EGILS LUKJANSKIS

SIEVIETE VISAM MŪ�AM.� BEZ MANIS.

.

1992. gada 13. aprīļa pēcpusdienā vienā no mūsu valsts psi- honeiroloģiskajām slimnīcām nomira kāds pacients, kas �ajā ārstniecības iestādē bija pavadījis divdesmit vienu gadu.

Kā jau parasts �ādās reizēs, kad slimniekam nav neviena pie�derīgā, par aizgājēja izvadī�anu parūpējās valsts, tas ir, �īs slimnīcas administrācija un arodbiedrības pārstāvji.

Bēres bija īsas un vienkār�as.

Pavadītāji � da�i sanitāri un medmāsas � stāvēja noliek�tām galvām un gandrīz ar pateicību atcerējās, ka visus �os ga�ros gadus aizgājējs īstenībā nebija pateicis nevienu vārdu. Viņ� parasti klusēja, tā dīvaini klusēja, dziļi iegrimis sevī, un tikai da�reiz naktīs, un vienmēr tikai naktīs pēk�ņi pamodās, bija nosvīdis aukstiem baiļu sviedriem, sāka skaļi kliegt, bēgt, tra�kot, mēģināja no kaut kā atgaiņāties, kaut kur paslēpties. Izska�tījās, ka tie�i �ais aktīva ārprāta minūtēs viņam atgrie�as ve�selais saprāts un viņ� beidzot apzinās, kas viņ� ir, kur atrodas un ko darījis agrāk. Tad viņ� vienmēr, kailu �ausmu pārņemts, drausmīgi kliedza, metās ceļos un kādam draudēja: �Nenāc klāt! Nenāc!!! Redzi, man rokās ir uguns! Uguns!!! Viss sadeg! Visa pasaule! Viss tu un viss es! Palīgā!!! Vai es jūs visus no��au�u! Sadedzinā�u! Nogalinā�u!�

Pēc tam imitēja �au�anu ar automātu un, kad laikam visus bija ap�āvis, laimīgs sāka smieties. Parasti viņ� smējās ilgi un necie�ami skaļi, tad sakņupa, sarāvās cie�ā kamolā un sāka tikpat nevaldāmi, konvulsīvi raudāt.

Tādās reizēs medmāsa viņam izdarīja da�as zāļu injekcijas, pēc kurām slimnieks ātri nomierinājās, aizmiga un nekad neko vairs neatcerējās. Viņ� atkal dziļi iegrima sevī, aizgāja un tur�pināja dzīvot mums pilnīgi sve�ā, nepazīstamā pasaulē un, kā parasti, klusēja. Klusēja ilgi, cie�i sakniebis lūpas un nekad nepacēlis galvu.

Neviens pat aptuveni nevarēja apjaust, ko �is cilvēks domā un vai vispār domā.

Tā pagāja divdesmit viena ziema un vasara. Divdesmit viens rudens un pavasaris.

Tagad viņam viss bija laimīgi beidzies.

Pēcnāves patoloģiski anatomiskajā izmeklē�anā �ī slimnieka smadzenēs neatrada nekādas organiskas izmaiņas. Smadzenes tomēr tika izņemtas no galvaskausa un ievietotas ar formalīna �ķīdumu piepildītā trīs litru burkā. Pēc tam �o trauku aiznesa uz mācību kabinetu studentu un speciālistu apskatēm.

Uz burkas bija lasāms glīts uzraksts � �Schizopluenia de- mcntia primaria�.

Tas arī viss.

Pēc da�ām dienām slimnīcas bibliotēkas vadītāja, saņēmusi biju�ā slimnieka stipri apdriskāto grāmatu, kuru viņ� gandrīz vienmēr visus �os gadus nēsāja sev līdzi, tūlīt ievēroja, ka �ai grāmatai rūpīgi aizlīmētas divas lapas. Bibliotēkas vadītāja pēc neilgas �aubī�anās tās uzmanīgi atplēsa un pārsteigta ierau�dzīja, ka starp abām lapām guļ kāda veca, jau nodzeltējusi vēstule ar atzīmi � �Manai meitai�. Viņa vēl mirkli padomāja, tad vēstuli tomēr izlasīja. Mazliet vēlāk tā tika nodota slimnī�cas vadībai.

Galvenā ārsta vietnieks Edijs Naikovskis sākumā pret �iem tikko atnestajiem papīra gabaliem izturējās stipri rezervēti, pat ar zināmu nepatiku un nemaz tos negribēja lasīt. Ilgajos darba gados viņ� no slimnieku rakstu darbiem būtu varējis izveidot veselu noliktavu. Pa�ās dienas beigās ārsts tomēr atnesto vēs�tuli izlasīja un kļuva mazliet domīgs. Pirmajā mirklī �ķita, ka to rakstījis no medicīnas viedokļa gandrīz vai vesels cilvēks. Vismaz tāds cilvēks, kur� tomēr varētu apzināties savas rīcī�bas sekas. Bet mazliet vēlāk, iepriek� apskatījis biju�ā pacienta slimības vēsturi, ārsts saprata, ka teksts dro�i vien uzrakstīts da�ās minūtēs, tai īsajā laika sprīdī, kas parasti mums neko nenozīmē un ko mēs nekad pat īsti neapjau�am, ta�u toreiz �im slimniekam �ādas apskaidrības minūtes dro�i vien ilgu�as vismaz da�u gadu, ja ne visa mū�a garumā.

Pie viņa noteikti būs ciemos atnākusi pati Dabas Māte, Edijs nodomāja. Un ie�ēlodamās ar siltu elpu mazliet pagludinājusi stipri saburzīto saprātu. Lai viņ� varētu nolādēt, kas nolādams. No�ēlot, kas no�ēlojams. Un palūgt, kas vēl palūdzams.

Lūk, �ī vēstule (literāri nedaudz rediģēta).

1972. gada 26. septembrī.

Diena. Pulksteni nezinu.

Tas tik jocīgi skan. Mana meita. Es nezinu, kāda tu būsi, kad izaugsi liela. Skaista? Gudra? Laba? Ļauna? Godīga? Bet vārds jau tagad tev ir skaists. Sallija Reginska. Es nezinu, kādēļ tā sieviete, kas tevi dzemdēja, tev devusi �ādu vārdu. Varbūt kā�das atmiņas? Izlasīta romāna varone? Nezinu. Bet vārds ir skaists. Gribu, lai tev visa dzīve ir skaista un tu esi laimīga, laimīga, laimīga, laimīga, laimīga! Es pats esmu bijis drausmīgi nelaimīgs. Tu esi nākusi pasaulē ne jau mīlestības dēļ. Es vis�pār nezinu, kas ir mīlestība. Tas. ir kāds putns augstu, augstu debesīs? Neredzami stari? Varbūt to kādreiz uzzināsi tu? Tu esi nākusi pasaulē brutālas vardarbības rezultātā. Es smejos, kad man kāds apgalvo, ka bērni dzimstot no mīlestības. Kār�tējā pasaka, ko cilvēks sev par prieku ir izdomājis. Pa�apmāns. Bērni dzimst no vecāku garlaicības. No naida. Visbie�āk gan no nesavaldības. Neuzmanības. Nejau�ības. Negribēti. Neviens no mums, neviens no �odienas pieciem miljardiem, neviens no tiem astoņdesmit miljardiem, kas biju�i pirms mums, neviens pats nav prasījies dzīvot. Neviens labprātīgi, apzināti nav gri�bējis nokļūt �ai dzīves cietumā. Neviens!!! �ai trako mājā. Sai smirdo�ajā bedrē. Mēs visi �eit esam nonāku�i pret savu gribu. Piedod, Sallij! Mana meita! Es biju ne�ēlīgs. Es biju pieradis pie varmācības. Tas laiks, kad es dzīvoju, bija vienas vienīgas varmācības piesātināts. Es nespēju kļūt ne par varoni, ne cil�vēku. Kaut kas man sagāja dēlī ar galvu. Varbūt arī ar dvēseli. Bailes. Mani visu laiku moka bailes no uguns. Jā. �aubos, vai es ilgi izturē�u. Ja tu kādreiz �o vēstuli lasīsi, es jau bū�u mi�ris. Tas būs atvieglojums. Es ar nepacietību gaidu savu nāvi. Varbūt savas slimības dēļ, bet bie�i esmu �ēlots. Un da�reiz arī ap�ēlots. Jācer, ka pret mani labvēlīgs būs arī Dievs. Un tu, Sallija Reginska. Lūdzu, lūdzu, lūdzu, lūdzu, lūdzu, lūdzu, lūdzu piedod arī tu! Piedod, ja tev dzīve būs laba, un simtkārt piedod, ja dzīve būs grūta un necie�ama. Piedod, Sallij! Mana meita! �obrīd tu vēl guli vai nu greznā �ūpulī, vai iesviesta netīrā virtuves kaktā smirdo�ās lupatās. Nezinu. Man gan �ķiet, ka liktenis tev būs lēmis pēdējo variantu � Nenolādi mani! Es biju zvērs. Es ļoti gribēju iegūt to sievieti, kas tagad ir tava māte. Es viņu izsekoju. Es viņai biju tuvojies jau agrāk. Viņa smējās: �Es tev �urāju virsū!� Es biju vietējais plānprātiņ�. Ciema muļķītis. Kārtējo reizi uz neilgu laiku izlaists no slim�nīcas. Kādēļ viņa man tā teica? Viņa varēja atteikt. Jā. Kādēļ gan ne? Bet to varēja izdarīt labāk. Patīkamāk. Varbūt tomēr man kaut kas no dvēseles vēl bija palicis? Sievietes jau dau�dziem atsaka. Tādēļ viņas tomēr neviens nesit nost. Bet es viņu pēc tam mēģināju nogalināt. Kad es viņu biju ieguvis, galvā kaut kas strauji uzliesmoja. Viss sāka degt. Mājas un iela, un zeme,<uz kuras mēs gulējām, un gaiss, un visa pasaule. Un tad es bēgu. Skriedams kliedzu un saucu palīgā. Mani saķēra un atkal atveda uz �ejieni. Kļūst slikti. Sāk drebēt rokas un viss ķermenis. Bet es tev gribētu pastāstīt, kas es tāds esmu. Parei�zāk sakot, kas es tāds biju. Varbūt tas tev kādreiz var noderēt.

Kaut negribēts, � slikts, ļauns un ne�ēlīgs, � es tomēr esmu tavs tēvs. Un, tāpat kā tu, kādreiz esmu gulējis �ūpulī un bijis mazs. Bez kādas vainas. Vēl ne mīlēts, ne nolādēts.

Tagad atkal esmu �eit. Cik ilgi, nezinu. Laikam divus vai trīs mēne�us. Man kārtējo reizi pateica, ka esmu slims. Bet es slims biju jau �etrdesmit tre�ajā gadā. Tad arī viss sākās. Kad bija astoņpadsmit. Skaistā, asiņainā jaunība! Mana meitene raudāja. Pie Dzintara jūras mēs tiku�ies bijām� Tagad man jādzīvo �eit. Te nav slikti. Man patīk. Es agrāk nekad tik labi neesmu dzīvojis. Man ir silti. Tu neuztraucies. Esmu vienmēr paēdis. Pa�am sava gulta. Ateja gan ir kopēja. Kā jau visur. Ārsti labi. Man patīk. Katrā ziņā te ir daudz daudz daudz daudz daudz labāk nekā Volhovas purvos. Vai Opo�kas ellē. Vai me�ā. Vai mājās, kur man nekā nebija. Un meitenes arī vairs nebija. To�ties bija ģenerālis Rūdolfs Bangerskis. Un viņa di�ais uzsau�kums latvie�u jaunekļiem 43. gada marta �Tēvijā�. Viņ� vēl runāja pa radio. Pēc tam nemitīgi lūdzās: �Latvie�u vīri un jau�nekļi! Leģions jūs gaida! Apzinieties ta�u savu vēsturisko mi�siju!� Bet viņ� nevarēja zināt, kāda �ai pasaulē ir mana perso�nīgā misija. Visas latvie�u tautas misija. Es arī to īsti nezinu, bet man �ķiet, ka mums visiem vajadzēja strādāt. Karot nē. �akli strādāt. Tu arī strādā. Melns vai balts darbs, vienalga. Darbs ir galvenais. Es esmu no strādniekiem. Galdnieks. Es arī �eit slimnīcā gribēju strādāt par galdnieku. Neļauj. Bet iepriek��ējās reizēs atļāva. Varbūt tās bija citas slimnīcas, nezinu. Ta�gad nedrīkstu. Man esot bīstami. Apkārtējiem laikam vēl bīsta�māk, ja man rokās ir cirvis vai kalts. Pat dēļa gals. Tagad �eit līmēju aploksnes patafona platēm. Es pats tās nekad ne�dzirdē�u spēlējam. Tango naturno. Ardievu, baltā bērzu birze! Mēs nāksim atpakaļ, kad pūcei aste ziedēs! Bet cik tad atgrie�zās? Vai tie Latvijas glābēji tos ir saskaitīju�i? Vai skaitīju�i mūsu baltos krustus? Mūsu nodegu�ās bērzu birzes? Resnajam Rūdolfam vācie�i neļāva pat komandēt. Viņam bija labi. Viņam vajadzēja runāt. Mums vajadzēja mirt. Mums vajadzēja rīt zemi. Dzert purva rāvu un savas asinis. No mūsu pirmā �melnā tūksto�a�, kuri devās uz Volhovas fronti, dzīvi ir tikai da�i. Viņi mūs pat lāgā neapmācīja. �Apmācības notiks kaujas ap�stākļos!� Paldies! Tā tur puikas palika. Nē, es domāju, ne par Latviju! Ne par brīvību! Mēs cīnījāmies par Lielvāciju. Jā. Par Hitleru. Jā. Varbūt par kādu pļavu. Nezinu. Ceļu. Ezeru. Staciju. Māju. Kā kalpi par vēdera tiesu. Jā. Par vienu dienu ilgāku dzīvi. Jā. Mēs vienkār�i cīnījāmies pret krieviem. Jā. Bet nevis par Latvijas valsti. Patiesībā viņi mūs smagi iebāza maisā. Nāvē. Es labprāt gribētu, lai viņi kādreiz sadzird mūsu zēnu kliedzienus. Lāstus. Tur, Opo�kas ielenkumā. Lai atcerē�tos arī mūsu ienaidniekus, kuri krita no mūsu lodēm. Gan mēs, gan viņi gribējām dzīvot. Es domāju. Dzīvot!!!!!!! Div' dūjiņas gaisā skrēja. Viņi visi aizskrēja. Viss galvgals. Ban�gerskis, Silgailis, Hāzners, Plensners. Loze. Aizbēga. Bet kri�tu�ie to nevarēja. Neviens vairs nevar. Un tad nāca Kurzeme. Mirstiet par savu tēvuzemi! Kauj ieties latvietis ar latvieti! Bet tas tomēr iznāca reti. Mēs kāvāmies ar krieviem, �u�mekiem, kazahiem, tatāriem un velns sazin' ar ko vēl! Ko viņi �eit mek�lēja? Ko gribēja? Viņi tā arī nespēja Kurzemi ieņemt. Mūsu Dievzemīti. Mēs varam būt lepni. Viņi sasita visu Eiropu, bet mūs ne. Mēs nepadevāmies. Padevās vācie�i. Kapitulācija. �ēl. Tas laikam nolika pavasarī. Neatceros. Ta�u silts jau bija. Es aizgāju me�ā. Man bija bail. Mani sāka vajāt da�ādi briesmīgi cilvēki. Un uguns. Savādi. Tie�i tad, kad frontē apklusa uguns, tā pēk�ņi uzliesmoja manā galvā. Un nekad vairs neatkāpās. Man visu laiku vajadzēja bēgt. Ļoti noguru. Es nezinu, kas ar mani bija noticis. Kad es Volhovas frontē pie Sosedkinas sā�d�as ieraudzīju to pirmo krievu kareivi, kuru pretuzbrukuma laikā biju no�āvis, man gandrīz kļuva nelabi. Lode bija trāpī�jusi sejā. Viņ� izskatījās baigs. Jauns. Tāds pats kā es. Un tie mūsējie, kurus nākamajā uzbrukumā no�āva krievi, arī bija jauni. Kādēļ tam tā vajadzēja notikt? Kādēļ jūs, ģenerāļi, pulk�ve�i un visādi tur �turmbandfīreri, uzskatījāt, ka tas ir pareizi? Kādēļ, paliekot savā darbā, strādājot, gatavojot mēbeles, es būtu savas latvie�u tautas nodevējs? Par to jūs mani draudējāt no�aut. Bet mirt kaujās pie kaut kādas Sosedkinas sād�as vai krist Kurzemē � kādēļ tā bija svēta lieta? Kādēļ tā bija varo�nība? Viņi ar saviem vācie�iem mani izvilka no darbnīcas. Iz�vilka arī tūksto�iem citu. Man Rīgā palika slima māte. Viņa par mani neko daudz nezināja. Es rakstīju reti. Mani, �ķiet, kapitulācijas pavasarī uzbrukumā neviens vairs nedzina. �ē�loja. Sava amata prasmi es izmantoju, taisot kapu krustus. Mani tā arī iesauca � Krusts. Savu īsto vārdu vairs neatceros. Bet Krustu atceros. Tagad krusts pāri dzīvei. Un tad krievi mani laikam noķēra. Nezinu. Atceros tum�as kameras un spilg�tas gaismas pielietas pratinā�anas telpas. Pēc tam atceros slim�nīcu. Varbūt tā bija �ī, varbūt cita. Viņi mani pa�ēloja? Laiks pazuda. Viss sagāzās karstā akmens blāķī. Mani gadiem ilgi ārstēja. Durstīja ar visda�ādākajām zālēm. Pieslēdza strāvai. Un reiz izlaida laukā. Dzīvoju Rīgā pie mātes. Tā bija pati pilsētas nomale. Netālu atradās me�s un aerodroms. Liels kalns. A!!! Tas bija Iļģuciems. Vēlāk māte mani pat apprecināja. Tā seviete bija daudz vecāka par mani. Bet man patika. Man lie�kas, mēs kopā nodzīvojām diezgan ilgi. Bet kas ir �ilgi�, es nezinu. Diena? Nedēļa? Gads? Viss mū�s? Un viņa kaut kur pazuda. Es ļoti skumu. Atkal katru dienu jutu bailes. Arvien bie�āk sāku degt. Tad māte teica � tev vajadzīga sieviete. Tas tevi nomierina. Un drīz mūsu Iļģuciemā es noskatīju vienu, kura man patika. Viņai bija ceriņkrāsas mati. Jocīgi. Un acis kā divi lieli ezeri. Bet viņa man teica: �Es tev �urāju virsū!� Un smējās. Viņa laikam nezināja, ka par mani nedrīkst smie�ties. Pēc da�ām dienām es viņu novaktēju, kad tā nāca mājās no otrās maiņas stikla fabrikā. Viņa plosījās kā zvērene. Es arī plosījos kā zvērs. Situ un �ņaudzu. Viņa lūdzās un raudāja. Kļuva pavisam rāma. Māte teica, ka viņa milicijai nemaz ne�esot sūdzējusies. Tikai pateikusi saviem radiem un manai mā�tei. Vēlāk māte atnāca uz slimnīcu un pateica, ka viņai piedzi�musi meita. Atcerējos! Tavu māti sauc Ausma. Uzvārds Re- ginska. Nezinu, vai viņa bija poliete, vai arī bija precējusies ar poli. Atkal atcerējos!!! Es pats esmu latvietis. Nē, ne Krusts, nē! Mani sauc Valdis Kūdra. Jā!!! Valdis Kūdra! Latvie�u �a�lis no Iļģuciemā! Mani tur pazina visi. Bet paies kāds laiks, un visi aizmirsīs. Un tu, Sallij, neko par mani nezināsi. 2ēl. Bet es tomēr dzīvoju. Es biju �ai pasaulē. Domāju, ja nebūtu bijis tā kara � Viss būtu citādi. Bet tad dro�i vien �ai pasaulē ne�būtu tevis. Nebūtu, nē! Tevi ir radījis mans ārprāts! Varbūt arī tu būsi slima? Piedod, meitiņ! Atkal kļūst slikti. Ātrāk, ātrāk, ātrāk! Es atkal redzu uguni! Es jau sāku degt! Ardievu, Sallij! Vēl �ūpulī gulo�ā! Vēl dzīves nedauzītā! Vēl cilvēku nepazemotā! Vēl laimīgā!!! Viss! Man nav vairs spēka! Es tik�pat kā vairs neredzu. Vienīgi uguni, uguni, uguni! Tāpēc es apsūdzu! Karu! Vardarbību! Bailes! Pakļau�anos! Es apsūdzu krievus un vācie�us! Un latvie�us!!! Viņi visi man atņēma kaltu. Iedeva �auteni. Viņi man atņēma ēveli. Iedeva formas tēipu. Viņi man atņēma cirvi. Zāģi. Neapstrādātu dēļa galu. Viņi man atņēma jaunību un prātu. Deva pavēli. Karo! Sauj! Dedzini! Nogalini! Un es to spēju. Bet tas nebija mans darbs. Tas nebija mans cilvēka un latvie�a pienākums!!! Man vaja�dzēja strādāt. Es ta�u katram Latvijas iedzīvotājam būtu va�rējis uztaisīt galdu. Brokastīm. Pusdienām. Vakariņām. Es ta�u katram Latvijas iedzīvotājam būtu varējis uztaisīt skapi. Grā�matām. Traukiem. Drēbēm. Es ta�u katram Latvijas iedzīvotā�jam būtu varējis uztaisīt gultu. Bērniem. Vecākiem. Laulībai. Tagad jāiet līmēt aploksnes patafona platēm. Es karā(i) aiz�iedams. Nolādētie! Kas es vispār �ai pasaulē esmu bijis?

Sallija, Sallija . .. Mana meita. Cilvēks, kuru es nekad ne�redzē�u. Lai tev veicas labāk nekā man! Valdis Kūdra. Krusts.

Es smagi pa�ūpoju galvu un vēl ilgi turēju rokā vēstuli. Biju dzirdējis daudz da�ādu dzīves stāstu, kara un mierlaika dēkas, visādus piedzīvojumus, cilvēku cie�anu un sāpju klie�dzienus, sūdzības par vientulību un klaju netaisnību, nelaimē nonāku�o klusās vaimanas par viņu izmisumu, bezcerību un vistuvāko cilvēku nodevību, ta�u nupat izlasītais teksts mani zināmā mērā pārsteidza un pat satrieca. Kaut ko tādu man nebija gadījies dzirdēt. Vispār viss, kas saistīts ar psihiatriju, man līdz �im vēl bija diezgan sve�s.

����������� Skumji, vai ne? � Es paskatījos uz Ediju Naikovski. Viņ� bija mans sens paziņa, skolasbiedrs, �īs slimnīcas galvenā ārsta vietnieks.

����������� Jā, diez kas nav, � Edijs piekrita. � Viņ� �o vēstuli glabājis divdesmit vienu gadu.

����������� Kādēļ viņ� to jau tad nav atdevis mātei vai kā citādi mē�ģinājis nosūtīt?

���� Kam?

���� Patie�ām. Skuķis ta�u toreiz vēl bijis zīdaiņa vecumā.

����������� Pacients nemaz tik dumj� nav bijis, � Edijs domīgi no�vilka. � Viņ� bija neārstējami slims, agresīvs, bet dumjā viņ� nav bijis.

Esmu dzirdējis, ka visi ģēniji savā ziņā esot �izofrēniķi. Vai taisnība?

Edijs iesmējās.

����������� Muļķības! � viņ� atmeta ar roku. � Lai gan da�i tādi gadījumi tomēr ir biju�i. Nu un tad? Daudziem māksliniekiem, vispār talantīgiem un ļoti gudriem cilvēkiem bie�i piemīt vis�da�ādākās dīvainības. Vai tāpēc viņi ir slimi?

���� Daudzi uzskata, ka jā.

��� Tas viss aiz nezinā�anas.

����������� Es labi pazinu dzejnieku Egilu Plaudi, � sacīju. � Viņ� l>ija kolosāli apdāvināts cilvēks. Varbūt vistīrākais dzejnieks no visa mūsu dzejnieku bara. Ta�u nenoliedzami slims.

Jā, � Edijs piekrita. � Viņ� te pie mums uzturējās bie�i. I �ipat kā daudzi citi pazīstami mākslinieki, aktieri, rakstnieki, �zinātnieki.

�izofrēnija vēl joprojām nav ārstējama? � es paintere�sējos.

���� Nē, kāpēc? Vieglākās formas tiek ārstētas.

Kas vispār ir �izofrēnija? � es jautāju. Jau sen to biju ^ dējies uzzināt.

Edijs brīdi klusēja un tad aizsmēķēja cigareti.

���� Kādēļ tevi tas interesē?

���� Tāpat vien. Varbūt kādreiz iznāk par to rakstīt. Vai pa��am saslimt.

���� Nez vai, � Edijs pa�ūpoja galvu. � Gandrīz dro�i varu apgalvot, ka tas tev nedraud.

���� Kuriem tad draud?

���� Grūti tā uzreiz pateikt, � Edijs domīgi iesāka. � Tā jo�projām ir diezgan tum�a lieta. Neviens vēl neko īsti nezina.

����� Patie�ām? � es biju ļoti izbrīnījies.

���� Jā, patie�ām, � Edijs apliecināja. � �izofrēnija vispār ir hroniska psihiska slimība, kuras dēļ parasti rodas raksturīgs vairāk vai mazāk izteikts defekta stāvoklis (�izofrēniskā plān�prātība). Slimības izpausmes ir tik polimorfas, ka, runājot par slimības terapiju vai prognozi, nav iespējams runāt par vie�notu �izofrēniju, �izofrēniju vispār, neprecizējot slimības formu, stadiju un ilgumu. Es jau pirmīt minēju, ka �izofrēnijas etimo�loģija, tas ir, izcelsme, vēl līdz �im nav īsti noskaidrota, un pēc pa�reizējo pētījumu datiem tiek uzskatīts, ka nozīme va�rētu būt daudziem faktoriem.

Pirmkārt, pārmantojamība. Jo tuvāka kādai personai rad�niecība ar �izofrēnijas slimnieku, jo lielāks risks saslimt.

Otrkārt, autointoksikācija. Slimnieka organismā attīstās vie�las, kas izraisa slimību. Tomēr noteikt �ādas vielas sastāvu līdz �im nav izdevies. Tā liekas visticamākā hipotēze par �īs slimības izcelsmi.

Tre�kārt, infekcija. Teorija, ko tāpat nevienam vēl līdz �im nav izdevies apstiprināt � slimību izraisa vīruss, kur�, iespē�jams, pirms slimības sāk�anās organismā nav atrodams.

Da�i �izofrēnijas ra�anos mēģina izskaidrot ar nelabvēlīgiem mikrosociāliem apstākļiem vai ārkārtīgi smagiem pārdzīvoju�miem. Tas būtu īsi par nezināmo izcelsmi. Bet, ja gribi zināt kaut ko tuvāk par �īs slimības da�ādām izpausmēm un klīniska�jām ainām, tad man par to tev ir jāstāsta vismaz divas dienas.

���� Paldies, Edij, nevajag, � es teicu. � Tu mani mazliet nomierināji. �ķiet, �ī slimība man patie�ām nedraud.

���� Es par to esmu pārliecināts, � Edijs sacīja un piecēlās no mīkstā krēsla, kura priek�ā visai iespaidīgs stāvēja senlaicīgs rakstāmgalds. � Ta�u nekad mēs īsti dro�i nevaram būt. Lī�dzās �izofrēnijai cilvēkus apdraud vēl vismaz se�desmit citas psihiskas slimības �

Es atkāpos da�us soļus un caur Edija kabineta lielo logu brīdi vēroju slimnīcas pagalmu. Tas bija gandrīz tuk�s. Augstas sētas ieskauta pastaigas vieta ar daudziem kokiem, pelēkiem atpūtas soliem un nedarbojo�os strūklaku atgādināja nomaļu pilsētas parka stūri, kur vientuļi gājēji vakara stundās baidās parādīties.

Es stāvēju pie loga, rokā joprojām turēdams kāda cilvēka pēdējās sapratnes kliedzienu no jau diezgan tālas pagātnes, un ātri izrēķināju, ka Valdis Kūdra ir nomiris se�desmit sep�tiņu gadu vecumā, bet viņa meita Sallija Reginska, ja vien ir dzīva, pa�laik ir divdesmit vienu, divdesmit divus gadus jauna.

����������� Vai tu man vari atdot �o vēstuli? � es pagriezos pret Ediju.

���� Protams! � Edijs pamāja. � Tikai ko tu ar to iesāksi?

����������� Tāpat vien, � es klusi noņurdēju un iebāzu vēstuli ka�batā.

����������� Tā ir vēstule bez adreses, � Edijs atgādināja. � Ja tev nav ko darit, es tev tādas varu uzdāvināt veselu kaudzi! Vēstu�les, kas rakstītas dēliem, sievām un mīļākajām, da�ādu valstu valdībām un prezidentiem, Apvienoto Nāciju Organizācijai, karaļiem un princesēm, un visu reliģiju dieviem.

����������� Paldies, � es pasmaidīju, � pagaidām apmierinā�os ar �o te.

Edijs caururbjo�i uz mani paskatījās.

����������� Domā kaut kā sameklēt to Salliju Reginsku? � viņ� at�klāti uzprasīja.

Es apstiprino�i pamāju.

���� Jā, Edij. Varbūt�

Edijs brīdi domīgs klusēja, nodzēsa cigareti un vēlreiz sa�vādi uz mani paskatījās. Ārsts Edijs Naikovskis skaitījās ļoti labs psihiatrs un izcils hipnotizētājs, un viņa tum�o acu ska�tienā patie�ām bija kaut kas tāds, kas varbūt citus nomieri�nāja, bet mani nez kādēļ bie�i satrauca.

����������� Kā tev ar Diānu? � viņ� negaidīti pajautāja. Viņam bija pamats interesēties, jo Diāna Kvāla ir Edija māsīca, un viņ� gandrīz kā bargs skolotājs jau divus gadus uzmanīgi sekoja inūsu attiecībām. Bet mūsu attiecības bija brīni�ķīgas. Tik brīni�ķīgas, ka uz gada nogali jau tika noliktas kāzas.

Diāna vakar aizlidoja uz Parīzi, � es viņam paziņoju.

� Jā? Kas tur atkal notiek?

�� Parīzē vienmēr kaut kas notiek, � es viszinīgi teicu.

�oreiz Diāna pavada da�us mūsu parlamenta ārlietu komi�ji <is locekļus uz kaut kādu tur Eiropas valstu parlamentārie�u

.lietu, vakarā dro�i vien dzers kokteili krā�ņā vēstniecības banketā, naktī uzkāps Eifeļa tornī, pablandīsies pa naksnīgo Monmartru, Svētās Sirds baznīcā no�ēlos grēkus, nākamajā dienā starp rīta sēdi, oficiālajām pusdienām un Pompidū centra apmeklējumu nopirks man baltu kaklasaiti un vakarā atlidos atpakaļ

���� Jauki gan, � Edijs noteica. � Kad mēs ar tevi tiksim Parīzē?

����� Laikam nekad, � es atbildēju un gāju uz durvīm. � Lai gan, pēc taisnības, mums ar tevi katru gadu vajadzētu pavadīt atvaļinājumu fran�u Rivjērā vai �veices Alpos. Mēs to esam godam nopelnīju�i.

���� Es gan vispirms aizdrāztos uz Singapūru, � Edijs sacīja un nāca mani pavadīt.

���� Kādēļ tie�i turp?

���� Tur esot vienreizēji skaistas ķīnietes, � Edijs paskaid�roja. � Ar indie�u piemaisījumu. Stāsta, ka no �āda asiņu sajaukuma esot radies visseksuālākais sievietes tips.

����� Nezin vai, � es stipri �aubījos. � Man �ķiet, tur viss ir iznācis tie�i otrādi, un singapūrietes ir vienas no vistikumiskā�kajām sievietēm pasaulē.

���� Tikumība neizslēdz seksualitāti, bet. .. Kad aizbrauksim tad pārbaudīsim pa�i! � Edijs iesmējās.

Mēs nesteidzīgi gājām pa garu tum�pelēku koridoru, un es nejutos sevi�ķi omulīgi. Pretim nāca vairāki diezgan no�ēlo�jama izskata slimnieki, es jutu pat tādas kā nelielas bailes, ta�u, savas profesijas samaitāts, visus �os cilvēkus vērīgi no�pētīju.

Slimnieki bija da�ādi. Vieni mums pagāja garām pilnīgi vienaldzīgi, citi tūlīt nāca klāt, strauji �estikulēja, skaļi runāja un kaut ko mēģināja pateikt. Es sapratu, ka �eit pastaigājas tikai �vieglie� slimnieki, �smagie� un nepieskaitāmie atrodas slēgtās palātās diezgan stingrā ārstu un sanitāru uzraudzībā, ta�u tik un tā man viņi nepatika un izraisīja vēlē�anos pēc iespējas ātrāk no �ejienes pazust.

Savos �etrdesmit divos gados es �o to biju redzējis un pie�dzīvojis. Jau krietni biju paklaiņojis pa pasaulīti, uzkrādams visda�ādāko piedzīvojumu un vērojumu iespaidus, fiziski ju�tos stiprs un labi trenēts, ta�u no jaunības dienām mani vien�mēr bija baidīju�as divas diezgan reālas iespējamības � no�kļū�ana cietumā vai trako namā. Lai gan dzīve tā iegrozījās, ka es tomēr esmu pabijis gan cietumā, gan slimnīcā, ta�u tikai kā ekskursants. Kā �urnālists.

Pretim lēni, zemu noliekusi galvu un abu roku plaukstas sa�likusi kaismā lūg�anā, nāca kāda salīkusi vecenīte. Viņa bija

ļoti vāja un pavisam balta. Izskatījās, it kā viņa �eit būtu no�kritusi tie�i no debesīm, lai pēc da�iem mirkļiem atkal tur at�grieztos.

����� Kas viņai kai�? � es uzprasīju, kad vecenīte bija patipi- nājusi garām. � Saslimusi uz reliģiskā fanātisma pamatiem?

����� Viņa ir mūsu slimnīcas visilggadējākā paciente, � Edijs stāstīja. � Vēsturiska persona. Atrodas �eit jau no �etrdesmit piektā gada.

Tas man bija pārsteigums. Es nezināju, ka slimnīcā pacienti uzturas tik ilgi.

���� Ve�iņa ir agresīva? Izskatījās tīri rāma.

����� Viņa arī ir rāma. Varētu jau sen laist mājās, ta�u viņai nav māju un nav arī neviena piederīgā, kas varētu apkopt.

���� Kur tad visi paliku�i?

���� �etrdesmit piektā gada pavasarī.. . Man teica, bet tagad vairs neatceros tie�i kurā vietā . . . Da�i varonīgās Sarkanās ar�mijas zaldātiņi viņu izvaroju�i, visādi izņirgāju�ies un pazemo�ju�i, tad acīmredzot kāds viņai nācis palīgā, iznākusi ap�audī��anās, visi mājnieki no�auti, bet māja nodedzināta. No tās dienas viņai laiks apstājies. Viņa diezgan labi un pat sīki atceras daudzus notikumus pirms tam, visu savu jaunību un ^ J bērnību, bet līdz ar to nelaimes dienu atmiņa izgaisusi. Pilnīga tumsa.

����� Tas ta�u labi, vai ne? � es pagriezos pret ārstu. � Viņa no tā neko neatceras.

���� Jā, viņa to neatceras, � Edijs apstiprināja. � Viņa ne�zina, kur atrodas, kas viņa ir un kas ar viņu notiek. Dzīvo, bet dzīves sen vairs nav. .

Es brīdi klusēju. Savā laikā biju daudz dzirdējis da�ādus dokumentālus liecinājumus par mūsu varonīgo �atbrīvotāju� ne�ēlīgi brutālo rīcību kara laika Vācijā un dro�i vien vēl ilgi pēc tam, ta�u, �ķiet, vienu no viņu upuriem Latvijā pirmo reizi redzēju tik satrieco�ā īstenībā. Pareizāk sakot, es redzēju nevis kādreizējo cilvēku, bet gan kāda neģēlīga nozieguma �etrdesmit septiņus gadus vecu upuri. Pa�i nelie�i, ar savu at�brīvotāju misiju un primitīvo me�oņu uzvedību aplaimoju�i kādus pāris desmitus Eiropas tautu, tagad dro�i vien jau sen atrodas kapā, ta�u daudzi viņu toreizējās vardarbībās cietu�ie joprojām mokās savās sāpēs �

Pēk�ņi es atcerējos nupat kabatā iebāzto vēstuli. Kāda cita slimnieka baismīgu grēksūdzi nekad neredzētajai meitai Sal�lijai. Viņ� arī visu savu atliku�o mū�u bija pavadījis �eit. Tā�pat kādreiz pastrādājis vardarbību pret neaizsargātu latvie�u meiteni. .. Un bija savējais. Nevis sve�zemnieks.

Acīmredzot Jaunums ir internacionāls. Vispasaulīgs. Un tāpat sociālie, psihiskie, psiholoģiskie un instinktīvie zemapziņas spēki un apstākļi, kas rada �o ļaunumu, visā pasaulē laikam ir gau�i vienādi. Un pamatnoteikumi, kas nosaka mūsu esa�mību, arī ir vienādi, vienalga, vai cilvēks dzīvo Amazones d�ungļos, modernā pilsētas dzīvoklī vai Bekingemas pilī. Mēs visi kādā Dieva mirklī varam būt varoņi vai nelie�i.

Un kas ir noticis ar Ausmu Reginsku, ko Valdis Kūdra savā laikā tik pretīgi piesmējis, es satraukts domāju. Arī sajuka prātā? Izdarīja pa�nāvību? Varbūt notiku�o nemaz tik smagi neuztvēra, bet mierīgi dzīvoja tālāk? Tomēr interesanti, kāds liktenis Ausmu Reginsku un viņas meitu ir piemeklējis?

Edijs man todien, ejot pa garo slimnīcas gaiteni, parādīja vēl da�us slimniekus, pastāstīja viņu slimību anamnēzes un da�as biogrāfiskas detaļas, bet viņi mani vairs neinteresēja. Es biju iegrimis domās par Valdi Kūdru, Ausmu un Salliju Re- ginskām.

Es jutu, ka kāds nezināms, neatvairāms spēks mani jau ir satvēris. Un notīrījis ceļu. Kārtīgi salicis visas zīmes. Ieslēdzis luksoforu un sarkano gaismu ātri nomainījis ar zaļo. Viņam ti�kai vēl aizmirsies iedegt spuldzes. To vispār nav. Ceļ� ir tum�s. Man varēs uzglūnēt visādas nelaimes un vēl neapjaustas bries�mas. Es varē�u nomaldīties, ta�u nepārprotami zinu � �is no�slēpumainais spēks agrāk vai vēlāk mani tomēr iedzīs �ai tumsā. Un būs jāiet. Būs jāmeklē. Kāpēc? Kādēļ? Es to nezinu. Zinu tikai, ka spuldzes apgaismes stabos man būs jāieskrūvē pa�am.

Turklāt jau divdesmit gadu, kop� esmu profesionāls rakst�nieks un �urnālists, mani interesē galvenokārt dramatiski vai pat traģiski cilvēku dzīves gājumi un likteņi, viņu sare�ģītās savstarpējās attiecības, negaidīti notikumu pavērsieni un bez�cerīgas situācijas, kurās cilvēks nonāk pa�a vai citu cilvēku vainas dēļ.

Bet kas vispār ir �vaina�? Vai tikai juridisks jēdziens? Vai to var saprast un formulēt, vadoties arī no morāliem, ētiskiem un reliģiskiem priek�statiem par cilvēka �vainu� otra cilvēka, sabiedrības un Dieva priek�ā? Bet varbūt patiesībā mēs visi jau piedzimstam �vainīgi� visa tā priek�ā, ko �eit noteiku�as iepriek�ējās paaudzes?

Vai ari glu�i otrādi � mēs visi jebkuros apstākļos un rīcībā esam absolūti nevainīgi? Un rūpīgo pārkāpumu fiksāciju, pār�metumus, draudus un visu ne�ēlīgo soda sistēmu cilvēks ir izgudrojis, tikai savu varaskāro tieksmju mudināts kaut kādā veidā būt (kļūt) pārākam par citiem? Un vai vienmēr tie cil�vēki, kuriem valsts un sabiedrība ir uzlikusi pienākumu citu cilvēku sadomāto un sarakstīto likumu vārdā sodīt tre�os cil�vēkus, tālab ir labāki, tīrāki, nevainīgāki? Ta�u nē! Varbūt mūsu lielākā vaina un vissmagākais grēks slēpjas tie�i mūsu grūti izskaidrojamā, ta�u acīmredzot ļoti dabiskā tieksmē citus nosodīt? Un vēl mūsu totāli aprobe�otajā priek�statā par �o pasauli un cilvēka uzvedību tajā?

Kāpēc mēs tik ne�ēlīgi sodām pat mazus bērnus? Mēs viņus nepārtraukti sitam, grūstām, raujam, draudam, rājam un mū��īgi kaut ko viņiem aizliedzam! Ar kādām tiesībām?! Tikai tāpēc, ka esam viņu vecāki?!

Kāpēc mēs tik bargi sodām izvarotājus, ja katrs precēts vī�rietis vismaz reizi savu sievu ir ieguvis vardarbīgi, pret viņas pa�as gribu? Tikai tāpēc, ka attiecīgā kantorī kādreiz ir no�formēti kaut kādi papīri?!! Tādas ir mūsu tiesības palikt neso�dītiem?!

Kāpēc mēs bez �ēlastības sodām viena upura slepkavu, ja tai pa�ā laikā ar lielu godbijību apbalvojam un suminām kara veterānus, kuri ir nogalināju�i desmitus un simtus? Un pielū�dzam vadoņus, kuru rīcības un sludinātās ideoloģijas dēļ bojā ir aizgāju�i miljoniem nevainīgu cilvēku?

Manuprāt, te kaut kas īsti neklapē ne ar kaut cik loģisku domā�anu, ne daudzmaz jēdzīgu priek�statu par labo un ļauno, vajadzīgo un aizliegto, nemaz nerunājot par patiesu vainas un nevainīguma izskaidrojumu. Mēs patie�ām visi esam vai nu vājprātīgi, vai arī cilvēks pats un viss uz �īs pasaules notie�ko�ais tomēr ir daudz sare�ģītāks, nekā mēs to līdz �im esam spēju�i saprast.

���� Kad atkal redzēsimies? � Edijs pavaicāja.

���� Nezinu, � es mazliet sadrūmis atbildēju. � Gribu visu �o vasaru veltīt jauna romāna rakstī�anai.

���� Jā? Kā tad to sauks?

����� �Sieviete visam mū�am�.

���� Tu ar to domā Diānu?

���� Edij � Es ta�u rakstī�u romānu, nevis autobiogrāfiju.

���� Vai tad ikdienas notikumi tevi neiespaido? Tu materiālu neņem no dzīves? �

���� Ņemu. Bet ne jau tikai no savējās vien.

���� Kad Diāna atgriezīsies, pasveicini no manis.

���� Labprāt. Diāna teicās būt mājās rītvakar.

���� Par kāzām jau arī esat runāju�i?

���� Domājam visu to uguņo�anu taisīt Ziemassvētkos. Varbūt Vecgada vakarā.

���� Skaisti. Tu viņai nekad nepārmet par viņas iepriek�ējo laulību, labi? Par to viņai jau tāpat nav visai patīkamas atmi�ņas.

����� Pats par sevi saprotams. Kāda man daļa, ko viņa darījusi pirms manis?

���� Tomēr.

���� Mazliet tas mani skars, ta�u ceru, ne tik spēcīgi, lai es par to sāktu īpa�i domāt vai dusmoties.

���� Jācer, ka viņa tev neko nepārmetīs arī par tavu pagātni.

����� Protams. Mums vispār nevienam nav ne mazāko tiesību otram pārmest viņa iepriek�ējo dzīvi.

����� Tā, Ri�ard, nesaki vis. Varbūt tiesību patie�ām nav, ta�u � Dzīve ir dzīve, un cilvēki ir cilvēki. Vienmēr ir jārē�ķinās, ka kādam tuvākam vai sve�ākam iegribēsies parakņā�ties tavās iek�ās.

����� Mums ar Diānu nekādu noslēpumu nav. Viņa man visu savu pagātni ir jau izstāstījusi. Un es viņai neko neesmu slē�pis no savējās.

Edijs tikko manāmi pasmīnēja.

����� Diānai tu varbūt arī varēji kaut ko iestāstīt, bet es zinu, ka cilvēks parasti otram var atklāt tikai niecīgu daļiņu no se�vis. No dzīves � jā, varbūt. Bet no sevis tikai niecīgu daļiņu, Ri�ard! Un Diāna, kā jebkura cita sieviete, tev mū�īgi paliks neizzināta. Tu par viņu nekad neko īsti nezināsi, lai gan viņa tev varēs par visu ko �ivināt no rīta līdz vakaram.

Es neko neatbildēju, bet skatījos, kā divi sanitāri uz nestu�vēm steidzīgi nes kādu nekustīgi gulo�u slimnieku.

����� Labi, � Edijs kaut kā gurdi noteica un paskatījās pulk�stenī. � Man jāiet. Trijos sākas apspriede.

����� Lai tev veicas! � es sacīju un paspiedu viņam roku. � Paldies par vēstuli! Tā man liek par �o to padomāt.

���� Cau! � Edijs pameta ar roku un gāja atpakaļ.

Es izgāju cauri nelielai slimnīcas sarga mājai, �ķērsoju ielu un nostājos pie tramvaja pieturas.

Pēc neilga laika blakus parādījās jauna meitene, ģērbusies gai�i sārtā vējjakā, kreisajā rokā viņa turēja importa mantu maisiņu un nez kādēļ loti skumji uz mani paskatījās. Sis ska�tiens mani satrauca. Es pēk�ņi iedomājos, ka viņa ta�u varētu būt Sallija Reginska � Gribēju sākt sarunu, ta�u meitene pa�griezās un lēnām aizgāja tālāk. Es no viņas novērsos un paska�tījos slie�u virzienā. Tramvajs joprojām vēl nenāca, toties pēk�ņi sāka līt.

Pusvienos naktī mani pamodinaja skaļ� telefona zvans. Sa�miegojies pacēlu klausuli.

����������� Pieci, divi, septiņi, �etri, septiņi, �etri? � kāda sieviete pārjautāja manu telefona numuru.

����������� Jā, � es, vēl lāgā neatmodies, apstiprināju. � Pieci, divi, septiņi, �etri, septiņi, �etri.

������������ Tūlīt ar jums runās Parīze, � telefoniste negaidīti pazi�ņoja, pēc tam kaut kas noklak�ķēja, brīdi bija dzirdama tikai klusa dūkoņa, tad pavisam tuvu un ļoti skaidri sadzirdēju Diā�nas samtaino balsi. Tas bija ļoti neparasti un patīkami.

����� Tu, Ri�?

���� Jā, Diān. Tas man ir pārsteigums.

����� Jau gulēji?

����� Nu tā . . .

������������ Pie mums te ir tikai pusvienpadsmit vakarā. Nevienam gulē�ana nav pat prātā!

������������ Ja es būtu Parīzē, tad arī dro�i vien uz gulē�anu vēl ne�taisītos.

����� Ri�ard, es esmu laimīga! To nemaz nevaru izteikt.

����� Domāju gan. Bet tur jau tu esi tre�o reizi.

���� Vienalga!

����� Kur tu pa�laik atrodies?

������������ Parīzē! Te ir tik jauki! A! Es esmu mūsu vēstniecībā. Tautas kalpi �īs vizītes laikā ir iekārtoti viesnīcā �Niko�, tā pieder japāņiem, pa�ā Parīzes centrā, bet es nak�ņoju pie ma- dame Flurī, viņa ir mūsu vēstniecības darbiniece.

���� For�i, vai ne?

������������ Brīni�ķīgi, Ri�ard! Stipri vien noguru, visu dienu vaja�dzēja strādāt, tulkot, nepārtraukti būt sasprindzinātai oficiā�lajās sēdēs un pusdienās, izskatīt desmitiem dokumentu, bet tagad ir miers. Viss vakars brīvs, es domāju, ka arī visu nakti neko daudz negulē�u.

���� Tu rīt nespēsi strādāt.

����� Gan izturē�u! Ri� �

����� Jā?

���� Tu mani dzirdi?

����� Izklausās, it kā tu atrastos man blakus.

���� Es tev arī esmu blakus.

����� Protams.

����� Vienmēr, Ri�ard.

����� Es to jūtu. Tu esi tik tuvu.

����������� Es tev �oreiz tik loti gribēju piezvanīt no Parīzes! Tu to saproti?

���� Pilnīgi.

����������� 2ēl, ka tevis �eit nav. Nē, patiesi. Man pa�laik ir ļoti skumji.

���� Kādi ir tie tavi vīrie�i?

������������ Tie nav nekādi vīrie�i! Viņi ir oficiālas personas. Uz katra soļa baidās nogāzt kaut kādus podus.

���� Izdodas?

���� Pagaidām jā. Viņi nav interesanti.

����������� Ko tu vari gribēt? Lauku provinciāļi bez jebkādas starp�tautiskas pieredzes.

���� Tā nesaki vis. Mazliet neveikli viņi ir, toties ļoti gudri.

���� Kā pati jūties?

����������� Nekādas vainas. Nemaz neesmu sliktāka par jebkuru fran�u aristokrāti!

���� Domāju gan. Tu vienmēr esi bijusi augstas klases dāma.

���� Protams! Es tev patīku?

���� Es jau tev teicu. Vienmēr un visur.

���� Paldies, Ri�! 2ēl, ka arī tu �eit nevari būt.

���� Nekas, Diān. Gan jau varbūt citreiz �

����������� Tev jāsāk nodarboties ar politiku! Tiksi Saeimā un tāpat braukāsi apkārt pa pasauli!

����������� Tu jau zini, Diān, es ļoti augstu vērtēju savu vārdu un netaisos tik zemu krist, lai piedalītos �ai dzīves tirgū.

����� Ri� � Tu par mani domāji?

���� Es tevi redzēju sapnī.

���� Kāda es biju? Baltā vai melnā?

���� Tu biji kaila.

���� Tas ir uz laimi, Ri�! Tas nozīmē, ka es tev atnesī�u laimi.

���� Kad jūs brauksiet atpakaļ?

����������� Rīt laikam ne. Jā. Rīt vēl nesanāks, apspriede par vienu dienu ieilgst. Tiek runāts par visu trīs Baltijas valstu uzņem��anu Eiropas valstu asociācijā. Tātad parīt.

���� Luvrā biji?

���� Pa kuru laiku?!

���� Un Eifeļa tornī?

���� Ri�! Man ir jāstrādā!

���� Vai tādēļ bija vērts braukt uz Parīzi?

����������� Tu pats esi prasts provinciālis! Jau tikai Parīzes atmo�sfēra, tā apziņa vien, ka esi �eit, atsver simts gadus padomju Latvijā.

���� Nav jau vairs padomju.

����������� Vienalga! Parīze ir Parīze un krievu Rīga ir krievu Rīga! FlurI kundze apsolīja pēc pusnakts pavizināt mani savā auto�ma�īnā pa nakts Parīzi. Tam vajadzētu būt kaut kam vienrei�zēji jaukam un Joti skaistam, vai ne?

����������� Dro�i vien. Ja iznāk daudz maz pa ceļam, nobrauciet ga�rām Panteonam. Tas ir netālu no Triumfa arkas.

���� Kādēļ?

����������� Pasveicini no manis Emīlu Zola. Viņ� tur guļ. Tad vel varat aplaist nelielu līkumu ap Perla�ēzas kapsētu. Tur arī būtu vērts pasveicināt da�us vīrus, kurus es ļoti cienu. Un vēl varat iegriezties kafejnīcā �Se/ec/�, tā atrodas Sēnas krastmalā, tie�i iepretim Parīzes Dievmātes katedrālei.

���� Tur arī kāds ir apglabāts?

���� Tur bie�i esot dzēris Hemingvejs.

���� Viņ� ir dzēris visur.

���� Bet tur it sevi�ķi.

���� Es arī dzeru.

���� Jums �odien bija kāda pieņem�ana?

����������� Jā! Ri�ard! Esmu pamatīgi iereibu�i! Nē, ne jau nu pa�matīgi. Tā mazliet. Trīs kokteiļi un viena glāze pasakaina vīna!

���� Es tevi sāku apskaust.

���� Tu labāk mani mīli, Ri�ard! Stipri, stipri!

���� Tu jau zini, Diān.

���� Es neko nezinu! Tev nevienas bez manis nav?

���� Tu esi vienīgā.

���� Lūdzu, atkārto vēlreiz!

���� Tu esi vienīgā, Diān. Nevienas citas man nav.

���� Tu esi burvīgs, Ri�ard! Paldies!

����������� Ja tu zvani uz mūsu vēstniecības rēķina, tad skaties, lai tā neizput.

���� Nejaukais! Gribi tikt no manis vaļā?

����������� Ļoti jauki, ka tu piezvanīji! Gandrīz vai si�ets nelielam Mastam. �Nakts zvans no Parīzes�.

���������� Labi, Ri�ard, es beidzu! Flurī kundze māj ar roku, ka l<il)rauc. Tu atbrauksi man pretim?

���� Es pacentī�os.

���� Nu pacenties, Ri�ard! Es ļoti gaidī�u. Atā!

Klausulē kaut kas noklak�ķēja, un saruna pārtrūka. Es vēl �Intas minūtes pagaidīju, centrāle nekādu informāciju vairs nedeva, un drīz vien atkal likos gulēt. Pulkstenis rādīja tie�i Ntundu pēc pusnakts.

����� Tu bie�i nāc uz tik lepniem krogiem? � Vilis pajautāja, pārlaizdams mazliet izbrīnīju�os skatienu greznajai telpai. Jaunatvērtais bārs �Baltā zvaigzne� atradās pa�ā Rīgas centrā un acīmredzot bija iekārtots pēc kaut kāda vidēja Eiropas standarta. Nelielo zāli piepildīja balti galdi un krēsli, pie bal�tajām sienām mirdzēja lieli spoguļi, vienā telpas stūrī zaļoja japānisks prie�u dārziņ�, bija arī da�as gleznas un dīvaini sie�nas dekori. Bagātīga uzko�amo izvēle, plauktos iztēli kārdināja divdesmit divu da�ādu dzērienu pudeles, ieskaitot pat slaveno fran�u �ampanieti �Chavalere�. Skaista un ļoti laipna bārmene, kas runā latvie�u, krievu, angļu un fran�u valodā un dro�i vien zināja arī vēl spāņu un vācu, un divas viesmīles īsos, sarkanos bruncī�os. Un laikam jau izmeklēta publika, un va�karos dārgas prostitūtas, un galvu reibino�as cenas, un klusa mūzika. Un tik reti pārdzīvota sajūta, ka tu to visu vari atļau�ties, kaut arī tikai �odien, kaut arī tikai vienu mirkli, bet tu vari ieiet �ādā krogā, vari sēdēt un vērot skaistas sievietes un turīgus vīrie�us, vari pasūtīt visu, ko piedāvā biezā ēdienkarte un lielā valodu pratēja aiz bāra letes.

����� Nē, Vili, � es viņam atbildēju. � Es �eit esmu pirmo reizi.

���� Vai kaut kas noticis? � Vilis pavaicāja.

����� Nē, nekas īpa�s. Patiesību sakot, man iet visai bēdīgi. Pēdējo kaut cik normālo honorāru saņēmu pirms pieciem ga�diem, kad iznāca mans romāns �Sitiens sejā�. Pēc tam nekas di�s nav bijis.

���� Slinko?

���� Līdz �im vēl nekad tik daudz neesmu strādājis. �o piecu gadu laikā esmu uzrakstījis �etrus jaunus romānus, ta�u �

Vilis pārsteigts uz mani paskatījās.

���� Izdevniecības neko neņem pretī?

����� Kādas izdevniecības! Viena vien mums ir, un tā pati uz bankrota robe�as! Beidzot būs jāmēģina saistīties ar kādu SIA.

����� Man liekas, mēs no problēmām nekad vaļā netiksim, � Vilis grūtsirdīgi noteica. � Ja atkrīt kāda no tam, kas pastā�vēja komunistu laikā, tūlīt tās vietā mums uzrodas divas citas, kādas bija pilnīgi neiespējamas toreiz.

����� Tāda ir dzīve, � es pasmaidīju, pateikdams vis�ķidrāko patiesību pasaulē.

����� Kā tad tu tiki pie naudas? � Vilis painteresējās. Viņ� bija kāda liela dienas laikraksta galvenais redaktors, pazīstams rakstnieks un �urnālists, un es viņu biju uzaicinājis parunāties par iespēju sākt strādāt viņa avīzē. Es sapratu, ka vismaz tu- vakajos gados nez vai kādu savu romānu spē�u publicēt, un atkal gribēju, kā kādreiz jaunībā, pastrādāt presē par repor�tieri.

���� Nupat veselu mēnesi pie mums nodzīvoja mātesmāsa no statiem, � es paskaidroju. � Krustmāte tikai pirms da�ām dienām aizlidoja atpakaļ uz Ņujorku.

���� Viņa dzīvo Ņujorkā?

���� Tantei Bruklinas rajonā pieder divstāvu māja, veikals un divtūksto� akru liels zemes gabals Floridā.

���� Tā nekas. Tur noprecēja miljonāru?

���� Nē. Viņa uz Ameriku aizbrauca jau ar vīru � latvieti, kur� tur se�desmito gadu vidū bija kļuvis par diezgan ievē�rojamu būvuzņēmēju.

���� Man pret mūsu letiņiem ir diezgan lielas pretenzijas, � Vilis sacīja, � ta�u vienu gan mums atņemt nevar. Mēs tomēr protam strādāt!

����� Es gan tā neteiktu, � piesardzīgi iebildu. � Mēs jau sen nestrādājam.

���� Tu piecu gadu laikā esi uzrakstījis �etras grāmatas. Ce�puri nost! Es �ais trakajos laikos jau trīs gadus vadu lielu avīzi. Arī paldies! Kundzīte aiz letes murmulē se�ās valodās. Kāds ir izdomājis un iekārtojis �īs glītās telpas. Nē, Ri�ard, strādāt mēs protam, vienīgi mēs vēl neprotam piedot un visu aizmirst.

���� Tu domā � vajag?

����� Mums bie�āk būtu jāskatās, kas notiek �odienas cilvēku dvēselēs un kas ar tām notiks rīt. Ir jau skaisti un patriotiski runāt par astoņpadsmito gadu un pat censties tur atgriezties, bet. . . Laiks ir neapturams, un nekas nav atgrie�ams. Ne labas, ne sliktas dzīves. Es ļoti baidos par latvie�u kultūru. Par mūsu kino, teātri, grāmatniecību, tautas mākslu. Saka � jāpagaida. Mēs vēl esam ļoti nabagi. Bet tas nav tiesa. Nabaga ir valdība. Tauta savā garā ir ļoti bagāta. Ta�u, ja valsts arī turpmāk pret �īm vērtībām izturēsies tikpat vienaldzīgi kā līdz �im, tad mūsu kultūra drīz vien izskatīsies kā pa�reiz Ciekurkalna tirgus. Lau�kums ir. Nojumes ir. Sēta apkārt ir. Vārti vaļā. Un desmitiem tuk�u galdu bez neviena pārdevēja! Tā laikam ir labāk. Tā kādam ļoti patīk. Un dzeja atkal tiks sacerēta piedūmotās rijās. Un dziesmas dziedātas nakts melnumā. Un teātris spēlēts pilsē�tas laukumos. Un grāmatas rakstītas uz bērza tāsīm . . .

���� Tu padomju laikā zināmā mērā biji opozīcijā. Tagad arī?

���������� Es nebiju opozīcijā, � Vilis nedaudz saviebās un ātri izdzēra glāzīti Napoleona konjaka. � Un kas tad vispār bija opozīcijā? Tā atklāti? Neviens! Pat Ojārs Vācietis ne.

����� Viņam bija daudz nedrukātu darbu. Tāpat kā Gunāram Priedem, Lāmām, Belam, Bel�evicai un daudziem citiem, � es rāmi atgādināju.

����� Daudziem citiem ne, � Vilis strauji pakratīja galvu.

����� Bet tevis minētajiem da�i tādi darbi patie�ām bija. Nu un tad? Tas ta�u ne mazākajā mērā neliecināja par viņu atklātu nostā�anos pret padomju sistēmu! Es pasvītroju � atklātu!

����� To jau neizdarīja neviens no pazīstamiem māksliniekiem vai rakstniekiem. Tā, lai par to būtu jāiet cietumā. Bet man nenāk vārds pār lūpām, lai viņus kaut mazliet nosodītu.

����� Mēs visi savā dziļākajā pārliecībā bijām opozīcijā, mēs nespējām �o partijas diktatūru pieņemt, bet visi ar to kaut kā tomēr klusi samierinājāmies un centāmies piemēroties. Es tajā nesaskatu nekādu lielo vainu. Vismaz lielākā daļa latvie�u mākslinieku un rakstnieku, teātra, kino un kultūras darbinieku ar saviem darbiem un darbību nekādu negodu mūsu tautai nav sagādāju�i. Tad jau drīzāk otrādi. Un lai jau radikāļi brēc! Neko vairāk viņi nespēj. Bez tam sociālismam nenoliedzami bija arī daudzas priek�rocības, � Vilis mierīgi turpināja,

���� kuras vēl ilgi daudzi atcerēsies ar prieku un pateicību, glu�i tāpat kā vēl da�as vecas tantiņas �odien atceras labos Ulmaņ�laikus.

���� Tu domā, cilvēks var tik ātri mainīties? Boļ�eviki septiņ�padsmitajā gadā arī uz to ļoti cerēja.

����� Protams, cilvēks nemainās, � Vilis piekrita. � Ta�u ne�viens mums neliedz kļūt kaut mazdrusciņ gudrākiem.

����� Es jau vairs gudrāks nekļū�u, � klusi teicu un arī iz�tuk�oju glāzi. � Dumjāks gan. Uz galvo�anu.

����� Es tāpat, � Vilis piekrita. � Brīnos, kā līdz �im laikam vēl neesmu sajucis prātā!

���� Tu domā, neesi? � iesmējos.

����� Domāju, ka neesmu vis! � Vilis pasmaidīja, tad atkal kļuva nopietns. � Lai gan � Mēs, protams, visi �odien esam mazliet juku�i. Daudzi ar to kļūst pat labāki un jēdzīgāki, ta�u daudzi� Tu, piemēram, esi nojūdzies galīgi! Kāda velna pēc tev jāpērk tik �ausmino�i dārgs dzēriens? Mēs varējām pie�dzerties daudz lētāk.

����� Aizbraucot tante man iedeva divsimt dolāru. Kādēļ gan vienreiz neuzdzīvot? Varbūt pēc mēne�a Maskavā notiek �o�reiz jau sekmīgs militārs valsts apvērsums, pēc da�ām dienām mūsu dzimtā Rīga atkal sajūsmas pārpilna sagaida padomju

Iniikiis, un mēs visi padevīgi un klusi atgrie�amies pierastaja hcicialismā �

Tu ari tagad gribi pievērsties politikai? � Vilis painteresējās.

Man, protams, kā daudziem citiem, ir savs neliels pasau- |vh pārveido�anas modelītis, ta�u par tā realizē�anu es domāju vienīgi da�as minūtes pirms aizmig�anas.

Varbūt tomēr ir vērts to izkliegt arī pārējiem? Nē, Vili, nav vērts! īsti vērtīgi ir vienīgi strādāt savu ii imļoto darbu. Da�reiz tā jauki pasēdēt labā krogā un iedzert. Mīlēt sievietes. īpa�i nedomāt par naudu un rītdienu. Un pa- � riisties izdarīt kaut ko labu. Tomēr.

Tu to vari. Tu vispār esi labs rakstnieks, Ri�ard. Pavisam nopietni.

Paldies, Vili. Bet es pa�laik esmu gandrīz vai uz sēkļa. Iii jau pats zini, papīrs ir dārgs, tas ir simt rei�u dārgāks par fi<> slaveno fran�u konjaku, tā kā neviena no manām grāma- liim tik drīz neiznāks. Ja vispār iznāks. Ko domā darīt?

Man ir vajadzīgs darbs. Tādēļ ari tev piezvanīju un gri- liOju aprunāties. Vai tev nav brīva kāda �tata vieta? Es lab- pml atkal pastrādātu �urnālistikā.

Vilis ilgi klusēja, nervozi pirkstos grozīdams glāzi. Es uzreiz iwipratu, ka viņam nekādas brīvas vietas nav. Tā ari bija.

Es tev labprāt palīdzētu, � Vilis lēnīgi sacīja, � ta�u pa�laik kaut ko apsolīt� Piedod, Ri�ard, bet tā rādās, ka man lulit vajadzēs atlaist daudzus savējos. Mēs knapi turamies uz i Klons. Bet mums ir da�as for�as idejas, un varbūt izķepurosi�mies. Bet, kas attiecas uz tevi� Pagaidām norunāsim tā. Knksti, ko vari uzrakstīt un kas tev pa�am liekas interesants.

�tavs materiāls izrādīsies labāks, saisto�āks vai sensacionā�lāks par to, ko tai pa�ā laikā spēs piedāvāt kāds no mūsu līdz- nli.idniekiem, es, ne mirkli ne�auboties, drukā�u tevi. Ja jau Konkurence, tad lai tāda arī ir! Tu pagaidām būsi, tā sakot, lirlv�urnālists. Kā Juris Ka�a.

Labi, Vili. � Es ne pārāk iepriecināts piekritu un noska- lijos, kā pie bāra letes apsē�as divi sirmi kungi un eleganta

dāma. Izskatījās pēc ārzemniekiem. � Arī man ir da�as for�as Ul<�jas.

Romānus vairs nerakstīsi? � Vilis pēc neilga laika iejau-

tlj&s.

Pamazām jau atkal sāk�u, � es atbildēju. � Tas ir tāpat kā ar narkotikām. Pierodi un esi pagalam.

����� Es pat nezinu, par ko �odien varētu rakstīt romānu. � Vilis domīgs noteica un atkal piepildīja glāzi. � Par �o laiku?

Es iesmējos.

����� Par mīlestību, Vili! Nekas labāks vēl līdz �im nav izdo�māts. Tas ir trumpja dūzis, kas nosit visus pārējos si�etus un idejas.

���� Pie�aujies jau tirgus konjunktūrai? � Vilis kārtējo reizi savu apaļo ģīmi savilka tikai viņam raksturīgā skābā smaidiņā.

����� Es zinu, kas lasītājam vajadzīgs, � diezgan stingrā balsī teicu. � Es to jau zināju, rakstīdams savu pirmo stāstu bre�- ņevisma ziedu laikos. Un tāpēc ceru, ka nekad nebū�u zaudē�tājos.

����� Nosaukumu jau arī esi izdomājis? � Vilis painteresējās. � Man pa�am ar tiem iet visgrūtāk.

����� Bet man visvieglāk, � es atteicu. � Jauno romānu no�sauk�u �Sieviete visam mū�am�. To pamēģinā�u uzrakstīt viegli, modernā stilā un formā, fiksējot visu, kas ar mani būs noticis pēdējos gados.

����� Interesanti, � Vilis domīgs norūca un ari paskatījās uz abiem ārzemju kungiem un skaisto dāmu. � Bet kur liksim mūsu pagātni? Tev, tāpat kā man, aiz muguras ir jau puse dzī�ves. Varbūt pat visa. Rītdiena, ja baigi nepaveicas, var izrādī�ties ārkārtīgi tāla nākotne.

����� �ēl, vai ne? � es skumji pasmaidīju un tūlīt atcerējos Diānas nakts zvanu. Tas tomēr bija brīni�ķīgi, ja skaidri varēju zināt un sajust, ka man �ajā bezgalīgi lielajā pasaulē, �ais drausmīgajos pilsētas d�ungļos un vientulības okeānā �ad tad blakus ir draugs un mīlama sieviete. Tas bie�i dod savādu spēku un vismaz kaut kādu jēgu dzīvot.

���� Ņemsim vēl vienu Napoleonu? � es pavaicāju.

���� Lai paliek! � Vilis atmeta ar roku un piecēlās. � Pie�taupi savus dolārus kādai sliktākai reizei�

Nākamās dienas pēcpusdiena iekāpu savā spilgti sarkanajā BMW limuzīnā, kura dēļ mani daudzi apskauda, ieskaitot drau�gus un radus, un pa Daugavgrivas ielu braucu uz pilsētas centru.

Es nebiju nekāds trakais braucējs. Rīgā parasti nepārsniedzu atļauto ātrumu un arī uz lielajām vienvirziena �osejām reti kad pārsniedzu simt, simt desmit kilometrus stundā. Man ar to pilnīgi pietika. Savu mū�ā biju redzējis tik daudzas autoavā�rijas, tik daudzus uz mū�u sakropļotus un bojā aizgāju�us cil�vēkus, ka jau sen apjēdzu: ātrai un, vēl vairāk, pārgalvīgai brauk�anai nav absolūti nekādas jēgas un pamatojuma. Ko es iegū�u, paredzētajā galapunktā nokļuvis vienu, divas vai pat desmit minūtes agrāk? Vai ir vērts �o da�u minū�u dē) zaudēt savu veselību un dzīvību? Turklāt man būtu �ēl arī �o �ilbi�no�i skaisto, jauno un loti dārgo automa�īnu redzēt kā vairs nekur nederīgu lū�ņu kaudzi.

Vakar �Dienā� izlasīju, ka uz Jūrmalas �osejas jaunākā mo�deļa mersedesā, drā�oties ar simt se�desmit kilometru āt�rumu stundā, avāriju cietis un nosities kāds trīsdesmitse�ga- dīgs poļu komersants. Te tev nu bija visas tavas spekulācijas, starptautiskie sakari, lepnās viesnīcas, sievietes, nauda un spo�ā nākotne brīvā tirgus apstākļos!

Es vienmēr ar izbrīnu un dziļu neizpratni esmu klausījies cilvēkos, kuri sparīgi un ļoti pārliecino�i spēj kalt tālejo�us nākotnes plānus. Man tas �ķiet mazliet naivi un ne pārāk dro�i. Sie cilvēki acīmredzot pat neiedomājas, ka jau nākamajā mirklī negaidīti var plīst automa�īnas riepa vai sīksīks asinsvadiņ� viņu smadzenēs .. .

Dzejnieks Egils Plaudis man reiz atzinās: �Tas būtu smiek�līgi, ja es jau �odien sāktu domāt, ko darī�u pēc trim dienām. Tas ir pārāk ilgs laiks. Turklāt nepiepildītos neviena no lie�lajām cerībām. Bet vienas dienas ietvaros tās bie�i vien piepil�dās. Vienai dienai cerību parasti ir maz.�

Tu pareizi darīji, Egil! Kā matērija sastāv no atomiem, tā mūsu dzīve no mirkļiem. Un �odienas mirklis vienmēr ir daudz dro�āks un reālāks nekā viss ieplānotais mū�s.

Noliku automa�īnu Tērbatas un Merķeļa ielu stūrī, �Saktas� puķu tirdziņā nopirku piecas sarkanas rozes un braucu uz lid�ostu. Diānai vajadzētu atlidot se�padsmitos piecās minūtēs.

Novietojis automa�īnu stāvvietas laukumā, uzgāju aug�ā un pie atklātās terases barjerām vēroju milzīgo lidlauku. Es pats kādreiz jaunībā pārciestas smagas galvas traumas dēl nekad vēl nebiju uzdro�inājies lidot, ta�u man vienmēr paticis vērot lidostas nesteidzīgo burzmu, izjust sagaidī�anas un pavadī�a�nas emocionālos rituālus, aplūkot parasti eleganto un nedaudz izsmalcināto publiku un spēji gaisā pacēlu�ās lidma�īnas. Sajā mazliet saspringtajā gaisotnē valdīja kāds vispārējs noslēpums, tikko nojau�amas bailes un tās pa�as mirkļa cerības, kuras pa�rasti gai�i piepildījās, kad ilgi gaidītā lidma�īna beidzot laimīgi pieskārās zemei.

Es Diānu ieraudzīju tūlīt, līdzko no aviosabiedrības SAS skaistās dzeltenbaltās lidma�īnas sāka kāpt laukā pirmie pasa��ieri. Viņa pat no tālienes izskatījās loti efektīga. Slaido ķer�meni sedza spilgti sarkans, apmetnim līdzīgs mētelis, bet galvu rotāja melna platmaļu cepure. Diāna kopā ar pārējiem atbrau�cējiem lēnam tuvojās lidostas ēkai un, zinādama, ka es kaut kur tur stāvu, vairākkārt pamāja ar roku.

Es ar Diānu iepazinos pirms diviem gadiem pie Edija, kad tiku uzlūgts uz viņa �etrdesmitās dzim�anas dienas svinībām. Man arī toreiz ar da�u dienu atstarpi palika �etrdesmit gadu, un tā iznāca, ka mūsu dzim�anas dienas it kā nosvinējām kopā.

Viesu nebija daudz, galvenokārt Edija radinieki un tuvākie draugi, un Diāna mani jau pirmajā brīdī piesaistīja ar savu neparasto skaistumu, vingro augumu, slaidām, manuprāt, pil�nīgi ideālām kājām, spilgti eleganto apģērbu un gandrīz vai tipiskas pavedinātājas daudzsolo�o smaidu. Sai ziņā gan es smagi kļūdījos, Diānu uzreiz ierindodams viegli iegūstamo sie�vie�u skaitā. Tas bija tālu no īstenības. Es to spēju izdarīt tikai pēc diviem mēne�iem, ta�u pārējais pirmajā iespaidā radies priek�stats par �o vienreizējo sievieti vēl �odien ir pareizs.

Diāna vienmēr, jebkurā vietā un apstākļos bija skaista, labi kopta, eleganta un ļoti valdzino�a būtne. Tas mani drusku mul�sināja un vienmēr radīja �aubas par �īs sievietes patiesajām jūtām un īsto dabu. Jo manā iztēlē un līdz�inējā pieredzē vēl nebija gadījusies sieviete, kurai piemistu tik uzkrīto�i liela un Joti mānīga at�ķirība starp viņas �ķietami vaļīgo un koķeto ārējo uzvedību un diezgan noslēgto iek�ējo pasauli, kurā viņa apdomīgi ielaida tikai labi iepazītus cilvēkus.

Bet varbūt es atkal smagi kļūdos, un Edijam bija simtpro�centīga taisnība, kad viņ� man aizvakar apgalvoja, ka es nekad Diānu nespē�u pilnīgi ne iepazīt, ne atklāt? Tikai druskas. Tikai kaut ko nojaust. Sajust vieglas temperatūras svārstības. Redzēt vienīgi da�us gaismas uzplaiksnījumus, kamēr līdz pilnīgai viņas dvēseles atklāsmei man vajadzēs pa bezgalīgu tumsu iet miljons gadu? Bet ko es varēju izdarīt un panākt divos gados? It kā jau daudz, tomēr Diāna man joprojām lielā mērā ir pa�likusi mīkla. Kādēļ viņa vispār ar mani ielaidusies, kļūdama par mīļāko un tagad pat grasīdamās precēties?

Diāna bija ļoti smalka un izglītota dāma. Tipiska aristokrāte. Lēdija. Bagātu vecāku vienīgā meita. Prata �etras sve�valodas un pa�reiz strādāja Ārlietu ministrijā par tulku, viņas pakal�pojumus da�reiz izmantoja arī valdība un Augst.ik.i padome. Daudz braukāja pa ārzemēm, tikusi pat Baltajā namā un Eli- zejas pilī. Spiedusi roku Beikeram, Gen�eram 1111 Gorba�ovam. Viņai piemita labas manieres, iedzimts lepnums un laika gaitā iegūta milzīga pa�apziņa. Viņa skaidri apzinājās savu augsto profesionālo varē�anu, savu cilvēka un sievietes vērtību, vien�mēr spriedumos un rīcībā bija noteikta un dro�a un tikai da��reiz man grūti saprotamu iemeslu dēj pēk�ņi palaida visas bremzes vajā, kļūdama Joti dabiska, ne ar ko neierobe�ota, sievi�ķīgi vāja, kaislīga un nepierasti vaļsirdīga.

Diānai bērnu nebija, lai gan laulībā nodzīvojusi desmit ga�dus. No divdesmit līdz trīsdesmit gadu vecumam. Pēdējos asto�ņus gadus pavadījusi pilnīgā brīvībā. Kā viņa �o brīvību iz�mantojusi tīri seksuālā ziņā, es nezinu. Mani tas arī īpa�i ne�interesēja, lai gan stipri �aubos, vai viņa visu �o laiku pilnīgi būtu iztikusi bez vīrie�iem. Esot nepārtrauktā uzmanības centrā, katru dienu atrodoties gudru un galantu vīrie�u sabiedrībā vis�da�ādākajos (mazāk vai vairāk oficiālos) banketos, rautos, pieņem�anās un reprezentāciju ballēs, viņai, pēc manām do�mam, ir bijis pilnīgi neiespējami izvairīties vai izbēgt no �o vīrie�u uzmanības un iekāres apliecinājumiem. Diāna noteikti gulējusi daudzās gultās, daudz ko pieredzējusi un atļāvusi. Varbūt da�reiz tas viņai nav bijis sevi�ķi patīkami, ne vienmēr pati gribējusi un gājusi tam pretim, ta�u par to, ka viņa ne�pārtraukti tiek iekārota un bie�i arī iekarota, es ne�aubījos ne mirkli.

Bet kā tomēr ir īstenībā? Es nezinu. Es tikai minu mīklas. Par pasauli, ikdienas notikumiem, par vīrie�u un sievie�u sav�starpējām attiecībām un uzvedību da�ādos apstākļos sprie�u, par pamatu ņemot galvenokārt savu personīgo pieredzi. Bet mana pieredze ir visai ierobe�ota un diezgan drūma, tādēļ par sievietēm manas prognozes bie�i vien var izrādīties nepareizas un ļoti kļūdainas.

Iespējams, ka mana vispārējā skeptiskā attieksme pret sie�vietēm bie�i izpau�as arī manā uzvedībā. Sievietes to instink�tīvi jūt vai pat skaidri redz un parasti pret mani, tāpat kā es pret viņām, izturas diezgan vēsi un atturīgi. Tādēļ mani zi�nāmā mērā pārsteidza Diānas tūlītējā siltā un draudzīgā pie�ķer�anās, vēlākās tuvības alkas un pēdējā laikā apliecinātā un arī nekādi nenoslēpjamā mīlestība un vēlē�anās turpmāk ar mani dzīvot kopā.

Pārsteidza tādēļ, ka es pats sadzīvē biju stipri vienkār�s, man nepatika tā sauktā �augstākā sabiedrība� un visi �ie �aristo�krāti� un bagātnieki. Es bie�i biju pat parupj�, izaicino�i le�cīgs, bez jebkādām �labām manierēm� un speciāli gudras ru�nā�anas, turklāt vēl bez akadēmiskas izglītības. Pēc dēla pie�dzim�anai,' materiālo apstākļu spiests, mēģināju savienot mā�cības ar darbu. Tas neizdevās. Es nespēju un arī vairs īpa�i negribēju studēt. Turklāt tie�i tai laikā nopietni pievērsos li�teratūrai, sāku rakstīt stāstus un romānus, tie visi tūdaļ tika publicēti, es ātri iekaroju vārdu, kļuvu it kā pat slavens, daudzu cienīts un varbūt pat mīlēts, tādēļ sevi�ķi neskumu par formālo augstākās izglītības trūkumu.

Dzīvoju divatā ar māti Iļģuciemā, kādreizējās Cīruļa kundzes privātmājas trīsistabu dzīvoklī. Dzīvoklis bija labs. Māte miti�nājās atsevi�ķā istabā, kur varēja ieiet no virtuves. Es biju iekārtojies gala istabā, bet blakus eso�ā (lielākā) istaba skaitī�jās it kā kopēja, lai gan māte tur uzturējās ļoti reti. Viņas istabā stāvēja krāsu televizors, un bez īpa�as vajadzības vies�istabā viņa nekad ilgi nepalika.

Nezinu, ko sievietes domāja par manu ārējo izskatu. Visai iespējams, ka da�as no viņām manī saskatīja zināmu vīri�ķīgu pievilcību, ta�u skaists es nebiju. Man bija simt astoņdesmit centimetrus gar�, fiziski spēcīgs un diezgan sportisks augums, tum�i mati, vērīgas gai�brūnas acis un diezgan nekaunīgs ska�tiens, ar kuru es parasti rūpīgi nopētīju un novērtēju visas sie�vietes, kas nokļuva manā redzeslokā.

Tāpat nezinu, vai biju dumj� vai gudrs. �is vērtējums dau�dzējādā ziņā atkarīgs no izvirzītajiem kritērijiem un vērtētāja personības. Pa�a skatījumā man par sevi kaunēties tā kā ne�vajadzētu. Formālā izglītība nekad nav noteikusi tā vai cita cilvēka prāta spējas vai intelekta līmeni. Sevi uzskatīju par vispusīgi attīstītu cilvēku, kas labi orientējas visās Latvijas un pasaules kultūras, literatūras, mākslas, zinātnes, mūzikas, vēstu�res, sporta un politikas norisēs. Varbūt ne pārāk dziļi, ta�u pietiekami, lai spētu visu saprast, vērtēt, brīvi izteikt savus spriedumus un justies pilnīgi dro�s jebkurā sabiedrībā.

Pēc apmēram �etrdesmit piecām minūtēm pasa�ieri, izgāju�i muitas kontroli, beidzot parādījās sagaidītājiem. Diāna mīļi uz�smaidīja, es viņai pasniedzu rozes, sārtajam vaigam uzspiedu vieglu skūpstu, tad paņēmu abus �emodānus un gāju uz ma��īnu. Diāna vēl da�as minūtes palika, kaut ko pārrunājot ar kolēģiem, kurus gaidīja Augstākas padomes melnās volgas, no viņiem atvadījās, tad iekāpa ma�īna un apsēdās man bla�kus.

����� Beidzot esmu pie tevis! � Diāna priecīgi iesaucās.

���� Kā juties tur, aug�ā? � es uzprasīju un saku braukt. � Tu labi paciet �os lidojumus?

���� Nekādas vainas. � Diāna iesmejas. I <ih Ir tikai tavas muļķīgās iedomas, ka tu nedrīksti lidot. Kas lov to ir teicis?

���� Es pats.

����� Mīļais, lai nu kam, bet tev gan vajadzēja zināt, ka ne�viens cits, tikai mēs pa�i sev vienmēr sastāstām vislielākās blēņas!

���� Tās nav nekādas blēņas. Es nepanesu augstumu.

���� Es ari ne! Bet kas man vainas?

���� Nekādas.

����� Bet ir gan! Es tomēr jūtos nogurusi.

Es izbraucu uz Jūrmalas �osejas un ar simt kilometru ātrumu stundā nesos uz Rīgu. Ma�īnā nejutu ne mazāko vibrāciju. Tā, mīksti, cie�i pieplakusi sausajai �osejai, apbrīnojami viegli traucās uz priek�u, it kā pati gribēdama pēc iespējas ātrāk un saudzīgāk mūs aizvest pie miera un atpūtas.

Es vairākkārt Diānai uzmetu ziņkāru skatienu, jo pēk�ņi at�kal, jau kuro reizi iedomājos, ko gan viņa darītu, ja man ne�būtu tik fantastiski palaimējies un es būtu bez ma�īnas? Mēs brauktu mājās uz Berģiem ar autobusu, pēc tam ar tramvaju un atkal ar autobusu? Izmantotu taksometru? Vai varbūt Diāna mani nemaz nebūtu aicinājusi viņu sagaidīt, bet tiktu aizvesta uz mājām ar kādu no lepnajiem valsts limuzīniem?

Dro�i vien tā domāt bija diezgan stulbi un bezjēdzīgi, tomēr mani �ie jautājumi ļoti interesēja. Jo es skaidri zināju, tūksto� rei�u biju lasījis, dzirdējis un pats ar savām nervu �ūnām iz�jutis, kā mainās cilvēku savstarpējās attiecības, ja krasi mai�nās materiālais, sabiedriskais vai finansiālais stāvoklis. Tas likās no�ēlojami, bet tā bija. Vēl vairāk! Nabags būdams, tu nemaz to aprindu cilvēkiem, pie kuriem piederēja arī Diāna, netiktu pat tuvumā! Bet es nebiju bagāts. Es nebiju viņu ap�rindu cilvēks. Neoficiāli gan tiku pieskaitīts pie tā sauktā �sa�biedrības krējuma�, jo biju diezgan ievērojams rado�ās inte�liģences pārstāvis, ta�u patiesībā es piederēju tikai pats sev. Es biju brīvs cilvēks. Zēns no Iļģuciemā. Man ar to pilnīgi pietika. Tas bija augsts tituls, kaut kas līdzīgs angļu lordam vai fran�u marķīzam. Zēns no Iļģuciemā. Es ar to lepojos.

Bet ko tādā gadījumā domā Diāna? Kādēļ viņa tomēr sē� blakus, pārlikusi vienu kāju pār otru, un mazliet nogurusi, bet neviltoti laiku pa laikam uzmet man siltu skatienu? Mēs iepa�zināmies, kad es par �ādu automa�īnu pat nesapņoju, bet viņai piederēja un vēl tagad pieder jauns devītais �igulis. Kad viņa pilsētā bija bez ma�īnas, es viņu vienmēr uz Berģiem aizvedu ar tramvaju un autobusu. Un nekas! Viņa man pat nekad ne�tika jautājusi � kāpēc tev nav automa�īnas? Ja nav, tad nav! Mēs gājām kājām.

Tātad tomēr mīlestība? Mazliet vēlīna, toties ļoti stipra? Tā jau mēdzot būt. Mums, �etrdesmitgadniekiem, jūtas varbūt nav vairs tik vētrainas un bezprātīgas kā jaunībā, toties tās ir sta�bilas un dro�as. Uz tām var paļauties. �etrdesmit gadu vecuma mīlestība nekad nav akla. Tie�i �ai vecumā mīlestība iegūst to, ko tā nekad nesaņem jaunībā � prāta svētību. Skaidri ap�zinātu nepiecie�amību iegūt mīlestību un tai veltīt visu atli�ku�o dzīvi. Kad iemīlas �etrdesmitgadīga sieviete, tas ir vairāk nekā nopietni. Viņa saprot un skaidri apzinās, ka beidzot ir sasniegta dzīves augstākā virsotne, vai arī viņu gaida smags un bezgala sāpīgs kritiens melnā bezdibenī. .. �etrdesmit gadu vecumā radusies mīlestība mums dod lielisku iespēju apzinīgi riskēt ar visu savu līdz�inējo dzīvi, to liekot uz vienas vienīgas kārts. . . Uz sarkana vai melna kauliņa. . . Uz viena cilvēka.

Es vēlreiz ātri paskatījos uz Diānas skaisto, lepno, it kā kaut kādas iek�ējas enerģijas spilgti apstaroto seju un atcerējos kaut kur lasītu izteicienu, ka īsta mīlestība sākas tikai tad, kad no visām ķermeņa daļām tevi visvairāk valdzina vienīgi seja�

Jā. Tā tas varētu būt, ta�u daudz vairāk par Diānas seju mani tomēr pievilka un valdzināja viss viņas ķermenis, viņas brīni�ķīgais augums, krūtis, kājas un tas, kas starp kājām, un viņas skaistie, garie mati, viņas draudzīgā attieksme pret mani un tas miers un nemiers, ko viņa manī katru reizi izraisīja ar savu klātbūtni vien.

Vai es viņu mīlēju? Dro�i vien. Ja tā nebūtu, es, iespējams, pa�laik savā ma�īnā vestu kādu citu sievieti.

Bet tagad es vedu Diānu.

Vedu cauri pilsētas centram, un man ir pilnīgi vienalga, vai �ai pilsētā pārsvarā dzīvo krievi vai latvie�i, gruzīni vai �i�gāni, �īdi vai angļi. �ai pilsētā dzīvoju es. Rīga ir mana pil�sēta. Mans mēmais, skaļais draugs. Es esmu piedzimis tavās smil�ainajās ieliņās, dzīvoju tavos lietus nomazgātajos asfalta bulvāros, tavos krā�ņajos parkos, koka nameļos, dzelzbetona augstceltnēs un netīrajos pagalmos, un kādreiz �eit arī no�mir�u un tik�u apglabāts�

Nekas, mana skaistā akmens princese! Mana dievi�ķā pil�sētu karaliene! Mēs vēl piedzīvosim labākus laikus! Tu re�dzēsi! Un varbūt nepaies nemaz tik gari gadi, kad kāda iemī�lējusies sieviete nakts vidū savam mīļotajam zvanīs no Rīgas uz Parīzi un aizgrābtā balsī dvesīs: �O, 2ak! Es tev zvanu no Eiropas skaistākās un tīrākās pilsētas! Rīga! Esmu sajūsmā! Kas gan ir Parīze salīdzinājumā ar �o pasakaino Latvijas gal�vaspilsētu?!�

Es iesmējos. Diāna nedaudz pagriezās pret mani.

� Kas tevi tā uzjautrina?

���� Tā� Nāk prātā visādas muļķības.

���� Tu domāji par mani?

����������� Nē, Diān. Es iedomājos, ka nebūtu slikti, ja �is trakais un smagais laiks jau būtu pagājis, un mēs uzreiz nokļūtu des�mit gadu tālā nākotnē.

���� Kas tad notiktu?

����������� Nezinu. Bet viss dro�i vien būtu savādāk. Labāk. Tīrāk. Godīgāk. Gudrāk. Taisnīgāk.

����������� Bet mēs tad būtu desmit gadus vecāki, � Diāna mazliet skumja teica. � Tu �os desmit gadus negribi nodzīvot?

����������� Tā ir, kā ir, � es klusi noņurdēju. � Da�reiz man vispār vairs negribas dzīvot.

Diāna asi pavērsās pret mani, un viņas lielajās acīs peldēja lielas baiļu salas.

���� Kaut kas pa �o laiku ir noticis? � viņa jautāja.

����������� Nē, � es noraido�i pakratīju galvu. � Kaut kas ir no�ticis pa tiem �etrdesmit diviem gadiem, kamēr es esmu �ai pasaulē.

���� Un kas tas būtu?

����������� Manī ir nodzisusi kāda dzirkstele. Kāda iek�ēja lampa. Da�reiz viss metas tum�s. Es vairs ī�ti nesaskatu dzīvei jēgu.

Diāna brīdi klusēja.

����������� Pat tagad, kad tu esi saticis mani? � viņa ļoti izbrīnī�jusies jautāja. � Kad mēs viens otram piederam?

������������ Jā, Diān, � es mazliet samocīti apstiprināju. � Tie�i tu � Tie�i mūsu satik�anās, mūsu mīlestība vairāk nekā jeb�kur� cits notikums manā mū�ā kaut kā savādi un pavisam neparasti liek sajust mūsu dzīves īslaicīgumu, tās niecību un absurdumu. Kam tas ir vajadzīgs, ja tas viss tik un tā kādreiz beigsies?

���� Kādēļ tagad par to jādomā? � Diāna nopietna vaicāja.

������������ Nav jādomā; � es viņai piekritu. � Tikai da�reiz galvā ie�aujas aizdomas, ka kāds ar mums ļauni spēlējas. Vispirms iedod dzīvību, lai pēc kāda laika to noteikti atņemtu. Saved kopā, lai pēc tam atkal iz�ķirtu. Uzdāvina mīlestību, kad tavas dzīves lielākā daļa ir jau aiz muguras.

������������ Tie�i tādēļ! � Diāna pasmaidīja. � Tas, kas ar mums spēlējas, ir labs. Un gudrs. Viņ� zina, kas cilvēkiem vajadzīgs. Tādēļ nedomā melnas domas! Pat dzīves pēdējā diena var at�nest laimi!

Dro�i vien, es rūgti nodomāju, tikai kur tu to laimi liksi? Kam tā vairs būs vajadzīga?

Un tūlīt kāds galvā sita ar mazu veserīti: �Tev pa�am, pe- simist, tev pa�am! Tu ta�u pats pavisam nesen atzini, ka mūsu

dzīvei skaistumu un jēgu dod tie�i �ie ātri skrejo�ie esības mirkļi!�

Sievietes skatiens tavā sejā. Bērna pirmais solis. Tavas rokas pieskāriens mīļotās krūtīm. Kāds smaids. Saulaina diena jūr�malā. Silts vasaras lietus. Laikā pienācis tramvajs. Pēdējais teikums nupat pabeigtā grāmatā. Saullēkts. Dziesma, kas tevi ir padarījusi mazliet dro�āku. Vārds, kam tu esi noticējis. Mī�lestība visa mū�a garumā. Un pats mū�s simt gadu ilgumā. Vai tas nav bijis brīni�ķīgs mirklis?!

Diānas māja bija uzcelta septiņdesmito gadu vidū augstajā Juglas ezera krastā, no kurienes pavērās apbrīnojami jauks skats uz pla�o ūdens klaju, prie�u me�u un Juglas mikrorajona augstceltnēm.

Diānas vecāki bija tehniskās inteliģences pārstāvji. Tēvs � ievērojams speciālists siltumtehnikas nozarē, �ķiet, pat lielā�kais Latvijā, zinātņu doktors, profesors, tehniskās augstskolas mācībspēks.

Māte � ķīmiķe, arī profesore, Koksnes ķīmijas institūta laboratorijas vadītāja.

Kad Diāna apprecējās, viņas vīrs, kaut kāds izcils mate�mātiķis, viņas vecākiem piepalīdzot, mājai uzbūvēja otru stāvu (trīs istabas) un diezgan tālu uz priek�u izbīdītu pussegtu te�rasi. Tur vasarās Diāna varēja sauļoties, dancot, rīkot kokteiļu vakarus, vakariņot vai vienkār�i tāpat sēdēt mīkstos �ūpuļ�krēslos, skatīties, kā zemeslodes otrā pusē lēni pazūd sarkana saule, un padomāt, cik dzīve ir skaista, ērta, viegla un patī�kama, ja tev viss ir. Ja tev pieder �āda pils, automa�īna, ba�gāti vecāki, labs darbs, iedzimts skaistums, krājkasē rēķins un pati neesi nekāda muļķe.

Pēc desmit gadiem izcilais matemātiķis, arī laikam jau kļu�vis profesors, atrazdamies zinātniskā komandējumā Anglijā, acīmredzot stipri pārsteigts uzzinājis, ka viņam mīļajā tēv�zemē salīdzinājumā ar Kembrid�as profesoriem maksā no�ē�lojamus gra�us, nolēma dzimtenes laba neko vairs nedarīt, atstāt skaisto sieviņu viņas divstāvu villa, bet uz mū�īgiem laikiem, kā visi Lielbritānijas iedzīvotāji, palikt Anglijas kara�lienes aizbildniecībā.

Diāna gan izteicās, ka materiālās rūpes viņas viru nav no- māku�as, tad jau drīzāk seksuālās problēmas. Diāna, protams, pati vainīga. Viņa nav gribējusi vīram doties līdzi uz miglaino Londonu, un viņ� ātri vien tur sameklējis kādu vieglprātīgu angļu lēdiju .,.

Tā Diāna savā otrā stāva arhitektūras un dizaina �edevrā dzīvojusi viena.

Pagalmā mums pretī iznāca viņas vecāki. Tēvs man patika. Elmārs Kamoliņ� bija diezgan vienkār�s, pret mani draudzīgi noskaņots un izturējās tā, it kā manas attiecības ar viņa meitu viņu nemaz neinteresētu. Un varbūt, ka tā ari bija.

Diānas māte Vallija man atgādināja kādu filmā redzētu pa�gāju�ā gadsimta sievie�u ģimnāzijas direktrisi. Vecmodīgi ģēr�busies, stīva, kalsna, ar biezām brillēm, diezgan spalgu balsi, stingru skatienu sejā, nekad neslēpdama savu nepatiku pret mani. Man viņa arī neko nepatika, un varbūt tie�i tāpēc vēl nebiju pakustinājis ne mazo pirkstiņu, lai viņai kaut kādā veidā iepatiktos.

Vakariņās negāju, aizbildinoties, ka pa�laik ieturu stingru diētu. Savā ziņā es sev kaitēju, ta�u ar savu klātbūtni negri�bēju traucēt ģimenisko atmosfēru, kad meita, kārtējo reizi pār�braukusi no ārzemēm, mājiniekiem izdāļā dāvanas un stāsta savus redzējumus. Es viņiem tomēr vēl biju pasve�s cilvēks.

Sēdēju uz terases, �ķirstīju da�ādus Francijas pilsētu pro�spektus un reklāmu lapiņas un ar diezgan sāpīgām skumjām domāju, ka man laikam patie�ām nekad savā mū�ā tā arī ne�iznāks nokļūt ne Parīzē, ne Romā, ne �veices Alpos un pat ne Singapūrā! Bet tās bija vietiņas uz pasaules vēdera, kurām es labprāt gribētu pieskarties. Bet ne viss ir dots. Patiesībā mums ir dots ārkārtīgi maz un tāpēc varbūt patie�ām ir vērts prie�cāties kaut vai par vienkār�u dzīves mirkli, kad tu sevi apzi�nies dzīvu un veselu, tu vari domāt un nesajust izsalkumu, kad tev nekas nesāp, kad tu vari redzēt norietam sauli un pa ezeru aizpeldam nelielu jahtu; ezera otrā pusē ir vesels neredzīgo ciems, kura ļaudīm tas viss ir liegts�

Nezinu, cik ilgs laiks bija pagājis, bet saule vēl nebija no�rietējusi, kad mazliet negaidīti uz saviem pleciem sajutu Diā�nas siltās rokas.

���� Tagad nu es beidzot esmu tavā rīcībā! � viņa itin prie�cīga paziņoja. � Un saņem arī tu savu dāvanu.

Diāna smaidīdama man pasniedza greznā kastītē iesaiņotu baltu kaklasaiti. Tā izskatījās smalki apsudrabota un mirdzēja kā februāra sniegs. Tie�i tādu es biju gribējis pie sava melnā krekla.

���� Paldies, Diān, � es stipri saviļņots teicu. � Tu tomēr to neaizmirsi.

���� Tad man būtu jāaizmirst tevi, � Diāna sacīja un apsēdās blakus. Lielie �ūpuļkrēsli, �ķiet, bija vēl saglabāju�ies no Ul�maņlaikiem.

���� Parīzē varēji arī mani piemirst. Nekāda nelaime nebūtu.

Diāna vērīgi uz mani paskatījās, un man uzreiz radās sajūta,

ka es viņai �ovakar ne sevi�ķi patīku.

����� Ri� � � Diāna kārtējo reizi kjuva nopietna. � Ja mēs gribam būt kopā � Ja gribam būt laimīgi� Ja mēs vispār viens otru mīlam� Kā mēs viens otru varam aizmirst kaut vai mirkli?

Es pasmaidīju. Nupat pateiktie vārdi skanēja ļoti sentimen�tāli, ta�u tie bija skaisti, laikam arī patiesi, un pa�reiz labi iederējās.

����� Nē, Diān, esi mierīga, � es atbildēju. � Es tevi nekad neaizmirsī�u.

Viņa brīdi klusēja. Pirms vai pēc vakariņām viņa acīmredzot bija iegājusi vannā, jo tagad, sēdēdama man blakus, uz sava slaidā auguma uzmetusi tikai pūkainu importa mājas halātiņu, smar�oja pēc smalka �ampūna un dārgām fran�u smar�ām. Es spēcīgi un loti satrauco�i jutu ne tikai �o patīkamo aromātu, bet galvenokārt viņas tuvā ķermeņa siltumu.

Būdama ārpus mājas, Diāna man bie�i atgādināja diezgan atturīgu, oficiālu valsts ierēdni (kāda viņa ari bija), ta�u mājās, juzdamās brīva, ne ar ko nesaistīta un maz apģērbta, viņa tie��ām izskatījās apbrīnojami skaista un iekārojama.

Es pagriezos, pa�ķīru halāta malas, uzliku abu roku plauk�stas uz viņas kājām augstu virs ceļgaliem un pateicu to, ko es savā dzīvē biju teicis tikai da�ām sievietēm.

����� Diān � Tu esi tik vienreizēji skaista, tīra, tik nolādēti kārdino�a � Es tevi mīlu. Es tevi loti gribu, Diān �

Vīrietis vienmēr, gribēdams iegūt sievieti, kļūst no�ēlojami vāj�.

Diāna paliecās uz priek�u, noglāstīja manus matus un plecus un klusi no�ukstēja: � Un es gribu tevi, Ri�ard. Es par to do�māju jau Parīzē. Tas būtu bijis burvīgi � mums abiem sagrē�kot kaut kur Buloņas me�ā vai madame Flurī mājīgajos apar�tamentos �

Es piekrīto�i pamāju. Tas patie�ām būtu bijis burvīgi.

Bet tagad es Diānu paņēmu uz rokām, kā pasaules lielāko dārgumu aiznesu uz viņas guļamistabu un viegli nometu uz plata, sarkana dīvāna. Tur jau mēs bijām ne reizi vien grēko�ju�i, ta�u �oreiz mūsu alkas vienam pēc otra laikam bija tik stipras un neatvairāmas, ka mūsu ķermeņu saplū�ana pārvērtās ilgsto�ā kaisles un maiguma neprātā. Tas viss �oreiz �ķita ār�kārtīgi neparasti, it kā pirmo reizi, ta�u mēs abi �ai ziņā bijām loti pieredzēju�i, apzināti un neapzināti darījām visu, lai viens otram sagādātu pēc iespējas lielāku prieku un ilgsto�āku baudu.

Tas ari izdevās, jo pēc tam mēs vēl ilgi nespējām atgūties un gulējām kā transā vai vieglā nemaņā.

Es galvu biju pielicis pie Diānas krūtīm, viņa strauji elpoja, un es dzirdēju, kā turpat man pie auss dobji pukst viņas sirds, un viss viņas ķermenis vēl �ad tad viegli notrīcēja. Es, mazliet pārsteigts, domāju par to drausmīgo spēku, ko Dievs ir ieslēpis mūsu organismā, un kā dēļ cilvēks, nespējot �o spēku izlādēt un atdot citiem, bie�i jūtas tik nelaimīgs un izmisis, un kā dēļ mēs vienmēr izjūtam tik reibino�u labsajūtu, jo tikai pēcnā�cēju radī�anai vien tas ta�u nav nepiecie�ams. Tātad dabai, jau sākotnēji iecerot neizbēgamās seksuālās attiecības starp sievieti un vīrieti, ir bijis vēl kāds nolūks. Man gribas domāt, ka tā ir dabas �ēlsirdības dāvana, sen iecerēta un visai spo�i īstenota kompensācija par mūsu mū�a īslaicīgumu, par mūsu organisma neizbēgamo bojāeju. Radīdama tik neprātīgu sek�suālo baudu, daba mums vienkār�i maksā par mūsu nāvi�

Mans ķermenis arvien vairāk atslābinājās, sirdsdarbība un elpo�ana atguva ierasto ritmu, un mani pamazām pārņēma liels miers. Tad aizvērto acu pelēkajā gaismā pēk�ņi sāka rādīties da�ādi tēli un pilsētas ainavas, un es nez kādēļ atcerējos savu sievu, jaunu �urnālisti. Es toreiz arī biju jauns �urnālists, un mēs abi bijām tik ļoti samīlēju�ies, ka nemaz nejūtām savu nabadzību. Ilgus divpadsmit gadus mēs vēl bijām jauni un laimīgi, un tā arī iz�ķīrāmies, joprojām viens otrā samīlēju�ies, bet jau ļoti nelaimīgi. Es negribu par to vairs domāt, es ne�gribu neko vairs atcerēties, bet kā tu neatcerēsies, ja tie bija laimīgākie tava mū�a gadi, un viss notiku�ais kā nolādēts ak�mens guļ uz sirdsapziņas. Tā bija mana vaina � es savā lau�lības dzīvē tikai vienu reizi biju neuzticīgs, un tā iznāca, ka to pa�u vienīgo reizi neizdevās noslēpt. . . Inese visu uzzināja, es arī neko daudz neliedzos, es klusi un skaļi lūdzu piedo�anu, ta�u Inese sacīja, ka tas ir vismazākais, viņa man piedodot, jā, viņa pat man neko īpa�i nepārmetot, viņa saprotot, ka tā da�reiz var gadīties, tikai, Ri�ard, Ri�ard � Es ta�u ar tevi nekad vairs nespē�u gulēt� Tu vari lūgties vai draudēt, mī�lēt vai nīst, tas neko nemaina, es ar tevi vairs nekad, nekad . . . Piedod, mīļais, bet es tam nespē�u pārkāpt pāri. Tad man sevī kaut kas ļoti svarīgs un vajadzīgs jāiznīcina, vai arī vienkār�i jānomirst.

Es Inesi sapratu. Da�as sievietes ir tādas. Bet varbūt pat vai�rums. Lai gan, protams, tas ir muļķīgi. Tāpat visi tie iespaidīgie vārdi par neuzticību un mīlestības nodevību ir muļķīgi. Ko es biju nodevis, kādu mīlestību?! Es pēc tam Inesi mīlēju vēl stiprāk, vēl paliesāk! Viņa man kļuva vēl tuvāka, vēl vajadzīgāka! Bet aizgāja tālu, tālu un kļuva pavisam nevajadzīga. Kam no tā bija kāds labums? Kam tas bija vajadzīgs? Tā vien gribas domāt, ka mīlestība, uzticība un neuzticība nav nekas vairāk kā viens cilvēka dvēseles teātris. Un, ja tu esi radis apkārt notieko�o uztvert viegli, ar humoru un bez īpa�iem aizsprie�dumiem, tad nekad ne tava dzīve, ne mīlestība nekļūs par ne�laimi vai traģēdiju. Manuprāt, tās nav dzīves lielākās vērtības, ko da�reiz tik aizkustino�i un nelokāmi aizstāv principiālie moralizētāji vai �sevī kaut ko pārkāpt� nespējīgie. Nē! Viss laikam ir tie�i otrādi. Tās ir sīkas lietas, par ko jūs tā stāvat, cīnāties un krītat! Jo ne jau pati mīlestība vai laulība jums �ķiet svarīga. Svarīgs ir jūsu apvainojums un pazemojums, ja jūs notiku�o uztverat tie�i tā. Galvenais un visu noteico�ais ir jūsu negausīgais egoisms. Man, man, man! Cilvēks arī ir tikai lieta, kas pēc da�u ne pārāk sare�ģītu formalitā�u nokār�to�anas pāriet pilnīgā jūsu piederībā. Jūs savos principiālajos uzskatos vadāties tie�i pēc �īs ne�ēlīgi egoistiskās �manas lie�tas� filozofijas. Bet tas nav tālu iets. Turpat vien smil�u kastītē esam paliku�i. Raudam un sūdzamies mammai, ka, lūk, Jānītis, mani pamezdams vienu, aizgājis spēlēties ar Annipu! Bet Za- nīte, sadusmojusies, ka neviens nerotalājas ar viņu, paņēmusī Kārlī�a spainīti� Bet te jau tas ir! Spainītis ir vesels. Un Jā�nītis pēc brī�a ir klāt. Nebrēc! Viņ� atkal spēlēsies ar tevi �

Kas tad galu galā ir noticis?

Nekas.

Kā mēs spēlējāmies smil�u kastē, tā mēs spēlējamies pieau�gu�i. Tikai tagad par sīkumiem raudam un plē�amies ar vēl lielāku sparu.

Diāna pagriezās uz sāniem, atvēra acis un ilgi uz mani ska�tījās. Seja bija tīra, mazliet sasārtusi. �ķita, viņa manī grib ieraudzīt kaut ko tādu, kā manī nekad nav bijis.

������ Man ar tevi vienmēr ir tik labi, � Diāna klusi atzinās. � Es nesaprotu, kāpēc mēs jau ar �odienu nevaram sākt dzī�vot kopā.

����� Mēs jau dzīvojam.

������ Tas nav tas. Es gribu, lai tu pie manis paliec katru dienu. Katru nakti.

����� Tev nav bail, ka mums var arī nekas nesanākt?

����� Kādēļ? Tev manī kaut kas nepatīk?

����� Vai tad tikai tur var slēpties neveiksmīgas laulības cē�lonis?

����� Kur tad?

����� Nezinu.

. � Tu neesi simtprocentīgi pārliecināts?

���� Diān! Par ko cilvēks var būt simtprocentīgi pārliecināts?

���� Par daudz ko. Vispirms jau par sevi. Par mīlestību.

����������� Tas nav nekas dro�s. Tie�i otrādi. Mīlestība ir visnedro��ākais no visa, kam cilvēks pieskaras.

���� Ko mums tādā gadījumā darīt?

Es iesmējos.

����������� Mīlēt, Diān! Cilvēks jau nekad nedomā, ka viņ� kādu dienu var palikt tuk�ā.

����������� Un pareizi dara, ka nedomā! Ja cilvēks ir milējis, viņ� nekad tuk�ā nepaliek. To tev darētu iegaumēt.

����������� Es pacentī�os, ta�u � Kā tu tagad atceries savu laulību? Kā kaut ko skaistu, vērtīgu? Tu biji laimīga? Tev varbūt ir �ēl, ka viss beidzās tie�i tā?

Diāna ilgi klusēja, un es nodomāju, ka viņa tūlīt no manis pavirzīsies tālāk. Bet nē. Viņa piespiedās man vēl cie�āk, galvu uzlika uz pleca un viegli ar pirkstu galiem sāka braukāt pa manām krūtīm.

����������� Kādēļ tie�i tagad tu par to sāc interesēties? � viņa maz�liet izbrīnījusies pavaicāja.

���� Piedod, Diān. Tas iznāca pilnīgi nejau�i.

����������� Nejau�i tas nebija. Tevi interesē mana iepriek�ējā lau�lība?

���� Nē.

����� Interesē gan! Bet tu jau visu zini.

���� Visu ne, Diān.

����������� Tu gribi zināt, kā es ar viņu jutos gultā? � Diāna negai�dīti asi uzprasīja. � Tas tevi interesē?

���� Es jau tev atbildēju. Tas mani neinteresē.

����������� Un paldies Dievam! Neko jau tas nedotu, neko nemai�nītu. Vai man bija labi vai slikti, es biju laimīga vai ne se�vi�ķi. Mums ar tevi laika skaitī�ana sākās ar to dienu, kad satikāmies pie Edija. Vai ar to nakti, kad pirmo reizi �eit gu�lējām. Pārējam nav vairs nekādas nozīmes.

Diānai bija taisnība. Nozīme bija tikai �im mirklim un varbūt vēl tiem pāris desmitiem gadu, kuri mūs gaidīja nākotnē.

������������ �onakt nebrauc uz mājām, � Diāna maigi lūdza. � Ja tu mani mīli.. . �onakt paliec pie manis.

����������� Labi, � es tūlīt piekritu. � Tikai nebūtu slikti, ja tev mājās vēl atrastos kāda lāsīte, ko iedzert.

����������� Ai, Ri�! � Diāna iesaucās un piecēlās sēdus. � Es pa�visam aizmirsu! Bārā ir kolosāls itāļu liķieris!

Es piecēlos, paņēmu no bāra �etrkantīgu pudeli, uz kuras senlaicīgiem burtiem stāvēja rakstīts � �Liquore Ameretto Di

Venezia�, sameklēju vēl divas glāzes, aizsāktu �okolādes tā- felīti un to visu noliku Diānas priek�ā uz naktsgaldiņa. Viņa smaidīja un izskatījās laimīga.

Beidzot atnāca īsts pavasaris.

Veselu nedēļu pieturējās silts, sauss laiks, dārzos ar skubu tika dedzinātas pērnās lapas, zeme smar�oja pēc dūmiem un karstas maizes, meitenes savus jau tā īsos bruncī�us �ai sezo�nai bija saīsināju�as vēl labu sprīdi īsākus un tagad staigāja, kaitinādamas vecas tantiņas, bet vīrie�u sirdīs iedegdamas smeldzīgas ilgas.

Pirmo reizi pēdējo piecdesmit gadu laikā Latvijā Pirmā maija svētki netika oficiāli svinēti. Bet �ēl. �os svētkus darba cilvēki tomēr atzīmē gandrīz vai visā pasaulē. It sevi�ķi jau Eiropā, pie kuras durvīm mēs tik apmulsu�i stāvam, kaunīgi rokā tu�rēdami saņurcītu cepuri�

Kādu vakaru, cerībā kaut ko uzzināt par Valdi Kūdru, iegāju mātes istabā. Jaunībā ta�u viņi biju�i vienaud�i un abi dzīvo�ju�i tepat Iļģuciemā.

Māte sēdēja, dziļi iegūlusies vecā, ar brūnu ādu polsterētā klubkrēslā, kas mums kā mantojums nāca līdzi vēl no vecvec�māmiņas laikiem.

Mātei bija se�desmit septiņi gadi, ta�u viņa neizskatījās veca. Mū�a lielāko daļu strādādama smagu fizisku darbu fabrikā �Rīgas tekstils�, viņa tomēr bija spējusi saglabāt diezgan vingru augumu, tīru seju, asu prātu, skaidras acis un labestīgu skatienu uz dzīvi un cilvēkiem. Māte savā būtībā bija to ļau�u pārstāve, kurus mēs dēvējam par inteliģentiem, lai arī kādu darbu viņi strādātu. Tādus es daudz vairāk esmu sastapis tie�i starp strādniekiem un lauku ļaudim, nekā man tik pazīstamajā �augstākajā sabiedrībā�.

���� Tu skatīsies �Veco jūrnieka ligzdu�? es vaicāju, tele�vīzijas programmā ieraudzījis, ka pēc divdesmit minūtēm sāk�sies �īs filmas pirmizrāde.

����� Noteikti! � māte tūlīt atbildēja. � Beidzot pieteikta kāda latvie�u filma, jācer ta�u, ka tā būs arī latvie�u valodā!

���� Nez vai, � es �aubīdamies pakratīju galvu.

Māte bridi klusēja, nolika lasīto grāmatu sāņus un domīgi manī ilgi noskatījās.

���� Tu arī pa�laik dumpojies pret Vili Lāci? viņa negai�dīti vaicāja.

���� Nē, � es pakratīju galvu. � Kā pret rakstnieku vispār var dumpoties?

����� Daudzi viņu tagad neatzīst, � māte rūgti sacīja. � Nīst un noliedz. Bet kā var noliegt cilvēku, kas ilgus gadus garīgi ietekmējis gandrīz vai visu latvie�u tautu?!

����� �odien Vili Lāci galvenokārt necie� ne jau par rakstnie�cībā paveikto, � es teicu, iekrizdams mātei iepretim mazliet modernākā atpūtas krēslā. � Var jau pieņemt, ka Vilis Lācis attiecībā pret latvie�u tautu patie�ām ir bijis noziedznieks, � es nopietni turpināju, � lai gan arī tas dro�i vien nav nemaz tik vienkār�i. Ta�u rakstnieks viņ� ir labs. Nez vai kādreiz izdosies no latvie�u literatūras izdzēst viņa �Vecā jūrnieka ligzdu�, �Putnus bez spārniem� vai �Zvejnieka dēlu�. Tie uz visiem laikiem paliks mūsu literatūras vēsturē un ļau�u atmi�ņās.

����� Dro�i vien, � māte lēnīgi piekrita. � Lācim ir neparasts cilvēka liktenis. Savā laikā tik ļoti mīlēts un cienīts kā rakst�nieks, bet tagad tā ienīsts un nolādēts kā politisks darbinieks.

Da�us mirkļus klusēju, jau kuro reizi �aubīdamies, vai pa�tiesi liels rakstnieks spētu kāda partijas funkcionāra iegribas, materiālā labuma vai politiskās karjeras dēļ tik ne�ēlīgi un stulbi pārtaisīt savus labākos darbus. Tas man vairāk atgādi�nāja sīka veikalnieka, nevis izcila gara darbinieka rīcību. Un tomēr � Es nevarēju noliegt, ka lielākā daļa viņa sarakstīto grāmatu varoņu tik cie�i iegūlu�i arī manā apziņā, ka laikam nekad no tās arī nepazudīs. Tādēļ gribas domāt, ka �is tomēr ir tas gadījums, kad ne laikam, ne vēsturei, ne sabiedrisko iekārtu maiņām nav nekādas varas pār patiesi lieliem mākslas darbiem.

Interesanti, ko Vilis Lācis pats �odien, tur aug�ā vai apak�ā gulēdams, par to visu domā? Raud? Smejas? No�ēlo? Bet var�būt kā agrāk, tā arī pa�laik visam notiku�ajam pieiet ļoti prag�mātiski un racionāli? Ir pārliecināts � ikvienam no mums bez�galīgajā laika un mū�ības tecējumā ir dota iespēja dzīvot tikai vienu reizi. Tikai vienu vienīgu reizi miljardu miljardos gadu. Tad kas gan mums var aizliegt �o vienreizējo izdevību izman�tot, lai savu īslaicīgo eksistenci �ai pasaulē padarītu iespējami patīkamāku, vieglāku un skaistāku? Un kas vispār ir pats cil�vēks un viņa dzīve ar mūsu izdomāto morāli, reliģiju, godu, politisko pārliecību, taisnīguma izpratni un sirdsapziņu, ja pat mūsu lielā māja � planēta Zeme � Visuma matērijas un laika neaptveramajā pla�umā ir tikai sīksīka, mikroskopiska, nevie�nam citam neredzama, nesajūtama un nevajadzīga Kosmosa atlūza?

Es ērtāk iekārtojos krēslā un lēni pagriezu galvu pret māti.

����������� Tu pirmīt ieminējies par cilvēka likteni, � es klusi atgā�dināju. � Vai tu gadījumā kādreiz neesi pazinusi tādu Valdi Kūdru? Viņ� tepat kaut kur Iļģuciemā dzīvojis.

Māte spēji satrūkās, un viņas sejā sastinga patiess izbrīns.

����� Bet tu? Tu viņu pazīsti?

����������� Nē. Edijs man tikai nesen iedeva Valda Kūdras kādreiz rakstītu vēstuli.

���� Kam viņ� to vēstuli raksta? � māte ātri jautāja.

���� Savai meitai Sallijai.

������������ Kādēļ vēstule atrodas pie Edija? � māte bija pilna ne�izpratnes.

������������ Valdis Kūdra to nekur nav sūtījis. Visu laiku glabājis pie sevis.

���� Kad tā ir rakstīta?

���� Pirms divdesmit viena gada.

������������ Ak, Dievs! � māte klusi ievaimanājās un uz ilgāku laiku iegrima dziļās pārdomās. Es uzreiz sapratu, ka mātei Valda Kūdras vārds nav glu�i sve�s un tagad tas viņā izraisa vai nu patīkamas, vai nepatīkamas asociācijas.

����������� Kādēļ tu par viņu kaut ko vēlies uzzināt? � māte, pa�cēlusi galvu un vēlreiz cie�i uz mani paskatījusies, interesējās.

Es paraustīju plecus.

����������� Nezinu. Vienkār�i tāpat. Cik es sapratu no vēstules, vi�ņam bijis nepelnīti traģisks liktenis. Bet pirms kara acīmredzot bijis lāga zēns. Un glu�i normāls.

Māte atkal labu laiciņu klusēja, un es viņas acīs ievēroju savādu mirdzumu. Izskatījās, it kā tur no bezgalīga tāluma pēk�ņi parādītos viņas varbūt jau daļēji aizmirstā jaunība, un tā nāk arvien tuvāk un tuvāk, līdz apstājas istabā un liek at�cerēties kaut ko tādu, ko atcerēties nemaz negribas.

������������ Jā, es viņu patie�ām kādreiz pazinu, � māte atzinās, ner�vozi pagrozīdamās krēslā, un tad sāka nesteidzīgi stāstīt.

������������ Es jaunībā draudzējos ar viņa māsu Zentu. Kūdras to�reiz dzīvoja tie�i blakus Dzegu�kalnam, Embūtes ielā, mazā koka namiņā. Pirms kara, �etrdesmit pirmajā gadā, mums vi�siem bija se�padsmit, septiņpadsmit gadu. Mācījāmies tur, kur tolaik mācījās visi Iļģuciemā bērni � Baltās ielas septiņ�gadīgajā skolā. Kūdras visi nez kādēļ bija kreisi noskaņoti un krievu ienāk�anu uzņēma visai jūsmīgi. Valda tēvs Andrejs Kūdra no strādnieka �Rīgas tekstilā� uzreiz kļuva par direk�tora vietnieku, tādu kā komisāru, vai. Bija diezgan bļaustīgs un traki iedomīgs. Bet pēc vācie�u ienāk�anas viņu arestēja un drīz Biķernieku me�ā no�āva. Zenta vai nu aiz bailēm, vai sava nevaldāmā temperamenta dēļ sāka pīties ar vācu virsnie�kiem un kara beigās aizbrauca uz Vāciju. Kā tur viņai gājis, es nezinu, ta�u vēlāk dzirdēju, ka piecdesmito gadu sākumā Zenta nokļuvusi Venecuēlā, bet tur, vai nu nepiemērotā kli�mata, vai kādas slimības dēļ drīz vien mirusi. Bet Valdis . . . Zini, viņ� patie�ām bija lāga zēns, un mēs vienu brīdi bijām pat samīlēju�ies. Mūsu starpā gan nekas tāds nopietns neno�lika, ta�u da�reiz randiņus sarunājām, gājām uz ballēm un ķi- m�iem. Da�reiz arī sabu�ojāmies. Mēs likāmies viens otram tīri piemēroti, bet tad �etrdesmit tre�ajā gadā vācietis viņu paņēma armijā, un ar to arī cauri bija. Vēlāk, labu laiciņu pēc kara, Valdis gan mājās atgriezās, mēs pat satikāmies, ta�u es jau biju precējusies ar tavu tēvu, bet Valdis pret mani iz�turējās stipri vienaldzīgi. Man radās iespaids, ka viņ� visu ir aizmirsis, un tā jau laikam arī bija. Izrādījās, ka Valdis ir ļoti slims. Vēlāk viņa māte stāstīja, ka viņ� kādu laiku sabijis fil�trācijas nometnē kaut kur pie Volgas, pēc tam ārstējies Astra- liaņas un Rīgas psihiatriskajās slimnicās. Neatceros vairs tie�i kad, bet, �ķiet, septiņdesmito gadu sākumā, varbūt agrāk, Val�dis atkal uz kādu laiku bija izlaists no slimnīcas, un kaut kad vēlāk, kad nejau�i uz ielas satiku Mariju Kūdru, viņa man pa�teica, ka Valdim esot piedzimusi meita.

�Kā?� es toreiz ļoti izbrīnījos. �Vai tad viņ� tagad beidzot ir vesels? Ir precējies?� Un zini, ko viņa man atbildēja? Vecā Kūdrene, Valda māte, klusa, laipna un nelaimīga sieviete, man acīs skatīdamās, pateica:

�Zini, meit, viss �ai pasaulē tagad ir sagriezies ar kājām gaisā! Meli tiek pasniegti kā vislielākā patiesība, stulbums kā gudrība, ļau�u bailes kā atbalsts valdībai, bet slepena ziņo�ana par kaimiņiem vai darbabiedriem kā cildenākais cilvēka ti�kums! Un, ja cilvēki visapkārt ir tik Jauni, nodevīgi, atriebīgi un skaudīgi, ja viss �ai pasaulē ir pērkams vai iegūstams ar varu, vai tad manam Valdim arī nebija tiesības tādā pa�ā veidā kaut ko paņemt sev? Laiks un cilvēki viņam atņēma visu � tēvu, māsu, līgavu, jaunību un prātu. Kā tu pati domā, vai viņam patie�ām nebija tiesības izmantot savu pēdējo un ne�noliedzami vienīgo iespēju, lai kaut vai vardarbīgā cejā iegūtu sev pēcnācēju? Viņ� ta�u karā �āva. Varbūt nogalināja ne vienu vien krievu zaldātiņu. Un, kas zina, varbūt Valdim bija absolūti nepiecie�ams kaut kad tomēr �o nokauto cilvēku vietā radīt kaut vienu jaunu dzīvību? Ko mēs, Brigitiņ, zinām, kas toreiz dega Valda smadzenēs? Varbūt tas viss bija darīts pa�reizi?�

Es viņai neko neatbildēju. Ilgi samulsusi klusēju. Uzreiz nemaz neapjēdzu, par ko Marija runā, par kādu vardarbīgu ceļu. Un tikai pēc tam viņa man pateica, ka Valdis pirms gada, kad bijis kārtējo reizi izlaists no slimnīcas, kādu nakti turpat Dze- gu�kalna malā izvarojis savu kaimiņieni, un viņa dzemdējusi meitu. Tātad viņu sauc Sallija?

���� Jā, � es apstiprināju. � Sallija Reginska.

���� Un ko tad pats Valdis? Vēl joprojām slimnīcā?

���� Viņ� pirms mēne�a nomiris.

Māte apklusa un mazliet nervozi ar pirkstu galiem sāka kni�bināties ap kleitas jostu. Man radās aizdomas, ka mātei pret Valdi Kūdru tomēr biju�as daudz stiprākas jūtas, nekā viņa pirmīt, tā viegli garāmejot, teica. Un būtu neloģiski, ja tagad, to visu atceroties, viņa paliktu glu�i vienaldzīga.

Es pavēros logā. Dārzā bālsārtiem pu�ķiem ziedēja ābeles un ķir�i, un mazliet baismīgi stikla rūtīs triecās sarkani rieto��ās saules stari. Vienu brīdi pat �ķita, ka visa istaba, māja un dārzs pēk�ņi pielīst ar karstām asinīm � Bet tā jau gan�drīz arī bija. Kur tās nav liju�as? Mēs patie�ām staigājam pa nokauto cilvēku kauliem. Pa sadragātām cilvēku dzīvēm. Ne�viens no citām pasaulēm mums nekā ļauna nav darījis. Tikai mēs pa�i, vājprātīgie �

Manā apziņā iegūlās vēl viens dzīves stāsts. Ne īpa�i tra�ģiskāks vai skumjāks par tūksto�iem citu cilvēku likteņu. Vie�nīgā at�ķirība, ka tas, mazliet pieskardamies manas mātes dzī�vei, kaut kā nejau�i skāris arī manējo. Uz brīdi jutos pat ļoti jocīgi. Es pēk�ņi skaidri sapratu, pat fiziski sajutu �o melno vai balto likteņa roku, kas kaut kad sen Valdi Kūdru bija at�stūmusi no manas mātes un aizdzinusi karot. Ja tā nebūtu noti�cis, visai iespējams � viņi būtu apprecēju�ies � un es nekad �ai pasaulē nebūtu nācis. Viņiem būtu bērni, varbūt pat dēls, un viņi to tāpat varētu nosaukt par Ri�ardu, ta�u tas nebūtu es. Es varēju rasties vienīgi tādā pāra kombinācijā, kādu bija izveidojusi mana māte ar Zigfrīdu Baku. Un es tev pateicos, Valdi Kūdra, tu, vecais Iļģuciemā �ali, mobilizētais leģionār, mū�a ieslodzītais vājprātīgo namā! Tu nebiji pietiekami neat�laidīgs un, kariņā aizejot, savu meiteni Brigitu atstāji neappre�cētu. Viņa dabūja citu zēnu, tu � nāves draudus, bet es � dzīvību. Lai gan liela nelaime jau nebūtu bijusi, ja es arī ne�tiktu radīts. Nebūtu nekā. Bet tagad jāiet� Nē, nevis līmēt aploksnes patafona platēm. Tango nalurno. Paliec sveika, baltā bērzu birze! Man noteikti jāsatiek Sallija Reginska! Jāmēģina satikt meiteni, kura tāpat ir dzīva, pateicoties tikai tam, ka kar� neļāva manai mātei saiet kopā ar Valdi Kūdru, ko daudz vēlāk dzīves radītie apstākļi noveda līdz vājprātam �

Savādi. Iet neuzvilkts pulkstenis. Bet nekā neparasta tur pa�tiesībā nav. Tā vienkār�i ir japāņu elektronika. �Levis. Water Resist. Product ot Japan�.

Kur un kad tomēr reāli apstājas Laiks? Katra cilvēka perso�nīgajā nāvē? Uz to pusi velk. Man �ķiet, ka tās ir vislielākās muļķības, ka pasaule, laiks, zvaigznes, Visums, cilvēki, atmiņas un mīlestība pastāv arī bez manis. Nekas nepastāv. Nekāda elektronika te nepalīdz. Viss sākas un beidzas tikai ar mani. Ar tevi. Ar katru no mums. Piektajā, astotajā minūtē pēc ma�nas nāves, pirmajai smadzeņu �ūnai neatgriezeniski sairstot, sairst arī Visums, �ī pasaule, cilvēki, mīlestība un viss, ko es esmu darījis, lai man �ī mīlestība būtu, kā arī pārējais, kas dzīvi darīja daudzmaz jēdzīgu un pieņemamu.

Rīgā, Mārtiņa kapsētā, uz kāda senlaicīga pieminekļa blāvo tikko salasāms uzraksts: �Kas raudādams sēj, tas gavilēdams pļauj�. Tur kaut kas ir. Kaut kas noslēpumains, dziļ� un neiz�protams.

Pirms da�ām dienām Parīzē nomirusi viena no pasaules kino leģendām � Marlēna Dītriha. Deviņdesmitgadīga, resna ve��iņa. Kādreizējā superskaistule. Bija laiks, kad pie viņas sa�sodīti valdzino�ajām kājām gulēju�i gandrīz vai visi pasaules vīrie�i, bet tagad viņa nomirusi trūkumā un baigā vientulībā. Sieviete, ko savā laikā mīlēju�i karaļi, miljonāri, slaveni re�i�sori, kā ari manai dzīves uztverei tuvākie rakstnieki Hemin- gvejs un Remarks. Cik ilgi vispār cilvēks dzīvo? Katrā ziņā ne pārāk ilgi. Un nekādā gadījumā ne līdz deviņdesmit gadiem. Cilvēks īsti dzīvo tikai tik ilgi, kamēr viņu kāds fiziski mīl. Pārējais laiks jau ir vienīgi dzīves maskarāde. Bezasiņaina tra�ģēdija. Sava veida pa�apmāns vai vienkār�i inerce.

Tomēr savādi, kāpēc tik daudzi alkst dzīvot un pat nomirt Parīzē? Vāciete Marlēna un amerikānis Hemingvejs. Tagad jūsu mū�īgie svētki ir beigu�ies. Bet jūs varat būt mierīgi un gandarīti. Jūsu dzīves svētki bija grandiozi! Vēl tagad cilvēki aplaudē un skaudībā un cieņā jūsu priek�ā noliec galvas.

Un tad vēl viens vācietis. Ēriks Marija Remarks. Viņam kādreiz ļoti paveicās, viņu Rietumu frontē nenokāva, nesa- kropļoja, un viņ� vēlāk varēja uzrakstīt un sev pelnīti uzcelt varenu Triumfa arku. Bez jums pasaule noteikti būtu daudz nabagāka. Un arī es, protams. Interesanti, vai man patie�ām tā arī nekad neizdosies aizbraukt uz Parīzi un, kaut garām skre- jot, uzmest acis Triumfa arkai, Elizejas laukiem, Luvrai, Re�publikas laukumam, Invalidu namam, Parīzes Dievmātes ka�tedrālei, Monmartram un �Sarkanajām dzirnavām�? Un tad, to visu redzot un apjēdzot, apsēsties Sēnas krastmalā un nomirt?

Kādēļ mana dzīve nav un dro�i vien ari nekad nebūs ne mū�īgi, ne īsi svētki?

Krievijas valsts armijas virspavēlnieks aviācijas mar�als �a- po�ņikovs �odien kaut kādā Maskavas ģenerāļu apspriedē teica militāristam pilnīgi neticamus, ta�u cilvēciski ārkārtīgi gudrus un patiesus vārdus: �Neviens metrs zemes, neviens tanks vai kara kuģis nav tā vērts, lai tā dēļ tiktu upurēta kaut viena cilvēka dzīvība ��

Glu�i kā Zeva templi, svētdienas skolā vai pacifistu mītiņā.

Patie�ām, nav vērts.

Vērts ir agri no rīta pamosties smar�ojo�ā siena kaudzē.

Caur pirkstiem izlaist saulainus sievietes matus.

Pateikt vārdus, kas viņai dotu cerības.

Un atcerēties � viss, ko tu dari, nebūs ne nieka vērts, ja tu to nedarīsi mīlestības dēļ.

Pirms da�ām dienām es Rīgas uzziņu birojā dabūju Sallijas Reginskas adresi. Tātad viņa ir dzīva un acīmredzot mīt turpat, kur pēckara gados dzīvojusi viņas māte Ausma.

Kādu vakaru pa Balto ielu aizgāju līdz vecajam Iļģuciemā centram, piektā tramvaja galapunktā �ķērsoju Dagmāras ielu, kādus pāris desmitus soļu nogāju pa Daugavgrīvas ielu, tad pie maizes veikala pagriezos pa labi un nonācu smieklīgi �aurā, smil�ainā un klusā Embūtes ielā.

Iespējams, ka tā ir viena no pirmajām un vecākajām ieliņām visā Iļģuciemā, kur kādreiz savas koka mājeles uzcēla no lau�kiem atbēgu�ie zemnieki, lai te pagāju�ā gadsimta vidū kļūtu par pirmajiem strauji augo�ās rūpniecības proletārie�iem.

Sliekai līdzīgā Embūtes ieliņa tās sākuma posmā cie�i pie�kļāvās Rīgas augstākā kalna sāniem, it kā meklēdama glābiņu un atbalstu no visiem �iem daudzajiem tekstila, alus, stikla un krāsu fabriku drūmajiem korpusiem, kas glu�i kā neatlaidīga ienaidnieka karavīri bija cie�i aplenku�i visu Dzegu�kalnu un tuvāko Iļģuciemā apkārtni.

Arī visas �ejienes mājas izskatījās vecas, nopluku�as un savā pamestībā diezgan no�ēlojamas. Nezinu, kādi cilvēki tur dzīvo, bet tie katrā ziņā nav nekādi aristokrāti vai turīgi ļaudis. Sais pussagruvu�ajos koka nameļos, kur jebkura skatiena skartā vieta izkliedza nabadzību, postu un nevī�ību, acīmredzot mita Iļģuciemā senās strādniecības pēdējās paaudzes, kas tā arī ne�

bija spēju�as no �ejienes izrauties saulītē ne �labajos� Ulmaņ�laikos, ne �attīstītā sociālisma� laikmetā.

Viss �eit bija palicis tā, it kā Dievs un aizejo�ais gadsimts, pārstaigājot Latviju un Rīgu, �ai vietai būtu metis lielu līkumu.

Baidīdamies, ka tur varētu būt vaļā palaists suns, uzmanīgi atvēru pagalam izļodzītus dārza vārtiņus un, pagājis piecus se�us solus uz priek�u, pieklauvēju pie vecām ruberoīda plēk�snēm apsistas vienstāva mājas durvīm. Tā vien izskatījās � ja bulu iebelzis stiprāk, tās kopā ar visu no�ēlojamo būdeli tūlīt sabruktu.

Pēc neilga laika durvis atvērās, un uz mājas sliek�ņa parā�dījās apmēram �etrdesmit piecus vai piecdesmit gadus veca, nevī�īgi ģērbusies, izspūrusi, acīmredzami paģiraina sieviete. Varēja nojaust, ka viņa kādreiz bijusi ja ne skaista, tad vismaz ļoti pievilcīga sieviete, kam no biju�ā spo�uma paliku�as tikai atmiņas un austrumnieciski lielas, ļoti tum�as acis.

Sieviete izskatījās pārsteigta un, kā man �ķita, arī mazliet nobijusies.

���� Sveicināti! � es viegli pamāju ar galvu. � Piedodiet, ka traucēju, bet.. . Es gribētu satikt Salliju Reginsku.

Sieviete mani vēlreiz vērīgi noskatīja, un likās, ka dusmas nomainīja bailes.

����� Ko tev no viņas vajag? � viņa dobjā krū�u balsī nelaipni prasīja.

Es mirkli apmulsu.

Patie�ām. Ko man no �īs Sallijas vajadzēja? Tai brīdī es to vēl nespēju izskaidrot pats sev, kur nu vēl �īs mājas saimnie�cei, kas acīmredzot bija Sallijas māte Ausma, Valda Kūdras kādreizējā nozieguma upuris. Bet es gribēju �o meiteni satikt! Varbūt pēc Valda Kūdras vēstules izlasī�anas un sarunas ar māti man zemapziņā radās vēlē�anās par �o notikumu uzrakstīt romānu? Varbūt tā bija tikai kaila cilvēciska ziņkāre? Profe�sionāla interese par kāda cilvēka likteni? Jeb varbūt tomēr bija vēl kāds cits spēks un iemesls, kas man bija licis meklēt �o adresi un tagad nostādījis �ai no�ēlojamā vietā, kur man tūlīt ir jāatbild, kādēļ es tik ļoti vēlos sastapt pilnīgi nepa�zīstamu cilvēku. Un tikai tad atcerējos, ka man ta�u jāatdod vēstule! Un viss. Man vienkār�i jāatdod vēstule, ko smagi slims tēvs kādreiz rakstījis savai tikko piedzimu�ai meitai.

����� Atvainojos� � es mulsi pasmaidīju. � Jūs esat Salli�jas māte?

���� Ko tev no manis vajag? � sieviete vēlreiz asi pajautāja, bet tagad viņas balsī jau bija jau�ama arī tīri cilvēciska ziņ�kāre.

����� Mani sauc Ri�ards Baks, � es atkal palocīju galvu. � Dzīvoju tepat Iļģuciemā, tikai tālāk � Dzirciema ielas viņā galā. Gandrīz vai blakus aerodromam. Pēc profesijas esmu �ur�nālists un rakstnieks, un pavisam nesen, esot darba darī�anās psihiatriskajā slimnīcā, manās rokās nejau�i nokļuva kāda vēs�tule �

Sieviete panāca soli uz priek�u un pāri sētai paskatījās uz ielu. Neviena tur nebija.

����� Jūs sakāt, psihiatriskā slimnīca � � viņa nervozi savas noplīsu�ās jakas kabatā sameklēja saņurcītu �Astras� paciņu un ātri aizsmēķēja. � Zelta vietiņa, vai ne? � viņa dobji iesmējās. � Man arī tur ir nācies būt. Pirms gadiem desmit pēc liela plosta uznāca delīrijlēkme, otrreiz tur nokļuvu pēc neveiksmīga pa�nāvības mēģinājuma. Jums tāpat vairs negri�bējās dzīvot, vai arī ārstējāties no alkoholisma?

����� Nē, kundze, varbūt tas ir no�ēlojami, bet man vēl ne reizi nav uznākusi vēlē�anās pa�am aiziet no �īs pasaules. Lai jau par to parūpējas tas, kam par �im lietām ir jārūpējas. Vai mums nav cita ko darīt?

Sieviete domīgi pa�ūpoja galvu, kaut kā asi un spītīgi sevī raudama iek�ā vislētākās cigaretes dūmus.

����� Piedodiet, kungs, � viņa, iespējams, sapratusi, ka no tāda ��urnālista un rakstnieka� viņai nekādas nopietnas briesmas nedraud, kļuva klusāka un pat godbijīgāka. � Es tā arī nesa�pratu, kāds iemesls jūs ir atvedis �ī nama priek�ā?

���� Ja esmu pareizi uzminējis� jūs esat Ausma Reginska?

���� Protams.

���� Vēstuli, kuru es slimnīcā izlasīju, kādreiz, sen, sen ir rakstījis Valdis Kūdra.

Ausma pēk�ņi pagrieza man muguru, nometa vēl neizsmē- ķēto cigareti zemē un ar abām rokām aizklāja seju. Brīdi tā stāvējusi, viņa atkal strauji pagriezās pret mani, un es redzēju, ka viņa nebija ne raudājusi, ne kā citādi redzami pārmainīju�sies, vienīgi viņas tum�ās acis bija kļuvu�as vel tum�ākas.

����� Jūs teicāt � Valdis Kūdra? � viņas balsī bija pilnīga neizpratne. � Vai tad viņ� vēl ir dzīvs?

����� Nē, cienītā, � es atbildēju. � Valdis Kūdra pirms mē�ne�a nomira.

����� Tikai pirms mēne�a� � sieviete nomurmināja, parau�dzījās apkārt, no zemes pacēla vēl kūpo�o cigaretes galu un atkal turpināja smēķēt. � Bet es da�reiz iedomājos� Viņ� ir ilgi dzīvojis.

���� Nez vai. Se�desmit septiņi gadi. Kas tas ir?

����������� Tas ir daudz, � Ausma Reginska nopietni teica. � Dod, Dievs, mums abiem tik ilgi nodzīvot.

Es pasmaidīju, bet sieviete mani negaidīti saķēra aiz rokas.

���� Kam Valdis to vēstuli raksta? � viņa steidzīgi pajautāja.

��� Mātei? Varbūt man? Ārstiem vai valdībai? Pats sev?

����������� Nē, Reginskas kundze, � es paskaidroju. � Valdis �o vēstuli rakstījis savai meitai, tādēļ es'gribēju �

����������� Sallijas nav mājās, � māte kā no�ēlodama sacīja. � Būs tikai vēlu vakarā. Viņai �onedēļ ir otrā maiņa.

���� Ja nav noslēpums . . . Kur Sallija strādā?

����������� Kas nu tas par noslēpumu! Viņai ir velni�ķīgs darbs tepat stiklenē! Strādā par pudeļu taisītāju pie tām elles krāsnīm � Bet, gods kam gods, skuķis strādā labi un nopelna arī labi. Tā ka grēks būtu �ēloties.

����������� Tad iznāk, ka nākamnedēļ viņai būs jāiet pirmajā maiņā, jā? � es painteresējos.

����������� Nu kā tad! Labi, ka tagad ir atcelta tā drausmīgā nakts maiņa! To bija grūti izturēt. Es pali tur strādāju divpadsmit gadus un zinu, ka tā ir visīstākā katorga!

����������� Tad kādēļ� ? � es mazliet apmulsu. � Kādēļ jūs to katorgu esat novēlējusi arī savai meitai?

Ausma Reginska ilgi klusēja, atkal satraukta skatīdamās ap�kārt. Pa ielu ar velosipēdu brauca kāds pusaudzis. No tuvējās Zundas ostas atskanēja gari stiepts kuģa signāls. Blakus mājas dārzā kāds sāka skaļi lamāties. Uz sliek�ņa parādījās pelēks kaķis un slinki izstaipījās.

���� �ņabi dzer? � sieviete negaidīti uzprasīja.

����������� Vispār jau jā, � es lēnīgi atzinos, uzmanīgi gaidīdams, kas būs tālāk.

����������� Tas ir labi, � viņa uzteica manu netikumu. � �ņabis ir vienīgā zāle pret drausmīgo slimību, ko visi nez kādēļ sauc par dzīvi. Bet vai tad tā ir dzīve?

Es neko neteicu, gaidīdams, ka sieviete mani tūlīt lūgs aiziet uz tuvējo veikalu pēc pudeles, kas būtu glu�i dabiski un sapro�tami. Bet nē. Viņa mani aicināja ienākt savā mājā.

���� Neņem ļaunā, ka es tevi uzrunāju uz tu, � viņa teica,

����� bet tu jau pats redzi, ka smalkas manieres un runas nav rakstītas priek� manis. Bet, ja tev patie�ām ir tā vēstule, ko Valdis rakstījis Sallijai� Nāc! Es tev kaut ko pastāstī�u par sevi, par to vājprātīgo Valdi un savu meitu. Tad tu varbūt sapratīsi, cik da�reiz pretīga var būt dzīve un kādēļ Sallija baltās �ībiņās nedejo vis baletu, bet smagās koka tupelēs Iļģu�ciemā stikla fabrikā stāv pie svelmainām krāsnīm �

Caur nelielu priek�namu un �auru gaitenīti Ausma mani ieveda diezgan palielā istabā, kuras nabadzīgais iekārtojums, no�ēlojamā nekārtība un smirdoņa uzreiz lika saprast, ka esmu nokļuvis tipiskā �ūpu perēklī. Te acīmredzot jau sen neviens neko nebija slaucījis, tīrījis vai mazgājis. Gaiss bija smags un piesmēķēts. Noputēju�i logi bez aizkariem. Pie griestiem īsa vada galā karājās neliela spuldze bez aba�ūra. Istabas sienas negreznoja neviena glezna vai fotogrāfija, toties visi stūri bija pilni ar bieziem zirnekļa tīkliem.

Uz apaļa galda rēgojās netīri, ar uzkodu atliekām, pelniem un cigare�u galiem piemētāti �ķīvji, pusizdzerta pudele ar duļ�ķainu �ķidrumu, turpat mētājās salauzti krēsli, saplēsta glāze, vāze ar nokaltu�iem ceriņu zariem, bet istabas kaktā uz grīdas krāca kāds pusmū�a vīrietis.

����� Nebaidies! � Ausma mani dro�ināja, pamādama uz gu�lo�ā pusi. � �ito arī sauc par Valdi, un lai viņ� mierīgi atpū��as! Vakar bija algas diena, un tad tu pats saproti. .. Bet tu sēdies! Mazliet ar roku sasit tos kokus kopā, un būs labi! Ne- nokritīsi! Bet es pa to laiku ielie�u kādu �arku par godu mūsu satik�anās reizei!

Apsēdos. Redzēdams, kā sieviete ar drebo�u roku netīrās tējas glāzēs lej pretīgi smirdo�u dzērienu, es no tā lieto�anas tomēr atteicos. Ausma it kā neapvainojās.

���� Smādē?

����� Esmu pieradis dzert tikai tīru mantu, � paskaidroju. � Bez fūzeļiem.

���� Tu pats esi fūzelis, � sieviete iesmējās un ātri iztuk�oja glāzi. � Domā, tie dārgie konjaki un �ampanie�i ir baigi tīri?

����� Tie ir tīri, � es paliku pie sava. � Baigi ne baigi, bet no tiem neviens vēl nav nomiris.

Sieviete apsēdās galda otrā pusē, atspieda galvu pret plauk�stām un ilgi uz mani skatījās. Tas bija savāds, dziļ� un ļoti ne�patīkams skatiens. Es pagriezu galvu sāņus.

����� Bet es tie�i gribu nomirt, � Ausma dobja balsī negaidīti teica. � Atklāti sakot, es to vienmēr esmu gribējusi, bet mani tās debesis kā neņem, tā neņem pretī! Un elle neņem, lai gan es nekāda lielā grēciniece tomēr neesmu bijusi. Tā vismaz man pa�ai tīkas domāt. Bet kas to lai zina? Tu, par provi, zini, kādu tev dzīves beigās Dievs piestādīs rēķinu? Nezini! Neviens no mums to nezina. Varbūt tiks uzteikti tie�i sliktie darbi? Varbūt viņi tur visu rēķina otrādi? Un vinnētājs būs ļaunais?

Skopais? Tikai par sevi domājo�ais? Un kāpēc gan lai mēs par sevi nedomātu?

Sieviele uz bridi apklusa, atkal ielēja glāzē netīro Jergu, ta�u �oreiz nedzēra. Brīdi vēl klusēja, tai pa�ā nesteidzīgajā, dob�jajā balsī skumji turpināja:

����� �ī ir mana patēva māja. Viņ� bija slikts amatnieks, dzē�rājs, un, jau ceļot, māja neiznāca glu�i tāda, kādai tai vaja�dzēja būt. Ziemā �eit ir ļoti auksts. Sienas plānas, �ķirbainas. Tvaikoņa un Daugavgrīvas ielas stūrī, kur vēl tagad ir palicis tāds neliels, pliks laukumiņ�, pēckara gados bija malkas pla�cis. Patēvs tur strādāja par zāģeri un skaldītāju. Viņ� bija ļauns cilvēks. Ne�ēlīgs. Drausmīgi neieredzēja manu māti un mani un mūs sita pie mazākās izdevības. Bet galvenais iemesls bija tas, ka mana māte ne jau nu kaut kādas tur trakas mī�lestības dēļ, bet tā, kā nu tas da�reiz gadās, bija sagrēkojusi ar Broņislavu. Viņ� tolaik strādāja Iļģuciemā alus darītavā par mehāniķi. Bija for�s latgalie�u �alis. Viņ� tad arī ir mans īstais tēvs. Mātes vīrs to, protams, uzzināja, tāpēc arī mūs tā kāva. Lai gan, atklāti jāsaka, māte nekāda godīgā nebija vis. Bet, ja runājam vispareizāko valodu, viņa bija visīstākā mauka un par mani maz rūpējās. Tagad ir galīgi veca un jau astoto gadu, insulta paralizēta, guļ blakus istabā. Sallija viņu kopj un uzrauga, un es jau arī mazliet, protams. Māte paliek māte. Kad patēvu tepat reiz naktī sabrauca tramvajs, Broņislavs itin bie�i pie mums iegriezās. Neatceros, viņ� mani atzina par savu bērnu vai ne, bet pret mani vienmēr izturējās ļoti labi. Nesa dāvanas, apmīļoja, savā latgalie�u izloksnē stāstīja visādus piedzīvojumus, bet arī traki dzēra. Man varēja būt gadu piec�padsmit, kad viņ� tepat, Zundas kanālā, Līgo vakarā sadzēries, noslīka. Man viņa bija ļoti �ēl. Mūsu māja vienmēr bija pilna ar da�ādiem vīrie�iem, te bie�i notika kautiņi, dzer�ana, uz�dzīvo�ana, bet Broņka bija vislabākais. Viņ� mani vienmēr sargāja no visu �o dzērāju uzbāzības.

Sieviete atkal apklusa. Lēni pacēla netīro glāzi un tikpat lēni, varbūt pat mazliet uzspēlējot baudu, to iztuk�oja. Pēc tam no atlocītas konservu kārbas uzkoda sarepēju�u zivju tefleli, aizsmēķēja cigareti un atkal pavērsās pret mani.

���� Es nezinu, kādēļ tev to visu stāstu, � viņa paraustīja plecus. � Kand�u tu nedzer, nesmēķē, neko neēd, ar mani gulēt arī dro�i vien netaisies.. . Bet ciemos esi atnācis, un man ta�u tevi ar kaut ko tomēr ir jāuzcienā! Kā pats redzi, nekā tāda īpa�a man nav, tā ka es tevi varu pamielot vienīgi ar sa�vas bēdīgās dzīves stāstu . .. Paklausies! Tu patie�ām esi rakst�nieks?

���� Jā.

���� Un ko tu raksti?

���� Es rakstu grāmatas, kundze.

���� A.. ! � sieviete gari novilka. � No tā var iztikt?

���� Tā ir, kā ir.

���� Proti kaut ko citu ari?

���� Mazliet.

������ Tas ir labi, � sieviete uzslavēja. � Es pēc septiņām kla�sēm ari vispirms �Rīgas tekstilā� izmācījos par spolētāju, bet man tā �elte tomēr nepatika. Nē, nē! Putekļi, drausmīgs trok�snis � Paldies! Aizgāju uz stikleni. Darbs bija smags, toties labi maksāja! Dzīvot varēja, lai gan .. . Kas tā vispār bija par dzīvi? Es biju jauna, diezgan smuka, es gribēju dzīvot daudz labāk un savādāk nekā māte, nekā visa �ī viņas drausmīgā dzērāju un izvirtuļu kompānija� Es ilgi turējos. Man, pro�tams, jau bija vairāki �aļi, es �ad tad arī iedzēru, sāku smē�ķēt, ta�u biju pārliecināta, ka tomēr atradī�u sev īstu, gādīgu viru, labu draugu un dzīvo�u normālu, stabilu dzīvi. Ta�u ne�kas nesanāca. Nezinu, tagad nemāku teikt, vai viss patie�ām sākās ar to nelaimīgo vakaru, kad tas plānprātiņ� Valdis mani tepat ielas pretējā pusē izvaroja� Nezinu. Varbūt viss jau tomēr bija sācies daudz agrāk, un es bez visas tās Valda me��onīgās rīcības būtu tie�i tāda, kāda esmu pa�laik?

Sieviete ilgi domīga raudzījās logā, kur aiz netīrajām rūtīm neprātīgi ziedēja balti ceriņi�

����� Valdis dzīvoja tepat da�as mājas tālāk, kur Dzegu�u iela saiet kopā ar Embūtes ielu. Viņ� bija daudz vecāks par mani, toties ārēji ļoti izskatīgs vīrietis, neko teikt, un, kad viņ� reiz bija ilgāku laiku ārā no slimnīcas, Valda māte dēlam pagā�dāja sievieti, ar kuru viņ� tad arī dzīvoja kopā. Tā bija daudz vecāka par viņu, resna un neglīta, bet laikam tomēr nespēja ilgi izturēt Valda slimību un kādu dienu no viņa aizbēga. Tad Valdis sāka pievērst uzmanību man. Es tikai smējos un pasū�tīju vienu māju tālāk! Bet viņ� mani, maita, novaktēja! Izse�koja. Es nācu no pēcpusdienas maiņas, bija jau pusdivpadsmit naktī� Es nekad nebiju domājusi, ka viņ� vēl ir spējīgs iegūt sievieti, bet viņ�, mērglis tāds, to tomēr izdarīja! Tiesa, tas viss notika ļoti ātri, viņ� nepārtraukti �ukstēja: �Bērnu, gribu bērnu!� Man bija drausmīgas bailes, ka viņ� mani nogalinās, es neko daudz arī nepretojos, klusēju. Pēc tam Vaid.s sāka raudāt un lūdza piedo�anu. Es tāpat raudāju un viņam piedevu. Ko prasīt no viena slima cilvēka? Es nevienam neko neteicu. Tā tobrīd bija sanācis, ka ne pirms tam, ne pēc tam kādu lai�ciņu ne ar vienu citu nebiju grēkojusi, to es zināju skaidrāk par skaidru. Un, kad drīz biju stāvoklī, dro�i sapratu, ka tas ir no Valda. Es biju izmisusi. Es vēl vispār negribēju bērnu un kur nu vēl no psihiski slima cilvēka! Mani pārņēma melnas �ausmas! Drausmas nojausmas. Pats par sevi saprotams, no gai�dāmā bērna gribēju tikt vaļā, man viņa nāk�ana pasaulē �ķita vislielākā nelaime un netaisnība. Bet nekas neiznāca. Neizde�vās. Varbūt tas bija nolemts jau iepriek�? Nekad ta�u nepie�pildās tas, ko mēs ļoti vēlamies, vai ne? Daktere mani visādi centās apvārdot, pierunāt, kaunināt, draudēt, pēc tam iespītējās un nekādi nerakstīja norīkojumu uz abortu. Tad es saslimu, visi termiņi bija jau nokavēti, un pat tā slavenā kaktu vecene Melānija, kura te gadiem ilgi pestīja laukā visas Iļģuciemā skuķes, man atteicās kaut ko līdzēt.

Tad sāku me�onīgi dzert un rīt visādas tabletes. Nonācu tiktāl, ka biju ar mieru jau pati sākt rīkoties ar adāmajām adatām� Bet nekas! Ko liktenis lēmis, no tā tik viegli ne- izmukt! Piedzima skuķis. Zini, kādēļ es viņu nosaucu par Sal�liju? Nevari pat iedomāties! Kādai manai draudzenei tā sauca suni! Tā bija bezsugas kucīte, un es uzreiz nolēmu, ka arī �is nevēlami piedzimu�ais bērns neko labāku nav pelnījis! Kucei kuces dzīve .. . Varbūt Dievs man kādreiz piedos, ta�u godīgi jāatzīstas, es pret savu bērnu izturējos kā pēdējā neliete, kā me�one, kā necilvēks! Es viņu drausmīgi neieredzēju un visu savu naidu, dusmas, neapmierinātību par notiku�o un savu dzīvi ne�ēlīgā kārtā izgāzu uz nabaga bērnu . ..

Sieviete atkal apklusa un zemu nolieca galvu. Viņa drebēja, tad negaidīti sāka raudāt. Es līdzjūtīgi uz viņu skatījos. Man daudzi cilvēki da�ādu iemeslu un apstākļu dēļ bija stāstīju�i savu dzīves stāstu, uzticēju�i visādus noslēpumus un nevienam vēl nezināmus notikumus, tādēļ īpa�i nebrīnījos, ka arī �ī ne�laimīgā sieviete ne no �ā, ne tā pēk�ņi izstāstīja to, ko nupat biju dzirdējis. Acīmredzot mums da�reiz vienkār�i gribas vai ir pat nepiecie�ams kaut kā atbrīvoties no psihiskā sasprindzi�nājuma, kas mūs tik bie�i noved līdz histērijai, izmisumam, dzīves apnikumam ūn pa�nāvības mēģinājumiem; mums vien�kār�i ir jāizkliedz savas sāpes, bezcerība, vil�anās, bailes un no�ēla par kādreiz izdarītu ļaunumu.

����� Kundze � � es klusi vērsos pie vēl joprojām raudo�ās sievietes. � Ja es pareizi sāku nojaust. . . Sallija ir slima, jā? Garīgi atpalikusi?

Sieviete pamazām nomierinājās, ar jakas piedurkni izslau�cīja acis un vārgi pasmaidīja.

���� Nē, � viņa vairākkārt pakratīja galvu. � Varbūt tam tā vajadzētu būt, ta�u Sallija ir vesels, skaists, pilnīgi normāls un pat talantīgs bērns. Tas ir Joti savādi. Viņa rūpējas par vecomammu. Tiesa gan, Sallija ir loti klusa, vienmēr tāda kā nobijusies, sevī ieslēgusies� Ne ar vienu īpa�i nedraudzējas, nedalās ne savās domās, ne vēlmēs. Es viņai daudz esmu da�rījusi pāri, daudz ko aizliegusi un nedevusi. Es viņai pat ne�lāvu pēc devītās klases mācīties tālāk! Ko dod tās grāmatu gudrības? No tām paēdusi nebūsi. Aizdzinu strādāt fabrikā. Lai pati sev pelna iztiku! Sallija iebilda, runāja pretī, reiz pat aizbēga no mājām, bet kur tu pliks un nabags �ai pasaulē viens tiksi? Sallija pakļāvās. Tagad es visu no�ēloju, ko esmu da�rījusi pret savu bērnu, ta�u � Esmu gandrīz vai pārliecināta, ka iek�ēji viņa mani drausmīgi neieredz. Un neieredzēs līdz kapa malai.. .

���� Viņa ir precējusies? � es nez kādēļ painteresējos.

����� Sallijai pirms diviem gadiem bija zēns, ar kuru tā kā tai�sījās saiet kopā, man arī nekas nebija pretim, tāds kluss un mierīgs puikiņ� bija, ta�u tepat uz Bolderājas �osejas, braucot ar motociklu, viņu notrieca kāda armijas ma�īna . . . Tā, lūk, cienītais, visapkārt vienas nelaimes vien! Vai jūs, gudrs cil�vēks būdams, to man varat izskaidrot? Kādēļ daudzi cilvēki jau no dzim�anas ir nolemti vienīgi cie�anām?

Es to nespēju izskaidrot. Kā nespēju izskaidrot daudz ko citu, daudz vienkār�ākas lietas. Piemēram, kādēļ kaķis lok pienu, bet suns da�reiz tik sasodīti skumji gaudo uz Mēnesi? Kādēļ mēs tik bie�i atklāti apskau�am bagātus cilvēkus, bet gandrīz nekad pat slepus neapskau�am gudros un godīgos? Kādēļ tik daudzi, visu mū�u citiem ļaunu darīdami, nebaidās vismaz no pēcnāves atbildības? Kas zina, varbūt mūs visus tur aug�ā vai apak�ā tomēr kāds tiesās?

����� Labi, kundze, � es sacīju un piecēlos. � Es jums patei�cos par jūsu stāstījumu. Pasakiet Sallijai� Es atnāk�u citreiz. Kaut arī sen rakstīta, tēva vēstule viņai varbūt tomēr sagādās prieku.

����� Nez vai, � Ausma drūmi pa�ūpoja galvu. � Kādu prieku var sagādāt vājprātīgā murgi?

����� Starp citu, vai meitene vispār zina, kas ir bijis viņas tēvs? � es spēji pajautāju.

����� Viņa to uzzināja agrā bērnībā, � Ausma atbildēja. � Kad skuķis paaugās, es viņai pateicu, ka Valdis ir miris, Uz to laiku nomira arī vecā Kūdrene, tā ka visi gali bija ūdenī. Pēcāk Sallija par savu tēvu nekad vairs nav interesējusies.

Es �ķērsoju istabu un apstājos pie durvīm. Ausmas roka atkal stiepās pēc pudeles.

���� Sakiet, saimniec, � es ar dziļu nepatiku vērsos pie dzē�rājas. � Kādēļ jūs, it kā pilnīgi vesela un normāla sieviete, tomēr tik nesaprotami ne�ēlīgi esat izturējusies pret savu bērnu? Kādu apmierinājumu tas jums deva?

Ausma ātri izdzēra glāzi, no�ņurkājās un, greizi smīnēdama, caur pieri palūkojās uz mani.

���� To jums nekad nesaprast, � viņa dobji no�ukstēja, � ja arī es to spētu izskaidrot. .. Bet es spē�u! Tas ir pat Joti vien�kār�i! Es ceru, jūs ta�u to vismaz sapratāt, ka Sallija tika ieņemta pret visiem Dieva un cilvēku likumiem! Tāpēc es viņu nevēlējos, negribēju! Es to bērnu ienīdu!!! Jo ienīdu Valdi un visu pasauli! Bet zini, sve�iniek, par ko es pa�laik visvairāk brīnos? Brīnos par to, ka Sallija nav kļuvusi par tādu pa�u mauku un dzērāju, kāda savā laikā bija mana māte, kāda pa��laik esmu es un kādu te ir atliku likām katrā stūrī! Bet nē! Tas ir pārsteidzo�i. �ais Dieva spēlēs kaut kas ir samisējies. Sallija iet savu ceļu. Nezinu, tas ir labi vai slikti, tikai man �ķiet, ka viņai tomēr ir gau�ām neinteresanta dzīve. Bet vispār, kungs� jūs ta�u pats būsiet pamanījis. Visa pasaule ir auksts ļaunuma okeāns, un mēs kā tādas mazas saliņas. Kā ledus ga�baliņi. Varbūt cilvēki to jūt glu�i instinktīvi � līdzko cits pret citu sāksim izturēties labāk un siltāk, mēs pa�i sevi tūdaļ iznīcināsim. Mēs izkusīsim. Bet, palikdami auksti, ļauni un cietsirdīgi, mēs tomēr saglabājām kaut kādas nelielas cerī�bas �

���� Uz ko? � es tūlīt ātri uzprasīju. � Uz ko mēs saglabā�jam kaut kādas cerības?

Sieviete klusēja.

Es steidzīgi izgāju no mājas un, aizvēris sētas vārtiņus, do�mīgs raudzījos uz Dzegu�kalnu un dārzu tam blakus. Kā skaistā gleznā visapkārt ziedēja puķes, un es prātoju, vai mums sava laime patie�ām meklējama un atrodama tikai baltajos ceriņu ziedos? Pieclapītēs?

Bet kālab tad esam mēs pa�i � cilvēki?! Vai patie�ām dzī�vojam tikai tādēļ, lai cits citam sagādātu nelaimi?!

Tu, kas aklajam neesi parādījis ceļu!

Tu, kas ne reizi ar lūpām neesi pieskāries sievietes krūtīm!

Tu, kas nekad neesi runājis patiesību!

Tu, kas vienmēr esi baidījies no soda un mīlestības!

Tu, nabaga dzērājs un ubags stacijas tunelī!

Tu, pērkamā sieviete un uzdzīvotāja!

Tu, kam nekas uz �is pasaules nav svēts!

Tu, nāves nicinātājs un Dievam neticīgais!

Tu, bagātības un slavas nīdējs!

Tu, pamestais bērns un vientuļais sirmgalvis!

Tu, mans nelaimīgais brālis un māsa atstātā!

Nāciet! Es nevienu neapsūdzu un visiem piedodu! Es uzņe�mos visus jūsu grēkus, visas jūsu vājības un ļaunumu, jūsu neveiksmes un sāpes, jūsu nepiepildītos sapņus un zaudētās cerības un kā savā laikā Mozus jūs aizvedī�u dziļi tuksnesī� Pēc �etrdesmit necie�amās slāpēs un badā pavadītiem gadiem, kad jūs būsiet aizmirsu�i savu pagātni, savu necilo izcelsmi, savu verga dabu, kad būsiet tiku�i vaļā no saviem netikumiem un posto�ajām kaislībām, kad beidzot būsiet sevi sajutu�i un apzināju�i kā brīvus un godīgus cilvēkus, mēs kādā skaistā, ne pārāk karstā dienā beidzot nonāksim platas upes ielejā, kur visapkārt zaļos leknas ganības, ziedēs dārzi, būs auksta ūdens pilnas akas, kur liegā vējā lēni �ūposies me�s un labības lauki, kur sārti persiku koki ieskaus baltas mājas, kur kalnu gani uz stabulēm pūtīs melodijas savām kazām, kur ik uz soļa sa�stapsim daiļas sievietes un cēlus vīrie�us, kur ikviens būs brīvs un laimīgs, un kur jau ilgus gadus būs valdījis bargs, bet tais�nīgs valdnieks�

Kur uz �īs nolādētās zemes ir tā paradīze, kur ir tā apsolītā vieta, kurā mēs visi varētu justies dro�i, bez grēka un bez vainas, kur varētu dzīvot bez bailēm un rūpēm, kur taisnība un patiesība vienmēr arī būtu taisnība un patiesība, kur mī�lestība neviena cilvēka dvēseli nesaārdītu, nesaplosītu, bet gan dotu tai teiksmainus Ikara spārnus, kas spētu uznest augstu debesīs �

Neapmierināts nometu pildspalvu un drūmi raudzījos atvēr�tajā logā. Vairs nespēju uzrakstīt nevienu vārdu. Domas ap�sīka. Viss uzrakstītais �ķita muļķīgs, nesakarīgs un nevienam nevajadzīgs. Bet bija jāraksta. Vakar jau otro reizi man pie�zvanīja populārās tautas avīzes redaktors Vilis un atgādināja par apsolīto sadarbību. Viņ� gaidot rakstu! Bet es nezinu, par ko lai rakstu?! Prātā ienāca Aleksandra �aka pirms se�desmit un cik tur gadiem rakstītās dzejas rindas: �Es, latvie�u dzej�nieks, par ko lai es dziedu?� Un �odien tas pats. Es, latvie�u rakstnieks � Iespējams, ka esmu jau atradis no �urnālistikas, un pa�laik man ir daudz vieglāk uzrakstīt stāstu vai pat ro�mānu nekā nelielu avīzes rakstu?

Nodomājis vēl mēģināt vakarā, aizbraucu uz pilsētas centru. Bija ellīgi karsta vasaras diena, Vecrīga pilna ar ārzemju tū�ristiem, un es mazliet pārsteigts ieraudzīju, ka tie�i filharmoni�jas skvēriņa vidū ir nolikti pāris desmiti baltu galdu un krēslu, zaļai teltij līdzīgs ierīkojums ar leti, kaut kādiem tur karsē��anas vai atdzesē�anas aparātiem un da�ādu krāsu alus kār�bām. Bija redzams arī liels uzraksts � Jever! Ein Hanch her- ber. Izskatījās tā kā pēc ārzemju padarī�anas, ta�u ar krāsai�najām kārbām �igli tirgojās mūsu pa�u letiņi � jauni pui�i un meitenes.

Kamēr es domīgs studēju diezgan prasti aprakstītu tāfelīti ar �eit iebaudāmo dzērienu cenām, kāds bija pienācis man klāt un asi uzsita pa plecu.

���� Hei, di�o rakstniek! Ko blenz kā bullis uz skapi? Liekas par dārgu?

���� Tā ir, kā ir. Se�desmit santīmu par tik sīku trauciņu!

���� Bund�ā ir trīssimt gramu. Nekad neesi dzēris?

���� Nē.

���� Tik �vaki iet?

���� Tik �vaki neiet. Man alus negar�o.

���� Bet �ito var! Tas ir kolosāls padzēriens! Vai nezini, ka Jever ir pasaules labākā alus �ķirne?

���� Pirmā dzirdē�ana.

���� To �odien zina katrs pirmās klases puika! Ņemsi?

����� Un tu?

���� Protams! Tie�i tādēļ jau esmu te atklimtis.

����� Labi, tad izmaksā vienu trauciņu arī man! � es teicu un gāju aizņemt pagaidām vēl brīvu galdiņu. � Jādomā, tu tagad beidzot esi bagāts. Kā nekā pats populārākais �urnālists Lat�vijā!

Andris, acis nepamirk�ķinājis, uz letes nogāza pussauju mo�nētu, un jau pēc da�iem mirkļiem mēs ar baudu sūcām slaveno un patie�ām labo dāņu alu.

Andrim savā laikā visi paredzēja spo�u dzejnieka karjeru, un viņ� no tiesas arī bija labs dzejnieks, agri publicēja savu pirmo grāmatu, ko kritiķi un draugi ļoti saslavēja. Zēnam maz�liet sakāpa galvā, viņu ļoti pievilka Rīgas nakts dzīve, bo�hēma, �Kaza�, �Skapis�, �Dieva auss� un neskaitāmas ballītes mākslinieku un literātu dzīvokļos, un pamazām viņa spilgtais dzejnieka talants sāka dzist� Labi vēl, ka pats izglābās. Bei�dzot saņēmās, pārstāja uzdzīvot, apprecējās un, kad pakausis jau metās pliks, pēk�ņi apliecināja spo�u �urnālista talantu. Nu viņ� jau vairākus gadus populārai nedēļas avīzei AA ar humoru un dzēlīgu ironiju raksta par da�ādiem sīkiem noti�kumiem no ievērojamu un mazāk ievērojamu mākslinieku, rakstnieku, diplomātu un politiķu ikdienas dzīves, pa retam neatsakoties arī no da�iem nopietniem problēmrakstiem. Vārdu sakot, Andris atkal bija zirgā.

������������ Ilgi nebijām saskrēju�ies, � viņ� sacīja. � Sabiedrībā nemaz vairs nerādies?

���� Ļoti reti, � es atbildēju.

������������ Kas par lietu? � Andris painteresējās. � Sāk parādīties kompleksi?

���� Man sabiedrība nekad nav patikusi, � es paskaidroju,

����� it sevi�ķi tā sauktā smalkā vai augstākā sabiedrība. Tev vēl nav apnicis nepārtraukti atrasties to izredzēto vidū?

���� Tāds tagad ir mans darbs, � Andris saviebies teica.

���� Bet publikai nav nekādas vainas.

���� Ir gan, � es mazliet spītīgi iebildu.

����������� Tev nepatīk skaistas mākslinieces? Aktrises? Gudri diplo�māti un slaveni politiķi? Ja tā, tad ar tevi, vecīt, patie�ām kaut kas nav kārtībā.

����������� Man patīk skaistas mākslinieces. Tāpat arī aktrises. Man nepatīk, ka tu �o sabiedrību pārāk izcel. Man �ķiet, tu lasītā�jiem pilnīgi ar varu liec pievērsties tie�i �ai daļai. Bet ar ko, patiesībā, tā ir labāka par pārējām?

����������� Tu, Ri�, nupat sagvelzi veselu kaudzi muļķību! � Andris kļuva mazliet nervozs. � Ne jau es to esmu izdomājis! Inte�rese par sabiedrībā daudzmaz pazīstamām personām cilvēkiem radusies jau daudzus gadu tūksto�us pirms mūsu piedzim�anas!

���� Man patīk da�i tavi ironiskie piesitieni, � es teicu,

��� Patīk, ka tu to visu neuztver pārāk nopietni.

����������� Vai tad dzīvi var uztvert nopietni? Mākslu varbūt� � Andris noņurdēja un ar baudu dzēra tum�brūno �ķidrumu. Acīmredzot vakar viņ� atkal sabijis kādas izstādes atklā�anā, jauniznāku�as grāmatas vai �urnāla reprezentācijas ballē.

���� Nebaidies nodzerties? � es pajautāju.

����������� Baidos gan, � Andris atzinās. � Tādēļ nekad vairāk par pudeli vienā vakarā neizdzeru.

���� Kā tu domā, vai �Kabata� kļus par otro �Skapi�?

����������� Nekad! �Skapis� mums paliks k<i skaista jaunības atmiņa, kā pirmā meitene vai pirmais nodrukātais dzejolis. Tā bija skaista dzīve, Ri�! Atceries? Lēts bulgāru un dienvidslāvu kon�jaks, lētas uzkodas un lēti skuķi. Bet!!! Viss mainās, viss aiziet un pazūd� �Kabatā� tagad sē� citi neveiksminieki un citi ģēniji. Tomēr parādās viens otrs arī no vecajiem.

����������� Mēs jau arī esam veci, � es teicu. � Tik neticami ātri tas viss ir pagājis.

����������� Mēs esam tie�i īstajā sulā! � Andris nopietni sacīja. � Mazliet padzīvoju�i vīrie�i ar vēl joprojām lieliskām nā�kotnes izredzēm! Skat, kā aktieris Juris Pļaviņ� turpat vai se��desmit gadu vecumā uzcirtis vēl ceturto bērnu!

Aktieris Pļaviņ� mani neinteresēja.

���� Dzejoļus vairs neraksti?

���� Tā � Da�reiz pats sev vai kādai tuvai sievietei.

���� Alberts Bels arī vairs neko neraksta.

����� Kas tad tagad vairs raksta?

���� Es.

����������� Tev Bels patika? Jūs agrāk tā kā mazliet pat draudzējā�ties, jā?

����������� Man patika viņa sieva! � es iesmējos. � Skaistā Anda. Bet Alberta pēdējie romāni� Tie man �ķita tādi smagnēji un ne pārāk interesanti.

����������� Savā laikā Belu traki slavēja, it sevi�ķi viņa romānu �Cil�vēki laivās�.

����������� Es jau arī varētu paslavēt, ta�u tas tomēr nebija priek� manis. Tāpat kā Mauliņa, Kalves vai Lāma romāni. Un vēl daudzu, daudzu citu �

����������� Es skatos � sevi�ķi augstās domās par latvie�u literatūru tu neesi?

����������� Ne zemās, ne augstās, Andri! Es latvie�u literatūru tikpat kā nelasu, lai man piedod Dievs un daudzi mūsu rakstnieki! Ta�u �o to es tomēr izlasu. Vēl vairāk! Ir rakstnieki, kurus esmu lasījis regulāri, turklāt visu, ko viņi ir uzrakstīju�i! Pie�mēram, Imantu Ziedoni, Skaili, Jakubānu, Kolbergu, Skujiņu, Hānbergu un Miervaldi Birzi. Birze gan raksta galvenokārt tikai pats par sevi, ta�u viņ� to dara lieliski! Man patīk. Birzes darbos ir diezgan drūms dziļums.

����� Dzeju nelasi?

������������ Dzeju lasu. Par provi, kādu dzejolīti reiz izgrieztu no �urnāla, vienmēr nēsāju līdzi savā piezīmju grāmatiņā.

���� Baigi patīk?

����������� Es �o dzejoli dzīves beidzamajā brīdī labprāt nolasītu sa�vai biju�ai sievai. Tie būtu pēdējie vārdi, ko es viņai vēl gri�bētu pateikt.

���� Un tie būtu?

Es no kabatas izvilku apbru�ātu piezīmju grāmatiņu, kur atrodas visu draugu, radu un paziņu telefona numuri, nauda, brauk�anas taloni, da�as vizītkartes un jau mazliet nodzeltējusi papīra lapiņa ar Imanta Ziedoņa beznosaukuma dzejoli.

������������ Klausies! � es teicu, � Iedomājies, ka es pa�laik mirstu un to visu saku sievietei, kuru kādreiz ļoti mīlēju, bet kura pa�laik tala un sve�a stāv pie manas gultas un līdzjūtīgi �katas, kā es lēnām aizeju no �īs pasaules �

� Nekas tev nepaliks no maniem pirkstu galiem,

Tas tikai pieskar�anās mirklis mazs.

Nāks diena, un ar cilvēkiem un paliem

Tā mani atkal projām aizmazgās.

Nekas tev nepaliks no tā, kā paskatījos.

Varbūt kādreiz � tik acis piemiegsies.

Un kādos vientulīgos brī�os trijos

Trīs acumirkļi atkal garām ies:

Nekas. Neko. Nekam.

Trīs mazi sprī�i,

Dievs dod, lai tevim gaismu neaizsedz.

Un varbūt vienīgie. Un varbūt tī�i

Tik maziņi, ka tikai viņus redz.

Lai tavas pēdas, pļavu ejot, nejūt,

Kā iedur dadzis trei�uburu ass.

Nekas lai nepaliek. Viss bija garāmejot.

Un arī garāmejot � nebija nekas.

���� Jā, � Andris gari novilka. � Kas vēl?

����������� Rancāne ir laba. Viņas �Advente� ir īsta, filozofiska dzeja. Tāda, kādai dzejai ir jābūt. Bet tie �alī�i, kādu mums te atkal saskrējis vesels bars� Tad jau �ie bund�iņu tirgotāji arī ir dzejnieki.

������������ Man �ķiet, Ri�ard, tu patie�ām sāc novecot, � Andris sadrūvis sacīja. � Tu neko vairs nesajēdz no modernās māk�slas.

Es pasmaidīju.

����������� Andri! Lai nu kam, bet tev nu gan vajadzēja zināt, ka vis�modernākais un labākais rakstnieks ir tie�i tas, kas raksta par visvienkār�ākajām lietām � par mīlestību, darbu, draudzību, uzticību, bērniem, par mūsu cie�anām un cerībām. Tas, kas raksta patiesību par cilvēka dzīvi. Viss pārējais modernisms labākajā gadījumā ir tikai intelektuāli mēsli.

Smalko aprindu hronists da�us brī�us klusēja, tad nokrek�ķi�nājās un domīgs nobraucīja savu papliko galvas vidu.

����������� Bet alus gan ir labs? � viņ� apmierināts noteica un pa�skatījās sāņus, kur pie nesen izremontētas mūra sienas ielas gleznotāji bija izstādīju�i savus darbus.

Arī es paskatījos uz to pusi, tad lēni pagriezu galvu pret skvēru un Kaļķu ielu. Gāja un nāca visda�ādākie cilvēki. No�pietna izskata vīri, acīmredzot tuvējo ministriju ierēdņi, de�putāti, biznesmeņi, spekulanti, tirgotāji un visda�ādāko sugu blē�i. Un viņu jaukās, smalki ģērbtās sievas un mīļākās. Va�rēja just, ka tie ir cilvēki ar stabiliem ienākumiem un nodro��inātu nākotni, visi tādi jauni, skaisti un veseli. Bezrūpīgi un laikam jau arī sasodīti laimīgi. Nevienam no viņiem nav jārok grāvji, nav jāasfaltē ielas vai jālabo dzelzceļa sliedes. Nav jākausē metāls vai jātīra kanalizācijas �ahtas. Viņi visi bez�rūpīgā nevērībā darba dienā var mierīgi pastaigāties pa pilsētas centru, nekaunīgi demonstrējot savu turību un neatkarību, kur- pretī citiem �

Citiem jālej sviedri, citiem astoņas stundas jāstrādā piekvē�pu�os fabriku cehos vai �ai trakajā saules svelmē kaut kur laukos jāpļauj zāle, jāvāc siens un jāravē cukurbietes.

Es arī esmu pieskaitāms pie �iem pa�iem dienaszagļiem, pie �o �smalko� aprindu ļaudīm, kuriem rokās nav jātur lāpsta vai knaibles. Toties es strādāju vēlu vakaros un bie�i arī naktīs, ne nieka nezinot, vai kādam mans darbs vispār būs vajadzīgs.

Un tad es pēk�ņi iedomājos kādu vēl nepazīstamu meiteni, kura tie�i �ai brīdī, �ai skaistajā saules pielietajā dienā, kad tā vien �ķiet, ka visi Rīgas iedzīvotāji devu�ies atpūtā, vaļīgi pastaigājas pa parkiem un ielām, brauc uz jūru vai sauļojas savu vasarnīcu krā�ņajos dārzos, � viņa, sviedriem noplūdusi, uz kailās miesas uzmetusi tikai plānu virssvārci, stāv netālu no svelmainajām stikla krāsnīm un pusautomātā no tur iemes�tām ugunīgām stikla pikām veido visda�ādāko formu pudeles. Pudeles smalkām dāmu smar�ām, dārgiem kungu odekoloniem, limonādei, degvīnam vai alum.

Kāpēc tā, Sallija Reginska? Kāpēc tāda netaisnība? Par kā�diem pasaules grēkiem pirms divdesmit viena gada kāds vāj�prātīgs cilvēks tevi radīja �ādam darbam un �ādai dzīvei? Kā�pēc arī tu, tērpusies greznās ārzemju drānās, nevarētu ap�sēsties tepat pie blakus galdiņa kā, lūk, tās divas jaunietes, un ar mazliet sapņainu skatienu pavērties manī? Un tad es uzlū�kotu arī tevi, pēc tam tu pieceltos un atnāktu pie manis vai es aizietu pie tevis, mēs iepazītos, mēs ātri viens otram iepa�tiktos, un es tev ne�ķistu vecs, jo es arī vēl neesmu vecs, un es tevi paņemtu pie rokas, izvestu cauri �ai trakajai pilsētai, un mēs ietu kaut kur tālu, tālu pa egļu me�u, caur baltu bērzu birzi, pāri laukiem un pļavām līdz kādai upei vai ezeram; tur nebūtu neviena cilvēka, �ī nabago un bagāto pasaule pēk�ņi būtu pazudusi, mēs uz zemes atrastos tikai divi vien, un es savu seju pieglaustu taviem matiem, un tu savas lūpas manai pierei, un manas rokas viegli pieskartos tavām krūtīm, bet tavas rokas �

Pudele pie pudeles. Darbs pēc darba. Uz tavas pieres un krū�tīm nav manas rokas, bet sājas sviedru lāses. Un pie blakus galdiņa pārspīlēti īsos bruncī�os sē� divas izkrāsoju�ās meite�nes, lepni smēķē dārgās Marlboro cigaretes un garlaikoti sūc vēsu alu �

Cik pudeļu Sallijai Reginskai jāizgatavo, lai arī viņa varētu nopirkt vienu tādu Jever trauciņu?

Sirdī sariesās rūgtums, liela netaisnības izjūta un pretīga nepatika pret bagātajiem, pret visiem �iem slaistiem un smalko aprindu cilvēkiem.

���� Vairāk man nav, � Andris sacīja, apskatījis naudas maku. � Honorārs pēc divi dienām, alga pēc �etrām.

���� Tagad maksā�u es, � teicu pārsteigtajam Andrim un pa�sūtīju vēl divas bund�as. � Mans honorārs, iespējams, būs tikai pēc diviem gadiem, bet alga � Dro�i vien nekad.

����� Bet naudiņa tomēr ir, � Andris apmierināts turpināja dzesēt slāpes. � KādēJ tev vajadzīga alga?

���� Es tomēr strādāju.

���� Tava alga ir slava un sabiedrības uzmanība, � Andris sacīja.

����� Slava man bija vajadzīga jaunībā, bet tagad es to esmu ar mieru atdot jebkuram pretimnācējam, jebkuram dzērājam vai ubagam. Varbūt viņiem tā noderētu vairāk nekā man.

���� Ko tad tev vajag? � Andris uzprasīja un rūpīgi noskatīja abas meitenes. � �itādas skuķes?

����� Man vajag dro�ības sajūtu, � es ātri atbildēju. � �ādas lellītes lai paliek vecākiem kungiem. Man vajadzīga pārliecība, ka es savu darbu, ja to bū�u padarījis labi, vienmēr varē�u arī bez īpa�ām problēmām pārdot. Neviens rakstnieks tomēr neraksta tikai sev vien. Tad jau nevajadzētu ņemties ar romā�niem. Pilnīgi pietiktu ar dienasgrāmatu.

���� Starp citu, vai dienasgrāmatu raksti? � Andris paintere�sējās.

����� Nē, � es atbildēju. � Tikai �ādas tādas filozofiskas vai literāras piezīmes. Da�reiz.

����� 2ēl Egila Plau�a, vai ne? � Andris negaidīti sacīja. � Un Egona Līva.

Es piekrīto�i pamāju.

���� Viņ� bija viens no tiem retajiem cilvēkiem, pret kuru izjutu dziju un patiesu cieņu, � atzinos. � Egons bija liels

cilvēks. Tādu rakstnieku mūsu sabiedrībā vairs nav. Un tagad es gribētu zināt, hronist� Tev roka paceltos, lai arī Līvu ierin�dotu smalkajā sabiedrībā?

Andris smagi pa�ūpoja galvu.

����������� Nē, Ri�ard, � viņ� mazliet pārvērstā balsī atbildēja. � Es Egonu viņa vienkār�ības un cilvēciskuma dēļ ierindotu vienīgi di�ajo sabiedrībā� Pie smalkajiem viņam nebūtu ko darīt.

����������� Un arī man pie viņiem nav ko darīt, � es teicu, ātri iz�tuk�oju trauku, un man pēk�ņi sagribējās to kādam ietriekt ģīmī.

����������� Nesāc nu atkal no sevis tēlot jaunības dienu Iļģuciemā bosiku, � Andris sacīja un cienīgi aizsmēķēja ārzemju ciga�reti. � Runā ar nicinā�anu par mūsu sabiedrības labāko daļu, bet tai pa�ā laikā pats esi tās neatņemama sastāvdaļa. Turklāt vēl ari sev dāmu noskatījis no visaugstākā plauktiņa�

Es izbrīnīts paskatījos uz Andri, bet tūlīt sapratu, ka viņ� kā sabiedrības aizkuli�u �urnālists laikam patie�ām ir savā īstajā vietā.

���� Par kādu dāmu tu runā? � dro�ības pēc pajautāju.

����������� Par to pa�u, Ri�! � Andris lepni smaidīja. � Par tavām attiecībām ar Diānu esmu dzirdējis �ādas tādas baumas.

Es jutos neomulīgi. Man tas ļoti nepatika.

������������ Un ko tad runā? � es painteresējos. � Un vai vispār Diāna patie�ām ir tik augstā sabiedrības virsotnē, ka par viņas attiecībām ar kaut kādu Ri�ardu Baku . . .

����������� Pirmkārt, ne ar kaut kādu, � Andris solīdi iebilda. � Bet, otrkārt� tu maz zini, kas tavai Diānai pa�laik sit kanti?

����������� Tas varu būt vienīgi es, � diezgan pa�pārliecināts at�bildēju.

����������� Vecīt! � Andris iesaucās. � Tādām sievietēm kā Diāna nekad nav un vispār arī nevar būt tikai viens vien . . . Nu, kā lai to maigāk pasaku? Pats saproti.

����������� Tu gribi teikt.. ? � Stipri apmulsis skatījos te uz Andri, te uz tuk�ajām alus kārbām. � Diāna pa�laik salai�.. ?

����������� Es nezinu, ar ko viņa guļ, � Andris ātri sacīja. � Ta�u tu ar viņu guli?

���� Jā.

����������� Tad ir O. K. � Andris teica un mazliet nervozi nodzēsa cigareti. � Tu jau zini � Rīga ir maza, bet ļau�u valodas lie�las. Diānas labākā draudzene savukārt ir draudzene manai sievai, un tādā sakarībā �

������������ Diānai ir vēl kāds mīļākais? � es tie�i uzprasīju, kaut arī tas �ķita diezgan nereāli. Lai gan � Es ta�u principā pats

�ādu iespēju jau biju pieļāvis. Protams, savas patmīlības dēļ vairāk gan tīri teorētiski, bet�

���� Es jau tev teicu. Es nezinu, cik tuvu Diāna atļauj viņam pienākt� Ta�u, ja es tev pateik�u, kas tas par vīru ir, tu tūlīt no �itā beņķī�a nolaidīsies gar�ļaukus zaļajā zālītē �

Es rūgti iesmējos.

���� Tas ir ārlietu ministrs? � es ar sausu muti pavaicāju. � Vai varbūt premjerministrs?

���� Neko tuvāk neteik�u, � Andris noņurdēja. � Iespējams, ka tās patie�ām ir tikai baumas, ta�u tu tomēr nekad nedrīksti aizmirst, ka Diāna nenoliedzami ir pati skaistākā sieviete Rīgā. Pat ne skaistākā! Visapburo�ākā! Turklāt vēl bagāta un ieņem augstu vietu valdības aprindās. Tā ka, vecīt, ņem, ko vari pa�ņemt, un ne�ēlojies, ka dzīve ir slikta! Dzīve ir kolosāla, kā for�s amerikāņu ķinītis! Vienīgi ieejas biļete ir dārga. Bet tev, kā vienmēr, veicas. Tu visu vari dabūt par velti.

Andris piecēlās, laiski noskatīja blakus eso�os brīvmāksli�niekus un da�us viņu darbus, tad lēni pasniedza roku.

���� Cau, Ri�! Lai tev labi klājas! Es tinos uz redakciju.

Andris aizgāja.

Kaklā un krūtīs sajutu nepatīkamu rūgtumu.

Es pagriezos, �ķērsoju filharmonijas skvērinu un pa Kaļķu ielu nesteidzīgi devos uz Tehniskās universitātes trolejbusa pieturu.

Svētdienas rīts, kā daudzi �īsvasaras rīti, atnāca dzidrs, sau�lains un neparasti silts. �ķita, debesis ar karsto sauli no Vi�suma augstumiem gā�as mums taisni uz galvas, it kā vēlēda�mās pārbaudīt visa dzīvā izturību un piemērotību �ādiem gan�drīz vai ekstremāliem apstākļiem.

Bet cilvēkiem un augiem nebija nekādas vainas. Viņi iztu�rēja. Turpat aiz manas istabas logiem ko�i ziedēja jasmīni, pa�mazām nogatavojās ķir�i un krūmu ogas, bet cilvēki, tā pa- vieglāk ģērbu�ies, brauca uz Jūrmalu sauļoties vai strādāt sa�vos sakņu dārziņos.

Nomazgājies aukstā ūdenī, nesteidzīgi paēdu vieglas bro�kastis, pabeidzu lasīt vakardienas avīzes un da�as minūtes no�pietni padomāju. Principā bez lielas domā�anas vajadzēja tūlīt celties aug�ā, sēsties pie sava lepnā �BMW� limuzīna stūres un braukt uz Berģiem pie Diānas. Es viņai biju apsolījis ieras�ties jau rīta pusē, lai kopā Juglas ezera krastā varētu pasau- ļoties, bet pievakarē mums bija paredzēts doties uz oficiālu pieņem�anu, ko par godu savas valsts svētkiem rīkoja Fran�cijas sūtniecības kultūras ata�ejs.

Joprojām sēdēju pie atvērtā loga, seju pagriezis sāņus no sakarsu�ajiem saules stariem, un rāmā mierā raudzījos, kā tur�pat manu acu priek�ā, glu�i kā sajucis prātā, zied un smar�o mātes tik rūpīgi sakoptais dārzs.

Viss bija vienkār�i, skaisti un dabiski. Zeme un pasaule dzī�voja, un es zemei un pasaulei dzīvoju līdzi. Neko nevajadzēja jaunu izdomāt, pavēlēt, organizēt, balsot vai kaut ko atkal reglamentēt. Daba savus likumus bez jebkāda parlamenta vai valdības akcepta jau bija radījusi pirms daudziem miljoniem gadu, un �ie likumi darbojās absolūti nevainojami. Acīmredzot tādēļ, ka tie bija arī absolūti pareizi.

Bet ko tad mēs, nabaga aprobe�otie cilvēki, ar savām ne�pārvaramajām vēlmēm dzīvi padarīt labāku vispirms uz citu cilvēku, tad uz zemes un dabas rēķina? Man ir pamatotas aiz�domas, ka visa dzīvā tēvs Zeme un māte Daba mūs visus kā sve�us un nepaklausīgus bērnus par to kādreiz tomēr draus�mīgi sodīs� Un �is sods būs pelnīts, bezgalīgi ilgs un nekad vairs neatceļams.

Man pēk�ņi nemaz vairs negribējās pat tuvoties savam dār�gajam ārzemju vāģim, negribējās braukt pie patie�ām vienrei�zēji apburo�ās, vienmēr tik patīkami seksuāli uzlādētās Diānas, negribējās būt viņas pasakaini skaistajā Berģu mājā, negribē�jās vakarā doties uz ārzemju diplomāta rīkoto dineju, kur atkal vajadzēs ievērot visda�ādākos viesību un galda uzvedī�bas noteikumus, kur katru tavu nevietā pateiktu vārdu, ne�pareizi turētu dak�iņu vai nazi smalkā publika uztvers gandrīz kā krimināli sodāmu noziegumu vai, labākajā gadījumā, kā drausmīgu nekulturālības izpausmi�

Ejiet ta�u visi pie velna! Kam man tas vajadzīgs? Visas �īs izsmalcinātās manieres, klanī�anās, mākslotie smaidi, lieku�ļotie komplimenti, gudrās runas un pareizās uzvedības nor�mas �

Esmu ta�u pieaudzis vīrietis. Būtībā vienkār�s Iļģuciemā zēns, un radis pats sev noteikt, kas man ir piemērots, kas ne. Pats pieradis iz�ķirt, kas ir pareizi, kas nepareizi. Vienmēr pats zinu, kā man uzvesties un ko runāt. Un pieradis iet ciemos tur, kur pats vēlos, kur vienmēr varu justies brīvi un labi.

Uzvilcis tum�i zilus amerikāņu Riders d�insus, baltas itāļu sporta kurpes, bet ķermeņa aug�daļu apsedzis ar līdz pusei neaizpogātu vienkrāsainu gai�i zilu kreklu, nesteidzīgi izgāju no mājas. Es vēl nezināju, kurp doties � uz Spilves pļavām, uz upi, uz me�u, vai tāpat vien paklīst pa �ur tur vēl saglabā- ju�amies smil�ainajām Iļģuciemā ieliņām, ta�u laikam jau ilgi pirms tam, kad izlēmu pie Diānas nebraukt, savā zemapziņā biju iz�ķiries par pavisam citu mar�rutu �

Skaistajā, saules pielietajā svētdienas rītā diezgan dro�i un apņēmīgi gāju pie man vēl nepazīstamās Sallijas Reginskas .. . Es vēl īsti nezināju, ko tur darī�u un ko viņai teik�u. Pro�tams, atdo�u viņas tēva vēstuli. Cita mērķa man nebija. Bet ko pēc tam? Acīmredzot neko. Kas man vispār ko runāt un darīt ar kaut kādu prastu fabrikas skuķi? Un tomēr� Kaut kāds pēk�ņs, spēcīgs, neredzams, pavisam savāds un noslē�pumains spēks mani nepārvarami vilka uz pussagruvu�o māju Dzegu�kalna pakājē, kur mita no�ēlojama dzērāja ar savu jauno meitu. Dro�i vien tikpat neglītu, aprobe�otu un galīgi nolaidu�os.

Es nezinu, kas ar mani torīt notika. Acīmredzot ir lietas un notikumi, kurus nevar izskaidrot ne ar kādiem argumentiem, prāta apsvērumiem vai loģisku domā�anu. Un vai vispār tas vajadzīgs? Kāpēc man lauzīt galvu par to, kādēļ es pēk�ņi at�teicos no dotā solījuma savai iecerētajai sievai un, uzvilcis melnu vakara uzvalku, limuzīnā nebraucu pie viņas, bet gan, vienkār�i apģērbies, pa putekļainu Iļģuciemā ieliņu devos pil�dīt neviena neuzliktu pienākumu, kuru es ar tikpat labām vai sliktām sekmēm varētu veikt arī jebkurā citā dienā un laikā?

Kas tas bija? Kādēļ es to darīju? Kādēļ toreiz vispār no Edija paņēmu Valda Kūdras vēstuli? Vai �is mazliet biedējo�ais, ne�redzamais spēks tikai ar viņam zināmu nolūku un mērķi jau tad nemanāmi neizmainīja manu apziņu un nelika rīkoties tie�i tā un ne citādi?

Nenoliedzami, daudzi �odienas notikumi vai pat viss, kas pa�laik ar mums notiek, patiesībā ir sācies jau krietni sen. Notikumu sēkla ir bijusi iesēta vakar, aizvakar, pirms gada vai pat vēl ilgi pirms mūsu piedzim�anas. Kaut kad vēl pirms Ēģiptes piramīdām, pirms laika un bezgalības �

Mēs visi esam likteņa izredzētie, bet. tai pa�ā laikā arī nekas vairāk kā tikai no�ēlojamas viņa rotaļlietas �

Uzmanīgi atvēru sagrabēju�os koka vārtiņus un, �ķērsojis nelielo pagalmu, pieklauvēju pie Reginsku mājas durvīm. Ne�viens nenāca.

Pieklauvēju vēlreiz. Tas pats.

Mazliet vīlies gribēju jau doties prom, kad tomēr atskanēja klusi soļi un durvis atvērās.

Uz sliek�ņa stāvēja jauna, pārsteidzo�i skaista meitene. Vai nu daba, vai viņa pati bija sev izveidojusi spilgti izteiktu mākslas vingrotājas stāvu, kas �ķita mazliet garāks par vidējo un savās sievi�ķīgajās izpausmēs bija tik izteiksmīgs un slaids, ka uzreiz atgādināja kādu seno grieķu marmora dievietes skulptūru. Minēto iespaidu pastiprināja arī tas, ka �is ideāli veidotais augums bija ietērpts ļoti gaumīgā, cie�i pieguļo�ā baltā minikleitiņā � Mati bija kastaņbrūni, viļņaini un gari. Apaļas, acīmredzami krū�turos neie�ņaugtas stingras krūtis, gar� kakls un mazliet kalsna, iegarena seja. Pirmajā mirklī stipri atgādināja Nacionālā teātra aktrisi Zani Jan�evsku. Bet visvairāk mani pārsteidza meitenes ovālās, neparasti skaistās melnās acis. Tādas nekad vēl nebiju redzējis � tik neticami lielas un dziļas, tajās atspoguļojās skumjas, mū�īgais sievietes noslēpums un tai pa�ā laikā arī kaut kāda spīts un cie�a ap�ņem�anās.

Es ļoti pārsteigts un samulsis no viņas nenovērsu skatienu. Es nespēju skatīties nekur citur kā vienīgi uz viņu.

���� Atvainojiet.. . mazliet neveikli nomurmināju. � Es mek�lēju � Es gribētu satikt Salliju Reginsku.

Meitene atturīgi pasmaidīja, bet, kaut arī �is smaids likās auksts un ironisks, tas tomēr viņas seju vērta vēl gai�āku un skaistāku.

���� Jūs viņu jau esat saticis, � meitene lēni teica.

���� Jūs esat Sallija? � es, uzreiz nenoticējis, jautāju.

���� Jā, � meitene apliecinādama palocīja galvu un ar kreiso roku varbūt neapzināti mazliet sakārtoja savus garos matus. � Ko jūs vēlaties?

���� Es. .. � Nekādi vēl nespēju tikt vaļā no pēk�ņi uznā�ku�ā apmulsuma. � Māte jūs nebrīdināja? Neko par mani neteica?

Meitene sarauc uzacis un kļuva ļoti nopietna.

���� Nē. Ko tādu mātei vajadzēja pateikt?

Es mirkli klusēju. Negaidot visi vārdi bija kaut kur pazu�du�i. Es neko vairs neatcerējos. Neko neredzēju. Bija tikai �ī it kā nejau�i no debesīm nolaidusies baltā meitene, kura ar savu neikdieni�ķo skaistumu un jaunību tik ļoti neiederējās vecās būdas durvīs un vairāk atgādināja kādas tālas zvaig�znes nomaldīju�os gaismu, nokritu�a mākoņa malu vai vēl no pavasara saglabāju�os spilgti ziedo�u baltu ceriņzaru . . .

���� Vai arī jūs māte ir sarunājusi par manu precinieku? � Sallija pavaicāja, un viņas balsī skanēja skaidri saklausāms nicinājums. � Un, ja tā, tad cik tas jums maksāja? Konjaka pudeli? �ņabja pudeli? Alus pudeli?! Jeb varbūt �oreiz gāja vēl lētāk un māte mani jums iztirgoja tikai par da�ām cigare�u paciņām?!

Man krūtīs iesmeldzās kaut kas smags un nepatīkams. Es cie�i paskatījos uz meiteni.

����� Kādēļ tu tik slikti domā par savu māti? � es klusi vai�cāju. � Un kādēļ tik slikti domā arī par mani?

���� Tādēļ � � � Jūs jau esat sestais vai septītais, kur� te pēdējā laikā, mātes sarunāts, mani centīgi meklē.

���� Un tu visus tikpat centīgi atraidi?

���� Jā. Es atraidu arī tevi, � meitene diezgan asi paziņoja.

����� Kādēļ, Sallij? Es pa�laik nerunāju par sevi. Kādēļ tu at�raidīji tos pārējos?

����� Tādēļ � � � � Sallija samulsa un ilgi klusēja. Pēc tam ne�daudz izaicino�i turpināja: � Redzat, kungs� �odien jau var nopirkt daudz ko. Faktiski nopirkt var visu, būtu bijusi tikai nauda! Bet tik lēta es tomēr neesmu, kā mani māte te visādiem Iļģuciemā sala�ņām piedāvā. Un, ja jau tāda diena reiz pienāks, tad es tomēr gribētu pati nosaukt savu cenu� Pati.

Vai es izskatos pēc dzērāja? Pēc pēdējā sala�ņas?

����� Nezinu. Atklāti sakot, mani tas ne mazākajā mērā ne�interesē.

����� 2ēl, � es, nedaudz aizskarts, paraustīju plecus, bet pro�jām vēl negāju. Galu galā es ta�u �eit nebiju atnācis uz ran�diņu vai patie�ām nopietnos precību nolūkos! Es biju atnācis, lai meitenei atdotu viņas tēva vēstuli. Un tikai! Ta�u neno�liedzami Sallija uz mani bija atstājusi ārkārtīgi spēcīgu iespaidu, un visu manu sirdi un apziņu, pa�am par lielu pār�steigumu, pēk�ņi piepildīja neatvairāmas ilgas pēc �īs jaunās sievietes, pēc viņas kairino�ā auguma, daiļās sejas un lielajām acīm. Pēk�ņi tik loti sagribējās, lai viņa nenovēr�as, lai viņa kaut vai ar nicinājumu, tomēr skatās uz mani! Vēl vairāk! Es kaut kur savas būtības dziļumos laikam jau sāku ilgoties arī pēc viņas dvēseles, jo tūlīt atcerējos, ka, Salliju vēl nemaz neredzējis, pēdējā mēne�a laikā par viņu bie�i biju domājis un pat �ēlojis, iedomādamies viņu strādājam karstajā stikla fab�rikas cehā! No kurienes �īs domas un �ēlums radās? Kas tas bija par spēku, kur� man lika to darīt? Un arī pa�laik. Tagad. KādēJ es nespēju aiziet?

���� Esi mierīga, Sallij, � maz'iet dobjā balsī sacīju. � Es neesmu nācis precībās. Es tikai gribēju pajautāt� Tu kaut ko zini par savu tēvu?

Sallija ātri uzmeta man izbrīnās pilnu skatienu, lēni atņēma roku no durvju stenderes un pat panāca soli uz priek�u.

����������� Tēvu? � Sallija domīga parjautāja, un viņas samtaina balss viegli trīcēja. � Jūs viņu pazīstat?

���� Nē.

���� Viņ� ir vēl dzīvs?

���� Nē.

���� Tad jau arī jūs neko daudz nevarat zināt.

����������� Tik tie�ām. Pavisam maz. Tikai to, ka viņu sauca Valdis Kūdra un �

���� To es zinu, � Sallija teica.

���� Māte tev par viņu neko nav stāstījusi?

����������� Kaut kad sen � Jā. Es biju vēl pavisam maziņa. Atceros vārdu Valdis Kūdra, bet pārējo.. . Māte neko nestāstīja. Tēva nav, un viss.

���� Tu ar to samierinājies?

���� Ko man bija darīt?

���� Nekad nemeklēji, neinteresējies?

����������� Tikai pie mātes, bet viņa � � Sallija cie�i sakoda lūpas, un es jutu, ka �ai brīdī meitene neko labu par savu māti ne�domā, ja vispār viņa kādreiz par to ir domājusi labu. � Jūs ar manu māti esat pazīstams?

������������ Es te biju atnācis apmēram pirms mēne�a, � teicu. � Tevis todien nebija mājās. Strādāji pēcpusdienas maiņā.

���� Māte bija skaidrā?

���� Tā, ne visai.

����������� Tad viņa jūs tūlīt arī aizmirsa. Viņas prātu parasti no�moka daudz svarīgākas lietas.

����������� Bet es neaizmir�u, Sallij. Tava māte �o to pastāstīja par tevi, par viņas attieksmi un izturē�anos � Tā da�reiz gadās, ka pilnīgi sve�i cilvēki man uztic savas dzīves stāstu, savas bēdas, savus noslēpumus � Es ne par ko vairs īpa�i nebrīnos. Bet tas, kas savā laikā ir noticis starp Valdi Kūdru un tavu māti, pēc tam viņas ne�ēlīgā izturē�anās un naids pret tevi.. . Kaut kas tāds tomēr notiek visai reti. Es tev negribu teikt ne�kādus īpa�us komplimentus, ta�u es jūtos stipri pārsteigts. Par spīti visam tu izskaties tik neparasti gai�a un tīra . ..

Sallija nolieca galvu un atkal ilgi klusēja.

����������� Kas tomēr ir noticis starp manu māti un tēvu? � viņa beidzot satraukta pajautāja. � Kādēļ viņi iz�ķīrās? Kas vispār bija mans tēvs? Jūs to zināt?

����������� Zinu, jā, � lēni atbildēju. � Viņ� nomira �ogad, pava�sara sākumā, divdesmit vienu gadu pavadījis psihiatriskajā slimnīcā.

Sallijas acis uzreiz kļuva daudz lielākas un pavisam tum�as.

����� Tikai �ogad? � viņa pārsteigumā no�ukstēja. � Psi�hiatriskajā slimnīcā? Vai tad viņ� bija .. ?

����� Jā, Sallij, � es saudzīgi apstiprināju. � Viņ� slimoja ar vissmagākās formas �izofrēniju. Bet kaut kad sen, pirms div�desmit gadiem, kādā mazliet gai�ākā savas slimības brīdī uz�rakstīja tev vēstuli. Nezinu, kāda iemesla dēļ viņ� to nenosū�tīja, bet visu laiku glabāja pie sevis. Mans labs draugs ir tās slimnīcas galvenā ārsta vietnieks, un viņ� �o vēstuli iedeva man.

Es no kabatas izvilku saburzīto un jau nodzeltēju�o vēstuli un to pasniedzu Sallijai. Viņa vēstuli saudzīgi paņēma. Pa�sniedzu viņai arī savu vizītkarti, uz kuras melniem un sarka�niem burtiem bija rakstīts: �Ri�ards Baks. Rakstnieks un �ur�nālists.� Tur bija arī mana adrese un mājas telefona numurs.

���� Ja tev rodas kādi jautājumi. .. Vai tāpat kādu dienu vai vakaru kļūst skumji un garlaicīgi� Nekautrējies! Lūdzu, pie�zvani! Man tas būs ļoti patīkami.

Pagriezos un devos prom.

Saule jau bija sasniegusi zenītu, vēja nebija, un visapkārt valdīja tropisks karstums.

Bet varbūt kādai meitenei tie�i �obrīd ļoti salst, es neviļus nodomāju un nesteidzīgi pa Balto ielu gāju mājup.

Pēcpusdienā es tomēr aizbraucu uz Berģiem. Atstājis auto�ma�īnu uz ielas, uzgāju otrajā stāvā pie Diānas, bet istabās viņas nebija. Aizgājis līdz terasei, Diānu ieraudzīju peldkos�tīmā sē�am �ūpuļkrēslā un sapņaini raugāmies pla�ajā Juglas ezera zilgmē. �is skats bija tik skaists un aizkustino�s, ka �ķita radīts mākslīgi. Likās, it kā es skatītos kāda ārzemju sievie�u �urnāla pirmo vāku.

����� Sveika, Diān! � es mundri sveicināju un piegāju viņai klāt.

����� Ak, Ri�ard! � viņa, smagi nopūzdamās, pārmeto�i sa�cīja. � Kādēļ tu neturi vārdu?

���� Tā sanāca, Diān. Piedod.

���� Es te visu dienu kā muļķe sē�u viena, bet tu �

����� Tā sanāca, Diān, � es atkārtoju, apsēdos viņai iepretim un ar patīkamu satraukumu skatījos uz viņas gandrīz vai kailo ķermeni. Mazie krū�turi un peldbiksītes Diānas auguma intī�mākās vietas apsedza tikai tik daudz, cik nu vispār tādi nie�cīgi drēbju gabaliņi spēj kaut ko noslēpt. � Biji pludmalē?

���� Es visu dienu tevi gaidīju, � Diāna turpināja. � Mājās, ezermalā� Visur �ausmīgi karsts. Ūdens arī silts un neko daudz neatsvaidzina. Jutos tik vientuļa un pamesta, ka peldo�ties nodomāju: nemaz nebūtu slikti noslīcināties. Tad pārdo�māju. Tu dro�i vien tāpat nebūtu raudājis .. .

Es pasmaidīju.

���� Paraudā�u tagad. Nokritī�u tavā priek�ā ceļos un mēģi�nā�u izlūgties �ēlastību.

Strauji saliecos uz priek�u, ieliku galvu Diānas klēpī, mazliet vēl pavilku uz leju gai�zilās bikini un pieliku seju pie viņas karstā vēdergala. Saulē tum�brūni iedegusi Diānas āda maigi smar�oja pēc me�a zemenēm. Mani pārņēma vienreizēji laba sajūta, apzinoties, ka tev ir atļauts pieskarties �im brīni�ķīga�jam sievietes ķermenim, tu to vari glāstīt un skūpstīt un iegūt, un to tu jau esi darījis desmitām rei�u, un tas vienmēr bijis kolosāli jauki, tik kolosāli, ka uzreiz spēji aizmirst visu apkār�tējo pasauli ar tās smagajām problēmām un mēsliem, un sen jau biji sapratis, ka ne ar vienu sievieti tev tik labi nav bijis un acīmredzot nekad arī nebūs; �is ķermenis ir tavs, un tu ar to vari darīt, ko gribi, un mēs vienmēr abi zinājām, kā mūsu lizisko mīlestību padarīt pēc iespējas efektīgāku un interesan�tāku, pat no vismazākā pieskāriena prazdami izspiest un sa�ņemt maksimālo baudu; un es laikam esmu totāls muļķis vai ļoti slinks, necen�oties �o sievieti iegūt katru dienu, jo katra tāda diena varētu būt krā�ņākie mūsu dzīves svētki, svētki, kas nekad nebeigtos, jo nekad nevar beigties tieksme pēc �ādas sievietes un viņas veselībā plauksto�ā ķermeņa, pēc viņas il�gās un kaislībā dego�ās miesas; nekad nevar beigties mīles�tība �

���� Diān � Es tevi ļoti gribu, � galvu pacēlis un skatīda�mies Diānai acīs, atklāti pateicu. � Tu man vienmēr radi tik spēcīgu vēlmi�

Diāna ar abām rokām sāka glāstīt man galvu.

���� Tas tādēļ, Ri�, ka esi pienācis pārāk tuvu. Stāvētu tur lejā, pagalmā, nekādu vēlē�anos nejustu.

���� Bet es nestāvu pagalmā, � sacīju. � Es esmu pie tevis.

���� Tas ir jauki, Ri�ard. Es jau gandrīz divus gadus ilgojos, lai tu būtu pie manis. Katru dienu un nakti.

���� Tā jau arī būs jādara, � es teicu. � Tikai.. . Tev patie��ām bez manis neviena cita nav?

���� Tev ir bijis iemesls �aubīties? � Diāna, mazliet izbrīnī�jusies, jautāja.

���� Konkrēti nē, bet tavs darbs� Visi �ie ārzemju brau�cieni, greznās pieņem�anas un banketi. . .

���� Tu patiesi spēj iedomāties, ka es varētu vienlaikus gulēt gan ar tevi, gan ar kādu citu?

���� Nē, Diān, es to nespēju iedomāties, tāpēc tas man tik Joti sāpētu, ja tomēr �

����� Nekad! � Diāna stingri teica. � Protams, es katru dienu darbā, uz ielas un citur sajūtu un saņemu daudzu vīrie�u uz�manības apliecinājumus, bet. . . Nekad, Ri�ard! Es piederu ti�kai tev!

����� Tas ir labi, Diān, tas ir loti labi, � arvien vairāk iedeg�damies kaislē, �ukstēju. � Vienmēr un visur, Diān, tikai tu un es, lai kur mēs būtu, ko darītu, kur ietu vai brauktu, tikai tu un es �

Tad pagriezu galvu sāņus un paskatījos uz durvīm.

���� Tavi ve�i nevar mums uzskriet? � prasīju, spēcīgi glāstī�dams Diānas kāju iek�pusi un krūtis.

���� Viņu pa�laik nav mājās, � Diāna teica, � viņi mūs ne�spēs traucēt, bet mazliet pacietīsimies! Naktī, Ri�ard, naktī� Tu ta�u paliksi pie manis ari pa nakti, vai ne?

���� Protams.

���� Kaut vai pārmaiņas pēc.

����� Tas neko daudz nemainīs, Diān. Ja mēs �o dievi�ķo vēlmi iegūt un atdoties pārvērstu par vienkār�u ikdienas vai iknakts rituālu. Tu domā, mēs tā te kaislē tagad drebētu, ilgotos un lēnām juktu prātā?

���� Jā, Ri�ard! � Diāna spēji iesaucās. � Tie�i tādēļ jau arī laulības ir nepiecie�amas, lai divi iemīlēju�ies viens otru varētu mīlēt nepārtraukti, katru dienu, katru nakti.

����� Tie ir tipiski sievie�u uzskati, � es iebildu. � Bet īste�nība tomēr ir mazliet bēdīgāka. Jo, raugi, mijā, � tie�i lau�lība ir tā, vai galvenokārt tie�i tā, kas mūsos nokauj un iznī�cina �o pasaules lielāko brīnumu � mīlestību. Tie�i laulība ātri vien izraisa apnikumu un pat dziju nepatiku, katru nakti abiem izpildot vienu un to pa�u rituālu. Brīvi cilvēki no sav�starpējām attiecībām un seksa vienmēr gūst nesalīdzināmi lie�lāku baudu nekā laulātie. Ja būtu citādi, tad gandrīz vai katrs laulātais kaut reiz mū�ā tomēr nekjūtu neuzticīgs.

����� Bet ar mums ta�u tā nebūtu, vai ne? � Diāna vaicāja, turpinādama maigi glāstīt man galvu un plecus. � Mēs viens otram neapniktu, tas viss ir lielas muļķības, Ri�ard, mēs to vienmēr darītu ne jau pienākuma, bet gan tikai mūsu mīles�tības dēļ, vienīgi tādēļ, ka viens bez otra nevarētu dzīvot.

Tas skan ļoti jauki, bet vai tev ne�ķiet, Diān, ka tas pa tiesība ir diezgan baigi, ja viens bez otra nevar dzīvot? Cil�vēki kļūst viens no otra atkarīgi un nekad vairs nevar l�ut

brīvi.

���� Vai brīvība vienmēr nozīmē arī laimi?

���� Nē, ne vienmēr, bet�

Bet mīlestība vienmēr! � Diāna sparīgi mēģināja iestās�tīt. � Tu gudrais muļķa cilvēk! Sievietei ta�u nekas nevar hut labāks un patīkamāks, kā tie�i būt atkarīgai no viņas mī�lētā vīrie�a, kā visai piederēt tikai viņam vienīgajam�

����������� Ļoti skaisti, Diān, un es tam varētu piekrist, ja ir runa par mīlestību. Bet es pirmīt stāstīju par laulību. Tās tomēr ir divas stipri at�ķirīgas lielas.

����������� Varbūt tā ir tikai tev, Ri�ard, nezinu, varbūt vispār jums, vīrie�iem. Bet sievietei mīlestība praktiski tomēr saistās ar laulību, un tādēļ arī es gribu, lai tu beidzot iz�ķirtos. Protams, mēs �ādas mījāko attiecības varētu turpināt vēl ilgi, varbūt pat visu mū�u, ta�u es tomēr gribu laulību. Lai man tevi ne�būtu jāgaida. Jāuztraucas. Lai es varētu būt dro�a un laimīga.

���� Bet es?

���� Tu arī. Vai tad tu mani nemīli?

����������� Mīlu, Diān. Pirms da�ām dienām man kāds pazīstams �urnālists teica, ka tu esot skaistākā sieviete Rīgā.

Diāna iesmējās.

���� KādēJ ne Latvijā? Kādēļ ne visā pasaulē?

���� Nezinu. Viņ� teica, ka tu esot skaistākā sieviete Rīgā.

���� Bet kā tu pats domā?

����������� Es domāju, ka mums nevajadzētu tik ilgi pļāpāt par sen zināmām lietām, bet pēc iespējas ātrāk likties gultā!

���� O, Ri�ard!

����������� Jeb nāc tepat� Diān! Tepat uz grīdas� Un lai es esmu simtkārt nolādēts, ja tu patie�ām neesi pati iekārojamākā sie�viete pasaulē!

Tas izskatījās pēc maza ārprāta. Varbūt tas bija liels, totāls, visaptvero�s prāta sajukums, kas mūs abus pārņēma, likdams aizmirst visu biju�o un iespējamo, pagātni, �odienu un visu dzīvi, kāda nu katram tā bijusi, ir un varētu būt; bija tikai �ī katras nervu �ūnas dedzino�ā, neapturamā, nevaldāmā un da��brīd pat baismā vēlē�anās par kairu cenu iegūt, saplūst kopā ar otra cilvēka ķermeni, vienlaikus izmantojot gan maigumu, gan spēku, gan kliedzot un �ukstot, gan skūpstot, gan ne�ēlīgi plosot�

Kad tas beidzās un mēs jau krietnu laiciņu atslābinoties bi�jām gulēju�i pēcpusdienas saules staros, Diāna pēk�ņi teica: Zini, Ri�ard, tas laikam ir tas, kā dēļ ir vērts dzīvot �ai pasaulē.

� Jā, Diān, � es viņai piekritu. � Tas ir tie�i tas, kā dēļ uz �īs pasaules da�reiz varētu arī nomirt�

Vakarā mēs aizbraucām uz Benjamiņu namu, kur Rakstnieku savienības greznajās telpās Francijas vēstniecības kultūras ata��ejs par godu Francijas nacionālajiem svētkiem � Bastīlijas ieņem�anas dienai � nelielai latvie�u inteliģences da]ai rīkoja oficiālu pieņem�anu.

Bija 14. jūlijs. Savā laikā Fran�u bur�uāziskās revolūcijas sākums un �odien latvie�u revolucionārās atmodas beigas . ..

Mēs, kājās stāvot, noklausījāmies kultūras ata�eja runu, pēc tam mūsu kultūras ministra Raimonda Paula atbildes runu, tad vēl kāda Augstākās padomes deputāta īsu uzrunu. Oficiālo dalu noslēdza valdības pārstāvja draudzības apliecinājums di��ajai fran�u tautai un sajūsma par tās pasaules mēroga kultū�ras un mākslas sasniegumiem.

Pēc tam visi brīvi un nepiespiesti izklīda ap visur novieto�tajiem galdiņiem, kas bija bagātīgi apkrauti ar uzkodām, ap�brīnojamām fran�u gaslronomijas delikatesēm un izsmalcinā�tiem Francijas vīniem un �ampanie�iem.

Apmēram pēc pusstundas sāka spēlēt neliels orķestris, un, kas gribēja, varēja arī padejot.

Es stāvēju, ar muguru tikko manāmi atbalstījies pret koka arkas malu, kur aizbīdāmas durvis kādreiz atdalīja biju�o Ben�jamiņu ēdamistabu no lielās zāles, bet pa�laik masīvās ozol�koka durvis bija dziļi ieslēptas sienā, un abas zāles veidoja pla�u, vienotu telpu. Tur, jautri sarunājoties un smejoties, pa spo�o parketa grīdu vieglā dejas solī lēnām slīdēja daudzi ele�ganti ģērbu�ies pāri � diplomāti, rakstnieki, �urnālisti, kultū�ras darbinieki, deputāti un valdības vīri ar savām sievām vai mīļākajām.

Bet tas viss jau kādreiz ir bijis, es iedomājos. Viss te notie�ko�ais ir tikai kādreizējā atkārtojuma mēģinājums.

Divdesmitajos, trīsdesmitajos gados �eit tāpat tika rīkotas ārkārtīgi greznas, tikai izsmalcinātai publikai domātas balles, kur frakoti kungi skūpstīja zīdā ģērbtu un ar briljantiem izro�tātu dāmu rokas, kur �ie bagātnieki un eso�ās varas turētāji, jaunizceptie aristokrāti un finansu dū�i, viss �is treknais sa�biedrības krējums varēja sevi sajust un apzināties kā latvie�u tautas izredzētos, kā nesalīdzināmi pārākus par citiem, kā mū��īgos valdniekus un uzvarētājus.

Bet kur jūs visi esat tagad?

Mū�ība ilga tikai mirkli, un īsti uzvarēt var tikai vienreiz.

Stāsta, ka �ī nama pagrabā, kur pa�laik atrodas Litfonda po�liklīnika un tālāk kurinātava, gaitenī, kas ved uz mājas iek�ējo pagalmu un dārzu, bie�i pusnakts stundā parādoties kāda ar melnu plīvuru aizsegusies dāma� Tie, kas viņu redzēju�i, apgalvo, ka tā esot Emīlija Benjamiņa, kas vēl joprojām da��reiz atnākot apraudzīt savus biju�os īpa�umus. Un cienītā kundze, nākdama �urp no tālās Sibīrijas tundras, no baltajiem sniega laukiem un mū�īgi sasalu�ās zemes, varbūt ar dziļām skumjām atceras jau trīsdesmit sestajā gadā drūmā �igāna Finka viņai teikto pareģojumu: �Kundze, jūs savu dzīvi beig�siet tik drausmīgā trūkumā un nabadzībā, ka nomiru�ai jums nebūs pat spilvena, ko palikt zem galvas ��

Kundze smējās. Un tas bija saprotami. Bet nesaprotami bija tas, kādēļ līdz ar viņu vieglprātīgi smējās arī visa Latvija. Kur jūs visi tagad guļat bez spilveniem, zārkiem un kapu ko�piņām? Kur ir jūsu toreizējā bagātība un īpa�umi, augstie valsts amati, melnās frakas, baltās zīda vakarkleitas, kur ir jūsu briljanti un vara?!

Kādā melnā Dieva dieniņā atnāca barbari un tāpat kā kād�reiz vareno Romas impēriju sadragāja arī mazo Latviju.

Nekas nav mū�īgs. Bet visīslaicīgākā �ai pasaulē, lai kā būtu �ēl, ir mūsu personīgā vara un ieņemamais amats, jaunība, skaistums, bagātība un dzīvība �

Viss ir pakļauts iznīcībai. Viss ir tikai laika jautājums.

Tad man pēk�ņi ienāca prātā diezgan baismīga, bet pavisam reāla iespējamība � barbari atkal alkst pasaules kundzības, viņi atkal no Austrumiem ar iero�iem rokās veļas uz Rietu�miem . .. Atcerēdamies, ka ilgi pirms tam, kad �eit latvie�i izveidojās par vienotu nāciju ar savu rakstību un kultūru, �o svēto Māras zemi ar uguni un zobenu Krievijas cara tronim jau bija pakļāvu�i Ivana Bargā varonīgie slepkavnieki�

Ir jau jauki ballēties. Ir patīkami inteliģentā sabiedrībā dzert, �ampanieti, ēst delikateses, dejot, turot apskautu daiļas sievie�tes augumu, un nedomāt, ka pēk�ņi viss var atkal mainīties, ka atkal var uznākt kārtējā vēstures vētra un mūs visus tik tīrus, labi ģērbtus, gudrus, pa�pārliecinātus un lepnus, tāpat kā toreiz citus, tie�i no �īs greznās balles iepūst smirdo�os lopu vago�nos. Kā saka, smieklu istabu no moku kambara atdala tikai siena.

Un varbūt vēl sliktāk, vēl vieglprātīgāk, vēl amorālāk ir �odien nedomāt par tiem, kuri kūku, la�u un nēģu vietā spiesti ēst sausu maizi, kuri dārgo vīnu vietā spiesti dzert bezcukura tēju, kuri dārgu vakartērpu vietā spiesti valkāt nolietotus ap�ģērbus un �ādu spo�u reprezentāciju telpu, firmu ofisu vai per�sonīgo pilu vietā spiesti mitināties sapelēju�os pagrabstāva dzī�vokļos vai pussagruvu�ās mājās �

Viņi �ādu dzivi nav izvēlēju�ies labprātīgi. Valsts, netaisnīgā sabiedriskā iekārta, politika, ideoloģija un birokrātu vienal�dzība viņus piespiedusi atrasties tur, kur viņi pa�laik atrodas. Un dzīvot tādu dzīvi, kādu viņi dzīvo. Bet vai ilgi viņi ar to samierināsies? Varbūt jau tagad �ie izmisumā nonāku�ie cil�vēki klusībā gatavo un drīz arī realizēs tagad jau patie�ām īstu un ne�ēlīgu sociālistisko revolūciju Latvijā?

Es atkal ar siltām skumjām nez kādēļ atcerējos Salliju Re�ginsku. Kāpēc arī viņa �eit nevarētu būt? Kāpēc arī Sallija, �ī skaistā, nabagā un apspiestā Iļģuciemā meitene, te nevarētu draiskā val�a ritmā virpuļot pa spo�i lakoto zāles parketu, kā�pēc viņa nevarētu ar Raimondu Paulu saskandināt kristāla �ampanie�a glāzes, kāpēc nevarētu nepiespiesti papļāpāt ar fran�u diplomātiem, bet ar re�isoru Pētersonu pārspriest jau�nākos notikumus mūsu teātru dzīvē?

Es rūgti pasmaidīju. Ko nu Sallija Reginska, ja es pats, kā nekā tomēr būdams diezgan slavens rakstnieks un �urnālists, �eit esmu iekļuvis, tikai pateicoties savai tuvībai ar kādu Ār�lietu ministrijas darbinieci�

Un te nu viņa arī nāca. Izaicino�i skaista, mazliet aizelsusies pēc tikko pabeigtās dejas, izdaijojusies ar īstām dārglietām un Burda Moden Me�aparka salonā pa�ūtā tum�i sarkanā vakar�kleitā � Nenoliedzami, ja pasaulē eksistēja kaut kāds sievie�tes klasiskā skaistuma etalons, tad bez mazākajām �aubām tas visā pilnībā bija iemiesojies Diānā Kvālā.

����� Kas tas bija par zelli, ar kuru tu nupat tik aizrautīgi de�joji? � es pavaicāju, diezgan drūmi nopētīdams pamaza auguma vīru.

����� Tas nav nekāds zellis, � Diāna atbildēja un palūdza viņai pasniegt glāzi vīna un ikrmaizīti. � Tas ir mūsu ārlietu mi�nistra vietnieks.

����� Bet kas tas ir par tipu, kas pa�laik runā ar Raimondu Paulu? Pazīsti?

���� Jā. Tās ir Augstākās padomes deputāts. Darbojas kultūras komisijā.

����� Un tas, kas pa�laik tik nesekmīgi mēģina sevi noturēt taisnu? Redzi?

���� Te jau visi drīz būs galīgi pilnā.

���� Tā jūsu rautos notiek vienmēr?

���� Vienmēr piedzeras tikai mūsējie.

����� Tu domā, ka fran�i, vācie�i vai zviedri ir tomēr labāki par latvie�iem?

����� Nē, Ri�ard. Ne vienmēr. Bie�i viņi ir pat daudz sliktāki, ta�u . .. Zini, viņi tomēr pa lielākai daļai spēj sevi kaut kā for�i saturēt. Ir izturēti un pieklājīgi. Ari tad, kad ir piedzēru��ies.

���� Es klausos, tu �ais jautājumos esi kļuvusi varen liela speciāliste.

���� Vislielākā speciāliste es esmu mīlestībā, � Diāna teica un mīļi pasmaidīja. � To tu neesi pamanījis?

����� Kā nu ne, � es atbildēju. � Bet to bez manis ir pama�nīju�i arī citi.

���� Citi netiek rēķināti, � Diāna sacīja. � Tikai tu.

����� Bet visu laiku tu tomēr dejo ar citiem, � es viņai maz�liet neapmierināti atgādināju. Nekādu īpa�o greizsirdību ne- izjutu, tomēr man nebija sevi�ķi patīkami skatīties, kā Diānas kārdino�o augumu manu acu priek�ā apskauj citi.

���� Tu jau nedejo, � Diāna atgādināja. � Bet man patīk. Un, ja kāds uzlūdz, nevaru atteikt.

����� Tu tomēr pamēģini, � es mazliet pārvērstā balsī sacīju. � Citādi ātri pieradīsi, un nespēsi atteikties no kaut kā lie�lāka.

���� Gribi ka�ķēties?

���� Nē, Diān. Man tikai nekas �eit nepatīk.

Diāna izbrīnā uz mani paskatījās un ātri iztuk�oja vīna glāzi.

���� Tev nepatīk �īs kolosālās telpas? � viņa vaicāja. � Iekur�tais kamīns un bagātīgi klātie galdi? Tev nepatīk �ī pasakainā Venēcijas lustra? Varbūt cilvēki, Ri�ard? Tev nepatīk visa �ī izmeklētā publika?

Es arī iztuk�oju savu konjaka glāzīti, uzkodu �āvēta zu�a gabaliņu un vēlreiz lēni pārlaidu skatienu dejotājiem, nelie�lajam orķestrim un cilvēkiem, kuri, sastāju�ies bariņos, par kaut ko aizrautīgi sarunājās. Dro�i vien par lielo politiku, par kultūru un mākslu, par fran�u vīniem un sievietēm. Bet vai kāds no viņiem atcerējās arī to, kādēļ viņi �eit ir uzaicināti, ka pirms divsimt trim gadiem tie�i �odien satrakotais ļau�u pūlis plēsa Parīzes bruģi un ieņēma drūmo Bastīlijas cietumu? Vai viņi atcerējās pirms Nacionālās sapulces vēlē�anām parā�dīju�os jaunos, ļoti spējīgos politiskos darbiniekus � 2anu Polu Maratu, 2or�u 2aku Dantonu, Kamilu Demulēnu un Maksi- miljēnu Robespjēru, kuri sludināja, ka aristokrātija ir līdzīga ļaundabīgam audzējam tautas veselīgajā miesā? Vai kāds pie�minēja Onorē Gabriēlu Mirabo, ko revolūcijas laikā visi fran�i godāja par di�āko tā laika cilvēku, tautas tribūnu un nācijas tēvu, lai pavisam drīz pēc �ā cilvēka nāves viņu jau sāktu drausmīgi lamāt, nicināt un ar visneķītrākajiem zaimiem viņa mirstīgās atliekas no ievērojamāko Francijas cilvēku Panteona pārnestu uz Parīzes noziedznieku kapiem? Un vai atcerējās ari saslimu�o Maratu sē�am karstā vannā, kad madame Kordē viņa sirdi ietrieca dunci? Un pa�u daiļo �arloti, kad viņa, jau stāvot uz e�afota un koķeti uzsmaidot viņas nāvi alksto�ajam pūlim, vēl vēsā mierā uzkrāsoja lūpas un sasukāja matus? Un vai, ielūkojoties nemaz ne tik tālā pagātnē, viņi neierauga uz e�afota stāvam ari sabiedriskās glāb�anas komitejas vareno tribūnu Dantonu?

Tai dienā nāvei nolemto rinda bija diezgan gara, un viņ� �ai rindā stāvēja pēdējais. Viņ� redzēja, kā ripo cīņubiedru galvas, un katrs giljotīnas cirtiens tuvināja arī viņa nāvi. Dzī�vei bija atvēlēti vairs tikai da�i mirkļi. Viņ� redz un saprot, ka visi sapņi par taisnīgāku sabiedrību, par despotisma un absolūtisma iznīcinā�anu, par visu kārtu vienlīdzību un tautas varu noslīkst pa�a izraisītajā asiņu jūrā� Un tagad tajā jā�noslīkst arī pa�am. Taisnīgi? Netaisnīgi? Viņ� noskūpsta savu labāko draugu Demulēnu, viņam gribas raudāt un kliegt, tomēr viņ� nemitīgi pie sevis stingri atkārto: �Danton, nekāda vā�juma!�. Tad viņ� pagrie�as pret bendi Sansonu un savā pēr- kondimdo�ajā balsī lūdz: ��aklo darba rūķi, Pjēr! Tu pēc tam manu galvu noteikti parādi tautai! Viņa to ir pelnījusi!� Un lāga cilvēks Pjērs Sansons to arī izdara. Viņ� paņem grozā iekritu�o Dantona galvu, uzdur uz kārts un to paceļ augstu pret debesīm. Pūlis rēc un ir apmierināts.

Un vai kāds no �iem Benjamiņu nama augstajiem viesiem zina, kādi ir biju�i kvēlā revolucionāra un tautas aizstāvja Maksimiljēna Robespjēra pēdējie vārdi? Nez vai. Bet vārdi ir �ādi: �Republika ir kritusi. Tagad sākas nelie�u valdī�ana.� Un tos saka cilvēks, kur� pats ir bijis viens no �īs pasaules vislielākajiem nelie�iem!

O, raibais dzīves karnevāli � man pēk�ņi gribējās ieklieg�ties. Cik gan viegli tu sajauc varoņus ar nodevējiem, skaistos ar kropļiem, cēlos ar nelie�iem, bagātos ar nabagiem un tais�nību ar meliem! Tu kā Dievs nevienu ne�ķiro, neizcel un ne�tiesā! To darām tikai mēs � cilvēki. Pa�i nezinādami, no kurienes nākam, pa ceļam ātri sameklēju�i daudzmaz piemē�rotas maskas, mēs lepni ierodamies krā�ņajā dzīves ballē. Ta�u nevis patiesi priecājamies, mīlam un baudām dzīvi, bet cits citam metamies virsū ar savām idejām, morāli, pamācībām, pretenzijām, pārmetumiem, greizsirdību un mantkāri, ar savām viltus mācībām un nepareiziem priek�statiem par �o pasauli un dzīvi, nepārtraukti ar varu pakļaujot, iznīcinot un cits citu ne�ēlīgi apkaujot, lai pēc tam atkal visi aizietu melnā nebū�tībā � Vai patie�ām mēs savu laiku nevarētu noballēt citādi, daudz labāk?

���� Ja tev tik ļoti nepatīk, varam braukt mājās, � Diāna klusi aicināja, lai gan es jutu, ka viņai �eit patīk un viņa lab�prāt te paliktu līdz pat rītam.

���� Es neteicu, ka ļoti, bet tā, vispār � � samierino�i pa�smaidīju. � Tu esi laba, Diān. Tu esi gatava manis dēļ atteik�ties no patīkama vakara un sabiedrības, kurai tu jūties īsti piederīga. Bet nebaidies, man arī ir labi. Kad izdzer�u vēl da��as glāzītes, kļūs pavisam labi. Bet pa�laik mani nomāc� Zini, es nez kādēļ atcerējos Benjamiņus, viņu spo�umu un varu, tā laika aristokrātiju un bagātniekus, un atcerējos �etr�desmito gadu un �etrdesmit pirmā gada �etrpadsmito jūniju, un karu, un padomju laiku, un fran�u revolūciju � Kā tu domā, Diān, vai kaut viens no �iem mūsu jaunajiem politiķiem, dedzīgajiem radikāļiem, deputātiem un valdības locekļiem kād�reiz arī iedomājas par tautas vajadzībām un tās intere�u aiz�stāvē�anu? Tā īsti. Tīri un nesavtīgi. Un vēl es iedomājos par diezgan baigu, bet pilnīgi iespējamu varbūtību� Ja nekas nemainīsies, ja arī turpmāk viss slīdēs uz leju, ja viena sīka tautas daļiņa tikai greznosies un lustēsies pa ballēm, bet pā�rējie cietīs trūkumu, var atkal pienākt diena, kad izsalku�o rokas meklēs ielas bruģi, kad valdīs naids un ne�ēlīgums, kad grūs cietumi un pilis, pārstās darboties likumi, degs bagātnieku mājas un ripos galvas . . .

���� Ri�ard � � Diāna mani cie�i satvēra aiz rokas un iz�brīnījusies ieskatījās acīs. � Kā tu tik brīni�ķīgā vakarā, tik jaukā patīkamu cilvēku sabiedrībā tie�i �obrīd, stāvot man blakus, baudot kolosālu vīnu un klausoties burvīgu mūziku, spēj domāt par tik drausmīgām lietām? Kādēļ? Kas ar tevi no�tiek?

���� Nekas, Diān, � es mierīgi atbildēju. � Es vienkār�i ne�esmu aizmirsis iemeslu, kāpēc mēs �eit esam ieradu�ies. Es atcerējos fran�u revolūciju un �ī nama kādreizējo īpa�nieku bēdīgo galu. Tas arī viss.

���� Piedodiet, � man pēk�ņi pie pleca pieskārās kāda roka, un pēc mirkļa priek�ā nostājās diezgan patukls pusmū�a vī�rietis ar mazām �vīta ūsiņām. � Es nejau�i dzirdēju jūsu sa�runu. Jūs esat komunists? � viņ� man tie�i uzprasīja.

Es �o cilvēku pazinu. Tas bija kādreiz stipri sarkanais tele�vīzijas �urnālists, kas tagad visu savu enerģiju izmantoja, visur un vienmēr pau�ot galēji labējo radikāļu uzskatus.

���� Nē, biedri Pūpol, � es, ironiski smaidot, viņam atbil�dēju. � Nekad neesmu bijis. Vai tas ir tik svarīgi?

���� Jūs atbalstāt revolūcijas?

����� Ja jūs nebūtu par slinku un ieskatītos savā ieejas kartē, jūs noteikti atcerētos, ka �odien apmēram piecdesmit miljonu fran�u ar cieņu un lepnumu godina savu pagātni. Tas ir, Lielo fran�u revolūciju.

����� Kādēļ jūs mani nosaucāt par biedru? � Pūpols bargi vaicāja. � Jūs tī�uprāt gribat mani apvainot?

����� Negribu, Pūpol, negribu! � nepacietīgi teicu un pēk�ņi uznāku�ās dusmās viņu viegli atgrūdu tālāk no sevis. � Tas tādēļ, ka nesaskatu nekādu lielo at�ķirību starp taviem taga�dējiem un agrākajiem boļ�evika uzskatiem. Tā pati aprobe�otā sabiedrisko procesu un vēstures, tāpat nacionālo jautājumu izpratne, tas pats naids pret citādi domājo�ajiem. Un, ja kād�reiz pie mums Latvijā sāktos bruņoti etniskie konflikti, tad zini, Andrej Pūpol, ka katrā izlietajā asins lāsē, katrā nogali�nātā bērnā, katras nelaimīgas sievietes asarās ļoti liela būtu arī tava vaina! Tie�i tava, tu, sirds�ķīstais karotāj par latvie�u tautas tīrasinibu un nacionālo viengabalainību!

���� Tu pats esi visīstākais boļ�eviks! � Pūpols dusmīgs teica un nicīgi mani noskatīja. � Pret latvisku Latviju var būt tikai pārliecināts komunists! Internacionālists!

����� Nē, es neesmu pret! � sparīgi iebildu. � Lūdzu! Es ti�kai nevēlos, lai latvie�u nācijas tīrība būtu sasniedzama, maz�gājoties ar jau tā tik nelaimīgās mūsu pa�u tautas asinīm . . .

����� Par ko jūs te bļaustāties? � pie mums pienāca rakstnieks un deputāts Alberts Bels. � Gribat kauties?

���� Nebūtu slikti, � es teicu. � Viens te ļoti vēlas karot.

���� Ar idejām, Bak, ar idejām! Kulakus vicināt prot katrs, bet pārliecināt�

����� Tu labāk vispirms pārliecini savu sievasmāti! � es devu padomu un, sameklējis vīna pudeli, piepildīju Diānas, Alberta un savu glāzi. � Tev es nelie�u, � teicu Pūpolam. � Tu jau dulls esi ar savām nacionālajām idejām. Bet mēs gan iedzer�sim, vai ne, Albert? Iedzersim un uzspļausim visai tai politikai! Dzirdi, Albert? Arī tu! Labāk sēdies atkal pie sava rakstām�galda! Lai politiku taisa neveiksminieki un netalantīgie! Tādi, kā �is Pūpolu Andrejs! Jāsmejas! Bet mēs ar tevi ta�u esam talantīgi, vai ne? Kad latvie�iem atkal parādīsies sava litera�tūra � Tici! Mūsu īstās triumfa dienas vēl ir priek�ā!

����� Tu esi piedzēries, � Diāna sacīja. � Tu sāc taisīt skan�dālus.

���� Vai tas bija skandāls, Albert?

����� Tā bija neliela izskaidro�anās par tautas izdzīvo�anas problēmām. Un tikai.

����� Tu dzirdēji, Diān? Viss ir mierīgi. Redzi, mūsu dedzīgais latvie�u tautas aizstāvis aiziet. Pamet kaujas lauku.

����� Varbūt arī viņam visas triumfa dienas vēl ir priek�u? � Alberts domīgs pajautāja.

����� Stipri �aubos, � es tāpat uz mirkli kļuvu domīgs. � At�miņā ātri pār�ķirstot biezo vēstures grāmatu . .. Nekādi nevaru atcerēties, ka radikāļu idejas vai kustības būtu jebkur kādreiz vinnēju�as. Īslaicīgi � jā. Ilglaicīgi � nekad.

Alberts uzmanīgi nopētīja Diānu. Nezināju, vai viņi jau ir personīgi pazīstami vai ne, ta�u dro�ības pēc es viņus tomēr iepazīstināju.

���� Tā ir Diāna, � es teicu. � Kā tu pats redzi, skaistākā sieviete Rīgā un mana nākamā sieva.

���� Tev, kā parasti, veicas, � Alberts sacīja un viegli palo�cīja galvu. � Jūs noteikti esat pati daiļākā pasaulē.

����� Es jau to pa�u saku! � Diāna iesmējās, acīmredzot no�priecādamās, ka draudo�ais konflikts ar Pūpola kungu ir lai�mīgi pagājis. � Jūs �ovakar bez kundzes?

���� Jā, Anda ir mazliet saslimusi.

>� Tu viņu pasveicini no manis, � es Albertam teicu. � Es kādreiz viņā gandrīz vai iemīlējos. Labi, ka viņa pasteidzās vispirms satikt tevi. Ar mani Anda būtu smagi iekritusi.

���� Kā to lai saprot? � Diāna interesējās. � Tevī mājo kādi apslēpti trūkumi? Briesmīgi netikumi?

����� Nezinu, � es, mazliet apmulsis, teicu. � Bet man �ķiet, ka nez kādēļ visas sievietes ar mani kļūst nelaimīgas.

Strauji izdzēru glāzi, pagriezos un gāju uz izeju. Nesapratu, kas man atkal pēk�ņi uznācis, ta�u negaidīti vēlreiz viss kļuva pretīgs un apnicīgs � ugunskurs veclaicīgajā kamīna krāsnī un smagā Venēcijas lustra, un Emīlija Benjamiņa krāsainajā vitrā�ā pie sienas, un ar japāņu zīdu tapsētās sienas, un spo��ais parkets, un visas �īs daiļās dāmas un iedomīgie kungi, un fran�u virtuves brīnumi un vīni, un visa politika, un nacio�nālie mērķi, un pat mūsu nabaga literatūra un māksla . . .

Es laikam pirmo reizi savā līdz�inējā dzīvē pēk�ņi apjēdzu un pārsteidzo�i skaidri sapratu, ka pasaulē nekas nav patiesi liels, vērtīgs un pastāvīgs. Nekas � Visas sabiedriskās iekār�tas mainās. Valstis un pārvaldes re�īmi brūk un rodas no jauna. Tautas draugi kļūst par vienpersoniskiem diktatoriem, revolūcijas vadoņi kā prasti lopkautuves strādnieki cits citu apkauj, atmodas cildenie cilvēki tiek apsmieti un noniecināti, gleznu vietā uz pilsētas mūriem tiek mālētas naudaszīmes, un savā niecībā sīki cilvēki kļūst lieli un vareni�

Laiks, smagi minot mū�ības pedāļus, lēnām grie� zemeslodi, līdz ar to arī visu mainot, pārvēr�ot un pazudinot. Nemainīgs paliek tikai viens � cilvēku nepārvaramā tieksme un vēlē�

�anās būt mīlētiem un pa�iem mīlēt. Tas acīmredzot ir vienī�gais, ko ir vērts �ai dzīvē censties darīt un iegūt. Jo mīlestību radīt vai iznīcināt varam vienīgi mēs pa�i. Neviens cits. Tikai tu un es.

Es gāju prom no �īm greznajām telpām un izsmalcinātās publikas, jo nebiju pārliecināts, ka tur ir mana īstā vieta. Var�būt mana īstā vieta ir starp dzērājiem un nakts klaidoņiem? Starp nabagiem un prātā juku�ajiem? Starp nelaimīgajiem 1111 pazemotajiem? Un mana īstā, vienīgā un pareizā sieviete mek�lējama nevis starp dārgi apģērbtajām, briljantiem un zeltā rotātām, nevis starp ievērojamām sabiedriskām darbiniecēm vai citām slavenībām, bet gan uz ielas, krogā vai cietumā?

���� Ri�ard!

Es apstājos.

Diāna pienāca klāt un uzlika abas rokas man uz pleciem.

���� Kas noticis?

Es brīdi klusēju, tad neveikli pasmaidīju.

���� Nekas, Diān. Piedod! Es laikam patie�ām esmu piedzēries. Tu neuztraucies! Tikai mazliet, mazliet piedzēries . . .

Pagāja vairākas nedēļas. Karstums nemitējās. Mums nere�dzamie debesu spēki laikam bija nospriedu�i Eiropā uzstādīt tādu kā nelielu karstuma un bezlietus rekordu. Un viņiem tas arī izdevās.

Rīgā kusa asfalts. Helsinkos un Stokholmā sakarsa ielu bru�ģis. Berlīnē kalta koki. Var�avā un Prāgā strauji cēlās atspir�dzino�o dzērienu cenas. Londonā samazinājās tūristu skaits. Roma un Atēnas mocījās smogā. Bet Parīzē, Sēnas zaļajā krast�malā, kā parasti, nepaguru�i sēdēja mīlētāji, dedzīgi skūpstī�jās un sapņaini skatījās, kā pa upi lēni aizpeld piekrautas liel�laivas un Notre Dame priek�ā kāda sirma kundzīte aizkusti�no�ā rūpībā baro veselu baru no lielā karstuma paguru�u balo�u.

Dzīve neapstājās, un man gribējās domāt, ka tā neapstāsies nekad, nekādos apstākļos. Dro�i vien pat pēc tam, kad pasaule aizietu bojā drausmīgā atomkarā, tik un tā pēc kāda laika atkal viss sāktos no jauna. Pakāpeniski parādītos dzīvība un cilvēki. Viņi no jauna klintīs izcirstu alas, ātri iemācītos iegūt uguni un medīt, pēc tam vēlreiz izdomātu visda�ādākās reliģijas un jaunus dievus, stiprāk ticīgie mazāk ticīgos atkal tāpat sistu krustā un dedzinātu sārtos, un sāktu celt rūpnīcas un aiz�sprostus, un atkal izgudrotu pulveri un iemācītos skaldīt atomu, un atkal karotu, karotu, karotu, līdz atkal visi aizietu bojā, lai varbūt tikai tad vēlreiz mēģinātu visu sākt no jauna. Tikai �oreiz jau beidzot bez pulvera un atoma, bez baznīcām un par�tijām, bez rūpnīcām un debesskrāpjiem. Tikai ar kapli, akmeni un mīlestību .. .

Tie�i �ai trakajā karstumā, kad visi likās stipri saguru�i un katru brīvu brītiņu izmantoja, lai pabūtu pie ūdeņiem, es uz�meklēju un pēc tam populārai tautas avīzei CN uzrakstīju diezgan sensacionālu aprakstu par kādu savā laikā Joti sla�venu Latvie�u leģiona 19. divīzijas karotāju, ko toreiz ar Vā�cijas augstāko militāro apbalvojumu � Bruņinieka Dzelzs Krustu ar ozollapām un briljantiem � bija apbalvojis pats Ādolfs Hitlers un ko visi jau sen uzskatīja par miru�u vai no�bendētu Sibīrijā. Bet izrādījās � vecītis ir dzīvs, mīt savās lauku mājās, vēsā mierā kūpina līku pīpi un nenieka neuz�traucas par �odienas dzīves grūtībām. Viņam visas grūtības jau sen bija garām.

Pēc tam intervēju kādu Rīgā pazīstamu valūtas prostitūtu, kura pēdējo trīs gadu laikā kjuvusi gandrīz vai miljonāre un nesen atvērusi pirmo oficiāli atjauto publisko namu Rīgā. Iestādi sauca Teci house to have a nice time, un tā tika rekla�mēta kā saviesīgs tējas namiņ� bagātiem Rietumu biznesme�ņiem.

Nākamajā dienā mani pie sevis izsauca avīzes galvenais re�daktors Vilis Sārms.

���� Kur tu to prostitūtu izraki? � viņ� bargi jautāja.

����� Tas ir mans profesionālais noslēpums, � es atbildēju, vērīgi nopētīdams pla�o kabinetu, kur pie sienām nebija ne�vienas gleznas, fotogrāfijas vai valstsvīra portreta. Kabinets atstāja diezgan aukstas un nemājīgas telpas iespaidu.

����� Es tomēr stipri �aubos, vai valdība viņai ir atjāvusi turēt to Tea house, � Vilis domīgi grozīja savu jau krietni papliko galvu. � Tas viss vēl ir nelegāli, un es savas avīzes slejās nevaru reklamēt kaut kādu tur glīti nomaskēju�os bordeli!

���� Viņa man parādīja visus papīrus, � es paskaidroju.

����� Pilsētas valdes atļauju ar visiem �tempejiem un amatvīru parakstiem. Un tur vēl bija da�ādas sanitārās izziņas un finansu inspekcijas dokumenti. Tā ka viss ir kārtībā. No kā tu baidies?

���� Es nebaidos ne no kā! � Vilis neapmierināts noteica.

����� Es zinu tikai vienu � mums maucība jau tā ir uz katra soļa, ikvienā dzīves sfērā, ekonomikā un politikā, un es ne�gribu to vēl pavairot ar mūsu solīdās avīzes starpniecību! Tik vien!

���� Tātad mans darbs par velti?

����� Kādēļ? � Vilis iesaucās. � Aiznes to cienījamai Vei- demanes kundzei uz viņas AAl Viņa tev �o materiālu izraus no rokām!

���� Paldies!

����� Lūdzu! Bet paklausies, Ri�! Tu patie�ām tai tējas namiņā biji iek�ā?

����� Tu domā, ka es to visu sacerēju, sēdēdams parkā uz sola?

����� Viss kas var būt� Man te pirms da�ām dienām atnāk viens tāds vecītis un piedāvā it kā pilnīgi dro�u materiālu par aizkuli�u mahinācijām, intrigām un slepenu vieno�anos starp Latvijas banku un mūsu valdību . . .

���� Nu un?

����� Kāds �nu un�? Vai es tādu materiālu varu publicēt bez rūpīgas pārbaudes, bet kā pārbaudīt, ja tur īsti netiek klāt pat mūsu valsts ģenerālprokurors?!

����� Bet, ja tu spētu veicīgi sakrāt nelielu kaudzīti naudas, tad uz to tējas namiņu pavadīt patīkamu vakaru tu tomēr va�rētu aiziet un visu apskatīt pats!

���� Cik tur tie prieki maksā? � Vilis pēk�ņi nopietni pajau�tāja.

����� Tur viss ir par valūtu, � es teicu. � Viens vakars iz�maksā no simt līdz trīssimt dolāru.

���� Meitenes ir for�as?

���� Divas redzēju. Manuprāt, augstākā klase.

���� Un pati �ī Inga V.?

����� Izskatījās jau stipri nolietota, ta�u gultā metama jebkurā laikā!

����� Ka tu doma, Ri�ard Bak, � Vilis domīgs pakasīja savu tuklo kaklu. � Par astoņdesmit latiem tas ir to vērts? Kaut ari tā būtu pati skaistākā un seksuālākā sieviete pasaulē?

����� Nezinu, � es paraustīju plecus. � Principā bez mīlestī�bas tas nav pat santīma vērts, ta�u man �ķiet, ka �ādu iestā�u apmeklējuma iemesls ir ne tikai vēlē�anās apmierināt savu kaislību. Acīmredzot te nāk klāt �ādu bordelī�u īpatnējā at�mosfēra, zināma noslēpumainība, visatļautība un satraukums. Man par to visu savā laikā ir stāstīju�i vairāki taksometru �oferi, kuri jau jaukajos Bre�ņeva laikos pinu�ies ar ielenēm. Visbrīni�ķīgākā, neatkārtojamas baudas sajūta rodoties ne jau no pa�a kniebiena, bet gan tie�i no apziņas, ka tu �o sievieti pērc! Saproti? Nopērc kā preci! Kā gaļu vai saldējumu. Viņa ir tava! Pilnīgi un visa! Kā verdzene, kā visparastākā saimnie�cības lieta, kā cigarete, ko tu smēķējot vari mierīgi un ar baudu sadedzināt! Kad vīrietis tie�ā nozīmē pērk sievieti, mūsu smadzenēs acīmredzot nostrādā kaut kādi sen aizmirsti un zemapziņā dziji aprakti pirmatnējie instinkti. Vēlē�anās sievieti absolūti pakjaut sev. Neviens to nevar gūt ar sievu vai mī�ļāko � �o reibino�o varas un visatļautības sajūtu. Tas ir iespē�jams tikai un vienīgi vai nu ar ļoti dārgu, vai ļoti lētu prosti�tūtu. Vislabāk tomēr esot tie�i ar tām lētajām. Vari ar viņu darīt, ko gribi, un pēc tam mierīgi izmest laukā pa logu!

Vilis Sārms domīgs �ūpoja galvu un kaut kā neticīgi rau�dzījās manās smejo�ajās acīs.

����� Lai tas viss pagaidām paliek, � viņ� beidzot mazliet grūtsirdīgi paziņoja. � Es skatos, tu esi liels profesionālis �a�jos sievie�u jautājumos, ta�u es gribētu, lai tu tomēr pie�vērstos citai tēmai.

����� Kādai? � es kļuvu uzmanīgs. Man bija patiesi �ēl, ka viņ� �o jau gatavo materiālu negrib izmantot, jo domāju, ka apraksts par tējas housi man iznācis tīri labs un ar �o publi�kāciju es jau zināmā mērā būtu sagatavojis sabiedrību tam, ka �ādi lielāki vai mazāki, dārgāki vai lētāki prieka namiņi vis�tuvākajā laikā Rīgā un citur parādīsies gandrīz vai uz katra stūra�

����� Pēdējā laikā Eiropā arvien skajāk saklausāmi da�ādi klie�dzieni un vaimanas par nāves soda lieto�anu Baltijas valstīs, � Vilis sāka lēni stāstīt. � It sevi�ķi aktīvi darbojas Internatio�nal Amnesty. Es gribētu, Ri�, lai tu tuvākajās dienās aizietu uz Centrālcietumu un tur aprunātos ar kādu uz nāvi notiesāto. Ar tādu, kuram tūlīt, tūlīt tiks izpildīts nāves sods. Uzzini, ko viņ� pats par to visu domā, kā vērtē savu rīcību un piespriesto sodu. Būtu labi, ja tu �o sarunu un savus personīgos secinā�jumus varētu tomēr reducēt uz nāves soda pieļaujamību, it sevi�ķi ņemot vērā mūsu valsts pa�reizējo pagalam drūmo ekonomisko, politisko un kriminogēno situāciju. Vēlāk, jā. Kaut kad pēc gadiem piecdesmit mēs �os bērnu galinātājus, sadistus izvarotājus un trulos slepkavas varētu arī pa�ēlot, at�stājot viņus dzīvus, un ar savu apzinīgo darbu visu mū�u uz�turēt. Bet tagad nevar! Mūsdienu sabiedrība nespēj uzturēt pat visus godīgos nabagus un pensionārus, kur nu vēl �os necil�vēkus! Materiālam ir jābūt tādam, lai tas noskanētu pa visu Eiropu! � Vilis visai nopietni iesaucās. � Skaidrs, Ri�ard Bak?

Negribīgi piecēlos un paskatījos uz redaktoru. Viņ� pa �iem gadiem bija kjuvis mazliet druknāks un nervozāks un tikai pa laikam atļāvās izmest kādu asprātību vai joku. �odien vadīt lielu avīzi patie�ām nebija nekāda joka lieta, un es tīri vai nopriecājos, ka �āds atbildības smagums nav uzvelts maniem pleciem. Es esmu brīvs mākslinieks, brīvs cilvēks.

����������� Lai nokļūtu nāvinieku kamerā, man pēc atļaujas jāiet pie iek�lietu ministra? � es pavaicāju.

����������� Es viņam piezvanī�u, � Vilis sacīja. � Ta�u pēc atļau�jas tev jāiet vispirms uz Augstāko tiesu.

���� Kad materiālam jābūt gatavam?

����������� Pēc iespējas ātrāk. Un nebaidies! Par iespējamo risku es tev izrakstī�u trīskār�u honorāru! O' key?

���� Labi, � es noņurdēju. � Kaut kā jau tā maizīte jāpelna.

����������� Kā veicas ar romāna rakstī�anu? � Vilis negaidīti pa�interesējās.

���� Tā nekas, � es atbildēju, � pamazām top.

����������� Kad būs gatavs, pirmā roka mums! � Vilis pasteidzās atgādināt. � Nosaukums tev, �ķiet, bija tīri labs. Sieviete vi�sam mū�am, jā?

���� Atmiņa tev ir laba, � es viņu uzslavēju.

����������� Man daudz kas ir labs, � Vilis kļuva drūmi nopietns. � Tikai. .. Nupat sāku domāt. . . Vai vispār ir tāda sieviete, kuru mēs varētu ņemt visam mū�am? � viņ� pavaicāja un viltīgi piemiedza savas apaļās acis.

����������� Ir, pan redaktor, ir! � es atbildēju un domīgs gāju uz durvīm. � Tā parasti ir sieviete, kuru mēs mīlam.

Vakarā, kad skatījos televīzijas pārraidi no Barselonas olim�piskajām spēlēm, pēk�ņi iezvanījās telefons. Es pat satrūkos un izbrīnījies paskatījos uz kliedzo�o plastmasas kasti. Parasti, kad strādāju, lasīju vai skatījos interesantu televīzijas pārraidi, es telefonu atslēdzu, bet tovakar, pilnīgi aizrāvies ar notiku�miem olimpiādē, to biju aizmirsis izdarīt. Un labi, ka tā.

����������� Es klausos, � mazliet neapmierināts noņurdēju. Tie�i tai brīdī uz starta līnijas nostājās simt metru finālskrējiena dalībnieki. Vieglatlētikas sacensību kulminācija! Karla Luisa nebija. Es liku uz Namībijas sportistu Frenku Federiku. Viņ� no visiem astoņiem uz starta stāvo�ajiem nēģeru sportistiem izskatījās visinteliģentākais un glītākais.

Pa telefonu neviens nerunāja.

����������� Es klausos, � vēlreiz teicu un jau gribēju nolikt klau�suli, kad pēk�ņi pavisam tuvu sadzirdēju smagu nopūtu un tālu, ļoti klusu sievietes balsi: � Vai Ri�ards Baks?

����������� Jā, es klausos, � atbildēju un negaidīti jutu, ka esmu pa�galam uztraucies un mani nemaz vairs neinteresē, vai �ai olim�piādē uzvarēs namībietis Federiks, amerikānis Barels vai Liel�britānijas pārstāvis Kristijs. Mani pēk�ņi ļoti ieinteresēja �i tālā, klusā un stipri satrauktā sievietes balss.

���� Piedodiet, ka traucēju �

���� Jūs mani netraucējat.

����������� Man ir kaut kā neērti, bet. .. Pa�laik man nav neviena kam piezvanīt.

����� Kas ir noticis?

����� It kā jau nekas sevi�ķs, ta�u �

���� Piedodiet, ar ko es runāju?

���� Jūs mani dro�i vien vairs neatceraties.

���� Lūdzu, atgādiniet! Man jūsu balss �ķiet pazīstama.

���� Mani sauc Sallija Reginska un� Atcerējāties?

����������� Paldies, Sallija Reginska! � es priecīgi teicu. � Man nevajadzēja atcerēties. Neprotu izskaidrot, bet es tevi neaiz�mir�u nevienu dienu.

���� Kādēļ?

����������� Nezinu. Es visu laiku gaidīju, kad tu man beidzot pie�zvanīsi.

���� Un es ņēmu un ari piezvanīju. Jūs nedusmojaties?

���� Vai tā izklausās?

���� Jums ir dobja balss. Tāda vīri�ķīga.

����� Bet tev tāda klusa un sievi�ķīga.

���� Man ir ļoti skumji.

���� Kaut kas atgadījies?

����������� Viss ir kā parasti, � Sallija drebo�ā balsī atbildēja. � Māja, kā vienmēr, pilna ar dzērājiem, troksnis, klieg�ana, lamā�anās, strīdi un kau�anās, un viens drausmīgi pretīgs tips, kas mani vajā �

���� Tu zvani no mājām?

����������� Mums mājās telefona nav. Zvanu no būdiņas, kas atrodas blakus maizes veikalam Embūtes un Daugavgrīvas ielas stūrī.

���� Es tev varu kaut kā palīdzēt?

����������� Nezinu � Bet jūs man toreiz izskatījāties tāds vienkār�s un labs. Piedodiet, bet man �ovakar patie�ām ir drausmīgi rie�bīga sajūta. Es saprotu, ka tāda sieviete nevienam nevar pa�tikt, bet es nemaz negribu patikt! Mani vienkār�i māc �ausmī�gas bailes, es nezinu, kur likties, mētājos no viena ielas gala uz otru, nevienas draudzenes arī pa�laik Rīgā nav � vai nu atvaļinājumā, vai lauku mājās � līdz nejau�i atradu jūsu vi�zītkarti � Es saprotu, ka tas, ko pa�laik runāju un daru, var�būt izklausās ļoti stulbi, bet�

� Es visu sapratu, Sallij! � ātri iesaucos. � Pagaidi! Nekas nav stulbi! Tie�i otrādi! Viss ir darīts un runāts prātīgi! Es tūlīt eju! Un tu nāc man pretim! Nāc pa Balto ielu, ej garām Rīgas tekstilenei un skolai, un tad kaut kur Garajā ielā univer�sālveikala apkārtnē � Nē! Tā mēs vēl paiesim viens otram garām! Stāvi uz vietas! Stāvi un gaidi! Pēc piecpadsmit minū�tēm es bū�u klāt!

Strauji nometu klausuli un izslēdzu televizoru. Vēl pēdējā mirklī paspēju ieraudzīt, ka simt metru distancē divdesmit piektajās olimpiskajās spēlēs Barselonā diezgan pārliecino�i uzvar melnādainais Lielbritānijas pārstāvis Kristijs, bet daudz gai�ākais Namībijas sportists Federiks ir otrais:

Es nebiju daudz kļūdījies, likdams tie�i uz tevi, nodomāju un drāzos laukā pa durvīm. Bet uz ko man būtu jāliek tagad, �ai vakara skrējienā pretim kādas nepazīstamas meitenes sau�cienam? Kas mani sagaida aiz neredzmās fini�a lentes? Pa�saules uzvarētāja gods? Balva par uzdrīkstē�anos un vēlē�anos palīdzēt otram cilvēkam? Bet varbūt man draud mū�a diskvali�fikācija, jo neko ta�u �ajā pasaulē nedarām nesavtīgi? Kaut arī ne vienmēr pilnīgi apzināti, kaut arī da�reiz tikai zemap�ziņā, ta�u vienmēr un visur mēs vispirms domājam par sevi, par saviem ieguvumiem un labumiem, vienalga, vai tad, kad pa�i kādu saucam palīgā, vai da�reiz atsaucoties kāda cita aicinājumam.

Var gadīties, ka eju tevi glābt tikai tādēļ, lai vispirms iz�glābtos pats?

Gribu remdēt cilvēka vientulību, lai pats nebūtu vientuļ�?

Vēlos uzvarēt, lai nebūtu zaudētājs?

Es kāda cilvēka alā iekuru ugunskuru, lai arī pats nenosaltu?

Es gribu dzīvot, lai nenomirtu?

Viss mūsu dzīves rēķins ir ļoti vienkār�s.

Katra cilvēka laimes gavilēs vienmēr skan arī kāda cilvēka nelaimes kliedziens.

Attālumu no savas mājas līdz Daugavgrīvas un Embūtes ielas krustojumam ļoti ātrā gaitā veicu vienpadsmit minūtēs, lai gan �ķita, ka eju jau veselu gadsimtu un pa �o laiku esmu kļuvis pavisam sirms, vecs un neglīts. Varbūt arī vēl liels muļ�ķis. Iespējams, ka tā bija tikai tāda jaunie�u mā�o�anās, aiz garlaicības nospēlēts joku teātris vai iedzēru�u cilvēku derī�bas � redzēs, atnāks vai neatnāks?

Bet es gāju. Es gandrīz vai skrēju, visu laiku baiļodamies, lai tikai Sallija tur vēl būtu, lai vipa nekur nepazustu, lai ne- <iIzklīstu neaptveramos pilsētas d�ungjos vai kāds cits nepa�beigtos ātrāk par mani un viņu ar varu neaizvilktu atpakaļ uz mājām.

Nesaprotu, kāpēc �oreiz esmu tik ļoti uztraucies, jo dzīvē man bie�i nācies sastapties ar daudz lielākām cilvēku nelai�mēm un postu, ar simtkārt smagāku izmisumu un sāpēm. Bet It; bija tikai klusa meitenes balss: �Man ir ļoti skumji. Man ir bail.�

Sallija stāvēja netālu no vecās telefona būdas, kurai vienā pusē bija izdauzīti stikli, un nepacietīgi raudzījās uz manu pusi. Meitene bija ģērbusies tai pa�ā īsajā, moderni pa�ūtajā un cie�i piegulo�ajā baltajā kleitā un pelēkajā vakara krēslā maz�liet atgādināja apsnigu�u rozi.

Es viņai piegāju klāt, ar abām rokām satvēru meitenes ple�cus un cie�i ieskatījos viņas sejā.

���� Redzi, Sallij, � es klusu teicu. � Viss kārtībā. Es esmu atnācis.

Meitene vēl da�us brī�us nekustīgi stāvēja, tad negaidīti paliecās uz priek�u un galvu piekļāva manām krūtīm.

���� Paldies tev, Ri�ard Bak! � viņa tikko dzirdami �ukstēja. � Tu izdarīji to, ko es nemaz necerēju.

���� Ko tu biji cerējusi?

���� Es gribēju tikai piezvanīt. Mazliet parunāties �

���� Bet es bez lielas runā�anas ņēmu un atnācu. Es esmu at�nācis pie tevis, Sallij.

���� Tas ir kā brīnums. Es joprojām vēl tam neticu.

���� Bet es te esmu. Redzi?

���� Es jūtu. Tev ir karstas rokas.

���� Bet tev ir karsta elpa.

���� Sapnis vasaras naktī, vai ne? � Sallija skumji pasmai�dīja. � Tu tikai, lūdzu, nedomā, ka es� � viņa sāka runāt loti satraukti, te skatīdamās man tie�i acīs, te atkal vērdamās sāņus. � Es zinu, ko tu vari nodomāt� Tas ir tik viegli. Es uzreiz tik ātri pārgāju uz tu. Pati uzprasījos. Stāvu te viena stundu pirms pusnakts un gaidu sve�u vīrieti� Bet� Ri�ard Bak! Kad tu toreiz aizgāji, kad tu vēl tur stāvēji manu durvju priek�ā � Nezinu. No tevis nāca, izplūda kaut kas tāds � Es to neprotu pateikt. Un tavi vārdi bija labi. Es pat izlasīju vienu tavu grāmatu� Un tur izlasītais . . . Nezinu, vai tas ir labi vai slikti, bet viss tur notieko�ais manī izraisīja vārdos neizsa�kāmas ilgas. Varbūt ilgas pēc tā, ko cilvēks dzīvē nekad nevar ne sasniegt, ne iegūt? Es daudz domāju par tevi, un arī tas dro�i vien ir slikti. Bet �odien, kad māja atkal savācās pilna ar da�ādiem lubrakiem, dzērājiem un no cietuma iznāku�iem zekiem, kad viens no tiem man mācās virsū un sāka drau�dēt � Es bailēs izskrēju no mājas un tūlīt atcerējos tevi. Var�būt tas bija nepareizi, lieki. Varbūt mans liktenis beigu beigās tomēr ir pievienoties dzīves padibenēm un kļūt par viņu kāj�slauķi vai viegli iegūstamu lietu, bet es to negribu, es tara visam pagaidām vēl turos pretī, es gribu cīnīties un nepado�ties, bet �is melnais bezdibenis jau tik bie�i pienācis pie ma�nām kājām, ka �ķiet, vēl tikai solis, un sāksies neapturams kritiens lejup � Un tad, kad es iegāju �ai smirdo�ajā, sadau�zītajā telefona būdā, kad paņēmu rokā klausuli, manās sakar�su�ajās smadzenēs pēk�ņi uzliesmoja jau daudzkārt redzēts sapnis un klusa vēlē�anās� Es domāju, vai tie�ām manā drū�majā dzīvē pēk�ņi nevar notikt brīnums? Vai tie�ām dzīvē kaut reizi nevar notikt arī kaut kas neparasts, skaists un ļoti gai�s?

Sallija apklusa un ilgi klusēja. Tad vēlreiz skumji pasmaidīja un viegli izslīdēja no manām rokām.

���� Kādēļ ne? � es teicu un paņēmu viņas roku savējā. � Ejam!

����� Uz kurieni? � meitene bijigi jautāja, tomēr padevīgi se�koja.

Ar baltu meiteni pa Balto ielu, es dzejiski nodomāju, un man pēk�ņi neatvairāmi uznāca traka vēlē�anās �ai biklajai, dzīves nomocītajai un tik ļoti pazemotajai meitenei �ovakar patie�ām sagādāt kaut kripatiņu prieka, kādu gai�u mirkli, radīt kaut mazliet lielāku dro�ības izjūtu, iedvest cerību vai vismaz kaut kādu apjēgu par to, ka mums visapkārt tomēr nav tikai nelie�i un egoisti, ka cilvēki ne vienmēr rīkojas tikai savu tieksmju un instinktu vadīti, ka viņas karstais darba cehs un izkusu�ais stikls, un smagais roku darbs, viņas no�ēlojamā alga un pus- sagruvusī māja, viss �is pastāvīgais dzērāju zaņķis un tetovēto roku centieni pieskarties viņas jaunajai miesai � tā vēl nav visa pasaule. Pasaule, kurā mēs dzīvojam, ir nesalīdzināmi lie�lāka, gai�āka un da�reiz ari labāka.

����� Tagad mēs iesim pa Balto ielu, � es mazliet noslēpu�maini teicu un vedu Salliju sev līdzi. Es vēl nezināju, ko ar �o meiteni lai iesāku, ko lai daru un kur man viņu vajadzētu aizvest, bet gribējās kaut ko runāt, stāstīt, vienkār�i muldēt, lai tā pēc iespējas ātrāk aizmirstu visu, kas ar viņu �odien un vakar noticis. Lai viņa aizmirstu savu pagātni, bet pēc iespējas ātrāk sāktu domāt par kaut ko citu. Biju pārliecināts, kā vis�maz tik daudz es spē�u izdarīt, kā viņai iedvest trauslu un tikko satveramu cerību, ka nekas vēl nav zaudēts. Un viss vēl ir iespējams.

���� Baltās ielas galā, mazliet aiz biju�ās skolas, kur tagad ir divdesmit pirmā mar�ruta trolejbusa galapunkts, kādreiz atra�dusies neliela, bet loti skaista Baltās mui�as ēka, � es sāku aizrautīgi stāstīt, � un visas �eit redzamās teritorijas arī pie�derēju�as �ai mui�ai. Un tad, kad mēs tur aiziesim un apstā�simies, tad brīdi iedomāsimies, ka dzīvojam astoņpadsmitā gadsimta sākumā. Tu esi mui�as īpa�nieka Zigfrīda fon �tokel- berga vienīgā meita. Esi loti bagāta un skaista, bet es nabags un beztiesīgs �īs mui�as kalps� No visām malām pie tevis brauc precinieki, visādi firsti, grāfi un baroni, bet tu viņiem atsaki, tu visus �os vācu augstmaņus atraidi, jo jau agrāk esi iemīlējusi un izvēlējusies mani � nabaga latvie�u puisi�

Un tad mēs vēl aiziesim uz Spilves pļavām, es turpināju. Apgulsimies Rātsupītes niedrāju krastā un skatīsimies, kā zeme pamazām apsedzas ar zilganu zvaig�ņu deķi � Un mēs tur tā gulēsim ilgi, ilgi un domāsim, ka visa �ī zvaig�ņotā debess, �īs pļavas, ūdeņi un zeme, ka mēs uz �īs zemes un viens otram blakus esam vai nu tikai kāds tāls un nekad nesasniedzams sapnis, vai arī tas viss ir īpa�i radīts tikai mums, lai mēs līdz pēdējam juteklim, ar ikvienu nervu �ūnu sajustu, ka esam dzīvi. Bet mēs būsim dzīvi tikai �o mirkli, �o vakaru, tikai �o īso dzīvi� Mums gribēsies no skumjām raudāt, bet mēs bū�sim priecīgi un laimīgi.

Un tad no rīta mēs aiziesim uz lidlauku, kur mūs jau gaidīs milzīgs amerikāņu Boeing, un mēs aizlidosim uz Sanfrancisko un Ņujorku, uz Bahamu salām un Tokio. Pēc tam mēs vēl ilgi klīdīsim pa pasauli, vērodami da�ādu tautu para�as un dzīvi. Mēs kopā ar indiāņiem medīsim bifeļus, ar eskimosiem ķersim roņus un mazrunīgu �erpu pavadībā kāpsim Himalaju kalnos. Un, kad beidzot tiksim aug�ā Everestā, �ai nemājīgajā dievu mājoklī, mums tomēr tur būs omulīgi un labi. Mēs laimīgi un lepni paskatīsimies uz pasauli no aug�as un skali kliegsim: �Mēs to tomēr esam izdarīju�i! Mēs esam uzvarēju�i! Par spīti visiem un visam!�

Es apklusu. Patie�ām, tas viss laikam skanēja reti murgaini un stulbi. Bet Sallija smaidīja, līdz pēc īsa brī�a atkal kļuva nopietna.

���� Kā mēs no turienes atgriezīsimies mājās? � viņa inte�resējās. � Kā tiksim atpakaļ Latvijā?

���� Mēs jau esam atpakaļ, � es atbildēju. � Mēs bijām Sanfrancisko un Himalajos. Mēs redzējām zaļās Bahamu salas un baltos Grenlandes ledājus. Mēs esam atgriezu�ies.

���� Tātad viss jau ir beidzies? � Sallija skumji vaicāja.

���������� Nē, � es strauji papurināju galvu. � Tagad viss tā īsti tikai sāksies. Drīz mēs taisīsim vēl vienu tūri. Ta�u es to tev galvenokārt teicu tādēļ, lai mēs vienmēr no jebkura sapņa bez lielas vil�anās spētu atkal mierīgi atgriezties īstenībā.

Sallija apstājās.

����������� Kur mēs pa�laik atrodamies, � viņa mazliet trīco�ā balsī uzprasīja. � Mēs esam sapnī vai īstenībā?

���� Mēs vienlaikus esam gan tur, gan �eit, � es atbildēju.

����������� Tātad tas tomēr ir tikai sapnis, � Sallija teica, un mēs turpinājām iet uz priek�u.

Es izdomājos visādi. Vakars bija silts, ta�u ar tumsas iestā��anos krasi kļuva aukstāks, un es negribēju visu nakti pavadīt laukā.

Vēl divas stundas mēs riņķojām pa vecajām Iļģuciemā ieli�ņām. Māju logi pamazām kļuva tum�i, un ielās varēja sastapt vairs tikai retus un ļoti steidzīgus gājējus. Es neuzdro�inājos ieminēties par mājās ie�anu, jo baidījos, ka viņa varbūt patie��ām arī vēlēsies atgriezties savās mājās� Nodomās, ka daudzi tur jau būs nolūzu�i un biju�ie zeķi aizklīdu�i savās tum�ajās nakts gaitās. Bet varbūt viņa neatteiktos nākt uz manām mājām?

����������� Sallij, � es viņu apstādināju desmit soļus no mājas vār�tiem. Gala istabas logā vēl dega gaisma. Tātad māte vēl ne�gulēja. � Pulkstenis ir gandrīz jau viens. Tavās mājās dzīres vēl var turpināties, un tu tur ieradīsies tie�i pa�ā karstākajā uzdzīves brīdī. Bet pie manis ir mierīgi. Es tev uzklā�u gultu savā istabā vai verandā, kā pati gribēsi. Ta�u �o nakti varēsi pavadīt mierīgi un klusi.

Es tumsā nevarēju lāgā saskatīt Sallijas seju, bet man �ķita, ka viņa apmulsa un varbūt pat nosarka.

������������ Bet nākamnakti? � viņa klusi pavaicāja. � Un aiznā- kamnakti? Kur es tās pavadī�u?

Es klusēju.

����������� Man tik un tā kādreiz tur vajadzēs atgriezties, � viņa teica. � Agrāk vai vēlāk man būs jāpārnāk mājās.

���� Nedomāsim par rītdienu. Rit viss var mainīties.

Sallija asi pakratīja galvu.

������������ Tur labāk nebūs nekad, � viņa bēdīgi teica. � Labāk var būt tikai tā, kā ir pa�laik.

����������� Labi, Sallij, � es apņēmīgi sacīju un saņēmu viņas roku savējā. � Lai ir tā kā pa�laik.

���� Tavas mājas ir tālu? � viņa pēc brī�a vaicāja.

���� Manas mājas ir tepat, mums aiz muguras. Redzi?

���� Tu dzīvo �eit?

���� Jā.

����� Tātad tu jau mani esi atvedis pie sevis �

���� Tā iznāk, Sallij.

���� Grūti noticēt, ka tu neesi precējies.

���� Es biju precējies.

����� Un tagad patie�ām dzīvo viens?

���� Es dzīvoju kopā ar māti.

���� Kur ir tavi bērni? Kur bijusī sieva?

���� Bijusī sieva ar savu jauno ģimeni dzīvo Juglā.

Sallija atkal labu laiciņu klusēja, un es nekādi nespēju iedo�māties, ko meitene pa�laik jūt un kādu lēmumu viņa pieņems.

���� Ja tu neesi melojis, Ri�ard �

����������� Nē, Sallij. Es varbūt ne vienmēr saku patiesību, ta�u meloju ārkārtīgi reti. Tikai sevi�ķas nepiecie�amības dēj.

����������� Kāpēc tu dzīvo bez sievietes? � Sallija negaidīti vaicāja un mazliet pat paliecās uz priek�u, laikam gribēdama man cie��āk ieskatīties acīs.

Tovakar es viņai negribēju melot. Skatījos tie�i acīs un klu�sēju. Nespēju atzīties, ka bez sievietes tomēr nedzīvoju, tikai �ī sieviete ne vienmēr man atrodas blakus un mēs ne vienmēr guļam kopā.

����������� Ko teiks tava māte, ieraudzījusi, ka dēls nakts vidū atved vienu nosalu�u skuķi?

����������� Māte visu sapratīs. Viņa teiks, ka dēls ir rīkojies kā īsts d�entlmenis. Skuķis ir nosalis, un vajag viņu sasildīt.

Sallija mirkli padomāja, tad cie�i piekļāvās manam augumam un klusi vaicāja, nez kādēļ atkal pāriedama uz jūs:

����������� Ri�ard Bak� Jūs �ovakar patie�ām varat būt d�entlme�nis?

Es paraustīju plecus. Turot apskautu viegli trīco�o meitenes augumu, sajūtot viņas satraukto elpu un cietās krūtis, es par to nebiju sevi�ķi pārliecināts.

����������� Nebaidies, Sallij, � es mierino�i sacīju. � Nezinu, vai �is ir mūsu pirmais vai pēdējais vakars. Varbūt mēs jau rīt iz�ķirsimies, varbūt satiksimies atkal, bet tev ir jāzina un jā�atceras, ka es nekad, Sallij, nekādos apstākļos nedarī�u neko tādu, kas tev nepatiks vai ko tu pati negribēsi. To es tev varu apsolīt par visiem simt procentiem. Tu mani saprati?

���� Jā.

����������� Un turpmāk tu mani nekad vairs neuzrunā ar jūs, labi? Es gribu būt tavs draugs.

����������� Paldies, � Sallija manāmi satraukta no�ukstēja un nez kādēļ zemu noliecu galvu. � Tu tik skaisti proti runāt� Es

saprotu, Ri�ard, ka man nav pilnīgi nekādu tiesību uz kaut ko cerēt, ta�u � Es ļoti baidos vilties. Tavi vārdi ir pārāk vilino�i, lai tie mani atstātu vienaldzīgu. Bet, ja tie ir teikti tikai tā, ne pārāk nopietni . . . Tad tomēr nevajadzēja. Un ne�vajag . ..

Es skaidri apjēdzu, ka pa�laik stāvu uz kaut kadas baigas un ļoti slidenas tikumiskās izvēles robe�as. Ja es būtu gribējis Salliju ieraut tikai gultā, tas būtu izdarāms ātri un samērā vien�kār�i. Katrā ziņā tas man nekādus īpa�us pārdzīvojumus ne�sagādātu. Bet tur jau bija tas joks vai traģēdija, ka es to ne�gribēju! Protams, zemapziņā �ī vēlē�anās noteikti pastāvēja un kaut kādā ziņā vadīja visu manu runā�anu un rīcību, ta�u tovakar mani īstie nodomi un jūtas bija pavisam citi! Es to nevaru ne pateikt, ne uzrakstīt, ne īsti saprast, ne nojaust. Es �o meiteni pēk�ņi gribēju, kā parasti vīrie�i sievieti negrib! Es viņu gribēju �ēlot un sargāt. Es vēlējos, lai viņa man stāsta par savu skolas laiku un darbu fabrikā. Lai stāsta savus sapņus un ilgas. Es gribēju dzirdēt tikai viņas balsi, smieklus un viņas klusē�anu. Es ļoti gribēju, lai viņa vienkār�i būtu man blakus.

Es atvēru sētas vārtiņus, un mēs iegājām mājas pagalmā.

����� Man tomēr ir bail, � Sallija no�ukstēja un krampjaini ieķērās manā rokā. Es pēk�ņi pilnīgi skaidri sapratu, ka viņai patie�ām no kaut kā ir bail.

����� Esi mierīga, Sallij, � es stingri teicu un atslēdzu durvis. � Tu ienāc mājā, kur tev nekas nedraud.

Man patie�ām nekas nedraudēja, Sallija atcerējās. Draudēja tur, pie mātes. Viņa vienmēr, kad piedzeras, ir tik pretīga un sve�a. Es joprojām domāju un �aubos, vai viņa vispār ir mana īstā māte? Varbūt kādreiz paģiraina, meklēdama tuk�ās pude�les, Ausma mani nejau�i ir atradusi atkritumu tvertnē? Un tāpēc arī visu mū�u centusies mani tur dabūt atpakaļ? Varbūt mana īstā māte dzīvo pavisam kur citur un ir bagāta, izglītota, tīra un laba?! Tikai kādreiz viņai kaut kas būs sagājis dēlī. Vīrs bijis jūrnieks, kapteinis vai stūrmanis, bra�s jūras vilks, bet viņai tomēr nejau�i uzradies mīļākais, un tie�i uz to laiku, kad vīram jāatgrie�as mājās, arī man vajadzēja ierasties �ai pasaulē. Ko darīt?! Kur likties? Sieviete mani dzemdē mājās, viņai piepalīdz draudzene, un tā uzreiz liek priek�ā mani no��ņaugt vai kā citādi iznīcināt, bet māte to nespēj. Viņa par mani ie�ēlojas un naktī aiznes uz atkritumu kasti. . . Dievs

zinās, ko darīt� No rīta atnāk Ausma, jitkritumu tvertnē atrod da�as tuk�as alus pudeles un mani. A! Ausma noprie�cājas. Tas sīkais arī ir manta! Turklāt par baltu velti! Pudeles pārdosim, bet to zili zaļi nosalu�o skuķi aizstiepsim uz māju, varbūt vēlāk cienījamo kapteiņa kundzi varēsim pa�anta�ēt. ..

O, mana mīlā, īabā māmulīt! Kur tu tagad esi? Un kāpēc tevis man tomēr nav? Visiem bērniem ir, bet kādēļ tie�i man bija jāpiedzimst tik nabagai? Tik ļoti apzagtai? Tik ne�ēlīgi. Tik netaisni. Kāpēc pat tagad man prātā neienāk neviena gai�a doma? Tikai viss sliktais, neķītrais. Ka�am, kad viņ� �ovakar tik sāpīgi sagrāba manas krūtis, uz kreisās rokas bija redzams liels tetovējums � uz dun�a asmens sēdo�a sieviete ar plati izplestām kājām� Laikam daudzi cilvēki nemaz citādi �o pasauli nespēj ieraudzīt, kā vienīgi caur sievietes vai vīrie�a pakaļu .. . Iespējams, ka tas ir pareizi un pat Joti normāli, ja tikai tas patie�ām arī notiek normāli.. . Bet kā gandrīz vai diendienā notiek ar manu māti? Vai kā vēl agrāk ir noticis ar manu vecmāmiņu? Visiem bērniem, dzirdot vecmāmiņas vārdu vien, tas tūlīt nozīmē kaut ko labu, gai�u, baltu aubi galvā, adāmadatas rokā un �ūpuļdziesmas mutē, bet mana vecmāmiņa, toreiz vēl jauna, skaista un vesela, sēdēja galda vidū kaila un piedzēru�ies vīrie�i viņai visapkārt spēlēja kār�tis� Un Ausma nebija labāka. Vēl vairāk! Viņa bija tūksto��reiz sliktāka un ļaunāka! Lai arī vecmāmiņa mani nemīlēja, bet viņa vismaz mani nesita! Turpretī Ausma � Kāpēc man ir tik pretīgi izrunāt vārdu māte? Kāpēc man tik bie�i derdzas redzēt cilvēkus un �o pasauli? Tāpēc, ka es savā dzīvē nekā skaista un laba neesmu redzējusi? Tā nu glu�i nav. Esmu re�dzējusi gan skaisto un labo, tikai tā � No tālienes. No mil�zīga attāluma.

Un vai nav pretīgi arī tas, kā Valdis Kūdra savā laikā izda�rījies ar Ausmu? Es bie�i esmu domājusi par savu tēvu. Iedo�mājusies viņu kā drosmīgu polārpētnieku vai Boeing lidotāja kā slavenu arhitektu vai mākslinieku, tikpat skaistu kā Gunārs Cilinskis, talantīgu kā Raimonds Pauls un labsirdīgu kā Ziemas�svētku vecītis. Bet izrādījies, viņ� bijis nelaimīgs un slims cil�vēks. Vājprātīgs! Man viņa ir patiesi �ēl. Nu pasaki, Valdi Kūdra, kādēļ tev toreiz vajadzēja klupt virsū tai Ausmai Re- ginskai?!! Viņa ta�u varēja mierīgi iet un aiziet! Kā tev jau bija garām pagāju�as tūksto�iem sievie�u! Un nekas nebūtu noticis! Tāda Sallija nebūtu radusies� Bet nē! Kāds vāj�prātīgs spēks mani ir iekalis �ai dzīvē, un es tomēr esmu at�nākusi, ieraudzījusi zvaigznes, sauli, pļavas un kalnus, krāsas, grāmatas un puķes, bet� Es mulsā neziņā, bailēs un da�reiz arī �ausmās stāvu pie aizslēgtajām dzīves durvīm, aiz kurām daudz kas tomēr ir citāds, gai�āks un tīrāks, nekā es to dien�dienā redzu sev visapkārt. Stāvu pie durvīm, aiz kurām cilvēki nav ļauni un atriebīgi, kur valda pieklājība un labas manieres, kur izglītoti cilvēki nerunā par dzer�anu un izvirtību, bet par� Jā, par ko gan �ie izglītotie cilvēki runā? Par mākslu? Politiku? Literatūru? Kultūru? Varbūt viņi runā tikai par Dievu un nemirstību?

Es zinu, �ī pasaule man patie�ām ir slēgta. Un varbūt labi, ka tā. Katram liktenis ir ierādījis savu vietu uz �īs zemes. Bet man �ī vieta tomēr nepatīk. Es to negribu!!! Es kādu dienu aizie�u uz Preses namu, ar liftu uzbrauk�u divdesmitajā stāvā, es zinu, es tur jau vienreiz esmu bijusi kopā ar draudzeni. Aizie�u līdz balkonam jeb �urnālistu pīpētavai un metī�os uz galvas lejā � Tas būtu skaists lidojums. Tas praktiski nekad nebeigtos. Līdz mū�ības beigām es tikai lidotu uz kādu citu zvaigzni. ..

Bet vai Ri�ards Baks arī nav no citas pasaules? Protams. Pavisam citas. Bet viņ� nav sve�s. Viņ� gan ir daudz vecāks par mani, ta�u glu�i tāds pats kā es. Varbūt arī viņ� savā bū�tībā ir nelaimīgs. Viņam nav sievas. Un bērnu nav līdzās. Bet māte gan rādās tīri laba. Neko sliktu neteica. Pat neizbrīnījās, ka dēls nakts vidū mājās ieved nepazīstamu sievieti.. . �Mei- tiņ, varbūt iedzersi karstu tēju? Varbūt kafiju? Ar cukuru? Pienu? Putukrējumu? Varbūt klāt pieliet vēl kādu lāsīti bal�zama? Bet te ir cepumi un augļi. Ed, dzer un jūties kā mājās!� Tā mīļi, silti un klusi. Es gandrīz vai apraudājos. Tad viņa man parādīja, kur atrodas tualete un vannas istaba, pēc tam uzklāja gultu, negaidīti vairākas reizes maigi noglāstīja galvu un no�vēlēja labu nakti. �Guli, bērns! Tu esi tik mierīga un skaista. Man rādās, tu mūsu mājā neesi vis atnākusi no Iļģuciemā otra gala, bet gan nāc no manas tālās jaunības� Guli, Sallij, un lai nekas netraucē tavu mieru!�

Es palīdu zem segas un ilgi raudāju. Nekad vēl tik labi ne�biju jutusies. Kaut kas no svētās ģimenes, no mātes rūpēm par savu bērnu. Kaut kas no mīlestības. Paldies jums, sve�ie cilvēki! Jūs esat labi.

Mazliet vēlāk pie manis atnāca arī Ri�ards. Es zināju, ka viņ� atnāks. Viņ� bija nopietns un neko daudz nerunāja. Ap�sēdās blakus, ilgi klusēja, apjautājās, kā jūtos, kā esmu iekār�tojusies, vai ir silti un vai nekā nevajag, tad vairākas reizes noglāstīja plecus un maigi noskūpstīja pieri. Tā tēvi skūpsta savas pieaugu�ās meitas. Tā brāļi skūpsta māsas. Un paldies tev, Ri�ard Bak, ka tu mani neskūpstīji, kā vīrietis skūpsta

sievieti! Es nebūtu izturējusi. Dro�i vien. Vēlēdamās arī tev sagādāt kaut ko labu un patīkamu, es tev noteikti būtu atde�vusies, atdevusies bez kauna, bailēm un prāta. Tu mani būtu varējis mīlēt līdz rītam, darīt ar mani, kas vien tev būtu ienā�cis prātā, es būtu visa tava, klusa un padevīga, es tev visu atļautu un piedotu, varbūt tā tev būtu skaistākā nakts mū�ā un varbūt arī man tas viss sagādātu kaut kādu baudu un prieku. Ta�u labi, Ri�ard Bak, ka tu to nevēlējies, un, ja arī vēlējies, paldies tev, ka spēji sevi saturēt un aiziet īstajā laikā, lai tu un es, es un tu vismaz �ai naktī nedarītu to, ko parasti cilvēki �ādās situācijas dara. Varbūt muļķīgi un nevajadzīgi, bet mēs tomēr izrādījāmies stiprāki par mūsu vēlmēm. Tas mums dara godu, vai ne? Vismaz es tā domāju. Ja tu to gri�bēsi, tu mani varēsi iegūt rīt vai parīt, tu mani varēsi iegūt vienmēr un visur, jo es tev nespē�u pretoties. Un arī negribu pretoties! Tu esi tik skaists, vīri�ķīgs, labs un pieklājīgs. Man riebjas tie trulie, garmatainie �alī�i, kas dīdās mūsu ielā, di- senē vai fabrikā. Man ir pretīgi tie vīrie�i, kuri nāk pie mātes un vecmāmiņas. Man �ķiet, viņi vispār nav īsti vīrie�i. Ta�u sadzēru�ies tomēr lien virsū � Draud un lūdzas. Gandrīz vai neticami, bet es bie�i esmu spējusi �o tuvo�anos nepieļaut. Jā, esmu arī grēkojusi, turklāt vēl traki un bie�i, bet es to esmu darījusi pirms divām vasarām ar puisi, kuru mīlēju un ar kuru grasījos pat precēties. Turpretī tās reizes, kad kāds no mātes kompānijas� Tas jau nebija grēks un nebija mīlestība. Es vienkār�i tiku izvarota, un tas manī vienmēr radīja drausmīgu nepatiku un vēlē�anos nomirt. Bet �ovakar pie manas gultas atnāk kāds cits vīrietis, ne viņ� draud, ne lūdzas, ta�u es jau esmu gatava viņam piederēt! Kas tas ir? Ko tas nozīmē? Un kas notiks rīt?

Neko vairs nedomā�u. Pietiek! Mig�u ciet. Caur verandas stikliem uz sienām un mani krīt zilgana zvaig�ņu gaisma. Var�būt tā man atnesīs sapņus, no kuriem nevajadzēs nakts vidū �ausmās trūkties aug�ā. Varbūt redzē�u sapni, kas būs skaists, tīrs un piepildāms. Neviens mani nesitīs. Nelamās. Neviens ne�gribēs izvarot vai nopirkt. Es smiedamās ie�u pa smil�ainu ielu, garām visām būdām un krogiem, garām miskastēm un prieka namiem, es ie�u ilgi un tālu, līdz rieta laikā nonāk�u pie lielas jūras. Krastā stāvēs balts kuģis. Un tad tur parādī�sies Viņ�. Skaists un vīri�ķīgs. Saulē iededzis un baltā uzvalkā ģērbies. Varbūt tas būs Ri�ards Baks, varbūt� Viņ� pienāks man klāt, pasniegs spēcīgu roku un teiks: �Nāc! Es tevi aiz�vedī�u prom no �īs smirdo�ās pasaules!� �Vai tad kaut kur ir ari tīra pasaule?� es jautā�u. �Jā,� viņ� atbildēs. �Es zinu tādu

vietu.� �Vai tas ir tālu?� �Pavisam tuvu. Tā vieta ir mūsos pa��os,� viņ� man sacīs. �Pasaule nekad nekļūs tīrāka un gai�āka, ja mēs pa�i būsim netīri un tum�i! Tu, Sallij, esi kā tāla, no�kritusi zvaigzne, bet es � noguris ceļinieks, kas to nejau�i atradis un pacēlis. Un gribu paturēt. Gribu.�

Sallija aizmiga, un nekādi sapņi viņai nerādījās. Dzīve pati pēk�ņi bija kļuvusi par lielu un skaistu sapni�

Lai nokļūtu Iek�lietu ministrijas 1. izmeklē�anas izolatorā jeb, tautas valodā runājot, Rīgas Centrālcietumā un intervētu kādu uz nāvi notiesāto, man vajadzēja krietni vien papūlē�ties. Bija nepiecie�ams oficiāls laikraksta lūgums, bet uz tā vairāku iestā�u atbildīgu amatpersonu paraksti un zīmogi. Iz��ķiro�o atjauju deva nevis iek�lietu ministrs vai Ieslodzījumu vietu departamenta priek�nieks, bet gan LR Augstākās tiesas Krimināllietu kolēģijas priek�sēdētājs.

���� Kādēļ jums tas vajadzīgs? � viņ� labvēlīgi, tomēr ne�izpratnes pilns pajautāja.

Es da�us mirkļus klusēju, tad nesteidzīgi mēģināju paskaid�rot.

���� Jūs jau zināt, kādu psiholoģisko spiedienu pa�laik dau�dzas Eiropas valstis, parlamenti, partijas un sabiedriskās orga�nizācijas izdara uz mūsu valdību un Saeimu, lai tās likumdo��anas cejā atceltu Latvijā praktizēto nāves soda piemēro�anu sevi�ķi bīstamiem noziedzniekiem. �ai gadījumā es negribu nostāties ne par, ne pret nāves sodiem. Es vienkār�i gribētu aprunāties ar kādu uz nāvi notiesāto. Gribu viņu izprast. Kā�dēļ viņ� ir slepkavojis, kādēļ bijis tik ne�ēlīgs? Kādi apstākļi vai iedzimtas rakstura īpa�ības viņu no cilvēka pārvērtu�i par zvēru? Vai viņ� no�ēlo izdarīto, un kā viņ� pats vērtē pie�spriesto nāves sodu? Ja uz nāvi notiesātais pats �ādu tiesas spriedumu publiski atzītu par pareizu, taisnīgu un mūsu sa�biedrībai vēl nepiecie�amu, varbūt tas mūsu valstij un tiesas iestādēm nāktu par labu un tādējādi kaut mazliet samazinātu ārzemēs sacelto kņadu ap nāves sodiem Latvijā?

Latvijas Republikas Augstākās tiesas Kriminālkolēģijas priek�sēdētājs mazliet skumji pasmaidīja un sakārtoja savas melnās raga brilles.

���� Jūsu nodomi ir labi. � viņ� teica. � Ta�u viena, kaut arī uz nāvi notiesātā cilvēka pārdomas, no�ēla vai protests nespēj mainīt valsts likumdo�anu. Tas nenotiek tik ātri un vienkār�i. Piemēram, Francijā par nāves soda atcel�anas ne�piecie�amību parlaments, valdība un sabiedrība vētraini disku�tēja apmēram divdesmit gadus! Turklāt Eiropā ir tikai astoņas valstis, kurās �āds sods vairs nepastāv. Jā, uz mums tiek izda�rīts spiediens. Un varbūt tas ir labi. Es arī principā esmu pret nāves sodu. Ta�u tas neko neatrisina.

���� Patie�ām neko?

���� Tas atrisina tikai viena cilvēka, atsevi�ķa noziedznieka problēmu un likteni, bet nekādi neietekmē cilvēka tieksmi otru nogalināt.

Es domīgs pabraucīju pieri, un man k]uva savādi.

���� Ja �o tieksmi nogalināt nespēj ietekmēt pat nāves sods, sakiet, lūdzu, kas tad to spēj? Jeb vai vispār nav tāda spēka un līdzekļa?

����� Diem�ēl nav! � priek�sēdētājs izteiksmīgi noplātīja ro�kas. � Es �eit nerunā�u par morāli tīriem, reliģioziem vai vien�kār�i normāliem cilvēkiem, kuri savas pārliecības, audzinā�a�nas vai jau ieprogrammētas uzvedības un domā�anas dēļ ne�vienam nespēj izdarīt neko sliktu. Es runāju par cilvēkiem, kuriem tieksme un vajadzība sagādāt citiem ļaunumu un cie��anas ir savas būtības izteik�ana un dzīvesveids. Vienīgais, kas viņus �ad tad attur no klajas varmācības, ir soda neizbē- gamība. Un arī sabiedrībai principā vajadzētu būt pilnīgi vien�aldzīgi, vai kāds slepkava cietumā tiek no�auts, pakārts, iz�nīcināts gāzes kamerā vai nonācis uz elektriskā krēsla, vai arī tur atstāts līdz sava mū�a galam. Galvenais, lai �ādi cilvēki nevienu vairs neapdraudētu, bet vai viņ� tur cietumā vēl dzīvo vai ne, nav jau vairs būtiski un tik svarīgi.

����� Nez vai glu�i tā ir, � es mēģināju iebilst. � Tādā ga�dījumā, ja slepkava tomēr paliek dzīvs, visai sabiedrībai, arī cietu�ā piederīgajiem ar savu darbu, tas ir, ar nodokļu maksā��anu, �is cilvēks vēl ir jāuztur. Vai nav pārāk daudz prasīts?

���� Es jums pilnīgi piekrītu, � priek�sēdētājs pamāja ar galvu. � Tādēļ jau pirmīt teicu, ka tā ir tik smaga un sare��ģīta problēma, ka da�as demokrātiskās valstis to risina ilgi un grūti. Ja tā būtu tikai juridiska problēma, to varētu, kā saka, atrisināt vienā dienā ar vienas likumdevēju sanāksmes balso�jumu. Ta�u tā vispirms ir visas sabiedrības un varbūt pat pa�a Radītāja problēma� Tā skar vissvarīgāko, pa�u būtiskāko �ai pasaulē � cilvēka dzīvību un nāvi. Bez tam � � priek��sēdētājs mazliet sērīgi uz mani paskatījās, � man �ķiet, �odien vispār ir diezgan muļķīgi un pat smieklīgi runāt par kāda ma�niakāla slepkavas sodī�anu ar nāvi cietuma kamerā pēc ofi�ciāla tiesas sprieduma, kad tai pa�ā laikā it kā civilizētajā

Eiropā katru dienu simtiem un tūksto�iem nevainīgu cilvēku, to skaitā mazi bērni un pat zīdaiņi, tiek apzināti, es atkārtoju, tiek apzināti un mērķtiecīgi nogalināti etniskās, reliģiskās vai politiskās sadursmēs.

Es piekrīto�i pamāju ar galvu. Man arī tas �ķita muļķīgi. Un drausmīgi traģiski.

����� Es jums to atjauju parakstī�u, � priek�sēdētājs sacīja. � Pa�laik izmeklē�anas izolatorā atrodas pieci uz nāvi notie�sāti noziedznieki. Man neviens no viņiem ne�ķiet interesants kā psiholoģiskās izpētes objekts. Bet, ja jūs tā vēlaties � Uz vietas apskatieties pats. Iespējams, ka viņi ar jums nemaz ne�gribēs runāt, lai gan tas ir maz ticams. Katrs cilvēks pirms nāves tomēr vēlas kaut ko pateikt citiem.

���� Paldies.

���� Nav par ko. Kad būsiet tur bijis, varbūt vēl ienāciet pie manis un pastāstiet, kā jums būs gājis.

���� Labprāt, � es apsolīju un domīgs izgāju no tiesas vira pla�ā kabineta.

Rīgas Centrālcietumā biju pirmo reizi. Uz nāvinieku kame�rām mani pavadīja divi bruņoti virsnieki un viens kontrolieris ar īsā pavadā piesietu aitu sugas suni. Kāpnes, gaitenis un viss drūmais pelēko ķieģeju korpuss bija piesātināts ar tik pretīgo specifisko smaku, kāda laikam piemīt tikai cietumiem un armijas kazarmām. Es biju uztraucies, ta�u bailes nejutu. No pieciem notiesātajiem sarunai izvēlējos divdesmit�etrga- dīgo Uldi Skārdu, neprecēju�os, sodītu pēc LR KK 99. p. 7. p. k. un 121. p. III d., tas ir, par divkār�u slepkavību un izva�ro�anu, kas izdarīta ar sevi�ķu cietsirdību. Interesants man �ķita arī kāds padzīvojis vīrs, kas greizsirdības lēkmē bija no�galinājis sievu un divus bērnus, pēcāk vēl nodedzinājis māju, ta�u viņ� ar mani runāt atteicās. Uldis Skārds bija ar mieru.

Nāvinieku kamera izskatījās tie�i tāda, kāda tā jau neskai�tāmas reizes bija redzēta kinofilmās � �aura, iegarena telpa tum�i pelēkām sienām, neliels galdiņ�, gulta un tualetes vieta. Augstu pie griestiem logs, kas no iek�puses aizrestots, bet no ārpuses aizklāts ar sīkiem caurumiem izraibinātu dzelzs plāksni. Ar vilcienu braucot garām cietumam, �ie karceru un nāvinieku kameru logi ir labi redzami.

Notiesātais bija neliela auguma, Joti bāls un kalsns, tērpts speciālā uz nāvi notiesāta cietumnieka strīpainajā apģērbā. Es sēdēju pie galda, Uldis Skārds apsēdās gultā, bet viens no virsniekiem palika stāvam pie durvīm.

Sākumā saruna nevedās. Es viņam pasniedzu paciņu M ml boro cigare�u. Viņ� paņēma, aizsmēķēja un pavisam negaidi!i pasmaidīja.

����������� Paldies, � viņ� mazliet aizsmaku�ā balsī teica. � Jūs labi dzīvojat. . .

������������ Patie�ām, � es piekritu. � Neko daudz nevaru �ēloties. Jums ir kādas sūdzības?

���� Nē.

���� Jūs �eit ēdina labi?

Uldis Skārds nicīgi iesmējās, un man �ķita, ka par tik muļ�ķīgu jautājumu viņ� mani pēk�ņi ļoti neieredzēja. Bet varbūt nicināja tādēļ, ka es no �īs kameras jebkurā laikā varu aiziet, bet viņam bija jāpaliek.

���� Man �eit uzbaroties nevajag.

����������� Vai jūs man varētu izstāstīt, kādu noziegumu esat izda�rījis?

������������ Esmu izdarījis daudzus noziegumus, ta�u tiesāja tikai par diviem pēdējiem.

���� Tās bija slepkavības?

����� Jā.

� Ja iespējams, pastastiet par tam sīkāk!

���� Kādēļ?

���� Esmu rakstnieks un gribu saprast�

���� Ne velna jūs nesapratīsiet!

����� Kādēļ ne?

������������ Ļoti vienkār�i. Jūs esat Ri�ards Baks, bet es � Uldis Skārds.

������������ Mēs abi esam cilvēki. Es gribu zināt, kādēļ viens no mums ir spējīgs viegli izdzēst otra cilvēka dzīvību, turpretī otrs to nekādos apstākļos nespēj.

����� Es jau teicu. Mēs esam at�ķirīgi.

���� Ar ko jūs at�ķiraties no citiem?

Cilvēks man iepretim kāri smēķēja, ilgi klusēja, tad atkal nicīgi iesmējās.

����������� Ar to, ka man nebija mātes, � viņ� pēk�ņi ātri, aizgūt�nēm sāka stāstīt, it kā tikai nupat pilnībā apjēdzis, ka �ī ir viņa pēdējā iespēja un es esmu pēdējais cilvēks �ajā pasaulē, kam viņ� vispār vēl kaut ko spēj un drīkst pateikt. � Bērnībā tēvs bija. Dzērājs un kauslis. Māte esot no viņa aizbēgusi, pa�metot arī mani. Tēvu drīz dzērumā kādā ballītē nosita. Mani pievāca kaimiņi, pēc tam nodeva internātā. Viss jau it kā bija labi, ta�u, kad paaugos un sāku interesēties par skuķiem � Neviena ar mani neielaidās. Jūs pats redzat, kāds es izskatos. Maza auguma un Joti neglīts. Ta�u tas diez vai bija īstais

iemesls. Ar mani nesagājās pat tās, kuras �aļi drātēļa vai uz katra stūra! Visas kaut kā no manis izvairījās un atklāti ņirdza. Tad vienā vakarā, kad nācu no disenes, man ļoti, gandrīz vai vājprātīgi sagribējās iegūt kādu meiteni! Cik ilgi nodarbosies ar onānismu? Vienu es jau it kā biju sarunājis, ta�u pēdējā brīdī viņa izvairījās, atteica un bēga prom. Es zinu, tie�i to�vakar manā apziņā kaut kas noklak�ķēja un prāts sagāja dēlī. Radās īssavienojums. Pēk�ņi domās parādījās kaut kas tāds, ko es nespēju kontrolēt. Tā bija neatvairāma, nenoslāpējama vēlē�anās apmierināt seksuālo vajadzību un pie viena atrieb�ties arī par visu iepriek�ējo meiteņu atraidījumiem. Manī pēk�ņi piedzima kaut kāds drausmīgs, zvērīgs naids pret visu sievie�u dzimumu, pret savu māti un visām maukām, pret vi�sām godīgajām un �ķīstajām � Es to meiteni toreiz panācu, ne�ēlīgi piekāvu un izvaroju. Man uzreiz kļuva vieglāk. Es sevi it kā biju reabilitējis, apliecinājis. Es sevī sajutu lielu ap�mierinājumu. Jutos spēcīgs, pa�apzinīgs un dro�s. Es biju at�riebies! Es to meiteni biju pazemojis un �ai pazemojumā izjutis gan fizisku, gan garīgu baudu! Tagad par viņu varēju ņirgt es! Tagad viņu varēju nicināt es! Meitene nevienam nesūdzējās, un tā es turpināju vairākus gadus. Tikai ar spēku, ar varu, ar pazemojumiem! Pagāju�ogad divas nogalināju. Neko tuvāk par to nestāstī�u. Kā tas noticis, jūs varat rūpīgi izlasīt izmek�lē�anas un tiesas materiālos.

���� Uldi� Jūs pilnīgi apzināties, ko esat izdarījis?

����� Pilnīgi. Es divām jaunām, nevainīgām meitenēm cietsir�dīgi esmu atņēmis dzīvību.

���� No�ēlojat?

Notiesātais atkal labu laiciņu klusēja, zemu noliektu galvu raudzīdamies kameras grīdā.

����� Grūti pateikt, � viņ� diezgan mierīgi turpināja skaidrot. � No vienas puses, it kā jā, bet, no otras � Es nezinu, nekad neesmu izjutis mīlestību, nevienu glāstu, skūpstu, nevienu maigu vārdu vai roku pieskārienu. Es sievietes patie�ām to�tāli ienīdu! Varbūt tas ir kāds vājprāta paveids? Psihiska sli�mība? Agrāk vai vēlāk tam tā vajadzēja notikt. Tas bija ne�izbēgami. Vajadzēja nonākt līdz slepkavībai. To neviens ne�spēja novērst. Ne es pats, ne likums, ne sods, ne sabiedrība, ne Dievs. Godīga vai palaistuve � Tam nebija nekādas no�zīmes. �ai gadījumā nozīme bija tikai tam, ka viņas bija sie�vietes,

���� Es to nesaprotu, � paraustīju plecus.

���� Es arī to nesaprotu, � notiesātais atzinās.

���� Kā jūs guļat? � es nez kādēļ painteresējos.

����� Labi, � cilvēks man iepretim atbildēja.

���� Nekādus sapņus neredzat?

���� Redzu.

���� Jūs redzat tās nogalinātās sievietes? Viņas nāk pie jums?

����� Da�reiz.

���� Kas tad notiek?

���� Nekas. Es parasti uzmostos.

���� Un visu tūlīt aizmirstat?

���� Es visu atceros.

���� Nekas jūsu apziņā nenotiek?

���� Es no�ēloju, ka mani noķēra.

����������� Paklausieties, Uldi Skārd� � es mazliet uztraukti iesāku. � Kā jums pa�am �ķiet.. ? Vai tāds jūs varat dzīvot pasaulē?

Notiesātais mirkli padomāja un kāri aizsmēķēja jaunu ci�gareti.

���� Varētu, � viņ� nopietni atbildēja, � bet tas būtu grūti.

�Kādēļ grūti? Tādēļ, ka ar naidu?

���� Tādēļ, ka bez mīlestības.

����������� Jūs uzskatāt, ka tiesa ir rīkojusies pareizi, piesprie�ot jums augstāko soda mēru?

����������� Jā, � notiesātais �oreiz atbildēja bez jebkādas svārstī- �anās.

���� Jūs tomēr rakstījāt ap�ēlo�anas lūgumu �

���� Tā vairāk ir tāda kā cietuma tradīcija. Visi raksta.

����������� Ja Valsts prezidents jūs tomēr būtu ap�ēlojis, vai jūs kaut kad vēlāk, kad atkal būtu kļuvis brīvs, mēģinātu dzīvot citādi? Un uz cilvēkiem skatīties citādi?

Notiesātais strauji papurināja galvu.

������������ Dro�i vien, ka ne. Kā cilvēks var būt citāds, nekā viņ� patiesībā ir? Un arī es acīmredzot nevarētu, jo nekādi nespētu mainīt savu pagātni. Negribu ilgi domāt, vai tas būs pareizi vai nepareizi, ja mani no�aus. Es tikai zinu vienu � �ī pasaule ir ļoti netaisnīga. Tiesa varbūt ir taisnīga, nestrīdos, bet pa�saule, kurā mēs dzīvojam, un pati dzīve ne! Visa cilvēces vēs�ture, viss, kas �odien notiek Dieva zemītē � Tūksto�iem, pat miljoniem cilvēku tiek nokauti karos, visādos konfliktos un sadursmēs� Es nemaz nerunāju par pēdējo pasaules karu. Pietiek jau ar Koreju, Vjetnamu, Afganistānu, ar izraēlie�iem un arābiem, ar somālie�iem un etiopie�iem, ar Karabahu, Tad�i- kiju un Dienvidslāviju! Bet neviens par to nesaņem nekādu sodu! Tie�i otrādi! Jo vairāk un ne�ēlīgāk esi nogalinājis, jo vairāk tiek goda un apbalvojumu! Tātad �ajā pasaulē tomēr ir kaut kas daudz vērtīgāks, augstāks un svētāks par cilvēka

dzīvību! Un, ja tas ir tā, tad izriet pilnīgi loģisks secinājums � vai �ajā gadījumā arī manā apziņā nevarēja pastāvēt kaut kas daudz pārāks, vērtīgāks un nepiecie�amāks par sve�a cilvēka dzīvību? Kādēļ miljoni par savām slepkavībām cauri visām ērām, laikmetiem un gadiem ir spēju�i attaisnoties ar kvēlu tēvzemes mīlestību, uzticīgu kalpo�anu karalim vai vadonim, ar pareizu Dievu, vienīgo īsto ideoloģiju un pat savu tautību, bet es.. ? Un jūs? Kādēļ mums ir liegts �is attaisnojums?!

Es brīdi klusēju. Tas varēja patikt vai nepatikt, bet �im jau�najam cilvēkam bija daudz taisnības. Es jau sen par to biju runājis un rakstījis � kamēr pasaule ikviena cilvēka dzīvību nepieņems un nevērtēs kā svēti neaizskaramu, kā visaugstāko materiālo un garīgo vērtību uz �īs zemes, nekas nemainīsies. Ļaunums pastāvēs. Atsevi�ķi slepkavas par saviem nodarīju�miem tiks tiesāti un pretī arī saņems nāvi, ta�u daudzi jo daudzi simtkārt lielāki slepkavas gūs tikai slavu un godu.

����� Jūs jau zināt, kad jums tiks izpildīts piespriestais sods? � es jautāju.

����� Nē. Bet runā, ka tas notiekot apmēram desmit dienu laikā pēc ap�ēlo�anas lūguma noraidī�anas. Tātad jau pavisam drīz � Trīs dienas.

���� Jūs zināt, kā tiek izpildīts nāves sods?

���� Nē. Bet runā visādi�

���� Jums ir bail?

Notiesātais atkal nolieca galvu un ilgi klusēja. Es ievēroju, ka viņam viegli trīc kalsnās rokas.

���� Jā, � beidzot viņ� klusi atzinās. � Man ir bail. Un �ēl. Kaut kā visu laiku ir drausmīgi �ēl.

���� To abu meiteņu?

���� Arī to, � viņ� mazliet nervozi teica. � Un sevis. Un visas dzīves. Sakiet, godājamais rakstnieka kungs� Iespē�jams, jūs par �īm lietām jēdzat kaut ko vairāk nekā es . .. Kā�dēļ mums visiem, visiem cilvēkiem uz zemes ir vajadzējis vis�pār piedzimt?! Kādēļ? Ja tādā vai citādā ceļā mums visiem no �īs dzīves atkal ir jāaiziet?

����� Nezinu, � mazliet apmulsis paskatījos sāņus. � Es par to esmu daudz domājis, lasījis gudras grāmatas, ta�u atbildi neesmu atradis. Bet izskatās, ka daba mūs visus tomēr radījusi mīlestībai� Jūs esat pat riskējis ar savu dzīvību un �o dzī�vību arī taisnīgi paspēlējis, mēģinādams ar varu iegūt to, ko mīlestība cilvēkiem pārpārēm sniedz par baltu velti� Un ne�varu teikt, ka tas būtu netaisnīgi. Daba �o pasauli ir iekārto�jusi pareizi. Vienīgi cilvēki pa�i� Mēs pa�i, Uldi Skārd �

Es atvadījos un gāju prom. Man kļuva ļoti skumji. Es zināju, ka jau rītnakt �o jauno cilvēku, ieslēgtu roku dzel�os, vedis pa garu cietuma gaiteni, visi ieslodzītie gulēs, un gulēs vel visa pilsēta un Latvija, bet viņu ievedīs spilgti apgaismota kamerā, kur viņu sagaidīs cietuma priek�nieks, tiesas pārstā�vis un ārsts, un viens no viņiem pateiks, ka ap�ēlo�anas lū�gums ir noraidīts un tiesas piespriestais izņēmuma soda veids stājas spēkā� Puisis varbūt pat vēl lāgā nebūs apjēdzis �o vārdu drausmīgo jēgu, kad aiz muguras jau atskanēs kluss �āviens� Pēc tam viņ� tiks ielikts polietilēna maisā, aizvests uz Jaunciema kapiem un . .. Neviens no viņiem nekad netiek apbedīts. Viņi tiek vienkār�i aprakti. Bez vārda un uzvārda, bez dzim�anās gada un kapa vietas. It kā nekad �āda cilvēka vispār nebūtu bijis. Es nezinu, ko par visām �īm cilvēku izda�rībām domā Dievs, ta�u laikam viņ� to pieņem kā pareizu un taisnīgu, Pasaule patiesībā ir iekārtota ļoti vienkār�i. Ikvienam no mums tiek dota izvēles iespēja � darīt labu vai ļaunu. La�bais vienmēr tiek atalgots ar mīlestību, bet ļaunais � ar ni�cinājumu un sodu.

Kam tad mums par savu likteni vēl �ēloties?

Vēlu vakarā manā dzīvoklī iezvanījās telefons. Es tūlīt iedo�mājos, ka tā noteikti būs Diāna, un tā arī bija Diāna.

����� Ri�ard, kas noticis? � viņa aizskartas sievietes balsī pa�jautāja.

���� Nezinu, � es paraustīju plecus. � Kas tad ir noticis?

���� Es to prasu tev!

���� Neko nesaprotu! Par ko tu uztraucies?

���� Par tevi! Veselu nedēju tu par mani neliecies ne zinis, es tev zvanu vienā laidā no rīta līdz vakaram, bet tava māte tikai atbild: �Es nezinu, kur tas mans Ri�ards atrodas! Es ne�zinu .. .� Un es arī nezinu, kur tu esi pazudis. Vai tad tu mā�jās pat pārnak�ņot nenāci?

���� Da�reiz atnācu.

���� Un ko darīji, kad da�reiz neatnāci?

���� Tad es negulēju. Es strādāju.

���� Kur? Un kas tas vispār ir par darbu?

���� Diān � Es ta�u esmu rakstnieks un �urnālists. Man kaut kā sava maizīte tomēr jānopelna.

���� Nekas tev nav jānopelna! To tu aizmirsti! Būsi mans vīrs, varēsi mierīgi dzīvot mājās un rakstīt savus romānus! Ri�ard!

Tu esi par lielu, lai tērētu laiku tādiem sīkumiem kā avī�u raksti!

������������ Paldies, Diān. Tu esi ļoti jauka, bet sīki avī�u raksti arī pieder pie mana darba. Es ta�u tev nepārmetuL ka tev da�reiz nākas tulkot tās da�ādās muļķības, ko sarunā Ārlietu ministri�jas ierēdņi vai mūsu pļāpīgie deputātu kungi.

Diāna smagi nopūtās.

����� Ri� � Kādēļ tu veselu nedēļu man pazudi?

���� Tā gadījās �

���� Dzēri?

���� Es strādāju. Pavisam nopietni.

���� Tu ta�u zini, ka tagad es bez tevis vairs nevaru dzīvot.

����������� Vari! � es iesmiedamies atteicu. � Veselu nedēļu ta�u dzīvoji!

���� Tu vēl vari smieties?

����������� Es nesmejos. Man tikai vienmēr ir licies savādi, kad cil�vēki nopietni apgalvo, ka viņi viens bez otra nevar iztikt.

���� Bet tā tas ir.

���� Tad tas ir ļoti slikti, Diān.

����������� Tas ir visbrīni�ķīgākais, kas ar mums vispār �ai pasaulē var notikt! Zēl, ka tu to neizjūti tāpat kā es.

������������ Diān! Tie�i otrādi! Vajag priecāties! Mēs viens pie otra nemaz tā netiektos, ja abi justu un domātu pilnīgi vienādi.

������������ Ja tu patie�ām tiektos pēc manis.. . Ri�ard .. . Kur tu veselu nedēļu biji pazudis?

���� Ak, Diān! Ēs tevi lūdzu �

���� Pat piezvanīt nevarēji� Tev varbūt ir uzradusies kāda cita?

������������ Diān � Vai nav drausmīgi tā dzīvot, visu laiku pārspī�lēti uztraucoties par jebkuru laikā neatskanēju�u telefona zvanu vai nepārtraukti baiļojoties, ka tikai otram negadās kāda jauna iepazī�anās? Vai tad tie�ām beidzot mīlestība nevarētu būt tā, kur cilvēks justos pilnīgi brīvs un neatkarīgs?

Diāna atkal smagi nopūtās.

������������ Ri�ard . .. Cilvēks mīlestībā nekad nevar justies pilnīgi brīvs. Tad tai nebūtu nekādas jēgas. Mīlestība parasti nozīmē atbildību. Tik lielu, Ri�ard � Lielākas vispār nav. Tā ir atbil�dība par otru cilvēku, viņa dzīvi, viņa garastāvokli, labsajūtu, nākotni un bie�i arī par viņa dzīvību un nāvi.

������������ Paldies, ka tu man to visu pastāstīji, � es sacīju. � Pa�tie�ām. Parasti ar mīlestību nekādi joki nav. Ta�u to skaisto, kas notiek starp sievieti un vīrieti, tomēr nevajadzētu censties pārvērst tādās attiecībās, kādas valda jebkurā grāmatvedības kantorī ar viņu rēķiniem un atskaitēm . ..

Diāna labu laiciņu klusēja. Es paskatījos laukā pa logu. Tu�vējās ābeles zari bija pilni ar lieliem, iesārtiem augļiem, un es atcerējos, ka �ogad ta�u ir tā sauktais ra�as gads.

����������� Es teicu, ka mīlestībai nekad par labu nenāk neviens pār�metums vai aizdomas. Un vismazāk tai par labu nāk greizsir�dība. Greizsirdība vienmēr ir bijusi jebkuras mīlestības kap�racis. Un bez tam, Diān� Mīlestība ir divu brīvu cilvēku labprātīga savienība, kur nevienam nav jāatskaitās par katru nodzīvoto dienu vai stundu. Atskai�u pieprasī�ana ir otra lie�lākā mīlestības bende.

����������� Tātad tu gribi teikt� � Diānai mazliet aizlūza balss, � ka es� Ka es mūsu mīlestību iznīcinu?! Tie�i es?! Un tikai tādēļ, ka uztraukumā un bailēs, vai tikai ar tevi nav kaut kas slikts atgadījies, apjautājos, kur tu veselu nedēļu biji pazudis, ka nerādījies, pat nezvanīji?! To man pārmest, Ri�ard, no tavas puses ir muļķīgi un ne�ēlīgi.

����������� Piedod, Diān, � es klusi sacīju. � Es tev neko nepār�metu. Muļķīgi vienmēr ir tā ne par ko strīdēties. Būtu labāk priecājusies, ka beidzot mani esi sazvanījusi, esmu dzīvs un vesels, un būtu ļāvusi priecāties arī man!

���� Par ko?

����������� Par tevi, Diān! Cik es jau�u, arī tu esi vēl dzīva un pie labas veselības!

����������� Cik tu vari būt nejauks, Ri�ard! � Diāna iesaucās. � Es pēc divām dienām braucu uz Norvēģiju un līdz tam tomēr ļoti vēlētos tevi satikt. Tu man varētu sagādāt tādu prieku?

���� Protams! Kādēļ gan ne?

����������� Tādēļ� Mēs no mūsu dzīves esam zaudēju�i veselu ne�dēļu. Vai nav �ēl?

���� Ir.

���� Bet es bez tevis vairs nevaru dzīvot ne dienu.

���� To jau tu teici.

���� To es tev teik�u visu mū�u.

���� Kur tu tagad atrodies?

���� Mājās. Kur tad citur?

Vietu, kur viņa varētu atrasties citur, bija milzīgi daudz, ta�u es neko neteicu, tikai lieti�ķi noprasīju. � Aizbraukt pie

tevis?

����������� Un tu vēl prasi! � Diāna pārmeto�i iesaucās. � Es, tevi gaidīdama, gandrīz vai beidzos nost, bet tu� Es tev uzklā�u brīni�ķīgu galdu. Man ir divas kolosālas fran�u vīna pudeles, rieksti, siers un �okolāde.

���� Es braucu!

���� Es tevi ļoti gaidu, Ri�ard.

Noliku klausuli un ātri gāju uz durvīm. Gaitenī saskrējos ar māti.

���� Kur tad tu tik vēlu? � viņa mazliet izbrīnījusies vaicāja.

���� Nav jau nemaz tik vēls, � es it kā apmulsu. � Aiz-ļ brauk�u pie Diānas.

���� Kaut kas atgadījies?

���� Jā, muterīt, � es, kā vainīgs juzdamies, atbildēju. � At�gadījies ir kaut kas drausmīgs. Diāna manī ir baigi iemīlēju�sies.

���� Bet tu? � māte no manis nenovērsa savu norūpēju�os] skatienu. Man nez kādēļ visu laiku �ķita, ka viņai mans ro�māns ar Diānu nepatīk. Bet kādēļ nepatīk, es nezināju.

���� Es arī, � atbildēju. � Tikai ne tik traki kā viņa.

���� Ja jūs abi viens otru tik ļoti mīlat, kādēj velkat garumā precē�anos? � māte prasīja. � Nu jau laikam drīz būs divi gadi.

���� Man ir bail.

���� No kā? � māte izskatījās patiesi izbrīnījusies.

Es atkal pasmaidīju, un tas laikam izskatījās stipri muļķīgi.

���� No neveiksmes, � es viņai atzinos. � Man vienkār�i ir bail no vēl vienas dzīves neveiksmes.

Māte saproto�i pamāja ar galvu. Viņai bija loti skaisti sirmi mati. Patiesībā tie jau vairs nebija pat sirmi. Mātes mati izska�tījās tā, it kā nupat būtu apsnigu�i ar baltu, pūkainu sniegu.

���� Tādā gadījumā, Ri�ard, tu viņu nemīli, � māte pēk�ņi pateica to, kas man pa�am da�reiz bija ātri izskrējis caur sma�dzenēm.

Es Diānu patie�ām mīlu, vai arī tas ir tikai �is neparasti skaistās sievietes seksuālais vilinājums, kas mani jau divus gadus ārkārtīgi spēcīgi satrauc, nekur nedodot miera un trie- i cot viņas apkampienos un gultā? Protams, man ir ļoti patīkami apzināties, ka man pieder �āda sieviete, ka pieder tie�i �ī Diāna Kvāla, pēc kuras tuvības alkst vēl daudzi citi sabiedrībā pazīstami un ievērojami cilvēki, ta�u vai viņa patiesi ir tie�i; tā, bez kuras mana turpmākā dzīve �ķistu velta un bezjēdzīga? Es nezinu. Es vispār stipri �aubos, vai man ir vērts vēlreiz tā stingri un pamatīgi sasieties ar kādu sievieti. Es vairs negribu doties laulībā. Es vairs nevēlos stāvēt ne baznīcā, ne dzimt�sarakstu nodaļas kancelejā. Es arī turpmāk gribu būt brīvs cil�vēks. Savu vīrie�a pienākumu esmu jau izpildījis. Esmu bijis precējies. Esmu radījis dēlu. Tagad viņ� jau ir pieaudzis cil�vēks, Medicīnas akadēmijas students. Ko vēl? Kādēļ man vēl�reiz būtu jāuzņemas atbildība par kādas sievietes dzīvi un lik�teni? It sevi�ķi tādēļ, ka nav un nevar būt nekādas garantijas, ka es viņas dzīvi un likteni spē�u padarīt daudz labāku un laimīgāku, nekā tas ir pa�laik. Un arī Diāna manai dzīvei un liktenim nez vai spes dot to, ka man �ai dzīve tik ļoti trūkst� Katrā ziņā iespēja, ka viss var ātri pagriezties uz slikto pusi, ir daudz lielāka nekā cerība, ka mūsu kopīgā dzīve varētu būt gai�a, saskanīga un laimīga. Diāna ir pārāk skaista, pārāk seksuāla, pārāk lepna un iedomīga, pārāk sevi cienī, pārāk augstprātīga, iemīlējusies un greizsirdīga, lai �ādas lai�mīgas dzīves cerība patie�ām kļūtu reāla un dro�a. Un arī es diezgan skaidri apzinos savu vērtību un cenu. Un vēl. Es zinu, ka tās vēlmes, laimi, savstarpējo sapra�anos un pilnīgo miesas un gara harmoniju, kāda parasti atrodama mīlētāju gultās, ar uguni nesameklēsi no rītiem vai dienā . .. Tad sākas pavisam citas attiecības, abiem jāveic citi pienākumi, tiek runāti citi vārdi, un viens otram izvirza tādas prasības, kas gandrīz vien�mēr ne�ēlīgi un neatgriezeniski saārda to, ko abi ar tādām ce�rībām un pūlēm savā mīlestības kaislībā esam radīju�i naktī. . .

Es izgāju no mājas un ātri devos uz garā�u. Ejot garām ve�randai, nez kādēļ apstājos un pēk�ņi pavisam tie�i un tuvu atcerējos, ka tikai �orīt, kādas nieka desmit stundas iepriek� te bija gulējusi jauna, skaista, bet ļoti nelaimīga meitene. At�cerējos, cik viņai te bija silti un labi, kā māte viņu cienāja ar medu un liepziedu tēju, un cik viņa bija laimīga, kad �eit, verandā, tika uzklāta gulta un viņa varēja mierīga gulēt, ne�baidoties, ka pie viņas atkal varētu ielauzties kāds piedzēries tēviņ�, rupjī lamāties, kauties un mākties virsū. Kādas skaistas, tīras un dzidras bija Sallijas acis, kad viņa skatījās uz mani, klusi cerot, ka es nebū�u līdzīgs citiem un par vienkār�u un cilvēcisku palīdzību neprasī�u to, ko viņai varbūt būtu bijis nepatīkami dot. Atcerējos viņas tīro, kaut kādas iek�ējas gais�mas izgaismoto seju un acis. Kad viņa no rīta man pienāca klāt, pasniedza skūpstam savas tik ārkārtīgi kairino�ās un bēr�ni�ķīgās lūpas� Kad klusi un vienkār�i pateica: �Ri�ard Bak! Paldies tev par �o nakti! Tā bija pati skaistākā manā mū�ā! Un tu biji skaists un labs. Tu biji tik skaists un labs, cik laba un skaista ir saule, rīts un austo�ā diena. Paldies, Ri�ard! Tu spēji uzburt kādu brīni�ķīgu sapni un manī radīt cerību. Tagad es jūtos daudz dro�āka un stiprāka. Un tai pa�ā laikā daudz skumjāka nekā vakar. Bet tas nekas. Tas pāries. Viss aizmir�sīsies. Ta�u mēs abi paliksim tepat viens otram tuvumā un varbūt atkal satiksimies tikai tad, kad tu jau būsi pavisam vecs, bet es ��

Sallija skumji pasmaidīja un aizgāja, tā arī nepateiku�i, kas ar viņu varētu notikt.

Es stāvēju, blenzu verandas krāsainajos logu stiklos un ne�spēju izkustēties no vietas. Man pēk�ņi kļuva karsti. Caur smadzenēm it kā kāds izlaida elektrisko strāvu, un manu uz brīdi aptum�oto apziņu negaidīti pār�ķēla un spilgti apgaismoja kāda pavisam vienkār�a un saprotama atziņa: �Sallija! Jā! Tā ir viņa, ko es visu mū�u esmu meklējis! Tie�i viņa, Sallija Re�ginska, nevis Diāna Kvāla, kas man vārdus �Tu, Ri�ard, esi visbrīni�ķīgākais vīrietis!� ir teikusi vienīgi pēc vētraini pava�dītas nakts, bet Sallija Reginska, �ī mazā, nobijusies un ne�laimīgā meitene, man tos pateica tad, kad es viņai nebiju pie�skāries pat ar mazo pirkstiņu�

Kaut kas ar mani tobrīd notika. Kaut kas pārvērtās. Es to sajutu pilnīgi fiziski. Tie�i tai vietā un tai mirklī, tovakar, stā�vēdams savas verandas priek�ā un atcerēdamies pagāju�o nakti un tās dienas rītu, es apzināti pārmainīju visu savu dzīvi. Arēji mierīgs, bet satraukuma pilns, pagāju garām garā�ai, aiz�mirsis Diānu un viņai solīto, un steidzīgi devos Dzegu�kalna virzienā. Mani pēk�ņi bija pārņēmusi nevaldāma, nepārvarama, apziņu nomāco�a un apgaismojo�a vēlē�anās � man jāsatiek Sallija! Nekā cita vairs nebija. �ķita, ka pat mana un varbūt arī viņas dzīvība ir atkarīga tikai no tā, vai es viņu �ovakar sastap�u vai ne.

Es gāju, nezinādams un arī nedomādams, vai �is gājiens man atnesīs laimi vai nelaimi. Es vienkār�i pakjāvos kaut kam daudz lielākam, daudz varenākam un gai�ākam, nekā tai brīdī biju es pats un visa pasaule.

Uzmanīgi atvēru sētas vārtiņus, da�iem soliem �ķērsoju ne�lielo pagalmu un apstājos durvju priek�ā. Mirkli padomāju. Visi logi bija apgaismoti. Caur tiem, kas atradās mājas krei�sajā pusē, nāca skalas cilvēku balsis un kāda lēna, gaudulīga dziesma. Labās puses logi bija aizklāti ar baltiem, tīriem aiz�kariem, un es uzreiz nodomāju, ka tur acīmredzot atrodas Sal�lijas istaba. Laukā jau metās krēsla. Apgāju ap mājas stūri un ieraudzīju vēl vienu logu, kas bija pavērsts pret dārzu un stāvēja atvērts. Klusi piegāju klāt un caur to ieskatījos istabā. Pie sienas stāvēja naktsguļai uzklāts dīvāns. Tālāk atradās ne�liela sekcija ar traukiem, grāmatām, da�ādām no māla un stikla veidotām vāzēm un figūriņām. Pie sienām bija vairāki spilgtas krāsas un uzreiz nenosakāms formas un �anra mākslinieciski darinājumi, kas stipri atgādināja no krāsaina stikla veidotas

abstraktas mozaīkas. Tālāk varēja redzēt galdu ar iedegtu naktslampu, neieslēgtu televizoru, divdurvju skapi un vēl vienu mazu galdiņu ar diviem krēsliem. Uz galdiņa atradās liela stikla vāze ar sarkanām gladiolām. Tai pusē, kur bija durvis, istabas stūri, pagriezusi logam muguru, stāvēja Sallija. Viņai mugurā bija viegli sārts, īss mājas halātiņ�, brīni�ķīgie garie mati bija izlaisti un brīvi krita pār viņas trauslajiem pleciem. Sallijai iepretim pie sienas bija piestiprināts paliels, gai�ā me�tāla rāmītī iestiklots Svētās Jaunavas Marijas attēls. Sallija kā bezgala tīrs, gai�s eņģelis stāvēja tai pretim, abas plaukstas salikusi kopā, un acīmredzot klusi pie sevis skaitīja kādu lūgsnu. Tas �ķita tik skaisti un aizkustino�i, tik apliecino�i un bijīgi, ka es glu�i vai sastingu, baidīdamies kaut ar mazāko troksniti �o svētsvinīgo mieru iztraucēt.

Nezinu, cik ilgs laiks bija pagājis, kad Sallija beidzot pa�griezās un gāja uz dīvāna pusi. Tad viņa pēk�ņi apstājās, pa�vērsa skatienu pret logu un ieraudzīja mani. Meitene pārstei�gumā klusi iekliedzās un instinktīvi atlēca soli atpakaļ. Tikai- pēc laba brītiņa apjēgu�i, ka tas esmu es, attapās, pasmaidīja un, joprojām ļoti pārsteigta, pienāca pie loga.

���� Ri�ard?!

����� Piedod, Sallij �

���� Kā tu mani nobiedēji!

���� Es negribēju �

����� Bet es gribēju! � viņa priecīgi iesaucās. � Ri�ard! Tas ir brīnums! Tas ir kaut kas pilnīgi fantastisks! Es ta�u nupat Svētajai Dievmātei lūdzu � Es lūdzu, lai viņa tā izkārto �īs pasaules lietas, lai ar tevi nekas slikts nenotiek, lai tu mani kaut kad tomēr vēl atcerētos un da�reiz pat atnāktu ciemos. Es tam neticēju, Dievmāte man reti kad ir palīdzējusi, ta�u �oreiz viņa mani ir uzklausījusi.

���� Es esmu atnācis, Sallij, � aizkustināts teicu. � Es nezinu, kas ar mani notika, ta�u es neprātīgi vēlējos tevi redzēt.

Sallija izstiepa rokas, viegli pieskārās manai galvai, it kā gribēdama pārliecināties, vai tas patie�ām esmu es, tad sazvēr�nieciski no�ukstēja: � Rāpies iek�ā pa logu! Pie Ausmas at�kal ir salasījusies neliela kompānija, un nav nekādas vajadzī�bas, lai tā redzētu tevi nākam caur durvīm.

Es mazliet ar rokām atspiedos pret palodzi, palēcos un pēc mirkļa jau atrados istabā. Sallija tūlīt logu aizvēra un aizvilka biezus aizkarus. Ievēroju, ka ari durvis ir aizslēgtas un no iek�puses vēl nostiprinātas ar diezgan pamatīgu dzelzs bultu.

Sallija apmulsusi smaidīja. Es tāpat jutos stipri neveikli. Ap�ziņa, ka esmu stīvs un sasaistīts, mani satrauca vēl vairāk, jo tas bija savādi un neparasti. Galu galā es ta�u biju ļoti piere�dzējis vīrietis, ilgi dzīvojis laulībā, bet pirms tam un pēc tam man bija piederēju�as daudzas sievietes, ta�u tobrīd mulsu kā zaļ� lauku skolas pui�elis, kas pirmo reizi mū�ā nonācis tuvākā saskarē ar kaimiņsētas meiteni.

Bet iemesls bija tas, ka �is satik�anās mirklis patie�ām likās neparasts un mazliet pat mistisks. Jo man ta�u te nemaz ne�vajadzēja būt! Nekad! Man vajadzēja būt pie Diānas viņas greznajā savrupmājā, sēdēt mīkstā atpūtas krēslā, dzert smal�kus fran�u vīnus, ēst somu �okolādi ar riekstiem un teikt vār�dus, kas Diānai glaimotu un viņu iepriecinātu. Tad viņu va�jadzētu aiznest līdz gultai un darīt to, kas �o sievieti tāpat ielīksmotu un apmierinātu. Bet tas viss, velns parāvis, jau ir bijis! Visi vīni jau dzerti, visi vārdi teikti un kaislību reibonī zaudēts prāts. Tagad varbūt pienācis pēdējais laiks pamazām sākt atjēgties. Un stāvēt tur, kur pa�laik stāvu. Un darīt to, ko man liek darīt nevis kāda uzlikts pienākums vai solījums, bet gan paklausot vienīgi savai sirdsbalsij. Bet sirdsbalss mani ir atvedusi tie�i �eit. Un nekur citur.

Es stāvēju un stipri satraukts raudzījos gai�ajā Sallijas sejā, un viņa man patie�ām atgādināja tīru, ļoti bērni�ķīgu un skaistu eņģeli. Es sapratu, varbūt vēl ne tik tie�i un skaidri, ta�u diezgan nojau�ami, ka �is mans vēlais vakara nāciens mūsu abu dzīvē var atstāt neizdzē�amas pēdas. Varbūt tas ir pat tik liktenīgs, ka no �ī mirkļa mainīs visu mūsu turpmāko mū�u un līdz ar to pārvērtīs arī mūs pa�us. Tai mirklī, kad to sapratu, apzinājos vēl ko � es patie�ām atkal izjutu atbil�dību par otru cilvēku. Ja manā priek�ā tobrīd stāvētu Diāna vai kāda cita jau nobriedusi un pieredzējusi sieviete, es dro�i vien būtu jutis pavisam ko citu, bet Sallija bija vēl tik jauna un neaizsargāta, viņa uz mani skatījās ar tik lielām, uzticības pilnām acīm, un savā gaisīgajā mājas tērpā, kas neko daudz nenoslēpa no viņas kailā ķermeņa, izskatījās tik mulsino�i trausla un iekārojama, ka es sapratu � man jābūt ļoti uzma�nīgam, delikātam. �ai būtnei katrs mans �ovakar teiktais vārds var �ķist ārkārtīgi svarīgs un būt daudz nozīmīgāks nekā desmit romānos lasītais. Katrs mans roku vai auguma pieskāriens vi�ņas ķermenim var radīt tādu pārdzīvojumu un ilgu vētru, ka visprātīgākais varbūt būtu vispār neko neuzsākt, bet ātri pa�griezties un lēkt atpakaļ laukā pa logu � Ar savu lielo dzīves pieredzi un intuīciju es zināju, ka �ī mūsu satik�anās nevar tā vienkār�i beigties ar parunā�anos vien. Vai nu �ovakar būs kaut kas ļoti skaists un neatkārtojams, vai arī viss beigsies ne�gaidīti un, iespējams, pat traģiski.

Manuprāt, mīlestība mums vispār nekad neatstāj nekādu tre�o iespēju. Tā mums nes vai nu laimi, vai arī lielu nelaimi. Bet iespējams, ka es pamatīgi maldos un tās ir tikai �ī patie�ām skaistā mirkļa iedomas. Jo Sallija galu galā nav vairs bērns. Arī viņa �o to jau zina un, dzīvodama ja ne tie�i bedrē, tad vismaz tai cie�i blakus, varbūt ir pieredzējusi pat desmit rei�u vairāk par jebkuru pieaugu�u sievieti. Ta�u tobrīd viņa man �ķita tik apskaidrota un nevainīga, ka gandrīz vai ne�aubījos: viņa nāk taisni no debesīm . . . Gribējās viņu maigi apmīļot un pa�ēlot. Es lēni izstiepu rokas, satvēru Sallijas viegli drebo�os plecus, pievilku viņu pie sevis un bijīgi sāku meiteni skūpstīt. Vispirms es noskūpstīju viņas karsto pieri, tad sasārtu�os vai�gus, lielās acis un mazās ausu ļipiņas, tad jau mazliet dedzīgāk skūpstīju viņas kaklu un atkal seju, līdz beidzot manas lūpas saskārās ar viņas lūpām. Tās bija dabiski sarkanas, biezas un karstas. Sākumā viņa uz manu skūpstu it kā nemaz nereaģēja, bet tad spēji atdzīvojās, vēl cie�āk piekļāvās manam augumam un skūpstam atdevās ar tik aizrautīgu baudu un kaisli, ka es uzreiz apmierināts sapratu: �ajā pēc izskata vēl bērni�ķīgajā meitenē tomēr slēpjas jau pavisam nobriedu�as sievietes jūtas un prāts.

����� Tā nevajadzēja, � Sallija pēc tam klusi no�ukstēja. Vi�ņas galva gulēja uz mana pleca, un bija tāda sajūta, it kā tur atrastos mana un viņas dzīvība.

���� Tev nepatika? � es saudzīgi vaicāju.

���� Tas bija tas, par ko es tik bie�i ēsmu sapņojusi, � Sallija atbildēja. � Kādu dienu pēk�ņi atnāk Viņ�, mans iedomu prin�cis� Nē, ne princis, atnāk pats karalis un mani, tādu nabagu un nelaimīgu, paņem savās rokās un aiznes uz savu krā�ņo pili�

���� Es neesmu karalis, � viņai atgādināju.

����� Tu esi kaut kas daudz labāks par karali, � Sallija teica. � Tu esi tas, kas uz īsu brīdi, kaut vai tikai �ai vienā vakarā, tomēr ir piepildījis kādu tālu sapni. Tu esi atnācis, Ri�ard.

���� Man nepieder nekāda krā�ņa pils, � es sacīju. � Sallij, man vispār nekas nepieder.

Meitene atvirzīja galvu no mana pleca un smaidīdama ieska�tījās acīs.

���� Tātad mēs vismaz �ai ziņā abi esam līdzīgi, � viņa prie�cīgi teica. � Abi esam nabagi.

���� Jā, Sallij, � arī es pasmaidīju. � Tā iznāk. Ta�u savā nabadzībā, ja labi gribam, mēs varam būt arī lieli bagātnieki.

���� Tie�ām?

���� Jā, Sallij, � es apliecināju. � Mums var piederēt visa pasaule, un, ja ar to mums vēl nepietiks, klāt varam paķert arī debesis un zvaigznes.

���� Un sauli arī.

���� Sauli noteikti.

���� Ko vēl? � Sallija draiski vaicāja. Pēk�ņās satik�anās mul�sums jau bija pārgājis. Pirmā skūpsta izraisītais satraukums arī pamazām norima, un mēs jau izturējāmies brīvi un dro�i. Mēs jutām, ka mums abiem kopā ir vienreizēji labi un esam rīkoju�ies pilnīgi pareizi � es � �eit atnākdams, bet viņa � mani neatraidīdama.

���� Tevis, � es negaidīti teicu, nez kādēļ kļūdams gandrīz vai necie�ami sentimentāls. � Sai pasaulē man pietrūkst vēl tikai tevis.

���� Tas bija vakar, � Sallija tikko sadzirdami atgādināja, � bet �odien � Redzi? �odien es jau esmu tev blakus. Es jau tev piederu, Ri�ard.

���� Es nekad neesmu ticējis, ka Dievs spējīgs arī uz tik la�biem darbiem.

���� Ja cilvēki to ļoti grib� � Sallija smaidīja, tad negai�dīti kļuva nopietna. � Es nupat sāku domāt. Kā tas varēja gadīties, ka tev, tie�i tev, Ri�ardam Bakam, ir trūcis tādas mei�tenes kā es? Vai tikai tu nemānies? Tu nemelo?

Es klusēju. Sallija atraisījās no mana apskāviena, aizgāja līdz mazajam galdiņam un apsēdās vienā no dziļajiem atpūtas krēsliem. Es no viņas nenolaidu vērīgu skatienu, un man �ķita, ka pa�laik neatrodos vis �eit, sve�ā mājā, pie gandrīz vēl sve��as meitenes, bet gan esmu savās mājās un televizorā aizrau�tīgi skatos kādu tī�i sadomātu Holivudas filmu. Tas, ko es redzēju un jutu, bija pārāk neticams, pārāk skaists un likte�nīgs, lai jau pilnīgi apjēgtu, ka tā tomēr ir pavisam īsta un skaudra dzīves realitāte. No visa redzamā skaists ir tikai telpas interjers. Skaista ir tikai pati jaunā sieviete un vārdi, ko mēs vēl pagaidām viens otram sakām. Bet ko teiksim rīt? Ko da�rīsim parīt, pēc mēne�a un gada? Man negribējās tik tālu do�māt. Tas, protams, bija ārkārtīgi svarīgi, ta�u man patie�ām par to negribējās domāt. Es tikai gribēju līdz galam izbaudīt �ā mirkļa burvību, �o pasakaino dzīves rotaļu, �o pasaules di��ākā re�isora Likteņa tik negaidīti prasmīgi un vajadzīgi insce�nēto dzīves ainu.

Bet meitene man uzdeva jautājumu, pavisam vienkār�u un dabisku, tomēr �ā jautājuma zemtekstā es skaidri nojautu viņas �aubas par manu patiesumu. Kā tas varēja gadīties, ka tev, tie�i tev, Ri�ardam Bakam, ir trūcis tādas meitenes kā viņa?

�ķērsoju istabu un apsēdos pie mazā galdiņa iepretim Sal�lijai. Vēlreiz vērīgi ielūkojos viņas skaistajā sejā, viņas ideāli veidotajā augumā, kuru sedza kairino�s mājas halātiņ� un, sastapies ar viņas tum�o acu jautājo�o skatienu, nekādi nespēju noticēt, ka viņa ir vienkār�a fabrikas meitene, ka tepat aiz ne�liela koridora un priek�nama dzer un lamājas drūma sala�ņu kompānija; varēja likties, ka viņa tikai gadījuma pēc neatro�das to barā, ka Sallijai noteikti vajadzētu būt diezgan lielai palaistuvei, lētai, visiem pieejamai sievietei. Ja tomēr tā nav, tas it kā runā pretī visvienkār�ākajai dzīves loģikai vai vis�maz manai dzīves pieredzei, bet vai es dro�i varu apgalvot, ka pietiekami labi pazīstu gan dzīvi, gan cilvēkus? Protams, nē. Mana it kā bagātā dzīves pieredze un dzīves loģika var izrādīties absolūti nekas salīdzinājumā ar katra atsevi�ķa cil�vēka rīcību, uzvedību un likteni.

Es nekad nevienai sievietei nebiju melojis. �o manu rīcību nenoteica ne tikumiski, ne arī kādi morāli apsvērumi. Es vien�kār�i nekad nebiju izjutis vajadzību pēc meliem, jo nekad ne�vienai sievietei neko vispār nesolīju .. . To, ko es gribēju no sievietēm dabūt, viņas man deva pa�as, negaidot nekādus so�lījumus vai mū�īgas mīlestības apliecinājumus. Tādēļ arī to�vakar nolēmu neko Sallijai neslēpt. Visu, ko viņa gribēs zināt, viņa arī uzzinās. Ta�u arī es gribētu �o to zināt par viņu. Visu ne. Visu zināt nav iespējams. To pat nedrīkst, un tas arī nekad nav vajadzīgs. Ja ir �is divu cilvēku satrauco�ais acu skatiens, mulsums, bailes un tik grūti apslāpējamā tieksme vienam iegūt, bet otram atdoties, kad ir �ī nekādi neizskaidrojamā vēlē�anās palikt kopā tie�i ar �o cilvēku, ar viņu vienīgo, tad kāda gan nozīme viņa pagātnei un visam, ko viņ� darījis pirms manis?!

� Sallij, � es klusi iesāku. � Tam, ko es tev pastāstī�u, tu varēsi ticēt vai neticēt. Tā ir tava darī�ana. Bet es bū�u patiess. Vismaz es centī�os tāds būt, lai gan zinu, ka ir kaut kas tāds, ko vārdos nespēju izskaidrot. Es vienkār�i esmu �eit, pie tevis. Kādēļ � es nezinu. Katrā ziņā vismazāk tādēļ, lai tevi fiziski iegūtu. Es to vakar ar tevi varēju izdarīt savā verandā. Vai vismaz mēģināt izdarīt. Bet nē, Sallij, ne tādēļ! Tas būtu pārāk primitīvi. Ir kāds cits iemesls, bet tie�i kāds, es nezinu. Es to varu tikai nojaust. Bet pirms tevis� Pirms tevis bija viss, kas parasti normāla vīrie�a dzīvē mēdz notikt. Skola, ballītes, ielu kautiņi un skuķi, mācības, dienests armijā, visādas dēkas un ceļojumi un, kad biju jau mazliet aprimis, notika laulības. Es divpadsmit gadus biju precējies. Neslēp�u, mēs viens otru traki mīlējām, viņa ir �urnāliste, pa�laik strādā

Dienā, un tie�i tādēj, ka Inese mani ļoti mīlēja, viņa arī ne�spēja piedot� Man gadījās būt neuzticīgam. Tur nebija ne�kādu jūtu, ne mīlestības, tikai tāpat, kā jau tas da�reiz gadās jautrā, iedzēru�ā kompānijā. Man vēl tagad notiku�ā ir mazliet �ēl. Man ir dēls. Viņ� studē Medicīnas akadēmijā. Mācās labi. �ovasar pat bija praksē Zviedrijā. �ķiet, viņam viss būs kār�tībā, bet man � Pēc �ķir�anās es sāku bie�i dzert, bija arī sie�vietes, tiesa, ne pārāk daudz, ta�u tās, kas man bija � Neko sliktu nevaru teikt. Pats arī strādāju presē, tad atteicos no �ur�nālistikas par labu literatūrai. Rakstīju stāstus, lugas un ro�mānus, tagad atkal, dzīves spiests, esmu pievērsies ikdienas presei. Bet nu tas, kas attiecas uz tevi. Ar tavu vārdu es pirmo reizi sastapos psihiatriskajā slimnīcā pie sava drauga ārsta Edija Naikovska. Es tur izlasīju tava tēva vēstuli. Mani tā ļoti ieinteresēja. Ieinteresēja viņa savādais, neapskau�amais likte�nis, viņa patiesā grēksūdze savai meitai, tas ir � tev, un viņa vēlē�anās, lai tev �ajā nolādētajā dzīvē kaut mazliet paveiktos. Lai tu būtu laimīga. Atceries, es aiznesu tev to vēstuli, kuru pirms tam neviens nebija lasījis divdesmit vienu gadu? Pirms tam tava māte man jau bija stāstījusi par tevi, par viņas draus�mīgo naidu pret tevi. Vai man bija kļuvis tevis �ēl? Dro�i vien. Mani vispār aizkustina neparasti, traģiski dzīves stāsti. Bet tā jau notiek gandrīz vai ar katru daudzmaz normālu cilvēku. Ta�u tu manā apziņā un dro�i vien � vēl vairāk � zemapziņā paliki daudz dziļāk nekā citi. Un tad, kad es tevi pirmo reizi ieraudzīju� Nezinu, Sallij. Neko nevaru pateikt. Tad, kad tu man vakar piezvanīji, kad satikāmies, kad atnāci pie manis, kad aizmigusi gulēji manā verandā, bet es stāvēju tev blakus un skatījos tavā skaistajā sejā� Nesaprotu, vai tas, ko es jutu vakar un jūtu �odien, ir vienkār�i �ēlums, dabiska līdz�jūtība, parasta vēlē�anās palīdzēt cilvēkam, kuram �obrīd iet mazliet sliktāk nekā tev pa�am, vai arī, vai arī� Es nezinu, Sallij! Es baidos pateikt vārdu mīlestība. Baidos, lai pavisam nesajuktu prātā. Man ir �etrdesmit trīs gadi. Tev � divdesmit. Smieklīgi. Vēl smieklīgāk tāpēc, ka man ir sieviete, mana ve�cuma sieviete, kura mani ļoti mīl. �ovakar man vajadzēja būt pie viņas. Vajadzēja. Tā bija sarunāts. Bet es ņēmu un atnācu pie tevis. Es nevarēju neatnākt! Kāds spēks, kas bija daudz stiprāks par manu prātu, pēk�ņi lika nākt pie tevis. Kas notiks tālāk, es nezinu. Ko mums abiem tagad darīt, arī nezinu. Var�būt visprātīgākais būtu tūlīt iet prom? Kamēr vēl nav nolicis tas, kas, neap�aubāmi, notiks, ja �o nakti pavadīsim kopā. Tu, protams, man tūlīt vari jautāt � vai tad tu to negribi? Tev no tā ir bail? Jā, Sallij, man no tā ir bail. Jo es zinu, es saso�dlti labi zinu, kā tas uzreiz abus sasaista un iek�ēji atbrīvo, kā pēc tam jūtas kļūst daudz stiprākas un noturīgākas, ka pa rādās atbildība un vēlē�anās nekad vairs ne�ķirties� Un pēc tam vienmēr arī ir grūti �ķirties. Cilvēki ir atkailināju�i ne tikai savu miesu, bet galvenokārt viens otram ir atklāju�i savu dvēseli. Un, ja tā ir tie�i tāda, kādu katrs vēlējies redzēt, tad jau �ķirties nav iespējams.

Es apklusu. Drausmīgi gribējās iedzert. Piecēlos, piegāju pie loga, pavēru aizkaru un paskatījos laukā. Bija jau nakts. Visa debess mirdzēja zvaig�ņu gaismā, un kaut kur netālu laukā vientuļ� rēja suns.

Atkal atgriezos pie galda, satraukts apsēdos un paskatījos uz Salliju. Viņa bija zemu noliekusi galvu, ar abām rokām aizklājusi seju un klusi raudāja �

Viss bija kā pasakā, Sallija nodomāja. Līdz pat �im brīdim nespēju apjēgt, vai tas ir sapnis vai īstenība? Bet laikam viss rādās patiess. Ri�ards aizmidzis gul man blakus, reizi pa reizei klusi iekrākdamies, un tas izskatās un izklausās tik neparasti, ka tā vien gribas pastiept roku, iedegt gaismu un pārliecinā�ties � Bet es jau pārliecinājos. Un kā vēl! Kad vakarā apgū�los un puskrēslā redzēju, kā Ri�ards izģērbjas� Nez kādēļ iedomājos, ka viņ� būs spalvains. Bet nē. Viņa ķermenis ir gluds un brūni iededzis, tas ir spēcīgs un muskuļains un acīm�redzot tiek trenēts arī vēl tagad. Apgūlies man blakus, Ri�ards neteica neviena vārda. Un es klusēju. Es biju tik ļoti uztrau�kusies, ka dro�i vien, pat gribēdama, neko nespētu pateikt. Bet kādēļ biju tik ļoti uztraukusies, pat dziļi nobijusies, es nezinu. Ri�ards ta�u nebija pirmais vīrietis, kas ievēlies manā gultā. Pirmais bija kāds līdz tam pilnīgi nepazīstams, piedzē�ries, tikko no cietuma iznācis puisis, kam nezināju pat vārdu. Viņ� kopā ar māti, rupji lamādamies, negaidīti iestreipuļoja manā istabā, un Ausma pateica, ka man esot jāizģērbjas un ar �o cilvēku nekavējoties jāliekas gultā. Man toreiz bija tikai trīspadsmit gadu, bet es jau no pieaugu�o un draudzeņu saru�nām skaidri zināju, ko vīrie�i ar sievietēm gultās dara. Bet es vēl nebiju sievietei Es biju bērns. Mācījos sestajā klasē, un man pa�ai to darīt vēl ne reizi nebija ienācis pat prātā! Bet nu to vajadzēja� Es sāku neprātīgi kliegt. Puisis ar plaukstu man spēcīgi iesita pa seju un, mātei piepalīdzot, saķēra aiz rokām, ar varu norāva bikses un kā malkas pagali iemeta gultā � Nepazīstamais �alis, acīmredzot galēji uzbudināts, uz�vēlās man virsū � Kā �odien atceros viņa lielos bleķa zobus, pēc prastas tabakas un degvīna smirdo�o muti, sēco�o elpu un rupjo balsi. Es savu nevainību zaudēju, skaļi kliedzot, raudot un gandrīz vai apvemjoties � Nekādas sāpes nejutu. Dro�i vien tās bija, ta�u bailes, riebums, pat �ausmas tās tik stipri nomāca, ka viss notiku�ais man atmiņā saglabājies kā viens baismīgs, bet īslaicīgs murgs. Puisis, ilgi sēdēdams cietumā, laikam bija tā nocieties, ka viss viņam beidzās ļoti ātri un viņ� mani ilgi nemocīja �

Māte apmierināta smējās. �Tagad es no viņas iztaisī�u vis�lielāko mauku!� Un viņa arī centās to panākt. Tikai nekas ne�sanāca. Bet varbūt tomēr ir sanācis, un es jau arī esmu mauka? Nezinu. Tāpat kā nezinu, ko �is vārds katrai sievietei īsti no�zīmē? Kaut kur es lasīju, ka, sievieti tā nosaukdams, vīrietis viņai izsakot visaugstāko komplimentu .. . Bet citi apgalvo, ka tas esot visdziļākā nicinājuma apliecinājums. Dro�i vien. Jo tie�i tā, izjūtot vislielāko nicinājumu, es bie�i domās esmu nosaukusi gan savu māti, gan citas sievietes, kuras te gandrīz vai katru otro dienu apgrozās Ausmas dzērāju kompānijās.

Bet viņi mani tomēr tur nedabūja iek�ā! Es pretojos, kā mā�cēju, jo man iek�ēji ārprātīgi derdzās visa �ī rupjā, primitīvi lopiskā dzer�ana, lamas, dzērāju dziedā�ana un kau�anās, muļ�ķīgie joki un bravūra, bet vislielāko pretīgumu manī modināja tie�i sekss� Iemesls laikam bija ne tikai mana drausmīgā pirmā saskarsme ar to, bet arī jau agrāk un vēlāk tik bie�i redzētais un dzirdētais � Manos priek�statos tas rādījās kā kaut kas �au�alīgi primitīvs un lopisks � Es nezinu, tagād nekādi nespēju atcerēties, no kurienes man radās vēlē�anās seksu redzēt un kādreiz arī pa�ai izjust kā pa�u skaistāko un patīkamāko, kas vispār notiek un var notikt starp vīrieti un sievieti. �ī vēlē�anās dro�i vien radās no daudzajām redzēta�jām kino filmām un izlasītajiem mīlestības romāniem, jo man blakus joprojām pastāvēja visīstākā cilvēku atkritumu bedre �

Varbūt mātes dedzību izveidot no manis kaut ko līdzīgu viņai pa�ai mazliet vēlāk atsaldēja mans mēģinājums izdarīt pa�nāvību. Kādu vakaru, kad atkal kārtējo reizi tiku izvarota, es izmisumā izdzēru pilnu tējas glāzi degvīna un pa virsu vēl apmēram piecpadsmit Elenium table�u �

Tomēr slimnīcā mani izpumpēja. Izskaloja. Paārstēja. Un māte kļuva rāmāka. Laikam tomēr nobijās. Un nobijās ne jau par mani. Nobijās par sevi. Par savu dzīvi. Bet es it kā ieguvu otro elpu. Sāku izjust lielāku patstāvību. Kļuvu dro�āka un bie�i ari pavisam nikna. Ausmai skaidri un gai�i pateicu, j<i arī turpmāk viņa mēģinās ar varu man uzsūtīt kādu nogril� ju�os tēvaini, es tūlīt �o māju nodedzinā�u un viņai un sev padarī�u galu. Stipri �aubos, vai es to patie�ām spētu arī iz�darīt, ta�u zināmā mērā tas līdzēja, un mani lika mierā. Lai gan reizēm tāpat atgadījās visādi�

Tad man uzradās Andris. Es ar viņu iepazinos vienā no Rī�gas tekstila kluba sarīkojumiem, un mēs uzreiz abi baigi sa�mīlējāmies. Arī viņam mājās bija drūmi. Andris auga bez mā�tes, bet tēvs bija pamatīgs dzērājs. Andrim vēl bija trīs māsas, un viņa mājās notika apmēram tas pats kas manējās. Andris arī jau dzēra, ta�u iedzēris viņ� tomēr nekad nekļuva agresīvs vai rupj�. Protams, arī nekāds smalkais kavalieris viņ� nebija, bet man ar viņu tomēr bija labi un mierīgi. Tie�i ar viņu es pirmo reizi seksā izjutu baudu un guvu savu pirmo apmieri�nājumu �

Viss �ķita ejam kā pēc saraksta, un mēs jau norunājām kāzu dienu. Sākām krāt naudu un �o to jau iegādāties no mantām un mēbelēm. Ta�u .. .

Es nezinu, kādēļ cilvēku dzīvē starp daudzām skaistām un gai�ām dienām pēk�ņi viena atnāk pavisam melna. Bet da��reiz starp melnajām negaidīti parādās kāda tīra un ļoti balta.

Melnākā no melnākajām man bija tā, kad kādā lietainā svēt�dienas rītā tepat netālu uz Bolderājas �osejas Andri, braucot ar motociklu, notrieca kāda smagā armijas automa�īna. Vis�gai�ākā laikam tā, kad pirms diviem mēne�iem mūsmājas pa�galmā pirmo reizi ienāca Ri�ards Baks un iedeva man tēva vēstuli.

Tagad es vismaz zinu savu sākumu. Un, lai gan tas ir bijis tikpat pretīgs kā visa mana turpmākā dzīve, tas tomēr ir bijis mans sākums. Manas dzīves pirmais mirklis. Zaudējums vai ieguvums? Nezinu. Es līdz �im savu dzīvi esmu simtkārt nolā�dējusi, ta�u �onakt man viegli reibst galva un es gribu prie�cāties. Es beidzot gribu būt laimīga!

Dzīve! Tu pretīgā un tomēr tik neprātīgi skaistā! Labā. Mīļā. Tuvā. Vienreizējā. Es pirmo reizi neno�ēloju, ka esmu piedzi�musi. Tie�i otrādi. Es pirmo reizi īsti priecājos, ka esmu dzīva, ka mierīga un bez bailēm varu skatīties uz zemi un debesīm, uz ziedu vāzē, aizslēgtajām durvīm un vīrieti, kas tik liels un spēcīgs guļ man blakus.

Dzīve negaidīti un pilnīgi nesaprotami ir sagādājusi kaut ko tādu, kam es nekādi neticēju, ta�u pēc kā dvēselē tik ļoti ilgojos. Un te nu tas ir. Ri�arda galva atvērtajā logā un pēc brī�a jau pats istabā. Es viņu gaidīju. Es iek�ēji ticēju �im lie�lajam brīnumam, lai gan tas �ķita neiespējams. Protams, es ne�esmu naiva meitenīte, kas, no negaidītās laimes pagalam ap�stulbusi, ir ar mieru noticēt jebkuram vīrie�a teiktam vārdam. It sevi�ķi tāda ranga, kāds ir Ri�ards Baks. Bet nu man patie�sībā ir vienalga, vai viņ� meloja vai teica patiesību. Vai viņ� gribēja ar mani pavadīt tikai �o nakti vai gribēs pavadīt vēl kādu arī turpmāk, jo man jau pārpārēm pietiek ar to, kas bijis un ir vēl pa�laik.

Kad Ri�ards vakar klusēdams apgūlās blakus, es aiz uztrau�kuma un gaidām sastingu. Tad sāku visa drebēt. Es pat iedo�mājos, vai tikai nebū�u saslimusi� Bet laikam tā arī bija. Es biju saslimusi ar Ri�ardu Baku, ar mīlestību, ar nepacietīgām ilgām un vēlmi viņam atdoties � Es biju kā elektrizēta, kā uzkarsēta un nohipnotizēta. Apziņā nekā cita nebija, vienīgi vēlē�anās, lai tas notiktu ātrāk, ātrāk, ātrāk!!!

Ri�ards, vēl gulēdams uz sāniem, sāka skūpstīt manas ausu ļipiņas un kaklu, pēc tam arī lūpas, bet tad, kad viņ� uzgūlās virsū un, paslīdējis zemāk, sāka ilgsto�i skūpstīt un spēcīgi glāstīt manas krūtis� Pirms tam neviens vīrietis man tā ne�bija darījis, varbūt tādas maiguma izpausmes uzskatot par lie�kām. Pat Andris vienmēr gribēja tikai ātrāk tikt manī iek�ā, atklāti pateicis, ka tāda iepriek�ēja maigo�anās nav vīrie�a cienīga.

Bet Ri�ards, paldies Dievam, tā nedomāja. Ta�u tas viss bija tik neizsakāmi jauki, patīkami, skaisti un neticami uzbudino�i, ka es, īstajam grēkam nemaz vēl nesākoties, jau divreiz izjutu pilnīgu seksuālo apmierinājumu. Tas man bija tāds pārstei�gums, es jutos tik vienreizēji labi, ka Ri�ards man �ķita pats Dievs, negaidīti no savas debesu pils ienācis manā mazajā bū�diņā.

Tagad ir miers. Pulkstenis rāda desmit minūtes pāri trim. Tūlīt ausīs gaisma un nāks jauna diena. Ko tā mums nesīs? Vai diena būs tikpat skaista un neatkārtojama kā aizejo�ā nakts? Vai arī tas viss būs bijis tikai brīni�ķīgs, nekad neaiz�mirstams sapnis?

Lai! Lai arī tā! Es tik un tā no visas sirds pateik�os savam liktenim un nejau�ībai, ka tā man devusi iespēju to visu re�dzēt, piedzīvot un izjust. Glu�i tāpat kā pirms stundas, kad mēs abi noguru�i beidzām trakot, Ri�ards, mani maigi noskūpstī�dams, klusi teica: �Paldies, Sallij! Tu biji brīni�ķīgi jauka!�

Un tu biji jauks. Un mēs abi bijām jauki. Tad kādēļ mēs tādi nevarētu būt arī �odien? Un rīt? Un parīt? Un tā jauki un labi līdz pa�ām dzīves beigām?

Nodevis laikrakstam CN kārtējo materiālu par lielākajiem kriminālnoziegumiem Latvijā aizgāju�ajā nedēļā, bridi uzka�vējos Preses nama pla�ajā vestibilā, kur pie avī�u veikaliņa letes skatīju izliktos preses izdevumus. Mani ieinteresēja nu�pat iznāku�ās avīzes Maskas pirmais numurs. Avīze ir bieza. Iznāk reizi mēnesī. Cena 20 santīmu. Izdod Elitas Veidemanes firma Larss. Avīze veltīta kinomākslai. Pirmajā lappusē Eduards Pāvuls �Zvejnieka dēla� lomā. Izskatās noguris un nikns. Tālāk kāda raudo�a sieviete. Vispār labs noformējums. Aloizs Bren�s vairs nevēlas uzņemt detektīvus. Pievērsīsies re�liģijai, kādas viduslaikos dzīvoju�as mūķenes dzīves stāstam. Es neticu, ka tas �odien spētu ieinteresēt daudzus skatītājus. Bet varbūt notiks tie�i otrādi? Visi, kam noriebusies �odienas dzīve, tagad aizrautīgi skatīsies, kas ar mūsu sen�iem noticis pirms �etrsimt gadiem? Nodibināta jauna studija Starp Ei�ropu un Honkongu. Nezinu, tas ir ģeniāli vai stulbi? Ansis Ep- ners filmē Būri. Austrālie�u latvietis Ivars Kants. Kaut nu Ansim izdotos! Mēs �odien visi esam būrī, visi. Tu mums pa�rādīsi izeju? �Es esmu gājējs �ai baltajā ceļā �� To Epners esot uzrakstījis Raunas baznīcā vēl pirms lielajiem Plūdiem, pirms Atklāsmes, pirms Sarunas ar Lapu. Pirms Aug�āmcel�a�nās. Bet ko es esmu uzrakstījis pirms Plūdiem un pirms Sā�kuma? Interesanti, kas tas bijis par vārdu, ko vispār cilvēks kaut kad kaut kur ir uzrakstījis pa�u pirmo? Maize? Dievs? Mīlestība? Es? Bet varbūt �is pirmais vārds ir bijis Nāve? Re�gīna Razuma no avīzes lapas raugās uz mani domīga un kā alla� ļoti skaista. Laikam ar viņu es tā arī nekad neiepazī�os. Toties esmu iepazinies ar Salliju Reginsku. Es zinu, tā būs manas dzīves lielākā laime, spo�ākais jūtu uzliesmojums, kas visu manu iek�ējo un ārējo pasauli padarīs gai�āku, siltāku un labāku, bet tai pa�ā laikā tas arī var sadedzināt visu, kas man pa�laik ir dārgs un tuvs. Visu, kas man pieder. Un dzīvi pie�devām. Atkal Eduards Pāvuls. Intervijas beigās viņ� runā par politiku. Arī Ulmaņa laikā daudzi deputāti bija �uļiki. Viņ� visām partijām pateica skaidri un gai�i: �Izbeidziet vienreiz �o tirgu un balagānu! Es uzņemos visu atbildību par mazmā�jiņu partiju, lielmājiņu partiju, muļķu partiju u. c. Mazmājiņas būs tīras un maksās naudu.�

Protams, var arī tā. Tomēr nevienam maksāt negribas. Vis�mazāk mums gribas maksāt par to, kas dzīvē patie�ām ir vēr�tīgs un palieko�s, bet visus savus līdzekļus un nereti arī dzīvi iztērējam nenozīmīgiem sīkumiem, nevajadzīgiem konfliktiem un tuk�iem mērķiem. Bet da�as lappuses tālāk ir kādas sie�vietes mū�a apraksts, kas bijis fantastiski veiksmīgs, noslēpu�mains un pat mazliet mistisks, un pasaulei atstājis vai nu skais�tas pasakas, vai izdomātas leģendas iespaidu. Bet viss tomēr bijis īsts. Gan sākums, gan beigas. Grētu Garbo. Pēdējas dienas. Viņa no �īs pasaules aizgāja 1990. gada 15. aprīlī pulksten 11.30, nodzīvojusi 84 gadus. Savulaik pasaules skaistākā sie�viete. Pasaules izcilākā kino aktrise. Grēta Luīze Gustavsone. Re�isors un mīļākais Morics �tillers. Ar Dievu, sniegotie Zvied�rijas kalni un zaļās pļavas! Mani gaida karstā Holivuda! Filma Miesa un velns. Nākamais mīļākais ir D�ons D�ilberts. Anna Kristi un D�eza dziedātāja. Viņa ienīst Holivudu, lai gan tie�i tā Grētu Garbo padarīja par pasaules slavenību un miljonāri. �Man pieder brīvība,� viņa saka. �Es nekad nepado�os.� Bet tie ir tikai skaisti vārdi. Agrāk vai vēlāk tomēr jāpadodas mums visiem. Jo mūs visus bez izņēmuma uzvar laiks. Mēs kļūstam veci. Un te, lūk, arī pasaules skaistākā sieviete piec�desmit gadus vēlāk sagurusi iet pa kādu Ņujorkas ielu, un viņas apgarotā seja ir pārvērtusies līdz nepazī�anai. Tum�as saulesbrilles sedz savulaik lielās un noslēpumainās acis, bet kādreiz tik daudzu slavenu un ļoti bagātu vīrie�u iekārotais augums ir mazliet salīcis, kļuvis no�ēlojami vecs un nespēcīgs. Tu pareizi darīji, Luīze Gustavsone! Tu prati nodzīvot skaistu un vētrainu dzīvi. Zinādama, ka arī astoņdesmit �etri gadi to�mēr ir visai niecīgs laika mērs, tu daudz bie�āk gāji uz krogu nekā uz baznīcu. Un, būdama gudra sieviete, tu nekad neap�precējies, tu ļoti labi iztiki bez greizsirdīga vai citām sliktām īpa�ībām apveltīta vīra, tomēr nekad nejuzdama vīrie�u trū�kumu. Tu zināji, ka jaunība un skaistums � �tas tikai mirklis īss .. .� Un arī dzīve, Grēta Garbo, arī dzīve tāds nieks vien ir. Varbūt pat mū�ība ir īsa salīdzinājumā ar to laiku, kas rit kaut kur daudz tālāk no mums.

����� Sveiks, Ri�ard! � pēk�ņi sev aiz muguras sadzirdēju pa�zīstamu sievietes balsi un strauji pagriezu galvu sāņus. Soļa atstatumā no manis stāvēja mana bijusī sieva Inese. Kaut arī viņa bija kļuvusi pilnīgāka un seja �ķita mazliet nogurusi, ar daudzām sīkām krunciņām ap acīm, viņa, tāpat kā agrāk, izskatījās ļoti pievilcīga, jauka un jau pa gabalu izstaroja gai�umu, kaut tādu īpa�u siltumu un labestību. � Ko tu te dari?

����� Iznākusi jaunā avīze Maskas, � es mulsi pasmaidīju. � Elita Veidemane patie�ām ir dāma ar velna apgriezieniem. �o avīzi pirks, un viņi labi nopelnīs. Bet ko tu �eit dari? Jūsu avīzes kantoris ta�u atrodas Vecrīgā.

����������� Man te, Preses namā, bija darī�anas, � Inese atbildēja, no manis nenolaizdama vērīgu skatienu. Mēs nebijām redzē�ju�ies kādus trīs gadus.

����������� Jūsu priek�niecība laikam stingri skatās, lai jūs citiem preses izdevumiem daudz nerakstītu, vai ne?

����������� Jā� � Inese domīga novilka. � Visi spēki jāziedo dzimtajam laikrakstam. Bet es redzu, ka tu pēdējā laikā esi pasācis �akli publicēties CN slejās. Ar literatūru ir cauri?

����������� Gandrīz. Pēdējos gados esmu gan uzrakstījis vairākus romānus, bet � Acīmredzot būs jāpagaida labāki laiki.

����������� Nekad vairs nebūs nekādu labāku laiku, � Inese grūt�sirdīgi noteica, un �ai mirklī man nez kādēļ viņas kļuva �ēl. Bet varbūt �ēl kļuva aizejo�ās dzīves, jaunības un izjuku�ās laulības? Es ta�u ar �o sievieti biju kopā nodzīvojis divpadsmit gadus un viņu ļoti mīlējis. Pat Joti. Tagad tas skan varbūt maz�liet jocīgi, bet tad, kad mēs �ķīrāmies, es gribēju nomirt. . .

�- Paēdusi esi? � neko labāku neatradis, uzprasīju.

���� Jā, bet ja tu man izmaksātu tasīti kafijas ar kūku . ..

���� Iesim lejā pie Edika?

����������� Nē, tepat pie Mildas. Man patīk viņas senlaicīgie krēsli un galdiņi.

Mēs iegājām nelielā blakus telpā, kur vieglā puskrēslā mir�dzēja da�i pēc izskata vecmodīgi sarkani krēsli -un galdiņi un rūgti smar�oja kafija. Es paņēmu divas tasītes arabikas, vienu greznu tortes gabaliņu un divas glāzītes banānu liķiera. Apsēdāmies telpas tālākajā stūrī, atkal abi uz mirkli sajuzda�mies kā agrā jaunībā iemīlējies pārītis.

���� Tu tagad esi CN �tatā? � Inese interesējās.

���� Jā, � es atbildēju. � Nupat pieņēma.

���� Alga ir liela?

���� Vienieņn liela, citiem maza. Man tā ir pieņemama.

���� Par kādiem tematiem tev jāraksta?

����������� Par visiem! � es iesmējos. � Bet specializējos tiesībsar�gā�anas jautājumos un kriminālnoziegumos.

����������� Tu jau sevi vienmēr esi uzskatījis par lielu speciālistu mīlestības lietās, � Inese nopietni teica, lai gan man �ķita, ka viņa par mani smejas.

������������ Tur nu es esmu tikpat liels muļķis kā pārējie, � iebildu. � Tu varbūt esi gudrāka?

����������� Nē, Ri�ard, � Inese skumīgi pa�ūpoja galvu. � Es lai�kam esmu bijusi vislielākā mulķe.

����������� Kādā ziņā? � es pajautāju, lai gan uzreiz nojautu, ko viņa ar �iem vārdiem domājusi.

Inese mazliet skumji pasmaidīja, viegli pa�ūpoja galvu un domīga pacēla liķiera glāzi.

��� Ko nu vairs� Kas bijis, bijis! Kā tu tagad dzīvo?

�������� Nezinu, � es paraustīju plecus. � Ko tev varētu izteikt vārdi labi vai slikti?

��� Un tomēr.

������� Tu bēdātos, ja es tev pateiktu, ka man iet Joti slikti? � es vaicāju.

��� Es tev mēģinātu palīdzēt.

��� Paldies, Ines. Bet ja ietu labi? Apskaustu?

������� Nē, Ri�ard! � Inese dzidri iesmējās un iedzēra da�us malkus patie�ām pēc banāniem smar�ojo�a liķiera. � Es prie�cātos. Bet pirmajā laikā pēc �ķir�anās� Man tolaik bija ļoti grūti.

��� Man tapat, � es teicu.

��� Es tevi neieredzēju, � Inese diezgan negaidīti atzinās.

��� Bet es tevi mīlēju, � sacīju.

��� Nevajag, � Inese klusi lūdza.

�������� Mums nevajadzēja �ķirties, � es sacīju un arī iedzēru aromātisko dzērienu. Tas man atgādināja banānus, bet tie man nekad nav gar�oju�i.

��� Kā tad vajadzēja? � Inese ar interesi paskatījās uz mani.

������� Tev vajadzēja to norīt, � es atbildēju. � Tev vajadzēja piedot un notiku�o aizmirst.

��� Bet ja es to nespēju?

������� Ko tev devis tavs lepnums un �ī nespēja? Tev bija vieg�lāk? Puikam bija vieglāk? Varbūt man bija vieglāk un labāk?

Inese brīdi klusēja. Viņai bija mīlīga, apaļa seja, paīsi blondi mati un gari pirksti ar spilgti krāsotiem nadziņiem. Uz labās rokas vidējā pirksta mirdzēja spo�s laulības gredzens.

������� Mījo Ri�ard, � Inese beidzot klusi ierunājās. � Tu it kā esi pietiekami gudrs cilvēks, bet da�reiz runā pavisam primi�tīvi. Vai tad es svēru, cik man pēc tam būs vieglāk, cik sma�gāk? Es toreiz citādi nevarēju rīkoties, tu saproti? Citas to var, bet es nespēju piedot un aizmirst. To nenosaka prāts. Pret tevi, pret tavu toreizējo rīcību sacēlās mana dvēsele un apsmietās jūtas, visa mana būtība, Ri�ard, un mainīt tur neko vairs ne�varēja. Jādomā, kad tu toreiz ar to dāmu likies gultā, tu arī daudz nesvēri, vai man pēc tam būs vieglāk vai smagāk. Un kā tu pats jutīsies pēc tam.

�������� �eit tev ir taisnība, Ines, � es mazliet apbēdināts pie�kritu. � Man vajadzēja svērt.

������� Tagad no�ēlo? � Inese uzlika savu karsto plaukstu uz manas rokas.

Es atklāti un cie�i ieskatījos viņas debeszilajās acis.

��� Jā, Ines, � es godīgi atzinos. � Es to ļoti no�ēloju.

Abi ilgi klusējām. Pie blakus galdiņa apsēdās da�i pazīstami �urnālisti un kāds rakstnieks, kas agrākajos gados, pats neko spo�u neuzrakstījis, mani presē bie�i kritizēja. Nezinu, kādēļ viņ� to tik centīgi darīja, atņemdams kritiķiem darbu un maizi, bet nekādu cieņu viņ� gan pārējo amata brāļu vidū neieman�toja.

������� Ja es kaut ko saprotu no gredzeniem, � mazliet apmul�sis ar galvu parādīju uz Ineses roku, � tas laikam nav mūsē�jais, vai ne? Tu esi no jauna apprecējusies?

Inese pasmaidīja.

��� No jauna, Ri�ard, no jauna . . .

��� Kas viņ� tāds ir?

��� Tu viņu nepazīsti.

��� Tas nekas. Arī �urnālists?

��� Nē.

� Biznesmenis?

��� Jā, varētu sacīt arī tā. Kādas nelielas firmas īpa�nieks.

������� Tirgo banānus vai Royal spirtu? � es mazliet dzēlīgi in�teresējos.

Inese to juta, bet nelielo ironiju viegli norija.

��� Viņ� netirgo, � Inese paskaidroja. � Roberts ra�o.

��� Viņu sauc Roberts?

��� Roberts Kalnājs. Bet firmu sauc Inese.

��� Ļoti skaisti, � es sacīju. � Baigi tevī iemīlējies?

��� Acīmredzot.

��� Bet tu?

������� Es arī, � Inese pateica. � Roberts ir labs un ļoti izda�rīgs.

��� Un bagats �

������� Jā, Ri�ard, arī bagāts, � Inese apliecināja. � Kas tur slikts?

������� Nekas, � es ātri atteicu, viena malkā strauji iztuk�odams liķiera glāzi. Saldo banānu gar�u noskalojis ar rūgtu kafiju, vēlreiz uzmanīgi noskatīju savu biju�o sievu. Es atvieglots sapratu, ka viņu vairs nemīlu, viss, kas mūs bija saistījis, jau sen kaut kur pazudis un izgaisis, dvēselē atstājot tikai vieglu sāpi un rūgtumu � Un tomēr kaut kas vēl bija palicis. Vai tā joprojām bija no�ēla par to kļūmīgo soli, kad viena īsa baudas mirkļa dēļ man nācās zaudēt tik nesamērīgi daudz? Mums abiem bija labi. Mēs bijām kā radīti viens otram, un līdz pat �ai dienai es nekādi nesaprotu, kādēļ mēs arī pēc tam tomēr nevarējām dzīvot kopā? Labi, es pieskāros kādas citas sievietes miesai, bet vai ar to uzreiz biju kļuvis tik pretīgs un netīrs, ka tu negribēji mani pat redzēt? Mēs divpadsmit gadus gulē�jām kopējā gultā, un es divpadsmit gadus katru nakti pieskā�ros tavai miesai. Ja jau mēs pirmīt sākām runāt par svēr�anu, vai tad �ie divpadsmit gadi, �īs �etrtūksto� trīssimt astoņdesmit dienas nevarēja izrādīties tomēr daudz smagākas, skaistākas un vērtīgākas par vienu īsu nakti? Tas būtu loģiski. Bet tā lai�kam arī ir visu mūsu nelaime, ka neviens iemīlējies cilvēks nekad vēsi un loģiski nespēj domāt! Viss balstās tikai uz sa�kāpinātām emocijām un tādām cilvēka psihes un vēl neatklā�tām hormonu darbības īpatnībām, ka acīmredzot tuvāko tūk�sto� gadu laikā ikviens stipri iemīlējies cilvēks riskēs savu dzīvi pārvērst ellē un neglābjamā traģēdijā �

���� Bet tu? � Inese beidzot mani iztraucēja no pārdomām. � Tu neesi apprecējies?

��� Nē, � es mazliet strupi atbildēju.

��� Bet es dzirdēju . ..

��� Ko tu dzirdēji?

��� Tu it kā dzīvojot kopā ar Diānu Kvālu.

Es pārsteigts paskatījos uz Inesi un rūgti nodomāju, ka Rīga patie�ām ir maza provinces pilsētiņa.

��� Kur tu to dzirdēji?

���� Mana draudzene Dienā pārzina Ārlietu ministrijas lie�tas� Un, protams, ne tikai oficiālo ārpolitiku vien. Tātad tās ir tikai baumas?

Mirkli klusēju. Ļoti iegribējās vēl kaut ko iedzert, bet no�lēmu atturēties. Tātad attiecīgās aprindās daudziem ir zināms par manām attiecībām ar Diānu. Vai, pareizāk sakot, daudzi zina par Diānas attiecībām ar mani. Dro�i vien viņa visām draudzenēm un darba kolēģēm jau sen ir izkladzinājusi, ka tūlīt dosies likumīgā laulībā ar pazīstamo � Man tas nepa�tika. Nezinu kādēļ, bet man tas ļoti nepatika.

���� Baumas tās nav, � es lēnīgi atbildēju. � Diāna ir mana mīļākā.

��� Un tikai?

��� Tev �ķiet, tas ir maz?

���� Nē, Ri�ard, ta�u nedomāju, ka tas būtu arī kāds milzīgs ieguvums. Jā, skaista tā Diāna ir, ko nu tur noliegt, ta�u . ..

���� Kas vēl? � stipri ieinteresēts vaicāju. � Esi dzirdējusi, ka viņai ir vēl kāds cits?

Inese papurināja galvu.

���� Nē, to dzirdējusi neesmu, lai gan � Tik skaistām sievie�tēm reti kad ir tikai viens.

�� Ja tā arī būtu, es nekādu lielo traģēdiju no tā netaisītu.

������� Tātad tu viņu nemaz nemīli, � Inese teica. � Tātad tev ar viņu ir tīri lieti�ķas attiecības, vai tā?

Es pasmaidīju un paliecos tuvāk savai biju�ajai sievai.

������� Mīļo Ines, � es klusi vaicāju, � kas tev vairs no tā, vai man ar Diānu ir traka mīlestība vai tikai parastas mīļāko attie�cības?

������� Tomēr� � Inesei mazliet aizķērās balss. � Tomēr, Ri��ard . .. Man ar tevi bija tik labi. Pa visām līnijām. Kādēļ tev toreiz visu vajadzēja izjaukt?

Es vairs negribēju ar Inesi strīdēties, kas bija īstais mūsu ģimenes izjaucējs � es vai viņa. Tā jau bija pagātne. Man jāskatās rītdienā. Man jādomā par Diānu un Salliju. Kādēļ katra mīlestība nāk ar lielām problēmām un sare�ģījumiem � Kādēļ mīlestība nekad neatnāk viena, tīra un balta, neaizskarot neviena cita cilvēka jūtas un morālo vai materiālo stāvokli? Kādēļ ikviena mīlestība nevarētu pie mums atnākt tā, kā atnāk gaisma, nevienam neko neatņemot , un nevienu nepadarot ne�laimīgu?

������� Man bija patīkami tevi atkal satikt, � sacīju. � Bez mazākās liekuļo�anas novēlu, lai tev vienmēr labi veiktos, un esi laimīga ar savu jauno vīru! Jācer, ka viņ� tev nekad ne�kļūs neuzticīgs, bet es �

������� Ri�ard, � Inese nopietni teica. � Es jūtu, tu neesi īsti laimīgs.

������� Varbūt. īsti laimīgs es biju tikai tad, kad tu man pirmo reizi pateici jā un kad piedzima mūsu Aivars. Jā, arī visus tos divpadsmit gadus, bet tas, kas nāca pēc tam � Tā bija tikai izmisīga cen�anās to visu aizmirst.

�������� Piedod, Ri�ard, � Inese sacīja un atkal savu karsto plaukstu uzlika uz manas rokas.

��� Piedod tu arī man, Ines.

��� Par to vairs nedomā! Viss jau ir aizgājis.

��� Varbūt viss tikai tagad tājsti sāksies? � es pasmaidīju.

��� Mums jau ir �etrdesmit divT. Kas vēl var būt?

������� Viss, � es nopietni teicu. � Viss, ko dzīve un cilvēki viens otram var dot.

��� Es �aubos, Ri�ard �

��� Es tomēr vēl ceru.

��� Tu patie�ām vēl ceri satikt kādu lielu mīlestību?

��� Jā, Ines. Varbūt es viņu jau esmu saticis�

��� Diāna Kvāla?

��� Nē. Viņu sauc Sallija Reginska.

��� Smuki skan. Poliete?

��� Vistīrākā latviete.

��� �ito varbūt noķēri Ministru padomē?

��� Nē. Viņa ir fabrikas meitene.

��� Ko?! � Inese neslēpa pārsteigumu. � Ko tu teici?

��� Es teicu, ka Sallija strādā fabrikā.

��� Vai tas ir nopietni?

��� Kas tur būtu tik neticams?

������� Ne jau tas, ka kāda meitene strādā fabrikā. Man neti�cami liekas, ka tu . . . Kādē], Ri�ard?

�������� Nezinu, � es paraustīju plecus. � Tas nav izskaidro�jams. Es tikai jūtu, ka tas ir mans liktenis.

�� Viņa ir jauna?

��� Pat ļoti. Divdesmit gadu.

������� Tad es tevi neapskau�u, � Inese teica un, kā man �ķita, pat atviegloti uzelpoja. � Tas nav nopietni. Bet, ja nopietni, tad tu būsi ļoti nelaimīgs.

������� Dro�i vien, � es smaidot piekritu. � Dro�i vien, Ines. Nekas labs no tā nav gaidāms.

��� Tad kādēļ, Ri�ard? � Inese neatlaidās.

������� Nezinu, � es atkal atkārtoju. � Tas ir kaut kas daudz stiprāks par manu gribu un prātu. Ar tādiem pa�iem panāku�miem varētu jautāt, kādēļ spīd saule? Kādēļ krīt sniegs? Kādēļ mēs vispār dzīvojam?

Inese klusēja, un ari es vairs negribēju runāt.

Pēc brī�a mēs izgājām no Preses nama, un es Inesi pavadīju līdz trolejbusam. Pats pāri Van�u tiltam gāju kājām. Dziļi zem manis rāma plūda Daugava, pie debesīm spīdēja karsta saule, bet man rokā bija avīze, ko sauca Maskas.

Pagāja nedēļa. Jutos draņķīgi. Pēk�ņi iegribējās kaut kur aizbraukt, noslēpties un labu laiku nevienam nerādīties acīs. Nevēlējos nevienu ne redzēt, ne satikt. Ko man deva �ī sastap��anās ar Inesi? Neko. Tikai uzzināju, ka viņa ir ļoti laimīga un jaunais vīrs bagāts. Tā tas arī varētu būt. Kas sievietei vēl nepiecie�ams, lai viņa būtu tik starojo�a un laimīga? Ne jau nu no�ēla par izputēju�u mīlestību. Ir vajadzīgs ģimenes miers. Gādīgs un mīlo�s vīrs. Gudri un paklausīgi bērni. Pār�ticība. Dro�ības sajūta par nākotni. Viss. Bet mums abiem tas jau reiz bija! �is jaukais ģimenes miers un pārticība. Intere�sants darbs un labs dzīvoklis. Turklāt vēl jaunība un mīlestība. Tātad tas tomēr vēl nav viss, kas nepiecie�ams, lai ģimene vai vīrietis un sieviete atsevi�ķi būtu pilnīgi laimīgi! Acīmredzot

pilnīgās laimes formulai vajadzīgs vēl kaut kas, bet tie�i kas, es nezinu un tagad arī vairs negribu zināt. Saha partiju vai cirka spēli ar Inesi esmu izspēlējis un zaudējis. No aug�ējā pakāpiena pa kazu atkal nobraucis līdz pa�ai apak�ai. Stāvu tie�i tai vietā, no kuras kādreiz sāku. Un ja tagad, vēl acu priek�ā skaidri redzot, kā mazliet izaicino�i lepnā gaitā no manis vēlreiz aiziet kādreiz tik ļoti mīlēta un dievināta sie�viete, bet es tomēr nejūku prātā, man nenāk pat raudiens un negribas nomirt, varbūt arī bija vērts zaudēt?

Man vienmēr ir patiku�i di�ā baznīcas reformatora Mārtiņa Lutera vienkār�ie, ta�u dziju pārdomu pilnie vārdi: �Es ne no kā nebaidos, jo man nekas nepieder�� So atziņu visiem va�jadzētu ņemt par savas dzīves pamatu � lietām pa�ām par sevi nav pilnīgi nekādas vērtības. Dārgas un nepiecie�amas tās kļūst tikai saistībā ar kādu cilvēku. Tāpat kā mīlestība. Par prastu, lētu un pat visai primitīvu tirgus preci to pārvēr� vie�nīgi cilvēka slimais, sakropļotais un ļoti alkatīgais prāts, bet jūtas, ko kāda cilvēka sirdī un apziņā izraisa otra cilvēka dās�nums, nesavtība, labestība, spēja uzupurēties un palīdzēt, cil�vēciskais siltums un viņa ķermeņa vilinājums, liek domāt, ka uz �īs pasaules kaut kas tomēr ir pa�a Dieva radīts un tam nav nekādas cenas. Tāpat kā nav cenas saulei, debesīm, vējam, zvaigznēm, jūrai un tavam aicino�ajam acu skatienam. Tu mani aicini, un es eju vai arī pagrie�u galvu uz otru pusi un palieku stāvam.

Atceroties pēdējās nedēļas notikumus, man kļuva neērti. Varbūt pirmo reizi sametās pat bail. Ko lai es tagad saku Diā�nai? Kā lai izskaidroju savu uzvedību, ko lai stāstu, kāpēc to�vakar pie viņas neaizbraucu? �Zini, man tonakt gadījās aiziet pie kādas citas sievietes�� Jauki, vai ne? Protams, tā būtu bijusi balta patiesība, bet nevienai sievietei �āda patiesība nav vajadzīga. Tad jau labāk melni meli. �ā vai tā, bet izskaidro��anās ar Diānu bija neizbēgama, tikai es nesapratu, kādēļ mums būtu jāizskaidrojas? Kāpēc mēs nevarētu �ķirties klusējot, bez jebkāda skandāia, paskaidrojumiem un pārmetumiem? Kāpēc �ķir�anās nekad nenotiek tikpat vienkār�i un skaisti kā satik��anās?

Atklāti sakot, biju mazliet nobijies arī 110 Sallijas. Es sa�pratu, ka līdz ar nakti, ko pavadījām kopā, esmu pārkāpis to savstarpējo attiecību robe�u, aiz kuras sākas pavisam cita dzīve, citas attiecības, cita attieksme vienam pret otru, citi pienākumi un atbildība. Vismaz tā tam vajadzētu būt, it se�vi�ķi ņemot vērā mūsu lielo gadu starpību un, ja tā varētu teikt, arī mūsu sociālo un sabiedrisko stāvokli. Es negribēju

viņu, jaunu un skaistu meiteni, vienkār�i pavest un, pro�tams, nepavedu. Mēs tonakt viens otram atdevāmies ar tādu kaislību un aizrautību, ar tik patiesu vēlmi otram sagādāt iespē�jami lielāku prieku un baudu, un tas viss iznāca tik vienkār�i un dabiski, ka �ādu vēlē�anos varēja radīt tikai mīlestība. Jā, es pieņemu, tā varēja būt arī īsa viena mirkļa, vienas nakts mīlestība, ta�u tā bija dziļa, neprātīga un patiesa.

Es sapratu, ka �o mirkli, �o nakti, visu, kas ar mums toreiz notika, nekad vairs nespēsim ne atkārtot, ne par jaunu pār�dzīvot, un varbūt tas arī bija labi. Vai var atkārtot un vēlreiz nodzīvot pagāju�o dienu? Vai var atkal redzēt vakarnakts sapni? Bet es sapratu arī to, ka tagad, ja Sallija patie�ām ir tāda sieviete, kādu es viņu uztveru un pazīstu, viņā mana negaidītā iera�anās un mūsu vētrainā mīlas nakts ir sabango�jusi tik spēcīgus jūtu viļņus, ka tie, ja es Salliju pēk�ņi atstātu, viņu varētu vienkār�i nosist, noslīcināt, nosmacēt vai citādi sagādāt viņai lielu un drausmīgu nelaimi. Es jau biju sasaistīts. Ja negribēju būt nelietis, bija jāapzinās, ka esmu ieslodzīts jaunu pienākumu, atbildības un pats sava goda cietumā. No pieredzes zināju, ka ir ārkārtīgi bīstami spēlēties ar cilvēku jūtām, bet ar ik jaunu un nelaimīgu meiteņu pirmajām mī�lestības alkām it sevi�ķi�

Tas ir tas pats, kas Montē Karlo ruletē. Tu visu liec uz viena cipara vai vienas krāsas laukumiņa, aizmirstot, ka pastāv vēl desmitiem citu krāsu, toņu un pustoņu, un bez �ī vienīgā skaitļa, uz kura tu Joti apdomīgi vai arī bezprātīgi uzliec visu, kas tev tai mirklī pieder, ir vēl bezgalīga virkne citu � Bet tu liki uz �o vienīgo un tagad gaidi � laimēsi vai zaudēsi. Parasti zaudē. Parasti mēs visi zaudējam � liec, uz kuru skaitli vai cilvēku gribi�

Tovakar drausmīgi lija. Tas bija viens no �īs neparasti kar�stās vasaras retajiem pērkona negaisiem, kad uz da�ām stun�dām dienas rāmais plūdums pēk�ņi apstājās, debesis ātri pār�klājās ar darvas melniem mākoņiem, sacēlās spēcīgs vēj�, koku zari liecās un locījās, it kā mēģinādami aizķerties aiz savām saknēm, un jau pēc da�ām minūtēm �o negaidīti satumsu�o pasauli sāka apgaismot spilgti zibens uzliesmojumi. Tas bija mazliet baismi, bet �ajā dabas ārprātā bija arī kāds skaudrs skaistums.

Es lēnām piegāju pie loga, pavēru aizkarus un ilgi skatījos trakojo�ajā stihijā. Lielas un smagas lietus lāses, kā pa�a Dieva asaras par daudzajām cilvēku nelaimēm, dobji sitās pret loga rūtīm, un no ābeļu zariem, klusu vaidu pavadīti, zemē krita pirmie nogatavoju�ies āboli�

Pagāja da�as minūtes, un līdz ar kādu spēcīgu zibens uz�liesmojumu es pēk�ņi tie�i iepretim istabas logam aiz dārza sētas ieraudzīju uz ielas stāvam Salliju, Tas bija tik neparasti un negaidīti, ka es pirmajā mirklī pat stipri nobijos. �ķita, ka viou tie�i �ai brīdī un vietā būtu atnesis un nolicis kārtējais zibens uzliesmojums un spēcīgais pērkona grāviens. Bet, lai arī kā tas būtu īstenībā, Sallija tur tomēr stāvēja, raudzījās manas istabas logā, un viņu ne�ēlīgi mazgāja jau pirmās rudens elpas krietni atdzesētais lietus.

Es daudz neprātoju, kādēļ viņa tur stāv un skatās uz manu māju un mani. Kādēļ viņa �ādā bargā laikā nesē� savā istabā uz silta mūrī�a, bet atrodas uz ielas spēcīgā lietusgāzē? Vai viņa atkal, bēgdama no kārtējās nelaimes, �eit atskrējusi ce�rībā sastapt, ja ne glu�i laimi, tad vismaz sapratni un palīdzību? Vai arī, nevēlēdamās vairs vientuļa salt savas aukstās mājas �etrās sienās, kaut brīdi grib pabūt siltumā un nejust bailes?

Es ātri izskrēju laukā un satvēru Salliju aiz rokas.

��� Sallij! � es iesaucos. � Kas noticis?!

Sallija neveikli pasmaidīja.

��� Piedod, Ri�ard! � viņa mazliet drebo�ā balsī lūdza, arī pati drebēdama. � Es jau tev varētu samelot, ka vienkār�i gāju pa ielu, tad pēk�ņi atcerējos, ka �ī ir tava māja, apstā�jos un logā ieraudzīju tevi. Bet patiesībā es tevi ieraudzīju jau mājās. Tu pie manis atnāci jau naktī, ta�u netuvojies, ne�noskūpstīji, nenāci arī pie manis gultā, bet visu nakti nostā�vēji pie durvīm, sargādams manu mieru un dro�ību. No rīta, kad pamodos, tu man teici, lai es dienā atnākot pie tevis � Un te nu es esmu, Ri�ard. Esmu atnākusi. Tiesa, nekāda smukā es pa�laik neizskatos, es esmu slapja līdz pēdējai vīlītei, ta�u tu mani sauci, un es tev paklausīju.

Es neko neteicu. Tikai cie�āk meiteni satvēru aiz rokas un ātri ievedu dzīvoklī. Mātes tobrīd nebija mājās, un es Salliju apstādināja savas istabas vidū. Meitene patie�ām bija izmir�ku�i līdz pēdējam apģērba diegam un likās tik satrieco�i ne�laimīga, nevarīga, apmulsusi un saudzējama, ka man viņas kļuva neizsakāmi �ēl. Turklāt �ai samirku�ajā tērpā un ar slap�jajiem matiem viņa tomēr izskatījās tik pievilcīga, nevarīga un bērni�ķīga, ka es viņu maigi noskūpstīju, lēni noslīdēju viņas priek�ā uz ceļiem un atpogāju meitenes melnos, īsos minisvārciņus �

��� Ko tu gribi darīt? � Sallija tā kā mazliet nobijusies klusi vaicāja.

��� Es tevi izģērb�u, � skaidri atbildēju. � Es tevi iz�āvē�u un sasildī�u.

Sallija pasmaidīja.

��� Kur tu mani �āvēsi? Uz plīts vai uz radiatoriem?

��� Es tevi �āvē�u savās rokās, � es viņai pavisam nopietni teicu. � Tu gulēsi uz manām krūtīm, un tev būs silti.

��� Man jau tagad ir silti.

��� Tu visa drebi.

��� Tas nav no aukstuma, � Sallija paskaidroja. � Tas ir no tavu roku pieskārieniem.

Es atpogāju trīs lielas pogas, kas atradās svārku sānos, un tos lēnām nolaidu līdz grīdai. Sallija pacēla te vienu, te otru kāju, un es svārkus noliku uz krēsla atzveltnes. Pēc tam atpo�gāju un noģērbu spilgti sarkanas krāsas blūzīti un arī to uz�liku uz krēsla. Atpogāju un noņēmu plānu, sarkanu un me�- ģīņotu krū�turi, lēnām novilku arī Joti mazas, caurspīdīgas, baltas biksītes un nometu turpat uz grīdas. Pēc tam ar lūpām pieplaku meitenes karstajam vēderam, noklādams to ar mai�giem skūpstiem, pēcāk noliecos mazliet zemāk, ar seju pie�plaku viņas vēdera gala apmatojumam, tad skūpstīju viņas gurnus un kājas . . .

Brīni�ķīgi mirkļi. Tas vispār varbūt ir pats skaistākais un sa�viļņojo�ākais, ko vīrietis savā dzīvē var piedzīvot. Ar katru nervu �ūnu, ar katru savas dvēseles un miesas vibrāciju iz�jutu, ka skūpstu sev pilnīgi piedero�u sievieti, tai pa�ā laikā dīvaini nojauzdams, ka tā varbūt nemaz nav sieviete, bet gan no debesīm zibens atnesta kādas citas pasaules būtne, kas ir vērtīgākais, skaistākais un pilnīgākais mākslas darbs, ko jeb�kad radījusi Dieva roka vai Visuma saprāts.

Pēc tam aizgāju uz vannas istabu, paņēmu lielu pūkainu pelddvieli un, atgriezies istabā, rūpīgi Salliju noslaucīju, ap�sedzu, paņēmu uz rokām un noguldīju uz sava lielā dīvāna.

Sallija smaidīja, bet viņas lielajās acīs es pēk�ņi pamanīju asaras. Tas �ķita savādi un nesaprotami. Nekas tāds īpa�s ta�u nebija noticis. Vīrietis bija izģērbis sievieti, noskūpstījis viņas miesu un saudzīgi ielicis viņu gultā. Tā katru dienu visās pasaules malās dara miljoniem cilvēku, ta�u laikam katru reizi visur un vienmēr tas tomēr ir vienreizējs notikums un īpa�s pārdzīvojums, it sevi�ķi, ja ar tevi neviens tik maigi un sau�dzīgi vēl līdz tam neko nav darījis.

��� Kāpēc tu raudi? � apgūlies viņai blakus, klusi vaicāju. � Kaut kas laikam tomēr ir noticis.

��� Jā, Ri�ard, � Sallija pēc brī�a atbildēja. � Noticis ir kaut kas drausmīgs.

Es pieliecos pavisam tuvu viņas sejai un ar pirkstu galiem no meitenes acīm uzmanīgi noslaucīju asaras.

������� Tev te nekas nedraud, � es teicu. � Tu te esi pilnīgā dro�ībā.

Sallija mazliet samocīti pasmaidīja.

�������� Ri�ard � � viņa tikko dzirdami �ukstēja. � Tie�i �eit mani sagaida tas� Tu man, lūdzu, piedod, tu esi tik labs un saudzīgs, stiprs un uzmanīgs, bet tie�i �eit pie tevis, Ri�ard �

Es apmulsu. Es nesapratu, par ko Sallija runā. Zināju tikai, ka viņai �eit patie�ām nekas nedraud.

��� Saki, kas tevi nomāc? � es viņu mudināju.

��� Es nevaru parunāt, � Sallija atzinās.

�������� Tad guli un klusē, � es teicu. � Tūlīt uzlik�u mūziku. Tie�i vakar nopirku kaseti ar fran�u dziedātājas Patricijas Kāsas koncerta ierakstu. Esi par tādu dziedātāju dzirdējusi?

������� Jā, � Sallija atbildēja. � Es viņu kaut kad esmu redzē�jusi televizorā. Viņa toreiz tāpat bija salijusi, stāvēja uz ielas, acīmredzot kādu gaidīja, bet viņ� nenāca. Iela bija pilnīgi tuk�a, ne cilvēku, ne ma�īnu, un viņai �ķita, ka tovakar tuk�a ir visa Parīze. Bet viņa tomēr gaidīja un dziedāja, tikai man �ķita, ka tā ir pati skumjākā dziesma par mīlestību. Kāpēc, Ri�ard? Kāpēc neviens �ai pasaulē nekad nedzied par laimīgu mīlestību?

Es brīdi klusēju, tad mazliet skumji teicu: � Tādēļ, Sallij, ka laimīgas mīlestības nemaz nav.

Tad japāņu audiomagnetolā ieliku Patricijas Kāsas kaseti Je Te Dis Vous un atkal atgriezos pie Sallijas.

�������� Zini, tev ir liela taisnība, � es sacīju. � Tu patie�ām izskaties līdzīga Patricijai, tikai ne �ai jaunajai francūzietei, bet gan mūsu pa�u latvietei, Nacionālā teātra aktrisei Zanei Jan�evskai. Es tev to vēl neesmu teicis? Tu viņai esi tik ne�ticami līdzīga, it kā būtu viņas dvīņumāsa. It sevi�ķi pa�laik. Bet Patricija man ienāca prātā no Remarka romāna Trīs draugi. Esi �o izrādi redzējusi?

��� Nē, � Sallija noraido�i pakratīja galvu.

��� Tad vismaz romānu esi lasījusi? � vaicāju.

��� Nē, arī romānu neesmu lasījusi. Vai tā ir laba grāmata?

�������� Jā. Labāks romāns par mīlestību līdz �im vēl nav uzrak�stīts.

������� Bet tu nupat teici, ka laimīgas mīlestības neesot, � Salli�jas sejā pavīdēja tikko jau�ams smaids. � Ja ne dzīvē, tad vismaz grāmatās tomēr ir.

������� Jā, Sallij, � es domīgs piekritu. � Ta�u arī �ai romānā viss beidzas bēdīgi.

��� Viņi iz�ķiras?

��� Patricija nomirst, � es atbildēju. � Bet mīlestība paliek. Mīlestība, Sallij, paliek vienmēr. No mums aiziet tikai cilvēki.

Sallija ilgi klusēja, un viņas lielajās acīs atkal parādījās asa�ras. Patricija Kāsa savā fran�u valodā dziedāja diezgan sku�mīgu dziesmu, un es nevarēju saprast, vai viņa dzied par lai�mīgu vai nelaimīgu mīlestību. Visticamāk, ka viņa vispār dzie�dāja pavisam par kaut ko citu. Varbūt par Vidusjūras zilajām debesīm un zaļajiem Bretaņas laukiem, par me�iem un bērniem, bet varbūt par veciem cilvēkiem kādā nespējnieku patversmē vai sirmu kundzīti, kas Sēnas krastmalā baro balo�us.

Es atkal noliecos un ar lūpām no Sallijas acu kaktiņiem no�ņēmu da�as asaras.

��� Norunāsim tā, � es teicu. � Kad tu būsi pie manis, tu nekad nedrīkstēsi raudāt.

��� Es neraudu, � Sallija teica un ar abām rokām aptvēra manu galvu. � Tas tikai tā � Tas nav no sāpēm. Tas ir tikai no skumjām.

��� Kas tevi skumdina? Tu pirmīt ierunājies, ka tie�i �eit tevi varot sagaidīt kaut kas tāds� Es nesaprotu. Kas tevi te tik briesmīgs varētu sagaidīt?

Sallija lēni pagrieza galvu sāņus, ilgi klusēja, tad pievēra acis un negaidīti teica: � Tu.

��� Neko nesaprotu, � paraustīju plecus. � Tev ir bail no manis?

��� Nē, � Sallija atkal atvēra acis un cie�i uz mani skatījās. � Man ir bail pa�ai no sevis.

��� Kādēļ?

��� Man nevajadzēja nākt pie tevis, � Sallija teica. � Es zinu. Es to pilnīgi skaidri saprotu. Tas ir gājiens uz nekurieni. Vai, pareizāk sakot, tas ir gājiens pretī jaunai nelaimei. Un, ja es turpinā�u iet, tad nonāk�u telpā, kurai nebūs nevienas izejas. Ri�ard! Mīļais! Tas tūlīt skanēs loti skumji, bet tu neesi radīts man, un es neesmu radīta tev! Tu to vēl nenojaut? Bet, ja tomēr ir Dieva griba un viņ� tevi ir radījis, lai tu mani kād�reiz satiktu, un es esmu radīta, lai kādreiz satiktu tevi . .. Tas ir vēl simtkārt sliktāk! Tas ir pat traģiski!

��� Kādas gan muļķības tu pa�laik runā, � es pārmeto�i teicu. � Tu, Sallij, kaut ko nesakarīgi fantazē.

Sallija ilgi klusēja un saspringti domāja. Tad, laikam spēji iz�ķīrusies, cie�i satvēra manu roku un ļoti nopietna raudzījās tie�i acīs.

��� Ri�ard � � viņa stipri drebo�ā balsī sacīja. � Es ne�zinu, ko tu ar mani esi izdarījis, bet es visas, �īs naktis nespēju gulēt, es visu laiku domāju par tevi, es tevi redzēju gan sapnī, gan pavisam reāli stāvam manā istabā pie loga. Es acīmredzot stulbi, muļķīgi un bezcerīgi esmu tevī iemīlējusies, un pirms stundas man pēk�ņi uznāca tik nepārvaramas ilgas pēc tevis � Piedod! Es skrēju �urp. Man bija vienalga, līst lietus, ir snieg�putenis vai zemeslode grie�as uz otru pusi. Es saprotu, man to nevajadzēja darīt. Es nedrīksu ar tevi draudzēties, nedrīkstu mīlēties .. . Tādam nolūkam tev acīmredzot ir citas sievietes. Tu stāvi kaut kur loti augstu, pa�ā sabiedrības virsotnē. Un tādas dro�i vien ir arī tavas sievietes. Limuzīnos vizināmas, ka�okos tērptas, zelta un briljantu rotām izdaiļotas. Bes es uz darbu eju kājām. Es strādāju smagu, netīru darbu fabrikā. Cauru dienu visapkārt dzirdu rupjas lamas un jēlības. Man tikpat kā nav iznācis iet uz teātriem, arī gudras grāmatas es neesmu daudz lasījusi. Un ja vēl pieminam seksu � Paskaties uz mani! Es tavā priek�ā guļu pilnīgi kaila. Es nejūtos neērti. Varbūt tie�i otrādi. Man ir patīkami, ka tu mani tādu redzi, jo manā ķermenī nav itin nekā tāda, no kā man būtu jākaunas vai kas tur būtu neglīts vai nepatīkams. Tu esi vīrietis, un es zinu, ka tu mani �ai brīdī ļoti iekāro. Tu mani gribi, un es ļoti gribu tevi. Bet, Ri�ard! Ja tu ar mani vēlies pavadīt kaut vēl vienu dienu, vēl vienu nakti, tev ir jāzina. Lai tas izjauc un izputina visu, bet tev ir jāzina � Es savu nevainību zaudēju, kad vēl mācījos pamatskolas sestajā klasē. Es neko no tā ne�sapratu, man kaut ko tādu darīt vēl ne reizi nebija ienācis pat prātā. Bet māte kādu vakaru istabā ieveda piedzēru�os, tikko no cietuma iznāku�u vīrieti un par da�ām degvīna pudelēm viņam mani pārdeva. Pati vēl palīdzēja. Turēja un sita. Man tai pa�ā naktī laikam vajadzēja izdarīt pa�nāvību vai arī sa�jukt prātā. Bet nekas nenotika. Es tikai ilgi krampjaini vēmu un pirmo reizi pret Ausmu izjutu drausmīgu naidu. Pēc tam mani ir ņēmu�i vēl daudzi citi vīrie�i, un viņi visi to ir da�rīju�i, būdami galīgi piedzēru�ies un vienmēr lietodami varu. Pirms diviem gadiem man uzradās viens puisis, ar kuru es tai�sījos precēties. Es nezinu, vai mēs viens otru mīlējām, ta�u man �ķita, ka �īs laulības man palīdzēs izrauties no tās smir�do�ās bedres, kurā atrodos. Ta�u arī viņ� gandrīz pastāvīgi bija iereibis, tā kā �īs cerības acīmredzot būtu biju�as tikpat nereālas kā visas pārējās. Atklāti sakot, Ri�ard, es pati brīnos, kā vēl neesmu noripojusi pa�ā dzīves dibenā. Kāpēc neuzdzī- voju ar mātes kompānijām, kāpēc karsto un piedūmoto fabri�kas cehu nenomainu pret bagātniekiem domātajām saunām, restorāniem un intīmklubiem? Nezinu. Kaut kas man liedz to darīt. Vismaz pagaidām. Un tad ne saukts, ne gaidīts pēk�ņi uzrodies tu. Es neteik�u, ka tevī iemīlējos no pirmā acu uz�metiena. Pirmajā reizē, kad tu pie manis atnāci un atnesi tēva vēstuli, tu man pat nepatiki. �ķiti tāds auksts, nepieejams un augstprātīgs. Bet vēlāk� Es jau te varu stāstīt diezin par kā�dām mīlestībām vai citām jūtām. Es vienkār�i nezinu, ko tas viss nozīmē. Bet tad, kad tu mani pirmo reizi ieguvi� Tu jau vari smieties un neticēt, bet tas bija tā, kā tas laikam no�tiek pirmo reizi, kad ir liela mīlestība. Neviens mani pirms tam tā nebija skūpstījis. Neviens tā nebija glāstījis. Neviens nebija teicis tik skaistus un mīļus vārdus. Neviens līdz tam to nebija darījis tik maigi, saudzīgi un skaisti.

Sallija apklusa un ar labo roku pāri savam kailajam ķerme�nim lēni pārvilka plato pelddvieli. Viena krūts palika neaiz- klāla, un viņa �ai brīdī izskatījās neizturami skaista un iekā�rojama. Man vispār �ķita, ka viss notieko�ais un dzirdētais nemaz nenotiek īstenībā, bet esmu to iztēlojies, rakstīdams romāna Sieviete visam mū�am kārtējo nodaļu.

�� Tagad tu zini visu, � Sallija sacīja. � Tagad tu man vari uzspļaut un izdzīt laukā uz ielas. Bet tas man bija tev jā�pasaka un tev tas bija jāzina, ja tu gribi vēl kaut vienu dienu būt kopā ar mani.

Es neteicu neviena vārda. To visu es jau zināju vai arī pie�tiekami skaidri nojautu. Es nekad nebiju iedomājies, ka Sal�lija ir �ķīsta, nevainīga un romantiska meitene, kura sapņo par prin�iem, dzīvodama smalkā mietpilsonības vidē. Ja viņa tāda būtu, stipri �aubos, vai es viņai pievērstu uzmanību. Bet man patika un likās augsti vērtējams tie�i tas, ka, esot dzīves pa�dibenēs, �ī ārēji ļoti pievilcīgā meitene visiem fiziskajiem un morālajiem spēkiem ir centusies no turienes izrauties, nav pakļāvusies. Sallija ir bijusi stiprāka par vidi, kurā viņa dzīvo, un tā nav spējusi viņu uzvarēt.

�� Sallij, � es klusi sacīju. � Viss, ko tu teici, ir nepatie�sība. Nekas tāds ar tevi nav noticis. Aizmirsti! Neviens tevi nav pazemojis, nav sitis, nav ņēmis ar varu! Tu vienmēr, visu laiku esi bijusi tik tīra un balta, kāda esi pa�laik. Tu saproti? Tikai mīlestība visam pie�ķir kaut kādu nozīmi, bet pārējais .. .

�� Arī pārējais, � Sallija tikko sadzirdami iebilda. � No�zīme ir visam, kas ar mums noticis.

��� Iespējams, � es teicu. � Ta�u tas viss jau ir garām, īsteni svarīgs ir tikai tas, kas notiek pa�laik.

��� Bet kas notiek pa�laik? � Sallija strauji uztrūkās sēdus un �ķita nopietni satraukta. Platais dvielis nokrita no viņas brūni iedegu�ajiem pleciem, arī otra krūts atsedzās, un tagad

viņa izskatījās tik dabiski glezna, ka �ķita � tu atrodies kādā no izcilākajiem muzejiem un, mazliet apstulbis un pārsteigts, skaties pasaulē labāko mākslas darbu. � Ri�ard! Kas tas ir, kas pa�laik ar mums notiek?!

�������� Nezinu, � es paraustīju plecus. � Tam vēl neviens nav izgudrojis nosaukumu, un neviens vēl nav devis izskaidrojumu.

��� Bet nekas slikts tas ta�u nav, vai ne?

��� Nē, Sallij. Tas ir vislabākais, ko cilvēki �ai pasaulē dara.

Sallija smaidīja. Arī es pasmaidīju. �ai brīdī viņa man tik

loti patika, ka es iedomājos, ja meitene pa�laik pieceltos, ap�ģērbtos un ietu prom, tas man būtu lielākais zaudējums dzīvē.

��� Tu mani prom nedzīsi?

������� Nekad, � es atbildēju. � Esi dro�a. Tu vienmēr �eit būsi gaidīta un aicināta.

��� Skaisti, � Sallija pateica. � Bet es atnācu neaicināta.

������� Tu aizmirsi, � es viņai atgādināju, � tu pirmīt teici, ka mani esi redzējusi savā istabā un es tevi esmu saucis pie se�vis .

��� A! � Sallija iesmējās. � Patie�ām! Tu vienmēr esi tik labs?

�������� Nē, � es lēni pakratīju galvu. � Ta vispār nekad ne�mēdz būt. Esot labam pret vienu, bie�i iznāk būt sliktam pret kādu citu.

Sallija kļuva nopietna un labu laiciņu klusēja. Es tūlīt no�jautu, kas pa�laik notiek viņas galviņā, un tā arī bija.

������� Tu domā to sievieti, pie kuras tev tovakar vajadzēja būt? � viņa uzprasīja.

��� Nē, � es atklāti meloju. � Es domāju vispār.

������� Tu vēl ar to sievieti satiecies? � Sallija nopietni painte- resē j ās.

������� Arī tas ir garām, � es atbildēju. � Tas jau ir bijis un pārvērties pagātnē.

��� Tas notika manis dēj? � Sallija pajautāja.

�������� Ne glu�i, � es paskaidroju. � Tava �odienas pēk�ņā atnāk�ana un viss, kas pa�laik notiek un, iespējams, notiks, rīt arī būs tikai pagātne.

������� Bet tas būs noticis ar mums, � Sallija mulsi atgādināja un negaidīti piekļāvās manam plecam. � Tas būs noticis ar mani.

Es mazliet pagriezos un ar abām rokām sāku glāstīt viņas krūtis. Tās bija cietas un loti karstas. Nemaz nevajadzēja būt lielai pieredzei, lai uzreiz saprastu, ka tās patie�ām vēl ir mei�tenes krūtis.

��� Sapnis turpinās, � Sallija �ukstēja.

��� Nē, Sallij, � es viņai tikpat klusi atbildēju. � Vien�kār�i tā ir dzīve, kas turpinās.

��� Cik ilgi? � meitene viegli nodrebēja, pacēla galvu un skatījās man tie�i acis. Es �o skatienu izturēju, ta�u nezināju, ko viņai atbildēt. Patie�ām, cik ilgi? Es sapratu, ka Sallija to nejautāja, domādama par dzīvi vispār, bet gan tikai par mūsu attiecībām. Tomēr vai �ai pasaulē ir tāds gudrinieks, tāds gai��reģis, kas var dro�i pateikt, kad beigsies tava laime, kad at�dzisis jūtas un mīlestība pārvērtīsies naidā? Kas pateiks � tu ar �o sievieti un tu ar �o vīrieti jaukā saderībā nodzīvosiet tik un tik gadu vai tik un tik mēne�u? Kā visa matērija un mēs pa�i esam uzbūvēti no elementārdaļiņām, tā arī ikviena cilvēka dzīve sastāv no mirkļiem. Un, ja �is mirklis ir bijis skaists un spējis mūs fiziski un garīgi saviļņot, mēs gribam, lai tas atkār�totos vēlreiz un vēlreiz. Ja cilvēki ir gudri, viņi patie�ām �os mirkļus arī spēj atkārtot bezgalīgi, tā savu dzīvi veidodami vienreizēji skaistu, garu un ļoti vērtīgu. Vai mēs būsim tik gudri? Vai es arī vēl pēc mēne�a, gada, desmit gadiem vēlē��os, lai �ī sieviete ar kailām krūtīm sēdētu man blakus un mēs ar tikpat lielu patiku skatītos viens otram acīs un vēlētos pie�skarties otra miesai? Nezinu. Bet vai tas tie�i �obrīd ir tik sva�rīgi? Svarīgi, ka �is mirklis mani ir padarījs labāku.

��� Paklausies, Sallij, � es meitenei teicu, ar rokām apņēmu viņas plecus un lēni atlaidu guļus. � Neviens cilvēks nezina, cik gara būs viņa dzīve. Un kāda �ī dzīve būs. Neatkarīgi no mūsu gribas un rīcības tā var krasi mainīties jebkuru dienu vai nakti. Ta�u tu tagad, par laimi vai nelaimi, esi ienākusi manā dzīvē un visai drīz to ļoti pārvērtīsi. Bet es savukārt, par laimi vai lielu nelaimi, esmu ienācis tavā dzīvē. Arī tava dzīve kļūs citāda. Nezinu, cik ilgi tas mums turpināsies, ta�u tev ir jātic man, ka vismaz �ai mirklī es tevi ļoti mīlu. Galu galā tas arī nemaz nav tik svarīgi, cik ilgi cilvēki viens otru mīl. Mēs viens otru mīlam �odien. Vai tas nav skaisti? Un vai tikai viena tāda mīlas pilna diena da�reiz neatsver visu turp�māko tuk�o dzīvi?

�� Tā man nekad vairs nebūs tuk�a, � Sallija no�ukstēja, un viņas acīs atkal parādījās asaras. � Tajā tagad būsi tu.

��� Vienmēr, Sallij, � es teicu.

��� Tu par mani nedomāsi neko sliktu?

��� Nekad.

��� Un tev nekad no manis nebūs kauns?

��� Es ar tevi lepo�os. Nevienam citam nebūs tik skaista mei�tene.

��� Tu mani kādreiz aizvedīsi uz teātrī? .

������� Mēs uz to iesim bie�i. Gada laikā tu redzēsi visas mūsu teātros iestudētās lugas.

��� Bet uz restorānu tu mani ari kādreiz aizvedīsi?

������� Noteikti. Rīt pat aizlidosim uz Parīzi un paēdīsim pusdie�nas restorānā Pie Maksima.

��� Kāpēc tie�i tur?

��� Tas ir dārgākais restorāns pasaulē.

��� Kur tu ņemsi tik daudz naudas?

��� �onakt aplaupī�u Rīgas Komercbanku, � es atbildēju.

��� Un to visu manis dēl?

��� Ne tikai.

������� Ri�ard! Aizved mani uz mūsu pa�u Astoriju! Tur tāpat esot ļoti dārgi un skaisti. Man darbā kāda paziņa stāstīja, ka viņu tur aizvedis mīļākais, un bija stāvā sajūsmā.

��� Tu arī būsi stāvā sajūsmā.

��� Es jau tāda esmu no tavas runā�anas vien.

Es klusēju.

��� Negribi, ka es par tevi sajūsminos?

��� Tu teici, ka sajūsminies tikai par manu runā�anu.

������� Par tevi, Ri�ard! Mīļais! Tu mani parādīsi arī saviem draugiem?

��� Protams. Vispirms es tevi parādī�u savai mātei.

��� Tu jau mani viņai parādīji. Esi aizmirsis?

��� Tagad tas būs citādi.

������� Ko tas nozīmē? Tagad tu mani viņai stādīsi priek�ā kā savu mīļāko?

������� Nē, Sallij. Tagad es tevi viņai stādī�u priek�ā kā savu labāko draugu.

��� Paldies. Es labprāt gribētu būt tev draugs. Un tu man,

vai ne?

�� Pats par sevi saprotams, Sallij.

��� Man tava māte �ķita ļoti laba.

�� Viņa arī ir laba.

��� Un tu arī.

������� Es nē. Es te tikai runāju, bet tevi vēl ne reizi neesmu pat noskūpstījis.

������� Tad skūpsti, Ri�ard! � Sallija priecīgi un ļoti bērni�ķīgi iesaucās. � Es piederu tev. Kā sieva, mīļākā un verdzene.

Es ātri norāvu kreklu un garās bikses un saudzīgi uzgūlos tiz Sallijas karstā ķermeņa. Sāku skūpstīt viņas lūpas un kaklu, pēc tam slīdēju zemāk un skūpstīju viņas krūtis. Mani reibi�nāja ne tikai kaisle un nevaldāma vēlē�anās �o meiteni iegūt, bet arī viņas neparastā ķermeņa smar�a. Un tikai mazliet vēlāk ��s sapratu, ka �o brīni�ķīgo augumu un miesu pirms da�ām

minūtēm ta�u bija nomazgājis lietus. Bet �is lietus pirms tam bija tecējis kādā me�a strautā, atradies dārzos un pļavās, nā�cis no visiem ezeriem, upēm un jūrām � Pēc tam, pieskāries debesīm un sajaucies ar saules un zvaig�ņu gaismu, nonācis uz �īs brīnumjaukās sievietes miesas. Tādēļ viņa arī tik pasa�kaini smar�o pēc puķēm un āboliem, pēc egļu skujām un jūras putām.

� Sallij, � es klusi teicu. � Es tevi mīlu un skaidri zinu � no �īs dienas mūsu abu dzīvē sākas kaut kas pilnīgi jauns un, jādomā, arī vienreizēji skaists. Tu nekur no �ejienes vairs prom neiesi. Tu vairs nevienu dienu nestrādāsi fabrikā. Tu nekad vairs nedzīvosi pie savas mātes. Tu dzīvosi �eit. Te nekad, ne�vienu mirkli nebūsi ne mana kalpone, ne verdzene. Tu varēsi būt tikpat brīva kā putns gaisā vai stirna me�ā. Es tev neko nelieg�u un nekad neko neprasī�u. Es tikai gribu, lai tu būtu mana meitene. Mans draugs.

Kad pēc kāda laika vēlreiz ar lūpām pieskāros Sallijas acīm, nez kāpēc atkal sajutu viņas asaru sāļo gar�u, bet seja staroja un viņa izskatījās neatkārtojami skaista un laimīga.

Nākamā diena bija svētdiena. Pērkona negaiss beidzās, lie tus pasauli bija nomazgājis tīru, un tagad spo�ajos saules sta ros tā izskatījās gai�a un jauna. Glu�i kā meitene, kas gulēja man blakus un vēl nebija pamodusies. Kādus sapņus viņa re�dzēja? Un ko vispār gribēja redzēt un sajust? Acīmredzot to pa�u, ko grib visi � normālu dzīvi. Normālas vīrie�a un sie�vietes attiecības. Tās nebija nekādas gaisa pilis, ta�u tik reti sastopamas, ka ne jau velti tās patie�ām vēlas gandrīz vai katrs �ai pasaulē dzīvojo�s cilvēks.

Paskatījos pulkstenī. Tas rādīja pusvienpadsmit. Dzirdēju, ka māte rīkojas pa virtuvi. No tās jau nāca patīkama tikko vārītas kafijas smar�a. Redzēju, kā caur logu istabā aumaļām plūst gaisma un spo�i saules stari. Tie pieskārās arī mūsu se�jām, atnesdami sveicienu no citām pasaulēm, kur varbūt, tāpat kā pie mums, dzīvās būtnes augstu vērtē �ādu siltu un pasa�kaini skaistu rītu, kurā tu citas planētas gaismā vari būt kopā ar ļoti tuvu cilvēku.

Pēc da�ām minūtēm dzirdēju, kā mājas priek�ā uz ielas ap�stājas automa�īna, bet nepievērsu tam nekādu uzmanību. Es pacietīgi gaidīju Salliju pamostamies. Gaidīju, lai viņu atkal varētu apklāt ar skūpstiem un pateikt, ka viss ir kārtībā. Ze�meslode joprojām stāv savās eņģēs un mēs � savā mīlestībā.

Pēc da�iem mirkļiem dzirdēju, ka atskan durvju zvans, ka māte iet atvērt un gaitenī kaut ko saka atnācējam. Tad pavi�sam tuvu atskanēja steidzīgi soļi, manas istabas durvis negai�dīti atvērās un istabā ienāca .. . Diāna!

Viņa bija ģērbusies cie�i pieguļo�ā pelēkā kostīmā, ap kaklu kā ro�u smar�a viegli plīvoja spilgti sarkana �allīte, bet galvu rotāja melna cepure ar platām malām. Viņa, kā parasti, izska�tījās sasodīti skaista un eleganta.

Bet es no pārsteiguma kļuvu glu�i mēms. Es bie�i biju lasī�jis romānos, skatījies kinofilmās un dzirdējis cilvēkus sakām: �Viņi tika pārsteigti gultā.� Ta�u nekad nebiju iedomājies, kā tas ir un kā cilvēki jūtas, kad viņus kāds patie�ām pārsteidz gultā.

Sajūta bija vairāk nekā riebīga. Pēc pirmā brī�a pārstei�guma uzplaiksnīja ass naids pret sievieti, kura stāvēja mums iepretim un nicīgi skatījās. Ar kādām tiesībām viņa �eit bija ieradusies? Ar kādām tiesībām iedrāzusies manā mājā un is�tabā? Ar kādām tiesībām ielauzusies manā dzīvē, kas piederēja tikai man un tai meitenei, kura pa�laik gulēja man blakus. Tā �eit ienākt nedrīkstēja pat mana māte, un viņa nekad arī ne�būtu nākusi, jo ir vietas un laiks, kas pieder tikai tev. Laiks un vieta, kur tu vari būt gan viens, gan divatā. Vieta, kur tu vari dzīvot un nomirt.

Man �ķita, Diāna pirmajā mirklī gribēja kliegt un kaut ko rupju teikt, tad tomēr ātri savaldījās, vairākas reizes pa�ūpoja galvu un smagi, mazliet teatrāli nopūtās.

��� Tā jau es domāju, � viņa teica, brīdi pastāvēja, tad ne�gaidīti pienāca cie�i pie dīvāna un uzmanīgi skatījās uz sie�vieti, kas atradās man blakus.

Sallija gulēja uz muguras. Saceltā trok�ņa dēļ viņa pamodās un nesapratnē raudzījās uz sve�o atnācēju. Man kļuva bail par viņu. Diāna uz Salliju raudzījās ar tādu naidu, ka likās � viņa tūlīt metīsies Sallijai virsū un saplosīs gabalos. Bet nekas tāds nenotika. Diāna spēja sevi apvaldīt, vēl da�us mirkļus mūs nicīgi noskatīja, tad pagriezās un gāja uz durvīm.

��� Ja tev nav grūti, � viņa pavēlo�ā tonī sacīja, � tad varbūt piecelies un iznāc laukā! Es domāju, tev kaut kas to�mēr būtu man jāpasaka!

Diāna izgāja. Izskatījās, ka Sallija vēl neko nebija paspējusi īsti saprast. Es strauji izlēcu no gultas, uzrāvu kājās virsbikses, uzģērbu rūtainu flaneļa kreklu un izskrēju gaitenī. Tur stāvēja māte.

�������� Kāda velna pēc tu viņu ielaidi iek�ā? � es pārmeto�i vaicāju.

��� Bet� � māte samulsa.

��� Kur viņa tagad ir?

��� Izgāja laukā.

Es atvēru durvis, apgāju ap mājas stūri un ieraudzīju, ka Diāna apsēdusies uz soliņa dārza malā. Tur bija arī galds un vēl divi soli. Es lēni piegāju klāt. Diāna, savu daiļo seju maz�liet noslēpusi aiz lielajām cepures malām, skaļi raudāja.

Es nezināju, ko teikt. Tikai nodomāju, ka ar sievietēm vien�mēr ir tā savādi � viņas mū�īgi raud. Vai nu aiz laimes vai nelaimes.

Beidzot Diāna pacēla galvu, ar greznu zīda kabatas lakatiņu izslaucīja acis un cie�i uz mani paskatījās. No viņas skatiena dvesa fiziski sajūtams saltums.

��� Tu esi nelietis, Ri�ard, � viņa ļoti skaidri teica.

Es apsēdos Diānai blakus un ar roku viegli pieskāros viņas plecam.

��� Tā iznāk, � es piekritu. � Pēdējais nelietis.

��� Tikai, lūdzu, nesmejies!

��� Saku pavisam nopietni. Ta�u tas ir tikai tavs vērtējums.

�������� Kādēļ tu manās acīs sevi negribēji pacelt uz visaugstākā apbrīnas un mīlestības pjedestāla, bet ņēmi un pats sevi iemeti mēslos?

��� Diān! Nerunā par mēsliem! � es apvainojies iesaucos.

��� Labāk paskaties, kāda �odien skaista diena! Varbūt pēdējā �oruden tik silta un saulaina! Un arī dārzs vēl ir skaists.

��� 2ēl, Ri�ard, ka tu vairs neesi skaists.

������� Es arī, Diān. Un tu. Atklāti sakot, es tevi vēl ne reizi tik skaistu neesmu redzējis.

�������� Un nekad arī neredzēsi, � Diāna teica, mazliet nervo�zēdama atvēra rokassomiņu un steidzīgi aizsmēķēja cigareti.

��� Tu mūsu mīlestību nokāvi kā prasts tirgus miesnieks, � viņa drebo�ā balsī turpināja. � Kādēļ tas tev bija vajadzīgs?

Es paraustīju plecus. Nezināju, ko atbildēt. Tad jau varētu arī jautāt, kādēļ �odien varbūt ir �ī gada pēdējā siltā diena? Kādēļ no ābelēm krīt nogatavoju�ies āboli? Kādēļ mēs nove�cojam un kļūstam citādi?

�������� Es nezinu, Diān, � atklāti teicu. � Es nekad par to ne�esmu domājis. Kādēļ pirms diviem gadiem es iemīlējos tevī? Kādēļ tagad iemīlējos Sallijā? Nezinu.

��� Viņu sauc Sallija? � Diāna gandrīz vai lieti�ķi vaicāja.

��� Sallija Reginska.

��� Tātad sāc jau salaist ar mazgadīgajām? � Diānas balsi bija jau�ams skaidrs dzēlīgums. � Vina vēl izskatījās pēc bērna.

��� Nē, Diān, viss kārtībā. Sallija ir pilngadīga.

��� Tātad viņa vienkār�i ir mauka, � Diāna tikpat lieti�ķi konstatēja. Un, lai gan pēdējā laikā �is vārds tiek lietots arvien atklātāk un bie�i arī publiski, tas tomēr kaut kā ļoti asi kon�trastēja ar eleganto ārieni, aristokrātiskajām manierēm un �īs sievietes sabiedrisko stāvokli.

��� Nerunā par cilvēkiem, kurus tu nepazīsti, � es sacīju.

Diāna vairākas reizes dziļi ievilka dūmus, nometa zemē ne-

izsmēķētās cigaretes galu un cie�i mani uzlūkoja. Saltums bija pazudis. Ta�u viņas tum�ajās acīs-vēl nebija radies arī siltums.

��� Tas tev ir tikai vienas nakts gājiens vai arī� ? � Diāna painteresējās un ar nepacietību gaidīja atbildi.

��� Ja tas būtu tikai vienas nakts' gājiens� � es lēni sa�cīju un arī atklāti skatījos viņas sejā.

��� Tad es tev piedotu, � Diāna ātri un negaidīti teica.

Es jutos pārsteigts un savā ziņā pat ļoti saviļņots. Es zināju, ka tā rīkoties spēj vienīgi sieviete, kas ir neglābjami iemīlē�jusies. Un man pat zibenīgi caur smadzenēm izskrēja doma, ka es laikam tomēr esmu liels muļķis un pavisam nepateicīgs cilvēks. Lūk, tev blakus sē� ļoti skaista, gudra, bagāta un hip�notizējo�i valdzino�a sieviete, un tu viņu esi mīlējis, tu viņai esi teicis vārdus, kādus saka tikai vistuvākajam un dzīvē vis�vajadzīgākajam cilvēkam, un jūs jau kopīgi kalāt nākotnes plānus, un tev bija ļoti patīkami ar viņu parādīties sabiedrībā, tu ar viņu visur juties labi, un arī mātei viņa patika, bet tad pēk�ņi kaut kas notika, un tu viņu ne�ēlīgi piekrāpi un paze�moji. Nē, es viņu neesmu pārstājis mīlēt, viņa man nekādā ziņā nav kļuvusi sve�a vai nepatīkama, ta�u Diāna man, var�būt pa�am par lielu pārsteigumu, nav kļuvusi arī par turpmā�kās dzīves nepiecie�amību � Es bez viņas varu mierīgi dzīvot tālāk. Bet vai turpmāk spē�u dzīvot bez Sallijas, tik dro�i ap�galvot vairs nevaru. Kas tas ir? Es neko citu nevaru izdomāt un ne ar ko citu to nespēju izskaidrot, kā vienīgi domāt, ka tā ir mīlestība. Turklāt mīlestība vistīrākajā tās izpausmē. �eit nav neviena grama aprēķina. Es pilnīgi ļaujos savām jūtām un galvu reibino�ajai apziņai, ka beidzot esmu atradis cilvēku, kura labā varētu ziedot visu atliku�o dzīvi.

Vēlreiz maigi noglāstīju Diānas plecu un klusi teicu: � Pal�dies, Diān. Patie�ām piedod, ja vari. Ta�u �ī nav mūsu pirmā nakts. Un dro�i vien nav ari pēdējā . . .

Diāna, zemu noliekusi galvu, ilgi klusēja. Man viņas kļuva �ēl, un es nekādi nespēju saprast, kādēļ mīlestībai cilvēku laime gandrīz vienmēr ir jābūvē uz kāda cita cilvēka nelaimes un viņa sagrautās dzīves drupām?

Diāna pacēla galvu un pēk�ņi pasmaidīja. Lai gan smaids bija sāpīgi skumj�, tas tomēr bija patīkams.

������� Tātad viss cauri? � viņa uzprasīja un atkal paņēma ci�gareti.

Es neko neatbildēju. Viņa tomēr saprata.

��� Tas viss ir tik negaidīti�

��� Jā, Diān. Es pats esmu pārsteigts.

��� Mums ta�u bija labi, vai ne?

��� Mums bija brīni�ķīgi.

��� 2ēl, ka dzīvē viss skaistais tik ātri beidzas.

��� Visa dzīve, Diān, ātri beidzas.

��� Tādēļ jo vairāk �ēl.

��� Nedusmojies! � es visā nopietnībā lūdzu.

�� Atceries, kā es tev naktī zvanīju no Parīzes?

������� Tas bija vienreizēji skaisti! � es apliecināju. � Ja ga�dīsies būt vēlreiz �

������� Bet tu man nevari piezvanīt no vienas Rīgas malas uz otru.

��� Es da�reiz zvanīju, bet�

Diāna da�us brī�us klusēja, tad atkal ar savām lielajām acīm pavērsās pret mani.

��� Ko man tagad darīt?

Es mazliet apmulsu, tad neveikli pasmaidīju.

������� Tev jābrauc uz mājām, � es teicu. � Pēc tam tu dro�i vien atkal drīz aizbrauksi uz Ņujorku vai Madridi, uz to pa�u veco labo Parīzi vai Londonu, jautri pavadīsi laiku augstākās sabiedrības kokteiļu vakaros, diplomātiskajās pieņem�anās, un tev, kā vienmēr, blakus būs kāds ar labām manierēm un gudru prātu apveltīts kungs. Par ko tev skumt?

Diānas sejā un acīs pazibēja patiess pārsteigums.

��� Vai tas noticis tāpēc? � viņa vaicāja.

��� Nē, ne tāpēc.

��� Tev nepatīk mans darbs?

��� Patīk.

��� Tu esi greizsirdīgs?

��� Tas viss nav tāpēc, � es atkārtoju.

�������� Es tev �o divu mūsu gadu laikā ne reizi neesmu bijusi neuzticīga, � Diāna teica.

������� Es par to nemaz ne�aubos. Bet, ja būtu atgadījies, es tev, Diān, piedotu.

��� Viss bijis tīri, � Diāna teica, : Tev nav man ko pārmest.

��� Es tev neko ari nepārmetu. Mums patie�ām abiem bija labi.

��� Ar ko tas skuķis nodarbojas? � Diana pēk�ņi paintere�sējās. � Iet vēl skolā?

��� Nē, � es lēni papurināju galvu. � Viņa strādā fabrikā.

Diāna mani ilgi un ļoti vērīgi nopētīja, vēlreiz skumji un,

kā man �ķita, līdzjūtīgi pasmaidīja, tad piecēlās un gandrīz vārds vārdā atkārtoja to pa�u, ko pirms nedēļas Preses nama kafejnīcā man sacīja Inese: � Tad tas nav nopietni, Ri�ard. Tad tas patie�ām ir tikai uz da�ām naktīm. Man �ēl, ka tu tās nevēlējies pavadīt kopā ar mani. Bet� kad tas dullums tev pāries, kad tu beidzot atjēgsies, sapratīsi, ko esi zaudējis, un visu no�ēlosi, piezvani man! Numuru tu zini. Un varbūt es tev atbildē�u.

Diāna pagriezās un noteiktiem soļiem izgāja cauri dārzam, iesēdās automa�īnā un, nepaskatījusies uz manu pusi, aiz�brauca. Es vēl brīdi pastāvēju, tad domīgs atgriezos mājā. Ejot garām savas istabas logam, kas bija pavērsts pret dārzu, pēk�ņi ieraudzīju pie tā stāvam Salliju. Viņa satraukta un nobijusies skatījās uz mani.

Es savus romānus un stāstus nerakstu, lai ar kaut kādām īpa��ām vai sevi�ķi izcilām kvalitātēm bagātinātu latvie�u vai pa�saules literatūru. Vispirms es rakstu pats sev un noteikti vis�maz vēl kādam cilvēkam, kur� �eit Latvijā vai citur pasaulē ir tik vientuļ� un nesaprasts kā es; kurs tāpat ilgojas pēc tuva cilvēka, sirds siltuma un neikdieni�ķas mīlestības.

Es rakstu pamestai sievietei, kura izmisumā par savu nelaimi un pazemojumu tomēr vēl tic gai�ai cilvēka dvēselei.

Rakstu kādai jaunai meitenei, kuru neviens vēl nav pievīlis un kura tic mīlestībai, kā ticīgais tic Dieva esamībai.

Rakstu no smaga darba noguru�am cilvēkam, lai viņ� �o dzīvi tik bie�i nenolād, bet mierīgām acīm paraugās uz sauli un puķu dārzu.

Es rakstu, lai cilvēki, lasot manus darbus, spētu gūt mieri�nājumu, ticību un cerību, ka nekas vēl nav zaudēts. Ka mēs vēl esam pietiekami stipri, lai vienmēr un jebkuros apstākļos spētu visu sākt atkal no jauna.

Es, tāpat kā jebkur� cits rakstnieks, nekad neesmu pilnīgi apzinājies vai jutis sava darba galarezultātu, ta�u gribas cerēt, ka kaut kas no manām vēlmēm tomēr ir piepildījies.

Lasītāji manos romānos un stāstos ir atradu�i to, ko gribē�ju�i atrast. Izjutu�i to, ko vēlēju�ies izjust. Un varbūt sapratu�i pat to, kas man pa�am nav bijis sevi�ķi skaidrs.

Vismaz es esmu centies strādāt, lai viss patie�ām tā arī būtu, un mani ne mazākajā mērā neinteresē, vai tā ir di�a vai maz�vērtīga literatūra.

Es esmu rakstījis cilvēkam. Un cilvēks to da�reiz ir sapratis.

Nekā vairāk man nevajag.

(Izraksts no Ri�arda Baka dienasgrāmatas).

Sallija aizdedza sarkanu sveci un lēnām pagriezās pret Svē�tās Marijas apgaroto portretu, kas nelielā augstumā bija pie�stiprināts pie viņas istabas sienas starp divām krāsainām mo�zaīkām, kuras viņa pati savā brīvajā laikā bija izgatavojusi. �īs mozaīkas Svētās Marijas seju darīja vēl neikdieni�ķāku un siltāku. Sallija savas dzīves skaudros izmisuma brī�os jau vai�rākkārt tā bija stāvējusi svētbildes priek�ā un griezusies pie tur attēlotās sievietes pēc padoma. Viņa vēl ne reizi nebija varējusi no sirds izrunāties ne ar māti, ne vecmāmiņu. Un, atklāti sakot, pēdējos gados to vairs arī nevēlējās darīt. Pirms trim gadiem Sallija gleznu Svētā Marija pirms ieņem�anas brī�a bija nopirkusi no kāda paģiru mocīta mākslinieka, un ta�gad tā aizpildīja to vietu dzīvē un dvēselē, kur normāli va�jadzēja būt mātei, vecmāmiņai, tēvam un māsai. Bet nebija ne mātes, ne vecmāmiņas, ne tēva, ne brāļa, ne māsas. Bija vienīgi tuk�ums un bailes. Bet Svētā Marija bija sieviete. Turklāt vēl klusa un loti mierīga. Ļaudis runāja, ka viņa spējot cilvēkiem palīdzēt un, ja stipri lūdzot, piepildot daudzas vēlē��anās.

Sallija tovakar nekā īpa�a nevēlējās. Viņa vienkār�i gribēja ar Mariju aprunāties, kā parasti meita mēdz aprunāties ar māti, kā bie�i māsa izkrata sirdi māsai. Sallija bija nonākusi tādā dzīves situācijā, ka viena pati ar to netika galā. Viņai vajadzēja ar kādu aprunāties un dalīties pārdomās. Galva no sāpēm gandrīz vai plīsa pu�u. Pēdējā laikā nez kādēļ apziņu arvien bie�āk aptum�oja pēk�ņas, it kā pavisam nepamatotas, ta�u ļoti spēcīgas un stindzino�as bailes. Arvien bie�āk vaka�ros, naktīs vai da�reiz pat dienā viņa netālu no sevis skaidri saskatīja gan pazīstamus, gan glu�i sve�us cilvēkus� Viņi parasti neko nedarīja, neko neteica un neko nepavēlēja, bet

Sallija intuitīvi juta, ka drīz viņi tomēr sāks rīkoties. Pagaidām viņi vēl tikai novēro, bet varbūt jau rīt sāks pavēlēt.

Sallija abām rokām satvēra galvu. Tur bija liels juceklis un troksnis. Meitene viegli drebēja un saprata, ka tas nav no aukstuma. Aukstums bija kaut kur dziļi iek�ā � krūtīs un galvā. Bet kādēļ tā ir, viņa nezināja. Sallija nenovērsa skatienu no svētbildes, un viņas lūpas sāka �ukstēt vārdus, kuru no�zīmi pati ne vienmēr bija sapratusi. Tikai uz īsu brīdi viņai atkal ienāca prātā doma, ka ir slima, jūk prātā vai arī ir jau sajukusi� Kā citādi izskaidrot viņas neprātīgo skrējienu pie Ri�arda caur spēcīgo lietusgāzi, zibeņu uzliesmojumiem un pērkona grāvieniem?

Es nezinu, Marij! Tu esi brīdī pirms svētās ieņem�anas un, kā visas sievietes, pēc zināma laika dzemdēsi dēlu. Tas būs Jēzus Kristus. Bet es esmu brīdī pirms� Pirms kā?! Pirms tumsas vai gaismas?! Ri�ards teica � paliec pie manis! Vai tas nozīmēja bildinājumu? Jeb varbūt tas nozīmēja, ka kārtē�jais vīrietis grib paņemt kārtējo sievieti savām ierastajām ikdienas un iknakts vajadzībām? Un viss! Vairāk nekas! Ne�kādas mīlestības, nekādu sapņu! Varbūt man tomēr neko vi�ņam nevajadzēja stāstīt par savu pagātni? Varbūt tā bija mana lielākā kļūda?! Varbūt vajadzēja visu noslēpt un noklusēt? Bet tāda ir mana pagātne! Tas viss ar mani ir noticis. Kas notiks tagad? Ri�ards vēl teica � tu vairs nevienu dienu nestrādāsi fabrikā! Bet kur tad es strādā�u? Dzīvo�u uz viņa rēķina? Es tā negribu. Negribu būt no viņa atkarīga. Es būtu slikta savas dzīves kapteine, ja ar pirmo nopietnāko piegājienu, iebraucot vētru neskartā ostā, savu mazo kuģīti tūlīt uztriektu piekrastes klintīm� Kur pēc tam lik�os? Dzīvot vientuļā salā? Atkal birdināt asaras? Vienmēr kāda cita sieviete negaidot var at�vērt tavas mājas durvis. Vienmēr tavs vīrietis var atvērt kā�das citas sievietes durvis. Nezinu, varbūt tas ir glu�i normāli, ja jau tā tik bie�i gadās, ta�u ļoti nepatīkami. Es gandrīz vai nobeidzos no �ausmām, kad Diāna pienāca pie mūsu gultas un tik dzeļo�i uz mani paskatījās� Viņa Ri�ardu noteikti mīl. Es nezinu, kādēļ �ai pasaulē ir tā iekārtots, ka mīlestība nekad pie mums neatnāk tīra, balta un viena? Kādēļ tā vienmēr ņem līdzi arī kāda cita cilvēka bēdas un nelaimi?

Sieviete bija skaista. Tāda smalka un eleganta. Dro�i vien arī bagāta un gudra. Atbrauca un aizbrauca ar savu personīgo automa�īnu. Dro�i vien strādā labu darbu. Katrā ziņā ne jau fabrikā. īsti piemērota tādiem kā Ri�ards Baks. Protams. Tādēļ jau arī turējās kopā. Mīlēja viens otru. Paldies, Ri�ard! Tu pirmais man izstāstīji savu pagātni un tagadni. Tu biji tikpat patiess, cik pret tevi patiesa biju es. Bet� Stop! Varbūt tu teici, lai es vairs nevienu dienu nestrādājot fabrikā, tikai tāpēc, ka tev ir kauns, ka tava meitene karstā cehā stāv pie nopu�tēju�a konveijera un no tā ņem nost jau mazliet atdzisu�as pudeles? Dro�i vien. Tu esi pieradis pie cita ranga sievietēm. Pie tām smalkajām, gudrajām, labi ģērbtajām un smukajām. Bet, svētā Marija! Tu ta�u ari nekādās augstās skolās neesi gājusi! Tu vispār neesi pratusi ne lasīt, ne rakstīt! Un nekādas smalkās drānas neesi valkājusi. Pa akmeņainu zemi staigāji basām kājām un dzīvoji tum�ā kleķa būdiņā. Kur sievietē slēp�jas tas noslēpums, kāpēc mēs tomēr da�reiz tiekam izredzētas? Tevi izraudzīja Svētais gars, es nejau�ības dēļ esmu kļuvusi tuva Ri�ardam. Ko viņ� ar mani tagad darīs? Patie�ām mīlēs, sargās un apprecēs? Vai tā ir tikai vieglprātīga aizrau�anās ar jaunu meiteni, kas viņam nez kādēļ atgādinot aktrisi Zani .Jan- �evsku? Varbūt arī viņa ir bijusi Ri�arda mīļākā? Un ko turp�māk darīs pamestā Diāna? Ar godu atkāpsies vai varbūt sāks ne�ēlīgu karu?

Ko man darīt?! Es Ri�ardam teicu, ka man ir jāpadomā. Es nevaru uzreiz. Bet man tas it kā tomēr būtu jāvar, jo es Ri��ardu tie�ām mīlu! Mīlu tik dziļi un neprātīgi, ka man prin�cipā ne par ko vairs nevajadzētu ne �aubīties, ne prātot! Tā ta�u ir, Marija, ka visu lietu kārtību �ai pasaulē nosaka tikai mīlestība, vai ne? Un arī visu cilvēku attiecības pamatā nosaka vai nu viņu savstarpējā mīlestība, vienaldzība vai naids. Un, ja tā, tad viss ir kārtībā. Mēs neesam grēkoju�i. Mēs esam da�rīju�i tikai to, ko liku�as darīt mūsu jūtas. Paldies, Marij, ja arī tu tur esi pielikusi savu roku vai gribu! Mīlestība, radot dzīvību, rada pati sevi, un tādēļ nekad nebeigsies �is mū�īgais nāves un dzīvības riņķis. Nekad nebeigsies ne laime, ne cie��anas �

Sallija, kreisajā rokā paņēmusi �ķīvi ar vārītiem kartupe�ļiem, diviem cīsiņiem un biezpiena pikuci-, bet labajā rokā tu�rēdama krūzi ar kefīru, iegāja istabā, kur jau astoņus gadus pusparalizēta gulēja viņas vecmāmiņa Kristīne. Arī tas bija viens no iemesliem, kāpēc Sallija uzreiz nebija palikusi pie Ri�arda. Viņa pret vecmāmiņu neizjūta ne mazāko mīlestību, ta�u lielu �ēlumu gan. Insults Kristīni bija ķēris tie�i nākamajā rītā pēc tam, kad iepriek�ējā naktī Sallija pirmo reizi tika iz�varota � Kristīne, at�ķirībā no Ausmas, tie�i nepiedalījās �ajā pretīgajā nodarbībā, ta�u nepakustināja ne mazo pirkstiņu, nepacēla balsi, lai to aizkavētu. Varbūt insults bija Dieva sods? Un tāds pats vai līdzīgs sods kaut kad nākotnē gaida arī Ausmu?

Kristīni aizveda uz slimnīcu, ilgi ārstēja, līdz viņa kaut cik atlaba. Viņa spēja runāt un kustināt rokas, ta�u nemaz neklau�sīja kājas. Ausma par viņu daudz nelikās zinis, ja nu kārtējās dzer�anas reizēs �ad tad viņai ienesa kādu glāzi degvīna. Visas rūpes par Kristīnes kop�anu un baro�anu labprātīgi uzņēmās Sallija. Viņa bez sevi�ķa naida apzinājās �o no�ēlojamo saka�rību ķēdi � Kristīne visu savu dzīvi bijusi loti vieglprātīga un izvirtusi sieviete, tāda pati ir arī viņas meita Ausma. Tie�i tādu viņas gribēja redzēt arī Salliju. Kādēļ � to meitene nesa�prata. Ta�u lielās nelaimes iespaidā viņa Kristīnei piedeva un visu �o laiku viņu kopa un baroja.

Sallija vecomammu piecēla sēdus, aiz muguras sakārtoja spilvenus un priek�ā uz paplātes nolika ēdienu. Kristīne tam ilgi nepieskārās un, savādi raudzīdamās uz savu jau pieaugu�o mazmeitu, negaidīti sāka raudāt.

��� Kas tad nu, vecomamm? � Sallija uztraukta jautāja. � Kaut kas sāp?

Kristīne vairākkārt norija kaklā sastāju�ās siekalas un klusi teica. � Tu, Sallij, esi apbrīnojami laba.

Sallija palocīja galvu.

��� Ēd, vecomamm, ēd! Kamēr vēl silts. Vēlāk jau vairs ne�būs tik gar�īgs.

Kristīne joprojām ēdienam nepieskārās.

��� Zini, bērns, � viņa lēni, bet loti skaidri teica, � es �o�dien vai rīt noteikti mir�u �

��� Tā nevajag! � Sallija, mazliet nobijusies, iesaucās.

��� Es to zinu pavisam skaidri, � Kristīne sacīja, � tas mani nomierina un beidzot dara pat laimīgu.

Sallija apsēdās blakus.

��� Kā nāve var darīt laimīgu?

�� Tāpēc, ka dzīve cilvēku vienmēr dara nelaimīgu, � Kristīne rūgtuma pilna atbildēja.

��� Vienmēr?

��� Vienmēr, Sallij. Kaut vai tādēļ, ka agrāk vai vēlāk no mums aiziet visi tuvinieki, bet mēs pa�i no jauniem, stipriem un skaistiem cilvēkiem ātri pārvēr�amies neglītās, vājās un ga�līgi vecās graba�ās � Un neko tur nevar darīt.

��� Tāda nu reiz tā dzīve ir, � Sallija mierino�i teica, un viņai pēk�ņi iegribējās ar Kristīni izrunāties gan par dzīvi vispār, gan par pa�as Kristīnes nodzīvoto mū�u, gan par Ausmu un savu tā arī nekad neiepazīto tēvu. Varbūt patie�ām

Kristīne drīz nomirst, un tad līdz ar viņu nebūtībā aiziet arī tās saknes, kas Salliju vienoju�as ar �o ģimeni, un noslēpums, ko viņa līdz �im nekādi nebija spējusi atklāt � mātes ne�ē�līgās, bet tai pa�ā laikā arī pilnīgi vienaldzīgās izturē�anās iemeslu. Pēc tēva vēstules izlasī�anas Sallija bija sākusi apjaust un pat saprast, kāpēc viņa bijusi tik ļoti negribēts bērns, jo radīts varmācības ceļā, bez jebkādas mīlestības un prieka. Bet kur ir mana vaina?! Sallijai gribējās kliegt. Kāpēc es visu mū�u esmu nepārtraukti sodīta par cita cilvēka grēku? Vai arī mēs visi tā savādā kārtā tiekam sodīti? Ta�u Ri�ards neizskatās pēc netaisni notiesāta. Viņ� nekad nav sists un pazemots. Vēl ma�zāk pēc tādas izskatījās viņa iepriek�ējā sieviete Diāna. Un galu galā arī pati Ausma visu laiku dzīvo jautri un bez jebkāda soda. Varbūt mana tēva toreizējais uzbrukums tie�i arī bija sods par kādu viņas vēl agrāk izdarītu ļaunprātību? Visai iespē�jams, ta�u kāpēc tomēr jācie� man? Nupat vecāmamma teica: �Tu, bērns, esi apbrīnojami laba.� Un Ri�ards man teica: �Sal�lij, tu esi vislabākā meitene pasaulē.� Tad kāpēc es visu mū�u tomēr esmu dauzīta un nemitīgi pazemota? Kas tie ir par sti�muliem un kas tie par dzenuļiem, kas cilvēkam tik bie�i liek kļūt par zvēru, mocīt un spīdzināt, apņirgt un pazemot, apzagt un slepkavot, aprunāt un pievilt tādus pa�us cilvēkus kā pats? Kas liek tik daudzām mātēm atteikties un klaji neieredzēt sa�vus bērnus? Es to nevaru izskaidrot citādi kā vienīgi ar to, ka �ais gadījumos cilvēkam noteikti kaut kas saiet grīstē ar viņa prātu un domā�anu. Viņa psihe vārās elles ugunīs, un kāds sāk dot nepareizas pavēles . . .

Sallija strauji pagriezās pret vecomammu, ar roku pieskārās viņas aukstajai plaukstai un nopietni ieskatījās vecā cilvēka blāvajās acīs.

��� Vecomamm! Tu tikai, lūdzu, nedusmojies, bet es gribētu zināt, kādēļ tu . .. Kādēļ jūs abas ar Ausmu kādreiz esat iz�vēlēju�ās tie�i tādu dzīvesveidu, kādu visu laiku dzīvojat? �īs mū�īgās dzer�anas, drūmās razbainieku kompānijas, lamā�anos, kau�anos un izvirtību? Tu tā darīji un dzīvoji jau savā jau�nībā. Kāpēc? Vai tu nekad neesi ilgojusies pēc gai�ā un tīrā? Tu vispār kādreiz esi mīlējusi?

Kristīne atkal ilgi klusēja, tad vairākas reizes palocīja galvu un negaidīti pasmaidīja.

��� Tu esi jauks bērns, Sallij, un man ir prieks par tevi. Tev ir visas izredzes noturēties uz �aurās laipas, kas pārmesta mūsu dzīves bezdibenim .. . Bet es nenoturējos. Es nokritu. Ausma arī nogāzās. Starp citu, tā krīt ļoti daudzi. Bie�i ne jau savas vēlmes dēj. Laipa ir �aura, bet gājēju daudz. Tāpēc jau nav brīnums, ja kāds steidzīgāks, neuzmanīgāks vai stiprāks tevi vienkār�i pagrū�. Un tu lido taisni lejā.

������� Vai tevi arī kāds pagrūda? � Sallija vaicāja. � Vai tu pati?

Kristīne iesmējās un lūdza cigareti. Meitene to aizsmēķēja un iedeva vecaimammai.

������� Man domāt, ka tas vispār ir diezgan strīdīgs jautājums �� kas tad īsti ir dzīves aug�a, kas apak�a? Pa�i cilvēki to ir izdo�māju�i un tā nomērīju�i. Bet varbūt īstenībā viss ir pavisam otrādi? Kāpēc tu domā, ka mēs ar Ausmu esam dzīvoju�as ne�pareizi, bet citi pareizi?

Sallija apmulsa.

������� Man �ķiet, pareizi ir tas, kas ir dabiski, � viņa klusi sa�cīja. � Bet nemitīgu apreibinā�anos ar alkoholu daba laikam tomēr nav paredzējusi.

������� Ir gan! � Kristīne ātri iebilda. � Ja jau tā ir radījusi cilvēku, kas to ir spējis izdomāt un kam tas patīk!

Kristīne ar baudu dziļi ievilka cigaretes dūmus un dro�i vien jutās labi.

�������� Redzi, Sallij, � viņa turpināja, � lai arī cik cilvēks da��reiz būtu stiprs un mērķtiecīgs, tomēr dzīvē bie�i notiek kaut kas tāds. .. Kaut kas pilnīgi negaidīts, neparedzēts, kam tu nemaz vēl neesi sagatavojies. Un ja arī būtu sagatavojies. Vienalga! Viņ� ir par vāju, lai �o triecienu izturētu. Un sa�lūst. Sāk dzert vai met sev cilpu ap kaklu.

��� Kas tevi salauza? Kas salauza Ausmu?

�������� Nezinu, � Kristīne paraustīja plecus. � Varbūt laiks? Varbūt mums visām vajadzēja piedzimt vai nu agrāk, vai vē�lāk?

��� Ko tu vēlējies, kad biji tik jauna kā es?

������� Es nekad neesmu bijusi jauna, � Kristīne domīgi teica. � Es jau piedzimu veca.

�� Vecomamm � Es nopietni.

������� Es arī nopietni. Padod man, lūdzu, to albumu! Jā, jā, to pa�u brūnajos ādas vākos!

Sallija aizgāja līdz vecai melnkoka bufetei, kur plauktā gu�lēja vairāki vēstuļu un apsveikumu sainī�i, da�ādi nieciņi un trīs albumi. Tajos zināmā secībā bija saliktas da�ādos laikos uzņemtās Kristīnes un Ausmas fotogrāfijas.

Kristīne ar trīco�ām rokām pār�ķīra da�as lapas un tad ar pirkstu rādīja uz fotogrāfiju, kurā bija redzama neliela mei�teņu grupa baltās kleitās ar lieliem ziedu klēpjiem rokās.

��� Paskaties, Sallij! Tur tu redzi mani?

Sallija pētīja visas meitenes, bet nevienā no tām Kristīni neatpazina.

��� Man �ķiet, tevis tur nav, � Sallija teica un cie�i paska�tījās vecāsmammas sejā. Tā bija tik Joti novecojusi un sakrun�kojusies, ka atgādināja sa�uvu�u plūmi vai sakaltu�u maizes garozu.

��� Es tur esmu, � Kristīne sacīja. � Redz, pirmajā rindā, labajā pusē. Tā ir manu iesvētību bilde. Mēs te visas esam kopā. Kaut kur jau esmu uzņemta arī atsevi�ķi. Tas notika 1940. gada 15. jūlijā. Jaunajā Ģertrūdes baznīcā. Krievs jau Latvijā bija iek�ā. Bet baznīcā ļāva iet. Redz, pat iesvētījāmies! Smukas, vai ne?

Sallija vēlreiz rūpīgi aplūkoja meiteni pirmās rindas malā un tomēr tajā nespēja saskatīt savu vecmāmiņu.

��� Cik tev te ir gadu? � Sallija interesējās.

��� Astoņpadsmit.

Tagad Kristīnei bija septiņdesmit divi. Un viņa bija Joti veca. Ta�u fotogrāfijā redzamā bija skaistākā no visām. Garie melnie mati kontrastēja ar sniegbaltu kleitu, un siltas iek�ējas gaismas apstarotā seja atgādināja tikko uzplauku�u jasmīna ziedu.

��� Iesvētību diena patiesībā bija arī mana pirmā mīlestības diena, � Kristīne stāstīja, un no viņas nespodrajām acīm lē�nām sāka ritēt lielas asaras. � Manu iemīļoto sauca Ivars Stiprais. Viņam īsti piemērots uzvārds. Ivars bija stiprs. Un Joti bagāts. Varbūt viņ� pats tā īpa�i bagāts nemaz vēl nebija, ta�u vecāki bija miljonāri. Viņiem Tērbatas ielā piederēja divi lieli īres nami, pasakaini skaista māja Me�aparkā un vēl liela manufaktūras fabrika. Bet maniem vecākiem, tas ir, tavai vec�vecmāmiņai ar viņas vīru piederēja trīsstāvu dzīvojamā māja tepat Iļģuciemā, Dzirciema ielas galā, un loti daudz komerc�bankas akciju. Domāju, ka es ar savu Ivaru un mūsu vecākiem būtu varēju�i dzīvot skaistu, bagātu un Joti saturīgu dzīvi. Ta�u tie krievi ar saviem tankiem un dievekli Stajinu�

Iesvētību dienas vakarā Ivars mani savas Me�aparka mājas lielajā guļamistabā . .. Zini, ko viņ� pirms tam izdarīja? Ivars visu gultu piebēra ar jasmīnu un ro�u ziedlapām. Visa istaba bija pilna ar rozēm, jasmīniem un neļķēm. Spēlēja patafons, dzirkstīja �ampanietis, dega sveces, un Ivars man skaitīja dze�joļus. Viņ� atzinās mīlestībā, un arī es viņam atzinos mīlestībā. Mēs viens otram atzināmies savās jūtās un viens otram zvē�rējām mū�īgu uzticību. Viņ� mani izģērba un redzēja, ka es visa esmu pilnīgi balta. Balti cimdi, baltas kurpes, balta kleita, baltas zeķes, balts zeķtuiis, baltas biksītes, balts kombinē, balts krū�turis, balta lente matos, balta miesa un balta dvēsele. Tā bija skaistākā diena un pati skaistākā nakts manā mū�ā. Vie�nīgā tāda. Un pēdējā. Pēc tam visas nākamās jau bija melnas. Es pati arī kļuvu arvien melnāka, arvien netīrāka �

��� Bet, vecomamm, kāpēcz?! � Sallija gandrīz vai sabijusies iekliedzās. � Kāpēc tu nepaliki balta visu dzīvi?

��� Es nevarēju palikt ne balta, ne tīra, � Kristīne sacīja un, skaļi �āpstinādama, sāka lēnām ēst. � Tāpēc, ka dzīve pēk�ņi kļuva melna un netīra. Un līdz ar to arī daudzi jo daudzi cil�vēki �

��� Bet tavs Ivars? Viņ� arī?

Kristīne drūmi papurināja galvu.

��� Viņ� ne, � vecā sieviete atbildēja. � Viņu arestēja tie�i nedēļu pēc padomju varas pasludinā�anas un divas nedēļas pēc mūsu pirmās mīlas nakts � Zini, pat vēl tagad, pēc tik bezgalīgi gariem gadiem, man da�reiz naktīs iesitas degunā tā reibino�ā jasmīnu un sarkano ro�u ziedlapu smar�a . . .

Kristīne apklusa, pievēra acis un ilgi smagi elpoja. Sallija viņu netraucēja. Tad Kristīne it kā pamodās, turpināja ēst un nesteidzoties stāstīt.

�- Ivara vecākus uz Sibīriju izsūtīja 1941. gada 14. jūnijā, bet kur viņ� pats palika, es nezinu. Vieni teica, ka viņ� esot bijis starp tiem, kurus nomocīja un no�āva Baltezera vasarnīcā, citi savukārt stāstīja, ka esot redzēts Centrālcietumā noben�dēto vidū. Nezinu. Es negāju skatīties. Es nebūtu spējusi to izturēt. Un labi vien darīju. Viņ� man atmiņā saglabājies kā skaists, vesels un ļoti jauns vīrietis.

Tad, atkāpjoties no Spilves aerodroma, dienu pirms vācie�u ienāk�anas Rīgā mūsu mājas verandā mani izvaroja krievu karavīri. Arī viens virsnieks. Tas bija �ausmīgi. Es vairākas dienas nespēju piecelties no gultas. Vēlāk, pēc trīs gadiem, tāpat atkāpjoties no Rīgas, dienu pirms krievu atgrie�anās mani izvaroja vācu kareivji. . . Viņu gan bija mazāk, kādi pieci vai se�i. Lopi paliek lopi. Bet pēckara laikā, jau �ajā mājā, mani atkal izvaroja, tikai �oreiz tie bija latvie�i� Es vairs neskai�tīju, cik tur viņu bija. Zinu tikai, ka viņi visi kādu nakti ienāca �ai istabā, bija bruņoti un sadzēru�ies un teica, ka turpinot karot pret krieviem, bet pēc pusnakts do�oties uz Daugavgrīvu, kur viņus gaidot laiva, lai varētu aizbēgt uz Zviedriju. Nezinu, vai viņi arī aizbēga, ta�u kā izsalku�i metās man virsū � Es neteiktu, ka viņi man būtu īpa�i draudēju�i, tikai tā, starp citu . . . Bet lūdzās gan. �Tu, skaistā latvie�u zeltene . . . Varbūt pēdējā mūsu dzīvē .. .�

Un patiesi. Varbūt arī biju pēdējā? Varbūt viņus jau pir�majā kilometrā no krasta nogremdēja krievu kuteris vai zem�ūdene? Varbūt visus arestēja un aiztrieca uz ziemeļu lēģeriem? Un varbūt, pēdēj ais, ko viņi salstot un mirstot atcerejas, bija mana karstā miesa?

Sallija paskatījās uz pretim sēdo�o Kristīni. Viņa savā ve�cumā un slimībā izskatījās no�ēlojama � ļoti savītusi, sakal�tusi un atbaido�a. Ta�u jaunībā bijusi tik skaista un pievilcīga. Sallija neviļus nodrebēja. Ko gan laiks, cilvēki un mēs pa�i ar sevi darām? Kāpēc tas viss ir tik ne�ēlīgi? Tik nevajadzīgi. Tik nesaprotami. Un arī es tāda reiz bū�u?!

� Redzi, Sallij, � vecāmamma pārvērstā balsī turpināja. � Kad mēs dzīvē netaisnīgi un pēk�ņi zaudējam kaut ko ļoti dārgu un tuvu, kad vienā mirklī sabrūk visi sapņi un nākotnes nodomi, kad tev brutāli, ar varu atņem tavu īpa�umu un iz�nīcina cilvēku, ko esi neprātīgi mīlējusi, tad sāpes un izmi�sums parasti ir tik liels un visaptvero�s, ka tu fiziski sajūti: tevī tiek iznīcināts arī kaut kas tāds � tāds� Nezinu. Dvē�sele, vai? Ticība cilvēkiem? Tad negaidīti pati atklāj, ka cil�vēks bie�i jo bie�i nav nekas vairāk kā tikai brutāls, me�onīgs un truls zvērs � Tu esi zaudējusi visu, un tev vairs negribas dzīvot. Ta�u tas milzīgais spēks, kas cilvēkā mīt kaut kur sma�dzeņu dziļumos, tomēr bie�i liedz mesties zem garām brauco�a tramvaja vai kāpt bēniņos, lai pakārtos pie pirmās sijas. Cil�vēks grib dzīvot. Viņ� grib aizmirst visu, kas ar viņu ir noticis vai kas ar viņu var notikt rīt. Es nesaku, ka visi krīt lejā. Stiprie, turēdamies tikai pie viņiem redzamām margām, tomēr da�reiz spēj pāriet pāri tai laipai, kas pārmesta mūsu dzīves bezdibenim. Es arī ieraudzīju �īs margas. Man tas bija alko�hols, uzdzīve un naids pret cilvēkiem. Es saprotu. �is naids bie�i vērsās pret cilvēkiem, kuri man neko sliktu nebija da�rīju�i. To, kuri bija darīju�i ļaunu, manā tuvumā vairs nebija. Es cilvēkus ienīdu kā sugu. Katrs miskastes kaķis vai suns man �ķita desmitkārt labāks un vairāk �ēlojams par jebkuru cil�vēku. Sallij, tu esi vēl jauna un bie�i vien nevajadzīgi sap�ņaina. Ta�u dzīve ir Joti skarba! Tu nedrīksti sapņot! Tu ne�drīksti ne pēc kā pārāk augsta ilgoties! Viss tik un tā agrāk vai vēlāk tiks atņemts un sadragāts. Iznīcināts. Zaudēts! Jo tev mazāk kas piederēs, jo tu mazāk zaudēsi. Atceries, bērns, mī�lestība patiesībā nav nekas. Tas vienkār�i ir tikai cilvēku sap�nis. Īstenībā tas ir tas pats, ko tu dari gultā ar jebkuru vīrieti, vienīgi mīlestība tam visam dod it kā mazliet cēlāku izskatu. Jeb, citādi sakot, mīlestība ir tikai siltāka un krāsaināka sega, ar ko jūs apsedzat savus kailos ķermeņus un to, kas zem �īs segas notiek. Bet zein tās vienmēr notiek viens un tas pats � tu guli ar atplestām kājām, kāds tēviņ� tev atrodas virsū, un tu vaidi un kliedz � vai nu aiz baudas vai pretīguma � Un mīlestība, Sallij, ja arī mūsu dzīves ceļā tā patie�ām gadās, parasti ilgst tikai brīdi. Bet naids ir gar� un noturīgs. Tas cil�vēkam palīdz dzīvot nesalīdzināmi labāk nekā mīlestība. Tu ta�u piekritīsi, ka naids cilvēkam vismaz nesagādā nekādu vil�anos.

Sallija domīga nolieca galvu un klusi jautāja: � Kristīn � Tu arī savam bērnam � Ausmai � manai mātei jau no ma�zotnes mācīji dzīvot ar naidu pret cilvēkiem?

��� Jā, � Kristīne atzinās. � Es gribēju, lai viņa ir stipra. Gribēju, lai viņa uzvar dzīvi, nevis dzīve viņu.

��� Un kā tad? � Sallija skumji un mazliet ironiski vaicāja. � Vai Ausma tagad izskatās pēc dzīves uzvarētājas?

Vecā sieviete lēni pa�ūpoja galvu.

��� Grūti teikt, � viņa nopurpināja. � Ta�u arī zaudējusi viņa neko nav.

Sallijas sejā pavīdēja samocīts smaids.

��� Kāpēc viņa negribēja vismaz iegūt sev meitu? Kāpēc jūs mani atraidījāt? Kādēļ mani nepieņēmāt, kā parasti ģimenēs pieņem bērnus?

Vecā sieviete trīco�ām rokām nolika �ķīvi un lēnām atlaidās gujus. Ilgi, drūmi klusēdama, raudzījās nokvēpu�ajos istabas griestos, tad pievēra acis, un viņas pirksti bezspēcīgās dusmās savilkās dūrēs.

��� Tādēļ, Sallij � Visi vīrie�i ir traki suņi. Tu jau mazliet viņus pazīsti. Tie no dzīvniekiem ir pa�i primitīvākie. Pa�i rupjākie. Viņus visus vada tikai me�onīga iekāre. Kā suņiem suņu laikā. Es neteik�u, ka Ausma pirms tevis bija pati svē�tākā nevainība. Viņa bija normāla, parasta meitene. Mācījās, sāka strādāt fabrikā, �ad tad aizgāja uz ballēm, �ad tad iedzēra, �ad tad ar kādu puisi pagrēkoja. Viss, kā nākas. Ta�u tad, kad viņa reiz vēlu vakarā atgriezās mājās no darba� Es jau to Valdi Kūdru atceros labi. Dikti smuks zēns bija. Tāds mierīgs, kluss un prātīgs. Bet viņu vācietis iesauca leģionā. Es nezinu, ko viņam tai karā nācās darīt un ko viņ� tur bija pārdzīvojis, ta�u mājās atgriezās galīgi nenormāls. Vairāk jau dzīvoja pa slimnīcu, nekā atradās mājās. Bija kļuvis agresīvs un ārkārtīgi nepatīkams. Viņ� tonakt Ausmu stipri sasita, gandrīz vai sa�plosīja gabalos un izvaroja. Mēs ar Ausmu no kauna nezinā�jām, kur likties. Un tad, kad tu piedzimi� Es nezinu. Mēs nolēmām tam Valdim atriebties, viņa bērnam sagādājot pēc iespējas vairāk cie�anu un pazemojumu. Ne tikai Valdim vien. Mēs ar Ausmu pa�as bijām it kā kļuvu�as trakas, vēlēdamās atriebties arī visiem tiem nelie�iem, kuri kādreiz gan mani, gan viņu � Mēs gribējām, lai tu kļūtu vissliktākā no vissliktāka�jām sievietēm. Mēs domājām, ka tu būsi krople. Pēc tam mēs domājām, ka tu no vaiga būsi neglīta un atbaido�a. Pēc tam, kauns atzīties, mēs cerējām, ka tu būsi psihiski nenormāla, garīgi atpalikusi. Piedod, Sallij, es zinu, tas ir milzīgs grēks, un Dievs mani par to ir sodījis. Sodījis arī Ausmu. Bet tev ir jāsaprot. Tu nebiji gribēts bērns. Tu �ai pasaulē esi iestumta ar varu! Turklāt to vēl izdarīja psihiski nenormāls cilvēks. Vājprātīgais! Nav tādas sievietes pasaulē, kura būtu spējīga mīlēt �āda tēva bērnu un vēl ieņemtu tik drausmīgi sāpīgi un pazemojo�i . ..

Sallija sēdēja, zemu nodūrusi galvu, un klusi raudāja. Viņa gribēja Kristīnei pajautāt, kāpēc tomēr abas nekad neatcerē�jās, ka viņa ta�u ir ne tikai Valda Kūdras, bet arī Ausmas Re- ginskas bērns� Bet noklusēja. Ko vairs līdzēja vārdi? Tā visa jau bija pagātne. Sallija apzinājās, ka pretēji Ausmas un Kris�tīnes cerībām viņa tomēr nav krople. Viņa nav neglīta. Viņa nav garīgi atpalikusi. Viņa nav nogājusi no ceļa. Viņa ir pa�rasta, normāla meitene. Vismaz pagaidām. Tāda, kādas agrāk viņas vecumā biju�as arī Kristīne un Ausma. Bet tad pēk�ņi arī viņai var atnākt kāda melna un nelaimīga diena. . . Dzīvē var spēji ielauzties ļauns liktenis, un tu vai nu celsies, vai kri�tīsi � Tu vai nu dzīvosi, vai mirsi. Kā nu paveiksies.

Tā arī notika. Kristīnes baismā nojauta dīvainā kārtā nebija viņu pievīlusi. Vecā patie�ām nomira jau nākamajā dienā bez kādām sāpēm, bailēm un cie�anām. Viņa vienkār�i aizmiga, lai nekad vairs nepamostos.

Sava laika lielāko Iļģuciemā uzdzīvotāju un palaistuvi gla�bāja Jaunciema kapos. Dienu iepriek� Sallija man piezvanīja un lūdza atbraukt uz bēru ceremoniju. Es tā arī izdarīju, lai gan, protams, tas man nekādu prieku nesagādāja. Ta�u �ai drūmajā dienā es patie�ām vēlējos būt meitenei blakus. Uz kapsētu atbraucu savā automa�īnā, noliku to pla�ajā stāvvietā un redzēju, ka tuk�s bērinieku autobuss jau stāv netālu no ieejas. Lēnām aizgāju līdz kapli�ai, apstājos pie durvīm un uz�manīgi skatījos uz nelielo pavadītāju pulciņu. Apkārt vaļē�jam zārkam ar noliektām galvām un drūmām dzērāju sejām stāvēja apmēram desmit, divpadsmit noskrandu�i pusmū�a un vēl vecāka gājuma vīrie�i un tāda pa�a vecuma un izskata sie�vietes. Ausmai ap galvu bija apsiets melns lakatiņ�, Sallijai kājās melnas zeķes, mugurā tum�a kleita, bet ap kaklu kā pil�nīgas bezcerības zīme bija apsieta melna �allīte.

Sallija neraudāja, ta�u izskatījās ļoti skumja. Arī Ausma ne�raudāja. Tāpat pārējiem neredzēju pār vaigiem ritam nevienu asaru. Un laikam jau pareizi. �ie cilvēki bija dzīves vētru dauzīti un sadauzīti un acīmredzot cilvēka aizie�anu 110 �īs pasaules uztvēra daudz vienkār�āk un saprotamāk, nekā par to da�kārt domā un to izjūt visādas reliģiskas un filozofiskas gud�rības salasīju�ies un samācīju�ies smalko aprindu ļaudis. �ie cilvēki bija prasti ikdienas zaldāti, un tas ta�u ir tik dabiski un pierasti, ka da�reiz �ai nevienlīdzīgajā cīņā ar dzīvi kāds no viņiem arī krīt�

Viņi zināja � ar laiku kritīs visi. Un viņi raudās tikai tad, kad vakarā būs izdzēru�i varākas pudeles degvīna, atcerēju��ies skaisto jaunību un labos Ulmaņlaikus, krievu budjonov- kas, skaļās demonstrācijas un dziesmas par Staļinu, �ķībacai�nos sarkanarmie�us Esplanādes laukumā lēkājam kaza�oku un �etrpadsmitā jūnija rītu, kad netālu no Torņakalna stacijas ar �ausmām skatījās, kā pāri Dzelzs tiltam aizbrauc e�eloni ar viņu radiniekiem, draugiem un paziņām; kad būs atcerēju�ies vācu karaspēka gājienu gar Brīvības pieminekli, viņu bramanīgos virsniekus un izkrāsotās latvie�u blicmēdeles, kuras jau pirma�jās okupācijas dienās atklāti kārās kaklā fri�u zaldātiem; kad būs atcerēju�ies Baltezera atrakto kapu un viņu pa�u pirmos kritu�os smirdo�ajos Volhovas purvos, un drausmīgo Opo�kas ielenkuma elli, un Kurzemes Ziemassvētku kaujas un gūstu, un Vorkutas melnās ogļu �ahtas, un balto Noriļsku, un tepat vietējo Me�aparka filtrācijas nometni, un darbu fabrikās, teat�ralizētās Augstākās Padomes vēlē�anas un atkal dziesmas par Staļinu un laimīgo padomju dzīvi� Bet viņi bija laimīgi tikai tad, kad varēja kārtīgi iedzert par to, ka, piespiedu kārtā ejot cauri �ai drausmīgi lielajai cilvēkkautuvei, tomēr bija pamanī�ju�ies palikt dzīvi un veseli, ka blakus sē� Kristīne, kurai ne�kas netraucēja izģērbties kailai, lēkt uz galda un par prieku dzīvei un mīlestībai nodancot lambetvoku vai ugunīgu vēder- deju.

jā, mīļie razbainieki, jaunie Iļģuciemā zēni, kurus gan krievs, gan vācietis netaisnīgi ierāva karā un kurus Volhovas purvi un Piemaskavas sniega lauki, gūsts un nometnes ātri pārvērta nobriedu�os vīros, kuri atklāti nicināja visu sugu iz�nireļus, baltroci�us, kundziskos priek�nieciņus un tos, kuri arī pie pa�reizējās jaunās varas ar meliem, izlik�anos, klanī�anos un nodevību dzīvoja daudz treknāk nekā viņi.

Ta�u nebēdājieties un neskaudiet, vīri! Dzīve tomēr ir skaista, un mēs vēl esam dzīvi! Mūsu nāve un bēres ir vēl tālā nākotnē�

Nezinu. Varbūt viņi tomēr domāja, izjuta un atcerējās pavi�sam ko citu?

Kad viss bija beidzies un sērojo�ie radinieki un draugi pa asfaltēto kapsētas galveno ielu devās uz izeju, es Salliju sau�dzīgi paņēmu aiz rokas un apstādināju.

��� Lai viņi iet, � es klusi sacīju. � Mēs vēl brītiņu palik�sim.

Sallija jautājo�i uz mani paskatījās.

��� Paiesim sāņus, � es teicu. � Tepat netālu �

��� Tur tev guļ kāds piederīgais? � Sallija interesējās.

�� Nē, � es lēni pakratīju galvu. � Tur tev gul kāds loti tuvs cilvēks.

Sallijas lielās acis iepletās vēl lielākas, un man pat �ķita, ka viņa ļoti nobīstas.

��� Man �eit nav neviena radinieka, � meitene gandrīz �uk�stus sacīja. � Neviena drauga. Visi guļ Lā�upes kapos.

Es neko neteicu, paņēmu Salliju pie rokas, un mēs abi klu�sēdami gājām garām te lielākiem, te mazākiem pieminekļiem, greznāk un mazāk grezni iekoptām kapu vietām, kur bija ap�raktas tik daudzas cerības un sapņi, tik daudz kā laba un ļauna, tik daudz garu un pavisam īsu cilvēku mū�u, tik daudz laimes un nelaimes, tik daudzas neticamas veiksmes un baismīgas traģēdijas, tik daudz kā skaista un no�ēlojama, tik daudz prieka un asaru, piepildītas un nepiepildītas mīlestības, ka gandrīz vai gribējās kaukt un aiz �ēlabām nolādēt �īs pasaules ne�taisno dzīves kārtību.

Mēs aizgājām līdz kapsētas malai labajā pusē un apstājā�mies. Priek�ā pletās liels, smil�ains klajums, pāri tam vēj� dze�nāja vientuļas koku lapas, drēbju un papīra skrandas. �ur tur varēja redzēt tādus kā nelielus pauguriņus un da�us primitī�vus koka krustus, uz kuriem, ja labi ieskatījās, varēja saskatīt tikai da�us blāvus skaitļus.

�� Kas te ir? � Sallija joprojām gan nobijusies, gan uztrau�kusies vaicāja. � Te arī ir kapsēta?

��� Jā, � es atbildēju. � �ī ir drūmākā kapsēta pasaulē. �eit tiek apglabāti uz nāvi notiesātie, uz ielām atrastie un ne�identificētie līķi, kas aizgāju�i bojā vai nu satiksmes negadī�jumos, vai būdami noziedzības upuri. Te tiek glabāti arī nabag�mājās un slimnīcās miru�ie, kuriem nav piederīgo vai kuru

tuvinieki da^adu iemeslu del no viņiem atteiku�ies� Te gul visi, kuriem nav paveicies ari pēc nāves.

Sallija sadrūmusi klusēja. Nevarēju saprast, vai viņa jau nojauta, kādēļ es viņu te biju atvedis?

��� �eit kaut kur gul arī tavs tēvs, � es negaidīti teicu. � Valdis Kūdra. Psihiatriskās slimnīcas pacients, kas tur pa�vadīja divdesmit vienu gadu un kas visus �os gadus tā arī ne�zināja, ka viņ� vispār dzīvo, glu�i tāpat kā nekad neuzzinās, ka ir jau miris.

Sallija spēji satrūkās. Viņa pacēla galvu un vēlreiz vērīgi pārlūkoja tuksnesīgo smil�u klajumu. Nezinu, ko viņa tai brīdī domāja un juta, ta�u viņas skaistā seja atkal bija kļuvusi ļoti skumja un bāla.

��� Tie�i kur? � Sallija �ukstus jautāja un tīri instinktīvi paspēra soli uz priek�u.

��� To neviens nezina, � es paraustīju plecus. � Kaut kur �eit. .. Iespējams, viņ� ir aprakts tie�i tev zem kājām, bet tik�pat labi kādus simts metrus tālāk.

��� Kāpēc viņiem nav kapa vietu? � meitene bija pagalam apmulsusi un izbrīnījusies. � Kāpēc nav pieminekļu, kāpēc nav neviena zieda?

��� Tāpēc, Sallij, � es lēni atbildēju, � ka viņiem nav ne�viena tuva cilvēka.

��� Bet es?! � Sallija mazliet pārvērstā balsi prasīja un pa�gāja vēl da�us sojus uz priek�u. � Es ta�u esmu. Es būtu va�rējusi �

Nesteidzīgi piegāju pie Sallijas un abām rokām apņēmu vi�ņas plecus.

��� Paies nieka tūksto� gadu, varbūt tikai da�i simti, un no visām �odienas kapsētām būs paliku�i tikai �ādi vientulīgi smil�u lauki vai zajos biezi noaudzis me�s. Visu �ai pasaulē rada un iznīcina laiks. Tādēļ nav būtiski svarīgi, vai miru�a�jam uz kapa uzliek lielu pieminekli, vai neliek neko. Labi, ka viņu vispār kāds atceras, ta�u iespējams, ka arī tas nemaz nav svarīgi.

Sallija strauji pagriezās, ar abām rokām atspiedās pret ma�nām krūtīm un gandrīz vai lūdzo�i skatījās acīs.

��� Ri�ard, ja pat kapu vietām nav nekādas nozīmes. .. Kas tad �ai dzīvē ir svarīgs?

Es meiteni pievilku vēl cie�āk klāt un klusu teicu: � �alli.. . Svarīgs ir tikai �is mirklis. Svarīgs ir ikviens eksistences brī�dis, kad cilvēks laimīgs vai nelaimīgs sajūt, ka viņ� patie�ām �ai pasaulē vēl eksistē. Jo jau nākamajā brīdī pie ikviena no

mums pēk�ņi var pienākt �īs zemes visrūpīgākais sētnieks Laiks un ar savu lielo slotu aizslaucīt prom �

��� Skumji, vai ne? � Sallija samocīti pasmaidija.

��� Itin nemaz, � es atbildēju. � Tie�i kapsētas ir visīstākās vietas, kur cilvēks var justies patiesi laimīgs. Paskaties, cik viņu te guļ! Bet mēs vēl esam. Mēs vēl neesam veci. Mēs ne�esam slimi, un tāpēc mums paliek zināmas cerības, ka varbūt mēs arī rīt būsim dzīvi.

��� �odien, � Sallija teica un viegli nodrebēja, � tev mani jāmīl jau �odien. Citādi. . . Ri�ard, citādi �ķiet, ka ar mani tūlīt notiks kaut kas ļoti slikts.

Sallija aizvēra acis, brīdi, viegli trīcēdama, stāvēja, piekļā- vusies manām krūtīm, tad negaidīti izraisījās no skāviena un pa smil�aino kapulauku paskrēja desmit, piecpadsmit metrus uz priek�u, līdz apstājās pie kādas tikko samanāmas kapu ko�piņas.

��� �eit? � viņa skaļi sauca.

Es nesteidzoties pienācu klāt.

��� Tu saki, ka Valdis Kūdra apglabāts �eit? � Sallija stipri trīco�ā balsī vēlreiz jautāja. � Mans tēvs guļ �eit?

Es mirkli domāju.

��� Jā, � beidzot noteikti atbildēju. � Viņ� ir apglabāts tie�i �ajā vietā.

Sallija lēni noslīga uz ceļgaliem, ilgi klusēja un tad dobjā balsī skaļi teica: � Esi nolādēts, Valdi Kūdra, ka tu mani ra�dīji �ajā pasaulē, esi mū�īgi slavēts un neaizmirsts, ka kaut vai savā neprātā man tomēr devi dzīvību, jo citādi es nekad ne�būtu uzzinājusi, kas ir laime un mīlestība.

Pēc tam Sallija no kakla noraisīja melno zīda �allīti, ar ro�kām dzeltenajās smiltīs izkasīja nelielu bedrīti, tur ielika �alles lielāko daļu, tad to apbēra ar smiltīm, atstājot laukā nelielu galu.

��� Tas viņam no mums, � Sallija pieceldamās tey:a. � Var�būt vajadzēja kaut ko baltu, bet viņa dzīve ta�u bija tik melna.

��� Puse no dzīves, � es meitenei sacīju, atkal viņu paņēmu aiz rokas, un abi nesteidzoties gājām uz kapsētas izeju. � Tu nemaz nezini, ka tavs tēvs, Sallij � ka Valdis Kūdra pirms iesauk�anas leģionā bija bildinājis manu māti� Viņa tolaik bijusi jauka Iļģuciemā meitene, viņu sauca Brigita Krēsla. Arī viņa pret Valdi izjutusi lielas simpātijas, varbūt pat mīlestību, tomēr pateikusi viņam nē! Tas ir tikai viens vārds, viens var�būt ne sevi�ķi rūpīgi pārdomāts lēmums, ta�u tas ir iz�ķīris, Sallij, mūsu abu likteņus. Pareizāk sakot, pateicoties tikai �im

vienam mazajam vārdiņam nē, mēs esam varēju�i piedzimt un būt dzīvi. Ja mana māte toreiz būtu apprecējusies ar Valdi Kūdru, manā vietā piedzimtu pavisam cits bērns. Arī tu, da�biski, nevarētu rasties, un mēs abi ar tevi no mū�ības sākuma līdz tās beigām tā arī paliktu nekad nebiju�i. Mēs būtu nomi�ru�i, nemaz nepiedzimu�i.

Sallija1 apstājās. Kapsētas vārti mums jau bija aiz muguras. Bērinieku autobuss vēl stāvēja, un pavadītāji acīmredzot gai�dīja Salliju.

��� Savādi, � viņa atkal kā nobijusies klusi teica. � Tas ir ļoti savādi.

��� Jā, Sallij, � es piekritu un piegāju pie sava lepnā sar�kanā BMW limuzīna. � Tas ir vairāk nekā savādi. Cilvēka prāts to nemaz īsti nav spējīgs aptvert, cik vienkār�i un tai pa�ā laikā fantastiski sare�ģīti mēs ierodamies �ai pasaulē.

Sallija paskatījās uz savu māti un pārējiem, tad pienāca klāt un pārsteigta paraudzījās uz mani un automa�īnu.

��� Ko tu gribi darīt? � viņa neziņā vaicāja.

�� Tu vēlies braukt ar viņiem? � es ar galvu pamāju uz bē�rinieku pusi. � Ja nē, sēdies, es tevi aizvedī�u ar ma�īnu.

��� Vai tad tā ir tava automa�īna? � meitene jautāja.

��� Jā, � es, ironiski pasmaidīdams, atbildēju. � Tagad ta�u katram sīkam bodniekam ir ārzemju limuzīns. Kādēļ lai man tāds nebūtu?

Sallija it kā piekrīto�i tikko manāmi pamāja ar galvu, tad sacīja, lai es mirkli pagaidot, un aizgāja pie bēriniekiem. Kaut ko pateica savai mātei, tad atkal atgriezās pie manis.

�� Braucam! � viņa apņēmīgi sacīja. � Ved mani ātrāk prom no �ejienes!

Mēs iekāpām automa�īnā, un es sāku braukt. Sallija drūmi klusēja, un es pa taisno �osejas gabalu gar Ķī�ezera krastu negaidīti sāku drāzties ar simt kilometru ātrumu stundā. Ne�zinu, kas man pēk�ņi bija uznācis. Vai es, tāpat kā Sallija, vē�lējos pēc iespējas ātrāk tikt prom no vietas, kur varbūt man pa�am pavisam drīz nāksies gulēt? Un kas tie būs par cilvē�kiem, kuri uz mana kapa liks vai neliks kādu piemiņas zīmi? Kuri būs tie, kas mani atcerēsies vai jau pavisam drīz aizmir�sīs? Vai viena no tām, kas atcerētos ilgāk par citiem, varētu būt Sallija? Iespējams. Bet tad tas man jau būs vienalga. �o�dien viss ir jāizjūt un jāizdara, jau �odien! Rīt var būt par vēlu.

Man patīk, ka Sallija smaida un smejas, ka viņa vēl glu�i kā bērns pārsteigta brīnās par daudzām lietām un notikumiem

un kā nosalis kaķēns da�reiz pie manis meklē siltumu un pa�līdzību. Bet neko daudz es viņai tomēr palīdzēt nevaru. Vie�nīgi cie�i satvert savās rokās, pateikt da�us vārdus un nekad vairs nelaist vaļā.

Strādājot CN redakcijā un veicot �ī laikraksta lidzstrādnieka pienākumus, man bie�i nācās būt gan republikas prokuratūrā un Iek�lietu ministrijā, gan Augstākajā tiesā. Diezgan labi iepa�zinu valsts tiesību sargā�anas institūciju darbību un viņu pro�blēmas. Noziedzības līmenis valsti nemitīgi auga, it sevi�ķi straujos tempos palielinājās tie�i smago noziegumu (bruņotas laupī�anas, slepkavības, izvaro�anas) skaits. Nevienā savā rakstā es neko īpa�i nepārmetu ne valsts, ne Rīgas krimināl�policijai par tās it kā vājo un neefektīvo darbu. Viņu darbs nebija vāj�. Neiedomājami vāj� bija kriminālpolicijas tehnis�kais apbruņojums un katastrofāli trūka augsti profesionālu policijas darbinieku, it sevi�ķi izmeklētāju. Gandrīz vai bija jābrīnās, kā viņi vispār kādu noziedznieku noķer un ierosināto krimināllietu izmeklē.

Ta�u psiholoģiski daudz smagākas un sare�ģītākas civillietas ļoti bie�i tika izskatītas gan rajonu tiesās, gan LR Augstākajā tiesā. Krasās politiskās pārmaiņas Latvijā, negaidīti ātrais pa�domju varas un sociālistiskās saimnieko�anas sistēmas sabru�kums, �ķiet, cilvēkus pārsteidza psiholoģiski pilnīgi nesagata�votus. Acīmredzot viņus vēl vairāk pārsteidza straujā kapi�tālisma un brīvā tirgus attīstība. Latvie�u tautas vairākums, dziji nīstot komunistiskās partijas varu un sociālismu, ārkār�tīgi smagi vīlās, domādams un cerēdams, ka, to likvidējot un atjaunojot nacionālo neatkarību, demokrātiju un privātīpa��umu, tūlīt iestāsies arī vispārēja materiālā labklājība, brīvība un daudz jūtamāks sociālais taisnīgums.

Ta�u nekas nenāk uzreiz un neko nevar sasniegt da�os mē�ne�os vai pat gados. Jauna taisnība gandrīz vienmēr rada jaunu netaisnību, un vakardienas uzvarētāji kļūst zaudētāji. Cilvēki plēsās savu sen�u zemes dēl un, nervus sabeigdami, cīnījās tagad jau ar nacionālo birokrātiju par savu biju�o īpa��umu atgū�anu. Cilvēkam, lai viņ� varētu realizēt savas liku�mīgās tiesības, apmierinātu materiālās vajadzības un sasniegtu iedomāto mērķi, visda�ādāko rangu ierēdņi lika cejā daudz sare�ģītākus �ķēr�ļus, nekā tas notika padomju laikā. Tādēļ ne�bija brīnums, ka tiesas procesi notika cits aiz cita.

Ļoti skaļa un patiesi sare�ģīta juridiska, psiholoģiska un mo�rāla preblēma, piemēram, radās pazīstamajam radio �urnālis�tam un 5. Saeimas deputātam Pēterim Tabūnam, gandrīz vai divus gadus savstarpēji tiesājoties ar siguldieti Ausmu Zālīti par īpa�uma tiesību paturē�anu uz Cēsu rajonā viņam piede�ro�ajām Muzruķeļu mājām.

Atklāti sakot, pret Pēteri Tabūnu viņa diezgan vienkār�otās situācijas izpratnes un ļau�u naidu kurino�ās profesionālās dar�bības dēļ nekādas īpa�as simpātijas nejutu, ta�u �ai gadījumā viņam jutu līdzi kā cilvēkam.

Tovakar Augstākās tiesas namā viss bija klusu un mierīgi. Darba diena beidzās, tiesne�i un tiesas darbinieki jau steidzās mājās, vienīgi 109. zālē vēl joprojām valdīja satraukums un varbūt pat bailes.

Pavecā, ta�u ļoti eleganti ģērbtā prasības uzturētāja Zālītes kundze vientuļa sēdēja uz gai�i dzeltena sola tobrīd gandrīz vai tuk�ajā tiesas zālē un ārkārtīgi uztraukusies gaidīja tiesas spriedumu. Iek�ēji tikpat satraukts dro�i vien jūtas arī atbil�dētājs Pēteris Tabūns, kas, manāmi nervozēdams, staigāja gar tiesas zāles lielajiem logiem, ik pēc brī�a paraudzīdamies te uz jau satumsu�o Brīvības ielu, te uz �aurajām sāndurvīm, no kurienes vajadzēja parādīties tiesne�iem ar sprieduma tekstu.

Viņ� pienāca pie manis un mulsi pasmaidīja. Mēs jau pirms tam bijām pazīstami, jo biju rakstījis par viņa tiesā�anos ar pla�i pazīstamo akciju sabiedrību SWH-Rīgct, kura tiesas ceļā no �urnālista prasīja atvaino�anos un publisku ziņu atsauk��anu, kas, viņuprāt, saturēja tī�us apmelojumus, tādējādi stipri kaitējot firmas presti�am. Toreiz Tabūns zaudēja, jo tiesa no�lēma, ka patie�ām �urnālista teiktajam nav nekādu dokumen�tāru pierādījumu. Par �ādu tiesas spriedumu Tabūna aizstāvji un līdzjutēji bija varen sa�utu�i. Atspoguļojot �o procesu CN slejās, es diezgan atklāti nostājos pret Tabūnu, jo tā bija mana vissvētākā pārliecība, ka mums visur un vienmēr jābūt godī�giem. Vienalga, vai tā ir mīlestība, politiskā cīņa vai vispār publiska attieksme un iestā�anās par taisnību un likumību. Mums jāsaka un jārunā tikai tas, ko mēs skaidri zinām un va�ram pierādīt. Mūsu mērķiem jābūt tikpat tīriem un skaidriem kā asara uz maza bērna vaiga. Ja mēs patiesi, bez jebkādiem savtīgiem nolūkiem gribam, lai �is bērns nekad neraudātu un pasaule kaut vai par nieka tiesu kļūtu labāka un skaistāka.

��� Ko tagad esat nodomājis rakstīt? � Tabūns jautāja. � Atkal nikni nostāsities pret mani?

��� Nē, � arī es mazliet mulsi pasmaidīju. � Toreiz nostā�jos ne tik daudz pret jums, cik pret neobjektīvu, tī�i sagrozītu un loti tendenciozi pasniegtu informāciju. Jūs parak klaji spē�lējāt uz zināmas auditorijas jūtām un politiskajām vēlmēm.

Tabūns man cie�i ieskatījās acīs.

��� Vai jūs, cienītais kungs, pats nekad neesat ņēmis vērā jūsu lasītāju literāro gaumi un viņu vēlē�anos lasīt tie�i to, ko viņiem gribētos? � Tabūns nopietni jautāja.

��� Zināmā mērā, � es atbildēju. � Ta�u es, da�reiz patie��ām mazliet iztopot lasītāju gaumei un viņu vēlmēm, at�ķirībā no jums un daudziem citiem tomēr nekad ar to neesmu centies sev iegūt politisku, materiālu vai kādu citu labumu.

��� Nestāstiet man niekus! � Tabūns neapmierināti iebilda. � Kaut vismazākā veidā iztopot vienam vai veselai ļau�u gru�pai, mēs vienmēr to darām tikai savtīgu iemeslu dēļ. Un vien�mēr kaut kāds labums arī tiek gūts. Vai arī popularitāte, slava, cilvēku cieņa un apbrīna jums neko nenozīmē? Un vai to visu jūs neesat sasniedzis, rakstot galvenokārt tikai to, kas patīk publikai?

��� Jā, protams, � es domīgi piekritu, � ta�u tas viss tomēr nav tik vienkār�i.

��� Saprotams, � Tabūns teica. � Vienkār�i ir nospļauties. Jūs spēlējat uz savas publikas jūtām, es � uz savas. Jūs gūstat vienu, es gūstu kaut ko citu.

��� Jūs jau ieguvāt, � es atgādināju. � Deputāta krēslu piektajā Saeimā. Kā jūs tur vispār jūtaties?

��� Jūtos diezgan labi, � Tabūns, atkal mazliet nervozēdams, a�i paskatījās uz �aurajām sāndurvīm, pa kurām tiesas zālē kuru katru brīdi bija jānāk tiesne�iem. � Protams, jūs �ai tie�sas prāvai varat dot tādu vērtējumu, kādu uzskatāt par vaja�dzīgu, bet�

��� Nē, Tabūna kungs, � es, tāpat mazliet satraukts, paska�tījos uz tiesne�u istabas durvīm. � Es prāvas iznākumā ne mazākā mērā personiski neesmu ieinteresēts, tādēļ tās atspogu�ļo�anā presē centī�os būt maksimāli objektīvs.

��� Centieties gan, � Tabūns noskumis lūdza. � Man �ī tie�sā�anās ir jau līdz kaklam! Es zinu, ka taisnība ir manā pusē, ta�u spriedums var būt arī man nelabvēlīgs. Ko tad darī�u, nezinu.

Tabūns aizgāja vēl aprunāties ar savu advokātu, bet es iek�ēji nopriecājos, ka man nekad nav nācies stāvēt tiesas priek�ā, nav nekādas mantas, ne īpa�uma, par kuru būtu vērts karot un tiesāties, nekad nekas nav bijis jādala, kādam jāmē�ģina kaut ko atņemt vai ar tiesas palīdzību jācen�as iegūt. Es

biju brīvs cilvēks. Mani nenospieda materiālo labumu vai na�badzības slogs. Vienīgais, ko es vēl savā dzīvē gribēju iegūt, bija tik neparastos apstākļos satiktās skumjās Iļģuciemā mei�tenes Sallijas Reginskas mīlestība.

Neprātīgi zvanīja telefons. Uztrūkos no miega, iededzu gaismu un ātri paskatījos pulkstenī. Tas rādija desmit minūtes pāri vienam. Uzreiz ienāca prātā, ka tā varbūt atkal ir Diāna, kas vēlreiz nakts vidū man zvana no Parīzes vai kādas citas Eiropas pilsētas. Iedomājos, ka tas ta�u ir vienreizēji skaisti, ja mīļotā sieviete tev piezvana no pasaules otra gala, tātad viņa par tevi ir domājusi, atcerējusies un gribējusi pateikt kaut da�as jaukas un patīkamas muļķības.

��� Es klausos.

�������� Labvakar! � klausulē bija dzirdama dobja vīrie�a balss. Tā man nebija pazīstama.

�������� Paskaties pulkstenī! � es mazliet vīlies dusmīgi teicu. � Kāds tev vakars?! Ir jau pāri pusnaktij!

������� Tādā gadījumā atvainojos, � vīrietis sacīja, un varēja just, ka viņ� ir krietni iereibis. � Novēlu tev labu nakti!

������� Tā jau būtu bijusi laba diezgan, ja tikai tu ar savu zvanu�

������� Piedod, vecīt! � vīrietis atvainojās. � Tu patie�ām jau gulēji?

��� Kad tu ej gulēt? � es vaicaju. � Rīta puse?

��� Kā gadās, � vīrietis domīgs sacīja. � Necemmējies!

������� Kādēļ zvani? � es jautāju. � Un vai vispār tu zvani pareizi?

��� Nezinu, � vīrietis noņurdēja. � Tu esi Ri�ards Baks?

��� Esmu.

������� Tas pats �urnālists, kas laikrakstā CN visu laiku raksta par noziedzību un tiesas prāvām?

��� Tas pats.

��� Tad viss ir pareizi! Tie�i tu man esi vajadzīgs.

��� Kādēļ?

��� Mani sauc Haralds Andersons. Tas tev neko neizsaka?

��� Absolūti neko.

������� Es esmu likumīgais zaglis, � Haralds Andersons drūmā balsī paskaidroja. � Vor v zakoņe. Jau sen liela autoritāte noziedzības pasaulē. Se�as reizes tiesāts. Ar tiesas lēmumu at�zīts par sevi�ķi bīstamu recidīvistu. Manā kontā ir divas slep�kavības. Tiesāts gan tikai par vienu. Ir vēl ari vairākas bru�ņotas laupī�anas, neskaitāmas zādzības, divi seifi un smagi miesas bojājumi. Iesauka Kalējs.

��� Ļoti patīkami iepazīties, � es mazliet nobijies teicu.

��� Man patīk, kā tu raksti, � viņ� atzinās. � Es jau tev esmu zvanījis vairākkārt, bet nekad neesi mājās. Tāpēc tagad uzdro�inājos piezvanīt naktī. Nudien necemmējies?

��� Nē, nē! Viss kārtībā.

��� Man arī pa�laik viss ir kārtībā, � sve�ais zvanītājs tur�pināja. � Vairs uz ielas neeju un, kā saka, nevienam nazi pie rīkles nelieku. Tagad priek� tā man ir vesels bars �estjorku, kuriem visiem cietums vēl tikai priek�ā. Man ļoti patīk �īs ekonomiskās pārmaiņas Latvijā un citās progresīvajās valstīs. Man maskē�anās nolūkā pieder neliela firma, aiz kuras iz�kārtnes darbojas viena no trim lielākajam reketieru bandām Rīgā. Firmas nosaukumu es tev, protams, neteik�u, lai gan mans kulaks jūt, ka policija ir jau kaut ko saodusi. . . Bet tas nu tā. Tagad nevar tā kā agrāk � viens divi un zonā iek�ā! Tagad izmeklētājam un tiesai viss ir smalki jāpierāda. Man viņi klāt netiks. Sēdēs �estjorkas un citi sitēji. Langstiņos esmu uzcēlis kolosālu māju� Tu klausies?

��� Jā, jā! � es ātri atteicu. � Runā vien! Tas ir ļoti inte�resanti.

��� Tāpēc es jau arī tev stāstu! � viņ� iesmējās. � Tu esi tīri for�s rakstnieks, un �ādā sakarā es tev gribu izsūdzēt grē�kus. Nē, ne jau visus, cienītais! Tad man tev vajadzētu stāstīt trīs dienas no vietas. Bet es negribu. Es vispār neko neno�ē�loju! Tā ir mana dzīve. Tas esmu es pats. Audzis bez vecā�kiem, mētājies pa bērnu namiem, internātiem un zonām! Es nicināju cilvēkus un sabiedrību. Es visus ienīdu! Un man arī bija pamats visus ienīst. Jo visa baltā publika ienīda mani. Vismaz sākumā man tā �ķita, bet vēlāk . .. Vēlāk vēl jo vai�rāk. Tagad viss ir o'key! Kā jau teicu, pagāju�ogad pabeidzu māju, nākamvasar vēl blakus izbūvē�u peldbaseinu. Ir divas automa�īnas � Volvo un Mercedes Benz. Tā ka dzīvot var. Katras nedēļas nogalē zēni man atnes divus mai�eļus ar naudu. Jā, starp citu, vai tev par to rakstī�anu daudz maksā?

��� Ne visai. Bet iztikt var.

��� Es arī varu iztikt. Tā man tagad būtu tāda kā alga par daudziem zonā pavadītājiem gadiem. Bet tu jau reketu neat�zīsti, vai ne? Baigi nosodi?

��� Tā ir. Vai tev pa�am patiktu, ja tagad kāds nāktu pie tevis pēc nodevām?

������ Protams, nepatiktu. Bet tādā gadījumā viņam ir jābūt daudz stiprākam par mani. Un, ja viņ� vai grupējums, ko viņ� pārstāv, patie�ām ari būs stiprāks, es maksā�u. Viss �ai pa�saulē pakļaujas spēkam. Sākot no pui�eļu plūk�anās mājas pagalmā un beidzot ar lielvalstu atombumbu krātuvēm. Nekad pasaulē nav valdijis cilvēka prāts. Vienīgi cilvēka spēks. Prāts tam tikai kalpo.

��� Skumji.

��� Vai es nerunāju pareizi?

��� Es jau teicu � sķumji. Un no�ēlojami.

��� Nē, Ri�ard Bak! Pasaule ir pareizajās eņģēs! Vai esi re�dzējis, kā ir dzīvnieku vidē? Vājais iet bojā, stiprais uzvar un turpina sugu. Tāpat ar cilvēkiem. Tu domā, dabai baigi vaja�dzīgi visi tie kropļi, vārgie un vecie? Kāda velna pēc?!

��� Tu tā runā tikai tāpēc, ka tev pa�am nav nevienas vec�māmiņas vai sirmu vecāku.

Klausulē labu laiciņu bija klusums.

��� Jā, varbūt� � beidzot vīrietis smagi nopūtās. � Ta�u būtu bijis labāk, ja tu nebūtu pieminējis manus vecākus. Un arī vecmāmiņu ne.

��� Kāpēc?

��� Es viņus nepazīstu. Es nezinu, kādi viņi biju�i. Dro�i vien slikti, ja jau mani pameta. Ta�u es jau sen vairs neraudu un naidā nevīstu dūres. Esmu ļoti noguris. Un cilvēki par manu vecāku grēkiem jau sen visu ir samaksāju�i� Tagad arī es gribu kaut ko maksāt. Vai vēl neguli?

��� Nē.

��� Tāpēc arī piezvanīju. Es savā pagatne, ka jau teicu iepriek�, neko neno�ēloju. Pat tās divu cilvēku dzīvības ne. Bet ir viens noziegums, kas man visu laiku tomēr neliek mieru. Kā jau tu saproti, es esmu cilvēks bez nerviem un jebkāda �ē�luma. Ta�u, ka pastrādāts �is noziegums, man tagad ir ļoti �ēl. Varbūt tāpēc, ka tas patiesībā it kā nemaz nebija noziegums �

��� Ko tu tādu izdarīji?

��� Tie�i to es tev arī gribu izstāstīt! Zini, kop� tā laika ir pagāju�i jau apmēram septiņi gadi, bet kāds tomēr dvēseli grie� kā ar asu nazi. Un, jo vecāks kļūstu, jo vairāk �ēl.

��� Tas ir labi, � es skaļi teicu. � Tas ir ļoti labi, ja dvēsele no�ēlā asiņo. Tātad ir cerības, ka tā kļūs tīrāka.

��� Tu domā?

��� Es zinu.

Ri�ard � � vīrie�a balss vada otrā galā mazliet iedre�bējās. � Es tev īsi izstāstī�u. Iespējams, man uzreiz kļūs vieg�lāk, bet tev �is gadījums varbūt derēs, lai iepītu kādā romānā vai stāstā.

��� Lai notiek! � es tūlit piekritu. � Tā ir mana dieni�ķā maize. No �ādiem da�ādu cilvēku dzīves notikumiem vien es pārtieku.

��� Tad klausies uzmanīgi! � Haralds sacīja. � Pirms sep�tiņiem gadiem es priek�pēdējo reizi iznācu no zonas. Man bija sagatavota istaba kāda biju�ā zeka dzīvoklī. Pēc nedēļas kopā ar zēniem kādā iestādē paņēmām seifu ar itin prāvu nau�diņu. Ko ar to darīsi? Par mājas būvē�anu toreiz vēl nedo�māju. Arī praktiski tas nemaz vēl nebija iespējams. Tāpēc naudu mierīgi dzērām nost. Kādu dienu viens �omiņ� aicināja aizbraukt uz Iļģuciemu pie kādas kolosālas maukas. Runāts, darīts! Aizbraucām. Adresi vairs neatceros, bet ta bija tada veca koka māja tie�i iepretim Dzegu�kalnam. Palaistuvi laikam sauca Ausma, to arī īsti vairs neatceros. Viņa labi izskatījās, bija vienā vecumā ar mani un skaisti dziedāja Paula dziesmas. Es gandrīz vai apraudājos. Kļuva ne�ēlīgi skumji. Pēk�ņi sa�gribējās pa�am savas mājas, baltu ceriņu, saules un mīlestī�bas. Vistīrākais sentiments! Gribējās dzirdēt kādu labu vārdu. Gribējās izjust maigumu un mieru. Man nekad vēl nebija bi�jusi neviena normāla sieviete. Tikai �īs rupjās, nodzēru�ās maukas. Es ar to samierinājos. Es zināju, ka neko labāku ne�varu dabūt, tomēr � Sirds ilgojās pēc kaut kā tīrāka un la�bāka. Vakarā, kad to Ausmu jau gribēju gāzt gultā, viņa, iepriek� saklausījusies manas pēk�ņi skaļi paspruku�ās ilgas pēc godīgas sievietes, negaidīti lika priek�ā nakti pārgulēt ar viņas vēl nevainīgo trīspadsmitgadīgo meitu Salliju� So vārdu es laikam atcerē�os visu mū�u. Ne pirms tam, ne pēc tam es �ādu vārdu vispār vairs neesmu pat dzirdējis. Tātad, iespējams, viņa tāda � vismaz Rīgā � ir vienīgā. Bet par velti Ausma man to skuķi tomēr nedeva. Viņa pieprasīja tūksto� rubļu, kas tolaik bija milzīga nauda. Es samaksāju. Pēc tam iegājām istabā, kur dzīvoja Sallija. Viņa bija skaists bērns. Atceros garas, samtainas bizes, vāju, drebo�u augumu un ļoti lielas acis. Bērns drausmīgi kliedza un raudāja. Raudāja, kliedza un lūdzās. Bet es par viņu jau biju samaksājis. Es ne�biju radis, ka man kāds pretojas, ka kāds nepakļaujas manai gribai. Un es patie�ām, kā prātā sajucis, pēk�ņi neprātīgi vēlē�jos nevainīgu meiteni�

Klausulē vīrie�a balss apklusa. Arī es, visa dzirdētā pār�steigts, drūmi klusēju. Jutu, ka mana galva kļūst karsta un aiz uztraukuma pat sametas nelabi.

���� Zini, ko viņa man nākamajā rītā teica? � Viņ� dobjā balsī pajautāja un, nesagaidījis atbildi, turpināja. � Viņa uz dliani ar savām lielajām acīm skatījās ar tik dziļu un klaju nicinājumu, ka man uz mirkli sametās pat bail. Es toreiz vēl neaptvēru, ka �is skatiens mani turpmāk vajās visu mū�u. Es tikai sapratu, ka bērni tā neskatās. Tā parasti skatās jau pil�nīgi nobriedu�i cilvēki, kuri atklāti vēlas tavu nāvi. Un tad viņa man pateica vārdus, kurus es, tāpat kā �o skatienu, ne�spēju aizmirst vēl �odien. Viņa teica: �Sve�inieki Iznīksti no �is pasaules, kā iznīkst visi sārņi, visas nezāles, visi kanalizā�cijas atkritumi! Bet, pirms tu sapūsi cietumā vai kur citur, gri�bētos, lai tavu acu priek�ā kāds tāpat izdarās ar tavu pa�a bērnu. Tad tu varbūt pirmo reizi uzzināsi, cik ļoti cilvēkam da�reiz var sāpēt�� N

Vīrietis atkal apklusa, un es ilgu laiku tikai dzirdēju, kā viņ� smagi, ātri elpo.

��� Zini, varbūt tie�i tāpēc man arī nav bērnu � � viņ� vēl dobjākā balsī turpināja. � Tas tomēr ir baismīgs lāsts, un es zinu, cik briesmīgi reizēm spēj būt cilvēki� Bet ne tikai tas vien. Es bie�i domāju par to meiteni. Esmu gandrīz vai pārlie�cināts, ka viņa manas toreizējās rīcības dēļ jau sen vairs nav dzīva. Bet, ja ir, tad, iespējams, viņa kļuvusi pēdējā 110 pēdē�jām. Ja nestrādā stacijā vai tie�i uz ielas, tad noteikti ir nodar�bināta kādā intīmklubā, un es baidos, ka tikai pēc kārtējā iz�saukuma manā mājā neienāk tie�i viņa.

��� Nebaidies, � es ar sausu muti teicu. � Viņa nekad pie tevi neatnāks.

��� Jā? � viņ� brīnījās. � Kā tu to zini?

��� Es ta�u arī dzīvoju Iļģuciemā un zinu, kas �eit notiek.

��� Visā ciemā? Katrā mājā?

��� Katrā ne. Bet Ausmu es pazīstu. Viņa man pat iznāk tāda kā attāla radiniece, � es pēk�ņi sāku fantazēt. � Un visu zinu arī par Salliju.

��� Nu?! � noziedznieks gandrīz vai iekliedzās. � Kas ar to meiteni ir noticis? Patie�ām uz ielas?

�� Nē, Harald Anderson, � es lēni, uzsvērdams katru vārdu, teicu. � Viņa ir mirusi.

Es to pateicu un uzreiz jutu, ka uz pieres uzmetas auksti sviedri.

��� Kad? � viņ� spēji jautāja.

��� Divas dienas pēc tavas neģēlības, � es teicu. � Pirms pa�nāvības viņa tomēr vēl uzrakstīja zīmīti, kurā noņēma tev savu lāstu un tev piedeva.

��� Tie�ām? Piedeva?!

��� Jā.

�� Vai tas tev neliekas savadi? � viņ� prasīja. � Ka viņa varēja man piedot?

��� Nezinu, vai tu to sapratīsi, bet spējā piedot slēpjas viss cilvēka dvēseles cildenums, viss labais un skaistais. Piedodot savam ienaidniekam vai pāri darītājam, cilvēks sevi pacel ne�salīdzināmi augstākā gara pakāpē par naida turētāju vai at�riebties kāro. Ar �ādu rīcību, Harald Anderson, cilvēks sevi ieved daudz gai�ākā pasaulē, kur vairs nav ne naida, ne ļau�numa. Kur ir tikai miers un ticība.

Vīrietis atkal, dziļi elpodams, brīdi klusēja.

��� Ri�ard � � viņa balss viegli trīcēja. � Tu noteikti uz�raksti par to meiteni, jā? Noteikti! Viņa acīmredzot ir bijusi laba, bet es �

��� Tu esi bijis baigais nelietis, � es teicu un gaidīju Ha�ralda dusmu izvirdumu, lamas, bet nekas nenotika. Tie�i ot�rādi. Viņa balss bija kļuvusi daudz klusāka un lēnāka.

��� Tā ir, � viņ� tūlīt piekrita. � Tāpēc jau es arī visu laiku mokos sirdsapziņas pārmetumos. Mēģinu gan sevi attaisnot, iestāstīdams, ka es ta�u pats pēc sava prāta tur negāju. Es nemaz nebūtu zinājis, ka tai mājā tāda meitene dzīvo. Mani pie Sallijas aizveda viņas pa�as māte. Turklāt es biju samaksā�jis. Es Salliju biju nopircis, bet tā kā �ai pasaulē var nopirkt visu �

��� Nemuldi! � es dusmīgi teicu. � Nopirkt var tikai to, kas mums patiesībā nemaz nav vajadzīgs. Bet to, no kā atka�rīga mūsu dzīve un dzīvība � Nekāda nauda mūs nevar pa�glābt no vecuma un nāves. Nekāda nauda nespēj paturēt mūsu jaunību, ne par kādu naudu tu nevari atpirkties no sev no�lemtā likteņa, ne par kādu naudu tu nevari apklusināt savu no�ēlu un sirdsapziņas pārmetumus. Ne par kādu naudu tu nevari atgriezt pagāju�o dienu, nevari nopirkt ne sauli, ne vēju, ne jūru, ne bērna smaidu, ne gaisā lidojo�u putnu, ne Brīvības pieminekli. Arī pa�u brīvību ne. Bet pats galvenais � ne par kādu naudu tu nevari nopirkt mīlestību. Visas pasaules bagātības nevar likt sievietei sajust to, ko viņa jūt un pār�dzīvo par baltu velti, kad patiesi iemīlas vīrietī, kuru viņa pati sev ir izvēlējusies.

��� Tu gudri runā, � viņ� sacīja, pacietīgi uzklausījis manu garo tirādi. � Un laikam tā arī ir, es piekrītu, ta�u dzīve un pats cilvēks tajā ir tik sare�ģīti� Vai tu vari man paskaid�rot, kāpēc es spļauju virsū visiem citiem maniem grēkiem, bet tie�i �o atceros septiņus gadus? Un notiku�ā man ir �ēl. Man patie�ām ir Joti �ēl. Es tagad esmu gatavs gandrīz vai raudāt.

��� Paskaidrot es nevaru, ta�u domāju, ka acīmredzot tāpēc, ka tomēr tevī vēl ir saglabājies kaut kas no cilvēka � Tu neesi kļuvis pilnīgi par zvēru. Ja mēs vēl varam raudāt un kaut ko no�ēlot, mēs vēl neesam galīgi pazudu�i. Tātad, Ha�rald Anderson, mums vēl ir kaut kādas cerības.

��� Tu to labi pateici, � viņ� atzina. � Bet būtu jauki, ja es tai meitenei vēl varētu izlūgties piedo�anu.

��� Ja jūti tādu vajadzību� � es pavisam klusi sacīju. � Tad tā arī izdari! Nodzēs istabā gaismu, aizdedz sveci un lūdz tai meitenei piedo�anu. Domāju, ka viņa to dzirdēs.

��� Labi, � vīrietis domīgi teica. � Tā arī izdarī�u. Cilvēki pa lielākai daļai, protams, ir lieli mēsli, ta�u ir kaut kas tāds, ko laikam neviens tomēr nedrīkst darīt. Paldies, ka tu man palīdzēji to saprast.' Tā ka es neesmu velti tevi uzcēlis no miega.

��� Nekādā ziņā, � es apliecināju. � Lai gan to visu dzirdēt man bija loti sāpīgi un nepatīkami, esmu priecīgs, ka tev to�mēr bija uznākusi vēlē�anās izkratīt sirdi.

��� Jā� � viņ� gari novilka, � tomēr �ēl, ka neko vairs nevar labot. Neko vairs nevar griezt par labu.

Vīrietis apklusa, un es pacietīgi gaidīju, ko viņ� teiks tālāk. Bet viņ� vairs neteica neko. Pēk�ņi nolika klausuli, un es dzir�dēju tikai garus un vientuļus signālus.

Pēc �īs sarunas es vairākas dienas mocījos sirdsapziņas pār�metumos, nekādi nesaprazdams, kāpēc �im sve�ajam nakts zvanītājam teicu, ka Sallija mirusi.

Lai viņ� nekad, savukārt mocīdamies savos sirdsapziņas pār�metumos, pat nemēģinātu viņu vēlreiz sameklēt? Vai arī tāpēc, lai noziedznieka sirdsapziņas mokas padarītu vēl smagākas? Iespējams, tas notika tie�i tādēļ, ta�u tagad, iedomājoties vien, ka Sallija patie�ām varētu būt mirusi�

Nesapratu, kas ar mani bija noticis. Tas bija tāds savāds, da�brīd viegls un pacilājo�s, da�brīd ārkārtīgi smags un loti nomāco�s psihiskais stāvoklis, kad asi izjutu, ka gandrīz vai ar varu kāds pavēlo�s, neatvairāms spēks mani spie� nepār�traukti domāt par Salliju, uztraukties un pēc viņas ilgoties. Es to visu nevarēju pat salīdzināt ar tām izjūtām, kādas man bija toreiz ar Inesi vai pēdējā laikā ar Diānu.

Es pievēru acis un redzēju � pa me�u skrien briedis. Pa ceļu brauc veca automa�īna. Kūp fabrikas dūmenis. Kāda sie�viete no�ņaudz savu tikko piedzimu�o bērnu, ieliek to atlieku spainī un aiznes uz atkritumu kasti. Neremdināmās kaislības.

Romāns par izcilā fran�u rakstnieka Gija de Mopasāna dzīvi. Valsts prezidents Rīgas pilī rīko pieņem�anu par godu 18. no�vembra svētkiem. Kāda dzīvokļa logā deg vientuļa svece. Pa ielu aizbrauc pasa�ieru pārpilns tramvajs. Lauku sētā, pie�siets pie būdas, slinki rej suns. Kaut kur ir izcēlies uguns�grēks, un pa pilsētas galveno bulvāri drā�as divas ugunsdzē�sēju automa�īnas. No Rīgas centrālās stacijas precīzi noteik�tajā laikā atiet vilciens uz Sanktpēterburgu. Skvēriņā uz sola salst kāds bezpajumtnieks. Tipogrāfijās tiek drukātas rītdienas avīzes. Divi pusaud�i bez jebkādām pūlēm atslēdz uz ielas at�stātu sve�u �iguli un aizbrauc. Pirmā stāva dzīvoklī skaļi strī�das laulāts pāris. Raud bērns. Narkomāns pa�rocīgi sev ie�pricē heroīnu un jau pēc da�iem mirkļiem nokļūst pavisam citā ek�sistences stāvoklī. Pie virtuves lielā galda klusēdami ēd vaka�riņas likko no darba pārnāku�i cilvēki. Se�padsmitgadīga mei�tene, mazliet tomēr kautrēdamās, nodzē� istabā gaismu un pirmo reizi atdodas savam draugam. Policijas mobilā pulka patruļa kādā pamestā mājā arestē slepkavu. Pazīstamā intīm- kluba Baltā lēdija pieredzēju�ākā prostitūta, lepni ietinusies dārgā vāverādas ka�okā, ar vēl lepnāku limuzīnu dodas pie kārtējā klienta. Saktas puķu tirdziņā pievakarē mazliet krītas cenas. Pilsētas centrā, Brīvības un Merķeļa ielas krustojumā, saskrienas divas ārzemju automa�īnas � Volvo un Mercedes. Kaut kur skaļi kliedz sieviete, bet turpat netālu ubags klusē�dams stiepj roku, cerot, ka kaut kas tomēr tiks iemests viņa plaukstā.

�Draugs, nepaej garām!�

Bet cilvēks aiziet garām. Tāpat kā aiziet �is mirklis pilsētas dzīvē. Un mirklis manā un tavā dzīvē. Gijs de Mopasāns no�mira �etrdesmit astoņu gadu vecumā. Cik atlicis man? Un ko mēs atcerēsimies sava mū�a pēdējā brīdī? Varbūt vienīgais, ko mūsu atmiņa spēs izgaismot no nebūtībā grimsto�ās dzīves, būs tikai tās sievietes seja, acis, krūtis, ķermenis un dvēsele, ko tu būsi mīlējis?

Es sēdēju dziļā atpūtas krēslā un ar baudu skatījos, kā Sal�lija ģērbjas. Virs mazām sarkanām biksītēm viņa uzvilka ļoti smalkas, da�ādiem musturotiem akcentiem izrotātas melnas zeķbikses, tum�us apak�svārkus un pēc tam sevi ietērpa paīsā ķir�u krāsas vakarkleitā ar augstu apkakli un platām piedurk�nēm. �is tērps viņu darīja vēl slaidāku un jaunāku un jauki piestāvēja tum�ajiem matiem. Tad viņa no nelielas, vecmodī�gas kastītes izņēma sudraba medaljonam līdzīgu rotaslietu, pielika pie krūtīm un pagriezās pret mani.

��� Paskaties! Vai tas man piestāvēs?

Man mazliet aizrāvās elpa. Es biju redzējis daudzas skaistas, simpātiskas, �armantas, seksapīlas un citādi ļoti valdzino�as sievietes, ta�u pa�laik manā priek�ā stāvo�ā meitene ar savu jaunību, kluso bijību, lielajām acīm, vienkār�o, bet eleganto tērpu, mulso smaidu, ideālo augumu un klasiski skaisto seju pārliecino�i pārspēja visas iepriek�ējās. Bet ne tikai tas vien. No visas viņas būtnes' izstaroja pat fiziski sajūtams tas dzi�ļākais sievietes dabas noslēpums, ko mums acīmredzot tā arī nekad neizdosies atminēt. Es tikai jutu, ka tas mani pievelk, kā visspēcīgākais magnēts pievelk sīku metāla skaidu vai bā�kas ugunis vētras naktī nomaldīju�os kuģi.

��� Tu esi ļoti skaista, � es pat mazliet pārsteigts teicu, pie�cēlos un apliku sudraba rotu meitenei ap kaklu. � �ovakar visi vīrie�i tevis dēļ no�ausies.

Sallija burvīgi pasmaidīja un mani viegli noskūpstīja uz vaiga.

��� Man ir jāizskatās ļoti labi, � viņa teica. � Tur ta�u visi būs tavi draugi, vai ne?

�� Jā, � es atbildēju. � Viņi visi mani apskaudīs.

��� Viņi visi redzēs, ka Ri�ards Baks ir iegādājies sev jaunu mīļāko, � Sallija sacīja. � Un tas nebūs nekas labs, ko viņi par mani domās.

��� Tas būs vislabākais, Sallij. Vai kāds vispār par tevi var domāt ko sliktu?

Sallija pienāca cie�i klāt, abas rokas uzlika man uz pleciem un mazliet skumji ieskatījās acīs.

�� Tu esi vienīgais, Ri�ard, kas par mani līdz �im ir domājis tikai labu, � Sallija klusi teica un piebilda, � ja tikai tu esi patiess. Ja tu neizliecies.

��� Nē, Sallij, � es apliecināju. � Tev vēl es ne reizi ne�esmu melojis.

Mēs no istabas izgājām gaitenī un no pakaramā paņēmām savus ziemas mēteļus. Tie�i tai brīdī atvērās blakus istabas dur�vis un gaitenī iznāca Sallijas māte Ausma. �oreiz viņa bija pilnīgi skaidrā, kalsno augumu sedza bieza, ne pārāk tīra rīta- kleita^bet matos bija sasprausti spo�i metāla ruļļi.

��� Ā! � mani ieraudzījusi, viņa patīkamā pārsteigumā iesau�cās. � Rakstnieka kungs! Kur tad jūs tā esat sataisījies vest manu meitu?

��� Kur jūs gribētu, lai es viņu vedu? � mazliet draiski jau�tāju. � Uz Operu, Nacionālo teātri vai restorānu?

��� Parasti vīrie�i tik jaunas un smukas meitenes tūlīt ved uz gultu, � Ausma teica, � ta�u jūs, inteliģents cilvēks būdams, patie�ām viņu dro�i vien vispirms vedīsiet uz Operu, Nacio�nālo teātri vai krogu!

�� Es skatos, kundze, ka arī jūs �ovakar netaisāties sēdēt mājās?

��� Nē, Baka kungs, tie�i to es esmu nodomājusi darīt! Sē�dē�u mājās un gaidī�u savu mīļāko! Sallija zina. Bruno Kūlu. Viņ� ir vecs stikla pūtējs, kas jau sen, gadiem ilgi rīdams karsto gaisu, ir galīgi sabeidzis savas plau�as. Varbūt viņ� mani beidzot apprecēs.

Es Sallijai pasniedzu melnu mēteli ar baltu ka�okādas ap�kakli, viņa klusēdama apģērbās, ta�u es redzēju, ka viņai ir ļoti neērti vai pat kauns no savas mātes.

��� Lai jums labi veicas! � es Ausmai novēlēju un gāju uz durvīm. Sallija sekoja.

Neko vairāk negribēju teikt. Pēc tā, ko biju dzirdējis no viņas pa�as mutes par neiedomājami cietsirdīgo izturē�anos pret savu meitu, un ko par savu dzīvi �ai mājā man bija stās�tījusi Sallija, es pret �o visai papluku�o sievieti izjutu ne ti�kai lielu nepatiku, bet arī riebumu.

��� Pagaidiet! � Ausma negaidīti iesaucās, un man pēk�ņi �ķita, ka viņa tūlīt no manis par savu meitu pieprasīs samak�sāt vismaz da�us latus �

Bet nē. Ausma pienāca klāt un it kā mazliet pat nobijusies klusi vaicāja: � Jūs manu Salliju� Jūs viņu vedat prom pavisam?

Es mazliet apmulsu un da�us mirkļus klusēju. Sallija bija satvērusi durvju rokturi, pirms tam galvā uzlikusi baltu ce�purīti, kājas apāvusi melnās augstpapē�u kurpēs un izskatījās tis sasodīti jauka, ka nemaz nespēju noticēt, ka viņa �o vakaru vēlas pavadīt tie�i ar mani.

��� Reginskas kundze, � es pieklājīgi teicu, � ja tas būtu manos spēkos�

Ausma ar muguru atspiedās pret gaiteņa netīro sienu, no platās rītakleitas kabatas izņēma saņurcītu cigare�u paciņu, aizsmēķēja un diezgan dusmigi skatījās gan uz Salliju, gan mani.

�� Ja mani Brunis tomēr neņems � � viņa klepodama un ļoti satraukusies sāka skaļi runāt, � es beigu beigās palik�u viena. Bet ja ar mani gadās tāda pati nelaime kā ar manu māti

Kristīni? Kas tad, Baka kungs, ar mani notiks? Jūs Salliju tūlīt lepnā autiņā aizvedīsiet prom, bet ko lai vēlāk daru es?

Kā jau iepriek� minēju, es negribēju teikt neviena vārda, ta�u pēk�ņi man pret �o sievieti izlauzās tāds naids un tik klaja nepatika, ka es nenocietos un pateicu to, ko man, pro�tams, nevajadzēja teikt, it sevi�ķi jau Sallijas klātbūtnē ne, ta�u nekādi nespēju sevi apvaldīt un klusēdams aiziet. Trauslā un maigā Sallija �ai sievietei visu dzīvi ir bijusi tikai kā viņai piedero�a lieta, ko var nevērīgi mētāt no viena istabas kakta uz otru, ko var plēst un bojāt un, kad nepatīk vai patīk, par zemu cenu kādam pārdot.

� Es nezinu, ko jūs tādā gadījumā darīsiet, � es viņai auksti atbildēju. � Par to jums dro�i vien derēja padomāt jau vismaz pirms divdesmit gadiem. Bet tad jums prātā bija pavi�sam kas cits. Jūs savu meitu ne dienu, ne mirkli neesat mī�lējusi, bet tagad gribat� Tā �īs spēlītes, cienījamā kundze, �ai pasaulē tomēr ne�pēlē. Viss tiek atmaksāts. Labajam ar labu, ļaunajam ar ļaunu. Un es nemaz ne�aubos, ka tie�i tā arī notiks, kā jūs pirmīt teicāt. Jūs noteikti piemeklēs kāds �au�alīgs sods. Diem�ēl tā dzīvē iekārtots. Jūs dzērumā vai smagās paģirās ķers trieka un jūs �ai vecajā būdā gulēsiet viena un paralizēta, un lūgsieties, raudāsiet un gaidīsiet, lai kāds pasniedz vismaz glāzi ūdens, maizes �ķēli vai zāļu pude�līti, bet neviens neatsauksies, neviens pie jums nenāks. Un nenāks tāpēc, ka jūs nevienu savā mū�ā neesat mīlējusi, jūs nevienu cilvēku neesat aicinājusi darīt labu, bet tikai mudi�nājusi uz slikto, uz Jauno, uz riebīgo! Man ļoti �ēl, Reginskas kundze, bet nudien jums ir pavisam maz izred�u laimīgi pava�dīt vecumdienas. Ja cilvēki būtu gudri, viņi nekad cits citam nedarītu neko sliktu, jo tas ir vienīgais, kas agrāk vai vēlāk mums visiem nāk atpakaļ . . .

Ausma alkaini sūca rūgtos cigaretes dūmus, nodūra galvu un tad klusi pie sevis teica: � Es pirmā nesāku. Pirmais sāka �īs meitenes tēvs Valdis Kūdra, kas mani ar varu izvārtīja pa dubļiem un mēsliem. Bet viņu savukārt ļaunu un dumju bija padarījis gan tas laiks, gan kar�, gan citi cilvēki. Un tos savu�kārt. atkal kāds cits kar� un citi cilvēki. Un tā mēs ar saviem grēkiem visi vienā saitītē aizejam līdz Ādamam Dieva para�dīzē. Vai tā ir mana vaina, ka es nespēju būt pirmā, kura pār�trauc �o nepārtraukto ļaunuma ķēdi?

Nezināju, ko viņai atbildēt. Es tikai sapratu, ka Ausmas teiktais neder par attaisnojumu. Tā mēs katrs, izdarījis kādu nelietību vai drausmīgu noziegumu, varam attaisnoties ar pa�saulē mū�īgi eksistēju�o ļaunumu un cilvēka dabas samaitātību.

Bet vai Sallija ir kādam izdarījusi kaut ko sliktu? Un ari mana māte nevienam neko sliktu nav darījusi, ja nu vienīgi kādreiz, atteikdama tam pa�am Valdim Kūdrām �

Un tad es pēk�ņi sastingu. Es negaidīti sajutu un sapratu, ka patie�ām pastāv kaut kāda milzīgi gara nelietības un ļau�numa ķēde, ar kuru mēs vājāk vai stiprāk tomēr visi esam sa�sieti no pirmā līdz pēdējam �

Vai man ir tiesības �o sievieti nosodīt un viņai ko pārmest? Tagad es to vairs nezinu. Bet ja ir, tad varbūt viņai pa�laik savukārt ir tiesības pārmest un nosodīt mani, ka es ņemu un aizvedu prom viņas meitu?

��� Es zināmā mērā jūs saprotu, kundze, � mazliet neveikli pasmaidīju un vēru vaļā durvis. � Ta�u padomājiet, vai ne�būtu bijis labāk, ja jūs tomēr būtu vismaz pamēģinājusi �o ķēdi kādreiz pārraut. �aubos, vai jūs �odien dzīvotu sliktāk, jo sliktāk dzīvot vairs nav iespējams. Bet, kas attiecas uz Sal�liju, viņa jums vairs nepieder. Tagad �ī meitene pieder man. Ta�u jums es neko nemaksā�u. Es maksā�u Sallijai. Maksā�u ar mīlestību, ar sapratni, ar saudzību, ar rūpēm, ar gādību, ar mieru, ar uzticību � Es, Reginskas kundze, Sallijai maksā�u ar visu savu dzīvi.

Atvēru durvis, un mēs izgājām laukā. Bija auksts novembra vakars. Spo�i mirdzēja zvaigznes, un zem kājām gurkstēja ne�sen uzkritu�ais sniegs. Aiz sētas vārtiņiem mūs gaidīja �aurā Embūtes iela, lielais Dzegu�kalns un mans spo�i sarkanais BMW.

��� Tu nedusmojies? � es Sallijai vaicāju, kad jau bijām iesēdu�ies mīkstajos automa�īnas sēdekļos.

��� Nē, � Sallija tikko manāmi pasmaidīja. � Tu biji ļoti savaldīgs. Man patika, kā tu viņai atbildēji.

��� Tad viss ir kārtībā, � es sacīju un sāku braukt.

��� It sevi�ķi man patika, kad tu viņai sāki stāstīt, ar ko esi nodomājis par mani maksāt�

Es asi pagriezos pret Salliju un viņas acīs ieraudzīju smel�dzīgas skumjas.

��� Tātad viss tomēr nav kārtībā? � es mazliet uztraucies pārvaicāju.

Sallija mīļi pasmaidīja un savu plaukstu uzlika uz manas rokas.

��� Nē, nē! � viņa gandrīz �ukstus teica. � Tas vienkār�i priek� manis bija . . . Tas bija pārāk skaisti, Ri�ard! Skaisti un mazliet nepatiesi. Neviens cilvēks otram tik daudz nemaz ne�var iedot. Un domāju, ka neviens cilvēks nav arī tā vērts, lai tik daudz saņemtu.

Savā ļoti skaistajā divstāvu savrupmājā, kura atradās Berģu ciemā gandrīz vai pa�ā Juglas ezera krastā, un kuras grunts�gabals sagāja kopā ar Diānas Kvālas blakus eso�ās mājas dārzu, pazīstamais latvie�u mākslinieks un sens mans draugs-Nor�munds Stafeckis nelielā labu paziņu un draugu pulkā atzīmēja savu piecdesmito dzim�anas dienu. Ja Latvijā vēl pastāvētu sociālisms un padomju vara, dro�i vien viņ� �ajā lielajā savas dzīves jubilejā būtu saņēmis Tautu draudzības ordeni, medaļu par varonīgu darbu vai vismaz Augstākās Padomes Prezidija goda rakstu, bet tagad Normundam nācās samierināties tikai ar dāmu bu�ām uz vaigiem un vīru atnestajām alkohola pu�delēm. Bet rādījās, ka di�ais meistars par to nemaz neskumst. Viņ� kopā ar sievu (arī mākslinieci) Ilzi katru ciemiņu mīļi sagaidīja pie durvīm, patiesā priekā ar varenu plaukstu atnā�cējam tūlīt blieza pa plecu un pateicībā spieda roku pat par vismazāko dāvanu.

Es viņam pasniedzu lielu kasti ar Kanādā ra�otām visda�ā�dākajam augstākā labuma krāsu tūbiņām un bagātīgu otu komplektu.

��� Lai tev, Normund, vēl vismaz piecdesmit gadu pietiktu spēka darīt to, kas tev tik ļoti patīk! Lai tev veiktos ne tikai pie mums, bet novēlu sarīkot personālo izstādi ari Parīzē, Mad- ridē, Ņujorkā vai kādā citā pasaules malā!

��� Paldies, paldies, � mākslinieks aizkustināts pateicās.

��� Tagad jau ar krāsām ir daudz labāk, nekā bija bre�ņevlai- kos, ta�u tie�i �īs lirmas produkciju es vēl neesmu izmēģi�nājis.

��� Tā pa�reiz esot labākā pasaulē, � es teicu.

��� Ļoti iespējams, � Normunds rūpīgi apskatīja dāvanu.

��� Tad man neatliks nekas cits, kā uzmālēt pasaulē labāko bildi.

��� Dari to, � es sacīju un ar galvu pamaju uz man blakus stāvo�o Salliju. � Viņa ir pasaules labākā meitene.

��� Es par to nemaz ne�aubos, � Normunds sacīja un, priekā starodams, no Sallijas rokām saņēma vienpadsmit baltas neļ�ķes. � Jums ļoti piestāv baltā krāsa, � viņ� turpināja, Salliju vērīgi noskatīdams no galvas līdz kājām. Viņ� neizrādīja ne mazāko izbrīnu, ka es nez kādēļ, kā parasti, neesmu ieradies kopā ir Diānu, bet gan ar pavisam jauniņu meiteni, kurai pa�tie�ām ellīgi labi piestāvēja gan baltā ādas cepurīte, baltā vilnas �alle, baltā mēteļa apkakle, gan baltais, mazliet mulsais smaids skaistajā sejā.

Kad bijām atģērbu�ies, mājas saimnieki mūs ieveda pirmā stāva lielajā hallē, kur jau spo�i dega kamīns un pie vairākiem bagātīgi klātiem galdiem stāvēja vai pastaigājās kādi desmit, divpadsmit eleganti ģērbu�ies cilvēki. Gandrīz visus �os jau agrāk atnāku�os ciemiņus es pazinu. Viņi pārstāvēja tā saukto rado�o inteliģenci un katrs savā profesijā jau bija sasniedzis zināmas sava talanta un spēju virsotnes. Tur bija slavens kino re�isors, se�i vai septiņi mākslinieki, rakstnieks, divas aktrises, mākslas zinātnieks un kāds �urnālists, kas bija Normunda at�tāls radinieks un sakritības dēļ pārstāvēja mūsu laikraksta niknāko konkurentu avīzi Zemnieka Dzīve.

Mēs ar visiem sasveicinājāmies, bet es nevienam Salliju ne�stādīju priek�ā nedz kā savu meiteni, nedz kā draugu. Visi tāpat redzēja, ka mēs esam kopā, ka viņa ir mana meitene, tātad arī vistuvākais draugs.

Katrs varēja sēdēt vai stāvēt, kur viņam patika. Katrs varēja, kad gribēja, pieiet pie galda kaut ko ieēst vai iedzert. Katrs varēja runāt un darīt, ko grib. Valdīja pilnīgi brīva, nepie�spiesta, rado�i vaļīga atmosfēra. Ta�u es redzēju un jutu, ka visi neuzkrīto�i, tomēr ļoti cītīgi pētīja un, dabiski, arī novēr�tēja Salliju. Domāju, ka Sallija smalkās sabiedrības pirmo ek�sāmenu izturēja lieliski, lai gan viesību sākumā jutās diezgan apmulsusi, mazliet neveikla un sasaistīta. Ta�u vēlāk, kad jau bija kaut cik apradusi ar jaunajiem apstākļiem, grezno mājas interjeru, smalkajiem di�gariem un izdzērusi vairākas Martīni vīna glāzes, it kā iek�ēji atbrīvojās, sāka sarunāties, dejot un vairs mulsi negrieza skatienu sāņus, ja kāds uz viņu cie�āk paskatījās vai kaut ko viņai ne visai saprotamu jautāja.

Kad ciemiņi jau bija nogar�oju�i visus gardos uzko�amos un vismaz pa glāzītei nomēģināja fran�u, spāņu vai itālie�u vīnus, Normunds Stafeckis sanāku�os aicināja mājas otrajā stāvā, kur atradās viņa pla�ā darbnīca. Mākslinieks speciāli mums bija sarīkojis nelielu jubilejas izstādi, kur mēs varējām apskatīt gan viņa pa�us jaunākos, gan jau agrāk redzētos darbus.

Normunds Stafeckis bija liela auguma stipri tūļīgs vīrs ar resnu vēderu un jau pliku galvas vidu, ko viņ� parasti pie�sedza ar abhāzie�u tautisko pelēka filca apaļo cepurīti, pats arī izskatā līdzīgs kādam vecam gruzīnam vai abhāzie�u ciema vecākajam.

Padomju laikā viņ� savā glezniecībā, kā daudzi citi latvie�u mākslinieki, diezgan sekmīgi un ļoti viltīgi bija atradis zelta vidusceļu starp sociālistiskā reālisma oficiālajām prasībām un avangardisko Rietumu pasaules mākslu. Ta�u patiesībā Nor�munds diezgan stingri turējās, un vairums viņa gleznu bija ra- dltas tai pa�ā vecajā, tradicionāli labajā latvie�u glezniecības manierē, kas bija sākusies jau ar Rozentālu, Purvīti, Mies�nieku, Eliasu, Ubānu un ko tik spo�i turpināja gan Pauļuks, gan Uldis Zemzaris.

Man patika Stafecka māksla. Viņa gleznas bija skaudri reālistiskas un parasti uz mani atstāja spēcīgu emocionālu iespaidu. Tur bija gandrīz vai ģeniālais Mātes portrets, Vecas sievietes portrets, kāds brīni�ķīgs saldu, skumju apdvests, sār�tos pasteļtoņos uzgleznots jaunas sievietes akts un daudzas citas gleznas, kas vienreiz redzētas, nekad vairs nezudīs no atmiņas. Tā bija laba, īsta māksla.

Sallija ilgi domīga stāvēja jaunās sievietes akta priek�ā, un man �ķita, ka arī viņa pēk�ņi kļūst ļoti skumja. To laikam pa�manīja arī Normunds un nostājās Sallijai blakus.

��� Jums tur kaut kas nepatīk? � viņ� uzmanīgi jautāja.

��� Kas �ī sieviete tāda ir? � Sallija klusi atjautāja pretim.

��� Es nezinu, � Normunds atbildēja.

��� Kā tas ir iespējams? � Sallija bija patiesi izbrīnījusies.

�� Jūs gleznojāt, pat nezinādams, ko?!

������� Kā tad es nezināju! � Normunds pasmaidīja. � Es glez�noju sievieti.

��� Pilnīgi nepazīstamu?!

�������� Jā, � mākslinieks apstiprināja. � Tā ir parasta lieta. �ī sieviete ir modelis. Viņu ir gleznoju�i daudzi. Vispirms viņa bija aizgājusi pie kāda cita man pazīstama skunstnieka, tas savukārt viņu vēlāk atsūtīja pie manis.

Sallijas jau tā lielās acis nepatīkamā pārsteigumā izpletās vēl lielākas.

������� Viņa tā pirmo reizi atnāk pie nepazīstama vīrie�a un tū�līt izģērbjas kaila . . ?

Normunds atkal piedodo�i pasmaidīja un viegli Salliju pie�stūma tuvāk gleznai.

������� Mīļais bērns, � viņ� patīkamā tenorā sāka stāstīt, � ne�dusmojieties, ta�u jūs pa�laik domājat tie�i tā, kā �odien domā da�as vecas tantiņas vai padomju laikā uzskatīja klīrīgās dā- miņas no partijas komiteju ideoloģiskajām nodaļām. Bet �ī sieviete diem�ēl neatnāca pie manis kā pie vīrie�a. Viņa pie manis atnāca kā pie mākslinieka. Tas ir viss. Viņa atnāca pie manis strādāt.

��� Jūs pat nezināt viņas vārdu?

��� Kāpēc ne? Zinu. Viņu sauca Irēna.

��� Kāpēc viņa ir tik skumja? � Sallija pēk�ņi vaicāja.

��� Nezinu, � Normunds paraustīja savus varenos plecus.

�� Kaut kas jau laikam bija atgadījies.

��� Varbūt tāpēc, ka viņai tie�i �ādā ceļā nācās pelnīt sev iztiku?

��� Ļoti iespējams, � Normunds atbildēja un vērīgi ieskatī�jās Sallijas skumju pielietajās acīs. � Jums viņas ir �ēl?

Sallija piekrīto�i pamāja ar galvu.

��� Tā esmu es, kas tur ir uzzīmēta, � viņa negaidīti teica un ar abu roku plaukstām spēji aizsedza seju.

Es vēlreiz rūpīgi paskatījos uz gleznu. Tur attēlotā sieviete bija uzgleznota profilā. Viņa kaila sēdēja uz neliela paaugsti�nājuma, vienu roku atspiedusi pret tā tuvāko malu, bet otru pacēlusi vieglā kustībā, it kā gribēdama sakārtot matus vai aizdzīt kādu nepatīkamu sapni. Sievietes akts bija uzgleznots maigi ro�ainā pasteļkrāsā un atgādināja kaut ko pavisam astrālu, viegli izgaisto�u, tai pa�ā laikā izplatot gandrīz vai fiziski sajūtamas smagas, sāpīgas skumjas.

Es ar abām rokām apņēmu Sallijas plecus un mēģināju viņu nomierināt.

��� Tā neesi tu, � es viņai klusi ie�ukstēju ausī. � Tev ir labi un jautri. Bet viņai � jā, viņai ir mazliet bēdīgi ap sirdi, bet tas ne tevi, ne mani pa�reiz neskar. Iesim atkal lejā un iedzersim �ampanieti.

Sallija neko neatbildēja, un es arī nejautāju, kāpēc viņai pēk�ņi bija �ķitis, ka gleznā attēlotā sieviete ir viņa. Tikai da�us mirkļus vēlāk, kad mēs pa spo�i nolakotām koka kāpnēm atgriezāmies pirmā stāva hallē, es ar diezgan lielām �ausmām negaidīti nojautu un iedomājos, ka, iespējams, tie jau bija kādas drausmīgas, neārstējamas garīgas slimības pirmie simp�tomi � Tūlīt vēl atcerējos Sallijas vairākkārt izsacītos apgal�vojumus, ka viņa mani bie�i redzot stāvam viņas istabā, ka es kaut ko sakot un pavēlot. Un tai pa�ā mirklī atcerējos Sallijas tēvu Valdi Kūdru, viņa pirms divdesmit viena gada uzrakstīto vēstuli un sava drauga, psihoneiroloģiskās slimnīcas galvenā ārsta vietnieka Edija Naikovska stāstījumu par �izofrēnijas vēl joprojām īsti nenoskaidroto izcelsmi, ta�u, gandrīz esot jau pierādīts, ka to galvenokārt pārmantojot iedzimtības ceļā�

Es Salliju uzmanīgi apsēdināju ar melnu ādu apvilktā klub�krēslā un pasniedzu glāzi ļoti gar�īga itāļu �ampanie�a.

��� Iedzer, Sallij, � es klusi aicināju. � �is vīns aizdzīs jeb�kuras skumjas.

��� Paldies, Ri�ard, � Sallija man pateicībā uzsmaidīja. � Tas jau ir garām.

Un varbūt patie�ām arī ir garām, es nodomāju, vēlreiz ne�uzkrīto�i nopētot melnajā atpūtas krēslā sēdo�o sievieti, par kuru jau labu laiku jutu atbildību un kuras dzīve un liktenis man jau sen nebija vienaldzīgi.

Sallija nenoliedzami bija ļoti skaista, it sevi�ķi �ovakar. Viņai aiz muguras dego�ā stāvlampa uz viņas iegareno seju meta romantisku gaismu, spilgti izceļot meitenes mirdzo�os matus, lielās acis, piesārtu�os vaigus, melnos uzacu lokus un zemeņkrāsas lūpas.

Tum�i sarkanās kleitas mala bija krietni parāvusies uz aug�u, pavedino�i atsedzot slaidās kājas, un viņas labā roka graciozi turēja garu vīna glāzi.

Tā nemaz nav īstenība, man nez kādēļ ienāca prātā. Tas ir tikai kāds sapnis vai pasaka. Tā ir glezna, ko pa�laik izdomā un glezno Normunds Stafeckis. Tas ir kādas filmas kadrs, ko �eit uzņem kinore�isors Stīvens Spīlbergs vai mūsu pa�u Aloizs Bren�s. Bet tas tā nav, es zinu. Tas viss tikai tā liekas. �o mirkli uz mūsu lielā eksistences audekla pa�laik mālē pats Laiks. Un �o brīni�ķīgo dzīves epizodi savā filmā uzņem gan mans, gan tavs Liktenis.

Es zinu, Sallij, ka tu esi radīta kāda cilvēka ārprāta lēkmē, es nodomāju. Zinu, ka esi ne�ēlīgi sista, apvainota un paze�mota. Es zinu, Sallij, ka tev ir visai pamatots iemesls neiere�dzēt vīrie�us, jo tu līdz �im esi izjutusi tikai rupju varu. Es zinu, Sallij, ka tev fabrikā jāstrādā smags un netīkams darbs, bet es zinu arī to, ka tu man esi vienīgā, tu man esi pareizā, tu man esi sieviete, kuru visu mū�u esmu gaidījis. Tu man esi tā, kuras dēļ vīrie�i var izdarīt gan viscēlākos darbus, gan vis�lielākās nelietības. Tu esi sieviete, ko es ļoti mīlu, un kas ne mazākajā mērā nav sliktāka ne par vienu no �eit redzamajām sievietēm. Varbūt tie�i otrādi. Tu visām viņām esi vismaz simt punktu priek�ā jau ar to vien, ka spēji dzīves priek�ā ne- salūzt, nesaliekties, nepadoties. Tagad mēs esam kopā. Un bū�sim kopā, ja tikai� ja tikai�

Varbūt tu jau nojaut savas nelaimes tuvumu un tie�i tāpēc tavas acis un seja ir tik skumju pilnas? Varbūt pat skaidri zini, ka pavisam drīz gan tavu, gan manu dzīvi apgriezīs ar kājām gaisā un pilnīgi sadragās nevis mīlestības skaistais neprāts, bet gan tā prāta un apziņas tumsa, ko jau tavu smadzeņu pir�majā �ūnā līdz ar saviem pārējiem gēniem būs ielicis tavs vājprātīgais tēvs?

Es mazliet paliecos uz meitenes pusi.

��� Kā jūties, Sallij? Tev �eit patīk?

��� �eit ir brīni�ķīgi! � meitene iesaucās. � Es vēl nekad neesmu bijusi tik lepnā mājā. � Un pēc tam klusi pajau�tāja: � Vai viņ� ir ļoti bagāts?

��� Dro�i vien.

�� Kā viņ� var būt bagāts, ja visapkārt ir tik daudz nabago? Bet varbūt tie�i tāpēc?

��� Nē, Sallij, tā nav. Tā vispār nemaz nevar būt. Viņ� ir ievērojams mākslinieks. Viņam labi gāja arī padomju laikā. Gleznas pirka, viņam bija daudz valsts pasūtījumu.

��� Tātad viņ� nebija pilnīgi brīvs? � Sallija klusi jautāja. � Tātad arī viņ� tomēr kalpoja varai?

��� Varai ne, � es tikpat klusi atbildēju. � Viņ� kalpoja valstij, kāda nu tā bija. Bet tā bija valsts, kurā mēs visi dzī�vojām.

It kā tie�i to būtu sadzirdējis, pie mums pienāca avīzes Zem�nieka Dzīve �urnālists Alberts Sūna un, ieskatījies man acīs, ironiski pasmīnēja.

��� Kādēļ, Ri�ard Bak, jūs tik loti aizstāvat biju�o Godmaņa valdību? � viņ� negaidīti vaicāja, laikam atcerēdamies vairā�kus manus rakstus mūsu neatkarīgajā avīzē CN, kad es, ap�rakstot tiesas prāvu, kurā tika izskatīta biju�ā premjerministra prasība pret laikrakstu Dienas Bizness par nepatiesu, melīgu un cieņu aizskaro�u ziņu izplatī�anu, atklāti nostājos prasītāja pusē, jo uzskatīju, ka Dienas Bizness patie�ām apzinīgi izpla�tījis tī�i sadomātus melus. Tāds bija arī tiesas spriedums � Dienas Biznesam nepatiesās ziņas jāatsauc un biju�ajam val�dības vadītājam vēl jāsamaksā sāpju nauda.

Pārējā republikas prese diezgan vienprātīgi �o pirmās in�stances tiesas spriedumu tomēr nosodīja, uzskatīdama, ka tas ir vērsts pret vārda un preses brīvību, vienīgi es kā tāds bal�tais zvirbulis vai muļķis rakstīju, ka tiesas spriedums ir tais�nīgs un pareizs, un mums visiem patiesībā Godmanim vaja�dzētu pateikt vismaz klusu paldies par viņa uzdrīkstē�anos un spējām vadīt valdību tik ārkārtīgi grūtā un sare�ģītā situā�cijā, kāda Latvijā izveidojās pēc neatkarības pasludinā�anas.

��� Es savās publikācijās neaizstāvēju Godmaņa valdību, � Albertam Sūnām atbildēju. � Es aizstāvu savu uzskatu, ka gan avīzei, gan �urnālistam ir jābūt maksimāli godīgiem. Aiz�stāvēju viedokli, ka nevienam �urnālistam nav tiesību rakstīt un publicēt nepārbaudītas ziņas vai klajus melus. Runa ta�u ir par dzīviem cilvēkiem. Ar ko �urnālists tādā gadījumā at��ķiras no jebkura huligāna vai ielas laupītāja? Tikai ar to, ka viens cilvēkam atņem maku, bet otrs � cieņu un godu.

Alberts Sūna atkal ironiski pasmīnēja. Tie�i viņ� bija viens no tiem, kur� meloja visvairāk, nepārtraukti rakņādamies sa�biedrībā pazīstamu cilvēku netīrajā veļā, savu informāciju pa�rasti gūdams no visda�ādākajām baumām un kuluāru sarunām.

��� Ar ko tad tas jūsu Godraanis būtu izpelnījies tādu cieņu un godu? � viņ� mazliet nodzertā un nopīpētā balsi jautāja. � Vai ar to, ka pazudināja mūsu rūpniecību, ka izpostīja lauk�saimniecību? Ka deva vaļu noziedzībai un nelikumīgai priva�tizācijai? Ka radīja valstī bezdarbu un maksas medicīnu?

Es gribēju atmest ar roku un klusēt. Kāda jēga ar muļķi strīdēties? Bet diem�ēl tā domāja ļoti daudzi, aizmirstot vai nesaprotot, ka viņi pa�i, ka mēs visi 1991. gada pavasarī, vēlot jauno Augstāko padomi, balsojām par neatkarīgu Latviju, tas ir, balsojām pret padomju varu, pret sociālismu un kolhoziem, pret plānveida ekonomiku un atkarību no Krievijas� 1. God- manis un mūsu pirmā nacionālā valdība tikai izpildīja mūsu vēlmes un prasības, veicot radikālas ekonomiskās, politiskās un sociālās reformas.

Jā, tagad ir bagātie un nabagie. Jā, viss ir dārgs, algas ma�zas. Bet vai mēs nezinājām, ka nav nevienas valsts ar brīvā tirgus ekonomiku, kur nebūtu trūcīgo, atstumto, vientuļo? Kā�pēc Jānis ir bagāts, bet Pēteris nabags? Pēteris domā, ka Jānis visu ir sazadzis, bet Jānis zina, ka tas noticis tāpēc, ka viņ� vienkār�i bijis daudz gudrāks, izglītotāks, enerģiskāks un uz�ņēmīgāks par savu kaimiņu, kas vēl joprojām domā un cer, ka valsts labā onkuļa izskatā viņam kaut ko iedos vai uzdāvinās. Jānis jau ir apjēdzis, ka tagad visu jācen�as sasniegt un iegūt pa�am, vai arī atkal jāatgrie�as pie sociālisma un padomju varas.

��� Albert Sūna, � es strauji pagriezos pret izstīdzēju�o �ur�nālistu un dusmīgs paskatījos uz viņa vēl joprojām ironiskā smīnā saviebto seju. � Es labprāt tevi gribētu redzēt nevis �eit, bet gan atkal ar pārtikas taloniem rokās stāvam garā rindā pēc maizes, makaroniem un ziepēm � Un uzmanīgi skatoties apkārt, vai tavu kluso lādē�anos tuvumā nenoklausās kāds stu- ka�s � Pagāju�i tikai trīs gadi, bet mēs visu jau esam paspē�ju�i aizmirst.

Pēc tam es piegāju pie Sallijas, izņēmu no viņas rokas iz�dzerto vīna glāzi, noliku uz galdiņa un meiteni lūdzu uz deju. Pa to laiku kāds jau bija izslēdzis elektrību, visas spuldzes bija nodzisu�ās, un tagad klusas melodijas pavadībā visos halles stūros un uz galdiņiem dega lielas sveces.

Tas atkal bija skaists un ļoti romantisks dzīves mirklis, ko bija vērts sagaidīt un pārdzīvot.

Sallija cie�i pieglaudās, savu galvu gandrīz vai uzlikdama uz mana kreisā pleca. Es sajutu meitenes ķermeņa patīkamo siltumu un viņas vieglās trīsas. Pēk�ņi līdz dziļām dvēseles

sāpēm sapratu, ka patiesībā jūtas, ko mūsos izraisa kāda cil�vēka aicino�ais acu skatiens, tī�s vai nejau�s ķermeņa pie�skāriens un mīlestība, kas mūs vienmēr padara daudz labā�kus un laimīgākus, un visa dzīve, un cilvēks ar savām bēdām un prieku, ar saviem sapņiem un dzīvības alkām patiesībā ir tikpat vārgs un neaizsargāts pret cita ļaunumu un slimībām kā �īs visapkārt jau nodzisu�ās spuldzes un vēl dego�ās sveces. Tas ir tik vienkār�i un viegli � kādam tikai jāpastiepj roka un jānospie� slēdzis. Kādam ir tikai stiprāk jāuzpū� elpa, un viss. Visā pasaulē iestāsies tumsa.

��� Tu mani tā turi visu laiku, � Sallija �ukstus lūdza. � Stipri, stipri.

��� Labi, � es viņai tikpat klusi apliecināju. � Stipri līdz mū�ības beigām.

��� Vēl ilgāk, Ri�ard, vēl daudz ilgāk �

��� Lai notiek, Sallij, � es teicu, � tik ilgi, kamēr Dievs neapstādinās visus pulksteņus. Kamēr vien ritēs Laiks.

Kad deja beidzās, es Salliju atkal pavadīju līdz mīkstajam atpūtas krēslam un pasniedzos pēc itāļu �ampanie�a pudeles. Tie�i tai brīdī pie ieejas hallē atskanēja neliels troksnis, un es nelielā pārsteigumā ieraudzīju, ka zālē sava tēva pavadībā ienāk Diāna Kvāla un sirsnīgi apsveic jubilāru. Tikai pēc da��iem mirkļiem apjēdzu un atcerējos, ka man par to nemaz nevajadzētu brīnīties. Kvāli un Stafecki ta�u ir tuvākie kai�miņi, vieni otrus jau sen pazīst un ir pat draugi.

Pagāja vēl da�i mirkļi, un es gandrīz vai ar �ausmām ierau�dzīju, ka Diāna, kā parasti eleganti ģērbusies, majestātiski un cēli nāk tie�i pie mums �

Kā Velsas princese Diāna pie sava nabaga troņmantnieka prin�a �ārlza, es neviļus nodomāju uņ pasmaidīju. Kādēļ gan man vajadzētu baidīties?

� Sveika, Diān ieradies?

��� Sveiks, Ri�ard! � Diāna sacīja un sniedza man roku. Tā bija silta un maiga. Vienā pirkstā uzkrīto�i spo�i mirdzēja liels zelta gredzens ar spo�u briljantu. Un pati Diāna arī izska�tījās kā spo�s un grezns dārgakmens. Viņa savus tum�os matus bija apgriezusi daudz īsākus, kas seju darīja vēl skaistāku un daudz jaunāku. Pagaro augumu sedza cie�i pieguļo�s balts kostīms, uz kura fona efektīgi izcēlās melnas krelles un virs kreisās krūts piesprausts mazs, sarkans zieds.

� es palocīju galvu. � Kā tu te tik pēk�ņi

��� No savām mājām! � Diāna iesmējās. � Vai esi jau aiz�mirsis, ka tepat blakus dzīvoju un mēs ar Normundu esam seni draugi?

��� Gandrīz vai neticami, bet es to patie�ām biju aizmirsis, � mazliet apmulsis griezu skatienu sāņus, līdz tas apstājās pie Sallijas. Meitene sēdēja turpat netālu no manis, un viņas pēk�ņi nobālu�ajā sejā varēja skaidri saskatīt bailes. Uzreiz neattapos, ko �ai negaidītajā situācijā lai daru � Salliju iepazīstināt ar Diānu vai ne? Iedomājos, ka Diāna visu viesu klātbūtnē var�būt varētu sarīkot pamatīgi! skandālu vai vismaz kaut ko dzē�līgu Sallijai pateikt� Bet, ja neiepazīstinā�u, var notikt vēl lielāks skandāls. Atri paskatījos uz Diānu, ta�u no viņas sejas izteiksmes nesapratu, vai viņa Salliju ir atpazinusi, vai arī tikai izliekas, ka nepazīst. Katrā ziņā Diāna ar izcilas aktrises meista�rību izrādīja pilnīgu vienaldzību pret man blakus sēdo�o sie�vieti, ticami notēlojot, ka Sallija viņai ir pilnīgi sve�a, glu�i kā da�i citi jubilāra ciemiņi.

��� Kas jums te ir dzerams? � Diāna lieti�ķi painteresējās, ar uzspēlētu interesi aplūkodama pudeles uz galda. � O, pat itāļu un fran�u �ampanietis! Ri�! Esi d�entlmenis un ielej �o brīni�ķīgo dziru savam izslāpu�ajam draugam!

Es nesteidzoties piepildīju Diānas glāzi, neaizmirstot ieliet arī sev un Sallijai.

�� Vispirms man tā kā vajadzētu dzert uz viesmīlīgā jubi�lāra veselību, � Diāna gandrīz vai sazvērnieciski �ukstēja, � ta�u vispirms es tomēr iedzer�u par tevi, Ri�ard! Par mūsu negaidīto tik�anos!

Diāna ar baudu iemalkoja �ampanieti, tad atkal pavērsās pret mani.

�� Jā, starp citu, Ri�, kur tu tik ilgi biji pazudis? Es tev ne�pārtraukti zvanu, mēģinu satikt� Sabojājies telefons?

�� Jā, Diān, � es nopietni apliecināju. � Nokrita zemē un saplīsa.

�� Ai, ai! � Diāna atkal uzspēlēti novaidējās. � Jaunu no�pirkt nevari?

�� Tā ir, kā ir, � es sacīju. � Acīmredzot būs jāpacie�as, līdz pabeig�u savu jauno romānu, un tad no lielā honorāra�

��� Vai tad neesi vēl pabeidzis? � Diāna izbrīnā sarāva uz�acis.

��� Vēl ne.

��� Kas tevi kavē?

��� Daudz kas. Galvenokārt darbs redakcijā.

������ Jā? � Diāna atkal tī�i brīnījās, mazliet pavērdama savas ko�i uzkrāsotās lūpas. � Tā mazgadīgā palaistuve tevi ne�traucē?

�ai brīdī es Diānai gribēju iesist, tomēr savaldījos, mierīgi iztuk�oju glāzi, noliku to uz galda un vērīgi paskatījos uz savu vēl neseno mīļāko. Uz sievieti, ko pirms diviem gadiem biju ļoti iekārojis, un viņa iekārojusi mani. Cie�i skatījos uz cil�vēku, ar kuru man vēl pirms da�iem mēne�iem bija tik labi, ka runājām jau par kāzām, un es pat savam jaunajam romā�nam, galvenokārt to rakstīdams par mūsu attiecībām un skaisto mīlestību, devu nosaukumu Sieviete visam mū�am.

Bet kas noticis tagad? Mū�s jau beidzies? Vai beigusies mī�lestība? Bet varbūt tā nemaz nebija sākusies? Un �ī apbrīno�jami skaistā un aristokrātiski cēlā Diāna, kas gan pēc ārējā izskata, gan uzvedības patie�ām arī stipri atgādināja pazīstamo Velsas princesi, tūlīt izgaisīs no manas dzīves, kā greznajā kristāla glāzē viegli un nemanot gaist �ampanie�a dzirkstis?

Vai es patie�ām esmu baigākais nelietis, pusslepus, pusat- klāti atsacīdamies no �īs sievietes, vai varbūt tie�i �ī brīnum�jaukā sieviete ir visbaigākā neliete, Sallijas un manā klātbūtnē viņu nosaukdama par mazgadīgu palaistuvi?

Un jau kuro reizi savā mū�ā es ar dziļu nepatiku un patiesu izbrīnu nodomāju, ka vienīgais, kas ne�ēlīgi izposta mūsu dzīvi un pamatīgi saārda arī mūsu domā�anu, kas kardināli pārmaina mūsu uzvedību un nodomus, kas mūs vienmēr padara galīgi dumjus un savā rīcībā neaprēķināmus, ir tā pati stiprā, noslē�pumainā un tik bie�i pat pilnīgi fiziski neatvairāmā tieksme vienam pēc otra, pēc gara un miesas, pēc seksuālās baudas un mīlestības. Vienīgā mūsu īsās dzīves balstītāja, glābēja un pazudinātāja�

���� Tā nevajag, Diān, � es viņai klusi, bet skarbi teicu. � Tu ta�u galu galā tomēr esi dāma.

���� Ne vienmēr, Ri�ard! � Diāna tikpat asi iebilda. � Vis�pirms es esmu sieviete. Sieviete, kuru tu esi pazemojis. Vai tev ne�ķiet, ka tev jau sen man vajadzēja lūgt piedo�anu?

���� Es jau to izdarīju, � nopietni sacīju. � Un tu man pie�devi.

����� Patie�ām?

���� Jā, Diān. Un es piedevu tev.

���� Man?! � Viņa tik tie�ām jutās pārsteigta. � Par ko tad man?

���� Par to, ka tu neaicināta ienāci manā mājā.

����� Tev gan labāk vajadzēja teikt � manā guļamistabā!

���� To es arī saku.

����� Bet, mīļais Ri�ard, tev tā nevajag teikt! Tev vajag no

kauna sarauties pavisam maziņam un vainas apziņā kaukt kā nopērtam sunim!

���� Es nejūtu nekādu vainas apziņu.

���� Tas ir ļoti slikti.

����� Nez vai.

������������ Ri�! Kur ir pazudis tavs godīgums? Kādēļ tik ātri aiz�mirsu�ies visi vārdi, visas naktis un rīti�

���� Es neko neesmu aizmirsis.

���� Tu tam visam esi uzspļāvis virsū.

Es strauji satvēru Diānu aiz rokas un pavilku viņu mazliet tālāk no Sallijas.

����� Kādēļ tu taisi skandālu?

����� Tas vēl nav skandāls! Tu esi pelnījis daudz ko sliktāku!

����� Liecies mierā, Diān! Es arī varu beidzot sadusmoties!

����� Un ko tad darīsi! Sitīsi mani nost?

���� Viss kas var gadīties.

������������ Ar to vari nebaidīt! Vissliktākais ir jau gadījies. Tu mani nodevi, Ri�ard!

������������ Diān, Diān� Kādēļ tev visu laiku jāmaļ viens un tas pats?

���� Tāpēc, ka tas man ļoti sāp.

���� Gan jau ar laiku pāries.

������������ Bet tev tas vēl nav pārgājis? � Diāna ātri pajautāja un, caururbjo�i ieskatījusies manās acīs, satraukta gaidīja atbildi.

������������ Nē, Diān, � es viņai tūlīt arī atbildēju. � Izrādās, tas ir daudz nopietnāk, nekā biju domājis.

����� Esi iemīlējies?

���� Jā.

������������ Bet kur palika tava mīlestība pret mani? � Diāna uzpra�sīja, un viņa man �ai brīdī atgādināja kādu sestās klases skol�nieci, kas ir ļoti izbrīnījusies, ka blakus solā sēdo�ais Jānis viņu vairs nerausta aiz bizēm.

������������ Paklausies, Diān� Tu ta�u esi pieaugusi sieviete, un tev būtu jāsaprot�

����� Bet es to nesaprotu!

������������ Kur paliek ziedu smar�a, kad tie novīst? Kur paliek zvaig�ņu gaisma, kad atnāk rīts? Kur paliek jūras putas, kad vilnis ir atsities pret krastu? Es nezinu, kāpēc tik bie�i stipru un it kā pat vienīgo mīlestību pēk�ņi nomaina jauna. Acīm�redzot tāpēc, ka liktenis tikai viņam zināmu iemeslu dēļ lietas izkārto tā, lai mēs kādu dienu negaidīti sastaptu citu cilvēku.

������������ Tās ir muļķības! � Diāna nopietna sacīja un eleganti aizsmēķēja garu dāmu cigareti. � Lietas nekārto ne Dievs, ne liktenis. Tās vienmēr kārtojam mēs pa�i.

���� Tātad viss ir pareizi, � es sacīju un pasmaidīju. � Tātad tam tā bija jānotiek.

Diāna bridi klusēja, joprojām mani vērīgi uzlūkojot. Es sa�vukārt cie�i uzlūkoju viņu, nekādi nespēdams saprast, kāpēc mana mīlestība pret Diānu patie�ām ir izrādījusies tik neno�turīga? Un, jo es ilgāk par to domāju, jo nesaprotamāk man tas �ķita. Es mūsu divus gadus ilgajās attiecībās nevarēju atce�rēties nevienu melnu plankumiņu, nevienu nopietnu strīdu, nevienu situāciju, kas man būtu bijusi nepatīkama, nevienu vārdu, ko tagad gribētu aizmirst.

���� Tu pie Normunda atbrauci ar automa�īnu? � Diāna ne�gaidīti jautāja.

���� Jā, � es atbildēju. � Vai tad uz ielas neredzēji?

���� Iela ir pilna ar ma�īnām.

���� Kādēļ tevi tas interesē?

����� Es skatos, mīļais, ka tu visu vakaru diezgan krietni dzer. Kā domā tikt mājās?

���� Es pa�laik par to nedomāju.

���� Bet es, kā redzi, domāju.

���� Paldies, Diān. Tu ari agrāk par mani ļoti rūpējies.

����� Lai izvairītos no nelaimes� � Diānas balss manāmi ietrīcējās, � tu �onakt nekur nedrīksti braukt. Tu ma�īnu at�stāsi �eit, bet pārnak�ņosi pie manis. Citādi ātri vien aizmir�sīsi, ko nozīmē īsta sieviete un īsts sekss. Ar bērniem ķēpa vien ir.

���� Tas būtu jauki, � es pēc pirmā apmulsuma viņai atbil�dēju. � Paldies, ka tev vēl ir tāda vēlē�anās, bet� Es �eit neesmu ieradies viens. Kopā ar mani ir tas bērns �

Pagāju da�us soļus atpakaļ, satvēru Salliju aiz rokas, piecēlu viņu no krēsla un pievedu pie Diānas. Sallija joprojām vēl izskatījās nobijusies un pagalam apmulsusi. Es sapratu, ka viņa visu mūsu sarunu ir dzirdējusi. Bet aiz bailēm un apmulsuma Sallijas sirdī neap�aubāmi slēpās arī naids un nepatika pret �o sve�o sievieti, kura tik atklāti bija centusies viņu gan apvai�not, gan atņemt cilvēku, kuru viņa mīl.

����� Iepazīsties! � es Sallijai teicu, pats nemaz tā īsti neap�jēgdams, kādēļ to daru. � Tā ir Diāna � sieviete, kas man bija pirms tevis. Bet �ī, Diān, ir Sallija. Sieviete, kas man ta�gad ir, pēc tevis �

Diāna Sallijai roku nesniedza. Sallija tāpat netaisījās to da�rīt. Abas tikai viena uz otru diezgan ilgi klusēdamas cie�i ska�tījās, līdz Diāna diezgan indīgi pavīpsnāja. � A, tā esat jūs! Kā tad bērniņ� �eit jūtas? Lielie onkuļi pāri nedara?

����� Neraizējieties, � Sallija savaldīgi, ta�u ledus aukstā balsi teica. � Onkuli pāri nedara. Vienīgi da�as vecas tan�tes�

Tas bija labs kodiens. Es pat pasmaidīju. Diāna arī nicīgi pasmīnēja un pelnu traukā rūpīgi un loti ilgi dzēsa līdz pusei izsmēķēto cigareti.

����� Ja jau esi tik gudra, � viņa beidzot Sallijai teica, � tad tev vajadzētu zināt, ka tantes var atjauties daudz ko tādu, par ko bērni vēl nedrīkst pat sapņot!

���� Es nesapņoju, � Sallija iebilda. � Tikai domāju, ka jūs daudz ko dotu, lai pati būtu tādā jaunumā kā es pa�laik. Bet nekas neiznāks. Jūsu vilciens ir jau aizgājis. Un tūlīt aizies arī pēdējais tramvajs � Tuk�s. Bet, kas attiecas uz mazgadīgo palaistuvi, vai nu mēs visas savā mīlestībā esam svētas, vai arī visas esam pēdējās �

Sallija strauji aprāvās, pagriezās un atkal apsēdās krēslā.

Diāna ilgi neko neteica, līdz beidzot klusi un mazliet skumji sacīja: � Tā, Ri�ard, nevajadzēja. Tā bija gau�ām slikta iz�rāde.

Es piekrīto�i pamāju ar galvu.

���� Patie�ām, Diān. Dzīve vienmēr ir slikts teātris.

Sallija, gulēdama uz muguras, smagi elpoja un, mazliet pie�miegusi acis, skatījās te uz mani, te uz Hemingveja portretu, kas atradās manā istabā pie pretējās sienas. Arī es smagi el�poju, sajuzdams, kā visā ķermenī ieplūst smags nogurums, tai pa�ā laikā dvēselei un apziņai kļūstot pavisam vieglai un sta�rojo�ai.

Istaba un dīvāns slēpās pustumsā. Griestu lustru biju izslē�dzis, aiz mūsu galvām atstādams degam tikai mazu naktslam- piņu, kuras gaismu turklāt vēl pats varēju regulēt. To biju iz�darījis tā, ka radās iespaids, it kā mūs apņem silta un patīkami nomierino�a tumsas migla. Sallijas kailo ķermeni es saskatīju pietiekami skaidri, tai pa�ā laikā tas tomēr �ai gai�ajā pustumsā izskatījās mazliet noslēpumains un tikko apjau�ams. Es nebiju tik spēcīgas kaisles pārņemts, lai, �īs jaunās sievietes ķermeni redzot, skūpstot un to iegūstot, sajuktu prātā. Ta�u tas mani vienmēr spēcīgi satrauca, lika ilgoties un beigu beigās ar ne�aprakstāmu baudu darīt varbūt vienīgo, ko �ai pasaulē jebku�ram cilvēkam patie�ām arī ir vērts darīt�

Sallija ar seju pieplaka manam plecam, vipa jau bija jūtami nomierinājusies, atdzisusi, elpa kļuvusi mierīga un lēna, un viņa ar labo roku sāka viegli glāstīt manu kaklu, kreiso plecu un krūtis. Tas bija ne tikai patīkami, bet arī Joti aizkustino�i.

������������ Paldies, Ri�ard, � Sallija tikko sadzirdami no�ukstēja. � Tas bija brīni�ķīgi�

������������ Paldies tev, � es viņai teicu. � Tas patie�ām bija vien�reizēji.

����� Tā mums būs vienmēr?

���� Vienmēr, Sallij. Tad, kad mēs to ļoti gribēsim.

����� Kādreiz arī negribēsim?

����� Dro�i vien.

���� Nē, Ri�ard. Es ar tevi to gribē�u vienmēr.

����� Tad ir labi. Tad mums ir cerības būt laimīgiem.

����� Bet ja mēs to nedarītu? Mēs nekad nebūtu laimīgi?

������������ Nezinu. Es neesmu par to domājis. Acīmredzot var gan �ā, gan tā.

���� Kā ir ar veciem cilvēkiem? Tu domā, ka viņi nav laimīgi?

����� Kādēļ gan ne? Ir. Ja vien ir veseli.

������������ Tātad cilvēku laime� nebūt neslēpjas tikai fiziskajā mīlestībā vien, vai ne?

������������ Protams. Ta�u grūti būtu noliegt, ka tie�i tā mūs pacel mazliet augstāk par zemi un liek justies vienreizēji labi.

����� Tev patie�ām ir labi?

����������� Jā, Sallij. Tā vien �ķiet, ka nupat būtu pārpeldējis okeānu.

����� Bet tas�

����������� Mans kuģis nogrima. Tas bija skaists kuģis un �ķita ari ļoti izturīgs. Ta�u tomēr ņēma un pēk�ņi nogrima.

���� Kāpēc?

������������ Nezinu. Nekādas vētras nebija. Tie�i otrādi. Viss bija mierīgi un klusi. Kuģis ar pilnu kravu devās uz ostu, kur mani gaidīja miers un pārticība, bet� kuģītis ņēma un nogrima.

����� Uz kuģa nekādu laivu nebija?

���� Nē. Bet drīz es krastā bākas vietā ieraudzīju tevi.

������������ Pavisam vienu un nabagu. Kā tagad būs ar tavu laimi un pārticību, Ri�ard?

����������� Viss būs kārtībā, Sallij. Par to tev galva nav jālauza. La�bāk to bie�āk liec uz mana pleca.

������������ Ri�ard � Es loti gribētu, lai tev ar mani vienmēr būtu labi. Gan mājās, gan uz ielas, gan gultā.

���� Tā arī būs. Tur nekādas lielas mākslas nevajag.

������������ Bet esmu dzirdējusi� Tie�i tas, ko mēs nupat darījām, esot visaugstākā un pilnīgākā cilvēku darbības māksla. Esot

simtiem visda�ādāko paņēmienu un pozu� Es pat esmu re�dzējusi bildes. Da�as no tām man �ķita gandrīz vai �ausmīgas, bet citas �

���� Ko � citas? Patika?

Sallija klusēja.

����� No tā nav jākaunas, � es sacīju. � Tas viss ir dabiski un saprotami, tādēļ, Sallij, ne tikai mīlestības, bet vispār dzī�ves lielākā un vērtīgākā māksla ir vienmēr un visur būt da�biskiem un vienkār�iem. Nupat laikraksta Diena sestdienas pie�likumā izlasīju interviju ar kino re�isori un �urnālisti Ilonu Brūveri. Es viņu personiski nepazīstu, bet man vīna ļoti patīk. Patika viņas atklātība un uzskati gan par mākslu, gan dzīvi. Tie stipri sasaucas ar manējiem. Un, lūk, �ai sievietei ir bijusi diezgan vētraina dzīve, un �ai dzīvē � daudzi vīrie�i, pārsvarā da�ādi aristokrāti, rakstnieki, mākslinieki, dzejnieki un aktieri, bet tagad viņa apgalvo, ka esot ļoti nogurusi un beidzot vē�loties vienkār�u dzīvi un vienkār�as attiecības. Zini, kāpēc? Tāpēc, Sallij, ka vienkār�a dzīve un dabiskas cilvēku attiecī�bas ir visaugstākā dzīves pilnība.

Sallija da�us mirkļus klusēja, tad tikko sadzirdami teica: � Es gribu būt tev laba.

���� Un es gribu būt labs tev.

���� Tu jau tāds esi. No pirmās dienas.

���� Un tu tāda esi.

���� Nē! Atceries, kā es tevi pirmajā dienā aizdzinu prom?

���� Jā, Sallij, � es pasmaidīju. � Tas bija ārkārtīgi ne�ē�līgi. Es gandrīz vai sāku raudāt.

����� Nemānies! Tu uzreiz sacemmējies un tāds lepns, mazliet sapūties aizgāji prom.

���� Bet es atgriezos.

���� Neno�ēlo?

���� Vai citādi mēs tagad gulētu viens otram blakus?

Sallija atkal kādu laiciņu klusēja, tad pacēla galvu no mana pleca, pavirzījās nedaudz tālāk un klusi jautāja: � Ri�ard � Ja tu nebūtu atgriezies� Ja es nebūtu gājusi pie tevis� Tev �onakt blakus manā vietā būtu gulējusi tā .. . Diāna? Un tu tik�pat labi būtu mīlējis viņu?

Es brīdi klusēju. Uzreiz pat nezināju, ko atbildēt. Melot ne�gribējās, bet arī teikt patiesību varbūt bija bīstami. Lai gan . .. Mīlestībā visbīstamākā ir tie�i izlik�anās, atklātības trūkums un aprēķins. Ja jau spēlē, tad jāspēlē godīgi. Mīlestībā gan ne�kādi noteikumi nepastāv, ta�u pastāv gandrīz vai negrozāmas likumsakarības. Ja kaut reizi esi melojis, ja kaut reizi esi ko slēpis un bijis nepatiess, tev ir diezgan mazas cerības piedzī�vot to, ko mēs visi tā gribam � mīļotā cilvēka galvu uz sa�vām krūtīm.

���� Jā, Sallij, � es nopietns atbildēju. � Ja nebūtu tevis, es dro�i vien būtu turpinājis mīlēt Diānu. Nezinu, vai tie�i �o�nakt, bet vispār �

����� Tas ir slikti, � Sallija kā nobijusies pateica. � Tam tā nevajadzētu būt.

���� Par to vairs nav ko runāt, � es sacīju. � Mēs katrs at�rodamies īstajā vietā.

����� Tu mani nesaprati, � Sallija nopietni turpināja. � Iznāk, ka es ar savu parādī�anos tavā dzīvē esmu izjaukusi jūsu mī�lestību. Esmu gandrīz vai apzināti iznīcinājusi gan tavu, gan tās sievietes laimi.

����� Nerunā muļķības! � es diezgan asi iebildu. � Tu neko neesi izjaukusi. Viss ir noticis tie�i otrādi. Ar savu esamību �ai pasaulē tie�i tu esi radījusi kādu skaistu un, cerams, arī ilgu mīlestību.

����� Nav tiesa, � Sallija rūgti teica. � Tu vienkār�i tagad mēģini apmānīt pats sevi. Bet tas nav iespējams. �ai gadījumā tev mani apmānīt būs vēl grūtāk. Jo tā tas ir � nebūtu es toreiz tev zvanījusi � Nebūtu skrējusi�

���� Kādēļ tev tagad par to jādomā? Kādēļ apzināti pēk�ņi mēģini radīt problēmu, kur tās nemaz nav?

����� Ir, � Sallija ar savādu apņēmību neatlaidās. � Es pa��laik pilnīgi skaidri redzu, kā Diāna guļ savā lielajā gultā, redzu, ka viņai mugurā ir balts, skaisti me�ģīņots naktskrekls, viņa to ir uzrāvusi līdz kaklam un, klusi vaidēdama, klusi tevi nolādēdama un tomēr saukdama pie sevis, gandrīz vai me�o�nīgi glāsta savas krūtis un vēdera leju � Viņa, Ri�ard, tevi ļoti grib. Varbūt arī tu to visu dzirdi un redzi, tev viņas ir �ēl un tu gribi iet un viņu pa�ēlot, tev gribas �o sievieti nomieri�nāt un beigu beigās arī apmierināt. Tas jums atkal sagādātu prieku un baudu, atceries, Ri�ard, ko viņa teica: �Tā tu drīz aizmirsīsi, ko nozīmē īsta sieviete un īsts sekss.� Es to dzir�dēju, patie�ām, Ri�ard. Es neko neprotu. Lai gan tu man nebūt neesi pirmais vīrietis, es neko daudz no tā seksa nesa�protu. Es neko nemāku. Es nezinu, ko man pareizāk vajadzētu darīt. Es tikai zinu, ka man vienkār�i ir labi ar tevi, un gribu, lai tas nekad nebeigtos.

����� Tas nekad arī nebeigsies, � es teicu, strauji pagriezos pret Salliju un ar lūpām viegli pieskāros viņas acīm un sejai. Man �ķita, ka tā ir kļuvusi pavisam bāla un baiļu izķēmota. Es lēni pastiepu roku un mazliet pagriezu lampas slēdzi. Uz�

reiz kļuva gai�āk. Vēlreiz paskatījos uz Salliju. Tā ari bija. Uz viņas lielajām acīm un sejas, kā smags un draudīgs putns, gūlās bailes.

���� Kas ar tevi notiek? � es uztraucies jautāju.

Sallija dīvaini klusēja.

���� Tev ir slikti?

Sallija pievēra acis un pēk�ņi krampjaini apvija rokas ap manu kaklu.

����������� Ri�ard! Glāb mani! � viņa negaidīti skaļi pārvērstā balsī iekliedzās. � Glāb un pasargā! Atri, ātri! Es tevi lūdzu! Aiz�ved mani! Aizved! Kaut kur ieslogi! Kaut kur mani aproc! Lai tikai tā sieviete mani nekad neatrod! Es dzirdēju, kā viņa so�lījās tūlīt celties aug�ā, ņemt rokās nazi vai cirvi un nākt mani nogalināt! Un viņa nāk!!! Ri�ard! Dzen viņu prom, lūdzu, lūdzu! Dzen viņu ātrāk prom!

Es biju izmisis. Es visu sapratu. Tas bija beigu sākums. Pie�pildās tas, ko jau it kā paredzēju. Un vēl atcerējos Edija vār�dus, ka �izofrēnija, kas radusies iedzimtības ceļā, pirmo reizi parādoties tie�i astoņpadsmit, deviņpadsmit gadu vecumā un tie�i �ai laikā vērojamas arī slimības visaktīvākās formas�

Es nezināju, ko darīt. Uzreiz saukt ātro palīdzību vai kaut ko mēģināt darīt pa�am? Atcerējos, ka mājas aptieciņā ir se- duksens. Bet ko tas dos? Miegu. Tas noteikti dos miegu! Divas tabletes, un viņa tūlīt aizmigs. Bet līdz tam jāmēģina Salliju kaut kā nomierināt.

����������� Neuztraucies! � es viņu gandrīz vai lūdzos. � Esi mie�rīga! Tev nav no kā baidīties. Neviena sieviete nenāk. Redzi? Visas durvis ir aizslēgtas. Visi logi ir ciet. Visi cilvēki ir pazu�du�i. Vienīgā sieviete pasaulē esi palikusi tu.

Sallija atkal pievēra acis un klusēja. Es jutu, kā viņas cie��ais roku tvēriens pamazām atslābst, elpa kļūst mierīgāka un sejā atgrie�as sārtums.

������������ Viņa aizgāja, � Sallija beidzot pateica un atvēra acis. � Pastāvēja, pagrozījās un aizgāja. Bet tu teici, ka durvis esot aizslēgtas.

���� Tās arī ir aizslēgtas.

����������� Tātad viņa jau bija �eit, kad mēs atnācām? Tātad viņa visu redzēja, ko mēs darījām?

���� Viņa neko nevarēja redzēt.

���� Tāpēc, ka tum�s?

����������� Tāpēc, ka viņas vispār te nebija. Tās bija tikai tavas iedomas.

���� Tā nebija īstenība?

���� Tas bija tikai nejauks sapnis.

���� Es biju aizmigusi?

���� Jā, Sallij. Pēc mīlē�anās tā da�reiz gadās.

���� Kāpēc man neparādījās labāks sapnis?

����� Tev vajag domāt par kaut ko citu. Tev nevajag uztrauk�ties par to, kas ir noticis tavā vai manā pagātnē. Tas jau ir garām. Kā tu pati teici � vilciens jau aizgājis. Tūlīt aizies arī pēdējais tramvajs, un mēs �ai naktī, �ai pilsētā, �ai pasaulē un �ai dzīvē paliksim tikai divi vien.

���� Tas būs labi?

���� Tas būs tie�i tas, kas mums vajadzīgs.

���� Bet kas mums ir vajadzīgs?

���� Miers, Sallij. Mums pa�laik ir vajadzīgs pilnīgs miers. Es tev tūlīt iedo�u labas miega zāles, pats arī iedzer�u, un mēs bez pamo�anās gulēsim līdz rītam.

���� Kā miru�i?

���� Kā aizmigu�i, Sallij. Kā divi mazi, nevainīgi bērni.

Sallija atkal apklusa, diezgan garu brīdi gulēja glu�i kā pa�ralizēta, tad pēk�ņi vēlreiz krampjaini savilka rokas ap manu kaklu un sāka skaļi raudāt.

����� Ri�ard� Lūdzu, nedomā neko sliktu, ta�u man tā da��reiz uznāk � Es pati nesaprotu, kas ar mani notiek. Es pēk�ņi redzu sev tuvojamies vienu vai vairākus cilvēkus, viņi man nez kāpēc vienmēr nikni draud un mēģina kaut kur aizvest, es pretojos un kliedzu, un tad mani pārņem dīvains sastingums un me�onīgas bailes. Es kaut kur gribu bēgt, bet aizbēgt nekur nevaru, un es gribu noslēpties, ta�u arī noslēpties nekur ne�varu, un tad ieraujos sevī, kliedzu un raudu, saucu palīgā un lūdzos, bet neviens nenāk, neviens nedzird vai izliekas nedzir�dam, līdz viss pamazām noklust, nomierinās, visi cilvēki aiziet, tumsa pazūd un iestājas miers. Es nezinu, cik ilgi tas viss notiek un vai tas patie�ām notiek īstenībā, ta�u pēdējā laikā man tā ir gadījies bie�i. Tas ir slikti, vai ne?

����� Tā ir, kā ir, � pēc neilga pārdomu brī�a atbildēju. � Ne�kas labs, protams, tas nav, bet nav arī nekas traģisks. Tev vienkār�i būs mazliet jāpaārstējas.

���� Trako mājā?

���� Nez vai. Es aprunā�os ar ārstu.

����� Es zinu, Ri�ard� Man mīļais, labais cilvēk. Tas ir tik jauki, kā tu mani mēģini mierināt un mānīt, bet tagad es savu likteni jau zinu. Zinu� Kad tu man atnesi tēva vēstuli, es visu sapratu. Pirmā baiļu un vajā�anas lēkme man jau bija, kad mācījos sestajā klasē. Tūlīt pēc tās pirmās izvaro�anas. Domāju, ka tas no tā. No tās drausmīgās baiļu atmosfēras, kas pastāvīgi valdīja mūsu mājā. Bailes no jaunas vardarbības, no jauna pazemojuma. Protams, tas viss dro�i vien arī paliek, bet pamatā tas acīmredzot tomēr nāk no mana tēva. No cilvēka, ko es savā mū�ā nekad neesmu pat redzējusi. Jocīgi, vai ne? Tagad es zinu � man būs jānoiet tāds pats ceļ� kā viņam. Un, ja tu man �onakt vai jau agrāk esi uztaisījis bērnu � Nav izslēgts, ka arī es, glu�i kā kādreiz mans tēvs, kādā īsā ap�skaidrības brīdī uzrakstī�u vēstuli savai meitai. Tā būs traģē�diju traģēdija. Visas �ekspīra lugas vienkopus. Bet mana dzīve drumstalās.

Kad Sallija beidzot apklusa, es nezinu, kas ar mani notika. Vai arī sāku jukt prātā? Es ātri uzlēcu sēdus un sāku skaļi kliegt, lai gan man vajadzēja runāt pavisam klusu un mierīgi. Bet es negribēju, lai viss tā arī notiktu, kā Sallija nupat bija stāstījusi. Negribēju. Un mēģināju viņu nomierināt, līdz arī pats nomierinājos.

� Nē, Sallij, nē! Tā var būt, bet var arī nebūt! Dzirdi, manu meitenīt?! Tas nemaz nav obligāti! Pat noteikti! Tas būtu pā�rāk ne�ēlīgi, pārāk netaisni! Tāpēc Dievs mūs abus no �īs ne�laimes pasargās. Noteikti. Tu redzēsi. Viss būs kārtībā! Nekas slikts ar tevi nenotiks. Man ir draugs. Edijs Naikovskis. Viņ� ir ļoti labs dakteris. Pats labākais savā nozarē. Turklāt tagad var dabūt arī vislabākās ārzemju zāles. Tā ka mieru, Sallij, tikai mieru! Mēs vēl dzīvosim! Par spīti visiem un visam, mēs pavasarī aizbrauksim uz Parīzi un es tevi izvadā�u pa visām tām vietām, kur savā laikā strādāja un dzēra mans mīļākais rakstnieks Ernests Hemingvejs. Es tevi uzvēdī�u Eifeļa tornī, aizvedī�u uz Luvru un Invalīdu namu, kur guļ kādreiz tik va�renais imperators Napoleons, un pēc tam es tevi aizvedī�u vēl uz Panteonu, kur guļ daudzi Francijas izcilākie cilvēki, un uz Parla�ēzas kapsētu, kur mū�īgo mieru ir atradu�i Viktors Igo un Balzaks, Rodēns un Edīte Piafa, un visi pagāju�ā gadsimta fran�u revolucionāri un viņu bendes, un aiziesim uz skaisto Luksemburgas dārzu un Buloņas me�u, bet vakarā pie tūksto� ugunīs mirdzo�ās Triumfa arkas dzersim �ampanieti, un pēc tam Sarkanajās dzirnavās skatīsimies, kā tur puskailas Iran- cūzietes dejo kankānu, vakariņas ēdīsim pasaules dārgākajā restorānā Pie Maksima, bet rītu sagaidīsim Parīzes labākās viesnīcas �etrdesmit sestā stāva numurā, no kura logiem pa�vērsies brīni�ķīgs skats uz pilsētu �

Kad pēc brī�a pieliecos tuvāk Sallijas sejai, es patīkamā pārsteigumā redzēju, ka meitene smaida. Tātad patie�ām viss ir garām. Tās ir biju�as tikai īslaicīgas, vēl ne pārāk bīsta�mas baiļu iēkmes. īstās halucinācijas vēl nemaz nav sāku�ās.

Līdz noturīgai vaja�anas manijai vel ir ļoti tālu. Sallija ir glab- jaraa. Es par to ne�aubos. Rīt pat jāpiezvana un jāaizbrauc pie Edija. Sallija nekad nebūs slima. Viņa vienmēr būs vesela, vienmēr man blakus.

���� Tas bija skaisti, � Sallija klusi teica. � Tu esi burvis.

����� Es tev izbur�u visu, ko vien vēlēsies, � mazliet nomieri�nājies sacīju.

Sallija atkal pasmaidīja, tomēr viņas smaids bija savāds un tāls. It kā to kāds būtu radījis mākslīgi.

����� Mīļais! Izbur tā, lai es visu aizmirstu! Tu ta�u to vari! Izdari tā, lai es zaudētu atmiņu! � meitene bez mazākās uz�spēles lūdzās. � Es gribu aizmirst visu, kas ar mani ir noticis.

Es brīdi klusēju, tad mazliet skumji atgādināju: � Mūsu pirmās tik�anās diena arī ir jau pagātne. Mūsu pirmā grēku nakts arī ir jau pagātne. Visi vārdi, visi notikumi.. . Mūsu pirmā pastaiga pa Iļģuciemā smil�ainajām ieliņām un �ī nakts. Un nepaies nemaz tik ilgs laiks, kad visa mūsu dzīve, Sallij, ari būs tikai viena vienīga pagātne.

���� Ko mums tādā gadījumā darīt?

���� Neko. Vienkār�i jādzīvo.

����� Ri�ard! � meitene mazliet izbrīnījusies iesaucās. � Vai tad tu neko nesaprati? Tie�i mana pagātne ta�u man traucē dzīvot! Ja es būtu viena, tad, protams, tas viss izskatītos maz�liet citādi, bet tagad, kad esmu tavā mājā, tavā gultā� Mī�ļais! Kā lai es aizmirstu visu, kas ar mani noticis?

����� Muļķības, Sallij! Neko nevajag aizmirst! Viss, kas ir no�ticis, ir tavs. Jā, ari sliktais, pretīgais un sāpīgais. Bet atkār�toju � tā jau ir pagātne. Tas jau ir garām. Un neaizmirsti � tā tomēr ir mūsu dzīve un kādēļ gan tā būtu jāaizmirst? Tie�i viss sliktais un sāpīgais ir tas, kas mums tā īsti liek tiekties pēc labā un skaistā.

Sallija mazdrusciņ pacēlās aug�up un ar savām karstajām lūpām vairākkārt pieskārās manai sejai un kaklam.

����� Ri�ard! � viņas acis un balss atkal lūdzās. � Tu ar mani vari darīt visu, ko vien gribi� Vari lamāt, mīlēt, neieredzēt un pat atstāt, tikai� Tikai nekad mani nesit, labi?

Es manāmi nodrebēju. Pār muguru un pleciem ātri pārskrēja te aukstas, te glu�i karstas skudriņas. Acīmredzot viņa patie��ām ir ļoti daudz cietusi un bijusi ne�ēlīgi pazemota, ja jau pat tagad, mīloties gultā, viņai par to jādomā un no tā jābai�dās.

����� Esi mierīga, Sallij, � viņu maigi glāslot, es klusi atbil�dēju. � Tev vairs nekad, dzirdi, Sallij, nekad vairs neviens . .. Viss. Arī tas ir jau garām.

Sallija smaidīja. Bailes bija izgaisu�as, es tikai nezināju, kad tās atkal atgriezīsies. Bet, ka tās atgriezīsies, par to diem�ēl jau vairs ne�aubījos.

����� Tas par to Parīzi� Vai tā bija taisnība? � Sallija pa�vaicāja.

����� Jā, � es apliecināju. � Pārdo�u automa�īnu un aizve�dī�u tevi uz Parīzi.

����� Nē! � Sallija strauji pakratīja galvu. � Labāk ar ma�īnu aizbrauksim kaut kur uz laukiem! Uz L.atgali, pie kāda ezera� Uzsliesim telti, iekursim ugunskuru� Vai tad Parīzē mēs varēsim būt divi vien? Vai varēsim mīlēties un.. ?

����� To var visur, � es teicu. � Bet ideja par telti Latgalē pie kāda ezera � Tas nav slikti izdomāts. Jāsagaida tikai va�sara.

���� Kāpēc to nevaram darīt jau tagad?

����� Ja mums tagad nav auksti� Ja mums nesalst� Tad viss ir kārtībā.

����� Vai tu neatceries datumu, kad mēs iepazināmies? � Sal�lija negaidīti vaicāja.

����� Datumu neatceros, � es atbildēju. � Bet atceros, ka to�reiz ziedēja balti ceriņi. Un ābeles. Tavs dārzs bija vienos bal�tos ziedos. Tātad kaut kad maija otrajā pusē.

Sallija da�us mirkļus mazliet skumja padomāja, tad cie�i mani uzlūkoja.

����� Ri�ard� Es jau tev esmu bijusi drausmīgi ilgi, � viņa nedaudz pārvērstā balsī teica. � Gandrīz jau veselu mū�ību.

Es pasmaidīju, atkal apgūlos blakus Sallijai un ar lūpām pieskāros meitenes krūtīm.

����� Guli, Sallij, � es klusi sacīju. � Guli un daudz nebēdā�jies. Mums tikai tagad viss tā īsti sākas. Un visa mū�ība vēl priek�ā.

Sallija palika dzīvot pie manis. Viņa no savas mājas paņēma tikai drēbes, apavus, da�ādus sīkumus un tualetes piederumus, kā arī Svētās Jaunavas portretu, vairākas pa�as veidotās krā�sainās stikla mozaīkas un da�as grāmatas. Viņa gribēja paņemt kaut ko arī no mēbelēm, vismaz tos divus skaistos atpūtas krēslus, ko viņa tikai apmēram pirms gada bija nopirkusi, ta�u nekādu mēbeļu mūsu mājā vairs nevajadzēja un jaunas vien�kār�i nebija kur likt.

���� Tad viņi tās tūlīt nodzers, � Sallija teica, domādama savu māti un viņas kompāniju. � Un mana istaba paliks pilnīgi tuk�a.

���� Lai paliek, � es sacīju. � Tev nekad tur vairs nevaja�dzēs atgriezties.

���� Un ja nu tomēr . . ?

���� Nekad.

Sallija kārtējo reizi kļuva skumja.

���� Tas tomēr ir baigi, kad pēk�ņi visa dzīve kļūst atkarīga no kāda cita cilvēka gribas, rīcības un jūtām. Bet ja nu viss, R'�ard, mums tomēr saplīst? Ja nekas neiznāk? Ja viss izjūk, ja es tev apnīkstu, ja iemīli citu? Kur pēc tam lai es eju?

���� Tev nekur nebūs jāiet, � es atbildēju. � Es zinu, ka no visa, kas �ai pasaulē pastāv un notiek, cilvēka dzīve un dzī�vība, viņa jūtas un mīlestība ir pati nestabilākā, visda�ādāka�jām ietekmēm un pārmaiņām pakļautākā lieta, ta�u, ja mēs gribam iegūt vismaz kaut vai �ķietamu savas dzīves stabili�tāti, mēs par to vienkār�i nedrīkstam domāt. Tu mani saproti, Sallij? Mēs nekad nedrīkstam domāt, ka kādreiz tas viss var beigties. Mums pastāvīgi jādomā, ka ar mums un tie�i ar mums viss vienmēr būs kārtībā.

Sallija brīdi padomāja un viegli uzlika savu plaukstu uz mana pleca.

����� Lai notiek, � viņa klusu teica. � Es savu dzīvi un lik�teni atdodu tev, cerot� Tu mani nedrīksti piemānīt. Ja pie�mānīsi, Ri�ard, tas būs tāpat kā mani nogalināt. Bet es ta�u neesmu vainīga, ka tevi mīlu, vai ne?

���� Ne mazākajā mērā, � es mierino�i teicu. � Mīlestība � lā ir katra cilvēka lielākās nevainības izpausme. Tas nozīmē, ka tevi vada nevis pa�a griba un prāts, bet gan kaut kādi pa�visam citi �īs pasaules spēki.

���� Bet kā ir tad, kad mīlestība pārstāj būt? � es pie sevis nodomāju, neuzdro�inādamies to pajautāt skaļi. Vai tad tā būtu mūsu lielākā vainas izpausme? Vai arī tad, kad mēs pār�stājam kādu mīlēt, tam nav nekāda sakara ar pa�a gribu un prātu, bet to visu mūsu vietā izdara kādi mums vēl nezināmi spēki? Nezinu. Pagaidām gan domāju, ka parasti mīlestības iz�zu�anā vislielākais vaininieks tomēr ir tas, kuru pārstāj mīlēt. Bez iemesla tas nekad nenotiek. Muļķīgi, bet �is iemesls var būt arī tikai viens nelaikā pateikts vārds, viena nepareiza rī�cība, viens aplami pavērsts acu skatiens vai arī vienkār�i ap�nikums. Tāpēc mīlētāju drosmīgie solījumi vienam otru mīlēt līdz kapa malai man vienmēr �ķitu�i muļķīgi un nevajadzīgi.

Ta�u, kā visi, to solīju ari es. Tikai �oreiz man tas nemaz ne�likās ne muļķīgi, ne arī nevajadzīgi. Tie�i otrādi. Es zināju, ka mums tas ir pat pilnīgi nepiecie�ami. It sevi�ķi jau Sallijai. �ie da�i vārdi, kuri bie�i vīrie�iem neko daudz nemaksā, Sal�lijai nozīmēja vismaz kaut kādu dzīves pamatu. Mana atzī�anās mīlestībā un solījums Salliju nekad neatstāt viņai noteikti no�zīmēja daudz vairāk nekā citām sievietēm. Laikam nepārspī�lējot varētu teikt, ka tas bija viņas dzīvības un nāves vai � pirmajā laikā � vismaz viņas veselības jautājums.

Sallija pārstāja arī strādāt. Iespējams, viņa pati to nekad nebūtu darījusi, bet Iļģuciemā stikla fabrika mūsu di�ajā pār�vērtību laikā izejvielu trūkuma un sara�otās produkcijas ne�vajadzības dēļ bija tuvu banktrotam, tāpēc strādnieku lielākā daļa tika atlaista no darba.

Meitene gandrīz vai raudāja. Es to sākumā nemaz tā īsti nespēju saprast, jo man �is stikla fabrikas strādnie�u darbs (it sevi�ķi vasarās) drausmīgi karstajā cehā pie ātri slīdo�ā konveijera �ķita visai �ausmino�s. Ta�u Sallija darba zaudē�jumu uztvēra ne tikai kā kārtējo dzīves pazemojumu, bet arī kā vēl vienu iemeslu savas neatkarības zaudē�anai.

� Tagad es patie�ām esmu pilnīgi tavā varā, � viņa man teica. � Esmu visa atkarīga no tevis. Un, ja tu kādu dienu izdomāsi man vairs neatvērt savas mājas durvis, es bez jeb�kādiem iztikas līdzekļiem palik�u uz ielas.

Man bija grūti kaut ko iebilst, jo teorētiski patie�ām tā tas arī varēja notikt. Es pilnīgi skaidri sapratu, ka �ī viņas dzīves nedro�ība un nenoteiktība, kā arī iespējamās �aubas par manu mīlestību un uzticību var būt (un patie�ām arī bija) vēl viens no Sallijas drausmīgo baiļu lēkmju ierosinātājiem, kā arī vis�pārēja diskomforta radītājs un psihes uzbudinātājs.

Lai viņu glābtu, kaut ko noteikti vajadzēja darīt. Vārdi �eit maz ko līdzēja. No manas puses vajadzēja sekot kaut kādai noteiktai rīcībai. Labi, es viņu esmu paņēmis pie sevis. Uzturu, Māte arī par viņu ir gandrīz vai sajūsmā. Nekad neko nepār�met, nekomandē, neko neliek darīt. Ta�u ar to visu tomēr ir par maz. Visām sievietēm ar to vienmēr ir par maz. Tu esi mans draugs, tu esi mans mīļākais, brīni�ķīgi, ta�u viņas visas grib kaut ko vēl stabilāku un daudz dro�āku. Viņas visas grib ģimeni. Viņas grib vīru un bērnus un pārāk nebaidīties par �o bērnu un savu nākotni. Un. lai gan bie�i sievie�u dzīvē tie�i viņu oficiālie vīri ir tie, uz kuriem viņas var paļauties daudz mazāk nekā uz saviem draugiem vai mīļākajiem, sievietes to�mēr nez kādēļ grib tie�i vīrus. Acīmredzot vienkār�i tradīcijas dēļ.

Da�as dienas pirms Ziemassvētkiem kādu vakaru iegāju pie mātes. Viņa kā parasti sēdēja savā pirmskara, ar brūnu ādu apvilktajā atpūtas krēslā un lasīja kādu nesen nopirktu grā�matu. Tā bija Gustava Muntes un Gudrunas Iskiles sarakstītā Grāmata par Akselu Munti.

Es viegli notrīcēju. Aksela Muntes Stāsts par Sanmikelu bija viena no tām desmit grāmatām, kura savā laikā uz manu domā�anu, pasaules, dzīves un cilvēku uztveri bija atstājusi gandrīz vai vislielāko iespaidu, un kuru es reizē ar pārējām deviņām grāmatām gribētu paņemt sev līdzi tālajā ceļā uz elli vai paradīzi.

���� Vai tie ir viņa radinieki, kas �o grāmatu sarakstīju�i? � mātei iepretim uz dīvāna apsēdies, es prasīju.

���� Jā, � māte apliecino�i pamāja un nolika grāmatu sev blakus uz maza galdiņa. � Tu zini, izrādās, ka Aksels Munte bijis precējies un turklāt vēl divas reizes! Pārsteidzo�i!

���� Patie�ām? � es neticīgi iesaucos.

���� Stāsts par Sanmikelu par to nav teikts ne vārda! Man tā arī radās iespaids, ka Aksels Munte bijis rūdīts vecpuisis.

���� Man tāpat. Un redzi, kā iznāk. Aksela Muntes Stāsts par Sanmikelu man vienmēr �ķitusi kā viena no vispatiesāka�jām grāmatām pasaules literatūras vēsturē, ta�u, izrādās, daudz kas tomēr noslēpts. Kāpēc viņ� no cilvēkiem slēpis tie�i �o savas biogrāfijas daļu? Kāpēc par savu mīlestību nav teicis neviena vārda?

���� Grūti spriest, � māte paraustīja plecus. � Varbūt tāpēc, ka mīlestība tomēr katram cilvēkam dzīvē ir pati svētākā, tā�tad arī vistuvākā, visvairāk aizsargājamā un slēpjamākā lieta?

����� Iespējams, � es domīgs sacīju, � ta�u pa�laik, rakstot savu romānu Sieviete visam mū�am, es savu mīlestību lasī�tājiem atklāju ar reti sastopamu atklātību. Varbūt nevajadzēja?

����� To nu es nezinu, � māte pasmaidīja. � Kā tagad mēdz teikt, tā ir tava problēma. Bet varbūt lasītājiem tie�i tas ļoti patiks? Turklāt es stipri �aubos, vai tu, lai arī cik atklāti rak�stītu, tomēr spētu uzrakstīt visu patiesību gan par sevi, gan cilvēkiem, gan par dzīvi. Pat Aksels Munte to nav spējis. Tur�klāt, kā apgalvoja viņa brālēns Gustavs, ari Grāmatā par San�mikelu �is tas tomēr esot arī izdomāts.

���� Kas ir biju�as viņa sievas? Arī ārstes?

���� Grūti saprast, � māte atkal paņēma grāmatu un mazliet pa�ķirstīja tās lappuses. � Par pirmo ir teikts, ka viņa bijusi deviņpadsmit gadu jauna, ļoti skaista, un viņu sauku�i Ultima Hornberga. Laulība ilgusi astoņus gadus un bijusi ļoti neveiks- miga. Pēc iz�ķir�anās Muntes sieva tūlīt apprecējusies ar kādu itāli, ta�u drīz, būdama vēl pavisam jauna, 1895. gadā mirusi.

Es brīdi klusēju, tad domīgs paskatījos uz māti.

������������ Paklausies! Vai tu gadījumā nezini, kādēļ cilvēku lielā�kajam vairumam visas viņu mīlestības un laulības tomēr ir ne�laimīgas?

Māte iesmējās un atkal grāmatu nolika sānis.

����������� Ak, Ri�ard, Ri�ard! Tas jau man būtu jāprasa tev! Mana laulība bija laimīga.

����������� Kā tu domā.. ? � es turpināju. � Vai tad, ja tu būtu apprecējusies ar Valdi Kūdru, tu arī būtu laimīga?

Māte domīga pa�ūpoja galvu.

����������� Kas tev �ovakar uznācis? � viņa jautāja. � Kādēļ atkal atcerējies to nelaimīgo Valdi Kūdru?

����������� Tādēļ, ka pati nesen stāstīji, ka viņ� vācu laikā tevi bil�dinājis.

����������� Un kas par to? Viņ� gribēja, es negribēju. Tā ta�u ir pa�rasta lieta.

����������� Tik parasta tā nemaz nav, � es iebildu. � Toreiz tavs nē iz�ķīra ne tikai tavu un viņa likteni, bet arī manu un Sal�lijas dzīvības jautājumu.

���� Neko nesaprotu, � māte mazliet nobijusies nomurmināja.

����������� Ja tavs vīrs būtu Valdis Kūdra, tev ta�u būtu piedzimis pavisam cits puika! � es iesaucos. � Tu arī viņu varētu no�saukt par Ri�ardu, bet tas nebūtu es! Un, ja jūs būtu apprecē�ju�ies, iespējams, Valdi nemaz karā nepaņemtu un viņ� nekad nebūtu sajucis prātā. Un, ja viņ� nekad nebūtu sajucis prātā, viņ� nekad nebūtu meties virsū Ausmai Reginskai, un viņai savukārt nekad nepiedzimtu Sallija� Es bie�i par to domāju. Mani nez kādēļ neliek mierā �ī dīvainā, gandrīz vai fantastiskā notikumu sakritība un dzīves drauga izvēles ārkārtīgi lielā no�zīme daudzu cilvēku turpmākajā liktenī.

Māte nobālusi lēnām piecēlās no krēsla, pagājās pa istabu un ļoti izbrīnījusies apsēdās man blakus.

���� Kā tu teici, dēls? Tie�i �ī Sallija ir Valda Kūdras meita?!

���� Jā, tie�i viņa.

����������� Es jau tev toreiz stāstīju � Es teicu, ka Ausmai no viņa piedzimusi meita, bet nezināju� Tas viss ir loti dīvaini, Ri��ard. Kad jūs iepazināties?

����������� Pagāju�ajā vasarā, kad viņai aiznesu Valda Kūdras vēs�tuli.

������������ Kādēļ tev radās vēlē�anās viņai �o vēstuli nodot? Tevi kāds lūdza to darīt?

����� Tā vienkār�i bija profesionāla ziņkārība. Gribēju redzēt, kāda viņa izskatās.

Māte labu laiciņu klusēja, nervozi knibinādamās gar kleitas aug�ējām pogām.

���� Tas viss ir ļoti savādi, � viņa klusi atkārtoja. � Es te redzu kādu liktenīgu apli.

���� Tas ir gai�s vai varbūt melns? � es smaidīdams vaicāju.

����� Tas nav ne balts, ne melns, � māte stipri pārvērstā balsī atbildēja. � Tas ir aplis, kurā tev nekādā ziņā nevajadzēja nokļūt.

Uzreiz k]uvu nopietns. Mātes teiktais mani darīja domīgu un uzmanīgu.

���� Kādēļ? � es satraukts pajautāju.

����� Tas ir nelaimes aplis, � māte teica un zemu nolieca galvu. � Ak, Valdi, Valdi, ■� viņa pēk�ņi sāka gandrīz vai �ukstēt. � Tu nebiji slikts zēns. Tu biji skaists un gudrs. Mie�rīgs un lēns. Man ar tevi bija patīkami būt kopā, ta�u es tevi nemīlēju. Es nevarēju ar tevi apprecēties. Kādēļ, nezinu. Es to neprotu vārdiem izskaidrot. Es tikai zinu, ka neviens nedrīkst savienot savu dzīvi ar citu bez mīlestības. Jā, ar laiku izjūk arī visstiprākās, ta�u mīlestība ir vienīgais pamats, uz kura var sākt būvēt savas dzīves māju. Bet man �ī pamata nebija. Turklāt vēl bija kar�. Latvie�us kāva gan krievs, gan vācietis. Es nezinu, ko tev nācās karā pārdzīvot, ta�u tas acīmredzot ir bijis kaut kas loti slikts. Cilvēki ne no �ā, ne no tā prātā nejūk, bet kar�, kas iznīcina, un mīlestība, kura rada, tam ir vispateicīgākais iemesls. Un kādēļ gan tev vajadzēja aiztikt to nelaimīgo Ausmu Reginsku? Kādēļ tu nevarēji paiet ga�rām? Protams, �odien ir muļķīgi tā jautāt, bet man Sallijas ir ļoti �ēl� Un tagad �ēl arī sava dēla, jo �ī meitene viņam, pirmkārt, ir daudz par jaunu, un otrkārt� Nezinu, nemāku izskaidrot, bet es jūtu, ka tas nevar beigties labi. Es pilnīgi skaidri zinu, ka atkal tuvojas jauna nelaime.

Māte vēl zemāk nolieca galvu un sāka raudāt. Es apmulsis klausījos un neko nesapratu. Kādēļ māte runāja par nelaimi? Vai viņa jau zina vai arī tikai nojau�, ka Sallija, iespējams, ir slima vai arī varētu saslimt kaut kad nākotnē?

���� Tev Sallija nepatīk? � es uzprasīju.

����� Te nav runas par patik�anu vai nepatik�anu, � māte pa�cēla galvu un slaucīja acis. � Te ir runa par to, ka viņa ir Valda Kūdras meita.

���� Kas par to? \

����� Nekas, dēls, nekas, � māte viegli atmeta ar roku un pie�cēlās. � Dari, kā zini, ta�u es savā laikā labi pazinu viņas vecmāmiņu Kristīni, daudz esmu dzirdējusi arī par pa�u Ausmu, un tas, ko esmu dzirdējusi, nekas labs nav, Ri�ard.

���� Tu kaut ko zini arī par Salliju?

���� Es zinu, ka tagad viņa dzīvo manā mājā.

Māte aizgāja līdz logam un ilgi klusēdama skatījās nakts tumsā. Ko viņa tur redzēja? Visas zvaigznes bija nosegtas ar mākoņiem, un dārzā starp kailajām ābelēm trok�ņaini staigāja vēj�.

����������� Viņa divas reizes ir mēģinājusi izdarīt pa�nāvību, � mate negaidīti un diezgan skali teica. � Viņa tev to nav stāstījusi?

���� Nē, � es apmulsis atbildēju.

����������� Ja viņai tas nav izdevies abās iepriek�ējās reizēs, � māte skumjā balsī turpināja, � tad agrāk vai vēlāk viņa to izdarīs tre�ajā reizē.

Es lēnām piegāju pie mātes un nostājos viņai blakus. Dārzu nevarēja saskatīt. Es tikai jutu, ka tie�i iepretim man atrodas koki, kas pavasarī noteikti ziedēs.

������������ Paklausies� � es lēni teicu. � Tagad, kad viņa dzīvos pie mums, kad vienmēr viņai blakus bū�u es, varbūt tā tre�ā reize nekad nepienāks?

Māte paraustīja plecus.

������������ Dod, Dievs, � viņa sacīja. � Tikai atceries, ka tu viņai ne vienmēr varēsi būt blakus.

����������� Ja nevarē�u es, tad to varēsi tu, � es ātri atteicu. � Kā�pēc mēs nevaram viņai palīdzēt?

����������� Varam jau, varam, � māte sacīja un beidzot pasmaidīja. � Tu patie�ām viņu mīli?

����������� Jā, � es noteikti atbildēju. � Vai tad par to vajadzētu brīnīties?

������������ Kā nu to ņem, � māte noteica, atgāja no loga un atkal apsēdās vecajā atpūtas krēslā. � Viņa ir jauna un mīlīga, klusa un vienmēr gatava kaut ko darīt un palīdzēt. Man viņa patīk. Bet kā tad tev paliek ar Diānu? Tu viņu taisies atstāt?

���� Man �ķiet, ka esmu viņu jau atstājis.

���� Vai tas ir godīgi?

����������� Dro�i vien, ka ne visai, � es atbildēju, � bet kā es varu rikoties citādi? Tad man būtu jāatstāj Sallija.

������������ Diāna man ļoti patika, � māte sacīja. � Tie�i viņa ir tava īstā sieviete, Ri�ard! Tici man! Viņa ir nopietna, skaista, eleganta, gudra un ļoti izglītota. Kur tu varētu atrast sev vēl labāku sievu?

Mana sieva Inese arī bija nopietna, smuka, eleganta, guclra un ļoti izglītota. Turklāt vēl talantīga. Kas no tā mums iznāca?

����� Pats jau vien biji vainīgs, � māte, rūpju nomākta, man atgādināja vecos grēkus. � Nebūtu toreiz dzēris un gājis uz to ballīti�

����� Bet es aizgāju, māt. Un izdarīju to, ko izdarīju. Ko vairs tagad plēst matus no galvas? �odien ir jādomā pavisam par ko citu.

����� Ko tu ar Salliju esi nodomājis darīt? � māte lieti�ķi ap�vaicājās. � Dzīvosi kopā tāpat?

���� Nē, � es strauji papurināju galvu. � Es viņu gribu pre�cēt. Oficiāli.

Māte vērīgi mani noskatīja, un es no �ī skatiena sapratu, ka viņai pret �o pasākumu nekas nebūtu pretim.

����� Gads ir apkārt, kop� strādāju laikrakstā CN, � es teicu. � Tūlīt ņem�u atvaļinājumu un brauk�u uz kādu no Jūrmalas sanatorijām. Atpūtī�os, paārstē�os un mēģinā�u pabeigt savu jau sen iesākto romānu Sieviete visam mū�am. Pēc tam atgrie�zī�os un pavasari rīko�u kāzas.

Māte lēnām pagriezās pret mani un pēc ilgiem, ilgiem ga�diem ar siltu plaukstu vairākas reizes noglāstīja manu galvu un vaigus.

����� Mans lielais puika, � viņa sacīja. � Sallija nav tā mei�tene, kuru es labprāt vēlētos redzēt kā tavu jauno sievu. Ta�u �ī meitene ir ļoti nelaimīga, bet, ja tu gribēsi un spēsi viņu darīt laimīgu, varbūt tas atsvērs visas iepriek�ējās tavas dzīves kļūdas, un arī tu pats beidzot kļūsi mierīgs un laimīgs.

����� Paldies, � es atbildēju. � Es jau esmu laimīgs. Man ir darbs, man ir meitene, un man �ai pasaulē esi vēl tu. Ko vēl vairāk varētu vēlēties?

Pienāca Ziemassvētki. Tā bija skaista diena gan tie�ā, gan pārnestā nozīmē. Pretēji prognozēm debesis zemei tomēr dā�vāja nevis lietu, bet gan tīru un baltu sniegu. Kā jau parasts �ādās dienās un Ziemassvētkos it īpa�i, �ķita, ka arī cilvēki kļūst gai�āki un dvēseliski atvērtāki.

Varbūt tā arī bija. Vismaz Sallija man �ķila skaistāka, mīlī�gāka un saudzējamāka nekā jebkad agrāk. Uz baznīcu mēs negājām, bet es Salliju aicināju vienkār�i pastaigāties pa Iļģu- ciemu, aiziet līdz aerodromam un Spilves pļavām.

���� Kādēļ tie�i tur? � meitene pavaicāja.

����� Tur vēl tagad smar�o pēc manas bērnības, � es atbildēju. � Vai tu negāji uz Rātsupīti peldēties?

����� Nē. Bērnībā es vispār nekur negāju. Un neviens mani nekur neveda.

Saproto�i pamāju.

���� Toties tagad es tevi vedī�u visur, � es teicu. � Visur, kur tu vēl neesi bijusi.

Sallija iesmējās un savus brīni�ķīgi garos matus paslēpa zem baltas adītas cepurītes.

����� Tad tev, mīļais, ar mani būs jānopūlas krietni daudz. Es ta�u patiesībā neesmu bijusi nekur.

����� Tad sāksim ar mūsu mājas apkārtni, � es sacīju, un abi izgājām uz ielas. Tur apstājāmies, un es ar roku parādīju uz vietu aiz dārza, kur kādreiz bija �auļu un Dzirciema ielas stū�ris.

����� Tur manā bērnībā atradās maza koka mājiņa, kur dzīvoja divi ļoti veci cilvēki � vīrs un sieva, uzvārdā Klucī�i. Divi viņu dēli Sarkanās armijas rindās bija kritu�i pie Maskavas, tre�ais kritis leģionā tepat Kurzemē, bet meita kopā ar fri�iem aizlaidusies uz Vāciju. Tā Klucī�i ilgi dzīvoja vieni. Es bie�i gāju pie viņiem klausīties stāstus gan par baronu laikiem, gan revolūcijām un kariem, gan atkal par Ulmaņlaiku, vācu un krievu laikiem. Tas bija interesanti un ļoti vērtīgi. Ta�u tad � Viņi acīmredzot bija nomiru�i vienā dienā, bet apkārtējo māju iedzīvotāji to pamanīja tikai apmēram pēc mēne�a.

���� Skumji, vai ne?

����� Nezinu. Varbūt tas bija ļoti skaisti? Nodzīvot gandrīz vai līdz simt gadiem, redzēt, kā da�reiz pasaule, sarīkodama karus un revolūcijas, kļūst ārprātīga, pēc tam izjust, kā cilvēki, no tā neguvu�i nekāda labuma, bet gan milzīgi daudz zaudēju�i, tomēr pamazām atkal nāk pie prāta, sāk strādāt un mīlēt, un tad vienā jaukā Dieva dieniņā kopīgi aiziet uz citu pasauli.

���� No mājiņas ari vairs nav ne vēsts?

����� Kā redzi. Iļģuciemā modernajai apbūvei sākoties, tā, pro�tams, tika nojaukta, ta�u tagad man �ķiet, ka abi vecie Klu�cī�i savu mājiņu ir paņēmu�i sev līdzi debesīs.

���� Jātic, ka viņiem tur pa�laik ir labi.

����� Dro�i vien, � es atbildēju. � Vai tad citādi visi, kas dzīvo uz zemes, galu galā aizietu no �īs pasaules?

����� Vislabāk ir būt kopā ar tevi, � Sallija, mīļi smaidot, teica.

���� Nesalst? � es pajautāju.

���� Man ir silti. Un tas viss nāk no tevis.

����� Tā nevajag, Sallij, � es lūdzu. � Viss ir daudz vienkār��āk.

����� Es arī domāju, ka mīlestība ir visvienkār�ākā lieta pa�saulē, � Sallija sacīja. � Bie�i pa�i cilvēki to nez kādēļ bez�galīgi sare�ģī.

����� Tā ir, � es tūlīt piekritu. � Ne vecāki, ne baznīca, ne Dievs un pat ne bērna dzīvība nav pats dārgākais un svētā�kais, par ko cilvēkam diendienā vajadzētu baiļoties un pielūgt, bet gan pa�a dzīvības mirklis, kad tu vari stāvēt zem �īm mil�zīgajām debesīm un skaidri zināt, ka �ai pasaulē ir vēl kāds cits cilvēks, kur� domā, ilgojas un jūt to pa�u, ko tu. Cilvēks, bez kura eksistences ne taviem vecākiem, ne baznīcai, ne Die�vam un vispār nekam citam tavā dzīvē nebūtu nekādas jēgas un nozīmes.

���� Tā esmu es? � Sallija klusi vaicāja.

����� Jā, Sallij, � es nopietns atbildēju. � Tā esi tu. Varbūt tas ir ne�ēlīgi un pat netaisni, bet tu esi kļuvusi līdzvērtīga visai manai dzīvei, manam darbam, manai ticībai un varbūt arī manai dzīvībai.

Sallija viegli nodrebēja un cie�i pieķērās pie manas rokas.

����� Tas varbūt patie�ām ir netaisni, � meitene samulsusi teica. � Es kaut kur lasīju, ka viens cilvēks otram cilvēkam nekad nedrīkstot nozīmēt pārāk daudz.

���� Kāpēc ne?

����� Tāpēc, Ri�ard, ka gadījumā� � Sallija neveikli sasto�mījās. � Ja gadījumā mums �is cilvēks jāzaudē, mēs kopā ar viņu zaudējam visu. Tas ir briesmīgi, vai ne? Bet tā ir. Es zinu. Es par tevi varu teikt to pa�u, ko nupat teici par mani. Un, ja tu pēk�ņi nomirtu, ja tu kādu dienu no manis aizietu vai, pa�reizāk sakot, ja tu iedomātos mani savā mājā vairs nekad ne�ielaist � viss, tās būtu manas dzīves beigas.

���� Es jau tev teicu � tu par to nekad nedrīksti domāt.

���� Es jau arī nedomāju. Vienkār�i nupat tā iznāca.

Mēs jau gandrīz bijām aizgāju�i līdz aerodromam. Rātsupīte, kas pēdējos desmit, piecpadsmit gados bija kļuvusi pavisam �aura un sekla, tagad bija aizsalusi, un tās lēzenie krasti iz�skatījās pēc netīras, neuzklātas gultas. '

Kop� no Spilves aerodroma jau pirms laba laika bija pazu�du�i krievu reaktīvie iznīcinātāji, bija pazudu�as ari kādreiz tik skaistās un lielās Spilves pļavas. Lai nu kur, bet �eit laikam visuzskatāmāk un visatbaido�āk redzama krievu cilvēku (ko�lonistu) invāzija sensenajā latvie�u zemē. Vairāku kvadrāt�kilometru platībā (visu Spilves pļavu apjomā) krievu mazdār�ziņu mīļotāji bija izveidoju�i raibu, netīru un no�ēlojamu bū- deļnieku koloniju, kas mats matā atgādināja kinofilmās tik

bie�i redzētos Sanhajas, Bombejas vai Riode�aneiro nomāju visnabadzīgāko iedzīvotāju drausmīgos mitekļus.

Man to bija sāpīgi redzēt. �eit es bērnībā biju nācis peldē�ties un sauļoties. Tie�i �eit es kādreiz biju ieguvis savu pirmo meiteni un ar savu sievu Inesi, skatījies, kā mūsu dēls Aivars sper pirmos soļus �

Nu �īs manas bērnības un jaunības zemes vairs nebija. Bija tikai raibu raibās krievu saceltās būdeles, kādreiz tik zaļās un smar�īgās Spilves pļavas nobērtas ar akmeņiem un būvgru��iem, izveidotas tādas kā ieliņas, un katrs savu acīmredzot patvarīgi un nelikumīgi sagrābto zemes pleķīti bija apjozis ar da�ādu stiepļu pinumiem un neizskatīgām dēļu sētām.

Uz �ejieni tomēr nevajadzēja nākt, es rūgti nodomāju un pagriezos atpakaļ. Varbūt cilvēkam vispār nekad nevajag at�griezties savā pagātnē? Jo patiesībā mēs nemaz tur nevaram atgriezties. Mēs tikai varam uzplēst kādu sen jau sadziju�u rētu.

Vakarā lielajā istabā eglītē aizdedzinājām svecītes un trijatā klausījāmies Ziemassvētku dziesmas un televīzijas pārraidi. Izskatījās, ka māte ir samierinājusies ar manu izvēli un pret Salliju izturas ļoti mīļi. Ap pulksten desmitiem cits citu apdā�vinājām, un tas viss notika ļoti vienkār�i un draiski. Bet gal�veno dāvanu, ko biju nolēmis pasniegt Sallijai, es pietaupīju vēlākai stundai. Nez kādēļ tai brīdī gribējās būt tikai divatā ar viņu.

Pusdivpadsmitos māte aizgāja gulēt, mēs pagaidījām, kamēr eglītē izdeg visas sveces, tad aizgājām uz savu istabu. Tur es atkal aizdedzu trīs sarkanas sveces, kuras biju izvietojis da�ā�dās istabas vietās un līmeņos. Tad audiomagnetofonā ieliku nesen nopirktu kaseti Cluistmas Album ar ļoti melodiskām un mazliet skumjām modernās baznīcas dziesmām. Da�as minūtes klusēdami klausījāmies Ziemassvētku noskaņai īsti piemērotu mūziku.

Sallija atkal izskatījās ļoti grūtsirdīga, un �ķita, viņas domas lido kaut kur tālu prom, lai nekad vairs neatnāktu atpakaļ. Varbūt viņa atcerējās savu bērnību, atcerējās visu, kas bija noticis viņas mājās un ar viņu pa�u? Varbūt �ajā mazliet svēt�svinīgajā mirklī atcerējās savu vecmāmiņu, māti un Valdi Kūdru? Iespējams, ka tā arī bija, jo Sallija pēk�ņi jautāja: � Ri�ard .. . Kur ir tavs tēvs? Tu par viņu man nekad neko neesi stāstījis.

Es brīdi klusēju, tad piecēlos, atkorķēju fran�u sarkanā vīna Cincano pudeli, uzmanīgi piepildīju divas glāzes un vienu pa�sniedzu Sallijai.

����� Iedzersim, Sallij, par tiem, kuri �ai svētvakarā nevar būt kopā ar mums, � es teicu. � Iedzersim par tiem, kuri �ādu vai citādu iemeslu dēj biju�i spiesti no mums aiziet. Iedzersim par tiem, kuri mūs ir radiju�i, Sallij. Par māti un tēvu!

Vīns bija brīni�ķīgs, kā brīni�ķīgs bija �is mirklis, kad mēs varējām to baudīt.

����� Mans tēvs bija �oferis, � es sāku stāstīt. � Kopā ar māti strādāja Rīgas tekstilā. Viņa par audēju, tēvs par smagās kra�vas automa�īnas �oferi. Piecdesmitajos gados, kad Hru��ovs sāka apgūt neskartās Kazahijas stepes, lai tās pārvērstu lauk�saimniecībā izmantojamās zemēs, no visām republikām uz tu�rieni labības novāk�anas talkās trieca gan studentus, gan strād�niekus. Visvairāk pieprasīja �oferus. Tā arī tēvs piecdesmit sestajā gadā nokjuva Kazahijā.

����� Kas tālāk? � Sallija pajautāja. � Iemīlējās kādā skaistā austrumniecē?

����� Nē, � es strauji papurināju galvu. � Tas jau būtu bijis pat labi. Bet vipu tur vienkār�i nosita. Toreiz visa Kazahija, tāpat kā Krievija, bija pilna ar tikko no lēģeriem izlaistiem cietumniekiem � Mēs tā arī neuzzinājām, kāds konflikts tur bija noticis un vai vispār bija kāds konflikts. Tēvs apbedīts Cejinogradas Novoje selo kapsētā.

����� Piedod, � Sallija klusi lūdza. � Es neparedzēju, ka tu man izstāstīsi tik bēdīgu stāstu.

���� Ko tur lai dara? Stāsts par tavu tēvu ir vēl bēdīgāks.

���� Kāpēc tā?

����� Nezinu, kāpēc Dievs tie�i tā ir rīkojies! Nezinu, Sallij! Bet viņ�, būdams tomēr tik varens, varēja ta�u �īs pasaules lietas kārtot mazliet jēdzīgāk, vai ne?

���� Varēja, jā. Protams, � Sallija tūlīt piekrita. � Bet varbūt viņ� nemaz tik visvarens nav?

����� Tā gandrīz vai iznāk. Visvarens �ai pasaulē ir cilvēka Jaunums. Un man �ķiet, ka cilvēki tie�i tādēļ un vienīgi tādēj tik ļoti alkst un tiecas pēc mīlestības. Tā ir glu�i neapzinīga, jau pa�as dabas ielikta cen�anās aizbēgt no visa sliktā un ļaunā. Cilvēki cer un domā, ka mīlestība viņus no tā paglābs, ta�u bie�i tie�i mīlestība izrādās vislielākais �īs pasaules ļau�nums. Vispretīgākās samazgas, kurās peld vislielākie cilvēku netīrumi

���� Kāpēc tu tā runā? � Sallija nobijusies vaicāja.

����� Tāpēc, ka tā ir patiesība, � es atbildēju. � Tāpēc, Sal�lij, ka es negribu, lai kaut kas tamlīdzīgs notiktu arī ar mums. Es gribu, lai mums viss būtu ļoti tīrs un gai�s, atklāts un pa�tiess.

Sallija strauji pagriezās pret mani, un viņas lielajās acis at�kal kā milzīgi melni kristāli mirdzēja bailes.

� Ri�ard� Tu domā, ka es esmu netīra?

Es pasmaidīju un vairākas reizes noglāstīju meitenes galvu.

����� Nē, Sallij. Es nekad tā neesmu domājis. Tu esi vistīrākā sieviete uz zemes. Jo tīras ir tavas domas un jūtas. Tīrs ir tavu acu skatiens. Tīra ir tava dvēsele.

����� Bet miesa? Ri�ard � Vai mana miesa arī ir tīra, ja tai pirms tevis ir pieskārusies daudzi citi?

Sallija manī skatījās ar tik cie�u un neatlaidīgu skatienu, it kā no manas atbildes būtu atkarīga viņas dzīvība vai nāve. Es mazliet pat nobijos un tūlīt sapratu, ka vispār ar Viņu par �ādām lietām nekad vairs nedrīkstu runāt. Acīmredzot tās vi�ņai ir pārāk sāpīgi un satrauco�i.

����� Jā, Sallij, � es saudzīgi atbildēju. � Arī tava miesa ir absolūti tīra. Tik tīra kā bērna asara vai sidrabavota ūdens.

����� Tikai tāpēc, ka es �ovakar iegāju vannā?

����� Nē, Sallij, � es tūlīt atbildēju. � Tāpēc, ka tam, kas tev ir bijis pirms manis, es nepie�ķiru pilnīgi nekādu nozīmi. Tu man esi sākusies no tās dienas, kad tai trakajā vasaras lietū atskrēji pie manis. Tie�i tai dienā un naktī visā tava pagātne pazuda, un tagad tev esmu tikai es. Un tas, ko mēs abi jūtam un darām, ir pats skaistākais, labākais un tīrākais, ko vien divi cilvēki viens otram var darīt.

Es piecēlos, no sekcijas plaukta paņēmu nelielu baltu kār�biņu, kurā atradās zelta ķēdīte ar tajā iekārtu tīra zelta krus^ tiņu, un to pasniedzu Sallijai.

����� Ja es tev �ovakar pasniegtu sarkanu rozi vai baltu ceriņ�zaru, � es mazliet saviļņots sacīju, � tas būtu skaisti, ta�u �ie ziedi dzīvotu tikai da�as dienas. Ja es tev uzdāvinātu baltu sniegu, tas arī būtu jauki, ta�u tas dzīvotu vēl īsāku laiku. Tāpēc es tev uzdāvinā�u kaut ko daudz palieko�āku, daudz dro�āku un skaistāku. Es tev uzdāvinā�u zelta krustu, lai tas tev vienmēr atgādinātu ne tikai mani, bet galvenokārt to, ka pasaulē pastāv kaut kas daudz vērtīgāks par mūsu ikdienas rūpēm un sāpēm, kaut kas daudz nozīmīgāks par cilvēku vār�diem un solījumiem, par viņu glaimiem un draudiem. Gribu, lai tu, tikai paskatoties uz �o cilvēces sāpju simbolu, ar prieku atcerētos, ka cilvēks ir arī tas, kas vienīgais mūs var darīt ap�mierinātus un laimīgus. Gribu, lai, pieskaroties �im krustam, tu skaidri zinātu, ka pasaulē noteikti ir kaut kas tāds, kas ir la�bāks, gudrāks un daudz stiprāks par mums. Un tad, kad tev da�reiz kļūs slikti vai bail, kad tu būsi nogurusi vai slima, kad tev liksies, ka visi ir ļauni, un tev vairs negribēsies dzīvot, tu paņem �o krustu, pieliec pie lūpām un atceries, ka kāds jau ir nomiris pirms tevis. Atceries, ka cilvēki paaud�u paaudzēs ir pārcietu�i tik neticami daudz sāpju un cie�anu, ka tavējās salīdzinājumā ar tām nav pilnīgi nekas. Un, ja tu tam noticēsi, daudzas lietas un notikumi tev patie�ām �ķitīs sīki un nenozī�mīgi. Tu spēsi at�ķirt lielo no mazā. Svarīgo no mazsvarīgā. Tu skaidri zināsi, ka pats galvenais cilvēka īsajā gājienā no dzem�dību galda līdz kapa vietai ir vienmēr un visur saglabāt tīru savu dvēseli. Mēs nezinām, vai mūsu dzīves gala pieturā Gal�venais Kontrolieris mums prasīs uzrādīt biļeti. Ta�u, dro�s pa�liek dro�s, būs labi, ja mums �ī biļete tomēr būs. Ja mēs spēsim viņam parādīt mūsu skaidrās sirdis un neaptraipītās dvēseles. Kas zina, varbūt mēs tā izbēgsim no kāda drausmīga soda.

Es tagad nezinu, kādēļ �o garo un mazliet juceklīgo mono�logu vispār norunāju. Varbūt būtu bijis daudz labāk, ja es dā�vanu būtu pasniedzis klusējot, nesakot ne vārda par cie�anu simboliem un tīru dvēseli? Bet es Sallijai gribēju to visu pa�teikt, lai viņa sevī rastu vairāk spēka un drosmes. Mani ar�vien vairāk sāka uztraukt Sallijas bie�ie depresijas periodi, kad viņa it kā ne no �ā, ne tā pēk�ņi kļuva ļoti skumja, noslē�dzās sevī un bie�i raudāja.

Arī tagad. Viņa paņēma skaisto zelta krustiņu, ilgi uz to skatījās, pateicībā mani noskūpstīja, tad negaidīti mazliet sa- kņupa uz priek�u un sāka klusi raudāt.

���� Vai kaut ko nelabu pateicu? � nedaudz uztraucies vai�cāju.

Sallija noraido�i pakratīja galvu.

���� Kāpēc tad?

���� Nezinu, � Sallija izslaucīja acis un mēģināja pasmaidīt. � Nezinu, Ri�ard! Tas bija ļoti skaisti un aizkustino�i. Neviens man neko nav dāvinājis. Neviens man nekad nav teicis tādus vārdus. Un galvenais, Ri�ard, galvenais, neviens mani nekad nav mīlējis.

���� Es jau tev teicu � tas viss jau ir garām. Visu aizmirsti! Tagad tu vienmēr tiksi apdāvināta. Un tu nekad netiksi aiz�mirsta. Tu vienmēr tiksi saudzēta un mīlēta.

Sallija uzlika savu galvu uz mana pleca un, atkal kļūdama skumja, klusi teica: � Bet es tev varēju uzdāvināt tikai vienu zeķu pāri�

���� Tie�i tās man bija ļoti vajadzīgas, � es steidzīgi atteicu.

���� Nemānies!

���� Nē, nopietni! Turklāt, Sallij, ja runājam mazliet vispāri�nāti, tu man esi uzdāvinājusi kaut ko tik lielu un nozīmīgu, ka lo nevar atsvērt nekādas citas bagātības.

����� Tie�ām?

���� Jā, Sallij. Tu man esi uzdāvinājusi cerības. Tu man esi uzdāvinājusi dzīves jēgu. Un beigu beigās tu man esi uzdā�vinājusi mīlestību.

Sallija ilgi klusēja. Spēlēja mūzika. Māte jau gulēja. Lēnām dega sveces. Es sev blakus sajutu meitenes karsto ķermeni. No pretējās sienas uz mani domīgs skatījās Hemingvejs. Istabā bija silti, un visu telpu piepildīja gandrīz vai fiziski sajūtams miers un dro�ība. Uz mazā galdiņa mums tie�i iepretim pudelē un glāzēs mirdzēja labs fran�u vīns. Es ar labo roku Salliju vēl cie�āk pievilku pie sevis un jutos laimīgs. Tik laimīgs un tik lielas mīlestības pārņemts, ka tie�i �ai mirklī es varētu pat mirt. Man nekā nebūtu �ēl. Jo neko lielāku, skaistāku un pil�nīgāku es acīmredzot dzīvē vairs nekad nespē�u sasniegt. Uz mana pleca guļ mīļotās sievietes galva, un es skaidri zinu, ka �ī cilvēka dzīve tagad ir pilnīgi vai gandrīz pilnīgi atkarīga tikai no manis. Es esmu kļuvis gandrīz vai Dievs. Ja ne Dievs, tad vismaz karalis. Ja ne karalis, tad vismaz vīrietis, no kura rīcības, vārdiem un jūtām tagad ir atkarīga �ī mazā cilvēk�bērna ikdienas labsajūta un laime, viņas turpmākā dzīve un, iespējams, arī dzīvība � Es pēk�ņi sapratu, ka tā ir velni�ķīgi liela atbildība un, mazliet pat nobijies, sāku domāt, vai man maz pietiks prasmes un gudrības un galu galā arī vēlē�anās neko mūsu attiecībās nesabojāt, neizjaukt un neatņemt. Vai es spē�u un gribē�u visu laiku tikai dot?

���� Paklausies, Sallij, � es klusi ierunājos. � Paies �ie Zie�massvētki, un pienāks Jaunais gads. Paies visi svētki, un atkal sāksies darba dienas. Bet man tie�i otrādi. Man no Jaunā gada sākas atvaļinājums. Ir jau sarunāts, ka brauk�u uz sanatoriju Jaundubulti. Ceļazīme maksā dārgi, bet to samaksās mūsu avī�zes �efi. Gribu paārstēties un beidzot pabeigt romānu. Tu �o iaiku padzīvosi pie manas mātes. Iepazīsieties tuvāk, iedraudzē�sieties � Un tad, kad atbrauk�u mājās. .. Sallij � Es gribu, lai tu kļūsti mana sieva. Nekādas di�ās kāzas nerīkosim, uzai�cināsim tikai tuvākos radus un draugus, bet to visu tomēr iz�darīsim skaisti un interesanti. Un tad tev nekad vairs nebūs jābaidās, ka es tavā priek�ā kādreiz varētu aizvērt vai neatvērt durvis. Tu būsi mana sieva, Sallij, un tev �eit piederēs tie�i tik daudz, cik �eit pieder arī man un manai mātei.

Sallija lēnām atņēma galvu no mana pleca nost un patīkami pārsteigta ilgi raudzījās manās acīs.

���� Tu to saki nopietni?

����� Nopietnāk vairs nevar.

���� Ri�ard � Vai es pareizi sapratu? Tas ir bildinājums?

���� Pilnīgi oficiāls.

���� Tu patie�ām nejoko?

����� Ne mazākajā mērā. Tā tev ir vēl viena Ziemassvētku dā�vana.

���� Vai man tagad atkal būtu jāsāk raudāt?

���� Ja tu citādi nevari�

����� Paldies, Ri�ard. Paldies tev par dārgo dāvanu un pal�dies � Tu esi pārāk labs pret mani. Nē, patiesi. Mani neatstāj sajūta, ka es visu laiku saņemu to, ko nemaz neesmu pelnī�jusi.

����� Katrs cilvēks ir pelnījis laimi. Bet ja es tev to nevaru iedot citādi, kā vienīgi tevi paturot pie sevis? Ko tad man darīt?

Sallija vēlreiz skumji un reizē priecīgi pasmaidīja.

����� Nē, Ri�ard, tas nav tā! Tā nav laime, ka tu mani nepa�dzen. Mana īstā laime ir tā, ka tu mani �ai pasaulē vispār ierau�dzīji.

Es lēnām atliecu Sallijas galvu mazliet atpakaļ un viņas seju un kaklu pārklāju skūpstiem. Un tikai tagad, pēc tik ilgiem laulībā pavadītiem gadiem, pēc tik daudzām un vētrainām mī�las dēkām pirmo reizi īsti sajutu, cik vīrietim da�reiz var būt dārga un tuva sievietes miesa un viņas dvēsele. Un pamazām sāku apjēgt, kādēļ vīrietim vispār ir vajadzīga sieviete un ko tā viņam var nozīmēt�

Kad vēlāk izdega sveces un es izslēdzu arī spuldzes, istabā tik un tā palika Joti gai�s. Sallija stāvēja blakus logam, un viņa visa spilgti izstaroja to, ko var sajust un redzēt vienīgi tas, kas ir iemīlējies.

����� Kur tu esi? � Sallija klusi vaicāja. � Nāc pie manis, Ri�ard.

Es, tumsā lēnām �ķērsodams istabu, gāju tur, kur redzēju gaismu. Un tā visu dzīvi, es nodomāju. Tas, Sallij, ir uz visu mū�u.

Es sēdēju sanatorijas Jaundubulti kafejnīcas ērtajā ar melnu ādu apvilktajā klubkrēslā, nesteidzoties sūcu vieglu kokteili un, garlaicības mākts, vēroju da�us vientuļus apmeklētājus. �ai sanatorijā pārsvarā atpūtās un ārstējās vecāka gadagājuma cilvēki, otrajā pasaules karā gan krievu, gan vācu pusē karo�ju�ie, tagad invalīdi, un jaunāki ļaudis bija redzami galveno�kārt tikai apkalpojo�ajā personālā. Mani toreiz ne vieni, ne otri īpa�i neinteresēja, jo es ļoti gribēju tikt vaļā no �odienas dzīves burzmas. Gribēju aizmirst pasauli un rūpes, visu slikto un labo, visas nepatik�anas un priekus un nodoties vienīgi darbam � vēsā mierā un neviena netraucēts pabeigt jau par milzīgu slogu kļuvu�o romānu. Kur to lik�u un kas to varētu izdot, par to tobrīd nemaz nedomāju. Es vienkār�i strādāju, lai beidzot varētu justies garīgi brīvs.

Pie malējā galdiņa sēdo�ais sirmgalvis, vairākkārt uz mani cie�i paskatījies, beidzot piecēlās un, vienā rokā turēdams glāzi, bet otrā jau pustuk�o pudeli, mazliet nedro�ā gaitā pie�nāca pie manis.

����������� Varbūt kungs atļaus? � viņ� mazliet aizsmaku�ā balsī jautāja un, nesagaidījis manu atbildi, smagi apsēdās iepretim.

��� Ko tu dzer?

�� Neko īpa�u. Lētu kokteilīti.

���� Stiprs?

���� Ne visai.

���� Man gan labāk patīk degvīns, � vīrietis iesmējās.

����� Smirnoff vodka! Bet �itas ir Raspuķin. Arī labs. Negribi?

������������ Nē. Es vispār vairs tikpat kā nedzeru. Bet �ovakar .. . Nezinu, kas uznāca. Gribējās mazliet pasēdēt vienam un �o to pārdomāt.

���� Ir kāda problēma?

���� Nē. Ja problēma nav pati dzīve.

������ Es tev traucēju?

���� Ko nu vairs�

������������ Es tevi ievēroju jau agrāk, � sirmgalvis sacīja un lēni izdzēra savu glāzi. � Tu esi tāds jauns un stiprs. Katru dienu ej uz vingro�anas zāli un bibliotēku. Bet tu man acīs iekriti no jau tāpēc. Es ievēroju, ka tevi un vēl da�us vīrus �eit baro atsevi�ķi no citiem � īpa�ā banketu zālē. Vai esi valdības cil�vēks?

���� Nē.

���� Deputāts?

� Arī garām.

���� Tad esi ļoti bagāts?

����������� Tā ir, � es piekrīto�i pamāju. � Esmu vietējais reke�tieru brigadieris.

����������� Tie�i pēc tāda ari izskaties, � ve�uks sacīja, � ta�u, tā kā tu no manis neko nevarēsi izspiest, es ar tevi labprāt gri�bētu aprunāties.

� Kāpēc tu domā, ka es neko no tevis nevarē�u izspiest? � ar interesi jautāju. � Tev kaulos vēl baigais krampis?

���� Tāpēc, ka man nekā nav! � ve�uks atkal iesmējās.

���� Kā nav?! � es ar draudo�u skatienu parādīju uz galdu.

��� Bet pudele?

����������� Vai tie�ām ņemsi nost? � ve�uks stipri iztrūkās un ātri pastiepa roku pēc dzēriena trauka. � Vēl vismaz vienu glā�zīti �

������������ Dzer mierīgi, � es noteiktā balsī teicu. � Neko es tev nost neņem�u. Un ne pēc kāda reketiera neizskatos. Ja gribi, es tev varu pat izmaksāt. Vēlies vēl vienu pudeli? Varbūt di�vas? Skatos, ka tie�i tevi nomoka kaut kādas problēmas.

����������� Nē, nē, � vecais vīrs lēnīgi pakratīja galvu un tikpat nesteidzīgi izdzēra tikko pielieto glāzi. � Mani nekas vairs neuztrauc.

���� Kāpēc?

���� Tāpēc, ka viss jau ir beidzies, � sirmgalvis atbildēja.

����� Viss ir cauri. Visas kaislības rimu�as, visas mīlestības iz�dzisu�as, visi gadi kaut kur aizskrēju�i, visas dienas ir vienādi pelēkas un prieka vairs nekāda. SacI tad iedzeru un domāju � kas vispār ir dzīve? Tu zini? Varbūt tas ir tikai sapnis, un, kad mēs nomirstam, mēs patiesībā pamostamies? Varbūt nāve nav nekas cits kā vienīgi skaista pamo�anās no murgu pilnas nakts? Ja tā nebūtu, vai citādi daudzi cilvēki, patiesībā veselas tautas, savas reliģijas iespaidā ne tikai nebaidītos no nāves, bet tie�i otrādi � visādi tai ar prieku un cerībām sniegtos pretim?

Es domīgs paraustīju plecus. Varbūt tā arī bija?

����������� Tev dzīve bija murgs? � es klusi jautāju. � Tavs mū�s bija kā tum�a nakts, un tu tagad gaidi rītu?

���� Jā, � vecais vīrs tūlīt atbildēja. � Gandrīz.

���� Ko nozīmē � gandrīz?

����������� Tas to arī nozīmē. Gandrīz murgs vai tum�a nakts, gai�u to uz brīdi padarīja vienīgi mīlestība. Un tagad es ticu, ka mī�lestība ir vienīgais lukturis, kas mūsu dzīves tumsā da�reiz parāda īsto ceļu.

����������� Nez vai, � es domīgi pa�ūpoju galvu. � Kādēļ tad cil�vēki tie�i ar savu mīlestību bie�i nonāk visdziļākajā tumsā un vislielākajā bezcerībā? Tu domā, nebija paņēmu�i īsto lampu?

Ve�uks pasmīnēja.

����������� Nebija paņēmu�i īsto cilvēku, � viņ� teica. � Tā ir vis�lielākā dzīves māksla � īstajā brīdī satikt īsto cilvēku.

����������� Vai pa�am tas neizdevās? � es vaicāju. � Visu dzīvi biji nelaimīgs un viens?

����������� Nē, nē, � ve�uks atkal noraido�i pakratīja galvu. � Tā vis glu�i nebija. Visa kā ir bijis gana. Gan gai�ā, gan tum�ā. Pats arī esmu bijis gan balts, gan pavisam melns.

���� Ko tad darīji? � painteresējos.

Vecais vīrs ilgi klusēja, tad atkal nesteidzoties pielēja sev glāzi un izdzēra. Pēc tam, mani cie�i noskatījis, nesteidzīgi sāka stāstīt.

����� Jaunībā sasējos ar kreisajiem, lai gan tēvabrālim Āgens�kalnā, Kalnciema ielā netālu no dzelzceļa, bija divas glaunas piecstāvu mājas, veikals un veļas mazgātava. Man patika ro�mantika. Tur bija kaut kas no liela piedzīvojuma, turklāt man patie�ām nepatika tā saldsīrupainā Ulmaņa slavinā�ana, un es ticēju, nē, es pat alkaini gribēju �o pasauli padarīt daudz la�bāku un taisnīgāku! Par to mani taisnīgie tiesne�i ļoti netais�nīgi uz �etriem gadiem iespundēja cietumā. Bet es ta�u ar ieroci rokā viņu valdību negribēju gāzt! Es tikai runāju un cilvēkiem stāstīju, ka �ī pasaule un mūsu valdība nav taisnīga un laba pret visiem. Nu akurāt tie�i tā, kā �odien runā visi, kuriem iet grūti, kuri ir nabagi un kuriem valdība kaut kā ir nodarījusi pāri. Man jau vajadzēja priecāties, kad 1940. gada vasarā krievs ienāca Latvijā. Viņ� mani patie�ām atbrīvoja, un es, protams, par to arī priecājos. Par pa�iem krieviem gan ne sevi�ķi. Viņi tomēr bija pārsteidzo�i prasti, un visa viņu domā�ana arī bija prasta. Tad nāca kar�, strādnieku gvarde, divas dienas neliela izkau�anās tepat mūsu Daugavmalā pie tiltiem, un tad riksī�iem vien uz Pleskavu, Tallinu, tur nu gan bija baigi, tad nāca Gorohoveca un Maskavas kaujas� Man �ķiet, mūs tur tī�uprāt kāds gribēja visus noslaktēt� Un ta�gad pasaki, sve�ais cilvēk, pasaki godīgi un atklāti, jo tas man visu laiku velni�ķīgi sāp . .. Vai es toreiz, �etrdesmit grādu aukstumā gulēdams Piemaskavas sniega laukos un vēlāk Sta- raja Rūsas purvos un pie visām tām Tuganovas, Sokolovas un Kļimkovas sād�ām, un pie Narofominskas un Veļikije Lū�kiem � Un kad 1944. gada karstajā vasarā vēl joprojām dzīvs un vesels pie �ķaunes skūpstīju Latvijas zemi� Vai es ne�cīnījos par Latviju?! Vai es neatbrīvoju Latviju no okupan�tiem?! Ko? Nu, pasaki, cilvēk, pasaki! Vai es ko ļaunu esmu nodarījis savai dzimtenei? ,

���� Esi mierīgs, � es vecajam vīram saudzīgi teicu. � Tu neko sliktu neesi darījis. Es tavā priek�ā noliecu galvu.

���� Tagad leģionāri� � sirmgalvis skumīgi turpināja. � Ta�gad viņi ir tie varoņi! Bet cīnījās ta�u tāpat okupantu rindās kā es! Bet viņi necīnījās par Latviju, nē! Vismaz par brīvu Lat�viju ne! Viņi to zināja labāk nekā mēs!

����� Esi mierīgs, � es atkārtoju. � Ko nu vairs, kad tas viss jau ir beidzies. Jums katram bija sava taisnība, savs naids un sava mīlestība. Bet Latvija bija viena.

Ve�uks vairākkārt pa�ūpoja galvu.

���� Tas tiesa, � viņ� piekrita. � Latvija ir tikai viena.

Ve�uks izdzēra pēdējo glāzi un piecēlās.

���� Tu mani saprati? � viņ� nopietni jautāja.

���� Viss kārtībā, � es teicu. � Es sapratu visu.

���� Mīlestība arī var būt tikai viena, � viņ� turpināja. � Mana sieva nomira pirms vienpadsmit gadiem. Manas mā�jas otrajā stāvā ir viņas istaba, un tur stāv baltas klavieres. Tās ir ļoti vecas, bet labas klavieres. Katru vakaru pirms gu�lētie�anas es vēl joprojām dzirdu gar ausīm spindzam lodes. Man salst rokas un kājas. Spilvenos sprāgst mīnas, un uz sejas birst sasalusi zeme. Bet visdīvainākais ir tas, ka es katru rītu dzirdu aug�stāvā kādu spēlējam klavieres. Pieceļos, uzkāpju aug�ā, bet neviena tur nav. Un tomēr jau vienpadsmit gadus es katru rītu dzirdu, kā viņa tur spēlē. Vai tas nav savādi?

���� Nemaz, � es atklāti ieskatījos vecā cilvēka blāvajās acīs. � Jūs ta�u pats nupat teicāt, ka esat viņu ļoti mīlējis.

Ve�uks pasmaidīja, pamāja ar galvu un lēnām gāja prom. Es pabeidzu dzert savu kokteili un atcerējos Salliju. Piecēlos un gāju viņai piezvanīt.

Pagāja nedēļa. Dienas ritēja ātri un nemanot, bez īpa�iem pārsteigumiem un negaidītiem pavērsieniem. Ta�u tad, kādas dienas pēcpusdienā, iznācis no pirmajā stāvā eso�ās bibliotē�kas, pēk�ņi bezgala pārsteigts ieraudzīju pla�ajā vestibilā ne�tālu no administratora darba vietas stāvam Diānu! Uzreiz jutu, ka paātrinās sirdsdarbība, un pirmajā brīdī nekādi nespēju apjēgt, kā viņa vispār mani �eit atradusi. Tad iedomājos, ka viņa, iespējams, nemaz nav atbraukusi pie manis, bet gan pie kāda cita, vai ari ieradusies vienkār�i dienesta darī�anās. Gri�bēju nemanīts klusi ieslīdēt atpakaļ bibliotēkā, bet bija jau par vēlu. Diāna mani bija ieraudzījusi, pasmaidīja un ātri nāca pretim. Es nezināju, par to priecāties vai bēdāties.

���� Hello, Ri�! � Diāna draiski uzsauca, pienāca klāt un pa�sniedza roku. � Tu mani vēl atceries?

���� Sveika, Diān, � ari es pasmaidīju un cie�i paspiedu glezno roku, kuras pirkstos mirdzēja divi lieli zelta gredzeni. � Es tevi vēl atceros.

���� Tas ir jauki, � Diāna sacīja. � Draugi nedrīkst viens otru aizmirst.

Diānai mugurā bija tum�i brūns vāverādas ka�oks, gaiva ne�apsegta, un viņa ar savu apburo�o smaidu, skaisto seju un

eleganto apģērbu patiesi atgādināja kādu di�ciltīgu angļu aris�tokrāti vai vismaz spo�u Holivudas kinozvaigzni.

������������ Kādā sakarā tu �eit esi? � es jautāju, cerot, ka viņa teiks � dienesta darī�anās, lai gan nesapratu, ko tas �ai situā�cijā varētu mainīt.

����������� Jā, Ri�ard, � Diāna smagi nopūtās, � pēdējā laikā tu patie�ām gudrāks nekļūsti. Vai to ir tik grūti iedomāties, ka esmu atbraukusi tie�i pie tevis? Ilgi meklējusi un beidzot at�radusi?

���� Tie�i tā es arī nodomāju. Kā tu uzzināji, ka esmu �eit?

����������� Ak, Ri�! � Diāna mani paņēma zem rokas, un mēs ne�steidzoties kāpām uz otro stāvu, kur tāpat atradās pla�s vesti�bils ar pastāvīgu gleznu izstādi, da�ādiem atpūtas stūrī�iem un kafejnīcu. � Ko gan tagad nevar uzzināt?

���� Tātad tu mani meklēji?

����������� Jā, Ri�ard, lai gan, pēc Dieva taisnības, tev vajadzēja meklēt mani.

Mēs apstājāmies netālu no bāra letes, un es pagriezos pret Diānu.

����� Ko tu dzersi? Kafiju?

����� Noteikti. Un vēl kaut ko stiprāku.

���� Tie�i ko?

���� Vai d�ins tur ir?

���� Te ir viss. Ej apsēdies, es visu nokārto�u.

Diāna apsēdās pie tālākā galdiņa, atvēra rokassomiņu un aizsmēķēja, bet es pa to laiku pasūtīju divas kafijas, d�inu ar toniku un glāzi konjaka.

������������ Kā vecos, labos laikos, � Diāna teica, skatoties, kā es klāju galdu. � Tu atceries, cik bie�i mēs staigājām pa kro�giem?

����� Protams, Diān. Tie bija brīni�ķīgi vakari.

������������ Un naktis! � Diāna iesaucās. � Vai pēc tam naktis raums nebija vēl brīni�ķīgākas?

������������ Jā, Diān, � es tūlīt piekritu. � Tas ir tas, ko cilvēks nekad neaizmirst.

����� Bet kāpēc to cilvēks nespēj aizmirst? Tu zini?

Es piekrīto�i pamāju.

����� Tāpēc, Diān, ka to vairs nekad nav iespējams atkārtot.

������������ Nu nē! � Diāna klusi iesmējās un nodzēsa cigareti. � Tie�i to atkārtot var vienmēr! Bet grūti ir aizmirst visu to atmosfēru, visu to jutoņu, kas mūsos toreiz bija. Visas tās al�kas un cerības� Un kur tad vēl vārdi! Vai vēl atceries vār�dus, ko tu man kādreiz teici, pirms mēs likāmies gultā?

���� Jā, Diān. Arī tos es atceros.

���� Un ko tu teici pēc tam � arī atceries?

���� Protams.

���� Tie�i tie bija vispatiesākie, vai ne?

����������� Es pret tevi vienmēr esmu bijis patiess. Gan pirms, gan pēc gultas.

���� Jā, Ri�ard, tie�i par to es tevi arī ienīstu un mīlu.

Es mazliet ironiski pasmaidīju.

���� Varēji gan vispirms pateikt mīlu un tikai pēc tam ienīstu.

����������� Nē, � Diāna diezgan asi pateica. � Vispirms ienīstu un tikai tad mīlu!

����������� Vai bija vērts drāzties tādu gaisa gabalu tādēļ, lai to man pateiktu? � es uzprasīju.

����������� Bija vērts, � Diāna stingrā balsī apliecināja. � Vai tad mums tagad ir slikti?

����������� Tagad mums ir Joti labi, � es teicu. � Un būtu vēl la�bāk, ja tu vairs nekad nerunātu ne par naidu, ne mīlestību. Ja tu nesāktu neko filozofēt par vainas apziņu vai grēku no��ēlo�anu. Ja tu pat nepieminētu, ka esmu rīkojies negodīgi, ka esmu pievīlis tavas cerības un vispār esmu visbaigākais nelie�tis �

����������� Tātad tu tomēr apzinies savu vainu? � Diāna nopietni jautāja.

����������� Nē, � es tūlīt atbildēju. � Domājot par tevi, mani, pro�tams, �ad tad moka nelieli sirdsapziņas pārmetumi, bet vainas apziņa � Nez vai. Un kas vispār ir vaina, Diān? Vai patie�ām esmu vainīgs, tātad arī sodāms, ka no divām dzīvē sastapta�jām sievietēm nelaimīgā kārtā neesmu izvēlējies tevi? Man ļoti �ēl, ka tā iznācis, bet tā ir, un tur neko vairs nevar darīt.

������������ Izdarīt vēl var visu ko, � Diāna apņēmīgi teica un iz�dzēra savu glāzi. � Runājot par vainu vai nevainīgumu, tu nekad nedrīksti aizmirst, ka tu mani satiki pirmo! Tu man pir�majai pateici vārdus, kas katru sievieti ne tikai ielīksmo un dara laimīgu, bet arī izraisa pavisam noteiktas cerības. Tu man pirmajai apsolīji laimīgu dzīvi, un tev nebija tiesību to nepie�pildīt! Bet, ja gribēji nepildīt, tad neko nevajadzēja solīt.

���� Baigi vienkār�i, vai ne? � es rūgti iesmējos.

����������� Jā, Ri�ard, dzīve patie�ām pa�os pamatos ir baigi vien�kār�a. Tikai cilvēkiem nevajag būt nelie�iem!

���� Es tevi lūdzu�

����������� Es nerunāju par tevi! Tu esi labs nelietis! Tu, Ri�ard, esi las, kuru es joprojām vēl Joti gribu! Vai tu to apjēdz?

���� Jā, Diān. Citādi ta�u tu �eit neatrastos, vai ne?

���� Citādi, Ri�ard, es jau sen būtu kāda cita gultā! � Diāna iesaucās un atkal mazliet nervozi aizsmēķēja cigareti. � Ci�tādi es tevi vienkār�i censtos aizmirst un būtu apprecējusies ar� � Diāna spēji aprāvās, pagrieza galvu sānis un palūko�jās uz bāra pusi. � Varbūt paņemsim vēl pa glāzei?

���� Ja tu tā vēlies �

Es piecēlos un sāku jau iet, kad mani apstādināja Diānas balss.

���� Pagaidi! � viņa iesaucās. � Kurā numurā tu dzīvo?

���� Pieci simti trīspadsmitajā. Piektajā stāvā.

���� Tu esi viens, vai tev līdzi ir tas skuķis?

����� Man ir divistabu luksus numurs ar vannu, un tur es dzī�voju viens.

����� Kolosāli! � Diāna priecīgi teica un piecēlās. � Paņem pudeli, nē, paņem jau uzreiz divas un iesim pie tevis aug�ā. Jācer, ka tu nevienu �ovakar ciemos negaidi?

Es gribēju teikt, ka gaidu, ka pie manis tie�i �ovakar apso�lījusies atbraukt Sallija, ta�u nepateicu ne vārda. Es tikai maz�liet neveikli skatījos uz apbrīnojami pievilcīgo sievieti sev blakus un atcerējos visu, kas mūsu starpā vēl pavisam nesen bija noticis. Bet to, kas bija noticis, tik tie�ām arī bija vērts atcerēties un, iedomājoties vien, ka kaut kas no tā vēl varētu atkārtoties� Es apmulsu un nodūru galvu.

���� Ko tu gribi dzert? � es ar sausu muti vaicāju.

����� Aiziesim apskatīties, � Diāna sacīja, atkal mani paņēma zem rokas, un mēs, da�ādi uzjautrinādamies, izvēlējāmies pu�deli itāļu �ampanie�a, vienu Smirnofl vodka un lielo pudeli Mārtiņi. Es vēl paņēmu da�as kūkas, kārbiņu sālīto holandie�u riekstu, tāfelīti vācu �okolādes, kilogramu Venecuēlas banānu, divus Marokas apelsīnus un latvie�u zefīru �okolādē. Kad dzī�rot, tad dzīrot ar vērienu, es nodomāju, un mēs ar liftu uzbrau�cām piektajā stāvā. Kad dzīvot, tad dzīvot vismaz tā, lai ve�cumā neko nevajadzētu no�ēlot, es atkal, savādas jutoņas un ilgu pārņemts, nodomāju. Lai, nespēkā sē�ot uz silta mūrī�a, ar rūgtumu un asarām nebūtu jāatceras tik daudzas garām pa�laistas izdevības�

Diāna bija sajūsmā par manu luksus numuru, tūlīt noģērba dārgo ka�oku un, jautri �alodama visādus niekus, uzklāja galdu. Es sēdēju, vaļīgi atgāzies mīkstā atpūtas krēslā, un viņu vērīgi noskatīju. Diāna tik tie�ām bija ellīgi skaista. Bet ne tikai tas vien. Viņa bija ļoti eleganta, tīra un ārkārtīgi pievil�cīga. Diānai uzkrīto�i piemita tas, ko neviens nevar pateikt citādi kā vienīgi ar apzīmējumu � sieviete ar �armu.

����� Kā veicas ar rakstī�anu? � Diāna interesējās, kaudzīti ar maniem papīriem no galda uzlikdama uz televizora.

���� Ļoti labi, �es atbildēju. �Neviens netraucē, un nekas cits nav jādara.

���� Joprojām turpini to pa�u romānu?

���� Jā.

���� Tur būs kaut kas arī par mums?

���� Jā, Diān; Tur būs �is tas no mūsu dzīvēm un mūsu mī�lestības.

Diāna man apsēdās blakus uz lielā dīvana, da�us mirkļus ne�kustīgi sēdēja, tad strauji paliecās uz priek�u, ar savām spilgti uzkrāsotajām lūpām gandrīz vai pieskardamās manai sejai.

����� Ri�ard� Tā mums vajag vienmēr, � viņa satraukti teica.

���� Kā � vienmēr?

���� Tā kā �ovakar. Vienmēr kopā. Vai nav labi?

Es nesteidzoties attaisīju Smirnoll vodka pudeli un piepil- diju glāzes. Nez kādēļ man pēk�ņi �ovakar gribējās piedzer�ties-.

���� Diān � Kādēļ tu atbrauci?

Diāna pasmaidīja, ātri mani noskūpstīja, izdzēra savu glāzi, uzkoda riekstus, pēc tam vēl apēda da�as apelsīnu �ķēlītes un nopietni ieskatījās man acīs.

���� Mīļais� � viņa gandrīz �ukstus teica. � Es- tevi ļoti mīlu, un tagad man bez tevis ir necie�ami grūti. Protams, man tev to nevajadzēja teikt, tev tas būtu jāsaprot bez jebkādiem vārdiem, bet patie�ām, Ri�ard. Tu manā dzīvē esi iegājis pārāk dziļi. Esmu pieradusi pie tevis, un tāpēc bija ļoti ne�ēlīgi mani atstāt un aizmirst.

���� Es nekad tevi no sevis neesmu atstūmis. Tie�i otrādi! Es vēlos, lai tu man pienāktu vēl tuvāk.

���� Es nerunāju par �o mirkli! Es runāju vispār. Vai tie�ām tas jaunais skuķis. . ? Neizglītota fabrikas meitene lavā iz�pratnē var būt vērtīgāka par mani?!

����� Nevajag, Diān! � es skaļi lūdzu. � Nesabojā visu va�karu! Es tā nekad jūs neesmu vērtējis! Es vispār jūs neesmu vērtējis! Tu saproti? Tu strādā Ārlietu ministrijā, viņa fab�rikā � Starp citu, viņa tur vairs nestrādā un, jācer, nekad arī nestrādās. Vai arī salīdzināt viņas izglītību ar tavējo � Pro�tams, tur nav ko salīdzināt. Tu vinnē visās līnijās. Bet ir kaut kas tāds � Es nezinu, Diān! Es to neprotu izskaidrot, tāpat kā neprotu izskaidrot kvantu mehānikas pamatprincipus vai Vi�suma uzbūvi. Diān! Es esmu galīgs muļķis, es daudz ko nesa�protu, es vispār nesaprotu, kas �ai dzīvē notiek un kādēļ viss notiek tie�i tā un ne citādi? Nezinu! Bet es zinu vienu. Un to es zinu tie�i un nepārprotami � ja cilvēks ir nokļuvis nelaimē un tev ir iespēja viņam palīdzēt, tad arī palīdzil Un nerēķini, kas tev par to būs! Varbūt tie�i �ī iespēja palīdzēt arī ir mūsu vislielākā balva?

� Viņa bija nokļuvusi nelaimē? � Diāna līdzjūtīgi apvai�cājās.

���� Visa viņas dzīve ir liela nelaime, � es atbildēju.

���� Un tu esi tas labais onkulis �.

Es klusēju. Tad piepildīju glāzi un to strauji izdzēru. Smir- notl vodka patie�ām bija tīrs, auksts un labs dzēriens.

����� Bet es? � Diāna vaicāja. � Kā tev �ķiet, vai es tagad neesmu nokļuvusi nelaimē?

Es pasmaidīju. Nezinu, vai tas bija ne�ēlīgi, ta�u smieklīgi tas bija katrā ziņā. Vismaz tā �ķita, jo man pretim sēdēja ele�gantā baltā kostīmā ģērbusies jauna, skaista un veselībā sta�rojo�a sieviete, kurai turklāt vēl Berģos piederēja divstāvu dzīvojamā māja, labs autiņ�, augsti atalgots darbs Ārlietu mi�nistrijā. Viņa sēdēja, vienu kāju pārmetu�i pār otru, svārki bija uzrāvu�ies augstu virs ceļgaliem, tā rosinot manu sakai- rināto iztēli, viņa smēķēja smalku dāmu cigareti un izskatījās sasodīti kārdino�a.

����� Mīļā Diāna! � es klusi sacīju. � Netēlo nelaimīgu sie�vieti. Netēlo cietēju! Patiesībā tu esi ļoti laimīga. Un ne tikai kā sieviete. Tu vispār esi laimīgs cilvēks. Tev bijusi skaista bērnība, un tu nekad neesi zinājusi, kas ir trūkums. Tev ir bi�jusi vēl skaistāka jaunība, un tevi neviens nav ne sitis, ne pa�zemojis. Tev ir viss, ko cilvēks vien var vēlēties, un arī pro�fesionālajā ziņā tu esi sasniegusi pa�u virsotni. Ko vēl? Vai patie�ām es tev esmu tik ārkārtīgi nepiecie�ams? Protams, nē. Nedusmojies, bet tu pati pirmīt nejau�i izmeti, ka varētu ap�precēties ar kādu� Tātad tev ir rezerves variants. Bet Salli�jai Reginskai� Viņai nav nekā. Tikai �ausmīgas bailes no cilvēkiem, bailes no dzīves un cerības uz mani.

Diāna ilgi klusēja. Nezinu, par ko viņa tobrīd domāja, bet arī tagad viņa neizskatījās nelaimīga. Skumja gan. Tik skumja, ka man viņas kļuva mazliet �ēl. Jo galu galā es ta�u tomēr viņu mīlēju. Bez mazākā pārspīlējuma viņa bija kolosāli jauka sieviete, un es patiesi no�ēloju, ka viss tā negaidīti bija ap�griezies ar kājām gaisā, un viņa vairs nebija mana vienīgā. Tā, kuras dēļ es būtu gatavs nomirt vai arī dzīvot līdz simt divdesmit gadu vecumam.

����� Man nav nekāda rezerves varianta, � Diāna beidzot teica. � Vienīgais variants esi tu.

Es gribēju pasmaidīt, ta�u saņēmos un ari ar skumju pielie�tām acīm skatījos uz Diānu. Nenoliedzami viņas atzī�anās ska�nēja Joti aizkustino�i, ta�u tā nebija patiesība. Tāda izskata un ranga sievietēm nekad nav tikai viens vīrietis. Viņām vienmēr ir izvēle. Bet Sallijai nekāda izvēle nepastāvēja. Viņa varēja izvēlēties tikai starp savu līdz�inējo dzīvi un mani, kas, iespējams, arī nesolīja nekādus zelta kalnus. Bet es viņai tomēr varēju solīt un pat garantēt pilnīgi normālu dzīvi, kas varbūt arī ir vislielākā bagātība, ko cilvēks savā mū�ā var iegūt. Vien�kār�u, normālu dzīvi�

Nezinu, kas notika, bet mēs vairs nedzērām ne lāses. Gan�drīz klusēdami noskatījāmies televīzijas Panorāmu un vēl da��us raidījumus. Pēc tam es otrā istabā uzklāju gultas un teicu, ka Diāna var iet gulēt, bet es vēl kādu laiku pastrādā�u. Es dzirdēju, ka Diāna vispirms ieiet vannas istabā, pēc tam ierau- �as gultā un ka istabā iestājas stindzino�s klusums.

Es izslēdzu televizoru, bet strādāt nevarēju. Satrauktas do�mas visu laiku nāca, gāja un atkal atgriezās pie blakus istabā gulo�ās sievietes un pie tās, kura mani gaidīja mājās. Vienu brīdi es pats sev �ķitu kā pēdējais idiots vai sirds�ķīsts katoļu mūks, citbrīd atkal sevi iztēlojos kā godīgu, karsti mīlo�u vī�rieti, kur� negrib pat slepus nodarīt pāri savai mīļotajai.

Atkal gribējās iedzert, bet, paskatījies pulkstenī, tomēr at�teicos. Lai no tā būtu kāda jēga, vajadzētu dzert līdz ritam.

Pēk�ņi manas pārdomas un iek�ējo cīņu pārtrauca skaļa Diānas balss.

���� Ri�ard!

Es atri piecēlos un iegāju guļamistabā.

���� Vai kas notika?

Diāna iededza mazo naktslampiņu un smaidīja kā palaid�nīga meitene.

����� Nekas! � viņa iesmējās. � Bet es visu laiku gaidu un gribu, lai kaut kas beidzot tomēr notiktu!

Es viņai apsēdos blakus uz gultas malas un lēnām no viņas auguma noņēmu segu. Diāna bija novilkusi tikai kurpes, kos�tīmu un apak�svārkus, bet uz sava ķermeņa atstājusi greznās un ļoti dārgās ārzemju zeķes, baltas caurspīdīgas biksītes un krū�turi. Viņa izskatījās tik nepanesami kairino�a, ka es brīdi pat novērsu skatienu.

����� Ri�ard � � Diāna izstiepa rokas un uzlika tās uz manām kājām. � Nāc pie manis! Nespēlēsim nekādu teātri! Kam tas vajadzīgs? Būsim tādi, kādi mēs esam � dabiski un viens otru vēl ļoti mīlo�i! Turklāt man vēl traki salst!

Es piecēlos un sāku izģērbties. Es laikam patie�ām būtu visstulbākais idiots, ja to nedarītu, bet ietu uz otru istabu vie�natnē dzert vai strādāt, ar to Diānu vēl drausmīgi apvaino�dams, ko viņa, protams, nekādā ziņā nebija pelnījusi. Sievietes galu galā tomēr visas ir pelnīju�as mīlestību.

Kad es Diānai apgūlos blakus, viņa tūlīt ar abām rokām ap�vijās man ap kaklu, sāka traki skūpstīties un gandrīz vai kliedza:

� Ri�ard! Dari tā, kā vēl nekad! Un ilgi, ilgi� Līdz viss nojūdzas!

Varbūt, ka tā arī notika. Katrā ziņā tā bija visilgākā un vis�skaistākā no visām mūsu mīlestības naktīm �

No rīta pamodies, es jutos laimīgs. Caur lielajiem logiem telpā ieplūda spilgti saules stari, varēja skaidri dzirdēt, kā aiz mājas sienām klusi �alc jūra, bet blakus gulēja sieviete, kuru vēl nesen biju ļoti mīlējis. Es neno�ēloju, ka guļu viņai bla�kus. Tad man vajadzētu no�ēlot arī to, ka esmu dzīvs, ka man ar �o sievieti ir biju�as divus gadus ilgas attiecības. Bet tie bija skaistākie un brīvākie manas dzīves gadi, un tas Salliju neskar. Pagāju�ā nakts un �is rīts ir pēdējās atvadas kādam jaukam dzīves posmam, cerībām un mīlestībai. Vai tad būtu bijis labāk, ja mēs iz�ķirtos ar naidu un, viens otru nolādē�dami, visu mū�u viens otru neieredzētu?

Bet es tomēr nespēju no tā izbēgt. Naids un atriebības kāre cilvēkos diem�ēl vienmēr ir dominējusi pār labestību, mīles�tību un spēju piedot.

Tie�i tai brīdī, kad Diānai vēlējos pateikt da�us pateicības vārdus, es no viņas saņēmu tik nmagu un sāpīgu triecienu, ka nespēju vēl atjēgties pat tagad, kaut arī kop� tā janvāra rīta ir pagājis jau pusgads. Un dro�i vien neatjēg�os nekad. Es, protams, Diānas dēļ nesāk�u nicināt visas sievietes, ta�u kaut kādu smagu un dedzino�u rūgtumu pret viņām noteikti jutī�u līdz kapa malai.

Kad mēs bijām jau apģērbu�ies un uz atvadām izdzēru�i pa glāzei �ampanie�a, Diāna, burvīgi smaidīdama, pēk�ņi teica: � Mīļais Ri�ard! Ļoti �ēl, bet man tev ir jāpasaka� Es ļoti pārdzīvoju, kad tu mani atstāji, turklāt vēl atstāji kaut kādas nenozīmīgas palaidnieces dēļ. To sievietes nekad nepiedod! Tu ar �o izvēli mani ne tikai smagi pievīli, bet arī ļoti paze�moji. Par to tev agrāk vai vēlāk bija jāsaņem sods. Tas bija neizbēgami. Tāds ir dzīves likums, Ri�ard! Vainīgais vienmēr saņem sodu. Bet laiks pasteidzās, un tu �o sodu saņem jau �o�dien!

����� Neko nesaprotu, � pēk�ņi apmulsis, nomurmināju. � Par kādu sodu tu runā?

����� Tūlīt sapratīsi, � Diāna sacīja, zilganos zam�ādas cimdos eleganti paslēpdama savus dārgakmeņiem rotātos pirkstus. � Vakar man piezvanīja Edijs Naikovskis un pateica, ka tavai Sallijai aizvakar esot uznākusi spēcīga ārprāta lēkme, viņa cen�tusies izdarīt pa�nāvību un pa�laik diezgan bezcerīgā stāvoklī atrodoties pie viņas siidnīcā. Tā ka rādās, draudziņ, nu tavā dzīvē vairs nebūs ne viņas, ne manis. Tu paliec tuk�ā, Ri��ard �

Es jutu, ka sastingstu un kļūstu bāls. Stipri noreiba galva, un sirds sāka dauzīties asiem pārsitieniem. � Par kādiem grē�kiem? � es smagi nodomāju. � Par kādiem noziegumiem man tas viss?

���� Diān� � es ar sausām lūpām �ukstēju. � Kāpēc tu man to nepateici vakar? Uzreiz?

���� Hā! Gribēji gan! � Diāna ļauni iesmējās. � Bet es gri�bēju tev atriebties! Un vai neiznāca? Tu mani mīlēji, kad tava mīļotā meitene varbūt mira nost!

Es ar muguru atspiedos pret istabas sienu un nodūru galvu. Pēk�ņi Diāna �ķita �ausmigi pretīga, un pretīga �ķita visa pa�saule.

����� Diān, Diān � � es rūgti nopūtos. � Kāpēc vismaz tu nevarēji būt labāka un cēlāka par citām? Kāpēc tu līdz beigām nevarēji būt tāda, kādu es tevi mīlēju un diendienā redzēju?

Diāna mazliet apmulsa un neko neatbildēja.

����� Bet tagad pazūdi! � es dobjā balsī pateicu. � Pazūdi, kamēr es tev vēl neesmu iesitis!

Diāna steidzīgi aizgāja. Es lēni noslīgu uz krēsla, da�us brī��us kaut ko nesakarīgu domāju, pa laikam atcerēdamies, ka to, kas ar Salliju tagad ir noticis, es ta�u biju jau paredzējis.

Piecēlos, no visām pudelēm atliku�o dzērienu izlēju izlietnē, apģērbos, aizslēdzu durvis un nogāju lejā, kur sanatorijas pa�galmā stāvēja mana sarkanā automa�īna J3MVV. Iekāpu salonā un ar simt kilometru ātrumu stundā drāzos uz Rīgu.

Es lēnām gāju pa �ķietami bezgalīgi garu slimnīcas gaiteni, man pretim nāca vairākas māsiņas, dū�īgi sanitāri un da�āda vecuma slimnieki. Es centos uz viņiem ilgi neskatīties, es gāju, raudzīdamies taisni uz priek�u, visu laiku sajuzdams bailes.

Pēc tam uzkāpu otrajā stāvā un, atkal pa nelielu gaiteni aiz�gājis līdz galam, pieklauvēju pie durvīm, uz kurām bija glīts uzraksts � Galvenā ārsta vietnieks medicīnas jautājumos Dr. med. Edijs Naikovskis. Pieklauvēju un, nesagaidījis atbildi, atvēru durvis. Edijs tie�i tobrīd runāja pa telefonu un, mani ieraudzījis, tūlīt pamāja ar galvu, lai nākot iek�ā.

Apstājos pie loga un drūmi paskatījos uz piesnigu�o slim�nīcas pagalmu. Vispirms es ieraudzīju divas sievietes, kas, biezi satuntuļoju�ās, sēdēja uz īsa soliņa un par kaut ko de�dzīgi diskutēja. Netālu no viņām stāvēja kāds vīrietis un, pa�cēlis abas rokas gaisā, skaļi kliedza. Bet tuvāk administrācijas ēkai jauna meitene, ap galvu apsējusi spilgti sarkanu �alli un rokā turēdama melnu lietussargu, aizrautīgi dejoja valsi�

Edijs beidza sarunu, nolika klausuli un cie�i uz mani paska�tījās.

���� Tātad jau zini?

���� Jā, � es atbildēju. � Es neko nezinu.

>� Tev Diāna pastāstīja?

����� Būtu bijis ļoti labi, ja tu �ai lietā Diānu nebūtu jaucis iek�ā. Kādēļ tu uzreiz nepiezvanīji man?

����� Es zvanīju! � Edijs iesaucās. � Ri�! Visā nopietnībā! Sākumā es ta�u vispār nezināju, ka tā ir sieviete, kuras dēļ tu esi atstājis Diānu! Man tas pat prātā nevarēja ienākt! Tur�klāt ar jaunuzņemtajiem pacientiem noņemas de�urējo�ais uz�ņem�anas nodaļas ārsts, pēc tam nodaļas dakteri� Es par Sal�liju Reginsku un tevi uzināju tikai vakar pēcpusdienā, kad uz slimnīcu pie viņas un manis bija atbraukusi tava māte� Kas ar tevi ir noticis? Tu esi slims un arī kaut kur ārstējies?

����� Es neārstējos, � nopietni atbildēju. � Es aizbraucu uz sanatoriju strādāt. Kā zini, rakstnieku nams Dubultos, kā daudz kas cits Latvijā, tāpat ir izpostīts un izlaupīts.

���� Tev tur numurā telefona nav?

����� Tā nav bagāta sanatorija, un katrā numurā telefonu ne�var atļauties.

���� Es tev zvanīju uz darbu, un tur man kāds pateica, ka tu esot paņēmis atvaļinājumu un kaut kur aizbraucis.

���� Tu domāji, ka es aizbraucu uz Kanāriju salām?

����� Es neko nedomāju! � Edijs nervozi atmeta ar roku. � Man jau tā galva pilna ar visādām problēmām! Vakar vis�pār gāja kā pa buļļa pakaļu! Atbrauca departamenta komisija, tie�i kā par spīti tai laikā siltummezglā notika avārija un visa slimnīca palika aukstumā. Tad vēl atkūlās tava māte, mazliet vēlāk piezvanīja Diāna un mani uzlūdza uz savu dzim�anas dienu. Viņa tevi arī aicināja?

����������� Nē, Edij, � es caur zobiem atbildēju. � Viņa mani ne�uzlūdza.

���� Tātad viss cauri?

���� Jā, Edij. Viss ir cauri.

���� Skumji. Jums bija tik ilga un skaista mīlestība.

���� Jā, ilga un skaista, � es gandrīz automātiski atkārtoju.

���� Diāna to laikam smagi pārdzīvo?

����� Dro�i vien.

������������ Vispār, ja mēs runājam kā vīrs ar vīru, tu esi baigais muļķis, Ri�ard!

����������� Jā, Edij, � es atkal tūlit piekritu. � Es esmu vislielākais idiots pasaulē.

����������� Es jau tev agrāk teicu, atceries? Tādu sievieti kā Diāna var atrast labi ja reizi simt gados. Kāpēc tādu mantu tik viegli palaidi vējā?

������������ Nezinu, Edij. Varbūt tāpēc, ka tā nemaz tik dārga un vienreizēja tomēr nebija? Varbūt mums da�reiz dzīvē gadās atrast kaut ko vēl labāku? Piemērotāku?

���� Tev Diāna �ķita nepiemērota? � Edijs patiesi izbrīnījās.

������������ Es nerunāju par to! Viss mums saskanēja. Es runāju . . . Edij! Kas ir noticis ar Salliju?

Edijs da�us brī�us nopietni klusēja, tad piecēlās, nostājās man blakus un arī kādu laiciņu vēroja slimnīcas pagalmu. Mei�tene ar sarkano lakatu un melno lietussargu joprojām nepa�gurusi dejoja valsi.

����������� Es visā tai lietā vēl neesmu kārtīgi iedziļinājies, � Edijs mazliet nervozi atzinās. � Tas neiet tik ātri, kā tu iedomājies! Galīgā diagnoze varbūt tiks noteikta tikai pēc vairākām nedē�ļām! Turklāt vēl jāiepazīstas arī ar viņas ģimenes anamnēzi.

������������ Ģimenes anamnēze ir skaidra, � es mazliet aizsmacis pateicu. � Tu vēl atceries to vēstuli, ko man pagāju�ajā pa? vasarī iedevi izlasīt?

���� Kas tā bija par vēstuli?

������������ To kāds jūsu pacients Valdis Kūdra pirms divdesmit viena j>ada bija uzrakstījis savai meitai.

���� A! Tagad atceros!

����������� Sallija Reginska ir �ī Valda Kūdras meita, � es paskaid�roju.

����������� Jā? � Edija sejā uz mirkli pazibēja viegls izbrīns, tad tas tūlīt pazuda un viņ� atkal kļuva lieti�ķi vēss. � Tad viss ir skaidrs.

���� Kas tev ir skaidrs?

������������ Pagaidu diagnoze, ko vakar pacientei uzstādīja ārstējo��ais ārsts, ir �āda � �izofrēnijas paranoīdā forma.

���� Ko tas nozīmē? � es loti satraukti vaicāju.

����������� Tas nozīmē, ka pacientei, � Edijs sacīja, � ļoti nomākts garastāvoklis kombinējas ne tikai ar depresīva rakstura pār�vērtē�anas idejām, bet arī ar murgiem, kuru temats da�reiz nav tie�i saistīts ar afektu � vajā�anas, apsūdzības vai iedarr bības murgiem. Slimniecei ir ļoti nomākts garastāvoklis, murgi, kā arī akūta psihotiska stāvokļa simptomi � verbālās ilūzijas un intermetamorfozes jeb inscenē�anas murgi.

���� Viņa mirs? � es gandrīz �ukstus uzprasīju.

����������� Nē, � Edijs tūlīt noteikti atbildēja. � Ja vien . .. Tava māte stāstīja, ka Sallijai aizvakar uznāku�as slimības pirmās akūtās pazīmes, viņa sapratusi, ka meitenei kaut kas nav kār�tībā ar nerviem un iedevusi iedzert vienu seduksena tableti. Ta�u viņa paķērusi un vienā kampienā izdzērusi visu paciņu.

Vēl vairāk sadrūmis, es atkal paskatījos laukā pa logu. Mei�tene sarkanajā lakatā joprojām vēl dejoja.

����������� Edij � Tu viņu izārstēsi? � es lūdzo�i paskatījos uz ārātu.

Viņ� lēni pakratīja galvu.

���� Nē, Ri�ard, es viņu neizārstē�u, � Edijs atklāti pateica.

��� Tas ir uz visu mū�u.

����������� Bet es biju iedomājies� � man aiz �ēluma aizķērās balss. � Edij, veco zēn � Es biju iedomājies, nē, es biju pat absolūti pārliecināts, ka Sallija būs tie�i tā sieviete, kuru es vairs nemainī�u ne pret vienu citu. Pasaki, kāpēc viņa man tiek atņemta?

����������� Nezinu, � Edijs paraustīja plecus, nostājās blakus un uzlika roku uz mana pleca. Tā man �ķita smaga kā akmens.

���� Turies, brāl. Dzīve mums vienmēr atņem tie�i to, kas mums ir visdārgākais.

Mēs abi ilgi klusējām. Tad es atgāju nost no loga un ar galvu pamāju uz durvīm.

���� Vai es varētu uz viņu paskatīties?

���� Labāk jau ne, � Edijs sacīja. � Ko tev tas dos?

Es atvēru durvis un gāju laukā.

����������� Lūdzu, aizved mani pie viņas, � es sacīju. � Man viņa ir jāredz.

Atkal abi klusēdami gājām pa garo slimnīcas gaiteni, tad pagriezāmies pa labi, tad pa kreisi, pa nelielām kāpnēm uzkā�pām tre�ajā stāvā, vēlreiz pagriezāmies pa kreisi, līdz beidzot nonācām palātā, kurā bija �etras gultas. Viena bija tuk�a, di�vās sēdēja pavecas sievietes, bet ceturtajā gulēja Sallija.

Ietērpta strīpainajā slimnīcas pid�amā, viņa izskatījās ļoti bāla, kaut kā nepierasti tieva, smagi elpoja un bija cie�i aiz�migusi. Acīmredzot viņai nesen bija ie�|ircinātas kaut kādas nomierino�as zāles, un tagad viņa mierīgi gulēja. Sallija bija mazliet pagriezusies uz sāniem un ar labās rokas pirkstiem cie�i satvērusi zelta krustu, ko viņai uzdāvināju Ziemassvētku vakarā. Tas mani ārkārtīgi pārsteidza un samulsināja. Apzi�nāti vai neapzināti viņa tomēr gaida glābiņu, es nodomāju un apsēdos blakus.

Ilgi klusēju. Visu manu apziņu un ķermeni pārņēma dīvaina, neatkārtojama sajūta. Bija tā, it kā es atrastos pavisam citā pasaulē. Tad noliecos un ar lūpām pieskāros Sallijas karstajai pierei. Man viņas kļuva neizturami �ēl.

Guli, manu meitēn, guli, es domās viņai sacīju. Nekas vēl nav beidzies. Varbūt viss vēl pagriezīsies uz labo pusi, var�būt�

Ko gan laiks un cilvēki ar tevi ir izdarīju�i, es rūgti domāju. Liktenis mūs abus ir noķēris pēc piecdesmit viena gada, kad varbūt Valdim Kūdrām toreiz pie kaut kādas tur Sosedkinas sād�as nācās no�aut savu pirmo pretinieka karavīru � Varbūt tie�i tad viņ� sajuka prātā? Bet par ko, Sallij, tev tāds sods? Par ko man? Ko mēs sliktu bijām izdarīju�i �ai pasaulē? Neko, Sallij, itin neko. Bet tagad mierīgi guli tālāk. Es tevi neaiz�mirsī�u, jo tad man būtu jāaizmirst vai jāiznīcina pa�am sevi. Es pie tevis atnāk�u atkal rīt. Varbūt viss vēl pagriezīsies uz labo pusi. Ko mēs varam zināt par savu nākotni? Bet vienu gan es zinu, Sallij. Tu biji labākais, tu biji pats skaistākais, kas man �ai dzīvē ir bijis, un nekad vairs� Nekad vairs, Sal�lij �

Es strauji pieceļos un izgāju no palātas. Edijs sekoja.

���� Tu tomēr pamēģini viņu izglābt, � es viņam sacīju. � Pamēģini, Edij! Jo citādi� Citādi tas ir ārkārtīgi netaisni, tu saproti, dakter?

���� Es saprotu, � Edijs atbildēja. � Es tev varu garantēt, ka panāk�u vismaz tik daudz, lai viņa tevi atcerētos un pazītu.

���� Paldies, � es klusi sacīju un atvadījos. � Uz redzi, Edij! Es tagad te pie tevis bū�u bie�s viesis.

Izgāju no slimnīcas teritorijas, iekāpu automa�īnā, bet braukt nekur negribējās. Pēk�ņi es nekam vairs neredzēju jēgu un �ķita, ka laiks ir apstājies.

Beigas

1

������������ Lūdzu, ielej vienu glāzīti! � es klusi sacīju pazīstamai bufetniecei un uz spo�i nopulētās bāra letes uzsviedu da�us rubļus.

����������� Tie�i ko? � blondā skaistule vaicāja. � �ņabi, vīnu, kon�jaku?

����������� Ielej to pa�u balto, � es sacīju. � Tā tomēr ir vistīrākā manta � ja ari tai tu neesi kaut ko pie�pricējusi klāt.

������������ Dzer dro�i, � bufetniece teica un manā priek�ā nolika glāzi ar tīru un dzidru dzērienu. � Uzkodīsi ari kaut ko?

���� Vienu sarkano ikru maizīti. Ar to pietiks.

Es izdzēru, uzkodu un nevērīgi paskatījos apkārt. Tas tolaik, 1981. gada rudenī, skaitījās viens no Rīgas centra labākajiem krogiem un to parasti apmeklēja latvie�u inteliģence. Tur bija klusi, mierīgi un zināmā mērā pat skaisti. Ta�u es nepiederēju pie latvie�u intelektuālās elites un tovakar tur iegriezos tikai tādēļ, ka �is krogs man trāpījās pa ceļam un tur strādāja pa�zīstama bārmene. Bet vispār arī es biju kroga cilvēks, jo savu maizīti pelnīju lepnākajā Rīgas restorānā Astorija kā or�ķestra muzikants. Spēlēju saksofonu un da�reiz ari uzdziedāju.

������������ Kādēļ tev tik skābs ģīmis? � Lidija pavaicāja, veikli mikserī jaukdama kokteili. � Vai kas atgadījies?

���� Jā, � es piekrīto�i pamāju. � Mums sanāca baigie mēsli.

����������� Kas tad nu? � Lidija satrūkās un pārstāja darboties ar mikseri. Strādājot krogā, nepatik�anas varēja sanākt jebkurā dienā un laikā.

������������ Vakar kāda iedzērusi un ļoti naudīga kompānija palūdza man nospēlēt Zilo lakatiņu, � es sāku stāstīt. � Pēc tam pra�sīja nodziedāt Aizjāja latvietis pasaulē tālu un Latvie�u kara�vīram.

���� Nu un tad? � Lidija pirmajā mirkli neko nesaprata.

������������ �is dziesmas ir aizliegtas, � es viņai paskaidroju. � Tās ir leģionāru dziesmas, un tās dziedāt ir valsts noziegums. Kāds jau bija paspējis nostu�it, un �odien direktors, partijas sekre�tārs un viens no dro�ības komitejas mūs visus ņēma priek�ā un draudēja atlaist no darba. Varbūt, ka tā tomēr nenotiks, ta�u vismaz �odien mums aizliedza spēlēt.

������������ Baigi stulbi, � Lidija smagi nopūtās. � Tagad gribi pie�dzerties?

����������� Nē, � es pakratīju galvu. � Ielej vēl vienu glāzīti, un es ie�u.

����������� Kur tu iesi? Kas tevi gaida? � Lidija norūpējusies parau�dzījās uz mani. � Pēdējā mēnesī ta�u nebūsi apprecējies?

����������� Nebū�u, � es sacīju. � Un ceru, ka to arī nekad neizda�rī�u. Bet vai man ir trūcis sievie�u?

Lidija miji uzsmaidīja.

����������� Tu, Arnold, esi skaists vīrietis, � viņa teica. � Intere�sants un gudrs. Tev patie�ām sievie�u nekad nav trūcis. Ta�u sieva� Gulta ir gulta, Arnold, bet nevienu sievieti tu vēl tā pa īstam neesi iepazinis kā cilvēku.

���� Tu domā, esmu daudz zaudējis?

���� Tu esi zaudējis visu.

Es skaļi iesmējos.

���� Man gan �ķiet, ka es tomēr esmu ļoti daudz ieguvis.

���� Ko tad? Tuk�as istabas sienas?

������������ Tu pārspīlē sievietes vērtību, � es sacīju, � bet es tev piedodu. Tu pati esi no tās �lakas un turklāt nebūt ne slikta. Bet atceries � neviena sieviete nav un arī nevar būt viss. Mīlestība � jā, varbūt, �eit es nestrīdos, tikai ne sieviete un ne sieva.

Lidija mazliet paliecās man tuvāk.

����������� Gribi, es tevi iepazīstinā�u ar kolosālu dāmu? Viņa ir mana māsīca, strādā izglītības ministrijā, nesen �ķīrās no vīra un tagad ir pilnīgi brīva. Rita ir skaista un gudra, turklāt vīrs viņai ir atstājis arī �iguli un Garkalnē nesen uzceltu māju. Nu saki, vai nav gards kumosiņ�?

������������ Paldies, Lidij, � es pasmaidīju, � Tu esi ļoti laba. Un tava māsīca dro�i vien arī ir laba, bet manas dzīves plānos nekāda precē�anās nav paredzēta. Es visu mū�u dzīvo�u viens.

���� Bet kādēļ, Arnold? Tev ir kādas sāpīgas atmiņas?

����������� Jā, � es piekrīto�i pamāju. � Bet tas nav skāris mani. Un tie�i tādēļ, lai tas mani nekad neskartu, es arī nekad ne�gribu precēties. Negribu, lai man būtu bērni.

����� Man tevis ir �ēl, � Lidija līdzjūtīgi sacīja un pielēja vēl vienu glāzīti. � Lai tā iet uz mana rēķina.

���� Paldies, � es palocīju galvu. � Tu esi ļoti devīga.

����� Kad paliksi bez darba, nāc spēlēt pie mums, � Lidijas labvēlībai, �ķiet, nebija robe�u. � Tu man vienmēr esi ļoti paticis.

����� Un tu man, � es sacīju. � 2ēl, ka ne reizi neesam pār�gulējusi.

����� 2ēl gan, � Lidija piekrita, � bet es esmu uzticīga savam vīram.

����� Tas ir skaisti, � es viņu uzslavēju. � Un paliec tāda arī turpmāk! Vispretīgākā uz �īs pasaules ir sievas nodevība.

Es ar baudu izdzēru glāzi, Lidijai pamāju ar roku un gāju prom.

Laukā lija drēgns un nepatīkams rudens lietus, un es klu�sībā lādējos, ka nebiju paņēmis līdzi lietussargu.

Ar trīsdesmit otrā mar�ruta autobusu aizbraucis līdz Juglai, ātri pa mazo Ine�a ielu tiku līdz mājai un, stipri nosalis, lēnām kāpu uz piekto stāvu. Protams, nodomāju, varbūt nemaz ne�būtu slikti, ja tagad mani dzīvoklī sagaidītu sieva, tūlīt uzvā�rītu kafiju vai tēju, atģērbtu, sasildītu, pa�ēlotu � Bet varētu ta�u būt arī cits variants � es atslēdzu durvis, un sieva mani sagaida nevis ar karstu tēju vai bu�u uz vaiga, bet gan ar kādu citu vīrieti. .. Vai arī dzīvoklis ir tuk�s, bet uz galda steigā uzrakstīta zīmīte: �Attā! Man viss ir noriebies! Un tu esi no�riebies! Es aizeju! Paldies Dievam, uz �īs pasaules ir vēl kār�tīgi vīrie�i!�

Tas būtu ļoti skumji un nepatīkami. Tas ir visu sievu gal�venais trumpis: �Neaizmirsti! Tu neesi vienīgais vīrietis uz zemes!� .

Un patie�ām. Neesmu vienīgais. Bet tāds � vienīgais. Es � Arnolds Nordeķis, Rīgas zēns un kroga muzikants. Turklāt vēl ļoti labs. Un pie vientulibas jau pieradis. Sēdē�u istabas stūrī un skatī�os televizoru. Zilā gaismā krāsainas bildītes. Pasaule manā istabā. Ļaunie dara pāri labajiem. Smukas diktorītes. Visi centīgi un �akli strādā. Atklāta jauna skola. Laimīgi, smaido�i bērni. Laimīgi, smaido�i jaunlaulātie. Laimīgs, smaido�s zem�nieks. Laimīga un smaido�a dzejniece savā piecdesmit gadu jubilejā. Visi tik skaisti, tik labi un tik ļoti laimīgi, ka es vakar vēl nodomāju, vai viņi patie�ām nekad vairs neraud?

Un vēl es nospriedu, ka beidzot tomēr vajadzētu iegādāties suni. Vai vismaz kaķi. Vai kanārijputniņu baltā būrītī. Lai kaut kāda dzīvība ir blakus. Tikai ne sieviete. Vajag kaut ko tādu, ko var iemīlēt.

Nokļuvis aug�ā, pēk�ņi kāpņu laukumā ieraudzīju stāvam kādu jaunu meiteni. Viņas slaido augumu sedza gai�i pelēka sporta jaka, tum�ie, gandrīz melnie mati brīvi krita uz pleciem, bet kājās bija melni puszābaciņi. Meitene stāvēja ar seju pret sienu un skaļi raudāja. Es mazliet apmulsu, mirkli pastāvēju, tad lēnām piegāju klāt un ar abām rokām viegli apņēmu viņas plecus.

����� Kas noticis?

Meitene neko neatbildēja, bet turpināja raudāt.

���� Paklausies� Nu, pietiks, pietiks.

Es nezinu, kādēļ tovakar viņai pieskāros. Kādēļ gribēju no�mierināt un palīdzēt? Nezinu. Pirmajā mirklī �ie jautājumi jeb�kuram citam �ķitīs stulbi un nevajadzīgi. �Kādēļ, kādēļ?� Tā�dēļ, ka tas bija ļoti saprotami un cilvēcīgi. Tādēļ. Bet es zinu. Es vienīgais zinu � man viņu nevajadzēja aiztikt! Vajadzēja vienaldzīgi paiet garām un nelikties ne zinis! Tā vienmēr ir labāk. Tā ir dro�āk un mierīgāk. Jo retāk mēs uz kādu paska�tīsimies un līdzjūtībā pasniegsim roku, jo bie�āk izbēgsim no da�ādām nelaimēm un nepatik�anām. Vēl vairāk! Tā bie�i spē�sim izvairīties no visneparedzamākajiem likteņa sitieniem.

Meitene pamazām atjēdzās, ar seju pagriezās pret mani un mazliet izbrīnījusies skatījās.

���� Kas . .. pietiks?

����������� Nekas. Es vienkār�i teicu, ka �ai dzīvē nav absolūti nekā tik nozīmīga, par ko būtu vērts tik ļoti raudāt!

Meitene spēji pakratīja galvu.

���� Tādā gadījumā jūs slikti pazīstat dzīvi.

Es mirkli padomāju.

���� Ļoti iespējams. Bet tu to pazīsti visā pilnībā, vai ne?

����������� Es nezinu, kas ir pilnība, � meitene saguru�ā balsī at�bildēja. � Tas ir tad, kad me�onīgi sāp sirds un dvēsele? Vai tad, kad viss ir noriebies un negribas vairs dzīvot?

Man �īs meitenes pēk�ņi kļuva �ēl. Viņa stāvēja manā priek�ā tik no�ēlojami bezpalīdzīga un slapja, tik neaizsargātā un nelaimīga, ka man tīri cilvēciski gribējās viņai palīdzēt un izdarīt kaut ko labu.

���� Kas ar tevi atgadījies?

���� Nekas � � meitene negribīgi atteica.

����������� Kaut kas jau tomēr ir, � es sacīju. � Dzīve negaidīti aizlika priek�ā kāju?

����������� Nav vairs nekādas dzīves, � meitene tikko sadzirdami noņurdēja.

Es līdzjūtīgi nopūtos un ar muguru atspiedos pret sava dzī�vokļa durvīm.

������������ Tātad atkal vainīga mīlestība, � es klusi teicu. � Es ilgi esmu dzīvojis �ai pasaulē, bet līdz �im brīdim nekādi ne�spēju saprast, kāda velna pēc visi cilvēki pēc tās tik loti ilgo�jas!

���� Ne visi, � meitene bikli iebilda.

����������� Bet �ēl, � es sacīju. � Varbūt �ī pasaule tad būtu daudz labāka, ja tomēr visi?

Meitene nodrebēja, un pēk�ņi viņas skaisto seju izkropļoja spēj� naids.

������������ Visi ir riebekļi! � viņa negaidīti iekliedzās. � Nelie�i! Visi tikai sev, sev, sev ,.. Bet man?! Kas kaut ko iedos arī man?

���� Ko tev vajag? � es uzprasīju.

Meitene atkal nodrebēja un visa iek�ēji sakņupa.

����� Nu jau vairs nevajag neko �

Es viņu vēlreiz rūpīgi apskatīju un neatcerējos, ka būtu viņu kādreiz �eit redzējis. No kurienes tāda �eit uzradusies?

����� Tu dzīvo �ai mājā?

����� Nē� Tā sanāca. Nejau�i.

����� Slēpies vai kādu meklē?

Meitene joprojām izskatījās ļoti apmulsusi un nelaimīga.

����� Meklēju, jā. Jā, jā, meklēju!

���� Un atradi?

���� Nē.

���� Vai tādēļ tā jābrēc?

Meitene centās sevi saņemt rokās. Viņa nervozi atvēra so�miņu, izņēma kabatas lakatiņu, ilgi slaucīja acis, smagi elsoja, tad atkal sāka nevaldāmi raudāt, gar gaiteņa sienu noslīdēja uz kāpņu telpas grīdas, cie�i pierāva ceļgalus pie zoda un tur�pināja birdināt asaras.

Es nezināju, ko lai dara. Uztraucies staigāju turp un atpakaļ, man pēk�ņi �ķita, ka meitene tūlīt ņems un nomirs.

����������� Tu mazliet pagaidi, labi? � es teicu. � Nupat atcerējos. Pirmajā stāvā dzīvo viens dakteris! Neiroķirurgs! Tūlīt no- skrie�u un viņu pasauk�u! Pagaidi! Viņam mājās noteikti ir jābūt kādām zālēm! Un ja arī ne � Viņ� ir profesors! Es tū�līt!

Strauji pagriezos un metos lejā. Biju jau noskrējis pirmo kāpņu posmu, kad mani spēji apstādināja meitenes smagā, iz�misu�ā balss.

���� Nevajag! Viss� Es ļoti gribu nomirt.

Lēni atgriezos, apsēdos meitenei blakus uz kāpņu gala, no�ņēmu platmali, no tās nopurināju lāses, atkal to uzliku galvā

un, ilgi nepiedzīvota �ēluma un maiguma pārņemts, vairākas reizes noglāstīju raudo�ās meitenes galvu un seju.

���� Nerunā muļķības! � es viņai pārmeto�i teicu. � Tu par to nedrīksti pat domāt!

���� Bet man tādas domas nāk virsū. Nāk un nāk �

���� Kas īsti ir noticis? � es neatlaidos. � Tu man to beidzot vari pateikt?

Meitene lēnām pacēla galvu, un viņas lielajās acīs mirdzēja karsts satraukums un aukstas bailes.

����� Noticis ir kaut kas �ausmīgs! � viņa skaļi �ukstēja. � �ausmīgs! Es to nepārdzīvo�u! Nē, nē, nekad! To vienkār�i neizturē�u! Nevarē�u!

����� Neko nesaprotu! � es uz viņu cie�i paskatījos. � Tu esi izvarota? Pamesta? Atlaista no darba? Padzīta 110 mājām? Vai varbūt tikai nelaimīgi iemīlējusies?

Meitene nikni uz mani paskatījās, tad samocīti pasmaidīja.

���� Tā jau būtu bijusi laime � nelaimīgi iemīlēties.

Es piecēlos kājās, nedaudz pagājos pa nelielo kāpņu lauku�miņu un uzmanīgi ieklausījos mājas trok�ņos. Blakus dzīvokļos bija klusums. Vai nu neviena vēl nebija mājās, vai arī visi pieplaku�i pie durvīm klausījās, kas pa�laik notiek uz kāpnēm. Bet kaut kur no apak�ējiem stāviem aug�up kāpa kāda skaista un ļoti veca tango melodija, ko acīmredzot uz atskaņotāja bija uzlikusi otrajā stāvā dzīvojo�ā pensionētā skolotāja. Melodija saucās �Atmiņas par mīlestību�.

Es atkal pagriezos pret meiteni un ar labo roku viegli pie�skāros viņas trīco�ajam plecam.

���� Varbūt es tev varu kaut kā palīdzēt?

Un tad notika kaut kas pavisam negaidīts. Meitene, it kā to vien gaidījusi, pēk�ņi ātri uzlēca kājās, piedrāzās klāt, ar abām rokām apkrita man ap kaklu un kramjaini turējās, acīmredzot baidīdamās, ka �is necerēti atnāku�ais palīdzības piedāvātājs tūlīt varētu pārdomāt.

����� Jā! � meitene skaļi un joprojām izmisusi iesaucās. � Jūs man varat palīdzēt! Un palīdziet, ja jūs patie�ām to vēlaties un jums ir tāda iespēja! Palīdziet! Es jums bū�u no sirds patei�cīga! Ja gribat, es tepat uz vietas kļū�u jūsu mīļākā, es bū�u jūsu ģimenes kalpone, es katru dienu nāk�u uzkopt jūsu dzī�vokli, mazgā�u grīdu, veļu, gatavo�u ēdienu. Izpildī�u visu, visu, ko vien gribēsiet! Tikai palīdziet, es jūs ļoti lūdzu!

Es ilgi un vērīgi skatījos �īs bezgala satrauktās meitenes sejā, un mani arvien spēcīgāk pārņēma sen nepiedzīvota sa�jūta, ka tagad ap manu kaklu nav vis apviju�ās siltas sievietes rokas, bet gan kaut kas liktenīgs un jau iepriek� nolemts.

���� Kas tev ir vajadzīgs? � uzprasīju.

����� Man ir vajadzīga nauda! � meitene tūlīt iesaucās. � Es jūs loti lūdzu, ja varat, aizdodiet man tūksto� se�simt se�desmit divus rubļus!

Tā tolaik bija krietna summa, un es stipri izbrīnījies un pat mazliet neticīgi pārjautāju: � Cik tu teici� tev vajag?

����� Tūksto� se�i simti se�desmit divus rubļus, � meitene at�kārtoja un skumji pasmaidīja. � Lūdzu �

���� Tu apjēdz, cik �ī summa ir liela?

���� Apjēdzu.

���� Tā tev ir ļoti nepiecie�ama?

���� Absolūti nepiecie�ama! � meitene atkal izmisusi ieklie�dzās. � Absolūti!

���� Kādēļ? � es pavaicāju.

����� Ja es to naudu rīt līdz pulksten divpadsmitiem nesamak�sā�u, mani pēc kāda laika notiesās un ieliks cietumā! � mei�tene joprojām ļoti satrauktā balsī paskaidroja. � Saprotiet, mani ieliks cietumā!

����� Diez kas nav, � es klusi noteicu. � Un tu ceri kaut kur �o naudu sadabūt?

����� Tagad jau vairs ne, jo acīmredzot arī jūs mani neizglāb�sit, � meitene atbildēja, atņēma rokas no maniem pleciem, ar muguru atspiedās pret kāpņu telpas sienu un skatījās uz mani gan ar vājām cerībām, gan ar pilnīgu izmisumu. � Neizglāb�sit? Neaizdosit?

Es da�us brī�us padomāju. �ī meitene laikam patiesi bija nokļuvusi lielā nelaimē, ja jau pilnīgi sve�am cilvēkam spiesta prasīt tādu naudu. Bet arī es, lai cik man pēk�ņi �īs bezpalī�dzīgās meitenes kļuva �ēl, viņai tomēr nekādi nespēju palīdzēt. Ta�u man negribējās, ka viņa aiziet prom no �ejienes � tāda tuk�a un nelaimīga. Kaut kas mani pie viņas neatturami sais�tīja, un savu iespēju robe�ās gribēju viņai izdarīt kaut ko labu. Paņēmu viņas roku savējā, bet ar otru parādīju uz sava dzīvokļa durvīm.

����� Ienāc pie manis, � uzaicināju. � Es tepat dzīvoju, piec�desmit astotajā dzīvoklī. Naudu es tev, protams, neaizdo�u, bet ne tādēļ, ka man tās būtu �ēl vai es tev neuzticētos. Man vienkār�i pa�laik tik daudz naudas nav. Tikai pirms da�iem mēne�iem nopirku �o kooperatīvo dzīvokli un tagad esmu pil�nīgi tuk�ā. Bet laukā līst lietus, un kur tu tādā lietū iesi? Ienāc pie manis, pasēdēsi, sasildīsies, varēsi nomierināties, es uzvā�rī�u kafiju�

Meitene man par pārsteigumu noraido�i papurināja galvu.

����������� Paldies � � Tad ar roku parādīja uz logu. � Kurā stāvā mēs pa�laik atrodamies?

���� Piektajā.

Meitene gurdi nokāpa puskāpnes uz leju, apstājās pie loga un diezgan ilgi domīgi skatījās uz pretējās mājas sienu, kur ar da�ādu krāsu neona burtiem spo�i mirdzēja liels reklāmas uzraksts � �Apdro�iniet dzīvību! Ērti, labi un dro�i!�

����������� Kā tie gudrie grāmatve�i var aprēķināt, cik maksā, pie�mēram, jūsu dzīvība? � meitene negaidīti vaicāja. � Un cik maksā manējā?

Es neziņā paraustīju plecus.

������������ Mana dzīvība laikam nemaksā neko, � meitene sacīja un ar abām rokām ieķērās atvērtā loga rāmī. Apak�ā, �etrarpus stāvus zemāk, kā slapja, zemē nomesta siksna, gulēja pelēka, asfaltēta iela.

Es arī nokāpu zemāk, satvēru meiteni aiz rokas un vedu at�kal aug�ā.

���� Ejam!

Bet viņa nenāca. Asi izrāva roku un mani apdedzināja ar nicīgu skatienu.

���� Nē! Lieciet mani mierā, kungs!

Tas bija nepatīkami, un to es nebiju pelnījis. Bet stipras dus�mas tomēr nejutu. Tikai nesapratnē paraustīju plecus un aug��up kāpu viens. Tad kaut kādas baigas nojausmas vai neliela trok�ņa dēļ ātri pagriezu galvu atpakaļ un ieraudzīju, ka mei�tene jau dziļi izliekusies ārā pa logu, vēl tikai mirklis, un viņa neapturami kritīs lejā �

Ar vienu lēcienu atkal biju pie viņas, cie�i satvēru vidukli un parāvu atpakaļ.

����������� Neaiztiec! � meitene nikna iekliedzās. � Arī tu esi tāds pats kā visi citi! Riebīgs un skops!

Es vēlreiz apsēdos uz kāpnēm, noņēmu platmali, nopurināju tur vēl eso�ās lietus lāses un pārmeto�i paskatījos uz dusmīgo jaunkundzi.

������������ Kādēļ tu tā? � es, nedaudz apvainojies, prasīju. � Es ta�u tev neko sliktu neesmu izdarījis. Tie�i otrādi! Ja vēl at�ceries, es tev piedāvāju siltu istabu, kafiju un mieru. Tas tev liekas maz?

���� Un siltu gultu nepiedāvāji? � meitene izaicino�i jautāja.

����������� Gultu ne, � es mierīgs atbildēju, � bet ja tev nav kur palikt� Varu piedāvāt ari gultu.

Meitene da�us mirkļus domīgi klusēja.

���� Tu dzīvo viens? � viņa negaidīti painteresējās.

���� Jā.

����� Labi! � meitene pārsteidzo�i iesaucās, acīmredzot pilnīgi pārprazdama manis iepriek� sacīto. � Es esmu ar mieru � ar tevi ielaisties. Bet par to tev man �ovakar pat ir jāsamaksā tūksto� se�i simti se�desmit divi rubļi!

Es jau kuro reizi ļoti vērīgi ieskatījos meitenes acīs, un mani arvien vairāk pārņēma neomulīga sajūta, ka viņa ir sajukusi prātā.

���� Vai tev ne�ķiet, ka tas par vienu nakti tā kā būtu maz�liet par daudz? � ironiski smaidīdams, jautāju.

����� Es diem�ēl nevaru atļauties būt lēta! � meitene atkal ļoti uztraukusies atbildēja. � Man ir vajadzīga tie�i �āda summa. Bet es varu nākt desmit, kaut vai simt naktis pēc kār�tas! Tikai, lūdzu, iedodiet man tūksto�s se�i simti se�desmit divus rubļus!

Pēdējo teikumu viņa burtiski izkliedza un atkal krita histē�rijā. Sāka raudāt, skraidīt, tad ar muguru atspiedās pret sienu un raudzījās manī dego�ām, gandrīz vai patie�ām vājprātīga cilvēka acīm.

����� Riebekļi! Nelie�i un draņķi! � viņa kliedza. � Katrs domā tikai par sevi, par saviem labumiem! Un tu arī! Man nav vajadzīga tava istaba! Tava siltā gulta! Man ir vajadzīga nauda! Tu to saproti? Man ir vajadzīga ļoti precīza summa! Kāds cilvēks grib aptraipīt manu vārdu un godu. Un �obrīd mans gods, diem�ēl, ir aprēķināts līdz kapeikai un maksā tie�i tūksto� se�i simti se�desmit divus rubļus!

Meitene apklusa, mēģināja sevi saņemt rokās, un izskatījās, ka tas pēc neilga laika viņai arī izdevās. Viņa izslaucīja acis un Joti skumji pasmaidīja.

���� Piedodiet, ka pirmīt biju rupja. Jūtu � laikam esmu no- jūgusies. Visu dienu uzvedos kā nenormāla. Tagad jau tuvo�jas nakts. Viss. Cilvēki grib mierīgi gulēt. Arī jūs. Bet es te ar savu nelaimi. Ta�u man tā patie�ām arī ir nelaime! Es to nevaru pārdzīvot. Neesmu vainīga. Ticiet, esmu godīga! Bet nu viss ir cauri. Viss . .. Pateicos par jūsu līdzjūtību. Tas bija vismaz kaut kas �ajā vienaldzīgajā pasaulē. Paldies jums un ar labu nakti! Arī es ie�u gulēt.

Meitene samocīti pasmaidīja, vēl da�us mirkļus pastāvēja, tad, zemu noliekusi galvu, lēnām sāka kāpt lejā. Es viņu atkal cie�i satvēru aiz rokas, apstādināju un, neteikdams ne vārda, vedu uz savu dzīvokli. Nezināju, ko viņai teik�u un ko ar viņu darī�u. Tikai sapratu, ka meitene ir uzsēdusies uz pamatīga dzīves sēkļa un es viņu tādu nedrīkstu palaist vienu naktī.

Kāpu aug�up, un meitene man padevīga sekoja.

Ievedis istabā, es viņu apsēdināju mīkstā atpūtas krēslā, uz atskaņotāja uzliku plati ar slavenā itāļu saksofonista Pepito solokoncerta ierakstu, bet pats aizgāju uz virtuvi uzvārīt ka�fiju un pagatavot da�as sviestmaizītes. Nenoliedzami, biju maz�liet uztraucies, ta�u joprojām vēl nezināju, ko ar meiteni iesākt, vienīgi jutu, ka, neraugoties uz viņas pirmītējiem asa�jiem un turklāt vēl absolūti nepelnītajiem pārmetumiem, uz necie�amo histēriju un zināmā mērā pat brutalitāti, man viņa ļoti patīk un vēlos viņai palīdzēt.

Kad ar kafijas kannu, tasītēm un sviestmai�u �ķīvi atgriezos istabā, meitene bija piecēlusies un uzmanīgi raudzījās lielā gleznā, kur bija attēlotas kailas sievietes un vīrie�a figūras, sa�plūdu�as maigā, savstarpējā glāstā. �o gleznu man nesen krogā bija uzdāvinājis kāds nepazīstams mākslinieks, kur� acīmredzot tā arī paliks nepazīstams, jo, vēl jauns būdams, Joti dzēra, par da�ām pudelēm dāļādams savas gleznas pa labi un pa kreisi, lai gan viņam, neap�aubāmi, piemita gandrīz vai ģēnija talants.

Kafiju un sviestmai�u �ķīvi uzlicis uz galda, uzaicināju mei�teni sēsties.

���� Lūdzu! Tas arī ir viss, ko spēju sameklēt!

Viņa apsēdās, apskatīja maizītes un apmierināti pasmaidīja.

���� Te jau jums ir vesela bagātība!

����� Tas ir labi, ka tu tādu pieticību vari dēvēt par bagā�tību, � es teicu. � Tas liecina, ka pārāk izlutināta neesi. Un tas ir labi. Bet, tā kā mums jānotiesā viss �is pavārmākslas brī�nums, varbūt tomēr beidzot iepazīsimies? Kā tevi sauc?

���� Silvija, � meitene klusi sacīja.

����� Ļoti patīkami, � es mazliet palocīju galvu. � Bet mani sauc Arnolds. Arnolds Nordeķis.

Silvija mazliet sasprindzināja atmiņu.

����� Vai kaut kur Rīgas pievārtē kādreiz nav bijusi tāda Nor- deķu mui�a? � viņa uzprasīja.

����� Ir bijusi, jā, � es atbildēju. � Iļģuciemā. Bet tagad no tās ir palikusi tikai viena veca, pussagruvusi māja.

���� Jūs gadījumā neesat �īs mui�as īpa�nieku radinieks?

����� Diem�ēl� � es gari noplātīju rokas. � Bet varbūt labi, ka tie�i tā.

����� Bet kā būtu bijis, ja citādi? � meitene pavaicāja un, ne�slēpdama izsalkumu, kāri metās uz maizītēm. Es tasītēs ielēju karstu kafiju, un uzreiz ar tās kairino�o smar�u istabā ieplūda arī kaut kas silts, patīkams un ļoti mājīgs.

����� Ja mēs būtu biju�i mui�as īpa�nieki, tad visi Nordeķi dro�i vien jau sen būtu no�auti. Bet tā . .. Mums Kurzemē pie�derēja lielas lauku mājas un jau ar to pietika, lai tiktu no�auts

mans vectēvs, bet mūs pārējos �etrdesmit devītajā gadā aiz�triektu uz Sibīriju.

Silvija nedaudz pārsteigta uz mani paskatījās.

���� Tu esi bijis Sibīrijā?

����������� Turklāt divas reizes! � es iesmējos. � Otrreiz gan turp devos labprātīgi.

���� Tur bija tik labi?

������������ Tur bija vienreizēji skaisti! � es iesaucos. � Jā, arī labi. Patie�ām. Es tur, vairākus gadus strādādams pie ģeologiem, sapelnīju lielu naudu, daudzmaz apģērbos, nopirku �o dzīvokli, mēbeles un automa�īnu . . .

Silvija mani jau kuro reizi ļoti ilgi un vērīgi nopētīja. Tā nebija tikai vienkār�i ziņkāre. Es to diezgan skaidri jutu. �ā�dos skatienos bez ziņkāres vienmēr slēpjas arī kaut kādas ilgas un skaidri jau�ams aicinājums.

���� Jūs patie�ām dzīvojat viens?

Es piekrīto�i pamāju.

����������� Jā, Silvij. Ta�u, ja tas tevi neapgrūtina, neuzrunā mani ar jūs.

����������� Labi, � Silvija tūlīt piekrita. Tad, vēlreiz istabai pārlai�dusi vērīgu skatienu, pajautāja: � Kādēļ tu tik skaistā dzī�voklī dzīvo viens?

Es mulsi pasmaidīju un paraustīju plecus.

����������� Nezinu! Nevienā sievietē es vīlies neesmu, bet� Man �ķiet, ka tās vienkār�i ir neremdināmas alkas pēc brīvības, cik nu tā vispār ir iespējama mūsdienu apstākļos. Bet vispār � man jaunībā bija viena laba meitene, ar kuru tā kā taisījos pat precēties. Viņu sauca Indra Zemīte, un mēs abi viens otrā bijām samīlēju�ies, ta�u � Es toreiz biju pliks un nabags. Ap�mēram tāds, kāda esi tu pa�laik.

����������� Bēdīgi, � Silvija viegli pa�ūpoja galvu. � Ko mēs, na�bagi, lai darām?

���� Tu arī esi viena? � es pavaicāju.

���� Es dzīvoju kopā ar vecmāmiņu.

���� Tev viņas �ēl nav? � es pārmeto�i uzprasīju.

����������� Ir, � meitene apliecināja, � bet vēl vairāk man ir �ēl pa�ai sevis.

����������� Kas tad īstenībā ar tevi ir noticis? � es atkal atgriezos pie kāpņu telpā uzsāktās sarunas. � Tagad ta�u tu man vari to pateikt?

Silvija labu laiciņu klusēja, nesteigdamās iztuk�oja kafijas tasi, tad iek�ēji tā kā saņēmās un sāka klusi stāstīt.

241

����������� Man ir deviņpadsmit gadu un mani sauc par Silviju. A, to jau tu zini! Mamma pirms pieciem gadiem nomira, viņai

l(t 70H

bija limfvadu vēzis, bet tēvs drīz vien aizgāja dzīvot pie kādas citas sievietes. Tā es paliku kopā ar vecmāmiņu. Viņa ir mana mammasmamma un ir ļoti laba! Tēvs aiziedams mums gan�drīz neko neatstāja. Visu paņēma līdzi. Nē, ne jau visu, pro�tams. Bet tas nu tā. �ogad beidzu otro vidusskolu, vecmāmiņai pensija maza � Sāku strādāt par pārdevēju mazā galantērijas veikaliņā uz Kri�jāņa Barona ielas. Bet vakar vadītāja pēk�ņi pateica, ka tuvākajās dienās gaidāma gada revīzija, tādēļ, lai izvairītos no jebkādām nejau�ībām, vajagot izdarīt pa�pār- baudi. Izrādījās, manā sekcijā ir iztrūkums par tūksto� se�simt se�desmit diviem rubļiem!

Es neizpratnē saraucu pieri.

���� Kā tas varēja gadīties?

����� Nezinu� � Silvija bija ļoti samulsusi. � Vadītāja man no noliktavas vienmēr preces sekcijā ienesa pati, pavadzīmes es nekad neredzēju, tikai vēlāk tai pa�ā dienā vai pat nāka�majā par �o pre�u saņem�anu lika parakstīties speciālā uzskai�tes �urnālā.

���� Kas notiks tālāk? � es drūmā balsī painteresējos.

���� Vadītāja teica, ka man rīt līdz pulksten divpadsmitiem �ī nauda jāatmaksā kasē, citādi oficiālā revīzija sastādīs attie�cīgu aktu un lietu nodos prokuratūrai.

���� Tu domā, ka varbūt pati vadītāja � ?

����� Es neko nedomāju, � Silvija asi pakratīja galvu. � Man vienkār�i kaut kur ir jādabū nauda. Lūk, par ko es visu laiku domāju!

���� Kur tu to ceri dabūt?

����� Nu jau vairs nekur, � Silvija ļoti skumjā un noguru�ā balsī turpināja stāstīt. � Es vispirms aizgāju pie tēva. Tā un tā, es viņam teicu. Tava vienīgā meita ir nokļuvusi lielā ne�laimē. Palīdzi! Es neesmu vainīga! No kases neesmu paņēmusi nevienu kapeiku! Un zini, ko viņ� man atbildēja? �Visa ne�laime ir tā, ka biji pārāk godīga! Ja tev bija tāda izdevība, vajadzēja ņemt! Tad tagad vismaz zinātu, par ko birdināt asa�ras!� Tad es vēl aizgāju pie krustmātes. Viņa ir baigi bagāta vecene. Bet krustmāte pasmējās un teica, ka dumjajiem vien�mēr esot jāmaksā. Tad aizgāju pie labākās draudzenes, un arī viņa man deva tikai padomu: �Krāp un ņem, jo citādi tevi pa�u kāds apkrāps un tu visu mū�u staigāsi durakos!� Pēc tam es vēl aizskrēju pie sava drauga. Viņ� ir tāds lāga puisis, Oskars. Mācās Lauksaimniecības akadēmijas pēdējā kursā, bet arī viņam nekā nebija. Un tad es laikam sajuku prātā! Izmi�sumā iegāju �ai namā un sāku zvanīt pēc kārtas pie visiem dzīvokļiem! Tā un tā, es viņiem teicu. Man draud smagas ne�patik�anas. Es varbūt pat izdarī�u pa�nāvību! Tādēļ palīdziet! Glābiet! Mēs ta�u cilvēki vien esam! Tas nekas, ka nepazīs�tami! Tas nekas! Ja jums ir nauda, aizdodiet! Es jums atdo�u. Ja neticat, uzrakstī�u parādzīmi! Tikai aizdodiet! Tas ta�u ir mana goda, varbūt pat manas dzīvības jautājums! Bet daudzi ar mani vispār nemaz nerunāja, citi izlamāja un kaunināja, da�i atklāti pasmējās, viena uzrīdīja suni, bet kāds cits iedeva rubli. Un tad es satiku tevi�

Es līdzjūtīgi nopūtos.

���� Jā, draudziņ, tev sevi�ķi spo�i nav gājis.

������� Un tagad jau ari vairs neies, � Silvija grūtsirdīgi nopū�tās un piecēlās no galda. � Es �o spēlīti esmu zaudējusi.

Pēc tam meitene atkal piegāja pie gleznas, vēlreiz to rūpīgi noskatīja un klusi sacīja: � Laimīgie� Viņiem ir viss, kas diviem cilvēkiem �ai dzīvē ir vajadzīgs. Mīlestība un laiks�

Es arī piecēlos, piegāju pie Silvijas un ar abām rokām maigi apņēmu viņas plecus.

���� Zini, ko mākslinieks te parakstījis apak�ā?

Silvija noliecās un nesteidzīgi sāka lasīt.

���� Memento Quia pulvis es// Ko tas nozīmē?

������� Tas ir latīniski, � es paskaidroju. � Latviski tas skan tā: atceries, cilvēk, ka esi tikai pī�ļi!

���� Skumji.

������� Jā, � es tūlīt piekritu, � ta�u tā ir mūsu pasaules vis�absolūtākā patiesība.

������� Ja tas ir tā� � Silvija pagriezās ar seju pret mani un nopietni skatījās man tie�i acīs. � Kādēļ lielum lielākā daļa cilvēku tomēr ir tik slikti, tik vienaldzīgi, tik cietsirdīgi? Kā�dēļ viņi �o īso brītiņu, kas mums ir dots, neizmanto tikai cē�liem un labiem mērķiem? Kādēļ cits citam tik daudz nodara pāri? Kādēļ tik maz palīdz?

Silvija tai brīdī izskatījās tik skaista, aizkustino�i nevarīga un viņas acis bija tik lielas uzticības un cerību pilnas, ka es viņu pievilku sev vēl tuvāk, apmīļoju, noliecos zemāk un viņu ilgi skūpstīju.

������� Esi mierīga, Silvij, � viņai teicu. � Es tev palīdzē�u. Tik lielas naudas man patie�ām nav, ta�u � Es rīt no rīta aizņem��os. Es zinu, no kā. Es viņam ieķīlā�u savu automa�īnu, un rīt tu visu varēsi nokārtot.

Silvijas acīs rāmos cerību starus pēk�ņi nomainīja spilgts pārsteigums. Un tomēr vēl joprojām neticība.

���� Arnold! Tu patie�ām to izdarīsi?

���� Jā.

����� Un tu to darīsi manis, nepazīstamas meitenes dēļ� ?

�- Jā, Silvij, � es atbildēju. � Apsolu.

Silvija laikam jutās ļoti laimīga. Ta�u pēc mirkļa viņas gai��ais skatiens atkal nomācās.

������������ Kas man par to būs jādod pretī? � viņa noba�ījusies pa�interesējās.

���� Nekas, � es atbildēju. � Pilnīgi nekas, Silvij.

Meitene draiski iesmējās.

���� Tu arī esi mazliet� jucis?

������������ Jā, � es apmulsis apliecināju, � turklāt vēl pamatīgi. Man �ķiet, ka es tevī �ai mirklī iemīlos.

Silvija smaidīja un neticīgi kratīja galvu.

����� Tā nekad nemēdz notikt.

���� Kā tad mēdz?

���� Es nezinu �

������������ Bet es zinu! Tie�i tā notiek! Tu ej vai kaut kur stāvi, ga�rām iet cilvēks, tu pēk�ņi ieskaties �ā cilvēka acīs un dvēselē un�

���� Tu to saki aiz �ēluma pret mani? � Silvija vaicāja.

������������ Nē, � es atbildēju. � To saku tādēļ ka tā tas ir. Es pats sev par lielu pārsteigumu pēk�ņi atcerējos, ka mūsu dzīvē pastāv tāds pavisam savāds vārds mīlestība. ..

���� Tu to biji aizmirsis?

������������ Laikam gan, � es sacīju. � Tad, kad man vajadzēja iemilēties, mana sirds bija naida pilna. Mēs bijām izdzīti no mājām, aizvesti sve�umā. Pēc atgrie�anās Rīgā es satiku savu meiteni, ta�u viss pajuka, un nekas mums nesanāca.

���� Tas bija sen?

����� Jā, Silvij. Tas bija tik sen, ka es to jau esmu aizmirsis.

����� Kas notika tālāk?

������������ Tālāk notika daudz kas, ta�u tagad, savās rokās turot tavu jauno un tik karsto augumu � Es nezinu, kas ar mani notiek. Vai tā ir tikai iekāre, vai patie�ām milestības pirmā diena, ta�u tas, ko es pa�laik jūtu, ir ļoti patīkams un ļoti īsts. Katrā ziņā neko tamlīdzīgu es vēl nekad neesmu izjutis.

Silvija piekļāva savu galvu manām krūtīm un atgādināja mazu, nevarīgu kaķēnu vai putnu.

������������ Arnold � � viņa �ukstēja. � Tu patie�ām domā, ka, iegūstot mani, tu iegūsi arī kaut ko citu?

������������ Jā, Silvij. �ai brīdī man �ķiet, ka es jau esmu ieguvis visu, ko vien cilvēks var iegūt.

Silvija apmulsa pavisam.

������������ Tu esi tik neparasts� Un vārdi, kurus tu saki, arī ir neparasti.

����������� Ko tu!; � es smaidot sacīju un glāstīju meitenes tum�os matus. Vārdi ir visparastākie, varbūt vienīgi situācija, kādā mēs abi esam iekļuvu�i�

���� Varbūt tas ir liktenis? � Silvija jautāja.

����������� Ļoti iespējams, � es atbildēju, paņēmu viņu uz rokām, pārnesu pāri istabai un saudzīgi noguldīju uz dīvāna. Pēc tam, pārliecies viņai pāri, skūpstīju meitenes seju, lūpas un kaklu. Tad atliecos atpakaļ un ļoti satraukts ar abām rokām sāku glāstīt viņas kājas, jau tā īsos svārkus pavilkdams vēl uz aug�u� Viņa izskatījās neticami kārdino�a. Un es, tomēr krietni padzīvojis vīrietis, pēk�ņi jutos kā palaidnīgs un ļoti nenopietns puika.

���� Silvij � � tu esi neprātīgi skaista!

Meitene skumji pasmaidīja, un man �ķita, viņa tūlīt atkal sāks raudāt!

����������� Nē, Arnold! Tu mani skaistu nemaz vēl neesi redzējis! �odien viens trieciens pēc otra. Izmisums, asaras, dzīves apni�kums un tagad vēl tu!

Silvija strauji uzcēlās sēdus, abu roku plaukstas uzlika uz maniem pleciem un neticīgi, tomēr ar lielām cerībām skatījās uz mani.

���� Tu patie�ām vēlies padarīt mani laimīgu?

���� Jā, Silvij. Es pamēģinā�u.

����������� Pamēģini, Arnold Nordeķi, lūdzu, pamēģini! � meitene sirsnīgi un neuzspēlēti lūdzās. � Un varbūt �ī pasaule tik tie��ām beidzot kļūs mazliet gai�āka?

Es mirkli padomāju.

����������� Pasaule un dzīve nekad nekļūs gai�a, ja mēs pa�i būsim tum�i. Tā kā, Silvij, viss atkarīgs tikai no mums pa�iem.

���� Ko tu konkrēti vēlies no manis? � Silvija vaicāja.

���� Neko. Visam jānotiek dabiski un vienkār�i.

Meitene mazliet nosarka, atkal apmulsa un ar roku parādīja sev blakus uz dīvāna.

����������� Tu domā to, kas parasti notiek gultā? � viņa, nolaidusi acis, uzprasīja.

����������� Arī to, � es atbildēju, � ta�u sacīto biju domājis daudz pla�ākā nozīmē.

����������� Es tevi saprotu, � Silvija teica, � bet ja man pret tevi nekad neradīsies mīlestība? Ko tad? Tad ari tu būsi nelaimīgs.

Es to zināju labāk nekā viņa. Es biju pat pārliecināts, ka tā arī notiks, ta�u tobrīd es viņu tik ārkārtīgi gribēju un man viņas bija tik �ēl, un viņa izskatījās tik maza un pa�ēlojama, un es jau tik joti ilgi dzīvoju viens, un laukā tik stipri lija lietus, un bija nakts, un dvēselē riebīgi smeldza vientulības un nepelnītas pamestības rēta, un es vēl nebiju glu�i vecs, es vēl gribēju no �īs sasodīti ātri aizejo�ās dzīves paņemt sev kaut da�us, ta�u skaistus un neaizmirstamus mirkļus. Mū�ība man nebija vajadzīga. Man bija vajadzīgs �īs meitenes dabiskais smaids, viņas pateicība un prieks, viņas straujie sirdspuksti, nemākulīgie skūpsti, jaunais ķermenis un nakts, pēc kuras es, priecīgs par vēl vienu negaidītu un skaistu likteņa dāvanu, varētu arī nomirt.

Es Silviju atkal apguldīju un abas rokas uzliku uz viņas kā�jām augstu virs ceļgaliem.

���� Varbūt tomēr ir vērts pamēģināt?

���� Arnold � � Silvija teica un es jutu, ka viņa visa viegli trīc. � Mīļais, labais, vēl nepazīstamais cilvēk! Es gribu būt godīga. Es gribu tevi brīdināt. Es jau pirmīt teicu, ka bū�u tava. Es kļū�u tava mīļākā, kalpone vai tava sieva, ta�u tev jāsaprot, ka tu varbūt no manis nesagaidīsi to, ko ceri sagai�dīt�

���� Tu doma � Tu nekad nespēsi mani iemīlēt?

���� Jā, Arnold. Glu�i tāpat kā tu mani.

Es piekrīto�i pamāju. Tā tas patie�ām varēja būt. Ta�u tam, kas varēja notikt kaut kad nākotnē, tobrīd nebija nekādas no�zīmes. Svarīgs bija tikai �is neatkārtojamais dzīves mirklis, kurā divi cilvēki grib viens otram piederēt.

���� Gan jau būs labi, � es teicu. � Parasti Dievs uzsūta mī�lestību tiem, kas jūtas nelaimīgi. Tādēļ mums ir visas izre�dzes �

Bet izredzes, kā izrādījās, bija vairāk nekā vājas. Mums bija labi tikai apmēram pusgadu, ta�u tad Silvijas jūtas, ja tādas vispār viņai pret mani bija, manāmi atsala, un, sākoties snie�giem un salam, arī mūsu attiecības kļuva manāmi aukstākas un ne visai patīkamas. Oficiāli stāju�ies laulībā mēs nebijām, tā ka varējām atkal dzīvot atsevi�ķi jebkurā dienā un laikā, un tomēr kaut kas mūs no �ī soļa pagaidām vēl atturēja. Ag�rāk vai vēlāk tam vajadzēja notikt, par to neviens no mums ne�aubījās, bet vēl visu pavasari līdz vasaras vidum abi cen�tāmies izlikties, ka nekas īpa�s nav noticis. Tomēr noticis bija.

Es gandrīz nevienu vakaru nebiju mājās. Pārrados, kad pulkstenis rādīja jau krietni pāri pusnaktij, bet da�reiz arī vēlāk. Silvija parasti tad jau gulēja un, ja ari vēl negulēja, izlikās, ka ir aizmigusi. Tuvībai ļāvās nelabprāt, un man radās pamatotas aizdomas, ka viņai ir kāds mīļākais. Mazliet vēlāk izrādījās, ka tā tas arī ir. Es, protams, tādēļ sev neplēsu matus no galvas vai dziļā aizvainotībā nedraudēju viņu nogalināt, het nepatīkami tas tomēr bija. Vēl vairāk. Es da�brīd pret viņu izjutu asu, dzeļo�u naidu, jo tie�i tādēļ visu mū�u biju dzīvo�jis viens, ka ārkārtīgi baidījos no sievas nodevības. Mani ne�interesēja nekāda viņas taisno�anās, jo attaisnojumu var atrast visam � pat vislielākajiem noziegumiem un slepkavībām. Ja mēs reiz dzīvojam kopā un to darām labprātīgi, tad arī mūsos ir jābūt vismaz tik daudz godīgumam un sirds skaidrībai, lai kopdzīvi saglabātu tīru un skaistu. Te nav runa tikai par mūsu miesu. Pēc katras grēkā kri�anas var ieiet vannā un nomazgā�ties. Grūti pēc tam ir padarīt tīru dvēseli. Mīlestība jebkurā tās izpausmē nav tikai divu cilvēku ķermeņu saplūsme, bet mīlestībā galvenokārt izpau�as mūsu dvēseļu vienība. Ja tu man melo un izliecies, ja es tev guju blakus, skūpstu un mīlu, un tu to visu man atļauj, bet pirms stundas to pa�u esi ļāvusi darīt kādam citam, tad tas glu�i vienkār�i nav godīgi, tas ir nekrietni un pat zemiski. Jo vienmēr ta�u pastāv iespēja to nedarīt � ja ne ar viņu, tad vismaz ar mani.

Neglābjami pienāca diena, kad notika mūsu pirmā lielā iz�skaidro�anās. Diena, kad es pirmo reizi tā pa īstam un visā nopietnībā sapratu, ka agrāk vai vēlāk mūsu attiecības beig�sies. Un tad būs ļoti labi vai ari ļoti slikti.

Pa dienu es parasti dzīvoju mājās, kādu stundu spēlēju sak�sofonu vai trompeti, mēģinot �o to komponēt, gatavoju ēdienu vai arī lasīju kādu grāmatu,

Silvija, samaksājusi manis sagādāto naudu, joprojām strā�dāja tajā pa�ā veikalā, bet tagad, kļuvusi gudrāka un pieredzē- ju�āka, jau bez kādiem starpgadījumiem un nepatik�anām.

Tā bija karsta vasaras diena, patiesībā jau vakars, kad Sil�vija, beigusi darbu, kā parasti skaista un eleganta pārradās mājās. Viņai mugurā bija gai�i dzeltens īss kostīms, pāri ple�cam pārmesta soma un kājās augstpapē�u kurpes. Viņa savā bērni�ķīgajā jaunībā izskatījās ne tikai apburo�i jauka, bet arī kā jau pilnīgi nobriedusi sieviete. Es, neraugoties uz mūsu pēdējā laika vēsajām attiecībām, tomēr ne mirkli neno�ēloju, ka man �ī sieviete ir bijusi.

� Cau! � Silvija mani draiski pasveicināja un nometa somu uz krēsla. � Nu ir gan karstums laukā! Braucu autobusā un domāju � tūlīt, tūlīt izkusī�u! Un no tavas mīļās Silvijas� � viņa izteiksmīgi noplātīja rokas, bet mazajā, ieapaļajā sejiņā pomdijās �ķelmīgs smaids.

es viņu cie�i uzlūkoju. Man viņa ļoti patika, bet tai pa�ā lnlkh manī izraisīja arī riebumu. Es zināju, ka viņa ne ar kādu autobusu nav braukusi un �odien vispār veikalā nav strādā- ļunl.

���� Kur tu biji? � es diezgan bargi vaicāju.

Silvija apsēdās krēslā, pārmeta vienu kāju pār otru un ko�ķeti pasmaidīja. Viņa neslēpa, ka pa�laik ir labā garastāvokli un ar dzīvi ļoti apmierināta.

����������� Ko tas nozīmē, mīļais? � viņa nedaudz izbrīnījās. � Sā�kas pratinā�ana?

����������� Apmēram. Man ir tiesības zināt, kur un kā tu pavadi savu laiku.

����������� Arnold! � Silvija iesaucās. � Kaut kādas tiesības var būt vienīgi milicim, bet mīlestībā �

���� Beidz runāt par mīlestību! � es gandrīz vai uzkliedzu.

���� Cik es jūtu un saprotu, tev pēdējā laikā pret mani nekādas mīlestības vairs nav, vai ne?

Silvija domīgi klusēja.

����������� Varbūt, Arnold, viss var būt� � viņa beidzot atbildēja un nopietni skatījās grīdā.

����������� Kādēļ? � es atkal bargi vaicāju, tajā pa�ā mirklī sapraz�dams, ka jautājums ir visai muļķīgs. Un tomēr. � Kādēļ?

����������� Nekļūsti smieklīgs! � Silvija pacēla galvu. � Vai uz �ādu jautājumu kāds vispār spēj atbildēt?

���� Bet tu varētu pacensties.

Silvija strauji piecēlās un pienāca klāt. Viņa bija Joti no�pietna un stipri uztraukusies.

����������� Es pacentī�os, Arnold, � viņa apņēmīgi teica. � Bet tu esi mierīgs, labi? Tu nekliedz, nelamājies, nesit mani.. . No�runāts?

Es nesteidzoties �ķērsoju istabu, apsēdos uz dīvāna gala un aizsmēķēju cigareti. Sapratu, ka Silvija tūlīt pateiks, ka viņai ir mīļākais, ka viņa mani ne tik vien nemīl, bet dro�i vien arī neieredz un drīz no manis aizies. Es to zināju, un man kļuva stipri bēdīgi ap sirdi.

����������� Kas ar tevi notiek? � es klusi uzprasīju. � Pēdējos mē�ne�os tu esi tik ļoti pārvērtusies �

���� Ne jau es, � Silvija ātri teica. � Dzīve kļūst citāda.

Mani sagrāba dusmas.

���� Tu man beidzot vari atbildēt? � es nepacietīgi iesaucos.

��� Kas galu galā notiek? Tev ir mīļākais?

Silvija satrūkās un pēk�ņi izskatījās stipri nobijusies. Man �ķiet, ka viņa nebija gaidījusi tik tie�u jautājumu. Viņa atkal zemu nolieca galvu un tikko sadzirdami no�ukstēja: � Nē �

����������� Nemelo! � es uzbļāvu. � Nekādā autobusā tu uz mājām nebrauci! Es visu redzēju! Tevi kāds atveda ar automa�īnu. Sarkans vecs �igulis.

���� Vai tas ir liels grēks? � Silvija atkal ieskatījās man acīs.

������������ Nē, Silvij, tas nav nekas, � es atbildēju. � Grēks ir melot. Grēks ir aiz otra cilvēka muguras �

Es piecēlos un nostājos Silvijas priek�ā.

���� Es ta�u tev neko sliktu neesmu izdarījis, vai ne?

Silvija strauji papurināja galvu.

���� Nē, Arnold. Tikai labu.

���� Tad kādēļ tu tā? Tik riebīgi?

����������� Nevajag! � Silvija diezgan asi sacīja un da�us soļus atkāpās. � Tu pats labi zini � kas vienam �ķiet slikti, otram tajā pa�ā laikā ir patīkami un skaisti! Un vispār� Arnold! Vai mīlestība var būt riebīga?

Es da�us mirkļus padomāju.

������������ Sajā ziņā tev ir taisnība, � es klusi atbildēju. � Riebīgs var būt tikai pats cilvēks �

Pagāja da�i mirkļi, un Silvija pavisam negaidīti pienāca man klāt, apvija rokas man ap kaklu un, mīļi smaidīdama, lūdzās:

����������� Es jau tev kādreiz ieminējos� Brauksim dzīvot uz lau�kiem! Kam mums �ī dullā Rīga? Visapkārt tikai krievi un no�ziedznieki! Nu, Arnold� Nopirksim māju, būs mazliet arī zemes. .. Abi iekārtosimies kultūras namā un dzīvosim klusu, mierīgu dzīvi.

Tie bija labi vārdi un visā visumā diezgan prātīgs priek�li�kums. Tikai līdz �ai dienai nekādi nespēju saprast, vai Silvija to patie�ām domāja nopietni, vai arī nospēlēja nelielu teātri?

Es rūgti iesmējos.

����������� Tu skaistā, izlutinātā Rīgas lellīte � un uz laukiem?! Ko tu tur domā darīt?

���� Es jau teicu � dzīvot un strādāt.

���� Kāpēc tu to nevari darīt �eit?

���� Tev �ēl naudas?

����������� Nebūt ne! Bet man nekāda māja nav jāpērk. Maniem ve�cākiem kādreiz Kurzemē piederēja lielas lauku mājas un de�viņdesmit hektāru aramzemes. Diem�ēl, man ar tām saistās ne sevi�ķi patīkamas atmiņas.

Silvija nervozēdama sāka staigāt pa istabu, te pieiedama pie loga un paskatīdamās laukā uz ielu, te atkal bijīgi raudzīdamās uz mani. Beidzot viņa apstājās un nopietni skatījās tie�i man acis.

����������� Zini, kas mani visu laiku nomāc? � viņa jautāja. Es klusēju. � Mani neatstāj sajūta, ka tu esi mani vienkār�i no�pircis �

Es iesmējos.

Kaut ko vēl stulbāku nevarēji izdomāt?

An Silvija skumji pasmaidīja.

���� Mēs abi, Arnold, mēs abi izdomājām �o stulbo teātri�

����������� Nē, Silvij! � es atkal gandrīz vai kliedzu. � Apjēdz, ko tu runā! Mēs nevarējām izdomāt dzīvi! Ne labo, ne slikto! Dzīve ir tie�i tāda, kādi tajā esam mēs pa�i!

Satvēru Silviju cie�i aiz pleciem un viņas biezos matus vai�rākas reizes izlaidu caur pirkstiem.

����������� Toreiz, kad tu slapja un izmisusi ieskrēji mūsmājas kāpņu telpā� Kad tu lūdzies, raudāji un negribēji vairs dzīvot�

���� Es gribēju, � Silvija �ukstēja, � Joti gribēju, tikai�

����������� Tu mani pirmīt smagi apvainoji, teikdama, ka es tevi esmu nopircis, � es turpināju. � Man tevis kjuva Joti �ēl. Bet �ēlumu parasti mūsos rada visvienkār�ākā cilvēkmīlestība.

������������ Bet� � Silvija pacēla galvu un atklāti skatījās man sejā. � Ja arī man tagad kāda cilvēka ir �ēl?

Pēc �iem vārdiem mani atkal pārņēma liels rūgtums. Es Sil�viju diezgan asi atgrūdu no sevis un piegāju pie loga. Iela bija tuk�a.

���� Tad neko, Silvij! � es viņai teicu. � Tad ir jā�ēlo.

Tad notika kaut kas tāds, ko es īsti nesapratu. Silvija pie�steidzās man klāt, apkrita ap kaklu un sāka dedzīgi skūpstīt. Es jutu viņas stingrās krūtis un karsto elpu. Un dzirdēju vār�dus.

����������� Mījais, nedomā neko sliktu un piedod, ja esmu izdarījusi kaut ko ne tā� Patie�ām, mani �odien uz mājām atveda draugs. Bet tur ta�u nekā slikta nav, vai ne? Mēs viens otru pazīstam jau no skolas laikiem, un es jau tev par viņu esmu stāstījusi�

Es vēlreiz noriju rūgtas siekalas.

���� Tu viņu mīli? � es pajautāju.

Silvija diezgan ilgi klusēja, iespējams, mocīdamās ar sirds�apziņu, tad acīmredzot nolēma man tomēr samelot. Viņa strauji papurināja galvu un atkal Joti koķeti un pavedino�i man uz�smaidīja. �ai brīdī viņa noteikti bija laba aktrise.

����������� Nē, Arnold! � viņa kaislīgi �ukstēja. � Es mīlu tikai tevi! Bet tagad nāc! Nāc uz dīvāna! Es gribu pamīlēties! Zini, ko fran�i saka? Viņi ir gudri un apgalvo, ka vissmagākos dzī�ves sare�ģījumus vienmēr viegli varot atrisināt gultā!

Es sāji pasmaidīju un viņu diezgan asi atgrūdu.

����������� Muļķīt! � es sacīju. � Ko tu zini par fran�iem? Tie�i gulta visu sare�ģī�

Silvija aizgāja līdz dīvānam, apsēdās, zemu nolieca galvu un sāka raudāt.

Es uz viņu skatījos, nekādu �ēlumu nejuzdams, tādēļ arī negāju mierināt.

Pagāja pavisam neilgs laiks, un nāca vēl viens, pēdējais trieciens, kas apbrīnojami ātri un ļoti sāpīgi pārcirta to vieglo, gandrīz neredzamo un nejūtamo pavedienu, kas mūs vēl sais�tīja.

Kādu ritu biju aizbraucis uz pilsētas centru darī�anās un Silvijai pateicis, ka bū�u mājās pēc divām stundām. Tie�i tajā laikā pie Silvijas arī atbrauca viņas agrākais puisis Oskars, abi ātri sakrāva Silvijai piedero�ās mantiņas, drēbes un veļu, iz�gāja no dzīvokļa un mani gaidīja kāpņu telpā. Nezinu, kādēļ viņi rīkojās tie�i tā, bet viņi tur stāvēja, piepildītās sporta so�mas noliku�i sev blakus, abi ģērbu�ies d�insu jakās un biksēs. Vispār, jāatzīstas, viņi abi bija jauks pārītis un, protams, Sil�vija vairāk iederējās blakus Oskaram, nevis man, ta�u es viņu mīlēju un pa �o gadu, kop� dzīvojām kopā, pie viņas jau biju pieradis, jauno sievieti sajuzdams gan kā sievu, gan kā mī�ļāko, gan kā labu draugu.

Oskars uztraucies mīņājās no vienas kājas uz otru un visu laiku tramīgi skatījās uz kāpņu galu.

���� Es �aubos, vai mums viņu tomēr vajadzētu gaidīt.

���� Vajag! � Silvija apņēmīgi sacīja. � Galu galā mēs ta�u neesam nekādi noziedznieki, kam slepus jālavās prom!

���� Viņa acīs� � Oskars domīgs no�ukstēja.

��� Viņa! � Silvija diezgan nicīgi iesaucās, tad spēji aprā�vās un arī kļuva domīga. � Var jau būt, Oskar � Ko tad mums tagad darīt?

Oskars ātri uzmeta vienu somu sev uz pleca, un ar roku parādīja uz kāpnēm.

���� Ejam! Ja jau tā gribi izskaidroties, vēlāk varēsi atsūtīt telegrammu!

Silvija: pirmajā mirklī arī tā kā gribēja tvert somu, tad to�mēr pārdomāja.

���� Pagaidi! Tā tomēr nevar. Viņ� ir labs un mums neko sliktu nav izdarījis.

���� Toties mēs �

���� Mēs arī ne, � Silvija teica. � Ja jau cilvēkiem jādzīvo kopā, tad tikai mīlestības, nevis kaut kāda tur pienākuma vai �ēluma dēļ!

���� Nemaz nav slikti, ja viens cilvēks otru var piesaistīt kaut vai aiz �ēluma vai līdzcietības! Tas runā tikai par labu viņam.

����� Bet tam otram par sliktu! � Silvija iesaucās. � 2ēlo su�nī�us vai pamestus pagalma kaķus, nevis �

Silvija apklusa un tāpat paskatījās uz kāpņu galu.

��� Es viņam gribu pateikt vismaz paldies.

oskars līdzjūtīgi pa�ūpoja galvu.

����������� Silva, � viņ� pārmeto�i sacīja, � Tas ir muļķīgi. Pat smieklīgi! Nevienam, kas tiek atstāts� Vai tev ne�ķiet, ka viņ� tevi par to paldies var arī nogalināt? Vai vismaz kārtīgi piekaut?

���� Tev bail?

����������� Jā, Silva, man ir bail, � Oskars godīgi atzinās. Viņ� gan bija diezgan liela auguma puisis, ta�u ļoti bikls, ne pārāk uz�ņēmīgs un viegli pakļaujams.

����������� Bet man ne, � Silvija teica. � Ja viņ� pirms gada mani varēja tik viegli pieņemt, tikpat viegli arī atlaidīs. Vīrie�i jau parasti ļoti priecājoties, kad no viņiem aizbēgot sievas.

����������� Tad patie�ām arī bēgsim! � Oskars mudināja un vēlreiz meta somu plecā. � Ko mēs vēl gaidām, ja tas viss tev �ķiet tik vienkār�i?

������������ Saproti, Oskar� � Silvija savam nākamajam dzīves draugam neatlaidīgi centās izskaidrot savus uzskatus par dzīvi un laulības sai�u sarau�anu. � Es nevaru tā pa kluso, zag�līgi� Kādēļ mums jāsāk jauna dzīve tā slepus, izvairīgi? Tu redzēsi, ja mēs viņam spēsim godīgi un atklāti visu pateikt un paskaidrot, mums pa�iem pēc tam būs vieglāk.

Oskars atkal nolika somu uz kāpnēm, brīdi domīgs klusēja, tad, pārmeto�i paskatījies uz Silviju, viņai pateica: � Tu vis�pār biji liela muļķe, ka toreiz atnāci pie viņa.

Silvija strauji papurināja galvu.

����������� Es nebiju muļķe, Oskar, � viņa teica. � Es biju ļoti ne�laimīga.

Pēc tam piegāja pie Oskara, viegli viņam pieglaudās un klusi palūdza: � Tu man to nekad nepārmet, labi? Varbūt tagad manis nemaz vairs nebūtu �

Oskars mazliet neveikli apmīļoja savu meiteni, tad atzinās.

���� Tev ar mani arī nebūs viegli.

Silvija pasmaidīja.

���� Tas jau būs cits smagums.

Oskars vēlreiz pārliecās pāri kāpņu margām un klausījās, vai kaut kur lejā jau neklaudz mani soļi.

���� Kaut nu viņ� ātrāk atnāktu un viss reiz beigtos!

���� Tad jau patiesībā viss tikai sāksies, � Silvija teica.

���� Gan mums, gan viņam.

Tie arī bija vārdi, kurus jau skaidri sadzirdēju, būdams starp tre�o un ceturto stāvu. Kad viņus ieraudzīju, patiesi jutos ne�patīkami pārsteigts. Pēdējā laikā attiecībā uz Silviju es vairs nekādus di�us sapņus nesapņoju. Skaidri redzēju un ik dienas jutu, ka viņa mani nemīl un diezgan atklāti krāpj. Bet nekādus skandālus nerīkoju. Tikai ar skumjām no�ēloju, ka arī �oreiz man nav sanācis, bet to visu es spētu pārdzīvot nesalīdzināmi vieglāk, ja kaut kur varētu saskatīt ari pa�a vainu. Tagad at�lika tikai domāt, ka vienīgā vaina ir bijusi tā, ka es nepagāju garām mazam, nosalu�am un raudo�am cilvēkbērnam. Ka es pasniedzu roku. Ka atvēru durvis. Ka uzklāju gultu. Ka palī�dzēju un cerēju. Tagad par to visu saņēmu pelnīto algu.

������������ Kas te notiek? � es Silvijai prasīju. � Tu gatavojies tū�ristu pārgājienam?

Silvija stipri samulsa, un es redzēju, ka viņai būs diezgan grūti ar mani izskaidroties, jo būtībā viņa tomēr ir godīgs cil�vēks. Vai vismaz cen�as tāda būt.

������������ Redzi, Arnold � � viņa domīgi sāka, tad mulsi pasmai�dīja. � Jā, gandrīz vai tūristu pārgājiens.

���� Uz kurieni?

���� Tālu prom no Rīgas. Es dodos uz laukiem.

������������ Tātad tomēr � � es smagi nopūtos un apsēdos uz kāp�nēm. Tad cie�i noskatīju Oskaru, kur� patie�ām izskatījās stipri nobijies.

���� Kas tas tāds? � es vērsos pie Silvijas.

����������� Tas ir mans draugs, � Silvija ātri paskaidroja, � un mēs esam nodomāju�i�

���� Tas ar to veco �igulīti? � es jautāju.

����������� Zigulītis nemaz tik vecs nav, � Silvija sacīja, � un bez tam � Tas nav svarīgi. Mums, Arnold, būs jauna dzīve.

Es vēlreiz viņus vērīgi noskatīju, un man asās skumjās stipri iesmeldzās sirds.

������������ Jauna dzīve? � es lēni pajautāju. � Ko nozīmē jaunci dzīve?

������������ Tas nozīmē, ka mēs tagad dzīvosim citādi, � Silvija diez�gan mierīga paskaidroja. � Labāk vai sliktāk, bet citādi. Tu un mēs �

���� Kādēļ?

����������� Tadel� � Silvija atkal ta ka samulsa un ar roku nora- rīja uz Oskaru. � Es viņu ļoti mīlu.

Man vēlreiz asi iedūra sirdī.

���� Jau ilgi salai�at? � es painteresējos.

���� Jau no pamatskolas laikiem, � Oskars atbildēja.

Man uzreiz uznāca dusmas.

������������ Bet tu klusē! � es viņam uzkliedzu. � Ar tevi te neviens nerunā!

����� Jus pats prasījāt�

Es piecēlos un vēlreiz viņiem uzmetu cie�u, gandrīz vai naidpilnu skatienu.

�- Gulēju�i jau ari esat? � es pavaicāju, lai gan tūlīt sa�pratu, ka tas ir lieki. Abi jaunie mīlētāji, galvas nodūru�i, klu�sēja.� Nu, protams! � es turpināju. Es Joti atvainojos.

Tad piegāju pie Oskara un ar roku pieskāros viņa plecam.

����������� Paklau, tūrist! � es viņam teicu. � Nokāp, lūdzu, lejā un Silviju pagaidi laukā uz ielās. Labi?

Oskars satrūkās un bailīgi paskatījās te uz mani, te uz Sil�viju.

���� Jūs viņai�

����������� Kāp tik lejā! � es viņu viegli pagrūdu. � Ja es kādu sitī�u nost, tad jau vispirms tevi! Tā ka staigā vien!

� Nē! � Silvija tūlīt metās viņu aizstāvēt. � Lai Oskars paliek! Tagad mēs vienmēr būsim kopā!

Oskars tomēr paņēma vienu no somām un devās prom.

����������� Labi, Silvij, � viņ� samierino�i teica. � Izrunājieties un miers! Es tevi gaidī�u lejā.

Oskars aizgāja.

Es atslēdzu durvis, un mēs ar Silviju iegājām dzīvoklī. Ap�stājāmies istabas vidū un ilgi viens uz otru skatījāmies. Un jo ilgāk skatījāmies, jo mani arvien spēcīgāk pārņēma smaga ap�vainojuma sajūta un naids. Es pēk�ņi gribēju sist, tad pārdo�māju un cie�i ar abām rokām satvēru viņas kaklu.

���� Nu i baigākā neliete tu esi! � es kliedzu. � Nodevēja!

Silvija sāka gārgt, es tūlīt atlaidu rokas, un viņa streipuļo�dama un smagi elsodama atgāja da�us soļus tālāk.

������������ Tā nevajadzēja! � viņa klepodama sacīja. � Arnold, Arnold � Tā nevajadzēja!

����������� Vajadzēja! � es kliedzu pretī. � Un kā vēl vajadzēja! Dzīvotu dienvidos vai kādā arābvalstī, tu jau sen būtu sagriezta �ķēlītēs! Tu saproti, Silvij?! Nedrīkst tā atnākt ar savu mīļāko un paņirgt par to, kas otram varbūt ir pats svarīgākais dzīvē!

����������� Vai es ņirdzu? � Silvija jutās apvainota. � Es vienkār�i gribēju godīgi atvadīties! Vēl vairāk! Es gribēju tev no sirds pateikties par to visu �

������������ Par ko visu? � es viņu asi pārtraucu. � Mums ta�u bija tikai pats sākums.

������������ Toreiz viss tik muļķīgi sanāca � � Silvija atcerējās mūsu satik�anos.

���� Un tagad sanāk gudri? � es ātri uzprasīju.

����������� Tagad vajadzētu sanākt gudri, � Silvija, jau manāmi no�mierinājusies, atbildēja. � Mēs patie�ām viens otru jau sen pazīstam un mīlam.

Es rūgti un mazliet nicīgi iesmējos.

���� Taisni apbrīnojami, cik tas ir universāls attaisnojums! Mīlestība! Attaisnojums visam! Jebkurai nelietībai un node�vībai!

Saguris un garīgi nospiests aizgāju līdz lielajam atpūtas krēs�lam, smagi tajā iegāzos un zemu noliecu galvu. Man pēk�ņi kaut kā kļuva ļoti �ēl, tik �ēl, ka pat fiziski sametās nelabi.

Un tad es atcerējos kādu sen redzētu un ļoti spēcīgi pārdzī�votu skatu, kas man uz visu mū�u iedvesa bailes no laulības dzīves un slepus lika nicināt visas sievietes.

���� Zini, Silvij, � es klusi sāku stāstīt, � līdz pat �ai dienai nekādi nespēju aizmirst kādu drausmīgu skatu toreiz Sibīrijā. Mums kaimiņos dzīvojo�ā ģimene izjuka. Sieva, tāda smuka un ļoti smalka Rīgas kundzīte, nekādi vairs nespēja izturēt badu, nabadzību un visapkārt valdo�o drausmīgo netīrību. Viņa aizgāja dzīvot pie vietējā veikala vadītāja, bet virs ar trim bērniem palika viens. Un zini, ko viņ� tad izdarīja? Tas bija prātam neaptverami. Kādu dienu �is nelaimīgais vīrs ar visiem trim bērniem uzkāpa Jeņisejas krastā kādā ļoti augstā klintī, kuru vietējie iedzīvotāji sauca par Velna galvu. Brītiņu viņ� tur stāvēja, dro�i vien skaļi nolādēdams savu neuzticīgo sievu un varbūt Dievam piedo�anu izlūgdamies.. . Pēc tam viņ� no�liecās un visus trīs mazos bērnus citu pakaļ citam nosvieda lejā Jeņisejas atvaros. .. Tad, kaut kā savādi un ļoti gari kaukdams, ari pats gāzās lejā. Mēs visi tur stāvējām apak�ā un �ausmās kliedzām. Un tad es solījos, jau toreiz es nosolījos un skaļi zvērēju, ja arī man tā gadītos � Es tādu sievieti�

Silvija nobāla un ātri atkāpās līdz durvīm.

���� Tu gribi mani sodīt? � viņa bailēs no�ukstēja un ar roku jau satvēra durvju rokturi.

Es piecēlos, viņu nicīgi noskatīju un pateicu to, ko tobrīd domāju.

���� Nē, Silvij! Staigā laimīga! Bet ne�aubos, ka agrāk vai vēlāk tevi sodīs dzīve.

Silvija steidzīgi aizgāja.

Es atkal iekritu atpūtas krēslā un cie�i aizvēru acis. Likās, ka esmu vai nu atklāti apzagts, vai netaisnīgi piekauts.

Pagāja desmit gadi.

Tovakar aizvien vēl augstākās klases restorānā Astorija viss ritēja ka parasti. Spo�i mirdzēja zāles lielie spoguļi, pie bagā�tīgi klātiem galdiņiem klusi sarunājās eleganti ģērbta publika, sievie�u mati un miesa izstaroja dārgas ārzemju smar�as, vī�rie�i smēķēja Marlboro cigaretes, starp galdiņiem nemanāmi slīdēja slaidi, melnās frakās tērpti viesmīļi un mūsu nelielais orķestris ne pārāk skaļi atskaņoja Glena Millera, Djuka Eling- tona un D�ord�a Ger�vina pazīstamās d�eza melodijas.

Es kārtējo reizi nesteidzīgi paņēmu rokās savu spo�o alta saksofonu un, pirms to pieliku pie lūpām, da�us mirkļus vēl�reiz uzmanīgi pavēroju zāli, kur atkal sastapos ar neparasti skaistas, sarkanā vakartērpā ģērbtas sievietes skumjo skatienu.

Viņa izskatās pēc cilvēka, kuram pietrūkst mīlestības, es nodomāju un kopā ar orķestri sāku aizrautīgi spēlēt Millera Saules Ielejas serenādi. Varbūt �ī vienreizēji skaistā melodija sievieti sasildīs un ātri aizdzīs viņas skumjas. Es spēlējot jo�projām nenolaidu acis no grūtsirdīgās skaistules. Un tu atce�rēsies kaut ko labu un patīkamu. Un tu aizmirsīsi, ka vasara ir jau pagājusi un pilsētas kokus bez �ēlastības kailus izģērbj auksts un lietains rudens. Un tu vēlēsies un gaidīsi no �īs pa�saules kādu vēl nebiju�u brīnumu. Bet dzīve ir skopa. Tā tikai ārkārtīgi retos gadījumos mums vēlīgi uzsmaida un pasniedz kādu no savām retajām dāvanām.

Mēs beidzām spēlēt, un es mazliet noguris apsēdos savā ierastajā vietā netālu no klavierēm. Pianists man atzinīgi pa�māja ar galvu un vēl brīdi lēni vienatnē atskaņoja variācijas par Saules ielejas tēmu.

Darbs bija beidzies. Savācām instrumentus, taisnīgi sadalī�jām vakara peļņu un gājām prom. Pulkstenis rādīja lie�i div�padsmito nakts stundu.

Es, protams, varēju izvēlēties arī citu ceļu, ta�u, kāda ne�izskaidrojama spēka aicināts, nogriezos pa kreisi un gāju cie�i garām galdiņam, pie kura sēdēja vientuļā sieviete sarkanajā vakartērpā. Vienkār�i bija patīkami vēlreiz uzmest acis sievie�tes skumju apvītajai sejai. Tajā es redzēju kaut ko tādu, ko nevar uzreiz izskaidrot, ne arī aizmirst.

Kad jau biju pagājis viņai garām, pēk�ņi sev aiz muguras iz�dzirdu klusu, bet satrauktu sievietes balsi.

���� Arnold!

Es nodrebēju un apstājos. Tas bija pārāk negaidīti. Sievietes maigā balss viegli trīsēja. Acīmredzot viņa bija ļoti uztrau�kusies.

����� Jā? � es lēnām pagriezos un mazliet izbrīnījies paskatī�jos uz daiļo restorāna apmeklētāju. Viņas lielajās, tum�brūna�jās acīs bija skaidri saskatāmi spīts un savāds izaicinājums.

���� Jūs jau aizejat? � sieviete painteresējās.

������������ Kā redzat, � es atbildēju. � Tūlīt vispār restorānu kla�pēs ciet un arī jums būs jāiet.

Sieviete mīļi pasmaidīja.

���� Bet te ir tik labi. Redziet, vēl gandrīz pilna zāle!

������������ Bet jūs sē�at viena, � es ar galvu pamāju uz galdu. � Draugi jau aizgāja?

������������ Patie�ām, � sieviete skumīga apstiprināja. � Draugi jau aizgāja. Tādi jautri un laimīgi, ta�u es vēl gribētu palikt.

����� Kādēļ? � es nez kāpēc pajautāju.

Sieviete tā kā saminstinājās un apmulsa, tad, man par mil�zīgu pārsteigumu, negaidīti atzinās. � Jūsu dēļ, Arnold.

Es gandrīz vai skaļi iesmējos. To nu nebiju gaidījis.

����������� Pateicos, cienītā kundze! � es viņai pat nedaudz pakla�nījos. � Tas ir patīkami. Jau sen manis dēļ neviena sieviete � Parasti es nez kādēļ tieku atstāts.

������������ Kaut kā negribas ticēt, � sieviete vairākkārt pa�ūpoja krā�ņi safrizēto galvu, tad negaidīti atklāti pajautāja: �� Jūs esat ļauns? Skops? Varbūt nespējīgs?

Es labu laiciņu klusēju, cie�i ieskatīdamies sievietes daiļajā sejā.

���� Domāju, ka ne, � es lēni atbildēju, � Bet tā bie�i sanāk.

Paskatījos uz bāra pusi un ar acīm meklēju viesmīli.

���� Varbūt jūs vēl vēlaties kaut ko iedzert?

Sieviete viegli papurināja galvu.

������������ Pateicos, Arnold! � viņa sacīja. � Es vairs negribu dzert. Es tikai paliku, lai paklausītos jūsu spēli. Tas bija tie�i tas, kas man �ovakar vajadzīgs.

������������ Priecājos, ka esmu spējis jums kaut kā palīdzēt. Jums ir kādas nepatik�anas? Skumji?

���� Vai jums ir jautri? � sieviete ātri atjautāja.

���� Ne visai, � es atzinos.

����������� Man arī ne visai, � sieviete teica. � Bet �is vakars un jūsu patie�ām brīni�ķīgā saksofona spēle man mazdrusciņ at�deva pa�paļāvību. Tagad jūtos dro�āka.

Es vēlreiz, atklāti sakot, ar diezgan nekaunīgu skatienu no�skatīju sievieti no galvas līdz kājām, un mani neatstāja savāds nemiers, sajūta, ka �o sievieti es jau kaut kur esmu redzējis vai ar viņu pat kādreiz runājis.

Jūs ievēroju jau vakara sākumā, � es teicu, � un tūlīt nodomāju � redz, kur sē� skaista un laimīga sieviete!

Viņas lielajās acīs, sejā un biezajās lūpās atkal iegūla pirmī�tējs skumjas.

Diem�ēl jūs esat kļūdījies.

���� Es gan tā glu�i neteiktu, � ātri iebildu. � Vai tad jūs neesat skaista?

Sieviete �ķelmīgi pasmaidīja un tajā bridi izskatījās tik ļoti iekārojama, ka pēk�ņi sajutu pār visu ķermeni pārskrienam karstas trīsas �

���� Es jums patīku? � viņa jautāja un no manas sejas ne�novērsa cie�u, tomēr ļoti maigu skatienu.

Brīdi padomāju. Joprojām nesapratu, ko �ī sieviete no manis vēlas, ta�u ja viņa vēlas tie�i to pa�u, ko es� Vientuļa sie�viete restorānā. Varbūt vientuļa arī dzīvē? Un kā viņa zina, ka mani sauc par Arnoldu?

���� Jūs man ļoti patīkat, � es sacīju, tad atkal skatienu pār�laidu pla�ajai restorāna zālei. Apmeklētāji pamazām sāka iz�klīst. � Jūs bie�i nākat �urp?

����� Esmu atnākusi pirmo reizi, � sieviete atbildēja un ner�vozi sameklēja cigareti. � Draudzene ar vīru atzīmēja savas iepazī�anās gadskārtējo jubileju un mani uzaicināja līdzi. Un neno�ēloju. Es atkal ieraudzīju tevi.

Es apstulbu. Bet pa to laiku sieviete piecēlās, panāca soli tuvāk un ar pirkstu galiem tikko manāmi pieskārās manai se�jai.

����� Tu patie�ām mani vairs neatceries? � viņa klusi uzpra�sīja.

Joprojām jutos stipri apmulsis. Un pēk�ņi sajutu savādas bailes, it kā kaut kur tepat blakus man draudētu briesmas. Saspringu un cie�i ieskatījos nepazīstamās sievietes acīs.

���� Kas tu tāda esi? � es klusi jautāju.

Sieviete atvilka roku un skatījās sāņus. Arī viņa bija apmul�susi. Tad saņēmās, atkal mazliet skumji pasmaidīja un man pavisam negaidīti viegli trīco�ā balsī pavēstīja: � Es esmu meitene, kurai tu kādreiz nodarīji pāri. Tā, mazliet�

���� Tas bija sen?

Sievietes tum�ās acis tapa gai�as, un viņa tikpat gai�i iesmē�jās.

���� O, Arnold! Tas bija pirms tūksto� gadiem! � viņa sacīja. � Mēs toreiz bijām gandrīz vēl bērni. Atceries VEF tehni�kumu piecdesmit sestajā gadā? Tu nesen biji atgriezies no Sibīrijas un izturējies izaicino�i lecīgi, vienmēr biji tāds uz�spēlēti bravūrīgs un ļoti kauslīgs. Man �ķiet, tev bija baigā cemme uz visiem tiem labi apģērbtajiem un paēdu�ajiem rī�dziniekiem. Un tad otrajā kursā tu kādai meitenei ātri sagro�zīji galvu, stāstīdams par saviem Sibīrijas piedzīvojumiem un vecāku zaudējumu, tādējādi izraisot līdzjūtību un vēlmi pa�ē�lot. Un beigu beigās tā meitene tevi arī pa�ēloja. Viņa tev

atdevās, daudz nedomādama par sekām un savu nākotni. Viņa tikai gribēja, lai tev būtu labi. Bet pagāja vasara, pienāca ru�dens, ta�u Arnolds Nordeķis tehnikumā vairs neatgriezās �

Es atviegloti nopūtos, pasmaidīju un atcerējos. Jutu, ka dvē�selē brāzmaini iedrā�as prieks. Kaut kas patīkams un silts uz�vēdīja no manas jau sen aizgāju�ās jaunības.

����������� Indra? � es pārsteigts iesaucos un ar abām rokām sa�tvēru sievietes plecus. � Tu?

���� Tā pati, Arnold, � viņa apliecināja. � Indra Zemīte.

Pieliecos un saviļņots noskūpstīju Indru uz lūpām. � Mana

tālā pirmā meitene, � es klusi no�ukstēju. � Kā tu mani pa�zini?

���� Bet kā tu mani aizmirsi? � Indra atjautāja.

������������ Piedod, Indra, es toreiz vienkār�i aizbēgu, � es sacīju, puslīdz skaidri atcerēdamies senus pagātnes notikumus. � Man apnika dzīvot kopmītnē, staigāt apkārt slikti apģērbtam, mū��īgi bez naudas . . . Kauns, bet es ta�u tev nespēju nopirkt pat ziedus. Man ļoti gribējās pēc iespējas ātrāk sākt normālu dzīvi.

���� Izdevās? � Indra painteresējās.

����������� Vispār jā, � es domīgi atbildēju. � Atkal aizbraucu uz Sibīriju, ilgus gadus strādāju pie ģeologiem, medniekiem un koku pludinātājiem, sapelnīju diezgan pamatīgu naudu un at�griezos Rīgā. Pēc da�iem gadiem nopirku automa�īnu un dzī�vokli Juglā. Tur arī pa�reiz dzīvoju.

����������� Viens? � Indra nez kādēļ vaicāja un vērīgi uz mani pa�skatījās.

����������� Viens, Indra, viens, � es ar mazu nepatiku atbildēju un mani pēk�ņi atkal sagrāba aukstas bailes. Es atcerējos Indras nupat pateiktos vārdus: �Viņa tev atdevās, daudz nedomā�dama par sekām un savu nākotni��

Satraukts atkal apkampu sievietes plecus.

����������� Paklausies, Indra! � mana balss jūtami drebēja. � Vai tikai tu pirmīt negribēji teikt� ? Tev no manis ir bērns?!

Indras skaisto seju jau kuro reizi atkal pārklāja vieglas skumjas.

����������� Vai tas tev būtu tik ļoti nepatīkami? � viņa nedaudz aizlauztā balsī vaicāja.

Es drūmi klusēju, jo nezināju, ko atbildēt.

����������� Nomierinies, Arnold, � Indra pateica. � Man nav no tevis bērna. Man ir divas pieaugu�as meitas, bet tur jau vai�nīgs cits.

Man uzreiz kļuva vieglāk, uz Indru es varēju paskatīties jau daudz mierīgāk.

Tātad tev viss kārtībā?

Indra strauji papurināja galvu un smagi nopūtās.

������������ Nē, Arnold, man nekas nav kārtībā, � viņa grūtsirdīgi atzinās. � Virs pirms se�iem gadiem aizgāja bojā autoka�tastrofā, abas meitas apprecēju�ās un dzīvo pie saviem vīriem. Es nīkstu viena.

Es līdzjūtīgi uz viņu paskatījos.

����� Iznāk, ka mums abiem nav īpa�i paveicies, � es sacīju.

���� Tu arī esi atraitnis? � Indra mazliet izbrīnījusies jautāja.

������������ Nē, � es atbildēju. � Mana sieva ar ma�īnu nebrauca. Aizlaidās tāpat.

���� Zēl?

����� Tagad jau vairs nē. Nu jau būs pagāju�i desmit gadi.

������������ Varbūt tā tev bija likteņa atmaksa par mani? � Indra nopietnā balsī vaicāja.

Es atkal labu laiciņu klusēju. Restorāna zāle kļuva arvien tuk�āka.

���� Varbūt, � es beidzot domīgi atbildēju.

Indra nedaudz paliecās pie manis un tikko manāmi ar pirkstu galiem pieskārās manai sejai un kaklam.

����� Ko tad mums tagad darīt, Nordeķa kungs?

Es paraustīju plecus un atkal ar acīm meklēju viesmīli.

������������ Zini, nupat kaut kā baigi gribas iedzert, � ar sausu muti sacīju.

Arī Indra mazliet skumīgi paskatījās uz jau pustuk�o zāli.

����� Krogu patie�ām drīz slēgs. Cilvēki aiziet.

Es vēl mirkli galvā pārliku da�us variantus, tad apņēmīgi paskatījos uz zāles durvīm.

����������� Ejami � mazliet uztraucies saņēmu Indras roku. � Man mājās ir pilns bārs ar visda�ādākajiem dzērieniem.

Indra izbrīnā iepleta acis.

���� Tu vēlies, lai es tev eju līdzi uz mājām?

����� Kādēļ gan ne?

������������ Atkal gribi mani pavest? � Indra prasīja, un es pēc viņas balss nespēju uzminēt, vai tas viņai būtu patīkami. Es tikai iesmējos, spēcīgi saspiedu Indras roku un negaidīti viņu pievilku sev klāt. Uzreiz sajutu viņas stingrās krūtis un tuvo, satraukto elpu.

������������ Pirms desmit minūtēm tevi vēl nepazinu, � es diezgan asi viņai atgādināju. � Mēs katrs dzīvojām savu dzīvi un ne�maz nedomājām, ka �o nakti varētu pavadīt ari citādi nekā parasti. Bet tu mani pazini, un es atcerējos tevi. Tad kādēļ gan ne, Indra? It sevi�ķi tādēļ, ka �oreiz mēs varēsim būt daudz godīgāki. �oreiz mums vairs nebūs ne jāmelo, ne jāsola �

Es vedu viņu uz mājām ar savu veco �iguli. Tas lēni slīdēja pa naksnīgo Rīgas centru, tikai pa retam iztraucēdams kādu vēlīnu gājēju. Vientuļas dega arī ielas spuldzes, da�i reklāmas uzraksti, un tum�ās rudens debesis pilsētu bija apsegu�as kā ar melnu segu.

Man blakus, pārmetu�i vienu kāju pār otru, sēdēja Indra, ar dzimu�as aristokrātes eleganci smēķēja cigareti Camel un saspringta raudzījās slapjajā naktī.

Par ko viņa tobrīd domāja? Vai atcerējās ar mani kādreiz pavadīto nakti, vai ar patīkamu satraukumu domāja par gai�dāmo?

Ari es klusēju. Daudz nepārdzīvoju un īpa�i arī nepriecājos par �o negaidīto tik�anos. Mana miesa, nervi un sirds netrīsēja lieliskā pārdzīvojuma gaidās, jo pie tā visa es jau zināmā mērā biju pieradis. Sirds dziļumos priecājos, ka �ai sievietei savu�laik tomēr neesmu sagādājis pārāk smagus pārdzīvojumus, ne�biju izraisījis vil�anos un sāpes. Viņa mani nebija nolādējusi, nebija vēlējusi man neko sliktu vai neparedzētu, jo vai tad citādi viņa tagad sēdētu blakus un vieglprātīgi ļautos ilūzijai, ka atkal var atgriezties jaunībā?

Es apliku labo roku ap Indras pleciem un, nedaudz pagrie�zies pret viņu, uzmundrino�i pasmaidīju.

���� Tūlīt, būsim klāt, � daudzsolo�i pavēstīju. � Jugla ir Rīgas skaistākā vieta, tikai �ēl, ka tu pa�laik neko no tā ne�redzi. Ezeru, me�u, dārzus, mājas un parku ir aprijusi nakts.

���� Labi, ka mēs vēl esam dzīvi, � Indra iesmējās.

Es neko neatbildēju, automa�īnu apstādināju mājas pagalma stāvvietā, un jau pēc da�ām minūtēm mēs atradāmies dzīvoklī.

Viņa to rūpīgi apskatīja un, �ķiet, jutās nedaudz pārsteigta par tur valdo�o kārtību un tīrību, istabu moderno iekārtojumu, bet visvairāk laikam tomēr par to, ka es patie�ām dzīvoju viens.

Viņa apstājās istabas vidū, vērīgi pārlaizdama skatienu mīk�stajiem atpūtas krēsliem, savdabīgajai stāvlampai, nelielam gal�diņam, platam dīvānam, oriģinālajai sekcijai un lieliem grā�matu plauktiem.

Neteik�u, ka te būtu slikti, � viņa atzinīgi novērtēja re- d/.tMo un apsēdās uz viena no mīkstajiem atpūtas krēsliem.

I urklāt tev ir pārsteidzo�i daudz grāmatu.

.Iii, tā ir mana aizrau�anās, � es ar zināmu lepnumu pā�vi md |u. Tāpat kā gleznas. Jau krietni sen izrēķināju � la�bāk naudu iztērēt grāmatās un mākslas priek�metos nekā no- <l/i il vai notriekt ar sievietēm.

Indra ar neviltotu interesi paraudzījās uz atkalatrasto jaunī�bas draugu un laikam īsti nesaprata, vai es �ai mirklī esmu patiess, vai arī drusku pietēloju. Bet dzīvokļa iekārtojums to�mēr liecināja man par labu.

���� Strādā krogā un nemaz nedzer? � Indra tomēr �aubījās.

Es piedodo�i pasmaidīju.

����� Neteicu, ka nemaz.

No bāra izņēmu greznu skotu viskija pudeli, divas kristāla glāzes, sarkano ikru bund�iņu, sieru, �āvētu desu, riekstus un uzliku uz galda.

������� Kā tu vispār kļuvi par mūziķi? � Indra pēk�ņi paintere�sējās, laikam istabas stūrī ieraudzījusi klarneti un trompeti.

Apsēdos viņai iepretim, brīdi lampas ro�ainajā gaismā pavē�roju noslēpumaini mirdzo�o Indras seju, greznās kleitas dziļo �ķēlumu, apmierināts pasmaidīju un glāzēs lēni ielēju pēc sa�degu�iem graudiem smar�ojo�o dzērienu.

������� Kad atgriezos no Sibīrijas, � nesteidzīgi sāku stāstīt, � neklātienē pabeidzu celtniecības tehnikumu un da�us gadus nostrādāju tepat Rīgā. Brigadieris, iecirkņa vadītājs� Ar tehnikuma izglītību augstāk uzlēkt nevarēju. Bet saksofona un trompetes spēli apguvu pa�mācības ceļā. Mani kādreiz pie�runāja draugs, pamēģināju, spēle gāja no rokas un tagad jau esmu labs profesionālis.

Mēs saskandinājām glāzes, viens otram vēlīgi uzsmaidījām, iedzērām un uzkodām. Kļuva siltāk un mierīgāk. Es ilgi ar pa�tiku vēroju pretim sēdo�o sievieti, tad mazliet paliecos uz priek�u, uz Indras kājām uzliku savas plaukstas, mirkli pagai�dīju, tad sāku tās uzmanīgi glāstīt. Arvien augstāk un augs�tāk �

������� Kādēļ no tevis aizgāja sieva? � Indra jautāja, apzināti vai neapzināti mazliet paplezdama kājas. � Viņai nepatika tava kroga dzīve?

������� Nē. Nekādu skaļu pretenziju nebija. Man da�reiz pat �ķita, ka viņa ļoti priecājas, ja vakaros neesmu mājās.

����� Kādēļ? � Indra tomēr neatlaidās.

Es lēnām atvilku rokas no viņas kājām un paraustīju plecus.

������� īsti nemaz nezinu. Iemeslu jau laikam bija daudz, bet vis�pār viņai nepatiku ne es, ne Rīga.

Tad brīdi padomāju un atkal labo roku uzliku Indrai virs ceļgala.

������� Tu zini vārdu, ko cilvēki visbie�āk nolād un tajā pa�ā laikā visvairāk arī slavē?

Indra īsu laiciņu klusēja, tad iesaucās: � Alkohols!

���� Nē, � es sacīju. � �is vārds ir mīlestība!

Viņa kļuva nopietna un �aubās pa�ūpoja galvu.

����� Nu nē. Ne jau vārdu �

���� Pareizi! � es teicu. � Slavē vai nolād cilvēku.

���� Tu viņu tagad nīsti?

����������� Jā, � es, ne mirkli nedomādams, atbildēju. � Un ne tikai viņu vien! Varbūt tas viss ir ļoti stulbi, nepareizi un nevaja�dzīgi, ta�u es joprojām ienīstu arī to cilvēku, kur� toreiz, ka�ravīru pavadīts, ar papīra lapu rokā atnāca uz mūsmāju un skaļi kliedza: �Te viņi ir, tie Nordeķi!� Un ienīstu to �ķīb�acaino zaldātiņu, kas bez domā�anas no�āva manu vecotēvu, un ienīstu to kolhoza brigadieri, kura vainas dēļ toreiz Sibī�rijā aizgāja bojā mani vecāki, un ienīstu visu �o tirgoņu un politiķu pasauli un� Zini, es no sava naida kādreiz gribēju aizbēgt mīlestībā, bet.. . Nāca klāt tikai jauns naids.

Indra paliecās uz priek�u un ar savām spilgti uzkrāsotajām lūpām gandrīz pieskārās manējām.

����������� Tev tomēr ir vajadzīga sieviete, � viņa klusi sacīja. � Es saprotu, ka ne mīlestība pati par sevi, ne vīrietim sie�viete, ne sievietei vīrietis nav pati dro�ākā vieta, kur patver�ties, ta�u pagaidām nekā labāka tomēr nav.

���� Bet nav arī nekā sliktāka �

������������ Labāka, Arnold, labāka! � Indra dzidri iesmējās un ātri mani noskūpstīja. � Tev vajag vēlreiz iziet cauri vienai trakai mīlestības vētrai! Tā, lai izdrebina visas iek�as un katru nervu �ūnu! Arī nelaimīga mīlestība da�reiz �o pasauli padara skais�tāku un skaidrāku!

Tagad savukārt es paliecos tuvāk Indrai un nopietni ieska�tījos viņas lielajās acīs.

���� Kopā ar tevi?

Indra jutās patiesi pārsteigta. Man �ķiet, viņa neuzspēlēja.

��� Ar mani?! � Indra iesaucās un ātri nolaida skatienu.

Kādēļ gan ne?

Indra steidzīgi sameklēja cigareti un nervozi aizsmēķēja.

Pārāk strauji, draudziņ �

Bet labus padomus dot gribi?

Eh jau to ievēroju restorānā, � Indra pateica. � Skatī- |"r, u/ U>vi un domāju, ka tā spēlēt var tikai ļoti nelaimīgs cllvAka.

Nē Indra, es neesmu nelaimīgs. Tikai da�reiz uznāk skumjas. Un, atklāti sakot, ari sieviete man ir vajadzīga tikai tad kad es par to to ļoti domāju.

�ovakar nedomā par to! � Indra sacīja, un es īsti nesa-

pratu ko tadd beigu beigās viņa ir gribējusi, nakts vidū brauk-

dama pie manis uz mājām? � No tā mūsu tehnikuma gada mūs �ķir pārāk ilgs laiks. Es nezinu, kāds esi tu, un tu nezini, kāda esmu es.

������ Mūs ne�ķir nekas! � es, mazliet iededzies, iesaucos. � Pati redzi, cik mēs jau esam tuvi� Un vispār .. . Vienu cilvēku no otra patiesībā �ķir tikai aizspriedumi vai iztēles trū�kums.

������ Varu gan iztēloties, kā tu ik vakaru �urp atved krogā sadabūtas meitenes!

Es iesmējos.

������ Nevienu! Man ir pat pretīga visa �ī izlepusi, treknā un visai prastā pa�reizējā restorāna publika, bet es mīlu savu darbu, un krogs man pagaidām ir vienīgā vieta, kur es vēl varu strādāt un labi nopelnīt.

Indra uzreiz kļuva ļoti nopietna un vēlreiz nopētīja mani ar dziļu interesi.

���� Tu esi bagāts? � viņa tie�i uzprasīja.

������ Es bū�u bagāts, � atbildēju. � Varbūt pat ļoti. Esmu pieprasījis atpakaļ savu vecāku biju�o lauku saimniecību, lielu māju, deviņdesmit hektārus zemes un se�padsmit hektārus vis�labākā me�a.

Indra kļuva vēl nopietnāka.

������ Jā, Arnold, � viņa domīga lēni noteica. � Tas patie�ām kaut ko nozīmē.

������ Tas nozīmē stabilitāti visam mū�am, � es sacīju un jutos mazliet pat lepns.

������ Tu esi gatavs tik krasi mainīt savu dzīvi? � Indra vai�cāja un viņas balsī skanēja tikko samanāma cerība un �aubas.

������ Mēs vienmēr tam esam gatavi, � es paskaidroju. � Tad, kad iemīlamies, kad precamies, kad �ķiramies. Pat �ķērsojot ielu pie sarkanā aizlieguma signāla, mēs diendienā nāvīgi ris�kējam kardināli izmainīt visu savu dzīvi�

������ Tu bie�i ievēro �os aizlieguma signālus? � Indra painte- resēj ās.

������ Vienmēr! � es apliecināju. � Tāds nu es esmu. Bet �o�vakar . . . Skatoties uz tevi, uz tavu vēl joprojām tik skaisto seju un kājām � Es gribētu visām sarkanajām ugunīm drāz�ties garām�

������ Labāk jau ne! � Indra, �ķelmīgi iesmiedamās, atmeta ar roku. � Tādēļ Arnold, jau tās ugunis deg, lai nenotiktu avā�rija! Vai to mūsu dzīvē ir bijis mazums?

������ Tāpēc arī beidzot gribu mieru, � es atzinos. � Gribu sev blakus labu sievieti, gribu lauku māju, dārzu, me�u un pilnīgu dro�ības izjūtu.

Indra ilgi klusēja. Es nesteigdamies vēlreiz piepildīju glāzes un paskatījos uz pretim sēdo�o sievieti. Viņa bija noliekusi galvu un par kaut ko saspringti domāja. Man �ķiet, viņa do�māja par mani, par mūsu iespējamām attiecībām un ātri iz�svēra, vai ir vērts tā pēk�ņi ņemt un izmainīt savu dzīvi. Bet uz to pusi gāja. Jo viņa drīz pacēla galvu, paskatījās uz mani, un viņas acīs es nepārprotami ieraudzīju vēlē�anos būt kopā ar mani.

���� Arnold! � viņa mazliet skumji teica. � Es sāku tevi apskaust! Tā ir iznācis, ka man nav neviena rada laukos, bet da�reiz tā gribas � Gan zemi, gan māju, gan dārzu, gan upi un klusumu. Tas ir tas, kā mums visiem te, pilsētā, pietrūkst � pārliecības, ka cilvēks nevar pazust.

Redzēju, ka Indra grib būt kopā ar mani, tikai joprojām to negrib vai neprot pateikt. Es pieskandināju viņas glāzei un mazliet iedro�ināju.

���� Atceries, Indra! � es atgādināju. � Tu ta�u biji mana pirmā meitene �

Indru lēnām pārņēma savāds, sen neizjusts nemiers, kas tai pa�ā laikā dīvainā kārtā radīja arī siltu miera un dro�ības sa�jūtu. Viņa atradās skaistā, elegantā dzīvoklī. Visapkārt labas gleznas un modernas mēbeles. Iepretim sē� simpātisks, mierīgs un diezgan pa�pārliecināts vīrietis, kas acīmredzot skaidri zina, ko viņ� ir vērts un ko �ai dzīvē grib vēl sasniegt. Viņa pēc �āda vīrie�a bija ilgojusies visu mū�u, viņa vienmēr bija gri�bējusi mierīgu, normālu ģimenes dzīvi. Varbūt jau toreiz, teh�nikuma laikā, neprātīgi iemīlēdamās Arnoldā, viņa bija no�kļuvusi pavisam tuvu kārotajam mērķim. Viņa toreiz bija iz�vilkusi pilnu lozi, uz tās krita varbūt lielākais laimests mū�ā, vienīgi dzīve kā bankrotējis baņķieris nedaudz aizkavēja �ī laimesta savlaicīgu izmaksu. Nu viņa atkal ir nostājusies pie �aurā kases lodziņa, uztraukusies ar cerībām tur rokā veco lozi un gaida ierodamies kasieri. Vai tie�ām ari �oreiz viņ� ne- nliitiks un, ja atnāks, vai atkal paziņos, ka kase ir tuk�a?

Es atceros, � Indra tā kā nedaudz apmulsusi ātri izdzēra rnivu glāzi. � Un tu, Arnold, biji mans pirmais zēns�

�ie vāirdi manī tūlīt radīja stipras skumjas, bet tajā pa�ā laikā arī prieku un pat zināmu pārgalvību.

tui man �ovakar uzkriti kā sniegs uz galvas un visu uzvandīji, es sacīju. � Bet paklausies, Indra! Kas notiktu . . ?

es nolēmu runāt pilnīgi atklāti. � Kas notiktu, ja tu tagad būtu manai pēdējā sieviete, bet es tavs pēdējais vīrietis?

indra uzreiz neko neatbildēja, bet domīga turpināja virpināt pirkstos tuk�o glāzi.

Es piecēlos, aizgāju līdz naktsgaldiņam un ieslēdzu kase�u magnetofonu. Atskanēja Frenka Sinatras balss. Pēc tam piegāju pie Indras, pasniedzu roku, piecēlu viņu aug�ā, un mēs sākām lēnām dejot.

���� Nezinu, � Indra beidzot atbildēja. � Varbūt tas būtu kolosāli, bet varbūt� Ja nu atkal avārija?

���� Tad nu nekā, � es smaidīdams sacīju. � Tad vai nu mēs nositīsimies, vai ari �

����� Tu vēl gribi riskēt? � Indra pavaicāja un cie�i pieglau�dās manam augumam. Es sajutu viņas karstā ķermeņa tuvumu.

���� Nē, Indra, � es viņai klusi ie�ukstēju ausī. � Es negribu riskēt. Es gribu tikai dzīvot. Normāli un labi. Beidzot!

Indra aplika abas rokas man ap kaklu, koķeti smaidīja, un tagad jau es nepārprotami jutu, ka �ī sieviete ir mana. Un viņa ir tie�i tāda, kāda man patīk, � reizē vienkār�a un izsmalci�nāta, reizē gudra un dumja, reizē atturīga un nesavaldāmi kaislīga.

���� Tu mani prom nedzīsi, ja es pēk�ņi nolemtu pie tevis pa�likt pa nakti? � viņa uzjautāja acīmredzot vairāk pieklājības pēc, nevis neziņas mākta, un ar savām lūpām karsti pieplaka manējām. Mēs pārstājām dejot, un es viņu skūpstīju, kā jau parasti vīrie�i skūpsta sievietes, kad viņi tās vēlas iegūt.

����� Paliec, Indra! � es mazliet aizelsies sacīju. � Paliec, cik ilgi vien gribi� ,

Tie�i tajā laikā, kad mēs ar Indru sākām vēl oficiāli nere�ģistrētu kopdzīvi,, tālajā Liepājas rajona Dunavas pagastā no�risinājās da�i notikumi, kas manā dzīvē bija loti nozīmīgi un par kuriem es pirms tam vēl neko nezināju.

Kādreiz lepnā, kapitāli celtā divstāvu lauku māja Robiņi atradās Joti skaistā vietā. To no trim pusēm ieskāva liels dārzs, aiz tā ziemeļu pusē bija redzama dziļa un plata grava, apau�gusi smagnējām eglēm un bērziem, bet simt metru nostāk, aiz mājas dienvidu gala tecēja straujā Pērļupīte, kuras nepiesār�ņotajos ūdeņos vēl varēja noķert pat sudrabainas foreles�

Māju jau ilgus gadus apdzīvoja kuplā Imanta Krūziņa ģi�mene. Agrākajos laikos vecais ģimenes galva bija strādājis vietējā kolhozā par mehanizatoru, gūdams visas apkārtnes un pat republikas atzinību, braucis uz izstādēm, semināriem, pirm�rindnieku salidojumiem un Dziesmu svētkiem, bet tagad, aiz�gājis pensijā, kopā ar jaunākā dēla Oskara ģimeni kļuva par jaunsaimnieku un ar lielu pacilātību un apņēmību sāka saim�niekot. Perspektīvas rādījās labas. Lielā dzīvojamā māja ar vēl labi saglabātajām saimniecības ēkām un se�desmit astoņi hektāri zemes, ko biju�ais kolhozs Krūziņam bija pie�ķīris, solīja diezgan mierīgu un visai pārticīgu nākotni. Ta�u viss iecerētais negaidīti sagrīļojās, pārvērtās un draudēja ātri un bezcerīgi sabrukt.

Imants Krūziņ� todien pārskaities atgriezās mājās no pa�gastmājas un, pat neapmīļojis saliju�o suni Remo, iedrāzās lielajā istabā, kur viņu ļoti uztrauku�ies jau gaidīja Oskars ar vedeklu Silviju.

Savulaik, kad Oskars jauno sievu bija ievedis �ajā mājā, viņa vecajam Krūziņam nemaz nebija gājusi pie sirds. Pirm�kārt jau tādēļ, ka bija ļoti jauna, otrkārt, izrādījās, ka jau bija dzīvojusi kopā ar kādu citu, bet tre�kārt, izskatījās pēc smalkas Rīgas jaunkundzītes. Ta�u viņam un visiem par lielu pārstei�gumu Silvija ātri iejutās jaunajos apstākļos, bija �akla, sati�cīga un laida pasaulē vienu mazbērnu pēc otra �

���� Nu kā, tēv? � Oskars mazliet drebo�ā balsī jautāja.

����������� Tā ir, kā mēs domājām! � Imants attrauca un ar spēku iesvieda cepuri istabas kaktā. � Mūsu mājai un zemei patie��ām ir uzradies saimnieks!

Oskars pagalam apmulsis skatījās te uz tēvu, te uz sievu.

����������� Bet ļaudis ta�u runāja, ka� biju�ais saimnieks esot Si�bīrijā nomiris!

����������� Tā tas patie�ām arī ir, � vecais Krūziņ� apstiprināja un smagi iegāzās krēslā. � Zemi un māju pieprasa viņa dēls.

Oskars tā kā nobijies vēlreiz paskatījās uz sievu.

���� Silvij, tu dzirdēji?

�Dzirdēju, Oskar, dzirdēju, � viņa mierīgā balsī atteica. � Tikai neviens lai te necer kaut ko dabūt! Viss �eit ir mūsu.

Pēc tam Oskars pagriezās pret tēvu.

���� Kas viņ� tāds ir, �is biju�ā saimnieka dēls?

Imants Krūziņ� negribīgi atmeta ar roku.

�Nezinu! Kaut kāds tur rīdzinieks! Nordeķis.

Silvija pēk�ņi jutās tik pārsteigta, ka pat nedaudz sagrīļojās. Viņas debeszilās acis plati iepletās, sirdsdarbība paātrinājās, un vii,wi varbūt vēl neapzināti, ta�u diezgan skaidri apjauta, ka in.i|.ipamazām ienāk nelaime �

Nordeķis? � Silvija nobālusi iesaucās. � Kā viņu sauc?

Vi'tniīi Krūziņ�, nedaudz sasprindzis, mēģināja atcerēties.

Mnn �ķiet, Arnolds. . . Jā, tie�i! Arnolds Nordeķis! � pēc tam nicīgi piebilda: � Strādājot krogā par muzikantu!

silvija jutās satriekta. Notiku�ais �ķita gandrīz vai fantastisks, un viņu atkal sagrāba bailes, ka tik liktenīga sagadī�anās nevarbūt nejau�a Tas viss ir bijis likteņa ieplānots un Dieva no�likts. Jo acīmredzot patie�ām tā arī ir, ka neviens pārkāpums, neuzticība vai nodevība nekad nepaliek bez soda �

Silvija apsēdās uz krēsla malas un ar abām rokām satvēra izspūru�o galvu. Viņa pirms desmit gadiem �ai mājā bija ienā�kusi kā laimīga sieviete, vai patiesi tagad no tās būs jāaiziet izdzītai un uz mū�u mū�iem nolādētai?

����� Tas nevar būt� � viņa, vēl joprojām nespēdama tam īsti ticēt, smagi �ūpoja galvu. � Kā tas vispār ir iespējams?

����� Bet ir, vedekliņ, ir iespējams! � Imants Krūziņ� dusmīgs iesaucās. � Tagad jau katrs pilsētas slaists un ikviena Rīgas mamzelīte var kļūt par lauku māju un zemes īpa�niekiem! Es tikai nezinu, ko viņi ar to zemi te darīs?

���� Neko viņi nedarīs! � Oskars pārskaities atmeta ar roku.

���� Putinās un aizlaidīs alk�ņos kā daudzi biju�ie kolhozi! Vai tad tie Rīgas sprukstiņi, tās vecās Ulmaņlaika tantiņas un smil�u vecī�i tagad kaut ko sajēdz no lauksaimniecības?! Vai viņi vispār ir spējīgi kaut ko sajēgt?! Nē! Viņi tikai spēj pra�sīt, atsaukties uz likumu, lielīties ar jaunalgūtajiem īpa�nieku tituliem, bet strādāt viņi nekad nestrādās! Tas ir pilnīgi iz�slēgts! Lai zemi iemīlētu, lai to saprastu un izjustu kā dzīvei ārkārtīgi nepiecie�amu lietu, uz �īs zemes no savas sastrādātās muguras un pieres vispirms ir jānotrau� kaut viena sāļa sviedru lāse � Un no acīm jānobirdina kaut viena asara �

Silvija izslējās taisna un izbrīnījusies paskatījās uz vīru. Viņ� bija liela, mazliet lācīga auguma vīrietis, parasti runāja klusi, nekad strīdā neiekarsa, bija labsirdīgs un strādīgs, un Silvija vēl ne reizi nebija no�ēlojusi, ka savu pirmo vīru un diezgan bezrūpīgo Rīgas dzīvi bija mainījusi pret �o cilvēku un lauku darbiem. Ta�u tagad viņu laimīgajai dzīvei lēnām tuvojās kaut kas melns un nepatīkams.

���� Oskar! � viņa skaļi uzsauca. � Tu vēl neko nesaprati?

���� Es sapratu visu, � Oskars skumīgs atbildēja. � Kāds pēk�ņi grib atņemt mūsu māju. Bet tā pieder tikai un vienīgi mums! Mums, Silvij!

����� Par zemi es vēl neko neteiktu, � Krūziņ� sparīgi sagro�zījās krēslā un savā sa�utumā un nepiekāpībā atgādināja An�dreja Upī�a romāna Zaļā zeme -saimnieku Brīviņa kungu.

����� Tiesības uz to ir mums, bet lai tagad atdod tam rīdzinie�kam! Lai aizrijas! Bet māja patie�ām ir mūsu. Par to nu es stāvē�u un kritī�u! Par �o māju savā laikā samaksājis bargu naudu, jau �etrdesmit divus gadus te dzīvoju un tagad � uz me�u?!

Istabā ilgi valdīja nospiedo�s klusums, līdz to atkal pārtrauca Silvijas gandrīz vai izmisusi baiss.

����� Oskar! Vai tad tev tomēr vēl nepielēca! Arnolds Norde- ķis ta�u ir mans biju�ais vīrs!

Beidzot arī Oskars lielā pārsteigumā atkrita uz krēsla, jauno ziņu vēl īsti nespēdams aptvert, ilgi skatījās sievas nobālu�ajā sejā.

���� Ko, Silvij? Ko tu teici?

Bet Silvija �ķita jau nedaudz nomierinājusies.

����� Es teicu, ka �is Arnolds Nordeķis laikam ir mans biju�ais virs. Cits tas nevar būt.

Oskars mazliet saguma, viņu pārņēma kaut kāda nepatīkama sajūta, un viņ� labprāt tagad vēlējās piecelties kājās, iziet laukā un, nedomājot ne par kādām ģimenes nebū�anām, mie�rīgi pastaigāties pa me�u. Bet aiziet tomēr nekur nedrikstēja. Viss �eit notieko�ais un iespējamais bija pārāk svarīgs un no�pietns, lai to kaut uz mirkli varētu atstāt bez uzmanības.

����� Tagad es atceros, � Silvija sāka klusi stāstīt. � Arnolds man vairākas reizes teica, ka viņa vecākiem Kurzemē esot pie�derēju�as lielas lauku mājas, kuru dēļ arī izsūtīti uz Sibīriju, bet nekad netika minējis māju vārdu �

���� Varbūt tad viņ� pats to vēl nemaz nezināja? Vienkār�i vairs neatcerējās? � Krūziņ� ieminējās.

����� Ļoti iespējams, � Silvija piekrita. � Kad es viņam �ad tad ieminējos, ka nebūtu slikti arī mums iegādāties kādas ve�cas lauku mājas, viņ� vienmēr atgādināja, ka jau visu bērnību un jaunību esot pavadījis ļoti primitīvos apstākļos, tā ka tagad vēloties dzīvot ar �iku un pienācīgu komfortu.

����� Interesanti, kādēļ tie�i tagad viņam �ī vēlē�anās ir pārgā�jusi? � vecais Krūziņ� nevarēja nomierināties.

���� Citādi nevar būt, ka Arnolds Nordeķis beidzot ir uzzinā�jis, ka Robiņos tagad dzīvo tu, Silvij, un viņ� vienkār�i grib tev atriebties!

Silvija bridi sadrūmusi klusēja, tad domīga piekrita.

Tā tas varētu būt. Jā. Kad mēs �ķīrāmies� Zini, Os- kni � Viņ� man toreiz teica: �Tu nekad nebūsi laimīga. Jo neviens cilvēks savu laimi nav spējis uzbūvēt uz citu nelaimes. Avji.ik vai vēlāk nāk atmaksa.� Un tagad tā arī nāk�

oskarrs jutās pilnīgi satriekts. Viņ� saprata, ja tas patie�ām tu noliks, viņa mīlestība, ģimenes laime un ierastais dzīves ritms tiks apdraudēti vai pat pilnīgi izpostīti. Un viņam pēk�ņiuznāca drausmīgs naids pret �o nepazīstamo cilvēku, kas gribēja lupatu lēveros satriekt visu, ko viņ� ar tādām pūlēm un neatlaidību bija sasniedzis. Ta�u pēc mirkļa Oskars atcerējās, ka varbūt tle�l �ai brīdī viņu mājām tuvojas nevaldāma naida pārņemts cilvēks, jo arī Oskars ta�u kādreiz �im cilvēkam bija krietni iedragajis dzīvi, bez ilgas �aubī�anas atņemdams to, kas viņam bija vistuvākais un dārgākais�

Acīmredzot daudzi notikumi �ai pasaulē ir savstarpēji sais�tīti un patiesībā nekas nenotiek nejau�i vai ārpus kārtas. Viss jau sen ir izkārtots, izplānots un paredzēts �

����� Agrāk viņi par savām lauku mājām nelikās ne zinis! � vecais Krūziņ� uzlēca kājās un nemierīgs sāka staigāt pa lielo istabu. � Kā tauriņi aizskrēja uz pilsētām, jo tur bija vieglāk un gai�āk! Tur nevajadzēja tā vergot kā kolhozā! Tagad kā dzimtkungi lepni nāk atpakaj� Ienīstu!

Oskars arī piecēlās un satvēra tēvu aiz rokas.

����� Paklausies! Tas viss ir tikai tā, vispārīgi. .. Bet ko mums tagad vajadzētu darīt konkrēti?

����� Nezinu! � Krūziņ� nikns atkliedza. � Bet mums ir jā�aizstāvas. Mēs nedrīkstam tā viegli un vienkār�i padoties!

���� Bet likums � � Oskars klusi iebilda.

����� Ko likums?! � Krūziņ� turpināja kliegt. � To vienmēr var grozīt kā grib! Un apiet! Bez tam� Silvij! Tu esi viņa bijusī sieva! Tad tagad, meit, paklausies, ko es tev teik�u! Raudi, vaimanā, plēs matus no galvas, piesauc savus bērnus vai pat liecies ar viņu atkal gultā, bet mēs nedrīkstam mūsu māju un jau pie�ķirto zemi atdot kuram katram atnācējam! Jo tā būtu pārāk liela netaisnība, pārāk liela �

Oskars neapmierināts paskatījās uz tēvu.

����� Ko tu te kūdi Silviju? � viņ� gandrīz vai izmisis iesau�cās. � Vai tad tu nesaproti, ka Arnolds Nordeķis tī�u prātu tagad grib mūs izputināt, viņ� grib Silvai atriebties, un viņas asaras te neko nelīdzēs! Tās �o cilvēku tikai iepriecinās un gandarīs!

Imants Krūziņ� apstājās, sadrūmis ilgi kaut ko pārdomāja, tad tāda cilvēka balsī, kur� ir iedzīts stūrī, kuram nav vairs kur atkāpties un nav arī ko zaudēt, negaidīti paziņoja: � Tad nu nekā .. . Tad nekas cits neatliks kā ņemt rokā cirvi vai bisi�

Silvija piesteidzās pie vīra un apmulsusi apkrita viņam ap kaklu.

����� Oskar� � viņa ar sausu muti �ukstēja. � Kas tagad ar mums notiks? Man ir tik bail. . .

Oskars neko neatbildēja, bet satraukts caur istabas logu skatījās uz ceļu. Tas bija tuk�s. Neviens vēl nenāca.

Tā bija pirmdiena, kad pēc tik ilga laika biju nodomājis atkal aizbraukt uz savām tēva mājām Robiņiem. Biju rakstījis un zvanījis pagasta valdei un zemes komisijai, visus papīrus un dokumentus par īpa�uma tiesību atjauno�anu biju iesnie�dzis, vēl tikai vajadzēja aizbraukt uz mājām, tās apskatīt un gaidīt attiecīgo iestā�u lēmumu.

Atklāti sakot, man tā māja un zeme interesēja ļoti maz, ta�u Indra dīca katru dienu, ka tik vērtīgu īpa�umu, taktiski veselu bagātību, nevar un nedrīkst aizlaist pa vējam un vienkār�i atdāvināt sve�iem cilvēkiem. Un viņas dedzīgo runu ietekmē man beidzot arī pa�am arvien vairāk un ātrāk gribējās atgūt vecāku īpa�umu. Ko es ar to darī�u, vēl stingri nebiju izlēmis, ta�u apziņa vien, ka tev bez biksēm pieder vēl arī kāds vēr�tīgs īpa�ums un zeme, mani uzreiz darīja daudz dro�āku un pa�pārliecinātāku. Es sāku izjust patīkamu dzīves stabilitāti un kļuvu pat laimīgs. Kā nekā tas bija ne tikai privātīpa�ums vien. Tās bija manu vecāku dzimtās mājas. Tur es biju nācis pasaulē. Tur es pirmo reizi biju pieskāries zemei, debesīm, lietām.

Indrai kaut kas ļoti svarīgs bija darāms firmā, kur viņa strā�dāja, un braukt man līdzi viņa nevarēja. Biju iemīlējis �o sie�vieti un mums viss ļoti labi saskanēja. Viņa man vairāk atgā�dināja tā saukto lieti�ķās sievietes tipu, kas man ne sevi�ķi patīk, bet mājās Indra lielākoties tomēr bija mīla un maiga.

Apģērbos, paņēmu diplomātu ar vēl vajadzīgajiem dokumen�tiem un noskūpstīju Indru uz abiem vaigiem.

���� Tā! � es priecīgs smaidīju. � Pats esmu smuks, visi pa�pīri ir līdzi, atslēgas un benzīns ir, ma�īna kārtībā � Vakarā bū�u atpakaļ.

Indra pēk�ņi izskatījās ļoti nobijusies.

���� Arnold �

���� Vēl kaut kas?

Indra pienāca klāt un abas rokas uzlika uz maniem pleciem.

���� Tev kādreiz ir gadījusies kāda avārija? � viņa negaidīti pavaicāja.

Es iesmējos. Mani aizkustināja viņas rūpes.

Divas sīkas biju�as, � es atbildēju. � Nebaidies! Tu ta�u Zini, � es braucu ātri, bet dro�i!

Nē, es neko daudz nebaidos, � Indra nodūra skatienu, bet vienmēr, kad atceros sava vīra bojāeju �

I n da�us mirkļus padomāju un beidzot pajautāju, ko gribēju pmnit jau mūsu atkaliepazī�anās dienā.

Mēs par to vēl ne reizi neesam runāju�i� � es mazliet i.aiiiuIhIs teicu. � Tu sacīji, tas notika pirms se�iem gadiem � IVi tam t�'v neviena vairs nebija?

����� Bija, � Indra mazliet skumji atbildēja. � Viņ� bija mate�mātikas skolotājs. Apbrīnojami gudrs, inteliģents, pieklājīgs un kluss. Gandrīz vai ikvienas sievietes sapnis! Viņ� mani bildi�nāja un pēc tam kā restorānā pasniedza mūsu nākotnes rē�ķinu! Viņ� bija smalki aprēķinājis visu mūsu turpmāko dzīvi. Cik nopelna viņ� un cik nopelnu es. Cik mēs drīkstēsim tērēt ē�anai, apģērbam, kultūrai un dzīvoklim. Jā, un vai mēs vēl varēsim atļauties bērnus un cik katrs tāds mums varētu izmak�sāt. Tā bija solīda grāmatvedība, tur ietilpa viss mūsu turpmā�kais mū�s, sīki izrēķināts pa gadiem, mēne�iem un dienām � Man tas �ķita pretīgi un pazemojo�i. Es bez lielas no�ēlas aiz�vēru durvis un no viņa aizgāju.

Es mazliet saraucu pieri.

���� Tu domā, ka nevajag neko rēķināt?

����� Vajag, � Indra nopietni atbildēja. � Es jau pati ari rē�ķināju un domāju par savu dzīvi. Tagad to daru par mūsu at�liku�o mū�u. Tikai�

Indra strauji aprāvās, nez kādēļ ilgi klusēja, tad negaidīti pavaicāja: � Tā tava Silvija no tevis toreiz aizgāja jaunas mīlestības vai aprēķina dēļ?

Es atkal saraucu uzacis un mēģināju atcerēties.

����� Viņa teica, ka mīlestības dēļ, lai gan es nekādi nespēju iedomāties absolūti tīru mīlestību. Jau pati �ī nepārvaramā vēlē�anās kādu iegūt vai kādam piederēt� Tās ir ļoti savtī�gas intereses.

���� Tas ir saprotami, � Indra sacīja. � Mēs visi gan savā rīcībā, gan nākotnes nodomos vadāmies tikai no savtīgām in�teresēm. Ikvienam cilvēkam tas ir jau bioloģiski ieprogram�mēts.

Es domīgs pakratīju galvu.

���� Nez vai� � klusi teicu. � Man �ķiet, mūs uz priek�u dzen tikai divi stimuli � vai nu mīlestība, vai naids;

���� Bet naida jau tev vairs nav, vai ne?

���� Pret Silviju? Protams, nē! Man naids ir pret pasauli, kur uz katra soļa sastopamies ar vardarbību, cietsirdību un vien�aldzību, ar totālo stulbumu un nodevību! Tādēļ tagad arī gribu atgūt savas mājas. Gribu vietu, kur mēs abi varētu aizbēgt no visiem krogiem un tautas sapulcēm, no pilsētas trok�ņa un jauniem nodokļiem! Es beidzot gribu mieru. Gribu elpot tīru gaisu un dzert nesaindētu ūdeni. Es gribu kopā ar tevi, Indra. . . Kas zina, varbūt mums abiem ir palicis pavisam maz laika?

����� Nē, Arnold! � Indra iesaucās un metās mani skūpstīt. � Vai tad es tev vēl neesmu palīdzējusi tikt pāri tavam mū��īgajam pesimismam?

������������ Diem�ēl � � es noplātīju rokas un viņu noskūpstīju. � Ta�u �oreiz manas savtīgās intereses prasa būt mierīgam un izturētam.

����������� Lai Dievs tev palīdz! � Indra novēlēja. � Ieejot Robi�ņos, tur dro�i vien tūlīt sāksies kar�!

����������� Kāds kar�? � es nesapratnē pagriezos pret Indru. Viņa bija ļoti nopietna.

����������� Vai tev ne�ķiet, ka tiem cilvēkiem tur arī varētu būt savas intereses?

������������ Dro�i vien� � es domīgs atbildēju. Pēc mirkļa tomēr saņēmos un mundri pasmaidīju. � Nu, ko! Tad karosim! Tu domā � nevinnēsim?

���� Kas tai mājā tagad dzīvo? � Indra jautāja. � Tu zini?

���� Nav ne jausmas! Kaut kāda Krūziņu ģimene.

���� Viņiem būs kur likties? � Indra painteresējās.

������������ Nezinu, � es paraustīju plecus. � Galu galā tā būs viņu problēma, ne mana! Es pārāk bie�i savā dzīvē esmu palīdzējis citiem. Turklāt nesavtīgi! Tagad gribu mazliet palīdzēt arī pats sev.

Indra lēnām apvija rokas ap manu kaklu un, skatīdamās tie�i acīs, mīji smaidīja.

���� Un man arī mazliet, vai ne?

����������� Protams, Indra � es teicu. � Mēs to māju pārbūvēsim par di�u pili un tu tur būsi karaliene! Rīkosim trakas balles, pie mums ciemos brauks draugi, bet pa ziemu to izīrēsim ba�gātiem ārzemniekiem!

Tā bija laba perspektīva, un laikam tādēļ Indra vēl cie�āk saspieda manu kaklu un dzidri jo dzidri iesmējās.

���� Un būsim laimīgi!

Jā, Indra, � es piekritu. � Būsim laimīgi.

Uz Robiņam toreiz aizbraucu viens. Indra palika mājās. Lai- knm jau pareizi darīju, ka viņu neņēmu līdzi. Kādēļ viņai būtu I.immI/. un jādzird, kā sve�i cilvēki lamāsies, cīnīsies un aiz- fniigiis tiem nepiedero�u mantu, māju un zemi?

Visas pasaules nelaimes ir sāku�ās tikai un vienīgi mantas un auglīgas zemes dēļ. .. Dzīves drāmas, sare�ģīti konflikti un visbaismīgākāskās traģēdijas varas, goda un mīlestības dēļ vienmēr radu�ās tie�i no �īm cilvēku tieksmēm, nevis otrādi, kā daudzi to Iedomājas vai uzskata. Jo nevienam ta�u nav vajadzīgs gods pa�a goda dēļ. Un vara bez valsts vai vismaz pagalma un mājas teritorijas. Un nabaga mīlestība� Kam tu kaila un viena esi vajadzīga?

Manāmi uztraucies, es izkāpu no automa�īnas, nostājos mājas pagalmā un vairākas minūtes ar drebo�u sirdi vēroju apkārtni. Pie mājas stūra no būdas izlīda pinkains, melns suns, vairākas reizes slinki norējās, tad uzmanīgi sāka vērot sve�o atnācēju. Vecajā liepā vēl varēju saskatīt vietu, kur tēvs Lieldienās parasti iekāra �ūpoles. Dārzu vairs nevarēja pazīt. Vecie ce�liņi aizaugu�i, koku kļuvis mazāk, neredzēju ari lielo siena �ķūni un pirti. Bet pagrabs, klēts, stallis ar vāgūzi un kūts bija tīri labi saglabāju�ies. Nodomāju, ka �eit acīmredzot ir dzīvo�ju�i un dzīvo kārtīgi saimnieki.

Diezgan ilgi pastāvēju uz mājas sliek�ņa, skaidri atcerēda�mies, ka tie�i �eit, uz �iem akmens pakāpieniem, savādi atmetis rokas un galvu, bija gulējis no�autais vectēvs, bija raudājusi māte un kliedzis tēvs �

Es nopurinājos un, �o atmiņu iedro�ināts, bez īpa�ām bailēm un satraukuma apņēmīgi atvēru smagās durvis, �ķērsoju priek��namu un, vairākas reizes pieklauvējis, iegāju lielajā istabā. Tur mani sagaidīja pavecs, sirmiem matiem un bārdu noaudzis vīrs, kur� nedaudz saguris sēdēja vecmodigā atpūtas krēslā un ar pirkstiem nervozi dauzīja pa apaļu galdu.

����� Laba diena lauciniekiem! � es uzspēlēti mundri uzsaucu un ātri pārlaidu skatienu istabai. Nekas no mūsu agrākajām mēbelēm un iekārtojuma, �ķiet, vairs nebija palicis. Bet priek�ā sēdo�ais cilvēks acīmredzot bija pats vecais Krūziņ�.

����� Labdien, labdien, � viņ� dobjā krū�u balsī negribīgi at�ņēma manu sveicienu un saīdzis iejautājās: � Vai tik laba tā diena maz būs?

����� Nu kādēļ gan ne? � es pasmaidīju un jutos ļoti savādi, pēc tik ilgiem prombūtnes gadiem pēk�ņi atrazdamies savā bērnības vietā.

����� Tādēļ, ka � � Krūziņ� redzami apmulsa. � Cik es manu, jūs laikam esat no Rīgas .. ?

���� Bet jūs . .. Krūziņa kungs?

���� Tā nu iznāk, � vecais vīrs noburk�ķēja.

����� Mani sauc Arnolds Nordeķis, � es stādījos priek�ā, � un par savu �odienas vizīti jūs jau brīdināju.

Vecais Krūziņ� tik sāji saviebās, ka viņa seja atgādināja saskābu�o citronu.

����� Es neteik�u, ka man jūsu iera�anās būtu patīkama, � viņ� atklāti paziņoja.

Es saproto�i pamāju.

���� Ticiet, man glu�i tāpat!

Krūziņ� nedaudz paliecās uz priek�u un rūpīgi un diezgan nekaunīgi mani nopētīja. Izskatījās, ka viņ� nez kādēļ bija vī�

lies, acīmredzot mani iedomādamies pavisam citādu. Un tā ari bija.

����� Es jūs nez kādēļ biju iedomājies daudz vecāku, � viņ� klusi nomurmināja.

����� Es biju vēl puika, kad mūs no �ejienes aizveda, � sa�cīju, vēlreiz uzmanīgi paraudzījos apkārt un pēk�ņi sirdī sa�jutu spēcīgu smeldzi.

����� Kādēļ jūs jau toreiz � kad atkal bijāt atpakaļ Latvijā � neatbraucāt �urp? � Krūziņ� nesapratnes pilnā balsī paintere�sējās.

����� Man toreiz bija piecpadsmit gadu, � es pieklājīgi pa�skaidroju. � Ko es viens �eit būtu darījis?

���� Rīgā jums bija ko darīt? � Krūziņ� diezgan asi uzprasīja.

����� Rīgā bija, � es tūlīt atbildēju. � Es sāku mācīties teh�nikumā un � Bet piedodiet, Krūziņa kungs! � es pēk�ņi at�jēdzos, ka beidzot ta�u ir jāsāk runāt par lietu! � Tas pa�laik neattiecas uz mana brauciena mērķi! Esmu ieradies, lai jums paziņotu, un to jūs dro�i vien jau pats būsit uzzinājis 110 pa�gasta valdes, ka esmu oficiāli pieteicis īpa�uma tiesības gan uz �o māju, gan uz apkārtējo zemi.

Krūziņ� labu laiciņu klusēja, tad drūmā balsī atzinās. � Jā, to es jau patie�ām zinu.

Es dro�i pagāju da�us soļus uz priek�u, neaicināts apsēdos pie galda iepretim vecajam zemniekam un lieti�ķi paziņoju:

����� Pagasta kantorī man teica, ka visas atliku�ās formalitātes varē�ot nokārtot vistuvākajā laikā.

Krūziņ� rūgti pasmīnēja, tad smagi pakratīja sirmo galvu, un es varēju pilnīgi skaidri saskatīt un sajust, ka viņam sirds ir pilna rūgtuma.

���� Jā, tagad tās lietas kārto ātri� � viņ� nikns teica.

���� Glu�i kā kolhozu dibinā�anas laikos . . . Visu ņem nost!

����� Tā nu glu�i vis nav, Krūziņa kungs! � es, mierino�i, smaidīdams, sacīju. � Tagad cilvēkiem ir iespēja kaut ko ari saņemt!

Vecais Krūziņ� ātri paskatījās uz mani, un viņa jau krietni izbalēju�ajās acīs pēk�ņi uzliesmoja da�i naida zib�ņi.

Bet vai pelnīti? � Krūziņ� barga tiesas vīra balsī uzprasija.

mājas pa�reizējā saimnieka tie�ais un atklātais jautājums mani zināmā mērā pārsteidza nesagatavotu. Es nebiju paredzējis, ka no �eit dzīvojo�ajiem cilvēkiem saņem�u kaut kādus Iebildumus vai pat atklātu pretestību. Pirms gada, jā. Vēl pirms ineneA/i varbūt. Ta�u tagad, kad jau visi denacionalizācijas un zemei komisijas papīri uz galda . . .

���� Jūs domājat, ka savu vecāku mājas un zemi prasu� nepelnīti?! � es gandrīz vai sa�utis jautāju. � Man tas ne�pienākas?!

���� Jā, Arnold Nordeķi! � Krūziņ� nikns iesaucās un ar pār�steidzo�u veiklību uzlēca kājās. � Tie�i tā! Nepienākas!

���� Kādēļ ne? � es samērā mierīgs pavaicāju. Es negribēju naidoties. Es �o lietu vēlējos nokārtot solīdi un klusi.

���� Tādēļ, ka uz jūsu vectēva un vecāku zemes �etrdesmit trīs gadus ir vergoju�i citi cilvēki! � vecais Krūziņ� nedaudz drebo�ā balsī centās paskaidrot. � Viņi te ir strādāju�i no rīta līdz vakaram! Aru�i, sēju�i, kopu�i un pļāvu�i�

Pēc �iem vārdiem Krūziņ� dziļā nepatikā nospļāvās turpat uz grīdas un bezgala nicīgi pateica: � Baroju�i jūs tur rīdzi�niekus � Bet ko jūs �eit esat tādu padarījis? Neko! Jūs nekad rokās neesat turējis ne arklu, ne izkapti! Jūs pat nezināt, cik rūgti rīta dzestrumā smar�o zeme, cik maigi mirdz rasa uz zā�les stiebra, cik nopietni un ilgi vārpās briest graudi! Tas viss jums ir sve�s, pilnīgi nepazīstams!

Pēc tam �is sirmais latvie�u zemnieks nostājās blakus un, pārmeto�i skatoties man tie�i acīs, atklāti un ļoti skaļi prasīja:

���� Ko tu darīsi, Arnold Nordeķi, lepni nostājies uz �īs zemes?

Es tikko manāmi pasmīnēju, vēlreiz paraudzījos apkārt, lai

gan man �ī istaba, māja un visa apkārtne tai mirklī nekādu siltumu neiedvesa, tomēr ļoti pa�pārliecināta cilvēka balsī at�bildēju: � Es stāvē�u, Krūziņtēv! Es stingri stāvē�u uz sava vectēva un vecāku zemes un dzīvo�u viņu kādreiz uzceltajā mājā!

�ie vārdi un dro�i vien arī mana mierīgā izturē�anās veco Krūziņu tā nokaitināja, ka vienu brīdi pat �ķita, ka viņ� man metīsies virsū ar kulakiem.

���� Tu stingri vari stāvēt vienīgi uz sava kroga grīdas! � Krūziņ� kliedza. � Bet �eit neviens nestāv! �eit cilvēkam jā�strādā, tu saproti, muzikant? Ilgi, no dienas dienā ļoti smagi ir jāstrādā! Un zini, kādēļ? Lai mēs visi varētu dzīvot. Visa tauta . ..

Man pret to nekas nebija iebilstams, bet vecā vīra klieg�ana mani neuztrauca. Es joprojām vēsā mierā lieti�ķi apvaicājos:

���� Jā, Krūziņtēv, par to dzīvo�anu � cik cilvēku vai ģimeņu �eit dzīvo? Daudz?

���� Daudz gan � � Krūziņ� sadrūmis pateica. � Es, mana māsa un brālis, dēls ar savu sievu un bērniem.

���� Kādēļ jūs toreiz ienācāt tie�i �eit, Robiņās? � es painte�resējos, vēlreiz pāri istabas iekārtojumam, sienām un griestiem pārlaizdams vērīgu, skumju skatienu. �eit viss bija sve�s, un es nemaz vairs neatcerējos, kā tad īsti toreiz, manā tālajā bēr�nībā, �ī istaba bija iekārtota, kādas mēbeles �eit stāvēju�as, kādas gleznas vai fotogrāfijas rotāju�as sienas, kāda bija lustra? Es atcerējos vienīgi to, ka �īs telpas kreisajā stūrī starp logu un otrajām durvīm toreiz stāvēja baltas klavieres ar spo�u, zelta burtiem rakstītu vārdu �Petroff�.

����� Mani vecāki un vecvecāki �ai apkārnē dzīvoju�i jau gad�simtiem ilgi, � Krūziņ� noteiktā balsī sāka stāstīt. � Gadu ritumā viņi �eit biju�i gan dzimtļaudis, nomnieki, pusgraud�nieki, gan saimnieki. Kara laikā mūsu mājas nodega. Mētājā�mies no viena kakta uz otru. Protams, mēs jau arī varējām kā daudzi citi visu pamest un laisties prom. Vienalga, uz Rīgu vai Liepāju, bet pie �īs vietas mūs turēja zeme. Tu saproti, Arnold Nordeķi? Mūsu sen�u sviedriem un asinīm slacītā zeme� Un mēs �eit arī paliksim .. . vēl vismaz uz da�iem gadsimtiem . . .

Es, stipri sanervozējies un pēk�ņi kļūdams pat nikns, auksti paskatījos uz mazliet patētisko zemnieku.

����� Es gan jūsu vietā nebūtu tik pa�pārliecināts, Krūziņtēv! � stingrā balsī brīdināju. � Un ne tādēļ, ka pa�laik eksistē tāds un tāds likums! Pie velna! Zināt, kādēļ? Jūs pirmīt poē�tiski runājāt par sen�u sviedriem un asinīm slacīto zemi. Bet, ceļot �o māju, ta�u tāpat kādi cilvēki ir lēju�i sviedrus! Diem��ēl, tie nebija jūsu ģimenes cilvēki, bet gan mani vecāki! Seit ir liju�as ari mūsu dzimtas asinis . . .

Es ātri pametu skatienu uz durvīm, un manā dvēselē reizē ar atmiņām asi iedzēla svelo�a sāpe.

���� Kad tai divdesmit piektā marta rītā enkavede�ņiki ar pa�gasta partorgu atnāca mums pakaļ, vectēvs pakampa bisi un neļāva viņiem kā uzvarētājiem mūs uzreiz tā vienkār�i aiz�vest! Viņ� ar ieroci rokā aizstāvēja �o māju un par to arī at�deva savu dzīvību. Tā kā piedodiet, Krūziņtēv, bet man �ķiet, ka es būtu pēdējais suns, ja tagad, kad beidzot �āda iespēja ir radusies, es no �īs mājas atteiktos.

Krūziņ� vairākkārt kā piekrizdams pamāja ar galvu, domīgs ar raupjo pirkstu galiem pārbrauca pāri grumbainajai sejai, tad da�us soļus pagāja sānis, vēlreiz cie�i mani noskatīja, un es viņa acīs, sejā un balsī redzēju un saklausīju gan dziļu aiz�vainojumu un nelokāmu apņem�anos, gan arī dabisku neaizsar�gāt n cilvēka lūgumu pēc sapratnes un �ēlsirdības.

Tā tas varētu būt, Nordeķa kungs, � Krūziņ� smagnēji li'lcrt, ta�u laikam arī es būtu pēdējais suns un gļēvulis, ja tripnt nedomātu aizstāvēt �o māju un zemi. Jo raugi� Mēs, tli 'il ines � Krūziņi � esam �eit īstie saimnieki, jo �eit jau il/iv "ļimi un saimniekojam! Saprotiet, kungs. Man ir arī liela ģimene. Slima māsa, brālis, viņa sieva ar meitu, dēls ar vedeklu un viņu bērni�

Krūziņ� labu laiciņu samulsis stāvēja istabas vidū, kaut ko vēl tā kā gribēja teikt, tad neveikli atmeta ar roku un smagiem, �ļūco�iem soļiem izgāja no istabas.

Es paliku viens un jutos stipri nelāgi, it kā patie�ām pie kaut kā būtu vainīgs, it kā kādam nupat kaut ko būtu atņēmis vai visai pasaulei palicis parādā taisnību un mieru. Bet es vēl ne�paspēju visu notiku�o sarunu tā pa īstam pārdomāt, izdarīt attiecīgus secinājumus un daudzmaz nomierināties, kad mani pēk�ņi apstulbināja tik liels un nepatīkams pārsteigums, ka vēl labu brīdi nespēju attapties un saprast, kas tad galu galā �ai mājā īsti notiek, vai tikai te atkal neiejaucas kaut kādi nelabi spēki, vai pats varenais liktenis �

Istabā ienāca mana bijusi sieva Silvija � Es pirmajos mirk�ļos nespēju apjēgt, no kurienes un kādēļ viņa tik negaidīti te parādījusies, ta�u tūlīt sapratu, ka tas neko labu nevēsta�

Bija pagāju�i desmit gadi. Sāpīgais rūgtums un aizvainojums, ko viņa man sagādāja toreiz, no manis aizejot, jau sen bija kaut kā noplacis un pat aizmirsies. Es �ad tad atcerējos kādu aukstu rudens vakaru, saliju�u un ļoti izmisu�u meiteni un to, kā es toreiz �ai meitenei gribēju palīdzēt, un kā palīdzēju arī, viņu paņemdams pie sevis, pabarodams un sasildīdams, mīlē�dams un saudzēdams �

Silvija bija kļuvusi manāmi vecāka, lai gan joprojām viss viņas slaidais augums, seja, acis un garie, tum�ie mati atgādi�nāja, ka �ī sieviete kādreiz un ari vēl tagad ir ļoti skaista un sievi�ķīgi pievilcīga. Acīmredzot ne gadi, ne grūtais mājas un lauku darbs Silviju nebija sevi�ķi jūtami ietekmējis, un viņa manā priek�ā atkal stāvēja kā toreiz padevīga, samulsusi un tomēr mazliet pat izaicino�i lepna.

���� Tu, Silvij?! � es ar sausu muti muļķīgi pavaicāju un jutu, ka visa mana pagātne un neveiksmīgā kopdzīve ar �o sievieti kā grūsto�a betona siena zemestrīces laikā tagad gā�as man virsū, draudot nospiest vai aiz�ķērsot ceļu uz nākotni.

���� Sveiks, Arnold! � Silvija smaidot pameta ar galvu. � Pa�zini uzreiz?

Es notieko�ajam joprojām vēl īsti nespēju noticēt un ar plati ieplestām acīm skatījos uz Silviju kā uz ārpuszemes parādību.

���� Kā tu �eit gadījies? � es beidzot pavaicāju. � No kurie�nes tu uzradies?

���� Es �eit dzīvoju, � Silvija, �ķiet, apmierināta par manu pārsteigumu, tīri vai priecīgi teica.

��������� Tu �eit dzīvo?! � es tikko sadzirdami no�ukstēju, lai gan tai mirkli man gribējās kliegt un nesapratnē vērsties ne tikai pret �o sievieti, bet arī pret visu pasauli. � Tu dzīvo �eit.. ?

Silvija panāca da�us solus uz priek�u, apstājās pie galda, abas rokas atspieda pret krēsla atzveltni un ārēji pavisam mie�rīgi paskaidroja: � Mēs ar Oskaru uz �ejieni pārnācām pirms se�iem gadiem. Viņ� toreiz �eit dabūja kolhoza galvenā in�e�niera vietu, bet tagad ir jaunsaimnieks.

Es smagi apsēdos un, nenovērsis skatienu no Silvijas sejas, ilgi domīgs klusēju. Tad pajautāju: � Tu zināji, ka �ī ir mana māja?

Silvija noraido�i pakratīja galvu, pēc tam mazliet pārmeto�ā balsi atgādināja: � �aubos, vai toreiz tu maz pats to zināji?

Es jutos tik loti satriekts, it kā tas dzelzbetona bluķis mani jau būtu piespiedis pie zemes un nejautu ne normāli elpot, ne domāt. Es sapratu tikai vienu � �ī sieviete man vēlreiz kaut ko noteikti izjauks �

����� Silvij � � es rūgti un pārmeto�i teicu. � Kāpēc tu atkal man trāpījies ceļā?

Silvija mazliet augstprātīgi paraustīja plecus.

����� Es varu prasīt to pa�u, � viņa ātri sacīja. � Arnold! Kāpēc tu vēlreiz ar varu lauzies manā dzīvē?

����� Tu maldies, Silvij! � es pēk�ņās dusmās iesaucos. � Esmu tikai atgriezies savu vecāku mājās!

Bet ari Silvijas kastaņbrūnajās acīs un balsī negaidīti pa�rādījās dusmas un atklāta nevēlē�anās būt uzvarētai.

���� Tu gribi man atriebties? � viņa tie�i uzprasīja.

Es, jaunās situācijas nomākts, ilgi klusēju. Ko man viņai va�jadzētu atbildēt? Ka es negribu atriebties, ka man pat prātā nebija nāku�as tādas domas, jo es ta�u nemaz nezināju, nekad pat necerēju vēl kādreiz viņu sastapt un vismazāk jau tie�i �eit! Jo �āda satik�anās neko citu nespētu dot kā vienīgi vecu retu uzplē�anu, rūgtas atmiņas un naidu.

����� Kad toreiz uzzināju, ka tu jau ilgāku laiku salaid ar to Oskaru � � lēnīgi sacīju, � es tevi gribēju nosist. Un arī varēju nosist! Bet tagad� Nezinu, Silvij. Tu domā, man tev vajadzētu noskūpstīt rokas?

Silvija gurdeni apsēdās uz tā pa�a krēsla, kur pirmīt bija sēdējis vecais Krūziņ�, mazliet nervozi locīja galdsegas malu un tramīga skatījās te uz mani, te uz istabas logu, caur kuru varēja redzēt dalu no dārza un tālāk gravas sākumu ar vairā�kiem bērziem un lielu egli.

���� Es nezinu, kas tev tagad būtu jādara, ta�u � � Silvija uz mirkli saminstinājās, tad tomēr diezgan noteiktā balsī tur�pināja. � Tu �eit dzīvot nevarēsi. Tas nu ir skaidrs. Ne es, ne mans vīrs, ne vecais Krūziņ� ar savu lielo ģimeni �o māju tev tik viegli neatdosim. Ar to tev ir jārēķinās. Viņi �eit dzīvoju�i visu mū�u. Te dzimu�i, strādāju�i un miru�i. Saproti, Arnold! Siem cilvēkiem zeme un māja nav tikai īpa�ums vien! Viņiem tas ir kaut kas nesalīdzināmi lielāks un vērtīgāks! Kaut kas neiedomājami augstāks pat par debesīm un Dievu! Tā ir visa viņu dzīve, tās saturs un varbūt pat arī dzīvība . . . Bez tam � Nevienam no mums citur nav kur iet. Es zinu, Arnold, likums un tiesības ir tavā pusē, bet bez visiem juridiskajiem likumiem pastāv ta�u arī.. .

Silvija zemu nolieca galvu, ilgi klusēja, tad galvu pacēla un samocīti pasmaidīja.

���� Zini� Man ir �etri bērni. ..

Es ļoti apmulsu. To nu gan nebiju gaidījis.

���� Apsveicu, Silvij, � es lēni teicu un tūlīt atcerējos mūsu kopā nodzīvoto gadu. � Mums ar tevi nebija neviena �

���� Piedod, bet es tevi nemīlēju, � Silvija atklāti atzinās, lai gan es to jau sen zināju pats.

����� Un tagad atkal� � pēk�ņi ļoti saguris skumji konsta�tēju. � Tikai naids un aukstums. Vai gan beidzot nevajadzētu tev atmaksāt ar to pa�u?

���� Varbūt arī vajadzētu � � Silvija piekrita, tad atkal tie�i un atklāti ieskatījās man acīs. � Ko tu ar to iegūsi? Ko iegūs �ī māja, �ī zeme, �ī pasaule? Vēl vienu negaisu ar naida lietu? Bet tas ir neauglīgs. Tas nedara ne zemi, ne cilvēkus bagātus. Naids tikai iznīcina, visu iznīcina �

Es piekrīto�i pamāju un piecēlos kājās. Man kļuva kaut kā bezgalīgi �ēl un bija tāda sajūta, it kā nupat būtu apzagts vai kaut ko bezcerīgi pazaudējis. Un tā jau arī bija.

���� Es par to esmu domājis, � klusi un rūgti sacīju. � Bet vai mīlestība neko neiznīcina .. ?

Silvija piecēlās, pienāca klāt, negaidīti galvu piespieda ma�nām krūtīm un vai nu uzspēlēti, vai ļoti patiesi palūdza: � Ar�nold � Ja vari. ..

Es ilgi klusēju un mazliet pat izbrīnījos, sajuzdams, ka man �īs jau pasve�ās sievietes atkal kļūst �ēl. Es to nesapratu. Sil�vija man nekad neko labu nebija darījusi, un arī tagad � Bet es skaidri apjēdzu, ka nespēju izdarīt neko sliktu. Es vienkār�i tam nebiju radīts, lai ļaunumu sodītu ar ļaunumu. Turklāt man �ī māja tā arī palika sve�a un auksta. Pirmie astoņi dzīves gadi, kurus �eit biju pavadījis, pa�laik atradās pārāk tālā pagātnē, lai tie spētu mani emocionāli iespaidot tik spēcīgi, ka varētu nomākt �ā mirkļa satraukumu. Bet satraukums bija liels. Sie- viele, kuru kādreiz biju mīlējis, atkal ir piekļāvusies manām krūtīm un ar asarām acīs lūdz palīdzību �

Iespējams, ka tas ir tikai ko�s teātris, es toreiz nodomāju. Viņa uz to bija liela meistare, ta�u vecais Krūziņ�, viņa lielā ģimene un Silvijas �etri bērni laikam ta�u bija īstenība. Vai man ir tiesības to sagraut? Vai es nebū�u tāds pats truls en- kāvede�ņiks, kur� kā �etrdesmit devītajā gadā arī �odien no mājām spēj izlikt bērnus un sirmgalvjus?! Un kas galu galā ir svarīgāks � manas īpa�uma tiesības un pats īpa�ums, vai miers cilvēku dzīvēm un mana sirdsapziņa?

Es maigi noglāstīju Silvijas trīco�o augumu, tad viņu viegli atgrūdu no sevis.

����� Labi, Silvij, � nedaudz pārvērstā balsī pateicu. � Var�būt tas ir ļoti nepareizi un jauna netaisnība pret maniem ve�cākiem un mani pa�u, bet� Es neko nejauk�u. Es nekaro�u. Dzīvo mierīga ar visiem saviem bērniem �

Strauji pagriezos un ātri izgāju no mājas. Es pat ne reizi ne�paskatījos atpakaļ. Aizgāju līdz automa�īnai, apsēdos un pēk�ņi jutos ļoti viens.

Noguris lēni atslēdzu sava dzīvokļa durvis, gaitenī pie spo�guļa noliku diplomātu ar visiem lauku mājas dokumentiem, iegāju istabā un smagi iegāzos atpūtas krēslā. Jutos ļoti sa�vādi. Fiziskais nogurums jaucās kopā ar skaidri apjau�amu prāta gai�umu un apziņu, ka esmu tomēr rīkojies pareizi. Es vairs negribēju savu vecāku mājas, negribēju zemi, es vispār vairs nekādu mantu vai īpa�umu negribēju, un to nebūt ne�izraisīja tikai �ī negaidītā sastap�anās ar Silviju. Es to sapratu pilnīgi skaidri. Sastap�anās ar sievieti, kuru es kādreiz mīlēju, �o nevēlē�anos tikai nostiprināja un lika atcerēties, ka es ne�kad savā dzīvē neesmu vēlējies kļūt bagāts, rausdams mantu un naudu. Grāmatas � jā. Gleznas � jā. Mūzikas ierakstus � jā. Tas arī viss. Es gribu būt mākslinieks. Gribu būt brīvs cil�vēks, kuru ne mazākajā mērā nenospie� kaut kādas materiālas rūpes vai raizes par nekustamu īpa�umu. To vienmēr manā dzīvē ir vēlēju�ās tikai tās sievietes, ar kurām īsāku vai ilgāku laiku esmu bijis kopā.

Pie manis steidzīgi pienāca Indra un noraizējusies ieskatījās sejā.

���� Kas noticis? Vai patie�am avarija?

���� Kaut kas līdzīgs, � es negribīgi noņurdēju.

Indra noliecās virs manis un ātri aptaustīja galvu un ķer�meņa aug�daļu.

���� Tā kā neko neredz. Kaut kur sāp?

Es pasmaidīju.

���� Viss kārtībā, Indra. Mazliet sāp dvēsele.

���� Dvēsele? � Indra patiesi izbrīnījusies jautāja un piecēlās.

��� Kādēļ?

����������� Nezinu, � es paraustīju plecus. � Braucu mājās un visu laiku domāju � kas es esmu? Kāds es esmu? Pareizs, nepa�reizs? Tāpat es nezinu, kāda īstenībā esi tu? Kāda patiesībā bija Silvija?

Indra izbrīnā sarauca pieri un cie�i skatījās man acīs.

���� Tas tev pa�laik �ķiet ļoti svarīgi? � viņa prasīja.

���� Jā, Indra, Joti svarīgi, un tie�i pa�laik! � es iesaucos.

���� No tā, kādi mēs esam, vienmēr ir atkarīga vismaz vēl viena cilvēka dzīve.

Nezinu, vai Indra jau sāka nojaust, ka nekas no mūsu di��ajiem nākotnes plāniem neiznāks, bet viņa ļoti norūpējusies apsēdās blakus, satvēra manu roku un gandrīz vai nobijusies vaicāja: � Arnold � Kas noticis?

Mirkli padomāju, teikt viņai visu vai ne, tad nospriedu, ka būtu muļķīgi kaut ko slēpt vai melot, jo galu galā es ta�u ne�kādu noziegumu neesmu izdarījis.

����������� Nezinu, tas tevi iepriecinās vai apbēdinās, ta�u� � es lēni sacīju, � mums nebūs nekādas vasaras rezidences, nebūs lauku mājas�

���� Dievs augstais! � Indra, nepatīkami pārsteigta, iesaucās.

��� Kāpēc?

����������� Izrādās, tur tagad dzīvo mana bijusī sieva ar savu jauno ģimeni, � es atbildēju.

���� Nu un tad? � Indra tūlīt jautāja.

����������� Es nespēju� Viss mans naids kaut kur pazuda, izgaisa un izplēnēja. Ar prātu es sapratu, ka daru kaut ko ļoti nepa�reizu, bet ar sirdi� Tas laikam tomēr bija cilvēcīgi.

����������� Es neko nesaprotu! � Indra sasita plaukstas un strauji sāka skraidīt pa istabu. � Ne ar sirdi, ne ar prātu! Kas bija cilvēcīgi?

Es paraustīju plecus.

���� Nezinu, bet laikam jau saprast otru cilvēku �

Indra ļoti nopietna nostājās manā priek�ā, un viņas skatiens kā ar asām bultām durstīja manu seju.

���� Tātad tu viņai piedevi?! � Indra gandrīz vai kliedza.-

��� Tātad tu tai Silvijai par viņas nodevību vēl taisies uzdāvināt māju?!

�ķita, ka Indras sa�utumam nebūs robe�u, ta�u arī mani pa�mazām pārņēma dusmas un pat zināms apvainojums, jo galu galā Indrai par to visu patiesībā nebija nekādas daļas.

���� Es nevaru uzreiz loģiski izskaidrot, kas ar mani �odien notika, � centos runāt pēc iespējas mierīgāk, jo gribēju pa�teikt arī daudz ko no tā, kas vispār pēdējā laikā manī sakrā�jies un ko beidzot gribēju kaut vienam cilvēkam pateikt, � bet katrā ziņā tas nav tik vienkār�i! Piedot, nepiedot� Dā�vināt vai atņemt� Es to sievieti mīlēju. Es ar viņu toreiz nodzīvoju varbūt savas dzīves skaistāko gadu. Turklāt� Kad es tikai iedomājos, ka atkal vajadzēs ar naidu, ar tiesu, ar citu cilvēku cie�anām un izlik�anu no mājām� Vai tad es nebū�u tāds pats nelietis, kādi toreiz bija tie? Tāds pats varenais ar attiecīgajiem papīriem rokās un kliedzienu: �Redz, kur viņi ir, tie Krūziņi!� Pasaki, Indra, kādēļ man tī�u prātu jālien at�kritumu bedrē? Un bez tam � Varbūt tas ir pats svarīgākais, par ko esmu domājis visu mū�u. Mēs vienmēr ar tik milzīgu enerģiju, spēku, viltību un ļaunumu cīnāmies par mantu un naudu, par augstāku stāvokli sabiedrībā un lielāku amatu, par mājām un automa�īnām, par zemi un mīlestību, bet varbūt jau rīt vai parīt manis �ai pasaulē nemaz vairs nebūs! Un kam man tas viss būs bijis vajadzīgs?

Indra domīga stāvēja, tad ātri pagāja sāņus, paņēma savu rokassomiņu un steidzās uz durvīm. Tas mani tik ļoti pār�steidza, ka es da�us mirkļus, pilnīgi apstulbis, neko nespēju pateikt, tad skaļi iekliedzos: � Indra! Kur tu!

Indra apstājās, pagriezās un atkal nostājās manā priek�ā.

���� Es jau visu laiku jutu� � viņa apvainotas sievietes balsī sacīja. � Tu vēl joprojām to Silviju mīli, un man atliek tikai no�ēlot, ka tu to pa�u nespēj attiecībā uz mani. Bet pa�klausies, Arnold Nordeķi! Tas viss ir nepareizi! Tas ir absurds, kaut kāds totāls idiotisms! Mēs ta�u no pagātnes neko, itin neko vairs nespējam atgriezti Visvairāk jau mīlestību. To es sapratu �odnn, tu to varbūt sapratīsi rīt. Un ceru, ļoti no�ēlosi.

Es domīgs klusēju. Man kļuva kaut kā ļoti �ēl. Indra neko nebija sapratusi, jo mana atteik�anās no man piedero�ā īpa- �tim.i tikpat kā nebija saistīta ar kādreizējo mīlestību.

Varbūt, Indra, tev ir taisnība un es visu no�ēlo�u. Var�būt � � domīgs teicu un skatījos uz sievieti, kuru tāpat kād�reiz biju ļoti mīlējis. � Ta�u �odien es nespēju, mīļā, labā Indra, saproti, es nespēju kā daudzi citi būt bezsirdīgs tirgo�nis un biznesmenis! Nespēju! Man vispār riebjas viss �is sīkais dzīves tirgus, kur uz katra soļa tiek pirkts un pārdots, zagts un atņemts, kur katrs domā tikai par sevi, par saviem labu�miem! Es �odien domāju arī par citiem.

���� Un daudz tu ar to ieguvi? � Indra asi jautāja.

���� Milzīgi daudz! � es iesmiedamies atbildēju. � Neviens pasaules baņķieris to nespētu aprēķināt. Es ieguvu pats sevi.

���� Ļoti jauki, Arnold! � Indra dzēlīgi teica. � Es aizkusti�nājumā varētu gandrīz vai apraudāties, ta�u kāpēc tev �odien no rīta vajadzēja tik skaisti runāt par pili un karalieni?

Indra klusēdama nervozi raustīja rokassomiņas siksnu, tad panāca vēl da�us soļus uz priek�u un noliecās pār mani.

���� Arnold � Es gribēju būt tava zemniece, dārzniece, tā labā sieviete, kura ne tikai atvieglina vīrietim dzīvi, bet kuru būtu vērts arī mīlēt.

���� Es tevi arī mīlu, � tūlīt viņai kuro reizi atzinos. � īstāk vairs nevar.

����� Dārgais! � Indra iztaisnojās un atkāpās da�us soļus tālāk no manis. Un viņas balss bija auksta kā marmora plāksne. � Tie ir tikai vārdi! Jā, skaisti un vajadzīgi kā jebkurai sie�vietei, bet es jau esmu tādā vecumā, kad ar vārdiem vien ne�pietiek. Par maz, mīļais! Ir vajadzīgs vēl kaut kas arī daudz dro�āks un palieko�āks.

�ie vārdi man nepatika. �ie vārdi man atkal atgādināja dzī�ves tirgu.

���� Nekas nav dro�āks un palieko�āks par kāda cilvēka pa�teicību. Par vienkār�u paldies �

���� Man tevis �ēl, � Indra turpināja, un viņas balss kļuva arvien aukstāka un nepatīkamāka. � Bet varbūt tu esi vien�kār�i slims? Jeb tu tāds patie�ām arī esi?! Nu, protams! Strādā krogā un pārtiec no tā, ko citi tev atmet! Bet tas, Arnold, ir no�ēlojami! Dzirdi? Un tagad, kad tev beidzot ir iespēja pa�am tikt pie mantas un turības � Es tev varu iedot laba psihiatra adresi�

Indra no rokassomiņas izņēma piezīmju grāmatiņu, kaut ko tajā ierakstīja, izplēsa lapu un to diezgan nicino�i nosvieda pie manām kājām. Tad pagriezās un gāja prom.

Man sirdī atkal iedzēla skaudra sāpe. Kādēļ visas sievietes no manis aiziet?

����� Indra! � es iesaucos un pielēcu kājās. � Neaizej! Es tevi lūdzu �

Indra vēlreiz apstājās, un viņas sejā pirmītējo nicinājumu bija nomainījusi līdzjūtība un varbūt pat kaut kas no mīlestī�bas.

����� Padomā vēlreiz! � viņa lūdzo�i teica. � To, ka tu savu biju�o sievu joprojām nespēj aizmirst un gribi viņai izdarīt kaut ko labu� To es saprotu un tādēļ nedusmojos. Ta�u nekādi nespēju saprast un pieņemt. . . Arnold, mīļais! Māja nav tikai mūri un jumts virs galvas, tāpat kā zeme nav tikai smilts� Sīs vērtības nevar, tās nedrīkst kā puķu pu�ķi vai konfek�u kārbu tā vienkār�i dāvināt pa labi un pa kreisi! Viss mums �ai dzīvē ir jānopelna. Viss! Gan mīlestība, gan cieņa, gan mierīgas vecumdienas.

Indra atkal pagriezās un gāja prom. Pie durvīm apstājās un mīļi uzsmaidīja.

� Kad tu to pili dabūsi gatavu, tad piezvani! Es labprāt aiz�brauk�u apskatīties!

Indra aizgāja. Dvēselei smagi uzgūlās kaut kas sāpīgs un nepatīkams. Jutos tik slikti, ka gribējās piedzerties vai tūlīt ņemt rokās saksofonu un nospēlēt kādu loti skumju melodiju par nepiepildīju�os mīlestību, sagruvu�ām cerībām un cilvēka vientulību.

Brīdi pastaigāju pa istabu, tad apstājos gleznas Piepildījums priek�ā, jau kuro reizi skali izlasīju seno romie�u atgādinā�jumu, ko nez kādēļ mākslinieks bija parakstījis zem abu iemī�lēju�os cilvēku kailajiem augumiem � Memento Quia pulvis est! Tad atgāju nost, �ķērsoju istabu, nostājos pie loga un ilgi raudzījos, kā pa ielu neprātīgā ātrumā drā�as automa�īnas.

Atceries, cilvēk, ka tu esi tikai pī�ļi, es domās atkārtoju un man pēk�ņi ienāca prātā, ka varbūt viss ir jādara tie�i otrādi. Jāaizmirst un jādzīvo tikai sev, jādzīvo tā, lai nedzirdētu ne�kādus palīgā saucienus, nekādas vaimanas vai �ēlastības lū�gumus, jo patie�ām agrāk vai vēlāk mēs visi būsim nekas. ..

Parakstīta iespie�anai 6.09.96. Reģistrācijas apliecība nr. 2-0610. Formāts 60x84/16. Augstspiede. 18,25 fiz. iespiedi. Metiens 3000 eks. Pas. nr. 798. Līgumcena. Salikta un iespiesta a/s �Pre�ses nams�. LV-1081, Rīgā, Balasta dambi 3.