Egils Lukjanskis

Skrējiens bezgalībā

Stāsti un noveles

Ave Marija, Marija, Marija!!! No mazā radiouztvērēja skanēja patīkama vī�rie�a balss, viņ� laikam dziedāja itāliski, vārdi bija nesaprotami, bet tie �ķita skaisti, viegli tin patīkami, debesu zilgmē pazūdo�i, izgais�to�i kā cerības, vienīgi �is skumjais, izmisīgi lūdzo�ais un gari stieptais � Ave Marija, Marija, Marija! � spēcīgi iespiedās atmiņā, satrauca sirdi un dvēseli, vē! ilgi skanēja ausīs un �ķita vēstām nelaimi. Kas viņam �ī Marija bija? Mī|ota meitene? Sieva? Mīļākā? Varbūt tā ir kāda svētā? Varbūt nolādētā? Un vai viņ� to lūdz atgriezties, neaiziet vai tikai atcerēties? Kaut kādas baltas, saulainas dienas? Da�us mirkļus zilas jūras krastā? Da�as karstas, tveicīgas naktis, da�us skūpstus, kad viņu sejas un lupas apgaismoja tālo zvaig�ņu gaisma? Ko viņ� īsti grib no tās Marijas? �ēl, ka nevar saprast vārdus. Tiem vajadzētu būt skaistiem, labiem un ļoti skumjiem. Kā dzīve vai mīlestība.

Rolands Sīgris izslēdza radiouztvērēju, automa�īnas kabīnē nepazīstamā itāļu dziedoņa balss vietā atkal vienmērīgi ieplūda tik pazīstamā motora rūkoņa. Viņ� pārslēdza ātrumu, un sinagā automa�īna ar lielu, gai��dzeltenu cisternu uz muguras strauji paātrināja skrē�jienu. Uz vieniem sāniem tai ar lieliem, ziliem burtiem stāvēja rakstīts � �Piens�, bet uz otrajiem � �Moloko�. Tagad �is neveiklais piena vāģis skrēja pa melnu, dubļainu ceļu, skrēja uz mājām, pie miera, pēc atpūtas; saule karājās tie�i virs tuvējā me�a, egļu ga�lotnēs kā Jaungada eglī�u rotājums. Drīz tas nokritīs,

saplīsīs, pazudīs. Pavisam drīz sāksies krēslainā va�kara stunda un pēc tam � nakts. Tikai bez zvaigznēm un tveicīgā dienvidu vēja. Līs lietus, visu nakti nemi�tīgi līs, un rītdien uz laukiem un ceļiem dubļu būs kļu�vis divkārt vairāk.

Rolands izliecās caur kabīnes logu, sejā asi ieskrēja slapj� vēj� un iespīdēja sarkani saules stari, un viņ� nedaudz piemiedza acis; ceļa kreisajā pusē bezgala gari stiepās nesen novākts rudzu lauks. Sprīdi īsie stublāji pilnīgi nosedza brūno zemi, un tā vien �ķita, ka �ī zeme no laika gala bijusi dzeltena. Un tomēr tā ir tik da�āda. Gan dzeltena, balta, brūna, zaļa, gan oran�a, bet visbie�āk tomēr � melna.

Lauka vidū stāvēja milzīga salmu kaudze, ap to lai�delējās putnu bars, dro�i vien vārnas vai kraukļi, kaut kur netālu no me�a varēja saskatīt pelēku māju puduri, augļu dārzu, baltu dūmu stabu, kas lēni un majestātiski cēlās pret tum�ajām debesīm, un no tās puses atskanēja tālas suņu rejas.

Rolands Sīgris aizsmēķēja cigareti un atcerējās, ka viņa māti arī sauca par Mariju un viņa bija ļoti veca, sirma, slima un ļoti laba. Rolands piedzima, kad viņai jau bija �etrdesmit gadu, un tagad arī pa�am Rolan�dam ir jau �etrdesmit. Un taisni vai jocīgi paliek, kad �ādā vecumā viss jāsāk no jauna. Bet tā laikam nemaz nevar. Uz pagātnes tomēr būs jāatsperas. Tā būs jāpa�ņem rokā kā spieķis. Vairāk klupt negribētos. Gribētos atliku�o laiku nostaigāt taisni. Un to nodzīvot tā, lai da�reiz varētu arī pasmaidīt. Un nevar ne aizmirst, ne aizsviest tos gadus. Tie jānēsā līdzi kā cigaretes vai krekls. Novilksi � sals. Bet vai tad sāpes var sasildīt? Vai var sasildīt vil�anās, neuzticība, vienaldzība, nici�nājums? To visu tomēr būs jāmēģina aizmirst. Krekls tomēr būs jānovelk. Jānovelk un jāuzliek kaimiņu dārzā uz koka krusta par putnu biedēkli. Un lai jau kādu laiku ari salst. Gan jau mēs vēl iekursim krāsni. Un gan jau kaut kad degs arī kamīns. Un degs vēl uguns�kurs. Tur tad es ari pamēģinā�u sadedzināt visu, kas ar mani noticis �ajos �etrdesmit gados. Protams, ja tas vispār iespējams. Laikam jau ir arī daudz kas tāds, kas nedeg. Nekad. Nekādās liesmās. Ne uz kādām oglēm.

Dubļainais ceļ� kā salocīta siksna spēji pagrie�as pa kreisi, apmeta likumu ap nelielu kalnu un tad strauji iedrāzās silā. Rolands samazināja ātrumu, viņam pa�tika braukt caur me�u, caur �īm sirmajām koku vecvec�māmiņām, caur viņu klusajām nopūtām un vaidiem, un tā vien gribējās apstāties, izkāpt laukā un kaut nedaudz ar viņām parunāt par dzīvi, varētu izkratīt sirdi, va�rētu pastāstīt, kas nospie� prātu, par ko domāju, sap�ņoju, ko gaidu, un viņas man savukārt varētu pastāstīt, kā iespējams nodzīvot tik garu mū�u un sakuplināt tik milzīgu pēcnācēju paaudzi un kā spēju�as izturēt gan bargās ziemas, salu, sausās vasaras un ugunsgrēkus. Visas pasaules nelaimes jums gāzu�ās pāri, bet jūs to�mēr zaļojat, dzīvojat, tikai paretam klusi nopū�aties. Jūs esat stipras, bet mēs? Es? Vai gan dro�i zinām, kādi esam?

Un Rolands Sīgris atceras kādu augusta pēcpusdienu pirms piecpadsmit gadiem un tādu pa�u me�u, un tādu pa�u sarkanu sauli, un tādu pa�u vēlē�anos iekrist za�ļajās sūnās, bet viņi ar Sandru toreiz iekrita zilos vir��os, viņi gulēja zilos, pēc medus smar�ojo�os vir�os un vispirms viens otram teica vārdus, kurus �obrīd nemaz vairs negribas atcerēties; toreiz tie gan skanēja patiesi un varbūt arī bija patiesi. Un tas viss �ķita jauki un skaisti, un neaizmirstami, bet ari to �obrīd nemaz vairs negribas atcerēties, lai gan tas viss bija vairāk nekā nopietni. Varbūt par daudz nopietni. Un tagad, Roland, ir baigi, tas ir pavisam baigi, veco zēn, kad pienāk tāds laiks un tāda diena, kad visu gribas aizmirst. Bet var�būt taisni brīni�ķīgi, ja tas tikai izdotos.

Ceļ� kļuva bedrains. Ma�īna sāka stipri lēkāt, visās malās bija dzirdamas dīvaini �īksto�as, grabo�as ska�ņas, un tā vien �ķita, ka lielā, gai�dzeltenā cisterna �Piens-Moloko� novelsies no savas pamatnes un aizri�pos grāvī. Rolands vēl vairāk samazināja ātrumu � ne viņ� labi pārzināja �o ma�īnu, ne �o ceļu. Rolands no Rīgas uz laukiem bija pārcēlies tikai pirms divām nedēļām, un, lai gan viņ� par �oferi strādāja jau astoņ�padsmito gadu, sovhoza vadība viņam vispirms uzticēja tikai �o grabo�o zārku. Pēc mēne�a apsolīja jauno di�rektora volgu, un Rolands ticēja, ka tā arī būs. Bet pagaidām kaut kā jau iztiks. Iedeva arī dzīvokli. Mā�jas otrajā pusē dzīvoja kāda vientuļa atraitne. Viņa vienmēr rādās tāda skumīga, lai gan joprojām vēl tiri izskatīga. Zootehniķe, vai.

Jā, Rolands nodomāja, palecoties uz izsēdētā sēdekļa. Si tev nav Ļeņina iela, Majakovska bulvāris vai Jūrma�las �oseja. Piecpadsmit gados tu ar savu taksīti esi iz�lo�ņājis katru Rīgas stūri, katru pagalmu, katru ielu. Tu smalki zināji visas tās vietas, kur pulksten vienos, divos vai trijos naktī vai se�os no rīta varēja dabūt degvīnu jebkurā vairumā, un, ja klients labi samaksāja, viņam �o degvīnu pagādāji. Un tu vēl smalki zināji vi�sas tās vietas, kur jebkurā diennakts laikā varēja dabūt gan augstākas, gan zemākas kategorijas draiskules, un, ja klients labi samaksāja, viņu vienmēr arī aizvedi uz kādu no �īm adresēm. Neteiksim, ka darbs būtu bijis viegls, bet tas tomēr �o to ari ienesa. Un varbūt ari visu izpostīja. Nē, ne jau darbs. Muļķības. Tas bija tikai riņķis, pie kā Sandrai pieķerties. Labs tramplīns, pret ko atsperties.

�Tavas mū�īgās vakara un nakts maiņas!�

�Tu nekad neesi mājās!�

�Es galu galā esmu sieviete, un man vismaz �ad tad vīrietis tomēr ir vajadzīgs!�

�Es mirstu aiz garlaicības!�

�Bet paklausies, Sandra, mums ta�u ir bērns! Mu�u mazā, jaukā Katerīna.�

Rolands Sīgris sapurināja galvu, it kā kaut ko no sevis aizmetot, aizgrū�ot prom, un ar strauju, niknu kustību atkal pārslēdza ātrumu. Pie velna! Lai izjūk tā kaste! Lai ripo! Lai sa�ķīst un saplīst! Lai paliek tikai lū�ņu kaudze! Bie�i no cilvēka dzīves pāri nepaliek pat tik daudz.

Ceļ� negaidot iztaisnojās, kļuva sausāks un pavisam līdzens. Gar kabīnes logu dziedādams skrēja vēj�, no me�a izraudams un sev līdzi paņemdams skuju, sūnu un sēņu smar�as. Saule nogurusi, kļuvusi pavisam sar�kana un auksta, kaut kur tālu priek�ā viegli pieskārās zemei. Un, kad me�s beidzās, Rolands pēk�ņi ieraudzīja lielu, smar�ojo�u un zilu vir�u lauku. Viņ� strauji sa�mazināja ātrumu un atkal brauca pavisam lēni. Viņam �ķita, ka nesteidzoties iebrauc pagātnē, ka viņ� tai at�kal mēģinās nozagt kādu jauku, tikai vienu skaistu dienu. Tā bija viņu pirmā diena, no tās jau pagāju�i piecpadsmit gadi, un tomēr �o dienu viņ� vēl atceras. Bet pēdējā jau sen ir aizmirsusies.

Jā, arī toreiz bija augusts, pēdējais vasaras mēnesis pirms piecpadsmit gadiem; viņ� todien no Torņakalna labā ātrumā laida atpakaļ uz pilsētas centru, kad pirms Oktobra tilta viņa ma�īnu apturēja jauna, eleganti ģēr�busies un visādi simpātiska dāma.

�Kurp brauksim?�

�Uz Me�ciemu.�

�Labs ir. Brauksim uz Me�ciemu. Ciemos?�

�Nē. Es tur dzīvoju.�

Pārbraucot tiltu, es kabīnes spogulīti pagriezu tā, lai labāk varētu saskatīt skaistās pasa�ieres seju un kājas. Tas ir vecs �oferu gājiens, mūsu vienīgā izklaidē�anās tik vienmu|ajā un nogurdino�ajā darba dienā. Sievietei mugurā bija gai�zils kostīms, ap�ūts ar baltu, pūkainu ādu. Viņa sēdēja aizmugures sēdeklī, pārmetu�i vienu kāju otrai, un es ar satraukumu skatījos uz viņas augsti atsegtajiem ceļiem, uz smalkajām kaprona zeķēm, ku�ras tik vilino�i un noslēpumaini pazuda zem īsajiem kostīma svārciņiem. Sī sieviete nēsāja arī labu, smalku, me�ģīnēm bagātu apak�veļu, un, braucot diezgan garo ceļu līdz Me�ciemam, es nodevos da�ādām iztēles ai�nām, kuras gribot negribot laikam ienāk prātā jebku�ram daudz maz normālam vīrietim.

Sieviete bija nedaudz apjukusi. Kad piebraucām pie liela dārza ieskautas mājas, viņa apjuka vēl vairāk. �Esmu tur atstājusi somiņu,� viņa klusi teica. �Pa�gaidiet.� Sieviete izkāpa laukā, attaisīja dārza vārtiņus, bet pēc da�ām minūtēm atgriezās. Viņa izskatījās apju�kusi, skatījās sāņus.

�Piedodiet,� viņa teica, �bet es jums nevarē�u sa�maksāt. Vecāki nav mājās, un mana somiņa ��

Viņa patie�ām tur pie tilta izskatījās, it kā būtu no kaut kā bēgusi.

�Ļoti slikti, cienītā,� teicu es, �ka jūs man nevarēsiet samaksāt.�

Sieviete stāvēja divus soļus no ma�īnas un nervozi kodīja lupas.

�Ja man rīt iznāks būt �ai pusē, es pie jums pie�skrie�u,� teicu un paskatījos uz balto, lepno māju. To�brīd vēl nekādi nespēju paredzēt, ka man tajā nāksies nodzīvot piecpadsmit gadus.

Nāko�ajā dienā viņa man samaksāja. Viņa samaksāja ļoti bagātīgi, tik daudz nemaz nevajadzēja. Pēc da�ām dienām mēs jau gulējām tai zilajā vir�u laukā. Sandra steidzās. Viņa steidzās ātrāk kādam sariebt, atmaksāt. Bet kas tad viņam? Tas viss tika man, mums pa�iem, Sandra. Sī atmaksa un atriebība. Kad es pēc da�iem ga�diem to uzzināju, nodomāju, ka tad jau daudz godīgāk tomēr ir atdoties par naudu. Un galu galā to var darīt visda�ādāko iemeslu deļ, bet, ja tas nenotiek mīlestības dēļ, tad vismaz neko nevajag runāt, sacīt, solīt. Vārdi vienmēr biju�i daudz nozīmīgāki par mūsu kailo miesu.

Un tikai pirmajos laulības gados mums �kaut kas bija�. Mīlestība? Nez vai. Kaut kas tikai apmēram, kaut kas tai līdzīgs� Mazs pa�apmāns. To māju nevar uz�būvēt, ja betonam netiek piejaukta klāt mīlestība. Nē, uzbūvēt jau var, tikai tur dzīvot nevar.

Sandra strādāja organiskās sintēzes institūtā, ķī�mijas zinātņu kandidāte, skaista, pēc velna gudra, lepna, augstprātīga un ļauna. Viņai laikam bija iedzim�tas tieksmes uz atriebību. Tagad es brīnos, kā mēs to�mēr varējām kopā nodzīvot tik neticami ilgu laiku. Bet nav ko brīnīties. Tu ta�u zini. Tas bija tas zilais vir�u lauks, mūsu zili uzklātā gulta. Lai kādas bija mūsu attiecības, lai ko mēs viens pret otru izjutām, tur mums vienmēr bija labi. Gandrīz vienmēr.

Jau pēc da�iem gadiem man nācās arvien bie�āk dzir�dēt Sandras nicīgos vārdus.

�Tu atkal smirdi pēc benzīna.�

�Tu atkal smirdi pēc cigare�u dūmiem.�

�Tu atkal smirdi pēc eļļas.�

�Tu atkal smirdi pēc savas ma�īnas.�

Svētdienās bie�i pie mums sanāca Sandras draugi. Zinātnieki, ķīmiķi. No viņu runām es neko daudz nesapratu, tādēļ tādās reizēs vienmēr devos uz garā�u un sāku ņemties ap sievastēva moskvi�u.

�Nevajag, dēls,� mana māte pirms kāzām sacīja. �Sī sieviete nav domāta tev. Viņas dzimta ir pārāk tu�rīga, lai visi �ie �iliņi būtu taisnīgi cilvēki. Tava izvē�lētā sieviete ir pārāk skaista, lai būtu godīga. Viņa ir pārāk izglītota, lai būtu vienkār�a un patiesa. Viņa ir par daudz gudra, lai* būtu laba.� Nevajag, dēls, sacīja mana sirmā māte, mana svētā Marija. Nevajag, dēls, grābstīties gar tik augstiem plauktiem. Tā saldā ievārī�juma burciņa nav vārīta tev.

Pirms da�iem mēne�iem Sandra atveda un stādīja man priek�ā ļoti nopietna izskata vīrieti, tipisku zi�nātnieku, un viņ� nekādā ziņa nesmirdēs ne pēc ben�zīna, eļļas vai cigaretēm. Viņ� likās ļoti akurāts, pār�spīlēti pieklājīgs un auksts. Acīmredzot viņam jau no pa�a sākuma bija domāts tas saldais ievārījums. Viņ� ir pieradis būt aug�ā. Man katru dienu jālien zem ma��īnas. Jākāpj bedrē. Zinātņu doktors. Tu pa vaļas brī��iem varētu pamēģināt atrast ķīmisko formulu mī�lestībai, lai to varētu sintezēt mākslīgi. Es domāju, ka mūsu divdesmitais gadsimts uz to ir spējīgs. Man ne�bija �ēl zaudēt mūsu kopdzīvi. Tā diem�ēl arī bija tikai kopdzīve. Skaista ma�īna bez riteņiem. Man vie�nīgi stipri iesmeldza, kad tu mūsu pēdējās dienās vaļ�sirdīgi, pat ar nelielu lepnumu atzinies, ka tu ar �o doktoru esi gulējusi jau pirms pieciem gadiem. Tā bija tava atriebība man. Neko teikt. Tu savā dzīvē esi iz�vēlējusies ļoti patīkamu atriebības ieroci. Katrā ziņā tas ir daudz efektīvāks, otram daudz sāpīgāks par cirvi.

Man kļuva bezgala �ēl mūsu mazās Katerīnas. Sīs divas nedēļas gandrīz ne par ko citu neesmu domājis. Tas -doktors, meitiņ, tevi nemīlēs un nez vai mīlēs ari tavu māti. Bet lielie jau bez tā var iztikt. Un, ja nevar, tad kaut kur to izdomājam. Bet bērniem mīlestība va�jadzīga ik dienas, un, kas vissliktāk, doktor, � viņus nevar apmānīt kā lielos.

Rolandam Sīgrim apvainojums, dusmas un �ēlums aizspieda kaklu, viņ� ieklepojās, nospļāvās un vēl�reiz pārslēdza ātrumu. Me�s bija -beidzies, un beidzies zilais vir�u lauks, tagad ceļa kreisajā pusē atkal varēja redzēt novāktu labības lauku, pa kuru cēli un pa�apzi�nīgi pastaigājās balts stārķis.

Ceļ� jau kuro reizi meta lielu līkumu, �eit atkal bija dubļi un grambas, sākās jauns me�s, Rolands ieslēdza tuvējo gaismu, saule jau bija noslēpusies zemeslodes otrajā pusē, un pāri ceļam krita garas, nedaudz spo�kainas koku ēnas.

Sāka līt. Pēc da�iem kilometriem no me�a iz�āvās �aurs ceļ�, kas acīmredzot veda uz tuvējām mājām, ku�ras puskrēslā knapi varēja saskatīt. Ceļu krustojumā stāvēja kāda meitenīte, un viņai blakus tupēja mazs, dzeltens suns.

Rolands apstādināja ma�īnu un izkāpa.

Vienu mirkli viņam �ķita, ka tā ir Katerīna.

��� Ko tu �eit dari? � Rolands uzprasīja.

��� Skatījos, kā tu brauc, � meitene atbildēja.

Viņai bija gari, gai�i mati, bet tā savēlu�ies un iz�spūru�i, ka varēja skaidri manīt � tie ķemmi nav re�dzēju�i nedēļām ilgi. Kalsnā sejiņa bija gau�ām netīra, kājās saplīsu�as kurpītes, nobruku�as pusgarās zeķes, stipri saburzīta, netīra kleita un salāpīta jaka. Tā kā bārabērns, Rolands nodomāja. Un acīs jau tadas skum�jas, kādas mēdz būt vienīgi pieaugu�ajiem, kad viņi stāv un skatās uz sabruku�ās dzīves drupām.

��� Kā tevi sauc? � Rolands pavaicāja.

��� Ilzīte, � meitene atbildēja, � bet sunīti par Citu.

��� Kādēļ tu neej mājās? Kur tu dzīvo?

��� Tepat. Redzi?

������� Jā, bet kādēļ tu neej mājās? Esi jau galīgi slapja. Varbūt kādu gaidi?

������� Tagad vairs ne, � meitene sacīja un pasmaidīja. � Es gaidīju tevi.

��� Kādēļ, Ilzīt? Kādēļ tu mani gaidīji?

�� Gribu, lai tu atnāc pie manis ciemos.

�� Tu mājās esi viena?

������� Nē, � Ilzīte strauji papurināja galvu, � bet tu tomēr atnāc. Kā sauc tevi?

��� Rolands, bet vari saukt arī par Roli.

��� Mūsu kaimiņiem tā sauc suni, � Ilzīte teica.

������� Nu redzi, cik tas ir skaists vārds, � Rolands pa�smaidīja. � Bet tagad, Ilzīt, skrej tomēr uz mājām, saaukstēsies.

������� Tu arī nāc, � meitene aicināja un lūdzo�i ieska�tījās nepazīstamā vīrie�a acīs.

��� Tu to ļoti gribi?

��� Jā.

Runa kā jau pieaugusi. Un acīs tādas savādas, vieglas sāpes. Laika man diezgan, un varbūt tai mājā kaut kas ir noticis.

��� Cik tev, Ilzīt, ir gadu?

��� Septiņi.

Tie�i tikpat, cik manai Katerīnai, Rolands nodomāja, un viņ� atkal redzēja savas meitas sārto, veselīgo seju un skaidrās acis.

��� Ejam, Ilzīt.

Viņi gāja gar ceļa malu, un zem viņu kājām slīdēja �ķidra zeme. Da�us soļus atstatu sekoja suns. Ceļa la�bajā pusē �alca me�s.

��� No vilkiem nav bail? � Rolands uzprasīja.

��� Nē, � Ilzlte pakratīja galvu. � Man bail no mammas.

Rolands nodrebēja.

��� Kādēļ?

�� Mamma dzer, � Ilzīte klusi sacīja. � Pie viņas atkal atnācis Frīdonkulis.

Tas ir ļoti slikti, Rolands nodomāja, ka tava mamma dzer un tev no mammas bail. Un vēl arī tas, ka pie tavas mammas nāk Frīdonkulis.

Rolands pēk�ņi atcerējās, ka arī Katerīnas mājā nāk un tagad tur dro�i vien arī paliek kāds onkulis, kuru varbūt pēc kāda laika Katerīnai vajadzēs saukt par tēvu.

Kaut kas iesita, iesmeldzās. Aizskrēja, palika. Atli�doja, nokrita. Uzliesmoja un apdzisa.

Negaidot aiz kokiem parādījās parasta lauku māja, aiz tās bija pagrabs un neliels dārzs, pagalma vidū stā�vēja aka, nedaudz tālāk kūts, neliela klēts un �ķūnis. Varēja dzirdēt, kā puskrēslā kaut kur iemaujas govs un skaļi kladzina vistas.

Rolands atvēra durvis, un viņi ar Ilzīti iegāja mājā. Priek�namā uz grīdas mētājās spainis, liela piena kanna un kaut kādas drēbes, dubļaini zābaki. Kad Ro�lands ar Ilzīti iegāja istabā, sejā iesitās skābens, sasmēķēts gaiss un vēl kaut kāda pretīga smaka. Pie apaļa galda sēdēja stipri iereibu�i sieviete, viņai bija izspūru�i mati, nemazgāta seja, �auri piemiegtas, blā�vas acis, bet mugurā melna, ar sīkām pērlītēm izrotāta kleita. Sieviete izskatījās veca, lai gan viņai nebija vairāk par divdesmit pieciem gadiem.

Viņai iepretim sēdēja drukns, vienaldzīga izskata vīrietis un smēķēja cigareti. Uz galda stāvēja pusiz�dzerta degvīna pudele, maize un �āvēts �ķiņķa gabals.

������� Tu kaut ko atnesi? � sieviete pacēla galvu un paskatījās uz ienācēju.

������� Māmiņ, tu, lūdzu, vairāk nedzer, � Ilzīte klusā, lūdzo�ā balsī teica.

������� Tu kaut ko atnesi? � sieviete vēlreiz cerību pilna pajautāja.

�� Māmiņ, tu, lūdzu, vairāk �

������� Muti! � māmiņa dobjā balsī uzbrēca. � Nemaz neļauj parunāties ar ciemiņu!

������� Aizej, Ilzit, uz virtuvi, � Rolands sacīja. � Es tūlīt nāk�u.

Ilzīte paklausīja un domīga izgāja no istabas.

��� Kas te pie jums notiek? � Rolands uzprasīja.

��� Tu zini, ka tavai meitai bail nākt mājās, ka viņa viena dzīvo pa me�u?

�������� Ilze man ir dro�a, � sieviete pasmīnēja. � Atsi�tusies manī.

������� Viņa stāstīja, ka no pa�a rīta, visu �o dienu neko neesot ēdusi.

��� Kādēļ tad neēd? � vīrietis paraustīja plecus.

�� Zaccne labu labā. Lai nāk tik �urp!

Un pēk�ņi Rolandu no matu galiem līdz kāju pēdām pārņēma drausmīgs naids, viņ� nodrebēja, viņ� juta, kā no kaut kādiem dvēseles nostūriem aug�up kāpj ne�labums, pretīgs sa�utums. Vēl jo vairāk tādēļ, ka atkal atcerējās savas biju�ās mājas un iedomājās, ka arī tur varbūt pa�laik pie apaļa galda sēd sieviete, vienīgi viņa ir nesalīdzināmi skaistāka par �o, viņas galvu rotā vakara frizūra un ķermeni sedz caurspīdīga apak��veļa un fran�u peņuārs; viņai iepretim sēd vīrietis, gudrs, elegants vīrietis, un uz galda stāv konjaks OS vai KV un pudele �ampanie�a, un tad viņi pasauc mazo Katerīnu un pacienā ar kūkām, augļu kompotu un �o�kolādi.

������� Paklausies! � Rolands vērsās pie vīrie�a. � Ja tu �eit vari dropēt jau no vakardienas un ja tev nav pretīga �ī sieviete, tad vismaz tu varēji kaut nedaudz parūpēties arī par bērnu!

������� Tas skuķis nav mans, � vīrietis atmeta ar roku, pasniedzās pēc pudeles un pielēja glāzi. � Lai rūpē�jas �ī!

Vīrietis izdzēra, pēc tam ilgi un vērīgi Rolandu no�pētīja.

������� No kurienes tu te uzradies? Kas tu vispār tāds esi?

��� Vai tev nav vienalga?

������� Vispār jau jā, � vīrietis piekrita, � bet tomēr� Varbūt esi no tikumības policijas?

������� Jā, � Rolands atteica un, �ķērsojis priek�namu, iegāja virtuvē. Ilzīte sēdēja pie galda un domīga ska�tījās uz neiekurto plīti, uz kuras stāvēja vairāki katli un snauda liels, tum�pelēks kaķis.

Rolands apskatījās. Katli bija tuk�i. Pēc tam viņ� apskatījās pieliekamajā, bet arī tur visi plaukti stāvēja tuk�i. Pēc brī�a viņ� dzirdēja sievietes balsi.

��� Ko viņ� tur ārdās? Dzi, Frīdi? Kas viņ� tāds ir?

��� Esot no policijas, � Frīdis sacīja.

��� A, � sieviete gari novilka.

Rolands iegāja istabā, paņēma no galda maizi un �ķiņķi un aizgāja atkal uz virtuvi.

��� Ē! � sieviete iekliedzās. � Negrābsties!

Rolands baroja bērnu, un viņu joprojām neatstāja tā

dīvainā, neparastā sajūta, ka �ī mazā, izsalkusi meite�nīte ir viņa Katerīna.

��� Kur ir tavs tētis? � Rolands klusi_ pavaicāja.

������� Man nav tēta, � Ilzīte atbildēja, kāri ēzdama rupjo maizi un �ķiņķi. � Mamma saka, ka man nekad neesot bijis tēva.

���� Kaut kad jau tomēr bija, � Rolands sacīja un viegli noglāstīja gai�mataino galvu.

Tum�pelēkais runcis laiski piecēlās, tikpat laiski iz�staipījās, nolēca no plīts un, gaisu ostīdams, nostājas pie galda. Rolands arī viņam nogrieza gaļas �ķēli, pēc tam iegāja blakusistabā.

��� Kur tu guli? � viņ� uzprasīja.

���� Tur, � Ilzīte ar roku parādīja uz istabu. � Bla�kus mammai, bet es tur vairs negribu. �onakt gulē�u uz kūtsaug�as. Segu jau aizstiepu.

���� Ko viņ� tur vandās pa tām istabām? � sieviete skaļi prasīja. � Dzi, Frīdi? Viņ� mūs apzags. Dzil Iz�tīrīs visu māju � po �istuju!

Istabas vidū stāvēja plata, divvietīga gulta, uz tās vēl mētājās saņurcīti spilveni, netīri palagi un sega. Blakus durvīm atradās zema ku�ete, un acīmredzot uz tās gulēja Ilze.

Rolands atkal sajuta trulu sāpi, riebīgu, pretīgu tuk�umu, bet jau pēc da�iem brī�iem to piepildīja �ē�lums, neparasts maigums, siltums.

Viņ� izgāja no istabas un atgriezās virtuvē pie Ilzes.

���� Frīdi! � sieviete sāka kliegt. � Beidzot ta�u piecelies un izmet viņu laukā! Un kārtīgi sadod arī tam skuķim! Ved visādus freijerus mājās!

���� Nē! � Ilzīte iekliedzās, pielēca kājās un cie�i ap�ķērās ap Rolanda vidukli. � Nē! Es negribu, ka viņ� mani sit! Un negribu, ka vēlāk arī māmiņa mani sit!

���� Nomierinies, Ilzit, � Rolands sacīja un viegli no�glāstīja viņai galvu. � Neviens tevi vairs nesitīs, bēr�niņ.

���� Tu ta�u esi mans tētis, vai ne? � Ilzīte priecīga iesaucās. � Es jau to zināju uzreiz! Tēti!

Durvīs parādījās Frīdis.

������� Vācies! � viņ� sacīja. � Pec iespējas ātrāk! Un liec to skuķi mierā! Viņai tūlit būs jāaizskrien pie Kārklenes pēc �ņabja.

������� Pagaidi, � Rolands klusi sacīja un pastūma bērnu nedaudz sāņus. � Neskaties!

Pēc tam pagāja uz priek�u un, asi, strauji pagrie�o�ties, sitienā ieliekot vēl ari visu ķermeņa svaru, viņ� labās rokas dūri ietrieca Frīda uzburbu�ajā sejā. Vīrie�tis ievaidējās, sagrīļojās un, turoties pie durvju stende�res, lēni no�ļuka zemē.

������� Ejam, � Rolands sacīja un paņēma mazās mei�tenītes mazo plaukstu savējā. � Tu nekad vairs �eit nedzīvosi.

Viņi izgāja pagalmā. Lietus joprojām lija. Atkal bija dzirdams govs māviens un vistu kladzinā�ana.

��� Zemene raud, � Ilzīte sacīja.

��� Kas? � Rolands nesaprata.

������� Gotiņa raud, � Ilzīte bija nobēdājusies. � Mamma viņu �odien nav slaukusi.

��� Nu un tad?

��� Gotiņai sāp, � bērns paskaidroja.

Tur es diem�ēl neko nevaru līdzēt, Rolands nodomāja. Slaukt es neprotu. Labi, ja es varu palīdzēt tev. Katrā ziņā tev sāp vairāk.

������� Tu gribi braukt pie manis? � Rolands uzprasīja un ar viegli drebo�u sirdi gaidīja atbildi.

������� Jā, tēti, � Ilzīte atbildēja. � Ļoti gribu. Es tevi, tēt, visu laiku gaidīju. Man bie�i likās, ka māmiņa ne�maz nav mana mamma.

Dīvaini, pārāk dīvaini viss sanāk, Rolands nodomāja, īstā māte nav mamma, bet sve�s cilvēks ir tēvs. Cik tālu es drīkstu iet? Un vai vispār mēs drīkstam iejauk�ties citu cilvēku dzīvē? Kur sākas fln kur beidzas ma�nas cilvēka tiesības? Un vai vispār kādam ir tiesības feiet cita mājā un paņemt to, kas viņam nepieder? Pro�tams, nē. Likums vienmēr ir īpa�nieka pusē, un mani galu galā gaida sods. Bargs vai viegls, bet sods ir ne�izbēgams. Es esmu noziedznieks. Man laikam vajadzēja tomēr joņot tālāk. Man nevajadzēja spiest uz bremzēm. Galu galā lai katrs dara ko grib! Lai dzer tēju, kon�jaku vai degvīnu. Lai katrs guļ, ar ko viņam patīkas. Lai kūtīs mauj neizslauktas govis un lai raud pamestie bērni. Visās mājās tā vai tā tu nevarēsi ieiet. Un ar zobu dauzī�anu pasauli neizlabosi.

��� Tēti, ejam! � mazā Ilzīte paraustīja Rolanda roku. � Lūdzu, ejam, tēti! Kamēr mamma mūs vēl nav sākusi meklēt. Muksirn!

Kas viņai tu, bērniņ, un kam viņai es, Rolands nodo�māja. Abi viņai esam nevajadzīgi. �Tētis.� Pēc kāda laika mana meita tā sauks viņai sve�u cilvēku. Un tā sve�s bērns sauc mani. Pasaulē kaut kas notiek nepa�reizi. Kaut kas nav kārtībā. Kaut kas nav kārtībā ar mums. Un tagad? Tagad es rīkojos pareizi vai nepa�reizi? Lai �ī prāto�ana nāk vēlāk. Bērnam salst, bērns grib ēst, un bērnam sāp. Un man pa�laik ir pilnīgi vienalga, cik lielā mērā es likuma priek�ā esmu vainīgs vai atbildīgs. Sim mazajam cilvēkbērnam jāpalīdz, tas arī viss. Viss mans likums un visa morāle.

Rolands paņēma Ilz.lt! uz rokām un caur smago lietu un melnajiem dubjiem aiznesa līdz automa�īnai.

��� Sunīti arī, � meitene lūdza. � Paņem sunīti arī.

Viņ� atvēra kabīnes durvis un ielaida suni. Cita

priecīga iesmilkstējās un tūlīt apgūlās uz grīdas, no kurienes nāca pēc benzīna smar�ojo�s siltums.

Ilzīte sēdēja blakus un smaidīja. �ķita � viņa vēl tiekad nebija jutusies tik labi. Varbūt viņa pirmo reizi neizjūta bailes.

Rolands uzmanīgi vēroja ceļu, līdz mājām vēl bija jābrauc apmēram �etrdesmit kilometru, un pēc kāda laika viņ� ieslēdza radiouztvērēju. Skanēja mūzika, un tad cauri visda�ādāko skaņu mud�eklim viņ� pēk�ņi pavisam skaidri sadzirdēja kādas sievietes dzidro balsi, viņa dziedāja itāliski, un atkal atskanēja gari stieptais, dziļi izmisīgais � Ave Marija, Marija, Marija!

Sieviete kliedza un lūdzās.

Tas bija sauciens pēc palīdzības.

Ave Marija, Marija, Marija!

Rolands strauji izslēdza radiouztvērēju un uzmeta vēl cie�āku skatienu ceļam.

Ko es esmu izdarījis? Un kas es tagad esmu? Huli�gāns, laupītājs, zaglis?

� Tu esi labs, � Ilzīte negaidot sacīja, pasmaidīja, pielieca savu gai�mataino galviņu pie viņa adas jakas apsegtā pleca, pievēra acis un gandrīz tai pa�ā mirklī aizmiga.

Rolands samazināja ātrumu, baidīdamies, ka ceļa grambas viņu varētu uzmodināt.

Varbūt lizīle savā dzīvē pirmo reizi redzēja kādu skaistu sapni.

nauda vai mīlestība reti kad cilvēkiem

atnesusi laimi.� Viņ� piekrīto�i pamāja.

�Bet kas par to?�

Seno asīrie�u, arābu, ēģiptie�u, senās Ro�mas un grieķu zemē atrastas monētas. Smagākas, vieg�lākas. Ar pāvestu, sultānu, imperatoru ģīmjiem virsu. Apaļas, �etrkantīgas, ar caurumiem vidū. Laime un nelaime �uguna podos. Par prieku arheologiem un ko�lekcionāriem. Sen pazudu�as tās valstis, tie pāvesti un visi tie imperatori. Pazudis arī tas kalējs un poda īpa��nieks. Tika uzbrukts un spīdzināts, tika iekarotas un iznīcinātas tautas, tika skausts, aprunāts, zagts un lau�pīts, bet tagad mazie metāla gabaliņi mierīgi rūs zemē. Un, paldies dievam, sarūsēs. Kādreiz par tiem varēja no�pirkt pilis, amatus un varu, uzliesmoja un dega visne��ēlīgākās cilvēku kaislības � par nieka zelta ripiņām. Kur jūs tagad esat � trīco�ie skopuļi un bagātnieki? Nerri un karaļi. Mantkārīgie tirgotāji. Valdnieki un vergi. Ar savām skrandām un naudas lādēm.-

Tagad vairs nekaj. Modernas tipogrāfijas ma�īnas naudu drukā kā afi�as vai grāmatas. Un tagad par naudas �ūksni nenopirksi ne pili, ne amatu,nevaru. Bet kaut ko jau var. Kaut ko var vienmēr. Podus un lādes nomainīju�i tērauda seifi un glīti ādas maciņi. Kapeikas un rublī�i. Bet tieksme palikusi. Un naids palicis. Un liekulība. Un apbrīna. Un varas kāre. Un �ī drausmīgā mantkārība. Privātmājas nomainīju�as pilis. Bet se�jūgu karieti � baltais �igulis. Un lepnums kā cepure

tit galvas. Es tas pats valdnieks, tas pats bagātnieks, tikai nesalīdzināmi mazāka mēroga. Tā pati patika skai�tīt, rēķināt, iegūt un krāt. Tā pati bauda. Un galu galā � tā pati nauda un tas viss, ko �ad tad par �o naudu var iegūt.

Es, bet ne tu.

Celies se�os no rīta, brauc pārpildītajā tramvajā, skrien kājām, sviedrus slaucīdams, uz celtnes staipi ķieģejus, bruģē ielu, ar zemi, stāvi rūpnīcā pie virpas un skaiti dienas līdz algas izmaksai.

Tu, bet ne es.

��� Edij, cik mums tas ceļojums apkārt Eiropai iz�maksās? � Dagnija pajautāja un pagrieza savu ko�i izkrāsoto lelles sejiņu pret vīru. No rītiem viņa parasti izskatījās stipri līdzīga Merilinai Monro, bet vakaros sarkanās spuldzes gaismā atgādināja Brid�itu Bordo.

Eduards sarauca pieri un mirkli padomāja.

��� Tūkstots divi simti. Katram. Pa abiem divi tūk�sto�i �etri simti, ja neskaita ceļa izdevumus līdz Ļeņingradai.

Dagnijas vīrs diem�ēl neizskatījās ne pēc Alena Delona, Pola Belmondo vai Ģirta Jakovļeva. Viņ� izska�tījās pēc neveikla zemnieka ar stiprām kalēja rokām, alus dzērāja vēderu, viltīga grāmatve�a seju, kuram smadzeņu vietā pastāvīgi klak�ķēja skaitāmie kauliņi.

Bet Dagniju vīra ārējais izskats ne sevi�ķi uztrauca. Viņai jau ilgāku laiku bija mīļākais, tā ka Eduards pilnīgi varēja nodoties savam iemīļotajam dzīvesprie�kam � �taisīt naudu�. Un viņ� to prata lieliski. Eduards burtiski Dagniju apbēra ar naudu. Un, ja pa�tie�ām tā arī ir, ka par naudu mīlestību nopirkt nevar, tad katrā ziņā sievieti var nopirkt vienmēr. Un viņ� Dagniju iegādājās glu�i tāpat kā jebkuru lietu, kas atradās viņa dzīvoklī. �Mīlestība uznāk un pāriet,� Eduards bie�i domāja, �bet nauda būs vienmēr.�

��� Un tu �īs ceļazīmes dabūsi? � Dagnija vēlreiz painteresējās. � Noteikti?

�� Protams! Par naudu ta�u var dabūt visu!

Par to viņi bija simtkārt pārliecināju�ies. Ne ticība svētajiem, bet nauda bija paradīzes vārtu īstā atslēga. Sie īpatni �auksto�ie zaļie, sarkanie un zilie papīra ga�baliņi.

Visu � Bet patiesībā būtisku neko. Viņ� par savu naudu nespēja atpirkt ne nodzīvotos gadus, ne pieku�kuļot laiku, lai tas kaut kur ceļa līkumā aiztur vecumu, nespēja nopirkt apdro�inā�anas polisi, kas simtprocen�tīgi garantētu pret kļūdām, slimībām vai nelaimēm; viņ� pat nespēja sev nopirkt visvienkār�ākās zāles pret plikpaurību! Bet tu saki � visu� Nauda ir tikai spilgts lukturītis, kas vienīgi uz īsu brīdi spēj apgais�mot mūsu ceļu. Pārējā daļa būs tomēr jānoiet tumsā.

��� Es tikai nezinu, vai tas būs to vērts, � Eduards domīgs pakasīja pakausi.

�� Jā? � Dagnija mazliet apmulsa. � Kādēļ tu tā domā?

��� Izgrūdīsim baigu naudu, bet redzēsim tikai vecas baznīcas! Es jau zinu! Tu domā, ka rāda ko citu? Lika pagaidīt! Un naudu maina tik maz, ka arī nopirkt neko prātīgu nevarēsim!

��� Kaut ko jau varēsim, � Dagnija beidza krāsot savas biezās, baudkārās lūpas, un uz mirkli viņai uzra�dās nepatika pret vīru. Atteikties no tādas izdevības! Kaut mirkli �aubīties! � Daudz ko varēsim, � viņa cie�i noteica.

��� Ja mēs brauktu uz Somiju, tad gan. No somiem varot atvest ļoti daudz. It sevi�ķi kremplīnu. Bet pirmā pietura esot tikai Kopenhāgenā, tas, �ķiet, ir Dānijā,

un neko tur lāgā nevarot dabūt. Vienīgi pornogrāfiskos

�urnālus.

Arī tas ir kaut kas, Dagnija nodomāja, un tie�i tev tos derēja pastudēt. Jauno sievieti, kura rītos izskatījās pēc Merilinas Monro, bet vakaros pēc Brid�itas Bordo, da�reiz ļoti kaitināja vīra nabadzīgā izdoma tie�i �ai tik svarīgajā dzīves nozarē.

��� Bet toties par mūsu braucienu visi pazīstamie ru�nās veselu gadu! Un visi draugi apskaudis. Man �ķiet, ka starpība tomēr ir � ar ma�īnu aizbraukt uz Palangu vai Jaltu vai arī ar okeāna laineri doties uz Londonu un Parīzi!

Starpība bija. To Eduards saprata uzreiz. Viņ� no maza, tum�i pulēta galdiņa (tā cena 56 rubļ. plus transporta izdevumi 3 rubļ.) paņēma paciņu cigaretes �Rīga� (40 kap.), aizsmēķēja, izpūta pamatīgu dūmu apli un smaidīdams paraudzījās sievas sejā.

�� Viņi visi aiz skaudības nomirs!

Pēc tam viņ� piegāja pie tum�i pulētas ozolkoka sek�cijas, kura aizņēma istabas visu sienu. So sekciju pēc viņa pasūtījuma bija taisījis kāds labs, vēl �mierlaika� amatnieks, un tā Eduardam bija izmaksājusi krietnu naudiņu (deviņi simti �etrdesmit vienu rubli!). Toties viņ� varēja derēt, ka �āda mēbele ir tikai viņam vienī�gajam. Sērijveida ra�ojumiem viņa acīs nebija nekādas vērtības. Eduards ar pirkstu galiem pieskārās biezam kristāla augļu traukam (cena 224 rubļ. 68 kap.) un cauri visam ķermenim sajuta izskrejam karstas trīsas. Ja tā padomā, stikls vien ir, bet kāda tam vērtība! Un �is kristāla �ampanie�a glā�u komplekts (cena 90 rubļ.)! Un �ī kristāla ziedu vāze (cena 83 rubļ. 51 kap.)! Un �is kristāla pelnu trauks (cena 45 rubļ.)! Un �is kris�tāla �ķīvis (cena 58 rubļ. 06 kap.)! Atklāti sakot, nauda jau nav nekāda lielā, bet pamēģini �os kristālus dabūt! Nekas nesanāks. Bet es dabūju. Es vienmēr da�bū�u visu, ko gribē�u. Man visur ir blats, vai, izsako�ties solīdāk, man visur ir pazī�anās. Sākot ar mājas sētnieku un beidzot ar ministra vietnieku. Un draugi mani apskau�. Un pats jūtos spēcīgāks, varenāks. Nauda un manta vienmēr vairo cilvēka pa�apziņu. Un tu vienmēr vari justies dro�s. Dzīve ir īsa, un �is mir�klis jānodzīvo pēc iespējas skaistāk, labāk. Lai citi dzer degvīnu kaut vai no sarūsēju�ām konservu kārbām, es dzer�u �ampanieti no kristāla glāzēm. Lai citi guļ uz saliekamajām gultām, es uz platā, pēc pasūtījuma ga�tavotā dīvāna (cena 230 rubļ.). Lai citi dzīvo komunā�lajos mitekļos, es dzīvoju trisistabu kooperatīvā dzīvoklī (cena 5410 rub).). Lai citi skrien kājām vai brauc ar tramvaju, es dodos uz darbu savā jaunajā super�igulī (cena 7625 rubļ. 75 kap.). Citi, es� Galu galā � kas man daļas gar citiem! Un citiem nav nekā�das daļas par mani. Katrs cilvēks dzīvo savu, tikai savu dzīvi un galvenais � kā katrs to prot un var. Es jau zinu, ko viens otrs plikadīda domā par mani. It sevi�ķi tas Dagnijas brālis Imants. �Tu esi bur�ujs,� viņ� man vienreiz teica. �Visīstākais padomju bur�ujs.� Hā! Es esmu strādnieks. Visīstākais padomju strād�nieks. Melnais. Saproti, tu nabaga in�enierīt! Neko tu nesaproti. Arī es daudz par vēlu apjēdzu, ka savus kau�lus varu locīt da�ādi un par to saņemt da�ādu apmaksu. Pēc arodskolas beig�anas, strādājot tipogrāfijā par burtlici, es priecājos kā negudrs, kad mēnesī varēju nopelnīt divus simtus. Jutos kā bagātnieks. Divi simti! Varēju labi apģērbties, labi paēst, labi iedzert. Un va�rēju aizmirst bērnunamā pavadīto bērnību. �Kur ir tava māte, kur tēvs?� Velns viņu zina, kur viņi ir un kas viņi ir? Bet kaut kur jau ir. Un varbūt vēl pienāks tāda diena, kad jūs pie manis nāksiet aizlienēt naudu. Un tad es jums iespļau�u sejā. Un jūs manu acu priek�ā va�rēsiet nomirt badā � nevienu kapeiku nedabūsiet. Par manu �saulaino� bērnību. Un tamdēļ es vismaz tagad gribu dzīvot labi. Jā, gribu dzīvot kā kungs, un man viens pīpis, ko jūs visi par mani domājat. Esmu bur��ujs vai mietpilsonis, vienalga. Es negribu būt sliktāks par citiem. Citiem var piederēt vasarnīcas, man ne? Citiem var piederēt privātmājas, man ne? Citiem var būt labiekārtoti dzīvokļi, man ne? Citiem var piederēt skaistas sievietes, man ne? Citiem var būt rēķins krāj�kasē, man ne? Citi var ceļot pa ārzemēm, es ne? Citi var braukt ar saviem �iguļiem, es ne? Ne velna, es arī! Un daudz labāk un vairāk par jums!

Un tad Eduards ar skābu smīnu vēl atcerējās tos ga�dus, kad viņ� pameta darbu tipogrāfijā un aizgāja strādāt uz mēbeļu veikalu. Tur alga bija tikai astoņ�desmit trīs rubļi mēnesī, bet parasti viņ� nopelnīja trīs vai �etrus simtus. Cilvēki jau tādi kā joki. Bija laiks, kad viņi skraidīja kā juku�i pēc �Jubilejas� komplekta mēbelēm. Pēk�ņi nu visiem tās ievajadzējās. Pēc tam krita uz somu un dienvidslāvu viesistabu iekār�tām. Skaudība, ne vajadzība! Lai tikai nomierinātu pa��apziņu. Kaimiņam ir un man arī vajag! Bet pieprasī�jums tālu pārsniedza piedāvājumu. Kam bija vairāk naudas un kas nebija skops, tas dabūja vispirms. It sevi�ķi labi varēja nopelnīt no tiem, kuri pēc mēbelēm bija atlrieku�ies no Aizkaukāza republikām, ziemeļiem vai Tālajiem Austrumiem. Tiem naudas bija kā spaļu, viņi deva jebkuru summu pa virsu, lai tikai �īs mēbeles dabūtu. Un viņi tās arī dabūja. Jums un mums. Tev un man. Mēs ta�u brāļi. Cilvēks cilvēkam draugs un biedrs. Vienmēr esam gatavi izpalīdzēt, ja par to samaksā.

Un Eduards vēl atcerējās tās divas sezonas Jūrmalā, kad viņ� stradāja par oficiantu. Vispirms Majoros �Lido�, pēc tam Dzintaros �Vigvami�. Ari tur katru vak'aru iegriezās cilvēki ar melniem matu cekuliem, ugunīgiem skatieniem, ātro dienvidnieku runu un bie�ziem naudas makiem. Tos sevi�ķi krāpt nevarēja, tie pazina katru vīna un konjaka marku, toties nekad ne��ēloja bagātīgu dzeramnaudu. Da�i gāja pat kā uz sacensībām. Kur� vairāk! No�ēlojamie āksti! Bet no tiem papīrī�iem ta�u kaut kā bija jātiek vajā! Naudas izdo�ana palaikam sagādā daudz lielāku prieku nekā tās iegū�ana. Visvieglāk bija ar tiem, kas �eit iegriezās samērā reti, iegriezās, lai tikai �paspīdētu� � varbūt vienreiz gadā, varbūt vienreiz trijos gados � savā atvaļi�nājuma laikā tālās un saulainās Dzintarjūras krastā� Tie tika krāpti bez �ēlastības. Dārgākā vīna un konjaka vietā gandrīz vienmēr viņiem tika pasniegti pa�i lētākie, un viņi tos varēja arī paostīt � prasmi at�ķirt dzērie�nus viņiem aizvietoja pilnīga uzticē�anās. Bet uzticība der vienīgi mīlestībā, tā nu nekādi neiederas krogā. Par uzticību vienmēr nākas krietni pārmaksāt. Jauna�jiem pienapuikām, kas te sestdienās un svētdienās iera�dās ar saviem skaļajiem skuķiem, parasti pasniedza ar minerālūdeni vai lēto vīnu at�ķaidītu konjaku un stipri vien padārdzinātu rēķinu � ne viņi īsti zināja cenas, ne īsti prata ātri saskaitīt pareizo summu. Arī par mūsu nezinā�anu parasti nākas piemaksāt. Un krietni vien. Reti bija tāds vakars, kad Eduards nebūtu nopel�nījis vismaz divdesmit trīsdesmit rubļus.

Nākamajā vasarā viņ� gribēja turpat Jūrmalā iet tirgoties ar alu. Tie, kas tur bija strādāju�i, apgalvoja, ka pēc da�ām sezonām varot kļūt stāvus bagāts. No katras izpārdotās mucas (protams, ar zināmu risku un nekaunību) palik�ot pāri� Jā, tas nebija maz, bet tad pēk�ņi kā milzīgs, ne�ēlīgs un visu aizraujo�s paisuma vilnis mūsu sabiedrībai pārvēlās pāri tas trakais �iguļu laiks� Un nu pēk�ņi visiem bija vajadzīgs tas vāģis. Pat tiem, kuri nekad nebija varēju�i lepoties ar lielu rocību vai lieliem blakus ienākumiem. Kuri nekad neko nebija varēju�i nozagt, kuri neprata halturēt, kuri nestrādāja tirdzniecībā, kuriem nekad nebija nekādas saskares ar deficīta mantām, kuriem nepiederēja ne sil�tumnīcas, ne puķu dārzi, kuri nekad nebija uzdro�inā�ju�ies spekulēt vai izdevīgi apprecēties. Pat tie no savām aldziņām lika rublīti pie rublī�a, lai arī viņiem kaut kad � kaut kad būtu �is �odienas turības, pres�ti�a un lepnuma simbols.

It sevi�ķi uz tām ma�īnām nez kādēļ kā uzburtas bija īpa�i sievietes. Un katra gribēja pati to vadīt. O, iā! Tas izskatās gandrīz tāpat, kā tik bie�i redzētajās ārzemju kinofilmās. Blondi, vējā plīvojo�i mati, melnas brilles uz acīm, uzrauti svārki tikai sprīdi no dibena un kurpes ar dēļa galu zoļu vietā uz gāzes pedāļa! Un aiziet! Aiziet! �oferu amatieru kursu instruktoriem un visiem, kam bija kaut mazākā sapra�ana pie automa��īnu remontdarbiem, sākās īsti zelta laiki. Latvijas Eldorado. Rīgas Klondaika. Aiziet! Un skaistie, sar�kanie, baltie un zilie �iguļi cits pēc cita bez apdomā�a�nās ripoja grāvjos, triecās ceļa stabiņos vai viens otram sānos. Saimniekot pa virtuvi un vadit automa�īnu bija divas pavisam da�ādas lietas. Un Eduards ātri no vie�nas apkalpojo�ās sfēras pārmetās uz otru. Un, lai gan balto oficianta fraku nācās apmainīt pret eļļainu kom�binezonu, viņ� daudz neraudāja. Ienākumi desmitkār�ojās, un viņam da�reiz pat apnika rēķināt, cik īsti mēnesī nopelnījis. Un vajadzēja tikai apmainīt vai izboimlierēt un pēc tam nokrāsot sadauzītos �igulī�u spārnus, ba�gā�niekus vai sānus. Darbs kaulus nelauza. Viņ� stradāja kādā no nedaudzajiem autoservisa uzņēmumiem, bet darbu lielāko daļu tomēr veica Rīgas pretējā pusē, kur viņam atradās jau sen uzbūvēta garā�a ar nelielu darbnīcu. Lūdzu � autoservisā rindas kārtībā gaidiet divas trīs nedēļas vai arī kārtīgi samaksājiet un sa�maksājiet tie�i tādu summu, kādu es nosauk�u, un jūsu turības un mietpilsoniskās dzīves galvenais atribūts būs kārtībā pēc divām trim dienām. Un, protams, ari darba kvalitāte būs nesalīdzināmi augstāka. Iet tā lieta? Protams, protams. Kur citur es lik�os? Dārgi jau ir, bet trīs nedēļas es nevaru gaidīt. Un tur neesot arī tādas krāsas. Bet man ir. Man ir viss, kas vajadzīgs. Tamdēļ jau tai autoservisā tās krāsas nav. Un nav daudz kā cita. Un tamdēļ lai dzīvo �is trakais apmātības laiks! Lai dzīvo �ī dzī�anās pēc spo�uma un goda! Un lai tik ripo, lai tik skrien un brauc! Un manis pēc jūs visi sev varat nolauzt sprandas! Jums bēdas, man prieks. Jums izdo�ana, man ienākumi. Jūs zaudējat, es iegūstu.

Kad pie durvīm pieklauvēja, Eduards atkal savilka skābu smīnu un gāja atvērt. Viņ� jau zināja, ka aiz tām stāv Dagnijas brālis ar savu trīsgadīgo meitu Sandru. Imants pirms nedēļas bija klusi ieminējies, vai Eduards �osvētdien nevarētu mazo aizvest uz laukiem pie vecmāmiņas.

�Kādēļ gan ne,� viņ� bija atbildējis, �lai gan jau sen varēji pats tikt pie savas ma�īnas. Nekādi neizskatās. Strādā par in�enieri, bet jākāto kājām. Nu nekas, nekas, �vāģer. Strādnieks tevi aizvedīs. Tādi jau tagad tie laiki.�

Eduardam vienmēr ļoti patika uzsvērt, ka viņ� ir vienkār�s strādnieks. �Melnais. Un raujos melnās mie�sās. No gaismas līdz gaismai.�

�Tu esi haltūrists,� Imants bija nodomājis, �un tevī

no īsta strādnieka nav ne vēsts.� '� Nu ienāc, ienāc, � Eduards smīnēdams teica. � Un Sandra arī? Sveika, sveika! Skrej ātri pie Dagni�jas tantes, viņa tev iedos �okolādes zaķi! Bet kur tad kundze?

������� Ritai �odien jāstrādā, � Imants atbildēja, un viņi no koridora iegāja viesistabā.

��� Pat svētdienās?

�� Jā,� Imants teica. � Tā iznāk. Cilvēkiem sāpes un slimības diem�ēl uzbrūk bez izvēles dienām. Arī svētdienās.

������� Jā, es nemaz vēl tā riktīgi tev neesmu uzprasījis. Cik tad tā tava Rita kā dakteriene īsti nopelna?

������� Viņa nenopelna neko, � Imants nedaudz drebo�ā balsī atbildēja. � Viņai valsts maksā cietu algu. Simt trīsdesmit piecus rubļus mēnesī.

Eduards savieba seju kā zobu sāpēs.

��� Un viss?

������� Jā, ja neskaita slimnieku pateicības un da�as izglābtas cilvēku dzīvības.

������� Nu, pateicība ir pārāk lēta manta, lai to nopietni ņemtu vērā, � Eduards nosmējās un smagi atgāzās dziļā, ar sarkanu drēbi apvilktā atpūtas krēslā (cena 65 rubļ.), paņēma cigaretes, un, kad arī Imants apsē�dās, abi aizsmēķēja.

������� Ja tev tā Rita būtu skuķis ar lielākiem apgriezie�niem, � Eduards domīgs sacīja, � viņa no tiem mirē�jiem gan varētu izspiest�

Imants uz viņu paskatījās ar tik cie�u un nicino�u skatienu, ka Eduards uz mirkli pat apmulsa.

������� Ņem visi, � viņ� pēc mirkļa turpināja, skatīda�mies uz lielo �Elektron� markas televizoru (cena 786 rubļ.), � ja ir tikai, kas dod. �aubas par ņem�anas lietderību da�reiz var vienīgi izraisīt piedāvātā summa.

Tādas ir tās lietas, mīļo �vāģer! Tāda ir dzīve, un nav ko tēlot ideālistu! Un es tev pateik�u atklāti � tas, ko jūs abi darāt, ir tikai tāda nieko�anās. Tas viss jau ir smuki � abi jauni, samīlēju�ies, dakteriene un in�enie�ris. Bet, ja jau liktenis tā lēmis, ka cilvēkam jāstrādā, tad jāstrādā vismaz par pieklājīgu atalgojumu! Citādi nav vērts ķēpāties! Ārsts, in�enieris� bet pa abiem kopā nesanāk pat trīs simti rubju! Kārtīga sieva tādu in�enieri ar simt divdesmit rubļu mazu algu sen būtu izdzinusi no mājas un apprecējusies ar mūrnieku, kas pelna vismaz divsimt piecdesmit! Tā, lūk, Imant! Un vēl ko es tev pateik�u � drīz pēc skolas beig�anas vis�pār neviens vairs uz tiem institūtiem neies mācīties! Tu redzēsi! Kāda tur jēga piecus gadus zubrīties, ja pēc tam saņemsi tikpat, cik jebkur� neizglītots palīgstrād�nieks! Nē, nē! Skaisto sapņu laiks ir beidzies. Mēs visi esam materiālisti. Ja mūsu zemē sociālismu cilvēki vēl uzcēla galvenokārt pa�as idejas vārdā, tad komunismu jau tagad cels par naudu. Un tikai par naudu. Vari viebt savu ģīmi vai ne, bet tā tas ir.

Imants vēlreiz māsasvīram uzmeta nicino�u skatienu un piecēlās.

��� Nevajag, Eduard, jaukt savu maku ar cilvēces sapņiem, � viņ� teica. � Tu to visu vari kūkot Dagni�jai, ne man. Es zinu da�as dzīves vērtības, par kurām tev nav ne mazākās jausmas.

��� Dro�i vien, � Eduards mierīgs atbildēja, � un par to es tikai priecājos. Jo tā man ir vieglāk. Un muļķis tas, kas tī�uprāt grib dzīvot sliktāk vai grūtāk. Dagnij!

No blakus istabas, turot pie rokas mazo Sandru, iz�nāca Dagnija. Meitenīte ēda lielu �okolādes zaķi, abi vaigi bija izraibināti brūnganiem traipiem, un, ieraudzī�jusi tēti, viņa ātri metās pāri istabai pie viņa.

��� Sandriņ, tu kājas noslaucīji? � Dagnija gandrīz vai iekliedzās, redzot, kā meitenītes baltās sandalēs ieautās kājas gandrīz līdz potītēm iegrima lielajā, krā��ņajā, pasakaini skaistajā un dārgajā (cena 945 rubļ.) turkmēņu paklājā �

��� Nāc gar maliņu, bērns, � Imants aicināja un auksti paskatījās uz savu skaisto, labi apģērbto un labi kopto, un tik labi atpūtu�os, un tik nejauki uztraukto māsu, ka vēlreiz no�ēloja, ka �eit iegriezies. Bet ar ma��īnu tomēr Sandru aizvest pie mātes bija daudz labāk un dro�āk, jo viņa nupat kā pārcieta smagu plau�u karsoni un tagad pa vasaru uz laukiem varēs saelpoties svaigu gaisu un sadzerties svaigu pienu, un caurām dienām skraidīt pa ziedo�u pļavu un me�u.

��� Viņai kājas ir tīras, � Imants teica. � Un nekas tavam paklājam nenotiks. Es tikai nesaprotu, kādēļ tad vispār tas tev ir vajadzīgs?

��� Tu esi dumj�, Imant. Ja tā vari jautāt, tad tu pa�tie�ām neko no dzīves nesaproti.

��� Grīdsega nav dzīve, � Imants pasmīnēja. � Glu�i tāpat kā visas �īs mantas un priek�meti. Cie�i sasieti mezgli un glīti apstrādāts koks � un tikai. Pēc da�iem gadiem to visu saēdis ķirmji un laiks. Būtu labāk to paklāju atdāvinājusi kādam bērnudārzam.

Dagnija paskatījās brālī ka prātā juku�ā, atmeta ar roku un, ne vārda neteikdama, aizgāja uz virtuvi.

��� Iesim iedzert kafiju un brauksim! � Eduards aicināja.

��� Nē, paldies, � Imants pakratīja galvu. � Negri�bas.

Viņam pēk�ņi ienāca prātā, ka pēc tam �ī jaukā ģi�menīte viņam pieprasīs par to visu vēl samaksāt. Desmit vai piecpadsmit kapeikas.

�� Ejam, ejam! � Eduards uzsita pa piecu. � Pa�dzersim un brauksim!

� Labs ir, � Imants beidzot piekrita un ar kreiso roku pa�vadzināja kabatā izbiru�o sīknaudu. � Ejam.

Blakus ceļam zaļ� un spirgts, jauns un vecs, smar�o�jo�s un skaists visu laiku līdzi skrēja me�s, un Imants domāja, ka desmit rei�u labāk būtu doties kājām, ieel�pot �o sveķaino gaisu, zem kājām dzirdēt lūstam zarus, redzēt pirmās nogatavoju�ās mellenes, kaut kur atkrist zaļajā zālē, sirmajās sūnās, atspiest galvu pret cietajām koka saknēm, lai kaut bridi varētu neklausīties Eduarda pamācībās, bezgala tuk�ajās, banālajās runās un spriedu�mos par naudu, par visda�ādākajām cenām un lietu vērtību un vispār neko vairs nedzirdētu, lai nevajadzētu domāt, kā Ritai �odien iet pa de�ūru un vai tā vecā sieviņa izdzīvos, kurai viņa aizvakar operēja nierakme�ņus, un kā tagad klājas tam vīram, kuru pirms da�ām dienām uz Ļeņina ielas notrieca kāds �igulis; to vadīja divdesmitgadīgs zeņķis, kuram �o ma�īnu dārgie ve�cāki pirms mēne�a bija uzdāvināju�i uz kāzām; Imants cie�i sakoda zobus. Tas puisis pats savām rokām vēl nebija nopelnījis ne kapeiku, bet dro�i vien lielā pārā�kumā skatījās uz tiem, kuriem nācās iet kājām. Imants atcerējās savu jaunību, kad viņam �ādā vecumā vaja�dzēja pre�u stacijā kraut vagonus, lai piepelnītos, lai tikai varētu studēt; viņ� dziļi nicināja Dagniju, kura reiz jau bija precējusies, kura nekad savā mū�ā nebija no�pietni strādājusi, kura kā ielasmeita bija pārdevusies �im resnajam, trulajam skārdniekam.

Tas ir drausmīgi, kad cilvēkam nav pat nojausmas par īstu mīlestību, par kaut ko tādu, kādēļ patiesi ir vērts dzīvot. Tikai nauda, nauda, nauda, nauda. Lai�kam patie�ām �nauda� ir vispretīgākais vārds, ko cil�

vēks izdomājis. Un tad Imants sāka domāt par rūpnīcu, ar nepacietību jau gaidija nākamo nedēļu, kad sāks darboties jaunā plūsmas līnija un viņa iecirkņa strādnieki pāries uz brigādes darba apmaksu, un viņ� zināja, ka būs liels troksnis, liela runā�ana un neapmierinātība, un dro�i vien arī jaunā līnija niķosies, neies, kā iecerēts, kaut kas būs nepareizi aprēķināts, ne īsti pareizi izdo�māts un citādi varbūt nemaz nebija iespējams. Sī jaunā plūsmas līnija bija viņa pirmais lielākais veikums, viņa pirmā lielā konstrukcija. Un viņ� tās darba sākumu gaidīja kā topo�ā māte gaida piedzimstam bērnu. Tas būs viņa lielais brīdis, tam viņ� bija gatavojies vairākus gadus, un viņ� saprata, ka arī ta dēļ ir vērts dzīvot. Un mazās Sandras deļ vērts d/.ivot. Viņas nākotnes, viņas smaida, smieklu un pat viņas slimību dēļ. Un tā mirkļa dēļ, kad vēlu vakarā mājās no darba pārnāk tev tuvais cilvēks un tu viņam vari pasniegt vakariņas un kad viņ� tavai sejai pieglau� smar�ojo�os matus un klusi saka: �Zini, Imant, tā meitene tomēr dzīvos.� Un tu ieskaties acīs un redzi, ka �is cilvēks ir bezgala noguris un bezgala laimīgs. Un vecās mātes dēļ. Viņas sastrā�dāto roku, grumbu pilnās sejas, salīku�ās muguras un klusās elpas dēļ. Es tev vedu mazu ciema kukuli. Klaipu klona maizes, trifeļu konfektes, siltas istabas �ības, rūtainu vilnas lakatu, lielās adāmās adatas, burciņu vākus, Ciekurkalna tirgū nopirktus da�us vecus �Zelte�nes�, �Sievietes Pasaules� un �Atpūtas� numurus un Zūdermaņa �Klusās dzirnavas�. Varbūt, tos lasot, gar tavām noguru�ajām acīm lēni paslīdēs kāda skaista un laimīga jaunības diena. Un �ā saulainā rīta dēļ ir vērts dzīvot. Un tās dienas dēļ pēc divdesmit gadiem, kad tava meita svinēs kāzas. Un �ā me�a un ceļa dēļ. Un visas dzīves dēļ.

� Paklausies, Imant, � blakus atkal iedārdējās

Eduarda dobjais bass. � Tu ilgi domā dzīvot tai ma�zajā būcenī? Tas komunālais kolhozs vēl nav apnicis?

��� Bezgalīgi, � Imants atbildēja. � Bet nu jau vairs nav ilgi. Nākamgad rūpnīcai nodos māju, un tad būs arī atsevi�ķs dzīvoklis.

��� Gaidi vien! � Eduards iesaucās. � Varbūt nemaz neiedos. Kā nekā tu esi kaut neliels, bet tomēr priek��nieks. Priek�roka vienmēr būs strādniekiem. Un vispār nav ko gaidīt dāvanas no kroņa! Pa�am, �vāģer, pa�am viss jāsagādā! Un, kad tu to spēsi, tad uz sevi un dzīvi skatīsies pavisam citādi!

� Man to dzīvokli neviens nedāvinās, � Imants atbildēja. � Es to bū�u godīgi nopelnījis.

��� Ilgi, pārāk ilgi tu to pelni. Se�us gadus!

Eduards smējās. Viņ� smējās skaļi un no visas sirds.

Me�s beidzās, sākās liels labības lauks, bet tam bla�kus � pakalna malā bija redzama gara liellopu ferma, augļu dārzs, dzīvojamā māja un da�as saimniecības ēkas. Kaut kur tuvumā rēja suns un rūca traktors. Virs ceļa kūpēja liels putekļu mākonis.

��� Tomēr drausmīgi dzīvot un strādāt uz laukiem, �� Dagnija sacīja un noskurinājās. � Vasaru vēl nekas, bet rudeņos un ziemā ..,

��� Drausmīgi ir nedarīt neko, � Imants skarbi sa�cīja. � Drausmīgi ir domāt tikai par lupatām un gultu. Drausmīgi ir aizmirst savu bērnību. Mēs ta�u visi nā�kam no laukiem, no �iem me�iem un pļavām, no �īm koka mājām un govju kūtīm.

Dagnija cie�i sakoda lūpas. Viņa to vienmēr uzņēma kā dziļu personisku apvainojumu, kad Imants vai kāda biju�ā skolas biedrene viņai atgādināja, ka viņa dzimusi un augusi laukos. Nē! Viņa ir rīdziniece, viņa ir skaista un lepna, un bagāta dāma, kura nekad nav basām kā�jām bridusi pa tikko uzartu lauku, gulējusi siena �ķūnī, gājusi mātei līdzi uz kūti, ganījusi aitas un nekad nav tum�ajā virtuvē cūkām vārījusi kartupeļus.

Sandra, atspiedusi galvu pret tēva plecu, gulēja. Eduards samazināja ātrumu, lauki beidzās, viņi iz�brauca cauri mazai, baltai un joti tīrai pilsētiņai, pēo tam strauji nogriezās pa labi un pa �auru, smil�ainu ceļu, cauri lielam prie�u silam, tuvojās mājām.

��� Atceries, Dagnij, � Imants viegli ar pirkstu ga�liem piebikstīja māsai pie pleca, � zem �īs egles mēs pēc videnes beig�anas visi sakūrām ugunskuru un sa�dedzinājām vecās burtnīcas, un pēc tam Janka ar Kārli uzkāpa pa�ā egles galotnē un tur piesēja izdzertu �Rislinga� pudeli, kurā ielikta mūsu vēstule nākamajām paaudzēm, mūsu svētie solījumi skolotājiem, pa�iem sev un dzīvei un visi mūsu mērķi�

��� Nevajag, � Dagnija klusi un negaidīti cilvēciski sacīja. � Nevajag.

��� Un neko labāku jūs nevarējāt izdomāt? � Eduards ierēcās.

��� Tas arī bija pats labākais, � Imants atbildēja un uzmanīgi, ļoti maigi atmodināja bērnu. � Tūlīt jau būsim pie vecmāmiņas.

��� Ai! � Dagnija strauji pagriezās un ar plaukstu piesita sev pie pieres. � Mēs ta�u pavisam aizmirsām viņai kaut ko aizv.est!

Eduards sadrūma, bet Dagnija ātri nomierinājās.

��� Ah, gan jau! Kādu citu reizi! Un kas gan viņai, vecam cilvēkam, būtu tāds sevi�ķi vajadzīgs?

_� Pareizi, Dagnij, � Imants auksti sacīja un pa�ņēma Sandru klēpī. � Ko gan vecam cilvēkam vairs vajag�

Vakarā, kad viņi jau bija pārbrauku�i mājās, kad bija paēstas vakariņas un Eduards izdzēris glāzi kon-

jaka OS (cena 16 rub], 12 кар.), viņi vēl kādu bridi paskatījās televizoru, tad to izslēdza un ieslēdza stāv�lampu (53 rub|. 80 кар.) ar sarkano gaismu, un Dag�nija sāka izģērbties. Viņas roku kustības bija vijīgas un graciozas kā jaunai stirnai, viņa noģērba sarkano bik�u kostīmu (cena 95 rub].), caurspīdīgo importa apak�veļu (36 rubļ.) un lēni, nesteidzoties palīda zem mīkstās dienvidslāvu segas (50 rubļ.).

Pēc da�ām minūtēm arī Eduards noģērbās, piegāja pie naktsgaldiņa (62 rubļ.) un no atvilktnes izņēma baltā papīrā iesaiņotu nelielu gumijas izstrādājumu (0,02 rubļ.), kas dro�i garantēja, lai �ā pla�ā dzīvokļa mieru un dzīvokļa īpa�nieku mieru nekad netraucētu ne bērnu smiekli, ne bērnu raudas, pabeidza smēķēt cigareti un arī palīda zem segas.

Un tad, kad viņi jau laidas vieglā snaudā, gar abu cilvēku acīm vēlreiz pazibēja viņu dzīvoklis un visas �īs dārgās mēbeles, drēbes, visas mantas, priek�meti un lietas, un viņu baltais �igulis, un brauciens apkārt Eiropai, un viņi vēlreiz domas pārskaitīja savu naudu, un acu priek�ā parādījās visda�ādākās cenas, tikai vi�ņiem nekad vēl nebija ienācis prātā, kāda cena cilvē�kiem agrāk vai vēlāk jāsamaksā par savu dzīvi, un viņi nezināja un dro�i vien nekad tā arī neuzzinās ra�do�a darba, īstas laimes un patiesas mīlestības cenu.

esmu izdarījis smagu noziegumu. Sis noziegums toreiz tā arī palika neatklāts, lai gan tad, kad ieradās ārsti un milicija, es atrados turpat viņam blakus un atbrau�ku�ajiem sniedzu da�us nepiecie�amos pa�skaidrojumus.

Es biju noslepkavojis cilvēku.

Un tagad, kad no tā laika pagāju�i jau vairāki gadi, es jums gribētu par to visu pastastīt. Mana atzī�anās nevar kļūt par pierādījumu, un tiesiski esmu kļuvis ne�sodāms, jo citus pierādījumus vairs nav iespējams da�būt. Apliecināt manu vainu vai attaisnot varu vienīgi tikai es pats un varbūt tagad arī vēl jus.

Es mēģinā�u stāstīt klusi un mierīgi, kāds pats esmu no dabas un rakstura, bet tomēr iespējams, ka mans stāstījums kaut kur pārtrūks, vietām kļūs haotisks, ne�noteikts, jo nevar jau par tik smagām un moko�ām lietām mierīgi nedz runāt, nedz domāt. Visus �os gadus esmu pavadījis vienās dvēseles mokās, uzdevis sev tūksto�iem jautājumu, uz kuriem neesmu radis atbildes.

Es noslepkavoju savu brāli.

Un viņu nonāvēju ne dusmu brīdī, ne aiz nejau�ības, naida, apvainojuma, ne greizsirdības dēļ, ne naudas, mantas vai apdzīvojamās platības dēļ, ne mīlestības un ne atriebības dēļ.

Es savu brāli nogalināju � līdzcietības dēļ.

Un, kā man tagad �ķiet, jau �ajā nozieguma izdarī��anas motivācijā slēpjas kaut kas dīvains un neparasts.

Kad es vēl biju tāds pusauga zēns un mēs ar brāli kļuvām bāreņi, es kādam vecam cilvēkam pavaicāju: � Pasaki, lūdzu, � kā mums tagad vajadzētu dzīvot?

Viņ� bez apdomā�anās atbildēja: � Nezinu, dēls. Es nezinu, kā mums �ai pasaulē jādzīvo. Parasti jau � kā katrs prot un māk. Un arī kā neprot, nemāk vai ne�var. Vienkār�i mēs dzīvojam.

��� Tad pasaki � kādēļ mēs dzīvojam?

Viņ� paskatījās vispirms uz mani, tad zemi un debe�sīm un kļuva skumj�.

�� To nu es, dēls, nepavisam nezinu.

Mēs uzaugām Rīgas nomalē Iļģuciemā, bet dzīvojām savukārt �ās skaistās nomales pa�ā viņējā galā, kur tūlīt aiz mājas dārza sākās Bolderājas dzelzceļa līnija, bet aiz tās Gūtiņmui�as me�s, Spilves pļavas, aero�droms un Daugava.

Tēvs mūsu māju uzbūvēja trīsdesmito gadu vidū, tā bija vienstāva koka celtne ar ieslīpu jumtu un nelielu verandu dienvidu pusē. Tēvs bija labs amatnieks, mate�riālus varēja dabūt, cik uziet, un es domāju, ka �ī mājas_cel�ana viņam nesagādāja sevi�ķas grūtības.

Ekā atradās divi divistabu dzīvokļi ar virtuvēm, tua�letēm un vannas istabām. Māte no mums aizgāja, kad mums ar brāli bija tikai divi gadiņi (esam dvīņi), un es nezinu, uz kurieni, arī tēvs mums nekad par to ne�stāstīja, bet iespējams, ka neprātīgas mīlestības dēļ aizgāja pie kāda cita. Jo mirusi viņa nav. Ja nu vienīgi tagad pa�os pēdējos gados. Viņa mums pilnīgi negaidot uz �etrdesmit gadu jubileju atsūtīja apsveikumu. Tas mani pilnīgi satrieca. Tātad viņa visus �os �etrdesmit gadus mūs tomēr nebija aizmirsusi, nebija aizmirsusi dzim�anas datumu, varbūt raudādama mūs bija piemi�nējusi katru dienu, bet kādēļ tad ne reizi neatbrauca, it sevi�ķi pēckara gados, kad nomira tēvs un mēs ar brāli palikām vieni, dzīvojām gandrīz pilnīgā badā un staigājām skrandās? Kādēļ tad viņa mūs neatcerējās? Kādēļ? Tas ir viens no tiem jautājumiem, kas man ne�liek mieru un ko es neizprotu cilvēka rīcībā un cilvēkā pa�ā. Da�us citus es pieminē�u vēlāk.

Jā, vēl pāris vārdu par māju. Pirmajā dzīvoklī mēs dzīvojām kopā ar tēvu, bet otrais ilgus gadus stāvēja tuk�s un neapdzīvots, līdz mēs to dzīvokli mums tais grūtajos pēckara gados izīrējām kādai ģimenei. Un �is nelielais �bizness� mums palīdzēja izglābties. Mēs no�kļuvām ne zagļi, ne klaidoņi, ne laupītāji. Mēs jau agri. pārāk agri iemācījāmies cie�i sakost zobus un, kad dzīve sit, nekad nenoliekties pārāk zemu.

Vēlāk, kad pieaugāmies un apprecējāmies, otrajā dzīvoklī pārgāju dzīvot es, bet pirmajā palika Edmunds ar savu ģimeni.

No sākuma otrais, tagad pirmais dzīvoklis jau vai�rākus gadus stāv tuk�s un neapdzīvots. Un es to nedo�māju izīrēt.

Atklāti sakot, visam �im stāstījumam par mūsu ģi�menes māju nav nekādas būtiskas nozīmes. Es to pieminēju tikai tādēļ, ka man �ī vieta Iļģuciema nomalē ir bezgala tuva, tur pagāja mūsu bērnība, jaunība, mūsu skaistākās un melnākās dienas, un tur arī risinā�jās sākumā minētais notikums.

Pēc �odienas standartiem mēs ar brāli ieguvām ļoti zemu izglītību � tikai septiņas klases, un es vēl �odien nevaru saprast, kā mēs tās vispār beidzām.

Tūlīt.pēc skolas abi sākām strādāt, lai gan jau agrāk pa vasarām �o to centāmies nopelnīt da�ādos gadījuma darbos.

Edmunds aizgāja uz autobāzi, kas atradās Kalnciema ielā, par autoatslēdznieka mācekli, pirmajos mēne�os saņemdams trīssimt se�desmit rubļus mēnesī, mūsdienu izteiksmē tas būtu ne vairāk un ne mazāk kā trīsdesmit se�i.

Es domāju, ka �odien nevienam, varbūt izņemot pē�dējo �ūpu un cilvēku, kam nākas pārtikt no vecuma pensijas, ne rublis un pat ne desmit rubļu nav tik nozī�mīgs, kā daudziem, daudziem cilvēkiem toreiz �etrde�smito gadu beigās.

Rublis � tas jau kaut ko nozīmēja, un, starp citu, par to arī varēja �o to iegādāties.

Es aizgāju uz �Rīgas tekstilu�, kas atrodas turpat Iļģuciemā, un sāku strādāt par elektriķa mācekli ar tādu pa�u atalgojumu. IJn, kad abi saņēmām pirmās algas un tās salikām kopā uz galda, mēs ar Edmundu ar savādu bijību un lepnumu skatījāmies uz �īm liela�jam naudas �zilbēm�. Un, kad pilnīgi skaidri apjēdzām, ka tās ir mūsu, mūsu pa�u nopelnītas, ka tā ir mūsu nauda, mēs ar Edmundu, �etrpadsmitgadīgi pieaugu�i cilvēki, pēk�ņi sākām priecāties kā bērni�

�� Nu, moins, vecīt, � Edmunds klusi, varbūt pat mazliet svinīgi sacīja, � tu saproti, kas ir noticis?

��� Sāku apjaust, � atbildēju.

��� Tagad var dro�i apgalvot, ka mēs, Mik, vairs nenogrimsim. Se ķepu, veco zēn, mēs esam uzvarēju�i!

��� Ņem! � es viņam pasniedzu savu netīro roku, kuru vēl nebiju paspējis nomazgāt. � Un dod savējo! Mēs, Edmund, tomēr noturējāmies!

Tā bija pirmā uzvara mūsu dzīvē. Vēlāk jau vairāk nāca zaudējumi.

Tas mūsu dzīvē bija pirmais patiesais prieks, ko at�ceros visu mū�u, kā atceros pirmo mīlestību. Es biju lepns uz savu vecāko brāli, jo daba tā bija gribējusi, lai Edmunds uz �ās nepateicīgās zemes ierastos stundu agrak par mani. Un Edmunds bija lepns uz mani, ka jaunākais tik dū�īgi turējis līdzi.

Mīlestība, naids, alkas, ne�ēlastība, cie�anas, humā�nisms, līdzjūtība. Ko izsaka �ie vārdi? Ko tie nozīmē? Un ko tu te vispār �os jautājumus uzdod? Uz tiem �odien ta�u atbildēs jebkur� septītās astotās klases skol�nieks! Un es nemaz ne�aubos, ka atbildēs, � uz piec�nieku vai trijnieku, tam nav nekādas nozīmes. Bet vai viņi zinās?

Par kaut ko jāatbild vienmēr. Visbie�āk mums nākas atbildēt par savu rīcību. Par domā�anu mazāk, lai gan visbie�āk tie�i domā�ana mums palīdz izdarīt secināju�mus, secinājumi liek pieņemt lēmumu, bet lēmums ir pamats rīcībai � un katrai rīcībai ir savs rezultāts. Labs vai slikts, vajadzīgs vai lieks, mēs esam radīju�i ļaunumu vai veiku�i kaut ko cēlu un labu. Galu galā tam visam nav būtiskas nozīmes. Man �ķiet, ka vissva�rīgākais mūsu rīcības pamats un rezultāts � vai esam izdarīju�i vajadzīgo? Bet kas tad bits tas tiesnesis, kas pateiks, kas aplēsīs, kas noteiks, vai tie�i tāda rīcība bijusi vajadzīga vai nevajadzīga? Es jau zinu, ko jūs atbildēsiet. Ja tā nav atbildusi mūsu sabiedrībā pastā�vo�ajiem likumu, morāles, cilvēcības� Tad man jaatbild. Bet, ja man reiz jāatbild, tad arī es, tikai es iz��ķiru, vai mana rīcība bijusi pareiza vai nepareiza, vajadzīga vai nevajadzīga � Un es iedomājos, vai tad kāds no.mūsu sabiedrībā pieņemtajiem likumiem, morā�les norma vai cilvēcības jēdziens arī nevarētu būt kļū�dains vai novecojis?

Kas tiem pie�ķīris mū�ību?

Viens, divi, pieci, divdesmit, trīsdesmit, trīsdesmit septiņi, �etrdesmit. Pamēģiniet lēni izskaitīt no viena līdz �etrdesmit. Un jums sanāks apmēram �etrdesmit sekundes. Un tādā pa�ā ātrumā jūs varat saskaitīt arī gadus. Labākajā gadījumā tas būs pusmū�s. Sliktā�kajā � viss.

Un tad pagāja daudzi gadi � pilni ar mīlestību, bērnu piedzim�anām, raizēm un laimi, un pēc tam mūsu ģimeni piemeklēja pirmā patiesi lielā nelaime � atnāca nāve. Bet vai tad nāve ir nelaime? Man �ķiet, tāpat kā mīlestība nav tikai laime, tā arī nāve nav tikai nelaime. Tas viss ir kaut kas neiedomājami augstāks un nesa�līdzināmi zemāks, daudz aptvero�āks, nesaprotamāks un daudz vienkār�āks.

Mēs tie�i tobrīd ar sievu Ilonu un abiem puikām ēdām vakariņas, kad kāds pieklauvēja pie durvīm.

Vispār mūsu ģimenei no laika gala bija veicies uz dēliem. Mūsu tēvam divi, man divi, un dro�i vien arī Ldmundam būs divi.

Un dzīve, it kā gribēdama nolīdzināt parādu mūsu tēvam, viņa dēliem radīja brīni�ķīgas sievas � Ilonu un Daci.

Tās bija Joti jaukas Iļģuciema meitenes, kuru miesa uzsūkusi Iļģuciema brūnās zemes spēku, me�u izturību, ūdeņu un pļavu skaistumu. Un viņās nebija ne vēsts no tās uzpūtības, lepnības un iedomības, kas tik raksturīgs mūsu latvie�u labi izskolotajām intelektuālēm.

� Es ie�u atvērt, � pieceldamies sacīju.

Edmunds ar Daci un Bruno no rīta ar mūsu �Janku� bija aizbrauku�i uz Cēsīm. Lāga pat nezinu, ko tur Da�cei vajadzēja.

Mans brālis bija pirmās klases �oferis. Un ma�īnu par lū�ņu tiesu viņ� bija nopircis no autobāzes. Kad viņ� to no savas smagās kravas automa�īnas izgāza mūsu sētsvidū, es sāku skaļi smieties un nekādi nespēju saprast, kam viņam �ie sarūsēju�ie dzel�i un bleķi ir vajadzīgi.

������� Smejies, smejies! � Edmunds pakratīja dūri. � Pēc gada tu varēsi raudāt, un tad arī neņem�u tevi pavizināt savā lepnajā Iimuzīnāl

��� No �iem dzel�iem?

������� No �iem pa�iem, vecīt! Kaut ko jau piepirksim arī klāt, bet ma�īna būs! Un par godu mūsu tēvam mēs to nosauksim par �Janku�! Iet tā lieta?

������� Lai iet! � es atbildēju un sāku jau ticēt, ka tā arī būs. Un tā arī bija.

Uz sliek�ņa stāvēja brāļa darbabiedrs Ri�s.

��� Nāc iek�ā!

������� Svaki, Mik, � viņ� gurdeni teica. � Septiņus kilometrus aiz Valmieras Edmundam uzdrāzies smagais starppilsētu vāģis. Nācis no igauņiem.

������� Smagi cietu�i? � es klusi pavaicāju un jutu, ka mute kļūst sausa.

������� Nē, Edmundam nekas briesmīgs nav, � Ri�s sa�cīja un skatījās kaut kur sāņus. � Lauztas tikai abas rokas, liekas, �etras ribas un vēl �ādi tādi vieglāki sasi�tumi. Bet Dace ar Bruno� Kad viņus atvedu�i uz Valmieras slimnīcu, biju�i jau miru�i. Es nācu no reisa �

������� Tā � � klusi nopūtos, un man �ķita, ka blakus dzīvoklī arī kāds nopū�as. � Paldies, Ri�.

Viņ� tā dīvaini uz mani paskatījās un aizgāja.

Brīdi pastāvēju atvērtajās durvīs, tad tās aizvēru un atgriezos istabā.

��� Kaut kas noticis? � Ilona uzprasīja.

������� Sliktāk vairs nevar būt, � atbildēju, paskatījos uz sievu un bērniem un bailēs nodrebēju. � Nekas sliktāks, Ilon, parasti nemēdz būt.

Brālis vēl atradās slimnīcā, kad mēs apglabājām viņa sievu un dēlu. Stāvēju kapli�ā, skatījos uz abām baltajām koka kastēm, kurās atradās spilveni, drapē�jumi, pārklāji, drebes, kurus kādreiz valkāju�i cilvēki, tikai pa�u cilvēku vairs nebija. Lielā dabas pārveidība! Viens matērijas stāvoklis pāriet citā. Izskaidrojums ir pavisam vienkār�s. Un tas da�reiz nomierina. Vai citreiz � satrauc vēl vairāk.

Atceros, kādā grāmatā tiku lasījis, ka vienā no Pa�rīzes kapsētām atrodoties balts marmora piemineklis. Vecākiem nomirusi vienīgā meitiņa, un viņi �ai piemi�neklī liku�i iekalt tikai vienu vienīgu vārdu � �Kādēļ?�.

Un es par to domāju. Un tā katrs ir domājis, kas kaut vienreiz stāvējis �ai telpā.

Kādēļ?

Sis notikums brāli galīgi izsita no sliedēm. Un līdz savas dzīves pēdējiem mirkļiem viņ� sevī nesa �o lielo sāpi, �o sirdi ploso�o vainas apziņu.

� Es, es, esi � viņ� kliedza, �ukstēja, domāja. � Tikai es!

Bet viņ� nebija vainīgs. Starppilsētas pārvadājumu kravas automa�īnas �oferis, no tālā ceļa noguris, tikai uz da�iem mirkļiem bija pievēris acis, iesnaudies tikai uz da�ām sekundēm, lai pēc tam uz da�iem miljoniem gadu iesnaustos kāda jauna sieviete ar savu bērnu.

Tā jau tas laiks ar mums spēlējas.

Pēc ģimenes bojāejas Edmunds dzīvoja viens. Viņ� turpināja strādāt par �oferi, varbūt vairāk nekā agrāk, noslēdzās sevī, kļuva nerunīgs, un da�reiz �ķita, ka viņ� mēģina izvairīties pat no manis. Acīs spīdēja tikko samanāma sāpju atblāzma, kaut kāds pārmetums, ilgas un vientulība. Es katru vakaru dzirdēju, kā viņ� vien�mērīgiem so]iem stundām ilgi staigā pa savu istabu, viņ� neieslēdza ne radio, ne televizoru, acīmredzot klau�sījās tikai sevi un klusumu, kas tagad pastāvīgi bija ap viņu. Da�reiz atvēra garā�as durvis un nekustēda�mies ilgi skatījās uz sadauzīto ma�īnu. �ādos brī�os es viņu netraucēju. Es zinu, ka līdzjūtības vārdi, salī�dzinot ar zaudējuma lielumu, ir tik sīki, kā zemeslode pret jebkuru zvaigzni. Bet zeme ta�u ir auksta, zvaig�znes kvēlo. Da�i miljoni, da�i miljardi grādu.

Pagāja apmēram gads. Edmunds pamazām atdzīvo�jās, pie viņa bie�i nāca ciemos Ri�s, un viņi spēlēja �ahu, kopā skatījās hokeju, kopā gāja uz visiem moto�krosiem, viņi bie�i kopā brauca tālajos reisos, un atgrie��oties Edmunds mani, Ilonu un it sevi�ķi abus puikas, burtiski, apbēra ar dāvanām, kuras bija nopircis citās pilsētās. Kad Ilona reiz ieminējās, ka nevajadzētu tā tērēties, Edmunds sāka smieties.

�� Mīļo svainen, � viņ� teica, � kur lai es lieku to naudu? Man viss ir un pat vairāk, nekā vienam cilvē�kam būtu vajadzīgs. Dzert es negribu, daudz labāk nomierinos un aizmirstos darbā. Sēdi kabīnē pie stūres, vēro apkārtni un ceļu, tikai ceļu un pretim brauco�ās ma�īnas un zini, ka katrā no tām sēd tavs draugs un tāds pats ceļa vientuļnieks kā pats.

Reiz ieminējos, ka nemaz nebūtu slikti, ja viņam uzrastos sieviete. Viņ� pasmaidīja.

�� Tad man tā sieviete jāaizved uz me�u vai jāpaņem turpat ma�īnas kabīnē, jo mājās es laikam nekad, lai�kam nekad vairs, Mik, nespē�u ievest nevienu citu. Bez tam es par to vēl nemaz neesmu domājis. Saproti pats.

Es sapratu. Un vēl � ka sieviete mums patie�ām vajadzīga tikai tad, kad sākam par to domāt.

Kā zem automa�īnas riteņiem skrien nobrauktie ki�lometri, tā skrēja arī mūsu nodzīvotās dienas. Mūs �ķira tikai siena, bet vienā pusē bija viss, kas cilvēkam �ai dzīvē vajadzīgs � jumts virs galvas, uz galda vienmēr maize, darbs, ar ko esi apmierināts, sieviete, kas ir tavs labākais draugs un uz kuru tu vienmēr vari grūtā brīdī paļauties, un divi dēli, uz kuriem, jācer, ari kādreiz varēs paļauties. Bet otrā pusē tas pats jumts un maize, un darbs, tikai trūka tā, ko mēs saucam par mīlestību un ģimenes laimi, bez kuras jumts un maize, un darbs zaudē krietnu daļu no savas vērtības un ne�piecie�amības.

Es nezinu, kāds bija iemesls Edmunda slimības sā�kumam. Vai pēdējo gadu notikumi, vientulība, psihiskā trauma, nekārtīgais uzturs, tagad jau tālo pēckara grūtību atspulgs vai iedzimtība? Ne jau man to mēģi�nāt uzminēt, ja līdz �im brīdim to nevienam vēl nespēj pateikt neviens profesors.

No sākuma Edmunds sūdzējās par ilgsto�ām sāpēm vēderā. Aizgāja uz mūsu rajona poliklīniku, un iecirkņa ārstam uzreiz viss bija skaidrs. Gastrīts!

� Kārtīgāk vajag ēst! � viņ� teica un izrakstīja kuņģa pilienus. � Tā jau ir tālo reisu �oferu profesio�nāla slimība. Katru dienu vismaz reizi siltas pusdienas! Iemantosiet vēl �ūlu � un ko tad?

Jā, ko tad, dakter? �ūla � tā jau būtu bijusi laime.

Sāpes tomēr nerimās, un tas pats dakteris brāli no�sūtīja uz slimnīcu vispusīgai izmeklē�anai. Pagāja ap�mēram trīs nedēļas, līdz slimnīcā atbrīvojās vieta, un ārsti Edmundam beidzot varēja sākt �o vispusīgo iz�meklē�anu.

Nekas ro�ains nerādījās. Es jau nojautu. Gandrīz katru dienu ar Ilonu gājām pie viņa uz slimnīcu. Kad viņ� dzīvoja mājās, nemaz neievēroju, tikai tagad pa�manīju, cik brālis kļuvis vāj�, un viņ� novājēja ar katru dienu vairāk. Sejas krāsa bija kļuvusi dzelteni bāla, uz tās tagad skaidri varēja saskatīt katru grumbu, katru mazākā pārdzīvojuma pēdu. Brālis tomēr turējās lieliski. Vismaz ārēji. Kas tad var ielīst otra dvēselē?

��� Nekas, mazais, � viņ� man teica. � Gan jau ari �oreiz kaut kā mēģināsim izkulties. Mēs ta�u esam no Ijģuciema!

��� Jā, vecais, � es piekritu. � Ijģuciema zēni jau nemēdz atkāpties.

��� Tu vēl atceries, � brālis uzprasīja, � to trako balli piecdesmit ceturtā gada pavasarī?

��� Tā uz mū�īgiem laikiem ir iegājusi I]ģuciema vēsturē, � es atbildēju un cie�i saspiedu Edmunda roku. � Tā jau ir kļuvusi leģenda.

Un patie�ām. Ja jūs vēl �odien uzprasīsiet jebkuram tagad jau pusmū�a vīram, kas toreiz �Rīgas tekstila� klubā gāja uz deju vakariem, un jaunam �murgulim, kas to dara �odien, viņi visi zinās pastāstīt, kā toreiz, kad da�i iedzēru�i pui�i aizskāra Daci un Ilonu, brāļi Pavlovski vieni pa�i divatā izsita visu zāli, izsita tik pamatīgi, ka tur vairs nepalika neviena kauties gribē�tāja, neviena pa�a!

��� Viņi ir vājprātīgi! � mukdams kliedza pēdējais ballī�u varonis.

Zālē palika tikai meitenes, brāļi Pavlovski un skaļi vaimanājo�a kluba vadītāja.

�� Ja nevar uzvarēt, tad vismaz nevajag arī atkāp�ties, � Edmunds sacīja, un es viņa acīs pamanīju uz�liesmojam to pazīstamo spītu, kas bija raksturīgs vi�siem Pavlovskiem.

��� Jā, vecais, � es piekritu un uzmundrino�i pasmai�dīju. � Viss būs kārtībā.

Bet kārtībā nebija nekas. Pēc divām nedēļām Edmun�dam taisīja operāciju. Tās pa�as dienas vakarā ārstē�jo�ais ārsts man teica:

���� Viņam ir ļaundabīgais audzējs. Varētu teikt � pēdējā stadijā. Metastāzes skāru�as gandrīz jau visus iek�ējos orgānus. Daudz par vēlu. Mēs diem�ēl neko vairs nevaram līdzēt.

���� Protams, � es klusi sacīju, un mani pārņēma tā dīvaini saltā tuk�uma un bezcerības sajūta, kad tiesne�sis tev pasludina nāves spriedumu un tu �o spriedumu nevari pārsūdzēt, jo nav vairs augstākas instances par �o baltā virsvalkā tērpto amata viru.

��� Jūs viņu varat pārvest uz māju, � dakteris teica.

�� Tur viņam būs labāka kop�ana un vispār �

��� Jā, � es piekritu, � tur viņam būs labāk.

���� Es izrakstī�u vajadzīgās zāles, un māsiņa no jūsu rajona poliklīnikas nāks tās �pricēt.

��� Cik ilgi? � es uzprasīju.

Ārsts sabāza rokas baltā halāta lielajās kabatās un brīdi klusēja.

��� Jūs esat pieaudzis cilvēks �

��� Mani nevajag mierināt! � es skarbi teicu. � Cik ilgi viņ� vēl dzīvos?

���� Apmēram mēnesi, varbūt divus, � ārsts sacīja, un viņ� dro�i vien �os vārdus ir jau teicis simtiem rei�u, un tomēr es redzēju, cik viņam grūti tos bija pateikt.

�� Ja noliks brīnums, tad varbūt trīs vai �etrus mēne��us, bet parasti jau tādi brīnumi nenotiek, � viņ� at�klāti pateica.

Pareizi, dakter, es nodomāju. Brīnumi notiek tikai bērnībā, kad pie mums ciemos ierodas ziemsvētku ve�cītis ar dāvanu maisu. Tagad neviens tev vairs nepa�sniegs ar rozā lentīti pārsietu paciņu, kurā labais brī�numdaris būtu ielicis vēl daudzus, daudzus gadus ar visiem priekiem un pārdzīvojumiem, ar laimi, mīlestības �ukstiem un bērnu klaigām. Un man pēk�ņi uznāca dusmas pret �o noguru�o dakteri, pats nezinu, kādēļ.

Es ne mirkli ne�aubījos, ka viņ� un vēl daudzi citi ārstī ir darīju�i visu, lai cilvēku glābtu. Bet mani acīmredzot kaitināja tas, ka viņ� tik mierīgi varēja pateikt: �Tagad jūs slimnieku varat vest mājās.� Es zinu, ka tā saka vienmēr visās slimnīcās gandrīz visos gadījumos. Un es saprotu arī, kādēļ. Lai slimnieks nomirtu mājās. Katrai slimnīcai ir ļoti no svara, lai būtu pēc iespējas mazāks nāves gadījumu procents. Tas uzreiz uzlabo ārstniecības iestādes vienu no galvenajiem rādītājiem, pēc kura tiek vērtēts tās darbs, un zināmā mērā uzlabo arī ārstu reputāciju. �Pie mums nemaz tik daudz ne�mirst.� � �Un pie viņa ne tik!� Protams. Jo viena daļa slimnieku tiek aizdzīta nomirt mājās. Ja jau jūs no pa�a sākuma, godātie mediķi, uzņēmāties tās milzu pūles, veltījāt tik daudz enerģijas, pacietības cilvēka dzīvības glāb�anai, tad kāda velna pēc jūs savu humāno misiju nenesat līdz galam?

Pēc iznāk�anas no slimnīcas Edmunds, neizrunādams nevienu vārdu, nogulēja da�as dienas. Viņ� jau visu zi�nāja. Neviens gan to nebija teicis, bet viņ� jau visu zināja.

Piecēlās, apģērbās, aizbrauca uz darbu un iesniedza atlūgumu. Tai pa�ā dienā viņu atbrīvoja.

Pēc tam viņ� rūpīgi uzkopa dzīvokli, izmeta laukā liekās un nevajadzīgās lietas un lielajā istabā pārkrā�soja grīdu. Pielaboja mājai jumtu, verandas durvis un sētu.

Tad atcerējās mākslinieku Teofilu, kam piederēja pa�am sava volga un kas pirms kāda laika bija lūdzis Edmundu apskatīt ma�īnu. Kaut kas tur nebija kārtībā ar dzinēju un pakaļējo tiltu. Edmunds trīs dienas ņēmās ap balto limuzīnu, līdz to saveda kārtībā. Naudu viņ� nebija ņēmis ne kapeikas. �Vāģis ies kā smērēts,�

Edmunds sacījis, �bet, dro�s paliek dro�s, tu pēc pus�gada vēl iegriezies pie manis. Apskatīsim vēlreiz.�

Kādu dienu mūsu pagalmā ienāca IJģuciema lielākais dzērājs Jēkabs Koks. Viņ� jau gadiem ilgi nekur nestrā�dāja, pārtika no cilvēku �ēlastības un tā, ko nopelnīja, pavasaros un vasarās uzrokot un apkopjot da�ām ve:ām saimniecēm viņu dārziņus. Viņ� vienmēr to darīja Joti apzinīgi un kārtīgi. �Nevaru blamēt firmu.�

��� Edmund! � viņ� iesaucās, ieraudzījis brāli dārzā.

�� Kas ir, veco trekteri? � Edmunds atsaucās un

panācās tuvāk. � Kā tad iet pa dzīvi?

>� Slikti, � Jēkabs atbildēja un trīco�ām rokām sāka braucīt netīriem bārdas rugājiem apaugu�o zodu. � Kaltē.

��� Tad patie�ām ir slikti, � Edmunds piekrita.

���� Paklausies, veco zēn, �� Jēkabs sacīja, � ja esi kristīgs cilvēks, aizdod rubli! Es par piecīti sarunāju Kārklenei izravēt zemenes un tad atdo�u. Firma ga�rantē!

���� Labi, � Edmunds bija ar mieru. Viņ� iegāja dzī�voklī, pēc da�iem mirkļiem atgriezās un pasniedza Jē�kabam piecdesmit rubļus.

Pirmajā mirklī nabaga cilvēks pārbijās. Es varēju derēt, ka viņ� savā necilajā mū�ā �ādu naudas zīmi redz pirmo reizi. Un, ja arī bija redzējis, tad katrā ziņā turējis rokā jau nu nebija nekad.

���� Ņem, ņem! � Edmunds sacīja. � Nedomā, ka es �o naudu tev dāvinu! Bet aizdot varu. Un tu man to atdosi pēc pusgada. Tā � ap Mārtiņiem.

���� Edmund! � Jēkabs svinīgi teica. � Tu esi svēts cilvēks!

Paņēma naudu un aizskrēja, it kā baidīdamies, ka tikai Edmunds nepārdomā.

Brālis smaidīja, tikai tas bija tāds savāds, tāls un skumj� smaids.

Pēc tam Edmunds atvēra garā�as vārtus un sāks ņemties ap mūsu sadauzīto �Janku�. Viņ� aizbrauca uz autobāzi, uz autoservisu, kur bija pazīstami mehĒ niķi, dabūja visas vajadzīgās rezerves daļas un jaunu virsbūvi, un pēc divām nedēļām vecais �Janka� atkal bija jauns un vesels, kā tikko izņemts no veikala skat�loga.

��� Mazais, � viņ� man teica, un es redzēju, cik brālis �o pēdējo nedēļu laikā bija novājējis un cik bija bezgala noguris. Ma�īnas remontam viņ� bija atdevis visus spēkus, laikam jau zinādams, kas tas ir pēdējais, ko viņ� �ai dzīvē vēl var izdarīt. � Brauc dro�i, br-f uzmanīgi! Parasti jau divreiz ar vienu un to pa�u ma�īnu nekas tāds vairs nenotiek. Tas ir vecs �oferu ticējums.

Pēc tam Edmunds atkal vairākas dienas pavadīja gultā, tad piecēlās, viņ� kaut kur bija aizrunājis trīs mazus ozoliņus, pasauca manus dēlus, un viņi trijatā tos iedēstīja dārza stūrī.

��� Jūs augsiet, un �ie koki augs, � brālis viņiem sacīja. � Un pamēģini, Modri, un tu, Alvi, tā labi stin�gri pieķerties �ai zemei, tā stingri, stingri, lai jūs ne�kādi vēji, ne vētras � Nekas, mani zēni�

Edmunds jau vairs tikko spēja noturēties kājās. E<s redzēju, kā viņ� centās, lai tikai neizrādītu, cik viņam ir grūti, kādas ne�ēlīgas sāpes viņu moka.

Nākamajā dienā mēs vēl divatā izstaigājām visu Iļģucieniu, aizgājām līdz skolai un �Rīgas tekstila-* klubam, pēc tam pa Gūtiņmui�as me�u aizklīdām līd; Lā�upes kapsētai, kādu stundu klusēdami pasēdējām pie Daces un Bruno, tad cauri Kleistiem nonācām pie Bērzupes un gar tas krastiem vairākas stundas pavadījam ziedo�ajās Spilves pļavās.

Tā bija pēdējā atkāpe bērnībā, pēdējais gājiens pa�gātnē, lai spertu pirmo soli uz nezināmā sliek�ņa.

Vakarā Edmunds apgūlās un nekad vairs nepiecēlās.

Nakamajā dienā no poliklīnikas atnāca māsiņa un viņam injicēja zāles. Viņa to izdarīja aizdomīgi ātri.

��� Paklausieties, � es viņai teicu, � vai jums vis�pirms to adatu nevajadzētu novārīt? Tas ir � nodezinficēt?

��� Nevajag! � Māsiņa atmeta ar roku. � Viss ir tīrs tāpat! Es jau to izdarīju poliklīnikā. Starp citu, cik jūs pelnāt?

��� Divsimt �etrdesmit, divsimt se�desmit mēnesī, � atbildēju.

��� Nu redzat! Bet man ir tikai septiņdesmit divi, un, ja es katra pacienta mājās vārī�u adatu, tad savu maiņu beig�u tikai rīt no rīta! Bet man mājās ir bērni.

Es viņai iedevu piecus rubļus. Un devu katru nā�kamo vakaru, jo skaidri zināju, ka ar septiņdesmit di�viem rubļiem mēnesī nekādus svētkus svinēt nevar.

Pēc tam nopirku injekcijas rīkus, pirms māsiņas iera�anās tos novārīju, tā ka viņai atlika tikai ievadīt zāles organismā. Es redzēju, ka tas ir pilnīgi velts darbs. Ar tādiem pa�iem panākumiem zāļu vietā varētu injicēt arī ūdeni.

Edmunda spēki bija galā, un viņ� jau vairs nespēja pārvarēt sāpju barjeru. Tā jau bija kļuvusi pārak augsta un pārāk plata. Tā viņu �ņaudza un slāpēja. Es pirmo reizi dzirdēju, kā Edmunds kliedz.

Brālis lēni mira bada nāvē. No viņa spēcīgā, musku�ļotā auguma biia paliku�i vairs tikai kauli un dzeltena, savītusi āda. Un nedabisks spīdums acīs.

�������� Paklausies, mazais, � viņ� ar izkaltu�u muti �ukstēja. � Kādēļ da�us piemeklē tāds nepelnīts sods?

��� Nezinu, � es atbildēju.

������� Varbūt tam visam sākums bija jau mūsu bēr�nībā, � viņ� turpināja �ukstēt, � kad ēdām tās riebī�gās zivju kotletes �

��� Var jau būt.

��� Un zini, tēvs arī nomira ar to pa�u.

��� Zinu.

��� Ja jau jāmirst, tad jāmirst, � viņ� turpināja,

�� bet kādēļ tik ilgi?

��� Nekas, vecais, nekas, � es mēģināju nomierināt.

�� Tūlīt atnāks māsiņa �

������� Velts gājiens � Ja ar tevi kas � Tev labāk. Tev vismaz tie puikas � Viņi būs vīri, tu redzēsi. Un Pavlovski turpināsies. Un galu galā � kas es �ai milzīgajā cilvēku barā? Tikai kādēļ tik ilgi?

Māsiņa nez kādēļ tovakar neatnāca. Varbūt bija saslimis bērns, varbūt saslimusi pati. Varbūt beidzot nolēma, kādēļ velti tērēt zāles un savu laiku? Es to nekad neuzzinā�u, tāpat ka nekad neuzzinā�u, ko �ai pēdējā vakarā domāja mans mirsto�ais brālis.

Ap pusnakti sākās agonija. Edmundu pārņēma tik me�onīga sāpju lēkme, ka acis kļuva pavisam lielas un melnas, viņ� kliedza, ar rokām tvēra kaklu un krūtis, un vēderu; sarāvās kamolā, pēc tam izkrita no gultas, ar galvu atsitās pret galda kāju, viņ� mēģināja rāpot, pēc tam atkal sarāvās cie�ā kamolā un kliegdams tur�pināja ar pirkstu galiem plēst sev krūtis un vēderu, saukt un lūgties.

������� Nosit mani! Mik, dzirdi, Mik, nosit mani! Mik! Sit! Nogalini! Mik! Dzirdi? Sit, tikai ātrāk atpestī! At�pestī!

Es aizskrēju līdz tuvākajam telefona automātam un izsaucu ātro palīdzību. Pēc divdesmit minūtēm tā bija

klāt.

��� Par ko slimnieks sūdzas? � glu�i jauns ārsts steidzīgi pavaicāja. Man �ķiet, ka viņ� vēl bija pēdējā kursa students, kas vai nu nakts de�ūrās piepelnījās, vai arī nostrādāja obligāto prakses laiku.

��� Slimnieks nesūdzas ne par ko, � es viņam dobji atbildēju un pastāstīju par brāļa slimību.

Jaunais dakteris saproto�i pamāja ar galvu, izklau�i�nāja krūtis un, pamatīgi izspaidījis vēderu, piecēlās un bezcerīgi noplātīja rokas.

��� Saprotiet pats �

��� Būtu labi, ja jūs viņam kaut ko iedotu pret sāpēm.

Bezpalīdzīgais medicīnas censonis parakņājās kaba�tās, apskatīja tabletī�u un ampulu nosaukumus, atvēra �emodāniņu, bet es redzēju, ka arī tur viņam nebija sevi�ķa bagātība. Beidzot viņ� sameklēja ampulu un iedūra adatu Edmunda dziesto�ajās miesās.

��� Tagad slimniekam vajadzētu aizmigt, � viņ� teica un aizbrauca.

Atvēru durvis un izgāju uz sliek�ņa. Bija silta jūlija nakts, man iepretim smar�oja dārzs, kaut kur iedziedā�jās putns, augstu virs galvas spīdēja aukstas zvaigznes un plāna mēness ripa, un visapkārt bija tāds miers un klusums kā pirmajā radības dienā. Pasaule atpūtās. Man acīs saskrēja asaras. Es apzinājos medicīnas un savu bezspēcību. Blakus cilvēks cie� bezgalīgas sāpes, �is cilvēks sen jau ir nolemts, un es ne ar ko, itin ne ar ko � ne ar zālēm, ne vārdiem viņam nespēju pa�līdzēt.

Atgriezos istabā. No miega ne vēsts. Edmunds jopro�jām kliedza. Sāpes nevarot redzēt un nevarot izstāstīt.

Bet es tās redzēju. Tās kā milzīgs kalns bija uzgūlu�ās uz cilvēka krūtīm un smacēja nost. Edmundam jau bija grūti elpot. Viņ� uz mani skatījās ar tik lielām un mel�nām, un lūdzo�ām acīm, ka novērsos.

� Miki � Uz brāļa sausajām lūpām parādījās brū�nas, asiņainas putas. � Mik! Es tevi lūdzu � nosit mani! Kam tas � viss � Atpestī! Mik! Brā � atbrīvo!

Neko sakarīgu tais mirkļos nespēju domāt. Vienīgi pilnīgi skaidra atausa atziņa � cilvēkam jāpalīdz. Cilvēks jāatbrīvo no pilnīgi nevajadzīgām cie�anām. Cilvēks pret dabas nolemtību daudz ko vis nespēj, bet viņam jāspēj vismaz palīdzēt tuvākajam, un ne jau mana vaina, ka man nebija ne citu līdzekļu, ne iespējas izvēlei.

Es paņēmu injekcijas adatu, paturēju rokā un no�ē�loju, ka �ovakar neviens to nevar piepildīt ar spēcīgām zālēm, kaut vai to pa�u morfiju. Iesūcu gaisu, saņēmu brāļa roku, uzmeklēju viņa vēnu, lēnām adatu iedūru cauri asinsvada sieniņai, brīdi pagaidīju � nez kādēļ gar acīm pazibēja mūsu tēvs un Edmunds, kad dārza stūrī stādīja jaunos ozolus, � un lēnām sāku virzuli bīdīt uz aug�u.

Pēc da�iem mirkļiem Edmunds nodrebēja, elpa aprā�vās � un vairs nebija dzirdama ne skaņa.

Es noliku adatu atpakaļ uz galda, atgriezos pie gul�tas, apsēdos blakus brālim un, neko nedomādams, tā nosēdēju apmēram stundu. Pēc tam pār viņa augumu pārklāju segu, to rūpīgi sakārtoju, no lūpām noslaucīju putas, aizspiedu acis, kurās tagad bija redzams draus�mīgs miers, un atvēru logu.

Uz palodzes uzkrita da�as zvaigznes un mēness stars. Brīdi vēl pastāvēju, tad gāju laukā, lai vēlreiz piezva�nītu ārstiem.

Es visu laiku mocījos sirdsapziņas pārmetumos. Pa�gāja gads, pagāja divi gadi � un nekas nenorima, ne�mainījās, es biju pats sevi notiesājis. Ne mirkli ne�aubījos, ka esmu izdarījis augstākās cilvēcības aktu, bet tai pa�ā laikā mani mocīja drausmīgi pārmetumi par to, ka nevis daba, bet es pārtraucu �o moko�o dzī�vības izgai�anu. Edmunds ta�u vēl bija dzīvs, viņ� vēl varēja dzīvot! Kaut dienu, kaut stundu, bet viņ� vēl va�rēja dzīvot! Varbūt� varbūt� Lūk � �is nolādētais varbūt!

Atceros, es lasīju kādā vecā grāmatā par cilvēku, kuram izpildīju�i nāves sodu. Bende jau pacēlis cirvi, kad notiesātais lūdzies:

� Pagaidi! Vēl vienu mirkli!

Tauta smējusies, un es smējos to lasīdams. Viens mirklis! Kam tas tev vairs vajadzīgs? Tikai tagad es saprotu �o vārdu jēgu. Notiesātais nerunāja velti. Vi�ņam �is mirklis bija vajadzīgs! Sis mirklis � tā bija cerība. Jo �ai īsajā laika sprīdī varēja ta�u atauļot karaļa ziņnesis ar vēsti, ka valdnieks notiesāto ap�ē�lojis! Viens mirklis � un visa dzīve!

Tagad es zinu, ka ne mirklis, ne diena un pat ne di�vas dienas Edmundu nebūtu glābu�as. Bet man nedeva mieru, vajāja un mocīja doma, ka es Edmundam biju atņēmis pēdējo cerību uz jebkādu glābiņu. Jo, kamēr cilvēks vēl elpo, viņ� cer, ka varbūt pa�ā pēdējā mirklī glābiņ� tomēr atnāks. Un tādēļ es jutos kā noziedznieks. Un juridiski tāds arī biju.

Es vairs nevarēju ieiet viņa dzīvoklī, nevarēju ne par ko citu domāt kā vienīgi par notiku�o, mani visur va�jāja Edmunda acis, es dzirdēju viņa vārdus, jutu viņa elpu. Katru dienu uz katra soļa.

Beidzot biju novests tik tālu, ka nolēmu vēlreiz pats sevi sodīt. Es vienkār�i neizturēju. Es sevi notiesāju.

Piespriedu sodu. Ja jau reiz atņēmis dzīvību citam, arī man jāmirst.

Kādu vakaru kā apdullis izskrēju no mājas, aizgaju līdz dzelzceļa uzbērumam un gaidīju vilcienu.

Un tad vēlreiz atcerējos kādā Egila Lukjanska stās�tā izlasītu frāzi. �Lai būtu patiesi humāns, da�reiz nākas būt ne�ēlīgam.� Es nekādi to nevarēju saprast. Ja �is rakstnieks man būtu kaut nedaudz pazīstams, es viņam noteikt pajautātu, kā tas viss saderas kopā.

Un tad, kad sāka jau dunēt sliedes un gar acīm atkal jau kuro reizi paskrēja garām ta Edmunda pēdējā nakts, es pēk�ņi visu sapratu.

Pagriezos un pārsteigts ieraudzīju, ka pāri pļavai pie manis plīvojo�iem matiem skrien Ilona ar abiem dēliem. Lēnām gāju pretim. Ilona satvēra mani aiz pleciem, un es viņas acīs ieraudzīju bailes un pārmetumu.

� Piedod, Ilon, � es klusi sacīju. � Gadās jau tādi vājuma brī�i. Bet nu jau ir pāri. Vismaz �odien.

Garām padrāzās vilciens un pazuda pret tum�o ap�vārsni, kur jau iemirdzējās pirmās zvaigznes un lēni parādījās spo�a mēness ripa.

Un pat tagad, kad esmu jums visu izstāstījis, mani joprojām vēl nomoka tas pats jautājums: vai es biju glābējs vai slepkava?

septiņi pro�ektori spilgti apgaismoja mazās skatuves aizmuguri, pelēko grīdu, pa labi no�likto martā uzplauku�o ābeļzaru, divu krēslu rindas un divpadsmit cilvēku pusmū�a sejas. Divpadsmit pusmū�a cilvēki sēdēja uz div�padsmit krēsliem, viņu galvas rotāja iesirmi un pavisam sirmi mati, un tie bija tik balti kā blakus uzplauku�ais ābeļzars. Viņu sejās laiks bija atstājis, iesviedis, iede�dzinājis, �ajās divpadsmit sejās laiks bija iekliedzis kādreiz pārdzīvotās sāpes un rūgtumu, un zaudējumus, un visus pasaules grūtumus, un beigu beigās � uzva�ras prieku. Iekliedzis un to visu tur atstājis.

Viņu krūtis rotāja ordeņi un medajas, un krāsainās ievainojumu lentītes. Viņi bija degu�i tai mājā un tai tankā, viņi bija slīku�i ezerā un upē, viņi bija salu�i gravā un uz lauka, viņi bija miru�i ierakumā un uz ielas. Un tagad to visu sev vienmēr nēsāja līdzi. Kā savus apavus, kā drēbes, sa�ūtas ar laika vīli.

Divpadsmit cilvēki pagrieza galvas pret mazajām durvīm skatuves sānos, it kā gaidīdami trīspadsmito. Viņam vajadzēja atnākt. Un vēl vajadzēja atnākt sim�tajam, tūksto�ajam un miljonajam. Bet neatnāks. Ne �odien, ne rīt. Un arī aizparīt neatnāks. Trīspadsmitais krita pie Liepājas, simtais Narvas purvos, tūksto�ais pie Maskavas, bet miljonais Berlīnes ielās, līdz tai vietai no Rīgas nogājis tie�i miljons so]u.

Pa mazajām sāndurvīm uz skatuves gandrīz skrie��us uzskrēja jauns cilvēks īsi apcirptiem matiem un garām, neveiklām rokām. Paklanījies viņ� laikam aiz

uztraukuma vienu roku ie�āva bik�u kabatā, bet ar otru sakārtoja jau tā nevainojami sasietu kaklasaiti.

� Biedri! � viņ� sparīgi uzrunāja uz skatuves un zālē sēdo�os. � �ovakar mūsu kultūras nams viesmī�līgi uzņem divpadsmit Tēvijas kara veterānus, kuri, ne�ēlodami savas dzīvības, cīnījās par mūsu visu�

Jēkabs pievēra acis. Pro�ektori nodzisa. Viņ� iegāja tumsā. Viņ� tajā ienira. Peldēja. Viņ� izmisīgi īrās uz priek�u. Vēl da�as minūtes visapkārt būs nakts. Viņ� pārskries �o lauku, kas me�malu �ķīra no priek�ējām līnijām. Viņ� juta, kā smar�o zeme. Tā bija uzsūkusi nesen noliju�o lietu, pirms tam �eit bija brauku�i tanki, pēc tam gāju�i cilvēki un sprāgu�i �āviņi, un tas viss tagad sajaucies kopā, zeme bija slapja un melna, un tā smar�oja pēc skābas un rūgtas, un apdegu�as maizes. Skanēja aplausi. �Biedri!� Atkal aplausi. Viņ� skrēja. Iedegās pro�ektori. Zemē! Atkal pie zemes! Ierakties, paslēpties, izlīst tai cauri! Atkal �ī skābā, rūgtā, apdegusī� Tūlīt tie fri�i arī mani ar savām lodēm un �āviņiem piededzinās pie zemes, un tad tā smar�os vēl rūgtāk � Ne velna! Pro�ektora stars lēnām, apdomīgi, pavisam nesteidzīgi pienāca tuvāk, te atkal attālinājās, te atkal tuvāk� Stars meklēja. Tas pār�ķēla nakti di�vās daļās, vidū izcirzdams platu gaismas ceļu, un �is ceļ� te attālinājās, te atkal strauji tuvojās� Pa to ceļu es varēju uzkāpt taisni debesīs. Un tad beidzot plati gaisma mani noķēra, pielipa klāt un vairs neatlaida. Un es, sajuzdams bailes, skrēju. Metu cilpas. Cēlos un kritu. Streipuļoju, līdu un lēcu. No tūksto� lodēm, kas pa�āvās garām, mani trāpīja tikai trīs.

Jēkabs atvēra acis, un tai pa�ā mirklī tajās ietriecās septiņu nelielu pro�ektoru gaisma. Viņ� no kabatas izņēma mutautu un noslaucīja sviedrus. Kultūras nama vadītājs joprojām runāja. Jēkabs paskatījās zālē. Ska�tuves priek�ā grozījās da�i vīri ar kinokamerām un fotoaparātiem. Dro�i vien tādēļ iededzināti �ie piķējo�ās gaismas bumbvedēji. Sviedēji. Metēji. Gaismas raidī�tāji. Apgaismojiet labāk tos laukus! Tos aizbiru�os iera�kumus. Nodegu�os me�us. Vēl paliku�ās drupas. Un kapus. Tos kapus apgaismojiet!

Atkal aplausi. Atkal tumsa. Gaisma. Tumsa. Gaisma. Tumsa. Mū�ības ritms. Tumsa, gaisma, tumsa, gaisma. Un sāpes. Ritms tas pats. Pāriet, sākas, pāriet, sākas, pāriet, sākas. Vecs kā mū�ība. Tādas ir dzemdību sāpes. Dzīvības ra�anās. Un �ī dzīvība izzūd arī tai pa�ā ritmā. Tai pa�ā. Sākas, pāriet, sākas, pāriet, sākas, pār�iet. Labi. Nāve izgāja aiz durvīm atvilkt elpu. Atpūsties. Viņa jau divas dienas ņēmās ap mani. Laikam pieku�susi. Bet tre�ajā jau es sāku ņemties ap viņu un veco dāmu uzvarēju.

� Par godu mūsu varonīgajiem veterāniem� cil�vēkiem, kas uz saviem pleciem� ar vienkār�ajām strādnieku rokām �

Bet tam puisim roku jau vairs nebija. Viņ� man hos�pitālī gulēja blakus un vairākas dienas nekustīgi rau�dzījās griestos. Vienā punktā. Apmetuma plaisā. Bedrē. Dziļā aizā. Viņ� atradās pa�ā apak�ā. Akmens sprostā. Spīdīgā kā asara uz vaiga. Lēnām, soli pa solītim, ar milzīgām grūtībām un pacietību viņ� pēc vairākām die�nām sāka pa �īm melnajām klin�u sienām rāpties uz aug�u. Roku stumbeņi bija biezi nosaitēti ar spilgti baltu pārsēju, un, kad viņ� sāka tos vicināt, uz biezās sniega kārtas parādījās lieli asins traipi� Seja saviebās sāpēs, viņ� mēģināja smaidīt, viņ� smagi elsoja, rau�dāja, viņ� man sacīja. �Jēkab � Man jātiek tur aug�ā. Es jūtos kā kapā. Bet tur aug�ā spīd saule. Ir ziedi. Un tur ir ceļ�. Un skola. Un mana bērnības upe. Un mana māte. Un māja. Un mana meitene. Un dzīve.� � �Ej, Jānīt, ej,� es viņam atbildēju. �Tu tiksi.� � �Grūti, Jēkab. Tu nemaz nevari iedomāties, cik tas ir grūti.� � �Varu. Man pa�am arī būs jākāpj.� � �Tev vieglāk. Tev rokas un kājas ir veselas.� � �Tas jā. Man sa�autas krūtis.� � �Uzbrukumā?� � �Nē. Atgriezos no izlūkgājiena, un viņi mani noķēra pro�ektora starā.� � �Tev vēl ir paveicies. Tu vienmēr draugam varēsi pasniegt roku. Iesist ienaidniekam. Un tu vienmēr va�rēsi kādai meitenei noglāstīt matus. Kad tu to darīsi, Jēkab, pamēģini atcerēties mani.�

Es pamēģinā�u. Janka, veco zēn! Es pamēģinā�u. Pat vēl tagad � pēc trīsdesmit gadiem.

� � konservatorijas vijoļklases tre�ā kursa stu�dente Māra Bērzāja atskaņos Dmitrija �ostakovi�a �

Viņi toreiz pie mums ieradās hospitālī. Vesela grupa mākslinieku. Skaitīja dzejoļus, dziedāja, dejoja. Tas bija jauki. Taisni brīni�ķīgi. Divas stundas aizmirstības. Un �ajās divās stundās aklais redzēja, kurlais dzirdēja, bezkājis dejoja līdzi� Un tad ievainoto karavīru vidu iznāca jauna sieviete, �ķiet, pavisam vēl meitenīte, viņa baltajās rokās turēja vijoli, un pēc tam zā|u un �ķebīgas smakas piesātinātajā telpā negaidot atskanēja pa�sakaina mūzika, liegas, smeldzīgas skanas, un �īs ska�ņas mūs pārņēma no smadzenēm līdz kāju pēdām, iestājās klusums, nevarēja dzirdēt pat cilvēku elpas; un mūzikas skaņas, �ī vijole, �ī meitene mums stāstīja par ziedo�u pļavu, baltiem bērziem un ūdenskritumu, par lidojo�u putnu, zvaigznēm un ceļu uz mājām, par māti un līgavu baltā tērpā; pasaule kļuva tīra un skaista. Izzuda tran�ejas un lielgabalu dārdi, nebija vairs dzir�dami ievainoto vaidi, un no hospitāļa morga negaidot pazuda miru�o kaudze. Pasaule pēk�ņi kļuva tāda, kādai tai jābūt. Un mēs bijām pateicīgi jaunajai māksli�niecei, ka viņa mums palīdzēja to tādu ieraudzīt. Ap�lausu nebija. Un ziedu nebija. Labu laiku lielajā palātā valdīja klusums. Ilga un sāpīga bija atgrie�anās īste�nībā. No ābeļu smar�ām pie zālēm. No prieka pie sāpēm. No mīlestības � atkal pie naida.

Jēkabs skatījās uz jauno mākslinieci, atskaņotā mū�zika spieda atcerēties pagātni, viņ� juta vieglu smeldzi, pakrūtē iesāpējās, tas bija vecais ievainojums, tas itin bie�i lika sevi manīt; viņ� skatījās uz Māru Bērzāju, viņ� vēl nekad nebija redzējis tik skaistu meiteni, tik īpatnēji veidotu seju, Jēkabam �ķita, ka viņa iznākusi no kādas vecmeistara gleznas, ka viņa ir kāda madonna vai svētā, kas spējīga cilvēku atgriezt pagātnē, likt ieraudzīt nākotni un pavisam skaidri apjaust tagadni. Bet tagadne ir pārāk �kaista. Sis vakars ir pārāk svi�nīgs. Pārāk daudz jau dzirdētu vārdu. Pārāk patētiski. Ja �is kultūras nama vadītājs kaut vienu nakti būtu pavadījis ierakumā, ja kaut vienreiz būtu gājis uzbru�kumā, ja kaut vienreiz būtu devies izlūkgājienā, ja kaut vienreiz būtu redzējis, kā acu priek�ā mīna saplosa draugu� Viņ� �o vakaru būtu noorganizējis daudz savādāku. Daudz vienkār�āku. Ne jau mēs ordeņu dēļ, ne jau skaļu vārdu dēļ. Varbūt tādēļ, lai varētu pie�dzimt tik skaistas meitenes kā �ī Māra Bērzāja, lai jums bez visa kā vēl būtu arī �ī satrauco�ā,�ī brīni�ķīgi valdzino�ā mūzika. Lai būtu jūsu mīlestība �

Pēc tam da�as dziesmas izpildīja vīru vokālais kvar�tets, atkal tika skandēti dzejoļi, un kara veterāniem pionieri pasniedza ziedus.

Jēkabs jutās neveikli. Viņ� atcerējās rūpnīcu, savus darbabiedrus, savu virpu un puslitra burciņu, kas stā�vēja uz loga palodzes blakus darbagaldam, tajā vien�mēr plauka ziedi, un, uz tiem skatoties, viņ� nez kādēļ izjuta dīvainu vainas apziņu. Jēkabam �ķita, ka �ie ziedi ir tie, kuri toreiz netika pasniegti jaunajai ināksliniecei� Par jūsu darbu. Par jūsu atskaņoto mūziku. Par to, ka esat.

Jēkabs nenovērsa skatienu no Māras Bērzājas. Viņa paņēma vijoli un devās uz aktieru istabu. Tur Māra mūzikas instrumentu ielika pelēkā futrāli, uzģērba gai�u pavasara mēteli, ar ierastu kustību sakārtoja savus ga�ros, tum�brūnos matus un gribēja jau doties prom, kad viņas priek�ā nostājās sirms, spēcīga auguma vī�rietis, viņam uz labā vaiga un pieres bija nelielas rētas, viņ� neveikli smaidīja, varēja skaidri redzēt, ka sirmais cilvēks ir stipri apmulsis, un tad �is cilvēks viņai pa�sniedza ziedus. Septiņas tulpes un vienu krizantēmu.

�� Tie jums, � Jēkabs klusi sacīja. � Paldies.

Tagad apmulsa Alāra.

������� Par jūsu atskaņoto mūziku. Par jūsu darbu. Par to, ka esat.

��� Es biju stipri nobijusies, � Māra teica.

Jēkabs smaidīja.

��� To varēja manīt, vai ne?

��� Nē, � Jēkabs atbildēja. � Nemaz.

��� Jums patika?

Jēkabs neko neatbildēja, tikai vairākas reizes palocīja galvu.

������� Nu es ie�u, 1 � Māra teica. � Bet tie ziedi ta�u bija domāti jums. Viss �is vakars. Un arī mūzika. Sostakovi�s to komponējis kara laikā.

������� To varēja just. Es to nezināju, bet to tik tie�ām varēja just.

Brīdi abi klusēja. Istaba sanāca pilna ar cilvēkiem. Kultūras nama vadiba, biju�ie karavīri, viņu piederīgie, mākslinieki un vairāki skatītāji. Jēkabs Māru paveda mazliet sāņus. Viņ� jutās satraukts un noguris, bet viņ� ļoti negribēja, ka meitene aiziet. Ta�u meitene aizies, izgaisīs, pazudīs, pēc da�ām minūtēm, da�iem mirkļiem

viņa pasniegs roku, varbūt nemaz nepasniegs, un līdz ar viņu aizies, izgaisis un pazudis kaut kas jauns un skaists, kaut kas neatkārtojams, kaut kas ļoti silts. Cilvēcisks. Pazudis vijoles skaņas, pazudis mūzika, pa�zudis �is vienreizējais skaistums. Un es pat nepaspē�u viņai pateikties, kā toreiz hospitālī neviens nespēja pa�teikties tai nepazīstamajai māksliniecei. Varbūt neva�jag? Varbūt arī mums nevajag? Mūzika ta�u ir aicinā�jums, tas vienmēr bijis aicinājums, bet karot, aizstāvēt dzimteni bija mūsu pienākums. Neviens par to paldies neteica. Neviens dziļā aizkustinājumā neskūpstīja vai�gus un nespieda rokas. Ja biji cīnījies labi un godīgi, par to pasniedza ordeni vai medaļu. Viss. Un rīt atkal vajadzēja doties uzbrukumā. Varbūt māksliniekiem ap�lausi un ziedi ir tas pats, kas ordenis vai medaļa? Un, ja tas patie�ām ir tā, tad neņemiet ļaunā, nepazīstamā, ja tik daudzi jums toreiz nespēja aplaudēt un tik dau�dzi nespēja aiziet pie jums, un tik daudzi neredzēja jūsu skaisto, apgaroto seju, un tik daudzi vispār neko nedzirdēja. Es jūs lūdzu. Saprotiet. Varbūt toreiz jums tas �ķita neparasti. Un tagad es to visu gribētu pateikt �ai meitenei, �ai Mārai Bērzājai. Varbūt viņa ir jūsu meita.

�� Es gribētu jūs satikt. � Jēkabs viegli pieskārās meitenes plecam.

��� Kādēļ? � Māra novērsa skatienu un raudzījās uz ziediem.

��� Pa�laik es jums to nevaru izskaidrot. Tas ir kaut kas tāds� Rīt es jums visu pateik�u. Rīt atnāciet� Es jūs lūdzu. Es jūs gaidī�u � Blakus konservatorijai. Uz Kri�jāņa Barona un Merķeļa ielas stūra. Labi?

Māra brīdi pārdomāja, tad piekrīto�i pamāja ar galvu un steidzīgi aizgāja.

65

Nākamajā dienā Jēkabs Alksnis uzģērba savu labāko uzvalku, rūpīgi noskuva bārdu, pēc tam lēnām izgāja cauri abām istabām, tajās, kā vienmēr, valdīja apdulli�no�s klusums, viņ� apsēdās dziļā atpūtas krēslā, ieslē�dza radiouztvērēju, tas pārraidīja kara laika populārā�kās dziesmas, atkal bija dzirdami vārdi par putniem un mieru, un mājām, un uzticību, un mīlestību, un nāvi. Atkal uzvēdīja skumjas un atmiņas, un Jēkabs atcerē�jās �etrdesmit piektā gada vasaru, kad viņ� no hospi�tāļa atgrie�as mājās, un kā kājām gāja pa Daugavgrīvas ielu, visapkārt bija tik daudz sagrautu eku, visa Zunda gulēja drupās, bet viņa māja stāvēja vesela, tikai da�as �ķembas bija atsitu�as apmetumu netālu no ieejas durvīm; un Jēkabs atcerējās, kā viņ� uztrau�cies pieklauvēja pie durvīm un ilgi neviens tās nenāca atvērt un kā sieva viņu sagaidīja, viņa neteica ne vārda, Kristīne pieplaka plecam, pēc tam krūtīm un ilgi, ilgi, �ķita � veselu mū�ību, nepārtraukti raudāja, un Jēkabs nekādi nevarēja saprast, kā cilvēks aiz prieka un laimes var pēk�ņi kļūt tik savāds un neparasts. Un tad visa dzīve kļuva neparasta. No virtuves plūda neparastas smar�as, un istaba, grāmatas, mēbeles �ķita neparastas, un Kristīnes bālā seja, un viņas stāstījums par dzīvi okupācijas laikā, un viņas acis un vakarā uzklātā gulta, un Kristīnes rokas, elpa un viņas miesa � un tas viss �ķita tik neparasts, ka pārņēma tāda sajūta, ka tas nekad vēl nav bijis un viss notiek pirmo reizi. �ī atpūta, �is prieks, �ī laime, �ī ilgā gaidī�ana un atnāk�ana un mūsu abu mīlestība. Pirmo reizi. Bet iz�rādījās � pēdējo� Varbūt Kristīne to juta, protams, viņa to skaidri zināja un tādēļ arī atgrie�anās dienā tik ilgi raudāja� Kristīne nomira rudenī no ātri pro�gresējo�as tuberkulozes, es viņu apglabāju Lācara ka�pos labajā pusē netālu no kapli�as. Katru pavasari un rudeni es pie viņas aizeju ciemos, apsē�os uz soliņa un

3 � 2222 klusēdams viņai stāstu par savu dzīvi, bet tajā nekas sevi�ķs nav noticis, nekas, Kristīn. Pēc tavas aizie�anas es joprojām dzīvoju viens, glu�i viens, Kristīn, bet va�jadzēja, kaut vai bērnu dēļ vajadzēja, jo vienam dzīvot ir grūti, Kristīn, tas ir tas pats, kā vienam doties izlūk�gājienā, un tu nezini, kā �is gājiens var beigties� Vienmēr jāiet vismaz divatā. Jāiet trijatā, �etratā.,. Tad tas ir dro�i, Kristīn. Bet tagad es ie�u. Atnāk�u atkal rudens puse. To visu grūti izskaidrot, bet tu man tā arī paliki pirmā un pēdējā, un vienīgā, Kristīn.

Jēkabs uzģērba lietusmēteli, izslēdza radio un izgāja uz ielas. Spilgti spīdēja saule, un tagad jau pavisam noteikti varēja just, ka atnācis pavasaris. Iepretim �Saktai� viņ� nopirka trīs baltas neļķes un aizgāja līdz Kri�jāņa Barona ielas stūrim. Nepārtrauktā straumē garām brauca tramvaji un autobusi, trolejbusi un auto�ma�īnas, garām gāja gājēji. Cilvēki no kaut kurienes nāca un uz kaut kurieni gāja. Simtiem, tūksto�iem cil�vēku atradās nepārtrauktā kustībā. Vienīgi Māra Bēr�zā ja nenāca. Un tad Jēkabam ienāca prātā, ka tas viss laikam ir ļoti muļķīgi. Māra varēja nodomāt visādi. Dro�i vien pārprata. Patie�ām. Manā vecumā jau ir nepieklājīgi uz satik�anos aicināt tik jaunu meiteni. Bet tikai �o ziedu dēļ. Tikai. Māksliniekiem jāsaņem ziedi. Par jūsu darbu. Par to, ka esat. Bet toreiz jūs palikāt tuk�ā. Bez aplausiem un puķēm. Māra jums �odien tās aiznesīs. Manā un visu pārējo� Dzīvo un jau miru�o� Varbūt nedaudz par vēlu� Un tomēr. Māra lika atcerēties. Varbūt tā esat jūs savā jaunībā. Un varbūt tas atkal esmu es savā sa�autajā zēnībā. Un rīt man taisīs operāciju un no plau�ām un pleca izvilks trīs spīdo�as lodes. Bet vakar Jankam amputēja abu roku delnas. Bet tam vecajam vīram, kas man gulēja blakus kreisajā pusē, nozāģēja abas kājas. Un tam, kas gulēja tie�i pie durvīm� Un tam, kas gulēja kori�dorā � Un tam � Un tam � Un pēc tam es pieskar�os Māras garajiem matiem, viegli, viegli pieskar�os �īs meitenes gai�brūnajiem matiem un viņai pateik�u pal�dies un ar viņas starpniecību jums, ka toreiz tajā sāpju bedrē jūs spējāt uzburt baltu ceļu un mūsu bērnības upi, un mājas, un mūsu matēs, un ziedo�u pļavu, un mūsu meitenes līgavu tērpos. Un ticību, ticību, ticību. Par mūsu uzvaru. Par mūsu naidu. Speķu. Par māmuļu sirmajiem matiem. Par mūsu mīlestības uzticību. Par to, ka bijāt. Par to, ka kaut kur varbūt vēl esat. Par jūsu meitu, nepazīstamā. Tūlīt, tūlīt viņai jānāk. Jā�atnāk.

Bet Māra neatnāca. Jēkabs Alksnis viņu gaidīja visu pēcpusdienu, pēc tam iegāja konservatorija un baltos ziedus atdeva pirmajai meitenei, kas pa gaileni nāca pretim. Arī viņa pie rokas nesa vijoles futrāli un viņai bija gari, brīni�ķīgi mati.

Bet Māra Bērzāja tajā pēcpusdienā atkal uzstājās vienā no kara veterānu tik�anās reizēm un tie�i tai brīdī, kad Jēkabs Alksnis devās atpakaļ uz mājām, at�skaņoja Veņavska vijoles solo �Leģenda�.

viņ� lēni izkāpa no tramvaja, nesteidzoties pagāja uz priek�u un apstājās iepretim vecai divstāvu koka mājai. Pēc tam no kabatas iz�ņēma saburzītu papīra lapiņu un ātri to pār�lasīja. Adrese bija pareiza.

Atverot priek�nama durvis, degunā spēcīgi iesitās kaķu, skābu kāpostu, pelējuma un satrunēju�u dē|u smaka. �Ir nu gan vietiņa,� viņ� pie sevis nodomāja. �Tsts arhitektūras un vēstures piemineklis. Grūti ticēt, ka �ai mājā dzīvotu kāds jauns cilvēks. Dro�i vien tikai simtgadīgas vecenes. Un vēl vesels kaķu un suņu bars.�

Piezvanījis pie ceturtā dzīvokļa durvīm, ātri sakār�toja kaklasaiti un ar plaukstām noglauda matus. �Kaut nu es atstātu labu iespaidu,� viņ� nodomāja. �Pirmais skats var iz�ķirt visu, un varbūt �oreiz man

paveiksies.�

Durvis strauji atvērās, un viņa priek�ā stāvēja liela auguma bārdains, nedaudz sakumpis vecis.

��� Ko vajag? � viņ� negaidot uzbrēca.

Atnācējs pēk�ņi samulsa un nez kādēļ no kabatas izvilka saburzīto papīra lapiņu.

������� Es atnācu � es uz ziņojuma dēļa izlasīju � jūs izdodat istabu, jā?

Bārdainais vecis ilgi un rūpīgi ar nedaudz piemieg�tām acīm nopētīja jauno cilvēku un vairākas reizes dobji ieklepojās.

� Ienāc! � viņ� beidzot pavēlēja.

Jaunais cilvēks atviegloti uzelpoja un, ieejot priek��telpā, nodomāja, ka skaļās rīkles īpa�nieks dro�i vien kādreiz bijis ģenerālis un tagad vecumdienās, dzīvo�jot kopā ar sirmu ve�iņu, noilgojies kādu pakomandēt.

��� Nāc ķēķī! � �ģenerālis� aicināja. � Sēdies!

Klusums, kas pēc tam iestājās, ilga vairākas minū�tes. Atnācējs atkal samulsa, viņ� sajuta kaut kādas tālas, neskaidras, vēl pilnībā neapjaustas bailes, tik cie�s, neatlaidīgs un dziļi caururbjo�s bija vecā vīra skatiens.

��� Kā tevi sauc? � bārdainis skaļi pārtrauca ieil�gu�o klusumu un no plīts malas paņēma saņurcītu cigareti.

��� Aivars Kalniņ�, � atnācējs ātri teica.

��� Kaut kur pierakstīts esi?

��� Jā, pie mātes, � Aivars paskaidroja, � bet tur pa�laik dzīvot nevaru, un tādēļ jums būtu ļoti patei�cīgs. ..

��� Esmu nolēmis to istabu izdot vienīgi kādam sie�vi�ķim, � vecais teica, virtuves piesmaku�ajā gaisā izpūzdams cigaretes dūmus. � Tikai sievietei.

Atkal iestājās klusums. Bija dzirdams, kā pie melni nokvēpu�ajiem virtuves griestiem klusi dīc mu�as un virtuves saimnieks sēcot pū� dūmus.

��� Ja jau jūs istabu izdodat, vai nav vienalga? � Aivars Kalniņ� pajautaja, īsti nezinādams, kur likt savas rokas un acis.

�� Nav vis vienalga! � vecis drūmi pasmaidīja. � Man ir jauna sieva.

Aivars ātri pacēla skatu aug�up un ve�a blāvajās acīs un sejā ieraudzīja kaut ko līdzīgu lepnumam un kaut ko līdzīgu arī ļaunumam.

��� Ko tu tā brīnies? � dzīvokļa saimnieks uzklie�dza, un tagad viņa sejā patie�ām skaidri � ka asie bārdas rugāji � bija saredzams naids. � Es nemaz tik vecs vēl neesmu, kā izskatos! Man ir tikai piecdesmit gadu, vienīgi tā drapīte, tā drapīte mani nedaudz sabeigusi, bet nekas! Mēs vēl dzīvosim!

Saimnieks pagrieza Aivaram muguru un gāja uz durvīm.

�� Tā jā, � viņ� ātri teica. � Tā jā, jaunais cilvēk! Istaba paredzēta sievi�ķim!

Aivars Kalniņ� satrūkās. Tā bija pavēle, tas bija spriedums, auksts un ne�ēlīgs kā jebkur� spriedums, un viņ� iedomājās, ka atkal vajadzēs nīkt pie ziņo�jumu dēļiem, skraidīt un meklēt un atkal gulēt virtuvē uz saliekamās gultas, skatīties patēva drūmajās acīs un klausīties viņa pārmetumos, ka jau pieaudzis vīrieties vēl joprojām nespēj iekārtot dzīvi, ka tik ilgi dzī�vojot uz viņa un mātes kakla, un atkal vajadzēs vaicāt visiem draugiem un paziņām un nevienu mirkli nejust miera, nejust cietāku pamatu zem kājām, patie�ām, cik ilgi tas galu galā var vilkties, tas viss jau sen bezga�līgi apnicis.

��� Pagaidiet! � Aivars pieceldamies uzsauca. � Pagaidiet! Varbūt tomēr? Man tā istabiņa ir ļoti vajadzīga..,

Vecais apstājās, da�us mirkļus padomāja, tad at�griezās virtuvē.

�� Varbūt esi precējies? � viņ� painteresējās,

��� Nē, � Aivars nogrozīja galvu. � Neesmu.

��� Nu, bet līgava tev ta�u ir, ko? Vismaz sava mei�tene ta�u ir, ko? � vecais turpināja pratināt, un viņa balsī Aivars Kalniņ� saklausīja cerības, līdz beidzot pa�am atausa kaut kādas cerības, ka pasludinātais spriedums varbūt tiks atcelts.

��� Ir, �� viņ� dro�i meloja. � Man ir līgava ,,. Re�dziet, saimniek.,. man tā istabiņa vajadzīga tikai līdz rudenim, uz pusgadu � Rudenī iestā�os Celtniecības tehnikumā un pārvāk�os uz kopmītni. Es jūs lūdzu �

Vecais acīm redzami nomierinājās un pat pasmai�dīja.

�� Tad tā lieta varbūt varēs iet, � viņ� teica.

��� Redzi, es baidos par sievu � Tev ta�u nepatiktu, ja tev kāds mēģinātu atņemt līgavu? Tev ta�u nepa�tiktu, ja tava līgava tevi krāptu?

��� Nu, protams, saimniek, � Aivars ātri piekrita.

�� Kuram tad patiktu?

������� Es par to istabu daudz neņem�u, � vecais ilgi un rūpīgi nodzēsa cigareti, atliku�o daļu atkal nolik�dams uz plīts malas. � Katru mēnesi tikai divdesmit pieci, un dari lai istabā, ko gribi! Mācies, dzer vai ved savu līgavu, man vienalga, tikai� ja kaut reizi ma�nī�u, ka met acis uz manējo � nositī�u!

Viņ� to pateica tādā balsī un ar tik cie�u apņem��anos, ka Aivars Kalniņ� ne mirkli ne�aubījās, ka viņ� �os draudus arī izpildīs.

��� Samaksāsi mēnesi uz priek�u, � vecais teica.

��� Divdesmit piecus rubļus. Ieeja istabā ir �eit, redzi? Tie�i no virtuves. Se�i kvadrātmetri, varēsi dzīvot kā mazais ķeizariņ�!

������� Kad drīkstu ievākties? � Aivars pajautāja, sa�maksādams prasīto summu.

������� Kaut vai �odien! � saimnieks, neslēpdams prieku par naudu, sacīja. � Kaut tūlīt!

Pēc tam viņ� steidzīgi izgāja no virtuves, bet gai�tenī, it kā kaut ko aizmirsis, apstājās.

������� Mani sauc Alfrēds Kungs, � viņ� negaidot pa�ziņoja. � Lai gan man tāds uzvārds, es tomēr visu mū�u esmu bijis tikai kalps. Tagad es gribu,,, � Un, teikumu nepabeidzis, viņ� pazuda gaiteņa galā, kur acīmredzot atradās citas istabas.

Aivars uzmanīgi nolika saliekamo gultu sāņus, rū�pīgi sakrāva grāmatas nelielās kaudzītēs, pārsēja tās ar papīra auklu, no skapja izņēma vienīgo uzvalku, ielika to sporta somā, smagi nopūtās. Pēc tam, apsē�dies pie virtuves galda, pārlaida skatienu sienām, griestiem, grīdai un logam. Viss �eit bija pazīstams, tuvs un pierasts, bet tagad ar katru dienu, mēnesi, gadu kļūs arvien tālāks un sve�āks. �Tā mēs aizejam, ta laikam mums kādreiz jāaiziet�� viņ� rūgti nodo�māja. �Kā putniem no savām ligzdām ��

��� Un tā tu, dēls, aiziesi? � māte pavaicāja, un Aivaram �ķita, ka viņas acīs iemirdzas asaras. �Tas nu ir lieki, tas nu ir pilnīgi nevajadzīgi. Mātei vaja�dzētu priecāties, jo viņi ta�u bie�i par to ir runāju�i.�

��� Jā, māt, es aizeju, � Aivars atbildēja. � Un uzreiz viss atrisināsies, un uzreiz jums kļūs labāk, es jūs vairs netraucē�u, un varbūt arī man būs labāk.

��� Tas viss ir nelāgi, � māte teica. � Tas viss ir slikti, bet pamēģini, dēls, saprast arī mani � un, lūdzu, nenosodi.

�� Nu ko tu, māt!

��� Nekad nebiju iedomājusies, ka mums nāksies �ķirties.

��� Kādreiz jau tam tik un tā vajadzēja notikt.

��� Tam bija jānotiek pavisam citādi, bet saproti, dēls�

��� Es saprotu, es to pavisam smalki saprotu, esmu ta�u galu galā jau pieaudzis cilvēks.

��� Nē, tu neko nesaproti, � māte sacīja un ar pirkstu galiem izslaucīja acis. � Neko, dēls.

�� Tagad es paņem�u tikai gultu, � sacīja Aivars. � Pēc grāmatām atnāk�u vēlāk.

-TEs gribu, lai lu saprastu, dēls, � māte jau kuro reizi ar kaut kādu dīvainu neatlaidību atkārtoja. � Saproti, es biju pavisam viena �

�� Tu nebiji viena, � Aivars ātri teica.

��� Tikai tad, kad paliek �etrdesmit, mēs spējam tā pa īstam novērtēt drauga vai vīrie�a nozīmi mūsu dzīvē. Jaunībā vienmēr ir izvēle, bet pēc �etrdesmit� Tu to nekad nespēsi saprast.

��� Lai jau tā būtu, � Aivars teica. � Iespējams, ka tas tā arī ir. Pasaki savam vīram� nu gan jau viņ� pats uzreiz pamanīs �

��� Neko tu neesi sapratis, � māte sacīja un atkal berzēja acis.

�Nu kas gan tur ko nesaprast? Lielais vienreizviens � katrs cilvēks grib būt patstāvīgs, katrs cil�vēks grib būt mīlēts un netraucēti baudīt to, ko �ī mīla spēj sniegt. Vienīgi tavs vīrs, māt, varēja izjust lie�lāku cieņu pret māju, kurā patiesībā ir tikai viesis. Un varēja būt daudz laipnāks pret tevi, viņ� varēja nekliegt, varēja ari tik bie�i nedzert, viņam patiesībā mūsu vienistabas dzīvoklītī vajadzēja runāt �ukstus, staigāt uz pirkstgaliem, tevi nēsāt uz rokām, jo esi ta�u viņam devusi pajumti, gatavo viņam ēst un daii arī gultu. Bet tu visu pacieti. Nav tiesa, māt. Cilvēkam izvēle ir vienmēr, un gadiem nav nekādas nozīmes. Es aizeju, lai gan varēju palikt. Man pilnīgi vienalga, ka tavs virs mani neieredz, bet es to daru tevis dēļ. Varbūt tagad viņ� pret tevi kļūs labaks. Tagad es jūs netrau�cē�u, tagad jūs varēsiet dzīvot savu, tikai savu dzīvi, lai gan man �ķiet, ka �etrdesmit gadu vecumā tomēr nevajadzētu mēģināt sākt visu no jauna. Tas nav iespējams kaut vai tādēļ, ka pastāv ta�u �etrdesmit gadus ilga pagātne � un kur to liksi? Kam atdosi? Un kur to noslēpsi? Ja to pat aizmirst nevar� un ne�drīkst.

Un tā es eju dro�i vien ļoti smieklīgs ar savu sa�liekamo gultu padusē pa�ā Rīgas centra! Pirms divām nedēļām skolas izlaiduma vakarā direktore teica skaistu runu. �Tagad jums paveras visi ceļi! Jūs dro�i varat klauvēt pie dzīves lielajām durvīm, un tās jums vienmēr tiks atvērtas! No �īs zāles jūs iziesiet uz pla�ā lielceļa, jūs visi�� Ne jau nu visi un ne jau nu visiem nāksies staigāt pa tiem lielceļiem, kādam vajadzēs iet arī pa taciņu, kādam brist pa neuzartu lauku, kāds iestigs purvā, kāds nomaldīsies me�ā, un ne jau nu glu�i visiem tās durvis tik viegli vērsies! Kādam būs jāklauvē stiprāk, neatlaidīgāk, kādam būs jādauza, kādam tās būs jāuzlau�, un kādu dzīve vis�pār aizmirsīs. �ādās reizēs vārdi jau vienmēr skan jauki, tikai ne vienmēr tie ir patiesi.�

Alfrēds Kungs ienāca virtuvē, no plīts malas pa�ņēma cigareti, aizsmēķēja un ilgi raudzījās blakus istabas durvīs.

�� Ei! � viņ� beidzot iesaucās. � Iznāc laukāl Kad neviens neatsaucās, Alfrēds piegāja pie durvīm

un vairākas reizes pa tām iebelza ar dūri.

��� Atver! � viņ� pērkondimdo�ā balsī pavēlēja. � Man ar tevi jāaprunājas!

Brīdi atkal valdīja klusums, tad aiz durvīm atska�nēja Aivara balss.

��� Ienāciet!

Alfrēds Kungs tās atvēra, pārkāpa pār slieksni un palika stāvot. Aivars Kalniņ�, viņa jaunais apak�īr� nieks, sēdēja uz augstas grāmatu kaudzes un lasīja. Pie kreisās sienas bija izvilkta saliekamā gulta, bet pie labās � neliels galdiņ� ar tranzistoru.

��� Es esmu tavs saimnieks, � Alfrēds Kungs teica.

Aivars Kalniņ�, nepaceļot galvu, lasīja.

��� Un atnācu apraudzīt, kā esi iekārtojies.

������� Apsēdieties, � Aivars norādīja uz gultu. � Ti�kai uzmanīgāk, baidos, ka zem jūsu lielā svara ,..

������� Kas nu man par svaru! � Alfrēds atmeta ar roku un smagi apsēdās. � Vairs tikai simt kilo�

Aivars Kalniņ� ātri nolika grāmatu sāņus un pa�skatījās dzīvokļa saimnieka sejā. Aivars �eit dzīvoja jau trīs nedēļas, bet savus pajumtes devējus bija re�dzējis tikai da�as reizes. Kad viņ� pirmo reizi ierau�dzīja virtuvē Alfrēda sievu, gatavojot vakariņas, viņ� nedaudz apjuka, apstājās un vēlreiz paskatījās uz kalsno sievieti. Matus sedza puķains lakatiņ�, mugurā netīra, saburzīta kleita, kājās kokvilnas zeķes un ve�cas sandales. �Tagad tādas sievas nevar sastapt pat uz laukiem,� Aivars nodomāja un padeva labvakaru.

������� Labvakar, � viņa klusi atņēma sveicienu. � Tas esat jūs, kas �eit dzīvos, jā?

������� Tā nu iznāk, � Aivars atbildēja. � Ja saim�nieks neizmetīs ātrāk, tad līdz rudenim.

Sieviete pagrieza seju pret ienācēju, pasmaidīja, un Aivars ieraudzīja viņas acis. Tās bija lielas un dzidri zilas. Bet pēc tam viņ� tajās saskatīja ari skumjas un sāpes.

������� Nemaz nav slikti, � Alfrēds Kungs, vēlreiz no�pētījis istabu, skaļi nosprieda. � Kā jau inteliģentam cilvēkam pieklājas.

������� Es nemaz tāds neesmu, � Aivars teica. � Strā�dāju celtniecības pārvaldē par krāvēju. Varbūt vē�lāk � pēc �etriem gadiem �

������� Un cik tad tev tur sanāk? � Alfrēds Kungs pa�interesējās.

��� Sola ap simt piecdesmit rubļiem mēnesī.

�Vajadzēja no viņa noplēst visus trīsdesmit,� saim�nieks nodomāja. �Nopelna pietiekami, nav manīts, ka dzertu, nepīpē, pie skuķiem neiet, kam viņam tāda nauda?�

Alfrēds Kungs, mazliet pagriezis galvu sāņus, ierau�dzīja pie sienas piespraustu neparasti skaistas sievie�tes fotoattēlu. Lielas acis, �ķelmīgs smaids un gandrīz pilnīgi atsegtas krūtis.

��� Tā ir tava līgava, ko? � Alfrēds uzprasīja.

�� Jā, � Aivars apliecināja. � Draudzējamies jau vairākus gadus.

��� Smuka gan, � saimnieks atzina. � Un kā tad sauc?

��� Klaudija Kardināle, � Aivars iesmejoties teica.

��� Pēc vārda būtu tā kā krieviete, � Alfrēds skaļi prātoja, � bet tas uzvārds gan tāds jocīgs�

��� Jums jau arī�

Alfrēds Kungs, abās rokās saņēmis galvu, ilgi klu�sēja.

��� Sī ir tāda savāda māja, � viņ� negaidot sacīja, vairākas reizes ieklepojās, tad sāka stāstīt:

��� Sai mājā neviens nekad nav piedzimis, �eit cil�vēki tikai miru�i. Mana ģimene uz �ejieni pārvācās, kad man bija piecpadsmit gadu, un es sāku strādāt uz būvēm par mūrnieka palīgu. Divus gadus pirms kara nomira tēvs, viņ�, tāpat kā tu, strādāja par krā�vēju. Ostā lādēja kuģus. Dū�īgs vecis bija un tomēr nomira. Pēc tam nomira apak�stāva vecā Alksnene. Sākās kar�, un jau pirmajā ziemā fri�i aizveda mūsu kaimiņu Izaksonu ar visu ģimeni un dro�i vien kaut kur no�āva. Labs drēbnieks bija, es visu laiku sapņoju, ka varē�u pie viņa pa�ūt savu pirmo goda uzvalku. Pēc tam, tas bija otrajā kara ziemā, nomira mana mā�ele. Un pēc tam vajadzēja mirt man. Jā, jā, fri�i to bija smalki izdomāju�i! Iesauca leģionā � un tūk�sto�iem tik jauniņu kā tu vajadzēja iet karot. Un ari es gāju. Neiesi � tūlit pie sienas! Karā, kaut arī jāiet nepārtrauktos uzbrukumos, tomēr visi nekrīt. Arī vis�drausmīgākajā kaujā kādam tomēr ir cerība palikt dzī�vam, bet tad, kad esi pielikts pie mūra � Un tā arī man paveicās. Smagi ievainoja kājās, pēc tam ātri no�kļuvu gūstā, krievi �ai ziņā bija �ēlīgi, aizritēja tikai da�i gadi, un atkal biju mājās. Pagāja vairāki mē�ne�i, un tad nomira māte. Apprecējos. Sievu mīlēju kā traks un strādāju kā zvērs, lai viņai nopelnītu bie�zāku maizes �ķēli. Tu jau zini, kā pirmajos pēckara gados bija ar kosti. Ne velna tu nezini! Viņa slimoja ar diloni, zāles tad vēl nekādas nebija izgudrotas, un viņa �ai pa�ā istabiņā, �ai pa�ā vietā, kur es sēdu, manu acu priek�ā lēni izdzisa� Domāju, sajuk�u prātā, un varbut no tā laika arī esmu tāds mazliet jucis� Nekas mani vairs neinteresēja, vienīgi pudelē atradu mierinājumu. Bet pirms gada apņēmu jaunu sievu. Viņa ir no laukiem, bārene. Un tagad baidos arī viņu pazaudēt. Es zinu, viņa mani nemīl ne par vienu kapeiku un nekad neiemīlēs. Es jau to sapratu uzreiz un tamdēļ arvien bie�āk pret viņu esmu ne�ē�līgs, tas ir slikti, jā, pavisam riebīgi, bet tu saproti, ka arī es gribu, lai man kaut kas dzīvē beidzot piede�rētu, gribu, tu saproti, gribu izjust mīlestību, gribu! Un, ja viņa man to negribēs dot, es paņem�u ar varu! Bet paņem�u!

Alfrēda Kunga seja pārvērtās. Acīs, kā metinot tē�rauda sijas, dzirksteļoja spīts, apņem�anās un nepa�rasts niknums. Dro�i vien arī �aubas par metinātāja prasmi un bailes par �uves izturību.

Alfrēds Kungs piecēlās, ilgi raudzījās no kāda ār�zemju �urnāla vāka izgrieztajā Klaudijas Kardināles

portretā, viņas laimīgajās acīs, apmierinātajā sejā un gandrīz �ukstus, it kā nedaudz nobijies, pateica:

������� Un tomēr tas ir divaini, ka �ajā mājā nav pie�dzimis neviens bērns. Un varbūt nekad neviens arī nepiedzims.

Pēc tam viņ� skaļi iesmējās.

��� Tā, lūk, ir ar to uzvārdu! Kungsl

Kad Aivars Kalniņ� atkal virtuvē ieraudzīja Kunga sievu, viņ� uzreiz pamanīja, ka lakatiņa vairs nav, ka viņai ir gari, gai�i mati, mugurā cita kleita un kājās citas zeķes un citas kurpes. Arī seja bija kļuvusi daudz jaunāka.

������� Labvakar, � viņ� smaidot teica. � Tik tikko pa�zinu.

������� Labvakar, � arī viņa pasmaidīja, un smaids seju darīja bērni�ķīgi skaidru.

������� Varbūt iepazīsimies? � Aivars pagāja da�us so�ļus tuvāk. � Vai arī man jūs uzrunāt par saimnieci?

Viņa likās izbijusies.

��� Mani sauc Ilze.

Uz pannas cepās smar�īgas kotletes, pie griestiem, kā parasti, dīca mu�as, stāvu zemāk varēja dzirdēt suni rejam, pagalmā kāds skaldīja malku, sadrebinā�dams mājas pamatus, garām aizdrāzās tramvajs, dzīve netraucēti ritēja tālāk.

�� Jūs esat students? � Ilze pajautāja.

������� Nē, pagaidām strādāju, bet drīz sāksies pārbau�dījumi, un tad jau manīs, kā būs� Bet jūs?

������� Es neko, � Ilze atteica un pagrieza seju sāņus. � Esmu kalpone.

Atvērās durvis, gaitenī atskanēja smagi soļi, un vir� tuvē, stipri līgodamies, ienāca Alfrēds Kungs. Viņ� uz�manīgi paraudzījās apkārt, uzreiz pamanīja Aivaru un

ieraudzīja, ka Ilze ir pārģērbusies un nav vēl pagata�votas vakariņas.

.� Uzcirtusies kā uz balli! � viņ� nicīgi iesmējās. � .Paskat tik! Un jaunskungs atnācis �ai pakavēt laiku! Pazudi! Ej savā rūmē un boli acis uz savējo! Bet tu, siev, dod ātrāk ēst!

Aivars Kalniņ� cie�i saknieba lūpas, viņam uznāca vēlē�anās pieiet pie saimnieka, iesist uzburbu�ajā sejā un pateikt Ilzei, ja jau viņ� tik traki grib rīt, lai va�kariņas gatavo pats un lai viņa.nekādā ziņā savu jau�nību atkal nenoslēpj vecajās lupatās, ka patiesībā viņai no �ejienes vajadzētu bēgt, braukt atpakaļ uz saviem laukiem pie pļavu smar�ām, me�iem, tīra gaisa un brīvības.

��� Nekliedzi � Aivars Kalniņ� teica. � Lai gan tu esi �ā dzīvokļa saimnieks, es neesmu tavs kalps! Un arī Ilze tev nav nekāda kalpone!

��� Ko? � Alfrēds ierēcās. � Ko Iii te muldēji?

��� To, ko dzirdēji! � Aivars atcirta, pagrieza viņam muguru un nesteidzoties iegāja istabā. Vēlāk līdz viņam caur gaiteni un virtuvi atskanēja raudas�

Pagāja apmēram mēnesis. Aivars iegrima mācībās, pasaule it kā pazuda, un pazuda vienmēr neapmieri�nātais dzīvokļa saimnieks un jaunā, klusā, vienmēr nobijusies Ilze. Viņ� �o sievieti nesaprata, bet tagad nebija laika domāt ne par viņu, ne par da�ādiem lik�teņa gājieniem, ne par brīvprātīgu verdzību, tagad bija jāmācās, par katru cenu jāiekļūst tehnikumā un jātop patstāvīgam, ne no viena neatkarīgam.

Un tā pienāca pēdējais vakars. Visi iestāju pārbau�dījumi bija sekmīgi nokārtoti, un �ovakar Aivars Kal�niņ� atkal paņems savas grāmatas un gultu un pār�vāksies uz kopmītni. Sāksies jauns dzīves brīdis, bet, kamēr nav beidzies vēl �is �

Pie durvīm pieklauvēja, Aivars pārtrauca iesaiņot grāmatas un pacēla galvu.

��� Lūdzu, varat ienākt! � viņ� iesaucās.

Istabiņā ienāca Ilze. Mugurā tā pati vecā kleita,

viņa izskatījās stipri satraukta. Stāvēja un neveikli mīņājās uz vietas.

������� Jūs.,, aizejat? � Ilze klusi pajautāja, un Aiva�ram pēk�ņi ienāca prātā, ka tas laikam ir drausmīgi � neprast runāt skaļi.

������� Jā, � Aivars atbildēja, � un, atklāti sakot, � paldies dievam!

Ilze samulsa vēl vairāk.

��� Jums �eit nepatika, vai ne?

������� Bet vai jums �eit patīk? � Aivars uzprasīja, mēģināja ieskatīties sievietei acīs, bet viņa galvu no�dūra vēl zemāk.

��� Nē. .

������� Tad kādēļ gan jūs� � Ari Aivars apjuka, pēk�ņi atskār�ot, ka viņa laikam nemaz tik vienkār�i nevar, ka viņu �eit kaut kas saista, kaut kas notur, kaut kas liek palikt uz vietas.

������� Alfrēds Kungs ir mans vīrs, � Ilze teica, beidzot pacēla galvu un pie pretējās sienas ieraudzīja lielo Klaudijas Kardināles portretu. � Viņa ir skaista, ap�brīnojami skaista�

������� Jā, � Aivars piekrita, un negaidot viņu pārņēma dusmas, nepatika pret �o sievieti, pret viņas vājumu un mū�īgo padevību. � Aizejiet uz frizētavu un pie labas �uvējas, un jūs nebūsiet ne par matu sliktāka, varbūt vēl labāka, vēl skaistāka. Piedodiet, bet man �ķiet, ka jūs bie�i aizmirstat, ka esat vēl jauna� Un es nesaprotu�

��� Tie�i tādēļ es atnācu, � Ilze ātri sacīja un sāka raudāt. � Jūs aizejat, un es gribu �

��� Nevajag, � Aivars teica. � Nomierinieties.

Viņa apsēdās uz saliekamās gultas un sāka stāstīt

par savu bērnību, kuru pavadījusi netālu no Cēsīm. Beidzot piekto klasi, nomiris tēvs, viņ� noslīcis Gaujā, mēģinot no upes izvilkt vairākus baļķus, bērēs tad arī pirmo reizi ieraudzījusi Alfrēdu, viņ� esot attāls tēva radinieks; kad beigusi septīto klasi, Alfrēds atbraucis vēl da�as reizes, bet pēdējo pirms gada, kad nomirusi māte. Viņa ilgus gadus slimojusi ar vēzi, izdarītas vairākas operācijas, bet nekas nav līdzējis� Pēc bē�rēm Alfrēds pierunājis braukt pie viņa, Rīgā esot liels dzīvoklis, �eit visapkārt viss atgādinā�ot tikai sāpes un tuk�umu un vajadzē�ot strādāt smago lopkopes darbu, bet Rīgā viss bū�ot savādāk, citi cilvēki un, galvenais, viņ� pats, un viņa tik�ot mīlēta un apgā�dāta uz to labāko� nekādu rūpju, ne atmiņu, vienīgi laba un vientuļa vīrie�a mīlestība � Un tā viņa at�braukusi, sāpēs un pārdzīvojumos to nemaz īsti ne�aptverot. Bet pagāju�i tikai vairāki mēne�i, kad Al�frēds pēk�ņi pārmainījies, pareizāk sakot, atkal kļuvis tāds, kāds patiesībā bija, � rupj�, neiedomājami skops, tādēļ arī izīrējis �o istabiņu, lai būtu lieks rub�lis, ko nodzert; aizdomu pilns, dzērājs un greizsirdīgs. Gada laikā nopircis tikai vienu kleitu un pāri kurpju, strādāt uz stingrāko aizliedzis, lai nevarētu sastapties ar cilvēkiem, par kino vai teātri nemaz nav ko do�māt �

��� Tikai tad, Aivar, kad ieradāties jūs, � Ilze sa�cīja, � es pēk�ņi atjēdzos, jūs mani it kā pamodinā�jāt, es sapratu, ka esmu jauna, man ir tikai divdesmit viens gads, sapratu, ka dzīvoju kopā ar pretīgu cil�vēku �

�� Jums no �ejienes jāaiziet, � sacīja Aivars, kļu�vis pavisam drūms un tai pa�ā laikā izjūtot siltumu, tikko jau�amu maigumu pret �o nelaimīgo cilvēk�bērnu. � Jums, Ilzīt, no �ejienes jābēg.

��� Kur? � Ilze pajautāja, pacēlusi galvu, un viņas lūpas drebēja.

��� Nezinu, � viņ� atbildēja. � Es to nezinu, bet jūs ta�u tagad pati saprotat, ka �ādai dzīvei nav ne�kādas jēgas. Tas ir kaut kas sliktāks nekā būt cie�tumā.

��� Saprotu, � sacīja Ilze. � Paldies, Aivar. Jūs esat labs.

��� Es jums vēl neko labu neesmu izdarījis, � Ai�vars teica. � Un dro�i vien neko arī neizdarī�u.

Ilze piecēlās kājās un skumji caur logu raudzījās kaut kur tālumā; bērzu lapās jau sāka izzust zaļums, kļuva vēsāks, putni satraukti kliedza, dienas saraucās arvien īsākas, tūlīt atnāks rudens, koki stāvēs kaili un pamesti un � un arī es � es�

��� Ko man vajadzētu darīt? � Ilze ātri pajautāja, ba�īgi paskatīdamās uz durvīm. � Saprotiet, jūs esat pirmais cilvēks� ar kuru es pēdējā laikā�

��� Redziet, � Aivars noplātīja rokas, vainīgi pa�smaidīja un it kā nokaunējās. � Man nav nekādu tie�sību jaukties citu cilvēku dzīvē, viņu laulības dzīvē� Es jums esmu sve�s, un jūs man gandrīz arī sve�a. Un Alfrēds Kungs jau nu pavisam sve�s. Bet, atklāti sakot, mani uztrauc� Ja jūs būtu vecāka � tāda, kāds ir jūsu vīrs, � varbūt es par jums nemaz nedo�mātu. Ne mirkli. Bet jūs esat� Jums vajadzētu mā�cīties vai strādāt, iet uz ballēm, būt jautrai un laimī�gai, un brīvai� Es aizie�u, man pa�am ir savas rūpes un sava dzīve, un tomēr� Bēdziet! Vienalga, kur, bet bēdziet! Citādi arī jūs �ai mājā� Cilvēks ta�u nevar mīlēt slikto vai neglīto. Bet ko jūs mīlēsiet, ja paliksiet �eit?

Ilze saspringti par kaut ko domāja, un viņa �ai brīdi Aivaram Kalniņam atgādināja ievainotu putnu � virs galvas debesis, bet aizlauztie spārni nevarīgi piekļāvu�ies ķermenim � un nekur nevar aizlidot. Un nekur negaida ligzda, varbūt vienīgi �eit.

Negaidot gaiteņa galā no�vadzēja atslēga, un va�rēja dzirdēt, kā dzīvoklī no darba atgrie�as saimnieks.

��� Tas ir Alfrēds, � Ilze no�ukstēja, un viņas bā�lajai sejai atkal pielipa bailes. � Ko viņ� teiks! Es ta�u atrodos� Ko viņ� nodomās? Kādēļ gan es�

��� Nomierinieties, � Aivars sacīja un aizslēdza durvis. � Nebaidieties. Man �ķiet, ka viņ� ir krietni iedzēries un pa�laik labāk viņam acīs nerādīties.

��� Bet ko viņ� nodomās, ko? � Ilze �ausmās sa�ķēra galvu. � Viņ� mani sitīs. Viņ� mani,.. Ak dievs! Kādēļ es pie jums nācu?

�Kaut kur jau ir jāiet,� Aivars nodomāja un sajuta �ēlumu pret �o sievieti. Cilvēks ir meklējis mieru, aiz�mir�anos un varbūt pat mīlestību, bet tagad sē� viens un nelaimīgs. Un nepārtraukti sajūt bailes. Kāda velna pēc? Cilvēks ta�u nav radīts padotībai. Un, ja man laulībā bez mīlestības būtu jāpavada kaut viena diena, es labāk dzīvotu me�ā, strādātu vissliktāko darbu vai ari pakārtos, nekā tā drebēt un gaidīt pārmetumus no sve�a cilvēka.

��� Neko viņ� jums neizdarīs, � Aivars sacīja un viegli pieskārās sievietes plecam.

��� Jūs mani aizstāvēsiet, jā? Jūs ta�u viņam pa�teiksiet �

��� Nē, � Aivars Kalniņ� noraido�i pakratīja galvu. � Jums būs jāaizstāvas pa�ai. Katram tomēr vairāk jāpaļaujas uz sevi nekā uz citiem. Bet, ja jums tomēr bail un ja jūs arī tā domājat, ka atnākt vai ieraudzīt kādu cilvēku ir grēks un par to jāsaņem sods, � ejiet un saņemiet! Bet jūs tiksiet sodīta nevainīga.

������� Nē, nē! � Ilze �ukstēja un satraukta ieklausījās troksnī, kas nāca no blakus telpas. � Es to negribu!

Varēja skaidri dzirdēt, kā Alfrēds Kungs ienāk vir�tuvē, kā pārbauda katlus, apgā� kādu krēslu un lēni pienāk pie Aivara istabiņas durvīm.

��� Sieva! � viņ� iebrēcās. � Sieva, tūlīt nāc ārā!

Kad neviens viņam neatbildēja, Alfrēds rupji nola�mājās.

������� Nu nekas, balodī�i! Nekas! Es jau sen jutu, ka abi sāk sadziedāties! Bet jūs vēl mani nepazīstat!

Viņ� vairākas reizes ar kāju spēcīgi iespēra pa ista�bas durvīm.

������� Tu man vēl smilkstēsi, zoniņl � Alfrēds drau�dēja.

������� Tu man �ovakar pucēsi zābakus, tu no �ejienes izlidosi tie�i uz slimnīcu! Ha-ha-hā! Sve�u sievu iekārojis! Nekā nebij, zel līti Tu man tūlīt sāksi dancot lambeltvoku!

�ķiet, Alfrēds Kungs pagāja da�us soļus sānis un paņēma aiz plīts nolikto cirvi.

��� Jums jābēg! � Ilze cie�i satvēra Aivara roku.

��� Dzirdiet! Viņ� jūs nositis! Es zinu!

������� Bet jūs? � Aivars pajautāja un kaklā sajuta rūgtu kamolu. Un sajuta nelielas bailes.

��� Mani viņ� neaiztiks! � Ilze samocīti pasmaidīja.

��� Viņ� ta�u mani mīl!

Jaukā un naivā Ilzīte nesaprata, ka vienīgi tādēļ briesmas visvairāk draudēja tie�i viņai. Ilzīte nesa�prata, ka cilvēki viens otru daudz bie�āk nokauj aiz mīlestības nekā aiz naida.

��� Es palik�u kopā ar jums, � Aivars sacīja, un viņa balss mazliet drebēja. � Un no �ejienes mēs aiz�iesim reizē. Ejiet, kur gribat, tikai �ai mājā vairs ne�palieciet ne mirkli!

Alfrēds Kungs nostājās pret durvīm.

��� Es brīdinu pēdējo reizi! � viņ� aizsmaku�ā balsī kliedza. � Sieva! Nāc tūlīt laukā! Ja gribi dzī�vot, nāc tūlīt laukā! Es tevi neatdo�u tam jaunajaml

Kad viņam atkal neviens neatbildēja, Alfrēds Kungs nospļāvās, vēlreiz rupji nolamājās un gāza ar cirvi pa durvīm.

��� Tad es jūs abus� abus divus� Redz, �ai sa�gribējies jaunu! Nē, nē, nē! Tad labāk es jūs redzu kapā, nekā�

Aivars Kalniņ� viegli drebēja: ko darīt, kā rīkoties un aizstāvēties. Bet tā arī neko prātīgu nevarēja iz�domāt. Un tad viņ� saprata, ka tam nebūs nekādas no�zīmes, ka tagad, iespējams, pienāku�as dzīves beigas.

Durvis nokrak�ķēja, saļodzījās un ar dobju troksni atsprāga vaļā. Alfrēds Kungs, neizlai�ot cirvi no ro�kas, lēni panāca da�us soļus uz priek�u. Viņa seja bija bāla, labais vaigs un uzacs dīvaini raustījās, acis dega, bet lūpās sastingu�as sāpes. Viņ� izskatījās pēc Sala ve�a, kas ilgi maldījies pa me�u un, beidzot �eit atkļuvis, pazaudējis dāvanu maisu.

��� Tu esi mana, Ilzīt, � viņ� pavisam negaidīti un klusi sacīja. � Tu piederi vienīgi man, un nevienam citam es tevi neatdo�u, dzirdi, Ilzīt? Tu esi mana, ne�kas cits man uz pasaules nepieder kā vienīgi tu, un piedod, ja esmu bijis pret tevi netaisns. Varbūt tas liekas neticami, iespējams, ka tas no tāda vīra mutes kā es skan rupji vai zaimojo�i, bet es tevi mīlu� Ilzīt.

Viņ� vēl da�us mirkļus stāvēja kā sastindzis, tad izlaida no rokām cirvi, nedaudz sakņupa un nodre�bēja, it kā no pleciem nometot kaut ko smagu-

� Bet kam gan tev, Ilzīt, mana mīlestība? � viņ� rūgti iesmējās. � Varbūt vienīgi man pa�am, jo da��reiz �ķiet, ka vienīgi tā vēl manī uztur dzīvību, bet, kā redzams, tās ir tikai manas iedomas, sen izsapņoti sapņi. Piedod. Ja vēlies � vari būt brīva. Ja vēlies � aizej, ja vēlies � paliec. Bet es jau vairs nebū�u kungs. Tagad es saprotu� Varbūt, kā mēdz sacīt, sievietes mīlestība ir kā putns � un to ta�u tik grūti noķert, it sevi�ķi tādiem kā es. Putnu vēl varētu var�būt vienīgi no�aut, bet ko tu ar tādu beigtu darīsi?

Alfrēds Kungs pagriezās un smagiem soļiem izgāja no virtuves. Aizcirtās istabas durvis, dzīvoklī iestā�jās klusums.

Tikai uz loga palodzes atlidoju�ais balodis ātri knā�bāja saimnieka vienmēr rūpīgi nolikto maizi.

tas notika tūksto� deviņi simti septiņdesmit septītā gada piektā jūnija naktī, un tā ne ar ko neat�ķīrās no iepriek�ējām. Nakts, saņēmusi kārtējo laika sitienu, sarāvās mazāka. Beigu�ās teātra izrādes un kino seansi.Rīgā ar Maskavas vilcienu ieradās aizrobe�u estrādes zvaigznes. Sporta pilī desmit dienās paredzēti septiņ�padsmit koncerti. Klubos beidzās sarīkojumi, un gan tie, kam pāri astoņpadsmit, gan tie, kam jau pāri trīs�desmit, apmierināti steidzās mājup. Pēdējie telefonu numura pieraksti, pēdējie atvadu sveicieni un pirmie izlūko�anas skūpsti. Visi bērni jau nolikti gulēt, un arī vecāki, garās dienas nogurdināti, skatījās uz dīvānu pusi. Noklausīju�ies laika ziņas, cilvēki beidzot izslē�dza televizorus. Zāles pārziņi un restorānu �veicari no savām iestādēm izmeta pēdējos aizkavēju�os viesus. Sākās jauna diena.

Sestā tramvaja galapunktā elektriskā pulksteņa mel�nās �autras rādīja se�as minūtes pēc divpadsmitiem. Visa debess bija noklāta tum�iem, ātri skrejo�iem mā�koņiem, līņāja sīks, jau ļoti apnicis lietus. Divdesmit astotā mar�ruta autobuss gāzelēdamies uzgriezās uz Pleskavas �osejas un devās savā pēdējā reisā uz Langstiņiem un Upesciemu. Pie stūres sēdēja pavi�sam jauns �oferis. Autobusa salonā atradās tikai da�i pasa�ieri. Vistuvāk vadītāja kabīnei sēdēja divdesmit trīs gadus veca sieviete. Viņa bija skaista, eleganti ģērbusies, lielās acis mazliet sapņaini uztvēra tumsas raidītos nakts noslēpumus. Soņa Bokalova strādāja

kādā no mūsu zemes kinostudijām par re�isora asis�tenti un pati visā drīzumā gatavojās uzņemt savu pirmo filmu. Ideja bija satrieco�a, un viņa ticēja pa�nākumiem. Soņa zināja, ka mākslā jebkuri sasniegumi atkarīgi galvenokārt no profesionālās mākas, domu oriģinalitātes un nelielas veiksmes. Un, lai gan Soņa �ai mirklī izskatījās mazliet sapņaina, viņa patiesībā bija uztraukusies. Jo jaunā sieviete bija māksliniece, rado�s cilvēks, kur� nepārtraukti meklē cilvēka esības jēgu, cilvēka labā un Jaunā iedīgļus, cilvēka drosmes un gļēvuma pamatus.

Tūlīt aiz sievietes trauslā auguma sēdēja apmēram trīsdesmitgadīgs vīrietis un ar savu raupjo izskatu, pla�tajiem pleciem un spēcīgajām rokām atgādināja no kuģa nokāpu�u jūrnieku vai nedaudz noguru�u me��strādnieku. Viņa vareno augumu cie�i apņēma pelēks importa uzvalks un labās rokas vidējo pirkstu rotāja plats laulības gredzens. So cilvēku sauca Arvids Rasa, viņ� atgriezās no drauga dzim�ans dienas svinībām. Arvids Rasa uz �o nelielo banketu apzināti nebija pa�ņēmis lidzi dārgo dzīvesbiedri, un tā viņam radās lie�liska izdevība visu vakaru pavadīt kopā ar kādu apbu�ro�u būtni, kura jau pēc pirmajām iepazī�anās minūtēm un it sevi�ķi pēc pirmajām ātri izdzertajām konjaka glāzītēm neslepa savu nevaldāmo temperamentu.

Un tagad Arvids Rasa, nedaudz apreibis no fran�u vīna, �īs patīkamās tik�anās un izrieto�ajām perspektī�vām, arī sapņaini raudzījās caur autobusa logu uz pa�galam sadrūmu�o Juglas ezeru. Tas blāvajā nakts tumsā izskatījās pēc nomestas cepures, kam laika zobs izēdis robainas malas.

Nākamais sēdeklis bija tuk�s, bet tie�i iepretim dur�vīm garlaicīgi �āvājās kāds pavecāks vīrs, kura apaļo, mazliet uzblīdu�o seju rotāja melnas brilles un mazas ūsiņas. Viņ� �āvājās un domāja par savu jauno sievu, kura dro�i vien jau saldi guļ, un vēl viņ� domāja par savu lepno vasarnīcu, pla�o dārzu, siltumnīcu un savu skaisto, lepno dzīvi. Viņ� mazliet nicināja ne tikai pārējos pasa�ierus, bet vispār visus cilvēkus. Tā tas bija jau iegājies no jaunības dienām, kad pret savu gribu bija spiests divus gadus nodienēt vācu armijā. Sī karo�ana toreiz beidzās pavisam bēdīgi, toties pēdējie viņa dzīves piecpadsmit gadi bija taisni brīni�ķīgi. Gu�nāram Vitem tagad piederēja gandrīz vai viss, ko cil�vēks var vēlēties. Viņ� vēlreiz klusi atvēra muti un pa�skatījās uz puisi, kas sēdēja salona labajā pusē un kaut ko ātri rakslija mazā piezīmju blociņā. �Dro�i vien kāds dzejnieks,� Gunārs nicīgi nodomāja un nebija kļūdījies.

Tas patie�ām bija jau visā republikā pazīstams dzej�daris un viņa glītā skumju apgarotā seja, viļņainie māti, tum�ās acis un slaidās rokas, kuras nekad nebija pazinu�as smagāku darbu par zīmuļa cilā�anu, pa�as par sevi jau bija visskaistākā dzeja. Viņ� sajūsmas pār�pilns raudzījās Sonas Bokalovas daiļajā profilā un ma�zajās piezīmju gramatiņas lapiņās mēģināja salikt vār�smas par siltu jūnija nakti, ziedu smar�ām un klu�sumu, un tālajām zvaigznēm, kas paslēpu�ās Visuma dziļumos un aiz tum�ajiem mākoņiem, bet nav jau ko bēdāt: visspo�ākā zvaigzne nokritusi pie mūsu kājām, iekāpusi �ai pēdējā reisa autobusā, sēd gandrīz blakus un paretam uz tevi paskatās sapņainām acīm� Mēs ta�u visi esam zvaigznes, visi cilvēki ir Saules, mazas, noslēpumainas planētas �

Autobuss apstājās. Pieturā �Balo�i� salonā ātri iekāpa �etri sadrūmu�a izskata vīri, ātri nopētīja pārē�jos pasa�ierus, apmierināti pasmaidīja, un viens no vi�ņiem, kuram rokās bija portfelim līdzīga kaste, nostā�jās pie aizmugures durvīm. Viktors piekrīto�i pamāja. Ēriks apsēdās līdzās dzejniekam un sev blakus nolika portatīvu magnetofonu, to ieslēdza, bet nekāda mūzika neatskanēja. Acīmredzot kaut kas tur bija sabojājies, un tomēr dzejnieks neapmierināts paskatījās uz blakus* sēdētāju.

��� NebolI acis, � Ēriks strupi pateica. � Tūlīt tu dzirdēsi tādu koncertu, ka pēc tā vēl vismaz divdesmit piecus gadus valsts filharmonijai metīsi lielu līkumu!

�Tā jau ir,� dzejnieks rūgti nodomāja. �Zvaig�ņu starpā vienmēr atrodas kosmiskie putekļi un melni, at�dzisu�i meteorīti. Auksti akmens bluķi. Sie rupjie cil�vēki.� Dzejnieks pagrieza galvu uz otru pusi un mēģi�nāja ritmiski skaitīt � putekļi, rupekļi, gaisma, baisma, cilvēks�

Bet cilvēks, kas sēdēja blakus, viņam spēcīgi iebelza pa vārgajiem sāniem.

��� Ej tu! Mani sauc Ēriks!

Dzejnieks strauji pagriezās pret jauno puisi un sa�u�tis gribēja viņam atgādināt kulturālas uzve�anās notei�kumus, kad tas viņam atkal iegrūda sānos un parādīja uz magnetofonu.

��� Tu kaut ko tur sajēdz?

�� Nē, � dzejnieks neveikli atbildēja.

��� Tu nezin, kādēļ tas nedarbojas?

��� Nezinu.

��� Bet tu paskaties! Pēc ģīmja ta�u esi tik inteli�ģents un gudrs, ka tīri vai nelabi paliek!

��� Es tur neko nesaprotu, � dzejnieks klusi nomur�mināja un skaidri apjēdza, ka viņam blakus apsēdies visīstākais huligāns, varbūt pat bandīts. � Ticiet man. Bet �ķiet, ka tas magnetofons tomēr ir ieslēgts.

��� To es pats zinu, � Ēriks norūca, iekārtojās ērtāk un uzlika galvu uz kaulainā dzejnieka pleca.

�� Sēdi mierīgs! � viņ� brīdināja. � Es mazdrus�ciņ nosnaudī�os.

Dzejnieks nez kādēļ neuzdro�inājās protestēt, paska�tījās atkal laukā pa logu un galīgi sadrūma.

Pa to laiku Viktors, kas acīmredzot bija �ī bara va�donis, apsēdās blakus Soņai, bet otrs tēvainis nostājās blakus. Viņam bija uzlocītas krekla piedurknes, un visi pasa�ieri tagad varēja vērot uz rokas uztetovēto sie�vieti, kurai starp krūtīm un kājām vijās rūtaina �ūska. Uz atsegtajām tēvaiņa krūtīm bija redzama vēl uzzī�mēta vīna glāze un īss duncis. Viņ� ar nekaunīgām, mazliet piemiegtām acīm blenza uz jauno sievieti.

�� Varbūt iepazīsimies? � Viktors uzaicināja un arī cie�i paskatījās uz sievieti.

Soņa neatbildēja, tikai parāvās mazliet tālāk no Vik�tora stipri nodeldētajiem d�insiem.

�� Un kur tagad? � Viktors pasmīnēja. � Laukā pa logu?

Soņa joprojām klusēja. Viņa paskatījās tumsā un �ķita, ka arī nakts smejas. Lai gan patiesībā nakts rau�dāja. Lietus lāses smagi atsitās pret autobusa logiem, uz mirkli pielipa pie stikla, izplūda un tad sīkā strau�mītē tecēja lejup, kur zem riteņiem �ņāca melns asfalts.

��� Laikam sauc par Minnu, Matildi vai Klementīni, � Viktors ņirdzīgi teica tetovētajam. � Meitene kaunas. Bet, �abulīt, par vecāku grēkiem mēs neatbil�dam.

��� Es palūg�u ar mani tā nerunāt! � Soņa asi sa�cīja. � Un vislabāk būtu, ja jūs pārsēstos citur. Brīvu vietu, cik uziet!

�� Tu vari palūgt dievu, ne mani! � Viktors nikni teica un uzlika roku uz meitenes ceļgala. � Un, kur man būtu vislabāk sēdēt, to es zinā�u pats!

��� Meitenīte nav lietas kursā, � tetovētais turpināja smīnēt. � Viktor, tu stādies viņai priek�ā! Lai izjūt cieņu un bijību! Lai tavā priek�ā paklanās, nevis groza galvu sāņus! Podūmaje�, princessa!

��� Lai vispirms viņa stādās priek�ā! � Viktors mazliet apvainots teica. � Varbūt patie�ām vēl izrā�dīsies kāda augstdzimusi persona.

��� Novāciet roku! � Soņa klusi, bet noteikti sacīja. � Es jums neesmu nekāda �

��� Bet būsi! � Viktors sāka smieties. � Būsi! Tu nemaz nevari iedomāties, ar ko tev iznākusi darī�ana! Es nupat esmu atsēdējis astoņus gadus �okā un bez�prātīgi noilgojies pēc tādām maigulēm kā tu! Erik, mū�ziku!

��� Tā kaste laikam ir �upā, � Ēriks atrūca, pacēla galvu un vērīgi paskatījās uz pasa�ieriem. Viņi visi ar mazāk vai vairāk slēptu ziņkāri raudzījās uz notieko�o. Pagaidām tas viņus vēl tie�i neskāra, un tādēļ tas vi�ņiem likās tikai kā maza piedeva notikumiem bagātajai dienai. Tāda maza, uzjautrino�a teātra izrāde.

��� Kurā pieturā tad jaunkundze kāps laukā? � Vik�tors painteresējās. � Langstiņos vai Upesciemā?

Soņa klusēja. Viss viņas augums no dusmām un bez�spēcīgā niknuma viegli drebēja.

��� Dro�i vien kāda bagātu vecāku meita, � tetovē�tais sāka minēt. � Pa�iem sava māja, veranda, siena �ķūnītis � Kur tu, Viktor, labprātāk ar viņu iesi?

��� Alēs iesim uz to siena �ķūni, � Viktors ņirdzīgi teica, un viņa platā plauksta lēnām pa meitenes kāju slīdēja augstāk. Soņa iesita pa roku. Viktors turpināja smīnēt. � Mēs iesim uz to siena �ķūni, � viņ� atkār�toja. � Tur būs visromantiskāk. Nē! Verandā! Lai mūs apspīd mēness gaisma! Nē! Guļamistabā! Tikai pie velna gultu! Tur jau vairs nav interesanti! Uz grīdasl

Tev ir paklājs? Tāds biezs un krāsains? Vislabāk sar�kans ar melnu. Ir?

Soņa asi pagrieza galvu pret Viktoru un viņam cie�i ieskatījās acīs.

��� Ir, � viņa teica. � Sarkans ar melnu. Un tad?

� Tad viss kārtībā, � Viktors �ķita apmierināts.

�� Tad viss ir kārtībā.

Pēk�ņi Viktors sagrāba meitens plecus, tos saspieda tin pievilka sev tuvāk.

��� Pamēģini tikai spirināties, � viņ� skali teica.

�� Tu esi viena, bet mēs �etri.

Soņa ātri, ka lūgdamās paskatījās uz pārējiem pasa��ieriem.

��� Palīdziet! � viņa iesaucās, un balsī bija jau�amas izmisīgas bailes.

Arvids Rasa pasmīnēja un nodomāja, ka varētu jau arī palīdzēt, ja tie tur viņai grasītos 111 līt pārgriezt rīkli. Viņ� visus tos �etrus viegli pasviestu zem autobusa sē�dekļiem, salocītu kā vārītus makaronus, bet kādēļ smē�rēt rokas? Kādēļ saburzīt uzvalku? Kādēļ iejaukties? Ko tad �ie galu galā grib no tā skuķa? Aplaupīt, nogalēt? Nē! Tikai jautri pavadīt nakti. Kas tur slikts? Ko brēc? Ko sauc mani palīgā, ja tev nekādas briesmas tā pa īstam vēl nedraud? Es pagaidī�u. Un beigu beigās � kas man pa daļu? Katram pa�am sevi jāiemācās aiz�stāvēt. Tā tikai pie mums ir pieradu�i darīt � mū�īgi gaidīt un cerēt uz citu palīdzību. Bet nekā nebij! Sakod zobus cie�āk un dod pretī! Dod! Aizstāvies! Bet es pa�skatī�os un tikai tad, kad tev patie�ām ies plāni, steig��os palīgā. Bez tam tūlīt jau būs Upesciems � un man vēl priek�ā gaidāma neliela izskaidro�anās ar sievu.

Arvids Rasa pagrieza galvu pret logu, visapkārt zi�bēja melns me�s, bet viņ� juta, ka autobuss strauji tu�vojas Langstiņu pagriezienam.

>� Palīdziet! � Sona vēlreiz iesaucas.

Gunārs Vite nicīgi pasmīnēja un maziiet sakārtoja savas melnās brilles. Viņ� galu galā bija solīds cilvēks un neies jau plēsties ar kaut kādiem tur huligāniem! Lai gan patiesībā viņi nemaz pēc tādiem neizskatījās. Gu�nārs Vite juta, ka tie laikam tomēr ir klasi pārāki par sīkajiem dauzoņām un ir daudz pla�āka mēroga cilvēki. Nosēdējis astoņus gadus . �. Hm. Tātad tā varētu būt bijusi slepkavība, bruņota laupī�ana, valūtas operāci�jas � Gunārs Vite sāka pret viņiem izjust pat zināmu cieņu un saprata, ka ņem�anās ap �o meiteni tiem ir tikai tāda garlaicības mākta izklaidē�anās. Pilnīgi ne�vainīga rotaļa. Ko tā �iepiņa kliedz? Es jau saprotu, ka tas viņai dro�i vien sevi�ķi patīkami vis nav, bet vai pat tad, kad to dara labprātīgi, tas arī vienmēr ir pa�tīkami? Protams, ne. Uzprasiet godīgu atbildi no savām laulātajām draudzenēm, un jūs pārsteigti uzzināsiet, cik līdz �im esat biju�i naivi. Nebrēci Es tik un tā tev palīgā neie�u. Galējas nepiecie�amības gadījumā es varētu arī riskēt, kara laikā tiku sveikā no desmit rei�zes sliktākām situācijām, bet kādēļ man būtu jāriskē tie�i �is nepazīstamās meitenes dēļ? Vai es zinu, kas tu esi? Varbūt tu esi no tām jautrajām dāmiņām, kuras pavisam reti kādam atsaka, bet tagad tikai spēlē tādu nelielu teātri? Lai kaut drusciņ gan pa�as �o pui�u, gan mūsu acis paceltu savu vērtību? Ja tavā vietā at�rastos mana sieva, tad �ie �etri jau sen ar zilām acīm gaudodami skrietu nopakaļ autobusam, bet tagad, lū�dzu, liec mani pilnīgi mierā. Es neko negribu redzēt, ne dzirdēt. Drīz būs Upesciems, tā ir mana pietura, tur man jāizkāpj, tur ir mana māja, mans dārzs, siltum�nīca, mana jaunā sieva, un man �trunts par visu pārējo! Tieciet pa�i ar sevi galā, kā to pratis esmu es! Un bez tam manu rīcību vienmēr pavada nelokāms princips;

ja tas tev pa�am nav izdevīgi � nekur un nekad ne�iejaucies! Neiejauk�anās politika �� viscie�ākais pa�mats mūsu mierīgajai dzīvei.

Gunārs Vite paskatījās laukā pa logu, lietus turpi�nāja līt, un autobuss, smagi sa�ūpojies, pagriezās uz Langstiņiem.

��� Palīdziet! � Soņa lūdzās, un viņas lielajās acīs bija bezpalīdzīgas dusmas, izmisums. Viņa skatījās uz �iem staltajiem vīrie�iem, kuri vienaldzīgi raudzījās laukā pa logu, un viņu pārņēma vēl lielākas dusmas.

��� Vai tad patie�ām? Patie�ām jūs� Palīdziet! Es jūs ļoti lūdzu!

Neviens no pasa�ieriem pat nepakustējās. To gan mē�ģināja izdarīt dzejnieks, bet tūlīt sānos atkal dabūja spēcīgu dunku.

�� Sēdi rāmi! � Ēriks draudīgi teica. � Es tevi brī�dinu: līdzko pakustēsies � tūlīt ar galvu lidosi stiklos!

Dzejnieks smagi nopūtās. Sie pretīgie cilvēki! Cik viņi tomēr ir riebīgi. Tādus tikai no�aut, uz mū�u ieslo�dzīt cietumos. Te nu ir tas pārprastais padomju humā�nisms � lai� bandītus brīvē, lai tie turpina savus mel�nos darbus. Ak, kā es jūs neieredzu! Saule pazudusi. Kaut kur Visuma dziļumos sadeg zvaigzne, un tūlīt tās pelni nokritīs uz mūsu galvām. Un apraks. Apraks mani, �o nelie�u bandu un to skaisto meiteni. Piedod, nepazīstamā, bet es tev palīgā neie�u. Man bail. Es go�dīgi atzīstos � man bail. Man nav spēka, esmu pavi�sam vāj�, es nevaru nokaut pat mu�u. Es nevaru tevi aizstāvēt. Piedod, meitene, piedod, skaistā vakara blāzma, uzleco�ais saules stars, piedod, dzidrā rasas lāse, bet man nav ne mazākās vēlē�anās tikt piekautam, tikt apsmietam, es nevaru aptraipīt ne savu godu, ne savu labo vārdu. Es negribu būt pazemots. Esmu dzej�nieks, man ir cits uzdevums un citi mērķi, un es nevaru nokrist tik zemu, lai sabiedriskajā transporta līdzeklī listu kauties ar bandītiem. Es stāvu daudz augstāk par ikdienas sīkajiem notikumiem.

Dzejnieks lepni pacēla galvu un paskatījās laukā pa logu. Autobuss apstājās.

��� Langstiņi! � �oferis ska|i pateica un atvēra dur�vis. Neviens neiekāpa. Soņa piecēlās, viņa mēģināja izrauties, gribēja tikt garām Viktoram, bet tas meiteni satvēra aiz vidukļa un ierāva klēpī. Durvis aizcirtās, un autobuss atkal sāka braukt. Lietus pastiprinājās. Varēja skaidri dzirdēt, kā tas būk�ķēdams gā�as pret jumtu un autobusa logiem. Satumsa vēl vairāk.

Soņa vēlreiz pamēģināja izrauties, bet Viktora rokas bija spēcīgas un viņa sejā � neķītrs smaids.

��� Nespārdies! � Viktors draudīgi teica. � Tu man patīc, un tu būsi mana. Nāko�ajā pieturā mēs visi iz�kāpsim. Jā, jā, arī tu, jaunkundz! Tu nāksi mums līdzi.

Soņa jau kuro reizi pagriezās pret pasa�ieriem. Viņa bezspēcīgā niknumā drebēja.

��� Palīdziet! Vai tad jūs neredzat, ko viņi grib ar mani izdarīt? Vai tad jūs nesaprotat? Vai tad jums ma�nis nemaz nav �ēl?

Visi pasa�ieri lēni pagriezās uz meitenes pusi, bet viņa �o spēcīgo, labi apģērbto, labi kopto vīrie�u acīs ieraudzīja nevis �ēlumu, bet gan vienīgi tirgus sievām tik raksturīgo ziņkāri.

��� Lai tik viņi pamēģina tuvoties! � tetovētais brī�dino�i iesaucās. � Vai jūs zināt, kas mēs esam? Tādus kā jūs mēs pa ducim uzreiz esam trieku�i zem nārām! Pamēģiniet tikai!

Tetovētais savus draudus izkliedza tuk�ā gaisā. Ne�viens pat nedomāja mēģināt. Dzejnieks centās neska�tīties uz to pusi. Viņ� bija kļuvis pavisam bāls, un viņa glītā, dziļu skumju apgarotā seja, viņa zilganās lūpas

un slaidās rokas viegli drebēja. Bet Gunārs Vite un Arvids Rasa tikai pasmīnēja. Viņi bija spēcīgi un dro��sirdīgi. Viņi bija pārliecināti par savām spējām, glu�i tāpat kā par saviem panākumiem darbā un pie sievie�tēm. Un, ja abi vēl mestos uz vienu roku, tad no tiem �etriem slapjums vien paliktu. Bet viņi negribēja ne ap�vienoties, ne rīkoties katrs atsevi�ķi. Ja tas tetovētais vai Viktors sāks uzbāzties vai aizskart tie�i viņus, Vite un Rasa sevi aizstāvēs. Un kā vēl aizstāvēs! Bet lai tā meitene tiek pati galā. Ne tā viņiem sieva, ne māsa. Lai sauc miliciju! Kur ir mūsu milicija, kur dro�sirdīgie, at�jautīgie kārtības sargi? Nav! Nu tad viņi lai arī atbild.

Pa to laiku Viktors ar tetovēto bija piecēlu�i Soņu kājās un, turēdami aiz abām rokām, veda pie durvīm. Meitene vēlreiz paskatījās uz pasa�ieriem un klusi, gan pārmezdama, gan patiesi izbrīnījusies, viņiem uzpra�sīja:

��� Vai jums patie�ām manis nav �ēl? Jūs ta�u skaidri zināt, ka tagad viņi mani izvedīs me�ā un ko viņi ar mani tur darīs! Un jūs to varat pieļaut? Jūs to patie�ām pieļausiet? Atļausiet viņiem rīkoties kā zvē�riem, kā lopiem, kā izdzimteņiem? Jūs, vīrie�i, kuri sa�vām sievietēm dro�i vien spējat pateikt visskaistākos vārdus � Jūs, kuri..,

Soņa apklusa. Viņas acis satumsa. Acīmredzot jaunā sieviete nespēja atrast piemērotus vārdus, lai izteiktu riebumu pret visiem �iem rāmajiem cilvēkiem.

��� Man �ķiet, jūs velti uztraucaties, � Arvids Rasa teica. � Ja tā padomā, ar jums ta�u nekas sevi�ķi slikts nemaz nevar notikt!

Arvids Rasa pasmaidīja. Viņ� ar savu atbildi bija ļoti apmierināts. Viņ� bija pieradis uz visām lietām un notikumiem skatīties reāli. Un �eit visreālākais iznā�kums varētu būt tikai viens � iekul�anās pamatīgā

ķezā, nepatik�anās un tiesas lietās� Ja �īs meitenes vietā atrastos �īvakara galda partnere, tad viņ� par savu cēlsirdīgo aizstāvē�anas akciju no �īs būtnes sa�ņemtu ne tikai pateicības skūpstus vien, bet gan daudz ko vēl reālāku un patīkamāku. Bet ko no �īs? Viņa dro�i vien pat nepateiktu paldies, jo noteikti uzskata, ka �āda nepazīstamu meiteņu aizstāvē�ana pret uzbāzīgajiem vīrie�iem ir katra svēts pienākums. Bet jūs maldāties, mana daiļā dāma. Mūsu svēts pienākums ir aizstāvēt dzimteni, godīgi strādāt un rūpēties par ģimeni, nevis par jaunu meiteņu tikumību!

Un Arvids Rasa vēlreiz apmierināts pasmaidīja.

�� Vai jums patiesi manis nav �ēl?

��� Kad tiksiet laukā no autobusa, mēģiniet bēgt! � Gunārs Vite deva ārkārtīgi vērtīgu padomu un arī jutās apmierināts. Vite bija pārliecināts, ka viņ� ir izpildījis savu pilsoņa pienākumu un par to pat zināmā mērā bija lepns. Vairāk viņ� neko nevēlējās darīt. Gunārs Vite savā dzīvē, it sevi�ķi pēdējos gados, bija pārāk pieradis vienmēr par savu rīcību saņemt kādus jūtamus, taustā�mus labumus. Ja viņ� būtu dzīvojis un rīkojies tikai cēlu, nesavtīgu mērķu un ideālu vadīts, viņam nekad nebūtu piederējusi ne lepnā māja, ne lielais dārzs, sil�tumnīca, automa�īna, ne arī jaunā sieva. Skaistie vārdi, cēla rīcība un sirdsapziņa lai paliek muļķiem. Bet Gu�nārs Vite ir gudrs. Viņ� skaidri zina, ka �ī jaunā sie�viete par risku un apņēmību viņam nespētu samaksāt ne ar ko citu, kā varbūt vienīgi ar klusi pateiktiem vār�diem � �sirsnīgi pateicos. Jūs bijāt ļoti labs cilvēks.� Hā! Es gribu, lai par manu godīgumu samaksā, bet, tā kā acīmredzot jūs neesat tik bagāta, tad mūsu darījums nenotiks. Ardievu, jaunkundzi Pēc da�ām minūtēm man jāizkāpj.

��� Vai patie�ām nevienam no jums manis nav �ēl? � Soņa iekliedzās, un viņas balsi bija saklausāms bezga�līgs rūgtums, naids. � Vai patie�ām neviens mani ne�vēlas aizstāvēt? Viņi ta�u var mani nogalināt!

��� Līdzko aizkļū�u mājās, es tūlīt piezvanī�u milici�jai! � dzejnieks mēģināja meiteni iedro�ināt un bailīgi pavērās uz blakussēdētāju. Ēriks sāka smieties un pēc brītiņa smējās arī Viktors, tetovētais un ceturtais, kur� visu laiku klusēdams stāvēja pie aizmugures durvīm un rokās turēja portfelim līdzīgu kasti. �ķita � kaut kas tajā �ņāc.

��� Dzirdiet! � Soņa izmisīgi kliedza. � Dzirdiet! Viņi var mani nogalināt! Vai jūs to apjēdzat?

Atkal neviens no pasa�ieriem pat nepakustējās, bet visi atviegloti uzelpoja, ka paldies dievam neviens ne�taisās nogalināt viņus.

Pēk�ņi autobuss apstājās. Pagāja apmēram minūte, bet durvis joprojām neatvērās. Arī pieturas �eit nebija. Negaidīti ar skaļu blīk�ķi atsprāga �ofera kabīnes dur�vis, un salonā ienāca pavisam jauns glīta izskata pui�sis. Viņa sarkanā krekla piedurknes bija atlocītas, viņa augums bija sīks un trausls un arī rokas neizcēlās ar spēcīgiem muskuļiem. Labajā plaukstā viņ� turēja smagu bīdatslēgu, bet bālā seja atspoguļoja cie�u ap�ņem�anos.

��� Laid to meiteni vaļā! � viņ� pavēlo�ā balsī Vik�toram uzkliedza. � Un tu arī!

Viktors ar tetovēto mirkli pagaidīja, paskatījās uz �o jauno, bet tik bargo un apņēmīgo �oferīti, pasmaidīja un, visiem par lielu pārsteigumu, tūlīt arī Soņu atlaida.

��� Bet tagad mieru! � �oferis tikpat bargā balsī tur�pināja. � Es vairs neapstā�os nevienā pieturā, durvis neatvēr�u, bet taisnā ceļā brauk�u atpakaļ uz Juglu un visus izsēdinā�u tikai pie milicijas!

��� Jums to darīt nav nekādu tiesību! � Arvids Rasa sa�utis iesaucās. � Jūs pārkāpsiet �ofera instrukcijas un apkalpojo�ā personāla funkcijas! Man jātiek mājās, un jūs nedrīkstat mūs te vizināt, kā ienāk prātā! Jums jāaptur visās pieturās, neaizmirstot tās pat nosaukt! Nāko�ā ir Upesciems, un jūs tur mani izlaidīsiet laukā � vai arī es jums savārī�u tādas ziepes �

��� Es sūdzē�os! � arī Gunārs Vite �oferim piedrau�dēja. � Jus redzēsiet! Es noteikti sūdzē�os! Jums par savu rīcību būs jāatbild!

��� Arī man jātiek mājās, � dzejnieks klusi nomurmi�nāja, jo viņam nebija ne mazākās vēlē�anās nokļūt mi�licijā un rakstīt aculiecinieka paskaidrojumus. Tas ta�u viss bija tik prozaiski, tik sīki un pelēcīgi� Viņam �onakt jāpabeidz jau sen iesāktā poēma �Zvaigznes mirdz arī dienā�.

��� Es noteikti sūdzē�os!

�oferis draudīgi paskatījās uz visiem pasa�ieriem un noteikti pakratīja dzelzs atslēgu.

��� Būs tā, kā es sacīju. Durvis neatvēr�u, nevienu nelaidī�u laukā un taisnā ceļā braucu uz miliciju!

Pēc tam jaunais puisis no�ēlodams pa�ūpoja savu blondo galvu.

��� Nu i svolo�i jūs visi esat! � viņ� nicīgi noteica.

��� Nevajag! � Viktors ļoti mierīgā balsī sacīja. � �oferīt, jums nevajag braukt ne uz kādu miliciju. Tā pati tūlīt būs klāt. Milicijas patruļma�īna mums seko jau no pa�as Juglas.

�oferis pārsteigts paskatījās uz Viktoru, pēc tam uz aizmugurējo logu un ieraudzīja, ka patie�ām autobu�sam blakus nostājas dzeltenzila milicijas volga. Viņ� ātri iegāja kabīnē, nospieda pogu un atvēra autobusa priek�ējās durvis. Pa tām salonā ieskrēja pamaza auguma milicijas majors un jaunākais leitnants.

��� Kaut kas noticis? � majors steidzīgi uzprasīja un vērīgi noskatīja pasa�ierus.

��� Viss kārtībā! � Viktors teica. � Viss noritēja bez sevi�ķiem starpgadījumiem.

Arvids Rasa, Gunārs Vite, dzejnieks un �oferis bez�gala pārsteigti skatījās uz Viktoru un milicijas majoru.

��� Es jums paskaidro�u, � Viktors sacīja un ar roku pamāja puisim, kas visu laiku ar savu dīvaino daiktu bija stāvējis pie autobusa aizmugures durvīm. � Vari beigt!

Pēc tam Viktors pievērsās pārējiem.

��� Mēs esam no kādas kinostudijas dokumentālo filmu sektora, � viņ� teica, � bet tie�i mūsu uzņem�a�nas grupu vada jaunā re�isore Soņa Bokalova, un es esmu viņas asistents. Braukājam pa visu Savienību. Si ir Soņas iecere viņas pirmajai filmai, un mēs, protams, visu �o notikumu nedaudz inscenējām, lai redzētu un ar slēpto kameru uzfilmētu da�ādu pasa�ieru reakciju un izturē�anos brīdī, kad kāds cilvēks lūdz palīdzību. Kad viņam �ī palīdzība patie�ām ir ļoti nepiecie�ama. At�klāti sakot, mēs bijām satriekti gan par jūsu g|ēvumu, gan par jūsu vienaldzību. Mēs to nebijām paredzēju�i, mēs iedomājāmies, ka tāds varbūt atradīsies labi ja viens, bet izrādījās, ka tikai viens ir bijis pietiekami drosmīgs. Paldies, �oferīt!

��� Kā jau Viktors teica, viss notiku�ais ir uzfilmēts un jūsu runas ierakstītas magnetofona lentē. � Soņa skatījās kaut kur sāņus, jo viņai dro�i vien bija nepatī�kami vēlreiz paraudzīties uz �iem bra�ajiem pasa�ie�riem. � Ja jūs pirms da�ām minūtēm nevēlējāties sniegt palīdzīgu roku savam līdzcilvēkam, sievietei, kas tik ļoti to lūdza �

Soņa apklusa.

�� Tad acīmredzot, � milicijas majors turpināja vi�ņas vietā, � jums par �o attieksmi pret notiku�o tomēr vajadzēs atbildēt. Iespējams, ka pat tautas tiesā. Bet tagad es jūs palūg�u pārsēsties mūsu ma�īnā.

Kino uzņem�anas grupa, vairs neklausīdamās pasa��ieru saceltajā protestu vētrā, izkāpa laukā, kur to jau gaidīja tikko piebraukusi kinostudijas �Latvija�. Prom�ejot Viktors vēl cie�i paspieda jaunā �ofera roku un ska]i pateica:

��� Pareizi, vecīt! Da�reiz tie�i tie, kuri klusē un neko nedara, arī ir visbaigākie nelie�i!

lektriskais vilciens dārdēdams joņoja no Rī�gas uz Ķemeriem. Pēc �etrdesmit �etru mi�nū�u brauciena starppilsētu zaļais ekspresis tuvojās Asariem.

� Zini, es biju tādā vietā un man tur bija tik labi, ka varēju aizmirst pat nelaimīgu mīlestību, � kāda brīni�ķīgi jauka meitene otrajā vagonā teica savai draudzenei.

Arī man nebūtu slikti aizbraukt uz tādu vietu, nodo�māja visā mūsu republikā un tālu aiz tās robe�ām pla�i pazīstamais vidējās paaudzes rakstnieks L. L. Un vēl viņ� mazliet izbrīnījies nodomāja, kā tik skaistai un jaukai meitenei vispār var būt nelaimīga mīlestība. Viņ� jutās tik pārsteigts, ka nejau�i saburzīja dzelz�ceļa transporta biļeti, uz kuras ar vāji iespiestiem bur�tiem stāvēja rakstīts � Rīga�Asari. Turp ūn atpakaļ.

Cik mēs tomēr viens otram esam sve�i un nepazīs�tami, tre�ajā vagonā, vērodama pasa�ierus, nodomāja visā mūsu republikā populārā skatuves māksliniece A. A. Un skatītāju mīļotā un ļoti cienītā aktrise jau kuro reizi skumja paskatījās uz zaļgano mēne�biļeti, uz kuras stāvēja skaidri salasāms uzraksts � Rīga� Asari. Turp un atpakaļ. Pēc tam to mazliet nevērīgi iemeta sarkanā rokassomiņā un eleganti piecēlās.

Interesanti, kā viņiem beigsies �ī diena, ceturtā va�gona tamburā, skatīdamies uz diviem tukliem un ierei�bu�iem vīrie�iem, nodomāja visā mūsu mazajā repub�likā tālu pazīstams pretsmēķē�anas un pretdzer�anas kaislīgais sludinātājs N. N.

Viņ� jau laikus bija izgājis tamburā, lai dro�s paliek dro�s ar visu �o dārdo�o vilcienu tikai nepadrāztos ga�rām vajadzīgajai stacijai. Paskatījās sānis un pārsteigts ieraudzīja, ka blakus stāv viens no iereibu�ajiem.

Tad, dziļi satraukts, viņ� no kabatas izvilka zaļ�ganu dzelzceļa biļeti, uz kuras stāvēja rakstīts gan at�gādinājums, gan stingrs brīdinājums � Rīga�Asari. Turp!

Ak dievs, piektajā vagonā, vērodams divus pavisam sirmus vecī�us, smagi nopūtās celtniecības ministrijā ļoti pazīstamais biedrs M.M. Uz ko viņi vēl cer?

Un celtniecības ministrijā pazīstamais darbinieks nervozi saburzīja dzelzceļa biļeti, uz kuras stāvēja rakstīts � Rīga�Asari. Turp un atpakaļ.

Tie�i �ai mirklī vilciens lēni arī apstājās baltas ēkas priek�ā, uz kuras brūniem burtiem latvie�u un krievu valodā bija nepārprotami pavēstīts � Asari.

Jā, tā pati skaistā, jaukā vietiņa, ko tik ļoti bija iemīļojusi jau vecā vācu aristokrātija, pēc tam jaunā latvie�u bur�uāzija, bet tagad � tagad latvie�u dar�baļaudis, tikai diem�ēl darbaļaudis, turot rokās piebāz�tas somas vai portfeļus ar ēdienu un segām, tūlīt no stacijas naski vien tipināja prom uz pludmali, bet otra atbraucēju daļa, lepni izslējusi galvas, nesteigdamās nogriezās klusās �ķērsielās, kur kuplo koku paēnās lepni stāvēja viņu vienstāvu un divstāvu vēl lepnākas vasarnīcas. Es nezinu, pie kādas sociālās �ķiras vai grupas �ie ļaudis īsti pieder, bet esmu ar mieru sevi atļaut piesist krustā, ja kaut viens procents no viņiem pieder pie strādniecības, zemniecības vai rado�ās in�teliģences �

Acīmredzot viņi pieder tikai pa�i sev.

Kā viņu mājas, ma�īnas, istabu iekārtas un suņi.

Tas ir pārāk daudz, lai būtu vienkār�s cilvēks, un pārāk maz, lai� Bet pārāk maz ta�u nekad nevar būt, vai rie?

Jūs � gudrie no Izveicīgo ciema.

Un tā tai siltajā svētdienas pievakarē kādā no �īm baltajām un ļoti skaistajām villām, kuras ārējo sienu noslēpa dzelteni tējro�u ziedi un kur visapkārt smar��oja labi iekopts dārzs, un kur blakus mājai atradās moderna garā�a un arī tai abas ārējās sienas noklāja sarkani ro�u ziedi, un kur dārza vidū pēcpusdienas saulē mirgoja neliels peldbaseins un siltumnīca, un kur visur bija redzamas pilnas dobes ar ziediem un skaisti izveidoti celiņi; tā �ai skaistajā paradīzes kaktiņā tajā siltajā svētdienas pievakarē valdīja zināma pacilātības, gan arī pamatīga satrauktības atmosfēra. Mājas saimniece madame Ernestīne Remberga, uzģēr�busi melnu samta vakartērpu, ik pēc brī�a, viegli sakār�todama pie Rīgas labākās frizieres veidoto frizūru, pie�skrēja pie loga un dziļi satraukta skatījās, vai jau pa balti grantēto celiņu nenāk pirms nedēļas uzlūgtie augstie viesi. Ernestīne visu �o nedēļu vai staroja aiz prieka un lepnuma. Un kā nu ne! Viņa ta�u rīko pus�dienas augstākās sabiedrības locekļiem! Rembergas kundze par �o notikumu jau bija paspējusi izstāstīt gan visām draudzenēm, visiem radiniekiem, visiem kai�miņiem, visiem pazīstamiem un vēl arī da�iem pat pil�nīgi nepazīstamiem cilvēkiem. Mū�a lielāko daļu aizva�dījusi Rīgas Centrāltirgū aiz viena no garajiem galdiem, �ādas pusdienas bija tāls viņas dzīves sapnis, tās bija it kā viss viņas mū�a vainagojums. Un tūlīt pie viņas ciemos ieradīsies visā pasaulē slavenais rakstnieks Li�nards Lēpe, visā Eiropā un vēl da�os citos mazākos kontinentos populārā aktrise Antra Ante, visā pla�ajā Padomju zemē pazīstamais uztura profesors Niklāvs

Nātre un vado�s celtniecības ministrijas darbinieks ar loti pla�iem sakariem Maigonis Māns.

Atklāti sakot, visas �īs lepnās pusdienas ar augsta�jiem un slavenajiem cilvēkiem tika rīkotas galvenokārt tie�i �ī Maigoņa Māna dēļ un, starp mums runājot, nc bez stipri savtīgiem nolūkiem.

Lieta bija tāda, ka Ernestīnes vīrs Jānis, divpadsmit gadus strādādams par kādas vidējas celtniecības pār�valdes grāmatvedi, tā arī pa �iem ilgajiem uzticīga darba gadiem nebija ticis augstāk par �o visai pieticīgo rēķinve�a vietu. Nē, vieta principā jau nebija slikta, tuvējo draugu pulkā Jānis kotējās kā labs grāmatvedis, pat kā ļoti labs, par ko spilgti liecināja viņa ārkārtīgi spo�ais materiālais stāvoklis, bet tagad, kad tas bija jau sasniegts, gribējās kaut ko vairāk� Daudz, daudz vairāk. Pieticība nekad nav bijusi cilvēka labākais tikums. Tagad gribējās lielāku amatu, lielāku varu, ieņemt zināmu stāvokli sabiedrībā, būt pazīstamam ar slaveniem un ievērojamiem cilvēkiem. īsi sakot, gri�bējās ar to paspīdēt gan pa�u, gan citu acīs.

�� Vēl nenāk? � Jānis satraukts pavaicāja un jau kuro reizi nervozi sakārtoja kaklasaiti.

��� Vēl ne, � Ernestīne atbildēja un cie�i paskatījās uz savu ne visai augumā padevu�os vīru. � Bet ja nu ne?

��� Būs! � Jānis mēģināja nomierināt gan savu skaisto �etrdesmit divus gadus veco sievu, gan arī pats sevi. Viņ� Ernestīni bija noprecējis pirms divdesmit gadiem, kad gulēja slimnīcā, bet Ernestīne tur strādāja par māsiņu. �Met tās �prices pie malas,� viņ� toreiz bija teicis, �es tev uzbūvē�u pili, iekop�u ro�u dārzu, ierīko�u peldbaseinu, un tu būsi mana mazā, skaistā princesīte.�

Un, kā par brīnumu, tas viss patie�ām arī notika. Un tas nekas, ka itin drīz, lai būvdarbiem rastu vairāk līdzekļu, viņai gandrīz vai katru dienu vajadzēja do�ties uz tirgu pamazam izpārdot to iekopto ro�u dārzu, viņa daudz neskuma. Katru pavasari dārzs ta�u atkal atjaunojās, būvdarbi ritēja raiti, un naudiņa nāca. Un tad pavisam nesen viņa iepazinās ar Maigoni Manu. Viņ� bija �etrdesmit piecus gadus vecs elegants vīrie�tis, ieņēma augstu amatu un nemaz neslēpa savas sim�pātijas pret daiļo puķu pārdevēju. Un tad Ernestīnei ienāca prātā izmantot �o patīkamo cilvēku sava karsti mīļotā vīra labā. Patie�ām, viņam pēdējais laiks sākt taisīt karjeru, kaut nedaudz pakāpties uz aug�u pa tām slidenajām, bet tik ļoti vilino�ajām dienesta kāpnēm, un vai nu tā būs, ka kaut kādā celtniecības trestā neatras�tos kāda galvenā grāmatve�a vieta � Kad pirms da��ām dienām Ernestīne �ai augsti stāvo�ajai personai par to diezgan atklāti ieminējās, viņ� diplomātiski da��us brī�us klusēja, tad teica: tas viss ir nopietni jāap�sver, rūpīgi jāpārdomā, bet ne�auboties, ka galu galā viņ� to lietu varē�ot nokārtot. Un tādēļ, lūk, arī �īs pusdienas. Un tādēļ, lūk, radās arī doma vēl uzaicināt kādu populāru rakstnieku, aktrisi, kādu zinātnieku. Diem�ēl abiem Rembergiem kā mākslas, tā arī zinātnes pasaule bija absolūti sve�a un viņi nevienu no �īs noslēpumainās pasaules iedzīvotājiem nepazina. Izpa�līdzēja kāds attāls radinieks, kas savukārt to pasauli pazina tikpat labi kā savu tuk�o kabatu, jo bija kādreiz par dzer�anu padzīts aktieris. Sakaru sistēma sāka dar�boties teicami. Pats par sevi saprotams, izbiju�ais aktieris par saviem pakalpojumiem noprasīja diezgan prāvu naudas summu, ko Rembergi bez kaulē�anās arī samaksāja, jo skaidri zināja � lieliem cilvēkiem lieli izdevumi.

Un tagad izlaidīsim augsto viesu diezgan vienkār�o atnāk�anu, diezgan garlaicīgo iepazī�anās ceremoniju, diezgan neveiklo sē�anos pie bagātīgi klātā svētku galda, neatkārtosim visus tos skaļos apbrīnas un sa�jūsmas saucienus par burvīgās namamātes vienreizējo kulinārijas mākslu, it sevi�ķi vēl tādēļ, ka pats �ā stāsta autors vienmēr ir bijis stipri vienaldzīgs pret visiem kulinārijas brīnumiem, viņu vairāk in�teresēju�as vienīgi dzērienu pudeles, un atkal iesaistī�simies notikumu darbībā tikai tad, kad dārgie viesi (protams, izņemot Niklāvu Nātri) būs jau krietni vien ieēdu�i un iztuk�oju�i da�as pudeles baltā ungāru de�serta vīna un pudeli lieliskā fran�u Camus konjaka.

��� Es ļoti atvainojos, � daiļā namamāte vērsās pie slavenā rakstnieka, kur� ēda ar tik apbrīnojamu apetīti, it kā speciāli būtu trīs dienas badojies, � bet es gribētu uzzināt, kā ar tām grāmatām īsti ir? Mums diem�ēl nevienas jūsu grāmatas nav, tā ka, lūdzu, piedodiet�

Linards Lēpe pārstāja ēst un mazliet apmulsa.

��� Tas ir bēdīgi, � viņ� klusi teica, � bet redzat, grāmatas, manas grāmatas vismaz noteikti, tiek izpārdotas, burtiski, da�u minū�u laikā, un, ja jūs tie�i tai brīdī neesat nejau�i iemaldījusies veikalā �

��� Jā, visur jau jābūt tiem sakariem, � Ernestīne smagi nopūtās. � Un bez tam ta�u lielāko daļu viņi dro�i vien eksporU' uz ārzemēm �

Linards Lēpe vēlreiz nedaudz apmulsa, pēc tam stei�dzīgi piekrita.

��� Jā, jā, cienītā kundze, uz daudzām pasaules val�stīm � Pēdējā laikā sakarā ar starptautiskā klimata strauju uzlabo�anos mūsu grāmatas tiek sūtītas pat uz Fid�i salām un Jaungvineju.

�� Tādēļ jau nav arī brīnums, ka jūs esat tik sla�vens, � Jānis piebilda un atkal piepildīja greznās kris� tāla glāzītes. � Ko tad lai sakām mēs, nabaga grā�matve�i. Mūs pazīst tikai kantora priek�nieks.

�� Jūs man glaimojat, � Linards kautrīgi noteica un turpināja nesātigo ē�anu, ar ko pelnīti izraisīja cie�nījamā uzturprofesora sa�utumu.

��� Pārmērīga ē�ana, � Niklāvs Nātre ierunājās sku�mīgā balsī, � beigu beigās civilizēto pasauli novedīs līdz apzinātai pa�nāvībai.

��� Vai nu tik traki būs? � Jānis grasījās �aubīties, bet viņu profesors nekavējoties pārtrauca.

��� Vēl trakāk! � viņ� apgalvoja. � Visiem cilvē�kiem pamatā vajadzētu būt tikai veģetārie�iem, jo ve�ģetārais ēdiens organismam dod nesalīdzināmi vairāk vitamīnu, minerālsāļu, mikroelementu, za|umu un sakņu nekā visi nokautie lopiņi kopā, tas ārkārtīgi ietekme visa organisma fizioloģiskās funkcijas, it īpa�i stipri veicinot smadzeņu darbību, par ko liecina, ka |oti dau�dzi izcili apdāvināti cilvēki biju�i tie�i veģetārie�i. Kā, piemēram � Bernards �ovs. Jus dzirdat?

��� Jā, es dzirdu, � Linards Lēpe iebāza mutē pama�tīgu gaļas gabalu, steidzīgi to norija un izbrīnījies pa�skatījās uz godājamo profesoru. � Bernards �ovs.

Rakstnieks redzēja, ka uz Niklāva Nātres �ķīvī�a jo�projām atrodas trīs zaļie zirnī�i, ko profesors jau ve�selu stundu bezsekmīgi mēģināja notiesāt, un sāka �aubīties, vai pareiza un pieticīga uztura propagandētāja apaļā seja un pamatīgā miesas uzbūve varēja tik ļoti sakuplot, dienā apēdot tikai da�us redīslakstus. Gribot negribot bija jāsāk ticēt, ka lielais ķermeņa svars ir vistīrākās bado�anās rezultāts.

��� Piedodiet, � mājasmāte atkal vērsās pie di�ā rakstnieka, � varbūt es uzdo�u mazliet netaktisku jautājumu, bet es gribētu zināt� kā lai to labāk pasaku.,, jums ir lieli ienākumi? Esmu dzirdējusi, ka rakstnieki pelnot �ausmīgu naudu. Par vienu grāmatu jums maksājot piecus, desmit vai pat piecpadsmit tūk�sto�us! Vai tas ir tiesa?

Linards Lēpe sastinga, stipri nobāla, pēc tam nodūra galvu.

�� Apmēram, kundze, apmēram, � viņ� klusi nomur�mināja un atkal dū�īgi ķērās pie ē�anas.

��� Un dro�i vien liels dzīvoklis� Esmu dzirdējusi, ka rakstniekiem ceļot vienu māju pēc otras �

�� Jā, �etras istabas. Un parketa grīda. Pla�a van�nas istaba un divas tualetes.

��� Un ārpus Rīgas dro�i vien liela vasarnīca? Tagad jau visi būvējas. Jums, rakstniekiem, jau ir viegli. Sa�ņemat visādas priek�rocības� Un pareizi jau ir. Kā tas izskatīsies, ja izcilas personības pa�as ies uz būv�materiālu noliktavām pēc da�iem cementa maisiem! Tas ir pareizi. Esmu dzirdējusi, ka visi rakstnieki savas mā�jas sabūvēju�i Murjāņos un Āda�os. Vai tas ir tiesa?

��� Manējā atrodas Me�ciemā, � Linards Lēpe diez�gan skarbi atbildēja un nodomāja: kaut nu zinātkārā namamāte beidzot ļautu vismaz normāli paēst. Lai ta�u izpra�ņā to aktrisi! Sēd tāda skumīga, it kā būtu Marija Stjuarte, kurai nupat bende nocirtīs galvu. Būtu viņai vismaz pievērsis uzmanību tas darbinieks no mi�nistrijas, bet nē, smēķē vienā smēķē�anā un nenovēr� skatienu no mājasmātes. Kaut kas aiz �ā skatiena slēp�jas. Tā uz sievieti skatās vai nu dziļa naida, vai seklas mīlestības pārņemts vīrietis.

��� Starp citu, jūs, rakstnieki, visi esat lieli blē�i, �� negaidīti ierunājās cilvēks no ministrijas un ar ne�kautrīgām, īpatni smejo�ām acīm skatījās uz Linardu Lēpi. � Kā redzat, es nebaidos to jums pateikt atklāti.

Uz brīdi iestājās neveikls klusums, kuru a�i izman�toja Niklāvs Nātre, lai apēstu savu pirmo zirni.

��� Jūs visu izdomājat, iztēlojat, izgudrojat, jūs visu dzīvi parādāt pilnīgi nepareizās krāsās, jūsu darbos nav ne kripatiņas patiesības! � Maigonis Māns turpi�nāja uzbrukt. � Un, ja jūs arī to gribētu darīt, tad

jums vienkār�i neļautu rakstīt visu atklāti un patiesi!

��� Jūs uzminējāt � visu neļauj, � Linards Lēpe mierīgā balsī piekrita. � Un ļoti pareizi. Dzīvē notiek daudz kas tāds, kas nav ne literatūras, ne vispār māk�slas cienīgs. Glu�i tāpat ka da�ādu veidu cilvēka rīcība. Mākslai vienmēr bijis jāizceļ nevis zemiskais un ļau�nais, bet gan cildenais un labais.

��� Nerunāsim nu tik augstos toņos, � cilvēks no ministrijas iesmējās, � jūs ta�u nedrīkstat uzrakstīt pat visvienkār�āko mīlestības stāstu! Vai jūs, piemēram, varat aprakstīt visu to, ko divi iemīlēju�ies dara gultā?

��� Protams.

�� Attēlot padomju seksu?

��� Nav ne padomju, ne fran�u, ne arī kāds cits sekss, ir tikai divi iemīlēju�ies un tas, ko viņi dara.

��� Un jums par to Jauj rakstīt?

��� Protams, � Linards Lēpe pasmējās un iedomājās, ka tā viņ� laikam ari �ovakar nedabūs paēst. � Viss atkarīgs no tā, kā to pasaka. Glu�i tāpat kā dzīvē.

��� Tad paklausieties, � Maigonis Māns ātri iztuk��oja konjaka glāzīti un ar caururbjo�o skatienu atkal pievērsās Rembergas kundzei. � IЈs jums uzdā�vinā�u epizodi, ko varēsiet izmantot kādā no saviem stāstiem.

��� Dāviniet.

�Viņ� strauji pagriezās pret sievieti, kura stāvēja viņa priek�ā pavisam mierīga, pussejas aizklājusi ar saviem melnajiem matiem, vienīgi tikko samanāmas skropstu un lūpu kustības liecināja, ka patiesībā �ī sie�viete ir ļoti satraukta.

��� Man nepatīk tavi auskari, � viņ� beidzot teica.

Sievietes garās, vijīgās rokas lēnām aizsniedzās līdz

sārtajām ausu ļipiņām un auskarus noņēma.

��� Man nepatik tava kaklarota, � viņ� teica.

Sieviete kaklarotu noņēma.

��� Man nepatīk tava kleita, � viņ� teica.

Sieviete nesteidzoties noģērba arī kleitu.

��� Man nepatik tavi krū�turi, � viņ� teica.

Sieviete noģērba krū�turus un pagāja soli uz priek�u.

��� Kas tev vēl nepatīk?

�� Viss pārējais.

Un sieviete noģērba arī visu pārējo.�

��� Kā bija, maestro? Vai labi?

������� Lieliski, � Linards Lēpe atbildēja. � Pateicos. Es �o epizodi ņemu.

������� Man tās sievietes �ēl, � klusi ierunājās Antra Ante. � Nemāku paskaidrot, kādēļ, bet ir �ēl.

������� Ļoti moderns paņēmiens kā izģērbt savu tuvāko,� Jānis Rembergs konstatēja.

�������� Mēs katastrofāli tuvojamies absolūtam tikumības pagrimumam, � Niklāvs Nātre atkal ierunājās skumīgā balsī un nosodo�i paskatījās uz Linardu Lēpi. � Un pie tā stiprā mērā ir vainīgi rakstnieki, it īpa�i jūs, Linard Lēpe! Jūs esat bīstams cilvēks. It sevi�ķi mūs�dienu jaunatnei. Jūs tai neparādāt nekādus apvār�ņus, nedodat nekādus ideālus! Jums ļoti patīkas mīlestību, vispār � mūs cilvēkus attēlot pēc iespējas kailākā veidā. Kur paliek mīlestības �ķīstī�anas un audzinā�a�nas funkcija? Kur paliek sievie�u alkas, sapņi, viņu tieksmes pēc ģimenes miera un kupla bērnu pulciņa? Kur jums paliek mīlestības augstākās izpausmes for�mas, cilvēku izsenās ilgas pēc tuva un saproto�a drauga? Kur? Kādēļ jūs mūsu jaunatnei visa �ā skaistūma un nepiecie�amības vietā rupji pasakāt: lūk, kur jūsu mīlestības sākums un bie�i arī tās beigas � �ī no�ēlojamā gultai

Visi svētie, Linards Lēpe nodomāja, nāciet nu man palīgā.

��� Latvie�u tautas nākotne vistie�ākā mērā ir atka�rīga tikai un vienīgi no mūsu morālās tīrības pakāpes, un, jo �ī pakāpe būs augstāka, jo lielākas cerības, ka mūsu mazā nācija spēs sevī atrast tik daudz spēka, veselības un apzinīguma, lai jau tuvākajos gados bei�dzot strauji kāpinātu iedzīvotāju pa�atra�o�anu �

��� Piedodiet, � Linards Lēpe piecēlās un paskatījās uz Niklāvu Nātri, karn pietika drosmes vai nekaunības uzņemties visas latvie�u tautas tikumības sargātāja nepateicīgo lomu. � Man jāiziet�

��� Nāciet, � Jānis Rembergs viesmīlīgi sacīja, � es jums to vietu parādī�u �

��� Vai jūs patie�ām domājat, ka da�i literatūras vai citi mākslas darbi spēj tik graujo�i vai tik labvēlīgi ietekmēt cilvēkus? � ļoti klusā un maigā balsī pavai�cāja Antra Ante.

��� Bez �aubām! � profesors skaļi atsaucās. � Visa vaina slēpjas audzinā�anā, bet kas tad mūs galvenokārt audzina, ja ne literatūra un māksla? Un, ja tā ir tik briesmīgi piesārņota ar erotisma un �

��� Tad augstākā tikumības un morālās tīrības pa�kāpe būtu sasniegta jau tum�ākajos viduslaikos, � Antra Ante iebilda, � jo tad mākslas kā tādas vispār nebija. Vienīgā literatūra, ko cilvēki toreiz lasīja, bija bībele.

Vēlreiz iestājas neveikls klusums, un Niklāvs Nātre vai nu aiz niknuma, vai bada to vēlreiz izmantoja, lai apēstu otru zirni.

Cik viņi visi ir gudri, Ernestīne Remberga nodomāja. Un cik interesanti prot runāt. Kā jau izcili, slaveni cilvēki. Un visi dro�i vien arī ļoti bagāti. It sevi�ķi tas rakstnieks. Uzvalks gan viņam tāds stipri paplucis un maksā ne dārgāk par septiņdesmit rubļiem, bet esmu dzirdējusi, ka tas pie �iem ļaudīm skaitoties tīri vai �iks. Jo slavenāks un ievērojamāks cilvēks, jo sliktāk un ne�vī�īgāk ģērbjoties. Vienigi iesāceji atļaujoties ģērbties skaisti un eleganti. Un �i slavenā aktrise Antra Ante� Vienkār�a blūzīte un katūna svārciņi� Varēja jau nu gan mugurā uzvilkt kaut ko labāku. Bet tāda jau pie viņiem tā mode. Jo prastāk, jo modernāk.

��� Es gribētu pajautāt, � Ernestīne vērsās pie dai�ļās skatuves mākslinieces, � kur jūs izveidojāt tik skaistu vakara frizūru? Jums dro�i vien pa�ai ir sava friziere? Sava meistare?

��� Nē, � Antra Ante pakratīja mazo, burvīgo gal�viņu un samocīti pasmaidīja. � Nav. Parasti eju tai frizētavā, kur mazāka rinda.

��� Bet tās ta�u ir tās sliktākās! � Ernestīne Rem�berga bija patiesi pārsteigta. � Lielajos salonos� Tie�ām? Nekad nebūtu domājusi� Atzī�os, es gan vienmēr eju tikai pie Olgas Kaplānes. Ziniet, viņa strādā jaunajā �Rīgas modes� namā, Ļeņina ielā. Paskataities! Katra sprodziņa, katrs matiņ� ir savā vietā!

��� Bet vai man sliktāk? � Antra Ante pajautāja. � Un vai tas galu galā ir tik ļoti svarīgi?

��� Nē, nē! � Ernestīne iesaucās. � Es to negribēju teikt! Jūs izskatāties ļoti jauki. Es jūs pat apskau�u. Bet svarīgi tas ir. Mums sievietēm katrs sīkums ir sva�rīgs, it sevi�ķi tad, ja gribam patikt kādam vīrietim. Jūs esat precējusies?

��� Esmu �ķīrusies.

��� Cik �ēl.

�� Jā, �ēl.

�� Jūsu vīrs arī bija aktieris?

��� Nē.

��� Varbūt tie�i tādēļ. Jums vajadzēja ar kādu no saviem kolēģiem �

��� Nē! � Antra Ante negaidīti asi teica. � Nē!

��� Piedodiet, � Ernestīne sacīja un pabīdīja slave�nai aktrisei tuvāk �ķīvi ar cepumiem. � Ēdiet! Tūlīt es jums ielie�u arī kafiju. Jūs to dzerat melnu, ar pienu vai ar krējumu?

��� Parasti es dzeru melnu, � Antra atbildēja maz�liet noguru�ā balsī. � Bez cukura, bez piena un bez krējuma. Melnu. Pavisam melnu.

��� Bet vienai dzīvot ta�u ir ļoti smagi, � Rembergas kundze, lejot kafiju, klusi sacīja. � Man pat grūti iedomāties �

��� Cilvēks gandrīz vienmēr ir viens, � Antra Ante atbildēja un sāka dzert karsti kūpo�o kafiju ar tādu baudu, it kā tas būtu dzīvības eleksīrs, mīlestības dzē�riens vai vienīgais glābiņ� no �īs vientuļās dzīves. � Vienmēr vai nekad.

��� Es jums vēl gribētu pajautāt, � Ernestīne uz�prasīja, � vai jūs slava neapgrūtina? Vai tas ir ļoti patīkami, kad jūs uz ielas sveicina nepazīstami cilvēki?

��� Slava? � Antra Ante domīga pārjautāja un no�lika uz galda izdzerto kafijas tasīti. � Jūs sakāt � slava? Sve�i, nepazīstami cilvēki? Sveicieni uz ielas? Patīkami, Rembergas kundze, pat ļoti patīkami. Un slava cilvēkus nekad neapgrūtina, glu�i tāpat kā nauda. Tās mums vienmēr var būt vienīgi par maz. Bet es to visu cen�os neievērot. Katru vakaru esmu cits cilvēks. Katru vakaru es piedzimstu no jauna. Katru vakaru es tieku iekārota, iemīlēta, ienīsta, atstāta, pievilta, iegūta, pamesta, izglābta vai nogalināta. Katru vakaru tieku pacelta vai nomesta, katru vakaru piepildās visi mani sapņi vai arī tieku sabradata dubļos. Skaisti un skumji, vai ne? Un vai jums neliekas, ka arī visa dzīve ir tikai tāds teātris? Veiksmīgāk vai sliktāk uzrakstīta luga? Vieniem tā ir traģēdija, citiem komēdija, bet lielākajai daļai dzīve ir tikai starpbrīdis starp otro un tre�o cē�lienu.

Visi da�us brī�us klusēja. Maigonis Māns piepildīja glāzes un ieinteresēts paskatījās uz blakus sēdo�o ak�trisi.

Skumja un pārāk domājo�a sieviete, viņ� nodomāja, un tādēļ arī neinteresanta. Bet skaista gan. Visas aktri�ses esot vieglprātīgas. Vēlāk būs jāuzprasa viņas tele�fona numurs. Bet tagad visu uzmanību Rembergas kundzei.

Atgriezās Linards Lēpe. Viņ� klusēdams apsēdās pie galda, negaidot uzaicinājumu, ātri izdzēra sev priek�ā stāvo�o konjaka glāzīti un apmierināts pasmaidīja. Acīmredzot pārgudrās un pamāco�ās sarunas, �ie cil�vēka cieņu aizskaro�ie spriedelējumi par mūsu republi�kas iedzīvotāju pa�atra�o�anos būs beigu�ies. Niklāvs Nātre sē� tik drūms un neapmierināts, it kā nupat būtu saņēmis ziņu, ka viņam piedzimis tre�ais bērns. Un Antra Ante acīm redzami jūtas gau�i vientuļa. Un Jānis Rembergs tāds jocīgs un manāmi uztraucies. Un �ī madame ar savām ziņkārīgajam acīm un dārgo, bezgau�mīgo kleitu. Un cilvēks no ministrijas ar savām iekārē dego�ajām acīm. Kam jūs man esat vajadzīgi? Un kāda velna pēc es esmu vajadzīgs jums?

Pēc desmit, piecpadsmit minūtēm visi piecēlās no galda, un Rembergas kundze klāteso�ajiem izrādīja māju un pla�o dārzu. Pēc tam viesi vai nu sadalījās pāros, vai palika vienatnē ar sevi.

īsa pauze starp maltītēm. Da�i mirkļi atpūtas. Da�i brī�i svaigā gaisā pie za]as zāles un ro�u krūmiem. Bet varbūt tas bija tikai tas pats jau pierastais starpbrīdis starp otro un tre�o cēlienu? Starp pirmo un otro. Starp tre�o un ceturto. Vairāk par pieciem cēlieniem parasti jau nemēdz būt. Pēc pēdējā cēliena nāk beigas. Jā, ja luga bijusi laba un aktieri spēlēju�i labi un ja dekorā�cijas biju�as labas, tad da�reiz ir vēl aplausi. Da�reiz skaļāki, citreiz pieticīgāki, bet mēs vienmēr aplaudējam par trīs stundas ilgām ilūzijām.

Mūsu priek�ā sabruku�as dzīves. Gāju�as bojā impē�rijas, un valdnieku un tirānu acīs esam redzēju�i izmi�sīgas bailes. Kur tobrid pazuda jūsu vara, despotisms un ne�ēlība? Jūs mirāt glu�i tāpat kā jūsu vergi. Mēs divas stundas priecājāmies par asprātīgi uzliktajām maskām, kur muļķa lomu nospēlēja gudrais, kur neglī�tais bija skaists, kur bailīgais un gļēvais izrādījās stiprs un dro�sirdīgs, kur cildenais vienmēr tiek atal�gots un ļaunais nosodīts, kur nelaimīgā Pelnru�ķīte vienmēr tiek sava prin�a skāvienos un nabagais pie sa�vas pūra lādes, kur kaislības un mūsu iegribas ņem virsroku pār saprātu un visu cilvēcisko un kur mēs re�dzējām un pārdzīvojām tik brīni�ķīgi skaistu, vienrei�zēju, tik apbrīnojami kristāltīru, godigu un ļoti laimīgu mīlestību �

Bravol Mēs aplaudējam. Jūs paklanāties. Mēs piece�ļamies kājās. Jūs paklanāties vēlreiz. Alēs turpinām ap�laudēt. Aiiēs jums pateicamies. Da�u vecāku sievie�u acīs mirdz pat asaras. Tas patie�ām bija ļoti aizkusti�no�i, ļoti skaisti. �ēl, ka tas viss ilga tikai da�as stun�das. Zēl, ka tas bija tikai teātris. Jums jānoņem mas�kas, jāatgrimējas, jūs savas lomas esat nospēlēju�i. Un pēc tam mums visiem jādodas mājās, kur daudzus no mums sagaidīs tik ļoti apniku�ais, tik ļoti biedējo�ais vientulības slogs, kur nabagais tomēr netiks pie pilnas pūra lādes, kur mēs paliksim vieni un nesaprasti ar sa�vām neveiksmēm un neizdevu�os dzīvi, kur mūsu laime būs dziļi noslēpusies pagrabos, kur neglītais tā arī pa�liks neglīts un bailīgais būs bailīgs, kur Pelnru�ķīte tā arī velti gaidīs savu princi un mēs to brīni�ķīgi skaisto, laimīgo un vienreizējo �

Linards Lēpe domīgs pagriezās un ieraudzīja, ka An�tra Ante skumja stāv kāda liela ro�u krūma priek�ā un, nedaudz piemiegusi savas lielās acis, skatās, kā lēnām, bet neatlaidīgi spo�ā saules ripa tuvojas zemes malai; Niklāvs Nātre kaut ko neatlaidīgi centās ieskaidrot Jā�nim Rembergam, bet namamāte, ik pēc brī�a valdzi�no�i iesmiedamās, uzmanīgi klausījās Maigoni Mānu, pēc tam abi, it kā baidīdamies, lai kāds tos neieraudzītu, ātri iegāja mājā; Linards Lēpe pasmaidīja, vairākas reizes noglāstīja pārbarotu suni, kas izlaidies gulēja kādas dobes galā, un lēnām gāja uz dārza izeju.

�� Jūs jau projām? � viņ� pēk�ņi izdzirda cienīja�mās skatuves mākslinieces balsi.

Linards Lēpe apstājās.

��� Nē, � viņ� atbildēja. � Es tikai gribu aiziet līdz jūrai. �ogad man vēl nav bijusi izdevība� Varbūt ari jūs nāksiet?

��� Nē. � Antra Ante pakratīja galvu. � Vienmēr, kad redzu jūru, man gribas tai peldēt pāri, kaut kur skriet un iet, bet cik gan tālu mēs varam aiziet vai aiz�skriet?

Linards Lēpe neko neatbildēja un atvēra dārza vār�tiņus.

Pēc da�ām minūtēm, kad Jānis Rembergs iegāja ēdamistabā, no blakus eso�ās guļamistabas mazliet sa�traukta un stipri sasārtusi iznāca viņa dārgā dzīves�biedre.

��� Paklausies, Jāni, � Ernestīne uztraukusies �uk�stēja, � es ar Maigoni Mānu vēlreiz par tevi runāju, viņ� noteikti sola tev to galvenā grāmatve�a vietu iz�gādāt, bet saproti pats.,, �odien neviens cilvēks neko negrib darīt par velti.

��� Ko viņ� vēlas? � Jānis lieti�ķi pavaicāja.

��� Es nemaz tā īsti vēl nezinu, � Ernestīne ne�daudz apmulsa. � Bet viņ� ir tik neatlaidīgs� un viņ� lika saprast�

Jānis Rembergs strauji izdzēra konjaka glāzīti un cie�i paskatījās uz savu uzticamo dzīves līdzgaitnieci.

��� Es tev atļauju pilnīgu rīcības brīvību, � beidzot viņ� klusi teica. � Un ceru, ka tu spēsi panākt, lai mūsu mērķis piepildītos.

��� Es darī�u visu, lai to panāktu, � Ernestīne teica un cie�i apskāva vīru. � Tu kāpsi, tu noteikti kāpsi aug�up, � viņa turpināja �ukstēt, � līdz tiem pakā�pieniem, kur cilvēkiem sākas vara �

Jānis Rembergs atkal izgāja dārzā un domīgs, maz�liet uztraucies sāka staigāt gar mājas logiem.

�Man nepatīk jūsu auskari,� viņ� pēk�ņi skaidri sa�dzirdēja Maigoņa Māna stingro balsi, kas nāca no viņa guļamistabas.

Jānis Rembergs sastinga.

�Man nepatīk jūsu kaklarota,� viņ� atkal pēc da�iem brī�iem izdzirda pazīstamo balsi, un visu viņa ķer�meni caurskrēja dīvaina karstuma vilnis. Pēc tam sa�juta spēcīgu naidu, vēl nepiedzīvotu pretīguma sajūtu, viņ� gribēja izdauzīt logu, skriet, lai uzlauztu dro�i vien aizslēgtās guļamistabas durvis, bet tad viņa acu priek�ā negaidīti nostājas tik bie�i sapņos redzētā, tik ilgi kārotā un ilgi gaidītā glezna vai labākā re�isora tik spilgti inscenētais kinokadrs � liels, tum� iesārtām riekstkoka mēbelēm skaisti iekārtots kabinets, milzīgs rakstarngalds, uz kura atrodas vairāki telefona apa�rāti, un viņ� aiz �ā rakstāmgalda, tad atveras durvis un pie viņa bailīgi, gandrīz vai uz pirkstgaliem lēni tuvojas da�āda kalibra grāmatve�i, rēķinve�i, uzskait�ve�i, plānotāji, ekonomisti, sagādnieki un beigu bei�gas arī pats tresta pārvaldnieks �

Jānis Rembergs nomierinājās. Tas bija pārāk salds pīrāgs, lai no tā atteiktos Un, ja runājam atklāti, dzīvē ta�u neko nevar iegūt, no kaut kā neatsakoties vai kaut ko neupurējot.

�Man nepatīk jūsu kleita.�

Jānis Rembergs samocīti pasmaidīja un nodomāja, ka galu galā sievietēm tā manta ta�u nav nekāds ziepju ga�bals� Pēc tam viņ� paņēma lejkannu, piepildīja to ar ūdeni un nesteidzoties sāka laistīt spilgti sarkanos ro�u stādus�

Pa to laiku Linards Lēpe jau bija aizgājis līdz Kāpu ielai, domīgs iegriezās mazajā kapsētā, viņu apņēma miers un klusums, viņam vienmēr bija paliku�as �īs ve�cās, daļēji aizmirstās lauku kapsētiņas, kur līdz sirds dziļumiem vari izbaudīt to mierino�o mirkli, kad kaut da�us brī�us tu stāvi aci pret aci ar mū�ību.

Mazliet vēlāk Linards Lēpe aizgāja līdz pludmalei, tur vēl bija daudz cilvēku, kāda paveca sieviete maz�gāja pinkainu suni, divi pui�eļi aizdrāzās ar velosipē�diem, vairāki pusmū�a cilvēki pastaigājās, kāda jauna meitene, izpletus kājas, gulēja turpat netālu kāpas pa�kājē, skaļi raudāja divgadigs bērns, un vesels kaiju bars kaut ko meklēja baltajās jūrmalas smiltīs.

Skaistie, di�ie putni, Linards Lēpe nodomāja, ko gan jūs �eit meklējat? Kādēļ jums tā patīk uzlasīt druskas, ko �eit atstāju�i cilvēki? Kādēļ jūs nevelk jūras pla�ums un tās bezgalība? Ko jūs �eit meklējat krastā? Varbūt jūsu acīs arī mēs esam tikai kaut kādi putni? Lieli, brī�ni�ķīgi skaisti putni, kuri tomēr savā ilgaja pastavē�anas laikā diem�ēl tā ari nav iemācīju�ies lidot�

Linards Lēpe pēc pusstundas atgriezās lepnajā va�sarnīcā, kur dārgie viesi un mājas saimnieki atkal bija sapulcēju�ies ēdamistabā, lai uz atvadām vēl iztuk�otu kādu glāzīti vīna vai konjaka.

��� Mēs esam tik bezgala priecīgi, tik laimīgi, � Er�nestīne Remberga vērsās pie visiem klāteso�ajiem, bet vairāk gan skatījās uz Maigoni Mānu. � Mēs to nekad neaizmirsīsim, ka jūs atradat laiku un iespēju� bija tik ļoti patīkami�

��� Patie�ām, � Niklāvs Nātre sacīja un steidzīgi paskatījās pulkstenī. � Es atvainojos, man jāiet. Gribu vēl tikai atgādināt, ņemot vērā, ka jums ir liels dārzs, lai jūs uzturā tomēr vairāk lietotu augļus, sak�nes un pēc iespējas vairāk piena produktu. Tas katrā ziņā stipri veicinās jūsu veselību un dzīvesprieku, bet visi tie ogļhidrātiem bagātie cepumi, kūkas, visi tie gaļas ēdieni un tas briesmīgais alkohols, kas saindē tautas dvēseli� Nē, nēl Ticiet man! Bet tagad es at�vainojos, man jāskrien.

Niklāvs Nātre cienīgi noskūpstīja namamātei roku, nicīgi paskatījas uz Linardu Lēpi, kur� vēl pēdējā brīdī kaut ko centās sagrābstīt no pustuk�ā �ķīvja, un, lepni izslējis galvu, steidzīgi aizgāja.

Pēc da�ām minūtēm no viesmīlīgajiem saimniekiem atvadījās arī skaistā skatuves māksliniece, tā arī ne�spēdama vai neprazdama sevī apslēpt pārāk uzmācīgās skumjas �

Beidzot arī Linards Lēpe sāka spiest rokas.

��� Pasveiciniet sievu un bērnus, � Jānis Rembergs sacīja. � Nākamreiz atbrauciet ciemos ar visu ģimeni.

��� Labprāt, � Linards Lēpe piekrita. � Nākamreiz es atbrauk�u ar sievu un abiem bērniem. Patiesi, pie jums �eit ir Joti jauki.

��� Nu, nu! � Rembergas kundze iesaucās. � Dro�i vien, salīdzinot ar jūsu vasarnīcu, mūsējā tāds būcenis vien ir, bet tomēr� tomēr. Jā, godājamo rakstnieki Vai jūs tad nevarētu mums atvest ari kādu savu grā�matu? Ziniet, ar autogrāfu� Mums tas būtu tāds gods�

��� Labi, � rakstnieks piekrita. � Es jums atvedī�u daudzas. Divpadsmit, jo man jau iznāku�i divpadsmit romāni.

��� Jūs esat apbrīnojams, � Rembergas kundze vi�ņam miji uzsmaidīja. � Mēs jums Joti pateicamies. Jā, esmu dzirdējusi, ka jūs Joti skaisti rakstot par mīles�tību � Rakstiet vien! Rakstiet tikai par mīlestību, jo tas ir vienīgais, kas cilvēkus patiesi interesē un dziļi satrauc.

��� Labi, cienītā kundze, � Linards Lēpe sacīja.

�� Es rakstī�u tikai par mīlestību.

Pēdējais aizgāja Maigonis Māns. Viņ� pavisam at�klāti pateica, ka tagad viss kārtībā, lai Jānis Rembergs esot pavisam mierīgs, Rīgas lielākā celtniecības tresta galvenā grāmatve�a vieta viņam jau pilnīgi dro�a, jo, pateicoties �ās apburo�ās sievietes Ernestīnes Rember�gas neatlaidīgajiem lūgumiem un laipnībai, viņam ar savu augsto stāvokli ministrijā un pla�ajiem sakariem to visu nokārtot esot tīrais nieks.,. Sveiki un dzīvojiet veseli!

��� Brīni�ķīgi! � madame svētlaimīgi nopūtās, ilgi ar skatienu pavadīdama aizejo�o vīrieti, tad strauji ap�vija rokas ap vīra kaklu un viņu dedzīgi noskūpstīja.

�� Tu nedusmojies?

�� Nē ta�u! � Jānis Rembergs atbildēja. � Beidzot! Beidzot arī es tik�u uz aug�u! Beidzot ari es bū�u zirgā! Un tad es visiem parādī�u! O, kā es parādī�u! Paldies tev, mīļā. Tu to nostrādāji lieliski!

Viņ� dziļā pateicībā noskūpstīja savu daiļo un cen�tīgo sievu, mēģinādams nedomāt, ka tikai pirms pus�stundas viņu bija skūpstījis kāds cits. Viņi bija laimīgi. Jānis nupat bija saņēmis ilgi kāroto vietu, un nāka�mais pakāpiens dro�i vien jau būs ministrijas kabine�tos, Ernestīne pēc ilgiem gadiem beidzot bija izbau�dījusi aizliegtās mīlestības saldo augli, un viņi bija sēdēju�i pie viena galda ar pasaulslavenu divpadsmit romānu autoru, ar slavas apmirdzētu skatuves māksli�nieci, ar pla�i pazīstamu profesoru un augsti stāvo�u ministrijas darbinieku. Abi Rembergi caur atvērto logu skatījās uz savu dārzu, uz slinkumā palaidu�os suni, uz skaistajiem ro�u ziediem un jutās tik labi, apmieri�nāti un laimīgi kā vēl nekad.

Ko gan nevarētu teikt par dārgajiem viesiem.

Cienījamais uztura profesors, visu pēcpusdienu izmi�sīgi cīnīdamies ar grūti pārvaramo bada sajūtu, tuvo�damies stacijas ēkai, sāka iet arvien steidzīgāk, spēji atrāva bufetes durvis, ne mirkli nepārdomādams, pasū�tīja divas porcijas gula�a, kura stipri vien sarepēju�ie gaļas gabali skaidri liecināja, ka tas pagatavots vis�maz pirms divām dienām, tad pasūtīja vēl simt gramu konjaka, paņēma sakaltu�as rupjmaizes �ķēlītes, ātri ap�sēdās pie tuvākā galdiņa un sāka nesātīgi ēst. Beidzot, kad bija iztuk�ojis arī glāzi ar brūngano dziru, kura nekavējoties sasildīja galvu un visu ķermeni, viņ� at�viegloti uzelpoja, apmierināts pasmaidīja un vērīgi pa�skatījās apkārt. Zāles stūrī pie nepilnas vīna glāzes sēdēja jauna, stipri izkrāsojusies mei�a, kuras apģērbs, izskats un aicino�ais smaids neatstāja nekādas �aubas par viņas nodarbo�anos vai vaļasprieku. Niklāvs Nātre da�as minūtes sīksti cīnījās ar vēlē�anos pieiet pie vi�ņas galdiņa, tad, beigu beigās atcerējies mūsu mazās nācijas morālās tīrības pakāpi un savu tuk�o naudas maku, noskurinājās, nicīgi paskatījās uz vientuļo mei�u un steidzīgi izgāja uz perona.

Un tomēr, viņ� nodomāja, pērkot biļeti atpakaļceļam uz Rīgu, nemaz nebūtu bijis slikti � Nepavisam.

Antra Ante lēnām tuvojās stacijai � un viņai nez kādēļ gribējās raudāt. Viņa atvēra rokassomiņu, izņēma spoguli un paskatījās savā sejā. Skaistā, ievērojamā, slavenā skatītāju tik iemīļotā aktrise Antra Ante ,., Tie Rcmbergi ta�u bija pēdējie tumsoņi. Acīmredzot viņi vēl ne reizi nav biju�i teātrī. Es ta�u varēju uzdoties arī par Elzu Radziņu, Veltu I -īni vai Viju Artmani. Ko tie Rembergi pazina no aktieriem, ko viņi zināja vai saprata no mākslas? Neko. Tikai melns tuk�ums. Bet dzīvo kā augstākās klases bur�uji un jūtas galvas tiesu pārāki par visiem. Pretīgi. Bet es jutos nelāgi. Pavi�sam riebīgi. Tā es arī nespēju izsisties uz aug�u. Daudzreiz arī vienkār�i nepaveicas. Spēlēju tikai tre�ās �ķiras lomiņas un jūtos laimīga, ja da�reiz uzaicina nospēlēt kādu lielāku lomu televīzija vai radiokomiteja. Un tomēr bija jauki un patīkami kaut da�as stundas justies tādai, par ko jaunībā bija tik bie�i un neatlai�dīgi sapņots �

Maigonis Māns aizsmēķēja cigareti un, gaidīdams vilcienu, sāka staigāt pa peronu. Viņ� atcerējās Ernes�tīni Rembergu, atcerējās, ka �ī sieviete bija izģērbusies un kāda bija tais mirkļos, kad gulēja viņa skāvienos, to bija patīkami atcerēties, to vienmēr ir patīkami atce�rēties, un kā viņa ne�aubīdamās spēra �o soli, lai tikai viņas karsti mīļotais vīrs� Jā, acīmredzot sievietes � vai vismaz daudzas no viņām � savas mīlestības vai savas labklājības, vai godkāres dēļ spēj izdarīt arī to. Un Maigonis Māns skaļi nospļāvās. Bet jūs velti ccnlāties, madame Ernestīne Remberga. Lai cik jūs arī būtu izcila mīļākā, es jūsu vīra labā nespē�u pakustināt pat ne mazo pirkstiņut nespē�u aizlikt nevienu vārdiņu. Pirms trim dienām notika ministrijas kolēģijas sēde, kur mani atzina par nespējīgu veikt uzticētos uzdevu�mus, un es tiku atbrīvots no darba. Tagad man pa�am būs jāmeklē kāds, kas man palīdzēs iekārtoties daudz maz pieklājīgā darbā. Bet es vēl pie jums piekāp�u, Rembergas kundze. Es vēl da�reiz izmanto�u jūsu ne�rimsto�ās alkas redzēt savu vīru daudz lepnākā kabi�netā, ar daudz lielāku algu un lielāku varu. Uz redzē��anos jūsu buduārā, madamel

Linards Lēpe nesteidzoties atvēra sava no�ēlojamā vienistabas dzīvokļa durvis, kur viņu atkal apņēma tik pierastais klusums un tuk�ums.

Mana tuk�ā sapņu pils. Mans izdegu�ais dārzs un tā arī neuzceltā māja. Mana pilnībā neizdevusies dzīve. Es esmu ieslodzīts �ai krātiņā. Manu cerību pelēkās ēnas. Un es nevaru ne tās noķert, ne tām pārkāpt. Kur ir tā gai�ā spuldze? Kur ir tā skaistā sieviete? Kur ir mūsu bērni? Kur ir laime, kur panākumi, kur slava, kur lasītāju atzinība un kur, beidzot, tu esi � mana mīles�tība? Tikai izdegu�i sve�u gali. Sapņu sārtās malas. Aizejo�ās dzīves rūgtenā gar�a.

Viņ� piegāja pie grāmatplaukta un maigi savās sil�tajās plaukstās paņēma plānu grāmatiņu. Linards Lēpe. Cerību zvani. Tā bija rakstīts uz �īs grāmatiņas vāka. Un tā bija iznākusi tie�i pirms divpadsmit gadiem. Tas ir krietni sen. Pa �iem ilgajiem gadiem viņ� tā arī ne�bija ticis līdz otrajai. Un tomēr viņ� nebija �o laiku dzīvojis velti. Jau desmito gadu Linards Lēpe strādāja kādā rūpnīcā par maiņas meistaru, viņ� bija labs sava darba zinātājs un prasmīgs organizators. Visi viņu cie�nīja un pat mīlēja. Linards Lepe paskatījās uz istabas nopluku�ajām sienām un atcerējās, ka nākamnedēļ jā�sāk taisīt remonts. Jo rudenī� rudenī beidzot �eit ienāks tā skaistā sieviete un kaut kad te klaigās ari kāds bērns, un viņ� pabeigs savu lielo romānu, un, kas zin, varbūt pēc kāda laika viņu vēl arī sagaida slava un lasītāju atzinība� Vai tad nevar piedzimt otrreiz? Vai tad nevar kādreiz vismaz atdzimt?

Bet tagad maska jānoliek. Teātris beidzies. Dzīves tre�ais cēliens. Skumjā joku luga. Sis starpbrīdis būs jāizmanto nelielām pārdomām. Cik ilgi mēs esam īsti un patiesi? Kāda velna pēc mums tik bie�i gribas būt labākiem, cēlākiem, drosmīgākiem, labsirdīgākiem, skaistākiem, bagātākiem, talantīgākiem, izcilākiem, ievērojamākiem, gudrākiem, daudz godīgākiem nekā pa�tiesībā esam? Un kādēļ mēs tādi neesam? Kādēļ mums pa�iem no sevis tik bie�i ir kauns? Vai tad mēs patiesi un atklāti varam būt vienīgi vienatnē ar sevi? Kādēļ mums tik bie�i pietrūkst drosmes?

Linards Lēpe atlika savus plānos cerību zvanus at�pakaļ plauktā un skumji pa�ūpoja galvu.

Un tomēr tas ta�u bija skaists teātris, vai ne?

Uz mirkli pasaule kļuva maza. Tā pēk�ņi sarā�vās istabas lielumā, tā pārvērtās gleznā pie sienas, uzrautā sērkociņa liesmā, dego�as cigaretes galā, durvju stenderē ietriektā naglā, izlasītas grāmatas vākā, putekļu kārtā virs vecā televizora un izdzertā aperatīva pudelē.

Pasaule pazuda. Tā mani neredzēja, tā neko par mani nezināja, un tai nebija ne mazākās daļas par cilvēku, kas vakara tumsā kā aklais raudzījās tālajās zvaigznēs. Kas pasaulei par mani? Ne jābrīnās, bet skumji jāpa�smaida. Mani pat lāgā nepazina tuvākie kaimiņi. Un, ja arī pazina pēc sejas un savādās gaitas, tad ko viņi zināja par mani? Ne sirdi, ne dvēseli ta�u nevar sa�griezt �ķēlītēs kā maizes klaipu. Un to nevar node�monstrēt kā jaunnopirktu kaklasaiti. Ko�as svītriņas un melni punkti. Cie�i sasiets mezgls. Arī es un tu � mēs visi esam sasieti kaut kādā nerūsējo�ā enkura ķēdē, saitē, izturīgā striķī, bet lielākā daļa diem�ēl tomēr dzīvo katrs par sevi, tikai sev, savā vidē un vietā un katrs savā pasaulē. Un raudās par savu viegli sasli�mu�o bērnu, bet nevis par divdesmit septiņiem no�au�tiem skolniekiem kaut kādā tur Angolas ciemā. Un skaļi �ausmināsies par paziņas sadauzītajiem sāniem, kas ar savu �iguli aiz pa�a neuzmanības cietis nelielā avā�rijā, nevis par Kanāriju salās divu boingu sadursmē bojā aizgāju�ajiem piecsimt septiņdesmit pasa�ieriem. Un �ēlosies, uztrauksies par vēl nepabeigto vasarnīcu Carnikavā vai Saulkrastos, bet paliks pilnīgi vienal�dzīgi pret palestīnie�iem, kuri jau desmitiem gadu ilgi

tuksne�u smiltīs klīst bez savas dzimtenes un savām mājām. Kādēļ da�i no mums ir tik vienaldzīgi pret citu asarām, sāpēm un vientulību? Kādēļ mēs tik reti ejam viens pie otra un kādēļ vēl retāk viens otru saprotam? Kādēļ tik ļoti uztraucamies par maka biezumu un savu labklājību, ja turpat blakus mums dzīvo kāds vecs, ne�varīgs un vientuļ� cilvēks, kuram rublis ir lielāka nauda nekā tev simtnieks; ja turpat blakus mums aug dzērāja bērns, kuram jau piekto ziemu tas pats plānais mētelī�tis; ja turpat mums blakus dzīvo kāds pamests cilvēks, kur� savā izmisumā kā ievainots kareivis, gaidīdams glābiņu, cer saklausīt klusu klauvējienu pie savām dur�vīm. Bet mēs �īm durvīm paskrienam garām. Garām, garām, garām� Pie savām vasarnīcām un garā�ām, pie savām mīļākajām, krājkases grāmatiņām un bagā�tīgi klātajiem svētku galdiem.

Un tad es iedomājos par viņiem. Par tiem man nepa�zīstamajiem cilvēkiem, kuriem varbūt �obrīd galds ir neuzklāts un tuk�s. Kam dzīvē varbūt nav paveicies, kas nav spējis iegādāties ne mantu, ne uz ilgāku laiku draugus. Un otra cilvēka mīlestību arī ne. Un tad es iedomājos, ka �ai lielajā daudzstāvu namu jūrā, �ai mil�zīgajā ļau�u barā dro�i vien ir ta�u kāds, kas gaida telefona zvanu, klauvējienu pie savām durvīm, kur� cer satikt cilvēku, kam uz pleca uzlikt plaukstu, cer izdzir�dēt tikai viņam teiktus vārdus un sajust otra siltumu.

Un tā es kādu vakaru paņēmu baltas papīra lapas, krāsainu pildspalvu un uzrakstīju trīs vienādas vēstules pilnīgi nepazīstamiem cilvēkiem.

�Ļoti atvainojos, ka esmu Jūs iztraucējis, bet ticiet � nekad to nebūtu darījis, ja nejustos vientuļ� un man dzīvē būtu vairāk paveicies. Ja arī Jūs pie �īs pasaules saista tikai darbs un tuk�ais dzīvoklis un Jūsu vienīgais draugs ir televizors vai izlasīto grāmatu plaukts, at�

rakstiet man kaut da�as rindas. Varbūt mēs viens ot�ram varēsim kaut nedaudz iedot to, kas citiem ir tik daudz.�

Un uzrakstīju vienādus māju un dzīvokļu numurus, vienīgi ielu nosaukumi bija da�ādi � Cerību ielā, Mī�lestības ielā un Iero�u ielā � mājas numurs 13, dzī�voklis 7.

Es nezināju, vai mūsu pilsētā ielas ar �ādiem no�saukumiem vispār pastāv, un vēl mazāk varēju zināt, kādi adresāti manas vēstules saņems. Un, ja saņems, vai atbildēs? Varbūt tur visur dzīvo bezgala laimīgi vai arī pilnīgi vienaldzīgi cilvēki, kuriem ne silts, ne auksts par sava ciltsbrāļa nelaimi. Varbūt tas viss ir tikai joks? Varbūt kāds atvaļinājumā palaists psihiski slimais? Un nenoliedzami jūsu aizdomām būs zināms pamats. Bet, ja mēs protam mazliet pasmaidīt, vai tad visa dzīve nav viens liels un varens joks, ko ar Visumu, pasauli un mums izstrādāju�as elementārdaļiņas un da�as ķīmiskas reakcijas? Un vai tad gandrīz visi mēs neesam mazliet slimi? Savās nerimtīgajās tieksmēs pēc laimes?

Pēc nedēļas es tomēr no visiem adresātiem saņēmu atbildes. Trīs da�ādas vēstules. Es biju iztraucējis viņu kluso dzīvi, viņu ikdienu. Uz mirkli radījis kaut kādas cerības. Izraisījis ilgas un gar viņu acīm noplivinājis krāsainu sapni. Piezvanījis pie durvīm � un pats atri aizmucis. Bet tie�i tais dienās tā sanāca, ka man uz ilgāku laiku vajadzēja steidzīgi aizbraukt komandējumā, un es Sibīrijas jaunceltnēs pavadīju gandrīz pusgadu. Kad atgriezos mājās, vajadzēja gatavot atskaites, sa�likt draugus un paziņas, un �is vēstules aizmirsu. Un tikai pavisam nesen, kad tīrīju savu rakstāmgaldu, starp daudziem citiem papīriem atradu ari tās ar sve�u ro�kām aprakstītās lapas, un mani pārņēma nepatīkams

satraukums, varbūt pat bailes. Es tas nedrīkstēju aiz�mirst � ja jau reiz biju uzsācis �o dīvaino spēli.

Paņēmu pirmo no trim vēstulēm, pārlasīju to vēlreiz un nolēmu jau tai pa�ā dienā pie viņas aiziet.

�Labvakar, nepazīstamaisl

Mani ļoti saviļņoja Jūsu vārdi. Es tos uztvēru kā saucienu pēc palīdzības un tādēļ tā arī steidzu Jums atbildēt. Jā, arī man dzīvē nav paveicies � daudzi sapņi paliku�i nepiepildīti un vil�anās bijis vairāk nekā prieka. Mīlestības, protams, nav, es ļoti dusmojos uz visiem rakstniekiem, dzejniekiem un kino taisītājiem. Tie ir viņi, kas mīlestību izdomā. Dzīve ir daudz skaudrāka un īstenība vienkār�āka. Parasti bez skaistiem vārdiem, cēlām jūtām un di�iem darbiem. Nenoliedzu � kopumā varbūt, bet katra cilvēka ikdienā padarītais darbs nebūt nav tik di�s, vīrie�a un sievietes attiecībās apgaroto jūtu vietā agrāk vai vēlāk iestājas pieradums, un esam vairāk iemācīju�ies lamāties, nevis viens otram pateikt skaistus vārdus. Varbūt Jūs esat izņēmums, un tādēļ ļoti vēlētos ar Jums satikties. Man patie�am ir ļoti grūti, bija brī�i, kad aiz izmisuma nezināju ko darīt, un esmu satriekta un ļoti viena. Atnāciet! Protams, ja Jūs esat patiess un Jūs arī piemeklējusi līdzīga nelaime ma�nējai. Ja esat labs.

Inta Melksnite Cerību ielā 13 dz. 7.�

Un es aizklīdu musu lielās pilsētas pa�ā nomalē. Jau�nais dzīvojamo namu mikrorajons bija pienācis pavisam cie�i klāt vienstāvu un divstāvu koka mājiņu rindai. Visapkārt ziedēja ķir�i un ābeles, un mazajos dārziņos smar�oja puķes. Kaut kur rēja suņi, un turpat netālu kā zaļa siena skatījās me�s.

Es pieklauvēju pie trīspadsmitā numura septītā dzī�vokļa durvīm, un mani atkal pārņēma nepatīkams sa�traukums. Ko tu �eit nāc, ko lien citu cilvēku dzīvē? Varbūt vajadzētu uzdoties par gāzes pārbaudītāju vai. ..

Durvis strauji atvērās, un uz sliek�ņa stāvēja apmē�ram �etrdesmitgadīga, vienkār�i ģērbusies un ne se�vi�ķi izskatīga sieviete.

��� Labvakar, � es klusi pateicu.

��� Labvakar. Jūs pie manis?

�� Ja esat Inta Melksnīte.

�������� Ko jums vajag? � Sievietes balsī bija jau�ams nogurums.

�������� Redziet� � Uz mirkli apmulsu. � Mani sauc Alberts Rieksts, un es jums pagāju�ajā gadā � piedo�diet. Es jums atsūtīju vēstuli.

Sieviete sasprindzināja atmiņu, ap viņas acīm sa�vilkās daudzu sīku krunciņu tīkls, un es nodomāju, ka �ī sieviete ir mazliet par ātru novecojusi.

������� Ā � � viņa gari novilka un pasmaidīja. � Ienā�ciet.

Inta Melksnīte mani ieveda apmēram astoņu kvad�rātmetru mazā istabā, kurai sienas bija noklātas daiļamatnieku darinātiem paklājiem, nelielais dīvāns piekrauts raibi iz�ūtiem spilveniem, bet uz apaļā gal�diņa stāvēja liela keramikas vāze ar dzeltenām tulpēm un atvērta dzejas grāmata.

�������� Es tūlīt uzvārī�u kafiju, � sieviete teica. � Ja jums nav iebildumu.

��� Parasti es gan kafiju nedzeru, bet �oreiz labprāt.

��� Es ļoti ātri.

Paņēmu grāmatu uu apskatīju vāku. Elina Zālīte. Vir�i'zili� Tie�i kā radīta vientuļām, labākos gadus jau pārdzīvoju�ām sievietēm. Lai gan tie�i tādām

vajadzētu lasīt daudz ko jautrāku � varbūt bērniem domātas dziesmiņas.

Mājasmāte atgriezās ar divām kūpo�ām kafijas ta�sītēm, tās uzmanīgi nolika uz galda, apsēdās un, it kā juzdamās vainīga, skumji pasmaidīja.

��� Vairāk nekā man nav.

��� Pateicos. Laba kafija � tas jau ir daudz.

Pēc da�ām minūtēm no dīvāna apak�as izlīda pelēks kaķis un ņurrādams ielēca sievietes klēpi. Viņa to sāka lēni, ritmiski glāstīt. Un tad man ienāca prātā, ka es jau kaut kur �ādti skatu esmu redzējis, dro�i vien dzīvē vai kādā kinofilmā, un sieviete domīga skatījās loga, aiz kura tie�i iepretim slējās vēl nepabeigta divpadsmit stāvu māja.

��� Kādēļ jūs atnācāt? � viņa pēk�ņi pajautāja.

Klusēdams izdzēru pēdējo malku rūgtenās kafijas.

��� Kādēļ jūs man uzrakstījāt to vēstuli?

��� Redziet�

��� Nevajag, � sieviete ātri uz mani paskatījās.

��� Kādēļ jūs neatnācāt tad?

��� Redziet, Inta �

������� Nevajag, � viņa diezgan asi atkārtoja. � Jiis man gribat samelot vēlreiz vai arī steidzīgi sameklēt sev attaisnojumu. Nevajag, Albert Riekst, ja jūs tā pa�tie�ām sauc. Jūs neesat tas, par ko uzdodaties. Jūs ne�esat vientuļ�, un jūs nekad neesat pārdzīvojis dziļu nelaimi. Katra lielāka sāpe cilvēka sejā vienmēr atstāj pēdas. Jūs esat skaists, un jūsu seja tīra. Un acis skaidras, varbūt priek� vīrie�a tikai mazliet par sap�ņainām. Jūs esat aktieris?

������� Nē. Bet jūs uzminējāt. Es neesmu vientuļ� un, izņemot tēva zaudējumu un vēl da�as sīkākas neveik�smes, manā dzīvē nekas slikts nav atgadījies.

�� Jūs arī mīlestībā esat laimīgs?

������� Vispār ja, � cs piekrīto�i pamāju. � Visa vi�suma jā.

��� Jūs esat bagāts?

������� Ja runājam par mantu vai naudu, tad nē, bet man ir labs darbs, tie�i tāds, par kādu es sapņoju jau no bērnības, un daudz draugu.

Sieviete lēni pastiepa roku un pieskārās manai kafi�jas tasītei. Ievēroju, ka viņai ne uz viena pirksta, ne ap kaklu, ne ausīs nebija nekādu rotas lietu.

��� Vēl?

������� Pateicos, Inia. Viena tasīte man jau ir pilnīgi pietieko�i.

Sieviete atkal pagriezās pret logu, kur virs divpa�dsmitā stāva kā tumsa uzrauta sērkociņa liesma spilgti iemirdzējās pirmā vakara zvaigzne.

�������� Ko jums no manis vajag? � viņa tikko dzirdami uzprasīja.

������� Neko, � es tikpat klusi, mazliet apmulsis, atbil�dēju.

�������� Tad ir labi, � viņa teica. � Parasti ta�u mēs no citiem vienmēr kaut ko gaidām. Reizēm absolūti ne�iespējamo. Jūs smēķējat?

Es no kabatas izņēmu cigaretes �Rīga�. Viņa nervozi paņēma cigareti, to aizsmēķēja un da�us mirkļus klu�sēdama atkal skatījās uz vientuļo zvaigzni.

��� Vai ar jums var runāt pilnīgi atklāti?

��� Protams.

�������� Kā jūs redzat, mani nevar nosaukt par skaistu, � Inta Melksnīte apsēdās, atkal klēpī paņēma kaķi un sāka stāstīt. � Es kādreiz strādāju par skolotāju, bet tagad jau divpadsmit gadus esmu bibliotēkā. Darbs ir diezgan vienmuļ� un labi, ka tas tomēr notiek starp grāmatām. Starp daudziem skaistiem sapņiem un laimigām dzīvēm. Bet tās Ir citu cilvēku dzīves, un galu galā tās ir tikai grāmatas. Vai jūs zināt, ka es patie�sībā esmu slepkava?

��� Nē. � Uzmanīgi paskatījos uz pretimsēdo�o sie�vieti. � Kā lai es to varētu zināt?

��� Nu protams. Jūs ticat, ka var nogalināt ar vār�diem?

��� Kaut ko tādu es kādreiz esmu dzirdējis.

��� Dzirdējis � Bet es ilgus gadus kā ārprātīga vē�lējos dzirdēt atzī�anos mīlestībā. Es gribēju nodibināt ģimeni. Gribēju būt laimīga, gribēju, lai arī man būtu viss, kas ir pārējām mūsu kursa meitenēm, gribēju . .. Gribēju, lai mani mīl vīrietis, kuru arī es pati varētu mīlēt. Gribēju auklēt bērnus, pēc tam viņus vadāt uz dārziņu, skolu, braukt ar viņiem zaļumos un� Es savā dzīvē un no �īs pasaules gribēju pavisam maz, tikai visvienkār�ākās lietas un notikumus. Un varbūt tie�i tādēļ, ka tas ir tik cilvēciski, tik vienkār�i un tik ļoti vajadzīgi, tas viss mums nemaz tik viegli rokās nedodas. Neielec klēpī kā �is kaķis. Un tomēr .. . Pirms vairākiem gadiem mēs satikāmies un viens otru iemīlē�jām. Varbūt tādēļ, ka man �ī mīlestība atnāca tik vēlu, cs drausmīgi baidījos to pazaudēt. Varbūt pat kļuvu slima. Iespējams, ka tā jau bija patoloģija. Es kļuvu neticami greizsirdīga un ne ar ko to nevarēju pamatot. Es baidījos viņu pazaudēt. Nekāds dievs jau viņ� ne�bija, bet tie�i tāds, kādu biju vēlējusies un kāds man bija vajadzīgs. Kluss, ļoti mierīgs, rūpīgs, glīta izskata un stradaja rūpnīcā par in�enieri ekonomistu. Nopelnīja labi. Viņiem tur nāca lielas prēmijas. Varbūt tomēr vēl kafiju?

��� Pateicos. Labāk nē.

Sieviete piecēlās, piegāja pie naktsgaldiņa, atvēra atvilktni, izņēma nelielu zāļu paciņu, ātri divas tabletes iemeta mutē un norija. Bija neērti skatīties, kas tās ir par zālēm � Un vai nav glu�i vienalga?

� Mēs nebijām sareģistrēju�ies. � Sieviete apsēdās iepriek�ējā vietā. Pelēkais kaķis sabozies atkal palīda pagultē. � Mums bija savi aprēķini. Varētu jau teikt, ka mazliet gribējām apkrāpt valsti, bet� Es aizgāju dzīvot pie viņa. Edmundam bija tie�i tikpat liela istaba kā �ī. Tādā pa�ā vecā koka mājā. Dzīvoju tur, protams, bez pierakstī�anās. Jo tā sagadījās, ka māja bija pare�dzēta nojauk�anai. Tur cels sporta skolu. Un Edmunds saņems jaunu dzīvokli jaunā mājā. Ari �o māju tūlīt nojauks. Un es saņem�u jaunu dzīvokli jaunā mājā. Pēc tam sareģistrēsimies, abus dzīvokļus apmainīsim pret daudz lielāku, tad varēsim radīt bērnus un dzī�vot � Starp citu, tā ir visai izplatīta rīcība un tā dara daudzi. Viss jau būtu sanācis, kā iecerēts, ja tikai tā mana slimīgā greizsirdība� Nē. Tās bija glu�i vien�kār�i bailes. Me�onīgas bailes pazaudēt cilvēku. Lai viņu saglabātu, es izvēlējos visnepiemērotāko līdzekli. Toreiz domāju, ka tas tomēr ir visdro�ākais. Es izdarīju psiholoģisku kļūdu, es neparedzēju sekas un aizmirsu, ka tikai mīlestiba var radīt mīlestību. Pastāvīgi pār�metumi, aizdomas un atklāta neuzticē�anās cilvēku pa�zemo. Varbūt ne pa�u cilvēku, bet katrā ziņā viņa jūtas gan. Bet jūs pamēģiniet mani saprast. Es jau vairs ne�esmu jauna. Diem�ēl. Neestnu arī skaista. Diem�ēl. Var�būt Edmunds bija mana pēdējā cerība, un es pie tās turējos kā kareivis pie �autenes. Saprotiet, Albert Riekst.. . Arī bailes cilvēku pazemo. Bailes liek cilvē�kam instinktīvi sevi aizstāvēt, un tās pa lielākai daļai mūs padara gļēvus vai arī neparasti agresīvus. Es iedo�mājos, nē, es skaidri zināju, ka var ta�u pienākt tāda diena, kad Edmundam apnik�u, viņ� var iemīlēties jau�nākā un skaistākā sievietē, un Edmunds vienkār�i man deguna priek�ā var aizslēgt durvis vai ari tās atvērt un parādīt uz kāpnēm. � Ejiet, cienītā kundze! � Un man būtu jāiet. Ne es viņam sieva, ne tur pierakstīta . .. Sa�protiet, es biju cilvēks bez jebkādām oficiālām tiesībām dzīvot kopā ar viņu tai mājā, tai istabā. Es jau zinu, ka cilvēkus dzīvot kopā saista ne jau juridiski nofor�mēti dokumenti, bet tomēr� Tad vismaz rodas daudz lielāka dro�ības un tiesību ilūzija. Un tad es Edmundu ar saviem pārmetumiem un aizdomām beidzot liku mierā. Metos otrā galējībā. Es sāku censties izraisīt greizsirdību viņā. Es sāku stāstīt, ka ir kāds vīrietis ar redzamu sabiedrisko stāvokli, kas man pastāvīgi pie�vēr� uzmanību, aicina kopā pusdienot un licis manīt, ka viņam nekas nebūtu pretim mani redzēt kā viņa sievu� Es centos Edmunda acīs pacelt savu vērtību, lai zina, ka viņ� nav vienīgais, kas mani grib � Piedodiet, vai varu palūgt vēl vienu cigareti? Pateicos. Ja tas, kas notiek starp vīrieti un sievieti, tik bie�i nebeigtos skumji vai pat traģiski, tad mīlestība man atgādinātu bērni��ķīgu spēli. Un zaudētājs vienmēr ir tas, kas �ai spēlē ir patiesāks. Edmunds cieta. Es redzēju, ka viņ� visu to d/.iļi pārdzīvoja. Da�reiz atnācu vēlāk mājās un pateicu, ka tas pazīstamais cilvēks mani pavadījis. Varbūt es patie�ām esmu slima? Bet es gribēju Edmundam k|ūt tuvāka, gribēju, lai viņ� man pieķeras vēl vairāk, vēl cie�āk � ja varētu ticēt versijai, ka greizsirdība ir vistie�ākā un spēcīgākā mīlestības izpausme. Un tad kādu vakaru es ar draudzeni pēc darba aizgāju uz divsēriju filmu, pēc tam vēl vairākas stundas klīdu pa ielām un mājās pārnācu krietni pēc pusnakts. Edmunds vēl bija aug�ā, viņ� mani gaidīja, un es Edmundam pa�teicu, ka biju pie tā izdomātā vīrie�a mājās� viņa lielajā dzīvoklī. .. vai personiskajā mājā, neatceros.

Ar to arī viss beidzās. Tagad atkal dzīvoju �eit, Ed�munda vairs nav.

Sieviete piecēlās un nostājās pie loga. Viņas augums viegli drebēja. Nervozie pirksti spaidīja dego�o ciga�reti. Debess jau bija pilna ar maziem, blāvi mirdzo�iem punktiņiem. Varbūt tie�i tai brīdi kaut kādā tālā bezga�lības nostūrī sadega liela zvaigzne. Bet to gaismu cil�vēki uz zemes vēl redzēs pēc miljardiem gadu. Jocīgi.

Arī es piecēlos un taisījos aiziet. Cigare�u paciņu atstāju uz galda.

��� Paklausieties, Inta � Jūs man vēstulē rakstījāt� Mīlestība esot rakstnieku vai dzejnieku izdomāta. Arī �obrīd jūs tāpat domājat?

��� Protams, � sieviete atbildēja. � Ja es vai Ed�munds būtu patiesi viens otru mīlēju�i, vai tad mēs spētu kaut ko tādu izdarīt?

Brīdi klusēju.' Sieviete nodzēsa cigareti un pienāca man cie�i klāt. Zvaig�ņu gaismā viņa izskatījās daud* pievilcīgāka, pat skaista.

�� Jums vajadzēja atnākt tad, � viņa klusi sacīja, � kad jums uzrakstīju vēstuli. Es jūs ļoti gaidīju.

��� Un kas būtu noticis? � pajautāju un dziji ieelpoju savādās smar�as, kas nāca no sievietes biezajiem, mel�najiem matiem.

�� Tad es jums nekad to visu nebūtu izstāstījusi.

�� To jums nevajadzēja darīt arī tagad, � es atbil�dēju.

Atri izgāju laukā, un uz ielas mani apņēma kluss, ļoti silts pavasara vakars. Pelēkajā tumsā visapkārt ziedēja koki, un tālo pasauļu zilganā gaisma lika do�māt par mums pagaidām vēl daudziem nezināmiem noslēpumiem un mīklām.

Nākamajā dienā izlasīju otro vēstuli. Tā bija rakstīta uz rūtiņu papīra lieliem, diezgan neveikliem burtiem un pavisam īsa.

�Labdien!

Domāju, ka mēs neesam pazīstami, bet tomēr bija Joti patīkami saņemt Jūsu vēstuli. Ja sirdi spie� sāpe vai kāds pārnodarijums, nāciet ciemos! Manas durvis vienmēr stāv neaizslēgtas. Gaidu! Tad jau varēsim Izrunāties. Rakstīt man grūti.

Kristaps Bu�s Iero�u ielā 13 dz. 7.�

Lai notiek, Kristap Bu�, es nodomāju. Beidzot es tais ciemos varu ari aizbraukt. Un nedusmojies, ka tik vēlu.

Es tobrīd daudz nelauzīju galvu, kādēļ man tur vis�pār būtu jābrauc, ko es darī�u, ko sacī�u un kam tas galu galā ir vajadzīgs? Man? Tam Kristapam Bu�am? Dro�i vien. It sevi�ķi, ja pats esmu uzprasījies un viņ� mani gaida.

Iero�u iela atradās gandrīz vai pa�ā pilsētas centrā un bija viena no tām neievērojamām, pelēkajām �ķērs�ielām, kuras lielākoties zina tikai tās iedzīvotāji. Trīs�padsmitā māja stāvēja pēdējā un cie�i pieslējās augstai mūra sētai, aiz kuras sākās kādas rūpnīcas teritorija.

Klusi pieklauvēju pie durvīm. Neviens neatsaucās. Pieklauvēju skaļāk. Beidzot dzirdēju rupju vīrie�a balsi.

� Nāc tik iek�ā! Vai ta nezin, ka durvis ir vaļā!

Iegāju priek�namā. Sejā asi iesitās skāba pelējuma smaka. Tur stāvēja drēbes, apavi un vecs skapis. Pus�krēslā neko vairāk nespēju saskatīt. Istaba bija gai�āka, lai gan logs noputējis un to iekļāva tum�i aizkari. Is�tabā vēl atradās liels, apaļ� galds, vecmodīga gulta,

ķirmju sagrauzta kumode, neliels plaukts ar grāmatām, bet pretējā siena noklāta ar visda�ādākām fotogrāfijām. Kristaps Bu�s sēdēja melnos invalīda ratiņos un skatī�jās uz mani lielām, ļoti labsirdīgām bērna acīm.

��� Labdien, � es teicu un paliecu galvu.

��� Labdien, � viņ� atbildēja un vērīgi mani nopē�tīja. � Jūs esat no sociālās nodro�inā�anas nodaļas?

��� Nē.

�� AI � mājas saimnieks mazliet zobgalīgi iesmējās. � Jūs esat jaunais apdro�inā�anas aģents! Zinu! Bet, mīļo cilvēk, es jau jūsu priek�gājējam vairākas reizes esmu teicis � ne mantu, ne dzīvību es neapdro�inu! Varbūt vienīgi tad, ja atrastos tāds austrumu gudrais, kas man beidzot varētu paskaidrot, kā mantu vai dzī�vību vispār var apdro�ināt, lai to nekad nepazaudētu, es būtu gatavs ar tiem pieciem rubļiem riskēt!

��� Es neesmu apdro�inā�anas aģents, � pasmaidīju un jutu, ka �is pavecais, glu�i sirmais vīrs manī jau paspējis izraisīt visdziļākās simpātijas.

��� I<as tad tu esi? � Kristaps Bu�s diezgan bargi uzprasīja.

��� Es jums pagāj�gad uzrakstīju vēstuli.

�� A! � vecais vīrs uzreiz atcerējās. � Sēdies nost! Ko ta neatnāci agrāk?

��� Tā sanāca, � es atbildēju un apsēdos uz gultas malas. Gulta, pelēkā sega, nelielais paklājs, istabas grīda un viss dzīvoklis smar�oja pēc veciem salmiem, sabojātiem kartupeļiem, stipri saskābu�iem kāpostiem un ne�ēlīgi senas pagātnes.

��� Bet es tevi gaidīju, � Kristaps sacīja. � Noprie�cājos, ka beidzot pēc ilgiem gadiem pie manis kāds at�nāks ciemos.

��� Piedodiet, � es klusi teicu.

��� Nav vērts vainoties! � Kristaps atmeta ar roku. Tā bija varen resna un spēcīga. � Tev dzīvē iet tik grūti?

�� Nē, ne sevi�ķi, � es atbildēju. � Tikai da�reiz.

��� Es jau tā domāju! � Kristaps iesmējās. � Jauns, pie pilnas veselības un dro�i vien arī izglītots. Izskaties pēc tāda neliela priek�nieka. Par ko tev �ēloties?

��� Es neesmu ne liels, ne mazs priek�nieks.

��� Bet gribētu būt?

��� Ne sevi�ķi.

��� Es arī negribētu, � Kristaps sacīja un piebrauca man tuvāk. Rati nejauki �īkstēja. �ķila � kāds ar ne�asu nazi grie� dzīslas. � Gribēju būt lokomotīves va�dītājs. Sāku strādāt par kurinātāju, pēc tam gribēju iet mācīties dzelzceļnieku skolā un apgūt ma�īnista profesiju. Bet sākās kar�, tikai pirms diviem mēne�iem kā biju precējies, un tā viss negaidot sagriezās, sapu�tināja � Tie�i divdesmit otrā jūnija rītā devāmies reisā uz Daugavpili un atpakaļ jau vairs netikām. Dienu un nakti, gandrīz vai bez atpūtas vedām kara�spēku, tehniku, rūpnīcu iekārtas� Toreiz es dabūju tik kārtīgi no�ķipelēties, ka pietika visam mū�am. Ja �odien to atceros� Vispār jau negribas atcerēties, bet ko darīsi? Kaut ne labākā, tā tomēr ir krietna mana dzīves daļa � un to nevar aizmirst. Piecelies, dēls, un aizej līdz kumodei. Otrajā atvilktnē no apak�as atrodas degvīna pudele. Es to ilgi esmu glabājis un par to pat nezina Amālijas tante. Ja, jā, turpat vien ir tai raibajā galdsegā! Bet pēc glāzēm aizej uz virtuvi. Tur vaja�dzētu būt, un kārtīgi izmazgā! Dro�i vien, ka netīras. Un nogriez kādu maizes �ķēli!

Pēc da�ām minūtēm es jau piepildīju biezās tējas glāzes ar siltu, pēc kadiķiem smar�ojo�u degvīnu.

��� Piedod, ka tik prasti, � Kristaps vainīgi pasmai�dīja. � Dro�i vien esi pieradis pie labāka galda, bet lepnāk es nevaru. Paldies dievam, ka vismaz tā. Varēja būt vēl sliktāk. Un varēja būt vispār nekas.

Kristaps brīdi klusēja.

��� Par tiem, kuri nevar vairs piedalīties! Par tiem, kuriem liegtas pat tik vienkār�as dzīres!

Vecais vīrs cie�i sagrāba glāzi, mirkli pagaidīja, viņa acis kļuva aukstas un tālas, tad strauji, nesavieb�damies izdzēra rūgto dzērienu un uzkoda mazu maizes gabaliņu. Arī es izdzēru. Nez kādēļ jutos par kaut ko vainīgs.

��� Tā es tagad dzīvoju, � Kristaps mazliet ērtāk iekārtojās krēslā un sāka stāstīt. � Sē�u �ais ratos vai guļu gultā, skatos noputēju�ajos griestos un baidos, ka tikai kādu dienu tie man neuzgā�as uz galvas! Bet tās ir tikai bailes. Lai gan māja patie�ām ir veca, varbūt celta vēl Aleksandra laikos, tā tomēr vēl pietiekami stipra. Tikai es. Pavisam �vaki, draudziņ. Sāp visi kauli, un bie�i gurst sirds. To jums jaunajiem un veselajiem nekad nesaprast. Ne jūs zināt, kas ir zāles, kas vecums, kas vientulība, kas sāpes. Dzīvojat jaunajās mājās, katru vakaru varat iet vannā un mīlēt jaunas un skais�tas sievas. Glu�i kā pasakā! Ko tu tā smaidi? Nu pro�tams. To es pateicu nepareizi. Kā vienkār�ā, parastā dzīvē, tikai man tā da�reiz �ķiet neparasta. Un tagad mans vienīgais draugs � �ie melnie rati. Jau vairāk nekā trīsdesmit gadus es bez tiem nevaru. Bez cilvē�kiem, izrādās, kaut kā vēl var. Jā, jā, smēķē vien! Es jau arī visu laiku smēķēju. Un tā gandrīz visu kara laiku nobraucu uz lokomotīves. Kļuvu par ma�īnista palīgu. Un zini, cik es kara laikā tās nomainīju? Es zaudēju piecas lokomotīves. Trīs sabumboja, bet divas dzelzceļa bojājumu dēļ noskrēja no sliedēm. Tas vienmēr notika naktī, un zini, dēls, baismīga sajūta pārņem, ķad, drausmīga spēka triekts, ar galvu lido kurtuvē, pret asajiem dzelzs kloķiem vai caur durvīm melnajā nakts tumsā. Bet vienmēr kaut kā paveicās. Vienmēr tiku sveikā cauri vai nu ar kontūzijām, vai viegliem ievainojumiem. Bet, kad jau atgriezāmies Latvijā un mūsu latvie�u strēlnieku korpuss sāka uzbrukumu Rē�zeknei, mani sabumboja ceturto reizi. Tas notika dienā. Bumba laikam trāpīja starp abām dzelzceļa sliedēm tikai da�us metrus pirms pilnā sparā ejo�ās lokomotī�ves. Izņemot melnu uzliesmojumu, neko vairāk neat�ceros. Atmodos hospitālī. Veselu gadu mani lāpīja un dakterēja. Visi kauli bija salauzti, un mazliet vēlāk no�grieza labo kāju. To neizdevās saglābt. Man bija bojāts arī mugurkauls, un tā vaina man atņēma otru kāju. Paliku kroplis. Pareizi. Aiz līdzjūtības tagad jau ne�viens vairs tā nesaka. Kļuvu kara invalīds. Patiesi, tā skan daudz labāk. Un tad �is kara invalīds pārvilkās mājās. Visus tos kara gadus es neko nezināju par savu jauno sievu. Pilnīgi neko. Dzīva, vesela, mirusi, aiz�triekta uz Vāciju? Varbūt apprecējusies un mani sen jau aizmirsusi? Atklāti sakot, to es arī vēlējos. Man bija kauns viņai rādīties acīs. Bet izrādījās, ka viņa ir dzīva, tomēr nav apprecējusies, un viņa mani gaidija.Un pa�lika pie manis. Ielej vēl, dēls! Nupat man atkal sāpēs sirds. Tas ir vienmēr, kad atceros sievu, kad atceros to brīni�ķīgo sievieti, kurai vecāki bija devu�i vārdu Ma�rija. Kaut gan viņa bija vēl jauna, skaista, re, tur pa kreisi blakus tai lielajai bildei � tā ir viņa, tā ir mana labā un skaistā Marija. Mēs dzīvojām trūcīgos apstāk�ļos� cik tad man toreiz bija liela tā invalīda pensija�, viņa tomēr palika pie manis. Es to nekad neesmu sa�pratis. Viņa ņēmās ar mani kā ar bērnu, un patiesībā es arī esmu nevarīgs kā bērns. Un, starp mums runājot, es viņu pat kā vīrietis nevarēju iepriecināt. Ari tur man viss bija sabeigts. Bet viņa tomēr palika. Viņa teica, ka tam neesot nekādas nozīmes, viņa teica, ka mani mīlot un nekad mani nepametī�ot. Piecelies, dēls, un ieskaties Marijai acīsl Tādas sievietes var sastapt ļoti reti. Un tādu mīlestību, tādu uzupurē�anos vēl retāk. Viņām va�jadzētu celt pieminekļus. Es bie�i esmu domājis par to, kādēļ piemiņas akmeņus kaļ tikai kritu�ajiem, tikai tiem, kas no mums aizgāju�i, bet kādēļ nevienam tēlnie�kam vēl nav ienācis prātā uzcelt pieminekli mīlestībai? Un tā es ar Mariju kopā nodzīvoju divdesmit se�us ga�dus. Nosvinējām pat sudrabkāzas.

�� Un kur tagad ir jūsu Marija? � es klusi pajau�tāju.

�� Pirms pieciem gadiem viņa nomira, � Kristaps Bu�s gurdenā balsī teica. � Apglabājām Miķeļa kapos, tur, kur norakti arī tie daudzie bīskapi un pāvesta nunciji.

�� Un visus �os pēdējos gadus jūs esat viens? � es uzprasīju un jutos vēl vairāk vainīgs.

�� Ne glu�i, � Kristaps atbildēja. � Man te uzradās tāda Amālijas tante. Viņa teic, ka esot mana attāla ra�diniece, kaut kāda otrā vai tre�ā auguma māsīca, lai gan es savos rados, nudien, nekādu Amālijas tanti ne�atceros. Un tā viņa �eit atnāk vismaz reizi nedēļā. At�nes man kaut ko ēdamu, nomazgā traukus, uzkopj māju� Mani apkopj. Viņai ir laba sirds. Bet pati jau arī veca un slima. Tā es dzīvoju. Man ir bijis gan drausmīgs, gan tomēr ļoti laimīgs liktenis. Un labi, dēls, ka arī tu atnāci ciemos. Paldies. Vismaz dabūju izkratīt sirdi un sajust otru cilvēku. Bet tu atnāc vēl�reiz, labi?

��� Noteikti, � es atbildēju.

�� Un, ja vari, paņem līdzi to rūtaino galdiņu! Uz�spēlēsim kādu �aha partiju vai vismaz dambreti.

�Labi, � es piekrīto�i pamāju. � Man mājās ir.

��� Paņem arī kārtis! Kad �ahs apniks, varēsim uz�raut �durakus� vai �se�desmit se�i�.

��� Lai notiek!

�� Un, ja nebūs grūti, atnes man arī sauli! Sai is�tabā tomēr pārāk bie�i ir sasodīti tum�s!

��� Labi, � es nopietni teicu. � Tas nebūs grūti.

Pēc da�ām stundām es smagiem, neveikliem soļiem

Izgāju laukā un aizbraucu mājās. Tūlīt steidzīgi pār�lasīju tre�o vēstuli. Arī to bija rakstījusi sieviete.

�Labrīt, nepazīstamais!

Ļoti nobrīnījos par Jūsu vēstuli. Kā Jūs uzzinājāt manu adresi? Bet es Jums nevaru palīdzēt. Es neesmu vientuļa, man nav televizora, un vienīgais draugs man nav tikai izlasīto grāmatu plaukts. �oruden iestājos universitātē, man ir deviņpadsmit gadu, un esmu bez�gala laimīga! Es mīlu! Domāju, ka �īs jūtas arī Jums nav gāju�as garām, un Jūs noteikti zināt, ko tās no�zīmē. �ķiet, visas zvaigznes atlidoju�as tuvāk, tās nobiru�o lapu vielā sakāpu�as kokos, iekritu�as manās un viņa acīs, un mēs esam tik ļoti, ļoti� Priecājieties! Pasaule un dzīve ta�u ir tik vienreizēja, tik nepārspē�jami skaista! Vajag saskatīt tikai labo un pats esiet labs, tad uz galvo�anu Jūs nekad, ticiet, Jūs nekad ne�būsiet viens! Bet tagad man vairāk nav laika. Skrienu uz lekcijām! Novēlu Jums būt daudz drosmīgākam cīņā ar dzīvi un ielūdzu Jūs mūsu kāzās! Adresi Jūs jau zināt, bet kāzu svinības sāksies divdesmit astotajā ok�tobrī pulksten �espadsmilos nulle nulle. Atnāciet!

Inese Ritina Mīlestības ielā 13 dz. 7.�

Es �o vēstuli pārlasīju vairākkārt, un ap sirdi kļuva neizsakāmi labi un gai�i. Dzīvo sveika, Inesīt! �ēl, ka neaizgāju uz tavām kāzām, bet vasaras sākumā vai kaut kad vēlāk, varbūt pēc vairākiem gadiem, kaut kad es tomēr aizbrauk�u uz to Mīlestības ielu un paskatī�os, kā tu pa to ej, sev pa priek�u stumjot bērna ratiņus. Ticu, ka tu aiziesi ļoti tālu un tev nebūs jāgaida vai jācer, lai �o ceļu apgaismotu saule vai tālās zvaigznes. Jūs to apgaismosiet pa�i un spēsiet iet arī vistrakākā sniegputenī. Un nekad nenornaldīsieties. Atklāti sakot, es tevi pat nedaudz apskau�u.

Ilgi neiededzu gaismu. Sāpēja ceļgali. Biezās ādu siksnas atkal bija noberzu�as manus stumbeņus. Ar jau pierastu niknumu es atsprādzēju protēzēs un savas kājas iemetu pagultē. Pēc tam ilgi gulēju tumsā, un man kārtējo reizi gar acīm pazibēja dzelzceļa slie�des starp Torņakalna un Zasulauka stacijām, lielā āt�rumā trauco�s elektriskais vilciens un starp sliedēm sēdo�a maza meitenīte. Viņai mugurā bija puķaina klei�ta, matos baltas lentes, un viņa bezrūpīgi lasīja krā�sainus akmentiņus� Tas bija mans pēdējais lēciens. Pietrūka tikai da�as sekundes, lai izdarītu vēl vienu. Vienīgais, ko vēl paspēju ieraudzīt � viņpus sliedēm pazibēja kaut kas puķains un balts�

Vai tad mēs visi neesam radinieki?

Cilvēki.

Un es gaidu, es vēl joprojām gaidu savu Mariju.

tas notika pēk�ņi un sāpīgi asi. Danu pārņēma tāda sajūta, it kā viņ� kristu no trīstūksto� metru augstuma, skaidri zinādams, ka izplet�nis neatvērsies. Tas bija tāpat kā ar nazi starp lāpstiņām. Vai kā ar lodi pakausī. Viņ� saprata, ka beidzot Ir zaudējis. Visu un galīgi. Savu dzīvīti tagad var aiznest uz tualetes telpu un Iesviest baltajā podā.

Dans lēni atvēra acis un paskatījās gai�i krāsotajos griestos. Un pa�am �ķita savādi, ka tur pēk�ņi nez kā�dēļ ieraudzīja ziedo�u margrietiņu lauku, kādu pavisam neievērojamu mācības stundu vidusskolas pēdējā klasē, Kārļa smaidīgo seju pēc disertācijas aizstāvē�anas, Dagnijas kailo ķermeni un divas siena kaudzes pļavas malā un karstu, baltu sauli; un viņ� atkal ieraudzīja lietus pieliju�u �oseju, pretimbrauco�as ma�īnas un mirkli tumsas, pēc kura sekoja drausmīgs trieciens un kāda jauna cilvēka nāve; varbūt �īs atmiņas viņam dīvainā kārtā izraisīja nāko�o redzējumu � da�as stun�das vai da�as dienas pēc Dahavas koncentrācijas no�metnes atbrīvo�anas amerikāņu armijas buldozeri dziļos grāvjos �ķūrē līķu kaudzes, un �ie miru�ie, no�indētie cilvēki izskatās pēc mīkstām koka lellītēm. Dans atcerējās, ka �o skatu viņ� jau agrāk bija redzē�jis filmā �Nirnbergas prāva�, kur tika izmantoti �ie unikālie, patiesi dokumentālie kinokadri. To visu tā pa īstam nemaz nevarēja aptvert. Jo mēs ta�u esam piera�du�i raudāt tikai par viena cilvēka aizie�anu.

Un arī man tagad jāaiziet. Es vairs neredzu nekādu

izeju. Vispār nemaz to vairs arī negribu meklēt. Pie�tiek. Es esmu sasists un noguris. Ne visi �ie gudrie un cēlie, un sabiedrībā it kā ļoti cien'jarnie cilvēki, ne arī pati dzīve mani tomēr nav saliekusi, nav notrie�kusi uz ceļgaliem, ta�u visi tie kopā mani ir uzvarē�ju�i. Es neesmu padevies, esmu cīnījies, bet viņi tomēr mani ir pieveiku�i. Es godīgi atzīstu savu sakāvi, ta�u nepriecājieties par agru! Nē, ne jau jūs būsiet īstie uzvarētāji! Uzvarētājs bū�u es pats. Jo jūs baidāties dabūt kaut iesnas, bet es jau vairs nebaidos pat nāves. Tas ir liels ieguvums � neko vairs nebaidīties. Tā varbūt ir vienīgā alga par manu neizdevu�os dzīvi un pēdējais mierinājums par jūsu vienaldzību. Tātad esiet mierīgi, biedri! Es nelūdzu nekādu materiālo pabalstu, ne arī visvienkār�āko līdzjūtību. Es vispār vairs ne�prasu neko. Un varbūt pat jūtos mazliet laimīgs, zinot, ka jūs par mani neraudāsiet. Un uz kapa nenesīsiet puķes. Un neviens no jums tur man neuzstādīs ne akmeni, ne koka krustu.

Dans piecēlās sēdus, izstaipījās un lēni izkāpa no gultas. Viņam bija trīsdesmit divi gadi, spēcīgs, mus�kuļots augums, uz labās rokas un krūtīm da�i svaigi tetovējumi, tum�as acis un lepna cilvēka skatiens. Viņ� vannas istabā centīgi iztīrīja zobus, nomazgājās auk�stā ūdenī, noberzējās raupjā dvielī un rūpīgi sasukāja matus. To visu darot, viņ� atcerējās stāstu par leģen�dāro pilsoņu kara varoni Kotovski, kur� divas stundas pirms viņam piespriestā nāves soda izpildī�anas savu ķermeni vēl esot spēcinājis ar sare�ģītiem jogu vin� grinājumiem. Ta�u es izpildu tikai pierastu rituālu. Bet iespējams, ka tā ir neapzināta vēlē�anās nomirt tīram.

Kad Dans iegāja dzīvokļa lielākajā istabā, viņ� at�spiedās pret logu un ilgi sadrūmis stāvēja, rūpīgi noskalot telpu. Seit viss bija iekārtots tā, lai cilvēks varētu justies labi, ērti un patīkami. Sai dzīvoklī visas mēbeles, trauki un lietas, sienu un gaiteņu dekoratīvais noformējums bija skaists un estētiski veldzējo�s. Pēc harmonijas likumiem �eit dzīvojo�iem cilvēkiem arī va�jadzētu būt ļoti skaistiem, garīgi bagātiem un labiem. Bet tā diem�ēl nebija. Dans rūgti pasmaidīja un no�spļāvās uz spo�i nopulētās parketa grīdas. Pēc tam viņ� atvēra modernās sekcijas stikla durvis, paņēma biezu kristāla �ķīvi un to no visa spēka trieca pret sienu. Trauks ar dobju troksni saplīsa. Kristāla laus�kas kā spīdo�i ledus gabaliņi iz�ķīda pa grīdu. Mieru, tikai mieru, Dans, sevi apvaldot, nodomāja un smag�nēji iekrita dziļā atpūtas krēslā. Tā es �eit pirms aiz�ie�anas vēl saplēsī�u visu. Visu izdemolē�u. Visu aiz�dedzinā�u. Bet kādēļ? Lai jau viņiem paliek �īs manas mēbeles un trauki. Lai paliek, vai man �ēl? Viņi ta�u aiz bēdām vēl sajuks prātā. Jau tagad par �o saplēsto �ķīvi dro�i vien gaudos vismaz septiņas dienas. Lai gan Baltezera apkaimē �iem cilvēkiem vēl paliktu jauka un ļoti pla�a vasarnīca. Un paliktu garā�a ar auto�ma�īnu. Un vēl daudz da�da�ādu mēbeļu, lietu un naudas. Tā ka varētu arī svilināt nost. Sev par prieku. Viņiem par bēdu.

Dans gurdi atlieca galvu uz krēsla mīkstās atzvel�tnes, cie�i ar rokām aptvēra savus ceļgalus un ar dī�vaini sastingu�u skatienu atkal raudzījās baltajos griestos. Un viņam �ķita savādi, ka visu �o rītu daudz ko redz un saskata galvenokārt tikai baltās un gai�ās krāsās. Vai tas tā ir vienmēr pirms Lielās tum�sas iestā�anās? Bet dzīve ta�u nemaz nebija slikta. Tikai viens mirklis bija melns. Un tas visu izjauca. Pat smiekli nāk. Nāk rūgti, salti smiekli. Tu, cilvēk, dzīvo, ceri, mīli, sapņo un �ai pasaulē jūties brīni�ķīgi jauki, bet tad pēk�ņi atnāk viens melns mirklis, tikai viena liktenīga nejau�ība � Un nav vairs baltā putna. Pārstāj, veco zēn! Atkal velk uz raudā�anu. Saņemies. Un labāk uzdziedi kādu jautru dziesmiņu. Interesanti, ko izjūt cilvēks, sēdot uz elektriskā krēsla un noskato�ties, kā dū�īgs vīrs ar gumijas cimdiem rokās lēni tuvojas sadales dēlim? Atceras māti? Savu bēr�nību? Varbūt atceras sievieti, to vienīgo, ko patiesi mī�lējis? Bet varbūt atceras savu noziegumu, savus upu�rus? Ari man atmiņā uzplaukst bērnība un mana labā māte. Bet tēvu es negribu atcerēties. Negribu. Es la�bāk vēlreiz atcerē�os Dagniju, atcerē�os to vienīgo sie�vieti, kuru esmu patiesi mīlējis. Tas būs ļoti patīkami, un tas bija tas rīts, kad viss arī sākās un viss beidzās. Tās bija da�as laimīgas stundas pirms nelaimīgā mirkļa. Mēs ar Dagniju visu iepriek�ējo dienu bijām pavadīju�i viņas lauku mājās. Dagnijai bija atvaļinā�jums, un es viņu fotografēju gan uz siena gubu fona, gan pie vecā �ķūņa un lazdu apaugu�ās upes, un tad viņa uzģērba garu sarkanu kleitu � un es viņu foto�grafēju mājas logā un uz baltā ceļa, un margrietiņu pļavā, un man �ķita, ka starp baltajiem ziediem iekri�tusi sarkana asins lāse un tā ir izpilējusi no manu pirkstu galiem, varbūt tā ir iztecējusi no manas sirds un tagad tur liesmo kā tāds ugunskurs vai sārts. Un, kad mēs nākamajā rītā agri pamodāmies un spilgtā saule apspīdēja mūsu jaunos, skaistos un dzīvības un mīlestības pārpilnos ķermeņus, mēs tai rītā norunājām turēties kopā pat tad, kad būs pienāku�i tie gadi, kad vairs nespēsim viens otrā izsaukt �o vēlē�anos, �o ne�gausīgo sevis atdo�anu.

Dagnija gulēja uz muguras un domīga spēlējās ar saviem garajiem, tum�i brūnajiem matiem.

� Dagnija un Dans. Tas skan burvīgi, vai ne?

�� Jā, � es piekrīto�i pamāju. � Labak vairs nevar �kanet.

��� Var gan, � viņa teica un pasmaidīja. � Tad, kad mums piedzims dēls un mēs viņu nosauksim par Dinu.

Es mazliet pacēlos augstāk, atspiedos uz rokām un cie�i ieskatījos Dagnijas sejā. Es neteik�u, ka tā būtu bijusi sevi�ķi skaista, ta�u �ai sievietei piemita tik reti sastopams �arms un kaut kāda gai�a noslēpumainība, ka viņa mani jau bija pagalam savaldzinājusi un es kopā ar viņu vienmēr jutos pacilāts un laimīgs. Man nekas nebija pretim būt kopā ar viņu līdz sirmam ve�cumam.

j � Bet ja piedzims meita? � es uzprasīju.

�� Tas neko negrozīs, � viņa atbildēja. � Meitu mēs arī nosauksim par Dinu.

�� Var jau arī par Diānu, � es ieteicu.

�� Jeb par Dināru, � teica viņa.

Mēs iesinējāmies un atkal saplūdām kopā, vēl nekad tik asi nebijām izjutu�i savus ķermeņus, un tas turpi�nājās ilgi, un mums bija ļoti labi, un mums neko vai�rāk nevajadzēja, un pa atvērto istabas logu lēni ieplūda svaigs rīta gaiss un varēja dzirdēt, kā kaut kur ne�tālu klusi ierejas suns, iemaujas govs, gar mājas kori no�ņarkst putna spārns, augstu debesīs dūc lidma�īna, un mēs noguru�i klausījāmies, kā krūtīs neprātīgi sitas sirds.

Pēc stundas es braucu prom. Man kā rūpnīcas gal�venajam in�enierim varbūt nemaz tā arī nevajadzēja steigties, bet es vienmēr biju pieradis tie�i deviņos ieiet savā darba kabinetā. Iespējams, ka tie�i �ī � gandrīz vai neticamā precizitāte, stingrība un noteiktība lē�mumu pieņem�anā un palaikam to veiksmīga realizē��ana ari bija viens no galvenajiem iemesliem, kas man atjāva jau divdesmit astoņu gadu vecumā strauji izvir�zīties un ieņemt tik augstu un atbildīgu posteni.

�igulis ripoja ātri un viegli, garām vienmulīgi slī�dēja me�s, un mani arvien vairāk sāka mākt nogu�rums, es gandrīz visu nakti nebiju gulējis, un tagad mana galva kļuva smaga jo smaga, tā lēni vairākas reizes noliecās uz krūtīm, ta�u es vienmēr strauji sa�trūkos, nopurinājos ieslēdzu radiouztvērēju, pretim pa�retam garām pabrauca kāda automa�īna, un es atkal ķermenī sajutu smagu nogurumu, un acis neatvairāmi vērās ciet�

Sitiens bija drausmīgs. Tas manu ma�īnu vairākas reizes sagrieza tādā kā mazā virpulī, pamētāja kā te�nisa bumbiņu, pēc tam es dzirdēju, kā spalgi krak�ķ lūsto�i dzel�i, kā ma�īna met vairākus kūleņus, lidz beidzot trieciena spēks to pārmala pāri ceļam un nevē�rīgi iemeta grāvī. No mana skaistā super�iguļa bija palikusi pāri tikai no�ēlojama bleķu kaudze. Bet pats tomēr nebiju sevi�ķi cietis. Man tika izme�ģīts vienīgi plecs un stipri saspiests krū�u kurvis. Elpot bija neie�domājami grūti. Cie�ot milzīgas sāpes, es atsprādzēju dro�ības jostu un ar pūlēm izrāpos laukā. Pārstreipuļoju pāri �osejai un apstājos pie otra ne�ēlīgi sadau�zītā �iguļa. Visa ma�īnas priek�a bija izārdīta un logs sadauzīts. Da�us metrus tālāk �osejas malā gulēja nekustīgs jauna vīrie�a stāvs. Es piegāju viņam klat un redzēju, ka pui�a seja ir asinīm noplūdusi, viņ� gulēja tik nekustīgs, tik savādi sve�s un auksts, ka es sapratu uzreiz � viņ� jau ir miris. Es apsēdos ceļa malā un ilgi skatījos uz notikuma vietu. Pretējā pusē ziedēja balts margrietiņu lauks, ta�u tuvākā ap�kārtne smirdēja pēc deguma un izliju�ā benzīna, kaut kur ne�ēlīgi gari gaudoja suns, strauji nobremzēja kāda smagā automa�īna, un tad mani arvien ātrāk un nevaldāmāk pārņēma lielas, stindzino�as bailes.

Pēc pusgada mani notiesāja. Izrādījās, ka braucot esmu bijis iemidzis, un, lai gan �is miegs ildzis tikai vienu vai divas sekundes, ar to pilnīgi pietika, lai mana ma�īna ieslīdētu ceļa pretējā joslā un tur sadurtos ar pretim brauco�o �iguli. Tas izrādījās zagts, un bojā aizgāju�ais zeņķis bijis stipri piedzēries. Viņi vesela kompānija kopā ar meitenēm visu nakti kaut kur pie Ropa�iem uzdzīvoju�i, pēc tam viņ� sastrīdējies ar kādu no draugiem, iesēdies sve�ā automa�īnā un kaut kur neprātīgi joņojis. Un tomēr tas mani neglāba. Atklāti sakot, es arī ne mazākā mērā necentos izlocīties. Nāve ir nāve, vienalga, cilvēks ir bijis svētais vai nelietis. Lai gan mana vaina, protams, nemaz tik liela nebija. Varbūt es tai ceļa otrajā pusē atrados tikai da�us cen�timetrus, un, ja tas tur nebūtu dzēris, ja viņam neva�jadzētu bēgt, viņ� noteikti būtu braucis lēnāk� Un viss būtu oki doki. Un ja es nebūtu mīlējis, ja es būtu palicis mājās, ja man būtu bijusi cita sieviete, ja es nebūtu braucis uz darbu� Pie velna! Tad arī viss būtu oki doki. Bet kaut kādīgi tomēr nekādīgi dzīvē nesanāk �is jaukais �haptj end!�. Vienmēr mēs kaut kur negaidīti paklūpam. Un tādēļ man da�reiz �ķiet, ka mū ii dzīve ir kā �ongliera vāle. �onglieris to var satvert, bet var arī palaist garām� Viņam var maz�liet nodrebēt roka. Var ap�ilbt skats. Un galu galā �onglieris var būt arī ļoti noguris vai vienkār�i viņam �ī spēlīte var apnikt.

Pēc �etriem gadiem es atgriezos. Tas notika nupat � pirms divām dienām. Es tur ieslodzījuma vietā gandrīz vai katru dienu lūdzu savu likteni, lai tas mani paglābj no slimībām, lai paglābj no kādas jaunas nelaimes, lai palīdz izdzīvot, lai tas atļauj man atkal redzēt mūsu saulaino divistabu dzīvokli, savas mātes labestīgo seju un viņas saraudātās acis, un savas rūpnīcas pārvaldes ēku un vienkār�i savu ielu, kur es dzīvoju, un sievieti, kuru mīlēju.

Ta�u viss izrādījās citādi. Vai nu liktenis bija kurls, vai arī �onglierim atkal mazliet nodrebēja roka. Un dzīve atsitās pret melnu sienu. Tā nokrita uz spo�i no�pulēta parketa, un nav vairs neviena, kas to vēlētos

pacelt.

Māte bez manis bija izturējusi tikai divus gadus. Krustmāte rakstīja, ka viņa mirusi no insulta, bet man gan �ķiet � no dziļajām bēdām. Viņas vienīgais, ļoti gudrais un apdāvinātais, stipru gribu apveltītais dēls, kuram visi pareģoja apskau�ami spo�u karjeru un kur� pēc da�iem mēne�iem gatavojās svinēt kāzas, pēk�ņi bija kļuvis par noziedznieku, par cietumnieku ar no�cirptiem matiem un baltu numuru virs smieklīgi lēta melna darbatērpa.

Es ilgi nostāvēju pie mātes kapa un, asaras val<Jot, mēģināju izlūgties no viņas piedo�anu. Par ko īsti � es nemaz nezinu, bet man �ķita, jo ilgāk es tā stā�vē�u un vairāk lūg�u, jo būs labāk gan mātei, gan man pa�am. Kaps bija tīri cie�ami apkopts, es nolie�cos un uz tā uzliku da�as dzeltenas smilgas no tās Rīgas nomales, kur inēs abi bijām pavadīju�i savu jau�nību.

Pēc nepilnas stundas es stāvēju Rīgas centrā netālu no Lielā pulksteņa un skatījos, kā man garām plūst labi apģērbtu cilvēku straume. Pēc �etriem bezgala gariem un smagiem gadiem es atkal atrados savā dzim�tajā pilsētā un biju brīvs. Ja pa �o laiku nebūtu nomi�rusi māte, es tagad dro�i vien justos laimīgs. Un, ja ne glu�i laimīgs, tad vismaz apmierināts. Bet tagad man nebija kur palikt. Man nebija jumta virs galvas.

Mūsu agrākajā dzīvoklī jau dzīvoja cita ģimene, un man tur vairs nebija nekādu tiesību uz apdzīvojamo platību.

Vēl da�us brī�us padomājis, es iekāpu piektā mar��ruta tramvajā un aizbraucu uz Sarkandaugavu. Tur kādā skaistā mūra mājā kop� aizie�anas no mūsu ģi�menes dzīvoja mans tēvs, mēs abi nebijām redzēju�ies ilgus gadus. Tēvs bija stipri novecojis. Viņ� mani ap�sēdināja dziļā, ļoti vecmodīgā ar brūnu ādu apvilktā klubkrēslā un pirmajā brīdī pat nopriecājās par manu iera�anos.

Vēlāk viņ� domīgs �ūpoja galvu.

��� Tad tādas tās lietas �

��� Es jau neprasu pastāvīgi, � ar sausu muti sa�cīju. � Pusgadu, augstākais, gadu� Man tikai vajag tagad noturēties, man tikai tagad, pirmajā laikā, vajag pie kaut kā stingri pieķerties� Gan jau es atkal izsi�tī�os, gan iekārto�os. Darba nekur netrūkst. Bet man tie�i tagad vajag sajust vismaz kaut kādu pamatu zem kājām. Tie�i tagad.

Tēvs joprojām smagi �ūpoja galvu un vairījās ska�tīties man acīs.

���� Laikam, Dan, tomēr nekas nesanāks. Tu ta�u pats redzi, cik mums tās rūmes� Sai istabā es dzī�voju kopā ar dēlu� Es �eit dzīvoju kopā ar Andri, bet otrajā mīt Elza. Viņa pēdējā laikā kļuvusi pavisam slimīga, nervoza, uztraucas par mazāko troksni.,. Viņa ļoti negribēs� .

Es tikko manāmi pasmīnēju.

��� Kur tad tagad Andris ir?

�� Viņam pa�laik atvaļinājums, � tēvs ātri atbil�dēja, nopriecājies, ka var runāt par kaut ko citu. � Viņ� ir galīgi nojucis uz kalniem un tagad jau kuro reizi atkal kopā ar savu grupu atrodas Parnirā.

��� Precēties vēl netaisās?

��� Nevaru īsti saprast. � Tēvs noplātīja rokas un a�i paskatījās uz bufeti. � Varbūt gribi iedzert kādu �ņabi?

��� Nē. � Es pakratīju galvu un jutos ļoti savādi. Manā priek�ā sēdēja sirms, nopietns un solīds vīrietis, un tas bija cilvēks, kur� mani kādreiz radīja �ai pa�saulei, tas bija mans tēvs, kur� mūs ar māti atstāja, kad es mācījos vēl tikai tre�ajā klasē, tātad pagāju�i jau divdesmit divi gadi, un tie�i tādēj �is sirmais un solīdais vīrietis man �ķita sve�s un nepazīstams. Un es viņam dro�i vien vēl sve�āks un nepazīstamāks. Un tomēr viņ� ir mans tēvs un es esmu viņa dēls.

��� Kā tev pa�am ar veselību? � es painteresējos.

�� Tā nekas, � tēvs atbildēja. � Turos.

��� Strādā vēl turpat?

��� Jā. Joprojām esmu pārvaldes galvenais grāmat�vedis. Varbūt tev vajadzīga nauda? � viņ� ātri uzpra�sīja. � Es tev mazliet varētu iedot.

��� Nē, paldies, � es teicu un piecēlos. � Naudas man nevajag.

Paraudzījos apkārt. Abas istabas bija ļoti lielas un virtuve bija liela, un koridors pla�s. Jutu, ka ar skau�dību skatos pat uz vannas istabas pusi.

��� Man jau ilgi nevajadzētu, � es klusi atkārtoju. � Varbūt tikai uz to laiku, kamēr Andris ir kalnos� Es ta�u nekādu troksni netaisī�u. Ko tu �

Tēvs atkal kratīja galvu.

��� Es jau neko, dēls, bet Elza nekādā gadījumā ne�būs ar mieru. Nē, pilnīgi izslēgts. Viņa tevi jau nekad nav atzinusi. Agrāk vienmēr pukojās, kad mēs kādreiz satikāmies. Tikai Andris un Andris un tevi gandrīz nekad pat nepieminēja. Bet saproti jau arī Elzu. Kas tu viņai tāds esi? Absolūti sve�s cilvēks.

�� Jā, � es automātiski atkārtoju. � Absolūti sve�s cilvēks.

�� Tev vajag ātri noķert kādu sievieti, � tēvs deva padomu. � Tagad izvēles ir lielum lielās. Nopērc tikai reklāmas pielikumu un �

��� Paldies, � es auksti teicu. � Tātad pilnīgi iz�slēgts?

��� Tā nu iznāk, � tēvs atkal noplātīja rokas. � Ta�u es tev do�u vēl vienu gudru padomu. Tu aizej pie Vizbuļiem. Alma galu galā ir tava krustmāte, un viņai ir pat zināms pienākums tev palīdzēt. It sevi�ķi tādēļ, ka viņi pirms trim gadiem nopirka superkolosālu �etristabu kooperatīva dzīvokli netālu no Āgenskalna prie�dēm. Lepna māja, lepna publika. Zinātnieki, māksli�nieki, arhitekti� Viņa tevi noteikti pieņems. Es viņai piezvanī�u un no visas sirds palūg�u.

��� Labi, � es teicu. � Kur viņa dzīvo?

Tēvs iedeva Vizbuļu adresi, un es atkal braucu uz pilsētas centru. Gar tramvaja logiem slīdēja milzīgu rūpnīcu korpusi un daudzu jaunu dzīvojamo māju kvar�tāli, sen piemirstas vietas un nekad neredzēti cilvēki, un es vēlreiz domāju par savu tēvu un atcerējos, ka atkal esmu aizmirsis uzprasīt, kādēļ viņ� mūs toreiz atstāja, un pateikt to, ka māte vēl nebūtu nomirusi, ja viņa savās bēdās nepaliktu viena, ja viņai blakus būtu bijis cilvēks, kuru visu mū�u nepārstāja mīlēt un nepārstāja gaidīt atgrie�amies.

Ta�u māte palika viena. Un es tagad esmu viens. Glu�i viens uz �īs lielās pasaules. Var jau teikt: pats esi vainīgs. Protams, teikt jau var visu ko. Bet par to var arī strīdēties. Ta�u pa�laik pilnīgi skaidrs ir tas, ka man toreiz totāli nepaveicās. Man tik ārprātīgi ne�paveicās, ka � Ta�u mieru, vecīt, tikai mieru. Saval�dies! Atkal tu redzi pilsētas centru, redzi, kā pa ielu joņo automa�īnas, pie Pulksteņa un Bastejkalnā satie�kas laimīgi cilvēki, dzīve raiti rit uz priek�u, un tev vēl ir da�as iespējas nenogrimt. Tu zini, kur dzīvo Dagnija, un, lai gan māte rakstīja, ka viņa drīz pēc manas notiesā�anas esot apprecējusies, tev tomēr pa�liek vāja cerība, ka viņa pa �iem �etriem gadiem, iespē�jams, būs iz�ķīrusies un atkal sagribēs būt kopā ar tevi� Lai gan tāda cerība patie�ām bija ārkārtīgi vāja, es tomēr nolēmu pie viņas aiziet.

Dagnijas māja atradās Veidenbaurna ielā, un es lēni uzkāpu līdz ceturtajam stāvam un mazliet nobijies pie�zvanīju pie durvīm. Mani pārņēma savāds uztraukums. Bija tāda sajūta, it kā es atkal stāvētu tiesas priek�ā un tūlīt, tūlīt tiesnesis pasludinās jaunu spriedumu�

Dagnija neko nebija mainījusies Viņa mani laipni sagaidīja un ieveda savā lielajā dzīvoklī. Arī tas bija iekārtots ar veclaicīgām mēbelēm un �ķita visai aris�tokrātisks. Bet varbūt tas patie�ām tikai �ķita. Agrāk man tā nelikās. Agrāk man daudz kas likās savādāks un nesalīdzināmi vienkār�āks.

Mazliet vēlāk Dagnija atnesa kafiju, da�ādus cepu�mus un apsēdās man iepretim uz maza un apaļa sē�dekļa. Es atlaidos uz tā pa�a vecā dīvāna, uz kura mēs abi pirms �etriem gadiem tik bie�i bijām gulēju�i, un es izjutu smagu vientulību un riebīgu rūgtumu.

��� Tagad tu �eit guli ar viņu? � es mazliet indīgi uzprasīju.

��� Es tur guļu ar savu vīru, � Dagnija nopietna at�bildēja.

��� Un tev ir labi? � es pajautāju.

��� Nekļūsti rupj�, � Dagnija sacīja un nolieca galvu. Viņa �ai brīdī izskatījās tik nekaunīgi skaista, tik ļoti jauna un kārdino�a, ka es tikai ar milzīgām pūlēm sevi apvaldiju, lai viņai nepieskartos.

������� Zini, Dagnij, mani tur atradināja no labām ma�nierēm un izsmalcinātas runas kultūras, � es savieb�damies sacīju.

������� Man tevis �ēl, � Dagnija teica un mazliet palie�cās uz priek�u. � Bezgalīgi �ēl, Dan, bet tagad jau neko tur_ nevar_ darīt. Es Viesturu patie�ām mīlu, mīlu pat vairāk nekā toreiz tevi�

������� Nevajag, � es klusi sacīju un nodrebēju. � Par to, lūdzu, vairs nevajag nevienu vārdu �

������� Vajag, � Dagnija turpināja. � Lai tu neiedo�mātos �

��� Esi mierīga. Es neko neiedomājos.

������� Tad ir labi, � Dagnija sacīja un pasmaidīja. � Es biju pārliecināta, ka tu nāc ar pretenzijām.

������� Nē! � Es strauji pakratīju galvu. � Kādas man vairs pretenzijas? Es tikai nez kādēļ atcerējos tos vār�dus, ko mēs toreiz runājām.., tai pēdējā rītā. Atce�ries?

��� Protams.

��� Tie tev vairs neko nenozīmē?

������� Nē, � Dagnija atbildēja. � Visam, kas ar mums nolika, bija kaut kāda nozīme tikai toreiz. Tagad vairs ne.

�� Vispār jau jā, � es piekritu. � Un tomēr �ēl.

Dagnija iesmējās un tad pateica banālu, pliekanu un jau tūksto� reizes dzirdētu frāzi:

��� Ko tu padarīsi! Dzīve nestāv uz vietas.

Es paskatījos uz �o sievieti, kura man kādreiz bija ļoti tuva un kura tagad sēdēja iepretim tik tāla un auksta, ka savā zilajā kleitā atgādināja daļu no debe�sīm vai jūras.

��� Tev ir arī bērns? � es painteresējos.

������� Jā, � Dagnija atbildēja un turpināja apburo�i smaidīt, kas man agrāk tik ļoti patika, bet tagad jau sāka kaitināt.

��� Tātad viss kārtībā?

��� Pilnīgi. Vecākiem arī nekādas vainas.

��� Patie�ām brīni�ķīgi, � es piekrita.

������� Ko tu īsti gribēji? � Dagnija pajautāja. � Atrā�dīties, ka esi vēl dzīvs?

��� Apmēram, � es caur zobiem izgrūdu.

������� Tu ta�u jau zināji, ka esmu precējusies, ka man ir bērns un tagad gaidu arī otro, ka nekad, pat ļoti gribēdama, es jau vairs nespēju no Viestura �ķirties un ka starp mums viss jau sen ir cauri.

�� Jā, Dagnij, pilnīgi pareizi. Es to visu jau zināju.

�� Tad kādēļ tu nāci?

Mazliet apmulsu un atkal noliecu galvu. Pēk�ņi ju�tos kā ubags un sapratu, ka tikai velti pazemojos. Un tomēr turpināju.

������� Es atcerējos, Dagnij, ka tev ta�u ir lielas lauku mājas� Vai tu tās nevarētu man uz kādu laiku izīrēt? Patiesību sakot, man nemaz tik daudz nevajag. Ielaid vismaz vienā istabā.

Dagnija sarāva krāsotās uzacis, un ko�i sarkanās lūpiņas savilkās mazliet nicīgā smīnā.

��� Esi nodomājis iestāties kolhozā?

������� Es to vēl nezinu, Dagnij. Bet �obrīd es, burtiski, atrodos uz ielas.

Dagnija mani jau kuro reizi rūpīgi nopētīja, un sapratu, es to pilnīgi fizisku sajutu, ka viņa mani ni�cina. Un tomēr kā muļķis atkārtoju.

������� Tikai vienu istabu, Dagnij, un uz pavisam neilgu laiku.

_� Nekas nesanāks, � viņa vēsi atbildēja un piecē�lās. � Tur ta�u tagad pa vasaru dzīvo mana mamma ar meitu, un pēc da�ām dienām ari es tur brauk�u.

Es piecēlos un gāju prom.

��� Piedod, � es sacīju.

��� Nekas, � Dagnija atbildēja. � Varbūt tev vaja�dzīga nauda?

��� Cik tu man varētu iedot? � es painteresējos.

��� Cik tu gribētu, � Dagnija teica. � Protams, sa�prāta robe�ās.

��� Paldies, � sacīju cs un izgāju laukā.

Es pret viņu nejutu ne naidu, ne dusmas. Es Dagniju vienkār�i apskaudu. Apskaudu par to, ka viņa ir lai�mīga, ka viņai ir kur dzīvot, ka viņai ir bērni un vīrs un vēl dzīvi ir vecāki, un viņa jūt dro�u, nesatricināmu pamatu zem kājām.

Un tad vakarā atnācu �eit, pie Vizbuļiem. Sapro�tams, viņi mani nesaņēma ar gavilēm, bet es jau arī neko citu negaidīju. Sevi�ķi neapmierināts bija Kārlis. Pēc vakariņām mēs iegājām viesistabā �uz desertu�, kā teica Almas tante. Galdā tika uzlikts �ampanietis, banāni, da�i tortes gabaliņi un �okolāde. Neko teikt, mani radinieki dzīvoja ļoti labi. Un dzīvoklis bija ne�parasti liels, ar pla�u virtuvi, gaiteņiem, vannas istabu un pat divām tualetēm. Atklāti sakot, es pirmo reizi dzīvē atrados tik neparasti lielā un skaistā mājoklī. Un es uzreiz ievēroju, ka divās istabās atrodas gandrīz visas mūsu dzīvokļ;i agrākās mēbeles.

Almas tante mazliet apmulsa.

���� Kad māsa nomira � Tas ir, kad nomira tava māte, mēs, protams, visu vērtīgāko paņēmām sev. Iz�pildkomiteja dzīvokli tūlīt atdeva citiem, tā ka �īs man�tas tā vai citādi būtu pazudu�as.

��� Ko nu par to, � es piekritu. � Ļoti pareizi.

��� Bet ko tu tagad domā darīt? � Kārlis skarbi uzprasīja. � Dzīvosi godīgi vai arī�

Viņ� visu neizteica līdz galam, ta�u es jau sapratu tāpat.

��� Vai tad es kādreiz esmu dzīvojis negodīgi? � atjautāju un atkal mutē sajutu sausu rūgtumu.

�� Nē, es jau neko nesaku, � Kārlis atmeta ar roku. � Bet tomēr �etri gadi kopā ar bandītiem un slepka�vām �

�� Jā, � es dobji teicu un cie�i ieskatījos krusttēva acīs. � Visu �o laiku kopā ar bandītiem un slepkavām. Nu un tad?

��� Neesi nu kā mazs bērns, � Almas tante ātri sa�cīja. � Tagad ikvienam ir tiesības par tavu godīgumu �aubīties.

Es ar grūtībām noriju sāļu siekalu kamolu.

�� Un jūs arī?

Krustmāte neko neatbildēja, bet Kārlis pagrieza galvu sāņus un skatījās ārā pa logu.

�� Visādi var būt, � beidzot viņ� lēni un ļoti grūti izdvesa.

Manī pēk�ņi uzvirmoja melnas dusmas. Ta�u es at�kal ātri savaldījos. Pēdējos �etros gados sevi biju uztrenējis spontānu emociju apspie�anā. Es tikai asi un mazliet izbrīnījies paskatījos uz �iem abiem saviem tuvi�niekiem, kuri jau no laika gala bija turīgi mantā, toties nabadzīgi dvēselē. Viņi abi strādāja kādā pētniecības institūtā, un es jau agrāk vienmēr brīnījos, kam �is in�stitūts vispār ir vajadzīgs. Tagad abi Vizbuli tur ir zi�nātņu doktori, bērnu viņiem nav, toties ir lielas algas, da�ādi goda nosaukumi un daudz sabiedrisko pienā�kumu. Tā kā dzīvot viņi var un var arī demonstrēt savu pārākumu pār tiem saviem līdzcilvēkiem, kuriem dzīvē nav tik spo�i paveicies.

Nākamajā rītā es aizgāju uz savu biju�o rūpnīcu, direktors bija vēl tas pats vecais, viņ� mani saņēma gandrīz vai atplestām rokām. Tūlīt sekretārei palū�dza uzvārīt kafiju, un mēs pēc tam vēl ilgi runājāmies par visda�ādākajām lietām un notikumiem, un es vi�ņam �o to pastāstīju arī par dzīvi ieslodzījumā, un di�rektors man patie�ām juta līdzi.

��� Saproti pats, Dan, � viņ� klusi sacīja. � Par galveno es tevi tagad pieņemt nevaru. Tavā vietā jau sen strādā cits cilvēks. Viņ� gan nav tik apsviedīgs kā tu, bet sevi�ķas pretenzijas man pret viņu nav. Ta�u par ceha tehnologu es tevi ņemu jebkurā laikā. Tur kādu laiciņu pastrādāsi un tad atkal pamazām varēsi rāpties aug�up �

��� Paldies, Arvīd, � es sacīju. � Man tagad vajag, saproti, tie�i tagad man vajag pie kaut kā pieķerties. Man vajag noturēties.

��� Es to saprotu, � Arvīds teica. � Cik vien būs manos spēkos, es tev palīdzē�u.

Es paskatījos uz Arvīdu Lejnieku un ļoti nopriecā�jos. Es zināju, ka viņ� vienmēr saka tikai to, ko patie��ām ari domā. Viņ� nekad ne no kā nebija baidījies un �o rūpnīcu vadīja jau ilgus gadus. Viņ� vēl bija viens no tiem retajiem vecās gvardes cīnītājiem, kuriem galvenais dzīves saturs bija un palika vienīgi Iemīļo�tais darbs, vienīgi vēlē�anās ar �o darbu un ieņemamā amata tiesībām cilvēkiem izdarīt pēc iespējas vairāk laba. Viņ� nekad savā karjerā nebija meklējis perso�nisku labumu. Viņam vienkār�i patika strādāt, un to prasīja ari no citiem.

��� Kā tev ir ar dzīvo�anu? � Arvīds pajautāja.

��� Svaki, � es atbildēju. � Pagāju�o nakti pārgu�lēju pie krustmātes, bet vispār� Rūpnīcai ari nekā nav?

� Nupat to māju nodosim, ko sākām celt vēl tavā laikā, ta�u tur visi dzīvokļi bija aizņemti jau tad, kad arhitekti to tikai projektēja.

Es saproto�i pamāju.

��� Tev pēc iespējas ātrāk jādabū pierakstī�anās, � Arvīds turpināja. � Bez tās es tevi nevarē�u pieņemt pat par strādnieku.

Es atkal saproto�i un skumji pamāju ar galvu, jo skaidri zināju, ka krustmāte ar savu Kārli varbūt mani ielaidīs vēl da�as naktis pārgulēt, bet savā lepnajā un dārgajā dzīvoklī nemū�am nepierakstīs.

Tā arī notika. Kad es vakar vakarā par to viņiem ieminējos, abi Vizbuļi ilgi palika atvērtām mutēm, jo laikam maldīgi juta uzbrukumu viņu tiesībām, ērtībām un visam �im krā�ņajam īpa�umam.

��� Nekad nebiju iedomājusies, ka tu varētu būt tik nekaunīgs, � krustmāte nicīgi un mazliet nobijusies sacīja. � Mēs tevi pieņēmām, katru dienu tagad baro�jam, bet tu uzreiz �

Man �ķita, ka vecā Alma tūlīt sāks raudāt, lai gan man pa�am arī uz brīdi acīs iesitās asaras. No dus�mām, no sava nespēka un viņu pazemojuma.

�� Tev beidzot jāsaprot, � Kārlis noteiktā balsī teica un pagalam uztraukts ar rūtainu kabatas lakatiņu slau�cīja savu spīdīgo pakausi. � Tev jāsaprot, lai cik tas arī būtu rūgti un nepatīkami, bet tev jāsaprot, ka tu tagad neesi nekas vairāk kā vienīgi izbijis cietumnieks. Tev jāsāk no nulles. Tu esi biju�ais kriminālnoziedz�nieks un tāds varbūt paliksi visu mū�u. Bet mēs esam visā republikā pazīstami cilvēki, zinātnieki, gandrīz vai ar Eiropas vārdu, esmu institūta direktora vietnieks� Vai tu pats nesaproti, ka mēs to nedrīkstam darīt?

��� Piedod, krusttēv, � es klusi sacīju, � bet es pa�tie�ām to nesaprotu. Kādēļ?

Kārlis pārstāja berzēt galvas vidu un izbrīnījies pa�skatījās uz mani.

��� Tu pa .�iem �etriem gadiem esi galīgi aizmirsis tādus vārdus kā �presti�s�, �autoritāte�, �sabiedriskais stāvoklis�?

��� Nē, es tos neesmu aizmirsis, � es grūti sacīju. � Bet vai tādēļ tavs �sabiedriskais stāvoklis� pēk�ņi kļūs zems,, ja es �eit pie jums kādu laiku padzīvo�u?

��� Iespējams, � Kārlis skarbi sacīja. � Pat ļoti Iespējams.

��� Ja tas patie�ām ir tik viegli un muļķīgi sagrau�jams, � mazliet izsmējīgi teicu, � tad es par �o tavu �stāvokli� nedodu pat apdegu�u sērkociņu.

�Un tu vēl uzdro�inies tā runāt?! � krustmāte svētā sa�utumā iesaucās. � Tev gan mums vajadzētu pateikt paldies. Par tām vēstulēm, par tām paciņām, par mūsu tagadējo viesmīlību �

��� Es jau to arī saku, krustmāt. Paldies, � klusi nomurmināju un vēlreiz jutos pazemots. Mans lepnums ar to nespēja samierināties, un es atkal jutu uzliesmo�jam niknumu un dusmas.

�� Bet vairāk nu gan no mums neko neprasi! � Kār�lis vēlreiz pacēla balsi. � Tagad brīvs esi, tev ir tādas pa�as tiesības kā visiem pārējiem padomju pilsoņiem, ej pie attiecīgām instancēm un prasi, karo un cīnies! Gan jau viņi tev kaut kā palīdzēs.

Pacēlu galvu un paskatījos uz krustmāti. Viņa sē�dēja, atlaidusies dziļā atpūtas krēslā, un �ķirstīja kādu �urnālu angļu valodā. Viņa jau bija stipri paveca, kā arvien centās ģērbties tum�i pelēkās drēbēs un izska�tījās pēc pensionētas skolotājas. Ta�u, jo ilgāk es ska�tījos, jo ātrāk sapratu, ka viņa tomēr neizskatās ne pēc skolotājas vai aptieķnieces, bet gan mats matā līdzinās manai mātei. Pāri visam ķermenim man pār�skrēja karsts saviļņojuma vilnis, es nodrebēju, -jo sā�pīgi bija apzināties, ka arī viņai tagad esmu kļuvis sve�s un nevajadzīgs.

��� Almastant, � es ar mazliet drebo�u balsi sacīju un skatījos parketa grīdā. � Silvija ta�u bija tava māsa �

��� Nemēģini mani ie�ēlināt! � Almastante negaidīti skaļi iekliedzās. � Es to pati zinu! Un zinu, ka tikai tu, tu, Dan, tie�i un vienīgi tu viņu tik pāragri iedzini kapā! Tu! Un tādēļ labāk klusē! Klusē un priecājies, ka es tevi vispār esmu ielaidusi pāri slieksnim! Bet dzīvot tu �eit nevarēsi! Pat neceri! �odien Rozentāles kundze jau apvaicājās, kas man tas bū�ot ar tiem īsi apcirptajiem matiem unjēto praķīti mugurā�

�� Naudu par mēbelēm mēs tev atmaksāsim, � Kār�lis sacīja. � Tu man rīt atnāksi līdzi uz kasi, un mēs būsim kvitā. Bet �eit dzīvot, kā jau tev Alma paskaid�roja, tu tomēr nevarēsi. Viss! Vēl tikai �o nakti un�

Un viņi abi aizgāja citā istabā skatīties televizoru.

Tagad �ī nakts ir pagājusi. Viss. Patie�ām viss. Es vairs nevēlos dzīvot. Man, protams, vēl paliek daudzas un da�ādas iespējas. Es varētu braukt uz Bamu, varētu braukt uz kādu citu triecienceltni, varētu �eit, Rīgā, iestāties darbā jebkurā celtniecības organizācijā un pierakstīties kopmītnē� Ta�u visa vakardienas saruna ar Vizbuļiem, ar tēvu un Dagniju un visas bezgala rūg�tās atmiņas, viss pārdzīvotais un mana ne�ēlīgā vai�nas apziņa atkal sajaucas rūgtā jo rūgtā kamolā un smacē nost.

Dans smagnējām kustībām piecēlās no dziļā atpūtas krēsla un kā mēnessērdzīgais izslīdēja no dzīvokļa. Iz�gājis uz ielas, viņ� nepievērsa uzmanību ne lietum, kas spēcīgi gāza no pēk�ņi satumsu�ajām debesīm, ne garām brauco�iem satiksmes līdzekļiem, ne arī tam, kas ar viņu pa�laik notiek. Dans apmēram pēc pusstun�das nokļuva Torņakalna stacijas apkaimē. Tur visapkārt kā melni zirnekļa tīkli skrēja un vijās desmitiem dzelz�ceļa slie�u, un tad, kad Dans no pagrieziena redzēja iz�aujamies kādu smagsvara vilcienu, viņ� lēni apgū�lās uz sliedēm, it kā pat mazliet ērtāk iekārtojās, aiz�vēra acis un nodomāja: �Tagad būs labi. Tagad būs labi. Tagad būs labi gan man, gan viņiem visiem.�

Dans tā gulēja krietni ilgi, ta�u nekas nenotika. Viņ� gan dzirdēja, kā visapkārt smagi dreb zeme, un juta, kā zem viņa viegli dreb pelēkie akmeņi, bet tie�i ar viņu nekas tomēr nenotiek. Viņ� stipri izbrīnījies pa�cēla galvu un redzēja, ka ejo�ais vilciens aiztrauc pa blakus sliedēm. Zeme vēl drebēja, kad Dans piecēlās un diezgan vienaldzīgs nodomāja, ka nāve viņam atkal brīnumainā kārtā ir paskrējusi garām, un kur lai es tagad eju, un kam es esmu vēl vajadzīgs?

Un tad viņ� nodrebēja un spēji sastinga. Bija tāda sajūta, it kā nupat viņ� sejā būtu saņēmis drausmīgu sitienu. Vai arī nazi starp lāpstiņām. Vai ari lodi pa�kausī. Dans pēk�ņi ārkārtīgi asi un skaidri atcerējās to bojā gāju�o puisi pēc traģiskās avārijas uz �osejas, atcerējās viņa agri nosirmoju�o māti, kura tagad ari dzīvo viena, ir bezgalīgi vientuļa un nelaimīga.

Dans pārgāja dzelzceļa sliedēm un sāka iet ātrāk.

dro�i vien tādēļ, lai vēl vairāk pastiprinātu ieslodzīto sāpes un izmisumu, lai viņos radītu ārprātīgas ilgas un skumjas, lielais un vare�nais cietums bija uzcelts apbrīnojami skaistā vietā. Tie�i iepretim kameru restotajiem lo�giem klusi �alca mierīga jūra, pa labi varēja redzēt me�iem apaugu�us kalnus, bet pa kreisi pletās rūpīgi iekopts parks, augļu dārzs un līdz apvārsnim ziedo�s ro�u lauks. Skaidrajās debesīs, kā vienmēr, mirdzēja spilgta saule, un tās zeltainie stari nesaprotamā maigu�mā glāstīja melno akmeņu sienas. Kad �im cietumam ielika pirmos pamatus, apkārtne, protams, izskatījās ne�daudz savādāka un tā bija pilnīgi neapdzīvota. Bet līdz ar cietuma uzcel�anu visā pla�ajā apkaimē tūlīt sākās dzīvino�a rosība. Vispirms tika uzbūvēts plats ceļ�, pa kuru nekavējoties uz drūmo savrupmāju veda ieslodzī�tos, to skaits vienmēr bija atkarīgs ne tikai no vald�nieku �ēlastības un pat ne no iedzīvotāju paklausības vai dumpīguma, bet galvenokārt no �o valdītāju tīri personiskām īpa�ībām. Jo valdnieks bija varenāks, jo mazāk viņā mita drosmes; gļēvums radīja bailes, bet bailes savukārt jebkuru valdnieku darīja despotisku un ne�ēlīgu. Dzīvoja valdnieki, kuri bija ar mieru �ai cie�tumā ieslodzīt gandrīz vai visus valsts iedzīvotājus, un bija arī tādi, kuri neieslodzīja nevienu, bet pla�ajā cie�tuma pagalmā rīkoja krā�ņas masku balles. Pats par sevi saprotams, ka �ie jautrie vīri nekad nevaldīja ilgi, viņi ātri krita par upuri intrigām un galma sazvēres�tībām, jo pat da�iem kārtīgiem un ne visai turīgiem

pilsoņiem bija absolūti nesaprotams, kā tik liela un va�rena valsts var pastāvēt bez sava cietuma un saviem ieslodzītajiem.

Pēc tam blakus lielajam cietumam tika uzcelta maza baznīca, kur parasti svētdienas rītos uz nāvi notiesāto piederīgie varēja aizlūgt par aizgāju�o dvēselēm un pie reizes no visaugstākā izlūgties arī gādību un rūpes par kārtējā valdnieka veselību un gudro prātu.

Turpat netālu tika ierīkota pla�a jo pla�a kapsēta, un da�reiz pat �ķita, ka vienveidīgās kapu rindas aiz�sniedzas daudz tālāk par tālo apvārsni, tālāk par de�besīm un nesalīdzināmi tālāk pat par vistālāko bez�galību � tik daudz pa �iem aizgāju�ajiem gadsimtiem bija karots, slepkavots un iznīcināts, tik daudzi bija kārti un no�auti, tik daudz bijis da�ādu nodevību, skau�dības, ne�ēlīgas varaskāres, tik bie�i liktenīgas nejau��ības pie vadības stūres bija noliku�as sīkus, bailīgus un aizdomu pilnus, ar lieluma māniju saslimu�us cil�vēciņus, ka beidzot vienprātīgi tika nolemts zemi pie�taupīt, kapsētu vairs nepapla�ināt, bet upurus turpmāk sadedzināt � un ar �ādā veidā iegūto mēslojumu labāk darīt auglīgākus ne visai auglīgos valsts tīrumus un pļa�vas. Tas bija ne tikai ārkārtīgi gudrs, bet arī savlai�cīgs lēmums, jo tagad visi vel dzīvi paliku�ie kurnētāji vēlreiz varēja pārliecināties, ka valdnieks patie�ām dziļi rūpējas par savas tautas labklājību un tās nemi�tīgo aug�upeju.

Un tā visā visumā valsts sare�ģītās problēmas pa�mazām atrisinājās, dzīve raiti virzījās uz priek�u, ar�vien augstāk un augstāk, bet tiem, kuri atradās apak�ā, �ķita, ka laiks jau sen ir apstājies. Cietumā nebija ne�viena pulksteņa, neviena kalendāra, un ieslodzīto, kas kādreiz tika reģistrēts ar 7 991 217. kārtas numuru, tas ļoti uztrauca. Viņ� �ai cietumā atradās tik ilgi, ka

skaidri atcerējās vienīgi to, ka pa�laik rit divdesmitais gadu simtenis, bet, vai pa�reiz vēl ir �ā gadsimta �etr�desmitie vai jau deviņdesmitie gadi, viņ� vairs ne�zināja.

Ieslodzītais lēni pagriezās pret logu, ar abām rokām cie�i satvēra masīvos dzelzs re�ģus un sasprindzināts raudzījās uz zilo jūru. No tās puses pūta spirgts zie�meļu vēj�, un virs lēzenajiem viļņiem kliegdamas lidoja kaijas. Viņ� �o vēju bija elpojis katru minūti, katru dienu bija skatījis �o jūru un klausījies skaļajos putnu kliedzienos, bet tas nekad neapnika, tie�i otrādi. Ar katru mū�ībā aizplūsto�o minūti un dienu asais vēj�, jūra un putnu dziesmas viņam kļuva arvien tuvākas un nepiecie�amākas. Tic, kas viņu turēja �ai ieslodzījumā, savā ziņā bija krietni pārrēķināju�ies. Apkārtnes di�e�nums neradīja ne sāpes, ne arī ārprātīgas ilgas pēc brīvības. Ieslodzītais dienu no dienas stāvēja pie aiz�restotā loga un par visu redzēto atklāti priecājās. Un vēl viņa būtību pildīja liels izbrīns gan par jūras bez�galīgo pla�umu, par zivīm ūdenī un putniem gaisā, par tālumā lēni aizslīdo�iem mākoņiem, gan par vēju un to, ka viņ� vēl joprojām ir dzīvs un spēj visu to skatīt un ārkārtīgi asi izjust �o brīni�ķīgo dabas skais�tumu.

Ieslodzītais mazliet pavērsa skatienu sānis un kā ap�burts raudzījās uz parku, augļu dārzu un pla�o ro�u lauku. Viss viņa ķermenis no satraukuma notrīcēja, un uz dvēseles malas uzgūlās smags prieks. Ieslodzītais jau kuro reizi izjuta lepnumu un vārdiem neizsakāmu sava spēka varenību. Katra �ī dzīvā cilvēka �ūna, katrs apziņas mirklis skaļi kliedza, ka tie�i viņ�,viņ� � ieslo�dzītais Nr. 7 991 217 ir daudz spēcīgāks, daudz lielāks un nezūdo�āks par jebkuru no �īs pasaules tirāniem. Jo nekad neviens no �iem varenajiem neko varenu nebija radījis. Visi �ie ķeizari, imperatori, fīreri un da��ādu sugu diktatori jau no laika sākuma bija tikai iznī�cināju�i, bija laupīju�i, nepārtraukti karoju�i, viņi neko citu nezināja, un visas cilvēku dzimtas radīto vērtibu sagrau�ana bija viņu patiesais aicinājums un slepka�vo�ana � no�ēlojams amats.

Bet cilvēks, kas stāvēja pie sava cietuma �aurā loga, bija Radītājs. Arī viņ� neko citu nezināja kā vienīgi savu darbu un amata prasmi. Viņ� nenodarbojās ar mākslu, viņ� nebija filozofs, viņ� necirta akmeni, nerakstīja grā�matas, nemeklēja skaņas. Sis cilvēks parasti strādāja ar kapli un lāpstu. Viņ� pat vairs neatcerējās, kad to bija sācis darīt, bet tas katrā ziņā bija loti sen. Viņ� �eit bija ieradies kāda nezināma spēka dzīts un neka�vējoties sācis rakt zemi. Tas bija viņ� � Dārznieks, kas �o tuksnesīgo zemeslodes malu pārvērta līdz ne�pazī�anai. Tas bija Dārznieks, kas aizvēla smagos klints bluķus, nostiprināja jūras krastu, iedēstīja me�u, izraka upēm jaunas gultnes, iekopa dārzu un izveidoja ne ar kādām krāsām neuzgleznojamo ro�u dārzu. Viņ� bija strādājis ilgi un pamatīgi. Dārznieks �o bezgala drūmo vietu pārvērta gai�ā priekā. Cilvēki �urp brauca no malu malām un dziļā cieņā un apbrīnā vēroja pa�sakainos me�a nostūrus, kokos neredzētus augļus un rozes, kuras izdvesa dīvainas, vēl nesajustas smar�as. �eit varētu būt vai tīrā paradīze, ja vienīgi tepat bla�kus neatrastos nolādētais cietums. Melnā ēka ar savām drūmajām akmens sienām ne tikai pārvērta apkārtējo ainavu, bet bija arī viena no drausmīgākajām vietām, kur topo�ais pasaules valdnieks turēja ieslodzītus visus, kas bija pret viņu atklāti cīnīju�ies, gan arī pat tos, kas tikai domāja un uztvēra �o pasauli kaut maz�liet savādāk nekā diktators un viņam paklausīgā val�dība.

Un tad kādu vakaru pie mājas "durvīm, kur kopā ar sievu un bērniem dzīvoja Dārznieks, pieklauvēja da�i cilvēki, teica, ka esot nomaldīju�ies, ļoti nosalu�i, un lūdza ielaist. Dārznieks atvēra durvis, viņus apsēdināja lielajā istabā uz grīdas un klusēdams cienāja ar tēju. Un tad atnācēji Dārzniekam vēl teica, ka viņi esot brīvības cīnītāji un jau ilgus gadus karojot pret Lielo Valdnieku. Jūs esat partizāni? Dārznieka sieva sa�traukta uzprasīja. Jā, atnācēji atbildēja. Mēs esam pre�to�anās kustības dalībnieki. Mani tas neinteresē, Dārz�nieks sacīja. Mani gan, teica Dārznieka sieva. Lai viņi iet prom! Lai viņi aizvācas! Viņi mūs iegrūdīs nelaimē! Atnācēji drūmi saskatījās. Un tad viņi vēl sacīja, ka beidzot esot jāuzspridzina melnais cietums, ka esot jā�atbrīvo visi tur ieslodzītie cilvēki, visi nevainīgie; jāat�svabina viņu cīņu biedri un cietums jāiznīcina kā ienīs�tās varas, kā fa�isma simbols. Ja jums tas jādara, tad dariet, Dārznieks viņiem teica. Es jums varu novēlēt vienīgi sekmes. Bet nekas nesanāks, atnācēji viņam at�bildēja. Sekmju nebūs. Cietums ir pārāk labi apsargāts. Tad neko darīt, Dārznieks sacīja. Ja tas nav iespējams. Nē, tas tomēr esot iespējams, atnācēji iebilda. Uzspri�dzināt var un to varot izdarīt vienīgi viņ� � Dārznieks. Jo Dārznieks katru dienu brīvi staigājot pa visu cie�tuma teritoriju, viņam tas atļauts, neviens viņu nekad nepārbaudot, viņ� varot nākt un iet, kad gribot, jo viņam ta�u katru dienu jāatjaunojot puķu dobes, kas apņem krā�ņo soda vietu, un katru dienu jānotīrot no��auto upuru asinis. Jā, tas tā ir, Dārznieks piekrita. Darba daudz. Un bez tam viņam vēl katru dienu va�jagot aplaistīt un uzpost cietuma komandanta dārzu. Jā, tā tas ir, Dārznieks sadrūmis vēlreiz piekrita. Bet tāds jau man darbs � visu radīt no jauna, mū�īgi at�jaunot, nevis iznīcināt. Un tevi komandants labi iere�

dzot, atnācēji teica. Tur neesot ko kaunēties, Dārznieks viņiem atbildēja. Jebkur� augsts sava amata meistars tiekot labi ieredzēts. Nē, mēs tev neko nepārmetām, atnācēji teica. Tas viss esot pat ļoti labi. Tas viņam palīdzē�ot ātrāk izpildīt tautas pasludināto sprie�dumu � uzspridzināt ienīsto cietumu un nogalināt ko�mandantu. Kas būs, ja es �o uzdevumu nepieņem�u? Dārznieks painteresējās. Nebū�ot nekas, viņam tika atbildēts. Bet Dārznieks ar savu apņem�anos un �ā sprieduma izpildi varētu sekmēt vispārējo Uzvaru, Taisnīgumu un Mieru. Tas nav tik viegli izdarāms, Dārznieks pēc ilgām pārdomām teica. Protams, atnā�cēji piekrita. Tas bū�ot ellīgi grūti. Cietums ir pārāk liels un smags, Dārznieks atkal iebilda. Lai to uz�spertu gaisā, būs vajadzīga vismaz tonna spridzināmā. Jā, tā apmēram varētu būt, atnācēji apmierināti māja ar galvām. Mēs materiālu sagādāsim. Bet tad no �ā ārkārtīgi spēcīgā sprādziena, Dārznieks nobālis sacīja, gaisā ta�u uzlidos ne tikai cietums, bet tiks izpostīts arī liegais jūras krasts, nobruks kalni, izdegs apbrī�nojamais parks un lielais augļu dārzs, un cietuma smagie akmeņi nosegs pasakaino ro�u dārzu, kur cil�vēki nāk atpūsties, smelties spēku un mīlestību. Es bū�u iznīcinājis pats savu darbu, sava mū�a veikumu. Padomā, atnācēji viņam teica. Mēs jau to neuzspie�am, bet kādam tas tomor būs jāizdara. Cietums ar koman�dantu ir jālikvidē. Nevēlo dārzu vai jūras krastu. La�bāk pa�ēlo cilvēkus, lairi smok cietuma sienās. Kuriem katru dienu cietuma pagalmā tiek izpildīts nāves sods. Padomā par ne�ēlīgo komandantu, kas personificē fa��isma būtību, aklu, trulu naidu pret citām tautām un atsevi�ķiem cilvēkiem, un, beidzot, godājamo meistar, di�o Dārzniek, galu galā padomā arī par mums, par cīnītājiem, par sevi, savu sievu un bērniem! Mums vi*

sicm cietumā jau sagatavotas vietas. Visiem, jo mēs runājam citā valodā, mums ir cita kultūra un at�ķirīgi uzskati par sabiedrības attīstību, par taisnīgumu, pro�gresu, godīgumu, cilvēka cieņu un varonību. Ja mēs tagad neiznīcināsim cietumu, tad �is cietums un melnā varmācība ar laiku iznīcinās ne tikai mūs pa�us, bet arī visu mūsu tautu un vēl daudzas citas tautas. Pa�domā, Dārzniek! Tev beidzot vajadzētu saprast, ka cil�vēkam ta�u ir absolūti vienalga, vai viņu nogalina starp kailiem akmeņiem vai ro�u dārzā. Galvenais ir nepic|aut, ka cilvēks tiek iznīcināts, ka viņu diendienā nomāc sve�a varmācība.

Dārznieks to saprata. Viņ� jau to saprata ļoti sen, bet vienmēr bija cerējis, ka darbs un saule, mierīgā jūra, me�u �alkoņa, ro�u smar�as, augļu gar�a un putnu dziesmas, �ī brīni�ķīgā daba, neaprakstāmais pa�saules skaistums un cilvēka vienreizīgums �ajā pasaulē ar laiku tomēr spēs darīt cilvēku labāku, taisnīgāku, godīgāku un gudrāku, ka tas ar laiku cilvēkā nomāks vai pat iznīdēs visu ļaunumu, ne�ēlību, tieksmi uz var�darbību un par katru cenu un ar jebkuriem līdzekļiem būt pārākam par citiem.

Nē, nākamajā rītā, stāvot jūras krastā, Dārznieks nodomāja. Nav ne mazākās jēgas sēt labību, ja ra�u novāc ienaidnieks. Nav ne mazākās jēgas iestādīt koku, ja no tā vēlāk tiks taisītas karātavas. Un rozes netiek vis liktas vāzēs, bet gan aiznestas uz kapiem. Dārz�nieks savos sapņos bija vīlies. Izrādījās, ka cilvēks un �ī netaisnīgā pasaule nav labojama ar skaistumu un labsirdīgumu, ar darbu un labiem piemēriem. Kaplis un Dārznieka griba bija gau�ām neievērojami un sīki pu�teklī�i, salīdzinot ar ugunszīmēm izrotātajiem tankiem, automātiskajiem iero�iem, milzīgo okupācijas armiju un birokrātiskajām uzraudzības iestādēm. Dārznieks apzi�nājās savu bezspēcību un sava nemitīgā, neiedomājami grūtā darba bezmērķību. Viņ� smagi apsēdās jūras krastā, ilgi raudzījās uz tālo apvār�ņa malu un gribēja jau padoties �ai aukstajai tuk�uma sajūtai, bet tad pēk�ņi ieraudzīja gar ūdens malu ātri skrienam savus daudzos bērnus; viņi turpat netālu draiski spēlējās ar baltajām kaijām, un tad no mājām vēl atskrēja kaķis un suns un viņi visi turpināja jautri rotaļāties, un pēc tam viņi iebrida jūrā un aicināja klāt arī zivis, un zivis tūdaļ paklausīja, un tā viņi tur smējās un jautri draiskojās � cilvēki, zvēri un dzīvnieki, brīvie un pieradi�nātie, un tas viss atkal pasauli parādīja tie�i tādu, kā�dai tai vajadzēja būt. Parādīja pasauli brīvu, saproto�u un harmonisku; bez nīstās ugunszīmes, bez melnajiem formas tērpiem, bez apspiestības, ļaunuma, naida, briesmām un bailēm. Pasauli, kāda tā arī noteikti būs un kāda pastāvēs, ja tikai cilvēki būs pietiekami dros�mīgi par �ādu pasauli cīnīties, ja tie dro�ās un taisnī�gās nākotnes vārdā nebaidīsies kaut ko sev nozīmīgu zaudēt, kad varbūt ne visi, bet vismaz lielākā daļa no cilvēku dzimtas būs gatava par �ādu pasauli iet nāvē.

Dārznieks aizgāja mājās, dziļi pagrabā noslēpa grau�dus, da�us jaunos stādus un ūdens trauku. Pēc tam viņ� sagaidīja nakts ciemiņus un turpmākās nedēļas rūpīgi un ar apskau�amu centību kopa cietuma koman�danta mājas apkārtni, viņa dārzu, cietuma pagalmu, soda vietu, raka zemi gar melnās ēkas sienām un pa�matiem, pēc tam vēl da�as nedēļas strādāja kalnos, jūras krastā un ro�u dārzā. Pēc trīsdesmit septiņām dienām viss bija gatavs. Dārznieks savu uzdevumu bija izpildījis teicami un tagad tikai gaidīja pavēli, lai va�rētu nospiest pogu. Dārznieks vienīgais zināja, kur atro�das uzspridzinā�anas iekārta, kas ar smalkiem, tikpat kā neredzamiem vadiem bija savienota ar visu cie� tumu, komandanta māju un apsardzes torņiem. Vēlāk izrādījās, ka Dārznieks ne tikai brīni�ķīgi veicis savu darbu, bet bijis arī ļoti viltīgs un tālredzīgs. Izrādījās, ka viņ� dro�ības labad ierīkojfs vēl daudzas uzspri�dzinā�anas iekārtas un tās noslēpis apkārtējos parka un me�a kokos, jūras krastā, augļu dārzā un ro�u laukā. Viņ� varēja pēk�ņi nomirt vai aiziet bojā, tas neko daudz nemainītu. Atlika tikai kādam apzinīgi vai arī pilnīgi nejau�i me�ā sākt lielākā platībā izcirst ko�kus, dārzā nozāģēt ābeli, nostiprināt kāpas vai nomīdīt rozi, kad tievie pavedieni pārtrūktu un visa tuvākā ap�kārtne acumirkli uzlidotu gaisā �

Dārznieks gaidīja pavēli. Ta�u pavēle nez kādēļ ne�nāca. Dienas gausi ritēja uz priek�u, bet pavēle jopro�jām vēl nenāca. Nenāca ari jau tagad labi pazīstamie nakts ciemiņi. Toties pēc kāda laika atnāca bargi vīri melnos formas tērpos, Dārznieku arestēja un nekavē�joties aizveda uz lielo cietumu. Tur viņu ieslodzīja �aurā kamerā bez loga un gultas un trīs dienas par viņu nelikās ne zinis. Dārznieks gulēja uz aukstās akmens grīdas, sadrūmis skatījās biezajā tumsā un ne�kādi nevarēja saprast, kādēļ viņ� �eit atrodas. Dārz�nieks bija pārliecināts, ka strādājis ļoti uzmanīgi un nav pielaidis ne mazāko kļūdu. Un tikai tad, kad Dārz�niekam jau otro reizi bezsekmīgi tika pielietotas pirmās kategorijas nopratinā�anas metodes, viņ� beidzot visu uzzināja. Izmeklē�anas kamerā ieveda jaunu puisi, kuru Dārznieks bezgala pārsteigts tūlīt pazina. Tas bija viņa Māceklis, centīgais un enerģiskais zēns, kuram Dārznieks vairākus gadus pēc kārtas bija mācījis ro�kās pareizi turēt kapli, kopt zemi un pareizi izraudzī�ties stādus; �im zēnam Dārznieks bija centies iemācīt arī putnu un dzīvnieku valodu, amata prasmi un mīles�tību uz cilvēkiem, uz zemi un debesīm. Māceklis pavi�sam vēl nesen bija teicis, ka viņ� Dārznieku par to nekad neaizmirsī�ot, ka visu mū�u viņam bū�ot pa�teicīgs un kaut kad vēlāk par godu Dārzniekam noteikti no balta akmens stikla izkal�ot lielu pieminekli. Bet tagad �is pats skaistais un labsirdīgais Māceklis stā�vēja kopā ar Dārznieka mocītājiem un, ļauni smīnē�dams, rādīja ar roku.

Jā, tas ir viņ�. Māceklis izmeklētājiem teica. Es vai�rākas reizes esmu dzirdējis, kā �is cilvēks nelabvēlīgi atsaucas par pa�reizējo varu un bie�i satikās ar cilvē�kiem, kurus jūs meklējat. Bez tam viņ� ir izveidojis vairākas jaunas ro�u �ķirnes un tās nosaucis � �Brī�vība�, �Atbrīvotāja�, �Rita gaisma� un vienu pat par �Sarkano�, lai gan pats zieds esot pilnīgi balts. Un bez tam es vēl vairākas reizes esmu dzirdējis, kā viņ� ar citiem ļaudīm runāja kaut ko par cietuma uzspridzi�nā�anu.

Pratinātāji uztrauku�ies saskatījās. Vai tas esot tiesa? Viņi prasīja Dārzniekam. Nē, Dārznieks atbildēja, tas nepavisam neesot tiesa. Jaunais cilvēks dro�i vien bū�ot kaut ko sajaucis vai visu līdz galam nesapratis.

Bet pratinātāji savukārt nesaprata, kādēļ Dārznieks tik ilgi un ietiepīgi liedzas, kādēļ pacie� tik smagas, prātam neaptveramas mocības, ja tāpat viss jau ir pil�nīgi skaidrs. Mācekļa stāstījums neizraisīja ne mazāko �aubu, vienīgi izmeklētāji nekādi nespēja noticēt par �ā cilvēka nodomu uzspridzināt cietumu. Tas bija abso�lūti neiespējami, un tādēļ vēlāk Augstā tiesa �o apsū�dzības punktu nemaz neņēma vērā, bet Dārznieku tie�sāja par brīvdomību un to, ka viņ� bez oficiālo varas iestā�u atļaujas bija uzdro�inājies radīt neapstiprināta standarta augus un tiem patvarīgi devis da�ādi iztulko�jamus nosaukumus. Tie bija ļoti smagi noziegumi, tie ap�draudēja valsts dro�ību un tās varenību, un tādēļ Augstā tiesa vienbalsīgi Dārzniekam piesprieda nāves sodu, bet ar tā izpildī�anu nez kādēļ kavējās.

Dārznieks beidzot atgāja no loga, jau kuro reizi skumji paskatījās uz savas kreisās rokas ietetovēto skaitli 7 991 217 un apmierināts iesmējās. Ja jau ir tik daudz ieslodzīto, tad acīmredzot valsts varenība top arvien mazāka, tās idejas kļūst vājākas un valsts atro�das gandrīz vai sabrukuma priek�ā. Pat ļoti iespējams, ka �is lielais cietums ir tās pēdējais atbalsta punkts. Un tādēļ Dārznieks nervozēja, viņ� pāri mēram sāka uztraukties un ar nepacietību gaidīja, kad viņu beidzot vedīs uz soda izpildī�anu. Būtu ļoti skumji, ja iesāktais darbs netiktu novests līdz galam, uzdevums paliktu neizpildīts, un tad varbūt vēlāk būtu kauns skatīties cilvēkiem acīs. Daudzi būs cīnīju�ies, daudzi aizgāju�i bojā, daudzi būs veiku�i da�ādus varoņdarbus, bet tu būsi tikai vienkār�i nomiris. Protams, arī tas nav maz, bet, ja visapkārt valda tumsa un tu pat neesi mēģinājis atrast gaismu� tad ne tikai tavu dzīvi, bet pat nāvi neviens neredzēs, neviens nejutīs līdzi un tā būs bijusi pilnīgi velta. Dārznieks apzinājās, ka viņ� savu mū�u jau sen piepildījis, ka ne tikai ar savu darbu ir meklējis, bet katru dienu cilvēkiem ari devis gan spo�u gaismu, prieku, gan tiem izraisījis vēlē�anos būt tīrākiem un godīgākiem un kaut nedaudz pamēģināt izprast to, ko mums nekad līdz galam nesaprast. Sī cietuma iznīci-1 nā�ana bija tikai viņa dzīves papilduzdevums, kuru viņ� bija uzņēmies aiz līdzjūtības pret cietējiem.

Lēni atvērās kameras durvis, un ieslodzītais pār�steigts ieraudzīja, ka viņam lēni, pa�pārliecināti smai�dot, tuvojas biju�ais Māceklis. Tas bija ģērbies labās, augstākās kvalitātes drēbēs, bija labi nobarojies, un va�rēja just, ka �is cilvēks ar sevi un pasauli ir ārkārtīgi apmierināts.

Esiet sveicināts, Meistar, Māceklis teica un sveicie�nam pacēla izstieptu roku. Es jūs ilgi neesmu redzējis. Un ari es tevi, nelieti, Dārznieks viņam atbildēja. La�bāk nebūtu rādījies acīs! Kādēļ tu mani nodevi, nolā�dētais? Kādēļ? Tagad �ā cietuma jau vairs nebūtu, es būtu spējis kaut mazliet mazināt cilvēku cie�anas, kaut mazliet būtu spējis apturēt Jaunumu un veicinājis tik ļoti nepiecie�amo Uzvaru. Nerunā muļķības, cilvēk, Mācek�lis teica. Tas viss ir velti. Lai gan tu patie�ām esi Di�s Meistars, arī tu tomēr patiesībā esi tikai vāj� cilvēciņ� un neko daudz nespēj. Cietums nav iznīcināms, tā�pat kā nekad nav iznīdējams cilvēku ļaunums un nav mazināmas viņu cie�anas. Jebkurai tautai jebkuros laikos vienmēr ir biju�i savi varoņi un savi nodevēji. Tad kādēļ tu prasi? Kas to lai zin, cik es ilgi būtu bijis par to Mācekli? Nez vai man kādreiz būtu izdevies jūs pārspēt. Un, ja tas arī izdotos, tad dro�i vien tikai pa��ās mū�a beigās. Bet tagad, būdams vēl ļoti jauns, es jau esmu ne tikai dārznieks, bet pats Galvenais Dārz�nieks!

Un viņ� lepni jo lepni iesmējās.

Tas viss ir nield, ieslodzītais teica. Tu jau vari būt Galvenais un pat visu Galveno Galvenais, bet kāda tam jēga, ja tu neproti savu darbu?

Biju�ais māceklis brīdi nekustīgi stāvēja, tad lēni pagriezās un, galvu noliecis, izgāja laukā. Pēc da�ām minūtēm kamerā ienāca ne�ēlīgais komandants, nostā�jās miera stājā un ar savu aso skatienu ieurbās ieslo�dzītā sejā.

Man oficiāli jāziņo, komandants teica, ka tie�i pēc stundas jums � ieslodzītajam Nr. 7 991 217 un vēl sauktam par Dārznieku � tiks izpildīts tiesas piespries�tais nāves sods. Dārznieks drūmi pasmaidīja un nodo�māja, cik tomēr viss �ai pasaulē ir savāds. Par manu nogalinā�anu paziņo cilvēks, kuram pa�am piespriests nāves sods. Tā kā pamazām sāciet vien gatavoties, ko�mandants teica. Vai mani pakārs? Dārznieks paintere�sējās. Nē, komandants atbildēja, kļuva vaļīgs un sāka pat staigāt pa �aurās kameras telpu. Jūs tiksiet no��auts. Ziniet, pie tās pa�as sarkano ķieģeļu sienas, kur jau parasti tas notiek. A, Dārznieks atviegloti uzelpoja. Tad ir ļoti labi. Jūs nu pats redzat, komandants sacīja, ka mēs pat pret saviem ienaidniekiem izturamies diez�gan humāni. Jo no�au�ana patie�ām ir visai viegls nā�ves veids. Varat man ticēt. Es ta�u �auju katru dienu. Jā, es to zinu, Dārznieks pagriezās sānis un dziļā rie�bumā novērsās no virsnieka melnā formas tērpa, no baltās miroņgalvas uz augstās cepures un spo�ā dzelzs krusta, kas viņam mirdzēja ap kaklu. Jūs esat liels sava aroda speciālists. Jā, jā, komandants piekrīto�i māja ar galvu. Tā ir ļoti noderīga profesija. Mums pēc iespējas ātrāk di�ā impērija jāattīra no nevēlamām per�sonām. Bet jūs man patie�ām ir �ēl. Kādēļ jūs to darī�jāt? Varējāt ta�u mierīgs kopt savus dārzus, stādīt tikai tādas rozes, kādas jums liek, nevienam nerunāt pretī, ik pēc laiciņa publiski apliecināt savu padevību pastāvo�ajai iekārtai, �ai jaunajai kārtībai, un viss būtu kārtībā. Vai tad tas bija tik grūti? Un vai tad ta�gad būs vieglāk? Nē, komandanta kungs, Dārznieks sa�cīja un piegāja pie loga. Viņa rokas un lūpas mazliet drebēja. Tas nemaz nebija tik grūti, un kura varmācīga nāve tad ir viegla? Bet es vairs nevarēju ar mīlestību kopt zemi, kuru jūs diendienā nomīdījāt. Cilvēki rozes vairs neiegādājās dzīves prieka brī�os, bet tikai savās izmisuma un sāpju dienās. Augļus noēdāt jūs, bet mūsu pa�u cilvēki nīka trūkumā. Darbs zaudēja mērķi un savu di�enumu. Tādēļ es arī labāk izvēlējos nevis pa�devību, bet gan cīņu. Protams, komandanta kungs, es jau varētu ne tikai ik pēc laiciņa, bet katru dieva die�niņu jums apliecināt savu lojalitāti, savu uzticību; jūs ta�u pats zināt, cik daudzi cilvēki to vien dara, kā klaigā par savu idejisko pārliecību, klanās un cildina jūsu vadoni, bet patiesībā viņiem nekas nav svēts � ne jūsu �ķietamā varenība, ne mūsu tautu nesalau�amā griba jūs uzvarēt, lai turpmāk vispār no cilvēku dzīves izzustu kari, lai turpmāk valdītu tikai miers un mēs visi varētu godīgi strādāt; lai cilvēki dro�i varētu at�nākt �ai skaistajā jūras krastā, varētu mīlēt un tiem ne�būtu nepārtraukti jādomā par to, ka viņiem aiz mugu�ras atrodas cietums.

Vai patie�ām jūs bijāt nodomājis �o cietumu uzspri�dzināt? Komandants jautāja. Kā tad, Dārznieks atbil�dēja. Es par to vien domāju. Bet tas ta�u ir absurds, komandants nebeidza brīnīties. Tas nekādi nav iespē�jams. Cietums ir tikpat varens un stiprs kā mūsu fīrera griba un visa mūsu lielā impērija.

Jūs maldāties, Dārznieks sacīja. Bez �aubām, viena cilvēka griba da�reiz var būt ārkārtīgi stipra, bet kādē) tad tāda nevarētu būt vēl kādam? Piemēram, man? Neniekojieties, komandants labsirdīgi pasmaidīja. Kā jūs tā vispār varat salīdzināt? Mūsu vadoņa gribai ta�u paklausa milzīgas armijas, visa mūsu impērijas un okupēto teritoriju iek�ējā pārvalde, daudzas citu zemju valdības, bet kas paklausa jums? Man neviens, Dārz�nieks sacīja un atkal paskatījās uz tuvo jūru. Viss ir tie�i otrādi. Es sevī pa�laik iemiesoju to daudzo cilvēku, to visu tautu spēku, enerģiju, naidu un gribu, kuras cīnās pret jums. Cilvēki jau no laika gala man vienmēr devu�i kādu uzdevumu. Vispirms mūsu tālie sen�i, kad tie tikko iznāca no me�a, man lika nolīst līdumu. Pēc tam man vajadzēja art zemi, iekopt laukus, sēt grau�dus un uzcelt māju. Tas biju es, kas kādreiz pieradināja govi un zirgu, aitu un suni un visu pārējo, kas cilvē�kiem tik nepiecie�ams. Bet ko esat pieradināju�i jūs? Mēs esam pieradināju�i cilvēkus pie iero�iem, komandants sacīja. Un tas ir nesalīdzināmi derīgāk un mūsu sa�biedrībai daudz nepiecie�amāk nekā cilvēkus radināt pie grāmatām, ro�u smar�ām vai visa pārējā skais�tuma. Kas ir labāk, Dārzniek? Jūsmot par puķi vai karavīra drosmi? Klusi vērot austo�ās dienas gaismu vai arī skaļi apbrīnot mūsu nepārspējamās uzvaras? Visu mū�u baidīties par savu neizbēgamo galu vai arī nāvi nicināt? Viss atkarīgs no izraudzītā mērķa, Dārznieks viņam atbildēja. Arī es cienu mūsu karavīru drosmi un noliecu galvu vīri�ķības priek�ā. Jo mēs ta�u cīnāmies pret tumsu, bet jūs pret gaismu. Jūsu liktenis ir jau izlemts. Jums nav ne mazāko izred�u, komandanta kungs. Atklāti sakot, jums nekad nav bijis nekādu izred�u.

Komandants apsēdās uz vienīgā krēsla, sastinga, un viņa stingrajā stājā un sejā uz mirkli pavīdēja �aubas un varbūt pat tikko pamanāmas bailes. Komandants noliecās, ilgi domīgs vēroja akmens grīdu un savus spo�i nospodrinātos zābakus, tad pacēla galvu un pie�vērsa skatienu ieslodzītajam, kur� stāvēja, atspiedies pret kameras sienu un dīvaini smaidīja, it kā tam pēc stundas nevajadzētu aiziet vis mū�ībā, bet tikai līdz jūras krastam paelpot svaigu gaisu. Jūs esat pārāk mierīgs, komandants mazliet izbrīnījies teica. Vai jūs maz apjēdzat notieko�o? Jā, Dārznieks piekrīto�i pa�māja. Kā tad nu ne! Es visu saprotu un visam esmu gatavs. Tad ir labi, komandants teica un piecēlās. Zi�niet, es jūs nemaz negribu nogalināt, itin nemaz, bet saprotiet pats � tas ir mans pienākums. Nu nē, ieslo�dzītais strauji iebilda. Nevienam nav pienākums �ai pasaulē būt par bendi. Tāpat kā nevienam nav pienā�kums būt ari par Dārznieku. Sos amatus cilvēki vienmēr izvēlēju�ies pa�i, neviena nepiespiesti, brīvprātīgi, tikai un vienīgi savas melnās vai baltās sirds aicināti. Ko�mandants lēni gāja uz durvīm. Jūs bijāt labs Dārz�nieks, viņ� klusi teica. Un mani bērni pie jums bija pie�radu�i. Varbūt es vēl kaut ko varu darīt jūsu labā? Paldies, komandanta kungs. Ko nu vairs? Tomēr, to�mēr, komandants iebilda. Varbūt jūs pirms nāves vēla�ties satikties ar savu sievu? Es to varu nokārtot. Nē, nē, nevajag! Kādēļ viņai sagādāt liekas sāpes? Bet jūs viņai varētu pateikt, ka ar mani nekas slikts nav noti�cis, ka esmu tikai aizgājis uz tālajām me�a pļavām apraudzīt jaunos stādījumus. Tas viņu nomierinātu un atstātu cerības. Komandants noraido�i purināja galvu. Tas tomēr būs par daudz prasīts, jo visa mūsu varenība un valsts vara galvenokārt jau balstās uz to, ka mēs nekad nevienam neatstājam ne mazākās cerības. Dārznieks rūgti iesmējās. Tad nu nekā. Pa�domājiet, komandants teica. Es labprāt jums gribētu ar kaut ko pakalpot. Nu tad pakalpojiet arī, Dārznieks sacīja. Soda brīdī neaizsieniet man acis! Tas ta�u ir jūsu varā, vai ne? Komandants atkal kļuva domīgs. Es pārkāp�u pastāvo�ās instrukcijas, viņ� teica. Rūpīgi izstrādātie noteikumi paredz visiem sodāmajiem cie�i aizklāt skatu� Nu, bet izņēmuma kārtā� vienīgi jūsu labā�

Tie�i pēc stundas ieslodzīto Nr. 7 991 217 noveda lejā cietuma pagalmā un nostādīja ar muguru pret sarkanu ķieģeļu sienu, kas bija no vienas vietas izraibināta ar lo�u �āvienu atstātajām pēdām. Dārzniekam acis neaizsēja, un tagad viņ� pilnīgi skaidri varēja redzēt spil�gto sauli un skaudrās debesis, zilo jūru un balto krastu, zaļo me�u un sarkano ro�u lauku, augstos kalnus un zemās ielejas; viņ� �o pasauli redzēja ļoti tuvu, un to* mēr tā no viņa jau atradās bezgalīgi tālu; Dārznieks skaidri savu acu priek�ā redzēja visa sava padarītā darba grandiozumu, tā vērienīgumu un neaprakstāmo skaistumu. Un tagad es pret to stāvu aci pret aci, ar muguru sajūtu auksto akmens sienu, pirksti satausta man vienīgajam zināmo ķieģeli un plauksta satver auk�las galu. Esmu mierīgs. Es, Cilvēks, �o pasauli esmu kādreiz radījis, es to spēju arī sagraut, ja tikai līdz ar to varu sagraut �o cietumu, garo kareivju ķēdi un ko�mandantu, kas jau grasās dot pavēli no�aut kārtējo upuri, nezinādams, ka pats kļuvis par upuri daudz lie�lākam, daudz augstākam mērķim un proti � Taisnī�gumam.

Komandants jau lēni sāka celt roku, kad Dārznieks tomēr pasteidzās pirmais un strauji parāva auklas galu. Tai pa�ā mirklī atskanēja apdullino�s sprādziens � un Dārznieks vēl paspēja ieraudzīt, kā sabruka melnā cietuma mūri, kā sagruva kalni, kā no jūras pacēlās milzīgs vilnis un strauji vēlās �urp; Dārznieks vēl pa�spēja ieraudzīt, kā netālu pirms viņa atvērās zeme un tajā iebruka, lai varbūt uz mū�īgiem laikiem tur pa�zustu, trulā �āvēju ķēde, komandants ar savu sakrop�ļoto domā�anu un no�ēlojamo bendes amatu un mācek�lis, kas grūtā darbā nebija centies kļūt par Meistaru, bet gan izvēlējies daudz vieglāko ceļu � kļuva par nodevēju.

Un tad pēc neilga laika pazuda arī vecais Dārznieks, pirms tam vēl paspējis sajust prieku un tādu pa�u laimi kā tad, kad tikko bija ķēries pie pasaules izveido�anas. Jo arī tagad pat iznīcinādams viņ� atkal kaut ko no�teikti Radīja.

Varbūt aklajiem gaismu.

Cilvēks mira.

Viņ� gulēja piesnigu�a lauka vidū un ar plati ieplestām acīm skatījās zilajās debesīs, kur gar tās rietumu malu klusi aizpeldēja balts mākonis, aizlidoja kāds putns un pēc stundas norietēs saule.

Cilvēks mēģināja pakustēties, bet tas neizdevās. Viņ� gulēja balta sniega lauka vidū un lēnām iesala ledū. Cilvēks �eit bija pakritis jau rīta pusē, viņ� atradās pie skaidras apziņas, bet piecel�anos bija atlicis. �Vēlāk, vēlāk, vēl mazliet.� Saule spīdēja tie�i sejā, un bija jauki tā gulēt, kad tevi apņem siltums, tīrs sniegs, zilas debesis, tālumā redzamais me�s un iemidzino�s klu�sums.

Viņ� nogulēja visu dienu, ļaudamies tai brīni�ķīgajai sajūtai, kad visapkārt ir miers un tevi neviens neredz un tu arī nevienu netraucē. Bet, tuvojoties vakaram, saules stari kļuva arvien aukstāki, tie lēnām nemanot pa dienu pakusu�o sniegu atkal darīja cietu, un, kad beidzot cilvēks gribēja piecelties, viņ� to jau vairs ne�spēja. Cilvēks bija piesalis. Viņ� to apzinājās ārkārtīgi skaidri. Viņ� pilnīgi fiziski sajuta, kā sacietēju�ais sniegs un ledus sagrābj drēbes un ar milzīgu, nepārva�ramu spēku iesūc sevī. Caur biezo sniega segu pievelk arvien tuvāk un tuvāk aukstajai, melnajai zemei. Ta�gad viņ� bija piekalts. Va�ās sasiets. Viņ� bija sagūs�tīts. Ikviens senās Romas galeru vergs bija daudz brī�vāks nekā tagad viņ�.

Cilvēks saprata, kas viņu sagaida.

Sis lauks atradās tālu no apdzīvotām vietām. Tu vari kliegt � neviens tevi nedzirdēs. Tu vari saukt � ne�viens neatsauksies. Neviens neatsteigsies palīgā. Ne�viens neatnāks, lai tevi izkaltu no �īm aukstajām ledus bruņām.

Neviens nekad neatbrīvos.

Cilvēks nejuta bailes. Viņ� vienīgi juta sāpīgu �ē�lumu par aizejo�o dienu, par tik īsu un pilnīgi velti nodzīvotu mū�u un dusmas par to, ka �ī atziņa atnā�kusi tik vēlu. Kur tā bija agrak? Kādēļ tikai tad, kad neko jau vairs nespējam izdarīt, kad esam piesisti krustā, mēs pēk�ņi apzināmies savu dzīvi un likteni, savas rīcības sekas, visu, ko varējām, bet neizdarījām?

Cilvēks mēģināja pagriezties uz sāniem, bet neiz�devās. Kreisais plecs tikai uztvēra spēcīgas sāpes, un viņ� pirmo reizi mū�ā sajuta, kā smar�o sniegs. Un tad es dro�i vien vēl spē�u sajust, ko runā zeme, dzied ga�rām lidojo�ie putni, ko grib man pasacīt me�s, gaiss, neredzamās zvaigznes, tālu eso�ie cilvēki un tik tuvā bezgalība. Un tad es izgaisī�u Lielajā Vientulībā.

Cilvēks pievēra acis, un viņ� ieraudzīja kādu vecu, pussagruvu�u lauku māju, kur �obrīd mita cilvēks, kas viņam kādreiz bija devis Dzīvību. Radījusi �o vienrei�zējo izdevību � Dzīvot. Tur mita Māte, un tagad viņ� ar izmisīgām pūlēm mēģināja atcerēties tās seju, bet nespēja. Viņ� mēģināja atsaukt atmiņā viņas acis, ma�tus, rokas, viņas augumu un balsi, bet nespēja. Viņ� bija aizgājis pārāk tālu. Vienaldzības aukstā siena viņu jau sen bija atdzinusi �ai baltajā sniega laukā, un ta�gad viņ� velti mēģināja izlūgties piedo�anu. Viņ� ta�u visu laiku bija zinājis, ka viņam ir māte, ka viņa jau ilgus gadus dzīvo viena tai vecajā, pussabruku�ajā lauku mājā un vientuļajos ziemas vakaros dēlam joprojām ada zeķes, skatās pulkstenī un uz nekad neaizslēgtajām dur�vīm. Ieklausās suņa rejās un caur vakara tumsu skatās uz ce|u. Un viņa jau sen ir aizmirsusi, kā grūtajos pēc�kara gados tevi sūtīja skolā un kā pēc tam tevi aizva�dīja uz lielo pilsētu vēl lielākā skolā. Māte ir aizmirsusi arī to, ka savam dēlam vienmēr sūtīja naudu, kā sūtīja paciņas ar āboliem un krējuma burkām. Viņai to neva�jag atcerēties, bet tu to nedrīkstēji aizmirst. Un viņa tevi gaida ciemos ne tādēļ, lai tu beidzot pateiktu pal�dies, un ne arī tādēļ, ka tu esi viņas Dēls.

Cilvēks ievaidējās. Viņ� sajuta stindzino�u aukstumu. Atvēra acis un ieraudzīja, ka saule vēl nav norietējusi. Tā vienīgi bija kļuvusi drausmīgi auksta. Viņ� atkal pievēra acis un jau dziesto�ajā apziņā ātri kā nodzīvo�tais mū�s pazibēja dzīves mirkļi, kurus viņ� negribēja, bet kurus vajadzēja atcerēties. Domas plūda vienmērīgi un lēni, te atkal spēji iz�āvās no apziņas dzīlēm un dega spo�i kā brīnumsvecītes.

�� auksts sniegs, �is aukstais laiks un aukstā saule. Un es pats auksts kā saule un sniegs. Es kādreiz gri�bēju būt liels. Es gribēju būt izcils un ievērojams. Mani slava vilināja glu�i tāpat kā kādreiz Dienvidamerikas me�oņus stikla krellītes. �Tad, māt, tad. Mazliet vēlāk.� Zēl, bet �is �vēlāk� tā arī nekad nepienāca. Pienāca vā�jums. Pienāca meitene baltā kleitā. Tūlīt aiz stacijas pazuda aizejo�s vilciens. Un sliedes, kas kaut kur izbei�dzas. Dzīve atduras pret kapsētas vārtiem. Nāve glu�i kā suns man nolaiza seju. Varēja krist sniegs. Bet tas sasalst starp maniem pirkstiem. Un visi sapņi sasalst. Un mana mīlestība, griba, vēlē�anās, manas sāpes, īs�laicīgais prieks un manas dzīves tuk�ums. Tas tagad piepildās ar rūgtumu, no�ēlu un da�ām asarām, kuras arī beigu beigās sasals. Es uz to vilcienu nepaspēju. Sliedes vēl atbalso dobjo riteņu troksni, vēl gaisā virmo ma�īnista raidītais signāls un sadegu�as eļļas smar�a, bet vilciens jau pazudis aiz asā ceļa likuma. Tagad jāstāv tuk�ajā stacijā un jāgaida brīnums. Bet brīnums pa lielākajai daļai ir tikai nejau�ība, turpretī dzīvē viss notiek likumsakarīgi, pat �ie da�i nejau�ie brīnumi, kas palaikam atgadās ar cilvēkiem un viņu dzīvēm. Vil�cienu nedrīkst nokavēt. Neko nedrīkst nokavēt � pat īstajā laikā nomirt. Bet man dzīvei tomēr jāpasaka, man tai noteikti jādara zināms, cik neiedomājami grūti un smagi no tās �ķirties kā Parādniekam. Es nelūdzu pie�dot savus grēkus. Es nelūdzu dzēst vekseļus. Es pat nelūdzu piedo�anu. Es izlūdzos � Laiku. Es gribu būt brīvs. Es �eit nevēlos nomirt. Man vēl jāredz māte, meitene baltā kleitā un mans bērns. Es beidzot gribu iet, jo pārāk ilgi esmu stāvējis uz vietas. Manas kājas būs nosalu�as, un tomēr es gribu no �ejienes doties prom. Dzīvība slēpjas kustībā un mūsu drosmē. Nē! Pat mirkli pirms nāves prātā nāk muļķības! Pali dzī�vība � �is vienaldzīgais, neapzinīgais asins riņķojums pa mūsu ķermeni pats par sevi ta�u nenozīmē absolūti neko! Neko! Tas ir tikai elementārdaļiņu, atomu un mo�lekulu veiksmīgi izdevu�ās kombinācijas skrējiens pa noslēgtu apli. Un ne vairāk. Daudz nozīmīgāka un ne�salīdzināmi vērtīgāka par mūsu kailo dzīvību ir cilvēka Dzīve. Un tas, kāda mums tā izdodas. Impulsīvā, no cilvēka gribas neatkarīgā asinsrite un sirdsdarbība un tai pretim mūsu pa�u apzinīgā, mērķtiecīgā, da�ādu vēlē�anu, ilgu un jēgpilnas noslogotā darbība �ai pa�saulē un tikai vienreiz dotajā dzīvē. Bet man neizdevās. Mutē sakāpj rūgtums, it kā tur būtu iebirusi sauja pelnu. Var būt, ka tā arī ir. Varbūt tie�i �obrīd sadeg vēl atliku�ā dzīves daļa un mana pēdējā vēlē�anās � būt atkal brīvam. Izrauties no �ā aukstuma, sniega un ledus gūsta. Beidzot aizmirst, iznīcināt savu salto vienaldzību pret apkārtējo pasauli un cilvēkiem �ai pasaulē. Patiesībā ļoti tuviem, dārgiem un vajadzīgiem cilvēkiem. Saviem radiniekiem. Arī visi sve�ie un nepa�zīstamie galu galā kaut kādā veidā un sakarībā ir mūsu tuvinieki. Mēs ta�u visi esam Cilvēki. Un vēlreiz �ēl, ka �ī atziņa parasti atnāk par vēlu. Pa lielākajai daļai tikai tad, kad jau dzirdam skanam zvanus. Smagus � kā mūsu aklums un vieglus � kā mūsu pa�u iedomā�tais personiskais spo�ums. Mēs sevi cen�amies apkraut ar visda�ādākām lietām, naudu un slavu. Mēs gribam mirdzēt spo�i kā zvaigznes vai arī kā kristāla trauki aiz mūsu bufe�u stikliem. Mēs gribam � Bet daudzi no mums ta�u nespēj aizdegt pat sveci. Nespēj paņemt plaukstā kvēlojo�as ogles un no tām izpūst uguni. Mēs pārāk veikli esam iemācīju�ies viens otru ap�ilbināt un apmānīt. Tas mums sagādā prieku un pat dīvainu baudu. Mēs jūtamies kā Uzvarētāji, lai gan patiesībā esam Zaudētāji. Mēs ta�u piemānījām pa�i sevi. Mēs iedomājāmies, ka rēķins krājkasē vai pagultē noslēpts naudas �ūksnis, spo�s limuzīns, augsts amats un va�sarnīca ir patiesais visu vērtību, cieņas un citu apbrī�nas mērs. Bet daudzreiz �is ārējais spo�ums ir tikpat vāj�, cik mazā apgaismes spuldzīte radiouztvērēja skalā. Par zvaigznēm nemaz nerunājot. Labāk parunāsim par mūsu Atbildibu. Par Cieņu, ko izpelnāmies ar godīgu darbu. Par mūsu dvēseles skaidrību. Par mūsu Līdz�jūtību. Par patiesu Cilvēcību. Par Labestību un Pa�aiz�liedzību. Par Mīlestību. Kādēļ tik daudzi mūsu sabied�rības locekļi, vadoties vienīgi pēc izdevīguma princi�piem, savu egoistisko tieksmju dzīti, nevienam neprasot atļauju, �īm vērtībām tik krasi pazemina kursu? Kur ir tā Bir�a? Kur jūs esat, sīkie grāmatve�i? Enerģiskie mākleri? Neslēpies! Es ta�u tevi redzu. Un redzu arī tevi. Un tevi. Un tad vēl un vēl� Bet visu centrā � es pats. Es pats esmu bijis �īs bir�as Prezidents. Direk�tors � rīkotājs. Un rīkojis tikai pats sevi, savu dzīvi, domas, vēlē�anos, līdz ar to celdams savu pa�apziņu un materiālo labklājību. Gar citiem man nav bijis da�ļas. Acīmredzot kļūdu esmu pielaidis jau pa�os pama�tos. Man vajadzēja sākt no apak�as, bet es sāku no aug�as. Tagad mūs pa�us un visu, ko esam sagrābu�i, iegādāju�ies, vajadzētu ievietot nocenoto pre�u tirgota�vās. Mūs � visus �os prezidentus, baņķierus, skopos vekseļu turētājus un augļotājus, sīkos aprēķinātājus un ubagus, viltotājus un spekulantus, azartiskos spēlētā�jus, kuru dzīves spēlē likmes ir mūsu līdzcilvēku pa��sajūta, dzīvesprieks, apmierinājums, vēlējumu piepildī�jums un da�reiz pat dzīvība. Protams, protams. Mums par laimi mēs dzīvojam tādā pasaules daļā, tādā valstī un sabiedrībā, kur praktiski neiespējami viltot naudu, turēt akcijas, būt baņķierim vai ubagam. Bet daudziem spēlēt tomēr gribas. Ri�u ra�i lai paliek bērniem. Mēs apgrozām citas � morālās vērtības. Tās paceļam vai devalvējam. Sakām, uzklausām un ticam vārdiem, kas mūs ielīksmo, dara laimīgus vai apbēdina. Mēs gribam būt bagāti gan ar naudu, mantām, gan mūsu sabiedrī�bas un visas cilvēces garīgajām vērtībām. Pēdējos ga�dos gan vairāk ar naudu un lietām. Valūtai vajadzīgs zelta segums. Grīdai � krāsa un paklājs. Istabai griesti. Un pēc tam �ī istaba noteikti jāpiegā� ar visda�ādākām mantām. Un, jo tās dārgākas, jo lepnāk! Pēc tam vēl jānopērk automa�īna un jāuzceļ vasarnīca. Kā�dēļ mēs tik bie�i sevi gribam apliecināt tikai �ādā ceļā, �ādā primitīvā veidā? Kādēļ es vienmēr apskaudu cilvē�kus, kas bija turīgāki par mani? Un kādēļ tik daudzi savukārt apskauda mani? Tagad, guļot vienam �ai bez�galīgajā sniega laukā, tas viss �ķiet riebīgi smieklīgi, naivi un pagalam nevajadzīgi. Tagad es nicinu �os krā�jējus. Nicinu aprobe�otos, kuri iedomājas savu cilvēka vērtību un presti�u pacelt vai uzspodrināt, ņemot pa�līgā naudas maku vai savu dienesta stāvokli. Tagad es neieredzu visus, kuri gan darbā, mākslā, lietās un cil�vēku savstarpējās attiecībās vispirms meklē un atrod tikai izdevīgumu. Man, bet ne tev. Viss tikai man. Si pasaule, sabiedrības radītās vērtības, visi priek�meti, mantas un pat tu. Un līdz nelabumam neieredzu vilto�tājus. Visus, kuri tā pa�a izdevīguma dēļ tik vienkār�i un viegli vilto vārdus, savu izskatu un izturē�anos, sa�vas jūtas, temperamentu, domas un pat smaidu. Kam tad lai cilvēki tic? Tie ir viņi, kuri ik dienu pārējos cen�as padarīt neticīgus. Tie ir viņi, kuri mēģina pārē�jos saliekt, bie�i sagādājot vil�anos un sāpes. Viņi vien�mēr ir gatavi raudāt par saplēstu rubli, bet paliek vien�aldzīgi, saplē�ot kāda cilvēka dzīvi.

� � � Es tevi lūdzu, Likteni, � atbrīvo mani! Tu ta�u nupat pret mani biji labvēlīgs. To, ko es neizdo�māju un nesapratu visas savas dzīves laikā, es izdo�māju un sapratu da�ās minūtēs. Tagad esmu kļuvis cits. Es esmu pārvērties. Varbūt tā ir daudzu cilvēku rūgta ironija, ne�ēlīgs liktenis vai viņu dzīves para�dokss � tie�i tad, kad esi pārvērtējis visu savu mū�u un visas dzīves pamatvērtības, kad esi tām uzlicis vis�augstāko cenu, tu vairs neko nespēj iesākt, tev vien�kār�i pietrūkst Laika. Tu savu mū�u jau esi nodzīvo�jis � un tagad kopā ar sevi to vari iesaldēt ledū. Bet man vēl noteikti jāredz Māte, jāredz meitene baltā kleitā un jāredz mans Bērns. Man vēl kalnā jāuzveļ akmens. Man vēl vajag aizstaigāt līdz sava tēva sētai un jāapskatās, vai nav aizbirusi aka. Man vajag izkalt pieminekli. Man uzartajā laukā jāiesēj grauds. Man jāizrok tunelis. Man jāizbūvē ceļ�, Mans Ceļ�. Piedod, māt! Es vēl tomēr pamēģinā�u. Es aizmirstu �os vār�dus � �vēlāk, vēlāk�. Vēlāk nekas jau vairs nebūs. Viss jāizdara �odien. Tie�i �odien un ne vakar vai rit tev ir jābūt labam. Tie�i �odien tev jābūt godīgam, vienkār��am, pieticīgam, �odien tev jāstrādā, jāmīl, jāredz pa�saule un jāprot citu cilvēku nelaimes priek�ā noliekt galvu. Tev jābūt Cilvēkam. Bet es vienmēr esmu gribē�jis būt vispirms amatpersona vai arī ar retu un augsti vērtētu profesiju apveltīta persona. Es arvien esmu gri�bējis izcelties/ Es kādreiz jaunībā vēlējos kļūt rakst�nieks, bet nespēju uzrakstīt ne rindu. Tad es sapņoju kļūt par mākslinieku, bet nenopirku pat krāsas. Es gribēju būt ārsts, bet nespēju saprast citu sāpes. Es gri�bēju būt lidotājs, bet vienmēr esmu baidījies no aug�stuma. Par mani smējās. Tā iznāca, ka jaunībā grozījos spējīgu cilvēku sabiedrībā, kur neieredzēja ikvienu, kas bija talantīgāks par viņiem, vai arī tos, kuriem nepie�mita nekādu talantu. Es pabeidzu celtniecības fakultāti un ātri izsitos vado�ā darbā. Man piemita apbrīnojamas spējas smaidīt un jau iepriek� uzminēt augstākstāvo�u cilvēku domas. Es pratu pielāgoties jebkurai situācijai un jebkuriem apstākļiem. Un nenoliedzami � es pratu vadīt. Tas viss kopā par mani radīja priek�statu kā par teicamu, brī�iem pat nenovērtējami vērtīgu darbinieku. Tāds es arī biju. Es veikli pratu apvienot valsts intere�ses kopā ar vispārīgām celtniecības un sava pa�a per�soniskajām interesēm. Nē, ne es zagu vai meloju, bet tā gandrīz pats no sevis sanāca, ka man radās pla�a pa�zī�anās, daudz ietekmīgu draugu, kuriem varēju izpa�līdzēt un kuri nekad neatteica izpalīdzēt arī man. Un tā pavisam nemanot ar laiku es tiku pie pla�a dzīvokļa, dienesta un personiskās automa�īnas un pie lepnas va�sarnīcas jūras krastā. Man ir vairāk nekā pieklājīga alga un vispār ārpus darba diezgan bezrūpīga dzīve. Un, tā dzīvodams, es pavisam aizmirsu � Piedod, māt! Es aizmirsu, ka tu man esi. Es aizmirsu tevi un savu bērnību. Un tavu sūri pelnīto naudu un atsūtītās pa�ciņas, noadītās zeķes, tavu vecumu un vientulību. No sākuma es domāju vispirms iekārtot savu dzīvi, sa�sniegt virsotni un tikai pēc tam� �Vēlāk, vēlāk.� Bet kas vispār ir � �pēc tam�?�. Un dīvaini � sasnie�dzot virsotni, es būtībā nekļuvu lielāks, bet gan sīkāks. Es biju pazaudējis vienu no cilvēku visskaistākajām un vērtīgākajām īpa�ībām � Vienkār�ību. Es sāku kaunē�ties no savas Mātes. No tavas necilās slaucējas profe�sijas, no mūsu vecās mājas, no sagruvu�ās akas un kūts smakām. Es sāku kaunēties pat no tā, ka esmu dzimis laukos. Es ta�u tomēr biju. daudz pārāks par ci�tiem. Un pavisam drīz es sāku kaunēties arī no Meite�nes Baltajā Kleitā. Viņa bija tik tīra un skaidra � kā neparasts kalnu kristāls. Es viņu satiku savas pirmās darbavietas sarīkojumā, viņa sēdēja pa�ā galda galā un ik pēc brī�a man uzmeta klusu, mazliet noskumu�u skatienu. Tas mani savaldzināja. Es �o meiteni iemīlēju un viņu gribēju darīt laimīgu un jautru. Tikai tai pir�majā vakarā es pret tevi biju atklāts un patiess. Mani vārdi tevi apreibināja, bet es patie�ām līdz tam vēl ne�biju saticis nevienu tik skaistu meiteni. Tu apreibināji arī mani, un, ja es būtu pavisam cits cilvēks, bez sava aukstā aprēķina, mēs, mīlas noreibu�i varētu nodzīvot līdz sirmam vecumam. Tu neko neprasīji un tev neko arī nevajadzēja kā vienīgi � Mīlestību. Bet jau pēc da�ām dienām es uzzināju, ka tu strādā mūsu pārval�des sistēmā par krāsotāju, un pēc da�iem mēne�iem es no tevis aizbēgu. Es biju jauns, spējīgs un ļoti perspek�tīvs in�enieris, un toreiz" man �ķita, ka �āds sakars priek� manis ir pārāk apkaunojo�s, bet priek� tevis pā�rāk pagodino�s. Es aizmirsu tavas skaidrās acis. Es aizmirsu tavus vārdus un elpu. Es aizmirsu tavu balto, bezgala tīro ķermeni, kuram neviens pirms manis vēl nebija pieskāries. Un vēlāk es centos aizmirst pat to, ka tu man dzemdēji Bērnu. Es visus �os gadus par viņu neesmu ne interesējies, ne citādi licies zinis. Es nemaksāju pat alimentus. Tu biji pārāk lepna, lai� Bet es biju pārāk no�ēlojams, lai� Kādu bagātību man tev tagad vajadzētu dot, lai tu vismaz atver dur�vis un jauj paskatīties gan uz sevi, gan uz manu dēlu? Kādu? Kad? Kur? Kur jūs esat, cilvēki? Kādēj jūs ne�nāciet man palīgā? Es ta�u esmu viens un pamests. Es esmu palicis bez spēka. Bet es jau visu saprotu. Tādiem kā es liktenis �ēlsirdīgs var būt tikai līdz zināmam lai�kam. Un, ja tomēr to da�reiz izdodas apmānīt, cik gan ilgi tu mānīsi pats sevi? Cilvēki ta�u visu redz un visu atceras. Tagad man kguns pa�am no sevis. Pasaule lēnām apgrie�as ar kājām gaisā. Vai, pareizāk sakot, �

viss beidzot nostājas savās vietās.-

- Un beidzot, beidzot es jūtos laimīgs! Beidzot!

Likteni, uzgaidi! Laiks, pagaidi! Doma, uzkavējies! Nepazūdiet kopā ar mani! Sis mirklis man jāizmanto. Sis mirklis ir pārāk svarīgs. Kāda jēga man bija visu to saprast, ja �īm atziņām un domām nesekos darbība? Ja es arī turpmāk palieku piekalts pie ledus, pie �ī baltā sniega lauka, pie zemes? Neviens pat neuzzinās, ka es kaut vai dzīves pēdējā brīdī tomēr spēju sevī atrast tik daudz spēka, lai visu pārvērtētu, lai pārliktu cenu bir�kas, lai apzinātos savu niecību un turpmāk gribētu dzī�vot citādi, daudz savādāk un labāk. Būtu ļoti muļķīgi, netaisni un ne�ēlīgi nomirt �ai laimes brīdī, �ai domu apskaidrībā un vēlmē visu griezt par labu. Neviens pat neuzzinās, kur esi palicis? Kur pazudis? Kur es apgla�bāts? Es vēl neesmu pelnījis tik izcilu godu � būt cil�vēkam bez savas kapa vietas. Es nevaru tikt pielīdzi�nāts Nezināmam kareivim. Kādos ierakumos, kādos grāvjos, me�os, piesnigu�os laukos un tīreļos tu atdevi savu Dzīvību? To zina visi un tomēr nezina neviens. Tie�i tādēļ tev tagad visur ir uzcelti pieminekļi. Un Mū�īgā uguns kā mūsu pieticīgā pateicība. Tevi tāpat kaut kur gaidīja Māte, Meitene un Bērns. Tava nāve bija daudz briesmīgāka un tomēr nesalīdzināmi cilde�nāka par manējo. Jo tavu dzīvi un darbību vadīja daudz augstāks mērķis un uzdevums. Ar to salīdzinot, manē�jais un man līdzīgo mērķis ir vairāk nekā no�ēlojams. Tā ir rieto�ās saules staros izgaisto�a mirā�a. Un tas izcilais fran�u lidotājs, domātājs un rakstnieks? Kur ir tava kapa vieta, Sent-Ekziperī? Vidusjūras zilie ūdeņi vai kāds no Dienvidfrancijas zaļajiem līdzenumiem? Kur izbeidzās tavs Lidojums? Arī pie tevis cilvēki nevar atnākt, brīdi pastāvēt un uz tavas atdusas vietas nolikt ziedus. Tu esi visur un neesi nekur. Tu esi savās nedaudzajās grāmatās. Varbūt tavs mazais Princis ar savu jēriņu atnāks mani atbrīvot? Bet stipri jā�aubās. Nē, pavisam noteikti nenāks. Es savā dzīvē nevienu un neko neesmu pieradinājis. Es visus un visu, izņemot karjeru, naudu un lietas, esmu atraidījis. Kādēļ gan lai Princis pie manis nāktu? Kādēļ gan lai pie manis nāktu māte, sieva vai bērns? Es jau sen viņiem esmu kļuvis sve�s. Un viņi pat nepamanīs, ka es vairs neesmu. Es viņiem jau sen esmu pazudis. Man pat nav neviena tuva drauga. Es diem�ēl neesmu Gijomē, kuram bija tik uzticams draugs kā Sent-Ekziperī. Un varbūt tikai tā�dēļ tu, Gijomē, arī varēji Andu kalnu baltajos sniegos, ledājos un aizās viens izturēt tās astoņas diennaktis, pilnas aukstuma, vientulības un izmisuma? Tev bija uz�ticams biedrs, kur�, tāpat kā tu, astoņas diennaktis, spī�tējot veselajam saprātam, tevi stūrgalvīgi meklēja, meklēja, līdz beidzot atrada. Tie laikam bija pa�i krā��ņākie un pa�i vienkār�ākie cilvēciskās tuvības un brā�lības svētki. �Antuān, tici, neviens dzīvnieks vai zvērs to nekad nebūtu izturējis.� Un gribas viņam ticēt. Tas cilvēks zināja, ko saka. Un kas gan var būt vēl skais�tāks un vērtīgāks par �ādām tik�anās reizēm, kad aiz pateicības un sajūsmas par lavu vīri�ķīgo rīcību tavs draugs cie�i paspie� roku un neslēpj asaras? Kas gan var būt vēl skaistāks, vērtīgāks un patiesāks par mātes prieku, kad tu pagalmā saskaldi malku un dzimtajā pavardā iekur uguni? Kad sirdzējam atnes zāles. Kad aklajam parādi ceļu. Kad esi kādu glābis. Kad esi kādu nomierinājis. Kad esi krīto�am pasniedzis roku. Kad esi sievietes acīs iededzis mīlestību. Kad redzi sava bērna smaidu. Daudzi to saprot, gandrīz visi to saprot, bet kāda velna pēc tad mēs tomēr tik bie�i aizslēdzam sa�vas durvis? Kādēļ daudz bie�āk 'viens otru atraidām nekā pieņemam? Kādēļ mēs savā augstprātībā esam kļuvu�i tik lepni un iedomīgi? Mēs esam guvu�i panā�kumus, mums pieder slava un sabiedriskais stāvoklis, mums pieder materiāli nodro�ināta dzīve, spo�as nākot�nes izredzes, pieder labiekārtoti dzīvokļi, skaistas sie�vietes, automa�īnas un pat di�ciltīgi suņi, bet kādēļ tikai retajam no mums ir kāds tik uzticams draugs, kas būtu ar mieru viņā pasaules malā, ik mirkli riskējot ar savu dzīvību, mūs astoņas diennaktis meklēt? Vai, strauji ejot uz priek�u, vēl straujāk kāpjot uz aug�u, mēs �ai ceļā kaut ko nepazaudējam? Vai mēs no savas cilvēciskās būtības nepazaudējam tie�i to, kā vērts mūs būtu astoņas diennaktis meklēt un glābt? Vai sabiedrī�bas acīs, kļūdami �ķietami vērtīgāki, mēs iek�ēji nekļūs�tam mazvērtīgāki? Kas mums tagad vairs sētnieks, pastnieks vai apkopēja, kad rīta agrumā, viņus nepasveicināju�i, mēs lepni paejam garām! Mēs neesam pazīstami, un viņi ta�u ir tikai� Un aizmirstam, ka tomēr kāds cilvēks �ai rīta agrumā mūsu mājas pa�galmu ir padarījis tīrāku. Un kāds cilvēks tavā past�kastītē iemetis vēstuli. Un vēl kāds tavam rakstāmgal�dam noslaucījis putekļus. Kurp mēs tā steidzamies? Kādēļ tik ļoti viens otru apskau�am un aprunājam? Kur paliek �ī valdzino�ā sirsnība un cilvēku savstarpējā tu�vība? Un tad vēl tas neparastais zviedru ārsts. Arī vi�ņam nav savas kapa vietas. Tālajā Kapri salā ir tikai no marmora uzcelta māja un viņa stādītie vīnogulāji. Un vēl ir stāvā kalna nogāze, kurti viņ� par pasakainu summu nopirka no kāda pretīga miesnieka, lai putniem viņu tālajā ceļā uz mājām būtu kur atpūsties. Vai vi�ņam nebija kur naudu likt? Vai viņ� to nevarēja rūpīgi salikt lādītē, lai vientuļajos ziemas vakaros būtu ko pārskaitīt un klusi priecāties, ka viņam pieder �ī nauda. Viņam. Pieder. Bet viņ� putniem nopirka veselu kalnu! Putniem! Vai nav smieklīgi? Bet uz �ī kalna tas mies�nieks putnus nogalināja. Tur tie gāja bojā. Viss �ai pa�saulē un dabā ir savstarpēji saistīts. Ja viņam nebūtu �ēl putnu, tad diez vai Aksels Munte spētu tūlīt pēc drausmīgās zemestrīces doties uz Mesinu, kur mira tūk�sto�iem cilvēku. Un vēlāk viņ� nekad nebūtu aizbraucis uz Neapoli, kur holēras epidēmijas laikā gāja bojā jau simtiem tūksto�iem cilvēku. Kas viņu trieca uz turieni, kur ik uz soļa, ik minūti draudēja nāve? Daudziem no mums tas var likties pilnīgi nesaprotami. Un jau pa�visam nesaprotami �ķiet tas, ka Aksels Munte �ādos neiedomājami grūtos, necilvēciskos apstākļos strādājis pilnīgi par velti, bez jebkāda materiāla atalgojuma. Nē, nē, viņ� nebija vājprātīgs. Viņ� bija viens no gudrāka�jiem cilvēkiem. Un vēl viņ� bija viens no tiem reta�jiem, ja ne vienīgais, kas skaidri zināja vai diezgan precīzi apjauta lielo nāves noslēpumu. Kad Aksels Munte milzīgajā Sepolte Vive velvē mirsto�ās klostera priek��nieces acu priek�ā, spēcīgas kaislības pārņemts, skūp�stīja jauno mūķeni, viņ� tie�i nāvi nosauca par dzīvības devēju. Sā cilvēka darbs un mērķis �ķiet nesaprotams tie�i tādēļ, ka daudzi no mums jau sen ir atradu�i kaut ko darīt vai paveikt arī par veiti. Tā � brīvi un neko neprasot. Mēs bie�i aizmirstam apvaicāties par mums piedāvātā darba lietderīgumu, tā nozīmi un interesantumu, bet nekad neaizmirstam uzprasīt, cik mums par to samaksās. Cik? Man �ķiet, ka daudzi no mums pavi�sam drīz nonāks tik tālu, ka būs spējīgi pat savai miesī�gai mātei uzprasīt samaksu par atnestu ūdens spaini. Par pasniegtu maizes �ķēli. Vēl sliktāk. Es, piemēram, neesmu vēlējies viņu pat redzēt. Es ne mazākā mērā neap�aubu Aksela Muntes izteikto domu, bet katram no mums Dzīvību tomēr ir devusi Māte. Un mūsu bēr�niem dzīvības dod Sievietes, kuras mēs mīlam vai izlie�kamies mīlam. Kaut kas vēl noteikti jādara. Kaut kas vēl jāmēģina glābt. Tagad es gribētu� Kā tagad es gribētu aiziet pie mātes, kā tālajā bērnībā atkal virtuvē sēdēt uz mazā ķeblī�a, skatīties dego�ās plīts mutē un klausīties, kā māte stāsta par sen aizgāju�iem laikiem, par rudens vētrām, par spokiem vecajā rijā un zemi � mūsu barotāju! Kā tagad es gribētu aiziet pie tās mei�tenes baltajā kleitā, nomesties viņas priek�ā uz ceļiem un noskūpstīt rokas! Kā tagad es gribētu aiziet pie sava dēla, redzēt viņa seju, dzirdēt vārdus un beidzot pa�teikt, ka esmu viņa tēvs! Un vēl es pateiktu, ka līdz �im esmu tikai dzīvojis, bet tās tomēr ir par maz, krietni vien par maz. Man, tev, mums visiem reizē ar piedzim�anu tiek dots līdzi arī kāds uzdevums. Es to neesmu izpildījis. Es vēl joprojām neesmu izpildījis savu pienākumu. Un tādēļ man no �ī gūsta tagad jātiek vaļā. Man jāiet. Ja es varēju sevī atrast tik daudz mo�rālā, garīgā spēka, lai spētu un varētu uzdot �os dau�dzos jautājumus, lai varētu izkliegt �o atzī�anos, �o savu tik vajadzīgo grēksūdzi, tad man noteikti sevi vēl jāat�rod arī fiziskie spēki, lai es varētu aiziet tur, kur man va�jag būt. Ja es to nevarē�u, tad nebija ne mazākās jēgas to visu �eit domāt un lieki filozofēt. Tāpat kā nav pa�lieko�as nozīmes dzīvot, neizpildot �īs dzīves pamat�uzdevumu � vispirms būt vērtīgam kā Cilvēkam un tikai pēc tam kā kurpniekam, mūrniekam, rakstniekam vai ministram. Ar savām spējām, zinā�anām, prātu, savu darbu un darbību vispirms kalpot citiem, mūsu sabiedrībai un tās kopējiem mērķiem un tikai pēc tam domāt par savu personisko atalgojumu, par personisko labumu. Mans pēdējais sapnis � kā kādreiz Akselirn Muntem vecais zvejnieks Pa�jāle, lai arī man kāds cil�vēks mirstot gribētu pateicībā pieskarties plecam un klusi pateiktu: �Tu esi labs kā jūra.� Un tikai pēc tam es drīkstētu nomirt.�

No rīta, kad bija mitējies negantais sals un saule krietni pakāpusies uz aug�u, no tuvējā me�a iznāca vecs, noplucis un ļoti izsalcis vilks. Viņ� ilgi, ostīdams gaisu, skrēja pa sniegoto lauku, līdz apstājās neliela padziļinājuma priek�ā. Sniegā iesalu�as atradās da�as apģērba skrandas, un vilks uzreiz saprata, ka �eit pa�visam vēl nesen bija gulējis Cilvēks. Vilks apostīja auduma paliekas, pacēla galvu un ieraudzīja dziļas pēdas. Vilks sāka skriet, viņ� arvien spēcīgāk juta iz�salkumu un gribēja �o savu tālo radinieku saplosīt, iznīcināt, bet pēdas aizveda līdz �osejai un tur pēk�ņi pazuda.

Priek�ā bija tikai balts un tīrs Ceļ�,

Zaglis ; Cena ; Notiesāts un attaisnots ; Meitene ar vijoli ; Pieradināt putnu ; Nelie�u banda ; Tie, kas atnāk ; Apslēptā pasaule ; Sitiens sejā ; Ar muguru pret sienu ; Konlrontācija � 79

Эгнл Л ук я в с к и с

БЕГ В БЕСКОНЕЧНОСТЬ

Рассказы и ноаеллы

Издательство �Лиесма� Рига 1981

На латышском языке

Художник Валентин Озолинь

И Б № 3301 Egils Lukjanskis SKRĒJIENS BEZGALfBA

Redaktore Z. Līce. Mākslinieciskais redaktors A. Jēgers. Tehniskā redaktore M. Romanovska. Korektore

A. Gipterc.

Nodota salik�anai 28.10.80. Parakstīta Iespie�anai 27.04.81. JT 22074. Formāts 70X108/32. Tipogrāfijas papirs № 1. Literatūras garnitūra. Augstspiedums. 8,75 uzsk. iespiedi.; 8.83 uzsk. kr. n. 9.07 izdevu. 1. Metiens 30 000 eks. Pa�ūt. Nt 2222. Cena 60 kap. Izdevniecība �Liesma�. 22G047 Rīgā. Padomju bulv. 24. Izdevn. № 98/308G7/Do-1287. Iespiesta Lat�vijas PSR Valsts izdevniecību, poligrāfijas un grā�matu tirdzniecības lietu komitejas tipogrāfijā �Cīņa�, 220011 Rīgā, Blaumaņa ielā 38/40.

Lukjanskis E.

407 Skrējiens bezgalībā: Stāsti un noveles. � R.: Liesma, 1981. � 199 lpp.

70303�98 L 2

MāDTO ī)=8r1 '3-81.4702340200 84.3L7