Egils Lukjanskis

TAS, KO TU NEGAIDI

.

Notikums, kas vēlāk stipri izmainīja manu dzīvi, sā�kās 1999. gada 1. marta rītā. Kad toreiz savā sudrab�pelēkajā automa�īnā Audi 80, braucot pa Miera ielu, tuvojos Brasas tiltam, nejau�i paskatījos pulkste�nī. Tas rādīja bez piecām minūtēm se�i.

Pilsēta vēl tikai modās. Uz ielas varēja redzēt vienī�gi da�us sētniekus, kuri ar lielām lāpstām mēģināja at�brīvot no milzīgiem sniega sanesumiem vismaz daļu iet�ves. Rādījās, ka tas viņiem arī izdosies, jo nepārtrauktie ciklona uzbrukumi pagāju�ajā naktī bija beigu�ies.

Ta�u melnās debesis tā arī palika melnas, tikai bez apniku�ā baltā sniega pārslām tajās.

Drīz sāksies atkusnis un pavasaris, es nodomāju. Lai gan aizejo�ā ziema man nemaz ne�ķita gara. Kā, starp citu, viss pagāju�ais laiks un mans �etrdesmit gadu il�gais mū�s.

Interesanti, kur īsti beidzas Miera iela, man nez kā�pēc ie�āvās prātā, ta�u jau nākamajā mirklī sapratu - tepat netālu arī beidzas. Pie Brasas tilta, kas ved uz Garnizona, Miķeļa, Raiņa, Brāļu un Me�a kapiem.

Īstenībā tur agrāk vai vēlāk beigsies arī viss, kas �odien saistās ar katra cilvēka sapņiem, ilgām un dzīvi.

Kā to lai nosauc? Lielais Melnais klusums. Varbūt Lie�lais Baltais klusums? Bet visticamāk - nekāds. Krāsas izzudīs. Varbūt atmiņā paliks vienīgi da�i vārdi, da�i acu skatieni, da�i pieskārieni kādam ķermenim, da�as iz�dzertas pudeles un joprojām sāpīgas ilgas pēc tā, ko mums tā arī neizdevās savā mū�ā ne sasniegt, ne pie�pildīt.

Pēk�ņi manas pārdomas iztraucēja ārkārtīgi skaļ� sie�vietes baiļu pilns kliedziens. �ķita, tas nāca no debesīm un pirmajā mirklī nodomāju, ka man tas būs tikai izli�cies. Ta�u kliedziens atkārtojās. Strauji apstādināju au�toma�īnu un izkāpu ārā. Paskatījos aug�up. No diviem piecstāvu nama aug�ējā stāva logiem plūda plāni dūmu mākoņi, bet aiz tiem varēja manīt trakojo�as uguns liesmas.

Pie viena no dego�ā dzīvokļa atvērtajiem logiem stā�vēja sieviete baltā naktskreklā un drausmīgā balsī klie�dza:

-�� Palīdziet! Cilvēki mīļie! Es jūs lūdzu! Palīdziet!

Pirmajā mirklī nekas neienāca prātā, kā un ar ko es

viņai varētu palīdzēt? Vienīgi apjēdzu, ka �īs sievietes dzīvoklī ir izcēlies ugunsgrēks, viņa ir nupat tikai kā pamodusies, izkļūt no dzīvokļa pa durvīm dro�i vien liedz uguns jūra, tāpēc arī stāv pie loga un �ausmās kliedz. Acīmredzot viņa netiek klāt arī telefonam, ja tāds viņai vispār ir, jo tad ugunsdzēsējiem jau vajadzētu būt klāt.

Izņēmu no kabatas mobilo telefonu un ātri nospiedu divus cipariņus - 01. Gandrīz tai pa�ā mirklī atskanē�ja nedaudz sagurusi sievietes balss.

-�� Ugunsdzēsības dienests klausās.

-�� Miera ielas galā pie Brasas tilta kādas mājas piek�tajā stāvā ir izcēlies ugunsgrēks, acīmredzot cilvēku eva�kuācijai vajadzīga arī ma�īna ar kāpnēm. Redzu kādu sievieti stāvam logā un lūdzam palīdzību. Skaidrs, ka viņa no dzīvokļa laukā netiek.

-�� No kurienes jūs zvanāt? Esat kaimiņ�?

-�� Es zvanu no ielas. Braucu garām un�

-�� Lūdzu, nosauciet savu telefona numuru!

Es pateicu.

-�� Paldies!

Pa to laiku sieviete dego�ajā dzīvoklī jau bija apsēdu�sies uz palodzes, kājas izkārusi ārā un turpināja me�o�nīgi kliegt.

-�� Pagaidi! - es viņai kliedzu pretī. - Vēl mazliet iztu�ri! Tūlīt būs klāt ugunsdzēsēji!

Māja it kā vienā mirklī pēk�ņi pamodās. Gandrīz vienlaicīgi daudzos logos iedegās gaisma un vairāki sa�traukti cilvēki jau stāvēja arī uz ielas mājas priek�ā.

Iezvanījās telefons.

-�� Klausos.

-�� Vai jūs nupat ziņojāt par ugunsgrēku Miera ielas galā? - jautāja tā pati dispe�eres balss.

-��� Jā, - es atbildēju. - Jums vajadzētu pasteigties. Izskatās, ka sieviete no piektā stāva dego�ā dzīvokļa tū�līt lēks zemē.

Dispe�ere telefonu atslēdza.

Tie�i tā arī notika. Sievietei acīmredzot neizturēja nervi vai arī liesmas viņai bija jau pienāku�as tik tuvu, ka dzīvokļa saimniece labāk izvēlējās nāvi, nositoties uz ielas bruģa, nekā sadegt dzīvai.

Es daudz ko �ai pasaulē biju redzējis, it sevi�ķi Afga�nistānas karā, ta�u pirmo reizi nācās skatīt moko�as nā�ves apdraudēta cilvēka izmisuma pilnu lēcienu no mā�jas piektā stāva�

Nāves veida izvēle cilvēkiem negadās bie�i vai, parei�zāk sakot, tāda gadās varbūt vienam cilvēkam no mil�jona. Piemēram, ASV, kur da�os �tatos uz nāvi notiesā�tam noziedzniekam cietuma administrācija, prokurors un, iespējams, arī �tata administrācija ļauj izvēlēties, kā�dā nāvē viņ� vēlas no �īs pasaules aiziet - uz elektris�kā krēsla, gāzes kamerā vai saņemot nāvējo�u zāļu injekciju.

Nezinu, vai vairākkārtējam slepkavam �ī izvēle ir moko�i grūta. Nav izslēgts, ka viņ� tai brīdī jūtas pat laimīgs, viņam ir dota pēdējā izvēle dzīvē� Un mums atliek kopā ar viņa radiniekiem vienīgi no�ēlot, ka kād�reiz, nonācis citas izvēles priek�ā - kā man dzīvot? - �is cilvēks izvēlējies iespējami sliktāko variantu�

Ko mirkli pirms liktenīgā lēciena domāja nelaimīgā sieviete, sēdēdama uz Miera ielas piektā stāva dzīvok�ļa aukstās palodzes?

Izvēle bija drausmīga, jo patiesībā tās nemaz nebija� Nāve bija atnākusi negaidīta un ne�ēlīga. Ļoti ticams, ka viņa bija pārliecināta - lecot zemē, nāve tomēr būs ātrāka un mazāk moko�a� Baigs bija pats kritiens le�jup. Un, lai gan tas neturpinājās ilgāk par divām sekun�dēm, iespējams, tas �ai sievietei �ķita mū�ības garumā�

Sieviete ar reti pretīgu troksni tie�i manu acu priek��ā iekrita lielā sniega kaudzē, kas viņu diem�ēl tomēr nespēja pasargāt no bojāejas. Kad es piegāju klāt, sie�vietes acis bija plati ieplestas, pa mutes kaktiņu sīkā straumītē tecēja asinis, viņa bija vēl dzīva un, ieraudzī�dama sev klāt pienākam cilvēku, izmisīgi centās kaut ko pateikt. Ta�u neko vairāk par dobjiem gārdzieniem es nespēju saklausīt. Bet sieviete tomēr man kaut ko ļo�ti gribēja pateikt! Acīmredzot kaut ko ārkārtīgi vajadzī�gu, kaut ko ļoti nozīmīgu un viņai būtiski svarīgu! Ta�u neviens sakarīgs vārds pār viņas lūpām tā arī ne�atskanēja.

Pēc da�ām minūtēm atbrauca ugunsdzēsēju un ātrās medicīniskās palīdzības ma�īnas. Es atgāju nedaudz sā�ņus un, notiku�ā satriekts, vēl kādu laiku skatījos, kā ugunsdzēsēji, izstūmu�i garas metāla kāpnes, ātri no�kļūst līdz dego�ā dzīvokļa logiem. Tad nesteidzoties pie�gāju klāt mediķiem.

-�� Atvainojiet. Vai viņa dzīvos? - klusi painteresējos.

-� Nē, - pusmū�a daktere norūpējusies atbildēja. - Vi�ņa ir jau mirusi. Vai esat kāds no viņas piederīgajiem?

Noraido�i pakratīju galvu.

-�� Esmu vienkār�s garāmgājējs�

Mediķu brigāde aizbrauca.

Lēnām atgriezos pie savas automa�īnas, apsēdos un jutos ļoti slikti.

Savā mū�ā jau daudz ko biju pieredzējis, arī visda�ā�

Nesteidzoties piegāju klāt mediķiem. Atvainojiet. Vai viņa dzīvos? - klusi painteresējos.

dākās nāves izpausmes, mani pa�u se�padsmit reizes no varmācīgas nāves bija �ķīru�as sekun�u simtdaļas vai ne�izskaidrojamas sagadī�anās, ta�u tas, ko nupat redzēju, mani tomēr stipri satrieca. Iespējams, mani garīgi mo�cīja ne tik daudz kā tikko bojā aizgāju�ā cilvēka neda�biskā nāve, bet gan sievietes dzīves pēdējie mirkļi, kad viņa tik ļoti gribēja, ta�u smago ievainojumu dēļ nekā�di nespēja pateikt to, ko tik ļoti vēlējās!

- Kas tas bija? - es drud�aini domāju. Ko �ī sieviete tik svarīgu gribēja man darīt zināmu? Vai to, ka dego��ajā dzīvoklī ir palicis viņas aizmigu�ais mazgadīgais bērns? Varbūt pat bērni?! Vai to, ka tur kopā ar mēbe�lēm sadeg arī nauda vai vecmāmiņas zelta krustiņi un briljanta gredzeni? Varbūt viņa savas dzīves pēdējos

mirkļos kādu nolādēja vai tie�i otrādi - kādam beidzot atzinās mīlestībā?

�īs domas mani nez kāpēc neatlaidīgi un ļoti nomā�co�i vajāja vairākas dienas. Es bie�i sāku jautāt pats sev - ko es, ja mirstot atrastos pie samaņas (kas gan ga�doties visai reti), gribētu pateikt tiem cilvēkiem, kuri būtu man blakus? Kādi būtu mani pēdējie vārdi, veltī�ti pasaulei, ģimenei un cilvēkam, kuru esmu mīlējis vai nīdis?

Man tas pēk�ņi �ķita tik interesanti, ka es no �īm domām vairs nekādi nespēju tikt vaļā. Vēl vairāk! Pēc kāda laika man tas jau �ķita ne tikai interesanti, bet pat ārkārtīgi svarīgi! Vai nevar būt tā, ka tie�i pēdējā savas dzīves stāstā, pēdējā �ukstā vai kliedzienā negai�dīti atklājas visa mirsto�ā cilvēka būtība, viss viņa rak�sturs, piepildītās vai nepiepildīju�ās vēlmes vai vienkār��i tas, ko viņ� pēk�ņi atceras kā kaut ko skaistu, sliktu, smagi pāi'dzīvotu, liktenīgu vai tik nozīmīgu, ko no sava aizejo�ā mū�a vispār ir vērts atcerēties?

Mani tas neparastā kārtā ieinteresēja un pēc da�ām dienām, nopircis jau diezgan pasen krievu valodā iznā�ku�o Aleksandra Lavrina grāmatas "Nāves enciklopēdi�ja" biezo sējumu, sāku to rūpīgi studēt. Tā bija aizrau�jo�a lasāmviela, ko izsaka kaut vai da�i �īs grāmatas nodaļu virsraksti:

"Pirms un pēc nāves."

"Kas ir nāve?"

"Vai ir iespējama cilvēka fiziskā nemirstība?"

"Nāvessodu vēsture."

"Lielākie da�ādu tautu un laiku slepkavas."

"Nāves kuriozi."

"Tiesības uz nāvi."

"Kā mirst cilvēki."

Es kļuvu pavisam drūms. Jā, patie�ām - kā tad mēs īsti mirstam? Atbildot vienkār�i - mēs �o pasauli atstā�jam ļoti da�ādi. Tāpat kā katrs dzīvojam savu dzīvi. Vienreizēji un neatkārtojami.

Lūk, da�i īsi piemēri par pēdējiem mirsto�u cilvēku vārdiem.

Ernesto �e Gevara (1928-1967), Latīņamerikas revolucionārās kustības dalībnieks, nogalināts Bolīvi�jā. Viņa pēdējie vārdi bija �ādi: "Pasakiet Fidelam, ka revolūcija drīz uzvarēs visā Amerikā. Un vēl dariet zināmu manai sievai, lai viņa apprecas otrreiz un ir laimīga."

Augusts (63. g. p. m. ē. - 14. g. m. ē.), Romas impera�tors (mirstot vieglā nāvē) pēdējo skatienu un vārdus vel�tīja sievai. "Atceries, Līvija, kā mēs kopā dzīvojām! Dzī�vo un ardievu!"

Lavrentijs Berija (1899-1953), PSRS augstākās vadī�bas pārstāvis. Kad ģenerālprokurors Rudenko nolasīja Sevi�ķās tiesas spriedumu, ar ko varenākais un baismī�gākais milzīgās valsts cilvēks tika sodīts ar nāvi, Beri�ja, bailēs drebēdams, �ukstējis: "Atļaujiet man pateikt�" Bet Rudenko atcirtis: "Tu jau visu esi pateicis!" (Tad, pagrie�oties pret virsniekiem.) "Aizbāziet viņam muti ar dvieli!"

Pēc da�ām minūtēm atskanēja pistoles �āviens un lo�de iecirtās Berijas pierē.

Aleksandrs Bloks (1880-1921), krievu dzejnieks. Vi�ņa pēdējie vārdi bija veltīti ārstam: "Piedodiet, Samuil Mironovi�, bet es jūtos bezgala noguris�"

Buda (623. g. p. m. ē. - 544. g. p. m. ē.), budisma pa�matlicējs. Viņa pēdējie vārdi, vēr�oties pie saviem mācekļiem, bija �ādi: "Nekad neaizmirstiet, ka tas, kas rada dzīvību, tajā pa�ā laikā ir arī iemesls mūsu nāvei�"

Var būt, ka tā arī ir. Bet es nez kāpēc tomēr gribēju zināt daudz vairāk. Es sapratu, ka uzzināt nāves noslē�pumu man nekad neizdosies, lai gan vienkār�otā veidā tas jau ir uzzināts pirms desmit tūksto� gadiem. Atkār�toju - es vienkār�i gribēju dzirdēt, ko cilvēki pirms pa�zu�anas nebūtībā vēlas pasacīt sev tuvumā eso�ajiem.

Jau iepriek� daru jums zināmu, ka stipri vīlos. Dzī�vē patiesība vienmēr izrādās daudz savādāka, nekā mēs to esam iedomāju�ies. Tā arī �oreiz. Lielum lielākā da�ļa mirsto�o cilvēku mū�ībā aizgāja klusēdami�

*

Mēs sēdējām vienā no Vecrīgas jaunajiem krodzi�ņiem. Es tā arī nesapratu - tas bija restorāns, kafejnī�ca, picērija, bārs vai tikai uzlabota varianta bistro? Sprie�ot pēc izsmalcināto ēdienu un dzērienu cenām, tam neap�aubāmi vajadzēja būt visaugstākās klases restorānam, bet dziļā pagraba simtgadīgie mūri tikpat ne�aubīgi liecināja, ka atrodamies mūsu ēras otrās tūk�sto�gades sākumā.

-��� Kā tev �eit patīk? - es, nedaudz pagriezies pret Sandru, prasīju.

-�� Tīri jauki, - viņa, burvīgi smaidot, atbildēja. - Jū�tu tālo gadsimtu elpu.

-��� Toreiz ir biju�i labi mūrnieki un māla dedzinātā�ji, - sacīja Niklāvs. - Ta�u �aubos, vai ir biju�i arī labi galdnieki. Tik modernas mēbeles un telpu interjeru var izdomāt vienīgi mūsu vājprātīgie dizaineri.

-�� Tev nepatīk? - Sandra jautāja.

-�� Tu �ai ainavā labi izskaties, - Niklāvs teica. - Man pret pagraba interjeru nav ne mazāko pretenziju.

Man pret to arī nebija nekādu iebildumu, ta�u ne visai patika Niklāva neslēptā un da�ubrīd pat diezgan nekau�nīgā uzmanības parādī�ana Sandrai. Viņa bija mana sieviete, un nevienam to atdot vismaz pagaidām vēl netaisījos.

Sandra bija Nacionālā teātra aktrise un tika uzska�tīta par vienu no skaistākajām Latvijā, kāda viņa neap��aubāmi arī bija, ta�u ar īpa�u talantu tomēr neizcēlās. Bet Niklāvs bija mans draugs un abi astoņdesmito ga�du sākumā karojām Afganistānā. Tagad viņ� jau ilgus gadus strādāja kādā no Iek�lietu ministrijas nodaļām, kas ne ar kādu publicitāti neizcēlās. Ar ko viņ� tur īsti nodarbojās, es nezināju, un Niklāvs par to nekad arī ne�stāstīja. Es to arī negribēju zināt. Man gan bija diezgan dro�a informācija, ka Niklāvs bija viens no tiem diviem cilvēkiem - bendēm -, kas līdz 1996. gada pavasarim Latvijā notiesātajiem noziedzniekiem ir izpildījis tiesas piespriestos nāvessodus, bet, ko viņ�, kad valsts prezi�dents nāvessoda izpildei pasludināja moratoriju, savā noslēpumainajā ministrijas nodaļā dara pa�laik, man nebija skaidri zināms. Atklāti sakot, pēc tam, kad pirms gada es viņu iepazīstināju ar Sandru, �īs sievietes dēļ mūsu attiecībās pamazām iestājās viegls atsalums un vēlē�anās vienam otru satikt ne pārāk bie�i.

Sandra bija mana un es cerēju, ka mū�īgi. Es pēc vi�ņas izjutu asu nepiecie�amību, viņu mīlēju un bie�i uz viņu biju greizsirdīgs, nesavaldīgs, pazemīgs, maigs un da�reiz arī ļoti skarbs. Es Sandru gandrīz vai dievinā�ju, un tie�i tāpēc viņas atklāti vaļīgā izturē�anās, it sevi�ķi, kad bijām vienā kompānijā ar Niklāvu, man sā�ka ļoti nepatikt. Radās pat aizdomas, vai tikai debes- brīni�ķīgā Sandra ar manu draugu jau nesāk slepenu romānu�

Bet tas tikai tā - īsos greizsirdības mirkļos. Parasti viss bija jauki. Savas aizdomas aizsviedu prom. Tas �ķi�ta absolūti neiespējami, lai gan �ai pasaulē un starp cilvēkiem ir iespējams viss. Pat tas, ko tavs veselais sa�prāts uzskata par pilnīgi neiespējamu.

-�� Kad tev ir nākamā izrāde? - es painteresējos.

-� Pirmdien, - Sandra atbildēja, - astotajā martā - "Mī�las svētki". Gribi atnākt?

-�� Kādreiz astotais marts bija oficiāli valsts svētki, - Niklāvs atcerējās.

-�� Tad visi varēja mīlēties.

-�� Vai tad tagad vairs ne? - Sandra �ķelmīgi vaicāja.

-�� Tagad vēl jo vairāk, - Niklāvs iesmējās. - Turklāt bez jebkādiem svētkiem!

-� Ko mēs dzersim? - es, joprojām �ķirstīdams viesmī�ļa atnesto dzērienu karti, jautāju. - Man personīgi gri�bas mūsu pa�u degvīnu.

-�� Vai tad tas �eit maz ir atrodams? - Niklāvs �aubī�jās. - Lapa pēc lapas tikai ar ārzemju nosaukumiem!

-�� Iespējams, tie visi ir pat īsti, - Sandra sacīja.

-� Tas ir dro�i, - es teicu. - �ādā krogā viltojumu ne�var būt! Ta�u es tomēr vēlos mūsu pa�u �ņabīti.

-�� Tu kļūsti vecmodīgs, - Sandra secināja.

-�� Kas tur slikts?

-������� Nekas! - Sandra iesaucās. - Dzer, ko gribi! Uzve�dies, kā gribi! Runā, ko gribi! Mēs ta�u esam brīvi cil�vēki brīvā valstī!

-�� Tev nepatīk, kā es ģērbjos? Kā runāju?

-������� Edmund, viss ir brīni�ķīgi! Tu esi lielisks! Un būsi vēl lieliskāks, ja man pasūtīsi fran�u �ampanieti!

-�� Vai mūsējais tev jau ir par prastu?

-������� Nu ko tu viņai piesienies, - Niklāva balss ieskanē�jās dobjāk. - Tu pats kļūsti prasts! Ja dāma ko vēlas, tad tas tev viņai ir arī jāsagādā!

-�� Patie�ām? - tēloju izbrīnu.

-������� Jā, Edmund, patie�ām, - Niklāvs apliecināja. - Ja Sandra būtu mana mīļākā�

-������� Ko, uzdāvinātu viņai Rīgas pili? - es ironiski vaicā�ju. - Vai nopirktu se�simto mersedesu?

-������� Rīgas pils diem�ēl nepieder man, - Niks atbildēja. - Bet pudeli fran�u �ampanie�a es ne�ēlotu!

-�� Ļoti jauki, - es teicu. - �oreiz to vēl izdarī�u pats.

Atnāca viesmīlis, un es viņam pasūtīju da�as aukstās

uzkodas, ceptas mednieku desiņas, degvīnu un pudeli fran�u �ampanie�a. Ja neskaita ārzemju pudeli, viss pārējais bija vienkār�s un dabisks, un tie�i tas man pa�tika. Da�reiz sāka pat �ķebināt no visa ārzemnieciskā, kas, protams, ļoti spilgti izpaudās gandrīz katrā lielā�kā vai mazākā Rīgas krogā.

Kad pēc piecpadsmit minūtēm viesmīlis bija uzklājis galdu un nemanāmi pazudis, Sandra, atkal pagriezusies pret mani, uzprasīja:

-������� Edmund! Varbūt tagad tu beidzot pateiksi, kāpēc tu mani un Niku esi �eit uzaicinājis?

-������� Vai vienkār�i tāpat es to nevarētu darīt? Kā draugs draugus?

-�� Nu, protams! Tas ir jauki. Ta�u tomēr�

-�� Man �odien ir dzim�anas diena, - es pateicu.

-������� Nemuldi! - Niks iesmējās. - Kāda tev �odien dzim��anas diena?! Tā ta�u tev ir ziemā - 6. janvārī! Pirms diviem mēne�iem mēs to jau atzīmējām! Vai tev pama�zām nesākas skleroze?

- Kam tas ir vajadzīgs? - Niklāvs prasīja.

-�� To es atceros, - sacīju. - �odien ir mana otrā dzim��anas diena. �ēl, Nik, ka tu to esi piemirsis.

-�� Vai tad mēs agrāk kaut reizi esam tev atzīmēju�i divas dzim�anas dienas?

-�� Nē, - pakratīju galvu, - bet �oreiz� Es nemaz īsti nezinu, kas man pēdējā laikā ir uznācis. Pirms �etrām dienām nejau�i redzēju, kā nomirst jauna sieviete. Es viņu nepazinu. Viņa vienkār�i, glābjoties no uguns, ma�nu acu priek�ā izlēca no piektā stāva. Nenoliedzami, tas bija baigi, ta�u ne tik lielā mērā, lai spēji izmainītu ma�nu psihi. Ta�u man pa�am par lielu pārsteigumu kaut kas manā galvā tomēr ir izmainījies. Es visu laiku do�māju par nāvi.

-�� Par savu? - Niklāvs tūlīt painteresējās.

-�� Arī par savu, - atbildēju, - bet daudz bie�āk tā� Vispārīgi.

-�� Labāk domā par seksu, - Sandra ieteica. - Tas to�mēr ir patīkamāk.

-�� Nenoliedzami, - piekritu, - ta�u� Ja pēc seksa ro�das jauna dzīvība, tad tas tik un tā, patīk mums vai ne, tomēr ir saistīts arī ar nāvi - kā ar jebkuras dzīvības

formas galu. Citas iespējas vai varianti nepastāv. Tāpēc nav slikti da�reiz padomāt ne tikai par mllē�anos, bet arī par to, kā mums katram ar godu un cieņu no �is pa�saules aiziet.

-�� Kam tas ir vajadzīgs? - Niklāvs prasīja.

-�� Nezinu, - paraustīju plecus. - Varbūt mums pa�iem, varbūt mūsu vistuvākajiem cilvēkiem un sabiedrībai, bet nav izslēgts, ka mūsu godpilnā aizie�ana nebūtībā ir ārkārtīgi svarīga tam noslēpumainajam spēkam, ko mēs parasti saucam par Dievu, bet kas īstenībā ir visa dzīvā un nedzīvā pirmpamats.

Mirkli klusējām. Aizsmēķēju cigareti. Pēc brī�a to darīja arī Sandra un Niklāvs. Iztuk�ojām glāzes. Deg�vīns bija dzidrs un auksts. Kā Visuma nomales nakts, nez kādēļ nodomāju un paskatījos uz zāli. Tur sēdēja tikai viens pārītis un nopietnām sejām sūca krāsainu kokteili. Pēc tam ar rokas plaukstu uzmanīgi pieskā�ros blakus eso�ajam se�simt gadus vecajam mūra vel�ves izliekumam.

Kur pa�laik mājo to cilvēku dvēseles, kas �o pagrabu kādreiz ir mūrēju�i? Un kur to cilvēku, kuriem �is pagrabs kādreiz piederējis? Kur mājos mana un tava dvēsele, ja tā patie�ām izrādīsies nemirstīga?

-��� Labi! - Niklāvs atmeta ar roku. - Pietiek! Kam mums �ī prāto�ana par lietām, par kurām nevienam uz �īs pasaules nav ne mazākās jēgas? Par kādu otro dzim��anas dienu tu pirmīt runāji?

-�� Par savu, - atkārtoju. - Pēc tam, kad redzēju no�mirstam to jauno sievieti, es pēk�ņi atcerējos, ka pats ta�u esmu miris jau simtām rei�u! Toreiz - Afganistā�nā. Tiesa gan, tas vairāk bija teorētiski, ta�u tomēr kat�ru dienu! Bet 1981. gada piektajā martā Salangas pār�ejā, kad mūs negaidīti ielenca milzīgs mod�ahedu pārspēks� Tev to, Nik, vēl vajadzētu atcerēties. Mūs tur gandrīz vai visus ap�āva. Viena lode man trāpīja plecā, bet otra caur�āva labo plau�u. Es strauji noasi�ņoju gan iek�ēji, gan ārēji. Tie, kuri vēl bija paliku�i dzīvi, pametu�i kritu�os un ievainotos, atkāpās. Tā bija viena nolādēta vieta - �ī slavenā Salangas kalnu pār�eja! Ta�u tu, Nik, nebēgi. Tu mani nepameti. Tu mani no tās bedres izvilki laukā - no nāves pla�a dzīvības laukumā. Tāpēc nu jau astoņpadsmit gadus es varu spē�li turpināt. Varu strādāt, mīlēt Sandru, dzert degvīnu un priecāties par dzīvi.

-�� Nē, es to nebiju aizmirsis, - Niklāvs sacīja. - Man tikai par to vairs negribas domāt.

-�� �odien var, - es teicu. - �ī diena ir izņēmums. Ja nebūtu tevis, Nik� Ta�u nejau tas ir galvenais - tu tur varēji arī būt. Galvenais, ka tu nebēgi kopā ar pārējiem. Tu atcerējies, ka turpat netālu no tevis mirst tavs cīņu biedrs. Tu biji gatavs viņu glābt un beigu beigās arī iz�glābi.

-�� Tevi izglāba ārsti, - Niklāvs iebilda.

-�� Vai gadījumā neatceries, ko es toreiz mirstot tei�cu? - uztraucies prasīju un ar nepacietību gaidīju at�bildi. Tas man pēk�ņi �ķita ne tikai interesanti, bet nez kāpēc arī ļoti svarīgi!

Niklāvs labu laiciņu klusēja un, nedaudz sasprindzis, dziļiem vilcieniem rāva sevī cigaretes dūmus.

-� Jā, - viņ� beidzot sacīja. - Kad es toreiz noliecos pār tevi un prasīju, kur esi ievainots, tu ilgi neko neatbil�dēji, no tavas mutes tecēja asiņu straumītes, līdz tu klu�si, bet skaidri pateici: "Paskaties! Kādas virs mums ir tīras un zilas debesis! �ēl, ka tās nav mūsu!" Pēc tam, atkal krietnu laiku klusējis, tu pateici da�us ļoti rupjus krievu lamuvārdus, ko dāmas klātbūtnē negribētu atkārtot.

Skumji pasmaidīju. Dro�i vien, ka tā arī bijis. Kā jau dzīvē. Viens klusi pateicas Dievam, cits savukārt skaļi izlamā visu pasauli.

Sandra, lēni izdzērusi kārtējo �ampanie�a glāzi, ilgi pētīja grezno pudeles etiķeti.

-�� Tas noteikti ir īsts, - viņa domīgi sacīja. - Lai gan pa�laik dro�i vien var viltot visu. Pat mīlestību.

Es cie�i paskatījos uz Sandru, bet neko neteicu. Uz mirkli gan iedomājos, ka viņa varbūt nez kāpēc ir sā�kusi �aubīties par manām jūtām, ta�u tūlīt �o iespēju atmetu. Mēs jau bijām samūrēti tik cie�i kā �īs sienas - uz gadsimtiem.

-��� Nav tiesa, - beidzot tomēr iebildu. - Mīlestība ir vienīgā, ko viltot nav iespējams. Ja ir īstā, tā redzama un jūtama bez vārdiem. Mīlestībai nekādas etiķetes nav vajadzīgas. Ne dārgas, ne lētas. Vienīgais un visīstākais pierādījums mīlestībai ir otra cilvēka skatiens. Viss! Pat aicinājums uz gultu var būt ļoti tālu no patiesām jūtām. Galvenais tomēr ir divu cilvēku vēlē�anās piede�rēt un palīdzēt viens otram. Bet palīdzot� Tā arī ir vis�pārliecino�ākā mīlestības izpausme.

-�� Stipri �aubos, - teica Niklāvs. - Man �ķiet, tu nu�pat sarunāji kaudzi muļķību. Mīlestībai ir tikpat daudz izpausmju, cik debesīs zvaig�ņu. Tāpēc izcelt tikai vie�nu no tām� Tas, Edmund, ir garām.

-�� Kam garām?

-�� Visam! - Niklāvs iesmējās. - Vispirms jau tavai mī�lestībai.

-�� Jūs abi runājat muļķības! - Sandra ātri iemetās starpā. - Es nekad neesmu pārstājusi brīnīties, kāpēc cilvēki vienmēr kļūst tik stulbi, kad sāk runāt par savām jūtām. Vai ne tāpēc, ka pati mīlestība ir visstul�bākais, ko daba ir spējusi izdomāt?

-�� Tev patie�ām tā �ķiet? - jutos stipri izbrīnījies.

-�� Jā, Edmund, - Sandra apstiprināja. - Ta�u, paldies Dievam, pagaidām vēl patie�ām tikai tā �ķiet. Nav iz�slēgts, ka kādreiz �ī atziņa kļūs par manu pārliecību.

-��� Ļoti slikti, - klusi pateicu un jau kuro reizi cie�i paskatījos uz blakus sēdo�o sievieti. Sandra tik tie�ām bija skaista. Varbūt pat mazliet par daudz. Trīsdesmit �etrus gadus veca, ar nedaudz iegarenu seju, lielām, ļoti zilām acīm, biezām baudkārām lūpām un pāri ple�ciem brīvi izlaistiem gai�dzelteniem matiem. Viņas se�ju parasti rotāja �ķelmīgs, nepārprotami pavedino�s smaids, kas diem�ēl ne tikai man radīja varbūt maldi�no�u iespaidu, ka �ī sieviete ir viegli iegūstama. Tur�klāt Sandrai bija garas kājas un slaids augums, kuru viņa vienmēr prata vēl vairāk izcelt ar gaumīgu un ele�gantu ģērb�anās stilu.

-�� Paklau! - Niklāvs pievērsās Sandrai. - Vai tā izrā�de "Mīlas svētki" ir laba?

-� Jā, - Sandra atbildēja. - No pēdējā laika iestudēju�miem pati labākā.

-�� Kas tur notiek?

-�� Cilvēki svin mīlas svētkus.

-�� Kāpēc?

-�� Viņi tur visi cits citā ir iemīlēju�ies.

-�� Kur tas notiek? Francijā? Spānijā?

-�� Latvijā, - Sandra, burvīgi smaidot, atbildēja.

-�� Tas nevar būt, - Niklāvs �aubījās. - Latvijā cilvēki cits citu ienīst, nevis mīl.

-�� Dro�i vien ir arī izņēmumi, - Sandra sacīja. - Tur�klāt tā ir tikai izrāde. Māksla. īstā dzīve sākas aiz teātra durvīm.

Man nez kāpēc atkal kļuva skumji. Tā ar mani pēdējā laikā notika arvien bie�āk. Kaut kas manā psi�hē tomēr laikam sāka nopietni izmainīties. Dzīve un cilvēki, varbūt vēl pagaidām izņemot vienīgi Sandru, man vairs ne�ķita ne skaisti, ne labi. Arvien bie�āk un uzmācīgāk prātu aizņēma domas par mīlestību un nāvi, gan vispār par cilvēka esības jēgu �ai jau sen prātā sajuku�ajā pasaulē. Es saprotu, ka par to, ie�spējams, domā cilvēces lielākā daļa, nereti atbildes uz visiem sare�ģītajiem esības jautājumiem atrazdami Bībelē, Korānā vai vietējās cilts �amaņa skaidroju�mos, ta�u mani tas ne tuvu neapmierināja. Tie�i kā�pēc neapmierināja, es nemācēju izskaidrot. Atlika tikai paskatīties uz zvaig�ņotajām debesīm, uz niecī�gu Visuma daļu, dzirdēt tikko piedzimu�a bērna pir�mo kliedzienu vai mirsto�a cilvēka pēdējo nopūtu, tā uzreiz visa pasaule un mana esība ietinās bieza no�slēpuma plīvurā. Man bija nojausma, ka viss dro�i vien ir daudz vienkār�āk nekā mēs to parasti iedo�mājamies, meklējot atbildes uz dzīvības, nāves un mīlestības jautājumiem, ta�u man tomēr vajadzēja vismaz pamēģināt pa�am nonākt pie kādas fundamen�tālas pamatatziņas, tai pa�ā laikā saprotot, ka, �o at�ziņu vai atbildi beidzot atrodot, man nekas cits neatliks kā tikai secināt, ka tam visam ta�u nav ne mazākās jēgas�

-�� Paldies, Edmund, - Niklāvs sacīja, - ka atcerējies tik senu notikumu Afganistānas kalnu pārejā un ma�nu necilo lomu tavas dzīvības glāb�anā. Tas ir brīni��ķīgi atkal būt kopā, it sevi�ķi tādas sievietes sabied�rībā, kāda ir Sandra� Brīni�ķīgi ir būt dzīviem, dzert labu alkoholu, strādāt vajadzīgu darbu, mīlēt un būt pārliecinātam, ka tu �ai pasaulē kādam esi vajadzīgs.

-�� Jā, - es piekritu. - Tas ir labākais, kas ar mums var notikt.

-�� Ko tu pa�laik raksti?

-�� Neko.

-�� Guli uz lauriem?

-�� Pamazām vācu materiālus jaunam romānam, lai kārtējo reizi pamatīgi nokaitinātu savus kritiķus.

-�� Tātad atkal par mīlestību?

-�� Par mīlestību un nāvi.

-�� Pēdējo met prom! Kāda velna pēc tik skaista lie�ta kā mīlestība jāsien kopā ar tik pretīgu notikumu kā nāve?

-�� Tāpēc, Nik, - es domīgs atbildēju, - ka tās diem��ēl ir nedalāmas parādības. Vienmēr kāds mirst - vai nu cilvēks, vai mīlestība, bet nereti abi kopā.

-�� Tu �odien esi pavisam drūms, - Sandra sacīja. - Ja jau mēs svinam tavu otro dzim�anas dienu, tu gan va�rēji būt nedaudz jautrāks. Izskatās, tu nemaz neprie�cājies, ka toreiz Niks tevi ir izglābis.

-�� Paklausies! - Niks, izdzēris kārtējo glāzīti, atkal vērsās pie manis. - Tu tēlo vai patie�ām sāc kļūt par tādu kā nāves un mīlestības filozofu? Un, ja tas ir tā, kāpēc tas tev ir vajadzīgs? Man �ķiet, ja mēs dzīvi un visu, kas ar to saistās, spētu uztvert daudz vieglāk un vienkār�āk�

-�� Vai tad neviens vairs neraudātu? Nemirtu?

-��� Nē, kāpēc? Dro�i vien raudātu un mirtu tāpat, tikai tad mums viss notieko�ais varbūt ne�ķistu tik traģisks un sāpīgs.

-��������� Iespējams, - domīgs piekritu. - Bet sāpēs neno�liedzami slēpjas ari kāds ļoti būtisks mūsu esības no�slēpums. Ja daba �o brīdinājuma aizsargmehānismu nebūtu izgudrojusi� Ja mēs nespētu sajust ne fizis�kas, ne garīgas sāpes� Neviens cilvēks �ai pasaulē nespētu izdzīvot. Vai tas nav savādi? Ja parokamies nedaudz dziļāk, iznāk, ka tie�i spējā sajust sāpes stip�rā mērā slēpjas cilvēka dzīvības noslēpums�

-�� Izbeidz! - Sandra lūdzo�i teica un ar roku pieskā�rās manam plecam. - Tad jau patie�ām labāk runā�sim par seksu!

-�� Ideja nav slikta, bet par to nedaudz vēlāk! - Nik�lāvs sacīja. - Vai tu, Edmund, cilvēku sāpes un nāvi tagad gribi padarīt par savu darbu galveno tēmu?

-��� Nē, - noraido�i pakratīju galvu. - Vienīgi tagad es par to sāku domāt daudz vairāk, nekā to darīju agrāk.

-��� Labi, - Niklāvs teica. - Tu mums pirmīt pavēstī�ji, ka pamazām vācot materiālus jaunam romānam. Es tev palīdzē�u. Rīt pat aizej uz Centrālcietuma slim�nīcu! Kā un kur dabūt atļauju, tu zini. Tur pa�laik guļ un tuvākajās dienās, iespējams, nomirs kāds ieslodzītais. Viņ� ir biju�ais tiesnesis. Tu saproti - tiesnesis! Pirms pusgada Augstākā tiesa par kukuļ�ņem�anu un divu cilvēku nogalinā�anu, tiem pildot dienesta pienākumus, viņam piesprieda mū�a ieslo�dzījumu. Bet biju�ajam tiesnesim atrasties cietumā� Pats saproti. Kaut kas ir noticis. Izskatās, ka viņam ir iedota inde� Pa�laik viņ� lēni mirst, skaļi nolādot mīlestību, mantrausību, visas sievietes un savu vāju�mu. Aizej, uzklausi viņa stāstu, un varbūt tā būs spo��ākā epizode tavā jaunajā romānā, kur, kā es sapro�tu, mīlestība un nāve būs kā tuvākie radi.

-�� Paldies, - piekrīto�i pamāju. - Tā arī izdarī�u. Bet tagad, Sandra, izdzersim pēdējās glāzes un brauksim pie manis. Tur svētkus turpināsim, bet nu jau bez Niklāva. Lai viņ� iet pie saviem cietumniekiem, bet mēs� pie mīlestības.

�

Centrālcietums man jau bija pazīstams. Un arī no�kļū�ana �ajā ne visai patīkamajā vietiņā nesagādāja īpa��as grūtības. Cietuma priek�nieka vietnieks ieslodzīto operatīvās uzraudzības darbā mani pavadīja līdz cietu�ma slimnīcas atsevi�ķai slēgtai palātai - kamerai, kur �aurā dzelzs gultā gulēja ar mū�a ieslodzījumu notiesā�tais biju�ais tiesnesis Edgars �ubars.

-�� Viņ� ir pēdējais nelietis, - cietuma administrācijas pārstāvis, vēl kāpjot pa kāpnēm uz tre�o stāvu, man darīja zināmu. - Īstenībā viņu vajadzētu no�aut, ta�u atbilsto�i Valsts prezidenta un mūsu deputātu humā�nisma izpratnei un politiskajai konjunktūrai� Bet, ne�skatoties uz to, taisnība un Dievs ir vēlējies, lai Edgars Cubars tik un tā no nāves neizbēgtu�

-�� Tāpat kā mēs visi, - klusi atgādināju.

-�� Nē, cienījamais, tas nav viens un tas pats! - virs�nieks asi iebilda. - Ir parastas vai, tā sakot, normālas nāves, tāpat kā ir normālas dzīves, bet ir arī soda nā�ves - moko�as, ne�ēlīgas un ļoti taisnīgas.

Lēni pa�ūpoju galvu.

-�� Stipri �aubos, - es sacīju. - Neviena cilvēka nāve nevar būt taisnīga.

-�� Bet sods? - virsnieks ātri prasīja. - Vai sods var būt taisnīgs?

-�� Protams, - es atbildēju.

-�� Tad arī soda nāve ir taisnīga. Negribu lieku reizi citēt Bībeli, bet tie senie jūdu priesteri katrā ziņā nav biju�i dumji cilvēki un, uzkrāju�i pēdējo tūksto�gadu cil�vēces pieredzi, noteikti zināja, kas ir taisnīgi, kas netais�nīgi.

Cietuma slimnīcas palātas izskatījās samērā tīras un uzkoptas, ta�u maz atgādināja parastu slimnīcu telpas. Aizrestoti bija ne tikai logi, bet arī katras palātas dur�vis. Ejot pa gaiteni, viss bija skaidri pārredzams un kat�ra īsta vai viltus slimnieka uzvedība viegli kontrolēja�ma. Telpas un gaitenis diezgan asi smirdēja pēc laikam mū�u mū�os neizvēdināmā specifiskā rūgti asā cietu-

Taisnība un Dievs ir vēlējies, lai Edgars �ubars tik un tā

no nāves neizbēgtu� - Tāpat kā mēs visi, - klusi atgādināju.

ma smārda, kuram klāt bija piejaucies hlora, citu dez�infekcijas līdzekļu, zāļu, cigare�u dūmu un urīna smar��u komplekss.

-� Jūsu laiks ir ierobe�ots, - apstājies pie dzelzs dur�vīm, virsnieks man atgādināja. - Pusstunda, ne ilgāk.

Pirms da�ām minūtēm mums bija pievienojies arī kāds slimnīcas ārsts. Viņ� atslēdza durvis, un mēs iegā�jām �aurā vienvietīgā cietuma slimnīcas palātā.

Apmēram piecdesmit gadus vecajam tur gulo�ajam cilvēkam bija uzkrīto�i dziļi iekritu�as acis, sejā asi izdalījās vaigu kauli un stipri zilganas lūpas.

-�� Kā jūties? - dakteris painteresējās, paņēma slim�nieka roku un da�us mirkļus raudzīja pulsu.

-��� Slikti, - slimnieks atbildēja. - Absolūts nespēks un drausmīgi dedzino�as sāpes kuņģī. Vai patie�ām, dakter?

-�� Nē, nē! - ārsts ātri pakratīja galvu. - Cerības vēl ir. Tūlīt atnāks māsiņa un atkal ie�pricēs zāles.

Tā arī notika. Gāzelēdamās atnāca pusmū�a ļoti res�na medicīnas māsa, ie�pricēja slimniekam kaut kādas zāles un atkal tikpat neveikli aizslampāja.

-��� Kas tas tāds? - Edgars �ubars, mani cie�i nopētī�jis, prasīja ārstam. - Kāds profesors?

-�� Viņ� ir rakstnieks, - virsnieks paskaidroja. - Ed�munds Janovskis. Tu visu laiku lūdzies, lai kāds no pre�ses atnāk uzklausīt tavu grēksūdzi. Te nu viens ir! Izkrati sirdi! No�ēlo izdarīto! Varbūt pēc tam patie�ām kļūs vieglāk un tev vairs nebūs bail aiziet no �īs pasau�les�

Ārsts ar virsnieku izgāja laukā, mani ar slimnieku ieslēdzot kamerā.

-�� Apsēdies! - �ubars uzaicināja. - Kā redzi, krēsla te nav, tāpēc novietojies tepat gultas kājgalī!

Tā arī izdarīju un cie�i uzlūkoju gulo�o cilvēku.

-�� Jūs patie�ām mirstat? - es vaicāju un tikai mirkli vēlāk sapratu, cik �is jautājums ir ne�ēlīgs. Bet, tā kā acīmredzot ari viņ� kādā no savas dzīves iz�ķiro�iem brī��iem ir bijis ne�ēlīgs pret citiem, rezultāts izlīdzinājās. Es spēju iedomāties, kas cilvēkā notiek, kad viņ� ne ti�kai jūt, bet arī skaidri zina, ka drīz jāmirst; viss iz�ķir�sies tuvāko dienu laikā un tu nekur no �ī mūsu dzīves Lielā Notikuma nespēsi aizbēgt. �ī sajūta ir stipri draņ�ķīga, lai neteiktu vairāk, ta�u nav izslēgts, ka daudzi sava mū�a pēdējo mirkli tomēr gaida arī ar izteiktu ne�pacietību un varbūt pat svētlaimi - beidzot sirdsapzi�ņas mokas un fiziskās sāpes būs beigu�ās un tu ienirsi Mū�ības siltajā klusumā�

-��� Piedod, bet es tavu vārdu kaut kā neesmu dzirdē�jis, - �ubars sacīja.

-�� Tas nekas, - teicu. - Es arī tavu vārdu līdz �odie�nai nebiju dzirdējis. Tas jau nav galvenais.

-�� Nez vai. Kas tad rakstniekam var būt vēl svarīgāks par pa�a vārdu?!

Pasmaidīju.

-�� �ubara kungs! Rakstniekam, vismaz īstam rakst�niekam, daudz svarīgāks ir vārds, ko viņ� uzraksta! Un tie vārdi, kurus viņ� dzird no citiem. Tādā sakarā arī esmu pie jums atnācis. Mani pēdējā laikā ļoti interesē to cilvēku domā�ana un izturē�anās, kuri, kā saka, jau atrodas uz nāves sliek�ņa. Ceru, ka jūs no tā vēl atro�daties tālu, un tomēr� Ko cilvēki �ādā situācijā grib pa�teikt, ja vispār kaut ko vēl spēj pateikt? Ko viņi atceras no savas tik strauji aizejo�ās dzīves? Vai kādus nenozī�mīgus sīkumus vai tos notikumus, kas liktenīgi ietek�mēju�i viņu dzīvi? Ko gribat atcerēties un pateikt jūs?

Gultā gulo�ais slimnieks tikko manāmi pasmīnēja un man �ķita, ka viņa lūpas kļūst vēl zilganākas un acis iekrīt vēl dziļāk. Viņa izskats cilvēkam ar vājāku ner�vu sistēmu varētu iedvest pat vieglas �ausmas.

-�� Es, Janovska kungs, labprāt visu aizmirstu un ne�atcerētos neko, - viņ� nedaudz gārdzo�ā balsī atbildē�ja. - Bet tas diem�ēl nav iespējams. Manās smadzenēs visu laiku kāds kurina ugunskuru. Un jādomā, jādomā, jādomā� Un zini, pie kāda secinājuma esmu nonācis? Nezini. Bet es nez kāpēc esmu pārliecināts, kā arī tu di�vas stundas, divas minūtes vai tikai divas sekundes pirms savas dabiskās vai vardarbīgās nāves pateiksi tie��i tos pa�u vārdus, kādus teik�u es.

-�� Un kādi tie būtu? - nedaudz ieinteresēts, pavaicā�ju. - Vai tie�ām - Dievs, piedod!

�ubars lēni pakratīja sirmo galvu.

-�� Nē! Neviens nav tā vērts, lai viņa priek�ā kristu uz ceļiem. Pat Dievs! Mani un, iespējams, ka arī tavi pēdē�jie vārdi būs �ādi: lai nolādēta ir mīlestība!

Stipri pārsteigts paliku ar vaļēju muti.

-�� Mīlestība?! - iesaucos. - Jūs to nolādat?

-�� Jā! - �ubars sparīgi apliecināja. - Tas ir vissliktā�kais, kas ar mums var notikt.

-�� Muļķības! - es asi iebildu. - Tā var runāt tikai vā�jie, kuri ir jau zaudēju�i.

-�� Ko zaudēju�i?

-�� To pa�u mīlestību.

-�� Nē, - �ubars nepiekrita. - Es mīlestību nezaudēju. Es mīlestības dēļ zaudēju prātu.

-��� Tas jau tas pats vājums vien ir, - es sacīju. - Kas tad galu galā ar jums ir noticis?

-�� Visbēdīgākais, kas ar cilvēku �ai dzīvē var notikt, - viņ� atbildēja. - Es neprātīgi iemīlējos�

-��� Tas tomēr nav mūsu dzīves visbēdīgākais noti�kums, - es teicu. - Tie�i otrādi! Daudziem tas ir skais�tākais mū�a piedzīvojums.

-�� Tu esi laimīgs? - �ubars negaidīti prasīja.

-�� Jā, - apliecināju. - Un nekādas bēdīgas beigas ne�paredzu.

�ubars ilgi klusēja, tad vēlreiz tikko jau�ami pasmī�nēja, kas viņa izkaltu�o seju vērta vēl nepatīkamāku.

-�� Kādreiz domāju tie�i tāpat, - viņ� sacīja. - Bū�u lai�mīgs visu mū�u. Un tam bija pamats. Man bija �etrdes�mit septiņi gadi. Jutos pilnīgi vesels. Fiziski spēcīgs. Ga�rīgi attīstīts. Man ir augstākā juridiskā izglītība. Esmu divreiz precējies. Savā mū�ā ieguvis �etrpadsmit sievie�tes. Lielākoties jaunas un skaistas. Tagad no�ēloju, ka �o skaitu neesmu gribējis palielināt vismaz līdz simtam. Bet negribēju vai, pareizāk sakot, vairs nebija nekādas vajadzības to darīt. Līdzko man uzradās Velga, ar to bija cauri. Viņa viena atsvēra visas pārējās.

Mafijas aprindās viņu vadoņi (vismaz Sicīlijā), tā sauktie krusttēvi, tiek godbijīgi dēvēti par "kāda ļoti cie�nījama persona". Arī es savā ziņā biju ļoti cienījama per�sona. Rajona pilsētas tiesas priek�sēdētājs. Pirms Lat�vijas valsts neatkarības atgū�anas PSKP biedrs. Pilsētas partijas komitejas loceklis. Deputāts. Trīs rei�zes esmu bijis ārzemju ceļojumos. Vispirms uz Poliju un Vāciju. Pēc tam ar kuģi pa Vidusjūras zemēm. Sabiju septiņās valstīs. Tagad, jau divus gadus atrodoties cie�tumā, tam pat grūti noticēt. Viss �ķiet kā tāls, nebijis sapnis. Stambula un Kipra, Atēnas un Kaira. Es toreiz skatījos milzīgajā, stipri apdrupu�ajā, baismīgajā, ta�u neticami cēlajā sfinksas sejā un tā man vistie�ākajā vei�dā aizcirta elpu. Es sapratu, ka kaut ko tamlīdzīgu var radīt vienīgi dievi cilvēku izskatā. Bet radīja vergi. Fil�mas un fotogrāfijas melo. Ir jābūt tur blakus, jāpieska�ras ar roku, lai saprastu, cik patiesībā cilvēks ir varens un spēcīgs, tajā pa�ā laikā būdams arī no�ēlojami mazs un niecīgs.

Es bijīgi pieskāros dzeltenīgas krāsas akmens bluķim. Un manai rokai pielipa tūksto�gadīgi putekļi. Tas bija pie neaptverami milzīgās Heopsa piramīdas. Neviens īs�ti nezina, kur guļ pats godkārīgais faraons. Un vai vis�pār viņ� tai piramīdā guļ. Tūksto�iem cilvēku, tūksto��iem vergu gadiem ilgi lika akmeni uz akmens. Neko citu. Tikai akmeni uz akmens. Bet kur gulē�u es? Kur būs mana, ar mū�a ieslodzījumu notiesātā, kapa vieta? Nezinu. Prasi vējam mākoņos vai loga restēm. Zinu tikai, ka tur nekad neviens nenoliks ziedus. Nev'ens ma�nu kapu neapkops. Neviens tur neraudās. Valsts ierēd�ņi to vienaldzīgi noklās ar akmeņiem un viss. Lai pat zaļa zālīte neuzdīgtu.

Galu galā varbūt tas nemaz nav tik svarīgi. Tagad vis�pār nekas vairs nav svarīgs. Spēlīte beigusies. Esmu cie�tis katastrofālu zaudējumu. Nulle pret miljonu. Visas iespējas izsmeltas. Nejau�ības izslēgtas. Es nekad vairs nebū�u dzīvs. Teātra priek�kars lēni nolai�as�

Finita la commedia, mirdams esot teicis lielais van Bēthovens. Bet es savas dzīves pēdējos mirkļos gribu izkliegt to, kas mani pēdējos divus gadus ir tik spēcīgi nospiedis, ka gandrīz vai jūku prātā!

-�� Kas tas būtu? - klusi prasīju.

-�� Es jau teicu! - smagi slimais cilvēks atbildēja. - Lai mīlestība top simtkārt nolādēta! Lai tā beidzot iznīkst no cilvēku dzīves! Lai pazūd! Lai nomirst!

-�� Tas nav iespējams, - es teicu. - Mīlestība tāpat kā cilvēki mirst tikai individuāli. Cilvēce paliek. Un paliks tas, ko mēs ieraduma pēc jau vismaz desmit tūksto� gadus apzīmējam ar vārdu "mīlestība".

-�� Tur nu tev ir taisnība, - �ubars smagi nopūtās, brī�di klusēja, tad turpināja:

- Tā būtu cilvēku lielākā laime, ja mīlestība viņiem vienmēr paskrietu garām. Kā gripas vīrusi. Pat mēris, salīdzinot ar mīlestību, nav īpa�i bīstama slimība. �o�dien to ārstē. Bet kas mūs izārstēs no neprātīgas kais�lības uz sievieti? Iespējams, ka �odien arī tas nav nekas sare�ģīts. Bet kā tad paliktu ar mūsu vēl neprātīgāko kaislību uz naudu? Kā paliktu ar mūsu grūti apvaldā�majām tieksmēm pēc goda, cieņas un panākumiem? Kā paliktu ar mūsu melno egoismu un varaskāri? Kā pa�liktu ar mūsu dabisko, vismaz ļoti saprotamo vēlē�anos nebūt pēdējiem nabagiem daudzmaz cienījamu ļau�u sa�biedrībā?

Aiziet! Es jau laikam citādi nemaz nespēju domāt. Daudzmaz cienījamu cilvēku sabiedrībā neviena naba�ga vispār nav! Arī man bija viss, ko vien cilvēks var vē�lēties. Turklāt tas tika iegūts ar godīgu darbu. Es uz�sveru - ar godīgu! Sasniegts ar neatlaidību un centību. Ar apzinīgu savu pienākumu pildī�anu. Ar pa�disciplī�nu. Ar stingrām prasībām pa�am pret sevi un citiem.

Man bija labs dzīvoklis. Labs darbs. Labs atalgojums. Visi mani cienīja. Man bija absolūti nevainojama cilvē�ka reputācija. Es visur un vienmēr biju labs un tais�nīgs�

Biju� Atklāti sakot, tas ir �ausmīgi, kas ar mani no�ticis. Tagad man atlicis tik maz laika� Da�i sīki mū�ī�bas puteklī�i. Labi, ka atnāci. Paldies! Man kādam tas viss ir jāizstāsta - �is milzīgais kritiens lejup.

"Pliks tu �ai pasaulē esi atnācis un pliks tu aiziesi�" Lai cik varens un bagāts būtu. Arī man vairs nekas ne�pieder, izņemot varbūt vēl vienu dzīves dienu, bet var�būt tikai da�as stundas vai pat minūtes. Gribas tīri vai raudāt. Viss mirstu drausmīgās sāpēs - gan garīgi, gan fiziski. Gribas gaudot no bailēm, izmisuma un no�ēlas. Kā tas ar mani varēja notikt? Lai gan principā es sa�protu. Es zinu. Savu lejupslīdi, savu nespēju noturēties augstā amata pienākumos, nespēju palikt godīgam cil�vēkam līdz galam, vienmēr un visur, visda�ādākajās si�tuācijās, var izskaidrot pavisam vienkār�i. Ta�u tai pa��ā laikā tas ir gandrīz vai neiespējami. Neviens mani nepazīst. Mēs vispār īsti nepazīstam nevienu cilvēku. Nepazīstam viņa psihi. Visu to smalko smadzeņu dar�bības mehānismu, kas vada un nosaka mūsu domā�a�nu un rīcību.

Kāpēc, piemēram, kukuļus ņem pat ļoti augstas amat�personas, ja jau iepriek�, vismaz teorētiski, skaidri zi�na, ka var zaudēt nesalīdzināmi vairāk? Parasti jau zau�dē visu. Arī es tā darīju. Ņēmu naudu. Arvien vairāk un vairāk, arvien bie�āk un bie�āk! Kritu pat tādā kā azar�tā, kā aizraujo�ā spēlē. Un pat tad, kad mani jau brīdi�nāja, kad Arvīds gandrīz vai atklāti pateica, ka es jau tiekot novērots un izsekots, ka piedāvātā nauda ir iezī�mēta, es nekādi nespēju atturēties un tos liktenīgos di�vus tūksto�us dolāru tomēr paņēmu. Es tos pakampu kā izsalcis suns pakampj apgrauztu kaulu!

Vai es biju badā? Man tos ļoti vajadzēja? Nē ta�u! Ta�gad ļoti reibst galva. Gribas ēst. Sāpes nedaudz pieri- mu�as. Nebūtu slikti aizmigt. Aizmigt un ne par ko vairs nedomāt un tev neko vairs nestāstīt. Un tomēr. Gribu atcerēties māti. Viņu vienīgo. Pirmīt apgalvoju neparei�zi. Ja mirstot pēdējā brīdī vēl kaut ko paspē�u pateikt, tad tikai �os vārdus: "Māt, piedod!" Neko vairāk. Uz sprieduma nolasī�anu viņa nebija atnākusi. Vai nu vien�kār�i kāda iemesla dēļ nespēja atnākt, vai arī viņai par mani bija liels kauns. Tas ticamāk. Es pats kaunējos. Sēdēju zemu noliektu galvu un vēlējos tikai vienu - kaut es tajā mirklī varētu nomirt. Māte zina vienīgi to, ko viņai ir pastāstījusi Velga vai citi cilvēki. Ta�u diez vai viņa Velgu daudz klausījās. Mātei Velga jau no pirmās dienas ļoti nepatika. Viņa negribēja, ka mēs saejam kopā.

"Apdomājies, Edgar!" māte mani brīdināja. "Ne�ķiries no Andras! Kāpēc tev viņu vajag sāpināt? Andra ir la�ba! Kāpēc tev vajadzīgas nepatik�anas? Pa�am jau me�tas sirma galva! Jūs ar Andru ta�u esat kopā nodzīvo�ju�i jau piecpadsmit gadus! Kam tev tagad vajadzīgs �is jaunais skuķis? Man, dēls, ir nelāga nojauta, ka tā izmālētā Velga tev atnesīs tikai nelaimi!"

Tā ari notika. Velga mani pierunāja. Tikai viņas dēļ es sāku ņemt to nolādēto naudu! Tikai viņai par prie�ku! Vienīgi viņas vajadzībām! Man pa�am neko nevaja�dzēja. Itin neko! Man vajadzēja tikai �o sievieti. �o ne�prātīgo, nevaldāmo, neticami skaisto un jauno Velgu!

Jā, mātei izrādījās pilnīga taisnība. Velga man patie��ām atnesa baismīgu nelaimi. Bet objektivitātes labad man varbūt tomēr nevajadzētu aizmirst, ka tai pa�ā lai�kā Velga man trīs gadus ir nesusi arī lielu laimi. Viss ir savstarpēji saistīts. Nenoliedzu - Andra bija laba sieva. Viņa bija klusa, padevīga un prata labi gatavot ēst. Vis�pār prata saimniekot. Nekad ar mani nestrīdējās. Ta�u tas arī viss. Es nesaku, ka tas ir maz, ta�u Andrai ne�varēja būt bērni un tuvība ar mani vairumā gadījumu viņai izraisīja vienīgi nepatiku. Andra bija radīta vai au�dzināta ķēķim, nevis mīlestībai.

Es ne mirkli ne�aubos - ja Andra gultā būtu bijusi kaut drusciņ asāka, ja viņa mani alktu un atklāti gri�bētu, ja viņai būtu kaut simtā daļiņa no Velgas tempe�ramenta, es nekad no viņas neatteiktos. Man tāda Vel�ga nebūtu vajadzīga! Bet tā es kā apmāts, kā apburts, kā galīgi izsalcis metos �īs jaunās meitenes apkampie�nos. Es pilnīgi reibu no viņas miesas smar�ām! Man ne�vajadzēja, lai viņa būtu gudra. Man nebija nepiecie�a�mas intelektuālas vakara sarunas pie kafijas tases. Man viņa bija vajadzīga tikai kā sieviete. Varbūt tāpēc, ka Velgai nekā cita arī nebija ko dot, �ai ziņā viņa patie��ām bija nepārspējama!

Bet nu velns ar to trako Velgu! Lai viņa tagad paka�ras vai dragā uz �aka ielu! Es tev īsi pastāstī�u par sa�vas karjeras beigām. Pareizāk - par savas dzīves bei�gām. Tiesai par to neko neteicu. Es vispār nepieskāros detaļām, jo uzskatīju, ka tām �ai tiesas procesā nav ne�kādas nozīmes. Jo tas, ko es beigu beigās izdarīju, bija nesalīdzināmi smagāks par visām detaļām kopā! Bet mana kri�ana, mana morālā lejupslīde, mans baigais no�ziegums sākās nevis ar naudaskāri, kā visi teica vai do�māja, nē! �is noziegums sākās aiz vistīrākās līdzjūtības! Aiz �ēluma pret nelaimē nokļuvu�a cilvēka bēdām. Sā�kās ar visvienkār�āko, ar dabisku vēlē�anos palīdzēt savam tuvākajam. Es aizmirsu, kādam man jābūt, pil�dot savus amata pienākumus. Arī mājās. Jā, jā, cienī�tais, arī mājās! Jebkurā saskarsmē, jebkurās sarunās ar cilvēkiem. Es nedrīkstēju būt vāj�! Bet tovakar Marija iedrāzās manā mājā tik bāla un satraukta, ka man jau uzreiz ietrīcējās sirds. Nedaudz vēlāk viņa manā priek��ā burtiski nokrita uz ceļiem, plēsa sev matus, dauzīja

"Edgar, palīdzi! Tu viņu nedrīksti notiesāt! Nedrīksti! Valdis ir mans vīrs, viņ� ir tēvs maniem �etriem bērniem!

Tu saproti?!"

galvu pret grīdu un, krampjaini rīdama gaisu, visu lai�ku kliedza:

"Edgar, palīdzi! Tu viņu nedrīksti notiesāt! Nedrīk�sti! Valdis ir mans vīrs, viņ� ir tēvs maniem �etriem bēr�niem! Tu saproti?! Es esmu medicīnas māsa, man ir ti�kai �etrdesmit astoņu latu maza alga! Kā es tos bērnus pabaro�u? Ar ko?! Tev mani ir jāsaprot, tu dzirdi, ties�ne�a kungs? Jāsaprot! Tu viņu nedrīksti notiesāt! Tu nedrīksti atņemt �etriem bērniem tēvu! Vai tad tas ne�būs vēl lielāks noziegums par to, ko izdarījis mans dullais Valdis?"

Protams. Par to nebija ne mazāko �aubu. Valdis dzē�ruma trakumā bija ālējies veikala priek�ā, piekāvis vai�rākus cilvēkus un nikni pretojies kādam zemessargam.

Es ar Mariju kopā mācījos vidusskolā. Viņa bija diez�gan neglīta un ilgi nevarēja apprecēties. Bet tad, kad vi�ņai tas beidzot izdevās, bērni dzima cits pēc cita. Ta�u diem�ēl neviens no viņiem nebija īsti vesels. Visi stai�gāja bāli un vāji. Valdis strādāja vietējā būvniecības firmā par kravas automa�īnas �oferi. Pelnīja labi un vis�pār bija kluss un diezgan mierīgs. Kas viņam toreiz bija uznācis?

Es ie�ēlojos par Mariju un viņas �etriem bērniem. Valdis nenoliedzami bija izdarījis tādas krimināli sodā�mas darbības, par kurām mūsu Kriminālkodekss paredz brīvības atņem�anu no diviem līdz pieciem gadiem. Muļ�ķīgi, bet es no tiesne�a kļuvu par advokātu. Es Marijai ieteicu aiziet pie cietu�ajiem, parunāt un mēģināt pa�nākt, lai viņi oficiāli atsauc savas apsūdzības. Cietu�ais zemessargs pat apgalvoja, ka viņ� pats ar savu pārlie�ku enerģisko un brutālo rīcību zināmā mērā izprovocē�jis Valda uzbrukumu, un es to Valdi Broku ar diezgan mierīgu sirdsapziņu varēju notiesāt ar brīvības atņem��anu uz diviem gadiem nosacīti.

Tāds, cienītais kungs, bija sākums. Marija man par to nesamaksāja ne santīmu! Vēlāk viņa gan pie manis atnāca un pateica vienīgi lielu paldies. Un Valdis atnā�ca pateikties. Dzert viņ� vairs nedzēra, un bērni tagad jau krietni paaugu�ies. Izskatās tīri veselīgi - tādi kā tikko no dobes izrauti burkāni.

Bet pēc da�ām dienām Velga man domīgi sacīja:

"Edgar, tu ta�u no tiem Brokiem varēji� Katrā ziņā �odien kaut ko darīt tikai par tīru "paldies" ir vismaz muļķīgi."

Es tam, protams, nepiekritu. Mēs ilgi strīdējāmies. �ķiet, pirmo reizi. Man tas bija nepatīkami. Salabām. Bet kaut kāds neliels �aubu grauds manā prātā tomēr tika iesēts. Un kad pēc neilga laika manās rokās nonā�ca Gunāra Pļaviņa lieta� Viņ� bija līdz galējībai izlu�tināts astoņpadsmitgadīgs zeņķis, tāpat apsūdzēts ļaun�prātīgā huligānismā.

Nākamās dienas vakarā pie manis mājās ieradās vi�ņa māte - mūsu pilsētas lielākā tirdzniecības centra direktore, kaut kāda tur SIA prezidente. Mēs, protams, bijām pazīstami. Vilma at�ķirībā no Marijas manā priek��ā uz ceļiem nekrita, toties ārkārtīgi iespaidīgi raudāja un vaimanāja.

"Jums man ir jāpalīdz," viņa elsdama lūdza.

"Es to nevaru," atbildēju.

"Varat!"

"Nekādi! Ir vairāki liecinieki."

"Par to nu jūs neuztraucieties! Es ar viņiem parunā��u, un tiesā viņi savas iepriek� sniegtās liecības at�sauks!"

"Kundze, nevajag!" es teicu. "Ejiet prom! Jūsu dēls ir izdarījis noziegumu un viņam jāsaņem sods."

Vilma pārstāja raudāt, rūpīgi izslaucīja acis un ilgi ar neslēptām cerībām skatījās man sejā. Tad nolieca galvu un klusi vaicāja: "Cik jūs, Edgar, gribat? Es sava dēla labā neko ne�ēlo�u."

Ilgi klusēju, tad nopietns atkārtoju: "Ejiet prom, Vilma! Es neko tur nevaru izdarīt."

Vilma piecēlās, pienāca klāt un ar roku pieskārās ma�nam plecam. "Tas jums nebūs sare�ģīti. Es jau jums nelūdzu viņu nesodīt vispār. Sodiet! Bet tikai, lūdzu, ne�atņemiet brīvību! Nelieciet viņu cietumā! Kāds viņ� no turienes iznāks? Jūs esat pārliecināts, ka patie�ām labojies?! Viņ� ta�u mājās atgriezīsies desmit reizes sa�maitātāks! Vēl sliktāks un nevaldāmāks! Vai tad jūs to nesaprotat?!"

Es to sapratu gan. Ta�u es biju tiesnesis un man va�jadzēja� Es nekādā ziņā nedrīkstēju klausīties �o sie�vu un mīlo�o māmiņu gaudulīgās �ēlabās! Ne pirmo, ne pēdējp reizi. Nekad! Jo tad vispār nevienu nevarētu no�tiesāt! Nekad neuzvarētu taisnība. Tiesa nekad neva�rētu piemērot likumus. Cilvēks dzīvo tik ilgi, kamēr nav miris. Likums pastāv tik ilgi, kamēr tas nav atcelts. �o�dien var nopirkt izmeklētāju vai pat tiesnesi, bet likums ta�u paliek! Tas nekur nepazūd, neizgaist! To nevar ne piekukuļot, ne ie�ēlināt. Es ar savu negodīgo rīcību es�mu ne tikai apkaunojis sevi, bet galvenokārt iedragājis cilvēku ticību likuma spēkam, likuma un tiesas tais-nī- gu-mam! Vēl vairāk! Visi kukuļņēmēji, it sevi�ķi tādi kā es - augstas amatpersonas - ar savu noziedzīgo rīcību daudziem iedragā vai pat pilnīgi iznīcina ticību valsts kārtībai un godīgumam vispār.

Diem�ēl tagad jau neko vairs nevar pagriezt atpakaļ. It sevi�ķi to vakaru. Tas manā atmiņā palicis kā dziļi smadzenēs ietriekta nagla. Un nekad vairs to neizvilkt laukā. Vilma atkal sāka raudāt. "Es jums tūksto� dolā�rus varu iedot tūlīt," viņa ātri pateica un atvēra rokas�somiņu.

"Nē!" es spalgi iekliedzos, it kā dabūjis stipru elek�triskās strāvas triecienu. Gribēju mesties ārā no istabas, bet durvīs pēk�ņi parādījās mana jaunā sieva Velga�

Vilma gāja prom, bet, ejot garām Velgai, klusi patei�ca: "Parunājiet ar viņu! Es piedāvāto summu varu trīs- kār�ot�"

Velga uz da�iem mirkļiem kļuva glu�i vai mēma. Bet vakarā, kad bijām paēdu�i vakariņas un iegāju�i guļam�istabā, Velga, apburo�i smaidot, jautāja: "Ko tu domā darīt?"

"Iet gulēt," ātri atbildēju.

"Es domāju par to Pļaviņa lietu," Velga sacīja.

"Man par to nekas nav jādomā," paskaidroju. "Tur viss ir skaidrs. Huligānam jāsaņem sods."

"Bet ko par to saņemsi tu?" Velga patiesi izbrīnījusies prasīja.

"Neko," es atbildēju. "Tas ir mans amata pienākums."

Velga lēnām izģērbās. Palikusi tikai apak�veļā, viņa pēk�ņi sāka nicīgi smieties. "Pienākums! Godīgums! Uz�ticīga kalpo�ana taisnības ideāliem! Vai tas tev vēl nav apnicis? Vai negrie� ausīs? Tā runā ikviens, kas dzīvē ir zaudētājs vai cen�as kļūt par Saeimas vai pa�valdī�bas deputātu! Bet kur tu dzīvē redzi to daudzināto go�dīgumu, kur ir taisnīgums, ja visi �ie lielie runātāji un mūsu nacionālo intere�u aizstāvji pa lielākajai daļai bi�ja un vēl joprojām ir tie, kuri kāri tver pēc tautas kopē�jās mantas; kuri zaga, spekulēja, krāpa un lēti pirka, lai tikai pēc iespējas ātrāk varētu dzīvot "kā Eiropā�". Vai tu patie�ām domā, ka mūsu pilsētā, nemaz nerunājot par Rīgu, ir kaut viens vienīgs cilvēks, kas tikai par savu ierēdņa algu īsā laika sprīdī spēj uzcelt divstāvu māju, nopirkt lepnu automa�īnu, iegādāties akcijas un jauno mājokli piegāzt pilnu ar dārgām mēbelēm? Tādu nav! To var izdarīt vienīgi tie, kuri enerģiski nodarbo�jas ar biznesu vai kuriem vismaz ir kādi blakusienāku- mi! Vai tev tādi ir?"

"Nē."

"Un ļoti �ēl."

"Kāpēc? Mums ta�u ir viss, kas dzīvei nepiecie�ams. Mēs varam tīri labi iztikt."

Velga atkal nicīgi iesmējās, un viņas skaistās acis ne�gaidīti kļuva ļoti aukstas.

"Mums?!" viņa ledainā balsī iesaucās. "Nē, Edgar, tev varbūt vienam ar to arī pietiktu, bet mums?! Mums tas tomēr ir krietni par maz! Par maz, mīļais! Vai tev daudz�maz pieklājīga automa�īna ir? Nav! Personīgā māja ir? Nav! Vasarnīca ir? Nav! Rēķins bankā ir? Nav! Kaut kā�das dārglietas ir? Nav! Izcili mākslas priek�meti ir? Nav! Mums nav pat satelīttelevīzijas, nemaz nerunājot par to, ka tu man dzim�anas dienā varētu uzdāvināt, pie�mēram, dabiskās ādas ka�oku! Vai aizvest ceļojumā uz

Kipru! Bet ko nu tur runāt par dzim�anas dienu! Mēs pat savas kāzas nespējām nosvinēt kā pienākas! Varē�jām uzlūgt tikai divdesmit cilvēkus! Bet es esmu bijusi kāzās, kur līksmoju�i divsimt viesu! Un vēl kur? Run�dāles pilī! Kāpēc mēs to nevarējām atļauties? Ļoti vien�kār�i. Tāpēc, ka mums nebija naudas! Bet �ovakar, kad pie tevis atnāk viena nobarojusies direktrise, acīmredzot tāda pati afēriste kā pārējie, tu ar grāfa Montekristo cie�nīgu �estu atsakies no tūksto� dolāriem! Kāpēc? Uz kā�da pamata? Tu tos būtu zadzis? Vai varbūt baidies no sirdsapziņas pārmetumiem? Nebaidies! Es ceru, tu ta��u neesi tik naivs, lai domātu, ka viņa to naudiņu ir sakrājusi, sūri grūti strādādama par noliktavas strād�nieci? Cilvēks, kas savā rokassomiņā var nēsāt līdzi tūk�sto� dolārus, ir vai nu liels blēdis, vai arī vājprātīgs."

Es ilgi klusēju. Velgas vārdos bija daudz patiesības. Lai nu kas, bet es zināju, kāds morālais un materiālais stāvoklis valdīja sabiedrībā. Liela cilvēku daļa domāja līdzīgi Velgai. Viss �ai pasaulē balstās tikai uz naudu! Vienīgās vērtības ir tikai tās, kuras var aptaustīt! Tikai tās, kuras kaut ko maksā!

"Bet cienījamās kundzes un kungi!" man bie�i gribē�jās kliegt. "Jūsu baltās rokas ta�u ir lipīgi netīras! Vai tad jūs pa�i to neredzat, nejūtat? Neskatoties uz to, ka jūsu daiļie pirkstiņi ir smalki kopti, ka uz tiem da�ādās krāsās mirdz zelta gredzeni un briljanti, jūsu rokas to�mēr nav tīras!"

Tāda bija mana pārliecība. Bet tā ātri sa�ķobījās. Man blakus stāvēja gandrīz kaila sieviete, viņa bija brīni�ķī�gākais radījums, kādu vien daba bija spējusi radīt, un es viņu mīlēju. Nezinu, vai tas var izskaidrot visu noti�ku�o, bet es ilgi neizturēju. Es padevos�

Velga visu vakaru centās mani pierunāt, lai es piedā�vāto naudu tomēr paņemtu. Tas ta�u ir tik vienkār�i! Izstiep roku un paņem! Vai tad tu viņai prasi, vai tu to naudu izspied? Nē! Cilvēks pats atnāk pie tevis un lab�prātīgi bā� naudu tavā makā! Bet, ja tu arī turpmāk būsi tāds muļķis, ja arī joprojām būsi tik smieklīgi ap�zinīgs� es no tevis aizie�u! Zvēru, Edgar, aizie�u! Man pielūdzēju netrūkst. Man ir pazīstams cilvēks, kuram Rīgā pieder divi restorāni, vēl viens strādā bankā, Ar�nis stāv tuvu valdības aprindām, bet Oļģerts ir piepra�sīts mākslinieks�

Nē, to es negribēju. Es �o sievieti nevēlējos zaudēt! Un arī tu to negribētu.

Velga raudāja, draudēja un lūdzās. "Es arī gribu dzī�vot kā citas!"

Viņa te krita tēlotā vai patiesā izmisumā, te atkal uz�plauka neprātīgā mīlestībā. Viņas kaislība brī�iem kļuva tik me�onīga, ka man sāka reibt galva. Bet es joprojām turējos. Es kategoriski atteicos ar tiem kukuļdevējiem ielaisties jebkādās darī�anās! Ta�u nākamajā dienā pie manis mājās atnāca Gunāra Pļaviņa tēvs. Viņ� laikam bija īstais mūsu pilsētas lielā tirdzniecības nama īpa��nieks, bet viņa enerģiskā sieva darbojās tikai kā pievil�cīga izkārtne.

Viņ� uz mana galda uzlika trīs tūksto�us dolāru un nospļāvās. "Protams, tas razbainieks tādu naudu nav vērts, bet viņ� ir mans dēls un es viņa labā esmu gatavs darīt visu� Lūdzu, palīdziet! Gan jau jūs varēsiet lie�tu izkārtot tā, lai Gunāram cietumā nebūtu jāiet. Sodu nosakiet nosacītu vai kā citādi�"

Vīrietis aizgāja.

Nauda palika.

Tik daudz man nekad vēl nebija piederējis. Es uz to skatījos kā hipnotizēts. Man bija bail naudai pieskar�ties. Es skaidri apzinājos, ka stāvu pie ārkārtīgi bīsta�mas robe�as. Vēl esmu tiesnesis. Vēl esmu godīgs un visādi cienījams cilvēks. Bet, līdzko �ai naudas kaudzī�tei piedur�u kaut mazo pirkstiņu� Viss pazudīs. Viss sabruks. Viss beigsies. Vajag tikai sākt. Es agrāk vai vē�lāk, ta�u neap�aubāmi, neapstādināmi ripo�u pretī sa�vam tad jau no�ēlojamam liktenim�

Bet es to naudu nepaņēmu! Domā par mani, ko gri�bi, domājiet visi par mani, ko gribat, bet es tai naudai patie�ām pat nepieskāros! Per-so-nis-ki! Fi-zis-ki! Tie�sai tas bija vienalga. Juridiski tam arī nebija nekādas īpa�as nozīmes, bet man� Lai gan, protams. Ko par to tagad runāt?

Istabā me�a kaķenes soļiem ienāca Velga, ieraudzīja naudu, paņēma rokā da�as simtdolāru zīmes, kaut kā nedzirdēti gai�i iesmējās, iesēdās klēpī un pateicībā no�klāja manu seju ar skūpstiem.

Viss aizmirsās. Pasaule kļuva skaista. Dzīve brīni��ķīga. Par nākotni negribējās domāt. Un kāda velna pēc? �odien man pieder sieviete, kuru es mīlu, un man ir labi. Mums abiem ir labi. Ko vēl vairāk?

Un tad es savas rīcības attaisnojumam, savas sirds�apziņas nomierinā�anai tūlīt radīju �ādu tīri pieņema�mu "filozofiju" - Gunāra Pļaviņa tēvs sacīja: "Es sava dēla labā darī�u visu�" Tad kādēļ arī es savas jaunās sievas, sava vistuvākā cilvēka labā nevaru darīt� visu?

Kas man var to aizliegt, kas mani par to var nosodīt? Kas man apgalvos, kas pierādīs, ka apzinīgi izpildīts amata pienākums, kas turklāt daudziem cilvēkiem sa�gādā tikai cie�anas un nelaimi, ir daudz vajadzīgāks, vērtīgāks un nozīmīgāks nekā divu cilvēku personiskā laime? Ja kāds apgalvos pretējo, tad viņ� nekad nav ska�tījies mīļotās sievietes acīs. Ja kāds stāv un krīt tikai par absolūti nesavtīgu kalpo�anu sabiedrības interesēm, tad tas nekad nav izjutis bailes zaudēt mīlestību. Var�būt pat vispār nav mīlējis! Tā pa īstam. Līdz neprātam. Bet arī mīlestību uzskatījis tikai kā apzinīgu pienāku�ma pildī�anu sabiedrības labā�

Tā tas, kungs, sākās. Mēs materiālajā ziņā sākām dzī�vot nesalīdzināmi labāk. Māju neuzcēlām, ta�u dzīvok�lis kļuva ne tikai skaists, bet arī grezns. Tāds, kā bija citiem "eiropie�iem"� Velga kļuva par mūsu pilsētas pirmo dāmu. Mēs jutāmies laimīgi. Velgas acīs ari es kļu�vu par pirmo vīrieti, jo pratu un varēju sagādāt viņai ērtus un patīkamus dzīves apstākļus. Par iespējamām sekām daudz nedomāju. Kļuvu dro�s un pārliecināts, ka tā tas var turpināties visu mū�u.

Un tomēr. �ai krā�ņajai dzīvei gals pienāca samērā ātri un diezgan negaidīti. Tiesā bija nonākusi jauna

Gunāra Pļaviņa lieta. Iepriek�ējo reizi es viņu notiesā�ju nosacīti. Tagad viņam draudēja daudz smagāks sods. Bija izdarīts grupveida uzbrukums diviem cilvēkiem lau�pī�anas nolūkā. Pirmstiesas izmeklē�anas laikā Gunārs bija pastāstījis, ka iepriek�ējo reizi viņu no cietumsoda izpestījusi vecāku nauda un tiesne�a Edgara �ubara maksimālā labvēlība. Tūlīt pat pret mani tika ievadīta dienesta izmeklē�ana. Sevi�ķi svarīgu lietu izmeklētājs nopratināja Vilmu un Zigurdu Pļaviņus un tie apstip�rināja, ka toreiz man patie�ām iedevu�i kukuli. Izmek�lētājs ar prokurora sankciju tūlīt ieteica Pļaviņiem �ā�dā ceļā vēlreiz pamēģināt glābt dēlu no cietumsoda. Nauda tik�ot iezīmēta un�

Arvīds mani brīdināja: "Tu esi uz grauda!"

Es tam neticēju. Jau biju kļuvis diezgan nekaunīgs un ļoti pa�pārliecināts. Pieradis pie vieglas peļņas. Un, lai gan Gunāru Pļaviņu �oreiz glābt no ilgiem gadiem cietumā bija pilnīgi neiespējami, es viņa tēvam apsolī�ju, ka to tomēr panāk�u. Pieci tūksto�i ta�u nebūs par daudz mīļotā dēla brīvībai, vai ne?

"Nē, nē, ko jūs! Rīt pat es jums to naudu atnesī�u!"

Un viņ� atnesa. Tie�i tik daudz man pietrūka jaunas Audi automa�īnas iegādei. Ta�u, tikko vecais Pļaviņ� iz�gāja no dzīvokļa, pie manis ieradās prokurors, izmeklē�tājs un policijas kriminālinspektors. Nauda vēl stāvēja uz galda. Es tūlīt sapratu, ka tās ir beigas.

Man tik smeldzīgi iesāpējās sirds� Nez kāpēc atce�rējos māti. Viņa visu mū�u ir strādājusi par skolotāju. Dzīvojusi vienkār�i un pieticīgi. Un ne viņa, ne arī tu nekad nespēsiet saprast, kā tas ir, kad turīgs cilvēks vie�nā mirklī kļūst par pēdējo nabagu. Jūs nekad nesapra�tīsiet, kā tas ir, kad pēk�ņi apjēdz, asi, nejēdzīgi sāpīgi apjēdz, ka tās ir arī tavas dzīves beigas.

Mani negaidīti pārņēma tik nevaldāms, vārdos neiz�sakāms naids pret �iem atnāku�ajiem cilvēkiem� Var�būt pat īslaicīgs prāta aptumsums. Viņi bija atnāku�i, lai man atņemtu visu. Pat nesen piedzimu�o, tik ilgi gai�dīto dēlu� Tā es toreiz domāju un nemaz nevarēju do�māt citādi! Tikai tagad es, protams, skaidri saprotu, ka pie visa vainīgs biju vienīgi es. Tikai es, es personiski! Neviens cits. Ne Pļaviņi, ne citi nepelnītu �ēlastību lū�dzo�ie un pat ne Velga! Vienīgi es pats esmu atbildīgs par savu rīcību. Bet tobrīd� Man sāpēja �is negaidītais zaudējums. Manu prātu dedzināja nepanesams kauns. Manu domā�anu nomāca, riebīgi, pretīgi, neizturami no�māca apziņa, ka nekad vairs nebūs tā, kā bijis līdz �im. Un to tūlīt izdarīs, man visu atņems un iznīcinās, lūk, �ie da�i cilvēki, kuri stāv pretim rakstāmgaldam un gai�da manus paskaidrojumus.

Es viss drebēju. Un tad negaidīti atcerējos, ka pirms Pļaviņa iera�anās gatavoju bisi rītdienas medībām�

"Tūlīt," klusi nomurmināju, iegāju blakusistabā, pa�ķēru bisi, ātri pielādēju, atgriezos un, īpa�i nemērķē- dams, divreiz iz�āvu� Protams, tas bija vēl idiotiskāk nekā kukuļņem�ana, ta�u mans psihiskais stāvoklis acīmredzot no �īs negaidītās situācijas spēja rast vienī�gi �ādu izeju, vienīgi �ādu atrisinājumu. Nogalināts tika prokurors un izmeklētājs, turklāt vēl pildot savus dienesta pienākumus. Tagad viss jau ir aiz muguras. Gan tiesa, gan man pasludinātais spriedums, nāvesso�da apmaiņa pret mū�a ieslodzījumu, gan vairāki ieslo�dzīto uzbrukumi un, lūk, �ī negaidīti uzradusies nesa�protamā slimība�

Es esmu �eit kliedzis. Esmu izmisumā belzis galvu pret sienu. Naktīs aiz nevaldāmas no�ēlas un kauna par izdarīto esmu gaudojis kā līdz nāvei sasists suns. Vismaz miljons rei�u esmu sev jautājis: kāpēc nevarē�ju dzīvot ar Andru? Ar savu kluso un pieticīgo sievu? Kādēļ man bija vajadzīga tā trakā Velga? Kādēļ man va�jadzēja nodot pa�am sevi? Dārglietas, izsmalcināti tēr�pi, automa�īna, balles, modernas mēbeles, nauda� Kādēļ man tas viss bija vajadzīgs?! Kam? Kāpēc?! Tas nav pat smieklīgi. Tas ir vairāk nekā no�ēlojami.

Ardievu, māt! Es tev te visu laiku lūdzu - piedod! Bet� nepiedod! Tā nebija cilvēka cienīga dzīve. Mūsu pasaule ir ļoti vienkār�a - viss kādreiz atgrie�as. Viss�

Man iepretim gulo�ais ar mū�a ieslodzījumu notiesā�tais tiesnesis Edgars �ubars vairākas reizes dziļi ievil-

Viņi bija atnāku�i, lai man atņemtu visu. Lūk, �ie da�i cilvēki, kuri stāv pretim rakstāmgaldam un gaida manus

paskaidroju mus.

ka elpu un pēk�ņi apklusa. Es, dzirdētā satriekts, da��as minūtes gaidīju. Viņ� klusēja. Nedaudz paliecos uz priek�u, ar roku pieskāros viņa plecam, pēc tam galvai un sapratu, ka �ubars ir miris.

Kļuva skumji. Viņ� man bija pilnīgi sve�s cilvēks, ta�u dzirdētais traģiskais dzīvesstāsts un tik tuvu re�dzētā nāve mani dziļi aizkustināja. Es piecēlos un ze�mu paklanījos. Nenoliedzami - viņ� bija vāj� cilvēks, ta��u �is vājums kādā dzīves posmā bija izpaudies tikai �īs pasaules neap�aubāmi varenākā spēka - mīlestības - priek�ā. Un tajās drūma klusuma minūtēs man pat prā�tā nevarēja ienākt, ka arī es pats pēc neilga laika savas dzīves dramatiskākajos mirkļos skaļi nolādē�u gan sie�vieti, gan mīlestību�

Bet tas būs tikai tā - uz āru. Īstenībā es, glu�i tā�pat kā �is nupat nomiru�ais cilvēks, būdams fiziski ļoti stiprs, nolādē�u savu vājumu�

Es sēdēju savā automa�īnā Nacionālā teātra priek�ā un gaidīju izrādes beigas.

Lēni līņāja smalks pavasara lietus. Pilsētas dārzos un parkos pamazām plauka pirmās lapas, bet �eit neko tā�du nevarēja manīt. Acu priek�ā zibēja tikai ātri skrejo��as automa�īnas un slapjais ielu asfalts spokaini atspo�guļoja spuld�u gaismu, reklāmu ugunis un no debesīm krīto�ās ūdens lāses.

Ieslēdzu magnetolu. Harijs Spanovskis krasā at�ķi�rībā no mūsu popmūzikas gaudotājiem īsta vīrie�a bal�sī dziedāja populāras Raimonda Paula melodijas - "Caka ielas dziesmas". Tās spēcīgi sapurināja manu dvēseli. �o dziesmu vārdos un melodijās bija kaut kas no patiesas dzīves.

"Sirds uz trotuāra". Neko teikt, nodomāju. Vienkār��i ģeniāli! To varēja vienīgi Aleksandrs �aks.

�odien uz �aka ielas ietves stāv, tāpat kā, starp citu, arī pirms septiņdesmit pieciem gadiem, kāda lietū sa�mirkusi meitene superīsos bruncī�os, spilgti izkrāsotām lūpām un vai nu uzbāzīgi, vai lūdzo�i skatās uz katru garāmejo�u vīrieti�

Izrāde bija beigusies. No teātra ēkas lielā straumē sā�ka plūst ārā cilvēki - visi tādi kā gai�āki vai pat nedaudz apgaroti. Un nebija jau par ko brīnīties. Arī viņi it kā bija piedalīju�ies "Mīlas svētkos" un, �īs skaistās ilūzi�jas pārņemti, tagad lēnām devās atpakaļ uz savām mā�jām, kur gandrīz vai visus atkal sagaidīs skarbā dzīves realitāte.

īstie svētki notiek tikai mūsu sapņos. Dzīve - �ī cil�vēku ilūziju pastāvīgā būtne - nekad neaizmirst pielikt uguni mūsu sakrāto cerību kaudzei�

Beidzot atvērās automa�īnas durvis un man blakus apsēdās Sandra. Viņai mugurā bija neaizpogāts paplāns pavasara mētelis un tikpat īsi svārciņi kā meitenēm uz Caka ielas. Es viņai jau sen biju lūdzis (kad viņa būs kopā ar mani) nekad neģērbt kaut ko garāku pāri ceļ�galiem. Varbūt tā bija sava veida izvirtība, ta�u man ār�kārtīgi patika sievie�u augsti atsegtās kājas un es, da��ādu emociju pildīts, uz tām varēju skatīties gan kā sievieti alksto�s vīrietis, gan kā smalks mākslas lietu pārzinātājs uz izcila mākslinieka gleznu.

-� Vai jūties nogurusi? - painteresējos un sāku braukt.

-�� Mazliet, - Sandra atbildēja.

-�� Mīlas svētki beigu�ies?

-���� Ja mani aizvedīsi pie sevis, tie vēl varētu turpinā�ties.

-�� Jauki.

-�� Vai mums kādreiz ir bijis slikti? - Sandra vaicāja.

-�� Kaut kā neatceros.

-�� Bet es atceros! - viņa negaidīti asi pateica.

-�� Kad?!

-�� Tad, kad tu dzer, - Sandra atbildēja.

-������� Agrāk tas tev patika, - es atgādināju. - Mums tas patika abiem. Kas mainījies?

-������ Daudz kas, - Sandra sacīja. - Es sāku domāt par ģi�meni.

Stipri pārsteigts paskatījos uz blakus sēdo�o sievieti, ar kuru man saistījās diezgan noteikti nākotnes plāni.

-������� Es kaut ko nesaprotu, - klusi pateicu. - Vai tavos priek�statos par ģimeni es vairs� neietilpstu? Tu ma�ni tur vairs neredzi?

Sandra krietnu laiciņu klusēja, tad tikko manāmi pa�kratīja galvu.

-������� Nē, Edmund, tā glu�i nav, - viņa teica. - Tu jopro�jām esi tur, kur biji līdz �im. Ta�u� Nemaz neslēp�u, man da�reiz tomēr uznāk �aubas.

-�� Kāpēc?

-������� Es jau teicu. Man nepatīk, ka tu pēdējā laikā tik bie�i dzer.

-�� Es to tik bie�i nemaz nedaru.

-�� Un tomēr.

-������ Tas nevar būt tas, kas tevī izraisītu �aubas par ma�nu piemērotību tava vīra lomai, - es ar rūgtumu balsī sacīju. - Tavām �aubām noteikti ir cits iemesls.

-�� Visu �o laiku, kamēr mēs draudzējamies�

-������� Apstājies! - es skaļi iesaucos. - Mēs nedraudzēja�mies! Tas ir kaut kas vairāk! �is ir mūsu mīlestības laiks.

-������� Jā, Edmund, tā tas patie�ām ir, - Sandra piekrita. - Mēs mīlam viens otru. Bet mēs vēl neesam ģimene. Mēs esam tikai mīļākie. Kas notiks, kad apprecēsimies? Tu domā, nekas nemainīsies?

-������� Mainīsies viss, bet tajā pa�ā laikā būtiski nemainī�sies nekas.

-�� Tas ir neloģiski.

-������� Mēs ta�u paliksim tie pa�i? - es jautāju. - Mainī�sies kaut kas ārēji, bet iek�ēji mēs paliksim tie pa�i, kā�di esam pa�laik! Vai arī tu esi no tiem cilvēkiem, kuri ir pārliecināti, ka jebkuru mīlestību nokauj tie�i laulī�ba un tāpēc, lai nepiedzīvotu vil�anos, jāprecas vienīgi ar cilvēku, kuru nemīli?

Krietnu laiciņu klusējām. Mēs jau bijām pārbrauku��i pāri Brasas tiltam un tuvojāmies �iekurkalnam, kur man piederēja skaista divstāvu māja un liels dārzs.

-�� Ja tu esi sākusi �aubīties par mani kā par savu ie�spējamo vīru, - es sacīju, - tādā gadījumā tev noteikti ir kāds cits! Vai tā nav?

Sandra uz mirkli tā kā samulsa, tad saņēmās un draiski iesmējās.

-�� Nē, Edmund! Es tikai da�reiz par to iedomājos. Bet tas nav nekas slikts. Esmu pārliecināta, ka arī tu da��reiz iedomājies par citu sievieti!

-� Jā, Sandra, tik tie�ām, - es nenoliedzu. - Bet �o sie�vieti es nekad neesmu iedomājies tavā vietā! Tu man esi vienīgā. Vismaz es gribu, lai tu man būtu vienīgā.

-�� Tas ir skaisti, - Sandra domīgi pateica. - Paldies tev par to! Bet dzīvē diem�ēl tā gandrīz nekad nenotiek.

-�� Nenotiek tāpēc, ka viens ir vai nu pārāk vāj�, vai pārāk stiprs. Bet galvenais - viens no abiem agrāk vai vēlāk izrādās nodevējs!

-�� Nē, nē! - Sandra nepacietīgi iebilda. - Mīlestībā no�devēju nemaz nav! Tas viss ir izdomāts! Notiek vienīgi jūtu maiņa. Un bie�i līdz ar izmaiņām jūtās tiek mai�nīti arī cilvēki.

-�� Kā sīkumtirgū, vai ne? - es rūgti iesmējos. - Kā utenī! Es mainu �o partneri pret citu!

-�� Edmund, esi mazliet vīri�ķīgāks un gudrāks! - San�dra pārmeto�i teica. - Mēs jau sen vairs neesam bērni. Mēs �ai mīlestības tirgū jau esam biju�i. Un ne vienreiz vien! Es pēc sava vīra izvēlējos tevi. Tu pēc savas sie�vas izvēlējies mani. Bet kas ir bijis pirms tam? Tas ir nepārtraukts process. Mīlestības, glu�i kā cilvēki, dzimst un mirst. Cilvēki kļūst tuvi un pilnīgi sve�i. Svarīgi ir vienīgi tas, kā mēs �os procesus spējam uz�tvert. Stiprais to panes vieglāk, bet vājais salūst. Vai tāpēc vainīgs ir tas, kas savā dzīvē atrod jaunu mīles�tību?

Aizsmēķēju cigareti un iebraucu mājas pagalmā. Nez kāpēc man tovakar Sandra nepatika. Un nepatika tā�pēc, ka mana spēcīgi attīstītā intuīcija nemaldīgi lika nojaust, ka Sandra ir iemīlējusies citā. Jā, iespējams, vi�ņa vēl mīl arī mani, ta�u savos sirds dziļumos un do�mās jau ir pie cita vīrie�a. Vienīgi vēl nezināju - kopā tikai uz skatuves, uz ielas, kafejnīcā vai arī jau viņa gultā.

-�� Zini, Sandra, - domīgs sacīju. - Tas �ķiet netaisni, ta�u mīlestība vienmēr visus padara vājus. Kāpēc tas tā notiek, īsti nesaprotu, ta�u mīlestība nevienu vēl nav padarījusi stipru. Var pieņemt, ka tas notiek tāpēc, ka mīlestība ir tik reti sastopama dabas parādība, ka, reiz to ieguvis, neviens to labprātīgi negrib zaudēt. Mēs kļūs�tam skopi un sākam baidīties. Mūsos sāk vārīties nik�nums un naids, un tikai retais �o savu tik grūti atras�to mantu tā vienkār�i spēj atdot citam. Parasti notiek cīņa, bet tad jau tā nav cīņa par zaudēto mīlestību, bet vienkār�i atriebība par pazaudētām cerībām, sabruku��ajiem nākotnes nodomiem un goda aizskārumu. Da��reiz �ī atriebība var būt diezgan ne�ēlīga, jo ir grūti sa�mierināties, ka kāds cits pēk�ņi ir izrādījies labāks, patīkamāks vai noderīgāks par tevi.

Sandra neko neatbildēja. Mēs klusēdami iegājām mā�jā, noģērbām virsdrēbes un es viņu ievedu virtuvē.

-�� Ēst gribi? - uzprasīju.

-�� Un kā vēl! - Sandra iesaucās. - Pēc tik smagām iz�rādēm vienmēr esmu izsalkusi kā cietumniece!

Atvēru ledusskapi un pamāju ar roku.

-�� Sameklē pati, ko vēlies! Es pa to laiku uzvārī�u ka�fiju.

Pats ēst negribēju. Sēdēju virtuvē pie loga un gandrīz vai ar baudu skatījos, kā to kāri dara Sandra. Piedāvā�tās vakariņas tāds sīkums vien bija, bet mani sildīja ap�ziņa, ka sievietei, kuru es mīlēju, spēju sagādāt prieku un viņas labā izdarīt kaut ko patīkamu.

Kad pēc stundas mēs jau iekārtojāmies gultā, Sandra negaidīti sacīja:

Kad pēc stundas mēs jau iekārtojāmies gultā, Sandra

negaidīti sacīja:

- Man Niklāvs teica, ka tu pirms da�ām dienām esot bijis Centrālcietumā. Ko tu tur darīji?

-�� Man Niklāvs teica, ka tu pirms da�ām dienām esot bijis Centrālcietumā. Ko tu tur darīji?

Nedaudz saspringu. Tātad tā ari ir. Sandra satiekas vai vismaz sazvanās ar manu draugu Niklāvu.

-� Vai gadījumā Niks tev nepastāstīja arī to, ar ko viņ� pats īsti nodarbojās Centrālcietumā?

-� Viņ� tur nestrādā, - Sandra atbildēja. - Ja esmu vi�ņu pareizi sapratusi, tad Niks tur da�reiz izpildīja tikai kaut kādus specifiskus uzdevumus. Bet tev jau to vaja�dzētu zināt labāk par mani!

-�� Es to nezinu. Un ari negribu zināt.

-�� Vai viņ� tev vairs nav draugs?

-������� Nē, kāpēc? Ir. Ta�u mūsu draudzība jau sen nav vairs tāda kā Afganistānā un vēl kādu laiciņu pēc tam.

-�� Kāpēc?

-������� Nezinu. Varbūt tāpēc, ka mainījās laiks un izmai�nīja ari mūs.

-�� Kā tu pats domā - uz labo vai slikto pusi?

-������ Tik vienkār�i tas nekad nenotiek, - es paskaidroju. - Krasi cilvēku var izmainīt vienīgi mīlestība. Ja tā ir veiksmīga, viņ� kļūst labs, ja neveiksmīga - ļauns.

Sandra krietnu laiciņu klusēja, acīmredzot pārdomā�dama manis sacīto, tad atkal klusi prasīja:

-�� Un tomēr. Ko tu cietumā darīji?

-������ Ko �ovakar teātrī darīja skatītāji? Skatījās un klau�sījās kādu mīlas stāstu, vai ne? Es arī uz cietumu aiz�gāju tikai tāpēc, lai dzirdētu kāda cilvēka ļoti traģisku dzīves un mīlestības stāstu.

-�� Kāpēc tas bija traģisks?

-������� Tāpēc, Sandra, - nedaudz dusmīgs atbildēju, - ka viņam dzīvē trāpījās slikta sieviete. Un pats izrādījās vāj�. Viņ� padevās �īs sievietes iegribām. Mīlestības dēļ izdarīja smagu noziegumu.

-������ Tātad, tavuprāt, arī �ā vīrie�a dzīves neveiksmē kār�tējo reizi vainojama vienīgi sieviete?

-������� Nē, Sandra, tā es nedomāju. Tie�i otrādi! Sieviete ir bez vainas. Vainīgs ir vīrietis - vienmēr un visur! Tā�pēc, ka nav pratis izvēlēties īsto sievieti, tāpēc, ka, to sapratu�am, pietrūcis spēka un uzņēmības �o sievieti savlaicīgi padzīt! Un da�reiz arī tāpēc, ka viņ� �o sie�vieti mīl. Pēdējā laikā man arvien bie�āk prātā ienāk kāda savāda doma - cik daudz cilvēku �ai pasaulē būtu nesalīdzināmi laimīgāki, ja viņi spētu nekad neiemīlē�ties!

-������� Muļķības! - Sandra strauji pakratīja galvu. - Vai, mani mīlot, tu esi nelaimīgs?

-������ Nē, - es atbildēju. - Pagaidām nē. Bet varu tāds kļūt. Un tu vari kļūt tāda.

-�� Ko tad mums darīt? - Sandra jautāja. - Lai dro�i būtu laimīgi, vienam otru nemīlēt? Un vispār nemīlēt nevienu?!

-��� Varbūt tas patie�ām būtu labākais cilvēku dzīves modelis, - es sacīju. - Ta�u nez kāpēc Dievam ir labpa�ticies mums �īs mokas tomēr uzkraut. Varbūt tur slēp�jas kāda dziļa jēga.

-�� Visdziļākā, - Sandra �ukstēja un uzlika galvu uz manām krūtīm. - Nāc, Edmund, un mani pamoki! Jeb pamīlē, ja tas ir viens un tas pats! Vai mīlas svētki ir iespējami tikai uz teātra skatuves?

Iespējams, es nodomāju un sāku Sandru skūpstīt. Uz dzīves skatuves diem�ēl daudz bie�āk tomēr no�tiek traģēdijas. Tāpēc, kamēr nekas slikts vēl nav no�ticis� Bet kaut kas slikts ar mums var notikt jeb�kurā brīdī.

*

�etras dienas vēlāk tūlīt pēc darba dienas sākuma iegāju lielākās Rīgas daudzprofilu slimnīcas teritorijā, nesteidzoties �ķērsoju tās krā�ņi iekārtoto pagalmu ar puķu dobēm, zaļu mauriņu, baseinu un daudzām strūkl�akām. Pēc tam pa milzīgi platām kāpnēm uzkāpu otra�jā stāvā un pēc diezgan ilgas meklē�anas beidzot atra�du durvis, kuras krā�ņoja gaumīgi noformēta plāksnīte ar man vajadzīgo uzrakstu - "Personāla daļa".

Diez vai vēl kaut kur ir paliku�as kādreiz mums tik ļoti pierastās "Kadru daļas", nodomāju un vairākas rei�zes pieklauvēju. Neviens neatsaucās. Nospiedu roktu�ri. Durvis atvērās, un es iegāju nelielā kantora telpā, kur aiz moderna dizaina darba galda sēdēja diezgan sim�pātiska apmēram �etrdesmitgadīga sieviete un aizrau�tīgi sarunājās pa telefonu. Viņa man uzmeta diezgan ne�vērīgu skatienu un sarunu turpināja, it kā manis te nemaz nebūtu.

Tā pagāja apmēram piecas, septiņas minūtes. Saru�na norisa lieti�ķā manierē par da�ādiem darba un finan�u jautājumiem. Beidzot viņi pie kaut kādas skaidrības tomēr tika, sieviete nolika klausuli un paska�tījās tā, it kā tikai tagad būtu mani ieraudzījusi.

-������� Ko jūs vēlaties? - viņa mazliet griezīgā balsī jau�tāja.

-�� Labdien! - es sveicināju, nedaudz palokot galvu.

Sieviete sveicienu nez kāpēc neatņēma, bet gaidīja at�bildi uz savu jautājumu.

-������� Vai cilvēkus darbā pieņemat jūs? - painteresējos. - Tas notiek �eit?

Sieviete apstiprino�i pamāja.

-�� Jūs meklējat darbu?

-������ Jā, - es apliecināju. - Tas gan nav mans izdzīvo�a�nas jautājums�

-������ Ja jūs esat dakteris, jums vispirms jāiet aprunāties ar slimnīcas galveno ārstu, bet ja santehniķis� Jā, tad esat atnācis īstajā vietā. Ta�u diem�ēl� - sieviete iz�teiksmīgi noplātīja rokas un tikko manāmi pasmaidīja.

-������� Atvainojiet, bet es neesmu ne mediķis, ne atslēdz�nieks. Es gribētu jūsu slimnīcā strādāt par sanitāru. Vis�labāk kādā no smagajām nodaļām - ķirurģijas, neiro- ķirurģijas vai reanimācijas� Vārdu sakot, tur, kur cilvēki mirst visbie�āk.

Sieviete patiesi pārsteigta mani cie�i un ļoti aizdomī�gi nopētīja.

-�� Kāpēc tie�i tur?

-�� Dro�i vien, ka tie�i tur sanitāru jums trūkst.

-������� Bet, kā jūs pats pirmīt teicāt, ja darba meklējums nav saistīts ar jūsu eksistences jautājumu� Tātad ir kāds cits iemesls, kāpēc jūs gribat par sanitāru strādāt tie�i tā sauktajās smagajās nodaļās.

-������� Tā ir, kundze, - es apstiprināju. - Ta�u vai �ai ga�dījumā nav daudz svarīgāk, ka es vispār vēlos strādāt, teiksim atklāti, �o ne visai patīkamo un smago sanitā�ra darbu?

-�������� Protams, - sieviete piekrita. - Ta�u diem�ēl man jūs ir jāapbēdina. Mums neviena sanitāra �tata vieta pat vissmagākajās nodaļās nav brīva. Ja nu tikai izņēmu�ma kārtā� Viens sanitārs vajadzīgs morgā.

Manā sejā nenodrebēja ne muskulītis.

-������� Tur man ari nebūtu slikti, bet vispirms tomēr gri�bētu pastrādāt ar vēl dzīvajiem�

-������� Diem�ēl ne ar ko jums palīdzēt nespēju, - sieviete pateica un nepārprotami lika manīt, ka mūsu saruna ir beigusies.

-������ Es vēlreiz atvainojos, kundze, bet vai jūs nebūtu tik laipna un nepiezvanītu galvenā ārsta vietniekam Ēval�dam Vīksnas kungam? Vakar viņ� man apsolīja, ka jūs tiksiet brīdināta un jums būs mani jānoformē darbā par slimnīcas sanitāru bez piesaistes kādai konkrētai nodaļai.

-�� Patie�ām? - sieviete neticīgi jautāja.

-�� Lūdzu, piezvaniet! - es diezgan asi pavēlēju.

Nedaudz apmulsusi, viņa to arī izdarīja. Kad saruna

beidzās, viņa jutās apmulsusi vēl vairāk.

-�� Jūs esat Edmunds Janovskis?

Es viņai klusēdams pasniedzu pasi. To izpētījusi, per�sonāla daļas vadītāja atkal neveikli pasmaidīja.

-�� Nekad nespētu iedomāties� Kāpēc jūs to darāt?

-������� Es pats to īsti nezinu, - paraustīju plecus. - Ta�u es gribu� Varbūt tas būs neiespējami, ta�u es gribu vēl tuvāk iepazīt gan nāvi, gan mīlestību. Es gribu uzzināt, ko cilvēki savas dzīves pēdējos brī�os atceras, - kaut ko ļoti nozīmīgu vai da�ādus sīkumus? Vai atceras to, kas kaut kādā veidā iz�ķiro�i ir ietekmējis viņu likteņus, kā�du skaistu vai riebīgu dzīves mirkli, vai arī kaut ko pil�nīgi nesakarīgu un nesaprotamu.

-������� Kāpēc jums tas būtu jāzina? Ko jūs ar �īm zinā�a�nām darīsiet?

-�������� Es gribu uzrakstīt romānu. Iespējamais nosau�kums - "Mirsto�u cilvēku stāsti".

Sieviete uz mani tā savādi paskatījās, tad nepatikā novērsās.

-�� Jūs domājat, ka lasītājiem tas �ķitīs interesanti?

-������ Nezinu, - atbildēju. - Zinu tikai to, ka tas vispirms būs interesanti man pa�am.

-������ Kāpēc? - sieviete neatlaidās. - Vai jūs nekad neesat redzējis, kā cilvēki mirst? Vai jūs nezināt, kas ir mīles- tlba, kas sāpes, vientulība, slimības, bezcerība un nāve?

-�� Kundze, es visu to zinu pat pārāk labi, - nopietns sacīju. - Ta�u es nezinu, ko cilvēki savas dzīves pēdējos brī�os no�ēlo - vai kaut ko izdarītu vai neizdarītu? Spē�ku vai vājumu? Savu mīlestību vai naidu?

-�� Ko tas jums dos? - sieviete joprojām neizpratnes pil�na atkārtoja. - Jūs kļūsiet gudrāks, pieredzes bagātāks? Un, ja tā, kā jūs �o pieredzi varēsiet izmantot?

-�� Visticamāk, ka nekā, - es atbildēju. - Katrs cilvēks dzīvo vienīgi viņam iespējamo dzīvi un nekāds atkārto�jums nav iespējams. Ta�u es vienmēr atceros, ka arī es kādreiz no �īs pasaules aizie�u, un ļoti gribētu, lai tad man pēc iespējas mazāk būtu ko no�ēlot�

Tai pa�ā dienā ar slimnīcas vadību noslēdzu tādu kā neoficiālu darba līgumu. Es, ģērbies baltā halātā, varē��u uzturēties jebkurā slimnīcas nodaļā, pat reanimāci�jā; ja ārstējo�ais ārsts atļaus, intervēt vai vienkār�i sa�runāties ar jebkuru slimnieku, bet pie vajadzības man nāksies patie�ām pastrādāt arī kā sanitāram.

Tas mani apmierināja. Ne�aubījos, ka pēc pieredzētā un �eit savāktā materiāla spē�u uzrakstīt varbūt vienu no savdabīgākajiem romāniem latvie�u literatūras vēs�turē� Un ne tikai. Iespējams, es savai dzīves pieredzei un pasaules izjūtai tomēr gū�u kādu fundamentālu vai vienkār�i noderīgu atziņu, kas man palīdzēs ne tikai no�dzīvot kārtējo dienu, bet varbūt ari vieglāk kādreiz no �īs pasaules aiziet�

Sākās grūtas dienas un vismaz pirmajā laikā jutos pat stipri vīlies, vienlaikus būdams arī priecīgs. Cilvēki tik�pat kā nemira. Pēc statistikas datiem Latvijā 1998. ga�dā nomiru�i 39 493 cilvēki. Tātad vidēji slimnīcās, uz ielām vai savās mājvietās katru dienu no dzīves �ķiras 110 cilvēku. Ta�u pirmajā nedēļā, kuru pavadīju lielā�kajā Latvijas slimnīcā, nenomira neviens!

Tikai otrās nedēļas vidū es atkal pēc ilgāka laika aci pret aci ieraudzīju, cik pretīga izskatās nāve, it sevi��ķi, ja tā ir skārusi jaunu cilvēku�

-�� Edmund! - uz manu mobilo telefonu no Valsts tie�su medicīniskās ekspertīzes centra morga, kas atradās netālu no slimnīcas patoloģiskās anatomijas izmeklē�a�nas nodaļas, piezvanīja kolēģis Ivars, ar kuru biju iepa�zinies jau sava "novēro�anas darba" pirmajās dienās. - Ja neesi aizņemts, atnāc! Parādī�u smuku bildīti!

-�� Labi, tūlīt bū�u, - apsolīju, ar liftu nobraucu uz pir�mo stāvu, tad pa pla�o slimnīcas teritoriju aizgāju līdz tās galējai robe�ai. Te, skaista me�a malā, atradās vie�ta, kur nokļūst da�ādu traģisku nelaimes gadījumu vai varmācīgas nāves upuri, lai tiesu medicīnas eksperti va�rētu precīzi noteikt īstos viņu nāves iemeslus un izmek�lē�anas orgāniem un tiesai sniegtu neap�aubāmus pie�rādījumus ne tikai par nāves cēloni, bet arī par aizdomās turamo vai apsūdzēto cilvēku vainu vai bezvainību.

Es jau tur vairākas reizes biju aizgājis, vienmēr at�griezdamies garīgi nospiests. Tā varbūt bija vienīgā vie�ta uz �īs zemes, kur es negribētu nokļūt pat miris.

Morga sanitārs Ivars mani ieveda lielā zālē, kur ap�mēram metra augstumā uz gai�iem, nedaudz ieliektiem betona plauktiem gulēja daudzi sakropļoti cilvēku līķi. Gaiss smirdēja tik specifiski, ka to aprakstīt nav iespē�jams.

Plaukta attālākajā galā pie pa�as sienas mazliet ne�vērīgi nosviesta gulēja kāda apbrīnojami skaista divdes�mitgadīga meitene. Izskatījās, ka viņa ir atvesta tie�i no balles vai Operas pirmizrādes. Lūpas, uzacis un acu plakstiņi bija tik mākslinieciski izkrāsoti, ka viņa jopro�jām izskatījās kā dzīva lelle. Slaido augumu sedza dār�ga purpurkrāsas vakarkleita ar dziļu krū�u izgriezumu un vēl dziļāku sānu �ķēlumu. Kājas greznoja miesaskrā- sas zeķbikses un melnas augstpapē�u kurpes.

-�� Kas ar viņu noticis? - klusi painteresējos. - Aizgā�jusi bojā autoavārijā?

-�� Vai tad tā izskatās? Paskaties uz tiem, kuri guļ vi�ņai blakus! Ar simt piecdesmit kilometru lielu ātrumu ietrieku�ies dzelzsbetona stabā! Viņu galvas un ģīmji ir vienā putrā! Bet zini, Edmund, es par to pat priecājos. Jā! Nu kā tu citādi tiem stulbeņiem iestāstīsi, ka jābrauc pēc noteikumiem!? Ja man būtu teik�ana, es visus, kas pārsniegu�i atļauto ātrumu, kaut vienreiz atdzītu �urp, lai redz, kādi viņi izskatīsies, kā, iespējams, beigsies vi�ņu dzīve! Tad varbūt viņu sakarsu�ajās smadzenēs bei�dzot kaut kas atdzisīs!

-�� Bet kas noticis ar meiteni? - vēlreiz pārjautāju un nekādi nespēju novērst skatienu no viņas brīnumdaiļās sejas un auguma.

-�� �o sievieti vakarvakarā kādā prezentācijas ballē ar diviem �āvieniem krūtīs no�āvis viņas greizsirdīgais mī�ļākais, - Ivars stāstīja. - Pagriez galvu uz otru pusi un paskaties tur! Redzi to tipinu melnajā Kardēna uzval�kā ar sarkanas krāsas �lipsi? Tas ir viņ�! Abi esot viens otru karsti mīlēju�i, bet tai ballītē viņa it kā mazliet to�mēr paflirtējusi ar kādu citu, un �e tev, brālīt, grana- pipka! Vīrietis viņu pavedis sāņus un kā kovbojfilmā - bac, bac! Un gatavs! Pēc tam, dro�i vien atjēdzies, tūlīt arī pats sev ie�āvis galvā un tagad acīmredzot abi ir lai�mīgi un apmierināti. Bet visi apgalvo, ka �odien jau vairs nekāda mīlestība nepastāv. Ta�u raugies, - lūk, kur tā ir! Skaisti, vai ne?

-�� Jā, - es drūmi piekritu. - Un galvenais - ļoti aiz�kustino�i. Vienīgi no mīlestības tur nu gan nav ne sma�kas! Tā ir vistīrākā �izofrēnija.

-�� Varbūt, - Ivars domīgs sacīja un, rokās uzvilcis plā�nus gumijas cimdus, piegāja pie no�autās sievietes. - Zi�no�i cilvēki apgalvo, ka mīlestība tās vistotālākajā iz�pausmē jau arī nekas cits neesot kā kāds mazāk izpētīts �izofrēnijas paveids�

Lai gan man �ajā telpā vajadzēja klusējot stāvēt ar zemu noliektu galvu, es tomēr skaļi iesmējos.

-�� Patie�ām, - es teicu. - Man tas pa�am kaut kā ne�bija ienācis prātā. "Mīlestība - �izofrēnijas paveids". Tā tas da�reiz tie�ām arī varētu būt.

-� Varbūt palīdzēsi? - Ivars prasīja un no sievietes ķer�meņa sāka vilkt nost eleganto vakarkleitu. - Man viņa ir jāizģērbj kaila un jānoliek uz galda, jāsagatavo visi darba instrumenti - skalpeļi, stangas, zāģi, urbjma�ī-

- �o sievieti vakarvakarā kādā prezentācijas ballē ar diviem �āvieniem krūtīs no�āvis viņas greizsirdīgais

mīļākais, - Ivars stāstīja.

na� Pēc divdesmit minūtēm nāks dakteris un mūsu ne�uzticīgo D�uljetu �ķērdīs aug�ā�

-�� Paldies, - es klusi pateicu. - Tas nav priek� manis - izģērbt miru�as sievietes. Ja gribi, lai es tev palīdzu, la�bāk ķer�os klāt tam vājprātīgajam Romeo�

Pēc da�ām dienām, kad Neiroķirurģijas centrā sasta�pu mūsu slavenāko (un dro�i vien arī labāko) neiro�ķirurgu Jāni Ozoliņu, nedaudz parunājām par dzīvi, sportu un viņa darbu. Tad dakteris pateica, ka vakar veicis ārkārtīgi sare�ģītu galvas smadzeņu operāciju kādai pusmū�a lauku sievietei.

-�� Vai esat apmierināts?

-� Nē, nepavisam, - Ozoliņ� atteica. - Ļaundabīgā au�dzēja metastāzes vēl palika. Tās bija aizgāju�as tik dzi�ļi, ka es tām vairs netiku klāt.

-���� Tātad jūsu vakardienas se�u stundu smagais darbs� vējā?

-�� Ne glu�i, - dakteris domīgs atbildēja. - Viņa �odien būtu jau mirusi, ta�u tagad� Kaut kādas cerības tomēr paliku�as.

-�� Kādas? Ka audzējs pēk�ņi pārstās attīstīties?

-�� Nav izslēgts. Viņu ta�u turpinās ārstēt.

-�� Un tad būs cerība, ka viņa nomirs� pēc mēne�a? Vai tam ir kāda jēga?

-�� Jēga ir visam, kas ar mums notiek. Un varbūt vēl lielāka jēga ir tam, kad tas notiek, - ārsts atbildēja un ar roku apstādināja garāmejo�u māsiņu.

Neziņā paraustīju plecus.

-�� �is īslaicīgi vinnētais laiks diez vai ir tas, kad mēs varam vēl kaut ko nozīmīgu dzīvē izdarīt.

Ārsts neko neatbildēja, bet ar roku māsiņai parādīja uz mani.

-� Anda, lūdzu, aizved �o kungu pie vakar operētās pa�cientes! Viņ� nav dakteris, ne arī kāds viņas radinieks, bet gan privātā kārtā nodarbojas ar cilvēku raksturu un psihes pētī�anu. Varbūt sarunā ar slimnieci viņ� pēk�ņi sevi bagātina ar jaunām emocijām un atziņām par lai�ka un mīlestības mijiedarbību.

-��� Paldies, dakter, - es teicu un kopā ar māsiņu iegā�ju intensīvās terapijas nodaļā, kur palātas labajā pusē gulēja bāla pusmū�a sieviete. Viņas galvu sedza biezs pārsējs, bet seja pauda svētsvinīgu mieru. Acis bija at�vērtas un, mūs ieraudzījusi, slimniece vāri pasmaidīja.

Māsiņa viņu ap�ubināja, aprunājās un solīja atkal drīz atgriezties. Pēc tam viņa aizgāja, mūs atstājot divatā.

-�� Māsiņa teica, ka jūs ar mani gribat parunāties, - sieviete patīkamā balsī sacīja. - Vai mēs esam kādreiz tiku�ies?

-�� Nē, kundze, - klusi atbildēju. - Jūs man esat pilnī�gi sve�a. Ta�u man ir tāda profesija� Kā kādreiz Kri��jānis Barons un citi vāca mūsu tautasdziesmas, es sa�vukārt krāju visda�ādāko cilvēku dzīvesstāstus. Man, protams, nav tik pla�s vēriens kā sirmajam Barontēvam, ta�u visi �ie dzīvesstāsti man kaut kādā veidā tomēr noder.

-�� Ko jūs ar tiem darāt?

-�� Stāstu tālāk citiem.

-�� Kāpēc?

-�� īsti nezinu, bet man tas �ķiet interesanti, da�reiz ari pamāco�i un pārdomas rosino�i.

-� Lai cilvēki mācītos no citu kļūdām un zaudējumiem?

-�� Ne tikai, - es atbildēju. - Mēs ta�u kaut kādu pie�redzi gūstam arī no citu uzvarām. Un varbūt visbie�āk tie�i tie, kuriem dzīvē neveicas.

Sieviete ilgi klusēja, tad labsirdīga cilvēka acīm pa�skatījās uz mani.

-�� Jūs gribat, lai es jums izstāstu savu dzīvesstāstu?

-�� Tas dro�i vien būs neiespējami, bet, ja tas jūs pā�rāk neapgrūtinātu� Vakar operācijas laikā jūs neap�au�bāmi atradāties uz dzīvības un nāves robe�as. Ko jūs no savas dzīves atcerējāties mirkli pirms tam, kad jums vēnā ielaida narkozi, pēc kuras jūs varējāt arī vairs ne- pamosties?

Sieviete atkal krietnu laiku klusēja, tad mīļi pasmai�dīja.

-�� Jā, kungs, pareizi, - viņa klusi piekrita. - Es patie��ām atcerējos. No visa sava garā mū�a nez kāpēc atmi�nējos vienīgi kādu jau krietni patālu savas jaunības sprī�di� Pa�laik par to domājot� Kāpēc tie�i �is laika posms man palicis atmiņā? Bet nu es saprotu. Ceru, ka to sa�pratīsiet arī jūs.

�

Kad pametu meistares darbu tuvējās pilsētiņas vie�nīgajā rūpniecības uzņēmumā, kur strādāju pēc tehni�kuma beig�anas, un pārnācu uz klusām lauku mājām, suns sēdēja blakus lievenim un mani neaprēja. Viņ� lē�ni pienāca klāt, paskatījās tādām skumjām, ļoti nogu�ru�ām suņa acīm un nolaizīja roku.

Viņ� bija pamests. Un es biju pamesta. Suns varbūt raudāja. Es tikai cie�āk sakodu zobus. Es nezinu - asaras uz brīdi varbūt var atvieglot sirdi, bet nevar at�vieglot dzīvi, ne arī izdzēst notiku�o, kas mūs tik ļoti apbēdinājis. Ir jāuzauj kājās gumijas zābaki. Baltās augstpapē�u kurpītes jāuznes aug�ā uz bēniņiem. La�bākā kleita jānoslēpj skapja tālākajā stūrī. Tu jau vairs ilgi neiesi uz ballēm, uz viesībām, sarīkojumiem, var�būt pat uz teātri ne. Mugurā jāuzvelk prastākā drāna. Rokās jāpaņem spainis un dak�as un jāiet uz kūti. Tur tevi gaida �etrdesmit jaunlopi. Kolhoza priek�sēdētājs man tūlīt piedāvāja �o darbu. Es to pieņēmu. Lopi bija jāpabaro. Un suns jāpabaro. Un plītī jāiekur uguns. Un arī sevi jāpabaro. Ja jau vairs nebija ne vīra, ne bērna, kurus aicināt pie galda.

Bet es aicināju! Es viņus saucu! Kārli, protams, re�tāk, da�reiz pavisam reti, pagāja mēne�i, kad vispār ne�maz nedomāju, bet viņu, manu bērnu, viņu, manu ma�zo Ieviņu, saucu katru dienu, katru rītu, katru vakaru, katru nakti! Nu labi, vēlāk nodomāju. Nav vairs ko dvē�seli plosīt. Tā jau ir pietiekami saārdīta. Lupatās sa�griezta, tomēr kopā kaut kā vēl turējās.

Tā es tur iekārtojos. Nekad nedomāju, vismaz pirma�jā laikā, vai man ir labi vai slikti. Es vienkār�i dzīvoju. Es gribēju dzīvot. Es tikai vairs negribēju dzīvot tajā mūsu pilsētas vienistabas dzīvoklī, kur mums abiem ar Kārli bija pagāju�as laimīgākās un melnākās dienas. Tur es vairs nespēju. Tur istabas sienas, gulta, visas mēbeles un pat katrs grīdas dēlis man stāstīja un atgā�dināja�

Nē, es nebēgu. Es tikai attālinājos. Jo kur tad tu aiz�bēgsi no sevis, no savas pagātnes? Dienā da�reiz jau vēl nekas, bet vēlos vakaros �ī pagātne jāuzģērbj mugurā kā naktskrekls. �ie nodzīvotie gadi. �īs aizvadītās dienas.

Bet tai dienā lija spēcīgs lietus. Es to atceros skaid�ri. Tā diena bija nomākusies, visu debesi klāja kā ar dar�vu aplieti mākoņi un nepārtraukti lija lietus. Tai dienā mēs iepazināmies. Kārlis ar savu kravas automa�īnu bija iebraucis mūsu rūpnīcas �aurajā pagalmā un man vajadzēja pieņemt atvestās izejvielas. Es saliju slapja. Kad krava bija izkrauta, Kārlis mani aizturēja.

"Neaizejiet!" viņ� palūdza un saņēma mani aiz rokas. "Nedomājiet, ka esmu uzbāzīgs, bet jūs esat pamatīgi salijusi. Iekāpiet uz kādu minūti kabīnē! Sasildieties!"

Neviļus pasmaidīju.

"Man cehā ir desmit reizes siltāk."

"Iespējams," viņ� piekrita un arī pasmaidīja. "Bet tur nebū�u es."

Uzmanīgi uz viņu paskatījos. Tai mirklī viņ� man �ķi�ta neglīts. Seja tāda liela un raupja, klāta daudzām sīkām rētiņām, liels deguns un biezas lūpas, galvā ne�tīra cepure, mugurā vēl netīrāks vatnieks un pats ne�parasti liela auguma, turpat vai divi metri. Viņ� man atgādināja lielu lāci, bezgala neveiklu lamzaku, bet vi�ņa smaidā un zilajās acīs bija tik neparasts maigums, tāds siltums, kāds piemīt tikai suņiem, maziem bērniem vai arī ļoti labiem cilvēkiem. Es noticēju, ka viņ� spēj sasildīt vairāk nekā mūsu dzijas �āvē�anas milzīgie katli.

Es ierausos pie viņa ma�īnas kabīnē. Vairs neatceros, par ko toreiz runājām, visticamāk, mēs nerunājām ne�ko. Bet bija labi. Tur mēs sajūtām viens otru. Tur mēs pirmo reizi viens otram dziļi ieskatījāmies acīs un lai�kam jau kaut ko arī ieraudzījām, ja jau pēc tam vairs nespējām �ķirties.

Viņ� man kļuva par cilvēku, ar kuru dzīve vienkār�i top nesalīdzināmi skaistāka, pilnvērtīgāka un laimīgā�ka, bet ar kuru ne retāk �ī pati dzīve kļūst arī neizsa�kāmi grūta un nelaimīga�

Tālumā aizvijās balts ceļ�. Starp zaļām pļavām kā aiz�migusi nemanāmi tecēja upe. Automa�īnas motors bija noslāpēts. Vakars kā kaķis klusi ierausās klēpi. Lēnām dzisa ugunskurs. Kvēloja ogles un tās nez kādēļ atgā�dināja nupat tik spilgti un spo�i aizvadītās dzīves mi�nūtes. Gadi aizmirsu�ies, bet �ie mirkļi deg joprojām.

Tagad viņ� man �ķita skaists. Kārlim mugurā bija zils krekls ar aug�ā atpogātām pogām un parasts uzvalks, kas ne ar ko neizcēlās, bet man viņ� tai vakarā �ķita pats elegantākais vīrietis un es viņu iemīlēju. Turpat netālu auga divi vareni ozoli un es iedomājos, ka, iespē�jams, �ai pa�ā vietā jau pirms daudziem gadu simtiem nāku�i jauni cilvēki un cits citam sacīju�i vārdus, ku�rus vēl nav izdomājis neviens dzejnieks, ne rakstnieks; kurus spēj pateikt vienīgi tie, kas atklāju�i dziļo mīles�tības noslēpumu. Un tad �ie vārdi no sen aizgāju�iem cilvēkiem iekritu�i upē un upe tos aiznesusi uz jūru, bet jūra uz visiem pasaules okeāniem, un vēlāk �ie vārdi lie�tus veidā atkal atgriezu�ies upē, iekritu�i zaļajā zemē, ieaugu�i koka stumbrā un� Varbūt tie�i tāpēc tie tik ilgi un stipri aug.

Un tad, kad mēs gulējām zem �iem vecajiem ozoliem un zem mums klusi runāja zāle, un blakus plūda tā ma�zā upīte, un virs galvas kā milzīga lāpa stāvēja vakara debess, arī man gribējās, lai viņ� pasaka �os vārdus, �os da�us pazīstamos, skaistos un noslēpumainos vārdus� Bet Kārlis klusēdams ilgi glāstīja manu seju un matus un beidzot pateica visvienkār�āko.

"Mīļā."

Turpmākās dienas un naktis jau pavadījām manā ma�zajā dzīvoklī, ko man kā jaunajai speciālistei pie�ķīra pēc divu gadu nostrādā�anas rūpnīcā. Es viņam centos vienmēr būt laba un mīļa. Un viņ� vienmēr centās būt mīļ� pret mani. Tas bija skaists laiks.

Tad piedzima mūsu mazā Ieviņa. Varbūt tikai tad es viņu tā pa īstam iepazinu. Viņā pēk�ņi atklājās tādas mīlestības, tādas uzmanības un gādības izpausmes, kā�das vīrie�iem parasti nepiemīt, vismaz lielākajai daļai ne. Kārlis par bērnu vien runāja. Viņ� pirka visādas mantas un rotaļlietas, kādas viņai vēl nemaz nevajadzē�ja. Kārlis nesa mājās arī da�ādus pārtikas produktus, kādus viņai nu nekādi vēl nevajadzēja. Es smējos. Viņ� savā mīlestībā pret bērnu pats kļuva kā bērns. Un es viņu iemīlēju vēl stiprāk.

Kādu vakaru, kad bērns cie�i gulēja un mēs pa�i arī bijām jau gultā, Kārlis ilgi skatījās man sejā, tad teica, ka esot ļoti laimīgs un es esot laimīga, un bērns esot laimīgs, un viņ� man skūpstīja acis, lūpas un krū�tis un beidzot mani paņēma ar tādu aizrautību, ap�mātību, ar tik ne�ēlīgu spēku, ka pazuda mūsu ista�ba, māja, pilsēta, pazuda pasaule, tā visa mirdzēja un ar skaļu troksni gruva, un starp visām �īm dārdo�a�jām skaņām es kā no milzīga tāluma dzirdēju tikai viņa nepārtraukti teiktos vārdus - mīļā, mīļā, mīļā�

Pēc mēne�a mūsu bērns pēk�ņi nomira.

Viss.

Neko par to vairs negribu domāt, ne atcerēties. Vi�sas asaras jau sen sasalu�as un pārvērtu�ās Stabura�ga lāstekās. Nodzisa visas gaismas. Pie griestiem de�ga vienīgi maza spuldzīte. Tai laikā nokalta visi ziedi. Saule kļuva auksta. Melnās debesīs sastinga zibens. Ceļ� vairs nekūpēja. Neviens vairs nerunāja. Iestājās bezgalīgs miers un dziļ� klusums.

Da�as dienas pēc bērēm Kārlis visu vakaru tāds dī�vaini sastindzis ar savādi ieplestām acīm nostāvēja kā�jās pie krāsns un viņa seja bija briesmīga, es redzēju, cik viņam ir bezgala grūti visu to pārdzīvot, kā tas viņu ir satriecis un paralizējis, bet es viņu nekādi ne�spēju nomierināt, jo man pa�ai bija bezgala smagi un grūti.

Nākamajā dienā, pārnākot no darba, ļoti pārsteigta uz virtuves galda atradu Kārļa rakstītu zīmīti un tur bija tikai da�i vārdi.

"Es vairs nevaru."

Es viņu mēģināju saprast, vismaz centos to darīt, bet tad mums no tās vietas tomēr vajadzēja bēgt kopā! Tas būtu bijis godīgi. Bet Kārlis mani atstāja vienu. Es tā arī nesapratu. Kāpēc viņ� to darīja tie�i manas dzīves visgrūtākajā brīdī? Atklāti sakot, es savās domās neko daudz viņam nepārmetu. Bargi nenosodīju. Mēs, sievie�tes,vienmēr kaut kā tomēr esam biju�as daudz spēcīgā�kas par jums. Man tikai tas viss ārkārtīgi sāpēja un bija ļoti �ēl�

Bet cik ilgi gaudosi?

Iesien savu bēdu pauniņā un arī dodies prom! Tā - taisni uz priek�u, kur acis rāda! Un nebaidies! Vien�mēr tev priek�ā būs cilvēki un atradīsies kāda māja.

Tur es vēl atradu suni, pavarda uguni un lopus, kurus apņēmos kopt. Un, zināt, nemaz nebija slikti. Es tos lopiņus kopu ļoti rūpīgi. Es pie teliņiem gāju pat nak�tī. Un tā lēnām iestrādājos. Pakāpeniski iejutos un pa�mazām aizmirsos. Labi pelnīju. Iekārtoju māju. Ieko�pu dārzu. Un nekāds spēks mani vairs no turienes nespēs aizraut, ja nu vienīgi� Ak, lai jau paliek! �o�dien par to nedomā�u! Sāku iet cilvēkos. Da�reiz kopā ar apkārtnes ļaudīm aizbraucu uz Rīgu, uz teātra izrā�dēm. Uzzināju, ka Kārlis palicis mūsu rajona pilsētiņā un dzīvo pie kādas sievietes. Nekad neinteresējos, kā viņ� tur jūtas, vai pie viņas spējis visu aizmirst un ir laimīgs. Vairākas reizes viņu redzēju pabraucot garām manām mājām. Vienreiz viņ� man pat pabrauca cie�i garām, kad nācu mājās no veikala, bet nebija ne mazā�kās vēlē�anās viņam pamāt vai mēģināt apturēt. Es ti�kai rūgti nodomāju - brauc vien, Kārli�

Un tad beidzot atcerējos, ka esmu vēl jauna un skais�ta un pat izglītota! Man sāka pievērst uzmanību mūsu jaunais agronoms. Man viņ� patika. Kādu vakaru viņ� atnāca pie manis uz mājām.

Arvīds bija labi apģērbies un līdzi paņēmis labāko vī�nu, kādu vien mūsu ciema veikalā varēja dabūt. Es jau tūlīt sapratu, kāpēc viņ� ir atnācis� Viņ� bija jauns un viens. Un es ta�u arī biju sieviete, kas ilgus gadus no�dzīvojusi viena. Man da�reiz vientuļajos vakaros uznā�ca tik spēcīga vēlē�anās būt kopā ar kādu vīrieti un bei�gu beigās �im vīrietim arī piederēt, ka atkal nācās cie�i sakost zobus vai arī smagi nopūsties.

Bet tad, kad vīns jau bija izdzerts un tam vajadzēja notikt, pavisam negaidot manā acu priek�ā nostājās Kārļa lielais augums, viņa acis, viņa seja un rokas un tā upe, un dziesto�ais ugunskurs, un vecie koki, un spilg�ti sārtā vasaras debess, un viņa maigais "mīļā", ka es Arvīdam ar lielām grūtībām, ar lielu piepūli tomēr klu�si atteicu.

"Nē, Arvīd, labāk ej! Ej prom, Arvīd! �ovakar es ne�varu� Varbūt kādreiz�"

Vienreiz viņ� man pat pabrauca cie�i garām, bet nebija ne mazākās vēlē�anās viņam pamāt vai mēģināt apturēt.

Es tikai rūgti nodomāju - brauc vien, Kārli�

Arvīds aizgāja. Varbūt viņ� mani saprata, bet nekad vairs neatnāca. Tā pagāja vēl da�i gadi.

Tad kādu vakaru nācu no kūts, izkāsu izslaukto pie�nu, pēc tam kannu nolaidu akā, iegāju virtuvē, iekūru plīti, nosēdos uz maza ķeblī�a un sāku mizot vakariņām kartupeļus. Pēc kāda laika izdzirdu smagus, it kā �ļū�co�us soļus, tie brīdi apstājās durvju priek�ā, tad tās klusi atvērās, es lēni pacēlu galvu un ieraudzīju durvīs stāvam Kārli.

Biju ārkārtīgi pārsteigta. Kārlis tur stāvēja tikpat liels, kluss un neveikls kā agrāk, galvā netīra cepure un mugurā kā agrāk netīra jaka un tā arī viņ� klusēdams ilgi skatījās uz mani ar savām zilajām, tik ļoti pazīsta�majām acīm, ka es neviļus nodrebēju. Tikai tagad �īs acis mirdzēja aukstas. Acīmredzot no tām jau sen bija pazudis tas pierastais siltums, kas mani kādreiz tik ļoti sildīja.

"Ko tev vajag, Kārli?" es mazliet drebo�ā balsī prasī�ju un piecēlos kājās.

"Mīļā," viņ� teica un samocīti pasmaidīja. "Es atgrie��os. Man esi vajadzīga tu."

Manu ķermeni caurstrāvoja neparasts karstums. "Mī�ļā�" Es �o vārdu jau biju gandrīz vai aizmirsusi.

"Kāpēc?" es vaicāju.

"Grūti to uzreiz paskaidrot," Kārlis jutās ļoti neveik�li un nervozi aizsmēķēja cigareti.

"Tā sieviete�" Arī es jutu, ka man dreb balss un es�mu ļoti uztraukusies. "Viņa nomira?"

"Nē," Kārlis pakratīja lielo galvu un raudzījās kaut kur sāņus.

"Tu viņai apniki?"

"Nē."

"Kādēļ tad, Kārli?"

"Es visus �os gadus esmu nepārtraukti domājis par tevi, līdz beidzot sapratu. Man jāatgrie�as. Tam visam nebija nekādas jēgas."

"Kaut kāda jēga laikam tomēr bija, ja jau reiz tā darīji."

"Nekāda," Kārlis domīgs atbildēja. "Es uz mirkli ap�mulsu. Es jutos par daudz satriekts. Pats īsti neapjē�dzu, ko daru. Domāju, ka tas būs glābiņ�. Muļķīgi. Man vienkār�i sabojājās dzīves motors un es to nepratu īs�tajā laikā salabot. Kad beidzot savedu kārtībā un sāku atkal braukt, jau biju pazaudējis ceļa virzienu. Tagad atkal to atradu un vēlos� Būtu labi, ja atliku�o gaba�lu mēs varētu nobraukt kopā."

"�aubos, Kārli," es teicu.

"Mēs vismaz varētu pamēģināt. Pamēģināt vēlreiz."

Es nodrebēju. Mani visu pildīja liela sāpe un apvai�nojums.

"Un tagad, Kārli, tu gribi, lai es tev atkal pagatavo�tu vakariņas, pēc tam uzklātu gultu un mēs atkal gu�lēsim blakus� Gulēsim blakus vienā gultā, it kā nebū�tu astoņu gadu ilgas vientulības, it kā nebūtu astoņu pamestības gadu, it kā nekas nebūtu noticis�"

"Piedod," Kārlis noguru�ā balsī teica un smagiem so�ļiem pienāca klāt, kā nosalu�u putnu viņ� mani paņē�ma savās varenajās plaukstās un mēģināja sasildīt. Es cie�i pieglaudos pie viņa platajām krūtīm, atkal ieelpo�ju tik pazīstamās, sen jau aizmirstās benzīna un eļļas smar�as un sapratu, ka man blakus stāv vīrietis, kur� visus �os gadus varbūt bijis vēl vientuļāks nekā es un ka �im lielajam cilvēkam vajadzīgs tāds pats siltums kā man, jo viņa acis ir aukstas un balss nogurusi.

"Piedod," Kārlis atkārtoja un ar savu roku pirkstiem viegli saspieda manus plecus. Tas bija maigs, spēcīgs pie�skāriens un tad mani visu no galvas līdz kāju pēdām, visu manu būtību piepildīja kaut kāda asa, nekad vēl neizjusta smeldze.

Vai tā viegli pie tālajiem, jau cie�i noslēgtajiem bi�ju�ā pagrabiem da�reiz klusi pieklauvē atmiņas? Vai tā - viegli ar na�a galu pieskardamās sirdij - atgrie��as kādreizējā mīlestība?

Nezinu. Var jau būt. Es par to vairs nedomāju. Ne�prātoju ne par savām jūtām, ne iespējamo rīcību. Vai viss, ko izlem�u un darī�u, būs vērtējams kā mans stip�rums vai vājums?

Lai paliek, es nodomāju. Kāpēc man atkal plosīt sa�vu dvēseli un prātu? Es vienkār�i sajutu, ka saule sāk spīdēt spo�āk, diena kļūst siltāka, dārzā pēk�ņi uzzied puķes un kaut kā daudz priecīgāk sāk riet pat suns.

* * *

Sieviete negaidīti apklusa, aizvēra acis un sāka ātri, ļoti saraustīti elpot. Pēc da�ām minūtēm palātā ienāca māsiņa, mēģināja ar slimnieci runāt, bet viņa neko ne�atbildēja. Māsiņa uztraukusies izskrēja ārā un pēc īsa laika atgriezās ar ārstu. Abi sāka ņemties ap slimnieci, bet es, nedaudz apmulsis, izgāju gaitenī. Pēc tam izgā�ju vispār ārā no slimnīcas. Apsēdos pagalmā uz sola ie�pretim lielai strūklakai, aizsmēķēju cigareti un, vēl jo�projām atrazdamies sievietes stāsta ietekmē, iegrimu nelielās pārdomās.

Interesanti, vai viņa tam Kārlim toreiz piedeva? Tur�pināja mīlēt? Bija laimīga? Un, ja tā, vai darīja parei�zi? Acīmredzot laimīga bija, ja jau spēja mīlēt un dzī�vot tālāk. Galu galā tā bija viņas dzīve, vienīgā un viņa ar to varēja darīt, ko gribēja un kā gribēja. Parasti ti�kai citi cilvēki ar mūsu dzīvēm un likteņiem rīkojas, neprasot mums nekādu atļauju, ne piekri�anu.

Un tomēr, pieceldamies es nodomāju un nesteidzoties devos atpakaļ uz nodaļu. Vai nodevību mīlestībā un no�devību vispār drīkst un var piedot? Un, ja kāds to to�mēr var, tad acīmredzot viņ� no morālā viedokļa stāv ļoti augstu, vai arī� ļoti zemu.

Vakarā uzzināju, ka pusstundu pēc mūsu sarunas slimniece ir nomirusi. Viņa pat nepateica, kā viņu sauc. Vienīgi "mīļā"�

Nav slikti no dzīves aiziet, ja cilvēku atmiņās tu pa�liec ar �ādu vārdu, es domāju, nostājos nodaļas garā gai�teņa galā pie loga un domīgs vēroju, kā aiz me�a galot�nēm zemeslodes otrā pusē spīd saule.

Uz īsu brīdi �ai pusē būs tumsa.

�

Skaļi iezvanījās telefons. Es vēl atrados gultā un klau�sījos rīta ziņas.

-�� Edmund, tas esi tu? - Evita vaicāja.

-�� Vai tev mana balss jau aizmirsusies?

-������ Mazliet, - Evita atbildēja. - Tavs telefons pēdējā lai�kā nez kāpēc klusē. Vai ceļoji pa Eiropu?

-�� Es vēl īsti neesmu izbraukājis Latviju.

-������ Tātad tu jau pastāvīgi dzīvo pie viņas? - Evitas balss nedaudz iedrebējās. - Esi kopā ar Sandru?

-�� Mēs kopā nedzīvojam.

-������� Kā tad tā? - Evita tēloja vai arī patiesi jutās pār�steigta. - Bija tik traka mīlestība� Vai jau izkūpējusi?

-������� Nē, tepat vien ir, - es atbildēju. - Ja mīl, vai vien�mēr ir jābūt kopā?

Atkal labu brīdi domīgs raudzījos uz balto telefona

aparātu.

- Es viņu no�autu, - lēnīgi teicu. - Vai arī no�autu tevi.

-�� Nezinu, kopā vai atsevi�ķi, bet tu ta�u nenoliegsi�

-������� Nē, Evit, es neko nenolieg�u, - sacīju. - Kopā ne�dzīvojam. Mēs �ad tad tikai kopā pārguļam.

-������� Tas ir īsti tavā stilā, - Evita rūgti pateica. - Esi lai�mīgs?

-�� Nu tā� Nosacīti.

-�� Kas par vainu?

-�� Nezinu.

-�������� Nav noliedzams - Sandra patie�ām ir skaista sieviete, - Evita sacīja. - Varētu pat sajūsmināties par tavu lielisko gaumi, ja tikai�

-Kas?

-�� Nekas.

-�� Sandra ir laba aktrise, - nez kāpēc pateicu.

-������� Gandrīz vai ģeniāla! - Evita ironiski sacīja. - Vie�nīgi kaut kā viņai nav trāpījusies vēl neviena galvenā loma.

-�� Nākamsezon bū�ot.

-�� Vai precēties netaisāties?

-������� Tad mums, Evit, vispirms ir oficiāli jāiz�ķiras, - es atbildēju. - Un Sandrai jāiz�ķiras ar savu vīru.

-�� Kāpēc viņa to nedara? - Evita prasīja.

-�� Nav ne jausmas.

-�� Kāpēc to nedari tu?

Mirkli domāju.

-�� Vai tad tu to gribi? - jautāju.

-������� Nē, - Evita atbildēja. - Tev joprojām vēl ir svarīgas manas domas?

-�� Mazliet. Es labprāt vēl pagaidītu.

-�� Vai nav savādi?

-������� Iespējams, - es teicu. - Lai gan tā ir diezgan paras�ta lieta. Cilvēki juridiski �ķiras tikai tad, kad tas viņiem ir izdevīgi, vai arī� Kad viņi jau zaudēju�i visas cerī�bas.

-������� Edmund� - Evita smagi nopūtās. - Vai tu arī esi viens no tiem, kur� joprojām tic mīlestības nezūdamī�bas likumam? Ceri, ja tev ar Sandru viss pajuks, es te�vi tūlīt ņem�u atpakaļ?

Labu brīdi klusēju.

-������� Vai tas būtu tik neiespējami? - es beidzot prasīju un ar zināmu interesi gaidīju atbildi. �ī atbilde vismaz manas dzīves pa�reizējā situācijā neko nopietnu nespē�tu izmainīt, ta�u varbūt tikai zemapziņā es tomēr ticē�ju vai, pareizāk sakot, gribēju ticēt, ka mūsu starpā vēl nekas pilnībā nav zudis; ka kaut kas vēl ir palicis. Ja ne mikroskopiskas mīlestības jūtas, tad vismaz vēlē�a�nās nebūt atklātiem ienaidniekiem. Vismaz tik daudz. Vai tik maz.

-������� Jā, Edmund, - Evita nedaudz pārvērstā balsī atbil�dēja. - Es tevi atpakaļ neņemtu.

-�� Kāpēc?

-�� Vai tad tu to nezini? Nesaproti?

-�� Joprojām nespēj man piedot?

-�� Tā ir. Tu mani tomēr nekrietni nodevi.

-������� Nav tiesa, Evit. Es tikai pēk�ņi ieraudzīju citu sie�vieti.

-�������� Mīļais draugs, nevajag! - Evita pārmeto�i sacīja. - Es jau tavu filozofiju pazīstu. Ja vīrs sievu krāpj ap�rēķina vai izlaidības dēļ, jā, tad tā ir nodevība, bet, ja viņ� sievu kaut vai ar mazu bērnu uz rokas pamet jau�nas mīlestības vārdā, tad tas nav pilnīgi nekas, vai ne?

-������� Ne glu�i tā, Evit, - mazliet sapīcis iebildu. - Ja tu mani par aizie�anu pie citas sievietes joprojām nosodi, tad arī tev ir pēdējais laiks izstrādāt savu filozofisko dzī�ves platformu, kur galvenais postulāts varētu būt tāds, ka cilvēku savstarpējās attiecībās mīlestībai vispār nav absolūti nekādas nozīmes! Ka mīlestība var un drīkst pastāvēt tikai starp precētiem cilvēkiem! Vai tas tev ne��ķiet absurds?

-������� Es nemaz nenoliedzu, - Evita sacīja, - ka jauna mī�lestība var ķert ikvienu, arī precētos, ta�u vienmēr ir diezgan draņķīga sajūta, ka tavs vistuvākais cilvēks pēk��ņi iemīlas citā. Interesanti, kā būtu juties tu, ja es tev negaidīti pateiktu, ka man ir mīļākais un es viņu ļoti mīlu?

-�� Es gau�i raudātu, - sacīju.

-�� Neāksties!

Atkal labu brīdi domīgs raudzījos uz balto telefona aparātu.

-������� Es viņu no�autu, - lēnīgi teicu. - Vai arī no�autu tevi.

-�� �ēl nebūtu?

-�� Būtu. Bet jūs abi to būtu pelnīju�i.

-������� Bet tu, Edmund? - Evita prasīja. - Tu �ādu likteni neesi pelnījis?

-������� Iespējams, - drūmā balsī sacīju. - Atbrauc �urp un mani nogalini!

Evita iesmējās. Viņai vienmēr bija patīkami, dzidri smiekli.

-� Nu nē! - Evita teica. - Dzīvo vien laimīgs tālāk! Tur�klāt es tevi joprojām vēl mazdrusciņ mīlu.

-� Tas nevar būt, - klusi nomurmināju. - Patiesībā tev mani vajadzētu ienīst.

-�� Nu ko tu! - Evita atkal iesmējās. - Esmu mierīga, labi audzināta latvie�u meitene un ne uz kādām �ekspī- riskām kaislībām neesmu spējīga! Vienīgi gribu tevi pa�lūgt� Ja drīkstu�

-�� Protams!

-�� Man ir radu�ās nopietnas problēmas. Nebūtu slik�ti, ja tu man varētu un gribētu palīdzēt.

-�� Tev vajadzīga nauda?

-�� Nē. Tu �odien esi aizņemts?

-�� Vēlies satikties?

-�� Ja tev nekas nebūtu pretim� Pulksten divpadsmi�tos Vērmanītī, labi?

-�� Tie�i kur?

-�� Uz soliņa pie strūklakas. �odien sola saulainu lai�ku.

-�� Labi, Evit. Es bū�u.

Radio klausīties vairs negribējās. Izslēdzu to un no�domāju, ka Evitai visticamāk būs radu�ās kaut kādas nepatik�anas darbā. Viņa bija �urnāliste un jau diezgan ilgus gadus strādāja laikraksta "Neatkarīgā" redakcijā, kur galvenokārt atspoguļoja prokuratūras un tiesu dar�bu. Bet nereti "uz�āva" arī asus publicistiskus rakstus par visādām nebū�anām un nelikumībām atsevi�ķu amatpersonu vai firmu rīcībā.

Evita bija pamaza auguma nedaudz apaļīga tum�ma�te, ļoti gaumīgi ģērbās, vienmēr bija mierīga, mīlīga un ļoti labsirdīga. Tas man patika, ta�u neteik�u, ka viņā būtu bijis, kā saka, "ieķēries līdz matu galiņiem". Un pat �ķiet, ka es viņu nemaz nemīlēju. Ta�u nenoliedzu - viņa man ļoti patika. Evita^bija labs draugs un laba sieva, bet, gadiem ejot, mani arvien vairāk pārņēma atziņa, ka tas, vismaz man, ir stipri par maz.

Varbūt tāpēc, ka manī ritēja arī poļu asinis, varbūt tāpēc, ka biju pavadījis vētrainu jaunību un divus ār�prātīgus gadus Afganistānas karā, mani tāda smuka un mierīga ģimenes dzīve neapmierināja. Da�reiz pat kai�tināja. Mans raksturs, mana psihe un līdz�inējā dzīves pieredze gandrīz vai burtiski rāva laukā no mājām, prom no siltā dīvāna, televizora un patīkamām ēdienu smar��ām pilnās virtuves. Un tad, kad Evita uzzināja, ka man ir uzradusies mīļākā�

Viss saplīsa galīgi. Ģimenes dzīve pajuka. Atlika par to vai nu tikai priecāties, vai bēdāties. Es Evitai palū�dzu piedo�anu, ta�u no Sandras nespēju atteikties. Tā mēs arī iz�ķīrāmies - neoficiāli. Norunājām, ka par des�mitgadīgo meitu joprojām rūpē�os materiāli un pieda�lī�os arī viņas audzinā�anā, lai gan abi sapratām, ka, dzīvojot atsevi�ķi, tas praktiski nebūs iespējams.

Evitas vecāki bija mūzikas profesori, ļoti smalki ļau�dis, un Evita atgriezās viņu �etristabu dzīvoklī Rīgas centrā, bet es paliku viens savā �iekurkalna mājā kopā ar suni.

Mani vecāki dzīvoja laukos, bet suni sauca Lords.

Man ne īpa�i patika bagātnieki, vēl mazāk patika aris�tokrāti, bet suni par Lordu savā laikā bija nosaukusi Evita un es pie tā pieradu. Katrā ziņā suns, neskatoties uz savu di�ciltīgo vārdu, bija simtkārt labāks par visiem stīvajiem angļu augstmaņiem un daudziem latvie�u in�telektuāļiem, par politiķiem nemaz nerunājot. Viņ� vienkār�i bija labs un gudrs suns - bez pretenzijām uz "skaistu dzīvi".

Pulksten divpadsmitos sēdēju Vērmanes parkā uz so�liņa tie�i iepretim strūklakai, ap kuru jautri spēlējās vai�rāki bērni. Spīdēja spo�a saule, bija silta pavasara die�na, un es ar patiku vēroju �o draisko bērnu jaunās māmiņas, tad pievēru acis un ļāvu saules stariem glās�tīt seju.

Pēc kāda laika jutu, ka kāds apsē�as blakus un pēc brī�a viegli pieskaras plecam.

- Sveiks, Edmund! Skaties, ka neapdedzinies!

Atvēru acis, pagriezos un sev blakus ieraudzīju Evi�tu. Viņai mugurā bija gai�s putekļu mētelis, bet zem tā varēja redzēt smalki adītu baltu svīteri un melnus svār�kus. Viņas seja joprojām bija svaiga, jauna un loti

pievilcīga. Vienīgi acis bija nedaudz skumjas, kas viņu darīja līdzīgu pasaku bārenītei.

-�� Sveika! - es teicu. - Tu labi izskaties.

-������� Es izskatos slikti, - Evita pakratīja galvu. - Labprāt tagad aizbrauktu uz Jūrmalu vai pasauļotos tepat blakus tev, bet�

-�������� Nav līdzi peldkostīma? - iesmējos. - Nekas! Lai svilst mūsu ģīmji! Dzīvi jau esam sadedzināju�i.

-������� Dzīvi ne, - Evita nepiekrita. - Sadegusi ir tikai mū�su laulība.

-������� Tu mani nomierināji, - es teicu. - Biju iedomājies, ka tu esi no tām sievietēm, kurām laulība un mīlestība nozīmē visu dzīvi.

-������� Tas ar mani tā bija sākumā, - Evita sacīja. - Tagad es saprotu, ka viens cilvēks, lai cik labs un izcils viņ� arī būtu, nekad nevar aizvietot visu dzīvi. Kādu daļiņu jā, bet tā� Paraudam un dzīvojam tālāk.

-������� Pareizi, Evit! Ja pat vislielākajā mīlestības traku�mā mēs savu dzīvi varētu identificēt tikai ar vienu cil�vēku, tad pēc kāda laika mums visiem vajadzētu pakār�ties!

Krietnu laiku abi klusējām.

Priek�ā draiskojās bērni. Jaunās māmiņas savā star�pā jautri sarunājās. Garām pagāja kāds pagalam noplī�sis "bomzis". Netālu sēdēja paveca sieviete un nesteidzo�ties kaut ko adīja. Pa Rri�jāņa Barona ielu dārdēdams aizbrauca tramvajs. Atjaunotā "Vernisā�a" izskatījās skaista un lepna. Saulei pārslīdēja balts mākonis, un mūsu augumiem tūlīt pieskārās neliels vēsums.

-������� Kas noticis? - nedaudz pagriezies pret Evitu, jau�tāju. - Tu par mani nebiji interesējusies veselu gadu.

-�������� Es to, protams, nedarītu arī �oreiz, ta�u� man draud briesmas.

-�� Kādas? - tūlīt nedaudz saspringu.

-�� Man tiek draudēts.

-�� Draudētāju pazīsti?

-Jā.

-�� Kas viņ� ir?

-� Acīmredzot bandīts vai vienkār�i ļauns cilvēks. Bet viņ� ir tikai starpnieks. Aiz viņa, esmu pārliecināta, stāv arī tev labi pazīstamais Saeimas deputāts. Cik viņ� krie�vu laikā kā �urnālists bija dedzīgs padomju ideoloģijas propagandētājs, tik �odien viņ� ir nasks nacionālistis�ko uzskatu paudējs.

-�� Tu par viņu esi kaut ko rakstījusi?

-�� Jā. Tu "Neatkarīgo" vairs nelasi?

-�� Kop� avīze tika pārdota Ventspils naftiniekiem, nē. Man �ķiet, tā tagad ir visneinteresantākā avīze.

-�� Tā vis nesaki. Avīze ir pietiekami laba un asa.

-�� Tikai pret �ķēli. Man �ķiet, tam, kas tika par viņu rakstīts jūsu avīzē priek�vēlē�anu laikā, nebija nekāda sakara ne ar �urnālistiku, ne beletristiku, bet gan ar vistīrāko �izofrēniju.

-� Iespējams. Ta�u tu nenoliegsi, ka rezultāts bija tie��i tāds, kādu Ventspils kungi vēlējās.

-�� Muļķības! Vai tad viņi vinnēja? Uzvarēja ta�u �ķē�le! Starp citu, viņ� vienmēr būs uzvarētājs. To der at�cerēties. Pārējie Latvijas politiķi viņam var vienīgi no- pucēt kurpes - tik pārāks viņ� ir par tiem!

-�� Es gan tā nedomāju.

-�� Nemaz nebrīnos. Mēs ta�u vienmēr esam domāju��i krasi at�ķirīgi. Bet pa�laik ne par to! Kas tev īsti draud un par ko?

-�� Pirms mēne�a publicēju rakstu "Kārumnieks" par minētā deputāta mēģinājumiem ar stipri ap�aubāmiem radurakstu dokumentiem, vecām arhīvu izziņām un ne�ap�aubāmi uzpirktiem lieciniekiem pierādīt, ka kāds piecstāvu nams Rīgas centrā Tērbatas ielā mantojuma kārtā pienākas tie�i viņam!

-�� Vai uz �o māju ir arī citi pretendenti?

-�� Viena veca deviņdesmitgadīga tantiņa. Viņa ir īstā mantiniece. Ta�u pa�laik viņa ir vai nu uzpirkta, iebie�dēta, vai vienkār�i apmuļķota un no savām pretenzijām uz māju atsakās.

-�� Kas tālāk?

-�� Ir jau notiku�as �etras da�ādu instan�u tiesas sē�des. Divas tiesas ir lēmu�as par labu deputātam, divas, iespējams, arī mana raksta iespaidā, viņa pretenzijas ir noraidīju�as. Tagad gaidāma piektā tiesa, pēdējā - Aug�stākās tiesas senāts. Tas cilvēks, kur� pārstāv deputā�ta intereses, man un mūsu bērnam draud ar fizisku izrēķinā�anos, ja es nedēļas laikā neuzrakstī�u un ne�publicē�u jaunu rakstu, kur būtu uzrakstīta "patiesība". Tas ir, man jāuzraksta un jāpublicē raksts, kas ne�pārprotami aizstāvētu cienījamā deputāta vēlmi iegūt savā īpa�umā vienu no lielākajiem namiem Rīgas cen�trā!

-Vai tev ir pierādījumi, ka deputāts rīkojas negodīgi?

-�� Protams! Radniecības dokumenti ar kādreizējo na�ma īpa�nieci ir viltoti vai vismaz stipri ap�aubāmi! Lie�ta tāda, ka deputāts savā laikā divreiz mainījis uzvārdu. Pirms divdesmit gadiem sakarā ar krimināllietu, kas bi�ja ierosināta pret viņu, bet atmodas sākumā, acīmredzot, lai kaut cik slēptu savu komunistisko pagātni, pieņēmis sievas uzvārdu.

-�� Ko par to visu saka avīzes jaunie īpa�nieki?

-�� Viņi pastāv uz to, ka man �ā deputāta necienīgā rī�cība vairs nav jānosoda un viņiem nebūs iebildumu, ja tagad uzrakstī�u tādu rakstu, kur būtu izteiktas �au�bas par tiesu kompetenci�

-�� Ja pareizi saprotu, tad tie�i to, ko vēlas pats depu�tāts un viņa rokaspuisis?

-�� Bet kā tad citādi?

-�� Ko esi nolēmusi darīt?

-�� Es �ādu rakstu nespēju uzrakstīt, - Evita atbildē�ja. - Tas būtu tas pats, kas nodot pa�ai sevi. Nodot sa�vu profesiju un vispār javu attieksmi pret cilvēkiem un dzīvi. Bet tie�i to viņi no manis prasa!

-�� Policijai par draudiem esi ziņojusi?

-�� Vispirms gribēju aprunāties ar tevi.

-�� Ļoti labi. Kas tālāk?

-�� Cilvēks, kas man draudēja un stādījās priek�ā kā "sekretārs", lika rīt pulksten se�os ar jau gatavu rakstu atnākt uz kanālmalu pie Blaumaņa pieminekļa. Viņ� rakstu izlasī�ot, ja tas atbildīs viņu interesēm, akcep�tēs, un avīze to nodrukā�ot. Ar redaktoru esot jau sa�runāts un es varē�ot mierīgi dzīvot tālāk.

-�� Bet ja ne?

-�������� Es jau sacīju. Viņ� draudēja izrēķināties gan ar mani, gan mūsu bērnu!

-�� Tie�i kā - neteica?

-�� Nē.

-�� Nu labi! Esi mierīga. Es to lietu nokārto�u.

-�� Kā?

-������� Lai tas paliek manā ziņā. Varbūt vienīgi rit, dro�s paliek dro�s, Māru uz skolu nelaid, labi? Lai padzīvo pa māju, bet tu piezvani skolotājai un pasaki, ka bērns ir saslimis.

Evita piekrīto�i palocīja galvu.

Mani pārņēma gan �ēlums pret Evitu, gan bailes par meitu. Spēcīgs naids pret pērkamiem cilvēkiem, pret daudziem augstākās varas pārstāvjiem, kuri sava labu�ma dēļ pie pirmās izdevības aizmirst gan savu sabied�risko stāvokli, gan vienmēr tik skaļi deklarēto svēto "tautas kalpa" misiju�

Evita aizgāja. Es viņai ilgi noskatījos pakaļ, sirdī sa�jūtot nelielu smeldzi. Kā nekā viņa vēl joprojām bija ma�na oficiālā sieva, mana bērna māte un mūs joprojām sais�tīja atmiņas par da�ām skaistām mūsu dzīves dienām.

Vēl sē�ot Vērmanes dārzā, pa mobilo telefonu piezva�nīju Niklāvam.

-������� Nik! Vai tu rītvakar tā ap pulksten se�iem vari būt brīvs?

-�� Kas par lietu?

-�� Man būs vajadzīga tava palīdzība.

-�� Nav problēmu!

-������� Pulksten piecos atbrauc pie manis! - es teicu. - Pa�ņem līdzi pistoli! Es arī paņem�u savu Berettu. Pēc tam izpildīsim nelielu kaujas uzdevumu.

-�� Ceru, nekas krimināls?

-�� Nu tā� Ir izteikti reāli draudi Evitai un Mārai.

-�� Kāpēc?

-������� Kāds cilvēks grib piespiest Evitu darīt to, kas runā pretī viņas sirdsapziņai. Pamēģināsim to tipu nobaidīt. Tu kā Iek�lietu ministrijas darbinieks�

-��������� Labi, Edmund, es bū�u. Detaļas apspriedīsim vēlāk.

Nākamajā dienā tie�i pulksten se�os es nesteidzoties nonācu pie Blaumaņa pieminekļa. Netālu no tā uz so�liņa sēdēja padrukns vidēja auguma vīrietis ādas jakā, acis noslēpis aiz tum�ām saulesbrillēm, un, galvu gro�zīdams, vēroja apkārtni.

-�� Es atvainojos, - klusi sacīju. - Vai tas esat jūs, kas �eit gaida �urnālisti Evitu Janovsku?

Vīrietis ilgi mani nopētīja, tad lēnām pagrieza skatu sāņus.

-�� Pieņemsim, - viņ� dobjā balsī teica. - Viņa neat�nāks?

-�� Viņa ir jau atnākusi, - es atbildēju. - Evita jūs gai�da automa�īnā Bastejkalna autostāvvietā.

-�� Vai rakstu uzrakstīja?

-�� Protams, - es sacīju. - Bet ne jau jūsu draudu dēļ. Viņa ir sapratusi savu kļūdu.

-�� Patīkami to dzirdēt, - vīrietis pasmīnēja. - Kāpēc viņa nenāk �urp?

-�� Viņa baidās, - es paskaidroju. - Manuskriptu viņa jums iedos automa�īnā.

-� Kas tu pats tāds esi? - vīrietis prasīja un vēlreiz ma�ni cie�i nopētīja. Skatiens bija nepatīkams, ta�u es uz�reiz sapratu, ka nekāds di�ais profesionālis viņ� nav.

-�� �ai gadījumā var teikt, ka esmu viņas miesassargs, - sacīju. - Ja nav grūti, varat man sekot.

Pagriezos un lēnām gāju pār kanāla tiltiņu. Nonākot līdz Basteja bulvārim, pie kioska tūlīt pamanīju stāvam Niklāvu. Kopā ar nepazīstamo vīrieti piegājām pie ma�nas Audi 80 ar tum�i tonētiem logu stikliem. īsu brīti�ņu pagaidījis, atvēru automa�īnas aizmugurējās durvis. Tai pa�ā mirklī Niklāvs, pierfacis no mugurpuses, zibe�nīgi iegrūda sve�o vīrieti automa�īnas salonā, pats ap�sēdās blakus un iegrūda viņa sejā pistoles stobru.

-�� Sēdi rāms un nekusties! - Niklāvs brīdināja. - Vie�na lieka kustība un tu esi līķis!

Vīrietis smagi nopūtās un padevās liktenim. Es ap�sēdos pie stūres un braucu uz Pārdaugavu, uz Kleistu me�u. Pēc pusstundas, pa smil�aino ceļu iebraucis me��ā, apstājos.

- Tas par to, ka atļāvies draudēt sievietei! - es skaļi pateicu un negaidīti situ vēlreiz. Tagad jau spēcīgāk, notriekdams viņu zemē. - Un tas par taviem draudiem

mazam bērnam!

-�� Kāp laukā! - Niks vīrietim skarbi pavēlēja.

-������� Ko jūs esat nodomāju�i darīt? - viņ� ļoti nobijies prasīja.

-������� Tevi nogalināt, - Niks atbildēja, izrāva vīrieti ārā no ma�īnas un piespieda tuvākās priedes stumbram.

-�� Par ko?! - vīrietis raudulīgā balsī iekliedzās.

Es piegāju klāt un ne sevi�ķi spēcīgi ietriecu dūri vi�ņa apaļīgajā ģīmī. Ja būtu bliezis ar visu spēku, varēju viņu nosist vai uz galvo�anu vismaz salauzt �okli.

-�� Tas par to, ka atļāvies draudēt sievietei! - es skaļi pateicu un negaidīti situ vēlreiz. Tagad jau spēcīgāk, no�triekdams viņu zemē. - Un tas par taviem draudiem ma�zam bērnam! Tu zini, ko mēs ar tevi tagad varam izda�rīt? Tevi ne tikai sasist līdz �ķidras putriņas stāvoklim, bet arī sa�aut kā sietu! �urp braucot, redzēji? Tepat pus�kilometra attālumā atrodas Lā�upes kapi! Ta�u tevi va�ram aprakt arī �eit! Bet �oreiz vēl būsim �ēlsirdīgi. Ne�ko vairāk tev nedarīsim. Vienīgi pasaki savam �efam, ja viņ� vēl kaut vienreiz� Mēs esam augstākās klases pro�fesionāļi un tevi un tavu draugu deputātu atradīsim kaut vai Amazones d�ungļos vai uz Marsa! Tā ka abi lieciet aiz auss - aizmirstiet vārdu Evita Janovska! Kat�ram jādara savs darbs un ne visus var nopirkt vai ie�baidīt! To jūs pamēģiniet atcerēties! Un vēl to, ka tais�nību galu galā pateiks nevis kāds atsevi�ķs avīzes raksts, bet gan tiesas spriedums!

Pagriezos, kopā ar Niklāvu iekāpu automa�īnā un, sve�o vīrieti atstājot me�ā, braucām prom. Garastāvok�lis bija vairāk nekā riebīgs.

-�� Tu noskandēji labu runu, - Niklāvs sacīja. - Nāka�majās vēlē�anās pacenties pats kļūt par deputātu!

-�� Lai viņi visi iet galīgi� - asi pateicu un strauji pa�griezu galvu sāņus.

Pie kapsētas ielas malā stāvēja vairākas vecas tanti�ņas un tirgojās ar ziediem.

Gan uz kāzām un bērēm, rūgti nodomāju. Gan nai�dā un mīlestībā. Nāvē un dzīvībā�

ī

Pulkstenis rādīja jau pāri pusnaktij. Slimnīcas palā�tā dega blāva gaisma. Es sēdēju blakus gultai, kur klu�si un mierīgi mira kāds vecs cilvēks. Viņu sauca Vilis Vilks. Viss viņa kādreiz atlētiskais un sportiskais ķer�menis bija noklāts ar vecām gan operāciju, gan smagu ievainojumu atstātām rētām. Turklāt visur, kur vien ap�stājās mans skatiens, uz viņa miesas redzēju visda�ā�dākos tetovējumus. Nebija ne mazāko �aubu, ka �is cil�vēks ir nodzīvojis vairāk nekā vētrainu mū�u, bet tagad, būdams bezcerīgi slims, mierīgs un pacietīgs gaida sa�vas piedzīvojumiem bagātās dzīves beigas.

Pēk�ņi vīrietis atvēra acis, ilgi skatījās griestos, tad nedaudz pagriezās pret mani un izstiepa roku.

-�� Viņa nāk, - slimais cilvēks skaidrā balsī pateica.

-�� Nupat viņu redzēju.

Es sapratu, ko viņ� ar to domā, un pirmajos mirkļos nespēju pateikt ne vārda.

-������� Viņa pie manis nāk jau no agras jaunības, - vecais vīrs sacīja. - Bet �ī nu laikam būs pēdējā reize� īstā. Man daudzreiz no tās ir izdevies aizbēgt, bet �oreiz� �oreiz viņa mani pieveiks un es beidzot atradī�u mieru.

-� Ja tas jūs neapgrūtina, - nedaudz uztraucies teicu,

-�� varbūt jūs varētu atcerēties kādu savas dzīves epizo�di, kas toreiz tāpat �ķita iespējami pēdējā�

-������� Tādu ir bijis daudz, - vīrietis pēc ilga klusuma brī��a sacīja. - Ta�u vienu notikumu es patie�ām nekādi ne�spēju aizmirst. Tas notika kara laikā, un tie bija vien�reizēji baigi mirkļi! Mana un citu cilvēku dzīvības nebija pat viena feniņa vērtas�

Slimnieks atkal apklusa, diezgan smagi elpoja, ta�u balss skanēja dobji un visai skaidri.

-������� Tu pats jau kādreiz esi miris? - viņ� negaidīti jau�tāja un cie�i uz mani paskatījās. Es novērsos.

-������ Jā, - atbildēju. - Un ne vienreiz vien. It sevi�ķi ka�rā.

-������ Nemuldi! - slimnieks nikni noteica. - Tad tu vēl ne�maz nebiji dzimis!

-������� Es piedzimu īstajā reizē, lai krievi mani 1981. ga�dā aiztriektu karot uz Afganistānu!

-������ A! - vecais vīrs saproto�i novilka. - Ko tagad? Dzir�dēju - raksti romānus?

-Jā.

-�� Par ko?

-�� Par visu ko.

-�� Arī par karu?

-�� Da�reiz. Bet galvenokārt par mīlestību, nodevību, atriebību, līdzcietību, nāvi� Vai, pareizāk sakot, par dzīvi.

-�� Kā kritiķi tevi vērtē? Slavē?

-�� Viņi mani nepārtraukti lamā.

-�� Kāpēc?

-�� Tāpēc, ka krasi at�ķiros no citiem. Es nerakstu tā, kā visu �o gadsimtu ir rakstījusi mēreni uzsildīto lat�vie�u rakstnieku lielumlielākā daļa. Es nerakstu arī tā, kā �iem kritiķiem ir mācīts augstās skolās. Es rakstu un stāvu atsevi�ķi. Manas literārās saknes meklējamas kaut kur daudz tālāk - debesu vai elles pārvaldnieku slepenajās piezīmēs vai, kas daudz ticamāk, tās nav sa�meklējamas nekur. Esmu radījis pats savu pasauli un stilu - tikpat neatkārtojamu un vienreizēju, kāda ir ma�na pa�a dzīve un psihe.

Palāta atkal uz krietnu laiku iekrita smagā klusumā. Es par sevi un savu darbu neko vairāk negribēju stās�tīt, bet kā parasti gaidīju kāda cita cilvēka dzīvesstās�tu vai tikai mazu �īs dzīves epizodi. Un tad, jau stipri vēlāk, es kā vitrā�ists �īs dzīves drumstalas, �īs daudzu ļau�u stāstītās epizodes salik�u lielā krāsainā mozaīkā, ko rakstniecībā parasti dēvē par romānu. Bet, kas tas ir patiesībā, es joprojām nezinu. Visticamāk, ka tas, ko es rakstu, patiesībā ir tikai vārdu veidā materializēju�sies mana un citu cilvēku psihiskā enerģija, kas nekā�dā ziņā un veidā pati par sevi nevar būt ne "laba", ne "slikta", ne "stipra", ne "vāja". Tā ir tie�i tāda, kāda tā ir, - unikāla un nenovērtējama.

-�� Paklausies, - slimnieks lēnām pagriezās ar seju pret mani un jau kuro reizi tik savādi uzlūkoja, ka kļuva pat mazliet baismi. Bet jau pēc īsa brī�a es �o skatienu sa�pratu - iespējams, esmu pēdējais cilvēks, ko viņa acis �ai pasaulē redz� - Es tev pastāstī�u� Tas patie�ām bija baigs, bet savā ziņā arī ļoti interesants notikums un gan mana, gan daudzu citu cilvēku dzīvības toreiz karājās melna diega galiņā� Atklāti sakot, arī tad es nemaz tā īpa�i nebaidījos mirt. Man bija interesanti un reizē pretīgi vērot, kā da�i cilvēki izturas tuvās nāves priek�ā�

-�� Vai tad visiem ir jāizturas vienaldzīgi? - es prasīju. - Vai varonīgi?

-�� Nē, - slimnieks dobjā balsī atbildēja. - Visiem ir jā�izturas� cilvēciski. Vienkār�i un ar cieņu. Tāpat kā es to daru pa�laik.

-�� Jā, - es piekritu. - Jūs turaties bra�i.

-�� Toreiz es turējos vēl labāk! - vecais vīrs ne bez lep�numa sacīja. - Man par sevi nevajadzēja kaunēties.

-�� Kas tad toreiz notika? - es vaicāju.

-�� Briesmu lietas, - Vilis Vilks atbildēja. - Tu neko ne�pierakstīsi?

-�� Nē. Man atmiņa ir laba un es visu atcerē�os.

-�� Nu tad aiziet! Klausies! - vecais vīrs sacīja un sāka stāstīt.

* * *

Vilciens, vēl nesasniedzis staciju, spēji nobremzēja un apstājās. Kad es kopā ar pārējiem pasa�ieriem piegāju pie loga, redzēju, ka dzelzceļa malā stāv vairāki vācu �an�darmi un mūsu pa�u �ucmaņi. Visiem kaklā karājās ma��īnpistoles, bet nostieptās saitēs rēja melni vilku suņi.

Tātad kaut kas ir noticis, es nodomāju, atgāju no lo�ga un apsēdos. Varbūt sāks �aut. Noblicēs pa rūtīm, ka nemetas. Kas tad viņiem - nevienam par to rēķins ne�būs jādod. Par to viņiem vispār nospļauties. Varbūt tā�da pat ir pavēle.

Un tā arī patie�ām bija. Tikai pagaidām neviens no pasa�ieriem to vēl nezināja. Viņi nemierīgi drūzmējās ap logiem, kaut ko uztraukti runāja, izteica da�ādus spriedumus un minēja visādas varbūtības, bet es dzir�dēju tikai vieglu rūkoņu - necentos ieklausīties vārdos. Kas gan bija vārdi pret lodēm? Kas ir vārdi, salīdzinot ar dzīvību un nāvi? Tuk�a skaņa. Gaisa vibrācija, ne�kas vairāk. Lai gan da�reiz tie�i viens vienīgs vārds var iz�ķirt tavu likteni. Tie�i �ī skaņa, �ī neredzamā, bet skaidri sadzirdamā gaisa vibrācija da�reiz iz�ķir - dzī�vot vai ne. Mēs visi kādreiz esam sāku�ies ar vārdiem. Tad, kad divi cilvēki viens otram pateica: "Es tevi mī�lu." Tagad tu �os runātājus vari slavēt vai nolādēt. At�karībā no tā, kāda tev izdevusies dzīve. Bet diez kas nav. Kā jau lielākajai daļai. Dzīvot var, bet �ī dzīvo�ana to�mēr nekādu sevi�ķu prieku nesagādā. Grūts darbs, sma�gas slimības, pastāvīgi uztraukumi par bērniem, jumtu virs galvas un sievas uzticību. Bailes no nāves. Kāda vel�na pēc cilvēkam tas viss ir vajadzīgs?

Ta�u man, paldies liktenim, bērnu nebija, nevajadzē�ja uztraukties par sievas neuzticību, jo arī sievas man nebija, un biju vesels kā vērsis. Nekad ne ar ko nebiju slimojis un arī jumts virs galvas gandrīz vienmēr ir bijis.

Turklāt es biju pavisam brīvs. Nekas mani ne pie kā nesaistīja. Un nejutu nekādas bailes. Bet ko te visi tik skaļi tomēr vāvuļo? Par ko uztraucas? Patie�ām, būs kaut kas ļoti nopietns atgadījies. Es pēk�ņi sajutu bries�mas. Es tās jau redzēju.

Vagona galā atvērās durvis un tajās parādījās kāds jauns SD virsnieks, kuru pavadīja divi lauku komandan�tūras �andarmi. Viņiem bija neglītas, drūmas sejas, un rokās viņi turēja �au�anai sagatavotas ma�īnpistoles.

- Achtung! - virsnieks iesaucās un brīdino�i pacēla labo roku. Tikai nedaudz vēlāk es pamanīju, ka tajā ir neliels melns revolveris. - Uzmanību! Neilgi pēc iz�brauk�anas no Tukuma �ā vilciena priek�pēdējā vago�na tamburā ar diviem na�a dūrieniem ir nogalināts SS �turmbanfīrers Ēriks fon Klauze. Atstāta zīmīte ar pa�rakstu "Tautas atriebēji". Tā ir nelegāla boļ�eviku te�roristu organizācija. Bet slepkava vilcienu tomēr nav paspējis atstāt. To apliecina vagonu pavadoņi, bez tam arī durvis biju�as noslēgtas. Mums ir pamats domāt, ka �turmbanfīrera Ērika fon Klauzes slepkava atrodas �ā vilciena pēdējā vagonā. Tas ir - tie�i starp jums. Tā�dēļ esmu spiests veikt jūsu dokumentu un mantu pār�baudi.

- Vilis Vilks, - virsnieks skaļi sacīja, rūpīgi pētīdams manu pasi. - Ko darījāt Tukumā?

No visu pasa�ieru mutēm atskanēja satraukta, dziļa nopūta.

-���� Vilis Vilks, - virsnieks skaļi sacīja, rūpīgi pētīdams manu pasi. Pēc tam viens no �andarmiem mani ātri pār�meklēja.

-�� Ko darījāt Tukumā?

-�� Apmeklēju mirsto�u māsu.

-�� Nomira?

-���� Pagaidām vēl ne. Man nebija laika gaidīt viņas pē�dējo stundu.

-�� Kurp tad tā jāsteidzas?

-����� Brīvprātīgi iestāties latvie�u SS leģionā, oberleit- nanta kungs! - es skaļi noskandināju un pasmaidīju. - Esmu saņēmis iesauk�anas pavēsti�

Virsnieks atzinīgi pamāja ar galvu un devās pie nā�kamā pasa�iera.

-�� �anis Lejiņ�! - viņ� atkal skaļi nosauca vārdu. Bet es nodomāju - mana mīļā māsa! Ne tu mirsi, ne

dzīvosi. Tu vispār neesi. Ta�u tomēr varbūt mani

izglābi. Paldies tev, neeso�ā! Paldies! Bet ar iesauk�a�nas pavēsti es sev noslauclju dibenu! Sirsnīgi pateicos, mani kungi! Kaut es arī neieredzu boļ�evikus, man jū�su leģions ir pie vienas vietas! Esmu dzimis brīvībai un dzīvei, lai gan ne reizi vien nācies pasēdēt arī cietumā. Bet ko tu padarīsi? Tā jau gadās. Ne jau vienmēr viss iet kā smērēts. Nejau vienmēr veicas. Bet jūsu labā ka�rot man nu gan nav ne mazākās vēlē�anās! Man jāno�dzīvo līdz astoņdesmit diviem gadiem, kā vienreiz Zie�massvētku vakarā izzīlēja kāda �igāniete. Un nomir�ot es no �ūskas kodiena.

"�jā, visu mū�u uz kuģiem. Braucu par �īfu. Jūs ta��u zināt, kas ir �īfs? Jā. Otrais valdnieks uz kuģa. Ma- �īntelpas ķeizars un pavēlnieks. Vai kā tagad varētu sa�cīt - ma�īntelpas fīrers� Jā. Nevienu gan, oberleitnanta kungs, neesmu dūris! Ko jūs! Braucu pie dēla. Viņ� guļ hospitālī, ievainots kājās� Jā. Kaut nu izdzīvotu. Vai jums, oberleitnanta kungs, nekad nav gadījies būt Spā�nijā? Tur, ziniet�"

-�� Dāvids Sirmais.

"�nē, iero�a man nav. Glu�i tāpat kā vēl neviena sir�ma mata! Braucu ciemos. No iesauk�anas armijā esmu atbrīvots. Plakanā pēda. Es tik ļoti gribētu mesties pre�tim tām barbariskajām aziātu ordām, bet nekā� Pla�kanā pēda. Man ļoti �ēl, oberleitnanta kungs. Ne lāgā paskriet uz priek�u, ne atpakaļ."

-�� Ivars Rīts.

"�tas ir �ausmīgi, virsnieka kungs! Gai�ā dienas lai�kā un turklāt vēl ar nazi� Jācer, ka viņ� ilgi nemocī�jās. Es visu laiku lūg�u Dievu. Bet par maz, par maz mēs viņus esam iznīdēju�i! Par maz!"

-�� Emīls Kārkliņ�.

"� jā. Un tā ir mana sieva Lidija. Minēto noziegumu neesam izdarīju�i. �eit ir mūsu �emodāns. Lūdzu! Ti�kai aizvakar apprecējāmies. Bet pēc nedēļas man jāiet armijā�"

-�� Irma Ziemele.

"� braucu uz Rīgu. Pie Zumboltes kundzes. Esmu vi�ņas mājkalpotāja. Mana saimniece�"

-�� Jānis Balodis.

"Tie�i tā! Pūres pagastā pavadīju atvaļinājumu. Tur man, ziniet, dzīvo tēvs. Esmu grāmatvedis Rīgas ban�kā. Un nupat saņēmu ziņu, ka sievai piedzimusi meiti�ņa. Viņa�"

-�� Antons Kaplāns.

"Jā, virsnieka kungs! Tā mani sauc. Esmu �urnālists. Varētu pat teikt - rakstnieks. Strādāju laikrakstā "Tē�vija" un nupat da�as dienas redakcijas uzdevumā pava�dīju Sēmes pagastā, kur vietējie pa�aizsardzības spēki apbrīnojami varonīgo vācu virsnieku virsvadībā vairā�kas stundas sekmīgi atsitu�i kādas boļ�eviku bandas uz�brukumu pagasta valdes un vietējās komandantūras ēkām. Vācu un latvie�u kopības vārdā�"

-�� Arnis Bērziņ�.

�is cilvēks neko neteica. Iespējams, viņ� no bailēm bija zaudējis valodu.

-�� Betija Blūma.

"Jau kop� dzim�anas, leitnanta kungs! Skaisti skan, vai ne? Betija Blūma! Ļoti aristokrātiski. Un pati ta�u arī esmu skaista, vai ne? Jūs būtu īsts d�entlmenis, ja mani pacienātu ar cigareti. O! Pateicos! Jūs esat ļoti laipns. Jā, jā, tā ir pa�a Rīgas komandanta personiskā atļauja. Protams, tikai ar vācu virsniekiem� Tā sakot - viņu kaujas spēju cel�anai. Atļau�os aizrādīt, ka tā no manas puse ir ļoti patriotiska rīcība. Jā, sakiet, lūdzu, vai tas Ēriks fon Klauze bija jauns? Smuks? Cik �ēl! Ja jums kādreiz gadīsies būt Rīgā, savus pakalpojumus va�ru sniegt jebkurā diennakts laikā. Kopā ar mani strā�dā vēl �etras meitenes. Atcerieties - BB privātsalons "Prieks". Dzirnavu ielā�"

-�� Edgars Sils.

"Jā. Trīsdesmit divus gadus vecs. Neprecējies. Strā�dāju Rīgas kabeļu tīklā. Esmu elektriķis. Varat pārmek�lēt. Iero�u man nav. Negribas ticēt, ka jūsu minētā �turmbanfīrera slepkava vēl atrastos �eit. Tad jau tam jābūt gatavam idiotam. Viņ� noteikti jau sen ir izlēcis laukā�"

Brīdi vagonā valdīja klusums. Tad jaunais vācu dro�ības policijas virsnieks atkal brīdino�i pacēla labo roku.

-� Uzmanību! Atkārtoju. Man ir pamats domāt, ka slep�kava tomēr ir kāds no jums. Nekur citur viņ� nevarēja palikt. Priek�ējā vagonā brauc tikai vācu virsnieki. Ēriks fon Klauze izgājis tamburā. Slepkavam gribot negribot vajadzēja iziet no �ā vagona vai arī �eit palikt. Bet ne�kur viņ� izgājis nav. Tāpēc pavēlu - vainīgajam tūlīt lab�prātīgi pieteikties!

Pasa�ieri nemierīgi un stipri satraukti paskatījās cits uz citu. Vienīgi es mierīgi turpināju skatīties ārā pa lo�gu. Vilcienu joprojām bija ielenku�i �andarmi un �uc- maņi. Tie�i iepretim nikni rēja kāds melns vilku suns.

Rej, rej, es nodomāju. Nav jau grūts darbs. Rej! Mans uzvārda brālis. Mans tālais sencis. Mans radinieks. Var�būt mūsu dzīslās tomēr plūst vienādas asinis�

-�� Tātad vainīgā nav? - virsnieks uzkliedza.

-�� Nav� - klusi atbildēja Antons Kaplāns.

-�� Varbūt kāds no klāteso�ajiem redzēja, kur� pēc Tu�kuma stacijas ienāca vai izgāja no �ā vagona? - virsnieks turpināja pratināt.

-�� Nē, - arī �oreiz visu vietā atbildēja Antons Kaplāns. -Mēs visi iekāpām Tukumā, apsēdāmies� Neviens pēc tam vagonu nav atstājis. Lai gan� Kas to var tik dro��i zināt?

Un Antons Kaplāns paraustīja plecus, ilgi un cie�i pa�skatījās uz Edgaru Silu, pēc tam apsēdās.

-�� Piecelties! - virsnieks uzkliedza.

Visi strauji uztrūkās kājās. Vienīgi es to izdarīju ne�gribīgi un uzkrīto�i nesteidzīgi.

-�� Esmu spiests jūs visus aizturēt, - virsnieks negai�dīti paziņoja. - Es jūs paturu kā ķīlniekus un dodu jums stundu laika. Ceru, ka jūs to izmantosiet saprātīgi. Vai�nīgajam jāatzīstas vai arī kādam no jums viņ� ir jāuz�rāda. Ja stundas laikā tas netiks izdarīts, es jūs visus nostādī�u rindā un katru otro, piekto vai desmito lik�u no�aut! Vēlreiz atgādinu - jūsu rīcībā ir tikai viena stun�da! Viss!

Viss, viss, viss, es ātri nodomāju. Stunda - tas ir daudz vai maz? Kā nu kuram. Kā nu kuro reizi. Stundas lai�kā var noiet piecus se�us kilometrus. Stundas laikā va�ru atvērt jebkuru seifu. Varu aptīrīt jebkuru dzīvokli. Stundas laikā labs ķirurgs var izdarīt sare�ģītu operā�ciju. Un stundas laikā pēc sirds patikas var izmīlēt jeb�kuru sievieti. Būtu tuvāk jāiepazīstas ar Betiju Blūmu. Vispār nekas. Vairāk par trīsdesmit nez vai viņai ir. Iz- krāsojusies kā akvarelis. Bet krūtis nu gan kā divas sie�na kaudzes! Tajās iegulties un� Eh! Tagad labāk jāpa�lauza galva, kā no visas �īs ķibeles izkulties sveikā. Tā tikai vēl trūka, lai uzpūtīgais fricis mani te nokniebtu!

-�� Paklausieties! - Antons Kaplāns pieceldamies sacī�ja. - Ja patie�ām mūsu vidū atrodas tas boļ�eviks, kur� priek�ējā vagonā izdarīja ne�ēlīgo slepkavību�

-�� Lai pieceļas! - viņu skaļi pārtrauca Ivars Rīts. - Lai nāk priek�ā! Lai Dieva vārdā pats piesakās!

-�� Jā, - Antons Kaplāns turpināja. - Viņam jāatzīstas! Viņa dēļ nedrīkst ciest nevainīgi cilvēki!

-�� Kungi! Nekļūstiet tik skaļi! - es iesaucos un uzme�tu ātru skatienu uztrauktajam �urnālistam.

Melna hūte, melnas acenes, melns uzvalks. Elegants vīrietis. Varētu pat nodomāt - angļu lords. Ja tikai tik skaļi nebļaustītos. Ja nebūtu tik uztraucies. Ja nezinā�tu, ka esi izbijis studentiņ� un strādā "Tēvijā". Esmu la�sījis tavus murgojumus. "Austrumu fronte nav vairs pro�blēma! Ar �īdiem un komunistiem ir cauri!" Hā! Kur tad ir cauri? Desmit soļus tālāk atkal kādam fīreriņam pār�griezta rīkle. Interesanti, kāds tas zellis izskatās, kas to tik veikli nostrādājis?

-�� Kas jūs tāds esat? - Antons noprasīja un panāca da��us soļus uz manu pusi.

-� Aizveries! - es mierīgā balsī devu padomu un pagrie�zu galvu pret logu, aiz kura bija redzami �andarmi, ma��īnpistoļu stobri, rejo�i suņi, ziedo�a pļava, me�s, balti mākoņi, debesis, bet aiz tā visa nedaudz tālāk - bezga�lības sākums. Un tai blakus sastingusi mū�ība.

-�� Vai tikai jūs neesat tas pats� - Antons klusi iemi�nējās un atgriezās savā vietā. Viņ� pēk�ņi nobijās. Bet es nosmīnēju un nodomāju, ka tagad nemaz nebūtu slik�ti, ja varētu atrasties tālu prom aiz �īs ziedo�ās pļavas smar�ojo�ā me�ā. Gulēt sūnās un ne par ko nedomāt. Tikai skatīties zilajās tālēs, sajust, kā krūtīs lēkā sirds un dzīslās lēni rit asinis. Jo cik tad vairs ilgi� Cik tad ilgi tā sirds pukstēs un tās asinis ritēs�

Neliela pirkstu kustība, neliels troksnis, neliels me�tāla gabals un tu vairs nebūsi. Der atcerēties - nekad vairs nebūsi. Tas viss ir tik smieklīgi vienkār�i, ka da��reiz pat sametas skumji.

-��� Paklausieties, jūs tur! - Ivars Rīts man uzsauca. - Kas jūs tāds esat? Kāpēc apvainojāt cilvēku? Es re�dzēju, kā jūs pirms pusstundas izgājāt no vagona un at�griezāties tikai pēc laba laika! Jūs esat tas slepkava! Jā, jā - jūs! Dieva vārdā�

Es lēni un smagnēji piecēlos. Toreiz biju turpat divus metrus gar� un svēru simt divdesmit trīs kilogramus. Nesteidzīgi un mierīgi aizgāju līdz solam, uz kura sēdē�ja �urnālists un melnā uzvalkā ietērptais sludinātājs, nostājos viņa priek�ā, da�us mirkļus klusēju, tad ar strauju kustību sagrābu Dieva mīļotāju aiz uzvalka mel�najiem atlokiem, atrāvu no sola, pacēlu gaisā un lēni, ne pārāk skaļi teicu viņam tie�i sejā:

-�� Elles vārdā es lūdzu - apklusti! Citādi tu pats tūlīt varēsi nostāties Dieva priek�ā un pastaigāties pa para�dīzes saulainajiem dārziem! Saproti? Tu esi mani nepa�tiesi apvainojis, un pēc visiem rakstītajiem un nerak�stītajiem likumiem man tevi tagad vajadzētu izlingot laukā pa logu! Bet, tā kā pa�laik atrodamies sevi�ķā si�tuācijā, tad tikai maigi noglāstī�u tavu vaigu.

Es nolaidu sludinātāju atpakaļ uz sola un ar labās ro�kas plaukstu iecirtu viņam vieglu pļauku. Bet visiem pa�sa�ieriem dro�i vien �ķita, ka �ā sitiena spēks nabaga mācītājam noraus galvu.

-�� Es biju atejā, - paskaidroju. - Atviegloju iek�as, un man �ķiet, ka arī tu vienreiz uz turieni biji aizskrējis� Tā ka uzmanīgāk ar vārdiem, mister Mārtiņ Luter!

Atgriezos savā vietā, apsēdos pie loga un atkal parau�dzījos laukā. Nekas nebija mainījies. �andarmi stāvēja, un suņi joprojām rēja.

Bet vagonā uz ilgu laiku iestājās klusums. Betija Blū�ma turpināja smēķēt vācu virsnieka iedoto cigareti, bi�ju�ais jūrnieks kaut ko ātri meklēja sava izbalēju�ā mun�diera kabatā, sludinātājs dro�i vien klusībā lūdza Dievu un nolādēja mani, bankas ierēdnis kaut ko saspringti domāja, viņa plānās lūpas tikko manāmi kustējās, bet skatiens ātri pārslīdēja visiem pasa�ieriem; jaunā Zum- boltes kundzes mājkalpotāja klusi raudāja, un mazliet vēlāk Betija Blūma centās viņu nomierināt; Dāvids Sir�mais un Edgars Sils bija nostāju�ies vagona pretējā pu�sē un par kaut ko klusi apspriedās; Kārkliņu laulātais pāris acīmredzot �eit bija visprātīgākie cilvēki. Viņi pie�cēlās, aizgāja uz vagona tālāko stūri, apsēdās un sāka neprātīgi skūpstīties. Bet cilvēks pelēkajā putekļu mē�telī joprojām vēl nebija pateicis ne vārda.

�anis Lejiņ� piecēlās, �ķērsoja vagonu un apsēdās man blakus.

-�� Drīkst?

-�� Kāpēc tad ne? - vienaldzīgi paraustīju plecus.

-�� Es dzirdēju, kā jūs pirmīt teicāt "mister", - �anis sacīja. - Varbūt arī jūs esat braucis uz kuģiem?

-�� Jā, - es atbildēju. - Tā gadījās. Kādreiz� Vecā ga�lo�a "Banga" mani divas reizes pār�ūpoja pāri dīķim.

-�� Vai ilgi tur bijāt?

-�� Nē, ne visai.

-�� Nepatika?

-�� Nesanāca. Jeņķos jau ir for�i, neko teikt. Bet tikai pa�iem jeņķiem. Pārējiem jā�ancē tāpat kā nēģeriem. Man kā parasti nepaveicās. Ja jūs gribat zināt - esmu liels neveiksminieks. Nekādi nevedās. Bet �o to no vi�ņiem tomēr iemācījos. Un vēl man visādi patika, ka viņi nekad neļauj sev kāpt uz var�acīm. Nevienam.

Biju�ais ma�īntelpas ķeizars un pavēlnieks jeb, kā to�reiz varēja sacīt, katlumājas mazais fīrers pievēra acis un dro�i vien iegrima patīkamās atmiņās.

Kāds balts kuģis viegli �ūpojas Atlantijas zilajos ūde�ņos un zaļās Kanāriju salas bija tikai vienas kabeļtau- vas attālumā�

Palmās smar�oja vēj�.

Sarkanbrūni cilvēki tirgojās ar kokosriekstiem, ba�nāniem un savu miesu.

Bet aiz noputēju�ajiem vagona logiem joprojām rēja melni vilku suņi.

-�� Ļaudis, atmostieties! - Ivars Rīts atkal pielēca kā�jās, salika kopā plaukstas un pavērsa lūdzo�u skatie�nu pret griestiem, kur rāpoja, dīca un kāvās simtiem melnu, riebīgu mu�u. - Mīļā draudze! Latvie�i! Pado�mājiet! Ir paliku�as vairs tikai trīsdesmit septiņas mi�nūtes! Vainīgais - piesakies, lai tevis dēļ neiznāk mirt nevainīgiem cilvēkiem! Atsaucies un tā tu vēl varbūt varēsi cerēt uz Visaugstākā �ēlsirdību! Atzīsties, citā�di tev uz mū�īgiem laikiem degt elles svelmainajā pek�lē! Un tapsi simtkārt nolādēts!

Mācītājs apklusa un nikni paskatījās uz mani, bet, ma�nīdams, ka atkal grasos celties aug�ā, ātri turpināja:

-�� Bet, ja nu patie�ām tā arī ir un mēs visi esam ne�vainīgi, tad mums jāsanāk kopā un jāapsprie�as, ko tad galu galā darīsim. Kā mums rīkoties? Lūgsim Dievu un�

-�� Patie�ām! - �īfs iesaucās. - Vai mums ir kāda izeja vai ne?

-� Nav, - bezcerīgi secināja Dāvids Sirmais. - Es to ne�redzu. Esam dziļā bedrē.

-�� Tātad uz sēkļa�

-�� Mieru, kungi, tikai mieru! - iesaucās Rīgas bankas grāmatvedis. Viņ� piecēlās un nostājās vagona vidū.

-�� Jūs atceraties, ko vācu virsnieks sacīja? "Es jūs vi�sus nostādī�u rindā un katru otro, piekto vai desmito lik�u no�aut!" Tā bija? Bija! Bet viņ� to nemaz nevar iz�darīt! Jo, redziet, mēs esam divpadsmit cilvēku un tā�tad viņ� nevar no�aut ne katru desmito, ne astoto, ne septīto un nez vai arī katru sesto vai piekto! Loģiski sprie�ot, viņ� pavēlēs no�aut tikai katru otro, tre�o vai ceturto. Tātad mūsu rindā, ko, cerams, virsnieks ļaus izveidot mums pa�iem, nāves numuri būs �ādi: ja viņ� izvēlēsies katru otro - tad otrais, ceturtais, sestais, as�totais, desmitais un divpadsmitais. Ja viņ� izvēlēsies no��aut katru tre�o - tad tre�ais, sestais, devītais un div-

- Tātad mums atliek tikai vienoties, kādā kārtībā mēs tai rindā nostāsimies� - un bankas grāmatvedis noslaucīja nosvīdu�o pieri un masīvo kaklu.

padsmitais. Ja izvēlēsies katru ceturto - tad ceturtais, astotais un divpadsmitais. Visos variantos absolūti dro�s ir pirmais, piektais, septītais un vienpadsmitais kārtas numurs. Tātad mums atliek tikai vienoties, kādā kār�tībā mēs tai rindā nostāsimies�

Bankas grāmatvedis noslaucīja nosvīdu�o pieri un masīvo kaklu.

Visi ar neslēptu interesi uz viņu paskatījās. Padomā tik! Nevienam tas nebūtu ienācis prātā! Izrēķināts smal�ki. Tagad atliek vienīgi ieņemt pareizās vietās. Dzīvī�bas skaitļus. Pirmo, piekto, septīto un vienpadsmito.

- Viss ir skaidrs! - Antons Kaplāns iesaucās un atkal uzlēca kājās. - Vispirms būs jāņem vērā katra nopelni Lielvācijas un brīvās Latvijas priek�ā! Savā laikā esmu bijis aizsargu organizācijā, ar ieroci rokās esmu cīnījies �etrdesmit pirmā gada vasarā. Tagad ne�ēloju ne laiku, ne pūles, lai "Tēvijas" slejās aicinātu latvie�u tautu uz vēl cie�āku likteņsadarbību ar neuzvaramo vācu armi�ju un lai iedvestu ticību vācu iero�u spēkam! Nav ne mazāko �aubu, ka rindas sākumā jānostājas man! Bet piektajam noteikti jāstāv Ivaram Ritam! Neaizmirstiet - viņ� ir mācītājs! Mēs nedrīkstam pieļaut, ka tiek noga�lināts Dieva starpnieks!

-�� Tas nu nebūs īsti godīgi, - ierunājās vecais �īfs �a�nis Lejiņ�. - Nopelni, nopelni� Vai tad tos kāds var iz�mērīt vai nosvērt, cik to nu katram ir? Nē! Nevar! Āre, vai jums kāds medālis ir? Par provi - Dzelzs krusts? Nav? Ko tad te runāt par nopelniem! Es domāju tā, ka vistaisnīgāk būtu, ja mēs nostātos pēc vecuma. Man jau ir se�desmit astoņi gadi, lūk, te ir pase, un nez vai kāds vecāks �eit par mani būs. Tātad rindā pirmais bū�u es, bet tālāk kādi nu katram tie dzim�anas dati ir.

Atkal iestājās smags, nepatīkams klusums. Varēja skaidri dzirdēt, kā pie vagona griestiem dīc mu�as un laukā rej suņi.

-�� Man noteikti jāpaliek dzīvam, - Edgars Sils klusi sacīja, bet to pavisam skaidri tomēr sadzirdēja ikviens. - Vienalga, pirmais, piektais, septītais vai vienpadsmi�tais, bet man noteikti jāpaliek dzīvam!

-�� Man arī, - �ukstēja Betija Blūma un gandrīz vai ar niknumu nometa izsmēķētās cigaretes galu uz smil�ai�nās vagona grīdas.

-�� Un man, - sacīja Dāvids Sirmais.

-� Un man, - tikko sadzirdami izdvesa Zumboltes kun�dzes astoņpadsmitgadlgā kalpone Irma. - Ļoti, ļoti.

-�� Un man un tev, - kāda skūpsta starplaikā sacīja Emīls un Lidija Kārkliņi.

Vienīgi cilvēks pelēkajā putekļu mētelī joprojām klu�sēja. Viņ� sēdēja, dziļi ierāvies vagona kaktā, nebilda ne vārda, un viņa seja atspoguļoja tādu mieru, kas jau ro�be�ojās ar absolūtu vienaldzību.

Viss dzirdētais man izraisīja tik pretīgu sajūtu, ka gri�bējās visiem kārtīgi sadot pa purnu!

-� Hā! - es skaļā balsī ierēcos. - Gribat paķert uz mu�- papīra, ko? Bet �ai dīķī bebri neaug! Varbūt nostāsimies pēc augumiem? Un tad rindā pirmais bū�u es! Vai iet tā lieta, ko? Varbūt lai pirmais stājas tas, kur� nēsā lie�lākā izmēra zābakus? Ko? Man ir �etrdesmit piektais numurs un pirmais rindā atkal es! Hā! Bet varbūt lai pirmais stājas tas, kam mugurā labākā drāna? Man ir angļu bostons! Tā, lūk, mīļie drebelī�i! Jūs pat neesat padomāju�i, ka mūsu starpā ir arī trīs dāmas! Sievie�tes! Tāpēc rindā pirmā stāvēs visjaunākā meitene Irma, piektā būs tā jaunlaulātā Lidija, bet septītā varēs stā�vēt Betija Blūma! Vienpadsmito vietu atdosim Emīlam Kārkliņam. Viņam pēc nedēļas jābūt leģionā un lai jau viņ� to atliku�o laiku papriecājas ar jauno sievu. Stipri �aubos, vai liktenis viņam paredzējis ilgu mū�u� Bet tu, varonīgo avī�niek, rindā stāvēsi pats pēdējais! Jā, jā, tie�i tu! Ja es pareizi esmu sapratis, tad, lai kādi vari�anti arī būtu, divpadsmitais visos gadījumos tiek no��auts, jā?

-�� Pilnīgi pareizi, - bankas grāmatvedis steidzīgi ap�stiprināja.

-�� Nu taisni brīni�ķīgi! - es iekarsis turpināju. - Div�padsmitais tātad būs Antons Kaplāns. Vācu un latvie��u kopības vārdā mūsu pļāpā�anas lielmeistars tiks no��auts. Bravo! Es smie�os, vēderu turēdams!

Antons Kaplāns cie�i sakoda zobus, nozibsnīja ar acīm un klusēdams atkrita uz sola.

Dziļā un saspringtā klusumā pagāja vēl da�as mi�nūtes.

-�� Paklausies! - �anis Lejiņ� viegli piebikstīja maniem sāniem. - Kāpēc tu nevarēji ielikt mani tajā vienpadsmi�tajā vietā? Ko? Mēs ta�u abi kā biju�ie jūrnieki�

-�� Tu, �īf, esi jau pietiekami ilgi dzīvojis, - es atbildē�ju. - Padomā tik - se�desmit astoņus gadus!

-�� Bet tas puisis varbūt kritīs jau pirmajā kaujā�

-�� Tur jau ir tas joks, - es nopietni atbildēju.

-�� Vai tāpēc nav vienalga?�

-�� Redzi, �īf, pat tev ne tikai diena, bet katra minūte ir dārga. Un tādas tās ir arī tam puisim. Un man. Pat tam pretīgajam Antonam. Un, ja jau liktenis un Dievs negrib, ka mēs visi paliekam dzīvi, tad lai turpina dzī�vot vismaz tie, kuri �ai brīdī ir vislaimīgākie un visne�laimīgākie�

Vagonā atkal uz da�ām minūtēm iestājās klusums.

Betija Blūma strauji piecēlās un vijīgā gaitā pienāca pie manis.

-�� Vai drīkst? - viņa uzprasīja.

-�� Sēdies tik nost!

-������ Es tev ļoti pateicos, - Betija pateica un mīļi uzsmai�dīja. - Tu esi labs.

-�� Par ko tu runā? - pirmajā brīdī neko nesapratu.

-������� Par to septīto vietu rindā, - sieviete nedaudz ap�mulsa. - Tā būtu laime�

-�� Eh! - es atmetu ar roku. - Ko tu�

-������� Un tomēr es tev pateicos. Ja tā būs, kā tas grāmat�vedis izrēķinājis� Ja es palik�u dzīva�

-�� Tad iestāsies klosterī? - es plati pasmīnēju.

-�� Nē, - Betija domīgi pakratīja galvu.

-�� Dari, kā zini, - es atteicu.

-�� Paklausies! Bet tu pats negribi palikt dzīvs?

-�� Kādēļ tad negribu?

-�� Arī tev ir bail no nāves?

-�� Starp mums runājot, mazdrusciņ jau ir.

-������ Kas tu tāds esi? - Betija jautāja un uzlika savu kar�sto roku uz mana ceļgala.

-������� To nemaz tik ātri nevaru izstāstīt, - es sacīju, pa�griezos pret sievieti un pirmo reizi ilgi un dziļi ieskatī�jos viņas acīs. Tās bija gandrīz vai nedabiski lielas un neparasti dziļas. Tik dziļas, ka tajās tikpat kā neko ne�spēju saskatīt. Varbūt vienīgi skumjas un pateicību. - Bez tam, cienītā kundze, tas tev nebūt nav jāzina. Un galu galā vai tas nav glu�i vienalga? It sevi�ķi pa�laik.

-�� Es gribu tev pateikties, - Betija sacīja.

-������� Liecies mierā! - es atkal atmetu ar roku. - Man �ķiet, �ī nelielā drāma mums tomēr beigsies pavisam ci�tādi.

-������ Un tomēr, - Betija neatlaidās. - Es gribu samaksāt. Tu mani saprati?

-������� Jā, - es pasmīnēju. - Tie�i par to es pirmīt iedomā�jos. Ne par samaksu, Betij. Par tevi.

Par tevi, es domās atkārtoju. Tie�i par tevi. Par ta�vām krūtīm. Par tavu pakaļu. Iespējams, man patie�ām palicis vairs dzīvot tikai kādu tur pusstundu� Trīsdes�mit minūtes. Kliegt? Raudāt? Klusēt? Trakot? Lūgties? Varbūt tas, ko pa�laik abi vēlamies, arī ir visprātīgākais?

Mēs klusēdami piecēlāmies, aizgājām uz vagona ga�lu un ieslēdzāmies tualetē. Un tur es viņu, ar muguru atspiedis pret sienu un vienu viņas kāju pacēlis un no�licis uz tualetes poda vāka, paņēmu ar tik me�onīgu spē�ku un niknumu, kāds acīmredzot piemīt vienīgi uz nā�vi notiesātiem cilvēkiem. Un arī Betija, skaļi kliegdama, man atdevās ar tik izmisīgu baudu un vēlē�anos, uz kā�du ir spējīga vienīgi sieviete, kura ar to mēģina vai nu iegūt, vai zaudēt visu�

Pēc desmit minūtēm, kā nekas nebūtu noticis, atkal apsēdāmies katrs savā vietā.

-�� Nē! - Antons Kaplāns pēk�ņi pārvērstā balsī sāka brēkt. - Nē! Visu ko, tikai ne pēdējais!

-�� Tas ir drausmīgi, - grāmatvedis Jānis Balodis sacī�ja. -Viņ� ta�u tā nedrīkst rīkoties! Tam virsniekam nav tādu tiesību! Pastāv ta�u kaut kādi likumi�

Klusējo�ā cilvēka sejā parādījās tikko saskatāms smīns.

-� Kara laikā kara likumi, - sacīja Dāvids Sirmais. - Ti�kai �ēl, ka tie�i mēs kaut kādas nelaimīgas sagadī�anās dēļ� Kāpēc tie�i mēs?

-�� Nezinu, - Edgars Sils atbildēja un ar labo roku pa�taustīja uz muguras aiz jostas noslēpto Walther sistē�mas pistoli.

-�� Liktenis, - jauniņā Irma ie�ņukstējās un jau kuro reizi pie acīm pielika baltu kabatas lakatiņu. - Tāds dī�vains liktenis�

-�� Mēs dzīvosim, - Lidija sacīja savam vīram un ar abām plaukstām noglāstīja viņa ar tum�iem bārdas ru�gājiem noaugu�os vaigus. - Mēs dzīvosim! Es tam svē�ti ticu. Tas būtu pārāk drausmīgi, ja notiktu kaut kā savādāk. Tā būtu pārāk liela netaisnība. Tas viss būtu pārāk ne�ēlīgi. Un arī frontē ar tevi nekas, mīļo Emīl, nenotiks! Tu redzēsi! Nenotiks! Tevi pat neievainos! Tu pie manis atgriezīsies sveiks un vesels, dzīvs. Pavisam dzīvs, Emīl�

-�� Viss Dieva rokās, - teica mācītājs Ivars Rīts. - Kā Visaugstākais lems un viņa prāts gribēs�

Atkal dzirdot mācītāja murminā�anu, es piegāju klāt un smagi uzliku roku uz viņa pleca.

-� Vecīt, beidzot atjēdzies! - es viņam skaļi teicu. - Liec Dievu mierā! Viņa vairs nav! Saproti? Nav vairs tava Die�va! Dievs ir no�auts! Arī viņu fri�i paņēma par ķīlnieku un noblicēja viens divi! Apjēdz? Tagad tavs Dievs ir tas melnais virsnieks! Lūdz viņu! Krīti ceļos un lūdz viņu! Jo tikai viņ� tevi un mūs var izglābt! Vienīgi viņ�! Tā, lūk, mācītāja kungs, �obrīd ir ar tiem dieviņiem! Tā, lūk!

Man �ķiet, ka pēk�ņi visi saprata, ka tagad patie�ām nav vairs ne debesu, ne elles. Viņu visu turpmākais dzī�ves ceļ�, viņu dzīvības un nāves pa�reiz atrodas jauna, melnā formā tērpta virsnieka rokās. Un tikai. Ne Dievs, bet viņ� lems. Ne zvaig�ņu ceļos ierakstīts liktenis, bet gan viņa griba vai untums. Ne iepriek� paredzēta nolem�tība, bet viņa pavēle.

-�� Paklausieties! - atkal iesaucās tuklais grāmatvedis.

-�� Man ir jauna ideja!

Visi ieinteresēti pagrieza galvas un saspringa dziļā uz�manībā.

-�� Klausieties! Tā mēs nekur netiksim, - Jānis Balo�dis turpināja. - Mēs strīdēsimies, apvainosim cits citu� Nē, tas nekur neder! Grūti, ļoti grūti būs izlemt, kādā secībā mēs katrs tajā rindā stāvēsim. Tāpēc es ierosinu vietu kārtību noteikt ar lozē�anu! Tas būs godīgi un tais�nīgi.

Brīdi visi klusēja. Apdomāja. Pārlika. Apsvēra. Izlē�ma.

-�� Jā, - pirmais piekrita mācītājs. - Lai Dievs izlemj.

-�� Jā, - teica vecais jūrnieks. - Tad jau nu redzēs, kā�da katram tā kārte�

-�� Jā, - sacīja Dāvids Sirmais. - Ja citu variantu nav, lai tie kauliņi ripo!

-�� Jā, - �im priek�likumam piekrita arī Edgars Sils.

-�� Es zinu, man paveiksies.

-�� Jā, - klusi noteica Zumboltes kundzes mājkalpotā�ja Irma. - Kāds nu katram būs tas liktenis.

-������� Jā! - priecīgi izgrūda Antons Kaplāns. Viņam jau vairs nebija nekādas �anses rindā stāvēt pirmajam, bet tagad�

Kārkliņu pāris turpināja viens otru skūpstīt un lai�kam nemaz nebija dzirdēju�i, par ko pa�laik ir runa.

Betija Blūma arī piekrita.

Vienīgi cilvēks pelēkajā putekļu mētelī kā parasti ne�kā neteica. Tā vien �ķita, ka viņ� jau vairs neatrodas �ai pasaulē�

Bet es atkal sāku rēkt.

-������� Tu saki, tas būs godīgi? Bet kas tad notiks ar mū�su sievietēm? Ko? Mēs ta�u norunājām�

Sacēlās skaļa protesta vētra, un Jānis Balodis uz bal�tām papīra lapiņām jau bija sarakstījis melnus cipariņus.

-������� Eh, tu nāves grāmatvedi! - es nicīgi atmetu ar ro�ku. - Labāk pasaki, kas pēc kara mums dzemdēs bēr�nus!

Antons Kaplāns noņēma platmali. Jānis Balodis tajā iebēra rūpīgi salocītus papīriņus, tad melno platmali, kur atradās triju, �etru vai se�u cilvēku nāves spriedu�mi, pasniedza Ivaram Rītam.

-�� Ejiet jūs, - viņ� sacīja mācītājam.

-�� Ar Dieva tā Kunga svētību un labvēlību�

Un mācītāja kunga tievie pirksti pirmie ieslīdēja dzī�vības un nāves traukā, uztraukumā sataustīja pirmo pa�gadīju�os papīriņu, mirkli pagaidīja, tad to ātri izrāva, bet uzreiz atvērt tomēr neuzdro�inājās�

Arī Antonam Kaplānam bija bail paskatīties uz savē�jo un tomēr�

-������ Otrais, - viņ� klusi paziņoja. Tā vēl nebija nāve, bet nebija arī dro�a dzīvība.

-������� Man ir desmitais, - nedaudz nobālis, beidzot pazi�ņoja Ivars Rīts. Arī tas bija tikai kaut kas pusceļā starp dzīvību un nāvi.

-������� Pirmais, man ir pirmais! - sāka kliegt vecais jūr�nieks �anis Lejiņ�. - Redziet! Skatieties! Man ir pirmais numurs!

Un lielākā daļa no klāteso�ajiem pret kādreizējo �īfu pēk�ņi izjuta gan skaudību, gan naidu.

-�� Man ir tre�ais, - teica Dāvids Sirmais, pēc tam pa�pīriņu stingri saņurcīja un aizsvieda prom.

Cilvēks pelēkajā putekļu mētelī vienaldzīgi pastiepa roku, izvilka lozi, atvēra un parādīja to apmulsu�ajam mācītājam. Uz baltā papīra gabala bija uzrakstīts skait�lis 11.

-�� Viņam ir vienpadsmitais numurs! - Ivars Rīts dre�bo�ā balsī paziņoja.

Cauri vagonam izskrēja skaudīga nopūta.

Vienpadsmitais - tā jau bija dzīvība. Pavisam konkrē�ta un tie�a.

-�� Devītais, - klusi sacīja jaunā meitene Irma un ilgi ar sastingu�u skatienu raudzījās melnajā skaitlī. Kas tas bija? Dzīvība vai nāve?

-�� Man ir sestais, - smagi vīlies, nomurmināja Jānis Balodis. Ja viņ� izvēlēsies katru otro vai tre�o, grāmat�vedis sāka ātri rēķināt, tad ir beigas. Bet, ja katru ce�turto� Tad mēs vēl dzīvosim.

Un cienīgais bankas ierēdnis atviegloti uzelpoja.

-�� Mums ir piektais un septītais! - Lidija Kārkliņa ska�ļi sacīja, sāka smieties un apvija rokas ap vīra kaklu. - Es jau sacīju, Emīl�

Un atkal sekoja ilgsto�s skūpsts.

Es pasmaidīju.

Betija Blūma sajuta sevī dedzino�u smeldzi un kaut kādas tālas, tikko sajūtamas sāpes.

Bet Zumboltes kundzes mājkalpotāja Irma nodomā�ja, ka tā arī laikam ir, ka tie, kuri viens otru mīl, vien�mēr un visur ir laimīgi.

-�� Man ir astotais, - Edgars Sils paziņoja un nervozi saburzīja nelielo papīra strēmelīti.

-�� Ceturtais, - Betija Blūma teica un vēlreiz sajuta pa�krūtē sāpes, tagad jau daudz stiprākas. Un viņa iedo�mājās, ka tā varbūt ir kāda daļa no viņas pagātnes vai varbūt tā ir viņas dzīvība, tās pirmie nevarīgie �uksti pēc palīdzības?

Tad pie melnās platmales piegāju es. īpa�u uztrau�kumu nejutu, jo patiesībā viss jau bija skaidrs vai arī tie�i otrādi - vēl nebija skaidrs nekas.

- Ceturtais, - Betija Blūma teica un vēlreiz sajuta pakrūtē

sāpes, tagad jau daudz stiprākas.

- Man ir divpadsmitais, - es pateicu, no platmales iz�ņemdams pēdējo lozi un ieraudzīdams Antona Kaplāna apmierināto smīnu.

Divpadsmitais - tas bija visdro�ākais numurs, glu�i tāpat kā pirmais. Vienā gadījumā nāve, otrā - dzīvība. Uz �iem numuriem varēja spēlēt. Likt visaugstākās lik�mes. Nāvi nevajadzētu pielūgt, ne arī no tās baidīties, es nodomāju. Nāvi vajadzētu mēģināt varbūt vienīgi sa�prast, lai cik tā da�reiz nesaprotama un bezjēdzīga arī �ķistu. Uz nāvi vienmēr vajadzētu skatīties kā uz mū�su visdro�āko kārti. Parasti uz tās gan neko vinnēt ne�varam, bet mēs vismaz jau iepriek� skaidri zinām zau�dējuma lielumu.

Katrs no �ā nelaimīgā vagona pasa�ieriem klusi sēdē�ja savā vietā un mēģināja uzminēt, ko darīs, kā skaitīs vācu dro�ības dienesta virsnieks. Viņiem visiem, izņe�mot mani, vēl bija kaut kāda cerība, viņi paļāvās uz sa�vu veiksmi, uz nejau�ību, uz savu likteni un Dieva pirk�stu� Un tomēr mūs visus pārņēma dīvaina, smagnēja un ļoti nomāco�a sajūta, ka mēs esam tikai mazi bandi- nieki, putekļi, smil�u graudiņi kaut kāda ļauna spēka ro�kās. Visi sapratām, ka esam tikai statisti kādā skumjā komēdijā, lielā traģēdijā, kādā baigā joku lugā� Mums vairs nebija pat izvēles tiesību.

Mums pēk�ņi jāspēlē, jārīkojas, jāpakļaujas un jāuz�vedas tā, kā to grib un pavēl pilnīgi sve�s, nepazīstams cilvēks, kuru mēs redzam pirmo un pēdējo reizi mū�ā. Un tad mūs gandrīz vai visus sāka smagi nomākt pa�u bezspēcība, nevarības apziņa, dusmas, ka neko nevaram ne mainīt, ne grozīt. Atliek vienīgi sēdēt un cerēt. Var�būt, varbūt�

Otrais, tre�ais, ceturtais�

Kādu skaitli viņ� izvēlēsies?

Un kas pēc tam notiks ar mani?

Strauji atvērās vagona durvis un tajās negaidīti pa�rādījās gar� un tievs �ucmanis. Melnā ma�īnpistole va�ļīgi karājās uz viņa �aurajām krūtīm, bet tās īpa�nieks laiski grauza iesārtu ābolu.

�is �etrdesmit tre�ā gada rudens bija augļu gads un vi�sos dārzos varēja gaidīt bagātu ra�u.

-� Jums vēl paliku�as divdesmit minūtes, - garais �uc�manis atgādināja. - Kā ir?

-�� Nekā, - Antons noplātīja rokas.

-� Vainīgais vēl nav atradies? - �ucmanis nedaudz pār�steigts pārjautāja.

-�� Mēs visi esam bez vainas, - Antons Kaplāns atbil�dēja un nolieca galvu.

-�� Mēs esam nevainīgi! - Ivars Rīts iesaucās. - Dievs lai ir liecinieks!

-�� Virsnieka kungs man lika jums pateikt, ka viņ� ir pārdomājis, - �ucmanis mierīgā balsī paziņoja.

-�� Bravo! - Antons no priecīgā pārsteiguma pat sasi�ta plaukstas. - Es vienmēr esmu ticējis vācu virsnieku cēlsirdībai un viņu bruņnieciskumam!

-�� Es ta�u teicu, ka viņam nemaz tādu tiesību nav, - Jānis Balodis klusi teica vecajam jūrniekam.

-�� Vācu virsnieks ir īsts d�entlmenis, - sacīja Betija Blūma.

-�� Patie�ām kā Dievs! - Ivars Rīts pacēla savas baltās un tīrās rokas pret netīrajiem, mu�u un zirnekļu apķē�zītajiem vagona griestiem.

-�� Lai viņ� uz mū�īgiem laikiem kopā ar fīreru un vi�ņa neuzvaramo armiju no �ā brī�a izjūt vēl lielāku Die�va tā Kunga �ēlsirdību, aizgādību un visdziļāko patei�cību!

-�� Glābti, - �anis Lejiņ� teica un juta, ka kļuvis jau�nāks vismaz par desmit gadiem.

-�� Es ticēju, ka man paveiksies, - sacīja Edgars Sils.

-�� Tāds laimīgs liktenis, - �ukstēja mazā Irma.

-�� Tu jau pirmīt sacīji, ka visa �ī drāma mums laikam tomēr beigsies pavisam citādi, - Betija Blūma, nostāju�sies man blakus, klusi teica. - Es negribētu tevi pazau�dēt. Tu vēl kādreiz pie manis noteikti atnāc! Tu jau neesi vīrietis, bet gan visīstākais zvērs. Nekad neko tam�līdzīgu vēl nebiju jutusi.

Es nevērīgi atmetu ar roku.

-�� Tas tāpēc, ka mums turpat aiz muguras stāvēja nā�ve, - es teicu.

-�� Lai dzīvo mūsu glābējs! - visiem par pārsteigumu skaļi iesaucās bankas grāmatvedis. - Lai dzīvo taisnī�gais vācu virsnieks! Viņ� zina, ka mēs esam nevainīgi! Lai dzīvo!

Visi atviegloti uzelpoja un saprata, ka pēdējā brīdī iz�rauti no dziļa atvara vai bezdibeņa.

Mēs patie�ām jutāmies izglābti. Lielākajai daļai aiz bailēm pamiru�ajās dvēselēs lēnām atgriezās dzīvība. Atgriezās dro�ības sajūta.

Visi, izņemot mani un cilvēku pelēkajā putekļu mēte�lī, smaidīja un neslēpa savu prieku. Aiz vagona logiem bija apklusu�i pat suņi.

Ari garais �ucmanis pasmaidīja. Pēc tam viņ� teica:

- Virsnieka kungs lika man sacīt - ja jūs atliku�ajās nu jau astoņpadsmit minūtēs vainīgo neuzrādīsiet vai viņ� nepieteiksies pats, tad virsnieka kungs pavēlēs no��aut jūs visus! Sapratāt? Visus! Nekādas rindas nebūs! Visus bariņā taisnā ceļā uz elli! Un es bū�u viens no tiem �āvējiem, kuru jūs pirms nāves vēl varēsiet kārtīgi no�lādēt! Ha, ha, hā! - �ucmanis smējās, bet smaids no vi�ņa ģīmja jau bija pazudis.

Un tas, tikpat negaidot kā parādījies, pazuda arī no pārējo pasa�ieru sejām.

Bet aiz vagona logiem atkal sāka riet suņi.

Es sapratu uzreiz - tās ir beigas. Neticēju, ka vainī�gais patie�ām atrastos starp mums. Kļuva skumji. Mirt vēl negribējās. Bet, ja nu tā sanāks, tad tomēr nekādā gadījumā kā teļam lopkautuvē! Nolēmu cīnīties.

Tāda pati doma acīmredzot ienāca prātā arī pārējiem vagona pasa�ieriem, ta�u viņi izvēlējās ļoti zemisku gā�jienu� Viņi sāka meklēt upuri, kuru kā vainīgo varētu pasniegt uzpūtīgajam vācu virsniekam. Es nezinu, ku�ram pirmajam ienāca prātā �ī doma, bet tā bija varen pretīga un kā cilvēkiem tā viņiem nekādu godu neda�rīja.

Vai atkal tam tuklajam, izmisuma pārņemtajam ban�kas grāmatvedim Jānim Balodim? Vai aprobe�otajam Antonam Kaplānam? Vai noslēpumainajam Edgaram Si�lam, kur� ik pēc brī�a aptaustīja aiz muguras noslēpto pistoli? Vai tobrīd Dieva atstātajam Ivaram Rītam? Vai vecajam jūrniekam �anim Lejiņam, kuram tomēr vēl tik ļoti gribējās dzīvot? Vai plakanās pēdas īpa�niekam Dā�vidam Sirmajam? Vai beidzot aristokrātiskajai izvirtu- lei Betijai Blūmai? Kas tomēr bija pirmais? Lai tas līdz �ai dienai paliek uz viņu sirdsapziņām, bet jau pēc da��ām minūtēm astoņi acu pāri gandrīz vienlaicīgi paska�tījās uz jauno, astoņpadsmitgadīgo Zumboltes kundzes mājkalpotāju Irmu�

Es novērsu skatienu, pieplaku logam, skatījos uz mel�niem, nikni rejo�iem vilku suņiem; skatīju, kā pa pu�tekļainu ceļu aizbrauc kāds pajūgs, redzēju zaļu pļavu, me�u, tālumā pelēku māju, dārzu, divas govis un stār�ķa ligzdu, bet vēl tālāk ieraudzīju baltus mākoņus un zilu debess apvārsni.

Gar manām acīm ātri nozibēja bērnība un jaunība, ugunsgrēka liesmas, aukstums un dubļi un izsalkums, un mū�īgā bēg�ana, klejo�ana, slēp�anās un bie�ie si�tieni, kau�anās, spo�ie na�u asmeņi un visda�ādākie si�tamie, un ielas staigules, krogu skaļais troksnis, un cil�vēku bailēs izķēmotās sejas, un pārmācības nama drūmās sienas, un Centrālcietuma pelēkās kameras, un tad "Banga", brīvais jūras gaiss, kurtuvju ellīgais kar�stums, un Ņujorkas skaistie debesskrāpji, un vesela kau�dze naudas, un vairāki briljanti, tas bija pamatīgs ķē�riens, un sievie�u kailās miesas� Pēc tam manu acu priek�ā nostājās kāda meitene un viņas gai�ie mati, dziļ�domīgās acis un viņas siltie glāsti, viņas vārdi un �īs jau�kās, jau nebūtībā izgaisu�ās meitenes mīlestība�

Cie�i sakodu zobus un gribēju kaukt kā vilks. Ja kaut nedaudz ticētu Dievam, nodomāju, varētu aiziet pie tā mācītāja un izsūdzēt grēkus. Izlūgties piedo�anu. Bet kam? Nevienam! Varbūt vienīgi savai biju�ajai meite�nei Dacei, bet arī tas jau ir nokavēts. Man līdz Me�a ka�piem Rīgā nekad vairs netikt. Varētu viņai aiznest zie�dus. Baltas dālijas. Varbūt sarkanas gladiolas. Piedod, Dacīt. Pēc piecpadsmit minūtēm arī es do�os tur aug�ā un varbūt mums vēlreiz izdosies vienam otru atrast. Ie�spējams, mēs varam būt laimīgi vienīgi tad, kad jau vairs neesam�

Bet pa to laiku astoņi acu pāri joprojām nenovērsa savus satrauktos skatienus no astoņpadsmitgadīgās Zumboltes kundzes mājkalpotājas Irmas sejas. Viņu bal�sis bija lūdzo�as kā ubagiem. Es pūlējos ieklausīties. Par ko viņi tur īsti runāja?

-�� Irma�

-�� Meitenīt�

-�� Tikai jūs�

-�� Vienīgi tu�

-�� Vēl esi jauna�

-�� Es tev visu izstāstī�u�

-�� Un tu tam virsniekam�

-�� Viņ� tevi pa�ēlos�

-�� Katrā ziņā.

-�� Protams.

-�� Jums ne no kā nav jābaidās�

-�� Tas būs pilnīgi dro�i.

-�� Mēs jums visi dziļi pateiksimies�

Es viss saspringu.

-������� Tu tam virsniekam pateiksi, ka Ēriks fon Klauze tevi pirms da�iem mēne�iem paveda, - Betija Blūma Ir�mai teica. - Tu biji nevainīga� Un tagad viņu nejau�i satiki �eit vilcienā. Tas būs tāds romantisks un traģisks mīlas stāsts. Tu atriebies par nolaupīto godu. Tas aiz�kustinās pat viscietāko dvēseli. Viņi tev piedos.

-������ Jūs mūs visus izglābsiet, - teica grāmatvedis, ar de�go�ām acīm ieurbdamies meitenes nobālu�ajā sejā.

-������ Jūs izdarīsiet Dievam tīkamu darbu, - sacīja mācī�tājs un pārmeta Irmai krustu. - Dieva mīlestība ir ne�ierobe�ota un viņa pateicība mū�īga�

-�� Tāpat kā mūsu, - piebilda Dāvids Sirmais.

-�� Jūs būsiet varone, - klusi sacīja vecais �īfs.

-������� Nesdama �o upuri, jūs izglābsiet vienpadsmit cilvē�ku dzīvības, - Edgars Sils atgādināja.

-������� Bet es? Kas notiks ar mani? - meitene �ukstēja un ar �ausmās sastingu�ām acīm skatījās apkārtējo ļau�u pūlī, uz visiem �ie drebo�ajiem, uz visiem �iem lūdzo��ajiem cilvēkiem, kuri viņu raustīja aiz rokām un drē�bēm un visu laiku tikai runāja, runāja�

-������� Tu, bērns, esi vēl jauna, - mācītājs teica un atkal gaisā meta krustus. - Tu �ai dzīvē vēl neko neesi paspē�jusi iegūt, tādēļ neko arī nevarēsi zaudēt. Bet man ir sieva un liela draudze�

-������� Tu, bērniņ, esi viena, - Betija viegli apņēma Irmas plecus, - bet ko bez manis iesāks �etras meitenes un tie neskaitāmie� Tu vēl, Irmiņ, nezini, cik dzīve ir salda, ko tā dod un ko atņem� Tev būs ļoti viegli.

-�������� �im cilvēkam nupat piedzimis bērns, - Antons Kaplāns parādīja uz bankas grāmatvedi. - Un viņam bez �īs jaundzimu�ās ir vēl divas meitas un dēls. Ko viņi

- Bet esi Kas notiks ar mani? - Irma �ukstēja un ar �ausmās sastingu�ām acīm skatījās apkārtējo ļau�u pūlī.

iesāks bez tēva, bez vienīgā ģimenes apgādnieka? Jūs ta�u saprotiet pati�

-������� Jums jājūt �ēlastība pret apkārtējo pasauli un cil�vēkiem, - mācītājs atgādināja, neaizmirsdams vēlreiz pārmest krustu.

-������� Paskatieties uz to laimīgo pāri! - Edgars Sils ar gal�vu pamāja uz Kārkliņu pusi. - Jūs viņiem atņemsiet daudz laimes�

-������ Jūs mūs visus nogalināsiet, - grāmatvedis sacīja un lūdzo�i izstiepa rokas. - Lūdzu, nedariet tā!

-������� Jūs mūs visus izglābsiet, - Antons vēlreiz atgādi�nāja. - Un mēs vēl varēsim ļoti daudz ko dot gan savai Latvijai, gan mūsu ģimenēm.

-�� Bet jūs esat viena�

-�� Mēs visi ģimenes cilvēki�

-�� Un nevainīgi�

Irma raudāja. Viņa aizvēra acis, lai neredzētu lūdzo��i izstieptās rokas, un aizklāja ausis, lai nedzirdētu �īs sve�ās balsis, un asaras, kļūdamas arvien sāļākas, pāri nobālu�ajiem meitenes vaigiem strauji plūda uz kaklu un krūtīm�

Beidzot visu sapratu. Lēni piecēlos, vēlreiz paskatī�jos uz rejo�o suni un mani visu no galvas līdz kāju pē�dām piepildīja atklāts naids, ko es lielākā vai mazākā mērā pret cilvēkiem esmu izjutis visu mū�u, un kaut kāds �ēlums, kaut kāda vēl nepazīta sāpe, un pēc tam es skaidri sadzirdēju savu karsto asiņu balsi. Varbūt tas bija tālo sen�u aicinājums�

-�� Nelie�i! - es ierēcos un metos uz priek�u. - Pēdējie riebekļi! Tuk�ās ubagu tarbas! Izrūnītais suņu bars! Vai jūs maz apjēdzat, ko gribat izdarīt?!

�ķita - vēl mirklis, vēl tikai viens vārds, vēl tikai vie�na kāju vai roku kustība un es tūlīt, kā smagi ievainots vilks, izmētā�u, saplosī�u un sa�ķaidī�u visus, kas bija apstāju�ies ap raudo�o meiteni. Bet pēdējā brīdī es se�vi tomēr spēju savaldīt. Ar muguru atspiedies pret va�gona sienu, rokas noslēpu kabatās, ta�u acis dega neie�domājamā nicinājumā, ko izjutu pret �iem ļaudīm, pret visu pasauli un arī pats pret sevi. Jo kā nekā es ta�u tā�pat tiku pieskaitīts pie cilvēku kārtas, turklāt ne jau kā labākais �īs sugas pārstāvis�

-�� Nevainīgie� - es pārvērstā balsī sacīju un trekni nospļāvos. - Jāsmejas! Mēs esam vainīgākie no visvai�nīgākajiem! Jūs, mēs, visi! Tu, mācītāj, tāpēc, ka, pats dro�i vien Dievam ne sevi�ķi ticēdams, tā vārdā tomēr esi gatavs uz vislielāko nelietību! Gan jau Dievs piedos� Bet tev viņ� nepiedos! Tu redzēsi! Nepiedos! Mēs abi cepsimies uz vienas plīts! Un vainīgs tas Antons, kas klanās vācie�u priek�ā, kas gatavs viņu priek�ā līst uz ceļiem! Kur ir tavs lepnums, kur ir tava latvie�u cilvē�ka pa�cieņa, kur tavs vīrie�a spēks? Lupata! Un tas grā�matvedis, kur� ar vienādu veiklību gatavs skaitīt latus, rubļus, markas un cilvēku dzīvības! Un Betija Blūma, kurai vienalga, kas viņai kāpj virsū! Un vecais �īfs �a�nis un tas klusējo�ais Arnis Bērziņ�! Ko tu klusē? Ko nerunā? Vai tev nekas nesāp? Un pat tu, Irma! Kāpēc tu viņiem neiespļāvi sejās? Kāpēc jūs visi esat tik ļoti nobiju�ies? Kāpēc jūs negribat vai neprotat pat cilvēcis�ki nomirt?! Kāpēc nevienam no jums nav ienācis prātā pretoties, pirms savas nāves vismaz no�miegt to augst�prātīgo virsnieku, to ņirdzo�o �ucmani? Bēgt! Bet kā�pēc gan jums visiem ienāca prātā savā vietā upurēt �o patie�ām nevainīgo meiteni? Vai tik tie�ām ne uz ko ci�tu jūs vairs neesat spējīgi?

Es apklusu, manas lūpas savilkās nicīgā smīnā un skatiens viegli pārslīdēja pāri cilvēku sejām un netīra�jiem vagona griestiem.

-�� Es virsniekam pateik�u, - visiem par lielu pārstei�gumu sacīju, - ka Ēriku fon Klauzi nogalināju es! Jā! Vilis Vilks Jēkaba dēls! Un es to darī�u tādēļ� Atklāti sakot, jūsu dēļ nebūtu vērts pakustināt pat mazo pirk�stiņu, kur nu vēl mirt. Bet�

Es viņiem vairāk neko neteicu un nepaskaidroju. Pie�gāju pie Irmas un maigi, kas �ķita neticami, noglāstīju viņas dzeltenbrūnos matus un, kas likās vēl neticamāk, viņu noskūpstīju. Vēlāk neviens no pasa�ieriem tā arī nesaprata un nespēja izskaidrot manu negaidīto rīcību. Vieni bija gatavi derēt, ka es arī esmu tas īstais vainī�gais, citi atkal domāja, ka to darīju tāpēc, lai izpirktu grēkus, lai vismaz kaut kā nomierinātu savu sirdsap�ziņu�

Bet nebija ne viens, ne otrs. Es vienkār�i negribēju tikt nokauts kā nabaga lopiņ�. Es gribēju nomirt kā cil�vēks. Nez kāpēc man tas �ķita ļoti svarīgi. Mirt cīņā� ar ļoti vājām cerībām varbūt tomēr izglābties.

Pēc da�iem mirkļiem piegāju pie loga un pamāju ar roku garajam �ucmanim.

-�� Ienāc! Mums vēl ir paliku�as piecas minūtes, tāpēc gribam kaut ko pajautāt. �is tas jāprecizē.

�ucmanis viens divi ielēca vagonā, ma�īnpistole jo�projām tikpat nevērīgi karājās uz krūtīm, bet viņa zo�bi kā pirmīt grauza iesārtu ābolu.

Tiklīdz viņ� ienāca vagonā, es ar atvērtas plaukstas malu no visa spēka ie�ķīlu �ucmanim pa kakla priek��pusi, nedaudz zem ādamābola, viņ� spēji aizrijās, sma�gi nogārdzās un, neveikli turēdamies pie vagona dur�vīm, lēnām slīdēja lejup. Es ātri paķēru ma�īnpistoli, vēlreiz iebelzu �ucmanim pa galvu ar dūri, pēc tam pa�sa�ieriem pavēlēju:

- Zemē! Visi gulstieties zemē! Uz grīdas! Tūlīt sāk�sies neliels kariņ�! Un celieties aug�ā tikai tad, kad viss �is jampadracis būs beidzies! Un jūs dzīvosiet! Visi! Bet tagad lai tie fri�i un �ucmani man te nodanco tūdaliņ, tāgadiņ!

Skanēdama izbira loga rūts. Es, nedaudz saliecis sa�vu lielo augumu, nobēru garu lo�u kārtu pa �andarmu un �ucmaņu bariņu, tas pajuka, vairāki apsardzes vīri tūlīt nokrita zemē, bet es turpināju �aut, atskanēja klie�dzieni un vaidi, suņu rejas un da�i atbildes �āvieni. Lo�des caursita logus un vagona sienas. Tās svilpodamas lidoja gar manu galvu, bet es smējos, es lamājos visrup�jākajiem vārdiem un jutos tik apmierināts kā Dievs sa�vā pirmajā radī�anas dienā.

Pēc tam, izmantojot vispārējo apjukumu, izlēcu no va�gona un, �audams pa labi un kreisi, līkumodams, mez�dams cilpas kā zaķis vai vilks, neiedomājamā ātrumā skrēju pāri pļavai uz tuvējo me�u.

Uz savu dzimto pusi.

Uz savām mājām�

* * *

Slimnieks pievēra acis un apklusa. Viņ� smagi elpo�ja, acīmredzot bija piekusis, vairākas reizes nodrebēja, pēc tam kaut kā savādi un skaļi iegārdzās un pēk�ņi no�mira.

Es, pārdomādams dzirdēto, vēl vairākas minūtes sē�dēju pie viņa gultas, tad lēnām piecēlos un gāju meklēt ārstu.

Kad pēc stundas man viņu vajadzēja vest uz morgu, es ar visiem ratiem apstājos slimnīcas pagalmā un paskatījos uz debesīm. Nakts bija skaidra un stipri vē�sa. Izstiepu roku un no Viļa Vilka sastingu�ās sejas no�vilku nodriskāto līķu pārsegu.

Es nezinu, kā viņ� bija dzīvojis pirms izstāstītā noti�kuma un kā dzīvoja pēc tam, ta�u nekas spo�s tas ne�varēja būt. Bet tas, ko viņ� toreiz izdarīja� Es par to vēl padomā�u. Glābjot savu dzīvību, viņ� izglāba vēl vienpadsmit citu cilvēku dzīvības. Iespējams, tas nav ne�kas, bet varbūt tas ir visaugstākais, uz ko cilvēks vis�pār ir spējīgs.

Varbūt augstākas ir tikai debesis, es nodomāju, tā�pēc, veco zēn, vēl pēdējo reizi paskaties uz zvaigznēm� Kaut ko vairāk izdarīt tavā labā es nespēju�

�

Metās jau krēsla, un Rīgas centrs pēk�ņi iedegās tūk�sto� ugunīs. Ejot pa Brīvības bulvāri, es nokļuvu Vecrī�gā un iegāju nelielā, bet ļoti mājīgā krodziņā, kas sau�cās "Sapnis". Nekas īpa�i sapņains gan tur nelikās, ta�u krodziņa īpa�niece Viviāna bija mana sena draudzene un man tur itin bie�i patika pasēdēt.

-�� Sveika, Viva! - es pamāju ar roku un apsēdos pie malējā galdiņa. Zālē atradās vēl tikai kāda pavecāka kundze, kura, klēpī turot mazu �uneli, nesteidzoties tuk�oja kafijas tasīti.

Glu�i kā kādreiz slavenā aktrise Anta Klints, es no�domāju un paskatījos uz Viviānu. Viņa stāvēja man bla�kus un apburo�i smaidīja.

-��� Sveiks, Edmund! Ilgi nebiji ienācis. Vai esi iemīlē�jies vai arī daudz jāstrādā?

-�� Esmu iemīlējies un daudz strādāju, - atbildēju. - Kā pa�ai?

-��� Tā nekas. Ja daudz nedomā, var iztikt. Kaut ko dzersi? Ēdīsi?

-�� Atnes man, lūdzu, simt gramus skotu viskija. Ja ir, tad The Balvenie, vienu sviestmaizīti un paciņu ciga�re�u.

Viviāna aizgāja. Ari vecā kundze, �uneli joprojām tu�rēdama rokās, cienīgi devās prom. Paskatījos uz pretē�jo pusi. Tur kāds mākslinieks spilgtām krāsām bija uz�zīmējis galdu, uz kura stāvēja da�as maizes �ķēles, trauks ar medu un nez kādēļ vēl Bībele.

-������� Lūdzu! - Viviāna teica, man priek�ā nolikdama pa�sūtījumu.

-�� Apsēdies! - es uzaicināju. - Pati negribi iedzert?

Viviāna noraido�i pakratīja galvu un cie�i paskatījās

uz mani.

-�� Kāpēc esi tik drūms? Kaut kas noticis?

-�� Nekas īpa�s. Tā�

-�� Tev sagājis dēlī ar Sandru?

-�� Pagaidām viss vēl ir kārtībā. Kāpēc tā prasi?

-������� Tāpēc, ka jebkuram pārītim pēk�ņi viss var saiet sviestā� Arī jums.

-�� Vai neesi mazliet greizsirdīga?

-������ Tas, Edmund, ir jau garām! Kad tad mēs pēdējo rei�zi mīlējāmies?

-�� Tas bija ļoti sen.

-������� Bet pavisam nesen tie�i pie �ī pa�a galdiņa sēdēja Sandra ar tavu draugu Niklāvu.

-������� Nu un tad? Kas tur slikts? Es viņus pats iepazīsti�nāju, ta�u nedomāju, ka Sandra� Nē, nē! Tie�i no �e�jienes es tūlīt ie�u pie viņas. �odien Sandrai ir vārdadie�na.

-������� Nē, Edmund, patie�ām. Kas gan tur slikts? Vienī�gi agrāk Sandra �eit bie�i iegriezās arī ar citiem vīrie��iem, bet tagad nāk kopā tikai ar Niklāvu.

Drūmi klusēju. No nupat dzirdētā jaunuma vēl nekā�dus traģiskus secinājumus neizdarīju, ta�u to dzirdēt man bija nepatīkami. Varbūt muļķīgi, bet es nez kāpēc biju stingri ieņēmis galvā, ka sieviete, kuru es mīlu, ne�kad nespēs būt man neuzticīga. Mēs gan tā nebijām no�runāju�i, mēs nebijām viens otram devu�i nekādus mū��īgas mīlestības un uzticības zvērestus, ta�u tam tā visam loģiski vajadzēja izrietēt no mūsu jūtām un at�tiecībām. Vienīgi tai brīdī aizmirsu, ka divu iemīlēju�os

cilvēku attiecībās tāpat kā jebkurās savstarpējās at�tiecībās nekādu dzelzs loģiku meklēt gan nevajadzētu�

-�� Zini, Edmund, - Viviāna nedaudz skumji pasmai�dīja, - es pēdējā laikā arvien stiprāk sāku ticēt daudzu gudru cilvēku izteiktai atziņai - ja gribi būt laimīgs, ne�kad neiemīlies!

-�� Vai tikai tev pa�ai ar Viktoru viss nav sagājis dē�lī? - es prasīju un ātri, gandrīz vai nikni izdzēru glāzi ar skotu viskiju.

-�� Tā ir, - Viviāna noteica. - Pirms mēne�a iz�ķīrā�mies.

-�� Vai viņam nepatika, ka tu te līdz vēlai naktij �ive- rē pa krogu?

-�� Arī tas.

-�� Bet nauda?!

-� Viņam bija pa�am sava nauda. Tā kā� Es atkal es�mu dabūjama.

Pasmaidīju un cie�i saspiedu Viviānas roku.

-�� Es to pamēģinā�u atcerēties�

Kad jau gribēju piecelties un iet prom, redzēju, ka kro�gā ienāk Haralds Vītols - mans kādreizējais Afganistā�nas karabiedrs. Viņam bija ilgi neskūta bārda, iekritu��as acis, bet galvā dziļi uzmaukta �okejcepure. Viņ� piegāja pie bāra letes, Viviānai pasūtīja kaut ko dzera�mu, da�as pudeles līdzne�anai un aizsmēķēja cigareti.

�ķiet, mani viņ� nemanīja. Bet es viņu redzēju un zi�nāju gan no ziņojumiem presē, gan pa radio un televī�ziju, ka Haralds Vītols tiek meklēts kā ļoti bīstams no�ziedznieks. Pirms desmit dienām, bruņojies ar pistoli, viņ� bija uzbrucis kādas pazīstamas bankas valūtas mai�ņas punktam, aukstasinīgi no�āvis divus apsardzes dar�biniekus, tre�o smagi ievainojis un nolaupījis lielu sum�mu ASV dolāros un citā valūtā. Banka par viņa uzrādī�anu vai notver�anu bija izsludinājusi vēl nedzir�dētu atlīdzību divdesmit tūksto�u latu apmērā. Bet es tai brīdī par to nedomāju. Mani ļoti ieinteresēja, kāpēc, nolaupījis tik lielu naudu, viņ� nekur nav aizbēdzis, bet klīst tepat pa Rīgas krogiem? Un kāpēc vispār laupīja? Viņ� bija lāga zēns, tiesa, bie�i iekarsa un ātri kļuva

agresīvs, it sevi�ķi, kad bija iedzēris, bet citādi es viņu atcerējos kā ļoti biedrisku, izpalīdzīgu un labu.

-�� Harald! - es klusi uzsaucu.

Viņ� lēnām pagriezās. Tūlīt pamanīju, ka Haralda la�bā roka jau ir ieslīdējusi lietusmēteļa kabatā. Viņ� da��us mirkļus stāvēja, acīmredzot pārdomādams - tūlīt iet prom vai tomēr sākt sarunu ar mani. Beidzot viņ� iz��ķīrās. Nesteidzoties pienāca klāt, apsēdās man iepre�tim un cie�i noskatīja.

-������� Sveiks, Edmund! - viņ� nedaudz aizsmaku�ā balsī sacīja. - Ilgi neesam tiku�ies.

-�� Da�i gadi būs, - es teicu. - Kā dzīvo?

Haralds mani vēlreiz apdedzināja ar savu drūmo ska�tienu, tad lūpu kaktiņus savilka nicīgā smīnā.

-������� Dzīvoju slikti, - viņ� atbildēja. - Tu par mani neko nezini?

Paraustīju plecus.

-�� Ko man vajadzētu zināt?

-�� Vai avīzes nelasi? Televīziju neskaties?

-�� Da�reiz. Neko interesantu tur neatrodu.

-�� Tu nezini, ka tieku meklēts?

-������� Zinu. Biju iedomājies, ka esi jau Krievijā vai kaut kur tālajā Argentīnā.

-������ Nekas nesanāk, - Haralds teica. - Man vēl kādu lai�ku ir jāpaliek �eit. Starp citu, tu esi pirmais cilvēks, kur� mani atpazīst.

Es gribēju pateikt, ka, baidoties tikt atpazītam, vi�ņam būtu ieteicams pēc iespējas retāk rādīties sabied�rībā, ta�u tie�i tobrīd krogā ienāca vesels bars cilvēku. Laikam bija beigusies teātra izrāde un tūlīt arī Sandra būs mājās, tāpēc jāceļas un jāiet prom. Kāpēc man va�jadzēja uzrunāt Haraldu? Pēc brī�a krogā ienāca arī di�vi policisti, ta�u izskatījās, ka viņi nekādu kontroli ne�grasās veikt. Abi nostājās rindas galā pie bāra letes un par kaut ko sarunājās.

Haralds vēl cie�āk uzvilka �okejcepuri uz pieres un klusi pateica:

-�� Tinamies prom! Ātri!

Iedzērām. Konjaka gar�u tikpat ka nejutu. Uzkodu.

Aizsmēķēju. Un klusēju. Man Haralda kļuva �ēl.

Piecēlāmies un izgājām laukā. Uz ielas mums pretim un garām pagāja vairāki cilvēki.

- Uznāc pie manis! - Haralds aicināja. - Es tepat ne�tālu mitinos. Necie�ami sagribējās iedzert�

Mēs iegājām blakus mājā. Tā bija veca, pirms divdes�mit gadiem celta ēka, kur vēl no padomju laikiem otra�jā stāvā bija saglabāju�ās da�as dzīvojamās telpas.

Haralds atslēdza durvis, un mēs iegājām mazā vien�istabas dzīvoklītī, kas man par lielu pārsteigumu bija gai�s, tīrs un labi uzkopts. Es sapratu, ka �ai situācijā Haraldam pēc iespējas mazāk ir kas jāvaicā un ne par ko daudz interesēties nevajadzētu, bet�

Istabā nemaz negājām. Palikām virtuvē. Haralds no mēteļa kabatas izvilka pistoli un iebāza to bik�u kaba�tā, bet no otras izņēma krogā nopirkto konjaka pudeli. Viņ� nesteidzoties sameklēja da�us traukus, maizi un sieru, atkorķēja pudeli un patīkami smar�ojo�o �ķidru�mu ielēja divās nelielās glāzēs.

-��� Par tiem, Edmund, kas palika Afganistānas kal�nos! - viņ� dobjā balsī sacīja. - Ķermeņus jau galu galā pārveda uz �ejieni, ta�u viņu dvēseles palika tur! Un vēl� Par visu to skaisto, kas ar mums ir noticis! Tas, kas mani gaida nākotnē, būs manas dzīves melnākās dienas. Tāpēc pat tas, kas toreiz notika Afganistānā, man da�reiz �ķitīs kā skaisti dārza svētki�

Iedzērām. Konjaka gar�u tikpat kā nejutu. Uzkodu. Aizsmēķēju. Un klusēju. Man Haralda kļuva �ēl. Es to�brīd nedomāju, ko viņ� ir izdarījis un kādi apstākļi viņu to ir piespiedu�i darīt. Man viņa vienkār�i kļuva �ēl tā�pēc, ka es atkal (jau kuro reizi!) redzēju sev priek�ā stā�vam cilvēku, kuru dzīve vai pa�a vājums bija salauzis un praktiski iznīcinājis jebkādas daudzmaz normālas nākot�nes izredzes.

-�� Kas ar tevi notika? - es, tomēr nenocieties, klusi uzprasīju. - Tu paliki bez darba?

Haralds ilgi klusēja, tad paņēma pudeli un tie�i no kakliņa iedzēra da�us malkus. Tad, pacēlis galvu aug��up un drūmi skatīdamies griestos, nedaudz saraustīti sāka stāstīt.

-�� Pirms tā uzbrukuma� Nē, ar mani nenotika ne�kas. Viss bija normāli. Man bija darbs, sieva, meita, dzī�voklis� Nesen biju nopircis automa�īnu, tā ka ar ma�ni viss bija kārtībā. Nelaime notika ar meitu. Viņai ir divpadsmit gadu. Sanita. Ļoti jauks un mīļ� bērns. Mā�cās Fran�u licejā. Nu, lūk, kādu dienu, nākot no skolas, trakā ātrumā joņojo�a automa�īna viņu sabrauca. Tur�klāt vēl uz ietves! Braucējs tie�i tai brīdī apdzina kādu citu ma�īnu. Vienvirziena iela tur ir diezgan �aura un, lai tiktu ma�īnai garām, nelietis brauca pa trotuāru! Vē�lāk traumatoloģijas slimnīcas ārsti meitu, kā saka, pa gabaliņiem atkal salīmēja kopā� Ta�u diem�ēl neko vai�rāk arī nespēja. Sanita tagad paralizēta sē� ratiņos.

Dakteri saka, ka viss nemaz tik bezcerīgi neesot. Kā�di pieci, desmit procenti izred�u uz veiksmi. Tu jau zi�ni, kā pie mums bie�i ir, - �eit neko nevar izdarīt, bet, lūk, ārzemēs� Tikai tur visu var! Esmu pārliecināts, ka pa lielākai daļai tās ir vistīrākās muļķības! Ja labi grib, visu var izdarīt arī pie mums. Bet sievai un man viņi beigu beigās tomēr ieborēja, ka meitu varot glābt vienīgi kaut kāda tur pasaulslavena spinālo slimnieku klīnika Stutgartē! Astoņdesmit tūksto�i marku. Mūsu naudā apmēram divdesmit pieci tūksto�i latu. "Vents�pils naftas" prezidents tādu summu nopelna vienā mē�nesī. Tās ari ir lielas muļķības. Viņ� ta�u tos trīsdesmit tūksto�us ne-no-pel-na! Neviens cilvēks pasaulē ne ar savām rokām, ne galvu tādu naudu no-pel-nīt nespēj! Nekur un nekad! Tas ir absurds! Vai kāds, aplaupot ban�ku vai inkasatoru, arī būs tādu naudu no-pel-nī-jis? Mūs te, vecīt, visus �os gadus varas vīri un kvēlie kapitālis�ma sludinātāji nepārtraukti �akarē gan ausīs, smadze�nēs, gan pakaļā! Bet velns ar viņiem! Ja policija vai es to trako braucēju būtu noķēris� Es viņu būtu nogali�nājis. Meitai, protams, no tā ne silts, ne auksts, bet es vismaz justos gandarīts. Kaut mazliet. Bet tā�

Nolēmu riskēt. Iegāju valūtas maiņas punktā, abas tur strādājo�ās meitenes noguldīju uz grīdas un ātri pie�vācu visu, kas kasē atradās. Man ar to pietiktu, lai Sa�nitu atkal dabūtu uz kājām. Ta�u viena no valūtas kan�tora meitenēm, gulstoties uz grīdas, tomēr bija paspējusi nospiest signalizācijas pogu� Pēc divām minūtēm ap�sardzes vīri bija klāt. Es sapratu, ka esmu zaudējis. Bet tu jau zini - kam tad gribas zaudēt? It sevi�ķi vēl tad, kad rokā ir jau piecdesmit tūksto�i! Vienā mirklī pār�ņēma gan drausmīgs naids, gan liels �ēlums par tik spī�do�i izstrādātās operācijas neveiksmi. Un tad es sāku �aut. Ja atceries, es mūsu rotā biju labākais� Tālāko tu jau zini. Mani meklē! Ķer! Kā kādreiz Me�onīgajos Rietumos! Izsludināju�i pat prēmiju! Arī tu to tagad va�ri nopelnīt! Bez jebkādas �au�anas! Aizej un paziņo! Ne�viens bez tevis par �o dzīvokli nezina. Pat ne sieva Amanda, ne meita Sanita. Esmu mierīgs. Pavisam mie�rīgs. Ja viņi mani notvers kaut �odien vai rīt� Vienal�ga! Nauda ir dro�ā vietā un vēlāk Sanita to noteikti da�būs. Man, protams, to no�auto pui�u ir �ēl, ta�u savas meitas man ir �ēl simtreiz vairāk! Un vēl� sirdsapzi�ņas nomierinā�anai. Es nevienu nabagu neesmu

aplaupījis. Es naudu atņēmu cilvēkiem, kuri to nevis go�dīgā darbā nopelna, bet gan, mākslīgi spekulējot ar va�lūtu kursu maiņām, mūs vienkār�i apzog! Samainot vie�nu papīrīti pret citu, nekādas lielās pūles nav ta�u jāpieliek, vai ne? Nekādi smaga darba sviedri nav jāsvīst. Bet tie ve�i, kuri tagad skaitās lieli baņķieri un sabied�rībā visādi cienījami cilvēki, viena gada laikā, �os papī- rī�us mainot, savā kabatā iebāza pirmo miljonu!

Vai tas ir godīgi? Tas ir cienījami? Vai tas ir nopelnīts ar darbu?! Protams, mūsu smirdo�ajā pasaulē un viņiem līdzīgu cilvēku sabiedrībā tas, bez �aubām, skaitās pat loti godīgi un cienījami, bet man par to visu gribas vien�kār�i izvemties!

Haralds apklusa. Arī es paņēmu pudeli un tie�i no kakliņa iedzēru da�us malkus. Pēc tam piecēlos un uz�liku roku uz Haralda pleca.

-������� Jūtu līdzi, veco zēn, bet ne ar ko tev palīdzēt ne�spēju.

-�� Paldies kaut vai par to. Kā pa�am?

-�� Tā nekas. Pagaidām dzīvoju.

-�� Tagad iesi mājās?

-�� Ieie�u pie Sandras. Tu viņu atceries?

-�� Vai tā ir tā aktrise?

-������� �odien viņai ir vārdadiena. Teātra izrāde ir beigu�sies un ieskrie�u viņu apsveikt.

-�� Tev ar viņu ir nopietni?

-������� Vispār jā. Īstenībā mēs jau esam tikpat kā vīrs ar sievu. Bet tagad� �e ķepa, Hari! Un turies, cik nu ilgi �ādā veidā vispār ir iespējams noturēties!

Paspiedu viņam roku un gāju uz durvīm. Kad jau bi�ju satvēris rokturi, mani negaidīti apstādināja Haralda dobji aizsmakusi balss.

-�� Pagaidi!

Pagriezos un ieraudzīju, ka Haralda roka tur pistoli un ar to mērķē man tie�i galvā.

-������� Kā tev �ķiet, Edmund, vai tas būs prātīgi darīts, ja es tevi no �ejienes tagad palaidī�u dzīvu?

-������� Nezinu, cik prātīgi� - es stipri samulsu. - Bet tas nebūtu arī muļķīgi.

-�� �odien diem�ēl nevar uzticēties nevienam, - Ha�ralds sacīja. - Pat labākajiem draugiem ne. Bet mēs ar tevi pat neesam labākie draugi.

-�� Tas tiesa, Hari, - teicu es. - Bet mēs kopā karojām. Mēs tad katru dienu dzīvojām nāves ēnā un ne vienreiz vien cits citu izglābām.

-�� Pareizi, Edmund! Bet tas bija toreiz. Tas bija cits laiks un citi cilvēki.

-�� Vai tu iedomājies, ka es tagad tūlīt skrie�u uz poli�ciju tevi nodot?!

-�� Jā. Tā es iedomājos.

-�� Nebaidies! Es neesmu mainījies, lai gan mainījies ir laiks.

-�� Piedod, bet kaut kā negribas ticēt, ka tu �ai draus�mīgajā naudas rau�anas laikā spēsi atturēties no tik viegli iegūstamajiem divdesmit tūksto� latiem!

-�� Ļoti slikti, Harald, - es pateicu. - Naudas man pie�tiek. Un ja arī nepietiktu� �ādā ceļā es to tomēr ne�gribu iegūt. Es saprotu, ka sabiedrības taisnīgam sodam nenodot vairāku cilvēku slepkavu ir amorāli, bet tikpat amorāli ir par to saņemt atlīdzību naudā.

Haralds rūgti iesmējās.

-�� Vai tie�ām vispār vēl pastāv tāds jēdziens kā morā�le?

-�� Man vēl pastāv, - es atbildēju. - Kā būs vēlāk, ne�zinu.

Haralds krietnu laiciņu klusēja.

-�� Tas varbūt izklausīsies smieklīgi, - viņ� beidzot dob�jā balsī sacīja, - bet vai mūsu neiedomājami negodīga�jā laikā� tu vari man dot savu goda vārdu?

-�� Protams, - es apliecināju. - Es tev dodu savu goda vārdu, ka nevienam neteik�u, ka tu �eit uzturies. Man tas principā ir pilnīgi vienalga, kur tu slēpies. Pats esi mēslus sataisījis, pats no tiem arī tiec laukā! Bez tam, Harald� Man joprojām �ķiet, ka mūsu kritu�o biedru dvēseles tomēr nav paliku�as Afganistānas kalnos! Tās ir tepat - starp tevi un mani. Visos laikos nodot otru cilvēku ir bijis ļoti viegli, bet mēs ar tevi esam biju�i ko�pā visgrūtākajos mūsu dzīves brī�os� Nē, Harald, tu

uz mani joprojām vari paļauties. Dzīve jau tas pats ka- riņ� vien ir, tikai nedaudz citādā veidā.

Haralds lēnām nolaida roku ar pistoli un atkal labu brīdi drūmi klusēja.

-�� Es tev ticu, - viņ� tikko sadzirdami pateica.

-������� Lai tev veicas! - es pateicu un nesteidzoties atvēru durvis. - Es tevi mazliet saprotu.

�āviens neatskanēja.

Izgāju uz ielas un pēc se�ām minūtēm jau biju pie Sandras. Durvis atvēra viņas māte.

-������ O, Edmund! - viņa priecīga iesaucās. - Nāc vien iek��ā! Tepat arī atģērbies! Vai tas tiesa, ka tu pa�laik slim�nīcā strādājot par sanitāru?

-������� Nē, kundze, - es pakratīju galvu. - Tas vairāk iz�skata pēc. Kā visur, arī tur es joprojām strādāju kā rakst�nieks.

-�� Vai citu vietu atrast nevarēji?

-������� Nē, cienītā kundze, - es atbildēju. - Izņemot karus, slimnīcas �ai pasaulē ir vienīgā vieta, kur cilvēki mirst, ja tā varētu teikt, publiski.

Sandras māte, kura bija ļoti izsmalcināta dāma, ne�slēpa pārsteigumu.

-�� Tev patīk skatīties, kā mirst cilvēki?!

Es viņai gribēju atbildēt - jā, jo tai mirklī, varbūt vai�rāk gan neapzināti, izjutu savādu gandarījumu, ka tas, kur� mirst, pagaidām vēl neesmu es� Ta�u atbildēju citādi.

-������ Sandrasmāt, - es teicu. - Cilvēka mir�anas process, kā mūsu dzīve vispār, ir diezgan noslēpumains, lai gan it kā nekā vienkār�āka uz �īs pasaules nav. Bet ne tas mani interesē vai patīk. Es gribu uzzināt, vai cilvēki pirms savas nāves kaut ko no�ēlo vai ne. Un, ja no�ēlo, kāpēc?

-�� Bet ja neko neno�ēlo?

-�� Tas pats - kāpēc?

-������� Kāpēc tev to vajadzētu zināt? Tu daudz ko iegūsi? Daudz ko sapratīsi? Kaut ko atklāsi jaunu?

-������� Jā, - es atbildēju. - Katra cilvēka dzīvība un dzīve ir unikāla. Varbūt iegū�u jaunas atziņas. Bet, iespējams, es vienkār�i apmierinu savu profesionālo un cilvēcisko ziņkāri. Bet, ja padomā dziļāk� Jūsu jautājums ir ne�vietā. Kāpēc cilvēki skatās televīziju? Iet uz kino, uz iz�stādēm un koncertiem? Kāpēc apmeklē teātru izrādes un lasa grāmatas? Slimnīcu palātās, morgos un kapli��u izvadī�anas zālēs notiek tik spēcīgi jūtu uzliesmoju�mi, pārdzīvojumi, sāpes, vil�anās un cerības, neiedomā�jami cilvēku emociju sprādzieni, ka nekāds �ekspīrs, bet vēl mazāk Blaumanis un Rainis ar savām lugām netiek pat tuvumā!

Rita Salaka skumji pasmaidīja un ieveda mani vies�istabā, kur bija daudz cilvēku - pārsvarā gan Sandras teātra ļaudis. Jutos mazliet nepatīkami pārsteigts, rai�bajā viesu barā tūlīt ieraudzīdams arī Niklāvu Razu- movski. Piegāju pie Sandras, noskūpstīju viņu un pa�sniedzu skaistu sudraba rokassprādzi.

Sandra neslēpa prieku un rokassprādzi tūlīt pat ap�lika ap savu kreiso roku. Derēja un izskatījās labi. Arī es nedaudz nopriecājos.

Pēc tam visi turpināja dzert, ēst un sarunāties.

Vēlāk mēs ar Niklāvu kaut kā nejau�i iegājām bla�kusistabā, kur tobrīd bez mums neviena cita nebija.

-�� Kāda velna pēc tu te atrodies? - es bargi prasīju.

-�� Vai tad nedrīkst?

-������� Jā, Niklāv, nedrīkst! - gandrīz vai uzkliedzu. - Tu ta�u zināji, ka arī es �eit bū�u!

-������� Nu un tad? Vai tad mēs pirmo reizi visi trīs esam kopā?

-������ Nē, simto reizi! Bet pie viņas mājās pirmo reizi! Un pēdējo! Sandra tevi uzlūdza?

Niklāvs iesmējās un izturējās visai pārliecino�i.

-������ Nu ko tu! Uz vārdadienām var ta�u nākt arī nelūgts. Tu kļūsti greizsirdīgs?

-�� Ej ellē! - atcirtu.

-������� Nē, nē! - Niklāvs turpināja smieties. - Ja kaut kur ie�u, tad tikai uz paradīzi!

-�� Vai tas būtu, - es stipri apmulsu, - Sandras gultā?

-�� Tu esi piedzēries, - Niklāvs sacīja.

-�� Nekad vēl tik skaidrs neesmu bijis, - atteicu.

-������� Tad liksim Sandru mierā, - Niklāvs sacīja. - Labāk parunāsim par kaut ko citu. Tu vēl atceries mūsu rotas ser�antu Haraldu Vītolu?

Es saspringu.

-�� Atceros�

-������ Tu zini, ka viņ� laupī�anas nolūkā pirms desmit die�nām ir uzbrucis kādam valūtas maiņas punktam un tur nogalinājis divus apsardzes vīrus, bet tre�o smagi ievai�nojis?

-�� Jā. Kādā avīzē lasīju�

-������� Viņ� bija labs �āvējs, laupījums izdevās un tagad viņ� slēpjas.

Es klusēju.

-������� Par viņa notver�anu banka ir izsludinājusi prēmi�ju - divdesmit tūksto� latu.

-������� Arī par to esmu lasījis, - tikko sadzirdami nomur�mināju.

-������ Nu, lūk! - Niklāvs priecīgs paziņoja.- Viņ� man jau ir tikpat kā rokā! Un nauda kabatā!

-�� Kā - rokā? - pārsteigts prasīju.

-������� Es zinu, kur viņ� slēpjas, - Niklāvs atbildēja. - Tas ir viņa māsīcas dzīvoklis tepat Vecrīgā. Bet pati māsīca pa�laik uz pusgadu ir aizbraukusi mācīties uz Ameri�ku. Rīt Haraldu ņem�u ciet.

-�� Viens?

-�� Visticamāk. Ne ar vienu negribu dalīties.

-������ Labāk jau neej, - es teicu. - Viņ� tevi nokniebs viens divi! Vai aizmirsi, ka viņ� bija mūsu labākais �āvējs?

-�� Es nebiju sliktāks.

-�� Neej! Viņ� ta�u tomēr ir mūsu karabiedrs!

-�� Tagad viņ� ir noziedznieks. Slepkava!

-������� Paklau, Nik, - es strauji pagriezos pret viņu. - Bet ja tas būtu es? Tad arī tu naudas dēļ nāktu mani ares�tēt?

-������ Nē, - Niklāvs pakratīja galvu. - Tevi es arestētu pie�nākuma dēļ.

Rūgti iesmējos.

-������� Pienākums! - ar dziļu izsmieklu sacīju. - Kas par ietilpīgu vārdu! Bet ja to būtu izdarījusi Sandra? Ja to

- Labāk jau neej, - es teicu Nikam. - Viņ� tevi nokniebs

viens divi!

būtu izdarījusi tava māte?! Tad tu arī pienākuma dēļ ietu viņu arestēt?!

-������� Liec Sandru mierā! - Niklāvs skarbi pateica. - Vēl vairāk liec mieru manai mātei! Es zinu, ko daru! Un zi�nu, kas ir mans pienākums.

-������� Tad cilvēki �ai pasaulē var dzīvot mierīgi, - es tei�cu un gāju prom. - Vienīgi pamēģini atcerēties� Ja es turpmāk kaut vienu reizi tevi redzē�u Sandras tuvu�mā� Tad nākamais, ko taviem bra�ajiem poli�iem va�jadzēs arestēt par slepkavību, bū�u es!

Uz brīdi Niklāvs palika ar atvērtu muti.

-�� Tu man draudi?

-�� Nē, Nik! Es tevi esmu tikai brīdinājis.

Nokļuvis otrā istabā, tūlīt piegāju pie Sandras.

-�� Piedod, bet man ir jāiet, - es paziņoju.

-������� Tev kaut kas nepatīk? - Sandra izskatījās nedaudz apmulsusi.

-������� Nē, viss ir kārtībā, - es atbildēju. - Man ir sarunā�ta nakts de�ūra slimnīcā.

-�� Atteikt nevari?

-�� Es apsolīju.

-������� �ēl, - Sandra teica un �ķita, ka viņai patie�ām arī ir �ēl. - Es biju iedomājusies� Tie�i �odien mēs varbūt varējām pavadīt visvētraināko mīlas nakti�

-������ Citreiz, - es pateicu un Sandru noskūpstīju. - Mums vēl ir daudz laika, bet citam tā varbūt ir palicis pavi�sam maz�

Iznācis uz ielas, steidzīgi devos atpakaļ uz māju, kur tobrīd slēpās Haralds.

Ar vienu sava prāta daļu es sapratu, ka Haralds ir noziedznieks - slepkava un valsts meklēta persona. Bet ar sava prāta otru pusi tikpat skaidri apjēdzu, ka viņ� �o noziegumu izdarījis ne jau kailas mantkārības dzīts, bet gan tāpēc, lai glābtu savu meitu! Valsts diem�ēl to nevarēja vai negribēja darīt. Valsts vispār par tādiem invalīdiem nemaz nedomā! Bet izsludināt kādas perso�nas meklē�anu, jā! To var vienmēr. Ķert, arestēt, tiesāt, sodīt - jebkurā laikā! Valsts uz to vienmēr ir gatava. Ti�kai nekad nav gatava palīdzēt nelaimē nokļuvu�am cil�vēkam.

Mani nemocīja nekādi morāles apsvērumi. Es zināju, ka Haraldu Vītolu agrāk vai vēlāk tik un tā noķers. Ta��u, vienkār�i cilvēka un karabiedra jūtu vadīts, es pēk��ņi vēlējos, lai tas notiktu pēc iespējas vēlāk. Galu galā viņam ta�u viss atliku�ais mū�s būs jāpavada cietumā�

Kabatā iezvanījās mobilais telefons.

-�� Es klausos.

-������� Sveiks! - sacīja Valsts tiesu medicīniskās ekspertī�zes centra morga sanitārs Ivars. - Ko tu dari?

-�� Sē�u un lasu avīzi.

-�� Mājās vai slimnīcā?

-�� Esmu sestajā nodaļā, - atbildēju.

-�� Neviens nemirst?

-�� Pagaidām nē.

-�� Nu ļoti jauki, - Ivars sacīja. - Negribi atnākt pie manis?

-�� Vai vēlies atkal parādīt kādu nogalinātu meiteni?

-�� �oreiz tas ir kāds vecs vecis, - Ivars pateica. - As�toņdesmit �etri gadi. Nupat dakteris izdarīja sekciju. Mi�ris no infarkta, ta�u izmeklētājam ir stipras aizdomas, ka patiesībā tā tomēr esot fantastiski smalki izplānota un ideāli precīzi īstenota slepkavība, bet pierādīt to esot tikpat kā neiespējami.

-�� Labi, - es teicu. - Pēc desmit minūtēm bū�u klāt.

Tagad īsti nezinu, kāpēc toreiz gāju skatīties kaut kā�du tur dabiski miru�u vai arī smalki nobendētu cilvē�ku. Ta�u to neno�ēloju. Apskatīju līķi un, da�as dienas vēlāk izrunājies gan ar ārstu - tiesu medicīnas eksper�tu, gan ar �ā mīklainā nāves gadījuma izmeklētāju un aizdomās turamo personu, es uzzināju, ka patie�ām ir izdarīta, iespējams, �ā gadsimta pati atjautīgākā un vis�labāk veiktā slepkavība Latvijas kriminālistikas vēstu�rē�

Tas sākās jau pavasarī. Datumu viņ� neatcerējās. Va�rēja būt maija sākums. Diena bija apmākusies, auksta un ļoti vējaina. Pēc rīta ziņām radiodiktors drūmā bal�sī vēl pavēstīja ceturto laika prognozi. Pie virtuves sie�nas piestiprinātais veclaicīgais barometrs rādīja rekord- zemu atmosfēras spiedienu. Turpat vai visu dienu viņ� sajuta nemitīgas sāpes sirdī. Ar viegli drebo�ām rokām vairākas reizes zem mēles palika mazās nitroglicerīna tabletītes, kas uz neilgu laiku sāpes gan remdināja, ta�u neaizdzina ne bailes, ne nomāco�o trauksmes sajūtu.

Pa�sajūtu pasliktināja vēl tas, ka kop� atmodas lai�kiem viņ� nevienu dienu nespēja pārstāt nīst jauno Lat�viju. Tagad valsts priek�galā bija nostāju�ies arī kādreiz represētie, no cietumiem izlaistie disidenti un da�ādu nacionālo lozungu saucēji. Tiem di�ās komunisma ide�jas bija pilnīgi sve�as! Nesaprotamas! Nīstamas! Viņi visi alka atriebības. Viņi to pat pieprasīja! Kaut kādi līdz �im mazpazīstami �urnālisti, dzejnieciņi, zinātnieki un augstskolu pasniedzēji pēk�ņi bija kļuvu�i lieli vīri! Vi�si kā viens noliedza jebkurus tā laika sociālisma sasnie�gumus un lamāja krievus. Ar to viņ� nekādi nespēja sa�mierināties.

Ar pūlēm apvaldīdams kārtējo niknuma lēkmi, viņ� domāja, kādēļ gan toreiz 1990. gada maijā un 1991. ga�da augustā mūsu drosmīgie �ekisti, visa padomju valsts dzelzsbetona dro�ības sistēma pēk�ņi kļuva tik nosodo��i rāma, inerta un labsirdīga? Vai tad tas piestāvēja valsts varas un partijas visuzticamākajai iestādei? Vai tad tur neredzēja, ka visu varu Latvijā jau sagrābu�i uz aug��u pasisti inteliģenti, pastulbas namamātes un pretval- stiski noskaņoti partijas atkritēji? Vai tur nedzirdēja, kā biju�ie bur�uji un viņu jaunās atvases brēktin brēc pēc komunistu, it sevi�ķi biju�o dro�ības iestā�u darbinie�ku, tiesā�anas un sodī�anas?! Kāpēc jūs neaizstāvējāt sa�vus kādreizējos cīņubiedrus, cilvēkus, kuri tik uzticīgi kalpoja valsts interesēm, tik pa�aizliedzīgi cīnījās pret tautas ienaidniekiem!

Viņ� smagnēji piecēlās no mīkstā atpūtas krēsla un iz�slēdza televizoru. Viss bija noriebies. Pēc tam neveikli aiz- tipināja uz virtuvi, izdzēra glāzi kefīra, uzklāja gultu un apgūlās. Ar blāvajām, jau mazliet ūdeņainajām acīm vēl�reiz pārskatīja lielo istabu. Pie visām sienām karājās la�bu, pat izcilu mākslinieku gleznas. Viņ� pats sev īsti ne�prata izskaidrot, kāpēc toreiz, arestējot tik daudzus pretpadomju elementus, viņu sevi�ķi neinteresēja �o cil�vēku atstātā nauda, dārglietas, drēbes vai kāda cita man�ta. Viņu nesaprotamā kārtā vilināja da�ādi mākslas priek�meti - gleznas, sve�turi, keramikas un sudraba iz�strādājumi vai senlaicīgi pulksteņi. Pa aizgāju�ajiem ga�diem dzīvoklis glu�i nemanot bija pārvērties tādā kā ne�lielā muzejā. Viņam tur bija patīkami atrasties. Savāktie mākslas priek�meti izstaroja ne tikai skaistumu un mie�ru, bet nepārtraukti atgādināja arī viņa trauksmaino jau�nību, viņa varonīgo pagātni. Tikai tagad, guļot gultā un vērojot visu �o viņam piedero�o un reizē tā īsti nepiede�ro�o bagātību, viņ� pirmo reizi pēk�ņi sajuta spēcīgas bai�les. Ja nu patie�ām drīz atnāk tāda diena, kad kāds pra�sīs par to visu samaksāt? Kad bargi aicinās sodīt arī viņu - par netaisnību, nelikumībām, par cilvēkiem sagādātajām cie�anām, sāpēm, pazemojumiem, par brīvības un da��reiz arī dzīvības atņem�anu.

Vai tie�ām tas notiks?!

Viņ� noslaucīja aukstos baiļu sviedrus, norija dimed- rola tableti, pagriezās uz labajiem sāniem un mēģināja aizmigt. Pēk�ņi neparasti spalgi iezvanījās telefons. Viņ� spēji satrūkās, nolamājās, iededza gaismu un au�tomātiski paskatījās pulkstenī. Tas rādīja tie�i pusnak�ti. Divpadsmit. Viņ� negribīgi izkāpa no gultas, piegā�ja pie galda, pacēla klausuli un gurdi nodomāja, ka zvanītājs dro�i vien ir kāds no viņa nedaudzajiem drau�giem, kur� pa�laik tāpat mokās ar bezmiegu un bai�lēm�

-�� Es klausos, - viņ� sapīcis norūca.

Kādu brīdi klausulē valdīja klusums, tad atskanēja nedaudz bikla, �ķiet, jauna cilvēka balss.

-� Atvainojos par traucējumu� Vai jūs esat Kārlis Ja- novi�s Purgailis?

-�� Nu, protams! - Purgailis nīgri apstiprināja. - Kas ir par lietu?

-�� Man jums jāpasaka� - runātājs tā kā mazliet ap�mulsa. - Klausieties uzmanīgi!

-�� Jā, jā! - Purgailis sve�o dusmīgs nomierināja. - Es klausos!

-�� Kārli Janovi�! Man tev jāpaziņo� - runātājam vai nu no bailēm, vai naida jūtami drebēja balss. - Jāpazi�ņo, ka tu, nolādētais, ļaunuma un netaisnības iemieso�jums, visprastākais zaglis un nodevējs, pēc pieciem mē�ne�iem divdesmit pirmā septembra naktī par saviem daudzajiem noziegumiem tie�i pulksten divpadsmitos tiksi� nogalināts!

Kārlis Purgailis nobāla, atkal sirds apvidū sajuta spē�cīgas sāpes un telefona klausule viņa izkaltu�ajā rokā sāka drebēt kā sīki upes vilnī�i pret akmens krastu.

-�� Ko, ko? - viņ� pārskaities iekliedzās. - Ko tu tur teici?

-�� Kārli Janovi�, - runātāja balss tagad jau skanēja atklāti draudīgi un auksti. - Es teicu, ka tu divdesmit pirmā septembra naktī tie�i pulksten divpadsmitos tik�si sodīts! Sodīts par visiem saviem grēkiem, visām ļaun�darībām un pārestībām, ko kādreiz esi sagādājis nevai�nīgiem cilvēkiem!

Kārlis Purgailis gribēja nikni atbildēt kaut ko rup�ju, vismaz pajautāt, kāpēc tas notiks tie�i divdesmit pir�mā septembra pusnaktī, ta�u sve�ais traucētājs pēc pēdējiem vārdiem nolika klausuli un tagad Purgailis dzirdēja tikai spalgus, vienmērīgus pīkstienus.

Viņam �ķita, ka kaut kas pīkst, vaid, plīst un sāp arī visā viņa vecīgajā ķermenī. Ikvienā miesas �ūnā. Bailes paralizēja kustības, un Kārlis, tā arī nepakustēdamies, ar telefona klausuli rokā nostāvēja vairākas minūtes.

"Ko tas varēja nozīmēt?" viņ� saspringti domāja. Vai tas bija parastais huligānisms, kāda pui�eļa izlēciens, iedzēru�as kompānijas ākstī�anās vai arī draudi patie��ām bija izteikti visā nopietnībā?

Kā vecs kartupeļu maiss viņ� iekrita gultā un viss dre�bēja no bailēm un sa�utuma.

Kāpēc tie�i divdesmit pirmais septembris? Kādēļ?! Āt�ri aizskrēju�ajā laikā katru dienu kaut kas bija noticis. It sevi�ķi �etrdesmit pirmajā gadā, kara laikā un drū�majā pēckara posmā. Ta�u divdesmit pirmajā septem�brī acīmredzot būs atgadījies kaut kas īpa�i svarīgs un nozīmīgs. Viņ� to pagaidām nespēja atcerēties. Visādi izdomājies, nomocījies gandrīz vai visu nakti, viņ� uz rīta pusi iekrita smagā miegā, sevi mierinādams, ka pir�mītējais zvans dro�i vien būs bijis tikai kāda ļauna cil�vēka slikts joks.

Pagāja divas nedēļas. Kārlis Purgailis tās nakts no�tikumu bija jau paspējis nedaudz piemirst. Tovakar viņ� vēl skatījās televizoru. Maskavas pirmā programma rādīja jau kādreiz redzētu detektīvu, kad atkal spalgi iezvanījās telefons.

Kārlis uzmeta acis pulkstenim - tas rādīja tie�i pus�nakti - un sapīcis pacēla klausuli.

-�� Hallo!

-�� Vai pie aparāta biedrs Kārlis Janovi�s? - dobja cil�vēka balss jautāja.

Kārlis Janovi�s nodrebēja. Viņ� �o balsi pazina.

-�� Ko tev vajag? - Purgailis nikni uzbrēca.

-�� Man nevajag neko, - sve�ais tūlīt atbildēja. - Es gri�bēju tev vienīgi atgādināt� Tu dzīvosi vēl tikai �etrar- pus mēne�us! Tikai līdz 1999. gada 21. septembra pus�naktij! Tie�i pulksten divpadsmitos tu mirsi, mērglis tāds! Atceries! Laika nav atlicis daudz. Vari jau rakstīt testamentu, iet baznīcā un no�ēlot grēkus vai kā citā�di atvieglot dvēseli! Protams, ja tev dvēsele vispār ir. Tā�pat kā sirdsapziņa.

Kārlis nepaguva neko atbildēt. Runātājs kā iepriek� ātri nometa klausuli un Kārlis varēja sarunāties tikai ar skaļa�jiem telefona pīkstieniem.

Tā tas turpinājās visu vasaru. Draudētājs regulāri zvanīja ik pēc divām nedēļām. Bet no pirmā septembra nepazīstamais sāka zvanīt katru nakti. Kā parasti ar ap�brīnojamu precizitāti tie�i divpadsmitos. Tas Kārli Pur- gaili noveda līdz pilnīgam izmisumam. Vairākas reizes viņ� gribēja vienkār�i necelt klausuli, ta�u sev par ne�patīkamu pārsteigumu saprata, ka �ie regulārie zvani jau tik dziļi skāru�i viņa satraukto psihi, ka viņ� pats tos gandrīz vai ar nepacietību gaida un, lai kur arī at�rastos, par to vien domā un uztraucas.

Deviņpadsmitā septembra naktī, līdzko atkal atska�nēja gaidītais zvans un Kārlis Purgailis sadzirdēja līdz riebumam pazīstamo vīrie�a balsi, viņ� spalgi iebrēcās:

-�� Pagaidi! Vēl nenoliec klausuli!

-�� Labi, - draudētājs negribīgi piekrita. - Vai vēlies kaut ko pateikt?

-� Jā, jā! Es gribu� Nē! Es gribu, lai tu pats man kaut ko pasaki! Kas tu tāds esi?

Draudētājs nicīgi iesmējās.

-�� Vecais, nemeklē muļķi! Lai tu kā agrākos laikos tū�līt varētu atkal ziņot policijai vai mūsdienu dro�ības or�gāniem?

-�� Es tomēr gribētu zināt� - Purgaiļa balss no nik�numa trīcēja. - Nu labi! Tad vismaz pasaki, kāpēc esi izvēlējies tie�i divdesmit pirmo septembri?

-��� Vai pats neko vairs neatceries? - vīrietis drūmi prasīja.

-�� Nē�

-�� Vai tik daudz to slikto darbu?

-�� Paklausies, tu! - Kārlis no�ņācās. - Es nezinu, kas tu tāds esi, cik tev gadu un ko esi īsti nodomājis� Ta��u varu pateikt, jo tas skar manu pagātni� Es esmu tikai apzinīgi pildījis savus dienesta pienākumus! Un tikai! Par ko tu mani vaino?

Labu brīdi klausulē valdīja smags klusums.

-�� Redzi, - zvanītājs domīgi ierunājās, - ja tu patie��ām būtu apzinīgi pildījis tikai savus dienesta pienāku�mus, es tev noteikti liktu pilnīgu mieru! Kāda velna pēc tu man tāds būtu vajadzīgs? Katrai varai ir nepiecie�a�mi savi sargātāji un stuka�i. Un, lai gan pie mums �ī vara pa lielākai daļai pastāvēja gau�i aplama un galve�nokārt tikai noziedzīgu mērķu sasnieg�anai, to es vēl kaut kā varu saprast. Vēl vairāk! Es tevi varētu zināmā mērā pat cienīt, ja tu patiesi būtu godīgi cīnījies pret padomju varas ienaidniekiem.

Bet� Es visā pilnībā nezinu, ko tu darīji pirmajos pa�domju varas gados Latvijā. Nezinu, ko tu darīji kara lai�kā, ko pēc tam. Man par to ir tikai vispārējs priek�stats. Ta�u zinu, ko tu darīji �etrdesmit devītajā un ko tu iz�darīji piecdesmit pirmajā gadā! Tas tev pa�am būtu go�dīgi jāatzīst, ka �is darbiņ� nu nekādi nesaistījās ar cī�ņu pret pastāvo�ās varas ienaidniekiem! Tu jau arī pats tam neticēji, pats visu saprati. Tu biji kļuvis atklāti ne�lietīgs cilvēks. Prasts zaglis. Savtīgu motīvu vadīts ne�vainīgu cilvēku denuncētājs. Vienkār�i noziedznieks. Es nezinu, cik cilvēku tavas ļaunprātīgās rīcības rezultātā ir aizgāju�i bojā. Bet es skaidri zinu, ka tie�i tevis dēļ piecdesmit pirmajā gadā traģiski aprāvās mū�s kādai la�bai, draudzīgai un attiecībā pret pastāvo�o varas sistē�mu pat pilnīgi lojālai latvie�u ģimenei!

Kārlis Purgailis nolika klausuli un sa�ļucis apsēdās

krēslā.

Tu, Kārli Purgaili, esi slepkava! Varbūt tu visus �os gadus domāji, cerēji� Viss aizies, aizmirsīsies un tu va�rēsi izsprukt sveikā. Bet nekā nebija, vecais nelieti! Par jebkuru noziegumu agrāk vai vēlāk ir jāsaņem sods. Un, vai nu tas ir taisnīgi vai ne, bet ikvienam no mums kād�reiz ir jāsamaksā savs dzīves rēķins. Tev �is rēķins ir milzīgi liels. Melns, netīrs. Tu to vari samaksāt tikai ar savas nevienam jau vairs nevajadzīgās dzīvības cenu. Tā ka atceries vēlreiz! Divdesmit pirmajā tie�i

divpadsmitos! Man tāpat kā tev ir palicis ļoti maz lai�ka� Man ir jāpaspēj atriebt miru�ie.

Kārlis Purgailis nolika klausuli un sa�ļucis apsēdās krēslā. Pēc tam viņu sāka kratīt drebuļi. Viņ� iedzēra zā�les, uzmeta uz pleciem segu un ilgi, galīgi sadrūmis, blen�za uz pretējo sienu, kur no kādas gleznas, skumji smai�dīdama, uz viņu noraudzījās apbrīnojami skaista, zem ziedo�as ābeles stāvo�a jauna sieviete.

Kas tu tāda esi bijusi? Viņ� domās rūgti prasīja. Dro��i vien kāda bagāta jaunkundze. Dro�i vien. Smuki ap�ģērbusies, tāda tīra un balta. Rokas slaidas, maigas. Āda kā rozā zīdpapīrs. Tās uz galvo�anu nekad nav strādā�ju�as smagu fizisku darbu. Ne tā, kā to vajadzēja darīt manām māsām, mātei un man pa�am. Jau no divpadsmit gadiem pa vasarām pie saimnieka. No se�padsmit Leit- nera velosipēdu fabrikā. Vai es varēju apmeklēt ģimnā�ziju, komercskolu, universitāti? Tēva man nebija. Māte pie kungiem strādāja par kalponi un valsts viņai, pro�tams, par katru bērnu labi piemaksāja, bet kas tas bija salīdzinājumā ar to, kā dzīvoja turīgie pilsoņi?!

Nieks! Apsmiekls! No�ēlojamas ubagu dāvanas! Es mātei bie�i gāju palīgā uzkopt lielo namu kāpņu telpas un milzīgajos piecistabu un astoņistabu dzīvokļos maz�gāt grīdas. Tie�i tad, tie�i toreiz es katrā savā ķermeņa �ūnā uzsūcu necie�amu naidu pret �iem bagātniekiem, pret visiem tiem smalkajiem bur�ujiem un lepnajiem aristokrātiem! Es viņus nicināju glu�i tāpat, kā viņi ni�cināja mūs. Jā, lielākā daļa no viņiem nebija nekādi dīk�dieņi. Kungi strādāja no rīta līdz vakaram, da�iem strā�dāja arī sievas. Bet vai mana māte nestrādāja?! Es nestrādāju? Manas māsas nestrādāja? Lai Dievs nedod katram tā vergot! Ta�u mēs �etratā mitinājāmies vien�istabas pagraba dzīvoklī! Mums nebija vannas istabas. Guļamistabas. Viesistabas. Ēdamistabas. Darba kabine�ta, klavieru un kamīnzāles! Mums dzīvoklī nebija pat atejas! Tad kāpēc jūs brīnāties, ka es jūs neieredzēju? Ka es �o jūsu pasauli gribēju sagraut un iznīcināt? Iz�nīcināt arī jūs pa�us. Jo uzskatīju, ka tas būtu pareizi un taisnīgi. Dzīvot tā, kā dzīvojām mēs un tūksto�iem citu strādnieku, bija ļoti netaisnīgi! Vieni būdās, bet ci�ti pilīs? Nekā nebija! Visiem ir jābūt vienlīdzīgiem. Vai nu bagātiem, vai nabagiem.

�etrdesmitā gada rudenī es kā apzinīgs un cīņas spa�ra pilns komjaunietis aktīvi piedalījos uz ātru roku iz�veidotajās operatīvajās grupās, kuras Rīgā veica pirmos privātīpa�uma nacionalizācijas aktus. Tie bija skaisti un gandarījuma pilni dzīves brī�i. Pat tagad, to visu atce�roties, sirdī ielīst saldas atriebības trīsas. Es, nabags no nabadzīgajiem, kungu nīstais un pazemotais, varēju vi�siem �iem tuklajiem aptieķniekiem un bodniekiem, namturiem un fabrikantiem atņemt viņu nepelnītos īpa��umus! Lai tie pieder tautai! Man patika redzēt viņu acīs bailes. Man sagādāja milzīgu baudu apziņa, ka es pie�dalos ārkārtīgi svarīgā vēsturiskā notikumā. Es piepil�du mū�seno cilvēces sapni - visi cilvēki Dieva priek�ā ir vienlīdzīgi! Un jūsu maks tagad ir tikpat plāns kā ma�nējais�

Ta�u vislielāko gandarījumu izjutu �etrdesmit pir�mā gada 13. jūnija naktī un nākamās dienas rītā. Tas bija ne tikai mans personīgais triumfs, tā bija visas mū�su līdz �im beztiesīgās �ķiras uzvara! Kārtis tika tais�nīgi pārdalītas un jūs saņēmāt vienīgi to, ko pa�i ar savu grezno un izsmalcināto dzīvesveidu bijāt pelnīju��i! Es nekaunos atzīties, ka izjutu saldkaislei līdzīgu baudu, vērojot, kā visi tie biju�ie departamentu direk�tori, akciju sabiedrību, lielo vasarnīcu un piecstāvu na�mu īpa�nieki, redaktori, veikalnieki, ārsti, virsnieki, tiesne�i un advokāti, visi tie bagātie un uzpūtīgie kun- dziņi no saviem greznajiem apartamentiem kā pēdējie mai�elnieki tiek iedzīti netīrajos lopu vāģos!

Un ar kādu neaprakstāmu tīksmi es noskatījos uz viņu izsmalcinātajām kundzītēm, uz visām tām smal�kajām dāmiņām un izlutinātajām mamzelēm, kurām tagad grezno vannasistabu un tuale�u vietā savu un sve�u vīrie�u acu priek�ā dabisko vajadzību nokārto��anai vajadzēja tupties virs vagona stūrī izzāģēta cau�ruma!

Kara laikā pret vācie�iem Latgales me�os cīnījos par�tizānos. Pēdējā kara gadā mūsu pulkā nodibināja se�u cilvēku specgrupu, kas meklēja un bez mazākās �ēlas�tības sodīja mūsu pa�u karavīrus - dezertierus, gļēvu�ļus un tos, kuri atklāti sadarbojās ar vācu okupācijas iestādēm. Es biju �īs grupas komandieris. Personīgi �ā�vu �os atkritējus un nodevējus. Un visus tos pagasta ve�cākos, �ucmaņus, iestā�u vadītājus, pienotavu īpa�nie�kus un turīgos zemniekus. Bez �ēlastības!

Tad gāja vaļā cīņa pret bandītiem. Tos es tāpat �āvu ar sevi�ķu niknumu un baudu. Es viņus ienīdu, ienīdu līdz pēdējam nervu mezgliņam, jo viņi ar ne mazāku nai�du iznīcināja padomju varas pārstāvjus. Un tad nāca 1949. gada 25. marts. Un tad nāca�

Jā.

Piecdesmit pirmā gada septembris. Vai tas patie�ām notika divdesmit pirmajā datumā? Neatceros. Bet iz�slēgts tas nav. Kokiem jau sāka dzeltēt lapas un es pirms da�iem mēne�iem diem�ēl pilnīgi negaidīti tiku atvaļi�nāts no dienesta valsts dro�ības iestādēs. Tā, protams, bija liela netaisnība, ta�u� Atnāca jauna priek�niecība un sāka piesieties par da�ām rekvizētām mantām, par pārāk lielu centību un sasteigtību da�u lietu izmeklē�a�nā�

Bet tas nu tā. Lai paliek! Biju jau arī noguris un pa��am gribējās kādu mierīgāku darbu. Dzīvoju Rīgas cen�trā komunālā dzīvoklī. �ai pa�ā, kur dzīvoju tagad. Kād�reiz �is lielais, ļoti ērtais un skaistais �etristabu dzīvoklis piederēja Timotiņiem vieniem, ta�u �etrdes�mit sestajā gadā pēc NKVD vadības lūguma pilsētas iz�pildkomiteja man �ai dzīvoklī pie�ķīra abas lielākās is�tabas. Es vēl tagad nezinu, kas tas Timotiņ� tāds bija. �ķiet, filozofs. Skaidri atceros tikai to, ka strādāja uni�versitātē par pasniedzēju. Sieva bija skolotāja. Bet pui�ka un skuķis mācījās skolā.

Abi bērni katru pēcpusdienu spēlēja klavieres. Nemi�tīgi plūsto�ās mūzikas skaņas, visi tie Rietumu Bētho�veni, �ūberti un Listi mūs garīgi traumēja un tracinā�ja. Viņi neatskaņoja nevienu padomju dziesmu! Mēs ar sievu un meitu bijām pārliecināti, ka visa �ī atklātā bur��uāziskās dzīves demonstrē�ana ir tie�s izaicinājums gan mums personiski, gan visai trūcīgajai pēckara pa�domju dzīves īstenībai kopumā. Bet ārēji mēs satikām tīri labi. Nekādi lielie skandāli sākumā nenotika, jo acīmredzot viņi no manis baidījās, ta�u itin bie�i viņu acīs pamanīju pret mums vērstu dziļu nicinājumu un naidu. Es tikai smīnēju, jo skaidri apzinājos savu lielo varu un to, ka viņu liktenis pilnā mērā ir atkarīgs tikai no manas labās gribas. Lai jau �ie ļautiņi pagaidām dzīvo, es sevi mierināju. Lai vēl priecājas! Lai plink�ķi- na tās nolādētās klavieres! Es ta�u viņus varu jebkuru dienu� kā blaktis. Kā padomju varas ienaidniekus. Vie�nīgi tādu īsti piemērotu iemeslu vēl neredzēju. Bet drīz �āds iemesls atradās un atnāca arī tā diena�

Vai tie�ām tas bija divdesmit pirmais septembris? Ie�spējams. Sirdī vēl dega rūgtums par atlai�anu no dar�ba, par izslēg�anu no priviliģēto bruņinieku rindām. Es nesaku, ka mani ar negodu padzina, nē. Ta�u arī ne�kāds lielais gods man netika parādīts. Viss oficiāli, auk�sti. Tas mani ļoti apbēdināja. Pēk�ņi jutos un īstenībā arī biju kļuvis glu�i tāds pats parasts, neaizsargāts pil�sonis kā visi pārējie mūsu valsts iedzīvotāji! Tas mani satracināja līdz dvēseles dziļumiem. Sāku dzert, bie�i iekaustīju sievu un virtuvē pastāvīgi tramdīju savus gudros un muzikāli izglītotos kaimiņus!

"Te jums nav nekāda konservatorija!" es kliedzu. "Te jums blakus dzīvo vienkār�i padomju cilvēki un pavēlu pret mums izturēties arī mīlestību un cieņu!"

Bet viņu acīs nicinājums ar katru dienu tikai pieau�ga un kļuva vēl neslēptāks.

Kādu vakaru, ejot no virtuves uz savām istabām, diez�gan pierasti apstājos pie aizvērtajām Timotiņu durvīm. Pie viņiem bija atnāku�i vairāki viesi, un es pēk�ņi sa�dzirdēju, ka tur sarunājas angļu valodā! Pirmajā mir�klī pat apstulbu. Ko tas varēja nozīmēt? Latvie�i runā�jas angļu valodā?! Kāpēc? Kādā nolūkā?

Nākamajā dienā es par to pajautāju un Timotiņ� man nobijies paskaidroja, ka angļu valodu esot apguvis jau bur�uju laikā, to protot ari viņa sieva, bet bērni vēl ti�kai mācoties. Pie viņiem �ad tad ierodoties da�i draugi, kuriem tāpat esot tuva un saprotama angļu mēle, �o aiz�jūras imperiālistu literatūra, mūzika un vispār viņu augstā kultūra� Tie�i tai brīdī es apjēdzu, ka manās rokās iekritu�i lieli trumpji�

Plāns bija gatavs uzreiz. Biju ievērojis, ka tie inteli�ģentie angļu literatūras un kultūras cienītāji pie Timo- tiņiem parasti sapulcējās katru otro svētdienu. Par lie�ciniekiem pasaucu da�us savus biju�os darbabiedrus, vairākas reizes pastāvējām pie viņu aizslēgtajām dur�vīm, paklausījāmies un pārliecinājāmies, ka tur patie��ām lielākoties sarunājas mums sve�ā valodā, tātad vi�ņiem kaut kas noteikti ir slēpjams, varbūt ir pat angļu spiegi!

Protams, es pats tam ne sevi�ķi ticēju. Protams. Tik liels muļķis es tomēr nebiju, ta�u vēlē�anās Timotiņiem iezāģēt, vēlē�anās pie reizes varbūt tikt pat pie viņu at�liku�ajām divām istabām mani mudināja pēc iespējas āt�rāk ķerties pie spalvas un rakstīt pamatīgi izvērstu zi�ņojumu Iek�lietu ministrijai� Jau pēc nedēļas� Jā. Tātad tas laikam tomēr būs bijis divdesmit pirmajā da�tumā. Apmēram �etros no rīta. Bija vēl tum�s. Pie ārē�jām durvīm piezvanīja, es atvēru un gaitenī ienāca �et�ri bruņoti vīri. Vienu no tiem es pazinu. Viņ� man paspieda roku, un mēs vairākas reizes spēcīgi piedau�zījām pie Timotiņu istabas durvīm. Pēc neilga laika at�skanēja samiegojusies Timotiņa balss: "Kas tur ir?"

Es tūlīt asi atbildēju: "Ver tik veicīgi vaļā! Te pārjums interesējas valsts dro�ības dienests!"

Bērni raudāja. Pats Timotiņ� bāls un satraukts visu laiku kaut ko nesaprotamu murmināja, bet sieva bija tuvu ģībonim. Viņa neko nesaprata. Kad abiem paskaid�roja, ka viņi ir arestēti un tūlīt notiks dzīvokļa kratī�a�na, troksnis un izmisums kļuva vēl lielāks un viņi pink��ķēdami jautāja, par ko tad tiekot apsūdzēti?

"Par pretpadomju propagandu un acīmredzot arī par spiego�anu kādas mums naidīgas ārvalsts labā. Bet to

Kādu vakaru, ejot no virtuves uz savām istabām, diezgan pierasti apstājos pie aizvērtajām Timotiņu durvīm.

vēlāk izlems izmeklē�ana un Kara tribunāls. Tagad jums jāsaģērbjas un jādodas lejā uz ma�īnu!"

"Bet bērni?!" Timotiņ� �ausmās iebrēcās. "Viņi arī ir arestēti?!"

"Nē," virsnieks atbildēja. "Bērni nav arestēti, ta�u� Ja jums viņus ir pie kā atstāt, tad atstājiet, ja ne� Varat ņemt līdzi. Kā jums tīk."

"Kā jūs domājat�" Timotiņ� drebo�ā balsī vaicāja. "Vai mūs� notiesās?"

"Par to nav ne mazāko �aubu," virsnieks atbildēja. "Mēs gan vēl neesam sāku�i kratī�anu, ta�u es skatos� Tik daudz grāmatu sve�ās valodās� Pie sienām nepa�zīstamu vīrie�u portreti� Kas tie tādi ir? Dro�i vien ne jau padomju cilvēki, bet visticamāk ārzemnieki� Do�māju, sods jums būs bargs, bet taisnīgs."

Un tad notika kaut kas pilnīgi negaidīts. Nezinu kā�dēļ, varbūt pēk�ņi uznāku�o baiļu, paredzamo cie�anu vai vienkār�i prāta aptum�o�anās dēļ Timotiņ� atvēra logu, man �ķita, viņ� gribēja tikai ieelpot svaigu gaisu, ta�u smalkais valodas pratējs pēk�ņi uzvēlās uz palo�dzes, mirkli it kā sastinga, tad nedabiski iekliedzās un metās ar galvu lejā�

Mēs dzīvojām piektajā stāvā� Riebjas pat atcerēties, kas notika pēc tam. Esmu pareizi darījis, nicinādams �os drebelīgos inteliģentiņus. Kad kundze �ausmās bi�ja noģībusi, virsnieks desmitgadīgo puiku� Pag, pag, kā tad viņu sauca? Tāds savāds, ārzemniecisks vārds bi�ja. Jā! Ar�ibalds! Pareizi! Ar�ibalds Timotiņ�. Virsnieks viņu aizdzina uz virtuvi un pateica, ka varot �eit da�as dienas palikt, bet pēc tam, ja viņu nepievāk�ot kāds no radiniekiem, parūpē�oties par puikas nosūtī�anu uz bēr�nunamu un tāds pats liktenis sagaidāms arī māsai, ta��u māsa tik izmisīgi bija pieķērusies mātei, ka tā viņas abas brēco�as arī noveda lejā�

Pēc �etriem mēne�iem Ausmu Timotiņu par aktīvu kontrrevolucionāru darbību notiesāja uz desmit gadiem lēģerī, bet, kas notika ar meitu, es nezinu. Tāpat neko nezinu par puiku� Jau nākamajā dienā pēc viņa at�brauca tēvocis, dro�i vien tāds pats bur�uāziskais naci�onālists kā visi pārējie Timotiņi. Gribēja līst istabā, lai�kam kaut ko paņemt no drēbēm un mantām, bet es pateicu, ka dzīvoklis ir aizzīmogots un tur iek�ā tikt nav iespējams.

Tā bija patiesība. Ta�u aizzīmogotas tika Timotiņu pirmās istabas durvis, bet lielajā steigā aizmirsās aiz�līmēt otrās, kurām ieeja bija garā gaiteņa viņējā galā. Tās pa�as dienas vakarā, kad paziņoja tiesas spriedu�mu un visas mantas konfiskāciju, es ar sievu un da��iem draugiem vispirms no Timotiņu istabas savējā pārstūmu baltās klavieres, paņēmu vēl tepiķi, da�ādus traukus, �ādus tādus nieciņus un divus senlaicīgus gal�da pulksteņus. Tas arī viss. Aizņemtības vai pavir�ī�bas dēļ Timotiņu manta līdz tam vēl nebija aprakstī�ta un nekādus sirdsapziņas pārmetumus vai no�ēlu nejutu. Timotiņi nebija padomju cilvēki. Varbūt nebi�ja arī ienaidnieki, nestrīdos, ta�u padomju varu viņi nepieņēma, neatzina to, tas nu bija pilnīgi skaidrs! Priecājās par visu nacionālo, rietumniecisko�

Un tagad �ie draudi atriebties. Nogalināt! Pēc �etr�desmit astoņiem gadiem! Tātad biju�ais nekur nav pa�zudis. Nav izgaisis, nav aizmirsts. Kāds to visu ir pie�rakstījis un atcerējies. Bet tās ta�u ir vislielākās muļķības! Tuk�i draudi! Kā viņ� mani varēs nogalināt, es domāju, pie tam vēl tie�i divpadsmitos naktī?! Kā? Dzīvoklī metīs bumbu?

Es nevienu iek�ā nelaidī�u. Durvis no abām pusēm ir apkaltas ar pamatīgu dzelzi. Aizslēgtas ar trim vis�sare�ģītākajām atslēgām. Vēlreiz muļķības! Bez tam vai tad tas draudētājs patie�ām ir tik naivs un neiedomā�jas, ka es ta�u par �iem draudiem jau sen esmu paziņo�jis policijai! Ka varu nolīgt arī miesassargus�

Divdesmitā septembra rītā Kārlis Purgailis tomēr stipri satraukts izgāja no mājas, aizstaigāja līdz veika�lam un tirgum, kārtīgi sapirkās, jo rīt un varbūt arī pa�rīt, aizparīt no dzīvokļa iziet netaisījās. Ar liftu uzbrau�cis uz piekto stāvu, viņ� pie sava dzīvokļa durvīm tūlīt pamanīja stāvam kādu atlētiska izskata apmēram piec�desmitgadīgu vīrieti. Kārlis Purgailis pamatīgi nobijās, viņam viegli noreiba galva, sirds salēcās, kļuva gurda un no spēji uznāku�ā nespēka gandrīz no rokām iz�ļu�ka viss nesamais� Vīrietis tūlīt piesteidzās klāt, paņē�ma somu un apjautājās, vai nevajag izsaukt ārstu.

-�� Nē, nē! - Purgailis smagi nopūtās. - Gan jau pār�ies. Vai jās pie Drozdoviem?

-� Atklāti sakot, es laikam bū�u nācis tie�i pie jums, - sve�ais sacīja. - Jūs ta�u esat Kārlis Purgailis, vai ne?

-�� Jā� - Kārlis bailēs izdvesa. - Bet jūs?�

-�� Es jums tūlīt paskaidro�u, - vīrietis ātri sacīja. - Ma�ni sauc Nikolajs Jefremovs, pēc tautības krievs, bet, jau no pēckara gadiem dzīvodams Rīgā, pilnībā esmu apgu�vis latvie�u valodu. Bet tagad pie lietas! Pirms gada ir nodibinājies jauns, vismodernākais privātdetektīvu bi�rojs "Sargs", kas citu uzdevumu starpā uzņēmies arī līdz�pilsoņu apsardzību. Saprotamāk - ikviens, kas to vēlas, mūsu birojā var salīgt miesassargu. Par saviem pakal�pojumiem no kāda biznesmeņa mēs, protams, noplē�am pamatīgu �ūksni, bet no nabaga pensionāriem� Nu, gandrīz vai simbolisku samaksu. Desmit vai pat tikai piecus latus dienā.

Purgailis nedaudz nomierinājās. Vīrie�a balss bija klusa, ar patīkamu samtainu tembru un arī viņa izskats iedvesa paļāvību. Ta�u vislielāko uzticību Kārlim Pur- gailim neap�aubāmi izraisīja iespējamā miesassarga tau�tība. Krievi �eit nu gan (vismaz atklāti) nealka nevie�nu par pagātnes nodarījumiem saukt pie tiesas un atbildības! Un tomēr �aubas vēl palika.

-�� Kā jūs zināt, - Kārlis, joprojām manāmi apmulsis, stāvēja, ar muguru atspiedies pret sienu, - ka man va�jadzīga palīdzība? Tas ir, ka man nepiecie�ama apsar�dzība?

-�� Policija pa�laik ir ārkārtīgi noslogota, cilvēku tur trūkst, un mēs jau pagāj�gad sākām veidot nelielu kar�totēku, kur ierakstījām mūsu nākamos potenciālos klientus� Datus saņēmām Iek�lietu ministrijā. Mums ir cie�s kontakts. Jūs jau zināt, cik saspringta pa�laik mūsu valstī ir politiskā situācija. Izplatās visda�ādākās baumas, cilvēki ir satraukti un neziņā, prokuratūra pret daudziem biju�ajiem sarkanajiem partizāniem un VDK darbiniekiem ir jau ierosinājusi krimināllietas, bet da��iem nacionālradikāļi, kā, piemēram, pērkonie�i, draud pat ar fizisku izrēķinā�anos! Ta�u lielākā daļa apdrau�dēto nemaz nezina, ka bez policijas viņiem var palīdzēt arī mūsu "Sargs". Tāpēc pamazām sākām apzināt vecos pagrīdniekus, padomju partizānus un biju�os valsts dro��ības orgānu darbiniekus. Lai viņi varētu dzīvot mierā un bez bailēm.

Kārli Purgaili �is paskaidrojums pilnīgi apmierināja. Vēl vairāk! Viņ� jutās pat pagodināts, jo, raugi, biju�ie kolēģi viņu nav aizmirsu�i, par viņu vēl rūpējas un uz�traucas� Purgailis ar steigu atnācējam pavēstīja, ka vi�ņam patie�ām visu laiku draudot, solās pat nogalināt un tas notik�ot jau rīt pat, divdesmit pirmā septembra naktī tie�i pulksten divpadsmitos un viņam esot bail, lai gan grūti iedomāties, kā to visu tik precīzi varē�ot izdarīt, tas �ķiet pilnīgi neiespējami, ta�u nebūtu slik�ti, ja rīt un varbūt arī parīt kāds miesassargs tomēr at�rastos viņa tuvumā�

Tā arī sarunāja. Privātdetektīvu birojs "Sargs" apņē�mās Kārli Purgaili divas diennaktis apsargāt par asto�ņiem latiem diennaktī, un Nikolajs Jefremovs savus die�nesta pienākumus pildīt ieradīsies rīt, divdesmit pirmajā septembrī pulksten septiņos vakarā.

Naktī atkal atskanēja tik ļoti pierastais telefona zvans.

- Dievam �ēl, ta�u tie�i �ajā brīdī, Kārli Janovi�, sā�kas tavas dzīves pēdējās divdesmit �etras stundas� Ga�tavojies!

Purgailis kā parasti iedzēra nervu zāles, nakti pava�dīja saraustītā miegā, bet no rīta, dro�s paliek dro�s, to�mēr atkal piezvanīja policijai, jau kuro reizi izstāstīja par �o jau pusgadu ilgo telefona teroru un lūdza oficiā�lu valsts aizsardzību. Policija palīdzību neatteica. Solī�ja atbraukt jau ap deviņiem vakarā. Purgailis vēl pajau�tāja, vai patie�ām pastāv tāds privātdetektīvu birojs "Sargs", un policija apliecināja - tā tas patie�ām arī esot. Privātdetektīvi un būdīgi miesassargi tagad raujoties melnās miesās.

Kā bija norunāts, tie�i pulksten septiņos ieradās Ni�kolajs Jefremovs. Tūlīt ienāca arī kaimiņu dēls Ivans Drozdovs - sportists kultūrists, kuru Purgailis tāpat bi�ja palūdzis �o vakaru un nakti pavadīt viņa dzīvoklī.

Pulksten deviņos atbrauca policija. Leitnants un ser��ants bija jauni spēcīgi pui�i, bruņoju�ies ar pistolēm un smagiem gumijas stekiem. Kārlis visiem uzvārīja ka�fiju, pasniedza klāt cepumus un centās izturēties bra��i. Pret gaidāmo notikumu zināmā mērā pat nevērīgi, lai gan iek�ēji bija pagalam uztraucies, sirds dauzījās ar sāpīgiem pārsitieniem, viegli reiba galva, jo laikam arī asinsspiediens bija sacēlies vēl nebiju�ā augstumā�

Pulkstenis rādīja desmit.

Nikolajs Jefremovs rūpīgi apskatīja gleznas, citus mākslas priek�metus un kādus septiņus vai astoņus da��ādu marku pulksteņus.

-� Jūs esat kolekcionārs? - viņ� jautāja dzīvokļa saim�niekam.

-�� Nē, nē, ko jūs! - Kārlis steidzīgi atmeta ar roku. - Tas viss no jaunības laikiem, tad jau varēju un bija arī visādas iespējas, bet ko tad tagad, kad esi nabaga pensionārs?

Nikolaju Jefremovu ļoti ieinteresēja liels, izcili skaists un sens galda pulkstenis. Virs baltā marmorā ievieto�tās ciparnīcas sudraba papla�inājumā gulēja tāpat sud�rabā atlieta kailas sievietes figūra, kura kā Olimpa die�viete vai Uzvarētāja rokā turēja mazu, no zelta veidotu lauru vainadziņu�

Nikolajs Jefremovs pulksteni paņēma rokā, to rūpī�gi apskatīja, apgrieza otrādi un ieraudzīja pagaru sud�raba plāksnīti ar iegravētu veltījuma tekstu "Mīlestību. Godīgumu. Pienākumu. Ausmai un Jānim Timotiņiem viņu kāzu dienā 1937. gada 23. jūnijā. Vecāki."

Nikolajs vēl ilgi kā sastindzis turēja smago pulkste�ni rokā, tad to lēni atlika atpakaļ sekcijas plauktā un cie�i paskatījās uz Kārli Purgaili.

Viņ� glu�i bāls sēdēja senlaicīgā atpūtas krēslā un nervozi raudzījās uz saviem �etriem apsargātājiem.

Vaktē glu�i kā Gunti Ulmani vai Amerikas preziden�tu, Kārlis neviļus nodomāja, ta�u īsti dro�s nez kāpēc tomēr nejutās. Pulkstenis jau rādīja vienpadsmit, un viņ� arvien bie�āk un satrauktāk skatījās te uz melno telefona aparātu, te uz logiem un ieejas durvīm.

-�� Esiet mierīgs, - policijas leitnants sacīja. - Jūs at�rodaties absolūtā dro�ībā. Mēs �eit esam �etri vīri, bet

Esiet mierīgs, - policijas leitnants sacīja. - Jūs atrodaties absolūtā dro�ībā.

lejā uz ielas stāv mūsu patruļas automa�īna, kur atro�das vēl divi bruņoti operatīvie darbinieki. Tā ka jūs va�rat būt pilnīgi mierīgs. Nekāds uzbrukums jums ne�draud. Tas ir simtprocentīgi izslēgts.

Pa to laiku nepielūdzamie pulksteņa rādītāji jau bija nonāku�i līdz pusdivpadsmitiem.

Nikolajs Jefremovs negaidīti paņēma krēslu, apsēdās pie baltajām klavierēm, jau kuro reizi maigi noglāstīja to virsmu, pacēla vāku un pēk�ņi sāka spēlēt Emīla Dār�ziņa "Melanholisko valsi"�

Kārlis Purgailis satrūkās un pārsteigts paskatījās uz lielo, jau nosirmojo�o vīrieti, no kura spēcīgo pirkstu ga�liem tik viegli un neapturami plūda �īs ne�ēlīgi maigās mūzikas skaņas�

Kārlis Purgailis gandrīz vai ar �ausmām atcerējās, ka �ī ta�u ir tā pati melodija, kas toreiz bie�āk par citām skanēja no Timotiņu istabām�

"Vai patie�ām pagātne nekad nebeigsies?" viņ�, sirdij spēcīgi dauzoties, rūgti nodomāja. "Es biju cerējis uz mierīgākām vecumdienām, bet� Neticami, ka pat pēc �etrdesmit astoņiem gadiem cilvēku var panākt sods par kādreiz izdarīto noziegumu! Un, ja tas tā notiks, tad lai�kam patiesi pastāv Dievs un kaut kāda vispasaules un varbūt arī pārpasaules visaugstākā taisnība un patiesī�ba�"

Pulkstenis jau rādīja bez piecām minūtēm divpa�dsmit.

Kārlis Purgailis kā hipnotizēts nenovērsa acis no mel�nā telefona aparāta. Viņ� tik ļoti bija pieradis pie pa�stāvīgā pusnakts zvana, ka jutās pilnīgi pārliecināts, ka briesmas kaut kādā noslēpumainā veidā draud tie�i no �ī skaļā telefona zvana.

-�� Es baidos, - Purgailis ar sausu muti tikko sadzir�dami �ukstēja un pamāja uz melnā aparāta pusi. - Bai�dos no zvana�

-�� Tūlīt viss būs kārtībā, - Nikolajs Jefremovs patei�ca, piegāja pie telefona, nocēla klausuli un nolika to uz galda blakus aparātam. Tad, dro�s paliek dro�s, izrāva vadu no kontaktligzdas.

-�� Kā redzat, vismaz �onakt viņ� jums nezvanīs. Iesa�ku tā rīkoties arī turpmāk.

Pulkstenis rādīja bez vienas minūtes divpadsmit.

Istabā iestājās smags, draudo�s klusums. Policijas leitnants nostājās pie loga un, neskatoties uz zināmu iek�ēju sasprindzinājumu, gandrīz vai ar atklātu smai�du nodomāja, ka vecais vīrs velti uztraucas. Viņu ne�viens �eit nogalināt nevar. Ja nu vienīgi kāds ārprātī�gais caur logu ielai� prettanku raķeti�

Ser�ants kaujas gatavībā nostājās pie durvīm. Kul- tūrists Ivans Drozdovs kā klints stāvēja blakus Kārlim Purgailim. Bet privātdetektīvs, kuram acīmredzot bija visstiprākie nervi, atkal apsēdās pie klavierēm.

Sasprindzinājums sasniedza savu augstāko pakāpi.

Kārlim Purgailim uz pieres un kakla izspiedās salti sviedri, viņ� smagi elpoja, joprojām kā noburts skatījās uz telefonu un juta, kā visi aizgāju�ie gadi, viss nodzī�votais mū�s sāpīgi atgrie�as atpakaļ, uzgulstas dvēse�lei un sirdij un nemitīgi dauza kā ar akmeni vai cirvi.

Atceries! Atceries!! Atceries!!!

Pienāca pusnakts. Visiem pulksteņi rādīja vienādi - tie�i divpadsmit. Un tad �ai neiedomājami satrauktajā, baiļu un gaidu pilnajā klusumā pēk�ņi atskanēja nepa�rasti spalgs, ass un ļoti gar� telefona zvans�

Pat mierīgais un aukstasinīgais policijas leitnants spēji satrūkās un ārkārtīgi izbrīnījies paskatījās uz at�slēgto aparātu. Ko tas varēja nozīmēt? Mistiku? Arī Drozdovs, ser�ants un Nikolajs Jefremovs pārsteigti skatījās uz telefonu, kas turpināja zvanīt bez pārtrau�kuma, līdz viņi beidzot saprata, ka tas nemaz nav tele�fons, kas tik auksti un metāliski ir pārsteidzis visus klāt�eso�os. Zvanīja kāds modinātājpulkstenis, kas stāvēja blakus senlaicīgajai Timotiņu ģimenes kāzu dāvanai�

"Mīlestība. Godīgums. Pienākums."

Ta�u kāpēc tas iezvanījās tie�i divpadsmitos? Vai pulksteni kāds bija uzvilcis vai arī tam lika skanēt pats Liktenis?

Pēc tam visi paskatījās uz Kārli Purgaili. Vecais vīrs joprojām sēdēja savā dziļajā atpūtas krēslā, acīs vīdēja atklātas �ausmas, galva bija mazliet no�ķiebta sāņus, mute plati atplesta, un viņ� bija miris.

Pēc piecpadsmit minūtēm atbrauku�ais ātrās palīdzī�bas ārsts konstatēja nāvi no infarkta. Jau pirms pusga�da izteiktais drauds un paredzējums bija simtprocentī�gi piepildījies. Kārlis Purgailis patie�ām bija miris 1999. gada 21. septembra naktī tie�i pulksten divpa�dsmitos nulle nulle�

Ar�ibalds Timotiņ� visu bija izdomājis līdz pēdējam sīkumam, lai gan par labvēlīgu iznākumu nebija pārlie�cināts līdz pat pēdējam brīdim.

Viss jau sen iecerētais plāns balstījās galvenokārt uz nedro�o pieņēmumu, ka jebkura noziedznieka vai vien�kār�i ļauna cilvēka psihe zināmā mērā ir deformēta un psiholoģiski viņ� visu laiku tomēr baidās no atmaksas.

Uzaudzis tēvo�a ģimenē un atmiņā vēl ļoti spilgti sa�glabājis bērnības iespaidus un tās liktenīgās nakts notikumus, Ar�ibalds Timotiņ�, vēlāk uzzinājis savas mātes un mazās mā�eles traģisko likteni (māti lēģerī no�situ�as kriminālnoziedznieces, bet māsa nomirusi ar plau�u karsoni Omskas bērnunamā), nozvērējās taisnas tiesas ceļā panākt Kārļa Purgaiļa notiesā�anu. Lietu va�rēja ierosināt tikai LPSR prokuratūra, ta�u visi viņa iesniegumi pazuda �īs varenās iestādes dokumentu blā�ķos. Neko nemainīja arī ne "glasnostj", ne jau neatkarī�gās Latvijas periods ("nav tāda likuma panta!"), un tad viņ� nolēma rīkoties pats uz savu roku. Smagi bija ap�zināties, ka tāds nelietis varētu nomirt nesodīts.

No sākuma Ar�ibalds bija nodomājis viņu terorizēt tikai ar telefona zvaniem vien. Bet tad, sīkāk uzzinājis Kārļa Purgaiļa dzīvesveidu, ģimenes stāvokli (dzīvoja viens) un viņa vājo veselības stāvokli, plānu mainīja un nosprieda, ka sodu varēs īstenot daudz efektīvāk un arī dro�āk. Un galvenais - pats savām acīm redzēt, kā no�mirst Nelietis. Ļaundaris. Zaglis. Nevainīgu cilvēku de- nuncētājs. Tēva, mātes un māsas netie�ais Slepkava.

Pats vājākais un nedro�ākais posms �ajā plānā bija viņa iecerētā privātdetektīva loma. Ta�u, labi pazīstot �ādu purgaiļu psiholoģiju, viņam iekrita prātā veiksmī�ga doma uzdoties par krievu tautības cilvēku. It sevi��ķi vēl tāpēc, ka privātdetektīvu kantorī "Sargs" tāds Ni�kolajs Jefremovs patie�ām arī strādāja un bija viņa draugs.

Tālākais jau bija vienīgi tehnikas un veiksmes jautā�jums. Utenī viņ� nopirka vecu modinātājpulksteni ar re�ti riebīgu un skaļu zvanu� Jau mājās to nostādīja uz pulksten divpadsmitiem� Pulksteni nolikt sekcijas plauktā starp daudzajiem citiem nekādas grūtības ne�sagādāja.

Doma par telefona atslēg�anu viņam ienāca prātā ti�kai tās dienas vakarā, ta�u tas izrādījās visefektīvākais visā �ai notikumā.

Pēc da�ām dienām Ar�ibalds Timotiņ� pratinā�anā starp citiem jautājumiem rakstiski arī paskaidroja, ka uz vecā modinātājpulksteņa atrastie viņa pirkstu nospie�dumi vēl neko nenozīmē, jo tai vakarā, laiku kavēdams, viņ� bija apskatījis visus tur eso�os pulksteņus.

Prokuratūra izmeklē�anu turpina, ta�u, kā man ap�galvoja pats izmeklētājs, tie�u pierādījumu trūkuma dēļ �ī lieta esot pilnīgi bezcerīga�

♦

Jutos neparasti slikti. Tie�i kāpēc - nespēju izskaid�rot. Varbūt tas bija vesels pagātnes un �odienas notiku�mu, atmiņu un pārdomu komplekts, kas mani nomāca un darīja grūtsirdīgu.

Ar mani ārēji viss it kā bija kārtībā. Bija panākumi, zināma turība, brīvība un pat mīlestība, ta�u gandrīz vai ar katru dienu cilvēki un dzīve manī izraisīja arvien lielāku nepatiku.

Es negribēju atcerēties cilvēces vēsturi ne no Mozus, Senās Romas, Oktobra revolūcijas vai Kārļa Ulmaņa lai�kiem. Vienalga - cilvēku lielākā daļa, ierauta vēsturis�kos notikumos, bija spējusi sevi atklāt galvenokārt ti�kai kā plēsīgus zvērus un atriebības kārus egoistus.

Reiz televīzijas "Panorāmā" jauns �urnālists jautāja kādam vecam leģionāram: "Vai jūs tomēr beidzot kaut kā nevarētu salīgt mieru ar biju�ajiem sarkanās armi�jas karavīriem? Ko tur tik ilgu laiku citam pret citu tu�rēt naidu?"

"Nē, nekad!" biju�ais leģionārs nikni atbildēja. "Viņi gāja kaujās ar saucieniem "Par Staļinu!", bet mēs cīnī�jāmies par Latvijas brīvību!"

Kārtējo reizi dzirdot �os drausmīgos melus, man atkal kļuva nelaba dū�a. Par kādu Latvijas brīvību?! Tie atkal bija salti meli, kārtējais mēģinājums (kā boļ�eviku laikos) falsificēt mūsu vēsturi. Viss notika tie�i otrādi! Jūs ta�u patiesībā cīnījāties, lai Latvija kā valsts vispār nekad vairs nepastāvētu un paliktu okupēta vēl vismaz tūksto� ga�du! Bet, ja runājam par latvie�iem, kuri cīnījās ar Staļi�na vārdu uz lūpām, kāpēc �odien tik daudzi negrib vai vienkār�i kaunas atcerēties, ka savukārt leģionāri ta�u zvērēja cīnīties un atdot savas dzīvības par pasaules lie�lāko noziedznieku Ādolfu Hitleru?! Vai jūs jau esat aiz�mirsu�i �ā apkaunojo�ā un katram latvie�u karavīram ār�kārtīgi pazemojo�ā zvēresta vārdus, kurus turklāt jūs pirmo reizi teicāt, stāvot Doma laukuma vidū tie�i iepre�tim Māras baznīcai�

Lūk, ko 1941. gada 12. septembrī Gorohovecas nomet�nē solīja latvie�u karavīri, kuri vēlāk cīnījās Sarkanās Armijas rindās.

"Es, Padomju Sociālistisko Republiku Savienības pil�sonis, iestādamies strādnieku un zemnieku Sarkanās Armijas rindās, zvēru un svinīgi solos būt godīgs, dro�s, disciplinēts, modrs cīnītājs, stingri sargāt valsts un ka�ra noslēpumus, bez pretrunas izpildīt visus kara liku�mus un komandieru, komisāru un priek�nieku pavēles.

Esmu vienmēr gatavs pēc Strādnieku-Zemnieku val�dības pavēles sargāt savu dzimteni - Padomju Sociālis�tisko Republiku Savienību un kā Strādnieku-Zemnie- ku Sarkanās Armijas karavīrs zvēru to sargāt varonīgi, saprātīgi, ar cieņu un godu, savas asinis un pa�u dzīvī�bu netaupīdams, lai panāktu pilnīgu uzvaru pār ienaid�nieku.

Un, ja es ļaunā nolūkā lauztu �o savu svinīgo zvēres�tu, tad lai pret mani vēr�as bargais padomju likuma sods, visu darbaļau�u ienaids un nicinā�ana."

Staļina vārds nav pieminēts. Bet kam savas dzīvības tomēr solīja atdot tie latvie�i, kuriem brīvprātīgi vai pie�spiedu kārtā nācās karot Vācijas armijas rindās?

Lūk, viņu svinīgā solījuma pilns teksts!

"Dieva vārdā apsolu cīņā pret boļ�evismu vācu bru�ņoto spēku virspavēlniekam Ādolfam Hitleram neiero�be�otu paklausību un kā dro�sirdīgs kareivis bū�u vien�mēr gatavs par �o zvērestu atdot savu dzīvību."

Kā jums tas patīk? Kur te ir Latvija?! Kur ir mūsu brīvība?!! Pie velna! Kā agrāk, tā �odien visur ir tikai izlik�anās un meli!

Mēs līdz �ai dienai nespējam pasauli uztvert objektī�vi, kopumā un saistībā ar citiem notikumiem. Katrs pa�sauli un Latviju redz ar savām skaidras mīlestības vai aizmiglotām naida acīm un to izjūt tikai ar viņam pie�mīto�ajām prāta spējām. Un gan sevi, gan citus vērtē vienīgi no sev pieņemamām pozīcijām. Soli tālāk - un tu jau esi pretējā ierakumā! Tu jau esi ienaidnieks!

�ajā gadsimtā Latvijā se�as reizes ir mainījusies po�litiski sabiedriskā iekārta un ko �ajās reizēs ir darījis latvietis? Pareizi! Vienmēr vispirms meklējis ienaidnie�kus un nodevējus! Un vienmēr ļoti alcis tos iznīcināt! Sodīt! Apkaunot! Un nekad nepiedot!

Es tikai nesaprotu, kā �ie mū�īgi pareizie cilvēki, sa�taisīju�i dievbijīgus ģīmjus, svētdienas rītos spēj ieiet baznīcā?

Tā kā es daudzu �odienas ļau�u acīs skaitos "nepa�reizs", pat ļoti "nepareizs" cilvēks, jo mēģinu objektīvi paskatīties uz mūsu pagātni, baznīcā eju reti, toties bie��i iegrie�os krogā.

Tur viss ir patiesi. Bez izlik�anās, uzspēlēta patrio�tisma un meliem.

-�� Sveika, Viviāna! - es pasveicināju savas ierastās ka�fejnīcas "Sapnis" daiļo īpa�nieci. - Kā parasti - glāzi sko�tu viskija!

Apsēdos telpas attālākajā stūrī un gaidīju atnesam pa�sūtījumu.

Kad Viviāna to izdarīja, es viņu palūdzu uz mirkli ap�sēsties blakus.

-�� Kā iet? - pierasti jautāju, lai gan man bija pilnīgi vienalga, kā viņai �ai dzīvē iet.

-�� Tu jau zini, - Viviāna atbildēja. - Gaidu tevi.

-�� Ļoti jauki, - sacīju. - Ja cilvēki būtu gudrāki, viņi �o brīni�ķīgo otra cilvēka gaidī�anas laiku izstieptu mū��a garumā. Bet nē! Bie�i vajadzīgi tikai da�i vārdi, da��as dienas un - blāc! - gultā iek�ā un pēc tam arī sākas visas mūsu tik grūti atrisināmās dzīves problēmas un nelaimes.

-�� Bet laime? - Viviāna jautāja. - Tu par to esi aizmir�sis?

-�� Nē, - sacīju. - Tie�i to es �ad tad atceros. Un var�būt vienīgi tāpēc�

-������� Tu ar Sandru neprecies? - Viviāna, nedaudz izbrī�nījusies, pārtrauca mani.

-������� Jā, - es apliecināju. - Pa�laik viss ir brīni�ķīgi tā�pat.

Viviāna cie�i uz mani paskatījās, tad tikko manāmi pasmaidīja.

-������ Man �ķiet, ka tev tās lietas nemaz tik brīni�ķīgi ne�iet.

Kļuvu uzmanīgs.

-�� Ko tu ar to gribi teikt?

-������� To, ko pateicu, - Viviāna atbildēja. - Tava Sandra atkal divas reizes pēc teātra izrādēm �eit bija ienākusi ar Niklāvu. Kur viņa brauca pēc tam - pie tevis vai Nikr lāva - , es nezinu.

-������� Vai neatceries, kad tas bija? - es prasīju. - Vismaz pēdējo reizi?

Viviāna nedaudz padomāja.

-������� Tas bija aizvakar, - viņa pateica. - Jā. Ap pulksten desmitiem.

-������� Aizvakar es atkal de�urēju slimnīcā, - grūtsirdīgi sacīju.

-������ Vai tu to nevari darīt pa dienu? - Viviāna paintere�sējās.

-������ Varu, - es atbildēju, - bet zini, cilvēki visbie�āk nez kāpēc mirst tie�i naktīs un tā tuvāk rīta gaismai�

Viviāna vēlreiz man uzmeta nopietnu skatienu un piecēlās.

-������� Atklāti sakot, Edmund, tu esi ļoti savāds cilvēks, - viņa pateica un gāja prom. - Atvaino, bet man ir jāstrā�dā'.

Bet man �odien ir jāpiedzeras, nodomāju. "Savāds cil�vēks�" Protams! Mēs visi esam savādi. Dabas sa�tan- cēti pilnīgi at�ķirīgi un neatkārtojami. Bet rītvakar San�dra ir brīva un solījās vakarā pie manis atbraukt. Tad arī aprunāsimies. Bet pa�laik�

Es Viviānai pasūtīju vēl divas glāzes skotu viskija, pēc tam lielu pudeli spāņu vīna Granada. Dzēru un domā�ju. Domāju un dzēru. Līdz man kļuva arvien sliktāk.

Acu priek�ā pazibēja da�ādi nesen iepazītu cilvēku tē�li - tiesnesis, kas ņēma kukuļus un no�āva prokuroru

Dzēru un domāju. Domāju un dzēru. Līdz man kļuva

arvien sliktāk.

un izmeklētāju; sieviete, kura vientulības un mīlestības vārdā piedeva vīrietim, kas viņu bija atstājis dzīves vis�grūtākajā brīdī; vecs vīrs, kuru taisnīguma atmaksa bi�ja ķērusi �etrdesmit astoņus gadus pēc izdarītā nozie�guma; un Vilis Vilks un Niklāvs, un Sandra, un Evita, un vēl daudzas jo daudzas citas sievietes� Pēc kāda laika, acīmredzot izdzertā alkohola iespaidā, pēk�ņi uznāca tik smagas skumjas un dzīve �ķita tik tuk�a un bezjēdzīga, ka gribējās gandrīz vai pakārties. Patie��ām. Dzēru savādi rūgtu spāņu vīnu un sāku domāt par nāvi.

Interesanti, ko izjūt un pārdzīvo vērsis, kad karstās Spānijas saules apspīdētajā arēnā cilvēkiem par prieku pikadori, matadori un toreadori viņa sānos un skaustā ietriec desmitiem pīķu un viņam ir jāmirst, lai tā pretinieks kļūtu slavens un skatītāji no dzīvnieka mokpilnās nāves gūtu baudījumu un prieku? Vai vērsis mūs nolād vai arī saprot, ka cilvēks bez citu asinīm ne�spēj dzīvot?

Pie blakus galdiņa jau krietnu laiciņu sēdēja skaista, tum�mataina meitene un nez kāpēc izskatījās tikpat skumja kā es.

Savādi, klusi nomurmināju. Viņa ta�u nedomā par cietumiem, lopkautuvēm un izpriecām, kuru pamatā jau no gladiatoru laikiem vienmēr ir kāda cilvēka nāve. Vi�ņa par to nedrīkst domāt! �ai meitenei ir jāsapņo par mīlestību un ar neslēptu prieku jāgaida brīnums no tā, ko saucam par dzīvi.

-�� Tu mani atvaino, - es pieceldamies sacīju un apsē�dos viņai blakus. - Man nepatīk tavas skumjās acis. Kaut kas ir noticis?

-�� Jā, - meitene atbildēja. - Noticis ir kaut kas ļoti slikts. Vai tad tu to neatceries?

Brīdi apmulsis domāju.

-�� Ko man vajadzētu atcerēties?

-� Mani, - meitene sacīja un mēģināja pasmaidīt. - �ēl, ka tu visu esi aizmirsis.

Joprojām apmulsis atkal labu brīdi klusēju.

-�� Es nupat biju Spānijā, - beidzot teicu. - Viņi tur jo�projām publiski nogalina vēr�us.

-�� Toties viņi tur tikpat kā nenogalina cilvēkus, - mei�tene sacīja. - Un, ja to da�reiz arī dara, tad vienīgi aiz�stāvot sevi, savu godu vai sievieti. Bet ko darām mēs?

Mēs priecājamies un lepojamies par cilvēku kau�a�nu, es rūgti nodomāju. Attaisnojam un klaji lepojamies ar savu brāļu kau�anu karā un pēckara laikā; attais�nojam un lepojamies par jebkura cilvēka nogalinā�anu, ja tā izdarīta it kā valsts, brīvības, taisnības vai kāda cita abstrakta jēdziena vai idejas vārdā! Bet �ausminā�mies un nosodām, ja kāds tiek nokauts tāpat vien - kā vērsis arēnā. Ta�u vai tas izmaina nāves un cilvēka bū�tību?

-�� Kāpēc apklusi? - meitene prasīja. - Kaut kas nepa�tika?

-�� Nē, viss kārtībā, - es atbildēju. - Es vienkār�i atce�rējos� Labi, lai paliek! Bet tev vajag domāt par mīles�tību! Un aizmirst visu slikto, kas notiek �ai pasaulē!

-�� Es to nevaru, - meitene teica. - Es nevaru tā kā tu vai citi - aizmirst pa�u svarīgāko dzīvē.

-�� Kas ir pats svarīgākais dzīvē? - es ātri jautāju. - Ti�kai nesaki, ka tā ir mīlestība!

-�� Tā nav mīlestība, - meitene apstiprināja un ieska�tījās man tie�i acīs. - Pats svarīgākais dzīvē ir nekam neticēt! It sevi�ķi svarīgi ir neticēt vīrie�iem.

-�� Tu esi smagi pievilta?

-�� Jā, - meitene atzinās. - Tev to vajadzētu atcerēties.

-�� Bet es neatceros! - gandrīz vai izmisis �ukstēju. - Bū�tu labi� Paklausies! Varbūt mēs ar tevi �eit atkal va�ram satikties rit dienas vidū? Tā ap vieniem? Pēcpus�diena man būs aizņemta. Arī tagad man vairs nav laika.

Meitene piekrīto�i pamāja, un viņas tum�ajās acīs vēl�reiz ielija melnas skumjas.

Nākamajā dienā atkal sēdēju pie tā pa�a galdiņa un lēni sūcu rūgtu spāņu vīnu. �ķita - laiks uz divdesmit �etrām stundām ir bijis apstājies un viss turpinās kā va�kar. Bet nē! Viss izrādījās pavisam citādi, un es līdz �im brīdim nespēju noticēt, ka tā bija īstenība. Bet vai vis�pār bija? Varbūt es �o neparasto dzīves mirkli vienkār��i izdomāju, nosapņoju vai arī biju tik piedzēries? Ne�zinu.

Pēc neilga laika pie mana galdiņa nesteidzoties pie�nāca sirma, agri novecojusi, diezgan nabadzīgi ģērbu�sies sieviete un apsēdās galdiņa pretējā pusē.

-�� Sveiks! - viņa pazīstamā balsī sacīja. - Neticēju, ka tu atnāksi. Tāpat, kā tu neatnāci toreiz.

Ļoti izbrīnījies skatījos uz sievieti un pirmajā mirklī nespēju pateikt ne vārda.

-� Vai tad� - apmulsis paskatījos sāņus, ar acīm mek�lēdams vakardienas meiteni. - Vai tad man vajadzēja sa�tikties ar jums?

-�� Tu kā vienmēr visu ātri aizmirsti, - sieviete sacīja. - Vai tad vakar tā netika sarunāts?

-�� Neāksties! - es asi pateicu. - Vakar es �eit runāju ar jaunu meiteni! Viņa ir tava meita?

Sieviete pasmaidīja.

-�� Tā biju es pati, - viņa negaidīti atzinās. - Meitene, kuru tu kādreiz jaunībā sacījies mīlam un nekad neat�stāt. Meitene, kurai tu solīji turpat vai visus pasaules labumus un kurai tu tagad neatceries pat vārdu! Ta�u vakar tevi māca skumjas, tu sāki domāt par nāvi, ana�lizēji pagāju�o, ne visai veiksmīgo dzīvi un zemapziņa tev pēk�ņi atgādināja arī par mani. Un es atnācu pie te�vis no mūsu tālās jaunības, no mūsu pirmajiem sapņiem, cerībām un mīlestības. Bet �odien es pie tevis esmu at�nākusi tāda, kāda esmu pa�laik. Veca, nogurusi un dzī�ves uzvarēta.

-�� Tas nekādi nevar būt, - stipri apmulsis teicu. - Tā�tad tu juti� Tu dzirdēji, ka es domāju par tevi?!

-�� Jā, - sieviete apliecināja. - Tu beidzot mani sauci, un es atnācu. Mans vārds ir Rita. Tava kādreizējā mei�tene no Iļģuciema.

Drūmi klusēju. Tas �ķita tik savādi un neticami, ka kļuva pat bail. It sevi�ķi pēc tam, kad patie�ām atcerē�jos viņu kā vienu no savām pirmajām mīlestībām, kā vienu no tā laika skaistākajām Iļģuciema meitenēm. Melno matu un draiskā rakstura dēļ es Ritu toreiz sau�cu par "spānieti". Bet kā viņa mani pēk�ņi spējusi sa�dzirdēt un atrast tie�i �ai vietā? Un kas tā bija par mei�teni, ar kuru runāju vakar? Vai tas bija tikai dzēruma murgs vai arī patie�ām kaut kas tāds, ko man nekad ne saprast, ne uzzināt?

Es pielēju arī viņas glāzi, un mēs abi lēnām dzērām tum�i sarkanu spāņu vīnu, kas bija vēl rūgtāks par pa��u dzīvi.

Bet vakarā dzīve jau kļuva jūtami saldāka. Mēs ar Sandru sēdējām manas mājas lielajā dārzā, skatījāmies, kā lēnām sāk jau dzeltēt koku lapas, kā stārķi un dzēr�ves dodas pārziemot kaut kur uz Francijas dienvidiem vai Āfrikas ziemeļiem, bet mums ir jāpaliek �eit - salt vienatnē vai divatā. Bet es gribēju, lai man būtu silti, īstu dvēseles siltumu (kaut īslaicīgu!) var dot vienīgi sie�viete. Es par savas dzīves draugu biju izvēlējies Sandru. Kāpēc tie�i viņu - nezinu. Ja uz to skatos vienkār�oti, tad acīmredzot tāpēc, ka Sandra man patika. Ja skatos nedaudz sare�ģītāk, tad laikam tāpēc, ka viņu mīlēju. Sandra, ja arī ne pilnībā, tomēr stiprā mērā atbilda tās sievietes tēlam, kādu jau sen biju iedomājies sev piemē�rotu un derīgu.

Protams, es zināju, ka viņai pirms manis ir bijis daudz vīrie�u, ka ir precējusies, neoficiāli �ķīrusies un civil�laulībā dzīvojusi ar vairākiem pazīstamiem aktieriem, ta�u tas mani īpa�i neuztrauca. Man bija svarīgi, kā viņa izturas pret mani �odien. Bet līdz �im viņa bija izturē�jusies labi un es biju pārliecināts, ka Sandrai pret mani ir tikpat spēcīgas jūtas kā man pret viņu.

Mēs sēdējām pie neliela galdiņa zem lielas ābeles, ku�ras zari bija smagi nolieku�ies virs mūsu galvām pilni sarkanīgiem āboliem, un no lielas �etrkantīgas pudeles lēni dzērām vieglu fran�u vīnu.

-�� Skaisti, vai ne? - Sandra jutās apmierināta. - Tu vienmēr proti jauki noformēt mūsu satik�anās reizes. Varētu pat teikt, ka tu, Edmund, esi liels dzīves māk�slinieks.

-�� Nez vai, - domīgs pa�ūpoju galvu. - Es vienkār�i vēlos tev izpatikt.

-� Tas tev vienmēr arī izdodas, - Sandra uzslavēja. - Tā arī turpini!

-�� Pacentī�os. Varbūt izdosies.

-�� Un es pacentī�os izpatikt tev. Varbūt arī man tas izdosies.

-�� Vai �ai sezonā tev būs daudz darba?

-�� Rādās, ka ne. Vismaz pirmajās trīs pirmizrādēs man ir iedalīta tikai viena neliela loma.

-�� Ko par to saka sāncenses? Priecājas?

-�� Dro�i vien. Bet prese pret mani ir laba.

-�� Patie�ām. Tevi uzslavē. Pat tas latvie�u teātru nī�dējs Naumanis.

-�� Ko diem�ēl, mīļais, nevar teikt par tevi, - Sandra sacīja. - Tevi savukārt visi lamā!

-� Patiesībā mani lamā tikai viens kritiķis. Turklāt tā indīgi nicino�i. Ja viņ� būtu kaut mazdrusciņ spēcīgāks, es viņam vienkār�i sadotu pa purnu! Tā pamatīgi, kā es visu mū�u esmu darījis ar tiem, kuri negodīgi sava ļau�nā prāta dēļ mani ir apvainoju�i. Bet lai! Fiziskus un garīgus vārguļus es neaiztieku. Ja es viņa acīs diez kas neesmu, tad manās acīs viņa garīgā vērtība vispār līdzi�nās divām apaļām nullēm! Zini, tām, kuras tiek uzlik�tas uz da�u ateju durvīm. Un ne tāpēc, ka viņ� kaut ko sliktu ir pateicis par mani. Sliktu vai kaut nepatīkamu par mani ir teiku�i daudzi, bet es viņiem par to tikai cie�i paspie�u roku un pasaku sirsnīgu paldies!

Turpretī �is kritiķis savā literārajā domā�anā ir tik primitīvs un supersubjektīvs, ka patiesībā līdzinās lite�rāram ļaundarim. Man nekādi neiziet no prāta viņa sa�jūsma par kāda mūsu kriminālromānu rakstītāja pub�lisku "iznīcinā�anu", kā viņ� pats teica - "izsmērē�anu pa sienu". Neviens kaut cik godīgs literatūras kritiķis nevienu rakstnieku nevēlas "iznīcināt", turklāt vēl par �o "iznīcinā�anu" publiski priecāties! Tas ir tikpat ze�miski kā nejau�i pakritu�am cilvēkam nevis pasniegt ro�ku un palīdzēt piecelties, bet gan vēl spēcīgi sākt spār�dīt ar kājām! Manī tas izraisa dziļu pretīgumu, tāpēc lai tas "tips", nīstot literatūru, kas neatbilst viņa gau�mei, kaut vai pakaras!

Bet mēs, Sandra, priecāsimies un dzersim vīnu! Kad izdzersim �o pudeli, iesim uz guļamistabu, tur dzersim atkal un pēc tam mīlēsimies. Tev vispār patīk ar mani mīlēties?

-�� Vai tad citādi es jau veselu gadu būtu pie tevis kā pielipusi?

-�� Vai tikai tāpēc?

-�� Nē, ne tikai tāpēc! Es tevi mīlu, Edmund.

Labu brīdi klusēju. Nav ko noliegt, to bija patīkami dzirdēt, ta�u mani joprojām neatstāja aizdomas, ka tā, iespējams, ir tikai izlik�anās. Ka Sandra teātri turpina spēlēt, nokāpdama arī no skatuves.

-�� Paklausies! - es teicu. - Kā jūs uz skatuves skūp�stāties? Tēlojat vai tā pa īstam?

-�� Kā kuro reizi, - Sandra atbildēja. - Da�reiz tikai iz�liekamies, citreiz atkal pa īstam. Viss atkarīgs no part�nera un tā, kā es tobrīd jūtos.

-�� Man �ķiet, tu vienmēr jūties labi.

-�� Ko tu ar to gribi teikt?

-������� To, ko pateicu. Tu uz skatuves, glu�i kā ar mani, vienmēr ar visiem skūpsties uzkrīto�i kaislīgi!

-�� Man tā jādara. Tas ir mans darbs.

-������� Tas tev pa īstam ir jādara tikai ar mani! - diezgan skarbi pateicu. - To tu pamēģini atcerēties!

Sandra ilgi uz mani nopietni skatījās, tad lūpas sa�vilka tikko jau�amā smīniņā.

-�� Tu jau sāc diktēt noteikumus?

-������� Jā, Sandra, - atbildēju. - Tas patie�ām ir stingrs noteikums.

-�� Bet varbūt tikai lūgums? Vēlē�anās?

-������� Nē! Tas ir mans noteikums! - atkārtoju. - Kamēr mēs esam kopā� Tev ir jāskūpstās un jāmīlējas tikai un vienīgi ar mani!

-�� Vai tad es tā nedaru?

-�� Nezinu.

-������� Bet tev tas ir jāzina! - Sandra nedaudz aizvainota iesaucās. - Tev man ir jātic! Ta�u, ja tu domā savādāk� Tad tam, kas ar mums notiek, nav nekādas jēgas.

-�� Kāpēc ne? Vai tad �is mirklis ir bezjēdzīgs?

-������� �is mirklis varbūt ne, bet turpmākā dzīve� Atkār�toju - tev man ir jātic! Jo ticība, Edmund, ir jebkuras draudzības un mīlestības vienīgais pamats.

-������� Tā ir, - ne�aubīgi piekritu. - Tie�i tāpēc tu ne ma�zākā mērā �o ticību manī nedrīksti iedragāt! Es gribu dzīvot tā, lai vienmēr varētu būt pārliecināts� Lai es varētu justies dro�s. Protams, es saprotu, ka jūtas, ko kāds cilvēks izraisa otrā, nav pats dro�ākais, pie kā mēs dzīvē varam pieķerties, un tomēr� Es gribu, lai tu pie�derētu tikai man!

-�� Cik daudz piederēt? - Sandra �ukstus jautāja.

-�� Pilnīgi, - es atbildēju.

-������� Tas ir neiespējami, - Sandra sacīja. - Kaut kam ir jāpaliek arī man pa�ai.

-������� Protams, - tūlīt piekritu. - Kāpēc gan ne! Es vienī�gi negribu, lai tu savas jūtas vai, pareizāk sakot, savu mīlestību un seksuālās vēlmes dalītu vēl ar kādu citu.

-�� Nomierinies! - Sandra pateica un mīļi pasmaidīja. - Man bez tevis neviena cita nav.

Brīdi padomājis, cie�i ieskatījos Sandras acīs. �ķita, ka tās nemelo.

-�� Bet Niklāvs? - negaidīti uzprasīju.

Sandras acu skatiens strauji izmainījās. Es tajā uz�reiz saskatīju nelielu pārsteigumu un pat bailes.

-�� Niklāvs? - viņa lēni pārjautāja.

-���� Niklāvs Razumovskis, - es atkārtoju. - Mans draugs, ar kuru tu pēdējā laikā arvien bie�āk satiecies.

-�� Kā tu to zini?

-�� Man ir savi informācijas avoti.

-�� Tie ir meli, - Sandra teica.

-�� Nevajag! - teicu es un drūmi sarāvu pieri. - Tā ir patiesība, un tu to zini labāk par mani!

Sandra krietnu laiciņu klusēja. Ko viņa tai brīdī do�māja, nezinu. Ta�u joprojām izskatījās stipri apmulsu�si un neveikla. Nebija ne mazāko �aubu, ka ziņa par viņas sakariem (kaut pagaidām varbūt tik tie�ām pavi�sam nevainīgiem!) Sandru tomēr ir stipri pārsteigusi un viņa īsti nezina ne ko teikt, ne kā izturēties.

-�� Nekā mūsu starpā nav, - Sandra beidzot klusi at�zinās. - Es katru dienu ar kādu satiekos. Nu un tad?

-��� Nē, nekas, - atbildēju. - Viss ir normāli. Vienīgi� Tu jau vēl neesi aizmirsusi manu noteikumu, vai ne? Ja es tev vairs nepatīku� Ja tu mani vairs nemīli� Lū�dzu! Kāpēc ne? Satiecies un guli ar katru, kas tev nāk pretī! Bet kamēr tu nāc pie manis� Tev pie manis arī jāpaliek! Vai arī tūlīt pat jātinas prom!

Sandra nesteidzoties izdzēra savu glāzi un domīgi skatījās, kā dārza galā nozied pēdējās rudens puķes.

-�� Kāpēc tev, Edmund, vajadzēja sabojāt tik skaistu vakaru? - viņa pārmeto�i jautāja. - Vai tu ar savu greiz�sirdību nevarēji pagaidīt vismaz līdz rītam?

-�� Tā, Sandra, nav greizsirdība, - paskaidroju. - Es vienkār�i savā dzīvē vairs negribu piedzīvot nodevību. Bet, ja mīļotā sieviete tevi krāpj, tad vīrietis to vienmēr uzņem kā vislielāko personisko apvainojumu un paze�mojumu!

- Es gribu, lai tu piederētu tikai man!

- Cik daudz piederēt i - Sandra �ukstus jautāja.

-� Ja es tevi arī krāptu, - Sandra lēnīgi sacīja, - tā ne�kāda nodevība tomēr nebūtu. Vienīgi dzīves situācijas maiņa.

Rūgti iesmējos un aizsmēķēju cigareti.

-�� Paldies par paskaidrojumu! Tev uz teātra skatuves kuru katru mirkli var mainīties situācijas, bet dzīvē�

-�� Vai visam vienmēr jānotiek pēc iepriek� apstiprinā�ta saraksta? - Sandra neapmierināta prasīja. - Kā vil�ciena kustības grafikam?

-�� Nē, ne glu�i tā, - es atbildēju. - Visam jānotiek pēc godīgiem spēles noteikumiem. Un to, kas �os noteiku�mus pārkāpj, gaida diskvalifikācija un sods.

Sandra iesmējās, iesēdās klēpī un cie�i apvija ap manu kaklu rokas.

Ka �ņaudzēj�ūska, es neviļus nodomāju, pavisam pie�mirstot, ka tā parasti rīkojas sieviete, kura mīl un tevi grib.

-������� Edmund� - Sandra �ukstēja. - Vai tu patie�ām mani varētu sodīt?

Es klusēju.

-�������� Bet, ja vari, mīļais, - Sandra koķeti turpināja, - tad sodi mani vienīgi ar savu mīlestību�

Es, neizlaizdams Sandru no rokām, tā arī klusēdams piecēlos, �ķērsoju dārzu, ienesu viņu guļamistabā un saudzīgi iesviedu gultā - parastajā mīlestības svēto moku vietā�

♦

Kabatā ar jauku melodisku tark�ķi kārtējo reizi ie�skanējās mobilais telefons.

-������� Sveiks, Edmund! - tūlīt sadzirdēju Niklāva balsi. - Kur tu biji svētdien? Nekādi tevi nespēju sazvanīt!

-������� Biju aizbraucis uz Vecpiebalgas kapiem, - paskaid�roju.

-�������� Ko tu tur darīji? Neviens no tavējiem tur ta�u neguļ!

-�� Tu tik labi pārzini manu dzimtu?

-�� Neatceros, ka tu man kaut ko būtu stāstījis.

-������� Es tev daudz ko neesmu stāstījis. Bet tas nu tā. Patie�ām, Nik. Neviens no maniem radiem tur neguļ. Evita palūdza, lai aizvedu viņu.

-������� Ja pareizi atceros, viņas vecāki ta�u vēl ir dzīvi, - Niklāvs teica.

-������� Tas tiesa, - es piekritu. - Tur ir apglabāti Evitas vecvecāki un māsa ar brāli.

-������� Viņai ir bijusi māsa un brālis? - Niklāvs jutās pār�steigts.

-�� Jā. Būdami vēl maziņi, noslīku�i ezerā.

-�� Vai tad Evita ir dzimusi Vecpiebalgā?

-������� Viņa ar vecākiem uz Rīgu pārcēlās pēc notiku�ās traģēdijas.

Sveiks, Edmund! - tūlīt sadzirdēju Niklāva balsi. - Kur tu biii svētdien? Nekādi tevi nespēju sazvanīt!

Niklāvs labu brīdi klusēja.

-������� Vai tu atkal esi sācis satikties ar savu biju�o sie�vu? - viņ� painteresējās.

-������� Oficiāli viņa vēl joprojām ir mana sieva, - es atbil�dēju. - Un, ja palūdz, kāpēc neizpalīdzēt?

-������� Mēs jau nesen viņai palīdzējām. Nezini, kā tagad tie ve�i jūtas? Evitu liek mierā vai joprojām draud?

-������� Nē, Nik. Viss ir kārtībā. Draudi beigu�ies un nedo�māju, ka tie varētu atkārtoties.

-�� Kā citādi?

-�� Tā nekas. Dzīvoju.

-�� Varbūt esi no jauna iemīlējies Evitā?

-������� Tu domā - tas ir iespējams? Divreiz iemīlēties vie�nā un tai pa�ā sievietē?

-������� Nezinu, kā ar to mīlestību, ta�u atkārtoti apprecas daudzi pāri, - Niklāvs sacīja. - Kaut vai tā pati skanda�lozā amerikāņu aktrise Elizabete Teilore un �ārlzs Bār- tons.

-������� Paldies Dievam, Evita nav Teilore un es neesmu Bārtons. Turklāt es jau krietnu laiciņu mīlu citu sie�vieti.

Niklāvs klusēja, tad nedaudz pārvērstā balsī vaicāja:

-�� Tu viņu patie�ām mīli?

-�� Par ko tu runā?

-�� Par Sandru, - Niklāvs atbildēja.

-�� Un kāda tev tur daļa - mīlu vai ne?

-������� Protams, nekāda, - Niklāvs diezgan mierīgi sacīja. - Bet, ja tu atkal samestos kopā ar Evitu� Sandru es pievāktu sev. Pavisam nopietni. Man viņa tāpat ļoti pa�tīk.

-������� Sandra patīk daudziem, - es teicu. - Ta�u nedomā�ju� Tu esi pārliecināts, ka Sandra ļautos? Viņa būtu ar mieru būt kopā ar tevi?

-������� Nezinu, - Niklāvs atbildēja. - Da�reiz man �ķiet, ka jā.

-�� Kā tu to zini? Tu ar viņu satiecies?

-������� Da�reiz, - Niklāvs atzinās. - Bet tev pagaidām nav ne mazākā iemesla būt greizsirdīgam. Mums viss vēl ir normas robe�ās.

-�� Pagaidām? - jautāju un jutu, ka esmu manāmi uz�traucies. - Ko tas nozīmē - pagaidām?

-�� To arī nozīmē, - Niklāvs sacīja. - Ne vairāk un ne mazāk. Bez tam� Vai viss, kas ar mums �ai dzīvē no�tiek, nav apzīmējams ar "pagaidām"?

-�� Nefilozofē! - nikni uzkliedzu. - Ja tu vēl gribi būt mans draugs� Lūdzu, Sandru liec mierā! Viņa ir ma�na, un tev no viņas jāturas simt kilometru attālumā!

Niklāvs iesmējās.

-�� Tas tā kā būtu nedaudz par tālu. Tuvāk nedrīkst?

-�� Neņirdz! - es asi pateicu. - Tas viss ir ļoti nopietni!

-��� Bet ja viņa nāk pati? - Niklāvs negaidīti vaicāja. - Vai man ir jābēg?

Ilgi klusēju - vienkār�i nezināju, ko atbildēt. Nojau�tu, ka viss, ko nupat esmu pateicis, patiesībā ir muļķī�bas. Nevajadzīgi, tuk�i vārdi. �ai pasaulē nepastāv ne�kāds spēks (un �ai gadījumā vārds ir visvājākais iedarbības līdzeklis), kas spētu cilvēkam, kur� ir iemī�lējies, aizliegt satikties ar savas mīlas objektu. Vēlamo rezultātu varētu dot vienīgi pa�a cilvēka iznīcinā�ana, ta�u tādā gadījumā �is rezultāts kļūs tik traģisks, ka ne notiku�ajam, ne arī turpmākajai dzīvei vairs nebūs ne�kādas lielās jēgas.

-�� Nik� Kāpēc tu man piezvanīji? - es vaicāju. - Vai tikai tāpēc, lai man darītu zināmu, ka es, iespējams, San�dru varētu zaudēt?

-�� Tu viņu nekad nezaudēsi, - Niks iesmējās. - Varu atkārtot tevis pa�a kādreiz sacīto prātulu - cilvēks, kuru tu kādreiz esi mīlējis, atmiņā un sirdī paliek uz mū�u.

-�� Ja pats varētu būt mū�īgs� - klusi piebildu. - Tu kaut ko no manis gribēji?

-�� Vispār jā, - Niklāvs sacīja. - Atcerējos, ka tu esi tāds savāds rakstnieks. Vai varbūt precīzāk - savdabīgs cil�vēks. Uz Operu tu neej, uz teātriem arī ne, izņemot tās izrādes, kurās spēlē Sandra; labā sabiedrībā neapgro�zies, nedraudzējies ne ar māksliniekiem, ne ar kādu no saviem kolēģiem. Tev vispār nepatīk smalki ļaudis. Tu daudz labāk uzturies vienatnē vai krogā un, lai uz�rakstītu kārtējo romānu, cītīgi rakņājies dzīves pa�dibenēs.

Niklāvs apklusa, bet es nedaudz pārsteigts nodomā�ju, ka tas, ko viņ� nupat pateica, gandrīz simtprocentī�gi atbilst patiesībai.

-�� �ovakar es ar divām policijas inspektorēm un da��iem operatīvās aizturē�anas grupas dalībniekiem dodos pārbaudīt kādu intīmklubu vai, pareizāk sakot, mauku māju. Mums ir ziņas, ka viņi tur nelegāli uzņem porno- filmas un viens no �ā kluba īpa�niekiem ir kāds jau sen meklēts noziedznieks. Varbūt vēlies atbraukt līdzi? Tas, ko tu tur redzēsi, iespējams, tev kā rakstniekam noderēs.

Brīdi saspringts domāju.

-�� Paldies, Nik, ka tu tā pūlies da�ādot manu daiļra�di, bet par intīmklubu dzīvi es netaisos rakstīt.

-�� Bet par prostitūtām? - Niks prasīja. - Tā ta�u pa��laik ir visejo�ākā tēma! Zelta ādere! Turklāt, ja pareizi atceros, tu man kādreiz pat visai pārliecino�i centies ie�stāstīt, ka visas sievietes ir vai nu maukas, vai svētās.

Nedaudz padomājis, piekritu.

-�� Labi, Nik, - es sacīju. - Varbūt kādreiz arī noderēs. Kur un kā satiekamies?

-�� Pulksten deviņos Aspazijas bulvārī pie galvenās po�licijas pārvaldes.

Vakarā nelielā busiņā braucām uz Pārdaugavu, kur pēc divdesmit minūtēm Tēriņu ielā apstājāmies netālu no diezgan izskatīgas divstāvu savrupmājas. Visi logi, aizklāti ar aizkariem, bija gai�i. Niklāvs piezvanīja pie ārdurvīm, un jau pēc da�ām sekundēm no sienā iemon�tētā skaļruņa atskanēja vīrie�a balss.

-�� Ko jūs vēlaties?

Niklāvs atbildei pateica da�us vārdus, acīmredzot pa�roli, jo tūlīt atskanēja kluss klak�ķis un durvis atvērās.

Priek�namā Niklāvs zibenīgi liela auguma durvju sar�ga sejā iegrūda pistoles stobru un skarbi pateica:

-�� Stāvi rāms un nekusties! Ierocis ir?

Sargs no pārsteiguma nespēja pateikt ne vārda.

Kāds policists no viņa kabatas izvilka pistoli, bet pa��am lika nogulties zemē ar seju pret grīdu un uzlika ro�ku dzel�us.

Pēc tam Niklāvs ar policistiem bez lieka trok�ņa sā�ka apskatīt pirmā stāva istabas. Divās neviena nebija, bet tre�ajā, kas iekārtojuma ziņā līdzinājās teātra ak�tieru grimētavai, spoguļu priek�ā sēdēja divas jaunas puskailas sievietes, bet tre�ā viņām taisīja make-up. Ie�raudzīju�as policistus, visas trīs pārsteigumā sastinga.

-�� Klusu! - Niklāvs sacīja un brīdino�i pielika pirkstu pie lūpām. - Kur ir Viktors Orlovs?

Meitenes klusēja.

-�� Vai aug�ā? - Niklāvs prasīja.

Meitenes piekrīto�i pamāja.

-�� Vai notiek filmē�ana?

-�� Jā, - grimētāja apstiprināja.

Policijas inspektores palika pie viņām, bet mēs klusi pa sarkanu tepiķi noklātām kāpnēm tikpat kā bez trok��ņa uzkāpām otrajā stāvā.

Pirmajā mirklī mani tur nekas īpa�i nepārsteidza. Lielas istabas vidū stāvēja plata, ar sarkanu samtu pār�klāta gulta, kurā pie re�ģiem piesietām rokām gulēja kaila sieviete ar aizsietām acīm. Pie gultas bija uzstā�dīti divi pro�ektori, turpat atradās arī operators ar vi�deokameru un kāds iesirms kungs, kur� acīmredzot pil�dīja re�isora pienākumus. Blakus gultai stāvēja vēl viens vīrietis. Viņ� bija pilnīgi kails un vai nu taisījās veikt, vai arī tikko bija beidzis kaut kādas seksuālas darbības ar gulo�o sievieti.

Niklāvam un policistiem bija vajadzīgas tikai da�as se�kundes, lai arī iesirmo kungu saslēgtu roku dzel�os. Ka�mēr viņi noņēmās ar arestēto Viktoru Orlovu, kailais vī�rietis ātri kājās uzrāva bikses, bet es vienkār�as ziņkāres pēc piegāju pie gultas. Tur gulo�ās sievietes ķermenis kā vispār �āda aroda sievietēm bija proporcionāli veidots, ideāli slaids un neparasti kārdino�s. Ta�u jau nākama�jā mirklī �īs sievietes augums man pēk�ņi �ķita pazīs�tams. Es, vēl neko ļaunu nenojauzdams, vienīgi mēģi�not pēc iespējas ātrāk sievieti atbrīvot no gultas sprai�ļiem, atsēju viņas rokas.

-�� Kas te notiek? - acīmredzot, ieklausījusies aresta troksnī, viņa satraukti jautāja un ātri atraisīja ap acīm aplikto melnas krāsas apsēju.

Tagad savukārt pārsteigumā sastingu es, nedaudz vē�lāk dro�i vien arī Niklāvs, bet sieviete, ieraudzīdama gan mani, Niklāvu, gan policistus, patiesā pārsteigumā un varbūt pat �ausmās skaļi iekliedzās.

Sieviete, kura tik ārkārtīgi spēcīgi pārdzīvoja notiku��o un turpināja skaļi kliegt, iespējams, arī aiz kauna, bija mana draudzene, mīļākā un nākamā sieva� aktri�se Sandra Salaka.

Viņa bija tik apmulsusi un satriekta, ka krietnu lai�ku nespēja pateikt ne vārda, vienīgi, ar abu roku plauk�stām aizklājusi seju, spiedza un raudāja.

-�� Nomierinies! - es viņai skarbi pateicu. - Un ātri sa�ģērbies!

Sandra izmisumā paskatījās apkārt.

-�� Kur ir tava veļa un virsdrēbes? - es noprasīju.

-�� Lejā, - Sandra aizlauztā balsī atbildēja. - Grimēta- vā.

-�� Tad dragā uz turieni, apģērbies un gaidi mani! Ie�spējams, ar tevi tur runās arī policijas inspektores.

-�� Ko viņas no manis gribēs? - Sandra trīco�ā balsī vaicāja.

-�� Nezinu! - es skaļi uzkliedzu. - Dro�i vien sastādīs administratīvo protokolu par nelegālu uzņēmējdarbību! Bet tagad ej!

Sandra piecēlās un gandrīz skrie�us metās ārā no tel�pas, bet es, galēji sadrūmis, piegāju pie loga un paska�tījos laukā. Redzēt neko nevarēja. Ap māju dro�i vien pletās labi iekopts dārzs, bet pa�laik tas bija iegrimis tik dziļā tumsā, ka kaut ko no tā saskatīt neļāva pat de�besīs mirgojo�ās zvaigznes.

Glu�i kā cilvēkam, rūgti nodomāju. Visā pilnībā ie�raudzīt viņa dvēseli, viņa instinktus, slēptākās vēlē�a�nās, zemapziņas strāvas un apziņas baltos un melnos laukumus ir tikpat kā neiespējami. Varbūt daba to ir gudri izdomājusi, liedzot cilvēka prātam ieskatīties ci�ta cilvēka visapslēptākajos dvēseles stūros. Ja mēs to spētu, mūsu dzīve nenoliedzami kļūtu vieglāka un mums nebūtu liegts izvairīties no liktenīgām kļūdām, pārsteidzīgiem lēmumiem un daudzām traģēdijām. Ta��u tagad man nekas cits neatlika kā kārtējo reizi pie�krist jau sen zināmai atziņai, ka dzīve nav nekas cits kā milzīga mēslu bedre, bet mēs pa�i tikai diezgan pri�mitīvi seksuāli zvēriņi �ai lielajā zvēru pasaulē.

Tagad nospļauties? Lamāties? Izvemties?

Varbūt uzsvilpot? Uzdziedāt? Dzīve ta�u ir tik skais�ta! Un sieviete - visbrīni�ķīgākais, ko daba �ai pasaulē ir radījusi! It sevi�ķi, kad kaila guļ ar izplestām kājām un, iztopot savām vai citu cilvēku sadomazohistiskām tieksmēm, ļauj sevi pieķēdēt pie gultas re�ģiem!

Un kur tad vēl mīlestība! Visu tautu valodās visbie��āk izrunātais vārds! Slavēts un nolādēts! Cilvēka dzī�ves un jūtu visaugstākā virsotne un visdziļākā bedre! Dieva mums pie�ķirtais viscildenākais apbalvojums un mūsu dzīves visne�ēlīgākais sods!

Kāpēc mēs tik ļoti alkstam būt pazemoti un bie�i arī morāli iznīcināti?!

Ak, visi svētie debesīs! Viss ta�u ir vienkār�āks par vienkār�u! Tāpēc, ka mēs gribam būt laimīgi!

Es lēnām atgāju no loga un drūmi paskatījos apkārt. Policisti pa�laik veda prom arestēto Viktoru Orlovu. Vī�rietis, kas pornofilmas uzņem�anas laikā bija Sandras partneris, neviena netraucēts, aizgāja. Niklāvs izskatī�jās drūmi apmierināts.

-� Operācija bija veiksmīga, vai ne? - es prasīju. - Mek�lēto veci dabūji ciet?

-�� Jā, tas bija viņ�, - Niklāvs dobjā balsī apstiprināja. - Viņ� ir iejaukts narkotiku tirdzniecībā un kādas slep�kavības lietā. Pornofilmu uzņem�ana� Tas tikai tā. Gandrīz vai vaļasprieks.

-�� Saki atklāti, Nik, - man stipri iedrebējās balss. - Tu jau iepriek� zināji, ko es �eit ieraudzī�u?

Niklāvs nedaudz samulsa, tad strauji pakratīja galvu.

-�� Esmu tikpat pārsteigts kā tu.

-�� Es neesmu pārsteigts, - sacīju. - Esmu pilnīgā �o�kā! Man tas nevarēja ienākt prātā pat visbaismīgākajās vīzijās!

-�� Jānoskaidro, - Niklāvs teica. - Varbūt viņa ir pie�spiesta ar varu. Tas visticamāk.

Arī man tam ļoti gribējās ticēt, lai gan tai pa�ā mir�klī jau sapratu, ka tā atkal ir tikai kārtējā ilūzija�

Kad nokāpām lejā uz pirmo stāvu, Niklāvs, ar San�dru nepārmijis ne vārda, ar arestēto cilvēku un savu ko�mandu tūlīt iesēdās autobusiņā un aizbrauca. Mēs ar Sandru palikām vieni. Ta�u pēc brī�a nez no kurienes parādījās pirmīt redzētais vīrietis, kur� aizslēdza grimē- tavas durvis.

-�� Tu esi �īs mājas īpa�nieks? - es jautāju un piegāju viņam cie�i klāt.

-�� Nē, - vīrietis atbildēja. - Esmu tikai �īs mājas pār�valdnieks.

-�� Vai tas, ko tu darīji tur aug�ā, arī ietilpst pārvald�nieka pienākumos?

-�� Nē, tas ir cits darbs. Ar to mēs pelnām naudu. Un lielu naudu.

Es viņam gribēju iesist, es viņu gribēju piekaut, es viņu vēlējos saplosīt sīksīkos gabalos, ta�u laikā apdo�mājos un tikai rūgti pasmaidīju. Viņa darbs nebija no vieglajiem un, ja viņ� pirms pusstundas citu cilvēku klātbūtnē nebūtu drāzis manu sievieti, es pret viņa no�darbo�anos varbūt spētu izjust pat zināmu cieņu, ta�u tagad viņ� man tomēr �ķita visai derdzīgs tips. Tik pre�tīgs, ka galu galā nenocietos un triecu dūri viņa sejā.

Vīrietis nenokrita. Viņ� tikai aizstreipuļoja da�us so�ļus atpakaļ un ar muguru atsitās pret sienu.

-�� Piedod! - es viņam teicu. - Tu, protams, esi bez vai�nas, bet� Es neesmu policists. Esmu vīrietis, kur�, pir�mīt tur aug�ā tevi redzot kailu blakus �ai sievietei, iz�juta drausmīgu pazemojumu.

Pēc tam, Sandru cie�i satvēris aiz rokas, rāvu viņu laukā no mājas. Kad izgājām uz ielas, tur viss bija ne�parasti kluss. Neviena cilvēka, nevienas ma�īnas.

-�� Ko tu tagad domā darīt? - Sandra trīco�ā balsī pra�sīja. - Sitīsi arī mani?

-������� Jā, - es drūmā balsī pateicu. - Pie tam vēl pamatī�gi. Tik pamatīgi, ka varbūt pat nositī�u.

Sandras seja un lielās acis atkal sastinga �ausmās.

-������� Edmund� - viņa vēlreiz sāka raudāt. - Es tevi lū�dzu� Es tev visu paskaidro�u.

-������� Apklusti! - es viņai uzkliedzu. - Runāt varēsi vē�lāk! Bet tagad raudi! Raudi ilgi un skaļi! Varbūt tā tu savās asarās nomazgāsi savu aptraipīto dvēseli un miesu!

Pa mobilo telefonu izsaucu taksometru. Pēc divpa�dsmit minūtēm tas bija klāt un mēs braucām pie ma�nis uz �iekurkalnu.

Visu ceļu klusējām. Sandra sēdēja blakus, un es ju�tu, kā viņa nepārtraukti trīs. Viņa, iespējams, patie�ām bija iedomājusies, ka es viņu sitī�u vai pat galinā�u nost. Ta�u dīvainā kārtā man viņas kļuva gandrīz vai �ēl un es atkal jau kuro reizi biju gatavs nolādēt mīlestību, kas mūs visus vienmēr dara tik no�ēlojami vājus.

Aizbraucām līdz mājai, es viņu ievedu viesistabā, ap�sēdināju atpūtas krēslā un no bāra izņēmu aizsāktu brendija pudeli. Piepildīju divas glāzes un vienu no tām pasniedzu Sandrai.

-�� Iedzer! - es pavēlēju. - Varbūt kļūs labāk.

Sandra ātri iztuk�oja glāzi un strauji pakratīja

galvu.

-�� Diez vai, - viņa sacīja, - ja nu varbūt vienīgi tu�

-�� Ko es?

-�� Mēģināsi mani saprast.

-������� Pacentī�os. Varbūt pastāstīsi, kāpēc to darīji? Vai tikai naudas vai tīrā seksa dēļ? Vai abu iemeslu dēļ? Ci�tus variantus neredzu. Lai publiski "drāztos" un to vēl ļautu filmēt� Tur tomēr ir jābūt pamatīgam iemeslam.

Sandra piekrīto�i pamāja.

-������� Tā ir, - viņa teica. - Orlovs mani iekārdināja ar naudu.

-������� Vai tu mirsti badā? - es uzkliedzu. - Dzīvo �au�alī�gā nabadzībā?

-������� Nē, badā es nemirstu, - Sandra atbildēja, bet � Viņ� par katru filmu, tas ir, divu trīH dienu �Inrlni.

ieu

apsolīja se�simt latu. Tā ir gandrīz vai visa mana gada alga teātrī. Es to atcerējos. Un vēl atcerējos, ka esmu ta�u aktrise.

Nepatikā saviebos.

-�� �ēl, ka tu neatcerējies, ka esi arī mana līgava.

Sandra, nodūrusi galvu, klusēja. Bet manī joprojām

valdīja divējādas izjūtas. Jutu spēcīgu naidu, kaut kā�du savādu, ļoti nepatīkamu rūgtumu, vil�anos un sāpes, ta�u tai pa�ā laikā acīmredzot joprojām mīlestības dēļ manī �ad tad uzplaiksnīja kaut kas līdzīgs �ēlumam un vēlmei piedot.

-�� Vai �odien tu to darīji pirmo reizi? - painteresējos.

-�� Jā! - Sandra tūlīt centās sparīgi apliecināt. - Mēs vispār neko vēl nebijām sāku�i darīt!

Tobrīd es tam noticēju. Acīmredzot tikai tāpēc, ka ļo�ti gribējās tam ticēt. Tikai daudz vēlāk (pēc Viktora Or- lova liecībām tiesā) es uzzināju, ka Sandra pornofilmās bija piedalījusies jau labu laiku, - �ī nodarbo�anās bija kļuvusi turpat vai par viņas otro profesiju.

-�� Tu man piedosi? - Sandra �ēlabainā balsī jautāja un sērīgi skatījās uz mani. - Es tev apsolu�

-�� Nē, Sandra, neko apsolīt nevajag! - es viņu pārtrau�cu. - Tā ir tava miesa un dvēsele un tu ar tām vari da�rīt, ko gribi! Bet, ja tu to vēlēsies turpināt, es gribu, lai tu no manis stāvētu pēc iespējas tālāk! Tu zini, es pats arī neesmu bijis nekāds svētais, ta�u atkārtota mēģinā�juma gadījumā es ar tevi jau vairs nekad nespē�u ne ko�pā dzīvot, ne kopā gulēt. Es ar tevi pat visprastākajā krogā nespē�u sēdēt pie viena galda! Tu man uz mū�ī�giem laikiem kļūsi sve�a un nepatīkama! Es tevi ienī- dī�u! Nolādē�u! Jo tās sievietes, kas to dara� Lai jau paliek! Ko es te daudz moralizē�u. Ta�u tāda sieviete man nekad nespēs būt tuva. Mīļa. Viņa nekad nespēs kļūt par manu sievu. Bet varbūt tu to nemaz vairs ne�vēlies?

-�� Nē! - Sandra iekliedzās, piecēlās un strauji apkri�ta man ap kaklu. - Es gribu! Un gribu, lai tu mani sa�prastu un piedotu! Lūdzu, lūdzu! Tas bija tikai viens mirklis! Tici! Es tevi nekad, nekad� Es tev visu mū�u

- Nē! - Sandra iekliedzās, piecēlās un strauji apkrita man ap kaklu. - Es gribu! Un gribu, lai tu mani saprastu un

piedotu! Lūdzu, lūdzu!

bū�u uzticīga! Un aizmirsti, Edmund! Aizmirsti Niklā�vu un to, ko tu �odien redzēji! Tā nav mūsu dzīve. Tās nav mūsu attiecības! Tas no mums abiem stāv ļoti tālu.

Nav tiesa, es nodomāju. Tev varbūt. Bet man tomēr pavisam tuvu. Manās jūtās un manā apziņā. Manā dzī�ves uztverē. Manā mīlestībā pret tevi. Māte toreiz tei�ca: "Dēls, nekad nopietni nesaej kopā ne ar vienu aktri�si! Viņas visas ir ļoti palaidnīgas, vieglprātīgas sievietes."

Bet kāpēc Sandra nevar būt izņēmums, es toreiz do�māju. Sandra ir tik brīni�ķīga! Jauka, skaista, mīlīga! Un man nav nekādas daļas, ko viņa ir darījusi pirms manis! Man būs svarīgi vienīgi tas, ko viņa darīs, kad būs kopā ar mani. Bet līdz �im viss ir bijis labi. Varbūt pat pārāk labi. Tagad es saprotu - man tāpat kā gan�drīz vai katram, kam kāda sieviete kļūst tuva un nepie�cie�ama, mīlestība strauji noslāpē visus aktīvos smadze�ņu centrus un mēs vairs nespējam pilnībā izprast

radu�os dzīves situāciju. Mēs redzam tikai �īs sievietes acis, tērpus, veļu un viņas ķermeni. Desmitreiz svarī�gāka par izvēlētās sievietes prātu un dvēseli mums �ķiet viņas miesa, kuru mēs tā alkstam.

Tas mūs visus dara neticami dumjus un arī no�ēlo�jamus. Gulta mums kļūst par pasaules centru un �odie�nas sekss daudz svarīgāks par tālāko dzīves norisi.

Es lēnām atcēlu Sandras rokas no sava kakla un vieg�li atgrūdu viņu no sevis. Manī joprojām vārījās dusmas un naids. Kaut kas tāds, ko ar vārdiem izteikt nav ie�spējams, un tomēr neticami - arī vēlē�anās �o sievieti joprojām paturēt sev. Ne tikai tāpēc, ka pie viņas jau bi�ju pieradis. Un varbūt pat ne tāpēc, ka viņu mīlēju. Tai mirklī man �ķita, ka, no viņas atsakoties, es atteik�os arī no savas turpmākās dzīves.

Pārāk daudz par to bija domāts. Es aizmirsu, ka jau ielas otrā pusē es varu atrast citu sievieti. Labāku vai sliktāku, bet citu. Katrā ziņā vismaz tādu, kura tik vieg�li un ātri nespētu atdoties citam ne mīlestības, ne nau�das dēļ. It sevi�ķi jau nu ne naudas dēļ. Pat mirstot ba�dā, to spēj ne katra. Tagad diem�ēl es sliecos domāt, ka to spēj izdarīt gandrīz vai jebkura sieviete, pat krietni paēdusi�

-�� Tu mani paturi? - Sandra klusi jautāja un atkal ce�rīgi ieskatījās man acīs.

Es neko neatbildēju. Nesteidzoties pielēju glāzi un to tikpat nesteigdamies izdzēru. Tad pagriezos pret San�dru.

-�� Ja tu nespēj aiziet pati�

-�� Nē, Edmund. Es to nespēju. Es gribu palikt kopā ar tevi.

-�� Tādā gadījumā, Sandra, tev man ir jāzvēr� Tev man ir jāapsola�

-�� Es tev zvēru un apsolu, - Sandra atbildēja. - Turp�māk� Līdz kapa malai neviens cits vīrietis man vairs nepieskarsies.

-�� Labi, - klusi sacīju. - Es pamēģinā�u �o dienu iz�dzēst no savas atmiņas, ta�u, ja tu kaut vienreiz� Es tevi izdzēsī�u no savas dzīves.

�

Skaļi iezvanījās telefons.

-�� Es klausos.

-�� Tētis?

-�� Jā, Māra. No kurienes tu zvani?

-�� No mājām.

-�� Kā iet?

-������� Labi. Nupat skolas vadība nolēma mani ar Andu sūtīt uz starptautisko pianistu konkursu Briselē.

-�� Ļoti jauki. Kādas tev tur ir cerības?

-�������� Nezinu. Bet nav izslēgts, ka iekļūstu laureātu skaitā.

-�������� Māra! Kad piedalies vietējos vai starptautiskos konkursos, tev vienmēr ir jādomā tikai par uzvaru! Tas nekas, ja tā nebūs. Ta�u vienmēr, jebkurā dzīves situ�ācijā tev sevī ir jārada pārliecība, ka esi labākā! Ka tie��i tu būsi uzvarētāja!

-�� Labi, tēti. Tā arī darī�u.

-�� Es par tevi priecājos.

-�� Da�reiz es pati arī.

-�� Kā citādi?

-�������� Nekādu nopietnu problēmu nav. Vienīgi mam�mai�

-�� Kas ir ar mammu?

-�� Viņa ir slima.

-�� Gripa?

-�� Kaut kas cits.

-�� Guļ mājās?

-������ Jau nedēļu ir slimnīcā. Pirms divām dienām viņai bija operācija.

-�� Smaga?

-�� Nezinu.

-�� Kādā slimnīcā viņa atrodas?

-�� Tai lielajā, kas atrodas pie ezera.

-�� Kas tā bija par operāciju?

-������� īsti nezinu. Mamma teica - kaut kas pa sievie�u līniju. It kā audzējs, vai.

-�� Kāpēc tu man nepiezvanīji agrāk?

-�� Mamma aizliedza.

-�� Kāpēc?!

-�� Mamma teica - "kas viņam vairs par manām sā�pēm?".

-�� Tie�i tā viņa teica?

-Jā.

-�� Kādā nodaļā, kādā palātā viņa guļ?

-�� Piecpadsmitā nodaļa, sestā palāta. Viņas tur ir �et�ras. Bet tu tikai lūdzu, nesaki, ka tev to pateicu es! Labi?

-�� Labi, Māra. Es pie viņas aizie�u jau �ovakar pat.

Tā arī izdarīju. Man tie�i tovakar bija jāde�urē. Di�vu pēdējo nedēļu laikā parasti strādāju vai nu kardio- loģijas, vai reanimācijas nodaļā. Tur gandrīz vai kat�ru otro dienu kāds mira, vienmēr kāds kaut ko pastāstīja un es to vai nu pierakstīju, vai atcerējos tā�pat. Diem�ēl tie nebija tik pla�i stāstījumi, lai vēlāk kļūtu par pamatu kādam romānam vai lugai. īsam stāstam - jā. Ne�aubījos, ka agrāk vai vēlāk kaut ko no tā es noteikti izmanto�u.

Zīmīgi bija tas, ka gandrīz neviens no mirsto�ajiem cilvēkiem savas dzīves pēdējos brī�os neatcerējās ne�ko skaistu. Patīkamu. Neviens neatcerējās kaut īsu lai�mes brīdi! Tas mani ļoti pārsteidza. Viņi atcerējās tikai nodevību, vienaldzību, vardarbību, melus, neuz�ticību un kādreiz jau agrāk pārdzīvotus nāves mirkļus. Neviens (patie�ām neviens!) man neizstāstīja nevienu laimīgas mīlestības stāstu!

Kāpēc tā, es nezinu. Domāt var visādi. Vai nu ne�viens no viņiem skaistu un piepildītu mīlestību nebi�ja piedzīvojis (par ko gan vajadzētu stipri �aubīties), vai arī (kaut savas dzīves pēdējā brīdī!) tomēr negri�bēja to darīt zināmu sve�am cilvēkam. Pastāvēja vēl tre�ā iespēja, kas man �ķita vistuvāk patiesībai, un pro�ti: mīlestība kā tāda vai vismaz abpusēji laimīga un pie�pildīta nemaz nepastāv! Tas viss ir izdomājums! Mī�lestību ir radīju�as vienīgi cilvēku ilgas pēc tās. Tas, kas mūs ar tik neatvairāmu spēku da�reiz velk un dzen pie pretējā dzimuma, ir tikai mūsu organismā notie�ko�o ķīmisko procesu rezultāts. Un viss! Protams, tas izklausās vienkār�i, pat prasti, ta�u� Tāpēc jau mums, stipri iemīloties, tik bie�i arī "zūd prāts", jo ķīmiskās reakcijas kļūst nevadāmas un aktīvi darbojas nevis mū�su skaidrā prāta centros, bet gan stipri zemāk�

Evita gulēja palātā blakus logam. Uz galdiņa stāvē�ja liela vāze ar baltām neļķēm, bet tai blakus vēl vie�na vāze. Evita bija krīta baltumā. Viņa izskatījās no�vājējusi un ļoti nogurusi.

Kad iegāju palātā un pasniedzu vienpadsmit sarka�nas rozes, Evita jutās patiesi pārsteigta.

-������� Edmund� - viņa labu brīdi nespēja neko pateikt, tikai skatīties uz mani, it kā neticēdama, vai tas pa�tie�ām esmu es. - Paldies!

-�� Par to paldies nav jāsaka.

-�� Kā tu uzzināji, ka es�

-������� Es �ai slimnīcā gandrīz jau veselu mēnesi katru otro vakaru un nakti da�ādās nodaļās nāku piestrādāt par sanitāru.

-�� Kāpēc? Naudas dēļ?

-�� Kāda viņiem te alga!

-�� Kāpēc tad?

-�� Vienkār�as intereses pēc.

-�� Jocīgais! Kas tev �eit �ķiet interesants?

-������� Viss, - es atbildēju. - Bet galvenokārt cilvēki. Es gribu redzēt, kā cilvēki aiziet no �īs pasaules.

-�� Un kā tad aiziet?

-�� Ļoti da�ādi. Cits ar smaidu, cits ar �ausmām.

-�� Kāpēc tas tev vajadzīgs?

-������ Vienu brīdi ie�āvās prātā, ka varētu uzrakstīt grā�matu ar diezgan �okējo�u nosaukumu - "Mirsto�u cil�vēku stāsti".

-�� Tagad esi pārdomājis?

-�� Esmu ieinteresējies vēl vairāk.

-�� Un tāpēc tu tagad esi atnācis arī pie manis?!

Es iesmējos un apsēdos gultas kājgalī. Palātā bez Evitas atradās vēl trīs slimnieces, bet, kad sākām ru�nāties, divas piecēlās un izgāja laukā, bet tre�ā aizmi�gusi palika guļam.

-������� Nē, Evit, - klusi un patiesi pateicu. - Es atnācu tāpēc, ka tu esi mana sieva.

Evita samocīti pasmaidīja.

-������� Tas jau tagad tikai tā� Formāli. Varēji arī netē�rēties.

Neilgi klusēju.

-�� Tev mana klātbūtne ir nepatīkama?

-������� Nu ko tu, Edmund! Pat ļoti patīkama! Necerēju, ka tu mani �ādā veidā vēl kādreiz atcerēsies.

-�� Kas tev kai�?

-�� Ak, radās tāda neliela ķibelīte!

-�� Kāda?

-�� Nu jau viss būs labi.

-�� Es tev prasu - kāda ķibele tev gadījās?

-�� Tev par to nav jāuztraucas.

-�� Kaut kas nopietns?

-�� Nekas.

-�� Tev bija operācija?

-Jā.

-�� Kāda?

Evita neko neatbildēja, tikai vēlreiz skumji pasmai�dīja.

-�� Vai bija aizdomas uz audzēju? - es prasīju.

-������� Jā, Edmund, bija. Bet izrādījās� Tas bija pavisam kas cits.

-Kas?

-�� Kāpēc tas tev būtu jāzina?

-�� Tu ta�u tomēr vēl esi mana sieva! Tāpēc, Evit.

-������� Nē, Edmund, - viņa strauji pakratīja galvu. - Tev jau sen ir cita sieva. Tā, kuru tu mīli. Tas būtu brīnums, ja kāds vīrietis mīlētu arī savu oficiālo sievu.

-�� Vai tad mēs viens otru nemīlējām?

-�� Kad tas bija? Tu vēl to atceries?

-�� Da�reiz, - es atbildēju. - Tas bija skaists laiks.

-������� Patie�ām, - Evita piekrita. - Bet tad tu negaidī�ti ieraudzīji citu sievieti� Vai tu vari pateikt godī�gi - ar ko viņa ir pārāka par mani?

Paraustīju plecus.

-�� Sandra nav pārāka par tevi. Viņa vienkār�i ir cita.

-�� Tik tie�ām, - Evita pateica. - Cita. Tūksto� rei�u sliktāka par mani!

-�� Iespējams. Piedod par atklātību, bet es viņu mīlu. Ar to arī viss ir pateikts.

-�� Nē, - Evita strauji papurināja galvu. - Ar to ir pa�teikts tikai tas, ka tu kā vīrie�u lielākā daļa esi totāls muļķis!

-�� Iemīlēties vienmēr ir muļķīgi! Un ļoti kaitīgi.

-�� Lai nu ko, bet to es nekad neesmu spējusi saprast! Kāpēc jūs visi parasti iemīlaties� maukās! Un jo lielā�ka, jo stiprāk!

-�� Tevī, Evit, pa�laik runā aizvainotais pa�lepnums. Sandra nav mauka.

-�� Kas tad viņa ir? Tikumības paraugiemiesojums?

-�� Viņa vienkār�i ir sieviete. Tāda pati kā visas citas.

-� Ja viņa ir tāda pati kā visas citas, vai tad bija vērts mainīt?

Es klusēju.

-� Ar kaut ko viņa ta�u at�ķiras no manis, vai ne? Ed�mund! Pasaki kaut vai intereses pēc! Vai viņa ir kaislī�gāka par mani? Viņa labāk gatavo ēst? Labāk par tevi rūpējas? Viņa ir interesantāka? Skaistāka, gudrāka par mani? Varbūt viņa ir kāda tava bērna māte? Bet, ja tu ne uz vienu no �iem jautājumiem nespēj atbildēt apstip�rino�i, tad, kā es tev ne vienreiz vien jau esmu teikusi, tu pats esi slikts un izlaidīgs cilvēks. Tā parasti rīkojas izvirtuļi, nevis kārtīgi vīri, kuriem rūp sava ģimene un tās gods.

-� Tu, Evit, kārtējo reizi esi netaisna. Latvijā izjūk kat�ra otrā laulība. Tātad visi ir izvirtuļi un nelie�i?

Evita neko neatbildēja, pagriezās un ielika rozes tuk��ajā vāzē.

-�� Bet varbūt patiesība tomēr ir daudz vienkār�āka? - es teicu. - Cilvēki da�ādu iemeslu dēļ pārstāj viens ot�ram patikt un tad viņi iemīlas kādā citā.

-�� Es jau to, Edmund, zinu, - Evita rūgtuma pilnā bal�sī sacīja. - Mīlestība, protams, pēc mantkāres, vienmēr ir bijusi visbie�āk sastopamais attaisnojums jebkurai nodevībai un vissmagākajiem noziegumiem. Tas ir tik nesaprotami un baigi - es viņu ļoti mīlu! - un greizsir�dības lēkmē - blāc! - ar cirvi pa galvu, un pēc tam pa�am desmit gadi cietumā! Kāpēc cilvēki tik stulbi rīkojas?

-�� Tāpat kā pārējie dzīvnieki, cilvēks tikpat kā nav ten�dēts uz cēlu rīcību, - es paskaidroju. - Uz nelietību - jā. Lai gan jebkura cilvēka rīcību vienmēr var vērtēt divē�jādi - gan kā labu, gan kā ļaunu. Vai tu, Evit, joprojām uzskati, ka es attiecībā pret tevi un Māru esmu nelietis?

-�� Nē, - Evita sacīja un atkal skumji pasmaidīja. - Tu joprojām pret mums esi labs. Paldies tev par to! Vienī�gi� Man, protams, ir �ēl. Pat tas, ka pa�laik atrodos slimnīcā� Daktere teica, ka man tur sare�ģījumi radu��ies galvenokārt tāpēc, ka jau vairākus gadus man trūkst normālas vai, pareizāk sakot, regulāras dzimum�dzīves.

-�� Vai tas patie�ām ir tik nopietni?

-�� Parunā ar ārstiem! Viņi to apstiprinās.

-�� Tev neviena mīļākā nav bijis?

-�� Kur lai es to būtu ņēmusi? Turklāt es nevaru tā kā tu. Kas iepatīkas, tā tūlīt gultā iek�ā!

-�� Kāpēc tu tā nevari?

Es sapratu, ka �is jautājums ir ne tikai muļķīgs, bet arī nepieklājīgs. Tas bija atklāts un pārāk tie�s mēģinā�jums ielauzties varbūt visdziļākajā sievietes dvēseles un miesas noslēpumā. Ta�u es to tomēr uzdevu. Vienkār��i tāpat - ziņkāres pēc.

-�� Tāpēc, mīļais, ka es esmu Evita Janovska, dzimusi Liepiņa. Bez labas audzinā�anas un izglītības mani tā�du ir radījusi arī pati daba. Bet tā pati daba ir radījusi arī Sandru Salaku - viduvēju aktrisīti ar skaistu purni�ņu, slaidām kājām, lielām krūtīm, pastiprinātu seksua�litāti un gandrīz vai visām aktrisēm piemīto�o izlaidīgo dzīvesveidu. Bet neattīstīto vīrie�u sugai neko vairāk jau arī nevajag! To �āda tipa sievietes jau sen ir ielāgoju�as! Vajag tikai nedaudz paraut uz aug�u svārkus, vaļīgi pa�gorīties un pavedino�i uzsmaidīt, un jūs visi jau esat ga�tavi! Jūs esat sakauti un uzvarēti! Un to tu sauc par mī�lestību?!

- Piedod, Evit, - es klusi palūdzu. - Nestrīdos, varbūt mīlestība da�reiz var būt arī trula, nezinu, bet tas, kas mani dzina no tevis pie Sandras, bija kaut kas daudz stiprāks par manu saprātu un gribu.

-���� Jā, - piekrīto�i pamāju. - To, ko es izjūtu pret San�dru, es saucu par mīlestību. Ja tas tā nebūtu, es nekad no tevis nebūtu aizgājis.

-���� Vai esi jau aizmirsis? - Evita jautāja un mani vērī�gi noskatīja. - Es aizgāju no tevis.

-�� Tas tev �ķiet tik nozīmīgi - kur� no kura aiziet?

-���� Jā, Edmund, vismaz man tas ir pat ļoti svarīgi! Es tevi mīlēju, un tavs trulais sakars ar Sandru� Tas ma�ni pazemoja.

-����� Piedod, Evit, - es klusi palūdzu. - Nestrīdos, var�būt mīlestība da�reiz var būt arī trula, nezinu, bet tas, kas mani dzina no tevis pie Sandras, bija kaut kas daudz stiprāks par manu saprātu un gribu.

Evita piedodo�i iesmējās.

-���� Mīlestība pati par sevi slikta nekad nevar būt, - vi�ņa sacīja. - Truls var būt vienīgi cilvēka prāts.

-����� Tu mani par tādu uzskati? - vaicāju. - Idiota līmenī?

-�� Es tevi uzskatu par ļoti labu cilvēku, - Evita atbil�dēja. - Un arī rakstnieks tu esi pietiekami labs. Tas ne�kas, ka da�i kritiķi tevi nesaprot un nepieņem. Kā visi ģēniji atzī�anu un īsto slavu tu iegūsi tikai pēc nāves. Tā ka viss kārtībā. Vienīgi kā vīrs tu izrādījies ļoti, ļoti slikts.

Piekrīto�i pamāju. Tā arī bija.

-�� Nesen kaut kur dzirdēju vai lasīju� Mīlestības no�slēpums esot tikpat sare�ģīts un praktiski neatrisināms kā nāves noslēpums.

-�� Muļķības! - Evita viegli atmeta ar roku. - Pajautā jebkuram psihologam, psihiatram vai pat ierindas ār�stam, un viņi visi tev pateiks, ka tur nekādu noslēpu�mu nav!

-�ēl.

-�� �ēl man ir tevis, Edmund. Kāpēc tu uz dzīvi� Nu labi, ne uz dzīvi! Paskaties vismaz ar skaidrām acīm uz savām attiecībām ar Sandru! Tu domā, es velti pirmīt ieminējos, ka Sandra patiesībā ir baigā mauka? Viņa tā�da tie�ām arī ir!

-�� Evit! - es satrauktā balsī ierunājos. - Kā tu to va�ri zināt?

-�� Edmund� - Evita smagi nopūtās. - Es ta�u esmu �urnāliste! Profesionāle! Man ir pazīstami gandrīz vai visi ar mūsu teātriem saistītie ļaudis�

-�� Un tātad viņi visi apgalvo?�

-�� To, ko viņi saka par Sandru, es jau tev esmu patei�kusi. Viss! Pietiek! Labāk parunāsim� Tu zini, ka mūsu Māra brauc uz starptautisko pianistu konkursu Briselē?

-�� Jā, - es apstiprināju. - Māra man piezvanīja.

-�� Pasniedzēja teica, ka Māra tur varot pat uzvarēt.

-�� Viņa arī uzvarēs, - stingrā balsī sacīju. - Gribu, lai arī tu uzvari. Un ātrāk izveseļojies.

-�� Bet es gribu, lai tu, Edmund, zaudētu, - Evita at�klāti pateica. - Es izveseļo�os. Vismaz vēl �oreiz. Bet tev, mīļais, būs jāzaudē.

-�� Ko? - nedaudz dusmīgs prasīju. - Tevi?

-��������� Tu zaudēsi arī Sandru, - Evita atbildēja. - Nevie�nam mīlestība nevar būt laimīga un ilgsto�a, ja tā ir bū�vēta uz citu cilvēku sāpēm un asarām. Tā vai citādi mēs par to vienmēr maksājam. Un agrāk vai vēlāk vienmēr par to saņemam sodu.

Es piecēlos. Neko vairāk runāt negribējās. It sevi�ķi jau par iespējamo sodu. Es jau tāpat zināju, ka mani tas kādreiz noteikti ķers.

-�� Es priecājos, Evit, ka ar tevi nekas slikts nav noti�cis, - sacīju. - Patie�ām novēlu ātrāk izveseļoties un bei�dzot pārstāj par mani tik slikti domāt! Es, piemēram, par tevi vienmēr domāju tikai labu.

-��� Paldies! - Evita jau kuro reizi grūtsirdīgi pasmai�dīja. - Ta�u es tevi nekad neesmu nodevusi. Bet vispār jauki, ka atnāci! Tas man bija patīkams pārsteigums. Un rozes ir tik burvīgas! Kādreiz tu man tās nesi tur�pat vai katru dienu.

-�� Kad tu izraksties? - es painteresējos. - Varbūt rīt atnākt atkal? Kaut ko atnest?

-�� Nē, Edmund, nevajag! Pie manis katru dienu nāk Māra un vecāki.

-�� Viņiem viss kārtībā?

-�� Jā. Nekādu problēmu.

-�� Deputāta rokaspuisis tevi vairs ne�anta�ē?

-�� Nē. Viss ir norimis. Tiesa deputātam tiesības uz namīpa�umu Tērbatas ielā ir atteikusi.

-�� Labi, - es Evitai viegli pamāju ar roku. - Turies! Ja kas� jebkurā brīdī es bū�u tavā rīcībā.

-��� Paldies! - Evita arī man pamāja un mīļi uzsmaidī�ja. - Lai tev veicas!

Izgāju no palātas un jutos vienreizēji slikti. Uz brīdi prātā pazibēja doma, ka es, atsacīdamies no Evitas, ie�spējams, esmu izdarījis savas dzīves lielāko kļūdu. Ta��u tūlīt pēc tam, atkal iedomājoties par Sandru, dzīve kļuva gai�āka un gribējās domāt, ka tas bijis labākais, ko savā dzīvē līdz �im vispār esmu izvēlējies.

Veiksmīga izvēle? Liktenīga kļūda? Laime? Nelaime? Kas ar mani notiks nākotnē? Vai patie�ām mani - pre�cēju�os vīrieti - par uzdrīkstē�anos mīlēt citu sievieti sagaida smags sods?

Un ja tā, vai �is sods var būt taisnīgs?! Dievs, es rūgti nodomāju, vai tu neredzi, kādas gan drausmīgas muļķības cilvēki te, apak�ā, dara?!

Pēc sare�ģītas galvas smadzeņu operācijas neiroķirur- ģiskās nodaļas intensīvās terapijas palātā gulēja kāds vecs slimnieks. Dakteris teica, ja viņ� tuvāko diennak��u laikā spēs pārvarēt pēcoperācijas krīzi, viņam esot izredzes vēl kādu laiciņu nodzīvot. Ta�u slimnieks ne�maz īpa�i dzīvot vairs nevēlējās. Un tomēr nopriecājās, kad es vēlu vakarā atnācu pie viņa pasēdēt un, ja vaja�dzēs, iedot padzerties vai pasniegt "pīli".

Viņu sauca Jānis Klucis, un tāpat kā daudzi �eit no�kļuvu�ie gados vecie slimnieki viņ� bija piedalījies Ot�rajā pasaules karā. Sasniedzis Padomju armijas majo�ra pakāpi, apbalvots ar visda�ādākajiem ordeņiem un medaļām. Ta�u nez kāpēc visu dzīvi bijis nelaimīgs.

-�� Kāpēc? - es jautāju.

-��� Laimīgs es biju tikai vienreiz, - viņ� tikko sadzir�dami pateica. - Tas notika pirms desmit gadiem - 1990. gada 7. maijā, kad man palika septiņdesmit gadi. Un ne tāpēc, ka tā iznāca it kā nozīmīga manas dzīves jubile�ja. Nē! Ne tāpēc! Tie�i otrādi! Tā bija visbēdīgākā, vis�skumjākā, visvientulīgākā dzim�anas diena manā mū��ā un tikai pa�ā vakarā� Jā, tikai vēlu vakarā es pēk�ņi jutos laimīgs. Pat ļoti laimīgs.

-�� Kas vakarā notika? - ieinteresēts vaicāju. - Varat man pastāstīt?

-�� Labprāt, - vecais vīrs klusi atbildēja. - Tu būsi vie�nīgais, kas to uzzinās. Stāsts patiesībā ir diezgan vien�kār�s, īss un parasts, vienīgi tas, ko es piedzīvoju bei�gās� Tas man vēl �odien �ķiet pilnīgi neticami, ta�u tici, tā ir tīra patiesība� lai cik neiespējama tā tev arī lik�tos.

-��� Es uzmanīgi klausos, - sacīju un, dro�s paliek dro�s, ieslēdzu līdzpaņemto diktofonu.

Ju�ana bija vairāk nekā riebīga.

Lēnām noplēsu kalendāra lapiņu un nevērīgi iesvie�du to tualetes podā. Tā bija vakardiena. Es to biju spē�jis kaut kā nodzīvot un �ī pagājusī diena man jau vairs nekad nebūs vajadzīga. Bet nākamā lapiņa vēstīja, ka atnācis septītais maijs. Man palika septiņdesmit gadi.

No sava ceturtā stāva dzīvokļa logiem ar mazliet skā�bu smaidu sejā paskatījos lejup. Pazīstamā iela klusēja tikpat vientuļa un tuk�a kā es. Nekāds orķestris tur le�jā nestāvēja un neviens pat nedomāja spēlēt apsveiku�ma mar�u.

Kas tu tāds esi? Ko esi izdarījis? Ko sasniedzis? Kā�dus varoņdarbus veicis?

Man vajadzēja klusēt. Man nebija ko atbildēt, jo es patie�ām neko ievērības cienīgu savā mū�ā nebiju izda�rījis.

Tik vien kā dzīvojis? Jaunībā karojis? Pēc tam strā�dājis rūpnīcā vienkār�o galdnieka darbu? Bijis godīgs, kārtīgs, apzinīgs?

Atvaino, kāds noteikti sacītu, bet ar to parasti nelie�lās. Godīgiem un centīgiem ir jābūt visiem.

Piekrīto�i pamāju un atgāju no loga. Tad man negai�dīti kļuva slikti. Sirds krūtīs salēcās un sāka dauzīties ar lieliem pārtraukumiem. Sāpes te atlaidās, te atkal pieņēmās spēkā. Visu apziņu pēk�ņi nomāca doma, ka, iespējams, tūlīt nomir�u. Nez kādēļ atcerējos kādu ne�senu televīzijas pārraidi, kur ievērojama māksliniece starp citu izteicās, ka cilvēkiem būtu pēdējais laiks ie�mācīties smieties arī par nāvi.

"Kāpēc?" �urnālists jautāja.

"Tāpēc, lai mēs no tās tik ļoti nebaidītos."

Nekad no tās neesmu baidījies, ta�u arī smieties ne�gribas. Tāpat kā toreiz, kad 1945. gada 7. maija vaka�rā, būdams Padomju armijas snaiperis, no�āvu savu de�viņdesmit tre�o ienaidnieka karavīru. Personīgi iznīcināto. �ādā veidā es toreiz atzīmēju savu divdes�mit piekto dzim�anas dienu.

No kabatas izņēmu nazi un snaipera �autenes laidē iegriezu deviņdesmit tre�o svītriņu. Biju lepns un gandarīts. Es darbojos profesionāli. Man nekad nedre�bēja ne roka, ne acs. Vēl retāk drebēja sirds. Tikai ta�gad tā streiko. Iet, iet un apstājas. Iet, iet un apstājas. Un biezas brilles uz acīm. Un bleķa krūzītē simt gra�mu degvīna. Dzer, karavīri Tu to esi godam nopelnījis. Tu esi uzvarējis ienaidnieku. Vēl vairāk! Tu viņu esi iz�nīcinājis un tas nekad vairs nepacels zobenu� Nekad vairs nenāks �urp. Tu savā zemītē varēsi dzīvot mierīgs. Un tava ģimene varēs. Un tava latvie�u tauta. Bet mie�ra nez kādēļ nav. Jo tas kareivis nebija nācis nez no ku�rienes. Viņ� tāpat kā es �eit bija dzimis, audzis un dzī�vojis. Manas ģimenes sen jau vairs nav. Bet tauta ir. Tikai tā nekādi �odien nevar atnākt pie manis ciemos. Nevar ne nomierināt, ne palīdzēt. Es ar savu slimību, vientulību, bailēm, pagātni un dzīvi esmu atstāts pilnī�gi viens. Varu kliegt. Varu raudāt un lūgties. Vienalga! Es �ai pasaulē esmu palicis viens.

Ja es tagad kaut ko varētu paņemt no savas raibās pagātnes, tad ņemtu tikai da�us mīlestības mirkļus. Ne toreizējos ordeņu pasnieg�anas svinīgos ceremoniālus, ne uzvaras salūtu, ne veterānu godinā�anas reizes. Es gribētu paņemt tikai da�as naktis, kuras kādreiz pava�dīju kopā ar mīļoto sievieti. Tās dienas, kad mēs viens otru mīlējām. To laiku, kad mēs bijām patiesi, kad ra�dījām mūsu bērnus un kad viens otram pateicām vār�dus, kādus pēc tam nekad vairs neesam spēju�i pasacīt.

Arī no bērniem man patiesībā nekāda lielā laime ne�iznāca. Tik vien kā apziņa, ka savā mū�ā esmu ne tikai iznīcinājis, bet arī radījis dzīvību. Divas pret deviņdes�mit trim. Visu laiku, protams, cen�os sev iegalvot, ka to tā nemaz nevar un arī nedrīkst salīdzināt. Viņi to�reiz bija mūsu ienaidnieki. Un tomēr� Tagad mani bie��i māc da�ādi rēgi. Nomoka murgi un bezmiegs.

Tas sākās tad, kad paliku viens. Un turpinās līdz �ai dienai. Ta�u visspilgtāk izpaudās tie�i tai dienā, kad man palika septiņdesmit gadi. Varbūt arī tāpēc, ka ne�kad agrāk es tā vēl nebiju izjutis savu vientulību - tik moko�i, gari un sāpīgi.

Tovakar sēdēju pie loga un skumji raudzījos vieglajā istabas krēslā. Tad paskatījos uz ielu un tuvējo parku.

No turienes atlidoja da�i klusi trok�ņi un tikko uzplau�ku�u lapu smar�as.

Tad asi un vētraini visa �ā vakara noskaņa, mans ve�selības stāvoklis, smagā vientulības sajūta un neatvai�rāmās kara atmiņas mani atkal jau kuro reizi aizrāva tālā pagātnē.

Es atkal kā toreiz - 1945. gada 7. maijā - gulēju slēp�nī. To biju iekārtojis netālu no mūsu pirmās līnijas ma�zas upītes krastā, bet tie�i iepretim apmēram trīssimt metru attālumā no manis atradās kāda vācu armijas 19. latvie�u leģionāru divīzijas dala. Es slēpnī biju pavadī�jis visu dienu un gandrīz jau taisījos doties prom. Pirms da�ām stundām pretējā pusē viss bija apklusis. Tikpat kā nemanīju kādu kustību. Tas mani stipri pārsteidza, jo visu pavasari un arī pēdējās dienas tie�i �eit notika ārkārtīgi smagas, bezjēdzīgi asiņainas kaujas. Deviņpa�dsmitās divīzijas leģionāri bie�i nāca uzbrukumā, bet mēs vienmēr �os uzbrukumus atsitām. Vēl bie�āk uz�brukumā gājām mēs, ta�u arī tie vienmēr tika atvairī�ti� Tā mēs jau gandrīz veselu gadu ne viens, ne otrs nebijām pavirzīju�ies uz priek�u ne soli. Mazliet pa la�bi pretējā pusē atradās kādas nodegu�as lauku mājas, sagruvusi kūts un citas nopostītas saimniecības ēkas. Tie�i iepretim vijās vācu ierakumi un bija redzamas da��as blindā�as un dzoti. No tās puses klusajā vakara gai�sā tikko sadzirdami atskanēja pazīstamā dziesma: "Es karā'i aiziedams, atstāj māsu �ūpulī�" Arī mēs �o dzies�mu bie�i dziedājām.

Gulēju slēpnī un ar milzīgu baudu ieelpoju pamodu��ās zemes smar�u. Vēl joprojām nebeidzu brīnīties, ka esmu dzīvs. Visapkārt atradās lieli ievkoki un atcerē�jos, ka man ta�u �odien paliek divdesmit pieci gadi, tū�līt uzziedēs ievas un, iespējams, pavisam drīz beigsies arī kar�. Un tad nākamajā pavasarī uz �ejieni atbrauk��u ar savu meiteni - atvedī�u tie�i �eit, uz �o labi no�maskēto slēpni un pastāstī�u, kā visu dienu viņu snai�peri medīja arī mani. Ta�u viņiem neizdevās mani izprovocēt, neizdevās atklāt, jo es biju viens no aukst�asinīgākajiem, pieredzēju�ākajiem un meistarīgākajiem

snaiperiem mūsu divīzijā. Un vēl tādēļ spēju palikt ne- pieveikts, ka man ta�u noteikti vajadzēja sastapt savu meiteni, vajadzēja vēl izbaudīt mīlestību un atgriezties pie mātes�

Manas pārdomas un sapņus iztraucēja spēj� troksnis. Es sasprindzināju skatienu un mazliet pārsteigts ierau�dzīju, ka pa pretējās puses ierakumu pilnā augumā iet kāds karavīrs. Pirmajā mirklī iedomājos, ka tas ir tikai makets, izbāzta lelle, māneklis, lai izsauktu uguni un tādējādi, kamēr vēl nav iestājusies pilnīga tumsa, atklā�tu manu atra�anās vietu. Bet pēc brī�a pārliecinājos, ka ejo�ais stāvs tomēr ir dzīvs cilvēks. Viņ� pagāja nedaudz sāņus, apsēdās pie sagruvu�ās kūts mūriem, mazliet bai�līgi un negribīgi uz pelēka laukakmens uzlika zaļo ka�ravīra katliņu, no maisa izņēma gabalu maizes, �ķiņķi un kaut kā neveikli, sasteigti sāka ēst. Izskatījās, it kā kareivis zinātu, ka viņ� tūlīt tiks no�auts. Vismaz vi�ņam to noteikti vajadzēja zināt! Bet, ja nezināja, tad viņ� bija vājprātīgs. Ta�u, ja tomēr atradās pie vesela saprā�ta, tad viņ� uz turieni tika aizdzīts. Citādi tas nevarē�ja būt. Viņam bija pavēlēts iet. Viņ� acīmredzot par kaut ko bija notiesāts. Varbūt par to, ka mēģinājis dezertēt, lai arī viņ� nākamajā pavasarī ievziedu laikā varētu �eit atnākt ar savu meiteni?

Par to es sāku domāt tikai vēlāk, pēc daudziem ga�diem, kad no manis aizgāja Lilija ar bērniem un es pa-

Būdams ļoti mierīgs, es piespiedu smago �auteni pie pleca un optiskajā tēmēklī pavisam tuvu ieraudzīju vācu armijas formā tērpta latvie�u leģionāra seju. Tā bija ļoti jauna, vēl jaunāka par manējo.

liku viens; kad, bezmiega mocīts, bie�i pie mazākā trok�snī�a trūkos aug�ā un, līdz pēdējam sasprindzis, uzma�nīgi raudzījos biezajā tumsā. Bet toreiz, būdams ļoti mierīgs, es piespiedu smago �auteni pie pleca un optis�kajā tēmēklī pavisam tuvu ieraudzīju vācu armijas for�mā tērpta latvie�u leģionāra seju. Tā bija ļoti jauna, vēl jaunāka par manējo. Viņ� vairākas reizes ba�īgi pavēr�sa galvu uz mūsu pusi, bet �ķita, ka viņ� skatās man tie�i acīs.

�āviena troksni es pat nedzirdēju. Es tikai jutu �au�tenes laides atsitienu pret plecu un redzēju, kā jaunā kareivja galva strauji pasitas atpakaļ, bet viņ� pats pēc da�iem mirkļiem gar sarkanpelēko kūts mūri smagi no�slīd zemē�

Tas arī viss. Tajā pusē nekas nenotika. Es vēl kādu pusstundu nogaidīju, tad uzmanīgi izlīdu no slēpņa un devos atpakaļ pie savējiem. Tur viņiem izstāstīju par no�tiku�o un, lepns un apmierināts par kaujas uzdevuma izpildi, laidē iegriezu savu deviņdesmit tre�o svītriņu.

Pārējos es jau esmu aizmirsis vai, pareizāk sakot, vi�ņi mani nekad nav traucēju�i. Tikai tas deviņdesmit tre��ais� Tikai tas pēdējais. Es visu saprotu. Līdz kara bei�gām bija palikusi tikai viena diena�

Es vēl ilgi tovakar turpināju sēdēt pie loga, ieklausī�damies klusajos ielas trok�ņos, jautrajās mūzikas

skaņās, kas nāca no blakusdzīvokļa, un mani arvien ne�patīkamāk, arvien pretīgāk nospieda smagā pamestības sajūta.

Tagad vairs nevienam neesmu vajadzīgs, rūgti nodo�māju un gribēju jau piecelties, lai ietu uz virtuvi, kad pēk�ņi dzirdēju klusi noklaudzam ārdurvis un nestei�dzīgus soļus, kas tuvojās istabas slieksnim. Man no uz�traukuma salēcās sirds. Varbūt tur tomēr atgrie�as Li�lija? Kā nekā mēs ta�u kopā bijām pavadīju�i mūsu dzīves labākos gadus. Bet varbūt tur nāk mana meita Eva? Varbūt dēls Andris? Varbūt kāds sens draugs?

Sataisījos jau doties pretim ciemiņam, kad mani ne�gaidīti apstādināja savādi auksta, stindzino�a gaisa plūs�ma. Es pēk�ņi ieraudzīju istabā ienākam� "deviņdes�mit tre�o". Savu pēdējo. Nekas viņa sejā, augumā, ne acīs nebija izmainījies. Viņ� lēni apsēdās pie galda, tik�pat steidzīgi kā toreiz sev priek�ā nolika zaļo kareivja katliņu ar kūpo�u zupu, avīzē ietītu speķi un pusklai- pu maizes. Pēc tam paskatījās uz mani un stipri aizsma�ku�ā balsī pateica:

"Tu mani, lūdzu, atvaino, karavīr. Tev pie cepures ir sarkana zvaigzne, bet man pelēks ērglis. Tā mūs, lat�vie�us, sa�ķiroja laiks. Ta�u tā nu ir sanācis, ka arī man �odien ir dzim�anas diena un es labprāt gribētu paēst toreiz nepabeigtās vakariņas. �oreiz tu ta�u man to at�ļausi, vai ne?"

Protams. Es viņam to atļāvu. Apsēdos viņam iepre�tim, rokā paņēmu gabalu maizes un jutos laimīgs. Ne tāpēc, ka pie manis beidzot bija atnācis kāds viesis. Lai�mīgs jutos tādēļ, ka man vairs nevienu nevajadzēja no�galināt�

i

Mēs ar Sandru gulējām Vecāku pludmalē un, laiski izlaidu�ies, ļāvāmies varbūt �īs atvasaras pēdējiem tik ļoti karstajiem saules stariem.

- Ja nebūtu Saules, nebūtu arī Zemes? - Sandra, ne�daudz piemiegusi acis, jautāja.

Mēs ar Sandru gulējām Vecāku pludmalē un, laiski izlaidu�ies, ļāvāmies varbūt �īs atvasaras pēdējiem tik ļoti

karstajiem saules stariem.

-�� Zeme būtu, - es atbildēju. - Nebūtu mēs.

-������� Tātad senie ēģiptie�i nav biju�i muļķi. Viņi zināja, ko darīja.

-�� Ko tad viņi darīja?

-�� Nezini? Pielūdza Sauli kā dievu!

-�� Nav slikti.

-�� Bet ko �odien pielūdz mūsdienu cilvēks?

-������� Katrā ziņā ne debess spīdekļus. �odienas cilvēks die�vina uzlabotas konstrukcijas prezervatīvus! - es atbil�dēju. - Un mikroviļņu krāsnis! Un televīzijas seriālus! Un dārgas automa�īnas! Un skaistas sievietes! Un nau�du! To, protams, visvairāk. Un iero�us! Un higiēniskās paketes ar spārniņiem! Un mobilos telefonus! Datorus! Internetu! Un labu alkoholu. Un savus bagātos ārzem�ju radiniekus! Un, iespējams, da�i vēl kādu viņam tuvu rakstnieku, aktieri vai mākslinieku.

-�� Tas viss? - Sandra nedaudz pārsteigta prasīja.

-�� Vēl da�i sīkumi.

-������� Bet dzīve?! - viņa iesaucās. - Un mīlestība? Tu do�mā, cilvēki �odien to vairs nepielūdz? Par to pat neprie�cājas?

-�� Priecājas! Kāpēc gan ne? Ko dari tu?

-�� Es arī priecājos. Dzīve ir skaista, vai ne?

-������� Skaista esi tu, - es pateicu. - It sevi�ķi ietērpta tik niecīgā peldkostīmā.

-�� To sauc par bikini.

-������� Ja tie arī turpmāk savus izmērus samazinās tik strauji, - es turpināju, - tad pēc da�iem gadiem te visi sauļosies pliki.

-�� Vai tas būtu kas slikts? Nepatīkami?

-�� Par to varētu strīdēties.

-�� Edmund! Tas būtu tikai dabiski.

-������� Par to dabiskumu man da�reiz gribas smieties pil�nā balsī, - es teicu. - Un ne tikai par to. Te visi patie��ām staigā un guļ gandrīz vai kaili, bet kas notiek simt metrus tālāk? Kilometru tālāk? Pamēģini �ādā izskatā pastaigāties pa Brīvības ielu! Tev draud arests un sods! Tāpēc man tā saucamā sabiedrības morāle vienmēr ir likusies liekulīga.

-�� Kāpēc?

-������ Vai tad nesaproti? Tāpēc, ka uz �īs pasaules nav ne�kā stulbāka par tā saucamo uzvedības kultūru.

-������� Ta�u tā tomēr mūs visus satur kaut kādos nosacī�tos rāmjos, - Sandra paskaidroja. - Vai tev patiktu, ja pludmalē eso�ie cilvēki pēk�ņi sāktu tepat atklāti "drāz�ties"?

-������ Nepatiktu, - es atbildēju. - Ta�u vēl vairāk man ne�patīk, ka nez kādu apsvērumu dēļ kādreiz ir pasludi�nāts, ka mēs to varam darīt tikai savās guļamistabās!

-������� Tas bija mūsu vecmāmiņu laikos! - Sandra iesmē�jās. - Tagad daudzi to diezgan atklāti dara uz automa��īnu sēdekļiem, parkos uz soliņiem, kāpņu telpās uz pa�lodzēm, diskotēku tualetēs vai vārtrūmēs.

-�� Un kas? - es prasīju.

-�� Nekas! Tu nekad neesi mīlējies ārpus guļamistabas?

-�� Esmu.

-�� Un kur vislabāk paticis?

-�� Visur, - es atbildēju. - Tāpēc, ka vienmēr to esmu darījis ar sievietēm, kuras mīlēju. Bet tu?

-�� Es tāpat, - Sandra apliecināja. - Es citādi nemaz nespēju.

-�� Nemuldi! - asi pateicu. - Vai viņu, ar kuru nesen filmējies Pārdaugavas privātmājā, tu arī mīlēji?

-��� Edmund, nomierinies beidzot! - Sandra mīlīgi pa�lūdza. - Es to atkārtoju jau simto reizi! Mēs vēl nebi�jām sāku�i!

-�� Tu melo.

-�� Tā ir vistīrākā patiesība! Gribi vai negribi, Edmund, tev man jātic! - Sandra stingrā balsī pateica. - Tu sa�proti? Bez �īs ticības mums nekas nopietns nevar sanākt. Bet, ja tu tam noticēsi� Tu noticēsi arī tam, ka tas bi�ja tikai mans darbs! Apjēdz? Tas bija tikai mans aktri�ses darbs! Jā, pie mums Latvijā vēl diezgan maz pazīs�tams, ta�u Eiropā� Vai tu zini, ka katru gadu Berlīnē notiek pla�i reklamēti un miljoniem cilvēku apmeklēti pornogrāfisko un erotisko filmu festivāli, kur attiecīgās aktrises tiek celtas godā un apbrīnotas ne mazāk kā Kannās vai Venēcijā? Un zini, neviens tur viņām neko nepārmet, vīri nost ne�auj un sabiedrība nekaunina! Tie�i otrādi! Viņām maksā milzīgus honorārus un ne�pārtraukti rāda televīzijā! Viņas apbrīno un ciena! Bet kas notiktu pie mums? To jau var redzēt no tavas reak�cijas. Tu dusmojies, ka tikai mēģināju strādāt tādu dar�bu, pie kāda mūsu sabiedrība nav vēl pieradusi!

-�� Nu jau dro�i vien būs pieradusi, - es teicu. - Sa�maksā da�us latus un "Baltcom" televīzijas kanālos por- nofilmas vari skatīties vai katru nakti!

-�� Tu skaties?

-�� Da�reiz.

-�� Patīk?

-�� Kā kura un kā kuro reizi.

-�� Tas atkarīgs no garastāvokļa?

-�� No garastāvokļa atkarīgs ne tikai tas.

-�� Protams, - Sandra piekrita. - Tas ir neliels dzīves paradokss - jo lielāka mīlestība, jo lielāka pornogrāfija notiek katra laulātā pāra guļamistabā! Vai mēs, Ed�mund, arī neesam jau izmēģināju�i visu, ko vien seksā cilvēks var izdomāt?

-������ Jā, Sandra, mēs jau esam izsmēlu�i visas mūsu fan�tāzijas robe�as.

-�� Tev ar mani vienmēr ir bijis labi?

-������ Vienmēr. Tu esi dzimusi Skorpiona zīmē. Bet Skor�piona sievietes esot visseksuālākās būtnes.

-������� Ja tas tev ir svarīgi� - Sandra �ķelmīgi smaidīja. - Tad es tevi ar to vien piesaistī�u vismaz tuvākos simt gadus.

-������� Nebūtu slikti, - es teicu. - Ta�u, ja runa ir par ko�pā bū�anas simt gadiem, ar to vien ir par maz. Tev būs jāpiemet klāt vēl kaut kas.

-Kas?

-������ Mīlestība, - es nopietnā balsī pateicu. - Turklāt vēl tīra un skaidra.

Sandra dzidri iesmējās.

-������ Vai tad tu to vēl neesi jutis? Mīlestība ta�u vienmēr atnāk pirms seksa� ja vispār atnāk.

-������ Tu par savām jūtām esi pārliecināta? - prasīju. - Tā pa īstam? Uz tiem pa�iem simt gadiem?

-������� Uz īsāku laiku nemaz nav vērts! - Sandra turpinā�ja smieties. - Ja būtu citādi, tad es ta�u te baltajās plud�males smiltiņās vāļātos ar kādu citu!

-�� Piemēram, ar Niklāvu, ja?

-������� Edmund! Liec Niklāvu mierā! Starp mums nekas nav bijis, nav un nekad arī nebūs! Es mīlējos un mīlē��os tikai ar tevi! Un tāpēc gribu� Vai mēs, Edmund, savu mīlestību un jau diezgan ieilgu�o sakaru beidzot nevarētu noformēt kā oficiālu laulību?

-�� Tu to gribi?

-������� Jā, - Sandra sparīgā balsī apstiprināja. - Pat ļoti! Tas tomēr ne tikai mūsu attiecībām, bet arī mūsu dzī�vei kopumā pie�ķirtu stabilitāti un dro�uma sajūtu.

-�� Vai pa�laik jūties nestabili?

-������� Jā, - Sandra sacīja. - Teātrī intrigas, lomas nedod, tāpēc mazāk nodarbinātos kuru katru brīdi var atlaist no darba.

-�� Daudzi ir jau atlaisti?

-������� Puse no kādreizējās trupas! - Sandra nikni iesaucās. - Bez tam man pēdējā laikā ir pasliktināju�ās arī attie�cības ar māti un patēvu. Viņi mani gandrīz vai dzen ārā no mājas!

-�� Kāpēc?

-������� Tāpēc� Eh, Edmund! Pie velna ar viņiem! Es gri�bu dzīvot kopā ar tevi!

-�� Nāc un dzīvo kaut �odien! Kas traucē?

-�� Es pie tevis gribu dzīvot tikai kā tava sieva!

-������� Mīļā Sandra! - es teicu un sāku viegli glāstīt viņas vēderu un kājas. - Kāds tam sakars ar mīlestību? Vai tā vienmēr ir jāapliecina zagsā vai baznīcā?

-������� Nē, ne vienmēr, - Sandra atbildēja. - Bet �oreiz es gribu, lai būtu tie�i tā!

-�� Tu savu laulību jau esi iz�ķīrusi?

-������� Pēc nedēļas būs tiesa. Nekādu sare�ģījumu! Trīs ga�dus kopā nedzīvojam, viņam jau ir cita ģimene, bērns� Divdesmit minūtes ilga formalitāte un es jau tūlīt varu kļūt tava sieva!

-�� Būt brīvai negribas?

-������� Vai nedzirdēji? Es gribu būt tava sieva! - Sandra uzsvērti stingrā balsī sacīja. - Gribu būt tava dzīves gūs�tekne! Verdzene! Mājkalpotāja! Tavu trauku, kreklu un grīdas mazgātāja! Gribu būt tava draudzene un mīļā�kā! Un, protams, arī tavas dzīves karaliene!

-������� Bravo! - es iesaucos un piecēlos sēdus. - No kādas izrādes tas bija?

-�� No tavas un manas dzīves.

-�� Es �os vārdus kaut kur jau esmu dzirdējis.

-������ Un dzirdēsi vēl tūksto� rei�u! Bet tādā gadījumā arī tev tūlīt tiesai jāiesniedz visi papīri par savas laulības �ķir�anu! Tev tā procedūra būs vēl vienkār�āka nekā man! Cik gadus jūs jau nedzīvojat kopā?

-�� No tās dienas, kad Evita uzzināja par tevi.

Es diezgan ilgi mazliet sadrūmis skatījos uz zilo jū�ru, lielu kuģi tālumā un uz tuvumā eso�ajām meitenēm ārkārtīgi trūcīgos, ta�u ļoti gaumīgos peldkostīmos.

-������� Vai tu, Sandra, esi simtprocentīgi pārliecināta, ka pēc kāda laika arī mūsu laulībā neielauzīsies tre�ā

persona? Un vai neatkārtosies viss, kas jau kādreiz ar mums noticis? Ka viss izkusis kā saldējums tā mazā pui��eļa mutē! Redzi?

Sandra uz pui�eļa pusi pat nepaskatījās.

-�� Par to, ka tev vai man var uzrasties kāds cits iemī�ļots cilvēks, protams, simtprocentīgas garantijas nav, ta��u ceru, ka ar mums tas nekad vairs nenotiks. Sek�suālāku sievieti par mani tu diez vai atradīsi, bet es savukārt nez vai kādreiz sastap�u kādu tik turīgu un slavenu kā tu.

-��� To tev nevajadzēja teikt, - klusi nomurmināju. - Tas izklausījās pēc tāda kā tirgus līguma.

-�� Nē, Edmund! Tas izklausījās pēc skaidra un ļoti re�āla mūsu nākotnes redzējuma.

-�� Tas ir labi, ja tu uz dzīvi spēj skatīties reāli, - sacī�ju. - Es negribētu tevī vilties. Man vispār vairs negri�bētos neko zaudēt. Ne mīlestību, ne sievieti, ne ticību.

-�� Tā arī būs, - Sandra pateica, arī piecēlās sēdus un mani mīļi uzlūkoja. - Ģērbjamies un ātri braucam prom! Es gribu tev atdoties - tavā mājā, tavā gultā. Es nezinu citu veidu, kā sieviete vīrietim var apliecināt savu mīles�tību�

Tā arī notika. Mēs visu vakaru un gandrīz vai arī vi�su nakti dzērām �ampanieti un nodarbojāmies ar seksu. Mēs bijām kā juku�i. Mēs vai nu patie�ām �ādā veidā kār�tējo reizi gribējām viens otram apliecināt savu kaislību vai stiprās jūtas, vai arī zemapziņā jau nojautām, ka �ī ir mūsu mīlestības pēdējā nakts�

Nākamajā rītā, kad Sandra jau bija devusies uz mē�ģinājumu teātrī, man piezvanīja Niklāvs.

-�� Ko tu dari? - viņ� painteresējās.

-�� Atpū�os.

-�� Tu vēl ej uz darbu slimnīcā?

-�� �onakt ie�u pēdējo reizi.

-�� Apnika?

-�� Zināmā mērā. Bet galvenais - savu mērķi esmu sasniedzis. Esmu dzirdējis tik daudzas interesantas, glu��i vai neticamas dzīves epizodes� Kad tās varbūt kād�reiz uzrakstī�u, viena baigi iedomīga latvie�u rakstnie�ce, mani vērtējot, atkal varēs �ausmās iesaukties: "Bet tā ta�u nav dzīve!" Bet ko tā "�pidrilka" zina? Neviens mākslas �anrs, arī literatūra, pilnībā dzīvi nekad neat�spoguļo! Un to nemaz nedrīkst! Mākslai un literatūrai ir pavisam citi mērķi un citi uzdevumi, ja tās pastāvē��anu vispār var vērtēt kā kaut kādu "uzdevumu"! Māk�sla un literatūra rada jaunu realitāti, kur pārsvarā jā�būt attēlotām vienīgi ļau�u cie�anām un cilvēku domām. Bet mūsu pārgudrie�

-������� Edmund, stop! - Niklāvs asi pārtrauca. - Paldies par lekciju, ta�u tas viss mani maz interesē. Mani pa��laik daudz vairāk interesē Sandra Salaka.

Es nedaudz saspringu.

-������� Kādā ziņā? Viņa ir izdarījusi kaut ko labu vai slik�tu?

-������ Varēsi novērtēt pats! Protams, vienmēr var strīdē�ties, kas vispār �ai pasaulē un cilvēku rīcībā vērtējams kā labs vai kā slikts, ta�u� Tu būsi mājās?

-�� Līdz vakaram.

-������� Man ir baigi jāstrādā, bet apmēram pēc stundas es pie tevis piebrauk�u un kaut ko parādī�u. Tev videomag�netofons ir?

-�� Ir gan.

-�� Darbojas?

-�� Protams.

-�� Tad gaidi mani! Drīz bū�u klāt.

Niks ieradās pēc nepilnas stundas un pasniedza man divas videokasetes.

-������ Iedzer spēcīgas nervu zāles un paskaties! - viņ� tei�ca. - Tur ir �is tas, kas tevi var interesēt.

-������� Vai tie ir policijas preses centra materiāli, kur tu piedalies slepkavu un bandītu arestē�anā?

-������ Mēs �īs videokasetes atradām pie Viktora Orlova, - Niklāvs paskaidroja. - Vai atceries to veci, kuru saņē�mām ciet lepnajā Pārdaugavas savrupmājā?

-������ Atceros gan, - nelabu aizdomu pārņemts, klusi pa�teicu. - Kāpēc tu tās man atvedi?

-������� Tāpēc, Edmund� - Niklāvs savādi pasmaidīja un gāja uz durvīm, - lai tu jau no rītdienas vārdu "mīles�tība" izrunātu ar visdziļāko riebumu�

Kad Niklāvs aizgāja, es lēnām, gandrīz vai ar trīco��ām rokām vienu no kasetēm ieliku videomagnetofonā, apsēdos iepretim televizoram un ilgi baidījos to ieslēgt.

Es zināju, ko tur ieraudzī�u, un, to redzēdams, jutī��os ārkārtīgi pazemots un apsmiets. Pēc tam dabiski kļū��u naida pilns, atriebības kārs vai arī vienkār�i sajuk- �u prātā.

Beidzot ieslēdzu televizoru. Ta�u divas stundas ska�tīdamies, kā mana mīļotā sieviete un nākamā sieva San�dra Salaka kārtējā pornofilmā visda�ādākajās pozās un veidos mīlējās ar vienu, diviem vai vienlaikus pat ar �et�riem vīrie�iem, es diem�ēl prātā tomēr nesajuku. Patie��ām - diem�ēl.

Es sajutu vienīgi drausmīgu naidu un dziļu pretīgu�mu. Ja to visu darītu man pilnīgi sve�a sieviete, es �īs filmas (kā jau ne reizi vien bija gadījies) būtu noskatī�jies pat ar zināmu patiku, bet tagad jutos satriekts līdz fiziskam nelabumam.

Bet ne tikai tāpēc.

Atcerējos, ka tikai vēl vakar Sandra tik skaisti bija runājusi par mīlestību un tik dedzīgi izteikusi vēlē�a�nos kļūt par manu sievu un kopā nodzīvot vismaz simt gadus�

Manī mīlestība pret �o sievieti izzuda vienā mirklī un būtu bijis labi, ja tās vietā manā dvēselē paliktu vienī�gi tuk�ums.

Ta�u nekādu tuk�umu nejutu.

Viss vārījās naidā un atriebības kārē.

Un sapratu, ka mīlestība cilvēcisko vērtību skalā var�būt patie�ām ir liekama pa�ā pēdējā vietā�

�

Tā bija mana pēdējā nakts de�ūra slimnīcā. Kā parasti sēdēju blakus kādam smagi slimam un ļoti vecam cilvē�kam, vēlēdamies uzzināt kaut ko arī no viņa notikumiem bagātās dzīves. Bet vecais vīrs bija iemidzis un arī mani arvien uzmācīgāk pārņēma snaudiens. Un jo dziļāk es ta�jā grimu, jo spilgtāk miega apslāpētajā apziņā kā spilgti un spēcīgi sprādzieni īsos apgaismības mirkļos pazibēja vairāki tēli, notikumi, vārdi un da�ādas domas.

Dego�as sveces.

Bēres.

Cilvēki raud.

Krusts.

Zārkā guļ mans tēvs.

Kas vispār ir nāve?

Vai kaut kur pastāv Visuma galējā fiziskā robe�a?

Nupat amerikāņu astronomi atklāju�i tālāko no mums eso�o galaktiku - mūs no tās �ķirot vienpadsmit miljardi gaismas gadu. Uz otru pusi dro�i vien arī tik�pat daudz. Kas atrodas tālāk?

Vai cilvēka prāts spēj radīt priek�statu par telpas bez�galību? Vai tas vispār ir iespējams? Un, ja ir iespējams, vai ir vajadzīgs?

Mēs nespējam ne aptvert, ne saprast pat savas eksis�tences jēgu un nozīmi.

Vēl mazāk spējam saprast, kāda jēga cilvēka dzīvē ir mīlestībai.

Visticamāk, lai mūsu dzīve kļūtu vēl mazāk saprota�ma. Lai mēs beidzot sāktu apjēgt, ka cilvēks �ai skais�tajā pasaulē ar savu nepārvaramo tieksmi uz vardarbī�bu un ļaunumu ir pilnīgi lieks un nevajadzīgs; ka mēs visi esam radu�ies dabas kļūdas rezultātā un Dievs, bei�dzot to sapratis, agrāk vai vēlāk mūs visus no �ejienes aizvāks. Praktiski viņ� �o aizvāk�anas procesu ir sācis jau tūlīt pēc pirmā cilvēka radī�anas. Mums tikai tā �ķiet, ka no tā brī�a ir pagāju�i apmēram divi miljoni gadu. Visuma mērogā, iespējams, ir pagāju�as tikai di�vas sekundes� Tā ka nekas nav pat īsti sācies.

Kails puisēns skrien gar jūras krastu.

Balti viļņi.

Meitene baltā peldkostīmā.

Vāzē septiņas baltas rozes.

Balti mākoņi debesīs.

Baltas vecmāmiņas asaras.

Balti vārdi.

Balti palagi.

Balta gaisma.

Balta miesa.

Divi vīrie�i skūpsta tavas krūtis.

Tre�ais iespiedis seju tavā kājstarpē, bet ceturtais sa�vu failu liek tavā mutē.

Skaisti? Pretīgi?

Baudkāri?

Dro�i vien.

Visi izskatās apmierināti un patiesas kaisles pārņem�ti. Bez kādas tēlo�anas.

Kāpēc tas būtu slikti un nosodāmi?

Nē!

Tas ir pat kolosāli! Cilvēki ta�u ir laimīgi!

�ēl tikai, ka jūs ar savu laimi un baudkāri esat pada�rīju�i nelaimīgu mani.

Bet tas jau nekas.

Tas pieder pie lietas. Un tas, ka es tādu "sīkumu" dēļ kā mīļotās sievietes neuzticība jūtos nelaimīgs, protams, ir tikai mana problēma.

Un tomēr.

Iespējams, neuzticību es arī piedotu, bet tam, ko es redzēju videofilmās, ar neuzticību nav nekāda sakara. Tā vienkār�i ir totāla izvirtība - morāls noziegums ne tikai pret mani, bet arī pa�ai pret sevi.

Katrā ziņā neviena normāla sieviete kaut ko tādu da�rīt nespēj, lai cik superseksuāla viņa arī nebūtu.

Varbūt es kļūdos. Varbūt publiski "drāzties" ar vairā�kiem vīrie�iem vienlaikus da�reiz varētu arī pilnīgi nor�māla sieviete - ja viņai par to samaksā lielu naudu� kad pati mirst badā. Kad viņas bērni ir slimi un izsalku�i.

Bet tev, Sandra, viss ir kārtībā.

Tu vienmēr esi paēdusi. Vienmēr bijusi apkopta, ve�sela un mīlēta. To varēja darīt vienīgi sieviete, kura uz�spļauj mīlestībai un normālām seksuālām attiecībām.

Vēl vairāk!

Tu ar savu rīcību vienkār�i ņēmi un mani apvēmi.

Es to nebiju pelnījis.

Pieļauju, ka, atstājot savu sievu Evitu, es vairs nees�mu pelnījis nekādu di�o mīlestību, ta�u to, Sandra, ko tu izdarīji attiecībā pret mani, es biju pelnījis vēl mazāk.

Kāpēc man vēl jādzīvo?

Kāpēc vēl jādzīvo tev?

Es �ajā absurdu pilnajā pasaulē vairs negribu būt.

Vēlos aizlidot uz to vienpadsmit miljardu gaismas ga�du attālumā eso�o galaktiku un no turienes rūgti pa�smieties par visu to drausmīgo bezjēdzību, ko cilvēki mūsu pasaulē dara.

Un to, ka cilvēki �ajā pasaulē pamatā dzīvo un dara gandrīz tikai kaut ko pilnīgi bezjēdzīgu, pēc pusstun�das pamodies, ar savu spilgto stāstu apstiprināja arī ve�cais vīrs, pie kura gultas es tā arī nosēdēju visu savas pēdējās de�ūras laiku.

Tas �ķita savādi. Debesis bija vēl krietni tum�as, kad pie tām pēk�ņi parādījās nedabiski sarkana saule. Mir�kli �ķita, ka tā negaidīti sastingst - it kā �aubīdamās, vai ir vērts turpināt reiz iesākto ceļu? Varbūt daudz prā�tīgāk būtu pagriezties un ripot atpakaļ, lai ta�u beidzot �ī pasaule tā arī paliek mū�īgā tumsā� Kam, cilvēk, tev ir vajadzīga gaisma?!

Tikko atvēris acis, es, tolaik "Vālī�u" māju saimnieks, diezgan skaidri apjautu, ka �odien ar mani atgadīsies kaut kas ļoti slikts. Varbūt notiks pat liela nelaime. Uz�reiz nespēju izskaidrot �īs priek�nojautas cēloni, ta�u sapratu, ka da�āda veida briesmas manās mājās varēja atnākt jebkurā laikā. Jo pats laiks toreiz jau bija kļuvis par vienu vienīgu lielu nelaimi�

Pie akas līdz pusei nomazgājies aukstā ūdenī, torīt izgāju uz mājas lieveņa un paskatījos apkārt.

Pāri tīrumam tikko manāmi kāpa blāva migla. Kā brī�dinot, no tuvējā me�a atskanēja da�i spalgi putnu klie�dzieni. Pļavā tramīgi sprauslāja zirgs, �ēli māva govs un neparasti skumji vairākas reizes iegaudojās suns. Kaut kur netālu atskanēja da�i spalgi �āvieni, bet pa tuvējo lielceļu nogurusi un noplīsusi nesteidzīgi atkā�pās kāda Sarkanās armijas daļa.

Bija sākusies svelmaini karsta 1941. gada 1. jūlija diena.

Vēl brītiņu pavērojis apkārtni, pagriezos un, drūmu nojausmu mākts, nesteidzīgi atgriezos mājās.

-�� Zini, Edgar, - nākdama no guļamistabas, mani sa�traukti uzrunāja sieva. - Nupat radio ziņoja, ka Rīgā ienāku�i vācie�i.

-�� To jau arī varēja gaidīt, - teicu, tomēr nesajuzdams ne mazāko prieku par �o vēsti. - Paskaties, kādi tie mū�su "atbrīvotāji" tagad izskatās. Vai tā ir armija?

Lūcija pienāca pie loga un brīdi raudzījās uz atkāp�jo�os karaspēku.

-�� Man viņu ir �ēl, - Lūcija smagi nopūtās. - Tādi jau�ni puikiņas vien. Netīri, noputēju�i� Dro�i vien arī ba�dā un slāpēs.

Es pametu ar galvu uz tuvākās istabas pusi.

-�� Mazie vēl guļ?

-�� Dro�i vien. Vēl jau ir agrs.

-� Varbūt mums tomēr uz da�ām dienām vajadzētu no �ejienes pazust? - klusi vaicāju. - Te mums ies garām gan krievi, gan vācie�i. Labi, ja bez lielas �audī�anās, bet ja iznāk kāda kauja�

-�� Kur mēs uzreiz tā varētu iet? - Lūcija noba�ījusies painteresējās. - Me�ā? Pie kaimiņiem? Bet ko darīt ar lopiem?

Smagi apsēdos pie galda un gurdi noliecu galvu. Man pēk�ņi kļuva ļoti bail par tepat aiz sienas gulo�ajiem mazbērniem, par meitu un dēlu, kuri bija paliku�i ta�gad jau otrreiz okupētajā Rīgā, bail par sievu, māju un pa�am par sevi.

-�� Kas pa�laik notiek ar pasauli, mūsu valsti un cilvē�kiem? - es drud�aini domāju. Kādēļ ne saukti, ne lūgti vienmēr uzrodas kaut kādi vājprātīgie? Kādēļ cilvēki labprātīgi ļauj no�ēlojamam tautas mazākumam tik viegli rīkoties ar viņu dzīvēm un likteņiem? Ar kādām izdomātām tiesībām jūs, bargie valdnieki un vadoņi, un jūs, viņu no�ēlojamie pakalpiņi, savas nevaldāmās va�raskāres, neprātīgo ideju vai vienkār�i truluma dēļ ne�ļaujat pārējiem cilvēkiem mierīgi nodzīvot pat to nieka

Kaut kur netālu atskanēja da�i spalgi �āvieni, bet pa tuvējo lielceļu nogurusi un noplīsusi nesteidzīgi atkāpās kāda Sarkanās armijas daļa. Bija sākusies svelmaini karsta 1941. gada 1. jūlija diena.

dzīves garumiņu, ko Dievs savā �ēlastībā katram ir at�vēlējis? Un ko ar mums savā bojāejas nolemtībā vēl sa�domās izdarīt tie, kas tagad atnāks viņu vietā? Tie sa�vās uzvarētāju dzīrēs pret mums būs labāki, cēlāki, cilvēcīgāki?�

Pēc neilga laiciņa mēs ieraudzījām, kā no lielceļa virs�nieka pavadībā strauji nogrie�as neliela sarkanarmie��u grupa un steidzīgi nāk �urp.

- Ej ātri uz virtuvi! - es sacīju nobālu�ajai sievai. - Ne�baidies un dod visu, ko viņi prasa!

Pēc da�iem mirkļiem durvis ar asu kājas spērienu ti�ka atsistas vaļā un istabā ienāca pieci sarkanarmie�i. Viņi patie�ām bija vēl jauni zēni, laikam no karaskolas, visi pagalam noputēju�i, pusnoskrandu�i un ļoti novār�gu�i. Katrs rokā turēja garu �auteni un ziņkāri skatī�jās uz mūsu gai�o, turīgi iekārtoto telpu.

Toties virsnieks bija krietni pavecāks vīrs un viņam pie krūtīm pat mirdzēja Sarkanā Karoga ordenis. Es to uzreiz pazinu. Man pa�am tāds kādreiz tika pie�ķirts un tagad tas gulēja nolikts kaut kur kumodes apak�ējā atvilktnē.

-�� Vai tie �āvēji nupat paslēpās pie jums? - virsnieks bargi prasīja, ar savu vērojo�o skatienu pārbraukdams pāri istabai.

-��� Neviens pie mums nav slēpies, - es atbildēju gan�drīz vai skaidrā krievu valodā. - Mēs �eit esam tikai ar sievu vien.

-��� Tādā gadījumā varbūt tu pats �āvi? - virsnieks dzelzs balsī turpināja taujāt un draudīgi panāca soli tu�vāk. - Pats?!

-�� Nē, - lēni pakratīju galvu. - Vai tad vispār �eit kāds �āva?

-�� Netēlo kurlo! - virsnieks spēji uzkliedza. - �auj no katra stūra! No ikvienas mājas un me�a! Fa�isti nolā�dētie!

Virsnieks kā akmens iekrita krēslā, rupji nolamājās, trekni nospļāvās turpat uz grīdas, tad ar roku pamāja sarkanarmie�iem.

-�� Pārmeklējiet māju un saimniecības ēkas! Ātri!

Trīs karavīri, viens no tiem ser�ants, izgāja ārā, bet

paliku�ais sarkanarmietis iegāja virtuvē, ēdamistabā, iz- rakņājās pa guļamistabu, tad nāca atpakaļ un gribēja ieiet blakustelpā.

Es ātri nostājos durvju priek�ā.

-�� Tur nevajag iet, - es klusi sacīju. - Ticiet, tur pa�tie�ām neviena sve�a nav!

Virsnieks smagnēji piecēlās, ar acīm mezdams mel�nus zibeņus.

-�� Ko? - Viņ� bija pat stipri izbrīnījies. - Tu mums pre�tojies?!

-��� Tur guļ mazi bērni, - es, ar galvu pamādams uz durvju pusi, paskaidroju. - Kādēļ viņus baidīt un trau�cēt no miega? Es jums dodu savu goda vārdu, ka tai is�tabā tik tie�ām atrodas vienīgi bērni!

Virsnieks nesteidzīgi pienāca pie mums, mazliet ner�vozi no kabatas izņēma netīru papirosu paciņu, aizsmē�ķēja un pārsteidzo�i rūgti iesmējās.

-�� Visa pasaule ir uzsprāgusi gaisā, - viņ� domīgs sa�cīja. - Sācies drausmīgs kar�. Mūsu dzimtenē lau�as iek��ā ienaidnieks. Katru minūti iet bojā tūksto�iem cilvē�ku. Nupat jūsu aizsargi un nacionālisti atkal mūs ap��audīja, nogalinot divus kareivjus un medmāsiņu, bet tu te stāvi kā tāds miera vecis un sargā bērnu miegu! Vai tas tev ne�ķiet savādi?

-� Nē, - es ar sausu muti atbildēju. - Viņi ir manu bēr�nu bērni. Viņi ir manējie.

Virsnieks mirkli domāja, sevī dziļi raudams kodīgos papirosa dūmus.

-�� To es saprotu, - viņ� mazliet drebo�ā balsī pateica. - Bet es gribu, lai arī manus bērnus neviens netraucē�tu. Lai neviens nelietis mani nevarētu no�aut kā suni grāvmalā. Un vispār� Kas �obrīd ir tavs goda vārds pret manu naidu, karavīra pienākumu un vēlē�anos atrieb�ties?

Es tikko manāmi piekrīto�i pamāju ar galvu.

-�� Tā jau tas ir, - tikko sadzirdami nomurmināju. - Kas stiprāks, tam arī taisnība, tikai� Mēs te Latvijā pēdē�jo divdesmit gadu laikā jau sākām pierast pie mazliet citādas morāles�

Virsnieks kaut ko gribēja iebilst, bet tai brīdī ar lie�lu troksni atsprāga durvis un istabā, sarkanarmie�u grūsts, iestreipuļoja kāds jauneklis aizsarga formas tēr�pā. Puisis jau bija pamatīgi sasists un izskatījās ļoti no�bijies. Es viņu redzēju pirmo reizi.

-�� Tas ir viens no �āvējiem, - ser�ants ziņoja virsnie�kam. - Bija noslēpies stallī pie zirgiem! Izrādās, �īs mā�jas saimnieks ir visīstākais "kulaks"! Viņam tur barojas divi zirgi! Cits vēl pļavā! Milzīga kūts divdesmit govīm! Se�as cūkas! Vesels bars aitu! Mums da�os kolhozos nav tādas bagātības! Bet �itas� - ser�ants pamāja uz ares�tētā pusi. - Viņam rokās bija ierocis. Vēl pavisam silts�

-�� Tas ir tavs dēls? - virsnieks uzreiz pagriezās pret mani.

-�� Nē, - noraido�i pakratīju galvu. - Es viņu nepazīstu.

Virsnieks negaidīti ar strauju kustību atsvieda mani

sāņus un apņēmīgi iegāja istabā, kur gulēja bērni. Viņi jau bija pamodu�ies, savās gultiņās piecēlu�ies sēdus, ta�u neraudāja, tikai nobiju�ies skatījās uz sve�o onkuli.

Virsnieks atgriezās lielajā istabā. Uzmeta skatu pulkstenim. Tas rādīja tie�i septiņi no rīta. Pēc tam paskatījās laukā pa logu. Sarkanās armijas daļas, tur�pinādamas savu drūmo atkāp�anos, bija aizpildīju�as visu lielceļu, virs tā saceļot pamatīgu putekļu mākoni.

Virsnieku pēk�ņi sagrāba tik liela no�ēla un naids, ka viņam kļuva pilnīgi vienalga, vai noķertais puisis ir mans dēls vai ne, vai viņ� tur stallī ir slēpies ar manu ziņu vai bez tās. Tam jau vairs nebija lielas nozīmes. Saimnieks paliks te, bet mums ir jāaiziet, aiz sevis at�stājot �īs tautas lāstus�

-�� Par bruņotu preto�anos padomju varai un Sarka�najai armijai� - virsniekam nedaudz aizķērās balss, ta��u viņ� tūlīt atkal saņēmās un ātri nogrieza kā ar auk�stu nazi. - Jums abiem es piesprie�u nāvessodu no�aujot! Ejam!

Sarkanarmie�i mani tūlīt sagrāba aiz abām rokām un kopā ar nepazīstamo puisi grūda laukā pa durvīm.

No virtuves nobālusi istabā ieskrēja Lūcija un tūlīt ieraudzīja, ka ar varu tieku vests prom.

-��� Edgar!!! - viņa pārbijusies iekliedzās. - Kāpēc?! Kur?!

Es atskatījos un manas acis pielija pilnas ar asarām.

-�� Paliec sveika, Lūcij! - neveikli pamāju ar roku. - Vi�ņi ved mani no�aut! Bez jebkāda iemesla! Pasaki vi�siem� Sargā mazos un māju! Līdzi nenāc! Es tevi lūdzu! Viņi no�aus arī tevi! Ardievu, Lūcij, ar-die-vu!!!

Lūcija �ausmās sastinga un palika stāvam uz mājas sliek�ņa kā krustā piesista.

Pa to laiku sarkanarmie�i mūs jau bija pārvedu�i pāri ceļam, aiz kura tūlīt sākās me�s. Turpat grāvma�lē ar pelnu pelēkām sejām gulēja divi no�auti Sarkanās armijas kareivji un pavisam jauniņa meitene, kurai ap roku bija lente ar sarkanu krustu.

-�� Vai tas ir tavs darbs? - es pagriezos pret savu ne�laimes biedru. Viņ� piekrīto�i pamāja.

-��� Kāda tam bija jēga? - neizpratnes pilns paskatījos te uz puisi, te uz no�autajiem. - Redzi, krievi jau tāpat jo� prom! Bet tagad viņi paņems vēl arī mūsu dzīvības�

Un nebūs ne uzvarētāju, ne zaudētāju. Me�malā paliks vienīgi neliela līķu kaudzīte kā atbaido�s piemineklis cil�vēku muļķībai un cietsirdībai�

Puisis bija tā nobijies, ka neko neatbildēja, laikam pir�mo un pēdējo reizi apjēgdams, ka no slēpņa �aut citus tomēr nav glu�i tas pats kas pa�am stobra galā stāvēt pie sienas vai koka�

Aiz pirmajām priedēm sarkanarmie�i mūs apstādināja.

-��� Tālāk nav vērts, - virsnieks pateica un no ādas maksts izvilka pistoli. - Jāsteidzas�

Debesīs atskanēja spalga dūkoņa un pēc da�iem mir�kļiem no mākoņiem iznira �etras vācu lidma�īnas.

-�� Varbūt tomēr mani ap�ēlosi? - trīco�ā balsī vērsos pie virsnieka. - Man patie�ām ar �o uzbrukumu jūsu kareivjiem nav nekāda sakara! Ticiet! Bet māja un ze�me paliks bez saimnieka un bērni� Jums briesmīgi va�jadzīga mana dzīvība? Nu paņemsiet� Kas tālāk?

Virsnieks klusēdams lēni pacēla roku un pistoles stob�ru pagrieza pret manām krūtīm.

Es asi nodrebēju, tad pēk�ņi kļuvu mierīgs un ap�skaidrots. Bailes pazuda. Es savam slepkavam skatījos taisni sejā un pret viņu vairs neizjutu ne naidu, ne ni�cinājumu. Es negaidīti izjutu pat zināmu atvieglojumu, jo vai tad, aizejot no �īs drausmīgās pasaules, kur cilvē�ki jau no laika gala to vien darīju�i kā cits citu apkāvu��i, ir jāraud un jāno�ēlo? Gan da�ādu valdnieku gribas dēļ, gan aizstāvoties un uzbrūkot, gan mīlestības un nai�da dēļ, gan taisnības un netaisnības, gan pārspīlēta pat�riotisma, atriebības, pienākuma vai kaut kādas tur ide�jas vārdā� Bet nekas, dzirdiet, jūs, cilvēki ar iero�iem rokās, absolūti nekas - ne dzimtene, ne sieviete, ne ze�me, ne gods, ne taisnība nav nekā vērtas, ja par to jā�maksā kaut vai ar viena cilvēka dzīvību� Jo līdz ar �o dzīvību tiek arī iznīcināta gan taisnība, gan zeme, gan mīlestība, gan dzimtene, gan tava dvēsele.

Virsnieks vēl joprojām mērķēja, laikam jau gribēdams �ai īsajā iznīcības aktā gūt pēc iespējas lielāku baudu.

Pēk�ņi pavisam tuvu me�onīgi iekaucās krīto�a bumba un tūlīt arī atskanēja apdullino�s sprādziens.

Sprādziena vilnis mani aizmeta metrus desmit dziļāk me�ā, ta�u es tomēr ne uz mirkli nezaudēju samaņu. Galvā skanēja visādi trok�ņi, �ķita, tā tūlīt pārplīsīs no svina smaguma, mute bija pilna ar smiltīm un nāsis dru�d�aini ieelpoja gruzdo�u dūmu un sēra smaku. Bet uz�reiz sapratu, ka esmu palicis dzīvs.

Da�as minūtes pagulējis un pārliecinājies, ka brīnu�mainā kārtā neesmu pat ievainots, smagnēji uztrausos kājās un streipuļodams nācu atpakaļ līdz vietai, kur pir�mīt biju stāvējis un gaidījis savu nāvi. Netālu no tās vie�tas tagad rēgojās ne sevi�ķi dziļa piltuvveidīga bedre, kurai visapkārt vēl kūpēja stipri apdegusi smilts.

Sarkanarmie�u nebija. Tikai pēc laba laiciņa nedaudz tālāk nejau�i uzgāju da�as cilvēka ķermeņa skrandas un �auteni ar salocītu stobru. Arī jauno puisi nekur nema�nīju. Vai nu, dzīvs palicis, bija jau paspējis aizbēgt, vai arī� Pagājis nelielu gabaliņu sānis, pēk�ņi izdzirdu diezgan paskaļus vaidus un rupjas lamas. Lēnām gāju tuvāk, līdz savā priek�ā negaidīti ieraudzīju virsnieku� Viņ� gulēja uz muguras un diezgan izmisīgi mēģināja novelt priedes stumbru, kas bija uzgāzies uz viņa kā�jām, tās cie�i piespie�ot pie zemes. Turpat līdzās atra�dās arī pistole. Es to pacēlu un, smagi elpodams, apsē�dos virsniekam blakus. Jutu, ka beidzot lēnām sāku atgūties. Sirds vairs tā nelēkāja, galva kļuva nedaudz skaidrāka un elpa vienmērīgāka. Cie�i paskatījos uz virsnieku. Un virsnieks, galēji sasprindzis, raudzījās uz mani. Un abi klusējām. Ilgi, ilgi.

-�� Kā tad tu tagad jūties, biedri virsniek? - es beidzot uzprasīju, no mutes izspļaudams tur vēl paliku�ās smil�tis. - Esi dzīvs?

-��� Laikam� - virsnieks no�ukstēja un nenovērsa acis no manas rokas ar uzvilkto pistoli.

-�� Bet pēc taisnības� Ne tiem zaldātiņiem, bet tev va�jadzēja būt beigtam. Tu piekriti?

-� Nē, - virsnieks atkal strauji sakustējās, mēģinādams izrauties no cie�ā koka gūsta, ta�u veltīgi. Priede bija liela un smaga. - Pēc taisnības, saimniek, mums visiem vajadzēja būt dzīviem, - virsnieks negaidīti pateica.

- Visiem. Ta�u ir kar�. Ir dotas pavēles. Pastāv karavī�ra pienākums.

-�� Es neesmu karavīrs, - gandrīz jau pavisam atgu�vies, pateicu. - Es esmu zemnieks. Saimnieks, kā tu sa�ki. Cilvēks bez iero�a. Kāpēc tev vajadzēja mani ievilkt �ai karā?

Virsnieks da�us mirkļus klusēja, tad tikko dzirdami pateica: - Piedod, saimniek, bet tu pats redzi, kas no�tiek visapkārt! Ko tu te vari saprast, kur� savējais, kur� ne? Tu pats redzēji - kāds ta�u bija no�āvis mūsējos. Un tie bija tavējie, latvie�i�

Es brīdi padomāju, tad painteresējos:

-�� Kā tevi sauc?

-�� Aleksandrs Kuzmi�s Pivovarovs.

-�� No kuras puses nāc?

-�� No Arhangeļskas. No Malo Belajas sād�as.

Strauji noliecos gandrīz līdz pa�ai ar putekļiem un

asinīm pārklātajai virsnieka sejai un gandarīts redzēju, ka plati ieplestajās acīs trīc stipras bailes.

-�� Tad tagad pasaki, Aleksandr Kuzmi�, kāpēc tu no savas Malo Belajas sād�as, no savas tālās ziemeļpilsē- tas Arhangeļskas esi atkūlies �eit un, veselu gadu te dzī�vodams, sev līdzi nesdams tikai slikto un ļauno, tagad brīnies, ka daudzi jūs neieredz un no krūmiem �auj nost? Kādēļ tu nepaliki dzimtajā sād�ā un nekopi zemi? Vai vismaz būtu darījis alu, kā to acīmredzot no paau�dzes paaudzē ir darīju�i tavi sen�i!

Virsnieks it kā piekrīto�i pamāja ar galvu un viņa zi�lajās acīs blakus bailēm negaidīti ietrīcējās arī dziļas skumjas.

-�� Mums nevienam vairs nav zemes, - viņ� klusi pa�teica. - Nav zirgu. Nav lopu. Un arī alu neviens vairs nedara. Nav mie�u. Nav rauga.

-�� Kas tad jums ir? - es prasīju.

-�� Mums ir daudz iero�u, - virsnieks ne bez lepnuma atbildēja. - Liela, neuzvarama armija. Varenas, cilvēci glābjo�as idejas! Bezgalīgs naids pret zemnieku un strādnieku �ķiras ienaidniekiem! Un di�ākais pasaules vadonis!

Es iesmējos.

-�� Kam jums tas vadonis, kam �ķiru naids, sociālisma idejas, armija un iero�i, kam jums viss �is drausmīgais kar� un citu tautu pakļau�ana, ja jums pa�iem nav pat gabaliņa savas zemes, nav zirga, nav mājlopu un sest�dienas vakaros pēc kārtīgas pirts jūs nevarat iedzert pat vienu kausiņu pa�brūvēta alus?! Kāpēc tad vispār ir jā�dzīvo? Vai tie�ām tikai tāpēc, lai, staigājot pa �o brīni��ķīgo zemi, vispasaules revolūcijas vārdā slepkavotu ie�domātos �ķiras ienaidniekus? Vai tev pa�am ne�ķiet, ka tas viss ir stulbi un bezjēdzīgi? Niecīgi un cilvēka ne�cienīgi?

Es sapratu, ka manis teiktais varbūt izklausījās diez�gan dumji un naivi, ta�u man to vajadzēja pateikt, jo �īs domas mani mocīja un nelika mierā jau kop� Pilso�ņu kara laikiem�

Virsnieka seja sastinga nezināmā gaidās.

-�� Ko tu tagad esi nodomājis darīt? - viņ� jautāja, lai gan, iespējams, ne mirkli ne�aubījās, ka es viņu tūlīt no��au�u.

Manā noputēju�ajā sejā pavīdēja kaut kas līdzīgs ap�mierinātam smaidam.

-�� Redzi, kā tai Dieva pasaulītē da�kārt notiek, - do�mīgs sacīju un ar labo roku, kura turēja pistoli, no pie�res noslaucīju karstus sviedrus. - Latvijas valsts liku�mīgo valdnieku arestē un met cietumā, bet jūsu biju�ais katordznieks kļūst par diktatoru. Neviens vien bagāt�nieks savu dzīvi beidz ar ubaga spieķi pie rokas, nabags nereti kļūst turīgs, bet upuris par bendi� Tāpat es ne�zinu, nekad vēl neesmu dzirdējis, kad jel kāds slepkav- nieks būtu izbēdzis savam sodam. Ļaunais vienmēr tiek atmaksāts ar ļauno.

Labu brīdi klusēju, tad domīgs turpināju.

-�� Tu jau varbūt ievēroji - es labi runāju krieviski. Tas tādēļ, ka savā laikā brīvprātīgi pieteicos latvie�u strēl�niekos, izkarojos tepat Latvijā, kāvos Tīreļpurvā un Nā- vessalā, biju revolucionāri noskaņots, izjutu naidu pret bur�ujiem un bagātniekiem, jo pats biju pliks un nabags, un kopā ar Jukumu Vācieti un tūksto�iem citu strēlnie-

Strauji noliecos gandrīz līdz pa�ai ar putekļiem un asinīm pārklātajai virsnieka sejai un gandarīts redzēju, ka plati ieplestajās acīs trīc stipras bailes.

ku devos aizstāvēt Oktobra revolūciju, aizstāvēt Petro- gradu, Maskavu, Orlu un Kazaņu. Man ļoti patika viens no revolūcijas galvenajiem lozungiem vai, pareizāk sa�kot, pati revolūcijas ideja: "Vienlīdzība, brālība, taisnī�ba!" Es karoju labi. Biju teicams �āvējs. Dienēju latvie��u strēlnieku divīzijas pirmajā kavalērijas pulkā, ko komandēja Jānis Kri�jānis. Jūsu Capajevs viņam var ti�kai noslaucīt zābakus� Un tad, kad deviņpadsmitajā gadā Ukrainā pie Saburovkas sād�as mēs ielencām di�vus ģenerāļa Drozdovska vārdā nosauktās divīzijas iz�lases kājnieku pulkus un tos burtiski sakapājām ar zo�beniem� Kad mūsu priek�ā gulēja vairāki tūksto�i jaunu, skaistu, veselu un� drausmīgi sakropļotu, ta�gad jau nokautu vīrie�u ķermeņi� Kad roka jau bija tā nogurusi, ka vairs nejaudāja pacelt zobenu� Kad es sa�pratu, ka vienlīdzības, brālības un taisnības vietā mēs

esam palīdzēju�i radīt visbaismīgāko, visnetaisnīgāko un asiņaināko valsts iekārtu pasaules vēsturē� Es sev stingri pateicu: "Viss, Edgar! Pietiek! �ai pasaulē neko nevar panākt ar ieroci. Ar vardarbību. Ar karu. Ar ot�ra cilvēka iznīcinā�anu. Jo mēs, kā saka arī Kristus, to�mēr visi esam brāļi� Un vienīgais, ko patie�ām ir vērts darīt �ai grēcīgajā pasaulē, ir kopt, apstrādāt un sau�dzēt zemi� Tas ir vienīgais darbs, kas mums visiem nes patiesus augļus un visus pasargā no bojā ejas."

Virsnieks izbrīnījies skatījās uz mani, vēl kaut kā īs�ti neticēdams, ka viņ� tiks ap�ēlots�

-�� Tu esi ticīgais? - virsnieks painteresējās.

-�� Ja es tāds nebūtu, tu jau sen vairs nerunātu, - es pateicu un piecēlos stāvus. - Vai arī es tevi te atstātu, lai nobeidz vācie�i. Bet tagad�

Es nometu pistoli turpat zemē un mēģināju priedes stumbru novelt no virsnieka kājām, ta�u tas nekādi ne�izdevās. Vairāki zari bija tik dziļi iespiedu�ies zemē, ka koks tikpat kā nepakustējās.

-�� Tu mazliet pagaidi! - pateicu virsniekam, - es aiz�ie�u uz mājām pēc zāģa.

Lūcija, paņēmusi abus mazbērnus klēpī, sēdēja liela�jā istabā pie galda un raudāja. Ieraudzījusi pa durvīm ienākam mani, viņa no pārsteiguma pat klusi iekliedzās.

-�� Edgar?! Dzīvs?!

-� Viss kārtībā, - mierino�i pasmaidīju un ātri noskūp�stīju Lūciju un abus sīkos. - Es paņem�u zāģi un drīz atkal bū�u atpakaļ. Bet tu slēdz durvis ciet un nevienu iek�ā nelaid! Ne krievu, ne vācieti! Visi �ie pasaules iekarotāji ir metami pār vienu kārti!

-�� Edgar� vai tie�ām tev atkal kaut kur jāskrien? - Lūcija lūdzo�i uz mani paskatījās. �ai skatienā bija gan prieks par negaidīto atkalredzē�anos, gan bailes par ie�spēju, ka vēlreiz sevi nejau�i pakļau�u dzīvības bries�mām�

-�� Man ir jāiet, - es apņēmīgi pateicu. - Jāiet, Lūcij! Tas ir mana goda un cilvēcības jautājums.

Paņēmu zāģi un pēc da�ām minūtēm jau atgriezos pie virsnieka. Es patie�ām negribēju vai varbūt ari vairs ne�spēju nevienu nogalināt. Es ticēju, biju pat nesatricinā�mi pārliecināts, ka ikviena cilvēka vissvētākais un tie��ākais pienākums ir glābt otra cilvēka dzīvību. Pat sa�va ienaidnieka, sava iespējamā slepkavas dzīvību� Jo dzīvība ir dzīvība. Vienreizēja un nekad vairs neatkār�tojama Dieva gribas izpausme.

Veikli apzāģēju stumbra zarus un pēc tam, nedaudz piepalīdzot arī pa�am cietu�ajam, diezgan viegli novē�lu koku no viņa kājām.

Virsnieks stīvi piecēlās, paspēra da�us soļus turp un atpakaļ - izskatījās, ka nekas lauzts viņam tomēr nav.

-�� Mums abiem �odien ir krietni paveicies, - apmieri�nāts sacīju, - un es tev novēlu� Dzīvo bez naida, Alek�sandr Kuzmi�! Un da�reiz nopietni padomā par dzīvi, par tās īsteno jēgu un to, kas uz �īs pasaules mēs tādi esam - cilvēki�

Virsnieks pieliecās un no zemes pacēla pistoli.

-�� Tagad ej! - es viņu uzmundrināju. - Tev ir tāls ceļ� ejams, bet mana māja, redz, tepat pāri ceļam�

Es pagriezos un gāju prom. Jutos gandrīz vai laimīgs. Es biju spējis nenogalināt. Biju spējis atteikties no at�riebības. Es biju palicis cilvēks.

Bet virsnieks dro�i vien ar naidu raudzījās man mu�gurā, arvien cie�āk sa�ņaudza plaukstā atgūto ieroci un domāja - tur viņ�, lūk, aiziet pie savas mājas, dārza, ie�koptajiem laukiem, saviem mazbērniem, aiziet pie dar�ba un lopiem, pie savas sievas un zemes� Bet man nav nekā! Ne zemes, ne mājas, ne darba. Es nepazīstu cēl- sirdību, nepazīstu �ēlsirdību, es nezinu, kas ir mīlestī�ba, un neticu Dievam. Es tikai zinu sava karavīra pie�nākumu, zinu, ka obligāti un bez ierunām jāizpilda visas komandieru pavēles un partijas norādījums - "Nekādu �ēlastību �ķiras ienaidniekiem!". Bet �is aizejo�ais cil�vēks ir "kulaks"! Budzis! Kādreiz dienējis Sarkanajā ar�mijā, bet vēlāk pārnācis dzīvot bur�uāziskajā Latvijā! Tātad nodevējs! Un, lai �is zemnieks arī domā, ka pa�sauli var padarīt labāku, arot zemi, mīlot cilvēkus un pat ap�ēlojot savu ienaidnieku, es savukārt esmu tūk�sto�kārt pārliecināts, ka �ī pasaule var Uļut labāku.

skaistāka un taisnīgāka, ja mēs pēc iespējas ātrāk iz�kausim un uzvarēsim visus savus ienaidniekus!

Pēc mirkļa virsnieks apņēmīgi nospieda pistoles gai�li un me�a klusumā atskanēja sauss, ne pārāk skaļ� �ā�viens.

Negaidīti labajā plecā sajuzdams karstu sitienu, lē�nām nokritu zemē. Iedomājies, ka mirstu, vēl paspēju skumji no�ēlot, ka viss tomēr ir bijis velti� Godīgums un cilvēcība neiederas �ai necilvēcīgajā pasaulē. Un, ja tas tā turpināsies, tad drīz pasaule aizies bojā glu�i tā�pat kā es pa�laik. Tikpat pretīgi, muļķīgi un bezjēdzīgi�

Redzēju, kā virsnieks klibodams uzgāja uz ceļa. Tā�lu priek�ā un aiz muguras joprojām bija redzamas at�kāpjo�ās Sarkanās armijas daļas. Virsnieks dro�i vien jutās apmierināts kā jau karavīrs, kur� apzinīgi izpildī�jis pavēli un savu svēto valsts pilsoņa pienākumu. Bet jau pēc brī�a debesīs atkal negaidīti parādījās vairāki piķējo�ie vācu bumbvedēji, kuros tāpat sēdēja paklau�sīgi karavīri un apzinīgi savas valsts pilsoņi�

Jau viena no pirmajām bumbām nokrita tie�i blakus virsniekam.

Kad dūmi un putekļi izklīda, nekā vairs nebija.

Tikai zilas debesis un melna zeme.

Viss.

Ar mani notika kaut kas ļoti neparasts un es to ne�spēju izskaidrot ne no medicīniskā, ne psiholoģiskā vie�dokļa.

Varbūt es, kas visai ticams, sajuku prātā?

Uzskata, ka, būdams pie vesela saprāta, neviens cil�vēks otru nekad nespēj nogalināt pat kara laikā. To spē�dami, viņi visi �ādā vai tādā veidā ir kļuvu�i par ļaudīm ar spēcīgi traumētu psihi.

Uzzinādams, ka Sandra mani tik necie�ami pretīgā veidā ir krāpusi un, ja ari ne krāpusi, vienkār�i par la�bu atalgojumu "strādājusi" pornofilmu uzņem�anā, no-

Paņēmu savu oficiāli reģistrēto pistoli Beretta, to pārbaudīju, ieliku pilnu aptveri ar patronām, iekāpu automa�īnā un, neko daudz nedomādams, braucu uz pilsētas centru, kur Tērbatas ielā dzīvoja Sandra.

nācu gandrīz vai līdz garīgam sabrukumam. Jutos ab�solūti iztuk�ots, izsmērēts smirdo�os mēslos un paze�mots.

Pats īsti nesapratu, ko daru. Ta�u nākamajā dienā (tā bija svētdiena), iespējams, arī iepriek�ējā vakarā dzir�dētā stāsta ietekmē, paņēmu savu oficiāli reģistrēto pistoli Beretta, to pārbaudīju, ieliku pilnu aptveri ar pat�ronām, iekāpu automa�īnā un, neko daudz nedomā�dams, braucu uz pilsētas centru, kur Tērbatas ielā dzī�voja Sandra.

Līdz �im brīdim nespēju izskaidrot, kāpēc līdzi paņē�mu pistoli. Iespējams, to darīju, kaut kādu zemapziņas impulsu vadīts, ta�u veselais saprāts (ja kaut viens cil�vēks �ai pasaulē ar tādu vispār var lepoties!) man tei�ca, ka ar Sandru vienkār�i ir jāizrunājas. Jāpasaka, ka es ar tādu sievieti vairs nevēlos būt kopā, tagad viņa man gan fiziski, gan garīgi ir kļuvusi pretīga, un ka

ļoti no�ēloju, ka tie�i viņa - Sandra Salaka, tie�i mana sieviete - ir spējusi būt tāda, spējusi darīt to, ko viņa darīja. Protams, tu piederi pati sev un varēji to arī da�rīt vai nu baudā kliegdama, vai klusēdama skaitot nau�du, bet tikai ar vienu noteikumu - ja tu būtu viena! Ja tev nebūtu es! Ja starp mums nekas nebūtu noticis! Ja mēs nebūtu mīlēju�i viens otra miesu un teiku�i vār�dus, kādus (vismaz es līdz tam biju pārliecināts!) spēj pateikt vienīgi tie cilvēki, kuri viens otru ciena, atbal�sta, saudzē un mīl.

Lēnām smagiem soļiem uzkāpu tre�ajā stāvā un pie�zvanīju pie sestā dzīvokļa durvīm. Pēc da�iem mirkļiem tās atvēra Sandras māte.

-�� Sveicināti! - viegli palocīju galvu. - Vai es varētu satikt Sandru?

-�� Kāpēc tu nepiezvanīji? - Rita Salaka pārmeto�i jau�tāja. - Sandra pirms kāda laika aizbrauca. Es domāju, jūs visi esat kopā.

-�� Kur Sandra aizbrauca? - pavaicāju.

-�� Jau no pa�a rīta pie viņas atnāca Niklāvs, - kun�dze pavēstīja. - Es sapratu, ka it kā arī tu� Ka jūs vi�si pie Niklāva �odien atzīmēsiet viņa dzim�anas dienu.

-�� Jā, - domīgs noteicu. - Tā ir. Es par to kaut kā bi�ju pavisam piemirsis�

Atvadījos un nesteidzoties gāju prom. Pa�sajūta kļu�va vēl �ķērmāka. Braucu uz Juglu, kur ezera krastā at�radās Niklāva privātmāja. Apstājos ielas malā un mir�kli domāju. Stipri �aubījos, vai viņi tur būs. Visticamāk Niklāvs Sandru būs aizvedis uz Jūrmalu vai ari pie sa�viem draugiem - varbūt patie�ām kādam no viņiem �o�dien ir dzim�anas diena. Skaidri zināju, ka Niklāvs bi�ja dzimis ziemā.

Sētas vārtiņi nebija aizslēgti.

�ķērsojis nelielu pagalmu, piezvanīju pie durvīm. Ne�viens atvērt nenāca. Piezvanīju vēl vairākas reizes. Tas pats. Mājās neviena nebija.

Pēk�ņi prātā ienāca doma - saimniecības ēkā, kā to ne vienreiz vien biju jau darījis, paņemt laivas motoru, pēc tam ezera krastā stāvo�o laivu un, lai kaut nedaudz

Istabas vidū uz muguras kails gulēja Niklāvs Razumovskis, bet viņam virsū jāteniski tāpat pilnīgi kaila sēdēja Sandra un ar pilnu jaudu "strādāja". Acis aizvēru�i, abi ne dzirdēja, ne arī redzēja telpā ienākam

mani.

izvēdinātu galvu un daudzmaz nomierinātos, izlaist kā�du līkumu pa ezeru.

Piegājis pie saimniecības ēkas durvīm, dzirdēju tur skanam skaļu mūziku. Nedaudz pastāvējis, viegli satvē�ru durvju rokturi un tās lēnām atvērās.

Vienā no telpām, kas bija iekārtota kā dzīvojamā is�taba, uz neliela galdiņa stāvēja pusizdzerta Rasputin degvīna pudele, da�as uzkodas un ieslēgta magnetola.

Bet istabas vidū uz muguras kails gulēja Niklāvs Ra�zumovskis, bet viņam virsū jāteniski tāpat pilnīgi kai�la sēdēja Sandra un ar pilnu jaudu "strādāja". Acis aiz�vēru�i, abi baudā skaļi stenēja, viens otru kaislīgi glāstīja un ne dzirdēja, ne arī redzēja telpā ienākam ma�ni.

- Un tā vienmēr, vai ne? - Niklāvs jautāja.

Sandra laimīgi smējās.

-�� Jā, Nik! Vienmer!

-�� Līdz mū�a beigām?

-�� Vēl ilgāk!

-������� Kāpēc tu pie manis neatnāci agrāk? - Niklāvs vai�cāja.

-������� Visam savs laiks, - Sandra atbildēja. - Gan laimei, gan sāpēm.

-�� Tev ar Edmundu bija labi?

-�� Bija visādi.

-�� Bet pa�laik? Sandra! Pa�laik tev ar mani ir labi?

-������� Tagad ir brīni�ķīgi! - Sandra skali sacīja. - Es tevi pilnīgi dievinu!

-������ Tas esmu es, kas tevi dievina! - Niklāvs teica. - Tev mani vienkār�i ir jāmīl.

-������� Es jau arī mīlu, - Sandra apgalvoja. - Tu, Nik, man esi devis iespēju �o dzīvi ieraudzīt mazliet labāku un skais�tāku. Paldies tev par to!

-�� Un tev paldies!

-�� Par ko tad man?

-������� Vienkār�i tāpēc, ka tu tāda esi. Mums abiem ir jā�saka paldies arī Edmundam. Nez vai citādi mēs būtu satiku�ies.

-������� Gan jau būtu! - Sandra turpināja draiski smieties. - Bet tagad par Edmundu vairs ne vārda! Viņ� mums vairs neeksistē! �obrīd �ai pasaulē mēs esam tikai divi vien! Un mīli mani, Nik! Ilgi, ilgi! Tā, lai es aiz baudas varētu nomirt!

Tagad grūti pateikt, bet, iespējams, tie�i �ie Sandras pēdējie vārdi galīgi iz�ķīra gan viņas, gan manu turp�māko likteni.

Kamēr viņi, joprojām smagi elsdami un �ad tad pat iekliegdamies, pilnībā nodevās seksuālai baudai, es āt�ri no kabatas izņēmu pistoli, nolaidu dro�inātāju un no�stājos Sandrai aiz muguras. Viņas slaidais un tik ļoti kārdino�ais kailais ķermenis manu acu priek�ā ritmis�ki cēlās te aug�up, te atkal krita lejup, elsas un kustī�bas kļuva arvien ātrākas, arvien kaislīgākas, līdz bau�das kulminācijas brīdī atskanēja Sandras apmierinātais kliedziens�

Es neko citu vairs neatceros, izņemot dedzino�u, prā�tu apdullino�u naidu, neizsakāmu pretīguma sajūtu un to, ka, paceļot roku ar pistoli un tā stobru pieliekot pie Sandras pakau�a, nodomāju - lai tad tā arī notiek! Mir�sti baudā!

Un iz�āvu.

Lodes trieciens Sandru vispirms nedaudz pameta uz priek�u, bet pēc tam viņa kaut kā savādi sasvērās uz sāniem un lēnām nokrita blakus Niklāvam, viņu vēl pa�matīgi ap�ļācot ar asinīm.

Niklāvs spējā pārsteigumā, bailēs un varbūt pat �aus�mās skaļi iebļāvās un mēģināja ātri uzrausties sēdus.

Es asi pagriezu pistoles stobru pret viņu un skarbi pavēlēju:

-�� Mierā! Paliec tur, kur esi! Viena neuzmanīga kus�tība un es no�au�u arī tevi!

Da�us mirkļus pats stāvēju kā sastindzis, un Niklāvs dro�i vien izbrīnījies nodomāja, kāpēc es to vēl neesmu izdarījis. Tad aizgāju līdz telpas attālākajam stūrim, smagi iekritu dziļā atpūtas krēslā un tūlīt atkal pistoli pavērsu pret Niklāvu.

-�� Kāpēc tev to vajadzēja darīt? - viņ� klusi prasīja.

-�� Ko tu esi panācis? Tik skaistu sievieti�

-�� Viņa nebija sieviete, - es tikpat klusi atbildēju.

-�� Normālas sievietes tā nekad nedara.

-�� Ko nedara?! - Niklāvs iekliedzās. - Ne ar vienu ne�mīlējās?

-�� Mīlējās, - es sacīju. - Tie�i tas viņas arī dara gan skaistākas, gan labākas. Bet normālas sievietes vienlai�kus nekad nemīlējās ar daudziem vīrie�iem! Parasti nor�mālas sievietes mīlējās tikai ar vienu!

-�� Kas tev par daļu, ko katra ar sevi dara? - Niklāvs pārskaities turpināja kliegt. - Gribi ap�aut visas, kas neguļ ar tevi?

-�� Nē, Nik, es to negribu, - gurdi pateicu. - Tu jau zi�ni, ko es pamatā domāju par sievietēm, un tās nekādas labās domas nav. Ta�u, pēk�ņi atkal iemīlējies, es San�drai noticēju. Es savus uzskatus krasi mainīju, atkal kā jaunībā sākdams ticēt, ka sieviete ir vienīgais un visīstākais �īs pasaules gai�ums; ka viņa ir vienīgais un vispareizākais mūsu ceļa rādītājs, kad mēs pa dzīvi trau�camies ar stipri palielinātu ātrumu, tā bie�i nepamanī�dami kādu mazu taciņu ar mīļu norādi - "Mājas". Es, Nik, ļoti gribēju beidzot atrast �īs mājas. Ar Evitu ne�kas nesanāca. Manas vainas dēļ mūsu mājas sabruka. Es tās gribēju atjaunot kopā ar Sandru. Un atkal nekas nesanāca. Ta�u �oreiz ne manis dēļ. Dievs ir liecinieks - �oreiz patie�ām ne manas vainas dēļ! Viss izjuka viņas dēļ! Un tevis dēļ!

-� Sandra pie manis atnāca pati, - Niklāvs stingrā bal�sī pateica.

-�� Kad jūs to darījāt pirmo reizi? - es painteresējos.

-�� Drīz pēc tam, kad tu mūs iepazīstināji.

Skumji un ļoti rūgti pasmaidīju.

-�� Ātri gan�

-�� Tev vajadzēja ātrāk atjēgties! - Niklāvs sacīja. - Vi�ņa tevi nemīlēja! Vai tu to nejuti? Neredzēji?

-�� Viņa tik pārliecino�i prata runāt�

-�� Tāda bija viņas profesija - prast skaisti runāt! Bet mīlestība nekad nav vārdi! Vai tikai vārdi! Vai tikai sekss! Tu - baigais psihologs un cilvēku dvēseļu pazi�nējs! Neko tu nepazīsti! Tu vienkār�i esi idiots! Tu pa�zīsti tikai naudu, skaudību un personisku apvainojumu, bet ne mazākā mērā nepazīsti to, ko cilvēki sauc par mī�lestību! Un nekad neesi pazinis! �īs jūtas tev ir sve�as! Ja tu Sandru kaut kripatiņu būtu mīlējis� Vai tu spē�tu viņu nogalināt?!

-�� Nik, apklusti! - es skarbi pavēlēju. - Vai tavuprāt man vajadzēja ar mīlestībā starojo�ām acīm skatīties tās pornofilmas, kur Sandra simt variantos publiski mīlē�jās ar vienu, diviem, trim un pat �etriem vīrie�iem vien�laikus?! Un pēc tam viņai par izcili labi nospēlētu "lo�mu" pasniegt milzīgu ro�u klēpi?! Un ko man vajadzēja darīt tagad? Mierīgi stāvēt un skatīties, kā jūs abi te drātējaties, un pēc tam sajūsmā aplaudēt? To jau arī va�rētu, ja viss patie�ām būtu tikai teātris.

Bet, Nik! Tas tomēr nav teātris! Tā ir mūsu dzīve - īsā un vienīgā! Un tad, kad cilvēks, kuru tu esi mīlējis, cienījis, saudzējis; kad viņ� jau tev ir kļuvis tik tuvs un nepiecie�ams kā jebkura pa�a organisma daļa; kad tu ar �o cilvēku esi saistījis savu nākotni, cerības un dzī�vi� Zini, baigi sāp. Tu nevari pat iedomāties, kā tas sāp! Tu pēk�ņi jūties pretīgi nodots un kaujas laukā atstāts viens. Visapkārt svilpj lodes, sprāgst granātas un bum�bas un tev nav kur paslēpties. Un nav neviena, kas pār�sietu tavu ievainojumu. Neviena, kas tevi, redzi zaudē�ju�u, uzmanīgi pārvestu pāri mīnu laukam. Pasaule pēk�ņi ir kļuvusi tuk�a un auksta. Kas tagad iekurs ugunskuru? Kas uzvārīs ūdeni un nogriezīs maizes �ķē�li? Protams, bez tā visa var arī iztikt. Tas, kas ir stiprs. Bet mani mīlestība diem�ēl padarīja vāju.

-�� Un galīgi stulbu! - Niklāvs atkal iekliedzās. - Kas tev par daļu, ar ko viņa drātējas? Viņa bija brīva, ar te�vi vēl neprecējusies sieviete! Ko tu tagad esi panācis?

-�� Ko panāk tiesnesis, noziedzniekam pasludinot nā�vessodu?

-�� Ej ellē! - Niklāvs turpināja kliegt.

-�� Tiesnesis panāk taisnīguma uzvaru pār netaisnīgu�mu, - es turpināju. - Labā uzvaru pār ļauno. Tiesnesis, pasludinot kādam nelietim nāvessodu, un bende, to iz�pildot, panāk, ka �ī pasaule kaut uz mirkli kļūst nedaudz gai�āka un tīrāka.

-� Aizveries! - Niklāvs joprojām nespēja rimties. - La�bāk domā par sevi, nevis pasaules tīrību! Paskaties, ko tu esi izdarījis! Vai tev patie�ām �ķiet, ka tagad pasau�le ir kļuvusi tīrāka? Gai�āka? Taisnīgāka? Ka labais ir uzvarējis ļauno? Ar nevainīgi noslepkavotu cilvēku?! Ar asins peļķi?!

Labu brīdi klusējis, domīgs pateicu:

-��� Netīra ir tikai �ī telpa. Pasaulei kā tādai nav ne vainas. Viss ļaunums un vaina slēpjas vienīgi mūsos pa��os.

-�� Paskaties! - Niklāvs pavēlo�i sacīja un ar roku rā�dīja uz viņam blakus gulo�ās sievietes līķi. - Paskaties, Edmund! Kāpēc tu neraudi? Kāpēc neno�ēlo izdarīto noziegumu? Kāpēc tu nekrīti ceļos un Dievam un San�drai nelūdz piedo�anu?

Es paskatījos un stipri pārsteigts sapratu, ka pret mi�ru�o Sandru nejūtu ne mazāko �ēlumu. Es biju absolū�ti tuk�s no jebkādas līdzjūtības, �ēluma vai bēdām. Tas bija savādi. Es ta�u �o sievieti biju mīlējis! Skūpstījis, glāstījis un ieguvis viņas apbrīnojami skaisto ķermeni. Es viņas dēļ biju atteicies no saskanīgas un mīlestības pilnas ģimenes. Atteicies no sievas Evitas - varbūt vis�brīni�ķīgākās sievietes uz �īs pasaules. Apmainījis pret Sandru - kā latu pret dolāru. Un te nu ir iznākums. Lu�gas beigas. Nekādi aplausi neatskan. Pēc kāda laika at�skanēs bargs tiesne�a spriedums. Bet kas pa�laik esmu es? Noziedznieks? Slepkava? Bet varbūt arī es esmu ties�nesis? Varbūt arī man ir tiesības izlemt kāda cilvēka lik�teni? Kāpēc �ādas tiesības ir tikai oficiālai valsts amat�personai, bet ne man - apvainotam, pazemotam un nodotam?

-�� Atvaino, Nik, - klusi teicu, - bet es nespēju lūgt piedo�anu ne Dievam, ne Sandrai. Kad mani uz ilgiem gadiem iesēdinās cietumā, varbūt es piedo�anu palūg��u vienīgi savai mātei. Bet ko tu pats domā darīt? Vai tev vēl nav ienācis prātā, ka pa�laik tie�i tev vajadzē�tu lūgt piedo�anu?

-�� Kam?! - Niklāvs, stipri pārsteigts, iesaucās.

-�� Man! - es atkliedzu pretī. - Un Sandrai! Mani no�deva ne tikai viņa, bet arī tu! Un varbūt galvenokārt tie�i tu! Vai pats to neapjēdz? Kāpēc tu mani toreiz ņē�mi līdzi uz to Pārdaugavas privātmāju? Tāpēc, ka tu jau iepriek� zināji, ka es tur ieraudzī�u Sandru! Un kāpēc devi skatīties tās pornofilmas? Domāji, to visu redzē�dams, es tūlīt no Sandras atteik�os?

-�� Apmēram, - Niklāvs atzinās.

-�� Tas tev arī izdevās, - es pateicu. - Ta�u diez vai ti�kai tāpēc vien es viņu būtu nogalinājis. Diez vai. Ta�u ieraudzīdams� Paklausies, Nik! Pēc tam, kad tu jau pirms krietna laiciņa zināji, kādā veidā Sandra piepel�nās� Tev nebija pretīgi ar viņu gulēt?

-�� Bet vai tad tu to nedarīji?

-�� Es neko vēl nezināju.

-�� Bet es zināju! Jā! Ta�u manī tas nekādas negatīvas emocijas neizraisīja, par pretīgumu nemaz nerunājot!

-�� Kāpēc?

-�� Tāpēc, ka es viņu nemīlēju, - Niklāvs atklāti atbil�dēja. - Man viņa bija vajadzīga vienīgi seksam! Starp citu, neviens, izvēlēdamies sev jaunu mīļāko vai sievu, nekad nevar dro�i zināt, cik vīrie�u gultās viņa ir jau sabijusi!

Es piecēlos un atkal pavērsu pistoles stobru pret Nik�lāvu.

-�� Nik, veco zēn, - es skumīgi sacīju. - Ja tas viss va�rēja notikt� Ja viss ir tik vienkār�i� Ja mīlestības vietā ir tikai izvirtība� Ja tev, līdz �im manam labā�kajam draugam, sirdsapziņa atļāva gulēt ar sievieti, kuru es patiesi mīlēju� Kāpēc tev, Nik, toreiz Afgani�stānā mani vispār vajadzēja izglābt? Vai tie�ām man vajadzēja palikt dzīvam tikai tāpēc, lai es vēlreiz ie�raudzītu, cik bie�i �ī pasaule ir pretīga? Un pārlieci�nāties, ka lielākā daļa cilvēku ir nelie�i un ļaunuma pilni? Es saprotu - ja sabrūk mana personīgā dzīve, tāpēc man uzreiz nevajadzētu iznīcināt kāda cita cilvēka dzīvi. Jā. Tā tas ir. Ta�u bie�i mīlestībā un arī

Es iekāpu laivā, un pilnā jaudā �ķērsojis Juglas ezeru, nokļuvu Ķī�ezerā un tur ilgi braukāju.

naidā ir kaut kas tāds, kas tomēr ir daudz spēcīgāks par mūsu prātu. Bet pa�laik mans prāts ir jau nedaudz nomierinājies, tāpēc, Nik, es tev atļauju dzīvot� ja tu pēc visa, kas tagad noticis, vispār spēsi dzīvot.

Izgāju no saimniecības ēkas un nokāpu lejā pie eze�ra. Tur stāvēja Niklāva motorlaiva. Es iekāpu laivā, to atāķēju, iedarbināju motoru un, pilnā jaudā �ķērsojis Juglas ezeru, nokļuvu Ķī�ezerā un tur ilgi braukāju. Kaut kur ezera vidū iemetu savu Berettu un apsūdzī�bā pret mani galvenais lietiskais pierādījums - slepka�vības ierocis - tā arī netika atrasts.

Pēc mirkļa arī es pats gribēju mesties pāri laivas malai, lai uz mū�īgiem laikiem pazustu ezera dzelmē. Ta�u pēdējā brīdi kaut kas mani atturēja. Kas tas bi�ja, nezinu vēl �odien.

�

-�� Arestētais Edmund Janovski! - atslēdzot 437. ka�meras masīvās durvis, skaļā balsī norēcās viens no Cen�trālcietuma uzraugiem. - Uz izeju!

Aizlicis rokas aiz muguras, divu bruņotu sargu pava�dībā pa dobji skano�ām dzelzs kāpnēm nokāpu divus stā�vus zemāk, kur atradās tā saucamā patiesības istaba - telpa, kur apcietinājumā eso�ie cilvēki varēja satikties ar savu krimināllietu izmeklētājiem un advokātiem. Kad uzraugi aizgāja, es apsēdos un skumji paraudzījos uz advokātu Juri Alksni. Mēs jau sen bijām labi pazīs�tami.

-�� Sveiks, Edmund! - viņ� klusi teica. - Kādos mēslos esi iekūlies?

-�� Smagos, - es atbildēju. - Vai esi ar mieru mani aiz�stāvēt?

-�� Protams, - Juris tūlīt piekrita. - Tikko man pazi�ņoja, ka par savu advokātu esi izvēlējies mani� Redzi, esmu jau klāt.

-�� Tas ir labi, - es sacīju. - Lai gan� Kāds aizstāvēs vai neaizstāvēs, tik un tā man no soda neizsprukt.

-������� Tā vis nesaki� Turklāt vai tev ir vienalga, vai tu dabū divdesmit, desmit vai tikai piecus vai pat trīs ga�dus?

-�� Vai tas vispār ir iespējams?

-������� Jā, - Juris apstiprināja. - Nav pat izslēgts nosacīts sods. Tas ir - brīvība.

Es vārgi pasmaidīju.

-�������� Brīvība� Visu lietu īsto vērtību mēs diem�ēl spē�jam tā pa īstam novērtēt vienīgi tad, kad tās zaudējam. Gan brīvību, gan mīlestību, gan veselību.

-�� Tu jūties slikti?

-�� Tikai garīgi, - es atbildēju. - Fiziski viss ir kārtībā.

-������� Lai mūsu lietas jau pa�ā sākumā nesaietu grīstē, man, Edmund, ir jāzina visa patiesība. Gribu, lai tu pret mani būtu maksimāli atklāts.

-�� Lūdzu! Es bū�u atklāts.

-�� Ko tu jau esi liecinājis?

-������� Neko! Esmu pratināts �etras reizes, ta�u visas �et�ras reizes klusēju un nekādus pratinā�anas protokolus neesmu parakstījis.

-�� Tas ir labi. Tevi sita?

-�� Nē.

-������� Brīnums gan, - Juris smagi pa�ūpoja galvu. - Bet galu galā tas, protams, arī ir labi. Bet tagad pie lietas! Pa�laik tavu krimināllietu jau izmeklē prokuratūra. Iz�meklētāju sauc Vitolds Plūksna. Es viņu pazīstu. Tīri lāga vecis. Ar apsūdzību arī esmu iepazinies. Nekā spo��a tur nav, bet nav arī nekā bezcerīga. Tu to sievieti - Sandru Salaku - patie�ām nogalināji?

-Jā.

-�� Viņa bija tava mīļākā?

-�� Kaut kas vairāk. Es ar viņu gribēju precēties.

-������� Kā īstenībā bija? Tu viņu nogalināji ar vai bez ie�priek�ēja nodoma?

-������� Bez. Man tas pa�am bija negaidīti. Impulsīvi. Lai gan es skaidri apjēdzu, ko daru.

-������� Braucot pie Niklāva Razumovska, tev līdzi bija pis�tole. Tātad tev tomēr bija iepriek�ējs nodoms nogalināt vai nu viņu, vai Sandru.

-�� Pistoles klātesamība nevar kalpot par pierādījumu slepkavībai ar iepriek�ēju nodomu, - es teicu. - Tas bi�ja oficiāli policijā reģistrēts ierocis un man ir policijas izdota iero�a nēsā�anas atļauja.

-�� Loģiski, - Juris apmierināts palocīja galvu. - Vai pis�tole ir atrasta?

-��� Nē. Un viņi to nekad arī neatradīs! Tad izmeklētā�jam metru pa metram ir jāpārbauda viss Juglas ezers un Ķī�ezers. Un ari tad tas dro�i vien būtu pilnīgi vel�ti.

-�� Tas ir ļoti labi, - Juris atkal nopriecājās. - Bet ta�gad man ir jādzird atbilde uz vēl vienu ārkārtīgi svarī�gu jautājumu! Ko tu domā darīt pats? Kā uzvedīsies? Visu noliegsi, vai arī noziegumā atzīsies un izdarīto pa�tiesi no�ēlosi?

-�� Es nezinu, - paraustīju plecus. - Tas jāizdomā tev, kādu aizstāvības taktiku mums vajadzētu izvēlēties! Vai noliegt ir kāda jēga?

-��� Ir gan, - Juris apliecināja. - Iero�a, ar kuru izda�rīts noziegums, izmeklētāju rīcībā pagaidām nav un diez vai arī būs. Tas, ka tev piedero�ā iero�a nav arī vairs pa�am, vēl neko iz�ķiro�u nenozīmē! Tu to varē�ji pazaudēt, tev to varēja nozagt� Tu atbrauci pie Nik�lāva, viņ� mājās bija viens. Tu palūdzi laivu, viņ� tev to iedeva un tu vairākas stundas vizinājies pa ezeru. Pa to laiku pie Niklāva ir atnācis īstais slepkava un mums vēl nezināmu iemeslu dēļ Sandru no�āvis. Visai ticams, ka to varēja izdarīt arī pats Niklāvs! Viņ� ir vie�nīgais liecinieks, ta�u viņa liecības var būt vairāk ne�kā ap�aubāmas! Jūs bijāt sāncen�i! Jums bija viena sie�viete! Un jums abiem bija arī vienāds motīvs Sandru nogalināt! Jūs abi zinājāt, ka Sandra �ad tad piepelnās pornofilmu uzņem�anā. Tātad, ja savu vainu noliegsi, tiesai varēsim izraisīt pamatotas �aubas, ka �o nozie�gumu esi izdarījis tu, tai pa�ā laikā milzīgu aizdomu blāķi par Sandras slepkavību uzvelt uz Niklāva galvas!

Ilgi domīgs �ūpoju galvu.

-�� Jāpadomā, - klusi sacīju. - Tev ta�u mana atbilde nav jādzird tūlīt?

-�� Tūlīt nē, - Juris piekrita, - ta�u pēc iespejas ātrāk gan!

-�� Bet ja es nozieguma izdarī�anā atzīstos?

-�� Tad būs "jāspie�" uz tavu afekta stāvokli un tai brī�dī redzētā iespaida dēļ absolūti nekontrolējamu rīcību. Kāda tad bija situācija? Tu pēk�ņi ieraugi, ka tava kar�sti mīļotā sieviete tavu acu priek�ā drātējas ar citu vī�rieti� To diez vai spētu mierīgi izturēt cilvēks pat ar dzelzs nerviem! Bet tavi nervi jau sen ir galīgi �upā! Af�ganistānas kar�, ģimenes izjuk�ana un tā tālāk un tā joprojām! Starp citu, tu to sievieti patie�ām tik stipri mīlēji?

-�� Kad es uz Sandru iz�āvu, es viņu stipri ienīdu!

-�� Tātad mīlēji, - Juris lietpratīgi rezumēja. - Tik spē�cīgu naidu spēj izraisīt vienīgi tikpat spēcīga mīlestība. Vai tad tu nezināji, ka iemīlēties ir ļoti bīstami?

-�� Tagad zinu, - es atbildēju. - Līdz tam domāju, ka mīlestība tomēr ir labākais, kas dzīves laikā ar mums var notikt.

-� Tā arī ir, - Juris pateica un piecēlās. - Vienīgi mums vajag trāpīt uz īsto cilvēku. Ja tu būtu tikpat precīzi ar savām jūtām notēmējis uz citu sievieti� tev nekad ar ieroci nevajadzētu mērķēt Sandras galvā�

Tā arī bija. Man nekas cits neatlika kā vienīgi pie�krist.

Pēc astoņiem mēne�iem vienā no Rīgas apgabaltiesas zālēm notika tiesas sēde. Vai tas bija darīts pareizi vai nepareizi, bet es tiesai tomēr izstāstīju visu, kā bija īs�tenībā.

Es negribēju ne liegties, ne melot.

Es pilnībā atzinu savu vainu.

Es atzinos izdarītajā noziegumā, lai gan apsūdzība, kā arī vēlāk tiesas spriedums lielā mērā balstījās galve�nokārt tikai uz manu atzī�anos, Niklāva liecību un ne�tie�iem pierādījumiem.

-�� Vai jūs savu rīcību no�ēlojat? - tiesnesis vaicāja.

Paskatījos zālē. Tur redzēju gan Sandras vecākus,

daudzus viņas teātra aktierus, da�us �urnālistus, gan

Niklāvu� Viņi visi uz mani skatījās ar atklātu naidu, ta�u ari es ne tikai pret viņiem, bet pret cilvēkiem vis�pār vairs nekādas simpātijas nejutu. Es jau sen biju sa�jutis �īs pasaules un cilvēku aukstumu; sapratis, ka ti�kai ļoti retos gadījumos cilvēki spēj būt godīgi un patiesi un citiem izdarīt kaut ko labu un vajadzīgu. Mēs visi vai gandrīz visi dzīvojam tikai sev un es joprojām ne�spēju saprast, vai tas ir labi vai slikti, pareizi vai nepa�reizi.

- Nē, - stingrā balsī atbildēju. - Izdarīto noziegumu, ja to vispār var kvalificēt kā noziegumu, es ne mazākā mērā tomēr neno�ēloju. Es neko sliktu neizdarīju. Es tikai sodīju cilvēku, kā jūs tūlīt sodīsiet arī mani, par viņa radīto ļaunumu. Jā, �is ļaunums nebija vērsts pret valsti, sabiedrību vai visu pasauli. Tas bija vērsts tikai personiski pret mani, ta�u tāpēc �is ļaunums nekļūst mazāks. Atcerieties, pirms vairākiem gadiem kāds mū�su sabiedrībā pazīstams cilvēks atklāti gai�ā dienas lai�kā uz ielas no�āva jaunu puisi - automa�īnas zagli. Tā�tad izdarīja tī�u slepkavību, bet �ai gadījumā nenotika pat tiesa! �o cilvēku izmeklē�anas iestādes tūlīt atzina par nevainīgu un nekādu krimināllietu neierosināja! Ko esmu izdarījis es? Esmu izdarījis tie�i to pa�u! No�āvu cilvēku, kas nezaga vis lielu dzelzs gabalu, bet visai pre�tīgā veidā nozaga manu nākotni! Dziļi aizskāra manu go�du. Pazemoja kā vīrieti. Apspļāva manas jūtas. Meloja un liekuļoja! Un beidzot nodeva mīlestību un mani pa�u.

Es saprotu - tas, ko nupat pateicu, ir tikai vārdi. Tiem diem�ēl nav nekāda juridiska seguma. Mūsu likumdo��ana un morāle pieļauj, ka viens cilvēks bez mazākajām bailēm no jebkāda soda var nodot citu cilvēku, melot vi�ņam, ņirgāties par viņu, pazemot, liekuļot, neturēt vār�du un būt neuzticīgs! Tas nav nekas! Tā, jūsuprāt, ir katra cilvēka brīvas gribas izpausme! Tas ir tikai kon�krēta cilvēka sliktas audzinā�anas rezultāts vai arī vie�nīgi viņa sirdsapziņas lieta! Iespējams, es nevaru lepo�ties ar sevi�ķi gai�u prātu, ta�u man �ķiet, ka katra cilvēka gods un pa�lepnums tomēr ir kaut nedaudz vēr�tīgāks par jebkuru mantu.

- Vai jūs savu rīcību no�ēlojat t - tiesnesis vaicāja.

- Nē, - stingrā balsī atbildēju.

Un vēl. Es bie�i esmu domājis un ari rakstījis, kā cil�vēks vispār nonāk līdz vardarbībai? Kas ir tās stimu�li? Kas ir tas, kas atsevi�ķos dzīves brī�os mums liek nogalināt otru cilvēku? Visbie�āk tā ir valsts - jebku�ras nācijas augstākais sabiedriskais veidojums! -, kas karavīram uzliek pat par "svētu" un obligāti izpildāmu pienākumu nogalināt pēc iespējas vairāk tās ienaidnie�ku! Tā ir valsts, kas atļauj un atkal uzliek pat par pie�nākumu policistiem, zemessargiem vai citu bruņoto for�mējumu dalībniekiem ar likumu noteiktos gadījumos �aut uz cilvēkiem un tos nereti arī no�aut!

Ja, piemēram, es Sandru Salaku būtu no�āvis tāpēc, ka viņa būtu iecerējusi gāzt valdību un mainīt mūsu valsts iekārtu, tad pa�laik tiesas zālē ienāktu mūsu Valsts prezidente un par tik varonīgu rīcību pasniegtu man Triju Zvaig�ņu ordeni! Un, ja tā, vai jums ne�ķiet, ka daudzi mūsu likumi, mūsu morāle un priek�stati par to, kas ir labs, kas ļauns, kas ir taisnīgi, kas netaisnīgi, nekad nevar būt iz�ķiro�s kritērijs, lai ne�aubīgi uzska�tītu kāda cilvēka rīcību par nosodāmu vai apsveicamu. Viss sajūk vienā biezā likumu un morāles interpretāci�jas putrā!

No morāles un pat juridiskā viedokļa jēdziens un ap�zīmējums "cilvēka vaina" ir vairāk nekā diskutabls. Vēl nopietnāk! Tas vispār ir totāls absurds! Nekad pasaulē nav pastāvējusi un nepastāv nekāda "cilvēka vaina"! Tā�du apzīmējumu sabiedrība un tiesa lieto, ja kāds cilvēks ir pārkāpis tobrīd valstī pastāvo�ās likuma normas. Bet laiks ta�u nepārtraukti mainās! Ja mēs arī �odien stin�gri sekotu principam, ka cilvēka vaina vienmēr ir attie�cināma tikai uz valsts varas iestā�u pieņemto likumu pārkāpumiem, tad ir jāatzīst, piemēram, ka visi, kas pre�toju�ies nacistiskās Vācijas un komunistiskās Padomju Savienības diktatūrām, ir sodīti pareizi! Jo viņi visi to�reiz tā vai citādi pārkāpa �ajās valstīs pastāvo�os liku�mus!

�odien vēsturnieki, juristi un sabiedrība atzīst, ka �ie likumi ir biju�i slikti, nepareizi un ļoti netaisnīgi. Bet vai mēs simtprocentīgi varam būt pārliecināti, ka arī �odien mūsu valstī pastāvo�ie likumi ir labi, parei�zi un taisnīgi? Nē! Pasaulē nepastāv neviens mū�īgs un absolūti neapstrīdams likums! Tāda vienkār�i nav! Tā�pēc, godājamā tiesa, ne mazākā mērā necerot, ka �ī ma�na runa kaut cik jūtami spēs jūs pārliecināt, ka bie�i "vaina" neslēpjas vis cilvēka rīcībā, bet gan nepareizos un ļoti netaisnīgos likumos, es tomēr palieku pie savas pārliecības - cilvēkam da�reiz tomēr ir tiesības pa�am, bez valsts starpniecības, individuāli sodīt cilvēku, kas viņam un sabiedrībai ir nodarījis lielu fizisku vai mo�rālu kaitējumu.

Un beidzot.

Sirds dziļumos man, protams, ir �ēl nogalinātās. Vi�ņa tomēr bija sieviete, kuru es mīlēju, un tie�i �ī mīles�tība bija tā, kas manī izraisīja tik impulsīvu, iepriek� neparedzētu un ar skaidru prātu nekontrolējamu rīcī�bu. Tagad es domāju glu�i tāpat kā daudzi, kuru dzīves ir izpostījusi cerība, ilgas un uzticē�anās otram cilvē�kam: laimīgi ir tie, kas nepazīst mīlestību!

Vēl gribu lūgt piedo�anu Sandras mātei, Sandras ko�lēģiem un draugiem. Varbūt tas, ko viņa darīja un izda�rīja attiecībā pret mani, nekādu lielu nosodījumu nemaz nav pelnījis. Varbūt �odien tas viss ir pat normāli un pieņemami - cilvēks pelna naudu, kā prot, un mīl to, ko grib! Jā! Es nestrīdos. Lai ko es te arī teiktu, tik un tā neviens nezinās un nesapratīs, kādu kaunu, apvainoju�mu un sāpes es tajā brīdī izjutu.

Godājamā tiesa!

Atzīstos un no�ēloju, ka nespēju būt bezjūtīgs kā ak�mens. Lai gan arī akmeņi nereti nogalina kalnā kāpē�jus� Bet es tik ļoti gribēju� Nē! Tagad es jau vairs ne�gribu neko! Varbūt vienīgi nomirt tāpat, kā katru dienu daudzi cilvēki nomirst slimnīcā - mierīgi un klusi, rūg�ti pasmaidot.

�ī pasaule nav mūsu mājas. Mūsu īstās mājas ir de�besīs.

Pēc �etrām dienām tiesa pasludināja spriedumu - es tiku atzīts par vainīgu slepkavībā vainu mīkstino�os ap�stākļos un sodīts ar brīvības atņem�anu uz pieciem ga�diem.

Arī �ajā brīdī es neko daudz nejutu. Man viss bija kļu�vis vienaldzīgs.

�

Mani jau otro nedēļu māca smaga grūtsirdība. Tie�i tad, kad biju iedomājies esam sasniedzis savas dzīves laimes un mīlestības virsotni, es pēk�ņi paklupu un iegāzos visdziļākajā bezdibenī.

Tagad vienīgais, pie kā es dzīvē varu pieķerties, ir bie�zās cietuma loga restes.

Jāatzīstas, tas ir diezgan no�ēlojami.

Divreiz mēģināju izdarīt pa�nāvību. Arī par to vēl sa�ņēmu sodu.

�aj ās savas dzīves melnākajās dienās pēk�ņi atcerē�jos tā biju�ā tiesne�a vārdus, kur� par kukuļņem�anu un divām slepkavībām bija notiesāts uz ilgiem gadiem cietumā un kas pirmais pirms aizie�anas mū�ībā cietu�ma slimnīcā darīja zināmu man savu dzīvesstāstu. To sācis, viņ� man negaidīti pateica: "Mani un, iespējams, ka arī tavi pēdējie vārdi būs �ādi: lai nolādēta ir mīles�tība!"

Kā viņ� to varēja zināt?

Vai tas tā notiek ar visiem?

Dro�i vien, ka ne. Dro�i vien ir arī laimīgie, ta�u ma�ni �ī atziņa nespēja nomierināt. Es skaidri zināju, ka man vairs nav nekādu cerību un mīļotā sieviete tā arī paliks kā nekad nepiepildāms sapnis.

Var dzīvot arī bez �ā sapņa. Protams. Bez mīlestības, tuvas sievietes un pat bez brīvības galu galā var dzīvot vēl ilgāk. Ta�u dzīve, ja to vispār varēja nosaukt par dzī�vi, tomēr �ķita bezjēdzīga un absolūti tuk�a. Jo� Lai�mīgi vai nelaimīgi, bet mūsu dzīvi galvenokārt tomēr piepilda tie�i �ī nolādētā mīlestība un mīļotā sieviete�

Dienu pirms manas pārve�anas uz Jelgavas cietumu stāva uzraugs, atvēris mūsu kameras durvis, kā paras�ti dobjā balsī norēcās: - Notiesātais Edmund Janovski! Uz izeju!

Kā to prasīja cietuma iek�ējās kārtības noteikumi, ro�kas aizlicis aiz muguras, gaitenī tūlīt nostājos ar seju pret sienu. Kamēr uzraugs atkal aizslēdza kameras dur�vis, es, noteikumus pārkāpdams, uzprasīju: - Kur tu ma�ni vedīsi?

- Turi muti! - uzraugs uzliedza, mani viegli pagrū�da un mēs nokāpām uz pirmo stāvu, kur jau notiesā�tie cilvēki, pirms viņi no Centrālcietuma tika pārsūtī�ti uz citām soda izcie�anas vietām, drīkstēja satikties ar saviem vecākiem, sievām, bērniem vai draugiem. Kad mani ieveda vienā no �īm telpām, es uzreiz nodo�māju, ka pie manis noteikti ir atnācis Niklāvs. Un diez vai pateiks kaut ko labu. Tā kā arī man viņam nekas labs nebūtu sakāms, es apstājos un tālāk nemaz negri�bēju iet.

-������� Stūrē tik uz priek�u! - uzraugs mani atkal pagrū�da un ieveda nelielā blakustelpā, kur atradās gar� ko�ka sols, diezgan paliels dēļu galds un da�i krēsli.

Pārsteigumā sastingu. Tie�i man pretī uz sola sēdē�ja sieviete, par kuras esamību es jau biju gandrīz vai aizmirsis. Tā bija mana vēl joprojām oficiālā sieva Evi�ta. Viņu ieraugot, mani pārņēma ne tikai liels pārstei�gums, bet arī kaut kas tāds, ko jau sen nebiju izjutis, - gai�s prieks, pacilātība un silta cerība, ka varbūt �ai pa�saulē tomēr vēl neesmu palicis glu�i viens�

-������� Sveiks, Edmund! - Evita pieceldamās sacīja un mī�ļi pasmaidīja. - Piedod, bet ātrāk man ar tevi neļāva tik�ties.

Es viņu cie�i apskāvu, pēc tam apsēdāmies un es, gal�vu nodūris, ilgi klusēju.

-������� Grūti? - Evita līdzjūtīgi jautāja un viegli pieskārās manam plecam. - Es tev atnesu paciņu - da�ādus pār�tikas produktus, cigaretes un da�us �urnālus. īsti ne�zināju, ko drīkst, ko ne. Vēlāk� Man teica, ka rīt tevi pārvedī�ot uz citu vietu. Tas tiesa?

-�� Jā, uz Jelgavas cietumu, - es atbildēju.

-�� Vai tur būs labāk nekā �eit?

-�� Jācer. Vismaz tā runā.

-�� Es baidījos, ka pārējie tevi �eit var nosist.

Lēnām pagriezu galvu pret Evitu. Viņa joprojām bi�ja nepārspējami skaista un tas, ka viņa atrodas man bla�kus �eit - Centrālcietumā - joprojām �ķita kā kaut kas absolūti neiespējams.

-������� Tā vispār esi tu, Evit? - es klusi vaicāju. - Vai var�būt es tikai sapņoju?

-�� Nē, Edmund. Tā esmu es - Evita Janovska.

-�� Kāpēc tu �eit atrodies?

-������� Tāpēc, Edmund, ka tev pa�laik ir grūti un es esmu tava sieva.

-�� Joprojām?

-������ Tā iznāk. Kad biju smagi saslimusi, tu ta�u pie ma�nis uz slimnīcu atnāci, vai ne?

-������� Tas ir pavisam kas cits, - es teicu. - Tās nav salī�dzināmas lietas.

-������ Nu ko tu, mīļais! Kad mēs pirms divpadsmit gadiem precējāmies, mēs ta�u viens otram toreiz solījāmies - gan priekos, gan bēdās, gan laimē, gan sāpēs� Līdz nā�ve mūs �ķirs.

-�� Tev to nevajadzēja atgādināt, - es drūmi sacīju.

-������ Kāpēc gan ne? �ajā solījumā ir ietverta ikvienas lau�lības visdziļākā jēga. Tās pamatbūtība.

-�� Man �ķita, ka tie ir tikai skaisti vārdi.

-������� Tā diem�ēl pa lielākajai daļai arī ir. Bet kā visur un vienmēr pastāv arī izņēmumi.

Es lielā sasprindzinājumā un joprojām patīkamā pār�steigumā nespēju novērst skatienu no Evitas sejas, vi�ņas lielajām acīm, viņas matu sakārtojuma, maigajām lūpām, gaumīgā apģērba un visa ķermeņa, kuru kād�reiz gandrīz vai katru dienu un nakti biju glāstījis, skūp�stījis un mīlējis. Ko man vēl vajadzēja? Kā trūka?

-�� Evit� - es klusi teicu. - Tu gribi būt izņēmums?

-������� Mēs jau tādi arī esam, - Evita atbildēja. - Tu vien�kār�i kļūdījies. Tu iebrauci pretējā brauk�anas joslā. Ta��u nekas līdz galam nav vēl sadauzīts. Ma�īnīte jopro�jām lēni ripo.

-������� Ko tas, Evit, nozīmē? - es nedaudz trīco�ā balsī jau�tāju.

Evita krietnu laiku klusēja, tad paņēma manu roku savējā un atkal jauki pasmaidīja.

-������ Tas nozīmē� Es tevi gaidī�u atgrie�amies. Pieci ga�di paies ātri. Turklāt varbūt tie visi nemaz cietumā ne�būs jāpavada. Tu, ja nesataisīsi lielus mēslus, mājās va�rēsi atgriezties jau pēc gadiem trim.

-�� Un tu esi ar mieru mani gaidīt?

-�� Es jau teicu.

-������� Evit� - joprojām nespēju tikt vaļā no pārsteiguma. - Tu spēj man piedot?!

-������ Jā, - Evita apliecināja un viņas sejā pamirdzēja ne�parasts gai�ums.

-�� Kāpēc?!

Evita pasmaidīja.

-������� Tāpēc, ka es tevi mīlu, - viņa pateica. - Da�reiz ie�domājos, ka tā, iespējams, ir tikpat neprātīga un neiz�skaidrojama mīlestība, kādu tu izjuti pret Sandru� Bet tā, mīļais, ir mīlestība un, vai mums tas patīk vai ne, tā parasti komandē mūs, nevis to vadām mēs.

-������� Evit� - es atkal jutos ārkārtīgi satraukts. - Ja tas viss, ko tu man nupat teici, ir taisnība�

-�� Tu man netici?

-������� Ir ļoti grūti noticēt, ka tik skaistai un vēl jaunai sie�vietei� Tev pa �o laiku neviena cita nav bijis?

Evita iesmējās.

Viss �ai dzīvē notiek tikai tāpēc, ka mēs kādu nīstam vai

arī Ļoti mīlam�

-������ Ja ari būtu bijis vai ir pa�laik, es ta�u tev tik un tā to neteiktu! Tev, Edmund, ir jāzina tikai viens - es es�mu tava sieva un tu esi mans virs. Un ne tikai! Tu vēl esi mūsu bērna tēvs. Un es tevi patie�ām mīlu.

Lēnām paliecos uz priek�u un viņu noskūpstīju.

-������� Paldies, Evit! - es �ukstus sacīju. - Nekad nespēju iedomāties, ka tu vari būt tik laba.

Kad mani atkal veda atpakaļ uz kameru, es vēl pa�griezos, pasmaidīju un Evitai viegli pamāju ar roku. Un nodomāju - viss �ai dzīvē notiek tikai tāpēc, ka mēs kā�du nīstam vai arī ļoti mīlam�

Rīga, 1999. g. 1. aprīlis - 14. oktobris

Nepadoties gribo�ajiem

Savā laikā izcilais vācu rakstnieks Tomass Manns uzrakstīja biezu romānu par to vien, kā ir tapis viņa ilgus gadus radītais un vēlāk pasaules slavu ieguvu�ais romāns 'Jāzeps un viņa brāļi". Diem�ēl neesmu un nekad arī ne�bū�u tik di�ens rakstnieks kā minētais vācu kolēģis, ta�u jūs nupat esat izlasīju�i manu, gan ar ne tik pla�u vēs�turisku un filozofisku ieceri sarakstīto romānu "Tas, ko tu negaidi".

Gribu ticēt, ka tas tomēr ir bijis pietiekami interesants, lai jūs �o romānu būtu ne tikai pār�ķirstīju�i un apskatīju�ies tur ievietotos zīmējumus, bet gan patie�ām izlasīju�i, un tas jums ir sniedzis da�u nopietnāku pārdomu brīdi.

Tā vai citādi, bet �ajā grāmatā runa tomēr ir par diezgan sare�ģītiem mūsu dzīves jautājumiem, kas lielākā vai ma�zākā mērā ietekmē ikvienu no mums, un proti, - par mīles�tību, godīgumu, uzticibu, atriebību, dzīvību un nāvi. Tie, kuri ir mani pastāvīgie lasītāji jau kop� se�desmitajiem gadiem, zina, ka �īs tēmas es risinu gandrīz vai katrā savā darbā. Iespējams, �ur tur es sāku jau atkārtoties - ne si�etiski, bet savās pārdomās par minētajām tēmām! -, ta�u tās patie�ām ir tik nopietnas un vitāli svarīgas ne tikai man pa�am, bet arī ļoti daudziem lasītājiem, tā ka es vienkār�i nevaru par to visu nedomāt un nerakstīt.

Mūsu domā�ana ir tik dīvaini iekārtota, ka mēs varam strīdēties un diskutēt par jebkuru lietu uz �īs pasaules, par jebkuru notikumu un cilvēku rīcību, ta�u pietiekami bie�i sastopamies arī ar tādām parādībām, strīdēties par kuru esamību vai tās ap�aubīt ir mu|ķīgi vai arī pilnīgi neiespē�jami, piemēram, zvaig�ņotas debesis, klusi �alco�a jūra, negaisa brāzmas ar zibeņiem un pērkonu dārdiem, mī�lestība, dzīvības ra�anās, nāve visā tās daudzveidībā un pati dzīve - traģiska vai viegla, kā nu katram no mums ir paveicies.

Romānā "Tas, ko tu negaidi" daudzas lappuses veltītas notikumiem, kas tiek uzklausīti slimnīcas palātās, kurās guļ neglābjami slimi cilvēki. Romāna si�etiskajā darbībā nekas daudz nav izdomāts. Es ar �ādiem da�ādu traumu vai slimību pieveiktiem cilvēkiem esmu sastapies bie�i.

Pirmo reizi tas notika ar mani pa�u 1943. gada beigās, kad se�u gadu vecumā kopā ar savām māsām saslimu ar difteriju, un mēs nokļuvām Rīgas 2. pilsētas slimnīcā - tagadējos Stradiņos. Stāvoklis bija vairāk nekā smags. Tolaik ne penicilīns, ne citas antibiotikas, lai gan jau izgud�rotas, tomēr slimnīcās vēl netika izmantotas. Saslimt ar dif�teriju smagā formā praktiski nozīmēja turpat vai simtpro�centīgu nāvi. Turpmākais liktenis bija atkarīgs, kā saka, tikai no Dieva gribas vai pa�a organisma spējām pretoties �ai briesmīgajai slimībai. Izrādījās, ka tobrīd Dievs, neska�toties uz visapkārt valdo�ajām kara �ausmām, pret mani un māsām bija labā garastāvoklī, arī mūsu organismi iz�rādījās pietiekami stipri, un mēs palikām dzīvi. Tādā bērna vecumā ne par kādām iespējamām dzīvības briesmām jau parasti nedomā, nemaz nerunājot par to, ka �ī var izrā�dīties tavas dzīves pēdējā diena�

Nākamā sastap�anās ar vēl līdz tam neapgūto cilvēku aizie�anas pieredzi man bija pēc da�iem gadiem, kad pie mums uz Rīgu no Liepājas atbrauca kāds attāls mātes radinieks un pēk�ņi nomira.

Bija barga ziema un mūsu lielajā piecistabu dzīvokli malkas trūkuma dēļ tika apkurināta tikai virtuve un divas istabas. Nomiru�ais cilvēks bija novietots verandā, lielie logu stikli bija pārklāju�ies ar sarmu, viņ� gulēja zārkā, apģērbts tikai melnas krāsas uzvalkā, un viņa seja un kailās rokas bija baltas kā sniegs.

Man �ā cilvēka kļuva �ēl.

"Mammu!" es klusi teicu. "Vai viņu nevajadzētu apģērbt siltāk? Viņam dro�i vien ļoti salst."

Krietni vēlāk, kad piecdesmito gadu beigās jaunības dullumā aizdrāzos strādāt un meklēt piedzīvojumus tālajā Kazahstānā, vienā no ļoti bie�ajiem kopmītņu kautiņiem mani diezgan pamatīgi sadūra, un es nokļuvu slimnīcā. Daudzo māsiņu vidū tur bija arī viena ķīniete - neparasti skaista meitene, un es, vēlēdamies iegūt viņas simpātijas, jau nedaudz atlabis, sanitāru trūkuma dēļ visādi centos māsiņām palīdzēt. It sevi�ķi jau, protams, �ilbino�i skaista�jai ķīnietei. Palīdzēju izvadāt ēdienu, savācu netīro veļu un vedu to uz mazgātavu; reizēm bija jānogādā uz morgu miru�ie. Laboju arī sabojāju�os gludekļus un citas saim�niecībā nepiecie�amās lietas, braucamos krēslus un slimnieku pārvadājamos ratus.

Galu galā manas pūles tika pienācīgi atalgotas, es kļuvu vislabākais slimnieks un, kad biju iznācis no slimnīcas, krā�ņai un ļoti trauslai ķīnie�u porcelāna vāzei līdzīgā med- māsiņa visu ziemu man neliedza savu austrumnieces draudzību�

Un tā visu turpmāko dzīvi. Vienmēr, kad nokļuvu slim�nīcā (un tas ir noticis visai bie�i), garlaicības, savas neval�dāmās enerģijas un skaisto māsiņu dēļ esmu piestrādājis par sanitāru. Bet klausīties da�ādu cilvēku dzīvesstāstus un viņu neparastos likteņus (protams, ne tikai slimnīcās!) - tā jau ir manas rakstnieka profesijas būtiska un neatņe�mama sastāvdaļa.

Starp citu, mana biezā literāro piezīmju klade ir pierak�stīta pilna ar visda�ādākajiem, galvenokārt tomēr drama�tiskiem un ļoti traģiskiem cilvēku dzīvesstāstiem, tā ka literārā un dzīves materiāla pietiktu vēl daudziem jo dau�dziem romāniem�

Tas ir banāls, ta�u gandrīz vai neapstrīdams fakts - ar mums bie�i notiek kaut kas tāds, ko mēs negaidām un negribam, ta�u tas, ko gribam un gaidām, piepildās reti vai nekad.

Kāpēc par da�iem cilvēkiem mēs bie�i ar zināmu lepnu�mu vai nelielu skaudību sakām: "Viņ� ir stiprs cilvēks!"

Acīmredzot tāpēc, ka �is cilvēks ir spējis vai spēj cienīgi - ne sevi, ne citus nepazemojot, un vismaz ārēji nevienam neatklājot savas dvēseles sāpes, - pārvarēt visus negaidītos likteņa triecienus.

Man nenāk ne prātā kaut ko pārmest tiem, kas to nespēj, ta�u zināmā mērā apskau�u, ļoti cienu un pat apbrīnoju cilvēkus, kurus dzīve tik viegli nesalau�.

Mēs jau tā pārāk bie�i zaudējam. Pārāk bie�i savas nevaldāmās mantkāres, varaskāres un miesaskāres dēļ pa�i sevi ieslogām �o tieksmju un instinktu drūmajā cie�tumā. Un, ja ne vienmēr to izdarām mēs pa�i, tad mūs gūstā saņem citi.

Tās ir diezgan lielas muļķības, ka dzīves grūtības pārvar un izdzīvot spēj tikai fiziski stiprākie. Nē! Tie�i otrādi! Visām nelaimēm un negaidītajiem likteņa triecieniem daudz ātrāk pāri tiek un par dzīves uzvarētājiem kļūst spēcīgas gribas un gai�a prāta apveltītie!

Bet mēs ta�u tādi esam, vai ne?

Nepadoties gribo�i.

Egils Lukjanskis Rīga, 1. augusts, 2001. gads.

Izvēle. Stāsti un noveles. Liesma, 1966.

Nekad nebeigsies. Stāsti un noveles. Liesma, 1968.

Pieskāriens. Stāsti un noveles. Liesma, 1971.

Bez �ēlastības. Garstāsti. Liesma, 1973.

Bronzas sieviete. Stāsti un noveles, 1975.

Neuzvarētais. Romāns. Liesma, 1977.

Memento mori. Romāns. Liesma, 1977.

Lāse karogā. Mākslinieciskie apraksti. Liesma, 1980.

Skrējiens bezgalībā. Stāsti un noveles. Liesma, 1981.

�un mana dzīvība arī. Dokumentāls apraksts.

Liesma, 1984. Atliktais laiks. Romāns. Liesma, 1985. Ne jau katru dienu. Romāns. Liesma, 1987. Atnāc un paņem. Romāns. Liesma, 1987. Rēta akmenī. Romāns. Liesma, 1993. Nakts tiesnesis. Romāns. Avots, 1993. Sāpes un triumfs. Romāns. Sol Vita, 1994. Kliedziens no debesīm. Romāns. Liesma, 1994. Sieviete visam mū�am. Romāns. Preses nams, 1996. Asaras debesīs. Romāns. Liesma, 1997. Palīgā sauciens. Romāns. Daugava, 1999. Privāttiesnesis. Romāns. Preses nams, 1999. Notiesātais. Romāns. Lauku Avīze, 2000. Cilvēks naktī. Romāns. Lauku Avīze, 2000.

V� Kaijaks Enijas bize

A. Skailis Septiņas bīstamas jaunavas M. Zīle Lilija M. Geidāne Puisiķciems

V� Kaijaks Zem Marsa debesīm A. Pūriņ� Mīla un naids Livonijā L. Bridaka Aizvēj� piejūras

E. Lukjanskis Notiesātais

E. Lukjanskis Cilvēks naktī

R. Plucis Mazā ciema ledainais pavasaris

A.� Sedlenieks Gladiators

V� Kaltiņa Mīlestības ārprāts jeb lielie kāposti M. Zīle Lilija-2

M. Geidāne Bāka pār me�iem

I. Bērziņa Dālderkalnā

D. Avotiņa Kapteiņa Jēka mīlestība

V� Kaijaks Nārbuļu dēli

V� Gune Atpakaļceļ� � Nāruguns

B.� Eglīte "Ābeļu" ragana M. Geidāne Vēju dziesma

0. Mauriņ� Hameleonu rotaļas latvie�u gaumē

A. Pūriņ� Lā�plē�a klejojumi

M. Zīle Smukas meitas maksā smuku naudu

A.� Pūriņ� Lielā bērza noslēpums

S. Gailīte Taureņa lidojums akmenī

B.� Eglīte Me�a noburtie

SAGATAVO�ANĀ:

Māra Svīre Slazdu krogs un divi nami Rīgā

Egils Lukjanskis TAS, KO TU NEGAIDI

Redaktors Valdis Veilands Aleksandra Stankevi�a zīmējumi Alda Jermaka foto Viļņa Didrihsona vāka noformējums Silvijas Kokinas makets Mudītes Arājas korektūra

Parakstīta iespie�anai 15.08.2001. Izdevniecība "1.auku Avīze" Dzirnavu ielā 21, Rīga LV-1010. Iespiesta SIA "Latgales druka" tipogrāfijā Baznīcas ielā 28, Rēzekne LV-4600.