Egils Lukjanskis

Sarkanā luktura ēnā

.

Gai�i zilā, cie�i piegulo�ā kostīmā ģērbusies sieviete, it kā baidīdamās, lai kāds viņu neierauga, vēlreiz pameta sa�trauktu skatienu tuvākajai apkārtnei, tad ātri iegāja kādas Miera ielas piecstāvu mājas kāpņu telpā, nesteidzīgi uzkā�pa tre�ajā stāvā un, kādu mirkli pagaidījusi, trīs reizes skaļi pieklauvēja pie septītā dzīvokļa greznajām tum�a ozolkoka durvīm.

Pēc neilga laika aiz durvīm atskanēja mazliet aizsmakusi sievietes balss.

-�� Kas tur ir? - viņa prasīja.

-� Tā esmu es - Baiba Radzinska, - atnācēja paziņoja. - Es jums vakar zvanīju.

Dzīvokļa saimniece to laikam atcerējās, jo tūlīt durvis tika atslēgtas un vie�ņa aicināta ienākt. Pēc tam durvīs at�kal noskrapstēja trīs da�ādu atslēgu pagriezieni un tām vēl priek�ā nozibēja smaga dro�ības ķēde.

-�� Lūdzu, kundze! - melnīgsnēja dzīvokļa saimniece, kas izskatījās pēc tipiskas �igānietes, aicināja Baibu iet tālāk. Ta�u saimniece pēc tautības bija azerbaid�āniete Muslima D�afarova Ogli un �ai Rīgas trīsistabu dzīvoklī jau pirms vairākiem gadiem iekārtojusi nelegālu zīlē�anas un gai��redzības salonu Austrumu melnā zvaigzne, kas jau drīz pēc tā neoficiālas atvēr�anas rīdzinie�u vidū izpelnījās pārsteidzo�i lielu piekri�anu. It sevi�ķi to nez kāpēc bija iecienīju�as padomju nomenklatūras darbinieku un mili�tārpersonu sievas.

"Viņa ir vienkār�i fantastiska!" Klīda runas. "Tas ir neti�cami! Pateica visu, kas bijis un būs! Esmu pilnīgi satriekta! Kā tas ir iespējams?!"

Tā vai citādi runāja lielākā Rīgas iedzīvotāju daļa un pie izslavētās austrumzemes gai�reģes lepnas kundzes un augstprātīgas biedrenes pierakstījās rindā vairākus mēne��us uz priek�u.

Baiba Radzinska bija vēl jauna - divdesmit trīs gadi - ne�parasti skaista un eleganti ģērbusies, kas trūcīgajos padom�ju varas apstākļos bija diezgan reti sastopama parādība.

Kad Baiba tika ievesta vienā no lielā dzīvokļa istabām, viņu vispirms pārsteidza nevis telpas pustum�ais un maz�liet noslēpumainais noformējums, bet gan uz galda septiņu dego�u sve�u gaismā gandrīz vai nedabiski spo�u gaismu izstarojo�a spilgti balta, lēni rotējo�a, no daudziem sīkiem kalnu kristāliem veidota skolas globusam līdzīga bumba.

-� Lūdzu, kundze, sēdieties! - saimniece laipni aicināja un ar roku parādīja uz lielu, gandrīz vai aizvēsturisku atpūtas krēslu. - Nebaidieties! Uz �ī krēsla kādreiz ir sēdējis pats Osmaņu impērijas varenais sultāns Haruns al Ra�ids Ibra- hims ibn Saīds un viņa dievi�ķā Pirmā sieva un verdzene Haziza�

Baiba klusi apsēdās, vairākas reizes dziļi ievilka elpu un mēģināja nomierināties. Ta�u gan izslavētās gai�reģes ārējais izskats, telpa, kur viņa atradās, gan iemesls, kāpēc �eit bija atnākusi, to pilnībā liedza. Tad jau drīzāk otrādi - Baiba uztraucās vēl vairāk un bija pat brīdis, kad gribēja lekt kājās un skrie�us mesties no Austrumu melnās zvaig�znes laukā. Ta�u vēlē�anās uzzināt, kas ar viņu tuvākajā vai tālākajā nākotnē varētu notikt, izrādījās spēcīgāka un kā magnēts pievilka pie neparasti lielā krēsla atzveltnes, likdama gaidīt turpmākos notikumus.

Muslima D�afarova apsēdās galda otrā pusē un ārkārtī�gi saspringta ilgi skatījās atnāku�ās sievietes debeszilajās acīs, tad spo�o kristāla bumbu pastūma tuvāk skaistajai klientei, mazliet paliecās sāņus un jau pēc brī�a no kaut kurienes lēnām parādījās balti, patīkami smar�ojo�i dūmi.

-�� Ko jūs gribat zināt? - Muslima painteresējās.

-� Visu! - Baiba �ukstus atbildēja.

-� Tas, cienītā kundze, ir mazliet par daudz prasīts, - Mus�lima sacīja. - Lai gan manas spējas ir gandrīz vai neierobe��otas, visu, kas notiks ar cilvēku, nevar pateikt pat Dievs. Bet kaut ko jau es redzu. Un, ja redzu, tad arī zinu.

Baiba satraukti mēģināja norīt siekalas, ta�u rīkle pēk��ņi bija kļuvusi sausa un tas viņai izdevās tikai ar lielām grūtībām.

-�� Stāstiet! - viņa atkal �ukstus palūdza.

Ta�u gai�reģe nesteidzās. Viņa nedaudz atgāzās pret krēsla atzveltni, aizvēra acis un ilgi klusēja. Baibai �ķita, ka �ī gai�reģes ieie�ana sevī ilgst vairākas stundas un gaidī��ana viņai sagādāja gandrīz vai fiziskas cie�anas.

Beidzot Muslima sagrozījās, pacēla plakstiņus un ar reāli apjau�amu hipnotisku spēku ieurbās Baibas daiļajā sejā un acīs. Pēc tam strauji paliecās uz priek�u, ar labo roku pie�skārās vie�ņas pierei, bet ar kreiso sāka lēnām griezt kris�tāla bumbu.

-�� Tev ir divdesmit trīs gadi, - Muslima sāka nesteidzoties stāstīt. - Nevainību zaudēji astoņpadsmit gadu vecumā. Redzu kartupeļu lauku. Studenti. Koka kastes. Vecas lau�ku mājas. Siena �ķūnis. Gara auguma jauneklis ar baltiem matiem. Nekādas mīlestības. Vienkār�i piemērota situāci�ja. Pēc mācību beig�anas� Grūti pateikt. Tu esi ārste. Nē! Daudz cilvēku. Mūzika. Skaļ� troksnis. Liels koka placis. Spilgta gaisma. Jā, laikam tomēr daktere. Redzu slimnīcu, gultas, operāciju zāli, garu gaiteni� Zāļu skapīti.

Tu esi precējusies. Vīrs - ietekmīgs cilvēks. Liela, gai��dzeltena māja. Apak�ējā stāvā ir cietums. Tu �o cilvēku ne�mīli. Viņ� pēc tautības ir polis. Labi runā. Gudrs un viltīgs.

Pati esi latviete. Ta�u kā polietes vai ukrainietes, tevi de�dzina me�onīga kaisle. Tā plosa gan tavu miesu, gan dvēse�li. Tu esi atmodināta. Pa�laik jūties ļoti iemīlējusies. Vīrie�tis - mazliet vecāks par tevi. Viņ�, tāpat kā tavs vīrs, lemj cilvēku likteņus. Vienmēr staigā gai�os uzvalkos. Tu savu vīru krāp. Esi neuzticīga. Slepens sakars. Tāpēc piesargies! Var notikt liela nelaime.

Bet tagad� Kas tad tas?! Jā� Tu esi stāvoklī. Sākums. Apmēram �etras, piecas nedēļas. Tas būs puika. Bērnam sirds jau pukst. Viņ� būs spēcīgs, enerģisks, ļoti gudrs, bet reti ne�ēlīgs. Zēns piedzims ar ugunszīmi. Un vai tāpēc, vai iemesls būs glu�i cits� Varbūt tava slēptā grēka dēļ� Viņ� nebūs tāds kā pārējie. Bez jau nosauktajām īpa�ībām viņam piemitīs vēl viena� Baiga, gandrīz vai fantastiska� Tas gan pilnībā atklāsies tikai krietni vēlāk, apmēram trīsdes�mit gadu vecumā. Viņ� ar savu domu spēku un skatiena palīdzību vien spēs hipnotizēt� Varētu teikt - paralizēt vai pat no attāluma nonāvēt jebkuru cilvēku� Iespējams, �o fantastisko spēju viņam radīs uz galvas eso�ā ugunszīme� Sātana krusts.

Viscaur melnā tērpusies Muslima apklusa un krietnu lai�ku neko vairs neteica.

Spilgti mirdzo�ā bumba lēnām turpināja griezties, savos kristālos, kā palēninātā kino filmā, te asāk, te miglaināk atspoguļojot kaut kādas pagātnes, tagadnes un nākotnes vīzijas.

Manāmi nobijusies un ļoti satraukta klusēja ari nākotni uzzināt atnākusī sieviete. Slavenās gai�reģes teiktais viņu bija pamatīgi satriecis.

Viss teiktais izrādījās patiesība.

-� Vai kundze grib zināt vēl kaut ko? - Muslima jautāja.

-�� Nē, - Baiba klusi atbildēja. - Paldies! Jūs jau tā pastās�tījāt mazliet par daudz.

-�� Bet es tomēr pateik�u, - gai�reģe turpināja. - Jums jā�būt ļoti uzmanīgai! Sargiet sevi! Jums tūlīt pat vajadzētu iet uz slimnīcu un no bērna tikt vaļā! Viņ� daudziem cilvē�kiem sagādās milzīgas cie�anas un nāvi. Bet �ī aukstā ciet�sirdība. .. Tā viņam radīsies jau agrā bērnībā, kad notiks liela traģēdija� Es redzu melnu krustu. Baltu zārku. Lēni krīto�u putnu. Vecenīti melna ceļa malā. Un atkal krustu. Kāds cilvēks jums svie� ar akmeni. Un tad ir uguns. Viss sadeg. Tuk�a telpa. Nekā vairs nav�

Baiba Radzinska lēnām piecēlās un nervozi atvēra rokas�somiņu.

-�� Paldies, - viņa vēlreiz pateicās, joprojām runādama klusi. - Cik man jums jāmaksā?

Muslima piecēlās, pienāca pie krietni apmulsu�ās Baibas un līdzjūtīgi pieskārās viņas plecam.

-�� Man no jums, cienījamā kundze, neko nevajag, - viņa sacīja. - Par tik sliktām ziņām vēl ņemt samaksu� Nē, nē! Tas būtu liels grēks! Bet jūs jau pati to vēlējāties� Jums ar to vajadzēja rēķināties - patiesība vienmēr ir ne�ēlīga, un gudras sievietes parasti pie manis nemaz nenāk�

Bet es atnācu, Baiba, jau atrazdamās uz ielas, skumji nodomāja. Ziņkārība izrādījās daudz spēcīgāka par bailēm. Tagad nezinu, ko man vajadzētu darīt? Vai mesties zem tramvaja, iet kārties vai mierīgi doties mājās un savam vī�ram Filipam Radzinskim, it kā nupat būtu atgriezusies no ārsta apmeklējuma, pārlaimīgi paziņot:

"Mīļais Filip! Priecājamies! Esmu stāvoklī un mums bei�dzot būs tik ilgi gaidītais bērns!"

Bet varbūt labāk tomēr neko neteikt? Patie�ām aiziet pie savas draudzenes ginekoloģes Rasmas, apsēsties tai draus�mīgajā krēslā un, lūdzu! Ņem knaibles un sāc strādāt! Kāda velna pēc man vajadzīgs kaut kāds tur puika ar sarkanu ugunszīmi uz pieres?! Kā viņa teica - Sātana krusts?! Sir�snīgi pateicos! Neko tādu man nevajag! Bet!!!

Baiba, kā saņēmusi spēcīgu triecienu pa galvu, pēk�ņi apstājās ielas vidū, tad ātri atjēdzās, pārskrēja pāri tram�vaja sliedēm un Dailes teātra skvēriņā apsēdās uz pirmā tur pagadīju�ā soliņa. Galvā, burbuļojot kā karstam tējas katliņam, vārījās visda�ādākās domas un pieņēmumi.

Prāts drud�aini meklēja izeju no negaidīti saņemtās in�formācijas, jo saprata - turpmāk nekādi joki nebūs! Noti�kums, kas sievie�u lielākajai daļai izraisa vienīgi gai�a prie�ka sajūtu, manu dzīvi var tikai ārkārtīgi sare�ģīt. Ta�u� Kāpēc gan mums ar Filipu nevarētu būt bērns?! Es ta�u esmu viņa sieva! Viņ� - mans vīrs! Kādas problēmas?!

Bet problēma ir tāda, ka tas tomēr nav viņa bērns! Es to zinu absolūti dro�i. Ja auglim ir jau �etras nedēļas, tad pie tā vainīgs var būt tikai Intars. Mans vīrs - pla�i pazīstams advokāts Filips Radzinskis tolaik atradās Maskavā - kaut kādā tur sociālistisko valstu tiesībsargājo�o speciālistu trīs nedēļu ilgā mācību seminārā�

Tātad - varbūt tomēr netrakot? Ja noslēp�u patiesību, Filips ta�u nekad nespēs uzzināt, ka piedzimu�ais bērns nav viņa! To viņ� varētu konstatēt vienīgi tad, ja man pie�dzimtu nēģerpuika�

Bet nēģerpuika nepiedzims! Tas ir dro�i! Un vai vispār man simtprocentīgi jātic, ko pirmīt vēstīja melnā gai��reģe? Kā viņa to visu var zināt? Kāda traģēdija? Kāda ugunszīme? Kā viņa var zināt, kāds puikam būs raksturs un spējas? Muļķības! Ja netaisī�u cauri, varbūt piedzims meitene.

�ā vai tā, bet, lai izvairītos no liekiem sare�ģījumiem, In�taram Eino vismaz pagaidām neko neteik�u.

Galva grie�as. Bet vai tā būs pareizi? Labāk? Varbūt va�jadzētu tūlīt pat aiziet pie Intara un tomēr visu izstāstīt? Galu galā varbūt tie�i viņ� ir mans īstais vīrietis! Jā, es pir�mo reizi ar vinu likos gultā kā izlaidīga sieviete - tikai seksa dēļ!

Ta�u tagad savu vīru krāpju un da�reiz mīlējos ar Intaru arī tāpēc, ka viņ� man ļoti patīk! Viņ� man dvēseliski un, nav ko slēpt, arī miesiski ir nesalīdzināmi tuvāks, patīka�māks un vajadzīgāks nekā Filips Radzinskis, kur� ir tipisks polis - lepns un augstprātīgs, apbrīnojami pa�taisns, stūr�galvīgs un savā ziņā sievietes nicino�s.

Bet tā pārmērīgi izslavētā gai�reģe, zīlniece un Austru�mu melnās zvaigznes salona saimniece Muslima D�afarova Ogli vismaz vienā ziņā tomēr ir smagi kļūdījusies, kas liek ap�aubīt arī visu pārējo viņas teikto. Es neesmu daktere. Es esmu aktrise. Turklāt vēl izcila.

Un tad Baiba atcerējās, kā pirms mēne�a �is savādais sakars, kas vēlāk pamatīgi sagrieza visu viņas dzīvi, bija sācies�

Prāts drud�aini meklēja izeju no negaidīti saņemtās informācijas, jo saprata - turpmāk nekādi joki nebūs! Notikums, kas sievie�u lielākajai daļai izraisa vienīgi gai�a prieka sajūtu, manu dzīvi var tikai ārkārtīgi sare�ģīt. Ta�u� Kāpēc gan mums ar Filipu nevarētu būt bērns?! Es ta�u esmu viņa sieva! Viņ� - mans vīrs!

Kādas problēmas ?!

1978. gada 2. maija vakarā vienā no Rīgas teātriem no�tika kāda vietējā latvie�u autora lugas "Kliedziens naktī" pirmizrāde.

Nekāds izcilais dramaturģijas darbs tas nebija. Un torei�zējos apstākļos nevarēja arī būt. Stingrās cenzūras dēļ no autora sākotnējās ieceres izrādē maz kas bija palicis pāri, ta�u skarba dzīves īstenība kaut necik tomēr bija saglabā�jusies.

Advokāta Filipa Radzinska jaunā sieva - Drāmas teātra strauji uzleco�ā zvaigzne - Baiba Radzinska, kurai re�isors, kā jau ierasti pēdējo sezonu laikā, bija uzticējis galvenās sievie�u lomas tēlojumu, jutās manāmi satraukta. Lai gan, protams, tas ne tuvu nebija viņas pirmais uznāciens uz skatuves galvenajā lomā, uztraukums tik un tā parādījās vienmēr.

Ta�u līdzko viņa izrunāja pirmos tēlojamās lomas vār�dus, tas pārgāja un viņa pilnībā, pārsteidzo�i dabiski spējot psiholoģiski dziļi iejusties attēlojamā personā�a ādā, vien�mēr ar savu spo�o aktierisko sniegumu uz skatītājiem at�stāja satrieco�u iespaidu.

�aurajā aktrises ģērbtuvē, kad sagatavo�anās izrādes sākumam jau bija gandrīz vai pabeigta, Baibas ģērbtuves pāriniece un sirdsdraudzene Agrita Agra, mazliet ironis�ki smīnot, pateica: - Baiba, dari, ko vari, bet �ovakar tev jābūt zibens spo�umā! Zālē atkal pamanīju tavu noslēpu�maino pielūdzēju. Viņ� kā parasti apsēdās otrās lo�as pir�majā rindā.

�is jaunums Baibā nekādas īpa�as emocijas neizraisīja, ja nu vienīgi tā - mazliet paātrināja sirdsdarbību un galvā uzzibsnīja doma - tas tomēr ir patīkami, ja tev reiz pa reizei uzrodas kāds kaislīgs pielūdzējs� Tas - mums sievietēm - vienmēr ir vajadzīgs ne tikai savas pa�vērtības cel�anai, bet, varbūt ne vienmēr to skaidri apzinoties, arī kā dzīves vai vienīgi seksa partnera rezerves variants�

Vīrs jau nav nekāds pielūdzējs! Viņ� ir tikai darba lopiņ� - naudas pelnī�anai, vientulības kliedē�anai un ne vienmēr vieglajai laulātā drauga pienākumu pildī�anai�

-�� Starp citu, viņ� ir ļoti skaists vīrietis, - Agrita piebilda. - Atgādina itālieti vai francūzi. Tā ka ro�u klēpis tev �ova�kar atkal ir garantēts. Vai Filips neieradās tevi apsveikt?

-� Nē, - Baiba atbildēja. - Mēs kārtējo reizi esam pamatīgi sastrīdēju�ies�

Pēc tam Baiba piecēlās, ātri aizgāja līdz skatuvei, ne�daudz pavēra lielā priek�kara maliņu un paskatījās uz zāles labo pusi.

Tā arī bija. Otrās lo�as pirmajā rindā sēdēja gara augu�ma tum�matains vīrietis, kas stipri līdzinājās miljoniem sievie�u mīlulim - slavenajam fran�u kino aktierim Alenam Delonam.

Nepazīstamais vīrietis jau otro sezonu tur sēdēja katras pirmizrādes laikā, pēc tam kāpa uz skatuves, noskūpstī�ja viņai roku un vienmēr pasniedza milzīgu sarkanu ro�u klēpi.

"Jūs esat apbrīnojama!" viņ� parasti sajūsmināts sacīja. "Jūs esat latvie�u Afrodīte, D�uljeta un Solveiga!"

Ar �iem salīdzinājumiem viņ� gan neko daudz neiegu�va. Baibai tie nepatika - �ķita pārāk saldi un savā ziņā pat prasti, ta�u pats vīrietis vienmēr izraisīja vieglas trīsas un arvien spēcīgākas ilgas pēc kāda romantiska piedzīvojuma.

Kad izrādes pirmais cēliens beidzās, Baiba stipri nomāk�ta atgriezās ģērbtuvē un smagnēji atkrita uz maza dīvāni- ņa, kas atradās pie vienas no nelielās telpas sienām.

Izrāde tomēr bija smaga. Un tā viņas apziņā būtu kļuvu�si daudzkārt smagāka, ja vien spētu paredzēt, ka kaut kad stipri vēlāk lugas si�ets daudzējādā ziņā atkārtosies pa�as personiskajā dzīvē - asos konfliktos ar vīru�

Pēc izrādes viss notika kā parasti - sekoja vētraini skatī�tāju aplausi, priek�kars atvērās un aizvērās vismaz piecas, se�as reizes, uz skatuves tika izsaukts gan lugas autors, gan re�isors, skanēja viņiem veltīti suminājumi un turp�mākie veiksmes vēlējumi. Tad, lai ar ziedu pu�ķiem sveiktu izrādes veidotājus un aktierus, garā rindā uz skatuves sāka kāpt skatītāji�

Tas nenoliedzami bija visu izrādes veidotāju un aktieru īss triumfa brīdis - tāda kā neliela piemaksa niecīgajai ak�tieru algai�

Beidzot Baiba savā priek�ā ieraudzīja arī noslēpumaino pielūdzēju. Viņ� kā parasti, jauki smaidot, vispirms no�skūpstīja roku, tad pasniedza lielu sarkanu ro�u pu�ķi, ta�u �oreiz iztika bez jebkādiem saldiem komplimentiem. Viņ�, mazliet paliecies uz priek�u, tikai klusi pateica:

- Es jūs lūdzu� Uzreiz vēl nebrauciet uz mājām! Es jūs gaidī�u pie personāla izejas durvīm.

Apsveikumi turpinājās, Baiba jau nespēja visus pasnieg�tos ziedus noturēt rokās un viņa tos vienkār�i lika sev priek�ā uz skatuves grīdas. Skatītāji nāca un gāja, ta�u viņa tos tikpat kā neredzēja. Acu priek�ā neizdzisa "ā la Delon" staltais stāvs, viņa karsto lūpu pieskāriens un burvīgais smaids.

"Es jūs gaidī�u�"

Tas ir visu sievie�u saldais ēdiens. Varbūt vienīgais, kas viņu vienmuļajā, ar parastām mājas rūpēm un bie�i arī ar laulības dzīves neapmierinātību pārsātinātajā ikdienā spēj atgādināt, ka viņas ir ne tikai vienkār�i sievietes, bet arī vēl fiziskas un garīgas iekāres objekti - kāda vīrie�a slepens vai atklāts sapnis.

Viņ� par tevi domā. Viņ� ar tevi grib satikties. Viņ� tev vēlas pateikt vārdus, kādus jau sen tev vairs nesaka vīrs. Viņ� alkst tavu miesu, tavu ķermeni un, kas zina, varbūt arī dvēseli�

Katrā ziņā jebkur� sievietei ārēji un garīgi pieņemams pielūdzējs viņas sirdī un prātā uz īsāku vai garāku laiku vienmēr spēj izsaukt diezgan spēcīgu nervu satricinājumu un pelēkās ikdienas puskrēslā iedegt kaut mazas spuldzītes gaismu.

Ne jau vienmēr vajadzīgi ap�ilbino�i spilgti pro�ektoru stari. Daudz bie�āk pietiek arī ar vienkār�u eļļas lampi�ņu�

Kad apsveikumi beidzās, kā parasti pēc pirmizrādēm te�ātra mazajā zālē sākās tradicionālā autora uzsauktā ballīte.

Pārrunas par notiku�o izrādi, dziedā�ana, da�i aktieriski priek�nesumi, dejo�ana un pamatīga dzer�ana�

Visi vai nu patiesi vai li�ķīgi slavēja re�isoru, galvenā va�roņa atveidotāju un Baibas spo�o profesionālo sniegumu. Viņai, protams, tas ārkārtīgi patika, glaimoja patmīlībai, un jaunā teātra zvaigzne visu vakaru jutās tik pagodināta un pati ar sevi apmierināta, ka par regulāro sarkano ro�u pasniedzēju pilnīgi aizmirsa.

Kad beidzot tomēr atcerējās, pulkstenis jau rādīja desmit minūtes pēc pusnakts. Kļuva pat mazliet �ēl. Romantiska un slepena satik�anās ar tik neatlaidīgu viņu alksto�u vīrie�ti varētu būt �ā skaistā vakara vērtīgākā dāvana.

Bet nu nekā�

Skumji. Ta�u nākammēnes atkal paredzēta citas lugas pirmizrāde, tā ka nekas vēl nebija zaudēts.

Un vispār� Vai mēs kaut reizi simtprocentīgi dro�i va�ram zināt, ko iegūsim vai zaudēsim, kad kādam cilvēkam vienaldzīgi paejam garām, vai neapstājamies pēc viņa lūgu�ma apstāties�?

Baiba saņemto ziedu lielāko daļu atstāja turpat teātra ģērbtuvē, sev līdzi paņemdama vien septiņus ziedus no lielā sarkano ro�u pu�ķa, ko viņai bija pasniedzis nepazīstamais vīrietis.

Pu�ķis bija pamatīgs - divdesmit piecas garkātainas ro�zes�

Viņ� dro�i vien ir bandīts, valūtas spekulants vai kāda ļoti augstu stāvo�a valsts amatpersona, Baiba nodomāja un izgāja uz ielas. Diez vai pat pilsētas partijas pirmais sekre�tārs varētu atļauties tik lielu iz�ķērdību.

Kā jau dienā bija nojau�ams, naktī līņāja sīks rudens lie�tus.

Baibu pēc vēlām vakara izrādēm vai �ādām pirmizrā�u ballītēm parasti pavadīja kāds no teātra pui�iem, ta�u �o�vakar tie, ar kuriem viņa labprāt būtu gājusi līdz Stu�kas ielas taksometru pieturai, bija kārtīgi sadzēru�ies un vēlē�jās dzīrot līdz pat rīta gaismiņai.

Baiba, lietus un auksta vēja appūsta, noskurinājās, atvē�ra lietussargu un sāka steidzīgi iet centra virzienā. Te pēk��ņi blāvajā ielas spuld�u gaismā viņas priek�ā iznira gara auguma vīrie�a stāvs�

Baiba spēji satrūkās un tūlīt sajuta bailes. _

Vīrie�a galvu sedza gai�pelēka platmale, betT^ugumu tādas pa�as krāsas lietusmētelis, Tā apkakle bija piepa- celta un pirmais iespaids, ko �is negaidītais nakts vīrie�a

tēls Baibā radīja, bija - tipisks amerikāņu trīsdesmito gadu �ikāgas gangsteris�

-�� Labu nakti, Baiba! - vīrietis viņu pieklājīgi uzrunāja.

-�� Baidījos, ka nebūsiet viena.

Baiba viņu beidzot atpazina.

-�� Tas esat jūs?! - viņa patiesā pārsteigumā skaļi iesaucās.

-�� Ko jūs �eit darāt?!

-�� Atvainojiet, - vīrietis viegli paklanījās. - Es gaidīju jūs.

Baiba vēl vairāk pārsteigta cie�i paskatījās uz savu vēl

neiepazīto pielūdzēju. Tas viņai �ķita dīvaini.

-�� Tik ilgi? - viņa vaicāja. - Kāpēc?

-������� Es ta�u jūs lūdzu, - vīrietis atgādināja, paņēma Baibu zem rokas un uzmanīgi pārveda pāri Gorkija ielai. Pēc tam roku atlaida. - Pēc jūsu sejas izteiksmes un man veltītā acu skatiena sapratu, ka jūs manu lūgumu izpildīsiet.

-������� Piedodiet� - Baiba, patiesi juzdamās vainīga, no�uk�stēja. - Bet tas nav normāli! Lietū un vējā gaidīt turpat vai trīs stundas� Vai jūs mani nevarējāt mēģināt satikt rīt?

-������ Varēju, - vīrietis apliecināja. - Protams. Nekādas prob�lēmas! Varēju pat atmest ar roku un jūs vispār mēģināt aiz�mirst. Bet�

-������� Kāpēc ne? - Baiba vaicāja. - Tas ir ļoti viegli - kādu aizmirst.

-������� Jūs maldāties, kundze! - vīrietis nepiekrita. - Parasti tas tomēr ir grūti, bie�i pat neiespējami. Ja nu vienīgi tad, kad otrs cilvēks kļūst pilnīgi vienaldzīgs.

Viņi pagāja vēl da�us soļus uz priek�u, līdz sve�ais apstā�jās ielas malā un, pacēlis galvu, paskatījās uz debesīm.

Turpat netālu no viņiem stāvēja melna volga.

-�� Izskatās, ka lietus tik drīz nepārstās, - viņ� teica.

Baiba iesmējās.

-�� Vai jūs domājat klīst pa Rīgu visu nakti?

-������� Tas būtu muļķīgi, - viņ� sacīja. - Un nav jau vairs ne�kāda vajadzība.

-������� Kāpēc jūs mani tomēr tik ilgi gaidījāt? - Baiba neatlai�dās. Viņa bailes vairs nejuta, bet interesi gan. Viss notieko��ais �ķita gandrīz vai nereāls - kā ballītē izdzertā alkohola izraisīts sapnis, vai tovakar nospēlētās lugas turpinājums. - Vai tas ir tā vērts?

Vīrie�a galvu sedza gai�pelēka platmale, bet augumu tādas pa�as krāsas lietusmētelis. Tā apkakle bija piepacelta un pirmais iespaids, ko �is negaidītais nakts vīrie�a tēls Baibā radīja, bija - tipisks amerikāņu trīsdesmito gadu �ikāgas gangsteris� - Labu nakti, Baiba! - vīrietis viņu pieklājīgi uzrunāja. - Baidījos, ka nebūsiet viena.

-�� Nezinu, - vīrietis paraustīja plecus. - Visticamāk, to uzzinā�u tikai krietni vēlāk. Bet varbūt�

Viņ� pēk�ņi apklusa, satvēra Baibu aiz abiem pleciem, pierāva sev cie�i klāt un ar lūpām gandrīz vai pieskārās vi�ņas sejai.

-�� Bet varbūt� jau �onakt?

Pārsteidzo�i, bet notieko�ais viņai patika. Dzīvē diem�ēl tā notiek reti. Lugās, filmās un romānos, jā. Bet te, lūk, viss īstenībā!

Milzīgā pilsēta, nogurusi no dienas darbiem un nedar�biem, mierīga guļ. Ielās neredz nevienu gājēju - it kā pilsēta ne tikai gulētu, bet būtu pat izmirusi.

Pulkstenis rāda krietni pāri pusnaktij. Ta�u spoku stun�da turpinās. Skaļi dārdēdams, garām pabrauc tuk�s tram�vajs. Kāds vīrietis lietū un vējā tevi ir gaidījis turpat vai trīs stundas. Vai viņ� nav vājprātīgs? Tavās rokās ir viņa dāvātie ziedi. Ko viņ� no manis grib? Ak, naivā! Es kā tre�ās klases skolniecīte! Vai tad nezinu, ko vīrietis grib no sievietes?! Un ko no viņa gribu es? Lai viņ� mani sāk skūpstīt vai tūlīt rauj blakus eso�ās mājas kāpņu telpā un�? Starp citu, tas būtu ļoti interesanti. Tā var notikt tikai vienreiz mū�ā. Nedomā�ju, ka viņ� grib mani aplaupīt. Ko viņ� vispār no manis va�rētu paņemt? Pa�a dāvātos ziedus? Mēteli? Rokassomiņu? Izvarot? Tas jau būtu ticamāk. Ta�u tāda izskata vīrie�iem sievietes nav jāizvaro. Viņas pa�as nāk klāt un atdodas lab�prātīgi. Un arī es� Savādi, ka par to varu tik mierīgi domāt. Lai gan - kas tur tik savāds? Vai tad mēs pat vislaimīgākajā laulībā par to ne reizi neesam iedomāju�ās? Vai mums ne reizi nav uznākusi vēlē�anās sagrēkot ar kādu citu? Bet �ī nakts situācija ir tie�i kā radīta, lai atrautos no ierastās ik�dienas un brīvi ļautos tam, kas, iespējams, zemapziņā kā slēpjams sapnis gulējis jau gadiem ilgi. Nu �is cilvēks ir at�nācis, tevi vēl neaizmigu�u pamodinājis, un skatās, ko tu darīsi un kā izturēsies. Bet es, visticamāk, izturē�os tie�i tā, kā to gribēs viņ�. Kāpēc tā, vēl īsti nezinu. Vienkār�i jūtu, ka viņ� pie sevis pievelk, izstarodams kaut ko tādu� Nu, ko? Vispirms jau vīri�ķību. Protams! Ne brutālu, bet vismaz pagaidām maigu. Un viss notieko�ais man nez kāpēc atgādi�na pagāj�nedēļ redzēto fran�u filmu "Miglu krastmala".

Parīze. Sēna. Netīras bar�as, vecas liellaivas un mazi ku�ģī�i. Un migla. Un divi vientuļi cilvēki - Zans Gabēns un Mi�ela Morgāna. Un mazliet skumjas. Un mazliet vientulī�bas. Un mazliet cerību. Un mazs ostas krodziņ�. Un mazliet mīlestības�

"Es tevi gaidī�u. Tu tikai, lūdzu, atgriezies!"

Bet viņ� neatgriezās. Sieviete skumja sēdēja jūras krastā un viņu gaidīja veselu mēnesi. Pēc tam veselu gadu. Tad iegāja krodziņā, apsēdās telpas stūrī, drūmi raudzīdamās uz iereibu�iem jūrniekiem, izdzēra da�as glāzes vīna, piecē�lās un sāka neprātīgi dejot ar kādu vienacainu bocmani.

"Es tevi gaidī�u," viņa no rīta apsolījās. "Tu tikai, lūdzu, atgriezies!"

Bet arī viņ� neatgriezās. Sieviete atkal skumja sēdēja jūras krastā un viņu gaidīja veselu mēnesi. Pēc tam gadu. Tad cēlās aug�ā un gāja uz krogu, dzēra sarkanvīnu, dejoja un kārtējo reizi �avu vienas nakts pielūdzēju pavadīja līdz ostai un atkal gaidīja viņu atgrie�amies.

Bet neviens tā arī neatgriezās.

Nekad neviens viņu vairs pat neatcerējās.

"Kas notiek?" sieviete satraukti domāja. Vai visi kuģi jūrā iet bojā, vai visi vīrie�i ir nelie�i?

Un tomēr viņa vēl joprojām cer.

Ir jau pagāju�i daudzi gadi, patiesībā pagājis viss mū�s, bet uz vienas no Marseļas ostas piestātnēm sē� tagad jau veca, gandrīz vai akla vecenīte un joprojām cerību pilna raugās jūrā, gaidot, kad tur beidzot parādīsies balts kuģis un no tā krastā tomēr nokāps kāds no daudzajiem jaunības draugiem�

Ja pastāv matērijas nezūdamības likums, kāpēc gan ne�varētu pastāvēt ari mīlestības nezūdamības likums?

-�� Baiba! - viņa ļoti tuvu izdzirda vīrie�a balsi. - Kur jūs bijāt pazudusi?

Baiba pat satrūkās un, kā vainīga juzdamās, tikko manā�mi pasmaidīja.

-� Piedodiet! - viņa klusi teica. - Es nupat biju Parīzē. Un laikam arī Marseļā.

Vīrietis uz viņu pārsteigts paskatījās, tad iesmējās.

-�� Ko jūs tur darījāt?

-�� Sēdēju ostas tavernā, - Baiba atbildēja. - Dzēru gar�īgu Bordo sarkanvīnu un gaidīju� Mēs ta�u vienmēr kaut ko gaidām, vai ne?

-��� Protams, - vīrietis piekrita. - �ovakar man pietika ar trīs stundām, lai gan jūs gaidu jau sen. To ir grūti izskaid�rot. Es jūs pirmo reizi ieraudzīju pirms diviem gadiem D�ul�jetas lomā un vairs nespēju aizmirst. Zināt, man ir smags, diezgan nepatīkams darbs. No vienas puses pat morāli ne�tīrs. Tolaik arī personīgajā dzīvē bija radu�ies diezgan pre�tīgi sare�ģījumi, pastāvīgi māca depresija un jūs man pēk��ņi �ķitāt kā sievietes augstākā ideāla iemiesojums - balta, tīra, godīga, trausla un ļoti iekārojama� Nezinu, kāda jūs esat īstenībā - iespējams pilnīgs pretstats, tāpēc beidzot nenocietos un uzdro�inājos jūs uzaicināt uz satik�anos. Jā, diezgan neparasti - vēlu vakarā. Ta�u jūs neatnācāt. Vai nu aizmirsāt vai negribējāt. Un pat tagad, kad beidzot tomēr atrodaties man blakus, nez kāpēc domās ceļojat uz Parīzi vai viena sē�at kādā Marseļas ostas krodziņā�

Baiba turpināja smaidīt.

-�� Bet tas bija jauki, - viņa teica. - Un mazliet skumji.

-��� Skumjās nekā patīkama nav, - vīrietis sacīja. - Viss pasaules jaukums izpau�as �ādās situācijās, kādā pa�laik atrodamies mēs. Ne jūs vēl pazīstat mani, ne es jūs. Un tādā sakarā mums paveras vienreizēja iespēja� Tas ir tas pats, kas pieklauvēt pie milzīgām, cie�i aizslēgtām durvīm, un, ja tās atvērsies, ieraudzīsiet pilnīgi citu pasauli. Bet tai pa�ā laikā abi saprotam - neviens mums tās durvis neatvērs. Klauvē, cik skaļi gribi! Tās, Baibiņ, mēs varam atvērt vienī�gi pa�i. Tātad� Jūs to gribat?

Baiba krietnu laiciņu klusēja, vērīgi skatīdamās vīrie�a acīs. Tās bija mierīgas un labvēlīgu atbildi gaido�as.

-�� Lai es varētu atbildēt� Sakiet atklāti - kas jūs vispār tāds esat?

Vīrietis viņu viegli paņēma pie rokas, aizveda līdz melna�jai volgai, atslēdza durvis un aicināja iekāpt.

-�� Vai jūs mani nolaupāt? - Baiba, patīkami satraukta, vaicāja.

-�� Jā, - vīrietis apstiprināja.

-�� Un kur vedīsiet?

-� Pagaidām nekur, - viņ� atbildēja. - �ai gadījumā ma�ī�na var noderēt arī kā neliels vienistabas dzīvoklītis. Cik ilgi mēs stāvēsim lietū?

-�� Patie�ām, - Baiba piekrita, salocīja lietussargu un ap�sēdās blakus vadītāja vietai. - Diezgan lepni. Vai esat liels priek�nieks?

-�� Vispār jā, - vīrietis apstiprināja. - Vai jūs cilvēkus vēr�tējat pēc �ādiem kritērijiem?

-�� Die's pasarg'! - Baiba iesaucās. - Tas būtu primitīvi.

-�� Man �ķiet, ka pa�laik neesat īsti patiesa, - vīrietis sa�cīja. - Jūsu vīrs ir sabiedrībā pazīstams vīrietis, un diez vai jūs ar Filipu iepazināties un iemīlējāt tad, kad viņ� vēl bija juridiskās fakultātes tre�ā kursa studentiņ�.

-�� Kā jūs to zināt? - Baiba pārsteigta prasīja. - Jūs labi viņu pazīstat?

-�� Protams! - vīrietis apliecināja. - Pazīstu pat ļoti labi.

Baiba brīdi klusēja. �is jaunums viņu mazliet biedēja.

-�� Jūs strādājat kopā?

-�� Ne glu�i, - vīrietis atbildēja. - Ta�u esam vienā sistē�mā.

-�� �ēl, - Baiba sacīja. - Tātad arī jums ir darī�ana ar no�ziedzniekiem. Bet es iedomājos� Jūs man atgādinājāt kādu slavenu fran�u kinoaktieri.

-��� Ļoti patīkami, - vīrietis sacīja un izskatījās, ka tas viņam patie�ām arī ir patīkami. - Ta�u man nav cie�s kontakts ar noziedzniekiem. Esmu republikas ģenerālpro�kurora vietnieks un manā pārraudzībā ir sevi�ķi smagas krimināllietas. Varbūt sarunās ar vīru manu vārdu jau būsiet dzirdējusi - Intars Eino. Trīsdesmit trīs gadus vecs. Ja var ticēt Bībeles leģendai� Pases gan toreiz nevienam nebija, ta�u Jēzus Kristus arī esot bijis tikpat vecs. Vai tikpat jauns.

Baiba par �o cilvēku patie�ām bija jau vairākkārt dzirdē�jusi. Filips viņu vienmēr pieminēja ar neslēptu nicinājumu.

"Ne cilvēciski, bet tīri profesionāli viņ� ir mans ienaid�nieks. Un tas, ka visas tiesas prāvas vinnē viņ�, nav viņa profesionālais pārākums par mani, bet gan pie mums pastāvo�ā juridiskā sistēma, kad valsts apsūdzētajam jau "a priori" ir taisnība. Bez tam viņ� ir nekaunīgs karjerists!

Centrālkomitejas Administratīvo lietu nodaļā strādā viņa draugs un tas �o Eino visu laiku arī virza uz aug�u. Tā kā �im jaunajam justīcijas ģēnijam ir visas iespējas kāpt vēl augstāk."

Bet nekur augstāk vismaz pagaidām viņ� uzkāpt neva�rēja. Varbūt vēlāk vienīgi pa partijas līniju vai dabūt kādu labu amatu Maskavā. Ta�u runāja, ka viņam Kanādā dzī�vojot kaut kādi attāli igauņu radi - kādreizējie Tallinas bagātnieki un tas viņa turpmāko karjeru varēja stipri vien nobremzēt vai vispār pārtraukt.

-��� Patie�ām, - Baiba apstiprināja. - Jūsu vārdu esmu dzirdējusi. Kāpēc nemēģinājāt mani satikt jau agrāk - ja jau biju tik traki iepatikusies? Vai mana vīra dēļ?

-�� Zināmā mērā, - Intars atbildēja. - Jūs viņu mīlat?

Baibai kaut kā negribējās uzreiz stāstīt par savām diez�gan sare�ģītajām attiecībām ar Filipu - tā vēl pagaidām bija viņas dziļi personīga lieta un ko par tām daudz kladzināt cilvēkam, kas jau rīt atkal var pazust no viņas dzīves.

Bet, ja tas ir iespējams, kāpēc gan es �o nakti nevarētu veltīt vienam trakam dzīves mirklim - ja jau mūsu mū�s vis�pār nav nekas vairāk kā tikai īss Laika uzplaiksnījums�?

Un varbūt pat ne tas! Varbūt viss, kas ar mums notiek, nemaz nav īstenība. Varbūt tas ir tikai kāds slikts Dieva sapnis�

-�� Vai mana mīlestība vai vienaldzība pret Filipu var iz��ķirt jūsu attieksmi pret mani? - Baiba jautāja.

-�� Protams, nē! - Intars sparīgi apgalvoja. - Man svarīga esat jūs pati! Ta�u, ja atceramies kaut ko no morāles�

-�� Lūdzu, tikai ne to! - Baiba gandrīz vai izmisusi paska�tījās uz blakus sēdo�o vīrieti. Viņ� no galvas bija noņēmis platmali un tagad ar saviem melnajiem matiem un glīto seju izskatījās daudz pievilcīgāks nekā rādījās nakts krēs�lā. - Vai mēs patie�ām kaut vienu dienu, vienu nakti, kaut vienu brīdi nevaram aizmirst par amata pienākumiem, sa�biedrisko stāvokli, savām ģimenēm un morāli, bet mierīgi vai bezprātīgi ļauties tam, ko varbūt ne vienmēr apzināti kāro mūsu dvēsele un miesa?

Intars stipri pārsteigts paskatījās uz Baibu.

Ta�u arī pati Baiba par sevi jutās nedaudz pārsteigta.

Kas tas bija? Vai negaidīts sirds un prāta kliedziens pēc tā, par ko viņa patie�ām pēdējā laikā diezgan bie�i domāja? Vai līdz �im labi slēpta atriebības alka, kārtējo reizi kaut �ādā veidā ieriebt savam vīram?

Spontāns seksuālās vēlmes izvirdums?

Ļoti iespējams. Attiecīgā situācija to tikai veicināja.

-�� Ko esat nolēmusi darīt? - Intars jautāja, lai gan pēc pēdējiem Baibas vārdiem gandrīz vai nepalika nekādas �au�bas, ko viņa labprāt darītu�

-�� Es nezinu� - Baiba apmulsa. - Tas stiprā mērā atka�rīgs nojums�

Intars krietnu laiciņu klusēja. Tad strauji pagriezās pret tik ļoti iepatiku�os aktrisi.

-�� Es jūs sapratu, - Intars apmierināts sacīja. - Ta�u� Ja jūs mājās pārnāksiet tikai no rīta, vai jūs spēsiet savu nakts prombūtni kaut cik jēdzīgi izskaidrot vīram? Es to prasu ne jau tuk�as ziņkāres pēc. Nepavisam nevēlos, lai jums manis dēļ iznāktu nepatik�anas.

Baibai tas nebūt ne�ķita tik nepārvarams �ķērslis, lai kārtējo reizi neatteiktos no nelielas jaunu attiecību avan�tūras. Un tomēr viņa pārāk klaji vēl negribēja izrādīt savu vēlmi pagrēkot ar tik augsti stāvo�u valsts amatpersonu. Turklāt vēl ar galantu un skaistu ārieti.

-�� Vai jūs mani patie�ām gribat paturēt līdz rīta gaismi�ņai? - Baiba, mazliet �ķelmīgi smaidot, vaicāja.

-� Ja tas būtu iespējams, es jūs paturētu daudz ilgāk, - In�tars atzinās. - Galu galā es jūs medīju jau divus gadus.

-��� Kāpēc? - Baiba atkārtoti jautāja. - Vai tie�ām tikai vienas nakts priekam? Protams, varbūt tas arī ir to vērts, ta�u� �odienas vīrie�i tam daudz laika un līdzekļus netē�rē. Kur jūs bijāt agrāk?

-�� Tepat jau biju, - Intars atbildēja. - Ta�u nejutos pār�liecināts par jūsu pozitīvo atbildes reakciju. Es baidījos sa�ņemt atraidījumu.

Baiba skali iesmējās. Tas viņai patika.

-�� Republikas ģenerālprokurora vietnieks baidās no sie�vietes pateikta "nē!"? Patie�ām?!

-� Tā �oreiz sanāk, - Intars apstiprināja. - Viss būtu daudz vienkār�āk, ja �ī sieviete nebūtu jūs.

-�� Bet es esmu, - Baiba teica, - un jūs neatraidu. Kas no�tiks tālāk?

-� Tālāk notiks tas, kam �ādās reizēs jānotiek. Es jūs vedu pie sevis, - Intars apņēmīgi pateica un ieslēdza ma�īnas dzi�nēju. Pēc tam, brītiņu padomājis, vēl piebilda. - Ceru, jūs Filipam tomēr kaut kā spēsiet izskaidrot savu �īs nakts ne- atra�anos viņam blakus laulības gultiņā�

Baiba klusēja. Protams, ja būtu tāda vajadzība, viņa to spētu. Tāpat kā spēs bez īpa�iem sirdsapziņas pārmetumiem ļauties jaunam piedzīvojumam, jaunam slepenam sakaram un seksuālam piedzīvojumam. Iepriek�ējie īslaicīgie grēciņi ar da�iem gan sava, gan citu teātru aktieriem viņai nekā�du palieko�u apmierinājumu nesagādāja. Vairumā gadīju�mu tas galvenokārt bija tikai "tehnikas jautājums" bez kāda garīga pārklājuma. Bet �onakt mani grib vīrietis, kas jau divus gadus� Tātad tā nav tikai mirkļa iegriba. Viņ� mēmi mīl! �is vīrietis mani tūlīt aizvedīs uz savām mājām, tur bus mūzika, dego�as sveces, fran�u sarkanvīns, plata gulta vai dīvāns, bet galvenais - p i e 1 ū g s m e ! Ne tā kā ar teātra pui�iem - ātrais sekss rekvizītu noliktavā vai izbraukumu viesizrā�u laikā netīrā viesnīcas istabiņā� Es ta�u �ā vīrie��a acīs pastāvu kā D�uljeta vai Solveiga - vistīrākās �ķīstī�bas un mīlestības iemiesojums! Un diez vai viņam �o svēto priek�statu par mani spēs krasi izmainīt jau pirmajā satik��anās reizē manis nepateiktais "nē!" Tie�i otrādi - es saku "jā!" Lai notiek! Tad, kad ne tikai es jau bū�u veca vecenīte, ticu, mēs gandrīz vai visas no�ēlosim un klusi paraudāsim par tik daudzām dzīvē garām palaistām izdevībām�

-�� Braucam! - Baiba klusi pateica. - Jūsu neatlaidība mani ir ne tikai aizkustinājusi, bet arī padarījusi neparasti vāju�

Intars Eino, apmetis nelielu loku pa Rīgas centru, bei�dzot atgriezās uz Gorkija ielas un, spēji palielinājis ātrumu, drāzās pāri Pontontiltam.

-�� Kur mēs braucam? - Baiba, atkal sajuzdama nelielu satraukumu, painteresējās. Pēk�ņi nez kāpēc ienāca prātā

Pēk�ņi nez kāpēc ienāca prātā diezgan baisa iespējamība - �is vīrietis nemaz nav Ģenerālprokurora

vietnieks Intars Eino! Vai es viņu iepriek� kaut reizi esmu redzējusi? Nekad! Da�reiz tikai par �āda cilvēka un amatvīra esamību dzirdējusi no sarunas ar vīru vai lasījusi avī�u ziņās.

diezgan baisa iespējamība - �is vīrietis nemaz nav Ģenerāl�prokurora vietnieks Intars Eino! Vai es viņu iepriek� kaut reizi esmu redzējusi? Nekad! Da�reiz tikai par �āda cilvēka un amatvīra esamību dzirdējusi no sarunas ar vīru vai lasī�jusi avī�u ziņās.

Varbūt �is sve�ais vīrietis tikai uzdodas par attiecīgo personu, bet īstenībā ir rūdīts bandīts, kas nez kāpēc vē�lēdamies atriebties Filipam, iespējams, par kādu zaudētu prāvu, tagad nodomājis nogalināt viņa sievu�

�āds variants bija maz ticams vai vispār neiespējams, ta�u par to vien iedomājoties, Baibu pārņēma aukstas baiļu trīsas. Un rūgts izbrīns par to, kāpēc dzīvē tā sagadījies, ka viņas vīrs un arī iespējamais jaunais mīļākais nodarbojas ar smagu krimināllietu izskatī�anu tiesās - viens apsūdz, otrs aizstāv. Bet, ja kāds tiek bargi sodīts, maz ticams, ka vēlāk no viņa sagaidīsi sirsnīgus pateicības vārdus. Atriebību, jā.

Būtu daudz patīkamāk, ja man blakus sēdo�ais vīrietis tomēr būtu kāds pasaulslavens fran�u aktieris vai kaut pa��māju otro lomu tēlotājs, Baiba domāja. Vai arī kāds augsti stāvo�s partijas funkcionārs, valdības aprindu cilvēks vai sliktākajā gadījumā slavens mākslinieks, populārs rakst�nieks vai tautā iemīļots estrādes dziedātājs.

Baiba diezgan apņēmīgi pati sev apsolījās, ka turpmāk tā arī darīs - nākamie mīļākie būs galvenokārt no rado�ās inteliģences vai varas aprindām, bet �is Intars Eino�

Muļķības, Baiba turpināja satraukti domāt. Ja viņ� pa�tie�ām ir tas, par ko uzdodas, varbūt es viņu spē�u pat ie�mīlēt� Kāpēc gan ne? Viņa ārējais izskats vien ir tā vērts! Turklāt viņ� varbūt arī kā mīļākais nebūs slikts, tā man dodot iespēju gūt jaunu baudu un daudzus skaistus dzīves brī�us.

Un tie nav tikai tuk�i vārdi vai klaja izvirtība, kā par manu uzvedību varētu domāt parasts mietpilsonis vai par savu taisnību pārliecināts sabiedriskās morāles sludinātājs.

Ikviens cilvēks, iedzerot zināmu alkohola daudzumu, degunā ie�ņaucot kaut nelielu kokaīna devu vai, nevaldā�mas kaisles pārņemts nodarbojoties ar seksu, nokļūst pa�visam citā eksistences stāvoklī, glu�i citā realitātē - daudz savādākā pasaulē. Un �ī jaunā pasaule, gribam to vai ne,

vienmēr būs daudz labāka, gai�āka un nesalīdzināmi patī�kamāka par to, kurā mums liktenis un nesaprotamā dabas rotaļa ar dzīvības radī�anu liek eksistēt ikdienā.

Un ja tā, tad kāpēc tik ļoti brīnāmies, kvēlojam sa�utumā un bargi nosodām tos cilvēkus, kas meklē �o citādo realitā�ti, ja, at�ķirībā no jums, viņiem �ī nosacīti normālā pasaule riebjas?

-������� Piedodiet, - Baiba klusi teica. - Jūs patie�ām esat In�tars Eino - ģenerālprokurora vietnieks?

Intars jautri iesmējās.

-�� Vai cienītā kundze �aubās?

Baiba klusēja.

-������� Zināt, vispirms norunāsim tā� - Intars turpināja. - Ja jau mēs nakts vidū nebraucam apmeklēt kādu diplomātiskās pieņem�anas rautu vai no�ēlot grēkus Svētās Nevainības baznīcā� Uzrunāsim viens otru ar "tu"! Būdami vēl patālu no paredzētā mērķa, �ādā veidā tūlīt tomēr kļūsim daudz tuvāki - kā seni paziņas. Bet otrkārt� Ja es arī būtu centies tevi apmānīt, īstenībā, piemēra pēc, būdams kaut kāds Ivans Ivanovi�s Ivanovs - ģenerālprokuratūras sētnieks� Vai tas tavu vēlmi pēc romantiska piedzīvojuma tūlīt atsaldētu un tu mani palūgtu atgriezties mūsu iepriek�ējā satik�anās vie�tā? Kas tev ir svarīgāks - amats vai cilvēks?

-������� Labi, Intar, - Baiba samierino�i sacīja. - Par to varēsim parunāt vēlāk. Bet jautājums paliek - kur tu mani ved?

-�� Uz savām mājām, - Intars atbildēja.

-�� Kur ir tavas mājas? - Baiba jautāja.

-�� Tālu, - Intars sacīja.

-�� Igaunijā?

-�� Nebūtu slikti, - viņ� teica. - Tu esi bijusi Tallinā?

-�� Nekad.

-������� Varbūt kādreiz aizbrauksim, - Intars sacīja. - Skaista pilsēta - savā ziņā daudz labāka par Rīgu. Vismaz tās vec�pilsēta. Bet pa�laik braucam uz Jūrmalu.

-�� Tu Rīgā nedzīvo?

-������� Rīgā, Stu�kas ielā, man ir liels dzīvoklis. Mellu�os va�sarnīca.

-�� Vai tā ir valsts vasarnīca?

-�� Personīgā.

-�� Mēs tur būsim vieni?

-�� Bet kā gan citādi?

-�� Nezinu. Tava sieva un bērni dzīvo Rīgā?

-�� Vai tev nav vienalga, kur viņi pa�laik atrodas?

-Ja man ar viņiem nav jāsatiekas� Protams. Tava sieva ir greizsirdīga?

-�� Un kāds ir tavs vīrs? - Intars prasīja. - Vienaldzīgs?

-�� Da�reiz viņ� var būt briesmīgs, - Baiba noskumusi at�bildēja.

-�� Tas ir profesijas un amata iespaids, - Intars paskaidro�ja. - Mūsu sistēmā strādājo�ie visi ir nedaudz nervozi.

-�� Un kāds esi pats? - Baiba painteresējās. - Vai man no tevis nav jābaidās?

-�� Domāju, ka nē. Kādēļ gan?

-�� Nezinu. Izskaties jau diezgan mierīgs.

-�� Tāds arī esmu, - Intars apgalvoja. - Kā da�i apgalvo - cilvēks ar dzelzs nerviem.

-�� Vai tas ir labi?

-�� Bet kāds no tā sliktums?

Dro�i vien nekāds, Baiba nodomāja. Man tie asie ve�i ir jau apniku�i. Gribas mieru un maigumu. Beidzot vēlos sajust to, ka vīrie�a apziņā, rokās un gultā neesmu tikai prasts iekāres objekts. Gribu būt pielūgta, apbrīnota, iekā�rota un mīlēta! Un, ja ne mīlēta, ne iekārota, ne apbrīnota un ne pielūgta, tad gribas, lai viens no �iem ērzeļiem pirms tam vismaz manā priek�ā nokristu uz ceļiem un kaut vai tēloti apgarots noskaitītu kādu Aleksandra �aka dzejolīti� Nu, kaut vai �o: "Un tu atkal �odien nevarēji atnākt �urp, kā bija norunāts� Kamdēļ teikt un smaidot solīt klusi, ka tu nāksi tad, kad saule riet, ja tu zini, ka uz citu pusi gribas tev tai pa�ā brīdī iet?"

Jā, man gribas no Filipa iet uz citu pusi. Jau sen! Jau pirms pieciem gadiem! Varbūt man tas ir iedzimts. Kā spē�cīgs magnēts neatvairāmi pievelk dzelzs skaidiņas, tā mani jau no se�padsmit gadiem ļoti pievelk pui�i un vīrie�i. Man ir grūti atturēties. Un ari negribas. Tie�i pretēji - mani ar�vien bie�āk velk uz da�ādām avantūrām, piedzīvojumiem un trakulībām. Ja jau amats un profesija savu izturē�anās zīmogu uzliek pat tādiem dzelzs vīriem kā mans Filips un �is eleganti pieklājīgais Intars, tad, iespējams, uz manu psihi, nervu sistēmu, juteklību un da�ādām vēlmēm savu iespaidu ir atstājusi arī māksla, literatūra, iestudētās lugas un visa diezgan izlaidīgā, bohēmiskā aktieru vide. Un, pro�tams, jaunība kā tāda un jau iedzimtais temperaments. Vēl tikai neesmu īsti tikusi skaidrībā, vai tas ir labi vai slikti, ta�u man visu laiku gribas�

Es saprotu. Ja to uztver ar skaidru prātu, tad tas it kā ir mazliet nenormāli. Es, jau piecus gadus precēta sieviete, tagad nakts vidū sē�u sve�a vīrie�a automa�īnā un ļauju sevi nez kur vest� Un ļauju tāpēc, ka man tas patīk. Tāpēc, ka tas ir kaut kas neparasts. Neikdieni�ķs. Noslēpumaini vilino�s. Ticu - ar mani nekas slikts nenotiks. Notiks tie�i otrādi - es gribu seksuāli iztrakoties! Dro�i vien tas izdo�sies, ja jau arī �is Intars Eino mani jau divus gadus apjūsmo un �onakt tik ilgi pacietīgi gaidījis� Cita vēlme vīrietim ne�maz nevar būt, kā vienīgi viņam iepatiku�os sievieti iegūt� Tātad mēs abi �onakt varēsim piepildīt to, pēc kā tik bie�i vai pat pastāvīgi esam ilgoju�ies - tu, kā mani iegūt, es - kā gūt maksimālu baudu no �ādām neplānotām tik�anās reizēm ar kolēģiem vai pielūdzējiem�

Pēc apmēram �etrdesmit minūtēm Intars automa�īnu apturēja pie kādas nelielas vasarnīcas Kāpu ielā. Acīmre�dzot tā atradās tuvu jūrai, jo varēja skaidri saklausīt tās paskaļo �alkoņu.

Visi vasarnīcas logi bija tum�i.

Intars nomedīto aktrisi ieveda vienā no istabām, apsē�dināja lielā atpūtas krēslā, ieslēdza elektrisko kamīnu un uzklāja galdu - divas da�ādu �ķirņu vīna pudeles un nelie�las uzkodas. Pēc tam ieslēdza magnetofonu, un telpa tūlīt piepildījās ar klusi skano�u mūziku.

Viņ� noteikti aizdedzinās arī sveces, Baiba nodomāja, ar�vien spēcīgāk sevī sajuzdama asu satraukumu.

Bet nē! Nekādas sveces aizdegtas tomēr netika. Intars vienkār�i izslēdza lielo griestu lustru, tās vietā ieslēgdams turpat blakus atpūtas krēslam eso�o stāvlampu ar spilgti sarkanu kupolu. Visa telpa pielija ar mazliet noslēpumainu gaismu, kas bija romantiskāka un jūtas satrauco�āka par jebkurām svecēm.

-�� Apbrīnojami skaisti, - Baiba, neslēpjot sajūsmu, sacīja. - Vai tu tā visas sievietes�?

-�� Nē, ne visas, - Intars atbildēja, apsēdās iepretim, pie�pildīja glāzes un ar neslēptu iekāri paskatījās uz aktrises augsti atsegtajām kājām. - Tikai tevi.

-�� Ļoti patīkami, - Baiba, paņemdama rokā garkātainu vīna glāzi, teica. - Par ko dzeram?

-�� Lai nebūtu kara! - Intars smiedamies sacīja. Tad nopiet�ni turpināja. - Īstenībā �is vēlējums nemaz nav tik smieklīgs. Kar� ta�u notiek ne tikai starp valstīm vien. Lielākas vai ma�zākas kaujas gandrīz vai katru dienu plosās arī starp vīru un sievu, starp bērniem, cilvēku prātiem un uzskatiem, starp liku�mu aizstāvjiem un to pārkāpējiem, starp ļauno un labo, mūsu pa�u sirdsapziņām un mūs tik ļoti ierobe�ojo�o morāli. Starp citu, jebkuru morāles normu un likumu pārkāp�anā vienmēr slēpjas arī kaut kas pievilcīgs un cilvēka būtībai raksturīgs.

-�� Par likumiem neko negribu zināt, - Baiba sacīja. - Bet, Intar� Ko vispār nozīmē kaut kāda tur morāles norma? Un kas to ir noteicis? Vai baznīca, ko ne valsts, ne tās ideo�loģija neatzīst?

-�� Morāles norma� Tas ir pārāk izplūdis jēdziens, - In�tars teica. - Un ne jau mums par to pa�laik spriedelēt! Es skatos, tev ir apbrīnojami skaistas kājas�

-�� Es to zinu, - Baiba sacīja un lēni iztuk�oja glāzi. Vīns bija gar�īgs - ar mazliet jūtamu svaigu zemeņu smar�u.

-�� Un krūtis, - Intars turpināja. - Un viss tavs augums. Un seja. Lūpas. Acis. Un tavi brīni�ķīgie mati.

-�� Tā ir, - Baiba piekrita. - Daudzi pat uzskata, ka esmu skaistākā latvie�u aktrise. Vienīgi mazliet aizskar tas, ka visi vīrie�i tūlīt redz tikai manas kājas, augumu, seju un krūtis, bet tikpat kā nevienu neinteresē ne mana sirds, ne dvēsele, ne prāts. Es jūs saprotu. Un tas vispār būtu diezgan stulbi, ja mēs pa�laik sāktu apspriest kaut kādus filozofis�kus lielās mākslas vai neeksistējo�ās mīlestības jautājumus. Kā liecina pa�reizējā situācija, visas vīrie�u un sievie�u at�tiecības savā būtībā ir diezgan primitīvas. Un tikai tāpēc, lai tās tomēr padarītu daudzmaz pievilcīgākas, ir izgudrota �āda sarkana gaisma, vīns, mūzika, dego�as sveces un galu galā arī pati mīlestība�

Intars smaidīja. Viņam �ī sieviete patika, bet vēl vairāk, ka viņa tik ātri un viegli nakts vidū bija ar mieru braukt līdzi uz vasarnīcu tikai viena nepārprotama mērķa vadīta - kārtīgi pamīlēties.

Intars tāpēc vien ne tuvu negribēja sev jautāt - ko tad tu citu gaidīji? Un apgalvot - viņas ta�u visas ir�

Tas viņam bija vienalga. Viņ� priecājās, ka Baiba izrādījās tie�i tāda� Nenoliedzami, savā laikā Baibas radītie D�ul�jetas un Solveigas tēli garīgi viņu bija spēcīgi ietekmēju�i, ta�u uzzinot, ka jaunā teātra zvaigzne ir Filipa Radzinska sieva, viņa attieksme krasi mainījās. Sajūsma par Baibu kā aktrisi strauji noplaka, toties ar daudz lielāku sparu viņa sāka interesēt kā sieviete, it sevi�ķi, kā viņa ienaidnieka Filipa sieva� Un tagad tikai apziņa, ka viņ� tūlīt varēs iemest gultā Filipa laulāto draudzeni un viņu kārtīgi iz�drāzt, radīja savādu gandarījuma un prieka sajūtu.

Tā tam lecīgajam Radzinskim arī vajag! Intars nopriecā�jās. Es vienmēr viņu esmu uzvarējis tiesas namā, uzvarē�u arī ārpus tā!

Bez tā visa mani vēl spēcīgi aizskāra un profesionāli pat pazemoja viņa pirms gada izteiktie pārmetumi:

"Tu, Intar, uzvari ne tāpēc, ka būtu ārkārtīgi erudīts ju�rists! Tu vinnē ne tik daudz ar savām zinā�anām, bet gan tikai tāpēc, ka pati padomju valsts un tās tiesu sistēma ne�var pieļaut, ka uzvarētu pretējā puse! Ja notiktu otrādi, tad nāktos ap�aubīt visu padomju jurisprudenci un ideoloģiju, kas principā nepieļauj, ka valsts varētu arī kļūdīties vai rī�koties netaisnīgi. Bet valsts, it sevi�ķi jau mūsējā, netaisnī�gi rīkojas vienmēr!"

Savā ziņā Filips varēja atļauties tā runāt - viņ� nebija partijas biedrs, bet es esmu.

Intars vēlreiz atklāti nekaunīgi noskatīja Baibas kājas un krūtis un nodomāja, ka Filips tik skaistu sievieti nemaz nav pelnījis. To dro�i vien jau sen ir sapratusi arī pati Bai�ba, jo citādi diez vai viņa pa�laik �eit atrastos. Un vispār maz ticams, ka viņa tikai �onakt ir gatava pirmo reizi kļūt savam vīram neuzticīga� Dro�i vien pieredzes netrūkst.

- Pie tevis �eit ir jauki, - Baiba sacīja. - Tu proti uzņemt viesus.

-�� Es tevi neuztveru kā ciemiņu, - Intars paskaidroja. - Tas būtu pārāk vienkār�i.

-�� Vai mūsu vēl tā īsti nesāku�ās attiecības vajadzētu sa�re�ģīt? - Baiba prasīja.

-�� Nē, ne sare�ģīt, - Intars iebilda. - Tā to nedomāju. Es gribēju sacīt, ka tu man nozīmē daudz ko vairāk par vien�kār�u ciemiņu. Es tevi jau tagad uztveru kā man tuvu un ļoti vajadzīgu sievieti - kā draugu.

-� Vai sieva tev nav draugs? - Baiba painteresējās.

Intars kārtējo reizi iesmējās.

-� Vai tu savam Filipam esi draugs?

-�� Nē, - Baiba viegli pakratīja galvu. - Viņ� ir draugs man.

-�� Kāpēc tu viņu nemīli? - Intars jautāja. - Kas traucē?

-�� Nezinu, - Baiba atbildēja. - Kas traucē tevi? Kāpēc tu savai sievai gribi būt vai varbūt daudzkārt jau esi bijis ne�uzticīgs?

-�� Nē, ne daudzkārt, - Intars sacīja. - Līdz �im es vienkār��i vēl nebiju saticis tik valdzino�u sievieti kā tevi. Tu mani esi pilnīgi apbūrusi. Esmu mazliet pat zaudējis prātu. Un tas ir dabiski. Kad vīrietis beidzot sastop savu sapņu sievie�ti, viņa psihē negaidīti notiek ārkārtīgi krasas izmaiņas� Sieva pazūd. Vai vismaz attālinās tik tālu, ka viņu vairs ne jūti, ne redzi. Tavu acu priek�ā stāv vienīgi tās sievietes tēls, kuru esi gaidījis. Sieva jau ir - tā vairs nav jāgaida. Mēs vienmēr ilgojamies pēc tā, kā mums trūkst.

-�� Es esmu, - Baiba sacīja.

-�� Tu esi brīni�ķīga! - sacīja Intars.

-�� Arī es da�reiz iedomājos� - Baiba mazliet sapņaini paskatījās uz savu seno pielūdzēju. - Ar vīru reti kad tik romantiskos apstākļos pulksten divos naktī dzersi �ampa�nieti�

Intars piekrīto�i pamāja, tad piecēlās un notupās Bai�bas priek�ā uz ceļiem. Krietnu laiciņu skatījies uz viņas augsti atsegtajām kājām, viņ� lēnām sāka vilkt svārkus uz aug�u, līdz varēja saskatīt melno tīkliņzeķu maliņas, zeķturus un beidzot arī ko�i baltas biksītes. Pēc tam In�tars noliecās un ar neslēptu baudu tām pieklāva savu seju un lūpas�

Intars vēlreiz atklāti nekaunīgi noskatīja Baibas kājas

un krūtis un nodomāja, ka Filips tik skaistu sievieti nemaz nav pelnījis. To dro�i vien jau sen ir sapratusi arī pati Baiba, jo citādi diez vai viņa pa�laik �eit atrastos. Un vispār maz ticams, ka viņa tikai �onakt ir gatava pirmo reizi kfūt savam vīram neuzticīga� Dro�i vien pieredzes netrūkst.

Baiba klusi noelsās, instinktīvi paplēta kājas platāk un sāka glāstīt Intara galvu.

Tas nebija nekāds jau tik pierastais ātrais sekss. Intars, kā izcils mīlestības re�isors, spēja radīt nepārspējamu kais�lību pilnu teatrālu uzvedumu, kura noslēguma daļā, kā labs scenogrāfs palīgā nāca arī pati daba - stikla rūtīs ar lielu spēku sitās smagas lietus lāses, bet tie�i baudas kulmināci�jas brīdī turpat aiz loga nozibsnīja ārkārtīgi spilgta zibens strēle un tai tūlīt sekoja tik drausmīgi apdullino�s pērkona grāviens, ka �ķita - tūlīt viegli celtā vasarnīcas ēka sabruks, aizdegsies un abi grēcinieki, pakļauti Dieva sodam, sadegs baisās elles ugunīs�

Nepilnus divus mēne�us vēlāk notika lugas "Kliedziens naktī" pēdējā sezonas pirmizrāde. �oreiz galveno lomu spē�lēja Baibas dublante Agrita Agra. Kad Agrita pēc izrādes ienāca ģērbtuvē un sagurusi atkrita krēslā, viņa vēl krietnu laiciņu nespēja atbrīvoties no izrādes iespaida. Un tikai pa�mazām atgriezās savā dabiskajā stāvoklī.

-� Māras loma tomēr ir smaga, - viņa teica. - Vēl smagāku to padara� Viss kā dzīvē!

-�� Tur jau tā lieta, - Baiba piekrita. - Te nav nekādas Solveigas vai D�uljetas - �ķīstās jaunavas! Mums jātēlo sie�vietes, kādas esam pa�as un pārējās - normālas.

-�� Starp citu, tavs Intars atkal sē� savā ierastajā vietā, - Agrita paziņoja.

-�� Jā, - Baiba sacīja. - Arī es jau viņu pamanīju. Tikai �oreiz prieka nekāda.

-�� Kāpēc? - Agritu tas nedaudz pārsteidza.

-�� Iemesli ir vairāki, - Baiba paskaidroja. - Pirmkārt, es ar viņu justos daudz labāk, ja viņ� nebūtu prokurors, tur�klāt vēl tik augsta ranga. Kāpēc viņ� nevarēja būt rakst�nieks? Nu, kaut vai �īs lugas autors Haralds Vinters? Bet, otrkārt� Paklausies� Tu nevienam neteiksi? Klusēsi?

-�� Es pacentī�os, - Agrita apsolīja, lai gan �is solījums nebija nenieka vērts.

-������� Nē, tu man to, lūdzu, apsoli par visiem simts procen�tiem! - Baiba sacīja tādā balsi, it kā no kolēģes apstiprino��ās atbildes būtu atkarīga pa�as dzīvība.

-������� Labi, Baiba! - Agrita gurdi piekrita. - Ja tas neskar mani.

-�� Nebaidies, tas attiecas tikai uz mani, Intaru un Filipu.

-������ Kas noticis? - Agrita, sasprindzinājusi ziņkāri, nopietni paskatījās uz draudzeni.

-������ Esmu stāvoklī, - viņa sacīja. - Es jau to sapratu pati ap�mēram pirms desmit dienām. Tad aizgāju pie tās slavenās D�afarovas� Viņa pateica kaut ko briesmīgu - man pie�dzim�ot puika ar ugunszīmi un viņ� bū�ot ar kaut kādām patoloģiskām novirzēm�

-�� Pediņ�?! - Agrita tūlīt nepatikā iesaucās.

-������ Varbūt tas būtu bijis pat labāk, - Baiba skumīgā balsī sacīja. - Viņ� kaut kādā veidā bū�ot ārkārtīgi ne�ēlīgs� Ja pareizi sapratu - nākamais slepkava�

Agrita brīdi domāja.

-� Vai Filips par to jau zina?

-������� Nē. Bet� Ja bērns vispār nāks pasaulē� - Baiba re�dzami samulsa. - Tas nebūs Filipa bērns.

�is jaunums Agritā nekādu lielo pārsteigumu neizraisīja.

-�� Tu zini no kā?

Baiba apliecino�i pamāja ar galvu.

-� Intars? - Agrita turpināja iztaujāt.

-Viņ�.

-������ Nu i muļķe! - Agrita patiesā neizpratnē iesaucās. - Cik rei�u mēs par to jau esam runāju�as! Aizmirsi? Vajag tomēr rīt tās jaunās pretapaugļo�anās tabletes! Jo nekad nevar paredzēt� Vai gadījumā tas nenotika pēc pirmās �īs lugas pirmizrādes?

-������� Tie�i tad, - Baiba diezgan nikni apstiprināja. - Tu arī tāda kā� Vai man tovakar prātā bija kaut kādas tur jaunās tabletes vai citas izsargā�anās iespējas?! Viss sanāca tik ne�gaidīti� Bet zini, Agrit� Man da�reiz tie�ām kļūst bail� Tovakar vasarnīcā, kad sagrēkojām pirmo reizi. Tie�i tad, kad viņ� beidza un arī man bija līdz tam vēl nepiedzīvots orgasms� Turpat aiz loga iespēra ap�ilbino�i spilgts zibens un nogranda �au�alīgs pērkona grāviens� Bet aizvakar, kad ar Intaru atkal bijām viņa vasarnīcā� Bērna embrijam jau ir �etras nedēļas. Ja pareizi saprotu, tie�i pa�laik sāk vei�doties viņa smadzenes� Zini, vēlreiz notika kaut kas bries�mīgs� Pēc kārtējās vētrainās pamīlē�anās mierīgi gulējām gultā un par �o to pļāpājām, kad atkal negaisa laikā pēk�ņi istabā, �ķiet, no atvērtā vēdlodziņa negaidīti parādījās ne�liela, spilgti sarkana bumba� Tas bija lodveida zibens. Tas lēni slīdēja pa puskrēslā grimsto�o telpu, it kā meklēdams vietu, kur beidzot izlādēties. Mēs, �ausmās sastingu�i ska�tījāmies, kā tas pēc neilga laika apstājās tie�i virs mums, mirkli pastāvēja, tad pēk�ņi, ar diezgan pamatīgu troksni, eksplodēja� Tā kā bijām apsegu�ies, nekas ar mums slikts nenotika. Vienīgi pamatīgi apdullām un aizdegās sega. Vē�lāk, kad jau bijām liesmas apdzēsu�i un daudzmaz nomie�rināju�ies, Intars smiedamies teica, ka �īs plazmas bumbas eksplozija, iespējams, bijis arī �im matērijas veidam piemī�to�ais orgasms� Bet tas nu tā. Es tagad vēl vairāk sāku bai�dīties, ka tas viss uz mana topo�ā bērna attīstību patie�ām var atstāt graujo�u un diezgan baigu iespaidu.

Agrita domīgi paraustīja plecus.

-� Viss var būt� Tu Intaram jau pateici, kas noticis?

-�� Nē, - Baiba klusi atbildēja. - Un dro�i vien arī ne�teik�u.

-�� Skaties, ka vēlāk neiznāk sliktāk, - Agrita brīdināja.

-�� Nekas sliktāks vairs nevar notikt, - Baiba sacīja. - Rīt pateik�u Filipam�

-�� Ko tu teiksi? - Agrita prasīja. - Patiesību?

-�� Tas būtu pats ļaunākais, - Baiba atbildēja. - Es priecī�ga paziņo�u, ka mums abiem beidzot būs bērns!

-� Un viss?! - Agrita pārsteigumā iesaucās.

-�� Ko tad vēl vajadzētu?

-�� Nezinu, - Agrita paraustīja plecus. - Varbūt tomēr aiz�ej pie Rasmas un taisi cauri?

-� Par to esmu domājusi, - Baiba atklāja, - ta�u pagaidī�u, kā uz manu paziņojumu par gaidāmo bērnu reaģēs Filips.

Bet viņ� reaģēja diezgan vienaldzīgi. Iespējams, viss būtu citādi, jaN viņu ar Baibu joprojām saistītu stipra mīlestība. Bet tā jau sen bija diezgan ātri izkūpējusi pastāvīgās sa�dzīviskās ķildās, pilnīgi pretēju uzskatu sadursmēs par visda�ādākām tēmām, bet galvenais Baibas diezgan izlaidī�gā dzīves veida dēļ.

Filipam pēc iepazī�anās ar jauniņo, turklāt vēl neparasti skaisto aktrisīti, kaut kā nemaz neienāca prātā, ka jau pēc da�iem gadiem sieva gandrīz vai nevienu vakaru neatradī�sies mājās, bet, vēlu un pārguru�i pārradusies, bie�i viņam atteiks tuvību, toties, kā viņ� vēlāk uzzinās, savu verdo�o seksualitāti izpauda un apmierināja ārpus mājas.

Filipam �ķita sevis necienīgi palikt parādā un� kāda tur vairs savstarpēja cieņa un mīlestība?

Jūtu miskaste, nevis svētās laulības dārgumu lādīte.

-�� Ko domā darīt? - Filips lieti�ķi painteresējās.

-�� Nezinu, - Baiba mulsi skatījās uz vīru. - Tu nepriecā�jies?

-�� Nē! - Filips nikni atbildēja. - Tad jau drīzāk otrādi.

-�� Kāpēc? - Baibas izbrīns bija patiess.

-�� Pirmkārt, es nevaru būt simtprocentīgi pārliecināts, vai tas vispār ir mans bērns� Bet otrkārt - kā tu pati rēķi�ni, vai mēs vēl ilgi spēsim noturēties kopā? - Filips nopietni prasīja. - Domā - mūsu laulība būs mū�īga, pa�i laimīgi un, nosirmoju�i veci, apmierināti ar savu nodzīvoto mū�u, nomirsim vienā dienā?

Baiba skumji iesmējās.

-� Vai tas ir tik neiespējami? - viņa, jau iepriek� zinādama atbildi, jautāja.

-� Jā, mīļā, tas ir tikpat neiespējami, kā Latvijai atkal kļūt brīvai un neatkarīgai valstij! - Filips sacīja. - Vai vēl neie- spējamāk, kā man kārtējā tiesas prāvā panākt kāda pret- padomju disidenta, vācu laika policista vai biju�ā nacionālā partizāna attaisno�anu. Tās visas jau ir iepriek� izlemtas lietas, tāpēc arī mūsu ne sevi�ķi veiksmīgā laulība� Ne uz ko labu vairs neceru.

Baiba brīdi domāja, tad, kā �ēlastību gaidot, piegāja vi�ņam tuvāk.

-��� Bet, Filip� Padomā! Varbūt tie�i gaidāmais bērns mūsu laulību varētu izglābt?

Filips �aubās pakratīja savu melnmataino galvu.

-�� Diez vai bērni var labot vecāku kļūdas, - viņ� domīgi sacīja. - Kad tas ir noticis?

-� Acīmredzot tai vakarā, kad nākamajā rītā lidoji uz Mas�kavu, - Baiba paskaidroja un mazliet bijīgi paskatījās uz skarbo vīru. Ta�u viņ� lietas būtībā daudz neiedziļinājās. Da�us brī�us �aubījies, viņ� tomēr pieļāva, ka tā dro�i vien būs arī noticis. Bet prieka nekāda. Tikai jaunas klapatas un smagas problēmas.

-�� Tātad, ko domā darīt? - viņ� vēlreiz Baibai jautāja.

-�� Viss atkarīgs no tevis, - viņa atbildēja. - Kā teiksi, tā notiks.

Filips, nostājies pie loga, ilgāku laiku domīgs klusēja, tad pagriezās, ieskatījās Baibas lielajās acīs un diezgan vienal�dzīgi atmeta ar roku.

-�� Dari, kā zini! - viņ� pateica. - Tas nav nekas iz�ķiro�s.

Baiba sāka nemierīgi staigāt pa istabu. Viņa joprojām vēl

pati nebija izlēmusi, kā rīkoties turpmāk.

-�� Kā es kaut ko tik nopietnu varu darīt, ja nezinu� Tu patie�ām esi nolēmis no manis �ķirties? - Baibas pārstei�gums arī �oreiz izskatījās patiess.

-�� Ne jau nu tagad, - Filips jūtami nervozi sacīja. - Pati zini, ja kādreiz gribam tikt pie milzīgas bagātības, kāds no�teikums mūs pagaidām vieno. Ta�u kas notiks pēc tam� Visticamāk - mēs viens no otra aizbēgsim, kā cilvēki paras�ti bēg no trakajiem.

Baiba pienāca Filipam klāt, un lai gan tik ļoti gribēja viņa sejā iecirst pliķi, tomēr savaldījās un skaistās acis piepildīja ar mākslīgām skumjām.

-�� Saki atklāti� Tev jau ir cita sieviete?

Filips iesmējās. Viņam rokas vien niezēja sievas daiļajā sejā iesist spēcīgu pļauku, ta�u pēdējā brīdī pārdomāja - gan jau viņu varē�u iekaustīt citreiz.

-� Tad, mīļā, arī tu pacenties būt maksimāli atklāta� Vai tev jau ir cits vīrietis?

-�� Nē, - Baiba tūlīt ticami meloja, ta�u tā kā �ie meli bija domāti cēlam mērķim - laulības saglabā�anai - tos varēja uzskatīt turpat vai par svētiem un pat cerēt uz Visuvarenā piedo�anu.

-�� Nē? - Filips neticīgi pārjautāja.

-�� Patie�ām, - Baiba apliecināja. - Filip, tev vajag man ticēt.

-�� Vajag, jā, - Filips piekrita. - Bet es neticu.

-������� Tas ir slikti, - Baiba bēdīga sacīja. - Līdz ar to arī visa mūsu dzīve ir slikta.

Protams, Baiba pamatīgi pārspīlēja. Viņas personīgā dzī�ve bija pat vairāk nekā laba.

Teātrī skaistas un da�ādas lomas.

Ārpus teātra - slava, publikas cieņa un apbrīna.

Pielūdzēji. Mīļākie. Un skauģi.

�ampanietis un jautra uzdzīve.

"Kam man tāds Filips un laimīga laulības dzīve?" - viņa bie�i domāja.

Bet ko darīt ar gaidāmo bērnu - viņa vēl nezināja.

Un to Baiba Radzinska tā īsti nezināja līdz tam brīdim, kad jaunatklātajā dzemdību namā jau nācās iziet visu diez�gan nepatīkamo sagatavo�anās procedūru un beidzot lik�ties uz galda�

Es dzemdē�u, viņa apmierināta nodomāja, un, ja viss ar bērnu būs kārtībā, paturē�u.

Radības bija vieglas. Lai cik tas arī �ķistu maz ticami, dzemdības viņai sagādāja pat nelielu baudu.

-������ Jums ir puika! - priecīgi paziņoja paveca bērna pieņē�mēja.

Viss notiek kā pareģots, Baiba nedaudz nobijusies, no�domāja.

Kad bērnu atnesa baro�anai, viņa to pielika pie krūts un rūpīgi apskatīja galvu. Tās kreisajā pusē, tūlīt aiz tum�a�jiem matiem, bija skaidri saskatāma pagaidām vēl pablāva, pilo�as asins lāses formā, neliela ugunszīme�

'Vēl arī tas�" Baiba, smagi nopūzdamās, nodomāja, ta�u skaidri saskatāmā zīme uz zēna pieres viņā neko nepatīka�mu neizraisīja. Baiba vienīgi vēlreiz atcerējās slaveno zīl�nieci un pārsteigta brīnījās, kā tas viņai ir izdevies - visu tik precīzi pateikt jau iepriek�?

Kad pēc �etrām dienām Baibu no dzemdību nama izrak�stīja, Filips viņai pretī atbrauca ar taksometru un sagaidīja ar lielu baltu ro�u pu�ķi.

-������� Paldies, mīļā! - viņ� sacīja un jauno māmiņu maigi no�skūpstīja. - Dēls - tas ir kolosāli! Kaut viens labs darbiņ� no tavas puses!

-�� Paskaties, kas viņam uz pieres! - Baiba ar roku parā�dīja uz puiku.

-�� Ko tas nozīmē? - Filips prasīja.

-�� Tā esot ugunszīme�

Filips labu brīdi domāja, tad iesmejoties atmeta ar roku.

-�� Tas nav nekas briesmīgs! - viņ� teica. - Pieņemsim, ka tā ir Dieva zīme un puika būs labs, talantīgs un gudrs! Viņam veiksies!

Tās pa�as dienas vakarā viņi nolēma zēnu nosaukt vec�tēva vārdā.

-� Edmunds Radzinskis - tas nemaz neskan slikti, - Filips sacīja.

Bet Baiba, neziņas pilna, satraukta nodomāja - cilvēks ar Dieva vai Sātana zīmi apzīmogots� Un viss tālākais būs atkarīgs vienīgi no tā, kā ļaudis mana dēla turpmākajā dzī�vē vērtēs visu, ko viņ� darīs - kā labu vai ļaunu.

Un zīmes mainīsies. Kā ārējo apstākļu ietekmē mainās cilvēka apziņa - te sliktie darbi pēk�ņi tiek vērtēti kā labi un pat cildināmi, te atkal it kā labie un iepriek� slavētie negaidīti tiek kvalificēti kā nepārprotamas ļaunuma iz�pausmes�

Cilvēkus, viņu mainīgo domā�anu un mainīgos uzska�tus par morāli, ētiku un taisnīgumu - valsts politiskās iekārtas un ideoloģijas dēļ - ir grūti saprast. Tā vien �ķiet, ka vienīgais, kas �ai pasaulē ir pareizs un nekādi neap�strīdams, ir pirmajām skolas klasītēm domātais mazais reizrēķins�

Viss pārējais, kas notiek sabiedrībā un cilvēku uzskatos, ir ne tikai ap�aubāms, bet gandrīz vai vienmēr arī kļū�dains.

Pārāk bie�i Dieva vietā var likt Sātanu, bet Sātana zīmi viegli samainīt ar Dieva zīmi�

Un tā mēs neziņā un nesapratnē maldāmies jau tūksto� gadus. Un maldlsimies arī turpmāk, līdz pēk�ņi neapjēgsim pavisam vienkār�u lietu - nav ne Dieva, ne Sātana, nav ne labā, ne ļaunā - ir tikai Cilvēks ar tā normālām vai nenor�mālām smadzenēm, prātu un apziņu, ar ko viņu apveltīju�i vecāki un pati Daba.

5. nodaļa

1986. gada vasaras sākumā pēc spo�i pavadītas teātra se�zonas beigām Baiba Radzinska, nu jau Nopelniem bagātā skatuves māksliniece, kādu vakaru, guļamistabā laiski at�laidusies uz dīvāna, negaidīti vērsās pie Filipa. Viņ� sēdēja netālu no viņas lielā atpūtas krēslā, lasīja avīzi un tikai pa�retam uzmeta skatu erotiski kārdino�ajam sievas auguma stāvoklim.

-�� Paklausies, dārgais, vai mēs puiku nevarētu pa vasaru aizsūtīt padzīvot pie taviem vecākiem uz laukiem? - Baiba painteresējās. - Ko viņ� te Rīgā darīs? Rudenī jau būs jāsāk iet skolā, lai līdz tam laukos iztrakojas un atpū�as! Domāju, ari tavam tēvam kā pensionētam tiesnesim� Viņ� tur savā Latgales kaktā dro�i vien nīkst nomāco�ā bezdarbībā, bet mazdēls Edmunds viņa dzīvi un pa�sajūtu varētu padarīt kaut nedaudz jēdzīgāku. Un vecmāmiņa būtu apmierināta.

-�� Ideja nav slikta, - Filips tūlīt piekrita. - Tēvs ar māti noteikti priecātos. Māsa Aldona tāpat. Viņai joprojām savu bērnu nav. Bez tam, pagāj�gad tā ari ne reizi neaizbrau�cām radus apciemot. Viņi dro�i vien neko labu par mums nedomā.

-�� Par mani jau nu pavisam noteikti! - Baiba sparīgi ie�saucās. - Bet, ja atklāti, Filip, tad arī es par viņiem nekādā sajūsmā neesmu!

-�� Tas ir gandrīz vai normāli, - Filips nekādu sa�utumu neizrādīja. - Cilvēki sajūsminās par izciliem sportistiem vai spo�iem skatuves māksliniekiem, bet par radiem atceras tikai tad, kad uzrodas aktuāla nepiecie�amība.

Baiba dusmīga paskatījās uz Filipu un, it kā mazliet pat pārsteigta, nodomāja - kāpēc joprojām esmu kopā ar �o ne�mīlamo vīrieti? Visas kolēģes jau sen savus iepriek�ējos vī�rus nomainīju�as pret citiem, vienīgi es kā tāda dumja zoss nez kāpēc joprojām turos pie �ī ne visai veiksmīgā advo�kāta. Bet es zinu kāpēc. Tas ir gaidāmais Filipa kaut kāda tur bagāta Polijā dzīvojo�a radinieka apsolītais ļoti lielais mantojums.

Otrkārt� Mēs jau norunājām - mums būs tā sauk�tās brīvās attiecības. Mēs viens otru nekontrolēsim - praktiski tas arī būtu tikpat kā neiespējami - un īpa�i neuzmanīsim. Katrs rīkosies un dzīvos kā viņam patīk. Stingri ņemot, �āds laulības dzīves modelis bija visai tālu no sabiedrībā pieņemtā pareizā laulāto attiecību kanona, ta�u abi, galvenokārt sava nenormētā darba laika dēļ, izvē�lējās stingri neturēties pie mietpilsoniskā vidē stingri iesak�ņoju�ās simtgadu ilgās tradīcijas - katru vakaru noteiktā laikā būt mājās un, ja tā ne vienmēr gadās, tūlīt aizdomu pilniem viens otram mesties virsū ar �ekas izmeklētāja cie�nīgu interesi - kur biji? Ko darīji? Ar ko satikies? Par ko runāji? Kāpēc nebrīdināji? Kāpēc nepiezvanīji?

Ja Radzinski, viens otru �ādi nepārtraukti pratinot, būtu rīkoju�ies tie�i tā, viņu laulība jau sen būtu izputējusi, kā �ā iemesla dēļ arī izput vismaz katra otrā pāra kopdzīve.

Bet tagad abi, vismaz ārēji, bie�i jutās apmierināti. Tu netraucē mani, es netraucē�u tevi. Un viss ir kārtībā.

-��� Filip, tu man nekad neesi stāstījis, kāpēc tavs tēvs Edmunds, vēl nesasniedzis attiecīgo vecumu, aizgāja pensi�jā? - Baiba painteresējās. - Viņu piespieda vara, vai viņ� to darīja labprātīgi?

-�� Hā! - Filips nicīgi iesmējās un nolika avīzi sāņus. - No tiesne�a amata un goda neviens labprātīgi neatsakās! Vis�pār tēvs skaitījās stingrs, bet godīgs tiesnesis. Ta�u mūsu padomju sistēmā būt godīgam daudzos gadījumos nozīmē būt negodīgam pa�am pret sevi. Un diez vai kādreiz būs labāk - ieņemot jebkuru juridiski atbildīgu amatu, vienmēr nāksies kalpot valsts interesēm un būs jāpilda likuma pra�sības, kas bie�i ir pretrunā ar pa�a sirdsapziņu.

Septiņdesmito gadu beigās, kad Padomju Savienībā stag�nācija bija pa�ā plaukumā, par pierādītu kukuļņem�anas gadījumu tiesas priek�ā nonāca Celtniecības ministrijas partijas komitejas sekretārs Uldis Kaspersons, kas pirms tam bija strādājis par kādas celtniecības pārvaldes priek��nieku. Toreiz individuālajiem privātmāju būvētājiem pa�stāvēja milzīgas grūtības gan ar visda�ādākām atļaujām un normatīvajiem aktiem, gan celtniecības materiāliem un kvalificētu darbaspēku.

Uldis Kaspersons daudziem partijas bonzām un da�ā�diem priek�niekiem palīdzēja pie tā visa tikt daudz ātrāk un vieglāk, nekā to varēja atļauties pārējie valsts pilsoņi. Tāpēc viņam arī saradās milzum daudz aizstāvju, līdz pat republikas prokuroram un da�iem Centrālkomitejas sekre�tāriem un nodaļu vadītājiem.

"Edmund Radzinski, tu viņu nedrīksti notiesāt! Tas me�tīs ēnu uz visu mūsu partiju!"

"Edmund Radzinski, tev viņ� ir jāattaisno! Sliktākajā ga�dījumā notiesā viņu ar nosacītu sodu, bet tu nekādā gadīju�mā viņu nedrīksti bāzt cietumā! Saprati?!"

"Tiesnesi Edmund Radzinski, nopietni padomā par savu nākotni! Ja notiesāsi - viss! Jau pēc neilga laika varēsi grāv�malēs lasīt tuk�ās pudeles!"

"Edmund Radzinski! Ja Uldis Kaspersons nonāks cietu�mā. .. Padomā par savu veselību un varbūt pat dzīvību! Bez jokiem! Tas viss ir ļoti nopietni!"

Apmēram tādi bija telefona zvani un tādi bija �ie draudi. Bet tiesnesis Edmunds Radzinskis nenobijās un komunis�tu - kukuļņēmēju notiesāja uz se�iem gadiem brīvības at�ņem�anas, liekot sodu izciest stingra re�īma kolonijā. Dzir�dēju - nesen esot atbrīvots, it kā nodibinājis nelegālu celt�nieku melno brigādi un braukājot apkārt, kolhozos un padomju saimniecībās būvējot liellopu fermas, skābbarības torņus un somu pirtis.

Bet kas attiecas uz tēvu� Viņi patie�ām to panāca. At�brīvoja no darba un vispār vairs neļāva strādāt tieslietu sistēmā. Ja gribēja, iemeslus varēja atrast, cik uziet, bet galvenais - viņi tēva biogrāfijā bija uzraku�i, ka viņa vec�tēvs Boļeslavs Radzinskis ir bijis poļu grāfs un vēl tagad Krakovā dzīvojot da�i viņa di�ciltīgie radi. Ta�u tēvs neko citu neprata vai arī vienkār�i vairs nekādā veidā nevēlējās kalpot padomju varai. Tāpēc dzīvei Rīgā atmeta ar roku un pārcēlās uz Dagdas apkaimi, kur mūsu sen�iem jau kop� pagāju�ā gadsimta pieder tāda kā neliela mui�iņa, tagad gan saukta par vienkār�ām lauku mājām.

Pēc da�ām dienām Radzinsku pāris savu dēlu Edmundu aizsūtīja (Filips aizveda ar automa�īnu) uz laukiem pie ve�cākiem, bet viņa daiļā Baiba, izmantojot Filipa da�u dienu prombūtni, kā parasti, laiku brīni�ķīgi pavadīja Intara Eino vasarnīcā�

Viņu toreiz nejau�i iesāktais sakars turpinājās jau astoto gadu. Baiba, viņai vien zināmu iemeslu dēļ, joprojām Inta�ram nebija darījusi zināmu, ka viņas dēla Edmunda īstais tēvs ir tie�i viņ� - Intars Eino. Iespējams tāpēc, ka Intaram pa�am jau bija tāda pa�a vecuma dēls Ri�ards.

Bet pēc nedēļas Dagdas pievārtē eso�ajās Radzinskiem piedero�ajās lauku mājās "Strazdi" notika �au�alīga traģē�dija, kura atbalsis vēl ilgi varēja saklausīt ne tikai tuvākajā apkārtnē un Latgalē, bet arī Rīgā.

Katram labam vai sliktam notikumam ir savs pirmcēlonis.

Nekas nekad principā nenotiek nejau�i.

Vienmēr cēloni turpmākajām sekām rada kāda cilvēka rīcība, vai tie�i otrādi - nekā nedarī�ana.

Tā arī notika 1986. gada 23. jūnija naktī jau pieminētajās "Strazdu" mājās.

Ta�u, lai par to pastāstītu sīkāk, jāatkāpjas laikā mazliet atpakaļ, kad no se�u gadu ilga ieslodzījuma brīvībā atgrie�zās tiesne�a Radzinska kādreiz notiesātais biju�ais Celtnie�cības ministrijas partijas sekretārs Uldis Kaspersons.

Viņ�, kā lielākā daļa tolaik vienīgās partijas biedrs, ne�kāds pārliecinātais komunists nebija. Partijas biedra karte bija vajadzīga vien tāpēc, lai varētu dabūt labu darbu un taisīt veiksmīgu karjeru, līdz ar to sev un savai ģimenei trūcīgajos padomju varas apstākļos nodro�inot daudzmaz cie�amu eksistenci.

Uldis Kaspersons, Politehniskajā institūtā beidzis Celt�niecības fakultāti un sākumā nelielā celtniecības pārval�dē strādājot par meistaru, nekāds zelta gabaliņ� nebija. Viņ� pret padotajiem strādniekiem vienmēr izturējās rup�ji, augstprātīgi un bie�i arī netaisnīgi, toties pret augstāk stāvo�o priek�niecību bija pārspīlēti pieklājīgs, pieglaimīgs, iztapīgs un paklausīgs.

Starp citu, �ādus cilvēkus, kuri tolaik tie�i �ādā ceļā kaut ko dzīvē gribēja sasniegt, varēja sastapt visur - tas bija tāds savdabīgs padomju dzīves stils, kas diem�ēl tur�pinās arī �odien.

Kad biedram Kaspersonam Celtniecības ministrijā kā atbrīvotajam partijas sekretāram praktiski padots bija pats ministrs, viņam �ķita, ka jau sasniedzis savas strauji uug�up ejo�ās karjeras kalngalu, pēk�ņi sekoja drausmīgs kritiens lejup - cietuma kamerā�

Ietekmīgi draugi bija visapkārt, ta�u neviens tomēr tā arī nespēja - vai īsti nemaz negribēja - viņu pasargāt kā no iekri�anas, tā no ļoti stingrā un patie�ām idejiski pārlieci�nātā komunista tiesne�a Radzinska bardzības.

Kas �ādos gadījumos notiek pazemota, draugu nodota un notiesāta cilvēka prātā un dvēselē? Parasti naids un spēcī�ga atriebības vēlme, un tikai ļoti retos gadījumos sodītais samierinās ar notieko�o vai pat no�ēlo izdarīto likuma pār�kāpumu.

Uldis Kaspersons neno�ēloja neko. Tie�i otrādi - visus ilgos ieslodzījuma gadus par to vien domāja, kā tā vai citādi utriebties gan nodevīgajiem biju�ajiem partijas funkcionā�riem, kas viņu tomēr nespēja vai arī nemaz tā īsti nevēlējās paglābt no soda, gan it sevi�ķi tiesnesim Radzinskim - viņa�prāt, īstajam viņa cie�anu sagādātājam.

Un tad, tie�i gadu pēc atbrīvo�anas, glu�i negaidīti �āda izdevība arī radās. Kaspersons ar savu melno brigādi, vei�cot da�ādus celtniecības darbus daudzos Latvijas nostūros, 1986. gada vasarā nokļuva vienā no Dagdas apkārtnes pa�domju saimniecībām, kur sev par milzīgu, ta�u patīkamu pārsteigumu uzzināja, ka turpat netālu no brigādes apme��anās vietas "Strazdu" mājās dzīvo biju�ais taisnais un go�dīgais tiesnesis Edmunds Radzinskis�

Tā bija lieliska izdevība tagad sodīt pa�u kādreizējo so�dītāju�

Vēl Uldim Kaspersonam palīgā nāca Līgo vakars�

Jāņu un Līgo svētku svinē�ana joprojām it kā bija aiz�liegta, ta�u, neskatoties uz to, cilvēki tāpat no malu malām sabrauca pie saviem lauku radiem, un arī vietējie iedzīvo�tāji aizliegumam jau sen mierīgi �ķaudīja virsū un plostoja vismaz trīs dienas. .

-�is ir vispiemērotākais laiks, - Uldis jau kuro reizi uz�stājīgi atkārtoja. - Ja to palaidīsim garām� cita tik labvēlī�ga situācija diez vai kādreiz pienāks.

- Uldi, mēs tomēr baigi riskēsim, - Tedis, saukts arī par �akāli, iebilda. - Mēs būsim pirmie, uz kuriem kritīs aizdo�mas. Simts punkti!

-�� Iespējams, - Uldis piekrita. - Tāpēc nedrīkstam atstāt nekādas pēdas, ne dzīvus lieciniekus. Viss jānostrādā tīri! Otrkārt� Tagad ciems ir pilns ar sve�iniekiem - sabrauku��i no puspasaules. Aizdomas kritīs arī uz ikvienu no tiem.

-�� Tas nu gan, - �akālis piekrita. - Man uz to tiesnesi gan nekāda lielā cemme nav.

-�� Bet man ir! - Uldis, kas ieslodzījuma laikā bija guvis ne tikai pamatīgu kriminālo pieredzi, bet savas ne�ēlības un nevaldāmā rakstura dēļ arī iesauku Ivans Bargais, atgādi�nāja. - Es jau sprieduma pasludinā�anas dienā nozvērējos viņam atriebties, un tagad to arī izdarī�u!

-�� Vēl, Uldi, padomā! - �akālis deva padomu. - Varbūt tomēr nav vērts?

-�� Ko tu runā? - Uldis sāka kliegt. - Kā nav vērts?! Tas Radzinskis sagrāva visu manu dzīvi! Līdz pamatiem! Tagad es varbūt sēdētu Centrālkomitejā un būtu viens no tās lie�lajiem sekretāriem! Kad Vosam uzcēlām medību māju, bet Kosiginam Jūrmalas rezidenci, jau tādas runas gāja. Voss man teica - Kasperson, pagaidi līdz nākamajam partijas kongresam� Bet kad notika kongress, es jau atrados zonā! Vai man tagad pie tā Radzinska vajadzētu aiziet ar sviest�maizi un pol�u? Un vēl sirsnīgi pateikties par labi padarītu darbu? Nē, zēni, es �ovakar pie viņa aizie�u ar cirvi rokā! Vēl tagad man ausīs skan viņa vārdi: "Tik negodīgi cilvēki kā Uldis Kaspersons apkauno ne tikai mūsu di�o partiju, bet vispār padomju cilvēku morālo stāju!"

Vēl īsti nebija satumsis, kad kriminālā trijotne - Uldis Kaspersons, Tedis un Vikentijs, saukts par �urku, pirms tam pamatīgi iestiprinājusies ar degvīnu un alu, pienāca pie "Strazdu" mājām un neilgu laiku pavēroja tuvāko ap�kārtni un mājas pagalmu.

Radzinski, acīmredzot paklausot partijas aizliegumam, vismaz ārā Līgo svētkus nesvinēja. Ta�u mājas logi bija spo��i apgaismoti, tāpēc, iespējams, kaut kādā veidā viņi līgoja istabās.

Melnās brigādes vīri jau iepriek� bija noskaidroju�i, ka tobrīd mājā atrodas pats biju�ais tiesnesis Edmunds Radzinskis, viņa sieva Marija - rajona labākās padomju saimniecības galvenā grāmatvede, viņu meita Aldona - vietējās pamatskolas skolotāja, no Rīgas pie vecvecākiem paciemoties atvestais septiņgadīgais mazdēls Edmunds un svētku vakarā ciemos atnākusi Aldonas draudzene (lenoveva.

Tātad tovakar "Strazdu" mājās atradās pieci cilvēki.

Tas biju�os zekus no sava nodoma realizē�anas nekādi neatturēja. Bez atriebības tiesnesim kā papildstimuls uz�brukumam labi noderēja vēl iespēja �o ģimeni aplaupīt. (ian jau tur atradīsies nauda, dārglietas un citas vērtīgas lietas.

Kad melnā trijotne ienāca mājā, viņi priek�telpā vispirms sastapa mājas saimnieci Mariju, no virtuves rokās nesot grozu ar tikko izceptiem pīrāgiem. Viņa tūlīt tika ietriekta istabā, kur svētku noskaņā eso�ie cilvēki pēk�ņi savā priek��ā ieraudzīja trīs piedzēru�os bandītus.

Ivans Bargais rokā turēja cirvi, �akālis garu cūku kauja�mo nazi, bet �urka nelielu armatūras stieni.

Saudzējot lasītāju nervus, autors neaprakstīs izdarītā nozieguma detaļas - ne to, kā viņi nogalināja Edmundu un Mariju Radzinskus, ne arī to, kā pirms noslepkavo�anas izdarījās ar sievietēm. To visu jebkur� var atrast un izla�sīt attiecīgā krimināllietā, kas glabājas Augstākās tiesas arhīvā.

Vien piebildī�u, ka apmēram divas stundas ilgsto�ajā nozieguma izdarī�anas laikā septiņgadīgais Edmunds, ie�spiedies istabas kaktā visu to redzēja un redzēto ārkārtīgi pārdzīvoja - stindzino�as bailes un �ausmas mijās ar naidu un izmisumu, ka saviem mīļajiem vecvecākiem un pārējiem nekādi nespēj palīdzēt, līdz pakāpeniski galvā sajuta spēcīgi dedzino�u sāpi un tik neparastu sevis apzinā�anās stāvokli, ka �ķita - viņ� pēk�ņi kļuvis jau pieaudzis un tik spēcīgs un dro�sirdīgs, ka spēj visus �os slepkavas pat fiziski iznī�cināt�

-�� Tas puika ari jāsit nost! - Uldis pavēlēja, apsēdās pie galda, kausā ielēja svaigi putojo�u alu, sāka dzert un apmie�rināts paskatījās uz �etriem turpat istabā da�ādās vietās un pozās gulo�ajiem līķiem.

-� Varbūt tomēr lai paliek? - �akālis jautāja. - Ko tas pui�ka daudz varēs kaitēt?

-�� Sit nost! - Uldis iekliedzās. - Es teicu - nevienu lieci�nieku dzīvu neatstāt!

�akālis, rokās turot asiņainu nazi, lēnām tuvojās Edmundam. Pienācis da�u soļu atstatumā, viņ� mazliet pārsteigts ieraudzīja, ka puikam uz pieres, tūlīt aiz matiem, ir redzama blāvi rozā ugunszīme, bet plati ieplestajās acīs neparasti spilgti mirdz it kā mazas uguns liesmiņas.

-�� Vai tu kaut ko redzēji? - �akālis viņam jautāja. - Kas �eit notika?

-��� Es redzēju visu, - mazais Edmunds dro�i atbildēja. - Jūs esat zvēri, un par to vēl dabūsiet atbildēt!

-�� Netūļājies! - Uldis sauca. - Pārgriez rīkli un tinamies prom!

Ta�u līdzko �akālis paspēra vēl vienu soli tuvāk Edmundam, pēk�ņi zēnam uz pieres eso�ā ugunszīme kļuva sarkanāka, acīs gailo�ās liesmiņas - daudz spilgtākas, bet skatiens tik neparasti dīvains un smags, ka �akālis negai�dīti sajuta tādu kā spēcīgu strāvas triecienu, pēc tam stipri izteiktu vājumu, viņam spēji noreiba galva, sāka trūkt elpa un visiem par milzīgu pārsteigumu varenais vīrie�a augums nodrebēja, sāka raustīties dīvainās konvulsijās un pēc tam ar skaļu blīk�ķi sabruka uz grīdas.

-�� Kas tad tas?! - Uldis pārsteigts iekliedzās, pieskrēja pie �akāļa, pataustīja pulsu - viņ� bija vēl dzīvs - tad paskatījās uz puiku.

-�� Ko tu viņam izdarīji? - Uldis Kaspersons draudīgi pra�sīja.

-�� Neko, - Edmunds, viss drebēdams, tomēr mierīgi atbil�dēja, ta�u jau pēc brī�a balss krasi pārvērtās un kļuva baisi drūma. - Ja arī tu, nelieti, man pienāksi kaut soli tuvāk� Ar tevi notiks tas pats!

-�� Ko viņ� tur muld? - Uldis neizpratnē pagriezās pret �urku. - Tu dzirdēji? Kaut ko saprati?

-� Vajag ātrāk laisties prom! - �urka, apkārt skatīdamies, nopietni sacīja. - Ņemam �akāli un pazūdam!

Tagad grūti pateikt - to varam tikai minēt - kā notikumi būtu risināju�ies tālāk, ja "Strazdu" mājām, latgalie�u va�lodā dziedādami Līgo dziesmas, netuvotos bariņ� kaimiņu ļau�u�

Apmēram divas stundas ilgsto�ajā nozieguma izdarī�anas laikā septiņgadīgais Edmunds, iespiedies istabas kaktā visu to redzēja un redzēto ārkārtīgi pārdzīvoja - stindzino�as bailes un �ausmas m\jās ar naidu un izmisumu, ka saviem mīļajiem vecvecākiem un pārijiem nekādi nespēj palīdzēt�

Viss iznāca par vēlu - Radzinskiem �o ļau�u atnāk�ana, bandītiem, lai paņemtu līdzi nez kāda spēka pamatīgi ap�dullināto �akāli. Vajadzēja bēgt, viņu atstājot nozieguma vietā.

Apmēram pēc stundas "Strazdos" no Dagdas ieradās mi�licijas operatīvā grupa, pārsteigti par tik ne�ēlīgi izdarīto �etru cilvēku nogalinā�anu, nodrebēja, turpat uz vietas aiz�turēja jau nedaudz at�irgu�o �akāli, iztaujāja vienīgo dzīvu paliku�o liecinieku Edmundu un jau nākamajā dienā pārējie noziedznieki tika arestēti - �urka turpat melnās brigādes apme�anās vietā, bet Uldis Kaspersons pasa�ieru autobusā Dagda-Rēzekne-Rīga, kaut kur pie Ezerniekiem.

Pēc gada Rīgā Augstākās tiesas telpās notika slēgts tie�sas process pret trim ne�ēlīgiem slepkavām. Uldim Kas�personam arī �oreiz diezgan fantastiski paveicās - visu vainu par �etru cilvēku nogalinā�anu uzņēmās Tedis Sal�tais - �akālis - un Vikentijs Kazlovskis - �urka, bet Ul�dis Kaspersons pavir�as izmeklē�anas, kā arī negaidītas Edmunda liecības maiņas dēļ ("�o cilvēku es istabā nere�dzēju"), tika apsūdzēts vienīgi kā �ī neiedomājami necilvē�cīgā nozieguma līdzzinātājs�

No likuma un vispār juridiskā viedokļa nekādas milzīgas at�ķirības tur nebija, ta�u tas viss tomēr ļāva, pateicoties arī kādreizējai aktīvajai darbībai komunistiskās partijas labā un centīga advokāta pūlēm, Uldim Kaspersonam iz�vairīties no simtprocentīgi nopelnītā nāves soda, tā vietā saņemot vien piecus nebrīves gadus�

Tedis Saltais un Vikentijs Kazlovskis, pamatojoties uz Augstākās tiesas spriedumu un viņu Augstākās Padomes prezidijā iesniegtā Ap�ēlo�anas lūguma noraidī�anas, 1989. gada rudenī tika no�auti.

1991. gadā, atbrīvots pirms termiņa un atgriezies sabied�rībā, Uldis Kaspersons Latvijas valsts neatkarības sākumā izrādīja apbrīnojamu aktivitāti, kā daudzi citi tā laika izlē- cēji, uzstājoties da�ādos mītiņos un sapulcēs, nikni lamāja komunistus un asi nosodīja iepriek�ējo re�īmu.

Ta�u Uldim Kaspersonam tēlot varonīgu brīvības cīnī�tāju izdevās tikai līdz brīdim, kad viņ� satikās nu jau ar pieaugu�o biju�ā tiesne�a Radzinska mazdēlu Edmundu

Radzinski, kuru gan kolēģi Rīgas Kriminālpolicijā, gan draugi viņa uz pieres eso�ās zīmes un neparasto spēju dēļ bija iesauku�i par "Cilvēku ar ugunszīmi".

Nemanot pienāca jau 2006. gads.

Laiks ir labs grāmatvedis - tas mūsu nodzīvotās dienas, mēne�us un gadus prot saskaitīt tik labi, ka bie�i pat ne�pamanām, kā tie sakrāju�ies mūsu apziņā un, ilgāku laiku nepieejot pie spoguļa, mēs i nepamanītu, ka mūsu mū�s jau kļuvis krietni vien īsāks�

- Pēc da�ām dienām Edmundam būs tiesa, - Baiba bē�dīgā balsī atgādināja. - Un neviens nevar paredzēt� Es ļoti gribētu, Filip, lai tu svētdien uz pusdienām uzaicinātu valsts apsūdzības uzturētāju prokuroru Intaru Eino un abi spētu vienoties, ka mūsu Edmunds nekādu bargo sodu ne�saņems.

Filips iesmējās. Viņ� kārtējo reizi neslēpti nicīgi noskatī�ja savu slaveno sievu un, lai gan viņi joprojām, pārmaiņas alkdami, �ad tad naktis pavadīja kopējā gultā, patiesībā jau sen viens otram bija kļuvu�i sve�i.

Nezinātāji nekādi nespēja saprast, kāpēc �ie divi tik at��ķirīgie un viens otram kā garīgi, tā miesiski atsve�inātie cilvēki joprojām turas kopā.

Atrisinājums �im laulības noslēpumam vienlaikus bija gan vienkār�s, gan visai sare�ģīts.

Kad Filips apprecējās ar skaisto un daudzsolo�o aktri�si Baibu Bāliņu, Krakovā dzīvojo�ais viņa vectēva brā�lis - kādreiz ļoti bagātais poļu grāfs pans And�ejs fon Radzinskis - pārsteigts un bezgala sajūsmināts par sava radinieka sievas - latvie�u meitenes apbrīnojamo skaistu�mu, jaunajam pārim darīja zināmu, ka savā testamentā viņiem novēl ne tikai kādā no �veices bankām jau pirms kara noguldītos miljonus dolāru, kas tagad, augsto pro�centu dēļ, būs noteikti jau vismaz divkār�oju�ies, bet arī Krakovas centrā eso�o grāfu Radzinsku dzimtas senlaicī�go pili.

Pans And�ejs fon Radzinskis ticēja, ka padomju vara ne�pastāvēs mū�īgi, Polijas Republika un Latvija kādreiz kļūs brīvas un tāpēc�

"Jūs �veices bankā noguldīto naudu un Krakovas pili varēsiet saņemt tikai tad, kad ne�ķiroties oficiālā laulībā kopā būsiet nodzīvoju�i trīsdesmit trīs gadus� �is skaitlis nav izraudzīts nejau�i. Tik ilgi es laimīgi nodzīvoju ar savu brīni�ķīgo kundzi pani Barbaru un tāpēc, mīļie bērni, pa- cen�aties arī jūs�"

Un tā viņi gan mīlot, gan neieredzot, gan pa lielākajai daļai viens pret otru izjuzdami pilnīgu vienaldzību, centās savu laulību ne�ķirt un kaut kā tomēr tos trīsdesmit trīs gadus novilkt� Kārdinājums bija pārāk liels. Bez tam drīz jau �is viņu savstarpējais ieslodzījuma laiks būs beidzies�

-�� Vai tādā gadījumā man uz pusdienām varbūt vēl uz�aicināt arī paredzamās prāvas tiesnesi? - Filips izsmejo�i prasīja.

-� Ja to varētu, nemaz nebūtu slikti, - Baiba mierīgi atbil�dēja. - Vai tas ir tik neiespējami?

-Jā, mīļā, tas ir absolūti neiespējami! - Filips skaļi patei�ca. - Turklāt vēl muļķīgi.

-�� Vai viņi vienmēr prasa tikai naudu? - Baiba nedaudz pārsteigta jautāja. - Pa labam vairs neko nevar sarunāt?

-� Pa labam mēs tikai ar tevi da�reiz varam sarunāt atkal pēc ilgāka laika pagrēkot, bet �odien tiesne�us piekukuļot nav tik vienkār�i.

-�� Tādēļ, ka summas tik lielas? - Baiba painteresējās.

-��� Tās vienmēr biju�as atkarīgas no izskatāmās lietas svarīguma, - Filips paskaidroja. - Katrā ziņā mums tādas naudas nav.

-�� Ļoti �ēl, - Baiba noskumusi teica. - Es nekad neesmu ticējusi, ka tu kādreiz, at�ķirībā no citiem saviem kolēģiem, spētu kļūt bagāts. Kā tu padomju laikā strādāji par da�iem rubļiem, tā tagad par no�ēlojamiem divdesmit pieciem la�tiem, ko par taviem juridiskajiem pakalpojumiem maksāt nespējīgo vietā maksā valsts! Tev nav neviena turīga klien�ta! Firmas tevi ignorē, bet pārējie� Un zini, Filip, kāpēc? Visi vēl labi atceras tavu tēvu - principiālo padomju tiesne�si, pārliecināto komunistu Radzinski! Viņ� piecdesmitajos gados ir tiesājis un bargi sodījis arī vairākus biju�os me�a�brāļus un citus preto�anās kustības dalībniekus! To cilvēki nav aizmirsu�i un, kā redzi, nepiedod! Tā kā tev tagad nā�kas iztikt tikai ar sīkajiem blē�iem, huligāniem un narko�māniem, par kuru aizstāvību tev maksā valsts!

Filips strauji pagriezās pret sievu un izskatījās, ka tūlīt ir gatavs viņas joprojām ļoti skaistajā sejā iecirst spēcīgu pliķi. Ta�u pēdējā brīdī, kā parasti, tomēr savaldījās.

-� Cienītā Baiba Radzinskas kundze! - Filips, atkal indīgi smīnot, viņu uzrunāja. - Es tevi palūg�u - beidzot aizver savas skaļās �aunas un, lūdzu, liec mierā manu tēvu! Viņ� tev neko sliktu nav izdarījis! Viņ� vienkār�i bija godīgs un taisnīgs tiesnesis un ne viņa vaina, ka toreiz nācās cilvē�kus tiesāt pēc tiem likumiem, kādi valstī pastāvēja! �odien tikai nelie�i var sacīt - ja jau bija tik godīgs, vajadzēja iet pre�u stacijā kraut ogles! Aizmirstot, ka pa�i tolaik dzīvoja un strādāja pēc padomju varas noteiktajiem dzīves stan�dartiem, ideoloģijas prasībām un juridiskajiem likumiem! �odien visi ir pareizi, baigie nacionālisti, īsti latvie�i un brīvības cīnītāji! To visu redzot un klausoties, vienkār�i nāk vēmiens! Tas ir tie�i viens pret vienu, kā bija padomju laikā, kad daudzi patie�ām bija vai tikai izlikās par dedzī�giem miera cīnītājiem, darba pirmrindniekiem, pārlieci�nātiem komunistiem, pagrīdniekiem, revolucionāriem, politiski represētiem un centīgiem sociālisma cēlājiem! Kā toreizējo, tā lielāko daļu �odienas cilvēku rīcību un publis�ko uzvedību nosaka viena un tā pati mū�senā motivācija - personīgais savtīgums� Bet kas attiecas uz manu ne se�vi�ķi veiksmīgo advokāta karjeru� Viss ir pareizi. Bet es ta�u tev nepārtraukti nepārmetu, kāpēc tu, piemēram, ne�esi kļuvusi par pasaulslavenu Holivudas kinozvaigzni vai nespēlē Brodvejā, bet joprojām strādā tai savā no�ēlojamā drāmas teātrītī�

-� Un pareizi dari, ka neko nepārmet! - Baiba nikni sacīja. - Neaizmirsti - es savā teātrī un vispār Latvijā esmu pirmā lieluma zvaigzne! Kāda velna pēc man vēl būtu vajadzīga Holivuda vai Brodveja?!

-� Protams, - Filips piekrita. - Jums jau tas teātra reper�tuārs kļūst tikpat truls kā amerikāņu masu produkcija�

-�� Tas, mīļais, ir tirgus, - Baiba atgādināja. - Tas bija pa�domju laikā - teātris kā mākslas templis, bet �odien, ja gri�bam izdzīvot, jāpiemērojas skatītāju vēlmēm - pieprasījums rada piedāvājumu.

-�� Vēl mazliet un jūsu teātris no mākslas tempļa pār�vērtīsies kultūras atkritumu tvertnē, - Filips sacīja.

-�� Jau tagad tur var dzirdēt tikai jēlas rupjības un redzēt re�isoru �izofrēnisko pa�izteik�anos - D�uljeta nez kā�pēc tiek mērcēta netīrā zivju akvārijā, bet Raiņa �ķīstā Baibiņa ar pliku pakaļu un kailiem pupiem mīlējās netī�rā bedrē�

-�� Nomierinies! - Baiba iesaucās. - Tu nekad no mākslas neko neesi sajēdzis! Ta�u ceru, tu kaut ko tomēr jēdz no jurisprudences! Mūsu bērnam ir ziepes - piektdien tiesa. Apsūdzība barga - trīs cilvēku nogalinā�ana! Tev noteikti pirms tiesas jāaprunājas ar prokuroru!

-�� Man tas Intars Eino riebjas, - Filips atklāti pateica.

-�� Mēs jau no seniem laikiem viens pret otru izjūtam dziļu nepatiku. Ne tikai tāpēc, ka daudzu tiesu prāvās esam stā�vēju�i pretējās pozīcijās, bet arī tāpēc� Saki atklāti, dārgā, tev ar viņu joprojām ir sakars?

Baiba no iepriek�ējās guļas pozas pārvietojās uz dīvāna galu, apsēdās, aizsmēķēja cigareti, ilgi klusēja, tad sataisī�jusi nevainīgas meitenes ģīmīti, pagrieza skatu pret Filipu un naivā nesapratnē jautāja:

-�� Mīļais, par kādu sakaru tu runā?

-�� Par seksuālu sakaru, - Filips mierīgi paskaidroja. - Tu ta�u nemēģināsi noliegt, ka viņ� jau sen ir tavs mīļākais?

-� Mēģinā�u gan, - Baiba iecirtīgi teica. - Kur tu to rāvi?

-�� Tepat mūsu aprindās, - Filips atbildēja. - Rīga ir maza, bet ļau�u valodas lielas�

-�� Un tu visām tām tici?

-�� Kāpēc gan ne? It sevi�ķi, ja to apgalvo pat tava labākā draudzene!

-�� Ko, Agrita? - Baiba pārsteigta iesaucās.

-�� Un vēl daudzi citi, - Filips vēsā mierā piebilda.

-�� Tavai zinā�anai - nekāda draudzība starp aktieriem nepastāv, - Baiba apgalvoja. - Ir tikai intrigas, skaudība un kla�as.

Baiba no iepriek�ējās guļas pozas pārvietojās uz dīvāna galu, apsēdās, aizsmēķēja cigareti, ilgi klusēja, tad sataisījusi nevainīgas meitenes ģīmīti, pagrieza skatu pret Filipu un naivā nesapratnē jautāja: - Mīļais, par kādu sakaru tu runā?

-�� Un izvirtība, - Filips turpināja. - Ar cik daudziem sa�viem amata brāļiem un citiem teatrālās vides bohēmistiem tu esi gulējusi?

Baiba cie�i sakoda lūpas, acīs pazibēja spīts un jau ieras�tā nepatika pret cilvēku, kas joprojām formāli bija uzska�tāms par viņas vīru.

-�� Es savus mīļākos neskaitu, - viņa izaicino�i pateica. - Tu savējās kaut kā atzīmē?

-� Jā, ar zelta burtiem ierakstu piezīmju grāmatiņā, - Fi�lips atspēlējoties sacīja. - Un atzīmēju kalendārā.

-�� Tad jau labi, - Baiba teica. - Neko neaizmirsīsi. Tu sa�tiecies arī ar Agritu?

-�� Tas iznāca nejau�i, - Filips sacīja. - Pilnīgi negaidīti.

-�� Un to da�u minū�u laikā kaut kur pie tramvaja pie�turas viņa pēk�ņi sāka stāstīt par maniem pielūdzējiem? - Baiba neticīgi prasīja.

-�� Viņa varēja arī klusēt, - Filips sacīja. - Es ta�u jau no pa�a sākuma zināju un arī tagad zinu, ar ko tu satiecies un ar ko tu guli! Intars Eino ir tavs vissenākais mīļākais. Kad mēs beidzot oficiāli iz�ķirsimies un sadalīsim Krako�vas miljonus, vai tev nav padomā ar viņu apprecēties? Tik noturīgas attiecības gadās reti.

-�� Kad dabū�u savu mantojuma daļu, - Baiba atkal iz�aicino�i teica, - es apprecē�os ar arābu �eihu! Ta�u pa��laik mums tā kā tomēr vajadzētu vairāk padomāt nevis par pa�u nākotni, bet gan par mūsu dēlu! Vai tev tā ne��ķiet?

-�� Es īpa�i neuztraucos, - Filips vēsi atbildēja. - Viņ� jau ir pieaudzis cilvēks, kā kriminālpolicijas operatīvais dar�binieks pieredzējis vis�ausmīgākos gadījumus un spējis iz�kulties no visbīstamākajām dzīves situācijām. Tā ka, mīļā, tēju padzersim divatā bez godājamā prokurora līdzdalības. Viss viņa apsūdzības raksts balstās uz ārkārtīgi vāja pie�ņēmuma pamata - atļautās nepiecie�amās aizstāvē�anās robe�u pārsnieg�ana. Bet es savu dēlu aizstāvē�u, pierā�dīdams, ka viss tomēr noticis likuma par pa�aizsardzību robe�ās. Turklāt Edmunds tos pusvājprātīgos uzbrucējus no�āva, pildot dienesta pienākumus, ko prokurors savā apsūdzībā pilnīgi ignorē! Bet es zinu, kāpēc viņ� to dara, un tas no viņa puses ir ļoti negodīgi. Intars kārtējo reizi mēģina man iegriezt, labi zinādams, ka bez viņa arī es ar tevi �ad tad tomēr pārguļu.

Vispār, cienījamā kundze, tas ir vairāk nekā no�ēlojami, jo Intars ar tevi sāka salaist ne tikai tāpēc, ka viņ� tevi ie�kāroja kā patie�ām valdzino�u sievieti un di�u aktrisi, bet galvenokārt tādēļ, lai visprimitīvākā veidā ieriebtu man! Mūsu savstarpējā nepatika vienam pret otru un varbūt pat naids radās vēl studiju laikā, kad arī toreiz nevarējām sadalīt mūsu kursa skaistāko meiteni. Gala rezultātā viņa mūs pameta, bet mums, toreiz paliku�iem tuk�ā, nekas cits neatlika kā visu mū�u vienam otru neieredzēt. Turklāt� Runājot atklāti, tu esi baigākā maita! Un stulba! Tu pat ne�apjēdz, ka Intara rokās un gultā neesi nekas vairāk kā tikai sīka maiņas monēta - līdzeklis, ar ko manipulē, lai smagāk ieriebtu savam pretiniekam. Ja tu tici, ka tā ir mīlestība un tavas personības pielūgsme - lūdzu! Tici, kā katolis tic pāvestam! Bet patiesībā tā vienkār�i ir Intara Eino zemiska rīcība! It sevi�ķi, kad pēc Atmodas viņ� vairs nav republikas prokurora pirmais vietnieks, bet gan parasts valsts apsūdzī�bas uzturētājs tiesās. Daudzsolo�ā karjera beigusies! Glu�i kā tev - ne vairs Nopelniem bagātā, ne Tautas māksliniece! Vienkār�i aktrisīte diezgan �vakā teātrī.

-�� Filip, tu esi nelietis! - Baiba bez īpa�a niknuma teica, jo �ie savstarpējie apvainojumi, �ķiet, viņu abu jūtas bija tiktāl notrulināju�i, ka neviens jau vairs nebija spējīgs tā pa īstam pat sadusmoties.

Ta�u pēk�ņi Filipu pārņēma gandrīz vai ārprātam līdzīga naida lēkme. Viss sliktais, nepatīkamais un riebīgais, visi pārmetumi un apvainojumi, kas pakāpeniski bija sakrāju��ies ilgajos kopdzīves gados, negaidīti agresīvā veidā izlau�zās uz āru, un viņ� vairs nespēja savu rīcību kontrolēt.

Filips pieskrēja pie Baibas un viņai sita ar dūri. Pļauka �oreiz būtu tas pats, kas glāsts. Baiba sagrīļojās un bailēs iekliedzās. Filips sita vēlreiz. Baiba nokrita uz dīvāna un instinktīvi aizsedza seju ar rokām.

-��� Es - nelietis? - Filips pārskaities kliedza. - Bet kas tādā gadījumā esi tu - pēdējā padauza! Varēji drāzties, ja tik ļoti gribēji, bet kāda velna pēc to vajadzēja darīt tie�i ar to smalko iznireli Intaru Eino! Gadiem ilgi viņ� un daudzi citi to vien dara, kā par mani ņirdz! Tavs prātiņ� to nemaz nespēj aptvert - vienmēr, tevi iemetot gultā, viņ� drā� arī mani! Pazemo un jūtas pārāks! Un tu pēc visa tā viņu vēl gribi aicināt mūsu mājā uz pusdienām?! Par to vien es tevi tagad varu dauzīt kā vecu grīdas lupatu! Varu sakropļot un pat nogalināt! Vai tu to apjēdz - baudkārā izvirtule!?

-�� Apklusti! - Baiba, saņēmusies, kliedza pretī. - Idiots! Vai tu neapjēdz, ka �o priek�likumu izteicu tikai tāpēc, lai no ilgiem cietuma gadiem mēģinātu glābt mūsu dēlu?!

-�� Ja kāds no tā viņu var izglābt, tad tikai es! - Filips sacīja. - Prokurori nevienu neglābj - viņu pienākums ir ap�sūdzētajam pieprasīt sodu! Glābj advokāti. Tā ka, cienītā kundze, sava dēla labā lūdz palīdzību no manis, nevis sava mīļākā Intara!

Vēl kādu laiciņu paklaigāju�ies un apmainīju�ies ar sav�starpējiem apvainojumiem, abi pamazām nomierinājās un Baiba atviegloti nodomāja, ka labi vien ir, ka viņa vēl joprojām Filipam nav atklājusi, ka Edmunds nemaz nav viņa dēls� Diez vai tad Filips tik dedzīgi censtos viņu aiz�stāvēt un, iespējams, arī pa�as dzīve būtu daudz savādāka vai vispār nemaz vairs nebūtu dzīva�

Pēc tam Baiba smagnēji piecēlās un kā garīgi, tā fiziski sagurusi lēnām aizgāja uz savu istabu, apsēdās liela spo�guļa priek�ā un vieglās skumjās konstatēja, ka aizgāju�ie mū�a gadi un pagalam nesakārtotā gan laulības, gan sek�suālā dzīve arī viņas kādreiz tik satrieco�i skaistajā sejā ir atstāju�i atklāti redzamas pēdas un iedomājās par Edmun�du - ko viņ� �ajās pirmstiesas dienās izjūt, uz ko cer, ko gaida? Un ko vispār domā, kā dzīvo?

Jau sen nekādu cie�u kontaktu ne viņai, ne Filipam ar dēlu nebija. Edmunds kādā privātmājā �iekurkalnā īrēja divistabu dzīvokli, no sievas bija �ķīries, bērnu nebija un par saviem vecākiem vai nu viņu pastāvīgo ķildu vai citu iemeslu dēļ arī daudz nelikās zinis.

Viņ� jau sen dzīvoja savu, piedzīvojumiem bagātu dzīvi, bija diezgan noslēgts un attiecībās ar citiem cilvēkiem iztu�rējās diezgan skarbi un pat ciniski.

Ta�u tāpat kā pārējiem, arī viņam bija savs skatījums uz dzīvi un pasauli, sava vērtību skala, morāles principi, sirds un kaut kāda dziļa, smeldzīgi asa dvēseles sāpe�

Tumsa iestājās ātri un mazliet biedino�i.

Smagi negaisa mākoņi, kā draudo�as svina bumbas, gā�zās no debesīm un neganti spēcīgs vēj� tos trieca pāri pilsē�tai, gandrīz vai likdams aizķerties aiz augstāko māju jum�tiem.

Nedaudz pārsteigts pacēlu acis un nodrebēju. It kā ar to visu vēl nebūtu gana, caur kādu melno mākoņu spraugu pēk�ņi iz�āvās spilgta zibens strēle, un jau pēc da�iem mir�kļiem norībēja skaļ� pērkona grāviens.

Tas ir sprādziens kaut kur ļoti tuvu, nodomāju. Cilvēki tic - tās esot Dieva dusmas. Var jau būt. Katrā ziņā viņam ir iemesls ar pa�a radīto pasauli būt vairāk nekā neapmie�rinātam.

Un, lai karnevāliskais dienas nobeigums izskatītos vēl krā�ņāks un noslēpumaināks, jau skaidrajā pamalē negai�dīti spilgti nozibsnīja arī krīto�a zvaigzne - mikroskopiski sīks Visuma puteklītis - meteorīts.

Atcerējies, ka, redzot �o visai reti sastopamo dabas parā�dību, kaut kas jāvēlas, ātri nodomāju - Dievs, dod rīt ties�ne�iem tik labu prātu un cēla taisnīguma izpratni, lai viņi iespējamā mū�a vai divdesmit gadus ilga cietumsoda vietā mani attaisno vai piesprie� vismaz tikai desmit brīvības atņem�anas gadus�

Desmit - tos es kaut kā vēl varētu izturēt. Dro�i vien. Divdesmit - diez vai. Sajuktu prātā vai mani kāds cits zeks vai pat uzraugs vienkār�i nosistu.

Un vispār - būtu ļoti �ēl. Lai gan mana līdz�inējā dzīve ir bijusi ārkārtīgi tālu no tā, lai to varētu atcerēties kā labu un skaistu, tomēr tik ātri zaudēt to arī kaut kā negribas. Turklāt tas būtu arī netaisnīgi.

Ta�u īpa�i �ēloties, vismaz pagaidām, tāpat būtu tīrais grēks. Es ta�u vēl atrodos brīvībā - paraksts par dzīves vie�tas nemainī�anu - vēl varu mierīgi staigāt pa savas dzim�tās Rīgas naksnīgajām ielām, skatīties, kā no debesīm krīt zvaigznes, un pārmērīgi uzkrāsoju�ās jaunas meitenes, ejot man garām, pasmaida un ar pavedino�iem acu skatieniem aicina sev līdzi.

Bet iet kaut kā negribas. Kaut gan� Varbūt jau no rīt�dienas sievietes un viss, kas ar tām saistās, man kā sāpīgs papildsods būs kaut kas pilnīgi neiespējams - tāla pagātne.

Interesanti, ko cilvēks var izdarīt savā, iespējams, pēdējā brīvības dienā? Skaidrs - neko daudz. Varbūt vienīgi pakār�ties vai pamatīgi piedzerties.

Ta�u arī to diez kā negribas.

Varbūt vienkār�i apsēsties ielas malā un kā nāvīgi ievai�notam vilkam skaļi gaudot?

Kliegt? Pat smiekli nāk. Tas ir ļoti muļķīgi - saukt kādu palīgā, ja skaidri zini - neviens uz �īs pasaules tev palīdzēt nevar.

Vai varbūt ieiet Jēzus Kristus Piedzim�anas baznīcā, visu kādreiz nogalināto ļau�u piemiņai aizdegt vairākas sveces, altāra priek�ā nokrist uz ceļiem un ar zemu noliektu galvu Dievam pastāstīt par tām cilvēka ļaunuma izpausmēm, ar kādām man nācies sastapties vai ik dienas?

Ja jau tu, Dievs, reiz sāki tik smagu darbu - radīt �o pa�sauli - kāpēc nepacenties mazliet vairāk un visus cilvēkus neradīji vienlīdz labus, skaistus, godīgus un taisnus, bet gan vairumā ļaunus, savtīgus, atriebīgus, skaudīgus, slimus un naida pilnus?

Tādus, kāds tagad esmu arī es - atriebībā un naidā kvē�lojo�s.

Vai arī tas apzināti ietilpa tavos radī�anas plānos, lai no saviem debess augstumiem ar naiva eksperimentētāja ziņkāri vērotu, kā cilvēki galu galā, iespējams, pa�i kādreiz pilnveidosies par patie�ām saprātīgām būtnēm, vai arī sevi kā sugu iznīcinās.

Atklāti sakot, Kungs, uz to pusi jau itin ātri ejam�

Un tad pēc nākamā pērkona grāviena sāka līt. Patiesī�bā nekas briesmīgs jau tas nebija. Vienkār�i sīks un silts rudens sākuma lietus. Tas rūpīgā bezrūpībā mazgāja māju jumtus un pie reizes arī ļau�u sejas, tā vismaz uz īsu laiku tās darīdams tīras un kaut nedaudz pievilcīgākas.

Iedegās arī ielu spuldzes, un Rīga, it kā netālu no debe�sīm būtu nokritis mēness, pēk�ņi pielija ar spilgti dzeltenu gaismu.

Es pacēlu lietusmēteļa apkakli un no Brīvības bulvāra pie Tiesas nama iegriezos Tērbatas ielā. Tur, salīdzinot ar Vecrīgu, bija mazāk ļau�u, un lieli piecstāvu nami ar grez�najām parādes durvīm blāvajā krēslā izskatījās kā veci un mīļi draugi.

Apstājos. Kādas mājas otrajā stāvā bija atvērts logs un caur to uz ielas krita pazīstamas mūzikas skaņas.

"Dzīvi nevar pagriezt atpakaļ," dziedāja kāda populāra estrādes dziedātāja. "Laiku ne uz mirkli nevar apstādināt. Nakts ir tum�a un mana māja tuk�a un auksta."

Grūtsirdīgi pasmaidīju - glu�i kā manējā. Lai gan varbūt tie�i �ovakar vajadzēja rīkoties tie�i pretēji - sasaukt pilnu māju ar draugiem, uzaicināt visas �aka ielas meitenes un skaļā bezprātībā nosvinēt pēdējo brīvības dienu�

Ja iedziļināmies lietas būtībā - tas nenoliedzami ir viens no �īs pasaules baismīgākajiem soda veidiem - liegt cil�vēkam būt brīvam. Soda termiņ� nav tik svarīgs - diena, mēnesis, gads, desmit vai ieslodzījums uz mū�u. Svarīga ir pati situācija - tu kā sabiedrībai bīstams zvērs tiec ieslēgts krātiņā un, lai gan formāli vēl vari izmantot kaut kādus tur Satversmē un citos likumos garantētos cilvēktiesību atliku�mus, patiesībā tu esi pilnīgi beztiesisks un ar tevi uzraugs vai jebkur� cits cietuma administrācijas pārstāvis var darīt, kas vien viņam ienāk prātā!

Da�reiz pat ķēdes suns var justies brīvāks par jebkuru ieslodzīto.

Tāpēc rīt Rīgas apgabaltiesā gaidāmā tiesas prāva - Lat�vijas Republika pret Kriminālpolicijas speciālās nodaļas "K" darbinieku Edmundu Radzinski - mani stipri satrauca un apziņā radīja sajūtu, ka �īs, iespējams, ir ne tikai brīvības, bet vispār manas neilgās dzīves beigas�

Ko cilvēks �āda likteņa priek�ā spēj domāt un darīt?

Nezinu.

Es dro�i vien nedalī�u neko. Paļau�os uz sava advokāta spējām, tiesne�a godprātību, likumu un mana nozieguma pareizu izpratni un, kā saka, taisnu tiesu. Advokāts - mans tēvs Filips Radzinskis dro�ina, ka kaut kādas cerības iz�glābties man tomēr esot.

Pie tā tad arī paliksim.

Varbūt tomēr vajadzētu kaut ko iedzert, ātri nodomāju, pa�griezos un devos atpakaļ uz pilsētas centru. Pēc neilga laika iegāju diezgan populārā kafejnīcā Mimoza, kas bija veidota iz�teikti orientālā interjerā ar austrumu virtuvi un mūziku.

Apstājos pie bāra letes un melnīgsnējam arāba izskata bārmenim pasūtīju glāzi viskija, augļu sulu, divas sviest�maizes ar melniem un sarkaniem ikriem un, kamēr viņ� visu to gatavoja pasnieg�anai, nedaudz pagriezis galvu sā�ņus, uzmanīgi pavēroju nelielo zāli.

Netālu no manis pie diviem galdiņiem sēdēja vairāki liela auguma kaukāzie�i, �ķiet, gruzīni, kopā ar slaidām latvie�u blondīnēm, uzkrīto�i �estikulēja, skaļi sarunājās un vispār izturējās tik brīvi un vaļīgi, it kā atrastos kāda kalna virsot�nē vai vientuļā aizā.

Tālāk sēdēja divi moderni ģērbu�ies jaunie�i. Puisis bija uzlicis plaukstu uz meitenes rokas, viņi klusēdami skatī�jās viens otram acīs un tā vien �ķita - abi ir bezgala samī�lēju�ies.

Vēl tālāk pie vienkār�i klāta galda pavecāks pāris dzēra tum�sarkanu vīnu un par kaut ko priecīgi māja ar galvām. Viņiem blakus vientuļa un it kā pamesta sēdēja baltā svīte�rī tērpusies apmēram trīsdesmitgadīga sieviete īsi apgriez�tiem matiem un lielām skaistām acīm. Uz krūtīm ķēdītē karājās neliela zelta rota, kas atgādināja lēni pilo�u ūdens lāsi. Sievietes spilgti izkrāsotā seja tomēr izskatījās manā�mi nogurusi.

Vēlreiz paraudzījos uz vientuļo bāra apmeklētāju, līdz beidzot aptvēru, ka �o sievieti noteikti kaut kur jau esmu redzējis. Vēl vairāk! Mēs noteikti esam tiku�ies un pat saru�nāju�ies! Ta�u nemēģināju pārlieku sasprindzināt atmiņu, lai viņu atcerētos spilgtāk. Manā dzīvē sievietes - te uz īsā�ku, te garāku laiku - bija pabiju�as tik lielā vairumā, ka tās visas mēģināt atcerēties būtu pilnīgi velts darbs.

Un kam tas vispār vairs vajadzīgs?

Bet, iespējams, es smagi kļūdos un �ī skaistā dāma ma�nai dzīvei tomēr ir paskrējusi garām, apstājoties pie kāda cita vīrie�a mājas vai gultas, nodomāju un ātri iztuk�oju glāzi.

Pēc tam brītiņu paklausījos mierīgo austrumnieku me�lodiju, apēdu ikrmaizītes, samaksāju rēķinu un gribēju jau doties prom, kad pēk�ņi pamanīju, ka sieviete baltajā svī�terī nostājusies blakus un skatās taisni virsū.

-������� Sveiks, Radzinska kungs! - viņa patīkamā balsī sacīja un viegli pieskārās manam plecam.

-������� Sveika! - es atbildēju un saspringts paraudzījos sievie�tes tum�ajās acīs. - Tu mani pazīsti?

-������ Mazliet, - viņa atbildēja. - Tas bija pasen. Piedod, vār�du gan vairs neatceros.

-�� Nekas, - es teicu. - Tu to gribi zināt?

-�� Nē, - viņa pakratīja galvu. - Un tomēr?

-������� Mani sauc Edmunds, - es pateicu. - Vai jūties apmie�rināta?

-������ Tagad atcerējos! - viņa pasmaidīja. - Kā tad! Edmunds Radzinskis! �ad tad tevi atcerējos.

-�� Kāpēc?

-������� Tu manās atmiņās esi palicis kā slikts cilvēks - ļoti ne��ēlīgs, - viņa sacīja. - Ja tagad esi mainījies - piedod! Kā jau teicu, manas atmiņas ir diezgan senas.

-������ Un �īs atmiņas bija par iemeslu, lai tu tik ilgi par mani neko labu nedomātu?

-������� Man toreiz dikti sāpēja, - sieviete paskaidroja. - Tu mani patie�ām neatceries?

-Nē.

-������� Varbūt tā arī labi, - viņa sacīja, apsēdās pie bāra letes blakus, nolieca galvu un ilgi klusēja. Jutos mazliet neveikli.

-�� Varbūt vēlies kaut ko iedzert? - es jautāju.

-�������� Labprāt, - viņa tūlīt piekrita un lēni pacēla galvu. - Glāzi �ampanie�a.

Es pieaicināju bārmeni un pieteicu pasūtījumu.

-�� Ja iespējams, tad ļoti aukstu, - sieviete palūdza.

-�� Labi, - bārmenis sacīja. - Speciāli jums.

Mūzika apklusa.

Es atkal vērīgi paskatījos uz blakussēdētāju. Viņa bija at�spiedusi galvu uz saliektām rokām un ar savādi vienaldzīgu skatienu raudzījās uz sev priek�ā mirdzo�o krāsaino pudeļu rindu.

Viņai kaut kas kapitāli ir sagājis dēlī, nodomāju. Gadī�jies kas slikts un neglābjams. Neizskatās, ka viņa �eit būtu atnākusi izklaidēties. Bet ko gan no tām sievietēm var sa�prast�

Un kas ir noticis agrāk? Ta�u kaut kas ir noticis, ja viņa mani joprojām atceras, turklāt vēl kā ne�ēlīgu cilvēku. Ta�u īpa�i pārsteigts nejutos. Visa mana dzīve ir bijusi nai�da un ne�ēlastības pilna - kā ubaga cepure, samesta pilna ar melno naudiņu. Bet katrs melnais naudas gabals - mana naida uzliesmojums un citu cilvēku sāpes, izmisums un pretnaids.

-������� Ņem! - es pastūmu tuvāk norasojo�o glāzi, kur jautri sprēgāja gai�i dzeltens �ķidrums. - Ja domā, ka tas var lī�dzēt.

Sieviete atkal tikko manāmi pasmaidīja.

-�� Tev nelīdz?

-�� Nē, nekas. Es nesūdzos.

-�� Bet es sūdzos, - sieviete teica.

-�� Kam? - pajautāju.

-�� Pasaulei, - viņa atbildēja.

-������� Tas ir velti, - es sacīju. - Pasaule nevienam nevar palī�dzēt. Ja tas vispār ir iespējams, tad to var izdarīt tikai kāds atsevi�ķs, konkrēts cilvēks.

Sievietes sejā iemirdzējās dziļas skumjas.

-������� Bet, ja �ā cilvēka nav? - viņa jautāja. - Ja viņu nekur nav iespējams atrast?

-������� Tad ir slikti, - es teicu. - Bet tā gadās reti. Galu galā vienmēr kāds tomēr atrodas.

Sieviete lēni malkoja �ampanieti un izskatījās, ka viņa savās domās pēk�ņi aizmaldījusies kaut kur tālu prom.

-�� Kas ir noticis? - es prasīju. - Esi uz sēkļa?

-������� Jā, - sieviete, skumji pasmaidot, atbildēja. - Bija tāds balts, skaists kuģītis - dzīve. Brauca, brauca, tad negaidīti ņēma un nogrima.

-�� Kas vainīgs? - prasīju.

Viņa bija atspiedusi galvu uz saliektām rokām un savādi vienaldzīgu skatienu raudzījās uz sev priek�ā

mirdzo�o krāsaino pudeļu rindu. Viņai kaut kas kapitāli ir sagājis dēlī, nodomāju.

-� Nezinu, - sieviete viegli paraustīja plecus. - Ja es teiktu - liktenis - tas izklausītos banāli un, iespējams, būtu arī ne�pareizi. Cilvēki - tas skan vēl muļķīgāk. Tad jau pie visa vainīga bū�u es pati. Lai gan� Varbūt liela daļa atbildības par manu ne visai izdevu�os dzīvi vajadzētu uzņemties tie�i tev, Edmund Radzinski?

-�� Kaut kā neticas, - domīgi sacīju un bārmenim pasūtīju vēl vienu viskija glāzi. - Stingri ņemot, es līdz �im neviena cilvēka likteni neesmu iz�ķīris. Viņi to vienmēr ir iz�ķīru�i pa�i. Bez tam� Man tevi tomēr vajadzētu atcerēties. Ta�u manā atmiņā tu neparādies.

-� Varbūt labi vien ir, - sieviete samierino�i sacīja. - Da��reiz nemaz nav slikti, ja kaut ko spējam arī aizmirst. Un zini, kāpēc? Mazāk sāp.

-�� Kā tu mani pazīsti? - es neatlaidos. - Un kas tur ir bijis par notikumu, kurā esam kādreiz biju�i iejaukti? Varbūt arī jau agrāk būsim iepazinu�ies krogā, tu tāpat kā �odien apsē�dies man blakus, abi dzērām fran�u vīnu, viens otram cie�i pieglaudu�ies, dejojām, pēc tam bū�u tevi pievācis, aizvedis uz mājām, tur atkal dzēru�i, pamīlēju�ies, bet no rīta tevi vienal�dzīgi aiztriecis prom. Vai tā ir izpaudusies mana ne�ēlība?

-�� Tas nebūtu slikts stāsts, - viņa sacīja. - Lai gan es patie�ām tādā veidā itin bie�i esmu palūgta no rītiem aiz sevis aizvērt durvis, kuras iepriek�ējā vakarā kāds kungs manā priek�ā laipni atvēra� Bet es par to nedusmojos un ne uz vienu ļaunu prātu neturu. Tas toreiz piederēja pie mana darba un, kā jebkurai profesijai, arī tai ir sava mel�nā puse. Tu ar savu nodarbo�anos esi apmierināts?

-� Nē, ne pilnīgi, - atbildēju. - Ja atklāti - manam darbam vispār nav gai�ās puses! Viens vienīgs melnums!

-�� Un tomēr patīk? - viņa jautāja. - Tomēr dari?

-� Tā ir, - piekrīto�i pamāju. - Lai gan patīk nav īstais ap�zīmējums. Es savu darbu uzskatu par tādu kā savas dzīves misiju. Esmu par to tik ļoti pārliecināts, ka ne�aubos - tas ir vienīgais attaisnojums manai esamībai.

-�� Ar ļaunumu pret ļaunumu? - sieviete ar neslēptu inte�resi paskatījās uz mani.

-� To var pateikt arī citādi. - Es tāpat cie�i ieskatījos viņas lielajās acīs. - Labprāt to formulētu savādāk. Un, proti, - ļaunumu cen�os uzvarēt vai vismaz to mazināt ar morālu, fizisku vai juridiski precīzu sava taisnīguma izpratni. Ta�u izpratne par taisnīgu rīcību pati par sevi vēl neko daudz nedod. Tā labi noder tikai tad, kad rokā jāņem ierocis vai jālieto pa�a fiziskais spēks. Tas palīdz nomierināt sirdsap�ziņu un dod morālu pamatu rīkoties tie�i tā, kā parasti iz�turos pret aizturētajiem noziedzniekiem - asi un savā ziņā patie�ām ne�ēlīgi.

-� Tā bija arī toreiz, - sieviete atgādināja. - Man �ķita - tā var rīkoties tikai zvērs.

-�� Kad? - ātri prasīju. - Man pēdējos gados ir bijis tik daudz da�ādu un baigu notikumu� Visus atcerēties nav iespējams.

Sieviete krietnu laiciņu sadrūmusi klusēja, tad atkal at�klāti paskatījās uz mani.

-�� Es tev atgādinā�u, - viņa teica. - Tas notika 2001. gada 13. jūlijā. Es to labi atceros tādēļ, ka �ai datumā ir mana dzim�anas diena. Man toreiz bija tāda kā apaļa jubileja - kļuvu divdesmit gadus veca. Tas ir neliels un ļoti īss starp�posms starp jaunības trakuma beigām un jau daudzmaz nobriedu�as sievietes sākumu. Nu, lūk! Toreiz dzim�anas dienas svinības notika mūsu ģimenes dzīvoklī Rīgas centrā - Audēju ielā netālu no lielā universālveikala. Viesu nebija daudz. Tikai da�as manas draudzenes - Mākslas akadēmi�jas studentes un mans toreizējais draugs Ri�ards Eino ar savu paziņu Osvaldu.

Man toreiz vēl nebija ne mazākās nojēgas, ar ko Ri�ards nodarbojas. Viņ� pa pusei bija igaunis, skaists, stalts jau�neklis. Starp citu, ļoti līdzīgs tev. Runāja, ka viņa tēvs padomju laikā bijis republikas prokurora vietnieks, tagad vienkār�s prokurors. Pazināmies apmēram mēnesi un es viņā, kā saka, ieķēros līdz pēdējām saprāta paliekām. Viņ� bija arī lielisks mīļākais, vienmēr plātījās ar naudu, bie�i uzdzīvojām naktsklubos un braukājām ar viņa jaunākā iz�laiduma BMW limuzīnu. Mūsu draudzība �ķita kā skaista un ļoti aizraujo�a pasaka.

Bet kā visas pasakas� Īstenība drīz jau visu nolika savās vietās. Tovakar, kad ballīte jau bija sasniegusi savu jaut�rības un labsajūtas kulmināciju, atskanēja durvju zvans.

Māte, domādama, ka ieradies kāds aizkavējies ciemiņ�, dur�vis atvēra un dzīvokli, skaļi rēcot, iebrukāt jūs - kādas spe�cializētas policijas vienības kaujinieki - un Ri�ardu ar viņa draugu arestējot, viņu drausmīgi piekāvāt. Visaktīvākais sitējs biji tie�i tu - cilvēks ar nelielu ugunszīmi uz pieres aug�ējās daļas. Es toreiz vēl nodomāju - redz, akurāt tie�i tāda pati kā Gorba�ovam! Jūs Ri�ardu sadauzījāt turpat vai līdz bezsamaņai, pēc tam aizvedāt prom. Tālāko tu jau zini. Pēc nepilna gada bija tiesa un Ri�ards brīvībā iznāca tikai pirms da�ām nedēļām.

Piekrīto�i pamāju ar galvu. Viss bija pareizi.

-�� Tagad tevi atceros, - es sacīju. - Tevi sauc Sanija Sala?

-�� Jā, Edmund, - sieviete apliecināja. - Kāpēc jūs toreiz Ri�ardu tā dauzījāt?

-��� Vai esi jau aizmirsusi? - nedaudz izbrīnījies, prasīju. - Pati ta�u kā lieciniece toreiz piedalījies tiesas prāvā! Bet, ja patie�ām neko vairs negribi atcerēties, varu atgādināt!

Ri�ards tolaik vadīja nelielu, ta�u labi organizētu reke�tieru bandu. Viņi nodarbojās ne tikai ar naudas izspie�anu no privātuzņēmējiem un da�ādām firmām, bet arī ar dārgu automa�īnu zag�anu un bagātu cilvēku dzīvokļu aplaupī�a�nu. Kā saka - pla�s profils, tikai tiesā neko daudz nevarēja pierādīt.

Nenoliedzami tas pa pusei igaunis, pa pusei latvietis Ri�ards Eino bija savas noziedzīgās profesijas izcilnieks. Turklāt tam visam bija vēl arī politisks zemteksts. Viņ� drausmīgi ienīda jauno Latviju - �o izvirtu�o kapitālistisko pasauli un visus mūsu jaunbagātniekus. Viņ� savā ziņā sevi uzskatīja pat par revolucionāru - kaut ko līdzīgu Robiņam Hudam vai �e Gevaram. Bet ne jau tikai tāpēc, vēlāk savu rīcību attaisnojot ar aizturētā niknu preto�anos varas pār�stāvjiem, mēs viņu ne�ēlīgi piekāvām. Tas, Sanij, bija mans personīgais naids. Naids, kas visu mū�u dedzina manu sirdi un prātu. To es pastāvīgi izjūtu pret visiem noziedzniekiem, bet pret Ri�ardu Eino it sevi�ķi tāpēc, ka da�as dienas pirms tam viņ� ar otru bandītu Osvaldu Osi bija nogalinājis poli�cijas virsnieku. Bet �is policijas virsnieks - Rauls Ritvars - bija mans labākais draugs. Tā kā tev to vajadzētu saprast. Tā bija mūsu goda lieta tos nelie�us arestēt un kaut vai tā viņiem atriebties. Vēlāk policijas pārvaldē Ri�ardu dauzīt būtu bijis jau daudz grūtāk.

-������ Vai jūs nekļūdījāties? - Sanija jautāja. - Ne izmeklē�ana, ne tiesa tomēr nespēja pierādīt viņa vainu policista nāvē.

-������ Nespēja, jā, - es piekritu. - Osvalds viņu izglāba, vainu uzņemdamies uz sevi. Vēlāk, notiesāto Ri�ardu apmeklējis cietumā, viņ� man atklāti ņirdzot ģīmī, pateica: "Tu - pretī�gais mēsls Edmund Radzinski! Jā, tavu draugu Raulu Rit�varu, tādu pa�u musoru kā tu, nogalināju es! Un iepūt man pakaļā! Esi dro�s - kad iznāk�u laukā, nositī�u ari tevi!"

Sanija vēlreiz, krietnu laiciņu drūmi klusējusi, pagrieza pret mani galvu un klusi jautāja:

-�� Tev tagad no viņa ir bail? Tu viņu gaidi?

Nicīgi iesmējos un gribēju bārmenim pasūtīt vēl vienu mēriņu viskija, ta�u pārdomāju. Man �is krogs pēk�ņi ne�patika.

-������� Nē, Sanij, es jau sen ne no viena nebaidos, - sacīju. - Ri�ardam vajag baidīties no manis, tas gan. Tu ar viņu atkal satiecies?

-������ Viņ� da�as nedēļas pēc atbrīvo�anas vienreiz pie manis bija atnācis, - Sanija teica. - Atnesa deviņas sarkanas rozes, uzdāvināja zelta gredzenu ar lielu rubīna aci un pateica pal�dies, ka tiesā par viņu nebiju bildusi nevienu sliktu vārdu.

-�� Tu viņu mīlēji?

-� Jā. Es jau to teicu. Slikti?

-�� Un kas tagad?

-�� Nekas. Viņ� vairs nav rādījies.

-�� Nopietni?

-�� Tā kā es te stāvu!

Iesmējos.

-�� Sanij! Tu ta�u sēdi! Tātad saki nepatiesību�

-������ Edmund, viss ir pareizi! Es viņu patie�ām vairs neesmu satikusi.

-�� Bet labprāt gribētu?

-������� Nezinu, - Sanija paraustīja plecus. - Ri�ards vairs nebi�ja tāds, kādu viņu atceros agrāk.

-������� Neko labāku arī negaidi, - es teicu. - Pieci gadi cietu�mā. .. No turienes reti kur� atgrie�as eņģeļa izskatā. Bet ko pati? Joprojām klimsti pa krogiem?

Sanija atkal skumji pasmaidīja. Man nekas nebūtu pre�tim, ja viņa tā smaidītu bie�āk. Viņai skumjas piestāvēja.

-� Varbūt tas man vēl tikai priek�ā, - Sanija saguru�ā bal�sī sacīja. - Tu kaut kur steidzies?

-�� Nē, ne sevi�ķi.

-�� Varbūt tādā gadījumā paņem kādu pudeli un uzkāp�sim pie manis? - viņa lika priek�ā un acis tā vien mirdzēja, gaidot piekri�anu. - Tas ir tepat netālu, gandrīz vai blakus. Ko mēs savas bēdas viens otram stāstīsim �eit? Parunāsim pie manis.

Brīdi domāju. Varbūt �is ierosinājums nemaz nav tik slikts. Kaut kā man ta�u laiks jāaizvada un varbūt savu iespējamo pēdējo brīvības nakti pavadīt skaistas sievietes sabiedrībā ir nesalīdzināmi labāk, nekā vienam klīst pa naksnīgajām Rīgas ielām, vai savā mājā stulbi blenzt gries�tos un zīlēt - rīt mani notiesās, vai nē?

Turpat bārā nopirku Hennessy konjaka pudeli, �is dzē�riens man patika, tā nenoliedzami bija laba manta, tad vēl bārmenim palūdzu minerālpudeli, cigaretes, atvadījos un izgāju uz ielas.

Sanija sekoja.

Vecrīgas ielas bija pilnas ar krietni iereibu�iem jaunie��iem un ārzemju tūristiem. Pārsvarā tie bija angļi un vā�cie�i. Grūti izskaidrot kāpēc, bet man viņi nepatika - ne agrāk, ne tagad.

Pēc da�ām minūtēm iegājām kāda ārēji necila Audēju ielas nama kāpņu telpā. Lifts nedarbojās un mēs ceturtajā stāvā uzkāpām kājām. Sanija atslēdza durvis un mēs jau atradāmies liela dzīvokļa priek�telpā.

Es �o vietu uzreiz atcerējos. Turklāt vēl ļoti spilgti. To�reiz �eit iebrukām, lai arestētu pazīstamo bandītu - pseido- revolucionāru Ri�ardu Eino un viņa rokaspuisi - tādu kā miesassargu Osvaldu Osi.

Kad, skaļi kliedzot un rupji lamādamies, iedrāzāmies is�tabā, Ri�ards sēdēja galda galā, bet viņa klēpī �ī pati Sanija. Uzbrukums bija tik strauj� un negaidīts, ka viņi nespēja pat apjēgt, kas īsti notiek. Sanija un viņas draudzenes tūlīt atradās uz grīdas, bet Ri�ardu un Osvaldu zibenīgi iesvie�dām istabas stūrī. Mums vēl uz galvas uzgāzās no sienas atrāvies grāmatplaukts un vairāki pabiezi sējumi, kuros dro�i vien aizkustino�ā vientiesībā bija aprakstīti visda��ādākie cilvēkmīlestības piemēri. Tie pamatīgi iebelza pa galvu, ta�u tas ne uz mirkli neapturēja mūsu neapvaldīta naida un niknuma izvirdumus.

Ri�ards bija slepkava. Pirms nedēļas nogalinātais Rauls Ritvars - Kriminālizmeklē�anas pārvaldes vecākais opera�tīvais inspektors un mans draugs. Bet es - Iek�lietu minis�trijas speciālu uzdevumu vienības "K" jaunais dalībnieks.

Mēs Ri�ardu �eit varējām arī nosist un varbūt to arī va�jadzēja izdarīt. Vēlāk priek�niecībai būtu izskaidroju�i, ka viņ� nikni pretojies un tā vienkār�i sanāca�

Bet viņ�, maita, nepretojās.

Ri�ards Eino, pārspēka spiests, padevās.

Un te nu atkal esmu ieradies. Tikai �oreiz pavisam klusi un mierīgi. Neviens nav jāsit, nav jāarestē. Varbūt vienīgi nāksies pamīlēt daiļo dzīvokļa saimnieci.

Interesanti, kas ar viņu pa �iem gadiem ir noticis? Vai kā toreiz joprojām nodarbojas ar prostitūciju? Vai �o nodarbi sen atmetusi, bet ar kādu pārguļ tikai organisma vajadzī�bas dēļ?

- Atģērbies! - Sanija aicināja. - Un ej istabā, kas atrodas tie�i pretim! Es pa to laiku virtuvē sameklē�u kaut kādas uzkodas.

Noģērbu lietusmēteli un brītiņu domāju. Man tas ne īpa��i patika - un es to darīju ļoti reti - ar krogā nejau�i sastap�tu sievieti tūlīt taisnā ceļā doties tur, kur viņa aicina.

Parasti �āda tipa sievietes vedu pie sevis, jo sve�ā mājā vai dzīvoklī nekad nevarēja justies pilnīgi dro�s un atbrī�vots - vienmēr pastāvēja iespēja iekulties lielās nepatik�a�nās - vai nu pēk�ņi var uzrasties vīrs, draugi vai, kas vēl sliktāk - vienkār�i esi ievilināts lamatās un tad ar nepatik��anām vien var izrādīties krietni par maz. Var tikt apdrau�dēta pat tava dzīvība un no rīta kails un pamatīgi apskādēts pamosties vai nu uz ielas, vai slimnīcas palātā.

Pateicoties maniem fiziskajiem dotumiem, izcilajai aus�trumu cīņas mākslai un vēl kādai ārkārtīgi reti sastopa�mai spējai bez jebkādiem tehniskajiem līdzekļiem - tikai ar spēcīgi koncentrētu domu enerģiju - praktiski paralizēt jebkuru uzbrucēju, man, protams, �ādas briesmas nedrau�dēja, ta�u �o vakaru un nakti tomēr vēlējos pavadīt daudz�maz mierīgākā gaisotnē - vislabāk vienatnē, vēsā mierā pārdomājot savu dzīvi. Tāpēc te mazliet vēl iedzer�u, papļā�pā�u un brauk�u mājās. Kas zin, kad atkal radīsies iespēja tur atgriezties�

Istaba bija normāli iekārtota - tā neliecināja ne par tās īpa�nieku turību, ne nabadzību. Sekcija, galds, da�i krēsli, neliels grāmatplaukts, pie sienām da�as gleznas un kāda patīkama izskata vīrie�a fotogrāfija, istabas stūrī uz nelie�la galdiņa televizors, bet pretējā pusē sarkans dīvāns. Tas manu uzmanību piesaistīja vispirms. No visām krāsām sar�kanā man patika vislabāk. Bet otrkārt� Iedomājoties vien uz tā guļam skaistu sievieti� Es zināju - ir vajadzīgs sevī atrast lielu spēku, lai spētu viņu tur atstāt guļam vienu�

Sanija ienāca istabā, uz apgleznotas paplātes nesot divas ka�fijas tasītes un uz ātru roku sasmērētas da�as sviestmaizītes.

-�� Piedod! - viņa sacīja. - Nekā cita man nav.

-�� Neko vairāk arī nevajag, - es teicu. - Viss ir labi.

-�� Nē, ne viss, - Sanija, nolikdama paplāti uz galda, sacīja. - Vienmēr ir daudz sliktāk, nekā mums �ķiet.

-�� Kas par vainu? - tomēr painteresējos. - Par ko visu vakaru tik uzkrīto�i skumsti?

-�� Vai to var manīt?

-�� Protams! Ja tas nav noslēpums� Tu dzīvo viena? Vīra, bērnu tev nav?

Sanija smagnēji apsēdās netālu no manis un viņas spilg�ti uzkrāsoto lūpu kaktiņos atkal pazibēja tikko pamanāms grūtsirdības pilns smaids.

-��� Bija, - viņa mazliet drebo�ā balsī sacīja. - Bija it kā viss, ko vien sieviete var vēlēties - vecāki, labs darbs, brī�ni�ķīgs vīrs un meita. Skumji, bet no tā visa gandrīz nekas vairs nav palicis pāri. Tik vien kā �is vecais dzīvoklis un liela bēda.

-��� Kas notika? - diezgan vienaldzīgi prasīju. Vismaz to�brīd ne �īs sievietes, ne citu cilvēku bēdas mani neinteresē�ja. Pilnīgi pietika ar tām, kas bija pa�am.

-�� Mūsu dzīvē gan labais, gan sliktais bie�i notiek pēk��ņi - tad, kad to vismazāk gaidi, - Sanija sacīja. - Banāla,

Noģērbu lietusmēteli un brītiņu domāju. Man tas ne īpa�i patika - un es to darīju ļoti reti - ar krogā nejau�i sastaptu sievieti tūlīt taisnā ceļā doties tur, kur viņa aicina. Parasti �āda tipa sievietes vedu pie sevis, jo sve�ā mājā vai dzīvoklī nekad nevarēja justies pilnīgi dro�s un atbrīvots.

bet rūgta patiesība. Tā notika arī ar mani. Piekrītu - var�būt agrāk es biju slikta meitene. Vieglprātīga. Man patika trakot. Uzdzīvot. Par nākotni daudz nedomāju. Tā bija dzī�ve vienam mirklim. Un vispār� Nedomāju, ka pastāv mil�zīga at�ķirība - dzīvo �ķīsti vai izvirtīgi. Galu galā, tas skar tikai tevi pa�u, ne citus. Nevienam no tā nekāds sliktums nerodas. Bija labi draugi. Vai es vainīga, ka da�i no viņiem izrādījās bandīti?

Vēlāk apprecējos, vecāki pārcēlās dzīvot uz laukiem un man piedzima meita. Vīram bija samērā labs bizness. Viņ� pēc profesijas bija �oferis, sportists, sekmīgi piedalījās pat starptautiskos rallijos, izcīnīja da�ādas godalgas, bet vēlāk sāka no Holandes un Vācijas pārdzīt automa�īnas. Kontak�ti bija, visur pazī�anās� Es viņa lietās neiedziļinājos. Va�rēju nestrādāt. Naudas mums pietika un palika pat pāri. Bet tad pirms neilga laika vīru Polijas teritorijā netālu no Lietuvas robe�as atrada no�autu. Nezinu, vai noziedznieki noķerti un vai vispār tur kāda izmeklē�ana notiek. Bet mei�ta Elīna� Viņai tagad ir �etri gadi, jauks un prātīgs bērns, ta�u� Tu jau zini - nez kāpēc nelaime nekad nenāk viena. Bet nelaime ir liela - viņai ārsti atklāju�i kādu dīvainu, pie mums reti sastopamu un tikpat kā nedziedināmu slimību - pakāpenisku kaulu atrofiju. Tā esot meloma - kaulu vēzis. Viņa jau vairs nespēj pastaigāt - viss lūst� Kā viņai �ī sli�mība radusies, neviens nemāk pateikt. Ja tas man būtu par sodu, ka agrāk nevienam neatdevos, neprasot samaksu, to es vēl kaut kā spētu saprast. Bet ko tik briesmīgu Dieva priek�ā ir nodarījis mans mazais bērns?!

-�� Neko, - mēģināju viņu nomierināt. - Tas, Sanij, nav sods. Acīmredzot kaut kāda cita iemesla dēļ tas jau tev bija ieprogrammēts ilgi pirms bērna nāk�anas pasaulē.

-� Ja arī tā, - Sanija nesapratnes pilna sacīja. - Jautājums tomēr paliek -kāpēc?!

-�� Nemoki sevi, - es viņai ieteicu. - Ir jautājumi, uz ku�riem vispār neviens nespēj sniegt neapstrīdamas atbildes. Un varbūt, ka nav arī nekādas vajadzības. Kur bērns pa��laik atrodas?

-�� Slimnīcā, - Sanija noguru�ā balsī paskaidroja. - Drīz ņem�u laukā un kopā ar viņu brauk�u dzīvot pie vecākiem.

�o dzīvokli vairs nespēju apmaksāt, ir iekrāju�ies lieli īres parādi un saimnieks met ārā. Vispār diezgan drūma situā�cija. Nervozēju, uztraucos, dzeru. �ovakar, kad domāju, vai nebūtu labāk no piektā stāva mesties lejā, ieklīdu krodziņā. Vismaz kaut kas savādāk. Tad ieraudzīju tevi. Labi, Ed�mund, ka mani tur neatstāji vienu. �ovakar tas būtu ne�izturami.

-�� Gan jau izturētu, - es teicu. - Bet man viss ir iznācis otrādi. Tie�i �ovakar gribēju būt viens. Tā arī ir viena no mūsu dzīves netaisnībām - gandrīz nekad nepiepildās tas, ko esam vēlēju�ies.

-�� Diem�ēl, - Sanija piekrita. - Lūdzu, beidzot taisi vaļā pudeli un pirmo glāzi iedzersim par to, lai ikviens cilvēks �ai pasaulē justos kādam vajadzīgs! Lai neviens nesaltu, ne�tiktu pamests, atstāts, pievilts, piesmiets un nodots!

-�� Sanij, nerunā muļķības! - es rūgti iesmējos. - Mēs ne tikai pirmo glāzi, bet varētu izdzert pat visus pasaules kro�gus� Tu nekur un nekad neatradīsi nevienu cilvēku, kas kādreiz nebūtu ticis pamests, atstāts, pievilts, apkrāpts un nodots. Tas ir velti! Tāda vienkār�i ir dzīve. Bērni spēlē ri�u ra�u, pieaugu�ie - kur� kuru pirmais ap�akarēs.

-�� Tu ar to samierinies? - Sanija jautāja. - Tev tas patīk?

-�� Nē, man tas nepatīk, - es atbildēju. - Ta�u diezgan vēsā mierā pieņemu �īs spēles noteikumus. Personīgi es sodu vienīgi nekaunīgākos likuma pārkāpējus. Starp citu, kā sauc �īs mājas īpa�nieku un kur viņu var atrast?

-�� Kārlis Kagainis, - Sanija sacīja. - Dzīvo tepat stāvu augstāk - 8. dzīvoklī.

-�� Es ar viņu parunā�u, - apsolīju.

-�� Parunā gan, - Sanija teica, pēc tam nopietna prasīja. - Kā domā - vai soda bargums vienmēr atbilst pārkāpuma nodarījumam?

-�� Principā, jā, - es apliecināju. - Vai tu, piemēra pēc, hokeju skaties? Pat tur noteikumi paredz sodu da�ādību. Visvieglākais sods - divu minū�u noraidījums. Tad var būt noraidījums uz piecām vai desmit minūtēm. Bet smagākos gadījumos seko noraidījums uz visu spēli vai pat mū�a dis�kvalifikācija. Tāpat ir arī dzīvē. Nupat ienāca prātā cita - reāli iespējama situācija. Mēs te vēl pasēdēsim, iedzersim, papļāpāsim, pēc tam liksimies uz �ī skaistā dīvāna, mīlēsi�mies, gūdami abpusēju baudu un varbūt �is skaistais va�kars mūsu atmiņās paliks līdz mū�a galam. Bet ir vēl cits tikpat reāli iespējams �īs spēles variants. Kad būsim gultā, tev atliks tikai mazliet pretoties, kaut nedaudz saskrāpēt man seju, saplēst savu apak�veļu un rīt paziņot policijai, ka esi izvarota! Kādas ir sekas? Mani arestē, notiesā un skaisto atmiņu vietā man līdz mū�a galam paliek pretīgs rūgtums, naids un atriebības vēlme. Es, Sanij, to tev pastāstīju tikai tāpēc, lai lieku reizi gan tev, gan pa�am atgādinātu, cik ļoti bie�i mēs dzīvē varam tikt sodīti nevainīgi. Un cik plāna, trausla, gandrīz vai nemanāma robe�a cilvēku dzīvē pastāv starp labo un ļauno�

Sanija piekrīto�i pamāja ar galvu un ātri izdzēra savu glāzi.

-�� Tu spo�i pārzini labā un ļaunā attiecības? - viņa no�pietni prasīja.

-�� Nē, ne pārāk, - es atbildēju. - Daudz labāk to, kas no�tiek starp cilvēkiem.

-�� Tas ir viens un tas pats, - Sanija teica. - Katrs cilvēks sevī slēpj gan pietiekami daudz labā, gan arī daudz ļaunā.

-�� Tu arī? - jautāju.

-�� Bet tu ne? - Sanija, aizdomīgi paskatījusies uz mani, prasīja.

-�� Protams, - es piekritu. - Manī varbūt ļaunā ir pat daudz vairāk nekā labā. Ta�u tas, Sanij, ko savā dzīvē esmu darī�jis un dro�i vien vēl darī�u, ir tā saucamais nepiecie�amais vai labais ļaunums, bez kura izpausmēm ne sabiedrība, ne valsts nemaz tā īsti nevar pastāvēt. Dabā tā iekārtots, ka jebkura dzīvības forma, to skaitā, protams, arī cilvēks, var pastāvēt vienīgi iznīcinot kādas citas formas dzīvību. Un pat veģetārie�i nevar justies absolūti nevainīgi - nevienu nenokaujot - arī zāles stiebrs, salātu lapa, burkāns vai ik�viens no koka norauts auglis tāpat ta�u ir dabas dzīvības izpausme�

Negribu iegrimt nekādās baigās filozofiskās pārdomās, ta�u tas pats notiek arī sabiedrībā un valsts uzbūvē - lai tā varētu ne tikai normāli funkcionēt, bet arī vispār pastāvēt - tai ir jāiznīcina tas, kas traucē vai apdraud tās esamību.

To varētu saukt arī par apzinātu pa�aizsardzības instink�tu - vispārējam labumam.

-�� Vai tu tagad runā par Ri�ardu Eino? - Sanija prasīja.

-�� Atceros, tiesā tu teici, ka tādus kā viņ� neesot nekādas jēgas sodīt ar cietumsodu. Viņi vienkār�i jāno�auj!

-�� Ne tikai par viņu, - atbildēju. - Es runāju vispārīgi.

-������ Un kā? Tu daudzus tā esi �āvis? - viņa, stipri pārsteig�ta, jautāja.

-������ Jā, Sanij, - sadrūmu�ā balsī atbildēju. - Daudzus. Par to mani rīt arī tiesās.

-������ Ko? - Sanija pārsteigta iesaucās. - Rīt tev ir tiesa? Tev? Cilvēkam, kas pats visu mū�u ir sodījis citus?!

-� Tā ir sanācis, Sanij, - es sacīju, iztuk�odams savu glāzi.

-�� Nezinu, pareizi vai nepareizi, bet vismaz reizi dzīvē ik�viens cilvēks saņem kaut kādu sodu.

Sanija piecēlās, panāca da�us soļus uz priek�u un pēk�ņi, acīmredzami siltumu un otra cilvēka tuvumu alkdama, ie�sēdās manā klēpī. Neteik�u, ka to nebūtu gaidījis. Mazliet pārsteidza, ka tas notika tik vēlu.

-������ Tevi patie�ām tiesās? - viņa līdzjūtīgi vaicāja. - Un no�tiesās?

-�� Ļoti iespējams, - es atbildēju.

-�� Kāpēc?

-�� Lai paliek, Sanij! Galu galā, vai tev nav vienalga?

-�� Un kas būs pēc tam?

-�� Brīvība vai cietums.

-������� Tādā gadījumā tu ilgi netiksi ne pie vienas sievie�tes, - tagad viņas balsī skanēja vēl skaidrāk pausta līdzjūtī�ba. - Vai mani negribi?

Labu brīdi klusēju, viegli glāstīdams viņas caur plāno svīteri kupli izspiedu�ās krūtis. Man nekas nebūtu pretī �o pievilcīgo sievieti pamīlēt, ta�u atlika vien iedomāties, ka nesen viņa to darījusi ar Ri�ardu Eino, kas izbadējies, iz�nācis no cietuma, viņu dro�i vien gultā būs mīcījis vismaz vairākas dienas pēc kārtas. Vēlē�anās pārgāja.

-������ Jā, Sanij, - es atbildēju, - gribu, ta�u� Tu esi kā radīta mīlas priekiem un citā gadījumā mēs to noteikti jau būtu sāku�i darīt, bet� Lai �oreiz paliek! Varbūt pagātne vēl ilgi mums liegs no dzīves paņemt to, ko tā spēj sniegt�

Pēc pusstundas, Saniju tik vien kā noskūpstījis, steidzīgi aizgāju.

Lietus bija pārstājis.

Vecrīgas ielas joprojām bija skaļu ļau�u pilnas.

Pie Operas iekāpu taksometrā un braucu uz savu dzīvok�li �iekurkalnā.

Vēlāk iegāju du�ā, iekūru kamīnu, paņēmu pudeli itāļu sarkanvīna Badia a Passignano Riserva, apsēdos dziļā at�pūtas krēslā un vēlreiz atcerējos Sanijas pārsteigumā pla�ti ieplestās acis, kad pēc viņas jautājuma "Par ko tad tev tomēr rīt būs jāstājas tiesas priek�ā?" atbildēju: "Par trīs cilvēku nogalinā�anu�"

Bet par to �ovakar kaut kā nemaz negribējās domāt. Rīt nāksies runāt un sevi aizstāvēt visu dienu. Ta�u vēlāk pēc da�ām izdzertām vīna glāzēm lēni pievēru acis un pēk�ņi manā priek�ā, kā uz spo�i apgaismotas skatuves, spilgti uz�liesmoja tas, kas bija noticis�

Kā vīna lāse uz galda malas, tā mana dzīve - īsā mū�a atmiņās.

Un kamīna liesmas, kā rētas uz manas miesas.

Un tavs atvadu skūpsts - mazs indes piliens avota ūdens malkā.

Un tu vari sajukt prātā, domādams - kur un kad bija visa Sākuma Sākums?

Un kāpēc vispār kaut kam vajadzēja sākties - vispirms Lielajam Sprādzienam, kad radās Visums, un beidzot mana �īvakara vēlē�anās kaut ko atcerēties?

Nesaprotu - kāda tam visa jēga?

Un, ja man viens no �ā laika pasaules izcilākajiem fizi�ķiem Stīvens Hokings savās grāmatās par Visuma izcel�a�nos stāsta, ka visa Sākums varēja būt arī tikai viena sīksīka elementārdaļiņa, tad tomēr mani �ī atbilde neapmierina. Jautājums tomēr paliek - kur, kāpēc un no kā radās �ī pir�mā elementārdaļiņa - elektrons, protons vai neitrons?

Bet par to �ovakar kaut kā nemaz negribējās domāt. Rīt nāksies runāt un sevi aizstāvēt visu dienu. Ta�u vēlāk

pēc da�ām izdzertām vīna glāzēm lēni pievēru acis un pēk�ņi manā priek�ā, kā uz spo�i apgaismotas skatuves, spilgti uzliesmoja tas, kas bija noticis�

Ta�u arī tas vēl nav viss! Pirms tam ta�u vajadzēja ras- i ties Telpas Bezgalībai, kur Visumam pēc Lielā Sprādziena i izvietoties.

Kas veica �ādus aprēķinus? Kas izdarīja secinājumus?

Par to domāt, protams, būtu muļķīgi un bezjēdzīgi, ja kaut kādā veidā tas tomēr neskartu arī manis pa�a Sāku- j mu. Lai gan tas noteikti ne tuvu nebija tik ilgsto�s un sa- j re�ģīts process. Ta�u tas vismaz ir daudz saprotamāks.

Mani vienīgi mulsina fakts - ja vecāki būtu sagrēkoju�i tikai vienu nakti ātrāk vai vēlāk - visticamāk viņiem tāpat i piedzimtu puika, ta�u tas noteikti būtu krasi at�ķirīgs no manis. Pareizāk sakot - tas būtu bijis pavisam cits cilvēks.

Kas sievietes un vīrie�a organismā var tik kardināli mai�nīties, lai māte turpmāk nedzemdētu pirmā bērna kopijas?

Kāpēc pēc pirmā bērna - ģēnija - nākamais var būt idiots?!

Kas notiek?

Ak, Edmund Radzinski, es smagi nopūtos, beidzot ta�u apklusti un sāc domāt par ko citu! Un atceries - vienmēr pastāvēs daudzi jautājumi, uz kuriem ne tikai atsevi�ķs cil�vēks, bet cilvēce kopumā nekādas atbildes nespēs sniegt. Visums, mūsu Zeme un mēs, kā �īs pasaules sīka sastāvda�ļa, uz mū�īgiem laikiem paliks neatminēts noslēpums.

Un der atcerēties vēl vienu �īs pasaules fundamentālu patiesību - tumsa laiktelpā izple�as tie�i ar tādu pa�u ātru�mu kā gaisma. Un acīmredzot �ā vai cita iemesla dēļ, laba�jam vienmēr blakus stāvēs arī ļaunais.

Tie ir kā dvīņu brāļi - tik at�ķirīgi un tomēr sasodīti lī�dzīgi.

Pirmais spēcīgais trieciens manai psihei, kas uzreiz pa�matīgi iedragāja visu turpmāko dzīves uztveri, domā�anu un attieksmi pret cilvēkiem - it sevi�ķi jau pret noziedznie�kiem - bija tas, ko redzēju sava vectēva lauku mājās, kad visne�ēlīgākā veidā tika izkauta turpat vai visa Radzinsku ģimene�

Tobrīd vēl īsti ne sapratu, ne zināju, ko tie trīs bandī�ti darīja ar sievietēm, ta�u skaidri redzēju un dzirdēju, ka viņas negrib, lai ar viņām tā izdarās un tas �īm sievietēm ļoti sāp.

Un redzēju un dzirdēju, kā viņi sit un nogalina manu slimo vectēvu.

"Tu - smirdo�ais komunistu pakalpiņ�!" kliedza augumā dū�īgais Uldis Kaspersons, kas pats pirms sava aresta un soda izcie�anas it kā bija pārliecināts komunists un pirmās �ķiras kalps augstākstāvo�ajiem partijas funkcionāriem.

Tā ir smalka un diezgan pretīga ironija, ka vislielākie iepriek�ējā re�īma nosodītāji un boļ�eviku lamātāji ir biju��ie viņu pa�u komunistiskās partijas biedri.

Skatoties un ārkārtīgi smagi pārdzīvojot manu tuvo cil�vēku un radinieku zvērīgo slepkavo�anu, es kaut kur savu smadzeņu centrā un visā savā cilvēciskajā būtībā saņēmu pirmo triecienveida atziņu - lai turpmākajā dzīvē varētu stāvēt pretī �ādām cilvēka ļaunuma izpausmēm, pa�am ir jākļūst ļaunam un ne�ēlīgam.

Jau toreiz - sākumā gan neskaidri, bet kļūstot vecākam arvien skaidrāk sapratu, ka ir diezgan muļķīgi cilvēkus mierināt, ka pasauli un mūs pa�us var glābt skaistums, māksla, laba literatūra vai regulāri baznīcas apmeklējumi. Tas būtu pārāk vienkār�i - kā ātri pagatavojamā Gallina Blanca zupa.

Ļaunumam pretī var stāvēt tikai vēl lielāks ļaunums. Un tas var izpausties gan mazliet humānākā veidā, kad ļaundari soda valsts tiesa, gan kā cietu�ā cilvēka personīgā atriebība - lietas būtību tas nemaina. Jebkurā gadījumā no�ziedznieks tiek sodīts un kaut vai īslaicīgi uzvar taisnība.

Vispirms ar izcilību beidzot Policijas akadēmiju, bet vēlāk pa vakariem arī Latvijas Universitātes Juridisko fakultāti, lielā mērā piepildīju jau bērnībā izvēlēto savas turpmākās dzīves galveno mērķi - cīnīties pret noziedzību.

Galvenokārt pa�a nevēlē�anās dēļ nekādus augstus ama�tus Kriminālpolicijā neieņēmu. Pirmkārt, es biju vēl jauns un karjeras augstākie pakāpieni mani vēl varēja pagaidīt. Otrkārt - nevēlējos sēdēt kantorī un komandēt citus - alku būt tie�i cīņas pirmajās rindās un personīgi piedalīties gan noziedznieku aizturē�anas operācijās, gan viņu pratinā�a�nās un lietu izmeklē�anā.

Jā, runāja, ka es nekāds maigi sapņains zēns neesmu. Un patie�ām tāds arī nebiju. Pārāk agri visā to drausmumā biju saskāries ar cilvēku ne�ēlības izpausmēm. Naids tika iesēts ļoti auglīgā vietā - manās dabas mazliet dīvaini uz�konstruētajās smadzenēs.

Un sirdī. Un apziņā. Un dvēselē.

Vēl viens pamatīgs trieciens manai jau tā diezgan skar�bajai dzīves un cilvēku uztverei bija nepārtrauktās nesa�skaņas ģimenē - jau ļoti agri sapratu, ka mani vecāki viens otru neieredz un jau sen savstarpēji kļuvu�i pilnīgi sve�i.

No morālā viedokļa man nekas nebija iebilstams pret abu vecāku daudzajiem mīļākajiem - bērnībā un arī vēlāk sāpīgi smeldza galvenokārt tas, ka es nevienam no viņiem nekad tā īsti nebiju vajadzīgs un parasti mājās jutos lieks.

Es vecākiem neko nepārmetu, ta�u ar laiku arī viņi man kļuva diezgan vienaldzīgi.

Vēl vienu dzīves sarūgtinājumu sagādāja neveiksmīgā laulība. Tomēr iz�ķīrāmies bez savstarpējiem apvainoju�miem, jo abi tā arī netikām skaidrībā, kāpēc mums kopā dzīvot ir tik ellīgi grūti�

Bet, ja tagad beidzot sāku domāt par rīt gaidāmo tiesu� Iespējams, tam ar visu iepriek� minēto nav nekāda sakara un to pa�u, ko es izdarīju, gandrīz vai simtprocentīgi būtu izdarījis arī jebkur� cits operatīvā dienesta darbinieks�

Todien vēlu vakarā iezvanījās mobilais telefons.

-�� Edmund, tu? - jautāja pazīstama balss.

-�� Es klausos.

-�� Ļoti labi, - Raimonds sacīja. - Esi mājās?

-������ Taisos jau uz gulē�anu. Pats zini - pagāj�nakt nekas no tā neiznāca.

-������� Tas tiesa, - Raimonds piekrita. - Toties kas par ķē�rienu!

-������� Mums vajadzēja viņu no�aut, - es sacīju. - Mani vien�kār�i tracina, ka tāda mēroga slepkavas paliek dzīvi un cie�tumā dzīvo labāk nekā daudzi brīvībā.

-������� Tas gan, - Raimonds piekrita. - Paklausies, Edmund! Kamēr vēl neesi iekritis gultā� Starp citu, tu joprojām guli viens?

-������ Jā, Raimond, viens. Tu jau dro�i vien esi aizmirsis, cik tas ir labi, kad tevi vismaz naktī neviens netraucē.

-� Es patraucēju.

-� Nekas. Kas noticis?

-������� Tūlīt pie tevis piebrauks Guntars un jums abiem va�jadzēs aizdrāzt līdz Skrodiem. Tas ir neliels ciems netālu no Olaines. Tur viņiem beidzot ar iedzīvotāju palīdzību iz�devies notvert māju dedzinātāju. Vietējā izolatorā pa�laik notiek remonts, viens pats inspektors, bet laukā ārkārtīgi saniknots liels ļau�u pūlis, kas viņu kuru katru brīdi draud nolin�ot.

Tas, sakarīgi domājot, nemaz nebūtu slikti, ta�u ilgi mek�lētais dedzinātājs vēl ir izrādījies sevi�ķi bīstamais recidī- vists Imants Ērglis ar iesauku Trakais. Tev viņu vajadzētu atcerēties - tas pats, kas pagāj�gad bailēs no ugunsnelaimes turēja ne tikai tās apkārtnes māju un lauku saimniecību īpa�niekus, bet arī visas jaunās meitenes. "Trakā" kontā �etri upuri - pēc izvaro�anas viņ� visas ir nogalinājis� Atceries, ģenerālis �o lietu izmeklēt gribēja sūtīt tevi, bet tu tik ļoti biji aizņemts ar "Kardināla" lietu� Tagad gribu, lai tu ar Guntaru tur aizbrauktu, un kamēr vietējie viņu vēl nav izrāvu�i no iecirkņa telpām un nositu�i� Saprati? Viņam jau �onakt jābūt Rīgā, pārvaldes pagrabā!

Mirkli domāju.

-� Varbūt tomēr viņu tur atstāt saplosī�anai? - ieminējos.

-�� Ko citu viņ� ir pelnījis?

-������ Mūsu humānajā, pēc Eiropas standartiem radītajā val�stī� - Raimonda balsī bija jūtams rūgts izsmiekls, - arī vislielākā ļaundara dzīvība ir svēta un neaizskarama�

-�� �ēl, ka tām meitenēm� - klusi pateicu. Tad jautāju:

-� Vai tā ir pavēle?

-�� Protams. Ģenerālis teica�

-�� Raimond, lūdzu, pavēli noformē rakstiski! - es sacīju.

-� Cikos Guntars būs klāt?

-�� Tagad viņ� jau dro�i vien ir pie tavas mājas.

Atslēdzu telefonu un piegāju pie loga. Ielas malā iepre�tim dzelzs vārtiem stāvēja netrafareta policijai piedero�a sarkana "Rover" markas automa�īna.

Pēc da�ām minūtēm jau sēdēju Guntaram blakus un, kad beidzot tikām laukā no Rīgas, pa Jelgavas �oseju drāzāmies ar simt piecdesmit kilometru lielu ātrumu stundā.

Laiks, savstarpēji sarunājoties, paskrēja nemanot. Ne�tālu no Skrodiem, krietni samazinot ātrumu, lai bez lieka riska izbrauktu diezgan asu likumu, pēk�ņi no neliela sānu ceļa mūsu priek�ā uz �osejas iztriecās kāda ma�īna - �ķiet vecs �igulis. Guntars no avārijas izvairīties nespēja. Trie�ciens bija diezgan baismīgs, ta�u tā kā bijām piesprādzē�ju�ies, savos sēdekļos noturējāmies un mums nenācās ar galvām triekties ma�īnas priek�ējā stiklā.

Izkāpu�i laukā, tomēr mazliet apdullu�i, piegājām pie �i�guļa. Negaidīti atvērās pretējās puses durvis, no ma�īnas izkāpa kāds pamatīgi streipuļojo�s vīrietis un metās bēgt.

Pakaļ nedzināmies. Ar kabatas lukturiem apskatīju�i krietni sadragāto ma�īnu, pamanījām, ka salonā bezsama�ņā guļ kāda sieviete ar apmēram desmitgadīgu meiteni, bet pie stūres pusmū�a vīrietis.

Guntars, no kabatas izvilcis mobilo tālruni, sāka zvanīt gan ātrajai palīdzībai, gan Ceļu policijai.

-�� Labi, labi! - atbildēja abu dienestu dispe�eri. - Tūlīt braucam!

Atgriezu�ies pie savas ma�īnas, Guntars konstatēja, ka ar to mēs nekur tālāk vairs netiekam un es piezvanīju Rai�mondam.

-� Baigā ķibele, - es teicu un īsos vārdos izstāstīju notiku��o. - Sūti �urp citu ma�īnu!

Raimonds nolamājās un apsolījās kaut ko lietas labā darīt.

-�� Gaidiet!

Un tā mēs nakts vidū Jelgavas �osejas malā galīgi sa- kreņķēju�ies arī gaidījām ātro palīdzību, Ceļu policiju un mūsu pa�u kantora darbiniekus.

Laiks vilkās necie�ami ilgi. �ķita, pasaule vispār ir pazu�dusi un ne mēs, ne ma�īnā mirsto�ie cilvēki nekādu palīdzī�bu tā arī nesagaidīs.

Un tā arī notika. Negaidīti visu dienestu palīdzība bija nepiecie�ama arī mums pa�iem�

Pēk�ņi no me�a sānceļa, no kurienes pirms pusstundas mūsu priek�ā izdrāzās piedzēru�a �ofera vadītais �igu�lis, strauji bremzējot, piebrauca vecs Mercedes Benz bu- siņ�, no tā, bruņoju�ies ar koka nūjām un dzelzs stieņiem, izlēca apmēram se�i vai septiņi krietni iereibu�i vīrie�i un, paklausot sadragātā �iguļa vadītāja blakussēdētāja pavēlei, metās mums virsū.

Es zibenīgi ar pirmajiem diviem uzbrucējiem diezgan viegli tiku galā, viņi nokrita zemē, sāka skaļi vaidēt, bet viņu barvedis drausmīgā balsī kliedza uz pārējiem:

-� Ve�i, sitiet viņus nost! Bez �ēlastības! Viņi ir tie, kas ne tikai, izraisot avāriju, ir nogalināju�i manu sievu un meitu, bet noteikti ir arī tie, kas brauc atbrīvot arestēto Trako. At�cerieties - viņ� ta�u visu vakaru apgalvoja, ka tūlīt ieradī��oties viņa draugi un viņ� atkal tiks brīvībā! Tāpēc nekādas līdzjūtības! �itie nedrīkst palikt dzīvi! Pēc tam brauksim atpakaļ, ieņemsim policijas iecirkni un beidzot izrēķināsi�mies arī ar mūsu māju dedzinātāju un meitu slepkavu!

�ie vīri bija kā prātā sajuku�i. Notikusī avārija un izdzer�tais alkohols tikai desmitkār�oja viņu naidu, ko izjuta pret aizturēto noziedznieku, bet tagad tas tika pavērsts arī pret mums.

Atklāti sakot, mums bija ļoti maz izred�u palikt dzīviem. Viņu pārsvars bija nomāco�s. Turklāt es tumsas dēļ nekādi nespēju, kā man agrāk �ad tad bija gadījies, ar sava skatie�na spēku un neparastās domu enerģijas palīdzību paralizēt vai pat nogalināt uzbrūko�u pretinieku. Atlika vien paļau�ties tikai uz savu fizisko veiklību un izcilo tuvcīņas prasmi. Ta�u tas diem�ēl neturpinājās ilgi. No aizmugures negaidī�ti saņēmis spēcīgu sitienu pa galvu, tūlīt zaudēju samaņu un nokritu zemē.

Grūti pateikt, cik ilgi tā gulēju, ta�u tas noteikti nebija pārāk ilgi. Atguvis samaņu, redzēju kā viņi, Guntaru jau laikam nositu�i, novelk no ceļa, aplej ar benzīnu un aizde�dzina.

Guntars pēk�ņi nedabiski pārvērstā balsī sāka kliegt.

Tātad viņu dedzina vēl dzīvu, nodomāju un mēģināju piecelties. Nekas nesanāca. Izrādījās - manas rokas bija sa�sietas un es darba kolēģim nekādi nespēju palīdzēt.

Tā arī gulēju un ar naidā kvēlojo�u sirdi skatījos, kā pa�mazām Guntara kliedzieni kļūst arvien vājāki, bet uguns liesmas mazākas. Pēc tam visi pienāca pie manis.

-� Vai tagad viņu? - kāda dobja balss prasīja.

-�� Nē, - barvedis iebilda. - Dro�i vien �eit tūlīt būs poli�cija. Vācamies prom! �ito aizvedam līdz katlumājai un de�dzinām tur!

Viņi, rupji lamājoties un ņirgājoties, mani ienesa busiņā un nosvieda uz aizmugurējā sēdekļa. Pēc tam sāka braukt, skaļi spriezdami, kā mani vieglāk iedabūt ciema katlu mā�jas krāsnī. Beidzot nosprieda - ar Husquarn motorzāģi mani sazāģēs vairākos gabalos un tad jau nekādas lielas problēmas vairs nebūs�

Gulēju, klausījos vīru sarunas un jau kuro reizi savas dzīves laikā nesapratnes pilns domāju - kāpēc gan citi, gan �ie nekad neparedz savas rīcības galējās sekas? Kāpēc ne�kad nedomā un sev nejautā - kas pēc tam notiks ar mani pa�u? Kāpēc nekad nedomā par neizbēgamo sodu?! Vai tie��ām tādos mirkļos cilvēka smadzenes strādā tikai naida re��īmā, kad nekas cits vienkār�i prātā neienāk kā vienīgi pāri visām saprāta iespējām dominē viens vienīgs mērķis - man �is cilvēks jānogalina! Man �ī sieviete jāizvaro! Man viņ� jāaplaupa! Un tā tālāk, līdz pat plāna naudas maciņa izvilk��anai no jau tā pusbadā dzīvojo�as pensionāres somiņas�

Tikai vēlāk sapratu, ka gandrīz vai tāpat tobrīd strādāja arī manas naidā sakarsu�ās smadzenes.

Es biju pārāk labi trenēts, tāpēc nekādu ilgo laiku man nevajadzēja, lai no roku saitēm itin ātri tiktu vaļā. Pēc tam no kabatas izvilku Makarova pistoli un tūlīt nolaidu dro�i�nātāju. Uzreiz jutos daudz labāk.

-� Ve�i, kas notiek? - es jautāju. - Vai jūs esat tikko izlais�ti no trako mājas?

-�� Ā, atdzīvojies! - �iguļa īpa�nieka blakussēdētājs iesmē�jās. - Velti darīts! Tev atlicis ko dzīvot tikai īsu brītiņu! Tūlīt degsi elles ugunīs!

-�� Kāpēc? - es prasīju. - Ko jums sliktu esmu nodarījis?

-�� Un tu vēl prasi, nelieti?! - vīrietis iekliedzās. - Tu vēl uzdro�inies�?

-�� Aizveries! - kliedzu pretī. - Vai tu patie�ām esi sajucis prātā? Ko tu dari? Ko jūs visi darāt? Atjēdzieties! Un tu�! Tavs draugs, tēvs vai brālis izraisīja avāriju, pa�i vainīgi, bet tagad par to vaino mani?! Tev tagad vajadzēja stāvēt pie jūsu �iguļa, zvanīt ātrajai palīdzībai un kaut kā mēģināt pa�līdzēt dro�i vien vēl dzīvajām pasa�ierēm! Bet ko tu, idiot?! Savāc pārskaitu�os ciema ve�us un sākat slepkavot nejau�i uz ceļa pagadīju�os cilvēkus?!

-�� Apklusti! - man blakus sēdo�ais draudīgi ierēcās. - Tu vēl uzdro�inies vārstīt muti?

-�� Bliez viņam vēlreiz pa galvu! - kāds ieteica.

-�� Nekas! Tūlīt viņu izmetīsim laukā un krāsnī iek�ā!

-�� Neaizmirsti par huskvarnul

-�� Tas pats par sevi! - arī es atsāku kliegt. - Atjēdzieties! Ne tas, ko jūs sadedzinājāt, ne es ne pie kā neesam vainīgi! Vai jums smadzeņu vietā patie�ām ir sūdi, ka nesaprotat tik vienkār�u lietu - jūs visus ta�u par izdarīto noziegu�mu sodīs un uz ilgiem gadiem iespundēs cietumā! Jūs tur, nelie�i, sapūsiet! Padomājiet, vai ir kāda jēga nogalināt arī mani? Vai tie�ām tas būs jūsu turpmākās cietumnieku dzīves vērts?! Turklāt nogalināt nevainīgus� To neviens nepiedod! Atmaksa būs neizbēgama! Un, galu galā, ar ko jūs pa�laik esat labāki par beidzot notverto vairākkārtējo slepkavu Trako? Viens pret vienu!

-�� Ka�a, apklusini viņu beidzot! - �iguļa īpa�nieka draugs vai rads nerimās.

Bet es apklusu pats. Tagad jau skaidri zināju - viņi mani ne sazāģēs, ne sadedzinās. Es kārtējo reizi cīņā ar noziedz�niekiem bū�u uzvarētājs. Pirmīt kliedzu un visu to runāju tikai tāpēc, ka joprojām nekādi nespēju saprast, kāpēc cil�vēki tik viegli - nemaz nedomājot par savu turpmāko dzī�vi - spēj izdarīt vis�au�alīgākos noziegumus? Kas viņus uz to mudina vai provocē? Kas notiek �o ļau�u prātiņos, kad kā Visuma melnajos caurumos pazūd jebkāda sapratne par labo un ļauno; par to, ko cilvēks drīkst un ko viņ� nekad nedrīkst darīt; kad viņa prātā eso�ā gaismas daļiņa - kaut tikai kvantu līmenī - kaut kāda drausmīga spēka vai vēl drausmīgāka vājuma triekta, pēk�ņi pārvēr�as biezā apzi�ņas tumsā�

Beidzot busiņ� apstājās pie vāji apgaismotas nelielas bal�tu ķieģeļu ēkas un es uzreiz sapratu, ka tā ir vietējā ciema katlumāja. Izgrūdu�i mani laukā, vīri pusaplī apstājās ap�kārt. Katram no viņiem rokās bija kāds sitamais, bet viens iegāja blakus eso�ajā piebūvē pēc Husguarn zāģa.

Man nebija ne mazāko �aubu par viņu nodomu nopiet�nību. Atklāti sakot, ar kādu mazu smadzeņu daļiņu viņu rīcību es spēju pat saprast. Pēdējā gada laikā �eit bija nodedzinātas vairākas saimniecību ēkas un dzīvojamās mājas; izvarotas un noslepkavotas �etras jaunas meite�nes; naids un dusmas par policijas nespēju noziedznieku notvert un sodīt. Un tam visam vēl klāt nelaimīgā auto�avārija ar smagi ievainotiem vai pat bojā gāju�iem pasa��ieriem�

Un tomēr - es �o cilvēku nelaimēs ne mazākā mērā ne�biju vainīgs! Tas mani tracināja ne mazāk, kā viņu galvās naids niknoja viņu apziņu. Tā bija gandrīz vai klasiska pata situācija un to varēja izmainīt vienīgi kaut kāds debess brī�nums vai vienas vai otras puses pēk�ņa prāta apskaidrība. Bet mums visiem nervi bija uzvilkti līdz pēdējai iespējai, naids ne uz mirkli neļāva atslābināties un kaut cik mierīgi apspriest radu�os stāvokli.

Patiesībā tas bija �ausmīgi - mēs alkām cits citu nogali�nāt, un pasaulē vairs nebija spēka, kas �o nodomu neļautu realizēt. Tas bija apmēram tāpat kā Otrajā pasaules kara laikā notika ar padomju armijas soda bataljoniem. No vie�nas puses tevi priek�ā gaida vācu lo�metēji, bet aiz mugu�ras �ekas karaspēka kala�ņikovi. Un tev jāceļas kājās un jāskrien uz priek�u - cita ceļa nav.

Lai gan� Viens ceļ� ir vienmēr un tas no laika sākuma ir bijis dro�s un absolūts - pa�a vai tava pretinieka nāve�

Tā daudzos gadījumos ir vienīgā iespēja - savu dzīvību glābt ar citas dzīvības iznīcinā�anu.

Bie�i tam visam ar morāli nav nekāda sakara. Tāds vien�kār�i ir jau bioloģiski ieprogrammēts Dabas likums - dzīvī�bas saglabā�anas instinkts.

Kad vīrietis no katlumājas piebūves iznāca laukā ar jau darbojo�os motorzāģi un pārējie gandrīz vai vienaldzīgi paspēra soli man tuvāk, es sāku �aut. Situācija man citu iespēju vai izvēli nedeva. Pa�a dzīvība bija jāmaina pret citu nāvēm. Skumji, bet da�reiz dzīvē tā gadās.

Vispirms iz�āvu uz zāģmeistaru, tad uz tuvāk stāvo�o vīru, pēc tam uz pārējiem. Tas viņiem bija milzīgs, pilnīgi negaidīts pārsteigums. Tūlīt visapkārt atskanēja baiļu pilni

Kad vīrietis no katlumājas piebūves iznāca darbojo�os motorzāģi un pārējie gandrīz vai v enaldztg* paspēra soli man tuvāk, es saku �aut.

kliedzieni, vaidi un lamas. Pēc tam tie, kurus vēl nebija ķē�ru�as lodes, metās bēgt.

Nevienam pakaļ nedzinos.

Tā bija parasta dzīves teātra aina - tu esi varonis un gri�bi pazemot vai pat nogalināt citu cilvēku tikai līdz brīdim, kamēr jūti savu pārākumu. Tikko situācija mainās, varonis pārvēr�as gļēvulī.

Vēlāk izrādījās, ka trīs no viņiem ir beigti, bet pārējie vieglāk vai smagāk ievainoti.

Drūmu domu nomākts, turpināju sēdēt dzīvokļa lielajā atpūtas istabā un skumju pilns raudzījos, kā lēnām kamīnā sadeg pēdējās malkas pagales.

Un tā sadegam arī mēs, gurdi nodomāju - savu kaislību, pārliecības, fanātisma, neiecietības, stulbuma, greizsirdī�bas, skaudības, mīlestības un naida liesmās�

Dievs mums visiem ir iedevis tik no�ēlojami maz laika - kādus nieka trīsdesmit, piecdesmit vai labākajā gadījumā deviņdesmit dzīves gadus, kas mū�īgā laika tecējumā nav pat mirklis, bet ko mēs - mazattīstītās sīkbūtnes - darām?! Vai priecājamies par �o mums tik nejau�i uzdāvināto dzīves brīdi? Vai baudām to? Vai patiesi mīlam savu tuvāko un arī to, kas sagadī�anās dēļ mīt zemeslodes otrajā pusē?

Nē!!!

Mēs pa�i sevi saplosām un esam Laika labākie brīvprā�tīgie palīgi sevis iznīcinā�anai atkal ar citām savām rak�stura un psihes sliktajām īpa�ībām - ar savu alkatību, mantkāri, varaskāri, miesaskāri, citu politisko uzskatu neiecietību, vardarbību, vēlē�anos vienmēr kādu sodīt, kā�dam tā vai citādi darīt pāri, atriebību, bet tik reti citam nesaudzīgi palīdzēt un sevi ziedot� Nu kaut vai tai pa�ai mīlestībai�

Bet varbūt tas nemaz nav vajadzīgs un patiesībā ir pat bīstami? Kas tad galu galā ir tā izslavētā mīlestība? Nekas cits, kā tikai atklāts mūsu apziņas vājums - vēlē�anās ar otra cilvēka palīdzību �ai ļaunuma pārsātinātajā pasaulē justies kaut mazliet dro�āk. Par to varētu tikai priecāties, ja pati mīlestība nebūtu viens no lielākajiem �īs pasaules ļaunumiem�

Baiba Radzinska, kā parasti eleganti ģērbusies, �ķieta�mi nevērīgi iesēdās savā jaunajā Mazda 326 automa�īnā, ieslēdza atskaņotāju, kur tie�i tobrīd trāpījās Ances Krau- zes dziedātā Raimonda Paula populārā dziesma �ūpoles.

Tie�i kā dzīvē, viņa nodomāja un sāka braukt. Te tu esi aug�ā, te atkal krīti lejā. Savādi, ka tik dramatisku dzīves mirkli var izteikt ar tik vienreizēji skaistiem vārdiem - "�ī dzīve ir kā �ūpoles, uz aug�u ceļ un tūlīt nes uz leju�"

Tā notika dziesmā, bet Baibai dzīvē sevi�ķi zemi kritie�ni tomēr bija gāju�i garām. Protams, aizejo�ie gadi nekāda dārgā mū�a dāvana nebija. Ta�u viņa joprojām bija skaista, labi kopta, talantīga, enerģijas pilna un kā vienmēr manā�mi seksuāli satraukta.

Baiba bie�i ar diezgan lielām �ausmām iedomājās, kāda gan būtu viņas dzīve; kā viņa vispār justos �ai pasaulē, ja daba kā vērtīgu dzīves balvu būtu noskaudusi �o mū�īgi urdo�o vēlmi pēc seksuālās baudas. Dzīve dro�i vien būtu pelēka, vienmuļa un ļoti neinteresanta.

Ta�u tā viņa gandrīz vai ar nedaudz pārspīlētu lepnu�mu visiem varēja sacīt un apgalvot - es dzīvoju! Un dzīvoju tie�i tā, kā to gribu es, nevis piespie� citi - vīrs vai liekulīgā sabiedrības morāle.

Es pati sev esmu morāle un par savu dzīvi vienīgā notei�cēja!

To Baiba kā sava mū�a kredo bija pasludinājusi jau agrā jaunībā.

"Un tāpēc - bravo, Baiba!" gribējās iesaukties. Tā arī tur�pini, kamēr mū�a rats grie�as un �ūpoles �ūpojas - kaut kad jau tomēr tie striķi trūks�

Filips beidzot no viņas bija aizgājis pie citas sievietes, ta�u laulība joprojām oficiāli netika �ķirta. Baiba gan nekādas lielās cerības uz tuvā Filipa radinieka grāfa Ra�dzinska atstāto mantojumu nelika, ta�u kas to lai zina�? Varbūt patie�ām kaut kad pavisam drīz, kad viņi - pēc dokumentiem - it kā laimīgā laulībā būs nodzīvoju�i trīs�desmit trīs gadus, pēk�ņi kā no gaisa nokritīs miljons dolāru�

Bet, ja arī nenokritīs, Baiba neraudās. Kā viņa bez �īs naudas labi varēja iztikt līdz �im, tā arī iztiks turpmāk. Vie�nīgi, ja savu mantojuma daļu tomēr saņemtu, labprāt kādu laiku padzīvotu Fran�u Rivjērā un apceļotu pasauli. Tra�ki gribējās nokļūt Latīņamerikā - prātā vien nāca karst�asinīgie puertorikāņu un brazīlie�u vīrie�i - tad Japānā, Singapūrā un kaut vienreiz vakarā pastaigāties pa slaveno Saulrieta bulvāri Holivudā�

Tāds pieticīgs sapnītis. Patiesībā tāda bija visa viņas dzī�ve - ja neskaita vairāk nekā spo�os profesionālos panāku�mus, Baiba joprojām bija viena no pirmā lieluma zvaigznēm teātrī, daudz filmējās - arī Krievijā un Polijā - un bija labi apmaksāta.

Rīgas centrā lielā trīsistabu dzīvoklī dzīvoja viena. Nu, tā - nosacīti. Diezgan regulāri viņai cits pēc cita uzradās jauni mīļākie, tie kādu laiku padzīvoja, ta�u tad vienmēr tika laipni izraidīti. Kā saka, paldies par jūsu centību, bet bez jums �ai pasaulē ir vēl arī citi!

Baiba jau sen vairs nespēja pat iedomāties, kā viņa jus�tos, ja visu mū�u nāktos dzīvot kopā ar vienu vīrieti. Tas būtu apmēram tas pats kā agrāk jutās kādas lugas piec�simtā izrādē. Bezgalīgs apnikums - viss jau sen zināms. Vieni un tie pa�i vārdi, vieni un tie pa�i notikumi, vieni un tie pa�i pārdzīvojumi un vienmēr viens un tas pats gala iznākums.

Nekas skumjāks un apnicīgāks vairs nevarēja būt.

Ar dēlu Edmundu attiecības, varētu teikt, bija tīri nor�mālas. Baibu mazliet gan kaitināja un uztrauca Edmun�da dienests kaut kādā tur policijas specvienībā, ta�u viņa centās dēla darba specifikā neiedziļināties. Mātes un dēla darbības jomas bija divas pilnīgi da�ādas pasaules - lielā māksla un smagu noziegumu atklā�ana, lai gan Edmunds vienmēr smiedamies apgalvoja, ka tās nemaz tik at�ķirīgas neesot. Tie�i otrādi - tās savstarpēji ir tik cie�i vienotas, ka patiesībā atklājas kā abpusējs spoguļattēls.

Mākslā, tāpat kā dzīvē, trako cilvēciskas kaislības - tā�tad arī noziegumi, bet modernā noziedzīgā pasaule da�reiz pārsteidz ar tik spilgtiem kriminālās mākslas �edevriem, ka atliek tikai izbrīnā noplātīt rokas un ar atplestu muti smagi nopūsties - jā, cilvēka samaitātajam prātam nepastāv izdo�mas robe�as�

Ta�u pa�laik Baiba tomēr jutās nopietni uztraukusies - viņa bija dzirdējusi, ka Edmundam par �audī�anos pie Skrodu ciema draudot ilgs cietumsods. Tāpēc uzreiz nolē�ma - nopietni jāaprunājas ar prokuroru Intaru Eino, un jau kuro reizi devās uz sava senā mīļākā Mellu�u vasar�nīcu.

Mazliet dīvaini jau tas bija, ta�u �īs attiecības viņi nebi�ja pārtrauku�i visus �os ilgos gadus. Bija sabrukusi varenā PSRS, bija atjaunota Latvijas neatkarība, radusies pilnīgi jauna sabiedriski politiskā valsts iekārta, izveidota pavisam cita republikas Ģenerālprokuratūra, bet tūksto�gadu senā vīrie�a un sievietes seksuālo attiecību forma nebija mainī�jusies ne par mata tiesu! Tā izrādījās simtkārt noturīgāka par visām impērijām, diktatoriskiem valsts pārvaldes re�ī�miem, revolūcijām un pasaules kariem. Tā vien izskatās, ka cilvēces attīstības galveno pamatu - gultu - un mūsu vēlmi tajā kaut vai tikai �ad un tad atrasties ar pretējā dzi�muma pārstāvi, varbūt spēs iznīcināt vienīgi �īs pasaules bojāeja�

Ta�u galvenais, kas �os aizgāju�os gadus savdabīgi, da��reiz pat diezgan ne�ēlīgi mocīja Baibas sirdsapziņu, bija In�taram vēl joprojām neatklātā patiesība, ka viņ� bez savu oficiālo bērnu - meitas Inas un dēla Ri�arda - ir arī Ed�munda tēvs�

Iemeslu klusē�anai bija tikpat daudz, cik patiesības at�klā�anai, ta�u neviens no tiem Baibai ne�ķita tik būtiski svarīgs, lai tie�ām sadū�otos un Intaram to beidzot darītu zināmu.

Ja nu varbūt vienīgi �odien - īstais laiks patiesības mirklim.

Jāsaka atklāti - Intaram Eino �ais trakajos pārmaiņu laikos, kā daudziem citiem iepriek�ējā re�īma represīvo or�gānu darbiniekiem, nebija klājies viegli. Ta�u tā kā viņam gan sabiedrībā, gan jaunās varas acīs tomēr bija augsti kva�lificēta jurista slava, viņ� ne mazākā mērā nebija saistīts arī ar tām da�ām pretpadomju disidentu vajā�anām, jo pa�domju laikā pārraudzīja vienīgi sevi�ķi smago krimināllietu izmeklē�anu, turklāt vēl bija ļoti aktīvi piedalījies jaunās Latvijas Republikas Ģenerālprokuratūras izveidē, viņ� tika paturēts un turpināja enerģiski strādāt, uzturot valsts ap�sūdzību daudzās skaļās tiesās izskatāmajās krimināllietās, ar kurām tik bagāti bija pagāju�ā gadsimta deviņdesmitie gadi.

Prokurora Eino profesionālais stāvoklis krietni sa��ķobījās tikai vienreiz, kad viņa dēls Ri�ards diezgan negaidīti tika apsūdzēts naudas izspie�anā no vairākiem jaunajiem uzņēmējiem un pat kāda policista slepkavības līdzdalībā.

Ta�u Intars visus savu nelabvēļu uzbrukumus, priek��niecības pārmetumus un atlai�anas draudus veiksmīgi at�raidīja ar paskaidrojumu, ka ar Ri�ardu tiekoties reti, viņ� jau no mazotnes dzīvojot pie Intara pirmās sievas, laulība jau sen esot �ķirta un viņ� nekādi nevarot ne kontrolēt, ne atbildēt, ko dara citā ģimenē augo�s dēls.

Ar to pietika. Troksnis pamazām norima, Ri�ards savu soda laiku jau bija izcietis un tagad prokurors Intars Eino visu uzmanību veltīja gaidāmajai tiesas prāvai, kur viņam jau rīt valsts vārdā vajadzēs apsūdzēt savas senās un jopro�jām eso�ās mīļākās Baibas vienīgo dēlu Edmundu Radzin�ski dienesta pilnvaru un nepiecie�amās aizstāvē�anās robe��u pārkāp�anā. Galu galā, tomēr trīs līķi�

Baiba automa�īnu apturēja pie Intara jau krietni pār�būvētās un papla�inātās vasarnīcas glīti veidotajiem ieejas vārtiem, īsu brītiņu pagaidīja, tad izkāpa un nesteidzoties devās uz vasarnīcas ieeju. Intars viņu jau gaidīja.

-�� Labi, ka piezvanīji, - viņ� teica. - Tikko jau biju sataisī�jies doties pastaigā gar jūru.

-�� Piedod, Intar, - Baiba sacīja. - Man vajag ar tevi apru�nāties.

-�� Es priecājos, - Intars teica. - Tu kā parasti labi izska�ties.

-�� Ne velna! - Baiba pikti atbildēja. - Es izskatos un jūtos drausmīgi.

-�� �eit tu vienmēr esi jutusies labi, - Intars atgādināja un spo�o teātra zvaigzni ieveda lielajā istabā. - Sēdies! Ko dzersi? Tēju, kafiju, vīnu, konjaku?

Pliku �ņabi, Baiba gribēja sacīt, ta�u klusēdama apsēdās mīkstā atpūtas krēslā un ilgsto�i, ar dziļi vērtējo�u skatie�nu noskatīja iepretim stāvo�o vīrieti, no kura rītdienas uz�stā�anās tiesā lielā mērā būs atkarīgs viņas dēla liktenis.

Vai beidzot atklāt, ka Edmunds ir arī viņa dēls? Baiba satraukta domāja. Ja man būtu simtprocentīga pārliecība, ka tas tik tie�ām varētu palīdzēt� ne�aubītos. Bet �ādas pārliecības man nav. Tad jau drīzāk otrādi - �aubas, ka to atklājot tie�i tagad, viņ� tam nenoticētu - kā, iespējams, nenoticētu arī nekādā citā gadījumā, jo viņ� to viegli varētu iztulkot kā apzinātu spiedienu vai pat atklātu �antā�u ap�sūdzētā labā.

Baiba turpināja nopietni raudzīties uz staltā vīrie�a au�gumu un, kā vienmēr, ar mazliet ironisku smīnu rotāto

seju.

-�� Vai atceries mūsu pirmo nakti �ai pa�ā istabā? - Intars jautāja.

-� Es to nekad neesmu aizmirsusi, - Baiba atbildēja. - Ne�kas liels te nav mainījies. �ķiet, dīvāns ir cits, da�as jaunas gleznas, muzikālais centrs, �is atpūtas krēsls�

-�� Tā ir, - Intars piekrita. - Aizejo�ais laiks maina visu - valstis, cilvēkus, morālās vērtības un pat guļamistabu iekārtojumu. Tu vēlētos, lai viss būtu palicis pa vecam?

-� Jā, Intar, - Baiba apliecināja. - Vai toreiz bija slikti?

-� Tas bija skaists dzīves neprāts, - Intars piekrita. - Mēs to spējām atkārtot vismaz tūksto� rei�u. Tā, Baibiņ, ir teāt�ra izrāde, kas nekad nebeidzas. Slavenais lugas autors, kas savus darbus dzīvē realizē ar pseidonīmu Dievs, vienmēr zina, ko viņ� dara un ko grib sasniegt.

-�� Ko? - Baiba ātri prasīja. - Ko viņ� grib sasniegt? Lai cilvēki būtu nelaimīgi?

-�� Kāpēc nelaimīgi? - Intars izskatījās pārsteigts.

-�� Nezinu, - Baiba paraustīja plecus.

-�� Tu domā nelaimīgi tāpēc, ka praktiski neviens nevar piepildīt savus sapņus, ne arī sasniegt visus sev nospraus�tos mērķus? - Intars vaicāja.

-�� Tu nevari sūdzēties, - Baiba sacīja. - Vairākus gadus tavs sapnis un mērķis biju es. Vai tagad no�ēlo?

-�� Nerunā muļķības! - Intars teica. - Esmu laimīgs.

-�� Vispār savādi, - teica Baiba. - Katrs cilvēks savā veidā vienmēr ir laimīgs, bet līdzko uz ilgāku laiku saiet kopā ar otru tikpat laimīgu cilvēku, agrāk vai vēlāk abi kļūst nelai�mīgi.

-�� Uz ko tu tēmē? - Intars prasīja. - Uz mums?

-�� Es runāju vispārīgi, - Baiba atbildēja. - Tu ar savu dzī�vi esi apmierināts?

-�� Galvenajās līnijās, jā, - Intars sacīja. - Man joprojām ir iespēja strādāt savā jau jaunībā izvēlētajā profesijā, ir lieliski sadzīves apstākļi - dzīvoklis Rīgas centrā, Jūrma�lā vasarnīca, pieklājīga alga, otrā sieva - daudz labāka par iepriek�ējo - un vēl tu. Par ko man sūdzēties?

-� Tie�ām, - Baiba piekrita. - Tas nav būtiski svarīgi, pra�su vienīgi sievi�ķīgas intereses pēc - kāpēc tu krāp arī savu otro sievu? It sevi�ķi, ja viņa ir labāka par pirmo?

Intars iesmējās un glāzēs ielēja fran�u sarkanvīnu.

-�� Debesbrīni�ķīgā Baiba! - viņ� sacīja. - Stipri �aubos, vai kāds vīrietis krāpj sievu tikai tāpēc, ka viņa ir laba vai slikta. Tam nav būtiskas nozīmes. Iz�ķiro�ā nozīme ir tam, kādu sievieti viņ� satiek pēc tam. Un, ja viņ� �ai sievietē saskata kaut ko tādu, kas trūkst sievai� Un arī tas vēl neko daudz nenozīmē! Pastāv kaut kas tāds, kas vispār ar vārdiem nav izsakāms. To var saukt gan par mī�lestību, gan vienkār�i par jau zemapziņā ieprogrammētu vīrie�a vēlmi apaugļot pēc iespējas lielāku skaitu sievie�u. Pirmajā mirklī tas, protams, skan diezgan vulgāri un pat primitīvi, ta�u tādus diem�ēl vai par laimi mūs visus ir radījusi daba. Un ne ar kādu morāli, Bībeles bau�ļiem vai laulības uzticības zvērestiem tas nav saistīts. Tas ir sais�tīts ar da�iem ķīmiskiem procesiem mūsu smadzenēs un hormonu darbību.

-�� Tik vienkār�i? - Baiba prasīja. - Tu savā ziņā apvaino dabu.

-�� Dabu apvainot nav iespējams, - Intars sacīja. - Bez tam, mīļā, mūsu dzīvē viss ir ļoti vienkār�i. Un tici - cilvēki būtu simtkārt laimīgāki, ja vienmēr pa�i visu nesare�ģītu. Tu nu�pat atcerējies �eit pavadīto mūsu pirmo nakti. Vai tas nebi�ja skaisti, kad tu, vienā mirklī aizmirsdama par savu vīru, mājām un savas rīcības sekām, lietainā maija naktī sekoji nepazīstamam vīrietim uz viņa Jūrmalas vasarnīcu� Ko tu zaudēji? Neko! Toties tavā dzīvē ienācu es, kaut kādas pa�tīkamas pārmaiņas, kaut neliels piedzīvojums un skaistas atmiņas vecumdienām.

Baiba vēlreiz cie�i paskatījās uz Intaru un joprojām ne�spēja izskaidrot, kāpēc tie�i ar �o vīrieti viņai izveidoju�ās tik ilgsto�i noturīgas attiecības. Iemesli varēja būt visda��ādākie - sākot ar vienkār�u patik�anu, tad mīlestību, un beidzot ar Intara izcilajām spējām viņu pilnībā seksuāli ap�mierināt, ta�u galvenais iemesls varēja būt tas, ka Baibas apziņā nekad neizgaisa fakts, ka tie�i �is vīrietis ir viņas bērna tēvs�

-�� Intar� - Baibas balss kļuva uzkrīto�i maiga un lū�dzo�a. - Esmu tev pateicīga par visu, ko tu man dzīvē esi devis. Lai gan patiesībā, runāsim atklāti, nekas liels jau tas nav. Protams, izņemot vienīgi to, kas man patie�ām visu mū�u ir bijis ļoti svarīgs - viss, ko mēs abi darījām gultā. Bet, gadiem aizejot, tas jau vairs ne�ķiet kā jaunī�bā - gandrīz vai dzīvības un nāves jautājums. Mēs abi esam mazliet noguru�i. Arvien lielāku nozīmi gūst citas vēlmes un vērtības - pēc iespējas ilgāk noturēties darbā un mūsu bērnu turpmākās dzīves gaitas. Tu par saviem īpa�i neuztraucies?

-�� Kā nu ne! - Intars iesaucās. - Ar Inu viss ir kārtībā, ta�u Ri�ards visu mū�u man ir sagādājis pamatīgas galvas�sāpes.

-�� Bet man� - Baibai manāmi aizlūza balss un viņa, ātri paņēmusi vīna glāzi, steidzīgi izdzēra vairākus malkus. - Rīt Edmundam jāstājas tiesas priek�ā�

Intars pēk�ņi kļuva ļoti nopietns, tāpat ātri iedzēra da�us vīna malkus, tad cie�i uzlūkoja pretim sēdo�o Baibu. Viņa kā parasti izskatījās nevainojami - elegants gai�i zils kos�tīms, kura svārku apak�mala bija uzrāvusies ļoti augstu, spēcīgā erotiskā valdzinājumā tālu atsedzot viņas slaidās kājas un nedaudz smalko zeķu grezno aug�daļu. Baiba bija atcerējusies, ka Intaram nepatīk zeķbikses, tāpēc kārtējo reizi bija pacentusies viņam izpatikt - �oreiz it īpa�i. Uzvil�kusi visdārgākās zeķes, visgreznāko apak�veļu un noskaņo�jusies uz visme�onīgāko seksu.

-������� Kādā nolūkā tu pie manis �oreiz esi atbraukusi? - In�tars nopietni prasīja. - Edmunda dēļ?

Baiba brīdi klusēja, tad, koķeti pasmaidījusi, sacīja:

-������� Tu jau, Intar, zini - es parasti pie tevis esmu braukusi tikai viena iemesla dēļ, ta�u �oreiz� Jā, mīļais, mani ļoti uztrauc dēla nākotne, bet vēl vairāk satrauc tas, ka apsū�dzību pret viņu uzturēsi tie�i tu!

-������� Es tevi, Baiba, saprotu, bet tāds ir mans darbs. Kādu lietu priek�niecība iedod, ar tādu man jāstrādā. Nekāda no�ziedznieku �ķiro�ana nenotiek un tā ir tikai sagadī�anās, ka Edmunda Radzinska lieta trāpījās man.

-������� Tā ir tāda savāda sagadī�anās� - Baiba domīgi teica un atkal pasniedzās pēc vīna glāzes. - Tu viņu patie�ām apsūdzēsi?

-������� Protams! - Intars skaļākā balsī kā parasti atbildēja. - Trīs līķi un divi ievainotie, kuri tie�i �ā iemesla dēļ ir kļu�vu�i invalīdi! Tu pati viņu nenosodi?

-������� Nē, - Baiba sacīja. - Ja esmu pareizi sapratusi, arī vi�ņam tāds ir darbs�

-������ �oreiz tas nevar kalpot kā attaisnojums, - Intars atgā�dināja.

-�� Bet kas tad var? - Baiba painteresējās.

-� Nekas, - Intars atbildēja.

-� �ēl, - Baiba teica. - Tev tas ir vienaldzīgi?

-������ Ne glu�i, - Intars apgalvoja. - Es neesmu aizmirsis, ka viņ� tomēr ir tavs dēls.

-������ Tie�i tāpēc, - Baiba sacīja. - To tev vajadzētu atcerēties it sevi�ķi.

-� �is fakts diem�ēl neko nespēj mainīt, - Intars pateica.

-������ Ja atmetam �īs krimināllietas juridisko pusi� - Baiba lūdzo�i ieskatījās Intara acīs. - Varbūt tas kaut ko var mai�nīt tavā sirdī, dvēselē, tavā apziņā?

-������ Neko īpa�u, - Intars noraido�i pakratīja galvu. - Esmu augstas klases profesionālis. Neuzpērkams. Man ir arī savi nekad nepārkāpjami principi. Es jau teicu - manos priek��statos par cilvēka vērtību visi noziedznieki ir pilnīgi vienā�di - absolūti mazvērtīgi, ta�u �ai gadījumā� Jā, �oreiz viss ir nedaudz savādāk, bet� Man, protams, ir �ēl, ta�u ne uz ko lielāku no manis tu neceri. Ne tāpēc, ka tevi nemazliet man - Baibai manāmi aizlūza balss un viņa, ātri paņēmusi vīna glāzi,��steidzīgi izdzēra vairākus malkus,

' - Rīt Edmundam jāstajas tiesas priek�a�

vairs nemīlētu, ka man nebūtu ne tevis, ne Edmunda �ēl, bet neko es palīdzēt nevaru arī vēl cita, glu�i vienkār�a iemesla dēļ - man ir stingri jāturas pie likuma prasībām, nevis pie tavām vai savām jūtām.

Baiba brīdi domāja un viņas roka gandrīz vai automātis�ki atkal pasniedzās pēc vīna glāzes.

-�� Un nekas �os tavus uzskatus nespētu mainīt? - ar ska�tienu cie�i ieurbjoties Intara sejā, viņa prasīja.

-�� Nekas, - viņ� apstiprināja. - Tas ir manas profesijas pamatu pamats - kā mācītājs turas pie Bībeles un ticības Dievam, tā arī es, neskatoties ne uz ko, turos pie Krimi�nāllikuma pantiem un savas pārliecības, ka cilvēkiem, kas pārkāpj likumus, vienmēr jāsaņem tas, ko tie ir pelnīju�i.

-�� Ja nav noslēpums� - Baiba mazliet samulsa. - Kādu soda mēru tu Edmundam prasīsi?

Intars krietnu laiciņu klusēja - teikt viņai patiesību, vai ne? Ta�u nospriedis, ka tas diez vai viņu attiecības spētu būtiski izmainīt, nolēma neko neslēpt.

-��� Es tiesai pieprasī�u Edmundu par viņa izdarītajām slepkavībām sodīt ar mū�a ieslodzījumu, - Intars pateica.

-�� Labākajā gadījumā ar divdesmit soda gadiem stingrā re��īma cietumā.

Baiba mazliet nobālēja un visa viņu ilggadīgā sakara lai�kā pēk�ņi izjuta asu nepatiku pret Intaru.

Bet par to nevienam nevajadzētu būt sevi�ķi pārsteig�tam. Mēs ta�u vienmēr mīlam vai labi izturamies tikai pret tiem, kas ir tādi pa�i attiecībā pret mums, bet līdzko mīļais, dārgais un tuvais cilvēks kaut ko izdara pretēji mūsu gribai vai vēlmēm, viņ� ļoti riskē jau nākamajā mirklī vairs nebūt ne mīļais, ne dārgais un vēl mazāk tuvais�

Cilvēkus galvenokārt vieno abiem vajadzīgais, bet iz�ķir, kad kopējais jau vairs ne�ķiet tik svarīgs.

-� Vai tu, Intar, pats spēj iedomāties, cik ārprātīgi ne�ēlīgi ir �ie sodi? - Baiba mazliet trīco�ā balsī jautāja. - Tu pats būtu ar mieru tādus izciest?

-�� Nē, Baiba, nekādā gadījumā, - Intars tūlīt atbildēja.

-�� Es būtu ar mieru vienīgi ar tevi ilgsto�i atrasties gultā, nevis viens cietuma kamerā. Ta�u, ja pirmajā variantā viss ir atkarīgs tikai no mums, tad otrajā starp mani un tavu dēlu nostājas Krimināllikums un tiesa. Tātad citi cilvēki, ko mūsu griba nekādi nespēj ietekmēt.

Baiba piecēlās, pagāja da�us soļus uz priek�u un diezgan negaidīti iesēdās Intara klēpī. Un, lai gan viņa agrāk to jau bija darījusi simtām rei�u, �oreiz ar savu tuvību gribēja pa�nākt kaut ko daudz vairāk nekā tikai tīri fizisku baudu.

-�� Paklausies, Intar, - Baiba, apvijusi rokas ap vīrie�a kaklu, sacīja. - Vai tava prokurora sirds un juridiskā pārlie�cība par likuma taisnīgumu paliktu tikpat stipra un nesa�tricināma pat tad, ja tev tiesā nāktos apsūdzēt, piemēram, pa�a māti, brāli vai dēlu?

Intars krietnu laiciņu iekrita dziļās pārdomās, tad pa�grieza galvu sāņus, kur pie pretējās sienas stāvēja paliela glezna, kur bija attēlota kaila meitene skrējām pa baltu margrietiņu pilnu pļavu.

-�� Es bie�i skatos un domāju - tā meitene ir ļoti gudra, - Intars sacīja. - Viņa neapsē�as pļavas vidū, nenoplūc puķi un nesāk raustīt ziedlapiņas, minot - mīl, nemīl? Tam nav nekādas jēgas! Tikpat bezjēdzīgs ir arī tavs jautājums. Li�kums objektivitātes labad aizliedz gan tiesne�iem, gan pro�kuroriem piedalīties tiesas procesos, kur tiek apsūdzēts kāds no viņu ģimenes locekļiem.

-�� Un tomēr, Intar, - Baiba neatlaidās. - Pieņemsim, ja Edmunds būtu tavs dēls�?

-��� Nevajag! - Intars viņu asi pārtrauca. - Es, protams, kā vienmēr pret apsūdzēto centī�os būt objektīvs, ta�u ne�kad tomēr neaizmirsī�u, ka tie�i tavs Edmunds savā laikā arestēja un panāca mana dēla Ri�arda notiesā�anu. Mums pa�laik sanāk kaut kas stipri līdzīgs sliktai meksikāņu ziep�ju operai. Kamēr vecāki mīlējās, viņu bērni ir gatavi viens otram pārgriezt rīkles.

-�� Tā nav nekāda ziepju opera, - Baiba neapmierināta sa�cīja. - Tā diem�ēl dzīvē gadās bie�i - esi nokritis no mēness, vai? Mīlējās bērni, bet naidā ir vecāki. Vai arī otrādi. Tāpēc arī �ēl, ka mēs saviem bērniem negribam vai nespējam pa�līdzēt.

-�� Es savējam palīdzu, - Intars teica.

-�� Es savējam arī, - teica Baiba un skumji pasmaidīja. - Bet Edmundam jācīnās vienam.

-�� Kāpēc vienam? - Intars pārsteigts jautāja. - Viņu ta�u tiesā aizstāvēs labs advokāts - pa�a tēvs!

Baiba skumji pakratīja galvu un �ai vakarā jau kuro reizi nopietni ieskatījās sava mīļākā acīs.

-�� Intar� Filips nav Edmunda tēvs� - Baiba �ukstus pa�teica.

Intars brīdi sēdēja kā sastindzis, tad negaidīti Baibu sa�tvēra aiz pleciem un strauji sakratīja.

-�� Ko tu ar to gribi teikt? - viņ� bargā prokurora balsī prasīja.

-�� Tikai to, ko pateicu, - Baiba atbildēja. - Filips nav Ed�munda tēvs�

-�� Tātad gribi man iestāstīt, ka Edmunds ir mans dēls?! - Intars gandrīz vai kliedza.

-�� Nomierinies! - Arī Baiba pacēla balsi. - Es tev neko negribu iestāstīt! Ja es par to esmu klusējusi divdesmit sep�tiņus gadus, varu paklusēt vēl tikpat ilgi! Es tikai gribēju tev palūgt� Tu visa sava mū�a laikā esi pieradis pieprasīt cilvēku sodī�anu. Pa�laik nestrīdēsimies, vai tas ir labi vai slikti. Savukārt es visu mū�u no citiem esmu lūgusies mī�lestību, līdz �im tā arī neko palieko�u izlūgties nespēdama. Bet tas nu tā, Intar. Vēlējos vien atgādināt, ka da�reiz dzīvē gandrīz vai katram reiz pienāk tāds brīdis, kad vienkār�i gribas uzspļaut visiem likumiem, morālei, priek�statiem par godīgumu un taisnību, bet vienīgi sajust otra cilvēka sirds siltumu un cilvēcisku vēlmi palīdzēt tam, kam tie�i �obrīd palīdzība ir nepiecie�ama.

Baiba piegāja pie galdiņa, pati glāzē ielēja vīnu un, pa�skatījusies uz iepretim redzamo gleznu, sāka lēnām baudīt fran�u vīndaru meistarstiķi.

-�� Meitene pareizi dara, ka nesē� pļavas vidū un nezīlē - mīl, nemīl? - Baiba manāmi noskumusi sacīja. - Jāskrien prom! Neko mēs savā dzīvē nespējam ne izzīlēt, ne pare�dzēt. Visa dzīve viens mirklis un tajā mēs neko sevi�ķu ne�spējam izdarīt. Varbūt vienīgi tik to, kā kādu cilvēku darīt laimīgu vai nelaimīgu. Vai arī pa�i sevi - ar dzīvi apmieri�nātus vai rūgtuma pilnus�

Tiesas zāle bija klausītāju pārpildīta. Ta�u tas notika ne tāpēc, ka uz Rīgas apgabaltiesas procesu - Latvijas Republika pret Edmundu Radzinski - milzīgas ziņkāres dzīti būtu saskrēju�i lieli ļau�u bari, bet iemesls bija daudz vienkār�āks - tiesas telpa bija smieklīgi maza. Tajā, blīvi saspiesti, labi ja varēja ietilpt apmēram trīsdesmit cilvēku.

Pie zāles durvīm, tievs kā slieka, blakus bruņotam sar�gam bija iekārtojies televīzijas operators ar savu video�kameru, da�i �urnālisti, vairāki mani kolēģi no elitārās kriminālpolicijas specvienības "K", bija atnākusi arī māte, tad vēl da�i draugi, bet kas bija pārējie - grūti pateikt. Vis�ticamāk, cietu�o piederīgie, kas naida pilnām acīm drūmi skatījās uz mani un varēju viegli iedomāties, ko viņi par mani domā.

Pirms tiesne�u iera�anās zāles pretējās pusēs pie saviem darba galdiem, ģērbu�ies melnos talāros, apsēdās prokurors Intars Eino un advokāts Filips Radzinskis un tūlīt, atvēru��i savus tikpat melnos darba diplomātus, nopietnām sejām sāka rakņāties dokumentu kaudzītēs.

Es zālē sēdēju pirmās rindas solā, jutos diezgan mierīgs un uzmanīgi vēroju prokuroru. Mēs ar viņu jau bijām pa�zīstami. Kad deviņdesmito gadu otrajā pusē arestēju un ne�ēlīgi sadauzīju viņa dēlu Ri�ardu un vēl attiecīgās kri�mināllietas izskatī�anas laikā tiesā uzstājos kā liecinieks, �is Intars Eino - Ri�arda tēvs - vairākas reizes mēģināja mani pierunāt kaut mazliet mainīt liecību, pēc tam atklāti draudēja: "Skaties, Radzinski, ka tev pa�am kādreiz neiz�nāk nonākt tiesas priek�ā un varbūt tikai tad tu sapratīsi, ka tas nekas patīkams nav. Turklāt, ja es vai kāds cits mans kolēģis �ai lietā tiks nozīmēts par valsts apsūdzības uzturē�tāju, nekādu �ēlastību negaidi!"

Tagad tev tāds skaists atriebības brīdis ir pienācis, no�domāju. Savu varu varēsi realizēt pilnā apjomā. Lai gan tu neko pla�i izvērsties tomēr nevarēsi - tavu rīcību ierobe�o likums un tu tiesai nevari prasīt lielāku sodu, kā vien to, kāds ir noteikts mūsu valsts Krimināllikumā.

Es precīzi nespēju pateikt, ko pret viņu tobrīd izjutu. Katrā ziņā auksti dedzino�s naids tas tomēr nebija, bet ne�bija arī nekā silta.

Es zināju, ka viņ� jau no mātes jaunības dienām ir tās mīļākais un tik ilggadīgu attiecību pamatā varēja būt vai nu ļoti stipra mīlestība, vai arī kaut kas tāds, kas �īm jūtām būtu gandrīz vai tie�i pretējs - bailes no kāda noslēpuma atklā�anas.

Prokurors, nolicis papīrus sāņus, it kā rūpīgi pētīdams manu seju, raudzījās �urp, tad pagriezās pret māti un ska�tījās uz viņu.

Interesanti, ko viņ� �ajos mirkļos domāja, ko atcerējās vai gribēja aizmirst?

Māte joprojām bija skaista, kā parasti eleganti ģērbusies un nenoliedzami seksuāli iekārojama. Es vienmēr par to esmu bijis dziļā nesapratnē - kāpēc vienām sievietēm (pat ļoti daiļām) trūkst �ī valdzino�ā seksapīla, bet citām (ārēji pat neglītām) tā ir papilnam?

Varbūt tā vēlreiz izpau�as dabas gudrība - līdzsvaram?

Pēc apmēram piecpadsmit minūtēm ieradās trīs sarka�nās mantijās tērpti soģi un sēdi sāka vadīt simpātiska, zelta blonda tiesnese.

Kaut nu tev būtu arī zelta sirds, ar smaidu nodomāju. Un silta dvēselīte.

�ādas smagas slepkavību lietas tiesās tiek izskatītas diezgan ilgi, da�reiz pat mēne�iem un nav lielas jēgas tagad dokumentāli atcerēties visu sare�ģīto tiesas gaitu. Mēģinā��u sakārtot prātā tikai da�as spilgtākās epizodes un pa�u spriedumu.

Prokurora Intara Eino drūmā balss jau sava skanējuma dēļ man neko labu nesolīja.

- Apsūdzētais Edmunds Radzinskis jau agrāk, kā tiesā liecināja vairāki viņa kolēģi un daudzi cietu�ie, sevi ir at�klājis, iespējams, jau kop� visagrākās bērnības kā ļoti ļau�nu, uz ne�ēlīgu rīcību tendētu cilvēku. Jaunībā, kad vaja�dzēja izvēlēties, kur mācīties un kādu profesiju iegūt, viņ� apzināti izvēlējās mācības Policijas akadēmijā, kad pēc tās beig�anas, sākot dienestu speciālajā, sabiedrībā mazpazīs�tamajā elitāro kaujinieku vienībā "K", visā pilnībā varēja likt lietā savu acīmredzot jau iedzimto tieksmi izjust varu pār citiem un demonstrēt fizisko un speciālās apmācībās iegūto tehnisko pārākumu pret arestētajiem cilvēkiem.

Neviens nenoliegs, ka Edmunds Radzinskis ir augstākās klases profesionālis, labi sagatavots kā fiziski, tā profesio�nālajās zinībās, ta�u, kā liecina daudzi fakti no viņa die�nesta gaitām, morāli un cilvēciski viņ� �ādam dienestam ir sagatavots vāji, lai neteiktu - nekādi�

Viņ� pret jebkuru aizturēto vai tikai aizdomās turamo personu vienmēr izturējies kā pret savu personīgo ienaid�nieku un neslēpj, ka viņam tie visi riebjas un �ķiet pretīgi.

Tāpēc arī tonakt, kad tika pastrādāts Radzinskim in�kriminētais noziegums, viņa īpatnējās psihes un rakstura dēļ viņ� apzināti neizmantoja nekādus citus aizsardzības līdzekļus vai galu galā bēg�anu no notikuma vietas, kas, ņemot vērā viņa izcilo fizisko sagatavotību, nekādas prob�lēmas neradītu, ta�u nē! Apsūdzētais Radzinskis tī�i palika uz vietas un aukstasinīgi sāka �aut uz neapbruņotiem cilvē�kiem, kuri, kā liecina vairāki tā notikuma dalībnieki, viņam vēl nekādus reālus draudus dzīvībai nesagādāja.

Godājamā tiesa! Ir nogalināti trīs cilvēki, divi kļuvu�i par invalīdiem. Noziegums ir drausmīgs. Bez vienīgajiem apgādniekiem paliku�as piecas ģimenes, astoņi mazgadīgi bērni un veci cilvēki� Tāpēc, ņemot vērā apsūdzētā ne ma�zāko no�ēlu par pastrādāto noziegumu un viņa sabiedrisko bīstamību, kā adekvātu soda mēru Radzinska izdarītajam noziegumam, pamatojoties uz Latvijas Republikas Kri�mināllikuma 118. panta 2. daļas nosacījumiem, pieprasu Edmundu Radzinski sodīt ar mū�a ieslodzījumu!

Labu brīdi zālē valdīja prātu stindzino�s klusums, pēc tam atskanēja diezgan skaļi aplausi un negaidīti manas mātes skaļi pateiktais - nelietis!

Cilvēki, kuri nezināja, ka viņa ir mana māte, dro�i vien nodomāja, ka �is ne sevi�ķi glaimojo�ais apzīmējums ir vel�tīts man, bet tie, kas zināja, tie arī zināja, kam tas ir do�māts.

Intars Eino pārsteigts paskatījās uz Baibu. Tēvs pasmī�nēja un apstiprino�i pamāja ar galvu. Bet simpātiskā ties�nese pavērsās pret mani.

-� Lūdzu, apsūdzētais Radzinski, piecelieties un tagad tie�sai izklāstiet savu notiku�ā versiju!

Lai gan mani nervi, kā saka, bija stipri kā kuģa tauvas, es tomēr tai brīdī jutu diezgan lielu satraukumu. Galu galā, mū�a ieslodzījums nav nekāda joka lieta. Tie�i otrādi - kā man personīgi ir stāstīju�i tie, kas �ādu soda mēru izcie� Jelgavas cietumā, tas tomēr esot daudz ne�ēlīgāks par nā�ves sodu. Jo kas gan ir nāves sods - da�as minūtes baiļu, pēc tam viens mirklis - un viss! Pasaule pazudusi! Bet vismaz divdesmit piecus gadus pavadīt vieninieka kamerā vai kopā ar kādu mazizglītotu garīgi trulu un sadistiski noskaņotu vai pat psihiski slimu otru notiesāto, nekāda lielā dzīves laime nav. Patiesībā tas ir vissliktākais, kas ar jebkuru no mums var notikt.

Protams, atvainojos! Nejau ar jebkuru!

Un tomēr pēc visa, ko es zinu, kādus �au�alīgus nozie�gumus gribēju�i un spēju�i pastrādāt daudzi noziedznieki, man tomēr arī mū�a ieslodzījums �ādiem necilvēkiem �ķiet ļoti viegls soda veids.

-�� Vai jūs sevi atzīstat par vainīgu? - tiesnese tradicionāli jautāja.

-�� Nē, godājamā tiesa, sevi par vainīgu neatzīstu, - atbil�dēju. - Tas būtu tas pats, kas Dieva vietā atzīties, ka esmu radījis arī cilvēku sugu, kurā ir tik daudz ļaunu, nepiln�vērtīgu un cilvēka vārda, necienīgu �īs sugas eksemplāru. Tāpēc gribu asi protestēt pret prokurora manas tās nakts darbības klasifikāciju kā noziegums. Es nekādu noziegumu neesmu izdarījis! Tas ir absurds! Aizsargāt savu un citu cilvēku dzīvības ir nevis noziegums, bet gan katra godīga cilvēka pienākums! Ja būtu citādi, tad kāpēc vispār valstij būtu vajadzīga bruņota policija un, galu galā, arī tehniski daudz labāk apbruņota armija?!

Bez tām juridiskajām tiesībām, ko man kā �īs valsts pil�sonim dod Satversme un Krimināllikums, pastāv vēl manas individuālās cilvēktiesības - no reāli pastāvo�a apdraudēju�ma visiem man pieejamiem līdzekļiem aizstāvēt savu māju, dzīvokli, mantu, zemi, veselību un dzīvību.

Prokurors te ilgi un gudri runāja par kaut kādu tur ne- samērību starp reāli pastāvo�o apdraudējumu un manu tās

- Vai jūs sevi atzīstat par vainīgu? - tiesnese tradicionāli jautāja. - Nē, godājamā tiesa, sevi par vainīgu neatzīstu.

nakts rīcību. Maigi izsakoties, tas viss ir nekas vairāk, kā vēl padomju laikā sagrābstītās grāmatu gudrības vai, parei�zāk sakot, muļķības. Reālā dzīve ir kaut kas pavisam cits. Starp citu, vai prokurora kungs maz zina, ko sevī ietver tāds augstas morāles piesātināts jēdziens kā - cilvēka cieņa? Un, ka �ī cieņa, vismaz mana, neļauj sevi pakļaut nekādiem pazemojumiem, neļauj atstāt savu draugu un darba kolēģi nelaimē un nekādā gadījumā neļauj kā pēdē�jam gļēvulim bēgt no satracināta ļau�u pūļa un alkohola apdullinātu cilvēku vardarbīgiem nodomiem. Mana cilvē�ciskā cieņa un amata pienākums lika stāties pretī �īm ļau�numa izpausmēm.

Es atvainojos, ta�u iedomājos, ko dedzīgo apsūdzību runu teicējs prokurors Intars Eino domātu un darītu, ja viņu nakts melnumā apstātu piedzēru�u huligānu bars, kāds pie rīkles pieliktu nazi vai nāktu klāt ar darbojo�os motorzāģi, lai pēc tam pa gabaliņam vai vēl dzīvu iemestu katlumājas kurtuvē?!

Tomēr mazliet paspriedī�u arī pats par sevi! Septiņu gadu vecumā biju kāda patie�ām �au�alīgi necilvēcīga nozieguma aculiecinieks! Es redzēju, kā trīs piedzēru�ies slepkavas iz�varo divas sievietes, kā visādi par viņām izņirgājas, bet pēc tam nogalina. Es redzēju un smagi pārdzīvoju, kad tai pa�ā reizē un vietā tika noslepkavots arī mans vectēvs - godā�jams tiesnesis - un vecāmāte. Tas bija tik spēcīgs trieciens manai apziņai un sapra�anai, kas �ai dzīvē ir labs un kas ļauns, ka tas galīgi un negrozāmi noteicis manu attieksmi pret dzīvi, pret cilvēkiem un tām vērtībām, ko cilvēki un dzīve mums sniedz. Un arī pret to ļaunumu, ko tāpat mums turpat vai ik uz soļa sagādā citi cilvēki un tā pati dzīve.

Esmu cīnītājs. Neslēpju - es dziļi ienīstu ļaundarus un, ja tiesa uzskatīs, ka esmu attaisnojams, ka neesmu pārkāpis nepiecie�amās aizstāvē�anās robe�as, vienīgi apzinīgi pil�dījis savu dienesta pienākumus, arī turpmāk bez mazākās �ēlastības turpinā�u darīt to, ko esmu darījis līdz �im -. cī�nījies un sodījis necilvēkus�

Tiesa turpinājās �etras dienas un es sīkumos no tā visa neko daudz neatceros. Un nav jau arī nekādas vajadzības.

Viss kā parasti un diezgan apnicīgi - tika nopratināti astoņi liecinieki, nolasīti ekspertī�u slēdzieni, uzklausīti prokuro�ra, apsūdzētā un advokāta kaismīgas runas un beidzot pēc nedēļas pasludināts spriedums:

Rīgas Apgabaltiesas Krimināltiesas kolēģija, sīki iepazīs�toties ar prokurora I. Eino izvirzīto apsūdzību, liecinieku liecībām, apsūdzētā paskaidrojumiem un visiem krimināl�lietā eso�ajiem materiāliem, ir nonākusi pie secinājuma, ka �ai lietā apsūdzētais E. Radzinskis viņam izvirzītajā apsū�dzībā par tī�i izdarīto trīs cilvēku nogalinā�anu atzīstams tikai par daļēji vainīgu. Tiesa neatrada pārliecino�us pierā�dījumus prokurora apgalvojumam, ka E. Radzinskis, pildot dienesta pienākumus, būtu pārkāpis nepiecie�amās aizstā�vē�anās robe�as, tāpēc, ņemot vērā teikto un vadoties pēc LR Krimināllikuma 58. panta 3. punkta nosacījumiem

nosprieda

Atzīstot E. Radzinski �ai krimināllieta par daļēji vainīgu, viņu tomēr nepakļaut bargākam soda mēram, kā vienīgi aizliegt E. Radzinskim piecus gadus nēsāt iero�us un, ņe�mot vērā viņa nesavaldīgo raksturu, pārspīlēti aso naidu pret noziedzniekiem un da�ādām psihes īpatnībām ieteikt LR Iek�lietu ministrijai lemt jautājumu par E. Radzinska atbilstību darba pienākumu veik�anai Kriminālpolicijas speciālajā dienestā.

Viesmīl, pilnu glāzi dego�ām skumjām!

Skaista dzejoļa rinda. Da�i vārdi, kas varbūt izsaka kāda cilvēka veselu mū�u. Un pagalam neveiksmīgu dzīvi.

Vēlāk pats dzejnieks tika atrasts nosists vai nomiris vie�nā no Marijas ielas mājas pagalmiem.

Vai pēc izdzerta kausa ar smeldzīgām skumjām?

Iespējams.

Bet ir ta�u arī gai�as skumjas. Un ir veiksmīgas dzīves.

Un virs galvas debesis. Un zem kājām zeme.

Un tu starp zvaigznēm un mēsliem.

Un dzejoli kā dzīvē - gan mīlestības vārdi, gan baigi lāsti.

Un tu ar savu pavedino�o skatienu un zelta krustiņu starp kailajām krūtīm.

Pasaule dzīvo asarās.

Un asinīs.

Un orgasmu brī�u kliedzienos - ar vai bez mīlestības.

Kāda velna pēc arī tu, Baiba Radzinska - mana māte, māmulīte - toreiz pirms divdesmit astoņiem gadiem nakts melnumā pēc teātra pirmizrādes nebrauci mājās pie vīra, bet baudkārā vieglprātībā devies līdzi nepazīstamam vīrie�tim, viņa vasarnīcā dzēri smalkus fran�u vīnus, sildījies pie kamīna liesmām, lai pēc tam atdotos �im pretīgajam Inta�ram Eino un� rastos es?

Kāpēc?! Kam tas bija vajadzīgs?!

Kā - kam? Māte tēloja vai patie�ām nesaprata. Man!!! Viņa kliedza. Tas bija nepiecie�ams man pa�ai! Tu, Edmund, biji tikai tā seksuālā neprāta nejau�s blakusprodukts�

Paldies! Tagad man �ķiet, ka turpat vai visi cilvēki ir ra�du�ies tikai un vienīgi kā mūsu seksuālo vēlmju negribēti ra�o�anas atkritumi�

Tāpēc, viesmīl, ielej vēl vienu kausu ar dego�ām skum�jām!

Es �o pasauli nemēģinā�u darīt labāku. Tas būtu pilnīgi bezcerīgi. Savā ziņā būdams rūpīgs dārznieks, tikai mazliet paravē�u biezo nezāļu rindas�

Kad ieskanējās mūzika, pagriezu galvu sāņus un redzēju, kā mazliet izaicino�i vaļīgā gaitā pie mikrofona pieiet jauna sieviete un savdabīgā, zema alta balsī pēk�ņi sāk dziedāt skumji smeldzīgo dziesmu ar slavenajiem Aleksandra Caka vārdiem - "Un tu atkal �odien nevarēji atnākt �urp, kā bija norunāts�"

Grūti izskaidrot kāpēc, ta�u visas dziesmas ar �aka vār�diem un viņa dzejoļi manī nez kāpēc izsauca tik grūtsirdīgu noskaņojumu, ka tā vien gribējās pamatīgi piedzerties.

Lēnām pagriezu galvu uz otru pusi un pavēroju diezgan pla�o zāli. Krogs bija pustuk�s. Vai nu dārgo cenu vai ne�parastā interjera dēļ - kaut kas līdzīgs vecam zirgu stal�lim - te reti kad visi galdi bija aizņemti. Ja nu vienīgi tagad ar pusmū�a muzikantu pie sintezatora un jauno dziedātāju pie mikrofona. Man tas viss patika.

Beidzot skats ilgāk pakavējās pie apmēram �etrdesmit�gadīga atlētiska auguma un skarba izskata vīrie�a, kas viens sēdēja pie galda, virs kura kā savdabīgi telpas dizaina priek�meti bija pakārti zirga sedli un sakas.

Kaut kur es viņu jau biju redzējis agrāk. Tad atcerējos. Viņ� savā laikā bija populārs televīzijas �urnālists, biju�ais sportists, kas kādreiz vairākas reizes ieradās mūsu mājā, lai kārtējās pirmizrādes priek�vakarā intervētu māti.

Un tad �ai sakarā atcerējos vēl kaut ko, kas ne tikai mani toreiz bija pamatīgi satriecis - toreiz par to rakstīja vairā�kas avīzes, baumoja sabiedrībā un stāstīja māte. Sākumā stāsts �ķita maz ticams un savā ziņā pat pārsteidzo�s.

�is �urnālists - Haralds Vinters - Ziemassvētku vakarā kopā ar kundzi Ligitu, automa�īnā pie stūres esot sievai, krietni iedzēris atgriezās mājās no svētku svinē�anas pie draugiem. Kā tur gadījies, kā ne, ta�u Rīgas centrā, ma�ī�nai pēk�ņi sākot slīdēt, viņa bija uzbraukusi uz ietves un notriekusi kādu sievieti ar bērnu. Trieciens bijis tik spēcīgs, ka bērns miris uz vietas, bet sieviete pamatīgi traumēta. Haralds, varētu teikt, toreiz traki mīlot sievu, ceļu policis�tiem pateicis, ka ma�īnu vadījis viņ�. Kā sekas - �etru gadu ilgs cietumsods.

Bet tas vēl nebūtu sliktākais. Varbūt, nonākot līdzīgā situācijā, tā rīkoju�ies arī citi vīri. Sabiedrību sa�ūmēja fakts, ka da�us gadus pēc tam teātru repertuāros parādījās kāda nepazīstama autora luga "Palīgā sauciens", kur �is no�tikums bija attēlots. Arī tas, kas notika pēc lugas galvenā varoņa atgrie�anās no ieslodzījuma. Runāja, un arī māte minēja, ka īstais lugas autors esot pats �īs dzīves drāmas tie�ais dalībnieks �urnālists Haralds Vinters. It sevi�ķi aiz�domas pastiprināja tas, ka autors lugas varoņus bija atklā�ti nosaucis tādos pa�os vārdos, kādi viņi bija īstenībā - Haralds, Ligita, Māra�

Piecēlos, nesteidzoties �ķērsoju zāli un piegāju pie Ha�ralda galdiņa.

- Atļausi apsēsties? - jautāju.

Haralds mani rūpīgi nopētīja, tad viegli pamāja ar galvu.

-�� Sēdies! - viņ� teica. - Gribi iedzert?

-������� Gribu gan, - es apliecināju. - Tikai nedomā, ko nupa nodomāji! Es savus rēķinus maksāju pats. Ja esi uz sēkļa, varu samaksāt arī par tevi!

-������� Ļoti jauki, - Haralds sacīja. - Reti gadās satikt tādu, kas bez ilgas minstinā�anās būtu ar mieru apmaksāt citu rēķinu. |

-������� Tā ir, - es piekritu. - Un ļoti nepareizi. Katram savs rēķins tomēr jāmaksā pa�am.

Haralds atkal man uzmeta vērīgu skatienu, tad nopietni vaicāja:

-�� Kas tu tāds esi?

Es pasmaidīju. Man viņ� patika.

-������� Ja tas tev �ķiet svarīgi� Varu būt ārsts, gaļas izcirtējs tirgū, Saeimas deputāts, atkritumu savācējs, liela mēroga uzņēmējs vai biju�ais kriminālpolicijas operatīvais darbi�nieks. Kas patīk labāk?

-�� Kāpēc biju�ais? - Haralds prasīja. - Patrieca no darba?

-������� Ne nu glu�i patrieca� - es atbildēju. - Iedeva pat At�zinības rakstu. Ta�u tā nolēma tiesa. Piecus gadus ilgs at�vaļinājums.

-������� Nav slikti, - Haralds sacīja, - ja tik ir nauda. Tev pie�tiek?

-�� Ne�ēlojos. Iztikt varu.

-������� Arī es esmu bez darba, - Haralds teica. - Televīzija vairs neņem pretī.

-�� Vai esmu pareizi atcerējies? Tu esi Haralds Vinters?

-�� Tie�i tā.

-�� Vai pats uzrakstīji arī lugu "Palīgā sauciens"?

-�� Kā tu to zini?

-�� Mana māte Baiba Radzinska�

-������� Tā jau es domāju! - Haralds iesaucās. - Tu esi Ed�munds?

-�� Radzinskis�

-������� Nu jā! Esmu dzirdējis par tevi da�ādas leģendas� Vīrs ar Ugunszīmi� Baigais vecis.

-������� Daudz kas, kā parasti, tiek pārspīlēts, - es teicu. - Ne�ņem galvā! Ja viss, ko tu rakstīji savā lugā, ir patiesība� Ko pa�laik dara Māra?

-� Nezinu. - Haralds paraustīja plecus. - Esmu tikai dzir�dējis� Viņa tomēr beigu beigās salūza.

-� Nomirusi?

-�� Laikam jau vēl ne. Māra sāka nodarboties ar prostitū�ciju. Tā, diezgan augstā līmenī - ar biznesmeņiem un kri�minālās pasaules dū�iem. Tad it kā saimniekojusi masā�as salonā� Pats zini, ko viņas tur masē. Bet ko dara pa�laik� Kaut kur pazudusi.

-� Tu viņu nevarēji atkal atgriezt normālā dzīvē?

-�� Centos. Bet ko vispār nozīmē - normāla dzīve?

-� Un ko Ligita?

-�� Tre�o reizi apprecējusies un esot laimīga. Man tikai grūti saprast, kā cilvēks var būt laimīgs, ja uz viņa sirdsap�ziņas ir kāda iznīcināta dzīvība.

Jaunā dziedātāja, atkal tikpat pavedino�ā solī kā iepriek�, piegāja pie mikrofona un sāka dziedāt veco, labo Zilo laka�tiņu. Dziesma jau bija piemirsusies.

-�� To latvie�i esot dziedāju�i arī Sarkanajā armijā, - Ha�ralds teica.

-� Stipri �aubos. - Pakratīju galvu.

-�� Nē, nopietni, - Haralds neatlaidās. - Bīstami bija pēc tam, bet kara laikā� Pats zini - daudz ko izmaina apstāk�ļi. Tas, kas notiek kara laikā, nedrīkst notikt miera laikā. Ja atklāti - par tiem mūsu �odienas biju�ajiem me�inie�kiem daudzi saka pareizi. Lielākā daļa no viņiem patiesī�bā nekas jau nebija. Toreiz, da�ādu apstākļu spiesti, kādu laiku pabiju�i me�ā. Tas arī viss. Lai jau �odien skaitās va�roņi - man no tā ne silts, ne auksts. Bet da�i sūdabrāļi vēl tomēr ir dzīvi� Es zinu. Māte man ir pat lūgusi� Rādīja fotogrāfiju - jaunībā for�s �alis Alberts Ābele. Tagad vecs vīrs, bet vēl itin sprigans. Staigā pa skolām un atmiņu grāmatās stāsta, cik bijis varonīgs un pretpadomiski no�skaņots. Par to nekādu �aubu nav. Ta�u nestāsta� Starp citu, neviens no viņiem atklāti nestāsta par saviem īsta�jiem toreiz izdarītajiem "varoņdarbiem". Vai nu kaunas, vai joprojām baidās soda. Bet da�iem sods tomēr pienāktos pamatīgs.

-�� Ko tad viņ� tādu izdarīja? - es painteresējos. - Tas for��ais �alis Alberts Ābele?

- Daudz ko, - Haralds mazliet negribīgi atbildēja. - Ta�u tas, ko ne mana māte un dro�i vien ari Dievs nespēj viņam piedot� Zini, viņa partizānu grupa toreiz darbojusies Val�mieras apkārtnē, kaut kur Vaidavas me�os. Bijis arī liels bunkurs. Kādi astoņi vīri un divas sievietes. Viena - Zen�ta Zālīte - bija mana vecmāmiņa, tolaik vēl jauna sieviete, manas mātes māte. Manējā jau bija piedzimusi �etrdesmit pirmajā gadā, dzīvoja toreizējās mūsu lauku mājās "Gran- tiņi", bet tā sagadījās, ka pēc vīra kri�anas Kurzemes fron�tē Zenta samīlējās Albertā Ābelē. Viņ� pirms leģiona bija dienējis vienā no vācu laika policijas bataljoniem, tāpēc arī mucis me�ā. Protams, kā viņu lielākajai daļai, no īsta pat�riotisma ne vēsts! Tikai savas ādas glāb�ana un atkal cerī�ba uz citiem Latvijas okupantiem - �oreiz amerikāņiem vai angļiem.

Jau pirms aizie�anas me�ā Zenta bija stāvoklī - no tā pa�a Alberta Ābeles. Kad pienācis dzemdību laiks - tas bijis jau �etrdesmit sestā gada decembris - Zenta teikusi, ka ies dzemdēt mājās vai brauks uz Valmieras slimnīcu. Alberts viņu nav laidis.

"Dzemdē tepat!" viņ� pavēlējis.

"Albert�" Zenta raudājusi. "Tas nav iespējams - tādā �aurībā un netīrībā. Es te aizie�u bojā! Un bērns arī!"

"Tas nekas," Alberts atbildējis. "Vai tu, muļķe, pati ne�saproti, ka, līdzko pārradīsies mājās vai nokļūsi slimnīcā, �ekisti tūlīt būs klāt, tevi mazliet pie�miegs un tu viņiem atklāsi mūsu bunkura atra�anās vietu, izstāstīsi visu par mani un to, ko esam darīju�i. Tev jāpaliek �eit!"

"Albert� Vai tev ne manis, ne bērna nav �ēl?" Zenta asa�ru pilnām acīm jautājusi.

"Ir �ēl," Alberts apliecinājis, "bet apstākļi ir tādi� Tev jāpaliek kopā ar mums līdz galam."

"Tā ir dro�a nāve," Zenta atgādinājusi.

"Neko darīt," Alberts sacījis. "Tāds mūsu liktenis."

"Kāpēc tu domā, ka es viņiem kaut ko stāstītu?" Zenta prasījusi.

"Tāpēc, ka tu esi sieviete," Alberts paskaidrojis.

"Jā," Zenta piekritusi. "Bet esmu vēl arī tava līdzgaitnie�ce. Es klusē�u."

- Ko tad viņ� tādu izdarīja? - es painteresējos. - Tas for�ais �alis Alberts Ābele? - Daudz ko, - Haralds mazliet negribīgi atbildēja. - Ta�u tas, ko ne mana māte un dro�i vien arī Dievs nespēj viņam piedot�

"Muļķības!" Alberts asi atmetis ar roku. "�ekā klusēt ir ļoti grūti."

"Bet varbūt vispār nekādas �ekas nebūs," Zenta turpinā�jusi pastāvēt uz savu. "Klusi atnāk�u mājās, kaimiņu Mar�ta palīdzēs un pēc tam atkal atgriezī�os �eit - bunkurā pie tevis."

Alberts nicīgi iesmējies.

"Marta būs pirmā, kas aizskries paziņot par tavu parā�dī�anos."

"Tas ir tikai minējums. Es, Albert, tomēr ie�u."

"Nekur tu neiesi!" Alberts sācis kliegt. "Vai nedzirdēji, ko teicu? Dzemdē tepat un tad - vai nu, vai nu�"

'Vai arī tu nesaklausīji, ko tev pirmīt teicu es?" Zenta jautājusi. "Tā, Albert, ir dro�a nāve!"

"Lai!" Alberts cieti noteicis. "Būs tā, kā es lieku darīt! Te�vis dēļ es nevaru riskēt ar septiņu citu cilvēku dzīvībām!"

"Man gaidāmais bērns tomēr ir daudz svarīgāks pārjums visiem," Zenta pateikusi, apģērbusies un izgājusi no bun�kura.

Spo�i spīdējusi saule, uz egļu zariem un apkārt bunku�ram mirdzējis balts sniegs, visapkārt valdījis tāds klusums un pasakains skaistums, kāds parasti tiek attēlots uz Zie�massvētku kartiņām. Un patiesi, todien arī bijis Ziemas�svētku vakars.

"Neej!" Alberts atkal sācis kliegt.

"Es nevaru neiet," Zenta atbildējusi. "Bērnam jāpiedzimst daudzmaz normālos apstākļos. "Arī Jēzus�"

"Vēl tikai Jēzus te trūka!" Alberts nav rimies. "Bet var�būt ari labi, ka viņu atcerējies! Kur Jēzus dzima? Netīrā kūtspakaļā! Salīdzinot ar to, mūsu bunkurs nemaz nav tik slikta vieta."

"Mājas, Albert, mājas ir mūsu īstā vieta," Zenta pateikusi un sākusi iet.

Alberts izrāvis pistoli un nostājies viņai priek�ā.

"Ej atpakaļ!" Viņ� atkal pavēlējis. "Mums nekādu māju vairs nav. Pasaule kļuvusi maza maziņa. Tikai �is me�s un bunkurs."

"Tu neļausi?"

"Nē," Alberts skarbi pateicis. 118

"Un kas, ja tomēr ie�u?" Zenta, paskatījusies uz Alberta rokā eso�o pistoli, jautājusi.

"Es tevi no�au�u."

Zenta spēji nodrebējusi un cie�i ieskatījusies sava drauga tum�ajās acīs.

"Un tev nebūs �ēl ne manis, ne mūsu bērna?!" Viņa patie�si pārsteigta prasījusi.

"Būs," Alberts atbildējis. "Ta�u es vienkār�i nedrīkstu tevi nekur laist."

"Kāpēc?"

"Es jau tev paskaidroju."

Zenta krietnu laiku klusējusi, tad noskumusi teikusi:

"Albert� Vai tie�ām tava un visu �o pārējo biju�o vācu policistu, dezertieru un nez kādu tur vēl cilvēku dzīvības ir vērtīgākas par vēl nepiedzimu�ā, absolūti nevainīga bērna dzīvību?!"

Alberts neko nav atbildējis, nolaidis pistoles dro�inātāju un divas reizes iz�āvis. Vienu lodi ietriecis Zentas krūtīs, otru vēderā.

Pēc gada no tās grupas dzīvi paliku�i vairs tikai trīs. Vē�lāk, protams, arī tie saķerti un tiesāti. Alberts dabūja div�desmit piecus gadus. Vorkutā novergojis desmit. Tagad, kad vispirms mūsu Augstākās tiesas Reabilitācijas komisija, tad vēl kāds virsprokurors, bet vēlāk ari speciālo nozaru proku�ratūra, pamatojoties uz �o cilvēku piedalī�anos preto�anās kustībā, ir reabilitējusi daudzus visīstākos nelie�us, slepka�vas, savu pa�u biedru nodevējus un aiz "brīvības cīnītāju" maskām paslēpu�os kriminālnoziedzniekus - Alberts Ābele tomēr nav reabilitēts - tās pa�as grūtnieces Zentas Zālītes noslepkavo�anas dēļ.

- Es �ādus ve�us zinu krietni daudz, - sacīju. - Mums Latgalē ir lauku mājas. Ja paklausās turienes ļau�u atmi�ņās, kļūst baisi. Visi tur biju�i ļauni - kā �ekisti, vietējie mili�i, tā me�abrāļi. Un katram savi iemesli tādam būt. Ta�u ar personīgo naidu, kā iemeslu attiecīgai rīcībai, neko nevar attaisnot. Vienīgā mēraukla un augstākās morāles robe�a jebkuram cilvēka rīcības attaisnojumam vai, vismaz daudzmaz jēdzīgai sapratnei, var kalpot tikai katra cilvēka individuālā taisnības izjūta.

-�� Diez vai, - Haralds noraido�i pakratīja galvu. - Te var smagi kļūdīties. Ja atceramies tos laikus� �ekistam bija sava sapratne par taisnīgumu, savukārt me�abrālim, kad viņ� gāja �o �ekistu un viņa ģimeni nogalināt, tāpat bija skaidrs, kas ir taisnīgi, kas ne. Un aplis noslēdzas. Mēs ne cilvēka taisnīguma, ne ļaunuma iemeslus nekad nespēsim izskaidrot tikai ar filozofiskiem terminiem vai racionāla prāta slēdzieniem. Jo ļaunums, un tādējādi arī uz naida balstīta cilvēka rīcība, iespējams, ir kaut kas pilnīgi iracio�nāls. Un tāpēc arī grūti saprotams.

Mēs krietnu laiciņu klusējām. Man pēk�ņi sāka patikt gan �is īpatnēji iekārtotais krodziņ�, jaukā dziedātāja, kura tagad sāka dziedāt vēl vienu tā saukto leģionāru dzies�mu - "Paliec sveika, baltā bērzu birze", gan �is biju�ais �ur�nālists, kas mīlestības dēļ sievas vietā izbaudījis mūsu cie�tumu skarbo ikdienu. Bet galvenais - jutu, ka mūsu uzskati sakrīt, viņ� man patīk un turpmāk mēs varētu darboties kopā.

-�� Ko vispār pēdējā laikā dari? - painteresējos.

-��� Kaut kā kūļos, - Haralds negribīgi atbildēja. - Man Jūrmalā bija vasarnīca. Tur varēja dzīvot arī ziemā. Pēc �ķir�anās no sievas, puse no tās pienācās viņai, lai gan tas bija netaisnīgi. Māju jau biju uzcēlis pirms apprecējos ar Ligitu, patiesībā tas nekāds kopīpa�ums nebija. Bet lai jau! Man riebjas tiesā�anās. Manu mājas daļu nopirka Ligitas pēdējais vīrs - diezgan turīgs vecis. Tā ka man �ādi tādi iekrājumi ir, badā nav jāmirst. �o to vēl uzrakstu avīzēm� Bet diez kas nav. Ja pareizi saprotu, arī tu man neko nevari piedāvāt?

-�� Varu gan, - es atbildēju un viesmīlim pasūtīju pude�li sauso Mārtiņi. - Ja būsi ar mieru, varēsi noderēt. Ofi�ciāli, vismaz pagaidām, es vairs Kriminālpolicijā strādāt nedrīkstu. Ta�u neko citu darīt neprotu. At�ķirībā no te�vis, man nekādu naudas iekrājumu nav. Ir tikai �ādi tādi plāni. Sākumam un diezgan dro�am savas darbības aizse�gam esmu reģistrējis - ir oficiāla licence! - privātdetektīva praksi. Birojs atrodas manā dzīvoklī. Es nedarbojos viens. Man tā - pa blatu - palīdz sens draugs un biju�ais kolēģis Raimonds Rāvis, kas joprojām strādā Kriminālpolicijā. Ja gribi, vari nākt mūsu komandā! Nekādus zelta kalnus ne�solu, ta�u, rādās, iztikt varēsim. Jau tagad ir diezgan daudz izmeklē�anas pasūtījumu. Vairums turīgi un bagāti cilvēki savus noslēpumus un visda�ādākās personīgās ķibeles ne vienmēr grib uzticēt policijai, tāpēc pēc palīdzības vēr�as pie manis. Maksā labi. Daudzi zina, ka mēs ar Raimondu esam augstākās klases profesionāļi. Tevi varu ņemt par tre��o. Ko saki?

-�� Priek�likums nav slikts, - Haralds lēnīgi sacīja. - Kas būs jādara?

-�� Galvenokārt visādiem nelie�iem jādauza purni! - iesme- joties pateicu. - Tu ta�u agrāk nodarbojies ar boksu?

-�� Ne tikai ar to, - Haralds atbildēja. - Tie�i tamdēļ man cietumā arī bija mazliet vieglāka dzīve.

-� Bet tas nav viss, - es turpināju un jūtami pieklusināju balsi. - Man ir vēl cita ideja un tā katru dienu manu prātu �miedz arvien stiprāk. Saki atklāti - es tev varu uzticēties?

-�� Nezinu. - Haralds paraustīja plecus. - Tas atkarīgs no tevis. Katrā ziņā līdz �im nevienu nodevis neesmu.

-�� Tas, ko tuvākajā laikā gribu sākt darīt� Tas nav tikai privāts noslēpums - personīga lieta. Tāds ir mans pasaules uzskats! Dzīves skarbuma un netaisnības radīta vēlē�anās taisnīgi sodīt daudzus apkārt dzīvojo�us nelie�us - patiesībā patoloģiskus ļaundarus un necilvē�kus. īsumā pastāstī�u, kā pēdējā laikā uztveru pie mums notieko�o. Runa nav ne par ekonomiku vai politiku, runa ir par noziedznieku sodī�anu. Principā tā notiek visā Ei�ropā un es nebūt negribu te vainot tiesne�us. Vaina pa�stāv tiesu sistēmā vai, pareizāk sakot, soda piemēro�anas filozofijā. Bet �ī filozofija ir visai primitīva un sabiedrības lielākajai daļai absolūti nepieņemama! Te es galvenokārt domāju nāves soda nepiemēro�anu pat visbaismīgāko no�ziegumu izdarītājiem. Kaut kādi tur Eiropas humānisti, iespējams, pa�i perspektīvā baidīdamies no �āda soda pie�mēro�anas sev, izdomā vai nu uz reliģijas vai pa�u muļķī�bas pamata uzskatu sistēmu, ka cilvēka dzīvība ir svēta un neaizskarama! Tu jau to zini un principā tas it kā ir arī pareizi. Bet stāsts par cilvēka dzīvības neaizskaramī�bu varētu būt tikai attiecībā uz maziem bērniem, kuri kā vē�a �ūnas savā apziņā vēl nav uzsūku�i apkārt eso�o cilvēku ļaunumu. Ar primātiem jārunā primātu valodā! Ja mēs bez mazākiem sirdsapziņas pārmetumiem sitam mu�as uz galda, spie�am blaktis uz sienām, indējam �ur�kas, cīnāmies pret gripas vīrusiem, zvejojam zivis, kaujam mājdzīvniekus, medībās nogalinām putnus, aļņus un tik nevainojami skaistas stirniņas� tad, velns parāvis, vai mums patie�ām jārada veselas �ēlsirdības, reliģiskas, ju�ridiskas un filozofiskas teorijas par visbriesmīgāko ļaun�daru dzīvības saglabā�anu?!

Es apklusu, iemalkoju vīnu un drūmi paskatījos sāņus. Jaunā dziedātāja atkal graciozā gaitā devās pie mikrofo�na un jau pēc brī�a modernajā zirgstallī vēlreiz atskanēja dziesma ar �aka vārdiem - "Miglā asaro logs. Ko tur liegties nav vērts�"

-�� Labi dzied, - Haralds teica. - Pati arī smuka.

-�� Tu dzīvo viens? - jautāju.

-�� Jā, - Haralds atbildēja. - Ja vajadzība spie�, iztieku ar prostitūtām.

-�� Diez kas nav.

-�� Ir gan, - Haralds nepiekrita. - Es jau ne ar tām, kas uz ielas.

-�� Tad jau gan, - piekritu. - Es arī da�reiz esmu aizgājis pēc sludinājuma.

Haralds izdzēra savu vīna glāzi, tad pamāja ar galvu.

-�� Turpini tālāk! - viņ� aicināja. - Un ja vari, tad konkrē�tāk! Ko esi sadomājis darīt?

-��� To jau tu laikam saprati, - es teicu. - Man ir sava dzīves filozofija, principi un nelokāmi uzskati. Tie radās jau sen. Nepilnu septiņu gadu vecumā biju kāda me�onī�ga nozieguma aculiecinieks. Es redzēju, kā viens spēka pilns vīrietis - Uldis Kaspersons - manam vectēvam ar cirvi sadragā galvu. Redzēju, kā vecaimātei pārgrie� rīkli. Redzēju, kā tika izvarotas sievietes, bet pēc tam nosistas ar armatūras stieni. Visu to skatot, kaut kas notika un strauji izmainījās manās smadzenēs. Pats tad vēl nesa�pratu, kāpēc izmeklētājiem pēk�ņi sacīju, ka visa �ī �aus�mīgā nozieguma organizētājs un manu piederīgo slepkava Uldis Kaspersons ne pie kā nav vainīgs! Zini, kaut kāda mistika! Tas bija pārsteidzo�i, ta�u jau tad - nepilnu sep�tiņu gadu vecumā! - mans prāts un zemapziņa nostrādāja loģiski un pareizi!

Jau toreiz neapzināti apjēdzu, ka �is Kaspersons no valsts soda var izsprukt, kā vēlāk ari notika. Bet no manas atriebī�bas viņam neizbēgt! Tu saproti, Harald, ar valsts sodu viņam ir par maz! Salīdzinot ar to, ko viņ� toreiz izdarīja, tas vispār nav nekas! Viņu sodīt esmu tiesīgs vienīgi es. Tu saproti? Personīgi! Tai ir jābūt asinsatriebībai!

Tad vēl desmitiem citu gadījumu, bet pēdējais bija pavi�sam slikts. Vesels bars ve�u - piedzēru�ies, pārskaitu�ies un varbūt pat mazliet sajuku�i prātā, gribēja mani nogalināt. Un ne tā vienkār�i - ar mietu pa galvu, un viss! Nē! Viņi, jau piebeigu�i manu pārinieku, gribēja mani dzīvu sazāģēt ar motorzāģi! Aptver? Tā būtu bijusi stipri riebīga nāve. Aizstāvoties vairākus no�āvu, bet tiesa cietumā neiebāza, paldies, ta�u tomēr mani atzina par daļēji vainīgu, aizliedza nēsāt ieroci un faktiski arī strādāt savā profesijā! Tas bija pēdējais piliens jau tā līdz malām piepildītajā dzīves vil�a�nās kausā!

Vēlāk es jau galīgi sapratu, ka dzīve ir viena liela un ļoti smirdo�a mēslu bedre. Turklāt vēl pārsteidzo�i netaisnīga.

Taisnība vai netaisnība kā neredzami mik�robi metafiziski nelidinās kaut kur mūsu tuvumā, bet tās ar savām darbībām attiecībā pret citiem realizē konkrēti cilvēki. Viens no �iem konkrētajiem cilvēkiem esmu arī es. Un tāpēc�

Zini, es neesmu mīlestības bērns. Neesmu bijis pat iece�rēts! Esmu tikai divu cilvēku attiecību blakusprodukts� Un tāds arī visu laiku juties. Kas ir vecāku mīlestība - ne�zinu. Vienmēr viņiem skandāli, mātei viens mīļākais pēc otra, nevienu vakaru mājās, tēvs arī laida pa kreisi, līdz no mums aizgāja pavisam. Un vēl! Ja es, daudzmaz normāls cilvēks, esmu tikai mātes un tā prokurora seksuālo attiecī�bu blakusprodukts, tad kas gan ir tie pārējie - visi �ie slep- kavnieki, laupītāji, bandīti un ļaunuma eiforijas pārņemtie mazcilvēki?!

- Paklausies! - Haralds, izdzerdams kārtējo glāzi, at�kal cie�i paskatījās uz mani. - Tu pārāk gari runā! To es sapratu - tev ir baigais zobs uz visiem noziedzniekiem. Bet kas tālāk? Ko tu gribi no manis?

-�� No tevis es negribu neko, - atbildēju. - Ta�u ja vēlies, kā jau teicu pirmīt, ņemu tevi komandā un nodarbojamies ar privātizmeklē�anu. Bet kas attiecas uz pārējo� Tu esi spējīgs nogalināt� nu, piemēram, kādu dzīvnieku?

-�� Protams, - Haralds piekrīto�i pamāja. - Kāpēc jautā?

-�� Tad tu vari nogalināt arī cilvēku, - es sacīju. - Ja ir motivācija� Vai ne?

-�� Dro�i vien, - Haralds domīgi piekrita. - Vajag kādu no�sist?

-�� Ja būsi ar mani, tad vajadzēs, - es teicu. - Man �ķiet tu tomēr saprati, par ko es pirmīt tik gari runāju. Un vēl tev nebūtu slikti atcerēties, ko pats pirmīt stāstīji par Albertu Ābeli! Kā domā - viņam vēl vajadzētu dzīvot?

-�� Vispār jau jā, - Haralds viegli pamāja ar galvu. - Tu man kaut ko arī maksāsi?

Es iesmējos.

-�� Tev jau nauda esot! Bet, ja prasīsi�

-�� Es par velti strādāju cietumā, - Haralds atgādināja. - Kaut vai principa pēc kaut ko tomēr vajadzētu.

-�� Par palīdzību izmeklē�anā, protams, honorāru dalīsim līdzīgās daļās. Bet citos gadījumos� Es nelie�iem atriebjos idejas un taisnības vārdā! Tam, kas izlējis cita asinis, jāsa�maksā ar savām! Pie �ādas pārliecības cilvēki bija jau nonā�ku�i da�us tūksto�us gadus pirms tam, kad tika izgudrots Dievs. Tāpēc man ir pilnīgi vienalga, kā to vērtē �odienas pārgudrie filozofi, liekulīgie humānisti, naivie cilvēktiesību aizstāvji vai bargie likuma sargi! Un ko viņi vispār var aiz�stāvēt un sargāt, ja pats likums par nāves soda nepiemēro- �anu patiesībā ir noziedzīgs! Jo es nesaprotu, man tas �ķiet kaut kāds totāls juridisks un morāls absurds�

-�� Kas? - Haralds ātri prasīja.

-�� Tas, ka valsts un likums vairākkārtējam slepkavam dod vēl kaut kādas tiesības�

Nicīgi atmetu ar roku, izdzēru atliku�o vīnu un jau kuro reizi paskatījos uz Haraldu. Mans skatiens acīmredzot bija tik tie�s un spēcīgs, ka viņ� pat manāmi satrūkās.

-�� Kas tas bija? - Haralds, tāds kā sabijies, prasīja.

-�� Nekas, - es atbildēju. - Manam skatienam da�reiz pie�mīt kaut kāds milzīgs, neizskaidrojams spēks. Tāpēc pie vajadzības�

-�� Lūdzu, uz mani tā vairs neskaties, - Haralds sacīja.

-�� Tas bija kā ar augstsprieguma strāvu.

-�� Labi, - es teicu. - Tinamies prom! Pa ceļam ieiesim te�pat Audēju ielā pie vienas burvīgas dāmas - Sanijas Salas. Viņai diez ko dzīvē neiet. Bez citiem mēsliem, viņu vēl par īres nemaksā�anu uz ielas grib izmest mājas saimnieks. Pie reizes aprunāsimies arī ar viņu.

Izgājām uz ielas. Bija skaists vasaras vakars - kluss un silts. Vecrīgā kā parasti - vācu, angļu un japāņu tūristi, jaunie�u bari un meitenes, par kurām jau pēc ģērb�anās stila, vaļīgās gaitas, smiekliem un mirdzo�ajām acīm ik�viens nekļūdīgi varēja pateikt, ko viņas grib un kāpēc vis rātni neatrodas mājās vai pie draugiem, bet tik pavedino�i izturoties, kā no mieta atrāvu�ās aitas, klīst pa vecās Rīgas bruģainajām ieliņām.

-�� Sitās var dabūt pa velti, - Haralds sacīja. - Vajag tikai izmaksāt krogu un nopirkt da�as tabletītes Ecstasy.

-�� Tā izskatās, - es piekritu. - Bet smukas gan.

-�� Ja sieviete vajadzīga tikai gultai, viņas izskatam nav nekādas nozīmes, - Haralds sacīja. - Sliktākajā gadījumā uzmet uz ģīmja palaga stūri un drāz tālāk!

-� Vai Māra bija skaista? - es vaicāju.

-�� Skaista gan, bet stipri nojūgusies, - Haralds atbildēja.

-�� Un ne tikai pa seksa līniju vien. Vispār.

Nesteidzoties uzkāpām ceturtajā stāvā un es piezvanīju pie dzīvokļa durvīm, kur kādreiz vēl sava dienesta sākumā ar kolēģiem no specvienības "K" biju ielauzies, lai arestētu Ri�ardu Eino, kas tagad, velns parāvis, ir izrādījies mans pusbrālis, un kur pirms tiesas kopā ar krogā sastapto Sani- ju pavadīju ne sliktāko savas dzīves vakaru.

Klusums. Neviens atvērt nenāca. Piezvanīju vēlreiz. Tas pats.

Pēc mirkļa lejā noklaudzēja mājas ieejas durvis un kāds lēnām kāpa aug�up. Gaidījām.

Tā izrādījās pusmū�a sieviete ar saitē piesietu mazu �u�neli - taksi.

-�� Labvakar! - es sveicināju. - Vai tad lifts nestrādā?

-�� Tā ir, - sieviete nogurusi apliecināja. - Mums jau te ir mierīgāk kā citur, ta�u paretam� Huligāni ir visur.

-�� Kā �unelis? Vai vecs? - jautāju, labi zinādams, ka, līdz�ko ar saimnieku sāksi interesēties par viņa suni, uzreiz iz�pelnīsies vislielāko īpa�nieka labvēlību.

-�� Vecs gan, - sieviete apstiprināja. - Viņam aug�ā tikt ir vēl grūtāk nekā man! Ja skaita pēc tās pazīstamās dzīv�nieku vecuma aprēķinā�anas formulas� Nu, jūs jau zināt! Tad �apiņam tagad ir jau septiņdesmit pieci gadi!

-�� Cienījams kungs, - es teicu. - Lai viņam laba veselība un arī jums, saimniec! Vai jūs gadījumā neesat Sanijas Sa�las kaimiņiene?

-�� Kā tad! - sieviete tūlīt apstiprināja. - Ko jūs gribat?

-� Vai nezināt, viņa te vēl dzīvo?

-�� Zinu gan, - sieviete teica. - Dzīvo, ta�u pēdējā laikā tā kā neesmu manījusi.

-�� Cik ilgs ir �is pēdējais laiks?

-�� Apmēram divas vai trīs nedēļas, - sieviete paskaidroja. - Sanijai notika liela nelaime - nomira meitiņa. Sakiet, kun�gi, kur un no kā tik mazam bērnam var piemesties vēzis? Ne viņ� pīpējis, ne dzēris, ne ēdis ķimizētu barību, ne uzņē�mis citas kancerogēnās vielas? Domāju, ka visas tās runas par nepareizu dzīvesveidu un vē�a izcelsmi ir pēdējās muļ�ķības! Neviens neko īsti nezina, bet tikai muld! Mans tēvs visu mū�u gan pīpēja, gan dzēra, gan lēģerī cieta badu, bet vēlāk ēda visu, kas gar�oja un ko varēja dabūt, un nodzīvoja līdz deviņdesmit diviem gadiem! Bet te mazs bērniņ��

-� Vai jūs nezināt, kur Sanija pa�laik varētu atrasties?

-�� Nezinu gan, - sieviete tāda kā noskumusi teica. - Var�būt aizbraukusi uz laukiem pie vecākiem, bet varbūt� Pirms Sanijas pazu�anas es te vairākas reizes atkal manīju viņas iepriek�ējo brūtgānu Ri�ardu Eino. Viņa man par to puisi �o to pastāstīja. Esot tīri labs, izlīdzot ar naudu un pat dāvinot dārgas rotaslietas, bet tai pa�ā laikā� Viņ� tak sēdējis cietumā - īsts bandīts! Bet vecāki esot solīdi ļaudis.

-�� Tā gadās, - es teicu. - Un ko mājas saimnieks? Dzirdē�ju, viņ� it kā draudējis Saniju par īres parādiem izmest uz ielas. Tā ir?

-� Viņ� jau te draud visiem, - sieviete mazliet ērcīgi sacīja.

-�� Kārlis ir slikts cilvēks. Es pat teiktu - ļoti slikts! Uzska�tāms piemērs - bagātība, tāpat kā nabadzība, daudzus dara ļaunus.

Sieviete septiņdesmitpiecgadīgo �uneli �apu paņēmusi padusē, atslēdza sava dzīvokļa durvis un iegāja iek�ā. Mēs vēl īsu laiciņu palikām stāvot.

-�� Ko tālāk? - Haralds prasīja.

-������� Uzejam pie saimnieka! - es aicināju. - Ja viņ� ir tik slikts, tad vismaz profilakses pēc mazliet padrebināsim. Varbūt kļūs labāks.

Uzkāpām stāvu augstāk un piezvanījām pie 8. dzīvokļa durvīm. Pēc neilga laika aiz tām atskanēja spalga vīrie�a balss.

-�� Kas tur ir?

-�� Te no policijas, - es teicu. - Lūdzu, atveriet!

-�� Kas noticis? - balss ba�īgi jautāja.

-�� Mēs te sakarā ar Sanijas Salas pazu�anu, - es sacīju.

-�� �is tas jānoskaidro.

Pēc brī�a durvis atvērās un mēs ieraudzījām priek�ā stā�vam diezgan pamaza auguma sīku vīreli ar nelielu kazbār- diņu.

-� Vai esi mājas saimnieks? - uzreiz skarbi prasīju.

-�� Es� - Vīrietis izskatījās nobijies.

-�� Kāds tev vārds, uzvārds?

-�� Kārlis Kagainis, - viņ� atbildēja. - Bet es neko nezinu.

-�� Mājās esi viens?

Kārlis Kagainis mirkli domāja. Viņa kalsnajā sejā un acīs pavīdēja �aubas.

-������ Ja jūs esat no policijas� Lūdzu, uzrādiet savas darba apliecības!

-������� Tūlīt redzēsi! - draudīgā balsī sacīju, spēji sagrābu viņu aiz rūtaina flaneļa krekla un iestūmu dziļāk gaitenī.

-�� Vispirms pasaki, kur pa�laik varētu atrasties tava īrniece Sanija?

-������ Es jau teicu - neko nezinu. - Tagad Kagaiņa kungs iz�skatījās jau ļoti nobijies. - Es par saviem īrniekiem daudz neinteresējos. Vienīgi uzraugu, lai visi laikus samaksā īri un komunālos�

-� Cik Sanijai jāmaksā? - turpināju skarbā balsī vaicāt.

-� Apmēram simts latus mēnesī.

-�� Tas ir daudz vai maz?

-�� Pa�ā Rīgas centrā� Tas ir maz.

-������� Sanija ir bez darba, - es viņam atgādināju. - Turklāt nesen nomiris bērns. Kur lai viņa rauj tos simts latus?

-������ Piedodiet, bet tā nav mana problēma, - Kagainis atbil�dēja. - Katram jārūpējas par sevi.

-� Ko tu dari ar tiem, kuri nespēj samaksāt?

-� Kā likums prasa - tiesa, un tad kur nu kurais�

-� Arī uz ielas?

-������� Nezinu, - Kagainis sacīja. - Tās ir viņu problēmas! Varu tikai piebilst - ja esi nabags, tad jādzīvo citur, nevis Rīgas centrā.

-� Varbūt zini, kur dzīvo Sanijas vecāki?

-������ Precīzi nepateik�u, bet kaut kur pie Dobeles. �ķiet, An�neniekos.

-������ Labi, - es jau daudz mierīgāk sacīju un kazbārdiņu pa�laidu vaļā. Viņ� tūlīt mums pagrieza muguru un steidzīgā solī devās pie telefona, kas atradās gaiteņa galā.

-� Atvainojiet, man jāpiezvana māsai�

Neķer muļķi, es nodomāju un pēk�ņi sevī sajutu tik spē�cīgas dusmas, ka spēji pagriezos, pieskrēju pie mājas īpa��nieka, nikni izrāvu no viņa rokām telefona klausuli, roku atlauzu aiz muguras un paskatījos sāņus. Blakus stāvo�ās durvis stāvēja atvērtas - tur atradās virtuve, bet tie�i pre�tim redzams liels logs.

-������ Hari! - skaļi uzsaucu. - Nāc �urp! Ieej virtuvē un atver logu!

Haralds paklausīja. Kad logs bija vaļā, es pie tā ātri pie- vedu bailēs drebo�o mājas saimnieku un viņu līdz pusei uz�sviedu uz loga palodzes.

-������� Skaties! - gandrīz vai kliedzu. - Mēs atrodamies piek�tajā stāvā, bet, redzi, lejā ir iela! Bet tagad paklausies, tu - vietējais patvaldniek, un klausies uzmanīgi! Ja tu Sanijai vai kādam citam savas mājas īrniekam vēl kaut reizi drau�dēsi ar izlik�anu uz ielas� Tu pats tūlīt tur atradīsies! Saprati? Ar cilvēku dzīvēm tā spēlēties nedrīkst! Bet, ja tā spēlēties tomēr patīk, tad der atcerēties - jebkuru spēli var

-Atvainojiet, man jāpiezvana māsai� Neķer muļķi, es nodomāju un pēkiņi sevī sajutu tik spēcīgas dusmas, ka spēji pagriezos, pieskrēju pie mājas īpa�nieka, nikni izrāvu no viņa rokām telefona klausuli, roku atlauzu aiz muguras un paskatījos sāņus.

vai nu vinnēt vai zaudēt! Bet tev es zaudējumu garantēju! Jo atkal strādā tas pats sen senais taisnības likums - ja gri�bi kādam nodarīt ko sliktu, jārēķinās, ka tas pats var notikt ar pa�u! Apjēdz?

Vēl kādu brītiņu viņu paturējis uz loga palodzes, Kagaiņa kungu sagrābu aiz �upra un strauji ierāvu atpakaļ virtuvē.

Viņa ģīmis bija kļuvis palaga baltumā, bet kazbārdiņa tā trīcēja, it kā to kāds tī�i raustītu.

Kad pagrie�āmies, lai dotos prom, pēk�ņi gaitenī saskrē�jāmies ar miesās kuplu pusmū�a sievieti. Acīmredzot tā bija Kagaines kundze.

-�� Kas jūs tādi esat? - viņa satrauktā balsī jautāja. - Un kas te vispār notiek?!

-�� Mammīt, - Haralds sacīja un viņu viegli pagrūda sāņus. -Ja jums mājas aptieciņā ir valokordīns, iedodiet pussimts pilienus �im bālajam kungam! Viņ� pa�laik ir nedaudz uztraucies, ta�u, ticiet, tas drīz pāries un viņ� atkal sāks priecāties par dzīvi! Jo nupat viss varēja būt savādāk! Un vēl varēs būt, ja� Tagad kungs zina, kā viņam turpmāk jāuzvedas!

Kad izgājām uz ielas, tur nekas nebija mainījies. Cilvē�ki joprojām bezrūpīgi staigāja, uzmanīgi vērodami gan cits citu, gan vecos Rīgas namus, un dro�i vien priecājās, ka lik�tenis viņiem tik vēlīgi �ādu dzīves mirkli bija devis.

Baiba Radzinska, ieēdusi vieglas brokastis un, kā ik rītu, izdzērusi arī tasīti kapu�īno, no virtuves devās uz istabu, tur uzklāja gultu, pārģērbās, liela spoguļa priek�ā izķem�mēja dzirksto�i blondos matus, gan ar da�ādu krēmu, pūde�ru, tu�u un krāsu palīdzību sakārtoja seju un ziņkāri pa�raudzījās savā spoguļattēlā.

Viņa vēl joprojām izskatījās skaista un reti pievilcīga sieviete. Slaidais, vienmēr eleganti ģērbtais augums ne par mata tiesu nebija izmainījies un arī pat ārēji vienmēr redza�mais seksapīls nekur vēl nebija pazudis.

Baiba Radzinska kā parasti jutās labi un bija ār sevi ap�mierināta.

Pēc tam viņa apsēdās pie loga noliktā atpūtas krēslā, turpat no netālu eso�ā galdiņa paņēma lugas "Palīgā sau�ciens" jaunuzveduma eksemplāru, bet pirms sākt lasīt viņai iedalītās lomas tekstu, pagrieza galvu sāņus un paskatījās laukā pa logu.

Kā ne visai gaidīts ciemiņ�, bija atnācis kārtējais rudens. Mājas pagalmā eso�ais bērzs un divas kļavas atklāti raudāja par aizgāju�o vasaru. Krāsainas lapas, viegla vēja norautas no koku zariem, lēni virpuļodamas krita lejup un izskatījās, ka daba mēģina koku kailumu kompensēt ar spilgti krāsai�nu lapu segu, lai vismaz melnā zeme neizskatītos tik no�ē�lojami netīra un kaila.

Bet tas, kā jau viss uz �īs pasaules, ir īslaicīgs. Viss mai�nās, bet nekas nepazūd. Paies tikai da�as nedēļas, lietus vietā tum�ās debesis lejup metīs sniegu un pēc tam patie��ām tik melnā un netīrā pagalma zeme atkal kļūs balta un tīra�

Tāpat notiek arī ar mums, Baiba skumji nodomāja. Ļauni un slikti cilvēki, kad vajadzīgs, uzliek uz savām netīrajām dvēselēm tik pierastās liekulības maskas un uzreiz kļūst jauki un ļoti patīkami cilvēki.

"Bet kāda, galu galā, esmu es pati?" viņa pēk�ņi satrauk�ta iedomājās. Man jau arī pamazām tuvojos tas mū�a laiks, kad Vajadzētu padomāt, pārdomāt un izvērtēt, kāda tad beigu beigās ir bijusi mana dzīve? Un, ja tā ir bijusi slikta, varbūt to vēl kaut kādā veidā var darīt labāku, bet, ja ir bijusi laba�

Stop! Baiba gandrīz vai iekliedzās. Tās ta�u atkal ir kār�tējās muļķības! Ko vispār nozīmē slikta vai laba dzīve?! Vai patie�ām cilvēkiem laba dzīve nozīmē tik vien kā labs ma�teriālais stāvoklis, laba izglītība, laba profesija, laba māja, labs darbs, laba veselība, labs vīrs un labi bērni?!

Bet tas ta�u ir �ablons! Standarts! Vispārpieņemts sīk- bur�uāzijas morāles un dzīves modelis!

Ja no visa iepriek� uzskaitītā cilvēkam nekā nav, vai tad viņ� nevar būt laimīgs?! Vai cilvēks nevar būt laimīgs tikai ar to vien, ka viņ� ir dzīvs?!

Patiesībā tas ir skumji un no�ēlojami, bet laikam jau ne�var� Bet, ja kāds tomēr var, tad viņ� ir vai nu idiots vai Dieva izredzētais. Viss mierīgi. Ne par ko nav jāuztraucas, jo nav nekas, ko �is cilvēks varētu zaudēt�

Bet ko es? Bail un varbūt pat kauns atzīties, ta�u arī man nekas nav ko zaudēt, jo patiesībā es jau visu esmu zaudē�jusi. Pelnīti, nepelnīti? Kas to tagad pateiks? Kas iz�ķirs? Kas vispār �ai pasaulē ir tas di�ais gudrinieks un galu galā arī drosmīgais, kas kā Augstākās tiesas galvenais tiesnesis nemaldīgi varētu dot vērtējumu par katra cilvēka nodzīvoto mū�u?

Bet es zinu. Es viņu pazīstu! �is Augstākās tiesas galve�nais tiesnesis� esmu es pati! Jo tikai katrs pats var, drīkst un ir tiesīgs vērtēt savu dzīvi. Ikviens un jebkur� savus galvenos un iz�ķiro�os lēmumus vienmēr pieņem pats. Un tas neko nemaina, ja mūs kādu labu vai sliktu rīcību spie� izdarīt kaut kādi negaidīti radu�ies blakusapstākļi. Tik un tā visus vai to vienu vienīgo iz�ķiro�o lēmumu tu vienmēr tomēr pieņem pats!

Un tāpēc nevienu nevaino�

Kad gadās raudāt vai priecāties.

Kliegt vai klusēt.

Strādāt vai nīkt bezdarbībā.

Mīlēt vai nīst.

Dzīvot vai mirt.

Savas sāpes nenolādi!

Un laimē nestaro!

Un netici nakts tumsai!

Un netici dienas gaismai!

Tici varbūt vienīgi tam, ka tu vēl kaut ko �ai dzīvē spēj izdarīt!

Protams, da�reiz jau mazliet �ēl, ka man nav �is vis�pārpieņemtais dzīves standarta modelis - vīrs, bērni, laba ģimene� Sava māja, zeme un zvaigznes virs galvas - kā mīlestības atspulgs.

Bet vai tāpēc esmu jutusies nelaimīga? Da�reiz, jā. Maz�liet. Kad esmu sākusi domāt. Ta�u pamatu pamatos mana dzīve tomēr ir bijusi skaista. Izcilas lomas teātrī, skatītāju sajūsma, slava, pielūdzēji� Labi vai slikti, bet sava mū�a

galveno lomu - būt priek�zīmīgai mātei un sievai - es no�spēlēt tomēr nespēju. Un nespēju tāpēc, ka �ī loma nebija paredzēta man. Acīmredzot man vajadzēja būt tie�i tādai, kāda arī esmu - dzīves baudītāja.

Es neesmu meitene, kas raud.

Un neesmu sieviete, kas alktu tikai vienu vienīgu vīrie�ti - sapņu princi baltā zirgā vai vismaz normāli pieņema�mu�

Es, kaunā nesarkdama, pie lūpām ceļu vīna glāzi un at- dodos visiem, kas mani grib!

Un pasakiet, lūdzu - kāpēc gan ne?!

Kad pēc stundas Baiba pārtrauca lasīt lugas tekstu, viņa ātri nolika to sāņus un juta, ka viņu negaidīti pārņem savā�da baiļu sajūta. Kā dramaturgs varēja zināt, ka �ai pasaulē ir tāds prokurora dēls Ri�ards Eino?!

Baiba atkal paskatījās laukā pa logu. Kā krāsainas koku asaras, lapas turpināja krist uz aukstās zemes, un Baiba pēk�ņi atcerējās, ka �o lugu, tikai ar citu vārdu, ta�u esot sarakstījis �is pats lugas galvenais personā�s Haralds Vin�ters! Un vēl nesen, satiekoties ar dēlu, Edmunds kaut kā ieminējās, ka tagad strādājot kopā ar kaut kādu tur Haral�du. Varbūt tas ir �is pats Vinters?

Baibas domas par liktenīgām dzīves sakritībām, gan literatūras da�reiz patie�ām mazliet mistisko sasais�ti ar reāliem dzīves notikumiem iztraucēja ass telefona zvans.

Viņa ar mazliet trīco�u roku paņēma mobilā tālruņa kas�tīti un paskatījās apgaismotajā displejā.

Zvanīja Intars Eino.

-�� Es klausos, - viņa manāmi satraukusies teica.

-������� Tas ir labi, - Intars sacīja. - Tad klausies vien! Mēs varam satikties?

-�� Tūlīt?

-�� Būtu vēlams.

-�� Kas noticis? - Baiba painteresējās.

-������ Nekas īpa�s, - Intars atbildēja. - Ir tāda sajūta, ka bei�dzas dzīve. Pēdējā laikā it sevi�ķi ātri.

-�� Ko mēs tur varam līdzēt?

-������� Neko, - Intars sacīja. - Varbūt tomēr atbrauksi? �o to tā kā tomēr vajadzētu noskaidrot.

-�� Kur tu esi? - Baiba vaicāja. - Vasarnīcā? -Jā.

-�� Pārāk tālu. Atbrauc pie manis! - Baiba aicināja.

-�� Nē, - Intars diezgan asi iebilda.

-�� Varbūt uz ielas? - Baiba jautāja. - Kādā kafejnīcā?

-������� Es tevi lūdzu atbraukt pie manis uz Jūrmalu, - Intars uzstājīgi atkārtoja. - Agrāk tu drāzies �urp bez jebkāda aicinājuma! Sāc jau atdzist?

-������� Vēl glu�i ne, - Baiba atbildēja. - Sievietes, at�ķirībā no jums, vārgajiem nelie�iem, var mīlēties līdz simts gadu vecumam! Bet man līdz tam vēl tālu. Starp citu, es vēl varu pat dzemdēt!

-������� Tas ir ļoti labi, - Intars sacīja. - Tie�i par to mums arī vajadzētu parunāt. Par dzemdībām�

Baiba brīdi domāja, tad piekrīto�i pamāja.

-�� Labi, Intar, - viņa sacīja. - Patie�ām tūlīt?

-�� Tu to vari?

-� Jā, - Baiba teica. - Visa priek�pusdiena brīva.

-������ Ļoti jauki, - Intars apmierināts sacīja. - Brauksi ar ma��īnu?

-�� Protams.

-�� Tad jau drīz būsi. Gaidu!

Baiba atslēdza telefonu. Nekādu lielu smadzeņu pie�pūli nevajadzēja, lai jau tūlīt saprastu, ka tagad - pēc pla��u vērību guvu�ās tiesas prāvas - Intars beidzot pa īstam grib noskaidrot, vai Edmunds patie�ām varētu būt vina dēls?

Pēc stundas Baiba jau stāvēja vasarnīcas verandā, kur viņu, ģērbies nedaudz apvalkātā mājas halātā, sagaidīja Intars.

Kad Baiba tika ievesta lielajā kamīna zālē, un viņa kā agrāk ieraudzīja klātu galdu ar izsmalcinātām uzkodām un �ampanie�a pudeli, viņai �ķita, ka pēk�ņi laiks ir apstājies un viss ir tāpat kā pirms divdesmit astoņiem gadiem, kad toreiz nakts vidū �eit bija nokļuvusi pirmo reizi.

-������� Skaisti, - viņa klusi pateica un apsēdās sarkana dī�vāna malā vaļīgi pārmetu�i vienu kāju otrai. īsie svārciņi

Zvanļja Intars Eino. - Es klausos, - viņa manāmi satraukusies teica. - Tas ir labi, - Intars sacīja. - Tad klausies vien! Mēs varam satiktiesi - Tūlīt i

uzrāvās daudz augstāk, mākslinieces slaidās kājas atseg�damas vēl vairāk. - Nekas nemainās, vai ne?

Intars apsēdās blakus un maigi uzlika plaukstu virs sie�vietes ceļgala. Roka uzreiz caur dārgajām zeķēm sajuta tik patīkamo miesas siltumu, ka arī viņam pēk�ņi �ķita, ka ne�kas nav mainījies - gandrīz vai kā pirmo reizi.

-������ Nē, Baibiņ, tā ir tikai skaista ilūzija, - viņ� nopietni sa�cīja. - Mainījies ir viss - gan mūsu valsts, gan mēs pa�i. Vai tu sevi apzinies un jūties kā pirms�? Cik gadi ir pagāju�i, kop� mums tik liktenīgās lugas pirmizrādes?

-�� Divdesmit astoņi, - Baiba atbildēja. - Neticami.

-�� Patie�ām, - Intars piekrita. - Tā bija skaista nakts.

-������� Tā nakts bija neprāta pilna, - Baiba sacīja. - Ta�u, ja ne tava romantiskā neatlaidība� Es būtu mierīga gulējusi pati savā gultiņā�

-������� Ne savā, - Intars iebilda. - Tu būtu gulējusi blakus sa�vam nemīlamajam vīram.

-�� Nu jā� - Baiba gari novilka.

-�� Tu viņu tik tie�ām nemīlēji? - Intars prasīja.

-������ Kāda tam tagad nozīme? - Baiba nicīgi iesmējās. - Kāda nozīme vispār mūsu dzīvē ir mīlestībai?!

Intars vērīgi un neticīgi paskatījās uz blakus sēdo�o Bai�bu. Viņam tā �ķita tikpat iekārojama kā agrāk.

-�� Tu tā domā īstenībā vai tēlo? - viņ� nopietni prasīja.

-������ Kas no tā mainītos, ja es patie�ām tā domātu vai arī �o neticību mīlestībai vienkār�i notēlotu?

-������� Nemainītos nekas, - Intars sacīja. - Tu tikai vēlreiz atklātos kā sieviete, kas, maigi sakot, visu mū�u ir bijusi pamatīga izvirtule un nekad tā pa īstam nevienu nav mī�lējusi.

-������ Intar, tie�ām? - Baiba neslēpa pārsteigumu. - Tu mani visu laiku esi uzskatījis par izvirtuli?!

-������ Nē, ne visu laiku, - Intars paskaidroja. - Sākumā mums ta�u viss bija daudz savādāk, vai ne?

-������� Kas savādāk? - Baiba izaicino�i prasīja. - Traka seksa vietā tikai skaista platoniska mīlestība ar ro�u pu�ķiem un skaļiem aplausiem par labi nospēlētu lomu?

-������ Ne glu�i, - Intars sacīja. - Saki atklāti - tu nemīlēji arī mani? Notēloji?

Baiba ilgi klusēja, tad palūdza glāzēs ieliet �ampanieti. Kad tas bija iebaudīts, viņa beidzot atbildēja.

-�� Jā, Intar, labi vai slikti, ta�u es nevienu vīrieti nees�mu mīlējusi. Visas mīlestības izdzīvoju uz skatuves, bet dzīvē varēju pilnīgi iztikt bez tās. Ar seksu, protams, bija krietni savādāk. Pēc tā es tie�ām tiecos. Man tas bija ne�piecie�ams. Ta�u tev, pirms par mani tik slikti izteikties, vajadzēja atcerēties, ka ne es, bet tu ar savu gribē�anu plijies man virsū! Ne es, bet tu pēc izrādēm gaidīji mani pie teātra izejas, dāvāji ziedus, glaimoji. Slavēji un kāri skatījies uz manām krūtīm un kājām! Ne es, bet tu mani gribēji! Ne es, bet tu aizvedi mani pie sevis - lūk, tepat uz �ī sarkanā dīvāna! Intar, ja esmu izvirtule, kas tādā gadī�jumā esi pats?

Intars pasmaidīja un atkal glāzēs ielēja dzirksto�o dzē�rienu.

-�� Esmu vīrietis, - viņ� atbildēja. - Viss ļoti vienkār�i.

-�� Bet es esmu sieviete, - Baiba sacīja. - Tas ir vēl sapro�tamāk. Un pasaulē nav cita iemesla, kāpēc mums abiem te atkal vajadzētu sēdēt uz sarkana dīvāna, pie sarkanas galda lampas, dzert �ampanieti un domāt par to, par ko �ādās rei�zēs vīrietis un sieviete parasti domā.

-�� �oreiz tomēr ir ne tā, - Intars teica. - Pirms tevi atkal nolikt slīpi, es beidzot gribētu zināt absolūti skaidri - vai Edmunds patie�ām ir mans dēls?

-��� Jā, - Baiba, ne mirkli neminstinoties, apstiprināja. - Viņ� ir tavs dēls.

-�� Kad tas notika? - Intars prasīja.

-�� īsti vairs neatceros, - Baiba atbildēja. - Varbūt jau mūsu pirmajā naktī, kad negaidīti uznāca tas baigais ne�gaiss ar pērkonu un zibeņiem.

-�� Tas ir dro�i? - Intars pārjautāja, ta�u nekādu īpa�o in�teresi viņa balsi nemanīja.

-�� Pilnīgi, - Baiba apgalvoja. - Krietnu laiku ne pirms tam, ne pēc tam es ar Filipu nemīlējos.

-�� Bet ar citiem?

-�� Arī ar citiem ne, - Baiba stingrā balsī pateica. - Vai tu visā nopietnībā domā, ka es to vien esmu darījusi, kā vārtī�jusies sve�u vīrie�u gultās?!

-�� Nē, tā es glu�i nedomāju, - Intars sacīja. - Krietnu sa�vas dzīves daļu tu vārtījies manā gultā. Un tas bija skaisti. Un tas bija labi. Bet� Kāpēc tu man par Edmundu neat�klāji patiesību agrāk?

-� Nezinu. - Baiba paraustīja plecus. - Ko tas mums būtu devis?

-� Vismaz es būtu zinājis�

-�� Un tad tu tiesas prāvā viņam nebūtu kā sodu piepra�sījis mū�a ieslodzījumu? - Baiba izaicino�i prasīja. - Būtu �ēlojis un varbūt pat apsūdzību atsaucis?

-� Grūti pateikt, - Intars, noliecis galvu zemāk, teica. - Ja tu saki taisnību� Tātad man ir divi dēli. Viens - Ri�ards Eino - melnais biznesmenis, reketieris un it kā enerģisks cīnītājs par sociālo taisnīgumu, bet otrs - Edmunds Radzin�skis - tāpat baigais cīnītājs par taisnību, cilvēku slepkava un sava pusbrāļa sitējs un arestētājs. Kaut kā pārāk drūmi un maz ticami.

-�� Intar, saproti vienu� - Baiba gandrīz vai lūdzo�i pa�skatījās uz savu ilggadīgo mīļāko. - Tam, vai tu tici vai ne, �obrīd nav pilnīgi nekādas nozīmes! Es, tu un Filips visu laiku esam dzīvoju�i katrs savu dzīvi, bet viņi - �ie tik kra�si at�ķirīgie pusbrāļi - savu. Tagad jau ir daudz par vēlu kaut ko labot, atklāt vai no�ēlot. Dzīve patie�ām lēnām aiziet�

Intars no lielās pudeles salēja glāzēs atliku�o �ampanieti un mazliet noskumis paskatījās uz vēl joprojām tik ļoti pie�vilcīgo sievieti.

-� Vai tu, Baiba, neko neno�ēlo?

Baiba graciozi paņēma rokā kristāla glāzi, ilgāku brīdi skatījās, kā tajā kopā ar saules stariem draiskojas sīki bur- bulī�i, un arī nedaudz grūtsirdīgi pasmaidīja.

-� Nē, Intar, es neno�ēloju neko, - viņa patiesi sacīja. - Ja nu vienīgi to, ka cilvēka mū�s patie�ām ir tik sasodīti īss� Un vienkār�i neatliek daudz laika ne labiem darbiem, ne arī īstai, ļoti garai mīlestībai� Mums ir tikai īslaicīga dzī�ve - vai nu kā skaista, dzirksto�a �ampanie�a pildīta glāze, vai kā asaru pilns biķeris� Un tad ir tumsa. Par ko gan mums priecāties, un ko gan mums vajadzētu no�ēlot?

-������ Tu �o ceļu zini? - Haralds prasīja. - Esi kādreiz brau�cis?

-������ Braucis neesmu, bet ceļu zinu, - es atbildēju. - Paska�ties kartē!

-�� Tur var gadīties da�ādi remontdarbi, - Haralds sacīja.

-�� Tas nekas, - es teicu. - Gan jau tiksim.

-������� Saki atklāti, Edmund! - Haralds man uzmeta cie�u skatienu. - Tev patie�ām tā Sanija ir tik tuva sirdij, ka, lai tikai painteresētos par �īs sievietes likteni, jātriecas tāds gabals?

-������ Tas nav tā, kā tu domā, - es teicu. - Zini, mums ar viņu nav bijis pat sekss. Man �īs sievietes vienkār�i ir �ēl. Tur�klāt, ja viņas dzīvi atkal kaut kādā veidā ir sācis ietekmēt Ri�ards� Es to nedrīkstu pieļaut.

-������ Tie�i tas jau mani arī pārsteidz, - Haralds sacīja. - Kā�pēc?

-������� Es jau tev esmu stāstījis, - paskaidroju. - Man ar Ri��ardu ir savi rēķini - nopietni un baigi. Bet otrkārt� Esmu zvērējis cīnīties pret ļaunumu�

-Kā?

-������� Visādi, - atbildēju. - Vai nupat tikai pamodies? Ar vi�siem man pieejamiem līdzekļiem�

-�� Tātad neizslēdzot arī� morte?

-������� Tev, Harald, ir vāja atmiņa, - mazliet sarūgtināts sacī�ju. - Pirms nedēļas krogā es jau tev visu pateicu. Nevienu galināt vairs netaisos. Es tikai sodī�u.

-������ Es tevi, Edmund, saprotu. Senu senais pasaules malds: ļaunums pret ļaunumu.

-������� Muļķības! - asi iebildu. - Tam, ko darī�u, nekāda sa�kara ar ļaunumu nav. Jēdziena apzīmējums ir nepareizs. At�ķirībā no mūsu valsts humānajiem - tātad savā ziņā ne vienmēr taisnīgajiem likumiem, manis pasludinātie soda mēri ir pareizi. Bet mūsu tiesu sistēmas vārgulība, tas ir, noziedznieku nepelnīti maiga sodī�ana, ja vispār viņi tiek sodīti, acīmredzot var eksistēt tikai tāpēc, ka tieslietu sistē�mā pastāv milzīga korupcija� Ta�u es esmu nenopērkams! Manu rīcību vada glu�i cita motivācija - ne personīgais

pa�labums, bet normāls taisnīgums. Kas zina, varbūt tā ir pat Dieva gribas realizācija. Jo nāves nesēja sodī�ana ar nāvi ir pats senākais un neapstrīdami taisnīgākais cilvēces radītais likums. Bet es - �ī likuma sargs un izpildītājs.

-�� Kas tad mums sanāk? - Haralds tēlotā vai patiesā neiz�pratnē jautāja. - Svarīga ir tikai motivācija? Ja smadzenes apsaldējis neģēlis kādam pārgrie� rīkli naudas maciņa dēļ, viņ� ir sodāms tie�i tāpat - ar nāvi. Bet, ja kaujas laukā kāds no mūsu bra�ajiem tēvzemes sargiem kvēlas dzimtenes mī�lestības pārņemts, rīkli pārgrie� pretinieka zaldātiņam, viņ� ir varonis un visaugstākā valsts apbalvojuma cienīgs? Man �ķiet, kaut kas te īsti neklapē. Kaut kas nav parei�zi. Acīmredzot ne cilvēka sodī�anu, ne vardarbīgu nāvi, ne mūsu rīcības taisnīgumu vai netaisnīgumu nekad nav ie�spējams vērtēt nepārprotami. Skaidri redzams, ka pastāv vēl citi, krasi at�ķirīgi kritēriji, pēc kuriem vērtējams arī tavs tik bie�i pieminētais taisnīgums un vajadzī- gums. Vēl iespējams, ka nekas tamlīdzīgs nemaz nepastāv. Taisnīguma jēdziens ir izdomāts. Cilvēks rīkojas vienkār�i vadoties pēc tā mirkļa emocijām, dzīves laikā iegūtām atzi�ņām par pasaules kārtību un tikai viņa prātā eso�o sapratni par to, kas �ai pasaulē ir labs, kas ļauns, kas sodāms, kas attaisnojams.

Ilgāku laiku neko neatbildēju. Uzmetu acis spidomet�ram - ma�īna pa Jelgavas �oseju drāzās ar 145 kilometriem stundā.

Tā mēs vēl nositīsimies, nodomāju un samazināju ātru�mu. Pēc tam uzmetu nopietnu skatienu Haraldam.

-� Māte, lasot tavu jauno lugu, brīnījās, - klusi sacīju. - Kā tu pazīsti Ri�ardu Eino?

-�� Tā gadījās, - Haralds izvairīgi atbildēja.

-�� Un kas tā par Valēriju? - turpināju. - Viņa ir īsta vai izdomāta?

-�� īsta, - Haralds teica. - Viņa patie�ām lūdz palīdzību.

-�� Ko domā darīt?

-� Vēl nezinu, - Haralds paraustīja plecus. - Viens es pret Ri�ardu un viņa bandu diez ko vai iespē�u. Mums vajadzētu darboties kopā.

-�� Bet ko tad mēs darām?

Haralds iesmejas. �

-�� Piedod! - viņ� teica. - Protams. Mēs abi tādi�

-Kādi?

-�� Nu� Esmu �etrus gadus atsēdējis cietumā par it kā dzērumā līdz nāvei sabrauktu bērnu. Lai gan nekad to ne�esmu darījis. To izdarīja mana sieva un es, viņu mīlēdams, vainu uzņēmos uz sevi. Un kāds bija rezultāts? Viņa man par to nav pateikusi pat nieka paldies! Bet mani, at�ķirībā no tevis, nemoka domas par atriebību. Tagad es vienkār�i visas sievietes neieredzu.

-�� Kāpēc visas? - es prasīju. - Kaut kā nepareizi.

-� Dro�i vien, - Haralds piekrita. - Iespējams, vēlāk manā prātiņā kaut kas mainīsies, ta�u pa�laik�

-�� Bet Valērijai tomēr palīdzēt gribi?

-�� Zini, viņa izskatījās baigi nelaimīga.

-�� Es skatos, Harald, mēs abi tādi līdzcietīgi� Nu glu�i vai tādi kā �ēlsirdības iemiesojumi, lai gan īstenībā domā�jam rīkoties diezgan ne�ēlīgi. Par ko tas liecina?

-�� Nezinu. - Haralds atkal paraustīja savus atlētiskos ple�cus. - Dro�i vien par to, ka pasaule un cilvēki� Ne velna neko nevar saprast. Un kāpēc vispār par to domāt? Kāpēc saprast?

-�� Redzi, Harald, - domīgi teicu. - Viss �ai pasaulē ir daudz vienkār�āks, nekā mēs to parasti iedomājamies. Un kā jau pirmīt runājām, �ēlsirdība bie�i spēj izpausties arī ļoti ciet�sirdīgā rīcībā� Neliels paradokss, bet tas ir apmēram tas pats, kā ķirurgs rīkojas operāciju zālē. Lai kādu glābtu, nav jābirdina asaras, bet gan jānocietina sirds.

-�� Ko tu, Edmund, izjuti, kad tev toreiz nācās �aut uz tev uzbrūko�iem cilvēkiem? - Haralds negaidīti painteresējās. - Naidu?

-�� Tagad grūti pateikt, - atbildēju. - Naids tas nebija. Katrā ziņā es neko neno�ēloju. Tie ve�i toreiz vēlējās manu nāvi. Un ne tā vienkār�i. Viņi vēlējās, lai es mir�stu drausmīgā nāvē! Un par ko? Ne par ko! Vienkār�i tā�pat - aiz naida un dzēruma dulluma. Bet mēs, Harald� Ja arī mēs rīkosimies ne�ēlīgi, tad mums vismaz būs uz ko morāli atbalstīties - uz to pa�u tik strīdīgo taisnīguma principu�

Pēc nepilnas stundas iebraucām nelielas zemnieku saim�niecības pagalmā, ma�īnu noslāpēju blakus lielam ozolam un paskatījos uz mājas ieejas durvīm. Tur, iznāku�i parau�dzīties, kādi ļaudis ieradu�ies, stāvēja pusmū�a sieviete un kāds vīrietis, atbalstījies uz pa�taisīta koka kruķa.

-�� Laba diena jūsmājās! - es viņus sveicināju.

-�������� Laba, laba! - vīrietis itin priecīgi atņēma sveicienu. - Vai tālu brauku�i?

-�� Tālu gan, - es apliecināju. - Vai �īs ir "Ro�u" mājas?

-������� Tās pa�as, - vīrietis teica. - Mans vectēvs te savā laikā audzējis skaistākās ro�u �ķirnes Latvijā. Varētu teikt, viņ� uz tām puķēm bijis kā ķerts!

-������� Tas jau nav slikti, - sacīju. - Kur viņ� rozes lika? Au�dzēja skaistumam vai tirgum?

-������ Kāds nu toreiz tirgus! - Vīrietis atmeta ar roku. - Pa�u priekam!

-�� Piedodiet, vai jūs esat Salas?

-������ Jā, - vīrietis apliecināja. - Kundze Zenta, bet es Arvīds Sala. Kas par lietu?

-�� Vai jums ir meita Sanija? - turpināju izpra�ņāt.

-������� Mums ir divas meitas, - Arvīds paskaidroja. - Vienu, tas ir vecāko, patie�ām sauc Sanija, bet jaunāko Inese.

-�� Vai kāda no viņām atrodas mājās?

-������� Nav nevienas! - Arvīds iesaucās un viņa dobjajā balsī varēja saklausīt izteiktas skumjas.

-�� Kur ir? - es prasīju.

Sieviete, mūs kārtīgi nopētījusi, pamāja ar galvu.

-Ja jums nav ļaunu nodomu� Varbūt ienāksiet iek�ā un parunāsimies tur?

-������� Paldies, saimniec, - es teicu. - Pasēdēsim tepat uz kāp�nītēm! Tātad, cienījamie Salas, kur pa�laik atrodas jūsu meitas?

Mājas saimnieki tā kā samulsa, paskatījās viens ūz otru, tad Arvīds vērsās pie manis.

-������� Atvainojiet, bet mēs tomēr gribētu zināt, kādu ļau�u jūs būtu?

Es pasmaidīju.

-������� Salas kungs, neuztraucieties! Mēs esam no labajiem ļau�iem! Bet vai tad �eit biju�i arī sliktie?

Atvainojiet, bet mēs tomēr gribētu zināt, kādu ļau�u jūs būtu f

Sieviete, vēl da�us mirkļus pastāvējusi, iegāja mājā, bet Arvīds ar diezgan lielu piepūli apsēdās uz lieveņa.

-�� Kas kājai vainas? - painteresējos.

-� Eh, ko nu tur vairs! - Arvīds īgni atmeta roku. - Nelai�mes gadījums tepat mūsu dārziņā!

-�� Dzērumā?

-�� Bet kā tad citādi var pakrist zem traktora riteņiem? - mājas saimnieks bija patiesi pārsteigts. - Bet nemaz tik tra�ki nebiju ņēmis.

-�� To es tikai tā. - Atkal pasmaidīju. - Neņem jaunā! Vai meitas neteica, kur dodas?

-�� Viss notika lielā steigā, - Arvīds sāka stāstīt. - Tas bija apmēram pirms mēne�a. Kādu dienu, tāpat kā jūs �odien, pagalmā ieripoja glauna ma�īna un no tās izkāpa trīs vīrie��i. Vienu no tiem mazliet pazinu - tas bija viņas iepriek��ējais draugs Ri�ards Eino. Runāja, ka viņ� esot kāda liela prokurora dēls. Bet pats �ķiet visīstākais bandīts. Par re�ketu un kaut kādiem tur vēl citiem noziegumiem sēdējis cietumā. Es nezinu, cik nu stipra Sanijai bija tā mīlestība pret �o jauno cilvēku� Grūti pateikt. Smuks jau ir. Starp citu, ļoti līdzīgs jums. Tikai bez tā sarkanā traipa uz pieres. Mana māte kādreiz stāstīja, ka cilvēki ar savdabīgo uguns- zīmi esot talantīgi, uzņēmīgi, mērķtiecīgi, bet ar nocietinā�tu sirdi. Vai tā ir?

-� Apmēram, - es teicu. - Tātad - pirms mēne�a te ieradās Ri�ards Eino� Kas notika tālāk?

-�� Viņ� pasauca Saniju un abi iekāpa ma�īnā. Tie divi pali�ka ārpusē. Runāja ilgi. Sanija pēdējā laikā, tas ir, pēc bērna nāves bija kļuvusi tāda kā mazliet savāda. Gribēja dzīvot pie mums, bie�i raudāja, staigāja noskumusi un �ad tad kārtīgi sadzērās. Es viņai neko nepārmetu - tas no bēdām. Vai jūsu bērni ir veseli?

-�� Man nav bērnu, - es atbildēju. - Bet turpināsim� Ri��ards Eino ar Saniju sē� ma�īnā�

-�� Nu jā, - Arvīds gari novilka. - Par ko viņi tur runāja, nezinu. Pēc krietna laika meita izkāpa laukā, izskatījās ļoti satraukta, es pat teiktu, tāda kā nobijusies, un ātri ieskrēja mājās pie Ineses. Pēc kādas pusstundas, acīmre�dzot par kaut ko krietni apspriedu�ās, ienāca pie mums un pateica, ka brauk�ot atpakaļ uz Rīgu. Esot piedāvāts labs darbs - kaut kādā tur klubā vai izklaides centrā. Ko viņas tur darīs, nepateica. Un tā nu abas ir prom.

-�� Tie�i kur, jūs nezināt? - vaicāju. - Vai viņas kluba vai centra nosaukumu neminēja?

-� Nē, - Arvīds skumīgi pa�ūpoja galvu. - Tikai pateica - Rīgā.

-� Vai pēc tam viņas nekādas ziņas nav devu�as? - turpi�nāju izjautāt.

-�� Pirms divi nedēļām Sanija piezvanīja, - Arvīds pavēstī�ja. - Balss �ķita mierīga un lēna. Varbūt bija iedzērusi. Ne�zinu. Pateica, lai par viņām neuztraucoties, dzīvojot atkal vecajā dzīvoklī, saimnieks īri nez kāpēc vairs neprasot, tik vien kā samaksāt komunālos rēķinus. Bet par darbu tikpat kā neko. Maksājot labi, esot pat sākusi krāt naudiņu mazās Elīnas kapa piemineklim. Bet nekādu dārgo jau nevajag! Vienkār�u, smuku plāksnīti. Ko tas bērniņ� �ai pasaulē re�dzēja? Neko!

-�� Labi, saimniek! - sacīju un piecēlos. - Es jums atstā�u savu telefona numuru. Gadījumā, ja Sanija atkal piezvana vai citādi dod ziņu par sevi vai Inesi, tūlīt to dariet zināmu arī man! Apsolāt?

-�� Es nezinu. - Arvīds mazliet samulsis skatījās sāņus. - Kas jūs tādi tomēr esat? Pateikt, ka neesat sliktie, ir jau viegli. Bet īstenībā? Varbūt jūs manām meitām gribat izda�rīt ko tādu�

-� Neuztraucieties! - es teicu. - Mēs patie�ām, darot labus darbus, �ad tad esam sliktie zēni. Bet jūsu meitām� Esmu gandrīz vai pārliecināts, ka tas, ko viņas pa�laik Rīgā dara, nav �o meiteņu brīva izvēle. Ta�u ko jaunas un skaistas sievietes var darīt turīgu vīrie�u izpriecu vietās, man jums nav jāstāsta. Bet es un mans draugs gribam viņām palīdzēt dzīvot tā, kā to vēlas pa�as, ne citi.

Atvadījāmies no samulsu�ajiem vecākiem, iekāpām ma��īnā un devāmies atpakaļ uz Rīgu.

-�� Ko par visu to domā? - Haraldam prasīju.

-� Te daudz nemaz nav ko domāt, - viņ� atbildēja. - Acīm�redzot Ri�ards ar draudu palīdzību abas meitenes ir piespie�dis strādāt par labi apmaksātām prostitūtām. Nav izslēgts, ka viņam ir pat savs nelegāls mauku vervē�anas kantoris, kas gan ar draudu, gan laba atalgojuma vilinājumiem ma�sā�as saloniem, naktsklubiem un ārzemju bordeļiem piegā�dā viņu nagos nonāku�ās sievietes. Par to man liek domāt Ri�arda draudi ari Valērijai. Tātad bizness ar pla�u vērienu un lielu peļņu.

Piekrīto�i pamāju.

-�� Savādi, Harald, ka pēc nelegālas iero�u tirdzniecības un narkotikām peļņas ziņā prostitūcija ieņemot tre�o vietu. Par ko tas liecina?

Haralds nedaudz padomāja, tad rūgti iesmējās.

-��� Par cilvēces stulbumu un samaitātību, - viņ� sacīja. - Ne maize, ne grāmatas, teātris un mūzika, bet daudz sva�rīgāki ir iero�i, prātu apdullino�i līdzekļi un sekss.

-�� Par seksu es neko sliktu nedomāju, - sacīju. - It sevi�ķi tad, ja tas starp vīrieti un sievieti notiek mīlestībā vai vis�maz uz savstarpējas vieno�anās pamata. Bet, ja sievietes miesa kā tirgū gaļa� Diez kas nav.

-�� Tur nekas slikts nenotiek, - Haralds iebilda. - Tu ne�kad neesi bijis nevienā naktsklubā? Tur savas miesas pār�do�ana ir tāds pats cienījams darbs kā trauku mazgātājām, viesmīlēm, garderobistēm vai pavārēm.

-�� Muļķības! - neapmierināts norūcu. - Sevis pārdo�anā nekā cienījama nav. Ja kāda no viņām to dara pat labprātīgi naudas dēļ, tad tik un tā tas ir sievietes pazemojums. Bet ja to viņām piespie� darīt tādi nelie�i kā Ri�ards�

-�� Ko tu domā darīt tālāk? - Haralds jautāja.

-�� Ri�ards ir līķis, - bez ilgas domā�anas atbildēju. - Man ar viņu ir daudz vecāks rēķins par �ito. Pēc tam no gūsta jāatbrīvo Sanija un Inese.

-��� Bet varbūt viņām �is darbiņ� ļoti patīk, - Haralds sacīja. - Kāpēc jādrā�as uz Īriju lasīt sēnes, ja tepat uz vietas labos apstākļos var kāst naudu, cik nu vispār viņas var turēt.

-�� Stipri �aubos. - Smagi pa�ūpoju galvu. - Sievietēm to�mēr galvenais ir ģimene un mājās pastāvīgs vīrietis. Bet ja interesantākas dzīves dēļ gribas pagrēkot bie�āk� Lūdzu! Bet ne jau �ādu Ri�ardu pārraudzībā! Man tas atgādina lopu kūti.

- Zini, visa cilvēka dzīve� - Haralds sāka, tad spēji ap�rāvās.

Varbūt viņa acu priek�ā iztēlē pēk�ņi parādījās māte vai kāda meitene gai�a eņģeļa izskatā�

Sarkano laternu iela�

Tādas esot gandrīz vai visās pasaules lielpilsētās. Dro�i vien arī Rīgā. Un tie�i tā saucas arī kāds populārs romāns, publicēts vēl pagāju�ā gadsimta trīsdesmitajos gados.

Bet vai senajā Babilonijā, Grieķijā un Romā arī jau nebija ielas ar bordeļiem?

Protams, ka bija! Un bija senajā Ēģiptē un Jūdejā. Ja rū�pīgi ielasās, tad Bībeles Vecās derības teksti nenoliedzami ir pirmais pornogrāfiskās literatūras paraugs pasaules vēs�turē.

Un tad vēl pirmā vissenākā profesija� Par to gan varē�tu strīdēties. Pirmās, visticamāk, tomēr bija mednieka un karavīra nodarbes. Tātad - slaktētāji. Un tikai pēc tam pie noguru�ajiem slepkavniekiem nāca baudas devēja.

Un Laiks, civilizācijas pagātnē tālu aizsviezdams gan ēras, laikmetus un tūksto�gades, neko nav izmainījis arī �o�dien. Viss tāpat - jebkuru karavīru mājās gaida sieviete, bet ikvienu bandītu krā�ņas mīļākās.

Savā ziņā tas ir pat jauki - kā uz katra stūra eso�ajā liel- veikalā vari nopirkt maizes kukulīti vai preci pasūtīt inter- netā, tā atliek tikai piezvanīt pa krāsainā katalogā uzrādītu telefona numuru, kā tev tūlīt tie�i pie gultas tiks piegādāta cita iekārota prece - garkājaina blondīne vai apaļīga sar- kanmate.

Ja jau mēs tik īsā laikā esam kļuvu�i par spilgti izteiktu patērētāju sabiedrību un visa mūsu dzīve notiek tirgus - pieprasījuma un piedāvājuma - apstākļos, kāda velna pēc mums vēl vajadzīga Baznīca ar saviem naivajiem stāsti�ņiem par kāda jaunekļa nesavtīgumu un morāle, ja, pār�ņemot Rietumu pasaules dzīvesveidu, esam kļuvu�i pilnīgi amorāli?!

Un pa�ā Rīgas centrā pie lielā universālveikala stūra stāv vientuļ� muzikants un ar savu spo�i mirdzo�o sakso�fonu atskaņo se�desmito gadu populāro melodiju "Sārtais ziediņ�".

Tā ir ļoti skumja melodija un arī pats vecais muzikants neizskatās sevi�ķi priecīgs. Viņa mūzikas instrumenta fut�rālī iemestas tikai da�as melnās naudiņas.

Un tad vēl akla meitenīte pie Rīgas Domes. Arī viņas plastmasas trauciņā ir tikai sīknauda.

Un jau otro mēnesi vairākās avīzēs tiek publicēts kādas mātes izmisuma pilns lūgums - cilvēki, palīdziet! Mans bērns iet bojā! Steidzīgi vajadzīga kaulu smadzeņu pārstādī�anas operācija! Ir atvērts attiecīgs bankas konts. Lūdzu, zvaniet! Katrs jūsu zvans - viena lata ziedojums! Es ļoti ceru�

Ta�u velti. Piecdesmit tūksto� latu vietā pagaidām sazie�doti tikai simts� Kaut kā neticu, ka piezvanīs vēl vismaz tikpat daudzi.

Acīmredzot mūsu sabiedrības �ēlastības limits jau sen ir iztērēts.

Bet naktsklubā Eldorado mutuļo dzīve, plūst �ampanie�tis, skan mūzika un vīrie�i iekāres pilnām acīm vēro pus�kailo sievie�u augumus. Uz mazas skatuvītes ap spo�i niķe�lētu stieni, mākslīgas kaisles pārņemta, un ģērbusies tikai vīģes lapiņas lieluma biksītēs, savu slaido ķermeni da�ādi loka jauna meitene.

Un lai cik centīgi viņa arī mēģina demonstrēt savas sek�suālās vēlmes, viņas acis ir skumju pilnas. Tajās saskatāms pat zināms traģisms. Protams, darbs paliek darbs, turklāt vēl labi apmaksāts, un tomēr� Kāpēc tu izskaties tik ne�laimīga?

Kāds iesirms kungs pasauc dejotāju pie sevis, uzcienā ar malku �ampanie�a, tad no pabieza kabatas portfeļa izvelk sarkanīgo simts latu naudas zīmi un to lēnām aizbā� aiz miniatūro biksī�u gumijas.

Pieļauju, ka uz simtlatnieka attēlotais mūsu tautas di��gars Kri�jānis Barons tur jūtas ne sevi�ķi omulīgi. Bet kas to lai zina?

"Pēc stundas es tevi ņemu," kungs striptīza dejotājai saka.

Meitene it kā pateicībā mazliet samocīti pasmaida, at�grie�as pie sava darba rīka un turpina izklaidēt labi paēdu��o, labi apģērbto, labi pelno�o un labi izvirtu�o publiku.

Negaidīti iezvanījās mobilais. Gandrīz vai automātiski paskatījos pulkstenī. Tas rādīja piecas minūtes pāri desmi�tiem vakarā.

-�� Es klausos.

-�� �eit Raimonds. Ko dari?

-������� Nodzēsu gaismu, sēdēju tum�ā istabā, raudzījos laukā pa logu un domāju par dzīvi.

-�� Savu.

-�� Ari citu.

-������� Nav daudz ko domāt! - Raimonds sacīja. - Kamēr vēl esam dzīvi - dzīve ir jādzīvo! Kā citādi?

-�� Tā nekas, - es atbildēju. - Iztikt var.

-������� Paklausies! - Raimonds pieklusinātā balsī turpināja. - Mēs te pa�laik atrodamies vienā no Dzirnavu ielas dzī�vokļiem. Diezgan drūma aina - savdabīga dubultslepkavī- ba. Gribu, lai tu atbrauc un paskaties. Un ne tikai! Varbūt mums palīdzēsi?

-������ Raimond, es jau krietnu laiciņu valsts kantorī vairs ne�strādāju, - mazliet drūmā balsī atgādināju. - Mēģinu atklāt noziegumus uz savu roku.

-������� Kam tu to stāsti! - Raimonds nikni iesaucās. - Es ta�u zinu! Starp citu, ģenerālis tuvākajā laikā grib tevi ņemt at�pakaļ.

-�� Paldies! - es teicu. - Bet nu jau laikam vairs ne.

-������� Edmund! Mēs labi strādājām! Bijām pat tādi kā izcil- nieki. Tā ka padomā! Bet tagad varbūt tomēr atbrauksi?

-������� Labi, - pēc neilgām pārdomām piekritu. - Nosauc pre�cīzu adresi!

Raimonds to nosauca, es ātri apģērbos, ielēcu automa�ī�nā un jau pēc desmit minūtēm atrados kādā Dzirnavu ielas piecstāvu mājas trisistabu dzīvoklī.

Skats, kas pavērās manām acīm, bija vairāk nekā riebīgs. Uz plata, ar zīda segu pārklāta dīvāna, mazliet nedabiskā pozā gulēja puskaila jauna meitene, bet viņai blakus miesās tukls pusmū�a vīrietis. Nekā īpa�i neparasta tur, protams,

nebija. Tādus skatus jau biju redzējis vairākkārt. Neparas- tums atklājās, kad uz vīrie�a līķi paskatījos uzmanīgāk.

Pirms slepkavības uz blakus eso�ā naktsgaldiņa acīmre�dzot bija stāvējusi neliela lampa ar spilgti sarkanu stikla aba�ūru. Tagad sarkanais lukturis bija sadauzīts, stikla �ķembas atradās turpat uz galda, bet viena lauska dziļi ietriekta vīrie�a acī�

-�� Jauks skats, vai ne? - Raimonds ar roku parādīja uz miru�o cilvēku līķiem.

-�� Kā viņi ir nogalināti? - painteresējos.

-�� No�ņaugti, - Raimonds atbildēja.

-� Vai pirms tam mīlēju�ies?

-�� Grūti pateikt. Izskatās, ka jā.

-�� Kāds varētu būt iemesls viņu nāvei? - es prasīju. - Vai dzīvoklis aplaupīts?

-�� Nekas par to neliecina. Ja nu vienīgi paņemta nauda. Mani vairāk interesē tā sarkanā stikla lauska vīrie�a acī. Vienkār�i tāpat tādas lietas nedara. Tam noteikti ir kaut kāda simboliska nozīme.

-�� Dro�i vien, - piekritu un piegāju cie�i blakus dīvānam un paskatījos uz nogalināto meiteni. Viņas glītā seja bija spilgti izkrāsota, krūtis kailas, sarkanas biksītes, bet kājās melnas, acīmredzot ļoti dārgas zeķes ar skaistu me�ģīņotu aug�daļu.

-�� Raimond, - klusi vērsos pie sava biju�ā kolēģa. - Es �o meiteni pazīstu.

Raimonds pārsteigts paskatījās uz mani.

-�� Viņu sauc Inese Sala, - turpināju. - Vai vēl atceries Saniju - to smuko meiteni, kuras dzīvoklī toreiz ņēmām ciet Ri�ardu Eino? �ī Inese ir viņas māsa. Nesen biju aiz�braucis pie �o meiteņu vecākiem un viņi man rādīja ģi�menes fotogrāfijas. Un stāstīja, ka pirms neilga laika pie viņām ieradies Ri�ards un acīmredzot vai nu savervējis pa labam vai piespiedis ar draudiem viņas nodarboties ar prostitūciju. Man �ķiet, viņam tagad Vecrīgā pieder jau ļoti populārais naktsklubs Eldorado. Tur viņu arī vaja�dzētu meklēt. Bet izskatās, ka te ir noticis kaut kas cits. Ri�ards pats, ne arī kāds no viņa kompānijas ta�u neies galināt nost meiteni, kas viņiem pelna zelta latus! �eit varētu būt notikusi parasta bruņota laupī�ana un abi mīl�nieki nogalināti kā nevēlami liecinieki. Ta�u kāpēc vīrie�a acī atrodas sarkanā luktura �ķemba? Tā uzreiz nepateiksi. Ta�u kaut kāda nozīme tam ir. Kam �is dzīvoklis pieder? Nogalinātajam?

-�� Jā. Viņ� to nesen nopircis.

-��� Tātad bagātnieks. Gribējis pirkumu atzīmēt, iespē�jams, ir pazīstams ar Ri�ardu un viņam palūdzis atsūtīt kādu meiteni. Bet te ir bijis vēl kāds tre�ais vai pat ce�turtais. Varbūt vēl kāda meitene. Meklējiet pēdas! Kaut ko jau būs atstāju�i. Vēlāk pamēģiniet sarkanā luktura lauskas savākt kopā un restaurēt aba�ūru. Varbūt kādas �ķembas trūkst un nav izslēgts, ka tā kaut kad negaidīti var atrasties vēl kāda pēc prostitūtu pakalpojumiem izslā�pu�a vīrie�a acī�

Es vēl īsti nespēju izskaidrot, kas ar mani pēdējā laikā notika, ta�u jutu - notiek kaut kas ļoti slikts.

Viss pēk�ņi sāka riebties. Un negribējās vairs dzīvot. Pa�visam nopietni. �ādam noskaņojumam iemeslu bija vairāk nekā pietiekami. Vispirms jau vientulība. Man nebija nevie�na īsta drauga. Bez kādas vainas tiku pieklājīgi padzīts no darba. Nekad tā pa īstam nebiju izjutis ne vecāku mīļumu, ne uzmanību. Jau agrā bērnībā guvu psihisku traumu, re�dzot, kā visne�ēlīgākā veidā tiek nogalināti tuvi cilvēki.

Bet, visticamāk, ka galvenais iemesls manai nepatikai pret dzīvi bija mīļotas sievietes, bērnu un mīlestības trū�kums. Es biju it kā viens pret visu pasauli. Un varbūt tie�i tāpēc �ī pasaule un tajā eso�ie cilvēki man �ķita sve�i un nevajadzīgi.

Jā, man �ī pasaule riebās. Un riebās gandrīz viss, ko �eit darīja cilvēki. Bet apziņa, ka dzīvē neko daudz nevaru mai�nīt, mani da�reiz dzina pilnīgā izmisumā.

Es sapratu - tā domāt un justies ir vienkār�i stulbi, ta�u nekādi nespēju nomierināties un pieņemt apkārt notieko�o vai nu vienaldzīgi vai vismaz mierīgi.

Ieēdis vieglas vakariņas, iesēdos automa�īnā un caur ne�skaitāmiem satiksmes sastrēgumiem lēnām ripoju laukā no Rīgas. Beidzot ticis uz Jūrmalas �osejas, varēju atviegloti uzelpot un uzņemt normālu ātrumu.

Gar abām ceļa malām tā vien zibēja milzīgi reklāmu plakāti, ta�u visbie�āk trāpījās - "Pārdod zemi. Zvaniet�" "�eit tiks uzcelta pilsēta." "Pārdod zemi." "Pārdod zemi." "Pārdod zemi."

Skaļi iesmējos.

Vai tad vēl ir atlicis ko pārdot?! Man �ķita - viss jau sen ir izpārdots. Un labības laukā tiks uzcelta pilsēta. Un bi�ju�ajās kartupeļu vagās jaunas spēļu elles un bordeļi. Un turpat vai visas Jūrmalas kāpas - "Private. Nepiedero�iem staigāt aizliegts."

Nu un tad? Kāpēc tev, Edmund Radzinski, par to vaja�dzētu uztraukties? Katrs nodarbojas ar to, ko viņ� prot un ko grib. Tie�i tāpat, kā to dari tu.

Pēc apmēram pusstundas iebraucis Mellu�os Kāpu ielā, apstājos pie diezgan glītas, ta�u nelielas vasarnīcas, kas acīmredzot pēdējos gados bija pārbūvēta arī par ziemas māju.

Pie mākslinieciski izkaltiem dzelzs vārtiņiem bija piestip�rināta bronzas plāksnīte - "Privātīpa�ums. Intars Eino."

Taisni vai brīnums, ka blakus nestāvēja otra plāksne - "Uzmanību! Nikns suns!"

Tātad suņa - vismaz nikna - nav, nodomāju, atvēru vār�tiņus un pa glīti grantētu celiņu aizgāju līdz mājas durvīm un nospiedu zvana pogu.

Jutu - esmu mazliet uztraucies. Kā nekā - ja mātei tais�nība - tikai otro reizi mū�ā redzē�u savu īsto tēvu. Ta�u nekādas spēcīgākas emocijas tas manī tomēr neizraisīja.

Viņ� atvēra durvis un, mani ieraudzījis, jutās ārkārtīgi pārsteigts.

-�� Jūs? - viņ� klusi nomurmināja un man likās - mazliet pat nobālēja.

-�� Uzrunā vien uz "tu"! - es mierīgi teicu. - Vai tev ir ne�daudz laika aprunāties?

Intars da�us mirkļus sasprindzis kodīja lūpas un nekādi nespēja iz�ķirties - laist mani iek�ā, vai ne? Acīmredzot pie

Viņ� atvēra durvis un, mani ieraudzījis, jutās ārkārtīgi pārsteigts. - Jūs? - viņ� klusi nomurmināja un man likās - mazliet pat nobālēja.

viņa mājās vēl ne reizi nebija ieradusies tiesājama perso�na, kurai viņ� kā prokurors pieprasījis mū�a ieslodzījumu. Ta�u mū�a ieslodzījums patiesībā tas pats nāves sods vien ir - tikai daudz moko�āks un �ausmīgi garlaicīgs.

-������� Nebaidies! - Viņu iedro�inot, tikko manāmi pasmaidī�ju. - Es patie�ām gribu tikai mazliet aprunāties.

-�� Labi! - Intars beidzot piekrita. - Nāc iek�ā!

Viņ� mani ieveda pla�ā istabā, kur pie vienas sienas stā�vēja plats sarkans dīvāns, bet pie pretējās mākslinieciski grezni veidots kamīns.

-� Apsēdies! - viņ� aicināja. - Varbūt kaut ko iedzersi?

-������ Ja nu vienīgi stipru tēju, - es sacīju. - Kā redzēji - brau�cu ar ma�īnu.

-�� Tējas man nav, - Intars teica. - Ko darīsim?

-�� Tad nekas, iztiksim, - teicu es. - Kā vispār dzīve?

-�� Kādā nozīmē? - Intars prasīja.

-�� Visādā. Vai tagad esi pensijā? Vairs nestrādā? -Jā.

-�� Tātad mana lieta tev bija pēdējā?

-�� Tā iznāk.

-������� Kāpēc tiesas spriedumu nepārsūdzēji un vairs necen�ties par katru vārīti mani tomēr iespundēt cietumā?

-�������� Nezinu, - Intars paraustīja plecus. - Tagad domā�ju - varbūt tu patie�ām citādi nespēji rīkoties? Bet� Ja turpinu domāt tālāk - tomēr trīs līķi un divi invalīdi. Tu to nepārdzīvo?

-������ Nē, - diezgan asi atbildēju. - Es jau visu, ko vien varēju, pārdzīvoju tajās minūtēs, kad viņi dzīvu sadedzināja manu darba kolēģi un grasījās to pa�u izdarīt ar mani. Mana rīcī�ba, sevi aizstāvot, bija samērīga un attaisnojama. Kāpēc tu, prokuror, domāji savādāk?

-������� Es jau tev teicu - pārāk smags un netipisks gadījums. Manā praksē tāds pirmo reizi. Pa�aizsardzības nolūkā no�galināt trīs cilvēkus un vēl divus smagi ievainot� Vai pa��am neliekas - tā kā tomēr mazliet par daudz?

-������� Sē�ot siltā istabā pie kamīna un lēni sūcot fran�u sar�kanvīnu� Protams. Bet tad, kad apdzēru�ies un prātu zau�dēju�i ve�i grib tevi sazāģēt sīksīkos gabaliņos� Zini, mo�rāle kaut kā aizmirstas. Un vispār viss �ķiet daudz savādāk, nekā parasti. Starp citu, tu pats kādreiz esi izjutis tie�as nāves briesmas?

-�� Nē, - Intars spēji pakratīja galvu. - Nekad.

-��� Bet es ne vienreiz vien, - turpināju. - Pirmo reizi tas notika septiņu gadu vecumā, kad manu acu priek�ā tika izkauta vesela ģimene. Bet slepkava - Uldis Kaspersons - joprojām ir dzīvs, lamā biju�os partijas biedrus, maisās po�litikā un tagad pat pretendēs uz Saeimu! Kāpēc tu �o Kas- personu negrāb ciet, neapsūdzi un nepieprasi mū�a ieslo�dzījumu? Kāpēc tu, prokuror, neapsūdzi nevienu no tiem vēl dzīvajiem mūsu �odien tik ļoti cildinātajiem me�abrā�ļiem, uz kuru sirdsapziņām ir tik daudzi smagi kriminālno�ziegumi, ka pēc taisnības da�iem no viņiem pienāktos pat vairāki mū�a ieslodzījumi. Kaut aizmuguriski! Bet neviens viņus neaiztiek! Savulaik izkāvu�i tādas un tādas padomju varas atbalstītāju latvie�u zemnieku ģimenes, nodedzinā�ju�i mājas, nogalināju�i tādus un tādus ciema izpildkomi�tejas priek�sēdētājus, tik un tik partorgus un specifiskām mokām un pazemojumiem pakļāvu�i tādas un tādas kom�jaunie�u sekretāres� Un tad vēl �odien viņiem pietiek ne�kaunības publiski raudāt, ka viņu saietos neierodas Valsts prezidente un tiem nebu�o rokas� Un nebu�os! Un nekad neieradīsies! Pie viņiem ar apsveikumiem par miera laikā izdarītajiem noziegumiem un terora aktiem var ierasties tikai tie, kas domā tāpat kā viņi - es varu nogalināt jebku�ru savu politisko pretinieku, jebkuru cilvēku, kas nedomā tā kā es! Tas viss ir ļoti nelietīgi un zemiski. At�ķirībā no viņiem, godājamais prokurora kungs, es tos da�us nelie�us esmu nogalinājis pavisam citas motivācijas vadīts. Un var�būt arī turpmāk.

-�� Ļoti slikti, - Intars sacīja.

-�� Kāpēc?

-�� Tāpēc, ka ir ārkārtīgi grūti noteikt katra cilvēka īsto vainas pakāpi, - prokurors atbildēja. - Formāli, jā. Tāds un tāds likuma pants, un viss! Bet īstenībā�

-��� Neuztraucies, prokuror! - izsmejo�i teicu. - Īstenī�bā viss ir vēl vienkār�āk! Katram, kas agrāk vai �odien ir noziedzies pret cilvēciskumu, ir jāsaņem adekvāts sods. Protams, cilvēciskuma jēdziens var mainīties un to var viegli piemērot jebkurai politiskai sistēmai, ta�u jēdziens - dzīvība - nemainās nekad! Tā nav nekādas sīkas lupat- bodes, ne Versa�es modes nama prece! To nevar pielaikot! To var tikai mainīt - dzīvību pret dzīvību.

Intars domīgs klusēja un ilgu laiku man neko neteica. Varēju manīt, ka viņam �ī saruna nepatīk. Bet neko patīka�māku nevarēju piedāvāt arī turpmāk.

-�� Es tomēr aizie�u uz virtuvi, - viņ� pieceldamies teica. - Paskatī�os, vai tie�ām mājās nav tējas.

Pēc krietna laika atgriezās un paziņoja, ka tik tie�ām tē�jas mājās neesot.

-�� Nekas, - es sacīju, - iztiksim! Apsēdies un vēl mazliet parunāsimies!

-�� Tikai, lūdzu, bez politikas! - viņ� sacīja. - Tā man jau ir līdz kaklam! Te komunisti, te nacionālisti! Te labējie, te kreisie! Bet visi maitas!

-�� Esi cemmlgs, ka vajadzēja aiziet no darba?

-�� Jā, arī tas. Bet vispār� Tu domā ir viegli pie da�ādām valsts iekārtām apsūdzēt cilvēkus un tiem pieprasīt sodu?

-�� Ja tas notiek taisnīgi, tad kādas problēmas? - es jautā�ju. - Man tas nekādas grūtības nesagādā.

-� Edmund� - Intars smagi nopūtās, piecēlās, aizgāja līdz sienas sekcijai, no tās izņēma jau aizsāktu konjaka pudeli, piepildīja nelielu glāzīti un to strauji iztuk�oja. - Kas vispār ir taisnīgi? To ta�u mēs katrs uztveram tīri individu�āli, dziļi personīgi un, ja mēs pārējos sāktu tiesāt, vadoties tikai pēc �īm izjūtām, mēs visi tūlīt tiktu ierauti vēl dziļākā pretlikumības atvarā.

-�� Labi, prokurora kungs, - samierino�i sacīju. - Tā mēs par �īm lietiņām varam spriedelēt līdz vēlam vakaram. Bet man maz laika. Faktiski es pie tevis atbraucu galve�nokārt� Māte teica, ka tu esot mans tēvs. Vai tā patie��ām ir?

Intars ar mazliet drebo�u roku piepildīja vēl vienu glāzīti un �oreiz to iztuk�oja uzkrīto�i lēni.

-� Nezinu, - viņ� klusi atbildēja. - Vai to tev māte pateica tikai tagad?

-�� Nē, ne tagad, - sacīju. - Jau krietnu laiciņu iepriek�.

-�� Un ko tu?

-������� Neko. Pa�laik sē�u tavās mājās un gribu noskaidrot, vai tas patie�ām atbilst patiesībai.

-�� Uzzināt �o patiesību - tas tev �ķiet svarīgi?

-������ Ja atklāti, tad ne sevi�ķi, - es atbildēju. - Un tomēr. Ja tu patie�ām esi mans tēvs, tad Ri�ards iznāk mans pusbrā�lis. Bet tas manī izsauc riebumu.

-�� Kāpēc?

-������� Tāpēc, ka viņ� ir pēdējais nelietis, - es paskaidroju. - Starp citu, tu nezini, kur viņ� pa�laik būtu atrodams?

-�� Kāpēc tev viņu vajag atrast? - Intars prasīja.

-������ Ri�ards ir noziedznieks. Patiesībā viņ� ir slepkava, bet kā daudzi citi dzīvo bez soda.

-�� Es nezinu� - Intars, tāds kā stipri nobijies, sacīja.

-�� Vai naktsklubs Eldorado pieder viņam? - prasīju.

-�� Es viņa lietās nejaucos.

-������� Un ļoti slikti, ka nejaucies! - dusmīgi teicu. - Sliktu dēlu esi uzaudzinājis!

-������ Bet es skatos, Edmund, tu neesi neko daudz labāks par viņu, - Intars rūgti iesmējās. - Abi par noziegumiem vien domājat!

-������� Es ne, - iebildu. - Ja es par kaut ko arī domāju, tad vienīgi par taisnīgu atmaksu. Un vēl�

Piecēlos un lēnām piegāju pie sarkanā dīvāna. Brīdi do�māju, tad nopietni teicu:

-������ Un vēl es domāju� Vai tu ar Baibu Radzinsku mīlējies �eit?

Intars redzami apmulsa.

-�� Kas ir?

-�� Nekas. Vieta ir laba, neko teikt. Kāpēc tu vispār ar viņu

sāki?

-������� Es viņā traki iemīlējos, - Intars paskaidroja. - Vai ar to nepietiek?

-������� Pietiek. Tu viņā iemīlējies kā aktrisē, vai kā sievietē? - es vēl painteresējos.

-������� Tas nav �ķirami, - Intars sacīja. - Viņa bija brīni�ķīga gan kā aktrise, gan kā sieviete.

Domīgs pa�ūpoju galvu.

-������� Man ir patiesi �ēl, ka jūs toreiz trāpījāties viens otra ceļā, - es teicu. - Un nespējāt atturēties nesagrēkoju�i. Par

māti es neko nesaku. Viņai vienkār�i tāds dzīvesveids bi�ja - izlaidīgs, vai to pasakot smalkāk, bohēmisks. Bet kā�pēc tā vajadzēja darīt tev? Tu ta�u biji precējies, tev jau bija Ri�ards� Kad toreiz ar jauno un smuko mākslinieci likies gultā un �eit mīlējāties, vai tu savu sēklu nevarēji iz�ļākt viņai uz vēdera vai krūtīm? Kāpēc jums biju vaja�dzīgs vēl es?

-�� Nieki! - Intars mazliet saviebies iesaucās. - Tu man nebiji vajadzīgs!

Skumji iesmējos un kaut kur dziļi dvēselē sajutu vieglas sāpes.

-�� Un arī mātei es nebiju vajadzīgs, - rūgtuma pilns sacī�ju. - Un Filipam ne. Un vēl mazāk �ai pasaulei.

Pagriezos, aizgāju līdz durvīm, tad apstājos un nicīgi pa�skatījos uz vīrieti, kas turpināja stāvēt pie vecmodīgas sek�cijas un stipri drebo�ā rokā turēja dārga konjaka pudeli.

-��� Zini, kādreiz tik varenais prokuror Intar Eino! - es skarbi teicu. - Toreiz ar mūsu di�o aktrisi mani radīdami, jūs esat izdarīju�i smagu noziegumu. Es neprasījos dzīvot. Man vēl tagad nekas nebūtu pretim� nebūt.

Naktsklubā Eldorado skanēja jauka, pieklusināta dzīvā mūzika - saksofons, kontrabass un klavieres. Acīmredzot pieredzes bagāti, iesirmi vīri. īsti profesionāļi. Un senas, pagāju�ā gadsimta piecdesmito, se�desmito gadu melodijas. At�ķirībā no �odienas mūziķiem, neviens te neķērca, ne�gaudoja, nekliedza vai kaut ko nesaprotamu nemurmināja. Tāpat neviens, kā pakaļu samērcējis terpentīnā, neskraidī�ja pa skatuvi, nelauza mikrofona statīvu un, kā epilepsijas lēkmē, negāzās zemē. Viss bija normāli - kā pie cilvēkiem, nevis Amazones d�ungļu iemītniekiem.

Un ari meitene, kas tik centīgi locījās ap niķelēto stieni, izskatījās jauka un patie�ām arī kārdino�a.

-�� Kā tev patīk publika? - Haralds jautāja.

-�� Izskatās tā nekas, - es atbildēju. - Nabagiem te nav ko darīt, bet īstiem bagātniekiem tā kā tomēr par prastu.

-� Tā izskatās, - Haralds piekrita. - Biezie brauc izklaidēties mazliet tālāk - uz Vidusjūras krastiem vai Āzijas dienvidiem.

-�� Kur pats esi bijis? - painteresējos.

-�� Nekur tālu, - Haralds atbildēja. - Palangā. Tā arī nav slikta vietiņa.

-�� Ko tu, Hari, domā? - es prasīju. - Kāpēc visā pasaulē sevi tik atklāti piedāvā tikai sievietes?

-�� Grūti pateikt. - Haralds paraustīja plecus. - Vai nu vi�ņas ir kārākas uz naudu vai arī trakāk grib seksu.

-�� Diez vai. - Es �aubās pakratīju galvu. - Tu domā, tā meitene pie stieņa loka savu jauko ķermeni tikai tāpēc, ka ļoti grib drāzties?

-� Vai izskatās, ka ne?

-�� Viņa smagi strādā, - es teicu. - Sūri grūti pelna savu dieni�ķo maizīti.

-�� Lai nopelnītu maizītei, viņa �eit varēja arī tik ļoti ne�censties, - Haralds sacīja. - Viņām tomēr piemīt kaut kādas seksuāli patoloģiskas novirzes.

-�� Muļķības! - Es atkal nepiekritu. - Vai kaut vienā mu�sulmaņu zemē, piemēram, Irānā, Saūda Arābijā, Bahreinā, Irākā vai Afganistānā tu kaut ko tamlīdzīgu redzētu? Tur sievietes nedrīkst citiem rādīt ne tikai savas kailās krūtis, kājas un dibenus, bet pat sejas! Un Indijā, kur dzīvo mil�jards cilvēku, neesot nevienas prostitūtas! Tātad - kādi secinājumi? Acīmredzot, ja ne viss, tad vismaz ļoti daudz kas atkarīgs no gadsimtiem ilgi iekoptām tautas tradīcijām, reliģijas spaidiem un vīrie�u uzskatiem par sievieti kā par zemākas �ķiras radījumu.

Haralds rūgti pasmīnēja un ilgi klusēdams vēroja meite�nes deju. Tad atkal pagriezās pret mani.

-�� Suteneri, kas gana ielenes, vai �ādu naktsklubu īpa��nieki, nodarbinot meitenes gan pie stieņa, gan tās piegā�dājot atsevi�ķiem klientiem, par sievietēm domā glu�i tā�pat kā jebkur� neizglītots arābs Sahāras tuksnesī vai talibs Afganistānas kalnu ki�lakā.

-�� Iespējams, - klusi piekritu. - Bet man �ī meitene tomēr uzsit pamatīgu mandrā�u.

-�� Uz rīta pusi mēs viņu varētu nopirkt, - Haralds ierosi�nāja. - Nedomāju, ka būtu pārāk dārga.

-�� Padomāsim, - es teicu. - Vai kaut ko noskaidroji?

-������ Jā, - Haralds sacīja. - Ri�ards Eino ir viens no trim �ā kluba īpa�niekiem. Inese Sala te strādājusi. Dejot gan nav īsti pratusi, tāpēc meiteni galvenokārt izmantojis kā pie�gādājamu preci turīgiem pasūtītājiem. Atceries, bija diez�gan smuka. Un tepat kaut kur ir jābūt arī Sanijai, ja tikai Ri�ards viņu nav aizsūtījis vergot uz Kipru vai Turciju.

-�� Paldies, - es teicu. - Tā arī domāju.

-�� Ko tev izdevās uzzināt Ineses slepkavības lietā?

-������� īpa�u jaunumu nav, - es sacīju. - Vajadzēs vēl kriet�ni pastrādāt. Inese patie�ām ir bijusi izsaukuma meitene. Dzīvokļa īpa�nieks Gamzājevs bija kādas lielas tirdzniecī�bas firmas īpa�nieks. Dzīvokli presti�ajā namā nopircis ne�sen. �aubos, vai �eit ir iejaukts Ri�ards. Ticamāk, laupītāji, uzzināju�i, ka Gamzājevam turas nauda, nāku�i viņu ap�laupīt. Varbūt nodoms viņu nogalināt radies jau agrāk. Te negaidīti trāpījusies Inese un tad pie reizes arī viņu.

-������ Tā tas varētu būt, - Haralds piekrita. - Ta�u kāpēc vēl vajadzēja sasist sarkano lukturi un viņa acī ietriekt stikla lausku? Loģiski sprie�ot, tā varēja rīkoties tikai cilvēks, kas ļoti neieredzējis tos, kuri pērk un visādi pazemo nopirktās sievietes. Diez vai prastam laupītājam �ādas cēlas atriebī�bas jūtas piemīt.

-������ Dro�i vien, - domīgs sacīju un piecēlos. - Aizie�u apru�nāties ar zāles pārzini.

Izspraucies caur diezgan biezu dejotāju pūli, beidzot no�kļuvu līdz bāra letei un pamāju bārmenim.

-�� Ko kungs vēlas? - Viņ� bija pati laipnība.

-� Vai es varētu satikt jūsu kluba mened�eri?

-� Vai Masaļska kungu?

-� Jā, tie�i viņu.

-�� Kādā vajadzībā? - bārmenis tūlīt painteresējās.

-�� Personīgā, - es atbildēju. - Vai vari viņu sameklēt?

-������� Tas neietilpst manos pienākumos, - bārmenis atgādi�nāja. - Ta�u� Uzmet uz galda divdesmit latus�

-������ Vai simtu negribēji? - nikni prasīju. - Esmu no krimi�nālpolicijas. Tāpēc, lai nebūtu liekas nepatik�anas�

-������ Es sapratu, - bārmenis ātri sacīja, pakampa netālu eso��o mobilo un nervozi sāka spaidīt numuru pogas. - Vladik!

- Ko tu, Hari, domai - es prasīju.

■ Kāpēc visā pasaulē tik atklāti piedāvā tikai sievietes sevi ?

Ja esi brīvs, lūdzu, tūlīt pienāc pie manis! Tevi te gaida viens dusmīgs kungs no policijas.

-� Ko viņam vajag? - Dzirdēju balsi.

-������� To tu uzprasi pats! - bārmenis sacīja un atslēdza tele�fonu. Tad pagriezās pret mani.

-� Varbūt kaut ko iedzersiet?

-������ Paldies! Es ar draugu jau sē�u pie galdiņa un esam pa�sūtīju�i visu, kas �ādās reizēs vajadzīgs.

-� Varbūt kādu meiteni?

-� Vēl ne. Iespējams, vēlāk.

Nepagāja pārāk ilgs laiks, kad pie manis, neslēpdams sa�vas personas svarīgumu, pienāca pagara auguma izstīdzējis vīrietis kopā ar vienu no zāles apsargiem.

-� Vai mani gaidāt jūs? - viņ� tūlīt jautāja.

-� Vai Masaļska kungs?

-� Ko jūs gribat? - izstīdzēju�ais cilvēks vaicāja.

-������ Varbūt pameklēsim klusāku vietu? - es izteicu priek��likumu.

-������� Direktora kabinets ir slēgts, - mened�eris sacīja. - Ja gribat, runājiet tepat!

-������ Varu arī �eit, - es piekritu. - Lai tikai tas buldogs lasās prom!

-������ Es atvainojos, kungs, - mened�eris uzspēlēti laipnā bal�sī sacīja. - Ja jūs arī turpmāk runāsiet tik uzstājīgā tonī, apsargs jūs tūlīt izmetīs uz ielas!

-������� Diez vai, - �aubās pakratīju galvu. - Bet ja tu tik ļoti baidies par savu dro�ību� Nekas tev nedraud! Es tikai gri�bēju pajautāt, kur varu satikt Ri�ardu Eino? Un, ja nevaru �eit, tad kur citur?

Mened�eris kādu brīdi domāja.

-������ Man jāsaka atklāti - es par viņu neko nedrīkstu stās�tīt. Bez tam kur� katrs ar Eino kungu nemaz nedrīkst runāt.

-������� Es drīkstu, - sacīju. - Esmu viņa brālis. Dro�i vien viņ� jums par mani kaut ko jau būs stāstījis.

Man �ķita, ka mened�era seja kļūst nedaudz sārtāka un viņ� pagriezās pret dū�īgo apsargu.

-� Vari iet. Tu man vairs neesi vajadzīgs.

Apsargs paklausīja un tūlīt devās prom.

-�� Vai jūs patie�ām esat Edmunds Radzinskis? - mene�d�eris neticīgi pārjautāja.

-�� Protams, - es apliecināju. - Vai mans izskats par to neliecina?

-�� Tātad�? - Mened�eris cie�i uz mani skatījās.

-�� Kur Ri�ards parasti uzturas? - es prasīju. - �eit vai kaut kur citur?

-�� �eit viņ� parādās reti, - mened�eris sacīja. - Bet kur viņ� dzīvo, es nezinu.

-� Vai nogalinātā Inese Sala bija no jūsu meitenēm?

-� Jā. - Masaļskis pamāja ar galvu. - Papīri ir kārtībā. Ar visām noslēgti darba līgumi un viņas ar parakstiem oficiā�li apstiprināju�as, ka strādā labprātīgi, no saviem ienāku�miem maksājot pat nodokļus.

-� Kur pa�laik strādā Sanija? - es vaicāju. - Tepat Rīgā vai kaut kur ārzemēs?

-��� Piedodiet kungs, bet tā nav manas atbildības zona. Manā pārziņā ir zāle, bet kas notiek aiz tās� Tas jums jā�prasa pa�am Ri�ardam.

-� Vai pie noslepkavotā Gamzājeva Inese gāja viena? Var�būt pie viņa tobrīd atradās vēl kāds, vai arī meitenes tomēr bija vairākas? Pirms viņas sāk strādāt, jūs ta�u dzīvokli pārbaudāt?

-��� Tas neko nedod, - Masaļskis nepatikā savieba seju. - Parasti pasūtītājs saka, ka bū�ot viens un tobrīd, kad mei�tene ierodas, viņ� varbūt arī ir viens. Bet jau pēc īsa laika saimnieka dzīvoklī var ierasties vēl kāds vai pat vesels bars. Un tad ir, kā ir. Pats saprotiet. Ta�u sievietes �o nodarbi ir izvēlēju�ās brīvprātīgi un zina, ar ko da�reiz riskē. Un es neteik�u, ka tas nebūtu tā vērts. Viņas nopelna labi, turklāt vēl pa�as gūstot baudu un da�ādus citus labumus. Domāju, ka arī dzīve viņām ir daudz interesantāka nekā, piemēram, nabaga skolotājām vai fabrikas strādniecēm.

-�� Neesi dzirdējis, vai jaunpienāku�o meiteņu vidū nav parādījusies meitene, kuru sauc Valērija?

-�� Kā jau es teicu, kungs, �īs lietas ir Ri�arda pārziņā.

-�� Tas ir ļoti slikti, - es teicu.

-� Kā uz to skatās, - teica Masaļskis. - Bizness paliek biz�ness un kaut kāda morāle te ir pilnīgi nevietā.

Piekrīto�i pamāju ar galvu.

-�� Diem�ēl, Masaļska kungs, tā patie�ām arī ir, - sacīju.

-�� Ar morāli vai godīgas dzīves principiem neko daudz ne�nopelnīsi.

Pagriezos, atkal izspraucos cauri dejotāju pūlim un at�griezos pie mūsu galdiņa.

-�� Es jau biju gatavs iet tev palīgā, - Haralds sacīja. - Iz�skatījās, ka viņi taisījās tevi mest laukā.

-�� Nekas, mēs tūlīt aiziesim pa�i, - es teicu. - Man visa �ī lieta diez ko nepatīk. Ri�ardu tāpat drīz dabū�u ciet, tikai vēl neesmu izdomājis, ko ar viņu lai daru? Atstāt dzīvu, vai tomēr�?

-�� �auj viņu nost! - Haralds vēsā mierā deva padomu.

-�� Ja pareizi atceros tavu stāstījumu, tad daudzu sievie�u piespie�ana nodarboties ar prostitūciju nekāds baigais no�ziegums jau nav. Tās, kuras pa�as to pa īstam nevēlas, diez vai kāds vispār spēj piespiest to darīt ar varu. Bet tas, ka viņ� it kā piedalījies tava kolēģa slepkavībā un draudējis to pa�u izdarīt arī ar tevi� Un vēl citi grēki. Tu viņu sajūti kā brāli?

-� Nē, - es atbildēju. - Nekad! Pilnīgi! Tāpēc da�reiz arī �au�bos, vai prokurors Intars Eino patie�ām ir mans tēvs? Varbūt īstais tomēr ir mātes biju�ais vīrs Filips? Varbūt cits?

-�� Runā, ka sieviete vienmēr simtprocentīgi zinot, kas vi�ņai uztaisa bērnu, - Haralds sacīja.

-�� Nieki! - Nicīgi iesmējos. - Ko tādas, kas katru nedēļu drātējas ar citu, var zināt? Labi, ja viņas vispār atceras, ar ko kādreiz gulēju�as!

-�� Tātad, ko mēs, Edmund, darām tālāk? - Haralds no�pietni prasīja. - Turpinām izmeklēt Ineses Salas slepkavī�bas lietu vai beidzot sākam nodarboties ar ko citu? Toreiz tai jaukajā zirgu stallī mēs ta�u izstrādājām veselu rīcības programmu!

-�� Tā ir, - piekritu. - Pēdējā laikā arī es par to sāku no�pietni domāt. Ja iznāks, Sanijai un Valērijai palīdzēsim, lai gan� Varbūt viņas nekādu palīdzību nemaz vairs nevēlas. Darbs iepaticies, peļņa laba� Un vispār, ko viņas citu prot? Tāpēc beidzot tā pa īstam jāsāk īstenot mūsu taisnīgās at�riebības programmu.

-�� Pilnīgi pareizi, - Haralds uzreiz piekrita. - Kādi iznīcī�bai nolemtie tipi ir mūsu saraksta aug�daļā?

-� Ri�ards Eino. - Es tūlīt sāku skaitīt. - Viņ� ir pirmais. Tad vēl biju�ais me�abrālis - tavas vecmāmiņas slepkava Alberts Ābele. Un beidzot Uldis Kaspersons - tāpat slepkava. Par pā�rējiem tagad nerunāsim. Gan jau pienāks ari viņu kārta.

-�� Ja atklāti, Edmund, - Haralds klusi sacīja. - Program�ma ir laba un to arī vajadzētu īstenot, bet� Zini, es kaut kā vairs nevēlos atkal nokļūt cietumā.

-�� Un nekad tur arī nenokļūsi, - es teicu. - Nebaidies! Es visu to nostrādā�u tik tīri, ka neviens mums neko pierādīt nespēs. Jā, dro�i vien aizdomās kritīsim, ta�u nekādu pierā�dījumu nebūs. Es to garantēju.

-�� Paldies, - Haralds teica. - Mazliet nomierināji.

Kad viesmīlim jau samaksāju rēķinu un gatavojāmies iet prom, negaidīti pie mūsu galdiņa pienāca skaista melnma�taina sieviete, ģērbusies neparasti greznā sarkanas krāsas vakartērpā, virs dziļi atsegtajām krūtīm mirdzēja diman�tiem rotāta kaklarota.

Dāma laikam sataisījusies uz Operas pirmizrādi vai pie�ņem�anu Prezidentes pilī, es nodomāju un viņu vēlreiz cie��i nopētīju. Viņa patie�ām izskatījās satrieco�i skaista un eleganta.

Sievieti ieraudzījis, ari Haralds pārsteigts raudzījās uz �o krā�ņo dabas parādību un izskatījās manāmi samulsis.

-�� Tātad tomēr� - viņ�, kā no�ēlodams, klusi nomurmi�nāja.

-��� Labvakar! - sieviete mūs patīkamā balsī sveicināja. - Man vajadzīgs Edmunds Radzinskis.

Es viņai vēlreiz uzmetu vērīgu skatienu, jo tas, ka viņa meklēja tie�i Edmundu Radzinski, mani drīzāk darīja uz�manīgu, nevis priecīgu.

-�� Kāpēc jums vajadzīgs tie�i viņ�? - painteresējos, pēc tam ar roku parādīju uz Haraldu. - �is neder?

Sieviete lēni pakratīja galvu. Pēc tam grūtsirdīgi pasmai�dīja.

-�� �is neder, - viņa sacīja. - Mēs jau esam pazīstami.

-�� Tie�ām? - Neslēpu pārsteigumu. - Un esat viens uz otru saskaitu�ies?

-� Apmēram.

-�� Kāpēc?

-������� Es pirms kāda laika lūdzu viņa palīdzību, bet� Vai nu viņ� izrādījās par vāju, vai arī citi bija stiprāki.

-������� Piedod� - Haralds viņai mazliet neveikli teica. - Es neko nespēju izdarīt.

-������� Es nedusmojos, - sieviete sacīja. - Tas būtu gandrīz vai brīnums, ja viss notiktu tā, kā mēs to vēlētos.

-������� Es atvainojos, - Haralds teica un piecēlās. - Atcerējos! Man steidzīgi jāiet. Rīt sazvanīsimies!

Un prom bija. Tas man �ķita nedaudz savādi.

-�� Labi vien ir, - sieviete sacīja un vēlreiz mīļi pasmaidīja.

-�� Mani sauc Valērija un līdz ritam esmu nodota jūsu rīcībā. Pa�laik esmu tāda kā mūsu iestādes tie�i jums veltīta spe- ciāldāvana.

-������� Ļoti patīkami, - es teicu. - Kas tevi sūti pie manis? Vai Ri�ards?

-�������� Nē. - Valērija viegli pakratīja galvu. - Masaļska kungs.

-�� Tu �eit strādā?

-������ Jā, - Valērija apliecināja. - Nesen. Savus pakalpojumus sniedzu tikai prominentām personām vai ļoti bagātiem ār�zemniekiem.

-������� Es neesmu prominence, - sacīju. - Tie�i otrādi. Es par vairāku cilvēku nogalinā�anu esmu krimināli sodīta perso�na. Vai tas tevi nebaida?

-������� Ja arī baidītu� Es nedrīkstu atteikt. Tāds tagad ir mans darbs.

-��� Tu �ādam darbam izskaties pārāk labi, - es sacīju.

-��� Teik�u atklāti - pirmo reizi redzu sievieti, kas, nodar�bojoties ar to, ar ko tu nodarbojies, izskatās tik vienreizēji jauka.

-������ Paldies! - Valērija burvīgi pasmaidīja. - Lai gan� Visas sievietes tā vai citādi sevi pārdod. Vienas to dara dzelzceļa stacijās, uz ielas, krogos vai bordeļos, bet citas, veiksmīgi apprecoties, baznīcā.

-������� Es vienmēr esmu teicis, ka mīlestība un līdz ar to arī sekss, ir �īs pasaules dārgākās preces. Ne visi ir spējīgi par tām pienācīgi samaksāt.

- Labvakar! - sieviete mūs patīkamā balsī sveicināja. - Man vajadzīgs Edmunds Radzinskis.

-�� Neuztraucieties! - Valērija teica. - Jums nekas nebūs jāmaksā�

Es iesmējos. Man tas patie�ām �ķita smieklīgi.

-�� Bravo! - iesaucos. - Kas tas ir - tik tie�ām �ī naktsklu�ba man domāts kukulis, vai vienkār�i humānā palīdzība?

-� Par to var domāt visādi, - Valērija teica. - Es esmu tikai sieviete. Un kā redzat, nemaz ne tik slikta. Turklāt, katra sieviete, kuru vīrietis mīlestības vai naudas dēļ dabū sev blakus gultā, var tikt uzskatīta par debesu dāvanu. Un tad nav svarīgi, kas �o dāvanu pasniedz - kāds kantoris, nejau��ība vai pati sieviete.

Vēlreiz rūpīgi noskatīju iepretim stāvo�o dāmu un pēk��ņi sapratu, ka es viņu gribu.

-�� Paklausies, Valērij, - klusi teicu. - Vai gadījumā neesi studējusi filozofiju?

-�� Neesmu gan, - viņa atbildēja. - Esmu balerīna, bet tad priek�niecība par piedalī�anos it kā nelikumīgā darbinie�ku streikā izmeta mani uz ielas. Ko es citu varētu darīt? Braukt uz Īriju lasīt sēnes vai glieme�us? Varbūt, ka to bei�gu beigās arī varētu. Bet� Mani �eit spie� palikt� parāds. Tas jāatstrādā. Un tikai pēc tam atkal varē�u būt pilnīgi brīva.

Pēc neilga laika izgājām uz ielas, atkal smidzināja sīks lietus, es uz Valērijas pleciem uzmetu savu �aketi un ātri skrējām uz tuvāko taksometru stāvvietu.

Uz galda sarkanā sve�turī lēni deg sarkana svece, un tās liesmiņa ir tikpat trausla kā mūsu dzīvības.

Lai pazustu gaisma, nekas daudz nav vajadzīgs. Viegls vēja pūtiens un tumsa ir klāt. Da�reiz nav vajadzīgs pat tas. Pietiek ar vienu izkliegtu vārdu, vai klusi aiz sevis aizvēr�tām durvīm.

Un rīta agrumā no dzelzceļa stacijas precīzi pēc saraksta atiet pirmais dienas vilciens. Tikai da�i pasa�ieri. Un ga�rām skrejo�ās dzelzceļa stacijas kā mazliet biedējo�i spoku nami. Spo�i apgaismoti, bet tuk�i.

Un tikko izdzerta glāze ir tuk�a. Un sirds. Tikai dvēselē kaut kas iesmeldzās, kad apjēdz - ari dzīve ir bijusi tuk�a. Un joprojām nesastaptā mīlestība.

Vai tā vienīgā tā pa īstam piepilda mū�u?

Un novīst visi ziedi. Un nomirst visi cilvēki.

Un kāpēc gan ne, ja mirst arī zvaigznes un kādreiz bojā aizie�ot pat Visums?

Bet vai mums par to jāuztraucas?

Vecmāmiņa stāsta pasaku par Sarkangalvīti un ļauno vilku, bet melnos talāros tērpti mācītāji par aizkapa dzīvi un dvēseles nemirstību.

Bet, Dieva patiesības sludinātāji! Paskatieties ta�u ap�kārt! Vai jūs neredzat, cik daudz cilvēku nāk jums pretim vai dzīvo blakus, kuriem dvēseles jau sen ir nomiru�as vēl dzīviem esot?

Par kādu nemirstību jūs pļāpājat?!

Un kas notiesāja Jēzu Kristu? Ne jau Poncijs Pilāts! Ļau�u pūlis alka �ī jaunekļa nāvi un nekādi grēki netika izpirkti.

Vai jūs zināt, kāpēc raud tikko piedzimis bērns? No prie�ka? No laimes par savu esību? Nē!

Atcerieties! Ko mēs vispirms ieraugām, tikko izkļuvu�i no mātes miesām un pirmo reizi atvēru�i acis?

Mēs ieraugām �ausmu pilnu skatu. Uz galda ar izples�tām kājām guļ sāpēs kliedzo�a sieviete un viņai visapkārt asiņu jūra�

Tie�i tāpēc raudāju arī es. Un raudāji tu.

Mūs ar dzelzs stangām - ar varu! - izvilka no sievietes dzemdes un piespieda dzīvot.

Vai tas nav noziegums?!

Vai jūs, morālie liekuļi, pa�i neapjēdzat, ka neviens bērns pats negrib �ai pasaulē ierasties?

Tā nav mūsu brīva izvēle!

To gribat jūs - laulībā vai bez tās baudkārē mīlējoties un ne mirkli nepadomājot, kas ar mani notiks, kad dzemdību namā, asinīm ap�ļakstīts, ieradī�os �ai pasaulē?

Sieviete, ja jau tā gadījies, izdarot abortu, veic tikpat kā svētu rituālu - neļauj pasaulē ierasties vēl vienai nelaimī�gai dvēselei. Bet to ļaujot� izdara varbūt ne glu�i morālu

noziegumu, bet noteikti kaut ko tādu, kas ir pret jaunās dzīvības gribu�

Bet stop! - gandrīz vai iekliedzos. Nu tu gan ar savām pārdomām esi iebraucis dziļā apziņas purvā! Ir ta�u arī cita patiesība. Vēl mātes miesās iznīcinot �o jauno dzīvību, tāpat neviens neprasa tās piekri�anu� Un viss turpinās. Dzīve - laba vai slikta - rit tālāk, tikai tagad jau mēs pa�i varam to ietekmēt un daudzmaz veidot tādu, kādu gribam vai kādu varam.

Mēs visi - savas sirdsapziņas, uzskatu un priek�statu gūstekņi. Un tiesne�i - vienmēr gatavi spriest tiesu citiem, bet nekad pa�i sev. Un nevajag arī! Jo pa�laik ir labi. Pa��laik ir tie�i tā, kā to jau sen biju ilgojies. Dziļā atpūtas krēslā iepretim nelielam galdiņam, uz kura stāvēja vairākas dzē�rienu pudeles, nelielas uzkodas un dega piecas daudzkrā�sainas sveces, spilgti sarkanā vakarkleitā sēdēja �ilbino�i skaista sieviete un viņa visa izstaroja tik spēcīgu seksuālo starojumu, ka es tikai ar lielām grūtībām sevi spēju apval�dīt, lai jau uzreiz viņai nekluptu virsū un nesāktu mīlēt.

-� Tu esi labākā dāvana, kādu jebkad esmu saņēmis, - tei�cu. - Ja tu patie�ām esi dāvana.

-�� Es par to priecājos, - Valērija sacīja. - Tu esi patīkams un skaists vīrietis.

-� Ar visu ugunszīmi?

-� Jā, - Valērija piekrīto�i pamāja. - Tie�i tā tev dod kaut ko tādu, kas trūkst citiem.

-�� Ko? - ātri jautāju.

-�� Tu esi uguns cilvēks, - Valērija paskaidroja. - Tu sevī slēp kādu noslēpumu. Bet tas pievelk.

-�� Katrā cilvēkā ir kāds noslēpums, - es teicu. - Kaut kas tāds, ko viņ� ne labprāt atklāj citiem. Dro�i vien tāds ir arī tev.

-� Nez vai, - Valērija domīgi pa�ūpoja galvu. - Ja tu domā kaut ko no manas pēdējā laika dzīves�

-�� Kop� tevi izmeta no Operas, tu �ai pasaulē jūties la�bi? - es jautāju.

-�� Vispār jā, - Valērija sacīja. - Vienmēr var būt tā, ka ir daudz sliktāk. Ta�u man tomēr tik slikti nav, ka būtu taisni vai jāraud.

Mazliet pārsteigts paskatījos uz viņu.

-�� Vai tu pa�laik nejūties slikti?

-������ Kas vainas? - Valērija iesmējās. - Vai tomēr nepatīk, ka tev esmu tikai vienas nakts dāvana?

-������ Nē, viss ir vairāk nekā jauki, - es teicu. - Pie manis jau krietnu laiku nav bijusi neviena sieviete.

-�� Kāpēc?

-������� Tā vienkār�i ir sanācis, - atbildēju. - Man nesen bija pamatīgas nepatik�anas darbā, tad tiesa un diezgan riebīga saruna ar cilvēku, kas, iespējams, ir mans tēvs.

-�� Pats to nemaz nezini? - Valērija pārsteigta prasīja.

-������� Es līdz �im zināju - mans tēvs ir pazīstamais advokāts Filips Radzinskis. Bet pēc tiesas māte visu izjauca. Viņai laikam bija uznākusi baigā cemme pret prokuroru un māte pateica, ka tie�i viņ� esot mans īstais tēvs.

-�� Tas tev �ķiet svarīgi?

-������� Pēdējā laikā vairs nē. Ta�u tomēr. Es jau tā �ai pasaulē īsti neiederos, bet tagad jūtos vēl sliktāk.

-������ Tas tāpēc, ka dzīvo bez sievietes, - Valērija sacīja. - Sie�viete vienmēr vīrieti glābj.

-�� Paklau! - es iesaucos. - Vai tev bērni ir?

-� Jā, - Valērija apliecināja. - Vienpadsmitgadīga meita.

-������� Kā jums tas vispār notiek? - turpināju iztaujāt. - Vai sievietes patie�ām vienmēr zina, kas viņām uztaisa bērnu?

-������� Ticamāk, ka ne vienmēr, - Valērija atbildēja. - Es, pie�mēram, to zināju dro�i. Toreiz man bija vīrs un es ar ne�vienu citu negulēju. Bet tās, kuras bie�i maina mīļākos� Patiesībā viss process visām jau ir vienāds. Ja nu vienīgi kāda rūpīgi seko savam cikla kalendāram un skaidri zina gan savas dro�ās, gan riska dienas�

-�� Tad jau mātei laikam būs taisnība� - klusi sacīju.

-� Vai tev jaunuzradu�ais tēvs nepatīk?

-������� Ja atklāti, tad ir ļoti maz cilvēku, kas man vispār pa�tīk, - atbildēju.

-������ Bet es? - Valērija jautāja un ar neslēptu interesi gaidīja atbildi. - Es tev patīku?

-������ Tas nav īstais vārds, - sacīju. - Tu vienkār�i esi satrie�co�a! Tāpēc man �ķiet, ka tu, mīļā, nez kāpēc tomēr blefo. Tu neesi prostitūta. Tu tāda nemaz nevari būt!

-��� Es jau tāda arī neesmu, - Valērija, burvīgi smaidot, teica. - Esmu balerīna, kas mierīgi varēja dejot vēl vismaz desmit gadus. Bet tā nu sanāca� Lai gan� Iespējams, smagi klūdos, bet varbūt tikai mazliet� Manuprāt, nevie�na sieviete nav prostitūta, vai arī tādas mēs esam visas� Es neredzu nekādu būtisku starpību� Uzsveru - nekādu būtisku at�ķirību, piemēram, starp sabiedrībā pazīs�tamu vai vienkār�i parastu sievieti - godīgu ģimenes cilvē�ku - kura vismaz reizi mēnesī naudu saņem no sava vīra, un to sievieti, kas naudu no vīrie�iem saņem katru rītu. Jo �o naudu principā viņi mums visām dod par vienu un to pa�u�

-�� Tu esi karaliene! - es iesaucos. - Bet es tavs kalps.

-��� Nebūtu slikti, ja tā patie�ām būtu, - Valērija bilda.

-�� Bet kā parasti dzīvē, īstenībā viss tomēr ir mazliet savā�dāk. �onakt man jākalpo tev.

-�� Nē, Valērija! - Strauji pakratīju galvu. - Tu vari darīt visu, tikai ne to!

-�� Ko? - Valērija nedaudz iepleta acis un pārsteigta ska�tījās uz mani.

-�� Tev man nav jākalpo, - lēnām, izrunājot katru vārdu, sacīju. - Tu ta�u esi balerīna, brīni�ķīgi skaista sieviete, kas man te pēk�ņi nokritusi no tuvākās zvaigznes, lai mēs kaut vienu mūsu nolādētās dzīves vakaru varētu pavadīt labāk nekā parasti.

-�� Mēs to arī pavadīsim, - Valērija apsolīja. - Es domāju, ka ne vienmēr tās naktis, kuras cilvēki pavada mīlējoties, viņu dzīvē ir pa�as labākās, ta�u da�reiz tā tomēr notiek. Un mēs to atceramies.

-�� Paklausies, - sacīju un piepildīju glāzes ar �ampanieti.

-�� Saki taisnību - tu esi Ri�arda sieviete?

Valērija ilgāku laiku domīgi klusēja.

-�� Vai tam pa�laik ir nozīme? - viņa beidzot jautāja.

-�� Varbūt �obrīd nekāda, - es atbildēju. - Vienīgi, iespē�jams, vēlāk�

-�� Jo retāk mēs domāsim par to, kas ar mums var notikt vēlāk� - Valērijas sejā pavīdēja vieglas skumjas. - Jo lai- 'mīgāki būsim.

-�� Vai citu iespēju nav? - vaicāju.

-������ Kā nu kuram, - Valērija sacīja. - Ubags būs laimīgs, ja kāds melnās naudiņas vietā viņa cepurē iemetīs divlatnie- ku. Citam laimei būs vajadzīgs kas cits.

-� Miljons?

-�������� Ne vienmēr. Da�reiz cilvēkam ir vajadzīgs smieklīgi maz. Taisni vai apbrīnojami. Tev veltīts smaids, viegls ro�kas pieskāriens plecam, kāds mīļ� vārds vai tikai apziņa, ka �ai pasaulē bez tevis ir vēl kāds, kas jūtas līdzīgi tev un jebkurā brīdī var atnākt palīgā.

-� Tev ir vajadzīga palīdzība? - prasīju.

-������ Nu jau vairs nē, - Valērija atbildēja. - Vai tu neredzi? Esmu atnākusi palīgā tev!

-������� Tas tā nav, - nepiekritu. - Neblefo! Ri�ards dro�i vien tevi atsūtīja pie manis, lai atpirktos! Ta�u, ja tu būtu pat pasaules dārgākā sieviete, tik un tā tas tomēr būtu maksāts par maz.

-�� Dzirdēju - jūs esat brāļi�

-� Nē! - nikni pateicu. - Mēs esam ienaidnieki!

-� Tas ir slikti, - viņa sacīja.

-������ Tā nu tas ir sanācis, - teicu. - Bet vēl sliktāk� Vai esi gulējusi ari ar viņu?

-������� Tā kā tu to nevari pārbaudīt, tad es tev varu stās�tīt visu, kas vien ienāk prātā! - Valērija draiski iesmējās. - Varu dot padomu - nekad sievietei nejautā par viņas pagātni!

-�� Kāpēc ne?

-�� Tāpēc, ka neviena tev patiesību neteiks.

-� Kādēļ?

-�� Tāpēc, ka viņa ir sieviete.

-������� Diezgan stulbi, - es teicu. - Tātad ar sievietēm jārunā tikai par mīlestību?

-������ Ne vienmēr, - Valērija sacīja. - Pļāpā par visu ko, tikai neliec sievietei runāt par to, kas viņai sāp.

-������� Tu pazini Inesi Salu? - negaidīti mainīju sarunas te�matu.

-� Jā, - Valērija atbildēja. - Viņa bija no jauniņām.

-� Tu zini, ka viņa nesen ir nogalināta?

-�� Protams. ^

-� Neko tuvāk par to nezini?

-������� Tas vecis bija bagāts, - Valērija paskaidroja. - No dien�vidniekiem - �e�ens vai osetīns. Meitenes labprāt pie viņa gāja. Maksāja karaliski.

-�� Tātad pazīsti arī Saniju?

-�� Tā, mazliet.

-�� Kāpēc tikai mazliet?

-������� Tāpēc, ka es strādāju atsevi�ķi no viņām un, kā jau tei�cu, esmu paredzēta tikai sabiedrības krējumam.

-�� Kur Sanija pa�laik atrodas? Rīgā?

-������� Vienu brīdi bija Turcijā, bet tagad, �ķiet, atkal atgrie�zusies tepat.

-�� Viņu var atrast jūsu klubā?

-������� Diez vai. Sanija tur parādās reti. Ri�ards viņai īrē dzī�vokli un tur arī viss notiek.

-�� Kur dzīvoklis atrodas?

-�� Nezinu.

-�� Un kur Ri�ards? Klubā viņ� ta�u nedzīvo, vai ne?

-�� Protams. Gribi zināt adresi?

-�� Nebūtu slikti.

-������ Viņ� dzīvo nesen uzceltā mājā Mārupē, - Valērija patei�ca un izstāstīja, kā māju vieglāk atrast.

-������� Paldies. - Viegli palocīju galvu. - Jūtu, tev pret viņu arī ir diezgan liels zobs, vai ne?

-������� Tā tas ir citām meitenēm, - Valērija sacīja. - Man būtu grēks sūdzēties. Parasti dienā nopelnu vairāk nekā man Operā maksāja mēnesī.

-������� Bet vai tad tie�ām mūsu dzīvē visu nosaka nauda? - es jautāju. - Nekā cita vairs nav?!

-������� Ir, - Valērija atbildēja. - Bet, ja ne savas vainas dēļ pēk�ņi atrodies uz sēkļa�

-������ No manis tu nedabūsi ne santīma, - es paziņoju. - Un ne tāpēc, ka man būtu �ēl. Es vienkār�i gribu iedomāties� Re�dzu tādu mazu, smuku sapnīti. Tu esi sieviete bez pagātnes. Manā priek�ā patie�ām nokritusi no tuvākās zvaigznes. Ne�viens vīrietis tev vēl nav pieskāries. Tu vēl nepazīsti dzīves melno pusi. Un es tāds pats. Ta�u rīt mums jāmirst. Mums ir atvēlēts tikai �is vakars un priek�ā stāvo�ā nakts. Tāpēc mums �o laiku jāpacen�as pavadīt tik intensīvi, tik garīgi un fiziski piepildītu, lai tas atsvērtu garu un laimīgu mū�u.

-�� Tas nav iespējams, - Valērija sacīja un viņas balsī bija skaidri saklausāms rūgtums. - Diem�ēl. Neviens cilvēks vienā dienā nevar izdzīvot visu mū�u. Labi vai slikti, bet mēs varam darīt tikai to, ko parasti vīrietis ar sievieti �ādās situācijās dara - skatās kā lēni deg sveces, klausās mūziku, sarunājas, iemalko �ampanieti un pēc tam mīlējās. Nekas jauns nav izgudrots.

-�� Un nevajag arī, - es teicu. - Nekas labāks tik un tā nebūs. Bet tagad nāc �urp! Tu visu vakaru nez kāpēc at�rodies pārāk tālu no manis. Bet dāvanai jābūt tuvāk pie sirds.

Valērija piecēlās un graciozā gaitā pienāca man klāt. Brī�di pastāvēja, tad kā silts kaķēns ierausās klēpī un maigi ap�vija rokas ap manu kaklu.

-�� Edmund Radzinski, - viņa klusi teica. - Varbūt labi, ka tu mani vairs neatceries. Esmu tā sieviete, kura pirms vairākiem gadiem pagriezienā no Vidzemes �osejas uz Smilteni cieta smagu autoavāriju, un tonakt, braucot mums garām, tu nedrāzies tālāk, bet apstājies. Vīrs bija gājis bojā, bet mani ar meitu tu aizvedi uz Smiltenes slim�nīcu, atstāj i'savu telefona numuru un teici, ka jebkurā lai�kā varu piezvanīt. Vēlāk es tev divas reizes arī zvanīju. Es tev pateicos un izteicu pat priek�likumu satikties. Atce�ries? Toreiz tas man bija smags laiks. Es tevi saucu palīgā. Ne tie�i, bet tā� Ta�u tu negribēji ar mani pat runāt. Tu nikni sacīji, ka sievietes tā pa īstam der tikai gultai, nevis automa�īnas vadī�anai. Varbūt tev ir taisnība. Kop� tā lai�ka es vairs ma�īnu nestūrēju, bet� Arī mana meita tevi vēl atceras. "Tas onkulis ar asinstraipu uz pieres. Vai viņ� arī bija cietis avārijā?"

-��� Es tevi neatceros, - mazliet apmulsis sacīju. - Pa�u notikumu atceros, bet tevi nē. Ta�u pa�laik, sasprindzinot atmiņu� Toreiz tu izskatījies citāda.

-�� Toreiz bija citi apstākļi. �ovakar atkal citi. Daudz la�bāki, vai ne?

-�� Tā ir, - es piekritu. - �is vakars ir brīni�ķīgs. Un tu esi brīni�ķīga. Un, ja mēs vēl zaudētu atmiņu, arī visa dzīve �ķistu brīni�ķīga.

8. nodaļa

Nākamās dienas rītā ar dziļu no�ēlu sapratu, ka arī sie�vietes mani neglābs. Ne tikai viss cilvēka mū�s, bet arī kais�lību pilna nakts ir tikai mirklis. Tas paiet un tu atkal stāvi savas dzīves svelmaini tuk�ajā tuksnesī un izmisīgi meklē kāda koka ēnu vai auksta avota ūdeni.

Sievietes vērtība neslēpjas ne viņas ārējā skaistumā, ne kaisles pilnajos vaidos un kliedzienos. Sievietes īstā vērtība atklājas tajos dzīves brī�os, kad viņa grib un spēj palīdzēt vīrietim nesalūzt.

Bet garīgi es jau sen biju salūzis un nekāda palīdzība mani vairs nespēja atgriezt pirmsākuma stāvoklī. Es jau līdz apziņas dziļumiem biju iepazinis cilvēku ļaunumu un �īs pasaules netaisnību.

Bet vai citāds iznākums vispār bija iespējams? Dro�i vien, ka ne. Es nebiju dzimis mīlestībā. Nebiju dzimis pat daudzmaz normālā laulībā! Es �eit biju ieradies kā sve�i�nieks. Divi cilvēki kādu nakti nejau�i pamīlējās un tagad man te jāmokās. Māte gandrīz nekad neuzturējās mājās - visa dzīve teātrī un mīļāko gultās. Kas ir man� īstais tēvs, tā arī simtprocentīgi nezinu. Filips, Intars, bet varbūt to�mēr kāds cits?

Negribu apgalvot, ka tas mani pastāvīgi ļoti nomāktu, ta�u riebīgu sajūtu izsauc vienmēr - es, ārlaulības bērns� Tas ir apmēram tas pats, it kā būtu atrasts sētmalē.

Tāpēc visu laiku arī esmu tik ļoti uzvilkts un pret apkār�tējo pasauli naida pilns. Protams, ne jau tikai tāpēc. Bet da�reiz ir tik slikti, ka negribas dzīvot. Un dro�i vien ari nedzīvo�u. Jāpadara vēl tikai �ādi tādi darbiņi un tad arī varētu mierīgi no �īs pasaules aiziet. Pistoles stobrs mutē, viena asa pirksta kustība un tavas smadzenes iz�ķīst uz blakus eso�ās sienas�

Te es esmu un te vairs neesmu.

Da�reiz �ī ļoti vienkār�ā dzīvības izzu�ana vienlaikus gan baida, gan iedro�ina.

Vai patie�ām tas notiek tik ārkārtīgi vienkār�i?!

Te tu esi un te vairs nē�

Pēcpusdienā piezvanīja Raimonds.

-�� Sveiks! - viņ� skaļā balsī sauca. - Kā iet?

-�� Slikti, - atbildēju. - Un turpmāk acīmredzot būs vēl sliktāk.

-�� Kāpēc tā? - Raimonds jutās pārsteigts.

-�� Nezinu. It kā jau tam tā nevajadzētu būt. Piemēram, pagāju�o nakti pavadīju kopā ar kolosālu sievieti. Viss bija labi, skaisti un kaislīgi. Bet �odien no prieka ne vēsts.

-��� Kas tā bija par sievieti? - Raimonds tūlīt painteresē�jās.

-��� Izskatījās, ka viņu manis nomierinā�anai piespēlēja Ri�ards.

-�� Zini, Edmund, mums ar to Ri�ardu kaut kā beidzot va�jadzētu tikt galā, - Raimonds teica. - Pirms da�ām dienām kādā no Baltezera lepnajām mājām tika atrasts nogalināts Viktors Kurenkovs. Viņ� bija viens no ne�ēlīgākajiem Ri�arda pui�iem - suteners. Galvenais meiteņu vervētājs. Skats istabā atkal diezgan �ausmīgs. Viktors miris sēdēja pie bagātīgi klāta galda, bet nekādas ārēji redzamas var�darbības pēdas nebija redzamas. Mūsu eksperts izteica pieņēmumu, ka tas, ar ko viņ� vakaru pavadījis kopā, ir bijusi sieviete. Iespējams, kāda no pa�a prostitūtām. Tā, viņam nemanot, glāzē iebērusi kaut kādas stipras iedarbī�bas zāles vai indi, un viņ� momentā atstiepis kājas. Bet tas vēl nebūtu nekas. Interesantākais ir tas, ka esot jau mi�ru�am, viņa kreisajā acī ietriekta tā pa�a sarkanā luktura lauska, kādu toreiz atradām Gamzājeva un Ineses Salas slepkavības vietā. Atceries? Un zini, kas izrādās? Toreiz sarkanā luktura lauskas tika rūpīgi savāktas, ta�u līdz iz�meklē�anas beigām atstātas turpat uz naktsgaldiņa. Sāku domāt - kā tas iespējams, ka sarkanā luktura �ķemba no Gamzājeva dzīvokļa varēja pēk�ņi atrasties Baltezera mājā, turklāt tāpat kā Gamzājevam ietriekta nogalinātā cilvēka acī. Un te nu nāk pats interesantākais. Pie dzī�vokļa vēl diennakti de�urējis kāds jauniņais no kārtības dienesta policistiem. Te negaidot pie viņa pienākusi jauna, stilīga izskata sieviete un, pavedino�i koķetējot, palūgusi viņu ielaist dzīvoklī. Kāpēc? Policists prasījis. �eit ticis no�galināts ne tikai pastāvīgs un ļoti rupj� prostitūtu izman�totājs, bet arī viņas māsa, sieviete paskaidrojusi. Lai viņu ielai�ot iek�ā - iespējams, kaut kas tur bū�ot palicis no māsas lietām. Policists, sievietes pavedino�ās izturē�anās savaldzināts, lūgumu izpildījis. Sieviete no dzīvokļa neko nav paņēmusi, izņemot - kā tas noskaidrojās vēlāk - ti�kai vienu sarkanā luktura lausku� Tātad, kas iznāk? Ja tas, ko stāsta policists, atbilst patiesībai, tad sieviete, kuru viņ� ielaidis dzīvoklī, ir neviena cita kā Ineses māsa Sa�nija. Ja vēl kādu mirkli pastāvēja �aubas, tad tagad tās ir izgaisu�as. Uz stikla lauskas un vīna glāzes atrasti Sanijas pirkstu nospiedumi. Vai tie�i viņa ir nogalinājusi Viktoru, noskaidros tālākā izmeklē�ana. Ta�u tas, ka viņa sarkanā luktura �ķembu ietriekusi nogalinātā vīrie�a acī, nekādas �aubas vairs neizraisa.

-�� Kas tālāk? - nedaudz sasprindzis jautāju. - Ko tu gribi no manis?

-�� Kā parasti - palīdzību, - Raimonds sacīja. - Tu vēl jo�projām medī Ri�ardu?

-�� Atklāti sakot, ne pārāk centīgi, - atbildēju. - Bet nu beidzot �ai lietai ķer�os klāt nopietnāk.

-�� Kaut kur viņa tuvumā noteikti ir jābūt ari Sanijai, - Raimonds sacīja. - Ja tu viņu atrodi ātrāk par mums� Lū�dzu, padod ziņu! Viņu un Ri�ardu ciet ņemsim mēs.

Krietnu bridi domāju. Tas man nepatika.

-�� Nez vai tā glu�i sanāks, - mazliet sadrūmis teicu. - Sa�nija mani interesē mazāk, ta�u Ri�ards ir mans! Un, ja es pie viņa tik�u ātrāk par jums, �aubos, vai kādu ziņu do�u. Viņam, nokļūstot jūsu rokās, viss būs kā iepriek�ējās rei�zēs. Jūs viņu arestēsiet, varbūt pat ar lielām grūtībām sa�vāksiet pret viņu kaut kādus pierādījumus, ta�u diez vai notiesāt izdosies. Ri�ardam būs labi apmaksāti advokāti un, iespējams, vēl arī iebaidīti vai nopirkti tiesne�i. Tā ka, saku atklāti, es jums viņu nedo�u.

-�� Ko tad darīsi? - Raimonds vaicāja. - Sausi nost?

-�� To es neesmu teicis, - atbildēju. - Bet kaut ko jau da�rī�u.

-�� Tikai pārāk neaizraujies, - Raimonds brīdināja. - Ka neiznāk tā, ka man Ri�arda vietā jāarestē tevi.

Brīdi atkal domāju. Arī tas man nepatika.

-�� Tu to varētu? - nopietnā balsī prasīju.

- Nez vai tā glu�i sanāks, - mazliet sadrūmis teicu. - Sanija mani interesē mazāk, ta�u Ri�ards ir mans! Un, ja es pie viņa tik�u ātrāk pārjums, �aubos, vai kādu ziņu do�u.

-�� Tu laikam esi aizmirsis, ka es, at�ķirībā no tevis, jo�projām atrodos valsts dienestā un tādā gadījumā tevi ares�tēt būtu mans pienākums.

-�� Neuztraucies! - rūgti iesmējos. - Es tev �o darbu aiz�taupī�u! Bet ar Ri�ardu galā tik�u pats!

To pateicis, atslēdzu telefonu. Tūlīt sekoja vēl vairāki Raimonda zvani, ta�u mobilo iebāzu kabatā un par zvaniem vairs nelikos ne zinis.

Dienas atlikusī daļa pagāja drūmās pārdomās par dzīvi un meklējot atbildes uz da�iem jautājumiem, kuriem ne�zināju atbildes. Bet galvenais, pats svarīgākais jautājums bija - kāpēc es gribu darīt to, ko esmu nolēmis darīt? Vai tas tie�ām ir nepiecie�ami? Vai to nedarot, mana dzīve kļūs sliktāka? Galu galā tas ta�u nav manas dzīvības un nāves jautājums! Tas skars citus.

Vai tomēr nebūtu labāk tūlīt iesēsties automa�īnā, aiz�drāzt uz lidostu, nopirkt biļeti līdz Londonai vai Sei�elu salām, mierīgi atpū�oties, dzīvot vienkār�ā būdā, ne par ko neraizējoties, klīst gar pasakaino okeāna piekrasti, vaka�rā pie ugunskura kopā ar vietējiem iezemie�iem dejot viņu rituālās dejas un katru nakti pavadīt ar kādu no turienes skaistulēm.

Edmund Radzinski, patie�ām - kāpēc gan ne?!

Varbūt tā arī rīko�os, nodomāju. Ta�u, lai beidzot galī�gi savai dzīvei pie�ķirtu vismaz kaut kādu saprotamu jēgu, man ir jāatriebjas vai, pareizāk sakot, jāsoda tie da�i ne�lie�i, kurus mūsu valsts vājās varas dēļ nespēj vai negrib taisnīgi sodīt tiesībsargājo�ās iestādes - Temīda.

Tas man jāizdara viņu vietā. Un tikai tad, kad tas būs jau garām, iespējams, beidzot sajutī�u to garīgās dzīves augstā�ko apmierinājumu, kad apzinies - tu esi izdarījis visu, ko uzskatījis par vajadzīgu savā dzīvē izdarīt.

Vakarā ierados jau lielu popularitāti ieguvu�ajā nakts�klubā Eldorado, kā iepriek�ējā reizē apsēdos pie malējā galdiņa netālu no nelielās skatuvītes, kur pie spo�i mir�dzo�ā stieņa savu puskailo augumu da�ādi locīja jauna meitene.

Priek�nesumam nebija ne vainas. Meitenes augums bija slaids, pati glīta, kailās krūtis stingras un visas viņas

kustības nepārprotami, varētu pat teikt, diezgan uzbāzīgi aicināja - nāc un izdrāz mani!

Kad pēc priek�nesuma viņa nokāpa lejā un sāka stai�gāt ap galdiņiem, arī es aiz viņas miniatūrajām biksītēm aizbāzu divdesmit latu naudas zīmi un, par to sagaidījis sev veltītu burvīgu pateicības smaidu, uzprasīju: - Paklau, skaistulīt! Gadījumā nezini, vai Sanija pa�laik atrodas klubā?

-������� Zinu gan, - meitene atbildēja. - Viņa tikai nesen at�griezās no Turcijas, tāpēc vēl nedejos. Ja jūs viņu �ovakar gribat citai vajadzībai, jums jāvēr�as pie Masaļska kunga.

-�� Tu turpināsi dejot?

-�� Tūlīt nāks Bonija. Es eju uz ģērbtuvi atpūsties.

-� Vai pa ceļam Masalski nesatiksi?

-�� Varbūt satik�u. Kaut ko pateikt?

-������� Pasaki, ka viņu �eit gaida Ri�arda brālis. Viņam vaja�dzētu mani atcerēties.

-�� Labi, - meitene apsolīja un aizgāja.

Pēc da�ām minūtēm pie manis pienāca Masaļskis un zemu palocīja galvu.

-��� Labvakar, Radzinska kungs! - viņ� klusi sveicināja.

-�� Skatos, jums �eit ir iepaticies!

-������� Jā, - es piekritu. - Labvakar! �eit patie�ām nav slik�ti. Interjers, mūzika, smalka publika un skaistas meitenes. Labs bizness, vai ne?

-������� Tik tie�ām. - Masaļskis atkal palocīja galvu. - Badā nemirstam. Vai jums ir kāda sevi�ķa vēlē�anās?

-������� Ir gan, - es sacīju. - Ta�u vispirms, Masaļski, es tev gribu pateikties par iepriek�ējo reizi. Valērija bija jauka.

-� Es patiesi priecājos. - Masaļskis izskatījās apmierināts.

-�� Jūs mūsu klubā esat sevi�ķs viesis�

-� Vai Ri�arda dēļ? - ātri prasīju.

Masaļskis tā savādi pasmaidīja, tad atkal kļuva no�pietns.

-� Vai kungs vēlreiz vēlas Valēriju?

-�� Nebūtu slikti. Vai viņa pa�laik ir brīva?

-�� Mēs viņu turam īpa�iem viesiem, - Masaļskis sacīja.

-�� Viņa neiet no rokas rokā. Diennakts laikā viens klients, ne vairāk.

-�� Tad viņa mani varbūt atcerēsies, - es sacīju. - Tu viņu pasveicini no manis, bet �ovakar labprāt gribētu citu sievie�ti. Vai vari manā rīcībā nodot Saniju?

Masaļskis brīdi domāja.

-�� Kāpēc tie�i viņu?

-�� Vai man uz �o jautājumu jāatbild? - es prasīju.

-�� Nē, tas nav obligāti. - Masaļskis atkal palocījās. - Es pamēģinā�u �o lietu nokārtot.

Masaļskis aizgāja. Es iedzēru da�us vīna malkus un vēl�reiz pavērsu skatu pret mazo skatuvīti. Tagad tur, tāpat mākslīgi radītas kaisles pārņemta, neganti plosījās cita meitene, ta�u viņa nez kāpēc nekādu uzbudinājumu manī neizraisīja. Es pagriezu galvu uz otru pusi un jau pēc brī�a ieraudzīju caur dejotāju pāriem nākam �urp Saniju. Viņa bija ģērbusies atklāti izaicino�i - ļoti uzkrāsojusies, dziļi at�segtas krūtis, pārspīlēti īsi svārciņi, bet kājās augstpapē�u kurpes.

Tagad viņa patie�ām izskatās pēc pērkamas sievietes, es nodomāju un, viņu sagaidot, piecēlos pat kājās.

-�� Sveika, Sanij! - es teicu un viegli apņēmu viņas siltos plecus. - Tu labi izskaties.

-��� Paldies! - Sanija samocīti pasmaidīja. - Es izskatos slikti. Pati to zinu. Ta�u� Tu jau saproti.

Sanija apsēdās, es viņai ielēju glāzē vīnu, viņa to ātri iz�dzēra, tad nopietna ieskatījās man tie�i acīs.

-�� Tu esot mani meklējis jau agrāk, - viņa teica. - Māte ziņoja. Kāpēc?

-�� Jā, - es apliecināju. - Biju aizbraucis. Jums tā māja atrodas skaistā vietā. Tālu gan.

-�� Tad jau laikam zini� Mana Elīna nomira.

-�� Vai tagad māc sirdsapziņas pārmetumi, ka neiznāca viņu aizsūtīt uz ārzemēm?

-�� Tas tik tie�ām būtu bijis tikai sirdsapziņas nomierinā��anai, - Sanija sacīja. - Absolūti bezcerīgs gadījums. Varbūt zini, kāpēc tā notiek - visādi nelie�i dzīvo, bet mazi bērni mirst?

-� Nē, Sanij, es to nezinu, - atbildēju. - Tāpat kā daudz ko citu. Ja mēs spētu saprast visu, kas notiek pasaulē� Kāpēc tu nepaliki pie vecākiem?

-�� Ko es tur darītu? - Sanija rūgti iesmējās. - Būtu dzīvo�jusi uz viņu rēķina un visu laiku raudājusi?

-�� Es ar tava Rīgas dzīvokļa saimnieku tā sirsnīgi aprunā�jos, un viņ� apsolīja no tevis īres maksu vairs neprasīt.

-�� Jā, Edmund, es to zinu. Paldies! Bet tas manu dzīvi tik un tā diez vai glābtu.

-�� Kāpēc ne? Tev ta�u ir kāda cita profesija?

-�� Ir, - Sanija teica. - Protams. Bet ir arī Ri�ards.

-�� Tā es arī sapratu. Viņ� tevi atrada pat laukos?

-� Jā, - Sanija apliecināja. - Viņ� mani un Inesi piespieda atgriezties Rīgā un sākt strādāt pie viņa.

-�� Kā - piespieda? - es prasīju. - Kā vispār sievieti var piespiest nodarboties ar to, ar ko pati nevēlas?

-�� Tu kā mazs bērns, - Sanija pārmeto�i sacīja. - Tu ne�zini, uz ko ir spējīgi bandīti? Uz ko ir spējīgs Ri�ards? Ne�zini?!

-�� Zinu, - atbildēju. - Ta�u� Mūsu valstī vismaz vēl pa�gaidām ne visu nosaka noziedznieki. Ir ta�u policija, proku�ratūra� Galu galā varēji sameklēt arī mani!

Sanija iesmējās. Ta�u smiekli bija rūgti un tāpēc netīka�mi.

-��� Mīļais, labais cilvēk! - viņa sacīja. - Ko tu viens spēj izdarīt pret labi organizētu sistēmu? Ticu - tu Ri�ardam atkal varētu kārtīgi sadot pa purnu, bet ko viņ� pēc tam izdarītu ar mani? Turklāt, Edmund, ja atklāti� Man tai brīdī viss jau bija vienalga. Pēc meitas nāves manas pa�as dzīve vairs ne�ķita tik svarīga. Tikai vēlāk mēs ar Inesi ap�jēdzām, kādā dziļā purvā esam iemestas.

-�� Kas notika Dzirnavu ielas dzīvoklī, kur tika nogalināta Inese?

-��� Es neko daudz nezinu, - Sanija, aizsmēķējot cigareti, sacīja. - Tas Gamzājevs bija pretīgs - patoloģisks tips. Inese tur trāpījās vienkār�i tāpēc, ka Ri�ards viņu tur bija aizsūtī�jis, lai viņa apmierinātu �ā cilvēka dzīvnieciskās fantāzijas. Bet, ja pareizi bū�u sapratusi, tad tur negaidīti iebruku�i kaut kādi bandīti, lai Gamzājevu aplaupītu un acīmredzot arī nogalinātu. Nelaimīgā kārtā uzbrukuma laikā tie�i tur trāpījās Inese un tad pie viena arī viņu� Zini, Edmund, man tas bija �au�alīgs trieciens. Pēk�ņi vairs negribējās dzīvot. Tu jau zini - man arī agrāk �ad tad uznāca domas par pa�nāvību, bet atturēja slimais bērns un vecāki. Pēc tam atkal. Varbūt tev to grūti saprast, bet tā ir drausmīga sajūta, kad skaidri apzinies - tava dzīve ir galīgi neizdevu�sies, tu neko neesi spējis sasniegt, un pat to mazumiņu, kas tev bija, tu esi bezcerīgi pazaudējis. Un tagad, cik nu man vēl atlicis ko dzīvot, es bū�u tikai kā netīra grīdaslupata, kur tādi tipi kā Gamzājevs vai Ri�ards varēs slaucīt savas smirdo�ās kājas�

Sanijas balss skanēja klusi, ta�u tajā varēju saklausīt bezgalīgas skumjas, absolūtu bezcerību un vāji aizturētu niknumu. Man viņas kļuva ļoti �ēl, ta�u vienlaikus sapra�tu arī to, ka tikpat ne ar ko nespēju palīdzēt. Viņa no �īs savas dzīves melnās bedres varēja izrāpties vienīgi pa�as spēkiem, bet, ja patie�ām ir nogalinājusi savu suteneru Vik�toru Kurenkovu, tad viņa diem�ēl tūlīt kritīs vēl dziļākā bedrē - cietumā.

-�� Paklausies, Sanij, - klusi teicu. - Izsaku tev visdziļāko līdzjūtību - gan par bērnu, māsu un tevi pa�u, bet� Tu tagad esi iekūlusies vēl baigākos mēslos. Saki atklāti - kas notika Baltezera mājā?

Sanija nedaudz satrūkās, instinktīvi paraudzījās apkārt, tad atkal pievērsās man.

-�� Tu kaut ko zini?

-� Jā, kaut ko� - lēni novilku. - Un policija zina, ka Vik�toru nogalināji tu. Starp citu, uzmanies! Kuru katru dienu vai pat kuru katru brīdi viņi var ierasties, lai tevi arestētu. Bet pirms tas vēl nav noticis� Kā tur sanāca ar sarkanā luktura lausku?

Sanija ilgi klusēja, tad pati sev pielēja pilnu glāzi ar vīnu, to ātri izdzēra, tad vēlreiz skumji pasmaidīja.

-� Tu jau zini, ko simboliski nozīmē sarkanais lukturis, vai ne? Tas nozīmē sievietes pērkamību. Vietu, kur vīrietis var paņirgāties par sievieti. Jā, es Gamzājeva dzīvoklī, baidīda�mās par Inesi, iekļuvu tūlīt pēc viņu abu slepkavības. Un tū�līt nonācu �oka stāvoklī. Mazliet atjēgusies, niknumā ņēmu un sadauzīju sarkano lukturi, ko Gamzājevs, kad pie viņa ieradās viena vai vairākas meitenes, tūlīt iededza, lai to, kas tur notika, apgaismotu tie�i ar �o spilgti sarkano gaismu�

Lai nekad vairs� nodomāju un ietriecu stikla �ķembu Gamzājeva acī. Tu nekad neredzēsi ne �o sarkano lukturi, ne kādu meiteni. Tu turpmāk redzēsi tikai tumsu�

To pa�u es izdarīju arī Viktoram. Jā, es viņu nogalināju, jo pirms tam viņ� ar Ri�ardu savā ziņā nogalināja manu un Ineses dzīvi.

-�� Es tevi saprotu, - sacīju. - Tāpēc - varu tikai no�ē�lot, ka to nenostrādāji mazliet gudrāk. Uz sarkanā luktura lauskas ir paliku�i tavi pirkstu nospiedumi. Arī jaunais po�licists tevi ir atpazinis.

Sanija vairākkārt smagi pa�ūpoja galvu, tad atkal ma�nāmi satraukta paskatījās apkārt. Skanēja skaļa mūzika, zāle bija pilna ar dejotāju pāriem, bet visa tuvākā un tālākā telpas apkārtne bija tik ļoti erotizēta, ka tur eso�ie cilvēki, pat gribēdami, ne par ko citu domāt nemaz nespēja�

-� Kad tagad notiks? - Sanija prasīja. - Es tūlīt tik�u ares�tēta?

-�� Nezinu vai tūlīt, - atbildēju. - Bet, ka tas notiks, nekā�du �aubu nav.

-�� To izdarīsi tu?

-�� Es nē. To paveiks citi. Es vienīgi varu tev palīdzēt aiz�bēgt.

-�� Kur? - Sanija jau kuro reizi rūgti iesmējās. - Edmund, kur es varu aizbēgt?!

-�� Nezinu. - Paraustīju plecus. - Atklāti sakot, tas patie��ām ir diezgan bezcerīgi.

Sanija izstiepa pāri galdam savu roku, lai ar to pieskar�tos manējai.

-�� Paldies, Edmund, - viņa sacīja. - Savādi. Mēs esam maz pazīstami, arī ne reizi neesam pārgulēju�i, bet tu pret mani esi tik labs� Kāpēc?

-��� Nezinu, - atbildēju. - Parasti es sievietes vērtēju ne sevi�ķi augstu. Bie�i pat nicinu, kā daudzus citus cilvēkus. Bet attiecībā pret tevi� Grūti pateikt. Es savā dzīvē, sākot ar māti, nekad neesmu izjutis nevienas sievietes mīlestību. Varbūt arī tas manu sirdi nocietinājis, tāpat kā tavējo� vi�sas tavas dzīves nelaimes. Bet tu, Sanij, man patiki. Var�būt, ja mums katram dzīvē viss būtu sagriezies citādi, mēs viens ar otru labi saderētu un pat varētu� Bet tagad ir tā, kā ir. Varbūt tomēr izkulsies ar nelielu sodu. Pazemojuma brī�a afekta stāvoklis, un tā tālāk.

- Edmund, vēlreiz paldies! - viņa teica. - Visa dzīve ir drausmīgs sods un neviens no mums to nav pelnījis. Bet, ja mums daba nav devusi ne mazāko iespēju pa�iem pieņemt lēmumu ierasties �ai pasaulē vai ne, tad mēs vismaz vien�mēr varam pieņemt lēmumu no �īs pasaules aiziet�

Sanija piecēlās, pienāca pie manis, noskūpstīja, tad ātri uzlēca uz skatuves, vairākas reizes savu augumu apvija ap spo�i mirdzo�o stieni, pēc tam vēl ar diezgan neparastu ska�tienu pārlūkojusi zāli, strauji pagriezās un aizskrēja ģērb�tuves virzienā.

Kad apmēram pēc stundas, lai arestētu Saniju, naktsklu�bā Eldorado ieradās Raimonds ar da�iem saviem vīriem, mantu noliktavā Sanija tika atrasta ar pārgrieztām vēnām. Jau mirusi.

9. nodaļa

Es zinu, ka dzīvē ne par ko nav vērts raudāt. Ja nu vie�nīgi par sliktu laiku. Ja nu vienīgi par savas mīļotās futbol- komandas zaudējumu. Ja nu vienīgi par tuk�u glāzi smagu paģiru rītā. Ja nu vienīgi par sava mīļā suņa nāvi. Ja nu vienīgi par avārijā sadauzītu automa�īnu. Ja nu vienīgi par netīro kreklu kaudzi veļas kastē.

Bet mēs nez kāpēc raudam par savu vientulību. Par bēr�nu slimo�anu. Par mīlestību. Par mūsu neizdevu�os dzīvi. Par drauga nodevību. Par mīļotā aizie�anu. Par neveiksmī�gu laulību. Par nepatik�anām darbā. Par netaisnību. Par citu cilvēku sagādātām dvēseles sāpēm. Par to, ka tev jāap�glabā savi vecāki vai jāredz, kā nedziedināmas slimības dēļ lēnām izgaist tava vienīgā bērna dzīvība. Vai jāredz, kā no dzīves labprātīgi aiziet vēl jauna, spēka un sievi�ķības pil�na sieviete. Bet tās ir muļķības! Neviens cilvēks pa�nāvību neizdara labprātīgi. To vienmēr piespie� darīt citu cilvēku radītie dzīves apstākļi.

Varbūt man Sanijas nemaz arī nebūtu tik ļoti �ēl, ja vi�ņas likteni tik radikāli nebūtu iespaidojis Ri�ards Eino. Ja ticu mātes stāstītajam, viņ� ir cilvēks, ar kuru mani saista kopīga tēva asinis. Savādi - stāvot kapli�ā blakus Sanijas zārkam, es pēk�ņi jutu, ka, iespējams, arī es kaut kādā vei�dā esmu vainīgs �īs vēl tik jaunās sievietes bojāejā. Un man kaut kas steidzīgi jādara, lai �o vainu izpirktu. Bet vienī�gais, kā to varēja izdarīt, bija� beidzot sodot Ri�ardu.

Pēc da�ām dienām sazvanījos ar Haraldu un abi vakarā ar automa�īnu aizbraucām uz Mārupi, kur kādas jaunizvei�dotas ielas galā atradās nesen modernā arhitektūras stilā uzcelta dzīvojamā māja.

-�� Nav slikta, - Haralds teica. - Tagad tādas rauj aug�ā gandrīz vai visi mūsu jaunbagātnieki.

-�� Patie�ām, - es piekritu. - Izskatās kā dārga konfek�u kārba. Par to varētu tikai priecāties, ja mēs nezinātu, ka �o krā�ņo būdu viņam ar savu piespiedu darbu ir palīdzēju�as būvēt desmitām nelaimīgu meiteņu.

-� Ak, Edmund, vienreiz beidz raudāt par tām ielenēm! - Haralds sacīja. - Viņas nemaz tik nelaimīgas nav! Pirm�kārt, viņas visas var iet strādāt par �uvējām, pārdevējām vai darīt ko citu! Otrkārt� Vai viņām dzīve patie�ām ir tik bēdīga? Es nerunāju par Amsterdamas vai Marseļas bor�deļiem, bet mūsu valstiņā� Kas �īm vainas? Katru dienu nauda, narkotikas, �ampanietis un vēl kāda nekāda tomēr seksuāla bauda!

-�� Beidz muldēt! - es asi teicu. - Vai esi redzējis, ka kāda ielene būtu sev uzcēlusi māju? Labākajā gadījumā varbūt viena no simta spēj atvērt tikai kādu mazu piparbodīti�

-�� Labi! - Haralds atmeta ar roku. - Dievs ar viņām! Ko darām ar Ri�ardu?

-��� Es viņu laikam no�au�u, - sacīju. - Nesen nopirku jaunu Berettu. Kontrabandas ceļā tie�i no Itālijas. Nereģis�trēta un nepie�auta. Tā ka praktiski riska nekāda. Tad vēl varam viņu sasist, sasiet un aizvest, piemēram, uz Rīgas HES, iemest Daugavā un izlaist caur milzīgajām spēkstaci�jas slū�ām� Viņ� tur tiks samalts sīksīkos gabaliņos. Bet varam aizvest arī uz Rīgas TEC. Tur par kurinātāju vai, kā tagad mēdz teikt, krāsns operatoru strādā kāds vīrs, kuru kādreiz izpestīju no pamatīgiem mēsliem. Tur ir apmēram kā krematorijā - ap divtūksto� grādiem. Pāri paliek tikai sīka pelnu �upiņa.

-�� Varianti ir labi, - Haralds piekrita. - Vai Ri�ards pa��laik mājās ir viens?

-�� To es nezinu, - vērīgi ieskatījies divos apgaismotos lo�gos, sacīju. - Varētu būt viens. Sievas viņam nav. Bērnu tāpat. Tēvs un māte dzīvo citur. Pa�laik pie viņa varētu at�rasties kāds no rokaspui�iem vai meitene no pa�a kluba. Meiteni neaiztiekam, ja būs kāds no bandītiem - sasitam un atstājam turpat uz vietas. Tāpēc, dro�s paliek dro�s, uz�liekam maskas.

Tās bija skaistas, domātas Ziemassvētku karnevāliem - smejo�as klauna sejas.

Piezvanījām pie durvīm. Pēc krietna brī�a tās atvēra at�lētiska auguma vīrietis - acīmredzot Ri�arda miesassargs. Ieraudzījis mūsu maskas, viņ� uzreiz visu saprata un ātri cirta durvis ciet. Bet es tomēr mirkli ātrāk paspēju aizlikt durvīm priek�ā kāju, lai tūlīt triektu dūri sarga sejā. Man �ķiet, ka savā mū�ā vēl nekad tik stipri nevienam nebiju sitis. Sargs, aizstreipuļojis da�us soļus tālāk, nokrita zemē. Haralds tūlīt viņu pievilka pie priek�telpas radiatoriem, ar roku dzel�iem pieslēdza pie aug�ējās caurules un muti aiz�līmēja ar melnu līmlenti.

Es no kabatas izvilku pistoli, nolaidu dro�inātāju un gāju tālāk. Māja bija liela, telpu daudz, bet nevienu citu nekur nemanījām. Beidzot, atvēru�i vannas istabas durvis, ierau�dzījām, ko meklējām.

Telpa bija varen pla�a un spilgti apgaismota. Divas sienas mirdzēja spoguļos, bet labajā stūri atradās milzīga izmēra d�akuzi vanna. Tajā, izģērbu�ies kaili un iegrimu�i baltu putu pārklātā burbuļojo�ā ūdenī, sēdēja Ri�ards un kāda ļoti jauka izskata meitene. Blakus stāvēja neliels marmora galdiņ�, uz tā dega sarkana stikla galda lampa, tai līdzās divas vīna pudeles, bet turpat netālu grezns pelnutrauks.

Ri�ards, uzrāvis meiteni gandrīz sev virsū, smēķēja garu cigāru un ar abām rokām spaidīja viņas krūtis.

Nu tie�i kā da�ās amerikāņu gangsterfilmās, es nodomā�ju un skaļi iesmējos. Pat �eit viņi nevar iztikt bez mērka- ķo�anās!

Ri�ards strauji pagrieza galvu uz mūsu pusi, cigārs izkri�ta no mutes, bet meitene patiesās �ausmās skaļi iekliedzās.

_ To es nezinu, - vērīgi ieskatĶjies divos apgaismotos logos, sacīju. - Varētu būt viens. Sievas viņam nav. Bērnu tāpat. Tēvs un māte dzīvo citur.

Ri�ards visu saprata. Ja jau mēs bijām maskās un viegli tiku�i garām dū�īgajam miesassargam, nekādas lielās izre�dzes viņam vairs nebija paliku�as. Vienīgais, uz ko viņ� vēl varēja cerēt, bija tas, ka, iespējams, mēs esam tikai laupītāji un viņa dzīvību nekārojam. Ta�u dro�i vien jau pēc mirkļa saprata, ka tāda mēroga gangstera mājā zagļi parasti neie- lau�as, bet, kā jau mafijas aprindās pieņemts, ierodas vīri ar pavisam citiem nolūkiem.

-�� Apklusti! - Haralds meitenei uzsauca. - Nomierinies un pamēģini vairs neizdvest nevienu skaņu!

Meitene strauji atrāvās no Ri�arda un gandrīz vai aizpel�dēja uz milzīgā d�akuzi otru malu. Ri�ards vēl nebija patei�cis nevienu vārdu, arī ārēji izskatījās diezgan mierīgs, ta�u sejā un acīs tāpat mirdzēja labi saskatāmas �ausmas.

Haralds palika pie durvīm, bet es, apsēdies uz d�aku�zi malas krietnu gabaliņu no Ri�arda, pret viņu pavērsu pistoles stobru un, pirms viņu no�aut, tomēr gribēju �o to pateikt. Bet traucēja meitene. Ja es sarunā atklā�os kā Ri��arda brālis, tad man, kā nevēlamu liecinieci, nāksies noga�lināt arī viņu.

-�� Hari! - es uzsaucu un ar roku parādīju uz bailēs sa�stingu�o sievieti. - Paņem �o draiskulīti, apģērb un pasē�at tepat blakus istabā! Es mazliet aprunā�os ar mājas saim�nieku.

Meitene klusēdama izkāpa no d�akuzi, ātri uzmeta sev kaut kur turpat noliktu pūkainu mājas halātu un kopā ar Haraldu izgāja ārā.

-�� Kas jūs tādi esat? - Ri�ards drebo�ā balsī jautāja.

-�� Mēs esam no Pestī�anas armijas, - es atbildēju. - Dro�i vien par tādu būsi dzirdējis. Sabiedrību atpestām no tādiem mēsliem kā tu!

-� Un kas pats esi, - Ri�ards prasīja, - ja pat baidies atklāt savu ģīmi?

-�� Bez iemesla tas nav.

-�� Ko tu vispār gribi?

-�� Neko daudz, - es sacīju. - Vispirms - sēdi rāms un ne�kusties! Viena neuzmanīga kustība un tu vairs neesi!

-�� Labi, jau labi! - Ri�ards teica. - Nebaidies! Ko es pa��laik varu izdarīt?

-�� Tā ir, Ri�ard, - es sacīju. - Tagad tu patie�ām neko vairs nevari. Bet vēl nesen tev �ķita, ka esi viens no vare�nākajiem vīriem Rīgā. Naktsklubi, balto verdzeņu armija, bruņota apsardze, lieli ienākumi un bailes daudzo uzņē�mēju acīs, kad ar saviem bandītiem gāji no tiem izspiest naudu! Bet redzi, kā da�reiz dzīvē mainās situācijas! Tagad varenais Ri�ards Eino sē� viens un pliks vannā un dro�i vien domā� Ko tu domā, Ri�ard?

Viņ� kādu brīdi klusēja, acīmredzot saprazdams, cik bez�cerīgā situācijā pa�laik atrodas.

-��� Ko tu gribi? - viņ� vēlreiz nedaudz aizsmaku�ā balsī jautāja.

-�� Es gribu tevi sodīt, - atbildēju. - Bet pirms tam� Pa�saki godīgi, Ri�ard, kāpēc tu - tik augsta ranga prokurora dēls - neizvēlējies normāla jaunie�a dzīves ceļu? Vidussko�la, juridiskā fakultāte un pēc tam labi atalgoti un sabiedrībā cienījami amati - advokāts, prokurors vai tiesnesis. Kāpēc izvēlējies tādu savas darbības sfēru, par kuru jau iepriek� ar simtprocentīgu garantiju bija labi zināms - agrāk vai vē�lāk cietums vai brutāla nāve.

Ri�ards atkal krietnu laiciņu domīgi klusēja, tad mazliet skumji pasmaidīja.

-� To tā uzreiz nemaz nepateik�u, - viņ� sacīja. - Tu domā, visi tie advokāti, prokurori un tiesne�i ir baigi godīgie? Es redzēju, kā mainījās mans tēvs. Vispirms dedzīgs padomju varas un tās likumu aizstāvis, bet tad, kad mainījās varas, tūlīt mainījās arī pats. Bez tam viņ� diezgan nekrietni iz�turējās pret manu māti, tas ir, savu sievu. Tēvs visu laiku viņu krāpa ar slaveno aktrisi Baibu Radzinsku. Es katru dienu redzēju �o morālo divkosību. Izdrāzis di�o skatuves mākslinieci, viņ� gāja pie mātes un skaisti runāja par mī�lestību. Bet tas tomēr nebija, kā teiktu kāds morālists, ma�nas kri�anas galvenais iemesls. Iemesls bija vienkār�s un pat muļķīgs. Es biju viens no godīgākajiem mūsu ielas un tuvākās apkārtnes zēniem, un dro�i vien mana dzīve tāda arī būtu bijusi, kādu tu te uzzīmēji - vidusskola, juridiskā fakultāte un pēc tam advokāts, prokurors vai tiesnesis. Bet tie �aļi, kas toreiz mūsu rajonā diktēja noteikumus, acīm�redzot atriebjoties par tēva darbību, vienu vakaru mani sagūstīja, diezgan pamatīgi piekāva un ar varu piespieda iet viņiem līdzi apzagt kādu dzīvokli. Drīz iekritām, sekoja arests un pirmā sodāmība. Un tā tas ratiņ� sāka ripot� Un tad vēl redzot, cik ātri it kā godīgā ceļā daudzi cilvēki kļūst bagāti, es sapratu - mūsdienu sabiedrībā nemaz nav iespē�jams palikt tīram un nevainīgam. Ja jau reiz esi iekļuvis al�katīgu zvēru vidē, ir jāmēģina izdzīvot ar tikpat ne�ēlīgiem līdzekļiem. Par ko tu mani gribi sodīt?

Brīdi domāju un pēk�ņi apjēdzu - varbūt radniecīgo asi�ņu dēļ - man �ā cilvēka kļūst pat nedaudz �ēl.

-�� Paklausies, Ri�ard, tagad, kad atrodies tik tuvu pēdējai robe�ai� Neko neslēp! Kā toreiz īsti sanāca ar Raula Rit�vara bojā eju? Ap�audes laikā liktenīgo �āvienu raidīja tavs draugs Osvalds Osis vai tu?

-�� Nē, es esmu darījis daudzus sliktus darbus, bet uz ma�nām rokām nav neviena cilvēka asinis. Varu pat zvērēt!

-� Zvērēt nevajag, - es teicu. - Kāpēc tu Saniju un Inesi�? Vai nevarēji likt viņām mieru?

-� Varēju, - Ri�ards atbildēja. - Bet viņas bija uz pamatīga sēkļa. Sanija jau vēl pirms manis nekāda godīgā nebija. Sa�vukārt Inese� Es viņām piedāvāju tādu darbu, kādu viņas prata. Un tā bija tikai nelaimīga sagadī�anās, ka Inese tur trāpījās tai brīdī, kad tur iebruka divi atsaldētie.

-�� Ko tu domā par Edmundu Radzinski? - es prasīju. - Tu viņu atzīsti par savu brāli?

-�� Par pusbrāli, - Ri�ards teica. - Jā, es zinu. Tēvs gan �aubās, vai tā tas varētu būt, ta�u kāpēc gan ne? Bet Ed�munds, būdams policijas virsnieks, patiesībā ir vēl baigāks par mani! Ja arī tu esi viens no tiem stulbajiem taisnības cī�nītājiem, tad pirms nākt pie manis, tev vajadzēja iegriezties citviet un pie rīkles paņemt Edmundu Radzinski!

-� Vai tad viņ� ir noziedznieks? - pārsteigts prasīju.

-�� Nu, varbūt ne glu�i tāds kā citi� Bet nevienam �īs pa�saules taisnības cīnītājam vēl nav izdevies kaut kādu tais�nību panākt, nesabojājot daudzu citu cilvēku dzīvi vai pat nepabradājot pa lielām asiņu peļķēm�

Lēnām pa�ūpoju galvu, paskatījos, kā d�akuzi vannā jau manāmi noplacis balto putu kalns, un sapratu, ka �im cilvē�kam savā ziņā ir taisnība. Jo patie�ām taisnību var panākt

- Paklausies, Ri�ard, tagad, kad atrodies tik tuvu pēdējai robe�ai� Neko neslēp! Kā toreiz īsti sanāca ar Paula Ritvara bojā eju? Ap�audes laikā liktenīgo �āvienu raidīja tavs draugs Osvalds Osis vai tu?

tikai ar lielāku vai mazāku vardarbību. Un tomēr �ī jaunat�klāsme manā apziņā nekādas radikālas pārmaiņas neradī�ja. Tā bija mūsu dzīves realitāte - katrs mēģina izdzīvot kā var un katra - arī mana - taisnība vienmēr izpaudīsies kā liela netaisnība pret kādu citu.

-�� Ja es tev, sve�ais, neko sliktu personīgi neesmu izda�rījis, - Ri�ards klusi teica, - kāda velna pēc tu gribi mani sodīt? Par ko? Es neesmu ne labāks, ne sliktāks par pā�rējiem, kuri kaut kā mēģina �ai dzīvē nepazust. Bet vājo cilvēku sludinātā sirdsapziņa, morāle, godīgums� Ja tas viss tev piemīt, vai daudz ko esi ieguvis? Daudz sasniedzis? Stipri �aubos. Neviens no pareizajiem un labajiem nakts vidū neielauzīsies cita cilvēka mājā un nedraudēs ar ieroci. Mēs no juridiskā un morāles viedokļa esam kā brāļi. Tu gan daudz sliktāks. Tev, at�ķirībā no manis, ir pat bail atklāt savu seju!

Mirkli domāju. Ri�ardam bija taisnība. Un tas manī uz�reiz radīja vēl lielāku nepatiku pret visu, kas pasaulē noti�ka.

Es pacēlu roku un lēnām no sejas noņēmu masku. Patie��ām - kāda joda pēc man baidīties, ja es praktiski nekādas bailes nepazinu?

Ri�arda sejā nekādu lielo pārsteigumu nemanīju. Viņ� ti�kai ironiski pasmīkņāja un vairākkārt pa�ūpoja galvu.

-�� Tā jau es domāju, - viņ� teica. - Pēdējā laikā jutu un zināju, ka tu mani izseko. Vai patie�ām gribi nogalināt?

-�� Jā, - apstiprināju. - Atceries? Tu kādreiz to draudēji izdarīt ar mani.

-�� Tas bija kādreiz� Tu tik ilgi sevī spēj turēt naidu?

-�� Tā kaut kā, Ri�ard, riebīgi sanāk. Varbūt tāpēc, ka manī nav mīlestības.

-�� Tad tas, Edmund, patie�ām ir slikti, - Ri�ards teica. - Es domāju glu�i kā tu. Mums visapkārt ir tik daudz ne�lie�u, kurus patie�ām būtu liels grēks nesodīt. Bet bez mī�lestības arī nevar. Sitās draiskulītes, ar kurām vari iekāpt d�akuzi vannā� Tās ir tikai piedevas pie labām vakari�ņām un vīna glāzes. Bet liela mīlestība� Es ticu, ka tā, tāpat kā liela nauda, spēj krasi izmainīt jebkura cilvēka dzīvi.

-�� Tā ir, - es piekritu. - Ta�u ne vienmēr uz labo pusi. Liela nauda un liela mīlestība ļoti bie�i var būt arī lielas traģēdijas iemesls.

-�� Ko saka di�ā māksliniece? - Ri�ards negaidīti jautāja. - Vai viņa dro�i zina, ka godājamais prokurors ir uztaisījis arī tevi?

-�� Jā, - es sacīju. - Vismaz tā viņa apgalvo.

-�� Tad jau būs jātic, - Ri�ards teica. - Mēs arī ārēji esam līdzīgi.

Mani tas darīja skumju. Es negribēju būt viņam līdzīgs ne ārēji, ne garīgi. Bet no patiesības nekur neaizbēgsi. Mēs tomēr bijām līdzīgi.

Piecēlos, atgāju da�us soļus no vannas un paskatījos uz milzīgajiem sienas spoguļiem. Tie, sarkanās galda lampas apspīdēti, mirguļoja kā Ziemassvētku eglī�u rotājumi.

-�� Labi dzīvojam, vai ne?

-� Un kāpēc gan ne? - Ri�ards atjautāja. - Vai es būtu labāks, godīgāks un tīrāks, ja dzīvotu kādā pamestā dārza mājiņā?

-�� Nē, Ri�ard, viss ir tā, kā ir, - es sacīju. - Cilvēkā eso��ais ļaunums un spēja būt nelietim nav atkarīga no viņa sociālā stāvokļa. Daudz bie�āk tas atkarīgs no iedzimtības. Tas varbūt skan slikti, bet es dro�i vien būtu laimīgs, ja man būtu cits tēvs, cita māte un cits brālis. Dzīvo tālāk, Ri�ard! Mans nodoms patie�ām bija tevi nogalināt, bet ta�gad� Starp citu, rīt tev ir dzim�anas diena. Lai nu tad� Es tev uzdāvinu tavu dzīvību. Ņem! Tā ir tāda kā �ēlastības dāvana - mans garīgais vājuma bridis. Ta�u mums varbūt nemaz nav vajadzīgs vienmēr būt stipriem. Da�reiz ari at�klāts vājums sevī slēpj milzīgu spēku�

10. nodaļa

Nedēļu vēlāk ar Haraldu automa�īnā drāzāmies pa Vid�zemes �oseju līdz pagriezienam uz Smilteni, kur da�us ki�lometrus tālāk dzīvoja kādreizējās Haralda vecmāmiņas slepkava Alberts Ābele.

Bija skaista rudens diena. Spīdēja spo�a saule, vēja tik�pat kā nebija un automa�īnas priek�ējā panelī iemontētais atskaņotājs raidīja melodiskas mūzikas skaņas. Pirmajā mirklī kādam no malas varētu �ķist, ka atrodamies tādā kā nelielā izpriecas braucienā, ta�u patiesībā mūsu nolūks bija sodīt cilvēku, kas savā laikā nogalinājis jaunu sievie�ti - grūtnieci, un kuru par �o noziegumu reabilitēt bija at�teikusies gan Augstākā tiesa, gan attiecīgais Ģenerālproku�ratūras departaments.

-�� Noziegums pret cilvēci, - Haralds domīgs sacīja. - Smu�ki jau skan, ta�u� Man �ķiet, �ai formulējumā tomēr ir kaut kas no juridiskās un morālās divkosības.

-�� Kāpēc tā domā? - Ieinteresēts pagriezos pret blakus�sēdētāju.

-�� Ja tas Ābele ir noziedznieks pret cilvēci, un tā tas pa�tie�ām arī ir, tad kāpēc viņ� nav vēl no�auts, kāpēc nesē� cietumā vai vismaz netiek publiski kaunināts, bet valsts ļauj viņam staigāt pa skolām, stāstīt par �ekistu briesmu darbiem, ja pats agrāk dienējis vācu okupācijas laika po�licijā, pēc tam mucis me�ā, lai beigu beigās no�autu savu līgavu tikai tāpēc, ka viņa vēlējās bērnu dzemdēt daudzmaz cilvēciskos apstākļos.

-��� Tādu kā �is Ābele �odien ir simtiem, - es atgādinā�ju. - Visi baigie varoņi un brīvības cīnītāji, lai gan nekad nekādu varonību nav izrādīju�i, ja tikai varonība nav jau pati uzturē�anās me�ā, slēp�anās bunkuros un paretam no�aujot kādu latvie�u zemnieku - padomju varas vai, pa�reizāk sakot, beidzot pēc drausmīgā kara mierīgās dzīves piekritēju.

-�� Paklau, Edmund, - Haralds teica. - Tā es ari īsti nesa�pratu, kāpēc tu tomēr Ri�ardu neno�āvi?

-�� Es pats to arī nesaprotu, - atbildēju. - Tas bija tik vien�kār�i izdarāms� Bet varbūt tie�i tas mani kaut kādā veidā atvēsināja. Bez tam� Viņ� ir tīrs no citu cilvēku asinīm. Ri�ards, varbūt vienīgi daudz brutālākā veidā kā citi, ir da�rījis to, ko dara mūsu sabiedrības lielākā daļa - ar rokām un zobiem cie�i iekodies dzīvē, mēģinādams no tās noplēst pēc iespējas lielāku gabalu.

-�� Bet tas skuķis viņam bija for�s. - Haralds atcerējās. - Kamēr tu runāji ar Ri�ardu, es jauki papļāpāju ar viņu. Sauc Evija. Nākamajā dienā, kā sarunājām, viņa bija klāt.

Turklāt par baltu velti! Mēs ar savu iebrukumu viņu bijām tik ļoti pārbiedēju�i, ka Evija mūs tagad uzskata par lielām kriminālām autoritātēm un apsolīja būt mūsu rīcībā, kad vien to vēlēsimies.

-�� Vai tad tu viņai �o maldīgo priek�statu par mums ne- kliedēji? - mazliet pārsteigts jautāju.

-�� Kāpēc? - Haralds iesmējās. - Lai jau viņa tā domā! Kas vainas, ja �ad tad atskries pamīlēties?

-�� Nē, vainas nekādas, - es teicu. - Vienīgi� Pēc sarunas ar Ri�ardu, lai gan mēs nekādus filozofiskus atklājumus neizdarījām, es tomēr jutu, ka mana uzskatu sistēma par taisnīgumu, godīgumu, par ļauno un cēlo, par pareizo un grēcīgo, par cilvēku vainu un soda neizbēgamību ir stipri sa�ķobījusies. Jo kas vispār ir cilvēka vaina? Un, galu galā, kas ir sods?

-�� Tā ir retorika, - Haralds teica. - Tu to visu zini labāk par mani.

-�� Neko es nezinu, - diezgan īgni sacīju. - Varbūt vienīgi to, ka cilvēks kā bioloģiska būtne ir pārāk sare�ģīta un to tā uz ātru roku nevar iekļaut nekādās mūsu sadzīves vien�kār�otajās uzvedības shēmās. Turklāt mūsu domā�anu, emocijas, visus prāta apsvērumus un pieņemtos lēmumus pa lielākajai daļai mums diktē vai nu pēk�ņi vai ilgākā laika posmā radu�ies ārējie apstākļi. Bet tie, kā jau to sen bija ievērojis viens no Francijas karaļiem, gandrīz vienmēr ir stiprāki par mums.

-�� Zini, Edmund, tu tikai neapvainojies, bet es tev pateik��u� Nenoliedzu, tu esi saprātīgs un stiprs vīrietis, ta�u ne vienmēr noteiktas rīcības piekritējs. It sevi�ķi to esmu ievē�rojis pēdējā laikā. Kaut kas ar tevi ir noticis. Tu esi sācis par daudz filozofēt, pārdomāt un �aubīties. Kāpēc?

-�� Nezinu. - Paraustīju plecus. - Bet es pats arī to jūtu. Varbūt iemesls ir nesenā Sanijas un Ineses nāve? Varbūt manas mātes slimība - insults, kaut arī viegls. Varbūt vis�pār tas, ka joprojām spēju daudzmaz sakarīgi domāt?

Iebrauku�i "Ābeļu" mājas pagalmā, izslēdzām dzinēju un brīdi pavērojām apkārtni. Māja izskatījās veca un nopluku��i. Tāds pats vecs un noplucis no būdas izlīda neliels �unelis un vairākas reizes slinki ierējās.

Izkāpām laukā un devāmies uz māju. Durvis nebija aiz�slēgtas, un pieklauvēju�i gājām tālāk. Ne priek�namā, ne tuvākajā istabā nevienu nesastapām. Beidzot iegāju�i vir�tuvē, ieraudzījām kādu vecu vīru sē�am kuro�as plīts priek��ā un lēni kārtojot tur nomestu malkas klēpi.

-������� Laba diena! - Haralds uzsauca. - Bail nav? Durvis līdz galam vaļā�

Vecais vīrs pacēla galvu, kādu bridi uz mums nopietni skatījās, tad plīts mutē iemeta vēl vienu malkas pagali, aiz�vēra durtiņas un atkal pagriezās pret mums.

-������� No kā man baidīties? - viņ� ar nelielu izsmieklu jautā�ja. - Ne naudas, ne mantas man nav�

-� Slikti, Albert! - Haralds asi teica. - Kāpēc tad nekā nav?

-������� Tā nu ir sanācis, - Alberts nedaudz samulsis sacīja. - Nebija nekādas jēgas ko krāt.

-�� Kāpēc?

-������� Tāpēc� - Alberts samulsa vēl vairāk. - Visu mū�u va�jadzēja baidīties no soda.

Haralds paņēma turpat stāvo�u ķeblīti, apsēdās blakus Albertam un cie�i ieskatījās vecā vīra blāvajās acīs.

-������ Ja cilvēkam visu mū�u nākas baidīties un gaidīt sodu� Tad viņam jau agrā jaunībā ir bijis jāizdara kaut kas tik ļoti slikts�

-������ Pareizi, - Alberts piekrita. - Krievu dēļ mums visa dzī�ve ir bijusi ļoti slikta. Jūs jau neko daudz nezināt�

-������� Neuztraucies, Albert! - Haralds iesaucās. - Mēs zinām visu, kas mums jāzina!

-� Vai ari to, kas ar Latviju notika �etrdesmitajā gadā?

-������� Protams, - Haralds atbildēja. - Jūsu paaudzes mīļotais tautas vadonis Ulmanis toreiz mierīgi atdeva Latviju Sta�ļinam.

Alberts pārsteigts atkal paskatījās vispirms uz Haraldu, tad mani.

-������� Kādu ļau�u būsiet? - viņ� klusi jautāja. - Vai komu�nisti?

-������� Savējie, - Haralds sacīja. - Ulmanis ta�u vismaz tiem krieviem varēja pateikt - nē, biedrī�i, mēs nekādus ultimā�tus nepieņemam! - un veselu mēnesi nevajadzēja ar viņiem sadarboties! Bet nē! Saki - kas tas ir par tautas vadoni, kas

toreiz tik ļoti baidījās par savu brīvību un dzīvību?! Kāpēc viņ� nevarēja sevi publiski upurēt un tos krievus vienkār�i pasūtīt uz vienu vietiņu?

-�� Es to nezinu, - Alberts domīgs pa�ūpoja sirmo galvu. - Zinu vien to, ka mums, latvie�iem, visas nelaimes sākās tie�i ar viņu iebruk�anu mūsu zemē. Un viss, kas notika pēc tam - gan vācu laikā, gan pēckara gados - bija tikai tā notikuma sekas.

-�� Vispār jau jā, - Haralds lēnīgi piekrita. - Un tomēr. Ir lietas, ko cilvēks, neskatoties ne uz kādiem apstākļiem, nekad tomēr nedrīkst darīt. Vai mazliet precīzāk - nekādi apstākļi nevar kalpot par attaisnojumu tam, ko juristi dēvē par noziegumu pret cilvēci. Tas ir - kā kara laikā, tā it se�vi�ķi miera laikā nogalināt civilpersonu.

Alberts nicīgi atmeta ar roku un ilgi skatījās kā uguns liesmas aprij vienu malkas �ķilu pēc otras. Tad dusmīgi pa�skatījās uz mums.

-�� Tās visas ir glupības, - viņ� teica. - Juristi� Ne jau nu viņi� Beigu beigās visu tomēr nosaka tie apstākļi, kā�dos cilvēks tā vai cita iemesla dēļ nokļūst. Redzi, kā plītī deg malka? Bet citā krāsnī deg pat metāls! Kas ir mainījies? Vienkār�i ir paaugstinājusies krāsns temperatūra. Tā arī dzīvē. Ir brī�i, kad pēk�ņi zūd pierastie priek�stati par it kā nekad nemainīgām dzīves vērtībām. Brī�i, kad esam spiesti vienas vērtības mainīt pret citām. Kas tev pirms īsa laika bija dārgs un tuvs, pēk�ņi kļūst mazvērtīgs un nekam vairs nevajadzīgs.

-�� Tā tas patie�ām ir, - Haralds atkal piekrita. - Izņemot vienu gadījumu� Vismaz es domāju, ka cilvēka dzīvības vērtība nemainās nekad. Bet, ja īpa�os apstākļos mēs kādu sodām ar nāvi, tad acīmredzot ir mainījusies tikai cilvēka vērtība, nevis lētāka kļuvusi viņa dzīvība.

Alberts, nedaudz pārsteigts, atkal mūs rūpīgi nopētīja, tad nevērīgi atmeta ar roku.

-�� Es joprojām nezinu, kas jūs tādi esat, un ko, �urp at�brauku�i, gribat no manis. Ta�u tās visas ir grāmatu gudrī�bas, kurām ar reālo dzīvi nav nekāda sakara!

-� Tā vis nesaki! - Haralds dusmīgi iesaucās. - Vienu noti�kumu var izskaidrot vienkār�āk, citu sare�ģītāk. Tas lietas būtību nemaina. Tāpat kā ne pagātne, ne laiks nespēj ma�zināt kādreiz izdarīta nozieguma smagumu.

-�� Par ko tu runā? - Alberts, acīmredzami satraucies, ātri prasīja.

-�� Par to pa�u, par ko tava sirdsapziņa tevi dro�i vien moka visus �os gadus, - Haralds sacīja. - Pats zini, ko es domāju!

-�� Nezinu gan, - Alberts strauji pakratīja galvu. - Mū�s ir bijis pilns ar tik da�ādiem notikumiem�

-�� Dro�i vien, - Haralds piekrita. - Ta�u vienu tev vaja�dzētu atcerēties īpa�i spilgti. Ja nu vienīgi tu patie�ām ne�esi pēdējais nelietis.

Alberts nolieca galvu zemāk un ilgi klusēja.

-�� Atgādināt? - Haralds spēji uzkliedza.

-� Ko? - Alberts negaidīti kliedza pretī. - Ko tu, sve�ais, te ne lūgts, ne aicināts, gribi man atgādināt?!

-�� Kādu senu notikumu, - Haralds sacīja. - Atceries? Bija skaists 1946. gada Ziemassvētku vakars�

Alberts piekrīto�i palocīja galvu.

-� Atceros gan, - viņ� klusi teica. - Tikai nekā skaista tur nebija. Jā, sniegs bija. Egles tāpat. Un klusums. Bet prieka nekāda. Mana valsts un mana māja bija pilna ar sve�inie�kiem�

-�� Nemuldi! - Haralds asi pateica. - Tev vispār tobrīd ne�kādu māju vairs nebija! Pirms bēg�anas me�ā - bailēs no soda par dienē�anu �ucmaņos - dzīvoji mūsmājās "Granti- ņos". Tolaik tur saimniekoja jauna skaista sieviete Zenta Zālīte, kurai vīrs pirms diviem gadiem bija kritis Kurzemē. Tu viņai sagrozīji galvu. Neskatoties uz to, ka viņai mājās viens bērns - meita Madara - jau bija, tu viņai uztaisīji vēl vienu un aizrāvi sev līdzi uz me�u! Tālāko nestāstī��u. Pats zini. Acīmredzot tavā izpratnē tā �ai sievietei bija skaista Ziemassvētku dāvana - viena lode krūtīs, otra vē�derā�? Dubultslepkavība. Krievi tev iedeva tikai desmit gadus. Ko lai tagad darām, Albert? Mana māte Madara lūdza - ja tev, dēls savos dzīves ceļos kādreiz.nāksies sa�stapt to nelieti Albertu Ābeli, atriebies viņam par manas mātes drausmīgo nāvi� Un ne tikai! Atmaksā arī par to nedzimu�o bērnu� Tas esot bijis puika. Bet nu nekā - ne

- Ko? - Alberts negaidīti kliedza pretī. - Ko tu, sve�ais, te ne lūgts, ne aicināts, gribi man

atgādināt?!

puikas, ne jaunās mātes. Pats saproti - pēc visiem taisnī�bas likumiem man tagad ir jāveic asinsatriebības akts�

-�� Pārāk ilgs laiks pagājis, - Alberts, ne īpa�i uztraucies, atgādināja. - Ko tas tev dos?

-�� Taisnības sajūtu, - Haralds tūlīt atbildēja. - Iespējams, ne visiem tāda vairs ir vajadzīga, ta�u manai mātei� Viņai nekāda saulainā bērnība nesanāca. Nācās augt bez mātes un tēva. Bet tu dzīvoji. Jā, tev bija Vorkuta un da�ādi iero�be�ojumi, ta�u vai tas atsvēra jaunas sievietes un vēl nedzi�mu�a bērna nāvi? Man tādas pārliecības nav.

-�� Un citādi nemaz nevar būt, - Alberts sacīja. - �odien viss izskatās citādi. Ta�u toreiz� Ja tu mani tagad gribi sodīt vai ap�ēlot, tev ir jāmēģina iejusties tai situācijā, kādā mēs toreiz atradāmies. Bet situācija bija tāda, ka es vien�kār�i nedrīkstēju riskēt ar septiņām citu cilvēku dzīvībām.

-�� Pietiek! - Beidzot ari es iejaucos viņu pārāk ieilgu�ajā sarunā. - Par to juridiski vai filozofiski var strīdēties die�nām ilgi - kas ir vērtīgāks - kādu desmit ārpus likuma eso��u cilvēku vai vienas nevainīgas grūtnieces dzīvība? Ta�u runa pa�laik nav par to. Runa ir par sodu. Vai �odienas skatījumā tu, Albert Ābele, nāves sodu patie�ām esi pelnī�jis, vai arī mēs tevi varbūt tomēr varam ap�ēlot?

Alberts lēni pagrieza galvu sāņus un mani cie�i uzlū�koja.

-�� Nē, zēni, patie�ām, kas jūs tādi esat? - viņ� jautāja.

-�� Vai jums tik tie�ām ir tādas tiesības - kādu sodīt vai ap��ēlot?

Es diezgan nicīgi iesmējos.

-Mums �odien ir tie�i tādas pa�as tiesības, kādas toreiz bija tev - izlemt citu cilvēku dzīvības un nāves jautājumus. Viss atkarīgs no tā, kā katrs izprotam jēdzienu taisnīgums. Mūsuprāt, tu toreiz Zentu Zālīti, kas turklāt vēl bija tava līgava un tava pa�a bērna māte, nogalināji ļoti netaisnīgi. Bet, ja mēs tagad no�ausim tevi, pat Dievs pateiks, ka tas būs ļoti taisnīgi. Ir lietas, kas nemainās tūksto�iem gadu - katra nevainīgi nokauta dzīvība prasa atmaksu.

-��� Es saprotu, - Alberts sacīja un smagnēji piecēlās.

-�� Esmu gatavs. Vienīgi vēlreiz gribu atgādināt - ja toreiz mūsu zemītē nebūtu iebruku�i krievi un pēc tam nesāktos visi tie baigie notikumi� Ja būtu citi apstākļi, cita situāci�ja, vai es - normāls cilvēks un nopietns vīrietis - būtu spējis nogalināt sava topo�ā bērna māti?! Padomājiet!

-�� Un tomēr tu to izdarīji! - Haralds atgādināja. - Cilvēks jau ar to arī top liels, ka viņ� spēj kļūt stiprāks par dzīves radītajiem apstākļiem.

-�� Var jau būt, - Alberts domīgs sacīja. - Kas tad tagad sanāk? Tu esi Zentas Zālītes meitas Madaras dēls?

-�� Tie�i tā.

-�� Es viņu atceros kā mazu meitenīti, - Alberts mazliet pievēra acis. - Skraidīja pa māju tādā jocīgā rūtainā klei�tiņā.

Haralds piegāja viņam tuvu klāt un ar labo roku viegli pieskārās plecam.

-�� Varbūt notiku�o no�ēlo? - Haralds ar neslēptu interesi jautāja.

-�� Es no�ēloju visu savu dzīvi, - Alberts sacīja. - Ja ne tie nolādētie krievi, tā būtu bijusi pavisam cita. Bet to, kas toreiz notika ar Zentu, esmu no�ēlojis jau sen. Jau brīdi pirms tam, kad nācās raidīt liktenīgos �āvienus�

-�� Labi! - Haralds noguris sacīja. - Kurini savu krāsni un turpini dzīvot tālāk! Tikai vairs nevienam nestāsti, ka tas, ko darīji pēc kara, viss ir bijis darīts Latvijas brīvī�bas vārdā! �odien jau tā pietiek melu par mūsu pagātni. Tu, Albert, glābjot pats sevi, vienkār�i tās jaunās sievie�tes Zentas Zālītes nāvi apmainīji pret savu dzīvību. Lūk, arī visa tava varonība un cīņa par mūsu dzimtenes brī�vību�

Pēc tam abi izgājām laukā, iesēdāmies automa�īnā un pagalam sadrūmu�i ilgi klusējām. Tad Haralds rūgti iesmē�jās.

-�� Paklau, Edmund, kas notiek? - viņ� prasīja. - Kāpēc mēs nespējām izdarīt to, ko bijām nolēmu�i? Ne tu Ri�ardu, ne es �o Albertu�

-��� Nezinu. - Tikko manāmi paraustīju plecus. - Vai nu kaut kas nav kārtībā ar mūsu teoriju par atriebības taisnī�gumu, vai arī nemaz nav tik viegli sodīt cilvēku, it sevi�ķi, ja viņ� savu ļaunumu nav vērsis tie�i pret tevi�

Nākamajā dienā pilsētas centrā apsēdos parkā uz sola un, kā tikko nokritis no mēness, izbrīnā skatījos, kā tur�pat netālu spēlējas bērni. Un draiskojas neliels balo�u bars. Un veca tantīte, skaļi �āpstinādama lūpas, nesteidzoties ēd baltu bulciņu. Bet tālāk sēdēja divas pusaudzes sadriskātās d�insu biksēs un par kaut ko aizrautīgi smējās. Un garām pagāja maza auguma sieviete ar milzīgi lielu vēderu.

Dro�i vien būs dvīņi, gandrīz vai automātiski nodomāju. Varbūt pat trīnī�i. Bet iet viena - bez vīra.

Tā, iespējams, pa �o pa�u parku, mani gaidīdama, savā laikā ne vienreiz vien staigājusi arī Baiba Radzinska. Bet vai tie�ām viņa mani gaidīja? Un, ja tomēr, tad kāpēc? Vai vienkār�i tikai tāpēc, ka es viņā jau biju?

Bet tu - mana māte, māmulīte, di�ā latvju māksliniece - varēji ta�u aiziet uz tuvāko slimnīcu pie jebkura ginekologa, un viņ� mani no tavām miesām būtu izsūknējis ārā, kopā ar asiņainiem vates tamponiem iesviedis atkritumu spainī, un man tagad nevajadzētu staigāt pa �o zemi un domāt, kāda velna pēc es vispār dzīvoju?!

Kāda jēga ir manai dzīvei? Kāda jēga vispār ir �ai pasau�lei?

Bet varbūt patie�ām mums tomēr kāds ir noteicis savu misiju un mēs nedrīkstam no �ejienes ātrāk pazust, kamēr to nebūsim izpildīju�i?

Varbūt patie�ām tā ir?

Bet jādzīvo tāpēc� Acīmredzot nejau par velti man uz pieres ir sarkana ugunszīme� Un ir pilnīgi vienalga, vai to tur uzlicis Dievs vai Sātans, ta�u viņ� to nav uzlicis velti.

Tas, ka nespēju vai negribēju soda veidā nogalināt Ri�ar�du, manos uzskatos vēl neko nemaina. Ja patie�ām uz viņa rokām nav cilvēku asinis� Viss ir pareizi. Pēc atriebības sauc tikai nevainīgi nokauto cilvēku dvēseles un tas ir vienīgais, kas man dod tiesības sodīt tos, kas izbēgu�i valsts sodam.

Es nedrīkstu nodot pats sevi.

Un tikai pēc tam, ja man nekas arī turpmāk no iecerētā neizdosies, es pie saviem deniņiem varē�u pielikt pistoles stobru un ar skumju smaidu sejā pazust nebūtībā.

Pazust bez mazākās no�ēlas. Varbūt vienīgi ļoti pār�steigts par visu to, kas �ai pasaulē notiek.

-�� Sveiks, Edmund! - telefona aparātā atskanēja Raimon�da spēcīgā balss. - Ko dari?

-� Neko, - būdams drūmā noskaņojumā, atbildēju. - Pirms stundas atbraucu no pilsētas. Tagad sē�u dārzā, mēģinu tā kā sauļoties, bet nekas nesanāk. Glu�i kā dzīvē. Kaut ko esi nodomājis, kaut ko gribi, bet bie�i sanāk citādi, vai vispār nesanāk nekas.

-�� Priecājies! Īstenībā tas būtu diezgan briesmīgi, ja vien�mēr sanāktu tas, ko esam sadomāju�i.

-�� Slikto varētu atmest, bet mums ta�u vismaz �ad tad prātā ienāk arī kāda gai�a doma, - es atgādināju.

-Ja nedomājam par sievieti, tad nekā cita patīkama nav, - Raimonds sacīja. - Joprojām esi viens?

-�� Pagaidām iztieku.

-�� Ļoti slikti. Ja tu tik ilgi vari iztikt bez sievietes, tas neko labu par tevi neliecina.

-�� Bet vai tad vajag? - es prasīju. - Man jau sen ir pilnīgi vienalga, ko citi domā par mani.

-� Tas ir vēl sliktāk nekā dzīvot bez sievietes, - Raimonds teica. - Kur palicis tavs pa�lepnums? Kur veselīga godkāre? Kur vīri�ķība?

-�� Nezinu. Teik�u kā ir - mani pamatīgi satrieca un �o to dzīves uztverē izjauca tiesas spriedums. Es tomēr netiku attaisnots un tas manī vēl vairāk nostiprināja pārliecību par milzīgo netaisnības pārsvaru pār taisnību. Un tad vēl tas prokurors Eino, kas esot mans tēvs! Un Ri�ards, kas esot mans pusbrālis! Un Valērija, kurai Haralds nespēja palīdzēt. Un Sanija, kurai savukārt nespēju palīdzēt es. Un māte, kuras mū�ā ir biju�i vismaz pussimts mīļāko, pēk��ņi no Filipa Radzinska aristokrātiskajiem poļu radiem par tikumisku dzīves veidu un trīsdesmit trīs kristīgā laulī�bā nodzīvotajiem gadiem, saņem milzīgu naudas summu. Formāli jau tā ir - viņu laulība joprojām nav �ķirta. Un tad vēl mana atlai�ana no darba, ko joprojām uztveru kā profesionālu pazemojumu. Un tad tu vēl gribi, lai domāju un meklēju sievieti - vēl vienu nelaimi uz savas galvas?!

Da�brīd, veco zēn, man patie�ām tas viss ir tiktāl piegrie�zies, ka esmu domājis par pa�nāvību un �is nodoms nekur tālu vēl nav aizgājis. Tepat vien grozās.

-�� Izbeidz! - Raimonds negaidīti skaļi pavēlēja. - Kas par to, ja nezini savu īsto tēvu, vai arī tas ir cilvēks, kas tev kā valsts apsūdzības uzturētājs pieprasīja mū�a ieslodzījumu? Un kas, ja tava māte, piedod, ir bijusi mauka un par tevi nekad tā īsti nav rūpējusies? Toties viņa patie�ām ir viena no di�ākajām mūsu aktrisēm un tu ar viņu vari tikai le�poties! Bet tā Valērija un Sanija� Zini, mēs visi dzīvojam sarkano lukturu gaismā pat tad, kad tie ar aci nav redzami. Visa mūsu dzīve - citiem spēcīgāk, citiem vājāk - balstās uz seksa vai, izsakoties mazliet kulturālāk, uz mīlestības pamatiem. Un lielāks vai mazāks sarkans lukturis deg ik�viena cilvēka prātā! Tāpēc, Edmund, nomierinies! Maucība un netaisnība ir visur un pastāvēs mū�īgi, bet atceries, par ko mēs kādreiz sapņojām? Kādus solījumus un zvērestus devām? Atceries? Lūdzu, atceries, Edmund! Ne tu, ne es� Mēs neesam no tiem, kurus dzīve var tik viegli samalt! Ne velna! Tāpēc� tu jau zini, mums atkal ir jauns iek�lietu ministrs. Un jauns valsts sekretārs. Viņi grib tevi atpakaļ. Valsts tevi - Edmundu Radzinski - ir tik ilgi un profesionāli labi sagatavojusi, ka tā nevar atļauties tādu viru ilgi turēt bez darba. Rīt pulksten divpadsmitos tev jābūt pie minis�tra uz pārrunām. Viņ� solījās tev vēlāk piezvanīt pats. Ko saki?

Krietnu laiciņu domāju. Priek�likums man patika un to jau sen biju gaidījis. Bet galvenais - es uzreiz sapratu, ka tas ir taisnīgi.

-�� Paldies, Raimond, - es teicu. - Vai tas ir tavs nopelns?

-�� Tavs! - Viņ� sāka smieties. - Mēs ta�u esam draugi, vai ne?

-�� Un kādi vēl!

Jau nākamajā dienā, kad ar ministra pavēli tiku atjau�nots iepriek�ējā darbā, vakarā ar Raimondu un Haraldu �o notikumu jauki atzīmējām mums jau pazīstamajā kro�gā Stallis. Un kad tur jauniņā orķestra soliste kārtējo reizi patīkami samtainā balsī sāka dziedāt "Un tu atkal �odien nevarēji atnākt �urp, kā bija norunāts", es, ar atvieglotu smaidu sejā, nodomāju - bet es tomēr esmu atnācis! Patie�sībā es vispār nekur nebiju aizgājis. Tikai uz brīdi apstā�jies. Padomājis un sapratis - viss ir nieki un viss ir svarīgs. Tāds neliels dzīves paradokss. Viss atkarīgs no mūsu uz�tveres asuma un tiem morāles un ētikas principiem, kādus esam pieņēmu�i par mūsu domā�anas, uzvedības un rīcī�bas pamatiem.

-�� Ko tu saki par mūsu jaunajiem priek�niekiem? - Rai�monds jautāja.

-�� Tā nekas, - es atbildēju. - Pirmais iespaids labs. Pie�klājīgi.

-�� Vai tas ir svarīgi? - Haralds prasīja.

-�� Tomēr, - es teicu - vismaz patīkami sarunāties.

-�� Man ar viņiem nav jārunā, - teica Haralds. - Un sa�biedrībai tas tāpat ir pie vienas kājas. Svarīgi ir darbi.

-�� Tas vairāk attiecas uz mums, - Raimonds paskaidroja. - Ministram nav jāstrādā. Viņam ir jādomā.

-�� Rudenī notiks Saeimas vēlē�anas, - es atgādināju. - Un atkal viss mainīsies.

-� Tās Saeimas vēlē�anas, �ķiet, ir vissliktākais, kas mums te Latvijā vispār notiek, - Haralds sacīja un dziļā nepatikā savieba ģīmi. - Tā vien gribas uz �o laiku kaut kur pamukt tālāk.

-�� Kad daudzi �īs vēlē�anas salīdzina ar teātri, man atliek tikai skumji pasmaidīt, - es teicu. - Ar teātri un mākslu tām nav nekāda sakara! Un kādi tipi gan tur nav! Katra saraksta aug�daļā, protams, ir kāds pazīstamāks politiķis, biznesmenis vai estrādes dziedātājs. Bet kas ir pārējie? Ne�viens nezina un, visticamāk, nekad arī neuzzinās. Ta�u par vienu es noteikti zinu daudz vairāk nekā citi. Un tas nekas labs nav.

-�� Par ko tu runā? - Haralds tūlīt painteresējās.

-�� "Tēvijas" sarakstā kā tre�ais numurs ir iekļauts Uldis Kaspersons - biju�ais komunistu sekretārs un krimināli so�dīta persona. Viņ� toreiz pirms divdesmit gadiem, pateico�ties galvenokārt manai klusē�anai, tika viegli cauri. Tādu, kāds ir �is Uldis Kaspersons, mūsu sabiedrībā ir vesels lē�rums - gan biju�ie komunisti, komjaunie�u līderi, visādi blē�i un avantūristi - �odien visi varonīgi brīvības cīnītāji, kvēli tēvzemes patrioti un padomju re�īma nīdēji. Bet kat�ram uz dvēseles ir kāds melns traips.

- Arī mums, - Haralds atgādināja. - Mēs tāpat neesam nekādi tīrie.

-Jā, - es piekritu. - Ja jau jaunībā izvēlējāmies par savas dzīves mērķi cīnīties pret sabiedrības ļaunumu - noziedz�niekiem - mēs nemaz citādi nedrīkstam būt! Tāpēc tagad ir pienācis pēdējais laiks ķerties klāt �im Uldim Kasperso- nam! Jūs varēsiet palikt sāņus. Es to gribu nostrādāt viens. Un, ja man izdosies apturēt �o Kaspersonu un vēl da�us nelie�us, kuri cen�as arī �odienas Latvijā tikt pie varas, sa�biedrība man pateiks tikai paldies, bet vēsture aplaudēs�

Pēc da�ām dienām Kongresu namā notika vēlētāju tik��anās ar radikālo nacionālistu partijas "Tēvija" Saeimas deputātu kandidātiem. Mēs ar Haraldu sēdējām vienā no priek�ējām klausītāju rindām un nedaudz pārsteigti klausījāmies, cik, izrādās, ārkārtīgi apdraudēta esot mūsu neatkarīgās Latvijas pastāvē�ana, tuvu iznīcībai esot arī mūsu valoda, kultūra un tauta! Es, piemēram, Kasper- sona runā saklausīju vismaz desmit iemeslus, kāpēc mēs kā tauta un valsts tūlīt aiziesim bojā! Galvenie vaininie�ki, protams, bija krievi, homoseksuāļi, �īdi un visas kreisi orientētās partijas!

Tā bija sena jau ļoti nodrillēta dziesma un tā manī pret �o īsto latvieti ar cieto mugurkaulu izraisīja vēl lielāku rie�bumu un naidu.

Tāds sūda patriotiņ� vien esi, rūgti nodomāju, ja jau tik slikti domā par mūsu valsti un savu tautu. Un ne jau tu būsi tās glābējs. Tie�i otrādi. Pateicoties tādiem kā tu, mēs varam bīstami tuvu nonākt tai liktenīgajai robe�ai, aiz ku�ras sākas atklāta vardarbība un asinis�

Mani jau vairs neinteresēja �ā cilvēka tēvzemes glāb�a�nas plāni. Tagad viņam bija jāglābjas pa�am. Es pat noprie�cājos, ka attiecībā pret viņu man nebūs jāveic asinsatriebī�bas akts. Jo, kā izrādās, viņa kādreiz nogalinātais tiesnesis Edmunds Radzinskis un viņa sieva Aldona nemaz nav mani vecvecāki. Ta�u lietas būtību tas nemainīja. Lietas būtība pastāvēja faktā, ka �is cilvēks ir noziedznieks un viņam bei�dzot jāsaņem sods.

Pēc sapulces beigām mēs viņu gaidījām ēkas ārpusē uz kāpnēm. Kad Kaspersons beidzot, vairāku cilvēku ielenkts, iznāca laukā, klāt negājām. Pagaidījām. Ļaudis pamazām izklīda un mazliet vēlāk nākamās Saeimas deputāta kandi�dāts kāda drukna vīrie�a pavadībā devās lejup uz apak�ze�mes autostāvvietu.

Sekojām. Mūsu ma�īna atradās turpat. Pēc nepilnas mi�nūtes Uldis Kaspersons ar pavadoni iesēdās tum�zilā Volvo, mēs - man piedero�ā Audi. Sākām braukt.

-�� Maitam laba ma�īnīte, - Haralds sacīja. - Varētu būt pagāj�gada izlaidums.

-�� Tās ir dārgas, - es piebildu. - Kur viņ� rāvis tādu nau�du?

-� Varbūt tā pieder tam otrajam, - Haralds minēja.

-�� Pie stūres sē� Kaspersons, - es sacīju. - Ma�īna pieder viņam. Bet naudu dod tie, kas viņu izraudzīju�i par nākamo deputātu. Tu nezini, kā tas pie mums notiek?

-�� Diez vai sistēma tā ir, - Haralds �aubījās. - Atsevi�ķi gadījumi, jā. Kaut kā pat baigi iedomāties, ka mūsu aug�as no pērkamiem cilvēkiem vien sastāv.

-� Viņu nav daudz, - es teicu, - ta�u pietiek ar da�iem, lai mūsu Saeimai tautas acīs būtu viszemākais uzticības vēr�tējums. Tāpēc vien mums �is Kaspersons tā jāpie�miedz, lai viņ� vispār nekad tālāk par slimnīcas palātu netiek. Bet vēl labāk būtu, ja "Tēvijas" biedri viņam sarīkotu krā�ņas nacionālās bēres�

-�� Un visas avīzes rakstītu un televīzijas rādītu - skatie�ties! Pēc Maskavas pasūtījuma varoņa nāvē kritis viens no dedzīgākajiem mūsu dzimtenes patriotiem� Lūk, Edmund, kas man derdzas!

-�� Kas? - ātri prasīju. - �o cilvēku garīgais trulums?

-�� Arī tas, protams, - Haralds apliecināja. - Man riebjas �o ļau�u tēlotais patriotisms un drausmīgā liekulība. Vakar viņi bija komunisti, �odien nacionālisti. Vakar slavēja soci�ālisma priek�rocības, �odien ceļ debesīs kapitālismu. Vakar nicināja mietpilsonību un naudu, �odien tās dēļ ir gatavi pārdot savu dvēseli.

-�� Tādam Uldim Kaspersonam nekādas dvēseles nemaz nav, - es teicu. - Vien smirdo�a miskaste.

Volvo pārbrauca pāri Brasas tiltam un pa Gaujas ielu drāzās Me�aparka virzienā. Pie Zooloģiskā dārza nogriezies pa kreisi, Kaspersons tālāk brauca pa Me�a prospektu, kur kreisajā pusē mirdzēja spo�as savrupmājas, bet labajā pusē �alca tum�s me�s.

-� Te arī vajadzētu viņu grābt ciet, - es teicu, apņēmīgi ie�triecu grīdā gāzes pedāli, apdzinu Volvo un strauji sagriezu savu ma�īnu �ķērsām ielai. Volvo asi nobremzēja.

Ātri izlēcām laukā un pieskrējām pie Volvo. Mēģināju at�raut durvis, ta�u tās bija aizslēgtas.

-�� Taisi vaļā! - es Kaspersonam uzkliedzu un pie sānloga parādīju savu dienesta apliecību. - Kriminālpolicija! Ātri!

Kaspersons durvis tomēr neatvēra. Viņ� nolaida loga stiklu un pārsteigts skatījās uz mums.

-�� Kas par lietu? - viņ� diezgan mierīgi prasīja.

-�� Kāp laukā! - es pavēlēju.

-�� Vai jūs zināt, kas es esmu? - Kaspersons jautāja.

-�� Man ir pilnīgi vienalga, kas tu tāds esi! - nikni pateicu. - Bet, ja jau kaut kā gribi izcelt savu personību, tad mēsls vien esi!

-� Nē, nopietni, - sarunā iejaucās Kaspersona blakussēdē�tājs. - Ko jūs no mums gribat?

-�� Mums ir ziņas, ka ar �o ma�īnu tiek pārvadātas narko�tikas un nelegāli iero�i, - es paskaidroju. - Tāpēc atkārto�ju - lūdzu, abi lēnām, bez straujām kustībām izkāpiet no sa�lona, pasa�ieris ar plati izplestām kājām un ar abām rokām atspiedies pret automa�īnas aug�ējo malu, paliek nekustīgi stāvot, bet tu, Kasperson, atver bagā�nieka durvis!

-�� Tas ir kaut kāds pārpratums! - Kaspersons sa�utis sa�cīja un tomēr izkāpa laukā. Arī otrs izpildīja pavēli. - Mēs sūdzēsimies!

Kad iespējamais nākamās Saeimas sasaukuma deputāts piegāja pie kravas nodalījuma un slēdza to vaļā, es viņam par milzīgu pārsteigumu pie sejas piegrūdu pistoles stobru un skarbi pateicu. - Bet tagad, Kasperson, tikai mierīgi! Ie�bāz abas rokas lietusmēteļa kabatās, laukā nevelc, �ķērso�jam ielu un ejam me�ā! Ja iekliegsies vai bēgsi - tūlīt �auju!

Tā arī darījām. Uldis Kaspersons bija tik ļoti pārbijies, ka viņ� pat nemēģināja pretoties vai ko iebilst.

Ievedām abus dziļāk me�ā un Haralds Kaspersona mie�sassargu (vai kas viņ� tāds bija!) piesēja pie koka un ar līmlenti aizlīmēja muti. Kaspersonu aizvedu tālāk un liku apsēsties blakus lielam priedes stumbram uz zemes.

Kaspersons, ne�aubīgi sapratis, ka tā ir laupī�ana, satai�sīja �ēlīgu ģīmi un drebo�ā balsī sacīja:

-�� Man līdzi nekādas naudas nav. Tikai kredītkarte.

-�� Iebāz to savu kredītkarti pakaļā! - es viņam teicu. - La�bāk pamēģini atcerēties kādu �au�alīgu notikumu pirms divdesmit gadiem da�us kilometrus no Dagdas. Atgādinu - ir Līgo vakars, skan latgalie�u dziesmas, kādās lauku mā�jās divi pavecāki saimnieki un divas jaunas sievietes svin mūsu tautas nacionālos svētkus. Viss ir ļoti jauki un līksmi, bet tad pēk�ņi �ajās mājās iebrūk trīs izdzimteņi - tava, Kasperson, melnā brigāde! Sievietes tiek izvarotas un no�galinātas. Atriebībā par savu iepriek�ējo notiesā�anu tu ve�cajam tiesnesim pār�ķel galvu! Noslepkavo viņa sievu un vienam no saviem brigādes locekļiem pavēli nogalināt arī tur eso�o puiku. Bet tas neizdodas. Puika spēj sevi aizstā�vēt. Un vēlāk izmeklē�anas laikā par tavu darbību klusē. Jo puika jau tad saprata - tu, būdams komunistiskās parti�jas redzams funkcionārs, dro�i vien no sev pienāko�ā soda spēsi izvairīties. Valsts, vienalga, iepriek�ējā vai tagadējā, savus uzticīgos kalpus reti kad soda tā, kā viņi par savu noziedzīgo darbību būtu pelnīju�i.

Un tāpēc tagad, Kasperson� Tev jau bija jāzina agrāk - neviens noziedznieks nepaliek nesodīts. Tas ir tikai laika jautājums. �ai gadījumā toreiz puika izdomāja pareizi - valsts tevi nekad tik bargi nesodīs, kā to agrāk vai vēlāk spētu izdarīt kāds no �īs noslepkavotās ģimenes vēl dzīvi paliku�ajiem radiniekiem. Asinsatriebība ir kaut kas daudz nopietnāks nekā parasta tiesas sēde un tās pie�ņemtais tiesas spriedums. Asinsatriebība vienmēr prasa vainīgā asinis� Tu to saproti, mērgli?! Bez tam tavu vainu krietni pastiprina vēl tas� Būtu vismaz �ais laikos klusējis un kaut kur mierīgi dzīvojis purvā! Bet nē! Atkal gribi tikt pie varas, atkal, tagad tikai palīgā ņemdams jau pavisam citu ideoloģiju, vēlies ietekmēt daudzu cilvēku likteņus. Bet zini, Kasperson, nekas tev no tā nesanāks. Tādu kā tu - pārkrāsoju�ies, pārmālēju�ies un pārsmadzeņoju�ies - �o�dien ir daudzi. Tas ne tikai kaitē valstij, tas nāk par sliktu arī sabiedrībai, jo ir absolūti amorāli. Neviens - ne biju�ais ideo�loģiskais, ne kriminālnoziedznieks nevar būt tas, kas �odien pārstāvētu tautas intereses un tās varu. Tāpēc Kasperson� Es, protams, tevi tūlīt varu no�aut, bet pirms tam� Lūdzu, tomēr sasprindzini savu atmiņu un pamēģini vēlreiz atcerē�ties to Līgo vakaru pirms divdesmit gadiem! Atceries?

-�� Jā, - Kaspersons tikko dzirdami apliecināja. - Ta�u nevajag aizmirst - tiesnesis ta�u bija komunists, toreizējās padomju varas pārstāvis�

-�� Bet kas biji tu? - skaļi iekliedzos. - Tiesnesis bija nor�māls cilvēks, kas normāli pildīja savus amata pienākumus, bet tu� Vai tev vispār ir kaut kas svēts?

Kaspersons klusēja. Acīmredzot viņam kaut kā nebija ienācis prātā, ka pēc tik ilgiem gadiem �ī vecā, jau sen vēs�turisko notikumu virpuļos nogremdētā krimināllieta atkal varētu kaut kad uzpeldēt aug�ā un kāds par to prasīt pilnu samaksu.

-�� Laiks beigt, - Haralds, pienācis klāt, sacīja. - Knieb nost un lai�amies!

Izstiepu roku un atkal Kaspersona sejā iegrūdu pistoles stobru.

-�� Kā jūties? - es prasīju.

-�� Un kā pats būtu juties? - Kaspersons jautāja pretim.

-�� Es būtu juties ārkārtīgi slikti, - atbildēju. - Un arī tev tā jājūtas! Turklāt vēl ilgi ilgi! No�aut - tas tev būtu pārāk viegls sods! Tāpēc�

Pistoli ātri aizbāzu aiz jostas un tad ar abām rokām sa�grābu Kaspersona galvu, pievilku sev tuvāk un, atcerējies par savām neparastajām domas iedarbības spējām, cie�i skatījos viņa baiļu pilnajās acīs un hipnotizējo�i sacīju:

-�� Atceries! Vēlreiz atceries māju, klātu svētku galdu, pusmū�a vecī�us un divas jaunas sievietes! Atceries visu, kas tur notika un ko tur darīji! Lai visu atliku�o mū�u tavās ausīs nepārtraukti skan viņu sāpju kliedzieni un lai tavas acis neko citu vairs neredz, kā tikai asinis un �os nelaimīgos cilvēkus! Tu to saproti, izdzimteni? Es to iekodēju tavās sa- puvu�ajās smadzenēs, lai tu vairs nevienu savas turpmākās

- Atceries! Vēlreiz atceries māju, klātu svētku galdu,

pusmū�a vecī�us un divas jaunas sievietes! Atceries visu, kas tur notika un ko tur darīji! Lai visu atliku�o mū�u tavās ausīs nepārtraukti skan viņu sāpju kliedzieni un lai tavas acis neko citu vairs neredz, kā tikai asinis un �os nelaimīgos cilvēkus!

dzīves dienu� Tu redzēsi tikai �os cilvēkus! Un līdz kapa malai dzirdēsi tikai viņu kliedzienus!

Atlaidu rokas un Kaspersons ar plati ieplestām acīm smagi atkrita pret priedes stumbru.

Mēs ar Haraldu stāvējām un skatījāmies. Pēc da�ām minūtēm acīmredzot mans sacītais jau bija sasniedzis Kas�persona smadzeņu dziļākos slāņus, jo viņ� pēk�ņi, �ausmu pārņemts, pielēca kājās, kaut kā savādi un diezgan baismi sāka atgaiņāties no apkārt augo�ajiem koku stumbriem un kā vājprātīgs kliedza:

-�� Neaiztieciet mani! Nē, nē! Es jūs lūdzu! Es negribu, negribu! Glābiet!

-� Paklausies! - Haralds pārsteigts vērsās pie manis. - Kas ar viņu notiek?

-�� Viņ� tagad patie�ām ir kļuvis vājprātīgs, - es apmieri�nāts sacīju. - Un tas ir neatgriezeniski.

Pēc tam atbrīvojām Kaspersona miesassargu un viņam sirsnīgi ieteicām tūlīt ņemt savu saimnieku un taisnā ceļā braukt uz pilsētas psihiatrisko slimnīcu.

Kad jau bijām iesēdu�ies automa�īnā un sākām braukt, Haralds neslēptā neizpratnē jautāja:

-�� Edmund! Es tā arī nesapratu. Kāpēc tu arī �o tipu ne�no�āvi?

Iesmējos. Jutos apmierināts.

-�� Laikam kļūstu sentimentāls, - es sacīju. - Man viņa kļuva �ēl. Un tad man ienāca prātā, kāpēc gan viņam ne�pasniegt tādu kā nelielu �ēlastības dāvanu - prāta aptum�sumu�

Viens pieskāriens pie slēd�a - tiek ieslēgta vai izslēgta gaisma. Pēk�ņi visas spuldzes sāk izstarot tumsu. Tas vien�mēr ir neparasti, kad pilsēta negaidīti paliek bez apgais�mojama. Visus pārņem savāda baiļu sajūta - izskatās, ka pilsēta ir mirusi.

Ta�u kāds nemainīgi stāv sardzē un par mums visiem rūpējas - vai nu Dievs vai pie sakaru pults sēdo�s elektri�ķis. Un pilsēta atkal mirdz svētku rotā. Bet �odien nekādi oficiāli valsts pasākumi nenotiek. Vienkār�i tev ir izdevies �o dienu laimīgi nodzīvot, tāpēc arī pārņem tāda kā neliela svētku sajūta.

Es vēl esmu dzīvs. Un dzīva vēl ir māte un kāds cilvēks, kas tev, veiksmes gadījumā, �o pasauli varētu darīt gai�āku arī bez elektrisko spuld�u palīdzības.

Pieturā apstājas tramvajs. Baznīcā altāra priek�ā deg divdesmit septiņas sveces un kāds pusmū�a vīrietis, nome�ties ceļos, lūdz pie krusta piesistā cilvēka �ēlastību.

Vīrietis, uz saviem pleciem jau uzkrāvis pamatīgu gadu nastu, ta�u vēl joprojām nav sapratis varbūt pa�u vienkār��āko, ko vispār esam spējīgi saprast - mēs neko mūsu īsajā dzīvē nespējam izlūgties. Dievam, tāpat kā valdībai, ir jā�rūpējas par visiem, bet katram cilvēkam atsevi�ķi - pa�am par sevi.

Un uz teātra skatuves savā jubilejas reizē milzīgā krēslā sē� viena no mūsu izcilākajām skatuves māksliniecēm un ar viegli drebo�ām rokām saņem lielus ziedu klēpjus. Nav ne mazāko �aubu - viņa �o godinā�anu ir pelnījusi.Un vai kādam ir jāzina, ko viņa darīja pēc tam, kad nokāpa no skatuves?

Interesanti, cik mums katram maksā pa�a dzīve? Un par kādu cenu novērtējam citu dzīves?

Cik maksā asara uz bērna vaiga?

Cik dzemdību sāpju mirklis?

Cik laimīgas sievietes smaids?

Cik tavs gods un tīra sirdsapziņa?

Pilnīgi pareizi - tas viss nemaksā neko. Nedaudz pār�spīlējot - grūti atrodamas lietas. Savādi, ka cilvēce savai attīstībai nav spējusi izdomāt neko labāku, kā galvenokārt pazemojo�o pirk�anas pārdo�anas sistēmu. Un tu gandrīz vai esi spiests tirgoties. Un vienmēr stāvēsi mazākas vai lielākas izvēles priek�ā - pirkt vai pārdot?

Un vienmēr no �īs tavas pareizās vai nepareizās izvēles būs atkarīgs arī kāda cita cilvēka liktenis.

Patiesībā tas ir diezgan drausmīgi.

Tā mazliet nesakarīgi domādams, pievakarē, līdzi pa�ņemdams pudeli Mārtiņi un glāzi, nesteidzoties izgāju mājas dārzā. Pēc tam iekritu pie garā�as sienas noliktā dīvānā, uz neliela galdiņa noliku aizsākto vīna pudeli un grūtsirdīgi paskatījos uz turpat blakus eso�ajiem augļu ko�kiem - pilniem ar sārtiem un sarkaniem āboliem.

Pēc neilga laika dzirdēju, kā pie vārtiem apstājas auto�ma�īna un vēl pēc da�ām minūtēm man lēni tuvojas jauna, pikanti ģērbusies sieviete. Viņai kājās bija sarkanas augst�papē�u kurpes un melnas tīkliņzeķes, tālāk pārspīlēti īsi minisvārciņi un balts, augumam cie�i pieguļo�s svīteris, kas īpa�i izcēla lielas krūtis. Protams, viņa bija blondīne, bet seja izkrāsota pēc labākajiem make up paraugiem.

�āda tipa sievietes ir vai nu ļoti dārgas, vai arī ļoti lētas, nodomāju un ar interesi gaidīju, kas tagad notiks tālāk. Kā�pēc viņa �eit ir ieradusies? Es viņu nepazīstu un nevienam masā�as salonam neesmu arī pasūtījis. Tātad var pieņemt, ka meitene vienkār�i ir apmaldījusies.

Pienākusi pie manis, viņa burvīgi pasmaidīja un ar roku parādīja uz galdu.

-�� Labs vīns vienmēr ir jādzer kopā ar sievieti, - viņa teica.

-� Ar tevi, ja? - es iesmējos.

-�� Kāpēc gan ne?

-�� Patie�ām, - piekritu. - Tu labi izskaties un acīmredzot tev ir arī laba o�a. Kā tu zināji, ka te sē�u viens un sūcu vīnu?

-�� Es to nezināju, - meitene atbildēja. - Man pateica, ka tā tas varētu būt.

-�� Sēdi nost! - es pamāju. - Atbrauci ar ma�īnu?

-�� Mani atveda.

-�� Tad jau nogurusi nebūsi. Un tomēr.

-�� Esmu enerģijas pārpilna, - meitene pavēstīja un apsē�dās blakus. Pārmetot vienu kāju otrai, īsie svārciņi uzrāvās tik augstu, ka praktiski pazuda. Tagad visā slaidumā bija redzamas tikai garās kājas un zeķu greznā aug�daļa.

-�� Tu pirmīt kļūdījies, - es teicu. - Labs vīns jādzer vie�nam. Sieviete galda pretējā pusē vai blakus vienmēr trau�cē pilnībā izbaudīt vīna labākās īpa�ības - aromātu, gar�u un krāsu. Jo tad vīrietim uzreiz jāsāk domāt par citām baudām.

-������� Nav tik traki, - meitene nevērīgi atmeta ar roku. - To visu var viegli apvienot.

-�� Kā tevi sauc? - pavaicāju.

-�� Evija, - viņa atbildēja un palūdza cigareti.

-������ Vai gadījumā neesi apmaldījusies? - es prasīju. - Tu vis�pār zini, kur un pie kā esi atnākusi?

Evija nedaudz pārsteigta paskatījās uz mani.

-�� Tu ta�u esi Edmunds Radzinskis?

-�� Esmu gan, - apliecināju. - Nu un tad?

-�� Tad ir labi, - atteica Evija. - Es neesmu apmaldījusies.

-�� Man gan �ķiet citādi, - es teicu. - Kas tu tāda esi?

-������ Esmu sieviete, - Evija, aizsmēķējusi cigareti, sacīja. - Ar to tev nepietiek? Vēl vajadzīgi da�i biogrāfijas dati? Izglītība un profesija?

-������� Nē, Evija, - strauji pakratīju galvu. - Man pilnīgi pie�tiek ar tavu izskatu. Kas tevi pie manis atsūtīja?

-������ Vai nav vienalga? - Evija iesmējās. - Varēji būt pieklājī�gāks un jau sen uzcienāt ar vīnu!

-������� Tev varbūt ir vienalga, bet man ne! - es teicu. - Vai Haralds?

-������ Nekādu Haraldu nepazīstu, - Evija apgalvoja, ta�u man izklausījās, ka viņa saka nepatiesību.

-�� Vai Masalskis?

-Nē.

-�� Kas tad?

Evija klusēdama paņēma piepildīto vīna glāzi, tad lēnām izdzēra un tikpat lēni glāzi nolika atpakaļ uz galda.

-������� Visi Mārtiņi ir labi, - viņa klusi pateica. - Ja tādi būtu arī cilvēki�

-������� Tā ir, - es piekritu. - Tu tikai nemēģini man iestāstīt, ka nejau�i brauci garām, ieraudzīji mani te sē�am un uzreiz nolēmi - kāpēc gan nepamēģināt viņu pavedināt?

-�� Patie�ām! - Evija draiski iesmējās. - Kāpēc gan ne?

-�� Kas ir? - es prasīju. - Baigi gribas?

Evija atkal krietnu laiku klusēja, tad negaidīti samocīti pasmaidīja un pēk�ņi izskatījās nobijusies.

-������� Patiesībā negribas nemaz, - viņa klusi atzinās. - Tu izskaties for�s d�eks. Bet tev draud lielas briesmas! Klau�sies uzmanīgi! Mani pie tevis atsūtīja Ri�ards Eino. Esmu

viena no viņa meitenēm. Ta�u atsūtīja ne tikai tāpēc, lai ar tevi pamīlētos. Viņ� ir nodomājis tevi nogalināt! Plāns ir tāds - viņ� ar vēl vienu bandītu pa�laik sē� automa�īnā tie�i iepretim tava dzīvokļa logiem. Ja tu atrastos iek�ā, pēc pamīlē�anās man tevi vajadzētu pievest pie loga un tad viņ� uz tevi iz�autu. Ri�ardam ir �autene ar optisko tēmēkli. Ja tu atrastos dārzā, kā arī ir, man tevi vajag pavest �eit, pēc tam, kā jau pieklājīgs namatēvs tu mani pavadītu līdz auto�ma�īnai un viņ� tevi no�autu tur.

Krietnu brīdi domāju. Man �is Ri�arda plāns ne�ķita īsti ticams. Ja viņ� patie�ām grib mani novākt, to ta�u var izda�rīt daudz vienkār�āk! Kāpēc �ai lietā vajag jaukt iek�ā vēl �o visādā ziņā patīkamo meiteni?

-� Evija, tas, ko tu nupat pateici, ir vairāk nekā nopietni, - es sacīju. - Vai tā patie�ām ir? Tu nemuldi?

-� Pavisam nopietni, - Evija pamāja ar galvu. - Ri�ards to izplānoja jau tūlīt pēc jūsu toreizējā iebrukuma viņa mājā.

-�� Kāpēc �ai plānā viņam esi vajadzīga tu? - es prasīju. - Viņ� ta�u to var izdarīt arī bez tevis.

-� Dro�i vien, - Evija piekrita. - Tu mani neatpazini? Esmu tā pati meitene, kura jūsu iebrukuma laikā ar Ri�ardu at�radās lielajā d�akuzi vannā� Nezinu, varbūt tas ir baigi izsmalcināts gājiens, bet Ri�ards teica, ka viņ� tev pirms nāves manā personā vēl gribot sagādāt pēdējo �īs pasaules prieciņu�

-�� Paldies! - es, rūgti iesmejoties, teicu. - Tu patie�ām esi velni�ķīgi jauka un tā vien gribas tevi tepat� Ta�u gūt pilnīgu baudu noteikti traucētu tepat aiz stūra manu nāvi gaido�ais Ri�ards�

-�� Ko domā darīt? - Evija jautāja.

-� Es vēl gribu zināt� - domīgi sacīju. - Tas ir ļoti svarīgi! Kāpēc tu man to visu pateici?

-�� Nezinu, - Evija tikko manāmi paraustīja plecus. - Ie�spējams, glābjot tevi, es glābju arī sevi. Maz ticams, ka viņ� pēc tam mani kā līdzdalībnieci atstātu dzīvu. Pēc tā gadīju�ma esmu sākusi satikties ar Haraldu. Man viņ� patīk. Acīm�redzot arī es viņam - ja jau netieku dzīta prom. Un tu man arī uzreiz iepatikies! Pārākie �aļi! Bet Ri�ards ir pēdējais nelietis! Kāpēc tu viņu toreiz pa�ēloji? Kāpēc nenovāci?

Patie�ām, rūgti nodomāju. Atliek tikai secināt, ka nekad nevajag pārkāpt savas dzīves pamatnostādnes. Un nevajag noticēt neviena ļaundara asarām! Vienmēr der atcerēties - katrai �ēlsirdībai un katrai piedo�anai ir savas galējās ro�be�as.

-�� Vai Haralds zina, ka tu pa�laik atrodies �eit? - es vai�cāju.

-� Jā, - Evija apstiprināja. - Ri�arda plānu es vispirms iz�stāstīju viņam. Vajag piezvanīt. Haraldam tepat kaut kur tuvumā jābūt.

-�� Labi, - es teicu, paņēmu mobilo un uzspiedu Haralda numuru. - Sveiks! Kur esi?

-� Tepat aiz tavas mājas, - Haralds atbildēja. - Evija ir pie tevis?

-�� Kāpēc nebrīdināji?

-�� Piedod, biju pārliecināts, ka tas ir blefs, - Haralds pa�skaidroja. - Bija maz ticams, ka cilvēks, kuram tu cēlsirdīgi uzdāvini dzīvību, par to pateiksies, tev pa�am to atņemot. Principā tā nedarītu neviens no normālajiem zekiem.

-�� Protams, - es piekritu. - Bet Ri�ards ir ar krietnām novirzēm. Tāpēc man ir liela cemme arī pa�am pret sevi. Toreiz viņa greznajā vannas istabā Ri�ardu atstājot dzīvu, sevi nodemonstrēju kā vāju cilvēku. Jo ir lietas, ko nekad nedrīkst piedot, un ir cilvēki, kurus nekad nedrīkst palaist vaļā nesodītus. Tā tad arī būtu augstākā humānisma iz�pausme.

-�� Ko darām? - Haralds lieti�ķi apvaicājās.

-�� Tu viņus redzi?

-Jā.

-�� Kas tur notiek?

-�� Pagaidām nekas. Ri�ards ar vēl vienu tipu sē� automa��īnā un uzmanīgi vēro tavus logus un sētas vārtus.

-�� Iela ir tuk�a?

-� Jā. Te jau arī dienā reti kāds staigā.

-�� Labi! - es teicu. - Darīsim tā! Es ar Eviju lēnām tuvo�os vārtiem un mēģinā�u uz viņu iedarboties jau no tālienes. Tikko bū�u pie sētas, iedarbini dzinēju un, skaļi signalizē�dams, piedrāzies cie�i pie viņiem. Tas simtprocentīgi no�vērsīs viņa uzmanību no mums un tai pa�ā brīdī es viņiem uzbruk�u no otras puses. Problēmām nevajadzētu būt. Tas ir klasisks, no mācību grāmatām norakstīts un praksē des�mitkārt izmantots paņēmiens.

Atslēdzu telefonu un paskatījos uz Eviju. Viņa joprojām izskatījās pārāk satraukta.

-�� Nu kā? - es prasīju. - Nāksi ar mani?

-�� Man ir bail, - viņa atklāti pateica. - Varbūt viņ� tomēr �auj arī uz mani.

-�� Tad paliec, - es sacīju. - Sēdi un gaidi mani atgrie�a�mies.

Evija pacēla galvu un bērni�ķīgi ieskatījās man sejā.

-�� Tu atgriezīsies? - viņa gandrīz vai �ukstus jautāja.

-�� Noteikti! - es apgalvoju un nenocieties vairākkārt no�glāstīju viņas stingrās krūtis. - Tu varbūt vēlāk būsi laimī�ga ģieviete, ja vien turpmāk darīsi tikai to, ko vēlēsies pati, nevis to, ko no tevis gribēs citi.

Iecerētā divu bruņotu bandītu - Ri�ardu Eino un Osvalda O�a - aizturē�anas operācija notika tie�i tā, kā bija plāno�ta - zibenīgi un tehniski tīri.

Abus izrāvām no ma�īnas, ar spēcīgiem sitieniem pama�tīgi apdullinājām, pēc tam viņiem sasējām rokas un apsēdi�nājām turpat uz zemes. Kā Ri�ards, tā Osvalds no negaidītā notikumu pavērsiena jutās bezgala pārsteigti un vēl ilgi ne�spēja atjēgties.

Haralds paņēma mobilo un piezvanīja Raimondam.

-�� Steidzīgi atsūti �urp da�us savus pui�us! - viņ� teica. - Divi ir aizturēti. Jā, tie pa�i. Slepkavības mēģinājums ar visiem pierādījumiem, lieciniekiem un iero�iem.

Pa to laiku notupos iepretim Ri�ardam, skatījos viņa naidpilnajās acīs un tā vien gribējās �ajā ģīmī vēlreiz ietriekt savu dūri.

-�� Ri�ard, tu esi lupata, - es teicu. - Tu neturēji vārdu. Tu lauzi solījumu. Mēs ta�u norunājām, ka turpmāk atcerēsi�mies, ka tomēr esam viena tēva dēli�

-�� Tā ir, - Ri�ards, it kā to no�ēlodams, piekrita. - Abi vienādi. Tikai at�ķirībā no manis, tu esi bandīts, kas pār�stāv valsts varu. Es - pats sevi. Tā ka būtība tā pati. Vie�nīgi tavs stāvoklis, salīdzinot ar manējo, tev dod milzīgas priek�rocības. Tu, nebaidoties nekāda īpa�a soda, vari

Lai paliek! Ilgus gadus nekāda saldā dzīve viņu cietumā negaida, un galu galā� Kas mēs viens otram esam? Brāfi, pusbrāļi, viena tēva dēli vai vienkār�i cilvēki, tikai katrs ar savādāku likteni un dzīves uztveri?

cilvēkus brutāli aizturēt, viņus dauzīt, pratināt, pazemot, arestēt un pat nogalināt. Bet man par līdzīgām darbībām ir jāatbild likuma priek�ā. Tāpēc es arī ienīstu gan �o val�sti, gan tās varas pārstāvjus! Un ienīstu tevi! Un tēvu! Un visu dzīvi!

- Bet ar mani pēdējā laikā notiek tie�i pretējais - es at�kal sāku dzīvi mīlēt� - sacīju. - Tas nemaz nav slikti - būt dzīvam un, cik nu mums katram dieviņ� atvēlējis, �o laiku nodzīvot pēc iesējas godīgāk. Nekad jau mums vairs �āda izdevība neradīsies. Bet tu un tev līdzīgie nez kāpēc brīvības un normālas dzīves vietā labāk izvēlas savu vienreizējo mū�u pavadīt cietumos� Vai pats neapjēdz, cik tas ir stulbi?

Vienu brīdi, it sevi�ķi pēc tam, kad Ri�ards atzinās, ka patie�ām bez manis būtu no�āvis arī Eviju, man gribējās viņa rokās ielikt �auteni ar optisko tēmēkli un pēc tam it kā pa�aizsardzības nolūkā viņa pierē ietriekt lodi. Bet tad pārdomāju.

Lai paliek! Ilgus gadus nekāda saldā dzīve viņu cietumā negaida, un galu galā� Kas mēs viens otram esam? Brāļi, pusbrāļi, viena tēva dēli vai vienkār�i cilvēki, tikai katrs ar savādāku likteni un dzīves uztveri?

Un tomēr vienu brīdi kļuva neizsakāmi skumji. Nekas no manas iecerētās ļaunuma iznīcinā�anas programmas nebija sanācis. Izņemot tos pusvājprātīgos nakts uzbrucējus, kas gribēja mani sazāģēt un dzīvu sadedzināt, es nevienam tā arī soda veidā dzīvību nebiju atņēmis. Kāpēc - īsti nesapratu. Varbūt visa mana teorija un filozofiskais pasaules uzskats par iespēju un pat nepiecie�amību ļaunumu iznīcināt ar citu, tas ir, taisnīgu ļaunumu, izrādījies nepareizs un dziļi kļū�dains, vai arī manī tomēr kaut kur eso�ās morāles aizsarg�barjeras vienkār�i neļāva izdarīt to, ko gribēja darīt prāts.

Nākamās dienas pēcpusdienā pie Ciekurkalna ūdenstor�ņa iekāpu 11. mar�ruta tramvajā, aizbraucu līdz Me�apar�kam un, pa galveno aleju aizgājis līdz Ķī�ezeram, apsēdos tā smil�ainajā krastā.

Bija klusa, mierīga svētdienas diena.

Pie piestātnes stāvēja balts kuģis, kas pēc kāda laika uz Rīgu aizvedīs vairākus desmitus pasa�ierus.

Netālu uz tautiski austas sedziņas gulēja jauna, bikini peldkostīmā ģērbusies sieviete, ar neslēptu labpatiku sevī uzsūkdama varbūt pēdējos �īsvasaras iedegumam derīgos saules starus.

Tālāk skraidīja divi mazi bērni, cen�oties viens otram at�ņemt kādu rotaļlietu.

Sēdēju, visu to vēroju, līdz mani pārņēma patīkama, reti kad baudīta miera sajūta. Tas bija kaut kas līdzīgs tam, ko jūt cilvēks, kad no gara ceļojuma atgrie�as mājās.

Es sapratu - viens no maniem ceļojumiem dzīves jēgas meklējumos ir beidzies. Jo, iespējams, nekam nekādas lie�lās jēgas vispār nav.

Kāda jēga ir �im ezeram? Kāda jēga smiltīm un zaļa�jai zālei? Un jebkura veida dzīvības pastāvē�anai, Zemei, zvaigznēm un Visumam?

Un cilvēkiem?!

Pret savu gribu iemesti �īs pasaules lielajā burzmā, mēs katrs kaut kā cen�amies atrast savu vietu, lai kaut cik va�rētu attaisnot savu esamību. Un bie�i vien �o vietu neat�rodam. Jo gandrīz vai ikkatrs no mums mirstot paraudzī- sies vai nu telpas griestos vai debesīs un nodomās - jā, �is ceļojums no dzemdību galda līdz zārka vākam varbūt arī nebija slikts, ta�u, ja tas reiz beidzas, kāda tam tomēr ir jēga?

Vismaz vienu es sapratu - ja turpinu dzīvot, man ir jā�meklē pavisam cits savas dzīves filozofiskais pamats - daudz pamatīgāks un varbūt arī jēdzīgāks par iepriek�ējo.

Kā tur Bībelē bija rakstīts? "Klauvē, un tev tiks atvērts." "Meklē, un tu atradīsi."

Pasmaidīju. Vai tā būtu sieviete? Mīlestība?

Visai iespējams.

Neko daudz nedomājot - pieņems vai atraidīs? - piecēlos, pagāju desmit soļus uz priek�u un apsēdos blakus skaistajai saules siltuma baudītājai.

- Sveika! - es teicu. - Ja traucēju, dzen tūlīt prom, ja ne, atļauj tomēr palikt.

Sieviete lēnām piecēlās sēdus, mazliet sakārtoja krū�turi un silti paskatījās uz mani.

-�� Kāpēc? - viņa prasīja.

-������� Zini, - klusi teicu. - Neticēsi, bet es tevi sasodīti ilgi esmu meklējis. Gan studentu ballēs, uz ielas, pilsētas burz�mā, gan naktsklubos un bordeļos, bet viss velti. Nekur tu nebiji. Un te pēk�ņi�. tevi ieraudzīju.

Sieviete ilgi, it kā mani novērtēdama, skatījās, līdz viņas daiļajā sejā pavīdēja jauks smaids.

-�� Vai tu esi jucis? - viņa jautāja.

-�� Varbūt, - es teicu. - Pārāk ilgi esmu dzinies tev pakaļ.

-�� Kāpēc? - viņa vēlreiz nopietni jautāja.

-������ Grūti tā uzreiz pateikt, - sacīju. - Bet ir diezgan riebīgi �ai pasaulē atrasties vienam.

-�� Tā ir, - viņa domīgi piekrita. - Es to zinu.

-������ Ja tev nekas nebūtu pretim� Tu jau esi nosauļojusies pamatīgi. Un gan jau saule spīdēs vēl. Bet varbūt �ī mums ir vienīgā un līdz ar to arī pēdējā iespēja� Redzi, pie pie�stātnes stāv balts kuģis. Kāpjam iek�ā un� Būs kas būs.

-������� Jācer, ka tas ceļā uz Rīgu nenogrims, - sieviete sacīja. - Kas cits mums slikts var atgadīties?

-�� Var, - es teicu. - Mēs viens otrā varam iemīlēties.

Sieviete sāka smieties.

Es paskatījos sāņus un ieraudzīju, ka pie mums, mēli iz�kāris, skrien mazs �unelis.

Acīmredzot arī tas jūtas viens un meklē�

Ko mēs vispār �ai pasaulē visi meklējam?

Rīga, 2005. gads

1. augusts - 18. decembris

Dzīves patiesība

Pa�am par sevi rakstīt ir grūti, tāpēc arī ne sevi�ķi gribas, lai gan katrā manā darbā, bet "Sarkanā luktura ēnā" ir jau trīsdesmit piektā manis sarakstītā grāmata un tostarp divdes�mit sestais (!) romāns, ir arī kaut kas no manis pa�a. Vismaz tās ir manas domas, notikumu vērtējumi, pārdomas par dzīvi un varoņu rīcību un galu galā �is tas ari no pa�a personīgi pieredzētā.

Tas bija krietni pasen - vēl kara laikā. Man varēja būt pieci vai se�i gadi. Kādu dienu sēdēju virtuvē pie galda un ar in�teresi �ķirstīju vācu valodā izdotu �urnālu. Lasīt es jau pratu un pirmā grāmata, ko toreiz izlasīju, saucās "Melnis Bento" - par kādu savvaļas zirgu, kas Brazīlijas prērijā tika vardarbīgi sagūstīts, atvests uz lielpilsētu (dro�i vien uz Riode�aneiro) un tā jaunais un ne�ēlīgais saimnieks viņam lika piedalīties hipo�dromu zirgskrie�anas sacensībās. Bento vienmēr uzvarēja, viņ� katru reizi bija spēcīgākais un ātrākais, tādā veidā savam saimniekam vairāku gadu garumā, apbraukājot puspasauli, sapelnīja miljonus. Ta�u skaistulim un mū�īgajam uzvarētājam Bento absolūti neinteresēja ne uzvarētāja lauri, ne slava, ne nauda. Viņ� tomēr jutās tāds, kāds tolaik īstenībā arī bija - slikta cilvēka kalps un vergs. Līdzeklis, ar kā palīdzību, ne�ēlīgi ekspluatējot viņa talantu, saimnieks un citi pelnīja milzīgu naudu. Bet Bento visu laiku sapņoja tikai par brīvību un savām dzimtajām prērijām. Neko skaistāku un labāku viņ� vispār nespēja iedomāties, un, kad saimnieks kopā ar viņu atgriezās Brazīlijā, slavenais Bento izlauzās no staļļa un, atguvis brīvību, atkal laimīgs un brīvs skrēja pa milzīgās prērijas pla�umiem.

Nevienam viņ� vairs nepiederēja. Nevienam vairs nevajadzēja kalpot, nevienam vairs nenācās pakļauties.

Viņ� bija brīvs!

Un, lūk, �ī pirmā manis izlasītā grāmata, �is aizraujo�ais stāsts par brīvību alksto�o zirgu, par nevēlē�anos nevienam pakļauties, nekādos apstākļos nepadoties uz manu psihi jau pa�ā dzīves sākumā (se�u gadu vecumā!) atstāja tik graujo�u iespaidu, ka visu savu turpmāko mū�u �īs alkas pēc brīvības, nepakļāvība un nepado�anās veidoja manu cilvēcisko būtību, sadzīvisko un sabiedrisko uzvedību un dzīves stilu. Un varbūt tie�i tāpēc tādi ir arī gandrīz vai visi manu romānu varoņi - ļoti līdzīgi man pa�am vai dalftiz tādi, kāds es tikai gribētu būt.

Bet kas attiecas uz to vācu laikā izdoto �urnālu� Protams, neko vācu valodā izlasīt es nespēju. Vienkār�i sēdēju virtuvē pie galda, �ķirstīju �urnālu un skatījos bildītes. Pēk�ņi vienā lappusē ieraudzīju lielu fotogrāfiju - apbrīnojami skaista puskaila sieviete. Viņas daiļo augumu sedza vienīgi krū�turis, maza izmēra biksītes, zeķturis un smalkas zīda zeķes. Se�u gadu vecumā es, protams, nezināju (pat dzirdējis nebiju!) neko par mīlestību, seksu vai vispār par vīrie�u un sievie�u savstarpējām attiecībām, ta�u nez kāpēc uzreiz sapratu - tā ir manta! Tas ir kaut kas vērtīgs, ārkārtīgi pievilcīgs un skaists! Tas ir kaut kas tāds, pēc kā ir vērts ilgoties�

�ī fotogrāfija uz manu apziņu atstāja tikpat spēcīgu iespaidu kā Meļņa Bento nepārvaramā vēlme būt brīvam un nekad nepadoties, turklāt vēl izraisot mū�īgu apbrīnu par sievietes skaistumu un seksuālo pievilcību, kas mani ir pavadīju�as visu turpmāko dzīvi.

Iespējams, tie�i tādēļ arī visas manos romānos attēlotās sievietes ir diezgan līdzīgas - visas ir skaistas, labi koptas, ele�ganti ģērbtas un seksuāli� atbrīvotas.

Es neko nevaru darīt - tas viss man ļoti patīk.

Nekad neesmu bijis ne Amsterdamas, Parīzes, Londonas vai Riode�aineiro sarkano lukturu rajonos un, ja arī būtu tur nonācis, stipri �aubos, vai darītu to, kā dēļ vīrie�i �os rajonus vispār apmeklē.

Nekad nevienu sievieti uz ielas vai bordelī neesmu pircis, lai gan patiesībā ikviens vīrietis, kas ilgāku vai īsāku laiku veido attiecības ar sievieti, tā vai citādi �o sievieti tomēr "pērk". �ī vairāk vai mazāk nosacītā sievietes "pirk�ana" vai sievietes labprātīga sevis pārdo�ana visspilgtāk izpau�as baznīcā vai 226 dzimtsarakstu nodaļā, kad, viens otru apzīmogojot ar zelta gredzeniem un sakot "jāvārdu", noslēdz savstarpēji izdevīgu laulību. Viss jau iepriek� ir sīki aprēķināts un vēsi izkalkulēts - ieņēmumi, izdevumi, ko katrs zaudēs vai iegūs un kādi katram būs pienākumi. Tādā sakarā baznīcas altāris vai dzimtsarak�stu kantora zāle kļūst par tādu kā nelielu tirgus placi, kur tiek parakstīts mū�a verdzības līgums. Vismaz viens no viņiem vienmēr maksās vairāk vai mazāk, bet maksāt vajadzēs. No vīrie�a puses tā ne vienmēr būs nauda, lai gan tradicionāli tie�i tā arī iznāk - vīrs sievai katru mēnesi, bet da�reiz retāk, citreiz bie�āk, dod naudu� Pieņemts teikt - saimnieciskiem izdevu�miem, ta�u īstenībā tiek maksāts par to pa�u, par ko vīrietis maksā kādai ielas vai elitāra bordeļa prostitūtai�

Un ja ne vienmēr notiek tie�i tā, tad vīrietis vai sieviete viens otram maksā citādi - vai nu ar mīlestību un brīvību, vai pacie�ot vardarbību un visda�ādākos pazemojumus, bet kaut kas ir jāmaksā vienmēr! Visbie�āk un saprotamāk - ar savu laimīgo vai nelaimīgo dzīvi�

Jau bērnībā un agrā jaunībā vienreizēji spilgtus iespaidus guvu no daudziem izlasītajiem vēsturiskajiem romāniem, pie�mēram, H. Senkevi�a, V. Lā�a darbiem, tāpat mani iespai�doja gandrīz vai visas D�. Londona sarakstītās grāmatas un vēl daudzi citi slaveni literatūras darbi, kurus �odien da�i pārgudrie literatūras kritiķi nicīgi nosauktu par lubu vai sēnalu literatūru, kas, protams, nekādā ziņā �ādam vērtējumam neat�bilst. Smieklīgi un no�ēlojami, ta�u �ie kritiķi apgalvo, ka arī A. Dimā "Grāfs Montē Kristo", ko cilvēce aizrautīgi lasa jau vairākus gadsimtus (I), A. Heilija "Lidosta" un pārējās viņa grāmatas, kā arī tas, ko sarakstījis Ē. Remarks, neesot nekas cits kā lubu literatūra! Pēc �ādiem mūsu vietējo "ģeniālo" literatūras vērtētāju atzinumiem nekas neatliek kā tikai izdarīt divus loģiskus secinājumus - vai nu literārajā praksē tik bie�i ar zināmu nicinājumu devu lietotais apzīmējums "lubu literatūra" ir pati vērtīgākā un labākā rekomendācija lasītājiem un augstākā uzslava autoram, kas �o "lubu literatūru" ir radījis, vai arī �ie kritiķi pa�i nav neko vairāk vērti par sēnalām un tuk�iem salmiem�

Kādus tad sen agrā jaunībā izlasītus tā saucamos "lubu" ro�mānus, kas uz mani ir atstāju�i spēcīgu iespaidu, es vēl gribētu pieminēt? Lūk, tikai da�i no tiem (diem�ēl da�iem autorus vairs neatceros) - "Mana miesa pieder man pa�ai", kas pagāju�ā gadsimta divdesmitajos gados tik ļoti satrauca un ietekmēja Francijas sabiedrību, ka valdība ar to bija spiesta rēķināties un sabiedrības spiediena rezultātā pieņēma likumu par aborta legalizē�anu: Moriss Dekobrā "Krāsoto lūpu iela", "Belladon- na", uz kuras pamata slavenais spāņu re�isors Luiss Bunjuels radīja pasaulslaveno kinofilmu "Dienas skaistule" ar Katrīnu De- nēvu galvenajā lomā; un daudzas citas tā saucamās "vieg�lās" literatūras grāmatas, kas īstenībā ir biju�as un ir ārkārtīgi "smagas".

Ja mūsu kritiķu prātiņos būtu kaut mazliet lielāka izpratne par literatūru, nevis galvenokārt tur dominētu tikai klasiski literāri priek�stati (�tampi), to pa�u mēs varētu runāt un tie�i tāpat arī vērtēt daudzus mūsu pa�u rakstnieku darbus.

Bet varbūt īstenībā - kas ir pat ļoti ticami - nemaz nepastāv ne "vieglā", ne "smagā" literatūra. Vienkār�i ir un tiek radīti darbi, kas ir interesanti un kurus ļoti daudzi lasa, un ir tādi literāri dar�bi (kas parasti gan tiek ļoti slavēti), bet kurus interesē ārkārtīgi mazs lasītāju skaits.

Secinājumus varam izdarīt katrsTkāda tad tā literatūra vai attiecīgā autora romāns īsti ir - labs un interesants, vai arī slikts un neinteresants, tātad lasītāju vairākumam absolūti nevajadzīgs�

�ajā romānā, kuru nupat izlasījāt vai tikai sāksiet lasīt, kā jau teicu iepriek�, ir visai maz attēlots tas, kas parasti notiek sar�kano lukturu ēnās vai gaismās, toties grāmatas lappusēs, glu�i kā dzīvē, notiek daudzas citas diezgan baigas lietas. Ir attēloti �etri vai pieci vai pat se�i ārkārtīgi smagi kriminālnoziegumi, kas visi notiku�i īstenībā, tātad ir patiesi un dokumentāli fiksēti. Atzī�os gan, ka vismaz divi no tiem nav notiku�i tie�i Latvijā, bet gan mūsu tuvējā kaimiņzemē, bet lietas būtību tas nemaina un visiem noziedzniekiem tā vai citādi par to ir nācies samaksāt.

Un, protams, ir arī mīlestība. Pat vairākas, ta�u tās visas ir tādas savādas, mūsu literatūrā maz aprakstītas, tāpēc �ķiet, ka �iem cilvēkiem tomēr nekādas mīlestības nemaz nav�

Un bez �aubām ir tikpat kā jau tradicionālais visu manu ro�mānu galvenais varonis - jauns, spēcīgs, bezbailīgs vīrietis, kas stājas pretī ļaunumam un, riskējot ar savu dzīvību un veselību, cīnās par taisnību un atriebjas visiem, kas tā vai citādi ir pelnīju�i sodu. Un paliek neuzvarēts.

Un viņ� tāds - mazliet idealizēts - arī paliks līdz pēdējai lap�pusei, ko vēl spē�u uzrakstīt.

Un paliks skaistas sievietes - ne raudātājas, ne �ēlastību lūdzo�as - bet lepnas, brīvas un mīlestību alksto�as.

Un man jau sen ir pilnīgi vienalga, ko par to teiks kritiķi. Visticamāk neteiks neko. Viņi jau �ādas grāmatas, tas ir, lat�vie�u literatūru nemaz nelasa, varbūt izņemot tikai da�us sev pieņemamus autorus. Man ir svarīgi, ko par �o romānu teiksiet jūs - lasītāji. Pilnīgi iespējams - nekāds literatūras �edevrs tas nav, tas principā nav iespējams, lai viena autora katrs nākamais romāns būtu literārs pārsteigums, ta�u tas, ka romāns ir intere�sants, labi uzrakstīts un daudziem lasītājiem liks �o to padomāt par dzīvi, es ne mirkli ne�aubos.

Bez liekas kautrības teik�u - es nemaz neesmu spējīgs neko sliktu uzrakstīt�

Ja jau esat grāmatu izlasīju�i - vai tad tā nav?

Tāpēc - paldies! Līdz nākamajai reizei! Lai jums visiem vei�cas!

Jūsu

Egils Lukjanskis

Rīga, 2007. gads

Izvēle. Stāsti un noveles. "Liesma", 1966.

Nekad nebeigsies. Stāsti un noveles. "Liesma", 1968.

Pieskāriens. Stāsti un noveles. "Liesma", 1971.

Bez �ēlastības. Garstāsti. "Liesma", 1973.

Bronzas sieviete. Stāsti un noveles. "Liesma", 1975.

Neuzvarētais. Romāns. Liesma, 1977.

Memento mori. Romāns. "Liesma", 1977.

Lāse karogā. Mākslinieciski apraksti. "Liesma", 1980. 0t

Skrējiens bezgalībā. Stāsti un noveles. "Liesma", 1981.

�un mana dzīvība arī. Dokumentālais apraksts. "Liesma", 1984.

Atliktais laiks. Romāns. "Liesma", 1987.

Ne jau katru dienu. Romāns. "Liesma", 1987.

Atnāc un paņem. Romāns. "Liesma", 1987.

Rēta akmenī. Romāns. "Liesma", 1993.

Nakts tiesnesis. Romāns. "Avots", 1993.

Sāpes un triumfs. Romāns. "Sol Vita", 1994.

Kliedziens no debesīm. Romāns. "Liesma", 1994.

Sieviete visam mū�am. Romāns. "Preses nams", 1996.

Asaras debesīs. Romāns, "Liesma", 1997.

Pailgā sauciens. Romāns. "Daugava", 1999.

Privāttiesnesis. Romāns. "Preses nams", 1999.

Notiesātais. Romāns. "Lauku Avīze", 2000.

Cilvēks naktī. Romāns. "Lauku Avīze", 2000.

Tas, ko tu negaidi. Romāns. "Lauku Avīze", 2001.

Naida nogurdinātie. Romāns. "Lauku Avīze", 2002.

Krievu leitnanta mīļākā. Romāns. "Lauku Avīze", 2002.

Sprieduma izpildītājs. Romāns. "Lauku Avīze", 2002.

Trīs saujas mīlestības. Romāns. "Lauku Avīze", 2003.

Cilvēks, kur� negribēja mirt. Romāns. "Zvaigzne ABC", 2006.

Latvie�u �igolo. Romāns. "Lauku Avīze", 2005.

Dzīve pēc pasūtījuma. Romāns, "lauku Avīze", 2005.

Kam neskanēs zvans. Romāns. "Zvaigzne ABC", 2006.

Ugunī nosalu�ie. Romāns. "Lauku Avīze, 2006.

Stāsti un noveles. Izlase. "Lauku Avīze, 2006.

Publicējam fragmentu no nakamā "Lata romāna" sērijas darba

* * *

Nākamajā dienā Modris visu rīta cēlienu pavadīja dravā pie bitēm. Arī Guntai darba netrūka. Kad vīrs atgriezās pagalmā, viņa paķēra grozu, nazi un devās uz me�u ātri sarūpēt pusdienas. Vīrs gan rūca, ka bērni jāņem līdzi - labāk lai sēņojot nekā slaistoties bezdarbībā. Nekas, to citreiz, �odien maz laika.

Gunta neprata lēni sēņot. Modris vienmēr �ķendējās - ko tu vari skriet, vai tad sēnes lasa tikai rī�anai? Vai sēņo�ana nav arī prieks, ko var darīt lēnām, ar baudu? Nē, nē, ātrums Guntas priekam netraucēja, jo vērot, kā grozs kļūst arvien pilnāks - viņai tā bija īsta bauda.

Tagad lai - cik tad ilgi viņa staigā pa me�u? Stunda vēl nebūs, bet divām ēdienreizēm jau sanāk. Izvārīs kartupeļus, ātri sataisīs mērci, un pusdienas būs pa�ā laikā.

Gana joņots, Gunta nolēma, paspēra vēl da�us soļus, ap�sēdās uz maigi zaļā sūnu paklāja, un atspieda muguru pret priedi.

Visapkārt noslēpumaini klusēja sils. Tikai kāds neredzams putniņ� bikli ie�irkstējās tālumā.

Viņa izbēra no groza sēnes.

Kādas burvīgas baravikas! Mazas, resnas un tvirtas. Vienādas kā nomērītas. Būs lieliskas pusdienas.

Sieviete palūkojās aug�up. Aiz prie�u galotnēm vīdēja zilas jo zilas debesis. Viegls vējiņ� kustināja sīkos zariņus ar tum�i zaļajām skujām.

Nu? Ko tad pieķērca vakardienas draudīgais saulriets? Kur solītā vētra, lietus un kari?

Nekā. Miers un klusums. Tikai nejauki spindzēja mu�as.

Gunta sāka mest beciņas atpakaļ grozā.

Liela, zaļa mu�a uzlaidās uz rokas.

- Ti�, maita!

�ovasar sēnēs maz tārpu. Jaunnedēļ visiem kopā jāpieķeras klāt, jāsalasa labi daudz un jāiesāla ziemai. Tad ari bērniem būs darbs un gandarījums.

Ti�! Atkal! Ko tās mu�as var ņemties �odien! Un tādas riebīgi zaļas.

Smar�o arī kaut kas tik saldeni. Kas gan silā tagad var ziedēt? Jau astotais augusts.

Tie�ām - pēc lilijām. Kā kapli�ā.

Guntas roka ar sēni sastinga virs groza.

Kapli�ā? +

Tā ta�u līķa smaka!

�ausmu skudriņas a�i pārtecēja mugurai. Sieviete strauji apgriezās un paskatījās atpakaļ.

Aiz paegļu krūmiem rēgojās kājas gai�i brūnās kurpēs.

Viņa piecēlās, piegāja tuvāk un pa�ķīra krūmu zarus.

Tur gulēja cilvēks.

Beigts.

Gunta ilgi skatījās uz līķi, nejuzdama, ka paegļa skujas duras rokās.

Beigtais vīrietis gulēja uz muguras. Seja dzeltenīga, uz�pampusi, galvas virsa nolipu�i mu�ām. Zem kukaiņu mud�ekļa rēgojās gara, dziļa rēta līdz pat deniņiem.

Nē! Ne rēta, bet sprauga!

Pakrūtē sarosījās kuņģis, taisīdamies atbrīvoties no satura.

Drud�ainā steigā Gunta sāka lasīt izbērtās baravikas. Līdz ar skujām un sūnu lēk�ķēm sametusi tās grozā, viņa pusskrie�us devās uz māju pusi.

Nu man pietiek-arī tas vēl, viņa domāja, nu man pietiek-arī tas vēl! Gribējās �os vārdus izrunāt balsī, bet viņa nemēdza vienatnē runāt. Nebija ta�u ne vientule, ne vecuma pusjukusi ve�iņa.

Nu man pietiek, jaunā sieviete domās turpināja atkārtot nedaudzos vārdus. Kā formulu, kā mantru. Nu man pietiek - arī tas, no kā es tā baidījos, beidzot ir klāt! Noziegumi notiek arī te! Vai es neteicu? Arī te, paradīzes dārzos - tā vīrs dēvēja savu sen�u radīto un daudzu paaud�u iekopto lauku sētu - arī te vairs nav dro�i! Nepietiek ar to, ka vīra sen�u paradīze kļuvusi par cietumu bērniem! Tagad te arī cilvēkus slepkavo! Un suņa arī vairs nav! Mēs vēl arvien bez suņa!

Nu man beidzot pietiek! Nu man beidzot pilnīgi pietiek! Prom no �ejienes! Bērniem jāiet skolā, cilvēkos, pasaulē! Guntas

mantra k|uva garāka un garāka. Tā piebrieda, uzblīda, pārņēma viņas jūtas, iesūcās prātā, pārvērtās apņēmībā, apzvīņojās ar dusmām, aiz kurām jau snaikstījās naida taustekļi, ta�u tos Gunta pati vēl nejuta.

Gribējās kliegt!

* *

Kamēr sieva me�ā lasīja sēnes, Modris sēdēja uz lieveņa un smēķēja. Viņa tum�ās acis nekustīgi lūkojās tālumā. Patiesībā gan vīrietis neko neredzēja - skatiens bija vērsts uz iek�u.

Viņ� domāja par bitēm un elektrību.

Bērni rotaļājās tepat pagalmā. Amanda darbojās ar lecam�auklu, Edgars pie malkas nojumes kaut ko būvēja no pagalēm, un pastarītis Agrītis viņam cītīgi traucēja.

Krūmlejas atradās tālu no Rīgas, paugurainā, ezeriem un me�u puduriem bagātā apvidū. Tuvākā pilsēta bija Madona.

Kraukļi dzīvoja Krūmlejas jau kop� deviņpadsmitā gadsim�ta beigām. Par tiem laikiem vēl arvien liecināja pamatīgā guļbaļķu klēts un no tēstiem akmeņiem būvētā kūts. Tagadējo dzīvojamo ēku divdesmitā gadsimta pirmajā pusē bija cēlis Modra vecvectēvs. Garās kūts vecajā galā - tuvāk mājai - patlaban mitinājās nedaudzie mājlopi, bet gadsimta beigās būvētais jaunais, modernais gals tagad stāvēja tuk�s. Pirms Latvijas iestā�anās Eiropas Savienībā Krūmlejas varēja lepo�ties ar samērā modernu kūti, kurā veiksmīgākajos gados bija vairāk nekā trīsdesmit slaucamo govju. Kaut arī Modrim, tāpat kā viņa tēvam, bija agronoma diploms, jauneklis īsā laikā apguva visas nepiecie�amās zinā�anas un iemaņas.

Pēc pievieno�anās Eiropai Modra toreizējā sieva atrada lielisku peļņas piedāvājumu Īrijā un nolēma pastrādāt tur vienu vasaru. Ta�u Dievs bija lēmis citādi. Satikusi liktenīgo vīrieti, sieviete papildināja nevis ģimenes bud�etu, bet gan tālas, greznas Dublinas savrupmājas guļamistabu.

Pats Modris pēc tam smējās - mana sieva galīgi iegāja Eiropā.

Kad saimniecība sāka strauji iet uz leju, Modris pats sev to skaidroja ar sievas trūkumu, ar mātes slimību, bet klusībā atzina, ka viņam nav biznesmeņa ķēriena. Varbūt kļūda bija studēt agronomiju, vajadzēja mācīties uzņēmējdarbību?

Modris likvidēja govis, un aparatūru rūpīgi iekonservēja, kaut arī to vairs nebija iespējams pārdot.

Nomira māte, pavisam drīz arī tēvs. Tomēr viņi vēl paspēja redzēt dēla otro sievu Guntu, kultūras mened�eri no Rīgas. Modris iepazinās ar jauno, enerģisko sievieti Dziesmu svētkos, un drīz viņi apprecējās. Viens pēc otra piedzima trīs bērni.

Modra tēvs, kas lielu daļu sava darba mū�a nostrādāja par kolhoza galveno agronomu, jau sen Krūmlejās turēja vairākas bi�u saimes. Tāpat vien, saldumam un savam priekam. Arī dēlu iemācīja apieties ar bitēm. Likvidējis govis, Modris dravu krietni papla�ināja. Nu jau bites deva arī nelielu materiālu atspaidu.

Guntas mamma znota bi�kopībā radīja īstu revolūciju. Viņa strādāja lielā slimnīcā par nodaļas virsmāsu, un Modris sāka vest medu uz slimnīcu. Drīz vien virsmāsas kabinetu zināja visi - medu pirka gan slimnieki un viņu piederīgie, gan personāls. Spēj tik piera�ot! Neskatoties uz to, Kraukļu ģimene dzīvoja diezgan trūcīgi. Naudu ienesa medus, bet, pateicoties Guntas darbīgajam raksturam, praktiski nekāds ēdamais nebija jāpērk.

Nudien, par sekmēm bi�kopībā Modris nevarēja sūdzēties. Tomēr vajadzēja pelnīt vairāk. Kā vēl papla�ināt dravu, kā iesēt vairāk medusaugu, varbūt sākt ra�ot vēl kaut ko bez medus un ziedputek�ņiem? Kas tad traucēja to darīt? Palīga trūkums. Viņ� viens pats tīri fiziski nespēja izdarīt vairāk. Guntai arī dar�ba pietika. Kur� no bērniem kļūs viņam par palīgu? Un kad?

Pa tālo lielceļu, lēnām laipodama starp grambām, aizbrauca kāda ma�īna. Gaisā uzrautā putekļu grīste koķeti locījās maigajā vējiņā. Modrim patika ar skatienu pavadīt garāmbrauco�ās ma�īnas. Vismaz kāda kustība mazapdzīvotajā apvidū.

Krēsls lieveņa stūrī bija Krūmleju saimnieka iemīļotā vie�ta. Te viņ� jutās kā uz savas saimniecības komandtiltiņa. Pagalms acu priek�ā, redzama daļa bi�u dravas, aiz tās daļēji pārskatārM arī puskilometru garais iebraucamais ceļ� un vēl tālāk var^a nojaust Rīgas lielceļu. Tur stāvēja arī vecais transformators, kas piegādāja elektrību Krūmlejām. Tas kal�pos vēl ilgi, bet augstsprieguma līnijā, kas to baroja, bija da�i pagalam satrunēju�i balsti, un tie jau sen nedeva Modrim mieru. Vismaz divi balsti kārtīgā rudens pūtienā noteikti kritīs. Un tad�

Lieveņa mala zem Modra elkoņa un plaukstas bija nopulēta līdz spīdumam. Kā sens darba rīks, kas gadu gaitā pieradis pie saimnieka pazīstamās rokas. Tie�i tāpat �inī stūrī bija sēdējis Modra tēvs.

Dro�i vien arī vectēvs.

Krūmleju saimnieka pārdomas par bitēm un elektrību iztraucēja sieva, kas kā vētras brāziens parādījās uz lieveņa un nometa uz galdiņa sēņu grozu.

-��� Me�ā guļ līķis!

Uzreiz sapratis, ka Gunta pārbijusies ne pa jokam, Modris jo vairāk centās saglabāt mieru.

-��� Dzīvnieka vai cilvēka? - viņ� jautāja.

-���������� Jauns vīrietis� sve�s� nosists� Ar cirvi!!! Galvā tāāāda �ķirba!

Gunta beidzot atkrita krēslā un centās atvilkt elpu.

-��� Izskatās, ka tas līķis tev visu ceļu dzinies pakaļ.

-��� Neņirgājies! Tu ar saviem paradīzes dārziem!

-��� Kādiem dārziem?

-������������ Pie pa�as mājas! Vai vēl tu teiksi, ka mēs dzīvojam paradīzes dārzos? Te slepkavo cilvēkus, varbūt jebkur� - pat bērni, nedod Dievs! - tagad varēja gulēt beigts! Bet tu tikai savu - visdro�ākā vieta pasaulē!

-����������� Rīgā vienā dienā nosit vairāk nekā Vidzemē desmit ga�dos, - Modris centās sievu nomierināt ar loģiku.

-���������� Un mums pat suņa nav! Kad tu beidzot sagādāsi suni, kas māju sargā! Vismaz neviens nevarēs pielavīties!

-���������� It kā tu nezinātu, ka tavs tēvs to suni meklē, bet laikam tik ātri neiet.

-��� Būtu paņēmis jebkuru! Ka tik suns.

-����������� Nē. Es teicu, ka vajag vilku suni. Tas ir visgudrākais. Kur tas līķis guļ?

Gunta pastāstīja visu, ko bija redzējusi. Vislabāk viņai iz�devās attēlot savas izjūtas. Mazāk pa�u līķi.

-���������� Jāapskatās. Varbūt es pazī�u. Aizved mani uz turieni, - Modris teica.

-���������� Bet bērni? Nevar ta�u viņus atstāt vienus! Varbūt slepkava staigā tepat apkārt.

-��� Protams. Bērni jāņem līdzi.

-���������� Tur ir līķis! - sieva iesaucās. - Mēs ta�u nevaram bērniem to rādīt!

___ 1999. gadā

1. V. Kaijaks Enijas bize

2. A Skailis Septiņas bīstamas jaunavas

3.� M. Zīle Lilija

4.� M. Geidāne Puisiķciems

5. V. Kaijaks Zem Marsa debesīm

6.� A. Pūriņ� Mīla un naids Livongā

___ 2000. gadā

7.� L. Brīdaka Aizvēj� pie jūras

8.� E. Luķjanskis Notiesātais

9.� E. Lukjanskis Cilvēks naktī

10. R. Plūcis Mazā ciema ledainais pavasaris

11. A. Sedlenieks Gladiators

12. V. Kaltiņa Mīlestības ārprāts jeb lielie kāposti

13. M. Zīle Lilļja-2

14. M. Geidāne Bāka pār me�iem 15.1. Bērziņa Dālderkalnā

16. D. Avotiņa Kapteiņa Jēka mīlestība

17.v. kaijaks Nārbuļu dēli

18. V. Gune Atpakaļceļ� � Nāru guns

____ 2001. gadā

19. B. Eglīte �Ābeļu� ragana

20.m. geidāne Vēju dziesma

21. O. Mauriņ� Hameleonu rotaļas latvie�u gaumē

22. A. Pūriņ� Lā�plē�a klejojumi

23. M. Zilo Smukas meitas maksā smuku naudu

24. A. Pūriņ� Lielā bērza noslēpums

25. S. Gailite Taureņa lidojums akmenī

26. B. Eglīte Me�a noburtie

27. E. Lukjanskis Tas, ko tu negaidi

28. M. Svīre Slazdu krogs un divi nami Rīgā

29. Z. Bekmanis Trīs dienas pēc pastardienas. E. �ņore Uzticības tests

30.l. bridaka melnās ogas

2002. gadā

31.� E. Lukjanskis Naida nogurdinātie

32.�a. pūriņ� mana dzīve jūsu rokās

33.�k. klāna klūrgu sūnākļa rēgs

34.� S. Me�ābele Uz priek�u, meitenes!

35.� A. Zuja Piepildi savus sapņus

36.� M. Geidāne Kārklu sīkstums

37.� E. Lukjanskis Krievu leitnanta mīļākā

38.� A. Skailis �ūsku dīdītājs un svētā

39.v. kaijaks mantinieki

40.�v. kaitina te biju es

41.� E. Lukjanskis Sprieduma izpildītājs

42.� S. Me�ābele Naktī uz svētdienu

____________________________________________________________ 2003. gadā

43.�i. bondere Karaļkronis

44.� M. Geidāne Pie mums �usnakciemā

45.� A. Auziņ� Neej uz savām bērēm

46.�l. brīdaka Notikums

47.� U. Strupulis Paradīzes vārti

48.� M. Geidāne Atvars aiz laipas

49.� A. Zuja Zvaigznes gūstā

50.� E. Lukjanskis Trīs saujas mīlestības

51.� V. Ozols Sekslietu detektīvs jeb Roņals

52.� Dz. �uravska Cietsirdīgās spēles

53.j. pētersons Viltīgā mīla

54.� M. Zīle Sliktā sieviete

__________________________________________________ 2004. gadā

55.� A. Pūriņ� Brentes pils briljanti

56.�m. geidāne Pūķu nams

57.� A. Skailis Cilvēks, kas izlīda no Daugavas

*

58.1. Bauere Sauc mani sniegā

59.� L. Purs Daugav's vienu malu�

60.� D. Avotiņa Zudībās atrastais

61.1. Freimane Malduguns vilinājums

62.� L. M. Grīn�teina Mūzikas stundas

63.� A. S. Gailīte Durvis nav aizslēgtas

64.� S. Me�ābele Viena lustīga sieviete

65.� V. Ozola Rūņciem bū�an un nebū�ans

66.� H. Pauk�s Pirmā sniega sindroms 2005. gadā

67. V. Kaitina Savvaļas ganībās

68. A. Pūriņ� Auss no debesīm

69. E. Lukjanskis Latvie�u �igolo

70. L. Brīdaka Krustceļu vasara

71. M. Zīle Mana mīļākā nams 72.1. Bauere Nabassaite

73. Dz. �uravska Miljona medībās

74. A. Zuja Siseņu mar�s

75. M. Pauzers Pulksteņmeistars un Luīze

76.� E. Ermansons Lāsts un mīlestība 77.1. Freimane Rudens smar�a dvēselē

78. E. Lukjanskis Dzīve pēc pasūtījuma

___________________________________________________________________________ 2006. gadā

79. M. Sli�āns Terakotas armija

80. V. Ozols Vienas kļūdas cena

81. M. Geidāne Izrautās saknes

82. A. Tauriņ� Vasara Bumbieros

83. A. Pūriņ� Divu brāļu divas mīlestības

84. Mairita Uguntiņa pelnos

85. A. Skailis �armantie sapņi

86. A. Zuja �ovs

87.� E. Lukjanskis Ugunī nosalu�ie

88.� L. Stumbre Pacietības mērs

89. H. Pauk�s Ledus sarkofāgi

90. A. Gavare Me�a strazda dziesma

___________________________________________________________________________ 2007. gadā

91.� R. Missūne Mīl, nemīl, mīl

92.� M. Geidāne Sili deg

93.� M. Geidāne Negaisa laiks

94. R. �ulcs Izraidītie

95. M. Zīle Lakstīgalu asaras

96. Mairita Vecais mērkaķis

97. A. Liepa Ziemeļvēj�

98.� Dz. �uravska Desmit pēdējās dienas

99. A. Skailis Mu�a un lauva

100.1.Bauere Vai tie�ām tru�a dēļ

101. V. Ozols �etri laivā un�

102. E. Lukjanskis Sarkanā luktura ēnā

TURPMĀK IZNĀKS

ACD

103. Egīls Ermansons Gaisma no vakariem

"Lata romānu" var arī abonēt (indekss 2150): Latvijas Pasta (LP) nodaļās un Abonē�anas centrā "Diena" (ACD). Izdevumu abonenti var saņemt LP nodaļās vai ACD

Abonē�anas maksa: LP

Ls 1,65 Ls 4,79 Ls 9,49 Ls 18,15

Ls 1,80 Ls 5,40 Ls 10,50 Ls 20,00

1 mēn. - 3 mēn. - 6 mēn. - 12 mēn. -

1 mēnesim - 3 mēne�iem - 6 mēne�iem - 12 mēne�iem -

"Lata romānu" var abonēt ari pa bezmaksas tālr. 8008001 un internetā - www.pasts.lv vai www.abone.lv .

Egils Lukjanskis Sarkanā luktura ēnā

Redaktors Valdis Veilands Korektore Mudīte Arāja Inta Vilcāna zīmējumi Valda Ilzēna foto Ievas Balodes datorgrafiskais noformējums Parakstīta iespie�anai 5.11.2007. �Lauku Avīzes� izdevniecība Dzirnavu ielā 21, Rīgā LV-1010. Iespiesta SLA �Latgales druka� tipogrāfijā Baznīcas ielā 28, Rēzeknē LV-4600.

NĀKAMAJĀ MĒNESĪ

Egīls Ermansons Gaisma no vakariem

�ī ir autora versija par to, kas mūs varētu sagaidīt ne pārāk tālā nākotnē - pēc gadiem desmit, divdesmit: kā ģimenē veidosies attiecības, cik nesavtīga ir da�u misionāru rīcība un kādas lauksaimniecības (?!) kultūras būs visizdevīgāk sēt un kopt. Rakstnieks �o iztēlē uzburto vīziju pasniedz mums kriminālmērcē ar zināmu ironijas piedevu.