Egils Lukjanskis

STĀSTI UN NOVELES IZLASE

"Rakstnieks savā jaunajā krājumā izmantojis daudzveidīgus si�eta atzarojumus. Iek�ējos un ārējos konfliktos iesaistītie per�sonā�i - pozitīvo lādiņu nesēji - tiecas pēc rakstura saskaņotības un pilnveido�anas. Ar kareivisku un kritiski ironisku attieksmi viņi no�stājas pret nelietību, gļēvumu, pret patērētāju ļau�u dzīvesveidu un filosofiju. Izvirzītie konflikti ir asi dramatiski, reizēm pat ar tra�ģisku nokrāsu. Autora simpātijas pieder gai�ajam un humānajam ikvienā vēstījuma intonācijā."

"īa ir anotācija manam pēdējam stāstu krājumam "Skrējiens bez�galībā". Ta�u tur izteikto vērtējumu var dro�i attiecināt arī uz visu manu daiļradi - romāniem un dramaturģiju. Tie�i �īs spilgtās hu�mānisma izpausmes personā�u savstarpējās attiecībās un viņu rīcības pamatojumā �odien krasi at�ķiras no daudzu citu autoru mūsu "brīvības laikā" radītajiem literārajiem darbiem, kur galve�nokārt dominē melni, pretīgi, neķītrību pilni, rupji un murgaini bez- si�etu teksti, kuru sacerētāji tiek gan slavēti kā mūslaiku moder�nisti, ta�u patiesībā dara tikai lielu kaunu latvie�u literatūrai un negūst gandrīz nekādu lasītāju atsaucību.

Man par saviem darbiem nav jākaunas. Tie�i otrādi - es lepojos, ka esmu spējis uzrakstīt stāstus, kurus ne mazākā mērā nav skāris aizgāju�ais laiks. Lai gan radīti diezgan pasen, tie visi �ķiet uzrak�stīti vakar. �ai izlasē ievietotas arī absolūti klasiskas noveles, kādas vispār neviens jau sen vairs neprot uzrakstīt - ass, dramatisks si�ets, darbības kulminācija un pārsteidzo�i negaidītas beigas.

Un vēl. Katra stāsta un noveles si�eta pamatā ir vai nu kāds pilnībā patiess dzīves notikums, vai arī dzīvē redzētais vai dzirdē�tais ir bijis iemesls noveles uzrakstī�anai.

Katra cilvēka dzīve - Visums miniatūrā. Tur ir daudz noslē�pumu, daudz cie�anu, sāpju un nepiepildītas vēlē�anās, bet ir arī daudz labā, skaistā un īstenotā. Viss ļoti vienkār�i un neko neva�jag sare�ģīt. Labai literatūrai jāspēj emocionāli pieskarties cilvēku dvēselēm, nevis jālej uz tām aukstas samazgas.

Es neesmu melojis vai ko tī�i mud�inājis. Neesmu arī speciāli centies būt mūsdienīgi "moderns", lai gan patiesībā, iespējams, esmu vismodernākais no visiem �odien strādājo�ajiem rakstnie�kiem.

Ceru, ka, izlasīju�i �o grāmatu, lasītāju lielākā daļa �ai manai pār�liecībai piekritīs.

Jūsu

Egils Lukjanskis

Viņ� jau zināja vēstuli no galvas, viņ� atcerējās katru tur rak�stīto vārdu, burtu un tomēr - pārlasīja vēlreiz.

-�� Nevajag, - Aldo teica. - Labāk liecies gulēt!

-�� Jā, tagad ir cauri, - Gunārs lēnām piecēlās un viņa lielā, spē�cīgā plauksta niknumā saburzīja un saspieda uz papīra uzrakstī�tos melus, vārdus, patiesus un nepatiesus, to, kam viņ� vēl ticēja un kam vairs nekad neticēs, visu, kas kādreiz bija un kā nekad vairs nebūs.

-�� Tās ir beigas, - viņ� skumjā balsī pateica.

-��� Neuztraucies! Katras beigas ir sākums kaut kam citam, - Aldo klāja guļas vietu un, to teikdams, paskatījās uz Gunāru, kas stāvēja, plati izpletis kājas, ar galvu gandrīz vai skardams �aurā vagona griestus. Spēcīgais ziemeļu vēj� �ūpoja vagonu, tas da��brīd nodrebēja, it kā ieraudājās, tad atkal iestājās klusums, bet Gunārs joprojām stāvēja pie apledoju�ā loga un drūmi klusēja.

Kā jūrnieks uz vētras �ūpota kuģa, Aldo nodomāja. Jūrnieki vienmēr tic jūrai, kuģim, tic kapteinim un stipram degvīnam, tikai sievietēm viņi sevi�ķi neuzticas. Bet Gunārs bija ticējis.

-�� Ej ta�u beidzot gulēt! - Aldo, �is vienmēr jautrais, smaido�ais moldāvs, piegāja pie biedra un viegli uzsita uz pleca. - Rīt tomēr smaga diena.

-�� Zini, Aldo, katra nakts ir nesalīdzināmi smagāka, - Gunārs teica, tad lēni, gurdiem soļiem aizgāja līdz savai guļas vietai un apsēdās. - Pretīgi.

-������� Tas tādēļ, ka tu daudz domā, - Aldo sacīja. - Rīt mums ellīgs darbs. Domā par to! Bet par sievietēm� teik�u atklāti - viņas nav to vērtas.

Gunārs dusmīgi ieskatījās moldāva �ķelmīgajās acīs un strauji piecēlās.

-������� Izbeidz! - viņ� uzkliedza. - Puika! Ko tu zini par sievie�tēm?

Aiz loga plosījās pamatīga vētra. Tā sākās pirms da�ām dienām un ar katru stundu kļuva aizvien stiprāka un baismīgāka. Nebija vairs nekādas jūras, kuģu, tālu, milzīgu pilsētu, asfaltētu ceļu, sievietes un mīlas, nebija māju, kur gaida silts ēdiens, īsti, patiesi vārdi, kur viss ir tā, kā tam vajag būt; gultas, kur tu vari pateikt visu, atdot un saņemt, ko tai brīdī esi gribējis.

Ta�u tagad tā visa vairs nav. Tagad ir tikai bezgalīga stepe, vir�puļojo�s sniegs un patiesībā nav arī stepes, ir tikai sniegs, sniegs un aizvien spēcīgāks ziemeļu vēj�. Un naids. Stiprs, sāpo�s naids.

Da�as minūtes vēlāk skaļi ie�īkstējās durvis, un vagonā, kas da�iem cilvēkiem bija kļuvis par pagaidu māju, mitekli, par vietu, kur varēja patverties no baisā sala, negantā vēja un vientulības, kur bija siltums un biedri, ienāca tre�ais iemītnieks.

-������ Diezgan baigi, - Georgs pavēstīja. - Vēj� pieņemas spēkā. Bet rīt mums vajadzētu urbumu tomēr pabeigt.

Pēc tam viņ� nesteidzoties, mierīgām roku kustībām noģērba silto aitādas ka�oku un nosvieda savā vietā.

-�� Vai tēju uzvārīji? - viņ� vērsās pie Gunāra.

-������� Kur nu! - Aldo iesmējās. - Gunārs kļuvis sentimentāls. Kāda tev tēja! Vecais, viņam pa�laik ir vajadzīgs degvīns!

Gunārs piecēlās.

-�� Piedod, Zor�! Biju pavisam aizmirsis.

Viņ� iemeta krāsnī da�us ogļu gabalus un virs tiem uzlika lielu, nomelnēju�u tējkannu.

-�� Tūlīt būs.

Gunārs atgriezās vidējā kupejā, kur kreisajā pusē uz sola bija Georga vieta, pretim viņa, bet Aldo smējās un trok�ņoja uz aug�ējā plaukta.

-������ Mīlēt - tas nozīmē apmēram to pa�u, kā iznest mūsu krāsniņu stepē un mēģināt to sasildīt, - Aldo sacīja. - Tu, Gunār, laikam skolā neesi gājis, tāpēc nekādus fizikas likumus nezini.

Gunārs �os vārdus palaida gar ausīm, apsēdās un, ieskatījies Georga dzīves likstu pieredzēju�ā sejā, it kā atvainodamies, pateica:

-�� Tūlīt būs. Pēc da�ām minūtēm.

Georgs izsmēķēja cigareti un atkal rokās satvēra savu aitādas ka�oku.

-������� Es vēlreiz izie�u laukā, - viņ� teica. - Baidos, kaut tikai ur�bums neaizsaltu. Tad pārplīsīs caurules un viss mūsu darbs vējā. Varbūt vajadzēs visu nakti ap urbumu dedzināt ugunskuru.

Tad Georgs pacēla galvu un paskatījās uz Aldo.

-������� Bet tev, puis, tādā gadījumā nāksies ņemt krāsni un iet sildīt to stepi. Un tad tu redzēsi, ka da�reiz to tomēr var sasildīt.

Aldo seja tūlīt izstiepās garāka un viņ� klusi nomurmināja:

-�� Vai nu tik traki sals�

Kad tēja uzvārījās, viņi sameklēja katrs savu metāla krūzīti, da�us cukura graudus un maizi.

-�� Glu�i kā frontē, - Aldo noteica un iesmējās.

Bet �is moldāvu zēns nezināja, kā tas ir - būt frontē, kā tas ir, kad dzer pēdējo krūzi tējas, nezināja, kā tas ir, kad jāmirst. No viņiem to zināja vienīgi Georgs. Bet viņ� klusēja. Varbūt viņ� do�māja, ka �oreiz Aldo tomēr ir pateicis kaut ko patiesu, ka �eit, tālu no apdzīvotajām vietām, stepē, kur viņi ir tikai trīs cilvēki, arī ir fronte. �eit, protams, neviens nemirs, neviens neaizies bojā. Bet viņi par kaut ko tomēr cīnās.

Kļuva siltāk. Karstais, spēcino�ais dzēriens strauji ielija asinīs, tās sāka ātrāk, daudz straujāk iznēsāt siltumu pa visu ķermeni, un cilvēkiem kļuva labi.

Georgs aizsmēķēja pīpi, bet Aldo ar Gunāru pa cigaretei.

-�� Laba lieta, - Georgs, dziļi ievilcis da�us dūmus, teica.

-������� Es no visām lietām, protams, izvēlos sievieti, - Aldo rāpās uz aug�ējās nāras un smējās. - Gunārs man noteikti piekritīs.

Bet Gunārs atkal paraudzījās caur logu naktī un cie�i sakoda zobus.

-�� Lietas� - viņ� klusi no�ukstēja. - Ne�ēlīgi lētas�

Georgs uzmanīgi vēroja Gunāra sejas izteiksmi un saprata �o puisi, ko daba bija apveltījusi ar varenu augumu un milzīgu spēku. Kādrei�zējo Liepājas zvejas vīru, kam personīgajā dzīvē bija ļoti nelaimējies.

-������ Sieviete ir kaut kas tāds, bez kā mēs nekādi nevaram, - Georgs apdomīgi izdauzīja pīpi un nostājās blakus Gunāram.

-������� Tēju var nedzert un pīpi var izmest, ta�u bez sievietes nevar, - viņ� teica. - Tā mums ir vajadzīga.

Gunārs rūgti iesmējās.

-�� Vajadzīga� tikpat, cik sals.

-������� Un sals ir vajadzīgs, - Georgs apgalvoja. - Un da�reiz ir vaja�dzīgs arī naids.

Iestājās klusums.

-������� Kāpēc? - Aldo no aug�as jautāja. - Kaut kas nav pareizi. Ne�kādu naidu! Par dzīvi jāpriecājas.

Vēj� un sniegs. Sniegs, vēj� un trīs savā ziņā vientuļi un nelai�mīgi vīrie�i. Bet da�us kilometrus no viņiem - pilsēta. Tas gan pa�gaidām vēl bija tikai liels, biezi apdzīvots ciems, tomēr viņi to jau dēvēja par pilsētu. Pēc kāda laika tā arī būs pilsēta.

-������� Tu, vecais, laikam nekad tā pa īstam neesi mīlējis, - Aldo tur�pināja. - Tāpēc vienmēr arī esi tik drūms.

Georgs apsēdās uz sola un ilgi pildīja pīpi ar zaļu, rūgti smar��ojo�u tabaku. Un ilgi klusēja. Tad beidzot domīgi teica:

-�� Varbūt. Var būt, ka tev taisnība. Vienkār�i nepaguvu.

-������� Nu, - Aldo, ironiski smīknēdams, gari novilka. - To jau var paspēt vienmēr.

-�������� Nē, nevar. - Georgs strauji pakratīja galvu, tad piecēlās un, uzlicis rokas uz aug�ējās nāras malas, pieliecās tuvu Aldo jauna�jai sejai.

-������� Mani toreiz piesēja pagalmā pie akas vindas - tas bija Ļeņin- gradas blokādes laikā - un, kad es mēģināju neskatīties, viens kalsns patīkama izskata vācu virsnieks sita man pa seju ar pātagu. Viņ� bija jau beidzis. Bet Marina ar izlauztām rokām izģērbta gulēja pagalma vidū, un pie viņas atkal nāca zaldāti�

Un tad kā spo�s zibens uzliesmojums Georga atmiņās pēk�ņi pazibēja kāda pavisam sīka dzīves epizode - da�us gadus pirms kara sākuma.

"Marina!"

"Jā!" viņa tūlīt atsaucās.

"Nāc! Es tev kaut ko parādī�u."

Meitene panāca da�us soļus uz priek�u, un Georgs viņu, saņē�mis aiz rokas, pievilka cie�i klāt.

"Es tev kaut ko gribu parādīt."

"Labi."

Viņi nesteidzoties pārgāja pār pļavu, kājas kļuva mitras, bet viņi tikai gāja uz priek�u, sajuzdami zemes milzīgo spēku, smagumu un to, cik tā ir vajadzīga.

Tā bija viņu zeme.

Aizgāju�i līdz me�am, abi apstājās.

"�eit." Georgs teica. "Tev patīk?"

"Kas!?" meitene prasīja.

"Pļava," viņ� paskaidroja.

"Protams."

"Un �ejienes gaiss?"

"Tāpat."

"Un me�s?"

"Tas ir brīni�ķīgs."

"Un zeme?"

"Nekādas vainas."

"Es �eit gribu uzcelt māju", Georgs teica. "�eit, kur pa�laik stā�vam, būs pagalms, bet mājas pamatus lik�u blakus tam lielajam ozolam. Un vēl te vajadzēs uzcelt saimniecības ēku, �ķūni un iz�rakt aku."

"Tavs nodoms ir labs," Marina sacīja un viņas acis spo�i mirdzēja.

Meitene stāvēja un pāri plecam viegli pārmeta tum�u, samtainu matu pīni. Viņai bija astoņpadsmit gadu.

"Es gribu, lai tu manās mājās būtu saimniece," Georgs teica. "Mums būs jāstrādā no rīta līdz vakaram, būs jāar zeme un rude�ņos jānovāc ra�a, bet pēc tā visa mēs varēsim sēdēt pagalmā un raudzīties uz bērniem."

Aldo neteica ne vārda. Smags, nepatīkams klusums uzgūlās uz �o triju cilvēku pleciem un lūpām. Tas bija klusums, kas skanēja, kliedza un kaut kur ne�ēlīgi sita�

-�� Piedod! - Aldo nopietni teica.

Georgs vairākas reizes dziļi ievilka pīpes dūmus, tad ar smagu roku paņēma ka�oku un to uzmeta plecos.

-�� Izie�u laukā, - viņ� teica.

-�� Nē! - Aldo strauji piecēlās un kāpa lejā. - Tagad mana kārta.

Kad apmēram pēc desmit minūtēm jaunais moldāvs atgriezās,

visi apsēdās apkārt krāsniņai un, katrs iegrimis savās atmiņās un pārdomās, ilgi sadrūmu�i klusēja.

-�� Ari rit vēj� nenorims. - Georgs teica. - Tas trakos trīs dienas.

-�� Ilgi. - Aldo domīgi novilka. - Mums �eit būs balta elle.

Gunārs klusēdams pielēja Aldo krūzi ar karstu tēju, pasniedza

nosalu�ajam biedram, tad atkal aizsmēķēja pīpi.

-�� Grūti? - Georgs apsēdās viņam tuvāk.

-�� Pretīgi, - Gunārs noņurdēja.

-������� Tev tagad vajadzētu piedzerties, - Georgs teica. - �ad tad tas palīdz.

-������� Nē, - Gunārs strauji pakratīja galvu. - Tad kļūst viegli, visi cilvēki �ķiet labi un tu vairs neat�ķir, kur� patiess, kur� ne. Visi kļūst vienādi.

-�� Tev taisnība, - Georgs piekrita. - Bet iedzert tomēr vajadzētu.

-������� Tu, vecais, dzīvē esi pieredzējis ļoti daudz, - Gunārs sacīja. - Pat to, ko tu mums stāstīji par savas sievas bojāeju. Mēs, iespējams, to nemaz pa īstam nekad nesapratīsim. Un vēl daudz ko. Mēs patiesībā ta�u esam vēl ļoti jauni.

-������� Tu gribētu kļūt vecāks? - Georgs uzprasīja un atgūlās, rūpīgi uz kājām uzsedzis ka�oku.

-������ Nē, - Gunārs tūlīt atbildēja. - Tie�i otrādi. Gribētu kļūt vēl jau�nāks. Varbūt tad es atkal pieļautu kļūdas, tikai citas, �ādas vairs ne.

-�� Kādas? - Georgs ātri jautāja.

-������� Es ne tikai nevienu sievieti vairs nemīlē�u, bet nevienai vairs pat nesnieg�u roku.

Aldo iesmējās.

-������� Tu nu gan esi muļķis! Sievietes vajag mīlēt, skūpstīt viņām rokas un darīt daudz ko citu, lai viņas būtu ja ne laimīgas, tad vis�maz apmierinātas. Tikai tas nekad nedrīkst vilkties pārāk ilgi. Tad vienmēr būs labi.

Uz pasaules notiek dīvainas lietas. Cilvēki nebaidās ne jūras pla�uma, ne tās dziļuma, nebaidās ne vētras, ne ziemeļu aukstu�ma. Viņi to iztur. Viņi ir gatavi izturēt vēlreiz. Daudzi nebaidās pat nāves. Arī pie tās var pierast. Viņi tikai nekad nebeigs baidī�ties no sev tuvu cilvēku neuzticības.

-������ Aldo! - Georgs pacēla skatu uz aug�u. - Kāda velna pēc tu at- triecies uz �īm Kazahstānas stepēm?

Aldo pievēra acis un uz mirkli viņa dvēselē kaut kas asi iesmel�dzās.

Viņu toreiz nospieda garlaicība. Līdz pulksten septiņiem va�karā bija atlicis nedaudz vairāk par stundu, un viņ� sāka iet pa pilsētas galveno ielu. Visapkārt ziedēja koki, bulvāris un visa pil�sēta reibino�i smar�oja.

Tas viss ir jau bijis, viņ� nodomāja. Vienmēr viens un tas pats. Katru gadu, mēnesi un dienu.

Septiņos viņ� satika meiteni, un viņi turpināja staigāt pa pilsē�tas galveno ielu.

"Varbūt �ovakar atkal aizejam un restorānu LalūT - meitene vaicāja.

"Mēs jau tur esam biju�i," viņ� atbildēja.

"Tad aizejam kaut kur padejot!"

"Tas jau sāk apnikt," viņ� mazliet neiecietīgi teica. "Mēs dejo�jam katru otro vakaru."

"Labi," meitene draiski izteica jaunu priek�likumu. "Aiziesim tur, kur būsim vieni, kur mēs visu vakaru varēsim mīlēt viens otru!"

Viņ� pat galvu nepagrieza uz meitenes pusi.

Cik zilas debesis, viņ� nodomāja. Varbūt kaut kur tās ir pavi�sam citādas.

"Nu?"

"Arī to mēs jau esam darīju�i."

-������ Nezinu, - Aldo teica. Viņ� kļuva nopietns, mazliet pievēra mel�nās acis, dro�i vien atcerēdamies kaut ko tālu un pa pusei jau aizmirstu.

-������ Man dzīvē gāja viegli, - Aldo turpināja. - Viegls darbs, viegli skuķi un viegli nopelnīta nauda. Klāt algai to deva arī māte. Apnika. Pats nemaz īsti nezinu, kādēļ. Pēk�ņi gribējās redzēt citas meitenes un sajust lielu salu. Pārbaudīt, vai varu to izturēt.

-�� Nu - un kā?

Aldo brīdi domāja.

-�� �ķiet, ka jā.

-�� Bet meiteņu ta�u �eit nav. - Georgs atgādināja.

-������ �ēl, - Aldo smagi nopūtās. - Ta�u, kur ir vīrie�i, tur agrāk vai vēlāk parādīsies arī sieviete.

Georgs iesmējās.

-������ Jā, jā, vecais nemaz nesmejies! - Aldo nopietni sacīja. - Tā nu tas uz �īs zemītes ir iekārtots.

Tā tas notika gandrīz vai katru vakaru. Sarunas par politiku, sportu un sievietēm. Dzīve bija savedusi kopā �os trīs da�ādos cil�vēkus tālu no viņu dzimtajām vietām un ierastās vides.

Vagons, vecs un nemājīgs, stāvēja stepē uz �etriem kravas auto�ma�īnas riteņiem - tomēr tuvs un izpalīdzīgs kā labākais draugs.

-������ Rīt mums jāpabeidz urbums un tajā jānolai� visas caurules, - Georgs atgādināja. - Tad mēs vārdu būsim turēju�i.

-������ Bāzē vīri neticēs, - Aldo piecēlās sēdus. - Viņi noteikti brauks skatīties. Tu, vecais, paziņo, lai līdzi paņem pēc iespējas vairāk dzeramā!

Gunārs, domās nogrimis, turpināja smēķēt. Viņ� maz pieda�lījās sarunās, bet dzirdēja katru biedru izteikto vārdu.

Gunārs savā laikā sievietei bija atdevis visu. Nekā jau daudz viņam nebija - maza istabiņa (to viņ� īrēja no kādas atraitnes), gulta, vecs radiouztvērējs, plaukts ar grāmatām un alkas pēc jū�ras un drauga. Kā izrādījās, tās bija nesavienojamas lietas - jūra un sieviete. Bet viņ� tomēr ticēja. Tas bija vienīgais, kas viņam īsti piederēja. Ta�u viņ� zaudēja. Negaidīti kāds cilvēks atnāca, visu atņēma un samina. Un pēc tam jau bija vienalga kur dzīvot, domāt un strādāt. Gribējās būt pēc iespējas tālāk no visa, aiz�mirst un nedomāt. Bet tas nebija iespējams. No pagātnes nekur nevar aiziet. Tā ir tava un ir tevī, un arī aizies tikai kopā ar tevi.

Pirms gada Liepājā vīrietis viņu noskūpstīja vēlreiz. Un viņa uzreiz atcerējās, ka pirms da�ām dienām lūpas bija skāris kāds cits, bet tas jau bija tālu.

Vīrietis noslaucīja muti un paskatījās uz sievieti, ko nupat bija skūpstījis.

"Mums vajadzētu vēl kaut ko iedzert," - viņ� dobjā balsī lika priek�ā.

"Labi. Pa ceļam nopirksi."

Sieviete aizveda viņu pie sevis. Istaba bija maza, tajā stāvēja gulta, galds un plaukts ar grāmatām. Vīrietis paskatījās, bet no�saukumi uz tām bija sve�i, tāpat kā sve�a bija �ī māja, istaba un sieviete, lai gan tādas viņ� jau bija saticis.

Sieviete ātri pagatavoja uzkodas, un viņi sāka dzert. Viņi izdzers vēl da�as glāzes, uzēdīs, un tad vīrietis meklēs sievietes tuvumu.

"Tev �eit nav slikti," viņ� teica.

"Saimniece ilgi nedzīvos. Vel da�i mēne�i, un nomirs. Tad būs vēl brīvāks."

Vīrietis neklausījās.

"Kā kubrikā."

"Dzer!"

"Tu dzīvo viena?" - vīrietis painteresējās.

"Nē." - sieviete atbildēja un ari iedzēra. "Vīrs jūrā, bet aiz sienas vecene."

Vīrietis lēni pacēla galvu. Viņ� tikai pirms da�ām dienām bija nokāpis no kuģa un tagad krastā notrieca naudu. Viņ� atcerējās pārējos biedrus - tiem visiem bija sievas un arī viņam būs - laba, bet varbūt tāda pati kā �ī. Viņam ienāca prātā, ka tūlīt vajadzētu piecelties un aiziet. Ta�u sieviete sēdēja blakus un sniedzās pēc kārtējā skūpsta�

Gunārs gurdi uzslējās kājās. Aiz vagoniņa loga trakoja putenis.

Tagad vajadzētu iziet laukā un iet ar seju pret vēju, viņ� nodo�māja. Bet var arī neiet. Var mierīgi palikt uz vietas, stāvēt un drūmi raudzīties logā. Jo dzīve - tas ir vēl negantāks viesulis.

Apmēram pēc stundas, atrodoties savā guļas vietā, Gunārs lēni pagrieza galvu un atvēra acis. Vēja brāzmas joprojām spēcīgi sitās pret vagona sienām un logu, bet pirms neilga laika viņam bija licies, ka laukā dzird kāda cilvēka balsi.

Tas ta�u nevar būt, Gunārs nodomāja. Sve�s cilvēks �ajā tra�kajā viesuļvētrā? Muļķības!

Ta�u pēc kāda laika vai nu miegā vai īstenībā viņ� atkal saklau�sīja it kā cilvēka balsi.

Gunārs piecēlās un pamodināja Georgu.

-�� Paklausies, Zor�! - viņ� teica. - Man �ķiet - laukā ir kāds cil�vēks!

Arī Aldo pamodās. Georgs, neko daudz nerunādams, apāva kā�jas un, uzmetis plecos ka�oku, izgāja laukā. Pagāja da�as minū�tes, vēj� vagonā iemeta saraustītus vārdus, troksni, tad pēk�ņi viss apklusa, nebija vairs dzirdamas ne cilvēku balsis, ne vēj�. Vīrietim par milzīgu pārsteigumu, vagonā ienāca sieviete - jauna un pasakaini skaista.

Visi jutās ārkārtīgi satraukti un apmulsu�i.

-�� Lūdzu, uzgaidiet! - Georgs viņai teica.

Sieviete apstājās netālu no durvīm un sāka tīrīt no drēbēm sniegu, bet Georgs ieskrēja kupejā.

-�� Zēni, ātri! - viņ� mudināja. - Jūs redzat - Dievs mums atsū�tījis kādu pārdabisku būtni - sievieti� Tāpēc zibenīgi uzkopjam telpu!

-�� Nu, lūk, nu, lūk! - Aldo nemaz nelikās pārsteigts. - Es ta�u to jau pareģoju!

Un viņ� nolēca zemē un saģērbās. Gunārs lēni pagriezās pret ienāko�o.

Sieviete stāvēja pret kupejas ieeju un nedro�i, neuzticīgi rau�dzījās �o triju cilvēku neskūtajās sejās.

-�� Lūdzu, piedodiet! Es jūs iztraucēju� - viņa neveikli pateica un soli atkāpās.

-�� O, nē! Nekādā gadījumā! - Aldo iesaucās un smaidīdams pie�gāja sievietei klāt. - Ienāciet! Mēs jūs jau sen gaidījām. Viņa ienāca, lai gan lielajās acīs ik pa brīdim uzplaiksnīja bailes.

Kupejā izskatījās kā parasti - uz galdiņa mētājās ēdiena atlie�kas, cigare�u izsmēķi, pie sienām karājās netīri apģērba gabali, grīda bija neuzslaucīta un vīrie�iem netīras, sen neskūtas sejas.

Sieviete, sevī apspiezdama satraukumu un bailes, lēni panāca da�us soļus uz priek�u, viņa tikpat kā neklausījās, ko viņai bla�kus nepārtraukti runāja Aldo, viņa tūlīt instinktīvi pievērsās Georgam, kuru jau mazliet pazina. Tas nekas, ka �ī pazī�anās bija notikusi ātrāk nekā ar citiem. Uz pasaules ir vietas, kur minūtes līdzinās gadiem, kur laiks rit pavisam citādi nekā pilsētās un ielās. Pasaulē ir vietas, kur cilvēka vērtību nenosaka ne apģērbs, ne nauda, ne labas manieres, ne gudri un skaisti pateikti vārdi, to nosaka rīcība. Ir vietas, kur cilvēks ātri var iegūt gan draugu, gan bezgalīgu nicinā�anu.

-������� Mani sauc Rita, - sieviete klusi pateica un sniedza Georgam roku.

Viņ� to cie�i paspieda - Georgs.

-������� Es esmu Aldo, - teica moldāvu �igānpuisis un ar roku parā�dīja uz blakus stāvo�o latvieti. - Bet �o sauc Gunārs. Viņ� redzēja Ritas izstiepto roku, pat ievēroja, ka tā ir labi kopta, nagi nolakoti bāli rozā krāsā. Gunārs klusēdams pagriezās ar muguru pret sie�vieti un nesteigdamies, ierastām kustībām ielīda guļammaisā.

Rita samulsa. Georgs tāpat, bet tikai uz īsu brīdi. Viņ� apsēdi�nāja Ritu savā vietā.

-������� Sasildieties! Es tūlīt uzvārī�u tēju, - teica Georgs un, nikni paskatījies Gunāra sejā, aizgāja uz vagona galu, kur krāsniņā gailēja ogles.

Mēs visi esam kā sniegs, Gunārs iedomājās. Rokas attālumā no viņa sēdēja sve�a, nepazīstama sieviete un kaut ko atbildēja Aldo jautājumiem. Kā sniegs. Visa dzīve ir kri�ana. Mēs varam kaut kur palikt, aizķerties, bet tas nekad nevelkas ilgi, un izku�ana ir neizbēgama. Kāda gan nozīme cilvēka izstieptajai rokai, viņa vār�diem un tuvumam? Aldo apgalvos, ka ir. Bet tas - pa�apmāns. Es varu pastiept roku un sajust sievietes plaukstu un kāju siltumu, ja tikai tās nav pamatīgi nosalu�as. Bet pienāks rīts, un viņa aizies. Un kāda tad būs bijusi nozīme nosauktajiem vārdiem, visam, ko �eit runās, un sirds siltumam? Paliks stepe un sniegs, aukstums un vēj�, un tie nekur nepazudīs. Tie paliks un būs vienmēr.

No vagona otra gala kupejā atgriezās Georgs ar kūpo�u tējkannu rokās, un Aldo tūlīt aizdrāzās izmazgāt krūzi.

-������ Tūlīt iedzersiet karstu tēju, un jums kļūs jūtami siltāk, - Georgs sacīja un nolika tējkannu uz galda, tad sameklēja cukuru.

Atgriezās Aldo un piepildīja krūzi.

-�� Dzeriet un neaizmirstiet devēju!

-�� Izbeidz! - Georgs pavilka Aldo^āĢffiPaJRrag^ās blakus Ritai.

-�� Kad tas notika? - viņ� pr^^^-

ĶjmЈ$ ��

-������� Pirms da�ām stundām, - Rita atbildēja, dzerdama stipro, kū�po�o tēju. Pēc tam nolika krūzi uz galda un labsajūtā mirkli palika nekustīgi sēdam.

-������� Tas silda vairāk nekā degvīns, - Georgs sacīja un vērīgāk ie�skatījās Ritas sasārtu�ajā sejā.

Viņai bija ap divdesmit �etri gadiem un mazliet bail no �iem vienkār�i ģērbtajiem vīriem. Rita vasarā bija beigusi Ļeņingradas Celtniecības institūtu un tika norīkota darbā kaut kur Kazah- stānas ziemeļos. Kartē �īs pilsētas vēl nemaz nebija.

-�� Vai līdz pilsētai vēl tālu? - viņa jautāja.

Georgs pasmaidīja.

-������� Gan tālu, gan pavisam tuvu, - viņ� teica. - Tā mums vēl tikai jāuzceļ. Bet sākts jau ir.

-�� Tie�i �eit? - Rita mazliet pārsteigta vaicāja.

-������� Nē, �eit būs liela rūpnīca, - Georgs atbildēja. - Te zemē ir vara atradnes. Bet pilsēta būs da�us kilometrus uz priek�u - tur, kur pa�laik atrodas ciems.

-�� Jā, - Rita gari novilka. - Man jānokļūst �ai nākotnes pilsētā.

-������� �onakt jau nekas vairs nesanāks, - Georgs teica. - Rīt. Jūs atbraucāt strādāt?

-������� Tā ir, - Rita apliecināja. - Ma�īnu ieputināja un �oferis palika stepē. Viņ� teica, ka gaidīs, līdz norims trakais vēj�. Un vēl piebilda, ka nevarot pamest kravu.

-������� Vēj� tik ātri nenorims, - Georgs sacīja. - Rīt visi aiziesim un ma�īnu attīrīsim. Būs labi.

-������� Kā tam �oferim nav bail? - Rita iejautājās. - Vētras laikā vie�nam stepē�

-������� Cilvēks �eit pierod pie visa, - Georgs pateica un atkal krūzēs ielēja tēju.

Nav tiesa, Gunārs nodomāja un pirmo reizīti tā pa īstam ieska�tījās jaunās sievietes sejā. Tu, piemēram, nepierādīsi nekad. Pirms cilvēks nokļūst �eit, tam jau jābūt �o to redzēju�am. �is tas jau jāzina. �is tas ir bijis jāpārdzīvo. Kaut kas jāzaudē. Bet tu dro�i vien zini tikai, kā uzcelt māju. Tas, protams, nav slikti, bet ar to vien nepietiek. �eit tev nebūs ne tēva, ne mātes, nebūs labi iekār�tota dzīvokļa ar vannu un nebūs bāra, kur ar draugiem varētu

dzert kokteili un bezrūpīgi pļāpāt par dzīvi. �eit tu vakaros būsi viena, kaila un neaizsargāta pret dzīves īstenību un maldiem.

-�� �ai sve�ajā zemē �ī ir mana pirmā nakts, - Rita klusi pateica un pēc balss īsti nevarēja saprast - jūtas apmierināta vai arī vēl joprojām atrodas baiļu varā.

Katram cilvēkam dzīvē ir kāda pirmā nakts, Gunārs turpināja domāt. Kad tu stāvi viens pret vienu pats ar sevi un tev jācīnās un jāuzvar savas bailes, domas, kaislības un pa�am sevi, tas ir ārkārtīgi grūti, bet, ja tas ir izdevies un ir pienācis rīts, un tu jūti, ka atkal esi spēcīgs un dro�s, tev nekad vairs nebūs jābaidās no naktīm, tās būs kļuvu�as par draugiem.

-�� Jāliekas gulēt, - Georgs piecēlās un paņēma ka�oku. - Ir vēls, bet rīt mūs gaida smags darbs. Paies �ī nakts, un pienāks jūsu pirmā diena. Daudz kas jums �eit būs pats pirmais un vēl nekad nebijis. Galvenais - nekad ne no kā nebaidīties. Es jums uzklā�u guļas vietu.

Viņ� aizgāja uz vagona galu, kur atkal draiski krāsnī dega ogles, un uz sola nolika spilvenu un savu ka�oku.

Rita sēdēja telpā, kuras platumu varēja izmērīt ar viena cilvēka rokas garumu, uz brīdi aizmirsusi, ka viņas vecākiem Ļeņingradā pie�derēja trīsistabu dzīvoklis, ka tur ir Igors ar vienmēr gludi noskūtu seju un arvien jauniem izklaidē�anās priek�likumiem. Ta�u �ai brīdī viņa neko īpa�u nevēlējās, negribēja. Pēc vairākām stundām sniega vētrā tagad bija labi un silti, viņai vairs nebija bail no �iem lielajiem, nepazīstamajiem vīriem, tas likās dīvaini, un viņa nezināja, kādēļ.

-�� Būs ciets, bet nekas, - Georgs noteica un atgriezās kupejā.

Aldo sēdējā blakus negaidītajai nakts vie�ņai un kaut ko aiz�rautīgi stāstīja. Viņa mazliet tēloti uzmanīgi klausījās. Arī Gunārs visu dzirdēja.

-�� Tu, Aldo, neaizkavē! - Georgs pavēlo�i teica. - Mums jāatpū��as un meitene ir pagalam nogurusi.

Rita piecēlās un gai�ām acīm paskatījās uz padzīvojo�o vīrieti.

-�� Jūs esat labs, - viņa teica, tad pagriezās pret Aldo. - Ar jums laikam nekad nevienam nav garlaicīgi.

Jaunā sieviete vēl da�us mirkļus stāvēja, tad klusi noteica: - Paldies, - un, Georga pavadīta, aizgāja uz vagona galu.

To "paldies" tev vajadzēja teikt Aldo un Georgam, Gunārs no�domāja. �igān�alim ir viegli. Viņ� vēl nezina, kā tas ir, kad tevi atstāj vai tad, kad viss kļūst vienaldzīgs. Galu galā arī Rita mūs atstās. Viss bija pārāk vienkār�i, un nevienam tas nesāpēs. Pa�dzēra tēju, mazliet papļāpāja un aizies.

Aldo klusēdams uzrāpās savā vietā, arī Georgs, paņēmis vat- nieku, apgūlās.

Pagāja minūte, desmit, stunda. Vagonā valdīja saspringts klu�sums. Bija dzirdama tikai triju cilvēku satrauktā elpa.

Pirmais sakustējās Aldo. Viņ� piecēlās sēdus, brīdi pagaidīja, tad uzmanīgi norāpās lejā. Kādu laiku paklausījās - viss bija klusu. Tad viņ� devās uz vagona galu, kur gulēja Rita. Meitene bija aiz�migusi.

"Es gribu tevi noskūpstīt," viņ� domās teica.

Viņam �ķita, ka meitene atbild: "To nevar."

"Kāpēc? Es visu vakaru par to vien domāju."

"Man Ļeņingradā palika draugs."

"Kas par to? Viņ� ta�u tagad skūpsta citas!"

"Iespējams, "meitene domīgi sacīja. "Ta�u tas neko nemaina."

"Varētu gan," Aldo teica. "Es biju labs pret tevi."

"Paldies," meitene sacīja. "Ta�u vai drīksti būt arī ļauns?" "Nē."

"Un tu gribi, lai es par to tev samaksāju?"

Aldo vēl kādu brīdi tāds kā nokaunējies stāvēja pie meitenes guļas vietas, klausījās Ritas ātrajā elpā, līdz saprata, ka varbūt īslaicīgai laimei pilnīgi pietiek ar to vien, ka vari skatīties tik skaistas meitenes mazliet sasārtu�ajā sejā un tev pietiek spēka� viņai nepieskarties.

Rita nedaudz pagriezās, un Aldo, baidīdamies viņu uzmodināt, devās atpakaļ.

Georgs to dzirdēja. Viņ� visu laiku bija uzmanīgi klausījies, vai kas nenotiks, bet Aldo drīz atgriezās, uzrāpās aug�ā, un viss atkal kļuva kluss.

Pagāja apmēram desmit minūtes. Kad Georgam �ķita, ka Aldo ir aizmidzis, viņ� piecēlās un neredzēja, ka Gunārs viņu cie�i novēro.

Georgs lēnām aizgāja pie Ritas un, apstājies sola kājgali, skumji raudzījās tikko jau�amā sievietes siluetā.

"Tagad tevi �eit sagaida daudz kas jauns, sve�s un neierasts, daudz kas labs un daudz kas slikts. Un tici - būs ellīgi grūti. Tu izturēsi?" viņ� domās vērsās pie meitenes.

"Nezinu," izklausījās, ka viņa nedro�i atbild.

"Tu vēl esi tik jauna� Tu varētu būt mana meita."

"Viņai ir skaists vārds?"

"Mums piedzima dēls. Bet viņ� aizgāja bojā."

"Un tādēļ jūs esat �eit?"

"Nē, ne tikai tādēļ. Tu izturēsi?"

"Pacentī�os. Es gribētu, lai visi cilvēki būtu tikpat labi kā jūs."

"Bet nebūs. Ar to tev jārēķinās. Būs da�ādi - gan sliktie, gan ļaunie. Ta�u tu pacenties vienmēr uzvarēt un nekad nekrist, ne�kad nepadoties. Ceru, tev tas izdosies."

Georgs pārliecās pār Ritu un, sakārtojis noslīdējo�o ka�oku, vēl brīdi stāvēja, paklausījās, kā meitene mierīga elpo, tad devās atpakaļ.

Tu arī esi mana meita, viņ� nodomāja.

Kad Georgs apgūlās, kupeju atkal ilgi pildīja klusums, vecais, zināmais, tik ļoti vientulību pastiprino�ais klusums, kas tomēr �onakt bija sajaucies ar kādu savādu nemieru.

Gunārs gulēja vaļējām acīm, klausījās biedru elpā un, galēji sa- sprindzis domāja par savu dzīvi. Tad arī viņ� piecēlās, brīdi stā�vēja, baidīdamies kādu uzmodināt, pēc tam nesteidzoties devās uz izeju. Divi acu pāri mazliet izbrīnīju�ies noraudzījās pakaļ.

Gunārs apstājās blakus krāsniņai, tā meta blāvu gaismu, un viņ� diezgan skaidri saskatīja guļo�ās meitenes acis, daiļo seju un krā�ņos matus.

"Vai tu tici mīlestībai?" viņ� domās vērsās pie jaunās sievietes.

"Protams," meitene bez skaņas atbildēja.

"Un cik ilgi tai ticēsi?"

"Ticē�u vienmēr. Kamēr vien būs tas, ko vērts mīlēt, un būs tik ilgi, kamēr bū�u es. Tas var izzust tikai kopā ar mani."

"Tev jau viegli. Acīmredzot tu nekad neesi pievilta."

"Esmu."

"Un tomēr?" "Jā."

"Kāpēc?"

"Viss ļoti vienkār�i. Es gribu dzīvot."

Gunārs vēl ilgi stāvēja un mazliet apmulsis raudzījās Ritas mierīgajā, vēl nedaudz bērni�ķīgajā sejā. Negaidīti viņa sagrozī�jās, pierāva kājas cie�i zem zoda un pavilka augstāk noslīdēju�o ka�oku.

�onakt velni�ķīgi salst, Gunārs nodomāja un pēk�ņi sevī sajuta patīkamu, jau sen aizmirstu prāta un dvēseles siltumu.

Tas ir vajadzīgs vienmēr, viņ� nodomāja. Gan �ai telpai, gan cil�vēkiem. Un kas zin - varbūt arī izdosies.

Gunārs piegāja pie krāsniņas un tajā iemeta vairākus lielus ogļu gabalus. Spēji uzliesmoja uguns, un uzreiz kļuva gai�āks.

Viņ� joprojām stāvēja blakus jaunās sievietes guļas vietai un sirdī ssguta sāpīgu smeldzi.

Kā negribas aiziet, viņam gribējās kliegt. Kā negribas, lai aiziet!

1965

Tuvojās nakts, kad Ervins pārstāja gaidīt Dagniju un apgūlās.

Roka nejau�i uzgrieza kādu ungāru staciju, un mazais radio�uztvērējs piepildīja istabu ar skumjām �igānu melodijām.

Kāds smeldzīgs dzīves stāsts. Saulaina zeme. Kalni, dzirksto�s, spirdzino�s vīns. Dejas, kas reibina. Mūzika, kas cilvēkus padara skumjus. Greizsirdīgas sievietes. Iekārojamas, bet neiegūstāmās.

Ervīns gulēja vaļējām acīm un negribēja ticēt, ka Dagnija neat�nāks. Bet viņa neatnāks, to viņ� zināja. Tāpat kā nekad vairs ne�atnāks �ī diena.

Man vajadzēja redzēt! Ervīns atcerējās, viņas acis, kad stāstīju to, kam pats neticēju, kad viņai solīju to, ko nekad nevarē�u pie�pildīt. Man vajadzēja redzēt viņas acis, kad meloju. Man vajadzēja redzēt Dagnijas sirdi. Man daudz ko vajadzēja. Dagnija neko nezi�nāja. Un tikai tad, kad darbs bija pabeigts, viņa pēk�ņi saprata, ka bija velti stāvējusi kaila istabas kaktā un salusi.

"Skaistā." Man jau tad nepatika �is viņas izdomātais nosau�kums. "Patiesā" - tā bija labāk. "Nepazīstamā." "Vienas elpas vil�ciens." "Dagnija." "Mirklis." "Sievietes portrets." "Mū�ība."

Neviens no tiem nederēja, Ervīns aizvien vēl domāja, paretam ieklausīdamies ielas trok�ņos.

Tuvu garām aizdunēja vilciens. Māja nodrebēja, un, kad mazā zemestrīce norima, virtuves plauktā vēl ilgi �ķinda trauki.

Māja bija celta sen. Vienstāva koka namiņ� klusi snauda netālu no �iekurkalna stacijas. Divas istabas apdzīvoja Ziediņu māte ar savu �etrdesmit piecus gadus veco dēlu Miķeli. Pirms diviem ga�diem tre�o istabu izīrēja Mākslas Akadēmijas studentam Ervīnam Kosām, kas �eit Rīgā iebraucis no laukiem.

-�� Mēbeļu mums nav, - saimniece toreiz teica. - Tikai �ī gulta.

-�� Nekas. Es varē�u zīmēt uz grīdas.

-�� Tas maksās desmit rubļus mēnesī.

-�� Daudz.

-�� Ir cilvēki, kas ar mieru maksāt divdesmit.

-������� Tādi, kuriem tas neko nenozīmē. Man desmitnieks ir jau ve�sela bagātība.

-�� Tāpat kā man.

Istaba bija auksta.

-������� Krāsni jūs varēsiet kurt reizi nedēļā. Vislabāk pa sestdienām, kad atgriezīsieties no pirts. Jūs ta�u ejat uz pirti?

-�� Tagad to darī�u. Līdz �im vēl ne reizi neesmu mazgājies.

Saimniece savilka uzacis un nelaipni paskatījās garajā puisī, tad

pasmaidīja.

-������� Nekas, nekas. Gan jau sadzīvosim. Jūs varēsiet �eit vest pat meitenes. Es to neaizlieg�u. Ja tikai kāda būs ar mieru nākt. Samaksāsiet divus mēne�us uz priek�u.

-�� Vienu, - viņ� pateica. - Vairāk man nav.

Mūzika apklusa, un istabā kļuva vēl aukstāk.

Ervīns pierāva kājas pie zoda un mēģināja aizmigt. Draņķīgi, viņ� nodomāja, būt vienam, it sevi�ķi, ja salst. Un ja mazliet nau�das par da�ām karikatūrām saņemsi tikai pēc vairākām dienām. Skumji. Un tad vēl �ī mūzika.

Ervīns gulēja vaļējām acīm un domāja par Dagniju. Stāsta, ka cilvēkam varot paveikties tikai reizi dzīvē. Ja tas tiesa, tad Ervī�nam vēl nesen bija licies, ka viņam nedaudz veicies. Ir cilvēki, kas vienmēr kaut ko gaida. Bet ir arī tādi, kas vairs negaida neko. Un tas ir vissliktākais, kas ar cilvēku var notikt.

Viļņa.. .Var�ava.. .Brno.. .Leipciga�

Pasaule miniatūrā. Paslēpusies kastē, ko sauc par "Moskvi�u". Jau�nie�i, kas klausās "Spīdolu", tādu nemaz nepazīst. To var paņemt vienā rokā un triekt pret sienu, ja tev uznāk dusmas. Cilvēkiem patīk mū�zika, bet Rīga sniedza raidījumu lauksaimniecības darbiniekiem.

Ervīna roka turpināja meklēt tālas, nepazīstamas pilsētas.

Radiostacija "Majak". Dziesmas par trauksmaino jaunību.

Tā drīz jau būs pagājusi, Ervīns nodomāja, �ī trauksmainā jau�nība. Pienāks diena, kad to sapratīsi pilnīgi skaidri. Vai nu tad, kad �etrdesmit piecu gadu vecumā joprojām gulēsi viens, vai arī tavas dzīves lielajos svētkos. Vienalga. Bet kādreiz tas notiks. Un tad būs labi, ja varēsim vēl redzēt, ko būsim veiku�i. Ja vispār būsim. Valdis kļūs rakstnieks. Par to laikam vienīgi viņ� pats vēl �aubās. Daudz biezu, bet varbūt arī plānu grāmatu. Un nemaz nevajag daudz. Da�reiz pietiek ar divām trim. Tikai tad tām jābūt ļoti labām.

-������� Tu būsi slavens, - Dagnija pateica Ervīnam otrajā mēnesī pēc pazī�anās. - Un es tev palīdzē�u sasniegt slavu.

-�� Nebūtu slikti, - Ervīns teica.

-�� Tev jākļūst pla�i pazīstamam un�

-������� Lai notiek, Dagnij! - Ervīns sacīja un ieraudzīja meitenes acīs spo�u, metālisku spīdumu. - Kas vēl?

-�� Tu smēķēsi "Filtru", bārdu skūsi katru dienu un mīlēsi tikai mani!

-�� Un krāsas, - viņ� piebilda.

-������� Tas mums būs jāveic ātri, - Dagnija apņēmīgi teica un sakār�toja matus. Biezus un smagus kā zeme, smar�ojo�us un tuvus kā dārza ziedi.

-������� Tevī, Dagnij, ir daudz kas no ezera rīta miglā. Dziļums, bet ir arī sēkļi. Ir atvari un ir vietas, kur vari brist un brist. Kad migla izklīst, ezers kļūst neparasti zils, tīrs un skaidrs, bet aiz krasta alk�ņiem migla stāv vēl līdz pusdienai.

-�� Es esmu ezers? - Dagnija jutās pārsteigta.

-�� Vai nesaproti? Tā bija glezna. Bet tevī no visa tā kaut kas ir.

-�� Proti saskatīt?

-�� Man tas jāprot, - viņ� atbildēja.

-�� Tu būsi, - Dagnija sacīja un uzmundrino�i paskatījās pui�a acīs.

Toreiz, pirms pusgada Ervīnam bija nepiecie�ami satikt �ādu meiteni, un viņ� satika.

Dagnija nāca un palika.

Ervīnam to vajadzēja. Bija jūlijs un istabā silti. Viņi brauca uz Vidzemes jūrmalu un vēroja, kā saule ienirst dzelmē. Cik naktis ir klusas, un cik tomēr �is klusums ir skaļ�. Viņi gulēja mazā zvej�nieku tiklu būdā, kur gaiss smar�oja pēc zivīm, pēc tikko no�pļauta siena, pēc nakts, pēc darvas, pēc cilvēku roku sviedriem, pēc rupjām vīru runām, pēc jūras, pēc zemes, pēc mīlas, pēc kaut kā ļoti tāla un dzīves, kādu dzīvo un kādu vēlies nodzīvot, kad esi gulējis ar sievieti �ādā būdā uz zemes, odis �o gaisu un vērojis, kā jūra atdot cilvēkiem nozagto sauli.

-�������� Ziemas sākumā ķer�os pie diplomdarba, - Ervīns pateica Dagnijai.

-�� Vai tēma tiek dota?

-�� Nē. Katrs izvēlas, kas viņam tuvāks un kur viņ� jūtas spēcīgāks.

-�� Vai tas var ko iz�ķirt?

-�� Vai darbs?

Dagnija stāvēja iepretim Ervīnam un gaidīja atbildi. Viņai tas jāzina. Dagnija strādāja par ma�īnrakstītāju un neko daudz no mākslas nesaprata. Toties saprata ko citu. Viņa zināja, ka ir skaista. "Mazā japāniete." Tā Dagniju sauca draudzenes. Viņas nekad ne�vienu dzīvu japānieti nebija redzēju�as. Sieviete ar ideālām ķermeņa formām. Kad Dagniju bija mīlēju�i pirms Ervīna, viņas augumu uztvēra savādāk. Ervīns viņā saskatīja to, ko viņa pati nezināja, ko pati vēl nebija ievērojusi, un ne jau tikai formas.

-������� Protams, tas iz�ķirs daudz. Diplomdarbs ir pirmais solis, lai tevi ievērotu, lai par tevi rakstītu, lai varētu piedalīties pirmajā izstādē. Tas ir pirmais pakāpiens aug�up, - Ervīns skaidroja.

Dagnija smaidīja.

Izvēle bija pareiza. Tādas sievietes nekļūdās.

-�� Un kur tu, Ervīn, jūties visstiprāk? - Dagnija painteresējās.

-�� Portretā, - viņ� atbildēja.

Vasara jau bija pagājusi, un istabā kļuvis vēsi. Dagnija pienāca kā krīto�a, rudens krāsu aizdegta lapa un viegli piekļāvās pui�a krūtīm.

-�� Es? - viņa prasīja.

-Jā.

Arī tava izvēle bija pareiza, Dagnija nodomāja. Neviens nevarēs vienaldzīgi skatīties manā portretā. Neviens nevarēs vienaldzīgi paiet tam garām. Ervīnu ievēros. Paies kāds laiks, viņ� vairs nezīmēs karikatūras, bet sāks saņemt valsts pasūtījumus. Māk�slinieks Ervīns Kosa. Un tad prom no tēva drūmās istabeles! Prom! Pietiek. Ervīnam būs darbnīca un mums būs atsevi�ķs dzīvoklis. Sapņi piepildās.

-�� Es glezno�u tevi, - jaunais mākslinieks paziņoja.

Prāga� Tallina� Budape�ta�

Atkal smeldzīga �igānu mūzika.

Aiz sienas kādu vecu dziesmu ar veciem, sentimentāliem vār�diem sāka dziedāt Miķelis.

Tūlīt viņ� piedauzīs pie sienas, un Ervīnam vajadzēs izslēgt veco kasti, ko sauc par "Moskvi�u".

-�� Ei, skunstniek! - Miķelis patie�ām drīz iesaucās, - laiks gulēt!

Ta�u miegs joprojām nenāca. Ervīns pagrieza mazo rokturīti

līdz galam, un istabā ienāca klusums.

Pēc kāda laika aiz sienas atkal atskanēja Miķeļa balss.

Veca dziesma ar veciem vārdiem.

Veca māja. Vecas mēbeles. Vecs cilvēks �etrdesmit piecu gadu vecumā.

Ziediņi �ai istabā ienāca reti. Maksāt Ervīns maksāja laikā, malku daudz netērēja, dzīvoja klusi un netrok�ņoja. Viņ� bija labs īrnieks.

Vienreiz, kad saimniece ienāca istabā, Ervīns sameklēja papīru un teica:

-�� Paklausieties, Ziediņmāt, es jūs labprāt uzzīmētu.

-������� Mani? - Ziediņmāte bija patiesi pārsteigta. - Ko nu, puis! Tik vecu sievu.

-������ Jā, - Ervīns apstiprināja. - Es jūsu sejā saskatu to, ko nevaru ieraudzīt jaunajos.

Saimniece jutās pagodināta.

Ervīns viņas sejai un acīm lika spīdēt tēraudpelēkā, aukstā, metāliskā krāsā, kādā tās bija pieradis redzēt katra mēne�a des�mitajā datumā, kad maksāja saimniecei īri.

Viņa pirmajā mirklī nopriecājās par raibo vilnas lakatu, kuru Ervīns zīmējumā bija nedaudz atvilcis atpakaļ, tā vēl vairāk atse�dzot saimnieces �auro, ieslīpo pieri. Tad ieskatījās vērīgāk, savilka seju dusmās un portretu atdeva māksliniekam.

-�� Piedodiet, bet tā neesmu es!

Spēcīgi aizcirtās durvis.

Miķelis turpināja dziedāt par jaunību, ievām, Gauju, par mīlu, kuru acīmredzot nebija pazinis ne dziesmas autors, ne tās izpil�dītājs.

Tas tiesa.

Pēdējo reizi Miķelis Ervīna istabā bija ienācis pirms vairākām nedēļām un, nostājies istabas vidū, ilgi raudzījās uz sienām, kas bija izraibinātas ar gleznām, akvareļiem, skicēm un vairākiem aktiem. Pie viena viņ� lēni, it kā baidīdamies piegāja un ilgi ļoti nopietni skatījās kailajā sievietē.

-�� Vai tu to zīmēji? - viņ� klusi jautāja.

-Es.

Sieviete nebija skaista, parastais darba modelis, bet Ervīns viņas sejā saskatīja un prata zīmējumā attēlot kādu varbūt mirkļa desmitdaļā atklātu iek�ējo pārdzīvojumu, kurā cilvēks parasti mēdz būt patiess.

-������� Viņa ir kā dzīva, - Miķelis klusi teica, smagi ar roku nobrauca pār plānajiem matiem, paraustīja �aketes stūrus un aizpogāja kreklu.

-�� Viņa domā, - Ervīns teica.

-�� Vai tu to zini? - Miķelis mazliet pārsteigts prasīja. - Un ko?

-�� To es nezinu, - Ervīns atbildēja.

Miķelis ilgi nenovērsa skatienu no zīmējuma.

-������� Paklausies, - viņ� nedaudz nosarka un mute kļuva sausa. - Kā tas ir� kad sieviete kaila�kad viņa�kad tu�

Ervīns pirmajā mirklī nesaprata.

-�� Kā tas ir, kad mīl? - Miķelis samulsis turpināja.

Ervīnam uznāca smiekli, bet jau pēc kāda brī�a viņ� saprata

visu. Un tas bija gan baigi, gan no�ēlojami.

-�� Es to nezinu, - Miķelis pateica un atkāpās līdz istabas vidum.

Ervīns ātri paķēra papīra lapu un ogli, baidīdamies palaist garām

izdevību uz papīra atstāt cilvēka dvēseles kailumu.

-������� Es to nezinu, - Miķelis skumji atkārtoja. - Kādreiz sen sen� bija meitene� baltā kleitā un lakatā� es saimniekam raku grāvjus� da�reiz sveicināju� viņa bie�i gāja garām� apprecējās ar saimnieka

dēlu� kāzām bija vajadzīga nauda� man tikai tulznainas rokas� tad kar�� vācietis aizdzina labot ceļus� raku tran�ejas� arī tur bija viena meitenei� ukrainiete� es bie�i uz viņu skatījos� var būt, ka mēs būtu saderēju�i� ta�u kāda uzlidojuma laikā viņai �ķemba atrāva pusi sejas� tev to vajadzētu uzzīmēt� daudzi nezina� es redzēju� baigs skats� kad atgriezos mājās, gribējās dzīvot kā cilvēkam� krāju� strādāju divas maiņas� turpināju krāt� nopirku �o mājiņu� kāzām vajadzīga nauda� daudz� vispār ģimenes dzīvei� �ēl� esmu jau tajos gados� tagad vecumdienām� kā tas ir, kad cilvēks mīl?

Ervīns stāvēja, aizmirsis zīmēt un viņam kļuva �ēl �ī vīra. Atskārtis, ka viņa rokās joprojām ir tīra, balta papīra lapa, ātri tai ar ogli pārvilka pāri melnu svītru. Viss.

Miķelis vēl brīdi pastāvēja, tad, galvu dziļi ierāvis plecos un vairāk nebildis ne vārda, izgāja laukā.

Pēc nedēļas viņ� ienāca atkal un ienesa jaunu, pa�a darinātu galdu.

- Lai tev būtu kur zīmēt, - viņ� pateica un ātri aizvēra durvis.

Bet tagad �is vīrs aiz sienas dziedāja par Gauju, ievām un mīlu, par kuru zināja tik maz.

Beidzot viņ� apklusa, bet miegs joprojām nenāca. Ervīns domāja. Viņ� par Dagniju zināja daudz, bet nezināja visu.

Es viņu sapratu jau uzreiz. Ervīns atcerējās. Varbūt pat rīt par Dagniju vairs nedomā�u. Bet, iespējams, neaizmirsī�u visu mū�u. Tā tomēr bija mīlestība. Man jātiek galā pa�am ar sevi. Jātiek skaidrībā. Es jau rīt varbūt satik�u citu sievieti, un atkal būs mīla. Sliktāka vai labāka, bet būs. Tas manā dzīvē nav galvenais. Vis�maz ne pa�laik. Tagad svarīgi ir neaizmigt. Visu izdomāt līdz galam. Redzēt tumsā un saprast. Balto nesajaukt ar melno.

Valdim varbūt ir taisnība�

Tas notika pirms mēne�a. Ervīns pabeidza diplomdarbu, por�tretu, pie kura strādāja visu ziemu, un viņam atlika vairs tikai da�as detaļas, pastiprināt da�as līnijas, bija nepiecie�ami tikai da�i otas vilcieni.

Vakarā atnāca Valdis, gara auguma puisis ar platiem pleciem un muskuļainām rokām. Dienā viņ� strādāja par krāvēju, bet

vakaros rakstīja stāstus. Tie bija neparasti, uzrakstīti nedaudz nervozā, saraustītā stilā, bet notikumi stāstos saistīja. Tajos visos bija kaut kas no tās patiesības, kuru tik grūti attēlot, parādīt un da�reiz arī pateikt.

Valdim līdzi bija pudele vīna, un Ervīns, izklājis uz galda vai�rākus "Literatūras un Mākslas" numurus, uzlika glāzes, maizi un konservus.

-�� Tās būs īstas dzīres! - Valdis smējās.

-�� Tu pie manis neienāc. Strādāji?

-�� Jā. Pēk�ņi radās laba iecere garākam stātam. Un tu?

-�� Varu teikt, ka esmu jau pabeidzis. Skaties!

Ervīns piegāja pie malējās sienas un atsedza gleznu tās centrā.

Valdis paspēra soli tuvāk un klusēdams raudzījās drauga darbā.

-�� Nu kā? - Ervīns prasīja.

-������ Neko nesaprotu. - Valdis atbildēja. - Tu ta�u strādāji pie Dag�nijas portreta.

-�� Tas arī ir Dagnijas portrets, - Ervīns nopietni sacīja.

Valdis gleznai piegāja vēl tuvāk un tad, neatrāvis skatienu, at�kāpās līdz pretējai sienai un palika stāvot. Viņ� neko nesaprata. Dagnijas nebija. Tikai kaut kur tālu tālu, cauri bieziem melnās krāsas triepieniem, cauri tum�i zaļiem jūras viļņiem, cauri kaut kādām restēm, ķēdēm un viesuļa saceltam dzeltenu smil�u stabam varēja neskaidri saskatīt, varbūt pat tikai nojaust Dagnijas skaisti veidoto kailo ķermeni un seju. Varbūt tas bija tāls, nekad nesa�sniedzams sapnis. Varbūt tas bija krīto�s sniegs. Ir un nav. Bija un nebija. īsts un kaut kas viltots. Taustāms un tikai nojau�ams. Redzams un tikai minams.

-�� Nu? - Ervīns vēlreiz jautāja.

-������� Tas nav portrets, - Valdis stipri pārsteigts atbildēja. - Nesa�protu, ko esi gribējis pateikt.

-������� Iespējams. - Ervīns pasmaidīja. - Un tāpēc gribu, lai tu, ska�toties �o gleznu, domātu. Saproti, Valdi! Domātu! Tas arī ir gal�venais, kāpēc vispār kaut kas tiek radīts.

-�� Tu tur esi visu pārāk samud�inājies, - Valdis sacīja.

-�� Es �eit, Valdi, esmu bijis patiess, - Ervīns teica.

Viņi ielēja glāzēs vīnu un lēni dzēra.

-�� Tas, ko esi radījis, ir kaut kas ļoti neparasts, - Valdis domīgi vēlreiz palūkojās uz gleznu.

-� Varbūt, - Ervīns lēnīgi piekrita. - �ī istaba ir mana valsts, un mani papīri, audekls, ogle, molberts, zīmuļi, otas un krāsas, mode�lis un iecere ir tikai pavalstnieki; es tiem diktēju savus likumus, un ar �o paklausīgo pavalstnieku palīdzību un pēc �iem likumiem manis radītie portreti dzims, dzīvos un mirs.

Viņi brīdi klusēja.

-�� Bet tu esi aizmirsis �o portretu skatītāju, - Valdis atgādināja. - Viņi nedzīvo tavā valstī un nepakļaujas taviem likumiem. Kam tad tu galu galā radi?

-�� Es gribēju un man vajadzēja atrast citu, īpatnējāku formu un veidu, kā iedarboties uz skatītāju. Un bez tam man vajadzēja pa�teikt patiesību. - Ervīns teica un paskatījās uz gleznu. - Tur tā ir! Skaties! Kaila un ne�ēlīga kā visas patiesības.

Valdis nolika uz galda izdzertu glāzi un skatījās.

-�� Dagnija ir skaista, - viņ� pēc kāda laika sacīja. - No viņas vien�mēr izstaro kaut kas ļoti tīrs, silts un kaut kas tāds, ko vēlies, lai tas būtu tev pa�am.

-�� Tu viņu nepazīsti. Tu viņu esi redzējis tikai da�as reizes. Bet es esmu ar Dagniju bijis kopā pietiekami, lai par viņu varētu pa�teikt to, ko esmu pateicis.

-�� Es rakstu daudz, - Valdis teica un aizsmēķēja. - Bet tikai to, kas mani interesē un ko ir vērts pateikt arī citiem. Tavā darbā, Ervīn, es nesaskatu to, kādēļ �o gleznu vajadzēja radīt un vai tas bija nepiecie�ami.

-�� Bija, - Ervīns ātri atbildēja. - Es tev neko neesmu stāstījis, tikai to, ka man ir Dagnija. Un sākās sensenais romāns starp mākslinieku un modeli. Nē, nesanāks! Es viņā iemīlējos, saproti, Valdi? Mēs braucām pie jūras, gulējām me�ā un kāpām Gaiziņā. Kailām kājām izstaigājām visus lielceļus un takas, visas pļavas, pakalnus, gravas. Bet rudenī - aukstā, smagā oktobra lietū spējām staigāt pa naksnīgajām Rīgas ielām un saskatīt katrā lāsē brī�numu. Es viņu gribēju uzgleznot tādu, kādu atceros tai rītā pēc nakts mazā zvejnieka būdā, kad agri sēdējām kāpās un skatījā�mies, kā aust saule. Es gribēju radīt kaut ko tādu, ko mums tik reti nākas sastapt. Gribēju, lai cilvēki viņas portretā saklausītu mūziku. Lai viņi dzirdētu, kā lēni krīt sniegs. Kā tas ir, kad ska�ties �urļoņa gleznas.

Ervīns apklusa. Lēni piegāja pie galda un ielēja glāzēs vīnu. Lēni izdzēra. Lēni pagriezās pret Valdi.

-��� Paskaties gleznā! - viņ� aicināja. - Ja mākslas darbam jāat�sedz cilvēka iek�ējā, dziļākā būtība, tad �eit tā ir. Melnā krāsa pa labi un apak�ā apzīmē visu slikto, ko saskatīju Dagnijā - egoismu, savtību, nevēlē�anos cīnīties un patiku visu saņemt par velti. Res�tes - savdabīgs cietums, iek�ējais "es", kurā viņa pati sevi ieslodzī- jusi. Un tikai aiz tā ir samanāma skaistā Dagnija ar savām parei�zām ķermeņa formām. Tāda, kāda �eit stāvēja un cerēja, ka viņas lielās acis un neparastais skaistums spēs man sagādāt slavu.

Ervīns apklusa. Aizsmēķēja otro cigareti pēc kārtas un novērsa skatienu no gleznas.

-�� Tevi nesapratīs, - Valdis domīgs pa�ūpoja galvu. - Tas viss ir pārāk sare�ģīti. Bez tam - tīrais subjektīvisms.

-�� Vienalga! Bet tā ir patiesība.

-�� Karu atceros vāji, - Valdis negaidot teica. - Redzu tikai lies�mas un dzirdu bumbu sprādzienus. Dega zeme. Tagad netālu no manām mājām ir apmēram piecdesmit kvadrātmetru liels, melns zemes gabals. Būdams vēl puika, skriedams peldēties, jozu tam pāri un jutu, ka kājas skar kaut kas auksts. Tur nekā nebija. Tikai melna zeme. Kad biju pieaudzis un gāju ar savu meiteni pastai�gāties, mēs bie�i apstājāmies un nevarējām saprast, kā lielas, zie�do�as pļavas malā var būt zeme, kur neaug ne krūmi, ne ziedi, ne zāle un neturas pat smiltis. Tagad, kad pagāju�i jau divdesmit gadi, es stāvu un skatos, ka netālu izaugusi jauna rūpnīca, ka vēl tālāk ir norakti kalni un to vietā uzceltas mājas, un meitenes, kuras kādreiz raustīju aiz bi�elēm, izaugu�as lielas un skaistas, un tu jūti, kā dzīve mainās un aiziet, tikai mazais, melnais zemes gabals paliek. Tas nemainās, joprojām neapaug ar zāli, un vēji to neapputina. Es nezinu, kādēļ? Tu varētu to uzzīmēt. Visu papīru vai audeklu pārklāt ar melnu krāsu. Varētu apak�ā parakstīt "Mi�rusī zeme". Vai "Bojā aizgājusi zeme". Vienalga. Arī tā būtu patie�sība, pat lielāka par to, kas ir Dagnijas portretā. Un kas iznāktu?

Kaut kā pietrūktu, cilvēki paliktu vienaldzīgi, tā nebūtu viņu dzimtā zeme, uz kuras kādreiz uzlēja da�as tonnas dego�a fos�fora, bet vienkār�i tikai melna papīra lapa. Bet pietiktu ar kādu mazu detaļu, un cilvēki apstātos un, skatoties �o darbu, savilktu roku dūrē.

Valdis apklusa.

Ervīns, sakrustojis uz krūtīm rokas, sāka nemierīgi staigāt pa istabu. Tad apstājās un ilgi raudzījās savā darbā.

-������ Un tomēr, - beidzot viņ� sacīja. - Es nevarēju to pateikt citādi. Cilvēki raudzītos skaistas sievietes sejā, apbrīnotu viņas ķermeņa formas, priecātos par viņas acu apgaroto skatienu, bet tie būtu meli. Vienīgi patiesais būtu tikai krāsas.

-������ Es apbrīnoju tavu tehniku, prasmi rīkoties ar krāsām un spēju ar krāsām radīt noskaņu. Ta�u tu pirmīt, Ervīn, meloji! Nelie�dzies! Tu vienkār�i gribēji pārsteigt skatītāju ar jaunu formu, jau�niem meklējumiem un likt viņam minēt, jā, tie�i minēt, nevis domāt, kas slēpjas aiz viļņiem un ko nozīmē dzeltenais stabs. Nemelo vismaz pats sev, Ervīn! Tu proti. Atceries saimnieces por�tretu. Lūk, kur ir patiesība, un, lūk, kur esi tu pats! Tu vari!

Pie durvīm negaidīti kāds pieklauvēja.

-�� Tā ir viņa, - Ervīns manāmi satraukts teica.

Istabā viegli, it kā dejodama, iespurdza Dagnija.

-������� Labvakar, mīļais! - viņa draiski sacīja. - Un jūs dzerat bez manis?

Ervīns pielēja glāzi un to pasniedza meitenei.

-�� Dzer!

-�� Vai nekā stiprāka nav?

-�� Nē.

-�� �ēl. Es labprāt nedaudz apreibtu.

-�� Gan jau, - Ervīns pasmīnēja. - Labāk paskaties �o bildi!

Dagnija aizsmēķēja cigareti, lēni piegāja pie "Patiesās".

Viņa stāvēja ilgi, neatrāvusi skatienu no gleznas, un dziļi ievilka cigaretes dūmus.

-�� Pie tā mēs strādājām. - Ervīns atgādināja.

Viņa saprata. Tagad viņa saprata visu. Un uzreiz kļuva �ēl �ī velti zaudētā laika, auksto ziemas mēne�u un tuk�o cerību.

-������� Diem�ēl, Ervīn, tu nekad nebūsi slavens mākslinieks, - viņa rūgtā balsī pateica un piegāja pie abiem jaunajiem pui�iem.

-�� Ielej vēl!

-�� Pudele jau tuk�a. - Ervīns to parādīja. - Bet naudas man nav.

-������� Tās tev ari nekad nebūs. - Dagnija teica un apsēdās uz gultas malas.

Valdis paskatījās uz sievieti, uz viņas augsti atsegtajām kājām, krūtīm, tum�ajiem uzacu lokiem, moderni sakārtotajiem matiem un viņas sejā ieraudzīja pārsteigumu, vil�anos un pēcāk ari dusmas.

Pēc neilga laika Dagnija piecēlās un piegāja pie Ervīna.

-������� Es ie�u, - viņa teica. - Bija labi, un tas laiks bija labs, tomēr tev nevajadzēja man velti likt �ajā istabā salt.

Pēc tam viņa pagriezās pret Valdi un mīļi uzsmaidīja.

-�� Varbūt jūs mani pavadīsiet?

-������� Labprāt, - Valdis tūlīt piekrita. - Mēs ar Ervīnu jau esam visu izrunāju�i un izdzēru�i. Padomā, vecais!

Kad viņi izgāja uz ielas, debess bija apmākusies un drīz varēja gaidīt lietu.

-�� Kur iesim? - Valdis painteresējās.

-�� Vienalga. - Dagnija atbildēja. - Gribētos vēl iedzert.

Viņi aizbrauca uz pilsētas centru un uzkāpa daudzu rīdzinieku iecienītajā restorānā "Luna". Bija ceturtdienas vakars, orķestris nespēlēja un zāle pustuk�a. Abi apsēdās pie galdiņa blakus liela�jam logam, un Valdis pasūtīja mazliet konjaka, vīna un vieglas uzkodas.

-�� Jūs esat rakstnieks? - Dagnija painteresējās.

-������� Nē, - viņ� atbildēja. - Tāpat kā Ervīns vēl nav mākslinieks. Mēs abi atrodamies ceļa sākumā, un sākums vienmēr ir grūts, da�reiz pat ļoti grūts, bet nezin kādēļ es domāju, ka mēs tomēr aiziesim tālāk.

Dagnija augstu pacēla vīna glāzi un skatījās tās mirdzumā.

-�������� Kad biju vēl bērns, tēvs nepārtraukti dzēra, sita māti un mani, - viņa pēk�ņi Valdim sāka stāstīt to, ko nekad Ervīnam nebija teikusi. - Aizvien dzirdēju tikai rupjības un lamas. Nekad mums nepietika naudas, mēs dzīvojām nabadzīgi, un jauna kleita man vēl ilgi palika tikai sapnis. Septiņas klases un fabrika�

Kāda draudzene ieteica, un es pabeidzu ma�īnrakstītāju kursus. Tagad var iztikt, bet man visu laiku, jau no pa�as bērnības� Mums toreiz kaimiņos dzīvoja kāds gleznotājs, un viņam bija meita - tāda maza, tīra, vienmēr skaisti apģērbta, ar baltu lenti matos, un viņai bija lelles. Mīļais Dievs, cik viņai bija leļļu!

Dagnija apklusa. Viņas lielās acis bija skumju pilnas.

Viesmīles klusi staigāja starp galdiņiem un apkalpoja nedaudzos apmeklētājus.

-������� Piedod, es runāju nesakarīgi, - Dagnija sacīja. - Bet visa mana dzīve ir bijusi nesakarīga.

Restorānu taisījās slēgt.

-�� Un ko tagad? - Valdis, samaksājis rēķinu, prasīja.

-������� Joprojām dzīvoju pie tēva, - viņa atbildēja un uzkrāsoja lūpas. - Māte pagāju�ogad nomira.

Viņi nesteidzoties kāpa lejup.

Kad izgāja uz ielas - lija.

-������� Paldies, Valdi, - Dagnija sacīja un skumji pasmaidīja. - Tālāk es aizie�u viena.

Valdis vēl ilgi noraudzījās, kā sieviete attālinās, kļūst arvien ma�zāka, līdz izgaist skatienam. Visapkārt bija tikai lietus un nakts.

Valdis apgriezās un devās mājup.

Tev, veco zēn, viņ� iedomājās par Ervīnu, vajadzēja gleznot pa�visam ko citu. Pavisam, pavisam ko citu�

1966

Kad maiņa beidzās, vecais Edvards uzmanīgi ielika skapītī savus darba instrumentus, notīrīja galdu un izslēdza spuldzi. Pēc tam ilgi un rūpīgi mazgāja rokas, kuras nekad nevarēja noberzt pil�nīgi tīras. Spēcīgās plaukstas bija sevī uzsūku�as daudzus �etr�desmit gados padarītā darba netīrumus. Bet tīro bija atdevu�as citiem.

Viņ� nesteidzoties noslaucīja rokas, kuras joprojām smar�oja pēc metāla un eļļas, un rūgti pasmaidīja, iedomājoties, kā jaunākā meita to atkal pārmetīs un ieteiks viņam lietot citas, stiprākas ziepes.

Rozā, violetus, baltus, medus, ceriņu vai zemeņu gabaliņus. Lai reizē ar viņu mazajā dzīvoklītī ienāktu medus, ceriņu vai ze�meņu smar�a.

Bet vecajam Edvardam vislabāk no visām patika tie�i �ī rūgtenā metāla un eļļas smar�a. Viņ� bija pieradis un saaudzis ar to tik ļoti, ka nespēja un negribēja vairs atdalīt, un tā visur gāja līdzi.

Vēl brīdi ar vērīgu skatienu nopētījis savu un kaimiņa darba galdu, viņ� lēni izgāja cauri pla�ajam ceham un nostājās pie mazā kantorī�a garās rindas galā pēc algas.

Saņemto naudu viņ� pārskaitīja, tad dziļi noglabāja svārku iek��ējā kabatā, to rūpīgi aizsprauzdams ar lielu, nomelnēju�u sprau- �amadatu.

Iznācis uz ielas, Edvards nesteigdamies virzījās līdz ar ļau�u straumi. Visu ķermeni bija pārņēmis nogurums, un pēdējos gados,

ejot no darba mājup, viņ� arvien bie�āk sajuta, ka kļuvis vecs. Vai gandrīz jau vecs.

Tas tik savādi skan, Edvards nodomāja, lai gan man sen pie tā jau vajadzēja pierast. Pie �iem vārdiem un pie �ī pastāvīgā nogu�ruma.

Pa ceļam viņ� iegriezās vairākos veikalos, sievai nopirka div�simt gramus �okolādes konfek�u un vecākajai meitai puskilogramu pirmo zemeņu. Znots viņai tās vēlāk aiznesīs uz slimnīcu.

Edvards jau kuru reizi iedomājās, ka nu beidzot vajadzētu iet pensijā, pieskatīt mazbērnu, kas varbūt jau �ovakar nāks pasaulē, un mierīgi atpūsties. Pa vakariem varētu sēdēt dārzā, skatīties, kā aug un izaug mazais un pagāju�ajā gadā iestādītās ābelītes. Bet cik grūti, līdz �im pat neiespējami nogriezties vai apstāties uz ceļa, pa kuru iets jau vairāk nekā �etrdesmit gadus.

Tā dzīve bija pagājusi - gara un diezgan vienmuļa, un ceļ�, pa kuru viņ� �os gadus staigāja, no viņa soļiem kļuvis ciets.

Ceļ� ieguva, bet Edvards pazaudēja savus labākos gadus. Arī sliktākos. Tie visi tagad bija sagūlu�i plecos, ceļa smiltīs, un tādēļ tik grūti iet. Bet neiet nevarēja - viņu vienmēr kāds gaidīja.

Ienākot istabā, Edvards piegāja pie sievas, maigi noskūpstīja uz pieres un pateica labvakaru. Tad izņēma no kabatas naudu un atskaitīja sev rubli, ko parasti mēdza iztērēt sestdienās, aiziedams uz pirti un pēc mazgā�anās ieņemot divus kausus alus. Pārējo viņ� atdeva sievai.

Tā bija pierasts. Tā viņ� darīja jau �etrdesmit trīs gadus. Nē. Tikai trīs. Tikai pēdējos trīs. �etrdesmit gadus viņ� atdeva visu. Jo vien�mēr tas rublis bija ļoti vajadzīgs visiem. Kad viņ� pirms kara appre�cējās un ar sievu atnāca dzīvot �ajā mazajā nomales dzīvoklītī, nauda bija ļoti vajadzīga. Istabas un virtuve stāvēja tuk�as. Pēc �et�riem gadiem piedzima meita un tas rublis atkal bija vajadzīgs. Bet Edvards vēlējās dēlu, kas izaugtu liels un spēcīgs, nāktu viņam līdzi uz rūpnīcu un apgūtu labu arodu. Bet atkal piedzima meita.

Vēss, putojo�s alus� Katru sestdienu divi kausi. Tas nebija daudz - tas bija viņa vienīgais prieks.

- Nu, nāc, nāc, sēsties pie galda, - sieva skubināja. - Kamēr ēdiens vēl silts.

Edvards smagi atkrita savā ierastajā vietā - stūri starp virtu�ves durvīm un galdu. Viņam iepretim apsēdās mazrunīgais znots, bet pa labi - jaunākā meita.

Edvardam bija patīkami skatīties, kā sieva veikli visiem ielēja smar�ojo�u svaigu sakņu zupu, sagrieza maizi un atsedza kūpo�u gaļas trauku.

Pirms sāka ēst, Edvards pacēla maizes �ķēli un tai viegli pie�skārās ar lūpām. Tas bija kluss, maigs skūpsts. Viņ� Dievam neti�cēja. Edvards nekad nelūdza un arī nepateicās Dievam. Un kāpēc gan? Vai tāpēc, ka uz galda stāvēja maize? Bet viņam pretim sēdēja znots, kas Āda�u kolhozā strādāja par agronomu un �o maizi bija audzējis. Un viņam pa�am bija tum�as, sasprēgāju�as rokas, kuras palīdzēja ra�ot ma�īnas, kas graudus pārvērta �ai svaigā smar�o�jo�ā maizē.

-�� Izbeidz, tēt! - meita pasmaidīja. - Lietas nevajag pielūgt.

Edvards pacēla galvu un cie�i ieskatījās meitas tum�i izkrāso�tajās acīs. Ar nolakotiem pirkstu galiņiem viņa ātri paņēma mai�zes �ķēli un atkal pasmaidīja.

-�� Vajag ēst, - viņa teica.

-�� Bet maize ir cilvēkam visvajadzīgākā lieta, - tēvs pateica un turpināja skatīties meitai acīs.

-�� Ēd! - viņa atkārtoja. - Arī gaiss ir vajadzīgs. Vel vajadzīgāks. Un ūdens. Un vieta, kur dzīvot.

Edvards ēda. Viņ� bie�i nesaprata meitu, tāpat bie�i nesaprata visu tagadējo jaunatni. Bet tādēļ viņ� nekad nebija iedomājies, ka �odienas jaunatne būtu slikta. Tā tikai ir cita, tā ģērbjas, runā, uzvedas un domā citādi, bet vai tāpēc, ja mēs kaut ko nesaprotam vai kas �ķiet nepatīkams, mums ir tiesības apgalvot, ka tas ir slikts vai nevajadzīgs?

"Varbūt pie tā ir vainīga skola," Edvards nodomāja.

'Vai arī viss mūsu gadsimts. Bet iespējams, ka mēs pa�i - vecie."

-�� Tad, meit, kad tagad pēc vidusskolas beig�anas sāksi strādāt, - Edvards klusi teica, - tikai tad tu sajutīsi maizes īsto gar�u.

-�� Nē, tēt! - Viņa atkal smējās. - Varbūt nemaz nevajadzēs gai�dīt ilgi, kad maizi visi cilvēki varēs dabūt par velti. Kas strādās un kas nestrādās. Un tā gar�os tāpat kā �odien.

Protams, tā būs. Melnā un baltā. Tikai mainīsies cilvēki, kas �o maizi ēdis.

Edvards lēni papurināja galvu.

-������ Nu, nē, - viņ� teica. - Visu ko, tikai maizi, it sevi�ķi vēl tādiem kā tu, nedrīkstēs dot par velti.

Vecais strādnieks pārsteidzās. Viņ� to tūlīt saprata, bet bija jau par vēlu. Meita strauji nometa uz galda neapēsto maizes gabalu.

-�� Bet tu ta�u visu laiku man to esi devis! - viņa skaļi atgādināja.

-�� Vai tagad gribi, lai es tev sāku maksāt?

Edvards satrūkās.

-� Nu, izbeidziet ta�u! - māte iesaucās. - Ēd, vecais, liec bērnu mierā!

Bet vecais atkal meklēja meitas izkrāsotās acis.

-������ Nē, - viņ� klusi, mazliet pat pārsteigts sacīja. - Es tikai gribu, lai tu cienītu to, ko mēs ar māti esam darīju�i un ko darām, un to, kas mums ir.

-�� Bet mums, tēt, nekā ta�u nav! - meita pieceldamās teica.

-�� Viens no�ēlojams dzīvoklītis tikpat no�ēlojamā mājā! Un vecas mēbeles, kuras jau sen vajadzētu izmest laukā!

-������� Toties mums vienmēr uz galda ir stāvējusi maize! - Edvards iekliedzās.

Inese stāvēja �aurās virtuvītes vidū, ātri paskatīdamās uz sanik�noto tēvu, izbrīnīju�os māti un apmulsu�o māsasvīru.

-������� Un tikai, - Inese izaicino�i iesaucās. - Un tikai, tēt! Atkal �ī maize! Un tu tikai par to vien esi domājis. Ne par ko citu neesi ne sapņojis, ne centies sasniegt. Paskaties, kā dzīvo citi! Viņiem nav jāskaita kapeikas, nav jādzīvo no algas līdz algai un nav jābaidās laist pasaulē bērnus! Jo viņiem ir mājas un dzīvokļi, kuros bērni var braukt ar velosipēdiem! Bet kas mums? Vai tu esi kādreiz pa�domājis, kas pieder mums? Un nekas nemainīsies? Tā arī paliks? Un man būs jāiet uz rūpnīcu strādāt maiņās? Un lai kaut ko dzīvē vairāk sasniegtu, jāmācās naktīs? Dzemdēt bērnu un pēc tam jūs izlikt virtuvē? Un, lai tā nenotiktu, nemīlēt? Vai tu, tēt, esi kād�reiz padomājis, ka daudziem cilvēkiem par to nemaz nav jādomā, savukārt daudzi par neko citu pat nespēj domāt, jo tas traucē, no�spie� un cilvēkus padara trulus? Kāpēc? Vai tu esi par to pado�mājis? Bet tu, tēt, lielies tikai ar maizi!

Edvards smagi piecēlās un sajuta plecos niezīgu nogurumu.

-������� Es nelielos, meit, - viņ� klusi, mazliet mulsi sacija. - Bet tad, kad biju tavā vecumā, un vēlāk, kara laikā, cilvēki tikai dzīvoja, lūk, �īs pa�as rupjās maizes dēļ. Tā bija vissvētākā lieta, jo �is melnais maizes gabals daudziem neļāva nomirt badā. Starp citu, arī tev� Bet tu jau to neatceries. Bet mēs ar māti raudājām.

Edvards lēniem, �ļūco�iem soļiem iegāja blakus istabā, skaļi aiz sevis aizcirzdams durvis. Viņ� dzirdēja, kā aiz muguras sieva kaut ko noteica, ierunājās znots un meita, bet viņ� neklausījās. Gribē�jās ātrāk ar visām drēbēm iekrist gultā, aizvērt acis un kaut brīdi ne par ko nedomāt.

Bet nedomāt bija grūti. Viņ� pat nezināja, kādēļ. Tā bija noti�cis pirmo reizi. Un tagad, guļot uz vecā izgulētā dīvāna, viņ� mēģi�nāja pirmo reizi atcerēties un izprast savu un citu cilvēku dzīvi. Tas neizdevās. Viņ� mēģināja salīdzināt. Arī tas neizdevās, jo, lai varētu salīdzināt, ir jāzina un ir jābūt kādam mērogam, ar ko salī�dzināt. Edvardam tāda nebija. Viņam bija tikai pa�a dzīve, pa�a rūpes un pa�a darbs. Da�reiz tas kaitināja un uztrauca, bet viņ� nekad nebija iedomājies, ka dzīve būtu slikta vai ka tā varētu būt citāda. Jo citādu dzīvi viņ� nevarēja iedomāties, nezināja un tādēļ arī tās neilgojās.

Pēc kāda laika istabā klusi ienāca sieva.

-�� Neguli? - Viņa paskatījās tum�ajā istabas kaktā.

-�� Kur nu! - Edvards atmeta ar roku. - Vajadzētu aiziet pēc avīzes.

-������� Es atnesī�u, - sieva teica un paņēma iepirkumu somu. - Jāpa�ņem arī maize. Guli un atpūties! Ēriks ies uz slimnīcu.

-������� Ā, labi, ka atcerējos! - Edvards iesaucās un izņēma no vecā portfeļa zemenes. - Lai Ēriks aiznes!

Sieva tās pārtina citā papīrā un iedeva znotam.

-�� Vai tad �odien jau vajag būt? - Edvards painteresējās.

-�� To nekad tā īsti nevar zināt, - sieva norūpējusies atteica.

-������� Nu tik piesargies, ja nebūs puika! - Edvards pameta znotam ar pirkstu� Tu redzi, kā ar tiem sievie�iem iet!

Ēriks neveikli pasmaidīja.

-�� Nezinu, - viņ� aizejot teica. - Tagad dzimstot tikai meitenes.

Edvards uzrāva uzacis un paskatījās uz Inesi.

Kad arī sieva aizgāja, Edvards atkal smagi atkrita uz dīvāna.

Inese ienāca istabā un sāka pārģērbties.

Edvards redzēja, kā meita uzģērba skaistu, gai�u un gaisīgu apak�veļu, mazu krū�turīti un kājās uzvilka tum�as tīkla zeķes.

Viņ� atcerējās, ka sieva nekad tādu veļu nav valkājusi, jo tā laikam bija ļoti dārga. Un pēk�ņi Edvardam uznāca dusmas, ka meitai, kas vēl nebija nopelnījusi ne kapeikas, bija jau tas, ko māte, visu mū�u nepārtraukti strādājot, nekad nav varējusi at�ļauties.

-�� Kur tad nu? - Edvards jautāja. - Uz kāzām posies, vai?

-������� Nē, tēt, - Inese atbildēja, ar grūtībām uzvelkot �aurus, īsus svārciņus. - Viņ� �odien aizbrauc.

-�� Kas tas par viņu? - Edvards uzcēlās sēdus. - Kas viņ� tāds ir?

-������� Mans draugs, - Inese viegli uzkrāsoja lūpas. - Haralds. Va�karā viņ� dodas jūrā.

-�� Ak tad �itā, - Edvards pakasīja galvu. - Vai māte to zina?

-�� Protams, tēt, - Inese pasmaidīja. - Viņa zina visu.

Inese pienāca pie tēva un viegli noskūpstīja viņa pieri.

-������� Uz redzi, - viņa teica. - Bet tev ne vienmēr viss jāzina. Tikai to nu gan - esmu jau liela, tēt.

Un viņa viegli, kā putns uz mazajām augstpapē�u kurpēm izli�doja no istabas.

Edvards palika viens.

Var būt, ka tā arī ir - viņ� nodomāja. Laiks� Kur un kādēļ tā steidzies? Haralds. Bet pavisam nesen tu ta�u biji vēl pavisam maziņa. Mana otrā meita. Tu esi skaista. Es mazliet pat apskau�u tavu Haraldu.

Un Edvards saprata, ka laiks ir pagājis ne�ēlīgā ātrumā, viņi ar sievu kļuvu�i veci, meitas lielas; vecākā varbūt jau �odien dzemdē dēlu, protams, tikai dēlu, bet jaunākā aizskrēja pie kaut kāda tur Haralda, acīmredzot viņai visdārgākā cilvēka, un nebūs nemaz liels pārsteigums, ja Inese pēc kāda laika atradīsies turpat kur māsa.

Edvards atkal apgūlās. Viņ� mājās bija palicis viens. Un tas viņam nepatika.

Edvards uzmanīgi un manāmi satraukts ieklausījās.

Bija skaidri dzirdama kāda dīvaina, nekad vēl nedzirdēta skaņa. Tā pakāpeniski plūda tuvāk un kļuva arvien skaļāka, spēcīgāka, tā grieza ausīs un satrauca prātu.

Edvards strauji piecēlās un pēk�ņi saprata.

Tās bija beigas. Sācies cilvēces pēdējais neprāts. Dzirdētā skaņa nepārprotami bija trauksmes signāls. Jā, ne tāda, kāda tā simtām rei�u bija dzirdama kara laikā. �oreiz nekādas trauksmes atsauk�smes nebūs. Ir tikai neapturams sākums un būs darbība. Lidotā�jiem nevajadzēs tā censties, kā viņu iepriek�ējiem kolēģiem, uz mierīgo iedzīvotāju galvām metot simtiem bumbu. �oreiz vaja�dzēs tikai da�as. Un viss - mazā zemeslode sa�ķīdīs druskās.

Edvards pagāja da�us soļus uz priek�u un paskatījās vecajā sie�nas pulkstenī.

Deviņpadsmit trīsdesmit �etras.

Varbūt vēl tikai desmit, divdesmit minūtes, Edvards rūgti no�domāja. Dzīvei un nāvei. Un ne nāvei, un ne dzīvei. Nekam. Jo tie ir un būs tikai mirkļi.

Edvards lēni pārlaida pāri istabai sadrūmu�u skatienu. Vecs dīvāns, ķirmju sagrauzta bufete, grāmatu plaukts, radiouztvē�rējs, galds un krēsli. Veci, nolietoti koka gabali. Kādreiz, lai tos iegādātu, viņ� bija strādājis divas maiņas pēc kārtas. Tagad tie pēk�ņi bija zaudēju�i savu vērtību un kļuvu�i nevajadzīgi. Cilvēks tos bija darinājis, pircis un lietojis kaut kāda pavisam īsa mirkļa dēļ, un tagad izrādījās, ka mirklis, ko līdz �im visi bija dēvēju�i par dzīvi, arī, izrādās bija lieks un nevajadzīgs. Viss, ko cilvēks bija radījis, bijis radīts vienīgi iznīcinā�anai.

Un tagad būs nāve. Tik viegla, ka pat nemanīsi un nezināsi, ka neesi un vairs nekad arī nebūsi. Nebija pat baiļu. Vienīgi kaut kāds savāds mulsums, kad pēk�ņi esi vīlies savās vislielākajās cerībās. Edvards visu laiku tomēr bija cerējis, ka tas nekad nenotiks, jo katrā cilvēkā mīt bailes. Tomēr mīt. Un varbūt vislielākās - no varmācīgas nāves. Bet te nu tā ir. Vai, pareizāk - tūlīt, tūlīt būs.

Edvards lēni izgāja cauri istabai un pēk�ņi sajuta sāpīgu vien�tulību. Un tie�i tagad viņiem visiem vajadzēja aiziet, Edvards skatījās tuk�ajās dzīvokļa sienās. Tie�i tagad, �odien. Un tie�i tagad, �odien vecākajai meitai vajadzēja dzemdēt. Bērna dzim�anas stunda būs arī viņa nāves stunda. Viņa pirmais kliedziens tā arī paliks vienīgais. Pēc tam - klusums. Un varbūt tie�i tad �is klu�sums kliegs visskaļāk. Visi neizkliegtie kliedzieni. Dīvaini. Cil�vēce pat savos pēdējos pastāvē�anas mirkļos turpina radīt.

Edvards stāvēja virtuves vidū, skatījās uz nokopto galdu un skumji pasmaidīja. Maize� Sieva aizgāja pēc svaigas maizes. Un tā arī neatgriezīsies. Un galds tā arī vienmēr paliks tuk�s un neuzklāts.

Un tad Edvards atcerējās Inesi, ienāca prātā nepazīstamais puisis Haralds, viņ� mēģināja iztēloties, kāds tas izskatās. Neiz�devās, un Edvards nodomāja, ka tam ta�u galu galā nav nekādas nozīmes. Tā vai tā viņ� nekad �o puisi neredzēs. Nekad. Un pat tava vēl neiepazītā mīlestība, meit, ir bijusi velta. Viss, ko līdz �im cilvēks ir darījis, bijis velti. Viss. Un tavs Haralds tā arī nekad ne�redzēs tavus skaistos apak�svārkus. Viņ� vienkār�i to nepaspēs. Un kuģi neizies jūrā. Un apstāsies doma.

Edvards vēlreiz paskatījās pulkstenī.

Deviņpadsmit �etrdesmit.

Viņ� iegāja istabā un ieklausījās. Jā, vēl joprojām skanēja. Kau�jas trauksme turpinājās.

Edvards apsēdās uz viena no krēsliem un juta, ka pēk�ņi kļuvis daudz vecāks. Un tāpēc arī pat tuvā nāve ne�ķita tik drausmīga. Viņ� brīdi iedomājās, ka visu dzīvi varbūt tomēr nevajadzēja turē�ties tā nomaļus no cilvēkiem un lielajiem notikumiem, vajadzēja par kaut ko cīnīties un kaut ko aizstāvēt. Just un uzņemties par notikumiem savu atbildības daļu. Bet� Kā gan cilvēks var uz�ņemties atbildību par to, ko dara citi? Vai vispār viņam ir uz to tiesības? Vai cilvēks var atbildēt par citu cilvēku rīcību, domām un spējām?

Es neesmu vainīgs, Edvards nodomāja, par to, kas ir noticis un tagad notiek pasaulē. Es nejūtu nekādu atbildību. Jo mēs nespē�jam neko aizkavēt vai izmainīt. Mums visu mū�u ir nācies domāt vienīgi, kā pabarot bērnus. Un visu dzīvi ir bijis jābaidās.

Edvards pacēla galvu.

Kaujas trauksmes sirēna skanēja arvien skaļāk un �oreiz jau it kā pavisam tuvu.

Un tomēr, viņ� nodomāja, nomirt ir draņķīgi. Un katrs savā nāves stundā vienmēr paliek viens. Tas nekas, ja arī blakus atro�das tuvi cilvēki, un tas neko nemaina, ja tu dzirdi, ka aiz loga iet citi. Cik tālu? Un kurp? Labāk apstājies un pēdējo reizi izkrati sirdi. Nolamā visrupjākiem vārdiem tos, kas tagad nolīdu�i dziļos dzelzsbetona bunkuros un cer, ka izkļūs sveikā. Jo nekur ta�u ne�aizbēgsi. Ne tu, ne viņi.

Edvards atgriezās istabā, apgūlās uz dīvāna un vēlreiz atce�rējās savu dzīvi, sievu, bērnus, un sāka klusi raudāt.

Viņ� nekad nebija domājis, ka beigas būs tie�i tādas. Tik vien�kār�as un tomēr beigas.

Sirēna pēk�ņi apklusa un visapkārt iestājās apdullino�s tuk�ums.

Edvards pacēla galvu, izslaucīja acis un bezgala pārsteigts pa�skatījās apkārt. Ieklausījās.

Patie�ām klusums.

Un �is klusums �ķita tik nepierasts, skaļ� un baigs. Pēc nemi�tīgi kauco�ās sirēnas, visa pārdzīvotā un pārdomātā �is klusums likās nepanesams.

Edvards uzlēca kājās, pieskrēja pie radiouztvērēja un to ie�slēdza.

Iemirgojās zaļa actiņa un pazīstama diktora balss kaut ko teica. Edvards nostājās istabas vidū un klausījās neparastajā klusumā, kas nu valdīja dzīvoklī, pilsētā un acīmredzot arī pasaulē.

"Nupat jūs dzirdējāt� beidzās� pretgaisa aizsardzības trauk�smes sirēna� rīt, �etrpadsmitos trīsdesmit trauksmes atkār�tojums� pārbaudīsim gatavību�"

Edvards izslēdza radioaparātu un negaidīti sajuta lielu ne�spēku. Viņ� aizgāja līdz dīvānam, atkrita uz muguras, un, ļoti ātri elpodams, tā gulēja ilgi. Viņ� dzīvoja.

Kad, izstāvējusi rindu, mājās atgriezās Edvarda sieva, viņa nemanīja, ka vīra acis un seja ir nedaudz izmainījusies. Viņa tikai ievēroja, ka vīrs savādi paskatījās, kad viņa uz galda uzlika divus parastos, apaļos maizes klaipus. Kā vienmēr, kā katru vakaru. Nekas sevi�ķs ta�u nebija noticis.

Pēc neilga laika, neveikli mēģinādams noslēpt uztraukumu, mājās atgriezās Ēriks.

-�� Nu? - sievasmāte nepacietībā satvēra znota roku.

-������ Jā, - viņ� klusi teica. - Pirms stundas. Piedzimusi meita. Un, it kā juzdamies par kaut ko vainīgs, centās neskatīties sievastēva sasarku�ajās acīs. Bet Edvards spēcīgi apkampa znota plecus un sāka skaļi smieties.

Pēc stundas mājās atgriezās ari Inese. Viņa bija noskumusi un neko daudz nerunāja. Tikai vēlāk Inese tēvam pastāstīja, ka viņai bail, jo Haralds jau atrodoties jūrā. Pirmo reizi.

Un Edvards nesaprata, kāpēc Inesei vajadzētu baidīties. Lai brauc! Kuģi tagad ir lieli, un ne jau vienmēr plosās vētras.

Edvards ilgi skatījās uz sievu, znotu un meitu, domāja par mazmeitu un par visu, kas būs, juta, kā dzīve neatturami virzās uz priek�u, un ne�aubījās, ka nekas to vairs nespēs apturēt.

Edvardam pat �ķita, ka viņ� sajūt, kā zem kājām lēni grie�as zemeslode.

Pagaidām - vēl grie�as�

1966

Mēs guļam zem ābelēm. Pareizāk - zem ābeļu saknēm. Virs mums staigā cilvēks, virs mums spēlējas bērni, ēd ābolus, guļ, rok zemi un neko nezina.

Mēs guļam jau ilgi.

Virs mums cilvēki neraud. Raud jau tikai kapsētās. Dārzā cilvēki nāk priecāties.

Uz mūsu kapa nav pieminekļa, nav nekāda uzraksta. Es neesmu Nezināmais, tādēļ, ka neesmu bijis karavīrs. Un tomēr esmu - nezi�nāmais. .. Neviens mani �odien neatceras, un neviens nekad ari neat�cerēsies. Es dzīvoju, kad vajadzēja mirt. Un nomiru, kad vajadzēja dzīvot. Un tāpēc �ai dārzā nav ne pieminekļa, ne ari kāda uzrak�sta. Virs mūsu kapa aug tikai ābeles, kuras pats esmu stādījis.

Mani no�āva �etrdesmit ceturtā gada se�padsmitā oktobra pēc�pusdienā. Tagad jau pagāju�i divdesmit trīs gadi un no manis pa�liku�i tikai kauli. Tas ari viss. Drēbes saira jau pēc astoņiem gadiem. Uzvalka audums bija stiprs un nenovalkājams. Arī dzīvība bija sīksta un izturīga, un es ne�aubījos, ka nodzīvo�u vismaz līdz deviņdesmit. Bet nodzīvoju līdz �etrdesmit.

Astoņpadsmit lodes.

Viņ� man krūtīs un vēderā ie�āva astoņpadsmit lodes. Nejutu ne sāpju, ne bailes. Vienkār�i nepaspēju. Nāve - viens mirklis. Tāpat kā dzīve, kad tā pagājusi. Bet, lai es atrastos �ajā bedrē, pilnīgi pietiktu ar vienu lodi. Tagad guļu un visu laiku domāju - kādēļ tomēr nenodzīvoju līdz deviņdesmit.

Līdz astoņdesmit? Līdz septiņdesmit? Līdz se�desmit? Līdz piecdesmit? Līdz �etrdesmit vienam?

Kādēļ tie�i līdz �etrdesmit?

Tagad viss skaidrs. Tagad es zinu. Tagad viss ir ļoti vienkār�i. Bet tad� Tad gribējās dzīvot. Par vēlu. Vienmēr vai vismaz ļoti bie�i tie�i to, kas mūsu dzīvē ir svarīgākais vai arī no kā atkarīga mūsu dzīvība, mēs uzzinām par vēlu. Tad, kad neko vairs nevar glābt.

Un tagad jāguļ vienam. Bez zārka un ar astoņpadsmit lodēm. Starp citu, arī zārks tagad jau būtu sapuvis, tā ka vienalga. Bet lodes paliks. Tās �eit paliks kopā ar maniem kauliem simts, div- simts, tūkstots gadu. Tās piedzīvos mū�ību, lai gan nemaz nav to pelnīju�as. Bet, ja padomā, tās nebija vainīgas. Vainīgs bija cil�vēks. Lodes jau nenogalina. Nogalina cilvēks.

Guļu viens.

Būtu vismaz mūs visus trīs apglabājis kopā. Ta�u sieva ar meitu guļ tālāk. Viņas guļ zem tās pa�as ābeles, kuru iestādījām, kad piedzima Ieva.

Dzīvi mēro ar padalītajiem darbiem un ar nodzīvotajiem gadiem. Mīlestību - ar piedzimu�ajiem bērniem, bet laimi - cik esi devis citiem un ko esi sasniedzis.

Dzīvē maz tika padarīts, un tā pārtrūka nenodzīvota. Mēs ar sievu vēl gribējām dēlu, un mīlestība ari palika nepiepildīta līdz galam. Bet laime� Nezinu. Dro�i vien tā bija, jo bija ta�u mīlestība�

Es nogulēju uz virtuves klona divdesmit se�as stundas. Sa�auts kā siets. Jums dzīvajiem to pat grūti iedomāties. Tad ir vienalga. Guli pēļos, dārgā zārkā ar samta spilvenu vai atkritumu tvertnē. Divdesmit se�as stundas vai divsimts miljonu gadu. Un tev ir vienalga, un tu nejūti un nedzirdi, kā blakus istabā, nāvīgi ievai�noti, lēni mirst tava sieva un tavs bērns.

Mūs apglabāja kaimiņu mājas Kaspars. Izvilcis mani dārzā, viņ� ilgi meta krustus un ilgi, negribīgi raka bedri. Kaspars bija vecs, nespēcīgs vīrs, un bedre iznāca sekla. Pēc tam viņ� atgriezās mājās un gaidīja, kad nomirs mana sieva un mans bērns. Viņ� nekādi nevarēja tām palīdzēt, vienīgi lūgt Dievu. Bet tā bija vāja palīdzība, un nākamās dienas vakarā Kaspars atkal paņēma rokā lāpstu�

Sievai toreiz bija trīsdesmit� Ievai - desmit.

Man, kā jau teicu, �etrdesmit. Tagad sievai būtu piecdesmit trīs. Ievai - trīsdesmit trīs. Man - se�desmit trīs. Mazbērnam desmit.

Diena bija karsta, bet vakars vēss. Kad darbs pabeigts, cilvēks jūt gandarījumu. Kļūst vieglāk elpot, un tu priecājies, ka nāks nakts, varēsi iet gulēt, varēsi mīlēt sievu, sapņot un da�as stun�das nedomāt par darbu. Jūnijā dienas ir garas. Vasaras naktis ir ļoti īsas, un tu vienkār�i nepaspēj vieglāk elpot, priecāties, mīlēt sievu, sapņot un nedomāt par darbu. Pirms gulētie�anas paska�ties uz zemi, kas tevi baro, kas no tevis izsūc spēkus un domas, un brīnies, kādēļ to nenīsti, bet mīli kā dzīvi, kā jaunu dienu un kā sievieti. Un nebrīnies. �ī zeme pieder tev, un tu - zemei. Mēs nevaram viens bez otra. Bez manis zeme nomirtu. Es dodu tai dzīvību. Un zeme - man. Mēs - kā labi draugi.

Es apstājos uz mājas lieveņa un klausījos, kā netālu rēja vecā kaimiņa Kaspara suns, kā stallī iezviedzās zirgs. Mēs visu dienu vedām sienu, un rīt es viņu atkal iejūg�u. Un atkal vezums būs jāvelk pret kalnu. Bet, kad brauksim tuk�ā, tad noteikti ceļ� ies lejup. Un man grūti saprast, kādēļ tie�i tā.

Ar krēslu atnāca klusums. Es vēl brīdi pastāvēju, no dārza atplūda nakts puķu smar�a, pievēru acis un stipri sajutu, ka esmu dzīvs. Jutu, ka visapkārt ir dzīvība un ka arī nakts ir dzīvība, ka arī smar�a ir dzīvība, ka dzīvība ir zirga kliedzienā un vakara klusumā, un suņa rējienā, un braucienā kalnup, un smar�ojo�ā sienā, un zemē - melnā, smagā zemē, kurai atdod visu un kura dod pretī visu, un jutu, ka dzīvība ir aukstā piena malkā un sviedru lāsēs uz muguras, un elpā, un �ai nogurumā un vārdos, ko teiksi sievai, kad ieiesi istabā, un vārdos, kurus nepateiksi, kad viņai nogulsies blakus un jutīsi viņas piebriedu�ās krūtis, un darīsi to, kas ir jādara, kad jūti blakus kailas sievietes ķermeni.

Es paraudzījos apkārt un nodomāju, ka vajadzētu dzīvot ļoti ilgi. Būs jācen�as nodzīvot vismaz līdz deviņdesmit gadiem, lai pat tad, kad vairs nebūs spēka, kad vairs nevarēsi iejūgt zirgu, nespēsi dzirdēt suņa rējienu un sievas krūtis būs kļuvu�as vien�aldzīgas, tu tomēr vēl varētu redzēt, kā nakts maina dienu, varēsi elpot, un aizverot acis, saprast, ka esi nodzīvojis ilgu un garu mū�u un tev nav badi nomirt, jo pēc tevis paliks iekopta zeme, kas turpinās uzturēt tos, kurus būsi radījis.

Iegāju istabā.

�etrdesmit pirmā gada divdesmit ceturtā jūnija rīts. Pulkste�nis - se�as minūtes pāri astoņiem.

Es �os skaitļus atceros tik labi tādēļ, ka tas notika Jāņos un mani sauc Jānis. Pareizāk sakot - sauca. Tas bija pirmais gads, kad neviens nesvinēja Jāņus. Pirms divām dienām sākās kar�. Bet pulksteni ievēroju, kad netālu no mājas sprāga bumba un �ķemba, izsitusi logu, notrieca pulksteni uz grīdas.

Laiks it kā apstājās.

Pēc tam mūsu mājām pārlidoja vācu lidma�īnas un no tām atdalījās balti punkti. Tie bija izpletņu lēcēji.

Apmēram stundu apkārtnē notika kauja. Atkāpjoties sarkanās armijas daļas cīnījās pret vācu desantniekiem.

Mēs ar sievu un mazo Ievu ierāvāmies istabas kaktā un klau�sījāmies cīņas troksnī. Es cie�i piekļāvu pie krūtīm un baidījos, ka tikai kāda no karotāju lodēm nenogalina manu se�gadīgo meitu. Iedomājos, ka, nekustīgi sē�ot un aizklājot ar rokām mazu dzī�vību, to var nosargāt. No lodes, no �ķembas, no bumbas. Aiz�mirsu, ka lode izurbjas cauri dzelzij. �ķemba nogā� koku. Bumba saārda klinti.

Ta�u cilvēka dzīvība nav ne dzelzs, ne koks, ne klints. Tagad es protu saprātīgi domāt un jēdzīgi spriest. Tagad saprotu, jo pa�laik ir viegli. Pēc tiesas cilvēki vienmēr kļūst nedaudz gudrāki. Pēc. Bet vajadzētu - pirms. Vajag, lai vispār līdz tiesai nenonāktu. Tad nevienam nebūtu jāguļ bedrē un zem tā kauliem neatrastos lodes.

Mēs nemaz neievērojām, kā kauja norima un iestājās klusums. Attapāmies tikai tad, kad sāka riet suns.

-�� Rej, - sieva izbrīnījusies teica.

Mēs nekustēdamies klausījāmies. Ja kaut kur rej suns, tātad pasaule vēl nav mirusi.

Pēc mirkļa izdzirdām �ļūco�us soļus, un gar logiem, kuros vairs nebija stiklu, paslīdēja cilvēka ēna. Suns apklusa.

Es atbrīvoju no savām rokām Ievu un piecēlies izgāju lievenī. Uz apak�ējā pakāpiena sakņupis sēdēja jauns vācu kareivis. Iz- dzirdis manus soļus, viņ� lēni pacēla galvu un paskatījās. Kareivja seja bija pelēki bāla, nogurusi, un viņ� klusi vaidēja.

-�� Tu esi ievainots? - lauzītā vācu valodā jautāju.

-�� Jā, krūtīs, - kareivis vārgā balsī atbildēja. - Ļoti gribas dzert.

Kareivis raudāja. Patiesībā viņ� bija vēl zēns.

Es viņu paņēmu aiz padusēm un ievilku istabā. Kareivis klie�dza. Acīmredzot viņ� cieta lielas sāpes.

Noguldīju vācieti gultā un pateicu sievai, lai atnes ūdeni.

Sieva nekustējās un varbūt pirmo reizi mani nepaklausīja.

-�� Atnes ūdeni! - es atkārtoju.

-�� Nē, - sieva atteica.

-�� Tu neredzi, kā viņ� mokās? Viņ� ir ievainots un cie� sāpes.

-�� Lai cie�, - sieva sacīja.

-�� Viņ� var nomirt. Vai tie�ām to nesaproti?

-�� Lai mirst! - sieva atkārtoja.

Es neticēju, ka to var pateikt mana sieva. Cilvēks, kas nespēja iesist ar pātagu zirgam.

-�� Viņ� ir vācietis, - sieva paskaidroja.

Es atcerējos, ka vācie�i deviņpadsmitajā gadā bija no�āvu�i viņas vecākus. Bet man �ķita, ka būtu nepareizi tagad par to vainot ka�reivi, kas bija vēl zēns.

-�� Aizej uz virtuvi un atnes ūdeni, - es teicu Ievai.

Bērns paklausīja.

-�� Nogalini viņu, - sieva pēk�ņi sacīja.

Es nodrebēju.

Arī kareivis nodrebēja. Viņ� nesaprata, ko mēs runājam, bet dro�i vien nojauta.

Kareivis paskatījās uz sievu, uz mani, un man �ķita, ka viņ� klusībā lūdz Dievu un lūdz mūs. Ta�u Dievs tev nepalīdzēs, es no�domāju, ja gribētu to izdarīt. Jāaiziet tikai uz virtuvi un jāpaņem cirvis. Es viņa baltmataino galvu nocirstu ar vienu vēzienu. Esmu zemnieks un neesmu pieradis rīkoties ar �auteni. Tādēļ jāaiziet uz virtuvi un jāpaņem cirvis.

-�� Virtuvē aiz krāsns ir cirvis, - sieva teica. - Atnes un nogalini �o vācieti.

Kareivis klusi vaidēja un nenovērsa no mums acis. Viņ� laikam visu saprata. Es ievēroju, ka zem kreisās acs viņam ir melna dzimumzīme.

-� Viņ� vēl ir bērns, - es klusi sacīju. Nekad nebiju iedomājies, kā tas ir, kad jānogalina cilvēks. Nebiju iedomājies, ka tas ir tik briesmīgi.

-�� Viņ� ir kareivis, - sieva atgādināja. - Nogalini!

Man kļuva karsti.

-�� Tagad viņ� ir cilvēks, kur� cie� sāpes, - es teicu. - Viņ� ir ie�vainots, un mums viņam jāpalīdz.

Es nesaprotu, kāpēc man �is kareivis būtu jānosit. Viņ� man neko sliktu nebija izdarījis.

-�� Tādēļ, ka viņ� ir vācietis, - sieva teica. - Viņ� atkal atnācis ie�karot. Jau kuro reizi. Ja tu viņu nenogalināsi, viņ� nogalinās tevi. Tāds ir kara likums.

Es pasmaidīju. Tas man �ķita muļķīgi. Es ta�u nekaroju. Es ne�esmu kareivis, un man nav iero�a. Esmu zemnieks un man no pļavas jāved siens. Man rudenī būs jāpļauj kvie�i. Būs jāar zeme un jāiesēj rudzi. Būs jākuļ un jācep maize. Man cilvēki būs jābaro, nevis jāiznīcina. Un es nevarēju saprast, vai nav vienalga - vācie�tis, krievs vai latvietis? Es tikai sapratu vienu - mēs visi esam cil�vēki, un cilvēku nedrīkst nogalināt. Nevienu. Nekad. Mēs neesam zvēri. Pat vilks reti kad uzbrūk otram vilkam, un arī tikai tad, kad par kaut ko ir ļoti nokaitināts vai nāvīgi izsalcis. Ta�u es esmu paēdis, un manā priek�ā guļ cilvēks, kas mokās sāpēs. Nav tiesa, sieva! Lai es varētu dzīvot, man nav jānogalina, bet jāpa�līdz. Nav jāiznīcina, bet jārada.

No virtuves, nesdama lielo māla krūzi ar aukstu ūdeni, atgrie�zās meita. Es krūzi uzmanīgi pieliku pie kareivja lūpām, un viņ� kāri, aizgūtnēm dzēra.

Kareivis pateicās. Viņam kļuva vieglāk. Tagad man �ķiet, ka viņ� bija mazliet izbrīnījies. Jo pirmīt viņ� varēja saprast, vai vis�maz nojaust, par ko mēs runājam. Par to liecināja bailes kareivja acīs un sejā. Un pareizi. Tev vajadzēja izjust bailes. Kaut mirkli. Ne jau prieku. Ko gan citu lai sve�as zemes kareivis izjūt, atro�doties viens un bezpalīdzīgs starp cilvēkiem, kurus atnācis ieka�rot? Jāizjūt bailes. Un arī tad, kad esi barā. Vienalga.

Es uzmanīgi atpogāju kareivja frenci un pārplēsu kreklu. Krū�tis bija noplūdu�as asinīm un labajā pusē atradās divas lo�u brū�ces. Es īsti nezināju, ar ko viņam varu palīdzēt. Beidzot sameklēju pudelīti joda un to izgāzu uz ievainotā rētām. Kareivis iekliedzās. Pēc tam no skapja izņēmu divus linu dvieļus un cie�i nosēju krū�tis. Tā. Tagad tu vismaz nenoasiņosi. Tu nenomirsi. Vai tad arī �is kareivis negrib nodzīvot līdz deviņdesmit gadiem? Viņ� grib var�būt pat līdz simtam. Lai gan pēc �āda ievainojuma tas būs grūti. Tu mani pieminēsi visu mū�u. Es bū�u pacēlis dzīvību. Es bū�u atgriezis. Es nebū�u aizsviedis. Es nebū�u novērsies. Es bū�u skatījies un darījis. Ne Dievam par prieku, bet lai varētu nodzīvot ilgu mū�u. Cilvēkam vienmēr un visur jābūt cilvēkam. Tā mani mācīja, un tam es ticēju.

Ievainotais aizmiga.

Mēs visi trīs klusi izgājām no istabas.

Netālu no mūsu mājām skrēja lielceļ�. Tagad tas noasfaltēts un saucas �oseja. Man labāk tomēr patīk - lielceļ�. Tā ir vieta, pa kuru tu vari atnākt un vari aiziet, ja saproti, ka ir jāaiziet.

Mēs palikām. Lai staigā tie, kuri grib sve�as zemes un cilvēku asinis. Lai staigā, lai nāk. Es paeju sāņus un skatos. Es gribu dzī�vot un strādāt. Man tikai toreiz neienāca prātā, ka tas bija mūsu, ka tas bija mans ceļ� un tas vijās cauri manai zemei, manai dzim�tenei un manām mājām.

Vakarā uz ceļa parādījās vācu karaspēka kolonna. Ejot garām mūsu mājām, da�i kareivji iegriezās pagalmā un palūdza dzert.

-�� Baigi izslāpu�i, - sieva izmeta un nikni paskatījās.

-�� Tūlīt es jums atnesī�u, - teicu un iznesu uz terases spaini ar ūdeni. Kad vācie�i padzērās, es viņiem pateicu, ka istabā guļ kāds ievainots viņu kareivis. Vācie�i sarāva uzacis un ienāca apskatīties.

Pēc tam viņi pasauca vēl da�us, vēlāk piebrauca sanitārā ma�īna un ievainoto aizveda. īsu mirkli pirms aizbrauk�anas viņ� caur sāpēm izmocīja smaidu.

Viņ� bija ļoti jauns. Viņ� varēja nomirt, bet nenomirs, un �o pa�teicības smaidu es ilgi neaizmir�u. Jo domāju, ka cilvēks, kas spēj smaidīt, nevar būt ļauns. Tas nekas, ka viņam rokā ierocis. Viņ� bija pārāk jauns, �is vācu kareivis, lai pats būtu slepkava un tiktu noslepkavots. Cilvēkam ir jādzīvo - pa�saprotama lieta.

-�� Tu esi gļēvs, - sieva man vakarā pateica.

-�� Tu vēl joprojām par to vācieti? - es ieminējos.

-�� Protams.

-������ Un kas mainītos, ja es viņu būtu nonāvējis? Es neesmu gļēvs. Tu to velti. Drosmes man pietiek. Tu zini.

-������� Mainījies nebūtu nekas, - sieva atteica. - Vienīgi viņu būtu mazāk. Un, ja katrs no mums novāktu vismaz pa vienam vācietim, viņi tālu neaizietu. Viņi vispār baidītos nākt �urp.

-������ Lai viņi iet, - es atteicu. - Lai viņi iet kaut vai uz elli! - Kļuvu dusmīgs. - Kāda mums tur daļa?

Sieva paskatījās manī, un es sapratu, ka viņa mani nicina. Es tikai nesapratu - kāpēc?

-������ Tu gribi, lai es būtu slepkava? - vaicāju. - Tu negribi mū�u no�dzīvot līdz galam? Tu negribi, lai mūsu meita izaugtu liela, tu vairs negribi, lai mums piedzimtu dēls un lai mums būtu mazbērni?!

-������ Tie�i tādēļ, - sieva mierīgi atbildēja. - Tie�i tādēļ, lai tā notiktu, tev viņu vajadzēja nosist.

Tā bija diezgan sare�ģīta filozofija. Katrā ziņā arī �odien tā nav kļuvusi vieglāka vai vienkār�āka. Bet cilvēkiem jau nepatīk domāt. Tas ir viņu vājums. Vismaz lielākajam vairumam. Un tas nodara lielu ļaunumu.

Gan jau būs labi, cilvēks sevi mierina un atmet ar roku. Un ar to sevi nodod. Tikpat viegli viņ� atmet ar roku arī dzīvei, lai gan patiesībā pie tās pieķēries visiem līdzekļiem un visiem veidiem. Bet vai ir vērts dzīvot, ja tu nespēj domāt? Ja tu vispār to negribi?

Pagāja gads. Pagāja divi gadi. Tad tre�ais.

�etrdesmit ceturtā gada rudenī mēs bijām kļuvu�i par �etriem gadiem vecāki. Bet gudrāki bijām kļuvu�i par visiem �etrdesmit.

Es atkal stāvēju mājas pagalmā un vēroju, kā pa lielceļu virzī�jās vācu karaspēks. Tikai tagad tas gāja uz otru pusi. Karaspēks atkāpās no Rīgas.

Tad redzēju, kā pie taciņas, kas no lielā ceļa veda uz māju, ap�stājās pulciņ� kareivju un ar rokām rādīja uz mani.

Iegāju virtuvē.

Pēc da�ām minūtēm lievenī izdzirdēju steidzīgus soļus un strau�ju elpu.

Atvērās durvis un vidējā istabā ar automātu rokās ieskrēja kāds vācu kareivis.

-�� Iznākt! - viņ� iekliedzās.

No istabas iznāca sieva.

-�� Ko bļausties? - viņa nikni prasīja. - Ko tu �eit meklē?

-�� Veiklāk! - vācietis komandēja. - Ātrāk uz ceļa! Prom!

-�� Lasies tu pats prom, - sieva pateica un paņēma pie rokas Ievu.

-�� Ātrāk! - vācietis turpināja kliegt.

Es atvēru durvis un nostājos viņa priek�ā.

-�� Nu? - kareivis vērsās pie mums. - Vai ilgi būs jāgaida?

-�� Jā, - es atteicu. - Ilgi.

Tad, cie�āk ieskatījies kareivja sejā, es zem kreisās acs ierau�dzīju melnu dzimumzīmi un atcerējos. Vai tas nebija tas pats, ku�ram toreiz, pa�ā kara sākumā, biju izglābis dzīvību?

-����� Tu atceries �o māju? - es viņam vāciski jautāju. - Tu mani at�ceries?

Viņ� uzmeta istabai skatienu, pavērās manī un paraustīja plecus.

-�� Nē,- viņ� atbildēja. - Kāpēc lai pazītu?

-����� Tu kara pirmajās dienās biji ievainots, un es tevi �eit pārsēju, - atgādināju.

Kareivis domīgi sarāva pieri.

Es ievēroju, ka tagad uz tās bija da�as grumbas, seja kļuvusi daudz vecāka, skarba, acis kvēloja un zods apaudzis ar bārdu. Tas vairs nebija ne zēns, ne jauneklis. Tas bija vīrs, kas izgājis elli un tur nopel�nījis da�us apbalvojumus. Tātad viņ� bija labs karotājs un labi �āvis.

-����� Mēs paliksim �eit, - es teicu. - �īs ir mūsu mājas un mūsu zeme, un mums nekur citur nav jāiet. Arī jūs ta�u tagad ejat uz savām mājām.

Kareivis domāja.

- Man ir pavēle, - beidzot viņ� sacīja. - Visus cilvēkus prom. Kas neklausīs - no�aut.

Iestājās klusums.

Da�i mirkļi pārdomām. Var jau iet. Cik daudzi jau tā nav aiz�gāju�i? Un cik vēl aizies! Ta�u kāpēc jāiet? Kāpēc?! Kādēļ mums jāiet prom no savas zemes, no savas mājas. Nekad. Mums visiem jāpaliek tur, kur esam dzimu�i.

Un tad es pēk�ņi atcerējos cirvi, kas atradās virtuvē, un atkā�pos soli atpakaļ. Pēc da�iem mirkļiem vēl vienu. Līdz krāsnij bija palicis vairs tikai viens lēciens.

Bet kareivis acīmredzot saprata, ka ar mums būs diezgan liela ķēpa. Ta�u ir jāsteidzas. Un vienmēr daudz vieglāk, ja uzdoto var atrisināt vienkār�āk.

Ieva kaut ko uzprasīja mātei, un viņa kaut ko atbildēja. Vācie�tis pasmaidīja un pēk�ņi sāka �aut.

Es tomēr paguvu pielēkt pie krāsns un cie�i satvert cirvi. Ta�u diem�ēl tas arī viss. Jau pēc mirkļa man krūtīs iesitās pirmā lode.

Par vēlu, rūgti nodomāju. Mazliet par vēlu. Vispirms �etrus gadus, bet tagad - da�as sekundes.

Vācietis nostājās durvīs un pagrieza pret mani automātu. Tātad tomēr var nogalināt ar smaidu sejā, es nodomāju.

Viņ� iz�āva visu aptveri.

1967

-�� Es tevi mīlu.

-�� Pasaki to, lūdzu, vēlreiz!

-�� Es tevi mīlu.

-�� Pa visu?

-�� Protams.

Aiz sienas uz mirkli iestājās klusums, tad Ivars iejautājās:

-�� Bet ko tas nozīmē - pa visu?

-������� Nu, tā, - meitene atbildēja. - Kad jūtu, ka esmu tev vajadzīga un tu nekad negribēsi citu sievieti.

-�� Jā, - Ivars atbildēja. - Pa visu. Tu man esi ļoti vajadzīga.

Ivars viņu sāka skūpstīt.

-�� Klusāk, - Airisa teica.

Bet tam nebija nekādas nozīmes. Es varēju sadzirdēt pat viņu elpas.

-�� Klusāk! - Airisa atkārtoja.

Tā notika katru nakti, un tur neko nevarēja darīt. Viņu medus�mēnesis bija tikko sācies un nevajadzēja brīnīties, ka viņi katru nakti viens otram atzinās mīlestībā un mīlēja viens otru.

Aiz plānās sienas dzirdēju to, ko parasti neviens nedzird un ne�redz, ja tikai pats to nesaka vai nedara.

Piecēlos un, sameklējis cigaretes, izgāju gaitenī. Kad biju izsmē�ķējis, pieklauvēju pie mūsu komunālā dzīvokļa tre�ās istabas durvīm.

-�� Nāc dro�i! - vecais �anis aicināja.

Iegāju.

-������� Vai mokies ar bezmiegu? - viņ� apvaicājās un turpināja no koka griezt kādu dīvainu figūriņu.

-Jā.

-������� Tavos gados tas neder, - �anis sacīja. - Tev būtu jāguļ kā no�sistam. Slims, esi vai?

-������ Nē, - es atbildēju. - Nekādas vainas. Esmu pat ļoti vesels. Labāk kaut ko pastāstiet!

-������� Ir vēls. - �anis negribīgi atgādināja. - Un esmu jau tev visu izstāstījis. Ej gulēt!

-� Nē, - noraido�i pakratīju galvu. - Visu ta�u nemaz nevar izstāstīt.

-������� Tas tiesa, - �anis tūlīt piekrita un kļuva domīgs. - Tāpat kā nekad nevar visu izdarīt.

�anis nolika nepabeigto figūriņu sānis, sameklēja pīpi un sāka.

Viņam vienmēr patika kaut ko stāstīt, un man vienmēr patika klausīties. Viņ� bija vecs un viens, un kad viņam negribējās būt vienam, viņ� pasauca mani, un es klusēdams vēroju, kā viņa tie�vie, dzīslainie pirksti grieza un veidoja no koka, no kāda zara vai celma, bet da�reiz pat no malkas pagales savādas figūriņas. Viņ� nezināja, ko lai ar tām iesāk, kur lai tās liek, viņ� pat dro�i vien nezināja, kādēļ visu to dara, bet tas laikam bija nepiecie�ams, un bez tā viņ� nevarēja.

�anis stāstīja klusi, teko�i, stāstīja par karu, par pirmo un tad par otro, un man vajadzēja domāt, ka divi ir tikai tre�ais mazā�kais skaitlis, ko cilvēks izdomājis, ka divi tomēr nozīmē bezgala daudz, ka tas ir liels un ne�ēlīgs cipars.

-������� Pēc pirmajiem uzbrukumiem bailes pārgāja, un mēs vairs ne�brīnījāmies, ka esam paliku�i dzīvi, mēs vienkār�i sākām ļoti ticēt, ka ar mums nekas nenotiks, ka nāve būs kā uzticams suns, tā vienmēr ies blakus, to vienmēr jutīsi, bet tā nekad tev nekodīs. Cilvēkiem vienmēr tā jādomā, vienalga vai atrodies ierakumā vai gultā ar sievu. Tā jādomā, un tad ir mazliet vieglāk.

-�� Pietiek, - es teicu. - Kāpēc mums tagad par to jārunā?

�anis izņēma no mutes pīpi un, mazliet pārsteigts, paskatījās

manī.

-�� Jā, patiesi, - viņ� piekrita. - Tev tas vēl nav jāzina.

�anis apklusa.

-������� Visi jau guļ, - viņ� pēc kāda laika teica. - Legzdiņi vienmēr iet gulēt agrāk par mums, tāds kluss un mierīgs pāris.

-�� Tā ir, - es sacīju. - Viņi ir jauki. Ar labu nakti!

Izgāju cauri garajam gaitenim, atgriezos istabā un apgūlies ātri aizmigu.

Uzmodos agri. Mazliet agrāk kā parasti. Izpildījis rīta vingroju�mus un vannas istabā noberzies ar aukstu ūdeni, iegāju virtuvē.

Man darbs sākas jau septiņos, un es vienmēr virtuvē no rītiem ierodos pirmais. Pēc minūtēm desmit, kad beidzu dzert tēju un ēdu pēdējo sviestmaizi, ienāca Ivars.

-������� Ko tu tik agri? - painteresējos. Parasti, kad gāju prom, viņ� tikai cēlās aug�ā.

Tagad viņ� pienāca man klāt un uzlika roku uz pleca.

-������� Tu nedusmojies, vecais, - Ivars sacīja. - Es dzirdēju, kad tu vakar atgriezies. Bija jau ļoti vēls. Bet tu ta�u saproti.

-�� Protams, - es atbildēju. - Es to saprotu.

-�� Tāpēc ta�u cilvēki nekļūst sliktāki, vai ne? - viņ� man prasīja.

-�� Nē, - es pakratīju galvu. - Nekad.

Ivars pasmaidīja un piedāvāja cigareti. Mēs da�as minūtes pa�runājām, un tad man beidzot vajadzēja doties uz darbu.

-�� Nu, uz redzi! - es teicu. - Līdz vakaram.

-������� Līdz vakaram, - Ivars mani pavadīja līdz durvīm. - Un paldies, ka tu vakar izgāji.

Es iesmējos un aizvēru durvis.

Vakarā, kad gatavoju ēst, no darba pārnāca Airisa un, ienākot virtuvē, ari sāka gatavot vakariņas. Viņa nez kādēļ centās man neskatīties acīs, mazliet nosarka un visu laiku jutās it kā vainīga.

-�� Paklausieties, - es teicu. - Tas ir muļķīgi.

Viņa da�as minūtes klusēja, tad, it kā tam vēl īsti neticēdama, klusi pateica:

-�� Mums drīzumā sola dzīvokli.

Vēlāk no darba pārnāca ari Ivars, un Airisa virtuvē uzklāja galdu.

Es biju jau paēdis un tagad vēroju, kā sieviete rūpīgi sagrieza maizi, ielēja traukos ēdienu, visu to sakārtoja un aicināja Ivaru vakariņās. Airisa aicināja arī mani, bet es atteicos, un viņi sāka ēst. Ivars uzslavēja sievas gatavojumu, un es nodomāju, ka viņ� ta�u ir ļoti laimīgs cilvēks, un laimīga ir arī Airisa, ka var sagādāt otram prieku, un ka viņi abi ir laimīgi, cik vien laimīgi var būt. Es sapratu, ka Ivars nemaz nevarēja neiemīlēt �o sievieti.

Tajā vakarā ilgi, bezmērķīgi klejoju pa ielām un domāju. Tajā va�karā pirmo reizi kaut ko stipri vēlējos. Es negribēju sastapt sievieti, kas man gatavotu ēst, būtu laba un kurai es būtu ļoti vajadzīgs: to�reiz vienkār�i gribēju satikt sievieti, ar kuru varētu iet blakus.

Bet gāja dienas, mēne�i un nekas nemainījās. Es tāpat kā agrāk vakaros bie�i gāju pie �aņa un vēroju, kā viņ� savās figūriņās at�veidojis veselas paaudzes dzīvi ar tās priekiem un sāpēm. Tur bija ari figūriņas, kuras nesapratu, bet meistars dro�i vien par tām zināja visu.

Tā vientulīgi gāja dienas un mēne�i, un beidzot pagāja arī garā un aukstā ziema.

Kādu vakaru, kad mēs atkal ar Airisu virtuvē reizē gatavojām vakariņas, es pēk�ņi ievēroju, ka viņa kļuvusi apaļāka un, sasta�pusies ar manu skatienu, atkal nosarka.

Pēc tā vakara viņa vēl ilgi mēģināja noslēpt, ka gaida mazo, bet tas vairs neizdevās.

Bija atnācis pavasaris, tuvs un silts, un ļoti gaidīts.

Kādu vakaru virtuvē saimniekoju viens. Airisa laikam izgājusi. Vēlu vakarā pārnāca Ivars un pateica, ka Airisa aizvesta uz slimnīcu.

Ari man pēk�ņi pielipa viņa satraukums, un es neatradu vārdus, kā mierināt. Mazliet vēlāk abi iegājām pie Zaņa.

-�� Viņa var nomirt, - Ivars teica.

-�� Izbeidz! - es viņam atbildēju.

-�� Viņa tomēr var nomirt, - Ivars drūmā balsī atkārtoja.

�anis domīgi paskatījās Ivara sejā un, rādīdams uz plaukstā sa�liktajām figūrām, teica:

-������� Paskaties! �eit ir viss. Tu redzi cilvēka mū�u. Tas ir ilgs un gar�, un da�reiz smags. Tajā ir viss, kas notiek cilvēka dzīvē, tikai nāves �eit nav. Tās nav, jo viņai tajā nav vietas, saproti, puis? Nav! Cilvēki tikai dzimst.

Es gan nodomāju, ka nāve ilgst nesalīdzināmi ilgāk nekā dzīve, ka nāve ir bezgalīga, bet varbūt, ka vecajam tomēr ir taisnība. Pa�tie�ām, cilvēki tikai dzīvo, jo viņi ta�u nezina, ka ir miru�i.

Ivars ik pēc piecām, desmit minūtēm skrēja divus stāvus ze�māk, kur kādā dzīvoklī bija telefons, un mēs ar �ani viņu nepacie�tīgi gaidījām atgrie�amies.

Vēl nebija. Vēl bija jāgaida.

Tagad �anis mums vairs nestāstīja par karu, bet gan par sievie�tēm, kuras pazinis, par savu tik ļoti tālo, bet vēl neaizmirsto pirmo mīlestību un par to, kā viņam nebija veicies.

Tuvojās nakts, kad Ivars teicās noiet lejā pēdējo reizi.

Pēc neilga laika viņ� atgriezās, nekas vēl joprojām nebija, un viņ� priecīgs pateica, ka tie, kuriem telefons, viņam atļāvu�i zva�nīt augu nakti.

-�� Cik labi cilvēki, - Ivars noteica.

-�� Arī viņi ta�u kādreiz gaidīju�i bērnus, - �anis teica.

Tā nemanot pagāja nakts.

Bija jau rīts, kad Ivars noguris uznāca aug�ā un, mazliet ap�mulsis, pateica:

-�� Mums piedzimusi meita.

Pēc nedēļas pirmo reizi aiz sienas dzirdēju bērna balsi.

Tad kādu dienu aizgāju uz veikalu un nopirku da�as rotaļlietas, nezinādams, vai tās mazajam piemērotas, un iegāju pie �aņa.

-�� Vajadzētu iet apraudzīt, - es teicu.

�anis sarosījās, tad, ieraudzījis manas dāvanu paciņas, lēni at�slīga atpakaļ savā vecajā atzveltnes krēslā.

-������� Man nekā nav, - viņ� teica. - Man nekā nav, ko aiznest tam bērnam.

-������ Ir, - paskatījos uz daudzajām koka figūriņām. - Aiznesiet kādu no tām.

Viņ� brīdi neticīgi raudzījās manī, tad paskatījās uz mazajiem koka gabaliņiem, kuri it kā pēk�ņi bija atdzīvoju�ies, un strauji piecēlās.

-�� Tu domā� Tu domā� bērnam tie patiks?

Es pasmaidīju.

-�� Jā. Tie viņam ļoti patiks. Tie viņam ir kā radīti.

�anis iegrima domās.

-�� Nē, - viņ� teica. - �īs ne.

Tad viņa vecajās acīs pēk�ņi atplaiksnījās doma.

-������� Paklausies, - viņ� sacīja. - Bet tagad es ta�u varē�u strādāt viņam, vai ne? Viņam ta�u tagad būs vajadzīgas rotaļlietas, ko?

-�� Noteikti, - es apstiprināju. - Tās jums izdosies jaukas.

-������� Tu domā? - �anis brīdi stāvēja, it kā vēl neticēdams �ādai sa�vas dzīves turpmākai ievirzei, tad izvēlējās figūriņu, kur bija attē�lota maza meitenīte, līdz ceļgaliem brienot pa pļavu, un teica:

-�� Labi. Ejam!

Viņ� bija manāmi satraukts.

Mazā Inga gulēja.

Visi smējās, kad attinu savas paciņas, un Airisa sacīja, ka �īs ma�īnas Ingai bū�ot vajadzīgas tikai pēc pieciem gadiem. Arī es smējos, raudzīdamies aizmigu�ajā bērnā, un domāju, ka tā laikam ir cilvēka lielākā laime - skatīties sava bērna sejā.

�anis uzmanīgi, ar viegli trīco�u roku nolika blakus Ingai rati�ņos savu kādreiz nevienam nedomāto figūriņu, un tad pēk�ņi Inga miegā sagrozījās, ar rociņām pieskārās kokam un skaļi no�ķaudījās.

Visi iesmējās, bet es ievēroju, ka �anim tā savādi savilkās seja, un viņ� ar pirkstu galiem izbraucīja acis.

-������� Viņai tā patika, - viņ� klusi, mazliet izbrīnījies, mazliet aiz�kustināts teica. - Viņai tā patika.

Pēc vairākiem mēne�iem Legzdiņi saņēma dzīvokli un pārcēlās dzīvot uz Juglu.

Tagad es vakaros guļu, aiz sienas ir klusums, tāds dīvains un neparasts, un man ilgi nenāk miegs.

Es vairs nedzirdu, kā cilvēki runā par mīlu, nedzirdu, kā viņi skūpsta viens otru, un vairs nedzirdu bērna raudas.

Aiz sienas tagad ir klusums, klusums, klusums.

Pirms nedēļas mēs ar �ani uzzinājām, ka mums būs jauni kaimiņi.

Vakar, kad atgriezos no darba, da�us pakāpienus pirms manis līdz ceturtajam stāvam kāpa aug�up divi jaunie�i. Meitene apstā�jās, arī puisis apstājās, un abi da�us mirkļus satraukti raudzījās mūsu dzīvokļa durvīs.

-�� Tas būs �eit, - viņ� teica.

�odien neko neesmu ēdis. Ne tādēļ, ka nebūtu. Ir. Man, paldies Dievam, pagrabs un vēders vienmēr bijis pilns. Vienmēr uz galda stāvējusi maize. Rudzu un kvie�u. Melnā un baltā. Nekad neesmu cietis badu. Nezinu, kā tas ir, kad cilvēks var ēst zāli un koku lapas, kad var ķert tauriņus, tārpus un putnus, un tie �ķiet sulīgi, saldi, barojo�i un atgādina maizi vai neatgādina neko. Nekad ne�esmu redzējis badā mocīta cilvēka sapņus. Pēdējā laikā esmu ēdis sātīgi un daudz. Arī pa�laik. Tūlīt uzklā�u galdu. Man ir vairākas pudeles pa�darināta vīna un iekur�u kamīnu. Vēderā jutī�u ieras�to smagumu, vīns ātrāk trieks asinis, un no kamīna plūdīs sil�tums. Beidzot to visu bū�u sasniedzis. Visu mū�u esmu tam gājis pretim. Nu esmu atnācis. Tikai tagad esmu jau vecs. Kādreiz domāju, ka tāds nemaz nekļū�u. Domāju tikai, kā ātrāk sakrāt un uzcelt �o māju. īstu pili. Se�as istabas, virtuve, vanna un kamīns. Mēs katrs jau no bērnības soļojam kaut kam pretim. Da�reiz pat skrējām, cits lēnāk, cits ātrāk. Vecumam, nāvei. Ta�u diez vai. Par tiem neviens nedomā, ja nu vienīgi tad, kad tie atnāk. Un arī tad vēl neviens tiem īsti netic. Malka ir sausa. Kamīnā degs uguns, un es dzer�u vīnu.

Viņ� toreiz ilgi dauzījās pie durvīm. Arvien skaļāk un skaļāk. Izbadējies poļu strādnieks. Iedevu klaipu maizes. Viņ� bija laimīgs, tas izbēgu�ais polis. Aizvēru durvis. Es viņu varēju aiztriekt pie velna. Varēju viņu iesaukt iek�ā un noguldīt savā gultā. Vai tad mani kāds tagad varētu nosaukt par varoni vai nelieti? Vai mēs vienmēr atveram durvis? Gandrīz vai visi savu maizi vienmēr apēd pa�i. Nekad man no bailēm nav pārskrēju�as tirpas, nekad no bailēm neesmu zaudējis valodu, kustīgumu vai prātu. Uzliekot pirkstu uz kreisās rokas artērijas, nekad neesmu saskaitījis vairāk par astoņdesmit. Pulss vienmēr bija normāls. Ne simts, ne simts divdesmit, ne simts piecdesmit. Vienmēr tikai astoņdesmit. Tā ir norma. Tas ir tad, kad cilvēks ir vesels, kad viņ� neuztrau�cas, kad neizjūt bailes. Bet tie�i bailes daudzreiz ir varonības sākums. Es maizi sagriezī�u plānās �ķēlītēs, atnesī�u sviestu un sieru, un desu. Pudelēs vīns. Kamīnā malka. Un es viens �ajā lie�lajā mājā. Se�as istabas. Vanna. Virtuve. Tualete. Tas ir viss, ko esmu sasniedzis, pēc kā visu mū�u tiecos. Un, ja arī da�reiz cil�vēki savu dzīves piepildījumu sasniedz, tad tas pa lielākai daļai notiek vecumā, pa�ās dzīves beigās, kad tas galu galā vairs nav vajadzīgs. Bet jaunība paiet mācoties, sapņojot, strādājot. Viss mū�s paiet strādājot, sapņojot, mācoties. Un, kad pienāk vecums, tu pēk�ņi apjēdz, ka tas viss ir bijis velti. Tu esi uzcēlis māju un ta�gad sēdi viens lielajā istabā, un sildi pie kamīna kājas. Esi paēdis. Vīns karsē asinis un tev gribēsies raudāt. Neviens nesēdēs bla�kus. Neviena sirma, laba, laipna un tikpat veca sieviete kā tu pats nesēdēs blakus, un mēs nevarēsim atcerēties sākumu. Būs tikai beigas. Tagad tā labā, sirmā un laipnā sieviete dro�i vien sē� kaut kur citur, kādā citā istabā, kurā varbūt nav kamīna, kurā ir veca, nomelnējusi plīts, kas nevelk un dūmo, un viņi tagad divatā ar kādu citu vecu un sirmu vīrieti sē� vakaros cie�i pie dūmojo�a pavarda, un viņa klusā, mierīgā balsī lasa biezas grāmatas par cil�vēku dzīvi, par mīlestību, kas cilvēkus garīgi paceļ un nonāvē, un viņai bie�i lasī�ana jāpārtrauc, jo blakus istabā trok�ņo mazbērni. Viņi klausās, un abu sirdīs ir dīvains miers.

Es tādu nekad nepazī�u. Kad viņi būs miru�i, tās nebūs beigas. Mazbērni izaugs, un viņiem būs centrālā apkure, māja, un viņiem būs bērni, un viņi būs veci, un viņi lasīs viens otram priek�ā grā�matas par dzīvi un mīlestību, un viss atkal sāksies no jauna. Tikai man viss beigsies. Tikai ar mani viss beigsies, un tās patie�ām būs beigas. Paliks māja. Auksts, pelēks akmens. Paliks kamīns, un nebūs neviena, kas tajā iededz uguni. Nebūs siltuma. Ledus. Es nevaru atrast sērkociņus. Beidzot! Deg. Malka ir sausa. Siltums. Bet kājām tomēr vēsi. Pleciem vēsi. Krūtīm vēsi. Dvēselei auksti. Un man grāmata jālasa pa�am. Blakus istabā klusums. Kā kapā. Kādreiz domāju, ka viss būs citādi. Cerēju, ka bū�u laimīgs. Bet grāmata ir jau izlasīta. Tā nebija sevi�ķi bieza. Bez skaistām ilustrācijām. Sliktas kvalitātes papīrs. Vienmuļ� si�ets. Katrā lap�pusē viens un tas pats. Esmu bijis slikts autors. Honorārs - �ī māja. No kamīna plūsto�ais siltums, kas nesilda. Klusums blakus istabā. Un arī vīns nav iznācis īsti labs. Mutē paliek rūgtums. Par daudz piebērts cukurs. Par daudz, par daudz�

Dzīvē vienmēr kaut kas tiek izdarīts par daudz, kaut kā vien�mēr pietrūkst. Kaut kas vienmēr paliek nepadarīts. Kāds sīkums. Neesmu mīlējis. Neesmu ne ar vienu meiteni gājis basām kājām pa saliju�u zemi. Ne ar vienu meiteni neesmu klusēdams staigājis pa ceļu, me�u, pilsētas bulvāriem, neesmu sajutis nevienas sievie�tes lūpas un nekad zem sevis neesmu sajutis sievietes krūtis un to� nu, to� neko. Man vienkār�i nekad nav piederējusi neviena sieviete. Toties man ir bijis sapnis par māju. Par vannu. Par atse�vi�ķu tualetes telpu. Par kamīnu.

Jā, vīns patie�ām nav iznācis labs. Nekas. Man tik un tā nav neviena, ko uzcienāt. Nav neviena drauga. Nekad neviens man nav uzlicis roku uz plecu. Nekad ne ar vienu neesmu izdzēris pu�deli degvīna. Ir bijis jātaupa. Da�reiz kāds aicināja. Bija jāstrādā. Bija jāceļ. Par velti. Neviens pie manis neatnāks.

Varbūt vīns tik rūgts arī nemaz nav. Nē, tagad jau liekas tīri labs, un vēl pēc da�ām glāzītēm tas jau liksies kā labākais kon�jaks. Pa�am kļūs siltāk, kamīns varēs nedegt, tas nebūs vairs va�jadzīgs. Man blakus apsēdīsies sieviete, kuru esmu visu mū�u mī�lējis, ar kuru esmu kādreiz staigājis pa lietus izmērcētu zemi, ar kuru esmu aizbraucis pie jūras un skatījies, kā viļņu satrakota tā kļūst lielāka, baiga un tum�a, nāk arvien tuvāk un tuvāk, bet tu nejūti bailes. Tev blakus stāvēja maza, trausla sieviete, un tu brīnījies, kādēļ, un tad saprati, ka tā ir mīlestība un ka �ī mazā, trauslā sieviete ir liels, spēcīgs draugs, un tādēļ jums nav un ne�kad nebūs bail no tum�ās, vētras satrakotās jūras, nebūs bail no dzīves.

Jā, un vēl. Viņa apsēdīsies man blakus, mēs atcerēsimies jau�nību, atcerēsimies pirmo mīlas nakti un to, ka mums nevajadzēja nekādas pilis, naudu, būt labā sabiedrībā, sildīt kājas pie kamīna, teātrī sēdēt lo�ā un būt sātīgi paēdu�iem. Mēs toreiz me�ā uzcē�lām zaru būdu, pārtikām no sēnēm un ogām, kaili gulējām izcir�tumā, sapņojām un mums bija ārkārtīgi labi. Mēs visu to atce�rēsimies, bet blakus istabā mūs traucēs smiekli. Tie būs mūsu mazbērni. Tādi mazi, apaļīgi bērni. Tad no darba pārnāks meita un dēls, znots un vedekla, mēs apsēdīsimies pie galda, un viņi mums pateiksies par to, ka mēs �o māju esam uzcēlu�i sev, viņiem un viņu bērniem, ka esam �o galdu uzklāju�i sev, viņiem un viņu bērniem, ka ir labi tā visiem vakarā sanākt kopā, skatīties, kā kamīnā deg uguns, pārrunāt un atcerēties, ko katrs ir darījis aiz�ejo�ā dienā, aizejo�ā gadā, aizejo�ā dzīvē. Cilvēka mū�s - kā at�vērta grāmata.

Protams, tas bija sapnis. Es tai klāt pierakstīju vēl da�as lap�puses. Varbūt tās bija liekas, nevajadzīgas. Var jau būt. Tās tikai radīja skumjas. Neviens �īs lappuses neizlasīs. Un neviens par tām nesamaksās. Viss jau ir nokārtots. �eks uzrakstīts. Pēdējā lap�puse. Tikai sev esmu rakstījis, tikai pats esmu lasījis. Dzīve. Te nu tā ir. Nodzīvota un nevienam nevajadzīga. Saplēsta avīze. Izsalis dārzs. Mierīga jūra. Asfaltēts ceļ�. Sagāzusies zaru būda. Aizsalis izcirtums. Un vakars. Kamīnā deg uguns. Būs jāpiemet vēl da�as pagales. Tikai da�as. Ziema ir gara un auksta. Malka jātaupa. Var kļūt vēl aukstāks. Bet �odien jau var. �odien var iedzert vīnu, var nodedzināt da�as pagales vairāk. �odien var pat sapņot.

Smieklīgi. Vari smieties un vari raudāt. Vari aiz sāpēm kaukt kā vilks. Neviens nedzirdēs, neviens neatskries palīgā, ja ar tevi kas notiks. Tu tikai varēsi kaukt. Varēsi nomirt savās se�ās istabās. Savā pla�ajā virtuvē. Savā dziļajā vannā. Savā atsevi�ķajā tualetes telpā. Tu esi uzcēlis apkārt savai lepnajai mājai augstu �ogu. Uz �oga rej uzraksts '"Nikns suns!" Bet neviena suņa tev nav. Jo suns ir jābaro. Neviens pie tevis neatnāks. Neatnāks, nekad neatnāks�

Tas ir drausmīgi. Un es nekur nevaru aiziet. Nekur. Esmu pie�siets. Esmu uzvarēts. Kādreiz biju pārliecināts, ka ma�ā ar dzīvi uzvarē�u es. Viens pret nule dzīvei par labu. Rezultāts mazs, bet ar to pietiek. Ma�s zaudēts. Vārtus iesita� Jā, kas iesita �os vie�nīgos, dzīvei uzvaru neso�os vārtus? Kas?! Un vai vispār ir uzva�rētājs? Rezultātā varēja būt ari desmit pret vienu. Vienalga. Ir tikai zaudētājs. Un tas esmu es. Un tomēr�

Kas tad galu galā guva �os vārtus? Vai tā bija māte? Nē, viņa tikai lieliski piespēlēja uz priek�u skrejo�am dēlam vārdus - savs kaktiņ� cilvēkam ir vajadzīgs. Tev, dēls, ir jādzīvo labāk par citiem! Tev jāuzceļ pa�am sava māja. Skola? Arī tā tikai piespēlēja, mācī�dama ticēt Dievam un neticēt cilvēkiem. Sabiedrība? Tā prata labi manevrēt un uzbrukt, bet arī tā neguva �os vārtus. Tā prata aizlikt priek�ā kāju. Nicināt tos, kuriem nekas nepiederēja. Bet mēs mitinājāmies pagraba telpās. Virs mūsu vienīgā istabas loga varēja redzēt smagus strādnieku zābakus, bērnu sandales, sie�vie�u augstpapē�u kurpes, garāmbrauco�o tramvaju, ma�īnas un pēdējos rieto�ās saules starus. Mana bērnībā bija ieslodzīta pa�grabā. Arī mani sapņi bija dziļi patriekti zem pirmā stāva, priek�ā aizlikts mazs logs, plata iela, un es varēju redzēt tikai garāmejo�o cilvēku kājas. Katrs varēja ieskatīties mūsu logā. Katrs garām�gājējs tajā varēja iespļaut. Es tomēr iemācījos sapņot. Man tomēr radās sapnis. Es tomēr sapni piepildīju. Ta�u tam diem�ēl bija vsģadzīgs viss mū�s. Kamīnā deg uguns. Sadeg malka. Paliks pelni. Dzīve pagājusi. Paliks māja. Un viss. Un tikai. Un vairāk nekas.

Tas nav maz - uzcelt māju. Ne katrs to spēj. Bet� Tagad ir velni�ķīgi grūti tiesāt pa�am sevi. Celtnieku brigādes da�u mē�ne�u laikā samontē piecstāvu namu. Ko �ie jaunie celtnieki izjūt, kad viņi redz se�desmit laimīgas ģimenes? Vai tās izjūt to pa�u, ko es? Vai arī viņiem tas ir tikai savs kaktiņ� vai vieta dzīvei, mīlestībai, jauniem sapņiem, vieta nākotnei? Es nezinu. Es neesmu par to domājis. Es daudz ko neesmu darījis. Daudz ko neesmu izjutis. Neesmu gulējis smiltīs vai ziedo�ā pļavā un skatījies saulē. Nevienam neesmu iemācījis pirmos burtus. Neesmu uzkāpis kalnā. Neesmu redzējis zem sevis mākoņus. Baltus un melnus. Neesmu bēdzis no negaisa. Neesmu redzējis krāsainus sapņus. Neesmu klau�sījies krāsainu mūziku. �ķirstījis krāsainu bil�u grāmatu. Nekad neesmu salis. Neesmu izjutis stindzino�u aukstumu no papē�iem līdz matu galiem. Kājas man nekad nav salu�as. Man patīk staigāt siltās �ībās. Nekad neesmu bijis jūrā ar laivu. Pat ar kuģi neesmu braucis, neesmu piedzīvojis vētras, raidījis SOS, neesmu redzējis tālas, sve�as zemes. Nekad neesmu iebridis ūdenī dziļāk par jos�tasvietu. Esmu ticējis Dievam. Nekad neesmu piedzēries.

Advokāt, tu vari pierakstīt! �is tas man liecinās par labu. Es nevienam neesmu melojis, nevienu neesmu� Tu tikai pieraksti, advokāt! Man nebija draugu, neviena tuva cilvēka, kam melot, kā priek�ā izlikties. Man nebija nevienas sievietes, kuru varētu mīlēt, kuru varētu piekrāpt. Es neesmu grēkojis. Es neesmu pave�dinājis. Nevienu neesmu sitis. Neviens nav sitis man. Neesmu mutē sajutis asiņu gar�u. Izspļāvis zobus. Neesmu kliedzis, gulējis dubļos, �āvis, skrējis. Neesmu nesis ievainotu biedru. Maizes �ķēli dalījis divās daļās. Nekad neesmu no cigaretes ievilcis tikai vienu dūmu un tad devis tālāk. Kara laiku noslimoju. Pagrabs man mantojumā atstāja tuberkulozi. Un vēl pēc tam. Jūtos draņķīgi - to nemaz ar vārdiem nevar pateikt. Un kaut kā ir bezgalīgi �ēl�Dzīves? Bet vai tā vispār man bija? Nu, ko, bargo tiesnesi? Tev spriedums jau gatavs? Ta�u es tev vēl gribu�

1966

Kad kareivis atvēra acis, viņ� ieraudzīja debesis - zilas un dzid�ras un atcerējās, ka pirms uzbrukuma sākuma un tad, kad jau skrēja pa �īs mazās, sve�ās pilsētiņas ielām, debesis nevarēja sa�skatīt. Tās aizsedza biezi dego�o māju dūmi, lidojo�i zemes gabali, akmeņi, smiltis un vācie�u lodes. Nevarēja pacelt pat galvu. De�besis aizsedza nāve. Bet pēc da�ām minūtēm vajadzēja celties stā�vus un skriet uz priek�u.

Kareivis gulēja un raudzījās zilgmē. Viņ� atcerējās, ka pirms trim gadiem pavasarī �ais pirmajās maija dienās skrēja uz upi, virs galvas bija tās pa�as skaidrās un tīrās debesis, lietus nelija, un visu pavasari spīdēja saule. Viņ� varēja tālu doties aug�up pa upes stāvo krastu, uzkāpt kalnā un skatīties, kā dzimtā sād�a kļuvusi maza maziņa, un tad ar atpakaļ atmestu galvu ātri jozt lejā, nebija jānoliecas, nebija jābaidās, seju dzesēja vēj�, un viņ� skrēja pretī savām mājām.

Kļuvis astoņpadsmit gadus vecs, viņ� skrēja pretī pats savām bailēm.

Sejā vēj� svieda uguni, smiltis, naidu un dūmus. Kaut ko sve�u un to, kam nevajadzēja būt.

Tūksto�iem zēnu cēlās un skrēja.

Nāve.

Tūksto�iem zēnu rāpoja un līda.

Nāve.

Tūksto�iem zēnu gulēja dubļos un �āva.

Mak�ķerkārtus nomainīja �autenes. Algebras vietā zēni skai�tīja patronas un aprēķināja, ka jāiet un jārāpo būs tālu un ilgi. Bumbas� Zēni aizmirsa futbolu. Bija nakts. Dienas - garas un bezgala īsas. Tūksto�iem jaunību palika guļam me�os, pļavās un grāvjos. Uz lauka. Uz ledus. Tā tūksto�iem jaunību nekad nebeig�sies. Tā arī paliks. Zēni, kas nekad nekļūs veci. Tūksto�iem uzspri�dzinātu sapņu un dzīvību.

Kareivis mēģināja piecelties. Tas neizdevās. Viņ� bija līdz pusei apbērts ar mājas drupām, akmeņiem, un kājas cie�i un smagi pie zemes spieda sadrupu�o kāpņu atliekas.

Pa tām kādreiz varēja kāpt aug�up�

Kareivis pamēģināja vēlreiz. Kreisā kāja pakustējās, bet labo viņ� nejuta. Nē, tomēr juta. Asas, negaidītas sāpes no gurna līdz labajam plecam. Piere norasoja, un kareivim uz mirkli kļuva ne�labi. Viņ� pievēra acis.

Kad pēc kāda laika atkal tās atvēra, saule spīdēja tie�i sejā. Sāpes pamazām norima, un viņ� ieraudzīja netālu no sevis jaunu, netīru un izspūru�u meiteni. Varbūt viņai bija tikai se�padsmit, varbūt astoņpadsmit gadu, bet varbūt viņa jau bija vecajo veca�

Meitene stāvēja un skatījās, kā kareivis atver acis un pārsteigts skatās uz viņu.

Meitene satrūkās un gribēja bēgt.

-�� Stāvi! - kareivis iekliedzās.

Meitene brīdi pastāvēja, tad pieliecās pie zemes un, atkal izslē- jusies, nāca arvien tuvāk pie gulo�ā kareivja.

Viņ� da�u sekun�u laikā atcerējās meiteni no savas sād�as, atcerējās upi un me�u, kā viņi bija bie�i skrēju�i peldēties, kā gā�ju�i dziļi me�ā ogot, kā tajā pēdējā vasarā sēdēju�i upes krastā, vērojot, kā ūdeņi kaut kur plūst un aizplūst. Viņi bija sapņoju�i par nākotni, un vienreiz viņ� bija, pa�am negaidot, noskūpstījis meiteni uz vaiga, un pēc tam ilgi bija kauns, kā, viņam aizejot uz fronti, meitene raudāja, un arī viņam acīs saskrēju�as asaras, jo viņ� ta�u bija vēl jauns un abi tik maz dienu bija pavadīju�i kopā un tā arī nebija vēl paspēju�i iemācīties skūpstīties uz lūpām.

Meitene lēnām pārliecās pār guļo�o kareivi.

-�� Palīdzi, - viņ� �ukstēja.

Bet meitenes rokās bija auksts, pelēks akmens. Viņa bridi stā�vēja, tad spēji nobijās un aizbēga.

Saule bija pacēlusies augstāk un tagad atradās tie�i virs drupās apraktā kareivja.

Viņ� sasprindzināja visus spēkus un ar abām rokām lēni atstūma uz krūtīm un vēdera gulo�o kāpņu posmu.

Uzreiz kļuva vieglāk.

Kareivis pagriezās uz sāniem un nesteidzoties atsvabināja arī kājas. Viņ� vēl brīdi pagulēja, tad rokas, atgrū�ot lauskas, sataus�tīja kaut ko mīkstu un lipīgu. Viņ� to atgrūda un tad ieraudzīja sev blakus jaunu, jau miru�u vācu kareivi, un atminējās, ka abi uzbrukuma laikā �eit bija satiku�ies. Ne viens, ne otrs vēl nepa�spēja iz�aut, kad kāds artilērijas lādiņ� trāpīja mājā, un viņ� pēc tam bija kritis, lidojis un atkal kritis�

Kareivis grīļodamies piecēlās un, atbalstījies pret sabruku�ās mājas sienu, pievēra acis.

Pēk�ņi viņ� sajuta maizes smar�u�

Un uzreiz atcerējās sestdienas vakarus dzimtajā sād�ā, kad māte cepa maizi un viņi, �etri bērni, gulēja uz krāsns un gaidīja.

Nezin kādēļ viņam prātā visu laiku stāvēja tikai �ī gar�īgā, pelēkā rudzu maize. Varbūt tāpēc, ka tas bija kaut kas tik ļoti pie�rasts, patīkams, un viņ� nekad agrāk nebija iedomājies un nezi�nāja, ka uz pasaules var būt arī kas cits�

Kareivis pieliecās, pacēla automātu un lēni izrāpās no drupām.

Iela bez sākuma un beigām. Mājas bez logiem. Mājas bez kāp�nēm. Mājas bez cilvēkiem. Telefona būda ar vaļā atrautām durvīm. Vēj�. Aparāta klausule karājās vada galā un viegli �ūpojās.

Kāds cilvēks nebija paspējis pabeigt sarunu�

Kareivis apstājās, un viņam likās, - ja paceltu klausuli un pie�liktu pie auss, viņ� dzirdētu vārdus.

"Dēls� Tu esi dzīvs� Dzīvs� Dzīvs� Gaidu. Tu pārnāksi. Nāc�"

Kareivis pastāvēja, noslaucīja no sejas asinis un turpināja iet. Viņ� baidījās, ka klausulē izdzirdēs pavisam citus vārdus.

"Nekad. Nekad. Nekad�"

Pagājis da�us desmit metrus pa �āviņu izārdīto pilsētiņas gal�veno ielu, kareivis atkal apstājās un paskatījās pa kreisi.

Kādai mazai vienstāva mājai sprādziena vilnis bija norāvis jumtu un izgāzis sienu.

Istabā vēl kurējās krāsns. Pie veselās sienas pierasti, ritmiski un vienmuļi laiku skaitīja vecs sienas pulkstenis�

Gustav Becker.

Minūte, divas, trīs. Tik, tak, tik tak� Nekas nebija noticis, nekas nebija mainījies. Tikai tik un tak, tik un tak� Tā katru mirkli miljoniem gadu.

Uzklāts galds. Nokritusi un saplīsusi vāze. Traukā ielieta zupa. Maize.

Kāds cilvēks nebija paspējis paēst pusdienas�

Kareivis iegāja istabā un paņēma uz galda nolikto maizes klaipu. Tad, brīdi, padomājis, pārlauza to uz pusēm un lielāko daļu nolika atpakaļ uz galda.

Izgājis uz ielas, turpināja iet.

Pilsētiņas centrs. Veikals, frizētava, krogs. Viņ� redzēja zem nespodrajiem uzrakstiem desu līkumu, skaistas sievietes seju un putojo�u alus kausu. Norija siekalas. Gribējās dzert. Gribējās no�krist pie zemes. Traki sāpēja labā kāja. Bija grūti iet. Pār pilsētu vēlās biezi, smagi dūmi.

Viņ� stāvēja un domāja. Vajadzēs iet uz priek�u. Bet cik tālu - to nezināja. Viņ� bija palicis viens, un kuru katru brīdi �eit atkal varēja parādīties vācie�i. Viņiem tajā rītā vajadzēja uzbrukt �ai pilsētiņai tikai tāpēc, lai novērstu ienaidnieku uzmanību no divī�zijas galvenā uzbrukuma virziena dzelzceļa stacijai.

Saule rietumu pusē jau noslīdējusi zemu.

Kareivis, da�us mirkļus vēl padomājis, atkal sāka iet. Ielas vidū ar izplestām rokām un kājām gulēja jauns vīrietis. Viņ� bija līdz pusei apdedzis, miris. Sejā sastingu�as sāpes un bailes.

Kareivis pārkāpa tam pāri un turpināja iet uz priek�u.

Pēk�ņi viņ� sadzirdēja kādu it kā kliedzam - apstājies, kareivi! Tev jāgrie�as atpakaļ!

Un kareivis apstājās. Tad apgriezās un vēlreiz nostaigāja noieto ceļu, stipri klibodams ar labo kāju. Iet kļuva arvien grūtāk. Un tad nebija vairs ielas, nesagrautu māju, uzrakstu, bildes. Uz katra soļa viņ� sastapa kritu�os. Tie gulēja dīvainās pozās, atrautiem locekļiem un sakropļotām sejām. Citi atvērtām acīm gulēja uz muguras un �ķita, ka viņi ir dzīvi, mazliet atpū�as un skatās, kā noriet saule.

�eit gulēja arī daudzi no tiem, ar kuriem kareivis no rīta devās triecienā. Viņ� uzmanīgi apskatījās apkārt un ieraudzīja, ka atkal stāv netālu no tās pa�as mājas durvīm, zem kurām gandrīz bija palicis uz visiem laikiem.

Kareivis lēni noslīga pie zemes un sajuta pakrūtē tuk�umu.

Tuvojās krēsla. Joprojām visapkārt bija savāds miers.

Slāpa. Jāiet. Bet tagad katrs solis jau prasīja milzīgu piepūli.

Kareivis piecēlās, tad pēk�ņi, no sevis netālu izdzirdis troksni, pacēla automātu un strauji apgriezās.

-�� Stāt! - viņ� iekliedzās.

Bet to nevajadzēja. Meitene stāvēja kā sastingusi. Jā, tā pati jaunā, ļoti netīrā un izspūrusī meitene. Viņa nekustējās no vietas. Tās bija bailes.

Meitene sāka raudāt.

Kareivis lēni nolaida automātu un piegāja viņai cie�i klāt.

Debesis apmācās, un drīz bija gaidāms lietus.

Kareivis sēdēja uz sagruvu�ās mājas sliek�ņa, un meitene aiz�vien vēl raudāja.

-�� Izbeidz! - kareivis teica.

Viņ� neieredzēja asaras, un viņam uznāca dusmas.

-�� Pārstāj kaukt!

Bet meitene nepārstāja. Viņa nesaprata nevienu vārdu, ko teica �is kareivis, tikai juta, ka viņ� kaut ko vēlas, kaut ko no viņas prasa, un sāka raudāt vēl skaļāk.

Dzīvē vēl tik maz kas bija redzēts, izjusts, izzināts. Vēl nebija pabeigta ģimnāzija, vēl nebija aizbraukts līdz jūrai, vēl nebija uzkāpts kalnā un vēl nebija mīlēts.

Dienu iepriek� vācie�i visus iedzīvotājus sadzina tirgus lau�kumā un pēc tam kaut kur aizveda. Bet da�i palika. Da�i slēpās, arī meitene. Trīs gadus visiem tika stāstīts, ka pret krieviem jācī�nās, ka no krieviem jābēg. Tie vīrie�us sūta uz Sibīriju, bet sievie�tes izvaro un no�auj.

Vakar meitenes māte aizgāja uz tirgu�

Meitene sēdēja pie loga un gaidīja. Kāds, skrejot garām, ātri pateica - paslēpies!

Viņa paslēpās.

Fronte bija pavisam tuvu. Bet tur - krievi�

Vācie�i staigāja pa pilsētu, ķēra cilvēkus un spridzināja mājas.

Sprādziens.

Meitene atradās pagrabā. Vēlāk viņa, visa noputējusi, netīra un saplēstās drēbēs izlīda laukā. Māja bija sagrauta, un netālu atska�nēja �āvieni. Kāds kliedza.

Māte nenāca.

Meitene cauri drupām atkal ielīda pagrabā un gaidīja�

Viņa gaidīja visu nakti.

Pienāca rīts, un sākās kauja.

Pēc stundas tā norima, iestājās klusums un meitene izlīda virs�zemē. Tagad pilsēta bija gandrīz vai pilnīgi sagrauta, tikai pa�ā centrā stāvēja da�as veselas mājas.

Māte joprojām nenāca, un meitene nevarēja zināt, ka viņa tā arī nekad vairs neatgriezīsies �ai pilsētā, kuru varbūt kādreiz at�jaunos un uzcels no drupām. Atgriezīsies varbūt pēc daudziem gadiem, sirma un veca, izbraukājusi pusi pasaules, visur juzdamās viena un sve�a, nevienam nevajadzīga un lieka. Atbrauks varbūt vienīgi tādēļ, lai nomirtu dzimtajā zemē.

Bet toreiz, tajā tālajā maija rītā, meitene skatījās uz savu māju, kura bija un nebija, gāja pa savu pilsētu, kura bija un nebija, gai�dīja māti, kura bija un nebija�

Tad viņa ieraudzīja drupās apbērtu krievu kareivi, viņ� kaut ko pateica, meitene nobijās un atcerējās, ka �ie kareivji ta�u esot ne��ēlīgi un ļauni, ka viņi visas jaunās meitenes�

- Izbeidz! - kareivis atkārtoja.

Meitene nesaprata. Viņa tikai juta, ka kareivis atkal kaut ko grib, kaut ko prasa, un sāka raudāt vēl skaļāk. Meitenei �ķita, ka tūlīt viss būs tā, kā par tiem kareivjiem stāstīja vācie�i, un tad sekos nāve.

Bet kareivis iebāza kabatā roku un izvilka no rīta paņemto gabalu maizes. Tagad tā spēcīgi oda pēc deguma, sviedriem un mahorkas.

-�� Ņem! - kareivis teica un pasniedza to meitenei.

Viņa raudāja ilgi, neticēdama savām acīm, tad lēni izstiepa roku.

-�� Maizīte, - viņa klusi pateica un, pārstājusi raudāt, sāka ēst.

Kareivis aizsmēķēja un, dziļi ievilkdams tabakas dūmus, ska�tījās, kā meitene, aizmirsusi visu uz pasaules, apēda pēdējo ku�mosu. Viņ� pakrūtē sajuta vēl lielāku tuk�umu nekā pirmīt un pagrieza galvu sāņus.

Kļuva arvien tum�āks. Sagruvu�ās mājas, ugunsgrēki, koki, kritu�ie kareivji un tum�ie, zemu skrejo�ie mākoņi radīja baismu iespaidu.

Kareivis piecēlās.

-�� Paldies, - meitene sausi no�ukstēja.

Viņa paskatījās ļoti noguru�ajās kareivja acīs, netīrajā, ar sa�kaltu�ajām asinīm nosmērētajā sejā, un tomēr acīs varēja redzēt kaut ko siltu, tīru, varbūt līdzjūtību, nogurumu, kaut ko zēnisku, labu, bet jaunajā sejā bija kaut kas arī par daudz vīri�ķīgs, no�pietns, kaut kas no naida un niknuma.

Viņ� pagriezās un mēģināja no �īs vietas tikt prom.

-�� Neej, - meitene klusi teica. - Tur ir vācie�i.

Kareivis pagrieza galvu, ta�u teikto nesaprata.

Un atkal meitene kaut ko pateica. Viņas balsī varēja saklausīt bailes, satraukumu, neziņu un kaut ko ļoti tuvu un pazīstamu.

Viņ� apgriezās un ar grūtībām paspēra da�us soļus atpakaļ.

-�� Ko tu teici? - kareivis prasīja.

Meitene pakratīja galvu.

Kareivis saprata. Atmiņā atkal tālu upes krastā pazibēja meite�ne zilā kleitā un baltās vasaras sandelēs. Kareivis pēk�ņi noprie�cājās, ka palicis dzīvs, ka var atcerēties pagātni, ka �ī sve�ā, netīrā un izsalkusi meitene vairs neraud, bet kaut ko saka savā nesa�protamajā valodā, un tāpēc it kā kļuva labāk un izsalkums it kā pa�zuda, un sāpes it kā norima, un viņ� it kā nejuta vairs nogurumu.

Kareivis meitenei uzmundrino�i uzsmaidīja un paraudzījās sev priek�ā.

Un arī meitenei pēk�ņi kļuva silti un patīkami, nebija vairs bail no �ī krievu kareivja, viņai tas likās ļoti parasts, vienkār�s un labs lauku puisis, kur� jau kādreiz satikts.

Meitene paraudzījās uz turieni, kur skatījās kareivis. Pilsētā joprojām plosījās ugunsgrēki, ielās, zem drupām un tepat netālu gulēja kritu�ie, saule jau bija norietējusi, un �o mazo izpostīto ze�meslodes gabaliņu lēni apņēma tumsa. Būs atkal nakts. Kareivis mēģinās aiziet, un meitene atkal �ais drupās paliks viena, negu�lēs, drebēs un raudās. Viņa iedomājās, ka varētu iet �im kareivim līdzi un parādīt, kā nemanītam izk|ūt no pilsētas, bet tad atcerē�jās, ka var ta�u atgriezties māte, meklēs māju un neatradīs, mek�lēs meitu un neatradīs.

Viņa piegāja pie kareivja, saņēma viņa roku savā un lūdzo�i pa�skatījās sejā.

- Neaizej, - viņa no�ukstēja.

Nakts bija auksta un ļoti tum�a. Kareivis un meitene sēdēja uzspridzinātās mājas pagrabā un klausījās, kā uz izpostītās dzī�ves drupām smagi krīt lietus.

Smagi, smagi.

Kareivis aizsmēķēja pa�taisīto cigareti, dūms bija rūgts, un viņ� sāka domāt, kāpēc tagad nevarētu sēdēt savas Sniegupītes kras�tā, - būtu jau izvilcis nakts�ņores, lietus nelītu, vēlāk pie viņa atnāktu Taņa, un tad varbūt viņ� noskūpstītu viņu uz lūpām, un meitene neredzētu, kā viņ� nosarkst. Pēc tam aizietu apraudzīt auklas, un viņa dzirdētu, kā klusajā nakts tumsā ieskanas zva�niņ�, apsēstos krastā un gaidītu. Dro�i vien tagad arī gaida. Viņi tā norunāja. Bet viņ� atgriezīsies jau ļoti pieaudzis, jaunība būs palikusi kaut kur dubļos, sagrauto pilsētu drupās, slāpēs un badā. Ceļa putekļos un savu biedru nāvēs.

Meitenei kļuva auksti, viņa viegli piespiedās pie kareivja un do�māja, kādēļ tagad nevar sēdēt siltā istabā, lasīt grāmatu, bet pēc tam piesēsties pie klavierēm un spēlēt Emīlu Dārziņu. Māte uzsla�vētu un stāstītu, cik cilvēkam nepiecie�ami dzīvē redzēt uzplauk�stam koku, nokūstam pēdējo sniegu, redzēt sauli un klausīties mūziku. Meitene pasmaidītu un teiktu, ka tās ta�u ir visvienkār��ākās lietas pasaulē�

Meitenei ļoti nāca miegs un kļuva vēl aukstāk. Viņa mazliet izbrīnījās, kāpēc pazudu�as bailes no nakts, no lietus, no vācie�iem

un no �ī sve�ā, nopietnā krievu kareivja. Maizes smar�a� Karei�vis gurdi uzsmaidīja, viņai kļuva vēl labāk, vēl dro�āk, un miegs nāca un nāca�

Kareivis juta meitenes galvu viegli uzgulstamies uz pleca. Mei�tene gulēja, un viņa izskatījās pēc bērna.

Kareivis saprata, ka �onakt pasaule pēk�ņi kļuvusi maza maziņa, tā visa iekļāvusies �ī bērna mazajā sejā, aizvērtajās acīs un lūpās, un �im bērnam vajadzīgs siltums un miers.

Kareivis uzmanīgi noguldīja meiteni uz zemes, piecēlās, novilka �ineli un viņu apsedza.

-������� Guli, - viņ� klusi pateica un, aukstajā pagraba tumsā vairākas reizes noskurinājies, atslīga blakus meitenei. Uzlika automātu sev priek�ā uz ceļgaliem un, ieklausījies tumsā, lēni aizmiga.

Nakts pagāja, un pienāca rīts. Cauri biezajai sabruku�o ķieģeļu un dēļu kaudzei pagrabā iespīdēja pirmie saules stari.

Kareivis un meitene uzmodās. Viņa juta pie sejas piespie�a- mies �ineli, kas oda pēc deguma, sviedriem un mahorkas. Viņa piecēlās, pasniedza to kareivim un apmulsusi pateica:

-�� Paldies.

Kareivis palocīja galvu.

Pagraba kaktā no pārsistā ūdensvada klusi urdzēja ūdens. Mei�tene noliecās un sāka mazgāties.

Kareivis norija siekalas un skatījās, kā meitene, beigusi maz�gāt seju, atraisīja zem lakata sasietos matus, tie smagi uzgūlās uz viņas pleciem, un meitene pārvērtās. Viņa pēk�ņi bija kļuvusi skaista, jauna, un viņas sejā atspīdēja rīts.

Nebija vairs nakts, lietus, baiļu, naida un pelēkā akmens krāsas�

Arī kareivis mēģināja piekļūt pie ūdens, bet velti. Kāja bija uz�tūku�i, violeti sārta un �ausmīgi sāpēja.

Tad meitene samērcēja lakatu un no kareivja sejas un rokām nomazgāja asinis.

Saule bija pacēlusies augstāk, un viņi caur pagraba ieeju ska�tījās uz izpostīto pilsētu, kur ielās un drupās gulēja kareivja biedri un kur gulēja arī viņu pretinieki.

Kaut kur pavisam tuvu pēk�ņi atskanēja �āvieni un dobji sprā�dzieni.

Kareivis uzreiz visu saprata. Viņ� meiteni cie�i pievilka pie sevis, uzsmaidīja, ieskatījās acīs, kuras atgādināja citu seju un citus matus, upes ūdeni un nakti, un bērnību, un jaunību, un visu viņa mū�u�

-������� Bēdz! - viņ� teica un nodomāja, ka vismaz viņai vienīgajai no visas �īs pilsētas ir jāpaliek dzīvai, jo citādi nekā vairs nebūs. Būs tikai tumsa un drupas. Un neviens pat nevarēs vēlāk pateikt, kas biji tu, kas biju es. Neviens nevarēs pateikt, ko mēs domājām un darījām, un ko sapņojām, un kādēļ galu galā mums vajadzēja �eit atrasties drupās, ciest sāpes un gaidīt.

-�� Bēdz! - kareivis atkārtoja.

Bet meitene cie�i ieķērās viņa rokā un nekustējās.

Tās nebija bailes.

Kareivis redzēja, ka viņas seja pārvētās un acīs pēk�ņi izzuda mirdzums.

Tā toreiz cilvēki da�os mirkļos kļuva pieaugu�i.

Un es nezinu pat tavu vārdu, kareivis nodomāja.

Priek�ā lēni tuvojās vācu automātistu ķēde. Kareivis nolamā�jās un sagatavoja ieroci kaujai.

Pēc lietus silti un spēcīgi smar�oja smagi ievainotā zeme�

1966

Es viņu pazinu uzreiz. Viņ� ar abām meitenītēm uzmanīgi �ķērso ielu un nesteidzoties dodas uz stacijas pusi.

Pār seju un rokām pārskrien tirpas. Sīki nervu �āvieni. Tie signalizē. Tie brīdina. Draud briesmas, un vēl nespēju aptvert, no kurienes. Un cik tās ir lielas. Cik ilgas?

Vai kā toreiz? Kas to pateiks - kādas?

Apstājos. Sastingstu. Tā ir baiļu paralīze. Bet tikai mirkli. At�ceros. Un kaut kas manī nomirst. Kaut kas manī atdzimst, un no tā atkal notirpst pirksti. Baidīdamies viņu pazaudēt, ātri pār- skrienu pār ielu, sekoju da�u soļu atstatumā un saprotu, ka bries�mas draud viņam.

Bet viņ� iet man pa priek�u, kaut ko stāsta savām meitām un to nenojau�.

Viņ� neko nenojau�. Viņ� iet uz priek�u. Meitenītes smejas. Kā jau bērni. Tētis pateicis kaut ko jocīgu. Ir dīvaini un neparasti redzēt Viņu kā tēvu. Dro�i vien labu tēvu.

Esmu pienācis tik tuvu, ka redzu vienīgi Viņa melno kreklu.

Melnu, melnu, melnu kreklu.

Pasaule pazūd. Tā pēk�ņi saraujas maza un pārvēr�as melnā kreklā. Pasaulē tā uzreiz, pilnīgi negaidot, zūd visas krāsas. Ir tikai melns krekls. Un cilvēki pazūd. Ielas un debess. Soļi. Viss pārvēr�as melnā. Pat smar�as izgaist. Un nejūti, ka ir vasara. Paliek tikai viens - asiņu gar�a. Pēc tās vēl ilgi neko nevarēsi ēst. Bet būs jāēd. Un viss sajauksies kopā.

Rokas. Tās neglāsta. Tās nejauc matus un maigi nepieskaras krūtīm. Sit. Sit ilgi un truli. Pamatīgi. Tas nav pat naids. Tā strādā amatnieks, pie tam vēl labs amatnieks. Rokas paceļ un met. Rokas izģērb, plē� un nonāvē.

Un viss kļūst melns. Apstājas kustība. Neskan vairs cilvēku balsis. Klusums. Ir tikai naids. Kaut kas daudz stiprāks par mī�lestību. Un tāpēc ne�ēlīgāks. Jāatmet liekais. Jāatmet saprāts un cilvēciskais. Jūtu, ka kļūstu zvērs. Izsalcis un me�onīgs. Cilvēki bie�i tādi kļūst bez mazākā iemesla. Bet man ir iemesls. Un ne�viena tiesa mani netiesās.

Jāpieiet Viņam vēl tuvāk un spēcīgi jāsit pa pakausi. Vai ari pa deniņiem. Vienalga. Bet rezultātam jābūt�

Pirms divdesmit gadiem Viņa seja nebija kalsna. Un mati tum��āki. Tagad deniņi jau sirmi. Bet man - visi. Ir tomēr starpība. Viņ� daudz vecāks par mani. Par gadiem desmit, divpadsmit.

Kri�jāņa Barona iela.

Mēs ejam ātri. Dro�i vien Viņ� iet uz staciju. Vai arī tikai tāpat - pastaigāties. Visticamāk, ar mazbērniem.

Jānosit cilvēks. Tas nemaz nav tik vienkār�i. Tas tikai tā vien�kār�i skan - jānosit cilvēks. Bet izdarīt! Pieej klāt un izdari! Un neizdarīsi neko.

Jānomierinās. Viss jāapsver ar vēsu prātu. Protams, �eit to nevar. Dienas laikā un pilsētas centrā. Nē. Nervi, nervi� Kā es pirmajā mirklī biju uztraucies, bet viss jādara mierīgi. Tā, kā to kādreiz darīja Viņ�.

Es tagad Viņu vairs nedrīkstu izlaist no acīm. Es gaidīju �o mirkli. Es �o dienu esmu gaidījis divdesmit gadus. Un bie�i varbūt dzīvs paliku vienīgi tāpēc, ka man bija jāsagaida �ī diena, �is mirklis.

Kad tu, Ervīn, un tu, Janka, un tu, Spodra, un es toreiz stāvē�jām ceļa krustojumā netālu no Valmieras, mēs vēl nezinājām, kas mūs sagaida pēc da�ām stundām. Un, ja ari būtu zināju�i, tu, Ervīn, ta�u tāpat skatītos Spodras atklātajās acīs un vēl cie�āk saspiestu viņas roku. Cie�i cie�i. Jo tas būtu bijis pēdējais pieskāriens.

Mēs stāvējām uz putekļainā ceļu krustojuma un atvadījāmies no savām mājām un no savas bērnības. Un tu, Ervīn, no savas mīlestības.

Bija �etrdesmit pirmā gada pēdējās jūnija dienas.

Mēs tajā vakarā kļuvām pieaugu�i. Mēs tajā vasarā pirmo reizi iepazinām laimi un to neparasto prieku, ko dod apziņa - esmu dzīvs. Un tajās pēdējās jūnija dienās mēs pirmo reizi iepazinā�mies ar sajūtu, kas pārņem cilvēku, kas bēg. Nezinājām - uz ku�rieni. Un mūs visus pārņēma skumjas. Pirmo reizi dzīvē jāaiziet. No kaut kā jā�ķiras un jāatvadās. Mēs domājām - no jaunības. Bet izrādās, ka tās bija jūsu dzīvības, Janka, Ervīn un Spodra.

Un tu, Janka, tā arī nekad neuzrakstīsi stāstu par mūsu mājām, Ervīnu un Spodru. Nekad. Tu mums to apsolīji. Tev bija talants. Mums visiem bija kaut kāds talants un viena vēlē�anās - nodzī�vot dzīvi tā, kā mēs to uzskatīsim par labāku. Mēs pa�i izvēlē�jāmies sev ceļu, un izrādījās, - arī nāvi.

No me�a nesteigdamies ar �autenēm rokās iznāca �etri vīri. Trīs no viņiem bija ģērbu�ies pa�austas vadmalas uzvalkos, bet cetur�tajam kājās noputēju�i gari ādas zābaki un krūtis sedza melns krekls.

Jā. Viņ� tagad patie�ām iegrie�as stacijas uzgaidāmajā zālē un dodas pie biļe�u kasēm. Rinda.

Jāstāv rindā, lai tiktu pie jūras.

Jāstāv rindā, lai tiktu aizraidīts uz viņpasauli.

Tevi, Ervīn, viņi nenonāvēja uzreiz. Tev vispirms bija jāstāv piesietam pie koka un klusējot jāskatās, kā tie �etri izvaro tavu meiteni. Bet tu neklusēji. Tu kliedzi kā ārprātīgs un lamājies vis- rupjākiem vārdiem. Kad viņi beidza, tu turpināji kliegt.

Mēs pēk�ņi bijām kļuvu�i veci.

Pēc tam Viņ� noģērba melno kreklu un tev lēni tuvojās. Bet tu turpināji kliegt. Es ievēroju Viņa muskuļoto augumu, spalvainās krūtis un pamatīgu lodes rētu krū�u labajā pusē. Un tad, kad viņ� piegāja pie Ervīna, Spodra jau vairs neredzēja, kā Viņ� ar spēcīgu kājas spērienu pakrūtē piespieda zēnu apklust.

- Vienu, - Viņ� pasniedza kasierei naudu. - Līdz Dubultiem. Protams. Tikai vienu. Meitenītes vēl ir mazas. �etri, varbūt pieci gadi, un es tikai tagad ievēroju, ka tās ir dvīņu māsas. Skaisti, labi apģērbti bērni. Un es nodomāju, ka viņam dro�i vien ir arī vēl jauna un skaista sieva. Labs dzīvoklis un labs darbs. Varētu pat apskaust. Man no tā visa nav nekā.

-������ Paldies. - Viņ� pieklājīgi saņem biļeti, un man sejā iesitas Viņa sviedru smaka. �ķiet, melnais krekls kūp.

Viņ� bija nosvīdis arī tad, kad beidza ar Ervīnu. Viņ� noslaucīja sviedrus un no kabatas izvilka pistoli.

Janku paveda sāņus, un Viņ�, turēdams pistoli labajā rokā, lēni piegāja pie mana otrā drauga.

"Par ko?" es iekliedzos un tikai vēlāk, tikai daudz vēlāk sapratu.

Tāpēc, ka bēgām.

Ja kaut vienreiz tu dzīvē nobīsties un bēdz, par to ir jāmaksā. Ne jau katru reizi ar dzīvību. Bet ar kaut ko jāsamaksā vienmēr.

Viņ� nesteidzoties, pēc katra �āviena ieturot pauzi, �āva.

Kāds pieskaras plecam.

-�� Un jums? - dro�i vien jau kuro reizi jautā kasiere.

-� Vienu līdz Dubultiem, - ātri saku, paķeru biļeti un metos uz perona.

Viņ� iekāpj tre�ajā vagonā.

Tre�ais vagons ir pārpildīts. Drausmīgs karstums. Protams, �ādā dienā tikai pie jūras un pēc iespējas drīzāk.

Viņ� apsē�as pie loga un paņem bērnus klēpī.

Atpogā melnā krekla aug�ējo pogu.

Paskatos apkārt. Visiem vīrie�iem, cik varu redzēt, mugurā balti krekli. Zīda, lina un neilona. Bet tie ir balti. Viņam vienīgajam krekls ir melns. Laikam tāds ieradums. Mīļākā krāsa. Vecas atmi�ņas. Vienīgais, kas Viņam palicis no tā laika.

Melns, sasodīti melns krekls.

Braucam.

Es skatos Viņa sejā un brīnos, cik maz tā pa �iem gadiem mai�nījusies. Vienīgi kļuvusi mazliet tuklāka.

Es klausos Viņa balsī un brīnos, cik maz tā pa �iem gadiem mainījusies. Vienīgi kļuvusi nedaudz dobjāka.

Apkārt cilvēki. Spie�as, runā, smejas. Kāpj uz kājām, grūsta, bet visiem ir jautri. Var paciest. Jo tūlīt, tūlīt būs jūra.

Tuvāk stāvo�ie priecājas par dvīnītēm. Skaisti bērni. Tādi bie�i nedzimst. Un, lai piedzimtu, ir jāmīl.

Es nekādi nevaru iedomāties Viņu gultā ar sievieti. Es nevaru iedomāties, ka Viņ� spēj pateikt vārdus, kādus parasti tādās rei�zēs saka. Jo es redzēju, cik ne�ēlīgi Viņ� izrīkojas ar Spodru.

Mani neno�āva. Ne tāpēc, ka biju ļoti jauns. Viņu atrunāja pā�rējie. Mani un Spodru viņi vairākas dienas turēja me�a bunkurā, lai vakaros, kad visi atkal sanāku�i kopā, būtu pie kā izvingrināt roku un Spodru kārtējo reizi varētu izģērbt kailu.

Kad ienāca vācie�i, mūs pārveda uz pilsētas cietumu. Spodra kaut kur pazuda. Varbūt viņu no�āva, varbūt aizveda uz Vāciju, bet varbūt viņa dzīvo tepat kaut kur blakus un mēs neko nezinām viens par otru. Un viņa nezina, ka arī Viņ� dzīvo tepat mums blakus.

Varbūt tagad pieiet klāt, nostāties Viņam tie�i iepretim un sākt kliegt?

Tu atceries?

Tu atceries?

Tu, nelieti, atceries?

Cilvēki tuvākajā stacijā mani izsviestu laukā. Vai arī smietos. Neticētu. Glu�i vienkār�i neticētu, ka cilvēks spēj būt arī tāds. Jo ir pārāk pierasts, ka cilvēks tikai strādā, mīl un audzina bērnus.

Katru gadu jūnija pēdējās dienās es aizbraucu uz mūsu krust�ceļu un tur domās satiekos ar tevi, Ervīn, ar tevi, Janka, un gaidu tevi, Spodra. Un es, Janka, kādreiz varbūt uzrakstī�u stāstu par mūsu mājām, mūsu bērnību un mūsu draugu mīlestību. Bet tas, Janka, nebūs tavs stāsts. Varbūt uz putekļainā ceļa kādreiz to�mēr sagaidī�u Ervīna meiteni, bet tas nebūsi tu, Ervīn.

Un tas galu galā vairs nebū�u arī es. Esmu jau cits. Un katru reizi, kad atrodos mūsu krustceļā, pats sev atkārtoju solījumu, ko devu jau toreiz, kad stāvēju bedres malā un Viņi sāka �aut. Tie�i tad, Ervīn, Janka, tie�i tad, Spodra, kad izredzes palikt dzīvam nokrita zemu zem nulles, es zvērēju jūs atriebt. Un tad, kad bēgot skrēju caur me�u, kad karoju un ejot pa mūsu ceļu, es �o zvērestu atkārtoju.

Vienmēr un visur.

Vilciens beidzot apstājās Dubultos.

Esam atbrauku�i. Cilvēki laipni palai� Viņu ar bērniem pa priek�u, atbrīvo ceļu, palīdz pat izkāpt. Un atkal sev priek�ā re�dzu melnu kreklu. Un baltas smiltis. Spo�u sauli. Un gai�us bērnu matus.

Pasaule pastāv. Tā nekur nav pazudusi. Tu esi tajā, un pasaule tevī. Un cilvēki nāk pretim, iet garām, iet blakus.

Melnos un baltos kreklos.

Mēs esam nonāku�i liedagā. Viņ� ilgi meklē vietu, beidzot to atrod augstu krastā, bet man vienalga. Es neesmu atbraucis �urp sauļoties.

Viņ� sāk izģērbt bērnus, pēc tam izģērbjas pats, brīdi varbūt pasēdēs, atvēsināsies, atstās bērnus pie drēbēm un iebridis jūrā. Peldēsies. Es bridī�u līdz� Es piepeldē�u Viņam klāt, strauji pa- vilk�u zem ūdens un tā turē�u ilgi. Klusi un mierīgi. Parasts ne�laimes gadījums. Un divas gai�matainas meitenītes sēdēs krastā un gaidīs tēti vai vectēvu. Un nesagaidīs. Kā savus tēvus un vectē�vus nav sagaidīju�i tūksto�iem citu bērnu. Es kļū�u slepkava. Va�rētu jau aiziet pie pirmā sastaptā mili�a, Viņu varbūt arestētu, var�būt tiesātu, bet tiesu spriestu tiesne�i, kuri nekad nav sisti. Kuri nekad nav stāvēju�i bedres malā. Kuri nekad nav dzirdēju�i Ervīna klieg�anu un nav redzēju�i Spodras �ausmās ieplestās acis.

Tūlīt, tūlīt� Abi bērni jau kaili. Man ir tiesības to darīt, un, ja arī nav, tas tomēr jāizdara. Jo citādi es bū�u dzīvojis �os gadus velti. Vienīgi doma, ka kādreiz varē�u atriebt tevi, Janka, un tevi, Ervīn, un tevi, Spodra, man ir palīdzēju�i izdzīvot.

Tūlīt, tūlīt� Un būs vienalga, kas ar mani notiks pēc tam.

Viņ� noģērbj savu melno kreklu un ar to pa�u straujo kustību nosvie� smiltīs. Kā toreiz. Tie�i tāpat. Tikai tagad Ervīna vietā kliedz jūra.

Es ilgi kā sastindzis skatos uz Viņa ķermeni un seju. Tad pa�grie�os un lēni eju prom.

Tas ir pavisam cits cilvēks.

1966

Tas notika jūlija pirmajās dienās. Datumu neatceros. �ogad.

Es sakravāju ceļasomu, paņēmu laimīgā kārtā sadabūto telti un guļammaisu, no drauga aizņēmos spiningu un aizbraucu uz Vid�zemes jūrmalu. Tur da�us kilometrus no stacijas, pa�ā me�a vidū apmetos pie kāda maza ezeriņa. Gribējās vismaz nedēļu gadā aiz�bēgt no paziņām, kuri sāka jau apnikt, no pilsētas trok�ņa, negri�bējās neko rakstīt un domāt, bet vienkār�i gulēt visu pamestā vai vēl neviena tūrista neatklātā ezera malā, kauties ar odiem, apaugt ar bārdu un naktīs izjust vientulību. Tikai nedēļu. Bet gads ir gar�. Gadi vienmēr ir gari, tikai dzīve kaut kā pastāvīgi izrādās par īsu.

Bija jau pēcpusdiena, kad apmēram divsimt metru no apaļā eze�riņa, kas atgādināja vecu māla �ķīvi, uzstādīju telti un izklāju guļam�maisu. Apgūlos un brīdi klausījos, kā elpo me�s. Naktī tas kļūs nedaudz skaļāks un, kad aizmig�u, stāvēs sardzē kā vecs, uzticams suns. Es varē�u mierīgi gulēt. Un neredzēt sapņus. Nejust bailes. Būt viens un domāt tikai par to, kas sagādā prieku.

Tad iegāju me�ā un salasīju klēpi sausu zaru. Vakarā iekur�u ugunskuru un varē�u gaidīt viesus. Uguns aicinās, un nepaies ilgs laiks, kad man blakus apsēdīsies kāds noguris mednieks, tad atnāks zvejnieks, kam nebūs padevies loms. Es piedāvā�u bul�gāru cigaretes "BT", bet viņi smiedamies tām atmetīs ar roku, izvilks no savām netīrajām kabatām saņurcītas "Prīmas" paciņas, aizsmēķēs un sāks stāstīt. Es uzmanīgi klausī�os un mēģinā�u iegaumēt. Pēc tam - uzrakstīt.

Ugunskurs izdzisa. Neviens neatnāca. Es ar kedas papēdi dziļi zemē iespiedu pēdējās gailējo�ās ogles. Dziļi zemē ietriecu gais�mas un siltuma drumslas. Un tad tumsa kā uzbāzīga staigule pie�kļāvās krūtīm, sāka skūpstīt acis un seju. Tas bija nepatīkami, un es ielīdu teltī. Apgūlos.

Vienam būt tumsā ir riebīgi, bet izjust to vajag. Tikai tad īsti var novērtēt, ko dod gaisma. Un arī vientulība jāizjūt, lai saprastu, ko nozīmē otrs cilvēks.

Gulēju kā bērns.

Tikai da�us desmitus kilometru tālāk neona gaismās dega pil�sēta. Tur cilvēki vēl strādāja, dzēra, atpūtās, mira, kaut kur stei�dzās, viens otru gaidīja, viens otru mīlēja un viens otru neieredzēja.

Bet es gulēju kā bērns.

Uzmodos, kad saule jau izkliedēja rīta dzestrumu un no jauna sa�sildīja nakts atdzesēto zemi. Ātri izlīdu no telts un izdarīju pieras�tos rīta vingrojumus, nedaudz paboksējos ar savu ēnu, dziļi ieel�poju svaigo gaisu, tad, paķēris dvieli un ziepes, skrēju uz ezeru.

Netālu no krasta rasas samērcētajā zālē ieraudzīju nevērīgi nosviestu baltu kleitu, baltas kurpes un baltu apak�veļu. Apstājos un paraudzījos apkārt. Nevienu nemanījis, uzmanīgi aizgāju līdz krastam. Un samulsis ieraudzīju, ka pie pa�a ūdens nekustīgi stāv kaila jauna astoņpadsmitgadīga meitene. Viņas brūnie mati brīvi krita uz pleciem, apsedza kaklu un daļu sejas. Meitene stāvēja, rokas augstu izslējusi virs galvas, ar seju un krūtīm pret sauli, un es nodomāju, ka viņa izskatās pēc gūstekņa, kas padodas verdzībā dabas skaistumam.

Neviens mākslinieks, es nodomāju, neviens tēlnieks nespēs radīt neko pilnīgāku. Velti pūlēties!

Meitene lēni nolaida rokas, es skaidri redzēju, kā viņa nodrebēja, nolieca galvu uz krūtīm un iebrida ūdenī. Es vēl da�us mirkļus vēroju, kā viņa aizpeld līdz ezera vidum, apgriezos un nesteidzo�ties gāju prom. Bija izgaisis kaut kas skaists un neatkārtojams. Mirklis, kas nekad vairs neatkārtosies. Baltam audeklam uzlikta melna tu�a.

Klusums. �ķiet, nedziedāja pat putni. Vēj� pārstāja modināt ko�kus. Un arī ezers, kluss un nobijies, neizdvesa ne skaņu. Strauji apgriezos, bet meitene jau bija noslēpis ūdens. Sapratu. Skrie�dams ātri nometu kedas, un, kad kāju pēdas jau skāra mitrās smiltis, virs ūdens lēni un negribīgi beidzot parādījās meitenes mati. Da�as sekundes - un atkal miers, klusums, miers. Un ūdens. Netīrs, duļķains ūdens.

Es ātri peldus sasniedzu ezera vidu. Tai pa�ā brīdī netālu no ma�nis virs ūdens parādījās meitenes mati un galva. Cie�i abas rokas savienojis zem viņas zoda, apgriezos uz muguras un peldēju krastā.

Vienu vasaru biju nostrādājis Ķī�ezera glāb�anas dienestā, un tur iegūtās iemaņas un pieredze man lieliski palīdzēja ātri dabūt meiteni pie samaņas. Viņas mati un ķermenis bija aplipu�i ar ūdens�augu lapām, seja bāla kā pelēkās krastmalas smiltis un apaļās krū�tis brīvi cilājās, ūdens vietā tagad ieelpojot spirgto me�a gaisu.

Meitene lēni atvēra acis, ieraudzīja mani, bet tā arī nekustīgi palika guļot, acīmredzot vēl īsti neaptverdama, kas noticis. Jo viņai pa�laik vajadzēja atrasties ezera dūņās. Dubļos. Man pēk�ņi pārgāja viss �ēlums. Sagrāba spēcīgas dusmas un niknums, un es sevi savaldīju, lai viņai nesakliegtu rupjības.

-�� Guli, - es teicu, - un nedomā atkal darīt muļķības!

Lai gan zināju, ka parasti otrreiz neviens to nespēj atkārtot - vismaz ne tai pa�ā dienā.

Aizgāju līdz me�am, paņēmu meitenes drēbes, un, kad atgrie�zos, viņa jau bija pilnīgi at�irgusi un kautrīgi ar rokām mēģināja apslēpt krūtis un vēderu. Es iemetu viņai sejā drēbes un gāju prom.

Saule jau skāra koku galotnes, un kļuva pavisam silts. Aizgāju līdz teltij un sāku gatavot abiem brokastis.

"Cilvēki da�reiz ir nesaprotami dīvaini," es nodomāju. "Pareizāk sakot - vāji. Līdzko dzīve tikai nedaudz sagrie�as virpulī, mums apreibst galva. Un mēs krītam. No piektā stāva uz asfalta, no krasta - ūdenī. Un tik reti mēģinām noturēties. Bet vajadzētu. Visspēcīgākās vētras reiz tomēr norimst."

Meitene patie�ām nāca. Viņa bija sasukājusi matus un baltajā kleitā un kurpēs atgādināja kalnu sniegu. Viņa bija skaista, un es vienkār�i pirmajā brīdī neticēju, ka tā ir viņa.

-�� Muļķe, - es teicu, kad bija pienākusi klāt.

Meitene gurdi pasmaidīja. - Nē.

-�� Kā tevi sauc? - pavaicāju.

-������ Vai nav vienalga? - viņa atjautāja. - Nebūtu �eit trāpījies, tu nekad to neuzzinātu. Sauc, kā gribi.

-�� Sauk�u par muļķi, - es teicu.

-�� Vienalga.

-�� Slikti, - sacīju. - Pavisam slikti, ja tas tev vienalga. Bet tagad ēd!

Mēs ēdām konservus, klāt piekodām maizi un uzdzērām limo�nādi. Meitene ēda maz. Un es sapratu, ka tagad viņai derētu iedzert kaut ko stiprāku.

-������� Kad astoņos atvērs stacijas veikalu, aiziesim pēc vīna, - es teicu un paskatījos meitenes acīs.

-�� Labi, - viņa tūlīt piekrita.

-�� Vai arī tas tev ir vienalga?

-�� Jā, - meitene atbildēja.

-�� Bet, ja es gribētu tevi nogalināt?

Meitene pasmaidīja.

-�� Tu to nedarīsi. Tu esi labs. Tu neļāvi man nomirt.

Es jutu, ka viņa nupat tikai tā pa īstam sāka at�ilbt. Un, lai gan man vāji cilvēki nepatika, labprāt viņai palīdzē�u.

Astoņos aizgājām līdz stacijai, veikals jau bija atvērts, bet vīnu nodaļā nekādas sevi�ķas izvēles nebija. Galvenokārt vermuts.

-�� Vienalga, - meitene teica.

Es nopirku divas pudeles �ī rūgtā dzēriena, konfektes, tad nesteidzoties devāmies atpakaļ.

-�� Viss riebjas, - meitene negaidīti pateica. - Tu to saproti?

Jā, to es apjēdzu, bet nesaprotu, kādēļ ar cilvēkiem tas notiek

tik bie�i.

-������� Kas viņ� tāds ir? - painteresējos, jo ne�aubījos, ka te vainīga mīlestība.

-������ Viņam ir �etrdesmit gadu, - meitene klusi, man �ķita, mazliet pat kaunīgi teica. Pēc tam klusēja.

-�� Nu, un tad? Kas tālāk?

-������� Tālāk? - meitene pārvaicāja un nolieca galvu. - Tālāk - ezers� Vai tad tu nesaproti?

Saprotu. Es to saprotu ļoti labi.

-�� Tu esi stāvoklī? - prasīju, lai gan tūlīt nodomāju, ka tas ir lieki.

Meitene strauji pacēla galvu, smil�u bālums no sejas bija pazu�dis, lūpās atgriezies dabiskais sārtums, mati iz�uvu�i, un viņa iz�skatījās patie�ām skaista.

-�� Nē, - meitene papurināja galvu. - Nē. Kāpēc visi to vien domā?

Protams, ne tikai tagad, bet ari toreiz es biju spējīgs iedomāties

arī citus variantus, ta�u kaut kā pārāk piemērots �ķita tie�i �is.

Mēs atgriezāmies pie telts, un es atkorķēju pudeles.

-�� Iedzer! - es piedāvāju. - Un tev uzreiz kļūs vieglāk.

-�� Uz da�ām stundām, - meitene sacīja. - Tas ir pārāk īss laiks.

Atkal ar skatienu sameklēju meitenes acis.

-�� Izstāsti visu! - es palūdzu.

-������ Tu esi skolotājs? - Viņa aizdomīgi uz mani paskatījās. - Vai ari no milicijas, vai ārsts? Kas tu esi?

Pateicu savu vārdu un uzvārdu.

-�� Ā� - meitene gari novilka. - Rakstnieks�

Un es nesapratu, vai tas viņai patīk vai ne.

-������� Man nepatīk stāsti, - viņa atklāti pateica un pat nedaudz sa�viebās.

Es sevi ātri nomierināju, nodomādams, ka to dro�i vien viņai licis darīt vīns.

-������ Tie daudziem nepatīk, - es teicu un arī iedzēru. Vīns patie�ām bija rūgts. - Es neesmu rakstnieks.

-�� Kas tad tu esi?

-�� Māceklis, - es atbildēju.

-�� Tev vēl jāmācās? - meitene neslēpa izbrīnu.

-������� Tā iznāk. Jāiemācās rakstīt vēl īsāk un patiesāk. Lūdzu, iz�stāsti visu, kas ar tevi noticis!

-�� Un tu pēc tam to uzrakstīsi?

-�� Iespējams.

Meitene pēk�ņi saguma, izskatījās maza un nevarīga.Un klusēja. Tā mēs klusēdami dzērām lēto vīnu, kas bija rūgts un negar�īgs, paretam izteikdami nenozīmīgas frāzes, un es viņai ātri izdomāju biogrāfiju, kā biju izdomājis daudziem citiem. Mani tomēr neat�stāja aizdomas, ka viņa man pirmīt sameloja.

-�� Izstāsti visu, - es atkārtoju. - Tu nevēlies bērnu? Baidies?

Meitene pēk�ņi manī paskatījās tādām acīm, ka nejau�i satrūkos.

-�� Jā, - viņa teica, - un tādēļ labāk nebūt� Baidos visu mū�u nodzīvot bez mīlestības. Baidos� Man �odien no tik daudz kā jā�baidās. No mātes, kas katru vakaru kliedz, no tēva, kas katru vakaru sit, no kaimiņiem, kas katru vakaru smīn, no draudze�nēm, kas katru vakaru mēģina atrunāt, un pa�ai no sevis. Katru vakaru cen�os viņu aizmirst, nedomāt un nejust, un, jo vairāk māte kliedz un kaunina, jo stiprāk tēvs sit, jo skaļāk kaimiņi smejas un jo vairāk es cen�os sevī nobeigt to, kas manī dzīvo, jo spēcīgāk rodas vēlē�anās būt pie viņa. Un es eju.

Meitene apklusa. Skatiens bija lepns un izaicino�s. Viņā pilnā balsī runāja dzīvība. Tāda viņa man patika.

-�� Pasaki, - meitene pēk�ņi jautāja, - kur esmu vainīga?

-�� Nekur, - es atbildēju.

-�� Vai man nav tiesību mīlēt? - viņa prasīja. - Es ta�u neesmu vainīga, ka sastapu cilvēku, kas ir vecāks par mani! Tas tie�i labi. Zini, vienmēr, kad esam kopā, es jūtos dro�a. Pilnīgi dro�a. Es gribu būt laimīga.

Viņa atplauka. Es pats esmu mīlējis, esmu redzējis iemīlēju�os cilvēkus un zinu, ko tas nozīmē. Un ko tas var izdarīt ar cilvēku.

-�� Tad esi laimīga, - es teicu. - Un dro�i vien arī būsi.

Meitene skumji papurināja galvu.

-�� Māte ar tēvu mani nositīs� Draud katru dienu. Un katru dienu kaimiņi un draugi pēta manu vēderu� Tāpat kā pirmīt tu.

Tas bija sitiens. Ne sevi�ķi spēcīgs, toties sāpīgs.

-�� Riebjas, - meitene nodrebēja. - It kā tas būtu vienīgais. Un par to vien visi runā. Man vajagot sava vecuma zēnu. Jo vīrietis mani samaitā�ot. Esot jau samaitājis. Bet viņ� mani mīl un sargā! Saproti - sargā! No mātes, no tēva, no �īm runām un domām, un no cilvēkiem, kas pa�i ir samaitāti.

Saule jau bija uzkāpusi augstu. Me�s, ezers un putni klusēja. Tie laikam uzmanīgi klausījās mūsu sarunā, pie sevis dro�i vien brīnoties par cilvēku savādajām izdarībām.

-��� Tu esi labs, - meitene beidzot pasmaidīja. - Un tāpēc no tevis nebaidos. Bet atliek tikai kādam mūs ieraudzīt� Un mēs varētu sarkdami taisnoties un stāstīt patiesību. Neviens mums neticētu.

"Dro�i vien," - es klusi piekritu. "Arī pats tā nodomātu. Tas to�mēr ir riebīgi."

-������ Tu nekad uz �ejieni vairs nebrauksi, labi? - es saņēmu meite�nes roku. - Tas nebija labākais, ko varēji darīt.

-������ Nebrauk�u, - meitene cie�i saspieda manus pirkstus. - Apsolu. Tikai nezinu, vai tas bija arī sliktākais.

Vakarā aizbraucām uz Rīgu. Atvadoties norunājām pēc da�ām dienām satikties, ta�u viņa neatnāca.

Tikai nesen novembra pirmajās dienās, es atkal viņu nejau�i sastapu. Meitene iznāca no kādas mājas kopā ar jaunu puisi. Viņ� meiteni neveikli atbalstīja ar kreiso roku, un viņa skatiens bija pa�apziņas pilns. Bet meitene vairs neizskatījās skaista. Viņas seja atgādināja to rītu, kad tā gulēju pelēkajās krasta smiltīs. To pa�u krāsu.

Kāda pavecāka sieviete stāvēja mājas durvīs un abus jaunie�us pavadāja ar norūpēju�os skatienu.

Arī es noskatījos viņiem pakaļ, un pēk�ņi kļuva skumji. Nestei�dzoties pārgāju pāri ielai un, domās nogrimis, iegriezos tuvākajā kafejnīcā. Apsēdos pie bāra letes un sadrūmis pamāju bārmenei.

-�� Lūdzu, vienu glāzi vermuta, - es teicu.

1966

Cilvēki �odien atpū�as, kaut ko gaida, atbrauc un aizbrauc. Cil�vēki tā darīju�i vienmēr un darīs vēl ilgi pēc mums. Skries vilcieni, smiesies bērni, un jūra vels viļņus. Trakos un klusēs. Kliegs, dzie�dās un vaidēs.

Es nesteigdamies apgāju apkārt Zasulauka stacijai, aizsmēķēju cigareti, apsēdos un gaidīju vilcienu. Pēc trīsdesmit �etrām minū�tēm bū�u pie jūras. Ellīgi karsti. Ja nokavē�u vēl vienu vilcienu, viņa mani vairs negaidīs. Tas būtu muļķīgi. Da�as minūtes ta�u nevar� Var, nemaz ne�aubies. Var ļoti daudz. Es bū�u nokavējis tikai se�padsmit minūtes. Tie�i tik ilgi, lai izsmēķētu cigareti.

Slāpst.

Man ļoti gribas dzert.

Sāk jau rādīties - auksts, dzirksto�s �ampanietis. No veca, tikai da�iem zināma pagraba uznesta apputējusi, ar zirnekļu tīkliem apvīta vīna pudele. �is vīns būtu jādzer maziem, maziem malci�ņiem, neko nepieko�ot klāt. Vēlāk varbūt varētu vienīgi uzsmēķēt cigareti, un blakus noteikti būtu jāsē� skaistai sievietei. Kā mazai piedevai pie neizdzertas vīna glāzes. Ta�u nav ne �ampanie�a, ne simtgadīga vīna, ne skaistas sievietes. To visu es varu vienīgi iz�domāt. Es daudz ko varu izdomāt. Da�i pat apgalvo, ka izdomājot visu. Bet tas nav tiesa. To es saku pavisam nopietni.

Gāzētā ūdens automāti, protams, nedarbojas. Es pamētāju no saujas saujā nodeldētu trīskapeiku un iegāju stacijas bufetē.

Izdzer�u vismaz pudeli alus. Karstā laikā tas varbūt ir pat la- bāks nekā �ampanietis.

Pie visiem galdiņiem sēdēja cilvēki un kaut ko ēda, dzēra. Sai nelielajā telpā, kur gaiss oda pēc alus, kāpostiem, tabakas dūmiem un sviedriem, neredzēju nevienu, kas izskatītos pēc ierēdņa, māk�slinieka vai studenta. Tikai skarba izskata vīri vien.

-�� Pudeli alus, - es bufetniecei palūdzu.

-�� Un ko vēl?

-�� Paldies! Vairāk neko.

Paņēmu glāzi un, vēlreiz pārskatījis zāli, devos pie attālāka gal�diņa, pie kura sēdēja kāds neskuvies, netīrā kreklā ģērbies pus�mū�a vīrietis. Viņa priek�ā pilnīgi atklāti stāvēja da�as pudeles alus un puslitrs degvīna. Blakus krēslam, atslieti pret sienu rēgo�jās divi melni, apbru�āti kruķi.

-�� Drīkst? - es, pienācis klāt, jautāju.

Vīrietis lēni pacēla acis, noskatīja mani no galvas līdz kājām un noraido�i pakratīja galvu.

-�� Nedrīkst, - viņ� aizsmaku�ā balsī sacīja. - �ī vieta ir aizņemta.

-� Nekas, - apsēstoties sacīju un piepildīju glāzi. - Es pavisam ātri.

-������ �ī vieta ir aizņemta, - vīrietis atkārtoja un viņa balss kļuva vēl draudo�āka. - Ej citur!

Alus bija svaigs un auksts. Es piepildīju otru glāzi.

-�� Lasies! - vīrietis negaidīti iekliedzās.

Tā jau bija pavēle. Bet pavēles jāizpilda. Nekavējoties, nedomā�jot. Kā armijā, kā karā. Tikai tagad nav kar�. Un es nevienam neesmu padots. Man nepatīk, ka uz mani kliedz. Un vispār - es neesmu pieradis kuram katram paklausīt. Un, kas vissliktāk, - ļoti bie�i arī pats sev.

-������� Vel tikai minūti, - es teicu. - Neuztraucies! Vel tikai vienu glāzi. Man patīk dzert sē�ot. Pat alu.

Vīrietis strauji paliecās sāņus un ar labo roku satvēra kruķi. Viņa acīs mirdzēja divas aizdegtas cigaretes. Es ne�aubījos, ka viņ� pavisam mierīgi tūlīt ar �o kruķi mēģinās iegāzt man pa galvu. Saspringu. Zināju, ka viņam no tā nekas neiznāks. Es par sevi biju pilnīgi dro�s. Es zinu, ko varu, uz ko esmu spējīgs, un tādēļ vienmēr esmu tik pa�pārliecināts.

Vīrietis lēni nolaida roku un kruķi atkal atslēja pret sienu.

-�� Sistu pretī? - viņ� vaicāja.

-�� Protams, - es atbildēju. - Tu ne?

-������� Esmu kroplis, - vīrietis teica un cie�i pirkstos saspieda līdz pusei piepildītu degvīna glāzi. - Kropļus nesit, bet �ēlo. Tu esi ne tikai nekaunīgs, bet acīmredzot arī ne�ēlīgs.

-� Es vienmēr aizstāvos, kad man uzbrūk, - paskaidroju. - Vienmēr.

Vīrietis pavīpsnāja un vienā malkā izdzēra glāzi. Pēc tam uzko�da neapsmērētas maizes gabalu un aizsmēķēja cigareti.

Arī es biju izdzēris pudeli tuk�u. Vairs neslāpa.

-������� Kas tad tev ir uzbrucis? - vīrietis, indīgi smīnot, prasīja. - Vai es? Bet kas nu es par uzbrucēju! Vai varbūt kāds no ballī�u �aļiem, kad mēģināji nokantēt viņa skuķi? Ta�u tās nav to vērtas. Cik zēnu viņu dēļ nav zaudēju�i zobus! Tā bija arī manā jaunībā. Tā ir arī tagad. Tā laikam būs vienmēr. Bet tev neviens vēl nav uz�brucis. Tā pa īstam. Tu nezini, kas ir uzbrukums. Bet drosme tev ir. Arī tu laikam nebēgtu?

Piecēlos. Jau pēc da�ām minūtēm pienāks vilciens.

-������� Uz galvo�anu - tu nezini, kā tas ir, kad pret vienu uzbrūk simts. Tu nezini, kā tas ir un ko var izjust, saprast un nesaprast, kad tev virsū nāk tanks un tu nevari to apstādināt un nevari aiz�bēgt. Veco zēn, ja vari, paliec! Tu man patīc.

Paklausīju - lēni apsēdos. Atkal priek�ā redzēju kalsnu, rūsga�niem bārdas rugājiem apaugu�u seju un divas dego�as acis. Es īsti nezinu, varbūt tagad glu�i vienkār�i vairs neatceros, kāpēc toreiz negāju prom.

Iespējams tāpēc, ka viņ� nevis pavēlēja, bet lūdza. Un kaut ko stāstīja par uzbrukumu, tankiem un drosmi. Bet bailes? Kur paliek bailes, kad virsū nāk tanks un to nevar apstādināt un nevar aiz�bēgt? Bailēm jābūt.

-�� Es paņem�u vēl pudeli alus, - teicu.

-� Nevajag, - vīrietis pakratīja galvu. - Ja gribi dzert, es tev izmaksā�u.

-�� Negribu.

-������� Ja tu paliec, būs jādzer. - vīrietis noteiktā balsī sacīja. - Es gribu, lai tu ar mani �odien sadzertu. Izdzersim �o pudeli tuk�u un pēc tam varbūt vēl vienu.

Pie stacijas perona apstājās vilciens. Cilvēki izkāpa, iekāpa.

Minūte. Vel varu pielēkt kājās un aizskriet. Aizbraukt. Mani Bulduros gaida meitene. Skaistākā un labākā meitene pasaulē. Es tomēr biju apsolījies aizbraukt. Vienmēr esmu centies turēt doto vārdu. Negribu zaudēt ne viņu, ne mīlestību. Es vispār neko �ai dzīvē negribu zaudēt. Itin neko. Gribu tikai iegūt. Bet ko?! Meiteni, kas apsolījās gaidīt ne ilgāk par stundu? Jā, tā ir - tie�i viņu! Gribu iegūt tie�i viņu, kura solījās mani gaidīt tikai stundu, ne visu mū�u. Es zinu - "mū�s" bie�i pārvēr�as stundā, bet stun�da - dzīvē. Es ticu tām, kas sola mazāk vai nesola neko.

-�� Vai zini, kas �odien par dienu? - vīrietis pēk�ņi vaicāja.

-�������� Jā, automātiski atbildēju. - Divdesmit otrais jūnijs, sest�diena. Rīt Līgo vakars.

Vilciens aizbrauca. Tas aizbrauca bez manis, un Bulduros kāda jauka meitene gaidīs ne mazāk jauko zēnu un nesagaidīs. Jo tavs zēns, manu meitēn, pa�laik atbild uz da�iem jautājumiem, un pēc tam viņ� dzers ar sve�u, nejau�i sastaptu vīrieti pretīgu degvīnu un skatīsies, kā garām bufetes logiem skries vilcieni. Skries garām man, tev.

-������� Pareizi, - vīrietis teica un piepildīja glāzes. - �odien ir div�desmit otrais jūnijs, sestdiena. Un viss?

-������� Jā. Rīt svētdiena. Dienas nekad neatkārtojas. Viņa mani gai�dīs tikai �odien. Rīt viss jau būs savādāk.

-�� Nav tiesa - atkārtojas, - vīrietis sacīja. - Katru gadu.

-������� Nu, protams, - es piekritu. - Katru gadu. Bet tikai datums. Diena būs cita, un cilvēki būs citi.

Mēs izdzērām un ātri uzkodām maizi.

-�� �odien ir divdesmit otrais jūnijs, - vīrieties teica.

-�� Jā, tā ir.

-�� Un viss? - vīrietis vēlreiz pārjautāja.

-�� Sestdiena.

Vīrietis pārliecās pār galdu un raudzījās man tie�i acīs. Ilgi un cie�i. Es nespēju izturēt �o skatienu un novērsos.

Un tad pēk�ņi atcerējos. Es atkal netālu no sevis ieraudzīju pret sienu atslietos melnos kruķus un atcerējos.

-�� Pirms divdesmit septiņiem gadiem sākās kar�, - es teicu.

Vīrietis nolieca galvu un klusējot piepildīja glāzes.

-�� Tādēļ tevi dzinu prom, - viņ� atklāja. - �ī vieta patie�ām ir aizņemta, lai gan vienmēr stāv tuk�a. Tu nezini, cik baigi ir rau�dzīties tuk�umā. Katru gadu �ajā dienā nāku �urp un dzeru. Un nevienam neļauju sēdēt sev blakus. Es vienmēr priek�ā redzu Robi. Katru gadu �ajā dienā dzeru ar viņu. Ar veco, jauko �ampē- tera zēnu. No mums kādreiz baidījās viss rajons. Un viss Āgens�kalns. Un varbūt arī Torņkalns. No kurienes tu esi?

-�� No Iļguciema, - atbildēju.

-�� Iedzersim, Robi, - vīrietis nopietni sacīja, un mēs saskandi�nājām glāzes. Pēc tam uzkodām. Gar stacijas logiem aizdrāzās vēl viens vilciens. Un man �ķita, ka tas mani aizrauj līdzi divdesmit septiņus gadus tālā, nepārdzīvotā un baigā pagātnē. Bet ne. Tā bija vīrie�a balss.

-�� Tu atceries, Robert? - viņ� negaidīti jautāja. - Tu atceries, kā mēs divatā Daugavas krastā aizstāvējām mūsu Anniņu pret ve�selu huligānu baru? Tie bija iedomāju�ies viņu mums atņemt. Naivie Rīgas nomaļu zēni! Ne viņi, ne mēs toreiz vēl nezinājām, ka cilvēku un mīlestību var vienīgi pazemot, var iznīcināt, bet ne�var atņemt. Vēlāk viņi nāca mums virsū ar na�iem, bet mēs tik un tā izkūlāmies cauri sveikā. Atceries? Un Anna arī. Pēc tam viņa� Atceries? Viņa palika ar tevi. Es veselu nedēļu nepār�traukti dzēru un līdu kauties gandrīz ar jebkuru pretimnācēju, jo gribēju, lai mani kāds nosit. Es biju pārliecināts, ka mīlu spēcīgāk un labāk nekā tu, Robi. Bet es tev neteicu nevienu vārdu, atce�ries? Es ta�u tev neteicu nevienu vārdu! Jūs abi tik labi sapasējāt, un arī mazā bija tevī ieķērusies kā traka. Līgo vakarā jums vaja�dzēja būt kāzām. Bet nekas neiznāca� Fri�i atkal bija sadomā�ju�i karot. Un tad arī mums, Robi, vajadzēja sākt kauties. Bet tagad nu tā pa īstam. Plecs pie pleca, mugura pie muguras.

Mēs nolēmām neiz�ķirties - nekad un nekur. Visu laiku turē�jāmies kopā. Un tad, Robi, atceries, mēs tai nolādētajā dienā, kad tas viss sākās, norunājām - ja kādreiz �is kar� beigsies un mēs atkal būsim izkūlu�ies cauri sveiki un veseli, atnāksim �urp, uz Zasulauka stacijas bufeti, un iedzersim par to, ka esam paliku�i dzīvi, un nolādēsim �etrdesmit pirmo gadu, jūniju un divdesmit otro datumu. Un vēl mēs norunājām, ja mēs apprecēsimies un varbūt kādreiz dzīvosim tālu viens no otra, tik un tā katru gadu dienu pirms Līgo vakara �eit satiksimies un iedzersim. Tu to, Robert, vēl atceries?

-�� Jā, - teicu un apliecino�i pamāju ar galvu. - Atceros.

Es to pateicu pavisam klusi, gandrīz vai �ukstus.

Vīrietis paņēma degvīna pudeli un ielēja glāzēs vēl atliku�o degvīnu.

-�� Dzer, Rob�ik, veco zēn, - viņ� aicināja. - �odien nevar nedzert. Tas sākās pirms divdesmit septiņiem gadiem un turpinās katru dienu, katru gadu, tas turpinās �odien, turpināsies rīt. Saproti, Rob�ik? Tas slaktiņ� man nekad nebeidzas, jo es nevaru aizmest prom savus kruķus. Pat ejot gulēt, man tie jāliek blakus. Ja tu zi�nātu, kā es tos ienīstu! Vienreiz, kad biju tā vairāk sameties, aiz dusmām ņēmu un salauzu. Bet nākamajā dienā kļuva �ēl. Es bez tiem nevaru. Tie ta�u tagad ir daļa no manis.

Vīrietis apklusa.

Es paraudzījos apkārt. Atkal pienāca un aizbrauca vilciens. Pie blakus galdiņa divi vīri sāka skaļi strīdēties. Durvīs parādījās kāda sieviete, pavēroja zāli un ātri atgriezās uz perona. Tur spīdēja saule. Bija karsta, pat ļoti karsta vasaras diena. Cilvēki gribēja jūru. Smieklīgi maz. Tikai aukstu, zilu un viļņojo�u jūru. Un viņi �o jūru dabūs. Noteikti. Viņi var dabūt pat okeānu. Cilvēks var daudz ko, bet nevar� Laikam vissliktāk ir tad, kad neko nevar aizmirst un nevar, sitiet vai nost, bet nevar aizsviest divus koka gabalus un varbūt tie�i tādēļ tos tā neieredz.

-�� Atceries, Robert? - vīrietis, nedaudz noliecis galvu turpināja. - Vai atceries, kā mēs ar fri�iem sastapāmies pirmo reizi un mums pirmo reizi vajadzēja �aut, lai gan �aut nebija nekādas jēgas, mēs bijām tikai da�i, bet viņi nāca virsū desmitiem. Vakarā me�ā pēc mūsu pirmās kaujas un pēc tam, kad bijām noskrēju�i kādus kilometrus desmit, tu, Rob�ik, biji stipri satraukts. Atce�ries? Varbūt tādēļ, ka mums pārāk jauniem vajadzēja sākt noga�lināt, un tas bija baigi. Tas bija pat ļoti baigi. Bet varbūt tie�i to�brīd tu domāji par Annu un par to, ka nevari viņu vairs redzēt, ar viņu runāt un ar viņu gulēt, ka viņa nekad tev nedzemdēs dēlu, kas būs vēl stiprāks, trakāks un drosmīgāks par tevi, un varbūt jau tad tu nojauti vai skaidri jau apjauti, ka nekad vairs dzīvē ne�redzēsi ne Annu, ne kādu citu sievieti. Mēs tad, Rob�ik, sapra�tām, ka te būs kas daudz nopietnāks un ne�ēlīgāks nekā mūsu parastie sestdienas kautiņi ar Āgenskalna �aļiem. Un pirmajās cīņās mums nācās zaudēt. Nu kāpēc tu nedzer?

Es ātri nesaviebdamies izdzēru glāzi tuk�u un neko neuzkodu. Brīdi klusējām.

Atkal gar logiem pazibēja kārtējā vilciena sastāvs.

-�� Un kad mani nogalināja? - es jautāju un jutu, kā pār muguru it kā sīki lo�u �āvieni pārskrien karstas tirpas.

Vīrietis ilgi un cie�i raudzījās manī, tad atkal nolieca galvu un pievēra acis.

-�� Tas bija da�as nedēļas vēlāk, - viņ� dobjā balsī teica. - Kāj�niekus mēs apturējām diezgan ātri. Fri�i drosmīgi ir tikai tad, kad viņiem tā pamatīgi ne�auj virsū vai pa priek�u jo� tanki. Un tad jau tā arī nāca. Vispār tas bija baigs skats. Atceries, Rob�ik, kā mēs abi toreiz kliedzām un lamājāmies visrupjākiem vārdiem? Tās nebija bailes, tas nebija arī izmisums, tas bija naids. "Nāvīga cemme", ka tu neko nevari izdarīt. Mums nebija prettanku granātu, mums vispār vairs nebija nekādu granātu, ne lielgabalu. Bet tanki rēkdami nāca aizvien tuvāk un tuvāk. Bēgt nebija ne�kādas nozīmes. Mūs no�autu kā zaķus. Bet mēs ta�u, Robert, nebijām zaķi, vai ne? Mēs bijām trakie �ampētera zēni, kas nekad nevienam negrieza muguru un kas ne no viena nebaidījās, visma�zāk jau nu no fri�iem, un no tankiem ne, un, velnam par godu, pēdējā brīdī nenobijāmies pat no nāves. Un tad tu, Robert no kabatas izvilki cigareti, un mēs, seklajā ierakumā izslēju�ies visā augumā, ātri un ar vārdos neizsakāmu baudu vilkām sevī pēdējās cigaretes pēdējos dūmus�

Alus un degvīna pudeles bija tuk�as.

-�� Kur tu strādā? - vīrietis painteresējās, pa kabatām meklējot naudu, lai nopirktu vēl kādu pudeli alus.

-�� Esmu in�enieris, - atbildēju.

Vīrietis saviebās un turpat nicīgi nospļāvās.

-������� Tātad ierēdnītis, - viņ�, ironiski smīnēdamas, novilka. - Au�gums kā jūrniekam, bet sē� kantorī, - un viņ� vēlreiz nospļāvās.

-�� Vairāk nedzersim, - es teicu.

Vīrietis brīdi domāja, tad klusēdams paņēma kruķus un pie�cēlās.

-������ Nedzersim ar, - viņ� piekrita. - Mājās gaida sieva, un es viņai ap�solīju, ka nepiedzer�os. �ovakar brauksim uz Liepāju. Tur viņai brālis.

-������� Ko, vai Anniņa? - iesmiedamies pajautāju un jau nākamajā mirklī �o jautājumu no�ēloju. Vīrie�a acīs vispirms pazibēja izbrīns, tad dusmas un pēc tam - sāpes.

-�� Piedod! - es teicu.

Mēs izgājām uz perona.

-������ Anna pirms se�iem gadiem nomira, - vīrietis apstājās un rau�dzījās tālumā, kur pazuda ceļ�. Un, kaut �is ceļ� bija no dzelzs, ari tas kaut kur izgaist, pazūd.

-������� Visus �os gadus viņa dzīvoja viena� Es nekādi nespēju sa�krāt naudu, lai uz viņas kapa uzliktu kaut piemiņas plāksni.

Vīrietis da�us mirkļus stāvēja kluss un nekustīgs, pēc tam pa�sniedza man roku un pasmaidīja.

-������� Nu, uz redzi, puis! - viņ� teica. - Varbūt kaut kad atkal satik�simies un tad iedzersim daudz pamatīgāk, bet līdz tam sameklē kādu citu darbu. Zini, brauc uz kuģiem! Tas ir labākais, ko jauns cilvēks var darīt.

Vīrietis cie�i rokās satvēra melnos kruķus un, ne reizi neat�skatījies, aizgāja.

Es da�us mirkļus jutos viens, pamests un piekauts.

Pagaidīju, kamēr pienāca kārtējais vilciens un beidzot braucu uz Jūrmalu.

Iveta mani vēl gaidīja. Nez kādēļ nemaz nejutos pārsteigts. Man likās, ka viņa mani bija gaidījusi ne tikai visu dienu, bet visu vakaru, nakti un nākamo dienu. Varbūt pat visu gadu.

-������ Paldies, Ivet! - es sacīju un turpat visu acu priek�ā viņu noskūp�stīju. Protams, daudziem tas �ķita nepieklājīgi. Mūsu svētulīgie tikumības sargi mani dro�i vien klusībā nosodīja un pie viena kār�tējo reizi atkal varēja mūsu jaunatnei pārmest morālo izlaidību.

Es Ivetu noskūpstīju vēlreiz.

Tādēļ, ka viņa mani bija gaidījusi, un tagad zināju, ka viņa ar mani paliks vienmēr un visur, un tādēļ, ka biju vēl jauns un dzīvs, un man nevajag nekur bēgt un nevajag �aut. Nevajag ne atkāp�ties, ne iet uzbrukumā. Es varu paņemt pie rokas meiteni, kura man patīk, mēs varam iebrist jūrā, gulēt kāpās, skūpstīties un ne no kā nebaidīties.

-�� Tu zini, kas �odien par dienu? - es prasīju.

-�� Divdesmit otrais jūnijs, sestdiena, - Iveta tūlīt atbildēja.

-�� Un viss?

-�� Jā. Rīt Līgo svētki.

Tiem, kas ir miru�i, kas ir nosisti, nomērdēti badā, no�auti, no�saldēti, sadedzināti un samalti zem tanku kāpurķēdēm, dro�i vien �ķiet, ka dzīvajiem svētki ir katra diena, kuru var nodzīvot. Bet jūs maldāties, mū�īgie. Svētki mums būs tikai rīt. Dzirdat? Tikai rīt. Un tad mēs dzersim, dziedāsim jautras un draiskas dziesmas, mīlēsim savas sievas un meitenes. Bet cilvēki ar koka kājām un melniem kruķiem domās atkal aizstaigās pie jums. Jūs redzēs aklie ar savām izdedzinātajām acīm, kurlie atkal dzirdēs jūsu balsis, kliedzienus un jūsu pēdējos vaidus. Mums - divdesmit- piecgadīgajiem - divdesmit otrais jūnijs ir diena, kad jāgatavojas un jābrauc svinēt svētkus.

Bez jums.

Un es sāku domāt par to, vai daudzi no mums, kas rīt dzers, būs jautri un spēcīgi, kas savām meitenēm mēģinās izlikties dro�i un bezbailīgi, spētu kādreiz, ja vajadzēs, izslieties visā augumā, mierīgi smēķēt cigareti, skaidri zinot, ka tā ir pēdējā, un dro�i ska�tīties drausmīgi rēco�ā tanka purnā�

Un es?

Garām nepārtrauktā straumē plūda cilvēki.

Un tu?

-�� Robert! - pēk�ņi kaut kur netālu atskanēja kāda balss.

Es strauji pagriezu galvu.

-�� Kas ir, Ivar? - Iveta jautāja.

-�� Mani kāds sauca, - es atbildēju.

1968

"Velns parāvis," - Alberts domās nolamājās un paskatījās uz sievieti. "Varbūt patie�ām tā ir viņa. Kas gan neatgadās �ai pa�saulē! Viņa ir skaista. Vai tā ir tā pati? Neatceros. �ēl. Lai gan �odien diez vai tam ir kāda nozīme. Un tomēr. Kad tā balle notika? Kad es viņu esmu apskāvis un ar viņu dejojis? Vakar, pirms pie�ciem, pirms desmit gadiem? Varbūt tomēr nekad. Protams, nekad. Man tikai pirmajā mirklī �ķita, ka tā ir viņa. Bet tā nav viņa. Cik tādu pa �iem gadiem nav bijis!"

-�� Varbūt jūs palīdzēsiet? - Vanda vēlreiz paskatījās uz Albertu.

-�� Labprāt, - viņ� teica, noliekdamies pēc abiem �emodāniem.

Sāka līt.

Ļoti nepatīkams �is drēgnais rudens lietus, it sevi�ķi, ja lietus�sargs aizmirsies mājās.

Albertam kļuva vēsi, un viņ� ar abiem �emodāniem sāka gan�drīz vai skriet. Arī Vanda paātrināja gaitu. Viņai nesala. Viņai mugurā bija dārgs mētelis. Vanda nebaidījās arī par �emodāniem, kurus �is vīrs varētu nozagt. Nē. Vandai bija bail, ka tikai vēlreiz neaizbēg un nepazūd viņas pagātne un mīlestība.

Muļķības, jūs teiksiet. Nu, protams, muļķības! Pat cilvēks ar savu muļķīgo mīlestību. Lai ta�u skrien! Lai bēg! Un nemaz nemēģini noķert. Kāpēc? Pagātne aizbēgs tāpat. Un, ja nu da�reiz gadās, ka tā tomēr nebēg, - nospļaujies! Nekas jau nav zaudēts. Parasti tādos gadījumos mēs mēģinām aizbēgt pa�i. Mēs ta�u esam dzīvi cilvēki, bet pagātne - tikai atmiņas. Vajadzīgas, nevajadzīgas, skaidras, tum�as, priecīgas, sāpīgas, aicino�as un atbaido�as. Vienīgais joks visā �ai padrūmajā filozofijā ir tas, ka aizbēgt patiesībā nekur nav iespējams.

Varbūt Vanda to saprata un pārstāja skriet. Arī Alberts elso�dams apstājās, nolika �emodānus uz slapjās ielas un pagaidīja, līdz pienāk Vanda.

-�� Jūs� - viņa gribēja kaut ko teikt.

-�������� Nē, - Alberts pakratīja galvu. - Es tikai negribēju pārāk saliedēties, bet �emodāni ir tik smagi. Vai vēl tālu?

-������� Līdz ielas galam, - Vanda parādīja ar roku uz baltu divstāvu namu. - Vienu �emodānu varu panest arī es.

Lietus kļuva spēcīgāks, un, kad viņi tuvojās baltajai mājai, Al�berts bija izmircis līdz ādai.

-������� Ienāciet iek�ā, - Vanda pasmaidīja, vēlreiz dziļi ieskatīdamās Alberta tum�ajās acīs. - Uzcienā�u ar glāzi konjaka, un jums kļūs siltāk.

-������� Paldies! No tā es labprāt neatteiktos, - Alberts nodrebinājās un vērīgi noskatīja sievieti no galvas līdz kājām. Blondi mati, zilas acis un slaids augums. Garas kājas un dro�i vien vēl stingras krūtis. Ovāla, ļoti izteiksmīga seja. Viņa tomēr ir skaista.

Noklaudzēja durvis, un iela kļuva tuk�a.

"Es nezinu, kāpēc cilvēki nāk viens pie otra. Nezinu, kāpēc viens otru aicina pie sevis. Nezinu, kāpēc nevar nenākt un nevar neaicināt. Ceram atrast siltumu, glāzīti konjaka? Varbūt ejam, lai dzirdētu vēl nekad nedzirdētus vārdus? Varbūt ejam vienkār�i tāpat - kā cilvēks pie cilvēka? Ejam pēc draudzības, mīlestības, tuvības? Man gan arvien vairāk rodas aizdomas, ka visbie�āk mēs tomēr ejam, lai agrāk vai vēlāk tiktu padzīti."

-� Man ir Budafok, - sieviete teica un piegāja pie modernas sekcijas.

"Dro�i vien lietuvie�u ra�ojums," Alberts nodomāja.

Un sekcijā ungāru konjaks, latvie�u glāzes un somu �okolāde. Uz galdiņa ziedi un grāmata. Armans Lanū "Kad jūra atkāpjas."

Sieviete piepildīja glāzi un pasniedza Albertam.

-Un jūs?

-������ Nē, nē, - Vanda smaidot pakratīja galvu. - Da�reiz tikai sauso vīnu.

-�� Vai jūs atgriezāties no komandējuma? - Alberts painteresējās.

-�� Nē, - sieviete atbildēja.

Alberts lēni izdzēra glāzi. �is konjaks nebija no labākajiem, bet dzert varēja. It sevi�ķi, ja esi nosalis un to pasniedz skaista sieviete.

Bet Vanda patiesībā nemaz tik skaista vairs nebija. Vismaz ne tik skaista kā pirms desmit, divpadsmit gadiem. Nu saprotams. Galu galā desmit, divpadsmit gadi�

-�� Ja es jūs neaizkavētu�

Vanda tikko manāmi nosarka.

-�� Varbūt vēlaties vēl vienu glāzi? - viņa piedāvāja.

-�� Labprāt. - Alberts palocīja galvu un strauji pagriezās pret sie�vieti.

Vanda paņēma pudeli, un Alberts redzēja, ka viņai viegli dreb roka. Viņ� nenovērsa skatienu no sievietes labi koptajām rokām, sejas, matiem, krūtīm un kājām. Albertam atkal �ķita, ka viņ� �o sievieti kaut kur noteikti ir jau redzējis, sarunājies un varbūt pat pārgulējis, bet nekādi nespēja atcerēties - kur un kad? Ta�u tik�pat iespējams - nekad un nekur. Pārāk daudzas viņu pēdējos des�mit gados bija cienāju�as ar konjaku un ļāvu�as ne tikai skatīties uz krūtīm un kājām. Tagad viss saplūdis kopā. Bārmenis Dzīve sajaucis kokteili, kuru varēs dzert līdz mū�a beigām un nekad ne- apreibt. Diem�ēl.

Vanda, piepildījusi glāzi, lēni tuvojās Albertam. Viņ� pavisam tuvu redzēja sievietes augumu un dzirdēja viņas soļus, tie nāca arvien tuvāk, tuvāk, un Albertam uz mirkli noreiba gala, un nez kādēļ ausīs pēk�ņi sāka skanēt smeldzīga melodija. Alberts pie�vēra acis.

'Viņ� dejoja. Zāle iegrima pustumsā. Sve�turos dega sveces. Grīda un sienas tikko manāmi līgojās. Viņ� bija nedaudz iedzēris. No visām diez kāpēc viņ� izvēlējās tie�i viņu - kalsnu meiteni spilgti zaļā kleitā. Viņi dejoja vēl pēc tam, kad mūzika jau bija apklususi. Viņam ļoti negribējās atlaist meiteni. Bija vairāk nekā patīkami viņu turēt apskautu.

Es kaut ko teicu.

Stop! Ko, ko es toreiz teicu? Un ko viņa man atbildēja.

Pēc tam zālē iedegās gaisma un viņa kaut kur pazuda.

Man kļuva skumji.

Dīvaini, ka cilvēks var pazust tie�i gaismā. Man dro�i vien ap��ilba acis, un es viņu vairs neredzēju. Nekad.

Ā, atcerējos! Es viņai pateicu - pagaidiet! Es tūlīt atgriezī�os.

Dro�i vien. Ko gan citu es vēl varēju pateikt?"

-�� Lūdzu.

Vanda stāvēja blakus un pasniedza glāzi.

-�� Jums kļuva slikti?

-�� Nē, nē! - Alberts satrūkās. - Paldies, nekas. Jūs esat ļoti laipna.

"Es atvēru acis un pirmajā mirklī nesapratu, kur atrodos.

-�� Lūdzu.

Un viņa pasniedza man zāles.

Un tad es sapratu, ka atrodos slimnīcā. Ne�ēlīgi sāpēja galva."

-�� Kā jūs sauc? - Alberts jautāja.

Sieviete apsēdās viņam iepretim, pārlika vienu kāju pār otru un skumji pasmaidīja.

-�� Mani sauc Vanda, - viņa teica, turpinot skatīties Alberta sejā.

"Es �īs acis noteikti kaut kur jau esmu redzējis. Un esmu dzir�dējis �o balsi. Vanda� Nē, iespējams, ka tā tomēr nav viņa."

"Nebaidieties! Tagad jūs dzīvosiet!"

"Paldies, dakterīt! Mazs, sarkans krustiņ� uz cepurītes un baltā halāta priek�as. Iespējams, arī uz sirds un pa�ā sirdī.

Ļoti jauki ta�u ir - dzīvot. Lai arī sāp. Lai arī tev pēc autoavā�rijas lauzta roka un ievainota galva. Tas nekas, vai ne, dakterīt? Tu ta�u pirmīt teici - tagad jūs dzīvosiet.

Un es redzēju mazu, sarkanu krustiņu vienmēr, kad atvēr�u acis. Un tavu skaisto seju. Un slaido augumu. Garās kājas. Un dzirdē�u dzidru, patīkamu balsi - tagad jūs dzīvosiet."

-�� Mani sauc - Alberts.

"�ēl� Tas nav īstais vārds. Un tomēr. Ļoti �ēl, ka toreiz neva�rēju pateikt viņai - tu tomēr dzīvosi�

Viņa jau bija mirusi. Stipri sakropļota. Es ar viņu iepazinos kādā restorānā un pēc tam vedu pie sevis mājās. Es tā daudzas biju vedis.

Pretim brauco�ā ma�īna neizslēdza tālo gaismu, un man ap�ilba acis�

Arī tā sieviete man pazuda gaismā�

Es nezināju pat viņas vārdu�

Kad kapā iemetu divdesmit trīs sarkanas rozes, kāda sirma sieviete pienāca man klāt un iespļāva sejā�"

-������� Paklausieties, Vanda, - Alberts teica. - Vai jums neliekas� Vai mēs jau kaut kur..?

Vanda smaidīja. �ī sieviete ar saviem trīsdesmit pieciem gadiem izskatījās daudz jaunāka. �is īpatnējais, mazliet ironiskais smaids.

Pēk�ņi Albertam kļuva karsti. Nē, ne no konjaka. Lai tas tā pa īstam spētu sasildīt, viņam būtu jāizdzer visa pudele. Albertam atkal �ķita, ka viņ� ar �o sievieti tomēr kādreiz ir pārgulējis; teicis viņai vārdus, kuriem pats neticēja, kuri bija vistīrākie meli, bet viņa tiem noticējusi; dro�i vien viņai kaut ko apsolījis, varbūt pat zvērējis, piespiedis ticēt un tagad - tūlīt, tūlīt vēlreiz kāda sievie�te viņam iespļaus sejā vai ari iesitis, un viņ� nedrīkstēs sist pretī, nedrīkstēs aizstāvēties, nevarēs vairs melot, jo �ie meli neko nedos un nevienam nebūs vajadzīgi. Cik tomēr drausmīgi, kad cilvēks nevar atcerēties, ko kādreiz darījis, runājis un domājis! Un varbūt vēl drausmīgāk, kad otrs atceras visu.

-�� Varbūt jūs ielietu vēl vienu glāzi? - viņ� palūdza.

-�� Jūs varat dzert visu, - Vanda atbildēja.

-�� Pateicos! - Alberts sacīja. - Kad iedzeru, es parasti nomierinos.

-�� Jūs esat uztraucies?

-������� Mazliet, - Alberts neveikli pasmaidīja, - un tāpēc labprāt ie�dzertu vēl vienu glāzi.

-������ Jūs varat dzert visu, - Vanda atbildēja. - Ja varu palūgt - lūdzu, nesmēķējiet!

-�� Labi, - Alberts tūlīt piekrita.

"Interesanti, kas viņa ir - �ī Vanda? Vientuļa sieviete, kas noilgo�jusies pēc vīrie�a? Tas katrā ziņā būtu vislabākais variants. Ta�u viņa ir pārāk skaista, lai būtu vientuļa. Tātad tas atkrīt. No otras puses� �is skaistums liek �aubītas par viņas tikumību. Hm�"

-������� Jūs esat viesmīlīga, - Alberts teica un ērtāk iekārtojās mīks�tajā atzveltnes krēslā. - Vai jums vienmēr mājās ir konjaks?

-������� Nē, ne vienmēr, - Vanda atbildēja. - Un neesmu arī īpa�i vies�mīlīga. Man nepatīk uzņemt viesus. Bet jūs man izdarījāt pakal�pojumu - es jums. Pareizāk sakot, es jums samaksāju.

-�� Vai tas ir pietieko�i? - Alberts prasīja.

-�� Un kā jūs pats domājat?

-������� Es domāju, ka varat maksāt vairāk, - Alberts sacīja. - Pro�tams, es to neesmu nopelnījis� bet jūs to varat.

-������� Un ko jūs vēl vēlētos? - Vanda vaicāja un acīmredzami iein�teresēta nedaudz paliecās uz priek�u.

-������ Ja jūs esat viena - lūdzu atļauju palikt ilgāk, nekā to prasītu pieklājība.

-������� Nē, - Vanda teica un strauji piecēlās. - Jūs tik tie�ām to ne�esat pelnījis.

-������� Kāpēc? - Alberts nedaudz pārsteigts prasīja. - Tas nebūt nav dārgi. Jūs nebūsiet pārmaksājusi. Daudzas to atļauj un dara tā� Vienkār�i tāpat.

-�� Tas ir pavisam kas cits.

-�� Piedodiet, - Alberts teica. - Es jūs negribēju apvainot.

Vanda klusēdama piegāja pie radiolas, ieslēdza un uzlika kādu

skaņuplati. Pēc brī�a atskanēja pazīstama melodija.

"Sen, sen� Dego�as sveces un nedaudz līgojo�a grīda. Mūzika. Lēnais angļu valsis� Slaida, mazliet nobijusies meitene. Un viņa - tavās skavās un cerībās.

Vai kādreiz tā bijis? Varbūt kādreiz tas ir tikai stāstīts, dzir�dēts? Varbūt redzēts? Nu, protams. Ir ta�u filma 'Vaterlo tilts". Un tajā dejo Sve�u valsi. Es to neesmu dejojis. Vismaz neatceros. Varbūt� Bet ko es vispār atceros? Neko, tikai kaut kādus sadris- kātus dzīves fragmentus. Viss saplūdis biezā, tum�ā miglā. Kļūst baigi, kad visu laiku jāmaldās pa�am pa savu pagātni."

-�� Jums patīk �ī dziesma?

-������� Kā lai to saka, - Vanda paraustīja plecus. - Da�reiz patīk, da�reiz neieredzu, un tad gribas ņemt un saplēst �o plati. Bet vienkār�i kaut kas attur.

-�� Un kā ir pa�reiz? - Alberts jautā.

-������� Plati var saplēst vienmēr, - Vanda atbildēja. - Vienmēr, kad uznāk dusmas vai kļūst skumji. Tas ir ļoti vienkār�i - jānomet tikai zemē, un tā saplīsīs. Ta�u nekas tik un tā nemainīsies. Viss, kas ir bijis, tā arī paliks. Vel vienkār�āk - nemaz neieslēgt radiolu un neklausīties. Bet arī tad ta�u nekas nemainīsies.

-�� Klausoties �o melodiju, jūs gribat, lai kaut kas mainītos?

Vanda brīdi klusēja.

-�� Nē, tagad vairs ne. Bet kādreiz� Tas, patiesību sakot, bija pasen. Es gribēju. O, kā es gribēju, lai izmainītos es pati, cilvēki un varbūt visa pasaule! Pagāju�i divpadsmit gadi. Tas tomēr ir daudz. Tagad esam kļuvu�i vecāki, varbūt arī gudrāki. Pa �iem gadiem esam uzkrāju�i kaut kādu pieredzi. Tā da�reiz palīdz, da�reiz traucē� Tagad mēs uz cilvēkiem, pasauli un varbūt arī pa�i uz sevi skatāmies citādām acīm. Toreiz viss bija savādāk. Daudz, daudz savādāk�

"Bet ir kaut kas tāds, kas tomēr nemainās. Es nezinu, vai tas ir labi vai slikti. Bet nemainās. Nemainās, piemēram, mīlestība.

Gadiem aizejot, tā varbūt izmaina ārējo formu, bet būtība paliek. Mainās priek�stati par laimi un par dzīves jēgu. Un varbūt arī par cilvēkiem - vispār. Un agrāk vai vēlāk, es par to ne�aubos, pienāks brīdis, kad katram par to, ko dzīvē darījis un neizdarījis, par katru savu vārdu, par visu būs jāatbild. Kaut arī pa�am savā priek�ā, bet vajadzēs. Tas katrā ziņā būs baigākais mirklis cilvēka mū�ā, un es labprāt gribētu, lai �āds mirklis ne�kad nepienāktu."

-� Varbūt nemainās vienīgi mūsu atmiņas, - Vanda turpināja. - �ī dziesma tās atsauc.

-�� Vai tās ir patīkamas?- Alberts jautāja.

-�� Mans tēvs pazuda karā, - sieviete izslēdza radiolu un atkal ap�sēdās iepretim Albertam. - Māte gan saņēma paziņojumu, ka tēvs kritis varoņa nāvē - tepat Kurzemē, bet vēlāk neviens viņai neva�rēja pateikt, kādu varoņdarbu viņ� paveicis. Un neviens tā īsti nevarēja arī pateikt, kur viņ� apglabāts.

Albertam vēl ļoti gribējās iedzert.

-�� Māte nomira, kad man bija divdesmit divi gadi. Es pēk�ņi paliku viena. Māte man bija vienīgais un labākais draugs. Patie��ām - vienīgais. Un tad nāca baigās naktis. Man da�reiz �ķita, ka arī dienas ir naktis. Un es kā naktstauriņ� pie gaismas savā nai�vumā tiecos pie cilvēkiem. Mani līdz tam vēl neviens nebija ne skūpstījis, ne glāstījis. Un es gribēju, lai �is cilvēks - mans nāka�mais labākais draugs - būtu vīrietis. īsts vīrietis. Diem�ēl tādu atrast ir ļoti grūti, un tāpēc ari sievietes vienmēr ir tik laimīgas, ja tomēr kādu izdodas sastapt. Es jums ielie�u.

Vanda paņēma pudeli un piepildīja glāzi.

-�� Uzēdiet �okolādi, - viņa teica. - Nekā cita man nav ko jums piedāvāt.

-�� Nekas, paldies.

-�� Tas notika manas darbavietas sarīkojumā, - Vanda turpināja, nenovēr�ot skatienu no Alberta sejas. - Iepriek�ējā dienā no �uvē�jas biju atnesusi jaunu kleitu un tajā vakarā to pirmo reizi uzģērbu. Paziņas un darba kolēģi teica, ka es esot bijusi skaista. Var jau būt. Bet vispār zaļā ir vienīgā krāsa, kas man labi piestāv.

Es viņu ievēroju jau pa�ā sarīkojuma sākumā. Nezinu, kas mani pie viņa saistīja. Varbūt seja un acis. Dro�i vien. Tās bija lielas un tum�as, un, kā man �ķita, ļoti labsirdīgas. Es biju pārliecināta - �is cilvēks nekad nemelo. Viņ� vairākas reizes uz mani paskatījās un silti uzsmaidīja. Nieks, vai ne? Sīkums, ko bie�i pat neievēro�jam. Bet �is nieks, �is mazais sīkumiņ� tobrīd kļuva par manas dzīves lielāko notikumu. Pēc oficiālās daļas pasniedza vakariņas, tad visi dejoja. Viņ� uzlūdza mani. Es viņu nepazinu. Viņ� pie mums nestrādāja, acīmredzot bija paziņa kādam no mūsu darbiniekiem. Viņ� mani cie�i apskāva, skanēja mūzika, un mēs dejojām Sve�u valsi. Tas varētu likties sapnis, ja nebūtu īstenība. Kāds nodzēsa gaismu un aizdedza da�as sveces�

Albertam traki sagribējās uzsmēķēt, un viņ� sameklēja cigaretes.

Vanda joprojām turpināja skatīties Alberta sejā un acīs.

Alberts skatienu neizturēja un nolieca galvu.

-��� Viņ� man pateica da�us komplimentus, tie man, protams, patika, un vēl viņ� man teica, ka nekad mani no sevis neatlaidī��ot, ka gribot kļūt man draugs un �ovakar mani pavadī�ot uz mājām. Mūzika apklusa, bet mēs vēl turpinājām dejot. Tas arī gandrīz viss. Tagad tas �ķiet parastākais un nevainīgākais gadī�jums. Bet toreiz� Nekā jau nebija. Cilvēks pateica tikai da�us nenozīmīgus vārdus, varbūt pat nenojauzdams, cik tie nozīmīgi otram. Varbūt patie�ām cilvēks nevar iztikt bez meliem, bet vis- nekrietnāk ir tad, kad melo sīkumos, jo tie�i tiem visvairāk tic. Protams, var jau pārmest un teikt, ka nevajadzēja būt tik naivai un ticēt. Bet� tad tas ir drausmīgi. Kaut kam ta�u ir jātic, un, ja tu nespēj vai negribi ticēt, ka otrs cilvēks grib un spēj kļūt tev draugs, kam tad lai tic?

Alberts ātri glāzē ielēja vēl atliku�o konjaku un strauji izdzēra.

-������� Viņ� aizgāja un pazuda. Es nezinu, kāpēc un kur. Varbūt bija kādas darī�anas vai arī iegribējās aiziet kaut kur citur? Iespē�jams. Es viņu gaidīju visu atliku�o vakaru. Es vēl palīdzēju nokopt galdus, tad apģērbos un izgāju uz ielas. Es viņu gaidīju vēl ļoti ilgi. Es viņu gaidīju atgrie�amies. Viņ� neatgriezās. Pēc tam pār�nācu mājās, novilku kleitu un iekāru skapī. Tur tā karājas vēl �odien� Es vēl turpināju gaidīt apmēram desmit gadus. Domāju, ka kaut kur atkal viņu nejau�i satik�u - kādā sarīkojumā, teātrī vai uz ielas. Nesatiku.

Alberts kādu brīdi palika nekustīgi sē�ot, raudzīdamies savu kurpju purngalos.

-�� Atļausiet tomēr uzsmēķēt? - viņ� dobji vaicāja.

-������� Nē, - Vanda pakratīja galvu. - Drīz mājās atgriezīsies vīrs un bērni. Labāk būtu, ja jūs tagad ietu. Es ceru, ka esat sasildījies.

Alberts smagi piecēlās.

"Tas ir drausmīgi," viņ� nodomāja. "Cik tālu cilvēki var atras�ties viens no otra. Protams, laiks. Sie garie, ne�ēlīgie gadi. Bet ko nu gadi! Tomēr mēs pa�i�"

Alberts izgāja uz ielas un mirkli palika stāvot. Viņ� pirmo reizi sevī sajuta asu, sāpīgu tuk�umu.

Lietus lija daudz stiprāk, un tas viņu darīja vēl skumjāku.

1968

"Jā, bet par ko? Man �ķiet, neko jaunu vairs nespē�u izdomāt. Bail, ka nesāku atkārtoties. Bet nerakstīt nevaru. Esmu jau pie�radis strādāt katru dienu. Katru dienu uzrakstīt vismaz da�as lappuses. Katru mēnesi - trīs stāstus. Katru gadu - grāmatu. Gribu kļūt ra�īgākais latvie�u rakstnieks, tikai pa�laik galva absolūti tuk�a, it kā vakar būtu krietni dzēris. Kaut nu ienāktu prātā kāds vienkār�s si�ets, kaut varētu atcerēties kādu vien�kār�u notikumu! īsajam stāstam ar to pilnīgi pietiktu. Bez tam - man ļoti vajadzīga nauda."

Pulkstenis se�i.

Pa atvērto logu istabā ienācis vēss, saulains vasaras rīts. Ātri izlecu no gultas un sāku skraidīt pa istabu. Pēc tam paņemu hante�les un vingroju. Kleo guļ istabas kaktā un smilkst. Laikam smejas.

- Kleo, izbeidz! - es uzkliedzu. - Citādi paliksi bez brokastīm.

Suns apklust.

"Mīlestība, naids, atteik�anās, soda neizbēgamība, atriebība, meli un patiesība, liekulības nosodījums un dro�sirdības cildinā�jums, nāve, sekss, sadzīves sīkumi, uzupurē�anās, cilvēku nesa�pra�anās, atsve�inātība, kar�, vardarbība, karjerisms, egoisms, gļēvulība un katrā ziņā tik ļoti vēlamais varonības un skaistā ap- dziedājums. Sēdi un raksti! Tēmu tik bezgala daudz! Atliek vie�nīgi izdomāt si�etu."

Iegāju vannas istabā. Pēc vēsas du�as un noberzē�anās ar rupju linu dvieli jūtos spirgts un mo�s. Pēc tam - virtuve. Cepu kartupeļus.

Sviests ir samērā dārgs, pēdējo honorāru saņēmu pirms vairā�kiem mēne�iem, un tādēļ cep�anai izmantoju saulespuķu eļļu. Uzvāru tēju un sagrie�u maizi. Tā. Brokastis gatavas. Tās gan nevarētu saukt par karaliskām, toties ir sātīgas.

Kleo sē� blakus un gaida. Viņa diennaktī apēd vairāk nekā es, un tagad, kad mans finansiālais stāvoklis tuvojas katastrofai, jau sāku domāt, vai nevajadzētu suni pārdot. Tas ir �etrus gadus vecs tīrasiņu vācu aitu sugas suns, īstajā vārdā Kleopatra. Skan brīni��ķīgi, vai ne? Es par viņu varētu dabūt vismaz piecdesmit rubļu.

Kleo ierejas.

Laikam, vecā, jūti. Man patie�ām da�reiz rodas aizdomas, ka suns zina, ko es domāju.

-�� Būs jau labi, Kleo, - es saku. - �odien uzrakstī�u stāstu, to publicēs kāds laikraksts vai �urnāls, un viss būs kārtībā. Tu netici, Kleo? Tu tie�ām domā, ka es to nespē�u?

Bet kas gan tur ko brīnīties? Tas patie�ām da�reiz ir velni�ķīgi grūti. Man �ķiet, ka pat suns to saprot. Tikai se�as, astoņas lapiņas. Kamēr sēdi virtuvē, tas �ķiet niecīgi maz, bet līdzko aizej līdz rakstāmgaldam, katra lapiņa pēk�ņi pārvēr�as par baltu tuk�snesi, un tu jūti slāpes, tev mazliet bail, jo priek�ā stāv nezi�nāmais, kuru gribi atklāt, un tu dodies arvien tālāk, tālāk un tad jūti, ka atpakaļceļa vairs nav, tu vari saukt, vari kliegt, neviens palīgā nenāks, �is tuksnesis tev jāpāriet vienam, un tikai tad varēsi atpūsties, just atvieglojumu un saņemt atspirdzino�u ūdens malku. Tikai tad! Un tomēr paies kāds laiks, tu atkal jutīsi spēku, piecelsies un iesi vēlreiz. Un viss sāksies no jauna, lai gan katru reizi kaut kas būs savādāk. Da�reiz vieglāk, citreiz smagāk, bet grūti - vienmēr. Es tikai vēl nezinu, kas tas ir par spēku, kas mani triec �ai tuksnesī.

Arī Kleo ir paēdusi, un tagad viņa pateicas. Trīs rējieni un smaids. Ļoti aizkustino�i.

�o suni, vēl pavisam maziņu, man uz kāzām uzdāvināja nez no kurienes uzradusies krustmāte.

-�� Es ļoti mīlu dzīvniekus, - viņa teica. Pēc tam klusi piebilda. - Un bērnus. Novēlu jums tos kuplā skaitā. Man pa�ai gan tā dzīvē sagadījies� slikti. Es sapņoju par kaut ko citu. Cik daudz cerību ir aizgājis līdzi gadiem! Bet cilvēkam vienmēr kaut kas jāmīl. Sieva vai vīrs, bērns, kāda lieta, atmiņas un pat dzīvnieks. Bez mīlestības nevar. Lai jums vispirms ir dēls, tad meita, pēc tam dvīnī�i un vēlāk jau vienalga, kas. Un �is suns.

Paldies, krustmāt! Tas bija ļoti jauki, un mūsu kāzas arī. Un mūsu mīlestība. Tikai vēlāk viss pārvērtās, izmainījās un nekas labs neiznāca. Pavasarī mēs iz�ķīrāmies. Ar smaidu, kopīgām at�vadu vakariņām un atvadu skūpstu. Kaut kā pavisam viegli un vienkār�i. Bez naida un mantas dalī�anas, jo mums tās gandrīz nebija. Un mums nebija arī ne dēla, ne meitas, ne dvīņu, ne vēl kaut kā. Mums bija tikai skaists sugas suns Kleo, īstajā vārdā Kleopatra, dzīvoklis, kas palika man, un katram jau izveidojusies cita - atsevi�ķa - dzīve. Mēs tikai vēl nezinājām, vai tā ir labāka par iepriek�ējo.

Kleo pienāk man klāt un uzliek galvu uz ceļgaliem. Skatās acīs. Un es skatos. Lielas un gudras ir �īs suņa acis. Tādām vajadzēja būt Evitas acīm, vismaz es to vēlējos. Viņai bija - skaistas. Ļoti skaistas. Tu saki, Kleo, - tas nav maz? Nu, protams. Tas ir ļoti daudz, tikai ne vienmēr ar to pietiek.

Ieeju istabā un apsē�os pie galda. Varu sākt strādāt. Baltas pa�pīra lapas, pildspalva, zīmuļi, gumija, cigare�u paciņa un nevienas domas, nevienas idejas. Rakstnieks iesācējs� Jaunais literatūras censonis. Tā sakot, cerība� Nav jau slikti. Tas viss ir ļoti patī�kami. Varētu sākt pat sapņot. Bet literatūra, lasītāju cieņa un slava ir kā skaista, kārdino�a sieviete, kuru tik daudzi cen�as iegūt, nezinādami, ka tā atdodas tikai retajam.

Pietiek! Laiks sākt! īss uzmetums. Viņ� un Viņa. Personu vārdi nav vajadzīgi. Vīrietis un sieviete. Nejau�i satiekas uz ielas. Kafej�nīca. Varētu būt arī izbraukums ārpus pilsētas. Saruna - pārdo�mas par cilvēkiem, dzīvi, mīlestību. Iek�ējie monologi, atmiņas. Abi sāk sajust nepiecie�amību viens pēc otra. Atgrie�anās pilsētā. Viņ� mēģina norunāt satik�anos otrreiz. Jau rīt. Viņa �aubās. Bailes būt vēlreiz atstātai, pazemotai un pieviltai. Kur lai atrod mērauklu vai svarus, ar kuriem varētu dro�i izmērīt vai nosvērt cilvēku vārdu ticamību? Risks. Var iegūt, var zaudēt. Zaudēt var vairāk. Reiz jau zaudējusi. Reiz jau pievilta, atstāta. Bailes no atkārtojuma. Kādēļ ticēt vienam, ja nevar ticēt daudziem? Kāpēc ticēt, ja esam pieradu�i neticēt? (Skumji.) Atvadī�anās. Viss. Beigas. Paliek nezināms, vai viņi kaut kad vēl satiksies. Vai Viņa spēs pārvarēt bailes, savu pagātni un savu neuzticē�anos vīrie��iem (vispār cilvēkiem)? Jautājums bez atbildes.

Tā! Galvenais paveikts. Si�ets un stāsta pamatdoma jau uz pa�pīra. Protams, visai aptuveni, nosacīti. Tagad atliek vienīgi likt lietā visas iegūtās iemaņas, tehniku un pacietību.

-�� Kleo! - es iesaucos. - Kleo! Nāc �urp!

Klusi atveras durvis, un istabā ienāk suns.

-�� Nu, vecenīt, - es saku un parādu aprakstīto lapu. - Tagad tu ticēsi? Pats grūtākais vienmēr ir sākums Te tas ir. Redzi? Pro�tams, tas nav vēl stāsts. Ir tikai jautājums. Stāsta pamats. Ko? Tu saki - par maz? Ej prom, Kleo! Tu esi dumj� suns. Māksla jau tie�i tad sākas un pastāv, kad tiek jautāts, nevis atbildēts.

Suns apgulstas un novēr� skatienu. Kaunas vai arī apvaino�jusies. Tu nemaz neesi tik dumja. Laikam saprati. Visai drīz. Tevi var apbrīnot, jo da�iem cilvēkiem tas ir daudz ilgsto�āks process.

Lai gan vēl rīts, istabā kļūst aizvien karstāks. Jūnijs. Siena un mīlas laiks. Hm. Neskan slikti. Skaists teikums. Uzrakstītu, un kādai vidusskolniecei tas noteikti patiktu. Varbūt pat atsūtītu man vēstuli, nezinot, ka tie�i skaistumā slēpjas lieli meli. Jūnijā var arī nemīlēt. Var mīlēt decembrī. Var mīlēt vienmēr, var nemī�lēt nemaz un nekad. Mīlēt patiesībā ir ļoti viegli, tikai grūti no mīlestības atteikties.

Pietiks. Rakstī�u vakarā. Karsts, un visu vēl vajag kārtīgi pār�domāt. Aizie�u līdz ezeram, sauļo�os, peldē�os un visu sīki izdo�mā�u, lai vakarā vai naktī stāstu varētu uzrakstīt, kā da�i mēdz teikt - � ar vienu spalvas vilcienu. O, ja tā patie�ām varētu - ar vienu spalvas vilcienu. O, ja tā patie�ām varētu! Jāpadomā vēl arī par formu un intonāciju.

Sameklēju segu, uzvelku peldbikses un nostājos pie durvīm.

-�� Kleo, tu paliec mājās, - es saku. - Tev jāsargā viss, kas mums pieder. Bez tam �odien krastmalā dro�i vien būs daudz smuku meiteņu, un viņām no tevis kļūs bail. Tu tikai traucēsi, vecā.

Kleo, nokārusi galvu, klusē.

Pārlai�u skatienu pāri istabai. Neliels dīvāns, galds, komisijas veikalā pirkts tranzistors "Banga", kas diem�ēl uztver tikai Rīgu. Pārdevēja man laipni paskaidroja, ka par piecpadsmit rubļiem tas ir pilnīgi pietiekami. "Ko tad, jaunais cilvēk, jūs par tādu nieka naudu gribējāt klausīties visu pasauli?" Jā, vēl no kāda poļu �ur�nāla izgriezts mazs Hemingveja portrets. Kad rakstu, man vien�mēr �ķiet, ka viņ� ironiski smīn.

Aizslēdzu durvis, izņemu no pastkastītes rīta avīzes, �ķērsoju ielu un jau pēc piecām minūtēm esmu Juglas ezera malā. Cilvēku ka biezs. Biju piemirsis. Ir ta�u svētdiena.

-�� Hello! - kāda pazīstama balss mani sveicina.

Tā ir Evita.

-�� Nu, kā jūtas Kleo? - viņa painteresējās.- Ko tā pa�laik dara?

-�� Sē� mājās un sargā manas pasakainās bagātības.

Evita pasmīn.

-�� Bet kā jūties pats?

-�� Paldies. Lieliski.

-�� Raksti? -Jā.

-�� Lugu vai stāstu?

-�� Romānu dzejā, - es atbildu. - Pēc Pu�kina bū�u otrais.

-�� O, tad tevi gaida slava!

-�� Jā, un Nobela prēmija.

Evita guļ uz sarkanas pūkainas segas, un viņai mugurā ir spilgti sarkans mazākā izmēra peldkostīms, un lūpas ir sarkanas, un ie�sārti mati, tikai acis nez kādēļ izkrāsotas zaļas. Bet vispār viņa ir vairāk nekā glīta.

-�� Nu, bet kā citādi?

-�� Tā nekas, - es atbildu. - Tā nekas, Evit. Bet tu?

-������� Jauki, - viņa saka un apveļas uz muguras. - Es laikam pre�cē�os. Viņ� pa�laik peldas.

Nē. Viņ� ir jau izpeldējies un pienācis pie mums.

-������� O! - Evita iesaucas. - Iepazīstieties! Raimonds, bet tas mans biju�ais vīrs.

Es paloku galvu. Roku nesnieg�u. Negribu pieskarties rokām, kas glāsta manu biju�o sievu.

-�� Nu, uz redzi! - es saku.

-�� Uz redzē�anos, - Raimonds ļoti nopietni un, kā man �ķiet, nedaudz nobijies saka.

Evita smejas.

Bet vispār �is Raimonds ir tīri izskatīgs zēns un dro�i vien arī labsirdīgs. Vēl students, varbūt jau in�enieris? Galu galā, kas man par daļu! Esiet laimīgi, jaunie! Lai gan man jums būtu jāno�vēl vislielākā nelaime.

Tā mēs da�reiz vēl nejau�i satiekamies. "Hello! Kā ar veselību? Strādā vai slinko? Sveiki!" It kā nekas nebūtu bijis. It kā nebūtu kopā nodzīvoju�i �etrus gadus. Vai tie�ām pastāv tikai �odiena? Vakardiena jāaizmirst un par rītdienu nav jādomā? Dzīve cilvē�kiem atvēlējusi tik smieklīgi maz laika, ka nedrīkstētu aizmirst ne tikai gadus, bet būtu jāpatur atmiņā pat katra nodzīvotā diena. Jāpatur atmiņā viss labais un ļaunais. Skaistais un slik�tais. Atmiņas - mūsu pieredze. Cilvēki bie�i dzīvo un pārtiek vai�rāk no biju�ā nekā no sapņiem par rītdienu.

Aizeju tuvāk krastam un apguļos. Debesis - zilas. Ezers - silts. Meitene ar zilām acīm un zilā peldkostīmā. Guļ netālu no manis. Kaut kādas zilas puķes.

Pieceļos un iebrienu ezerā. Ūdens auksts. Bet tikai pirmajā mirklī. Peldu. Ūdensrozes. Aizpeldu tālu. Cilvēki krastā kļūst mazi, un nevar vairs iz�ķirt, kur� jauns, kur� vecs, nevar at�ķirt skaisto no neglītā. Esmu aizpeldējis pārāk tālu. Krastmalā viss saplūst vienkopus, katrs atsevi�ķais pazūd, tikai dzirdamas balsis un smiekli, un paliek vienīgi vispārpieņemtais jēdziens - Cilvēki. Un no visa �ī milzīgā vairuma mēs parasti izvēlamies vienu divus. Spēle, kas vienmēr saistās ar risku. Viņ� un Viņa. Mākslas mū�īgā pamattēma. Vīrietis un Sieviete. Laikam tādēļ, ka dzīvē tas ir tik nozīmīgi, svarīgi un nepiecie�ami. Protams, var dzīvot arī viens. Var mīlēt dzīvniekus un lietas. Var mīlēt pats sevi, tikai paies kāds laiks, un tu vairs neredzēsi, ka debesis ir zilas un ezers no tālienes izskatās zils, un pļavā zied zilas puķes, kurām nezini no�saukumu, un nemanīsi, ka netālu no tevis guļ meitene ar ļoti zilām acīm, un neievērosi, ka viņai priek�ā sakrauta grāmatu kaudzīte, un nespēsi iedomāties, ka viņa gatavojas eksāmeniem, un tev negribēsies pieiet viņai klāt un sākt runāt, nebaidoties, ka vari saņemt atteikumu. Risks? Muļķības. Ja arī mīlestība ir spēle vai loterija, tad tajā neviens tomēr nevar zaudēt. Protams, ja tikai tā ir mīlestība. Mūs var pamest, atstumt, pievilt. Mēs varam zau�dēt cilvēku, bet mīlestība paliks. Tā varbūt tikai izmainīs formu un veidu, pārvērtīsies atmiņās, kuras vēl pēc daudziem gadiem spēs satraukt vai nomierināt, pēc kaut kā liks ilgoties un prasīs sākuma atkārtojumu. Mīlestības dzim�ana - pats skaistākais mirklis cilvēka mū�ā, un nekādi vēlākie zaudējumi nespēj no�mākt �o ieguvumu. Cilvēks vispār nekad dzīvē nevar zaudēt visu. To gan bie�i apgalvo, bet tas nav tiesa.

Peldu atpakaļ. Noplūcu da�as ūdensrozes un izkāpju krastā.

-������� Ņemiet, - es saku un pasniedzu ziedus meitenei zilajā peld�kostīmā.

-�� Paldies, - viņa neslēpj prieku. - Bet kāpēc tie�i man?

-������� Nezinu, - paraustu plecus. - Man neviena cita nav, kam tos varētu pasniegt.

-�� Tad jūs tās varējāt nenoplūkt.

-�� Es gribēju pārliecināties, vai vēl spēju kādam sagādāt prieku.

-�� Paldies, - meitene atkārto. - Tas jums izdevās.

Apgulstos viņai blakus un vēlreiz ieskatos neparasti zilajās acīs.

�o krāsu meitene laikam nozagusi debesīm, paņēmusi no ezera un noplūkusi no ziediem.

-�� Vai es jūs netraucē�u?

-�� Traucēsit, - viņa atbild. - Man rit pēdējais eksāmens.

-�� Man negribas iet citur.

Meitene neatbild. �ēl. Viņa izskatās ļoti simpātiska. 'Vispārējā ķirurģija", "Cilvēka anatomija" es izlasu grāmatu nosaukumus. Varbūt man tikai tā �ķiet. Varbūt viņa ir pat neglīta, vienīgi jaunība, kas viņai pieder, ir skaista. Un varbūt viņai acis nemaz nav zilas. Lai par to pārliecinātos, lai varētu uzzināt un novērtēt, �ī meitene man jāsatiek vēlreiz. Tad vēlreiz. Un tad arvien bie��āk, bie�āk. Un tad mums jāpaliek kopā. Man jāatrod tas, ko esmu zaudējis. O, nē! Tas laikam nav iespējams. Man jāatrod tas, ko neesmu vēl atradis.

-�� Jūs studējat medicīnu?

-�� Jā. Beidzu ceturto kursu.

-�� Un griezīsiet cilvēkiem vēderus?

Meitene iesmejas.

-�� Tā ir. Var gadīties, ka arī jums. Jums dro�i vien būtu bail.

-�� Iespējams. Jums vajadzētu kļūt mūziķei.

-�� Kādēļ?

-�� Jūs esat skaista.

-������ Vai tie�ām vīrie�i neko citu nespēj izdomāt? Ta�u tā bie�i vien ir vienīgā patiesība, ko vīrie�i pasaka. Protams, tas ir patīkami.

-�� Jūs viņiem neticat? -Nē.

Meitene klusē. Kaut ko domā, atceras. Viņa noticēs arī man. �ēl. Es labprāt ar tevi �eit gulētu arī nākamajā vasarā. Un aiznā�kamajā. Un vēl pēc pieciem, piecpadsmit gadiem.

-�� Jūs vairs nemācāties? - meitene prasa.

Tātad neizskatos pietiekami inteliģents. Izskatos pēc krāvēja, kurinātāja vai jūrnieka. Tas laikam ir ļoti svarīgi. Kādu amatu ieņem? Kādu darbu strādā? Par ko tev iespējams kļūt? Kādas tavas nākotnes izredzes? Kāda alga? Vai tev ir dzīvoklis vai māja? Bet tas, ko mēs domājam un jūtam? Ko pārdzīvojam un pret ko esam vienaldzīgi? Ko cen�amies iegūt un no kā atsakāmies? Tas interesē mazāk vai neinteresē nemaz. Es negribētu, es ļoti negri�bētu, ka tu būtu viena no tām.

-������� Mācos, - es atbildu. - Man jāmācās visu laiku. Katru dienu no rīta līdz vakaram. Un da�reiz pat naktīs.

-�� Studējat?

-�� Strādāju.

-�� Rūpnīcā?

-�� Mājās.

Meitene savāc grāmatas un sameklē kleitu.

-�� Jūs jau aizejat?

-Jā.

-�� Palieciet, - es saku.

-�� Man rīt pēdējais eksāmens, - meitene atbild un uzvelk kleitu.

Arī es pieceļos.

-�� Es labprāt gribētu zināt, kā jums būs veicies.

-�� Vai tas jūs tie�ām var interesēt?

-�� Jā. Es jūs rit �eit gaidī�u. Atnāciet!

-�� Bet, ja līs lietus?

-������� Arī tad. Ja nevarat rit, atnāciet otrdien. Es jūs �eit gaidī�u visu nedēļu, karu dienu.

Meitene paņem grāmatas, segu un iet prom.

-�� Jūs aizmirsāt ūdensrozes.

-�� Paldies. Es tās tie�ām negribēju aizmirst.

-�� Es jūs gaidī�u.

Meitene vieglā, graciozā gaitā aiziet. Viņai ir garas un slaidas kājas.

Pēc stundas pieceļos un eju mājās.

Es nevaru vairs sauļoties un negribu peldēties. Man jāraksta stāsts. Man �odien noteikti jāuzraksta stāsts. Man jāuzraksta īss, bet labs stāsts.

Kleo mani sagaida priecīgiem rējieniem. Uzvelku sunim uzpurni un izlai�u laukā. Viņ� ir labi audzināts un pēc neilga laika atgrie�as.

Sē�u pie galda. Domāju par formu. Varbūt stāstu būvēt kā iek��ējo monologu? Kā apziņas plūsmu, kas fiksētu vissīkākās dvēse�les vibrācijas? Man �is materiālu pasnieg�anas veids ir ļoti tuvs, bet katrā ziņā atkal pārmetīs rietumu literatūras ietekmi. Nu, pie velna! Nekādus formas meklējumus! Mūsu pa�u veco labo re�ālismu, ne pārāk sare�ģītu si�etu, ne sevi�ķi dziļi noslēptu domu un tik iecienītās laimīgās beigas.

Bet, kā tas īsti būs ar tām beigām? Vai viņa atnāks? Es viņai pat neuzprasīju vārdu. Nezinu. Viņa man ticēs? Viņai katrā ziņā bijusi ne�laimīga mīlestība Viņa noteikti izjutusi, kā tas ir, kad pēk�ņi izrādās, ka neesi vairs vajadzīgs. Arī es to esmu izjutis. Es neko vairs nesa�protu. Ko esmu izdomājis, un kas notiek īstenībā? Kas pa�laik ir patie�sība, kas iztēle? Ko es gribu savā stāstā un ko pa�laik vēlos dzīvē?

Kleo pienākusi klāt ar savām gudrajām suņa acīm skatās manā apmulsu�ajā sejā. Arī Hemingvejs kļuvis nopietns.

1967

-�� Ejam! - Es teicu. - Nebaidieties!

-�� Kur? - viņa ieskatījās man acis. - Es nebaidos.

-�� Tad ejam, - es teicu. - Vienalga, kur. Vai tam kāda nozīme?

"Nozīme var būt katram cilvēka solim. Pie tam vēl - iz�ķiro�a.

Pirmais - tas gandrīz vienmēr nozīmē sākumu. Protams, ne katr�reiz kaut kam ļoti liktenīgam, ta�u bie�i kādam dzīves pagriezie�nam gan."

-�� Jūs mani pazīstat?

-�� Nē, - es atbildēju. - Jūs mani uzskatāt par nepieklājīgu?

-�� Zināmā mērā - jā, - sieviete sacīja.

'Viņ� ir diezgan izskatīgs. Labi ģērbies un dzīvē kaut ko smagu pārdzīvojis. To var redzēt viņa sejā un acīs. Skarbs, ass un dro�i vien arī ne�ēlīgs, lai gan balss ir patīkama. Parasti �āda tipa vīrie�i sievietes nicina un nekad neuzrunā uz ielas. Ja viņi vispār uzrunā. Iespējams, ka maldos. Esmu maldījusies arī agrāk. Slikti. Tas neko labu nesola. Vajadzētu apstāties un iet atpakaļ."

-�� Piedodiet, - es teicu. - Jūs apvainojāties?

-�� Nē. Esmu pārsteigta.

"Es būtu pārsteigts, ja mēs klusēdami varētu paiet viens otram garām. Lai gan, iespējams, ne. Esam pieradu�i. Katru dienu mums garām paiet simti. Un mēs paejam garām simtiem. Mēs pat neie�gaumējam sejas. Nav nekādas vajadzības. Kādēļ atcerēties? Tā vajag? Varbūt� Mēs nevienam pat neuzsmaidām. Arī vajag? Var�būt� Mūs daudzi noturētu par muļķiem. �ēl. Bet visu laiku ta�u nevar tikai iet, iet, iet. Kādreiz arī jāapstājas. Kādam jāuzsmaida un jāpasaka kaut da�i vārdi. Nepieklājīgs? Labi, ka vismaz atbil�dēji. �ie da�i vārdi var tik daudz ko nozīmēt! Cilvēki nav sve�i. Cilvēki ir tikai nepazīstami!"

-�� Piedodiet, - es atkārtoju. - Jūs kādu gaidījāt?

-�� Nē, - viņa atbildēja. - Es negaidīju nevienu.

-�� Ja tas jums nebūtu nepatīkami, varbūt mēs kaut kur varētu aiziet?

-Kur?

-�� Nezinu, paraustīju plecus. - Paiesim kādu gabalu uz priek�u un izdomāsim.

-�� Labi, - sieviete piekrita.

Mēs sākām iet.

Bija drēgns, apmācies svētdienas rīts.

"Viņa nav skaista vai, pareizāk sakot, nav skaistule. Bet sejā, acīs, matos un lūpās ir kaut kas tāds, kam nevar vienaldzīgi paiet garām. Ir jāapstājas un jāpaskatās. Un, kad esi paskatījies, nav iespējams nerunāt. Bet ko gan es varēju runāt vai darīt? Vienīgi pateikt - ejam! Un vēl mirkli pārsteigts pastāvēt, kad viņa pa�klausīja un sekoja."

"Viņam var dot gadus trīsdesmit, trīsdesmit piecus, lai gan dro�i vien ir vecāks. Labi, varētu pat teikt - eleganti ģērbies. Kāds vado�s darbinieks? Liels priek�nieks? Dro�i vien. Saskaities ar sievu un tagad grib izklaidēties? Tomēr maz ticams. Vismaz viņ� neizskatās pēc tāda, kas pēc ģimenes nepatik�anām uzreiz spēj kļūt neuzticīgs. Bet kā gan apģērbs un seja pieviļ. Muļķības. Pieviļ cilvēks."

-�� Kāpēc jūs izvēlējāties tie�i mani? - sieviete vaicāja.

"Pa lielākai daļai tā vienmēr ir nejau�ība, bet ne tikai. Kaut kas saista, un to nemaz tā uzreiz nevar pateikt - tie�i kas? To mēs parasti uzzinām vēlāk, lai gan labāk, ka neuzzinām. Lai tas paliek noslēpums, kas visu turpmāko dzīvi gaidīs atklājumu. Es tev varētu pateikt - tu man iepatikies, tu man �ķiti skaista, tu man iepatikies jau pirms nedēļas, un �odien es tevi sastopu jau otro reizi, es varētu pat pateikt, ka es tevi mīlu, ka jūtos viens un negribu būt viens, ka ir ļoti jauki tā divatā iet pa pilsētas galveno ielu un apzināties, ka mums priek�ā visa diena, un �ī diena, ja abi gribēsim, var pārvērsties visā dzīvē; es tev varētu pateikt daudz ko, bet man tagad brīdi jāklusē, jo ātrumā jāizdomā citi vārdi, citi teikumi, jāizdomā glu�i kas cits, jo mēs ta�u neesam pieradu�i runāt atklāti un tie�i, mums sākumā kaut kas jāsamelo, mēs ne�varam teikt to, ko patiesībā domājam, mums nedaudz jāizliekas un jāpiemērojas, un, ja tagad tev pateiktu - "Es tevi mīlu," tu ie- smietos, apgrieztos un ietu prom. Tev būtu grūti teiktajam ticēt, jo esam pārāk pieradu�i neticēt."

-�� Nezinu, - es atbildēju. - Man �ķita, ka jūs kādu gaidāt.

-�� Un jūs gribējāt, lai nesagaidu?

-�� Tie�i otrādi, - es teicu un paskatījos sievietes sejā. Viņa pa�smaidīja. "Es tikai nezinu, vai tas esi tu. Protams, es gaidīju. Stā�vēju ielas vidū un gaidīju, kad tu paņemsi mani pie rokas un kaut kur vedīsi un aizvedīsi. Uz paradīzi vai elli. Citas varbūtības nav. Vai nu būs kaut kas skaists un palieko�s, vai arī pretīgs un ātri izgaisto�s. Sve�ais, tu mani esi ieinteresējis, un tagad gribu zināt, ar ko tas beigsies, ja jau reiz sācies. Lai gan es jau zinu. Zinu visu. Mēs vēl brīdi pastaigāsimies, pēc tam tu mani uzaicināsi ieiet kādā kafejnīcā, pasūtīsi vīnu vai konjaku un, ja dzīvo viens, uzai�cināsi pie sevis vai aizvedīsi pie kāda drauga. Tu gribēsi man kaut ko parādīt, varbūt esi kāds �empions, un centīsies palielīties ar savām zelta medaļām, mēs, protams, sēdēsim uz gultas vai dīvāna, un tad, kad tev liksies, ka pagājis jau pietiekami ilgs laiks un esi man kaut nedaudz iepaticies, tu mani noguldīsi, skūpstīsi un mēģināsi iegūt. Man �odien mugurā ir smalka, dārga apak��veļa, tā tev dro�i vien patiks, tā patie�ām ir skaista un laba, un tev vakarā �ķitīs, ka visa �ī diena bijusi skaista un laba un sieviete, kuru tu ieguvi, arī bijusi skaista un laba, jo viņa sevi�ķi ilgi ne�pretojās un tev lieki nevajadzēja tērēt enerģiju un nevajadzēja teikt liekus vārdus. Bet tāpat līs lietus, būs auksti un drēgni, un būs rudens, un pēc kāda laika nāks ziema. Un tad būs vēl aukstāks."

-�� Varbūt ieiesim kādā kafejnīcā un nedaudz iedzersim? - es liku priek�ā.

Sieviete iesmējās.

-�� �ampanieti?

-������ Nē. �ampanietis jādzer tikai vasarā vai arī tad, kad ir ļoti labi un esi laimīgs. Iedzersim kādu glāzi vīna vai konjaku.

Sieviete atkal iesmējās.

-�� Varbūt jūs vēlaties kaut ko ieēst?

-�� Nē, paldies. Tik�u vīnu vai konjaku.

-�� Ko jūs teiktu par "Rīgas" bāru?

-�� Man labāk patīk "Luna".

Mēs aizgājām līdz Lielajam pulkstenim, bet "Luna" vēl bija slēgta.

"Nu, ko tu tagad darīsi? Aicināsi uz bāru - uz "Floru", 'Vidzemi", "Siguldu", "Nicu"? Vai arī mēs turpināsim staigāt, kamēr atvērs "Lunu"? Trīsdesmit piecas minūtes. Smieklīgi maz, ja nekas nav jāgaida. Jāgaida. Auksti. Ne�ēlīgi, ja visu mū�u, katru dienu kaut kas jāgaida. Bet bez tā nevar. Jāskaita minūtes. Pēc tam jāskaita gadi."

-������� Tas varbūt skan mazliet smieklīgi, bet, ko jūs teiktu, ja mēs aizbrauktu uz Jūrmalu?

-�� Vai jūs tur dzīvojat? - sieviete painteresējās.

-Nē.

-�� Varbūt kāds jūsu draugs?

-�� Nē, - mazliet izbrīnījies atbildēju. - Vienīgi jūra.

Brīdi valdīja klusums.

-�� Ko mēs tur darīsim?

-������� Rudenī jūra ir diezgan baiga, - es sacīju, - bet, jo baigāka, jo skaistāka tā izskatās.

-�� Lai notiek! - viņa piekrita. - Aizbrauksim līdz jūrai.

Pēc stundas tā jau kliedza pie mūsu kājām.

Mēs staigājām pa liedagu, smiltis bija mitras un pelēkas, un arī diena bija pelēka, un jūra - pelēka, un debess - pelēka, un man mugurā bija pelēks mētelis, un arī viņai mugurā bija pelēks mētelis.

-������ Vai tagad jūs spētu iebrist jūrā un peldēt? - sieviete pēc ilgas klusē�anas ierunājās.

-������ Nē, - noraido�i pakratīju galvu. - Tas nevienam nav vajadzīgs. Pat jums.

-������� Vai jūs pa�laik spētu apgriezties un iet prom? Atstājiet mani vienu!

-�� Kāpēc? - es jautāju. - Arī tas mums nav vajadzīgs.

-�� Kas tad mums ir vajadzīgs? - sieviete prasīja. - Ko jūs no manis gribat? Ko vēlaties?

-�� Neko, - es apmulsis pateicu. - Itin neko.

"Es no tevis gribu un vēlos tik maz� Pavisam maz. Lai tu ar mani būtu kopā da�as minūtes un nejautātu to, ko es nevaru atbildēt. Da�as stundas. Da�as dienas. Gadus. O, nē! Tas ir par maz. Es nezinu, vai tā ir mīlestība vai tikai tiek�anās pēc tās. Es tev neko nevaru atbildēt. Mīlestība - pasaules senākā dziesma, kurai es diem�ēl nezinu vārdus."

-�� Vai jūs vasarā bie�i braucāt uz �ejieni? - sieviete vaicāja.

-�� Ļoti reti, - es atbildēju. - Dzīvoju Juglā un apmierinos ar ezeru.

-�� Jums jūra nepatīk? - viņa pilnīgi lieki prasīja.

-��� Patīk. Man nepatīk cilvēki. Tāpēc vēlējos atbraukt �odien, kad neviena �eit nav. Tikai mēs. Tagad var redzēt un izjust jūru tie�i tādu, kāda tā ir. Neviens netraucē.

-�� Jā, nav slikti, - viņa piekrita.

-�� Varbūt apsēdīsimies? - es piedāvāju.

-�� Labprāt.

Mēs apsēdāmies, un es ieelpoju viņas matu smar�u, pavisam tuvu redzēju viņas acis un lūpas. Slaido kaklu un garās, augsti atsegtās kājas un mazās augstpapē�u kurpes, un mani pārņēma dīvaina sagūta, kā tad, kad esi uzkāpis kalnā, esi piekusis un tagad vari kaut bridi atpūsties.

'Vasara piejūras� Skaisti. Tikai �ēl, ka vasaras agrāk vai vēlāk beidzas. Siltumu nomaina aukstums. Skaisto - pretīgais. Mīles�tību - naids. Es ta�u zvērēju, ka nekad vairs �eit neatgriezī�os. Sve�ais, tevī ir kāds neparasts spēks, vai ari es vienkār�i biju aizmirsusi. Savas dzīves siltākos un labākos gadus. Tevī kaut kas tomēr ir. Nu, protams. Tas nav nekāds atklājums. Katrā cilvēkā kaut kas ir. Tas, ko da�reiz bez apdomā�anas spējam atdot citiem, gan tas, kas pieder un kam jāpieder tikai tev pa�am. Tev vienī�gajam. Ko tik grūti vienmēr nēsāt līdzi un ko tomēr nekad ne�drīkst nosviest vai aizsviest, pats īsti nezinādams - kādēļ? Tu tikai jūti - nedrīkst."

-�� Jūs smēķējat? - sieviete jautāja.

-Nē.

-�� �ēl. Es labprāt uzsmēķētu.

"Katru dienu peldes vai izbraukumi jūrā ar jahtu. Vakaros vie�sības, da�ādu restorānu deju grīdas, bet naktī istaba tavā dzī�voklī. Tā patie�ām bija skaista vasara. Tu prati man sagādāt visu, ko vien sieviete var vēlēties. Tu biji labs un sirsnīgs, gudrs un spēcīgs, tu strādāji labi atalgotu darbu, tev piederēja labs dzīvok�lis un laba ma�īna. Tu biji sapnis katrai meitenei. Tu biji skaists, tik skaists, tik ļoti skaists, ka tagad, kad da�reiz nejau�i satie�kamies, ir riebīgi uz tevi paskatīties."

-�� Piecelsimies un aiziesim līdz "Jūras pērlei", - es teicu. - Tas ir pavisam tuvu. Varēsim paēst un nopirkt cigaretes.

-�� Nē, nē! - sieviete strauji pagriezās pret mani. - Tikai ne tur. Tad jau labāk uz stacijas bufeti.

Es piecēlos.

-�� Nē. Vēl pasēdēsim, - sieviete teica. - �eit ir aizvēj�, un jūra patie�ām ir skaista. Es biju aizmirsusi. Paldies, ka atkal man to parādījāt - citādu, savādāku, nekā bija pieradusi redzēt.

"O, tikai ne to, tikai ne to. Tu tam vēl esi pārāk jauna, tu teici. Bet tev es pārāk jauna nebiju. Tu man daudz devi, bet daudz arī atņēmi. Baidos, ka uz visu mū�u. Tu esi nelietis ne tādēļ, ka mani pameti. Nē! Es neesmu tik naiva, lai tā nosauktu katru vīrieti, kas atstāj sievieti. Vienu vai ar bērnu - vienalga. Tas būtu pārāk vienpusīgs spriedums un bie�i netaisnīgs. Bet es tevi nicini par to, ka izpostīji un atņēmi visu, kas man bija svēts. Tu manu acu priek�ā nogalināji priek�statu par mīlestību. Es nobijos. Un pēc tam bēgu, nezinādama, ka aizbēgt nav iespējams, ka agrāk vai vēlāk tomēr būs jāatgrie�as sevī. Man vēl var piedot, lai gan es piedo�anu neprasu. Es biju jauna un visam ļoti ticēju."

-�� Kā jūs sauc? - es viņai pavaicāju.

Sieviete klusēja.

-�� Protams, vārdam vien nav nekādas nozīmes, - es teicu.

-�� Jūs to varat arī izdomāt.

-�� Nē, kādēļ gan? - viņa jautāja. - Mēs jau tā pārāk daudz ko izdomājam. Da�reiz izdomājam pat cilvēkus un dzīvi.

-�� Jūs nevēlaties iepazīties?

-�� Vai tad mēs jau neesam iepazinu�ies?

-�� Nē, - es nepiekritu. - Lai cilvēks iepazītu cilvēku, da�reiz vajadzīgs viss mū�s.

-��� Tad kāda nozīme vārdiem? - sieviete vēl vairāk pagriezās pret mani. - Vai nav vienalga, kā katru no mums sauc?

-�� Var jau būt�

Vēj� kļuva stiprāks, un mums apkārt uzvirpuļoja smiltis. Es pieliecos cie�i pie sievietes un ar savu augumu mēģināju aizsegt vēju.

"Tūlīt viņ� mani noskūpstīs. Noteikti. Esam ta�u brauku�i tādu gabalu. Te tam ir īstā vieta. Neviens mūs neredz, jūra. Roman�tiski. Es atkal kaut kur esmu aizbēgusi. Un nāksies bēgt vēlreiz. Tad vēlreiz. Vēlreiz. Vai arī aizbēgs viņ�. Man tomēr būtu paticis, ja tu mani mēģinātu noskūpstīt Rīgas centrā. Bet tam vajadzīga drosme un jābūt par sevi pilnīgi pārliecinātam. Cilvēki par mums pasmietos. �eit jau ir vienkār�i. Vari skūpstīt. Skaties uz manām kājām? Jā, svārki ir īsi un kājas slaidas. Varbūt pat ideālas. Tikai to nesaki. Es zinu pati. Bet katrā ziņā pateiksi. Un vēl daudz ko. Pēc tam mums jāiet iedzert. Tev ta�u tik daudz kas ar mani vēl jāmēģina izdarīt. Laiks iet. Iet. Iet. Iet. Iet. Bet tomēr ir patīkami, ja kāds atrodas blakus un pasargā no vēja, aukstuma un bailēm."

-�� Varbūt brauksim atpakaļ? - es pajautāju. - Jums dro�i vien ir auksti.

Sieviete mazliet izbrīnījusies paskatījās, tad klusēdama piecēlās.

-�� Brauksim, - viņa nopietni teica.

Vilciens mūs ātri veda tuvāk Rīgai.

Viņa sēdēja man pretī. Vagonā vēl atradās tikai da�i cilvēki, un tagad es viņu varēju redzēt pavisam labi, skaidri un tuvu.

"�ēl, ka neprotu skaisti runāt, lai gan mīlestībā vārdi vēl neko nenozīmē. Pateikt var daudz ko, tikai izdarīt grūti. Es mēģinātu. Es pat nezinu, kā tevi sauc, kas tu esi. Esi precējusies, tev ir bērni? Dro�i vien. Tādas sievietes vienas nedzīvo. Es ticu, ka var iemīlēt cilvēku, par viņu gandrīz neko nezinot. Vai tad nepietiek ar to vien, ka jūtu - tu man esi vajadzīga?"

-�� Piedodiet, - sieviete ierunājās. - Ar ko jūs nodarbojaties? Jūs esat skolotājs? Universitātes pasniedzējs?

-�� Nē, diem�ēl, - es pasmaidīju.

"Paldies Dievam, lai gan tas man ir vienalga. Viņ� ir pat skaists. Tad tā arī būs - vai nu aktieris vai kāds priek�nieks. Laba alga un labs dzīvoklis. Bet kāds tu esi cilvēks? Tas ir galvenais. Tu pats nekad patiesību nepateiksi. Un arī es tev nepateik�u. Bet tas mums jāuzzina. Noteikti. Labākajā gadījumā man tev būs jāiet līdzi uz kafejnīcām, teātriem, jāizbrauc ārpus pilsētas, pēc tam muzeji, restorāni, kino, draugi, paziņas, vecāki, pārrunas par grāmatām un mākslu un beigās kā vienmēr - gulta. Sliktākajā gadījumā līdz tai mēs nonāksim daudz ātrāk. Viss pārējais būs lieks, paliks vie�nīgi - konjaks. Paldies, nopietnais cilvēk! Liels paldies, ka jūs man parādījāt jūru un tādu uzmanību. Katrā ziņā tas man bija patī�kami, tikai vairāk es nevēlos riskēt. Pietiek."

-�� Jau Torņkalns, - es teicu.

-�� Jā, nāko�ā - Rīga.

"Mums lieliski veicas saruna. Viņa dro�i vien mani notur par muļķi. Bet es tagad negribu runāt vai, pareizāk sakot, nevaru. Es varu pateikt tikai trīs vārdus, bet tie jāsaka citā laikā un citā vietā. Tas, protams, nav pareizi, ta�u tā pieņemts. Muļķīgi. Arī iepazīties uz ielas nav pieņemts, un to uzskata par nepieklājību. Bet citur es tevi nevarēju sastapt, un tu dro�i vien nodomāji to pa�u, ko parasti sievietes var nodomāt. Tu esi kļūdījusies. Es tev jau pierādīju, ka esi kļūdījusies. Protams, tu vēl joprojām vari neticēt. Bet ja tev pateik�u patiesību? Tu man ticēsi?"

Mēs izkāpām no vagona un lēnām devāmies uz stacijas izeju.

-�� Jūs neno�ēlojat, ka atbraucāt man līdzi? - es jautāju.

-�� Nē. Tas bija jauki.

"Lai gan labāk būtu bijis nebraukt. Tās nolādētās atmiņas."

-�� Un ko tagad mēs darīsim?

-�� Nezinu, - paraustīju plecus.

-�� Auksti, - sieviete teica.

-�� Mums vajadzētu ieiet kaut kur paēst.

-�� Jūs mājās neēdat?

-�� Reti, - es atbildēju. - Ļoti reti.

"Tātad viņ� ir neprecējies. Iespējams, ka viņ� ir pavisam savā�dāks, nekā biju iedomājusies."

-�� Es labprāt ēdu mājās, - sieviete pateica.

Mēs izgājām uz stacijas laukuma un devāmies centra virzienā.

Sieviete apstājās un ieskatījās man acīs.

"Tūlīt viņa sniegs man roku un pateiks - uz redzē�anos vai arī - sveiki! Un viss būs bijis veltīgi. Viss beigsies, īsti nemaz nesācies."

Es cie�i ar abām rokām saspiedu sievietes plecus, un man �ķita, ka tagad es viņai nodaru sāpes.

-� Lūdzu, nerunājiet! - es teicu. - Lūdzu, nesakiet nevienu vārdu!

"Kas tu tāds tomēr esi, sve�ais? Ko tu no manis gribi? Es klu�sē�u. Es neteik�u nevienu vārdu. Vismaz ne tagad, pa�laik. Runā tu. Bet ko tu no manis īsti gribi? Tu mani negribēji skūpstīt, kad tev bija lieliska izdevība. Tu tagad negribi mani uzaicināt pie sevis, kad devu tik atklātu mājienu. Ko tad tu galu galā gribi? Klusēt? Vai tādēļ mums vispār vajadzēja sākt runāt?"

Es turpināju skatīties sievietes acīs, viņas sejā un jutu, cik muļ�ķīgi un nepanesami būtu viņu tagad zaudēt, jo �o sievieti biju pārāk ilgi gaidījis, meklējis un beidzot atradis.

Es noliecos un viņu noskūpstīju. Un neredzēju, vai garāmejo�ie cilvēki par mums pasmīn. Man bija vienalga.

Sieviete pakāpās soli atpakaļ un skumji pasmaidīja.

-�� Nevajag, - viņa teica. - Lūdzu, nevajag!

Mēs klusēdami �ķērsojām da�us pilsētas kvartālus, un tad viņa pēk�ņi apstājās un pagriezās pret mani.

-�� Paldies, - viņa teica. - Tālāk neiesim. �eit es dzīvoju.

"Maratons pārvērtās sprintā. Fini�s. Tikai �ēl, ka nav neviena

uzvarētāja. Man �ķiet, ka abi esam zaudētāji, esam zaudēju�i, tikai nezinu - kādēļ?"

Sieviete sniedza roku.

-�� Mums jāatvadās, - viņa teica.

"In�enieris, ārsts, mākslinieks? To laikam nekad neuzzinā�u. Es baidos. Man bail, sve�ais, iepazīt cilvēkus, iepazīt tevi. Es vienreiz jau mēģināju. Pagaidām pietiek. Sve�ais� Tu varbūt va�rētu kļūt vislabāk un vistuvāk pazīstamais. Iespējams, ka es ļoti daudz zaudēju. Bet iespējams, ka iegūstu. Katrā ziņā es bēgu. Tas ir pilnīgi dro�i. No laimes, mīlestības un visa tā, ko var dot vīrie�tis un labs cilvēks, vai arī no lielām sāpēm, pazemojuma un no tā, ko var sagādāt nelietis. Risks ir pārāk liels. Es jau reiz spēlēju. Uz vienas kārts uzliku savas jūtas, savu jaunību un savu cieņu. Kārti nokāva. Es zaudēju. Tagad gribu spēlēt uzmanīgāk. Varbūt paies kāds laiks, un es atkal spē�u visu uzlikt uz vienas kārts. Bet tikai ne tagad. Man bail. Laiks, �is izslavētais ķirurgs, vēl nav sa�uvis brūces."

-������� Es jūs satiku pirms nedēļas un toreiz ļāvu aiziet. �oreiz es gribu, lai jūs paliktu. Es negribu jūs zaudēt otrreiz. Un vēlreiz atrast varbūt būs neiespējami.

-������� Otrreiz? - sieviete pavaicāja, un viņas skaistās acis kļuva vēl lielākas.

'Varbūt otrreiz arī es gribē�u, lai tu paliec. Man �ī ir tikai pirmā reize."

-������� Jūs esat pārliecināts, ka tas mums vajadzīgs? - sieviete lēni nolaida roku.

-�� Jā, - es atbildēju.

Sieviete stāvēja tie�i pretim un vērīgi ieskatījās man acīs.

Es skatienu izturēju.

-������� Ja jums tagad jāiet un jūs aizejat, - es teicu, - es jūs rīt gai�dī�u �ai pa�ā vietā, �ai pa�ā laikā.

Paskatījos pulkstenī.

-�� Tie�i trijos.

Sieviete neko neatbildēja, apgriezās un lēnām iegāja mājā.

1967

Vecais vīrs lēnām aiz sevis aizver smagās, nejauki �īksto�ās durvis, uzmanīgi pārkāpj akmens slieksni, brīdi stāv; viņ� skaidri redz vecu, pussatrunēju�u māju, kurā dzīvojis jau tēvs, kurā pa�vadīta sen aizmirstā bērnība, jaunība un brieduma gadi un kurā tagad klusi un nemanot izgaist tas, kas no dzīves vēl palicis pāri; viņ� savā priek�ā redz māju, kas pēc da�iem gadiem sabruks, nomirs glu�i kā cilvēks. Tās vietā ātri izaugs zāle, jauni koki, un neviens pat neatcerēsies, ka �ai vietā pirms daudziem, daudziem gadiem, pirms astoņdesmit astoņiem gadiem, ak Dievs, cik tas bijis sen, barona fon Manfelda zirgu puisim piedzima dēls Kri�s. Kāda tu, galu galā, esi bijusi, bērnība? �is aukstais, ne�ēlīgais laiks� Tas sev līdzi paņēmis pat bērnu dienas. Tā bija pirmā zādzība. Vēlāk laiks nozaga visu dzīvi.

Pēc tam vecais vīrs atceras savas kāzas un trako vētru, kas nolauza daudzus apkārtējos kokus un norāva mājai jumtu, un atceras 1905. gadu, kad viņa acu priek�ā no�āva tēvu, bet pa�u kāds jauns podporu�iks ilgi un ne�ēlīgi sita ar pletni.

Gāja gadi un vēlāk �ai mājā atkal dzima bērni. Pirmā bija Ilzīte, kura tā arī nepaguva iepazīt ne aiz mājas �alco�os kokus, ne pļavā ziedo�ās puķes, ne putnus, ne vāverītes un zaķus, pat ne savu māti un tēvu, kur� tagad pagalam vecs un slims jau kuro reizi atceras savu pirmdzimto.

Sāpes nepāriet, tās sūrst un dedzina, un tad vienmēr acīs saro�das miklums, tā tas velkas jau gadiem ilgi, gadiem ilgi, visu mū�u.

Tas nekur neaizbēg, tas nepazūd, pats esi kļuvis vecs un sagra�bējis, ta�u sāpe turpina sāpēt, nelīdz ne zāles, ne gadi.

Pēc tam Malvīne Kri�am dzemdēja dēlu, kuru nosauca vectēva vārdā par Kristapu. Puika auga liels un spēcīgs, un no viņa dro�i vien būtu iznācis krietns darba darītājs. Viņam, tāpat kā vectē�vam, patika zirgi, viņ� tos mīlēja, ar tiem sarunājās, draudzējās glu�i kā ar kaimiņu puikām, viņ� pat naktīs gāja uz stalli, ierakās siena pantā un, klausoties Mak�a bubinā�anā, bie�i tur arī aizmi�ga. Viņam pat sapņos vienmēr rādījās zirgi, vienmēr tikai zirgi. Piecpadsmitajā gadā kāda vācu armijas daļa apmetās mūsu me�ā, un zaldāti staigāja pa apkārtnes mājām, ķeizara vārdā atņemot visu, kas cilvēkiem piederēja. Maksis sprausloja, niknumā kārpīja zemi, viņ� negribēja karot, nē, nē, Maksis negribēja vilkt lielga�balus, viņ� gribēja art zemi un vilkt siena vezumus, Maksis gribē�ja strādāt, viņ� negribēja karot. Puika, redzot, ka grib atņemt viņa labāko draugu, raudādams pieskrēja pie zirga un, kur ņēmis tādu spēku, atgrūda sarkanmataino zaldātu sāņus, tas paklupa, izbijies norāva no pleca �auteni� mīļais, mīļais dēls� Da�reiz dzīvnieks var būt labāks par cilvēku. Dzīvnieks saprata - nogali�nāt nedrīkst. Maksis notrieca zaldātu gar zemi un spēra, spēra, spēra� Bet bija jau par vēlu. Pēc da�ām stundām. Kristaps nomira. Viņ� stipri mocījās, lode bija trāpījusi kaklā� viņ� nosmaka, no�slīka savās asinīs� Tas nolādētais kar�, tas nolādētais�

Pēc tam piedzima tre�ais bērns - Kārlītis. Dievs bija �ēlīgs, lai gan baznīcā nekad negājām un Dievam neticējām. Bet viņ� tomēr mums bija �ēlīgs - ilgi, ilgi sargāja mūs un mūsu mazo bērnu. Kārlītis bērnībā izslimoja visas iespējamās bērnu slimības, viņ� slimoja ilgi, viņ� slimoja nepārtraukti, viņ� slimoja� nu nevaja�dzētu jau to visu atcerēties, nevajadzētu� bet nevar. Kā to visu aizmirsīsi? Dzīves labākie gadi, visi spēki, domas, viss prieks, visas sāpes�viss bērniem� un visa mīlestība.

Kārlītis izdzīvoja. Pēc katras pārciestās slimības mēs ar Mal�vīni no priekiem raudājām. Kā negudrs plēsos pa savu mazo zemes pleķīti, lai tikai mājās nekā netrūktu, lai tikai varētu iekrāt nedaudz naudas, lai tikai bērns nekad nejustu badu, lai pa�i nejustu bailes, lai Kārlītis varētu mācīties, lai Kārlītis varētu dzīvot� tik daudzreiz izbēdzis nāvei� bet atkal tas nolādētais, tas nolādētais kar�. Un pa�i latvie�i�pa�i. Vācietis vēl nemaz nebija atnācis. Bet viņ� nāca, viņ� nāca arvien tuvāk un tuvāk tas vācietis pa mūsu pa�u zemi, atkal jau kuru reizi� nāca. Tie lat�vie�i, kuri gaidīja vācie�us, sevi dēvēja par "īstajiem" latvie�iem, bet tos, kuri kopā ar krieviem tos negribēja, par "neīstajiem". Smieklīgi, nudien. Bet vācieti mēs neieredzējām, tas tiesa. Es zi�nāju, kas tas atkal nāk atņemt mums zemi, atkal grib, lai mēs viņiem kalpotu, nē, nē, pietiek! Tikai pirms gada mums pie�ķīra zemi, nu varētu sākt dzīvot, Kārlītis pirms da�iem gadiem nobei�dza skolu, taisījās vest sievu, diez kur tagad ir Anna, bija tāda �akla un kārtīga meitene, varbūt mirusi, varbūt dzīvo Rīgā un jau audzina mazbērnus. Es jau biju pavecs - se�desmit divi gadi. Kār�lītis teica: "Tēvs, es ie�u karot. Man �ī zeme jāaizstāv." Malvīne raudāja. Viņa lūdzās, viņa ļoti, ļoti lūdzās, lai Kārlītis paliek mājās, lai strādā, lai nekur neiet, lai nekur neiejaucas. Viņa teica: "Arī tevi tie vācie�i nogalinās. " Man acīs saskrēja asaras, bet es neko neteicu, es klusēju, lai jau dēls pats izvēlas, viņ� zināja, kas jādara, �ī zeme jāaizstāv, vācie�i nekad nav mums biju�i draugi, un atkal viņi nāk, jau kuro reizi nāk, atceries dēls, visus septiņsimt gadus un savu vectēvu, kuru no�āva barons fon Manfelds, un savu vecāko brāli, katram sava zeme un māja jāaizstāv pret iebrucējiem, ej, dēls, un lai Dievs tevi sargā, bet Malvīne atkal raudādama teica: "Kārlīt, neej, vācie�i tevi nogalinās." Bet, Malvīn, Malvīn, tie nebija vācie�i. Kārlīti nogalināja latvie�i, "īstie" latvie�i, visīstākie neģēļi, viņi Kārli un vēl da�us viņa draugus nogalināja tepat netālu no mūsu me�a, kad viņi sapulcējās kopā, lai vēlāk pievienotos kādai armijas daļai un tad visi kopā ietu pret vācie�iem, nolādētais, nolādētais kar�� tie nolādētie slepkavas� Malvīne kļuva glu�i nenormāla, viens bērns pēc otra, nē, nē, Dieva nav, muļķības, ir tikai ļauni un labi cilvēki, tikai ļaunie un labie�

Pēc Kārlī�a mums nāca Jānis� Pēdējais. Un dzīvs. Mans pasta�rītis� dzīvs. Un dzīvos ilgi. Ja nu tikai atkal neuznāks, nesāksies�

Vecais vīrs pagrie�as un iet prom. Viņ� iet lēni, nedaudz piekli�bodams, atbalstījies uz melna, masīva spieķa, iet vecs, no dzīves noguris cilvēks, uz saviem salīku�ajiem pleciem nesdams astoņdesmit astoņus gadus, daudz sāpju un maz prieka. Blakus jūnija svelmē smar�o me�s, tas mazliet reibina, tā tas smar�o katru gadu - pēc medus un zemes, pēc zemes un medus, un, kad vecie koki nokalst, tos nozāģē, sacērt �ķilās, un tie pat pēc savas bojā ejas vēl turpina dot cilvēkiem siltumu, tie silda un sasilda glu�i kā bērni, un atkal aug jaunie, me�s paliek, trīs reizes dedzis, tas tomēr paliek un smar�o rūgti kā dzīve.

Kri�s iziet uz ceļa, uz balta, putekļaina ceļa. Divas nedēļas nav lijis, zeme izkaltusi, saplaisājusi, tā alkst veldzes, alkst stipra pēr�kona lietus, zemei slāpst. Pa ceļu iet vīrs, viņ� iet lēni, nesteigda�mies, un nekur jau nav arī jāsteidzas, visi darbi padarīti, un dzīve nodzīvota. Ceļ� ved kalnup un iet grūti, bet jāiet, varbūt pēdējo reizi� �is ceļ� iets bie�i, pa �o ceļu staigāju�i tūksto�iem cilvēku, kalpi un baroni, un pa �o ceļu cilvēki brauku�i gan kāzās, gan bērēs, bagātie un nabagie, cilvēki nonāku�i, gāju�i un aizgāju�i, ta�u ceļ� palicis, un paliek zeme, tā paliks vienmēr, mū�īgi, tikai cilvēki nāk un iet, un aiziet�

Kri�s nogrie�as no lielceļa sāņus un, pagājis vēl simts metrus uz priek�u, ieiet kapsētā. Viņ� paiet garām daudzām kapu kopi�ņām, veciem, satrunēju�iem koka krustiem, pieminekļiem un pie�miņas plāksnēm, paiet garām tik daudzām pazīstamām un nepa�zīstamām cilvēku dzīvēm un apstājas. Priek�ā gara kapu rinda.

Ilze Stūrīte, Kristaps Stūrītis, Kārlis Stūrītis, Malvīne Stūrīte�

Te nu jūs visi esat, Kri�s nodomā, no pieres notrauc sviedrus un smagi nopū�as. Te nu jūs esat. Un nepaies nemaz ilgs laiks, kad arī es jums apgul�os blakus. Un tad beidzot būsim visi kopā. Dzīvē tas mums neizdevās. Tas izdosies nāvē. Bet Jānis paliks. Viņ�, Malvīn, kļuvis bra�s puisis, neko teikt. Darba nebaidās, mei�tām arī pakaļ nedzenas, tu vari būt mierīga. Zirgu kopējs gan no viņa neiznāca, kas ir, tas ir. Tagad jau tāds laiks. Pabeidza vidus�skolu, izdienēja armiju un tagad brauc par �oferi. Nopelna labi, iedzer tikai pa svētkiem un rūpējas par mani. Viņam, Malvīn, ir laba sirds, nudien, un viņ� nekad nav ļauns. Es par to ļoti prie�cājos. Vienīgi viņ� ātrāk varēja apņemt sievu, nomir�u, tā arī ne�redzējis nevienu mazbērnu, bet mums, Malvīn, varēja būt jau mazmazbērni�

Ilzīt, Kristap, Kārlīt un tu, Malvīn, kas to varēja domāt, kas to varēja zināt, ka tā notiks, tie�i tā un ne citādi, ka dzīve būs tik ne�ēlīga, tik netaisna? Neko, neko mēs nevaram zināt, varbūt vienīgi to, ka agrāk vai vēlāk mēs visi būsim �eit.

Pēc tam Kri�s aiziet līdz kapli�ai, paņem lejkannu un iet pie sūkņa pēc ūdens.

Zemei slāpst, un uz kapiem vīst puķes.

Atpakaļ ceļ� ved lejup, iet daudz vieglāk, un vecais cilvēks jūtas labi. Viņ� ir apciemojis savu meitu, sievu un dēlus, tagad var iet mājās, atpūsties, atkal viena diena būs nodzīvota, blakus �alc koki, vēj� kļūst spēcīgāks, tas vakarā dro�i vien atnesīs lietu, un visi atviegloti uzelpos.

Pretim brauc automa�īna, aiz sevis saceldama negantu putekļu mākoni. Kri�s pukodamies pakāpjas sāņus. Ma�īna apstājas, un kabīnes lodziņā parādās Jāņa seja.

-�� Kur tad tu, tēv? - viņ� uzsauc. - Atkal biji pie mātes?

-�� Kur tad citur, dēls, kur tad citur� Vai mājās iegriezies?

-������� Jā, tēv. Maizi un cukuru es atvedu, uzsildi zupu, paēd un vairāk nu gan nekur nestaigā. Varbūt tevi līdz mājām aizvest?

-������� Nē, nē, - Kri�s atmet ar roku. - Cik tad nu atlicis, ko iet� Brauc vien, dēls!

-������� Ja nekas negadīsies, tad mājās bū�u kā parasti, - Jānis saka un aizbrauc.

Vecais vīrs vēl ilgi noskatās pakaļ aizbrauco�ajai ma�īnai, un viņu pārņem dziļ� prieks un lepnums, un laime, ka viņam ir jau tik liels un labs dēls, viņa vienīgā bagātība, pēdējais, kas dzīvē vēl palicis.

Kri�s apsēstas mājas priek�ā uz soliņa un sagumst.

Kaut kur tālumā ierejas suns, iemaujas govs, iedziedas gailis, dzirdami traktora tark�ķi, bet pēc brī�a iestājas klusums, ilgs, nospiedo�s klusums.

Tā tas vienmēr ir pirms pērkona lietus, vecais vīrs nodomā un paceļ galvu. Vienmēr pirms negaisa.

Un tad viņ� ierauga sievieti, kura, uzmanīgi pētīdama ap�kārtni, nāk �urp pa balto ceļu. Viņa nogrie�as uz �aurās taciņas, visu laiku skatās apkārt. Nu nav jau no kā baidīties, suņu �ais mājās nav! Sieviete nāk arvien tuvāk, tuvāk, viņa noteikti ir pil�sētniece, slaido augumu sedz spilgta kleita, laucinieces jau tik smalkās drānās nestaigā. Sieviete ienāk pagalmā, apstājas mājas priek�ā un ilgi skatās atvērtajās durvīs. Viņas stipri nobālu�ajā sejā te pavīd bailes, te neziņa, te cerība. Un tad pēk�ņi viņa ie�rauga uz sola sakņupu�o vīru, un arī Kri�s skatās uz sievieti, viņu acis sastopas, un sirmā cilvēka sirdi pārņem satraukums.

-�� Piedodiet, - sieviete saka un paiet da�us soļus Kri�am tuvāk. -�īs ta�u ir "Stūrī�u" mājas?

-�� Tās pa�as vien, - Kri�s nosaka, un viņa izkaltu�ie pirksti cie�i satver melno, masīvo spieķi. - Tās pa�as vien jau ir, cienītā.

-�� Un jūs� jūs ta�u esat� Kri�s, vai ne? - sieviete jautā, nostā�jas tie�i iepretim sirmajam vīram un kā neticēdama ieskatās viņa acīs. - Kri�s Stūrītis?

-�� Tas pats, tas pats, - Kri�s saka, noliekdams galvu. - Ko jūs no manis vēlaties, kundze?

-�� Vai tad jūs mani nepazīstat� vairs neatceraties? Jūs mani neatceraties?

Sievietes balss nedaudz dreb, un viņas kreisā roka izdara ne�veiklu kustību, it kā gribēdama pieskarties �īs mājas saimnieka baltajai galvai vai salīku�ajam plecam.

-�� Jūs mani vairs neatceraties?

Atkal kaut kur tālumā ierejas suns, iedziedas gailis, ierūcas traktors, bet jau pēc brī�a apkārtnē iestājas klusums, ilgs, nospie�do�s klusums, kā jau tas parasts pirms pērkona lietus, pirms ne�gaisa.

-�� Atceros, - Kri�s smagi nopū�as, pieceļas, un viņa nāsīs pēk�ņi iesitas kaut kāda saldi salkana smar�a. Tā var smar�ot vienīgi ceriņi, sievietes krūtis un asinis. Ļoti iespējams, ka tā smar�o arī nāve. - Atceros, kā tad nu ne. Jūs esat Irma Rudens. Es jūs ne�esmu aizmirsis, nē, nē. Esmu jūs atcerējies gandrīz katru dienu� tā ja. Katru dienu. Jūs tomēr atnācāt. Jūs teicāt�toreiz� ka nekad� nekad jūs �eit vairs nespersiet kāju� toreiz� tā jūs teicāt� kad gājāt prom. Toreiz, kad jūs aizbēgāt.

Sieviete noliec galvu, viņas acīs parādās asaras.

-�� Piedodiet, - viņa saka. - Lūdzu, piedodiet, Kri�onkul.

-������ Jā-ā, - Rri�onkuls gari novelk un paskatās uz tālo debess pa�mali. Vēj� pāri me�am arvien ātrāk �urp dzen melnus mākoņus.

-������ Lūdzu, piedodiet, - sieviete atkārto, viegli pieskardamās Kri�a rokai. - Es jūs lūdzu.

Kri�s nodreb.

-������ Vajadzēja paiet divdesmit se�iem gadiem, - viņ� saka, ar spieķi vairākas reizes piesizdams pie zemes. - Divdesmit se�iem gadiem� lai jūs atcerētos., beidzot.

Sieviete klusi raud.

Varbūt pirmo reizi.

Varbūt tūksto�o reizi.

Sauli aizsedz melni, ātri skrejo�i mākoņi, un pavisam drīz arī debesis sāks raudāt.

Līs traks vasaras lietus.

-������� Piedot� - Kri�s runā klusi, raudzīdamies uz balto ceļu, kas plats un putekļains vijas netālu no mājas un pazūd tur, aiz kalna. - Vai tad jūs man esat ko sliktu nodarījusi? Jums vajadzētu lūgt piedo�anu Dievam, ja esat ticīgā. Tā, lūk, Irma� Dievam, ne man.

Sieviete klusē.

Viņa pārstāj raudāt, nodur galvu, skatās sakaltu�ajā zemē un klusē.

-������� Nu, ko tad, - Kri�s, pagrie�as pret sievieti, ierunājas. - Iesim vien rūmē. Ko tad mēs pasaules priek�ā�

Uz akmens sliek�ņa dobji noskan cilvēku soļi.

Viņi ieiet istabā, Kri�s piekrāsnē atstāj spieķi un aicina sievieti apsēsties.

Irma uzmanīgi apskata telpu.

-������� �ī ta�u ir tā pati istaba, - viņa saka. - Jā, jā, redzat, pie sienas tā pati glezna, es to ļoti labi atceros, �eit nekas nav mainījies�

Mainās gan, cienītā kundze, Kri�s nodomā, nenolaizdams skatu no sievietes sejas. Viss kļūst vecāks. Māja, mēbeles, tā bilde pie sienas un mēs cilvēki. Varbūt arī zeme. Nu kādēļ viņai tie�i tagad vajadzēja atbraukt, ja jau tik ilgi nebrauca? Kas viņai vispār �eit ko meklēt? Ko viņa īsti grib? Ez zinu, zinu� Bet tā jau vairs nav, cienītā kundze� nav. Ja viņa dzīvo Rīgā, tad nu glu�i velti mēro�jusi to trako gaisa gabalu. Glu�i velti, tā ja.

-�� � �eit nekas nav mainījies�

-�� Jā, kā nu bija, tā ir, - Kri�s atbild. - Tikai viss kļuvis daudz vecāks. Jūs nu gan ne, Irma� Glu�i tāda pati kā toreiz�

-�� Ko jūs, Kri�onkul! - Irma pasmaida. - Arī es jau esmu kļuvusi veca. �etrdesmit se�i gadi�

Jā, Kri�s nodomā. Gadi, gadi. Man jau tagad tos pat grūti sa�skaitīt. Un grūti visus atcerēties. Atmiņā paliku�as tikai atse�vi�ķas dienas, da�i mirkļi. Gadi izgaist. Patiesībā nav vērts nemaz tos skaitīt. Paliek vienīgi dzīve - bez gadiem un bez dienām. Paliek vienīgi tas, ko tu �ai dzīvē esi darījis un ko cilvēki darīju�i tev.

Irma atkal apklust un saspringti skatās uz vecā vīra drebo�a�jām rokām, sejā, acīs.

Viņa atgādina satrauktu me�a dzīvnieku, kur� tuvumā sajutis plēsoņu vai mednieku. Bet jau pēc brī�a Irmas sejas vaibsti at�slābst, un tagad viņa izskatās pēc bērna, kas Vecgada vakarā gaida eglītē iedegamies sveces, cer uz brīnumu, ilgojas, kad Sala tētis tūlīt, tūlīt no lielā maisa izvilks tie�i to dāvanu, ko tā gaidījusi�

-�� Sakiet, lūdzu, - Irma �ukst. - Sakiet, Kri�onkul, jūs� jūs ta�u zināt, kāpēc esmu atbraukusi?

-�� Nē, - Kri�s cieti nosaka un, lai tas būtu vēl pārliecino�āk, vai�rākas reizes pakrata balto galvu. - Nē.

-�� Jūs dzīvojat viens? - Irma atkal jautā un, gaidot atbildi, aiz�tur pat elpu.

Kri�s rūgti iesmejas.

-��� Ne, viens nu gan nedzīvoju. Kas tad tā par dzīvi vienam? Malvīne nomira pirms gadiem divdesmit, es nemaz to lāgā vairs neatceros, bet tas bija ļoti sen.

-�� Kri�onkul, - Irma strauji pieceļas un gandrīz skrie�us pār�skrien istabu, nostājas Kri�a priek�ā un satver viņa arvien vairāk drebo�ās rokas. - Sakiet, lūdzu, - kur ir mans� mans dēls? Es gribu viņu redzēt, es gribu�

Kri�s Irmu spēcīgi atgrū� un, pacēlis atbrīvotās rokas pret laika gaitā nomelnēju�ajiem griestiem, sāk kliegt.

-�� Ak, gribat zināt, kur ir jūsu dēls? Tikai tagad pēc divdesmit se�iem gadiem?! Ak jūs, cienītā kundze, tikai tagad gribat redzēt savu dēlu? Tikai tagad!

Kri�s lēni atslīgst uz gultas malas un kaut kādā dīvainā, sve�ā un drausmīgā balsī saka:

- Viņ� ir miris, Irma Rudens. Jūsu dēls sen jau miris. Viņ� no�dzīvoja tikai da�us mēne�us, tikai da�us mēne�us, Irma Rudens. �ī māja ir nolādēta. �ai mājā ir miru�i visi bērni - vienmēr, visos laikos. Bet jūsējais varēja dzīvot, jūsu dēls būtu dzīvojis, ja vien jūs pati� nebūtu viņu nogalinājusi�

Irma lēnām �ķērso istabu un apsē�as aiz vecā, ļodzīgā galda. Viņa gribētu raudāt, bet nespēj. Sieviete sē�, nodūrusi galvu, un pēk�ņi nāsīs iesitas kāda asa, nepatīkama, pretīga smar�a. Tā nāk no �īs istabas grīdas, no galda, no sienām, griestiem, tā nāk no sen aizgāju�ajiem gadiem, no pagātnes, no drausmīgi izpos�tītās jaunības, un tā smar�ot var vienīgi asinis, sāpes un dzīve, kuru tev nācies dzīvot.

- Man jau bija tāda savāda priek�nojauta. Es zināju, ka notiks nelaime. Es to paredzēju. Arī saule tovakar norietēja dīvaini sar�kana. Neparasti sarkana. Sarkana kā ugunskurs. Sarkana kā pē�dējie āboli mūsu dārzā. Sarkana kā kļavu lapas mūsmāju priek�ā. Sarkana kā manas mīļākās grāmatas vāki. Sarkana kā mana labākā kleita. Sarkana kā asinīs sakostās lūpas. Tas viss vēstīja nelaimi. To atnesa grupa aizejo�ās vācu armijas kareivju. Viņi ie�nāca mājās noguru�i un saliju�i, prasīja dzert un ēst, lielajā istabā iekūra krāsni, nenoģērbu�ies nometās uz gultas, dīvāna, krēsliem un grīdas, nevērīgi istabas kaktā nosvieda automātus, da�i lamā�jās, cits skaļi, cits klusi, viņi bija ļoti nikni un ar kaut ko stipri neapmierināti. Dro�i vien tādēļ, ka vajadzēja atkāpties. Bija �etr�desmit ceturtā gada rudens, un tagad viņiem vajadzēja atkāpties, tāpēc arī lādējās, tādēļ bija nikni un skaļi, bet da�i, kas bija apsē�du�ies uz grīdas, vienaldzīgi raudzījās kaut kur sev priek�ā un neteica ne vārda, bet tie pārējie - tie ēda un sāka dzert; viņi sauca mani, es padevu ēdamo, atnesu malku, viņi uz mani blenza kā buļļi uz govīm, māte dibenistabā gulēja slima, viņa raudāja un vaimanāja, māte bija ļoti nobijusies, arī es biju nobijusies, mātei jau dienā uznāca sirdslēkme, bet tie iedzēru�ie kareivji mani raustīja aiz rokām, aizskāra krūtis, un mēģināja iesēdināt klēpī, un es sāku raudāt, tas viss bija ļoti pretīgi, vēl neviens vīrietis nebija man pieskāries, bet viņi smējās un teica, ka uzspļaujot �ai zemei, cilvēkiem un dzīvei, un, galu galā, arī Vācijai, jo rīt un, ja ne rīt, tad parīt viņus tik un tā krievi no�au�ot, un tādēļ nāc, meite- nīt, sēdies klēpī, iedzer �ņabi, mēs gribam tavas krūtis un tevi pa�u, un tas nekas, ka tu nedaudz smirdi pēc govs mēsliem, visa �ī pasaule smird, briesmīgi smird, un tādēļ ātrāk atsedz krūtis, tās tev ir cietas un apaļas, tās kārdina, tās izraisa vēlē�anos ar tevi gulēt, zēni, atbrīvojiet gultu, �ī jaunkundze mums tūlīt sniegs pēdējo prieku uz �īs smirdo�ās zemes, pēdējo baudījumu�

Es raudāju, es gribēju kliegt, bet pakliegt nevarēju, bija tāda sajūta, it kā kaklā iespiestos kaut kas glums un pretīgs. Es varēju vienīgi raudāt, un es raudāju arvien skaļāk, skaļāk. Pēc tam lūdzos, bet tas nelīdzēja, viņi tikai smējās. Pēc tam es viņiem pateicu, to laikam nevajadzēja, dro�i vien nevajadzēja, bet es viņiem pateicu, ka esmu ļoti slima, ka visu kara laiku to vien esmu darījusi kā gulējusi ar zaldātiem, un tagad esmu slima. Bet viņi sāka smieties vēl skaļāk, pavisam skaļi, tas viņus uzjautrināja, un viņi teica, ka arī tam spļaujot virsū, kāda tam visam nozīme, ja rīt viņi tik un tā kritī�ot. Krievi nākot virsū no visām pusēm, nē, jaunkundz, �is joks neiet cauri. Izģērbieties pati, jo citādi mēs saplēsīsim varbūt tavu vienīgo kleitu. Es teicu, ka esmu ar mieru, lai tikai uz da�ām minūtēm izlai� laukā, man jāiziet. Es atgriezī�os, tā viņi dro�i vien nodomāja, un man atļāva iziet.

Mani apņēma vēsa rudens nakts, virs galvas spīdēja zvaigznes, tās mirdzēja kā asaras, es ātri ieskrēju kūtī, notupos vistālākajā stūri. Blakus mierīgi gremoja Brūnaļa, un laktā klusi sēdēja vistas. Te es bū�u dro�ībā, �eit neviens mani neatradīs, cik ilgi tad viņi tur istabā sēdēs, viņiem ta�u jākaro, kaut kur tālumā varēja dzir�dēt dobjus dārdienus. Es gulēju salmos un klausījos Brūnaļas vienmērīgajā gremo�anā un trīcēju, drebēju, man bija ļoti auksti un ļoti bail.

Un tomēr viņi mani atrada. Vācie�i atnāca divatā, ar kabatas lukturiem apgaismoju�i kūts kaktus, viņi mani ieraudzīja, jopro�jām klusēdami pienāca klāt. Es skaļi iekliedzos. Viens no viņiem, joprojām neteikdams ne vārda, sagrāba mani pie kakla un apgāza aug�pēdus. Es sastingu no bailēm, ne es vairs spēju pakliegt, ne paraudāt, ne pakustēties. Es tikai domāju, es tikai nepārtraukti domāju, cik būtu labi, ja tagad varētu būt mirusi, mirusi, mirusi� Bet nāve nenāca, atnāca vēl tas otrs kareivis.

Ko es viņiem sliktu biju nodarījusi? Kādēļ viņi bija tik ļauni, tik dzīvnieciski? Tā es tur kūtī nogulēju līdz rītam. Drausmīgi sāpēja vēders, reiba galva, jutu lielu nespēku, gribēju tā gulēt, līdz no�mirstu, bet, kad sāka dziedāt gaiļi, kad atausa rīts, es tomēr pie�cēlos, jo atcerējos māti. Bet māte pa nakti bija nomirusi, kareivji aizgāju�i, un mājās valdīja baigs, auksts miers, un tuk�ums. Un tad atkal mūsmājās ienāca vācu kareivji un mani izdzina no mājām. Viņi teica, ka rīt �ai vietā notik�ot kaujas, �eit bū�ot frontes līnija un, ja es gribot palikt dzīva, lai ejot ātrāk prom. Bet es negribēju palikt dzīva. Viņi teica, lai ejot. Kur? Kur lai es eju?! Lūk, tur, viņi ar rokām parādīja uz ceļu. Pa to brauca un gāja bēgļi. Man bija vienalga - nomirt �eit, kaut kur uz ceļa vai Kurzemē. Man viss bija kļuvis vienaldzīgs. Ceļ�, pelēks, melns, pelēks, melns dub�ļains ceļ�� kaut kādas rokas un rati, apmāku�ās debesis, tum�as, pelēkas, melnas debesis, brauco�i rati, es viscaur drebu, man no�teikti ir drudzis, man salst, man ļoti salst un gribas dzert, ļoti gribas dzert Brūnaļas pienu un mūsu akas ūdeni, lūpas man galīgi sausas un sasprēgāju�as, man ir ļoti auksti, jā, paldies, māmulīt, piens bija silts un gar�īgs, bet tagad es kā agrāk bērnu dienās ielī�dī�u pie tevis, un tu mani sasildīsi, es gribu gulēt pie tevis, gribu, lai man pastāstītu pasaku, to skaisto, skaisto pasaku� Un tad es laikam nomiru. Neko vairs neatceros. Kad pamodos, ieraudzīju lielas, labsirdīgas vīrie�a acis un ļoti sastrādātas, mezglainas ro�kas, kuras man pie lūpām pielika māla krūzi ar siltu pienu un medu. Es gulēju lielā ozolkoka gultā un biju apsegta ar biezu rak�stainu segu.

-��� Malvīn, - vīrietis skaļi teica. - Siev, vai tu dzirdi? - viņ� atkārtoja. - Tas skuķis dzīvos, paskat, izdzēra krūzi tuk�u!

-�� Lai jau Dievs dod, Kri�s, - viņam atbildēja sievietes balss. - Lai jau Dievs dod.

Kri�s satrūkstas un vērīgi mēģina ielūkoties sievietes acīs. Bet viņa noliec galvu vēl zemāk, apklust, piever acis, un Kri�am �ķiet, ka sieviete aizmieg.

Tā es sāku dzīvot "Stūrī�u" mājās. Kri�s mani izglāba no dro�as nāves. Tie bēgļi, tie sve�ie cilvēki, kuri mani pa ceļam uzņēmu�i savos ratos, vedu�i vairākas dienas, vēlāk teiku�i, ka es neko ne�esmu ne ēdusi, ne dzērusi, ne runājusi, un viņi nodomāju�i, ka esmu jau mirusi, garām braucot piestāju�i pie "Stūrī�u" mājām un palūgu�i Kri�u mani aprakt, pa�iem neesot vaļas.

Labi, Kri�s noteicis, kad jārok, tad arī apraksim, un mani iene�sis savā istabā. Tur arī atdzimu un tur arī sāku dzīvot. Viņi bija ļoti labi cilvēki, �ie pavecie Stūrī�i. Viņi bija labi pret mani, bet ko es viņiem labu biju izdarījusi? Un ko es tiem kareivjiem biju izda�rījusi sliktu?

Es Malvīnei palīdzēju saimniecībā, viņa mani dēvēja par meitu. Kar� tuvojās beigām, un tad kādu dienu, kad biju izslaukusi govi un pacēlu piena spaini, man pēk�ņi stipri iesāpējās vēders, un es tur sajutu kaut kādu dīvainu, neparastu, siltu smagumu. Un vēl pēc brī�a kaut kur pakrūtē sajutu da�us vieglus, vieglus sitie�nus� Pēc mirkļa atkal.

Bailēs iekliedzos un, apgāzdama piena spaini, izskrēju no kūts.

-�� Mīļo meit, - Malvīne uztraukusies iesaucās. - Kāda tu izska�ties? Irmiņ, kas noticis, saki ta�u ātrāk, bāla kā nāve, - viņa tur�pināja runāt, bet es nespēkā un bailēs sabruku gultā. - Irma!

-��� Es nezinu, Malvīnastant, es neko nesaprotu. Kas ar mani noticis? Kas notiek, kas vēl notiks� mīļo, mīļo Malvīnastant! Es neko nesaprotu!

Bet vecā, labsirdīgā Malvīne saprata ļoti ātri. Viņa strauji pa�rāva uz aug�u manu kleitu un vairākas reizes ar rokām pār�brauca vēderam.

-�� Es jau tā pēdējā laikā skatījos, - viņa smaidīdama teica. - Es jau tā skatījos� un sāku domāt� Tu, meit, esi uz grūtām kājām, jā, jā, Irmiņ! Tev būs bērniņ�, maziņ�, maziņ� bērniņ��

Viņas acīs ieraudzīju asaras. Malvīne pieliecās un maigi, glu�i kā kādreiz māte, noskūpstīja manu pieri.

-�� Laimīgā, - viņa klusi teica. - Bet tagad, meitiņ, guli. Nomie�rinies, atpūties.

Es turpināju raudāt. Es raudāju ilgi, es raudāju visu to vakaru, visu to nakti un visu nāko�o dienu. Dzīve vēlreiz sabruka. Es ne�biju laimīga. Es visu laiku domāju tikai par pa�nāvību. Katru reizi, kad iedomājos, ka man būs bērns no zvēriem, no tiem pretīgajiem dzīvniekiem, es raudāju, kliedzu, es ļoti vēlējos nomirt. Stūrī�i par mani rūpējās kā par slimnieci. Viņi man aizliedza strādāt, uzmanīja katru soli, mierināja un lutināja. Labā, labā Malvīnas�tant un Kri�onkul! Kas es jums biju? Uz ceļa atrasts sve�s, nepa�zīstams cilvēks, kuram pēc da�iem mēne�iem jālai� pasaulē� Ko gan es dzemdē�u? Vai bērnu? Vai patie�ām bērnu?!

Par ko gan jūs, mīļie, labsirdīgie vecī�i tā priecājāties?

-�� Kā, par ko? - Malvīne izbrīnā sasita plaukstas. - Un tu vēl, Irmīt, jautā? Par tavu bērnu, meit, par tavu bērnu, par ko gan citu?

Es atmetu ar roku un atkal sāku raudāt. Bērnu? Man būs bērns? Kur?! Tas nokritīs no debesīm, vai? Es varu dzemdēt vienīgi zvēru. Iespējams, ka tas patie�ām sākumā būs maziņ�, maziņ�, bet viņ� ta�u kādreiz izaugs liels� Nē! Es nemaz tik tālu negribu domāt. Nē! Es vispār negribu domāt. Negribu dzemdēt, negribu dzīvot, es gribu nomirt. Dievs, nu kāpēc tu neļauj man nomirt?

Un tad pienāca tā diena�

Es pilnīgā nespēkā gulēju gultā, Malvīne stāvēja blakus un man rādīja mazu, sarkanu un nejauki brēco�u bērneli.

Jā, kas gan tas bija?

-�� Skaties, Irmīt! - Malvīne smiedamās sacīja. - Skaties, meit, kas tev par dū�īgu puiku!

Lēni aizvēru acis un pēk�ņi savā nespēkā sajutu drausmīgu naidu pret to, ko Malvīne nosauca par dū�īgu puiku, un sajutu naidu pret Malvīni, kura smējās un priecājās, un naidu pret sevi, pret visu dzīvi.

-� Māmiņa guļ, - Malvīne klusi kādam pateica. - Un ari tev, bēr�niņ, jā�u�.

Es atsacījos viņu barot. Malvīne staigāja pilnīgā neizpratnē. Krūtis man bija piebriedu�as lielas un cietas, �ķita, tās tūlīt, tūlīt pārplīsis, un vakaros, kad gultā pagriezos uz sāniem, no tām te�cēja silts biezs piens� Bet tas, ko biju dzemdējusi, nepārtraukti brēca� Kad Malvīne viņu pienesa baro�anai, es kliegdama dzinu prom, es negribēju nevienu redzēt, un, kad tomēr Malvīnei vien�reiz izdevās viņu pielikt pie manas krūts, es pēk�ņi atkal sajutu kādu spalvainu, lipīgu roku pieskārāmies pie kakla, atkal dzir�dēju, kā plīst drēbes, un jutu lielu, pretīgi smirdo�u smagumu� Nē! Nē, nē! Tikai ne to! Es jūs negribu redzēt! Nevienu! Atstājiet mani, beidzot mierā!

-�� Kri�, - es dzirdēju Malvīni sakām. - Irmiņa sajukusi prātā.

Es gulēju gultā un no rīta līdz vakaram skatījos pie pretējās

sienas piekārtajā gleznā. Uz tās bija attēlota kāda smaido�a sie�viete, kura lielā mātes mīlestībā sev pie krūtīm piespiedusi mazu sprogainu zēnu, savu dēlu�

Lūk, laimīgā, es domāju. Dro�i vien kāda no itālie�u svētajām madonnām. Bet iespējams, ka tā ir kāda no mūsu pa�u latvie�u zemniecēm, galu galā tas vienalga. Bet �ī sieviete noteikti ir mīlē�jusi, un tas vīrietis viņu mīlējis, un viņa �o bērnu gribējusi, gai�dījusi� svētā� laimīgā sieviete� māte�

Pēc nedēļas jau biju tik tālu atspirgusi, ka varēju piecelties. Un vēl pēc da�ām dienām es "Stūrī�u" saimniecei pateicu:

-��� Malvīnastant, piedodiet, bet� es no jums aizeju� Paldies jums par visu� Jūs abi bijāt tik labi, tik laipni� bet es nevaru� Un to bērnu� tas bērns man nav vajadzīgs. Es viņu sev līdzi neņem�u. Es atsakos� Malvīnastant, ticiet - tas nav mans bērns.

-�� Vecais! - Malvīne spalgi iekliedzās. - Kri�, ko tu tā tūļājies! Ātrāk skrej uz pagastmāju un dabū �urp dakteri! Ātrāk!

-�� Nē, nē! - es rūgti pasmaidīju. - Nevajag. Es neesmu nenor�māla. Es pilnīgi apzinos, ko daru. Ticiet - tas nav mans bērns.

Viņi neko nesaprata. Bet toreiz es viņiem neko nespēju izskaid�rot, es nespēju izstāstīt, kas ar mani bija noticis, jo man vēl joprojām �ķita, ka tas viss notika vakar�

-�� Meit, - Malvīne teica. - Bet� tas ta�u tomēr ir tavs bērns, un tu esi �ā bērna māte. Kā tad tā? Tu nedrīksti viņu pamest, pat neviens zvēriņ�, neviens dzīvnieks tā nedara, tie to varbūt izdara vēlāk, bet maziņu� nekad. Apdomā, Irmīt, ko tu runā, ko tu dari!

-�� Nē, Malvīnastant, es viņu nevaru paņemt rokās, nevaru pie�glaust pie sevis, es nevaru uz viņu pat paskatīties� Nu nevaru!

-�� Irma, - Kri�s asi teica un spēcīgi mani parāva aiz rokas. - Ko �is bērns tev nodarījis, ko? Kur ir viņa vaina, ka, tikko devusi dzī�vību, tu jau gribi nogalināt? Par kādu noziegumu tu viņam pie�spried tik ne�ēlīgu sodu?

Klusēju, jo nepratu viņam atbildēt, es tikai jutu, varbūt pat sapratu, ka katram bērnam pasaulē jānāk ļoti gaidītam un tas jārada mīlestībā nevis mēslos, un tas, kas �o bērnu palīdzēja radīt, bija dzīvnieks, cilvēks nekad tā nerīkojas, tas bija zvērs, kas �o bērnu palīdzēja radīt, un bērnā būs daļa no �ā dzīvnieka, no �ā zvēra.

Es apgriezos un gāju prom, pati nezinādama, kurp lai eju un ko lai daru.

-�� Pagaidi! - Kri�s uzbļāva. - Vēl neaizej! Varbūt pēc kāda laika, pēc da�iem gadiem�

-�� Nē, - es atbildēju. - Nekad! Velreiz par visu jums liels paldies, bet �eit es nekad vairs neatgriezī�os, nekad �eit vairs nesper�u kāju.

-��� Paklausies, Irma, - Kri�s lēni, smagnējā gaitā pienāca pie manis, ieskatījās acīs un, uzsvērdams katru vārdu, teica:

-�� Ja tu aiziesi, tavs bērns nomirs. Tu viņu noslepkavosi, un tu nebūsi ne par matu labāka kā tie tur!

-�� Klusējiet! - es iekliedzos. - Jūs neko nezināt!

-�� Zinām, - Kri�s pārtrauca. - Cilvēku, ja tas ir nevainīgs, ne�drīkst nogalināt, un katram bērnam ir jādzīvo. Katram bērnam, kas ieradies uz �īs zemes� jādzīvo. Tas arī ir viss, ko mēs zinām, divi vientuļi ve�i.

Es tomēr aizgāju� viena.

Tas bija pirms divdesmit se�iem gadiem jūnijā, un arī toreiz no me�a plūda reibino�as smar�as, ziedēja rudzi, zeme bija izslāpusi, un tuvojās pērkona lietus.

-�� Tā ja, cienītā kundze, - Kri�s atiet no loga un ļoti skumji pa�skatās uz netālu sēdo�o sievieti. - Viņ� nomira.

Irma neko neatbild.

Istabā kļūst tum�āk, un virs me�a jau skaļi dārd pērkons.

-�� Viņ� ātri kļuva vārgs.

Logu rūtis iesitas pirmās lietus lāses.

-�� Sieva teica, ka to bērnu būtu varējis glābt vienīgi mātes piens.

Pie loga rūtīm arvien spēcīgāk klauvē lietus.

-�� Jā, tā viņa teica, bet iespējams, ka bērns būtu aizgājis tāpat.

Irma lēni pieceļas, paskatās uz Kri�u, uz sievieti gleznā, kura

pie krūtīm piekļāvusi mazu, sprogainu zēnu, un viņas sejā pavīd kaut kādas lielas, nepiepildītas ilgas.

-�� Nu, tad vairs neko, - viņa klusi nosaka un iet uz durvīm.

-������� Pagaidiet! - Kri�a balss liek viņai apstāties kā toreiz, pirms divdesmit se�iem gadiem. - Es tā īsti nesaprotu, kundze. Jūs at�braucāt cerībā viņu redzēt vai arī� ja bērns būtu dzīvs�

Sievietes lūpas savelkas skumjā smaidā.

-������� Nezinu� nezinu, kas ar mani atkal notika. Visu �o laiku dzī�voju viena� neapprecējos. Un, ja arī tagad apprecētos, bērnu man vairs nebūs. Apmēram pēdējos piecus gadus es domāju, domāju� nu tagad nekā.

Viņa aiziet līdz durvīm, tās strauji atver, skatās lietū un saka:

-�� Drausmīgi sāp� �is tuk�ums.

Kri�s istabā paliek viens.

Viņ� ir noguris. Veco vīru ļoti nogurdinājusi karstā, aizejo�ā diena un �ī lietū, stiprā pērkona lietū aizejo�ā sieviete. Un viņas stāsts. Tas bija kā sitiens, un viņ� vēl tagad nav īsti attapies.

Kri�s sajūt asas, ilgsto�as sāpes kreisajā pakrūtē, viņ� lēni atguļas, iztaisno kājas, sakrusto rokas uz krūtīm un aizver acis. Tā, viņ� nodomā. �ī diena pagājusi, tā aiziet pagātnē, kā jau aiz�gāju�as daudzas dienas, daudzi gadi, dzīve.

Ta�u nekas nepazūd. Neviena diena, neviens gads, ko esi no�dzīvojis. Tie neizgaist pelēkajā pagātnes tumsā, tāpat kā nekad nepazudīs tas, ko tu �ais gados esi darījis. Gadi atgrie�as. Dzīvi tu vari nodzīvot, bet tu nekad to nevari zaudēt vai aizmirst. Un pagātne atgrie�as. Tā da�reiz var vienīgi attālināties, bet viss labais un sliktais vienmēr atgriezīsies pie tevis. Agrāk vai vēlāk

tomēr atgriezīsies. Un atmiņas. Tās tevi nomierinās vai satrauks, radīs prieku vai sāpes, bet tās nāks un kā lūgti vai nelūgti viesi klauvēs pie tavas dzīves slepenā pagraba durvīm, kuras nekad neesi atvēris sve�iem. Un bie�i - ari pats sev.

Pēc da�ām minūtēm mājās pārnāk Jānis. Viņ� iesteidzas tēva istabā un nobijies apstājas blakus gultai.

-�� Tēv, - viņ� uztraucies saka. - Kas ar tevi noticis?

Kri�s atver acis.

-�� Nekas, dēls. Tāpat vien atpū�os.

Jānis atviegloti uzelpo.

-�� Bet es jau domāju� Tu pusdienas paēdi? - viņ� jautā.

-�� Nē, dēls. Kaut kā pavisam piemirsās.

-�� Es tūlīt pagatavo�u vakariņas, - Jānis saka un aiziet uz virtuvi.

Kri�s pasmaida un nodomā, cik tas labi, ja ir kāds cilvēks, kas

var uzsildīt zupu, pasniegt gabalu maizes vai zāles, kas vienmēr ir blakus, lai tu nekad nebūtu viens, un kas turpinās tavu dzīvi, tā katrā ziņā būs labāka un skaistāka, un kādreiz �is cilvēks pār�vedīs mājās strādīgu, mīlo�u sievu, un tad �īs klusās istabas pie�pildīs bērnu raudas un smiekli, un tu nekad nemirsi. Tu turpināsi dzīvot bērnos un bērnu bērnos, un Kri�s laimīgs turpina smaidīt, viņ� virtuvē dzird klusos Jāņa soļus� soļus� un tad tie kļūst arvien skaļāki, skaļāki. Kri�s satrūkstas, viņ� dzird dobjus, nepa�cietīgus sitienus, Kri�s pieceļas un redz, sajūt, saprot, ka tā ir pagātne un �odiena, kas tik dobji un nepacietīgi klauvē pie dur�vīm, un tagad tev tās ir jāatver, beidzot jāatver, un atvēris - kaut ko noteikti pazaudēsi. Bet dro�i vien arī iegūsi.

Kri�s pieiet pie loga un caur pelēko lietu redz pret kalnu aiz�ejam vientuļu sievieti.

Kri�s pēk�ņi saprot, vecais baltais vīrs saprot, ja arī liktenis viņam vēl ļaus dzīvot gadu, divus, trīs, viņ� pēc �odienas nekad nespēs būt laimīgs un mierīgs, tā nolādētā sāpe turpinās sāpēt, tā nepāries un nepārstās, tā tev vienmēr atgādinās, ka tu neko nevari iegūt, citam atņemot, nē, Kri�s neko nevienam nav atņēmis, viņ� tikai to uz brīdi paturējis un tagad, lai cik tas arī būtu sāpīgi, jāatdod.

-� Jāni! - atkal cauri visai māja noskan Kri�a pavēlo�ā balss. - Jāni!

-�� Kas ir, tēv?

-�������� Paklausies, - Kri�s saka, un pēk�ņi viņa balss iedrebas. - Paklausies, Jāni, tur redzi pa ceļu iet sieviete, un viņa tūlīt pazudīs aiz kalna. Skrej, dēls, un mēģini viņu panākt. Skrej ātri, cik jaudas. Esmu bijis pret viņu netaisns. Es viņai sameloju. Skrej, dēls�

-�� Kādēļ, tēv? - Jānis pārsteigts prasa.

-������� Skrej, Jānīt, skrej, mēģini panākt un saki, lai viņa atgrie�as, lai viņa atgrie�as�

-�� Kāpēc, tēv? - Jānis joprojām ir nesapra�anā.

-�� Viņa ir tava māte� dzirdi, viņa ir tava māte�

Un Kri�s apmulsu�o Jāni izgrū� pa durvīm.

Lietus pamazām norimst, me�s joprojām vēl smar�o pēc medus, zeme ir padzērusies, zied rudzi, vēj� aizdzen melnos mākoņus, un atkal parādās saule, bet tagad me�i jau vairs neizdegs, labība neaizies bojā, un gaidāma bagāta, bagāta ra�a.

1970

Uz sievietes krūtīm uzkrita sniegs. Tas ir brīnums vai sods?

Iela. Māja. Kāpnes. Durvis. Gaitenis. Spogulis. Pakaramais. Drēbes. Durvis. Istaba. Sekcija. Galds. Galdiņ�. Krēsls. Krēsls. Televizors. Radiouztvērējs. Glezna. Grafika. Skapis. Grāmat�plaukts. Telefons. Dīvāns. Naktsgaldiņ�. Rīts.

Tūlīt būs rīts. Tūlīt tas pieklauvēs pie loga, es piecel�os un to atvēr�u, un tad rīts ienāks istabā - �ajā istabā, manā istabā, un kļūs nedaudz gai�āks, un tad rīts aizies uz otru istabu, kur guļ sieva un bērns, un tas manā vietā bērnu noskūpstīs uz mazās pie�rītes; gultā guļ balts bērns, un viņ� to noskūpstīs manā vietā, manu bērnu, viņ� noskūpstīs manā vietā uz baltās pierītes, bet pagaidām vēl logā nikni raugās tumsa un es skatos spo�ā gaismas punktā, kas it kā rotaļādamies te parādās, te atkal pazūd logā, manas istabas logā gaismas stars, tāla zvaigzne, visspo�ākā zvaig�zne skatās manā logā, bet varbūt tā ir garām brauco�as automa��īnas spuldze, dego�a cigarete, lampa pretējās mājas dzīvoklī, bāka vai tumsā uzrauts sērkociņ�, svece uz kāda kapa. Gaisma, tu netiec pie manis, tevi traucē �ie biezie, nolādētie logu stikli, es tos izsi- tī�u, es tos tūlīt izsitī�u, pagaidi, gaisma, bet varbūt tas ir kāds spilgts mirklis kāda cilvēka dzīvē, varbūt viss cilvēka mū�s, varbūt spēcīgs sitiens vai asara sievietes acīs, varbūt tā ir mīlestība vai bērna smaids, varbūt - nekas.

Es no naktsgaldiņa paņemu grāmatu, tas ir Viļa Lā�a Kopoto Rakstu otrais sējums - "Putni bez spārniem" un "Atbrīvotais zvērs", un to spēcīgi triecu rūtīs. Ta�u grāmata atsitas pret palodzi un dobji nokrīt uz grīdas.

Nu, protams, es pasmaidu, putni ta�u ir bez spārniem, un tie nekur nevar aizlidot� Bet jāvar! Es ar vaļējām acīm vēl pagulē�u stundu, varbūt divas stundas, un tad blakus istabā uzmodīsies sieva un mans bērns, viņi piecelsies un apģērbsies, un es piecel�os un apģērb�os, un tad� un tad� un tad kaut kas beigsies. �ēl, ka tā var teikt par cilvēka dzīvi - kaut kas�

Es jau viņai vakar vakarā pateicu, ka �odien aizie�u. Aizie�u, lai nekad vairs neatgrieztos. Viņa stāvēja istabas vidū, uzģērbusi spilgti zaļo mājas tērpu - īsu kā jūnija pēdējā nakts, īsu kā skatiens, ko veltām nejau�am garāmgājējam, īsu kā pirmo mīlestība, un viņas ķermeni un krūtis sedza zaļa migla, kas lēni pacēlās no manas bērnības zaļa�jām pļavām, no mūsu astoņiem kopā pavadītajiem gadiem, no pal�mas, ko mums uzdāvināja uz kāzām, no zaļā upes ūdens, kur braucām peldēties, no viņas zaļajiem acu lokiem, un no ļoti zaļā pavasara, kad mēs satikāmies. Viņa izskatījās ļoti zaļa, un viņa stāvēja istabas vidū skaista un trausla kā nezināma mākslinieka zaļā marmorā izcirsta skulptūra vai piemineklis bojā aizgāju�ajai mīlestībai.

-�� Es aizie�u, Agit!

-�� Piedod, - viņa teica.

-�� Es aizie�u, Agit.

-�� Tas bija tikai mirklis, - viņa sacīja.

-�� Es aizie�u, Agit!

Mīļo, Agit, tu ta�u labi zini, ka tas nebija tikai mirklis. Tu viņu pazīsti apmēram gadu. Ļoti iespējams, Agit, ka, salīdzinot ar mū��ību, gads patie�ām ir tikai mirklis un varbūt nav pat tik daudz, ta�u mūsu īsajā dzīvē, Agit, gads ir me�onīgi ilgs laika posms un it sevi�ķi tad, Agit, ja kādam sāp, ja kādam stipri sāp, un es re�dzēju, es jutu un pēc tam visu uzzināju� Agit.

-�� Tas jau ir beidzies un nekad vairs neatkārtosies, - viņa apso�līja. - Tikai neaizej.

Es jau ticu, es visam ticu, es ticu katram tavam vārdam, bet tam vairs nav nekādas nozīmes, viss beidzies, kā beidzas kinoseanss, kā beidzas teātra izrāde, kā beidzas diena, kā beidzas bērnība un skolas gadi, kā beidzas mīlestība, kā beidzas dzīve, un es patie��ām ticu, ka tas nekad vairs neatkārtosies, jo kas tad vispār dzīvē atkārtojas? Ne sekundes, ne minūtes, ne stundas, ne dienas, ne mēne�i, ne gadi - un arī notikumi ne. Laiks kā skops vecis mums noskaita sekundi, un tā ir jauna, un pēc tam viņ� mums sāk rēķi�nāt gadus, un tas jau ir bēdīgāk, jo līdz ar tiem mēs kļūstam vecāki, arvien vecāki. Istaba bija piesmēķēta, es atvēru logu, un tajā ie�plūda auksts gaiss, tik auksts, kāda biji tu, kad torīt pārnāci mājās. Ciemiņi aizgāju�i, uz galda paliku�as vienīgi ēdienu un dzērienu atliekas. Piesmēķēts gaiss un dāvanas uz mazā galdiņa - tev pa�lika trīsdesmit septiņi gadi. To tavā sejā jau var just, �ie trīsdes�mit septiņi gadi tavā skaistajā lelles sejiņā atstāju�i pēdas, kuras nekad neizzudīs. Vēlāk, kad bijām nokopu�i galdu un gulējām uz mūsu dīvāna, tu pievēri acis, tev bija skumji, tev bija ļoti skumji, protams, trīsdesmit septiņi gadi - tas nav maz, un tu, starp citu, varbūt neapzināti pateici - es pēc kaut kā ļoti ilgojos. Es sapratu, es ļoti labi sapratu, Agit, pēc kā ilgojies, un man atlika tikai no�ēlot, kas tas neesmu es. Nezinu, kāds ir tas otrais, es viņu esmu tikai redzējis, es nezinu, vai viņ� ir labāks vai sliktāks par mani, dro�i vien labāks, ja jau tu viņu esi izvēlējusies. Bet pirms tam - tas bija daudz agrāk, vienā no mūsu intīmajiem vakariem, tu teici, tu apsolīji, tu zvērēji, kaut to nemaz nevajadzēja, jo es tev ticēju, es tev vienmēr esmu ticējis, bet tu tovakar teici, ka nekad nespēsi kļūt neuzticīga, varbūt vienīgi tad, ja būsi neprātīgi iemī�lējusi. Un kā gan citādi? Kā gan citādi? Var jau, var jau visādi, bet es vēl �odien ticu, ka tu patie�ām esi sieviete, kura spēj atdoties tikai mīlestībā. �is svētais un nolādētais vārds, �īs svētās un nolā�dētās jūtas, bet mīlestība ta�u bie�i rodas mirklī, tā ir kā �āviens, kā lode, kas ietriecas tie�i sirdī. Un neko nevar aizmirst, es nekad neko neaizmirsī�u, es nekad neaizmirsī�u, Agit, to rītu, to skaisto, saulaino rudens rītu, to nolādēto rītu, kad tu pārnāci mājās, sāki neveikli taisnoties, bet es jau nojautu un pēc da�ām dienām visu uzzināju. Es to uzzināju, Agit, jo da�reiz vīrie�i ir daudz lielākas pļāpas nekā sievietes, un tas ir riebīgi, tas viss ir ļoti pretīgi, Agit, kas noticis.

-�� Tas nekad vairs neatkārtosies, - viņa teica un izskatījās no�gurusi. Man �ķita, ka zaļā marmora vairs nav, ka piemineklis aizgāju�ai mīlestībai jau krietni apsūbējis un pārvērties zaļganā bronzā. Viņai bija ļoti auksti, viņa atkal nodrebēja, bet es viņu ne�varēju sasildīt ne ar vārdiem, ne sevi, es viņai nespēju pieskarties un nespēju pateikt neko nomierino�u, neko labu.

-�� Es aizie�u, Agit.

-�� Tu gribi, lai es vēl lūdzos?

-� Nē, tikai ne to! Es lūdzu - tikai ne to. Tu lieki pazemojies, Agit, tas neko nedos. Es tev varu piedot, es tev varu ticēt, bet arī tas neko vairs nedos. Es tomēr aizie�u.

-�� Labi, - viņa sacīja un lepni izslēja savu mazo, sprogaino galvu. - Vari iet! Tiesā tevi nesūdzē�u. Man nav vajadzīgi alimenti. Ja gribēsi, naudu varēsi dot, ja negribēsi, gan jau kaut kā izkul�os viena.

Gribē�u, ļoti gribē�u dot naudu, tev tā tik ļoti vajadzīga, tev un mūsu Baibiņai, tu nevari dzīvot bez naudas - bez visiem �iem sarkanajiem, zilajiem un zaļajiem papīriņiem, bet bez manis tu vari, tu varēsi ļoti labi, tu dzīvosi labi, ja tikai tev būs nauda. Es tev patie�ām neesmu vairs vajadzīgs, jo citādi ta�u to nekad ne�būtu darījusi, tev būtu bail riskēt, bet tu riskēji, uz kārts uzliki vienu nakti, varbūt vairākas naktis, par kurām es neko nezinu, un pazaudēji.

Tu pazaudēji mūsu līdz�inējo dzīvi, pazaudēji mani, mūsu ko�pību, tu pazaudēji manu mīlestību, tu pazaudēji savam bērnam tēvu. Varbūt tā nakts visu to atsver un tas bija tā vērts, nezinu, tas jāzina tev, un tu to zini, tu pati izvēlējies �o ceļu, mēs katrs izvēlamies savu ceļu un cilvēku, ar kuru kopā pa �o ceļu iet. Agrāk vai vēlāk uz �ī dīvāna manā vietā gulēs kāds cits, viņ� atnāks manā vietā, viņ� mani nomainīs, kā mainās vīri pie stūres, un viņ� manā vietā gulēs tev blakus, arī viņ� tev teiks kaut kādus vārdus, bet tie būs citi, pavisam citi vārdi, viņ� nekad nepateiks to, ko esmu teicis es, un viņ� nekad tā nemīlēs, nekad neviens tevi tā nemīlēs, kā tevi mīlējis esmu es.

Viņa strauji pagriezās un izgāja no istabas, es paliku viens ar savām domām, sāpēm un ne�ēlīgi dedzino�ām atmiņām, kaut kur blakus vēl virmoja smar�as un gaismas stars velti mēģināja ie�lauzties istabā, logu stikli to nelaida. Es vairs nemēģinā�u to izdauzīt, es velti mēģinu ielauzties mūsu kopīgajā nākotnē, tava nodevība to neatļauj, tā ir kā dzelzceļa barjeras, kuras nedrīkst pacelt, jo nepārtraukti garām joņo ātrvilcieni, kuru vagoni pielā�dēti ar visām tām dienām, kuras esam pavadīju�i kopā, ar visiem tiem gadiem, kurus esam nodzīvoju�i kopā, ar visiem tiem vārdiem, kurus viens otram esam teiku�i, un ar visiem tiem solījumiem, kurus viens otram esam bārstīju�i; piebāzti vagoni, pieblīvēti vagoni, pārpildīti vagoni trauc garām, garām tev un man, trauc garām vagoni ar mūsu pagātni un ta�gadni, trauc garām mūsu nākotnei, un barjeru nedrīkst pacelt, nedrīkst pacelt �o barjeru, jo tad mīlestība pārstās būt kaut kas svēts un vienreizējs, es saprotu, es ļoti labi saprotu, ka mēs katrs varam kļūdīties; un var gadīties, ka kļūstam arī neuzticīgi, varbūt patiesībā tas nekas drausmīgs nav, tagad tā jau it kā kļūst par parastu parā�dību, tas pieder gandrīz vai pie labā toņa, jo mēs esam brīvi cil�vēki, kas ar savām jūtām un miesu varam darīt, ko gribam, jo tās pieder tikai mums - mums vienīgiem. Mēs tās varam dot, kam gribam, un to arī darām. Arī tu darīji, tikai es �o barjeru nekādi nespēju pacelt, sitiet mani, bet to nevaru pacelt un nevaru pāriet sliedes, pa kurām nepārtraukti brauc garām ātrvilcieni ar mūsu pagātni un vārdiem, vārdiem, un solījumiem. Es nevaru piedot.

Es gribēju, lai mūsu mīlestība degtu kā olimpiskā uguns, kuru nevar nodzēst ne vēj�, ne sniegs, nekas, bet kārtējā olimpiāde bei�gusies, tikai neviens no mums nestāvēs uz goda pjedestāla, nevie�nam nepasniegs zelta medaļu, neviens no mums nav uzvarējis. Tu tiec diskvalificēta, jo, pārāk ātri skrienot uz fini�u, pārkāpi līniju, kuru nedrīkstēji pārkāpt, tu ieskrēji blakus celiņā. Tas bija tikai viens mirklis, ta�u tu ieskrēji citā skrejceļā, tu to nedrīkstēji darīt, tu to zināji, bet tu par daudz ātri skrēji un nepamanīji �o �auro, balto līniju, kuru nedrīkst pārkāpt, nekad nedrīkst pār�kāpt, un svētā uguns vairs nedeg. Stadions tuk�s, un tagad man būs jāskrien vienam, �ī garā maratona distance man būs jāskrien vienam. Ja es �o distanci kādreiz arī noskrie�u un kādreiz sasnieg�u fini�u, neviens neaplaudēs, neviens mani neapbalvos, stadions tuk�s, nav vairs neviena skatītāja, nav vairs neviena tiesne�a, kas fiksētu noteikumu pārkāpumus, tagad mēs varēsim skriet, kā mums patīk, mēs varēsim skriet gan pa savu, gan citu celiņiem, neviens mūs par to nesodīs, neviens neko nepārmetīs, tagad mēs pa�i sev esam tiesne�i, kas varēs sodīt vai attaisnot, dro�i vien attaisnos, jo pa�am sevi sodīt gandrīz nav iespējams; stadions pamests, tiesas zāle tuk�a, tikai kāda nomaldījusies zvaigzne joprojām mēģina iekļūt istabā, spo�s gaismas stars klauvē pie loga - pie manas istabas loga spilgts gaismas stars, tas dro�i vien ir tas pavasara vakars, kad pirmo reizi satikāmies, vai tas saulai�nais rudens rīts, kad pārnāci mājās tik ļoti laimīga un nelaimīga, un tev vajadzēja man melot, bet tu neproti melot, bet varbūt tas ir viņa tālruņa numurs tavā piezīmju grāmatiņā, tavā baltajā pie�zīmju grāmatiņā melns tālruņa numurs un burts B. Nedaudz vēlāk at�ifrēju �o numuru un burtu. Man to nevajadzēja darīt, es pie�zvanīju, tu to nemaz nezini, bet es kādu rītu uzgriezu numuru, ko tu biji ierakstījusi savā baltajā piezīmju grāmatiņā. Es uzzi�nāju, ka viņ� strādā par kāda uzņēmuma galveno in�enieri un viņu sauc Bērts;

bet man to nevajadzēja darīt, man to visu nevajadzēja zināt, ta�u es tevi ļoti mīlēju, un tas attaisno - mīlestība attaisno visu; es negribu tevi zaudēt un tomēr pazaudēju. Es ticu, ka tas tev patie��ām bija tikai mirklis, neliela aizrau�anās, viena no tām, kura diem��ēl tomēr beidzas gultā, un tomēr - un tomēr mirkļiem da�reiz ir daudz lielāka nozīme nekā gadiem. Viss sākas ar to, ka tu aizgāji no rūpnīcas un sāki strādāt pārvaldē. Tagad tev darbs bija saistīts ar bie�iem izbraukumiem, tu vismaz reizi mēnesī brauci koman�dējumā un es mājās paliku viens - viens ar mūsu mazo Baibiņu. Vakaros, kad Baibu pārvedu no bērnudārza, mēs abi spēlējām cirku vai ri�u ra�u, un pirms gulētie�anas es viņai lasīju pasakas. Kad Baiba aizmiga, es ilgi sēdēju istabā viens un domāju par tevi. Es tevi sapratu. Tu beidzot esi izkļuvu�i no sasmaku�ajām kantora telpām, tu beidzot esi izkļuvu�i no mūsu �aurā dzīvoklī�a, no bērna niķiem, no apnicīgās ēdienu gatavo�anas, mēs �etrus gadus, bez�gala garus �etrus gadus nekur neesam biju�i kopā, mums nav nevienas vecmāmiņas, mums nav neviena vectētiņa, mums nav vecāku, nav neviena, kas līdz ar mums priecātos par Baibiņas pir�majiem smaidiem un pirmajiem vārdiem, pirmajiem soļiem. Ne�viens mums nepalīdzēja ņemties ar bērnu, dabūt aukli ir neiespē�jami, mēs bijām ar mieru atdot pusi no algas, bet aukli tā arī ne�dabūjām, un tas viss galu galā kādreiz var apnikt. Tas ir slikti, tas ir pavisam slikti, ja dzīvē ir tikai ne sevi�ķi interesants darbs, vei�kalu rindas, mū�īgas rūpes par vakariņām un bērnu, nemazgātie trauki, netīrās veļas kaudze vannas istabā, un tas nomāc, un tas beigu beigās kādreiz var patie�ām arī apnikt. Mēs ne reizi pa �iem �etriem gadiem kopā neesam biju�i teātrī, pat kopā uz kino neesam varēju�i aiziet, tas ir ļoti skumji, jo mēs ta�u esam vēl jauni un mums tā gribas abiem pabūt sabiedrībā, aiziet uz kādu koncertu, izrādi vai vienkār�i tāpat kā agrāk vakarā pastaigāties pa centra gai�ajām ielām, ieiet kādā kafejnīcā izdzert glāzi vīna un mājās braukt ar pēdējo autobusu, bet neko tādu mēs jau sen - mēs jau �etrus gadus neko tādu nevaram atļauties. Tādēļ arvien bie�āk kļuvām īgni un neiecietīgi viens pret otru, arvien bie�āk dusmo�jāmies, bet da�reiz mūs pārņēma pilnīga vienaldzība. Tikai Baibas nemitīgā pļāpā�ana un viņas smiekli, un viņas mū�īgie "kāpēc?" mūsu dzīvi darīja priecīgu. Mēs sapratām, ka tagad dzīvojam tikai bērna dēļ, ka mūsu dzīve ir veltīta tikai bērnam, mūsu kopīgajam bērnam, mūsu mazajai Baibai. Un tomēr neapmierinātība palika, jo tāda dzīve bija vienpusīga, vienveidīga un da�reiz arī vienmuļa, un tāpēc tu juties priecīga, da�reiz tu juties pat laimīga, ka varēji izrauties no �īs vienmuļās dzīves. Tu esi skaista, tev ļoti patīk labi ģērbties, tev tīk būt sabiedrībā, kur tu varētu būt ievērota, un glaimo, ka tev vīrie�i pievēr� uzmanību, tas patīk visām;

tas ļoti jauki, ja cilvēks var patikt, tas ir ļoti jauki - būt iekā�rotai, tas ir ļoti jauki - būt mīlētai, no tā ir tik grūti atteikties, jo tas viss ir pārāk jauki, un arī nespēji atteikties, iespējams, ka esi rīkojusies pareizi neatteikdamās, varbūt tas tev bija vienīgais prieks, vienīgā patīkamā pārmaiņa pēdējo gadu laikā. Es tevi ne�nosodu, nē, nē, jo es tevi ļoti labi saprotu, es tevi saprotu kā sievieti un cilvēku - un tāpēc tev neko nepārmetu, nenosodu, es tikai ne�varu piedot.

Gaisma nodzisusi. Aust rīts. Tā laikam tomēr būs bijusi zvaig�zne. Tāla zvaigzne, kurai tā arī nekad neuzzinā�u nosaukumu, jo aust rīts un zvaigzne nodzisusi. Es pēdējo reizi skatos sava loga zilajos stiklos, pie tiem skaļi klauvē balts rīts, naktī uzsnidzis pir�mais sniegs, un arī zeme sāk mosties zem savas baltās segas. Es pēdējo reizi skatos savas istabas griestos un savas istabas zilajos logos; es dzirdu, kā blakus istabā jau uzcēlusies mana sieva un mans bērns, un tagad arī man jāceļas, jāapģērbjas, jāatvadās, jāiet un jāaiziet.

-�� Piedod, - viņa jau kuro reizi atkārto, un tas beidzot sāka ap�nikt.

-�� Neko līdzi neņem�u, - es viņai atbildu. - Es gribu visu sākt no jauna.

-�� Neko tu nevarēsi sākt, - viņa saka.

-�� Es tomēr pamēģinā�u.

-�� Paliec un nekur neej! Man būs ļoti grūti.

-�� Es to nevaru, - saku es, - jo es tevi nekad vairs nevarē�u mīlēt. Es tevi nekad vairs nespē�u noskūpstīt, es tevi nekad vairs ne�spē�u noglāstīt, es ar tevi nekad vairs nespē�u gulēt vienā gultā, jo nekad nespē�u aizmirst, ka tu to visu esi darījusi ar kādu citu. Tu to varēji darīt pirms manis un varēsi darīt pēc manis, bet tu to nedrīkstēji darīt tagad. Tas ir kaut kas daudz vairāk nekā no�devība.

Viņa stāv man iepretim, zemu nodūrusi savu mazo, sprogaino galvu, acis es neredzu, neredzu viņas acis un nevaru redzēt viņas acīs asaras, un zem zaļās rītakleitas dreb viņas �aurie pleci un mazās krūtis, un man atkal �ķiet, ka pretim stāv bronzā izliets piemineklis vai dzīva skulptūra, un viņai salst, viņai ir ļoti auksti, bet es nekādi to nevaru sasildīt, jo man pa�am salst, man pa�am ir ļoti auksti.

-�� Tēt, uz kurieni tu iesi? - jautā bērns, mana �etrgadīgā meita, jautā mana Baiba, un ar savām lielajām, ziņkārīgajām bērna acīm skatās manā apmulsu�ajā sejā.

- Tēt, uz kurieni tu iesi?

Man kaklā iespie�as kaut kāds ciets, pretīgs kamols, un es ne�varu pateikt ne vārda. Varu tikai noglāstīt bērna galviņu, noskūp�stīt uz abiem vaidziņiem un aizvērt aiz sevis durvis. Viss! Un man pēk�ņi kaut kā kļūst ļoti �ēl, kļūst �ēl bērna un pa�am sevis, visas dzīves, visa, kas vēl varēja būt.

Ātri pa kāpnēm noskrienu uz ielas, sejā iesitas jaunā diena, vēj� un sejā ietriecas aukstas sniega pārslas, es lēnām, neatskatīda�mies eju pa gurksto�o sniegu, eju pa baltu, mirdzo�u sniegu, lēnām eju un lēnām aizeju pa baltu ielu garām baltam me�am un ļoti bal�tām mājām, balti apsnigu�iem cilvēkiem, es eju prom, es aizeju pa baltu ceļu garām baltiem kokiem un baltiem jumtiem - un baltām sejām un savai baltajai mīlestībai garām, garām, garām�

Un tad eju pa centra melno asfaltu, man pretim nāk cilvēki ar savām laimēm un nelaimēm, ar savu mīlestību, naidu un dzīvot�gribu, un visas reklāmas nodzisu�ās, kā nodzisu�ās visas zvaig�znes. Cilvēki nāk un iet, kaut kur trauc automa�īnas un takso�metru sarkanās muguras, un autobusi, tramvaji un trolejbusi cil�vēkus kaut kur aizved un atved kaut kur, aizved un atved. Tagad es aizbrauk�u pie sava drauga, un varbūt viņ� man neliegs pa�jumti; rīt atkal sākas darba nedēļa, rīt es atkal sēdē�u savas rūpnīcas plānu daļā, ieracies līdz ausīm papīros, un man nebūs laika domāt par notiku�o, bet vakarā dro�i vien būs jādomā, būs noteikti jā�domā, par to dro�i vien būs jādomā visu mū�u; un tad pēc da�ām dienām iesnieg�u atlūgumu un mēģinā�u tikt uz kāda zvejnieku kuģa vai ari aizbrauk�u pie ģeologiem, vienalga, tikai ātrāk kaut kur prom, prom, prom, tikai ātrāk to visu aizmirst, tikai ātrāk no tā visa tikt tālāk. Mani pārņem dusmas, es jūtu naidu, dedzino�u naidu pret savu sievu un viņas rīcību, viņas vārdiem, un es to viņai nekad nespē�u piedot, lai gan viņai piedo�ana nemaz nav vajadzīga, tev un man ir vajadzīga mīlestība, ta�u, kur lai to ņem, ja tā kā sniegpārsla uzkritusi uz sejas un izkususi?

Joprojām snieg, un visi Operas parka koki un krūmi apsnigu�i balti, un būtu ļoti jauki, ja arī cilvēki un viņu dzīves vienmēr būtu tik baltas kā pirmais sniegs; es apstājos un ilgi skatos uz parka centrā novietoto skulptūru, es ilgi skatos uz trauslo bronzas sievieti, un viņa skatās uz mani, viņa mani aicina, viņa mani gaida, jo viņai ļoti, ļoti salst; matus, seju un kailās krūtis sedz bieza sniega kārta, un viņai ir ļoti auksti, viņai salst; es pieeju pie skulptūras un viegli pie�skaros viņas bronzas matiem, un sniegs nobirst; es viegli pieska�ros viņas metāla sejai, un sniegs nobirst; es viegli ar pirkstu galiem pieskaros viņas aukstajām krūtīm, sniegs no tām nobirst, un pēk�ņi nedzīvā bronzas skulptūra pasmaida. Es pasmaidu pretim un dzirdu, kā viņa man klusi saka: "Paldies, sve�inieki Tagad atkal ir labi. Tagad atkal ir silti."

Un tad es atceros, ka kaut kur �ai pilsētā vēl vienai sievietei salst, ka vēl vienai sievietei matos, uz sejas un krūtīm uzkritusi bieza sniega kārta, tikai tas dro�i vien ir pēdējais sniegs; un arī viņai salst, viņa var nosalt, jo līdz pavasarim vēl ir ļoti tālu, sniegs neizkusīs, ziemas ir tik ne�ēlīgi garas, un sniegs neiz- kusīs, tas jānoņem ar siltu plaukstu, tas jāizkausē, ar lūpām jā�pieskaras matiem, sejai un krūtīm, tas sniegs ir jāizkausē, lai cil�vēkam atkal kļūtu labi un silti, un to varu izdarīt vienīgi es. Domīgs pagrie�os un lēnām eju atpakaļ.

1971

Meitene pacēla smago spaini ar netīro ūdeni, tajā peldēja da��ādi gru�i un cigare�u gali, ar baltā halāta piedurkni noslaucīja pieri un lēnām nāca pāri pla�ajam vestibilam. Tas bija ļoti skaists. To bija cēlu�i labi celtnieki un noformēju�i labākie mākslinieki. Augstas stikla sienas, sarkani klubkrēsli, griestos iemontētas die�nasgaismas spuldzes, daudz zaļumu, daudz metālkalumu un krā�sainu stikla vitrā�u, kas neko konkrētu gan neizteica, ta�u izska�tījās vienreizēji efektīgi. Varbūt tās bija mazas, aukstas saules. Pat administratores, kas �eit nomainīja cita citu ik pēc divpa�dsmit stundām un parasti sēdēja aiz gai�a galda, bija skaistas. Viss �eit izstaroja kaut kādu majestātisku mieru, atturību un mazliet uzpūstu aristokrātismu.

Pēc vakariņām vestibilā parasti sapulcējās �ai deviņstāvu ēkā dzīvojo�ie ievērojamie cilvēki vai arī tie, kuri sevi par tādiem uz�skatīja, smēķēja pīpes vai dārgas cigaretes un pārrunāja ļoti gudras lietas. Vienīgi uz milzīga audekla uzgleznotais Jānis Rainis tā ne�daudz skumīgi, varbūt ar nelielu no�ēlu noskatījās uz visu �eit notieko�o un turpināja domāt savas di�ās domas, kuras daudziem no �eit dzīvojo�ajiem bija neaizsniedzami tālas.

Meitene aizgāja gandrīz līdz zāles galam un apsēdās mīkstā at�pūtas krēslā. Viņa paraudzījās uz abiem ātrgaitas liftiem, uz sar�kanajām signālpogām, kuras viņai nez kādēļ atgādināja divas no�gatavoju�ās zemeņogas, un viņa vienmēr brīnījās par cilvēkiem, kuri �os liftus izmantoja par tad, kad vajadzēja uzbraukt tikai līdz otrajam stāvam.

-īai nama dzīvoja rakstnieki un literāti, viņu sievas un daziei tri bērni, un viņi mainījās vai nu ik pēc divām nedēļām, vai ari il> pēc mēne�a - acīmredzot, kā nu katram bija ar laiku vai līdzek ļiem. Parasti gan visi �eit dzīvojo�ie izskatījās ļoti turīgi, un mp tene smagi nopūtās. Tātad viņiem trūkst vienīgi laika

Bet laika trūkst visiem, līdz aptrūkst pavisam.

Visiem.

Meitene paskatījās uz skaisto pagalmu, uz krāsainajām apgai* mes spuldzītēm netālu no �osejas, uz divām melnām volgām un vienu �iguli, kuri stāvēja blakus ieejai, un vēlreiz smagi nopūtās.

Puisis nenāca.

Meitene vienmēr skatījās uz �o pagalmu, baltām betona plāks�nītēm noklāto celiņu, �oseju, klausījās elektrisko vilcienu gandrīz nepārtrauktajā dziedā�anā un gaidīja viņu.

Bet puisis nekad vairs nenāca.

Katru reizi, kad meitene ieradās uz de�ūru, vienmēr kad atnāca uzkopt �o māju un telpas, viņa domāja par dīvaino puisi un gai�dīja viņu. Bet viņ� jau veselu gadu �eit vairs nebija rādījies.

Meitene sēdēja dziļajā atpūtas krēslā, raudzījās uz balto celiņu un domāja par to, kādēļ gan mēs tik bie�i cits citu nesaprotam, kāpēc vieni var braukt atpūsties uz �o skaisto vietu, bet citiem savs divnedēļu atvaļinājums jāpavada turpat savā dzīvesvietā ar tām pa�ām ikdienas rūpēm un sāpēm. Un vēl meitenei ienāca prātā, kas gan tas ir par savādu spēku, kas liek neaizmirst cil�vēku, liek par viņu domāt un gaidīt. Piespie�. Neaizmirst. Domāt. Gaidīt. Pavēl. Neaizmirst. Domāt. Gaidīt.

Meitene pievēra acis. Baltais celiņ� un krāsainās spuldzītes pa�zuda, un nodzisa vestibila metālkalumos sagūstītās saules, un viņa atcerējās pagāju�o vasaru un to dienu, kad sāka kārtējo maiņu, kā uzbrauca ceturtajā stāvā un atslēdza �etrdesmit pirmās ista�bas durvis. Tur dzīvoja kāds pavecāks Maskavas dzejnieks, �ai istabā vienmēr valdīja kārtība, mazā rakstāmma�īna "Ērika" stā�vēja lielā rakstāmgalda vidū, tajā ielikta balta papīra lapa, un, kad dzejnieks atgriezīsies no brokastīm, viņ� dro�i vien tūlīt uz�rakstīs kādu dzejoli. Par ko? Interesanti - par ko? Un kā to vispār var izdarīt? Vesela kaudze aprakstītu lapu!

Meitene paņēma masīvo pelnu trauku, kas vienmēr bija pilns ar izsmēķētiem cigare�u galiem, izbēra to atkritumu spainī, rūpīgi izslaucīja un atlika vietā. Pēc tam ātri ar lupatu vairākas reizes pārbrauca pāri rakstāmgaldam, naktsgaldiņam, �urnālu galdiņam un izslaucīja istabu. Rīt vajadzēs vaskot grīdas, tas jau būs daudz grūtāk un ilgāk, parasti istabu uzkop�ana notika tad, kad viesi bija aizgāju�i vai nu brokastīs, vai pusdienās. Meitene ieskatījās vannas istabā, bet tur kā parasti viss bija tīrs un kār�tīgs. Meitene devās uz �etrdesmit otro numuru.

Tur dzīvoja kāds gruzīns vai abhāzietis, un da�reiz viņ� teica, ka esot prozaiķis, citreiz - ka dzejnieks, bet vienreiz viņ� apgal�voja, ka esot izcils kritiķis, kuru pazīstot pat ārzemēs. Meitene brīdi stāvēja, sirds sāka pukstēt straujāk, viņai nepatika ieiet �ai istabā. Vienmēr tajā valdīja neaprakstāms haoss, bija piesmēķēts, vienmēr uz grīdas ap rakstāmgaldu vai netālu no gultas mētājās izdzertas konjaka vai vīna pudeles, bet pats ārzemēs pazīstamais kritiķis staigāja nevī�īgi ģērbies un bie�i pat peldbiksītēs, demons�trēdams savas spalvainās krūtis, un vienmēr �ai istabā bija kāda sieviete.

Meitene pieklauvēja.

-�� Jā, jā! - atsaucās vīrie�a balss. - Esmu mājās!

-�� Vai jūs brokastīs neiesiet? - meitene pajautāja, bijīgi apstāju�sies mazajā gaitenī. - Man jāuzkopj jūsu istaba.

-�� Jā, jā! - kritiķis pasmaidīja. - Ļoti labi, ka atgādinājāt! Visu nakti strādāju, - viņ� paskaidroja. - No pa�a vakara.

Un meitene pārsteigta ieraudzīja, ka vīrietis bija eleganti ap�ģērbies, viņ� bija noskuvis pat bārdu un glīti sasukājis melnos matus, uz grīdas nebija nevienas izdzertas pudeles, un nebija nevie�nas sievietes. Viņai �ķita, ka nebija pat smēķēts.

-� �odien pie jums kaut kāda neparasta kārtība, - meitene nobrīnījās.

-�� Es strādāju, - kritiķis sacīja un ilgi, nopietni, it kā apgarots un svētlaimīgs noskatījās uz paprāvu papīru kaudzi, tad strauji pie�cēlās un izskrēja laukā.

�etrdesmit tre�ais numurs bija divvietīgs, un tajā dzīvoja kāda ģimene - liela auguma nedaudz salīcis vīrs, trausla, mū�am ar kaut ko neapmierināta sieva un desmitgadīgs puika.

Lidzko meitene ienāca, trauslā sieviete teica:

-� Ja jūs tik nevī�īgi strādājat, tad vispār varat nenākt!

Meitene satrūkās un sajuta gan apvainojumu, gan kaut kādas

tikko samanāmas bailes. �ī skaistā sieviete var direktoram pa�teikt tikai da�us vārdus, un pēc tam būs jādzird gan nepelnīti pārmetumi, gan draudi. Bet meitene vienmēr savu darāmo centās padarīt pēc iespējas labāk - pavisam labi.

-�� Ar ko jūs esat neapmierināta? - viņa klusi vaicāja.

-������ Jūs nekad neizmazgājat vannu, - gai�matainā sieviete pavēs�tīja.

Meitene cie�i sakoda lūpas un klusēja.

-�� Jūs nekad neuzmazgājat arī balkonu, - sieviete turpināja.

Meitene joprojām klusēja, vienīgi viņas acīs uz īsu mirkli iedegās

spīts un lepnuma dzirkstis.

-������� Jūs vakar karafe neesat apmainījusi ūdeni, - trauslā sieviete sacīja.

-�� Es to izdarīju!

-�������� Tad kādēļ tas ir tik negar�īgs? - gai�matainā sieviete bargi jautāja.

-������� Ūdens satur lielu dzelzs piedevu, - meitene paskaidroja. - Tas vienmēr ir tāds. Vai tad jūs to dzerat? Ūdens galvenokārt ir do�māts puķu aplaistī�anai.

-������� Vienalga, - trauslā, gai�matainā sieviete nikni teica. - Ūdens jāmaina katru dienu! Un kādēļ tad stāvat? Aplaistiet tās puķes!

-�� Tūlīt, - meitene sacīja un sāka savu pierasto ikdienas darbu.

-�������� Iesim sauļoties, - lielais vīrietis paziņoja, pieceldamies no gultas, kur lasīja laikrakstu "Sovetskaja kuļtura". - Kamēr plud�malē vēl nav aizņemtas labākās vietas�

Kad viņi aizgāja, meitene atviegloti uzelpoja. Viņa nekad �eit nebija redzējusi rakstāmma�īnu, nebija redzējusi nevienu zīmuli, nevienu aprakstītu papīra strēmelīti. �ie cilvēki laikam nekad nestrādāja. �ie cilvēki tikai atpūtās.

�etrdesmit ceturtajā numurā dzīvoja kāds laulāts pāris, un viņi �eit pavadīja savu medusmēnesi. Meitene varēja nākt jebkurā laikā, vienalga, viņi vienmēr atradās gultā. Meitenei �ķita, ka viņi nekad no tās neizkāpj, ka neiet ne brokastīs, ne pusdienās, ne

vakariņās, da�reiz meitenei viņu sametās tīri �ēl. Un viņai bi|. jāuzkopj telpas.

-�� Vēlāk! - jaunais vīrietis smiedamies sacīja.

-�� Vēlāk! - jaunā sieviete smiedamās sacīja. Vēlāk!

-��� Man jānoslauka putekļi un jāuzmazgā grīda, - meitene, ka vienmēr, klusi un pieklājīgi paskaidroja. - Ja es to vismaz �odien jūsu istabā neizdarī�u, man var iznākt nepatik�anas.

Laulātais pāris milzīgā izbrīnā paskatījās uz baltā halātā tērpti) meiteni, uz viņas apmulsu�o seju un nekādi nespēja saprast, kā kādam cilvēkam uz �īs brīni�ķīgās pasaules �ai brīni�ķīgajā laikā var būt nepatik�anas, ja ir tikai patik�ana, ja esi tu un esmu es. ir jūra un saule, un ir brīni�ķīgā mīlestība�

-�� Man jānoslauka putekļi un jāuzmazgā jūsu istabas grīda, meitene vēlreiz klusi atkārtoja.

Nē, viņi to nesaprata! Un arī nevarēja saprast. Abi tikai juta ka viņus kāds traucē.

-�� Atnāciet pēc pusstundas, - jaunais vīrietis sacīja. - Tad mēs iesim brokastīs. Vajag ta�u beidzot kaut ko arī ieēst, vai ne, mīļā?

�etrdesmit piektajā numurā dzīvoja kāds jauns dzejnieks ar kailu galvasvidu, toties ar varen kuplu bārdu. �ķita, ka visi mati pāraugu�i �ai garajā bārdā, kuru viņ� rūpīgi kopa. Meitene viņu reti kad redzēja, un arī tobrīd viņ� neatradās mājās. Dro�i vien tūlīt pēc brokastīm aizgājis pastaigāties gar jūru, paskatīties uz pludmali, kāpām, ieelpot spirgto jūras gaisu, paklausīties, kā lido�jot kliedz kaijas� Un dzejolis gandrīz jau gatavs.

Meitene izbēra pelnu trauku, atvēra logu, uz balkona metāla margām dro�i sēdēja liels balodis un divas zīlītes, un meitene pa�smaidīja. �ie putniņi sēdēja uz visiem balkoniem - it sevi�ķi zie�mā - un alka pēc cilvēku siltuma un viņu dzīvības.

Kad meitene no rakstāmgalda slaucīja putekļus, viņa ierau�dzīja, ka uz tā atrodas vairākas grāmatas poļu valodā un vēl viena pavisam bieza grāmata, kas bija uzrakstīta spāņu valodā. Uz tās brūnajiem vākiem ar zelta burtiem bija uzrakstīts "Federiko Gar- sija Lorka". Meitene zināja, ka tas ir slavens spānie�u dzejnieks, no�auts trīsdesmit septiņu gadu vecumā, un varbūt arī jaunais

uveks, kai> lasīja �is grāmatas sve�as valodās, bija slaven. �>. jnieks, lai gan pēc tāda nemaz neizskatījās.

Tā meitene katru dienu staigāja no viena numura uz otru slaucīja putekļus, izbēra pelnu traukus, spodrināja parketu un uzkopa vannas istabas. Ja kāds no numura iemītniekiem tobrīd atradās mājās, viņi tūlīt izgāja vai arī meitenei nepievērsa nekādu uzmanību. Protams! Katrs dara savu darāmo. Vieni raksta dzejo�ļus, citi - stāstus, romānus vai arī atdzejo Federiko Garsiju Lorku, bet da�iem ir jāmazgā grīdas.

Tā nu tas iekārtots. Un tā būs iekārtots mū�īgi. Diem�ēl. Kad meitene pieklauvēja pie �etrdesmit septītās istabas durvīm, tūlīt atskanēja skaļa vīrie�a balss:

-�� Nāciet tik iek�ā! Es durvis neaizslēdzu pat naktī!

Pie rakstāmgalda sēdēja jauns puisis pelēkos dungriņos un sar�kanā svīterī. īsi sasukāti mati, atklāta, vīri�ķīga seja, kurā bija redzamas da�as tikko samanāmas rētas; ap zilajām acīm un lūpu kaktiņiem spilgti iezīmējās vairākas rievas, kas dro�i vien lieci�nāja, ka �is cilvēks da�reiz var būt ļoti skarbs.

-�� Labdien, - meitene sveicināja.

Vakar no rīta puisis �eit vēl nedzīvoja, un viņ� uzreiz meitenei iepatikās, varbūt tādēļ, ka izskatījās pavisam parasts - tāds pats, kādus viņa ik dienas redzēja ap Zasulauka staciju, kuras apkār�tnē dzīvoja. "Puisis sarkanā svīterī," meitene nodomāja. Tā es tevi arī sauk�u!

-�� Mani nevajag apkopt, - viņ� uzreiz paziņoja. - Es neesmu pie tā pieradis. Esmu radis visu izdarīt pats.

-�� Es nemaz netaisos jūs apkopt, - meitene atbildēja un nolika uz grīdas spaini un birsti. - Man jāuzkopj istaba Tas ir mans pienākums.

-� Es negribētu, ka jūs to darāt, - puisis sacīja, piecēlās un tik maigi ieskatījās meitenes sejā, ka viņa neviļus apsēdās, sajuta ķermenī karstumu un bezgala apmulsa. Viņa nezināja, ka tie�i pēc izska�ta pa�i drūmākie, pa�i skarbākie vīrie�i da�reiz spēj būt arī pa�i maigākie.

-�� Man tas ir jādara, - meitene klusi atkārtoja.

-�� Es visu izdarī�u pats, norunāts? - Puisis smaidīja un panāca soli tuvāk. - Pats, jā?

L� jus nenia^ netraucē�u Meitene nez kādēļ nodur- galvu. - Es parasti nāk�u, kad būsiet ēdamzālē vai pludmalē

-������ Nejau tāpēc� - Puisis atmeta ar roku un ātri aizsmēķēja. - E> vienkār�i esmu pieradis savu istabu uzkopt pats.

Meitene lēni pacēla galvu un mazliet izbrīnījusies paskatījās u/ blakus stāvo�o vīrieti.

-�� Vai arī ēst jūs gatavojat pats?

-�� Jā, - viņ� atbildēja.

-�� �eit? - meitene bija pilnīgi pārsteigta.

Puisis sāka smieties. Viņ� smējās drausmīgi skaļi. Dievs viņam bija devis varenu rīkli, un meitenei �ķita, ka �os pērkondimdo�os smieklus var noteikti sadzirdēt pat pirmajā vai devītajā stāvā.

-������� Nē, - viņ� beidzot atbildēja. - �eit mani baros valsts! Pirmo reizi mū�ā.

-�� Un ko jūs vēl protat? - meitene painteresējās.

-������� Visu, kas saistās ar elektrību, - viņ� paskaidroja un apsēdās uz masīvā rakstāmgalda stūra - acīmredzot viņ� neizjūta ne ma�zāko cieņu pret �o svinīgo mēbeli, kuru gandrīz vai visi rakstnieki dievināja, veltīja tai poēmas un uzskatīja par visdro�āko pamatu savas dzīves aug�upejai. - Un vēl es protu daudzus atslēdznieka darbus, ja jums gadās salauzt vai nozaudēt kādu atslēgu, atnāciet tikai pie manis - un es jums viens divi pievīlē�u jaunu!

-�� Un vēl? - meitene klusi vaicāja.

-�������� Vel es protu labot kurpes, - puisis smaidīdams turpināja - Varu pat uztaisīt jaunas! Jums nevajag pasist papē�us? Un vēl - skaldīt malku un betonēt, sajaukt krāsas, uzklāt jumtu, remontēt dzīvokļus, vadīt kravas automa�īnu, o, vai tad nu visu gan var iz�stāstīt?

-�� Bet �ūt? �ūt jūs protat? - meitene pavisam pārsteigta vaicāja.

-������� Ne visai, - puisis atzinās. - Bet, ja labi gribētu� Kādreiz uz- �uvu sev bikses. Protams, izmeklētā sabiedrībā ar tām nevarētu rādīties, bet tai, kurā toreiz apgrozījos, tās bija labas diezgan.

Puisis nolēca uz grīdas, viņ� bija slaida, varbūt pat gara auguma, lunkans kā kaķis, un varēja just, ka �is ķermenis sevī slēpa lielu spēku.

-�� Tā, - viņ� uzjautrināts noteica. - Esmu stādījies priek�ā.

It kā būtu atnācis uz kādas rūpnīcas kadru daļu, meitene nodi māja, pasmaidīja, un tas viņai patika. Parasti �eit visi, ja kāds vis pār ar viņu sāka runāt, tūlīt ņēmās uzskaitīt, cik grāmatu sarak stīts, kādas prēmijas saņemtas, kādās ārzemēs būts. �is jauneklis bija pavisam vienkār�s. Nu. kā tad citādi! Viņ� ta�u bija Puisis Sarkanā Svīterī, puisis, kādus var sastapt jebkurā Rīgas nomalē.

Kādēļ jūs te visi staigājat baltos halātos? - viņ� negaidot vai cāja. - It kā �eit būtu slimnīca vai nespējnieku patversme.

Meitene atkal pasmaidīja. - Tā tas �eit ir pieņemts.

-�� Baigā sterilitāte, - puisis nicīgi noteica.

-������ Jūs atbraucāt atpūsties? - meitene prasīja, un viņai nez kādēļ nemaz vairs negribējās pieskarties ūdens spainim.

-�� Hā! Kas man dos tādu prieku! Atbraucu strādāt.

-�� Jūs rakstīsiet? -Jā!

-�� Arī to jūs protat?

-�� Diem�ēl vēl ne visai.

-�� Jūs rakstīsiet dzejoļus?

-�� Nē! Es rakstu lugu.

Meitene vēlreiz izbrīnījusies pacēla savas tum�ās acis un jau kuru reizi ātri noskatīja jauno puisi no galvas līdz kājām. Pat �ai namā dramaturgi bija retums. Nē, nudien �is puisis bija pavisam jocīgs!

-������ Kas �ai lugā notiks? - viņa klusi jautāja. - Protams, ja tas nav noslēpums�

-������ Es vēl nemaz tā īsti nezinu, - viņ� atbildēja un apsēdās pie raks�tāmgalda. Varbūt tāpēc, lai būtu tuvāk savai iecerei, savai lugai.

-������� Par atriebību vai, pareizāk sakot, par atmaksu. Par drausmīgi ne�ēlīgu atmaksu. Katram cilvēkam ir tiesības atmaksāt - gan ar ļaunu, gan ar labu. Visbie�āk ar ļaunu. Labais ne vienmēr uzvar. Cilvēks ir ļaunuma iemiesojums. Vienīgi bērns piedzimst nevai�nīgs. Tā ir absolūtā nevainība. Katrs cilvēks sevī nes kaut kādu vainas apziņu. Viņ� ir jau pieaudzis, un viņ� jau ir vainīgs. Dziņa atriebt viņa smadzeņu �ūnās ir ielikta glu�i tāpat kā dziņa ēst, dzert vai turpināt dzimtu. Tikai ne katrs ir spējīgs atriebt, atmak�sāt par apvainojumiem nuzemojumiem, cie�anām, fiziskajām vai morālajām sāpēm, kuras visbie�āk sagādā tie�i vistuvākie cilvēki. Nevarot labie� Nē, vājie nevar! Cilvēkam ir tiesības atriebt. Da��reiz ārkārtējos gadījumos �ī atriebība pārvēr�as par katra pienā�kumu. Piemēram, kara laikā. Bez �ēlastības! Un par to pasniedz ordeņus. Bet, tikko noskanējusi svilpe, iz�auts svētku salūts, - tā viss! Dzīvojiet atkal mierīgi! Bet cilvēku nevar tik viegli nomie�rināt, viņ� jau ir satracināts, viņ� nevar tā uzreiz apstāties; kas vakar vēl bija tavs svēts pienākums, �odien nosodāms? Vakar tu vēl varēji atriebt - �odien tavā vietā rīkosies likums? Bet cilvēks uzspļauj �im likumam, cilvēks turpina atriebt, viņ� to vēl jopro�jām uztver kā pienākumu, un galu galā tas arī ir viņa pienākums, katra cilvēka tiesības atriebt visu slikto, Jauno, negodīgo, zemisko. Ta�u tagad jau viņ� pārkāpj likumu, tagad viņ� pats pret likumu kļūst slikts un ļauns. Tas viss, meitenīt, ir pārāk sare�ģīti. Izska�tās, ka es ar to laikam nespēju tikt galā. Un diezin vai to spēs arī kāds cits. Kaut kas �eit nav kārtībā. Vai nu likums ir nepareizs, vai nepareizs ir cilvēks! Cilvēku ir grūti izmainīt - likumu daudz vieglāk. Ta�u, ja likums ir pareizs, tad tomēr jāmainās mums. Tā! Tāda apmēram ir lugas ideja.

Meitene nenovērsa skatienu no pui�a sejas un viņa dego�ajām acīm. Viņ� vairs nebija jautrs, viņ� vairs nebija maigs, no viņa balss, no viņa rētainās sejas plūda gandrīz vai fiziski sajūtams aukstums, kaut kas sve�s un baigs, un meitene nodomāja, ka viņ� nemaz vairs nav tik jauns, kā izskatās.

-�� Bet jūs, - meitene kā nobijusies prasīja. - Jūs spētu kādam atriebt?

-�� Jā, - puisis nekavējoties atbildēja, un viņa balss skanēja salta, tēraudcieta. - Varbūt tikai vienu reizi, bet tad tā būtu ļoti ne�ē�līga! Atmaksas jau maigas nemēdz būt, jo kas gan tā būtu par atmaksu, vai ne?

Meitene piecēlās un gāja pie spaiņa. Viņai pēk�ņi kļuva bail. Viņa vēlējās pēc iespējas ātrāk uzkopt �īs telpas un doties tālāk. Viņa ie�mērca ūdenī lupatu, pēc tam to izgrieza un gribēja slaucīt putekļus.

-�� Ir jau tīrs, - puisis pieceldamies teica. - Nevajag!

-�� Labi, - meitene pieliecās, paņēma birsti un ūdens spaini. - Es atnāk�u vēlāk.

-�� Pievakarē ie�u peldēties, puisis sacīja un atkal sāka smaidi- - Paskatieties, kādi viļņi!

Meitene gāja prom, bet tad netālu no durvīm apstājās.

-�� Bet mīlestība? - viņa mazliet satraukta jautra. - Jums tai lugā par mīlestību nekā nebūs?

-�� Būs! - puisis atsaucās. - Kā tad bez tās? Vai tad tu vari dzīvot bez mīlestības? Un neviens mākslas darbs arī nevar!

-�� Laimīga? - meitene nedaudz pārvērstā balsī painteresējās.

-�� Jā, - puisis atbildēja un skatījās uz viņu ar tādām savādām, mirdzo�ām acīm. - Ļoti! Visas mīlestības ta�u ir laimīgas.

-�� Nē, ne visas, - meitene skumji papurināja galvu. - Nē!

-�� Visas mīlestības ir laimīgas, - viņ� atkārtoja. - Visas! Vienīgi cilvēki ir nelaimīgi. Paldies Dievam, mīlestība vienmēr stāv aug�stāk par mums!

Meitene klusi aizvēra durvis, nolika spaini, lupatu un birsti un pa garo gaiteni aizgāja līdz logam. Turpat apak�ā gandrīz pie pa��iem ēkas pamatiem skalojās jūra - zila, zila, pavisam zila jūra, un uz tās muguras vai vēdera plīsa lieli viļņi, jūra sniedzās līdz pa�am apvārsnim, tur stāvēja kāds balts kuģis, un gar krastu lidoja baltas kaijas, un krastmalā gulēja vai staigāja bezrūpīgi cil�vēki baltos, zaļos un sarkanos peldkostīmos, bērni draiskojās bal�tajos viļņos, un debesis bija pavisam tīras un zilas, pavisam zilas debesis kā jūra, kas aizsniedzās tālu aiz apvār�ņa, pavisam tālu - līdz bezgalībai. Un meitene domāja, ka arī starp cilvēkiem ļoti bie�i guļ bezgalība, jūs stāvat blakus vai viens pret otru, un tomēr jūsu starpā ir bezgalība, ir zila, dziļa jūra, un to nav iespējams ne pārpeldēt, ne pārbrist. Jūs runājat vienu valodu un esat viena ve�cuma, un tomēr jūs nevarat saprast viens otru, jūs esat pazīs�tami, bet sve�i, un nekad jūs nekļūsiet tuvi, vienīgi viens no jums abiem var domāt par otru, da�reiz var pasapņot, var sākt ilgoties un gaidīt, jau pa�ā sākumā zinot, ka tas ir velti. Jo bezgalība ir nepārvarama. To nevar izdarīt pat gaisma. Un jūra ir nepārpel- dama. To nespēj neviens. Pats labākais peldētājs arī ne! Un brī�numi parasti nenotiek. Mīlestība laimīga, bet cilvēks nelaimīgs? Kā tad tā? Varbūt tie�i tādēļ, ka laimīga? Varbūt tāpēc, ka to atradi, tikai tā ir domāta citiem? Bet man? Kāpēc ne man?!

Meitene atkal paņēma spaini, lupatas un birsti un gāja prom. Viņa savu darbu bija paveikusi un tagad sāka domāt par to, ka vajadzēs ieiet lielajā veikalā, nopirkt kefīru un maizi un būtu labi, ja tur �odien varētu dabūt malto gaļu, varētu vakariņām uzvārīt frikadeļu zupu, tas neaizņemtu daudz laika, un viņai atliktu vairāk laika mācībām; ir jau vasaras vidus, un drīz universitātē sāksies iestāju pārbaudījumi, un viņa tur noteikti tiks iek�ā, ne- klātniekiem būs daudz vieglāk, viņa noliks visus tos eksāmenus, un māte priecāsies, māte ir ļoti slima - jau otro gadu nespēj pie�celties no gultas, un tas ir drausmīgi, neviens jau to nezina, izņe�mot māti, cik tas ir drausmīgi, kad nevar piecelties no gultas un tev visu laiku ir jāguļ nekustīgam.

Jau sē�ot elektriskajā vilcienā, meitene joprojām domāja par mājām, par māti, vakariņām, mācību grāmatām, tad atcerējās puisi sarkanajā svīterī un sāka domāt ari par viņu.

Rīt vajadzēs paņemt līdzi peldkostīmu, meitene pirms gulētie��anas nodomāja. Varbūt tas puisis mani uzaicina kopā peldēties, un, pēk�ņi nobijusies no �īm domām, viņa ilgi nevarēja aizmigt.

-�au! - tikko meitene nākamajā rītā ienāca �etrdesmit septī�tajā numurā, puisis teica. - Vai iesim kopā peldēties?

Meitene sastinga. Vai tad brīnumi tomēr notiek?

-�� Es pavisam nopietni, - jaunais vīrietis sacīja. - Visu nakti rak�stīju, un tagad nemaz nenāktu par sliktu atvēsināties.

-� Man jāstrādā, - meitene, nodūrusi galvu, sacīja un juta, ka atkal ķermenī ieplūst savāds karstums.

-�� Es tev palīdzē�u, - puisis strauji piecēlās no rakstāmgalda, rūpīgi sakārtoja aprakstītās papīra lapas un smaidot paskatījās uz meiteni. - Mēs pa abiem to nostrādāsim viens divi!

Un, kamēr meitene vēl tikai grasījās kaut ko iebilst, puisis jau paķēra balto grīdas vaskotāju "Ural", nospieda pedāli un ātri, ar profesionālu veiklību sāka to vadāt pa grīdu.

-�� Redzi? - puisis smiedamies rādīja uz gai�o parketu. - Redzi? Iet kā smērēts! Tu ej un nākamajā numurā jau visu sagatavo! Es rau�u triecientempā!

Un puisis rāva ar! Viņ� ar apskau�amu prasmi prata rīkoties ar �o mazo, klusi dūco�o aparātu, un meitenei �ķita, ka ne ar ko citu �is cilvēks savā mū�ā nav nodarbojies. Tā domāja arī pārējie �a stāva iemītnieki un attiecīgi arī izturējās - kā jau pret grīdas vas kotāju.

�etrdesmit tre�ajā numurā trauslā, skaistā gai�matainā sie viete viņam lika pārbīdīt dīvānu un gultas, visus galdiņus un skapī�us, lai katrs grīdas dēlītis būtu nopulēts un spīdētu, un pui�sis, tā dīvaini smīnēdams, arī paklausīja un ne�ēloja ne vasku, ne sevi, ne grīdu� Lai jau tiek! Vai viņam �ēl? �ī bija ārkārtīgi tīrību mīlo�a ģimenīte� Puisis smaidīja, vienīgi tad, kad jau tre�o reizi trauslās, skaistās gai�matainās sievietes desmitgadīgais puika iz�rāva bonierētāja elektrisko pievadu no kontaktligzdas, viņ� kļuva nopietns un ilgi nedomādams, iekrāva �im zeperim pa ausi. Zēns sāka nelabi brēkt, bet puisis, neklausīdamies skaistās, trauslās gai�matainās sievietes sa�utuma pilnajos pārmetumos, paņēma veco darbarūķi "Ural" un izgāja gaitenī.

-�� Tā, - viņ� nedaudz aizelsies meitenei teica. - Veikli nostrā�dāts, jūsu majestāte, vai ne? Pie reizes es dabūju iepazīties arī ar saviem kaimiņiem. Bet tagad ejam peldēties! Mēs to esam godīgi nopelnīju�i.

Pludmalē spīdēja saule, ko�i mirdzēja krastmalas baltās smiltis un meitenes acis, un jūra nesteigdamās vēla savus baltos viļņus. Puisis ātri izģērbās, viņam bija skaists, saulē iededzis augums, varēja skaidri redzēt katru muskuļu �ķiedru un mugurā zem krei�sās lāpstiņas vēl da�as rētas. Meitene gribēja viegli, viegli, tikai ar pirkstu galiņiem pieskarties �im augumam, �īm rētām, bet atkal pēk�ņi satrūkās, pavisam nobijās no �īm domām, no �īs neparas�tās vēlē�anās�

-�� Ejam! - puisis aicināja.

Meitene papurināja galvu. Nez kādēļ viņai kļuva kauns iet bla�kus �im skaistajam vīrietim, kauns atrasties pludmalē, kur visap�kārt gulēja vai staigāja dāmas visādos spilgti krāsainos importa peldkostīmos, bet viņai mugurā bija pavisam vienkār�s, lēts pa��māju ra�ojums.

-� Es vēlāk, - meitene sacīja - Kad iesi otrreiz. Tagad tevi pagaidī�u.

Puisis iebrida jūrā un sāka peldēt. Viņ� peldēja ātri un aizpel�dēja ļoti tālu. Pui�a galva te parādījās, te atkal ilgsto�i pazuda >al tajās viļņu vērpetēs. Meitene piecēlās un satraukti skatījās tā�lumā. Viņa sajuta bailes, lai gan saprata, ka �is puisis noteikti zina savas spējas, vienmēr zina, cik tālu spēs aiziet, cik tālu aizpeldēt, ko prot un māk, un ko dzīvē spēs sasniegt. Un meitene, pavisam negaidot, sajuta prieku, viņa atkal apsēdās smiltīs un pirmo reizi savā neilgajā mū�ā sajuta, cik tas ir brīni�ķīgi, ja tev ir kāds, ko var gaidīt atgrie�amies, ka ir vēl kāds cilvēks bez mātes, par kuru vari baiļoties�

Bet tad pēc divām nedēļām puisis negaidot nozuda. Viņ� bija godīgi padarījis savu darbu un aizbraucis mājās, un meitene pat nezināja, kur viņam ir �īs mājas. Nē, nē, puisis neko viņai nebija solījis, viņ� nebija neko stāstījis, nebija skūpstījis, nebija viņai pat pieskāries, ta�u meitenei pēk�ņi �ķita, ka viņas jau tā �aurā pa�saulīte kļuvusi vēl �aurāka. Atlika vien naivas cerības, ilgas ur domas par viņu.

Jau apritējis gads, bet meitene �o savādo puisi sarkanā svīteri nav aizmirsusi. Varbūt �ovasar viņ� atkal atbrauks strādāt ur atpūsties. Un, ja ne �ovasar, tad nākamgad jau nu noteikti!

Meitene pacēla galvu, paraudzījās uz krā�ņo pagalmu, uz balto betona celiņu, krāsainajām spuldzītēm gar �osejas malu, un pēk�ņi pārsteigta redzēja, ka pāri pagalmam viegliem soļiem nāk Puisis Sarkanā Svīterī un viņam kājās ir tie pa�i vecie d�insi, un mugurā tas pats vecais svīteris, viņ� steidzīgi atver platās stikla durvis, nāk cauri skaistajam vestibilam, nāk taisni pie viņas, nostājas meite�nei pretim, smaidot savu draisko smaidu, un klusā, patīkamā balsī saka: - Nāc, meiten! Es toreiz uzrakstīju lugu, varbūt arī tu kaut nedaudz to palīdzēji uzrakstīt, un luga iznāca laba, kolosāli laba, un to tagad iestudēs viens no mūsu slavenākajiem teātriem. Es par to saņēmu veselu kaudzi naudas. Nāc! Kaut uz īsu laiku, bet mēs tomēr būsim bagāti. Nāc, meiten! Mēs tūlīt iekāpsim vilcienā, es tevi aizvedī�u uz Rīgu, un mēs iesim pa pilsētas centru, es tev uz stūra nopirk�u skaistākās rozes, un tu varēsi ieiet jebkurā veikalā un nopirkt visskaistākās kurpes un visskaistāko kleitu, un visskaistāko peldkostīmu, un pēc tam es tevi aizvedī�u uz kādu klusu kafejnīcu.

- Esi aizsnaudusies, vai? - meitene izdzirda pazīstamu balsi pagrieza galvu un sev blakus ieraudzīja tanti Ma�u.

- Pietiek! Mazdrusciņ elpa ir atvilkta, jābrauc aug�ā un jāsāk atkal strādāt.

Meitene smagi nopūtās, vēlreiz uzmeta skatienu pagalmam, tad piecēlās, paņēma spaini, iegāja pirmā stāva tualetē, apmainīja ūdeni un devās uz ceturto stāvu, kur todien vajadzēja uzmazgāt milzīgi garo gaiteni, kas parasti bija nosegts ar dārgu, ļoti mīkstu un sarkanu paklāju.

1973

Ave Marija, Marija, Marija!!!

No mazā radiouztvērēja skanēja patīkama vīrie�a balss, viņ� laikam dziedāja itāliski, vārdi nebija saprotami, bet tie �ķita skaisti, viegli un patīkami, debesu zilgmē zūdo�i, gaisto�i kā ce�rība, vienīgi �is skumjais, izmisīgi lūdzo�ais un gari stieptais - Ave Marija, Marija, Marija! - spēcīgi iespiedās atmiņā, satrauca sirdi un dvēseli, vēl ilgi skanēja ausīs un �ķita vēstām nelaimi. Kas viņam �ī Marija bija? Mīļota meitene? Sieva? Mīļākā? Varbūt tā ir kāda svētā? Varbūt nolādētā? Un vai viņ� to lūdz atgriezties, neaiz�iet vai tikai atcerēties? Kaut kādas baltas, saulainas dienas? Da�us mirkļus zilas jūras krastā? Da�as karstas, tveicīgas naktis, da�us skūpstus, kad viņu sejas un lūpas apgaismoja tālo zvaig�ņu gaisma? Ko viņ� īsti grib no tās Marijas? �ēl, ka nevar saprast vārdus. Tiem vajadzētu būt skaistiem, labiem un ļoti skumjiem. Kāda dzīve vai mīlestība.

Rolands Sīgris izslēdza radiouztvērēju, automa�īnas kabīnē ne�pazīstamā itāļu dziedoņa balss vietā atkal vienmērīgi ieplūda tik pazīstamā motora rūkoņa. Viņ� pārslēdza ātrumu, un smagā auto�ma�īna ar lielu, gai�dzeltenu cisternu uz muguras strauji paātri�nāja skrējienu. Uz vieniem sāniem tai ar lieliem, ziliem burtiem stāvēja rakstīts - Piens, bet uz otriem - Mojioko. Tagad �is ne�veiklais piena vāģis skrēja pa melnu, dubļainu ceļu, skrēja uz mā�jām, pie miera, pie atpūtas. Saule karājās tie�i virs tuvējā me�a egļu galotnēs kā Ziemassvētku eglī�u rotājums. Drīz tas nokritīs, saplīsīs, pazudīs. Pavisam drīz sāksies krēslainā vakara stund�. un pēc tam - nakts. Tikai bez zvaigznēm un tveicīgā dienvidu vēja Līs lietus, visu nakti nemitīgi līs, un rītdien uz laukiem un ceļien dubļu būs kļuvis divkārt vairāk.

Rolands izliecās caur kabīnes logu, sejā asi ieskrēja slapj� vējs- un iespīdēja sarkani saules stari, un viņ� nedaudz piemiedza acis ceļa kreisajā pusē bezgala gari stiepās nesen novākts rudzu lauks Sprīdi īsie stublāji pilnīgi nosedza brūno zemi, un tā vien �ķita, ka �ī zeme no laika gala bijusi dzeltena. Un tomēr tā ir tik da�āda Gan dzeltena, balta, brūna, zaļa, gan oran�a, bet visbie�āk tomēr melna.

Lauka vidū stāvēja liela salmu kaudze, ap to laidelējās putnu bars, dro�i vien vārnas un kraukļi, kaut kur netālu no me�a varēja saskatīt pelēku māju puduri, augļu dārzu, baltu dūmu stabu, kas lēni un majestātiski cēlās pret tum�ajām debesīm, un no tās puses atskanēja tālas suņu rejas.

Rolands Sīgris aizsmēķēja cigareti un atcerējās savu māti, kuru arī sauca par Mariju, un viņa bija veca, sirma, slima un ļoti laba. Rolands piedzima, kad viņai bija jau �etrdesmit gadu, un tagad arī pa�am Rolandam ir jau �etrdesmit. Un taisni vai jocīgi paliek, kad �ādā vecumā viss jāsāk no jauna. Bet tā laikam nemaz nevar. Uz pagātnes tomēr būs jāatsperas. Tā būs jāpaņem rokās kā spie�ķis. Vairāk klupt negribētos. Gribētos atliku�o laiku nostaigāt taisni. Un to nodzīvot tā, lai da�reiz varētu arī pasmaidīt. Un nevar ne aizmirst, ne aizsviest tos gadus. Tie jānēsā līdzi kā cigaretes vai krekls. Novilksi - sals. Bet vai sāpes var sasildīt? Vai var sasildīt vil�anās, neuzticība, vienaldzība, nicinājums? To visu tomēr būs jāmēģina aizmirst. Krekls būs jānovelk. Jānovelk un jāuzliek kai�miņu dārzā uz koka krusta par putnu biedēkli. Un lai jau kādu laiku arī salst. Gan jau mēs vēl iekursim krāsni. Un gan jau kaut kad degs arī kamīns. Un degs vēl ugunskurs. Tur tad es arī pamē�ģinā�u sadedzināt visu, kas ar mani noticis �ajos �etrdesmit gados. Protams, ja tas vispār iespējams. Laikam jau ir arī daudz kas tāds, kas nedeg. Nekad. Nekādās liesmās. Ne uz kādām oglēm.

Dubļainais ceļ� kā salocīta siksna spēji pagriezās pa kreisi, ap�meta līkumu ap nelielu kalnu un tad strauji iedrāzās silā. Rolands samazināja ātrumu, viņam patika braukt caur me�u, caur �īm sirmajām koku vecmāmiņām, caur viņu klusajām nopūtām un vaidiem. Tā vien gribējās apstāties, izkāpt laukā un kaut nedaudz ar tām parunāt par dzīvi, varētu izkratīt sirdi, varētu pastāstīt, kas nospie� prātu, par ko domāju, sapņoju, ko gaidu, un viņas man varētu pastāstīt, kā iespējams nodzīvot tik garu mū�u un sakup- lināt tik milzīgu pēcnācēju paaudzi, kā viņas spēju�as izturēt gan bargās ziemas, salu, sausās vasaras un ugunsgrēkus. Visas pasau�les nelaimes jums gāzu�ās pāri, bet jūs tomēr zaļojat, dzīvojat, tikai paretam klusi nopū�aties. Jūs esat stipras, bet mēs? Es? Vai gan dro�i zinām, kādi esam?

Un Rolands atceras kādu augusta pēcpusdienu pirms piecpa�dsmit gadiem un tādu pa�u me�u, un tādu pa�u sarkanu sauli, un tādu pa�u vēlē�anos iekrist zaļajās sūnās, bet viņi ar Sandru toreiz iekrita zilos vir�os, viņi gulēja zilos, pēc medus smar�ojo�os vir�os un vispirms viens otram teica vārdus, kurus �obrīd nemaz vairs negribējās atcerēties; toreiz tie gan skanēja patiesi un varbūt arī bija patiesi. Tas viss �ķita jauki, skaisti, un neaizmirstami, bet arī to �obrīd nemaz vairs negribas atcerēties, lai gan tas viss bija vai�rāk nekā nopietni. Varbūt par daudz nopietni. Un tagad, Roland, ir baigi, tas ir pavisam baigi, veco zēn, kad pienāk tāds laiks un tāda diena, kad visu gribas aizmirst. Bet varbūt taisni brīni�ķīgi, ja tas tikai izdotos.

Ceļ� kļuva bedrains. Ma�īna sāka stipri lēkāt, visās malās bija dzirdamas dīvaini �īksto�as, grabo�as skaņas, un tā vien �ķita, ka lielā, gai�dzeltenā cisterna Piens - Mojioko novelsies no savas pamatnes un aizripos grāvī. Rolands vēl vairāk samazināja āt�rumu - ne viņ� labi pārzināja �o ma�īnu, ne �o ceļu. Rolands no Rīgas uz laukiem bija pārcēlies tikai pirms divām nedēļām, un, lai gan viņ� par �oferi strādāja jau astoņpadsmit gadu, kolhoza vadība viņam vispirms uzticēja tikai �o grabo�o zārku. Pēc mē�ne�a apsolīja jauno priek�sēdētāja volgu, un Rolands ticēja, ka tā arī būs. Bet pagaidām kaut kā jau iztiks. Iedeva arī dzīvokli. Mājas otrajā galā dzīvoja kāda vientuļa atraitne. Viņa vienmēr rādās tāda skumīga, lai gan joprojām vēl tīri izskatīga. Zoo- tehniķe, vai.

Jā, Rolands nodomāja, palecoties uz izsēdētā sēdekļa. �ī tev nav Gorkija iela, Majakovska bulvāris vai Jūrmalas �oseja. Piec�padsmit gados tu ar savu taksīti esi izlo�ņājis katru Rīgas stūri, katru pagalmu, katru ielu. Tu smalki zināji visas tās vietas, kur pulksten vienos, divos vai trijos naktī vai se�os no rīta varēja da�būt degvīnu jebkurā vairumā, un, ja klients labi samaksāja, viņam �o degvīnu pagādāji. Un tu vēl smalki zināji visas tās vietas, kur jebkurā diennakts laikā varēja dabūt gan augstākas, gan zemākas kategorijas draiskules, un, ja klients labi samaksāja, viņu vienmēr ari aizvedi uz kādu no �īm adresēm. Neteiksim, ka darbs būtu bijis viegls, bet tas tomēr �o to ari ienesa. Un varbūt arī visu iz�postīja. Nē, ne jau darbs. Muļķības. Tas bija tikai riņķis, pie kā Sandrai pieķerties. Labs tramplīns, pret ko atsperties.

"Tavas mū�īgās vakara un nakts maiņas!"

"Tu nekad neesi mājās!"

"Es galu galā esmu sieviete, un man vismaz �ad tad vīrietis to�mēr ir vajadzīgs!"

"Es mirstu aiz garlaicības!"

"Bet paklausies, Sandra, mums ta�u ir bērns! Mūsu mazā, jaukā Katerina."

Rolands Sīgris sapurināja galvu, it kā kaut ko no sevis aizme�tot, aizgrū�ot prom, un ar strauju, niknu kustību atkal pārslēdza ātrumu. Pie velna! Lai izjūk tā kaste! Lai ripo! Lai sa�ķīst un saplīst! Lai paliek tikai lū�ņu kaudze! Bie�i no cilvēka dzīves pāri nepaliek pat tik daudz.

Ceļ� negaidot iztaisnojas, kļuva sausāks un pavisam līdzens. Gar kabīnes logu dziedādams skrēja vēj�, no me�a izraudams un sev līdzi paņemdams skuju, sūnu un sēņu smar�u. Saule nogu�rusi, kļuvusi glu�i sarkana un auksta, kaut kur tālu priek�ā viegli pieskārās zemei. Un, kad kaut kur tālu priek�ā ieraudzīja lielu, smar�ojo�u un zilu vir�u lauku, viņ� strauji samazināja ātrumu un atkal brauca ļoti lēni. Viņam �ķita, ka nesteidzoties iebrauc pagātnē, ka viņ� tai atkal mēģinās nozagt kādu jauku, tikai vienu skaistu dienu. Tā bija viņu pirmā diena, no tās jau pagāju�i piec�padsmit gadi, un tomēr �o dienu viņ� vēl atceras. Bet pēdējā jau sen ir aizmirsusies.

Jā, ar! toreiz bija augusts, pēdējais vasaras mēnesis pirms piec�padsmit gadiem; viņ� todien no Torņkalna labā ātrumā laida at�pakaļ uz pilsētas centru, kad pirms Oktobra tilta viņa ma�īnu apturēja jauna, eleganti ģērbusies un visādi simpātiska dāma.

"Kur brauksim?"

"Uz Me�ciemu."

"Labs ir. Brauksim uz Me�ciemu. Ciemos?"

"Nē. Es tur dzīvoju."

Pārbraucot tiltu, kabīnes spogulīti pagriezu tā, lai labāk varētu saskatīt skaistās pasa�ieres seju un kājas. Tas ir sens �oferu gā�jiens, mūsu vienīgā izklaidē�anās tik vienmuļajā un nogurdino��ajā darba dienā. Sievietei mugurā bija gai�i zils kostīms, ap�ūts ar baltu, pūkainu ādu. Viņa sēdēja aizmugures sēdeklī, pārmetu�i vienu kāju otrai, un es ar satraukumu skatījos uz viņas augsti at�segtajām kājām, uz smalkajām zeķēm, kas tik vilino�i un noslēpu�maini pazuda zem īsajiem kostīma svārciņiem. �ī sieviete nēsāja arī labu, smalku, me�ģīnēm bagātu apak�veļu, un, braucot diezgan garo ceļu līdz Me�ciemam, es nodevos da�ādām iztēles ainām, kuras gribot negribot laikam ienāks prātā jebkuram daudzmaz normālam vīrietim.

Sieviete izskatījās nedaudz apjukusi. Kad piebraucām pie liela dārza ieskautas mājas, viņa apjuka vēl vairāk.

"Es tur atstāju somiņu," viņa klusi teica. "Lūdzu, pagaidiet."

Sieviete izkāpa laukā, attaisīja dārza vārtiņus, bet pēc da�ām minūtēm atgriezās. Viņa izskatījās apjukusi, skatījās sāņus.

"Piedodiet!" viņa sacīja, "bet es jums nevarē�u samaksāt. Vecāku nav mājās, bet mana somiņa�"

Viņa patie�ām tur pie tilta izskatījās, it kā būtu no kāda bēgusi.

"Ļoti slikti, cienītā," es teicu, "ka jūs man nevarēsiet samaksāt."

Sieviete stāvēja divus soļus no ma�īnas un nervozi kodīja lūpas.

"Ja man rīt iznāks būt �ai pusē, es pie jums pieskrie�u�" teicu un paskatījos uz balto, lepno māju. Tobrīd vēl nekādi nespēju paredzēt, ka man tajā nāksies nodzīvot piecpadsmit gadus.

Nākamajā dienā viņa man samaksāja. Viņa samaksāja ļoti bagā�tīgi, tik daudz nemaz nevajadzēja. Pēc da�ām dienām mēs jau gulējām tai zilajā vir�u laukā. Sandra steidzās. Viņa steidzās ātrāk

kādam sariebt, atmaksāt. Bet kas tad viņam? Tas viss tika man, mums pa�iem, Sandra. �ī atmaksa un atriebība. Kad pēc da�iem gadiem to uzzināju, nodomāju, ka tad jau daudz godīgāk ir atdo�ties par naudu. Un galu galā to var darīt visda�ādāko iemeslu dēļ, bet, ja tas nenotiek mīlestības dēļ, tad vismaz neko nevajag runāt, sacīt, solīt. Vārdi vienmēr ir biju�i daudz nozīmīgāki par mūsu kailo miesu.

Un tikai pirmajos laulības gados mums "kaut kas bija". Mīles�tība? Nez vai. Kaut kas tikai apmēram, kaut kas tai līdzīgs� Mazs pa�apmāns. Māju nevar uzbūvēt, ja betonam netiek piejaukta klāt mīlestība. Nē, uzbūvēt jau var, tikai tur dzīvot nevar.

Sandra strādāja Organiskās sintēzes institūtā, viņa bija ķīmi�jas zinātņu kandidāte, skaista, pēc velna gudra, lepna, augstprā�tīga un ļauna. Viņai laikam bija iedzimta tieksme uz atriebību. Tagad es brīnos, kā mēs tomēr varējām kopā nodzīvot tik neticami ilgu laiku. Bet nav ko brīnīties. Tu ta�u zini. Tas bija zilais vir�u lauks, mūsu zili uzklātā gulta. Lai kādas bija mūsu attiecības, lai ko mēs viens pret otru izjutām, tur mums vienmēr bija labi. Gan�drīz vienmēr.

Jau pēc da�iem gadiem man nācās arvien bie�āk dzirdēt San�dras nicīgos vārdus.

"Tu atkal smirdi pēc benzīna."

"Tu atkal smirdi pēc cigare�u dūmiem."

"Tu atkal smirdi pēc eļļas."

"Tu atkal smirdi pēc savas ma�īnas."

Svētdienās bie�i pie mums sanāca Sandras draugi. Zinātnieki, ķīmiķi. No viņu runām es neko daudz nesapratu, tādēļ tādās reizēs labāk devos uz garā�u un sāku ņemties ap sievastēva moskvi�u.

"Nevajag, dēls," mana māte pirms kāzām sacīja. "�ī sieviete nav domāta tev. Viņas dzimta ir pārāk turīga, lai visi �ie �iliņi būtu taisnīgi cilvēki. Tava izvēlētā sieviete ir pārāk skaista, lai būtu godīga. Viņa ir pārāk izglītota, lai būtu vienkār�a un patiesa. Viņa ir par daudz gudra, lai būtu laba."

Nevajag, dēls, sacīja mana sirmā māte, mana svētā Marija.

Nevajag, dēls, grābstīties gar tik augstiem plauktiem. Tā saldā ievārījuma burciņa nav vārīta tev.

Pirms da�iem mēne�iem Sandra atveda un stādīja man priek�ā ļoti nopietna izskata vīrieti, tipisku zinātnieku, un viņ� nekādā ziņā nesmirdēs pēc benzīna, eļļas vai cigaretēm. Viņ� likās aku�rāts, pārspīlēti pieklājīgs un auksts. Acīmredzot viņam jau no pa�a sākuma bija domāts tas saldais ievārījums. Viņ� ir pieradis būt aug�ā. Man katru dienu jālien zem ma�īnas. Jākāpj bedrē. Zinātņu doktors. Tu pa vaļas brī�iem varētu pamēģināt atrast ķīmisko formulu mīlestībai, lai to varētu sintezēt mākslīgi. Es domāju, ka mūsu gadsimts uz to ir spējīgs. Man nebija �ēl zaudēt mūsu kop�dzīvi. Tā diem�ēl bija tikai kopdzīve. Skaista ma�īna bez rite�ņiem. Man vienīgi stipri smeldza, kad tu mūsu pēdējās dienās vaļsirdīgi, pat ar nelielu lepnumu atzinies, ka tu ar �o doktoru esi gulējusi jau pirms pieciem gadiem. Tā savukārt bija tava atrie�bība man. Neko teikt. Tu savā dzīvē esi izvēlējusies ļoti patīkamu atriebības ieroci. Katrā ziņā tas ir daudz efektīvāks, otram daudz sāpīgāks par cirvi.

Man kļuva bezgala �ēl mūsu mazās Katerīnas. �īs divas nedē�ļas gandrīz ne par ko citu neesmu domājis.

Tas doktors, meitiņ, tevi nemīlēs un nez vai mīlēs ari tavu māti. Bet lielie bez tā var iztikt. Un, ja nevar, tad kaut ko izdomā. Ta�u bērniem mīlestība vajadzīga ik dienas, un, kas vissliktāk, doktor, - viņus nevar apmānīt kā lielos.

Rolandam apvainojums, dusmas un �ēlums aizspieda kaklu, viņ� ieklepojās, nospļāvās un vēlreiz pārslēdza ātrumu. Me�s bija bei�dzies, un beidzies zilais vir�u lauks, tagad ceļa kreisajā pusē atkal varēja redzēt novāktu labības lauku, pa kuru cēli un pa�apzinīgi pastaigājās balts stārķis.

Ceļ� jau kuru reizi meta lielu līkumu, �eit atkal bija dubļi un grambas, sākās jauns me�s, Rolands ieslēdza tuvējo gaismu, saule jau bija noslēpusies zemeslodes otrajā pusē, un pāri ceļam krita garas, nedaudz spokainas koku ēnas.

Sāka līt. Pēc da�iem kilometriem no me�a iz�āvās �aurs ceļ�, kas acīmredzot veda uz tuvējām mājām, kuras puskrēslā knapi varēja saskatīt. Ceļa krustojumā stāvēja kāda meitenīte, un viņai blakus tupēja mazs, dzeltens suns.

Rolands apstādināja ma�īnu uz izkāpa.

Vienu mirkli viņam �ķita, ka tā ir Katerīna.

-�� Ko tu �eit dari? - Rolands prasīja.

-�� Skatījos, kā tu brauc, - meitene atbildēja.

Viņai bija gari, gai�i mati, bet tā savēlu�ies un izspūru�i, ka varēja skaidri manīt - tie ķemmi nav redzēju�i nedēļām ilgi. Kalsnā sejiņa bija gau�ām netīra, kājās saplīsu�as kurpītes, nobruku�as pusgarās zeķes, stipri saburzīta, netīra kleita un salāpīta jaka. Tā kā bāra bērns, Rolands nodomāja. Un acīs jau tādas skumjas, kādas mēdz būt vienīgi pieaugu�ajiem, kad viņi stāv un skatās uz sabruku�ās dzīves drupām.

-�� Kā tevi sauc? - Rolands jautāja.

-�� Ilzīte, - meitene atbildēja, - bet sunīti par �itu.

-�� Kāpēc tu neej mājās? Kur tu dzīvo?

-�� Tepat. Redzi?

-������ Jā, bet kādēļ tu neej mājās? Esi jau galīgi slapja. Varbūt kādu gaidi?

-� Tagad vairs ne, - meitene sacīja un pasmaidīja. - Es gaidīju tevi.

-�� Kādēļ, Ilzīt? Kādēļ tu mani gaidīji?

-�� Gribu, lai tu atnāc pie manis ciemos.

-�� Tu mājās esi viena?

-������� Nē, - Ilzīte strauji papurināja galvu, - bet tu tomēr atnāc. Kā tevi sauc?

-�� Rolands. Bet vari saukt arī par Roli.

-�� Mūsu kaimiņiem tā sauc suni, - Ilzīte teica.

-������� Nu redzi, cik tas ir skaists vārds, - Rolands pasmaidīja. - Bet tagad, Ilzīt, skrej tomēr uz mājām, citādi saaukstēsies.

-������� Tu arī nāc, - meitene aicināja un lūdzo�i skatījās nepazīs�tamā vīrie�a acīs.

-�� Tu to ļoti gribi?

-Jā.

Runā kā jau pieaugusi. Un acīs tādas savādas sāpes. Laika man diezgan, un varbūt tai mājā kaut kas ir noticis.

-�� Cik tev, Ilzīt, ir gadu?

-�� Septiņi.

Tie�i tikpat, cik manai Katerīnai, Rolands nodomāja, un viņ� atkal redzēja savas meitas sārto, veselīgo seju un skaidrās acis.

-�� Ejam, Ilzīt.

Viņi gāja gar ceļa malu, un zem viņu kājām slīdēja �ķidra zeme. Da�us soļus atstatu sekoja suns. Ceļa labajā pusē �alca me�s.

-�� No vilkiem nav bail? - Rolands jautāja.

-�� Nē. - Ilzīte pakratīja galvu. - Man bail no mammas.

Rolands nodrebēja.

-�� Kādēļ?

-������� Mamma dzer, - Ilzīte klusi sacīja. - Pie viņas atkal atnācis Frīdonkulis.

Tas ir ļoti slikti, Rolands nodomāja, ka tava mamma dzer un tev no mammas bail. Un vēl arī tas, ka pie tavas mammas nāk Frīdonkulis.

Rolands pēk�ņi atcerējās, ka arī Katerīnas mājā nāk un tagad tur dro�i vien arī paliek kāds onkulis, kuru varbūt pēc kāda laika Katerīnai vajadzēs saukt par tēvu.

Kaut kas iesita, asi iesmeldzās. Aizskrēja, palika. Atlidoja, no�krita. Uzliesmoja un apdzisa.

Negaidot aiz kokiem parādījās parasta lauku māja, blakus tai bija pagrabs un neliels dārzs, pagalma vidū stāvēja aka, nedaudz tālāk kūts, neliela klēts un �ķūnis. Varēja dzirdēt, kā puskrēslā kaut kur iemaujas govs un skaļi kladzina vistas.

Rolands atvēra durvis, un viņi ar Ilzīti iegāja mājā. Priek��namā uz grīdas mētājās spainis, liela piena kanna un kaut kādas drēbes, dubļaini zābaki. Kad Rolands ar Ilzīti iegāja istabā, sejā iesitās skābens, sasmēķēts gaiss un vēl kāda pretīga smaka. Pie apaļa galda sēdēja stipri iereibu�i sieviete, viņai bija izspūru�i mati, nemazgāta seja, �auri piemiegtas, blāvas acis, bet mugurā melna, ar sīkām pērlītēm izrotāta kleita. Sieviete izskatījās veca, lai gan viņai nebija vairāk par trīsdesmit gadiem.

Viņai iepretim sēdēja drukns, vienaldzīga izskata vīrietis un smēķēja cigareti. Uz galda stāvēja pusizdzerta pudele, maize un �āvēta �ķiņķa gabals.

-������� Tu kaut ko atnesi? - sieviete pacēla galvu un paskatījās uz ienācēju.

-�� Māmiņ, lūdzu, vairāk nedzer, - Ilzīte klusā, lūdzo�ā balsī teica.

-�� Tu kaut ko atnesi? - sieviete vēlreiz cerību pilna prasīja.

-�� Māmiņ, tu, lūdzu, vairāk�

-������� Muti! - māmiņa dobjā balsī uzbrēca. - Nemaz neļauj paru�nāties ar ciemiņu!

-�� Aizej, Ilzīt, uz virtuvi, - Rolands sacīja. - Es tūlīt nāk�u.

Ilzīte paklausīja un domīga izgāja no istabas.

-������� Kas te pie jums notiek?- Rolands prasīja. - Tu zini, ka tavai meitai bail nākt mājās, ka viņa viena dzīvo pa me�u?

-�� Ilze man ir dro�a, - sieviete pasmīnēja. - Atsitusies manī.

-�� Viņa stāstīja, ka no pa�a rīta, visu �o dienu neko neesot ēdusi.

-������ Kādēļ tad neēd? - vīrietis paraustīja plecus. - Zacene labu labā. Lai nāk tik �urp!

Un pēk�ņi Rolandu no matu galiem līdz kāju pēdām pārņēma drausmīgs naids, viņ� nodrebēja, viņ� juta, kā no kaut kādiem dvēseles nostūriem aug�up kāpj nelabums, pretīgs sa�utums. Vēl jo vairāk tādēļ, ka atkal atcerējās savas biju�ās mājas un iedo�mājās, ka arī tur varbūt pa�laik pie apaļa galda sē� sieviete, vienīgi viņa ir nesalīdzināmi skaistāka par �o, viņas galvu rotā vakara frizūra un ķermeni sedz caurspīdīga apak�veļa un fran�u peņuārs; viņai iepretim sē� vīrietis, gudrs, elegants vīrietis, un uz galda stāv konjaks Camus un pudele �ampanie�a, un tad viņi pasauc mazo Katerīnu un pacienā ar kūkām, augļu kompotu un �okolādi.

-������� Paklausies! - Rolands vērsās pie vīrie�a. - Ja tu �eit vari dzert no vakardienas un ja tev nav pretīga �ī sieviete, tad vismaz tu varēji kaut nedaudz parūpēties par bērnu!

-������� Tas skuķis nav mans, - vīrietis atmeta ar roku, pasniedzās pēc pudeles un pielēja glāzi. - Lai rūpējas �ī!

Vīrietis izdzēra, pēc tam ilgi un vērīgi Rolandu nopētīja.

-�� No kurienes tu te uzradies? Kas tu vispār tāds esi?

-�� Vai tev nav vienalga?

-������� Vispār jau jā, - vīrietis piekrita, - bet tomēr� Varbūt esi no tikumības policijas?

-������� Jā, - Rolands atteica un, �ķērsojis priek�namu, iegāja vir�tuvē. Ilzīte sēdēja pie galda un domīga skatījās uz neiekurto plīti, uz kuras stāvēja vairāki katli un snauda liels, tum�pelēks kaķis.

Rolands apskatījās. Katli bija tuk�i. Pēc tam viņ� ieskatījās ledusskapī, bet arī tur visi plaukti stāvēja tuk�i. Pēc brī�a viņ� dzirdēja sievietes balsi.

-�� Ko viņ� tur ārdās? Dzi, Frīdi? Kas viņ� tāds ir?

-�� Esot no policijas, - Frīdis sacīja.

-�� Ā, - sieviete gari novilka.

Rolands iegāja istabā, paņēma no galda maizi un �ķiņķi un aiz�gāja atkal uz virtuvi.

-�� Ē! - sieviete iekliedzās. - Negrābsties!

Rolands baroja bērnu, un viņu joprojām neatstāja tā dīvainā, neparastā sajūta, ka �ī mazā, izsalkusi meitenīte ir viņa Katerīna.

-�� Kur ir tavs tētis? - Rolands klusi pavaicāja.

-������� Man nav tēta, - Ilzīte atbildēja, kāri ēzdama rupjo maizi un gaļu. - Mamma saka, ka man nekad neesot bijis tēva.

-������� Kaut kad jau tomēr bija, - Rolands sacīja un viegli noglāstīja gai�mataino galvu.

Tum�pelēkais runcis laiski piecēlās, tikpat laiski izstaipījās, nolēca no plīts un, gaisu ostīdams, nostājās pie galda. Rolands arī viņam nogrieza gaļas �ķēli.

-�� Kur tu guli? - viņ� painteresējās.

-������ Tur, - Ilzīte ar roku parādīja uz istabu. - Blakus mammai, bet es tur vairs negribu. �onakt gulē�u uz kūtsaug�as. Segu jau aizstiepu.

-������� Ko viņ� tur vandās pa tām istabām? - sieviete skaļi prasīja. - Dzi, Frīdi? Viņ� mūs apzags. Dzi! Iztīrīs visu māju - po �istuju!

Istabas vidū stāvēja plata, divvietīga gulta, uz tās vēl mētājās saņurcīti spilveni, netīri palagi un sega. Blakus durvīm atradās zema ku�ete, acīmredzot uz tās gulēja Ilzīte.

Rolands vēlreiz sajuta trulu sāpi, riebīgu, pretīgu tuk�umu, bet jau pēc kāda brī�a to piepildīja �ēlums, neparasts maigums, siltums.

Viņ� izgāja no istabas un atgriezās virtuvē pie Ilzes.

-������� Frīdi! - sieviete sāka kliegt. - Beidzot ta�u piecelies un izmet viņu laukā! Un kārtīgi sadod arī tam skuķim! Ved visādus frai- jerus mājās!

-������� Nē! - Ilzīte iekliedzās, pielēca kājās un cie�i apķērās ap Ro�landa vidukli. - Nē! Es negribu, ka viņ� mani sit!

-������� Nomierinies, Ilzīt, - Rolands sacīja un viegli noglāstīja viņai galvu. - Neviens tevi vairs nesitīs.

-������� Tu ta�u esi mans tētis, vai ne? - Ilzīte priecīga iesaucās. - Es jau to zināju uzreiz! Tēti!

Durvīs parādījās Frīdis.

-������� Vācies! - viņ� draudīgi sacīja. - Pēc iespējas ātrāk! Un liec to skuķi mierā! Viņai tūlīt būs jāaizskrien pie Kārlenes pēc �ņabja!

-������� Pagaidi, - Rolands klusi pateica un pastūma bērnu nedaudz sāņus. - Neskaties!

Pēc tam pagāja uz priek�u un, asi, strauji pagrie�oties, sitienā ieliekot vēl arī visu ķermeņa svaru, viņ� labās rokas dūri ietrieca Frīda uzburbu�ajā sejā. Vīrietis ievaidējās, sagrīļojās un, turoties pie durvju stenderes, lēni no�ļuka zemē.

-������� Ejam! - Rolands aicināja un paņēma meitenītes mazo plauk�stu savējā. - Tu nekad vairs �eit nedzīvosi.

Viņi izgāja pagalmā. Lietus joprojām lija. Atkal bija dzirdams govs māviens un vistu kladzinā�ana.

-�� Zemene raud, - Ilzīte sacīja.

-�� Kas? - Rolands nesaprata.

-������� Gotiņa raud, - Ilzīte bija nobēdājusies. - Mamma viņu �odien nav slaukusi.

-�� Nu un tad?

-�� Gotiņai sāp, - bērns paskaidroja.

Tur es diem�ēl neko nevaru līdzēt, Rolands nodomāja. Slaukt es neprotu. Labi, ja varu palīdzēt tev. Katrā ziņā tev sāp vairāk.

-������� Tu gribi braukt pie manis? - Rolands jautāja un ar viegli dre�bo�u sirdi gaidīja atbildi.

-������� Jā, tēti, - Ilzīte atbildēja. - Ļoti gribu. Es tevi, tēt, visu laiku gaidīju. Man bie�i likās, ka māmiņa nemaz nav mana mamma.

Dīvaini, pārāk dīvaini viss sanāk, Rolands nodomāja. īstā māte nav mamma, bet sve�s cilvēks ir tēvs. Cik tālu es drīkstu iet? Un vai mēs vispār drīkstam iejaukties citu cilvēku dzīvē? Kur sākas un kur beidzas manas cilvēku tiesības? Un vai vispār kādam ir tiesības ieiet cita mājā un paņemt to, kas viņam nepieder? Pro�tams, nē. Likums vienmēr ir īpa�nieka pusē, un mani galu galā gaida sods. Bargs vai viegls, bet sods ir neizbēgams. Esmu noziedznieks. Man laikam vajadzēja tomēr joņot tālāk. Man neva�jadzēja spiest uz bremzēm. Galu galā, lai katrs dara, ko grib! Lai dzer tēju, konjaku vai akas ūdeni. Lai katrs guļ, ar ko viņam patīk. Lai kūtīs mauj neizslauktas govis un lai raud pamestie bērni. Visās mājās tā vai tā tu nevarēsi ieiet. Un ar zobu dauzī�anu pa�sauli neuzlabosi.

-�� Tēti, ejam! - mazā Ilzīte paraustīja Rolanda roku.

-� Lūdzu, ejam, tēti! Kamēr mamma mūs vēl nav sākusi meklēt. Muksim!

Kas viņai tu, bērniņ, un kas viņai es, Rolands nodomāja. Abi viņai esam vienaldzīgi. "Tētis?" Pēc kāda laika mana meita tā sauks sve�u cilvēku. Un tā sve�s bērns sauc mani. Pasaulē kaut kas notiek nepareizi. Kaut kas nav kārtībā. Kaut kas nav kārtībā ar mums. Un tagad? Pa�laik es rīkojos pareizi vai nepareizi? Lai �ī prāto�ana nāk vēlāk. Bērnam salst, bērns grib ēst, un bērnam sāp dvēselīte. Un man pa�laik ir pilnīgi vienalga, cik lielā mērā es likuma priek�ā esmu vainīgs vai atbildīgs. �im mazajam cilvēk�bērnam jāpalīdz, tas arī viss. Viss mans likums, visa morāle.

Rolands paņēma Ilzīti uz rokām un caur biezo lietu un melna�jiem dubļiem aiznesa līdz automa�īnai.

-�� Sunīti arī, - meitene lūdza. - Paņem sunīti arī.

Viņ� atvēra kabīnes durvis un ielaida suni. �ita priecīga iesmilk�stējās un tūlīt apgūlās uz grīda, no kurienes nāca pēc benzīna smar�ojo�s siltums,

Ilzīte sēdēja blakus un smaidīja. �ķita - viņa vēl nekad nebija jutusies tik labi. Varbūt pirmo reizi neizjūta bailes.

Rolands uzmanīgi vēroja ceļu, līdz mājām vēl bija jābrauc apmē�ram divdesmit kilometru, un pēc kāda laika viņ� ieslēdza radiouz�tvērēju. Skanēja mūzika, un tad cauri visda�ādāko skaņu mud�ek�lim viņ� pēk�ņi skaidri sadzirdēja kādas sievietes dzidro balsi, viņa dziedāja itāliski, un atkal atskanēja gari stieptais, dziļi izmisīgais - Ave Marija, Marija, Marija!

Sieviete kliedza un lūdzās.

Tas bija sauciens pēc palīdzības.

Ave Marya, Marija, Marija!

Rolands strauji izslēdza radio un uzmeta vēl cie�āk skatienu ceļam.

Ko esmu izdarījis? Un kas es tagad esmu? Huligāns, laupītājs, zaglis?

- Tu esi labs, - Ilzīte negaidot sacīja, pasmaidīja, pielieca savu gai�mataino galviņu pie viņa ādas jakas apsegtā pleca, pievēra acis un gandrīz t^jā pa�ā mirklī aizmiga.

Rolands samazināja ātrumu, baidīdamies, ka ceļa grambas viņu varētu uzmodināt.

Varbūt Ilzīte savā dzīvē pirmo reizi redzēs kādu skaistu sapni.

1975

"Nauda vai mīlestība reti kad cilvēkiem atnesusi laimi."

Viņ� piekrīto�i pamāja.

"Bet kas par to?"

Seno asīrie�u, arābu, ēģiptie�u, senās Romas un grieķu zemēs atrastas monētas. Smagākas, vieglākas. Ar pāvestu, sultānu, impe�ratoru ģīmjiem virsū. Apaļas, �etrkantīgas, ar caurumiem vidū. Laime un nelaime �uguna podos. Par prieku arheologiem un kolekcionāriem. Sen pazudu�as tās valstis, tie pāvesti un visi tie imperatori. Pazudis ari tas kalējs un poda īpa�nieks. Tika uzbrukts un spīdzināts, tika iekarotas un iznīcinātas tautas, tika skausts, aprunāts, zagts un laupīts, bet tagad mazie metāla gabaliņi mie�rīgi rūs zemē. Un, paldies Dievam, sarūsēs. Kādreiz par tiem va�rēja nopirkt pilis, amatus un varu, uzliesmoja un dega visne�ēlī�gākās cilvēku kaislības - par nieka zelta ripiņām.

Kur jūs tagad esat - trīco�ie skopuļi un lepnie bagātnieki? Nerri un karaļi. Mantkārīgie tirgotāji. Valdnieki un vergi. Ar savām skrandām un naudas lādēm.

Tagad vairs nekaļ. Modernas tipogrāfijas ma�īnas naudu drukā kā afi�as un grāmatas. Un tagad par naudas �ūksni tik viegli nenopirksi ne pili, ne amatu, ne varu. Bet kaut ko jau var. Kaut ko var vienmēr. Podus un lādes nomainīju�i tērauda seifi un glīti ādas maciņi. Kapeikas un rublī�i. Bet tieksme palikusi. Un naids palicis. Un liekulība. Un apbrīna. Un varas kāre. Un �ī drausmīgā mantkārība. Privātmājas nomainīju�as pilis. Bet se�jūgu karieti - balts �igulis. Un lepnums kā cepure uz galvas. Es tas pats vald�nieks, tas pats bagātnieks, tikai mazāka mēroga. Tā pati patika skaitīt, rēķināt, iegūt un kārot. Tā pati bauda. Un - tā pati nauda un tas viss, ko �ad tad par naudu var iegūt.

Es, bet ne tu.

Celies se�os no rīta, brauc pārpildītajā tramvajā, skrien kājām, sviedrus slaucīdams, jaunceltnē staipi ķieģeļus, bruģē ielu, ar zemi, stāvi rūpnīcā pie virpas un skaiti dienas līdz algas izmaksai.

Tu, bet ne es.

-�� Edij, cik mums tas ceļojums apkārt Eiropai izmaksās? - Dag�nija painteresējās un pagrieza savu ko�i izkrāsoto lelles sejiņu pret vīru. No rītiem viņa parasti izskatījās stipri līdzīga Merilinai Monro, bet vakaros sarkanās spuldzes gaismā atgādināja tobrīd pasaules slavenāko seksbumbu Brid�itu Bardo.

Eduards sarauca pieri un mirkli domāja.

-�� Tūkstots divi simti. Katram. Pa abiem divi tūksto�i �etri simti, ja neskaita ceļa izdevumus līdz Ļeņingradai.

Dagnijas vīrs diem�ēl neizskatījās ne pēc Alena Delona, ne Maikla Duglasa vai Ģirta Jakovļeva. Viņ� izskatyās pēc neveikla zemnieka ar stiprām kalēja rokām, ar alus dzērāja vēderu, viltīgu grāmatve�a seju, kuram smadzeņu vietā pastāvīgi klak�ķēja skai�tāmie kauliņi.

Ta�u Dagniju vīra ārējais izskats sevi�ķi neuztrauca. Viņai jau ilgāku laiku bija mīļākais, tā ka Eduards pilnīgi varēja nodoties savam iemīļotajam vaļaspriekam - taisīt naudu. Viņ� to prata lie�liski. Eduards burtiski Dagniju apbēra ar naudu. Un, ja patie�ām tā arī ir, ka par naudu mīlestību nopirkt nevar, tad katrā ziņā sie�vieti var nopirkt vienmēr. Un viņ� Dagniju iegādājās glu�i tāpat kā jebkuru lietu, kas atradās viņa dzīvoklī.

"Mīlestība nāk un pāriet," Eduards bie�i domāja, "bet nauda būs vienmēr."

-��� Un tu �īs ceļazīmes dabūsi? - Dagnija vēlreiz painteresējās. - Noteikti?

-�� Protams! Par naudu ta�u var dabūt visu!

Par to viņi bija simtkārt pārliecināju�ies. Ne ticība svētajiem, bet nauda bija paradīzes vārtu īstā atslēga. �ie īpatni �auksto�ie zaļie, sarkanie un zilie papīra gabaliņi.

Visu� Ta�u patiesībā būtisku neko. Viņ� par savu naudu ne�spēja atpirkt ne nodzīvotos gadus, ne piekukuļot laiku, lai tas kaut kur ceļa līkumā aiztur vecumu, nespēja nopirkt apdro�inā��anas polisi, kas simtprocentīgi garantētu pret kļūdām, slimībām vai nelaimēm; viņ� pat nespēja sev nopirkt visvienkār�ākās zāles pret plikpaurību! Bet tu saki - visu� Nauda ir tikai spilgts luk�turītis, kas vienīgi uz īsu brīdi spēj apgaismot mūsu ceļu. Pārējā daļa būs tomēr jānoiet bez �īs mākslīgās gaismas.

-�� Es tikai nezinu, vai tas būs to vērts, - Eduards domīgs paka�sīja pakausi.

-�� Jā? - Dagnija mazliet apmulsa. - Kādēļ tu tā domā?

-�� Izgrūdīsim baigu naudu, bet redzēsim tikai vecas baznīcas! Es jau zinu! Tu domā, ka rāda ko citu? Lika pagaidīt! Un naudu maina tik maz, ka arī nopirkt neko prātīgu nevarēsim!

-��� Kaut ko jau varēsim, - Dagnija beidza krāsot savas biezās, baudkārās lūpas, un uz mirkli viņai uzradās nepatika pret vīru. Atteikties no tādas izdevības! Kaut mirkli �aubīties! - Daudz ko varēsim, - viņa cie�i noteica.

-�� Ja mēs brauktu uz Somiju, tad gan. No somiem varot atvest ļoti daudz. Bet pirmā pietura esot tikai Kopenhāgenā, tas �ķiet, ir Dānijā, un neko tur lāgā nevarot dabūt. Vienīgi pornogrāfiskos �urnālus.

Arī tas ir kaut kas, Dagnija nodomāja, un tie�i tev tos derēja pastudēt. Jauno sievieti, kura rītos izskatījās pēc Merilinas Monro, bet vakaros pēc Brid�itas Bardo, da�reiz ļoti kaitināja vīra naba�dzīgā izdoma tie�i �ai tik svarīgajā dzīves nozarē.

-�� Bet toties par mūsu braucienu visi pazīstamie runās veselu gadu! Un visi draugi apskaudīs. Man �ķiet, ka starpība tomēr ir - ar ma�īnu aizbraukt uz Palangu vai Jaltu vai arī ar okeāna lai�neri doties uz Londonu un Parīzi!

Starpība bija. To Eduards saprata uzreiz. Viņ� no maza, tum�i pulēta galdiņa (tā cena 56 rubļi, plus transporta izdevumi 3 rubļi) paņēma paciņu cigaretes "Rīga" (40 kap.), aizsmēķēja, izpūta pa�matīgu dūmu apli un smaidīdams paraudzījās sievas sejā.

- Viņi visi aiz skaudības nosprāgs!

Pēc tam viņ� piegāja pie tum�i pulētās ozolkoka sekcijas, kas aizņēma istabas visu sienu. �o sekciju pēc viņa pasūtījuma bija taisījis kāds labs, vēl mieralaika amatnieks, un tā Eduardam bija izmaksājusi krietnu naudiņu (961 rubli!). Toties viņ� varēja derēt, ka �āda mēbele ir tikai viņam vienīgajam. Sērijveida ra�ojumiem viņa acīs nebija nekādas vērtības. Eduards ar pirkstu galiem pie�skārās biezam kristāla augļu traukam (cena 224 rubļi 68 kap.) un cauri visam ķermenim sajuta izskrejam karstas trīsas. Ja tā pa�domā, stikls vien ir, bet kāda tam vērtība! Un �is kristāla �ampa�nie�a glā�u komplekts (cena 90 rubļi)! Un �ī kristāla ziedu vāze (cena 83 rubļi 51 kap.)! Un �is kristāla pelnu trauks (cena 45 rubļi)! Un �is kristāla �ķīvis (cena 58 rubļi 06 kap.)! Atklāti sakot, nauda jau nav nekāda lielā, bet pamēģini �os kristālus dabūt! Nekas nesa�nāks. Bet es dabūju. Es vienmēr dabū�u visu, ko gribē�u. Man visur ir blats, vai, izsakoties solīdāk, man visur ir pazī�anās. Sākot ar mājas sētnieku un beidzot ar da�iem ministru vietniekiem. Un draugi mani apskau�. Un pats jūtos spēcīgāks, varenāks. Nauda un manta vienmēr vairo cilvēka pa�apziņu. Un tu vienmēr vari justies dro�s. Dzīve ir īsa, un �is mirklis jānodzīvo pēc iespējas skais�tāk, labāk. Lai citi dzer degvīnu kaut vai no sarūsēju�ām kon�servu kārbām, es dzer�u �ampanieti no kristāla glāzēm. Lai citi guļ uz saliekamajām gultām, es uz platā, pēc pasūtījuma gatavotā dīvāna (cena 230 rubļi). Lai citi dzīvo komunālajos mitekļos, es dzīvoju trīsistabu kooperatīvā dzīvoklī (cena 5410 rubļi). Lai citi skrien kājām vai brauc ar tramvaju, es dodos uz darbu savā jaunajā super�igulī (cena 8625 rubļi 75 kap.). Citi, es� Galu galā - kas man daļas par citiem! Un citiem nav nekādas daļas par mani. Katrs dzīvo savu, tikai savu dzīvi un galvenais - kā katrs to prot un var. Es jau zinu, ko viens otrs plikadīda domā par mani. It se�vi�ķi Dagnijas brālis Imants.

"Tu esi bur�ujs," viņ� man vienreiz teica. "Visīstākais padomju bur�ujs." Hā! Es esmu strādnieks! Visīstākais padomju strād�nieks. Melnais. Saproti, tu nabaga in�enierīt! Neko tu nesaproti.

Arī es daudz par vēlu apjēdzu, ka savus kaulus varu locīt da�ādi un par to saņemt da�ādu samaksu. Pēc arodskolas beig�anas, strādājot tipogrāfijā par burtlici, priecājos kā negudrs, kad mē�nesī varēju nopelnīt divus simtus. Jutos kā bagātnieks. Divi simti! Varēju labi apģērbties, labi paēst, labi iedzert. Un varēju aizmirst bērnunamā pavadīto bērnību. "Kur ir tava māte, kur tēvs?" Velns viņu zina, kur viņi ir un kas viņi ir. Bet kaut kur jau ir. Un var�būt vēl pienāks tāda diena, kad jūs pie manis nāksiet aizlienēt naudu. Un tad es jums iespļau�u sejā. Un jūs manu acu priek�ā va�rēsiet nomirt badā - nevienu kapeiku nedabūsiet! Par manu "sau�laino" bērnību. Un tādēļ es vismaz tagad gribu dzīvot labi. Jā, gribu dzīvot kā kungs, un man viens pīpis, ko jūs visi par mani do�mājat. Esmu bur�ujs vai mietpilsonis, vienalga. Es negribu būt sliktāks par citiem. Citiem var piederēt vasarnīcas, man ne? Citiem var būt labiekārtoti dzīvokļi, man ne? Citiem var piederēt skaistas sievietes, man ne? Citiem var būt rēķins krājkasē, man ne? Citi var ceļot pa ārzemēm, es ne? Citi var braukt ar jaunām automa�ī�nām, es ne? Ne velna, es ari! Un daudz labāk un vairāk pārjums!

Un tad Eduards ar skābu smīnu vēl atcerējās tos gadus, kad viņ� pametu darbu tipogrāfijā un aizgāja strādāt uz mēbeļu vei�kalu. Tur alga bija tikai astoņdesmit trīs rubļi mēnesī, bet parasti viņ� nopelnīja trīs vai �etrus simtus. Cilvēki jau tādi kā joki. Bija laiks, kad viņi skraidīja kā juku�i pēc "Jubilejas" komplekta mēbelēm. Pēk�ņi nu visiem tās ievajadzējās. Pēc tam krita uz somu un dienvidslāvu viesistabu iekārtām. Skaudība, ne vaja�dzība! Lai tikai nomierinātu pa�apziņu. Kaimiņam ir, un man arī vajag! Bet pieprasījums tālu pārsniedza piedāvājumu. Kam bija vairāk naudas un kas nebija skops, tas dabūja vispirms. It sevi�ķi labi varēja nopelnīt no tiem, kuri pēc mēbelēm bija attrieku�ies no Aizkaukāza republikām, Ziemeļiem vai Tālajiem Austrumiem. Tiem naudas bija kā spaļu, viņi deva jebkuru summu pa virsu, lai tikai �īs mēbeles dabūtu. Un viņi tās arī dabūja. Jums un mums. Tev un man. Mēs ta�u brāļi. Cilvēks cilvēkam draugs un biedrs. Vienmēr esam gatavi izpalīdzēt, ja par to samaksā.

Un Eduards vēl atcerējās tās divas sezonas Jūrmalā, kad viņ� strādāja par viesmīli. Vispirms Majoros "Lido", pēc tam Dzintaros "Vigvami". Arī tur katru vakaru iegriezās cilvēki ar melniem matu cekuliem, ugunīgiem skatieniem, ātro dienvidnieku runu un bieziem naudas makiem. Tos sevi�ķi krāpt nevarēja, tie pazi�na katru vīna un konjaka marku, toties nekad ne�ēloja bagātīgu dzeramnaudu. Da�i gāja pat kā uz sacensībām. Kur� vairāk! No�ēlojamie āksti! Bet no tiem papīrī�iem ta�u kaut kā bija jātiek vaļā! Naudas izdo�ana palaikam sagādā daudz lielāku prieku nekā tās iegū�ana. Visvieglāk bija ar tiem, kas �eit iegriezās sa�mērā reti, iegriezās, lai tikai "paspīdētu" - un varbūt vienreiz gadā, varbūt vienreiz trijos gados - savā atvaļinājuma laikā tālās un saulainās Dzintarjūras krastā� Tie tika krāpti bez �ēlastības. Dārgākā vīna un konjaka vietā gandrīz vienmēr viņiem tika pa�sniegti pa�i lētākie, un viņi tos varēja arī paostīt - prasmi at�ķirt dzē�rienus viņiem aizvietoja pilnīga uzticē�anās. Bet uzticība der vie�nīgi mīlestībā, ta�u tā nekādi neiederas krogā. Par uzticību vienmēr nākas krietni pārmaksāt. Jaunajiem pienapuikām, kas te sestdie�nās un svētdienās ieradās ar saviem skaļajiem skuķiem, parasti pasniedza ar minerālūdeni vai lēto vīnu at�ķaidītu konjaku un stipri vien padārdzinātu rēķinu - ne viņi zināja cenas, ne īsti prata ātri saskaitīt pareizo summu. Arī par nezinā�anu parasti nākas piemaksāt. Un krietni vien. Reti bija tāds vakars, kad Eduards nebūtu nopelnījis vismaz divdesmit trīsdesmit rubļus.

Nākamajā vasarā viņ� gribēja turpat Jūrmalā iet tirgoties ar alu. Tie, kas tur bija strādāju�i, apgalvoja, ka pēc da�ām sezonām varot kļūt stāvus bagāts. No katras pārdotās mucas (protams, ar zi�nāmu risku un nekaunību) palik�ot pāri� Jā, tas nebija maz, bet tad pēk�ņi kā milzīgs, ne�ēlīgs un visu aizraujo�s paisuma vilnis mūsu sabiedrībai pārvēlās pāri tas trakais �iguļu laiks� Un nu pēk�ņi visiem bija vajadzīgs tas vāģis. Pat tiem, kuri nekad nebija varēju�i lepoties ar lielu rocību vai lieliem blakus ienākumiem. Kuri nekad neko nebija varēju�i nozagt, neprata halturēt, nestrādāja tirdzniecībā, kuriem nekad nebija nekādas saskares ar deficīta man�tām, kuriem nepiederēja ne siltumnīcas, ne puķu dārzi, kuri nebija uzdro�ināju�ies spekulēt vai izdevīgi apprecēties. Pat tie no savām aldziņām lika rublīti pie rublī�a, lai arī viņiem kaut kad� kaut kad būtu �is �odienas turības, presti�a un lepnuma simbols.

Uz tām ma�īnām nez kādēļ kā uzburtas bija īpa�i sievietes. Un katra gribēja pati to vadīt. 0, jā! Tas izskatās gandrīz tāpat, kā tik bie�i redzētajās ārzemju kinofilmās. Blondi, vējā plīvojo�i mati, melnas brilles uz acīm, uzrauti svārki tikai sprīdi no dibena un kurpes ar dēļa galu zoļu vietā uz gāzes pedāļa! Un aiziet! Aiziet! �oferu amatieru kursu instruktoriem un visiem, kam bija kaut mazākā sapra�ana par automa�īnu remontdarbiem, sākās īsti zelta laiki. Latvijas Eldorado. Rīgas Klondaika. Aiziet! Un skaisti, sarkanie, baltie un zilie �iguļi cits pēc cita bez apdomā�anas ripo�ja grāvjos, triecās ceļa stabiņos vai viens otram sānos. Saimniekot pa virtuvi un vadīt automa�īnu bija divas pavisam da�ādas lietas. Un Eduards ātri vien no vienas apkalpojo�ās sfēras pārmetās uz otru. Un, lai gan balto viesmīļa fraku nācās apmainīt pret eļļaino kombinezonu, viņ� daudz neraudāja. Ienākumi desmitkār�ojās, un viņam da�reiz pat apnika rēķināt, cik īsti mēnesī nopelnījis. Un vajadzēja tikai apmainīt vai izbaulēt un pēc tam nokrāsot sadauzītos �igulī�u spārnus, bagā�niekus vai sānus. Darbs kaulus nelauza. Viņ� strādāja kādā no nedaudzajiem autoservisa uzņē�mumiem, bet darbu lielāko daļu tomēr veica Rīgas pretējā pusē, kur viņam atradās jau sen uzbūvēta garā�a ar nelielu darbnīcu. Lūdzu - autoservisā rindas kārtībā gaidiet divas trīs nedēļas, vai arī kārtīgi samaksājiet, tas nozīmē samaksājiet tie�i tādu summu, kādu es nosauk�u, un jūsu turības un mietpilsoniskās dzīves gal�venais atribūts būs kārtībā pēc divām trim dienām. Un, protams, arī darba kvalitāte būs nesalīdzināmi augstāka. Vai iet tā lieta? Protams, protams. Kur citur es lik�os? Dārgi jau ir, bet trīs nedē�ļas es nevaru gaidīt. Un tur neesot arī tādas krāsas. Bet man ir. Man ir viss, kas vajadzīgs. Tamdēļ jau tajā autoservisā tās krāsas nav. Un nav daudz kā cita. Un tādēļ lai dzīvo �is trakais apmā�tības laiks! Lai dzīvo �ī dzī�anās pēc spo�uma un goda! Un lai tik ripo, lai tik skrien un brauc! Un manis pēc jūs visi sev varat no�lauzt sprandas! Jums bēdas, man prieks. Jums izdo�ana, man ienākumi. Jūs zaudējat, es iegūstu.

Kad pie durvīm pieklauvēja, Eduards atkal savilka skābu smīnu un gāja atvērt. Viņ� jau zināja, ka aiz tām stāv Dagnijas brālis ar savu trīsgadīgo meitu Vitu. Imants pirms nedēļas bija klusi iemi�nējies, vai Eduards �osvētdien nevarētu mazo aizvest uz laukiem pie vecmāmiņas.

"Kādēļ gan ne," viņ� bija atbildējis, "lai gan jau sen varēji pats tikt pie savas ma�īnas. Nekādi neizskatās. Strādā par in�enieri, bet jākāto kājām. Nu nekas, nekas, svāģer. Strādnieks tevi aiz�vedīs. Tādi jau tagad tie laiki."

Eduardam vienmēr ļoti patika uzsvērt, ka viņ� ir vienkār�s strād�nieks. "Melnais. Un raujos melnās miesās. No gaismas līdz gaismai."

"Tu esi haltūrists," Imants bija nodomājis, "un tevī no īsta strādnieka nav ne vēsts."

-������� Nu ienāc, ienāc, - Eduards smīnēdams teica. - Un Vita arī? Sveika, sveika! Skrej ātri pie Dagnijas tantes, viņa tev iedos �oko�lādes zaķi! Bet kur tad kundze?

-������� Ritai �odien jāstrādā, - Imants atbildēja, un viņi no gaiteņa iegāja viesistabā.

-�� Pat svētdienās?

-������� Jā, - Imants atbildēja. - Tā iznāk. Cilvēkiem sāpes un slimī�bas diem�ēl uzbrūk ik dienu. Arī svētdienās.

-������ Jā, es nemaz tā riktīgi tev neesmu uzprasījis. Cik tad tā tava Rita kā dakteriene īsti nopelna?

-������ Viņa nenopelna neko, - Imants nedaudz drebo�ā balsī pateica. - Viņai valsts maksā cietu algu. Simt trīsdesmit piecus rubļus mēnesī.

Eduards savieba seju kā zobu sāpēs.

-�� Un viss?!

-������� Jā, ja neskaita slimnieku pateicības un da�as izglābtas cil�vēku dzīvības.

-������� Nu, pateicība ir pārāk lēta manta, lai to nopietni ņemtu vē�rā, - Eduards nosmējās un smagi atgāzās dziļā, ar sarkanu drēbi apvilktā atpūtas krēslā (cena 65 rubļi), paņēma cigaretes, un, kad arī Imants apsēdās, abi aizsmēķēja.

-������ Ja tev tā Rita būtu skuķis ar lielākiem apgriezieniem, - Edu�ards domīgi sacīja, - viņa no tiem mirējiem gan varētu izspiest�

Imants uz viņu paskatījās ar tik cie�u un nicino�u skatienu, ka Eduards uz mirkli pat apmulsa.

-��� Ņem visi, - viņ� pēc mirkļa turpināja, skatīdamies uz lielo "Elektron" markas televizoru (cena 786 rubļ.) - ja ir tikai, kas dod. �aubas par ņem�anas lietderību da�reiz var vienīgi izraisīt piedāvātā summa. Tādas ir tās lietas, mīļo �vāģer! Tāda ir dzīve, un nav ko tēlot ideālistu! Un es tev pateik�u atklāti - tas, ko jūs abi darāt, ir tikai tāda nieko�anās. Tas viss jau ir smuki - abi jauni, samīlēju�ies, dakteriene un in�enieris. Bet, ja jau liktenis tā lēmis, ka cilvēkam jāstrādā, tad jāstrādā vismaz par pieklājīgu atalgojumu! Citādi nav vērts ķēpāties! Ārsts, in�enieris� bet pa abiem kopā nesanāk pat trīs simti rubļu! Kārtīga sieva tādu in�enieri ar simt divdesmit rubļu mazu algu sen būtu izdzinusi no mājas un apprecējusies ar mūrnieku, kas pelna vismaz divsimt piecdesmit! Tā, lūk, Imant! Un vēl ko es tev pateik�u - drīz pēc skolas beig�anas vispār neviens vairs uz tiem institūtiem neies mācīties! Tu redzēsi! Kāda tur jēga piecus gadus zubrīties, ja pēc tam saņemsi tikpat, cik jebkur� neizglītots palīgstrādnieks! Nē, nē! Skaisto sapņu laiks ir beidzies. Mēs visi esam materiālisti. Ja mūsu zemē sociālismu cilvēki vēl uzcēla galvenokārt pa�as idejas vārdā, tad komunismu jau tagad cels par naudu. Un tikai par naudu. Vari viebt savu ģīmi vai ne, bet tā tas ir.

Imants vēlreiz māsasvīram uzmeta nicino�u skatienu un pie�cēlās.

-�� Nevajag, Eduard, jaukt savu maku ar cilvēku vēlmēm godīgi strādāt, - viņ� teica. - Tu to visu vari kūkot Dagnijai, ne man. Es zinu da�as dzīves vērtības, par kurām tev nav ne mazākās jausmas.

-�� Dro�i vien, - Eduards mierīgi atbildēja, - un es par to tikai priecājos. Jo tā man ir vieglāk. Un muļķis tas, kas tī�uprāt grib dzīvot sliktāk vai grūtāk. Dagnij!

No blakus istabas, turot pie rokas mazo Vitu, iznāca Dagnija. Meitenīte ēda lielu �okolādes zaķi, abi vaigi bija izraibināti brūn�ganiem traipiem. Ieraudzījusi tēti, Vita ātri metās pāri istabai pie viņa.

-�� Vitiņ, tu kājas noslaucīji? - Dagnija gandrīz vai iekliedzās, re�dzot, kā meitenītes baltās sandelēs ieautās kājas gandrīz līdz potītēm iegrima lielajā, pasakaini skaistajā un ļoti dārgajā (cena 945 rubļi) turkmēņu paklājā�

-�� Nāc gar maliņu, bērns, - Imants aicināja un auksti paskatījās uz savu skaisto, moderni apģērbto un labi kopto un tik atpūtu�os, bet tik nejauki uztraukto māsu, ka vēlreiz no�ēloja, ka �eit iegrie�zies. Bet ar ma�īnu tomēr Vitu aizvest pie mātes bija daudz labāk un dro�āk, jo viņa nupat kā pārcieta smagu plau�u karsoni un tagad pa vasaru uz laukiem varēs saelpoties svaigu gaisu, sadzerties svaigu pienu un caurām dienām skraidīt pa ziedo�u pļavu un me�u.

-�� Viņai kājas ir tīras, - Imants teica. - Un nekas tavam paklā�jam nenotiks. Es tikai nesaprotu, kādēļ tad vispār tas tev ir vaja�dzīgs?

-�� Tu esi dumj�, Imant. Ja tā vari jautāt, tad tu patie�ām no dzī�ves neko nesaproti.

-�� Grīdsega nav dzīve, - Imants pasmīnēja. - Glu�i tāpat kā visas �is mantas un priek�meti. Cie�i sasieti mezgli un glīti apstrādāts koks - un tikai. Pēc da�iem gadiem to visu saēdīs ķirmji un laiks. Būtu labāk to paklāju atdāvināju�i kādam bērnudārzam.

Dagnija paskatījās uz brāli kā prātā juku�u, atmeta ar roku un, ne vārda neteikdama, aizgāja uz virtuvi.

-�� Iesim iedzert kafiju un brauksim! - Eduards aicināja.

-�� Nē, paldies, - Imants pakratīja galvu. - Negribas.

Viņam pēk�ņi ienāca prāta, ka pēc tam �ī jaukā ģimenīte viņam pieprasīs par to visu vēl samaksāt. Desmit vai piecpadsmit kapeikas.

-� Ejam, ejam! - Eduards uzsita pa plecu. - Padzersim un brauksim!

-�� Labs ir, - Imants beidzot piekrita un ar kreiso roku pa�va- dzināja kabatā izbiru�o sīknaudu. - Ejam.

Blakus ceļam zaļ� un spirgts, jauns un vecs, smar�ojo�s un skaists visu laiku līdzi skrēja me�s, un Imants domāja, ka desmit rei�u labāk būtu doties kājām, ieelpot �o sveķaino gaisu, zem kājām dzirdēt lūstam zarus, redzēt pirmās nogatavoju�ās mel�lenes, kaut kur atkrist zaļajā zālē, sirmajās sūnās, atspiest galvu pret cietajām koka saknēm, lai kaut uz brīdi varētu neklausīties Eduarda pamācības, bezgala tuk�ajās, banālajās runās un sprie�dumos par naudu, par visda�ādākajām cenām un lietu vērtību un vispār neko vairs nedzirdētu, lai nevajadzētu domāt, kā Ritai �odien iet pa de�ūru un vai tā vecā sieviņa izdzīvos, kurai viņa aizvakar operēja nierakmeņus, un kā tagad klājas tam vīram, kuru pirms da�ām dienām uz Dzirciema ielas notrieca kāds �igu�lis, to vadīja divdesmitgadīgs zeņķis, kuram �o ma�īnu mīļie ve�cāki pirms mēne�a bija uzdāvināju�i uz kāzām. Imants cie�i sakoda zobus. Tas puisis pats savām rokām vēl nebija nopelnījis ne ka�peiku, bet dro�i vien lielā pārākumā skatījās uz tiem, kuriem nācās iet kājām. Imants atcerējās savu jaunību, kad viņam �ādā vecumā vajadzēja pre�u stacijā kraut vagonus, lai piepelnītos, lai tikai varētu studēt; viņ� dziļi nicināja Dagniju, kura reiz jau bija precējusies, kura nekad savā mū�ā nebija nopietni strādājusi, kura kā ielasmeita bija pārdevusies �im resnajam, trulajam naudas�maisam.

Tas ir drausmīgi, kad cilvēkam nav pat nojausmas par īstu mī�lestību, par kaut ko tādu, kādēļ patiesi ir vērts dzīvot. Tikai nauda, nauda, nauda, nauda. Laikam patie�ām "nauda" ir vispre�tīgākais vārds, ko cilvēks izdomājis.

Un tad Imants sāka domāt par rūpnīcu, ar nepacietību jau gai�dīja nākamo nedēļu, kad sāks darboties jaunā plūsmas līnija un viņa iecirkņa strādnieki pāries uz brigādes darba apmaksu. Viņ� zināja, ka būs liels troksnis, skaļa runā�ana un neapmierinātība, dro�i vien arī jaunā līnija niķosies, neies kā iecerēts, kaut kas būs nepareizi aprēķināts, ne īsti pareizi izdomāts un citādi varbūt nemaz nebija iespējams. �ī jaunā plūsmas līnija bija viņa pirmais lielākais veikums, viņa pirmā lielā konstrukcija. Un viņ� tās darba sākumu gaidīja kā topo�ā māte gaida piedzimstam bērnu. Tas būs viņa lielais bridis, tam viņ� bija gatavojies vairākus gadus, un viņ� saprata, ka arī tādēļ ir vērts dzīvot. Un mazās Vitas dēļ vērts dzīvot. Viņas nākotnes, viņas smaida, smieklu un pat viņas slimību dēļ. Un tā mirkļa dēļ, kad vēlu vakarā mājās no darba pārnāk tev tuvais cilvēks un tu viņam vari pasniegt vakariņas un kad viņa tavai sejai pieglau� smar�ojo�os matus un klusi saka: "Zini, Imant, tā meitene tomēr dzīvos." Un tu ieskaties acīs un redzi, ka �is cilvēks ir bezgala noguris un bezgala laimīgs. Un vecās mātes dēļ. Viņas sastrādāto roku, grumbu pilnās sejas, salīku�ās muguras un klusās elpas dēļ. Es tev vedu mazu ciema kukuli. Klaipu klona maizes, trifeļu konfektes, siltas istabas �ības, rūtainu vilnas lakatu, lielās adāmās adatas, burciņu vākus, �iekurkalna tirgū nopirktus da�us vecus "Zeltenes", "Sievietes Pasaules" un "Atpū�tas" numurus un Zūdermaņa "Klusās dzirnavas". Varbūt, tos lasot, gar tavām noguru�ajām acīm lēni paslīdēs kāda skaista un lai�mīga jaunības diena. Un �ā saulainā rīta dēļ ir vērts dzīvot. Un tās dienas dēļ pēc divdesmit gadiem, kad meita svinēs kāzas. Un �ā me�a un ceļa dēļ. Un visas dzīves dēļ.

-�� Paklausies, Imant, - blakus atkal iedārdējās Eduarda dobjais bass. - Tu ilgi domā dzīvot tai mazajā būcenī? Vai tas komunālais kolhozs vēl nav apnicis?

-��� Bezgalīgi, - Imants atbildēja. - Bet nu jau vairs nav ilgi. Nākamgad rūpnīcai dos māju, un tad mums beidzot būs atsevi�ķs dzīvoklis.

-�� Gaidi vien! - Eduards iesaucās. - Varbūt nemaz neiedos. Kā nekā tu esi kaut neliels, ta�u tomēr priek�nieks. Priek�roka vien�mēr būs strādniekiem. Un vispār nav ko gaidīt dāvanas no kroņa! Pa�am, �vāģer, pa�am viss jāsagādā! Un, kad tu to spēsi, tad uz sevi un dzīvi skatīsies pavisam citādi!

-�� Man to dzīvokli neviens nedāvinās, - Imants atbildēja. - Es to bū�u godīgi nopelnījis.

-�� Ilgi, pārāk ilgi tu to pelni. Se�us gadus!

Eduards smējās. Viņ� smējās skaļi un no visas sirds.

Me�s beidzās, sākās liels labības lauks, bet tam blakus - pakalna malā - bija redzama gara liellopu ferma, augļu dārzs, dzīvojamā māja un da�as saimniecības ēkas. Kaut kur netālu rēja suns un rūca traktors. Virs ceļa kūpēja liels putekļu mākonis.

-�� Tomēr drausmīgi dzīvot un strādāt uz laukiem, - Dagnija sa�cīja un noskurinājās. - Vasaru vēl nekas, bet rudeņos un ziemā�

-�� Drausmīgi ir nedarīt neko, - Imants skarbi sacīja. - Draus�mīgi ir domāt tikai par lupatām un gultu. Drausmīgi ir aizmirst savu bērnību. Mēs ta�u visi nākam no laukiem, no �iem me�iem un pļavām, no �īm koka mājām un govju kūtīm.

Dagnija cie�i sakoda lūpas. Viņa to vienmēr uzņēma kā dziļu personisku apvainojumu, kad Imants vai kāda biju�ā skolas bied�rene viņai atgādināja, ka viņa dzimusi un augusi laukos. Nē! Viņa ir rīdziniece, viņa ir skaista un lepna, un bagāta dāma, kura nekad nav basām kājām bridusi pa tikko uzartu lauku, gulējusi siena �ķūnī, gājusi mātei līdzi uz kūti, ganījusi aitas un nekad nav tum�ajā virtuvē cūkām vārījusi kartupeļus.

Vita, atspiedusi galvu pret tēva plecu, gulēja. Eduards sama�zināja ātrumu, lauki beidzās, viņi izbrauca cauri mazai, baltai un ļoti tīrai pilsētiņai, pēc tam strauji nogriezās pa labi un pa �auru, smil�ainu ceļu, cauri lielam prie�u silam, tuvojās mājām.

-�� Atceries, Dagnij, - Imants viegli ar pirkstu galiem piebikstīja māsai pie pleca, - zem �īs egles mēs pēc videnes beig�anas visi sa�kūrām ugunskuru un sadedzinājām vecās burtnīcas, un pēc tam Janka ar Kārli uzkāpa pa�ā egles galotnē un tur piesēja izdzertu "Rislinga" pudeli, kurā ielikta mūsu vēstule nākamajām paaudzēm, mūsu svētie solījumi skolotājiem, pa�iem sev un dzīvei un visi mūsu mērķi�

-�� Nevajag, - Dagnija klusi un negaidīti cilvēciski sacīja. - Nevajag.

-�� Un neko labāku jūs nevarējāt izdomāt? - Eduards ierēcās.

-�� Tas arī bija pats labākais, - Imants atbildēja un uzmanīgi, ļoti maigi atmodināja bērnu. - Tūlīt jau būsim pie vecmāmiņas.

-�� Ai! - Dagnija strauji pagriezās un ar plaukstu piesita sev pie pieres. - Mēs ta�u pavisam aizmirsām viņai kaut ko atvest!

Eduards sadrūma, bet Dagnija ātri nomierinājās.

-�� Ah, gan jau! Kādu citu reizi! Un kas gan viņai, vecam cilvē�kam, būtu tāds sevi�ķi vajadzīgs?

-�� Pareizi, Dagnij, - Imants auksti sacīja un paņēma bērnu klēpī. - Ko gan vecam cilvēkam vairs vajag�

Vakarā, kad viņi jau bija pārbrauku�i mājās, kad bija paēstas vakariņas un Eduards izdzēris glāzi konjaka OS (cena 16 rubļi 12 kap.), viņi vēl kādu brīdi paskatījās televizoru, tad to izslēdza un ieslē�dza stāvlampu (53 rubļi 80 kap.) ar sarkano gaismu, un Dagnija sāka izģērbties. Viņas roku kustības bija vijīgas un graciozas kā jaunai stirnai, viņa noģērba sarkano bik�kostīmu (cena 95 rubļi), caurspīdīgo importa apak�veļu (cena 36 rubļi) un lēni, nesteidzo�ties palīda zem mīkstās dienvidslāvu segas (cena 50 rubļi).

Pēc da�ām minūtēm arī Eduards noģērbās, piegāja pie nakts�galdiņa (cena 62 rubļ.) un no atvilktnes izņēma baltā papīrā iesaiņotu nelielu gumijas izstrādājumu (cena 0,02 rubļi), kas dro�i garantēja, lai �ī pla�ā dzīvokļa un tā īpa�nieku mieru nekad netraucētu ne bērnu smiekli, ne bērnu raudas, pabeidza smēķēt cigareti un arī palīda zem segas.

Un tad, kad viņi jau laidās vieglā snaudā, gar abu cilvēku acīm vēlreiz pazibēja viņu dzīvoklis un visas �īs dārgās mēbeles, drēbes, visas mantas, priek�meti un lietas, viņu baltais �igulis, un brau�ciens apkārt Eiropai, viņi vēlreiz domās pārskaitīja savu naudu. Acu priek�ā parādījās visda�ādākās cenas, tikai viņiem nekad vēl nebija ienācis prātā, kāda cena cilvēkiem agrāk vai vēlāk jāsa�maksā par savu dzīvi, un viņi nezināja un dro�i vien nekad tā arī neuzzinās rado�a darba, īstas laimes un patiesas mīlestības cenu.

1975

Tas notika tūksto� deviņi simti septiņdesmit septītā gada piektā jūnija nakti, un tā ne ar ko neat�ķīrās no iepriek�ējām. Nakts, saņēmusi kārtējo laika sitienu, sarāvās mazāka. Beigu�ās teātra izrādes un kinoseansi. Rīgā ar Maskavas vilcienu ieradās aizrobe�u estrādes zvaigznes. Sporta pilī desmit dienās paredzēti septiņi koncerti. Klubos beidzās sarīkojumi, un gan tie, kam pāri astoņpadsmit, gan tie, kam jau pāri trīsdesmit, apmierināti stei�dzās mājup. Pēdējie telefonu numuru pieraksti, pēdējie atvadu sveicieni un pirmie izlūko�anas skūpsti. Visi bērni jau nolikti gulēt, un arī vecāki, garās dienas nogurdināti, skatījās uz dīvānu pusi. Noklausīju�ies laika ziņas, cilvēki beidzot izslēdza televizo�rus. Zāles pārziņi un restorānu �veicari no savām iestādēm izmeta pēdējos aizkavēju�os viesus. Sākās jauna diena.

Sestā tramvaja galapunktā elektriskā pulksteņa melnās �aut�ras rādīja se�as minūtes pāri divpadsmitiem. Visa debess bija no�klāta tum�iem, ātri skrejo�iem mākoņiem, līņāja sīks, jau ļoti ap�nicis lietus. Divdesmit astotā mar�ruta autobuss gāzelēdamies uzgriezās uz Vidzemes �osejas un devās savā pēdējā reisā uz Lang- stiņiem un Upesciemu. Pie stūres sēdēja jauns �oferis. Autobusa salonā atradās tikai da�i pasa�ieri. Vistuvāk kabīnei sēdēja gadus divdesmit veca sieviete. Viņa bija skaista, eleganti ģērbusies, lielās acis mazliet sapņaini uztvēra tumsas raidītos nakts noslēpumus. Inga Bokalova strādāja Rīgas kinostudijā par re�isora asistenti un pati visā drīzumā gatavojās uzņemt savu pirmo filmu. Ideja bija satrieco�a, un viņa ticēja panākumiem. Inga zināja, ka mākslā jebkuri sasniegumi atkarīgi galvenokārt no profesionālās mākas, domu oriģinalitātes un nelielas veiksmes. Un, lai gan Inga �ai mirklī izskatījās mazliet sapņaina, viņa patiesībā bija uztrauku�sies. Jo jaunā sieviete bija māksliniece, rado�s cilvēks, kur� nepār�traukti meklē cilvēka cerības jēgu, cilvēka labā un ļaunā iedīgļus, cilvēka drosmes un gļēvuma pamatus.

Tūlīt aiz sievietes trauslā auguma sēdēja apmēram trīsdesmit- gadīgs vīrietis un ar savu raupjo izskatu, platajiem pleciem un spēcīgajām rokām atgādināja no kuģa nokāpu�u jūrnieku vai nedaudz noguru�u me�strādnieku. Viņa vareno augumu cie�i ap�ņēma pelēks importa uzvalks un labās rokas vidējo pirkstu rotāja plats laulības gredzens. �o cilvēku sauca Arvids Rasa, viņ� atgrie�zās no drauga dzim�anas dienas svinībām. Arvids Rasa uz �o nelielu banketu apzināti nebija paņēmis līdzi dārgo dzīvesbiedri, un tā viņam radās lieliska izdevība visu vakaru pavadīt kopā ar kādu apburo�u būtni, kura jau pēc pirmajām iepazī�anās minū�tēm un it sevi�ķi pēc pirmajām ātri izdzertajām konjaka glāzītēm neslēpa savu nevaldāmo temperamentu.

Un tagad Arvids Rasa, nedaudz apreibis no konjaka un fran�u vīna, �īs patīkamās tik�anās un no tās izrieto�ajām perspektīvām, arī sapņaini raudzījās caur autobusa logu uz pagalam sadrūmu�o Juglas ezeru. Tas blāvajā nakts tumsā izskatījās pēc nomestas cepures, kam laika zobs izēdis robainas maisīs.

Nākamais sēdeklis bija tuk�s, bet tie�i iepretim durvīm garlai�cīgi �āvājās kāds pavecāks vīrs, kura apaļo, mazliet uzblīdu�o seju rotāja melnas brilles un mazas ūsiņas. Viņ� �āvājās un domāja par savu lepno vasarnīcu, pla�o dārzu, siltumnīcu un savu skaisto, grezno dzīvi. Viņ� mazliet nicināja ne tikai pārējos pasa�ierus, bet vispār visus cilvēkus. Tā tas bija jau iegājies no jaunības die�nām, kad pret savu gribu bija spiests divus gadus nodienēt vācu armijā. �ī karo�ana toreiz beidzās diezgan bēdīgi, toties pēdējie viņa dzīves piecpadsmit gadi bija taisni brīni�ķīgi. Gunāram Vitem tagad piederāja gandrīz vai viss, ko cilvēks var vēlēties. Viņ� vēlreiz klusi atvēra muti un paskatījās uz puisi, kas sēdēja salona labajā pusē un kaut ko ātri rakstīja mazā piezīmju blociņā.

"Dro�i vien kāds dzejnieks," Gunārs nicīgi nodomāja un nebija kļūdījies.

Tas patie�ām bija jau visā republikā pazīstams dzejdaris un viņa glītā, skumju apgarotā seja, viļņainie mati, tum�ās acis un slaidās rokas, kuras nekad nebija pazinu�as smagāku darbu par zīmuļa cilā�anu, pa�as par sevi jau bija visskaistākā dzeja. Viņ� sajūsmas pārpilns raudzījās Ingas Bokalovas daiļajā profilā un mazajās piezīmju grāmatiņas lapiņās mēģināja salikt vārsmas par siltu jūnija nakti, ziedu smar�ām un klusumu, un tālajām zvaig�znēm, kas paslēpu�ās Visuma dziļumos un aiz tum�ajiem māko�ņiem, bet nav ko bēdāt - visspo�ākā zvaigzne nokritusi pie mūsu kājām, iekāpusi �ai pēdējā reisa autobusā, sē� gandrīz blakus un paretam uz tevi paskatās sapņainām acīm� Mēs ta�u visi esam zvaigznes, visi cilvēki ir saules, mazas, noslēpumainas planētas�

Autobuss apstājās. Pieturā "Balo�i" salonā skaļi iekāpa �etri sa- drūmu�a izskata vīri, ātri nopētīja pārējos pasa�ierus, apmie�rināti pasmaidīja, un viens no viņiem, kuram rokās bija portfelim līdzīga kaste, nostājās pie aizmugures durvīm. Viktors piekrīto�i pamāja, Ēriks apsēdās līdzās dzejniekam un sev blakus nolika portatīvu magnetofonu, to ieslēdza, bet nekāda mūzika neatska�nēja. Acīmredzot kaut kas tur bija sabojājies, un tomēr dzejnieks neapmierināts paskatījās uz blakussēdētāju.

-�� Neboli acis, - Ēriks strupi pateica. - Tūlīt tu dzirdēsi tādu koncertu, ka pēc tā vēl vismaz divdesmit piecus gadus filharmo�nijai metīsi lielu līkumu!

"Tā jau ir," dzejnieks rūgti nodomāja. "Zvaig�ņu starpā vienmēr atrodas kosmiskie putekļi un mazi, atdzisu�i meteorīti. Auksti akmens bluķi. �ie rupjie cilvēki." Dzejnieks pagrieza galvu uz otru pusi un mēģināja ritmiski skaitīt - putekļi, rupekļi, gaisma, baisma, cilvēks�

Bet cilvēks, kas sēdēja viņam blakus, spēcīgi iebelza pa dzej�nieka vārgajiem sāniem.

-�� Ej tu! Mani sauc Ēriks!

Dzejnieks strauji pagriezās pret jauno puisi un sa�utis gribēja viņam atgādināt kulturālas uzve�anās noteikumus, kad tas viņam atkal iegrūda sānos un parādīja uz magnetofonu.

-�� Tu kaut ko tur sajēdz?

-�� Nē, - dzejnieks neveikli atbildēja.

-�� Tu nezin, kāpēc tas nedarbojas?

-�� Nezinu.

-������� Bet tu paskaties! Pēc ģīmja ta�u esi tik inteliģents un gudrs, ka tīri vai nelabi paliek!

-������� Es tur neko nesaprotu, - dzejnieks klusi nomurmināja un skaidri apjēdza, ka viņam blakus apsēdies visīstākais huligāns, varbūt pat bandīts. - Ticiet man. Bet �ķiet, ka tas magnetofons tomēr ir ieslēgts.

-������ To es pats zinu, - Ēriks norūca, iekārtojās ērtāk un uzlika galvu uz kaulainā dzejnieka pleca.

-�� Sēdi mierīgs! - viņ� brīdināja. - Es mazliet nosnaudī�os.

Dzejnieks neuzdro�inājās protestēt, paskatījās atkal laukā pa

logu un galīgi sadrūma.

Pa to laiku Viktors, kas acīmredzot bija �ī bara vadonis, apsē�dās blakus Ingai, bet otrs tēvainis nostājās blakus. Viņam bija uz�locītas krekla piedurknes, un visi pasa�ieri tagad varēja vērot uz rokas uztetovēto sievieti, kurai starp krūtīm un kājām vijās rū�taina �ūska. Uz atsegtajām tēvaiņa krūtīm bija redzama vēl uzte�tovēta vīna glāze un īss duncis. Viņ� ar nekaunīgām, mazliet pie�miegtām acīm blenza uz jauno sievieti.

-������� Varbūt iepazīsimies? - Viktors uzaicināja un arī cie�i paska�tījās uz sievieti.

Inga neatbildēja, tikai parāvās mazliet tālāk no Viktora stipri nodeldētajiem d�insiem.

-�� Un kur tagad? - Viktors pasmīnēja. - Laukā pa logu?

Inga joprojām klusēja. Viņa paskatījās tumsā un �ķita, ka ari nakts smejas. Lai gan patiesībā nakts raudāja. Lietus lāses smagi sitās pret autobusa logiem, uz mirkli pielipa pie stikla, izplūda, tad sīkā straumītē tecēja lejup, kur zem riteņiem �ņāca melns asfalts.

-������ Laikam viņu sauc par Minnu, Matildi vai Klementīni, - Viktors ņirdzīgi teica tetovētajam. - Meitene kaunas. Bet, �abulīt, par vecāku grēkiem mēs neatbildam.

-������� Es palūg�u ar mani tā nerunāt! - Inga asi sacīja. - Bet visla�bāk būtu, ja jūs pārsēstos citur. Brīvu vietu, cik uziet!

-�� Tu vari palūgt Dievu, ne mani! - Viktors nikni teica un uzlika roku uz meitenes ceļgala. - Un, kur man būtu vislabāk sēdēt, to zinā�u pats!

-� Meitenīte nav lietas kursā, - tetovētais turpināja smīnēt. - Vik�tor, tu stādies viņai priek�ā! Lai izjūt cieņu un bijību! Lai tavā priek�ā paklanās, nevis groza galvu sāņus!

-�� Lai vispirms viņa stādās priek�ā! - Viktors mazliet apvainots teica. - Varbūt patie�ām vēl izrādīsies kāda augstdzimusi persona.

-�� Novāc roku! - Inga klusi, bet noteikti sacīja. - Es jums neesmu nekāda�

-�� Bet būsi! - Viktors sāka smieties. - Būsi! Tu nemaz nevari ie�domāties, ar ko tev iznākusi darī�ana! Es nupat esmu atsēdējis astoņus gadus būrī un bezprātīgi noilgojies pēc tādām �marām kā tu! Ērik, mūziku!

-�� Tā kaste laikam ir �upā, - Ēriks atrūca, pacēla galvu un vērīgi paskatījās uz pasa�ieriem.

Viņi visi ar mazāk vai vairāk slēptu ziņkāri raudzījās uz notie�ko�o. Pagaidām tas viņus vēl tie�i neskāra, un tādēļ tas viņiem likās tikai kā maza piedeva notikumiem bagātajai dienai. Tāda maza, uzjautrino�a izrāde.

-�� Kurā pieturā tad jaunkundze kāps laukā? - Viktors paintere�sējās. - Langstiņos vai Upesciemā?

Inga klusēja. Viss viņas augums no dusmām un bezspēcīgā nik�numa viegli drebēja.

-�� Dro�i vien kāda bagātu vecāku meita, - tetovētais sāka minēt. - Pa�iem sava māja, veranda, siena �ķūnītis� Kur tu, Viktor, lab�prāt ar viņu iesi?

-�� Mēs iesim uz to siena �ķūni, - Viktors ņirdzīgi teica, un viņa platā plauksta lēnām pa meitenes kāju slīdēja augstāk. Inga iesita pa roku. Viktors turpināja smīnēt.

-�� Mēs iesim uz to siena �ķūni, - viņ� atkārtoja. - Tur būs ro�mantiski. Nē! Verandā! Lai mūs apspīd mēness gaisma! Nē! Gu�ļamistabā! Tikai pie velna gultu! Tur jau vairs nav interesanti! Uz grīdas! Tev ir paklājs? Tāds biezs un krāsains? Vislabāk sar�kans ar melnu? Ir?

Inga asi pagrieza galvu pret Viktoru un viņam cie�i ieskatījās acīs.

-�� Ir, - viņa teica. - Sarkans ar melnu. Un tad?

-�� Tad viss kārtībā, - Viktors �ķita apmierināts. - Tad viss ir kārtībā.

Pēk�ņi Viktors sagrāba meitenes plecus, tos saspieda un pievilka sev tuvāk.

-�� Pamēģini tik spirināties, - viņ� skali sacīja. - Tu esi viena, bet mēs �etri.

Inga ātri, kā lūgdamās paskatījās uz pārējiem pasa�ieriem.

-� Palīdziet! - viņa iesaucās, un balsī bija jau�amas izmisīgas bailes.

Arvids Rasa pasmīnēja un nodomāja, ka varētu jau arī palīdzēt,

ja tie tur viņai grasītos tūlīt pārgriezt rīkli. Viņ� visus tos �etrus viegli pasviestu zem autobusa sēdekļiem, salocītu kā vārītus ma�karonus, bet kāpēc smērēt rokas? Kādēļ saburzīt dārgo uzvalku? Kāpēc iejaukties? Ko tad �ie galu galā grib no tā skuķa? Aplaupīt, nogalēt? Nē! Tikai jautri pavadīt nakti. Kas tur slikts? Ko brēc? Ko sauc mani palīgā, ja tev nekādas briesmas tā pa īstam vēl ne�draud? Es pagaidī�u. Un beigu beigās - kas man par daļu? Katram pa�am sevi jāiemācās aizstāvēt. Tā tikai pie mums ir pieradu�i darīt - mū�īgi gaidīt un cerēt uz citu palīdzību. Bet nekā nebij! Sakod zobus cie�āk un dod pretī! Dod! Aizstāvies! Bet es paska�tī�os, un tikai tad, kad tev patie�ām ies plāni, steig�os palīgā. Bez tam tūlīt jau būs Upesciems - un man vēl priek�ā gaidāma neliela izskaidro�anās ar sievu.

Arvids Rasa pagrieza galvu pret logu, visapkārt zibēja melns me�s, bet viņ� juta, ka autobuss strauji tuvojas Berģu pagriezienam.

-�� Palīdziet! - Inga vēlreiz iesaucās.

Gunārs Vite tāpat nicīgi pasmīnēja un nedaudz sakārtoja savas melnās brilles. Viņ� galu galā bija solīds cilvēks un neies jau plēs�ties ar kaut kādiem tur huligāniem! Lai gan patiesībā viņi nemaz pēc tādiem neizskatījās. Gunārs Vite juta, ka tie laikam tomēr ir klasi pārāki par sīkajiem dauzoņām un ir daudz pla�āka mēroga cilvēki. Nosēdējis astoņus gadus� Hm. Tātad tā varētu būt bijusi slepkavība, bruņota laupī�ana, valūtas operācijas�

Gunārs Vite sāka pret viņiem izjust pat zināmu cieņu un sa�prata, ka ņem�anās ap �o meiteni tiem ir tikai tāda garlaicības mākta izklaidē�anās. Pilnīgi nevainīga rotaļa. Ko tā �iepiņa kliedz?

Es jau saprotu, ka tas viņai dro�i vien sevi�ķi patīkami vis nav, bet vai pat tad, kad to dara labprātīgi, tas arī vienmēr ir patī�kami? Protams, ne. Uzprasiet godīgu atbildi no savām laulātajām draudzenēm, un jūs pārsteigti uzzināsiet, cik līdz �im esat biju�i naivi. Nebrēc! Es tik un tā tev palīgā neie�u. Galējas nepiecie�a�mības gadījumā es varētu arī riskēt, kara laikā tiku sveikā arī no sliktākām situācijām, bet kādēļ man būtu jāriskē tie�i �īs nepa�zīstamās meitenes dēļ? Vai es zinu, kas tu esi? Varbūt tu esi no tām jautrajām dāmiņām, kuras pavisam reti kādam atsaka, bet pa�laik tikai spēlē tādu nelielu teātri? Lai kaut drusciņ gan pa�as, �o pui�u, gan mūsu acīs paceltu savu vērtību? Ja tavā vietā atras�tos mana sieva, tad �ie �etri jau sen ar zilām acīm gaudodami skrietu nopakaļ autobusam, bet tagad, lūdzu, liec mani pilnīgi mierā. Es neko negribu ne redzēt, ne dzirdēt. Drīz būs Upes- ciems, tā ir mana pietura, tur man jāizkāpj, tur ir mana māja, mans dārzs, mana siltumnīca, mana jaunā sieva, un �trunts par visu pārējo! Tieciet pa�i ar sevi galā, kā to pratis esmu es! Un bez tam manu rīcību vienmēr pavada nelokāms princips - ja tas tev pa�am nav izdevīgi, nekur un nekad neiejaucies! Neiejauk�anās politika - visstingrākais pamats mūsu mierīgajai dzīvei.

Gunārs Vite paskatījās laukā pa logu. Lietus turpināja līt, un autobuss, smagi sa�ūpojies, pagriezās pa kreisi.

-�� Palīdziet! - Inga lūdzās, un viņas lielajās acīs bija bezgalīgas dusmas un izmisums. Viņa skatījās uz �iem saltajiem vīrie�iem, kuri vienaldzīgi raudzījās laukā pa logu, un viņu pārņēma vēl lie�lākas dusmas. - Vai tad patie�ām? Patie�ām? Palīdziet! Es jūs ļoti lūdzu!

Neviens no pasa�ieriem pat nepakustējās. To gan mēģināja izdarīt dzejnieks, bet tūlīt sānos atkal dabūja spēcīgu dunku.

-�� Sēdi rāmi! - Ēriks draudīgi teica. - Es tevi brīdinu: līdzko pa�kustēsies - tūlīt ar galvu lidosi stiklos!

Dzejnieks smagi nopūtās. �ie pretīgie cilvēki! Cik viņi tomēr ir riebīgi. Tādus tikai no�aut, uz mū�u ieslodzīt cietumos. Te nu ir tas pārprastais padomju humānisms - lai� bandītus brīvē, lai tie turpina savus melnos darbus. Ak, kā es jūs neieredzu! Saule pazudusi. Kaut kur Visuma dziļumos sadeg zvaigzne, un tūlīt tās pelni nokritis uz mūsu galvām. Un apraks. Apraks mani, �o nelie�u bandu un to skaisto meiteni. Piedod, nepazīstamā, bet es tev palīgā neie�u. Man bail. Es godīgi atzīstos - man bail. Man nav spēka, esmu pavisam vāj�, es nevaru nokaut pat mu�u. Es nevaru tevi aizstāvēt. Piedod, meitene, piedod, skaistā vakara blāzma, uzleco��ais saules stars, piedod, dzidrā rasas lāse, ta�u man nav ne mazā�kās vēlē�anās tikt piekautam, tikt apsmietam, es nevaru aptraipīt ne savu godu, ne labo vārdu. Es nevēlos būt pazemots. Esmu dzej�nieks, man ir cits uzdevums un citi mērķi, un es nevaru nokrist tik zemu, lai sabiedriskā transporta līdzeklī līstu kauties ar bandī�tiem. Es stāvu daudz augstāk par ikdienas sīkajiem notikumiem.

Dzejnieks lepni pacēla galvu un paskatījās laukā pa logu. Auto�buss apstājās.

-�� Pagrieziens uz Upesciemu! - �oferis skaļi pateica un atvēra durvis. Neviens neiekāpa. Inga piecēlās, viņa mēģināja izrauties, gribēja tikt garām Viktoram, bet tas meiteni satvēra aiz vidukļa un ierāva klēpī. Durvis aizcirtās, un autobuss atkal sāka braukt. Lietus pastiprinājās. Varēja skaidri dzirdēt, kā tas būk�ķēdams gā�as pret jumtu un autobusa logiem. Satumsa vēl vairāk.

Inga vēlreiz pamēģināja izrauties, bet Viktora rokas bija spēcī�gas un viņa sejā - neķītrs smaids.

-�� Nespārdies! - Viktors draudīgi teica. - Tu man patīc, un tu būsi mana. Nāko�ajā pieturā mēs visi izkāpsim. Jā, jā, arī tu, jaun�kundzi Tu nāksi mums līdzi.

-�� Palīdziet! Vai tad jūs neredzat, ko viņi grib ar mani izdarīt? Vai tad jūs nesaprotat? Vai jums manis nemaz nav �ēl?

Visi pasa�ieri lēni pagriezās uz meitenes pusi, bet viņa �o spē�cīgo, labi apģērbto, labi kopto vīrie�u acīs ieraudzīja nevis �ēlumu vai līdzcietību, bet vienīgi tirgus sievām tik raksturīgo ziņkāri.

-�� Lai tik viņi pamēģina tuvoties! - tetovētais brīdino�i iesau�cās. - Vai jūs zināt, kas mēs esam? Tādus kā jūs mēs pa ducim uzreiz esam trieku�i zem nārām! Pamēģiniet tikai!

Tetovētais savus draudus izkliedza tuk�ā gaisā. Neviens pat nedomāja mēģināt. Dzejnieks centās neskatīties uz to pusi. Viņ� bija kļuvis glu�i bāls, un viņa glītā, dziļu skumju apgarotā seja, zilganās lūpas un slaidās rokas viegli drebēja.

Bet Gunārs Vite un Arvids Rasa tikai kārtējo reizi pasmīnēja. Viņi bija spēcīgi un dro�sirdīgi. Viņi bija pārliecināti par savām spējām, glu�i tāpat kā par saviem panākumiem darbā un pie sie�vietēm. Un, ja abi vēl mestos uz vienu roku, tad no tiem �etriem slapjums vien paliktu. Ta�u viņi negribēja ne apvienoties, ne rīko�ties katrs atsevi�ķi. Ja tas tetovētais vai Viktors sāks uzbāzties vai aizskart tie�i viņus, Vite un Rasa sevi aizstāvēs. Un kā vēl aiz�stāvēs! Bet lai tā meitene tiek pati galā. Ne tā viņiem sieva, ne māsa. Lai sauc miliciju! Kur ir mūsu milicija, kur dro�sirdīgie, atjautīgie kārtības sargi? Nav! Nu tad viņi lai arī atbild!

Pa to laiku Viktors ar tetovēto bija piecēlu�i Ingu kājās un, turēdami aiz abām rokām, veda pie durvīm. Meitene vēlreiz pa�skatījās uz pasa�ieriem un klusi, gan pārmezdama, gan patiesi izbrīnījusies, viņiem prasīja:

-�� Vai jums patie�ām manis nav �ēl? Jūs ta�u skaidri zināt, ka tagad viņi mani ievedīs me�ā un ko ar mani tur darīs! Jūs to varat pieļaut? Jūs to patie�ām pieļausiet? Atļausiet viņiem rīkoties kā zvēriem, kā lopiem, kā izdzimteņiem?! Jūs, vīrie�i, kuri savām sie�vām dro�i vien spējat pateikt visskaistākos vārdus� Jūs, kuri�

Inga apklusa. Viņas acis satumsa. Acīmredzot jaunā sieviete nespēja atrast piemērotus vārdus, lai izteiktu riebumu pret visiem �iem rāmajiem cilvēkiem.

-�� Man �ķiet, ka jūs velti uztraucaties, - Arvids Rasa teica. - Ja tā padomā, ar jums ta�u nekas sevi�ķi slikts nemaz nevar notikt!

Arvids Rasa pasmaidīja. Viņ� ar savu atbildi bija ļoti apmieri�nāts. Viņ� bija pieradis uz visām lietām un notikumiem skatīties reāli. Un �ķiet visreālākais iznākums varētu būt tikai viens - iekul�anās pamatīgā ķezā, nepatik�anās un tiesas lietās� Ja �īs meitenes vietā atrastos �īvakara galda partnere, tad viņ� par savu cēlsirdīgo aizstāvē�anas akciju no �īs būtnes saņemtu ne tikai pateicības skūpstus vien, bet gan daudz ko vēl reālāku un patīka�māku. Bet ko no �īs? Viņa dro�i vien pat nepateiks paldies, jo no�teikti uzskata, ka �āda nepazīstamu meiteņu aizstāvē�ana pret uzbāzīgajiem vīrie�iem ir katra svēts pienākums. Bet jūs maldā�ties, mana daiļā dāma. Mūsu svēts pienākums ir godīgi strādāt un rūpēties par ģimeni, nevis par jaunu meiteņu tikumību!

Un Arvids Rasa vēlreiz apmierināts klusi iesmējās.

-�� Vai jums patiesi nav �ēl? - Inga jau kuru reizi patiesi pār�steigta jautāja.

-�� Kad tiksiet laukā no autobusa, mēģiniet bēgt! - Gunārs Vite deva vērtīgu padomu un tāpat jutās apmierināts. Vite bija pārlie�cināts, ka viņ� ir izpildījis savu pilsoņa pienākumu, un par to pat zināmā mērā jutās lepns. Viņ� vairāk neko nevēlējās darīt. Gunārs Vite savā dzīvē, it sevi�ķi pēdējos gados, bija pārāk pieradis vien�mēr par savu rīcību saņemt kādus jūtamus, taustāmus labumus. Ja viņ� būtu dzīvojis un rīkojies tikai cēlu, nesavtīgu mērķu un ideālu vadīts, viņam nekad nebūtu piederējusi ne lielā māja, ne skaisti iekoptais dārzs, siltumnīca, automa�īna, ne arī jaunā sieva. Skaisti vārdi, cēla rīcība un sirdsapziņa lai paliek muļķiem. Bet Gunārs Vite ir gudrs. Viņ� skaidri zina, ka �ī jaunā sieviete par risku un apņēmību viņam nespētu samaksāt ne ar ko citu, kā varbūt ar klusi pateiktiem vārdiem - "Sirsnīgi pateicos. Jūs esat ļoti labs cilvēks." Hā! Es gribu, lai par manu godīgumu samaksā, bet, tā kā acīmredzot nekāda turīgā neesat, tad mūsu darījums nenotiks. Ardievu, jaunkundz! Pēc da�ām minūtēm man jāizkāpj.

-�� Vai patie�ām nevienam no jums manis nav �ēl? - Inga ieklie�dzās, un viņas balsī bija saklausāms bezgalīgs rūgtums un pat naids. - Vai patie�ām neviens mani nevēlas aizstāvēt?! Viņi ta�u var mani nogalināt!

-�� Līdzko aizkļū�u mājās, tūlīt piezvanī�u milicijai, - dzejnieks mēģināja meitni iedro�ināt un bailīgi pavērās uz blakussēdētāju. Ēriks sāka smieties un pēc brītiņa smējās arī Viktors, tetovētais un ceturtais, kur� visu laiku klusēdams stāvēja pie aizmugures durvīm un rokās turēja portfelim līdzīgu kasti. �ķita - kaut kas tajā �ņāc.

-�� Dzirdiet! - Inga izmisīgi turpināja kliegt. - Dzirdiet! Viņi var mani nogalināt! Vai jūs to neapjēdzat?!

Atkal neviens no pasa�ieriem pat nepakustējās, bet visi atvieg�loti uzelpoja, ka paldies Dievam neviens netaisās nogalināt viņus.

Pēk�ņi autobuss apstājās. Pagāja apmēram minūte, bet durvis joprojām neatvērās. Arī pieturas �eit nebija. Negaidīti ar skaļu blīk�ķi atsprāga �ofera kabīnes durvis, un salonā ienāca jauns glīta izskata puisis. Viņa sarkanā krekla piedurknes bija atlocītas līdz elkoņiem, augums nekāds di�ais nebija un arī rokas neizcēlās ar spēcīgiem muskuļiem. Ta�u labajā plaukstā viņ� turēja pus- metrīgu lauzni, bet bālā seja atspoguļoja cie�u apņem�anos.

-�� Laid to meiteni vaļā! - viņ� pavēlo�ā balsī Viktoram uzklie�dza. - Un tu arī!

Viktors ar tetovēto mirkli pagaidīja, paskatījās uz �o jauno, bet tik bargo un apņēmīgo �oferīti, pasmaidīja un, visiem par lielu pārsteigumu, tūlīt arī Ingu atlaida.

-�� Bet tagad mieru! - �oferis tikpat bargā balsī turpināja. - Es vairs neapstā�os nevienā pieturā, durvis neatvēr�u, bet taisnā ceļā brauk�u atpakaļ uz Juglu un visus izsēdinā�u tikai pie milicijas!

-�� Jums to darīt nav nekādu tiesību! - Arvids Rasa sa�utis ie�saucās. - Jūs pārkāpsiet �ofera instrukcijas un apkalpojo�ā perso�nāla funkcijas! Man jātiek mājās, un jūs nedrīkstat mūs te vizi�nāt, kā ienāk prātā! Jums jāpietur visās pieturās, neaizmirstot tās nosaukt! Nākamā ir Upesciems, un jūs tur mani izlaidīsiet laukā - vai arī es jums savārī�u tādas ziepes�

-�� Es sūdzē�os! - arī Gunārs Vite �oferim piedraudēja. - Jūs redzēsiet! Es noteikti sūdzē�os! Jums par savu rīcību būs jāatbild!

-� Arī man jātiek mājās, - dzejnieks klusi nomurmināja, jo viņam nebija ne mazākās vēlē�anās nokļūt milicijā un rakstīt aculie�cinieka paskaidrojumus. Tas viss bija tik prozaiski, tik sīki un pe�lēcīgi� Viņam �onakt jāpabeidz jau sen iesāktā poēma "Zvaig�znes mirdz arī dienā."

-�� Es noteikti sūdzē�os! - Vite turpināja draudēt.

�oferis draudīgi paskatījās uz visiem pasa�ieriem un noteikti pakratīja dzelzs lauzni.

-�� Būs tā, kā es sacīju. Durvis neatvēr�u, nevienu nelaidī�u laukā un taisnā ceļā braucu uz miliciju!

Pēc tam jaunais puisis no�ēlodams pa�ūpoja savu blondo galvu.

-�� Nu i svolo�i jūs visi esat! - viņ� nicīgi noteica.

-��� Nevajag! - Viktors mierīgā balsī sacīja. - �oferīt, jums neva�jag braukt ne uz kādu miliciju. Tā pati tūlīt būs klāt. Milicijas patruļma�īna mums seko jau no pa�as Juglas.

�oferis pārsteigts paskatījās uz Viktoru, pēc tam uz aizmugu�rējo logu un ieraudzīja, ka patie�ām autobusam blakus nostājas dzeltenzila milicijas volga. Viņ� ātri iegāja kabīnē, nospieda pogu un atvēra autobusa priek�ējās durvis. Pa tām salonā ieskrēja pa�maza auguma milicijas majors un jaunākais leitnants.

-�� Kaut kas noticis? - majors steidzīgi prasīja un vērīgi noska�tīja pasa�ierus.

-�� Viss kārtībā! - Viktors atbildēja. - Pasākums noritēja bez se�vi�ķiem starpgadījumiem.

Arvids Rasa, Gunārs Vite, dzejnieks un �oferis bezgala pār�steigti skatījās uz Viktoru un milicijas majoru.

-�� Es jums paskaidro�u, - Viktors sacīja un ar roku pamāja pui�sim, kas visu laiku ar savu dīvaino kasti bija stāvējis pie autobusa aizmugures durvīm. - Vari beigt!

Pēc tam Viktors pievērsās pārējiem.

-�� Mēs esam no Rīgas kinostudijas dokumentālo filmu sektora, - viņ� sacīja, - bet mūsu uzņem�anas grupu vada jaunā re�isore Inga Bokalova, un es esmu viņas asistents. Braukājam pa visu Latviju. �ī ir Ingas iecere viņas pirmajai filmai, un mēs, protams, visu �o notikumu nedaudz inscenējām, lai redzētu un ar slēpto kameru uzfilmētu da�ādu pasa�ieru reakciju un izturē�anos brīdī, kad kāds cilvēks lūdz palīdzību. Kad viņam �ī palīdzība patie�ām ir ļoti nepiecie�ama. Atklāti sakot, mēs bijām satriekti gan par jūsu gļēvumu, gan par jūsu vienaldzību. Mēs to nebijām pare�dzēju�i, mēs iedomājāmies, ka tāds varbūt atradīsies labi ja viens, ta�u izrādījās, ka tikai viens ir pietiekami drosmīgs. Paldies, �o�ferīti

-�� Kā jau Viktors teica, viss notiku�ais ir uzfilmēts un jūsu runas ierakstītas magnetofona lentē, - Inga skatījās kaut kur sāņus, jo viņai dro�i vien bija nepatīkami vēlreiz paraudzīties uz �iem bra��ajiem pasa�ieriem. - Ja jūs pirms da�ām minūtēm nevēlējāties sniegt palīdzīgu roku savam līdzcilvēkam, sievietei, kas tik ļoti to lūdza�

Inga apklusa.

-��� Tad acīmredzot, - milicijas majors turpināja viņas vietā, - jums par �o attieksmi pret notiku�o tomēr vajadzēs atbildēt.

Iespējams, pat tiesā. Bet tagad es jūs palūg�u pārsēsties mūsu ma�īnā.

Kino uzņem�anas grupa, vairs neklausīdamās pasa�ieru sacel�tajā protesta vētrā, izkāpa laukā, kur to jau gaidīja tikko pie�braukusi kinostudijas automa�īna "Latvija". Promejot Viktors vēl cie�i paspieda jaunā �ofera roku un skaļi pateica: - Pareizi, vecīt! Da�reiz tie�i tie, kuri klusē un neko nedara, arī ir visbaigākie nelie�i!

1977

Uz mirkli pasaule kļuva maza. Tā pēk�ņi sarāvās istabas lie�lumā, tā pārvērtās gleznā pie sienas, uzrautā sērkociņa liesmā, dego�as cigaretes galā, durvju stenderē ietriektā naglā, izlasītas grāmatas vākā, putekļu kārtā uz vecā televizora un izdzertā degvīna pudelē.

Pasaule pazuda. Tā mani neredzēja, tā neko par mani nezināja, un tai nebija ne mazākās daļas par cilvēku, kas vakara tumsā kā aklais raudzījās tālajās zvaigznēs.

Kas pasaulei par mani? Ne jābrīnās, bet skumji jāpasmaida. Mani pat lāgā nepazina tuvākie kaimiņi. Un, ja arī pazina pēc sejas un neveiklās gaitas, tad ko viņi zināja par mani? Ne sirdi, ne dvēseli ta�u nevar sagriezt �ķēlītēs kā maizes klaipu. Ko�as svīt�riņas un melni punkti. Cie�i sasiets mezgls. Arī es un tu - mēs visi esam sasieti kaut kādā nerūsējo�ā enkura ķēdē, saitē, iztu�rīgā virvē, bet lielākā daļa diem�ēl tomēr dzīvo katrs par sevi, tikai sev, savā vidē, vietā un katrs savā pasaulē. Un raudās par savu viegli saslimu�o bērni, bet nevis par divdesmit septiņiem no�autiem skolniekiem kaut kādā tur Angolas ciemā. Un skaļi �ausmināsies par paziņas sadauzītajiem sāniem, kas ar savu �iguli aiz pa�a neuzmanības cietis nelielā avārijā, nevis par Kanāriju salās divu lidma�īnu sadursmē bojā aizgāju�ajiem piecsimt sep�tiņdesmit pasa�ieriem. Un �ēlosies, uztrauksies par vēl nepabeigto vasarnīcu Carnikavā vai Saulkrastos, bet paliks vienaldzīgi pret

palestīnie�iem, kuri jau desmitiem gadu ilgi tuksne�a smiltīs klīst bez savas dzimtenes un mājām. Kādēļ daudzi no mums ir tik vienaldzīgi pret citu asarām, sāpēm un vientulību? Kāpēc mēs tik reti ejam cits pie cita un kādēļ vēl retāk viens otru saprotam? Kāpēc tik ļoti uztraucamies par maka biezumu un savu labklā�jību, ja turpat blakus mums dzīvo kāds vecs, nevarīgs un vientuļ� cilvēks, kuram rublis ir lielāka nauda nekā tev simtnieks; ja tur�pat blakus mums aug dzērāja bērns, kuram jau cik ziemu tas pats plānais mētelītis; ja turpat mums blakus dzīvo kāds visu pa�mests cilvēks, kur� savā izmisumā kā ievainots kareivis, gaidī�dams glābiņu, cer saklausīt klusu klauvējienu pie savām durvīm. Bet mēs �īm durvīm paskrienam garām. Garām, garām, garām� Pie savām vasarnīcām un garā�ām, pie savām mīļākajām, krāj�kases grāmatiņām un bagātīgi klātajiem svētku galdiem.

Un tad es iedomājos par viņiem. Par tiem man nepazīstama�jiem cilvēkiem, kuriem varbūt �obrīd galds ir neuzklāts un tuk�s. Kam dzīvē varbūt nav paveicies, kas nav spējis iegādāties mantu, iegūt draugus. Un otra cilvēka mīlestību arī ne. Un tad es iedo�mājos, ka �ajā lielajā daudzstāvu namu jūrā, �ajā milzīgajā ļau�u barā dro�i vien ir ta�u kāds, kas gaida tālruņa zvanu, klauvējienu pie savām durvīm, kur� cer satikt cilvēku, kam uz pleca uzlikt plaukstu, cer izdzirdēt tikai viņam teiktus vārdus un sajust otra siltumu.

Un tā es kādu vakaru paņēmu baltas papīra lapas, pildspalvu un uzrakstīju trīs vienādas vēstules pilnīgi nepazīstamiem cilvē�kiem.

"Ļoti atvainojos, ka esmu Jūs iztraucējis, bet ticiet - nekad to nebūtu darījis, ja nejustos vientuļ� un man dzīvē būtu vairāk paveicies. Ja arī Jūs pie �īs pasaules saista tikai darbs, tuk�ais dzīvoklis un Jūsu vienīgais draugs ir televizors vai izlasīto grā�matu plaukts, atrakstiet man kaut da�as rindas. Varbūt mēs viens otram kaut nedaudz varēsim iedot to, kā citiem ir tik daudz."

Un uzrakstīju vienādus māju un dzīvokļu numurus, vienīgi ielu nosaukumi bija da�ādi - Cerību ielā, Mīlestības ielā un Iero�u ielā - mājas numurs 13, dzīvoklis 7.

Es nezināju, vai mūsu pilsētā ielas ar �ādiem nosaukumiem vispār pastāv, un vēl mazāk varēju zināt, kādi adresāti manas vēstules saņems. Un, ja saņems, vai atbildēs? Varbūt tur visur dzīvo bezgala laimīgi vai arī pilnīgi vienaldzīgi cilvēki, kuriem ne silts, ne auksts par sava ciltsbrāļa nelaimi. Varbūt tas viss ir tikai joks? Varbūt raksta kāds atvaļinājumā palaists psihiski slimais? Un nenoliedzami jūsu aizdomām būs zināms pamats. Bet, ja mēs protam mazliet pasmaidīt, vai tad visa dzīve nav viens liels un va�rens joks, ko ar Visumu, pasauli un mums izstrādāju�as elementār�daļiņas un da�as ķīmiskas reakcijas? Un vai tad gandrīz visi mēs neesam mazliet slimi? Savā nerimtīgajā tieksmē pēc laimes?

Pēc nedēļas es tomēr no visiem adresātiem saņēmu atbildes. Trīs da�ādas vēstules. Es biju iztraucējis viņu kluso dzīvi, viņu ikdienu. Uz mirkli radījis kaut kādas cerības. Izraisījis ilgas un gar viņu acīm noplivinājis krāsainu sapni. Bet tie�i tajās dienās tā sanāca, ka man uz ilgāku laiku vajadzēja steidzīgi aizbraukt komandējumā, un es Sibīrijas jaunceltnēs pavadīju gandrīz pus�gadu. Kad atgriezos mājās, vajadzēja gatavot atskaites, satikt draugus un paziņas, un �īs vēstules aizmirsu. Un tikai nesen, kad tīryu savu rakstāmgaldu, starp daudziem citiem papīriem atradu arī tās ar sve�u roku aprakstītās lapas, un mani pārņēma nepatī�kams satraukums, varbūt pat bailes. Es tās nedrīkstēju aizmirst - ja jau reiz biju uzsācis �o dīvaino spēli.

Paņēmu pirmo no trim vēstulēm, pārlasīju to vēlreiz un nolēmu jau tai pa�ā dienā pie viņas aiziet.

"Labvakar, nepazīstamais!

Mani ļoti saviļņoja Jūsu vārdi. Es tos uztvēru kā saucienu pēc palīdzības un tādēļ arī steidzu Jums atbildēt. Jā, arī man dzīvē nav paveicies - daudzi sapņi paliku�i nepiepildīti un vil�anās bijis vairāk nekā prieka. Mīlestības, protams, nav. Es ļoti dusmojos uz visiem rakstniekiem, dzejniekiem un kino taisītājiem. Tie ir viņi, kas mīlestību izdomā. Dzīve ir daudz skaudrāka un īstenība vien�kār�āka. Parasti bez skaistiem vārdiem, cēlām jūtām un di�iem darbiem. Nenoliedzu - kopumā varbūt, bet katra cilvēka ikdienā padarītais darbs nebūt nav tik di�s, vīrie�a un sievietes attiecībās apgaroto jūtu vietā agrāk vai vēlāk iestājas pieradums, un esam vairāk iemācīju�ies lamāties, nevis viens otram pateikt skaistus vārdus. Varbūt Jūs esat izņēmums, un tādēļ vēlētos ar Jums satikties. Man patie�ām ir ļoti grūti, bija brī�i, kad izmisumā ne�zināju ko darīt, esmu satriekta un ļoti viena. Atnāciet! Protams, ja Jūs esat patiess un Jūs tāpat piemeklējusi līdzīga nelaime ma�nējai. Ja esat labs.

Inta Melksnīte

Cerību ielā 13, dz. 7."

Un es aizklīdu mūsu lielās pilsētas pa�ā nomalē. Jaunais dzīvo�jamo namu mikrorajons bija pienācis pavisam cie�i klāt vienstāvu un divstāvu koka mājiņu rindai. Visapkārt ziedēja ķir�i un ābeles, un mazajos dārziņos smar�oja puķes. Kaut kur rēja suņi, un tur�pat netālu kā zaļa siena slējās me�s.

Es pieklauvēju pie trīspadsmitā numura septītā dzīvokļa dur�vīm, un mani atkal pārņēma nepatīkams satraukums. Ko tu �eit nāc, ko lien citu cilvēku dzīvē? Varbūt vajadzētu uzdoties par gāzes pārbaudītāju vai�

Durvis strauji atvērās, un uz sliek�ņa stāvēja apmēram �etrdes�mitgadīga, vienkār�i ģērbusies un ne sevi�ķi izskatīga sieviete.

-�� Labvakar, - es klusi pateicu.

-�� Labvakar. Jūs pie manis?

-�� Ja esat Inta Melksnīte.

-�� Ko jums vajag? - sievietes balsī bija jau�ams nogurums.

-������� Redziet� - Uz mirkli apmulsu. - Mani sauc Alberts Rieksts, un es jums pagāju�ajā gadā� Piedodiet. Es jums atsūtīju vēstuli.

Sieviete sasprindzināja atmiņu, ap viņas acīm savilkās daudzu sīku krunciņu tīkls, un es nodomāju, ka �ī sieviete ir mazliet par ātru novecojusi.

-�� Ā� - viņa gari novilka un pasmaidīja. - Ienāciet!

Inta Melksnīte mani ieveda apmēram astoņu kvadrātmetru mazā istabā, kurai sienas bija noklātas daiļamatnieku darinātiem paklājiem, nelielais dīvāns piekrauts raibi iz�ūtiem spilveniem, bet uz apaļā galdiņa stāvēja liela keramikas vāze ar dzeltenām tulpēm un atvērta dzejas grāmata.

-�� Es tūlīt uzvārī�u kafiju, - sieviete teica. - Ja jums nav iebildumu.

-�� Parasti es gan kafiju nedzeru, bet �oreiz labprāt.

-�� Es ļoti ātri.

Paņēmu grāmatu un apskatījos vāku. Elīna Zālīte. Vir�i zili� Tie�i kā radīta vientuļām, labākos gadus jau pārdzīvoju�ām sievie�tēm. Lai gan tie�i tādām vajadzētu lasīt daudz ko jautrāku - var�būt bērniem domātas dziesmiņas.

Mājasmāte atgriezās ar divām kūpo�ām kafijas tasītēm, tās uzmanīgi nolika uz galda, apsēdās un, it kā juzdamās vainīga, skumji pasmaidīja.

-�� Vairāk nekā man nav.

-�� Pateicos. Laba kafija - tas jau ir daudz.

Pēc da�ām minūtēm no dīvāna apak�as izlīda pelēks kaķis un ņurrādams ielēca sievietes klēpī. Viņa to sāka lēni, ritmiski glāstīt. Un tad man ienāca prātā, ka es jau kaut kur �ādu skatu esmu redzējis, dro�i vien dzīvē vai kādā kinofilmā, un sieviete domīgi ska�tījās logā, aiz kura slējās vēl nepabeigta divpadsmitstāvu māja.

-�� Kādēļ jūs atnācāt? - viņa pēk�ņi jautāja.

Klusēdams izdzēru pēdējo malku rūgtenās kafijas.

-�� Kādēļ jūs man uzrakstījāt to vēstuli?

-�� Redziet�

-������� Nevajag! - sieviete ātri uz mani paskatījās. - Kāpēc jūs neat- nācāt tad?

-�� Redzat, Inta�

-������� Nevajag! - viņa diezgan asi atkārtoja. - Jūs man gribat samelot vēlreiz vai arī steidzīgi sameklēt sev attaisnojumu. Nevajag Albert Riekst, ja jūs tā patie�ām sauc. Jūs neesat tas, par ko uzdodaties. Jūs neesat vientuļ� un jūs nekad neesat pārdzīvojis dziļu nelaimi. Katra lielāka sāpe cilvēka sejā vienmēr atstāj pēdas. Jūs esat skaists, un jūsu seja tīra. Un acis skaistas, varbūt vīrietim tikai mazliet par sapņainām. Jūs esat aktieris?

-������� Nē, - pakratīju galvu. - Bet jūs uzminējāt. Es neesmu vientuļ� un, izņemot tēva zaudējumu un vēl da�as sīkākas neveiksmes, manā dzīvē nekas slikts nav atgadījies.

-� Vai arī mīlestībā esat laimīgs? - sieviete negaidīti painteresējās.

-�� Vispār jā, - piekrīto�i pamāju. - Visā visumā jā.

-�� Esat bagāts?

-������� Ja runājam par mantu vai naudu, tad nē, bet man ir labs darbs, tie�i tāds, par kādu sapņoju jau no agras jaunības, un daudz draugu.

Sieviete lēni pastiepa roku un pieskārās manai kafijas tasītei. Ievēroju, ka viņai ne uz viena pirksta, ne ap kaklu, ne ausīs nebi�ja nekādu rotaslietu.

-�� Vai vēl?

-�� Pateicos, Inta. Viena tasīte man jau ir pilnīgi pietieko�i.

Sieviete atkal pagriezās pret logu, kur virs divpadsmitā stāva

kā tumsā uzrauta sērkociņa liesma spilgti iemirdzējās pirmā va�kara zvaigzne.

-�� Ko jums no manis vajag? - viņa tikko dzirdami jautāja.

-�� Neko, - es tikpat klusi, mazliet apmulsis, atbildēju.

-������� Tad ir labi, - viņa teica. - Parasti ta�u mēs no citiem vienmēr kaut ko gaidām. Reizēm absolūti neiespējamo. Jūs smēķējat?

Es no kabatas izņēmu cigaretes "Rīga". Viņa nervozi paņēma cigareti, to aizsmēķēja un da�us mirkļus klusēdama skatījās uz vientuļo zvaigzni.

-�� Vai ar jums var runāt pilnīgi atklāti?

-�� Protams, - es apliecināju.

-������� Kā redzat, mani nevar nosaukt par skaistu, - Inta Melksnīte skumjā balsī sacīja. - Es kādreiz strādāju par skolotāju, bet tagad jau divpadsmit gadus esmu bibliotēkā. Darbs ir diezgan vienmuļ� un labi, ka tas tomēr notiek starp grāmatām. Starp daudziem skaistiem sapņiem un laimīgām dzīvēm. Bet tās ir citu cilvēku dzīves, un tās ir tikai grāmatas. Vai jūs zināt, ka es patiesībā esmu slepkava?

-������� Nē. - Uzmanīgi paskatījos uz pretimsēdo�o sievieti. - Kā lai es to varētu zināt?

-�� Nu, protams. Jūs ticat, ka var nogalināt ar vārdiem?

-�� Kaut ko tādu esmu dzirdējis.

-�������� Dzirdējis� Bet es ilgus gadus kā ārprātīga vēlējos dzirdēt atzī�anos mīlestībā. Es gribēju nodibināt ģimeni. Gribēju būt lai�mīga, gribēju, lai arī man būtu viss, kas ir pārējām mūsu kursa meitenēm, gribēju� Gribēju, lai mani mīl vīrietis, kuru arī es

pati varētu mīlēt. Gribēju auklēt bērnus, pēc tam viņus vadāt uz dārziņu, skolu, braukt ar viņiem zaļumos un� Es savā dzīvē un no �īs pasaules gribēju pavisam maz, tikai visvienkār�ākās lietas un notikumus. Un varbūt tie�i tādēļ, ka tas ir cilvēciski, tik vien�kār�i un tik ļoti vajadzīgi, tas viss mums nemaz tik viegli rokās nedodas. Neielec klēpī kā �is kaķis.

Un tomēr� Pirms vairākiem gadiem mēs satikāmies un viens otru iemīlējām. Varbūt tādēļ, ka man �ī mīlestība atnāca tik vēlu, drausmīgi baidījos to pazaudēt. Varbūt pat kļuvu slima. Iespējams, ka tā jau bija patoloģija. Kļuvu neticami greizsirdīga un ne ar ko to nevarēju pamatot. Es baidījos viņu pazaudēt. Nekāds dievs jau viņ� nebija, bet tie�i tāds, kādu biju vēlējusies un kāds man bija vajadzīgs. Kluss, ļoti mierīgs, rūpīgs, glīta izskata un strādāja rūp�nīcā par ekonomistu. Nopelnīja labi. Viņiem tur nāca lielas prē�mijas. Varbūt tomēr vēl kafiju?

-�� Pateicos. Labāk nē.

Sieviete piecēlās, piegāja pie naktsgaldiņa, atvēra atvilktni, iz�ņēma nelielu zāļu paciņu, ātri iemeta mutē divas tabletes un norija. Bija neērti skatīties, kas tās ir par zālēm� Un vai nav vienalga?

-��� Mēs nebijām sareģistrēju�ies. - Sieviete apsēdās iepriek�ējā vietā. Pelēkais kaķis sabozies atkal palīda pagultē. - Mums bija savi aprēķini. Varētu jau teikt, ka mazliet gribējām apkrāpt val�sti, bet� Es aizgāju dzīvot pie viņa. Edmundam bija tie�i tikpat liela istaba kā �ī. Tādā pa�ā vecā koka mājā. Dzīvoju tur, protams, bez pierakstī�anās. Jo tā sagadījās, ka māja bija paredzēta nojauk��anai. Tur cels sporta skolu. Edmunds saņems jaunu dzīvokli jaunā mājā. Arī �o māju tūlīt nojauks. Un es saņem�u jaunu dzī�vokli jaunā mājā. Pēc tam sareģistrēsimies, abus dzīvokļus apmai�nīsim pret daudz lielāku, tad varēsim radīt bērnus un dzīvot� Starp citu, tā ir visai izplatīta rīcība un tā dara daudzi. Viss jau būtu sanācis, kā iecerēts, ja tikai tā mana slimīgā greizsirdība� Nē. Tās bija glu�i vienkār�i bailes. Me�onīgas bailes pazaudēt cil�vēku. Lai viņu saglabātu, izvēlējos visnepiemērotāko līdzekli. To�reiz domāju, ka tas tomēr ir visdro�ākais. Es izdarīju psiholo�ģisku kļūdu, neparedzēju sekas un aizmirsu, ka tikai mīlestība var radīt mīlestību. Pastāvīgi pārmetumi, aizdomas un atklāta neuzticē�anās cilvēku pazemo. Varbūt ne pa�u cilvēku, bet katrā ziņā viņa jūtas gan. Bet jūs pamēģiniet mani saprast! Es jau vairs neesmu jauna. Diem�ēl. Neesmu arī skaista. Diem�ēl. Varbūt Ed�munds bija mana pēdēja cerība, un es pie tās turējos kā kareivis pie �autenes. Saprotiet, Albert Riekst� Arī bailes cilvēku pazemo. Bailes liek cilvēkam instinktīvi sevi aizstāvēt, un tās pa lielākai daļai mūs padara gļēvus vai arī neparasti agresīvus. Es iedomājos, nē, es skaidri zināju, ka var ta�u pienākt diena, kad Edmundam apnik�u, viņ� var iemīlēties jaunākā un skaistākā sievietē, un Edmunds vienkār�i man deguna priek�ā var aizslēgt durvis vai arī tās atvērt un parādīt uz kāpnēm. - Ejiet, cienītā kundze! - Un man būtu jāiet. Ne es viņam sieva, ne tur pierakstīta� Saprotiet, es biju cilvēks bez jebkādām oficiālām tiesībām dzīvot kopā ar viņu tai mājā, tai istabā. Es jau zinu, ka cilvēkus dzīvot kopā saista ne tikai juridiski noformēti dokumenti, ta�u tomēr� Tad vismaz rodas daudz lielāka dro�ības un tiesību ilūzija. Un tad es Edmundu ar saviem pārmetumiem un aizdomām beidzot liku mierā. Metos otrā galējībā. Es sāku censties izraisīt greizsirdību viņā. Sāku stāstīt, ka ir kāds vīrietis ar redzamu sabiedrisko stāvokli, kas man pastāvīgi pievēr� uzmanību, aicina kopā pusdienot un licis manīt, ka viņam nekas būtu pretim mani redzēt kā viņa sievu�

Es centos Edmunda acīs pacelt savu vērtību, lai zina, ka viņ� nav vienīgais, kas mani grib� Piedodiet, vai varu palūgt vēl vienu cigareti? Pateicos. Ja tas, kas notiek starp vīrieti un sievieti, tik bie�i nebeigtos skumji vai pat traģiski, tad mīlestība man atgā�dinātu bērni�ķīgu spēli. Un zaudētājs vienmēr ir tas, kas �ai spēlē ir patiesāks. Edmunds cieta. Es redzēju, ka viņ� to visu dziļi pār�dzīvoja. Da�reiz atnācu vēlāk mājās un pateicu, ka tas pazīsta�mais cilvēks mani pavadījis. Varbūt patie�ām esmu slima? Bet es gribēju Edmundam kļūt tuvāka, gribēju, lai viņ� man pieķeras vēl vairāk, vēl cie�āk - ja varētu ticēt versijai, ka greizsirdība ir vistie�ākā un spēcīgākā mīlestības izpausme. Un tad kādu vakaru ar draudzeni pēc darba aizgājām uz divsēriju filmu, pēc tam vai�rākas stundas klīdu pa ielām un mājās pārnācu krietni pēc pus�nakts. Edmunds vēl bija aug�ā, viņ� mani gaidīja, un es Edmundam pateicu, ka biju pie tā izdomātā vīrie�a mājās� viņa lielajā dzīvoklī� vai personiskajā mājā, neatceros. Ar to arī viss beidzās. Tagad atkal dzīvoju �eit, bet Edmunda vairs nav.

Sieviete piecēlās un nostājās pie loga. Viņas augums viegli dre�bēja. Nervozie pirksti spaidīja dego�o cigareti. Debess jau bija pilna ar maziem, blāvi mirdzo�iem punktiņiem. Varbūt tie�i tai brīdī kaut kādā tālā bezgalības nostūrī sadega liela zvaigzne. Bet to gaismu cilvēki uz zemes vēl redzēs pēc miljardiem gadu. Savādi.

Arī es piecēlos un taisījos aiziet. Cigare�u paciņu atstāju uz galda.

-������� Paklausieties, Inta� Jūs man vēstulē rakstījāt� Mīlestība esot rakstnieku vai dzejnieku izdomāta. Arī �obrīd tāpat domājat?

-������� Protams, - sieviete atbildēja. - Ja es vai Edmunds būtu pa�tiesi viens otru mīlēju�i, vai tad mēs spētu kaut ko tādu izdarīt?

Brīdi klusēju. Sieviete nodzēsa cigareti un pienāca man cie�i klāt. Zvaig�ņu gaismā viņa izskatījās daudz pievilcīgāka, pat glīta.

-������� Jums vajadzēja atnākt tad, - viņa klusi sacīja, - kad jums uzrakstīju vēstuli. Es jūs ļoti gaidīju.

-������ Un kas būtu noticis? - jautāju un dziļi ieelpoju savādās smar��as, kas nāca no sievietes biezajiem, melnajiem matiem.

-�� Tad es jums nekad to visu nebūtu izstāstījusi.

-�� To jums nevajadzēja darīt arī tagad, - es atbildēju.

Ātri izgāju laukā, un uz ielas mani apņēma kluss, silts pavasara vakars. Pelēkajā tumsā visapkārt ziedēja koki, un tālo pasauļu zilganā gaisma lika domāt par mums pagaidām vēl daudziem nezināmiem noslēpumiem un mīklām.

Nākamajā dienā izlasīju otro vēstuli. Tā bija rakstīta uz rūtiņu papīra lieliem, diezgan neveikliem burtiem un bija pavisam īsa.

"Labdien!

Domāju, ka neesam pazīstami, bet tomēr bija patīkami saņemt Jūsu vēstuli. Ja sirdi spie� sāpe vai kāds pārnodarijums, nāciet ciemos! Manas durvis vienmēr stāv neaizslēgtas. Gaidu! Tad jau varēsim izrunāties. Rakstīt man grūti.

Kristaps Bu�s

Iero�u ielā 13, dz. 7."

Lai notiek, Kristap Bu�s, nodomāju. Beidzot ciemos varu arī aizbraukt. Un nedusmojies, ka tik vēlu.

Tobrīd daudz nelauzīju galvu, kādēļ man tur vispār būtu jābrauc, ko darī�u, ko sacī�u un kam tas galu galā vajadzīgs? Man? Tam Kristapam Bu�am? Dro�i vien. It sevi�ķi, ja pats esmu uzprasījies un viņ� mani gaida.

Iero�u iela atradās gandrīz vai pa�ā pilsētas centrā un bija viena no tām neievērojamām, pelēkām �ķērsielām, kuras lielāko�ties zina tikai tās iedzīvotāji. Trīspadsmitā māja stāvēja pēdējā un cie�i pieslējās augstai mūra sētai, aiz kuras sākās kādas rūpnī�cas teritorija.

Klusi pieklauvēju pie durvīm. Neviens neatsaucās. Pieklauvēju skaļāk. Beidzot sadzirdēju rupju vīrie�a balsi.

-�� Nāc tik iek�ā! Vai ta nezin, ka durvis ir vaļā!

Iegāju priek�namā. Sejā iesitās skāba pelējuma smaka. Tur stā�vēja drēbes, apavi un vecs skapis. Puskrēslā neko vairāk nespēju saskatīt. Istaba bija gai�āka, lai gan logs noputējis un to iekļāva patum�i aizkari. Istabā vēl atradās liels, apaļ� galds, vecmodīga gulta, ķirmju sagrauzta kumode, neliels plaukts ar grāmatām, bet pretējā siena noklāta ar visda�ādākām fotogrāfijām. Kristaps Bu�s sēdēja melnos invalīda ratiņos un skatījās uz mani ar lielām, labsirdīgām bērna acīm.

-�� Laba diena! - es teicu un paliecu galvu.

-�� Labdien, - viņ� atbildēja un vērīgi mani nopētīja. - Jūs esat no sociālās nodro�inā�anas nodaļas?

-Nē.

-��� Ā! - mājas saimnieks mazliet zobgalīgi iesmējās. - Jūs esat jaunais apdro�inā�anas aģents! Zinu! Bet, mīļo cilvēk, es jau jūsu priek�gājējam vairākas reizes esmu teicis - ne mantu, ne dzīvību es neapdro�inu! Varbūt vienīgi tad, ja atrastos tāds austrumu gudrais, kas man beidzot varētu paskaidrot, kā mantu vai dzīvību vispār var apdro�ināt, lai to nekad nepazaudētu, es būtu gatavs ar tiem pieciem rubļiem riskēt!

-�� Es neesmu apdro�inā�anas aģents, - pasmaidīju un jutu, ka �is pavecais, glu�i sirmais vīrs manī jau paspējis izraisīt simpātijas.

-�� Kas tad tu esi? - Kristaps Bu�s diezgan bargi prasīja.

-�� Es jums pagāju�ogad uzrakstīju vēstuli.

-�� Ā! - vecais vīrs uzreiz atcerējās. - Sēdies nost! Ko ta neatnāci agrāk?

-�� Tā sanāca, - atbildēju un apsēdos uz gultas malas. Gulta, pelēkā sega, nelielais paklājs, istabas grīda un viss dzīvoklis smar�oja pēc veciem salmiem, bojātiem kartupeļiem, stipri saskābu�iem kāpos�tiem un ne�ēlīgi senas pagātnes.

-�� Bet es tevi gaidīju, - Kristaps sacīja. - Nopriecājos, ka beidzot pēc ilgiem gadiem pie manis kāds atnāks ciemos.

-�� Piedodiet, - klusi teicu.

-�� Nav vērts vainoties! - Kristaps atmeta ar roku. Tā bija varen resna un spēcīga. - Tev dzīvē iet tik grūti?

-�� Nē, ne sevi�ķi, - atbildēju. - Tikai da�reiz.

-��� Es jau tā domīgu! - Kristaps iesmējās. - Jauns, pie pilnas veselības un dro�i vien arī izglītots. Izskaties pēc tāda neliela priek�nieka. Par ko tev �ēloties?

-�� Es neesmu ne liels, ne mazs priek�nieks.

-�� Bet gribētu būt?

-�� Ne sevi�ķi.

-�� Es arī negribētu, - Kristaps sacīja un piebrauca man tuvāk. Rati nejauki �īkstēja. �ķita - kāds ar neasu nazi grie� dzīslas. - Gribēju būt lokomotīves vadītājs. Sāku strādāt par kurinātāju, pēc tam gribēju iet mācīties dzelzceļnieku skolā un apgūt ma�ī�nista profesiju. Bet sākās kar�, tikai pirms diviem mēne�iem kā biju precējies, un tā viss negaidot sagriezās, saputināja� Tie�i div�desmit otrā jūnija rītā devāmies reisā uz Daugavpili un atpakaļ vairs netikām. Dienu un nakti, gandrīz vai bez atpūtas vedām kara�spēku, tehniku, rūpnīcu iekārtas� Toreiz dabūju tik kārtīgi no�ķipe- lēties, ka pietika visam mū�am. Ja �odien to atceros� Vispār jau negribas atcerēties, bet ko darīsi? Kaut ne labākā, tā tomēr ir krietna mana dzīves daļa - un to nevar aizmirst. Piecelies, dēls, un aizej līdz kumodei. Otrajā atvilktnē no apak�as atrodas deg�vīna pudele. Es to ilgi esmu glabājis un par to pat nezina Amālijas tante. Jā, jā, turpat vien tai raibajā galdsegā! Bet pēc glāzēm aizej uz virtuvi. Tur vajadzētu būt, un kārtīgi izmazgā! Dro�i vien ne�tīras. Un nogriez kādu maizes �ķēli!

Pēc da�ām minūtēm jau piepildīju biezās tējas glāzes ar siltu, pēc kadiķiem smar�ojo�u degvīnu.

-�� Piedod, ka tik prasti, - Kristaps vainīgi pasmaidīja. - Dro�i vien esi pieradis pie labāka galda, ta�u lepnāk es nevaru. Paldies Dievam, ka vismaz tā. Varēja būt vēl sliktāk. Un varēja vispār nebūt nekā.

Kristaps brīdi klusēja.

-�� Par tiem, kuri nevar vairs piedalīties! Par tiem, kuriem lieg�tas pat tik vienkār�as dzīres!

Vecais vīrs cie�i sagrāba glāzi, mirkli pagaidīja, viņa acis kļuva aukstas un tālas, tad strauji nesaviebdamies izdzēra rūgto dzē�rienu un uzkoda mazu maizes gabaliņu. Arī es izdzēru. Nez kādēļ jutos par kaut ko vainīgs.

-�� Tā es tagad dzīvoju, - Kristaps mazliet ērtāk iekārtojās krēslā un sāka stāstīt. - Sē�u �ais ratos vai guļu gultā, skatos noputē�ju�ajos griestos un baidos, ka tikai kādu dienu tie man neuzgā�as uz galvas! Bet tās ir tikai bailes. Lai gan māja patie�ām ir veca, varbūt celta vēl Aleksandra laikos, tā tomēr vēl ir pietiekami stipra. Tikai ar mani ir pavisam �vaki, draudziņ. Sāp visi kauli, un bie�i gurst sirds. To jums jaunajiem un veselajiem nekad nesaprast. Ne jūs zināt, kas ir zāles, ne - kas vecums, vientulība un sāpes. Dzīvojat jaunajās mājās, katru vakaru varat iet vannā un mīlēt skaistas sievas. Glu�i kā pasakā! Ko tu tā smaidi? Nu protams. To es pateicu nepareizi. Kā vienkār�ā, parastā dzīvē, tikai man tā da�reiz �ķiet neparasta. Un tagad mans vienīgais draugs - �ie melnie rati. Jau vairāk nekā trīsdesmit gadus es bez tiem nevaru. Bez cilvēkiem, izrādās, kaut kā vēl var. Jā, jā, smēķē vien! Es jau arī visu laiku smēķēju.

Un tā gandrīz visu kara laiku nobraucu uz lokomotīves. Kļuvu par ma�īnista palīgu. Un zini, cik es kara laikā tās nomainīju? Es zaudēju piecas lokomotīves! Trīs sabumboja, bet divas dzelzceļa bojājumu dēļ noskrēja no sliedēm. Tas vienmēr notika naktī, un zini, dēls, baismīga sajūtu pārņem, kad, drausmīga spēka triekts, ar galvu lido kurtuvē, pret asajiem dzelzs kloķiem vai caur durvīm melnajā nakts tumsā. Bet vienmēr kaut kā paveicās. Vienmēr tiku sveikā cauri vai nu ar kontūzijām, vai viegliem ievainojumiem. Bet, kad jau atgriezāmies Latvijā un mūsu latvie�u strēlnieku korpuss sāka uzbrukumu Rēzeknei, mani sabumboja ceturto reizi. Tas notika dienā. Bumba laikam trāpīja starp abām dzelz�ceļa sliedēm tikai da�us metrus pirms pilnā sparā ejo�ās lokomotī�ves. Izņemot spilgtu uzliesmojumu, neko vairāk neatceros. Atmo�dos hospitālī. Veselu gadu mani lāpīja un dakterēja. Visi kauli bija salauzti, un mazliet vēlāk nogrieza labo kāju. To neizdevās saglābt. Man bija bojāts arī mugurkauls, un tā vaina man atņēma otru kāju. Paliku kroplis. Pareizi. Aiz līdzjūtības tagad jau neviens vairs tā nesaka. Kļuvu kara invalīds. Patiesi, tā skan daudz labāk. Un tad �is kara invalīds pārvilkās mājās. Visus tos kara gadus neko nezi�nāju par savu jauno sievu. Pilnīgi neko. Dzīva, vesela, mirusi, aiz�triekta uz Vāciju? Varbūt apprecējusies un mani sen jau aizmir�susi? Atklāti sakot, to es arī vēlējos. Man bija kauns viņai rādīties acīs. Bet izrādījās, viņa ir dzīva, tomēr nav apprecējusies un mani gaidīja. Un palika pie manis. Ielej vēl dēls! Nupat man atkal sāpēs sirds. Tā notiek vienmēr, kad atceros sievu, kad atceros to brīni��ķīgo sievieti, kurai vecāki bija devu�i vārdu Marija. Viņa bija vēl jauna, skaista, re, tur pa kreisi blakus tai lielajai bildei - tā ir viņa, tā ir mana labā un skaistā Marija. Mēs dzīvojām trūcīgos apstāk�ļos - cik tad man toreiz bija liela tā invalīda pensija - viņa tomēr palika pie manis. Es nekad to neesmu sapratis. Viņa ņēmās ap mani kā ap bērnu, un patiesībā es arī esmu nevarīgs kā bērns. Un, starp mums runājot, es viņu pat kā vīrietis nevarēju ieprie�cināt. Arī tur man viss bya sabeigts. Bet viņa tomēr palika. Viņa teica, ka tam neesot nekādas nozīmes, viņa teica, ka mani mīlot un nekad mani nepametī�ot. Piecelies, dēls, un ieskaties viņas acīs! Tādas sievietes var sastapt ļoti reti. Un tādu mīlestību, tādu uzupu�rē�anos - vēl retāk. Tādām vajadzētu celt pieminekļus. Es bie�i esmu domājis par to, kādēļ piemiņas akmeņus kaļ tikai kritu�ajiem, tikai tiem, kas no mums aizgāju�i, bet kāpēc nevienam tēlniekam nav ienācis prātā uzcelt pieminekli mīlestībai? Un tā es ar Mariju kopā nodzīvoju divdesmit se�us gadus. Nosvinējām pat sudrabkāzas.

-�� Un kur tagad ir jūsu Marija? - klusi jautāju.

-� Pirms pieciem gadiem viņa nomira, - Kristaps Bu�s gurdenā balsī teica. - Apglabājām Miķeļa kapos, tur, kur norakti arī tie daudzie bīskapi un pāvesta nunciji.

-�� Un visus �os gadus esat viens? - vaicāju un jutos vēl vairāk vainīgs.

-�� Ne glu�i, - Kristaps atbildēja. - Man te uzradās tāda Amālijas tante. Viņa teic, ka esot attāla radiniece, kaut kāda otrā vai tre�ā auguma māsīca, lai gan savos rados, nudien, nekādu Amālijas tanti neatceros. Un tā viņa �eit atnāk vismaz reizi nedēļā. Atnes man kaut ko ēdamu, nomazgā traukus, uzkopj māju� Mani apkopj. Viņai ir laba sirds. Ta�u pati jau arī veca un slima. Tā es dzīvoju. Man ir bijis gan drausmīgs, gan tomēr ļoti laimīgs likte�nis. Un labi, dēls, ka arī tu atnāci ciemos. Paldies! Vismaz dabūju izkratīt sirdi un sajust otru cilvēku. Bet nu atnāc vēlreiz, labi?

-�� Noteikti, - es atbildēju.

-�� Un, ja vari, paņem līdzi to rūtaino galdiņu! Uzspēlēsim kādu �aha partiju vai vismaz dambreti.

-�� Labi, - piekrīto�i pamāju. - Man mājās ir.

-�� Paņem arī kārtis! Kad �ahs apniks, varēsim uzraut "durakus" vai "se�desmit se�i."

-�� Lai notiek!

-��� Un, ja nebūs grūti, atnes man arī sauli! �ai istabā tomēr pārāk bie�i ir sasodīti tum�s.

-�� Labi, - es nopietni teicu. - Tas nebūs grūti.

Pēc da�ām stundām smagiem, neveikliem soļiem izgāju laukā un aizbraucu mājās. Tūlīt steidzīgi pārlasīju tre�o vēstuli. Tāpat kā pirmo arī �o bija rakstījusi sieviete.

"Labrīt, nepazīstamais!

Ļoti nobrīnījos par Jūsu vēstuli. Kā jūs uzzinājāt manu adresi? Bet es Jums nevaru palīdzēt. Es neesmu vientuļa, man nav tele�vizora, un vienīgais draugs nav tikai izlasīto grāmatu plaukts. �oruden iestājos universitātē, man ir deviņpadsmit gadu, un esmu bezgala laimīga! Es mīlu! Domāju, ka �īs jūtas arī Jums nav gāju�as garām, un Jūs noteikti zināt, ko tās nozīmē. �ķiet, visas zvaigznes atlidoju�as tuvāk, tās nobiru�o lapu vietā sakāpu�as kokos, iekritu�as manās un viņa acīs, un mēs esam tik ļoti, ļoti� Priecājieties! Pasaule un dzīve ta�u ir tik vienreizēja, tik nepār�spējami skaista! Vajag saskatīt tikai labo un pats esiet labs, tad uz galvo�anu Jūs nekad, ticiet, Jūs nekad nebūsiet viens! Bet pa�laik man vairāk nav laika. Skrienu uz lekcijām! Novēlu Jums būt daudz drosmīgākam cīņā ar dzīvi un ielūdzu Jūs mūsu kāzās! Adresi Jūs jau zināt, bet kāzu svinības sāksies divdesmit astotajā oktobrī pulksten se�padsmitos nulle nulle. Atnāciet!

Inese Rūtiņa

Mīlestības ielā 13, dz. 7."

Es �o vēstuli pārlasīju vairākkārt, un ap sirdi kļuva neizsakā�mi labi un gai�i. Dzīvo sveika, Inesīt! �ēl, ka netiku uz tavām kāzām, bet vasaras sākumā vai kaut kad vēlāk, varbūt pēc vairā�kiem gadiem, kaut kad tomēr aizbrauk�u uz to Mīlestības ielu un paskatī�os, kā tu pa to ej, sev pa priek�u stumjot bērna ratiņus. Ticu, ka tu aiziesi ļoti tālu un tev nebūs jāgaida vai jācer, lai �o ceļu apgaismotu saule vai tālās zvaigznes. Jūs to apgaismosiet pa�i un spēsiet iet arī vistrakākā sniegputenī. Un nekad nenomal- dīsieties. Atklāti sakot, es tevi pat nedaudz apskau�u.

Ilgi neiededzu gaismu. Sāpēja ceļgali. Biezās ādu siksnas atkal bija noberzu�as manus stumbeņus. Ar jau pierastu niknumu at�sprādzēju protēzes un savas koka kājas iemetu pagultē. Pēc tam ilgi gulēju tumsā, un man kārtējo reizi gar acīm pazibēja dzelzceļa sliedes starp Torņkalna un Zasulauka stacijām, lielā ātrumā trau�co�s elektriskais vilciens un starp sliedēm sēdo�a maza meitenīte. Viņai mugurā bija puķaina kleita, matos baltas lentes, un viņa bezrūpīgi lasīja krāsainus akmentiņus� Tas bija mans pēdējais lēciens. Pietrūka tikai da�as sekundes, lai izdarītu vēl vienu. Vienī�gais, ko vēl paspēju ieraudzīt - viņpus sliedēm pazibēja kaut kas puķains un balts�

Vai tad mēs visi neesam radinieki?

Cilvēki.

Un es gaidu, es vēl joprojām gaidu savu Mariju�

1986

Alberts stāvēja pie savas istabas atvērtā loga, nervozi smēķēja saburzītu "Astras" cigareti un kaut kā savādi un tāli uztvēra ielas trok�ņus �etrus stāvus zemāk.

Bija parastas dienas parasts vakars.

Mū�ība, lēni turpinādama savu nebeidzamo laika maratonu, nevērīgi paķēra sev līdzi arī �o dienu, vakaru un neskaitāmu cil�vēku likteņus. Bet to jau ļau�u lielākā daļa ne redzēja, ne juta. Viss patie�ām �ķita mierīgi un klusi, tikai rītdien da�ās avīzēs tiks sīki uzskaitīti �odien notiku�ie satiksmes nelaimes gadījumi, visi ugunsgrēki un kriminālnoziegumi. Tik un tik zagts, tik un tik laupīts, tik un tik slepkavots�

Bet kas uzrakstīs, ka �odien Otrajos Me�a kapos tika apglabāts Valērijs And�āns - Alberts rūgti nodomāja. Neviens! Ne viņ� bija kāds valstsvīrs, ne deputāts. Parasts ielas muzikants. Un bēres bija vairāk nekā pieticīgas vai, pareizāk sakot, tās bija vienkār�i no�ēlojamas! Tādas bēres varētu sarīkot vienīgi cilvēces lielāka�jam ienaidniekam, nevis kolosāli for�am Grīziņkalna puikam. Valērijam dzīvajos vairs nebija palicis neviena piederīgā. Viņu pavadīt atnāca tikai da�i mājas kaimiņi, kāda piedzērusies veca brūte un es. Nebija pat, kas uz kapavietu aiznestu zārku, un es tikai ar lielām grūtībām pierunāju nākt talkā abus kapra�us. Bez maksas. Tikai tā, godaprāta un cilvēcības dēļ. Ta�u �odien ar to godaprātu un cilvēcību tā ir, kā ir. Visi tomēr grib par to saņemt kaut ko arī pretī. Graudā vai naudā. Ta�u kas ir nauda un visas pasaules bagātības atvērta kapa priek�ā?

Alberts gurdi nodzēsa cigareti, aizvēra logu un pēk�ņi sajuta lielu nespēku. Viegli reiba galva, kaut kur dziļi krūtis iesmeldzās trula sāpe, un Alberts neviļus nodomāja, ka varētu tā ari saga�dīties, ka viņ� �odien nomirst. Tie�i �odien, kad zeme paņēma labāko draugu, bet pa�am paliek septiņdesmit gadi. Viņ� bija dzir�dējis, ka ļoti bie�i vēl neizskaidrojamu iemeslu dēļ cilvēki mirstot tie�i savās dzim�anas dienās, vai vismaz ap to laiku�

Neatradās neviens, kas sarīkotu bēru mielastu Valērijam, tāpat kā neviena, kas uzklātu jubilejas galdu man, Alberts smagi pa�ū�poja galvu un kārtējo reizi sajuta �īs pasaules aukstumu, vienal�dzību un tuk�umu.

Tad viņ� vairākas reizes dziļi ieelpoja, mierīgi pastāvēja un, kad kļuva nedaudz vieglāk, aizgāja līdz istabas stūrim, kur atradās vecs ledusskapis "Saratov", izņēma no tā aukstumā norasoju�u "Kristāla" pudeli, konservu bund�u "Brētliņas tomātu mērcē", ne�lielu desas gabaliņu un burciņu ar konservētiem pipariem. Pēc tam uz galda vēl uzlika pusklaipu maizes un gabaliņu sviesta!

Viss! Dzīres varēja sākties! Galds, protams, nebija sevi�ķi bagāts, bet ko viņ�, septiņdesmit gadus vecs pensionārs un pirmās grupas invalīds, varēja vairāk atļauties?

Labi, ka vēl tā, - Alberts nodomāja. Es vismaz vēl esmu dzīvs, bet Valērijs� Atceries, veco zēn, vienmēr manās dzim�anas dienās jūs ar Zani stāvējāt tepat apak�ā uz ielas un man par godu spē�lējāt Glena Millera "Saules ielejas serenādi." Tas gabaliņ� man ļoti patika, un �ī spēlē�ana mums bija sena, noturīga tradīcija. Tavās dzim�anas dienās es savukārt ar Zani spēlēju par godu tev. Un �anis savās jubilejās klausījās mūsu abu priek�nesumus. Bet nu visapkārt ir nāvīgs klusums. Mūsu koncerti beigu�ies. Un klusē, Valērij, un mū�īgi klusēs tavas klavieres, band�o un ģitāra. Nekad vairs ne skaņas neizdvesīs Zaņa klarnete un trompete. Un drīz klusēs ari mans saksofons. Mans "D�ekiņ�." Mans vecais, brīni�ķīgais sudraba draugs.

Atceries, Valērij, mēs bijām laba brigāde. Tādu Rīgā vēl vaja�dzēja pameklēt! Visus pēckara gadus spēlējām vecajā "Vermanītī", bet, kad to piecdesmit devītajā gadā nojauca, pārvācāmies uz "Fokstrotdilli", pēc tam Jūrmalā uz "Korso", tad vairākus gadus uzstājāmies "Baltijā", bet pēc tam� Pēc tam sākās slikti laiki, un mēs spēlējām uz ielām, parkos, stacņas tunelī un Centrāltirgus paviljonos. Kas mums cits atlika? Mēs bijām trīs karā sakropļoti jaunekļi, dzīves un cilvēku atstāti vīri� Mūzika un alkohols bija mūsu gandrīz vai vienīgais glābiņ� no dzīves tumsas un vientu�lības, mūsu vienīgais prieks par vēl atliku�ām mū�a dienām un varbūt pa�as spēcīgākās zāles, lai sevi pasargātu no pa�nāvības vai sajuk�anas prātā�

Ta�u �is gads kaut kā izrādījies visnelaimīgākais no visiem ie�priek�ējiem. Maijā, tie�i ceriņu ziedē�anas laikā, uz kaili izdeko�rētās mū�ības skatuves uznāca �anis Vilbārdis - �etrdesmit piek- tajā gadā Liepājas bombardē�anas laikā smagi cietis pusaudzis, vēlāk lielisks mūziķis un draugs. Tagad, novembra pirmajos pute�ņos, debesīs ar savu klibo kāju uzkāpa arī biju�ais Sarkanās Armijas 130. Latvie�u strēlnieku korpusa vecākais ser�ants Valē�rijs And�āns. Un vai nu �odien vai rit, pēc mēne�a vai gada jums noteikti pievieno�os ari es - Latvie�u leģiona 15. divīzijas pirmā pulka otrā bataljona ceturtās rotas ierindnieks, amerikāņu gūstā nokļuvu�ais, dzimtenē atgriezies un atkal krievu gūstā pabiju�ais kādreizējais Latvijas konservatorijas students Alberts Gras- manis�

Alberts vēl da�us mirkļus stāvēja, ar grūtībām apspiezdams raudienu, tad nesteidzīgi atkorķēja pudeli, ielēja glāzē nedaudz degvīna un to lēnām izdzēra. Uzkoda. Aizsmēķēja. Vispār jau bija diezgan riebīgi dzert vienam, bet vēl pretīgāk bija Valērija bēru reizē un pa�am savā dzim�anas dienā tā sēdēt vienam, nedzirdot neviena cilvēka balsi, nesajūtot neviena tuvinieka silto roku pie�skārienu, kārtējo reizi līdz visdziļākajām dvēseles sāpēm apjē�dzot, ka tev �ai dzīvē kaut kā nesaprotami velni�ķīgi nav paveicies, tu nevienam tā ari neesi bijis īsti vajadzīgs un pasaule, kas tev ir visapkārt, vienmēr pret tevi ir bijusi sve�a un naidīga.

Albertam gribējās kliegt. Pēk�ņi kļuva tik riebīgi un drūmi.

�etrdesmit gadus �ai istabā nebija ienākusi neviena viņam tuva sieviete. �etrdesmit gadus �eit nebija raudāju�i vai smēju�ies bērni. �eit bija mitusi vienīgi drausmīga vientulība un tumsa.

Alberts piecēlās un atkal nostājās pie loga.

Kādreiz viss �is lepnais piecstāvu nams Tērbatas ielā starp Elizabetes un Blaumaņa ielām bija piederējis viņa vecākiem. Ta�u �etrdesmitā gada rudenī māja tika nacionalizēta, saimnie�kiem ceturtajā stāvā tomēr atļāva paturēt piecistabu dzīvokli. Bet tūlīt pēc kara atņēma arī to, atstājot vienīgi divdesmit �etrus kvadrātmetrus lielu istabu. Vecāki, saindēju�ies ar tvana gāzi, bija miru�i jau piecdesmit otrajā gadā, un kop� tā laika Alberts dzīvoja viens.

Atkal krūtīs iesmeldzās izplūdusi sāpe, Alberts smagnēji apsē�dās pie galda un nez kādēļ atcerējās laikam Bībelē rakstītos vār�dus: "Kas raudādams sēj, tas gavilēdams pļauj." Viņa seja lēnām savilkās skumjā smaidā. Arī man tagad it kā vajadzētu sākt pļaut, viņ� nodomāja. Bet mans tīrums ir tuk�s. Tas palicis neapsēts. Izkaltis. Pelēks. Pamests. Es varu vienīgi da�us sava mū�a spilg�tākos notikumus kā sakaltu�as maizes drupa�as nevērīgi noslau�cīt no dzīves galda, piedzerties un pēc tam izlēkt pa ceturtā stāva logu�

Lilija neraudātu arī �oreiz. Tāpat kā to nedarīja �etrdesmit tre�ajā gadā, kad tiku iesaukts leģionā un praktiski neapmācīts aiztriekts uz Volhovas fronti. Lilija ar saviem slaidajiem vijol�nieces pirkstiem glāstīja manu seju, uzmundrināja un teica, ka viņas organismā jau esot mūsu mīlestības radīta jauna dzīvība, un tādēļ "tev jāpārnāk, jāpārnāk, jāpārnāk" Un es pārnācu, Lilij, aiz sevis atstājot pēc trūdiem smirdo�os Volhovas un Staraja Rūsas purvus, Redjas upītes stāvos krastus, drausmīgo Opo�kas ielenkuma elli, mūsu komandiera pulkve�leitnanta Kārļa Aperāta sev mutē ielikto revolvera stobru, un savu pirmo tuvcīņu, nogalināto pavisam jauniņo krievu karavīru un neiedomājami karsto �etrdesmit ceturtā gada jūlija sākumu, kad atkal gājām pa Latvijas zemi. Atcerējos tās divas stundas Rīgā, kad tu, Lilij, man parādīji mūsu dēlu un vēl pēdējā brīdī, jau prom skrejot, tevi iegāzu gultā, lai uz visu mū�u līdzi paņemtu atmiņas par jaunas sievietes reibino�o ķermeņa smar�u un tavu glu�i vai neprātīgo kaisli, tavus vārdus, kuriem tobrīd nebija ne mazākās nozīmes, un vēlreiz un vēlreiz tavu solījumu mani sagaidīt mājās, un smago ievainojumu netālu no Drēzdenes, kad atkārtoti sapratu, ka mēs ne par kādu Latvijas brīvību diem�ēl necīnāmies, mēs vienkār�i visi, viss Latvie�u leģions, karojām pret Austrumu fronti, pret krieviem, par labu vācie�iem�

Atceros kara hospitāli mazajā Dānijas pilsētiņā Brisbidenā un man blakus nomiru�o astoņpadsmitgadīgo Juri Atspolīti ar mīnas �ķembas sa�ķaidīto seju, kuram es apsolīju viņa līgavai Rasmai Kuldīgā kādreiz pateikt, ka viņ� ir kritis ar lodi sirdī un apbedīts kaut kur Baltijas jūras krastā tikpat skaists, kāds bijis civilā dzīvē� Un gūstekņu nometni Francijas pilsētā �erbūrā un melno amerikāņu armijas kaprāli Va�ingtonu, kur� mani gribēja no�aut un būtu ari no�āvis, ja ne majors Teilors; un �ī Teilora vārdus, kad nometnē sākās lielā gūstekņu �ķiro�ana: "Paklau, puisi, es nezinu, kur atrodas tava Latvija, toties es zinu, kur atro�das Teksasa. Tā ir labākā vietiņa uz �īs zaļās zemītes. Brauc tur! Varbūt par miljonāru ari nekad nekļūsi, toties būsi brīvs cilvēks un redzēsi, ka pasaulē nav nekas skaistāks par saules lēktu prē�rijā un vērtīgāks par īstu vīru draudzību."

Paldies, major Teilor, teicu, es jau zinu, ko nozīmē īstu vīru draudzība, un pilnīgi ticu, ka tava prērija un Teksasa patie�ām nav tās sliktākās vietiņas �ai bēdu ielejā, bet, D�ek� Man tepat netālu Baltijas jūras krastā palika latvie�u meitene ar tik kolosāli latvisku vārdu Lilija� Un dēls ar vēl latviskāku vārdu Jānis, kas tavā mēlē būtu tas pats vecais, labais D�ons� Es negribu būt amerikānis. Es gribu atgriezties savā tēvzemē.

'Vai no krieva nav bail?" - virsnieks jautāja. Ir, es atbildēju. Bet ko citu darīt? Mājās mani gaida māte, tēvs, sieva un dēls� "Okei!" - Teilors sacīja un parakstīja attiecīgu dokumentu. "Tikai tad, kad tev tur ies dikti plāni, tu da�reiz atceries veco kovboju D�eku Teiloru, labi?"

Es tevi atcerējos jau itin drīz, mister Teilor, kad tiku reizē ar daudziem citiem zēniem nodots krievu ziņā, un kapteinis Ņeste- renko jau pirmajā pratinā�anas reizē mani ne�ēlīgi piekāva.

"Biji pie Oderas?! Cik mūsējos no�āvi?" Varbūt es viņam to arī dusmās būtu pateicis, ta�u es to nezināju. Un paldies Dievam, ka nezinu. Protams, kar� ir kar�, ta�u tagad man tomēr ir mazliet mierīgāka gulē�ana�

Atceros nelielo filtrācijas nometni tepat Rīgas pievārtē Me�a�parkā, kur jau pirms tam vācie�i bija iekārtoju�i koncentrācijas nometni padomju karagūstekņiem. Tā kā krievu sakāmvārds sevi pilnīgi attaisnoja - "svēta vieta tuk�a nemēdz būt". Es neteik�u, ka man tur būtu klājies ļoti slikti, it sevi�ķi pēc tam, kad bija izdevies padot ziņu mājiniekiem. Slikti bija vēlāk. Slikti un lik�tenīgi bija jau tas, ka es pats pieteicos kabeļa tran�ejas rak�anā uz Mangaļu staciju, ta�u tobrīd man ārkārtīgi gribējās ieraudzīt tevi, Lilij� Bet neieraudzīju. Sprādziens notika agrāk� Dzīvē jau tā parasti mēdz būt - nelaime vienmēr atskrien ātrāk par laimi. Nezinu, vai toreiz maz kāds noteica sprādziena īsto iemes�lu - lau�ņa sitiens trāpīja mīnai, prettanku granātai vai artilēri�jas �āviņam? Trīs pavecos krievus, kuri atradās man nedaudz priek�ā, negaidītais sprādziens saplosīja uzreiz, bet mani, kaut arī saņēmu spēcīgu triecienu galvā un visā augumā, ārsti tomēr diezgan pieklājīgi spēja salāpīt un es diem�ēl paliku dzīvs�

Ko vēl lai atceros varbūt savā pēdējā dzim�anas dienā? Vai �o brīni�ķīgo un nevajadzīgo otrreizējo nāk�anu pasaulē, vai tavas asaras, Lilij, kad tu raudādama skatījies manā sakropļotajā sejā un kliedzi: "Piedod, Albert, bet es nevaru, nevaru, nevaru!!!" Es tev neko nepārmetu. Es tevi nenosodīju. Es visu sapratu. Tu biji jauna, skaista un apskau�ami talantīga māksliniece, tu mani to�mēr sagaidīji un paldies tev par to, Lilij, tas bija skaisti, ka turēji doto vārdu, bet tu ta�u nesolīji mani mīlēt visu mū�u, vai ne? It sevi�ķi pēc tam, kad biju kļuvis invalīds. It sevi�ķi pēc tam, kad māte man pateica, ka Gunārs Māls tev jau tomēr esot bijis pirms tam. Jau pirms tam, Lilij� Tā ka tev no manis aiziet bija viegli, un tu vēlāk ar to Gunāru Mālu kļuvi slavena, viņ� kā pianists tevi pavadīja visos tavos koncertceļojumos un acīmredzot jūs abi bijāt laimīgi. Bet gods kam gods, tu mani tomēr neaizmirsi, varbūt tādēļ, ka biju tava pirmā mīlestība, varbūt tādēļ, ka mums bija kopīgs bērns. Mēs visus �os gadus esam paliku�i tādi kā draugi, pusdraugi vai vienkār�i labi paziņas�

Jau veci, slimi un vieni.

Alberts skumji nopūtās, atkal glāzē nedaudz ielēja degvīnu, brīdi pagaidījis, to ātri izdzēra, piecēlās, mazliet pastaigājās pa

istabu, un tad viņam pēk�ņi �ķita, ka atkal ir uzkāpis uz ska�tuves, rokā satver alta saksafonu un spēlē savu iemīļoto Djuka Elingtona "Atlasa lelli."

Viņam ienāca prātā, vai tikai mēs visi neesam tādas viegli saplē�amas lelles likteņa skarbajās rotaļās? Un dzīve - skaists, bet ļoti skumj� tirgus laukuma balagāns, kur mēs uzstājamies gan kā marionetes un klauni, gan kā dzīvnieki un to dresētāji, gan kā godīgie un ļaunie, kā nelie�i un svētie, vienlaikus būdami arī skatītāji - gan dārgās lo�ās sēdo�ie, gan galerijā stāvo�ie, līdz kādā jaukā Dieva dieniņā bargā biļe�u kontroliere Nāve mūs visus izmet laukā�

Protams, katrs cilvēks savu dzīvi posta pats - te mīlestības, mantas, varas, skaudības, te naida dēļ. Bet kas izpostīja manējo? Pie labākās gribas nevaru teikt, ka tas būtu bijis es pats. Es varēju vienīgi pats aizvērt tik apniku�ā absurda teātra smago priek�karu, paziņojot, ka man �ī spēlīte beidzot ir apnikusi�

Alberts apsēdās dziļā atpūtas krēslā, kur blakus uz neliela gal�diņa stāvēja tum�i sarkans telefona aparāts, un, stipri satraukts, uzgrieza Lilijas numuru.

-�� Es klausos, - vada viņā galā atskanēja maiga sievietes balss.

-�� Labvakar, Lilij, tas esmu es, Alberts.

-�� Ā! Kur tu biji pazudis? Vismaz divus gadus neesi zvanījis.

-�� Tu jau arī esi klusējusi tie�i tikpat ilgi.

-�� Es tev da�reiz zvanīju, ta�u nekad nebiji mājās.

-�� Es bie�i telefonu vienkār�i atslēdzu.

-�� Kāpēc?

-�� Da�reiz �ķiet, cilvēks piezvanīs un tūlīt paziņos par kādu nelaimi.

-�� Tev viss ir kārtībā? - Lilija �ķita norūpējusies.

-�� Es nezinu, - Alberts noņurdēja. - Kādu kārtību tu domā?

-������� Dzīves kārtību, Albert. Tu esi vesels? Pensiju saņēmi? Varbūt beidzot tev ir uzradusies arī kāda sieviete?

-������� Jā, Lilij. Esmu vesels un pensiju arī saņēmu. Bet sieviete� Protams, nemaz nebūtu bijis slikti, ta�u� Manā mū�ā ir bijusi tikai viena sieviete.

Lilija ilgi klusēja, bet, kad atkal ierunājās, viņas balss bija kļuvusi nedaudz savādāka.

-�� Albert� Tev vēl joprojām sāp?

-�������� Nē, - viņ� atbildēja. - Nemaz. Tikai da�reiz� da�reiz� Vispār pēdējā laikā diezgan bie�i uznāk drausmīgas skumjas.

-�� Tas no vecuma.

-�� Nē, Lilij, tas no vientulības.

-�� Da�reiz vientulība nemaz nav tik slikta.

-�� Jā. It sevi�ķi tad, kad cilvēks nav viens.

-������� Pie manis ciemos �ovasar bija atbraukusi māsa no Anglijas, - Lilija vērsa sarunu uz citu pusi. - Astrīda. Tu viņu vēl atceries?

-�� Es viņu atceros, Lilij. Bija tāda skaista, laba meitene.

-�� Mēs visi bijām skaisti un labi.

-������ �ēl, ka tas mums nepalika uz visu mū�u. Ne skaistais, ne labais. Dzīve mūs visus ātri padarīja neglītus un ļaunus.

-������ Astrīda taisās braukt atpakaļ uz Latviju, - Lilija sacīja. - Viņa pa�laik tur dzīvo viena.

-�� Ko pati? - Alberts painteresējās. - Nekur vairs neceļo?

-�������� Nevaru sūdzēties. Iespēju netrūkst, vienīgi nav vairs tās uzņēmības, - Lilija atbildēja. - Pagāju�ogad biju aizbraukusi uz Londonu pie Astrīdas. Bet pēdējos gados esmu pabijusi vēl Ēģiptē, Holandē un Austrijā.

-�� Jauki, vai ne?

-�� Visur cilvēki dzīvo normāli. Kad Latvijā tā būs?

-�� Tu jau arī dzīvo labi.

-�� Man tagad bez Gunāra tomēr ir grūti.

-�� Ko tu �ovakar dari? - Alberts negaidīti jautāja.

-�� Neko. Sē�u uz dīvāna un skatos televizoru.

-� Varbūt atbrauksi pie manis? - Albertam mazliet ietrīcējās balss.

-�� Kādēļ? - Lilija tā kā nobijusies vaicāja.

-������� Man �odien ir dzim�anas diena, - Alberts pateica, - bet māja tuk�a.

-�� Cik tad tev paliek? - Lilija a�i painteresējās.

-�� Septiņdesmit.

-������� Apsveicu, Albert! Lai tev laba veselība! Bet es �odien jūtos tāda kā sasirgusi� Viegls drebulis un iesnas.

-������� Es biju iedomājies� Nebūtu slikti mums atkal pasēdēt divatā. Varētu atcerēties jaunību�

-������� Nē, Albert, jaunību nevajag atcerēties. Tie�i tādēļ mums jau tās skumjas arī rodas.

-�� Ne tāpēc, Lilij, ne tāpēc.

-� Mēs katrs stāvam savā tuk�umā, Albert, - Lilija smagi nopūtās.

-������� Tā ir, - Alberts domīgi piekrita. - Katrs savā tuk�umā� Pie�dod, ka iztraucēju.

-�� Nekas. Līdz nākamreizei!

Alberts nolika klausuli un tūlīt no�ēloja, ka bija zvanījis, ta�u skumjas �ņaudza dvēseli arvien smagāk un smagāk, un viņam vismaz �odien negribējās būt vienam.

Da�us mirkļus svārstījies, Alberts uzgrieza dēla numuru. Klau�suli pacēla viņa sieva.

-�� Hello!

-�� Labvakar, Ivet! �eit Alberts. Jānis mājās?

-�� Nē, Grasmaņa kungs, nav! Vakar aizlidoja darī�anās.

-Tālu?

-�� Nē, tepat uz Parīzi!

-�� Viņ� tā bie�i lido?

-�� Katru mēnesi.

-�� Vai ir arī jēga?

-� Un kāda vēl! Bizness zeļ un plaukst! Bet ko jūs no viņa gribējāt?

-������ Neko, Ivet, neko, - Alberts izvairīgi noņurdēja. - Kad parādās, pasveicini no manis.

-�� Noteikti!

-�� Jā, ko tad Nils? Vai ir turpat pa rokai?

-������� Kur nu! Viņ� mums ir ticis "Zelta sietiņā"! Smagi jau tur iet, bet lai tik danco! Varbūt dienās vismaz nebūs huligāns.

-������ Esi mierīga, Ivet. Dienās viņ� jums būs operas solists, - Alberts pateica un nolika klausuli. Da�us brī�us sēdēja pilnīgi nekustē�damies, arvien nomāco�āk sajuzdams sev visapkārt patie�ām glu�i vai fiziski sataustāmu tuk�umu.

Pēc neilga laiciņa Alberts strauji uzlēca kājās un, izgājis cauri komunālā dzīvokļa gaitenim un virtuvei, pieklauvēja pie mazās istabiņas durvīm, kur kādreiz pirms "sociālistiskās revolūcijas" bija dzīvojusi viņa ģimenes kalpone.

-�� Ei, Ivan! - Alberts skaļi uzsauca. - Nāc iedzert vienu �ņabi!

-�� Kas par lietu! - Ivans, atvēris durvis, tūlīt prasīja. - Latvie�iem atkal kaut kādi svētki?

-�� Man �odien ir dzim�anas diena, - Alberts paskaidroja. - Gran�dioza jubileja! Paliek apaļi septiņdesmit gadi! Tā ka nāc vien! Būsi mans vienīgais viesis!

-�� Apsveicu! - Ivans viņam cie�i paspieda roku. - Lai tu vēl ilgi varētu spēlēt savu saksofonu! Zini, Albert Jurjevi�, kad tu spēlē, man vienmēr kaut kur sirds apvidū iekāpj tik patīkama smeldze un prieks� Ja ar tevi savā laikā nebūtu notikusi tā nelaime� Tu noteikti būtu pirmais vīrs pasaulē!

-�� Paldies, Ivan! - Alberts rūgti pasmaidīja. - Man vajadzēja būt pirmajam ari ar visu nelaimi. Tā ka tas laikam man tomēr nebija paredzēts. Un vispār� Ko nu vairs? Nāc! Man uz galda un ledus�skapī stāv divas brīni�ķīgas pudeles!

Ivans Malahovs, ilggadējais Rīgas vagonu rūpnīcas metinātājs, stāvēja virtuves vidū, savu izkaltu�o ķermeņa aug�daļu ietērpis spilgti rūtainā flaneļa kreklā, un patiesi no�ēloja, ka jālai� garām tik lieliska izdevība.

-�� Tu jau zini, Jurjevi�, nav bijusi tāda reize, kad būtu atteicies. Bet �oreiz nevaru, ji dritvai maki Sit kaut grīdā! Rīt no rīta jābūt onkoloģiskajā dispanserā, jānodod asinis, kuņģa sula� Pat vaka�riņas neēdu! Tā vien liekas, kaimiņ, ka es savas dienas jau varu sākt skaitīt�

Alberts smagi pa�ūpoja galvu, novēlēja Ivanam tomēr veiks�mīgu diagnozi un lēni atgriezās istabā. Pielēja pilnu glāzi ar deg�vīnu un to ātri izdzēra. Tad atkal piegāja pie tum�sarkanā apa�rāta un diezgan nervozi uzgrieza kārtējo telefona numuru. Ta�u tajā galā neviens klausuli nepacēla. Alberts zvanīja otrreiz. Tas pats. Zvanīja tre�o reizi, un tikai tad viņ� beidzot apjēdza, ka �is telefona numurs tagad ta�u klusēs mū�īgi. Valērija And�āna vairs nav.

Alberts, zemu noliecis galvu, ilgi raudāja. Pēc tam piecēlās, izgāja gaitenī, apģērbās, paņēma saksofonu un nogāja lejā uz ielas. Viņam vajadzēja būt pie cilvēkiem! Viņam ar mūzikas palīdzību tiem bija jāpasaka viss, kas �odien bija noticis, kas ar viņu un pasauli bija noticis agrāk.

Alberts pielika saksofona iemuti pie lūpām un sāka aizrautīgi spēlēt. Un viņ� spēlēja par godu savam labākajam draugam Valē�rijam un par godu pa�am sev, par godu jaunībai un biju�ajai mīles�tībai, par godu tiem zēniem, kuri krita kaujas laukā un mira gūs�tekņu nometnēs, par godu vīru draudzībai un savstarpējai izpalī�dzībai, par godu dzimtajai pilsētai un ielai, par godu debesīm un liktenim, kas viņam tomēr bija ļāvis kaut kā līdz �odienai nodzīvot.

Kopā ar krīto�o sniegu un vēja brāzmām asi smeldzīgā melodija, pieskardamās piecstāvu nama sienām, reklāmu uzrakstiem, logiem, jumtiem un skursteņiem, ātri uzskrēja debesīs, līdzi paņemdama viņa skumjas, vientulību un sāpes.

Drīz Albertam iepretim salasījās neliels klausītāju pulciņ�. Sak�sofona melodija saviļņojo�i smeldza, un pats spēlmanis izskatījās tik vientuļ� un pamests� Visi redzēja, ka muzikants naudu nelūdz. Viņi saprata, ka �oreiz nelaimīgais cilvēks spēlē vai nu tikai pats sev, vai pa�am Dievam�

Vienīgi vairāki jaunie�i nevērīgi izmeta da�as piedauzīgas frā�zes un smiedamies aizrādīja, ka vecītis vakara tumsā un sniegpu�tenī varējis jau arī tā nestiloties un melnās brilles mierīgi atstāt mājās�

Alberts beidza spēlēt. Viņam bija kļuvis mazliet vieglāk, jo ne�au�bījās, ka Valērijs �o melodiju ir sadzirdējis un tagad viņam saltajā kapsētā vismaz būs kaut nedaudz siltāk� Un varbūt arī visa pa�saule un cilvēki, no�ēlojot savu ļaunumu un vienaldzību, beidzot kaut vai par nieka tiesu tomēr kļūs labāki, taisnīgāki un redzī�gāki�

Alberts nedaudz pagriezās pret to pusi, no kurienes atskanēja jaunie�u balsis, mirkli pagaidīja, tad lēnām no sejas noņēma savas melnās brilles.

Cilvēki spēji sarāvās un apklusa.

Alberta acu vietā rēgojās divi baismīgi izdegu�i caurumi�

1992

Augļu pilns dārzs. Sarkani ķir�i. Sarkani āboli. Sarkanas ave�nes. Sarkanas debesis. Avīzes atkal ziņoja - sabraukts kārtējais gājējs. Bojā gājusī persona vēl nav noskaidrota. Uz ielas bruģa da�i sarkani asins traipi. Da�as piles. Nav jau daudz, bet ar to pietika. Cilvēka vairs nebija. Un nekad vairs nebūs. �īs asins lāses vēl ilgi lāsoja manā atmiņā. Es tās redzēju - neredzējis. Ta�u es zinu, kā tas viss izskatās.

Būtu gleznotājs, uz milzīga, balta audekla uzmestu trīs sarka�nus traipus. Un vairāk neko! Un vairāk neko ari nevajadzētu. Tā būtu mana labākā glezna. Man teiktu - tas nekas nav. Lai! Mūs�dienu izstādēs var redzēt vēl stulbākas lietas! Mani dro�i vien bargi kritizēs arī par �o stāstu un visu, ko esmu uzrakstījis. Nu un tad? Kas gan ir vārdi pret asinīm?! Kas ir vārdi pret dzīvi? Bet trīs sarkanie traipi, glu�i kā �is stāsts un viss, ko esmu radījis, kliegs, sauks pēc jūsu palīdzības, lūgs no jums �ēlastību, lūgs tos atkal pārvērst acīs, matos, puksto�ā sirdī, smaidā, spilgti sarka�nās lūpās un skaidrās cilvēka domās�

Es redzēju - maza meitenīte nolika sarkanas neļķes Brāļu kapos pie Mū�īgās uguns. Varbūt viņa bija viena no tiem baltkrievu bēr�niem, kurus kara laikā Salaspils nometnē latvie�u sievietes paglāba no neizbēgamas nāves?

Un tad viņai blakus nostājās sirms, vienkājains vīrs. Un vēlāk atkliboja vēl viens pavecs kungs. Pirmajam pie krūtīm bija pie�sprausts Dzelzs krusts, otrajam - Sarkanās Zvaigznes ordenis. Nevienam no viņiem acīmredzot nabadzības dēļ rokās nebya ziedu. Viņi tikai skumji raudzījās sarkanajā Mū�ības liesmā, atce�rēdamies visus latvie�u karavīrus, ko �eit Latvijā un citur bija samalis Otrais pasaules kar�.

Nebija ne svētku, ne svētdienas, parastas darba dienas pēcpus�diena; �ajā rudens dienā bērzos sadega sarkanas lapas, dega sar�kani pīlād�i, traki sarkani, sarkani pīlād�i, cilvēki beidza darbu, alejas viņā galā sievas tirgojās ar sarkanām gladiolām, sarkanām dālijām, sarkanām neļķēm, sarkanām rozēm, un, kad ziedi nokļuva uz kapiem, tie pārvērtās sarkanās cilvēku asarās; parasta diena, bet nez kādēļ �ie divi vīri tomēr bija atnāku�i �odien, un tie�i �o�dien viņiem līdzi bija maza meitenīte - mazmazmeitiņa ko�i sar�kanā mētelītī, ar sarkanu lenti matos un sarkanām kurpītēm kājās. Viņas noliktās sarkanās neļķes sarkanās Mū�ības uguns pa�kājē, dro�i vien kaut kur uz �o paveco vīru miesām joprojām sāpēja sarkanas brūces, acīs - kā dego�u māju grausti sarkans naids, un varbūt, ka �o vīru atmiņa arī bija sarkana, kā blakus kritu�ā kau�jas biedra miru�ās acis; un dro�i vien arī nāve ir sarkana, jo tad sastingst ne tikai doma, bet arī asinis, sarkanās, sarkanās mūsu asinis; todien es Me�a kapos apglabāju savu labāko draugu�

Skat, cik sarkana debess, tu teici, un es piebildu, ka arī jūra ir sarkana un tas jau nu arī ir pavisam dīvaini, ta�u nekā dīvaina tur nebija, tā mēs tovasar klīdām gar Mellu�u pludmali, ik vakaru skatījāmies sarkanajā saulē un sarkanajā jūras laipā, kas aizsnie�dzās līdz sarkanajai, nokaitētās plazmas bumbai; un naktī mēs ieraudzījām sarkanu zvaigzni, un es teicu, ka tā ir planēta Marss. Varbūt, ka tā arī bija; tajā tālajā pavasarī, jā, tas bija tie�i pirms divdesmit diviem gadiem, es tevi ieraudzīju uz ielas spilgti sar�kanā mētelī, un tu �o sarkano mēteli valkāji katru pavasari, kamēr mēs iz�ķīrāmies, un mēs bie�i dzērām sarkano vermutu un, kad iekārtojām mūsu istabu tavu vecāku mājās, vispirms nopirkām sarkanu dīvānu; tagad tu uz tā dro�i vien guli ar kādu citu, bet neva�jadzēja - tas tomēr bija mūsu dīvāns, mūsu mazais, sarkanais templis, mūsu sarkanais lūg�anas namiņ�. Viņ� tev varēja no�pirkt citu guļamo, bet mūsējo tu varēji uzdāvināt kaimiņu pārim, viņiem toreiz bija jāguļ katram atsevi�ķi uz saliekamām gultām; un tavs sarkanais peldkostīms - un tās sarkanās rozes, kuras pa�sniedzu, atnākot pie tevis pirmo reizi, un es tev sarkanas rozes pasniedzu bie�i, visus tos gadus, kamēr dzīvojām kopā, un tavas sarkanās lūpas, sarkanās, sarkanās lūpas, un tad es sapratu, ka ari mīlestība ir sarkana un citāda nemaz nevar būt�

Sarkans ķir�u dārzs, sarkani asins traipi, sarkani nokrāsots audekls, sarkanas neļķes, sarkanā Mū�ības uguns, sarkani pīlā�d�u ķekari, sarkani ziedi uz kapiem, sarkanie un sarkanbaltsar�kanie karogi, sarkanā ģērbta meitenīte, sarkana granīta piemi�neklis, sarkanās rētas, sarkanās sāpes, sarkanas atmiņas, sar�kans naids, sarkana nāve, mūsu sarkanās asinis, sarkani rieto�a saule, sarkana debess, sarkanā planēta Marss, tavs sarkanais mētelis, sarkanais vīns, sarkanais peldkostīms, sarkanas rozes, tavas sarkanās lūpas un sarkanā - tagad jau nevienam vairs nevajadzīgā - mūsu sarkanā mīlestība�

Tuvojās negaiss. Visa debess pārklājās ar melniem, kā ar darvu aplietiem mākoņiem. Pēc tam sāka līt melns lietus. Mēs abi ieskrējām pagāju�ā gadsimta sākumā celtā rijā, Brīvdabas muze�ja ēkas joprojām kapāja melns lietus, un uz mums glūnēja melns �uguna katls, kur mui�as kalpi sev vārīju�i ēst, un es redzēju melnajā darbā pārpūlētas melnas, ļoti noguru�ais sejas un melnus dūmus, kas nikni ko� viņu asarojo�ās acīs, un dzirdēju, kā klaudz viņu melnie spriguļi pret melno klona grīdu; melnais vagars ar melnu pātagu rokā - un melnais �o ļau�u naids pret kungu uzticības suni, un es dzirdēju visus melnos vārdus un melnos lāstus, kas raidīti pret visiem melnajiem vācu baroniem, pret visiem melnajiem kankariem, un pret viņu pa�u melno, tik ārprātīgi melno dzīvi�

Melnas vilciena sliedes varētu iet pa melnajiem slie�u bals�tiem, iet tikai uz priek�u līdz pirmajai vai pēdējai stacijai; es pa�jautāju, kāpēc viņa vienmēr valkā melnas tīkliņzeķes, un sieviete atbildēja, ka tas vīrie�iem ļoti patīkot. Viņa lēni pacēla aug�up svārkus, arī apak�veļa bija melna, kā tas viss strauji vairoja manu iztēli un vēlē�anos, un es viņu ātri aizvedu uz nelielu kafejnīcu, tur mēs izdzērām da�as tasītes melnas kafijas un da�as glāzītes melnā balzama, un pēc tam es viņu ievedu melnas tumsas piepil�dītā kāpņu telpā, es zināju, ka tur �ovakar neviens nestaigās, un es viņu ievedu �ai melnās tumsas piebāztajā gaitenī, kur zem mums gulēja melnas kāpnes un tumsā dusmīgi raudzījās melns, izdedzis logs. Nākamajā dienā atcerējos, ka viņai bija arī melni mati.

Un atcerējos daudzu cilvēku stāstīto par mūsu tautas melna�jām dienām kā pirmajā padomju gadā, tā mazliet vēlāk arī vācu laikā; un melni automātu stobri un melnas krāsas formas tērpi, un manu vecāku melnās bailes�

Un arī tajā parastās darba dienas pēcpusdienā mans labākais draugs gulēja melnā zārkā, viņa melnā bārda uz bālās, sastingu��ās sejas un melnā Baha mūzika, un viņa - trauslā sieviete melnā sēru kleitā, kuras dēļ draugs aizgāja bojā, melnā balerīna, kurai ar viņu vien nepietika, un es iedomājos, kā gan viņa pēc visa noti�ku�ā vēl varēs dejot; un tad es pirmo reizi sapratu, ka nāve un cil�vēka nodevība var būt tikai melna�

Kad es pie tevis atnācu pēdējo reizi, tu jau dīvānu biji pārklā�jusi ar melnu segu un tev mugurā bija melna kleita, un es nez kādēļ atcerējos, ka da�ām tautām �āda krāsa ir līgavas tērpi; un pēc tam atnāca viņ� - inteliģenta izskata vīrietis - melnu, labi pa��ūtu uzvalku mugurā, melniem matiem un melnām raga brillēm; viņ� izskatījās ļoti elegants.

"Mans jaunais draugs," - tu teici, un viņ� dro�i vien pēc nodar�bo�anās bija biznesmenis, kādas valsts iestādes augsts ierēdnis, bet visticamāk, ka ārsts; viņ� ar lielu cieņu un vēl lielāku pa�ap�ziņu palocīja galvu, pasmaidīja un pateica da�us mīļus, pieklājī�bas pilnus vārds. Neko teikt, jauks cilvēks, un tev ar viņu katrā ziņā būs daudz labāk nekā ar mani, un katrā ziņā viņ� nedzers, viņ� māju nepiekūpinās ar cigare�u dūmiem, viņ� tev regulāri atdos visu nopelnīto, vienmēr laikus pārradīsies mājās, un viņ� tevi mīlēs, dro�i vien, ka mīlēs, kādēļ gan lai tevi nemīlētu �is jaukais, ļoti pieklājīgais, melni apģērbtais kungs, vienīgi viņa rokas spiediens varēja būt daudz spēcīgāks; un tad es sapratu, ka arī mīlestība var būt melna.

Melnā �oseja, un pa to jāiet, un jāiet, un jāiet, jāiet bezgalīgi tālu, un melnie negaisa mākoņi, un melni sastrādātas rokas, melni traktori un zirgi, un melna zeme, kurā zemnieks iesēj graudus, un televizora ekrānā melns nēģerzēns, kas kaut kur Āfrikā izmi�sīgi lūdz melnu maizi; melni valdības vīru un bagātnieku limu�zīni un melnas tērauda sijas, un tavas melnās acis, melnā tērptais kungs, un melnais vēsums, kas plūst no tavas melnās kleitas, un mūsu melnā - atmiņu dedzino�ā mīlestība�

Balts, saules apspīdēts sniega lauks. Un tu �ajā baltajā sniega laukā. Balta cepurīte, balta �alle, balti cimdi, baltas smiltis; tu izskatījies pēc lidojo�as sniega pārslas. Mēs pārskrējām baltu kla�jumu, mums blakus elsoja balts vēj�, un egļu galotnes bija baltas, un, kad nonācām pie tavas baltās mājas, pagalmā uzcēlām baltu sniegavīru. Viņ� izskatījās ļoti apmierināts un mums uzsmaidīja baltu smaidu. Arī mēs bijām lepni par paveikto un baltajam vīram galvā uzlikām baltu spaini. Apkārt viss bija balts, man �ķita, pat gaiss ir balts. Tie�i kā toreiz, kad blakus Spilves lidlaukam vienā no tur ierīkotajām padomju armijas munīcijas noliktavām nez kāda iemesla pēc notika sprādziens, un divas dienas un naktis liesmoja degbumbu krājumi, ko ugunsdzēsēji ne ar kādām baltām putām nespēja apdzēst; vēl �odien, ja jūs pa Dzirciema ielu dosieties uz Rātsupīti, to vietu varēsiet skaidri saredzēt. Tajā vietā zeme joprojām ir mirusi.

Un balts palags, ko bail pacelt, jo zem tā ar norautām kājām gulēja kāds gai�matains zēns, un viņa sejā bija sastindzis milzīgs izbrīns, viņ� nespēja aptvert, kas ar viņu notiek. Arī sāpju pār�pilnais smaids bija sastindzis viņa baltajā sejā, un bija miris�

Bet nesen Iļģuciemā nomira pavisam, pavisam vecs cilvēks - simt divu gadu vecumā. Tas �ķiet neticami, ka cilvēks var tik ilgi nodzīvot. Un tagad balta māmulīte guļ baltā zārkā, uz krūtīm sakrustojusi sastrādātās, tik ļoti noguru�ās rokas, un atpū�as. Viņai visapkārt stāv pieci bērni, vecākajam dēlam ir astoņdesmit sep�tiņi gadi, un varbūt viņai blakus neredzami stāv arī tie trīs dēli, kuri kritu�i Otrā pasaules kara da�ādās frontes pusēs, un blakus stāv mazbērni un mazbērnu bērni, un neviens neraud, visi skatās uz balto māmuliņu; lai jau atpū�as, tik daudz kas dzīvē padarīts, pārciests un pārdzīvots, bet nu viss ir garām, mums no tevis vēl ilgi paliks tava baltā labsirdība, tavi siltie vārdi un cilvēki, kurus esi radījusi. Blakus tavai baltajai galvai es nolieku baltas lilijas, un pēc kāda laika Lā�upes kapos uzzied balts ziedu kalns. Bet es neticu! Man �ķiet, starp �iem baltajiem ziediem atkal ieraudzī�u tavu balto galvu, tu paņemsi savu balto spieķīti, atgriezīsies savā baltajā istabā, ap pleciem apmetīsi baltu lakatu, sāksi adīt baltus dūraiņus un atkal man stāstīsi par ne�ēlīgo baronu Volfu, par kalpu grūto dzīvi un par Piektā gada revolūciju, un par Pirmo pasaules karu, un visda�ādākos notikumus par mīlestību. Es atkal ielīdī�u tavā baltajā ābeļdārzā, un, skaļi bārdamās, tu man dzīsies pakaļ, un pēc tam ielavī�os tavā malkas �ķūnītī un paņem�u sarūsējo�a velosipēda riteni, un tu atkal uz mani bārsies, bet nevajag, māmulīt, es to riteni iemainīju pret vecu futbolbumbu, un tu ta�u zini, ko puikām tāda bumba nozīmē; es atkal ielavī�os tavā pagrabā un paņem�u da�as ievārījumu burciņas un marinētas sēnes, bet tu, lūdzu, nedusmo, mēs toreiz tik bie�i bijām izsalku�i. Bet baltā māmiņa guļ, nodzīvojusi baltu mū�u, virs sevis turēdama baltu ziedu klēpi, un tad es sapratu, ka nāve var būt arī balta�

Un tu atkal biji balta. Bet vispirms bija balts kuģītis un Balt�ezers, un Gaujas krastā baltu ievu d�ungļi, un balts, balts vakars. Un Rātsupītes krasts un balti ziedo�a Spilves pļava, un kāda balta lidma�īna, kas vairākas reizes zemu pārlidoja mums pāri; toreiz es pirmo reizi pieskāros tavam baltajam augumam. Pēc tam bija balts līgavas tērps, balts plīvurs, baltas kurpītes, tu visa biji tik balta kā tās ievas Gaujas krastā, kā tikko uzplaucis balts ceriņzars; un pēc tam mūsu baltā kāzu nakts. Tad es pirmo reizi sapratu, ka mīlestība var būt tik balta un tai ir jābūt baltai. Vēlāk mums piedzima balts cilvēciņ�, maza, balta meitenīte, un mēs viņu nosaucām par Ievu.

Balts pieneņu lauks un balti mākoņi debesīs, baltas zvaigznes un baltas plīsto�u viļņu galotnes, un balti kalni, un balta slimnī�cas palāta, balti ārstu virsvalki, baltas māsiņas un tabletes, kuras bija jāry no rītiem un vakaros, un kāds balts krusts uz balta kapa, balts marmora piemineklis, balti bērzi un kāda balta māja, tavs baltais līgavas tērps un tava baltā laime, un mūsu baltā mīles�tībā, baltas jūrmalas kāpas un baltas pludmales smiltis, kurās spēlējas mūsu baltais bērns, un baltas papīra lapas, uz kurām jāuz�raksta vārdi, kādus neviens vēl nav rakstījis, un jāuzraksta viss, ko esmu redzējis, izjutis, dzirdējis un pārdzīvojis.

Baltā - tu skaistā un tīrā� kā balts, nekad neīstenots sapnis�

1972

Izvēle. Stāsti un noveles. Liesma, 1966.

Nekad nebeigsies. Stāsti un noveles. Liesma, 1968.

Pieskāriens. Stāsti un noveles. Liesma, 1971.

Bez �ēlastības. Garstāsti. Liesma, 1973.

Bronzas sieviete. Stāsti un noveles. Liesma, 1975.

Neuzvarētais. Romāns. Liesma, 1977.

Memento mori. Romāns. Liesma, 1977.

Lāse karogā. Mākslinieciskie apraksti. Liesma, 1980.

Skrējiens bezgalībā. Stāsti un noveles. Liesma, 1981.

�un mana dzīvība arī. Dokumentāls apraksts. Liesma, 1984.

Atliktais laiks. Romāns. Liesma, 1985.

Ne jau katru dienu. Romāns. Liesma, 1987.

Atnāc un paņem. Romāns. Liesma, 1987.

Rēta akmeni. Romāns. Liesma, 1993.

Nakts tiesnesis. Romāns. Avots, 1993.

Sāpes un triumfs. Romāns. Sol Vita, 1994

Kliedziens no debesīm. Romāns. Liesma, 1994.

Sieviete visam mū�am. Romāns. Preses nams, 1996.

Asaras debesīs. Romāns. Liesma, 1997.

Palīgā sauciens. Romāns. Daugava, 1999.

Privāttiesnesis. Romāns. Preses nams, 1999.

Notiesātais. Romāns. Lauku Avīze, 2000.

Cilvēks naktī. Romāns. Lauku Avīze, 2000.

Tas, ko tu negaidi. Romāns. Lauku Avīze, 2001.

Naida nogurdinātie. Romāns. Lauku Avīze, 2002.

Krievu leitnanta mīļākā. Romāns. Lauku Avīze, 2002.

Sprieduma izpildītājs. Romāns. Lauku Avīze, 2002.

Trīs saujas mīlestības. Romāns. Lauku Avīze, 2003.

Cilvēks, kur� negribēja mirt. Romāns. Zvaigzne ABC, 2004.

Latvie�u �igolo. Romāns. Lauku Avīze, 2005.

Dzīve pēc pasūtījuma. Romāns. Lauku Avīze, 2005.

Kam neskanēs zvans. Romāns. Zvaigzne ABC, 2006.

Ugunī nosalu�ie. Romāns. Lauku Avīze, 2006.