagriezienam, kur pie neliela galdiņa, kas bija apkrauts ar da�ādiem papīriem un zāļu kastītēm, sēdēja gara auguma med�māsa.

���� Sveicināti. � Es nedaudz palocīju galvu.

���� Jūs �eit nedrīkstat nākt, � medmāsa auksti pa�teica.

���� Es gribu uzzināt� � nedaudz apmulsu. � Kurā palātā atrodas Anna Siņicka?

Medmāsa mani vēsi noskatīja no galvas līdz kājām, paraustīja plecus un nevērīgi pa�ķirstīja kaut kādus papīrus.

���� Cik ilgi viņa �eit guļ?

���� Viņa ir ievesta �orīt, � es klusi sacīju un nez kādēļ tikko spēju apvaldīt satraukumu.

���� Tad jau laikam viņa vēl ir operāciju zālē, � medmāsa sacīja.

Tie�i tai brīdī ieraudzīju, kā vecs un klibs sanitārs pa garo gaiteni tie�i mūsu virzienā stumj �īksto�us slimnieku ratus, uz kuriem, līdz zodam apsegts ar baltu palagu, gulēja kāds slimnieks. Jau no tālienes ievēroju, ka tam ir cie�i nosaitēta galva, un nez kādēļ nodrebēju. Tūlīt iedomājos, ka tā varbūt ir Anna, un pēc da�iem mirkļiem redzēju, ka tā patie�ām arī ir Anna Siņicka �

Jutu, ka mute kļūst sausa un krūtīs me�onīgi, ar pārsitieniem atkal sāk dauzīties sirds.

����� Uz kuru palātu viņu vest? � klibais sanitārs pajautāja un medmāsai pasniedza plānu kartona ma�pīti. � Te ir viņas papīri.

īgnā medmāsa ātri apskatīja saņemtos dokumentus un paraustīja plecus.

���� Palātās visas vietas ir aizņemtas, � viņa sanitā�ram sacīja. � Pagaidām noliec tepat gaitenī!

Sanitārs ratus sāka stumt uz gaiteņa otru galu, kur stāvēja divas brīvas gultas, bet mani no galvas līdz kajam vēlreiz pārņēma tāds �ēlums, tik svelo�a un sapīga vainas apziņa, ka gandrīz vai iekliedzos. No�vērsu skatienu un mēģināju savaldīties. Pēc tam atkal pievērsos medmāsai, kura kaut ko steidzīgi ierakstīja de�ūru �urnālā.

����������� Paklausieties, � es viņai lūdzo�i sacīju, � vai patie�ām jūs nevarat viņu ievietot kādā no palātām?

���������� Nē. � Medmāsa pakratīja galvu un turpināja rakstīt. � Tur �obrīd visas vietas ir aizņemtas.

Mirkli padomāju, tad roku lēni ieslidināju mēteļa iek�pusē un satvēru kabatas portfeli.

����������� Es jums iedo�u simt' rubļu, � noliecies zemāk, klusi sacīju. � Tā ir gandrīz vai visa jūsu mēne�a alga.

Medmāsa pārtrauca rakstīt un pacēla galvu. Tas bija nopietns, mazliet noguru�a cilvēka skatiens, un viņas balss tāpat skanēja nopietni un klusi.

����������� Lūdzu, nevajag. Siimniece �eit gulēs pavisam neilgi. Ap pusdienas laiku, kā parasti, vairāki pa�cienti izrakstīsies, un tad mēs viņu ievietosim palātā. Bet tagad ejiet! �eit apmeklētāji nedrīkst uzturēties.

Es vēl da�us mirkļus paliku uz vietas.

����������� Kā viņa jūtas? � pavaicāju. � Kas ar viņu vispār ir noticis? Cik smagi cietusi?

����������� To ta�u es nezinu, � medmāsa neapmierināti atbildēja. � Pēc pusstundas sāksies ārstu apgaita, tad jau viss noskaidrosies. Vēlāk piezvaniet.

Es jau gribēju iet prom, kad prātā ie�āvās kāda doma.

����������� Ja jums tas nebūtu grūti� Man tas ir ārkār�tīgi svarīgi. Saprotiet� Jūs ta�u varat apskatīties nupat atnestajos slimības dokumentos �

Medmāsa brīdi padomāja.

����������� Piedāvāsiet vēl vienu simtnieku? � viņa ironiski pavaicāja.

���� Ja jūs vēlaties�

����������� Es vēlos, lai jūs pēc iespējas ātrāk lasītos prom! � viņa teica un tomēr izlasīja Annas Siņickas slimības vēstures pirmo ierakstu.

����������� Varat neuztraukties, � medmāsa sacīja un pie�cēlās. � Nekas lauzts pacientei nav. Vienīgi sasitumi un smadzeņu satricinājums. Nekādas briesmas viņas dzīvībai nedraud, tā ka varat būt pilnīgi mierīgs.

Atskanēja da�as skaļas, satrauktas balsis, un med�māsa kaut kur steidzīgi aizgāja.

Es vēl kādu laiku �aubīdamies stāvēju, tad strauji pagriezos un devos uz gaiteņa galu, kur pirms da�ām minūtēm sanitārs bija aizvedis Annu.

Viņa jau gulēja gultā. Lēni piegāju klāt, degunā asi iesitās da�ādas zāļu smakas, un es pavisam tuvu ieraudzīju Annas �auro, krita bālo seju un aizvērtās acis. Viņa izskatījās tik jauna, slima un nelaimīga, ka man atkal aiz �ēluma sa�ņaudzās sirds. Es lēni noliecos pie gultas un satvēru Annas roku. Tas bija viss, ko es tai brīdī varēju izdarīt.

Anna atvēra acis un bezgala pārsteigta skatījās uz mani. Viņa neteica nevienu vārdu, un arī es klusēju. Tā mēs ilgi klusēdami skatījāmies viens uz otru, līdz beidzot sapratu, kāda brīni�ķa dabas un dzīves dā�vana ir bijusi ielikta manās rokās, cik vieglprātīgi to pazaudējis un tagad atkal atradis. Jutos laimīgs, laimīgs jau tāpēc vien, ka Anna ir dzīva un vēl dzīvs esmu arī es, ka varu tā turēt viņas roku savējā un patiesi priecā�ties par �o īso esības brīdi. Es nezinu, ko tais mirkļos juta un domāja Anna, ta�u pēc neilga laika redzēju, kā viņas lielās acis piepildās asarām, kā viņa viegli nodreb un samocīti pasmaida.

���� Piedod, Anna, � es klusi teicu. � Ja vari, lūdzu, piedod!

Anna sāka raudāt. Es vēl cie�āk saspiedu viņas plaukstu.

���� Nevajag, � es lūdzo�i sacīju. � Vēl mazliet pacieties. Tas viss ātri pāries, tu redzēsi. Tev nebūs nekādas vainas.

���� Ivar� � Anna tikko dzirdami no�ukstēja. � Cik labi, ka tu atnāci! Tu nemaz nevari iedomā�ties � Tas �ķiet pat neticami�

���� Ticami, � es tikpat klusi viņai pateicu. � Guli mierīga. Man tagad jāiet prom, bet, kad tu izveseļo�sies. .. Es vēl nezinu, Anna. Bet vienu gan es tev varu apsolīt� Ja gribēsi, varēsi dzīvot pie manis. Manā dzīvoklī. Es visu esmu pārdomājis. Bet tagad uz redzi! Man jābrauc pie mātes.

Pieliecos, noskūpstīju Annas karsto pieri un gāju prom. Tad apstājos un atskatījos.

Anna bija aizvērusi acis, un viņas bālā seja man pēk�ņi atgādināja vai nu sakarsētu gaismu, vai tikko uzplauku�u puķi.

Ivars atvēra acis un vēlreiz noskatīja pazīstamo apkārtni. Skaisto me�a pļaviņu tagad sedza biezi sniega sanesumi. Blakus �alca liels, tāpat balti piesnidzis me�s. Turpat netālu stāvēja sadauzītā automa�īna, un vēj� pa atvērtajām durvīm ātri dzenāja sniegu.

Laikam patie�ām nekur neesmu ievainots, Ivars no�domāja un mēģināja piecelties. Tas bez sevi�ķām grū�tībām arī izdevās, un viņ� ātri paskatījās sāņus, kur ceļ� veda uz mājām. Visā ķermenī ieplūda patīkams siltums un savāds prieks, ka viņ� atkal ir palicis dzīvs, ka beidzot tomēr atbraucis uz savu dzimto vietu, spē�jis atgriezties pie mātes, un varbūt tas ir tie�i labi, ka cietis avāriju, jo patiesībā jau pirms tam viņam sa�plīsusi arī personiskā dzīve. Tagad uz vietu, kur kād�reiz ticis kārts �ūpulis, kur sākusies �ī tik bie�i nolā�dētā un tik daudzreiz slavētā dzīve, viņ� varēs aiziet kājām.

Ivars jau gribēja iet, kad atkal sev priek�ā ierau�dzīja Balto Cilvēku. Ta�u �oreiz Ivars nenobijās. Tie�i otrādi � Baltais Cilvēks viņā negaidīti izraisīja prieku un drosmi. Un tomēr Ivars sevī pēk�ņi sajuta arī ne�pārvaramu ziņkārību, viņ� beidzot gribēja uzzināt, kas tad īsti ir �is dīvainais, neparastais Baltais Cilvēks, kas viņu tik daudzus gadus ir vajājis, te atkal no kaut kā sargājis. Kas viņ� tāds ir? Vai tie�ām tas ir dzīvs cilvēks, kādas slimības izraisīta halucinācija vai arī kaut kas tāds, kas pagaidām stāv ārpus mūsu sa�pra�anas?

���� Tu esi dzīvs vai rēgs? � Ivars uzprasīja un nostājās blakus Baltajam Cilvēkam. Bet tas strauji norāva cepuri, cimdus, Balto apmetni, skaļi iesmējās un ar roku parādīja uz Ivaru.

���� Es esmu tu pats! � Baltais Cilvēks sacīja, un Ivars patie�ām sev priek�ā pēk�ņi ieraudzīja pats sevi. Tas bija dīvaini, neparasti un mazliet pat baisi. � Vai tad tu mani nepazīsti? Es esmu tavs otrais �es�! Tavs dubultnieks. Tava sirdsapziņa. Es, Ivars Viklands, esmu tas tīrais, skaidrais un vēl nesamaitātais, kas tevī atradās jau piedzim�anas reizē, tajā Lielajā Radī�anas brīdī. Un tev tikai �ķiet, ka tu mani redzi. Mani var tikai apjaust vai da�reiz neapzinīgi apzināties. Es esmu visredzamākā un tai pa�ā laikā visnetveramākā matērijas daļiņa. Es esmu tava dvēsele�

Baltais Cilvēks pazuda. Ivars vēl da�as minūtes ap�mulsis stāvēja un nodomāja, ka varbūt tas viss tā arī ir. Ivaram atkal sāka spēcīgi sāpēt galva, viņ� juta, ka stipri sāp ari kāja, labā roka un plecs, tātad viņ� tomēr ir pamatīgi sasities, bet vēl tikai neliels ceļa gabaliņ�, vēl tikai puskilometrs, un es pēc ilgiem gadiem atkal pārkāp�u mājas slieksni, atvēr�u durvis, tavs dēls būs atgriezies, māt, tu beidzot būsi sagai�dījusi dēlu, jo tam tā ir jābūt, bez �ādām tik�anās reizēm varbūt pasaule vispār taptu daudz skarbāka un ļaunāka. Pēc tam izkurināsim pirti, sāpes pāries, vakarā vēl aizdedzināsim eglīti un beidzot būsim lai�mīgi. Vēl mazliet pagaidi. Es tūlīt bū�u pie tevis.

Pēc apmēram piecpadsmit minūtēm Ivars Viklands ienāca �Ziedleju� pagalmā. Viņu pārņēma dziļ� saviļ�ņojums. Māja bija kļuvusi veca. To varēja redzēt uzreiz. Viens gals pavisam sa�ķobījies. �ķūnis un pārējās saimniecības ēkas gandrīz vai sabruku�as. Pie akas vindas vējā lēni �ūpojās sarūsējis spainis. Bet koki bija tie pa�i. Tie stāvēja apsnigu�i un izstaroja mū�senu mieru. Un dīvains, neparasts miers valdīja arī pagalmā. Suns nerēja. Kaķis neņaudēja. Kūtī ne�māva govs. Nekladzināja vistas. Nezviedza zirgs. Visapkārt stāvēja smags, kliedzo�s klusums.

Ivars pagriezās pret durvīm un tūlīt ieraudzīja, ka tās ir aizslēgtas. Priek�ā karājās liela, apsarmojusi dzelzs atslēga. Un tikai tagad Ivars ievēroja, ka pa�galmā nav redzamas arī nekādas cilvēku pēdas. Visu klāja biezs, balts sniegs.

Ivars nosvīda aukstiem sviedriem.

Kas noticis? Kur palikusi māte? Aizgājusi uz vei�kalu? Pie kaimiņiem? Saslimusi un aizvesta uz slim�nīcu? Pa ziemu pārcēlusies dzīvot pie kādas draudzenes uz jauno ciematu?

Ivars, pagalam apmulsis, vēl ilgi stāvēja aizslēgto durvju priek�ā, nezinādams, ko darīt, tad, sev par lielu prieku, pēk�ņi izdzirda kādu nākam. Ivars mazliet pagāja pretim un ieraudzīja, ka tur, smagi tusnīdams, nak vecais kolhoza priek�sēdētājs Jānis Zvirgzdiņ�. Viņ� lēni pienāca klāt, klusēdams Ivaram pasniedza roku un ātri novērsa skatienu.

������������ Ak, tad beidzot ieradies! � Zvirgzdiņ� skaļi noelsās. � Vai tev kauna nav?

���� Kur māte? � Ivars ātri pajautāja.

Vecais vīrs ilgi klusēja, tad pacēla galvu un pār�meto�i ieskatījās Ivara baiļu pārņemtajās acīs.

���� Pat to tu nezini!

���� Kas man būtu jāzina?

������������ Ka tava māte� jau pirms divām nedēļām� � Zvirgzdiņ� atkal novērsa skatienu un ar labās rokas pirkstiem neveikli knibināja gar nodilu�ā aitādas ka��oka pogām. � Viņa ir nomirusi. Nekāda nopietna slimība viņai nebija, bet tie�i pēdējā laikā kaut kā strauji sakritās, sakreņķējās, par tevi vien runāja� Viņa nomira viegli � miegā. Mēs tev nekavējoties aizsūtījām telegrammu, pēc tam vēl vienu� Nekā! Kādēļ tu neatbrauci pat uz savas mātes bērēm?

Ivars, galīgi satriekts un nobālis, atkāpās soli sā�ņus, ar muguru atspiedās pret mājas stūri, kur kādreiz sen atpakaļ virs viņu galvām bija �ņākdamas lidoju��as lodes un kur Emma Viklande, izmisusi raudot, bija lūgusies �ēlot viņas bērnu dzīvības�

Ivars jutās patiesi satriekts. Viņ� sāka smagi elsot, rīkle aiz�ņaudzās, un acīs saskrēja asaras.

����������� Es noteikti būtu atbraucis, kā tad citādi, no�teikti, Jāni, ta�u nekādu telegrammu neesmu saņēmis.

���� Kā tad tā?

����������� Nupat tikai sapratu. Man ta�u tagad ir cita adrese�

���� Saņēmi jaunu dzīvokli?

���� Jā.

���� Vai tad vecais bija slikts?

Ivars neko neatbildēja. Viņ� klusēdams nolieca galvu un sevī sajuta smagu, riebīgu tuk�umu.

���� Kur jūs viņu apglabājāt?

����������� Mūsu pa�u kapos, kur tad citur? � Zvirgzdiņ� atbildēja. � Blakus Ritai.

Ivars vēl da�us brī�us nekustīgs stāvēja, tad, zemu nodūris galvu, gāja prom.

���� Kur tu tagad iesi? � Jānis painteresējās.

����������� Aizie�u pie viņām, � Ivars atteica un nestei�dzoties �ķērsoja pagalmu.

Pēc tam viņ� atkal ieraudzīja piesnigu�o pļaviņu, kur_ pirmajā pēckara gadā no tuvākās apkārtnes bija savakta sadragātā kara tehnika, kur viņ� kādreiz bija

pavadījis pavisam neparastu Līgo vakaru un kur tagad� atgāzies uz sāniem, gulēja arī viņa skaistais limuzīns.

Ivars vienaldzīgi tam pagāja garām, lēni tuvojās, mazai, koku ieskautai lauku kapsētai un domāja par to, cik gan bie�i mēs tomēr izdarām nelabojamas kļū�das, vienmēr kaut ko nokavējam, vienmēr attopamies par vēlu�

Ivars, stipri klibodams, aizgāja līdz māsas un mātes kapam, brīdi pastāvēja, tad noslīga uz ceļiem un sāka nevaldāmi raudāt. Kapsētā neviena nebija, un Ivars Viklands varēja skaļi izkliegt savu rūgto sāpi gan par tēva bojāeju, gan par mātes vientulību, par visu, ko viņam, māsai un mātei bija nācies pārdzīvot pēckara gados un visu turpmāko dzīvi. Viņ� nolādēja karu un savu nespēju tik ilgi sevī pārvarēt �ī kara baigās sekas.

Visapkārt krita balts sniegs. Viegli pūta balts vēj�. Melnajos Visuma ceļos vientuļi lidoja maza, balta planēta Zeme. Uz tās cilvēki dzīvoja, strādāja, prie�cājās, mocījās, mira dabiskā un varmācīgā nāvē, mī�lēja un atkal dzima no jauna.

Pēc kāda laika Ivars lēni pacēla galvu un pārsteigts ieklausījās. No aug�as un apak�as, no zemes un visām �etrām debespusēm pēk�ņi nāca savādas, patīkamas skaņas, un viņ� ar bailēm nodomāja � vai tikai tā atkal nav kāda vīzija vai sapnis? Bet nē.

Kā tas jau bijis tūksto�iem gadu ilgi, kāda sieviete dziedāja �ūpļa dziesmu.

�ai pasaulē atkal drīz atnāks kāds bērns�

Beigas

�is romāns laikam ir pēdējais no nedaudzajiem tā saucamās �atvilktnes� literatūras darbiem. Es to uzrakstīju astoņdesmit tre�ajā gadā, ta�u stagnā�ciju gadu ideoloģiskajā atmosfērā un sociālistiskā reālisma stingro prasību �ņaugos romānu tā formas un satura dēļ publicēt neizdevās. Tagad es to no�dodu Jūsu vērtējumam, cerībā, ka, to izlasīju�i, Jūs nebūsiet vīlu�ies.

Patiesībā laikam nav nekādas nozīmes. Nozīme ir vienīgi tam, kādi esam mēs pa�i.

Ar cieņu

autors.

Egils Lukjanskls RETA AKMENI

Mākslinieciskais redaktors V. Sprūd�s Tehniskā redaktore V. Ruskule Korektore Dz. Voitekūne

Nodota salik�anai 19.03 93. Parakstita iespie�anai 13.07.93. Reģistrācijas apliecība Kt 2-0306. Tipogrā�fijas papīrs. Baltikas garnitūra. Augstspiedums. 13.44 uzsk. iespiedi.. 14,95 izd. 1. Pa�ūt. Ns 159-5. Izdevniecība �Liesma�, LV-1455 Rīgā. Aspazijas bulv. 24. Izdevn. Nt 11/33611. Iespiesta tipogrāfijā �Rota�, LV-I4I7 Rīgā, Blaumaņa ielā 38/40.

Lukjanskis E.

Lu 407 Rēta akmenī: Romāns/Māksi. M. Dragūne. � R.: Liesma, 1993. � 247 Ipp. ISBN 5�410^-01036�1

nupat pabeidzis jaunu romānu Ka par to izsakās pats autors, tas bū�ot labākais mīlestības romāns visā pēckara latvie�u literatūrā� Ieskatam sniedzam �ī darba pirmās noda|as fragmentu.

1992. gada 13. aprīļa pēcpusdienā vienā no mūsu valsts psihoneiroloģiskajām slimnīcām nomira kāds pacients, kas �ajā ārstniecības iestādē bija pavadījis divdesmit vienu gadu.

Kā jau parasts �ādās reizēs, kad slimniekam nav neviena piederīgā, par aizgājēja pēdējo izvadī�anu parūpējās valsts, tas ir � �īs slimnīcas administrācija un arodbiedrī�bas pārstāvji.

Bēres bija īsas un vienkār�as.

Pavadītāji � da�i sanitāri un medmāsas � stāvēja no�liektām galvām un gandrīz vai ar pateicību atcerējās, ka visus �os garos gadus aizgājējs praktiski nebija pateicis nevienu vārdu. Viņ� parasti visu laiku klusēja, tā dīvaini klusēja, dziļi iegrimis sevī, un tikai da�reiz naktīs � un vienmēr tikai naktīs � pēk�ņi pamodās, bija nosvīdis auk�stiem baiļu sviedriem, sāka skaļi kliegt, bēgt, trakot un mēģināja no kaut kā atgaiņāties, kaut kur paslēpties. Iz�skatījās, it kā tie�i �ais aktīva ārprāta minūtēs viņam atgrie��as veselais saprāts un viņ� beidzot apzinās, kas viņ� ir, kur atrodas un ko darījis agrāk. Viņ� tad vienmēr, kailu �ausmu pārņemts, drausmīgi kliedza, metās ceļos un kā�dam draudēja: �Nenāc klāt! Nenāc klāt!!! Redzi, man rokās ir uguns! Uguns!!! Viss sadeg! Visa pasaule! Viss tu un viss es! Palīgā!!! Jeb es jūs visus no�au�u! Sade�dzinā�u! Nogalinā�u!�

Pēc tam imitēja �au�anu ar automātu un, kad laikam vi�sus bija ap�āvis, laimīgs sāka smiefies. Parasti viņ� smējās ilgi un necie�ami skaļi, tad sakņupa, sarāvās cie�ā kamolā un sāka tikpat nevaldāmi konvulsīvi raudāt.

Tādās reizēs medmāsa viņam izdarīja da�as zāļu injek�cijas, pēc kurām slimnieks ātri nomierinājās, aizmiga un nekad neko vairs neatcerējās. Viņ� atkal dziļi iegrima sevī, aizgāja un turpināja dzīvot mums absolūti sve�ā, ne�pazīstamā pasaulē un, kā parasti, klusēja. Klusēja ilgi, cie�i sakniebis lūpas un nekad nepacēlis galvu.

Neviens pat aptuveni nevarēja stādīties priek�ā, ko �is cilvēks domāja un vai vispār domāja.

Tā pagāja divdesmit viena ziema un vasara. Divdesmit viens rudens un pavasaris.

Tagad viņam viss bija laimīgi beidzies.

Pēcnāves patoloģiski anatomiskajā izmeklē�anā �ā slim�nieka smadzenēs neatrada nekādas organiskas izmaiņas. Smadzenes tomēr tika izņemtas no galvaskausa un ievie�totas ar formalīna �ķīdumu piepildītā trīs litru burkā. Pēc tam �o trauku aiznesa uz mācību kabinetu studentu un speciālistu apskatēm.

Uz burkas stāvēja glīts uzraksts � �Schizophrenia dementia primaria�.

Tas arī viss.

Da�as dienas vēlāk slimnīcas bibliotēkas vadītāja, saņē�musi biju�ā slimnieka stipri apdriskāto grāmatu, kuru viņ� gandrīz vienmēr visus �os gadus nēsāja sev līdzi, tūlīt ievēroja, ka �ai grāmatai rūpīgi aizlīmētas divas lapas. Bibliotēkas vadītāja pēc da�u brī�u �aubī�anās tās uz�manīgi atplēsa un pārsteigta ieraudzīja, ka starp abām lapām guļ kāda veca, jau nodzeltējusi vēstule ar atzīmi � ��Manai meitai�. Viņa atkal da�us mirkļus padomāja, tad tomēr vēstuli izlasīja. Nedaudz vēlāk tā tika nodota slim�nīcas vadībai.

Galvenā ārsta vietnieks Edijs Naikovskis no sākuma pret �iem tikko atnestajiem papīra gabaliem izturējās stipri re- rezervēti, pat ar zināmu nepatiku un nemaz tos negribēja lasīt. Pa ilgajiem darba gadiem viņ� no slimnieku rakstu darbiem būtu varējis izveidot veselu noliktavu. Pa�ās die�nas beigās ārsts tomēr atnesto vēstuli izlasīja un kļuva mazliet domīgs. Pirmajā mirklī �ķita, ka to rakstījis no me�dicīnas viedokļa gandrīz vai vesels cilvēks. Vismaz tāds cilvēks, kur� tomēr varētu apzināties savas rīcības sekas. Bet mazliet vēlāk ārsts saprata, iepriek� apskatījis biju�ā pacienta slimības vēsturi, ka dotais teksts dro�i vien uz�rakstīts da�ās minūtēs, tai īsajā laika sprīdī, kas parasti mums neko nenozīmē un ko mēs nekad pat īsti neapjau- �am, ta�u toreiz slimniekam �īs da�as apskaidrības minū�tes dro�i vien ilgu�as vismaz da�u gadu, ja ne visa mū�a garumā.

Pie viņa noteikti būs ciemos atnākusi pati Dabas Māte, Edijs nodomāja. Un ie�ēlodamās ar siltu elpu nedaudz iz�gludinājusi stipri saburzīto saprātu. Lai viņ� varētu nolā�dēt, kas nolādams. No�ēlot, kas no�ēlojams. Un palūgt, kas vēl palūdzams.

Lūk, �ī vēstule (literāri nedaudz izrediģēta).

1972. gada 26. septembrī.

Diena. Pulksteni nezinu.

Tas tik jocīgi skan. Mana meita. Es nezinu, kāda Tu būsi, kad izaugsi liela. Skaista? Gudra? Laba? Ļauna? Go�dīga? Bet vārds jau tagad Tev ir skaists. Sallija Reginska� Es nezinu, kādēļ tā sieviete, kas Tevi dzemdēja, Tev de�vusi �ādu vārdu, Varbūt kādas atmiņas? Izlasīta romāna varone? Nezinu. Bet vārds ir skaists. Gribu, lai Tev visa dzīve ir skaista. Un Tu būtu laimīga, laimīga, laimīga, lai�mīga, laimīga! Es pats esmu bijis drausmīgi nelaimīgs. Tu esi nākusi pasaulē ne mīlestības dēļ. Es vispār nezinu, kas ir mīlestība. Tas ir kāds putns augstu, augstu debesīs? Neredzami stari? Varbūt to kādreiz uzzināsi Tu? Tu esi nākusi pasaulē brutālas vardarbības rezultātā. Es smejos, kad man kāds saka, ka bērni dzimstot no mīlestības. Kār�tējā pasaka, ko cilvēks sev par prieku ir izdomājis. Pa��apmāns. Bērni dzimst no vecāku garlaicības. No naida. Visbie�āk gan no nesavaldības. Neuzmanības. Nejau�ības. Negribēti. Neviens no mums. Neviens no �odienas pieciem miljardiem. Neviens no tiem astoņdesmit miljardiem, kas biju�i pirms mums. Neviens pats nav prasījies dzīvot. Ne�viens labprātīgi, apzināti nav gribējis nokļūt �ai dzīves cietumā. Neviens!!! �ai trako mājā. Sai smirdo�ajā bedrē. Mēs visi �eit esam nonāku�i pret savu gribu. Piedod, Sallija! Mana meita. Es biju ne�ēlīgs. Es biju pieradis pie varmācības. Viss laiks, kad es dzīvoju, bija vienas vienī�gas varmācības piesātināts. Es nespēju kļūt ne par varoni, ne cilvēku. Kaut kas man sagāja dēlī ar galvu. Varbūt arī ar dvēseli. Bailes. Mani visu laiku moka bailes no uguns. Jā. �aubos, vai es ilgi izturē�u. Ja Tu kādreiz �o vēstuli lasīsi, es jau bū�u miris. Tas būs atvieglojums. Es ar ne�pacietību gaidu savu nāvi. Varbūt savas slimības dēļ, bet bie�i esmu �ēlots. Un da�reiz arī ap�ēlots. Jācer, ka pret mani labvēlīgs būs arī Dievs. Un tu, Sallija Reginska. Lūdzu, lūdzu, lūdzu, lūdzu, lūdzu, lūdzu, lūdzu, piedod arī Tu! Piedod, ja Tev dzīve būs laba, un simtkārt piedod, ja dzīve būs grūta un necie�ama. Piedod, Sallija! Mana meita. �obrīd Tu vēl guli vai nu greznā �ūpulī, vai iesviesta netīrā virtuves kaktā smirdo�ās lupatās. Nezinu. Man gan �ķiet, ka liktenis Tev būs lēmis pēdējo va�riantu � Nenolādi mani! Es biju zvērs. Es ļoti gribēju iegūt to sievieti, kas tagad ir Tava māte. Es viņu izsekoju. Es viņai jau tuvojos agrāk. Viņa smējās. �Es tev �urāju virsū!� Es biju vietējais plānprātiņ�. Ciema muļķītis. Kārtējo reizi uz neilgu laiku izlaists no slimnīcas. Kādēļ viņa man tā teica? Viņa varēja atteikt. Jā. Kādēļ gan ne? Bet to varēja izdarīt labāk. Patīkamāk. Varbūt tomēr man kaut kas no dvēseles vēl bija palicis? Sievietes jau daudziem atsaka. Tādēļ viņas tomēr neviens nesit nost. Bet es viņu pēc tam mēģināju nogalināt. Kad es viņu biju ieguvis, galvā kaut kas strauji uzliesmoja. Viss sāķa degt. Mājas un iela, un zeme, uz kuras mēs gulējām, un gaiss, un visa pasaule. Un tad es bēgu. Skriedams kliedzu un saucu palīgā. Mani saķēra un atkal atveda uz �ejieni. Kļūst slikti. Sāk drebēt rokas un viss ķermenis. Bet es Tev gribētu pastāstīt, kas es tāds esmu. Pareizāk sakot, kas es tāds biju. Varbūt tas Tev kādreiz var noderēt. Kaut negribēts, slikts, ļauns un ne�ēlīgs, es tomēr esmu Tavs tēvs. Un, tāpat kā Tu, esmu kādreiz gulējis �ūpulī un bijis mazs. Bez kādas vainas. Vēl ne mīlēts, ne nolādēts.

Tagad atkal esmu �eit. Cik ilgi, nezinu. Laikam divus vai trīs mēne�us. Man kārtējo reizi pateica, ka esmu slims. Bet es slims jau biju �etrdesmit tre�ajā gadā. Tad viss arī sākās. Kad bija astoņpadsmit, Skaistā, asiņainā jaunība! Mana meitene raudāja. Pie Dzintara jūras mēs tiku�ies bi�jām � Tagad man jādzīvo �eit. Te nav slikti. Man patīk. Es agrāk nekad tik labi neesmu dzīvojis. Man ir silti. Tu ne�uztraucies. Esmu vienmēr paēdis. Pa�am sava gulta. Ateja gan ir kopēja. Kā jau visur. Ārsti labi. Man patīk. Katrā ziņā te ir daudz, daudz, daudz, daudz, daudz labāk nekā Volhovas purvos. Vai Opo�kas ellē. Vai me�ā. Vai mājās, kur man nekā nebija. Un meitenes arī vairs nebija. Toties bija ģenerālis Bangerskis Rūdolfs. Un viņa di�ais uzsau�kums latvie�u jaunekļiem 1943. gada marta �Tēvijā�. Viņ� vēl runāja pa radio. Pēc tam nemitīgi lūdzās � latvie�u vīri un jaunekļi! Leģions jūs gaida! Apzinieties ta�u savu vēsturisko misiju! Bet viņ� nevarēja zināt, kāda �ai pa�saulē ir mana personīgā misija. Visas latvie�u tautas mi�sija. Es arī to īsti nezinu, bet man rādās, ka mums visiem vajadzēja strādāt. Karot nē. �akli strādāt. Tu arī strādā. Melns vai balts darbs, vienalga. Darbs ir galvenais. -Es esmu no strādniekiem. Galdnieks. Es arī �eit slimnīcā gri�bēju strādāt par galdnieku. Neļauj. Bet iepriek�ējās reizēs atļāva. Varbūt tās bija citas slimnīcas, nezinu. Tagad ne�drīkstu. Man esot bīstami. Apkārtējiem laikam vēl bīsta�māk, ja man rokās ir cirvis vai kalts. Pat dēļa gals. Tagad �eit līmēju konvertus priek� patafona platēm. Es pats tās nekad nedzirdē�u spēlējam. Tango naturno. Ardievu, baltā bērzu birze! Mēs nāksim atpakaļ, kad pūcei aste plauks! Bet cik tad atgriezās? Vai tie Latvijas glābēji tos ir saskai�tīju�i? Vai skaitīju�i mūsu baltos krustus? Mūsu nodegu�ās bērzu birzes? Resnajam Rūdolfam vācie�i neļāva pat ko�mandēt. Viņam bija labi. Viņam vajadzēja runāt. Mums vajadzēja mirt. Mums vajadzēja rīt zemi. Dzert purva rāvu un savas asinis. No mūsu pirmā �melnā tūksto�a�, kuri pirmie devās uz Volhovas fronti, dzīvi ir tikai da�i. Viņi mūs pat lāgā neapmācīja. �Apmācības notiks kaujas ap�stākļos!� Paldies! Tā tur puikas palika. Nē, es domāju, ne par Latviju! Ne par brīvību! Mēs cīnījāmies par Lielvāciju. Jā. Par Hitleru. Jā. Varbūt par kādu pļavu. Me�u. Ceļu. Ezeru. Staciju. Māju. Kā kalpi par vēdera tiesu. Jā. Par vienas dienas ilgāku dzīvi. Jā. Mēs vienkār�i cīnījāmies pret krieviem. Jā. Bet ne par Latvijas valsti. Viņi mūs pa�tiesībā smagi iebāza maisā. Nāvē. Es labprāt gribētu, lai viņi kādreiz sadzirdētu mūsu zēnu kliedzienus. Lāstus. Tur, Opo�kas ielenkumā. Atcerētos arī mūsu ienaidniekus, kuri krita no mūsu lodēm. Gan mēs, gan viņi gribēja dzīvot. Es domāju. Dzīvot!!!!!!! Div dūjiņas gaisā skrēja. Viņi visi aizskrēja. Viss galvgals. Bangerskis, Silgailis, Hāzners, Plensners. Lobe. Aizbēga. Bet kritu�ie to nevarēja. Ne�viens vairs nevar. Un tad nāca Kurzeme. Mirstiet par savu tēvu zemi! Kaujieties latvietis ar latvieti! Bet tas tomēr iz�nāca reti. Mēs kāvāmies ar krieviem, visādiem �u�mekiem, kazahiem, tatāriem un velns sazin ar ko vēl! Ko viņi �eit meklēja? Ko gribēja? Viņi tā ari nespēja Kurzemi ieņemt. Mūsu Dievzemīti. Mēs varam būt lepni. Viņi sasita visu Eiropu, bet mūs ne. Mēs nepadevāmies. Padevās vācie�i. Kapitulācija. 2ēl. Tas laikam notika pavasarī. Neatceros.

Ta�u silts jau bija. Es aizgāju me�ā. Man bija bail. Mani sāka vajāt da�ādi briesmīgi cilvēki. Un uguns. Savādi. Tie�i tad, kad frontē apklusa uguns, tas pēk�ņi uzliesmoja manā galvā. Un nekad vairs neatkāpās. Man visu laiku vajadzēja bēgt. Ļoti noguru. Es nezinu, kas ar mani bija noticis. Kad es Volhovas frontē pie Sosedkinas sād�as ieraudzīju to pirmo krievu kareivi, kuru pretuzbrukuma laikā biju no�āvis, man gandrīz kļuva nelabi. Lode bija trāpījusi sejā. Viņ� izskatījās baigs. Jauns. Tāds pats kā es. Un tie mūsējie, kurus nākamā uzbrukuma laikā no�āva krievi, arī bija jauni. Kamdēļ tam tā vajadzēja notikt? Kā�dēļ jūs, ģenerāļi, pulkve�i un visādi tur �turmbanfīreri, uz�skatījāt, ka tas ir pareizi? Kādēļ, paliekot savā darbā, strā�dājot, izgatavojot mēbeles, es būtu savas latvie�u tautas nodevējs? Par to jūs mani draudējāt no�aut. Bet nomirt kaujās pie kaut kādas tur Sosedkinas sād�as vai krist Kur�zemē, kādēļ tā bija svēta lieta? Kādēļ tā bija varonība? Viņi ar saviem vācie�iem mani izvilka no darbnīcas. Iz�vilka tūksto�iem citu. Man Rīgā palika slima māte. Viņa par mani neko daudz nezināja. Es rakstīju reti. Man �ķiet, ka kapitulācijas pavasarī mani jau uzbrukumā ne�viens vairs nedzina. �ēloja. Sava amata prasmi es izlie�toju, taisot kapa krustus. Mani tā arī iesauca � Krusts. Savu īsto vārdu vairs neatceros. Bet Krustu atceros. Ta�gad krusts pāri dzīvei. Un tad krievi mani laikam noķēra. Nezinu. Atceros tum�as kameras un ar spilgtu uguni pie�lietas pratinā�anas telpas. Pēc tam atceros slimnīcu. Var�būt tā bija �ī, varbūt cita. Viņi mani pa�ēloja? Laiks pa�zuda. Viss sagāzās karstā akmens blāķī. Mani gadiem ilgi ārstēja. Durstīja ar visda�ādākām zālēm. Pieslēdza strāvai. Un reiz izlaida laukā. Dzīvoju Rīgā pie mātes. Tā bija pati pilsētas nomale. Netālu bija me�s un aerodroms. Liels kalns. Ā!l! Tas bija Iļģuciems. Vēlāk māte mani pat saprecināja. Viņa bija daudz vecāka par mani. Bet man patika. Man liekas, mēs kopā nodzīvojām diezgan ilgi. Bet cik tas ir � ilgi, es nezinu. Diena? Nedēļa? Gads? Viss mū�s? Bet viņa kaut kur pazuda. Es ļoti skumu. At�kal katru dienu sajutu bailes. Arvien bie�āk sāku degt. Tad māte teica � tev ir vajadzīga sieviete. Tas tevi no�mierina. Un drīz mūsu Iļģuciemā es arī noskatīju vienu, kura man patika. Viņai bija ceriņkrāsas mati. Jocīgi. Un acis kā divi lieli ezeri. Bet viņa man teica: �Es tev �urāju virsū!� Un smējās. Viņa laikam nezināja, ka par mani ne�drīkst smieties. Pēc da�ām dienām es viņu novaktēju, kad viņa nāca mājās no ofrās maiņas stikla fabrikā. Viņa plosī�jās kā zvērene. Es arī plosījos kā zvērs. Situ un �ņaudzu. Viņa lūdzās un raudāja. Kļuva pavisam rāma. Māte teica, ka viņa milicijai nemaz neesot sūdzējusies. Tikai pateikusi saviem radiem un manai mātei. Vēlāk māte atnāca uz slimnīcu un pateica, ka viņai piedzimusi meita. Atcerējos! Tavu māti sauc Ausma. Uzvārds Reginska. Nezinu. Viņa ir poliete vai arī bija precējusies ar poli. Atkal atcerē�jos!!! Es pats esmu latvietis. Nē, ne Krusts, nē! Mani sauc Valdis Kūdra. Jā!!! Valdis Kūdra! Latvie�u �alis no Iļģu- ciema! Mani tur pazina visi. Bet paies kāds laiks un visi aizmirsīs. Un Tu, Sallij, neko par mani nezināsi. 2ēl. Bet es tomēr dzīvoju. Es tāds biju uz �īs pasaules. Domāju, ja nebūtu bijis tā kara� Viss būtu citādi. Bet tad dro�i vien �ai pasaulē nebūtu Tu. Nebūtu, nē! Tevi ir radījis mans ārprāts! Varbūt arī Tu būsi slima? Piedod, meitiņ! Atkal kļūst slikti. Ātrāk, ātrāk, ātrāk! Es atkal redzu uguni! Es jau sāku degt! Ardievu, Sallij! Vēl �ūpulī gulo�ā! Vēl dzīves nesasistā! Vēl cilvēku nepazemotā! Vēl laimīgā!!! Viss! Man nav vairs spēka! Es tikpat kā vairs neredzu. Vienīgi uguni, uguni, uguni! Tādēļ es apsūdzu! Karu! Var�darbību! Bailes! Pakļau�anos! Es apsūdzu krievus un vā�cie�us! Un latvie�us!!! Viņi visi man atņēma kaltu. Iedeva �auteni. Viņi man atņēma ēveli. Iedeva formas tērpu. Viņi man atņēma cirvi. Zāģi. Neapstrādātu dēļa galu. Viņi man atņēma jaunību un prātu! Iedeva pavēli. Karo! Sauj! De�dzini! Nogalini! Un es to spēju. Bet tas nebija mans darbs. Tas nebija mans cilvēka un latvie�a pienākums!!! Man vajadzēja strādāt. Es ta�u katram Latvijas iedzīvotā�jam būtu varējis uztaisīt galdu. Brokastīm. Pusdienām. Va�kariņām. Es ta�u katram Latvijas iedzīvotājam būtu varējis uztaisīt skapi. Grāmatām. Traukiem. Drēbēm. Es ta�u kat�ram Latvijas iedzīvotājam būtu varējis uztaisīt gultu. Bēr�niem. Vecākiem. Laulībai. Tagad jāiet līmēt konverti pata�fona platēm. Es karāi aiziedams. Nolādētie! Kas es vispār �ai pasaulē esmu bijis?

Sallija, Sallija� Mana meita. Cilvēks, kuru es nekad ne�redzē�u. Lai Tev veicas labāk nekā man! Valdis Kūdra. �Krusts�.